1

4

Turpmāk sekos sīkāks stratigrāfijas izvērtējums. Stratigrāfiskie elementi, tādi kā slāņi un raktuves sienas, apzīmēti ar numuriem (cipariem), būvpaliekas apzīmētas ar burtiem, un atbilsto�ajās vietās tie ievietoti stratijjrāfiskajā attēlojumā. Par keramikas atra�dumu stratigrāfisko iedalījumu IĪI-9 nod. skat. XII nod. Stratigrāfijas numerācija un shematiskais attēlojums pamatojas uz HARRIS publicēto metodi (HARRĪS 1979, 81�91, skat. arī FRANKEN 1984, 86�90). Atsevi�ķās vietās vienkār�ības labad vairākus slāņus apzīmē tikai viens numurs.

Prof. �ārlzs Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethame�as

E1 AI lodziņ� dro�ības apsvērumu dēļ atradās nomaļus no centrālās halles atsevi�ķā gaitenī. Pētcrs Eizenharts to sasniedza gandrīz vai pē�dējā minūtē, un nu, stāvot tikpat kā vienīgi starp cilvēkiem, kādus viņ� līdz �im bija redzējis tikai vakara ziņās, viņu pārņēma neomulīga sajūta. Melnās drānās tērpu�ies ortodoksāli jūdi ar garām cirtām pie deniņiem stāvēja blakus �ķietami aukstasinīgiem palestīnie�iem, kam galvā bija pazīstamais lakats, ko populāru padarīja Jasirs Arafats. Viņi centās cits citu neievērot. Rindā gaidīja garos ģērbos un galvas lakatos kautri ietinu�ās sievietes un gandrīz līdzīgi tērpu�ies franciskāņu mūki. Starp tiem, gan ne tik uzkrīto�i, pacietīgi stāvēja arī da�āda vecuma un sabiedriskā stā�vokļa vīrie�i un sievietes, vecākas dāmas un kungi, gaidpilni uzliku�i galvā baltas vasaras platmales, lai arī bija agrs rīts un debesis virs Frankfurtes bija apmāku�ās; bāli, drukni vīrie�i speķaini spīdīgos uzvalkos ar sma�giem plastikāta maisiņiem rokās klusi sarunājās, kā Eizenhartam �ķita, krievu valodā. Rinda uz priek�u kustējās ļoti lēni.

"Kādēļ jūs ceļojat uz Izraēlu?" jautāja liela auguma dāma no Izraē�las dro�ības iestādes, veltīdama viņam neuzticīgi pēto�u skatienu, itin kā turētu aizdomās par krimināliem nodomiem.

"Es dodos, hmm, darba darī�anās." Kāpēc �is jautājums viņu pada�rīja tik nervozu? Trīco�iem pirkstiem viņ� kabatā sataustīja faksu no Ņujorkas. "Esmu uzaicināts kā konsultants."

Viņa pamatīgi izpētīja faksu. �eit tā nebija formalitāte, tas bija pa�tie�ām nopietni. Kaut ko tādu viņ� lidostā vēl nekad nebija pieredzējis. Tic drīzāk aizkavēs lidojumu, nekā pārbaudē atstās bez ievērības kādas neskaidrības, un tas acīmredzot nebija bez pamata. Eizenhartam ienāca prātā lidma�īnu nolaupī�anas gadījumi, par kuriem viņ� �ad tad bija dzir�dējis. Iemeslu te varēja būt daudz.

Ir nu gan viņ� iekūlies, manu dieniņ! Viņa izlasīja faksu vēlreiz, visu līgumu uz �etrām lapām, kas bija rakstīts angliski un sastāvēja gandrīz vienīgi no juridiskiem terminiem, nenolai�ot acis no teksta, nocēla tele�fona klausuli, uzgrieza numuru un sarunājās ar kādu it kā dziļi no rīkles nāko�ā, jādomā, ebreju valodā. Beidzot viņa atdeva Eizenhartam faksu un pamāja, uz�ņāpa uz formulāra sava paraksta līklo�us un atbrīvoja viņam ceļu. "Viss kārtībā," dāma noteica un pievērsa savu neuzticības pilno skatienu nākamajam gaidītājam, uz kuru, kamēr vien tas nebūs pie�rādījis pretējo, viņa skatīsies kā uz iespējamo teroristu.

Kādēļ jūs ceļojat uz Izraēlu? Sasodīti labs jautājums. Viņ�, viduvējs rakstnieks! Par padomnieku mediju gigantam miljonāram! Ārprāts. Pa�tie�ām dīvaini. Pēk�ņi viņ� atskārta, ka patiesais iemesls, kāpēc viņ� pie�krita, bija iekavētie maksājumi par māju. Jo viņam nebija samaksājusi izdevniecība, kuras īpa�nieks, kā izrādījās, bija cilvēks, kura uzdevumā viņ� devās uz Izraēlu.

Viņa sēdēja tur, kur viņ� to bija vēlējies redzēt, � uz viņa saliekamās gul�tas malas. Muļķīgi vienīgi, ka viņa bija apģērbusies, bet viņ� puskails.

Stcfcns tikko bija iznācis no du�as. Apzīmējums "du�a" te gan īsti nebija vietā � lai arī du�as galviņa ārēji iedvesa bijību, no tās atdalījās vien vārgi pilo�a ūdens strūkliņa. Par to nemitīgi �ēlojās vai ikviens nometnes iemītnieks, jo nebija nekādas iespējas atbrīvoties no visur�eso�ajiem putekļiem. Ta�u ikviens arī zināja, ka �ēloties nav nekādas jēgas, jo līdz izrakumu darbu beigām nekas nemainīsies. Pie apūdeņo��anas ekspertiem Āfrikā Stefens gan bija apguvis kādu vienkār�u triku, kā putekļus tomēr nomazgāt, proti, lietojot sūkli, un �o zinā�anu viņ� no citiem nebija slēpis, ta�u tik un tā lielāko daļu neapmierināto arvien vēl dzirdēja sūdzamies.

"Tu esi vienīgais cilvēks no tiem, ko es pazīstu, kam arheoloģisko darbu nometnē ir līdzi �akete," Judīte sacīja.

"Man ir vēl arī daudz citu neparastu īpa�ību," slaukot matus un ievei�dojot tos ar rupju ķemmi, atteica Stefens. Bija tik labi apzināties sev aiz muguras darbadienu un priek�ā vēl sagaidāmu patīkamu vakaru. Arī fiziskā piepūle nāca viņam par labu, tā uzturēja viņu formā un ļāva labāk sajust savu ķermeni.

Arheoloģisko darbu palīgi dzīvoja visai pla�ās smaga, balta buraudekla teltīs, kas �ķita paliku�as pāri no kāda britu armijas karagājiena uz Āfriku. Iespējams, tā arī bija. Lielākoties teltīs dzīvoja pa divi, ta�u Stefens bija spējis iegūt tiesības iekārtoties atsevi�ķā teltī, izplatot baumas, ka naktī stipri krācot un miegā mēdzot staigāt, pie tam atgrie�oties nereti sajau�cot gultas. Te nu neviens nebija ar mieru riskēt. Rezultātā vietas viņam bija pietiekami, lai blakus galdam un krēslam novietotu pārskatāmu gar�derobes stieni apģērbam un lielu spoguli.

"Kaut kad ta�u es to uzzinā�u," viņa atkārtoja jau vismaz piekto reizi. Runa vēl arvien bija par Stcfcna atradumu, kas, kā �ķita, bija radījis visu �o jezgu.

"�ovakar tu to uzzināsi," Stefens teica, vilkdams kājās bikses. Judīte viņā vienaldzīgi nolūkojās. Pirms brī�a viņa vienkār�i bija ienākusi teltī, kad viņ� tur bija stāvējis apak�biksēs, atsēdusics uz viņa gultas malas un sākusi iztaujāt par atradumu. "Tas ir gar� stāsts. Ja cs tev to tagad izstās�tī�u, man tas būs vēlreiz jāstāsta Jc�ua, un tas nu man būs par daudz."

"Tu tikai gribi radīt intrigu."

"Saprotams. Ari to. Kad tavs brālis būs klāt?"

"Pēc pusstundas."

Viņā bija kaut kas skarbs. Varbūt tāpēc, ka savos divdesmit gados viņai aiz muguras bija jau divi gadi karadienestā Izraēlas armijā. Viņ� ar �ausmām apzinājās, ka �ī garkājainā, temperamentīgā būtne prot vadīt tanku, iesaistījusies ugunskaujās ar intifada ļaudīm un nepilnā minūtē aizsietām acīm spēj salikt kopā izjauktu lo�metēju. Turpretī viņ� armiju pazina tikai no filmām.

"Varbūt tomēr labāk brauksim ar manu ma�īnu? Un viņu satiksim Telavivā?" Viņ� pamāja uz sava mobilā telefona pusi, kas gulēja uz galda.

"Tu viņu vairs nesazvanīsi. Viņ� jau stāv Jeruzalemē sastrēgumā."

"Nu labi." Stefens sakārtoja kreklu, kas bija �ūts no izsmalcināti apvienotas linu, kokvilnas un mākslīgās �ķiedras. Tas bija viņa mīļākais krekls un neiztrūksto�i pavadīja viņu visās ekspedīcijās. Velkot vienu pa�u, tas izskatījās brīvi, bet kopā ar �aketi � eleganti, un, ja bija nepiecie��ams, to varēja izmazgāt pat aukstā ūdenī ar ziepēm, un tas atkal bija balts. Kreklu viņ� bija iegādājies Ņujorkā mazā, ekskluzīvā veikalā, ko viņam bija parādījis kāds vīrs no Explorer's Society, kur� jau tuvojās astoņ�desmitiem un, līdzko vien radās izdevība, stāstīja, kā savā jaunībā apce�ļojis pasauli ar velosipēdu.

Tad viņ� uzvilka �aketi. Vēl viens ilgi meklēts apģērba gabals. �akete bija viegla, vēsināja karstumā un sildīja, kad bija auksti, bagā�ā to varēja cic�i sarullēt, nebaidoties, ka sagumzīsics, un pēc krāsas tā piestāvēja faktiski pie visa. Un tā, protams, nebija no lētajām. Bet tas viņam jau bija kļuvis par nerakstītu likumu � ja viņ� kur devās, tad noteikti izmantoja iespēju ap�ģērbties gaumīgi un darījumu cilvēkam raksturīgi. Vienkār�ajā buraudekla jūrnieku maisā viņam bija noglabātas ari da�as kaklasaites, tikai tās Ju�dīte vēl nebija redzējusi, citādi viņa būtu pasmējusies ari par tām. Ta�u pēc pieredzes viņ� zināja, ka pa�pārliecināti izturēties vislabāk palīdzēja vie�nīgi apziņa, ka esi korekti ģērbies. Ja bija darī�ana ar cilvēkiem, tad kakla�saitei varēja būt tikpat iz�ķiro�a nozīme kā revolverim, satiekoties ar tīģeri.

Judīte bija piecēlusies un piegājusi pie telts izejas. Kad viņa pabīdīja sānis brezentu, rieto�ā saule meta platu, siltu gaismas kūli �ķērsām pāri teltij, saliekamajai gultai un cie�i nomīdītajai, putekļainajai zemei uz telts grīdas. "Man �ķiet, tur brauc taksometrs."

"Mmmh," noteica Stefens, siedams kurpju auklas. Kurpes gan �ajā apvidū nevarēja dabūt tīras. Viņam ari vajadzētu �eit atkal ievest kār�tību; ar acs kaktiņu viņ� redzēja, ka zem gultas vēl arvien stāv izrakumu kaste, kuru viņ� vakar bija lietojis, � plakana, taisnstūraina dzelzs skārda kaste ar paceļamu divviru vāku, kurā, strādājot izrakumu vietā, tika sa�bērta izraktā zeme, lai to vēlāk rūpīgi varētu izsijāt. Da�reiz tā tika atras�tas mazas, ta�u vērtīgas lietas, kas nebija pamanītas izrakumu vietā, � atsevi�ķi zobi, nelieli kauli vai rotas.

Ta�u tas viss varēja pagaidīt līdz rītam. Viņ� paņēma kabatas portfeli un mobilo telefonu un pārliecinājās, vai viņam kabatā ir pietiekami daudz skaidras naudas.

"Man �ķiet, ka viņi tomēr gatavojas filmēt," prātoja Judīte. "Tā ta�u ir kamera, vai ne?"

"Kas?" Stefens nostājās aiz Judītes, skatījās viņai pār plecu un ar baudu sajuta viņas vaiga siltumu, kas atradās nepilnu centimetru no viņējā. Viņa tik satrauco�i smar�oja, bet viņ� nevarēja pateikt, pēc kā.

"Tur tas, uz trijkāja. Telts priek�ā."

Stefens skatījās uz priek�metu, kas patie�ām bija kamera, kādas lie�toja filmē�anā. Divi no Kauna ļaudīm patlaban mēģināja to uzskrūvēt uz stabila pamata. "Savādi," viņ� noteica.

"Tic grib uzņemt filmu, es tev saku."

Stefens lēnām papurināja galvu. "To es nevaru iedomāties. Es ne�varu iedomāties, ka ierodas pats D�ongiz Khans, kad runa ir tikai par to, lai uzņemtu filmu par arheoloģiskajiem izrakumiem."

Pamazām viņ� sāka ap�aubīt, vai maz pats saprot, kas �eit notiek. Kad viņ� skatījās pāri uz �etrpadsmito apgabalu, uz pieciem vakara saulē tum�sarkani liesmojo�ajiem dzīvojamajiem vagoniem un vīriem, kas dī�vaini neizteiksmīgām sejām, N.E. W. kombinezonos tērpu�ies, tur cits caur citu rosījās, viņu pēk�ņi pārņēma atstumtības sajūta, itin kā viņ� būtu aizraidīts prom no visa notieko�ā. Tas viss tur pāri izskatījās kā filmās, kurās kāds atklāja kaut ko satrieco�u � kādu citplanētieti vai pirmcilvēku �, un tad kā siseņi saradās "zinātnieki", visu norobe�oja, ierīkoja aizsarg�ogus un nojumes un visās malās uzstādīja savus instrumentus.

Viņ� mēģināja vēlreiz acu priek�ā iztēloties notiku�o. Vakardienu. Atradumu. Savu teoriju par to. Tagad, kad viņ� par to domāja, viņam tas vairs ne�ķita tik pārliecino�i. Kaut kas te bija aplam. Tas, kas �obrīd notika, te glu�i vienkār�i neiederējās. Varbūt pat ļoti labi, ka �ovakar viņ� to vēlreiz varēs pārrunāt ar Judīti un viņas brāli.

Brīdī, kad viņi lidoja pāri Alpiem, blakussēdētājs viņu pazina. "Atvaino�jiet, bet jūs ta�u esat rakstnieks Pēters Eizenharts, vai ne?" viņ� uzdeva jautājumu, kas ikvienam ne sevi�ķi slavenam rakstniekam bija tikpat mīļ� kā savu bērnu vārdi.

Jā, Pēters Eizenharts apstiprināja, esot gan.

"Esmu lasījis da�as jūsu grāmatas," vīrs sacīja un nosauca pāris ro�mānu nosaukumu, kas abi diem�ēl bija citu autoru radīti. "Man ļoti pa�tika, patie�ām."

Eizenharts izmocīti pasmaidīja. "Priecājos dzirdēt."

Viņ� stādījās priek�ā kā Uri Lībermans, �urnālists un vairāku Izraē�las avī�u ārzemju korespondents Vācijā. Viņ� dzīvojot Bonnā un reizi mēnesī braucot uz mājām pie sievas un bērniem, ko nevarot pierunāt pārcelties uz ārzemēm. "Un kādēļ jūs ceļojat uz Izraēlu?" viņ� painte�resējās. "Vai dodaties uz savu darbu lasījumiem? Vai atvaļinājumā?"

Eizenharts noliedza domu par lasījumiem, un arī atvaļinājumā viņ� nevēlētos doties bez sievas un bērniem.

"Ak," secināja runīgais ārzemju korespondents, kam nevarēja būt vairāk par gadiem �etrdesmit un kur� savu augsto pieri bija mēģinājis līdzsvarot ar izteiksmīgām, gandrīz vai prūsiskām ūsām, "tad jau jūs nodarbojaties ar pētniecību?"

"Apmēram tā," viņ� piekrita.

"Vai tas nozīmē, ka jūsu nākamā romāna darbība risināsies Izraēlā?"

"Iespējams."

Bieza piezīmju grāmata kā parasti, protams, bija pirmais, ko viņ� ņēma līdzi, dodoties ceļojumā. Daļa smadzeņu viņa galvā jau sen bija kļuvu�as it kā par neatkarīgu objektu, kas nemitīgi meklēja neparastas notikumu vietas, nedzirdētus izteicienus, interesantas personas un atgadījumus, un �ie novērojumi tika rūpīgi pierakstīti, lai vēlāk tos iz�mantotu romānos. Tādēļ viņ� nenoliedza �ādu iespēju.

"Lieliski, lieliski," priecājās �urnālists un sāka kaut ko meklēt savā rokas bagā�ā. "Sakiet, lūdzu, vai drīkstu uzņemt jūsu foto? Es labprāt ieliktu nelielu rakstu kādā no avīzēm, kurām es strādāju; piemēram, "pazīstamais vācu rakstnieks Pēters Eizenharts pa�laik apceļo Izraēlu", es domāju, tas ta�u ir arī jūsu interesēs?"

"Neiebilstu."

Un tā Pēters Eizenharts ļāva sevi fotografēt, centīgi savilcis seju val�dzino�ā smaidā, un pēc tre�ā zib�ņa Uri Lībermans bija apmierināts. Tad viņ� lepni demonstrēja savu fotoaparātu, pilnīgi jaunu modeli ar pla�kanu monitoru, uz kura tikko uzņemtos kadrus varēja aplūkot gandrīz vai oriģinālā lielumā, pirms saglabāt uz mazā Optical Disc. "Pilnībā digitāls," viņ� klāstīja. "Un vai jūs redzat �eit, sānos? �eit es varu pievienot sērijveida kabeli un pārnest attēlus uz jebkuru datoru. Tas ta�u ir fan�tastiski, kas �odien jau iespējams, vai ne? Ta�u būs vēl labāk."

Viņ� izvilka kādu plakanu ierīci, kas izskatījās pēc mobilā telefona, ta�u tad Eizenhartam par pārsteigumu atvāza to gareniski vaļā, un nu viņ� jau turēja rokā sīku datoru ar mazītiņu klaviatūru un �auru LCD monitoru. "Tagad mēs pamēģināsim būt maziņi un neuzkrīto�i, jo tiem netīk, ja lidma�īnā ar �iem te darbojas. Ta�u man tas jānodemonstrē. Es �eit ierakstī�u savu ziņojumu, tas gan nav tik vienkār�i, bet izdodas glu�i labi, � kop� man �is pieder, mani pirksti �ķiet pat paliku�i tievāki, iespaidīgi, vai ne? Tātad ko nu mēs rakstīsim � "Pazīstams vācu rakst�nieks apmeklē Izraēlu". Tas ir virsraksts. Tad mazlietiņ bla-bla-bla; es domāju, nebūs vairāk par desmit, divpadsmit rindiņām, ta�u kopā ar fotogrāfiju�" Domās viņ� jau �ķita sarēķinām honorāru. Koncentrējies viņ� uzrakstīja īsu tekstu; Eizenharts skatījās viņam pār plecu, ta�u �urnālists darbojās ar teksta apstrādi ebreju valodā, tāpēc Eizenharts nesa�prata, ko viņ� tur raksta. Bija iespaids, ka sakarību starp latīņu alfabēta taustiņiem un ebreju valodas alfabētu Lībermans zināja no galvas, un bija aizraujo�i skatīties, kā teksta rindiņas skrēja, nevis kā rakstniekam bija pierasts, bet gan no labās uz kreiso pusi.

"Tā," viņ� beidzot teica. "Nu mēs vēl ielādēsim bildi�" No savas �ķietami universāli ekipētās plecu somas viņ� izvilka nelielu kabeli, pie�vienoja to fotoaparātam, nospieda uz tā pāris pogu un da�us taustiņus uz sava mobilā telefona � datora, mirkli pagaidīja un apmierināts atvie�noja kabeli. "Gatavs. Parasti gan es to uzreiz pārsūtītu uz savas redak�cijas centrālo datoru, ta�u tagad es to, protams, nedarī�u; ja nu lidma�īna nogā�as vai, vēl ļaunāk, pārskatī�anās pēc nolai�as Lībijā, haha! Ta�u es pajautā�u stjuartei, vai drīkstu izmantot lidma�īnas telefonierīces, parasd gan tā nav problēma. Acumirkli�"

Eizenharts apstulbis noraudzījās, kā viņ� ar citu kabeli un mazo PC rokā raitā solī dodas uz priek�u un aiz lidma�īnas virtuves priek�kara uzrunā vienu no stjuartēm. Tad abi nozuda, un kādu brīdi nekas ne�notika.

Eizenharts paskatījās pa iluminatoru. Garām slīdēja mākoņu skran�das. Vai tur lejā bija Toskāna? Vai varbūt Po līdzenums? Zaļganbrūna lauku mozaīka ar ielām un ceļiem, smalkiem kā zirnekļa tīkls starp tiem. Un tum�i mirdzo�a jūra.

Uri Lībcrmans atgriezās smaidīdams. "Nu, ko es teicu? Izdevās! Ja palaimēsies, jūs sevi jau ieraudzīsiet avīzē, kad nolaidīsimies� Nē, es mazliet pārspīlēju. Tas būs vakara izlaidumā. Kad nonāksiet savā vies�nīcā, pārlapojiet Izraēlas avīzes."

"Jūs jokojat."

"Nē, godīgi! Labi, citreiz es ar �o ziņojumu tā nebūtu steidzies. Skaidrs. Ta�u, ja notiek kas dramatisks, piemēram, Bonnā kāds ministrs negatīvi izteicies par Izraēlu � es ierakstu viņa vārdus �eit tie�i manā burvju kārbiņā, piespie�u pogu, un, ja viss norit kā nākas, tad avīze ar manu ziņojumu jau pēc �etrām stundām ir nopērkama Izraēlas kioskos."

"Pēc �etrām stundām?"

"Pēc �etrām stundām. Un mēs runājam par glu�i normālu informā�ciju. Ja notiek kas patie�ām svarīgs, tad tas iet vēl ātrāk."

"Neiespējami." Eizenharts bija aizkustināts.

"Pārliecinieties pats."

"Noteikti. Lai arī man, godīgi sakot, tas viss �ķiet mazliet pārspīlēti."

Lībermans iesmējās. "Esiet sveicināti Izraēlā! Ticiet man, kas attie�cas uz ziņām, izraēlie�i ir pilnīgi meshuga. Viņi nepārtraukti klausās radio, katru vakaru televīzijā, turklāt arī Jordānas, Ēģiptes un Sīrijas kanālā, skatās ziņas un trīsreiz dienā lasa avīzes. Un tā dara ne tikai jūdi, pales�tīnie�i arī. Un nepārtraukti tiek pārrunātas sliktās ziņas, cilvēki uztraucas, un daudzus no tā visa ķer sirdstrieka. Tā ir mānija; to jūs pat nevarat iedomāties. Tāda ir Izraēla!"

Tad tāda bija Izraēla. Pirmajā acumirklī Dāvida Bena-Guriona lidosta �ķita tāda pati kā jebkura cita lidosta kādā no Vidusjūras zemēm: liela, gaismas pielieta, tveicīga un ļau�u pilna. Paskatoties uzmanīgāk, Eizenharta uzmanību piesaistīja uzraksti, kas visi bez izņēmuma bija trīs valo�dās � ebreju, angļu un arābu �, visur bija redzami karavīri, kas vienu roku modri turēja uz plecā uzkārta automāta. Un tad jau arī Lībermans bija pazudis ļau�u straumē, kas arī Eizenhartu nesa sev līdzi, cauri nervus nogurdino�ajām, pamatīgajām kontrolēm, kas viņa �emodānā atstāja pilnīgu haosu, un beidzot ārā no lidostas ēkas, zem Tclavivas skaidrajām debesīm. Aiz no�ogojuma drūzmējās ļaudis, kas satrauktās gaidās nopētīja katru seju. Ik pa brīdim kāds priecīgi iekliedzās, un tad jau aiz norobe�ojuma margām gaidītāji un sagaidītie metās cits cita skavās, visapkārt skanēja Shalom vai Salam alaikum, smiekli un raudā��ana. Eizenharts pats sev likās kā pazudis.

Te viņ� pēk�ņi pamanīja kartona plāksni, ko kāds bija pacēlis pāri gaidītāju galvām. Uz tās bija rakstīts viņa uzvārds, lai arī galotnē trūka burta t: tikai Eizenhars. Viņ� devās turp. Cilvēks, kur� plāksni turēja, bija vecs, krunkains vīrs nodilu�ās pelēkās biksēs, kādas dro�i vien bija modernas se�desmitajos gados, un vienkār�i briesmīgā raibā kreklā ar sviedru traipiem padusēs.

Kad Eizenharts stādījās priek�ā, vīrs viņam bez mazākās sajūsmas pa�māja, nomurmināja savu vārdu, ko Eizenharts nesaprata, un paskaidroja, ka viņam uzdots aizvest viņu pie mistera Kauna. Vāciski vīrietis runāja ar cietu austrumeiropeisku akcentu, un tuvumā viņ� izskatījās vēl ve�cāks, nekā �ķita pirms brī�a.

Eizenharts viņam sekoja pāri lidostas automa�īnu stāvlaukumam uz taksometru. Ma�īnas slēgdēli rotāja uzlīme, uz kuras bija redzams Poli�jas karogs.

"Vai jūs esat no Polijas?" Eizenharts jautāja, kad viņi līkumoja pa pla�tām ielām cauri tuksnesīgai ainavai un lidosta palika viņiem aiz muguras.

"jā, no Krakovas. Ta�u tas bija sen."

"Jūs labi runājat vāciski."

Viņa sejā nepakustējās ne vaibsts. "Iemācījos koncentrācijas nometnē."

Eizenharts norija nepatīkamu, it kā kaklā sakāpu�u kamolu un, ne�zinādams, ko teikt, skatījās pa logu. Tad tāda bija Izraēla.

5

Pēc tikko pieminētā 2 m biezā virsējā slāņa atrak�anas tika sa�sniegts augstums �0,00 m. Sajā līmenī izrakumu laukums tika sadalīts 5x5 m kvadrātos ar 1 m krustpunktiem, turklāt tīklojuma līnijas stiepās ziemeļu�dienvidu ass virzienā (skat. att. 11.29). Ziemeļu daļā izrakumu darbi tika veikti starp F.20 un F.13 (laukums GL; att. 11.30 � skat. fotogrāfijas pielikumā H) pir�majā procesā. F.20 un F.19 krusto�anās punktā bija redzama mūra daļa no tēstiem akmeņiem austrumu■�rietumu virzienā, kas, �ķiet, uzrāda kādas kapavietas norobe�ojo�o daļu (w).

Prof. �ārlzs Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethamc�as

Judīte un Stefens klīda starp izrakumu darbu palīgu teltīm lejup uz ma�īnu stāvvietu. Pa to laiku taksometrs jau bija atbraucis līdz Stcfcna tel�tij, un tad jau arī Judītes brāļa mazais, baltais Mitsubishi rībēdams brauca lejā pa draņķīgo grantsceļu. Je�ua viņiem pamāja jau caur vējstiklu.

"Tik precīzs, ka pēc viņa varētu regulēt pulksteņus,1 ' teica Judīte. "Es vienmēr sev jautāju, kā viņ� to spēj."

"Hmm," Stefens nokrek�ķinājās. No taksometra izkāpa divi vīrie�i. Viens bija bāls, ap gadiem �etrdesmit, ar vēderiņu un plāniem matiem, viņ� bezpalīdzīgi skatījās apkārt, itin kā nesaprastu, kā te nokļuvis, un otrs, �oferis, vecs, salīcis vīrs, kur� tikām no bagā�as nodalījuma cēla ārā �emodānu un plecu somu. Jaunpicnācējs �ķita esam kas īpa�s, jo parā�dījās tiklab profesors Vilfords-Smits, kā ari D�ons Kauns, un abi devās viņam pretī, lai sasveicinātos.

Oļiem �ņirkstot, Je�ua nobremzēja tie�i viņiem priek�ā, izlēca no ma�īnas un �ķērsām pāri putekļiem klātajam ma�īnas jumtam sniedza

Stefcnam roku. Viņ� bija liela auguma lempīgs puisis ar tum�iem, spro�gainiem matiem, kādi parasti bija Izraēlā dzimu�ajiem sabrc ebrejiem. "Ir jauki tevi atkal redzēt. Nu, vai esi labi iedzīvojies? Kā dzirdu, tu jau esot veicis pirmos sensacionālos atradumus."

"Jā," Stefens izklaidīgi noteica un ar galvu pamāja uz taksometra pusi. "Saki, vai tu zini, kas viņ� tāds ir?"

Gandrīz vai ar neomulīgu tie�umu Je�ua cie�i skatījās norādītajā virzienā. Kā detektīvs viņ� noteikti bankrotētu. "Nē, nav ne jausmas. Kādēļ tu jautā?"

"�o seju es esmu kaut kur redzējis. Tikai nevaru saprast, kur."

Judīte uz viņu pēto�i paskatījās, ta�u neko neteica.

"Okay,n Stefens teica. "Varbūt es to vēl atcerē�os. Brauksim."

Viņi iekāpa ma�īnā, Judīte iekārtojās aizmugurējā sēdeklī. Je�ua piestartēja motoru un ieslēdza radio. Diktors kaut ko lasīja ebreju valodā. Izklausījās pēc ziņām. Stctens vēlreiz paskatījās pāri pretī uz vīrieti un pamanīja, ka tam mugurā bija uzkrīto�i slikti piegulo�s uzvalks un to, ka viņ�, ik pa laikam pamādams ar galvu, uzmanīgi klausījās, ko viņam, kā izskatījās, skaidroja profesors Vilfords-Smits, raksturīgajā britu ma�nierē skopi �estikulējot.

Viņ� pazina �o vīru, jau reiz kaut kur bija redzējis �o seju � bet kur? Parasti �ai ziņā viņ� vienmēr bija varējis paļauties uz savu atmiņu, tin tas viņu kaitināja, ka �oreiz tā, kā likās, bija viņu pievīlusi. Saticis viņ� �o cilvēku nebija, to gan viņ� atcerētos. Ta�u viņ� kaut kur bija redzējis �ī cilvēka fotogrāfiju. Vienalga, viņ� nodomāja, kad ma�īna sāka kustēties. Ja vieh tas bija svarīgi, tad viņ� to noteikti kaut kad atcerēsies.

Pēters Eizenharts māja ar galvu pie katra teikuma, ko vien viņam pro�fesors skaidroja britu virsslāņa omulīgajā, �ķietami augstprātīgajā angļu valodā. Da�us izteicienus viņ� īsti labi nesaprata, viņa angļu valodas zinā�anas jau bija sāku�as krietni rūsēt. �ī tātad bija izrakumu vieta. Tā�pēc viss �eit izskatījās tik nekārtīgi un it kā pagaidām. Sākumā Eizen�harts bija domājis, ka �eit ir kaujinieku treniņnometne, bet jau pēc brī�a � ka �eit tiek uzņemti kādas filmas ārskati.

Brauciens bija ārkārtīgi kaitino�s. Viņi bija ceļā no Telavivas uz Jeruzalemi, kad �oferis pēk�ņi � kad viņiem jau labu laiku cie�i aiz mu�guras brauca un taurēja kāds sporta auto un no pretējās joslas gandrīz vai virsū rībēdams nāca benzīnvedējs � nogriezās uz gandrīz nepa�manāma katastrofāli slikta grantsceļa, kas �ķita vedam kilometriem tālu uz nekurieni. Un, kamēr viņi tā kratījās un vecais vīrs pie sevis kaut ko poļu valodā murmināja, kas izklausījās pēc lādē�anās un lāstiem, Eizenharta iztēlē raisījās me�onīgākās fantāzijas. Par uzbrucējiem, krūmu zagļiem, lielceļa laupītājiem un ļaunu sazvērestību, un viņ� pēk�ņi at�skārta, ka viņ� ta�u pat nebija varējis atstāt kādu adresi, jo neviens nezi�nāja, kur viņam Izraēlā pie �ī noslēpumainā D�ona Kauna bija jāierodas. Viņ� redzēja sevi jau no�ēlojami guļam ceļmalas grāvī, nogalinātu un aplaupītu, iespējams, ar nocirstu labo roku, jo kādā no savām grāma�tām aiz pārskatī�anās uzrakstījis ko tādu, kas kādai fanātiskai reliģiskai organizācijai �ķitusi ļaunprātīga Dieva zaimo�ana. Un tad jau arī atsteig�sies Uri Lībermans, izvilks savu parocīgo mobilā telefona � datora kom�bināciju un ierakstīs tur nākamo avī�virsrakstu, nākamo ziņojumu, kas, ļoti iespējams, tiks publicēts jau rīta avīzē.

Kaut kad vēlāk, kad lielceļ� jau bija tālu aiz muguras un visapkārt bija redzami vienīgi lēzeni, akmeņiem nosēti kalni, viņ� beidzot ļāvās liktenim, uzdro�inājās atkal elpot un atslābināja saspringtos plecus. Kad viņ� tā labi apdomāja, vecais vīrs viņam patiesībā vairs ne�ķita kā fanātiķis. Izskatījās, ka viņ� galvenokārt raizējas par to, kā viņa taksometrs izturēs braucienu pa bedraino ceļu. Tad viņi nogriezās vēlreiz un brauca nometnes virzienā, kur rieto�ās saules staros teltis un automa�īnas meta garas, savādas ēnas.

Brīdī, kad profesors stāstīja par brīvprātīgajiem palīgiem un to lomu Izraēlas arheoloģijā, divi no viņiem, puisis un meitene, iekāpa baltajā ma�īnā, kas bija viņiem kaut kad parādījusies aiz muguras un arvien vai�rāk tuvojusies. Tas, protams, atkal bija uzkurinājis rakstnieka fantāziju. Kad viņi devās prom, jaunais vīrietis bija ziņkārīgi uz viņiem skatījies.

"Par spīti zinātniskajai interesei un darba pienākumiem," sirmais arheologs komentēja, "viņi, protams, ir un paliek jauni cilvēki. Es do�māju, viņi dodas uz diskotēku Tclavivā."

Eizenharts saproto�i pamāja. Lai arī viņam drīz būs �etrdesmit, viņam vēl arvien �ķita sve�ādi runāt par citiem kā par "jauniem ļaudīm" tādā tonī, it kā viņ� pats pie tiem vairs nepiederētu.

D�ons Kauns, kur� tūlīt pēc sasveicinā�anās uz brīdi bija pagājis nostāk, lai kādam no līdzstrādniekiem sotto voce sniegtu veselu rindu norādījumu, nostājās viņiem atkal līdzās, nesdams pa priek�u savu pa��pārliecinātību kā kuģa priek�gals vilni. Viņ� nebija no tiem, kas stāvēs kaut kur malā un klausīsies, tas bija nepārprotami skaidrs. Katram, ku�ram vien viņ� pievērsās, nācās viņu atzīt par sarunas centrālo personu vai arī viņ� sev ieguva ienaidnieku. Varenu, bīstamu ienaidnieku. Me�diju magnāta izturē�anās bija vairāk nekā pa�pārliecināta, tā bija pat �ķietami agresīva, kas neradīja �aubas par to, ka �is cilvēks vēlas iekarot pasauli, vēl vairāk, ka viņ� to iekaros. Ar pārsteidzo�u skaidrību Eizen�harts pēk�ņi apjauta, ko nozīmē jēdziens "slepkavas instinkts", par kuru viņ� da�kārt bija lasījis. �im vīram piemita slepkavas instinkts. Pat laipnā izturē�anās pret Eizenhartu �ķita labi pārdomāta; tā vienlaikus smalki signalizēja, ka viņam jābūt paklausīgam, jo tie�i ar tādu pa�u aprēķinu Kauns viņu varētu arī iznīcināt, ja vien tas būtu nepiecie�ams vai node�rīgāk viņa mērķim.

"Ceru, jūs neņemat ļaunā, ka es vēl neesmu lasījis neko no jūsu dar�biem," viņ� teica ar smaidu, kurā acis nepiedalījās. "Es diem�ēl nesa�protu vāciski. Ta�u esmu licis atstāstīt man jūsu romānu saturu. Un tas izklausījās ļoti interesanti."

Un, Eizenhartam par milzīgu pārsteigumu, valdes priek�sēdētājs snie�dza viņam īsu, kodolīgu pārskatu par katru no viņa romāniem, vēl la�bāku, nekā viņ� to pats būtu pratis izstāstīt.

"Patie�ām �ēl, ka es tos nevaru izlasīt," viņ� pabeidza. "Kad mēs �o te piedzīvojumu � es ceru, sekmīgi � būsim pabeigu�i, es izteik�u izdevniecībai priek�likumu laist klajā licencētu angļu izdevumu. Ko jūs par to domājat?"

"O," Eizenhartam gandrīz aptrūkās elpas. "Es domāju� tas būtu lieliski." Tās bija visai interesantas perspektīvas! Viņam gan ienāca prātā nomāco�a doma, ka, iespējams, �is vīrs to teica tikai tādēļ, lai viņu pievilinātu, motivētu censties, cik vien viņ� spēj, lai ari ko viņam �eit nāktos darīt� Ta�u, Dieva vārds, viņam tas izdevās!

"Varu iedomāties," Kauns turpināja, "ka jūs jau kop� manas sekre�tāres zvana sev jautājat, kādēļ esat �eit un ko es īsti no jums vēlos."

Eizenharts pamāja. "Jā. Tā ir."

"Es nevēlos jūs ilgāk spīdzināt. Tam, ka līdz �im biju spiests to darīt, par iemeslu bija �ī lieta, kas pagaidām jātur stingrā slepenībā. Mana sek�retāre patie�ām nezina, par ko ir runa." Viņa �aurajās lūpās noraustījās haizivs smaids.

"Saprotu." Kur tie laiki, kad viņ� bija sarunājies angļu valodā. Par laimi, viņ� �o amerikāni saprata diezgan labi, un garas runas, kā likās, vismaz pagaidām no viņa nebija sagaidāmas.

"Teik�u bez aplinkiem � man nepiecie�ams science fiction rakstnieks. Science fiction mind, precīzāk. Un, tā kā jūs savā jomā esat viens no labākajiem, mums izvēle bija skaidra. Es patiesi priecājos, ka jūs varējāt izbrīvēt laiku."

Pēters Eizenharts savilka seju sāpīgā smaidā. Te norisinājās kaut kas ievērojams. Un izskatījās, ka Kaunam nebija nekādas sapra�anas par zi nātn isko fan tas tiku.

"Redzat, es esmu veikalnieks. Tirgotājs. Grāmatvedis, patiesībā. Ne�vēlos sev glaimot, ta�u tā tas ir � cs nebūtu nonācis tur, kur esmu �odien, ja man nebūtu zināms veikalnieka talants. Ta�u �ajos laikos veikalnieks pārtiek no savas realitātes izjūtas, un fantāzijas pārbagātība var kļūt visai bīstama � tad rādās iespējas, kur to nav, risku iztēlojas par lielāku, nekā tas ir patiesībā, vārdu sakot, labs veikalnieks ir visai nein�teresants puisis. Sprie�ot pēc manis, vai jums tā ne�ķiet? Pavisam citāds ir rakstnieks, kur nu vēl, ja viņ� raksta science fiction. Ja viņam būtu iz�teikta realitātes izjūta, viņ�, visticamāk, nemaz nebūtu ķēries pie rakstī��anas, jo iespējas tikt jel kādreiz publicētam būtu mazākas par tām, kādas ir sniega pikai elles karstumā. Turpretī fantāzijas laukā viņam ir jābūt gigantam, māksliniekam, patiesam artistam; neiespējamā, pretru�nīgā, absurdā pasaulē viņam ir jājūtas kā mājās, viņam konsekventi jāizseko maldīgiem domu gājieniem, viņam jāvalda pār laiku un telpu un, ja nepiecie�ams, jāatmet visi likumi � nekas viņam nedrīkst likties neiespējami."

Viņ� cie�i paskatījās Eizenhartam sejā. "Tāds cilvēks man �eit ir vaja�dzīgs. Jo profesors Vilfords-Smits aizvakar �eit ir atradis ko tādu, kas samud�ina visus manu smadzeņu pavedienus, līdzko es sāku par to domāt."

Brauciena laikā Je�ua bija visai atbrīvojies. Viņ� dziedāja līdzi, kad radio�aparātā atskanēja kāda dziesma, kas Stefena ausīs izklausījās kā rupj� amerikāņu rokenrola un austrumniecisku melodiju savārstījums, un jau kuro reizi atkārtoja: "Jeruzalemē tu vari tikai lūgties. Haifa tu vari vie�nīgi smagi strādāt. Ta�u Tclavivā tu vari dzīvoti"

Viņa prieks par gaidāmo vakaru bija lipīgs. Stefcns tīksmīgi atlaidās sēdeklī un ļāva ieplūst sevī iespaidiem, ko radīja vakarīgā noskaņa pāri apvidum, pilsētas zemais siluets, kas izcēlās pret mirdzo�o sauli virs jūras. Tāpat kā braucēji neskaitāmās citās automa�īnās, viņi taurēdami mēģi�nāja atbrīvot sev ceļu uz centru, �estikulēja caur nolaistajiem ma�īnas logiem, un, kad citādi vairs netika uz priek�u, nogriezās sānceļos un �au�rās ieliņās. Stefcns, skatīdamies apkārt, gandrīz vai izme�ģīja kaklu; viņ� redzēja bez kāda plāna citu aiz citas sabūvētas netīri brūnas mājas, kādas ceļ vien siltajās zemēs, ar plakaniem jumtiem un jumta terasēm, kur uz auklām izkārta, vējā piepūtusies, plīvoja veļa, vai arī jaunā laika simbolus saules kolektorus, kas kā aplam salikti melni guļamkrēsli ieslīpi stiepās pretī debesīm, un tam pāri me�onīgi sakuploju�u me�u ar neprātīgām televīzijas antenām, kuru uztvērēji sniedzās uz visām debespusēm. Viņ� redzēja nepabeigtas garā�as, pie kurām grēdojās būvmateriāli vai arī tajās bija salikti sarūsēju�i lū�ņi, kamēr ma�īnas stāvēja turpat blakus uz trūcīgas, smil�ainas, nevienam nepiedero�as zemes starp apdrupu�u ielas apmali, kroplām dateļpalmām un kaimiņu zemesgabala drā�u ie�ogojumu. Kop� tā laika, kad viņ� ieradās Tclavivā un Je�ua viņu bija aizvedis uz izrakumu darbu nometni, viņ� �eit vairs nebija bijis, un toreiz ārkārtējie iespaidi viņu bija pārāk saviļņoju�i, un viņam te nekas nebija palicis atmiņā.

"Paskriesimics pa Dicengofa bulvāri uz aug�u un uz leju," Je�ua izteica priek�likumu. "Un tad aiziesim līdz vecajai ostai. Es esmu licis rezer�vēt galdiņu pasakainā zivju restorānā. Stefcn, vai tev gar�o zivis?"

"Es ēdu visu," Stefens atbildēja. "Galvenais, lai man gar�otu."

Viņi atrada automa�īnu stāvvietu ielas malā un sāka iet, un ar katru soli viņi �ķita grimstam dziļāk jutekliskuma valdzinājumā, vibrējo�ā alkaina dzīvesprieka spēka laukā. Smar�oja jasmīni un bugenvilejas, kas kuploja nevienam nepiedero�ajos zemes gabalos, kuri atkal un atkal kā izsisti zobi mutē parādījās starp māju rindām. Oda pēc automa�īnu iz�plūdes gāzēm un smar�oja pēc apelsīnu ziediem, asi smirdēja pēc ben�zīna, un tomēr galu galā smar�oja tikai sālīti mikli pēc jūras; smaga un tveicīga jūras karstā elpa lodāja pa ielām un solīja sviedros samirku�us kreklus un bezmiegu.

Jo vairāk viņi tuvojās centram, jo me�onīgāks kļuva da�ādu arhitek�tūras stilu sajaukums. Zemas villas, kas izskatījās kā �urp pārceltas tie�i no Vīnes vai Zalcburgas, aizēnoja pompozas augstceltnes, kuras savu�kārt ielenca daudzstāvu īpa�umi bauhaus stilā. Ielas ieskāva palmas un spēcīgi smar�ojo�i eikaliptu koki � un cilvēki.

Cilvēki, kur vien sniedzās skatiens. Smalki ģērbu�ies vai nepiespiesti moderni tic klīda aug�ā lejā pa bulvāriem, dīki sēdēja ielu kafejnīcās un bāros, kas, �ķita, te bija tūksto�iem, vai vienkār�i ar alus kārbām rokās turpat uz stāvvietā novietoto automa�īnu aizsargspārniem cits caur citu runāja, �estikulēja, flirtēja, lasīja avīzi vai vienkār�i tikai skatījās apkārt. Je�ua, Judīte un Stefens ļāvās straumei, garām izgaismotiem skatlo�giem, kuros bija izliktas amerikāņu modes preces un monitoros ņirbēja drud�aini videoklipi, slalomā viņi gāja apkārt galdiņiem, uz kuriem spē�lēja bekgemonu, un Stefenam bija jāsmejas, kad viņ� ieraudzīja ēstuvi ar restorānu tīkla McDavid nosaukumu. Viņi atrada ceļu uz pludmali, klīda uz priek�u pa promenādi un klausījās kādas iecienītas bumbu spēles vienmuļajā staccato, viļņu �alkās un nesaprotamajos, it kā uz�trauktajos pludmales uzraugu paziņojumos skaļrunī. Kādā pludmales kafejnīcā viņi dzēra kapu�īno un ēda arbūzu kopā ar sālu aitas sieru, un Ic�ua stāstīja Judītei, kā viņi ar Stcfcnu iepazinu�ies.

"Sākumā viņ� eksistēja tikai kā vārds zem ziņojuma usenet forumā.

Tas pat nebija vārds � tikai e-pasta adrese. Apmēram tā: stefens-joctgā apaļā zīmīte-MRT-punkts-Maine-punkts-COM.'"

Un tu biji jmenezs-jocīgā apaļā zīmīte-Rokfell-punkts-IL-punktsEDU,> smaidīdams noskaitīja Stefens.

Judīte sarauca pieri. "Kas ir usenet forums?"

"O! Sveiki! Esi sveicināta divdesmitajā gadsimtā, mīļā māsiņ. Vai tev jau ir gadījies kaut ko dzirdēt par internetu? Tātad ir tā � ar modemu tu no sava mājas datora caur telefona līniju savienojies ar jūkli miljo�niem citu datoru. Kaut kur �ajā jūklī � un skaistākais ir tas, ka tev nav jāzina, kur; �is jūklis to zina pats � atrodas kaut kas līdzīgs sludinājumu dēlim, tādu tur ir tūksto�iem, katrs par savu tēmu. Tur var izlasīt pazi�ņojumus, ko atstāju�i citi, un, ja vēlies, pievienot savu viedokli. Un, lai labāk izklausītos, �ādu sludinājumu dēli sauc par usenet forumu. Mūsējā tēma bija arheoloģija. Es biju uzrakstījis kaut ko par darbiem pie mums Rokfellera institūtā, un Stefens uz to atsaucās un jautāja, vai tas tiesa, ka ir iespēja kā brīvprātīgajam palīgam būt klāt izrakumu darbos. Kā ir, Stefen, vai tu jau to no�ēlo?"

Stefenam �ķita, ka Judīte uzmanīgi vēro viņa reakciju uz �o jautā�jumu. Vai tas varēja kaut ko nozīmēt? Bet varbūt tās bija tikai viņa vēla�mās iedomas?

"Ko gan man vajadzētu no�ēlot? Tas bija pagrieziena punkts manā dzīvē."

Je�ua pārliecās pāri galdiņam Judītei pavisam tuvu klāt un �estikulē�dams atkārtoja: "Sākumā viņ� bija tikai vārds, pāris jocīgu rakstu zīmju uz monitora. Tik nereāls kā datorspēle. Skaisti, mēs diskutējām � bet, kas zina, tā Varēja būt arī gudra programma kādā laboratorijā, kas darbojās tā, it kā tā būtu cilvēks. Ta�u tad pienāca vēstule ar amerikāņu pastmarku un Mcnas zīmogu uz tās. Pamazām es sāku ticēt, ka viņ� patie�ām eksistē kā reāla persona. Un tad kādu dienu viņ� man piezvanīja! �oks! �is vārds manā datorā mani uzrunāja reālā balsī Amerikas angļu valodā! Nosauca man datumu, laiku un lidojuma numuru! Pavisam godīgi � tā īsti es noticēju tikai tad, kad viņ� ar savu jūrnieku maisu stāvēja manā priek�ā."

Stefens smaidīja. Daudz laika viņiem nebija; Je�ua viņu tūliņ bija vedis uz nometni, un nākamajā dienā rīta agrumā jau viss sākās.

"Jūs, vīrie�i, ar saviem datoriem," Judīte tikai noteica, pagriezās pret vīrieti pie blakus galdiņa, kur� lasīja avīzi, atvēris visā platumā, un, tā kā viens no tās stūriem nepārtraukti raustījās Judītei tie�i pie kreisās acs, viņa sāka skaļi lasīt teikumus ebreju valodā, kas pamudināja vīru ar avīzi piecelties un pazust.

Tad viņi devās tālāk, atpakaļ uz bulvāri, kas kļuva arvien austrum�nieciskāks, jo tālāk uz dienvidiem viņi gāja. Te smar�oja pēc kebaba un grauzdētiem riekstiem, viņus apņēma skumjas melodijas, kas mazos, tum��os lokālos lauzās ārā no lētiem tranzistoriem. Kaut kad vēlāk, kad jau bija satumsis un Stefenam, raugoties uz gaismas reklāmām, bija jādomā par Lasvegasu, viņi sasniedza ostu � "Vai tu zināji, Stefen, ka Jafa ir vecākā tirdzniecības osta pasaulē? To uzbūvēja ķēniņ� Zālamans, patie�ām, tā ir patiesība!" � un restorānu, ko Je�ua bija izvēlējies. Viņiem bija vēl maz�liet jāuzgaida, kamēr viņu vietas tika sakārtotas, novākti trauki un uzklāts galdiņ�, tad viņi beidzot drīkstēja apsēsties un itin kā vērtīgus dokumen�tus saņemt ēdienkartes. Gaiss �ķita tik biezs kā grie�ams ar nazi, troksnis, ko radīja cie�i cits pie cita sēdo�ie restorāna apmeklētāji, apdullino�s.

"Visai iecienīts," Stefens novērtēja.

"Ko tu saki?"

"Es saku, �ī te, �ķiet, ir visai iecienīta vietiņa," Stefens kliedza.

"Jā," Je�ua pamāja. "Jārezervē �etras dienas iepriek�."

Viņi pasūtīja apkalpotājam, kam mugurā gan bija kaut kas līdzīgs frakai, ta�u �ai dienā viņ� neparādīja priek�zīmīgu centību, un viņi jau gandrīz vairs nespēja sagaidīt, kad varēs izteikt savas vēlmes un viņ� varēs steigties tālāk. Pienāca kāda jauna sieviete, acīm redzami arī stresā, un ar drud�ainām kustībām nolika viņiem aperitīvu � trīs lielus �erijus. Un Judīte nebeidza vien urdīt, kas tad īsti bija ar to atradumu un ka viņ� esot apsolījis to �ovakar izstāstīt, kamēr Stefens beidzot padevās un sāka stāstīt, lai arī �ī viņam itin nemaz ne�ķita labākā izdevība.

"�etrpadsmitais apgabals bija apmetnes nekropole, kapsēta," viņ� raiti paskaidroja Je�ua, kur� gan visai bie�i bija ticies ar profesoru Vilfordu-Smitu, ta�u �īs atradnes smalkākās detaļas tik labi nepārzināja. "Tas jau bija zināms pēc satelītuzņēmumiem. Bija skaidrs, ka mums būs darī�ana ar veselu kapavietu rindu. Katram palīgam bija jāapstrādā viena no tām, un manējā bija pa�ā rindas galā, turklāt tā atradās jau atsevi�ķā kvadrātā. Tā nu es viens pats tupēju savā rakumā, dzirdēju citus otrā pusē valnim sarunājamies un smejamies, un ar otiņu tīrīju kaulus, kas pamazām parādījās no zemes pēc tam, kad mēs bijām izvāku�i visus akmeņus no iebruku�ā seguma. Tas bija aizvakar ap vien�padsmitiem. Kad ar pasauli viss vēl bija kārtībā."

Brālis un māsa bija stipri pielieku�ies uz priek�u, glu�i tāpat kā viņ�, un pa gabalu tas noteikti izskatījās visai dīvaini, kā viņi tur sēdēja, sabā�zu�i galvas kopā. Stefens iedzēra malku �erija.

"Neliec mums tā satraukties," Judīte mudināja.

"Man tas nemaz nav jādara. Satrauco�i tas jau ir pats no sevis. Kad es kļuvu nepacietīgs un pie kreisā aug�delma kaula gribēju notraukt zemi arkailām rokām, lai ātrāk tiktu uz priek�u, es sadūros ar pretestību. Mans Dievs, es to gandrīz būtu sabojājis. Apbedījuma piedeva."

"O," Je�ua noteica ar lietpratēja sejas izteiksmi. "Un kas tas bija?"

"Plakans maisiņ� no materiāla, ko es uzskatītu par lina audeklu. Diez�gan labi saglabājies, visapkārt aiz�ūts, un aptuveni tik liels." Viņ� parādīja ar pirkstiem tā izmēru. "Apmēram kā kabatas formāta grāmata."

"Un?" Judīte jautāja.

"Un tad," Stefens turpināja, "es gribēju zināt, kas tur ir iek�ā. Tad es to atgriezu vaļā."

"Tu to atgriezi vaļā?"

"Jā."

"Vienkār�i tāpat?"

"Vienkār�i tāpat. Ar �veices kabatas nazi. Vienā malā."

"Neaptverami," Je�ua apjucis novaidējās. "Tas ta�u ir ļaunākais� Tie�i tas ir arheoloģijas nāves grēks!"

"Un kas tur bija iek�ā?" Judīte gribēja zināt.

Stefens satvēra savu glāzi, ar vienu malku izdzēra to, kas vēl tajā bija palicis, pastiepa lūpas uz priek�u un atpakaļ, paskatījās uz griestiem un tad uz vienu un otru. "Jūs man neticēsiet," viņ� teica.

6

Sengrieķu -romie�u laiku repertuārā abi laikmeti pamatoti ar trauku veidiem. Vārāmie podi E-l un E-2 norāda uz l.gs. p.m.ē. un l.gs. pēc m.ē., turklāt E-l norāda uz l.gs. p.m.ē. beigām (skat. LAPP 1961, 190: Typ 72.2; TUSHINGHAM 1985, 56; fig. 22:28, 29; 23:5; 24:7, 17, 18), ta�u E-2, �ķiet, biju�i sastopami �ai gad�simtā jau agrāk.

Prof. �ārlzs Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethame�as

Viņi devās uz baltās telts pusi, D�ons Kauns visiem pa priek�u kā mājastēvs, kur� izrāda viesiem savu īpa�umu. Tā atradās apgabala malā, kas izskatījās kā �aha dēlis ar kvadrātveida bedrēm zemē, da�i kvadrāti bija tikai iezīmēti, citi � dziļi un pamatīgi izrakti. Telts, kā �ķita, bija uzcelta virs viena no tiem, un pie katra telts stūra stāvēja sargpostenis � pui�i ar apņēmīgu skatienu, ar melniem, masīviem, biedējo�a paskata automātiem plecā neuzticīgi vēroja apkārtni, it kā kuru katru brīdi gai dītu veselas armijas uzbrukumu.

Eizenharts svīda. Viņ� sev jautāja, kā tas rūpnieks spēj izturēt savā tum�zilajā divrindu pogu uzvalkā, korekti apsējis kaklasaiti un sasprau�dis ar atturīgu zelta adatu. Tomēr arī viņam uz kurpēm un biksēm va�rēja redzēt �eit visur eso�os putekļus, iespējams, viņ� varbūt nemaz nebija pilnīgi pārdabisks radījums.

Profesors, mazliet salīcis, viņam sekoja. Cik gan viņam varēja būt gadu? Noteikti pāri septiņdesmit, sprie�ot pēc mirdzo�i sirmajiem matiem. Kizcnharts mēģināja iedomāties, kas viņu �ādā vecumā vēl dzina rak�ņāties pa sve�ām zemēm, lai gan viņ� mierīgi varētu sēdēt mājās un audzēt rozes. Viņu bija viegli iztēloties kā ro�u audzētāju. Tā vietā viņ� dzīvoja �ajā tuksnesī, kas viņam, Eizcnhartam, jau pēc pusstundas bija apnicis līdz kaklam.

Kauns satvēra brezenta priek�karu, atbīdīja to malā un turēja, lai Eizenhartu un Vilfordu-Smitu palaistu pa priek�u. "Uzmanieties," viņ� teica, kad rakstnieks pārkāpa slieksni, "tālāk jākāpj lejup."

Telts iek�pusē gaisma bija klusinātāka, maigāka. Un spiedīgais kar�stums gāza vai no kājām. Eizcnharts apstājās, lai noorientētos. Telts patie�ām stāvēja tie�i virs vienas no kvadrātveida bedrēm, kas bija dziļi atraktas. �ī varēja būt kvadrātmetrus piecus liela. Tie�i pie viņa kājām bija ieraktas tādas kā trepes ar lieliem, neregulāri augstiem pakāpieniem. Vienā vietā kāds bija ievietojis dēlīti un nostiprinājis to ar akmeņiem. Eizenharts uzmanīgi sāka kāpt lejup apmēram divus metrus dziļās izra�kumu bedres dibenā.

Tad kāds, acīmredzot Kauns, pagrieza kādu slēdzi, un pie telts gries�tiem iedegās �etras spuldzes, ko Eizcnharts līdz �im vēl nebija pama�nījis, ietinot apgabalu spo�ā gaismā. Eizenharts bridi palika stāvam, lai vēlreiz paskatītos apkārt. Cik ilgs laiks bija nepiecie�ams, lai izraktu �ādu bedri? Un visapkārt viņiem te bija desmitiem �ādu �ahtu. Bedres malas bija pilnas lielu akmeņu, un izskatījās tā, it kā pat viens vienīgs skaļāks vārds varētu izraisīt nogruvumu. Bedres dibens bija līdzens, cie�i nomīdīts un smil�ains, un pretējā stūri kaut kas bija pārsegts ar tum�u polietilēna plēvi.

Lielais noslēpums.

Atradums, kas bija spējīgs samud�ināt smadzeņu pavedienus.

Eizenhartu uz brīdi sagrāba bailes � viņ� bija sve�ā zemē, sve�ā ap�kārtnē, un varena koncerna varenais valdes priek�sēdētājs no viņa kaut ko gaidīja, un viņ� pat nesaprata, kas tas bija, nemaz nerunājot par to, vai viņ� to spēs izpildīt. �īs bailes pārņēma katru viņa ķermeņa �ūnu, lēnītiņām, ne dramatiski, ta�u nepielūdzami, katrs viņa solis bija sasprindzinājuma pilns, un �ahtas sienas viņam �ķita draudīgas. Bailes. Tās bija sens pava�donis. Varbūt tās bija iemesls, kāpēc viņ� rakstīja, nevis pats metās pie�dzīvojumos. Savu bērnību viņ� atcerējās kā satrauco�u, jūsmīgu laiku, pārpilnu brīnumu un atklājumu. Ta�u kādu dienu uzradās bailes, un viņ� vairs negāja ārā, bet palika mājās un sāka rakstīt. Viņ� dziļi ievilka elpu un, gaisu izpū�ot, sekoja savai izelpai. Viņ� bija atklājis, ka bailes pazūd uz vienu mazmazītiņu brīdi, kad izelpa beidzas un plau�as ir tuk�as. Bija reizes, kad �ī sekunde bija viņa logs uz reālo pasauli, uz pasauli, kāda tā izskatījās bez bailēm viņa acīs, viņa tīklenē, viņa nervu �ķiedrās. Un tagad, �ajā brīdī, viņ� sajuta, ka viņpus bailēm atkal bija �is bērni��ķais, satraukuma pilnais prieks, itin kā tas nekad nebūtu bijis pazudis.

"Nāciet," Kauns teica. Viņa acis daudzsolo�i spīdēja. "�eit, pāri. Pa�veiciet nost pārklāju."

"Lūdzu, uzmanīgi," Vilfords-Smits mierīgi piebilda.

Patiesībā bedre daudz neat�ķīrās no palielas istabas, kuras griesti aiz�stāti ar telts kupolu. Eizcnharts sekoja mediju magnāta aicinājumam, satvēra vienu pārklāja stūri un to uzmanīgi pacēla.

Zem tā gulēja skelets.

Skelets gan neizskatījās glu�i tāds, kādu viņ� atcerējās no bioloģijas stundām. �ī skeleta izbalēju�ie kauli gulēja �ķērsām cits pār citu, it kā miru�o ķermeni būtu saspiedis kāds liels smagums. Eizcnharts iedo�mājās par zemes slāni, kas tika atrakts; varbūt tie�i tas arī bija noticis. Kauli izskatījās gludi un poraini; viņam būtu nepatīkami tiem pieskar�ties, ta�u tad, kad bija paņēmis nost plēvi, viņ� pietupās un kā apburts skatījās laika zoba manāmi neskartā galvaskausa tuk�ajos acu dobumos. Tad tas nu reiz ir bijis cilvēks.

"Kā jau teicu," profesors savā lēnīgajā, pieklājīgu neuzbāzību vēs�to�ajā manierē atkārtoja to, ko jau reiz bija skaidrojis, "�ī kapavieta ir aptuveni divus tūksto�us gadu veca. Visa �ī apmetne, ciktāl mēs to �o�dien varam pasacīt, vēlākais, deviņdesmitajā gadā pamesta, un toreiz tā nepastāvēja ilgāk kā aptuveni divsimt gadu."

"Es saprotu," Eizcnharts pamāja un uzdeva sev jautājumu, kas gan bija tas lielais noslēpums. Tas bija skelets, nu, jauki. Ar to jau vajadzēja rēķināties, ja atraka divtūksto� gadu vecas kapavietas. Lērums kailu kaulu, anatomiski aptuveni atpazīstamu, un vēl pāris lietu, kā �is plakanais audekla maisiņ� blakus krū�u kaulam�

"Tie�i tā," Kauns pamāja. "Apskatiet to tuvāk."

Eizenharts samiedza acis. Maisiņam bija taisnstūra forma, tas bija ne�daudz lielāks par plaukstu, un �ķita, ka tas gatavots no maisam līdzīga auduma, kas izskatījās izkaltis un trausls. Tam cauri spīdēja kaut kas gai�s.

Kauns stāvēja viņam pāri, rokas gaidās uz krūtīm sakrustojis. �ķita, ka viņ� ar baudu noskatījās, kā Eizenharts taustījās tumsā. "Atveriet mai�siņu," viņ� mudināja.

"Atvērt?" Eizenharts pārjautāja.

"Jā. Labajā malā tas ir vaļā."

Paskatīties bija viena lieta, ta�u pieskarties� Muzejos vienmēr viņu mācīja nekad neko neaiztikt, un kur nu vēl tad, ja bija zināms, ka ekspo�nāts bija tūksto�iem gadu vecs vai sevi�ķi vārīgs, vai abi kopā. Eizenharts pastiepa roku un gandrīz sarāvās, kad ar pirkstu galiem, kas brīnumainā kārtā bija kļuvu�i pārjutīgi, aizskāra maisiņa audumu � kokainas, raup�jas �ķiedras, kas pakļāvās viņa pieskārienam, sairstot putekļos. Ta�u mai�siņ� patie�ām labajā pusē bija atārdīts, un, cik saudzīgi vien bija iespē�jams, viņ� pacēla audumu.

Zem tā viņ� ieraudzīja vēl vienu maisiņu no savādi gluda, blāva ma�teriāla, kas izskatījās pēc perlamutra, ta�u aptaustot �ķita kā polietilēns.

"Vai jūs kaut ko tādu jau esat reiz redzējis?" Kauns ziņkārīgi vaicāja.

Eizenharts lēni papurināja galvu. "Domāju, ka nc. Bet vai vajadzēja?"

Kauns klusi iesmējās. Kaut kas viņa balsī vibrēja, it kā viņ� vairs ilgi nespētu izturēt kādu iek�ēju sasprindzinājumu. "Ta�u es domāju, ka jūs kaut ko tādu jau esat reiz redzējis. Arī �is maisiņ� labajā malā ir vaļā � ieskatieties tajā!"

Kāpēc viņam tagad trīcēja rokas? Ko tas viss nozīmēja? Viņa pirksti tam slīdēja pāri lik uzmanīgi, it kā viņam �obrīd būtu jānokārto diplo�mēta kabatzagļa eksāmens. �ķita, ka tā ir sintētika. Griestu lampu gaismā, kas spīdēja gai�i un sili i kā saule, viņ� patie�ām ieraudzīja atveri labajā un aug�ējā malā, kas izskatījās pēc na�a griezuma vietas. Eizenharts satvēra brīvo stūri un to viegli pacēla.

Viņ� dzirdēja profesoru ieelpojam. Viņ� juta mediju karali aizturam elpu. Un viņ� blenza uz to, kas atklājās skatienam. Viņ� nebūtu varējis pateikt, ko sagaidīja tur atrast, ta�u to katrā ziņā ne. Nepavisam nc. Tas, ko viņ� redzēja, bija kaut kas tik negaidīts, ka �ķita � viņa smadzenēm būs nepiecie�ama vesela mū�ība, lai tās varētu korekti interpretēt sig�nālus, ko piegādāja viņa acis.

Vienkār�i sakot: viņ� nespēja ticēt tam, ko redzēja.

Tā bija SONT videokameras lieto�anas pamācība.

Stcfcns kā atvainodamies pacēla rokas.

"Man ļoti �ēl, ta�u tā ir patiesība. Es tur sēdēju kā tāds idiots, blenzu uz to un gaidīju, kad tā izgaisīs. Ka tā būs bijusi fatamorgāna, karstuma dūriens vai, kas zina, kas. Ta�u tā neizgaisa. Ta bija tur, tikpat reāla kā �īs ēdienkartes."

" Lieto�anas pamācība 'f Judīte neatlaidīgi skatījās Stefenā, viņas seja pauda vienīgi neticību. " Videokamerai?"

"SONTMR-01 CamCorder. Un apak�ā bija rakstīts 'US versija'. Es nedomāju, es neticu, ka tā piecdesmit gadus pēc Kristus dzim�anas bija vienkār�i ielikta līdzi kapā."

Nāca apkalpotājs ar viņu trīs �ķīvjiem. Seja viņam spīdēja, tik ļoti viņ� svīda. �ķita, kāds viņam dzenas pakaļ, jo viņ� elsa, it kā būtu jau uz sabrukuma robe�as. Visi trīs izslējās, lai apkalpotājs varētu novietot �ķīvjus, un viņ�, neteicis ne vārda, tos nolika viņiem priek�ā un atkal pazuda burzmā.

"Sākumā es domāju, ka kāds grib mani izjokot," Stcfcns turpināja, sniedzoties pēc na�a un dak�iņas. Viņ� jau atkal bija aizmirsis, kāds no�saukums ir ēdienam uz viņa �ķīvja, ta�u tas izskatījās labi un smar�oja kārdino�i. "Patie�ām, tas bija pirmais, kas man ienāca prātā. Ja tu tagad paskatīsies uz aug�u, es sev teicu, tad tic jau lūrēs pāri bedres malai, stulbi smiesies, ķiķinās un tikai gaidīs, kad dabūs redzēt manu muļķīgo seju. Un tad es paskatījos aug�up � bet neviena tur nebija."

Jc�ua apjucis purināja galvu, vienlaikus vilkdams nost ādu zivij uz sava �ķīvja un atdalīdams zivs gaļu no asakas ar tādu uzmanību, it kā strādātu pie arheoloģiska atraduma. "Un tad?"

"Es domāju. Patie�ām ilgi. Es tā rēķinu, ka apaļu stundu es nosēdēju savā alā un nedarīju neko citu kā vien domāju. Bet galu galā man nekas labāks neienāca prātā kā informēt profesoru." Stefens nokoda gabaliņu zivs un ko�ļāja. Tā gar�oja tikpat labi kā smar�oja. Patie�ām laba izvēle, �is restorāns. "Un viņa reakcija bija ievērības cienīga."

"Ak tā?" Je�ua iestarpināja.

"Viņ� ilgi pētī atradumu, nebilst ne vārda. Tad pavisam klusi viņ� man saka � es nedrīkstot pagaidām par to nevienam stāstīt. "Nevie�nam!" viņ� atkārto jau otrreiz un nopietni un neatlaidīgi skatās man acīs. Un tad viņ� mani sūta pie Pjēra, viņam vajagot palīdzēt. Pie Pjēra, kur� runā tikai franciski. Un viss, ko es zinu fran�u valodā, ir Oui un Non, un Voulez-vous couchez avec moi? Kā tev tas patīk? � es no�domāju."

Judīte iesmējās. Acīmredzot arī viņa tik daudz fran�u valodā saprata. "Un tagad tu mums to visu izstāsti."

Stefens it kā nievājo�i atmeta ar roku. "Ak, man vēl nekad nekas tā nebija ķēries pie sirds; viņ� mani vienkār�i slikti pazīst. Es domāju � ko tas viss nozīmē? Viņ� aizsūta mani prom, liek virs �ahtas uzcelt telti, dodas piezvanīt, un nākamajā dienā parādās izrakumu darbu galvenais sponsors, iebrūk ar veselu baru savu ļau�u kā huņņu karalis Atila. Vai viņ� iedomājas, ka es beig�u sev to jautāt?"

"Un ko tu domā, ko tas nozīmē?" Je�ua jautāja.

"Tātad viens ir skaidrs: miru�ais, kam līdzi kapā tiek ielikta CamCorder lieto�anas pamācība, nekādā gadījumā nebija laikmetu mijas laika ebrejs," Stefens secināja. "Es domāju, viņ� ir tikai nesen nogali�nāts un tur apglabāts."

Je�ua �ausmās iepleta acis. "Manu dieniņ, un tu patie�ām tā domā?"

"Dro�s es par to neesmu. Ta�u tas varētu būt izskaidrojums."

Judīte domīgi rauca pieri. "Bet kādēļ gan slepkavam būtu vajadzējis savam upurim kapā ielikt tie�i �o lieto�anas pamācību?"

"Tā būs bijusi iz�ķiro�s pierādījums. Nodevīgs lietiskais pierādījums."

"Bet, ja tā bija nodevīga, viņ� ta�u to varēja sadedzināt. Vai varbūt aprakt kaut kur citur. Sava upura kaps, domājams, tam bija sliktākā vieta. Tur ta�u tā bija tik nodevīga kā nevienā citā vietā. Stādies priek�ā, pa�mācības tur nebūtu bijis � ikkatrs ta�u miru�o uzskatītu par glu�i normālu arheoloģisko atradumu." Judītei aiz muguras jau atkal kāds atlocīja savu lielo avīzi. �oreiz ebreju ziņu lapas aug�ējais stūris skāra viņas pakausi, ko viņa pati, kā likās, vēl nebija pamanījusi.

"Tu pirmīt teici, ka miru�ais esot gulējis nekropolē," Je�ua domīgi piebilda. "Vienā rindā blakus citām kapavietām."

"Jā".

"Tas nozīmē, ka slepkava jau pirms daudziem gadiem zinājis par �o apmetni, vai ne tā?"

"Ak," Stefens noteica, "tas ir iespējams, kaut gan satelītuzņēmumos tā atklāta tikai pirms gada. Pareizi."

"Tā ir. Tas ir savādi."

"Ja es gribētu aprakt kādu līķi," Judīte drūmi ieminējās un izlaida pirkstus caur matiem, gandrīz aizskardama avīzi, "tad neatklāta arheo�loģisko atradumu vieta ta�u tam būtu visneiedomājamākā, vai ne? Es domāju, ja esmu kādu nogalinājis, tad ta�u es gribu, lai to neviens ne�kad neatrod."

Stefens cie�i skatījās viņai garām uz avīzes lapu, kas bija apdrukāta ar ebreju rakstu zīmēm, uz kuras, lai arī viņ� ebreju valodā neprata izla�sīt ne vārda, kaut kas bija saistījis viņa uzmanību. Vai varbūt tas bija pats vīrs, kur� kroga krēslainajā gaismā mēģināja �o avīzi lasīt? "Bet varbūt slepkava gribēja, lai līķi atrod," viņ� skaļi prātoja. "Un gribēja arī to, ka viņu bez kavē�anās identificē kā slepkavības upuri. Un vēl kas � tur ir D�ons Kauns ar saviem ļaudīm. Ne kriminālpolicija. Ko tas varētu no�zīmēt?"

Judīte atkal aizskāra savas ogļmelnās cirtas, ta�u �oreiz viņa aizķēra avīzi, dusmās aizsvilusies, pagriezās un uzsauca kaut ko ebreju valodā, ta�u nebija grūti saprast, kas viņu tā bija sadusmojis. Stefens smaidīja, kad tas otrs, sīks vīriņ� ar brillēm un varenām ūsām, izbīlī nepārtraukti atvainodamies, sāka rūpīgi salocīt savu avīzi.

Un tad viņ� pēk�ņi aptvēra, kas pirms tam viņu bija piesaistījis.

"Judīt!"

Viņa apmulsusi paskatījās. Viņ� piecēlās, pārliecās pāri galdam, ne�pievērsis uzmanību tam, ka apgāza sālstrauku un vāzi ar plastmasas puķēm, un sniedzās pēc avīzes. "�ī fotogrāfija!" viņ� iesaucās, satvēra lapu stingrāk, izrāva to vīram no rokām un nolika Judītei priek�ā. "Kas tur rakstīts? Zem fotogrāfijas?"

"Stefcn? Ko tas nozīmē?"

Viņ� paldauvēja ar rādītājpirkstu pa attēlu. "Tas ir tas vīrs, kur� at�brauca ar taksometru. Kad mēs braucām prom. Kas tur rakstīts?"

"Kas par vīru?"

Stcfena skatiens ieurbās Judītei acīs. "Vienkār�i lasi, kas tur ir rak�stīts. Dari to."

"Stefen, kuru vīru tu domā?"

"Tu mani padarīsi traku," Stefens noteica. "Jc�ua, lasi tu. Kas tur rakstīts, Dieva dēj?"

Apstulbis, ta�u paklausīgi Je�ua noliecās pār fotoattēlu, kas acīm redzami bija uzņemts lidma�īnā. "Pēters Eizenharts, pazīstamais vācu rakstnieks, �obrīd apceļo Izraēlu, lai veiktu pētījumus savam nākama�jam romānam�"

"Pēters Eizenharts!" Stefens iesaucās. "Tie�i tā. Pateicos!" Viņ� at�ņēma Jc�ua avīzi un atdeva to īpa�niekam, kas notieko�ajā bija noraudzījics ar skaidri redzamu neizpratni.

"Kad mēs braucām prom no nometnes, tur stāvēja taksometrs, kas bija atbraucis brīdi pirms tevis," viņ� teica, pagriezies pret Je�ua. "Un es tev vēl jautāju, vai tu nezini, kas ir �is vīrs, vai atceries?"

Je�ua pamāja.

"Es zināju, ka esmu �o seju jau reiz redzējis fotogrāfijā, ta�u vienkār�i nevarēju atcerēties, kas viņ� ir. Tagad es to zinu." Viens no Brazīlijas ekspedīcijas dalībniekiem bija vācietis, un viņam līdzi somā bija divi Pētera Eizenharta romānu kabatas formāta izdevumi. Uz grāmatas aiz�mugurējā vāka bija autora fotogrāfija.

"Jā, un?" pieri raukdama, ievaicājās Judīte. "Man �is vārds neko ne�izsaka, man loti �ēl."

Stefens atgāzās savā krēslā, un uz brīdi lokāla trok�ņu kulise �ķita uzbangojam ap viņiem kā paisuma vilnis, nesot līdzi balsis visda�ādā�kajās valodās, glā�u �ķindoņu, smieklus un na�u un dak�iņu skrāpējo�ās skaņas pret �ķīvjiem. Neprātīga doma iz�āvās viņam caur smadzenēm, pilnīgi neprātīga doma�

"Vācijā," Stefcns lēni teica, "viņ� ir visai populārs zinātniskās fantas�tikas romānu autors."

Judīte uz viņu paskatījās, viņ� atbildēja ar skatienu. Stcfcnam Foksam patika neprātīgas domas. Par to dzīvi, kādu viņ� dzīvoja, viņ� bija patei�cīgs kādai citai neprātīgai domai. Ta�u �ī � pārspēja�

"Varbūt," Judīte prātoja, "�is D�ons Kauns grib filmēt vienu no viņa romāniem. Un, tā kā abi �obrīd ir Izraēlā, viņi sarunāju�i satikties�"

Stefens papurināja galvu, pavisam lēni, gandrīz nemanāmi. "Kauns ir ziņu vecis. Filmas viņu neinteresē. Viņ� vēl nekad nav uzņēmis ne�vienu filmu."

"Nu labi, mister Gudriniek. Tad ne. Tad saki tu, ko tas nozīmē."

"Es nezinu."

"Zinātniskā fantastika, tu saki?" Je�ua prātoja.

Stefens tikai norūca. Viņa smadzenēs vārījās. Viņ� blenza lejup uz pusizēsto �ķīvi un vairs nejuta izsalkumu. Zinātniskā fantastika. Tie�i tā. "Vai mēs, lūdzu, nevarētu darīt tā, ka pazūdam no �ejienes pēc iespējas ātrāk?" viņ� noguru�ā balsī jautāja.

Aiz viņiem palika ielas, kurās no viena restorāna viņiem spiedās pretī d�eza klavieru skaņas, no kāda cita atskanēja elektriskās ģitāras raudā��ana, kas pavadīja vēderdeju, un tanī visā jaudās kaut kas no bēg�anas. Stefens soļoja pa priek�u, ta�u viņam nebija ne jausmas, uz kurieni viņ� gāja. Viņa smadzenēs vēl arvien vārījās.

"Stefen?" viņ� dzirdēja Judīti sev aiz muguras. "Vai viss ir kārtībā?"

Viņ� izvilka no kabatas savu mobilo telefonu un to ieslēdza. "Viss ir kārtībā. Vislabākajā. Man tikai mierīgi jāpiezvana."

"Jāpiezvana?"

Viņ� apstājās pie masīva akmens mūra, kas dro�i vien bija tūksto�iem gadu vecs, un spieda ciparus. Ostas tum�ie ūdeņi skalojās pret molu, un bija jau�ami kuģu melnie silueti, un visapkārt bija kluss. Abi viņu panāca.

"Kam tu zvani?" Je�ua gribēja zināt. "SOiVr."

�SONT?�

Stefens paskatījās uz Je�ua. "Vai jūs abi, lūdzu, vienreiz nevarētu beigt atkārtot visu, ko es saku? Es zvanu firmai SONT, jā. Es gribu par �o videokameru zināt visu, cik vien iespējams."

"�ajā laikā?"

"Japānā �obrīd ir," viņ� paskatījās savā rokas pulkstenī, "mazliet pirms vienpadsmitiem no rīta."

"Tu zvanīsi uz Japānu?" Je�ua acīm redzami mēģināja savaldīties.

"Es tā teicu, man �ķiet. Jā. SONT ir japāņu firma."

Judīte viņu nopētīja kā cilvēku, par kuru neesi īsti dro�s, vai viņ� sa�jucis prātā vai tikai tur otru par muļķi. "Un SONT numuru Japānā tu, protams, zini no galvas?"

Stefens pacēla savu mazītiņo mobilo telefonu, itin kā turētu rokā trumpja kārti. "Vienkār�i atmaksājas, ja ir īstais serviss, arī tad, ja tas maksā mazlietiņ vairāk. Ja es gribu runāt ar kādu, kura numuru es nezinu, es piezvanu uz centrāli, kura strādā visu diennakti un kurai ir visas pa�saules telefongrāmatas. Vai viss skaidrs?"

Viņa grasījās vēl ko teikt, ta�u tad pārdomāja un tikai pamāja.

Viņ� sāka vēlreiz spiest numuru. Atsaucās sievietes balss, tik mo�a un priecīga, it kā būtu spirgtākais rīts. Iespējams, tur, kur viņa sēdēja, arī bija agrs rīts. Viņ� pateica savu vajadzību � SONT Japānā, un tur pēc iespējas kādu no uzņēmuma, kas runā angliski, uz. ko viņa mundri no�ivināja: "Lūdzu, acumirkli uzgaidiet!" � un pievienoja viņu gai�dītāju rindai.

Judīte un Je�ua saskatījās. "Es jūtos galīgi atpalikusi," viņa nomur�mināja.

Viņi gaidīja. Tas noteikti nebūs lēts prieks.

"Labdien," viņi beidzot dzirdēja Stefenu sakām, un viņ� centās runāt lēni un skaidri. Laikam gan persona savienojuma viņā galā nerunāja īpa�i uzticību raiso�ā angļu valodā. "Mans vārds ir Fokss, un es zvanu no Izraē�las. No Izraēlas, jā. Tuvajos Austrumos. Jā. Starp Ēģipti un Sīriju� Palestīna, tie�i tā."

Je�ua savilka seju.

"Es interesējos par jūsu CamCorder MR-01. Es vēlētos zināt, vai kaut kur Izraēlā ir kāds tirgotājs, pie kura es to varētu apskatīt." Klu�sums. "MR-01, jā." Atkal klusums, �oreiz ilgāk. "Nē, pilnīgi noteikti. MR-01. M kā Madagaskara, Rkā Rio. Svītra, nulle viens. Jā."

Viņi redzēja, ka Stefena acis kļuva jo platākas, jo ilgāk viņ� klausījās. Kad viņ� atkal ierunājās, viņa balss �ķita savādi sve�a. "Ak. Es saprotu. Ak tā. Jā. Tad neko nevar darīt. Jā, paldies. Paldies par informāciju. Nē ta�u, jūs man ļoti palīdzējāt. Liels paldies."

Atskanēja �ēla telefona pīkstē�ana, kad viņ� pārtrauca savienojumu. Tā viņ� stāvēja, tuk�ām acīm paskatījās uz telefonu, tad pāri pretī uz liedagu, kura dienvidu puses pa�ā galā bija sapulcējies bariņ� ļau�u. No pārnēsājama kase�u atskaņotāja plūda klusināta mūzika, kuras skaņas fragmentus brī�iem līdz viņiem atnesa vēj�, un tum�i, slaidi stāvi dejoja mūzikas ritmā, da�i no viņiem ūdenī.

"Nu?" Judīte beidzot pārtrauca klusumu.

Stefens īsi, bez prieka, iesmējās. "Zinātniskā fantastika," viņ� teica, atkal paskatījās uz savu telefonu, izslēdza to un iestūma atpakaļ kabatā. "Zinātniskā fantastika."

"Vai tu, lūdzu, nevarētu izteikties mazliet skaidrāk? Ko viņ� sacīja?"

Stefens skaļi izelpoja, un viņa skatiens slīdēja pāri pla�ajiem, nakts melnajiem ostas ūdeņiem.

"SONTvideokamera MR-01 " viņ� beidzot teica, "vēl ir tikai attīs�tībā. Tirgū tā ienāks, ātrākais, pēc trim gadiem. Pagaidām tā eksistē vien uz rasē�anas dēļa."

8

Tika izpētītas da�u trauku veidu sieniņu īpa�ības, nolau�ot trauku fragmentu gabalus un tos no jauna apdedzinot oksidējo�ā elektris�kajā krāsnī, turklāt veselu stundu paraugi tika pakļauti maksi�mālajai temperatūrai, dzelzs laikmeta-biz./fr.-arābu 800�900 �C un viduslaiku un jaunāku laiku keramikas 1000 �C. Oksidējoties lauska parasti iegūst gai�āku nokrāsu un kļūst labāk redzami oglekļa piemaisījumi un pārklājumi. Attiecīgie lausku bojājumi augstās temperatūras ietekmē vēsta par sākotnējo deg�anas tempe�ratūru (skat. nod. 111.5-1).

Prof. �ārlzs Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethame�as

D�ona Kauna dzīvojamais vagons nebija apzīmējams citādi kā vien "kārtai atbilsto�s". Tā lielāko daļu aizņēma grezna darbistaba, kuras sie�nas bija apdarinātas ar tum�iem paneļiem, uz grīdas izklāts pelēks paklājs, kurā kājas iegrima līdz potītēm, atstādamas netīras, putekļainas pēdas, uz kurām bija nelāgi skatīties. Galvenais priek�mets telpā bija milzīgs sar�kankoka rakstāmgalds, uz kura stāvēja viena no tām misiņa galda lampām ar zaļu aba�ūru, kādas Eizcnharts līdz �im bija redzējis tikai amerikāņu filmās. Aiz lielā, melnā ādas atzveltnes krēsla bija redzama eļļas glezna, kas izskatījās dārga un noteikti tāda arī bija, uz cita gaida atradās dators, kura monitorā lēnām griezās Kaun Enterprises logo, un tam blakus vesela baterija ar telefoniem. Eizenhartam bija jādomā par antenām uz vagona jumta, kas viņam bija iekritu�as acīs, un lielo �ķīvi, kas, domājams, bija spējīgs komunicēt tie�i ar sakaru satelītu. D�onam Kaunam patika sēdēt vientuļā pamestībā tālu prom no savas galvenās mītnes, bet viņ� darīja visu, kas �odien tehniski bija iespējams, lai nezaudētu kontroli pār�āvu firmu.

Un kas pats labākais � telpa bija patīkami vēsa.

"Ko jūs vēlētos iedzert?" rūpnieks pajautāja un atvēra kādu ledus�skapi, kas bija piebāzts ar pudelēm, kurās visās krāsās kārdino�i mirdzēja da�ādi �ķidrumi.

"Jums, profesor, Canadian Whisky?"

"Jā, lūdzu," Vilfords-Smits nopūtās un atkrita vienā no polsterēta�jiem krēsliem. Viņ� izskatījās noguris.

"Un jums, mister Eizenhart?"

Rakstnieks vilcinājās. Viņ� reti dzēra alkoholu, ne tik daudz veselības vai principiālu motīvu vadīts, kā tā vienkār�ā iemesla dēļ, ka viņ� pēc tam lielākoties jutās sliktāk nekā pirms tam. Alkohols viņu nelabvēlīgi ietekmēja. Labākajā gadījumā viņ� kļuva miegains. "Varbūt jums ir kaut kas bezalkoholisks?" viņ� jautāja.

Kauns uz viņu paskatījās ar skatienu, kurā Eizenharts �ķita lasām nicino�u nosodījumu. Itin kā viņ� būtu pārkāpis kādus nerakstītus liku�mus. Sabojājis citiem prieku. Ta�u viņa sejā nepakustējās ne vaibsts, kad viņ� jautāja: "Ko jūs vēlētos? Kolu? Ingveralu? Perrier?"

"Kola būtu lieliski."

Kauns viņiem pasniedza glāzes, tad sajauca sev mazliet smalkāku dzē�rienu un apsēdās aiz sava rakstāmgalda. Neapzināti Eizenharts gaidīja, kad valdes priek�sēdētājs izstaipīsies, atsies vaļīgāk kaklasaites mezglu un atbrīvoti atslīgs krēslā, ta�u Kauns tikai iedzēra mazu malciņu no savas glāzes, paliecās uz priek�u un cie�i uzlūkoja rakstnieku.

"Ko jūs domājat par �o lietu?" viņ� vēlējās zināt.

"Hmm," Eizenharts noteica un lūkoja pēc vārdiem. Jau viņa ikdie�nas darbā viņam tas nenācās viegli; angliski tas bija vēl divtik grūti. "Kā lai pasaka? Man ir tāda sajūta, it kā es aiz pārskatī�anās būtu nonācis filmā par indiāni D�onsu."

Kaut kas smaidam līdzīgs noraustījās mediju magnāta sejā, ta�u viņ� neko neteica.

"Vai jūs esat dro�s, ka tomēr neesat nācis uz pēdām krāp�anai?" Eizen�harts jautāja. "Atcerieties Hitlera dienasgrāmatas."

"Tas bija pirmais, kas man ienāca prātā. Ta�u ir Jozefa Gebclsa dienasgrāmatas, un tās ir īstas." Kauns paskatījās plakanā zelta rokas pulkstenī, kas izskatījās ļoti dārgs. "Paraugiem �obrīd jau vajadzētu atras�ties laboratorijā �ikāgā, kur to vecums tiks noteikts pēc radiooglekļa metodes. Ja izrādīsies, ka papīrs ir divus tūksto�us gadu vecs, tad vien�kār�i nevar būt cita izskaidrojuma, kā vien tas, ka kāds ir veicis ceļo�jumu laikā. Te nu jūs man piekritīsiet, vai ne tā?"

"Jā."

"Ir jābūt kamerai. Esmu par to pārliecināts. Un esmu pārliecināts arī par to, ka tā ir labi saglabājusies."

Eizenharts beidzot bija atradis vārdus, lai izteiktu kādu iebildumu, kas jau labu brīdi viņam nedeva mieru. "Vai jūs jau esat padomājis par� to, vai videolente, kas gulējusi aprakta divtūksto� gadu, vispār ir spējīga saglabāt ierakstu? Ieraksts videolentē ir magnētisks ieraksts. Laika iespaidā magnētismam vajadzētu mazināties. Pēc diviem tūksto�iem gadu varētu būt pāri palikusi vairs tikai �alkoņa."

"Tie�i tā," Kauns piekrīto�i pamāja. "Tas bija pirmais, ko es pārbau�dīju. Es runāju ar zinātniekiem no NASA, kuri strādā pie radiosignālu izvērtē�anas no kosmiskajām zondēm, kas fotografē tik tālas planētas kā Urāns vai Neptūns. �iem ļaudīm ir glu�i līdzīga problēma, proti, iz�filtrēt �os vājos signālus, ko pārraida zondes, no kosmosa �alkoņas. Un, redzot kristālskaidros attēlus, ko tās pārraida, jūs saprotat, ko iespējams dabūt gatavu. Tas varbūt neies tik ātri un prasīs dārgus aprēķinus jaudī gos datoros, ta�u ierakstu no �īs videolentes padarīs atkal redzamu, vienalga, cik vecs tas ir."

"Ak,"'Eizenharts bija pārsteigts. Jā, tas izklausījās ticami.

"Protams, es neko neteicu par ceļotāju laikā," Kauns piebilda. Tagad viņ� patie�ām atlaidās krēslā, glāzi abām rokām turēdams pie krūtīm. �ķidrums tajā laistījās medaini zeltains. "Es pieļauju, ka viņ� ir darbo�jies kopā ar kādu sabiedroto�" Viņ� apdomājās un tad izlaboja: "Viņ� darbosies kopā ar kādu sabiedroto. Nu, redzat? Tādas ir manas domas. Līdzko mēģina �ajā lietā iedziļināties, sāk me�ģīties smadzenes. Mister Eizcnhart, tie�i tāpēc jūs man esat nepiecie�ams. Jūs esat radījis veselu rindu stāstu par ceļotājiem laikā; tas nozīmē, ka jūs jau savā iztēlē visos sīkumos esat pārdomājis jautājumus, uz kuriem mums tagad jāatrod atbildes realitātē."

Eizenharts vilcinādamies pamāja.

"Tātad viņ� darbosies kopā ar kādu otro personu. Viņi norunās, kur viņam jānoslēpj kamera. Tad viens dodas pagātnē, bet otrs vienkār�i ierodas norunātajā vietā un atrod tur ierakstus, kurus pirmais ir� atstā�jis? Atstās? Doma ta�u ir pareiza, vai jūs man piekrītat?"

"Jā".

"Praktiski vienlaicīgi."

"Ja vien viss būs izdevies," Eizenharts piebilda. Viņ� jutās noguris. Par to visu vēl jāpadomā; rīt no rīta viss izskatīsies citādi. Varbūt tad viņam ienāks prātā kāda ideja, ko varenais, �ķietami nenogurdināmais firmas boss vēl nebūs iedomājies.

"Viss būs izdevies. Neviens neceļos pagātnē, pirms viņ� nebūs veicis visu nepiecie�amo. Sī kamera atrodas norunātajā vietā. Jautājums ir tikai � kur? Par ko abi bija vienoju�ies? Vai, manis dēļ, par ko viņi abi vienosies? Iejūtieties �ī ceļotāja vietā, Eizenhart, atminiet viņa domas. Jūs esat rakstnieks, tas ir jūsu darbs � iejusties citas personas lomā. Izdibiniet, ko viņ� domās. Izdibiniet, kur atrodas kamera."

Kauna balss pēk�ņi bija mainījusies, tā skanēja asi, pavēlo�i, metāliski. Eizenharts uz viņu skatījās un sajuta sevī ceļamies paniku, kas kā lies�mojo�a roka sagrāba viņa zarnas un sniedzās pēc rīkles. Nu viņ� atkal bija viņ� pats, patiesais D�ons Kauns, kur� visu �o laiku bija slēpies aiz laipnības maskas. Un patiesais D�ons Kauns bija plēsoņa zilā divrindu pogu uzvalkā.

Viņ� nervozi paskatījās pāri uz Vilfbrdu-Smitu, ta�u profesors jau bija iztuk�ojis savu viskija glāzi un skatījās tādām acīm, kas kuru katru mirkli kritīs ciet.

"Tas viss, ē, �ai brīdī man ir mazlietiņ par daudz. Ceļ�, �is atradums� Ta�u es par to padomā�u."

"Jums ir laiks. Tas nav neierobe�ots, ta�u jums ir laiks."

"Man vajadzēs izpētīt. Man nepiecie�ama pieeja lielai bibliotēkai."

Kauns pamāja, it kā viņ� tie�i to būtu gaidījis. Ar strauju kustību viņ�

pagriezās sānis, kas vēl pastiprināja satrauco�o iespaidu, ka viņ� ir neno�gurdināms, nocēla vienu no telefona klausulēm, uzspieda divzīmju nu�muru un, kad klausules otrā galā kāds atsaucās, tikai pateica: "Nāciet, lūdzu, �urp!" Un nolika klausuli.

"Jūsu dzīvojamais vagons būs tepat blakus," viņ� teica. Tur jūsu rīcībā ir pilnībā apgādāta darba telpa. Vispār�" Pie ieejas bija dzirdams troksnis, tad atvērās durvis un ienāca kāds vīrietis, kuru Eizenharts līdz �im vēl nebija redzējis. Profesors satrūkās, un pēc tā, kā viņ� uz ienācēju skatījās, varēja saprast, ka arī viņ� �o vīru redz pirmoreiz.

"Mani kungi, �is ir misters Raiens. Viņ� ir manas dro�ības nodaļas vadītājs un no �ī brī�a par visu parūpēsies, llaien, �is ir profesors Vil, fords-Smits, izrakumu darbu vadītājs, un misters Eizenharts, rakstnieks."

"Ļoti priecājos," vīrietis atbildēja zemā, tum�ā balsī.

Viņ� bija liela auguma, vismaz metru deviņdesmit gar�, un izskatījās spēcīgs un ciets kā tērauds. Izlases kareivis, kur� nebija ģērbies uniformā, bet vienkār�ā haki krāsas kombinezonā. Viņa rokasspiediens bija vēss, stingrs, lieti�ķs. Mati viņam bija apcirpti tik īsi, ka varēja vien minēt, kādā krāsā tie bija, un acis viņa neizteiksmīgajā sejā bija tik skaidri ūdenszilas, kādas Eizenharts vēl nekad savā mū�ā nebija redzējis. Cik gan vecs varēja būt �is Raiens? Dīvainā kārtā viņ� �ķita esam it kā bez noteikta vecuma; viņ� tikpat labi varēja būt divdesmit astoņus kā piecdesmit asto�ņus gadus vecs.

"Raiens," Kauns turpināja, pamezdams skatu uz Eizenhartu, "sagā�dās jebkuru grāmatu, kas vien jums būs nepiecie�ama. Viņ� vispār sagā�dās visu,, kas jums būs vajadzīgs. Viņ� jūs aizvedīs vai liks aizvest uz jebkuru valsts bibliotēku, ja jūs to vēlēsieties. Lai arī kas jums ienāktu prātā un varētu paātrināt mūsu meklējumus, pasakiet to viņam."

Visai apstulbis, Eizenharts pamāja un uzmeta Raienam gandrīz bai�līgu skatienu, uz ko viņ� pat nepakustējies atbildēja.

"LJn, mister Eizenhart, es to arī domāju tā, kā saku. Lai arī kas jums ienāktu prātā."

"Jā."

"Jūsu uzdevums nav lauzīt galvu par to, vai jūs viņu nepārslogojat."

"Es saprotu."

"Ja man nāktos konstatēt," Kauns sāka vēlreiz un paskatījās uz rakstnieku ar tum�i gailo�ām zvēra acīm, "ka jūs neesat kādus resursus izmantojis tikai tāpēc, ka tie nav biju�i jūsu rīcībā, bet jums tos būtu vajadzējis tikai pieprasīt, tomēr jūs to nebūtu darījis, tad jums nāktos mani iepazīt no citas puses, un es jums apsolu to, kas jums nemaz ne�patiktu."

Aha. Nelāgas sajūtas pārņemts, Eizenharts norija siekalas un pamāja. Medusmēnesis bija beidzies. Un nc jau tāpēc Kauns bija �urp braucis, ka tik labi prata sasiet kaklasaites.

"Turklāt," miljardieris turpināja, paliecies uz priek�u un atbalstījis apak�delmus uz rakstāmgalda ādas pamatnes, salikdams kopā abu roku pirkstu galus, "no �ī brī�a mēs ievērosim dro�ības pasākumus. Sī vieta ir apsargājama. Un tādi nepatīkami starpgadījumi, kā, piemēram, tas, ka tie�i �ovakar �is Fokss ir devies uz kaut kādu diskotēku, turpmāk vairs nenotiks."

Profesors ādas krēslā saslējās un jutās spiests aizstāvēties. "Mister Kaun, es jums varu apgalvot� Stefens Fokss ir jauns puisis, un viņ� tajā meitenē ir ieskatījies. Tas ta�u ir tik dabiski, ka viņ� vēlas izklaidēties. Un puisis, kur� atbrauca abiem pretī, ir viņas brālis. Es viņu labi pazīstu; viņ� strādā par asistentu Rokfellera muzejā Jeruzalemē."

ICiuns nopētīja arheologu kā pretīgu kukaini. "Varbūt mums būtu bijis ko viņam pajautāt."

"Bet pajautāt ta�u mēs varam arī rīt."

"Bet mēs būtu varēju�i arī pajautāt jau �ovakar un tā zaudēt mazāk laika."

Eizenharts rauca pieri. Kādi �im vīram bija priek�stati par to, kā atri�sināt �ādu problēmu? Ar vienkār�u, brutālu aritmētiku pēc moto: Ko, Leonarda da Vinci nepiecie�ami se�i mēne�i, lai uzgleznotu Monu Lizu? Dodiet viņam divdesmit piecus līdzstrādniekus, tad viņ� to paveiks vienā nedēļā'.

"Mans Dievs," Vilfords-Smits nopūtās un atkal atslīga krēslā. Ādas krēsls �ķita aprijam viņa kalsno augumu. "Viņ� ir brīvs cilvēks. Es ta�u

nevaru viņam noteikt, ar ko viņ� drīkst un ar ko nedrīkst nodarboties ārpus darba laika."

"Tas jums arī nav jādara," Kauns teica. "No �ī brī�a to darīsim mēs."

Zinātnieks uz viņu īgni paskatījās. "Ko tas nozīmē?"

"Mēs izsludināsim informācijas blokādi. Es nevēlos, ka mūsu atklā�jums priek�laicīgi nāk gaismā un sākas tāds kā zelta drudzis, kad ikviens �ai valstī sāk meklēt kameru."

"Un kā jūs to domājat panākt? Lielākā daļa manu līdzstrādnieku ir brīvprātīgie�"

"Man tas ir vienalga," Kauns asi noskaldīja.

Viņ� lika tiem satrūkties, it kā būtu uzsitis ar dūri pa galdu, un, tā kā . viņam �is �ests nebija nepiecie�ams, tas bija vēl iespaidīgāk.

"Jums patie�ām vēl nav īsti skaidrs, ar ko mums �eit ir darī�ana," Kauns turpināja un skatījās te uz vienu, te otru, it kā varētu ieurbties viņu acīm redzami apjuku�ajās smadzenēs. "Jūs vienkār�i domājat, tā ir sensācija. Jūs domājat, tāpēc esmu �eit, jo tā ir visu laiku lielākā sensā�cija. Sensacionālākais avī�u virsraksts, kāds vien ir bijis. Sensacionālā�kais atradums, kādu arheoloģija piedzīvojusi. Revolūcija fizikā. Ko �ī videofilma patiesībā nozīmē, jūs visi vēl vispār nemaz neesat sapratu�i."

�ķita, ka vārdi kādu brīdi telpā nogaido�i palika karājamies, un tad tos uzsūca mīkstais paklājs un sarkankoka sienas. Neviens vairs neuzdro�inā�jās elpot. Ikviens telpā gaidīja, ko teiks Kauns. �ķita, ka viņ� to izbaudīja.

"Cik, jūs domājat," viņ� klusi, gandrīz �ukstus, jautāja, "var dabūt no katoļu baznīcas par videolenti, kas apliecina Jēzus Kristus aug�ām cel�anos?"

Viņ� mirkli klusēja.

"Vai," viņ� izstiepa lūpas �aurā smaidā un piebilda, "kas to noliedz?"

Automa�īnas starme�u gaisma spiedās cauri nakts tumsai, taustījās pa pelēko asfaltu uz priek�u pa ceļu, uz kura bija pārsteidzo�i dzīva satiksme, par spīti tam, ka pulkstenis rādīja otro nakts stundu. Viņi daudz neru�nāja, katrs bija aizņemts ar savām domām, un, neņemot vērā motora dūkoņu, ma�īnā valdīja savādi nomāco�s klusums.

Tagad aizmugurējā sēdeklī sēdēja Stefens. Kaut kad pusceļā viņ� pa�liecās uz priek�u, atspieda rokas uz priek�ējo sēdekļu atzveltnes un pa�stiepa galvu starp abiem priek�ā sēdo�ajiem. "Je�ua?"

"Jā?"

"Vai tu reiz neteici, ka jūs pētāt arī senus papīrus?"

"Papirusus. Ne papīrus. Jā."

"Saprotu, papirusus. Tos no niedrēm."

"No niedrēm ne. Papiruss tika gatavots no papirusa auga serdes, latīniski cyperus papyrus. Grīslis."

"Ta�u tas ir kas cits nekā papīrs."

"Tie�i tā."

Stefens pamāja. Pa pretējo joslu viņiem garām aizdārdēja kravas ma��īna. Ceļa malā uz brīdi izgaismojās ceļazīme, uz kuras kāds ar melnu krāsu bija aizkrāsojis uzrakstus ebreju un angļu valodā un bija izlasā�mas vairs tikai arābu rakstu zīmes.

"Pieņemsim, profesors vēlas izpētīt lieto�anas pamācību. Kā tu domā, kur viņ� to vislabāk varētu izdarīt?"

"Pie mums."

"Pie jums? Es domāju, jūs varat izpētīt tikai papirusus?"

"Tas ir tas, ko mēs darām. Bet tikpat labi mēs varētu restaurēt arī papīru. Tas pat ir vienkār�āk nekā restaurēt papirusu. Tikai līdz �im vēl neviens pie mums ar seniem papīriem nav ieradies."

"Un kāpēc ne?"

"Tāpēc, ka visā Vidusjūras reģionā agrākos laikos kā materiāls rak�stī�anai tika izmantots vienīgi papiruss."

"Ta�u tu varētu restaurēt ari papīru?"

"Saprotams."

"Trauslas lapas apstrādāt tā, ka tās var bez bailēm pār�ķirt?"

"Dro�i."

"Izbalēju�u rakstu atkal padarīt redzamu?"

"Bez problēmām."

"Labi," Stefens teica. "Tas ir labi."

Tagad sarunā iejaucās Judīte. Viņa pagriezās savā sēdeklī, un Stefens varēja viņu vērot no sāniem. Neuzticē�anās izteiksme viņas sejā arma�tūru maigajā gaismā bija vairāk nojau�ama nekā redzama. "Tu ta�u ne�interesējies tā vienkār�i par Je�ua darbu, vai ne?"

Stefens ļāva galvai noslīgt uz priek�u, it kā tā viņam pēk�ņi būtu kļuvusi par smagu, un norūca: "Nē, es neinteresējos tā vienkār�i par Je�ua darbu."

"Bet?"

"Es kaut ko aizmirsu."

"Tu� ko?"

"Es kaut ko aizmirsu. Aizmirsu pastāstīt, es gribēju teikt. Je�ua, lūdzu, skaties vismaz tu uz ceļu!" Ma�īna bija sākusi mest satrauco�us līklo�us, kad Je�ua, tāpat kā viņa māsa, bija pagriezis galvu, lai veltītu Stefenam neuzticības pilnu skatienu.

"Aizmirsi?" Judīte neticēja viņa vārdiem.

Stefens nopūtās. "Es to patie�ām aizmirsu. Es aizmirsu to pateikt, kad rādīju profesoram savu atradumu, un, kad stāstīju jums par �o no�tikumu, es to atkal aizmirsu. Tas patie�ām ir savādi."

"Un? Varbūt tu vismaz tagad mums to izpaudīsi?"

Stefens skatījās vienā un otrā. Judītes acis nojautu pilnas brīni�ķīgi spīguļoja tumsā, tās mirdzēja kā divi dziļi ezeri. Je�ua skatījās priek�ā uz ceļu, un viņ� izskatījās sasprindzis, it kā viņam tagad kāds satrauco�s stāsts varētu noderēt tikpat labi kā akūtam sirds slimniekam nodokļu pēcmaksas lēmums.

Ta�u �is bija piedzīvojums. Piedzīvojumi un adrenalīns nu reiz bija viens ar otru nesaraujami saistīti. Un, hei, Je�ua bija ebrejs, karadienes�tam derīgs apdraudētas valsts iedzīvotājs, un viņam vajadzēja būt pie�radu�am pie stresa tāpat kā Ņujorkas bir�as māklerim. Stefens nolēma to neievērot. Varbūt bija vainojams tikai savādais apgaismojums, ka Je�ua izskatījās tik satraukts.

"Polietilēna maisiņā," viņ� iesāka, "nebija tikai lieto�anas pamācība vien."

Judīte apslāpēti iekliedzās. "Man bija tāda nojauta."

"Es patie�ām aizmirsu to pateikt," Stefens apgalvoja. "Vienkār�i aiz�mirsu. Varbūt mana zemapziņa to negrib izpaust, es nezinu."

"Ļauj uzminēt, kas vēl tur bija. Karte. Ar atzīmētu krustu uz tās."

"Nē. Tikai pāris salocītu, irdenu papīru."

Jc�ua ievaidējās. "Irdenu!"

"Jā. Tas bija pirmais, ko es ieraudzīju, kad atgriezu vaļā plastmasas maisiņu. Es jau tāpat biju neprātīgs, bet ar pinceti izvilku tos laukā. Un tad parādījās SONTfirmas logo� Es nezinu, kādēļ, bet tas visu citu it kā aizslaucīja prom. Vienkār�i vairs neatlika vietas domām par citiem papīriem."

"Un kur tagad ir tic citi papīri, tic irdenie? Papīrgrozā?"

"Nē, es tos vienkār�i ieliku savā atradumu kastē, pa�ā aug�ā, uz ze�mes, ko līdz tam biju saslaucījis kopā. Un atradumu kaste vēl joprojām atrodas zem manas gultas."

"Vienkār�i lieliski," Judīte teica.

"Profesors nebūs vis sajūsmināts, ka tu tikai tagad ieradīsies pie viņa ar �o ziņu," Jc�ua, galvu purinādams, prātoja. "Un pēc tā, ko tu stāstīji par �o D�onu Kaunu� Es nezinu. Manuprāt, tev �o stāstu vēl vajadzētu pieslīpēt. Es domāju, tādēļ, lai viņ� tev nenorautu galvu."

Ceļā izsista bedre satricināja ma�īnu, pietiekami spēcīgi, lai iekus�tinātu amortizatorus, kas izraisīja grūdienu un troksni. Tsa-dang. Jc�ua noņēma kāju no gāzes pedāļa. Vēl viena bedre. Tsa-dang. Tsa-dang.

Stefens lēnām ieelpoja un izelpoja un sekoja ma�īnas svārstībām. Viņ� aplaizīja lūpas, pirms atkal sāka runāt.

"Es nemaz nedomāju ko teikt par papīriem. Ne Kaunam, ne profe�soram."

Tsa-dang. Viņ� iedomājās cauri motora troksnim dzirdam, kā Judī�tes pakausī sprak�ķēdami uzcēlās mati.

Tsa-dang.

"Stcfen, tā es nebiju domājis," Jc�ua beidzot ar pūlēm noteica. "Es domāju, tikai tāpēc, ka tu biji aizmirsis tos papīrus� pirmajās izbailēs� To jau tev piedos. Patie�ām, tas katram var atgadīties. Tas nav iemesls, lai tagad visu noklusētu. Papīri varētu būt miru�ā piezīmes, varbūt pat dienasgrāmata! Un ja viņ� patie�ām bija ceļotājs laikā� tad viņiem būs vismaz viena norāde uz vietu, kurā ir paslēpta kamera."

Stefens smaidot piekrita. "Tie�i tā."

"Jā, bet� Je�ua pagrieza galvu un ar izbailēm paskatījās sānis uz Stefenu. "Ar to ta�u tu liksi �ķēr�ļus�"

"Je�ua, lūdzu! Ceļ�! Ja tu mūs tagad ievedīsi bezdibenī, tad papīri patie�ām nonāks atkritumos, nevis tavā laboratorijā."

"Jā, jā. Kāpēc manā laboratorijā?"

Judīte izdvesa guldzo�u skaņu. "Viņ� tos grib izpētīt pats!" viņa ne�pacietīgi iesaucās. "Stefens Fokss, neparasti drosmīgais piedzīvojumu meklētājs, grib visus apsteigt."

Je�ua vairs nespēja vērot ceļu. "Vai tā ir, Stefen?"

Ma�īna lī�u lo�u brauca uz priek�u pa bedraino ceļu. Stefens stenēja. Labi, ka �obrīd vismaz neviens nebrauca pretī. "Pārdomā vēlreiz. Kāpēc, tu domā, D�ons Kauns ir �eit? Lai nāktu uz pēdām nozīmīgam arheolo�ģiskajam atradumam? Tāpēc ka atklājis sevī aizrau�anos ar vēstures zināt�nēm? Je�ua, Kauns ir veikalnieks, un viņa vienīgā aizrau�anās ir peļņa. Es zinu, tu neseko tādiem avī�u ziņojumiem, bet es gan � patiesībā viņam �odien bija jāierodas Melburnā, Austrālijā, lai piedalītos sarunās par lielākā Austrālijas avī�u tīkla pirk�anu. Viņ� tās ir atsaucis. Un, ja tāds kā D�ons Kauns atliek tik�anos, tad viņ� sajūt kaut kur citur lielāku peļņu."

"Jā, un tad? Viņ� grib atrast videoierakstu un būt pirmais, kur� to parāda televīzijā. Lai ta�u viņ� to dara � kas tur būtu ko iebilst?"

"Nekas."

"Un pieņemot, ka tu videokaseti atrodi pirms viņa, � ko tu ar to gribi darīt?"

"Gan jau man kaut kas ienāktu prātā, vari neraizēties."

Judīte neskanīgi piebilda: "Man ir tāda sajūta, ka tu vienkār�i gribi sev pierādīt, cik sasodīti slīpēts esi. Viltīgāks par jebkuru citu, pat ja viņu sauc D�ons Kauns un viņ� ir valdnieks pār miljardiem dolāru."

"Nieki," Stefens atbildēja, ta�u jau bez pārliecības. Tam, ko viņa sa�cīja, bija patiesības nepatīkamā piegar�a. Pamatojums viņam pa�am ne�bija īsti skaidrs, bet viņas sajūtas katrā ziņā nebija tālu no patiesības.

Ta�u, pie joda, viņ� tomēr bija visai slīpēts puisis, un tāds viņ� bija jau sen. Un te bija �is D�ons Kauns, ko ekonomikas prese jau gadiem ilgi paaugstinājusi par absolūtu brīnumbērnu, it kā par pielūgsmes vērtu ne�ēlīgas inteliģences un brutālas caursi�anas spējas apvienojumu. �is vīrs, kā nenoguru�as vēstīs visas pasaules avīzes, ir jaunā gadu tūksto�a mened�era prototips. Kad gan, ja vispār, �ī iespēja viņa dzīvē vēl atgrie�zīsies � mēroties spēkiem ar tādu vīru?

Iesānis viņ� vēroja Jc�ua, kur� nu beidzot atkal skatījās uz ceļu, kas melns un gluds stiepās cauri klin�ainajam pakalnam. Lai arī kā tas būtu, �obrīd bija nepiecie�ama vadība. Un viens pats viņ� to nespēs paveikt; viņam jādabū Je�ua savā pusē. Un Judīte arī.

Nemaz jau nerunājot par to, ka viņam Judīte beidzot bija jāievilina savā gultā.

"Paklau," viņ� atkal iesāka un noklepojās, "mums to nevajag padarīt tik sare�ģītu. Pārbaudīsim �os papīrus pa�i uz savu roku � ja mēs zinā�sim, kas tur rakstīts, tad mēs joprojām varēsim izlemt, ko darīt."

Je�ua pa�ūpoja galvu. "Es nezinu."

"Ko tu nezini?"

"Mēs � tas nozīmē es. To ta�u tu domā. Man tos vajadzēs restau�rēt. Es to esmu mācījies, okay, ta�u man nav nekāda lielā pieredze. Un ko tad, ja cs ko izdarī�u greizi? Kaut ko sabojā�u?"

"Kāpēc lai tu ko izdarītu greizi?"

"Kaut kas jau vienmēr var saiet dēlī."

Stefcns vilcinājās. Nu viņam bija palicis vairs tikai viens trumpis, un tas viņam bija jāizspēlē tik iespaidīgi, cik vien iespējams.

"Bet viens ta�u jums, cerams, ir skaidrs," viņ� iesāka un skatījās turp un atpakaļ tc uz Judīti, te viņas brāli. "Ja mēs �os papīrus izlaidīsim no rokām, tad mēs būsim no spēles ārā. Tad mēs vairs nedabūsim zināt neko, neviens mums neko nejautās, neviens mums neko neteiks. īsi sakot, viss būs beidzies."

Judīte iepleta acis. Je�ua skaļi izelpoja, tas izskanēja gandrīz kā svil�piens. Nu tie bija viņa pusē, abi.

"Nu, kā ir?" paraustījis plecus un uzsvērti nevainīgi viņ� jautāja. "Vai kāds no jums to vēlas?"

Nometne nokalnē gulēja tum�a un klusa, kā arvien. Pie Kauna līdz�paņemtās sardzes komandas teltīm bija piekārtas vairākas spuldzes, kuru klusinātajā gaismā bija redzamas neskaidras kustības.

"Tad līdz rītvakaram," Stefens atkārtoja izkāpdams.

"Rītvakar sākas sabats," teica Je�ua, kur� vēl arvien neizskatījās pār�lieku priecīgs.

"Tikai nekļūsti nu tagad par svētuli, okayV Stefens izkāpa Judītei blakus, un ma�īnas durvis aizkrita ciet. Viņi abi noskatījās, kā Je�ua auto, cik klusi vien iespējams, ripoja prom. Braucot pa oļiem klāto ceļu, ma��īnas riepas skaļi �irkstēja. Skaņa �ķita atbalsojamies no kalniem, bet tās varēja būt tikai viņu iedomas.

Un tad jau ma�īna bija vairs tikai mazs gaismas punktiņ� tālumā. Kā dimanti ķeizarienes dārgumu lādē mirdzēja zvaigznes naksnīgajās debe�sīs virs viņu galvām, kad abi lēnām gāja uz tel�u pusi. Stefens aplika Judītei roku ap pleciem, un viņa to neatraidīja, viņa pat viegli atbalstījās pret viņu. Viņas mati smar�oja pēc tuksne�a un austrumiem, pēc no�slēpumainām gar�vielām pie tirgotājiem �aurajās ieliņās. Viņ� varēja just viņas muskuļu kustības zem ādas, un, kad viņi abi meklēja ceļu, viņa roka it kā nejau�i noslīdēja no viņas pleciem, pāri aug�delmam, ap vi�dukli. Tic bija stingri, trenēti muskuļi, un viņam radās sajūta, it kā viņ� būtu apskāvis tīģerieni. Gultā viņa, domājams, viņu saplosītu.

"Stāt!" viņus apstādināja metāliska balss.

Pārsteigti viņi palika stāvam. No tumsas viņiem tuvojās vīrs, kuru viņi vēl nekad nebija redzēju�i. Viņ� bija liela auguma, slaids, haki krāsas kombinezonā, uz kura nebija nedz kāda zīme, nedz vārds, īsi apcirp�tiem matiem kā cietumniekam vai jūras spēku kareivim un uzkrīto�i zilām acīm, kas abus caururbjo�i vēroja, it kā tās patie�ām būtu diafrag�mas iebūvētā rentgena iekārtā. Viņam rokā bija liels lukturis, ko viņ� ieslēdza, lai ieskatītos tiem sejā. "Kas jūs esat?"

Stefens saniknoti mirk�ķināja acis. "Pretjautājums: Kas esat jūs?"

Zilās acis kļuva pavisam �auras.

" Tādiem jociņiem ir pārāk vēla nakts, mans jaunais draugs. Pasakiet man savu vārdu un ko �eit gribat."

"Stefens Fokss un Judīte Meneza. Esam palīgi izrakumu darbos. Un vēlamies vienkār�i nokļūt savās teltis, jo, kā jūs jau to pareizi patei�cāt, ir visai vēls."

"Vai varat uzrādīt apliecības?"

"Vai es varu?� Nē, to es nevaru."

Judīte ātri izvilka savu apliecību. Vīrs ar zilajām acīm to uzmanīgi izpētīja un tad salīdzināja vārdu ar vārdiem sarakstā, ko viņ� izvilka no vienas no neskaitāmajām dziļajām kombinezona kabatām, un tad ar galvas mājienu pasniedza atpakaļ.

"Jauki," Stefens asi noteica. "Un kas būs ar mani? Vai jūs mani tagad apcietināsiet? Vai varbūt labāk tūlīt no�ausiet?"

"Nav jāuztraucas." Viņ� paskatījās uz baltās telts pusi virs atradumu vietas un pamāja kādam sardzes kareivim. Tūliņ pat apdzisa viena no gailo�ajām cigaretēm, un tūliņ arī no tumsas iznira kāds vīrs, automātu brīvi plecā uzmetis.

"Vai kādas problēmas, ser?"

Vīrs ar zilajām acīm norādīja uz Stefenu. "Vai pazīsti �o puisi?"

Sargkareivis pamāja. "Tas ir viens no brīvprātīgajiem."

"Vai tu zini, kā viņu sauc?"

"Fokss, cik man zināms, ser."

"Okay. Pateicos."

Kareivis īsi un bra�i pamāja un atkal pazuda no luktura gaismas loka. Vīrs kombinezonā vēlreiz nopētīja Stefenu no galvas līdz kājām, tad �ēlsirdīgi pamāja un atbrīvoja ceļu. "Varat iet."

"Ak, liels paldies," Stefens pikti norūca.

Romantiskā noskaņa bija zudusi. Viņi gāja viens otram blakus tālāk, aug�up uz teltīm, rokasstiepiena attālumā. Kā biezs lakats viņiem pāri gūlās nomāco�a klusē�ana.

"Drīz viņi acīmredzot izsludinās aizliegumu atstāt nometni," pēc kāda brī�a Stefens pārtrauca klusumu.

"Mmh," Judīte tikai noteica.

Un atkal nekas nesanāks. Starpgadījums visu sabojāja. Stefens juta bezpalīdzīgas dusmas uz vīru, kur� savā haki krāsas kombinezonā izstrāvoja tādu fizisko pārākumu, kam ar visas pasaules viltību nevarēja tikt klāt. Nebūtu nekādas jēgas no rīta viņam pieprasīt norēķinu. Labā�kajā gadījumā viņ� dabūtu asiņainu degunu, vairāk nekā.

Viņi sasniedza teltis, palika stāvam. Stefens nostājās Judītei pretī un viņu apskāva, bez jebkādas cerības vēl kaut ko atgūt. Viņu nepameta sajūta, ka atkal nav paveicies, lai arī viņ� sev nemitējās iegalvot, ka neko �eit nevar līdzēt.

Viņa ieskatījās viņam acīs. Viņ� atbildēja ar skatienu, melno acu zīlī�u apburts, kas tumsā izskatījās platas un atklātas un �ķita ieskatāmies kādā neatklātā zemē.

Varbūt, viņam ienāca prātā, negaidīts uzbrukums varētu glābt bez�cerīgo situāciju. Tā viņam reiz sākās dzīves zibenīgākais piedzīvojums. Viņ� bija ieaicināts lielās viesībās, un nebija pagājusi ne pusminūte, kop� viņ� bija ienācis pa durvīm, kad viņa ceļu �ķērsoja neparasti tīkama būtne, kurai viņ� pēk�ņā drosmes uzplūdā sveiciena vietā uzdeva pārdro�u jautājumu: "Vai jūs nevēlētos ar mani pārgulēt?" Viņa bija pārsteigta uz viņu paskatījusies un, ilgi nedomājot, piekritusi. Un jau pēc minūtes viņi bija atkal ārā aiz durvīm, un tikai nākamajā rītā viņ� pajautāja viņas vārdu.

Sīkas mākoņu �ķiedras peldēja priek�ā mēness sirpim.

"Bija laiks," pēk�ņi Judīte ierunājās, "kad es bez vilcinā�anās gāju gultā ar katru vīrieti, kur� man iepatikās. Ta�u tas neko nedod. Ar to vien nepietiek."

Stefens ieklepojās. "Vai tas nozīmē, ka esam satiku�ies par vēlu?"

Viņa �ķita viņu nedzirdam. "Es ilgojos pēc tādām attiecībām, kas kaut ko nozīmē. Kuras \r patiesas. Vai saproti?"

"Jā, skaidrs. Kā būtu, ja tu rit turpinātu meklēt?"

Judīte izklaidīgi pasmaidīja, maigi noskūpstīja viņa lūpas un atrai�sījās no viņa skavām. Viņ� noskatījās, kā viņa dodas pāri uz savu telti, kas bija priek�pēdējā rindā starp tādām pa�ām citām teltīm, un gaidīja, kad viņa vēlreiz pagriezīsies, pamās viņam, dos zīmi viņai sekot vai kā līdzīgi. Ta�u viņa vairs pat neatskatījās, tikai lepna un neatvairāma gāja pa oļiem klāto mēness apspīdēto ceļu un beigās pazuda skatienam.

Stefens vēl juta viņas skūpsta sandalkoka smar�u, un viņa smadzenes rotēja kā tvaika turbīna. Varbūt viņa tikai gaidīja, ka viņ� viņai sekos, viņ� dzirdēja mazu velniņu sev pa�ukstam. Ka viņ� izrādīs kaislību, kas tuvinās ārprātam. Varbūt, varbūt�

Tad viņam ienāca prātā, ka viņa dzīvo vienā teltī ar citu brīvprātīgo, kādu skandināvieti ap gadiem �etrdesmit, ar vienmēr nopietnu ska�tienu. Viss ir galīgas muļķības. Viņ� iegāja savā teltī, noģērbās un palīda zem segas. Un vispār viņ� bija pavisam pārguris. Itin nemaz nebija ga�tavs seksuālai pirmizrādei. Un kur nu vēl, ja rīta agrumā viss atkal iet vaļā. Precīzāk, jau pēc pāris stundām. Pēdējais laiks mēģināt aizmigt�

Tad, īsi pirms jau laidās miegā, viņ� to atkal atcerējās. Pareizi, tur ta�u bija vēl kaut kas. Viņ� vēlreiz izslējās, sataustīja kabatas lukturīti un paspīdināja zem gultas.

Pelēkā, plakanā dzelzs kaste tur vēl stāvēja.

9

Pa �o laiku jau pierādīts, ka Jeruzalemē un tās apkārtnē Hēroda laikā bija spēcīgi attīstīta akmens trauku amatniecība. Tie gata�voti no kaļķakmens, kas tika iegūts Jeruzalemes austrumu apga�balā, turklāt izmantotas divas metodes: vai nu izvirpo�ana uz virpas, kas sastāvējusi no diviem cilindriski izkaltiem akmens blu�ķiem, vai arī izgatavo�ana ar kaltu.

Prof. �ārlzs Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethame�as

Pēters Eizcnharts pēk�ņi pamodās, grozījās gultā ar trauksmaino sajūtu, ka neatrodas mājās, bet gan sve�umā, sve�ā gultā, nepareizā gultā, redzēja sarkani gailo�us digitālos ciparus, kas rādija astoņas minūtes pāri pieciem, un tad viņ� saprata. Pareizi. Viņ� bija Izraēlā, tuksnesī, lielā dzīvojamā vagonā, kas bija atvēlēts viņam vienam. Un blakus, glu�i lī�dzīgā dzīvojamajā vagonā, gulēja multimiljonārs, kur� gaidīja, ka viņ� atrisinās sasodīti sare�ģītu mīklu. Un viņam nebija ne mazākās nojaus�mas, kā to izdarīt.

Rakstnieks apsēdās. Pēc pieredzes viņ� zināja, ka nav nekādas jēgas mēģināt atkal aizmigt. Pirmo nakti sve�ā gultā viņ� parasti pamodās pie�cos un vairs neaizmiga; �is untums viņam piemita jau no laika gala. Vēl būdams mazs bērns, kad viņi ciemojās pie krustmātes vai vecmāmiņas, viņ� piecos no rīta jau bija aug�ā, lai slepus klaiņotu pa sve�o dzīvokli, pavērotu zivtiņu kluso peldē�anu akvārijā vai paskatītos pa logu uz agrā rīta satiksmi ielās, da�reiz vēl ielas spuld�u gaismā, kas gaidīja rītausmu.

Turklāt �ī gulta no viņa prasīja par daudz. Tā izskatījās grezna, un tās cena dro�i vien ari bija grezna, ta�u gulta bija necie�ami mīksta: atlai��oties tajā, pārņēma sajūta, ka iegrimsti veselā vates kalnā, dziļā bedrē, kas bija domāta tam, lai sasprindzinātu muguras muskulatūru un defor�mētu mugurkaulu. Tāpēc viņ� jutās kā salauzts.

Bija jau gai�s. Eizenharts pabīdīja mazliet vaļā loga aizbīdni, lai pa�skatītos ārā. Cik vien tālu sniedzās skatiens, nebija nekādas kustības. Tikko uzlēku�ās saules neparasti skaidrajā gaismā bija redzamas tikai teltis un akmeņi. Un modri sargkareivji pie baltās telts virs nelaimi vēs�to�ās atradnes.

Viņ� piecēlās, uzvilka rītasvārkus un �ības un �ļūco�iem soļiem devās uz telpu, kas varētu būt domāta kā tējas virtuve � vēsa, balta, lieti�ķa; gandrīz tikpat omulīga kā operāciju zāle. īpatnējais melnais aparāts blakus izlietnei, vienīgais priek�mets telpā, kas nebija balts vai hromēts, dro�i vien bija kafijas automāts. Aiz vienām no skapja durtiņām viņ� atrada kafijas tasītes, katru iestiprinātu atsevi�ķā ietvarā, lai tās brau�ciena laikā neizkristu. Viņ� paņēma vienu no tām un nolika zem atveres, mēģinājuma pēc piespieda lielo, plakano taustiņu korpusa priek�pusē, un tūliņ pat kā no miega pamodināta pūķa acs iedegās maza, sarkana lampiņa un aparāta iek�pusē sāka rūkt un guldzēt. Un sāka smar�ot pēc kafijas.

Ar spirdzino�ās kafijas tasīti rokā viņ� turpināja savu apgaitu. Te bija apsprie�u telpa. Tā aizņēma pusi no vagona garuma, un tajā bija pietie�kami daudz vietas garam, baltam galdam, pie kura atrastos vieta vismaz desmit cilvēkiem. Vismaz tik daudz krēslu bija apkārt galdam, un tic ne�stāvēja cits citam ceļā. Telpā bija novietota tāfele, vienā galda galā aiz�vērts stāvēja kodoskops, un telpas galā atradās filmu projektors. Tas viss Eizenhartu vedināja uz pārdomām, kādam nolūkam �is dzīvojamais va�gons, ko Kauns dro�i vien bija noīrējis kaut kur Izraēlā, varētu būt do�māts: vai dārgu ārskatu uzņem�anai kādai filmai? Vai parasti �eit sēdēja filmas rado�ā grupa un izskatīja dienā uzfilmēto? Vai viņa gultā parasti gulēja re�isori un producenti? Ja tā, tad gan Izraēlā vajadzētu būt iespai�dīgi daudz re�isoriem ar skriemeļu bojājumiem.

Telpas �aurākajā galā, kur atradās filmu projektors, bija bīdāmās dur�vis, acīmredzot tādēļ, lai no griestiem nolai�amais ekrāns neradītu neēr�tības. Rakstnieks ziņkāri ielūkojās skapjos aiz tā. Viņ� atrada tur telefonu, bet citādi tur bija vienīgi grāmatas, vēsturiska uzziņu literatūra, visas angļu valodā. Nu jā. Labi domāts. Ta�u bez vārdnīcas viņ� neko daudz ar tām nevarētu iesākt.

Viņ� atkal pievērsās tāfelei. Uz tās bija atvērts glu�i jauns, biezs bloks ar vislabāko papīru. Flomāsteri bija nolikti gatavībā. Pēc paraduma viņ� tos visus pēc kārtas izmēģināja, velkot lapas stūrī mazas svītriņas.

Mājās viņ� arī bie�i vien izmantoja tāfeles papīru, kad izstrādāja savu romānu idejas, jo tas bija tik liels un tur bija daudz vietas, kur izvērsties, bet par tāfeles statīvu viņ� līdz �im vēl nebija domājis. Lapas viņ� parasti piestiprināja pie durvīm vai lika uz palodzes un tad, nostājies pie lapas ar krāsaino zīmuli rokā, pamazām no piezīmēm, bultiņām, idejām un skicēm veidoja krustu �ķērsu pinumu. Sevi�ķi ziemā pie palodzes to darīt bija gandrīz vai sāpīgi; aukstums cauri stiklam un papīram līda pie pirkstu kauliņiem, kamēr tic sāka sāpēt, apstādinot domu plūdumu.

Viņ� pievilka sev klāt vienu krēslu, masīva izskata biroja krēslu no hro�mēta metāla un melnas ādas, apsēdās tajā un skatījās uz balto papīra lapu. Malkoja savu kafiju. Tā viņ� darīja vienmēr. Skatīties uz balto papīra lapu un gaidīt, kas notiks. Gaidīt, kad tuk�ums viņa galvā izpletīsies un galu galā parādīsies jaunas, svaigas, negaidītas domas, jo beidzot tām bija atbrīvojusies vieta.

Apbrīnojami, cik bija vēss. Viņam gandrīz sala plānajā pid�amā, par spīti rītasvārkiem un kafijai.

Kāpēc gan es esmu �eit? Brīdī, kad viņam �is jautājums ienāca prātā, viņ� atzina, ka tas bija gaidījis jau visu laiku, neuzdots, ta�u sajūtams, tas bija aizēnojis visu, ko viņ� darīja. Sajūta, ka viņ� ir īstais cilvēks īstajā vietā, vienkār�i negribēja un negribēja rasties, lai ari kā �is dinamiskais multimiljonārs viņam mēģināja to iestāstīt un lai kā viņ� mēģināja sev to iestāstīt pats, staigādams pa �o grezno dzīvojamo vagonu, grezno, salīdzinot ar teltīm, ar kurām bija jāsamierinās lielākajai daļai izrakumu dalībnieku. Kāpēc tie�i viņ� bija �eit, starp visiem �iem cilvēkiem, kurus tāds kā D�ons Kauns būtu varējis pasaukt? Kāpēc viņ�, neievērojams rakst�nieks, un nevis vesela grupa zinātnieku, vēsturnieku, ģeologu, arheologu, fiziķu, vesels pulks Nobela prēmijas laureātu?

Tas viss tikai tāpēc, ka jāievēro slepenība? Nē, tas nevarēja būt īstais iemesls. Arī veselam baram zinātnieku varēja pavēlēt klusēt; to pierādīja amerikāņu atombumbas projekts Otrā pasaules kara beigās.

Bet varbūt tic visi vēl ieradīsies? Fosilā lieto�anas pamācība atrasta tikai pirms trim dienām. Vidusmēra augstākās kvalitātes zinātnieks neva�rēja tik ātri atbrīvoties.

Pētcrs Eizenharts juta tik raksturīgo klik�ķi savā galvā, savās domās, ko viņ� pazina no brī�iem, kad lietas atraisījās no ierastajām, sensena�jām sakarībām un ieņēma vietu kādā jaunā, negaidītā, lielākoties daudz pla�ākā kopsakarā.

D�ons Kauns nemaz negaidīja, ka uz �o jautājumu atbildēs viņ� viens pats! Viņ� vienīgi gaidīja labu priek�likumu, kā uz �o jautājumu varētu atbildēt. Un �is priek�likums varētu caur un cauri sastāvēt no tā, ka viņam tiek nolikts priek�ā saraksts ar zinātniekiem, kuri varētu ķerties pie �īs problēmas risinā�anas.

Tīkama, silta sajūta ieplūda viņam vēderā. Tā neradās no kafijas, katrā ziņā ne tikai no tās. Tā radās no �ķituma, ka �is mainītais skatī�jums uz lietām bija pareizais. Un visam pāri no tā, ka viņ� ar �o domu varēja labi justies. Varbūt viņ� tomēr bija īstais cilvēks īstajā vietā, pa�tie�ām īstais. Un, lai arī cik neticami tas izklausītos, D�ons Kauns to bija sapratis ātrāk nekā viņ� pats. Eizenharts �ķita atceramies it kā nejau�i redzējis kādās televīzijas ziņās stāstām par �o D�onu Kaunu, kur� tagad gulēja dzīvojamā vagonā tepat blakus, ka viņam piemītot īpa�s talants atrast īstos cilvēkus īstajiem uzdevumiem un atbilsto�i likt lietā viņu dotumus un spējas.

"Kas gan cs esmu, ka strīdos ar televīziju?" viņ� nomurmināja un iz�gar�oja savu vārdu sarkasmu uz lūpām.

Pareizi, tas derēja. Viņ� stāvēja ceļa sākumā. Viņa uzdevums bija �o visai dīvaino problēmu pārdomāt visos virzienos un izdibināt, kā tai vislabāk pieķerties. Un tam viņ� patie�ām bija īstais cilvēks. Jo tie�i to viņ� darīja, kad ieskicēja jaunu romānu. Vienīgā at�ķirība varēja būt tā, ka viņ� ari pats radīja problēmu, kurā ielika savus tēlus, un no tā brī�a viss turpmākais bija problēmas risinā�ana.

Interesanta doma. Iespējams, no tās varētu konstruēt pilnīgi jaunu stāstī�anas teoriju. Viņ� gan sargātos kaut ko tādu darīt; jau skolas laikā viņ� bija secinājis, ka nekas cits tik ļoti nekaitē avotam, no kura plūda rakstī�ana, kā literatūrzinātne jebkurā veidā.

Viņ� atkal skatījās uz balto papīra lapu. Uz mazajām svītriņām aug��ējā labajā stūrī. Sarkana, zila, zaļa, melna. Melnā bija mazliet �ķība. Sar�kanā bija ļoti īsa. Neticami, cik daudz da�ādus rakstus varēja saskatīt �etrās krāsainās, citcitai blakus savilktās svītriņās, ja vien pietiekami ilgi uz tām skatījās!

Nopūties viņ� atkal piecēlās, aizgāja atpakaļ uz �auro tējas virtuvi un izmānīja no automāta vēl vienu tasīti kafijas. Viņ� pielēja kafijai pienu un piebēra cukuru, un maisīdams apstulbis iedomājās, ka viņ� vienkār�i nespēj noticēt, ka kaut kas tāds kā ceļojums laikā vispār varētu būt iespējams.

Tas bija mulsino�i. Viņ� blenza tasītē, vienmērīgajā kafijas virpulī, un tad, mulsi ķiķinādams, papurināja galvu. Neticami. Viņ� bija uzrakstījis divus romānus, kuru darbība pamatojās uz ceļojumiem laikā, un veselu rindu stāstu, kuros cilvēki devās pagātnē, nākotnē, paralēlos laikos vai pretējās laika plūsmās � viņam pat varēja būt kā it pienākums ticēt tam, ka ceļojumi laikā ir iespējami.

Ta�u viņ� to nedarīja. Viņam tas nepatika. Stāstos, okay, tas bija kas cits. Ta�u ne realitātē. Stāstos un romānos viņ� varēja nogalināt, pave�dināt sievietes, izspiegot svarīgus valsts noslēpumus, drosmīgi stājoties pretī veseliem pretinieku leģioniem, lielākoties tos varonīgi pieveicot. Turpretī realitātē viņ� nevarēja nosist pat mu�u (kas vasarā viņa dzīvoklī varēja kļūt par īstām mokām; un tik un tā viņ� vienmēr mēģināja tās dzīvas dabūt ārā pa logu). Realitātē viņ� bija uzticīgs savai sievai, prie�cīgs par to, ka viņa bija viņu izvēlējusies, un vispār vēl arvien viņ� bija nedro�s saskarsmē ar pretējo dzimumu. Un pati drosmīgākā cīņa pret kādu ienaidnieku, ko vien viņ� varēja atcerēties, bija gadījums, kad viņ� drebo�ām rokām bija policistci turējis priek�ā tikko izrakstītu soda kvīti un norādījis, ka automa�īnas stāvvietas pulkstenis, pie kura viņ� bija no�vietojis savu auto, ir bojāts. Un uz viņas muļķīgo iebildumu, ka viņ� tādā gadījumā auto �eit nemaz nedrīkstēja novietot, viņ� bija atbildējis tik brāzmaini, ka viņa soda kvīti galu galā paņēma un saplēsa.

Ceļojums laikā. Kādas blēņas. Viņ� paņēma kafijas tasi, devās atpakaļ pie konferen�u galda, paņēma melno flomāsteru un ar lieliem, �īksto��iem burtiem lapas vidū uzrakstīja jautājumu:

Ceļojums laikā?

Tad viņ� apvilka tam apkārt apli, novilka no tā bultu �ķērsām pāri uz labo aug�ējo stūri un tās galā uzrakstīja: Vai iespējams? No turienes vēl vienu bultu un: Pajautāt Dominikam\ Tāpat kā citiem seienee fiction autoriem, arī viņam bija savi zinātniskie padomnieki � draugi, kuri patie�ām orientējās jomās, kas bija būtiskas viņa stāstiem, un Dominiks starp viņiem bija absolūtais ģēnijs, visu zino�ais avots, tāds, kuram uz jebkuru jautājumu bija gatava pamatota atbilde vai ārkārtējā gadījumā viņ� vismaz zināja pateikt, kur� �ajā gadījumā būtu izklau�ināmā auto�ritāte. Ja vien ceļojumam laikā bija zinātnisks atspēkojums, tad Dominiks par to zināja. Viņ� mīlēja visas �īs zinā�anu jomas, kas cilvēka veselajam saprātam bija nepieejamas, � kvantu fiziku, relativitātes teoriju, visas �īs lietas.

Cita bulta, �oreiz no centrālā apļa �ķērsām pāri uz labo apak�ējo stūri: Citi izskaidrojumi?

Te nu viņ� labu brīdi nepakustēdamies stāvēja, tikai kodīja flomāstera galu. Viņam vairs nebija prātā, ka tur ārā ritēja reāli izrakumu darbi, ka iepriek�ējā vakarā viņ� patie�ām bija nokāpis lejā izraktā bedrē un, kā �ķita, ļoti sena audekla maisiņa iek�pusē bija atradis pēc izskata tikpat senu plastmasas iesaiņojumu. Realitāte bija zudusi, kļuvusi pavisam ne�nozīmīga, tā bija atbrīvojusi skatuvi abstraktām situācijām, dramatiskiem elementiem, notikumu sastāvdaļām, kas, griezdamies kā me�onīgā dejā, sakārtojās arvien jaunos zīmējumos, jaunā gaitā.

Ir kāda īpa�a kriminālstāstu kategorija, tie visi stāsta par vienu un to pa�u: kāds ir nogalināts no iek�puses noslēgtā telpā, no kuras nav iespē�jams izbēgt. Un katrs no �iem stāstiem sniedz savu īpa�u rafinētu izskaidrojumu tam, kā noziegums izdarīts un kā slepkava ticis ārā no telpas, turklāt stāsta �armu rada �ī izskaidrojuma smalkums. Sajās kate�gorijās Pēters Eizenharts domāja �obrīd.

Aplūkojot no �ī skatu punkta, stāstam par divtūksto� gadu veco videokameru un ceļojumu laikā caurumu bija vēl vairāk nekā sietam. Vie�nīgais, kur� �ķietami nepārprotami ar laikmetu miju datēto atradumu vietu redzējis neskartu, bija �is jaunais puisis, kuru viņ� vēl nepazina. Varbūt profesors. Pat Kaunam nebija pierādījumu tam, ka datējums ir pareizs. Tādēļ viņ� bija aizsūtījis paraugus uz amerikāņu laboratoriju, lai to vecums tiktu konstatēts ar radiooglckļa metodi, kas tika uzskatīta par absolūti dro�u. Bet, ja pieņem, ka ir bijis kāds, kur� radiooglckļa me�todi ir apvedis ap stūri? Eizenharts vilka bultas, apļus un jautājuma zīmes un rakstīja: Viltojums? C-14?

Kā �ādu viltojumu varēja dabūt gatavu? Eizenharts mēģināja atsaukt atmiņā visu, ko zināja par radiooglckļa metodi. Viņ� par to bija lasījis kādā romānā. Ta�u tas bija sen. Tātad kā tur bija? Dzīvs organisms, piemēram, augs, no kura celulozes bija ticis izgatavots lieto�anas pamā�cības papīrs, atradās nepārtrauktā apmaiņas procesā ar vidi. Cita starpā tas pastāvīgi uzņēma arī oglekli un citā formā tas atgriezās atkal atpakaļ. Svarīgākais apstāklis bija tas, ka viena noteikta daļa oglekļa vis nesastāv no normālajiem oglekļa-12 atomiem, bet gan no oglekļa-14 atomiem, kas ir nedaudz radioaktīvi. Tādēļ radiooglckļa metodi da�reiz mēdz saukt ari par C-14 analīzi.

Un ko tālāk? Mājās viņ� tagad būtu varējis izvilkt savas vecās piezīmes. Ta�u viņam �ķita, ka atceras, kas bija tālāk: organisms mirst. No tā brī�a oglekļa uzkrā�ana beidzas. Oglekļa-14 atomi, ko satur miru�ais orga�nisms, pamazām, ta�u vienmērīgi sadalās. Laika gaitā to daļa oglekļa kopējā masā samazinās � un tas notiek neatkarīgi no tā, vai miru�ais organisms tiek iemūrēts, aprakts, mumificēts vai kā citādi apstrādāts. Radioaktīvo sabruk�anu nekas no tā visa neietekmē, tāpēc no abu oglekļa veidu attie�cības dro�i var noteikt attiecīgā miru�ā organisma vecumu.

Eizenharts saberzēja deniņus. Viņam to vēl vajadzēja pārbaudīt, ta�u, ja bija tā, ka oglekļa-14 daudzums laika gaitā samazinājās, tad nebija nekādas jēgas bombardēt atradumu ar radioaktīvajiem stariem. Ļaunā�kajā gadījumā to izdotos datēt kā jaunāku, nekā tas patiesībā bija. �eit tam nebija jēgas. Pretēji � būtu lietota metode, kas radioaktīvo sabruk��anu paātrinātu. Ta�u nekā tāda nebija. Un, ja kāds �ādu metodi bija izgudrojis, viņ� to pielietotu pie radioaktīvajiem atkritumiem un ar to pelnītu kaudzi naudas, nevis nodarbotos ar �aubīgu lietisko pierādī�jumu vilto�anu.

Un tomēr. Eizenharts joprojām stāvēja, kodīdams melnā flomāstera galu, it kā jau būtu atmetis cerības uz kārtīgām brokastīm, un skatījās uz lielo papīra lapu ar jautājuma zīmēm uz tās. Un tomēr. Vai tā varēja būt atbilde? Patiesība aiz tā visa? Vai kāds �eit realizēja pla�a mēroga krāp�anas manevru un viņ�, Pētcrs Eizenharts, kādu neiedomājamu iemeslu dēļ bija daļa no tā?

�ī doma lika straujāk iepukstēties viņa sirdij. Parasti gan tā bija patī�kama sajūta, jo tas nozīmēja, ka viņ� nācis uz pēdām kādai elpu aizrau�jo�ai tēmai, tādai, kas viņa asinīm lika uzbangot un iekustināja rakstī�anas straumi.

Ta�u �is te � piepe�i viņ� atkal sāka apzināties situāciju, atgriezās aptum�otā realitāte, dzīvojamais vagons, nometne, soļi uz akmeņiem ārā aiz loga, pirmās trauku �ķindoņas skaņas, kas nāca no virtuves telts �, tas viss nebija romāns.

Viņ� bija viens pats, neaizsargāts, atstāts likteņa varā. Un viņ� bija vien vāj�, neizveicīgs rakstnieks, ne D�eimss Bonds.

Ja tas bija krāp�anas manevrs, kur� aiz tā slēpās? Kauns? Vai jaunais vīrietis, kur� vēlējās būt audekla maisiņa atradējs? Un, ja tā, kāds viņam no tā labums?

Viņa domas pa�as no sevis atkal iegāja kriminālistiskās domā�anas sliedēs, kuru viņ� bija iepazinis no detektīvstāstiem. Kādi bija tie trīs priek�noteikumi, kas jāizpilda, lai noziegumu padarītu ticamu? Iespē�jamība, izdevība un � motīvs.

Motīvs. Aha.

Neko neredzo�u skatienu Eizenharts skatījās uz priek�u. Tad viņ� no�lika flomāsteru, norāva tāfeles virsējo lapu un plēsa to mazos gabalos, kamēr pāri bija paliku�as vien plaukstas lieluma strēmeles, ko viņ� iz�meta virtuves papīrgrozā.

Viņam bija nepiecie�ams izdibināt, kāda zinātnieka reputācija bija profesoram Vilfordam-Smitam � vai viņam slavu vajadzēja iegūt vai zaudēt. Un viņ� arī zināja, kam to pajautāt.

10

Bedres (512) ziemeļu pusē ir pelēks slānis (513) un mūris (n), un dienvidu pusē izspiedies cauri �etru slāņu (514)�(517) uzkrā�jums, no kuriem otrais aug�ējais ir aptuveni 0,07 m biezs, balts javas slānis (515), un apak�ējais (517) daļēji veido citas bedres (518) pildījumu.

Prof. �ārlzs Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethame�as

Kauns pamodās un jutās smags, bezgala smags, drīzāk kā maiss, kur� piepildīts ar biezu, smirdo�u kūdru, nevis cilvēks. Tā viņ� jutās katru rītu. Rīts bija kļuvis par viņa dienas ļaunāko daļu, nu jau tiktāl, ka jau iepriek�ējā vakarā viņu pārņēma bailes no tā. Katru rītu viņ� jutās vēl smagāks, vēl gausāks, vēl vairāk noguris nekā jebkad agrāk. Kādu rītu viņ� pamodīsies un vispār vairs nespēs pakustēties.

Tas, protams, bija no visām tām tabletēm, ko viņ� dzēra. Kā viņ� bija savam ārstam atjokojis? "Ir ta�u labi, ja ir liela, kūtra masa. Ja reiz esi iekustējies, tad vairs neesi apstādināms. Tas ir manu panākumu noslē�pums!" Saprotams, labais doktors Loivcns tikai ar pūlēm pasmaidīja. Acīmredzot viņ� bija pārāk labs ārsts, lai vienīgi finansiālu apsvērumu dēļ spētu noskatīties uz tādiem savu aizbilstamo jociņiem. Kauns to nevarēja novērtēt. Viņam bija svarīgi, lai Loivcns viņam izrakstītu visu, kas viņam bija nepiecie�ams, un lai viņ� turētu muti. Galvenais, lai viņ� turētu muti.

Ak, mans Dievs. Nu tad uz jaunu dienu. Viņam izdevās iekustināt roku, tomēr sākums, lai atsniegtu naktsgaldiņu, un tur jau gulēja kārbiņa. Maza sudraba kārbiņa, rotāta ar perlamutru. Tas bija nepiecie�ams viņa amatā. Lai arī tabletes, kas bija tur iek�ā, bija nepatīkami lētas.

Viņ� turējās pretī kārdinājumam paņemt vairāk, nekā viņam bija ļāvis doktors Loivens, viņ� norija tās bez ūdens un tad gaidīja, kad sajutīs to svētīgo iedarbību. Iekustinās viņu. Tas par to kūtro masu tikai pa pusei bija joks. Kinētiskā enerģija, tai viņ� patie�ām ticēja. Tas bija veiksmīgas vadī�anas noslēpums: bija jābūt ātrākam par citiem, ātrākam un, galve�nais, nekļūdīgākam. Bija vajadzīga kinētiskā enerģija. Bija jāpārspēj ikviens un viss, ja vien tas bija nepiecie�ams, un bija arī jāizskatās tādam, kur� katru brīdi var pārspēt ikvienu un visu. Tikai tas spēja radīt respektu. Veiksmīga cilvēku vadī�ana, īsi sakot, bija tīrā spēka jautājums.

Viņ� varēja sajust, kā iedarbojās tabletes. Silta sajāta izplatījās pa viņa ķermeni, aizdzina smagumu, lika visam kļūt vieglam un kustīgam, no�ņēma plīvuru no viņa acīm un trulo spiedienu galvā nomainīja pret labsajūtu. Fantastiskas tabletes. Ko gan doktors Loivens pret tām va�rēja iebilst?

Beidzot sēdēdams uz gultas malas, viņ� kā vienmēr pamanīja, cik gaisto�a un mānīga lieta ir labsajūta. Vēl bija jāpaiet krietnam brīdim, pirms viņ� patie�ām varēja justies labi. Labi tikai, ka viņ� bija viens. Sieva viņam tagad būtu saklaigājusi ausīs garu sarakstu ar vienmēr vie�niem un tiem pa�iem pārmetumiem un nicino�ajām piezīmēm līdz pat vārī�anās punktam, kad viņu pārņēma sajūta, ka kuru katru brīdi galva sprāgs pu�u un ir vai nu jāsit, vai pa�am jāiet prom. Visbie�āk viņ� gāja prom, un pēdējā laikā viņ� bija atklājis, cik patīkami bija ceļot pa pasauli bez viņas. Vienīgais, kas viņu patie�ām kaitināja, bija tas, ka vaina viņam bija jāuzņemas pa�am � kad viņ� viņu precēja, viņ� piegrieza vērību gandrīz tikai tam vien, kā fotogrāfijās viņa izskatās viņam blakus, un do�māja tādās kategorijās kā "kārtai atbilsto�s" un "sieviete līdzās uzvarē�tājam"� Kāda kli�eja! Rullshit! Ikreiz, kad viņ� atgriezās milzīgajā villā, ko viņi bija nopirku�i, protams, Concy lsland, ar zirgu staļļiem un veselu rindu garā�u, ar neskaitāmām istabām un zālēm, viņ� jutās kā sve�i�nieks, kā precēta vīra lomas tēlotājs. Viņa visas malas tik ilgi bija bāzusi pilnas ar neskaitāmiem grēcīgi dārgiem niekiem, kamēr beidzot bija piepildījies viņas kvēlākais sapnis, vienīgās patiesās, atklātās ilgas viņas seklajā dzīvē: par nozīmīgāko dēvētais amerikāņu dizaina �urnāls bija veltījis viņu mājai reportā�u divpadsmit lappusēs. Divpadsmit lappusēs'. Visas krāsainas! Un pēc tam mēne�iem ilgi tas bija bijis moko�s sarunu temats visās muļķīgajās viesībās, ko viņa rīkoja, ar visiem muļķīgajiem ļautiņiem, kurus viņa nez no kurienes atstiepa.

Viņ� ievilkās vannas istabā, atgrieza ūdenskrānu un turēja galvu tie�i zem aukstā ūdens. Viņam ienāca prātā izmaksas, ko tas radīja, ka �eit, tuks�ne�a vidū un dzīvojamajā vagonā, viņ� izlietoja tik daudz aukstā ūdens, bet pukstē�ana deniņos rimās, un tas bija vienīgais, kas bija svarīgi.

Tā bija viņa dzīve. Viņ� ienīda to līdz pēdējam sīkumam, izņemot savu biroju un firmu. Pēdējos mēne�os viņ� sev bie�i bija jautājis, vai tikai tas nebija veiksmīgu vīrie�u patiesais noslēpums: zināt, ka mājās viņu gaida necie�ama sieva, un tādēļ vieglu sirdi ilgi palikt birojā un bezga�līgi strādāt, jo tas arvien bija labāk nekā jebkur� cits aspekts viņu dzīvē.

Protams, tas piederēja nerakstītiem likumiem tajās aprindās, ko uz�skatīja par augstākajām: vienmēr radīt �ķitumu, ka dzīvo piepildītā lau�lībā un vispār esi absolūti laimīgs, cie�ā pārliecībā, protams, ka par laimi jāpateicas sev pa�am, savām pūlēm un sasniegumiem. Te nebija neviena, kam viņ� būtu varējis pajautāt, vai viņa nelāgais pieņēmums ir pareizs.

Ta�u tagad viņ� katrā ziņā bija �eit, tūksto�iem brīni�ķīgu jūd�u tālu prom no mājām. Viņ� paņēma bārdas skuvekli un pakļāva savu tum�o, aso zodu skū�anai, kas bija tik pamatīga kā viņa līgumi. Tikmēr pazuda arī tum�ie loki zem viņa acīm, it kā tic būtu biju�i tikai ēnas. Pamazām tas tuvojās � dienas īstais sākums.

Pēc tam viņ� ļoti kārtīgi ķemmēja matus, �ur tur nogrieza kādu pār�dro�u matu un pārbaudīja, vai ada ir nevainojami tīra. Vai viņ� maldījās, vai arī viņ� tur jau redzēja mazliet dabiska iedeguma? Vēl jo labāk, tas aiztaupīs laiku solārijā. Viņ� pasniedzās pēc gatavībā noliktā krekla. Mā�jās viņam bija kalpotājs, ta�u tas ari bija tikai viņa sievas untums; viņam tas nebija vajadzīgs, viņ� arī viens pats labi varēja tikt galā. Krekla aiz�pogā�ana viņam veicās labi, ātri un dro�i. Jā, pamazām viņ� iekustējās, kā tvaika lokomotīve, kam uz riteņiem septiņas tonnas tērauda, sākumā gandrīz neizkustināma, ta�u tad braucienā neapturama. Tīrs spēks. Tīra kinētiskā enerģija.

īsto uzvalku viņ� izvēlējās ar apdomu. Kas attiecās uz apģērbu, tad dārgākais viņam bija labs diezgan. Par to, ka augstvērtīga garderobe bija svarīgākais arguments darījumu dzīvē, par to viņ� bija tik ļoti pārlie�cināts kā ne par ko citu. Bija jāparāda, ka tu tur piederi, ka tu esi viens no tiem, kas pieder pie pa�as aug�as, vienalga, vai tu jau biji tur vai tikai gribēji tur nokļūt. Ja gribēji daudz naudas, tad vajadzēja arī izskatīties tā, it kā to pelnītu.

Ar to bija sākusies viņa tagadējā popularitāte saziņas līdzekļos: kāds �urnāls, kur� uzdevās par ekonomikas �urnālu, bija izvēlējis viņu par "gada vislabāk ģērbto mened�eri". Viņ� pats par to neko nebija zinājis. Patiesībā �is �urnāls tikai pārdeva krāsainas pasaciņas no bagāto un va�reno pasaules vīrie�u kārtas sapņotājiem un kādu daļu sludinājumu vietas sadārdzinātu kreklu un necie�amu vīrie�u smar�u (ar tādiem nosauku�miem kā Wall Street vai Success) ra�otājiem. Ta�u vēlāk sekoja citas pub�likācijas, ziņojumi bija kļuvu�i lielāki, garāki un sajūsminātāki, un jau kādu laiku viņu arvien vairāk pārņēma sajūta, ka viņam jāpiepūlas, lai atbilstu tam iespaidīgajam tēlam, ko sabiedrība no viņa bija izveidojusi. Un viņ� arvien vairāk un vairāk saprata, ka tas bija apdzī�anas mēģinā�jums, kurā viņ� nekad nebūs pirmais.

Netīkamā patiesība, kas visiem �iem preses darboņiem līdz �im neti�camā kārtā bija palikusi nepamanīta, bija tā, ka N.E.W., News and Enter�tainment Worldwide Corporation, viņa koncerna parādes zirgs, nenesa pieminē�anas vērtu peļņu. Da�reiz tā par mata tiesu paspruka garām sarkanajiem cipariem, un katru gadu viņ� ziedoja ievērojamu daļu sava dārgā laika-tam, lai savus darījumu ziņojumus sastādītu cik vien iespē�jams rūpīgi un atjautīgi, lai pazemojo�ie bilances skaitli tajā būtu tā pa�slēpu�ies, ka neatbilstu krāp�anas nodarījuma pazīmēm. Līdz �im neviens to ari nebija pamanījis. Viņa tēla ap�ilbināti, pie viņa vēl arvien plūda vairāk investoru, nekā vīlu�ies viņu pameta. Viņ� strādāja, cīnījās un vib�rēja tikai vienam vienīgam mērķim: izlauzties uz aug�u, tikt pāri atgrie��anās punktam un savu naudas devēju uzticību pārvērst skaidrā naudā.

Tas nozīmēja: izturēt. Viņa impērija vēl balstījās uz māla kājām. Brī�dino�ais piemērs, kas viņam vienmēr stāvēja acu priek�ā � tik ļoti, ka viņ� visā nopietnībā jau bija domājis, vai nenolikt uz sava rakstāmgalda �ī vīra fotogrāfiju �, bija sen aizmirsta astoņdesmito gadu nekustamo īpa�umu magnāta Donalda Trampa liktenis. Gadiem ilgi masu infor�mācijas līdzekļi viņu bija slavināju�i par ekonomikas brīnumbērnu un panākumu cilvēku, tik ilgi, kamēr viņ� pats tam bija noticējis un kļuvis vieglprātīgs. Da�i vēlāk par to izteicās � "sirgsto�s ar lieluma māniju", un daudzi no �iem runātājiem bija piederēju�i pie tiem, kas viņam ap�laudēja, kad viņ� vēl �ķita esam pa�ā aug�ā. Viņa kritiens bija ātrs un ne�ēlīgs � bankas paņēma atpakaļ savas kredītu atļaujas, investori izstā�jās, projekti izjuka �, un viņ� krita ļoti, loti dziļi, bija gandrīz pilnīgi pazudis no redzesloka.

D�ons Kauns par katru cenu vēlējās izbēgt �ādam liktenim. Un pilnīga kraha vieplis viņam katru rītu vērās pretī spogulī. Naudu viņ� netaupīja, viņ� dzīvoja miljonāra dzīvi, un tāda viņam bija jādzīvo, lai kārtotu darījumus, kādi viņam bija jākārto. Ta�u vienlaikus viņ� dzīvoja ar cerī�bām uz peļņu, kas viņu nekad neatstāja. Gadījumā, ja notiktu kas tāds, kas izmestu viņu no sliedēm, tad viņ� būtu vīrs ar miljoniem lieliem parādiem un visu savu atliku�o dzīvi bēguļotu no ne�ēlīgiem kredito�riem. T ik vienkār�i tas bija. Pamatā, visu apsverot, viņ� dzīvē vēl neko nebija sasniedzis. Viņa Ņujorkas �oferis, kur� pirms diviem mēne�iem bija nomaksājis hipotēku par savu mājiņu Staten Island, bija labākos apstākļos nekā viņ�.

Par visiem pārākais paraugs, lielais pretinieks, neapstrīdētais numur viens, protams, bija tikpat prominentā uzņēmēja Teda Tērnera CNN., Cable Network News. Viņ�, kā Kauns, zobus grie�ot, bija izsekojis, bija apprecējis aktrisi D�einu Fondu un, iespējams, bija patie�am laimīgs. CNN izrāviens bija nācis līdz ar Golfa karu, tie�rai�u reportieru lielā stunda, pa satelīttelefonicm viņi ziņoja no ienaidnieka galvaspilsētas live speciāli un satrauco�i, un visi citi ziņu raidītāji bija spiesti pārņemt viņu attēlus, ziņojumus un viedokli. Tā bija Teda Tērnera zvaig�ņu stunda, un viņ� to bija izmantojis, Dievs zina, viņ� to nepalaida garām. CNN viņ� padarīja par jēdzienu, kas �odien ir populārāks vēl par kād�reiz tik atzīto BBC, viņ� nepārtraukti katapultēja savus ziņu raidījumus uz kabeļtīkliem visā pasaulē, un, lai kas ari notiktu, bez �ī vīra lielo uz�ņēmēju Panteons vairs nebija iedomājams.

Turpretī N.E. W. bija niecīga gaismiņa, vēl pat ne numur divi, bet gan kaut kur pa vidu zem piebildes "turklāt". Stingri slepenu aptauju rezultāti apliecināja, ka aptuveni tre�daļa Amerikas iedzīvotāju saīsinā�jumu N.E.W. pazina, zināja, ka runa ir par televīzijas raidītāju � da�iem pat bija zināms, ka N.E.W. varēja ar satelīta palīdzību uztvert visā pa�saulē �, ta�u pat ne divi procenti neatpazina N.E. W. logo, kad viņiem to parādīja. Tas nozīmēja, ka lielākā daļa par N.E.W. bija dzirdēju�i, ta�u vēl nekad nebija redzēju�i, jo logo nepārtraukti bija televīzijas ekrānā. Tas savukārt nozīmēja, ka vairākums par N.E.W. zināja tikai no ziņoju�miem par viņu, D�onu Kaunu. N.E.W. un D�ons Kauns, tas saderēja kopā. Kas vismaz nebija slikti. Katrā ziņā labāk, nekā tad, ja būtu kļuvis zināms � ko Kauns līdz �im prasmīgi prata novērst �, ka viņa koncernā vienīgā firma, kas patie�ām nopelnīja naudu, īstu un labu naudu, un tās apstākļos pat daudz naudas, bija kāda kartupeļu �ipsu firma Oklahomā.

Notikums ar videokaseti bija nācis pār viņu tik negaidīti, mulsino�i un pārsteidzo�i, un arvien vairāk viņam tā �ķita kā īstā iespēja, lai pa�grieztu airus. Viņa personiskais ekvivalents Teda Tērnera Golfa karam. Ja viņam izdosies ar �o atradumu ko iesākt, tad pēc gada viņ� varētu būt numur viens. Kāda dīvainu nejau�ību un sagadī�anos ķēde! Lūgums finansēt britu profesora veiktos izrakumus pie viņa bija nonācis pa ap�kārtceļiem un ticis izteikts ar to nepārprotamo pieskaņu, ka da�i no investoriem, kas pa�i bija ebreju izcelsmes, �īs saistības Svētajā zemē ņem�ot vērā ar labvēlību. Lai arī tas vien jau bija pietiekami spēcīgs arguments, viņ� tajā vēl arī bija saskatījis relatīvi izdevīgu iespēju ne�uzkrīto�i paturēt vienu kāju Izraēlā � jebkurā laikā aizbildinoties ar to, ka tiek dokumentēti izrakumu darbi �, sūtīt uz turieni kinoreportierus, un ja viņi vēl "nejau�i" noķer kādu kadru no vienas vai no otras palestīnie�u sacel�anās, nu, tāda bija dzīve, vai ne?

Un nu tas.

Kārtīgi apģērbies, spo�i tīrām kurpēm, neuzkrīto�i, ta�u korekti sabu�inātu krū�u lakatiņu, viņ� aplūkoja sevi spogulī. Jā. Tāds viņ� varēja parādīties pasaules televīzijas ekrānos, un viņam būtu vairāk skatītāju, nekā vēroja nosē�anos uz Mēnesi, boksa cīņu starp Keisiusu Kleju un D�o Frezeru vai bēru ceremoniju pēc traģiskā negadījuma ar Velsas princesi Diānu (vēl viena nelaimīga laulība, viņam ie�āvās galvā doma).

Manas dāmas un kungi, viņ� redzēja sevi ar labi iestudētu nevērību sakām, N.E.VV. priecājas par iespēju � ekskluzīvi �jums �odien parādīt ārkārtēju kinodokumentu. Skatieties si�etā � pirmo reizi televīzijā � Jēzus Kristus Kalna sprediķa autentisko videoierakstu. Vai ienāk�anu Jeruzalemē. Vai krustā si�anu. Lai arī kas tas bija, tas bija labi ar simt�procentīgu skatītāju daļu. Kad viņ� ar �iem vārdiem parādītos ekrānā, visi citi raidītāji tikpat labi varētu savas programmas izslēgt. Tā kā Jēzus Kristus runā aramie�u valodā, mēs viņa uzrunu esam titrēju�i angliski. Dievs mīļais, kāda sensācija!

Pietiks sapņot. Viņam jau vēl nemaz nav video.

Un to atrast, iespējams, bija daudz grūtāk, nekā kāds to vispār varēja iedomāties.

Viņiem pat nebija neviena neap�aubāma pierādījuma, ka tāds video vispār ir. Vai vēl ir. Un, pat ja ir, tad tas varēja būt aprakts burtiski jeb�kur Izraēlā. Varbūt bija jāpaiet gadiem vai gadu desmitiem, pirms tas tiktu atrasts. Un, ja par atradumu kaut kas nāktu gaismā � ja tas ievel�kas, tas neizbēgami notiktu �, iz�ķiro�ais atradums varēja nonākt kāda lopu gana vai būvstrādnieka rokās.

Kauns vēl arvien skatījās savā spoguļattēlā, tie�i savā pa�a sejā, ko viņ� bija savilcis drūmā grimasē. Katra diena, ko viņ� pavadīja �eit, tuk�snesī, viņam maksāja milzu naudu. Nemaz jau nerunājot par grūtībām, kas radās viņa jutīgās impērijas malu malās, jo viņ� nebija tur klāt, lai visu pieskatītu. Gadījumā, ja meklējumi ievilktos, viņam vismaz reizi divas nedēļā būtu jālido uz Ņujorku, lai parādītos savā birojā. Tas bija risks, ārkārtīgs risks.

Viņ� mazliet cerēja uz vācu rakstnieku. Līdz �im gan viņ� nebija pa�teicis neko daudz, bet varbūt arī nevarēja neko vairāk gribēt tūlīt pēc iera��anās. Ta�u Eizenharta romāni, viņ� bija licis uzzināt, bija pārdomāti un oriģināli, par da�iem viņ� pat bija saņēmis prēmijas, un daudzos no tiem runa bija par ceļojumiem laikā. Jā, viņam bija tāda sajūta, ka rakst�nieks izteiks kādu rado�u ideju.

Un tomēr viņ� pieaicinās vēl citus lietpratējus. Protams, cik iespē�jams mazāk, lai nepiesauktu nelaimi, ta�u tomēr tik daudz, lai dc ātri varētu tikt pāri amatieru stadijai, kurā meklējumi patlaban atradās. �ai sakarā viņam bija jāparunā ar profesoru, vislabāk jau tūlīt pie bro�kastīm.

Viņam �obrīd vēl nemaz nebija īsti skaidrs, kā viņ� videokaseti, ja viņam tā drīz vien būtu rokā, patie�ām vislabāk varētu likt lietā. Labi, viņ� to varētu pārraidīt � ekskluzīvi � savā televīzijā, iepriek� piesakot, ar milzīgiem izdevumiem par reklāmu. Ta�u pirms tam, pats par sevi sa�protams, būtu vareni strīdi par to, vai video ir īsts, vai tas vispār var būt īsts, un tas zināmā mērā mazinātu priek�nesuma vērtību. Labākajā gadī�jumā tam virsū mestos zinātnieku bari un gadiem apspriestu visus par un pret, tā arī nenonākot pie vienota slēdziena, līdzīgi kā tas bija gadī�jumā ar Turīnas līķautu, kas it kā bija Jēzus Kristus līķauts. �is gadījums tika pētīts pirms piecdesmit gadiem, un katrs teica ko citu: vieniem tas bez mazākās �aubu ēnas bija īsts, citiem tas �ķita esam rafinēts viltojums no ne tik sena gadu simta.

Un, ļaunākajā gadījumā, Kauns prātoja, sensācija vienkār�i izkūpēs gaisā, kā tas toreiz bija ar filmu, kurā it kā esot bijusi parādīta kāda citplanētie�a vivisekcija, kas esot notikusi un uzfilmēta piecdesmito gadu sākumā Savienotajās Valstīs. Tic, kuri ticēja NLO, teicās esam to redzē�ju�i, skeptiķi savukārt atrada da�neda�ādus ieganstus, kāpēc filmai vaja�dzēja būt viltojumam � un tā neviens no savas pārliecības nebija atkā�pies pat ne par mata tiesu.

Un kas gan notiktu ar videofilmu, par kuru apgalvotu, ka tā uzņemta pirms diviem tūksto�iem gadu?

Kauns devās uz mazo, patīkami funkcionāli iekārtoto tējas virtuvi un ieslēdza kafijas automātu, lai tiktu pie pirmās tases kafijas, pirmās no vismaz divdesmit �ai dienā.

Pārrunās vakarvakarā viņ� bija viņus maldinājis. Viņ� bija runājis tā, it kā jau sen būtu visos sīkumos pārdomājis, ko viņ� darīs ar videokaseti.

Ideja pārdot to Vatikānam bija radusies spontāni, vairāk vai mazāk tie�i tajā brīdī, kad viņ� to bija izteicis skaļi. �ajā darbā tas bija ārkārtīgi sva�rīgi: nekad nelikt manīt nedro�ību, spontānas domas formulēt tā, ka citiem rodas iespaids, ka viss jau sen ir pamatīgi pārdomāts un ka vispār esi krietni tālāk nekā jebkur� cits � un turklāt tās izteikt tā, lai neviens pēc tam to neatgādinātu, ja izrādītos, ka tā nav. �ajā mākslā, to viņ� sev vienmēr no jauna bija apliecinājis, aizgāju�ajos gados viņ� jau bija sa�sniedzis zināmu meistarību.

Bet varbūt, viņ� iedomājās un iedzēra malciņu melnās, stiprās dzi�ras, tā nemaz nebija slikta doma. Vairāk naudas viņam noderētu tikpat labi kā vairāk popularitātes, vēl jo vairāk tāpēc, ka te runa vairs nebūtu par investoru naudu, kas viņam kādu dienu atkal būtu jāatmaksā, bet gan par īstu, labu, savu pa�a naudu. Lēmums lielā mērā bija atkarīgs no pie�dāvātās summas, un tas bija kas tāds, ko viņam vajadzēja likt pārbaudīt, vislabāk tūlīt pat: kas katoļu baznīcai patiesībā piederēja, kam bija vērtība?

Ar kafijas tasi rokā viņ� pabīdīja malā aizsegu vienam no biroja lo�giem un paskatījās ārā uz tuksnesi, kam pāri jau tik agri no rīta mirgoja karstums. Viņ� varēja pie �īs lietas pielikt kādu reportieri. Vēl labāk, kādu advokātu. Spontāni viņ� iedomājās milzu vērtības, kas bija Svētā krēsla īpa�umā un kuras absolūti ateistiskā mākslas darbu tirgū sasniegtu apbrīnojami augstas pārdo�anas cenas. Mākslas darbi, jā, un gruntsga�bali. Katoļu baznīcas rīcībā vajadzētu būt neizmērojamiem nekustama�jiem īpa�umiem � visas tās baznīcas, klosteri, kapelas un draudzes nami visā pasaulē. Un pārsvarā �ie īpa�umi atradās izdevīgākajās vietās, lielā�koties pilsētu centrā.

Gandrīz nemanāms smaids pārskrēja viņa sejai. Maiņas darījums. Video apmaiņā pret baznīcas ēku gruntsgabaliem. Un viņ�, D�ons Kauns, no tā pa�a brī�a iekasēs īri vai nomas maksu, lai jau būtu, un tā līdz pat pastardienai.

Hoho! Kas par darījumu! Viņam ienāca prātā vesela rinda ļau�u no viņa paziņu loka, kas, pēc viņa domām, uzreiz nokristu kā beigti, kad to uzzinātu. Viens tāpēc, ka uzskata sevi par īstu katoli, citi glu�i vien�kār�i no naida.

Un te pēk�ņi kā no skaidrām debesīm, tā teikt, kā dievi�ķa iedvesma viņam ienāca prātā doma. Kā ar roku aizslaucīja muļķīgos nomoda sapņus. Tā radās, pletās pla�umā un pārauga labsajūtā. Patiesi. D�ons Kauns atkal aizbīdīja loga aizsegu ciet un pilnībā koncentrējās uz �o domu. Labāk bija vienoties, kamēr video vēl nav atrasts. Viņ� valstīja �o iedomu savās domās �urpu turpu, un viņam radās tā elektrizējo�ā sajūta, kas viņu pārņēma vienmēr, kad viņ� nāca uz pēdām kādai patie�ām kar�stai lietai.

Kamēr vien videokasete nebija atrasta, tajā ierakstīts vēl varēja būt "jebkas". Tikmēr iespējamā pircēja fantāzija vēl varēja iztrakoties. Iespē�jams, baznīca to uzņems ar bailēm, ka videokasete varētu parādīt, ka Jēzus nemaz nebija miris, kad viņu noņēma no krusta. Vai arī to, ka Aug��āmceltais ir bijis dubultnieks. Iespējams bija viss � kamēr vien kasete vēl nebija atrasta.

Patiesībā kasetē varēja būt viss iespējamais. Varbūt vispār nekas. Bet varbūt tikai kas nenozīmīgs. Iespējams, pilnīgi nepazīstama Jēzus uzruna, ko pat nevar apliecināt Bībele. īsi sakot, īstenā videokasete varēja izrādī�ties absolūti banāla un nepārdodama.

Kauns pasmaidīja, un �oreiz to haizivs smaidu, kas viņu bija pada�rījis tik slavenu. Tie�i to viņ� darīs: laikus sāks sarunas, modinās alka�tību, kurinās bailes � un līdz ar to nodro�inās pozīcijas. Līdz tam laikam viņam bija maisiņ� un videokameras lieto�anas pamācība, un vesela rinda labu argumentu. To visu viņ� pārvērtīs naudā. Viņa advokātiem būs daudz darāmā.

Viņ� pasmaidīja un sāka kustību sava rakstāmgalda virzienā. Tiktāl nu bija. Diena bija sākusies.

11

Da�as apbedījuma vietas, iespējams, jādatē ar hasmonic�u un Hēroda laiku, pārējās ir jaunākas. Tam laikam raksturīgās ģime�nes kapenes izcirstas klintī, tā veidojot loculi, apak�zemes apbedī�juma vietas; parasti tās veido vienas vai vairākas kapenes, kuru sienās ielaistas ni�as osuārijiem (kokhim) vai soli zem velvētiem padziļinājumiem (arcosolia). Pēc tam kad mirstīgās atliekas bija pilnībā satrūdēju�as, kaulus parasti salika osuārijā un to ievietoja sienas ni�ā uz dzegas. Ņemot vērā, ka 14/F.31 atraktā miru�ā kauli paliku�i neskarti, patie�ām var secināt, ka viņ� nav piede�rējis ne ģimenei, ne kādai citai radniecīgai grupai.

Prof. �ārlzs Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethame�as

Viņam bija tāda sajūta, ka uz nerviem krīto�ā d�inkstē�ana rodas tie�i viņa ausīs. Stefens Fokss ar pūlēm atvēra acis, pabāza roku zem spilvena, izvilka modinātāju, kas pēc lieluma un formas atgādināja kredītkarti, un to izslēdza. Vii tas varēja būt tiesa? Cik ilgi viņ� bija gulējis � des�mit minūtes? Vai viņ� vispār bija gulējis vai arī ticis apdullināts? Apdul�lināts un pēc tam pamatīgi piekauts?

Ieraugot telts jumtu sev pāri, viņ� atcerējās izrakumus, izrakumi viņam lika domāt par pēdējo dienu notikumiem, un no �īm atmiņām �ķita ro�damies elektriskie lādiņi, kas pēk�ņi no visām viņa ķermeņa �ūnām aiz�dzina nogurumu. Kaste! Vēstule! Ar rāvienu viņ� jau bija sēdus un tvēra zem gultas, lai izvilktu atradumu kasti. Iedauzītais tērauda lok�ņu vāks klusi grabēja, kad viņ� to noņēma, un papīri vēl arvien bija turpat. Blā�vajā rīta gaismā, kas spiedās teltī, tie izskatījās vēl drupanāki un bezce�rīgāki nekā iepriek�ējā vakarā. Grūti iedomāties, ka �īs lapas nogulēju�as zem zemes divtūksto� gadu. Bez plastmasas apvalka no tām jau sen nekas nebūtu palicis pāri. Stefenam ienāca prātā tie polietilēna maisiņu un jogurta trauciņu kalni, kas visā pasaulē krājās atkritumu izgāztuvēs, un viņu �ausmināja doma par to neiznīcību.

Vai tā patiesi bija vēstule, ko rakstījis kāds nezināms ceļotājs laikā? Neko nevarēja redzēt, nekādas rakstu zīmes. Ta�u tam nebija nozīmes; pēc tik ilga laika rakstītais varēja būt izbalējis un parādīties tikai ultravio�leto staru gaismā vai rentgena attēlā. Bet kas varēja pamudināt �o hipotē�tisko ceļotāju rakstīt �ādu vēstuli?

Stcfcns Fokss sēdēja, skatījās lejup uz pelēkajiem, apdrupu�ajiem artcfaktiem un juta � viņa pārdomas atsitas kā pret sienu.

Kā tas bija norisinājies? Vai, pareizāk sakot, kā tas varēs norisināties? Kādu dienu pēc da�iem gadiem sve�ais, paņēmis līdzi videokameru, do�sies ceļojumā laikā. Divtūksto� gadu senā pagātnē bez iespējas atgriez�ties. Viņ� nofilmēs, kameru iekonservēs un pēc tam noglabās vietā, par kuru vienojies ar saviem palīgiem nākotnē � viņa tagadnē �, un tad pagātnē nodzīvos savu dzīvi līdz galam. Ta�u viņa palīgiem tikai jāap�tur laika ma�īna, jāaiziet līdz norunātajai klintij un jāizrok kamera, kuru viņi burtiski nupat aizsūtīju�i gadu tūksto�iem attālā pagātnē.

Kas �ajā aran�ējumā varēja pamudināt ceļotāju rakstīt vēstuli? To vajadzētu pamatīgi pārdomāt.

Liegi no�vīkstot, uz iek�pusi ieliecās nometnes vēja pusei pievērstais telts sāns. Cauri �aurai spraugai pie telts grīdas iespīdēja spo�a gaisma. Ārā sākās diena.

Hmm.Stcfcns uzlika kastei vāku. Viņam steidzami vajadzēja uzzi�nāt, kas �ajos papīros rakstīts. Ārkārtīgi steidzami.

Varbūt tā bija vēstule palīgiem, kurā teikts, ka pasākums beidzies ne�veiksmīgi.

Rafi darīja to, kas katru rītu bija viņa pirmais uzdevums: viņ� nolika gatavībā atradumu kastes, katram darbu palīgam vienu, rūpīgi iztuk��otu un iztīrītu. Atliku�o dienas daļu viņ� ar da�iem palīgiem sēdēs zem nostieptā telts jumta, sijās smiltis un zemi no vēl neiztuk�otajām kastēm un visus atradumus � zobu �ķembas, augu �ķiedras, sīkas māla lauskas un tamlīdzīgas lietas � rūpīgi izskatīs, atzīmēs uz kartotēkas kartītēm, sa�ķiros mazos plastmasas maisiņos un sastiprinās ar kartītēm. Lai atra�dumus varētu nekļūdīgi iedalīt pēc laukumiem, katrs palīgs saņēma zīmīti, ko ielika savas atradumu kastes pa�ā apak�ā un uz kuras bija rakstīts viņa vārds, datums, izrakumu apgabala precīzs apzīmējums un kārtas numurs, kas tika atzīmēts biezā izrakumu darbu �urnālā. �o zīmī�u sagatavo�ana bija otrs Rafi ikrīta uzdevums; uzdevums, kas pra�sīja pilnīgu koncentrē�anos, lai negadītos kāda kļūda. Tāpēc viņam ne�bija īpa�i patīkami, ka profesoram Vilfordam-Smitam tie�i tagad vajadzēja �eit stāvēt, it kā viņam nebūtu nekā cita, ko darīt.

"Tā ja. Mmmh. Tā. Aha." Profesors stāvēja, noliecies pār pēdējiem pierakstiem, �ad un tad pacēla kādu plastmasas maisiņu pret gaismu un, domīgi pamājis ar galvu, nolika atkal atpakaļ. Rafi mēģināja koncentrē�ties uz zīmī�u rakstī�anu, ta�u darbu vadītāja savādā murminā�ana viņu mazliet kaitināja.

"�odien būs karsta diena, Rafi, vai ne?" Vilfords-Smits negaidīti iesaucās.

"Jā, ser."Rafi uzrakstīja numuru uz nākamās zīmītes un tūlīt pat ierakstīja to vienā no biezās izrakumu darbu grāmatas saules izkarsēta�jām lapām.

"V;ti nav tiesa? Karsta diena, jā. Patiesībā jau �ajā gadalaikā visas die�nas ir karstas."

"Taisnība, ser." Tagad ierakstīt darbu palīga vārdu, izrakumu laukumu, kurā viņam jāstrādā. Un nepieļaut kļūdu.

"Un citādi? V;ū viss kārtībā?"

"Viss kārtībā." Nākamā zīmīte. Palīgi drīz nāks, un tad visam jābūt gatavam.

"Un jūs tiekat līdzi izrakumiem?" Vilfords-Smits �ļūco�iem soļiem pagāja tālāk, noliecās pār dēli, pie kura bija saraksts ar trūksto�ajām at�radumu kastēm.

Rafi pamāja, aizpildīja arī �o zīmīti un iebīdīja to mapē pie citām. "Visā visumā jā."

"Jauki." Profesors aplūkoja sarakstu pamatīgāk, pasita ar pirkstu pa aug�ējo numuru, ko Rafi bija pārrakstījis jau vairākas dienas pēc kārtas. "1304? Tas ta�u jau ir labi sen?"

"Tas ir no otrdienas, scr. Stefena Foksa atradumu kaste. Jūs jau zināt � 14. apgabals."

"Ak tā." Profesors Vilfords-Smits domīgi skatījās uz pavir�i uzrak�stītajiem skaitļiem. Pārlieku domīgi. Itin kā viņam būtu grūtības atce�rēties, kas bija ar �etrpadsmito apgabalu. "Fokss, jūs sakāt? Un viņ� savu kasti vēl nav atdevis atpakaļ?"

"Nē. Es neko neteicu, jo domāju, jūs esat devis rīkojumu�"

"Ak jā, protams." Sirmais vīrs ar neiztrūksto�o ādas platmali galvā pamāja. "Tā ir. Viss kārtībā. Jā, protams." Viņ� pamāja, vēl arvien dziji nogrimis domās. It kā būtu kur citur. Kādu brīdi viņa pirksti bungoja uz dēļa mar�a ritmus, tad, izklaidīgi pamājis un, kā vienmēr, mazliet sa�līcis, viņ� devās jaunpicnācēju dzīvojamo vagonu � cietok�ņu � virzienā.

Rafi kādu bridi izbrīnīts noskatījās, kā viņ� aiziet, tad paraustīja ple�cus un ķērās pie nākamās zīmītes rakstī�anas.

Telefons uz Enriko Baso, Kaun Enterprises Holding Inc. advokāta un intere�u pārstāvja Itālijā, naktsgaldiņa iezvanījās rīta agrumā īsi pirms se�iem, iztraucējot viņu no ļoti patīkama sapņa, kurā viņ� redzēja idil�lisku salu ar palmām un vairākas puskailas, ziedu vītnēs ietinu�ās mei�tenes. Tum�o cirtu ieskautās sejas izgaisa, jūras �alkas pārtapa Romas satiksmes-rīta sastrēgumstundas troksnī, un atbilsto�i sliktā omā advo�kāts pagriezās uz sāniem, lai aizsniegtu uzmācīgo telefonu.

"Pronto," viņ� saīdzis norūca.

Jau pēc sekundes viņ� sēdēja gultā, izslējies taisni, un nerunāja vairs itāliski, bet angliski. "Ak jūs tas esat� Labrīt, scr, ar ko varu jums� Jā, protams�"

No savandīto spilvenu apak�as parādījās viņa sievas miegpilnā seja. Mie�gainām acīm viņa vēroja laulāto draugu, kā viņ� vairākas minūtes klausās balsī klausules viņā galā un kā viņa apak��oklis arvien vairāk slīd uz leju.

"Si," Enriko Baso beidzot noteica, "ta�u tam būs nepiecie�ams zi�nāms laiks, naturalmentc�'"

Klaigā�ana telefona klausulē �ķita kļūstam asāka. Baso dusmīgi sāka grozīt galvu.

"Bet tas nemaz nav tik vienkār�i!" viņ� pārtrauca zvanītāju. "Tūliņ būs nedēļas nogale un�"

Kālab viņ� vispār runāja? Vai �is vīrs viņā vispār klausījās?

"Jā. Capita. Es darī�u, ko varē�u. Es jums rit piezvanī�u. Addio." Enriko Baso nolika klausuli un atslīga spilvenos. Miegs vairs nebija ne prātā. Tagad viņ� no�ēloja, ka pirms �etrām nedēļām atmetis smēķē��anu, jo uz viņa naktsgaldiņa vairs nebija cigare�u.

"Kas tas bija, Enriko?"

"D�ons Kauns."

"Un kuru firmu tad viņ� �oreiz vēlas pirkt?"

"Katoļu baznīcu."

"Ko?" Viņa piecēlās sēdus. "Ko tu tur runā?"

Advokāts atlocīja segu un meklēja savas �ības. "Viņ� grib zināt, cik vērta ir katoļu baznīca. Kas tai pieder, kādi nekustamie īpa�umi, brīvie līdzekļi, investīcijas, cita mantība. Kāda ir tās naudas plūsma. Stādies priek�ā, Cash Flow, viņ� saka, kāda naudas plūsma ir katoļu baznicaiV Viņ� nogrozīja galvu. "Nav ne jausmas, kam tas viņam vajadzīgs. Patie��ām izklausās tā, it kā viņ� gribētu to nopirkt."

�oreiz tik�anās notika Eizcnharta dzīvojamā vagonā. Kā triumvirats, rakstnieks nodomāja, kad plecu pie pleca ienāca Kauns un VilfordsSmits.

Kauns, kā vienmēr, izturējās tā, it kā pret viņu būtu pavērstas vismaz desmit televīzijas kameras � dinamisks, kā no skatloga izkāpis, un �ķita, ka tūlīt vai plīsīs aiz nepacietības un apņēmības. Turpretī profe�sors �ķita lēns un trausls un radīja iespaidu, it kā gar notieko�o viņam nebūtu nekādas daļas. Viņ� rūpīgi noslaucīja kājas, aizvēra aiz viņiem durvis un ienāca apsprie�u telpā, kad Kauns, kājas katru uz savu pusi atmetis, jau sēdēja pie galda.

"Vai pagatavot kafiju?" Eizcnharts jautāja.

Rūpniecības magnāts īgni un nievājo�i atmeta ar roku. "Ak, ko nu. Ķersimies pie lietas. Ko jūs izdomājāt?"

"Okay." Eizenharts pievērsās savām lielajām papīra lapām un uz tām rakstītajām replikām. Viņ� dziļi ieelpoja un pēk�ņi sajuta nomāk�tību. Tagad bija iz�ķiro�ais brīdis. Ja viņ� tagad tikai piedāvās viedokli, kāds ir arī tiem abiem, tad dro�i vien viņ� jau �ovakar sēdēs lidma�īnā atceļā uz mājām.

"Es, ehm, �eit uzrakstīju da�us punktus, kurus varētu apskatīt," viņ� iesāka. Pauze. Neviens neko neteica, tikai vērīgi klausījās. Sasodīts, ne pie kā tāda viņ� nebija radis. Gandrīz kā eksāmenā. Viņ� pasniedzās pēc flomāstera un norādīja uz aug�ējo repliku. "Ceļojums laikā. Kas �odien zināms par ceļojumu laikā iespējamību vai neiespējamību? Vai patlaban pasaulē kaut kur tiek veikti pētījumi, kas varētu novest pie atklājuma, kas padarītu iespējamus ceļojumus laikā? Sis būtu punkts, par kuru es kā zinātniskās fantastikas rakstnieks, neradot aizdomas, varētu ievākt ziņas." Viņ� vēroja Kaunu, kur� īgni sarauca uzacis.

"Vai jūs �ādu informāciju vēl nekad nebijāt meklējis?" viņ� jautāja.

"Nē."

"Bet jūs ta�u jau esat uzrakstījis vairākus romānus, kuros runa ir par ceļojumiem laikā."

Eizcnharts pamāja. "Jā, tas tiesa. Ta�u to var darīt, neraizējoties par fizikas likumiem. Patiesībā līdz �im es pat domāju, ka to var darīt tikai tad, ja neraizējas par fizikas likumiem."

Kauns kādu bridi domāja, bet neko ncpicbilda. Ta�u viņ� uzdeva jautājumu: "Kam jūs domājat prasīt? Un ko mums �ī informācija dos?" Jautājumi krita kā pātagas cirtieni.

"Es sāk�u ar kādu �urnālistu zinātnes laukā, mēs esam labi draugi. Viņ� ir pieradis, ka es viņam uzdodu visdīvainākos jautājumus, un vi�ņam ir ne ar ko nesalīdzināms pārskats par aktualitātēm zinātnes jomā, viņ� zina, kas kur ko pētī un tā joprojām. Ja es ie�u �o ceļu, tad neviens nepadomās neko citu, kā vien to, ka es vācu informāciju jaunam ro�mānam."

"Un kāds no tā labums?"

"Ja mēs zinātu, kad ceļotājs startēs un kādi fizikāli apstākļi attiecas uz ceļojumu laikā, mēs varētu izdarīt pla�ākus secinājumus par mūsu atradumu. Līdz �im brīdim esam pieņēmu�i, ka iespēja ceļot laikā tikai kaut kad vēl tiks radīta, kamēr vēl darbojas firma SONT., un ka ceļo�jums iespējams tikai vienā virzienā, proti, virzienā uz pagātni. Ja nu to�mēr izrādītos, ka ceļojumiem laikā vajadzētu funkcionēt abos virzienos, tad mēs zinātu, ka miru�ais tur guļ aprakts tāpēc, ka pasākums nebija izdevies."

Uzņēmēja seja apmācās. Tāda veida hipotēzes viņam bija acīm re�dzami pretīgas. "()kay. Un tālāk?"

"Tālāk," rakstnieks turpināja, "mums vajadzētu pa�iem mēģināt iden�tificēt miru�o. Ja �ai gadījumā runa patie�ām ir par �ī gadsimta cilvēku, varbūt pēc kaulu parametriem vai zobārstu atzinuma iespējams izdi�bināt, kas viņ� ir."

"Un tad?"

"Paturēsim viņu acīs."

Kauns īgni no�ņāca. "�ie identifikācijas mēģinājumi jau notiek, ta�u līdz �im gan bez rezultātiem. Labi, mums jārīkojas uzmanīgi, lai nevie�nam nerodas aizdomas, ta�u man nav sajūtas, ka tas mūs aizvedīs tālāk."

Eizenharts pēto�i paskatījās uz. viņu. "Vai jūs vēl neesat domājis par to, ka, iespējams, jūs būsiet tas, kur� viņu sūtīs pagātnē?"

"Es?" Labi trāpīts. Lidojums �ovakar uz mājām bija svītrots. Tik daudz bija skaidrs. Mediju magnāta acis kļuva arvien platākas un gandrīz vai varēja redzēt, kā viņa domas klīda pa necaurejamu, agrāk vēl nekad neap�gūtu teritoriju. "Jūs domājat, ka es?� Ak. Bet tā varētu būt, vai nav tiesa? Nē, par to es vēl nekad neesmu domājis, jums taisnība." Tas viņu patie�ām bija samulsinājis. Viņ� pat pasmaidīja, un, ja ņēma palīgā fan�tāziju, tad �ajā smaidā varēja atklāt ko līdzīgu atzinībai.

Profesors sarauca pieri. "To gan es nesapratu."

"Acumirklī," Eizenharts paskaidroja, "mēs domājam, ka tagad pāris dienu rūpīgi pārdomāsim, tad raksim pareizajā vietā un tur atradīsim kameru. Bet varbūt būs citādi. Varbūt mūsu �ībrī�a pētījumi aizvedīs uz pēdām kādam noteiktam pētījumu objektam, vai varbūt mēs atradī�sim nākamo ceļotāju laikā � un tad pēc da�iem gadiem mēs būsim tic, ar kuriem viņ� sarunās tik�anos. Mēs ar viņu vienosimies par vietu, kurā viņam jānoslēpj kamera, lai tā pārdzīvotu divtūksto� gadu. Mēs būsim tā komanda, kas vadīs viņa ceļojumu pagātnē."

Arheologs pamāja. "Interesanta hipotēze."

"Nākamais punkts," Eizcnharts turpināja, nu jau juzdamies dro��āk, un norādīja uz tre�o repliku. "Kamera. Mums nepiecie�ams vairāk informācijas par pa�u kameru. Mums būtu jāizpēta lieto�anas pamācība � iespējams, mēs atrodam kādu gadskaitli, kādas piezīmes vai citu intere�santu informāciju. Un no ra�otāja mums būtu jāpieprasa visa tehniskā informācija, kāda vien par �o kameru pieejama."

"Es jau to esmu izdarījis," Kauns paskaidroja. "�orīt es piezvanīju uz SONY biroju Tokijā. Kamera vēl ir tikai tap�anas stadijā un tirdz�niecībā nonāks, agrākais, pēc trim gadiem."

"Ak." Eizenharts sajuta savādas trīsas pārskrienam pār muguru. "Jau tik drīz,"

"Turklāt es uzzināju pāris interesantu lietu," Kauns turpināja, dus�mīgi savilcis uzacis. "MR-01 videokamera pārstāvēs pilnīgi jaunu tehno�loģiju, saskaņā ar kuru videoieraksts vairs netiks veikts uz magnētiskās lentes, bet gan uz kristāla diska, kam ir daudzkārt lielāka ietilpība nekā lentei. Jaunā parauga diskā varēs ierakstīt aptuveni divpadsmit stundu, un at�ķirībā no kasetes, kas jāpārtin uz priek�u un atpakaļ, �eit būs brīva pieeja jebkurai ieraksta vietai, līdzīgi kā datora cietajam diskam vai kom�paktdiskam."

Eizenharts pamāja. "Un kā ar ieraksta noturību?" viņ� jautāja.

"Tas ir pirmais interesantais punkts. Pēc SONT informācijas jaunā tehnoloģija, ko viņi sauc par MR � es vairs neatceros, ko �is saīsinā�jums nozīmē �, pieļauj gan tikai vienreizēju ierakstu, līdzīgi kā tas ir ar parasto filmu, toties �ī ieraksta uzglabā�ana ir gandrīz ideāla. Tas esot vismaz desmittūksto� rei�u stabilāks par tradicionālo videoierakstu."

"Tātad ideāla aparatūra, lai ceļotājs laikā īstenotu savus nodomus," Eizenharts teica.

"Acīm redzami." Kauns svarīgi paliecās uz priek�u un atbalstīja elko�ņus pret konferen�u galdu. "Otrs interesantais punkts ir tas, ka vīrs, ar kuru es runāju, bija visai kārs uzzināt, no kurienes man zināms projekta apzīmējums kamerai, par kuru SONTvēl nav publicējusi nekādu infor�māciju."

"Varu iedomāties."

"Diezin vai. Vārds vārdā viņ� man sacīja tā: "�odien jūs jau esat otrais, kur� interesējas par MR-01.""

Eizenharts kā aizsargādamies pacēla rokas. "Es tas nebiju. Tas ir pārāk delikāti, lai es zvanītu SONT, neaprunājoties ar jums."

"Es zinu," vīrs nevainojamajā zilajā uzvalkā piekrīto�i pamāja. "Mūsu telefonsarunu protokoli bija pirmais, ko es pēc tam pārbaudīju. Vakar jūs zvanījāt tikai vienreiz, savai sievai."

Eizenharts norija siekalas. �āda veida uzraudzība viņam bija kas jauns. Un baigs.

"Kā gan vakar?" viņ� apmulsis jautāja.

"Kad es �orīt zvanīju uz SONT biroju, Tokijā vēl nebija se�i vakarā. Vīrs man sacīja, ka pirmais zvans bijis neilgi pēc deviņiem no rīta. Tas nozīmē, ka �eit Izraēlā tas bijis vakar vakarā brīdi pēc vienpadsmitiem."

Profesors Vilfords-Smits domīgi pētīja spo�i balto galda virsmu. "Ap �o laiku mēs vēl visi sēdējām kopā," viņ� secināja.

"Pilnīgi pareizi," Kauns pikti noteica. "Tie�i tāpēc es beidzot gribu uzzināt, ko �is Stefens Fokss patiesībā visu �o laiku perina."

12

Kaulu apglabā�ana osuārijos tajā laikā bija privileģēts jūdu paradums. Osuāriji bija veidoti no akmens, un tiem bija taisn�stūrainas kastes forma un tradicionāli rotājumi, ta�u tajos nekad nebija atveidots cilvēks. Bie�i vien uz akmens kastes sāniem bija iekalts cilvēka vārds. Ebreju, aramie�u vai grieķu valodā sacerētie uzraksti bie�i vien tika papildināti; patie�ām, neskaitāmie kapu uzraksti, kas atrasti pla�ā nekropolē, ir glu�i kā sociālvēsturiska enciklopēdija, kas attēlo jau toreiz bie�i vien ļoti heterogēnos Palestīnas iedzīvotājus.

Prof. �arlzs Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bcthame�as

Stcfcns Fokss sēdēja savā teltī uz grīļīga saliekamā krēsla pie ne mazāk grīļīga saliekamā galda un īgni skatījās sava klēpjdatora monitorā, kura vēsā tehniskā pievilcība bija krass pretstats vienkār�ajai apkārtnei. Blakus datoram bija nolikta paplāte ar brokastīm, ko viņ� bija paņēmis līdzi, pavāru dusmīgo skatienu pavadīts. Tā bija no pelēka, apdauzīta un saskrambāta skārda, glu�i tāpat kā �ķīvji uz tās, krūzīte, no kuras, ikreiz pieskaroties taustiņiem, draudēja iz�lakstītics dīvains, ir kā kafijai līdzīgs �ķidrums, un pat galda piederumi � tajā visā jautās no apgro�zības izņemts armijas inventārs. Viņ� vēlējās izmantot rīta stundas, lai vēl nokārtotu da�as lietas, kas noteikti bija jānokārto.

Kā, piemēram, �is fakss. Katru rītu Stcfcns iesāka ar to, ka pievienoja savu mobilo telefonu pie datora, lai saņemtu viņam sūtīto elektronisko pastu, kas, iespējams, gaidīja internetā. Lielāko daļu �ī e-pasta viņam pārvirzīja dators, kas atradās viņa mājās, bija ieslēgts dienu un nakti un saņēma Faksa sūtījumus. Ja kāds sūtīja faksu uz Stcfcna numuru, tas vispirms nonāca viņa datora cietajā diskā, kur tas paliktu līdz tam, kamēr Stefens atgriezīsies; ta�u fakss automātiski tika pārveidots elektroniskajā pastā, kas tāpat automātiski tika pārsūtīts uz Stefena interneta adresi, līdz ar to viņ� varēja saņemt pastu no jebkuras pasaules vietas. Tādējādi viņ� bija sasniedzams, un, kā to rādīja fakss, kuru viņ� nu jau kuro reizi la�sīja, tas bija labi.

Faksu sūtīja kāda firma, kurai viņ� pirms pieciem vai se�iem mēne��iem bija nosūtījis informatīvu materiālu par savu datora programma�tūras sistēmu. To viņ� bija darījis, pēk�ņas iedvesmas vadīts, � stāvot rindā universitātes ēdnīcā, viņ� dzirdēja sev aiz muguras kādu stāstām, ka �ai firmā strādājot viņa tēvs un tur pastāvīgi esot sūdzības par datorierīcēm. Vēl tās pa�as dienas vakarpusē viņ� izprintēja savu bro�ūriņu, pievienoja nelielu vēstuli, ko uzrakstīja uz sava īpa�i iespaidīgā darījumu vēstuļu papīra, visu iesaiņoja, nosūtīja un aizmirsa.

Un nu viņi pieteicās. Viņi plānojot datu pārstrādes sistēmas pilnīgu atjauno�anu, un vai viņ� nevarot atsūtīt vēl kādus informatīvus mate�riālus. Pievienots vesels katalogs ar precīziem jautājumiem. Tika lūgts atbildēt cik iespējams ātri.

Visu �o lietu savādu darīja fakts, ka firma nodarbojās ar visu veidu videoiekārtu vairumtirdzniecību.

"�ī tēma mani izseko," Stefens nomurmināja.

Viņ� iedzēra malku kafijas � uz tasītes maliņas jau bija nosēdu�ies smil�u putekļi, kas nepatīkami �ņirkstēja starp zobiem, � un domāja. Viņa mājās fakss bija pienācis ceturtdienas pēcpusdienā pēc austrumkrasta laika. Ņemot vērā laika starpību, tas bija atsūtīts pirms se�ām vai septiņām stundām. Priek�ā bija nedēļas nogale � tas nozīmēja, ka viņ� var pagaidīt vismaz līdz rītam, kad notiks sabats un viņam būs tam ne�piecie�amais laiks. Turklāt viņam vajadzēs piekļūt savam mājas dato�ram, lai dabūtu da�us apjomīgus datus ar attēliem un grafikiem, un, tā kā �ai lietai viņam bija nepiecie�ami Transatlantijas telefonsakari, viņ� varēja būtiski ietaupīt naudu, ja nogaidīja izdevīgāko laiku. Un, ja viņ� vēl pasteigtos, tad varētu paspēt nosūtīt atbildes faksu tie�i no sava klēpjdatora.

Viņ� pasniedzās pēc pēdējā maizes gabaliņa ar zemesriekstu sviestu, vēl ēzdams paņēma �ķīvi, nokratīja drupatas zemē un uzlika to uz otra �ķīvja. Patiesībā viņam padomā bija kas cits, nevis rūpes par darījumiem. Un tie�i videoiekārtu vairumtirdzniecība! Tas nodarbināja viņa prātu. Viņam vajadzēs pajautāt saviem indie�u kompanjoniem, vai viņi ir ga�tavi veikt pielāgo�anu, kas neap�aubāmi būs nepiecie�ama, lai sistēmu, kas radīta riepu vairumtirdzniecības vajadzībām, piemērotu videotehnikas vairumtirdzniecībai. To, par laimi, varētu nokārtot ar pāris vien�kār�iem c-pastiem. Un tie�i video, kā zināju�i.

Vai viņam vispār vajadzētu reaģēt? Naudas viņam bija pietiekami. Visa �ī lieta varēja arī mierīgi palikt neskarta.

"Vājprāts," viņ� nomurmināja un izrāva kabeli, kas savienoja tele�fonu un datoru. Par to visu viņ� varēja padomāt citreiz. Rīt no rīta, tā būs labāk. Viņam nedeva mieru �ī savādā sakritība, un tā viņu kaitināja.

Kad profesors Vilfords-Smits tuvojās virtuves teltij, izrakumu darbu palīgi savas brokastis nepārtrauca, ta�u sarunu troksnis pieklusa un gan�drīz katrs ziņkārīgi paskatījās viņa virzienā. Kop� noslēpumainā atra�duma �etrpadsmitajā apgabalā klīda visneiedomājamākās baumas. Vieni interesējās, vai esot atrasts kaut kas militārs. Nē, esot atraktas lielas ba�gātības, domāja citi. Tikai amerikāņu televīzijas cilvēku klātbūtne kaut kā īsti neiederējās nevienā no �īm teorijām.

"Dāvid," izrakumu darbu vadītājs paaicināja pie sevis �efpavāru, jaunu vīrieti sprogainiem matiem un arvien bargu seju.

"Jā, profesor?"

"lis meklēju Foksu," Vilfords-Smits paskaidroja, un viņa meklējo��ais skatiens slīdēja pāri cilvēku pilnajām galdu rindām telts ārpusē. "Vai tu viņu gadījumā neesi manījis?"

"Viņ� te bija. Pielādēja pilnu paplāti, it kā būtu uz bada robe�as, un aizgāja atpakaļ aug�ā uz teltīm." Tas, ka trauki atstāj virtuves ietekmes sfēru, tika pieļauts nelabprāt, jo tie mēdza vairs neatgriezties virtuvē, bet pazust kaut kur starp akmeņiem un pat kļūt par nākotnes arheo�logu izrakumu objektiem.

"Vai tu nevarētu aizsūtīt kādu, lai viņam pasaka, ka es vēlos ar viņu runāt?"

"Nekādu problēmu. Vai tūlīt pat?"

"Iā, lūdzu. Lai viņ� nāk uz dzīvojamo vagonu, otro no �īs puses."

"Tiks nokārtots."

Stefens iemeta kabeli savā ceļojumu somā un izvilka no tās disku iesai�ņojumu. Lūk, ko viņ� brokastojot patiesībā gribēja darīt: nedaudz pa�pētīt. Disks, ko viņ� izņēma no mazās atvā�amās kārbiņas un ielika sava datora disku lasītājā, bija ENCTCLOPAEDIA BRITANNICA pilnā apjomā.

Kad Stefens vēl bija mazs zēns, viņ� vienmēr bijīgi skatījās aug�up uz vairāk nekā trīsdesmit milzīgajiem sējumiem ādas vākos, kas atradās tiem speciāli paredzētā plauktā viņa tēva darbistabā. Laiku pa laikam viņam bija atļauts to pa�ķirstīt, un ilgu laiku viņ� bija pilnīgi pārlieci�nāts par to, ka Britannica iekļāva visu, kas vien vispār varēja kādam būt zināms. Arī vēlāk, kad viņ� atklāja, ka tā nemaz nav, ka pat izsmeļo�ā�kie, pamatīgākie raksti �ai enciklopēdijā satur garumgaras norādes uz papildu literatūru, viņam tomēr bija saglabājies paradums, kad vien bija nepiecie�ams vai viņ� vēlējās ko uzzināt, savus meklējumus sākt tie�i �a�jās grāmatās.

Ar skrapsto�u skaņu disks ieslīdēja datorā, un tad atskanēja klusā dūk��ana, ar kuru sudrabaini mirdzo�ais disks uzņēma vajadzīgo apgriezienu skaitu. Stefens izvēlējās pareizo meklētājprogrammu un koncentrējās.

Meklē�ana pēc pamatvārda: tur bija rakstīts, un tieva svītriņa nogai�do�i mirguļoja attiecīgajā ievadī�anas laukumā.

Stefens vilcinājās.

Tas nepavisam nebija tik vienkār�i. Pēk�ņi viņu pārņēma bērnības atmiņas � par svētdienām, par ziedo�ām pļavām un krūmiem un par vil�anos, ka viņam jāstaigā smalkās drānās un ka viņ� nedrīkst skraidīt pa lauku; par garlaicīgiem, nesaprotamiem, bezgalīgiem dievkalpojumiem, pēc kuriem vēl veselu mū�ību bija jāstāv baznīcas laukumā, kamēr pie�augu�ie sarunājās un bez mitas smaidīja, un bija liekulīgi laipni pret ļaudīm, par kuriem mājās pēc tam runāja sliktu. Un tur vēl bija ari sko�lasbiedri un kaimiņu bērni, kas tāpat kā viņ� stāvēja blakus saviem vecā�kiem un arī bija smalki saposti, un izskatījās dīvaini sve�i.

Viņ� skatījās uz datora tum�ajiem taustiņiem, it kā tos redzētu pirmo reizi. Tas bija J. Ar to viņam vajadzēja sākt. Kas gan tc bija tik grūts?

Jesus Christus, viņ� ierakstīja un aizturēja elpu.

Kaut kas smags, drūms �ķita sabiezējam viņa ķermenī. Tas viņam �ķita draudīgs, melns un draudīgs. Un atkal atmiņas. Par milzīgu, augstu pār mazo Stefenu izslēju�os krustu, pie kura karājās pārcilvēcīgi liels tēls, kas sāpēs saviebtu seju skatījās lejup uz viņu. Par neskaidriem atgādinā�jumiem, kas iedvesa bailes un palika nesaprasti, kad viņam tos vajadzēja uzklausīt un pamāt ar galvu; tikai daudz vēlāk, kad viņ� pirmo reizi skūpstīja meiteni, tic viņam atkal parādījās kā �ausmīgas iek�ējās balsis, it kā visus daudzos gadus būtu nogaidīju�i �o brīdi kā bumbas ar laika degli viņa zemapziņas dzīlēs.

Viņ� nospieda ievadī�anas taustiņu, un disku lasītājs sāka dūkt. Mo�nitorā parādījās gar� �ķirkļu saraksts, glu�i nebeidzams skaits.

Jēzus Kristus vai Jēzus no Galilejas, vai Jēzus no Nācaretes. Sekoja vesela rinda radniecīgu jomu, kas bija iedalītas da�ādās nozarēs. Bibliskā literatūra. Doktrīna un ticība. Dzīve. Māksla. Reliģisks rituāls un godā�ana. Teoloģiskas un filozofiskas interpretācijas. Skatīt arī: Kristie�tība, Jaunā Derība.

Uz bridi viņu pārņēma tāda sajūta, it kā viņ� būtu nostājies pats sev blakus un vērotu, kā viņ� tc sē� un pēta �ķirkļu sarakstu datora moni�torā. Jau �īs ierīces vienkār�s apraksts pirms gadiem trīsdesmit tiktu uzskatīts par tīrāko fantāziju. Un tomēr tas tagad reāls un īsts stāvēja uz galda mazā, smacīgā teltī, kas bija uzslieta vienā no tuksnesīgākajām apkaimēm Izraēlā, zemē, kur pirms divtūksto� gadiem bija, bet varbūt ari nebija risināju�ies vairāki notikumi atkarībā no tā, kam ticēja, � notikumi, kas vieniem bija vientiesīgas pasaciņas, ne vairāk ticamas kā Alises piedzīvojumi Brīnumzemē, turpretī citiem tā bija neapgā�ama patiesība ar milzu nozīmi viņu dzīvē un jēgu visam universam. Un vi�ņam bija gandrīz vai jāsmejas, cik absurda �ķita �ī situācija.

Baznīcas un reliģiskas grupas. Kristīgā zinātne. Duālistiskas kristī�gas sektas. Menonīti. Mormoņi. Austrumu ortodoksija. Protestantisms. Romie�u katolicisms.

Tas, ko viņ� meklēja, būtībā bija tikpat fantastisks. Vēlme atrast ka�meru, kas, iespējams, sevī glabā ierakstītus notikumus, kas risināju�ies pirms diviem tūksto�iem gadu, � vairākumam cilvēku jau �ī nodoma pie�minē�ana vien būtu pietiekami pamatots iemesls, lai nopietni ap�aubītu viņa veselo saprātu. Ta�u fantastiskas lietas notika. Kāds zinātnieks pie�rādīja, ka ma�īnas, kas ir smagākas par gaisu, nekad nevarēs lidot � un viņa mazmazbērni supermārketā pirka kivi, kas ar lidma�īnu bija atvesti no Jaunzēlandes. Visa �odienas civilizācija bija atkarīga no lietām, kas katrai iepriek�ējai paaudzei kā prātā ienākusi ideja vien jau �ķistu muļ�ķīga ilūzija.

Sākumā iegūt pārskatu. Viņ� vilka ar peli uz vienu vai otru �ķirkli, uzklik�ķināja un ātri pārlasīja tekstu, kas parādījās monitorā. Neticami daudz teksta. Un milzīgi daudz citu norā�u. �ī tēma bija iztirzāta dk de�talizēti, ka apzīmējums izsmeļo�i nudien varētu būt īstais, un �ķita, ka tā, līdzīgi kā izple�as pelējuma sēne, pārņēmusi visu Vakareiropas kultūru.

Un tomēr nebija viegli tuvoties �ai tēmai. �eit nebija runa par kādu skudru sugu un par kādu ebreju ķēniņu arī ne � viņ� mēģināja uzzināt kaut ko par cilvēku, par kuru viņam kā mazam, aizsargāties nespējīgam zēnam bija iegalvots, ka viņ� esot miesīgais dēls pa�am Dievam, Dievam, kur� radījis Visumu un zvaigznes pie nakts debesīm, kodoldaļiņas un ģenētisko kodu, un vispār visu, kas vien bija redzams un neredzams. �is Dievs, tā viņam tika piekodināts, aiz savas lielās mīlestības pret viņu, Stcfenu Foksu, kā ari pret visiem citiem cilvēkiem esot atdevis pats savu dēlu romie�u ben�u rokās, jo tas, Stefenam tā ari nekad īsti nesaprastu iemeslu dēļ, esot bijis nepiecie�ams, lai varētu piedot viņam viņa grē kus. Un viņam vajagot tam ticēt.; vajagot turēties pretī visiem sava saprāta �ukstiem, kas gan, iznāk, arī ir Dieva dots, ta�u, kļūstot vecā�kam, viņ� pretojās �ai neiedomājamai loģikai, un ticēt.; viņam vajagot ticēt, vai arī viņ� kritī�ot mū�īgā pazudinā�anā, Dieva Dēls vairāk vai mazāk.

Un tā tālāk, un tā joprojām. Kādu laiku viņ� bija uzdevis jautājumus, ta�u atbildes nebija pilnīgas, un, kad viņ� sāka diskutēt, viņam nācās secināt, ka tie, kam �ķita, ka ir pilnvaroti viņam atbildēt, diskusijai ne�bija gatavi � jo tie jau zināja, jo viņi ticēja, un arvien, kad viņ� tiem norādīja uz kādu pretrunu, viņ� dabūja ar argumentu kā ar vāli pa galvu, jo runa, lūk, neesot vis par �aubām, bet gan par ticību. Un kaut kad viņ� vairs nemēģināja grūti aptveramu jautājumu mistrojumā meklēt apslēptu jēgu, kuras, ja vien viņ� ļāvās savai nojautai, vienkār�i nemaz nebija. Reliģija nebija nekas tāds, kam būtu kāda saistība ar reālo dzīvi vai ar Visumu, kas atradās ārpus viņa. Viņ� ieraudzīja pārsteidzo�us brī�numus zem mikroskopa okulāra vai raugoties teleskopā, un, salīdzinot ar to, reliģiskā pasaules izpratne viņam �ķita sīka un ierobe�ota. Tā re�liģija izzuda no viņa dzīves, glu�i tāpat kā pirms tam bija zudusi ticība Ziemsvētku vecītim, elfiem, troļļiem un bērnu nesējam stārķim.

Ta�u, kā viņ� tagad juta, tā bija tepat. Viņam bija bail! Auksta, ne�saudzīga roka �ķita sagrābjam viņa zarnas, un aizsmakusi balss viņa galvā �ukstēja: Un ko tad, ja tas viss ir patiesība? Un ko tad, ja nu tevi tomēr gaida elle, jo tu atkriti no ticības? Vampīriska inkvizitora balss � tas sācis trūdēt no raganu medību laikiem un nerod miera tik ilgi, kamēr vēl dzīvo ķeceri.

Stefens atlaidās, aizvēra acis un dziļi ievilka elpu. Tad viņ� pacēla galvu, ar skatienu it kā ieķērās telts gai�i pelēkajā audeklā un gaidīja, kamēr panika mitējās. Baisi.

Ārpusē viņ� dzirdēja soļus, kas tuvojās teltij. Tas viņu iepriecināja. Reālā dzīve rūpējās par viņu, neļāva viņam tc vienam nogrimt mur�gainu atmiņu plūsto�ajās smiltīs. Tas bija ļoti aizkustino�i no reālās dzī�ves puses.

Nācējs bija viens no virtuves izpalīgiem, kalsns, melnīgsnējs puisis, kur� īsti labi nerunāja angliski. "Profesors vēlas runāt ar tevi. Tev jānāk tūlīt. Un pirms tam tev jāatdod atpakaļ savi trauki."

Stefens smaidot pamāja. Argumentēt nebija nekādas nozīmes, zēns tikai pateica savu sakāmo. "Okay,n Stefens tikai noteica. "Es tūlīt nāk�u. Un es atdo�u atpakaļ savus traukus."

Puisis viņu nedro�i nopētīja, acīm redzami svārstījās, vai tikai Stetens viņu netur par muļķi. Tikai tad, kad puisis redzēja, ka Stefens iz�slēdz savu datoru, viņ� bija mierā un izgāja no telts.

Judīte sēdēja pie brokastu galda, vēlāk nekā parasti un visai samiegoju�sies, un domāja par Stefenu. Viņi bija satiku�ies pie brokastu izsnieg��anas, ta�u Stefens viņu bija tikai strupi pasveicinājis, vairāk neko, un, piebildis, ka vēl daudz kas darāms, ar bagātīgi piekrauto paplāti taisījies prom uz savu telti. Kop� tā brī�a viņa te sēdēja viena pati un ēda bro�kastis kā palēninājumā, kamēr visapkārt viņai citi darbu palīgi nāca un gāja un pamazām brokastu laiks tuvojās beigām.

Kā gan tas īsti bija? Vakar vakarā starp viņiem ta�u bija pamatīgi sprak��ķējusi kāda uguntiņa, vai varbūt atmiņa viņu pievīlusi? Viņi bija gāju�i, cic�i apskāvu�ies, un daudz nebija trūcis, ka viņa sekotu viņam līdzi teltī. Un kas tad būtu bijis �orīt? Ja viņa patie�ām būtu ar viņu pārgu�lējusi? Viņa netika vaļā no aizdomām, ka arī tad viņam būtu bijis kas steidzīgi kārtojams.

Tagad viņa redzēja viņu nākam lejup ar paplāti. Viņ� līkumoja starp tel�u rindām, izskatījās, ka pagāja uz viņas telts pusi. Vii viņ� domāja, ka atradīs viņu tur? Viņa nesaprata, kas norisinās �ai vīrietī. Viņ� bija pievilcīgs, protams, un viņai viņ� patika, nav �aubu. Katrā ziņā kaut kā. Tomēr, jā, viņ� viņai patika. Viņ� vienmēr bija aizņemts, bet vismaz ne�bija gauss sliņķis kā daudzi vīrie�i, ar kuriem viņa bija iepazinusies un kuri būtu biju�i glu�i apmierināti, ja visu savu dzīvi varētu tupēt ar drau�giem kafejnīcās un plātīties. Blakus tādiem viņa būtu tā godīgā sieva, kas sēdētu mājās un rūpētos par bērniem un saimniecību. Stefens visam, ko vien bija nodomājis darīt, ķērās klāt ar nevaldāmu enerģiju, kas uz�ķīla ap viņu dzirksteles.

Arī erotiskas dzirksteles. Viņa redzēja, kā Stefena galva atkal parādās aiz viņas telts, un vēlējās, kaut viņa �obrīd būtu tur aug�ā. Un gaidītu, kad viņ� nāks. Tik vien, lai uzzinātu, ko viņ� bija nodomājis darīt. Jo viņ� vienmēr bija kaut ko nodomājis darīt. Viņ� nekad neko nedarīja tāpat vien, bez iemesla, un visbie�āk viņ� domāja tālāk uz priek�u, katrā ziņā vairāk, nekā jebkur� no tiem, ko Judīte bija pazinusi. Un pirmo reizi viņa kādu apbrīnoja asā prāta dēļ.

Viņai patika, kā viņ� kustas. Viņa sekoja viņam ar acīm, kā viņ� nāca lejā pa uzkalnu ar paplāti rokā, vēroja, kā viņ� to nodod atpakaļ pie letes. �efpavāram, �ķiet, �ai lietā bija kas iebilstams � izskatījās, ka viņ� klāj vaļā tik pierastos pārmetumus par to, ka nav atļauts ņemt traukus līdzi teltīs, � un Stefens izteica savus argumentus ar sev tik raksturīgo uzvarētāja smaidu sejā. Viņai patika, kā viņ� kustas, jā. Viņa skolā bija iepazinusi tik daudz �ausmīgi gudru pui�u, ta�u tie bija briļļaini, neveikli zēni, kuriem inteliģence, �ķiet, bija attīstījusies mazliet virs normas uz pārējās ķermeņa substances rēķina. Turpretī Stefenam ķermenis un gars bija harmoniskā vienotībā. Nebija tā, ka viņ� �ķita pārlieku sportisks � domājams, viņa pieveiktu viņu jebkurā sporta veidā �, ta�u viņ� bija sa�skaņā pats ar sevi, izstaroja pa�pārliecinātību, kas da�reiz pat kaitināja.

Ta�u mīlestība patlaban viņam bija blakuslicta. Ne jau tāpēc, ka viņ� viņu neievēroja, iedams sudrabainā dzīvojamā vagona virzienā. Nē, tas bija acīm redzams, ka viņ� nebija vīrietis, kur� meklē sev draudzeni. Ar mīlestību viņam �obrīd saistījās sekss un varbūt vēl mazliet simpātiju. Draudzība labākajā gadījumā.

Likās, pie dzīvojamā vagona viņ� bija gaidīts. Viens no vīrie�iem, kuri savās formās izskatījās kā iekarotāji, viņu apturēja, kaut ko pajautāja, pamāja un parādīja ceļu. Stefens gāja uz vienu no vagoniem, uz otro, ja skatījās no virtuves, atvēra durvis un pazuda skatienam.

Viņa reiz arī bija tāda pati. Visā �ai zemē dzīvoja vīrie�i, kuru sirdis viņa bija salauzusi. Armija, kas lielākajai daļai karaklausībai padoto bija Izraēlas varenākais laulības iesākuma institūts, viņai bija kā vienas vienī�gas viesības. Pirmo reizi tikusi vaļā no vecāku uzraudzības, viņa bija vien�kār�i izplosījusies, un, ja kāds sāka ar viņu runāt par mīlestību, precībām un bērniem, viņa bija tikai skaļi smējusies. Visai nekrietna viņa toreiz bija, kad tā mēģina atcerēties.

Bet tur bija alkas pēc kā cita. Viņa nevarēja tās aprakstīt sīkāk, un da�reiz viņai bija sajūta, ka neviens cits tās nesaprot. Varbūt viņa bija tikai iegalvojusi sev kaut ko. Varbūt viņa ienīda to, ka vienmēr �ķita tik stipra, ka vairs nespēja modināt vīrie�os aizstāvja instinktu. Varbūt viņa tikai vēlējās reiz atļauties pakrist un justies kā sieviete. Bet nē, ari tā tas nebija. Viņa ilgojās pēc attiecībām, kādas viņa varēja aprakstīt tikai nepilnīgi, ta�u viņa bija pārliecināta, ka tās atpazītu, ja satiktu. Un viņa bija nolēmusi tās meklēt, kamēr atradīs.

Stefens tas nebija. Viņ� bija pievilcīgs, viņ� viņai patika, un viņ� acīm redzami bija arī tāds, ko sauca par labu partiju, kaut ari tas viņai ne�nozīmēja tik daudz. Ta�u nebija godīgi no viņa prasīt, lai viņ� mainītos. Ja viņa nevarēja viņu pieņemt tādu, kāds viņ� ir, tad viņai neatlika nekas cits, kā vien turpināt meklējumus.

"Vai tu nevarētu rīt turpināt meklēt?" Stefens bija jautājis, un, kad viņa tagad par to domāja, viņai ļima ceļgali. Kā gan viņa varēja viņu at�raidīt? Kas gan tur būtu bijis ļauns � mazliet atpūsties savos meklēju�mos, kas, domājams, vēl turpinātos ilgi? Ja viņ� to viņai jautātu �obrīd, viņa pamestu visu un dotos viņam līdzi.

Ta�u viņ� nebija �eit, viņ� nejautāja. Tā vietā saule cēlās augstāk un bija pienācis laiks izdzert savu kafiju un doties pie darba.

Kad viņa grasījās celties, viņas skatiens notvēra vīrieti, kur� bija parā�dījies no dzīvojamā vagona aizsega un lēniem, apdomīgiem soļiem devās aug�ā uzkalnā pie teltīm. Vīrietis, kur� viņus vakarvakarā bija aizturējis. Vīrietis ar militāri īsajiem matiem un zilajām rentgena acīm. Viņ� gāja tie�i aug�ā uz teltīm, un veids, kā viņ� gāja, Judītei itin nemaz nepatika.

Viņa pazina �ādu svārstīgu gaitu. Tā gāja vīrie�i, kam bija kāda Tālo Austrumu cīņas sporta veida melnā josta un kas pēc neticami daudzu gadu neticami grūtiem treniņiem vairs pat neprata kārtīgi iet, tik mil�zīga bija viņu pa�paļāvība. Paskaties, teica �ī gaita, cik esmu bīstams! Pamēģini tikai man pieskarties � tad nu gan tu redzesi.

Kas �im vīrietim bija vajadzīgs tur, kurp viņ� gāja?

Judīte steidzīgi uzlika savu �ķīvi un krūzīti uz paplātes un nolika uz letes. Aizslēpusies aiz virtuves telts, viņa vēroja, uz kurieni viņ� dodas.

Viņ� uzkāpa līdz aug�ējai tel�u rindai, pagriezās pa labi un �ķita skai�tām teltis.

Tad viņ� nozuda Stefcna teltī.

13

Stratigrāfiskais princips, tātad atzinums, ka izrakumos būtiski ir vertikālie �ķērsgriezumi, ja arheoloģija vēlas savus rezultātus balstīt uz puslīdz dro�a relatīvas hronoloģijas pamata, �odien Palestīnas/Izraēlas arheoloģijā vairs nav apstrīdams. Kā zināms, tomēr jā�ķir jēdzieni nogulumslānis un stratum. Stratum nav identisks slānim, bet ir tā teorētiskais ekvivalents izrakumu zinātniskās izvērtē�anas ietvaros. Slāņi turpretī ir objektīvi pastāvo�ie elementi.

Prof. �ārlzs Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethame�as

Visam gan bija jāizskatās nevainīgi, tomēr telpā bija jūtams sprie�gums. Viņi sēdēja pie liela, balta, spo�i pulēta apsprie�u galda un ska�tījās uz viņu kā pārbaudes komisija, kam ir aizdomas, ka viņu priek�ā stāv rūdīts simulants. Un savā veidā tā arī bija. Viņ� saprata, ka tagad sekos neizbēgamā, ārkārtīgi nepatīkamā nopratinā�ana, un Stefens Fokss bija nolēmis savas kārtis neatklāt.

Viņ� kārtīgi aizvēra aiz sevis plānās durvis, pavir�i paskatījās uz D�onu Kaunu, kur� sēdēja, aizņēmis no visiem trim visvairāk vietas pie galda, kājas plati izvērsis, koptās rokas izstiepis katru uz savu pusi un galvu glūno�i ierāvis plecos, vēl pavir�āku skatienu viņ� veltīja tre�ajam vīram, kur�, kā viņam �ķita, bija vācu rakstnieks Pēters Eizcnharts, un tad paskatījās uz profesoru. "Jūs vēlējāties ar mani runāt?"

"Es vēlējos ar jums runāt," Kauns acumirklī nodārdināja, pārņem�dams sarunu. "Es katrā ziņā vēlējos iepazīties ar jauno cilvēku, kur� veicis �o visai noslēpumaino atradumu." Viņ� piecēlās un izstiepa roku �ķērsām pāri galdam. "Mans vārds ir D�ons Kauns, man ir tas gods fi�nansiāli atbalstīt �os izrakumu darbus."

Ak tā. Sasodīti laipnā plate bija uzlikta. Stefens satvēra pasniegto roku un pielieca galvu, izrādot pieticību. "Stefens Fokss. Jūtos pagodi�nāts, mister Kaun, ta�u diem�ēl man jāatzīst, ka tikai nejau�i esmu ga�dījies īstajā vietā. Tas nekādā ziņā nav mans nopelns."

"Es domāju, jūs esat pārāk pieticīgs, Stefen. Starp citu, vai drīkstu jūs iepazīstināt ar Pēteru Eizenhartu? Misters Eizenharts ir vācu rakstnieks, kur� �eit meklē idejas savam jaunajam romānam. Bet apsēdieties ta�u."

Un tā viņi sēdēja, un kādu brīdi valdīja saspringts klusums. Stefens ātri paskatījās apkārt. Telpā valdīja ievērojams vēsums, kas bija attiecināms gan uz iekārtojumu, gan temperatūru. �ķita, ka svarīgākais telpas priek��mets ir tāfeles statīvs ar bloku, kura vairākas lapas jau bija pierakstītas pil�nas un atlocītas atpakaļ, un tur rakstīto nevarēja izlasīt. Redzamā lapa bija vēl glu�i tīra un neskarta.

Kauns, kur� atkal bija apsēdies, kājas plati izvērsis tāpat kā pirms brī�a, svarīgi paliecās uz priek�u pāri galdam, kopā saņēmis abas plaukstas, un uzmanīgi skatījās Stefenam sejā. Stefens juta, kā no �ī skatiena viņam pakausī saslienas mati.

"Stefen," industriālis beidzot iesāka, "mani interesētu tas, kādas do�mas radu�ās jums par jūsu atradumu."

Fokss tēloja pārsteigumu. "Es?" viņ� pārjautāja. "Ko es par to domāju?"

"lā."

Viņ� nedrīkstēja pārspīlēt. Viņ� nebija īsti dro�s, vai ir labs aktieris. Vairāk pārliecināts viņ� bija par to, ka D�ons Kauns bija lielisks cilvēku pazinējs. Nevainīgo muļķīti viņam neviens neatņems.

"Baidos, ka varu jums piedāvāt tikai pāris visai nepamatotus minēju�mus," Fokss beidzot teica, uzsvērti vilcinādamies. "Protams, es par to domāju, skaidrs, ta�u� nu jā� bet vispār cs nezinu, ko lai par to saku."

"Ko jūs domājat?" Kauns neatlaidās.

"Mmm. Kā lai saka? Tas, kas tur bija kapā, izskatījās pēc lieto�anas pamācības videokamerai, vēl pat atbilsto�ā plastmasas maisiņā. Es do�māju, būtu loģiski, ka tā tur nevarēja atrasties no Bībeles laikiem, tātad jautājums ir, kas tai tur meklējams? Ta�u to cs arī nezinu."

"Vai ir kāda hipotēze?"

"Baidos, ka nav."

Visi trīs vīrie�i uzmanīgi sekoja katram viņa vārdam. Un viņam vaja�dzēja tēlot centīgo izrakumu darbu palīgu, kam pilnīgi nebija fantāzijas un kur� to nemanīja.

"Vai jūs redzējāt, kāda ra�otāja pamācība tā ir?" Kauns gribēja zināt. "SONT."

"Vai jums nebija ienācis prātā �ai sakarā SONT piezvanīt?"

Stefens dziļi ievilka elpu un juta, kā viņa sirds sāka dauzīties. Kau�nam kaut kas bija zināms, tāpēc viņ� jautāja. Viņ� nejautāja vienkār�i uz labu laimi. Ne jau D�ongiz Khans, jaunā gadu tūksto�a mened�eris.

�eit atlika vienīgi riskēt. Un tagad viņam vajadzēja pateikt kaut ko ticamu, vajadzēja, lai kas tāds ātri ienāktu viņam prātā, un tam vaja�dzēja, līdzko tas būs ienācis viņam prātā, izklausīties tā, it kā visu laiku viņ� jau būtu par to domājis.

"Jā," tad nu Stefens pamāja un savilka neizteiksmīgu seju. "Es patie��ām vakarvakarā zvanīju uz SONT."

"Kad tie�i vakarvakarā?"

"Neilgi pirms pusnakts, es domāju." Viņ� iepleta acis. "Kā, vai tad tas ir tik svarīgi?"

"Iespējams. Uz kurieni tie�i jūs piezvanījāt?"

Fokss paraustīja plecus. "Pie �odienas telefonierīcēm to jau nekad nevar tik precīzi zināt. Tas bija kāds bezmaksas telefonscrvisa numurs �, tas ir, es ceru, ka tas bija bezmaksas, � jūs jau zināt, divdesmit �etras stundas diennaktī esam klientu rīcībā � un tad bezgalīgi tiku savienots tālāk, kamēr beidzot runāju ar kādu, kur� kaut ko zināja par �o kameras modeli." Viņ� pamāja, it kā tās būtu viņa lielākās raizes. "Tā bija diez�gan gara saruna kopumā. Es patie�ām ceru, ka tādi numuri ari ir bez�maksas, ja zvana no mobilā telefona. Vai jūs gadījumā to nezināt?"

Iek�ēji viņ� drebēja. �is stāsts bija riskants. Patiesībā viņ� nezināja nevienu tādu SONT numuru, un viņ� nemaz nebija īsti dro�s, vai SONT vispār tādu servisu uztur. Ja nu Kaunam būtu ienācis prātā viņam pa�jautāt �o numuru, viņ� sāktu svīst.

"Kādēļ jūs uz turieni zvanījāt?" Kauns turpināja pratināt, nelik�damies ne zinis par Stefena pretjautājumu.

"Ziņkāres dzīts. Es gribēju zināt, kas tā patiesībā ir par kameru. Es mazliet �ai jomā orientējos, bet par �o modeli vēl nekad nebiju dzirdē�jis." Viņ� pūlējās nevilcināties, kad piebilda: "Kas arī nebija nekāds brī�nums, jo, kā man sacīja, �īs lieto�anas pamācības kamera vēl vispār nav pārdo�anā."

Kāds no�ņācās. Kauns gandrīz nemanāmi sarauca uzacis. Kārts �ķita izspēlēta pareizi. Viņ� bija pierādījis, ka ir vaļsirdīgs, uzticības cienīgs līdzstrādnieks, un viņ� nebija atklājis neko tādu, ko viņi pa�i tāpat jau nebija zināju�i.

"Ko jūs no tā secināt?" Kauns jautāja.

"Nav ne jausmas."

"Jūsu pārdro�ākais minējums?"

"Hmm�" Fokss it kā ieturēja pauzi, ta�u patiesībā viņ� galvā pārci�lāja hipotēzes, kuras viņ� bija apsvēris pirms tam, kad sarunā ar Judīti un Je�ua viņam pēk�ņi bija ienākusi prātā iz�ķiro�ā doma. "�ādus noti�kumus es patie�ām esmu redzējis vienīgi televīzijā, tādēļ jums man jāpie�dod, ja es runā�u galīgas muļķības, ta�u es varētu iedomāties, ka tc runa ir par rūpniecisko spiego�anu. Varbūt ir nozagti kādi dati par kameras pro�totipu, vai es zinu. Bet, ja jūs man tagad vaicāsiet, ko pamācība dara kapā, tad es padodos. Es zinu tikai to, ka apbedījuma vietā katrā ziņā tai nav ko meklēt."

Kauns viņu kādu bridi pētīja, tad pamāja. Viņ� ātri saskatījās ar abiem pārējiem, kas tāpat apmierināti pamāja. Viņi visi bija apmierināti. Ap�mierināti, jo bija pārliecināti, ka viņu fantastiskais noslēpums joprojām zināms tikai viņiem.

Raiens ļāva telts ieejas brezentam aiz sevis atkal aizslīdēt ciet. Rīta saule ārpusē bija pietiekami spo�a, lai tā spētu izspiesties cauri telts audeklam. Viņ� ieraudzīja gultu, kuru sakārtot telts iemītnieks nebija uzskatījis par vajadzīgu. Sega un palags bija noslīdēju�i līdz pat putekļainajai grī�dai, par kuru kalpoja cie�i nomīdītā zeme. Blakus gultai bija apģērbu stienis, uz kura bija uzkārti vairāki pakaramie ar drēbēm, un spogulis. Vīrs ar neizteiksmīgajām, ūdenszilajām acīm klusi caur zobiem iesvil�pās, acis palika tikpat neizteiksmīgas. Ar tik pla�u vērienu izrakumu darbu palīgu nometnē neviens cits nedzīvoja, tik daudz jau viņam uz�reiz bija skaidrs. Ar tik pla�u vērienu nedzīvoja arī viņ� pats.

Tur stāvēja arī vēl �aurs, balts saliekamais galds no metāla un plastma�sas, un uz tā atradās aizvērts klēpjdators. Vienkār�i tā. Bailes, ka vērtīgā aparatūra viņam varētu tikt nozagta, tās īpa�niekam, �ķiet, nepiemita. Tāpat kā bailes, ka kāds viņa prombūtnes laikā varētu ap to mēģināt darboties.

Tie�i to Raiens patlaban bija nodomājis darīt. Viņ� apsēdās uz salie�kamā krēsla, kas stāvēja ieslīpi pie galda, uzmanīdamies, lai to neizkus�tinātu, izpleta rokas kā lūdzo�ā �estā un pamatīgi nopētīja datoru. Vai tas bija novietots kā īpa�i? Vai kaut kur nebija ielikts kāds mats, sērko�ciņa daļa vai papīra gabaliņ�, kas vēlāk liecinātu, ka kāds pie ierīces ir bijis? Raiens neko tādu nemanīja un pacēla datora vāku, kas vienlaikus bija arī monitors. Tagad, protams, varēja būt tā, ka datorā ieinstalēta programma, kas katru ieslēg�anu ar datumu un pulksteņa laiku ierak�stīja slēptā failā. Ta�u Raienam �ādi dro�ības pasākumi nebija sve�i; viņ� zināja, kur pēc tam jāmeklē un kuri ieraksti jāizdzē�, lai, pēc cilvēku sa�pra�anas, vēlāk nekas neliecinātu, ka kāds ir pārlūkojis datoru. Viņ� no�spieda ieslēg�anas taustiņu. Atskanēja dūk�ana, cietajam diskam uzņemot ātrumu, un plakanais monitors icgaismojās.

Modernā datorā bija vesela rinda tādu programmu funkciju, kas �ķita kā radītas spiegu vajadzībām, un Raiens tās visas zināja. Vispirms viņ� atsijāja failus, kas bija radu�ies vai arī izmainīti trīs pēdējo dienu laikā. Parādījās gar� saraksts, ko viņ� uzmanīgi izpētīja. Atsevi�ķus datus, vēs�tules vai kādus citus dokumentus viņ� aplūkoja pamatīgāk, atverot tos ar īpa�as programmas palīdzību un izlasot monitorā. Vīrs ar īsi apcirpta�jiem matiem strādāja veikli un mērķtiecīgi, un �ķita, ka viņa acis, kā tās sekoja monitorā redzamajam, visu it kā uzsūca sevī un tad noglabāja kādā citā glabātavā.

Tai pa�ā laikā viņa skatiens pievērsās disku ievietnei. Viņ� to atvēra un, izpētījis, kas rakstīts uz tajā eso�ā sudrabainā diska, sarauca vienu uzaci, un, nepiespiedis tam paredzēto taustiņu, iebīdīja disku atpakaļ. Kamēr disks ar mierīgu, skrapsto�u skaņu uzņēma ātrumu, Raiens atvēra attiecīgo lasī�anas programmu, izsauca meklētājfunkciju, un monitorā parādījās pēdējie ieraksti.

Jēzus Kristus bija pēdējais pamatvārds, kuru viņ� bija meklējis.

Raiens pasmaidīja vēsu, tikko manāmu smaidu, ko nejuta acīs. Viņ� bija redzējis pietiekami daudz. Viņ� steidzīgi pārliecinājās, vai viņa inspek�cija paliks nepamanīta, un izslēdza datoru.

Bridi viņ� palika mierīgi sē�am. Novērotājam, ja vien �ai bridī kāds viņu būtu novērojis, rastos iespaids, ka Raiena acīm uz kādu laiku tika atņemta enerģija, lai to pievadītu citiem maņu orgāniem. Viņa skatiens kļuva blāvs, gandrīz caurspīdīgs, turpretī ausis uztvēra katru soli tālā telts apkārtnē. Viņa deguns saoda putekļus, iz�uvu�os sviedrus uz savalkātajām, bet vēl neizmazgātajām drēbēm, un palagu izgarojumus. Viņa āda sajuta karstumu, kas tuvojās no visām pusēm, un gandrīz pat priek�metu izkārtojumu visap�kārt. Viņ� nepieļāva kļūdu koncentrēties vienīgi uz datoru. Jebkuras per�sonas mantībā ir daudz citu lietu, kas pieredzēju�am iebrucējam var iz�paust tikpat daudz kā dators un turklāt ar daudz lielāku gatavību to darīt.

Raiens piegāja pie apģērbu stieņa, ar veiklām, nepārprotami ievingri�nātām kustībām pārmeklēja visas kabatas, ta�u neko neatrada. Viņ� pictupās un pārbaudīja somu, kas pusatvērta stāvēja zem drēbēm, turklāt viņ� to darīja, neizjaucot tajā eso�o lietu kārtību, ja vien somā valdo�o haosu par tādu varēja saukt. Rezultāts viņu acīmredzot neapmierināja, par ko liecināja tas, ka pārmeklē�anas laikā Raiena uzacis lēni, ta�u ne�apturami tuvojās viena otrai un radīja labi pamanāmu dusmu rievu viņa citkārt gludajā pierē. Nekādas dienasgrāmatas. Nekādas vēstules. Pat ne plānotāja vai adre�u grāmatiņas, kurā vismaz kaut ko varētu izlasīt.

Viņ� atslīga gultā, un �oreiz viņam bija vienalga, vai viņ� neatstāj pē�das �ajā saburzīto pid�amas daļu un segu jūklī. Ar papēdi viņ� atdūrās pret kaut ko, kas atradās zem gultas, un atskanēja sauss, dobj� troksnis. Izbrīnīts viņ� noliecās uz priek�u pār izplestiem aug�stilbiem, pa�ķīra malā palagu, kas nokarājās līdz grīdai un bija liedzis skatu zem gultas.

Zem gultas atradās blāvi pelēka atradumu kaste.

"Mums atkal ciemiņi," noteica viens no izrakumu darbu palīgiem, kuri tre�ajā apgabalā bēra smiltis un oļus putekļainos, izplūkātos grozos.

Uz brīdi viņi pārtrauca darbu un snaikstīja kaklus. Divas lielas sudrabkrāsas kravas ma�īnas tuvojās nometnei pa akmeņaino ceļu, ietinu��ās jau pierastajā putekļu mākonī un uztrauco�i �ūpodamās pēc katras no neskaitāmajām ceļa bedrēm. Tās bija patie�ām ļoti lielas kravas ma�ī�nas, īsti trueks, kādi redzēti amerikāņu filmās.

"īstākā invāzija," kāds cits ieteicās. Tad visi atkal pasniedzās pēc savām liek�ķerēm, lai gan pēc otrdienas darbs vairs nesagādāja tik daudz prieka.

Profesors �ārlzs Vilfords-Smits pamatīgi noklepojās, paliecās uz priek�u, cie�i skatīdamies Stefenam acīs, ta�u, redzot, ka Stefens skatienam atbil�dēja, samulsis novērsās un sāka aplūkot savus pirkstus, it kā neapzināti ar tiem zīmēdams sare�ģītas, neredzamas figūras uz konferen�u galda.

"Ir vēl kaut kas," viņ� it kā neveikli iesāka, "ko es jums gribēju pa�vaicāt, Stefen." "Jā?"

"Kāpēc jūs atgriezāt vaļā audekla maisiņu?"

Stefens redzēja profesora pirkstus norimstam. Telpā pēk�ņi bija iestā�jies klusums.

"Jūs strādājat," profesors turpināja, "izrakumu darbu ietvaros. Es pieņemu, ka jums tas ir zināms. Jūs atradāt audekla maisiņu, kas nepār�protami bija ļoti vecs." Stefens ar acs kaktiņu manīja, ka D�ons Kauns dusmīgi un it kā brīdino�i paskatās uz profesoru. "Un jums bija zināms ari tas, ka viens no svarīgākajiem pamatnoteikumiem izrakumos ir tas, ka mēs esam arheologi, ne bagātību meklētāji. Atradumi netiek ad hoc sabojāti, ari tad ne, ja kāds iedomājies, ka atradis pa�as Sābas ķēniņienes zeltu. Ta�u jūs audekla maisiņu atvērāt un plastmasas vāciņu, kas bija tajā, pat atgriezāt valdi Jūs izvilkāt savu kabatas nazi un maisiņu uz�kērdātl" Kad viņ� �oreiz paskatījās uz Stefanu, viņ� no skatiena neizvairījās. "Es labprāt vēlētos zināt, kāpēc."

Nu viņi visi skatījās uz viņu, un, ja skatieni būtu na�a dūrieni, tad viņ� sāktu asiņot trīs vietās. Stefens bija rēķinājies ar to, ka viņam �is jautājums kaut kad tiks uzdots. Viņ� juta, kā viņam, neraugoties uz vēso telpu, pa muguru uz leju sāk tecēt sviedru tērcītes.

Viņ� dziļi ieelpoja, ta�u ne par daudz. Tagad bija iz�ķiro�ais brīdis, ta�u viņam vēl arvien bija jāspēlē naivais muļķītis. Un tas nebija viegli. Kauns viņu novēroja kā lūsis, un Stefens bija pārliecināts, ka �im vīram piemīt ne vien sestais, bet arī septītais un astotais prāts, kas attiecas uz redzē�anu citiem cauri. Viņ� atlaidās krēslā, turēja rokas mierīgi saliktas un mēģināja nepiespiesti smaidīt.

"Nu jā," viņ� iesāka. "Man bija skaidrs, ka te nevar būt runas par arheoloģisku atradumu."

Trīs uzacu pāri jautājo�i saraucās uz aug�u.

"Kā, lūdzu?" profesors pārjautāja.

"Plastmasa spīdēja cauri," Stefens Fokss paskaidroja, it kā �ai telpā izsacītie pārmetumi nebūtu biju�i domāti viņam. "Tas bija redzams. Nodilis vecs maisiņ� no maisa audekla, jau visai satrunēju�a � sānos to pat ar nagiem varēja dabūt vaļā �, ta�u tam cauri spīdēja plastmasa. Okay, es sākumā domāju, kāds grib mani apmānīt. Jūs jau zināt, ka viens otrs no palīgiem mani diezko nevar ciest. Es domāju, plastmasas maisiņā noteikti ir kāda zīmīte, uz kuras ir rakstīts kaut kas muļķīgs, kā Fokss ir idiots v ai Sveiciens no faraona, vai kas tamlīdzīgs." Vien puslīdz tika melots, un tāpēc viņ� to pateica visai ticami.

"Un tāpēc jūs atgriezāt plastmasas maisiņu?"

"Jā. Es domāju, ka slepeni tieku novērots un kuru katru mirkli ies vaļā lielie smiekli."

"Un kā jūs to būtu gribējis novērst?'

"Nav nc jausmas. Tad es par to vairs nedomāju, jo ieraudzīju to lie�to�anas pamācību, un tas man �ķita visai savādi. Un tad es gāju pie jums."

Profesors pamāja. Stefens pārmaiņus skatījās uz viņiem visiem. Ne�uzticē�anās no viņu sejām vēl nebija nozudusi. Vienīgi vācu rakstnieks atstāja visai neitrālu iespaidu. Iespējams, viņ� arī nebija visu sapratis.

�ai brīdī viņam aiz muguras atvērās dzīvojamā vagona durvis. Karsta gaisa un nemiera plūsma ienāca telpā līdz ar vīru haki krāsas uniformai lī�dzīgā ģērbā, kurā Stefens, kad pagriezās, atpazina puisi, kur� vakarvakarā

Judītei un viņam bija sabojājis iesāku�os romantisko noskaņojumu. Vai varētu būt, ka �is vīrs Kaunam bija tāda kā labā roka? Katrā ziņā viņ� apmainījās ar mediju magnātu zino�iem skatieniem, kas nesolīja neko labu. �āda veida skatienus da�kārt bija gadījies redzēt gangsterfilmās, un tur tie parasti nozīmēja ko līdzīgu kā � viss tīrs, boss, es to nelieti pa�taisīju aukstu.

Kauns atkal pārņēma vārdu, ko viņ� profesoram tik un tā bija tikai patapinājis, tā sakot, ar nosacījumu to ik bridi atsaukt. "Pateicos, Stefen," viņ� teica un pamāja, it kā patie�ām būtu dziļas pateicības pārņemts. "Es domāju, mēs jums esam atņēmu�i jau pietiekami daudz jūsu dārgā laika. Ko es jums gribu lūgt, ir tas, lai jūs mūs informējat, ja gadījumā uz kādu laiku atstājat nometni � kaut vai �ovakar. Gadījumā, ja mums rastos vēl kādi jautājumi, jūs jau saprotat."

"Jā," Stefens pamāja, ne bez apbrīnas par rūpnieka spēju nepatīkamas situācijas ietērpt zu�a glumos formulējumos. "Pats par sevi saprotams."

Ar to arī viņ� tika atlaists, un viņ� gāja. Kauns viņam vairs nepievērsa uzmanību, Vilfords-Smits viņam vēl izklaidīgi pamāja, un rakstnieks tik un tā visu vien novēroja. Neviens nebilda ne vārda, iekams Stefens ne�bija aiz sevis aizvēris dzīvojamā vagona durvis.

Viņ� būtu gatavs derēt uz jebko, ka viņi tai pa�ā acumirklī sāka ap�spriest viņa sacīto.

Abas milzīgās, mirdzo�i hromētās kravas automa�īnas neveikli manev�rēja stāvlaukumā, vesela vīru bara ieskautas; viņi bija ģērbu�ies pelēkos kombinezonos un blakus lielajām ma�īnām izskatījās kā skudras, kad ar straujiem roku vēzieniem rādīja ma�īnām kustību uz priek�u un atpakaļ. Biezi pelēkzili izplūdes gāzu mākoņi elsdami gāzās ārā no uzkrīto�i iz�vērstajiem, spo�ajiem izpūtējiem, kas pa labi un pa kreisi slējās debesīs tie�i aiz monumentālās vadītāja kabīnes. Zeme no rūco�ajiem moto�riem drebēja.

Aug�ā pie tre�ā apgabala stāvēja izrakumu darbu palīgi un ziņkārīgi skatījās lejup. Ļaudis virtuves teltī maisīja katlus, kuros vārījās pusdie�nas, ta�u visu acis bija kā piekaltas sudrabaini mirdzo�ajiem nezvēriem.

Ko gan tas atkal nozīmēja? Nebija neviena, kas neuzdotu sev �o jau�tājumu.

Stefens Fokss nostājās novēro�anas postenī netālu no tel�u nomet�nes pirmajām rindām. Uz automa�īnām nebija nekādu uzrakstu, nekādu firmas zīmju, nekā. Pat arābu un ebreju rakstā ne.

Beidzot tās bija nostāju�ās tādā stāvoklī, ko ļaudis ap tām novērtēja kā apmierino�u. Motoru rūkoņa apklusa, un klusums, kas iestājās, �ķita apdullino�s. Ta�u apkalpes neatļāvās atpūsties. Bez vilcinā�anās tika at�grūstas iekrau�anas platformas durvis un sākās raiti, �ķietami pierasti izkrau�anas darbi: lieli kabeļu rituļi, koka kastes, kurās atradās īpatnēji tum�a metāla instrumenti, darbarīku kastes, datoru monitori stabilos tērauda apvalkos.

Tas nu patie�ām izskatījās pēc marsie�u iebrukuma. Nudien kā filmā. Kas tiem padomā? Kas, sasodīts, ir �ie pelēkie stāvi?

Stefens juta, kā viņam aiz muguras kāds tuvojas, un ātri pagrieza galvu. Tā bija Judīte.

"Tas cilvēks, kur� iegāja dzīvojamajā vagonā, brīdi pirms tu iznāci� vai tu zini, kas viņ� ir?" viņa klusi jautāja.

Stefens atbildēja, pat nepagriezies. "Tas, kur� mūs vakar kontrolēja? Nav ne jausmas. Man ir sajūta, ka viņ� ir tāds kā Kauna rokaspuisis. Ne�tīriem darbiem."

"Viņ� pirmīt bija tavā teltī."

"Ak tā. Interesanti."

Viņa klusēja. Tikai gaidīja, un Stefens juta, kā viņa kļūst dusmīga. "Vai tu nemaz neraizējies par to, ka viņ� varētu būt atradis tavu papīru?"

Stefens smaidīja. Tātad viņa tomēr bija viņa sabiedrotā. Viņa dega par viņa plānu. Tas bija labi.

"Nē," viņ� teica. "Viņ� to neatrada."

"Kā tu vari par to būt tik pārliecināts?"

"Tāpēc ka es," Stefens smaidīja, "�orīt to paslēpu tavā teltī."

14

�aurie, vertikālie griezumi īpa�i noder hronoloģijas problēmu un datējuma jautājumu gadījumā. Ta�u tā ir tikai daļa no arheo�loģijas jautājumu nostādnēm. Vēsturniekus interesē arī tas, cik liela bijusi apmetne kādā noteiktā laika posmā, vai tā bijusi nocie�tināta un vai tajā bijusi arī centrālās varas ēka, kādās mājās cilvēki dzīvoju�i, kādus amatnieku darbus pratu�i, ko lietoju�i pārtikā, kādas reliģijas formas pazinu�i, utt. Lai gūtu atbildes uz �iem un līdzīgiem jautājumiem, nepiecie�amības gadījumā tiek sākti horizontālie virsmu vai slāņu izrakumi, kuru uzdevums ir atsevi�ķu virsmu sukcesīvā atseg�ana.

Prof. �ārlzs Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bcthame�as

Raiena ziņojums bija īss. Kad viņ� bija beidzis, visi sēdēja un klusē�dami kaut ko domāja. Dzīvojamā vagona sienas noslēpumaini knak�ķēja. Gaisa kondicionē�anas iekārta, kas rīta stundās bija sākusi darboties tikai gadījuma pēc, tagad jau darbojās bez pārtraukuma, un acīmredzot tā ilgi vairs nespēs aizstāvēt apsprie�u telpas vēsumu pret pieaugo�o saules svelmi.

"Un kc> tas tagad nozīmē?" Kauns beidzot īgni jautāja. "To, ka viņam jau ir radu�ās aizdomas, vai nc tā?"

Hizcnharts uzmanīgi paskatījās uz vienu un uz otru, un viņu arvien vairāk pārņēma tāda sajūta, it kā fiziski viņ� vairs vispār nebūtu �eit. Raiens sēdēja mierīgi, kā akmenī izkalts. Turpretī viņa priek�nieks ar dusmīgi savilktām uzacīm skatījās sev priek�ā un ar pirkstu galiem uz galda virsmas sita nervus gurdino�u takti.

"Man jāatzīst," iebilda profesors Vilfords-Smits, "kas attiecas uz mani, tad es domāju, ka ir glu�i normāli, ja kāds, kur� atbraucis uz Izraēlu, lai strādātu par izrakumu darbu palīgu, un atvedis sev līdzi tādu uzziņu literatūru kā Encyclopaedia Britannica, kādudien meklē tajā vārdus Jēzus Kristus. Nemaz nerunājot par to, ka, iespējams, pagāju�as vairā�kas nedēļas. Nedomāju, ka viņam, kop� viņ� ir �eit, būtu bijis daudz laika lasīt."

Kauns paskatījās uz llaienu. "Konstatēji, kad viņ� �o vārdu meklējis?"

Raiens papurināja galvu. "Nē. Tas netiek saglabāts."

Kauns, �ķiet, viņā nemaz neklausījās. "Jums viņ� jāpatur acīs, Raien," viņ� teica. Vieta uz gludi pulētās galda virsmas, kuru viņ�, acis nenovēr�sis, pētīja, likās viņam atklājam visai interesantas atziņas, katrā ziņā viņ� kādu brīdi aizdomājies māja pie sevis ar galvu. Un tad tik pārsteidzo�i, ka visi sarāvās, viņ� uzsita ar plaukstu pa galdu un iesaucās vēlreiz: "Jums viņ� jāpatur acīs, Raien, � vai sapratāt?"

"Skaidrs," Raiens vienaldzīgi atteica.

Kādu brīdi gaisā bija jūtams nepatīkams saspīlējums. Eizenharts pamanīja, ka viņ� neapzināti aizturējis elpu Kauna dusmu izvirduma brīdī, un paslepus ievilka gaisu. Raiens, kā likās, pie �ādām scēnām bija pieradis, bet tās viņam izsauca svī�anas lēkmes.

Beigu beigās mediju magnāts atslāba. It kā nekas nebūtu bijis, viņa sejā atkal parādījās laipnais, paļāvīgais uzvarētāja smaids. Viņ� paskatījās uz visiem, it kā viņam būtu jāuzmundrina nomākta sportistu komanda, kas tikko zaudējusi svarīgu spēli.

"Nu?" viņ� jautāja. "Kā būs tālāk?"

Judīte neuzdro�inājās pat pakustēties. Viņa sēdēja uz gultas malas un, vienā rokā turēdama nelielu rokas spogulīti un rupju zaru ķemmi otrā, ccntās savus nevaldāmos matus cik necik atbrīvot no smiltīm un pu�tekļiem un atkal tos sakārtot. Divas reizes dienā viņai bija nepiecie�ama �ī atkāp�anās savā teltī, ja vien viņa negribēja vakarā izskatīties pēc putnubiedēkļa.

Viņa baidījās izdarīt kādu pārsteidzīgu kustību un izdzirdēt drūpo�a papīra �aukstē�anu. Papīriem, kurus Stetens atrada kopā ar lieto�anas pa�mācību, tagad tāpat vajadzēja būt divtūksto� gadu veciem, un acīmredzot tic bija tik satrunēju�i un trausli, ka pietiktu tikai uz tiem vērīgāk paska�tīties, un tie jau sabirztu putekļos, ar kuriem pasaules labākā labora�torija neko vairs nevarētu iesākt. Un Judīte sev uzdeva jautājumu, kur, Dieva dēļ, viņas teltī viņ� varētu noslēpt �os papīrus. Cerams, ne kāda apģērba gabala kabatā. Zem gultas un zem palaga viņa bija uzmanīgi paskatījusies, pirms uz tās apsēdusies. Vai Stefens zināja, ka viņa visas dienas garumā �eit �ad tad ienāca? Un vai viņ� to bija ņēmis vērā?

Kamēr viņa lēnām vilka ķemmi cauri spītīgajiem matiem, viņa paska�tījās apkārt, nevērodama savu spoguļattēlu. Kur, Dieva dēļ, tādā teltī bija iespējams noslēpt tik vārīgus dokumentus?

Nepierastais troksnis, kas no ārpuses spiedās telpā, � motoru rūk�ana, smagu riepu �ņirkstē�ana uz oļiem, satraukti daudzbalsīgi uzsaucieni un iekrau�anas platformas durvju klabē�ana � pamudināja Eizenhartu ziņkāri pabīdīt malā aizsegu un paskatīties pa logu. Viņ� redzēja divas lie�las kravas ma�īnas, kas bija ierindoju�ās starp citiem transportlīdzekļiem, un patlaban vesels bars spēcīgu vīru krāva no tām ārā bagā�u. "Kas tas ir?" viņ� klusi jautāja, nemaz necerēdams, ka viņam kāds atbildēs.

Ta�u Kauns, nu jau atkal pati laipnība, burtiski pielēca kājās, nostā�jās viņam blakus un loga aizsegu atbīdīja pavisam nost. "Brīni�ķīgi. Beidzot viņi ir klāt," viņ� teica ar gandrīz vai tīksmīgu gandarījumu. "Sonārtomogrāfs. Diez kas nav, kad tas jātransportē. Patie�ām apbrī�nojami, kā �ie ekspeditori �odien strādā. Tu pasaki vienam � rīt no rīta desmitos, un viņi patie�ām ir klāt, kā solīts. Es nezinu, bet agrāk gan tā nebūtu bijis."

"Sonārtomogrāfs?" Eizenharts atkārtoja un nebija pārliecināts, kādu vārdu īsti dzirdējis.

Kauns plati smaidīja. "Tas jūs varētu interesēt, Pētcr. Sonārtomogrāfs var zemi caurskatīt ar �oka viļņiem. Mūsu paleontologi �ādas ierīces izmanto izrakumos Montānā, lai atrastu dinozauru skeletus."

"Dinozauru?"

"Es sev teicu," mediju magnāts apmierināts skaidroja, "ticamākā vieta, kur varētu būt kamera, ir �ī te. Netālu no laika ceļotāja kapa.

Iespējams, viņ� to uzmanīja līdz pat pēdējam brīdim, kas zina. Bet mēs ta�u nespējam te nolīdzināt un izrakņāt visu apkārtni, vai ne? Tātad so�nārtomogrāfs. Vai jūs redzat to ierīci, ko patlaban izceļ? Kas izskatās pēc pārvietojama karsto cīsiņu stenda? Tas ir �oka viļņu ģenerators. Tas ar eksakti aprēķinātu ātrumu met pret zemi lielu svina lodi, kuras masa ir precīzi zināma. Un visapkārt tiek uzstādīti sensori, kas reģistrē �oka viļņu rezonansi un novada to tālāk datoram. Tas acumirklī uzbur uz ekrāna zemi, kas ir mums zem kājām, tik skaidri, it kā tā būtu caurspīdīga."

Eizenharts aizkustināts pamāja. "Un tas funkcionē?"

"Tas funkcionē."

"Kāpēc gan vispār vēl ir jāveic izrakumi?"

Profesors nepatikā no�ņācās, turpretī Kaunam tas likās tik komiski, ka viņ� sāka smieties. Eizenharts izbrīnīts skatījās no viena uz otru, netiekot tālāk par nedro�u smaidu. Pat Raicns sāka smaidīt, kas atstāja visai nemierīgu iespaidu, jo �āda veida sejas vingrinājumus viņ� acīm�redzot neveica bie�i.

"Nē, nopietni," Kauns beidzot atkal nomierinājās. "Protams, mēs neredzēsim monētas un ari ne māla lauskas, un da�a laba lieta ir jāat�rok, pirms ar tām kaut ko var iesākt. Bet kameru no kompakta metāla� Kā jūs domājat, kā ceļotājs laikā kameru bija iesaiņojis? Lai tā pārdzīvotu gadu simtus? Man �ķiet, viņ� būs paņēmis līdzi stabilu metāla koferi. Ka tā atrodas lielā metāla apvalkā, kas nelai� cauri putekļus, sargā no sta�riem un ekstrēmām temperatūrām."

Tas izklausījās ticami, Eizenharts atzina. Kāpēc es esmu vienīgais, kur� vēl joprojām nespēj ticēt, ka viss ir tie�i tā? Kāpēc tie�i esi

"Un ja tā kaste," Kauns turpināja, "ir aprakta kaut kur �eit, tad mēs to atradīsim. Tad saule vēl nebūs norietējusi, kad kamera jau būs mums rokā."

"Lai nu tā būtu," Eizenharts pie sevis nomurmināja. Kāpēc viņ� tiem vispār bija vajadzīgs? Kauns jau acīmredzot bija ievadījis visas iespē�jamās darbības, nemaz nenogaidījis, kas viņam, tā dēvētajam speciālistam neticamu lietu jautājumos, būs ienācis prātā. Un ideja it kā caurskatīt apvidu ar modernākajiem tehniskajiem līdzekļiem viņam patie�ām nebūtu ienākusi prātā, jo viņ� nemaz nebija zinājis, ka kaut kas tāds vispār ir iespējams.

Kādu bridi vēlāk, kad neviens neko nerunāja, tikai caur atsegto logu skatījās, kā ekspeditori izkrauj aparatūru, viņ� jautāja: "Ta�u vēlreiz pavisam nopietni � vai tāda ierīce arī citādi vispārīgi neatvieglotu arheo�logu darbu? Es nesaprotu, kāpēc gan vēl jārok uz labu laimi, ja tikpat labi pamatu vispirms var caurskatīt."

Kauns lēnīgi pasmaidīja. "Sacīsim tā," viņ� teica. "Ja cs visu apgabalu izraktu divdesmit metru dziļumā, tas man iznāktu lētāk."

Zor�s Martinē uzraudzīja iekārtu izkrau�anu, ta�u tad, kad bija pienā�kusi kārta zondei, ari pats ķērās pie darba. Lai gan pēc izskata tas prin�cipā bija robusts, pret zemi vērsts lielgabals, piemērots galvas lieluma svina lodēm, tam bija savas jutīgās vietas, un krāvēji pelēkajos kombi�nezonos lielu daļu citu instrumentu bija izkrāvu�i tik rupji un nevērīgi, ka viņam sirdsapziņa neļāva visa ekipējuma vērtīgāko ierīci atstāt viņu ziņā. "Uzmanīgi� Neturēt pie �ī roktura� Uzmanīgi ar sviras slēd�iem!"

Viņ� lūkojās pēc Boba Ri�ardsa, ta�u tas, kā parasti, neraizējās par tik triviālām lietām kā miljonus vērta ekipējuma iekrau�ana un izkrau��ana. Viņiem bija tikai viena �āda zonde. Ja tā nedarbosies, tad viņi varēs visu atkal kraut atpakaļ ma�īnās.

Viņ� uzelpoja, kad rīks sveiks un vesels atradās uz zemes. Tā bija ļoti dziļa izelpa, jo pie tāda sasprindzinājuma viņ� nebija pieradis. Un ne�viens jau arī no viņa negaidīja, lai viņ� būtu pie tā pieradis. Jau no bēr�nības viņ�.kā tieva, greiza svītriņa klīda pa apvidu, par no�ēlu savam tēvam, kur� savus sen�us lepni mēdza attēlot kā "veselīgu, spēcīgu mek�sikāņu kalnrūpnieku dzimtu".

�oka viļņu ģenerators stāvēja uz �etriem lieliem riteņiem ar resnām riepām. Zor�s paskatījās apkārt. Gandrīz vai automātiski viņ� meklēja tam piemērotāko vietu. Tik un tā vajadzēs eksperimentēt ar tā novie�to�anu, ja attēli nebūs pietiekami labi, ta�u viņam bija zināma godkāre attīstīt labākās meklē�anas vietas izvēles sajūtu. Apvidus �eit bija maz�liet paugurains, tātad vispirms runa varēja būt par pakalna virsotni. Ar priek�noteikumu, ka pamats ir ciets. Grants un oļi �oka vilni nevadīja tālāk vai katrā ziņā darīja to nepietiekami.

Un tad pēk�ņi kā vesera sitiens viņam nāca apjauta: viņ� ta�u atrodas Svētajā zemē! Bībeles, pravie�u, krustāsi�anas un aug�āmcel�anās zemē. Viņ� stāvēja uz zemes, pa kuru pirms divtūksto� gadiem staigājis pats Pestītājs!

Uz kādu bridi viņu pārņēma reibonis. Viņ� par to vienmēr bija sap�ņojis. Un nu viss bija risinājies tik ātri, ka viņ� pat nepaspēja īsti saprast, kur tik steidzīgi ticis izsēdināts.

Zor�a Martinē lielā vērtība bija viņa slaidie, smalkie pirksti, pirksti, kas bija kā precīzijas instrumenti, viņam, kur� bija pilnīgi citāds dēls nekā viņa vecāki meksikāņu ieceļotāji, deva iespēju ar panākumiem ap�gūt smalkmehāniķa arodu un iegūt tehniskā asistenta vietu Montānas Valsts universitātē Bozmenā Montānā. Tur viņ� pierada pie tā, ka savas karameļkrāsas ādas, melno matu un ugunīgo acu dēļ nemitīgi tika uz�skatīts par indiāni, un ar laiku viņ� bija kļuvis par Sotom 2, Sonar TomoCļraph 2, agrāko eholotu uzlabotas versijas tehnisko uzraugu. Tāpat viņ� pierada arī pie tā, ka �ad un tad kopā ar visu ekipējumu tika iznomāts maksātspējīgiem uzņēmumiem, lielākoties naftas kompānijām vai dziļbūves uzņēmumiem, un līdz ar to ceļot pa pasauli, lai pārmeklētu naftas laukus, kartografetu neitralizētu mīnu �ahtas vai ūdens, gāzes vai citu cauruļvadu virzienu me�onīgi sazēlu�ajās Dienvidamerikas pilsētās, kur nebija īsti dro�u vai vispār vairs nekādu būvprojektu. Bozmcnas univer�sitātei Sotom 2 bija būtisks ienākumu avots.

Ta�u vakar viss bija norisinājies galējā steigā. Viņam tika atvēlētas ve�selas desmit minūtes, lai paņemtu zobu suku un mazliet veļas. Visas vie�no�anās turpmākajām desmit dienām vajadzēja atcelt ceļā uz lidostu, kur jau stāvēja gatavībā lielākā transporta ma�īna, kāda vien Bozmenā tikusi nogādāta, kop� pilsētai bija sava lidosta. Un ceļojuma galamērķi viņ� bija uzzinājis tikai lidma�īnā, nejau�i, kad viņ� bija pārbaudījis signālu kabeli.

Viens no ekspeditoriem iztraucēja viņu no domām. "Kur liksim �o?" norādīdams uz zondi, viņ� jautāja guturālā angļu valodā, kas izklausījās mazliet arābiska, tāpēc Zor�s viņu sākumā nesaprata.

Viņ� norādīja uz kastēm, kas jau bija sakrautas cita uz citas garumā izstiepu�ās tel�u pilsētiņas malā. "Tur, pāri," viņ� klusi teica.

Svētā zeme. Viņam noteikti jāpagūst aizsūtīt mātei skatu kartīti no �ejienes, pirms viņi vēl nav beigu�i un atkal tikpat ātri aizlidoju�i atpa�kaļ. Un viņam vajadzēja�

"Vai no �ejienes ir tālu līdz Jeruzalemei?" viņ� jautāja vienam no sardzes vīriem, kuri ar automātiem padusēs stāvēja visā apvidū.

"Nē," vīrs atbildēja. "Izraēla ir maza zeme. Nav tādas vietas, no ku�rienes būtu tālu līdz Jeruzalemei."

Golgāta. Ģctzcmanes dārzs. Via Dolorosa. Viņam noteikti jāizmet līkums uz Jeruzalemi. Jāpalūdzas Kristus cie�anu ceļā.

"Vai to iespējams izteikt arī jūdzēs?"

Apsargs pasmaidīja, pamāja, �ķita, ka aprēķina galvā attālumu. "Var�būt divdesmit piecas jūdzes. Ta�u iespējams ari, ka es kļūdos."

Izraēla patie�ām bija maza zeme. Zor�s katru dienu mēroja divtik lielu attālumu, lai nokļūtu tikai savā darbavietā, un jau tad viņam �ķita, ka dzīvo universitātes tuvumā.

Viņ� norādīja uz norisēm visapkārt, uz teltīm, dzīvojamajiem vago�niem, automa�īnām. "Kas tad te patiesībā notiek?"

"Nav ne jausmas. Izrakumu darbi, cik man zināms."

"Un tie ir jāapsargā?"

"Jā. Kop� viņi te atradu�i kaut ko sensacionālu."

"Kaut ko sensacionālu? Ko gan?"

"Viss tiek turēts stingrā slepenībā. Mums arī neko nesaka."

Izskatījās, ka apsardzes vīrs patie�ām neko nezina. Nu viņ� pamanīja Bobu, kur� bija atbildīgs par �ī pasākuma zinātnisko daļu. Viņ� stāvēja pie viena no pieciem sudrabaini mirdzo�ajiem, lielajiem vagoniem un runāja ar kādu vīru, kur� bija ģērbies balo�zilā darījumu uzvalkā, ne�piemērotākajā apģērbā, kādu vien Zor�s varēja iedomāties �im apvi�dum. Viņam pa�am, kā gandrīz vienmēr un gandrīz visur, kur vien viņ� devās, kājās bija viņa piecpadsmit gadu vecie d�insi un mugurā izbalējis T-krekls, un �ajā apģērbā viņ� jutās pietiekami labi. Karstums viņam pa�tika, Montānā lielāko gada daļu viņam bija par aukstu.

"Stingrā slepenībā. Tā, tā. Bet tādā situācijā ta�u parasti klīst bau�mas, vai ne tā? Katrā ziņā pie mums tā būtu." Viņ� izvilka cigare�u kār�biņu un piedāvāja plecīgajam, cirtainajam apsargam cigareti.

"Krietni daudz baumu. Ta�u tās visas ir blēņas, ja tu man jautā."

"Kas, piemēram?" Viņ� pasniedza uguni. "Starp citu, mans vārds ir Zor�s."

v _ _

"Zorzs, aha. Mani sauc Gideons. Es dzirdēju kādu apgalvojam, ka �etrpadsmitais apgabals esot slēgts, jo tur esot atrasts kas nuklcārs. Citi saka, runa esot par dārgumiem. Par Zālamana dārgumiem. Bet zini, tā tas ir vienmēr. �ajā zemē ir tik daudz ko atrast izrakumos, ka nevar pat mierīgi izrakt mājai pamatus."

"Saprotu." Visai aizdomīgi tas, kas te notiek. Satrauco�a lieta. Zor�s ar nepacietību domāja par attēliem, ko parādīs Sotom 2.

Beidzot viņ� bija sazvanījis. "Vildc," atsaucās dziļa, neizsīksto�as ener�ģijas un dzīvesprieka pilna balss.

"Hallo, Dominik," Eizenharts teica. "�eit Pēters."

"Pēter! Tas tik ir pārsteigums! Un vēl tik agri no rīta. Kas noticis?"

"Kā jau parasti. Atrās palīdzības izsaukums zinātniskos jautājumos. Vai tev ir kāds brītiņ� laika vai arī esmu iztraucējis?"

"Nekādu problēmu, es tie�i �obrīd dzeru kafiju." Dominiks arvien tie�i �obrīd dzēra kafiju, kad viņ� viņam piezvanīja. "Starp citu, vai esi savu darbistabu pārcēlis uz gaiteni? Tur pie tevis tā savādi skan."

"Tas ir garāks stāsts; to es tev pastāstī�u citreiz."

"Labs ir. Klāj vaļā."

Eizenharts dziļi ievilka elpu. "Vai tev ir zināmi kaut kur pasaulē notieko�i pētniecības darbi, kas saistīti ar ceļojumiem laikā?"

"Ups," Dominikāni izspruka. Tad kādu bridi bija klusums. Viņ� domāja.

Tie�i to Eizenharts viņā tik ļoti cienīja: pat uz dīvainākajiem jau�tājumiem � un patiesībā viņ� viņam uzdeva tikai dīvainus jautājumus � Dominiks nesniedza pārsteidzīgu atbildi. Dominiks Vildc, kur� strādāja neskaitāmos izdevumos kā neatkarīgais �urnālists zinātnes jomā, bija viņa pēdējais glābiņ� dabaszinātņu jautājumos. Viņ� zvanīja Dominikāni un jautāja, ja pats jau vairākas dienas bija pavadījis universitātes bibliotēkā un pārlapojis visus leksikonus un enciklopēdijas, un vēl arvien nebija atradis atbildi. Dominiks lieliski orientējās gandrīz visās zinātņu jomās, zināja vado�ās autoritātes jebkurā nozarē un, ja pats nespēja sniegt apmierino�u atbildi, tad vismaz deva padomu, kas palīdzēja tikt uz priek�u, � adresi, telefona numuru, grāmatu.

Kontakts starp viņiem bija sācies pirms vairākiem gadiem, kad Pēters Eizenharts pēc kāda raksta izlasī�anas bija zvanījis tā autoram, zināmajam Dominikāni Vildcm, lai uzdotu viņam pāris papildu jautā�jumu. Un tad izrādījās, ka Dominiks lasījis visus viņa romānus, ka tie viņam ļoti patiku�i un ka viņ� jūtas ļoti pagodināts par iespēju palīdzēt. Toreiz viņ� nebija varējis viņam atbildēt uzreiz, jautājumi bija sare�ģī�tāki, nekā abi bija domāju�i, un, lai uz tiem atbildētu, viņiem bija nepie�cie�ams satikties personiski. Satiku�ies viņi konstatēja, ka abiem patīk vienas un tās pa�as filmas un ka viņi vispār var nebeidzami runāties par visu ko, un to viņi arī darīja. Tā viss bija sācies.

"Ceļojums laikā," Dominiks beidzot teica pēc garas, dārgas pauzes. "Man ir jāsaka nē. Es nedomāju, ka ir kāds, kur� nodarbojas tikai ar laika fenomenu, katrā ziņā ne fizikālā aspektā. Psihologi un neirologi �ajā virzienā pētī daudz � laika uztvere, laika izjūta, tādas lietas. Kas ir atmiņas, cik ilgs ir laika posms, ko mēs uztveram kā tagadni, tik daudz interesantu jautājumu. Bet acīmredzot ne tas, ko tu meklē, vai ne?"

"Nē," Eizenharts piekrita. "Konkrēti es jautāju, vai pastāv tikai kāda iespējas nojausma, ka pēc pieciem vai desmit gadiem kāds varēs sūtīt cilvēku pāgātnē."

"Ar laika ma�īnu. H. D�. Vclss un tamlīdzīgi."

"Tie�i tā."

"Tātad iespējas nojausma parasti pastāv vienmēr. Tu jau zini, cik strauji �odien viss attīstās. Vispār neparedzami. Kur� gan kādu reizi nav kļūdījies, apgalvodams, ka viena vai otra lieta ir neiespējama. Ta�u es uzdro�inos domāt, ka iespēja, ka viens izgudro, nu, sacīsim, virsgaismas pārnesumu, neizsmeļamu enerģijas avotu vai līdzekli, kas padara ne�mirstīgu, ari ir visai minimāla un tomēr nesalīdzināmi lielāka."

"Saprotu. Un ja es jautāju no citas puses � ko saka modernā fizika vispār par tēmu lniks?"

"Krietni daudz, kā tu jau vari iedomāties. Tad tev jājautā mazliet precīzāk."

"Labi." Eizenharts pārdomāja. Tādi bija spēles noteikumi: labs jautājums bie�i vien jau ir puse no atbildes. Daudzas problēmas rodas nevis atbil�u neesamības, bet gan neprecīzu jautājumu dēļ. "Termo�dinamikā ta�u ir enerģijas nezūdamības likums, no kura izriet, ka ir ne�iespējami konstruēt mū�īgo dzinēju. Otrais pamatlikums un tamlīdzīgi. Un es vēlos uzzināt, vai ir kāds līdzīgs pierādījums, kas rāda, ka ceļo�jums laikā fizikāli ir neiespējams."

"Tāda nav."

"Vai esi par to pārliecināts?"

"Jā. Kop� Alberta Ein�teina laiks tiek uzskatīts par vienu no �etrdimensiju telpas laika dimensijām. Precīzāk sakot, kop� Hermans Minkovskis pierādīja, ka Loren�a transformācijas vienkār�i ir telpas�laika ass rotācijas�"

Eizenharts norīstījās. Nu jau Dominiks bija bīstami pietuvojies robe��ai, kad viņ� sāks runāt vien speciālistiem saprotamā valodā. "Stop, stop," viņ� teica. "Vēlreiz un pavisam lēni, rakstniekiem saprotami. Ko nozīmē dimensija? Es zinu garumu, platumu un augstumu, un tie ir trīs vir�zieni, kuros es varu brīvi pārvietoties. Es varu spert soli uz priek�u, ta�u ari atkal atpakaļ. Vai tas nozīmē, ka man tāpat būtu jāpārvietojas laikā?"

"Savos romānos to ta�u tu vienā laidā arī dari."

"Jā gan, ta�u tic ir romāni. Es runāju par realitāti."

"Būs neierasti."

"Ja laiks ir tikai dimensija, kāpēc gan cs nevarētu vienkār�i atceļot atpakaļ, teiksim, savā skolas laikā un no tā brī�a uzsākt pavisam citu dzīves ceļu? Vai atkāpties vienu nedēļu atpakaļ un ierakstīt citus skaitļus loto kartītē?"

"Tu gan esi kārs uz naudu."

"Ja es būtu kārs uz naudu, tad nebūtu kļuvis par rakstnieku."

"Tātad, cik man zināms, runā gan par telpas laiku, bet tomēr iz�ķir telpas un laika virzienus. Ir vismaz viena teorija, kas pieļauj vēl vienu papildu � piekto dimensiju, kas ari ir laika dimensija, tā sauktais hiperlaiks. Tikai nejautā man, lūdzu, tagad, ko ar to saprot; to es nezinu. Turklāt es spētu iedomāties, ka ir teorijas, kuras paredz vēl ari sesto dimensiju � fiziķiem patīk, ja viņu teorijas ir simetriskas �, un tad būtu trīs telpas un trīs laika dimensijas."

"Bet ko tas dod? Vai tad laiks var iet atpakaļ vai ne?"

"Ir vismaz viena vesela fizikas likumu klase, kas ir invarianti laikā. Un saprotamā valodā: tie darbojas neatkarīgi no tā, kurā virzienā iet laiks. Klasiskais piemērs ir divu biljarda bumbiņu sadursme. Ja tu to no�filmē, tad vari palaist to uz priek�u un atpakaļ, tas funkcionē abos virzie�nos. Savienojums notiek korekti abos virzienos. Tavas filmas vērotājam nebūtu iespējams konstatēt, kur� variants ir īstais."

"Skaisti. Bet es no rīta savai kafijai pievienoju cukuru un pienu, samaisu to un iegūstu gai�i brūnu, saldu �ķidrumu. Tu ta�u nesāksi ap�galvot, ka tad, ja es maisī�u otrādi, tas viss atkal sadalīsies melnā kafijā, pienā un cukura kristālos?"

"Nē, tā nav lieta, kas ir simetriska laikā. Bet �o procesu skaidro ar en�tropiju, kas līdz ar sajauk�anos pieaug. Tādējādi laika simetrija principā saglabājas fizikas teorijas sistēmā."

"Lieliski."

"Paklau, es tur nekā nevaru darīt. Tu vēlējies zināt, ko modernā fi�zika saka par laiku."

Eizenhartam kaut kas ienāca prātā. "Saki � tu ta�u pazīsti Stīvenu Hokingu?"

"Protams, ka es viņu pazīstu. Reiz pat esmu viņu intervējis."

"Es tā kā neskaidri atceros, ka vienā no savām grāmatām viņ� pie rāda, ka ceļot laikā nav iespējams. LJn viņ� galu galā ir kas līdzīgs �odien dzīvojo�am Ein�tcinam, ja nemaldos. Vai tev ir zināms �is pierādījums?"

"Mmmh. Jā."

"Un?"

Hizcnharts dzirdēja, kā Dominiks nopū�as. "Tev tas nepatiks. Tas nav fizikāls pierādījums īstā nozīmē."

"Paskaidro man vienkār�i, kā viņ� argumentē. Tad jau es tev pa�teik�u, vai man tas patīk vai ne."

"Kā vēlies. Hokings vienkār�i saka tā: ja ceļojums laikā ir iespējams, tad kādudien tiks atklāts, kā tas darbojas. Varbūt pēc simt, bet varbūt arī pēc desmittūksto� gadiem, vienalga. Un no tā brī�a cilvēki sāks ceļot laikā, un kaut kad viņi nonāks arī mūsu dienās, kas arī varētu būt gana interesanti. Un tiem vajadzētu pie mums ierasties lieliem bariem, jo no tā acumirkļa, kad ceļo�ana laikā tiek atklāta, līdz pat bezgalībai atkal un atkal kādam ienāks prātā doma mūs apmeklēt � un visi �ie tūristi, nav svarīgi, vai tic ierodas no divdesmitā, simtā vai arī miljonā gadsimta, mūsu skatījumā ierastos faktiski vienlaikus. Viņi cits citam �eit kāptu uz kājām. Nekādā gadījumā viņi mums nebūtu varēju�i palikt nepamanīti. Vai tu spēj man sekot?"

"Jā," Eizenharts norūca. "Es tev spēju sekot."

"Ta�u tagad mēs nekādus ceļotājus laikā neredzam. Tātad, Hokings secina, ceļojumi laikā nekad netiks izgudroti. Un, tā kā līdz �im viss, kas vien bijis iespējams, kaut kad arī tika paveikts, tas var nozīmēt vie�nīgi to, ka ceļojumi laikā fizikāli nav iespējami. Pierādījuma beigas."

"Hmm," Eizenharts norūca. Ļoti līdzīgu argumentāciju viņ� reiz bija lasījis kādā zinātniskās fantastikas romānā. "Esmu nedaudz vīlies."

"Tā jau es domāju. Nesen gan viņ�, starp citu, iepriek� teikto labo�jis un izteicies, ka fizikāli ceļojumam laikā vajadzētu būt iespējamam."

"Hmm."

"Saprotams, rodas jautājums, kā izskaidrot to, ka pie mums nav ce�ļotāju laikā."

"Tas tagad ir mans lauciņ�, cs domāju," Eizenharts drūmi noteica. "Man pat uzreiz nāk prātā izskaidrojums, un tev tas patiks tikpat maz kā man."

"Ak tā? Esmu ieintriģēts."

"Jautājums ir par to, vai mēs reiz tiksim galā ar mūsu ozona cauru�miem, atombumbām un badu," rakstnieks skaidroja un skatījās uz kailo, balto sienu sev acu priek�ā. "Iespējams, I lokinga arguments tikai pierāda to, ka cilvēce tik ilgi nemaz vairs nepastāvēs, lai paspētu atklāt ceļo�anu laikā."

15

Att. 200 līdz 235 rāda Montānas Valsts universitātes sonārtomogrāfiskāsgrupas izmeklējumus Dr. Ri�ardsa vadībā. Sos izmeklē�jumus traucēja fakts, ka jau �etrus mēne�us notiku�i izrakumu darbi. Tum�ās taisnstūrainās vietas (attēlos atzīmēts ar krustu �rafējumu) attēlo slāņu izrakumu atraktos apgabalus, bet pelēkie laukumi aiz tiem (atzīmēti ar parastu �rafējumu) ir t.s. sonārās ēnas.

Profesors Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethame�as

Viņ� abus jau kādu brīdi vēroja. Viņam nebija saprotams, kā spo�ajā saules gaismā vispār kaut ko varēja saskatīt datora ekrānā, ta�u tic abi, �ķiet, vispār nevarēja atraut no tā skatienu. Kaulainais tips, kur� sēdēja datora priek�ā uz ķeblī�a un savā netīrajā T-kreklā un nodilu�ajos d�in�sos izskatījās pēc tāda, kas ir pārāk novārdzis, lai spētu stāvēt pats uz savām kājām, runāja vienā laidā, un Judīte stāvēja, labo roku satrauco�i pret gurnu atspiedusi, viņam blakus un klausījās ar tādu aizrautību, kas, jo ilgāk Stcfcns �ajā izrādē noskatījās, jo vairāk viņu sadusmoja. Un kā viņ� runājot �estikulēja! It kā mēģinātu viņai nejau�i pieskarties.

Vai es esmu greizsirdīgs? Stefens, mazliet samulsis, sev jautāja. Blē�ņas. Viņ� nebija greizsirdīgs. Nē. Viņam nebija nekas pret to, ja kāda sie�viete gulēja ar citiem. Viņu uztrauca vienīgi tas, ja viņa nevēlējās gulēt ar viņu. Un to diezin vai varēja saukt par greizsirdību.

Kad viņ� nāca tuvāk, viņ� varēja sadzirdēt jau kaut ko no viņu sa�runas. �ķita, ka �is vīrs patie�ām nerunāja ne par ko citu, kā vienīgi par savas ierīces, ar kuras uzstādī�anu viņ� visu dienu bija darbojies, tehnis�kajiem parametriem. Smagās ma�īnas bija atkal aizbrauku�as prom un bez vesela kastu kalna bija atstāju�as vēl arī divus vīrus. Viens no viņiem, proti, tas, kur� izskatījās tiklab izsalcis kā meksikānisks un kur� �obrīd tik izmisīgi pūlējās atstāt iespaidu uz pievilcīgo izraēlieti, vairāk vai ma�zāk bija paveicis visus darbus. Viņ� krāva ārā kastes, vilka resnus kabeļus pa visu izrakumu darbu teritoriju, dzina zemē dīvainus metāla veidoju�mus, kuri izskatījās kā milzīgi telts mieti. Tajos viņ� bija ieskrūvējis mazākus veidojumus, kurus viņ� uzmanīgi un saudzīgi izņēma no ne�lielām koka kastītēm, kurām, cik vien no tālienes varēja novērot, iek�pusē bija sarkana samta polsterējums. Jutīga aparatūra, tātad acīmredzot mēraparatūra. Un kabeli tika pievienoti �ai mēraparatūrai, kamēr vis�beidzot pa visu teritoriju stiepās kabeļu vadi.

"Bet kas gan �ajā apvidū visu tā sare�ģī?" viņ� dzirdēja Judīti jautā�jam, un �ķita, ka viņa ignorē viņa iera�anos.

"Izrakumi," tehniķis paskaidroja un atņirdza savus sliktos zobus. Tas laikam bija domāts smaids. "Bedres lau� triecienviļņus. Attēlos tās izskatīsies kā melni kvadrāti. Ak, bet gan jau būs labi. Mēs vēl nekad ne�esam strādāju�i izrakumu darbu gaitā � vienmēr tikai pirms tiem."

"Un kas tie bija par izrakumu darbiem?"

"Zauri. Mēs reiz uztaustījām divus brīnumskaistus zauru skeletus. Tagad tic atrodas kaut kādā Smithsonian muzejā. Un reiz izrakumi tika atcelti pēc tam, kad ieradāmies mēs. Tāpēc ka attēlos bija redzams, ka tur maz kas atrodams."

Stefens ieklepojās. "Judīt?"

"Mmh?" Viņa sapīkusi uz viņu paskatījās. "Kas ir?"

"Vai varu brītiņu ar tevi parunāt?"

Viņa ātri uz viņu paskatījās, kas �ķita nozīmējam � kaut zibens tevi saspertu, tad kā atvainodamās uzsmaidīja melnacainajam tehniķim un nāca pie Stefena.

"Ko tu vēlies?"

"Ja kāds tev jautās, ko tu �ovakar darīsi, tad atbildi, ka mēs abi ap�meklēsim tavus vecākus."

Viņa atmeta galvu atpakaļ un skatījās uz Stcfenu, it kā domātu, ka viņ� ir jucis. "Kā, lūdzu? Kam gan tas vajadzīgs?"

"Tāpēc ka tā es atbildēju profesoram Vilfordam-Smitam."

"Un kāpēc tu profesoram sacīji, ka mēs apmeklēsim manus vecākus?"

"Paklausies, �ovakar sākas sabats. Tad es diezin vai varu apgalvot, ka mēs brauksim uz Jeruzalemi skatīties kino."

"Es to nesaprotu. Kāda viņam vispār daļa, uz kurieni tu vai es va�karos eju?"

"Kā �ķiet, viņ� domā, ka ir gan," Stefens mierīgi atbildēja. "Padomā par to tipu, kur� bija manā teltī. Pa to laiku viņi mani nopratināja un pie�kodināja, ka man jāpiesakās, ja es esmu nodomājis iziet no nometnes."

Judīte viņu uzmanīgi vēroja. �ķita, ka viņas dusmas norima. "Nu, ja tā vajag, tad saki, ka mēs apmeklēsim manu māti.'"

"Tavu māti? Kas ir ar tavu tēvu?"

"Viņ� viņu pameta kādu dienu, kad es biju armijā, vienkār�i aizgāja. Kop� tā laika viņ� dzīvo aukstā vienistabas dzīvoklī, visu dienu lasa Talmudu un domā, ka ir dievbijīgs vīrs."

"Ak vai." Stefens, kura vecāki dzīvoja cik necik laimīgā laulībā, bija �okēts. "Es to nezināju. Jc�ua par to nekad nebija stāstījis."

"Man būtu patīkamāk, ja arī man par to nekad nevajadzētu stāstīt."

"Hmm, katrā ziņā es tev to gribēju pateikt." "Okay."

"Saki, lūdzu�"

Viņa tikko manāmi pasmaidīja. "Jā?"

Viņ� ar galvas mājienu parādīja uz vīru pie datora. "Ko tu tajā esi at�radusi?"

Acumirklī viņas seja atkal apmācās. "Stefen Foks," viņa dusmīgi teica. "Tu vispār neko nesaproti!" To pateikusi, viņa pameta viņu stā�vam un steidzās prom, pāri uz tre�o izrakumu darbu apgabalu, kur viņiem abiem patiesībā jau vajadzēja būt.

Stefens viņā noraudzījās gandrīz bezpalīdzīgi. Varbūt viņam neva�jadzēja viņai to sacīt, ta�u kāpēc, to viņ� arī nezināja. Sievietes glu�i vien�kār�i reizēm bija neizprotamas. Tā arī nebija viņa godkāre, kaut arī vienu otru lietu tā padarītu vieglāku.

"Atvainojiet!" iesaucās tas tips, kur� vēl arvien sēdēja uz ķeblī�a pie datora. "Vai drīkstu jums ko jautāt?"

"Mmh," Stefcns negribīgi atbildēja. "Protams."

Nu viņ� piecēlās un gāzelēdamies tuvojās. "Zor�s Martinē," viņ� stā�dījās priek�ā un sniedza Stefenam roku. "Esmu no Bozmenas Montānā."

Stefens kratīja pasniegto roku saudzīgi. Vai Bozmenā Montānā ne�bija nekā, ko ēst? "Stefens Fokss. No Menas."

"Priecājos, Stefcn. Es, ehm, neizbēgami �o to dzirdēju no jūsu sa�runas ar jauno dāmu�"

"Neizbēgami. Saprotu." Jauka perifrāze, lai neteiktu es noklausījos. Būs jāielāgo.

"Jā, es dzirdēju, ka jūs �ovakar gatavojaties braukt uz Jeruzalemi. Vai tā ir?" "Jā."

"Vai tas būtu ļoti nekaunīgi, ja es lūgtu jūs mani paņemt līdzi?"

Stefenam bija jāpiepūlas, lai viņ� nesarauktu pieri noraido�ā gri�masē. �ovakar viņ� bija nodomājis Rokfellcra institūta laboratorijā ne�pamanīti nogādāt dokumentu, kuru viņ� bija nelikumīgi piesavinājies, lai to izpētītu. Nepazīstami līdzbraucēji patie�ām bija pēdējais, kas viņam �ai lietā būtu vajadzīgs.

"Uz Jeruzalemi? Ko jūs tur gribat darīt?"

"Es vēlos apskatīt pilsētu."

"Ir sabats. Tur nekas nenotiek."

Zor�s apjucis �ūpojās uz priek�u un atpakaļ. "Saprotiet, lieta tāda, ka es esmu pieradis katru vakaru iet uz baznīcu. Man tās ļoti pietrūktu, ja es �eit to nevarētu darīt. Un �eit mēs esam Svētajā zemē. Visas svētās vietas atrodas tikai neliela pārbraucicna attālumā cita no citas� Es tās patie�ām ļoti vēlētos apskatīt, kaut arī �ovakar tam nav piemērots laiks. Un nav zināms, varbūt rītvakar mēs jau atkal būsim atceļā uz mājām. Bie�i vien viss notiek tik ātri."

"Saprotu." Viņ� aplūkoja kalsno, tum�ādaino vīrieti pamatīgāk. Pa�tiesībā viņ� izskatījās visai simpātisks. Dievbijīgs katolis, kā izskatījās. Un diezin vai nopietns sāncensis, ja runa bija par Judīti. "Problēma, Zor�, ir tāda, ka es nezinu, kad mēs atgriezīsimies. Mēs brauksim uz Jeruza�lemi � ta�u es konkrēti nevaru pateikt, uz kurieni mēs dosimies un kad brauksim atpakaļ. Nemaz nerunājot par to, vai vispār �onakt at�griezīsimies. Vai saprotat? Es varu jūs paņemt līdzi, tā nav problēma. Jums tikai vajadzēs pa�am domāt, kā tiksiet atpakaļ."

Zor�s enerģiski atmeta ar roku. "Ak, tas nav nekas sare�ģīts. Ar to es tik�u galā. Gan es kaut kur atradī�u taksometru. Tikai �eit nav ne�viena, tāpēc�"

"OkayStefens paraustīja plecus. "Tad līdz vakaram."

Viņ� rāva no tāfeles papīra bloka lielās lapas, klāja tās sev priek�ā uz lielā, brīni�ķīgi tuk�ā galda un pierakstīja tās pilnas, me�onīgi, ar nerimtīgām, niknām kustībām. Viņ� rakstīja, it kā viņu kāds dzītu, izmantoja visas krāsas, vietu vietām pierakstīja replikas, zīmēja lielas jautājuma zīmes, vilka savienojuma līnijas, ierobe�oja veselus apgabalus savā haotiskajā ģeogrāfiskajā kartē, citus turpretī izsvītroja trekniem krāsainiem krustiem. Tas viss bija tik traki. Pilnīgs ārprāts. Rakstīt kā neprātīgam bija vienīgā metode, lai saglabātu prāta skaidrību.

Tikai kaut kad pēcpusdienā viņ� nometa rakstāmo malā, atslīga pret krēsla atzveltni un masēja sev labo plecu, kas jau no sasprindzinājuma sāpēja. Tikai tagad viņ� sajuta, ka ir izsalcis, ļoti izsalcis. Viņ� bija pil�nīgi aizmirsis par pusdienām, un neviens nebija nācis, lai viņam to at�gādinātu. Bet varbūt tomēr kāds bija atnācis, stāvējis durvīs, saucis viņa vārdu, bet viņ� pat nebija paskatījies. To viņ� vairs nevarēja zināt.

Kas būtu, ja?� Tāds bija jautājums, kurā viņ� bija iegrimis. Ja pie�ņem, ka ceļojumi laikā patie�ām bija realitāte. Ja pieņem, ka miru�ais patie�ām bija ceļotājs laikā � kamikadze, kas neiedomājamā veidā no�nācis Jēzus laikā un nolemts tam, lai pēc Jēzus nāves pie krusta paliktu laiku mijas Palestīnā un tur beigtu savu dzīvi. Ja pieņem, ja pieņem, ja pieņem.

Viņ� vēl arvien tam neticēja. Tas nebija ticami. Pavisam dziļi viņā mita pārliecība, tik stabila kā tērauda balsts, ka ir neiespējami pārvie�toties laikā, aizceļot pagātnē, padarīt par tagadni to, kas bija jau prom. Nekas nespēja mainīt �o negrozāmības sajūtu. Tas, protams, bija inte�resants atklājums. Tie�i viņ�, zinātniskās fantastikas rakstnieks, kur� savus lielākos panākumus bija guvis ar romāniem par ceļojumiem laikā. Un nu situācijā, kam vajadzētu likt viņam no prieka iekliegties: Redzat? Es ta�u jau sen tā teicu! � �ī balss viņā pamodās un tā vietā sauca: Tas nevar būt! Tas viss ir blēņas!

Ta�u viņam izdevās ieiet �ajā Kas būtu, ja, pazust tajā un ar dru�d�ainu aktivitāti pārspēt �aubu balsi. Un tas gulēja viņa priek�ā uz galda, stundām ilga darba skurbuma rezultāts: lielas papīra loksnes, kas no vienas vietas pierakstītas pilnas ar piezīmēm �etrās ko�ās krāsās; tās iz�skatījās kā mākslas darbi.

Viņ� bija sācis ar jautājuma nostādni: kā būtu, ja es uzrakstītu ro�mānu, kurā runa būtu par to, kā no tagadnes kāds aizceļo atpakaļ pa�gātnē, Kristus laikā, ar videokameru bagā�ā? Nav tā, ka viņ� to patie�ām nebūtu gribējis darīt. Kādā stāstā, ko viņ� reiz bija lasījis un kas viņam bija paticis, beigās izrādās, ka visi tic, kuri bija klāt Kristus krusta ceļā � kareivji, ļaudis ceļa malā, priesteri, pat bendes, kuri pienagloja Jēzu pie krusta, � viņi visi biju�i ceļotāji laikā no visda�ādākajiem tālās nākot�nes laikmetiem.

Kas viņam, protams, tūlīt atkal lika domāt par Stīvena Hokinga ar�gumentu. Ja ceļo�ana laikā patie�ām drīz tiks izgudrota, vai tad kaut kad nebūtu nenovēr�ami piedzīvojumu ceļojumi pagātnē, uz pasaules vēstures lielajiem notikumiem? 'Tiecieties ar Leonardu da Vin�i! Pavē�rojiet, kā Mikelandzeloglezno Siksta kapelu! Pavadiet Kristoforu Kolumbu viņa vēsturiskajā braucienā uz Jauno pasauli! Vai tas pats tad neattiek�tos uz visiem laikmetiem, uz visiem nozīmīgiem notikumiem? Ja kaut kad drīz ceļo�ana laikā tiks atklāta un no tā brī�a �ie ceļojumi arī sākās, tad pagātnei vajadzēja mud�ēt no ceļotājiem, kas ieradu�ies no nākot�nes, tad vēsturei vajadzēja būt pilnai ar tūristiem. Un, iespējams, viņiem nepietika tikai ar ievērojamāko vietu apskatī�anu. Uzkāpiet Romas ķei�zara troni � sviniet orģijas, tik iz�ķērdīgas un dekadentiskas kā nekad!

Un, ja tas, ko domāja D�ons Kauns un profesors Vilfords-Smits, at�bilda patiesībai, tad �eit runa nebija vis par atklājumu, kas tiks veikts, iespējams, kaut kad divdesmit ceturtajā vai trīsdesmit sestajā gadsimtā � līdz tam laikam varēja tik daudz kas notikt, tik daudz vēstures pazust aizmirstībā, ka Kolumbs un da Vin�i varēja palikt netraucēti, � nē, tad runa bija par atklājumu, kas noteikti tiks veikts pavisam drīz. Video�kamera, par kuru �eit bija runa, tirgū nonāktu pēc trim gadiem. Ja ņēma par pamatu pa�reizējo produktu attīstības laiku, tad bija maz ticams, ka tā būtu aktuālākais modelis ari vēl nākamos trīs gadus. Citiem vārdiem sakot, runa bija par tuvākajiem se�iem gadiem! Vēlākais, pēc se�iem gadiem bija jādodas ceļā tam vīram, kura kauliņus viņi te bija atraku�i.

Nu nākamais jautājums bija, kā viņ� to tehniski varētu izdarīt. Vai viņ� izmantos ko līdzīgu laika ma�īnai kā H. D�. Velsa romānā? Kāda varētu būt laika ma�īna? Vai tā būtu maza, parocīga ierīce, kuru var ērti piestiprināt pie jostas, vai varbūt drīzāk briesmīga tehniska aparatūra, tik liela kā spēkstacija? Ja pareizais bija pēdējais variants, tad ceļotāja do�anās ceļā nevarētu palikt nepamanīta. Varbūt mediji ap to būtu sacēlu�i lielu jezgu, notiktu tie�raides visā pasaulē, ko varētu salīdzināt ar ziņojumu snieg�anu par nolai�anos uz Mēness. To nebūtu grūti stā�dīties priek�ā: vienā pusē laika ma�īna, tai priek�ā drosmīgais, pa�aiz�liedzīgais ceļotājs, kur� pamās kamerām un varbūt sacīs pāris pēdējos vārdus � kaut ko tādā garā kā Liels solis cilvēcei� �, pirms dosies ceļo�jumā bez atgrie�anās. Un tad, līdzko viņ� būs izlidojis, norunātajā vietā sāktos izrakumu darbi, rūpīgi izvēlētā vietā, vietā, par kuru visi ievēro�jamākie vēsturnieki bija vienisprātis, ka tā kop� Jēzus laika palikusi ne�skarta. Tur atrastu videokasetes ar Jēzus Kristus attēliem, jo ceļotājs laikā toreiz tur bija klāt un tad noglabāja kasetes tie�i tanī vietā. Un miljar�diem televīzijas skatītāju visā pasaulē redzētu �os kadrus demonstrētus dzīvajā ēterā�

Eizenharts aprima, pasniedzās vēlreiz pēc sarkanā flomāstera un uzzīmēja treknu sarkanu punktu blakus atbilsto�ajām replikām. Kaut kas vēl �ajā priek�statā bija tāds, par ko viņam vajadzēs pārdomāt. Kaut kas vēl aizķērās. Kāda doma, kas vēl nebija nākusi dienasgaismā. Doma, kas bija svarīga.

Labi, bet tālāk. Ja laika ma�īna bija reāla � tātad aparāts, kur� ceļotāju nogādāja pagātnē, tāpat kā raķete transportēja astronautu uz Mēnesi �, tad radās nākamais jautājums, kur �is aparāts palika. Un kāpēc nevarēja ar to veikt ari ceļu atpakaļ.

Uz to, kā Eizenhartam �ķita, bija pavisam vienkār�a atbilde. Kaunam un Vilfordam-Smitam tā nebūtu pa prātam, ta�u tā nebija atraidāma.

Kur bija teikts, ka uz pagātni dosies tikai viens pats ceļotājs? Vai ne�bija krietni saprotamāk un ticamāk, ka tiktu sūtīta vesela komanda? Vienam pa�am tāds izbraukums ta�u būtu pārāk bīstama lieta. Sve�a kultūra, sve�as valodas un domā�anas veids, slimības, kuras bija izskaus�tas jau pirms ceļotāja laikā dzim�anas, � būtu neticami, ja kāds riskētu. Tie�i tāpat, ja uz Mēnesi sūtītu vienu pa�u vīru.

Un tad viens no komandas vienkār�i būtu pazudis. Varbūt viņu ap�cietināju�i romie�u iekarotāji. Varbūt viņ� iemīlējās kādā skaistā meitenē un bija nolēmis palikt. Varbūt viņ� bija cietis nelaimes gadījumā. Lai arī kā � viņ� palika, pēc vairākiem gadiem nomira un tika apglabāts vietā, kur viņu atrada Vilfords-Smits. Pārējie komandas locekļi atgriezās atpa�kaļ savā laikā � tāpēc laika ma�īna netika atrasta. Un, pats par sevi sa�protams, viņi paņēma līdzi visus videoierakstus.

Ja �is skaidrojums bija pareizs, tad viņi varēs meklēt videokameru, kamēr kļūs glu�i zili.

Hmm. Un, lai ari cik ļoti viņ� centās sevi apstrīdēt, eso�ajos faktos neatrada nekā tāda, kas runātu pretī �ādam skaidrojumam. Varbūt gan vēl varēja jautāt, kāpēc tas, kur� izstājās, bija paņēmis līdzi tie�i video�kameras lieto�anas pamācību.

Eizenharts pabīdīja attiecīgo lapu malā. Tā tātad bija viena teorija. Komandas-un-tā-kur�-izstājās teorija. Viņ� ar interesi gaidīja, ko par to sacīs Kauns.

Bet, ja pieņem, ka viņiem darī�ana tikai ar kādu, kas ir viens pats. Ja pieņem, ka ceļojums nenotika ar transporta ierīces palīdzību, bet citādā ceļā. Drīzāk kā beam Star Trek filmās. Liels laika lielgabals, kur� ekspe�rimenta dalībnieku aiz�auj pagātnē. Vai �ādu laika lielgabalu vispār bija iespējams uzstādīt Izraēlā?

Filmās tā bija. Tā pati vieta, cits laiks. Filmās tā bija labi. Ta�u pa�tiesībā, ja mainītu tikai laiku, bet nemainītu vietu, tad, visticamāk, viņ� no jauna atrastos kaut kur izplatījumā. Jo nekas nepārvietojās tik ļoti kā �ķietami stingrais pamats zem pa�u kājām. Ne jau tas vien, ka Zeme divdesmit �etrās stundās vienreiz apgriezās ap savu asi, � kas nozīmēja to, ka viens, kur� mierīgi sēdēja savā mājā atpūtas krēslā kaut kur Viduseiropā, tomēr pārvietojās turpat vai ar skaņas ātrumu �, Zeme turklāt vēl griezās ar vēl lielāku ātrumu apkārt Saulei, kura savukārt at�vēl elpu aizraujo�āku ātrumu kustējās apkārt Piena Ceļa centram, kas arī �āvās �ķērsām cauri Visumam ar tādu ātrumu, par kādu visi raķe�u būvētāji uz Zemes pat neuzdro�inājās sapņot. Neiedomājams kosmis�kais karuselis. Eizenharts tikai ar grūtībām spēja iztēloties, kā tas no�tiktu: nogādāt kādu �ķērsām cauri telpai un laikam uz tik precīzi definētu mērķi kā Palestīna pirms divtūksto� gadiem. Glu�i tāpat kā, grie�oties gadatirgus galvu reibino�ākajā karuselī, palaist pa vējam spļāvienu un tomēr trāpīt uz kreisā pleca pavisam konkrētai personai, kura arī atro�das tajā pa�ā karuselī.

�ķērsām cauri telpai un laikam�

Viņam aizrāvās elpa. Viņ� steidzīgi norāva uzgali flomāsteram, ko viņ� turēja rokā, un sāka rakstīt.

Ja ceļojums laikā bija iespējams, ja bija iespējams kādu transportēt �ķērsām cauri telpai un laikam � tad tikpat labi vajadzēja būt iespēja�mam kādu nosēdināt uz citas planētas! Sasniegt Palestīnu uz Zemes, kura atradās tajā pa�ā vietā, kur bija atradusies jau pirms diviem tūk�sto�iem gadu, bija tikpat viegli vai grūti kā planētu, kura riņķoja ap Alpha Centauri vai Epsilon Eridani.

Un �ai tehnoloģijai bija jātop gatavai tuvākajos se�os gados? Neti�cami. Tas bija tik neticami, ka patiesībā varēja pat pārstāt par to lauzīt galvu.

Ja tur nebūtu bijusi �ī nolādētā lieto�anas pamācība.

Eizenharts pabīdīja malā arī �o lapu. Viņ� bija izsalcis. Viņam sāpēja galva. Un lieto�anas pamācības viņ� tāpat nekad nebija varējis ciest.

Tad varēja sākt apdomāt, kā hipotētiskais ceļotājs būtu gatavojies savam braucienam. Eizenhartam, kuram jau kā murgs �ķita sakrāmēt �emodānu vienu nedēļu ilgai lasījumu tūrei, to bija grūti iedomāties.

Ko varēja ņemt līdzi, ja bija nodoms aizceļot pagātnē, uzfilmēt Jēzu Kristu un tad tie�i �ajā pagātnē palikt uz visiem laikiem? Saprotams, da�as mīļākās grāmatas. Iespējams, kaut kur trūdēja divtūksto� gadu vecs audiopleijers kopā ar visu kaseti. Medikamentus. Dro�i vien viņ� pirms tam būs pamatīgi sapotējies, ta�u viņam noteikti būs biju�i līdzi arī medikamenti: antibiotikas, caurejas līdzekli, tabletes pret galvassā�pēm, tādas lietas. Vajadzētu pajautāt kādam aptiekāram, kāda varētu izskatīties līdzņemamā aptieciņa ceļotājam laikā. Un viņ� noteikti būs apguvis kādu no tajā laikā lietotajām valodām. Ļoti iespējams, aramie�u, kura, kā viņ� bija lasījis, bijusi Jēzus no Nācaretes dzimtā valoda. Un, protams, latīņu, lai varētu saprast, ko runā romie�u iekarotāji.

Visu kopā ņemot, viņam bija iznācis prāvs nepiecie�amo lietu saraksts. Apjomīga bagā�a. Blakus apģērbam un tamlīdzīgām lietām � ko, starp citu, toreiz izmantoja zobu pastas vietā? � protams, videokamera. Un pietiekami daudz videokase�u. Varbūt viņ� bija paņēmis līdzi arī kaut ko, lai kameru nomaskētu, � mēģinot iedomāties tā laika cilvēku reak�ciju uz kādu, kur� skraidīja apkārt, aci piespiedis pie sudrabpelēkas videokameras okulāra, Eizenharts saprata, ka te viņa fantāzija atteicās darboties.

Tjā, un tādai kamerai, kā zināms, bija nepiecie�ama strāva. Un, sprie��ot pēc visa, kas bija zināms, kontaktligzdas laiku mijas Palestīnā drīzāk gan bija reta parādība. Mūsu ceļotājs diezin vai būs vienkār�i uzlādējis kameras akumulatorus un devies ceļā, bet gan paņēmis līdzi kādu ener�ģijas avotu, ar kura palīdzību varēja tos uzlādēt jebkurā laikā.

Iespējams, da�as labas saules baterijas. Varētu apvaicāties ekspedīciju apgādātājiem, kas �ajā jomā pieejams. Patiesībā diezin vai runa varēja būt par kaut ko citu.

Arī �o lapu Eizenharts pabīdīja malā, nolika rakstāmo un nopūzda�mies masēja deniņus. Kāds sasodīts darbs. Kāds traks piedzīvojums.

Un, pie joda, viņam gribējās ēst. Pie velna ar visu domā�anu, viņ� tagad ies uz lauka virtuvi un paskatīsies, vai nevar dabūt ko ēdamu.

Stefcns nopūlējās, lai sprauga pie telts ieejas, pa kuru viņ� novēroja ap�kārtni, nebūtu lielāka nekā nepiecie�ams.

"Jā, starp citu, es mazliet paklau�ināju," viņ� klusi teica. "To tipu sauc Raiens."

"Kādu tipu?" jautāja Judīte, nogaido�i sēdēdama uz gultas malas.

"To, kur� bija manā teltī. Kauna rokaspuisi netīrajiem darbiem." Viņ� palaida vaļā smago, pelēko audumu. "Neviena nav."

Judīte viņu nogaido�i uzlūkoja. "Un ko tagad?"

"�ovakar tu paņemsi līdzi pie mātes savu netīro veļu," Stefens skaid�roja. "Lielajā ceļojumu somā."

"Un ja kāds to gribēs izvandīt? Piemēram, �is Raiens?"

"Tad tu sāksi kliegt. Lai viņ� novāc pirkstus no tavas netīrās apak��veļas."

Judīte nopūtās, noliecās, izvilka ceļojumu somu un sāka to iztuk�ot. "Es nezinu. Man tas viss īsti nepatīk." Stefens joprojām stāvēja pie telts ieejas un atkal paskatījās ārā. Saule griezās pretī horizontam. Diena bija pagājusi neparasti ātri. Viņiem bija jāpasteidzas, drīz citi izrakumu darbu palīgi sāks atgriezties savās teltīs.

"Vai tu zini, ko viņi tur dara?" viņa jautāja, liekot savas tīrās drēbes kaudzītē sev blakus uz gultas.

"Kādi viņi?"

"Tie tehniķi, kuri �orīt ieradās. Es ta�u ar vienu no viņiem sarunājos."

"Jā. Es redzēju. Un ko viņi dara?"

"Viņ� to nosauca par, pagaidi, sonārtomogrāfisku augsnes izmeklē��anu. Kaut ko līdzīgu caurskatī�anai ar rentgena stariem. Kā rentgena attēls, tikai tiek izmantoti �oka vai skaņas viļņi, vai kaut kas tamlīdzīgs."

"Es jau tā domāju."

Judīte savilka seju. "Protams. Man ta�u vajadzēja to iedomāties, ka tu jau tā domāji. Kāpēc man vispār piepūlēties?" Viņa ņēma plastmasas maisiņus, kuros glabāja lietoto veļu, un kratīja to saturu ceļasomā. "Tad jau tu dro�i vien vari ari iedomāties, ko viņi meklē."

"Kameru, es domāju. Kauns acīmredzot domā, ka tā atrodas kaut kur tepat."

"Par kameru �is cilvēks, protams, nekā nezina. Starp citu, viņu sauc Zor�s Martinē, un viņ� strādā Bozmenas universitātē Montānā."

Stefens noklusēja piezīmi, ka arī to viņ� jau zina. "Interesanti. Un ko viņam stāstīja?"

"To, ka tiekot meklēts liels metāla koferis. Metāla kaste, tik liela kā koferis. It kā hasmonie�u ķēniņa osuārijs."

"Metāla koferis� Apvalks, kurā kamerai un kasetēm jāpārdzīvo gadu tūksto�i."

"Es domāju gan," Judīte noteica un sakratīja ceļojumu somu. "Tā, netīrā veļa ir gatavībā."

"Labi. Tagad man nepiecie�amas pāris mierīgas minūtes. Vislabāk būs, ja tu pastāvēsi sardzē."

"Manis dēļ varu ari to."

Viņa piecēlās, un viņi pagāja viens otram garām, un Judīte stāvēja pie ieejas un Stefens blakus gultai.

Pie gultas viņ� noslīga uz ceļiem. "Tā, tagad neviens �eit nedrīkst ienākt."

"Un ja nu tomēr kāds nāks? Piemēram, Stīna?" Stīna bija viņas telts biedrene.

"Tad mums būs jāskūpstās," Stefens teica, cik iespējams, sausi. "Un jāuzvedas tā, lai viņa smalkjūtīgi atkal aizietu."

Viņ� dzirdēja, kā viņa izbijusies ieelpo. "Vai tu to domā nopietni?" Viņ� neko neatbildēja, bet sāka atrakt smil�aino pamatu zem viņas gultas.

"Nu jā," viņa pēc kāda brī�a klusi teica. "Dro�i vien viņa tik un tā nenāks."

Stefenam pret savu gribu bija jāsmaida, ko viņa, par laimi, neredzēja. Viņ� turpināja rakt, kamēr atsedza to, ko �orīt te bija apracis.

Judīte iepleta acis, kad viņ� ar to rokās izlīda no gultas apak�as. "Kas tas ir?"

"Pui�i no virtuves dara pilnīgi pareizi, ka aizliedz mums nest ēdienu līdzi uz. telti," Stefens smaidīja. "Trauki patie�ām pazūd."

Viņ� turēja rokā divus plakanus metāla traukus, kas bija uzlikti viens otram tā, ka starp tiem palika �aura, dro�a brīva vieta. Visapkārt trauki bija sastiprināti ar spēcīgu līmlenti, un tas viss kopumā izskatījās kā maza lidojo�a apak�tase no Marsa.

"Tur iek�ā ir papīri?"

"Tie�i tā. Labi aizsargāti, es ceru." Viņ� nopūta pēdējos smil�u grau�diņus no improvizētā futrāļa un tad uzmanīgi noglabāja Judītes ceļa�somā dziļi zem veļas.

Eizcnharts vientuļ� sēdēja pie viena no lauku virtuves galdiem, tuk�u solu ieskauts, un ar karoti kāri smēla to, kas bija viņa �ķīvī. No pusdie�nām, kad viņ� bija ieradies, vairs nekas nebija palicis pāri, un pulkstenis jau arī bija vairāk, nekā viņ� bija domājis, un tā pavārs bija viņam iedevis jau kaut ko no vakariņām. Tas gar�oja labi; savdabīgs, interesants dār�zeņu ēdiens, kura nosaukumu viņ� jau atkal bija aizmirsis. Viņam �ķita, ka sagar�o bakla�ānus, ķiplokus un ķimenes, ta�u tur vēl bija mērce, kas viņam bija pilnīgi nezināma. Katrā ziņā gar�īga, vēl jo vairāk, ja gribas ēst.

Saule jau bija zemu. Pret horizontu varēja redzēt darbu palīgus sma�giem soļiem ejam uz savām teltīm, kur viņi mazliet atspirdzināsies, lai pēc tam iebruktu virtuvē. Viņ� vēroja kādu tum�matainu meiteni, kas nesa uz automa�īnu stāvvietu lielu ceļasomu, kur viņa to ielika nelielas tum�zilas ma�īnas bagā�as nodalījumā. Viņ� it kā neskaidri atcerējās, ka līdz ar saulrietu sākas sabats; acīmredzot da�i no izraēlie�u palīgiem �ajā laikā brauca uz mājām.

Kad viņ� vēl joprojām vēroja meiteni � viņa patie�ām izskatījās glu�i jauka, ar gariem, tum�iem matiem un labu augumu �, viņ� pamanīja vēl kādu citu auto, kas putekļu mākonī no tāluma tuvojās nometnei. Eizenharts sarauca pieri, ieskatījās. Tas bija taksometrs. Tie�i tāds pats taksometrs, ar kādu viņ� pats vakar vakarā �eit bija ieradies. Skats viņam �ķita tik mulsino�i pazīstams, ka viņ� pat aizmirsa par ēdienu. Takso�metrs apstājās. Kamēr �oferis ņēma no bagā�as nodalījuma ārā somas, pienāca D�ons Kauns un profesors un sasveicinājās ar vīru, kur� izkāpa no taksometra un visai apjucis skatījās apkārt. Cik vien no tālienes varēja saprast, jaunatnācējs izskatījās nedaudz vecāks, varbūt ap gadiem piec�desmit, viņam bija me�onīga balta bārda, puspliks pakausis un iespaidīgs vēders. Vilfords-Smits centās viņu par kaut ko pārliecināt savā laipnajā manierē un skopi �estikulējot. Tad vārdu pārņēma mediju magnāts, pla�ām kustībām, noteikts, dinamisks, skaidroja, laipni smaidīja, izvili�nāja no vīra piekrīto�u galvas mājienu un beigu beigās saņēma viņu aiz elkoņa. Centīgi kalpotāji pieleca pie ma�īnas, aiznesa no bagā�as noda�lījuma izņemtos koferus un samaksāja taksometra vadītājam, kamēr Kauns un Vilfords-Smits savu jauno ciemiņu, laipnības bārstīdami, veda uz baltās telts pusi �etrpadsmitajā apgabalā.

Pēc tam, kad viņ� bija runājis ar tehniķi, Gideons bija sācis lauzīt galvu par to, kas viņam un viņa kolēģiem �eit patiesībā jāapsargā.

Parasti tas viņam bija vienalga. Viņa darbs bija apsargāt. Tas nozī�mēja turēt acis vaļā un kuru katru brīdi būt gatavībā apturēt uzbrucēju vai, ja nebija iespējams citādi, to nogalināt. Ja viņam bija jāapsargā kāda persona, tas varēja nozīmēt �īs personas dēļ tikt ievainotam vai ari nogalinātam, ta�u �ī viņa pienākumu papla�inātā versija gadījās reti un tika atalgota ar īpa�u prēmiju. Parasti viņ� apsargāja rūpnieciskas iekār�tas, komunikāciju sistēmas, kultūras pieminekļus vai tūristu centrus, bet viņ� jau bija apsargājis arī rūpniekus un politiķus, vienreiz pat Jasiru Arafatu, palestīnie�u prezidentu, kad viņ� vēl nebija prezidents, bet gan kādas apstrīdamas kustības vadītājs. Toreiz viņ� arī nemaz nebija sācis prātot par savu pienākumu jēgu un nolūku; vīrs ar zili balto galvas la�katu viņam toreiz bija tāds pats aizsargājamais kā jebkur� cits. Iespē�jams, tie�i tāpēc firma bija viņu izvēlējusies �im darbam. Viņ� bie�i vien tika izvēlēts īpa�iem uzdevumiem, lielākoties tāpēc, ka ļoti labi runāja angliski. Reiz viņ� pat bija miesassargs kādai amerikāņu kinoaktrisei, kura divas dienas ceļoja pa Izraēlu, un uz atvadām viņa bija viņu noskūpsti jusi. No tā laika viņ� skatījās katru filmu, kurā viņa spēlēja. Da�reiz iz�ķiro�i bija tas, ka viņam piemita jau leģendāri ātri refleksi. Tas tika pamanīts jau armijas laikā, tāpēc viņ� tika apmācīts par snaiperi. Turpretī to, ka viņ� būtu pārāk ziņkārīgs, viņam vēl neviens nebija pārmetis.

Un tāds viņ� nebija arī �oreiz. Nupat viņ� bija sācis domāt. Viņ� visu dienu bija nostāvējis sardzē pie vienas no piekļū�anas vietām baltajai teltij, un viņam pat nebija ienācis prātā tajā ieskatīties. Jo viņiem tika pateikts, ka to darīt nedrīkst. Un Gideons ievēroja to, ko viņam teica.

Ta�u nupat viņ� bija sācis domāt. �ī bija pirmā reize, kad viņam bija jāapsargā arheoloģisko izrakumu vieta. Pats par sevi tas nebija nekas neparasts. No citiem viņ� bija dzirdējis, ka viņi apsargāju�i pat senas zelta dārglietas, monētas un rotas no veco karaļu laikiem. Un Izraēlā arheoloģiskie izrakumi bie�i vien bija politiski. Kāds izraka ko tādu, ko kāds cits uzskatīja par viņa politiskās vai reliģiskās pārliecības pierādī�jumu vai noliegumu, un strīds jau gāja vaļā.

Jā, viņ� nevarēja noliegt, ka labprāt uzzinātu, kas ticis atrasts tajā bedrē, virs kuras stāvēja baltā telts. Un viņ� mierināja sevi ar domu, ka gan jau viņ� to kaut kad uzzinās no avīzēm, ja tas būs kas nozīmīgs. Un tad viņ� avī�rakstu izgriezīs un paņems līdzi uz kafejnīcu, kurā viņ� satikās ar saviem draugiem, un teiks: Es tur biju! Es stāvēju sardzē!

Vakarā viņ� novēroja, kā angļu profesors, kur� vadīja izrakumu dar�bus, un amerikānis, kur�, kā viņ� bija dzirdējis, bija multimiljonārs un �o lietu finansēja, saņēma viesi, kuru no Tclavivas atveda taksometrs. Viņam nebija ne jausmas, kas varēja būt �is vīrs. Viņ� bija liela auguma, gadus piecdesmit vecs, ar sirmu bārdu un �ķita pamatīgi cie�am no-karstuma, jo vienā laidā ar piedurkni slaucīja pieri un visai pliko galvu, kad visi trīs gāja pa laipām un dēļiem, kas veda uz telti.

Iespējams, kāds zinātnieks, prātoja Gideons un pakāpās malā, lai visi trīs vīri varētu netraucēti ieiet teltī.

"�J ērev tovprofesors, kur� gāja abiem aiz muguras, nomurmināja un, izklaidīgi pasmaidījis, pamāja Gideonam. "Toda

"Bevakasba" atbildēja Gideons.

Labvakar. Paldies. Lūdzu. Gideons atskārta, ka profesors nezina, ka viņ� runā angliski. Profesors, kur� bija �eit, lai atkal kādam jaunam, svarīgam apmeklētājam parādītu savu atradumu un visu paskaidrotu.

Gideons iepleta acis, kad viņ� pēk�ņi saprata, ko tas nozīmē. Tas no�zīmē�

Nē. To viņ� nevarēja darīt.

Nq otras puses�

Viņiem tika aizliegts tur ieskatīties. Ta�u neviens viņiem neteica, ka būtu jātur ciet ausis.

Gideons piebīdīja savu krēslu mazliet tuvāk telts ieejai, nolika savu Uzi automātu �ķērsām pāri klēpim un atlaidās pret atzveltni. Trīs vīru balsis bija visai labi sadzirdamas.

Norunātajā laikā Eizenharts sastādīja telefona numuru, kuru viņ� no rīta jau vienreiz bija sastādījis. Klausules viņā galā tūlīt atsaucās balss. "Uri Lībcrmans."

"Labvakar, Lībermana kungs. �eit Pēters Eizenharts."

"Ak Eizenharta kungs, jā. Ļoti patīkami."

"Nu," rakstnieks nepacietīgi vaicāja, "vai varējāt kaut ko atrast?"

"Jā."

Eizenharts dziļi ievilka elpu. "Es klausos."

"Tjā." Arī �urnālistam, �ķiet, vispirms vajadzēja sasparoties. "Tātad jums bija taisnība. Patie�ām, mūsu arhīvā par profesoru Vilfordu-Smitu ir uzkrāts daudz materiālu. Viens vienīgs vienkār�s pieprasījums, un jau no�alc pāri ekrānam. �is vīrs rokas pa Izraēlas zemi tā, ka var vien pa�brīnīties."

"Aha."

"Ta�u," Lībcrmans piebilda, "baidos, ka, neraugoties uz to, zināt�nieku aprindās viņam nav īsti laba slava."

Eizenharts juta, kā viņa mutes kaktiņi gandrīz pa�i no sevis velkas uz aug�u smaidā. Tas bija interesanti! "Kā to konkrēti saprast?"

"Viņam galvenokārt pārmet pavir�u darbu. Arvien no jauna atkār�tojas pārmetumi, ka viņ� neizturoties pret atradumiem ar vajadzīgo rūpību, viņ� sabojājot vairāk nekā citi un rokot par daudz un par ātru. Es atradu interviju ar Jigaclu Jadinu, kurā viņ� teic, ka Vilfords-Smits, kā redzams, jaucot kvantitāti ar kvalitāti, un kādā intervijas daļā, kas netika publicēta, viņ� pat izsakās, ka "�is vīrs esot sodība Izraēlas ar�heoloģijai."

"Diezgan bargi." Eizenharts vēl nekad nebija neko dzirdējis par �o Jigaclu Jadinu. Dro�i vien arī kāds arheologs, un turklāt visai atzīts.

"Pie tam ir tā, ka Vilfords-Smits salīdzino�i maz publicējas un tāpēc lielākā daļa rakstu ir vai nu garlaicīgi, vai apstrīdami. Vai vārds Bend�amins Mazars jums ko izsaka?"

Eizcnharts vilcinājās. "Nevaru galvot."

"�eit pie mums autoritāte. Veicis izrakumus pie Raudu mūra. Pirms da�iem gadiem viņ� reiz it kā garāmejot izteicies, ka viņam esot aizdo�mas, ka Vilfords-Smits daudzos Palestīnas vēstures jautājumos vispār neorientējoties."

"Kaut kas traks."

"Vienīgais, ko ikviens cits arheologs, �ķiet, viņā apbrīno, ir tas, ka Vilfords-Smits arvien atrod sponsorus saviem nodomiem."

"Varbūt tie�i tāpēc citi viņu neieredz?"

"Kā jau teicu, es nevaru atļauties par to spriest. Es izskatīju mūsu datu banku, kā biju jums solījis, ta�u esmu pilnīgs diletants lietās, kas attiecas uz senatnes vēsturi. Ir jau pietiekami grūti turēt līdzi tam, kas notiek �odien."

Eizcnharts centīgi pierakstīja. "Viņa profesora nosaukums � vai tas ir īsts?" viņ� jautāja.

Viņ� dzirdēja, kā Lībermans nopū�as. "Jā un nē. Principā tituls ir īsts, Vilfords-Smits ir vēstures profesors Bārnfordas universitātē Dien�vidanglijā. Savukārt tā atkal ir tāda kā strīdīga institūcija, kas pieder mazpazīstamai reliģiskai kopībai True Church OfBarnford."

"Neesmu dzirdējis."

"Es arī ne, jāatzīst. īsajā laikā nekas par to arī nebija atrodams."

Eizcnharts savā piezīmju blokā ātri ierakstīja Bamford, trīsreiz vārdu pasvītroja un piezīmēja blakus treknu jautājuma zīmi. "Vii vēl kaut kas?"

�urnālists klusi iesmējās. "Labākais vēl tikai būs."

"Un es domāju, ka labāko �urnālisti vienmēr pasaka vispirms."

"Tikai avī�u rakstos. Vai jūs zinājāt, ka Vilfords-Smits agrāk bijis pro�fesionāls karavīrs?"

Eizcnharts neticēja pats savām ausīm. "Karavīrs?"

"Viņ� dienēja karā pie Montgomerijas Ziemeļāfrikā un pēc tam tika dislocēts britu mandāta apgabalā Palestīnā Tuvajos Austrumos. Viņ� bija britu karaspēkā, kad tas 1948. gada maijā, nodibinoties Izraēlas val�stij, atstāja Palestīnu."

"Neticami." Eizcnharts mēģināja iztēloties laipno, ejot vienmēr sa�līku�o zinātnieku kā drosmīgu tuksne�a kareivi un patruļnieku.

"Tjā, un viņā, �ķiet, saglabāju�ās mū�īgas simpātijas pret mūsu valsti. Toreiz viņ� atgriezās Anglijā, izstājās no militārā dienesta, apprecējās, ieņēma vado�a ierēdņa amatu kādā tckstilfabrikā un dzīvoja mierīgu dzīvi. Līdz 1969. gadam. Tad, jau �etrdesmit divu gadu vecumā, viņ� pēk�ņi pameta savai labi atalgoto darbu ar tiesībām uz pensiju un sāka studēt vēstures zinātnes, specializējās Bībeles arheoloģijā un 1974. gadā beidzot pirmo reizi sāka izrakumus Izraēlas zemē."

"Vienkār�i tāpat?"

"Nav ne jausmas, kāds tam bija iemesls. Es varētu iedomāties, ka viņ� toreiz bija mantojis kādu naudu un vairs nebija spiests strādāt."

Un tad viņam neienāca prātā nekas labāks par to, kā gadiem ilgi rak�ņāties pa vienmulīgu, briesmīgi karstu, tuksnesīgu apvidu? Eizcnharts papurināja galvu.

"1980. gadā," Uri Lībermans turpināja, "jau minētā Bārnfordas universitāte viņu iecēla par profesoru, vienlaikus atbrīvojot no peda�goģiskā darba, un kop� tā laika viņ� no Izraēlas vairs nav izdabūjams. Ta�u, lai atbildētu vienā teikumā uz jūsu �orīt uzdoto galveno jautā�jumu: Vilfords-Smits visu �o gadu laikā vienkār�i nav atklājis neko, kam būtu jel kāda zinātniska nozīme. Viņ� ne reizi nav minēts Who's Who in Archaeology. Ja viņ� vēlas tikt vismaz līdz zemsvītras piezīmei zinātnes annālēs, tad viņam patie�ām ir jāpasteidzas."

16

Pēc sākotnēji neplānotajiem sonārtomogrāfiskajiem izmeklējumiem izdarāmi tālejo�i secinājumi turpmākajiem izrakumu darbiem (skat. Noslēdzo�ā kopsavilkuma II pielikumu). Saskaņā ar to tre��ais un deviņpadsmitais apgabals ne�ķiet tik daudzsolo�i, kā mēs sākumā domājām pēc satelituzņēmumu analīzes, turpretī trapeces formas laukumā starp ceturto, piekto un sesto apgabalu parādās struktūras, kuru daba nav skaidra un ko vajadzētu pārbaudīt, veicot izrakumus.

(Piezīme. Sī ziņojuma sastādī�anas brīdī vēl nebija skaidri zi�nāms, kad un vai vispār darbi Betbame�ā tiks atsākti.)

Profesors Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethamc�as

Sākumā tā bija tāda pati lielpilsēta kā jebkura cita, uz to viņi brauca caur neauglīgiem naksnīgiem pakalniem. Parādījās mājas un reklāmas plakāti, augstsprieguma līnijas un ielu spuldzes, paslīdēja garām izgais�moti fabriku pagalmi, liclveikali un restorāni. Tum�as cipreses spiedās starp mājām brīvajās vietās, un Stefens pamanīja, ka visas ēkas �ķiet bū�vētas no viena un tā pa�a bāli dzeltenā smil�akmens, tāpēc radās iespaids, ka visa pilsēta reiz izcirsta no klints.

Kop� viņi bija �ķērsoju�i pilsētas robe�u, Zor�s bija kļuvis arvien klu�sāks. Stefens, kur� sēdēja pie stūres, �ad un tad paskatījās pāri uz Judīti, kurai bija uzdevums rādīt ceļu. Bet viņa, pamanījusi Stcfcna skatienu, tikai rādīja ar diviem pirkstiem uz priek�u. Palikt uz galvenā ceļa, tas nozīmēja.

Stcfenam bija visai neskaidrs priek�stats par sabata priek�rakstiem viņ� tikai zināja to, ka tas ir saistīts ar mieru un visu darbu aizliegumu un ka tas ilgst no piektdienas vakara līdz sestdienas vakaram, no saules

rieta līdz saules rietam. Un tomēr uz ceļa bija vairāk autobraucēju, nekā viņ� bija domājis. Viņ� tie�ām nebija rēķinājies ar to, ka atradīs priek�ā gulo�u, kapa klusu pilsētu, kurā viņa ma�īna dārdētu cauri visai pilsētai, stipri ticīgu iedzīvotāju raidītu akmeņu apmētāta, tomēr kaut ko uz to pusi gan. Tas, ka viņi uz pilsētas centru virzīsies lēni plūsto�ā auto straumē, viņu patie�ām pārsteidza.

Un tad, tie�i tad, kad viņ� bija secinājis, ka arī �ī ir pilsēta, kas ir tāda pati kā jebkura cita, viņi �ķērsoja kalna kori un viņiem pirmo reizi pa�vērās skats uz pilsētas centru.

No aizmugures sēdekļa puses atskanēja dedzīga nopūta. "Jeruza�leme," Zor�s bijīgi izdvesa. "Tcrushalajim. Miera pilsēta�"

Miera pilsēta, par kuru gadu tūksto�os bija izcīnīts vairāk cīņu nekā par jebkuru citu vietu pasaulē, pavērās viņu skatieniem kā zeltā mirdzo�s ielāpu paklājs, kurā kvēloja neskaitāmas gaismas un gaismiņas, pla�as ielejas ieskauts, piesātināts ar slaidiem minarcticm un tum�iem baznīcu torņiem, izrotāts ar maziem un lieliem kupoliem, un tad pilsēta atkal pacēlās aug�up, aug�ā Tempļa kalnā, kur lepni un elpu aizraujo�i slējās varenākais un vienīgais, kas patie�ām bija no zelta, � Klints mo�ejas kupols.

"Vieta uz zemes, ta�u gandrīz jau debesīs," noteica Zor�s gandrīz drebo�ā balsī. "Tā arvien sacīja mana vecmāmiņa. Un viņai ir bijusi tais�nība, patie�ām, viņai ir bijusi taisnība�"

"Tagad tikai ncsajūc prātā," norūca Stcfcns, "okayP"

Zor�s likās viņu nedzirdam. "Jeruzalemē � es esmu Jeruzalemē, pa�tie�ām, patie�ām!"

Stcfcns �ai brīdī vēlējās mazliet asākā balsī viņu atsaukt atpakaļ īste�nībā, kad sajuta Judītes roku uz savējās. Viņ� pārsteigts paskatījās uz viņu, un Judīte viņam tik maigi uzsmaidīja, kā vēl nekad to nebija da�rījusi. "Atstāj viņu mierā," viņa klusi teica. "Jeruzaleme aizkustina katru. Pat tevi."

"Mani? Kāpēc tu tā domā?"

Viņa tikai smaidīja. Patie�ām mīļi smaidīja.

"Nē, esmu pilnīgi mierīgs. Pats miera iemiesojums," Stcfcns viņai apliecināja. "Patie�ām, esmu neticīgākais no neticīgākajiem. Es varētu būt izgudrojis ateismu."

"īr jau labi. Pie luksofora pa kreisi."

Arī �ajā vakarā viņi atkal sapulcējās Kauna dzīvojamajā vagonā. Jaunpicnācējs sēdēja liels un plats savā atzveltnes krēslā kā milzīgs Bilda, gaļīgās rokas pāri lielajam vēderam sakrustojis. Viņ� varēja būt nedaudz vecāks par piecdesmit, mugurā viņam bija pelēks uzvalks, kas bija tik saburzīts, it kā viņ� pēdējās naktis būtu tajā gulējis, un no kaklasaitēm viņ�, kā �ķita, neko nesaprata � katrā ziņā viņa krekla apkaklīte zem plā�nās, �ķiedrainās bārdiņas stāvēja pla�i vaļā. Pusplikā galva spīdēja telpas apgaismojumā, un Eizenhartam likās, ka viņ� uz tās redz saules ap�degumu.

Multimiljonārs nokārtoja iepazīstinā�anas rituālu ar veiklu salona lauvas eleganci, augstos toņos slavēja rakstnieku un tad stādīja priek�ā viņu mazās sazvērestības locekli kā profesoru Gutjēru no Toronto, vēs�turnieku no Toronto universitātes un Palestīnas vēstures speciālistu.

"Ļoti priccājos," Eizenharts pieklājīgi sveicināja un nodomāja: interesanti � līdz �im es domāju, ka speciālists Palestīnas vēsturē ir Vilfords-Smits�

Brīdi valdīja neveikls klusums, ko pārtrauca Kauns, atkal uzņemo�ties bārmeņa lomu. Kad pienāca Gutjēra kārta, viņ� izteica vēlmi pēc kanādie�u viskija, "un lūdzu tik daudz, cik var ieliet lielā glāzē." Un �o glāzi viņ� tik kāri izdzēra tuk�u, ka Eizenhartam sametās nelabi jau no �ī skata vien.

"Nu," Kauns viņam beidzot jautāja, "kādas ir jūsu domas par �o lietu?"

Kādu brīdi kanādietis, pirms atbildēja, nomākti gudrodams, blenza vienā punktā. "Man jāatzīst, ka es vēl neesmu spējīgs to visu ņemt par pilnu," viņ� beidzot paskaidroja dobja basā. "Pagaidām es aprobe�o�os ar to, ka iedomā�os, ja tā būtu. Un acīmredzot man būs nepiecie�amas vēl kādas glāzes jūsu, starp citu, lieliskā viskija, lai manu kritisko prātu pieklusinātu tiktāl, kamēr es būtu spējīgs tam noticēt."

"Tas nebūs par �ķērsli," noteica Kauns un pielēja viņam vēlreiz glāzi pilnu līdz malām.

"Pateicos." Ta�u viņ� glāzi tikai paņēma rokās, bet nedzēra. Kā re�dzams, vēl darbojās pirmā.

Atkal kādu bridi neviens neko nctcica. Visi skatījās uz vēsturnieku, it kā viņ� būtu pats pravietis. Gaisa kondicionē�anas iekārta klusi dūca, un atzveltnes krēslu āda neuzkrīto�i no�īkstēja, kad kāds pārlika kāju pār kāju.

"Jūs vēlaties zināt," beidzot kanādietis ierunājās, apkopojot jau sa�cīto, nekustīgo skatienu arvien vēl pievērsis ar sarkankoku apdarināta�jai, skaņas un karstuma necaurlaidīgajai sienai, "kur atrodas kamera."

Mediju magnāts piekrīto�i pamāja. "Tie�i tā."

"Kur Jēzus laikā kaut ko varēja aprakt, lai pēc divtūksto� gadiem ne�skartu varētu atkal izrakt."

"Tie�i tā."

Viņam izlauzās gandrīz smieklīga nopūta. "Tas ir sare�ģīti."

Kauns laipni pasmaidīja. "Ja tas būtu vienkār�i, mēs ar to būtu tiku�i galā pa�i."

"Izraēla ir tik liela�"

Eizenharts redzēja, kā nu jau pasmaidīja arī Vilfords-Smits.

Profesors no Toronto tagad tomēr iedzēra malku no savas glāzes, izelpoja ar tādu skaņu, par kuru bija grūti teikt, vai tā bija baudas vai iek��ēja sasprindzinājuma izraisīta, un pavēstīja: "Man par to jāpadomā."

Skatiens, ko Kauns viņam pievērsa, liecināja par tik tikko nezaudētu savaldī�anos. Mans Dievs, es esmu atvedis �urp debilu alkoholiķi! � �is skatiens �ķita sakām.

Ta�u tad viņam atkal ienāca prātā, ka viņ� �ai problēmai jau ir pie�saistījis kādu citu gudru galvu, un ar manāmi augo�ām cerībām pievēr�sās rakstniekam: "Mister Eizenhart, jūs esat domājis visu dienu � varbūt jūs esat nonācis pie kāda slēdziena?"

Eizenharts skumji paskatījās uz mediju magnātu. �eit nekas nebija līdzams, viņ� nevarēja viņam aiztaupīt �īs sāpes.

"Jā," viņ� pēc brī�a sacīja. "Es domāju, kamera, kuru mēs meklē�jam, neeksistē."

Viņi bija apstāju�ies ielas malā netālu no kādiem vārtiem vecpilsētas mūrī, kas izskatījās kā vēlāk ierīkoti. Pats mūris gai�i mirdzo�s pacēlās kā daudz�stāvu ēka aiz kokiem un palmām, cie�i samūrēts no tēstiem akmeņiem.

"Un tu esi dro�s par to, ka pats varēsi nokļūt atpakaļ nometnē?" Ju�dīte vēlreiz jautāja.

"Jā, protams," Zor�s apliecināja. "Galu galā ir ta�u taksometri. Un, ja nevarēs nekā citādi, tad ar autostopu." Viņ� pacēla uz aug�u īk�ķi. "Esmu ar autostopu apceļojis pusi Amerikas, hci!"

"Nu tad labi. Tur tic ir Jaunie vārti. Izej tiem cauri un tad taisni uz priek�u, kamēr būs lielāka �ķērsiela. Tad pa kreisi, un aptuveni pēc pārsimt metriem tu ieraudzīsi Kapa baznīcu. Varbūt arī pēc divsimt piec�desmit, ta�u tur ir norāde."

Viņa paraudzījās uz vājo meksikāni, kuram vairs nebija prātā atska�tīties. Viņ� stāvēja blakus automa�īnai, dziļi elpodams, ir kā justu vēlmi ikvienu acumirkli uzsūkt sevī caur katru ādas poru, un kā apmāts ska�tījās uz vareno mūri, kas ieskāva Jeruzalemes vecpilsētu � jau gadu simtiem.

"Zor�? Vai viss skaidrs?" viņa vēlējās pārliecināties.

"Viss skaidrs," viņ� pamāja. Vienubrīd izskatījās, it kā viņ� sāktu grī�ļoties, ta�u Zor�s tikai vēlreiz pagriezās, gandrīz ar pūlēm, noliecās pie Judītes, paņēma viņas roku un uzdvesa uz tās skūpstu. "Paldies. Liels paldies. Un tev, Stefen, arī liels paldies."

To pateicis, viņ� gāja lēni un kā sapņodams. Varētu pat iedomāties, ka vārti viņu pievilka ar maģisku spēku, un, kad viņ� bija nozudis tum��ajā vārtu ailā, izskatījās, it kā tie viņu būtu apriju�i.

"Kāds fantazētājs," komentēja Stefens, kad viņi devās tālāk.

Viņa argumenti �ķira atstājam savādi niecīgu iespaidu. Pēc tam kad viņ� bija izklāstījis savas pārdomas � par to, ka pagātnē esot sūtīts nevis viens pats ceļotājs, bet gan vesela komanda, un ka �ie ceļotāji, pat ja viņiem kādu iemeslu dēļ vienu komandas biedru būtu vajadzējis atstāt pagātnē, kameru un, pats galvenais, ierakstu katrā ziņā būtu paņēmu�i līdzi, atpakaļ nākotnē �, viņ� raudzījās acīs, kas neizsakāmā veidā atstāja klātneeso�u iespaidu, gandrīz vai uzjautrinātu. Itin kā viņi zinātu labāk. Tā uz viņu bija skatīju�ies vecāki, kad viņam, piecgadīgam puikam, bija ienākusi prātā doma, ka viņi ta�u pa�i varētu zīmēt naudiņu, lai tētim nebūtu tik daudz jāstrādā.

Eizenharts juta sevī uzbangojam dusmas. Ja viņ� kaut ko nevarēja ciest, tad tā bija �āda veida augstprātība, �is Runā vien, runā! Un, ja viņam tagad kaut kas ienāktu prātā, kaut kas riebīgs, rupj� un aizvaino�jo�s, ko viņ� varētu pateikt, tad viņ� to būtu pateicis. Ta�u viņam nekas neienāca prātā, un tā viņ� bezpalīdzīgi klusēja un gaidīja, līdz kāds par to kaut ko sacīs.

�is kāds bija profesors Vilfords-Smits. Un viņ� tikai pateica: "Es esmu pārliecināts, ka �ī kamera eksistē." Klusā, rāmā vecātēva balsī.

Un D�ons Kauns, miljoniem vērta firmu konsorcija pārvaldnieks, tikai atzinīgi pamāja un noteica: "Jā. Es cie�i ticu, ka tā tur ir kaut kur ārā."

Vienīgi profesors Gutjērs neteica neko. Viņ� gan viņus vēroja, ta�u izskatījās, ka viņ� neko nesaprot no tā, kas te notiek. Tas varēja būt tāpēc, ka viņ� pārdomāja, kā bija sevi pieteicis. Bet varbūt tas arī bija tikai labā kanādie�u viskija dēļ.

"Bet es ta�u jums tikko paskaidroju, kāpēc ir maz ticams, ka�" Eizenharts aizsvilās.

"Pēter," Kauns viņu ar valdzino�u laipnību pārtrauca, "es redzu, ka jūs pūlaties problēmu pārdomāt no visām pusēm, ta�u �āds iznākums mums neder. Nekas tāds, kas samazina mūsu interesi. Viss, ko jūs sakāt, ir loģiski un pats par sevi saprotams. Ta�u pamatā ir tikai divas iespējas � vai nu kamera tur kaut kur ir, vai arī tās tur nav. Pamatā mēs to nevaram zināt. Ja tā kaut kur ir, tad būs pietiekami grūti to atrast. Turpretī, ja mēs sāksim domāt, ka tās nav vispār, tad mēs jau esam kapitulēju�i. Un es nekad nekapitulēju, vai jūs saprotat?"

Eizenharts apjucis skatījās uz multimiljonāru. Kas par viedokli. Ta�gad tikai nesākt kliegt. "Viss, ko es vēlos pateikt," viņ� vēlreiz iesāka, rokas izpletis lūdzo�ā �estā, "ir tas, ka mēs, iespējams, iz�ķiedīsim daudz laika un naudas meklējumiem, kas�"

"Јj," Kauns viņu nekavējoties izlaboja. "Es iz�ķie�u naudu. Tā ir mana nauda. Viss, kas ir �eit," � viņ� parādīja ar īsu rokas kustību, ar kuru bija jāsaprot ne vien �is dzīvojamais vagons, bet ari visi vagoni ārpusē, teltis, brīvprātīgie palīgi, ierīces, "vienkār�i viss tiek apmaksāts no manas naudas. Tas, vai es to uzskatu par naudas iz�ķie�anu vai ieguldī�jumu, kas attaisno risku, ir tikai manā ziņā."

Tam nebija nekādas jēgas. Eizenharts juta, kā viņā kaut kas gurdi sabrūk, un viņ� atslīga krēslā. "Jā," viņ� vārgi novilka. "Okay. Pats par sevi saprotams."

"Neraugoties uz to," Kauns turpināja, "es domāju, ka savus argu�mentus jūs vēl neesat izdomājis līdz galam."

Eizenharts tikai sarauca uzacis. "Kādā ziņā?"

"Jūs sakāt, ka viņi nesūtītu pagātnē tikai vienu ceļotāju, bet gan ve�selu filmē�anas grupu. Tas izklausās ticami. Nu, iedomājieties, es pastā�vīgi sūtu filmē�anas grupas uz visām zemeslodes malām, un visbie�āk uz rajoniem, kas ir visai bīstami. Un tad arī mēdz notikt tā, ka filmē��anas grupa kādu pazaudē, � viņ� tiek nolaupīts, apcietināts, cic� nega�dījumā, tiek nogalināts. Tas atgadās katru gadu, da�kārt pat vairākas reizes. Un kā jūs domājat, ko es �ādā gadījumā daru?"

"Nav ne jausmas."

"Katrā ziņā vienu es nedaru � cs neatstāju viņu tur, kur viņ� ir. Es iedarbinu visas sviras, lai �o vīrieti vai sievieti dabūtu atpakaļ. Es tiesā�jos, es lūdzos, es uzpērku, es draudu, ja varu, bet es daru visu, lai �o līdzstrādnieku atkal atgādātu mājās, vienalga, vai viņ� ir ievainots vai miris, vai kaut ko noziedzies, un nav svarīgi, cik tas maksā. Un līdz �im vēl neviens nav palicis tur, kur es esmu viņu pazaudējis. Pavisam septiņi līdzstrādnieki, veicot savu uzdevumu, ir gāju�i bojā, ta�u viņi visi ir apglabāti savā dzimtenē. Vai jūs saprotat, ko es ar to vēlos sacīt?"

Rakstnieks lēnām pamāja, neapzināti tās aizrautības iespaidots, ar kādu Kauns tikko bija runājis. Un viņ� sliecās viņam ticēt. Ja tā būtu bijusi tikai izrāde, tad �is vīrs iz�ķērdēja savu talantu.

Un viņam bija taisnība. Eizenhartu kremta, ka viņam tas jāatzīst. Varbūt tomēr tā bija jābūt � Kauns bija miljonārs, un viņ� tikai rakst�nieks, kur� nezināja, kā nomaksāt savu rindu māju.

"Viņi to būtu atkal sameklēju�i," viņ� pamāja. "Pat tad, ja viņam kas būtu atgadījies." Iespējams, ceļotāji laikā būtu varēju�i parādīties īsi pirms atgadījuma, lai to novērstu. Kaut gan � ar to jau atkal ir sperts solis izdaudzināto laika paradoksu impērijā. Jo kā gan tas varētu fun�kcionēt? Ja pieņem, ka no filmē�anas grupas kāds cie� negadījumā, kurā viņ� iet bojā. Viņa kolēģi dodas kādu brīdi atpakaļ laikā, pirms nega�dījums notiek, un novēr� to. Bet, ja negadījums nenotiek, viņiem nav nekāda iemesla �o nelielo izbraukumu veikt un tātad viņi negadījumu neaizkavē, un tas tomēr notiek. Pēc kā viņi dodas laikā atpakaļ � un tā bez gala."

Lai arī kā tas darbotos, par to varēja vienīgi neauglīgi spriedelēt.

"Un pat ja arī kāds no varbūtējās komandas būtu uz vietas iemīlē�jies," Kauns turpināja, "viņi būtu varēju�i ņemt jauno sievieti līdzi nākotnē. Tas noteikti būtu dro�āk nekā atstāt pagātnē kādu, kur� zina tuvāko divtūksto� gadu vēsturi."

"Pārlēkt pāri divtūksto� gadiem," Eizenharts pievērsa uzmanību, "būtu tāds kultūr�oks, ko nav viegli pievārēt�"

"Ak, ko nu, miljoniem cilvēku jaunattīstības zemēs ar to ir tiku�i galā. Vai esat redzējis septiņdesmit gadu vecu Austrālijas aborigēnu strādājam ar personālo datoru? Es jā. Ticiet man, cilvēks no divtūksto� gadu senas pagātnes vieglāk pierastu pie mūsu dzīvesveida nekā otrādi." Kauns nepatikā papurināja galvu. "Neraugoties uz to, ir vairāk nekā pie�tiekami tādu vietu, kur vēl arvien cilvēki dzīvo tāpat kā pirms divtūk�sto� gadiem."

"Un pat tad, ja, lai arī kāda iemesla pēc, viņ� būtu palicis pagātnē," iestarpināja profesors Vilfords-Smits, "kāpēc gan viņi tam būtu atstā�ju�i lieto�anas pamācību, bet pa�u kameru ne?"

Rakstnieks kādu brīdi to visu apdomāja. Vēlreiz apsvēra savus argu�mentus. Pēcpusdienas pārdomas. Tur bija vēl kaut kas�

"Es sev jautāju," viņ� izteica skaļi savas domas, "vai tādā gadījumā, ja ceļo�ana laikā patie�ām tuvākajos gados tiktu atklāta, neizbēgami nesāktos piedzīvojumu ceļojumi pagātnē. Mūsu sugai tas ir raksturīgi. Tūristi ceļoja uz karalaukiem Dienvidslāvijā � noteikti atrastos arī tādi, kuri ļoti labprāt būtu klāt Otrā pasaules kara iz�ķiro�ajās kaujās. Citi vēlētos sastapt Mocartu vai Gēti. Mūsu vēsturei vajadzētu mud�ēt no tūristiem, kas ieradu�ies no nākotnes. Vēsturiskiem stāstiem vajadzētu būt pārpilniem ziņojumu par ļaudīm, kas slikti pārvalda valodu, ne�ievēro tradīcijas un para�as, valkā neparastu apģērbu un izmanto dīvainas ierīces. Par ļaudīm, kuri izdara noziegumus un pēc tam noslē�pumaini pazūd. Tīrais posts būtu seksa tūristi. Vajadzētu būt piemi�nētiem cilvēkiem, kuru izcelsme ir neskaidra un kuri veic aizdomīgus darījumus, piemēram, lielos daudzumos pērk gleznas no māksliniekiem, kuri tikai pēc vairākiem gadu desmitiem tiek pie slavas un atzinības. Ta�u tas tā nav. Mēs neatrodam �ādus ziņojumus. Un rodas jautājums � �kāpēc?"

Kauns atzinīgi pamāja.

"Iespējams, ceļojums laikā tiks pakļauts stingrai valsts kontrolei, līdzīgi kā tas ir ar atombumbu radī�anu," Eizenharts turpināja savas pārdomas. "Varbūt ceļojumi laikā, tāpat kā lidojumi uz Mēnesi, prasa tik daudz līdzekļu un ir tik dārgi, ka nekāds tūrisms neattīstīsies. Var�būt būs kaut kas tāds kā laika policija, kas pārtrauc visas pārmērības. Bet varbūt ir arī kāds vienkār�s fizikāls izskaidrojums�" Viņ� sajuta sevī tādu kā knak�ķi. It kā viņa nelokāmā pārliecība, ka ceļojumi laikā ir neiespējami realitātē, tikko būtu pārlūzusi. Jā, patie�ām. Viņ� bija sācis ticēt. Bija satrauco�i piedzīvot, ka arī pārliecības, kuras �ķita esam ne�grozāmas un patiesas, varēja mainīties.

"Un tas būtu?" Kauns nepacietīgi jautāja.

"Iespējams," Eizenharts nesteidzīgi teica, "drīzā laikā tiks atklāti ceļojuma laikā fizikālie principi � un viens no �iem principiem būs fakts, ka aizceļot iespējams tikai vienā virzienā. Pagātnē. Varēs aizceļot pagātnē, bet ne vairs atpakaļ laikā, no kura esi ieradies."

Kas jau tāpat būtu pilnīgi pietiekami, lai pasauli, kādu viņi to pazina, pārmainītu līdz pa�iem pamatiem. Ļaudis aizceļotu nedēļu tālā pagātnē un ierakstītu pareizos loterijas skaitļus. Un miljonu liela laimesta dēļ pāris dienu paciestos. Un kas būtu ar negadījumu novēr�anu? Ar laika paradoksiem, kas tomēr pastāvētu?

"Tāpēc nebūs tūrisms ar mar�rutiem pagātnē, nekad � ari pēc desmit miljoniem gadu ne. Tikai atsevi�ķi ceļotāji, kas dosies ceļojumā bez atgrie�anās. Romantiķi, kuri bēgs vecajos labajos laikos. Brīvprātī�gie, kuri savu dzīvi upurēs zinātnei."

Profesors Vilfords-Smits pamāja. "Un vienu tādu mēs esam atradu�i."

Rokfellera muzejs bija liels komplekss, kas atradās blakus parkam un kura zīmīgā celtne bija astoņstāru tornis, ko varēja redzēt jau no tālie�nes. No Jaunajiem vārtiem viņiem vairs nebija tālu jābrauc, tikai uz leju pa lielo ielu, kas stiepās uz priek�u gar vecpilsētas mūri un no Hazanhanima ielas turpinājās tālāk kā Sultāna Suleimana iela. Stcfcns apturēja ma�īnu lielajā, tuk�ajā autostāvvietā pie muzeja, izvilka savu mobilo telefonu un sastādīja numuru, ko viņam bija iedevis Je�ua.

"Mēs esam klāt," viņ� teica, kad Je�ua atsaucās.

Viņ� dzirdēja nopūtu. "Nu tad beidzot. Gaidiet, es tūlīt iznāk�u ārā."

"Patiesībā cs biju domājis, ka mēs iesim iek�ā."

"Jā, skaidrs. Es domāju, es jums atslēg�u durvis."

Stefens pasmaidīja. "Mēs gaidām."

Viņi gaidīja. Pāris zemu novietotas lampas bija paslēpu�ās starp krū�miem un zāli, un pla�ajā asfaltētajā laukumā valdīja vairs tikai puskrēsla. Plats gājēju celiņ� veda uz stikla ieejas portālu, kas bija pilnīgi ietīts tumsā.

"Tu domā, ka �ovakar mēs rakstām vēsturi, vai ne tā?" Judīte pēk�ņi jautāja. Viņa nepaskatījās uz Stefenu.

Stefens vēroja viņas izteikto profilu, kura siluets iezīmējās uz krēs�lainā fona. "Vismaz es to neuzskatu par izslēgtu," viņ� noteica.

"Un pēc tam?"

"Pēc tam?"

"Ko tu darīsi pēc tam? Pēc tam, kad būsi sarakstījis vēsturi, es domāju."

"Nav ne jausmas." Viņam �ķita, ka viņ� pamana kādu kustību pie por�tāla, ta�u laikam gan bija kļūdījies, jo neviens nenāca, viņiem nepamāja vai tamlīdzīgi. "Tavs brālis gan ilgi nāk."

Judīte klusēja. No dziesto�ā motora nāca knik�ķo�s troksnis.

"Hci," Stefens beidzot teica, "es jau sapratu � tu mani uzskati par godkārīgu fantazētāju un netici, ka mēs atradīsim kaut ko nozīmīgu. Okay. Un beigās tev acīmredzot būs taisnība. Bet līdz tam tu ta�u man ļausi to prieku, vai ne tā?"

Viņa nopūtās, tad nomurmināja: "Nē. Es ne tikai tā domāju. Man pat ir bail."

Viņi ārkārtīgi nobijās, kad pēk�ņi kāds pieklauvēja pie rūts. Tas bija Je�ua, kuram bija kaut kā izdevies pieiet ma�īnai no aizmugures, tā ka viņi to pat nemanīja.

Stefens nervozi nolaida stiklu uz leju. "Je�ua, tu, ārprātīgais," viņ� norūca. "Vai tu gribi mūs nogalināt?"

"Ak," viņ� mirk�ķināja acis, "vai es jūs nobaidīju?"

"Nobaidīji? Kļuvu vecāks par da�iem gadiem. Mēs visu laiku gai�dījām, ka tu nāksi no portāla puses, un tad tu pēk�ņi nodevīgi klauvē pie rūts�"

"Ieejas portāls naktīs tiek apsargāts. Mums jāiet pa sānu ieeju. Nakts�sargam noteikti nevajag uzzināt, ka mēs esam �eit." Je�ua nenoteikti norādīja uz krūmiem, kuru neuzkrīto�ajā ēnā viņi bija novietoju�i ma��īnu. "Jūs esat labi apstāju�ies, no �ejienes tikai pāris soļu."

Tagad Stefens nesa Judītes ceļasomu, kad viņi sekoja viņas brālim pa �auro taciņu starp ko�umkrūmiem. Pame�s zem viņu soļiem viegli brik��ķēja. Viņi nonāca pie kādām durvīm, kas atradās aptuveni metru zemāk par smil�aino zemi; pāris pakāpienu veda lejup. Je�ua no�vadzināja at�slēgu sai�ķi, teica: "Nāciet!" � un viņi nozuda tumsā.

Kad durvis aiz viņiem atkal bija aizkritu�as, iedegās gaisma. Viņi at�radās mazā, putekļainā, noliktavai līdzīgā telpā. Neskaitāmas mazas un lielas koka kastes stāvēja visapkārt, rūpīgi sanaglotas un aprakstītas ebreju valodā, daļēji apsegtas ar brezentu, uz kura gulēja neaiztiktu putekļu kārta, kas krājusies gadiem, ja ne gadu desmitiem.

Neatlika daudz laika skatīties apkārt. Je�ua pamāja, aicinot viņus tālāk, gaisma atkal nodzisa. Kādas citas kāpnes veda aug�up, vēl vienas durvis, un viņi nonāca izstā�u zālē, kurā dega rezerves apgaismojums, � liela, kaila telpa, kurā atbalsojās katrs viņu solis. Stefens neapzināti aizturēja elpu, kad gāja garām stiklotajām vitrīnām, kas rindojās cita aiz citas. �eit bija izstādīts milzums monētu un keramikas trauku, kauli, bron�zas, sudraba un zelta piespraudes, papirusa ruļļu fragmenti un laikazoba sagrauzti ādas apavu un apģērba gabali. Pie tiem bija novietotas plāksnītes ar detalizētiem paskaidrojumiem trīs valodās, ta�u bija pārāk tum�s, lai tos salasītu.

"�eit uz priek�u," nomurmināja Je�ua, un varēja iztēloties viņa balss tālu atbalsi no stūriem �ukstam: �u� �u� �u�

Kādas augstas durvis, kas klusiņām, ta�u nakts klusumā nervus plo�so�i ie�īkstējās, izveda viņus tuk�ā gaitenī, kura vienīgā rota bija neliels, pie sienas pielikts fonda dibinātāja D�ona D. Rokfellera krū�utēls. Pa kāpnēm viņi atkal nonāca pagrabstāvā un tad beidzot laboratoriju telpās.

Spilgti uzliesmoju�ās luminiscējo�ās spuldzes izrāva no tumsas ga�rus, tuk�us darba galdus. Da�ādā izkārtojumā un attālumā cits no cita pie tiem stāvēja krēsli, un �ur un tur, kā varēja noprast, pilnā sparā ritēja restaurācijas darbi. Liels skaits brīvi kustināmu lupu bija piestiprinātas pie lielām sviru rokām. Uz plaukta virs galdiem drūzmējās da�ādu lie�lumu stikla ķimikāliju pudelītes, gan brūnas, gan caurspīdīgas, uz kurām bija rūpīgi ar roku rakstītas etiķetes. Uz statīva blakus vienai no iz�lietnēm bija saliktas vanniņas �āvē�anai, un nelielos lēzenos traukos gu�lēja da�ādu lielumu un veidu pincetes, visda�ādākie skalpeļi, mazas un lielas otas, adatas, nelieli metāla kvadri un citi instrumenti, kādus Stefens vēl nekad nebija redzējis.

"Tad nu mēs," teica Je�ua, un viņa sejas izteiksme liecināja, ka viņ� īsti nezina, vai viņam vajadzētu baidīties vai priecāties, "esam klāt."

"Jā," pamāja Stcfcns un nolika somu brīvā vietā uz grīdas. "Tā tie��ām izskatās."

Zor�s Martinē atrada Kapa baznīcu, un viņ� to atrada aizslēgtu. Un neko citu viņ� arī nebija gaidījis. Pieri pret portāla vēso metālu atbal�stījis, viņ� tā stāvēja labu bridi un mēģināja aptvert savu laimi. Viņ� bija �eit! Viņ� bija sasniedzis vietu, kurā Pestītājs bija ticis guldīts kapā, lai uzvaro�i no tā atkal aug�āmceltos un tā parādītu gaismas uzvaru pār nāvi. Tas bija noticis pirms diviem tūksto�iem gadu, un nu viņ�, �or�s Martinē no Bozmenas Montānā, bija �eit. Un, kamēr viņ� tā klusi stā�vēja un mēģināja �o milzīgo notikumu apjēgt, viņam radās sajūta, it kā visa viņa līdz�inējā dzīve būtu bijusi tikai gatavo�anās �im brīdim, it kā visus ceļus un apkārtceļus viņam bija vajadzējis iet tikai tādēļ, lai galu galā nonāktu �eit.

Viņ� nebūtu varējis pasacīt, cik ilgi viņ� �eit tā bija stāvējis: vai ne�pilnu stundu, stundu vai tikai desmit minūtes. Laikam vairs nebija nekā�das nozīmes. Kad viņ� beidzot atkal izslējās, viņ� jutās pilnīgi pārvērties, pilns dziļa miera un izlīguma, un pateicības. Arī pasaule visapkārt �ķita pārvērtusies, viņ� redzēja to mirdzo�u un starojo�u, krāsas bija kļuvu�as intensīvākas, tumsa viņam likās tum�āka un gaisma gai�āka. Viss bija tā, kā tam bija jābūt. Viņ� bija ieradies.

Protams, tad viņ� apmaldījās. No otras puses, nevarēja īsti sacīt, ka viņ� bija apmaldījies, jo patiesībā viņam nemaz nebija mērķa. Viņ� kle�joja pa �aurajām, stāvajām vecpilsētas ieliņām, skatījās aug�up uz aizres�totiem logiem virs drūpo�ām dzegām, ļāvās pēc pelējuma dvakojo�u, tuneļiem līdzīgu eju vilinājumam, kur vārgi kvēpēja blāvas spuldzes un kuru pirms gadu simtiem mūrētajās sienās rēgojās nesakarīgi izvilkti elektrības vadi. Vietām viņ� sastapa ļaudis. Kautras sievietes lakatos. Arā�bus baltos apmetņos, ar kapucēm galvā. Tie viņam nepievērsa uzma�nību, augstākais, veltīja nosvērtu skatienu. Viņi visi izskatījās tik skaisti. Viņ� gāja garām dzelzs �alūzijām, garām aizslēgtām durvīm un vīriem, kas sēdēja pavārtēs uz akmens soliem un klusēdami vilka dūmu. Visur valdīja miers.

Tad viņ� pamanīja nelielu �uguna plāksnīti, kas, tum�a un laikazoba sagrauzta, bija pienaglota pie kādas sienas un uz kuras bija redzams vien uzraksts lieliem burtiem VII ST. Zem tās bija piestiprināta kāda cita metāla plāksnīte, un Zor�am bija jāaizdedz �ķiltavas, lai varētu at�if�rēt uzrakstu.

�ī, kā liecināja teksts angļu valodā, bija Jēzus cie�anu ceļa septītā apstā�anās. Vieta, kurā Jēzus otro reizi pakrita zem smagā krusta, ko viņam pa�a rokām lika nest uz Golgātu.

�or�s neapzināti nopētīja zemi. Cie�i savienotas akmens plāksnes, kas glabāja gadsimtu pēdas.

Un tad ar pāris sekun�u kavē�anos, tik ilgu, lai ievēzētos lode, kas sagrauj vecas majas, �ada lode spēji ietriecas viņa, tikai garīga. SezVPSajā �aurajā ieliņā? Ja viņ� nostājās vidū un izpleta rokas, tad varēja aizsniegt mūri labajā un kreisajā pusē. Mājās viņiem pat notekūdeņu kanāli bija platāki.

Seit bija tā vieta. Tie bija stāvējusi pa labi un pa kreisi, bija viņu pa�zemoju�i ar ērk�ķu vainagu galvā, zoboju�ies par to, kā viņ� grīļojies zem milzīgā krusta smaguma, spīdzinā�anas moku, nopratinā�anas un ne�ēlības novārdzināts. Tie viņu bija apspļaudīju�i un izsmēju�i ceļā uz viņa soda vietu.

Pa �o ieliņu viņ� bija gājis.

�o zemi bija skāru�as Pestītāja kājas.

Zorzs noslīga ceļos, aizskara bruģi.

Viņa sviedri un viņa asinis bija slacīju�as �o ceļu.

Viņam �ķita, ka to visu vēl iespējams sajust.

Raiens bija beidzis savu apgaitu pa nometni un nu stāvēja pretī vago�nam, ko apdzīvoja viņa boss. Cauri apsprie�u telpas logiem spīdēja vāja gaisma, ta�u nekas nebija dzirdams. Sardzes posteņi pie �etrpadsmitā apgabala tikko bija nomainīju�ies; acīmredzot �ī būs pēdējā nakts, kad atradumu vieta tiks apsargāta. Viss bija mierīgi.

Pat pārāk mierīgi, ja tā apdomāja, ko viņi �eit atradu�i.

Viņ� mierīgi pagrieza galvu uz visām pusēm, lēnām ievilka gaisu caur piepūstajām nāsīm. Tas ne pēc kā nesmar�oja. Tā viņam arī bija tikai tāda dīvainība, paradums, ja viņu kaut kas nodarbināja. Ja viņ� instin�ktīvi juta, ka kaut kas nav kārtībā.

Viņ� vēlreiz atsauca acu priek�ā visus dienas notikumus, vēlreiz pār�domāja, ko bija dzirdējis un redzējis, ko viņam kāds bija sacījis, un precīzi sajuta, kur bija āķis, kur bija kāda sīka balstiņa, kas sauca: Hei? Uti kas ir tas?

Jā. Tur kaut kas bija. Veikli un strauji kā kaķis viņ� pagriezās un devās uz dzīvojamo vagonu, kur atradās viņu operācijas organizācijas centrāle. �eit darbs ritēja nepārtraukti un durvis bija aizslēgtas. Raienam, protams, bija atslēga, un atslēgu sai�ķi viņa rokās nekad ne�vadzēja.

Cik komfortabli bija iekārtoti citi dzīvojamie vagoni, tik spartisks un mērķim atbilsto�s bija �is. �eit bija galdi un krēsli, skapji ar doku�mentu mapēm, datori, ierīces videokonferencēm, satelīttelefoni un vis�pār ļoti daudz telefonu. Raiens pamāja ar galvu kādam vīram, kur� sēdēja pie televizora ekrāna pults, viņam priek�ā bija mikrofons un atvērta klade, kurā viņ� ik pa brīdim kaut ko ierakstīja. Tālāk aiz viņa pie monitora sēdēja kāda sieviete, viņa sekoja bir�as kursam un kaut ko runāja mikrofonā, kas bija nostiprināts stīpā pie viņas mutes. Viņa bija pilnīgi koncentrējusies un nepievērsa Raienam uzmanību, acīmredzot viņa pat nebija pamanījusi viņu ienākam.

Raiens no kāda plaukta izvilka mapi un ar to rokās apsēdās pie kāda galda, uz kura atradās telefons. Tas bija pelēks, kas pēc krāsu koda no�zīmēja, ka ir saistīts ar tās zemes telefonu tīklu, kurā viņi uzturējās. Viņ� atvēra mapi, iz�ķirstīja brīvprātīgo palīgu sarakstu un vilka ar rādītāj�pirkstu uz leju, kamēr atrada Judītes Menezas vārdu. Tad viņ� pavilka pirkstu sānis, un tas apstājās pie telefona numura.

Viņ� piebīdīja sev tuvāk telefonu un sastādīja numuru. Bija ilgi jā�gaida, līdz kāds atsaucās. Tā bija kādas vecākas sievietes balss, klusa un neskaidra, un viņ� patiesībā nesaprata, ko viņa saka.

"Mcncza kundze?" viņ� vēlējās pārliecināties.

"Ken," viņa sacīja. Raiens neprata ebreju valodu, ta�u tas nozīmēja jā, tik daudz jau viņ� zināja.

"Vai jūs runājat angliski?" viņ� jautāja uzsvērti lēni un skaidri.

īsa pauze, "jā," viņa teica. "Mazliet."

Tas izklausījās pēc ļoti mazliet. "Vai es varu runāt ar jūsu meitu Ju�dīti?" Raiens jautāja.

Viņai atkal vajadzēja padomāt. "Nē. Diem�ēl� viņas� �eit nav."

"Vai jūs zināt, kur viņa ir?"

"Viņa strādā. Viņa strādā� arheoloģiskajos izrakumos." Viņai pa�tie�ām bija grūti atrast īstos vārdus.

"Vai viņa �ovakar negatavojās jūs apmeklēt?"

Ilgs klusums. Un tad: "Atvainojiet?�"

Raiens dziļi ievilka gaisu. Viņa nebija viņu sapratusi. "�ovakar," viņ� at�kārtoja vēlreiz, sevi�ķi lēnām, "Judīte vēlējās jūs apmeklēt. Viņa tā sacīja."

"Judīte? Nē. Viņas �eit nav. Viņa strādā."

"Viņa �ovakar neieradīsies?"

"Nē."

Nu labi. Patiesībā ar to jau pietika. Judīte Meneza bija teikusi, ka viņa un Stcfcns Fokss esot ielūgti pie viņas mātes, ta�u viņa acīm redzami par to neko nezināja.

Profesors no Kanādas, kur� līdz �im brīdim bija ļengani un izklaidīgi karājies savā krēslā un arvien dziļāk ielūkojies savā glāzē, negaidīti atdzī�vojās. D�ons Kauns ar pa�aizliedzīgu sejas izteiksmi ikreiz �akli ielēja, kad Gutjērs pastiepa viņam pretī tuk�o glāzi.

Ta�u pēk�ņi viņa brīvā roka iz�āvās uz priek�u, satvēra fotoalbumu, kas gulēja uz Kauna rakstāmgalda, un pastiepa to gaisā, kamēr pats tūļīgi mēģināja tikt aug�ā puslīdz taisnā stāvoklī. Uz vāka bija attēlots templis, kāds tas bija redzams no Eļļas kalna, ar Klints mo�ejas zelta kupolu attēla vidū un Jeruzalemes vecpilsētu fonā. Attēls, kāds noteikti bija neiztrūksto�s uz neskaitāmu ceļve�u vākiem.

"Man jums ir jāizstāsta," norībināja profesors Gutjērs, "kaut kas par Tempļa kalnu. Un, ja gadījumā jums tas jau ir zināms, tad jāatsauc atkal atmiņā."

"Kam tas vajadzīgs?" Kauns vēlējās zināt.

"To jūs tūlīt redzēsiet. Jūs dro�i vien jau zināt, ka ebrejiem ir aiz�liegts uzkāpt Tempļa kalnā, bet vai jūs ari zināt, kāpēc?" Viņ� neno�gaidīja iespējamo atbildi. "Parasti domā, ka musulmaņi viņiem to uz visiem laikiem aizliegu�i, kad viņi 632. gadā iekaroja pilsētu, ta�u tā nav taisnība. Viņiem to aizliedz darīt viņu pa�u tradīcija. Jo Tempļa kalns, kā mums zināms, ir Hēroda tempļa drupas � tātad tempļa, kurā uzturē�jās Jēzus no Nācaretes, jāpiebilst, kur� savukārt tika ierīkots uz Zālamana tempļa drupām, par kuru runa ir Vecajā Derībā un kuram vajadzētu būt biju�am neticami milzīgai ēkai. Tā kā �odien nav vairs īsti precīzi zināms, kur Tempļa kalna apvidū bija uzturējies Visusvētākais, tad tajā uzkāpt ir aizliegts ikvienam cilvēkam, izņemot augstāko priesteri, līdz pat nāvessodam un mū�īgai nolādē�anai, un tāpēc ticīgais jūds dro�ības labad kalnā vispār nemēģina kāpt."

Viņ� nemierīgi grozījās savā atzveltnes krēslā, it kā joprojām ne�spētu atrast stāvokli, kurā viņam būtu ērti. "Starp citu, vēsturnieki ir visai pārliecināti," viņ� turpināja, "ka Visusvētākajam bija jāatrodas aptuveni turpat, kur �odien ir Qiiait-bay aka, mazliet uz dienvidiem no Klints mo�ejas."

"Un?" jautāja Kauns, kuram, tāpat kā citiem, nebija īsti skaidrs, ko kanādietis īsti vēlas pasacīt.

"Ievērojamākais Tempļa kalna sakarā ir tas," Gutjērs turpināja ar smagu mēli, "ka tas tiklab jūdiem, kā arī musulmaņiem ir svētums. Jūdi gaida �eit reiz parādāmies Mesiju, un musulmaņiem tas ir tre�ais lielā�kais svētums pēc Mekas un Mcdīnas, jo no �īs vietas Muhammcds reiz esot uz vienu dienu pazudis debesīs. Viņi to sauc par Haram esh-Sharif, tulkojumā aptuveni cildenā svētnīca." Viņ� apklusa un pats kādu brīdi pētīja fotoalbuma vāku. "Un cildens tas ir, Dievs zina. Jūs neatradīsiet lieliskāku celtni visā Jeruzalemē. Klints mo�eja ir vienreizēji skaista � fajansa ārsienu ap�uvums, kupola arabeskas un mozaīkas� Tā bija par paraugu Pētera baznīcai Romā, vai jūs to zinājāt? Tā ir gandrīz vai pār�dabiska. Ta�u galvenokārt tā ir simbols, varens politisks islāma simbols. Jo Allāhs bija runājis uz Muhammedu tāpēc, ka pirms tam reliģijas � jūdaisms, kristietība � nebija izpildīju�as savu uzdevumu. Islāma sūtība ir stāties citu reliģiju vietā. Tas, ka Tempļa kalnā stāv Klints mo�ejas zelta kupols un sudraba El-Aijsa mo�eja, tiek uzskatīts par redzamu piemēru tam, ka islāms �ajā vēsturiskajā cīņā ir uzvarējis un musulmaņi ir Vecās Derības Dieva uzdevuma patiesie mantinieki."

Kauns paņēma viskija pudeli, ielika atpakaļ ledusskapī un to ar trok�sni aizvēra. "Es domāju," to darīdams, viņ� teica, "�īs sakarības mums aptuveni ir zināmas, un tas, ko mēs nezinām, mūs interesē tikai teorē�tiski. Ja vien jūs nepaskaidrojat, kādu saistību jūs �eit redzat ar mums zināmās kameras meklējumiem."

"Ak jā." Gutjērs nolika fotoalbumu malā, vēlreiz pagrozījās krēslā, kas viņam acīm redzami bija vairāk nekā neērts, un bridi padomāja, kā iesākt. "Ja jūsu teorija par kameru un drosmīgo pētnieku kamikadzi, kur� visai drīz ar to dosies pagātnē, lai nofilmētu Jēzu Kristu, ir pareiza�" to sakot, viņ� uzlūkoja Eizenhartu, it kā viņ� būtu �ī izskaidrojuma dro�ākais pārstāvis: "Ak, mēs ta�u varam to at�ķetināt: iespējams, kādu dienu ne tik tālā nākotnē pie manis ierodas jauns cilvēks un jautā, kur Palestīnā, teiksim, trīsdesmit piektajā gadā, vajadzētu noslēpt kādu priek�metu, lai varētu būt pilnīgi dro�s, ka pēc divtūksto� gadiem tur�pat to atkal atrastu neskartu. Vai nav tiesa, �is ta�u ir jautājums, ko mēs te pamatā sev uzdodam?"

Kauns pamāja. "Tie�i tā."

Kanādie�u vēsturnieks gan izskatījās piedzēries, ta�u viņa loģiskās domā�anas spējām līdz �im tas ne�ķira traucējam. "Spontāni es atbildētu: ierociet to jūsu priek�metu kaut kur tuksnesīgā apvidū, vienalga, kur, galvenais, pietiekami dziļi � tad tam nekas nenotiks."

Mediju magnāts ieklepojās. "Tas gan nav tie�i tas, ko es cerēju dzir�dēt, godīgi sakot."

Gutjērs pacēla roku. "Pagaidiet. Es arī vēl neesmu beidzis. Jo es vēl�reiz padomātu un secinātu, ka uz �o jautājumu nav tik vienkār�i atbil�dēt. Es negribu kaut ko tikai aprakt � es to vēlos arī atkal atrast. Un tā ir problēma. Jau piectūksto� gadu Palestīna tiek intensīvi apdzīvota. Kultūra �eit ir klājusies uz kultūras, gandrīz vai katra celtne stāv uz kā�das citas drupām, katra svētnīca slēpj zem sevis citu svētnīcu. Un ainava laika gaitā ir dramatiski mainījusi savu seju. Vai nebūtu tā, ja mēs tagad ņemtu Izraēlas karti un visas vietas, par kurām mēs zinām, ka tajās jau reiz ir veikti izrakumi, iezīmētu ar melnu krāsu � katru arheoloģisko rakumu, katru namu, katru ielu, par kuru mēs zinām, � tad tomēr vēl paliktu daudz baltu vietu. Bet �ai zemei aiz muguras ir divi tūksto�i nemierīgu gadu. Patie�ām �eit nav nc pēdas zemes, par kuru mēs pil nīgi dro�i varētu apgalvot, ka tā pēdējo divu tūksto�u gadu laikā palikusi neskarta." Viņ� uzlūkoja viņus visus pēc kārtas, atbildēja Eizenharta skeptiskajam skatienam, pasmaidīja par Vilforda-Smita piekrīto�o galvas mājienu un beidzot paskatījās uz Kaunu, kur� ar pūlēm slēpa savu vil��anos. Tad viņ� piebilda: "Ar vienu izņēmumu."

Eizenharts vēroja, kā rūpnieka acis kļūst �auras kā svītriņas. Izska�tījās, ka viņ� �ādas retoriskas spēlītes neieredzēja, ja vien to spēlētājs nebija viņ� pats. "Un tas būtu?"

"Es vēlreiz uzsveru, ka tā ir domu spēle," Gutjērs teica. "Tīrā teorija, nekas vairāk. Tā ka neprasiet no manis, lūdzu, atbildību par to, ko es �eit safantazēju."

"Apsolu. Tātad � par kuru vietu jūs domājat?"

"Es �ī iespējamā jaunā vīrie�a uzmanību vērstu uz to, ka Klints mo�eja ir celta pāri lielai, neregulāri veidotai klints atlūzai, kas ir aptu�veni trīspadsmit reiz septiņpadsmit metru liela un no kuras Muhammeds, kā tiek uzskatīts, esot pacēlies debesīs. Sī klints, ko musulmaņi sauc par Sachrd, sastāv no pirmatnējā ie�a un agrāk jūdu templī kalpoja kā upuraltāris. Jau viņiem tas bija svēts, jo runa �eit ir par Morija kalna virsotni, par klinti, uz kuras Dievs pārbaudīja Ābrahāma paklausību, kad viņ� pavēlēja viņam upurēt savu dēlu Izāku."

Bridi valdīja mulss klusums.

Kauns nelāgi no�agojās. "To ta�u jūs nedomājat nopietni."

"Vienīgā vieta," Gutjērs mierīgi turpināja, "par kuru mēs pilnīgi dro�i varam sacīt, ka tā pēdējo divu tūksto�u gadu laikā nav aizskarta, ir �ī svētākā no visām klintīm. Akmens Klints mo�ejā."

17

Sūtītājs: Donald_Frey@aus.new.com Kam: John_Kaun@ny.new.com Ziņojums-Id:

<4127900A. 70D. 00C10�newsrv041. new. com> Temats: Apspriede Melburnā Versija: 1.0

Saturs: text/plain; charset=iso-8859-l D�on,

termiņa atcel�anas dēļ sarunas tre�dien ir nopietni apdraudētas.

Es zvanīju uz Jūsu sekretariātu; Sjūzena Millere man sacīja, Jūs

esot Izraēlā??? Lūdzu, atsaucieties.

Sirsnībā,

Dons

Papīrs izskatījās pamatīgi cietis. Stefens juta, kā viņam sāk tecēt sviedri. Sasodīts! Tik slikti tas nebija izskatījies, kad viņ� to izņēma no atradumu kastes un lika starp metāla traukiem. Vai tas bija noticis transportējot? Simtiem mazu, pelēku gabaliņu bija nodrupu�i no papīra malām, un pār�palikums izskatījās tik izbalējis un izkaltis, it kā kuru katru mirkli gata�votos sabirzt putekļos.

Viņ� paskatījās llz Je�ua. Viņ� neizskatījās īpa�i iespaidots. Varbūt viņ� pie kā tāda bija pieradis. Papirusa ruļļi, kad tie bija pelēju�i pāris tūksto�u gadu kaut kādās māla krūzēs, noteikti neizskatījās daudz labāk.

Ta�u tie�i tajā brīdī, kad viņ� jau atkal sāka lolot cerības, Je�ua no�pūtās un zīmīgi noteica: "Tjā�" Nepaskaidrojot, ko ar to domājis, viņ� sāka gatavoties, nolika gatavībā lupas un pincetes, citu citai blakus sarin�doja lēzenas plastmasas vanniņas un noregulēja kameras objektīvu, kura bija tā ieskrūvēta speciālā statīvā, lai ar to varētu fotografēt hori�zontāli uz leju.

Un ko tas viss atkal nozīmēja? Stefens skatījās uz no�ēlojamo putek�ļaino papīru kaudzīti, kas gulēja saskrambātajā metāla traukā un izskatījās tā, it kā nevienam neatliktu vairs nekas cits kā vienīgi izmest to atkritu�mos. Un, iespējams, viņa vainas dēļ. Viņ� ne par mata tiesu nebija labāks par to, kur� bija aizdedzinājis Alcksandrijas bibliotēku.

Laboratoriju telpās bija auksti, ta�u Stefens svīda. Tās, viņ� pēk�ņi apzinājās, bija bailes, un jau gadiem ilgi viņ� nebija jutis tādas bailes. Kā viņam izkļūt no �īs ķibeles? Viņ� ta�u vienmēr bija atradis kādus ccļus, lai tiktu ārā no aizdomīgām situācijām. Parasti jau gan viņ� bija pietiekami slīpēts, lai aizdomīgās situācijās nemaz nenokļūtu. Pietiekami slīpēts, lai jau laikus nojaustu briesmas, pareizi iztulkotu brīdinājuma signālus un nenokavētu piespiest bremzi vai izvēlēties citu ceļu.

"Kā izskatās?" viņ� beidzot saņēmās pavaicāt, un viņa balss izklau�sījās aizsmakusi un rupja.

Je�ua pagrieza vienu no gaismas lupām virs galda un ieslēdza to. Viņ� pamatīgi izpētīja atradumu, pirms atbildēja. Stefenam �ķita, ka tas velkas stundām ilgi. "Grūti teikt. Tās ir divas papīra lapas, kas vienreiz pārlocītas, tad saliktas abas kopā un atkal pārlocītas. Paskaties."

Viņ� piebīdīja Stefenam lēcu. Palielinājumā viss izskatījās vēl �ausmī�gāk � papīrā bija daudz caurumu, kur tas bija sabirzis putekļos, malas bija saplūksnātas un trauslas, un no tām bija atlūzu�i sīki gabaliņi.

"Izskatās tā, it kā lapas vispār nemaz nebūtu biju�as aprakstītas," Stefens vārgi sacīja.

"Tā tikai izskatās."

Judīte sēdēja laboratorijas galda otrā galā, krēslu apgriezusi otrādi un galvu gurdeni atbalstījusi uz vienu otrai pāri saliktām rokām. Kad Stefens viņai piedāvāja lupu, viņa to atraidīja. Izskatījās, ka viņai �eit no�tieko�ais bija labi pazīstams; laikam viņa �eit ne vienu reizi vien jau bijusi kopā ar savu brāli.

Je�ua atkal pievilka lupu sev klāt, paņēma pinceti un satvēra vienu no mazajiem papīra gabaliņiem, lai to ieliktu keramikas trauciņā.

"Varbūt mēs izdibināsim, kas tas ir par papīru," viņ� noteica un pa�ņēma no plaukta pāris ķimikāliju pudelī�u.

Stefenam ienāca prātā kāda doma. "Vai tev ir lineāls?"

"Saprotams. Skapī tev blakus. Aug�ējā atvilktnē."

Lineāls, kuru viņ� izvilka, bija solīds prccīzijas darbs no stipra tērauda, vienā pusē tam bija metriskā, otrā pusē � collu skala. Stefens ar to noliecās pār izmeklējamo objektu.

"Kas tev padomā?" Je�ua vēlējās zināt.

"Tas ir gandrīz �etras collas un vienu ceturtdaļu plats un�" viņ� uz�manīgi pielika lineālu citā vietā, "�piecarpus collas augsts."

"Jā, un?"

"Ja lapas būtu atlocītas, tad tas būtu divtik augsts un divtik plats, tātad vienpadsmit reiz astoņarpus collas," Stefens noteica un nolika lineālu malā.

"loģiski."

Viņi vēl arvien nebija sapratu�i. Turklāt tas bija patie�ām iespaidīgi. Stefens viņus abus uzlūkoja un paskaidroja: "Tas ir formāts, kāds pa�rasti ir amerikāņu vēstuļpapīram."

"Sējēja baznīca" bija neliela, tā bija gandrīz kā kapela un tikpat neno�zīmīga, kā izskatījās. Pilnīgi dro�i, ka tai nebija nekāda sakara ar kādu no svētajām vai ievērojamām vietām, ar kurām Jeruzaleme bija tik bagāta. Tās nosaukums, varētu būt, attiecās uz līdzību Marka evaņģēlijā, kurā tiek stāstīts par sējēju, kur� izgāja sēt, un daļa sēklu krita ceļmalā, kur to apēda putni, cita daļa krita akmenājā, kur tā uzdīga, bet dīgsti saules svelmē savīta un nokalta, un tre�ā daļa krita starp ērk�ķiem, kur tie uz�auga un labību nomāca. Tikai viena daļa no sēklām krita labā zemē, ta�u tās uzdīga un nesa augļus simtkārtīgi un tā atkal atlīdzināja visus zau�dējumus. Ta�u �o līdzību Jēzus noteikti nestāstīja �ajā vietā, bet gan GaliIcjas ziemeļos, laikam Kapcrnaumā. �ī baznīca tika celta aptuveni pirms divsimt gadiem vienā no kvartāliem, kas robe�ojas ar vecpilsētu, terito�rijā, kas Jēzus laikā vēl bija trūcīga aramzeme, un pamatā neviens nemaz tā īsti nezināja, kāpēc tāda vispār bija vai kāpēc tā stāvēja tur, kur tā stāvēja.

Baznīcas joms, kas izskatījās drūms un sakumpis, atradās tie�i divu dzīvu un pārāk �auru ielu krustojumā, kuras �ejienie�i izmantoja kā ap�linkus ccļus, kad galvenajās ielās valdīja sastrēgums. Baznīcas logi bija pelēki no putekļiem un izplūdes gāzēm, pat zvana skaņas baznīcas ze�majā tornī ik dienasvidu skanēja kā putekļiem klātas. Tam gan nebija nekādas nozīmes, jo �ajā kvartālā nu dzīvoja galvenokārt musulmaņi.

Sabata vakars bija vienīgais vakars, kad ielas bija klusas. Tēvs Lūkass, franciskāņu mūks, kur� kopā ar vēl diviem citiem brāļiem uzturēja �o nabadzīgo mazo baznīcu pie dzīvības, bija paradis izbaudīt �o reto mieru. Kad viņ� bija izvadījis pēdējo viesi no ēdinā�anas telpas, viņ� neaizslēdza aiz viņa pagalma vārtus kā parasti, bet gan apsēdās ārpusē uz nogludinā�tās akmens dzegas, kas ieskāva baznīcas torni, smēķēja nedēļas vienīgo cigareti un labu brīdi neko nedarīja. Tas, ko viņi �eit darīja � katru va�karu noturēja dievkalpojumu vājiem, slimiem un nabagiem un pēc tam pabaroja izsalku�os. Bija daudz izsalku�o, kas atrada ceļu uz �ejieni, un tikai pavisam nedaudzi bija katoli. Ta�u viņi tiem neko nejautāja.

Tas, ka viņi deva nabagiem, sagādāja atzinību no viņu musulmaņu kaimiņiem. Kaut vai kurpnieks, kura veikals atradās tie�i pretī vārtiem uz baznīcas jomu. Dievbijīgs vīrs, kur� katru dienu skaitīja visas noteik�tās lūg�anas, neraugoties uz kuriozo faktu, ka viņ� bija spiests savu lūg��anu paklājiņu izklāt kristīgās baznīcas virzienā, kura, kā ģeogrāfiski bija sagadījies, atradās tie�i starp viņu un Meku. Kad tēvs Lūkass sabata laikā apsēdās ārā ar cigareti, viņ� parasti tai brīdī slēdza ciet veikalu un cieņas pilns sveicināja, un viņi pārmija pāris vārdu katrs savā ielas pusē.

�ajā vakarā restes pāri pretī jau bija nolaistas, kad tēvs Lūkass iznāca pa platajiem pagalma vārtiem. Bija jau ari tum�s. Da�reiz viņ� ilgi bija aizņemts. Labi, ja tāpēc, ka kādam bija vajadzība izkratīt sirdi. Bet �ova�kar bija noticis strīds starp diviem apmeklētājiem, ko viņi tikai ar pūlēm bija varēju�i iz�ķirt.

Priesteris nopūties aizsmēķēja cigareti un atspiedās ar muguru pret baznīcas torņa nelīdzeno mūri. Kas �ī bija par dienu. Parasti viņam izde�vās pilnībā nodoties tam, ko viņ� darīja, un nejautāt, kāpēc viņ� to dara. Ta�u tādās dienās kā �ī iezagās �aubas, nodevīgi, sāpīgi jautājumi, ko viņ� �eit patiesībā dara, vai tam vispār būs kāds rezultāts un vai viņ� ar savu dzīvi nebūtu varējis iesākt ko labāku, nekā iestāties ordenī un tad pavadīt dienas, diedelējot pārtiku lielveikalos, viesnīcās un pie vairumtir�gotājiem, lai vakaros to izbarotu ka�ķīgiem slaistiem.

Viņ� ievilka dūmu un gaidīja, kad �īs domas izgaisīs, kā tas bija vien�mēr, kad viņ� tām pietiekami ilgi nepievērsa uzmanību. Tas palīdzēja, ja sāpēja galva, un palīdzēja arī tad, kad māca �aubas.

Viņ� pamanīja kādu kalsnu, no�ēlojama izskata stāvu, kas noguris vilka kājas lejup pa ielu. Automātiski viņ� pārdomāja, kas viņiem vēl virtuvē atlicis, gadījumā, ja �is vīrs� Viņam bija tum�i mati, tum�a sejas āda. Iespējams, palestīnietis.

"Atvainojiet," palestīnietis sauca pla�ā amerikāņu angļu valodā ar spāņu akcentu, "es meklēju taksometru stāvvietu."

Tēvs Lūkass pacēla rokas, tā parādot savu nezinā�anu. "�eit gan nav," viņ� sauca tam pretī.

"Sasodīts," izspruka tum�matainajam vīrietim, kur�, nākot tuvāk, tomēr neizskatījās pēc palestīnie�a. Drīzāk gan pēc meksikāņa mirkli pirms bada nāves. Kad viņ� pamanīja mūka tērpu, kas tēvam Lūkasam bija mugurā, viņ� �ķita izbīstamies un sacīja: "Ak, piedodiet, tēvs, es nezināju, ka jūs, ka�"

Viņ� apklusa. Viņa skatiens slīdēja aug�up pa mūri, pie kura sēdēja priesteris, tad saskatīja tornī zvanu un krustu baznīcas smailē. "Tā ir baznīca," viņ� tad secināja.

"Jūs neesat �ejienietis, vai ne tā?"

"Nē, nē. Es esmu no Bozmenas Montānā. Amerikas Savienotās Val�stis. Es ierados tikai �orīt un esmu pirmo reizi Jeruzalemē�"

"�ovakar jums nebūs vis veicies. Sabatā viss ir slēgts."

"Ai, nē, man patie�ām ļoti veicas. Ticiet man, �odien es esmu laimī�gākais cilvēks pasaulē. Man vēl tikai ir jātiek atpakaļ nometnē, un tad� Nē, patie�ām. Ziniet, jau rīt, iespējams, man jādodas atpakaļ. Tas bija tik labi, ka es varēju�"

Priesteris nometa izsmēķētās cigaretes galu un to samīdīja. "Par kādu nometni jūs runājat?"

Vīrs �ķita viņu nedzirdam. Acis nenovērsis, viņ� skatījās uz baznīcas torņa smaili, un viņa sejā parādījās apgarots smaids. "Sakiet, tēvs," viņ� lēni jautāja, "vai jūs domājat, ka varētu mani uz brīdi ielaist jūsu baznīcā?"

"Patiesībā mēs to aizslēdzām jau pirms laba laika."

"Jā, es zinu, es zinu, atvainojiet. Es tikai iedomājos, varbūt� Mana māte tā priecātos, ja es viņai varētu pateikt, ka es Jeruzalemē esmu lū�dzies. Tikai da�as minūtes? Vienu minūti. Lūdzu!�"

Tēvs Lūkass smaidīja. Parasti viņiem vajadzēja aģitēt ar bezmaksas ēdienu, lai savu baznīcu puslīdz piepildītu. Tad jau es vienam, kur� no brīvas gribas vēlas tajā ieiet, ta�u nestā�os ceļā. Viņ� izvilka savu atslēgu sai�ķi un piecēlās. "Cik vien ilgi vēlaties, mans draugs. Un pēc tam es jums izsauk�u taksometru."

"Tas ir slikts papīrs," Je�ua paskaidroja pēc tam, kad ilgi bija skatījies mikroskopā. "Pavisam no�ēlojams, ja izsakās precīzi."

Stafcns paraustīja plecus. "Neesi jau nu tik stingrs. Kā nekā tam ir divtūksto� gadu."

"Tā es nedomāju. Es gribu teikt, ka tas nav papīrs, ko vajadzēja iz�mantot �ādam mērķim." Je�ua izvilka mazo papīra paraudziņu ar palik�tni no objektīva apak�as. "Lai ari kur� �o vēsti būtu rakstījis, viņam vai nu nav bijis nekādas nojēgas par papīru, vai ari nav bijusi liela izvēle."

"Vai tas nozīmē, ka mēs ar to neko nevaram iesākt?" Stefens gribēja zināt. "Viss nevērtīgs?"

"Nē, muļķības. Vienu vai otru mēs laika gaitā varam padarīt sala�sāmu. Ta�u daudzas vietas ir pārvērtu�ās putekļos, tur vairs nekas nav glābjams. Glu�i vienkār�i tas ir slikts papīrs. Iespējams, patie�ām parasts amerikāņu vēstuļu papīrs, kas zina."

Stefana skatiens laikam būs bijis pārāk samulsis, jo Judīte pēk�ņi sāka ironiski smieties. "Jo�i, tev, es domāju, vajadzētu viņam paskaidrot, ka tas nav nekāds antiamerikānisks aizspriedums."

"Ko? Ak jā," Je�ua apjucis izslējās. "Vienkār�i ir tā, ka tagad tiek ra�ots daudz slikta papīra. Glu�i vienkār�i viss tiek taupīts � saistvielas, līme, izejvielas �, un iegūst papīru, kas pats izjūk, ko saēd skābes, kas ir tā sastāvā, un tā tas notiek vienā laidā. Visļaunāk ir ar videi draudzīga�jiem papīriem. Eiropā ir tādas finan�u daļas, kurās uz videi draudzīgā papīra drukātie finan�u nodaļas ziņojumi sāk izjukt jau pirms likumīgā uzglabā�anas termiņa beigām."

"Bet �is ta�u nav videi draudzīgs papīrs, vai ne?" Uz no�ēlojamā metāla �ķīvja tas izskatījās aizdomīgi pelēks.

"Nē, citādi vispār nekas nebūtu palicis pāri. Ta�u tas nav arī no īpa�i izturīgajiem." Je�ua acīs atkal parādījās tas savādais spīdums, kas viņa izskatu vērta īsti zinātnisku. "Tas pat atbalsta tavu teoriju, Stefen. Tik sliktu papīru agrāk nemaz nera�oja."

"Tu joko."

"Nē. Vecs, ar rokām darināts lupatu papīrs �odien vēl ir tikpat labs kā toreiz, �etrpadsmitajā vai piecpadsmitajā gadsimtā."

"Vai tu patie�ām gribi apgalvot, ka �odien netiek ra�ots tāds papīrs, kas izturībā varētu mēroties spēkiem ar papīru no �etrpadsmitā gadsimta?"

"Protams, ka ne. Mūsu nezināmais tikai to nebija izmantojis. Jautā�jums tikai, kāpēc," Je�ua domīgi noteica, paņēma �ķīvi ar trauslajiem atlikumiem no kapā līdzi ieliktā rakstiskā vēstījuma un uzmanīgi aiz�nesa to uz laboratorijas otru galu pie kāda aparāta, kas izskatījās kā mil�zīga mikroviļņu krāsns, turklāt pa�būvēta. Viņ� saudzīgi nolika �ķīvi ar papīru vidū, aizvēra stikla durvis un piespieda lielu, zaļu pogu. Aparāta aizmugurē kāda detaļa sāka tark�ķēt kā bojāts fens, tik skaļi, ka Stefenu pārņēma sajūta, ka troksnis dzirdams visā ēkā, un aparāta iek�pusē va�rēja redzēt paceļamies plānu migliņu.

"Mitrinātājs," Je�ua paskaidroja.

"Ak," noteica Stefens. Un tad, tā kā otrs negatavojās savu rīcību paskaidrot sīkāk, viņ� jautāja: "Un kam tas vajadzīgs?"

Je�ua izklaidīgi pasmaidīja. No viņa kādreiz iznāktu lielisks izklaidī�gais profesors. "Papīrs sastāv no celulozes. Celuloze ir polimerizēts polisaharīds. Noveco�anās procesā polimerizācijas pakāpe samazinās, kā rezultātā papīrs kļūst trausls. Vienlaikus papīrs kļūst higroskopisks, un tāpēc ar saudzīgu ūdens piegādi noteiktā apjomā tā elastību var atkal atjaunot."

"Un tad mes varēsim izlasīt, ko viņ� ir uzrakstījis."

"To nc. Ta�u mēs vismaz varēsim abas lapas atkal atlocīt vaļā." "Ak tā."

Nervus beidzo�ais ventilatora troksnis dārdēja ausīs, galvā, �ķita, ka tas izraus zobus ar visām saknēm.

"Vai tas nav dzirdams visā ēkā?"

"Nē."

Stefens paskatījās uz Judīti, kura viņam veltīja nesavtīgu smaidu. �ķita, ka Je�ua vairs redz vienīgi to, kas notiek mitrinātāja iek�pusē.

"Un kāda veida papīru būtu ņēmis tu?" Stefens vēlējās zināt. "Ja tu vēlētos rakstīt vēstuli, kurai jāpārdzīvo divtūksto� gadu, es domāju."

Je�ua, acis nenovērsis, skatījās uz lūzeno artefaktu, kas, kā da�brīd iz�skatījās, uzsūca sevī smalko miglu. "Es vispār neņemtu papīru," viņ� tcica.

"Bet?" Stefens bija izbrīnīts.

"Plastmasas foliju. Veco, labo, netrūdo�o plastmasas foliju, no kādas agrāk gatavoja iepirkumu maisiņus, pirms pamanīja, ka atkritumu kau�dzē tie kļūst par problēmu. Tas, ko tu uzrakstīsi uz �ādas folijas, pārdzī�vos ne vien divus tūksto�us gadu, bet gan divdesmit tūksto�us un vairāk."

Taksometrs apstājās. Zor�s atkal ieraudzīja piecus sudrabaini mirdzo�os dzīvojamos vagonus uz tel�u nometnes fona un uzelpoja. Viņi patie��ām bija atradu�i ceļu atpakaļ. Tā viņam �ķita kā dievi�ķa sagadī�anās, lai arī �oferis, vecs, sapīcis arābs, tūksto� rei�u bija teicis no problem. Viņ� pateicīgi samaksāja elpu aizraujo�o summu, par kādu viņi bija vie�noju�ies pirms brauciena, � faktiski visus Amerikas dolārus, cik vien Zor�am bija, vēlreiz apliecināja vīram, kuram �ķērsām pāri degunam bija divas noslēpumaina izskata rētas un kur� bija pilnīgi koncentrējies uz zaļo bankno�u identificē�anu un skaitī�anu, ka viņ� �eit lieliski orien�tējas, un, kad otrs bija beidzis skaitīt un, noņurdēdams kaut ko, pamājis, izkāpa no ma�īnas. Viņ� vēl pagaidīja, kamēr taksometra sarkanie stopsignāli vairs nebija saskatāmi, un tad devās aug�up uz nometni.

Nakts bija silta un miera pilna. �ī, Zor�s Martinē no Bozmenas Montānā, pie sevis domāja, ir neaizmirstama diena, kas paliks atmiņā uz visiem laikiem. Ja kāds būtu pajautājis, kā viņ� jūtas, viņ� varētu at�bildēt tikai vienu: piepildīts. Viss bija pilnīgs. Viss bija tā, kā tam vaja�dzēja būt.

Viens no sargposteņa viņam tuvojās, pieprasīja parādīt apliecību. Zor�s pasniedza dokumentu, kas viņam bija no rīta pie�ķirts, un klusībā viņu svētīja.

"Ak Zorzs," noteica druknais vīrs, kuram pār plecu karājās automāts. "Mēs abi jau �orīt runājām. Vai jūs bijāt Jeruzalemē?"

Zor�s samiedza acis. Tagad viņ� pazina otru. "Jā, es biju Jeruza�lemē. Es atceros. Gideons, vai ne? Vai jums vēl arvien ir de�ūra?"

"Nē � jau atkal!" �ķita, ka vīrs, kura tum�ajos, sprogainajos matos atmirdzēja zvaig�ņu gaisma, priecājas. Viņ� izvilka cigare�u kārbiņu. "Jā, tagad, starp citu, es varu revan�ēties. Kā jums patika?"

"Tas bija brīni�ķīgi." Patiesībā Zor�am it nemaz nebija vēlē�anās izrunāt piedzīvoto un vēlme pēc cigaretes vēl nekad nebija bijusi tik nie�cīga kā �obrīd. Ta�u viņ� �o izraēli nevarēja tā vienkār�i pamest stāvam, tāpēc viņ� vienu paņēma un ļāva arī pasniegt uguni, un tad viņi tur stāvēja un savā nodabā kūpināja.

"Visai mierīgi, vai ne?" Zor�s tcica pēc kāda brī�a, lai novērstu iespēju, ka saruna atkal pavēr�as viņa izbrauciena virzienā.

"Absolūti. Tā kā viņi strādā visu cauru dienu, tad vakarā var būt tikai pusdzīvi."

"Jā. Nav grūti iedomāties."

Viņi atkal tā stāvēja kādus pāris klusus mirkļus un vēroja dūmu mākonī�us, kas izcēlās sudraboti uz naksnīgās debess fona.

"Jā, jūsu vietā es būtu mazliet piesardzīgāks," apsargs, vārdā Gi�deons, pēk�ņi sacīja jūtami klusākā balsī, it kā starp citu, it kā brīdinot. "Es domāju, kas attiecas uz jūsu pasūtītāju."

Zor�s iepleta acis. "Kā jūs to domājat?"

"Tāpat vien. Skatieties, ka dabūjat savu naudu, pirms vēl nav par vēlu."

"Ar to man �ā vai tā nav nekāda sakara. To saņem Montānas univer�sitāte. Kā tā, kas ir atgadījies?"

Gideons nometa pusizsmēķēto cigareti un to samīdīja, aizdomu pilns paskatījās uz visām pusēm un tad ie�ukstēja viņam ausī: "�ie ļau�dis ir juku�i. Pilnīgi traki."

"Patie�ām? Kā tad tā?"

"Es mazlietiņ paklausījos� N11 jā � patiesībā es noklausījos. Es gan to nebūtu drīkstējis, nav ne jausmas. Ta�u katrā ziņā es tagad zinu, kas atrodas tajā baltajā teltī �etrpadsmitajā apgabalā."

"Ak."

Gideons pikti pamāja. "Es to neesmu redzējis, kā jau teicu. Ta�u es dzirdēju visu, ko viņi skaidroja tam jauniņajam, kur� ieradās �ovakar. Es stāvēju pie telts sardzē, jūs saprotat. Un viņi domā, ka es neprotu angliski."

"Saprotu."

"Galīgi traki, es jums saku. Vai jūs vēlaties zināt, ko, pēc viņu domām, tie ir atradu�i?"

Zor�s pamāja. "Protams."

Judīte, galvu uz sakrustotajām rokām uzlikusi, bija iemigusi. Arī Stcfens tikai ar grūtībām spēja turēt acis vaļā; viss viņa ķermenis kliedza pēc miega, katra �ūna lūdzās pēc miera un atpūtas. Un no�ēlojamo auto�māta kafiju, ko varēja dabūt stāvu augstāk, viņ� jau vairs nevarēja iedzert. Patiesībā laboratorijas galdi nemaz neizskatījās tik neērti � ja visus apa�rātus sabīdītu malā, tad noteikti varētu uz tā saritināties un mazlietiņ atpūsties�

Mitrinātājs vēl arvien dārdēja, jau vairākas stundas.

Vienīgi Je�ua �ķita nepazīstam nogurumu. Kāds tur brīnums, viņ� jau nebija visu dienu pa svelo�i karsto tuksnesi staipījis grozus, pilnus ar akmeņiem, drupām un ie�iem. Stcfens gurdeni vēroja, kā Judītes brālis no ķimikālijām, kas stāvēja plauktos virs galdiem, jauc da�ādas tinktūras, kā viņ� sagatavo lēzenas plastmasas vanniņas un trauciņus ar vates vīk��ķiem. Ko viņ�, tā darbodamies, skaidro par ūdeņra�a tiltiem un uzsūk�anas spējām, par sārmu rezistenci un pasivatoriem, par dzelzs gallusskābcs tintēm, skābes neitralizē�anu, neitralizāciju un briedinā�anu, Stcfens jau sen vairs nesaprata.

Beidzot Jc�ua uzvilka plānus plastmasas cimdus un izslēdza mitrinātāju.

Pēk�ņais klusums iedarbojās kā �oks. Judīte uztrūkās no miega, pāris mirkļu skatījās apkārt, nesaprazdama, kur atrodas, un tad, aptvērusi, kas notiek, nopūtās. Pa to laiku Je�ua bija atvēris stikla durvis un izņēma metāla trauku. Papīrs uz tā tagad izskatījās mīksts un lēverains, kā saļimis. Stefena acīs tas izskatījās pēc neglābjami sabojātas pelēkas papīra masas. Ta�u Je�ua to aptaustīja, tik uzmanīgi, it kā viņa priek�ā atrastos zirnekļa tīkls, un apmierināts norūca: "Brīni�ķīgi."

"Es tagad svētlaimīgi varētu gulēt savā teltī," fonā neizturami kur�nēja Judīte. "Kas man lika �ovakar kaut soli spert ārā no nometnes? Ak nē � pulkstenis jau ir �etri! �etri no rīta! Vai jūs esat pavisam traki?"

"S��!" viņas brālis no�ņācās. Stefens mēģināja izmirk�ķināt miegu no acīm, vienlaikus kā apburts vēroja, kā Je�ua ar strauju �ķīvja ap�griezienu, kas lika sirdij vai sastingt, izgāza papīra masu vienā no plast�masas vanniņām, lai pēc tam ar pincetes un koka irbulī�u palīdzību atlocītu vecās lapas.

"Pulkstenis ir �etri," Judīte īgni atkārtoja, �ļūco�iem soļiem tuvo�damās. "Ir jau pāri �etriem! Ja es būtu zinājusi, ka tas vilksies tik ilgi�"

Tikai tagad Stefens pamanīja, ka vanniņas dibenā Je�ua ieklājis loti plānu, caurspīdīgu papīru. "Japāņu lūka papīrs," viņ� paskaidroja, pama�nījis Stefena koncentrēto skatienu. "Ar tā palīdzību mēs atsevi�ķos fragmentus fiksēsim to vietā."

Stefens pamāja. "Skaidrs," viņ� gurdeni nomurmināja. "Darīsim tā."

Un tad divās lēzenās plastmasas vanniņās uz izklātā mitrā japāņu papīra gulēja divas papīra lapas. Je�ua pētīja to virsmu caur pulksteņ�meistara lupu, ko bija iespiedis acī. "Hmm," viņ� beidzot noteica. "Mums tagad, protams, ir problēma, kāda līdz �im acīmredzot nevienam vēl nav bijusi. Padarīt salasāmu tekstu, kas rakstīts pirms divtūksto� gadiem ar lodī�u pildspalvu!"

"Cerams, vismaz tā ir bijusi piemērota dokumentu rakstī�anai," Ste�fens mēģināja jokot.

Ta�u Je�ua tikai pamāja. "Tas bija pirmais, ko es pārbaudīju. Citādi visa tinte mitrinātājā būtu neglābjami izplūdusi."

"Ak," Stefens noteica. Par to viņ� vispār nebija iedomājies. Viņ� noliecās pār pelēku, caurumainu papīra gabaliņu mozaīku. "Kāpēc tu domā, ka viņ� izmantojis lodī�u pildspalvu? Es pat neesmu dro�s par to, ka tur vispār ir kas rakstīts."

"Uz sausa papīra labi bija redzamas spiediena pēdas. Tagad tās arī vēl mazliet var redzēt, ta�u drīzāk gan jānojau�. Un tinte vienkār�i ir izbalējusi. Pēc tik ilga laika tas jau bija sagaidāms."

"Jā � un ko nu?"

Jc�ua paņēma mēģeni, kurā jau iepriek� bija sajaucis vairākas ķimi�kālijas. "�odien pēcpusdienā es mazliet painteresējos par sastāvat, kāds ir moderno lodī�u pildspalvu tintēm. �im te vajadzētu palīdzēt, padarīt to redzamu vismaz ultravioleto staru gaismā."

Viņ� pabīdīja vienu no traukiem zem melnas, lēzenas luminiscējo�ās lampas. Kad viņ� piespieda slēdzi, stikla caurulē atskanēja Urk�ķē�ana un sprak�ķē�ana, un tikai pēc laba brī�a tā beidzot iedegās un izplatīja ap sevi tai raksturīgo violeto mirdzumu. "�ī jau arī sasniegusi pensijas vecumu," Jc�ua komentēja. Viņa nagi iemirdzējās, kad viņ� sakārtoja trauciņu zem spuldzes, un da�as �ķiedras uz viņa krekla ultravioleto staru gaismā spokaini gai�i spīdēja.

Stefens aizdomīgi vēroja �ķidrumu, kas nupat vēl izskatījās pilnīgi dzidrs, bet tagad ultravioletās spuldzes tuvumā iemirdzējās kā spoks. Tam bija visai kodīga smaka. Oda aptuveni tā, it kā zobārsts savu praksi būtu atvēris ādu ģērētavas tuvumā. "Vai tu esi dro�s, ka �is visu vien�kār�i nenoēdīs?"

"Mēs vispirms izmēģināsim uz maza stūrī�a," jc�ua sacīja. Viņ� pa�ņēma vates kum�ķi un iemērca stikla traukā, kur tas tūliņ piesūcās ar �ķidrumu. Un tad tik liegi, it kā vēlētos nomazgāt taureņa spārnu, viņ� ar to samitrināja izplūksnātu vietu lapas stūrī.

"Tas necie�ami smird," �ēlojās Judīte un gatavojās piecelties. "Es ieslēg�u ventilāciju, ja jūs tam esat par slinku."

"Lūdzu, nē," teica Je�ua. "Ja tu ieslēgsi ventilācijas iekārtu, uz ap�sarga pults iemirdzēsies sarkana spuldzīte. Tad viņ� nāks skatīties, kas �eit notiek."

Judīte nopūtās un atkal apsēdās. "Arī tas vēl."

Da�i niecīgi punktiņi ultravioleto staru gaismā uzmirdzēja spilgtāk. Je�ua atkārtoja procedūru, tad skaļi caur zobiem ievilka gaisu, piecēlās un citā stikla traukā ātri sajauca vēl kādu �ķidrumu. Viņ� atgriezās ar �o otru noslēpumaino �ķīdumu, paņēma citu vates kum�ķi un atkārtoja lī�dzīgas mazgājo�as kustības, kuru rezultātā samitrināto vietu mirdzums izzuda. Tikai mazie punktiņi, kas bija mirdzēju�i spilgtāk, palika gai�i.

"Tas nebūs viegli," Je�ua pavēstīja.

Judīte novaidējās un novērsās. "Es gribu savā gultā! Man pietiek!"

Judītes brālis �ķita viņu nedzirdam, un Stcfens bija pārāk noguris, lai viņu ievērotu. Viņ� vēroja, kā Je�ua papīru pārmaiņus samitrināja te ar vienu, te otru �ķīdumu, un pēk�ņi atskārta, ka neapzināti bija aiztu�rējis elpu. Ne jau tikai tāpēc, ka arī otrs �ķidrums izplatīja kodīgu smaku, no kuras uzreiz sāka sāpēt galva.

Un pēc da�ām minūtēm viņ� pamanīja, ka gai�ie punktiņi sāk veidot noteiktu rakstu.

Noteiktu vārdu.

never

"Tas darbojas," izdvesa Stefcns un juta, kā viņā me�onīgi uzbango uzvaras sajūta. "Je�ua, tu to paveici!"

never

Jaunais arheologs acīm redzami aizkustināts sēdēja sarkanās plast�masas vanniņas priek�ā, katrā paceltajā rokā turēdams pa vates kum�ķim, ar acīm cie�i ieurbies sava darba iznākumā. "Tas ir neticami," viņ� beidzot noteica savādi aizsmaku�ā balsī. "Tas patie�ām ir vārds angļu valodā. Uz dokumenta, kas ir tik vecs kā Kumrānas rokraksti."

never

Pat Judīte likās aizmirsusi spēku izsīkumu, ja arī ne slikto omu. "Never" viņa lasīja. "Nekad. Cik saprātīgi kā pirmajam uzdurties tie�i �im vārdam, vai jums tā ne�ķiet?"

Spuldze noplaiksnījās, ta�u tūliņ atkal iedegās.

"Turpini," Stefcns mudināja. "Tas patie�ām tā ir. �o vēstuli patie��ām ir rakstījis ceļotājs laikā. Viņ� patie�ām ir rakstījis vēstuli nākotnei.

Pudeļu pasts cauri laikam, un mēs to esam atradu�i." Viņ� juta cauri ķermenim pulsējam uzbudinājumu, kas bija labāks par seksu. �īs sajū�tas dēļ bija vērts dzīvot. Te tas norisinājās. �is notikums reiz būs aprak�stīts vēstures grāmatās, tas rosinās rakstnieku un mākslinieku iztēli, līdzīgi kā tas bija ar Tutanhamona kapenēm, kuras atrada Hovards Kārters. Un viņ� bija �eit klāt. Viņ� ne tikai bija �eit klāt � viņ� bija galvenā persona.

Je�ua turpināja darboties, sekodams teikumam atpakaļejo�ā virzienā. Pēc da�ām bezgalīgām minūtēm viņiem pretī uzmirdzēja nākamais vārds.

has never

"Kas?" jautāja Stefens. u Kas nav nekad � lai arī kas tur būtu?"

Judīte papurināja galvu. "Nekad nav � Ј0?"

"Nomierinieties," Je�ua norūca. "Viss vēl būs." Ta�u nu viņ� vis�pirms pievērsās teikuma fragmenta sākumam. Samitrinā�ana ar pirmo �ķīdumu. Nosusinā�ana ar otro. Otrā stikla trauka saturs pamazām arī sāka mirdzēt, bet to Stefens redzēja tikai ar acs kaktiņu. Viņ� ne uz brīdi nenovērsa skatienu no Je�ua darbalauka.

Viņ� negribot ievaidējās, kad atpazina vārdu, kur� pamazām iezī�mējās. Galvenā balva!

Jesus has never

Pat Judīte bija iespaidota. "Ks tam neticēju," viņa atzina. "Tev bija taisnība."

"Viņ� bija saticis Jēzu!" Stefens triumfējo�i pasludināja, izstiepis rādī�tājpirkstu uz priek�u kā florcti. "Viņ� bija aizceļojis pagātnē, un viņ� bija saticis Jēzu no Nācaretes. Viņ� ceļoja kopā ar viņu. Viņ� sekoja viņam. Klausījās viņā." Viņ� apklusa un paskatījās uz Judīti un Je�ua. "Vai jūs saprotat, ko tas nozīmē? Vai jūs saprotat, ka �īs abas lapas ir dokuments, kas ticamībā un aktualitātē pārspēj visus Bībeles evaņģēlijus?"

Judīte skaļi noclsās. Je�ua uz viņu paskatījās un tad pievērsās Stcfenam. "Stefen, es neesmu īpa�i dievticīgs ebrejs," viņ� teica, "ta�u ebrejs." Viņ� skatījās lejup uz maģiski kvēlojo�o tekstu kā uz nejauku zvēru, kas kuru katru mirkli varētu iekost. "Man, godīgi sakot, ir bail no tā, kas �ajā vēstulē varētu būt rakstīts."

"Vai no tā, ka tev ir bail, tu domā, teksts izzudis?" Stefens izaicino�i jautāja. Viņ� papurināja galvu. "Blēņas. Vienīgais, kuram no �īs vēstules varētu būt bailes, ir pāvests. Labāk turpināsim."

Judīte pāris rei�u izstaipīja plecus. "Labāk tagad nofotografē to, kas tev jau ir," viņa novaidēdamās ieteica.

"Tam vēl ir laiks," Stefens pakratīja galvai. "Vispirms pabeigsim teikumu."

Jc�ua paklausīgi atsāka darbo�anos ar vates kum�ķiem, un Judīti pār�ņēma dusmas. "Stefen Foks," viņa dzēlīgi jautāja. "Vai tu principiāli ignorē visu, ko tev iesaka sieviete?"

"Es nevienu ne�ķiroju ne pēc rases, ne izcel�anās, ne dzimuma," Stefens smaidīdams teica. "Es principiāli ignorēju visu, ko man kāds iesaka."

"Tāpēc ka tik un tā neviens neko nezina labāk par tevi."

"Precīzi."

Viņa nostenējās, atmeta galvu atpakaļ un palika tā sē�am.

Luminiscējo�ās spuldzes gaisma atkal noplaiksnījās, �oreiz ilgāk.

Je�ua mitrināja, susināja, atkal mitrināja. �oreiz rakstu vieta izrādīja lielāku pretestību.

"Nu," viņ� noteica, kad spuldze vēlreiz nosprak�ķēja un gaisma kādu brīdi vibrēja, "tā ta�u neizlaidīs garu tie�i �ajā brīdī. Pilnīgi dro�i, ka visā mājā nav nevienas rezerves spuldzes."

Stefens sarauca uzacis. Judīte vēl arvien sēdēja, seju pret griestiem pavērsusi. "Varbūt mums tomēr tagad vajadzētu nofotografēt," viņ� sacīja.

"Es tūlīt jau bū�u pabeidzis," atteica Je�ua. Mirdzo�ie punktiņi uz lapas �ķita pilnīgi patvaļīgi izkaisīti, tic negribēja un negribēja savieno�ties par svītriņām un līnijām, un kur nu vēl par vārdu. Je�ua ņurdēja, mērcēja vati �ķīdumā ilgāk, piespieda to papīram stiprāk. Viņa acis no �ķīduma izgarojumiem jau asaroja.

"Tur!" Viņ� iesaucās un pacēla vates kum�ķus. "Vai tu vari to izlasīt?"

Stefens tajā brīdī bija pasniedzies pēc fotoaparāta. "Nāc, nofotogra fesim to, kas mums tur jau ir."

"Tūliņ, tūliņ. Paskaties tikai�"

"Jā, es jau skatos." Stefens pieliecās lapai tuvāk. Gandrīz nogāza foto�aparāta statīvu. "Ak, mans Dievs�"

�ajā mirklī ultravioleto staru spuldze nodzisa. Pilnīgi bez jebkāda trok�ņa, pilnīgi bez jebkāda redzama iemesla. Tā vienkār�i izdzisa, un līdz ar to arī ķīmiski marķētais teksts uz mitrā papīra.

"Tas ta�u nevar�" Je�ua dusmīgi pasniedzās pie slēd�a, izslēdza lampu, tad atkal ieslēdza, veltīgi. Nekas vairs nemainījās. "Sasodīts."

"Tu ta�u ari to izlasīji, vai ne?" Stefens jautāja.

"Tie�i tagad," Je�ua dusmojās, pielēca kājās un piesteidzās pie skapja telpas otrā galā, vilka vaļā atvilktnes, stūma tās atkal ciet. "Kā jau es teicu. Nevienas rezerves spuldzes visā pla�ajā apkārtnē."

"Je�ua," Stefens jautāja vēlreiz. "Vai tu arī to izlasīji?"

"Tas ir raksturīgi �ai bodītei," viņ� saniknots turpināja runāt. "No�laidība, kur vien skaties. Katrs tikai ņem, bet nevienam neienāk prātā parūpēties par rezervi. Un mums ir sabats! Kur lai mēs tagad sameklē�jam rezerves spuldzi?"

Stefens ar troksni nolika kameras statīvu atpakaļ uz galda. "Je�ua!"

Draugs aprima, un ar to arī izgaisa viņa dusmas. Viņ� paskatījās uz Stefenu un pamāja. "Jā, es arī to izlasīju."

"Tātad tu arī to redzēji?" "Jā."

Judīte atkal izslējās un nogurusi uzlūkoja abus vīrie�us. "Kas noti�cis? Jūs esat tik bāli kā spoki. Kāds tad bija nākamais vārds?"

Stefens pārliecās pār lēzeno trauku, atspiedās uz izplestām rokām, it kā viņa ķermeņa aug�daļa pēk�ņi būtu kļuvusi tonnām smaga, un pa�skatījās lejā uz pelēko, caurumaino papīru. Ja ilgi skatījās, viņ� varēja iztēloties, ka spēj vēlreiz atsaukt atmiņā spokaino rakstu.

"Lived", viņ� teica. "Nākamais vārds bija lircd."

18

Tas, kādi būvmateriāli tiku�i izmantoti atsedzamās celtnes būvē��anā, stipri ietekmē rak�anas tehniku. Mums jau relatīvi agri bija skaidrs, ka saskarsimies ar vienkār�ākām būvēm, kas celtas no māla ķieģeļiem vai būvakmeņiem. Tātad mums jādomā par to, lai savlaicīgi atpazītu un saglabātu mūru paliekas, kas ir tikai ar grūtībām at�ķiramas no gruve�u masas. Sevi�ķi svarīgi mums bija arī atrast grīdas celtnes iek�pusē, jo priek�meti, kas atrasti tie�i uz grīdas (piem., keramika, stikls, monētas, skarabeji), nepārprotami norāda uz atraktā slāņa laikmetu.

Profesors Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethame�as

Acīmredzot �is vīrs, kur� kā pasaules valdnieks, ieplēties un varens, sēdēja vienā no atzveltnes krēsliem, bija vēlējies, lai sonārtomogrāfijas rezultāti tiktu pārrunāti �eit, �ajā dzīvojamajā vagonā ar kondicionēto gaisu, uiļ ncvis ārā pie kāda saliekamā galda. Tas bija izrakumu finan�sētājs, pats lielais boss, cik Zor�s Martinē jau bija uzzinājis. Viņam mu�gurā bija nevainojams tum�i zils uzvalks ar zīda kaklasaiti, kas bija pie�stiprināta ar zelta adatu, kurā bija briljants, viņa frizūra bija tikpat ne�vainojama, un svīst � tas neap�aubāmi bija pēdējais, ko viņ� vēlējās. Lai arī �ajā sestdienas rītā, kā Zor�am �ķita, ārā bija vēl visai patīkami un �eit iek�ā jau gandrīz pārāk vēsi � �ajā konferen�u zālē, kas bija tik balta, ka varēja domāt � esi apmaldījies ledusskapī.

Rezultātu paziņo�ana, kā vienmēr, bija Roba Ri�ardsa uzdevums. Zor�s darīja darbu, un Bobs plūca laurus, tā nu tas bija. �orīt Zor�am pret to nebija ne mazāko iebildumu. Viņ� bija priecīgs, ka viņam nekas ne�bija jāsaka. Tad bija mazāka bīstamība, ka viņ� varētu izpļāpāties.

Gideons bija runājis pilnīgi nopietni, to varēja manīt. Sākumā �or�s bija domājis, ka plecīgais izraēlis grib viņu izzobot; pamēģināt, ko visu var sastāstīt vienam muļķa meksikānim. Hu, tad nu gan viņ� bija kļuvis dusmīgs! Dusmīgs vīrs ar uzi plecā, ak tu dieniņ. Nē, viņ� nebija gri�bējis viņu piemuļķot.

Ta�u viņ� varēja būt pārklausījies. Kaut ko nepareizi sapratis. Noti�kums bija vienkār�i pārāk neticams.

Visus attēlus, ko bija pārraidījis Sotom 2, Robs bija pla�i izklājis uz galda, lai radītu iespaidu. Tā viņ� darīja vienmēr. Palielīties, to viņ� prata tik labi kā neviens cits. Cilvēki vienmēr skatījās uz �iem attēliem un neparko nespēja saprast, ko viņiem tur vajadzētu saskatīt, un, kad viņi jau gandrīz krita izmisumā, tad Robs Ri�ardss beidzot sāka runāt. Tie�i pareizajā brīdī. Nosvērti pārvilka ar roku pār gai�ajiem, cirtainajiem ma�tiem un sāka skaidrot � vieglā, nevērīgā patērzē�anas tonī, it kā uz galda būtu izklāts pilsētas plāns, par kuru tiktu izteiktas da�neda�ādas domas, un visiem būtu skaidri redzams, par ko viņ� stāsta. Viņ� nekad neteica neko tādu kā: �is tum�ais plankums norāda uz mūra atliekām desmit metru dziļumā. Kaut ko tādu viņ� pateica pavisam citādi, apmēram tā: �iem mūriem vajadzētu atrasties aptuveni desmit metru dziļumā. Un tad viņi visi piekrīto�i māja, beidzās vai nost aiz bijības un saskatīja mū�rus tie�i tajā vietā, kur Roba Ri�ardsa rādītājpirksts ceļoja pāri pelēcīga�jām fotogrāfijām.

Zor�s nekad nepārstāja brīnīties, kad viņ� to atkal piedzīvoja, un ilgu laiku par �o izrādi, ko Bobs spēlēja, bija dusmojies. Ar rezultātiem, ko ar savu darbu bija ieguvis viņ�l Ta�u kop� kādas reizes, kad attēlus vaja�dzēja prezentēt viņam pa�am un pēc tam skatīties neticīgās, skeptiskās sejās, jā, beigās pat aizstāvēt sonārtomogrāfijas lietderību, viņ� bija nonā�cis pie uzskata, ka pārliecino�a prezentācija bija tikpat nozīmīga māksla kā tai nepiecie�amo attēlu iegū�ana.

Viņ� uzmanīgi sekoja, kā Bobs piekārto attēlus vispārīgi uzzīmēta�jam izrakumu novietojuma plānam, kas gulēja uz galda. Viņ� iezīmēja mūrus, norādīja uz kauliem, kuri vēl nebija izrakti, un ilgi kavējās pār�domās par da�ādiem ie�u slāņiem. To viņ� darīja vienmēr, kad pamatā nemaz nebija ko stāstīt. Un �eit Bethame�ā nebija nekā, ko stāstīt. Viņi bija atradu�i to, ko viņi bija domāju�i �eit atrast. Neko vairāk. Neko. Izmesta nauda, īsi sakot, un Boba Ri�ardsa uzdevums bija novērst to, ka pasūtītāji arī nonāk pie �ī secinājuma. Montānas universitāte ar savu sonārtomogrāfu veica ienesīgus darījumus un nevēlējās neapmierinātus klientus. Tas bija iemesls, kāpēc līdzi tika sūtīts Bobs Ri�ardss.

"Tā, te es neko neredzu," beidzot pasūdzējās resnais vīrs. "�īs foto�grāfijas izskatās pēc ultrasonogrāfijas attēliem, kādi bija manai sievai, kad viņa bija stāvoklī. Toreiz es tur arī neko nesaskatīju."

Bobs viņam uzvaro�i uzsmaidīja. "Bet jūsu sievas ārsts gan dro�i vien tur kaut ko redzēja, vai ne?"

"Hm, jā. Teica, ka bū�ot puika."

"Un vai bija puika?"

"Jā."

Visi smējās.

"Nu," Bobs laipni skaidroja, "�ie attēli rodas pēc ļoti līdzīga paņē�miena. Un tajos es redzu, ka jūs atradīsiet visai daudz drupu."

Ar �o viņ� vēlreiz panāca atzinīgus smieklus. Pat resnais vīrs greizi pasmaidīja.

Pirmais beidza smieties vīrs tum�i zilajā uzvalkā. "Kas ir ar metāla kasti?" viņ� vēlējās zināt. "Vai to jūf atradāt?"

"Metāla kaste." Bobs pajftezās. �or�s papurināja galvu. "Nē, diem��ēl," Bobs turpināja. "Neko tādu mēs neatradām."

"Vai esat par to pārliecināts?" otrs neatlaidās.

Bobs noteikti pamāja. "Simtprocentīgi." Neviens cits �o vārdu ne�prata izteikt tik dziļi pārliecinātā tonī kā Bobs Ri�ardss.

�or�s pacēla acis, kad profesors pēk�ņi pagriezās atpakaļ pret apa�ļīgo vīrieti, kur� it kā bija rakstnieks, un saausījies dzirdēja, kā viņ� tam �ukst: "Es ta�u teicu, ka kameras �eit nav!"

Tātad tomēr. Kamera. �o vārdu viņ� bija labi dzirdējis, un noso�do�ais skatiens, ko dro�ības �efs veltīja darbu vadītājam, tam bija tikpat kā apliecinājums. Tātad tomēr � visi �ie vīri patie�ām ticēja, ka kaut kur Izraēlā bija aprakta kamera, ar kuru uzfilmēts�

�or�s pat neuzdro�inājās to iedomāties.

Ar kuru uzfilmēts Jēzus Kristus!

Vai tas maz bija iespējams? Tomēr Dievam nekas nebija neiespē�jams. Pat ceļojums laikā. Iespējams, tas pat bija viņa neizdibināmais plāns, � cilvēkiem tie�i �ajā laikmetā, ko tik ļoti ietekmēja televīzija, uzdāvināt videoierakstu ar viņu Pestītāju, lai stiprinātu savu baznīcu un vestu cilvēkus atpakaļ pie ticības. Un kā gan citādi tas būtu varējis no�tikt, ja ne �ādā brīnumainā veidā?

�or�s juta, kā viņam pēk�ņi sāk dauzīties sirds. Bet� kādi cilvēki at�klāju�i �o noslēpumu? �is vīrs, kur� par Vienu vienīgu uzvalku izdeva vairāk naudas, nekā vajadzīgs, lai veselu gadu pabarotu viena ciema iedzīyotājus Banglade�ā, � un lai viņa naudas kārajās rokās nonāktu �is vien�reizējais dokuments? Ko gan citu viņ� ar to darītu, ja ne meklētu, kā iegūt vēl vairāk naudas? Vēl vairāk varas?

Protams � viņ� paturētu ierakstu sev. Neviens pats, kur� nebija viņa televīzijas tīkla klients, to nedabūtu redzēt. Un pēk�ņi būtu dārgi, ļoti dārgi jāmaksā, lai kļūtu par klientu. Saviem klientiem viņ� aizdarītu muti ar ilgtermiņa līgumiem, un viņ� tos piespiestu ari pacietīgi panest visas viņa sēnalas.

Tā Kunga vārdus viņ� palaistu ēterā starp divām visu laiku dārgāka�jām reklāmām. Būtu jāpacie� nebeidzamas kampaņas par atspirdzino��iem dzērieniem, tīrī�anas līdzekļiem, autoriepām, biksī�u ieliktnī�iem un ko�ļājamām gumijām, lai drīkstētu paskatīties Pestītāja sejā. Jēzus atkal tiktu piesists krustā komercijas Golgātas kalnā, vēlreiz un vēlreiz � vispirms sestdienas vakarā labākajā raidlaikā, pēc tam vakara programmā un galu galā bērnu stundā, kad tika rādīta bārbiju un hīmeņu reklāma.

"�or�?" viņ� izdzirdēja Boba balsi. "Vai tev nav labi?"

Viņ� papurināja galvu, atkal atguvās. "Ir jau labi," viņ� sacīja. "Var�būt vakardien dabūju par daudz saules."

Bobs nedro�i viņā paskatījās. "Vai tu nevarētu �eit uzmest aci?" viņ� jautāja. "F.s gribētu zināt, ko tu par to domā."

"Jā," �or�s gurdi pamāja. "Protams." Viņ� nostājās blakus Bobam pie galda, uz kura kāds visus attēlus, ko viņi bija gatavoju�i, bija pārklājis ar lielu novietojuma plānu. �is plāns bija precīzi zīmēts, dro�i vien tā bija kāda oficiāla dokumenta kopija. Un tas, ko Zor�s tur redzēja, viņam �ķita tā kā pazīstams.

"Tā ir Jeruzalemes Tempļa kalna projekcija," viņam paskaidroja vīrs tum�zilajā uzvalkā, un briljants viņa kaklasaites adatā iezaigojās. "Kā vajadzētu rīkoties, lai to caurskatītu ar sonārtomogrāfu?"

�ajā rītā Stefens Fokss pamodās vēlu un jutās tā, it kā viņam pāri būtu pārbraucis buldozers. Un tas nebija tikai tāpēc vien, ka viņ� tikpat kā nemaz nebija gulējis.

Sabatā brokastu laiks stipri ieilga, lai visi varētu izgulēties. Pats par sevi saprotams, ka sabatā nestrādāja, un brīvprātīgie, kuri bija no Izraē�las un nedzīvoja glu�i pa�ā valsts otrā galā, izmantoja iespēju aizbraukt uz mājām. Līdz ar to nometnē palika gandrīz vienīgi citu tautību strād�nieki, kuri būtu strādāju�i arī sestdienā, un līdz ar to sabata miers viņiem radīja sajūtu, ka svētdiena ir sākusies dienu agrāk.

�ī varētu būt mierīga diena. Kad Stefens pienāca pie virtuves telts, uz da�iem galdiem bija salikti �aha dēļi, citi bija apsēdu�ies ar grāmatu un kafijas tasi kaut kur ēnā. Mazliet tālāk da�i izpalīgi pat meta pa apli ko�i zaļu frizbija �ķīvīti. Un pie kāda galdiņa viņ� pamanīja Judīti, kura izskatījās tikpat sagumzīta, kā viņ� jutās. Nu jā, varbūt ne glu�i tā. Pat ne�gulēju�i viņa vēl arvien izskatījās neatvairāma. Stefens uzlika uz paplātes trīs tases kafijas, pilnas līdz malām, un tad, drīzāk racionālu apsvērumu, nevis izsalkuma dēļ, bļodiņu kukurūzas pārslu un apsēdās viņai pretī.

Kādu brīdi viņi klusēdami ēda. Kad Stefens ķērās jau pie otrās kafi�jas tases, Judīte iejautājās: "Un?"

Stefens norija licfifmalku rūgtā dzēriena. Viņi �eit gatavoja ļoti stipru kafiju. "Un ko? Ko es par to domāju?" "Jā."

"Nav ne jausmas. Jāatzīst, esmu mēms."

Viņa pameta apkārt migrēnas izmocītu skatienu. Tuvumā nebija neviena, kas varētu noklausīties viņu sarunu. "Varbūt tev to vēl neva�jadzētu mēģināt interpretēt. Tev ir tikai �etri vārdi no vēstules, kas kā nekā ir rakstīta uz divām lapām� Pagaidi ta�u, kad tev būs zināma visa vēstule."

"Vai arheologi to nedara nepārtraukti? Viņi paskatās uz vienu burtu kādā vecā papirusā un pēc tā, kā tas ir uzrakstīts, ja ar ķeksīti pa kreisi un nevis pa labi, paziņo, ka viss dokuments ir divsimt gadu vecāks, nekā sākumā domāts. Vai jaunāks. Katrā ziņā tas nozīmē pavisam ko citu, un tikai viena pa�a burta dēļ."

"Nav ne jausmas. Pajautā Je�ua, vai arheologi to nepārtraukti dara."

Viņam bija pamatīgas galvassāpes. Viņ� vairs nevarēja izturēt. Viņam vēl nekad nebija sāpējusi galva. Un arī kuņģis jau streikoja pret pārplūdinā�anu ar kafiju. Stefens paņēma nu jau tre�o kafijas tasi un pievērsās kukurūzas pārslu atlikumam.

"Ko es sev jautāju," viņ� teica ar pilnu muti, "ir tas, vai vispār kaut kas tāds ir iespējams. Un te nu es neesmu pietiekami kompetents. Ir ta�u jābūt arī kādiem citiem avotiem bez Bībeles tekstiem, kuros piemi�nēts Jēzus. Kas ir ar to tautas skaitī�anu, ko pavēlēja veikt ķeizars Augusts? Tas ta�u bija Augusts, vai ne? Bet notika, ka tanī laikā ķeizars Augusts izdeva pavēli, lai tiktu sarakstīta visa valsts. Tā līdzīgi kaut kur stāv rakstīts. Un Marija tie�i tajā laikā bija stāvoklī."

"Bet nupat tikai stāvoklī."

Stefens neapmierināti papurināja galvu. "Man par to jāpalasa. Es tam vienkār�i nespēju noticēt. Es domāju, ko tas nozīmētu. Iedomājies, kas būtu, ja varētu pierādīt, ka Jēzus patiesībā nekad nav dzīvojis! Ko tas nozīmētu!"

Judīte paraustīja plecus. "Tas būtu atklājums. Un tu būtu atklājējs. To ta�u tu vienmēr esi gribējis."

"Bet ko tas nozīmētu pasaulei? Viņ� tomēr ir kristietības, pasaules lielākās reliģiskās kopienas, centrālais tēls. Ja Jēzus patiesībā nekad nav dzīvojis, tad tas nozīmētu, ka kāds �o tēlu ir izdomājis. Tad viņ� būtu tāds kā mākslas tēls. Kā supermens. Vai, ak �ausmas, kā Mikipele."

"Tagad nedramatizē. Lielākai daļai cilvēku reliģija ta�u tik un tā ir glu�i vienaldzīga. Tos tu aizskartu sāpīgāk, ja tev izdotos pierādīt, ka nekad nav dzīvojusi Mikipele."

"Ļoti asprātīgi." Stefens pielika pie lūpām pēdējo kafijas tasi. "Es arī nezinu, kāpēc tas mani tā satrauc. Bet tas mani satrauc. Es sev nopietni jautāju, vai būtu attaisnojami atklāt �ādu patiesību."

"Oho," Judīte iepleta acis. "Tie nu ir pavisam jauni toņi, mister Foks."

Stefens atkal nolika kafijas tasi un pārsteigts viņu vēroja. "Saki � ko nozīmē visi �ie mājieni? Par ko tu mani patiesībā turi?"

Judīte savilka seju platā, naidpilnā smaidā, un viņas acis nikni zvēroja. "Ir da�as lietas, kuras tu vēl neesi apjēdzis. Un viena no tām ir patie�sība, ka dzīvē runa ir par daudz ko vairāk, nekā tikai par to, kā vienmēr uzvarēt."

"Ak tā?" Stefens dusmīgi atjautāja. "Kur� tev �īs blēņas ir sastāstījis?"

"Tu ta�u tikai vēlies pierādīt, ka esi gudrāks par �o D�onu Kaunu, lielo mened�eri."

"Un pat ja tā būtu? Varbūt esmu arī."

"Un? Kāds tev no tā labums?"

Stefens juta asinīs kā ogļskābi uzdzirkstījam cīņas sparu. "Katrs grib uzvarēt," viņ� sacīja. "Un, ja kāds apgalvo ko citu, tad viņ� vienkār�i vairs netic, ka var uzvarēt. Vienīgā vēlē�anās, kas tādam vēl palikusi, ir nezaudēt, un visvieglāk to panākt tad, ja vairs necīnās. Tā tas ir."

"Ak. Runā amerikānis. Viss pavisam easy. Viss ir iespējams, tikai jā�zina, kā."

"Jā. Tie�i tā."

Judīte papurināja galvu. "Tas ir tik� sekli. Tik tuk�i. Es nezinu � varbūt te tomēr kāda nozīme ir tam, ka es esmu cēlusies no tautas, kura atskatās uz piectūksto� gadu senu kultūru, un tu patlaban tie�i 11/. divsimt."

"Tās ir īstākās muļķības, kādas vien man nācies dzirdēt," Stefens no teica un piecēlās. "Patie�ām. Savu piectūksto� gadu kultūru tu vari aiz�skalot podā, ja tādi smadzeņu mēsli ir viss, kas nāk uz āru. Un tagad atvaino, man ir jāiet. Man vēl jāuzraksta kāds piedāvājums. Lai saraustu savu nākamo miljonu, ja tā ir pareizi."

Izrakumu darbu vadītāja vietnieks kādu laiku, acis nenovērsis un elpu aizturējis, bija sekojis sarunai, tad viņ� zaudēja savaldību. " Tempļa kalnu?" viņ� bija kliedzis. "Jūs gribat caurskatīt Tempļa kalnu? Jā, vai jūs visi esat galīgi ārprātīgi!"

Kauns ar īsu galvas mājienu bija licis Raienam saprast, ka viņam abi tehniķi jāizved ārā, ko viņ� arī tūliņ izdarīja. Tad viņ� bija mierīgi paska�tījies uz izraēli ar trūcīgo matu segumu un apaļo degunu un nolēmis, ka neļaus sevi provocēt un jebkurā gadījumā saglabās mieru, kamēr otrs atkal nāks pie prāta. Neviens nebija spējīgs kliegt un ārdīties ilgāk par septiņām astoņām minūtēm bez pārtraukuma, ja nu vienīgi tas bija kāds īpa�s psihiatrijas gadījums. Lielākā daļa holēriķu, to Kauns bija pieredzējis neskaitāmās nepatīkamās apspriedēs, nomierinājās pēc divām trim minūtēm, pieņemot, ka neviens viņus nepārtrauca. Pārtrauk�ana bija tā, kas klieg�anas lēkmi uzturēja pie dzīvības, � savā ziņā pēc katra pārtraukuma laiks atkal sāka ritēt no sākuma.

"Mēs vēlamies to mierīgi�" Kauns beidzot iesāka, kad �imons Bārlevs aizelsies pārstāja kliegt, ta�u tas viņu nedzirdēja, bet pievērsās pro�fesoram Vilfordam-Smitam.

"Kāpēc tu man to neteici, tu, sasodītais angli?" viņ� viņam uzkliedza. "Kāpēc cs vienmēr visu uzzinu pēdējais? Nolāpīts, nu jau pagāju�i divdesmit gadi, kop� mēs strādājam kopā, un nu tu man tā uzbrūc no aizmugures�"

Nu tomēr bija pienācis laiks iejaukties. "Mister Bārlev!" Kauns nodārdināja, cik skaļi vien spēja. Mēdza gadīties situācijas, kad palīdzēja vien uzkliedziens. Uzklicdzicns, kam vajadzēja citus �okēt. Kauns vienmēr, kad viņam vajadzēja ievilkt gaisu �ādam uzkliedzienam, iztēlojās, ka ar savu vārdu skaņas spiedienu vien viņam vajadzētu sadragāt pretinieka galvaskausu.

Un tas darbojās. Bārlevs noraustījās, un uz brīdi viņ� apmulsa.

"Mister Bārlev," Kauns atkārtoja, un nu viņ� bija atkal pilnīgi saval�dījies un cik vien iespējams laipns. "Lūdzu, atstājiet profesoru VillorduSmitu dzīvu; viņ� nav vainīgs. Vainīgs esmu es. �o ideju mēs izperinājām pagāju�ajā naktī pēc sarunas ar profesoru Gutjēru, un es �orīt vēlējos jums to atklāt. Nelaimīgā kārtā abi Sotom tehniķi �eit bija ieradu�ies pirms jums, tāpēc man no �ī nodoma vajadzēja atteikties. Ta�u, ja vēla�ties uz kādu kliegt, tad, lūdzu, uz mani."

Bārlcvs viņu nedro�i nopētīja. D�ons Kauns vēl nebija pietiekami iepazinis Vilforda-Smita vietnieku, ta�u viņa nedro�ībā viņ� �ķita saska�tām vientiesīgu, tie�u zinātnieku, ne�aubīgi lielisku speciālistu, ta�u nespējīgu mēroties spēkiem diskusijā ar pieredzēju�u un prasmīgu oratoru.

"Nu labi," izraēlis teica. "Tad paskaidrojiet man, lūdzu, ko tas nozīmē."

"Jūs domājat, kā man ienāca prātā likt izpētīt Tempļa kalnu?" Kauns atjautāja.

"Jā."

Kauns, �ēlīgi pasmaidījis, pamāja. "Mister Bārlcv, man uz brīdi jāiz�iet ārā un jānomierina abi tehniķi, ka viņi savu naudu saņems jebkurā gadījumā, vienalga, cik loti mēs te sakliedzamies. Līdz tam es jūs vien�kār�i gribētu lūgt apdomāt atbildi uz jautājumu, kuru mēs vakar vakarā uzdevām profesoram Gutjēram. Un tas ir �āds: kuras vietas Izraēlā jums ir zināmas, kas pēdējo divtūksto� gadu laikā paliku�as neskartas?"

Bārlcvs blenza uz viņu kā uz spoku, tad paskatījās pāri uz Tempļa kalna plānu, tad atkal pacēla acis. Viņa zods atkārās.

"Vai sapratāt?" Kauns piebilda un izgāja no apsprie�u telpas.

Abi tehniķi gaidīja ārpusē kopā ar Raicnu un skatījās uz viņu, mulsi mirk�ķinādami acis, kad Kauns pa trim pakāpieniem nokāpa lejā uz smil�ainās zemes.

"Es ceru, ka mūsu iek�ējo disputu stils jūs nav pārmērīgi pārbiedējis," Kauns iesaucās un pūlējās izlikties esam labā noskaņojumā un pilnīgi mierīgs. Abi tehniķi mulsi smaidīja. "Es jums abiem katrā ziņā vēlējos pateikties," viņ� apliecināja savā vislaipnākajā tonī, un, skatīdamies acīs, kratīja viņiem roku. "Darbs, ko jūs �eit paveicāt, bija patie�ām ievēro�jams. Ticiet man, es to protu novērtēt . Un, kas attiecas uz kolēģa dusmu uzliesmojumu�" Viņ� sazvērnieciski pasmaidīja. "Tie visi ir cilvēki, kas visu �eit dara ar degsmi. Tas vēl nebija nekas. Mēs jau veselām naktīm esam sakliegu�ies vēl augstākos toņos."

"Saprotu," blondais atviegloti pamāja.

"Kas attiecas uz Tempļa kalnu," Kauns turpināja, neizlai�ot no acīm blondo tehniķi, kur�, pirmkārt, no viņiem abiem bija boss, un, otrkārt, izskatījās pēc tāda, ar kuru iespējams sarunāties, "tad mans asistents jums dos ma�īnu, un es jūs lūdzu braukt ar to uz Jeruzalemi un situā�ciju novērtēt uz vietas � kādas ir iespējas neuzkrīto�i veikt kalna caur�skati. Un �ovakar jūs man ziņosiet. Okayī"

Blondais pakalpīgi pamāja. "Tie�i tā, ser. Mēs to labprāt darīsim."

"Labi, Raien, jūs parūpēsieties par d�entlmeņiem?" Raicns pamāja.

To teicis, viņ� atgriezās vagonā, kas vienlaikus bija arī vācu rakstnieka miteklis. Kur�, kā Kaunam atkal dūrās acīs, pagaidām vēl bija sniedzis visai niecīgu ieguldījumu �ajā projektā, ja viņu salīdzināja ar kanādieti.

Bārlevs acīm redzami bija sagatavojis argumentu, ko uzskatīja par iz�ķiro�u.

"Tempļa kalns ir jūdu svētnīca," Bārlevs aizkapa balsī paskaidroja. "Es jautāju jums, mister Kaun, jo laikam gan esat kristietis: vai jūs liktu ar sonārtomogrāfiju izmeklēt Pētera baziliku? Vai Jēzus dzim�anas vietu Betlēmē?"

Kauns pamāja. "Pats par sevi saprotams. Nepamirk�ķinot ne acu."

�ķita, ka ar �ādu atbildi Bārlevs nebija rēķinājies. Orators iesācējs, nodomāja Kauns un ar pūlēm apspieda zobgalīgu smaidu.

"Tam� Tam es neticu."

"Varat ticēt mierīgi. Tā, iespējams, pat būs mūsu aiznākamā lieta."

Profesors Gutjērs pacēla roku. "Es vēlētos vēlreiz apliecināt, ka ne�kādā gadījumā neesmu apgalvojis, ka meklējamā kamera noteikti atro�das Sachra klintī. Es tikai norādīju uz to, ka �ī ir vienīgā vieta, kas tiklab nepārprotami identificējama pēc diviem tūksto�iem gadu, kā ari noteikti visu �o laiku ir palikusi neskarta."

"Un es," iestarpināja Vilfords-Smits, "vēlos vēlreiz atkārtot, ko jau �onakt teicu: cs esmu pilnīgi pārliecināts, ka kameras �ajā klintī nav."

Kauns pacietīgi pamāja. "Vai vēl kāds?"

"Tas nav iespējams," paskaidroja Bārlevs. "Pilnīga utopija. Kā jūs to stādāties priek�ā? Uzstādīsiet Tempļa kalnā �oka viļņu aparātu un visap�kārt ieraksiet sensorus? Varbūt iedzīsiet tos Raudu mūrī? Tam jūs ne�mū�am nedabūsiet atļauju."

"Tāpēc mēs to darīsim slepus."

"Slepus? Kā tas ir iespējams?"

"To es nezinu. Ta�u es nupat aizsūtīju abus tehniķus uz Jeruzalemi, lai viņi visu izpēta uz vietas."

"Tas nav iespējams!"

Kauns dziļi ievilka un izpūta elpu. "Mister Bārlev, manis nebūtu tur, kur esmu patlaban, ja es vienmēr būtu vadījies pēc tā, kas it kā ir vai nav iespējams." �ķita, ka arheologs tūlīt iz�ķīdīs sviedros un izmisumā. "Mis�ter Kaun, visu cieņu jums, ta�u jūs neaptverat, ko esat nodomājis darīt. Tempļa kalns ir svētvieta ne tikai mums, jūdiem, tas ir svēts ari musul�maņiem, un viss, kas tur norisinās, ir politisks. Ar to, kas jums padomā, jūs varat burtiski izraisīt karu!"

"Mister Bārlev, man pieder arī viens no lielākajiem ziņu raidītājiem pasaulē. Ticiet man, par Izraēlas politisko situāciju esmu labi informēts."

Bārlcvs, galvu purinādams, atkrita savā krēslā. "Tas ir vājprāts," viņ� murmināja. "Tas ir vājprāts."

"Kamera neatrodas klintī," profesors Vilfords-Smits atkārtoja. "Par to es esmu simtprocentīgi pārliecināts. Acīmredzot tā noslēpta aizzī�mogotā amforā kādā nomaļā, nenozīmīgā klints alā, ta�u nekādā gadī�jumā �ajā klintī."

"Varbūt zem tās?" Kauns sacīja.

"Ir kāda leģenda," iestarpināja Gutjērs, "ka zem tās atrodas Derības �ķirsts."

"Arī tas nebūtu slikts atradums."

"Kā gan kamera varētu būt nonākusi klintī?" Gutjērs jautāja. "Vai zem tās? Ceļotājs laikā, kuru jūs esat iztēloju�ies, būtu bijis aktīvs tolaik, kad templis vēl bija neskarts un attiecīgā klints tika izmantota kā upurakmens. Viņam nebūtu bijis ne vismazākās iespējas nepamanītam pat tuvoties akmenim."

Debates Kaunam sāka krist uz nerviem. "Ja mums izdosies Tempļa kalnu caurskatīt, tad mēs varēsim sev aiztaupīt visus minējumus. Tad mums vairs nevajadzēs domāt, tad mēs vienkār�i zināsim. Stāvoklis, kuram es vienmēr dodu priek�roku."

Viņ� jutās pateicīgs, ka �ajā brīdī ienāca Raiens, rokā turot vienu no mobilajiem telefoniem. "Baso," viņ� tikai noteica, sniegdams to Kaunam.

Stefens Fokss sēdēja pie sava ieslēgtā piezīmjdatora, un viņam nebija ne mazākā prieka rakstīt piedāvājumu Video World Dispatcher. Bet nedarīt kaut ko tāpēc, ka nebija prieka to darīt, bija neprofesionāli. Un Stcfcnam Foksam nebija nodoma rīkoties neprofesionāli.

Vispirms viņ� pieslēdzās savam mājas datoram, sameklēja failus, kuros bija piedāvājumam nepiecie�amie teksti un attēli, un sāka to pārraidi. Lēni pieaugo�ie procentu skaitļi ļāva nojaust, ka failu pārraide ilgs vēl labu brīdi, tāpēc viņ� atlaidās ērtāk un lāvās domām, kas viņam mācās virsū kā me�onīgas bites.

"�is priek�stats, ka tas Jēzus, par kuru bija runa baznīcā, reliģijas mācības stundās, dievbijīgajos stāstos un dziesmās, patiesībā varētu ne�būt nekad eksistējis � ka tas viss ir bijis tikai mīts un Jēzus nav reālāks par Ziemassvētku vecīti, kas Ziemassvētkos it kā nes dāvanas, viņam �ķita kā izsmiekls. Vai tas nebija apbrīnojami? Katram, kur� viņam jau�tātu, viņ� bez mazākās �aubī�anās būtu paskaidrojis, ka viņu neinteresē reliģija, bet gan tikai reālā dzīve. Ka to reliģiju, kuras vārdā viņu kā mazu, neaizsargātu bērnu nokristīja, viņ� jau sen ir atmetis un atstājis sev aiz muguras. Ka viņu labākajā gadījumā varēja saukt par nedogmatisku hu�mānistu. Kāds, kur� mēģināja rīkoties pareizi. Krietni iet cauri dzīvei. Būt labam, ta�u ar mēru tin mērķi.

Un nu tas viņu nelika mierā. Viņ� tomēr ar �o tēlu bija spēko�jies sīvāk, nekā pats apzinājies. Visu savas bērnības laiku viņ� bija re�dzējis, cik divkosīgi cilvēki manipulē ar Dievu. Viņa vecāki vēl �odien uz āru bija tik dievbijīgi, kā tas pienācās draudzē, ta�u patiesībā viņi dzīvoja tādu dzīvi, uz kuru nekādu iespaidu neatstāja tās reliģijas mā�cības, pie kuras viņi teicās piederam. Labs kristietis bija tas, kur� Ziemas�svētkos gāja uz baznīcu un ziedoja labdarībai, ja nebija iespējams no tā izvairīties, un ari tad tikai tik, cik nepiecie�ams, lai netīkami nedur�tos acīs.

Tikai da�ās situācijās � tad gan viņus pārņēma dievbijība. Galveno�kārt kritiskās situācijās. Kad viņa mātei bija uznākusi tā lēkme, ko sākumā noturēja par infarktu, tad tēvs viņus visus bija sasaucis kopā, lai kopīgi lūgtos. Cik tas bija moko�i! Ta�u Dievam tas laikam bija paticis, jo galu galā izrādījās, ka tas nebija infarkts, bet gan tikai vīrusa triecienuz�brukums.

Reliģija, tā viņa vecākiem un vispār visiem cilvēkiem, kurus viņ� pa�zina, bija tāds kā lietussargs. Skaistā laikā neviens vispār nedomā par savai lietussargu. Un tikai tad, kad līst, tas atkal kādam ienāk prātā. Ta�u tā īsu ticēt� to nedarīja neviens no tiem, kuri viņam bija pazīstami.

Un, kad viņ� pieauga, tas, kam jātic, kas no cilvēka tiek prasīts, viņam �ķita arvien vairāk un vairāk par daudz. �ķīstā bērna ieņem�ana, piemē�ram. Kad viņam bija �etrpadsmit gadu, kāda meitene, kura mācījās vienu klasi augstāk, petingā ar savu draugu nebija uzmanījusies un bija kļu�vusi grūta, lai arī bija vēl jaunava. Kad tas nāca gaismā, apsmiekls un dzēlības vairs negribēja rimties (Mārī Luī parādījās eņģelis un runāja uz viņu: "Paņem mani � ha, ha, ba!"). Bet neviens, pat ne reliģijas skolotājs, neuzskatīja, ka būtu vērts padomāt par hipotēzi, ka Marī Luī, iespējams, varētu dzemdēt nākamo Pestītāju.

Un tad vēl bija Niks. Niks Fosters. Niks tik ilgi bija bijis viņa labākais draugs, ciktāl vien viņ� varēja atcerēties. Viņi bija svinīgi viens otram zvērēju�i draudzību. Kopā bija krāju�i kolekcijas kartītes no kukurūzas pārslu pakām. Slepeni novēroju�i ezerā peldamies lielās meitenes un plēsu�i jociņus par viņu krūtīm. Viņi bija prātoju�i, par ko reiz gribētu kļūt, kad būs lieli. Stcfcns gribēja kļūt par astronautu, turpretī Niks par gubernatoru vai senatoru.

Ta�u tad Niks bija noslīcis. Pavisam parastā rudens dienā. Bija iekri�tis ezerā, atsitis galvu tā, ka bija zaudējis samaņu pietiekami ilgi, lai noslīktu. Tikko desmit gadus vecs.

Viņam vēl arvien acu priek�ā bija �is skats, kā Niks bija noguldīts savā gultā. Visapkārt bija neaptverami uzkopts. Vēl pirms divām dienām viņi �ajā gultā bija ņēmu�ies un ārdīju�ies, un skatīju�ies televīziju, un istabā bija tik ierastā omulīgā cūku kūts. Un Niks viņam bija aizdevis lielo Batman sējumu. Kad pēc bērēm Stefens to atnesa atpakaļ, Nika māsa sacīja, lai viņ� to patur sev. Tas arvien vēl bija pie viņa.

Stefens neko neredzo�ām acīm skatījās pelēkajā audeklā, kas izplūda viņa acu priek�ā. Toreiz, kad viņ� dienu pēc dienas bija tik vientuļ� un pamests, toreiz viņ� bija lūdzies Dievu, lai viņ� Niku atkal padara dzīvai. Ja Jēzus varēja piecelties no miru�iem, kāpēc ne Niks? Ta�u Dievs viņu nesadzirdēja. �odien viņam bija jāpasmaida pa�am par sevi, kad viņ� to atcerējās. Viņ� bija atdarinājis savus vecākus. Dievs bija instance, pie kuras vērsās, kad viens pats nevarēja tikt galā. Instance, kura arī tad nepalīdzēja.

Failu pārraide bija sasniegusi simt procentus, un pīksto�s signāls lie�cināja par pārraides beigām.

Stefcns nokratīja atmiņas un pārtrauca savienojumu. Viņ� paccntās nedomāt par to, ko �ie faili viņam bija prasīju�i.

Tātad piedāvājums. Lai ari �obrīd tas izskatījās kā nesvarīgākais, ko viņ� varēja darīt. Viņ� vēlreiz atvēra failu ar ceturtdienas faksu, lai tiktu skaidrībā par to, ko viņam vajadzētu rakstīt. Jautājumu katalogs bija visai gar�, tā teikt, izsmeļo�s. Labi, tas viņam ļāva ar norādījumu uz ierobe�oto telpu un absolūti nepiecie�amajiem tuvākiem paskaidrojumiem ierosināt personisku sarunu. Un tikmēr, kamēr nebija noskaidrotas detaļas, sapro�tams, nebija arī iespējams nosaukt konkrētu cenu.

Tikai tagad viņ� atklāja, ka �ai firmai internetā ir arī mājas lapa. Tās adrese, kas nu jau bija pierasta lieta, sīkā rakstā bija redzama vēstules aug�pusē: <http://www.video-world.com >. Interesanti. Varbūt tur viņ� par �o firmu uzzinās ko vairāk. Kas nekad nebija lieki, ja gribēja rakstīt piedāvājumu, kas �ķita vilino�s. Tad itin labi noderēja priek�stats par to, ko par vilino�u varēja uzskatīt sarunu partneris.

Tad viņ� atkal pievienoja mobilo telefonu datoram, aktivizēja inter�netā programmu un ievadīja adresi.

Tā bija pla�a, profesionāli veidota mājas lapa, ta�u attēls, kurā re�dzama liela firmas ēka, bija vienīgais, ko varēja atrast par pa�u Video World Dispatcher. Visa pārējā informācija bija aktuālā piedāvājuma katalogs ar cenām un iespēju pasūtījumu veikt elektroniski. Tika akcep�tētas visas kredītkartes un arī visi digitālās skaidrās naudas veidi.

Bija iespējams izvēlēties kataloga veidu: vai nu par produkciju � mājas video, profesionālo video, integrētu audio-video un veselu rindu citu speciālo jēdzienu �, vai arī par ra�otāju. Stefens izvēlējās otro iespēju un aktivizēja izvēlni SONY.

Uz ekrāna parādījās japāņu koncerna firmas logotips, un viņ� atkal bija moko�as izvēles priek�ā. Parastas videokameras. Digitālas video�kameras.

Un � Stefenam aizrāvās elpa � bija iespējams rezervēt MR sērijas produkciju, kas tirgū parādīsies pēc trim gadiem.

Tas bija neticami. Kāpēc tas tips no SONY, ar kuru viņ� bija runājis pa telefonu, viņam to neteica? It kā tas būtu valsts noslēpums. Neviena vārda par to, ka �o aparātu jau iespējams pasūtīt.

Stefens uzklik�ķināja attiecīgo saikni un satraukts aizturēja elpu, kamēr lapa atvērās. Kā nekā tur bija izlasāms, ka Video World Dispatcher ir vienīgā firma pasaulē, kas jau tagad pieņem pasūtījumus uz revolucio�nāri jaunās tehnoloģijas bāzes veidoto SONY MR-CamCorder ar ga�rantētām piegādes priek�rocībām, līdzko kamera ienāks tirgū.

Skaidrs reklāmas pasākums. Stefens nevarēja īsti stādīties priek�ā, ka milzīgais japāņu koncerns kaut kādam pasūtītājam no Amerikas austru�mu krasta pie�ķirtu īpa�as priek�rocības. Viņ� paritināja lapu uz leju, uz vietu, kur bija aprakstīta ra�ojumu palete. Tas bija interesanti. Tur bei�dzot varēja redzēt, ko patiesībā vajadzēja atrast.

Vispirms tur bija MR-S, magnetofons mājas vajadzībām. Mazītiņajā attēlā bija redzama plakana melna kaste, kas izskatījās kā parasts video�magnetofons. Tā cena bija veseli pieci tūksto�i dolāru.

Stefenam pār muguru skrēja savādas skudriņas, kad viņ� ar taustiņu ritināja uz leju, uz nākamo attēlu. Tas, kā nepārprotami liecināja paraksts zem attēla, bija MR-01. Stefens paliecās tuvāk. Samērā neuzkrīto�s, pēc izskata parocīgs aparāts ar lielu zoom objektīvu, �ķērsām tam pāri iebū�vētu mikrofonu un veselu rindu darbības pogu. Absolūti neuztrauco�s. Un tas par veseliem se�iem tūksto�iem dolāru.

Ta�u lapa vēl nebija beigusies. Stefens ritināja tālāk un izbrīnīts ap�jauta, kāda ir sajūta, kad pēk�ņi apstājas domas.

Tur bija vēl kāds attēls. Tas pats aparāts, objektīvs nedaudz lielāks, da�i papildu apkalpo�anas elementi. Tā cena bija septiņi tūksto�i dolāru.

MR -02.

19

12-B ir starpslānis. Pāreja ir iezīmēta ar platu pelnu kārtu. Virs tās atrodamas daudzas rotaslietas � īpa�i jāpiemin sēdo�as sievietes statuete (skat. att. 11-67) � un Hēroda laika keramika.

Profesors Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethame�as

"Signore KaunEnriko Baso, advokāts un Kaun Enterprises Inc. pilnvarotā persona Itālijā, ar pūlēm apvaldījis dusmas, jau kuro reizi pēc kārtas rūca senlaicīgā telefona klausulē, "perfavore� jūs man vakar agri no rīta zvanījāt. Mazliet vairāk nekā pirms divdesmit �etrām stun�dām. Un es neiz�ķērdēju ne minūti, ticiet man. Es neesmu ne ēdis, ne gulējis, bet strādājis tikai jums. Un to, ko var izdibināt divdesmit �etrās stundās, to arī esmu izdibinājis."

Tā nu glu�i nebija taisnība. Naktī � pulkstenis varēja būt mazliet pirms trijiem � viņ� uz brīdi bija iesnaudies. Ap �etriem viņ� bija pamo�dies no tā, ka viņa galva bija noslīdējusi no dokumentu mapēm, kas kau�dzē bija sakrautas uz rakstāmgalda, un atsitusies pret galda virsmu. Pēc tam viņ� bija nomazgājies aukstā du�ā un uzvārījis divas kanniņas stipras, melnas kafijas. Un, kad bija pamodusies viņa sieva, tā nesa ik stundu pa sviestmaizei un nopūtusies ieskatījās viņa darbistabā.

"Si. Si. Si." Baso māja ar galvu. �is amerikāņu miljonārs ar savu ne�pacietību viņam reiz kādu dienu laupīs saprātu, porco dio\ "Lūdzu, apdo�mājiet, ka mums ir sakars ar, tā sacīt, vecāko firmu pasaulē. Tas nav mazs, novārdzis radioraidītājs un arī ne parādos grimsto�a avīze, tas ir varens, bagāts, daudznacionāls koncerns. Mēs �eit runājam par miljardiem do�lāru. Par neskaitāmiem līdzdalībniekiem, līdzdalībniekiem pie līdzda�lībniekiem, uzticības personām, slēptiem ieguldījumiem. Jā, protams, cs esmu saimniecības pārbaudītājs. Jums būtu nepiecie�ama vesela armija saimniecības pārbaudītāju, lai to visu at�ķetinātu, un viņiem pietiktu ko darīt gadiem ilgi."

Viņ� ielēja kafiju, kas bija melna kā nakts un stipra kā inde, un norija vienu malku. Dro�i vien viņ� izskatījās �ausmīgi. Neskuvies, negulējis, kā vienmēr ar riņķiem zem acīm, kas viņam parādījās jau tad, ja viņ� palika aug�ā līdz vakara vēlajai programmai.

Un viņa darbistaba ari izskatījās �ausmīgi. Tā, it kā �eit kāds būtu iz�gāzis veselu vezumu makulatūras. Dokumenti, dokumenti, dokumenti, veci, noputēju�i un nodzeltēju�i. Grēdās gar sienu sakrauti tie, kurus viņ� vēl nebija lasījis. Tematiski salikti kaudzēs uz paklāja tie, kurus viņ� varēja sagrupēt. Un, ja viņa rakstāmgalds nebūtu izgatavots vēl tajā laikā, kad mēbeles bija pieņemts būvēt mū�īgai kalpo�anai, tad tā virsma būtu ieliekusies zem smagajiem papīru kalniem.

"Vai cs drīkstu tagad vienkār�i ziņot, Signore Kauni Paldies. Tātad vispirms ir oficiālie izteikumi. Vatikāns publicē saimnieciskos ziņojumus, un pēc tiem tā patiesi ir nabago baznīca. Vatikāna bud�eta kopsumma ir divsimt miljonu dolāru gadā, kas patie�ām nav daudz pasaules mēroga organizācijas centrālajai pārvaldei ar tūksto�iem filiāļu. Un, ja izsakās par jēdzienu Vatikāna bagātības, tad sākas īstas vaimanas. �īs bagātības, tiek sacīts, veidojot mākslas darbi, kuru vērtība patie�ām ir nenovērtē�jama, ta�u tās ir jāsaglabā kā cilvēces kopīpa�ums, kas savukārt atkal maksā naudu un tikpat kā neko neienes. Citādi Mikeland�elo Pieta būtu jāpārdod izsolē vai jāiznomā Pētera bazilika, vai tamlīdzīgi."

Priek�pusdienā, tūliņ pat pēc sarunas ar mediju caru, viņ� bija ķēries pie telefona, iesaistījis visus palīgus un līdzstrādniekus, kurus vien vēl varēja sazvanīt. Tā bija labi ieeļļota ma�inērija informācijas sagādei par firmām, ar kurām amerikānim bija kāda saistība Itālijā, un jau da�u labu reizi tie viņam varēja uzrādīt, ka viens otrs partneris jau sen nebija tik labi nodro�ināts, kādu iespaidu par sevi radīja, vai arī otrādi � �ķie�tami izdevīgs pirkums patiesībā bija finansiāla bumba ar laika degli.

"Oficiāli viss tātad izskatās glu�i nevainojami," viņ� turpināja. "Pā�vesta īpa�umu pārvalde atrodas apustuliskās palātas rokās, un tā tas ir jau no vienpadsmitā gadsimta. Agrākajā baznīcas valstī tas bija augstā�kais nodokļu resors ar tiesisku varu, un to, kāda loma tai ir �odien, jūs varbūt redzat no tā, ka tas, kam pāvesta nāve jākonstatē oficiāli, ir kar�dināla kambarkungs."

Arī �oreiz viņi bija steigu�ies uz valsts un preses arhīviem, cēlu�i iebil�dumus iestādēs, pārmeklēju�i bibliotēkas un zemesgrāmatas, lai apko�potu visu, ko bija iespējams uzzināt legālā ceļā. Un visu piektdienu Baso bija sazinājies pa telefonu ar saviem iero�u brāļiem bankās, ar uzticības personām ministrijās, ar informatoriem baznīcas aprindās, masonu lo�ās, noziedznieku pasaulē, lai tiktu pie informācijas, kas legālā ceļā nebūtu pieejama.

"Ta�u, ja paskatās uzmanīgāk, tad var konstatēt, ka oficiālajos ziņo�jumos runa vienmēr ir tikai par Romas kūrijas centrālās pārvaldes bu�d�etu. Tas, ka bez tā vēl eksistē arī Vatikāna valsts īpa�ums, tiek atstāts bez ievērības. Pie �ī īpa�uma pieder, piemēram, nekustamie īpa�umi ar piecpadsmit miljonu kvadrātmetru kopējo platību Romas pilsētas robe��ās vien. Kļūst pavisam interesanti, kad konstatē, cik lielus īpa�umus faktiski kontrolē Svētais krēsls. Jo ir ne vien pāvesta, bet arī da�ādu viņam pakļautu ordeņu, pirmām kārtām jau jezuītu, īpa�umi. Ir uzticības per�sonas, kuru rokās eso�ie īpa�umi ir ievērojami. Vatikāna nauda ir iegul�dīta fran�u naftas kompānijās, Argentīnas gāzes rūpnīcās, Bolīvijas alvas raktuvēs, Brazīlijas gumijas fabrikās. Vatikāns spekulē bir�ā un ieņem dividendes no spēļu bankām. Nav izlaista gandrīz neviena saimniecības nozare. Citiem vārdiem sakot, salīdzinot ar kūriju, General Electric �ķiet krāmu bodīte."

Viņ� izvilka kādu zīmīti no savas nobru�ātās mapes. "Amerikā liela ietekme tērauda rūpniecībā � US Steel, Sharon Steel, Bctlchem Steel, pro�tams, Manville Steel. Lielas akciju paketes ar īpa�uma pārvaldītāju starp�niecību General Motors, McDonnel Douglas, AT&T, Prudential Life. Piecdesmit viens procents pasaules lielākās privātbankas, Bank Of Ame�rica, atrodas jezuītu rokās. Itālijā līdzdalība gandrīz visās elektrības rūpnīcās, da�ās telekomunikāciju sabiedrībās, vairākos dzelzceļos. Tie�a vai netie�a kontrole pār Komercbanku, Romas banku, Lauksaimniecības banku, Centrālo kredītu institūtu, Romas kredītu institūtu, pār Banco Santo Spirito � nosaukums nav sagadī�anās. Līdzdalība Alitalia, Fiat un vēl veselā rindā apdro�inā�anas un bāvsabiedrību. Vatikāna rokās ir viss Immobiliare, Itālijas lielākā zemes gabalu un būvuzņēmuma, kapi�tāls, kas vispār ir viens no lielākajiem �āda veida uzņēmumiem. Un atkal jau tērauds � pla�i sakari Finsider, kas pārvalda astoņdesmit procentu no Itālijas tērauda tirgus."

Viņ� pārvilka ar roku matiem, klausīdamies balsī savienojuma otrā galā, un tad ar pretīgumu uz to noskatījās, jo roka �ķita taukaina un netīra.

"Absolūtos skaitļos tas būs grūti," viņ� sacīja. "Man ir skaitlis, kas attiecas uz Svētā krēsla nominālo akciju īpa�umu un kapitāla daļām tikai Itālijā vien, un tas ir se�i miljardi dolāru. Nomināli, zināms, ne iz�līdzināti, un arī tikai tie�s kūrijas īpa�ums. Un da�us gadus vecs. Visā pasaulē tie varētu būt vairāk nekā piecdesmit miljardi dolāru."

Tam gan vajadzētu izdzīt viņa muļķīgās iedomas, Baso domāja. Ka�toļu baznīca, manu dieniņ!

"Aptuveni trīsdesmit pieci procenti ieņēmumu nāk no ASV. Aptu�veni piecpadsmit procenti no Vācijas. Tur ir pat baznīcas nodoklis. Nē, tas nozīmē, ka valsts ievāc nodokļus baznīcai. Un neatkarīgi no tā baz�nīcā ieplūst ari ziedojumu nauda. Un baznīcas ēku būvei valsts bie�i vien atvēlē piemaksas." Baso gandrīz vai sadzirdēja sava pasūtītāja izbrī�nīto sejas izteiksmi un pasmīnēja. a Si, signore, ļoti solīda firma. Naudas plūsma, par kādu citi pat neuzdrīkstas sapņot." Pilnīgi neņemot vērā to, ka tikpat kā visas no it kā jaunajām mened�menta metodēm jau gadsimtiem ilgi priek�zīmīgi tiku�as īstenotas katoļu baznīcas organizā�cijā. Līdzstrādnieki bija augstākajā mērā motivēti, un, ja kāds nebija, tad bija stingri tiesiski principi, kuriem viņi pakļāvās. Atteik�anās no ģimenes dzīves viņiem turklāt ļāva pilnībā koncentrēties darbam un tā sasniegt vislabākos darba rezultātus. Un, kas attiecas, piemēram, uz Lcan Manage�ment, tad baznīca iztika ar zemāku hierarhiju nekā lielākā dala vidus�mēra uzņēmumu.

Miljonārs �ifrētās telefona līnijas otrā galā klusēja. Acīmredzot viņ� domāja, un acīmredzot viņ� tūlīt pateiksies, darīs zināmu, ka lieta ir pabeigta, un viņ�, Enriko Baso, drīkstēs aizgrīļoties uz guļamistabu, aiz�vērt logus, aizvilkt ciet aizkarus un atliku�o nedēļas nogales daļu gulēt, gulēt, gulēt.

Ta�u D�ons Kauns teica: "Noorganizējiet man tik�anos ar �o kardi�nāla kambarkungu."

"O," Baso izspruka. "Tūlīt ar Camerlengo� tas nebūs viegli�"

"�ovakar."

"�ovakar? Signore Kaun, perfavore� ir sestdiena!"

"Un lai viņ� atliku�ajai nedēļas nogalei neko neieplāno."

Zor�s Martinē kā izmēģinādams aptvēra ar rokām stūri, ta�u nevarēja iz�ķirties � aizvērt ma�īnas durvis un piestartēt motoru vai ne.

"Bob, tas nefunkcionēs. Un kā gan lai tas funkcionētu? Tu nevari tomografet Tempļa kalnu. Tev nepiecie�ams blīvs, noslēgts lauks ar iespējami homogēnu virsmu un homogēnu struktūru. Ideālā gadījumā kāds pakalns, uz kura tu uzstādi zondi un vari vienmērīgi izvietot sensorus. Un kā tas varētu darboties svētvietā?"

Tā bija Eiropas automa�īna, marka, kuru viņ� nepazina, visai ērta un apgādāta ar kondicionētāju, kas �obrīd vēl nebija iedarbināts. Par nepa�tiku Bobam Ri�ardsam, kur� sēdēja pasa�iera sēdeklī un mudināja.

"Zor�, tu esi lielais Sotom speciālists, nav �aubu. Un es arī domāju, ka tas nedarbosies. Ta�u misters Kauns par to negrib ne dzirdēt, vai tu saproti? Viņ� nevēlas, ka mēs aizbraucam uz pilsētu, apskatām kalnu un tad sakām: Tas nav iespējams. Viņ� grib, lai mēs atgrie�amies un sakām: Tas būs sare�ģīti, un mēs nezinām, vai tas funkcionēs, ta�u mums ir ienācis kaut kas prātā un mēs vismaz varētu pamēģināt. Un tāpēc mēs tie�i tā ari darīsim."

"Bet tas nefunkcionēs. To es tev varu pateikt jau tagad."

"Zor�, vai tu vispār klausies? Es tev pateik�u, ko mēs darīsim. Tagad mēs brauksim uz Jeruzalemi. Tu mani izsēdināsi kaut kur, no kurienes es varu piezvanīt. Man noteikti jāpasaka mājiniekiem, ka mēs vēl pa�liekam te. Un tu apskatīsi Tempļa kalnu un mazliet padomāsi, ko tur varētu darīt."

"Bet ko tas nozīmē? Vai tu domā, ka mēs drīkstam ap�audīt svēto zemi ar mūsu svina lodēm? Un tur visa zeme ir svēta!"

"Tas man ir skaidrs. Ta�u kaut kas mums ir jāizdomā. Manis dēļ, mēs varam zondi novietot teltī pie Tempļa kalna un mērīt tikai sekun�dдr viļņus."

Zor�s paskatījās uz viņu kā uz juku�u. �eit, kā �ķita, visi pamazām juka prātā. "Un kāda no tā būs jēga?"

"Ai, Zor��" Bobs nopūtās. "Nu, skaties: misters Kauns par Sotom-2 izmanto�anu, ieskaitot apkalpojo�o komandu, maksā simt tūksto�us dolāru dienā. �ogad mums nav bijis pārāk daudz pasūtījumu, kā tu noteikti būsi jau pamanījis. Tātad, ja rītvakar mēs vēl būsim �eit, tad jau būsim salaboju�i vingro�anas halles jumtu. Ja mums izdosies ar mēģinā�jumiem nodarboties veselu nedēļu, tad mēs būsim izglābu�i ari stipen�diju programmu, sagādāju�i kafetērijai espresso automātu un bibliotēka atkal varēs abonēt �urnālus, kas pagāju�ajā mēnesī naudas trūkuma dēļ bija jāatsauc. Tik vienkār�i tas ir."

Zor�s domāja par imagināro metāla kasti un par to, kas, pēc D�ona Kauna domām, tajā varētu būt. Un par to, kas tajā, iespējams, patie�ām bija. Un ko viņ� ar to bija iedomājies darīt.

Nauda. Visur runa bija tikai par naudu.

Pēk�ņi viņam kļuva skaidrs, ko viņ� varētu darīt.

"Okay," viņ� noteica, aizvilka cict durvis un piestartēja motoru. "Viss skaidrs."

Pēters Eizenharts citu savstarpējām sarunām, kamēr Kauns bija izgājis ārā runāt pa telefonu, sekoja tikai ar pusausi. Viņ� bija nemiera pilns. Viņam nelika mieru kāda doma, kas �audījās tik tuvu viņa apziņas robe��ai, ka viņ� jau gandrīz dzirdēja tās zobgalīgos smieklus, un viņ� �o domu vienkār�i nespēja uztvert. Kaut kāda domu drumsla, kas viņam pusmiegā bija ie�āvusics galvā un atkal pazudusi, pirms vēl viņ� to bija apjautis. Viss, kas palicis, bija nemiera sajūta. �ī bija no tām domām, kādas Kauns sev noteikti būtu aizliedzis.

Nebija nekāds brīnums, ka tā vairs neatgriezās.

Bet varbūt viņ� tikai tādēļ bija nemierīgs, ka nevarēja atbrīvoties no sajūtas, ka te sē�, saņem naudu, ta�u no viņa nav nekāda labuma? Citu vidū viņ� jutās kā savrupnieks. Viņ� nebija akadēmiķis. Viņ� neko nesa�prata no arheoloģijas vai vēstures. Viņ� bija tikai fantazētājs.

Durvis atvērās, un D�ons Kauns ienāca atpakaļ. Viņ� �ķita domās esam kur citur, kad vēra ciet savu mobilo telefonu un bāza to kabatā, ta�u jau nākamajā acumirklī viņ� atkal bija pilnīgi klāteso�s, ieskatījās visu gaidpilnajās sejās un jautāja: "Kas mums vēl būtu pārrunājams, mani kungi?"

Bārlevs, profesora Vilforda-Smita vietnieks, pacēla roku. Abi visu �o laiku bija �ukstus apspriedu�ies, ta�u Eizcnharts nebija sapratis no viņu sarunas ne vārda. "Vēlreiz par Tempļa kalnu, mister Kaun. Man ir �ēl. Jūs tur vēlaties, pamatojoties vienīgi uz minējumiem," viņa skatiens neapzināti aizklīda pie Gutjēra un Eizenharta, "iepīties piedzīvoju�mā, kura risku nav iespējams izskaitļot. Ta�u to, kas ir vistuvāk, to jūs nedarāt."

Kauns izvirzīja apak��okli uz priek�u, it kā grasītos kost. "Un tas būtu?"

"Mēs darām visu iespējamo. Mēs izdomājam da�ādas versijas. Mēs mēģinām iejusties �ī ceļotāja domu pasaulē. Mēs caurskatām Palestīnas vēsturi. Bet tas, kas patiesībā vienīgais spētu mums dot reālus, vērtīgus norādījumus, vēl arvien neskarts atrodas turpat, kur mēs to atradām."

Kauns klusēdams uz viņu paskatījās.

"Es runāju par maisiņu ar pa�u pamācību," Bārlevs piebilda. "Un skeletu."

Kanādie�u profesors no�ņācies izslējās. "Kā, lūdzu? Vai tas nozīmē, ka pa�i artefākti vispār vēl nemaz nav izpētīti?"

Nu arī profesors Vilfords-Smits vērsās pie Kauna, ignorējot Gutjēra iebildumu: "Rokfellera muzeja laboratorija ir lieliski aprīkota. Mēs tur jau gadiem strādājam kopā ar speciālistiem. Es jums varu sagatavot tādu zinātnieku komandu, par kuru klusē�anu varu galvot ne�aubīdamies."

"Jūs �īs lietas izrakāt un atstājāt gnļamV atkārtoja Gutjērs spie�dzo�ā balsī.

"Es devu tādu rīkojumu," Kauns viņam drūmi paskaidroja. "Mēs aiz�sūtījām lieto�anas instrukcijas papīra paraugu uz institūtu ASV, lai ar radiooglckļa metodi noteiktu tā vecumu. Un mēs zinām, ka galvas�kausā vairākos zobos ir modernas plombas. Citi izmeklējumi tika atlikti uz vēlāku laiku."

"Un kādēļ, sasodīts?"

"Sievietei tikai vienreiz var laupīt nevainību," rūpnieks atbildēja. "Un arheoloģisko atradumu var atrakt tikai vienreiz. Es vēlējos, lai atradums kādu laiku neskarts būtu manā rīcībā, lai es to varētu parādīt da�ādiem ļaudīm. Piemēram, jums."

"Vai ar to būtu jāsaprot, ka jūs gaidāt vēl kādu?" profesors VilfordsSmits mierīgi jautāja.

Kauna pirksti uzsita pāris steidzīgas mar�a taktis pa galda virsmu, pie kuras viņ� stāvēja. "Sopēcpusdien es lido�u uz Romu, lai piedalītos da�ās sarunās. Es plānoju rīt agri būt atpakaļ, un es domāju arī, ka atve�dī�u līdzi kādu, kuram jāapskata atraduma vieta. Pēc tam mēs visu no�gādāsim laboratorijā."

Bārlevs savilka dusmīgu seju. "Vai drīkstu jautāt, ko jūs esat nodo�mājis atvest sev līdzi?"

Kauns paskatījās uz viņu ar sfinksas smaidu. "Kardinālu," viņ� atbildēja.

Viņa nāca ar divām kafijas tasēm. Lai arī viņa sev sacīja, ka pēc �īs nakts viņiem abiem tā loti noderētu, kāds cits, slepens motīvs bija cerība, ka viņ� neizraidīs viņu ar visu kafiju tūlīt atkal ārā no savas telts. Un tas bija vien taisnīgi, ja karstā kafija viņai apdedzināja pirkstus, kad viņa ar to balansēja aug�up pa akmeņaino taku uz teltīm un veltīgi centās to neiz�ļakstināt. Galu galā, ja sev godīgi atzinās, strīdu bija uzsākusi viņa, un viņa pat īsti nezināja, kāpēc. Varbūt tāpēc, ka viņa vēl arvien jutās kā izmalta caur gaļas ma�īnu.

Kad viņa ienāca teltī, Stefens sēdēja pie sava piezīmjdatora, rokas salicis klēpī. Viņ� tikai pavir�i paskatījās, it kā nemaz nebūtu izbrīnīts, ka viņa dodas �urp. Ari viņ� vēl izskatījās visai slikti.

"Un? Vai tu uzrakstīji savu piedāvājumu?" Ai, sasodīts! Tas jau atkal izklausījās tik dzēlīgi. It kā viņa būtu atnākusi, lai turpinātu strīdu.

Viņ� tikai gurdeni pamāja uz ekrāna pusi. "Tie�i �obrīd cs sūtu faksu."

Viņa pasniedza viņam tasi. Pilnāko. "Te būs. Kā neliela atvaino�a�nās, ka es tevi izaicināju. Man ļoti �ēl."

"Paldies." Viņ� kāri, gandrīz alkatīgi paņēma kafiju un tad pēto�i paskatījās uz Judīti. "Atkal draugi?"

"Atkal draugi."

Dators nopīkstināja, kas nozīmēja, ka fakss bija sasniedzis adresātu. Stefens atvienoja mobilo telefonu un to izslēdza. "Ko tu zini par Jēzu?" Viņ� pēk�ņi jautāja.

Judīte pārsteigta apsēdās uz viņa savandītās saliekamās gultas. "Bai�dos, ka visai maz."

"Es te pirmīt pārskatīju da�as dro�as interneta adreses par �o tēmu, ta�u, kā �ķiet, izņemot Bībeli, � Jauno Derību �, nekur nav faktiski nekādu norādījumu, ka viņ� patie�ām ir dzīvojis."

"Savādi. Viņ� ta�u tika notiesāts. Vai tam nevajadzētu būt kaut kur atzīmētam? Kādos tiesu protokolos?"

"Jā, tā vajadzētu būt. Saskaņā ar evaņģēlijiem viņu notiesāja Poncijs Pilāts, un viņ� patiesi ir dzīvojis, tas ir zināms. No 26. līdz 36. gadam viņ� bijis Romas prokurators Jūdejā, un viņa noteiktais re�īms esot bijis visai ne�ēlīgs. 35. gadā viņ� pavēlējis uzbrukt samarie�iem un tos apkaut, par ko Sīrijas zemes pārvaldnieks, vēlākā ķeizara Vitelliusa tēvs, aizsūtī�jis viņu uz Romu, lai viņ� par to atbildētu. Viņ� ticis atcelts no amata, un pēc ķeizara pavēles viņam vajadzējis nonāvēties."

Judīte domīgi pamāja. "Tas notika Gericimas kalnā. Uzbrukums sa�marie�iem. Es tā neskaidri atceros. �odien tur izveidota pat piemiņas vieta, man �ķiet."

"Tu visai labi orientējies."

"Ai, jā, tas man ir no tēva. Viņ� mūs bērnībā tā mocīja ar savu diev�bijību, ka esmu uz visiem laikiem samaitāta ar jebkuru reliģiju. Ta�u jūdaisms ir tā savijics ar vēsturi, ka �is tas paliek atmiņā."

"Savādi, vai ne? Kristietība, �ķiet, pilnīgi iztikusi bez vēstures. Ne�skaitot Kristus dzīves gājumu." Viņ� piespieda da�us taustiņus uz datora klaviatūras. Uz ekrāna atvērās kāds dokuments. "Par to ir pieejama pat relatīvi precīza informācija. Es sev jautāju, no kurienes tas patiesībā zināms. Jēzus tātad it kā ir dzimis 7. vai 6. gadā pirms laika skaitī�anas � viduslaikos kāds mūks esot pārrēķinājis, kad tika ieviesta laika skaitī�ana, kas balstījās uz viņa dzim�anu. Apmēram 27. gadā sākusies viņa sa�biedriskā darbība Galilejā � tad viņ� varēja būt bijis 33 vai 34 gadus vecs. Un visprecīzāk esot zināma viņa desas diena: piektdiena, 30. gada 7. aprīlis."

Judīte malkoja savu kafiju. Kafijas smar�a nomāca nelāgo putekļu, sviedru un nemazgātas veļas aromātu, kāds bija jūtams visās teltīs un ko �odien viņa varēja tikai ar pūlēm paciest. "Dīvaini," viņa nomurmi�nāja kafijas krūzītē.

"Savādi, vai ne? Kāds vīrs ceļo trīs gadus pa Palestīnu, sprediķo ļau�u pūļiem, dara brīnumus � uzmodina miru�os, varu iedomāties! Ta�u laikmetīgie vēstures rakstītāji it kā neliekas par to ne zinis. Viņ� gandrīz uzsāk tautas sacel�anos � vismaz tas kādā Romas ziņojumā būtu piemi�nēts. Ta�u nc vēsts no tā. Visdīvainākais ir tas, ka pat viņa piekritēji ļauj paiet pusgadsimtam, pirms sāk uz papīra, respektīvi, papirusa fiksēt ziņo�jumus par viņu un par to, ko viņ� teicis."

"Tie�ām?"

"Vecākais ziņojums ir Marka evaņģēlijs, un tas radies, agrākais, 70. gadā. Vecākas ir vienīgi Pāvila vēstules, proti, rakstītas ap 50. gadu, ta�u Pāvils dzīves laikā Jēzu nekad neesot pavadījis, līdz ar to viņ� arī neko neraksta par viņa dzīvi."

"Citiem vārdiem sakot, tu domā, ka vēstulē ir rakstīta patiesība. Ka Jēzus nekad nav dzīvojis."

"Katrā ziņā pretējais, �ķiet, nav pierādāms."

"Hm," Judīte noteica. "Ir tāda sajūta, it kā mēs tomēr vēl rakstītu vēsturi, ne?" Stefens kādu brīdi, domās iegrimis, skatījās datora ekrānā un neatbildēja. "Tas vēl nav viss," viņ� beidzot noteica.

Judīte gaidīja.

"Turklāt internetā es vēl atradu kameras aprakstu," Stefens turpi�nāja. "SONTMR-Ol."

"Es domāju, tādas nemaz vēl nav."

"Pēc trim gadiem tai jābūt tirgū, un jau tagad to var pasūtīt."

Judīte juta, kā viņai pār muguru pārskrien drebuļi. "�au�alīgi."

"Jā. Ta�u joks ir tāds, ka ir vēl arī modelis MR-02, kas būs par vienu tūkstoti dolāru dārgāks, ta�u noteikti arī atbilsto�i labāk aprīkots. Un es sev jautāju, kāpēc ceļotājs laikā neņēma sev līdzi pagātnē to."

Judīte iepleta acis. "Kā, lūdzu?"

"�eit, es to saglabāju." Viņ� atsauca uz ekrāna atbilsto�o tekstu un attēlus. "Redzi, �eit ir minēti parametri. MR-02 būs ar lielāku, tātad gaismas jutīgāku objektīvu. Divdcsmitkārtīga zoom vietā MR-02 tālummaiņa būs divdesmit�etrkārtīga. Un visvairāk mani nodarbina fakts, ka tai būs magnēzija sakausējuma korpuss, turpretī MR-01 tas ir tikai no plastmasas."

Ienāca Raicns, rokā turēdams zīmīti. Eizenharts paslepen vēroja vīru ar aukstajām, pelēkajām acīm. Pie jostas viņam bija duncis, gan ādas makstī, ta�u tomēr tikai tāds arhaisks ierocis kā duncis, ne pistole. Savādi mulsino�ā veidā Raicns izskatījās vienlaikus varmācīgs un jau nākamajā mirklī verdziski padevīgs līdz pa�aizliedzībai. Kā �obrīd, kad viņ� pa�sniedza Kaunam zīmīti. Eizenhartam ienāca prātā Igors, Franken�teina kalpotājs. Raiens gan nebija ne kuprītis, ne neglīts, bet gan drīzāk atgā�dināja ārie�u SS virsnieku. Viņ� stāvēja gandrīz bra�i, kamēr Kauns bei�dzot ar galvas mājienu viņu atbrīvoja.

"Jūs brīnīsieties," Kauns smaidīdams sacīja, kad bija izlasījis zīmītē rakstīto ziņu. "To patie�ām var saprast. Vai kāds no jums gadījumā ne�zina, kad īsti tika izgudrots papīrs?"

"105. gadā," Eizenharts teica. Tā bija viena no lietām, ko viņ� bija uz�ķīris leksikonā, gatavojot savu pētījumu. "To izgudroja kāds kalpo�tājs ķīnie�u ķeizara Ho-Taī galmā, vīrs, vārdā Ts'ai Luņ."

Kauns pacēla mazo papīra gabaliņu gaisā. "�ī ir ziņa no laboratorijas Savienotajās Valstīs, uz kuru mēs bijām aizsūtīju�i paraugus. Viņi rak�sta, ka nespēj to saprast un nespēj tam rast izskaidrojumu. Pēc ķīmiskās analīzes tas esot augstvērtīgs mākslas iespiedpapīrs. Ta�u radiooglekļa analīze rāda, ka tas ir divus tūksto�us gadu vecs."

20

Izmantoto arheoloģijas institūciju saīsinājumu saraksts: ASOR � American School of Oriental Research (�odien: W. R Alb�right Institute of Archaeological Research, Jerusalem, saīsināti AIAR, resp. American Center of Oriental Research, Amman, A(X)R); ESA J� British School Of Archaeology Jeruzalemē; IAA � Israel Antiquities Authority, IES � Israel Exploration Society.; PDA � Palestine Department of Antiquities.

Profesors Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pic Bcthame�as

Izrakumu darbu palīgi � cik bija to, kuri nebija devu�ies nedēļas nogales atvaļinājumā, � tika sasaukti kopā pie lauka virtuves. Izrakumu darbu vadītājam, tika sacīts, esot kaut kas paziņojams.

Ta�u pirmie, kuri ieradās un apsēdās uz koka soliem, vispirms redzēja vienīgi to, kā piebrauc liels, gar�, melns limuzīns, kā kalpotājs no Kauna biroja iznes divus �emodānus un kā beidzot limuzīnā iekāpj arī pats Kauns. Tad ma�īna aizbrauca, atstādama aiz sevis �auru putekļu mākoni.

Jaunie vīrie�i un sievietes jautājo�i saskatījās. Neviens nezināja, ko tas viss varētu nozīmēt. Dzirdēts bija daudz. Vai sponsoram bija zudusi in�terese?

Sardze pie baltās tells virs �etrpadsmitā apgabala stāvēja kā arvien. Tas viss bija diezgan savādi.

Kad visi bija sapulcēju�ies � daudz gan viņu nebija, gandrīz tikai palīgi, kuri bija ieradu�ies no ārzemēm, � priek�ā iznāca profesors, noņēma neiztrūksto�o platmali, noslaucīja pieri netīri pelēkajā lakatā, ko viņ� zem tās bija paradis valkāt, un tad, pirms sāka runāt, atkal uzlika tos galvā.

"iMēs," viņ� teica un noklepojās, "esam nolēmu�i izrakumu darbus �ajā sezonā pārtraukt."

Bāc. Tad tāds bija tas paziņojums. Darbu palīgiem zodi nokārās uz leju. Beigas vienkār�i tāpat. Tāpēc ka sponsoram vairs nebija vēlē�anās turpināt.

"Jūs jautāsiet, kāpēc," profesors Vilfords-Smits neveikli turpināja. "Jautājums, kur� ir pamatots, bet uz kuru līdz pat �im mirklim es diem��ēl nevaru atbildēt. Jo �is lēmums�"

"Vai tam ir kāds sakars ar �etrpadsmito apgabalu?" kāds iesaucās starpā.

Profesors turpināja, it kā to nebūtu dzirdējis. "Tā kā �is lēmums jums ir pilnīgi negaidīts, mēs tik ilgi uzturēsim nometnes darbību, kamēr jūs�"

"Pasakiet mums ta�u beidzot, kas tika atrasts �etrpadsmitajā apga�balā!" pieprasīja kāds cits no aizmugurē sēdo�ajiem. Visapkārt citi māja ar galvu, bija dzirdama apstiprino�a ņurdoņa.

"Kā jau teicu, nometnes darbība�"

"�etrpadsmitais apgabals! �etrpadsmitais apgabals!" visi sauca gan�drīz korī.

Profesors ieturēja pauzi, pielika roku pie grumbainā kakla un pa�skatījās uz dzīvojamā vagona pusi. Tur pēk�ņi bija parādījies Raicns, D�ona Kauna asistents, un vēroja sapulci. Dumpīgās balsis pamazām apklusa.

"Es, ēhm, jums nevaru par to neko sīkāk pateikt," Vilfords-Smits beidzot teica. "Ar �odienu katrā ziņā �eit Bethame�ā izrakumu darbi ir beigu�ies. Tiem no jums, kuri ir ieradu�ies no ārzemēm vai tālienes un �eit iekārtoju�ies uz ilgāku palik�anu, mēs, kā jau teicu, uzturēsim no�metnes darbību, kamēr jūs savus lidojumus būsiet atbilsto�i pārcēlu�i vai kā citādi izplānoju�i. To visu būtu vēlams nokārtot, ēhm, nākamo piecu dienu laikā. Tos, kuru �obrīd nav klāt, mēs mēģināsim informēt pa telefonu. Ja ne, tad viņi to uzzinās, līdzko vakarā ieradīsies." Atkal platmale, lakats, sviedru slaucī�ana. "Es jums visiem izsaku pateicību par padarīto darbu, arī citu zinātnisko līdzstrādnieku vārdā. Es jums visiem vēlu atpūtas pilnu atliku�o dienu un labu mājupceļu. I.iels paldies."

�or�s Martinē savu kolēģi un �efu bija izsēdinājis pie kādas kafejnīcas netālu no vecpilsētas mūra un pats brauca tālāk Tempļa kalna virzienā. Ta�u, līdzko Bobs Ri�ardss vairs nebija redzams atpakaļskata spogulī, viņ� bija piebraucis ielas malā un sācis taujāt ceļu uz Sējēja baznīcu.

Tempļa kalns! Kāda nejēdzība. To viņam nebija vajadzības apskatīt. Kas tur ir iespējams vai, vēl vairāk, nav iespējams, to viņ� varēja novēr�tēt aizsietām acīm.

Nē, viņ� zināja, kas viņam bija jādara. Kas bija pareizi. D�ona Kauna alkatīgā naudas saldkārc nepārprotami nebija pareiza, un ciniskā vien�aldzība, kādu izrādīja Bobs, ne par mata tiesu nebija labāka. Vingro�a�nas halles jumts �ur vai tur.

�ķita, ka neviens tādu baznīcu nezina. Pāris labi domātu ceļa aprak�stu izrādījās maldīgi, un kāds garāmgājējs, kuru viņ� uzrunāja, kā viņ� atzinās, arī bija tūrists. Galu galā Zor�am ienāca prātā doma apjautāties taksometru vadītājiem, un beidzot viņam laimējās apturēt kādu, kur� �o baznīcu zināja un arī laipni parādīja ceļu uz turieni. Likt sevi aizvest Zor�s nevarēja, jo viņam vairs nebija atlicis tik daudz skaidras naudas.

Viņ� sasniedza baznīcu, kad zvani iezvanīja pusdienlaiku. Tornis iz�skatījās vēl mazāks un nopluku�āks, nekā tas viņam bija palicis atmiņā, un novārtā atstātie stāvi, kas apdzīvoja baznīcas pagalmu, lika viņam vil�cināties. Tomēr tad viņ� izlauza sev ceļu, tie�i laikus, lai notvertu tēvu Lū�kasu, kur� tajā brīdī no dzīvojamās mājas gribēja doties pāri uz baznīcu.

Izskatījās, ka viņ� ar grūtībām viņu atceras. Ta�u tad viņam atkal ienāca prātā � virs, kur� gribēja ieiet baznīcā, lai Jeruzalemē varētu lūgties, jā, patie�ām, un kuram viņ� bija pasūtījis taksometru. Tie�i tā. Vai viņ� labi esot nonācis mājās.

Jā, bez problēmām, Zor�s īsi atbildēja un piebilda: "Man mazliet ar jums jāparunā zem �etrām acīm, tēvs."

"Labprāt," priesteris atbildēja. "LIzreiz pēc pusdienas dievkalpojuma, ja vēlaties."

"Es baidos, ka tik daudz laika man nav. Man vajadzētu tūliņ pat."

Tēvs Lūkass tikai ar grūtībām spēja noslēpt, ko viņ� domā par ne�kaunīgu prasību izjaukt viņa labi iestudēto dienaskārtību. "Baidos, mans dēls, ka tam nu man atkal nepietiks laika. Visi �ie cilvēki gaida, kad sāksies pusdienas dievkalpojums�"

"Vienu minūti, tēvs. Lūdzu."

Zorzs izturēja mācītāja skatienu. Viņ� bija nolēmis so minūti izcīnīt, un viņ� bija gatavs, ja būtu nepiecie�ams, garīdznieka priek�ā mesties dubļos, smilkstēt un vaimanāt, darīt jebko, kas viņu padarītu par ap�smieklu visa kvartāla ļau�u acīs un būtu sarunu temats nedēļām uz priek�u, � ta�u �o minūti viņ� izcīnītu.

Iespējams, tēvs Lūkass juta �o apņēmību. Viņ� padevīgi pamāja un sacīja: "Labi, ja tas ir tik steidzami� Iesim uz sakristeju. Bet rikai vienu minūti!"

Viena no reaktīvajām lidma�īnām, kādas firmai News And Entertain�ment Worldwide Incorporated piederēja pavisam se�as, nogādāja D�onu Kaunu Romā. Pa ceļam viņ� beidzot atrada laiku izstudēt bilances, īpa��umu izvietojumu un citus datus, ko viņam ccļā uz Telavivas lidostu pa faksu automa�īnā bija nosūtījis Enriko Baso.

Skaties, no kuras puses gribi, katoļu baznīca pēc jebkuras iespējamās mērauklas bija ļoti solīda firma. Gandrīz par daudz solīda. Vispirms jau tāpēc, ja ņēma vērā, ka Vatikāns bija patstāvīga, suverēna valsts un līdz ar to nebija jāmaksā nekādi nodokļi. EXXON koncerns un IBM par to varēja vien sapņot. Pat tad, ja no Baso minējumiem atmeta ap�aubā�mos, peļņa no vērtspapīriem katrā ziņā panāca narkotiku karteļus. Viņ� pazina itāļu advokātu un saimniecības pārbaudītāju kā pārlieku manīgu pētnieku, kur� drīzāk būs novērtējis pat pārāk uzmanīgi, ja bija ko no�vērtēt. Bija jāņem vērā, ka Svētā krēsla pārraudzībā bija vairāk kapitāla, nekā apstiprināja oficiālā bilance. Kā nekā līdz deviņpadsmitā gadsimta vidum Vatikāns bija liela, varena valsts, un lielas, varenas valstis tāpat vien nepazuda no pasaules kartes, iepriek� nenoglabāju�as da�ādās slēptuvēs neizmērojamas vērtības īpa�umus.

Kauns paskatījās pa logu. Viņi lidoja virs plūksnainiem slāņu māko�ņiem, zem kuriem bija neskaidri samanāmas pelēkbrūnas piekrastes kontūras. Jūra vizuļoja ko�i zila, tāda pati kā debesis, kam pāri pārklāts nereāls mirdzums kā kristāla sūnas.

Un visa �ī bagātība un visa �ī vara, prātoja Kauns, bija dibināta nc uz ko citu, kā veikli piedāvājot patēriņam mītu, kur� radies Palestīnā pirms diviem tūksto�iem gadu. Mītu, kura turpmākā eksistence bija atkarīga no video, kuru viņi meklēja, � lai arī kas tajā būtu redzams.

Vienreizēja sarunu pozīcija.

Ja viņam izdotos �ai unikālajai firmai pārdot to, kas viņam vēl nemaz nepiederēja, tad pirmo reizi dzīvē viņa iztēles spēja būtu aug�ējā iz�ķi�ro�ā robe�a tam, ko viņ� varēja prasīt, un nevis otras puses īpa�ums.

Pēcpusdienā pamazām sākās nometnes izformē�ana. Līdz tam izrakumu darbu palīgi bija uzturēju�ies kopā pie virtuves telts vai ugunskura vie�tas un runāju�i. Bija mēģināju�i pārvarēt vil�anos � daudzi bija iekār�toju�ies Bethamc�ā, lai paliktu tur nedēļas vai mēne�us; tas, ka viņiem tagad tik pēk�ņi lika atvadīties, viņus skāra gandrīz kā fizisks trieciens.

�ķita, ka nevienam nav prieka diskutēt par "�etrpadsmito apgabalu". Viņi mainījās adresēm un telefona numuriem, steidzīgi mēģināja mazliet vēl paturpināt jau uzsāktu flirtu, sarunāja ciemo�anos un to, ka tiksies reiz atkal citos izrakumu darbos. Un telefons virtuves teltī bija pamatīgi aplenkts.

Tad pirmie sāka kravāties. Atbrauca automa�īnas, lai uzņemtu tikai �emodānus un somas un atkal aizbrauktu. Un atkal galvas kratī�ana, īsas diskusijas da�ādās valodās, kas pa gabalu izskatījās kā viens vienīgs atkal uzliesmojo�s jautājums, uz kuru neviens nebija atbildējis: kas tāds bija noticis, ka �ie pla�ie izrakumi tika pārtraukti? Kāds iemesls bija tik drastiskam lēmumam? Pirmās teltis jau tika nojauktas un atstāja robus līdz �im tik vienmērīgajās, smailajās, gai�i pelēkajās audekla korēs, kas rindojās cita aiz citas.

Un visu atliku�o dienu nebija redzams ne profesors Vilfords-Smits, ne �imons Bārlevs, viņa vietnieks.

Stcfcns Fokss abus saliekamos krēslus bija nolicis pie savas telts tā, ka varēja ērti atbalstīt kājas un arī paturēt acīs visu, kas notika tel�u pil�sētiņā un pie dzīvojamiem vagoniem. Rokā viņam bija liela glāze ar vēsu dzērienu, galvā uzliktā salmu platmale sargāja no saules, kas ne�ē�līgi svilināja kā taisnos, tā plukatas.

Lēmums pārtraukt izrakumu darbus bija viņu pārsteidzis. Viņam ne�patika �ādi pārsteigumi. Viņam nepatika, kad citi norādīja, kas jādara. Ta�u vismazāk viņam patika iespēja, ka Judīte, kura dzīvoja Jeruzalemē, jau �ovakar varētu doties uz mājām.

Dro�i vien viņi vēl da�as reizes redzētos. Ta�u citos, ne tel�u pilsē�tiņas gandrīz vai intīmajos apstākļos flirtu ar Judīti viņ� jau varēja uzska�tīt par izgāzu�os.

Damn! Viņ� bija gatavojies pieveikt lielo D�ongiz Khanu, un pret �o ugunīgo sievieti viņ� aplauza zobus. Tas nebija godīgi.

Un tur jau viņa atkal nāca. Nāca aug�up pa nokalni, soli pa solim, un viņas garie, cirtainie, melnie mati pārmaiņus krita uz viena un uz otra pleca, un tad viņa paskatījās un pasmaidīja. Smaids bija nedaudz mulss; �ķita, ka brokastu laika strīdu viņa vēl arvien no�ēlo.

"Tev, kā �ķiet, gan iet labi," viņa sacīja, kad bija pienākusi viņam klāt.

"Es vienmēr mēģinu tā iekārtot," Stcfcns īsi atteica. "Lai man būtu labi."

"Pie dzīvojamiem vagoniem nekas nenotiek," viņa turpināja, it kā viņ� neko nebūtu teicis, iespieda rokas glītajos gurnos un skatījās lejup uz teritoriju blakus ma�īnu stāvvietai. "Mūs viņi sūta prom, bet pa�i paliek te."

Stcfcns nocēla kājas no krēsla, pievilka to sev tuvāk un ar roku notī�rīja sēdekli. "Nāc," viņ� teica. "Apsēdies."

"Ai, paldies. Man jāsaka, esmu pavisam�"

"Tie te arī nepaliks."

"Kā, lūdzu? Kas?"

"Kauns un viņa ļaudis." Viņ� turēja Judītei priek�ā glāzi, kurā bija vēl mazliet atlicis no viņa atspirdzino�ā kokteiļa, ko viņ� bija sajaucis tam paredzētā termosa pudelē un turējis aukstu. Viņa to paostīja, ta�u tad papurināja galvu.

"Pateicos, labāk ne. Kāpēc tu tā domā?"

"Ja viņus jau pāris stundu vēro, tad pamana, ka tic gatavojas uz drīzu aizceļo�anu," Stefcns klāstīja. "Atnāk viens un noņem no dzīvojamo vagonu riepām saules aizsargus. Tad nāk kāds cits un savāc atkritumus.

Vēl kāds pie strāvas un telefonu kabeļiem noliek gatavībā tuk�os cilindrus. Tie visi ir sīkumi, ta�u aizbrauk�anas dienā ļauj ietaupīt daudz laika."

"Tu domā, viņi gaida, kamēr mēs būsim prom, un tad ari brauks projām?"

"Iespējams, jau agrāk. Es gribētu zināt, kāpēc aizbrauca Kauns."

"Viņam �ī lieta vairs nebija interesanta. Tāpēc viņ� liek visu pārtraukt un pats dodas prom pirmais." Acumirkļa smaids, kādu viņ� vēlētos re�dzēt visu savu atliku�o mū�u, pārslīdēja Judītes sejai. "Varbūt viņ� sastrī�dējies ar profesoru un, iekarsis dusmās, nosvītrojis visu naudu."

Stcfcns valstīja �o domu kādu bridi pa savām smadzenēm. Nē, tas ne�saskanēja ar to, ko viņ� bija ievērojis. Kauns nebija aizceļojis, iededzies dusmās. Viņ� drīzāk bija izskatījies pēc tāda, kur� dodas cīņā.

Viņ� papurināja galvu. "Vai tu esi pamanījusi, ka atraduma vietu viņi vēl arvien nav novāku�i? Tas nozīmē, ka viņi gaida vēl kādu, kam vēlas to parādīt. Viņi brauks prom tikai pēc tam."

"Pilnīgi iespējams." Judīte samiedza acis. "Tur jau atkal ir �is Raicns. Paskaties � kas gan viņam ir meklējams ma�īnu stāvvietā? Vienmēr, kad es viņu redzu, man kļūst baigi. Man viņ� kaut kā atgādina filmas par nacistiem."

Stefcns novērsa skatienu no Judītes un arī paskatījās lejā uz stāvvietu. Izskatījās, it kā Raicns būtu kaut ko pazaudējis. Viņ� staigāja gar un jau stipri vien izretinātajām automa�īnu rindām un zemē kaut ko meklēja. Da�kārt viņ� pieliecās, lai palūkotos zem kādas no ma�īnām. Un tad viņ� to pārtrauca un devās atpakaļ pie vagoniem.

"Vai tu holokaustā zaudēji kādu no tuviniekiem?" viņ� klusi jautāja. "Piedod, ja tas ir pārāk uzbāzīgs jautājums."

"Ir jau labi. Mans tēvs ir no Ungārijas, un viņ� bija vienīgais no savas ģimenes, kuram izdevās laikus aizbēgt uz Ameriku. Viņa brāli un māsas aizgāja bojā koncentrācijas nometnēs. No da�iem viņam nepa�lika pat nevienas fotogrāfijas."

"Menezs neizklausās diez cik ungārisks uzvārds."

"Tā ir sena ebreju uzvārda Mena�ā amerikanizēta forma. Amerikas imigrācijas iestādei tas bija par sare�ģītu."

"Un tava māte?"

"Viņa ir dzimusi �eit. Tēvs uz Izraēlu devās pēc Sīnājas kara, un māte bija viņa asistente vēstures fakultātē. Tā viņi iepazinās. Vēlāk viņa kļuva par viņa asistenti bērnu sagādā�anā." Tas izklausījās skarbi.

"Tu ar savu tēvu labi nesaproties."

"Nē." Viņas lūpas kļuva �auras. "Nē, tā gan nav. Tu viņu nepazīsti. Viņ� savā mū�ā varbūt ir izlasījis piecus miljonus grāmatu, un pēc pirmā miljona viņ� uzskatīja sevi par gudrāku nekā visa pārējā cilvēce kopā. Viņ� mūs arvien mocīja ar idejām, ar kurām pats tai brīdī bija pārņemts. Kad es vēl biju bērns, viņ� par katru cenu gribēja pierādīt, ka zem Jeruzalemes vecpilsētas atrodas neatklāta klin�u eja. Un pirms tam tā bija ķēniņa Dāvida īstā kapavieta. Pēc tam viņ� bija ieņēmis galvā rekonstruēt Izraēlas tautas izceļo�anu no Ēģiptes zemes. Viens pats, protams." Viņa iesānis paskatījās uz viņu. "Un tu un tavs tēvs? Vai jūs saprotatics?"

Stefcns paraustīja plecus. "Grūti pateikt. Kad es biju bērns� Savās atmiņās es viņu redzu vienmēr tikai pie rakstāmgalda. Viņ� ir advokāts, vai zini? Viņ� atvēra pats savu biroju, kad man bija deviņi gadi, un no tā laika līdz se�padsmit gadu vecumam es viņu faktiski vairs neredzēju. Tajā laikā viņ� regulāri strādāja vairāk nekā divdesmit se�as stundas dienā, katrā ziņā pēc viņa honorāru aprēķiniem."

"Divdesmit se�as stundas?" Pagāja kāds brīdis, pirms viņa aptvēra, kā tas iespējams.

"Tas ir tas, ar ko advokāti ir priek�ā normāliem cilvēkiem. Viņiem ir zināms, cik tālu drīkst iet un kā viņi vajadzības gadījumā var izkulties."

"Tas arī neizklausās reibino�i."

"Reibino�i ne�aubīgi nebūtu īstais vārds."

Viņi kādu brīdi klusēja. Stefcns izdzēra savu glāzi tuk�u un nolika zem krēsla. Bija ne�ēlīgi karsti, un nepūta ne mazākā vēsma.

"Vai zini, kas ir dīvaini?" viņ� tad jautāja.

"Es nezinu neko tādu, kas �eit nav dīvains."

"Viņi pārtrauc izrakumu darbus. Saka: Sveiki, ļaudis, tas nu ir paplā�jis, paldies. Noskatās, kā cits pēc cita dodas prom. Un neviens nenāk pie manis un nesaka: Mister Foks, mēs labprāt vēlētos, lai jūs vēl kādu brīdi paliktu �eit. Vai arī jūs varētu mums vismaz atstāt savu telefona numuru gadījumam, ja mums vēl būtu kas jautājams."

Viņa paskatījās uz viņu sarauktām uzacīm. "Un tas ievaino tavu lep�numu, vai ne tā?"

"Blēņas. Tas pierāda to, ka viņi no manis vairs neko negaida. Ar to es domāju, ka to lietu tomēr atradu es. Es to atgriezu vaļā kā neprātīgs dārgumu meklētājs. Varētu ta�u būt tā, ka kādu interesē, kāds tas iz�skatījās pirms tam. Kā tas bija novietots brīdī, kad es to atradu. Vai slā�nis patie�ām bija neskarts. Tādas lietas. Ta�u nē. Viņi pat nevēlas zināt, kas man tagad ir padomā."

"Hmm. Un kas tev ir padomā?"

Stefens paraustīja plecus. "Labs jautājums. Es, protams, tagad varētu kaut kur Jeruzalemē paņemt istabu. No otras puses, tad es vairs neva�rētu uzzināt, kas �eit notiek. To es vēl nezinu. Tas atkarīgs arī no tā, ko mēs �ovakar laboratorijā izdibināsim." Viņ� ātri uz viņu paskatījās, un viņam bija jāsaņem visa drosme, lai atjautātu: "Un tu?"

Viņas seja apmācās. "Esmu diezgan dusmīga uz profesoru. Vienkār�i tā parādīt durvis. Es izīrēju savu dzīvokli uz visu izrakumu darbu laiku kādai ķīnietei, teoloģijas studentei, � jauki, vai ne? Tagad es varu ievākties vai nu pie sava brāļa, kas viņam noteikti nemaz neliksies jauki, vai pie savas mātes, kas tik jauki neliekas man. Dro�i vien tas novedīs pie tā, ka cs uz atliku�o laiku pieteik�os citos izrakumu darbos."

�ķita, ka saule pēk�ņi atspīdēja gai�āk. Tās bija labas ziņas! Stelcns izslējās, atbīdīja savu saules platmali pakausī, piebīdījās ar krēslu viņai tuvāk un it kā ar jokainu pārdro�ību aplika viņai ap pleciem roku. "Pa�liksim �eit cik vien iespējams ilgi un būsim viņiem par nastu," viņ� uz�jautrināti sacīja. "Paliksim tik ilgi, kamēr viņi mūs no �ejienes izmetīs."

Viņa apskāvienu neatraidīja, un tā viņ� roku, protams, atstāja tur, kur tā bija.

"Es vēlējos izmantot �o laiku, lai tiktu skaidrībā par to, vai patie�ām gribu studēt vēsturi," viņa domīgi teica. "Vai arī cs to daru tikai tāpēc, ka ģimenē tā ir pieņemts. Godīgi sakot, kad cs paskatos, kas �eit notiek, es sev jautāju, vai man labāk nevajadzētu studēt uzņēmumu ekonomiku. Vai kaut ko citu, ar ko var ari nopelnīt naudu."

Stefens zem savas rokas juta viņas ķermeņa siltumu un viņas matus, kas maigi krita uz viņa apak�delma. "Labs jautājums," viņ� noteica.

Tēvs Lūkass sēdēja pie mazā, baltā galda un skatījās uz telefonu, kas uz tā stāvēja. Tas bija masīvs aparāts no melna bakelīta, tikpat vecs kā viss, kas �eit atradās. Galds atradās pie loga uz putekļaino iek�pagalmu. Vārti bija vaļā, jo viņi atkal nebija ārpusē atradu�i stāvvietu savam mazajam, zilajam pre�u piegādes automobilim. Tad viņi to novietoja iek�pagalmā. Viņ� apņēmās padomāt par to, kā, izmantojot �o izdevību, aizvest visas kartona kastes, kas jau vairākas dienas stāvēja sakrautas vienā stūrī.

Telefons. Tēvs Lūkass skatījās uz telefonu grāmatu, kas gulēja tur�pat pie viņa grumbainajām rokām, atvērta vienā lappusē, pie viena tele�fona numura, un viņ� nekad nebūtu domājis, ka �is numurs viņam kādu dienu būs nepiecie�ams. Ta�u ne jau �eit, pasaules nenozīmīgākajā klosteri.

Un jau simto reizi kop� brī�a, kad viņ� bija ienācis mazajā, trūcīgajā birojā, viņ� paskatījās aug�up uz lielo krucifiksu, kas karājās pie sienas starp abiem logiem. Jēzus bija pieliccis galvu, un viņa tēls pēk�ņi vairs neizskatījās kā reliģisks apgleznota koka mākslas darbs, bet gan �ķita kā dzīvs. Radās iespaids, ka zem ērk�ķu kroņa sūcas asinis. Viņam likās, ka Jēzus to uzlūko, viņu, tēvu Lūkasu, franciskāņu mūku, viņa necienīgo kalpu�

Vai tas viss bija tikai fantāzija? Vai meksikānis bija atļāvies ar viņu iz�spēlēt ļaunu joku? Nē, viņ� bija jutis �ī vīra satricinājumu, viņa dedzīgo ticību. Nē. Varbūt viņam bija kas iestāstīts, to nevarēja zināt. Ta�u katrā ziņā viņ� ticēja tam, ko bija teicis.

Varbūt�

Videoieraksts, kurā redzams Jēzus Kristus! Kāda elpu aizraujo�a iedoma. Kāds brīnums.

Varbūt, kāda klusa balss viņam �ukstēja, varbūt tikai tāpēc viņ� atro�das �eit.

Varbūt viņam jau sen iecerēta kāda loma �ajā brīnumā.

Viņ� pazemīgi bija kalpojis mazākajiem un ar to izrādījies �īs stundas cienīgs.

Kāds klauvēja, un durvis atvērās. Tas bija brālis D�efrijs.

"Brāli Lūkas, mums nu pamazām jābrauc. Sabatā viesnīca saņem svaigo preci puspiecos, un, ieskaitot veco lietu iekrau�anu�"

"Vēl brītiņu. Vienu brītiņu. Es tūlīt nāk�u. Man vēl jānokārto kāda telefona saruna."

"Labi."

Durvis aizvērās.

Klausule smagi gulēja viņa rokā.

D�ons Kauns izbrīnīti uzlūkoja savu itālie�u pārstāvi, kamēr kārtai pil�nīgi neatbilsto�ais taksometrs kratījās pa nelīdzeno ceļu, kas varēja būt piemērots romie�u leģionu bruņuma�īnām, bet nc modernām automa��īnām. Ciktāl, tiesa gan, varēja runāt par modernu, ja pieminēja no�lietoto braucamo, ar kuru Enriko Baso bija atbraucis pretī Kaunam uz lidostu. "Kā to saprast � prelāts?"

"Prelāts ir nopelniem bagāta katoļu garīdznieka goda tituls."

"To es zinu. Ta�u es vēlējos runāt ar kardinālu. Vatikāna augstāko finan�u pārvaldnieku."

"Augstākais finan�u pārvaldnieks ir pāvests."

"Pāvests?"

Baso dziļi elpoja. Viņ� izskatījās neveselīgi bāls. "Pāvests principiāli ir neierobe�ots valdnieks. Viņ� ir kompetents par visu. Viņ� tikai deleģē kompetences."

"Un kur� kontrolē viņu?"

"Dievs."

"Ak, manu dieniņ," Kauns noteica. Viņ� skatījās pa automa�īnas logu. Satiksme bija tikpat haotiska kā Izraēlā, ta�u debesis bija apmāku�ās, gaisma maigāka � bija apmēram kā Ņujorkā skaistā laikā. "Varētu teikt � valdes priek�sēdētājs bez uzraudzības padomes. Un bez akcionāriem. Vai īpa�nieks ar monopoltiesībām. Apskau�ami. Okay, kāds ir �ī zēna stāvoklis?"

"Viņ� ir Svētā krēsla saimniecisko lietu prefektūras sekretārs."

"Un kas ar to būtu jāsaprot?"

"Tā ir tāda kā augstākā aprēķinu saimniecība, ko pāvests Pāvils VI ieviesa 1967. gadā. �ī iestāde pārbauda, cik likumīgi ir visi konti, visas bilances, visa naudas plūsma. To vada kardināls, kuru savukārt kontrolē piecu citu kardinālu kolēģija. Vispār ir astoņi līdzstrādnieki un divpadsmit padomnieki, visi kā viens finan�u speciālisti, un sekretārs, kur� vienmēr ir prclāts."

Kauns domīgi pamāja. Protams, viņ� nevarēja gaidīt, ka tāda institū�cija kā katoļu baznīca stāvēs uz galvas nenozīmīga ziņu raidītāja valdes priek�sēdētāja priek�ā. Kamēr vien viņ� nebūs kaķi izlaidis no maisa. Ka�mēr vien viņ� nebūs viņiem paskaidrojis, ka viņ�, D�ons Kauns, iespē�jams, tur rokās �īs baznīcas turpmāko likteni.

Viņi sasniedza Vatikānu. Milzīgi, iespaidīgi sena izskata mūri slējās viņu priek�ā un mēģināja viņiem iedvest absolūtas niecības sajūtu. Pāvesta gvardes sargpostenis pavisam smieklīgā uniformā pārbaudīja viņu pa�ses, paskatījās kādā sarakstā, piezvanīja un beidzot atbrīvoja viņiem ceļu uz baznīcas valsti. Kāds vīrs melnā amata tērpā nāca viņiem pretī un, aicinādams sekot, veda viņus pa gariem gaiteņiem, kuros karājās milzī�gas eļļas gleznas, aug�up un lejup pa kāpnēm, �ķērsām cauri dārzam, cauri kolonādēm un garām mū�vecām strūklakām, un ar katru soli Kauns juta sevī pieaugam nojautu, cik varenu pretinieku viņ� patiesībā ir izvēlējies. Tas nebija nespējīgs uzņēmums, ko nogremdēju�i dibinātāja dēli un ko nu varēja dabūt par lētu naudu; tā nebija �ipsu fabrika, ko ar veikliem finan�u darījumiem varēja iebāzt kabatā, tā bija organizācija, kas bija varena jau gandrīz ar savu eksistences ilgumu vien. Darījumi ar katoļu baznīcu � tos varēja pielīdzināt vēlmei nopirkt Himalajus.

Vienlaikus auga respekts pret Baso. �im vīram patie�ām bija visneie�domājamākie sakari, un viņ� tos veikli bija licis lietā, lai tik steidzīgi varētu sarunāt �o tik�anos. Labs vīrs. Vērtīgs.

Kauns sajuta pakrūtē sasprindzinājumu, kas �ķita pāraugam tēraudcietā kamolā. Viņ� pazina �o sajūtu. Tā bija gatavība cīņai.

Prclāta D�uzepes Genaro birojs bija pārsteidzo�i mazs. Likās, visas mēbeles saglabāju�ās vēl no viduslaikiem, smagnēji, tum�i galdi, skapji un krēsli, un pat paklājs, kā izskatījās, varēja būt milzu summas vērts.

"Es klausos," garīdznieks nelaipni teica angļu valodā ar spēcīgu itālie�u akcentu, kad viņi bija apsēdu�ies. To sacīdams, viņ� skatījās uz viņiem ar mazām, tum�ām bruņurupu�a acīm un nepārtraukti kusti�nāja apak��okli.

Kauns mazliet paliecās uz priek�u un uzmanīgi ieskatījās pretimsē�dētājā � �ests, kas bija attaisnojies pie neskaitāmiem konferen�u gal�diem visā pasaulē, � un iesāka: "Ser, mans vārds ir D�ons Kauns, un es esmu Kaun Enterprises valdes priek�sēdētājs. Mana uzņēmuma rīcībā�"

Vecais, kalsnais vīrs viņu nepacietīgi pārtrauca. "Jā, jā, es to visu zinu. Ko jūs vēlaties?"

Uz prelātu apmeklētāja nozīmīgums bija atstājis satrieco�i niecīgu iespaidu. Kauns dziļi elpoja. Viens viņam bija skaidrs: �is neglītais pun�duris ar �aurmalu brillēm kā Heinriham Himleram un plānajiem ma�tiem bija �ķērslis, ne sarunu partneris. To vajadzēja nevis pārliecināt, bet pārvarēt.

"Mans uzņēmums finansē nozīmīgus izrakumu darbus Izraēlā. �o iz�rakumu teritorijā mēs esam nāku�i uz pēdām kādam artefaktam no Jēzus laika, kas varētu būt ārkārtīgi nozīmīgs katoļu baznīcai," paskaidroja Kauns un, pēk�ņa pārdro�a impulsa vadīts, piebilda: "Tik nozīmīgs, ka man par to būtu jārunā ar pāvestu."

Viņ� juta, kā Baso viņam blakus izbijies aiztur elpu.

Garīdznieks atlaidās savā krēslā ar augsto atzveltni, un �ķita, kuru katru bridi viņ� noslīdēs zem galda aiz saviem noplīsu�ajiem aktu vākiem. Viņa bruņurupu�a acis samiedzās, kad viņ� Kaunu nopētīja uzmanīgāk.

"Kas tas ir par� artefaktu?" viņ� jautāja. Viņa balsī ieskanējās nepa�tīkami metālisks tonis.

"Kā jau sacīju, mums tā vēl nav. Ta�u drīz mēs to dabūsim. Viss, kas par to �obrīd būtu sakāms, ir tas, ka �is artefakts ne�aubīgi pierādīs, vai Jēzus aug�āmcel�anās patie�ām ir notikusi." Kauns ieturēja nelielu māk�sliniecisku pauzi, lai palielinātu efektu, pirms turpināja: "Vai arī nav."

Prclāts atbalstīja savu roku pirkstus uz galda malas, it kā viņ� gatavo�tos spēlēt klavieres, un pārdomājot klusi pa to bungoja. "Es nevaru iedo�māties, kas tas varētu būt, ko jūs tur cerat atrast," viņ� beidzot teica.

"Ta�u jūs man noteikti piekritīsiet, ka tas baznīcai būtu neizsakāmi svarīgi?" Kauns atjautāja.

Pretimsēdētāja skatiens palika nemainīgi vēss. "Man ļoti �ēl, nē."

Nē?! Tērauds viņa pakrūtē sāka cilāties kā zobens cīņā. "Atvainojiet, ser, bet vai jūs man to nepaskaidrotu? Es jums sacīju, ka mēs esam uzdūru�ies vēsturiskam pierādījumam, kas reizi par visām reizēm noskaid�rotu, vai Jēzus ir aug�āmcēlies no miru�ajiem vai nav. Kā baznīca to varētu ignorēt?"

"Kristus aug�āmcel�anās ir skaidra ticības lieta. Tā nav atkarīga no zinātniskiem pierādījumiem, kas pamatā tomēr ir tikai pasaulīga redzē�juma interpretācijas."

"Romas lidostā mani gaida lidma�īna. Kāds varētu paskatīties, ko mēs esam atradu�i, � kardināls, jums uzticams vēstures eksperts, kaut vai pats pāvests. Vēl �ovakar. Tūliņ pat. Lidojums ilgst divarpus stundas, līdz izrakumu vietai jābrauc stundu. Ap pusnakti viņ� varētu jau būt atpakaļ."

"Svētajam tēvam ir nesama pārcilvēciska da�ādu pienākumu nasta," sekretārs paskaidroja. "Turklāt viņ� ir loti slims. Tas ir pilnīgi izslēgts, ka viņ�, spontānas iedomas vadīts, kaut kur lidos." īgna sejas izteiksme �ķita izsakām to, ka ne par iedomām, ne spontanitāti viņ� nebija īpa�i labās domās. "Principā tas pats attiecas arī uz kardināliem."

"Tad dodiet man līdzi kādu zinātnieku. Ir ta�u Pāvesta Zinātņu akadēmija. Lai lido līdzi kāds no tās."

"Par to es nevaru spriest."

"Kur� tad?"

"Principā Viņa Svētība."

Kauns nopūtās. "Nu jauki. Vai es varu ar viņu vismaz parunāt?"

"Ja vēlaties pāvesta audienci, tad jums jāvēr�as Pāvesta prefektūrā." Mazās acis aiz �aurajiem briļļu rāmjiem vēsi dzirkstīja. "Pirmdien tā būs atkal atvērta."

Tas bija neaptverami. "Paklausieties, līdz tam laikam to lietu mēs jau dro�i vien būsim izraku�i. Iespējams, mēs jau noturēsim pirmo preses konferenci. Un iespējams, ka tas, ko mēs sacīsim, Viņa Svētībai it ne�maz nebūs pa prātam. Jo varbūt mēs pierādīsim, ka toreiz viss bija glu�i citādi, nekā rakstīts Bībelē, un tad viņa baznīcas piekritēji bariem vien skries prom."

"Patiesība, mister Клип," garīdznieks, lūpas savilcis �auras, skaidroja, "nav demokrātiska. Pat tad, ja notiktu tā, kā jūs sakāt � cs esmu pār�liecināts, ka tā nenotiks, � tas noteikti nevarētu būt par iemeslu svē�tajai katoļu baznīcai sludināt ko citu, kā to, kas jau divus tūksto�us gadu ir ticības saturs."

"Patiesība ir tā," atbildēja Kauns, "ka neviens to nezina un mēs visi to tikai meklējam. Tas ir tas, kam es ticu."

Prclāts salika savītu�ās rokas. "Tad man jūsu ir �ēl, mister Kaun."

Kauns mēģināja savaldīties, lai neļautos savām izjūtām. Tas �eit, tik daudz jau bija skaidrs, nebija ne īstais sarunu partneris, ne īstā pieeja �im milzenim, kāda bija katoļu baznīca. �eit viņ� neko nepanāks. Katrs nākamais vārds bija laika iz�ķērdē�ana.

Viņ� paskatījās uz Baso. Plecīgais vīrs bija bāls kā krīts, un uz viņa pieres bija izspiedu�ās mazas sviedru lāsītes. "Iesim," viņ� teica.

Raicns bija apsēdies tā, lai caur loga rūti, kura, kā viņ� to zināja, no ār�puses bija pārklāta ar spoguli, varētu pārskatīt automa�īnu stāvvietu. Ja tie �odien dodas prom, viņ� vēlējās zināt, uz kurieni.

Klēpī viņam bija plakana ierīce, kas atgādināja pārnēsājamu televi�zoru, kādi tie vēl nesen bija modē. Tas, protams, nebija televizors. Laiku pa laikam viņ� to ieslēdza, un tad ekrānā parādījās gai�s punkts, kas atradās aptuveni pusotra centimetra attālumā no ekrāna precīzā vidus�punkta. Kad ierīci pagrieza, punkts kustējās pretējā virzienā. �ķita, ka tas arvien gribēja rādīt stāvvietas virzienā. Saprotams, tā nebija saga�dī�anās, jo tur stāvēja automa�īna, kurai zem dubļusarga bija novietots peilē�anas raidītājs. īrēts auto. Stcfcna Foksa auto, ja izteicās precīzi.

Raiens gaidīja. Gaidī�anā viņ� bija lietpratējs. Ja bija nepiecie�ams, viņ� varēja stundām ilgi nekustīgi sēdēt tā, ka vairs gandrīz nevarēja ma�nīt ne plakstiņu kustību, ne krū�u kurvja cilā�anos elpojot. Ja izsekoja cilvēkus, bija būtiski mācēt gaidīt.

�eit nebija tik svarīgi būt nekustīgam. Pietika ar to, ka paturēja acīs automa�īnu stāvvietu. Sākumā viņ� bija ieklausījies attālajā darbu trok�snī, telefona sarunās un datora taustiņu klabinā�anā, ta�u tad viņ� vairs nebija to visu ņēmis vērā. Ja prata gaidīt, tad kādā brīdī �ķita, ka laiks pats pārstāj eksistēt, un tas nebija nepatīkams stāvoklis.

Tā nu viņam bija jāieskatās pulkstenī, kad parādījās Stefens Fokss un Judīte Meneza, kad viņi iekāpa automa�īnā un aizbrauca. Da�as minū�tes pirms pusastoņiem.

Raiens pasniedzās pēc automa�īnas atslēgām, kas atradās uz rak�stāmgalda viņam blakus.

Birojā, kas nemaz neeksistēja oficiālajos būvplānos, augsto logu vērtnes bija vaļā. No tālienes spiedās iek�ā naksnīgās Romas trok�ņi, kas nebija skaļāki par insektu dūk�anu, kuri veltīgi sitās pret mu�u tīklu. Paradok�sālā veidā �īs klusās skaņas pastiprināja klusuma iespaidu, kāds valdīja �ajā apustuliskās pils spārnā.

Luid�i Baptists Skarfaro bija vāj�, slaids sicīlictis. Izteikti līks deguns, augsta piere, pār kuru viņ� arvien pārķemmēja melnos matus, un plānas lūpas � kā bez asinīm � pie�ķīra viņa sejai aristokrātisku izskatu, ko vēl pastiprināja sutana, ko viņ� valkāja. Viņam bija trīsdesmit se�i gadi, ta�u viņ� izskatījās vecāks. Tā bija viņu ģimenes tradīcija, ka viens no ģimenes iestājās Svētā krēsla dienestā, kas bija kā izlīgums par to, ka visi pārējie ģimenes locekļi strādāja mafijai, un Luid�i bija tas, kam bija no�lemts turpināt �o tradīciju viņa paaudzē. Lai turētos pretī citai ģimenes tradīcijai, proti, smagai ģikts kaitei, kas daudzus piemeklēja vēl relatīvi jaunos gados, viņ� lietoja vienīgi veģetāru barību, nesmēķēja un nelie�toja alkoholu. Un tomēr arī viņa pirkstu locītavas bija kļuvu�as mez�glainas un viņam bija slikti zobi. Tradīcijām piemita kaut kas neizbēgams.

Viņ� sēdēja pie sava lielā rakstāmgalda, no kura bija novākts pilnīgi viss, izņemot lielu, spēcīgu misiņa lampu, kas bija vienīgais gaismas avots augstajā, pla�ajā telpā, un vīnsarkanu paliktni. Uz tā viena otrai blakus gulēja divas papīra lapas. Jau vairākas stundas pēc kārtas viņ� tās lasīja atkal un atkal un domāja.

�is tas izskatījās vecmodīgs �īs iestādes slepenajās telpās, ta�u mūkiem un priesteriem, kuri �eit strādāja, bija pieejami lielākie pieredzes krā�jumi par to, kā iegūt un pārraidīt svarīgu informāciju. �eit jau bija ticis lietots slepenais raksts, kad pārējā iedzīvotāju daļa vēl nemaz neprata lasīt. Tic varēja būt noputēju�i folianti, kas stāvēja plauktos, ta�u tajos bija rakstīta pēdējo divtūksto� gadu patiesā vēsture. Informācijas vāk��ana un kombinē�ana ziņojumos bija bezkaislīgs darbs baznīcas labā, un tāpēc �ie ziņojumi parasti bija tiklab uzticami, kā precīzi.

�o divu papīru dēļ viņam nācās lauzīt galvu.

Viens no tiem bija piezīme no Svētā krēsla saimniecisko lietu prefek�tūras. Prefektūras sekretārs prelāts Genaro bija runājis ar amerikāņu rūpnieku D�onu Kaunu, kur� viņu bija uzmeklējis un apgalvojis, ka ar�heoloģisko izrakumu darbos Izraēlā esot atrasti Jēzus laika liecinieki, kas it kā varot pierādīt vai atspēkot to, ka Jēzus patie�ām esot aug�āmcēlies no miru�iem, � kur� apgalvojums no abiem ir pareizais, viņ� neesot vēlējies atklāt kaut kādu iemeslu dēļ, kuri īsajā memorandā nebija minēti. Atgadījums pats par sevi visādā ziņā nebija satrauco�s. Da�ādi trakie nepārtraukti vērsās pie Vatikāna ar visneprātīgākajiem apgalvojumiem. Izrakumi bija tikai viens no to veidiem. Atkal un atkal uzradās kāds, kur� uzdevās par atkalatnāku�o Pestītāju un kur� pēc tam it nemaz ne dievi�ķi pārskaitās, kad pāvesta vietā, lai viņu cildinātu, ieradās trīs sa�nitāri, lai aizvestu viņu sev līdzi. Citiem vīzijās bija parādījusies Diev�māte un izteikusi dīvainus rīkojumus sakarā ar it kā gaidāmo pasaules galu. Jā, un izrakumi. Pēc izrakumiem Jēzus it kā esot dzīvojis astotajā gadsimtā Dienvidamerikā. Pēc aug�āmcel�anās it kā esot devies uz Tibetu. Ilgu laiku pirms viņa �ķietamās dzim�anas esot darbojies kā viens no Bībeles pravie�iem.

Un visas �īs mānijai līdzīgās iedomas nebija atkarīgas no tā, pie kāda iedzīvotāju slāņa to autors piederēja. Reliģiskas fantāzijas skāra bagātus un nabagus, izglītotus un neizglītotus, un dokumentos, kas tika rakstīti, bija atrodami visi amati, vecumi, rases un dzimumi. Tāpēc �ai ziņā pat nebija vērts pieminēt, ka pie viņiem bija vērsies pazīstamais amerikāņu mediju rūpnieks. Galu galā �eit jau biju�i pārstāvēti prezidenti, ko vajā�jis nelabais, un tādi, kas jutās kā pa�a Dieva vēstne�i.

Ievērības cienīgi bija vienīgi tas, ka D�ons Kauns no visām iespējamām iestādēm kā pirmo bija izvēlējies tie�i saimniecisko lietu prefektūru.

Tā, it kā viņ� būtu domājis, ka atradums ar sajūsmu no viņa varētu tikt atpirkts.

Jā, un tad bija vēl ari otra lapa. Skarfaro salika abu roku pirkstus pretī kā telts jumtu, rādītājpirkstus atbalstījis pret zodu, un lasīja tekstu jau simto reizi.

Ziņu bija sniedzis kāds franciskāņu priesteris Izraēlā. Vispār tā bija pilnīga plānprātība. Viņ� ziņoja, ka viņu apmeklējis kāds vīrs, kur� strā�dājis arheoloģiskajos izrakumos uz rietumiem no Jeruzalemes. Kā bija sagadījies, tie�i tajos, ar ko nodarbojās D�ons Kauns.

�is vīrs � meksikāņu izcelsmes amerikānis � priesterim Lūkasam bija uzticējis to, kas �ajos izrakumos esot ticis atrasts.

It kā.

21

Sākumā minēto iemeslu dēļ darbi relatīvi pēk�ņi bija jāpārtrauc.

Viena daļa atradumu tika atzīmēti un apbērti ar smil�u kārtu.

Cita daļa atradumu tika iekļauti Rokfellera muzeja kolekcijā

(inv. nr. 1003400 līdz 1003499), izņemot XII nod. aprakstītos

artefaktus.

Profesors Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethame�as

Nakts iestājās pēk�ņi kā vienmēr, gandrīz bez pārejas. Līdz ar nakts iesākumu beidzās sabats, un Stefenam �ķita, ka glu�i tāpat, bez pārejas, pieauga ma�īnu daudzums ielās. Uzreiz bija tik tum�s, ka bija jāieslēdz lukturi, apkārt saradās tik daudz automobiļu, it kā tie nomalēs un slēp�tuvēs nepacietīgi būtu gaidīju�i atpūtas dienas beigas un tagad brauca tā, it kā būtu nolēmu�i atgūt iekavēto.

�orīt viņ� nevarēja vien sagaidīt, kad atkal tiks atpakaļ laboratorijā, lai varētu turpināt at�ifrēt vēstuli, kas bija rakstīta no pagātnes. Ta�u die�nas gaitā viņ� bija tik daudz domājis par da�ādām iespējām, izskaidro�jumiem un teorijām, ka vienā brīdī bija jutis iestājamies tādu kā smadzeņu nosprostojumu. Tagad viņ� vienkār�i brauca un ļāvās notikumu dabis�kajai gaitai.

Viņ� ātri paskatījās uz Judīti. Viņa lūkojās ārā tumsā, kas bija pilna ar garām trauco�ām ma�īnu ugunīm, un �ķita dziļi iegrimusi domās.

"Vai tu to no�ēlo?" viņ� jautāja.

Viņai, kā likās, bija nepiecie�ams brīdis laika, lai saprastu, ko viņ� ar to bija domājis. "Nē. Nē, es domāju, tas ir labākais."

"Es tavā vietā dotos pie Je�ua. Es mēģinu iedomāties, kā būtu, ja es tagad piezvanītu savai mātei un teiktu, ka ieradī�os uz diviem mēne�iem paciemoties. Viņa tīrītu, mazgātu un vārītu, un līdz vājprātam riņķotu ap mani no tīrās mātes laimes. Nē, paldies. Tad jau labāk zem tilta."

"Ja es ievāktos pie Je�ua, tad dro�i vien nepaietu ne piecas dienas, un es pati tīrītu, mazgātu un vārītu. Vai tu vari iedomāties, kāda viņam ir vecpui�a saimniecība? Viņa virtuvē es neko negribu aiztikt bez stan�gām, un, lai iztīrītu viņa istabu, būtu nepiecie�ams ugunsmetējs. Tad jau es labāk eju pie savas mammas. Tur vismaz ir tīrs, un viņa rūpēsies par mani, nevis otrādi."

"Labs arguments," Stefens atzina.

Viņa pagriezās sēdeklī tā, ka varēja vērot Stefenu no sāniem. "Mani interesē, kā dzīvo tu."

"Skaisti. Es tev labprāt piedāvātu savu mājvietu, ta�u diem�ēl tas ir piectūksto� jūdzes tālu prom."

"Vai tu nestāstīji, ka dzīvo universitātes pilsētiņā? Tad jau tev arī ir tikai niecīga istabiņa."

"Niecīgas istabiņas ir citiem. Bet ir ari mājas saimnieka dzīvoklis, kas ir ļoti skaists un atrodas uz jumta, ar skatu uz me�u un tālāk uz ezeru, un tas stāv tuk�s, kop� universitāte taupa personāla izmaksas un no�darbina par vienu mājas saimnieku mazāk. Brīnumainā kārtā �is dzīvok�lis tika piedāvāts man, un es piedāvājumu, protams, pieņēmu."

"Brīnumainā kārtā. Ak tā."

"Divas ar pusi istabas, liels, gai�s, ar iebūvēto virtuvi un pārjumto terasi. Tu arī to būtu ņēmusi."

"Tātad augstākā labuma prece, kā jau vienmēr. Un cik tīras ir tavas divarpus istabas?"

"Diezgan tīras."

"Vai tu ar to gribi sacīt, ka esi vienīgais vīrietis pasaulē, kur� tīra savu dzīvokli?"

Stefens pasmaidīja. "Nē, es tur esmu vienīgais students, kur� var atļauties apkopēju."

"Nu skaidrs. Ko es te jautāju." Viņa atkal pagriezās uz priek�u.

Stefens pārdomāja, vai viņ� nebija pieļāvis kļūdu taktikā. Uz jaunām studentēm viņa smalki iekārtotais dzīvoklis atstāja izteikti uzbudino�u iespaidu, ta�u viņām Stefens dzīvokli varēja arī parādīt, nevis tikai pa�stāstīt par to. Un, ja par to stāstīja, tad pat tīrā patiesība izklausījās pēc lielī�anās.

Ta�u Judīte izskatījās nogrimusi domās pavisam par ko citu. "Es vien�kār�i mēģinu uz to skatīties ne tik dramatiski," nopūzdamās viņa pēc brī�a paskaidroja. "Par savu māti, es domāju. Viss jau ir kārtībā, pamatā. Skaidrs, es darīju visu iespējamo, lai tiktu prom no mājām. Visu iespē�jamo, izņemot izie�anu pie vīra, es domāju. Tas būtu bijis tas vienkār��ākais. Pamatā cs jau esmu to paveikusi � man ir pa�ai savs dzīvoklis, pa�ai sava dzīve. Tās būtu vien pāris nedēļas. Kādēļ gan meita nevarētu uz pāris nedēļām aiziet padzīvot atpakaļ mājās pie savas mātes?" Viņa iesmējās. "Vai zini, ko viņa stāstīja? Vakar vakarā esot zvanījis kāds vīrs un jautājis pēc manis. Stādies priek�ā. Tagad viņa to uzskata par likteņa zīmi, skaidrs."

"Kas tas bija par vīrieti? Kāds sens pielūdzējs vai kas cits?"

"Es nedomāju. Nav jau to tik daudz. Turklāt viņ� esot runājis tikai angliski, viņa teica, ne ebreju valodā."

Garām aizdārdināja cisternvedējs.

Viens no ma�īnas riteņiem palēcās ceļa bedrē.

Stefens pēto�i skatījās atpakaļskata spogulī, domīgi kodīja lūpas un atkal paskatījās spogulī.

"Vai kas noticis?" klusumu pārtrauca Judītes jautājums. "Vai tu ta�gad esi greizsirdīgs, vai kas cits?

Stefens no savas jakas kabatas izņēma mobilo telefonu, ieslēdza to un ar īk�ķi ierakstīja koda numuru, lai telefonu varētu lietot. "Vai tu zini telefona numuru, pa kuru tavu brāli var sazvanīt institūtā?"

"Jā, kāpēc gan?"

Viņ� pasniedza viņai telefonu. "Piezvani viņam."

Raicns viņiem bija sekojis attālumā ārpus redzamības robe�ām, tikai vienu reizi, neilgi pēc tam, kad viņi bija iegriezu�ies uz dzīva ātrgaitas ceļa, kas veda uz Jeruzalemi, viņ� bija piebraucis tuvāk, lai pārliecinā�tos, vai mazais, tum�i zilais fiats, kuram viņ� sekoja, patie�ām ir Stefēna

Foksa auto un ka tajā patie�ām sē� viņ� un viņa draudzene. Tad viņ� atkal bija strauji atpalicis. Viņ� varēja būt pilnīgi mierīgs. Ierīce, kas gu�lēja ieslēgta uz blakus sēdekļa, paliks viņiem uz pēdām.

�ī bija viņa amata daļa, kas bija pati satrauco�ākā. Medīt cilvēkus. Starp visiem dzīvniekiem cilvēks bija pats bīstamākais, jo tas bija vienī�gais medījums, kas bija līdzvērtīgs medniekam. Pat �ajā nelielajā, nevai�nīgajā izbraucienā viņ� sajuta asinīs uzbangojam atmiņas par citiem satrauco�ākiem brī�iem. Mediķi to sauca par adrenalīnu, bet viņam tas vienkār�i bija cits vārds, kurā nodēvēt dzīvi. Vīrietis patie�ām dzīvs bija vienīgi tad, kad medīja.

Viņi brauca vienmērīgi, ļāva sevi apdzīt, ja kādam bija jāsteidzas. Krēslas bridis bija īss, un, līdzko pār zemi bija nolaidusies nakts, viņ� sekoja vairs tikai automa�īnas stopsignāliem. Bez sava pelengatora viņ� jau sen viņus būtu pazaudējis.

Kas tiem abiem bija meklējams Jeruzalemē? Ko viņi tur darīja vakar? Ko jauns pāris var sabatā darīt Svētajā pilsētā? Judītes Menezas māti viņi nebija apciemoju�i. Varbūt viņi bija ielūgti uz kādām viesībām � bet kāpēc tad viņi �ovakar jau atkal devās turp? Varbūt viņi ņēma istabu kādā stundu viesnīcā, ta�u, ja viņi gribēja pārgulēt, tad būtu varēju�i to darīt visu dienu Foksa teltī. Lai arī kā domāja, jēga nebija saprotama.

Raienam nepatika, ja ap viņu notika lietas, kuru jēga nebija saprotama. Pēc savas pieredzes viņ� zināja, ka tas ir simptoms tam, ka patiesībā notiek lietas, par kurām viņ� neko nezina.

Nu jau varēja redzēt Jeruzalemi. Viņ� pameta skatienu uz pelengatora ekrānu. Ciai�ais punkts vēl arvien mirdzēja turpat.

"Tu izklausies visai neapmierināts."

"Jā," Eizenharts piekrita un pārvilka izplestus pirkstus pār sviedros salipu�ajiem matiem. Kaut kas nebija kārtībā ar gaisa kondicionē�anas iekārtu. Telefona klausule kļuva nepatīkami mitra vietā, kur viņ� to tu�rēja pie auss. "Man ir tāda sajūta, ka es te sē�u pilnīgi veltīgi. Un man ir bail, ka ar kaunu un negodu es kādu dienu tik�u padzīts, jo nebū�u attaisnojis kaut kādas konkrēti nekad nenosauktas cerības. Tāpat kā

Kafkas Procesā, kur galvenais varonis nekad neuzzina, kas viņam patie�sībā tiek pārmests."

"Bet tev ta�u ir biļete atpakaļlidojumam. Tu vari doties prom jeb�kurā brīdī, ja nejūties labi," sacīja Lidija. "Un ja tas tev palīdz justies labāk: honorārs par pirmajām piecām dienām �odien ir ieskaitīts kontā. Gandrīz divdesmit tūksto�i marku. Tās mums tagad ļoti noderēs."

"Divdesmit tūksto�i?"

"Desmit tūksto�i dolāru, ja pārrēķina. Un tad vēl pievienotās vērtī�bas nodoklis. Viss saskan." Lidija bija ģimenes finan�u ministrs. "Katrā gadījumā, ja tu vēl pāris dienu varētu izturēt, nebūtu slikti."

"Hmm, jā. Vispār jau viss ir kārtībā�"

"Nu redzi."

"Vai vari tikt galā bez manis?"

Viņ� dzirdēja viņu smejamies. "Ak, godīgi sakot, vai tu sēdi savā darb�istabā pie romāna galīgā varianta vai arī kaut kur Izraēlā, tur jau nav tikpat kā nekādas starpības."

"Paldies. Tas man �obrīd bija vajadzīgs." Viņ� sajuta gandrīz vai sā�pīgas ilgas pēc viņas, pēc viņas ķermeņa tuvuma, matu smar�as un ādas pieskāriena. "Vii tev vismaz kaut mazliet manis �ad tad nepietrūkst?"

Klusums. Tad viņa sacīja tum�ā, visai savādā balsī: "Katru vakaru."

"Man tevis arī."

Viņi kādu bridi klusēja. "Man nav nekādas sapra�anas, par ko tur pa�tiesībā ir runa," pēc brī�a Lidija teica. "Tu sacīji, ka esi pie arheoloģis�kajiem izrakumiem un ka tur esot kas nozīmīgs atrasts, � un no tā brī�a es domāju par to, ko tu esi tur pazaudējis. Es domāju, ja tu rakstītu vismaz vēsturiskus romānus� Bet zinātniskās fantastikas autors? Es to nesaprotu. Manās acīs tam nav jēgas."

Pēters Eizenharts vilcinājās. Bija kaut kas, no kā viņam vienkār�i vajadzēja atbrīvoties.

Un kaut vai tikai tādēļ, lai viņa sieva savā nomierino�ajā veidā ļautu viņam izrunāt savas bailes, kā viņa to darīja arvien, kad viņ� zaudēja kon�troli pār�āvu fantāziju. "Vai zini, patiesībā man mieru neliek aizdomas�"

Brīdī, kad Pēters Eizenharts bija pacēlis klausuli, dzīvojamā vagonā, kurā izvietota organizācijas centrāle, bija sākusi griezties magnetofona lente. Un �ajā mirklī no spoles notinās pēdējais lentes centimetrs, izslī�dēja cauri magnetofona galviņai un ar vienmuļu troksni sāka riņķot ap�kārt pilnajai spolei, kas piesaistīja tehniķa uzmanību. Viņ� nolika malā lubu romānu, ko lasīja, lēnām piecēlās un izslēdza magnetofonu. Viņ� noņēma pilno spoli un ielika to plastmasas maisiņā, tuk�o spoli uzlika uz otras ass, paņēma vēl nelietotu lenti un izņēma to no apvalka. Pirms uzlika un ievēra lenti, viņ� rūpīgi reģistrēja ieraksta vienības numuru, datumu un pulksteņa laiku. Un visu �o laiku no nelielā, iebūvētā skaļ�ruņa skanēja Eizenharta balss.

"�ka �eit tiek inscenēta ļoti liela krāp�ana. �is profesors, kur� vada izrakumu darbus, vairs nav no jaunajiem. Iespējams, �is ir pēdējais tāda veida pasākums viņa mū�ā. Un es uzzināju, ka viņam, lai arī viņ� Izraēlā veic izrakumus jau no se�desmito gadu beigām, vēl nav biju�i zinātniski nozīmīgi atklājumi. �ī te ir tāda kā viņa pēdējā lielā iespēja."

"Un tu domā, viņ� atradumu ir viltojis."

"Es to nezinu. Kaut kas �eit nav tā, kā vajag, un tas mani dara ne�mierīgu."

Lidija nopūtās. "Tu tikai uzmanies, ja?"

"Jā. Es pacentī�os."

Lente atkal sāka griezties acumirklī, kad Eizenharts sarunu ar sievu beidza, un tūliņ pat apstājās. Tehniķis aizgāja atpakaļ līdz savam krēs�lam un atkal pasniedzās pēc grāmatas.

No sarunas, kuru bija dzirdējis, viņ� nesaprata ne vārda. Viņ� runāja tikai angliski, ne vāciski.

Raicns izslēdza pro�ektorus un motoru un ļāva ma�īnai pēdējos metrus vienkār�i ripot, pirms tā apstājās pavisam. Tad viņ� palika sē�am.

Stāvvieta ielas otrā pusē bija kā pamesta. Izņemot mazo fiatu, kas bija novietots gandrīz vai zem krūma. Mirdzo�ais punkts peilcrā rādīja tie�i tā virzienā.

Viss bija kluss. Tikpat kā nekādas satiksmes. Raiens nogaidīja, kamēr nebrauca neviena automa�īna, ātri izkāpa un �ķērsoja ielu. Tur viņ� palika stāvam un mēģināja izlikties par nevainīgu garāmgājēju, vienlai�kus manīgi skatīdamies apkārt. Gaiss oda pēc izplūdes gāzēm, putekļiem, notekūdeņu kanāliem un tāliem, reibino�iem ziediem. Auto stāvēja kluss liii tum�s.

Kaut kas �eit nebija īsti tā, kā vajag.

Raiens jau bija vērojis automa�īnas, kuru aizmugurējos sēdekļos mī�lējās pārī�i. Kaut kas tāds nebija iespējams bez jūtamas amortizatoru piedalī�anās. To varēja dzirdēt.

Raiens devās ma�īnas virzienā, ne pārāk vilcinādamies, ne steigda�mies, vienkār�i vienmērīgiem soļiem. Bija tie�i tā, kā viņ� bija nojautis. Aizmugurējais sēdeklis bija tuk�s, un arī priek�ējos sēdekļos nesēdēja samīlējies pārītis. Automa�īna bija tuk�a.

"Sasodīts," Raiens nomurmināja.

Viņ� paskatījās apkārt. �is te, ja viņ� ticēja savam pilsētas plānam, bija valdības kvartāls. Viņ� varēja redzēt Finan�u ministrijas izstiepto ēku, nelielu daļu no Iek�lietu ministrijas un kneseta, Izraēlas parlamenta, jumtu. Ko, sasodīts, viens jauns pāris varēja vēlēties �ajā laikā �ajā vietā? Tam visam vēl joprojām nebija ne mazākās jēgas.

Ta�u nebija nekādas jēgas arī �eit tā stāvēt. Raiens devās atpakaļ pie ma�īnas, apsēdās pie stūres, atlaidās sēdeklī un gaidīja. Viņ� prata gaidīt. Viņ� bija gaidī�anas lietpratējs.

Je�ua, kamēr veda viņus cauri pilsētai, bija redzami sliktā omā. Turklāt visi luksofori bija kā sarunāju�i tie�i pirms viņiem pārslēgt sarkano gais�mas signālu. Judīte sēdēja aizmugurējā sēdeklī un uzjautrinājās.

Kaut kad Stefens nopūtās. "Tas bija tikai minējums, vairāk nekas, okay Es negribēju riskēt. �is Raiens jau no pēcpusdienas lo�ņāja ap ma�īnām. Vakarvakarā kāds bija zvanījis jūsu mātei, kur� runā tikai an�gliski, ne ebreju valodā. Es domāju, te nav lieki jautāt, vai mēs netie�kam novēroti, ne tā?"

"Nu skaidrs," norūca Je�ua.

"Un, ja viņ� manai ma�īnai ir pielicis pcileru, tad ne jau tā, ka to uzreiz var atrast. Un kur nu vel tumsā."

"Skaidrs ta�u. Atvaino � ja es būtu zinājis, kas tu patiesība esi, es būtu nolicis aukstumā degvīnu ar martīni, saskalotu, ne samaisītu."

Viņam bija vajadzējis Baso mierināt. �is vīrs patie�ām bija atradies uz savu spēku robe�as, un tā jau arī nekādā gadījumā nebija viņa vaina, ka lieta neizdevās. Viņ� bija viņu mierinājis, uzslavējis un tad licis aizvest uz mājām, lai viņ� varētu izgulēties. Nu viņ� stāvēja uz balkona viesnī�cas luksusa numurā ar lielu viskija glāzi rokā, skatījās pāri naksnīgajai Romai un mēģināja tikt skaidrībā, kāpēc viņ� �ajā lietā bija zaudējis.

Jo zaudējis viņ� bija. Viņ� bija iesoļojis Vatikānā kā galīgs iesācējs un cerējis, ka pēk�ņā uzbrukumā ieņems pasaules lielāko cietoksni, � viņ�, D�ons Kauns, jaunā gadu tūksto�a mened�eris. Kinētiskās enerģijas meis�tars. Un tīras kinētiskās enerģijas dēļ viņ� pat nebija sagatavojis savus mājas uzdevumus. Tikai ar pūlēm viņ� savaldījās, lai aiz niknuma nesa�dragātu pret zemi nevainīgo viskija glāzi.

It kā viņ� kādreiz pirms kādām svarīgām pārrunām būtu izticis tikai ar otras puses saimnieciskās informācijas izpētī�anu. Saimnieciskā infor�mācija � tie bija tikai nedzīvi, nenozīmīgi skaitļi. Cilvēki � tie bija sva�rīgi! Vai tas nebija viens no viņa dzelzs likumiem � nekad netikties ar jaunu sarunu partneri, pirms viņ� precīzi nebija izpētījis, ar ko viņam būs darī�ana, kādas ir viņa stiprās un vājās puses, par ko viņ� sapņo un no kā baidās?

Tā viņ� bija ieguvis, piemēram, South African Times. Viņ� bija zinā�jis, ka Laurenss Trumbuls, sirmais īpa�nieks, neuzticēja avīzes vadī�anu savam dēlam � tāpēc viņam izdevās pierunāt avīzi pārdot. Un tad viņam izdevās nosist cenu, ko Trumbuls bija nosaucis, jo bija zinājis, ka viņ� ir Ferrari fans. Par to, ka viņ� pārrakstīja viņam Ferrari akcijas, ko viņ� reiz izdevīgi bija iegādājies, patiesībā nemaz īsti nezinot, ko ar tām iesākt, un viņam turklāt vēl arī sagādāja vietu uzraudzības padomē, Dicnvidāfrikas avīzes karalis bija jau gandrīz gatavs viņam savu uzņēmumu bur�tiski uzdāvināt.

Toreiz tā bija veiksme. Un �eit, iespējams, lielākajā viņa mū�a darī�jumā, viņ� vienkār�i dzinās uz priek�u, nemaz nezinot, kam �ī uzņēmuma hierarhijā ir cik daudz teik�anas, kur� vilka aiz kuriem diedziņiem un kādi bija viņa tum�ie plankumi.

Kinētiskā enerģija? Viņ� bija kļuvis pārāk alkatīgs. Jau atkal. Bija gri�bējis visu uzreiz. Bija cilvēki, kuri viņam jau bija liku�i zaudēt, ta�u vēl neviens viņam nebija nodarījis tik daudz ļauna kā viņ� pats ar �o dru�d�aino, iedomīgo nepacietību.

Nu labi. Viņ� izdzēra viskiju un sajuta to patīkami dedzinām rīkli. Viņ� turpinās norīkot Baso �ai lietā, un īstajā mirklī viņ� atgriezīsies un uzvarēs, kā beigu beigās vienmēr bijis. Un nu bija laiks doties pie miera, lai arī tas nozīmēja, ka atkal pienāks rīts, grūts, mokpilns rīts.

Stcfcnam Rokfellera institūta laboratorija bija palikusi atmiņā kā drūms, nemājīgs pagrabs, un viņ� bija pārsteigts, cik gai�a un patīkama patie�sībā bija vēsā telpa. Kādu brīdi viņ� prātoja, vai kaut kas nav mainījies iekārtojumā, ta�u tad saprata, ka pats �ovakar jūtas vairāk atpūties nekā vakar. Vakar vakarā viņi bija �eit ieradu�ies pārguru�i pēc nogurdino�as darbadienas svelo�ā saulē, lai izturētu līdz puspieciem no rīta, � nebija nekāds brīnums, ka atmiņas ir tik nepatīkamas.

"Vakar mēs mazliet pārsteidzāmies," teica Jc�ua, ņemdams trauku ar pirmo lapu atkal ārā no atvilktnes, kurā viņ� to acīmredzot bija ieslēdzis, kad viņi bija zvanīju�i, lai norunātu tikties automa�īnu stāvvietā citā pil�sētas rajonā. �ķira, ka dusmas par traucējumu viņam jau bija pārgāju�as. "Es domāju par to Jēzus nekad nav dzīvojis. Teikums bija izrauts no konteksta."

"Ak," Stcfens noteica.

Je�ua pabīdīja lēzeno plastmasas vanniņu zem ultravioleto staru spul�dzes un to ieslēdza. Jaunā spuldze iedegās bez kavē�anās, un ultraviole�tajā gaismā iemirdzējās teikums, kur� bija ievērojami garāks: Es baidījos, ka tam visam nozīme varētu būt tada, ka Jēzus nekad nav dzīvojis un es esmu izraudzīts, lai spēlētu viņa lomu.

"Savādi," ieteicās Judīte, kad viņi visi trīs jau kādu brīdi bija skatīju��ies uz zeltaini mirdzo�o rokrakstu. "Ko gan tas varētu nozīmēt?"

"Nav ne jausmas," Je�ua atzina. "Katrā gadījumā tas nenozīmē, ka Jēzus nekad nav dzīvojis. Drīzāk gan tie�i pretējo."

"Es domāju, mums �eit nepiecie�ama sistemātiska pieeja," teica Stefens. "Vienkār�i sākt no sākuma un tad turpināt arvien tālāk. Citādi mēs te tikai nodarbojamies ar minējumiem un vienā brīdi mums var pār�sprāgt galva."

Je�ua vēroja lapas aug�ējo malu, kas bija uztrauco�i sapluinīta un caurumaina. Mitrā, zirnekļu tīklam līdzīgā maigā japāņu lūku papīra struk�tūra turēja pat niecīgākās papīra skrandas, par kurām nevarēja dro�i ap�galvot, ka tās atradās pareizajā vietā. "Baidos, tas nebūs visai auglīgi."

"Ta�u svarīgākās lietas noteikti ir rakstītas vēstules sākumā."

"Vēl jo ļaunāk."

Viņ� atkal salēja abus �ķidrumus lēzenos trauciņos un sagatavoja jau�nus vates kum�ķī�us. Stefens paņēma laboratorijas kameru, pārliecinā�jās, vai ir ievietota filma, un uzskrūvēja to uz statīva. �oreiz viņ� rūpīgi dokumentēs ikvienu soli.

Bija jāgaida sevi�ķi ilgi, kamēr senās lodī�u pildspalvas pēdas iekrā�sojās locījuma vietās. Judīte un Stefens sēdēja un vēroja, kā Je�ua dar�bojas. Ātri vien pirmā stunda jau bija aizritējusi, un ar laiku laboratorijā izplatījās pretīgi salda smar�a, no kuras atkal sāka sāpēt galva.

Tā bija kā mozaīkas spēle. Da�us fragmentiņus viņi sabīdīja, pēc tam kad teksts uz tiem bija kļuvis salasāms, citās vietās, kur �ķita esam vairāk jēgas. Beidzot Je�ua, smagi elpodams, atslīga krēslā un sacīja: "To mums tagad vajadzētu saglabāt. Ja tik mēs �eit varētu izvēdināt!"

Judīte piecēlās un atvēra durvis uz gaiteni. Tas neko daudz nelīdzēja. Stefens pa to laiku noregulēja statīvu un fotografēja at�ifrēto vēstules tekstu.

� �īs vēstules atradē-�

-ans vārds irjoh-�� -s esmu dzim1 �

� -riknņu federālajā zemē Arizonā. Dīvainam -ktena untumam bija labpaticies, ka -s nomir�u -irmāgadsiPalestmā, un es �-os tam svētīts.

Judīte skatījās viņam pār plecu, kad viņ� fotografēja vairākus kadrus da�ādā fokusā un izgaismojumā. "Es nezinu," viņa nomurmināja. "Man �is raksts ne�ķiet kā vēstule, ko ceļotājs laikā rakstījis savam līdzzinātājam."

"Jā. Nepārprotami nc."

"Un svarīgāko vārdu, protams, trūkst. Viņa vārds. Viņa dzim�anas datums. Nav nekā tāda, pēc kā viņu varētu identificēt."

"Ja viņ� būs iedomājies, tad svarīgākos datus vēlāk būs atkārtojis vēlreiz."

"Ak, tāda ir dzīve," Judīte skeptiski noteica. "Sviestmaize, kas nokrīt uz grīdas, piezemējas ar sviesta pusi uz leju. Atslēgu sai�ķis, ko meklē, atrodas pēdējā atvilktnē, kurā paskatās. Un svarīgākie vārdi mū�vecā vēstulē nav salasāmi. Dīvains likums."

Raiens paskatījās uz aug�u, kad aiz viņa apstājās kāda automa�īna. Tā bija policijas ma�īna. Sasodīts! Ar steidzīgu, kā viņ� pats cerēja, neuz�krīto�u kustību viņ� paslidināja zem sēdekļa peileru un pārvilka pāri jostai kreklu, lai nebūtu redzams pie tās piestiprinātais duncis.

Viņ� vēroja atpakaļskata spogulī, kas notika. Tie bija divi vīrie�i, kas rīkojās absolūti profesionāli. Viņ� redzēja, ka viens no viņiem runā pa telefonu, un saruna bija par viņa ma�īnas pazī�anas zīmi. Par to viņam nebija jāuztraucas; automa�īna bija īrēta uz N.E.W. vārda un rēķina. Ta�u bija redzams, ka tic savu darbu prot.

Kad tas �ķita noskaidrots, viens izkāpa un palika stāvam automa�īnas aizsegā, un noņēma dro�inātāju automātam, kas bija uzkārts viņam plecā. Tad izkāpa otrs un lēnām tuvojās Raiena ma�īnai. Tikpat lēnām Raiens nolaida sānu logu.

Policists, drukns vīrs ap gadiem �etrdesmit, kura mati dienestā bija nosirmoju�i un kļuvu�i plānāki, noliecās pie viņa un kaut ko sacīja eb�reju valodā.

"Atvainojiet, es saprotu tikai angliski," Raiens teica un sniedza viņam pasi. "Es domāju, jūs vēlaties, lai es uzrādu dokumentus."

Vīrs izpētīja Raiena pasi. "Vai jūs esat amerikānis?" viņ� jautāja. Viņ� diezgan labi runāja angliski.

"Jā."

"Lūdzu jūsu vadītāja apliecību. Un automa�īnas dokumentus."

Raiens pasniedza viņam prasītos dokumentus, un viņ� atgāja ar tiem malā. Raiens redzēja policistu atkal runājam pa telefonu, kamēr otrs palika dro�inā�anas pozīcija. Tad viņ� atkal pienāca pie Raicna automa�ī�nas loga, atdeva viņam dokumentus un jautāja: "Ko jūs �eit darāt?"

"Es gaidu."

"Ko jūs gaidāt?"

"Vai man jums tas jāsaka?"

Policistam noraustījās viena uzacs. "Nē, jums tas nav jādara. Ta�u es varu jūs īslaicīgi apcietināt, jo jūs aizdomīgi uzvedaties valdības ēku tie�ā tuvumā."

Raicns pamāja. Viņ� jau sen bija izdomājis savu stāstiņu. "Nu labi, ja tas ir nepiecie�ams� Vai jūs redzat to automa�īnu tur pāri stāvvietā? Tā pieder vīrietim, ar kuru mana draudzene mani krāpj. Es nezinu, kur �obrīd viņi abi ir, ta�u es gribu sagaidīt, kad viņi nāks atpakaļ."

"Ak," policijas ierēdnis noteica.

"Lai pieprasītu norēķinu," Raiens piebilda. "Neko vairāk. Jau vairākas nedēļas viņa izvairās no sarunas, apgalvo, ka es esot tikai iedomājies�"

Vīrs nopūtās. Atbalstījies ar roku pret ma�īnas jumtu, viņ� pieliecās tuvāk Raienam. "Mans draugs, ticiet vīrietim, kur� jau divas reizes ir �ķīries: tas ne pie kā nenovedīs. Ja tas ir garām, tad ir garām. Ļaujiet viņai iet."

"Bet�" Raicns bija apstulbis. Viņ� nebija rēķinājies ar tādu padomu.

"Es to zinu, ticiet man. Bet ar tādām akcijām visu tikai vēl vairāk sa�bojā. Brauciet uz mājām un dodiet viņai iespēju pa�ai atrast ceļu pie jums atpakaļ. Un ja ne � draugs, tādam, kāds jūs izskatāties, pietiek ar vienu vakaru Tclavivā, un jums jau būs nākamā."

Raiens skatījās uz policistu. "Es tomēr labāk viņu gaidī�u �eit, scr. Un �o, ē, lietu beidzot noskaidro�u."

Tēvi�ķīgajā skatienā parādījās dzel�ains spīdums. "Man �ēl, draugs, ta�u to es nepieļau�u. Jūs tagad no �ejienes brauksiet prom un �onakt �eit vairs nerādīsieties."

Es domāju, ka esmu veicis neapzinātu ceļojumu laikā, lai ari kā kaut kas tāds var notikt. Es to nevaru izskaidrot.

Tas notika Bet�earimas nekropoles apmeklējuma laikā, kas bija dala no rezervētā ceļojuma pa Galileju, ko organizēja ceļojumu birojs. Kad mūsu grupu veda cauri katakombām, es tik ļoti biju iedziļinājies uzrak�stos un zīmējumos uz �ķirstiem un sienām, ka pazaudēju savu grupu. Kad gribēju viņus atrast, apmaldījos un nonācu nelielā pagrabtelpā, no kuras izgāju pa kāpnēm pavisam citādā pilsētā. Man bija nepiecie��ams ilgs laiks, pirms spēju pieņemt faktu, ka esmu pārvietots citā vēs�turiskā laikmetā ar to vien, kas mugurā, un ar kameru fotosomā. Par laimi, mani uzņēma kāda laipna ģimene, kas mani pabaroja un iedeva salmu maisu, uz kura gulēt, un ar laiku es apguvu valodu un vienkār��os lauku darbus, tā ka man vairs nebija jābūt par lieku ēdāju. Protams, es mēģināju saprast, kas ar mani atgadījies, un meklēju ceļus atpakaļ savā laikā, ta�u veltīgi. Kad jaunākā no manas viesu ģimenes abām meitām, Estere, un es iemīlējāmies viens otrā, es atmetu savus centienus un apņēmu viņu par sievu, un piedzīvoju brīni�ķīgu mīlestību, par kādu nekad nebiju uzdro�inājies pat sapņot.

Tad pie mums ieradās kāds vienam tuvējās Kapernaumas sludinātā�jam pazīstams vīrs, kam vārds bija Jēzus un par kuru runāja, ka viņ� darot brīnumus. Tad es izsaiņoju savu videokameru, kuru jau gandrīz biju aizmirsis, un devos ceļā. Manā rīcībā bija tikai viens vienīgs bate�riju komplekts, kuras turklāt gadiem ilgi bija nogulēju�as nelietotas, ta�u tās funkcionēja lieliski. Iespējams, tas bija saistīts ar �ejienes karsto klimatu, ta�u, kad baterijām kādu laiku atvēlēja pilnīgu mieru, �ķita, ka tās atkal uzlādējās pa�as no sevis. Pamazām man izdevās ierakstīt visas trīs videokasetes, kuras man bija līdzi, � tre�o gan diem�ēl vairs ne līdz galam, jo baterijas beidzot tomēr bija izsīku�as.

Kad es biju sapratis, ka esmu ieradies laiku mijas Palestinā, es dzī�voju bailēs, kuras man �odien �ķiet savādas. Es baidījos, ka tam visam nozīme varētu būt tāda, ka Jēzus nekad nav dzīvojis un es esmu izrau�dzīts, lai spēlētu viņa lomu. Kad es viņu ieraudzīju�"

Ar to beidzās teksts pirmajā lapā.

Viņi stāvēja ap lēzeno plastmasas trauku un skatījās lejup uz mitro, pelēko papīru, uz kura spokaini mirdzēja rakstītie vārdi. Viņu acis dega. Galvassāpes no ķimikālijām, kuras viņi jau sen vairs nejuta, bija moko�as.

Neviens no viņiem vairs neskatījās pulkstenī. Laiks kādā mirklī bija ap�stājies.

"Tātad tas viss ir patiesība," Judīte klusi teica. "Tas bija ceļotājs laikā. Un viņ� filmēja Jēzu."

"Jā," Stefens pamāja. "Ta�u pamata teorija nesaskan. Tas nebija plā�nots pasākums, bet gan sagadī�anās." Viņ� nolika fotokameras statīvu malā. Viņi nedrīkstēja aizmirst izņemt no kameras filmu. "Cerams, otrajā lapā viņ� mums atklās, kur viņ� ir noslēpis kasetes."

"Bet �odien vairs ne, labi?"

Stefens paskatījās uz Judīti. Laboratorijas savādajā gaismā viņa iz�skatījās bāla kā Ierīts. "Hei, mums ta�u palicis vairs tikai plaukstas pla�tums, ko lasīt! Vēl tikai desmit minūtes, un mēs to zināsim!"

Viņa nopūzdamās izvalbīja acis. "Cik rei�u es to �onakt jau dzirdēju?"

Je�ua dzirdami ieklepojās. "Baidos, ka Judītei taisnība." Viņ� izslē�dza ultravioleto staru lampu un sāka novākt vanniņas un pudeles, iz�meta atkritumos izlietotos vates kum�ķus, sakārtoja krēslus.

"Hei," Stefens teica un sekoja viņam pa pēdām. "Je�ua! Profesor Je�ua! Tu ta�u tagad nepadosies, kad esam tik tuvu mērķim?"

"Tam nav nekāda sakara ar pado�anos."

"Vai man sagādāt kaut ko ēdamu? Uzvārīt kafiju? Mēs varētu iziet pastaigāties svaigā gaisā un tikmēr atstāt vaļā durvis, un tad ķerties pie darba ar jauniem spēkiem�"

"Nē, Stefen, ir kas cits." Je�ua ļāva, lai atkritumu spaiņa vāks aizkrīt ciet un tad ar izmisu�u grimasi sejā atspiedās pret izlietnes galdiņu. "Es tā cerēju, ka viņ� mums to atklās vēstules pirmajā lapā. Patie�ām. Tā nav, ka es nevarētu turpināt, � tikai tas nav iespējams."

Pēters Eizenharts uztrūkās no miega. Te! Te tā atkal bija, doma, kas viņu jau vairākas dienas izsekoja kā neskaidra nojauta, nekļūdama konkrēta. Svarīgā doma. Uztrauco�ā doma. Beidzot tā viņam bija.

Viņ� ātri iededza gaismu, iekāpa �ībās, uzvilka rītasvārkus un steidzās uz apsprie�u telpu, kurā vēl arvien bija jūtams sviedru un strīdu smārds.

Viņ� izvilka lielās tāfeles lapas un flomāsterus, izlika visu uz galda un skatījās. Jā. Kā viņ� to tikai tagad bija iedomājies? Sakarība ta�u bija skaidri redzama, tā bija gandrīz satrieco�i loģiska.

Un Kaunam tā nepatiktu.

Viņa skatiens slīdēja pār atslēgas vārdiem, bultām un simboliem, ar kuriem viņ� bija attēlojis savus līdz�inējos apsvērumus, un neredzēja tur nekādas pretrunas, glābiņu, spraudziņu, kur izbēgt.

Kauns nerādīs �o video.

Lai kas arī notiktu.

Rakstnieks juta savu sirdi stipri dauzāmies. Ja kāds bija aizceļojis pa�gātnē, tad varēja paredzēt nākotni. Tas, kam bija jānotiek, bija kļuvis neizbēgams.

Baismīgi.

Viņa uzmanību piesaistīja kāds troksnis aiz loga. Troksnis, it kā autostāvvietā kāds būtu aizcirtis ma�īnas durvis. Eizenharts piegāja pie loga un pabīdīja mazliet sānis loga aizsegu.

Tas bija Raiens, kur�, rokas dziļi kabatās sabāzis, soļoja pāri stāvlau�kumam un ik pēc pāris soļiem nikni paspēra ar kāju kādu akmeni. Viņ� pamanīja gai�o spraugu logā un pameta uz to pusi iznīcino�u skatienu. Eizenharts atkal ātri aizbīdīja aizsegu, novāca papīra loksnes, izslēdza visas gaismas un steidzās atpakaļ uz gultu.

Stcfens mirk�ķināja acis un skatījās uz Je�ua neizpratnes pilnu skatienu. "Ko tas nozīmē � tas nav iespējams?"

"Patiesībā es jums jau visu laiku to gribēju pateikt. Pirms jūs icradāties, es eksperimentēju ar otru lapu, ta�u tās raksts �ķīdumu neņem. Man nav ne jausmas, kāpēc."

"Raksts uz tās nepieņem �ķīdumu?" Stcfens muļķīgi atjautāja. Labo�ratorija, galdi un plaukti, un luminiscējo�ās spuldzes visapkārt �ķita sa�grie�amies tum�ā viesulī, kas lēnām sāka griezties viņiem abiem apkārt. "Vai tas nozīmē?�"

"Jā."

"Vai esi par to pārliecināts?"

Je�ua it kā atgrūdās un lieliem soļiem aizgāja atpakaļ pie sava darba�galda. "Protams, ka esmu pārliecināts. Kā tad tu domā?"

"Bet kā tas var būt? Es domāju, ar pirmo lapu tas tik labi funkcio�nēja. Kā tas var būt, ka pie otras lapas tas nefunkcionē vispār n

"Nav ne jausmas," Je�ua norūca un pārvilka pāri vanniņai foliju, kam vajadzēja novērst �ķidruma iz�ū�anu. "Iespējams, tas ir cits papīrs. Var�būt arī cita tinte. Bet varbūt tas ir tāpēc, ka otrā lapa bija ārpusē, kad abas tika salocītas, un atradās kontaktā ar plastmasas foliju. Es zinu tikai to, ka rakstīto uz otrās lapas es nevaru padarīt redzamu."

"Nu lieliski," Stefens iesaucās, pacēla rokas un ļāva tām bezpalīdzīgi atkal nokrist. "Un ko tad nu mēs darīsim?"

"Iesim gulēt." Judīte pēk�ņi bija viņam pie sāniem, maigi turēja viņu ciet. "Rīts gudrāks par vakaru."

Je�ua saberzēja acis. "Acumirkli man nav ideju. Man jātiek uz biblio�tēku. Pameklēt �o to, vienam otram pajautāt. Jāizpēta papīrs. Varbūt tad man kaut kas ienāks prātā."

"Vecīt," Stefens izgrūda. "Es to nevaru aptvert. Būt tik tuvu klāt, un tad�" Bija tik patīkami just Judītes roku.

Je�ua skatiens bija nelaimīgs. "Un tas vēl nav viss."

" Jā? Kas tad vēl? Nāc, klāj nu vaļā."

"Profesors Vilfords-Smits no rītdienas pusdienlaika ir rezervējis la�boratoriju. Viņ� vēlas izpētīt skeletu un lieto�anas pamācību."

22

Sūtītājs: Donald_Frey@atts.new.com <mailto:Donald_Frey@aus. new.com>

Kam: ] ohn_Kaun@ny.new.com < mailto:John_Kaun@ny.new.com > Ziņojums-Id: 511241 IB. 71B.00201@newsr01.new.com <mailto: 5112411B. 71B.00201@newsr01.new.com� Temats: Sarunas Melburnā, *STEIDZAMI* Versija: 1.0

Saturs: text/plain; charset=iso-S859-l D�on,

es steidzinu nelabprāt, ta�u sarunas ir * nopietnās briesmās*! Murdoha grupa ir izteikusi jaunu piedāvājumu, cik dzirdēju. Es viņus vairs nevaru ilgāk aizkavēt. LUDZU, piezvaniet man! Dons

Bija auksti. Auksts, mitrs, nepatīkams, lai kā ari grozies. Un pakau�sis sāpēja tik ļoti, ka nevarēja izturēt. Vismaz bija jau mazliet gai�s, tas nozīmēja, ka rīts bija sagaidīts�

Stefens pēk�ņi izslējās un paskatījās apkārt. Viņ� sēdēja ma�īnā. Kā viņ� varēja sēdēt savā ma�īnā? Un Judīte gulēja viņam blakus, saritināju�sies izlaistā blakussēdeklī neiespējamā pozā. Tad viņ� atkal atcerējās � atpakaļbrauciens naktī� kā viņam gandrīz bija aizkritu�as ciet acis� kā Judīte sē�ot bija aizmigusi� Beigu beigās viņ� bija apstājies kādā stāv�vietā, atvāzis sēdekļus, un viņi bija svētlaimīgi ļāvu�ies miegam.

Nu viņa skausts bija tik sasprindzināts, ka skriemeļi pie katras kustī-

v _ _

bas saduras. �ausmīga sajuta. Viņ� ar vienu roku masēja sev plecus, ar otru tīrīja aizsvīdu�os logus. Kāpēc �eit naktīs aizsvīda logi, �eit, zemes vidienē, kas līdzinājās tuksnesim? Ta�u naktis bija aukstas, tāpēc viņam ari tagad tā sala. Viņiem būtu vajadzējis apsegties, ta�u ne segas, ne kā tamlīdzīga viņam ma�īnā nebija. Nevarētu teikt, ka tas bija tālredzīgi.

Viņ� paskatījās pulkstenī. Pusseptiņi. Cikos viņi bija devu�ies ceļā? Varēja būt ap �etriem. Tad iznāk, ka viņ� bija gulējis divarpus stundas. Nu, tā viņ� arī tagad jutās. Un galvā no ķimikāliju izgarojumiem jopro�jām dūca.

Un ko tagad darīt? Viņ� vēl arvien jutās noguris, un Judīte tikai dus�mīgi norūca, kad viņ� atvēra durvis un kāpa ārā no ma�īnas, jo pa atvēr�tajām durvīm ielauzās svaiga, silta rīta gaisa �alts un uzjundīja silto, miklo smārdu, ar ko ma�īnas salons bija piesūcies kā slapja vate. Izska�tījās, ka viņa negribēja mosties.

. Vislabāk būs, ja viņ� brauks tālāk, uz nometni. Un tad tūlīt savās gultās.

Vēl tikai mazliet atspirgt. Pakustināt rokas, izpurināt kājas. Visai dzīva satiksme jau �ajā agrajā stundā. Kā nekā svētdienas rīts. Ta�u �eit bija Izraēla, �eit svētdiena bija darbadiena. Un viņam reiz vajadzēja arī kār�tīgi apdomāt, kā tālāk rīkoties. Cik daudz viņiem patiesībā bija zināms. Kauns �odien gribēja sākt pētīt skeletu. Un arī lieto�anas pamācību. Tās bija kā sacīkstes. Cie�i blakus. Sajūta, it kā galva būtu piebāzta ar stikla vati, nebija īpa�i daudzsolo�a.

Tātad izgulēties. Viņ� iekāpa atpakaļ ma�īnā, piestartēja motoru. Judīte uztrausās augstāk, mazliet izslējās un, klusiņām krākdama, gulēja tālāk, kad viņ� sāka braukt.

Pāvests parasti cēlās piecos no rīta un pēc rīta tualetes savā privātajā kapelā pusstundu lūdzās. Pēc tam � jau vairākus gadus ar jauna mūka palīdzību � viņ� apģērbās, pirms devās brokastīs, ko ieturēja nelielā, ar sārtām tapetēm tapsētā ēdamistabā pie vienkār�a, kaila galda kopā ar diviem vai trim kardināliem. Lielākoties jau pie brokastu galda sarunas iegriezās amata lietās; privātām pārdomām laika daudz neatlika jau tāpēc vien, ka nekā privāta tikpat kā nebija. Gadu gaitā pāvests bija kļuvis par amatu, kurā viņ� tika ievēlēts līdz sava mū�a beigām, it kā sakusa ar to un kļuva ar to pilnīgi vienots. Tas bija process, kura gaitā privātpersona, kura vēlējās kļūt par pāvestu, pārstāja eksistēt.

Skarfaro pāvesta ikdienas ieradumus, protams, pārzināja precīzi. Pats nebūdams agras cel�anās piekritējs, mazliet pirms septiņiem viņ� iera�dās pie privātsekretāra, kura ziņā bija baznīcas galvas laika plānotājs, lai saņemtu audienci. Sekretārs bija francūzis ar īgnu skatienu un plāniem matiem, aptuveni piecdesmit gadu vecs, un viņ� nezināja, kādu amatu Skarfaro faktiski ieņem. Viņ� zināja vienīgi to, ka pāvests bija viņam licis sicīlicti pieņemt jebkurā laikā.

Pāvestam bija viduslaiku firsta apartamenti. Sienas, grīdas, griesti � tas viss bija tik grezns un lepns, cik vien vispār bija iespējams. Pie sienām vērtīgas gleznas, grīdās iestrādātas dārgas intarsijas, rotāti griesti, lielas eļļas gleznas smagos zelta rāmjos, gobelēni, kroņlukturi, milzīga gulta ar baroka stila baldahīnu � un visapkārt da�āda lieluma, krāsas un formas krucifiksi. Nekas no tā patiesībā nepiederēja �im vīram, kur� bija pāvesta amatā, ne arī izteica viņa personību; to visu viņ� bija pārņēmis no sava priek�gājēja un tāpat nodeva tālāk �ī amata turpinātājam, un, ja bija iespējams pierast pie visas �īs greznības, kas vispirms �ķita gandrīz satrieco�a, tad sajūta bija drīzāk kā uzturē�anās tādā kā apdzīvojamā mu�zejā nekā patie�ām mājīgās telpās. Lai arī viņ� zināja, ka, pats par sevi saprotams, telpas regulāri un pamatīgi tika uzkoptas, Skarfaro �ķita, ka �eit vienmēr o� pēc putekļiem.

Pāvests sēdēja augstā krēslā savas darbistabas vidū pie viena no aug�stajiem logiem, tā ka gaisma krita tie�i uz viņu. LJz galdiņa viņam bla�kus bija nolikta glāze tējas, un klēpī gulēja mape ar avī�u izgriezumiem, kas kopējot bija palielināti, lai viņam būtu vieglāk tos izlasīt. Viņ� satrū�kās, kad Skarfaro ienāca telpā. �ķita, ka viņ� bija iemidzis.

"Brokastis mani nogurdina arvien vairāk," pāvests sacīja, kad Skar�faro nometās viņa priek�ā ceļos un noskūpstīja zīmoggredzenu. "Katru rītu cs lūdzos spēku izturēt dienu, ta�u ar katru dienu es drīzāk jūtu, ka mani spēki iet mazumā."

Skarfaro uzmanīgi uzlūkoja vīru baltajā sutanā. Viņ� redzēja seju, kurā gadi bija atstāju�i savas pēdas un jau bija manāms nāves tuvums. Viņ� redzēja rokas, kuras bija sāku�as vairāk trīcēt, jo vairāk viņu pārņēma Parkinsona slimība, kas katoļu baznīcas virsvadītājam bija uzbrukusi.

Pavests ar gandrīz nemanāmu kustību noradīja uz tuvumā stāvo�o krēslu, ko Skarfaro strauji pievilka sev klāt. "Kas tevi atvedis pie manis, Baptist?"

"Ir tiku�i veikti izrakumi, Jūsu Svētība," Skarfaro sāka savu ziņo�jumu. "Izraēlā�" Viņ� runāja klusi, pat ne desmit centimetrus attālu no pāvesta auss, precīzi aprakstīja visas detaļas un nobeigumā izteica pats savu viedokli par notikumiem. Tad viņ� apklusa un ļāva baznīcas galvai dzirdēto pārdomāt.

Pāvests domāja ilgi. Rokas vienu otrai pārlicis, viņ� skatījās pa logu, pa kuru pavērās skats uz mirdzo�o Romu, nepārtraukti vieglītēm kusti�nādams galvu aug�up lejup, tik viegli, ka bija grūti saprotams, vai tā bija slimības izpausme vai arī domīga galvas purinā�ana.

"Es, Baptist, domāju, ka tu kļūdies," viņ� beidzot pusbalsī sacīja, un uz brīdi viņa balss atkal bija kļuvusi stingra un pilna paļāvības kā agrāk. "Es domāju, ka �is D�ons Kauns savu atradumu patie�ām vēlējās mums pārdot. Tāpēc viņ� bija vērsies finan�u institūcijā."

"Bet viņam tā vēl nemaz nebija. Ja tas vispār kaut kur ir."

Pāvests nopūtās. "Es vēlētos, kaut Dievs mani jau būtu pasaucis pie sevis un kāds jaunāks būtu manā vietā, kāds, kuram vēl piemīt tam ne�piecie�amais spēks. Ta�u nu ir jāiztiek tā, kā ir. Baptist, dodies uz Izraēlu. Rīkojies tā, kā nepiecie�ams baznīcas labklājībai."

Skarfaro pārsteigti ieelpoja, tad nolieca galvu, kamēr tajā domas jau bija sāku�as patstāvīgi darboties un organizēt to, kas darāms. "Kā vēla�ties, tēvs."

"Baptist�" Pāvests satvēra viņa roku, turēja to cie�i ar saviem auksta�jiem pirkstiem un vērīgi viņā skatījās. "Klausies uzmanīgi, ko es teik�u�"

Un Luid�i Baptists Skarfaro klausījās.

Stefens bija pārguris līdz nespēkam. Viņ� bija pavadījis Judīti līdz viņas teltij, kas pa viņu prombūtnes laiku bija kļuvusi pustuk�a, jo viņas kai�miņiene jau bija aizbraukusi, un Judīte, ne vārda neteikusi, nenoģēr�busies un neapsegusies bija atkritusi nesakārtotajā gultā un aizmigusi. Ta�u viņam bija vēl kas noskaidrojams. Vēl nedrīkstēja gulēt, pagaidām.

Ar lāsi remdena ūdens viņ� bija izberzējis acu kaktiņus, ta�u tas neko daudz nelīdzēja pret trulo sajūtu galvā un dīvaino smagumu, kas savilka viņa muskuļus. Viņ� nejutās svaigi. T-krekls lipa pie miesas. Āda, uz kuras naktī bija iz�uvu�i sviedri, sāka niezēt. Viņa apak�bikses vēl ar�vien bija mitras un sastingu�as no sviedriem un ejot berza. Viņam stei�dzīgi bija nepiecie�ama du�a, da�as stundas miega un tad svaiga veļa. �ādā secībā. Viņ� noraizējies vēroja, kā du�as kabīnes tika sagatavotas aizve�anai. Tomēr �ķita, ka viena pagaidām tiks atstāta turpat.

Rīta saule kāpa arvien augstāk pāri apvidum, kas rīta agrumā viņam vairāk nekā jebkad bija izskatījies kā Mēness virsma, kuru kāds bija mēģi�nājis apzaļumot. Pirms tūksto� gadiem. Kļūst arvien karstāks, viņ� do�māja, vai vispār bū�u spējīgs savā teltī gulēt.

Ta�u bija labi kustēties un dziļi elpot. Tas aizdzina vates sajūtu galvā. Tām vajadzēja būt ķimikālijām, kam gan vēl? Tā galu galā nebija pirmā nakts, ko viņ� bija pavadījis bez miega, ta�u viņ� vēl nekad pēc tam ne�bija juties tik salauzts. Viņ� pat bija kārtojis eksāmenus pēc nakts dzīrēm, un tic nebija biju�i tie sliktākie.

Beidzot viņ� atrada profesoru teltī, kurā lielos metāla dokumentu skapjos bija saliktas fotogrāfijas un izrakumu grāmatas. Profesors tobrīd kārtoja zīmītes, kas izskatījās pēc personāla dokumentiem. Stefens pa�rasti labi prata lasīt tādus rakstus, ko viņ� redzēja kaut vai stāvot uz gal�vas vai spogulī, ta�u �odien ne. �odien tas viņu arī neinteresēja.

"Jā?" izrakumu darbu vadītājs jautāja, pavir�i paskatījies pār savām brillēm.

"Es jums tikai vēlējos pateikt," Stefens mierīgi teica, "ka mans reiss uz mājām ir nākampiektdien."

"Jauki."

"Un es gribēju pajautāt, vai cs varu vēl tik ilgi palikt nometnē."

"Jā, protams. �ī nedēļa katrā ziņā vēl ir jūsu rīcībā."

"Labi."

Stefens gaidīja. Ta�u profesors turpināja darboties ap saviem pa�pīriem. Viņ� nctcica neko tādu kā Ai, Stejēn, tā kā jūs esat �eit� es vēlos �odien sākt �etrpadsmitā apgabala dīvaino atradumu izpēti � vai jūs man pēc tam palīdzēsiet tos nogādāt? Tā vietā viņ� pēc kāda laika atkal pārtrauca savu darbo�anos un atkal paskatījās uz Stefenu pāri briļļu rāmim. "Vai vēl kaut kas?"

"Ehm, es gribēju� es gribēju jautāt, vai kaut kas jau ir noskaidrojies."

"Noskaidrojies? Kādā nozīmē?"

"Nu jā � sakarā ar to spiego�anas gadījumu. Vai kas tas ari bija. �etrpadsmitā apgabala atradumi, jūs jau zināt."

"Ak jā, protams. Nē, tas vēl tiek izmeklēts. Tur nekā jauna nav."

�tefenam bija tāda sajūta, it kā ap krūtīm kāds viņam būtu aplicis jostu un ieņēmis galvā ar katru minūti to apjozt par vienu iedaļu cie�āk. Viņ� paskatījās uz profesoru, kur�, kā izskatījās, sarunu jau atkal uzska�tīja par pabeigtu, un nolēma nesamierināties ar tuk�ām atrunām.

Viņ� ātri piegāja pie galda, pie kura sēdēja sirmais, kalsnais izrakumu darbu vadītājs. "Profesor, vai drīkstu jums pajautāt vēl kaut ko?"

Vilfords-Smits pārsteigts pacēla galvu. "Ko tad vēl?"

"Kāpēc jūs man vairs neļāvāt runāt, līdzko es jums parādīju maisiņu ar lieto�anas pamācību? Ko jūs domājāt, ar ko mums ir darī�ana?"

"Es uzskatīju, ka tā būs labāk," profesors lēnām teica. Tad, skatīda�mies Stcfenam garām, tuk�umā, it kā, iegrimis pārdomās, viņ� sarunātos pats ar sevi, domīgi piebilda: "Es gan arī uzskatīju, ka būs labāk, ja es informē�u misteru Kaunu. Tagad gan es domāju, ka tā bija kļūda." Viņ� domīgi pamāja. "Tā bija kļūda."

Izskatījās, ka viņ� bija aizmirsis Stefena klātbūtni. Viņ� nopūtās un atkal pievērsās saviem dokumentiem.

Ap pusvienpadsmitiem D�ons Kauns atkal ieradās nometnē Bcthame�ā. Pēc nemierīgas, �ausmino�iem sapņiem pilnas nakts un no�ēlojama rīta viņ� jutās nelāgi un bija sa�ļucis, un, pēc tam kad viņ� vakar vakarā bija savaldījies, nespēja vairs ilgāk pretoties savai sliktajai omai. Viņ� ienīda neveiksmes, tā nu reiz tas bija. Pateikt vien to, ka viņ� tās nevarēja ciest, būtu par maz � viņ� tās ienīda no visas sirds, un, ja viņam kaut kas aiz�gāja greizi kā vakar �ajā uzbrukumā Vatikāna cietoksnim, tad tas sabo�jāja viņam vairāk nekā tikai vienu dienu.

Un arī �eit nebija atgadījies nekas iepriecino�s. Raiens kā tāds iesācējs bija pazaudējis studentu un viņa draudzeni. Te nu viņ� varēja pamatīgi izgāzt savas dusmas. Labi, ka dzīvojamiem vagoniem bija skaņas izolācija.

Ari no zinātniekiem nebija nekādu jaunumu. Un tomēr vācu rakst�nieks atkal beidzot bija pieteicies un lūdzis viņam atļaut izteikt kādu jaunu domu. Absolūtas loģikas domu gaita, viņ� bija teicis.

Noteikti atkal kaut kas bezcerīgs. N.E. W. galvenajā redakcijā runāja, ka vācie�i esot pasaules meistari visa veida �aubu izdomā�anā. Tad jau redzēsim. D�ons Kauns pikti pamāja rakstniekam un atslīga krēslā.

Eizenharts tūliņ pat pamanīja, ka mediju magnāts ir sliktā omā, un jautāja sev, vai ir izvēlēts pareizais laiks tam, ko viņ� vēlējās izklāstīt. Bet nu jau viņ� bija �eit, un rezervē viņam nekā cita nebija. Kaut arī gaisa kondicionē�anas iekārta bija ieslēgta, viņ� sāka svīst.

"�o video," viņ� iesāka cik vien iespējams stingrā tonī, "es esmu par to pilnīgi pārliecināts, jūs nepārraidīsiet � katrā ziņā ne tuvākajos trīs gados."

Kauns aiz sava rakstāmgalda rūca kā plēsoņa, rokas kā ķetnas vienu otrā iekrampējis. "Es jau jums vienreiz tcicu, ka tāda veida pārdomas nevēlos dzirdēt."

"Man ir vienalga, vai tas jums patīk vai ne, mister Kaun," sev pa�am par pārsteigumu Eizenharts dzirdēja sevi ne�aubīgi iebilstam. "Tā ir absolūtas loģikas domu gaita, un jums to vajadzētu vienkār�i noklausī�ties, lai jūs to zinātu. Galu galā jūs par to maksājat."

Rūpnieka acis vienubrīd kvēloja kā tīģerim. Tad Kauna mutes kaktiņi noraustījās. "Viss kārtībā," viņ� noteica. " Tas ir arguments. Es klausos."

"Pieņemsim, jūs atrodat video un kameru, un jūs to pārraidāt. To ta�u jūs noteikti darītu kāda visā pasaulē pla�i uztverama speciāla raidī�juma ietvaros, vai ne?"

"Par to jūs varat būt dro�s."

"Un, protams, ne jau tikai vienreiz, bet gan vairākkārt."

"Bet pilnīgi noteikti. Tik bie�i, cik būs vislabāk raidī�anas kvotu pa�lielinā�anai."

"Tas ta�u nozīmē, ka pēc trim gadiem �is video būtu, tā sakot, visas sabiedrības īpa�ums. Katrs daudzmaz izglītots cilvēks �ajā pasaulē būtu par to vismaz kaut ko dzirdējis, ta�u, iespējams, arī vismaz vienu reizi redzējis."

"Tāds ir mērķis, pilnīgi pareizi."

Eizenharts ieturēja pauzi, lai paskatītos, vai Kauns to nesapratīs pats. Ta�u multimiljonāra acīs joprojām bija jautājums, un Eizenharts pabeidza iesākto domu.

"Kā jūs domājat, kur� jauns cilvēks," viņ� sparīgi jautāja, "nolems: Es tagad do�os pagātnē un upurē�u savu dzīvi, lai uzfilmētu videoierak�stus, kurus jau trīs gadus nemitīgi raida televīzijai

Tā bija savāda bauda noskatīties, kā Kauna galvā darbojas domas un kā viņ� beidzot saprot un izslienas savā krēslā taisns kā svece. ' "Nolādēts!" viņ� iesaucās. "Jums ir taisnība. Ja videoieraksts tiktu rai�dīts, pirms ceļojums pagātnē ir noticis, tad tam nebūtu vairs nekādas motivācijas!"

"Pareizi. Un tad ceļojums laikā nemaz nenotiktu. Ta�u tad nemaz nebūtu video, ko jūs varētu pārraidīt."

"Rimstieties!" Kauns atvairījās. "Man tūlīt pārsprāgs galva! Ko tas nozīmē?"

"Tas nozīmē to, ka jūs �o video neraidīsiet, pirms nebūs dots starts ceļojumam laikā."

"Bet ja es to atrodu un tomēr pārraidu?"

"Jūs to nepārlaidīsiet, lai kāds arī būtu iemesls. Tas nenotiks. Iespē�jams, tāpēc ka jūs video nemaz neatradīsiet. Es zinu, to jūs nemaz ne�gribat dzirdēt. Iespējams arī, ka jūs to atradīsiet un trīs gadus turēsiet aiz atslēgas. Vai ilgāk. Katrā ziņā ceļojums laikā sāksies pasaulē, kura neko nezina par ierakstiem, kurus viņ� veiks � vai ir jau veicis."

Kauns atkal iegrima pārdomās. Eizenharts pacietīgi gaidīja. Mediju mened�eris tomēr nebija eksplodējis, par ko Eizenharts bija baidījies. Glu�i pretēji, jo ilgāk Kauns prātoja, jo vairāk �ķita uzlabojamies viņa garastāvoklis.

"Ta�u tas varētu nozīmēt arī to," viņ� beidzot teica, "ka man izdodas video atrast un pārdot to katoļu baznīcai. Un ka tā ierakstu noglabā aiz atslēgas jjz visiem laikiem. Vai ne tā?"

Eizenharts bija pārsteigts. �ī versija viņam nebija ienākusi prātā. Viņ� to pārdomāja un pamāja. "Jā. Arī tas varētu būt izskaidrojums."

Kauns smaidīja. Likās, viņ� tūlīt sāks smieties. "Vai jūs zināt, ko tas nozīmē? Ko jūs �obrīd pierādāt?"

"Ko es pierādu?�" Eizenharts nedro�i atkārtoja. Kauns acīmredzot �ajā lietā bija atklājis kādu aspektu, ko viņ� līdz �im bija palaidis garām. Nepatīkami.

"Ja videoierakstu iegūst baznīca," rūpnieks ar labpatiku skaidroja, "un pēc tam noglabā aiz atslēgas, tad tas nozīmē, ka baznīcai �o video aiz atslēgas ir jānoglabā. Piemēram, tāpēc ka ierakstā ir redzams kas tāds, kas ap�auba visu baznīcas mācību, � tā ta�u ir, vai ne?"

Eizenharts apstulbis pamāja. It nemaz nav muļķīgi. Viņ� pēk�ņi pa�manīja, ka viena daļa no viņa bija centusies atrast iemeslus, lai uz ame�rikāņu multimiljonāru varētu noskatīties no aug�as. It kā pēc moto: 11u labi, viņ� ir multimiljonārs, ta�u tas tikai pierāda to, ka viņ� ir truls, alkatīgs mantrausis, kura pasaules skatījums aprobe�ojas vienīgi ar �et�rām aritmētikas pamatdarbībām un procentu aprēķiniem. Es turpretī esmu intelektuālis, saprāta cilvēks, un tas gan ir svarīgi.

Atklājums, ka D�ons Kauns patiesībā bija sasodīti inteliģents un ide�jām bagāts, viņam nedeva miera. Varbūt patie�ām viņ� bija savu mil�jonu vērts.

"Ta�u tad," amerikānis �ķetināja savu domu tālāk, "ja videoierakstam ir tik sensacionāls saturs, tad tas nozīmē, ka es par to varu prasīt jebkuru cenu. Visu vai neko, mister Eizenhart. Vai jūs to pamanījāt? Jūsu argu�mentācija pierāda ar absolūtu loģiku, ka mēs vai nu cie�am galīgu neveik�smi � jo mēs video vispār neatrodam �, vai arī uzvaram pa visu līniju."

�etrpadsmitā apgabala atradumu transportē�ana noritēja cik vien iespē�jams mierīgi. Profesors Vilfords-Smits un �imons Bārlevs nolaidās izra�kumu bedrē, kur viņi ap atradumu vietu visapkārt novietoja vairākus rupji pulēta tērauda rezervuārus un katru no tiem piepildīja ar izsijātu smil�u slāni pirksta biezumā. Tad viņi uzvilka plānus polietilēna cimdus un citu pēc cita salika visus miru�ā kaulus transporta rezervuāros. Beigās ar nepiecie�amo saudzību viņi atsevi�ķā futrālī ievietoja lina maisiņu, kurā bija izkaltusi videokameras lieto�anas pamācība. Pēc tam viņi visas tērauda kastes piepildīja ar ķīmiski neitrāla putuplasta lodītēm un aiz�vēra ciet vākus.

Līdzīgā veidā viņi jau bie�i bija izcēlu�i īpa�i vērtīgus atradumus. �oreiz vienīgā at�ķirība bija tā, ka visu �o akciju filmēja ar vairākām ka�merām. Un vēl tā, ka katrai kastei bija klāt masīva piekaramā atslēga.

Tērauda kastes tika ievietotas kravas ma�īnā, un jau pēc brī�a Jeru�zalemes virzienā devās automa�īnu konvojs. Pirms vēl bija nosēdu�ies automa�īnu saceltie ceļa putekļi, sāka nojaukt telti, kas veselu nedēļu bija stāvējusi uzslieta virs atradumu vietas. Ja neņēma vērā �os darbus, tad reiz tik darbīgā nometne izskatījās tik mirusi un pamesta, it kā �eit būtu plosījies mēris.

Kaunam vēl arvien nebija labs noskaņojums, un apstākļi bija tādi, ka tuvākajā laikā nebija gaidāma tā uzlabo�anās. Viņ� pētīja mazāk izska�tīgo ēkas aizmuguri un pameta riebuma pilnu skatienu uz lielo atkri�tumu konteineri, kas atradās blakus iekrau�anas platformai un izplatīja pāri pagalmam neizsakāmu smirdoņu.

"Jūs man neteicāt, ka muzejs �odien ir atvērts," viņ� uzrūca profe�soram Smitam.

"Rokfēllera muzejs ir atvērts katru dienu," profesors mierīgi paskaid�roja. "Katru dienu no desmitiem rītā līdz pieciem pēcpusdienā. Izņemot piektdienas un svētdienas, kad muzeju slēdz jau divos pēcpusdienā."

"Ak tā'," miljonārs noteica.

Aiz kādas zemas balustrādes parādījās bariņ� jaunie�u, kuri skaļi blē�ņojās netālu no galvenās ieejas. Da�i uzlēca uz no�ogojuma un ener�ģiski māja viņiem ar rokām.

"Vai jūs patie�ām vēlaties atradumus izmeklēt tagad, kad �eit vēl skraida apkārt visi �ie ļaudis?" Veids, kādā Kauns pateica vārdu ļaudis, izklausījās tā, it kā viņ� patiesībā būtu gribējis teikt �ie parazīti.

"Nav nekādu briesmu. Publikai nav pieejama laboratoriju teritorija. Lielākā dala pat nezina, ka �eit vispār kaut kas tāds atrodas."

"Tā. Es saku, lieciet visu iesaiņot un nogādāt uz privātu laboratoriju ASV, kur viss tiek kontrolēts."

Profesors kādu bridi klusēja, tikai skatījās uz debesīm un mirk�ķināja acis pret spo�o sauli. "Tam jums būtu nepiecie�ama Izraēlas iestā�u piekri�ana."

"To es dabū�u."

"Tie nav muļķi. Tad jums vajadzēs viņiem atradumus parādīt."

Kauns īgni norūca. "Jā, jā. Ir jau labi." Viņ� deva saviem palīgiem zīmi, ko viņi jau bija gaidīju�i.

Profesors ar atslēgām gāja pa priek�u, un vīri ar tērauda kastēm viņam sekoja pa vēsiem gaiteņiem, kuru sienas bija mūrētas no gai�iem ķieģe�ļiem, garām balti lakotām dzelzs durvīm un beidzot pla�ā laboratorijas telpā ar gariem galdiem, lupām un mikroskopiem un gariem sienas plauktiem, kuros bija saliktas pudeles ar ķimikālijām. Kauns saīdzis pa�skatījās apkārt. Tas viss viņam neizskatījās pēc tāda, kas radītu uzticību. It kā aprīkojums būtu palicis vēl no se�desmitajiem gadiem.

Pēk�ņi telpā, kājas plati izvērsis, stāvēja Raiens. "Durvju atslēgas ir absolūti nepietiekamas," bija dzirdams, kā viņ� skaļi saka. Viņ� norādīja uz dzelzs durvīm, kuras veda uz laboratoriju. "Sīs te es jums ar mat�adatu atvēr�u trīsdesmit sekundēs. Joks. Mums noteikti vajadzētu�"

"Apklustict, Raien," Kauns viņam pesimistiski uzsauca. "Un nākam�reiz rādieties man acīs tad, kad man būs labāks noskaņojums."

"Bet, ser, tas ir�"

Kauns glu�i vai ķērca. "Visiem, kas ļauj sevi vazāt aiz deguna pusaud�u vecuma skolaspuikām, �odien ir brīvdiena! Vai jūs mani sapratāt, Raien?"

Raiena sejā nekas nemainījās. Ja nu vienīgi, uzmanīgi skatoties, varēja novērot viegli savelkamies viņa uzacis. Viņ� vairs neko neteica, paklau�sīgi pamāja, pagriezās un pazuda.

Brīdi valdīja mulsino�s klusums. Kauns vienreiz apgriezās. "Kas no�tiek? Uzstādiet kameras un gaismas!"

Je�ua pamodās ar sajūtu, ka seja ir uztūku�i. Turklāt istabā bija pārāk gai�s un karsts. Un mugurā viņam vēl bija iepriek�ējās dienas drēbes. Kas tad bija noticis? Viņ� neskaidri atcerējās, ka bija ienācis pa durvīm un iekri�tis gultā� Cik smaga galva! Viņ� aizvilkās līdz izlietnei, atgrieza aukstā ūdens krānu un turēja zem tā galvu, kamēr viņam vairs nebija ko elpot. Un, protams, uz pakaramā nebija dvieļa. Ar pilo�iem matiem viņ� staigāja pa dzīvokli, vēra vaļā skapja durvis un atvilktnes, kamēr beidzot atrada dvieli, ko aptīt ap galvu.

Sēdēdams uz gultas malas un ar dvieli berzēdams matus, viņ� iedo�mājās, cik tomēr svētīga lieta bija ventilācijas iekārtas laboratorijā, kurā strādāja ar viegli gaisto�ām ķimikālijām. Viņam bija nelabi. Vakarvakarā viņi patie�ām būs saindēju�ies. Viss viņa ķermenis bija kā slims. Svaigs gaiss, tas viņam �obrīd bija vajadzīgs. Viņ� atrāva vaļā logu, ta�u pa to lauzās iek�ā tikai karstie, smacīgie izgarojumi Jeruzalemes pēcpusdienā.

Kamēr viņ� tā skatījās ārā pa logu uz pilsētu, viņam atkal ienāca prātā viss, kas bija noticis vakar. Kas bija noticis neticams. Nomāco�s. Viņ� apsēdās pie rakstāmgalda, pavāca malā un sakrāva kaudzē visu, kas uz tā stāvēja, un izvilka no grāmatplaukta savu dienasgrāmatu.

"Gaismas!" kāds sauca. Atskanēja knik�ķo�s, sprak�ķo�s troksnis, un ha�logēna pro�ektori uz augstiem, vaļīga izskata statīviem iegremdēja telpu mirdzo�i spo�ā gaismā. Videokameru monitoros pazuda melnais ekrāns, atbrīvojot vietu telpas melnbaltajam atspoguļojumam.

Mikrofoni uztvēra profesora Vilforda-Smita balsi. Vecā arheologa balss skanēja nepacietīgi, pikti. "Vai tagad varu sākt?"

"Acumirkli. Visas kameras darbojas. Lūdzu, profesor!"

Pauze. Tad profesors sāka docēt kamerām. "�eit mums ir kāda vīra skelets, kuru mēs uzskatām par ceļotāju laikā. Vismaz �obrīd nav nevie�nas citas hipotēzes, kas varētu izskaidrot acīm redzamos anahronismus, kurus mēs esam pie skeleta atklāju�i. Vispirms jau uzkrīto�i ir tas, ka galvaskauss uzrāda trīs nevainojamas plombas aizmugurējos dzerokļos, kamēr pārējie zobi ir uzkrīto�i bojāti vai to nav nemaz. To mēs izskaid�rojam ar to, ka zobu plombas ieliktas pirms �ī vīra aizceļo�anas pagātnē, un zobu bojājumi, kas radās viņa dzīvē vēlāk � kad viņ� jau dzīvoja pagātnē �, vairs nevarēja tikt atbilsto�i ārstēti."

Profesors sāka sastādīt darba plānu, ko �imons Bārlevs pierakstīja piezīmju blokā. "Vispirms precīzi jāanalizē materiāls, no kā sastāv plom�bas. Rezultātu izvērtē�anā jāņem vērā, ka �īs ir pirmās divtūksto� gadu vecās amalgamas plombas, kas mums zināmas. Domājams, sastāvs tajā eso�ā dzīvsudraba difūzijas ietekmē mainās. Iespējams, tas tomēr ļauj iz�zināt, vai runa ir par noteiktu, �odienas zobārstu lietotu produktu."

�aukstoņa. Kāds sāka klepot un izpelnījās nosodo�u filmē�anas vadī�tāja skatienu.

"Tāpat mēs vēlreiz cik vien iespējams precīzi izmērīsim visus zobus. Pēc �īs informācijas varētu izdoties konstatēt, kas bija �is cilvēks."

Kauns, rokas sakrustojis, stāvēja aizmugurē un vēroja notieko�o. Redzēt tur guļam skeletu un sekot tam, kā abi arheologi to pēta, viņu uztrauca vairāk, nekā viņ� bija ar mieru atzīt. Apzināties, ka �is cilvēks, kura ķermenim �is skelets bija piederējis, �ajā brīdī kaut kur pasaulē dzīvoja, elpoja, iespējams, gatavojās savam pārdro�ajam ceļojumam!

Viņ� paskatījās pāri uz Eizenhartu. Surpccļā viņ� tam bija jautājis, kā viens un tas pats skelets varēja, tā sakot, eksistēt divreiz. Vācu zināt�niskās fantastikas rakstnieks uz viņu bija tikai izbrīnīti paskatījies un tad viņam, it kā tas būtu pats par sevi saprotams, paskaidrojis, ka tur jau esot tas joks, ka ceļojumā laikā savā ziņā tiekot izdarīts pagrieziens uz laika stara.

"Turklāt mums �eit ir labi sadzijis lielā liela kaula lūzums, ko mēs tikai pirmīt, izceļot skeletu, pamanījām. �im kaulam mēs veiksim rent�gena uzņēmumu; iespējams, tajā vēl ir kaula skrūve vai kāds cits implants. Ja mums palaimēsies, tad būs izmantots numurēts implants, tā ka mēs miru�ā identitāti varētu noteikt pēc sērijas numura."

Dzīves līnija, kāda parasti bija cilvēkam, kura dzīve sākās ar piedzim��anu un beidzās ar nomir�anu mū�a beigās, laika ceļotāja gadījumā bija ieguvusi tādu kā griezumu. Kaut kad tuvā nākotnē, mirklī, kad viņ� do�sies ceļojumā laikā, tā pēk�ņi un bez pēdām aprautos un tālā pagātnē, nākdama no nekurienes, iekļautos pasaules laiku maiņas audumā. Vēstu�riskā skatījumā �ī nezināmā cilvēka vēlākā dzīve, vecums un nāve jau bija notikusi pirms divtūksto� gadiem, vienīgi tic da�i gadi līdz. ceļojumam nebija nodzīvoti. Ta�u pēc viņa pa�a skatījuma ceļotājs laikā to, pro�tams, būtu piedzīvojis pavisam citādi. Viņ� dotos ceļojumā un pēc tam � kas visai pārējai pasaulei bija pirms tam, divtūksto� gadu pirms tam � nokļūtu senā pasaulē, kurā viņ� paveiktu savu misiju un tad nodzīvotu tur līdz sava mū�a pēdējai dienai.

"Un nu pie maisiņa. Domājams, ka ārējais maisiņ� varētu būt no audekla, ta�u mēs veiksim precīzu �ķiedru analīzi. Interesants ir arī jau�tājums, kādā krāsā bija audums un vai �eit ir runa par krāsu, kāda jau bija pieejama tajos tālajos laikos. Vai viena no kamerām varētu pienākt tuvāk? Es tūdaļ atvēr�u plastmasas maisiņu, kas atrodas audekla pārvalkā, un izņem�u tajā eso�o lieto�anas pamācību."

Judīte pamodās, kad kāds viņu me�onīgi purināja aiz pleca, un viņu pārņēma sajūta, it kā viņu kāds mēģinātu nosmacēt ar piecus metrus biezu dūnu spilvenu. Viņa griezās apkārt, mēģināja no spilvena izvairīties, un kāds mēģināja viņu pierunāt, runāja par kafiju un nepārtraukti sauca: "Judīt, hei, Judīt!" Kaut kā viņa bija atvērusi acis, un, kad plīvuri un zvaigznes no viņas redzeslauka bija pazudu�as, viņa pazina Stefenu, un viņ� vēl arvien runāja kaut ko par kafiju un smaidīja, it kā viņu izsmietu.

"Pietiek, pietiek. Pagaidi. Lēnām." Viņa ar pūlēm uzcēlās sēdus, turēja galvu, kas likās tik liela un trula. "Cik pulkstenis?"

"Mazliet pāri trijiem."

"Cik?" Gaiss teltī bija neticami karsts un smacīgs. Viņas mati �ķita �ausmīgi sasvīdu�i. Tīrais vājprāts, tik ilgi gulēt, kad saule tik loti kar�sēja. Iespējams, ka Stcfens, viņu pamodinot, bija viņu izglābis no asins�rites kolapsa.

"Mazliet pāri trijiem. Tad kā nu būs � vai nāksi līdzi?"

"Līdzi? Kas? Uz kurieni līdzi?"

Stefens nopūtās. "Uz virtuves telti. Vārīt kafiju. Saproti, ja es drīzā laikā nedabū�u lielu, stipru kafiju, es kritī�u komā."

Viņa vēl arvien nebija īsti at�irgusi. "Vai tad tā tagad jāvāra pa�iem?"

"Jā."

"Kop� kura laika?"

"Kop� �odienas. Kops tā laika, kad te faktiski gandrīz neviena vairs nav."

"Ak tā." Judīte paskatījās apkārt. Stīnas �eit vairs nebija, viņas salie�kamā gulta bija pazudusi. Jau aizceļojusi, pareizi. "Ak jā, es domāju, man arī viena kafija nenāktu par ļaunu." Viņai bija vajadzība nomazgā�ties du�ā un pārģērbties. Viņa bija aizmigusi ar visām drēbēm un jutās �ausmīgi. Dro�i vien viņa tāda arī izskatījās. "Tūliņ pat?"

"Jā. Un nedomā par to, vai tu vispirms vēlies ieiet du�ā. Tc ir vairs tikai viena du�a, un ūdens nebūs ātrāk kā vien vakarā."

"Nu, tic nu gan vēlas ātri no mums atbrīvoties."

"īsts izaicinājums mūsu neatlaidībai."

Viņa paskatījās uz viņu. Viņ� kaut kā vienmēr visai labi prata izskatī�ties tā, it kā būtu pilnīgs situācijas noteicējs. "Tas nu tagad bija teikums īsti Stefena Foksa gaumē," viņa konstatēja.

"Nāc, iesim," viņ� teica. "Pieteikuma formulāru manam fanu klu�bam tu varēsi aizpildīt pēc tam."

Ar metāla skavām plastmasas maisiņ� tika turēts atvērtā stāvoklī, kamēr profesors Vilfords-Smits un Simons Bārlevs uzmanīgi vilka ārā divtūk�sto� gadu veco papīra burtnīcu, lai to ievietotu jau sagatavotā plast�masas vanniņā. Katru darbību viņ� komentēja kameras priek�ā. "Papīrs ir gai�s, raksts labi salasāms, visa burtnīca ir apbrīnojami labi saglabā�jusies. Aptuveni piecus reiz desmit centimetrus lielais stūris, kas trūkst no titullapas, tika paņemts pagāju�ajā nedēļā vēl izrakumu vietā, lai no�teiktu tās vecumu. Protams, papīrs tagad ir ļoti trausls; mums tas būs jāapstrādā mitrinātājā, tikai tad mēs varēsim lapas atdalīt. Un tas no�teikti būs aizraujo�i � lasīt lieto�anas pamācību ierīcei, kas būs pie�ejama tikai pēc da�iem gadiem un �obrīd vēl nemaz nav radīta."

Viņ� apklusa. Lieto�anas pamācība gulēja uz paliktņa. Tuvojās ka�mera, lai parādītu titullapu tuvplānā.

SONTMR-Ol

Digital CamCorder

User's Manu ai� US Vcrsion

Ta�u profesora Vilforda-Smita skatienu vēl arvien �ķita piesaistījis kaut kas, ko viņ� bija ieraudzījis atvērtajā plastmasas apvalkā. "Atļaujiet, lū�dzu," viņ� nomurmināja, pagrūda kameru malā un noliecās pār artefaktu.

Viņ� atkal atliecās, un viņam rokā bija pincete ar mazu, pelēku pa�pīra gabaliņu. Viņ� pavilka tuvāk vienu no lupām. "Simon, paskatieties jūs arī."

Izraēlis viņu jautājo�i uzlūkoja. Tad viņ� apskatīja atradumu zem pa�lielināmā stikla. "Tas nav no lieto�anas pamācības. Turklāt �is papīrs ir gai�āks."

"Tie�i tā." Profesors ielika pelēko strēmelīti mazā keramikas van�niņā. "Mums tas būs jāizpētī precīzāk, ta�u acīmredzot tas ir pavisam cits papīrs."

Vienu bridi laboratorijā valdīja pilnīgs klusums. Itin kā visi būtu aiz�turēju�i elpu. Kameru klusā dūk�ana bija vienīgais, kas bija dzirdams. Profesors Vilfords-Smits pacēla acis, un viņa skatiens krustojās ar Kauna acīm, kurās atspoguļojās posto�a nojausma.

"Izskatās, ka sākotnēji plastmasas apvalkā ir bijis vēl kāds cits pa�pīrs," arheologs neskanīgā balsī secināja.

Miljonāra acis iepletās. Viņa lūpas bez skaņas veidoja vārdu, par kuru �obrīd domāja viņi abi. Stefens Fokss.

Un tad �is mirklis bija garām. D�ons Kauns sāka kliegt tik skaļi, it kā vēlētos, lai no �ī trok�ņa pārsprāgst kameru objektīvi.

"RAIEN!"

23

Sūtītājs: Jeremy_Lloyd@waterhouse.ny.com <mailto:_Lloyd@ waterhouse.ny.com>

Kam: Donald_Frey@aus.new.com

Ziņojums-Id: < 77014520.ACF0.53751@mail-delivery-srv.com > Temats: "Sarunas Melburnā?? Kas noticis??" Saturs: text/plain; charset=us-ascii

Don,

kas tur lejā ar jums ir noticis? Seit Volstrītā baumo, ka Kauns esot galīgi atteicies no sarunām Austrālijā. Vai Tu vari man sniegt kādu informāciju? Mums ir pamatīgas problēmas noturēt N.E.W. kursu. Ja CEO drīz atkal neiesaistīsies darbībā, tad �eit viss sabruks. Steidzami, Dzeremijs

Stefens nepārtraukti maisīja kafiju, kamēr pārlapoja savu sadriskāto ceļvedi. Judīte laiski pārdomāja, vai iespējams ar karotīti izberzt krūzītē caurumu un, ja iespējams, tad cik daudz laika tam būtu nepiecie�ams. Ku jau pavisam nedaudz, dro�i vien.

"�eit," Stefens pēk�ņi teica un lasīja: "Bct�carima. Lejasgalilejas kalnu dienvidu nogāzē, skatīt arī: Galiieja � atrodas aug�pus Jesrēles līdze�numa rietumu atzarojumiem. To ieskāva pla�a, par svētu uzskatīta nekropole." Tālāk viņ� lasīja pie sevis, pārskrēja ar acīm pāri kādai garākai rindkopai, laiku pa laikam izrunājot kādu vārdu skaļi, kas, izrauts no konteksta, neviesa nekādu skaidrību. "Pirmoreiz 10 pieminējis Jāzeps ar nosaukumu Bezara� otrajā gadsimtā Sinedrija, iekavās: jūdu aug�stākā tiesa Romas valdī�anas laikā � sēdeklis� jā, te tas ir: ziemeļaus�trumu daļā ir biju�i pieci da�ādi būvlaikmeti, pirmais no tiem ildzis no pirmā gadsimta pirms Kristus līdz otrā gadsimta vidum pēc Kristus. Tas ir īstais. �ajā laikā viņ� tur būs nonācis."

"Mhm," Judīte piekrita.

Stcfens pārtrauca maisīt kafiju. "Varbūt mums tur vajadzētu paska�tīties." Viņ� iedzēra malku kafijas, saviebās, iebēra tajā vēl vienu karoti cukura un sāka atkal maisīt.

Viņi sēdēja virtuves telts tālākajā stūrī, kur bija visvairāk ēnas. Lie�lākā dala no augstajiem ledusskapjiem jau bija izslēgti, atkausēti un iztuk�oti; viņi gan bija atradu�i kafiju un cukuru, ta�u, Stefenam par no�ēlu, nebija nevienas pakas piena.

"Varbūt," Judīte norūca. No savas vietas viņa varēja redzēt dzīvoja�mos vagonus un daļu no stāvlaukuma. Viss �ķita kā izmiris. Ceļā uz virtuves telti viņa bija redzējusi kravājamies trīs itālie�us, un kāda fran�cūziete, �antala, kura bija viņai līdzīga kā lielā māsa, domīga bija devu�sies atvadu pastaigā pa izrakumu vietām. Telts pie �etrpadsmitā apgabala gulēja salocīta. Viss bars, kas arvien nirējās ap �o D�onu Kaunu, bija līdz ar viņu aizbraucis uz Jeruzalemi, izņemot trīs vīrus, kuri laiski sēdēja pie viena no vagoniem un snauduļoja saulē.

Tas nozīmē � viņi tie�i �ajā brīdī beidza snauduļot. Vienā no vago�niem iezvanījās telefons, un vienam no vīriem gribot negribot bija jāce�ļas un jāiet.

Judīte malkoja kafiju. Viņai kafija �ķita īsti laba. Ta�u viņa to labprāt dzēra ari melnu. "Vai tu tici, ka tā kamera patie�ām vēl eksistē? Pēc diviem tūksto�iem gadu?"

"Kāpēc gan ne? Galu galā lieto�anas pamācība ari vēl eksistē, un tā ir tikai no papīra."

"Bet kamera ir liela un smaga. Ja pieņem, ka viņ� to kaut kur ir ap�racis. Kāds ta�u to varētu būt izracis jau pirms gadu simtiem. Un tad viņ� to noteikti sadalījis pa sastāvdaļām, lai izdibinātu, kas tas tāds ir."

"Jā, ta�u to ceļotājs laikā ari noteikti ir pārdomājis. Neaizmirsti, vi�ņam dro�i vien bija gadu desmiti laika, lai to izdarītu. Un, sprie�ot pēc tā, kā viņ� bija iesācis savu vēstuli, viņ� tai noteikti ir atradis piemērotu vietu. Vietu, par kuru viņ� bija pārliecināts, ka neviens tur neraks."

Vīrs iznāca no vagona, paņēma no krēsla savu jostu ar pistoli un atkal aplika to ap vidu. Viņ� kaut ko runāja ar citiem.

"Un to viņ� ir aprakstījis uz savas vēstules otras lapas."

"Tie�i tā. Tas ir�" Stefens noturējās, neizteicis lāstu, un atkal pagar��oja savai kafiju. Tā viņam vēl arvien nelikās gar�īga, ta�u viņ� to norija kā zāles. "Ja vien būtu iespējams izsekot viņa domu gaitai!"

"Paskaties," Judīte teica un ar galvas mājienu norādīja uz skatu, kas norisinājās Stcfcnam aiz muguras. "Tur, �ķiet, kaut kas notiek."

Stefens pagriezās. Visi trīs bija aplikusi savas iero�u jostas un kā trīs pistoļu varoņi filmā par me�onīgajiem rietumiem soļoja aug�up pa pa�kalnu tel�u virzienā.

"O," Stefens satraukti noteica. "Savādi." Viņ� izklaidīgi izdzēra atli�ku�o kafiju un piecēlās. "Ko tas varētu nozīmēt?"

Judīte uz viņu vērīgi paskatījās un vēlējās, kaut viņa nebūtu jutusies tik nelāgi. "Es nezinu," viņa nomurmināja. "Vai tam vispār kaut kas ir jānozīmē?"

"Ja �ajā karstumā kāds sāk kustēties, tad tas kaut ko nozīmē." Stefens nostājās vietā, kur starp divām teltīm bija sprauga, un vēroja.

Judīte viņā nolūkojās un pēk�ņi jutās smaga kā akmeņu maiss. Ste�fens izskatījās satraukts. Viņa to sajuta. Tas nespēja viņu iekustināt, ta�u viņa to juta. "Kas ir?" viņa jautāja.

"Viņi apstaigā teltis." Viņ� asi, skaļi ieelpoja. "Mūsu teltis. Sasodīts. Viņi meklē mūsl"

Judīte blenza uz savu roku, kas smagi kā paralizēta gulēja uz galda. "Tas ir slikti, vai ne?"

"Tie Jeruzalemē būs kaut ko atklāju�i. Mēs ta�u laboratorijā visu no�vācām? Kaut ko mēs būsim palaidu�i garām. Tagad viņi runā ar itālie��iem. Viņi mūs redzēja nākam �urp, nolāpīts."

Judīte smagi pagriezās savā krēslā, paskatījās apkārt. �eit, virtuves telts pa�ā tum�ākajā stūrī, viņi tikpat kā nebija redzami. Ta�u diez ko ilgi tas nepalīdzēs. Viņa paskatījās uz brezentu, kas vēl līdz vakardienai bija pārjūmis vietu, kur bija stāvēju�i galdiņi un krēsli, bet nu bija salocīts un nolikts malā gatavs promve�anai.

Līdz autostāvvietai bija tālu.

Stefens pagriezās pret Judīti. Viņa redzēja viņa bālo, saspringto seju un saprata, ka viņi tuvojas. "Nu mums kaut kas jāizdomā," viņ� teica.

Raiena acis da�kārt �ķita nemanāmi mainām krāsu, vai varbūt tā arī bija cita temperatūra, ko tās laiku pa laikam pieņēma. Kauns vēroja vīru, par kura pagātni bija zināms vairāk baumu nekā patiesu faktu, runājam pa telefonu. Tagad viņa acis bija auksta polārā ledus krāsā. �ajā brīdī, to Kauns jau zināja, �is vīrs bija visbīstamākais.

"Es ceru, jūs zināt, ko darāt," viņ� tomēr noteica, kad viņ� bija bei�dzis runāt.

Raiens uz viņu neizteiksmīgi paskatījās. "Man viņ� jādabū rokā, vai ne?" viņ� tikai pajautāja.

Kauns atbildēja viņa skatienam ilgi, acis nenolaidis, ta�u kalsnā īra sejā nepakustējās ne vaibsts. �is vīrs viņam bija dabūjis ārā filmē�anas grupas no bīstamiem d�ungļu apgabaliem, izrāvis reportierus no nolau�pītāju rokām, dabūjis pāri stingri apsargātām robe�ām sensacionālus videomateriālus un zadzis dokumentus no mafijas dokumentu skapjiem. Viņ� noteikti bija spējīgs ari noķert amerikāņu koled�as studentu.

"Es vēlos," Kauns beidzot teica, "lai jūs viņu dabūjat rokā. Un es vēlos zināt, ko viņ� no mums ir noslēpis. Jums ir brīvas rokas."

Raiens pamāja, un �aurajās lūpās bija jūtams tāds kā smaids. "Aito ari sāk�u."

Kad viņi lēnām gāja uz virtuves telts pusi, kas liela un stūraina pacēlās tuksnesī kā dīvaina gai�pelēka auduma katedrāle, nospraudīta ar neskai�tāmiem telts mietiņiem un nostiprināta ar vēl daudz vairāk telts atsai�tēm, visi trīs vīrie�i iz�ķīrās. Viens palika iepakaļ, uzlika roku uz masīvā, stūrainā automāta roktura un uzmanīgi vēroja apkārtni. Nekas nedrīk�stēja paslīdēt garām viņa acīm nepamanīts, un nekas nedrīkstēja paslīdēt garām viņa Uzi lodei. Abi pārējie izvilka pistoles no makstīm un ap�staigāja telti, viens apkārt pa kreisi, otrs pa labi, uzmanīgi kāpdami pāri virvēm.

"Mister Foksr" sacīja viens no abiem � ne skaļā, pavēlo�ā policista tonī, bet gan drīzāk pusbalsī, gandrīz kā sarunājoties, ta�u tā, lai varētu labi dzirdēt telts iek�pusē. Viņ� runāja angliski ar raksturīgo Tuvo Aus�trumu akcentu. "Mister Foks, lūdzu, nepretojieties. Mums ar jums stei�dzami jārunā."

Gandrīz vienlaikus abi bija apgāju�i apkārt savai telts velves daļai un no abām pusēm iegāja teltī.

Telts bija tuk�a.

Viņi apstulbu�i skatījās viens uz otru. Uz viena no galdiem telts stūrī vēl stāvēja neizdzerta kafijas tase, otra tase bija tuk�a, ielikta vēl nedemontētajā izlietnē kopā ar kafijas filtru, kas bija pilns ar uzlietu kafiju. Viens no abiem satvēra filtru. Tas bija vēl silts un, protams, mitrs. Zem izlietnes galdiņa arī neviens nebija paslēpies un zem ēdienu izsnieg�a�nas letes arī nc. Viņi iebīdīja savus iero�us atpakaļ plecu siksnas futrālī un, galvu �ūpodami, atkal izgāja no telts.

Viens no viņiem norādīja uz stāvlaukumu. Tur vēl stāvēja trīs auto�ma�īnas: tum�i zaļ� pikaps, putekļu pelēks �cvrolcts un tum�i zils fiats. Zilais fiats, to viņi zināja, piederēja tam, kuru viņi meklēja.

Tam ar automātu viņi deva zīmi, ka pārmeklēs stāvvietu. Viņ� pie�krīto�i pamāja un lēnām gāja aug�up pakalnā, uz atliku�ajām teltīm. Lai arī lielākā daļa no tām jau bija tuk�as, tur bija vēl pietiekami daudz tādu, kurās varēja paslēpties.

Tad viņ� pamanīja meiteni.

Tālu ārpusē izrakumu laukā, aiz tel�u pilsētiņas. Viņ� nezināja, kā viņu sauc, ta�u jo bie�i bija viņu redzējis kopā ar �o Stcfcnu Foksu. Tie�i �ajā brīdī viņa kāpa lejup vienā no izrakumu bedrēm.

Itālie�i būs viņus maldināju�i.

Viņ� izrāva signālsvilpi no krekla kabatas un pūta. "Plei!" viņ� māja saviem biedriem. "Es redzu viņus! Tur!"

Santala Giņjāra ilgi bija krājusi naudu �im ceļojumam. Neilgi pirms sa�vas divdesmit astotās dzim�anas dienas �ī gada pavasarī viņa bija pa�beigusi studijas, un pēc tālākā plāna bija paredzēts vasaras beigās apprecēties ar viņas ilggadējo draugu, kopā ar viņu pamest Parīzi un Eksanprovansā strādāt par vēstures, latīņu valodas un reliģijas skolo�tāju. Visu vasaru Izraēlā nostrādāt izrakumu darbos, piepildīt �o senloloto sapni � tas bija kā elpas vilciens, pirms viņas dzīve ieietu pavisam jaunās sliedēs, vēl reizi ieturēt distanci, distanci no mājām, no Pjēra, no visa. Cezūra. Kaut kas tāds, no kā viņa ilgi varētu smelties, par ko viņa varētu stāstīt un par ko domāt. Iespējams, viņai jau drīz būs bērni, un tad viņa uz ilgu laiku būs piesaistīta. Viņai bija svarīgi pirms tam vēl izdarīt kaut ko tie�i sev.

Un nu � pa�ā vidū � tas bija beidzies.

Viņa kāpa lejup pa koka trepēm, ar pirkstiem glāstīja senos akmeņus, ieelpoja putekļu un sausās zemes smar�u, ieklausījās gadu tūksto�u klu�sumā, kuri �eit gulēja aprakti. �eit, �ajos rakumos, viņa bija strādājusi. Bija lielos grozos stiepusi ārā nobirumus un drupas, bija atraku�i monē�tas, kaulus, māla lauskas. Bija drīkstējusi pieskarties vēsturei.

Un rīt �ajā laikā viņa jau sēdēs lidma�īnā atceļā uz mājām.

Atvaļinājums Telavivas kūrortā? Tādu viņa nebija vēlējusies. Neņe�mot vērā to, ka viņa to nemaz nebūtu varējusi atļauties.

Viņa saausījās, kad izdzirdēja aug�ā tuvojamies steidzīgus soļus, daudzbalsīgas elsoņas pavadītus. Viņa apzinājās, ka ir �eit glu�i viena, ka neviens ne redzētu, ne dzirdētu, kas �eit notiek. Nē, viņa domāja. Tas nedrīkst notikt. Tas nedrīkst tā beigties.

Kad visi trīs vīrie�i parādījās pie bedres malas pistolēm un automā�tiem rokā, viņa sāka kliegt.

Stelēns Fokss atgrūda vaļā ledusskapi, kurā bija noslēpies, un cīnījās pēc elpas. Viņ� nebūtu varējis tur izturēt ne mirkli ilgāk. Grīļīgām kājām viņ� izrāpās ārā, cik vien bija spējīgs, klusi un atrāva vaļā ledusskapi, kas atra�dās blakus. Viņam pretī raudzījās Judīte ar krīta baltu seju.

"To es nekad vairs nedarī�u!" viņa viņam apgalvoja. "Tas ir tāpat kā zārkā!"

"Tas izdevās," Stefens teica un palīdzēja viņai tikt ārā. "Es gandrīz nevarunoticēt. Viņi bija skraidīju�i starp �iem ledusskapjiem, un nevienam nebija ienācis prātā tajos ieskatīties." Pieraduma spēks. Viņi nebija padomāju�i par to, ka ledusskapji ir izslēgti un iztuk�oti.

"Jā," Judīte trīcēdama noelsās. "Tur jābūt trakam, lai galvā ienāktu tāda ideja. Saki, ko tu tur tā meklēV

Jautājums bija domāts Stcfenam, kur� drud�aini vilka vaļā un atkal grūda ciet atvilktnes. Beidzot viņ� meklēto atrada kādā no kastēm. "�is te!" viņ� paziņoja un turēja paceltu lielu, asu dunci. "Un nu uz priek�u."

Viņi skrēja uz stāvvietu. Kaut kur bija dzirdami kliedzieni, ta�u viņi nepagriezās, tikai skrēja. Viņu kājas lidoja pāri akmeņiem, oļiem, pāri sausajai zālei, uzjundīja putekļu virpuli, kas izpauda, kas �eit notiek.

Stcfcns pirmais sasniedza ma�īnas. Judīte redzēja nozibam asmeni, kad viņ� ar to pārdūra pikapa riepas. Viņ� skrēja pāri pie �cvroleta, kad viņa bija pie fiata. Durvis bija ciet. Vai viņam vispār bija ma�īnas atslē�gas? Viņa raustīja rokturi. Kur� normāls cilvēks gan būtu ņēmis līdzi ma�īnas atslēgas, kad devies uzvārīt kafiju?

Arī �evrolets ar svilpjo�u skaņu nosvērās uz vienu pusi.

Un tur nu bija vīri. Aug�ā nokalnē, tie metās �urp starp teltīm. �āva. Gaisā gan, ta�u �āva. Viņa redzēja Stefenu steidzamies �urp. Viņ� aiz�meta dunci, izvilka no kabatas atslēgu sai�ķi, patie�ām! Tagad viņiem vēl tikai vajadzēja paspēt tikt prom, pirms visi trīs bija klāt. Stefens els�dams pieskrēja viņai blakus, uzreiz trāpīja atslēgu slēdzenē, bultiņa uz�lēca aug�ā. Viņa atrāva durvis, iemetās iek�ā, atbultēja, atvēra un atgrūda vaļā vadītāja puses durvis, kamēr Stefens apskrēja apkārt ma�īnai. Viņ� iekrita vadītāja sēdeklī, nevarēja trāpīt atslēgu aizdedzē, atslēgu sai�ķis nokrita zemē, un vīri strauji tuvojās.

"Stefen!" Judīte iekliedzās, lai gan viņa bija stingri apņēmusies tie�i to nedarīt. Ta�u viens jau pacēla savu Uzi, un viņi visi trīs kliedza.

"Jā, jā." Stefens atkal bija atradis atslēgu, atrada arī aizdedzi, pa�grieza. Motors piclcca. Viņ� uzdeva gāzi. Mazais auto �āvās uz priek�u, uz putekļainā ceļa, kas veda prom no nometnes. Vīri mainīja skrie�anas virzienu, mēģināja viņiem aiz�ķērsot ceļu, ta�u viņi nāca par vēlu.

24

FAKSS

Sjūzena,

�eit pielikumā raksts, ko pirms pusstundas man pasniedza misters

Zor�s Millers no Melbourne Chronicle. Vienā teikumā tur sacīts,

ka sarunas izjuku�as un ka deviņus mēne�us notiek darbsA***.

Lūdzu, nosūtiet to tālāk D�onam.

Sveiciens, Dons

"Kā tas varēja notikt?"

Niknumā izteiktie vārdi �ķita vēl labu brīdi lidināmies gaisā. Kauns stāvēja, saliecies uz priek�u, dūrēs savīstītās rokas uz galda atspiedis, un skatījās Raienam acīs, it kā gribētu viņam ar skatienu izurbties cauri. Raicns stāvēja, kā vienmēr, rāms, nesatricināmu, kā akmenī iekaltu izteiksmi sejā. Ja arī Kauna dusmu uzliesmojums viņu zināmā mērā emocionāli aizskāra, tas katrā ziņā nebija nomanāms.

"Stefens Fokss un Judīte Mencza ir brauku�i cauri ciemam," viņ� lie�ti�ķi paskaidroja. "Mēs iztaujājām cilvēkus. Attiecīgajā laikā bija redzēts zils fiats lielā ātrumā braucam pa galveno ielu. Maniem ļaudīm bija va�jadzīgas piecas minūtes, lai nomainītu pārdurtās �cvroleta riepas. �is laiks abiem bija devis nepiecie�amo pārsvaru."

"Piecu minū�u pārsvars? Ar to bija diezgan?"

"Ciema otrā galā iela sazarojas citu ciematu un ielu labirintā. Tūk�sto�iem iespēju, kur paslēpties."

Kauns paskatījās uz vīru ar gai�i mirdzo�o īso, stāvo matu griezumu, ne vārda neteicis, ta�u ikvienam bija skaidrs, kā neapturami ceļas viņa iek�ējais spiediens. Viņ� vēlreiz paskatījās apkārt, bet nebija nekā, kas varētu darboties kā dro�ības vārstulis, un viņ� eksplodēja. " Nolādēts! Raien, ka tā? Ko zina �is sasodītais koled�as pui�elis? Ko viņ� no mums ir noslēpis? Ko?!"

Raiens �ķita esam no dzelzs. Eizenharts vēroja �o vīru uniformai līdzīgajā haki krāsas ģērbā, un viņam bija jādomā par bezjūtīgo misteru Spoku no televīzijas seriāla Enterprise.

"To mums vajadzēs viņam pajautāt," viņ� tikai noteica.

"Labi," Kauns galu galā nosēca. Viņ� iespieda rokas sānos un bez�mērķīgi griezās uz priek�u un atpakaļ. Viņa seja bija kļuvusi neveselīgi pelnu pelēka. "Vai jūs jau pārmeklējāt viņa mantas?"

"Tas tiek darīts."

"Varbūt tas papīrs ir tur. Vai vēl kāds cits mājiens� Kāda ir jūsu teo�rija, Raien?"

Raiens nesteidzās ar atbildi. "Es domāju, ka Fokss un meitene ne�jau�i bija dzirdēju�i trauksmi sardzes postenī. Acīmredzot tajā brīdī viņi biju�i virtuves teltī, kuras aizmugurējā daļa spo�ā saulē no ārpuses tak�tiski nav pārredzama. Turpretī viņi ļoti labi varēja redzēt visu, kas no�tika �eit ārpusē."

"Un viņi nojauta, ka tiek meklēti." Kauns vēl arvien sēca. Tas viss viņam nebija nācis par labu. "Viņi to nojauta. Tātad viņi bija nogrēko�ju�ies. Ja līdz �im mēs par to nebijām īsti pārliecināti, tad tagad esam. Jā, tagad mēs to zinām."

Raiens pacietīgi gaidīja, kad Kauns uz viņu atkal paskatīsies, tad pie�bilda klusā, gandrīz vai maigā balsī: "Tas, kas ir noticis, mums parāda, ka viņi būs jutu�ies loti pārliecināti. Pretējā gadījumā viņi jau sen būtu aiz�brauku�i kopā ar citiem palīgiem. Tā vietā viņi atstāju�i visu savu bagā�u."

"Jā." Kauns sāka soļot turp un atpakaļ, kas nepārprotami atklāja viņa nemieru un bija pilnīgā pretrunā ar aukstasinīgā tēlu, ko viņ� līdz �im bija parādījis. "Jā. Jums ir taisnība, Raien."

Viņ� klust nervozs, Eizenharts pie sevis domāja un jautāja sev, ko tas varētu nozīmēt. Tagad mēs redzam viņa patieso seju.

"Notveriet viņus," miljonārs turpināja, ta�u tas vairs neskanēja kā svarīga vīra svarīgā pavēle. Drīzāk tas izklausījās jocīgi. Pat ne kā sau�ciens palīgā. Tas, ko viņ� pateica, bija pilnīgi lieki. Par ko gan visu laiku te bija runa? "Notveriet �o Stefenu Foksu. Man jāuzdod viņam da�i ne�patīkami jautājumi."

Eizenharts pēk�ņi jutās kā teātra izrādes skatītājs. Skatītājs, kuru avangardisks re�isors bija uzlicis uz skatuves tie�i pa vidu aktieriem. Ap viņu konflikts risinājās pilnā sparā, bet viņ� � vismaz tajā brīdī � vairs nejutās tajā līdzdalīgs. Tas uz viņu neattiecās. Tā vietā kāda visai pat�vaļīga instance viņa pakausī bija sākusi notikumus neitrāli, distancēti un detalizēti arhivēt.

Tā bija noskaņojuma maiņa, kas viņam nebija sve�a. Viņa zemap�ziņa gatavojās tam, lai kādu dienu par �o visu sāktu rakstīt romānu.

Galdiņi restorānā bija pārāk augsti un pārāk mazi, turklāt tie bija pārāk cie�i cits pie cita. Lai arī kā pagrieztos, oran�sarkanā plastmasas krēsla kājas saķērās ar kāda cita oran�sarkana krēsla kājām. Cenas ēdienkartē savukārt bija pārāk zemas, lai drīkstētu sagaidīt sevi�ķi labu ēdienu, un �ajā gadījumā gaidītais patie�ām nelika vilties. Stefens un Judīte bija visai izsalku�i, ta�u abi savus �ķīvjus ļāva aiznest atpakaļ pusizēstus.

"Man �ovakar vēl kaut kur jāsadabū ķemme," nomurmināja Judīte un jau kuro reizi cauri matiem izvilka izplestus pirkstus, "citādi es sajuk�u prātā."

"Nu, kāda ķemme jau atradīsies," Stefens atteica un izvilka savu ka�batas portfeli, lai jau noteikti kādu divdesmito reizi pārskatītu tā saturu. Tajā bija viņa divas kredītkartes, lidma�īnas biļete, American Express ceļojumu �eks, vadītāja apliecība un da�ādas maksājumu kvītis, piemē�ram, par auto īri. Un viņa ceļojumu pase. Un piezīmju bloknots ar tievu pildspalvu. Un mazs, salokāms kalendārs.

Judīte viņu vēroja. "Tu esi neiespējams, vai tu to zini?" viņa pēc brī�a teica. "Tu nēsā sev līdzi pusi biroja, vai tu to zini? Un veselu biroju, ja ieskaita telefonu."

"Nē," viņ� nopietni teica. "Es aizmirsu savas vizītkartes."

"Ko tu aizmirsi?" Viņa iepleta acis, ta�u tad saprata, ka viņ� grib pa�vilkt viņu uz zoba.

Stefens smaidīja. "Ja toreiz, kad mēs atgriezāmies mājās no Telavivas un starp mums tik daudzsolo�i lēkāja dzirksteles, �is Raiens nebūtu mums sabojājis vakaru, tad man tas viss nemaz nebūtu līdzi. Nu labi.

izņemot vadītāja apliecību un vienu kredītkarti. Ta�u no tā laika es vairs neizeju no nometnes bez sava kabatas portfeļa." Viņ� to aiztaisīja ciet un atkal noglabāja. "Paldies, mister Raicn."

"Ta�u tavs klēpjdators palika viņiem."

"Jā. Patie�ām �ēl." Bija vēl arī pāris citu lietu viņa bagā�ā, kuru zaudē�jums bija sāpīgs, ta�u dators ar visu tam piedero�o aprīkojumu, protams, bija lielākā materiālā vērtība. Un, gadījumā, ja viņam patie�ām to vairs ne�bija lemts atgūt, zudumā gāja da�i svarīgi raksti, kaut vai piedāvājums Video World Dispatcher kopā ar visu kalkulāciju un liels skaits elektro�nisko vēstuļu, kuras viņ� bija saņēmis, uzturoties �eit Izraēlā. Ta�u pamatā arī �ie dokumenti bija piecie�ami. Piedāvājums bija spēkā, un kalkulāciju viņ� varēja vēlāk veikt vēlreiz pēc atmiņas. Un tik un tā bija �ēl � �is bija uzticams, solīds aparāts, kura modelis, kā jau tas ārkārtīgi straujajā infor�mācijas tehnoloģiju laikmetā bija parasts, jau sen vairs netika ra�ots.

"Cik kaut kas tāds maksā?" Judīte vēlējās zināt.

"Ja man vajadzētu iegādāties salīdzināmu ierīci� cs tā rēķinu � ap astoņiem tūksto�iem dolāru."

"Daudz naudas. Salīdzinot ar manu ķemmi, es domāju."

"Jā. Un �etras nedēļas darba, kamēr viss atkal ir tā aprīkots, ka cs varu ar to strādāt." Stefena domas vēl arvien riņķoja ap viņa klēpjdatoru, ta�u ne tāpēc, ka viņ� nevarētu pārvarēt dārga piederuma zaudējumu. No brī�a, kad viņi rībēdami brauca pa �aurām takām tin putekļainiem ceļiem, �ķērsām pāri laukiem, cauri neticamiem ciemiem un garām bīs�tamām vietām, līdz atkal bija sasniegu�i lielāku ceļu, kas veda uz Jeru�zalemi, viņ� mēģināja visos sīkumos atsaukt atmiņā sava datora cietā diska saturu, un pamatā viņu nodarbināja viens jautājums: ko viņu vajā�tājiem izpauda tajā eso�ie faili?

Viņi tur atrastu failus ar adresēm un korespondenci ar svarīgākajiem klientiem. Pietiekami slikti, ta�u �ajā lietā tas nebija būtiski. Viņi atrastu viņa elektronisko dienasgrāmatu, ko viņ� vieglprātīgi bija atstājis neaiz�sargātu, aprobe�ojoties vienīgi ar vienkār�u pieejas paroli, kuru uzlauzt daudzmaz manīgam datorspcciālistam nesagādātu īpa�as problēmas. Tas jau bija smagāk, l iesa gan, no tās viņi galvenokārt secinātu vienīgi to, kad un kādēļ viņ� bija iekārojis Judīti Menezu. Nepatīkami, ta�u ne tik nomāco�i. Viņam nāca par labu tas, ka viņa ierakstiem dienasgrā�matā bija raksturīgi skopi ieraksti, ja viņa dzīvē notika kas patie�ām sva�rīgs. Jo tādos brī�os viņ� vienkār�i netika pie dienasgrāmatas rakstī�anas, glu�i vienkār�i. Ja viņ� pareizi atcerējās, tad pēdējais ieraksts dienasgrā�matā bija izdarīts iepriek�ējā pirmdienā, un tajā lieto�anas pamācības atra�anu viņ� piemin tikai vienā skopā teikumā, lai tālāk veltītu veselas rindkopas priekam par pirmo gaidāmo satik�anos ar Judīti, par izbrau�cienu uz Telavivu kopā ar viņas brāli.

Tad viņam ienāca prātā� Stefens izvilka no kabatas mobilo telefonu un vēlreiz zvanīja uz abiem Je�ua numuriem. Pa �o laiku jau sen būtu atmaksājies divus ierakstus no viņa līdz malām pilnā mobilā telefona kataloga aizstāt ar �iem.

Mājās neviens neatsaucās.

Un muzejā arī ne.

"Vai tu nezini, kur tavs brālis ap �o laiku varētu blandīties apkārt?"

Judīte paraustīja plecus. "Nav ne jausmas."

"Man tas �ķiet savādi," Stefens domīgi teica.

"Jā. Visai dīvaini."

Labu brīdi Stefens skatījās vienā punktā, un viņam bija tāda sajūta, it kā viņu pārņemtu balsu juceklis viņiem apkārt. "Mēs vairs nedrīkstam zaudēt laiku."

"Ak tā?"

"Mums vēl ir pavisam niecīgs pārsvars. Tas mums ir jāizmanto."

"Izklausās labi. Ja vien es saprastu, ko tu ar to domā."

Tas bija viens no �iem brī�iem, kad domas, kas jau labu laiku kā gais to�i dūmi nodarbināju�i garu, sablīvējās un kļuva par pamatīgām, tve�ramām atziņām. "Vakar vakarā es biju apdullis no �ķīdinātājiem, kurus tavs brālis tik bagātīgi lietoja, no miega trūkuma, karstuma, no visām pūlēm," Stefens klāstīja, "un ari �orīt vēl, gandrīz visu dienu. Tāpēc pa�gāja tik ilgs laiks, pirms es sapratu, kas �eit ir aplam."

Judīte iepleta acis. Lielas, tum�as acis. Kā divas neizmērojami dziļas akas. "Tu ar to vēlies kaut ko pateikt," viņa teica.

"Je�ua mums sacīja, ka uz vēstules otras lapas nekas neesot sapro�tams," Stefens paskaidroja un dusmīgi piebilda: "Ta�u viņ� mums to neparādīja!"

Jc�ua pamodās, saritinājies tualetes telpā uz aukstās akmens grīdas, ar rokām vēl aptvēris tualetes podu, pretīgu gar�u mutē. No flī�u sienām pār viņu krita bāla neona gaisma, galva sāpēja, un visapkārt bija tik kluss, it kā viņ� būtu pēdējais paliku�ais cilvēks uz pasaules.

Un viņam sala.

Neraugoties uz to, viņ� jutās labi. Viņa ķermenis bija lipīgs no no�u�vu�iem sviedriem, viņam bija tāda sajūta, ka pierē kāds neatlaidīgi urbj un velk, un viņ� juta, ka trūkst spēka, kad viņ�, turēdamies pie emaljētā poda, mēģināja tikt aug�ā, cīnīdamies ar melniem riņķiem acu priek�ā. Ta�u tik un tā viņ� jutās atbrīvots.

Kaut kad pēcpusdienā viņ� vēl bija aizvilcies līdz muzejam, ma�īnu atstājis stāvam, jo bija juties pārāk no�ēlojami, lai iedro�inātos ar to braukt Jeruzalemes satiksmē, un visu brauciena laiku mēģinājis iztēlo�ties, kādi pārmetumi viņam būs jānoklausās par to, ka pirmajā dienā pēc sabata viņ� nāk uz darbu tad, kad visi citi jau dodas mājās. Ta�u, viņam par pārsteigumu, Efraims Latslds, restaurācijas nodaļas vadītājs, sasvei�cinoties bija uzlicis roku uz pleca un glaimīgi teicis: "Tādus līdzstrād�niekus kā jūs, Mencz, man vajadzētu vairāk! Jūs vismaz domājat līdzi. Citus man vajadzēja sūtīt mājās � bet jūs, jūs nākat tikai vakarā. Lie�liski, Mcncz."

Je�ua skatījās uz apaļīgo vīru, tad uz viņa gaļīgo roku sev uz pleca, biezajām spalvām uz plaukstas virspuses un nezināja, ko sacīt. "Ehm�" viņ� noteica un tad: "Nu jā, es� ēhm�"

"�is Vilfbrds-Smits," Latskis dimdināja tālāk, "un viņa amerikāņu sponsors aizņēmu�i visu restaurācijas nodaļu. Kas to būtu varējis iedo�māties, vai ne? Tur visu dienu gāja vaļā elle, patie�ām elle."

Brīdī, kad Latskis bija noņēmis savu roku un pazudis aiz stūra, kas veda uz birojiem, bija sācies sabrukums. Krampjos raustīdamies, viņ� vēl bija paspējis sasniegt tualeti, un tad viņ� vēma, vēma atkal un atkal.

viņ� vēma gandrīz bezgalīgi. Viņ� to atcerējās vairs tikai neskaidri, kā laiku, kas bija pagājis gandrīz nemaņā, minūtes varbūt vai stundas tum�ā tunelī. Viņ� atcerējās, ka bija sev jautājis, no kurienes tas viss radies, ko viņ� tur izvēma, un sajūtu, it kā spļautu ārā zarnu driskas.

Bet nu tas bija garām. Viņ� kaut kā pietrausās kājās, pieturēdamies pie sienas, kad gāja ārā no tualetes, un pie margām, kad grīļodamies kāpa aug�ā pa trepēm. Viņ� sastapa naktssargu, kas bija devies savā pirmajā apgaitā pēc muzeja slēg�anas, un vecais, sirmais vīrs ar lielo at�slēgu sai�ķi rokā bija skatījies uz viņu kā uz spoku, pirms viņ�, nezinā�dams, ko sacīt, pateica jau pierasto frāzi, kas skanēja, viņiem vakaros satiekoties: "Labvakar, doktor Menez." Viņ� tikai pamāja naktssargam, jo viņam nebija spēka sarunai, beidzot sasniedza asistentu istabu pir�majā stāvā, neieslēdza gaismu, tikai atkrita uz izgulētā dīvāna, uz kura visapkārt oda pēc cigare�u dūmiem un novadēju�ās kafijas, un pūsto��ām banānu mizām, un putekļiem, un pelējuma, paslīdēja uz malu un atdūrās ar galvu pret kaut ko mīkstu � spilvenu, ar rokām sataustīja vēl citu un, pagriezies uz vēdera, iekrita dziļā bezsapņu miegā.

Viņi novietoja automa�īnu aptuveni tajā pa�ā laikā un aptuveni tajā pa�ā vietā kā iepriek�ējās naktīs. Stāvvieta bija tuk�a un pamesta kā vien�mēr, astoņstūrainā, tornim līdzīgā Rokfcllcra muzeja galvenā ēka bija tum�s siluets Svētās pilsētas naksnīgajās debesīs.

"Varbūt mēs dodamies iek�ā tie�i mūsu bojāejā," teica Judīte, kad viņi izkāpa no ma�īnas un cik vien klusi iespējams aizvēra durvis.

"Varbūt," atteica Stetens.

Viņi gāja pa ceļu cauri krūmājam, taisni uz priek�u pa plāksnēm iz�klāto taku uz durvīm, kuras atradās zemāk par citām. Stcfens no slepena nodalījuma aiz jostas izvilka divus īpatnēji veidotus melna metāla āķus. Kamēr viņ� ar tiem darbojās ap durvju slēdzeni, Judīte viņam spīdināja gaismu ar mazo kabatas bateriju, ko viņi iepriek� bija nopirku�i kādā degvielas uzpildes stacijā.

"Un tu savu naudu patie�ām esi nopelnījis godīgā darbā?" viņa pēc brī�a jautāja.

Viņ� tikai pamāja. Viņam bija nepiecie�ams ļoti pamatīgi koncen�trēties, lai vēl turklāt varētu risināt nenopietnu sarunu.

Par laimi, �ī nebija pārāk sare�ģīta slēdzene, citādi viņiem, nenokār�toju�iem nepiecie�amās lietas, būtu bijis jādodas atpakaļ. Ta�u jau tāpat tas izrādījās grūtāk, nekā viņam bija palicis atmiņā. Katrā ziņā grūtāk, nekā tas izskatījās kriminālfilmās, ko rādīja televīzijā.

Labu bridi bija dzirdama tikai klusā skrapstē�ana, kad Stefens centās citu pēc cita atvērt dro�ības cilindrus. Lai arī kā bija koncentrējies, viņ� tomēr juta, ka Judīte viņam blakus kļūst arvien nervozāka. Ta�u beidzot atskanēja krak�ķis, un slēdzene bija vaļā.

"Tas bija iespaidīgi," Judīte klusi noteica, kad viņi jau bija aiz durvīm mazajā, putekļainajā noliktavas telpā. "No kurienes tu kaut ko tādu proti?"

"Pie mums Amerikā var nopirkt grāmatas, kurās ir precīzi aprakstīts, kā kaut kas tāds ir darāms. Neticami, vai ne?" Stefens, kā kaut ko mek�lēdams, pacēla noputēju�o brezentu un lūkojās zem kastēm.

"Ko tu meklē?"

"Piemēram, �o." Viņ� pacēla resnu misiņa skrūvi un tad iebāza to kabatā. "Es gan to apguvu pie kāda vīra, kur� ir biedrs tajā pa�ā klubā, kur es. Viņ� agrāk bija kramplauzis, �odien dzīvo Ņujorkā, ir ļoti pie�prasīts prcticlau�anās sistēmu padomnieks un nopelna aptuveni desmit rei�u vairāk nekā toreiz, kad devās savos sirojumos. Labs piemērs tam, ka noziegumi, pretēji daudzu domām, neatmaksājas."

"Un viņ� tev iemācīja uzlauzt atslēgas? Vienkār�i tāpat?"

"Protams, ne. Tikai pēc tam, kad es viņam pateicu, kādēļ cs to gribu iemācīties. Konkrēti, tādēļ, lai varētu izlauzties, gadījumā, ja tas kādā no maniem daudzajiem ceļojumiem pa pasauli reiz būtu nepiecie�ams. Ja cs kaut ko ienīstu, tad tā ir doma, ka cs varētu tikt ieslodzīts." Zem kādas kastes viņ� atrada rokas garuma metāla līsti un arī to paņēma līdzi. "Nāc, dosimies tālāk."

Viņi neiededza gaismu, ko iepriek�ējās naktīs bija ieslēgu�i bez rūpēm. Tad kopā ar viņiem bija Je�ua, kur� �ajā ēkā vismaz drīkstēja uzturēties. Bez Je�ua viņi nepārprotami bija iebrucēji, un tāpēc viņi centās savā ceļā cauri muzejam radīt pēc iespējas mazāk trok�ņu.

Un tik un tā pla�ajā izstā�u zālē, kas viņiem bija jā�ķērso, �ķita atbal�sojamies pat viņu �ļūco�ie soļi. Un divviru durvis gaiteņa otrā galā vēl arvien �īkstēja, un, kā �ķita, vēl skaļāk nekā līdz �im. Viņi atviegloti uzel�poja, kad beidzot stāvēja pie restaurācijas laboratorijas durvīm.

Kuras, protams, arī bija aizslēgtas. "Tagad mēs nodarbosimies ar man�tas bojā�anu," Stcfens teica.

Viņ� uzlika misiņa skrūves smailo galu uz slēdzenes cilindra un tad to pagrieza, izmantodams līdzpaņemto metāla līsti par skrūvgriezi slē�dzenes spraugā, kas bija domāta atslēgai. Kad skrūve bija iestrēgusi, viņ� aizāķēja līsti zem skrūves galviņas, atspieda metāla sviras īso galu pret durvīm un ātri un spēcīgi vienreiz parāva aiz garā gala. Atskanēja kluss, ta�u skaidri dzirdams klik�ķis, kad salūza skrūve, kas bija turējusi savā vietā slēdzenes cilindru. Stcfens izvilka cilindru, pavilka ar roku atslēgas aizbīdni, un durvis bija vaļā. Un tas viss nebija ildzis vairāk par minūti.

"Rīt visi zinās, ka esam �eit biju�i," Judīte iebilda ar redzamu nepatiku.

"Tas arī �obrīd vairs nav svarīgi," Stcfcns noteica, aizvilka izlauztās durvis aiz viņiem un iededza laboratorijā gaismu.

Telpa bija redzami mainījusies. Viens no galdiem bija pilnībā aiz�ņemts ar skeleta kauliem, kas bija piederēju�i ceļotājam laikā, uz cita pilnā sparā noritēja lieto�anas pamācības lapu atdalī�ana. Visos stūros bija novietoti melni statīvi uz platām kājām, uz kuriem bija uzskrūvētas masīvas videokameras vai nelielas halogēna spuldzes.

"Videokameras meklējumi rūpīgi tiek dokumentēti videolentē," Stefens nomurmināja, staigādams apkārt pa telpu un apskatot tuvāk atra�dumus. "Tas ir kaut kā dīvaini."

Judīte kā apburta skatījās uz lieto�anas pamācību, par kuru viņa līdz �im bija tikai dzirdējusi. Tātad tā patie�ām eksistēja, reāli un patiesi. Tur bija pazīstamais firmas logotips uz papīra, kas bija gandrīz tikpat trausls kā Kumranas raksti.

"Paskaties," viņa teica klusā, gandrīz vai drebo�ā balsī.

Stcfens nostājās viņai blakus. Plastmasas vanniņā, rūpīgi pārklāta ar caurspīdīgu foliju, gulēja viena no lieto�anas pamācības grāmatiņas lapām.

Kā likās, tā bija aizmugurējā vāka lapa, jo tā bija tuk�a, vienīgi kreisajā apak�ējā stūri bija skaidri salasāma autortiesību norāde.

Tur bija rakstīts Printed in Japan. Un tālāk gadskaitlis, līdz kuram bija jāgaida vēl �etri gadi.

"Neticami," Judīte �ukstus izdvesa.

Pret pa�a gribu Stefenam nācās atzīt, ka arī viņam pār muguru pār�skrien �ermuļi.

Viņ� pagriezās pret kauliem, kas aptuvenā skeleta kārtībā bija izvie�toti uz gara, melna gumijas paklājiņa uz galda telpas vidū. "Es tik lab�prāt vēlētos zināt, kas viņ� ir," viņ� noteica.

�ķita, ka galvaskausa tuk�ie acu dobumi atbildēja viņa skatienam. Ta�u tic paturēja savu noslēpumu pie sevis.

"Viņ� ta�u tagad kaut kur dzīvo, vai ne?" Judīte prātoja. Un tajā pa�ā laikā �eit guļ viņa kauli. Tas ir dīvaini."

"Jā," Stefens atbildēja. "Un Kauns mūs meklē, jo viņ� grib dabūt savu vēstuli. Turklāt viņ� visu dienu atradās pat ne trīs metru attālumā no tās. Un tas ir vēl daudz dīvaināk."

Pie viena no galdiem viņ� notupās pie atvilktnēm, kādas bija zem katra galda, un atvilka vaļā apak�ējo no tām. Tajā zem avīzes bija noslēptas divas plastmasas vanniņas, un katrā no tām bija pa vēstules lapai.

"Nu glu�i vieglprātīgi," teica Stefens, vilkdams ārā no atvilktnes abas lēzenās vanniņas. "Tā pat nebija aizslēgta. Varētu domāt, ka mēs vakar būtu biju�i piedzēru�ies."

Viņ� palika abas plastmasas vanniņas zem ultravioleto staru lampas un novilka nost foliju, kas abas lapas pasargāja no iz�ū�anas un putek�ļiem. Tad viņ� ieslēdza lampu.

"Mlim," Stefens apmierināti norūca. "Tā jau es domāju."

Je�ua bija melojis.

Vienā no vanniņām gulēja lapa, kuru viņi vakar bija apstrādāju�i. Senais rokraksts mirdzēja kā pārdabiskā zeltā, tie�i tā, kā Stefenam tas bija palicis atmiņā.

Otrajā vanniņā gulēja otra lapa, tā, par kuru Je�ua bija apgalvojis, ka nevarot padarīt tajā rakstīto salasāmu.

Je�ua bija apgalvojis, ka esot ar �o lapu eksperimentējis. Tā bija tais�nība. Ta�u tas, ka tā neuzņemot viņa marķē�anas līdzekli, kā viņ� bija apgalvojis, nebija taisnība, jo vismaz da�i vārdi un teikumu fragmenti ultravioletās lampas gaismā iekvēlojās.

"Kā tu to varēji zināt?"

"Es jutu, ka viņ� vēlas mums kaut ko noslēpt," Stefens paskaidroja. "Es tikai to tajā brīdī neapzinājos. To es sapratu tikai �odien, kad mie�rīgi varēju domāt."

Viņ� pievilka tuvāk vienu no lupām un mēģināja at�ifrēt redzamos vārdus.

Mana māte mēdza

"Ko tas nozīmē?" viņ� murmināja. "Kas �eit būtu meklējams viņa mātei?"

nejūti vēstures elpu, kad tā tevi

Vai vispār tā bija tā vēstule, kuru viņ� bija atradis? Stefens bīdīja lupu tālāk. Raksts bija daudz sliktāk salasāms nekā pirmajā lapā, kuru viņi bija at�ifrēju�i iepriek�ējā vakarā. Bija labu bridi uz to jāskatās, pirms sāka iezīmēties rokraksta līnijas.

ta�u

aplami

Stefens juta sevī augam izmisīgu nemieru. Par ko, sasodīts, �is cil�vēks runāja?

"Un?" Judīte nepacietīgi jautāja. "Kas tur rakstīts?"

"Te viņ� bārsta kaut kādas gudrības, ko viņam iemācījusi viņa māte," Stefens apjucis paskaidroja. Kas par nespējīgu izlūku te bijis izsviests pagātnē? Vii viņ� nezināja neko labāku, ko pastāstīt savā acīmredzot vienīgajā vēstulē nākotnei?

"Viņa māte?"

"Kaut kādu teicienu par vēstures elpu, ko nejūt, ja tā kādu� kaut ko. Appū� varbūt. Nav saprotams."

Tā ta�u nevarēja būt. Viņ�, Stefens K. Fokss, atrod vēstuli, ko rak�stījis vienīgais ceļotājs laikā, par kādu vispār jebkad ir bijis zināms. Vien�laikus ceļotājs laikā, kur� ar jaunākās tehnoloģijas videokameru ieradies

Jēzus laikā un, kā pats teicis, ierakstījis trīs videofilmas, katru divpadsmit stundas garu, kurās vajadzētu būt redzamam pasaules lielākās reliģijas, dibinātājam. Un nu izskatījās tā, it kā �ajā vēstulē nebūtu neviena no�rādījuma, kur �īs kasetes varētu būt paslēptas?

Viņ� pabīdīja lupu vēl mazliet uz leju. Bija vēl pāris viegli kvēlojo�u fragmentu, un lapas apak�ējā tre�daļā viņ� beidzot at�ifrēja ko tādu, kas izskatījās daudzsolo�i.

Simt trīsdesmit jardu no tempļa dienvidrietumu stūra ziemeļu virzienā

Stcfcns juta, kā viņa sirds pēk�ņi sāk pukstēt straujāk.

"�eit," viņ� �ukstēja. "Viņ� apraksta kādu vietu."

Judīte norija siekalas. "Nolasi."

"Simt trīsdesmit jardu no tempļa dienvidrietumu stūra ziemeļu vir�zienā� Kuru templi viņ� ar to varētu domāt?"

gandrīz oran�sarkans akmens

"Nu jā, to templi," Judīte noteica. "Jeruzalemes templi. Simt trīs�desmit jardu � cik tas ir metros?"

mūrī otrajā rindā no zemes

"Aptuveni simt astoņpadsmit," Stefens uztraukti teica. Vieta! Tā varēja būt vienīgi tā vieta, kuru viņ� �eit aprakstīja. Viņ� bīdīja lupu uz riņķi, meklējot tam pēdējo apliecinājumu.

"Ak nē," Judīte viņam blakus novaidējās.

Te tas bija.

noglabāta kamera

Stefens izgrūda gavilējo�u skaņu. Skaņu, kas bija daudz par skaļu, ja ņēma vērā, ka �ovakar viņi �eit bija iebrucēji.

"No tempļa dienvidrietumu stūra simt trīsdesmit jardu � vai simt astoņpadsmit metru � uz ziemeļiem, līdz pat gandrīz oran�sarkanam akmenim mūrī otrajā rindā no zemes. Tur viņ� ir noglabājis kameru," viņ� triumfējo�i atkārtoja aprakstu, kas lika domāt par dārgumiem un apraktu zeltu. "Vai tev ir kāda nojausma, kas tā varētu būt par vietu?"

"Mēs �o vietu saucam par Kotel Ha-Ma'aravi," pēk�ņi sacīja kāda balss no durvīm.

Viņi izbiju�ies pagriezās. Tur stāvēja Je�ua, viņ� izskatījās savādi bāls un slims, un likās, ka viņam jāturas pie stenderes.

"Labāk pazīstams," viņ� gurdeni piebilda, "kā Raudu mūris."

25

Nākamā nodaļa veltīta �etrpadsmitā apgabala sektora F.3I atra�dumu, proti, skeleta un miru�ajam līdzi kapā pielikto priek�metu izpētei. Iepriek� jāpiemin, ka daudzas no atradumus raksturo�jo�ām hipotēzēm būs galējā pretrunā ar lasītāja zinātniskās objek�tivitātes izpratni, da�os gadījumos to pat noliegs.

Profesors Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bcthamc�as

Stefens skatījās uz Je�ua, ta�u viņ� viņu neredzēja. Viņam bija tāda sajūta, it kā galvā viņam kāds būtu uzlicis milzīgu zvanu, kas zvanītu ar lielāko zvana mēli pasaulē, un it kā nebūtu nekā cita kā vien tā dārdo�ā skaņa. Raudu mūris! Cik ģeniāli. Cik neticami. Kāpēc viņiem pa�iem tas nebija ienācis prātā? Ceļotājs laikā bija noslēpis kameru ebreju svētākajā vietā kop� viņu izraidī�anas no Svētās zemes, un tur tā bija pārdzīvo�jusi aizgāju�os divus tūksto�us gadu. Raudu mūrim, un �eit nebija runa ne par ko citu kā par noteiktu posmu no milzīgā Hēroda laika tempļa rietumu mūra � un tie�i tā tempļa, kas bija minēts Bībeles Jaunajā Derībā �, bija divas priek�rocības, kas �ajā gadījumā to jau iepriek� padarīja par gandrīz vai ideālu slēptuvi. Pirmkārt, tā kā tas bija atrakts un burtiski kvadrātcentimetru pēc kvadrātcentimetra pārmeklēts un dokumentēts, varēja precīzi pateikt, kas no tā pēc diviem tūksto�iem gadu būs atlicis. Otrkārt, neviens tam neuzdro�inātos �eit patvarīgi pie�likt roku.

Un tas bija gandrīz vai fatāli skaidrs. Viņiem bija darī�ana ar slēp tuvi, kas bija ne vien absolūti dro�a, bet arī absolūti nepieejama.

Judīte pa to laiku bija piegājusi pie sava brāļa un uzlika viņam plauk�stu uz pieres. Viņ� izskatījās tik bāls un no�ēlojams, gandrīz kā slims.

"Tu neizskaties labi," viņa sacīja. "Kas ir ar tevi? Mēs bijām noraizē�ju�ies, jo tu neatsaucies uz telefona zvanu."

Viņ� vārgi pasmaidīja un papurināja galvu. "Ir jau labi. Man ir� nu jā, labi būtu pārspīlēti teikts. Laikam es izskatos visai noguris, vai ne?"

"Nē," viņa māsa atbildēja. "Absolūti briesmīgi. Kur tu visu laiku biji?"

"Es gulēju. Aug�ā, asistentu istabā. Uz dīvāna. Patiesībā es gribēju strādāt, ta�u� Es pirmīt pamodos no �īkstoņas, kas bija pavisam klusa un tāla. Tie bijāt jūs, vai ne? Lielās durvis uz halli." Viņ� dziļi ievilka elpu. Viņ� vēl arvien izskatījās pēc tāda, kur� cīnās ar savu samulsumu. "Kā jūs �eit iekļuvāt bez atslēgas?"

"Muļķīgs jautājums," Stefens saīdzis norūca. Atziņas zvana skaņas bija noklusu�as, steru mūzika bija izskanējusi, un nu �ī atkal bija tā pati aukstā pagrabtelpa ar rupjā mūra sienām un lieti�ķo neona gaismu pie betona griestiem, kāda tā bijusi arvien. Un viņ� bija cie�āk nekā jebkad agrāk uz pēdām cilvēces lielākajam noslēpumam. Viņ� norādīja uz pa�plāti ar otro vēstuli. "Kāpēc tu slēpi to no mums?"

Je�ua lēnām nāca tuvāk. Viņ� paskatījās uz Stefcnu, tad uz seno pa�pīru un nereāli mirdzo�ajiem raksta fragmentiem uz tā, tad atkal uz Stefenu. "Vai tu nesaproti?" viņ� klusi jautāja.

"Nē."

"Es to nevarēju. Kad es to vakar pēcpusdienā lasīju, man visu laiku bija par to jādomā. Es jau acu priek�ā redzēju pneimatiskos āmurus, redzēju, kā tiek kalta siena� akmeņi, kuru priek�ā es vēl kā mazs bērns biju runā�jis uz Dievu!" Durvis uz laboratoriju lēnām aizkrita ciet. Je�ua apklusa, papurināja galvu. Viņa izskats bija patie�ām satrauco�s, viņ� izskatījās tāds, kam vismaz divas nedēļas būtu jāpavada gultā. "Ta�u� �odien es to ari vairs nesaprotu. Es vairs nejūtu to, ko jutu vakar. Es zinu vien to, ka vakar es to nespēju � ne tāpat vien. Man bija vajadzīgs laiks, lai pārdo�mātu. Es pat pieļāvu iespēju, ka vēstule jāiznīcina, vai tu vari to iedomāties?"

Stefens saviebās. "Ak, vecīt. Man jau visu laiku bija nojauta, ka tevī slēpjas reliģiozs fanātiķis."

"Jā, un es domāju, tas nepavisam nav nepareizi," Je�ua atteica, ne�ievērojot Stcfena nenopietno toni.

Stefens viņu satraukti uzlūkoja, ta�u tad, neko neteicis, izslēdza ultra�violeto staru lampu virs abiem vēstules fragmentiem. Tā, it kā ar to viņ� varētu novērst jebkādas briesmas �iem dokumentiem.

Trīs lielas automa�īnas ar izslēgtām gaismām ieripoja stāvlaukumā pie llokfēllera muzeja. Sīkstā lēnām brauco�o ma�īnu riepu �ņirkstē�ana bija skaļāka par motoru troksni. Divas no ma�īnām apstājās pa labi un pa kreisi no mazā fiata, kur� līdz �im viens pats bija stāvējis pla�ajā laukumā, bet tre�ā ma�īna apstājās mazliet tālāk.

Raicns atļāvās �auru, triumfējo�u smaidu, kad paskatījās uz pclcngatoru sev klēpī. Apgaismotais rādītājs precīzi un nepārprotami rādīja uz blakus eso�o automa�īnu.

"Bija pareizi nogaidīt," viņ� paklusām teica savam �oferim. "Ja mēs viņus būtu notvēru�i agrāk, mēs tikai būtu uzzināju�i, kurā restorānā viņi paēda vai kuriem palestīnie�u ciematiem izbrauca cauri. Ta�u tas, ka viņi ieradu�ies �eit, ir patie�ām interesanti. Esmu ieintriģēts, ko viņi �eit meklē."

Tas bija tas, ko viņ� vakar pēcpusdienā saviem vīriem nometnē bija pavēlējis: vispirms paskatīties, vai pelengatora raidītājs vēl ir uztverams. Un tikai tad, kad tas bija skaidrs, viņ� tiem lika Stcfcnu Foksu saņemt ciet.

Viņ� izslēdza pelengatora uztvērēju un deva zīmi izkāpt.

"Divi vīri paliek pie galvenās ieejas," viņ� klusinātā balsī deva norā�dījumus, kad vīri bija ap viņu sapulcēju�ies. "Divi dodas pie sētas ieejas � tā ir ieeja, pa kuru mēs �odien ienācām. Un tad vēl ir sānu ieeja, tur kaut kur aiz krūmiem. To sargāsiet jūs abi. Pārējie nāks man līdzi."

"Bet tas ta�u nozīmē," Judīte teica, stāvēdama pie durvīm, "ka mūrī ir jābūt kādam dobām akmenim vai tamlīdzīgi. Kā gan viņ� to būtu varē�jis tur ievietot?"

Vienlaikus, it kā būtu sarunāju�i, viņi bikli paskatījās uz skeletu.

"Varbūt viņ� piedalījās tempļa būvē�anā?" Stefens izteica savas domas.

"Es to uzskatu par neiespējamu," Je�ua papurināja galvu. "Templis tika būvēts ķēniņa Hēroda laikā un, kas attiecas uz fundamentu, bija gatavs jau mūsu ēras ceturtajā gadā."

"Mhm. Tas ir pārāk agri," Stefens pamāja.

"Dīvaini," Jc�ua turpināja, it kā sarunādamies pats ar sevi, "es tie�i mēģinu atminēties, kur� no akmeņiem Raudu mūri tas varētu būt� oran�sarkans akmens? Tie visi ta�u ir dzelteni."

Viņ� ar savām pārdomām tālāk netika. Vienā mirklī atsprāga vaļā la�boratorijas durvis, pēk�ņi viņi skatījās tie�i �aujamo stobros, telpā bija spēcīgi, tum�ā apģērbā tērpu�ies vīri, no kuriem viens zibenīgi pa�āva roku Judītei zem zoda.

"Okay! Rokas aug�ā! Nekustēties!"

Stefens un Je�ua nevil�us uzrāva gaisā rokas. Nespējīgi kā hipnoti�zēti trusī�i viņi noskatījās, kā vīri atbrīvo ceļu savam komandantam � Raienam.

Kad viņ� ieraudzīja kalsno vīru ar aukstajām, pelēkajām acīm, Stefens saprata, kas bija noticis. Un viņ� būtu varējis pats sevi icpļaukāt. Pelengatora raidītājs! Par to viņ� vispār bija aizmirsis. Tikai tāpēc, ka vakar�vakarā nebija manīju�i nevienu sekotāju, viņ� bija vieglprātīgi atmetis savas aizdomas. Pie tam būtu bijis tik vienkār�i īrēto ma�īnu apmainīt pret citu, dro�āku.

Apmuļķo�ana pirmajā brīdī sadusmoja vairāk nekā uzbrukums pats par sevi. Nevarētu teikt, ka tas bija saprātīgi, viņ� nodomāja.

"Labvakar, mister Foks," izsmejo�i un auksti teica Raicns un devās garām galdiem līdz restaurācijas laboratorijas aizmugurē uzstādītajiem kameras statīviem un halogēna pro�ektoriem. "Ļaujiet man vispirms ieslēgt kameras, lai nākamajai paaudzei saglabājas, es ne�aubos, intere�santais paskaidrojums par to, kāpēc jūs atrodaties �eit. Eliav, iededz priek�ējos pro�ektorus."

Viens no vīriem nolaida ieroci un sāka neveikli darboties ap augstos statīvos novietoto pro�ektoru vadiem. Kad pirmais pro�ektors gai�i iemir�dzējās, visiem negribot bija jāaizver acis, kas jau vairākas stundas bija pielāgoju�ās naktij un drūmajai neona gaismai.

Judīte ar augo�u riebumu bija sekojusi tam, kā viņas gūstītāja roka, kas viņu bija apņēmusi ap kaklu �ņaug�anas tvērienā, bija mainījusi savu sākotnējo novietojumu un nu noslīdējusi zemāk pāri viņas plecam. Nu jau tā bija uzgūlusi uz viņas labās krūts, un virs, pū�ot viņai pakausī pēc cigaretēm un sliktiem zobiem smirdo�u elpu, nepārprotami taustījās pēc viņas krūts galiņa.

Kad nu viņ� vēl arī piespieda savu iegurni viņas dibenam un Judīte juta, kā viņa loceklis kļūst ciets, viņu pārņēma nevaldāms niknums. Ne�domājot par viņa �au�anas gatavībā eso�o ieroci, par situāciju, kādā viņi atradās, ne arī par briesmām, kas varēja draudēt viņai vai citiem, karstas dusmas bez jebkādiem �ķēr�ļiem izlauzās uz āru, un trakojo�ā enerģija izpaudās ierastā ceļā, ko armijas laikā viņa bija pamatīgi apguvusi d�iud�itsa nodarbībās, līdz tas bija kļuvis par refleksu. Viņa satvēra vīra roku un ar spalgu kaujas saucienu un spēcīgu, enerģisku kustību pārmeta sev pār plecu, it kā viņ� būtu bez svara.

Galīgi apjuku�ais dro�ības vīrs, kur� vismazāk bija rēķinājies ar to, ka tie�i �ī graciozā būtne tā aizstāvēsies, bezpalīdzīgi aizlidoja pa gaisu, smagi atsitās pret priek�ējā galda sānu malu, salau�ot vairākas ribas, tā ka vaja�dzēja viņu uz vairākām nedēļām piesaistīt pie slimības gultas, un ar sparu ietriecās krustos savam kolēģim, kur� tikko bija ieslēdzis otru pro�ektoru.

Vīrs, kuru Raiens bija saucis par Eliavu, tūliņ pat sabruka ceļos, no�krita uz priek�u, noraujot sev līdzi pro�ektora statīvu. Stefens un Je�ua intuitīvi atlēca malā, kad gai�ā, karstā lampa nogāzās starp viņiem tie�i ķimikāliju plauktā, sasitot un noraujot no plaukta sev līdzi lielas un mazas pudeles. Viena no lielākajām skābes pudelēm krītot saplīsa, un ar bagātīgu, iznīcino�u brāzmu tās saturs ie�ļācās abās vanniņās, kurās atradās vēstule, ko bija rakstījis ceļotājs laikā, un da�ās sekundes daļās neglābjami sapludināja abas lapas bezveidīgā, pelēkā putrā.

Nākamajā mirklī visu pārņēma liesmas, kas bija radu�ās no halogēna lampu karstuma. Ātrāk, nekā acs spēja izsekot, liesmas sekoja pa pēdām izliju�ajiem un iz�ļakstītajiem �ķidrumiem, no kuriem lielākā daļa bija viegli uzliesmojo�i.

"Rokas aug�ā!" spalgi noskanēja Judītes sauciens pāri uguns peklei. Viņa turēja pistoli, kura bija pazudusi uzbrucējam, �au�anas gatavībā, zibenīgi un iespaidīgi profesionāli vicinot to da�ādos virzienos telpā. "Un nomest iero�us!"

Iedarbojās ugunsgrēka trauksme. Zvanī�ana bija apdullino�a, un �ķita, ka tā piepilda visu ēku.

Raiens pagriezās pret vienu no ugunsdzē�amajiem aparātiem, kas karājās pie sienas.

"Stāt!" Judīte iekliedzās. "Nevienam nekustēties!"

"Vai tu esi traka?" Raiens atkliedza pretī un norādīja uz uguni, kas turpināja spo�i uzliesmot. "Deg ta�u!"

"Rokas aug�ā un palikt stāvam, vai arī es �au�u!" Judīte me�onīgi iespiedzās un zibenīgi paskatījās uz Stefenu Un savu brāli, kuri bija pa�slēpu�ies no liesmām dro�ībā, ta�u vēl arvien īsti nesaprata, kas te no�tiek. "Kas ir? Nāciet ta�u!" viņa tiem uzsauca.

Raiens tostarp bija nolēmis par Judīti vairs nelikties ne zinis. Ja viņ� ne�būtu palicis stāvam, trakā meitene būtu uz viņu �āvusi, ta�u tas, ko D�ons Kauns izdarīs ar viņu, ja uzzinās, ka viņ� tikai aiz bailēm par savu pa�a dzī�vību bija pieļāvis, ka tika izpostīti �eit novietotie atradumi, būs nesalīdzi�nāmi ļaunāk. Raiens norāva tuvāko ugunsdzē�amo aparātu no statīva, dziļi iespieda tam paredzēto pogu un, mērķējot uz liesmām, sāka tās apdzēst.

Judīte, Stcfens un Je�ua bēga ārā no laboratorijas, uz priek�u pa gai�teni un aug�ā pa trepēm. Gaiteņa galā uzzibsnīja zilās gaismas atspī�dums, kas nāca no laukuma pie ārdurvīm. Cauri ugunsgrēka trauksmes nenogurdināmajai zvanī�anai bija dzirdamas sirēnas.

"Ugunsdzēsēji!" Stcfens noelsās. "Aiziet, uz centrālo izeju!"

"Ko?" Judīte protestēja. "Vai tu esi ārprātīgs?" Ta�u viņa skrēja līdzi, kad viņ� skrie�us pārņēma vadību.

Divi vīri ar paceltiem revolveriem nāca viņiem pretī, abi tum�ās drē�bēs, viens drukns, otrs kalsns un slaida auguma, pilnīgi nepārprotami viņi bija no tiem, kas paliku�i pagrabā.

"Nu jauki," Judīte norūca un palēnināja soli.

Ta�u Stcfens traucās tālāk, abiem pretim, un sāka tiem pat māt ar roku. "Hei, �urp!" viņ� tiem sauca. "Raiens jūs gaida lejā! Tur ir izcēlies ugunsgrēks, Raiens ir ievainots un�"

Abi uz viņu samulsu�i paskatījās. Viņi vispār izskatījās pamatīgi ap�juku�i. Lietas acīm redzami nevirzījās tā, kā viņi bija gaidīju�i.

"Raiens?" kalsnais atjautāja.

"Nu skaidrs, ka Raiens," Stefens enerģiski pamāja. "Lejā, laborato�rijā � nu, aiziet, ko jūs vēl gaidāt? Viņ� teica � nekavējotiesV

Judīte neticēja savām acīm, ta�u abi vīri patie�ām iegrūda savus iero��us atpakaļ iero�u makstī pie pleca un sāka skriet.

Stefens apstājās un, galvu �ūpodams, noskatījās tiem pakal. "Ak, �ie nejēgas," viņ� noteica, kad Judīte un Je�ua bija viņu panāku�i.

Kad viņi devās ārā, laukumā pie durvīm jau stāvēja divas ugunsdzē�sēju ma�īnas; tre�ā, sirēnai skanot un ar ieslēgtām bākugunīm, brauca �urp pa ielu. Vīri ugunsdzēsēju tērpos raisīja vaļā trepes, krāva ārā �ļū�tenes, vēra vaļā pazemes ugunsdzēsības �ahtu vākus. Garāmbrauco�ās ma�īnas apstājās, tuvējo māju logos iedegās gaisma.

Viņiem tuvojās resns svarīga izskata ugunsdzēsējs. "Kur deg?" viņ� jautāja ebreju valodā.

"Pagrabā," Judīte bez vilcinā�anās atbildēja. "Uguns ātri izplatās."

"Vai ir ievainoti cilvēki?"

Judīte iedomājās par vīrieti, kuru viņa bija mētājusi. Viņ� bija izska�tījies visai nelāgi. "Jā, vismaz viens."

"Paldies," ugunsdzēsēju priek�nieks pamāja, pagriezās pret saviem ļaudīm un sāka izkliegt pavēles.

Tika atgrūsts vaļā galvenās ieejas stiklotais portāls. Vīri gaitenī tina vaļā �ļūtenes, citi vienoja kopā posmus. Divi skrie�us devās uz uguns�grēka vietu ar nestuvēm un skābekļa balonu. Tas bija nevainojami orga�nizēts haoss, pārdomāts juceklis, mērķtiecīgs satraukums. Un neviens pats, vismazāk jau ziņkārīgie, kas nelielā skaitā � ņemot vērā vēlo nakts stundu, to tomēr bija apbrīnojami daudz, � bija saradu�ies ielas malā, nepievērsa nekādu uzmanību trim jaunajiem ļaudīm, kas lēnām spiedās ārā no burzmas un galu galā neuzkrīto�i devās prom.

26

Att. XII-15 redzams galvaskausa sānskats. Aizmugurējos sānu zobos labi saskatāmas abas amalgamas plombas. Pārējie zobi, cik tie bija atrodami, tika izvietoti blakus. Skaidri saskatāms acu zoba un vidējā priek�ējā zoba bojājums.

Profesors Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethame�as

Tēvs Lūkass �ajā naktī gulēja slikti. Vakarpusē viņam bija piezvanījis bīskaps un paziņojis, ka ieradī�oties kāds varens vīrs no Romas. Viņ� nebija izteicies burtiski, ta�u tā viņ� bija domājis. Viņ� bija nosaucis �ī vīra vārdu � Luid�i Baptists Skarfaro.

"Izturieties pret viņu kā pret kardinālu," bīskaps viņam vairākkārt tika atgādinājis. "Nekādas baznīcas pakāpes viņam nav, ta�u viņam ir tiesības runāt ar Svēto tēvu, kad vien viņ� to vēlas. Un Svētais tēvs viņu uzklausa. Sniedziet viņam jebkuru atbalstu, kādu vien viņ� vēlas, � jeb�kuru, Lūkas, jebkuru."

Telefona sarunas laikā Lūkasam acu priek�ā bija stāvējis vecais bīs�kaps, viņa apaļā, laipnā seja un sirmā matu cirta, kas viņam nemitīgi krita sejā, un viņ� bija sajutis viņa bailes. Neizprotamā veidā �īs bailes bija pārņēmu�as arī viņu un sekoju�as viņam naktī sapņos.

Viņ� pamodās, kad rīta agrumā kāds rosījās pie pagalma vārtiem un tūlīt pēc tam bija dzirdama ma�īnas riepu �ņirkstē�ana. Tēvs Lūkass pa�lika guļam, nebūdams spējīgs pakustēties, blenza griestos uz. gaismu un ēnu spēli, ko tajos zīmēja automa�īnas starme�i, un vienīgais, ko spēja saprast, bija: Nu ir tiktāl.

Tad starme�i nodzisa. Priesteris steidzīgi atmeta segu un uzvilka mūka tērpu.

Arī austo�ās dienas puskrēslā pretimnācējā bez �aubī�anās varēja pazīt grupas vadītāju. Skarfaro bija kalsns vīrs ar plēsīga putna vaibstiem sejā, un tās izteiksme bija tik cieta un īgna, it kā viņu mocītu kuņģa �ūla. Viņu pavadīja �etri jauni, spēcīgi vīrie�i priesteru sutanās, un tie �ķita cits citam spokaini līdzīgi. Kad tēvs Lūkass aicināja viņus iek�ā, viņ� raudzījās �etros neizteiksmīgu acu pāros �etrās gludās, bālās sejās. Viņam sala, un �oreiz pie tā nebija vainojams agrais, vēsais rīts.

"Mūsu automa�īna," Skarfaro sacīja sveiciena vietā, "netālu no Jeru�zalemes sāka izdot dīvainas skaņas. Jums katrā ziņā ir zināma kāda autodarbnīca, uz kuru jūs to varētu aizvest?"

Priesteris dedzīgi pamāja. "Jā, kā nu ne. Tepat netālu ir viena. Mahmāds Abdallāhs. Viņ� arvien remontē mūsu veco folksvāgena bu�u�"

"Vai viņ� ir katolis?"

"Kā, lūdzu?" tēvs Lūkass samulsis raudzījās Romas ciemiņā.

"Mahmūds Abdallāhs � izklausās, �is vīrs ir musulmanis."

"Jā. Nē, es gribēju teikt � es nezinu. Viņ� ir arābs, jā. Ks pieļauju, ka viņ� ir arī musulmanis. �ajā kvartālā dzīvo gandrīz vienīgi musulmaņi."

"Nogādājiet automa�īnu darbnīcā, kuras īpa�nieks ir katolis."

Tēvs Lūkass neizpratnē samirk�ķināja acis. Vai viņ� vēl sapņoja? "Jūs varat par to neraizēties. Mahmūds Abdallāhs ir lielisks automehāniķis, kur� orientējas visu pasaules marku automa�īnās�"

Skarfaro, kur� jau bija pagriezies, lai dotos prom, apstājās, lēnām pavērsās pret tēvu Lūkasu un ar tēraudeietu skatienu ieurbās viņa acīs. "Vai es neizteicos pietiekami skaidri un nepārprotami?"

"Jā gan, ta�u es nesaprotu, kādēļ tas ir tik�"

"Vai es neizteicos pietiekami skaidri un nepārprotami, tēvs Lūkas?" vīrs nesaudzīgi atkārtoja.

Lūkasam kļuva neomulīgi. "Jā."

Skarfaro viņu vēl mirkli neizteiksmīgi vēroja, tad beidzot pamāja. "Labi."

Restaurācijas laboratorijā oda pēc mitriem kvēpiem un aukstiem dū�miem. Kauns un Raicns bija vieni pa�i, un jau kuro reizi viņi vēroja

Raiena līdzpaņemtajā monitorā notikumu gaitu, ko naktī bija fiksējusi videokamera.

Viss sākās brīdī, kad meitene iekliedzās. Palēninājumā viņi vēroja, kā tā satver un pārmet pār plecu savu gūstītāju. Visa galdu rinda un ske�leta kauli nodrebēja, kad vīrs atsitās pret galda stūri.

"Neticami," Kauns noteica.

"Viņ� nebija gatavojies uzbrukumam no meitenes puses," teica Raiens. "Viņ� tcica, ka tas nebūtu noticis, ja viņam būtu bijusi darī�ana ar vīrieti."

"Viņ� acīm redzami par zemu novērtējis Izraēlas sievietes. Un tas izbrīna, jo viņ� pats ir izraēlis. Jādomā, viņ� ta�u zināja, kas viņām tiek mācīts armijā."

"Turpmāk viņ� to zinās," Raiens sausi noteica.

Tagad nokrita otrs vīrs, kam bez brīdinājuma uzbruka no mugur�puses, nogāzās augstu nostiprinātā halogēna lampa, videoierakstā aiz sevis atstājot mirdzo�u, komētas astei līdzīgu svītru. No plaukta krita, plīsa, uzliesmoja pudeles ar ķimikālijām. Un tad atkal parādījās meitene ar pistoli �au�anas gatavībā, absolūti profesionālā pozīcijā.

"Neticami," Kauns atkārtoja. "Vai ievērojāt, ka viņa uzbrūk tie�i efek�tīvākajā brīdī? Viņa absolūti vēsi būs gaidījusi īsto brīdi. Augstākajā mērā aukstasinīgi."

Tad sekoja vārdu pārmaiņa. Izplatījās liesmas. Raiens, kur� beidzot vairs neņēma vērā apdraudējumu un tvēra pēc ugunsdzē�amā aparāta. Trīs jauno cilvēku bēg�ana. Kauns patina pāris minūtes uz priek�u, kad bija redzams, kā Raiens ar precīzi raidītu pulvera strūklu dzen atpakaļ un ierobe�o uguni. Kad skrie�iem no galvenās ieejas atskrēja abi sar�dzes posteņa vīri, viņ� apturēja attēlu.

"Tie ir atlaisti," viņ� teica. "Kur� ļaujas sevi tik viegli apvest ap stūri, �āda veida darbam neder."

"Jau izdarīts," Raiens pamāja.

Kauns atkal attina uz sākumu, atkal apturēja attēlu un to vēroja. "Vai jūs dzirdējāt, par ko bija saruna, pirms jūs ienācāt?"

"Nē. Es kādu brīdi gaidīju gaitenī, ta�u neko nevarēja saprast."

Kauns domīgi vēroja drebo�o attēlu. "Ko viņi te meklēja? Kas �o puisi bija pamudinājis nakts vidū ielauzties Rokfellera muzejā?"

Raiens neko neteica. Viņam �āda Kauna sarunā�anās pa�am ar sevi bija pazīstama. Rūpniekam nepatika, ja viņu �ādās sarunās kāds pārtrauca, un vismazāk jau ar labi domātiem priek�likumiem.

Kauns ar pirkstu pasita pa monitoru vietā, kur bija redzams Fokss un muzeja asistents. "Kādēļ viņi tur stāvēja?" Viņ� pagriezās un devās uz attiecīgo vietu starp galdu rindām. "�eit. Abi stāvēja �eit. Kādēļ?"

Viņ� pavērās apkārt, nopētīja pārogļoju�os pārpalikumu no divām plastmasas vanniņām uz galda, kas no vienas vietas bija kā nosētas ar stikla lauskām un sa�uvu�ām ugunsdzē�amajām putām. "Kas tas �eit bija? Videoierakstā redzamas divas vanniņas, ultravioleto staru lampa un viena lupa. Ta�u neviena no tām nebija mūsu vanniņa, tās visas stāv tur pāri un ir neskartas. Starp citu, Raien, lielisks panākums, kā jūs ap�dzēsāt liesmas! Apsveicu!"

"Pateicos, ser."

"Viņi nestāvēja pie skeleta, un viņus neinteresēja lieto�anas pamā�cība. Viņi stāvēja �eit pie divām vanniņām, kas nebija mūsējās. Kas bija �ajās vanniņās?"

"Otrs dokuments."

"Tie�i tā. Dokuments, kas bija klāt pie lieto�anas pamācības un par kura esamību Fokss mums noklusēja. Viņi to nogādāja �eit un izpē�tīja." Kauns paņēma �ķipsnu trauslās masas pirkstos un paberzēja pāris drupatas starp pirkstiem. "Un nu tas ir pagalam. Paliek jautājums � ko viņi uzzināja?"

"To mēs uzzināsim, kad viņus notversim."

"Jūs ticat, ka dabūsiet viņus rokā?"

"Protams," Raiens noteica ar vieglu izbrīnu balsī.

"Mēs varētu iesaistīt policiju." Tik un tā notiktu ugunsgrēka izmek�lē�ana, un kādam vajadzētu samaksāt par ugunsdzēsēju piesaistī�anu. Bet izraēlie�u ierēdņi, kuri bija �eit agri no rīta ieradu�ies un sastādīju�i protokolu, izskatījās absolūti neieinteresēti. Deg�anas rezultātā radu��ies zaudējumi bija minimāli. Muzejs �odien kā parasti tiktu atvērts;

aug�ā gaiteņos pat nebija jūtams, ka �eit kas dedzis. "Lai gan es to da�rītu nelabprāt. Mēs varētu izsludināt Foksa kā dedzinātāja meklē�anu."

"Nedomāju, ka tas būs nepiecie�ams."

"Cerēsim." Kauna skatiens klīda apkārt. Nu bija jāatrisina jautājums, kā turpmāk rīkoties. Laboratorijas durvīm naktī tika ielikta jauna slēdzene. Telpa bija jāiztīra, lai varētu turpināt pētījumus. Turklāt bija ap�aubāms, vai tas daudz ko dotu. Viņ� nevarēja atbrīvoties no sajūtas, ka informā�cija, kas bija jaunā amerikāņa nozagtajā papīra gabalā, bija iz�ķiro�a.

Viņ� pat apsvēra iespēju, ka �is starpgadījums varēja būt māņu ma�nevrs. Lai viņi domātu, ka dokuments ir iznīcināts. Ta�u tad viņ� �īs aiz�domas atkal atmeta. Viņu rīcībā bija videoieraksts � �ādu notikumu "virkni nebija iespējams inscenēt. Tas bija negadījums.

Kauna skatiens apstājās pie piramīdas veida statīva no tieviem alu�mīnija stieņiem, kas bija novietots uz viena no atvilktņu skapjiem labo�ratorijas fasādē. Uz statīva bija nostiprināta kamera. Viņ� piegāja tuvāk un pētīja ar smalku melnu flomāsteru kārtīgi aizpildīto filmas etiķeti kameras aizmugures atverē. Starp piezīmēm ebreju rakstā, ko viņ� neva�rēja at�ifrēt, bija datums. Datums pirms divām dienām.

"Sakiet, Raicn, kur� vēl bez mums pēdējā laikā ir strādājis laboratorijā?"

"Neviens."

"Ak." Kauns paskatījās uz attēlu skaitītāju. Rija eksponēti pārdesmit uzņēmumi. Viņ� noskrūvēja kameru un sniedza to Raicnam. "Es do�māju, ka mums būtu jāapskata �ī filma."

Brokastis bija tikpat no�ēlojamas kā pati viesnīca. Viņi sēdēja nerunīgi un izskatījās tā, kā izskatās cilvēki, kuri pārāk īsā naktī mēģināju�i aiz�migt uz izgulēta matra�a. Ta�u viesnīcai bija divas būtiskas priek�ro�cības. Tā bija tik lēta, ka Stcfcns bija varējis samaksāt skaidrā naudā, neizmantojot savu kredītkarti. Un vīrs pie uzņem�anas letes bija attu�rējies no turpmākiem jautājumiem, kad viņi bija apgalvoju�i, ka viņu bagā�a kopā ar dokumentiem esot nozagta.

"Es nezinu, vai tas patie�ām bija nepiecie�ams?" Je�ua beidzot no�rūca. "Mēs ta�u vienkār�i būtu varēju�i iet pie manis�"

"Un pamosties, skatoties Raicna gorillu �aujamo stobros," Stefens ar riebumu norūca.

Judīte ar nepatiku skatījās savā kafijā. "Vai patie�ām varēja būt vēl ļaunāk?" viņa nomurmināja, negaidot atbildi.

"Vai tu tiem neuzticies mazliet par daudz?" viņas brālis �aubīdamies jautāja.

Stefens viņā nolūkojās ar skatienu, kurā bija jau�ams apslēpts niknums un izsmiekls. "Esat laipni lūgti slikto zēnu pasaulē, Je�ua. Ko tu domā, kā Raiens mūs atrada? Manai ma�īnai ta�u bija pievienots peilers, lai arī tu mani izsmēji, kad tev izteicu savas aizdomas. Ja es vakar būtu bijis tikpat piesardzīgs, viss būtu beidzies citādi. Vai varbūt man nav taisnība?"

Pēters Eizenharts pamodās ar sajūtu, it kā būtu dzirdējis sarunas ap�sprie�u telpā. Tā tas varēja būt, jo tur vēl arvien bija izlikta visa Stcfcna Foksa mantība, lai to, neievērojot tādus sīkumus kā viņa privātā dzīve, pamatīgi pārbaudītu. Un �orīt viņ� bija vēlu pamodies, varbūt viņam vajadzēja paskatīties, vai nevajag steidzīgi piebiedroties.

Viņ� atbīdīja malā loga aizsegu un uzvilka ritasvārkus. �ības bija pa�zudu�as, un basām kājām viņ� pagājās uz priek�u, vēl bridi pārdomājot, vai nevajadzētu iedzert kafiju, ta�u izlēma to nedarīt un atvilka vaļā bī�dāmās durvis uz apsprie�u telpu.

Tas bija profesors Vilfbrds-Smits, kur� viens pats sēdēja pie galda, atvēris savā priek�ā jaunā amerikāņu pui�a klēpjdatoru. Kad ienāca Eizen�harts, viņ� satrūkās, it kā rakstnieks viņu būtu pieķēris kādā aizliegtā darbībā.

"Labrīt," Eizenharts noteica un, ziņkāres dzīts, nostājās izrakumu darbu vadītājam aiz muguras. Vilfbrds-Smits pētīja saglabātās interneta lapas, kurās bija aprakstītas kameras MR-01 un MR-02.

"Labrīt, mister Fizcnhart," atbildēja brits ar izklaidīgu smaidu, sa�locīdams kādu papīru, uz kura viņ�, �ķiet, tikko kaut ko bija pierakstījis, un bāzdams to kabatā. "Kā redzat, tas man vēl arvien neliek mieru. Kādēļ ceļotājs laikā neņēma līdzi pagātnē kameru MR-02? Sprie�ot pēc tā, kas �eit rakstīts, tai vajadzētu būt labākajai."

"Labs jautājums," Eizcnharts pamāja. Ta�u vēl labāks jautājums bija tas, kāpēc profesors uzvedas tik dīvaini.

"Tai ir stabilāks korpuss. Objektīvam ir lielāka gaismas jutība. Lie�lāks fokuss. Un tomēr tā nav būtiski lielāka vai smagāka."

"Ta�u tā ir par tūksto� dolāriem dārgāka."

Profesors uz viņu mulsi paskatījās. "Nu, diezin vai tam varētu būt bijusi iz�ķiro�ā nozīme."

Eizcnharts vēroja attēlu nelielā datora monitorā. Jā, vajadzētu gan domāt, ka tas patie�ām nevarētu būt iz�ķiro�ais arguments. Ta�u, kop� viņ� ieraudzīja viņu meklēto kameru, viņā koncentrējās sajūta, ka tie�i �ī de�taļa ir norādījums tam, ka līdz �im viņu apsvērumi ir biju�i pilnīgi nepareizi.

Sievietei aiz autonomas lodziņa bija kupli, sarkanbrūni mati un tikpat kuplas formas, viņa labi runāja angliski un centās būt pretimnāko�a, nenodarot savam darba devējam nenovēr�amus zaudējumus. Viņa pē�tīja nomas līguma kopiju, ko Stefens viņai bija pasniedzis, un mēģināja saprast, ko viņ� viņai stāsta.

"Patiesībā jūsu pienākums ir transportlīdzekli Telavivā arī nodot atpakaļ," viņa paskaidroja.

"To gan es nevarē�u izdarīt, ja motors atkal nesāks darboties," Ste�fens atbildēja.

"Mēs to varētu atgādāt no darbnīcas, likt saremontēt un informēt jūs, kad ma�īna atkal būtu jūsu rīcībā," viņa piedāvāja. "Protams, par �o laiku jums nebūtu jāmaksā nomas maksa."

�ajā brīdī starp plakātiem, kas ierāmēti karājās pie loga rūtīm, Ste�fens pamanīja vienu, kurā bija redzama Bet�earima. Viņam atkal prātā atausa notikums ar ceļotāju laikā un tas, ka viņi bija vēlēju�ies apskatīt nckropoli. Ta�u tagad tas bija lieki, jo viņi zināja, kur atrodas kamera.

Kāds traks piedzīvojums!

"Klausieties," Stefens lūkoja savu uzmanību atkal pievērst tagadnei, "tas, ka motors nedarbojas, ir tikai papildu komplikācija. Patiesībā es vēlos �o automa�īnu samainīt pret citu. Un, ja tā ir jābūt, cs to nodo�u atpakaļ Telavivā."

"Kāda iemesla dēļ jūs vēlaties ņemt citu automa�īnu?"

jo �ai kaut kur ir pievienots pavisam mazītiņ� peilers, Stefens nodo�māja un teica: "Es netiku ar to tik labi galā, kā biju iedomājies. Vien�kār�i es labprāt pamēģinātu citu modeli."

Viņa nopūtās, kādu brīdi vilcinājās un tad atzina: "Es baidos, ka vienīgais braucamais, ko �obrīd jums varu piedāvāt, ir tur tas." Viņa ar lodī�u pildspalvu cauri stikla rūtij norādīja uz varenu Jeep Cherokee ar tonētiem logu stikliem. "Tas gan ir par augstāku nomas maksu."

Stefens izbaudīja iespaidīgo skatu. Tas, protams, bija īsts monstrs. Ar Ferrari viņ� gan vēl vairāk kristu acīs. No otras puses, tas, iespējams, nemaz nebija tik slikti. Viņu sekotājiem neienāktu prātā viņus meklēt tādā ma�īnā.

"Un kā tas izskatītos skaitļos?" viņ� jautāja. Viņa nosauca summu, un viņ� aprēķināja, cik tas varētu būt dolāros. Pamazām visa �ī lieta bija sākusi dārgi izmaksāt. Ja viņam beigās neizdosies iegūt naudu, tad Video World pasūtījums viņam būs vienkār�i nepiecie�ams. Un tā vienmēr bija slikta sarunu pozīcija.

"Lai iet," viņ� tomēr pamāja un nolika uz letes savu kredītkarti.

Viņa pievērsās savam grāmatvedības datoram, nospieda pāris tausti�ņus un jautāja: "Kur, jūs teicāt, tagad atrodas jūsu iepriek�ējā automa��īna? Pie Rokfellera muzeja?"

"Jā. Stāvvietā pie centrālās ieejas." Mehāniķis, kur� transportētu auto�ma�īnu, noteikti brīnītos, ka tās motors darbojas nevainojami. Ta�u tā mēdza gadīties ar modernajiem auto, kam bija elektroniskā piedziņa.

Apaļīgā ierēdne izpētīja līdz�inējā nomas līguma kopiju un tad sāka rakstīt.

Stefens vēl nekad nebija bijis pie Raudu mūra. 1'a ceļam kādā elektroni�kas lielveikalā viņi Stefcna mobilajam telefonam nopirka jaunu lādētāju, kur� bija pievienojams kontaktam automa�īnas �ķiltavas nodalījumā, tad apmeta līkumu vecpilsētai, novietoja automa�īnu vienā no �im no�lūkam paredzētajām stāvvietām un devās atliku�o ceļu uz priek�u kājām. Kad viņi pa vārtiem ienāca vecpilsētā, Tempļa kalna dienvidrietumu mala izslējās viņu priek�ā kā akmeņu grēda. Pla�ais apgabals Tempļa kalna dienvidu malā bija slēgts pastāvīgiem arheoloģiskajiem izrakumiem, no tā atzarojās �aurs ceļ�, kas ar līkumu veda aug�up Tempļa kalnā � Klints mo�ejas apmeklētājiem �, un platais galvenais ceļ�, kas bija krau�jāks, veda uz laukumu pie Rietumu mūra, kā Raudu mūris tika dēvēts oficiāli.

Pirmajā acu uzmetienā Stcfcnam nebija viegli saprast, ka �ī varētu būt svētvieta: Raudu mūris bija vienkār�i augsta monumentālu, laika zoba skartu smil�akmens kvadru siena.

Mūra priek�ā bija terasei līdzīgs laukums, un �ķērsām novietots no��ogojums liedza doties mūrim tuvāk vispirms nejūdiem, tad sekoja vēl viens, kas norobe�oja laukumu, kas bija domāts sievietēm, un vēl viens, kas ie�ogoja lielu vīrie�iem paredzētu laukumu. Ja �eit nebūtu cilvēku, laukums izskatītos pēc būvbedres, kas izrakta un nostiprināta, lai tur ierīkotu pazemes autonovietni.

Viņi palika stāvam nedaudz nomaļus, un Stefens juta sasprindzinā�jumu, kas bija pārņēmis Jc�ua un Judīti, uzlūkojot mūri. Viņam likās apbrīnojami, ka parastā pirmdienas priek�pusdienā �eit valda tāda rosme. Tvēriena gatavībā iero�us plecā pakāru�i, lūg�anā iegrimu�i, pie mūra stāvēja kareivji. Ortodoksālie jūdi, tērpu�ies melnās drānās, platmaļu hūtēs un ar cirtām pie deniņiem, spieda pieri pie akmeņiem, glāstīja tos un skūpstīja. Mūra priek�ā bija sarindoti vairāki krēsli, uz kuriem dīdījās bērni, un neviens no viņiem nebija vecāks par gadiem divpadsmit, pelē�kos, rūtainos kreklos, īsbiksēs un cepurītēm galvās, savādi gariem matiem. Tikai viens no bērniem, pagriezies ar seju pret sienu, lasīja no kādas grā matas, pārējie skatījās �ur un tur, saīgu�i �ļūkāja uz krēsliem vai kāpelēja pa sēdekļiem. Ta�u neviens viņiem nepievērsa uzmanību.

Jo ilgāk Stefens visu notieko�o vēroja, jo mazāk dīvains viņam likās �is skats. Visi apraksti, ko viņ� bija lasījis vai dzirdējis, saskanēja � un tomēr kaut kas nesakrita ar realitāti. Jā, viņ� redzēja cilvēkus, kuri nāca pie mūra un lika spraugās mazas, salocītas papīra zīmītes, uz kurām bija rakstīti vēlējumi un lūg�anas. Kad viņ� bija uzzinājis par �o iera�u, tā viņam b<ja �ķitusi absurda. Ta�u, kad viņ� atradās tepat un vēroja, tā nekādā ziņā vairs tāda nelikās. Tas bija gandrīz vai aizkustino�i. Jā, tā bija taisnība, ka jūdu lūg�anā visi skaļi runāja cits caur citu � kas iz�klausījās vēl jo juceklīgāk, ja ne vārda nesaprata ebreju valodā �, ta�u viņam nācās atzīt, ka �āds apraksts cēlies no distancētas, augstprātīgi laipnas attieksmes, kas nevēlējās saprast, bet gan nonievāt to, kas bija citāds. Tagad un �eit, savām pa�a acīm, �ajā troksnī viņ� saskatīja lūg�anas dedzību, un tas, kas izklausījās pēc jucekļa, bija ikviena klāteso�ā saruna ar savu Dievu.

Kāda bija sajūta būt iesaistītam tradīcijā, kuras sākotne bija izseko�jama piectūksto� gadu un vēl senākā pagātnē? Vai tas cilvēkam deva mieru? Ja cilvēks apzinājās sevi esam kā daļu no lielas, mū�īgas dzīvības straumes, tad nebija iespējams vienlaikus just nepiecie�amību �ajā dzīvē īstenot kaut ko lielisku un nozīmīgu.

Vai man skau�? Stefens sev jautāja.

Viņu iztraucēja nebēdnīgi smiekli. Viņ� pagriezās un ieraudzīja lielu ģimeni, kas veda aptuveni trīspadsmit gadu vecu, pār visu pilnmēnesim līdzīgo seju smaido�u zēnu, sievietes bija ģērbu�ās ko�i un nebēdnīgi, vīrie�i uzsvērti nopietni, ta�u acīm redzami lepnuma pilni.

"Bar-Mizwa svinības," Jc�ua paskaidroja, negaidījis jautājumu. "Tas nozīmē, ka zēns �odien sinagogā pirmo reizi drīkst lasīt no Toras."

Stefens noskatījās uz ģimeni. Vai �ī bija maksa par dro�u patvērumu tradīcijā? Tas, ka jau tik agri, cik vien iespējams agri bija tai jāpakļaujas?

Viņ� atkal apjauta, kādēļ viņi bija devu�ies �urp. Un, it kā būtu nola�sījusi viņa domas, Judīte tie�i �ai brīdī sacīja: "Es neredzu nevienu kaut cik sārtu akmeni."

Tā tas patie�ām bija. Klints kvadri, no kuriem reiz tika uzbūvēts tem�pļa Rietumu mūris, sastāvēja no gai�i pelēkā smil�akmens, kas no tālie nes izskatījās dzeltens, un no tā vairāk vai mazāk Jeruzalemē bija celtas visas ēkas. Fonā skaidri iezīmējās atsevi�ķie bloki, starp da�iem no tiem zēla nezāles, un citi, galvenokārt aug�ējās rindās, zaigoja zaļganos un tum�i pelēkos toņos.

Ta�u neviens no �iem blokiem neiemirdzējās sārts. Pat tad ne, ja to centās iztēloties.

"Vai viņ� mums melojis?" Stefcns pusbalsī jautāja. "Vai varbūt mēs kaut ko izlasījām nepareizi."

Je�ua papurināja galvu. "Nē. Es nedomāju. Es jau to biju tā iedomājies."

"Ko iedomājies?"

"To, ka akmens nebūs redzams."

"Kā tā?" Stefcns novērtēja attālumu no Tempļa kalna dienvidrietumu malas. Kameras paslēptuvei vajadzētu atrasties Raudu mūrim aptuveni pa vidu.

"Viņ� rakstīja, ka kamera esot noglabāta otrā stāva akmenī," je�ua sacīja. "Vai nav tiesa, tā viņ� rakstīja?"

"Jā." Stefens norādīja uz cilvēkiem mūra priek�ā. Pirmais stāvs lielā�kajai daļai nesniedzās augstāk par krūtīm. "�ajā brīdī kāds to tie�i skūpsta."

"Nē. Tas nav otrais stāvs." Intonācija, kādā viņ� to pateica, nevēstīja neko labu. "Agrākais Tempļa mūris bija daudz augstāks. Tas, ko mēs �eit redzam, ir tikai aug�ējā daļa. Ir redzami vienpadsmit kvadri, pārējie deviņpadsmit atrodas zem zemes."

Daniels Perlmans vēroja vīru, kur� sēdēja uz viena no ādas krēsliem, kas bija domāti viņa apmeklētājiem, tad caur sava biroja lielo logu palūko�jās uz iespaidīgo melno limuzīnu, ar kuru �is vīrs bija atbraucis un pie kura vīra atgrie�anos gaidīja ne mazāk iespaidīgs miesassargs, un tad atkal pievērsās savam iespaidīgi ģērbtajam ciemiņam. "Jums dro�i vien ir zināms, ka �āda veida informāciju es nedrīkstu izpaust," viņ� cik iespē�jams stingri noteica. "Man ļoti �ēl."

Vīrs nosvērti pasmaidīja. "Tas ir zils fiats."

"Man tie�ām �ēl."

"Mister Pcrlman," apmeklētājs teica ar nemainīgi laipnu smaidu sejā, "es tagad pilnīgi bez problēmām varētu iziet pa �īm durvīm, lai pēc pusstundas atgrieztos kopā ar policijas ierēdni, kur� no jums vēlētos uzzināt tie�i to pa�u. Ta�u līdz ar to mēs �ī jaunā vīrie�a dzīvi, par kuru es jums tikko stāstīju, ievirzītu tādās sliedēs, kas mums abiem nebūtu pa prātam. Ja vēlaties � apcietinā�ana, cietums, policijas izmeklē�ana, un visa^pamatā pārpratums?"

"Viss var būt," Daniels Perlmans palika pie savām domām. "Ta�u tādā gadījumā tiktu pārkāptas mūsu uzņēmuma direktīvas. Un turklāt tas būtu nelikumīgi."

Iestājās klusums. Daniela Perlmana birojā gaiss pēk�ņi �ķita sasalis ledū, un nebija iespējams pateikt, kāpēc.

"Mister Perlman," apmeklētājs ierunājās, un �oreiz viņa �estos vairs nebija manāma nosvērtība, no viņa sejas bija pazudis smaids un balsī nebija laipnās noskaņas, "esmu jūsu autonomas lielākais klients � kā visā pasaulē, tā ari �eit � Izraēlā. Katru dienu es izdodu vairāk naudas par vieglajām automa�īnām, kravas ma�īnām un citiem transportlīdzek�ļiem, ko kaut kur pasaulē mani līdzstrādnieki nomā no jūsu uzņēmuma, nekā jūs nopelnāt mēne�a laikā. Viss, ko es jums lūdzu, ir �is nelielais pakalpojums. Un es jūs lūdzu neizniekot manu laiku ar au�īgu klīrē�a�nos. Vai man jāzvana jūsu valdes priek�sēdētājam? Es viņu labi pazīstu; es dzīvoju Park Ridge tuvumā, kur, kā jūs varbūt atceraties, atrodas jūsu uzņēmuma centrālā valde, un katru otro nedēļu mēs kopā spēlē�jam golfu. Vai jūs patie�ām vēlaties sagaidīt telefona zvanu no mistera Olsona?"

Daniels Perlmans pēk�ņi pamanīja, ka viņa rokas ir aptvēru�as galda malu un viņam sāku�i tecēt sviedri. Viņ� paskatījās uz vīru sev pretim, uz limuzīnu, uz miesassargu pie tā, vēlreiz uz vīru. Tad viņ� beidzot izelpoja.

"Nu jā," viņ� beidzot noteica. "Varbūt tas nebūtu vajadzīgs." Viņ� palaida vaļā galda malu, mēģināja pasmaidīt, ta�u tas viņam neizdevās. Vīrs, kur� viņam bija stādījies priek�ā kā D�ons Kauns, viņu vēl arvien vēroja ar ledusaukstām tīģera acīm. "Kur� gan gribēs jaunu vīrieti grūst pazu�anā?�"

To sakot, viņ� gan domāja vairāk pats par sevi. Viņ� pievērsās savam datora terminālam uz blakus galdiņa, un jau pēc da�iem taustiņu klik��ķiem ekrānā bija redzams viss, ko viņ� bija vēlējies zināt.

"Misters Fokss �obrīd brauc ar metāla melnu Jecp Cherokee," viņ� no�teica un paņēma zīmīti. "Es jums uzrakstī�u automa�īnas numuru."

27

Att. XII-16 redzams kreisas kājas lielais liela kauls. Apak�ējā tre��daļā (bultiņa) skaidri saskatāms labi sadzijis lūzums. Sādu lūzumu sadzī�anu �ajā vietā nav iespējams panākt bez medicīniskas iejauk��anās (�inas, naglas, implanti).

Profesors Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethame�as

Uz brīdi viņu bija pārņēmusi sajūta, it kā dzirdes ceļos viņam būtu vārsti, par kādiem medicīnas zinātnei līdz �im nav bijis ne jausmas. Un �ie vārsti �ķita gribam steidzīgi aizvērties, lai viņam vairs nekas nebūtu jādzird.

Tad �ī sajūta atkal pazuda, un tā viņ� tur vienkār�i stāvēja. Domas viņa galvā joņoja. "Tu gribi teikt, ka kamera ir noglabāta akmenī, kas tagad atrodas zem zemes?" "Jā."

"Bet kāda gan tam ir jēga?" "Nav ne jausmas."

Stefcns atkal cie�i nopētīja Raudu mūri, it kā ar savu koncentrēto domu spēku vēlētos to aizdedzināt, skatījās uz sīko ķieģeļu mūri, kas pa�cēlās virs aug�ējiem kvadriem, uz pussakaltu�ajicm zāles puduriem pa�ā korē. "Nē," viņ� tad noteica. "Tam ir gan jēga." Judīte uz viņu paskatījās ar sarauktu pieri.

"Ceļotājs laikā ir amerikānis," Stefcns klāstīja savu domu gaitu. "Ame�rikāņiem nav daudz pieredzes ar vecām ēkām un drupām, jo Amerikā tādu faktiski nemaz nav. Acīmredzot viņ� būs redzējis Raudu mūri ceļojuma laikā pa Izraēlu, ta�u nodomājis, ka tas ir atlikums no Tempļa mūra. Vai jūs saprotat? Viņ� to noturēja par drupām. Viņ� domāja, ka tas, ko mēs redzam, ir mūra apak�ējās daļas. Būdams pagātnē, viņ� /māja, ka romie�i templi nopostīs, � ta�u viņ� nevarēja zināt, kas tiks nopostīts. Katrā ziņā viņam nebija ienācis prātā, ka mūra apak�ējā daļa varētu tikt aprakta zem zemes. Pat man ir grūti to iztēloties."

"Viņ� domāja, ka Tempļa mūra otrā kārta ir arī Raudu mūra otrā kārta," pamāja Je�ua.

"Tie�i tā. Jo pēc tā, kā viņ� ir izvēlējies attālumu no tempļa dienvid�rietumu stūra, viņ� ir nepārprotami domājis Raudu mūri. Viņ� gribēja kameru paslēpt Raudu mūrī."

Judīte papurināja galvu. "Traks var palikt. Ta�u tev dro�i vien ir tais�nība. Viņ� ir kļūdījies."

"Divdesmit metrus par dziļu." Je�ua papildināja.

"Nu ir jautājums," Stefens domīgi turpināja, "ko mums tagad darīt."

"Ko tad tu vēl gribi darīt?"

"Divdesmit metru zemes �odien jau vēl nav nekāda problēma. Viena divas dienas ar ekskavatoru, un tā lieta ir darīta."

Je�ua dzirdami tvēra pēc gaisa. "Cilvēk," viņ� pēc brī�a apjucis iz�grūda. "Cilvēk! Tev nu patie�ām ir fantāzija. Kā tu to stādies priek�ā?"

"Kā? Tiek noņemtas plāksnes, ar kurām ir izlikts laukums, pie mūra ar ekskavatoru uz leju tiek izrakta bedre, pārmeklē attiecīgos mūra ak�meņus ar labu metāla meklējamo ierīci�"

"Pirmkārt, laukumam apak�ā nav vienkār�i zemes slānis, bet gan div�tūksto� gadu sena pilsētas vēsture," Je�ua viņu izlaboja. "Un, otrkārt, �eit viss ir svēts, svēts, svēts. Aizmirsti par to. Aizmirsti savu ideju, ka �eit jelkad stāvēs kāds racējs."

Nu jā. Tas jau arī būtu par daudz vienkār�i. Stefens sabozies paska�tījās apkārt. Viņ� vilcinājās atzīt savu sakāvi. Ja viņiem vismaz vēl būtu biju�as vēstules kā pierādījums.

Viņ� papurināja galvu, "Es �o kameru izglāb�u," viņ� paskaidroja un turklāt pats sev likās mazliet jucis. "Es to zinu. Es tikai vēl nezinu, kā."

Judīte, neko neteikusi, viņu apskāva. Tā viņi kādu bridi stāvēja, un viņa domu nemiers mitējās.

Ta�u pārliecība tik un tā neatkāpās. Viņ� izglābs �o kameru. Kad viņ� to sacīja, viņ� sevi ne tikai iedro�ināja. Kop� viņ� zināja, kāda tā izskatās, arvien bie�āk viņam pirkstos radās dīvainā sajūta, it kā viņ� kameru jau turētu rokās. It kā laiks pamazām kļūtu caurlaidīgs. It kā da�brīd tas viņam dotu iespēju ieskatīties nākotnē, notikumos, kas vēl tikai neizbēgami notiks.

Laiks�

Dīvaina skaņa piesaistīja viņa uzmanību, tā līdzinājās varenai dūk�anai. Viņ� pagrieza galvu. Skaņa nāca no tuvējās ēkas atvērtajiem logiem, un, ja ieklausījās, tad kļuva skaidrs, ka tā ir skaļa, daudzbalsīga deklamē�ana.

"Talmuda skola," Judīte paskaidroja.

Viņa skatiens bezmērķīgi klīda tālāk, pāri cilvēkiem, kuri nāca un gāja, pāri arheoloģisko izrakumu teritorijai, kurā arī bija redzami cilvēki. �o teritoriju drīkstēja apskatīt. Cie�i pie milzīgā mūra bija uzslieta neliela, pelēka telts, kas bija līdzīga tām, ko mājās izmantoja kanālu strādnieki. No telts iznāca kāds vīrs, vilkdams aiz sevis kabeli.

"Saki tik," Stefens noclsās. "To ta�u mēs pazīstam."

"Ko?" Judīte jautāja. "Kuru?"

"Nu to." Viņ� norādīja uz vīru ar kabeli rokā. Kalsno, jautājuma zīmei līdzīgo stāvu nebija iespējams sajaukt ar kādu citu.

Tas bija Zor�s Martinē.

Skarfaro bija sagrābis vadību, un viņ� valdīja ar stingru roku.

"Vai viss nokārtots?" viņ� jautāja, kad tēvs Lūkass atkal bija atpakaļ.

Lūkass tikai pamāja, ar pūlēm slēpdams augo�o iek�ējo pretestību pret �ī Romas pārstāvja kundzisko izturē�anos. Viņa uzdevums bija sameklēt acīmredzot Jeruzalemē vienīgo katoļticīgo automehāniķi. Kad viņ� bija nodevis automa�īnu mehāniķa rīcībā, viņā bija nostiprinājusies pārliecība, ka reliģiskā piederība nebija saprātīgs izvēles kritērijs darbnī�cas kvalitātei. Viņ� pats nebūtu ļāvis �ādā netīrā �eņķī, ko viņ� tur bija ieraudzījis, pat izbuktēt ma�īnas bleķus, bet, ja tomēr nāktos to darīt, tad ne mirkli neizlaistu braucamo no acīm.

"Tikmēr mēs izmantosim jūsu fblksvāgena bu�u," Skarfaro tur�pināja.

"Baidos, ka tas nebūs iespējams," Lūkass mēģināja protestēt.

Skarfaro viņu uzlūkoja ar stīvu, aukstu skatienu. "Ak tā? Un kādēļ gan ne?"

"Mums, ēhm, tas nepiecie�ams, lai nogādātu pārtiku." Kāpēc viņ� nervozēja? Izklausījās tā, it kā viņ� būtu izdomājis kādus melus.

"Kādu pārtiku?"

"Trūcīgo paēdinā�anai."

"Paēdinā�anai?"

"Jā. Katru vakaru mēs gatavojam vakariņas nabagiem un trūcīgajiem. Nepiecie�amos produktus mēs saņemam kā ziedojumu no da�ādiem liclveikaliem un viesnīcām. Ta�u mums pa�iem tic jāaizgādā prom. Tāpēc mums nepiecie�ams buss."

Skarfaro uz viņu paskatījās kā uz kādu pretīgu insektu. "Pagaidām �is cirks izpaliks," viņ� norīkoja. "Jūsu enerģija man ir nepiecie�ama citiem uzdevumiem."

"Kā? Bet mēs ta�u nevaram�"

"Tēvs Lūkas!" kalsnais nosēcās. "Jūsu bīskaps man apsolīja jūsu padevīgu atbalstu, un nu jau otro reizi jūs man runājat pretī."

"Nabagie uz mums�"

"Jūsu nabagie man ir pilnīgi vienaldzīgi, tēvs. Ir pienācis laiks pa�skatīties pāri jūsu stipri ierobe�otajam zupas �ķīvja horizontam. �eit uz. spēles ir liktas Romas intereses. Svētās kristīgās baznīcas intereses. Un te nu runa ir par kaut ko vairāk nekā par pāris pilniem vēderiem. Par neticami daudz vairāk."

Lūkass ar pūlēm izturēja baznīcvīra skatienu.

" Un Jēzus, pieaicinājis Savus mācekļus, sacīja tiem: Mana sirds ie�ē�lojas par �iem ļaudīm; jo tie jau trīs dienas pie Manis paliku�i, un tiem nav ko ēst. Es negribu tos neēdu�us atlaist, ka tie ceļā nenonīkst,'"'' viņ� citēja pirmo vietu no Bībeles, kas viņam �ajā sakarā bija ienākusi prātā. "Mateja evaņģēlijs, piecpadsmitā nodaļa, trīsdesmit otrais pants."

Tikko jau�ams nelabvēlīgs smaids uzvirmoja Skarfaro lūpās. "Kam�dēļ jūs ta domājat, ka jums nav maizes, jūs mazticīgie? Vai jūs vēl nesa�protat?" viņ� atbildēja bez mazākās vilcinā�anās. "Mateja evaņģēlijs, se�padsmitā nodaļa, astotais pants. Redzat? Pat Jēzus noteica prio�ritātes."

Idiots, tēvs Lūkass nodomāja. Un kas tad būtu noticis, ja viņ� būtu sev paņēmis vienkār�i nomātu auto? Nauda tādam kā viņ� jau nu gan nevarētu būt problēma.

Viņam vajadzētu parunāt ar brāli D�efriju. Viņiem vajadzētu kaut ko noorganizēt. Atvērt zupas virtuvi kaut kur citur, tā, lai Skarfaro par to neko neuzzinātu. Atrast citu satiksmes līdzekli, sarunāt pāris izpalīgu no kaimiņiem�

Skarfaro no�ēloja �o diskusiju. Atmetis ar roku, viņ� sacīja: "Lai kā ari būtu. Mēs ņemam jūsu bu�u. Kad mūsu misija būs galā, jūs varat savai� trūcīgo paēdinā�anu manis dēļ atkal turpināt."

Tēvs Lūkass ar bezpalīdzīgu niknuma sajūtu vēderā noskatījās, kā viņ� aiziet. Durvis uz biroju bija pusvirus, arī tajā viņi jau bija ievāku�ies.

Līdz �im tas bija pārāk labi � neko citu vairs savā dzīvē nepaveikt, kā vien nenozīmīgiem, neizglītotiem nabaga ļaudīm katru vakaru orga�nizēt siltu maltīti. Nu viņ� bija par to saņēmis kvīti. To viņ� bija uz�skatījis par savas dzīves gai�āko brīdi � kad viņ� zvanīja uz Romu un sniedza ziņojumu �, tā būs bijusi augstprātība, par kuru nu jāsamaksā.

Man notiek pēc taisnības, viņ� nodomāja un devās meklēt brāli D�efriju.

Policijas priek�nieks un viņa apmeklētājs lēniem soļiem pastaigājās pa zālienu. Viņi sarunājās � tuvumā nebija neviena, kur� varētu noklau�sīties, par ko, ta�u arvien ieilga brī�i, kuros abi domīgi klusēja.

Klusē�anu lielākoties pārtrauca apmeklētājs � dārgās drānās tērpies vīrs pāri �etrdesmit.

"Skandāls par nogalināto meiteni no bāra pagāju�ajā gadā� To mēs apturējām. Maniem ļaudīm bija patie�ām labi attēli � ta�u es sev jau�tāju, kam no tā būtu kāds labums, ja mēs tos publicētu? Jūs esat krietns vīrs, nav �aubu. Ta�u sabiedrība diem�ēl sliecas par cilvēkiem spriest pēc viņu vājībām un ne pēc stiprajām pusēm." Viņ� noraizējies papuri�nāja galvu. "It kā mēs varētu visos vado�ajos posteņos ielikt svētos!"

Policijas priek�nieks viņā drūmi paskatījās caur kuplajām uzacīm. "Vai jūs gadījumā nemēģināt mani �anta�ēt?"

Sarunu biedra sejas izteiksme viņam pretī pauda absolūtu nevainību. "Jūs �anta�ēt? Dieva dēļ! Nē, viss, ko es vēlos panākt, ir glābt �ī jaunā \irie�a nākotni. Es pazīstu �o puisi. Es zinu, ka tas bija aplams solis, kuru viņ� vairs neatkārtos. Viss, ko es vēlos, ir parunāt ar viņu. Ja viņ� man atdos atpakaļ to, ko nozadzis, lieta būs aizmirsta. Kādēļ noslogot jaunu dzīvi ar sodu? Principā es uzdodu tie�i �o pa�u jautājumu: kam no tā būtu kāds labums, ja es iesniegtu oficiālu ziņojumu? Pasakiet man to."

Policijas priek�nieks nopūtās. "Nu labi. Es paskatī�os, ko varu darīt." Viņ� pastiepa roku, un zīmīte, uz kuras bija uzrakstīts automa�īnas nu�murs un vārds, mainīja īpa�nieku.

Zor�s acīm redzami bija priecīgs viņus redzēt. īpa�i Judīti, kā Stcfcnam �ķita. "Ai, jauki," viņ� aplaimots teica, "man jau bija kļuvis tik garlai�cīgi. Mans partneris ir aizbraucis sniegt ziņojumu, un es �eit lielākoties tikai sē�u un gaidu, kas notiks tālāk."

"Ko, sasodīts, jūs �eit vispār dāvāti" Judīte izbrīnīta jautāja.

"Ak jā�" Meksikānis pa�ūpoja galvu, un �ķita, ka tievais kakls varētu nolūzt. "Tātad es nedrīkstu izpaust, kādēļ mēs to darām. Ta�u cs varu jums pateikt, ko mēs darām, ja apsolīsiet to nevienam nestāstīt."

"Apsolīts."

"Mēs mēģinām veikt Tempļa kalna tomogrammu."

"Caurstrāvot to ar skaņas viļņiem? Tāpat kā jūs to darījāt mūsu izra�kumu apgabalā?"

"Jā. Ta�u tur mēs to drīkstējām darīt. �eit tas nav atļauts. Laikam gan neesam to jautāju�i. Mēs to darām slepeni."

Stefens apjucis papurināja galvu. "Vai �ādu rīkojumu jums deva Kauns?"

"Jā."

"Vai tas vispār ir iespējams?" jautāja Judīte. "Jūs ta�u nevarat savu skaņu viļņu� nu, kā viņu sauc�"

"�lielgabalu�" Zor�s palīdzēja.

"�vilkt aug�ā kalnā, vai ne tā?"

"Nē. Tas stāv �eit, teltī. Kopā ar datoru, kas tam vispār nenāk par labu. Strāvu mēs paslepus esam paņēmu�i no izrakumu teritorijas ap�gaismojuma, un sensori� Tic ir mūsu lielākā problēma. Mēs nevaram tos vienkār�i izvietot apkārt mūrim."

"Un kā tad jūs to darāt?"

"Ai, tas ir grūti. Patie�ām. Mēs saņemam tikai ļoti sliktus attēlus, ar sliktu asumu un vēl sliktāku dziļumskatu. Kaut gan da�i no tiem ir visai interesanti. Vai jūs zinājāt, ka zem Tempļa kalna krustu �ķērsu izvieto�tas ejas un �ahtas?"

"Jā," Je�ua pamāja. "Skaidrs."

"Apbrīnojami. Es to nezināju."

"Es arī ne," piebilda Stcfcns. "Vai mēs varam �os attēlus apskatīt?"

Kādu brīdi Zor�s �ķita cīnāmies pats ar sevi, tad, pametis skatienu sānis uz Je�ua, sacīja: "Nu, acīmredzot viņam jau tik un tā tas viss ir zināms."

Viņi iespraucās �aurajā teltī. Milzīgā ierīce bija novietota telts vidū uz līdzenas, rūpīgi nogludinātas zemes, tās priek�ā stāvēja dators, pie kura bija pievienots vesels sai�ķis da�ādu vadu, bez tam vēl tur bija galds un pāris saliekamu krēslu, un stūrī stāvēja divi piepū�amie matra�i, pār�klāti ar guļammaisiem. �eit nebija nc mazākā komforta.

Iegūtie attēli, kā jau parasti, izskatījās kā sniegputenis Aļaskā, ko kāds ģeniāls cilvēks uzzīmējis kartē, bet kas pārraidīts televīzijā translācijas traucējumu laikā. Viņi visi ziņkārīgi noliecās pār tiem.

"Tos sauc par Zālamana staļļiem," paskaidroja Je�ua un norādīja uz lielu neregulāras formas kvadrātu Tempļa kalna dienvidaustrumu stūrī. "Tā ir kā liela halle, kas balstās uz divpadsmit da�āda garuma pīlāru rindām. Ļoti iespaidīgi, to var ari apskatīt."

Viņa pirksts slīdēja tālāk pie citiem neregulāriem veidojumiem, kas vairāk atgādināja tintes traipus. "'Tās varētu būt cisternas. �o te, lielāko, sauc Bahr. �īs te tievās līnijas starp tvertnēm ir ūdensvadu tīkls vai kā�das ejas. Gandrīz viss tur ir pieejams vai vismaz tāds bijis."

Stefens fascinēts pētīja karti. Pie domas, ka Tempļa kalns, kur� no ār�puses izskatījās tik monolīts kā piramīda, patiesībā bija kanālu un eju caur�austs un pat slēpa sevī halles un ūdens tvertnes, vispirms bija jāpierod.

Jc�ua pirksts ceļoja tālāk, un viņ� pats, atgādinot vecu profesoru, ne�skaidri pie sevis murmināja tādus vārdus kā "cisterna", " Warren vārti", " Kiphonos vārti" vai "Trīskār�ie vārti". Un tad viņa pirksts sasniedza kādu līniju, pie kuras tas apstājās.

Stefens sekoja līnijai, un viņa sirds salēcās. Eja � vai arī kas tas bija � s.ikās labu gabalu uz dienvidiem no Tempļa mūriem, apmeta pāris lokus un tad mērķtiecīgi veda cie�i aiz rietumu mūra uz ziemeļiem. Aptuveni tajā vietā, kur vajadzētu būt posmam, kas attēloja Raudu mūri, kāds bija uz�ņāpis: Dziļums � 20 metri.

"So te," Jc�ua domīgi secināja, "es nepazīstu."

Sākotnēji pārrunu iemesls bija Boba Robertsa ziņojums par Tempļa kalna sonārtomogrāfiskās izmeklē�anas pirmajiem rezultātiem. Ta�u nu pēk��ņi Kaunam, kur� bija attraucies pēdējā brīdī no Jeruzalemes, acīmre�dzot par �o projektu vairs nebija ne mazākās intereses. Bija vairāk nekā skaidri redzams, ka viņ� cen�as ar �o dienaskārtības punktu pēc iespējas ātrāk tikt galā.

"Ir jau labi," viņ� pārtrauca Robertsu, kad viņ� vēlējās vispirms iz�klāstīt problēmas, ar kurām viņi bija saskāru�ies, un tad izstāstīt par viņu atrastajiem risinājumiem. "Kādus rezultātus sasniedzāt?"

Blondais zinātnieks, acīm redzami zaudējis runas pavedienu, pamāja, novāca pie malas izklātos materiālus un uzlika uz kodoskopa foliju, ar roku zīmētas kartes fotokopiju. "Izmeklējumi uzrādīja da�ādu dobu telpu esamību Tempļa kalna iek�pusē, ko es no atsevi�ķiem uzņēmu miem atzīmēju �eit uz kartes. Ja es salīdzinājumam .vienu no �iem uz�ņēmumiem�"

Kauns viņu atkal pārtrauca. "Vai vēstures zinātniekiem �ī kai te rāda ko jaunu?" pievērsies profesoram Vilfordam-Smitam un profesoram Gutjēram, viņ� vēlējās zināt.

"Nē," Simons Bārlevs īgni atbildēja viņu vietā. "Visas �is ejas, �ie kanāli un kavernas arheologiem jau sen ir zināmas."

"Paldies." Viņ� pagriezās pret tomogrāfu ar nodomu izdarīt ātru, iespējami nesāpīgu iz�ķiro�o triecienu. "Doktor Roberts, es vēlos jums izteikt pateicību par jūsu pūlēm un izdomas bagātību. Diem�ēl ir radu��ies apstākļi, kuru dēļ jums iesāktie darbi nekavējoties jāpārtrauc. To dēļ mums jau seko Izraēlas iestādes. Tā kā jūs, kā tikko dzirdējāt, tik un tā neatrodat neko tādu, kas jau nebūtu zināms, tad atstāsim to tā, kā ir."

Eizenharts, kur� turējās savrup, parocīgi uz ceļiem uzlicis piezīmju bloku, nepatīkami aizskarts, saviebās. Kauns par daudz nervozēja, it kā viņam būtu atņemtas pozīcijas, no kurām viņ� mēdza valdīt pār savu impēriju. �ajā pēcpusdienā viņam neviens negrasījās atņemt labvēlīgā �efa, motivējo�ā, gai�redzīgā mahinatora oreolu.

Un viņ� būtu gatavs saderēt, ka tas, ko viņ� teica par Izraēlas iestā�dēm, bija tīrās pasaciņas.

Robertss paskatījās uz mediju magnātu tādām acīm, it kā viņ� visu klāteso�o priek�ā viņu būtu iepļaukājis. Ta�u viņ� neko neteica � neko nevarēja pateikt �, tikai pamāja, pakampa no projektora foliju, pielika pie materiālu kaudzes un tad pakāpās soli atpakaļ, it kā viņ� tikko būtu izsēdinājis bērnu uz sve�u durvju sliek�ņa.

"Es, ēhm, esmu jūs sapratis pareizi, ka jūs mums neredzat vairs ne�kādu citu pielietojumu?" viņ� kā taustīdamies vēl gribēja pārliecināties.

"Jā. Tie�i tā. Jūs esat brīvi."

"Tas nozīmē, ēhm, ka �ī diena būtu uzskatāma par mūsu pēdējo darba�dienu, vai ne tā? Tad es vēlētos organizēt savu lidojumu atpakaļ uz Sa�vienotajām Valstīm�"

Kauns nepacietīgi pamāja un, kā aizbaidīt gribēdams, pamāja ar roku. "Saprotams. Ja jums nepiecie�ams atbalsts, griezieties birojā pirmajā dzīvojamā vagonā. Sakiet viņiem, ka es jūs esmu sūtījis. Tie jums palī�dzēs visā, kas vien būs nepiecie�ams. Okay? Uz redzē�anos."

Robertss vēlreiz aplaida skatienu klāteso�ajiem, nomurmināja kaut ko, kas varēja būt tiklab atvadu sveiciens kā lāsts, un devās prom.

Tajā pa�ā mirklī, kad aiz viņa aizvērās durvis, �ķita, ka Kauns viņu jau ir aizmirsis. Viņ� no sava biezā, ādā iesietā plānotāja apak�as izvilka lielu aploksni un no tās savukārt ievērojami palielinātas fotogrāfijas.

Dalīdams fotogrāfijas, viņ� visiem rādīja mazītiņu kartona gabaliņu, ko viņ�,bija izzvejojis no aploksnes. Tā bija filmas kārbiņas raibā maliņa, ko kāds bija noplēsis un aprakstījis ebreju valodā. "�is uzraksts bija iebāzts kameras aizmugurē, ar kuru tika iegūti �ie attēli," viņ� paskaid�roja. Teksts ir �āds: Foksa fragments, pirmā lapa. Aizvakardienas da�tums. Un nu pasakiet man, ko jūs no tā varat secināt."

Visi, acis nenolaidu�i, vēroja Jc�ua, kur� cie�i pētīja rupji zīmēto karti. Rija tāda sajūta, it kā no viņa domu intensitātes teltī būtu kļuvis siltāks. Viņa mute bija pavērta, un bija redzams, kā mēles galiņ� ritmiski aizskar aug�lūpu.

"Tas ir neaptverami," viņ� beidzot nomurmināja un paskatījās uz aug�u, meklēdams Judītes skatienu. "Vai tu zini, kas tas ir?" Viņa mēmi papurināja galvu. "Tēva eja."

Stefens redzēja, kā Judīte nobālēja. Arī Zor�s Martinē viņu norū�pējies iesāņus vēroja. "Ak, ko nu," viņa klusā, aizsmaku�ā balsī noteica. "Tu dro�i vien kļūdies."

"Nē. Esmu par to pārliecināts. Tā ir tā pati. Un tas nozīmē, ka tēvam bija taisnība."

Stefens pacēla rokas. "Kas tas ir par�" "Jc�ua, tas noteikti ir kas cits. Tev spokojas." "Vai drīkstu jautāt�"

"Man spokojas? Es redzu eju. Eju, kas sākas uz dienvidiem no Tem�pļa mūriem un iet tiem cauri pa apak�u. Un tajā ir divi pagriezieni. Apraksts sakrīt ar tēva stāstīto." "Vai es drīkstu�"

"Ak, muļķības. Tu tikai atkal gribi tēlot īstu tēva dēliņu." "Es? Tas ta�u ir smieklīgi. Tevi tik ļoti ir pārņēmusi tieksme saglabāt par tēvu negatīvu priek�statu, ka tu pat acīm redzamus pierādījumus�"

"Ķeburaina svītra ar diviem līkumiem! To jau nu gan nevar uzskatīt par pierādījumu."

"Mēs varam apskatīt sākotnējos attēlus. Tā svītra galu galā �eit nav nejau�a."

"Attēli. Nu skaidrs. It kā tu tajos kaut ko varētu saskatīt."

"Nu tu novirzies no lietas. Tu labi zini, ka tas it nemaz nav svarīgi�"

Stefens satvēra abus aiz rokas. "Hei, hei, hei," viņ� iesaucās, un viņam patiesi izdevās viņus iz�ķirt. "Saglabājiet mieru, draugi. Labāk pastāstiet vēlreiz lēnām un pa vienam, par ko �eit vispār ir runa. Nē, Judīt, tu ne. Je�ua."

Je�ua pārbrauca ar pirkstiem pār sprogainajiem matiem un �ai brīdī izskatījās līdzīgs profesoram. "Manuprāt, �ī te ir eja, kuru mūsu tēvs itin bie�i tika pieminējis."

"Itin bie�i ir labi teikts," Judīte sabozās. "Viņ� bija kā apsēsts ar to."

"Aptuveni pirms divdesmit gadiem, studējot senos rakstus, viņ� bija atklājis norādījumus, it kā viduslaikos kādas sektas locekli gadiem ilgā darbā esot izveidoju�i eju no Dāvida pilsētas uz leju līdz pat Tempļa kalnam. Pēc apraksta �ī varētu būt tā eja. Varētu būt, kā teicu, � mūsu tēva norādījums nekad netika pārbaudīts."

"Patie�ām?" Stefens bija izbrīnīts. "Kādēļ tā?"

"Ja tu pazītu mūsu tēvu," Judīte teica, "tu nejautātu."

"Ar viņu, nu jā, reizēm ir tā kā grūti saprasties," arī Je�ua atzina. "Ta�u, no otras puses, Jeruzaleme vai mud� no interesantiem atradu�miem. Var rakt tikpat kā katrā pagrabā un atrast kaut ko vērtīgu. Ja notiktu pēc arheologu prāta, tad visa pilsēta tiktu slēgta, tās iedzīvotāji pārvietoti kur citur un turpmākos piecsimt gadus tiktu pārcilāts katrs akmens. Ir pat vesels saraksts, kādā rindas kārtībā pilsētā veicami izra�kumu darbi. Viņējais glu�i vienkār�i nebija pietiekami svarīgs."

Stefens skatījās lejup uz karti, kas izklāta gulēja viņiem priek�ā uz mazā galdiņa. Un jau atkal viņu pārņēma pazīstamā sajūta, it kā laiks būtu kļuvis caurlaidīgs un viņa rokas samanītu ko tādu, kas vēl tikai būs gaidāms nākotnē. Kamera. Eja, kas ved aiz Raudu mūra. Tas viss ir sva�rīgi. Ja vispār būs lemts, tad viņi nokļūs pie kameras pa �o eju.

Viņ� paskatījās uz Zor�u Martinē, kur� viņu diskusijai bija sekojis izbrīnā ieplestām acīm, tad uz Je�ua cerībā, ka viņ� piedalīsies. "Zor�," viņ� iesāka, "vai jūs varētu mums iedot līdzi �īs kartes kopiju? Man ir tāda sajūta, ka tā varētu dot būtisku ieguldījumu harmonijas atjauno��anā starp �īs ģimenes locekļiem."

Judīte jau gribēja protestēt, ta�u nākamajā acumirklī saprata, kas viņam padomā, un klusēja.

"Ak, tā nav problēma," apliecināja meksikānis no Bozmenas Montānā. "Tā bija tikai kopija folijai, kas manam partnerim bija nepiecie��ama prezentācijā misteram Kaunam. Ja vien vēlaties, varat �o ņemt līdzi. Mēs tik un tā esam to saglabāju�i datorā."

"Pateicos," Stcfcns noteica, paņēma karti un sniedza to Je�ua: "Te būs. Tavam tēvam."

Arī Je�ua bija aptvēris situāciju. Apbrīnojamā mierā viņ� pasniedzās pēc papīra, salocīja to un sacīja: "Viņ� par to būs sajūsmā."

"Kādu brīdi," Zor�s Martinē iesmējās, "es jau domāju, ka esam at�klāju�i kaut ko sensacionālu."

"Neiedomājies, ka tas ir tik vienkār�i," brīdināja Je�ua, kad viņi cauri sīkstajai satiksmes straumei, kurā ikviens taurēja un manevrēja, kā vien viņam ienāca prātā, cīnījās atpakaļ uz viesnīcu. "Ejas sākums un dro�i vien vēl vismaz viena tre�daļa no tās garuma atrodas zem ūdens."

"Bet ir ta�u zināms, kur atrast ieeju?"

"Jā".

"Un? Kur?

"Dāvida pilsētā. Tā ir pilsētas daļa uz dienvidiem no Tempļa kalna, aiz Kidronas ielejas. Pilsētas daļā, kas tika apbūvēta jordāņu laikā."

"Un kurā vietā?"

"Ūdens tvertnē, kas tagad atrodas kāda dzīvojamā nama pagrabā."

Stefens sarauca pieri. "Pagrabā? Vienkār�i tāpat?"

Je�ua nopūtās. "Jā, tā nu tas �eit Jeruzalemē ir. Kāds vēlas būvēt māju un, rokot pagrabu, uzduras uz kādām vēsturiskām liecībām. Ja viņam nepaveicas, tad ar būvē�anu jāpagaida, kamēr ar to tiks galā arheologi. Ja paveicas, tad tiek cauri ar pāris priek�rakstiem, ta�u drīkst turpināt būvdarbus. Sī nama īpa�niekam bija paveicies."

"Kā es to varētu iztēloties? Es noeju lejā mājas pagrabā, atveru dur�vis un jau stāvu uz tūksto� gadu senas zemes, un pagraba vidū atrodas ūdens cisterna?"

"Precīzi."

"Ērmīgi." Stefens vēroja putekļiem klāto vējstiklu, izkaltu�os kokus ielas malā, kailos, klin�ainos paugurus, kas ieskāva Jeruzalemi. "Un no kurienes �ajā cisternā ieplūst ūdens? Kad es tā paskatos apkārt, es ne�spēju iedomāties, ka �eit kaut kur tiek atstāts neizmantots ūdens."

Je�ua ma�īnas cimdu nodalījumā sameklēja Jeruzalemes plānu. "Ofi�ciālais viedoklis � pret kuru mans tēvs, kā dzirdēji, brāzmaini cīnās jau divdesmit gadu � ir tāds, ka tunelis, kas sākas �īs cisternas pa�ā apak�ā, ir daļa no Jeruzalemes vēsturiskās ūdensapgādes sistēmas. �eit, paska�ties. �eit ir�"

"Atvaino. Man ir paradums braucot skatīties uz ceļu."

"Ak tā. Skaidrs."

Pie nākamā sarkanā luksofora signāla Je�ua viņam pabāza zem de�guna atlocītu pilsētas plānu un ar pirkstu rādīja pa vidu ielu mud�eklī. "Sis ir Gihona avots. No �ejienes sākotnēji stiepās ūdens kanāls uz Kidronas ieleju � �eit � līdz pat senajam Siloa dīķim. Tā kā �ī sistēma atradās ārpus pilsētas mūriem un līdz ar to aplenkuma gadījumā pilsē�tas iedzīvotāju apgāde ar ūdeni būtu apdraudēta, ķēniņ� Hiskija lika iz�kalt klintī citu � apak�zemes tuneli un avota virszemes izteku aizbērt. Tas bija aptuveni septiņsimt gadu pirms Kristus. Slavenais tunelis ir aptu�veni piecsimt metru gar� un ietek jaunajā Siloa dīķī, kas atrodas �eit."

Stefens skatījās uz pilsētas plānu, neko īsti nesaredzot, ta�u doma, ka cilvēki gandrīz pirms trim tūksto�iem gadu klintī izcirtusi apak�ze�mes ūdensvadu, kas vēl joprojām darbojas, viņu ārkārtīgi fascinēja. Tikai tad, kad viņiem aiz muguras kāds sāka taurēt, viņ� pamanīja, ka lukso�forā atkal iedegusies zaļā gaisma.

"Hiskijas tunelis ir izbrienams," Je�ua turpināja, kad viņi atkal bija sāku�i braukt. "Tas ir apmēram cilvēka augumā, un ūdens līmenis tajā ir atkarīgs no tā, kā gada laikā mainās ūdens daudzums avotā. Mans tēvs domā, ka nevar tā būt, ka tunelis, kur� it kā pieder pie vienas un tās pa�as ūdens apgādes sistēmas, nepārtraukti ir līdz pat aug�ai pilns ar ūdeni. Tas fizikāli nav iespējams."

"Es sapratu. Un kā viņ� to izskaidro?"

"Viņ� domā, ka eja esot izrakta zem Hiskijas tuneļa. Cauri klints akmeņiem un spraugām, kas tur vienmēr ir biju�as vai ari radu�ās laika gaitā, no Hiskijas tuneļa pilēja ūdens un pamazām piepildīja eju līdz aug�ai pilnu. Ta�u citādi, viņ� saka, starp abiem tuneļiem neesot nekāda savienojuma."

"To varētu visai viegli uzzināt."

"Jā, ta�u, kā jau teicu, eja nekad nav pētīta. Reiz jau gandrīz tiktāl bija, bet tas bija tūksto� deviņi simti septiņdesmit tre�ais gads, un, pirms pētījumiem vajadzēja sākties, izcēlās arābu-izraēlie�u grēkatlaides die�nas Tom Kippur kar�. Abi vīri, kuriem bija jānirst tunelī, krita karā. Pēc tam tēvs vairākkārt mēģināja atkal ierosināt ejas izpēti, ta�u veltīgi."

"Tad nu tam ir pienācis laiks. Braucam tūlīt pat uz to māju."

Judīte aizmugurējā sēdeklī izdvesa apslāpētu skaņu. Je�ua nemierīgi knibinājās ap pilsētas plānu.

"Es zinu, ko tu domā," viņ� beidzot teica. "Tu iedomājies, ka tev tikai ir jāuzvelk ūdenslīdēja tērps, jāizsoļo cauri tunelim un jāpaņem no slēptuves kamera. Ta�u tas nav tik vienkār�i. Ienirt lielos ūdeņos ir viena lieta � ienirt ejā, kas ir pilna ar ūdeni, pavisam kas cits. Tas ir patie�ām bīstami."

"Kāpēc gan? Vai tu domā, ka atkal izcelsies kar�?"

"Ļoti smieklīgi."

Stcfcnam pa�reiz gan �ķita, ka neviena zemūdens ekspedīcija neva�rētu būt tik bīstama kā brauciens �ķērsām cauri �ai pilsētai sastrēgumstundā. Viņam gan bija tāda sajūta, ka sastrēgumstunda �ajā pilsētā ilgst no se�iem rītā līdz astoņiem vakarā. Vai viņu bija izlutināju�i Amerikas ceļi? Visur citur pasaulē autobraucēji brauca kā bendes.

"Je�ua, ja es būtu atteicies no visa, kas, pēc vispārpieņemtām domām, ir bīstams, riskants vai neiespējams, tad manis �odien �eit nemaz nebūtu. Tad es semestra brīvdienas pavadītu, cepot hamburgerus McDonald's ēdnīcā."

"Ta�u mēs �eit nerunājam arī par datoriem. Mēs runājam par ienir�anu tunelī, par kuru tev pat nav zināms, kurp tas ved vai cik �aurs tas var kļūt, un no kura tu nevarētu tā vienkār�i iznirt, ja kas atgadītos."

"Es to visu saprotu. Un, atzī�os, nekad neko tādu arī neesmu da�rījis. Ta�u es neesmu nekāds muļķa tūrists. Kā tu varbūt atceries, esmu Explorer's Society pilntiesīgs biedrs," Stefens Fokss sacīja un piebilda: "Citiem vārdiem sakot, es pazīstu kādu, kur� ko tādu jau ir darījis."

28

Att. XII-17 rāda lieto�anas pamācības burtnīcas aizmugurējā

vāka fotogrāfiju. Vispirms jāņem vērā skaidri salasāmais gad-

skaitlis (bulta).

Profesors Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethame�as

Kamēr viņi lasīja tekstu, kur� bija pārfotografēts no saplucināta ļoti veca papīra gabala, apsprie�u telpā valdīja saspringts klusums.

"Tas maina visu," profesors Gutjērs beidzot pārtrauca klusē�anu.

Kauns piekrīto�i pamāja. "Es arī tā saprotu."

"Vai tā nevarētu būt maldinā�ana?" jautāja Bārlevs. "Kādas viltus pēdas, ko mums �is Fokss izlicis?"

"Iespējams," Kauns pieļāva. "Ta�u es tam neticu."

"Vai ir vēl kādi attēli?" gribēja zināt profesors Vilfords-Smits.

"Ir vēl citi attēli. Pavisam divdesmit. Ta�u tic visi rāda �o pa�u lapu da�ādās tās at�ifrē�anas stadijās," Kauns paskaidroja. "Filmas atlikusī dala bija tuk�a."

"Bet teksts apraujas teikuma vidū. Ir jābūt vismaz vēl vienai vēstules lapai."

"Jā. Mēs domājam, ka vēstulē ir biju�as divas lapas un vakarnakt la�boratorijā abas tiku�as iznicinātas."

"Iznīcinātas!" britu profesors apjucis izsaucās. "Mans Dievs, tas ir nepiedodami!"

"Pasakiet to Stefenam Foksam."

Profesors Gutjērs ierīkoja ērtāk savas iespaidīgās miesas, kas liecināja par to, ka viņ� gatavojas apjomīgākai runai. "Ja tā patie�ām ir vēstule, ko rakstījis ceļotājs laikā, tad mums viss labi jāpārdomā. Pie manis pēc da�iem gadiem neieradīsies neviens jauns cilvēks, lai apjautātos par kādu vietu Palestīnā, kur uz diviem tūksto�iem gadu varētu dro�i noglabāt kādu priek�metu. Tas, kā viņ� apraksta savu likteni, liecina, ka �is ceļo�jums laikā nekādā ziņā nav bijis precīzi plānots pasākums. Un rodas jau�tājums, kā kaut kas tāds vispār ir bijis iespējams."

Visu klāteso�o skatieni automātiski pievērsās rakstniekam, kur� līdz �im brīdim klusēdams bija sēdējis galda galā un vērojis vēstules tekstu.

Eizenharts apdomīgi nolika fotogrāfiju sev priek�ā uz galda un pa�skatījās viņam pievērstajās sejās. "To es, protams, arī nezinu," viņ� mie�rīgi sacīja. "Ja �āds fenomens vispār ir iespējams, tad tas noteikti ir tik rets kā lodveida zibens un noteikti arī tikpat maz izpētīts. Ta�u �ajā sa�karā man ienāca prātā savdabīgais fakts, ar kuru es saskāros pirms da�iem gadiem, vācot materiālus romānam. Un, konkrēti, tas, ka laiku pa lai�kam bez pēdām pazūd cilvēki � visneticamākajās situācijās un prātam neaptveramā skaitā."

"Nu, da�i jau iepriek� izplāno �ādu pazu�anu, neatstājot pēdas," Gutjērs bija pārliecināts. "Pirms da�iem gadiem pazuda kādas manas kolē�ģes vīrs. Kā anekdotē � viņ� bija izgājis pēc cigaretēm un vairs neatgriezās. Ta�u es esmu pārliecināts � viņ� kaut kur dzīvo, tikai pie kādas citas sievietes."

Eizenharts pamāja. "Jā, protams. Un ir daudz tādu, kas krīt par upuri noziegumam, kas nekad netiek atklāts. Ta�u tiek ziņots arī par �ādiem gadījumiem. Līst. Kāds vīrietis atver savai sievai ma�īnas durvis, turēdams viņai virs galvas lietussargu, kamēr tā iekāpj, tad aizver durvis un dodas apkārt automa�īnai uz durvīm vadītāja pusē. Kad viņ� iekāpj, sēdeklis ir tuk�s, viņa sieva ir pazudusi. Pirmais, kas ienāk prātā, � dzīvesbiedra slepkavas melu pasaciņa. Ta�u tas viss norisinājies viņas vecāku mājas priek�ā, visa viņas ģimene bija stāvējusi zem nojumes, lai pamātu ardie�vas, un viņas brālis visu bija fotografējis."

Kauns sarauca pieri. "Vai ir iespējams, ka esmu ko tādu lasījis? Vai tas nenotika pirms pāris gadiem Skandināvijā?"

"Jā, Zviedrijā. Par to bija rakstīts avīzē. Ta�u �ādu gadījumu vēsturē ir simtiem. Un ir cilvēki, kuri pazūd un tad atkal atrodas. Da�i nezina, kur biju�i. Starp citu, runā, ka reiz tā esot gadījies arī ar britu krimināl�romānu rakstnieci Agatu Kristi. Citi stāsta dīvainus atgadījumus, kurus apkārtējie nespēj saprast. Lai kā arī būtu � doma, ka laikā pastāv kāda luka, caur kuru, tā sakot, var izkrist, nav neapdomīgi noraidāms �ādu notikumu izskaidrojums."

"Es nezinu," kanādie�u vēsturnieks negribīgi norūca. "Tas man izklausās pēc X-failiem."

"Es tikai daru to, kā dēļ esmu �urp aicināts," Eizenharts aizstāvējās, "lis fantazēju."

Nams bija neievērojama divstāvu celtne neievērojamā, �aurā ieliņā, un tas izskatījās tāds pats kā citas mājas. Virs gājēju ietves slējās būriem līdzīgi balkoni, kuros bija vai nu uzstādīti milzīgi satelītu �ķīvji, vai arī tie bija piekārti pilni ar slapju veļu, un ietves malā cic�i cita aiz citas bija novietotas automa�īnas.

Mājas īpa�nieks bija kāds vecs arābs, kura lielā ģimene apdzīvoja mā�jas pirmo stāvu. Viņu sauca Halīls Saads, un viņ� �ķita bezgala priecīgs redzēt Je�ua un viņa māsu. Kad viņi iepazīstināja viņu ar savu draugu no Amerikas, viņ� pastāvēja uz to, lai saruna noritētu angliski, kaut gan bija grūti saprotams, vai tas bija viņa trūcīgais vārdu krājums vai pārlieku spē�cīgais arābu valodas akcents, kas viņam lika uzsvērt līdzskaņus uz pat�skaņu rēķina, kas savukārt bija lielākais �ķērslis, lai viņi varētu saprasties.

"Mēs �eit bie�i nācām, kad bijām vēl bērni," Judīte pa�ukstēja Stefenam, kad viņi sekoja mājas īpa�niekam lejup pa kāpnēm pagrabā. "Viņ� un mans tēvs ir labi paziņas."

Kā Stcfens vēlāk uzzināja, Halīls Saads bija viens no vairāk nekā viena miljona arābu, kuri, lai arī lielākoties musulmaņi, bija Izraēlas pilsoņi. Izraēlas arābi nebija pakļauti vispārējai karaklausībai, ta�u, kā Stcfens �ķita dzirdam no tā, ko viņam vecais vīrs stāstīja, viens no viņa dēliem bija dienestā pieteicies brīvprātīgi.

"Protams, tas noder karjerai. Un viņ� vēlas karjeru. Ir okay. Ta�u, ce�rams, tagad nebūs kar�. Manam dēlam nevajag cīnīties pret citiem arā�biem. Nav labi. Ceru, nebūs vairs kar�."

"Jā," Stcfcns pieklājīgi pamāja. "Uz to ta�u ceram mēs visi."

Saads noņēmās ar savu iespaidīgo atslēgu sai�ķi pie kādām durvīm, atvēra tās un ieslēdza telpā aiz durvīm gaismu.

Stefens neticēja savām acīm, kad viņi pārkāpa pāri slieksnim. Līdz slieksnim grīda bija klāta ar flīzēm � ta�u aiz tā izskatījās, it kā pagrabā kāds veiktu arheoloģiskos izrakumus. Viņi stāvēja uz krauja, sadrupu��iem akmeņiem klāta pamata, un zem kājām tiem �ņirkstēja smilts un oļi, un pagrabtelpas vidū grīdā rēgojās tum�s, nepilnīgi ierobe�ots cau�rums. Oda pēc mitruma un pelējuma. Telpa bija tuk�a, vienīgi neliels plaukts atradās blakus durvīm. Izrakumu vieta, kas pasargāta no laika apstākļiem.

Vecais vīrs nocēla no plaukta spēcīgu spuldzi, pievienoja tās vadu kontaktligzdai blakus durvīm, kuras atra�anās vietu Stefens uzmanīgi ielāgoja, un ar gaismekli rokā piegāja pie bedres malas, kas stāvēja vaļā viņu priek�ā. "Uzmanīgi," viņ� neapzināti klusā balsī brīdināja, kad viņi sekoja viņam un pēto�i nolūkojās lejup ūdenī.

Ūdens virsma spuldzes gaismā mirdzēja. Rāms un pilnīgi nekustīgs ūdens spogulis gulēja aptuveni divus metrus zem viņiem. Stefens pa�cēla roku, lai pasargātu acis no spuldzes spilgtās gaismas un mēģināja saskatīt, kas redzams apak�ā. Varēja iztēloties redzam taisnstūrveida vietu pie malējās sienas, kas �ķita vēl melnāka nekā tās apkārtne.

Eja. Tunelis, kas sākās �ajā vietā un it kā turpinājās piecsimt metru garumā cauri klintij, lai beigtos aiz Raudu mūra.

Pilnīgi fantastiski, Stefens domāja.

"Ūdenim ir nelāga gar�a," Halīls Saads paskaidroja. "Neder tējai un kafijai. Ta�u ļoti labi der augiem. No �ejienes es ņemu ūdeni dārzam. Man ir �ļūtene un neliels sūknis. Ar to es laistu dārzu, un viss aug griez�damies."

Jc�ua norādīja tie�i tajā virzienā, kur Stefens bija domājis redzam atveri. "Eja sākas aptuveni metru zem ūdens virsmas."

"jā," Stefens pamāja un skatījās apkārt, mēģinādams paturēt prātā katru sīkumu. Tā patie�ām nebūtu nekāda pastaiga. Tvertne bija tik �aura, ka vietas tajā pietiktu labi ja vienam nirējam ar skābekļa balonu. Ja vēlējās nirt divatā, tad vienam jau būtu jābūt tunelī, lai varētu sekot otrs. Lai nirējus varētu nolaist ūdenī, būtu nepiecie�ama vin�a un trijkājis. Un, protams, vēl kāds, kur� vin�u darbinātu.

Tās visas bija detaļas, par kurām viņu, iespējams, kāds izjautātu, ja viņ� vēlētos lūgt padomu. Kāds, kur� jau ir rīkojis �ādas ekspedīcijas. Stefcns mēģināja apkārtni pavērot no �āda skatu punkta. Piemēram, griesti. ()ik augsti tic varētu būt? Parastas istabas augstums, aptuveni divarpus metri. Visa pagrabtelpa apkārt atverei varētu būt �etrus reiz piecus met�rus liela. Grūti novērtēt. Vislabprātāk Stefcns būtu visu nofotografējis, lai, jautātam par detaļām, viņam katrā mirklī būtu kur ieskatīties.

Viņ� juta, kā karsts vilnis pēk�ņi no apak�as pārņem visu viņa ķer�meni. Fotografēt! Ak, mans Dievs, kas vispār bija noticis ar fotoaparātu, ar kuru viņi bija fotografēju�i vēstules pirmo lapu?

To viņi bija pavisam aizmirsu�i. Tam joprojām vajadzēja būt turpat, uzskrūvētam uz statīva.

Ja vien Kauns to nebija paspējis atrast. Kāda muļķīga kļūda! Viņ� mēģināja atcerēties vēstules tekstu. Kas tajā bija rakstīts? Katrā ziņā tajā nebija nekāds norādes par Raudu mūri, nekā tāda. Pamatā Kauns ar to neko nevarēja iesākt. Pat ļaunākajā gadījumā viņi vēl arvien Kaunam bija mazliet priek�ā.

Viņ� attapās, ka Je�ua bija viņam ko jautājis. "Kā, lūdzu?"

"Es tev jautāju, ko tu par to domā."

Stefens paberzēja pirkstus vienu pret otru un satraukts secināja, ka tie ir mitri. "Izskatās iespaidīgi," viņ�, par spīti visam, sacīja. "Man patie�ām patīk."

"Ja viss bija tikai sagadī�anās," profesors Gutjērs secināja, "ja viss bija noticis tikai neaptverama dabas untuma dēļ � vai arī notiks, varētu sacīt arī tā �, tad tas ārkārtīgi samazina iespēju atrast kameras slēptuvi loģiskas kombinē�anas un pamatīgu pārdomu rezultātā. Es pat teiktu, ka tādā gadījumā tas kļūst pilnīgi neiespējami."

Ei�enharts vēroja Kaunu. Tas savukārt skatījās uz Gutjēru ar visai drūmu izteiksmi sejā.

"Mēs balstījāmies uz pieņēmumu," kanādie�u vēsturnieks turpināja labākajā docenta manierē, "ka tas viss bija labi izdomāts, labi izprātots pasākums. Citiem vārdiem sakot, tas būtu bijis pasākums, kas pamato�jas uz ideju � ideju par to, kur un kā videoierakstu no Jēzus dzīves dro�i varētu nogādāt mūsu laikā. Tas, ko mēs mēģinājām, bija centieni pa�matīgu pārdomu rezultātā vēlreiz nonākt pie �īs pa�as idejas. Ir zināms fenomens, ka vieglāk atrodams ir kaut kas tāds, par ko nav �aubu, ka tas patie�ām eksistē. Un mēs domājām, ka zinām � �ī ideja bija tepat; videokameras lieto�anas pamācība, kas tika atrasta pie miru�ā, kā �ķiet, to pierādīja."

Viss �is pasākums tūlīt vienkār�i izjuks, domāja Eizcnharts. Vēlākais, pēc divām dienām Kauns par to zaudēs jebkādu interesi un to atcels.

"Tagad mēs zinām � tas bija tāds kā negadījums. Ceļotājs laikā nebija labi apgādāts un tam gatavojies, glu�i pretēji � viņ� par to neko pat nebija nojautis. Pēc da�iem gadiem laikrakstā būs izlasāma neliela piezīme, ka pie Bet�earimas kāds tūrists kopā ar savu ceļojuma grupu izkāpis no autobusa, lai dotos apskatīt nekropoli, ta�u pa ceļam starp kapakmeņiem pazudis. Viss tiks pārmeklēts, �is gadījums vēl da�us ga�dus figurēs policijas aktos, un tad lieta tiks izbeigta. No �īs vēstules � ja tā ir autentiska � mēs uzzinām, ka �ī pazu�ana nebūs saistīta ar no�ziegumu vai negadījumu, bet būs tāds kā kritiens laika bezdibenī. Mūsu nesagatavotais tūrists nonāk viņam pilnīgi nepazīstamā pasaulē, un tajā viņam ir jāspēj cik vien iespējams labi izsisties cauri. Plecu soma ar jauno kameru ir vienīgais, kas viņam ir. Ja apsver situāciju, kādā viņ� nonācis, tad tas ir nevajadzīgākais no visas viņa bagā�as. Viņ� to mīļuprāt būtu iemainījis pret tādām lietām kā, sacīsim, nagu �ķērītēm, kabatas nazi, pāris apak�biksēm vai aspirīna table�u stienīti."

Gutjērs, ja reiz bija iededzies, izskatījās iespaidīgi. Uz viņa pieres iz�spiedu�ās mirdzēja sīkas sviedru lāsītes, viņa nedaudzie mati runas laikā �ķita kā elektriski uzlādēju�ies un līdz ar to likās lēnām ceļamies stāvus, un pamazām viss viņa korpulentais stāvs kļuva par daļu no viņa ener�ģiskās �estikulācijas. Viņa lekcijas dro�i vien bija labi apmeklētas, un tās noteikti nebija garlaicīgas.

"Un tad," viņ� izsaucās, pacēlis rādītājpirkstu, "viņ� uzzina, kur un kādā laikā nonācis. Viņ� uzzina nc tikai to, ka ir kļuvis par laikabiedru Jēzum no Nācaretes, nē, arī to, ka viņ� pat dzīvo un darbojas turpat ne�tālu kaimiņos, proti, Kapernaumā pie Ģenecaretes ezera, kas ir tikai da�u dienu ceļojuma attālumā. Katrā ziņā tas nebija liels attālums tajā laikā, kad noritēja rosīga tirdzniecība starp Eiropu, Ziemeļāfriku un Indiju. Un acīmredzot viņam tikai tad ienāca prātā doma nofilmēt Jēzu un nogādāt uzņēmumus mūsu laikā. Un tikai tad viņ� dro�i vien sāka prā�tot, kā to paveikt. Kas gan viņam varētu būt ienācis prātā?"

"Principā," Kauns nciccictīgi iemeta starpā, "vēl joprojām tas pats jautājums."

"Principā," Gutjērs pamāja. "Ta�u pamatnosacījumi vairs nav tie pa�i, kas sākumā. Mums vairs nav darī�ana ar pētnieku, bet gan ar krastā, citā laikā izmesto. Turklāt acīmredzot ar amerikāņu tūristu � nevēloties aiz�skart kādu no klāteso�ajiem, man tomēr ir jāuzdod jautājums, ar kādiem vēsturiskajiem priek�nosacījumiem mēs drīkstam rēķināties, saskaroties ar vidusmēra amerikāni, kur� dodas ceļojumā ar tūristu grupu pa Izraēlu."

Eizenharts pamanīja tikko jau�amu ironisku smaidu izrakumu darbu vadītāja vietnieka Simona Bārlcva sejā.

"Un � ir jau pagāju�i vairāki gadi. Mūsu ceļotājs ir apguvis jaunu valodu un jaunu amatu, pieradis pie sve�as kultūras, apprecējies, iespē�jams, viņam ir bērni. Un visu �o laiku viņu ir urdījusi doma, kas patie�sībā ar viņu noticis. Tad viņ� uzzina par kādu brīnumdari, namdari no Nācaretes, Jēzu � un beidzot viņ� saprot. Viņ� ir nonācis citā laikā. Ta�u ari ar to viņam ir jātiek galā. Ko, es jums jautāju, �is cilvēks vēl tādu varētu zināt, kas viņam palīdzētu atrisināt problēmu, kā noglabāt kameru uz diviem tūksto�iem gadu?"

"To ta�u es jums visu laiku saku," profesors Vilfords-Smits apdomīgi sacīja. "Viņ� noteikti kameru bija labi iesaiņojis, noslēpis māla krūzē, manis dēļ, nogādājis kādā nezināmā alā un vienkār�i cerējis uz to labāko. Katrā ziņā tā rīkotos es."

"Un savas vēstules nobeigumā viņ� bija aprakstījis, kur tā atrodama," Kauns piebilda. "Citiem vārdiem sakot, ja Foksam bija izdevies tekstu

padarīt salasāmu, tad viņ� �obrīd ir vienīgais, kur� zina, kur kamera atro�das. Ja ne, tad to nezina neviens."

"Precīzi," pamāja varenais vīrs no Toronto.

"Un kā ir ar jums?" Kauns pievērsās Eizenhartam. "Ko jūs būtu da�rījis viņa vietā?"

Rakstnieks savilka uz aug�u uzacis, pārdomās iegrimis, paskatījās uz vareno koncerna vadītāju un klusēja gandrīz vai līdz sāpēm ilgi.

"Es," viņ� tad sapņaini sacīja, "mēģinātu kļūt par vienu no divpa�dsmit mācekļiem."

" ()kay," noteica Stefens, kad viņi jau atkal sēdēja d�ipā. "Tas viss izska�tās lieliski. Tagad mums vajadzētu pajautāt jūsu tēvam, ko�"

"Nē," Judīte viņu nekavējoties pārtrauca.

"Ko?"

"Nē!"

Viņ� apjucis paskatījās uz viņu, tad uz Je�ua, kur�, nepatīkami aiz. skarts, paraustīja plecus. Judīte sapīkusi skatījās taisni uz priek�u, un viņas zoda muskuļi raustījās.

Traks var palikt. Stefens dziļi izelpoja un tad atkal ieelpoja. Tā tik ir ģimenīte.

"Nu labi," viņ� pēc brī�a noteica, it kā nekas nebūtu bijis. Viņ� pa�grieza aizdedzes atslēgu, un ar lielu jaudu iedarbojās motors. "Lai tas paliek."

Diskusija pēk�ņi pārtrūka, kad kāds pieklauvēja pie dzīvojamā vagona durvīm. Nācēja bija viena no Kauna sekretārēm, apveltīta bagātīgiem izliekumiem, platīna blondiem matiem, absolūti iederīga �efa priek�is�tabā un it kā nesaistīta ar �o pasauli. Ja arī viņu mulsināja piecu klu�sējo�u vīrie�u viņai pievērstie skatieni, kas atstāja iespaidu, it kā viņa tos būtu pieķērusi kādā nekrietnā nodarbē, tad katrā ziņā viņa nelikās to manām. Ak, ko nu, tas viņu nemulsināja. Viņu būtu mulsinājis tas, ja ne�viens uz viņu nebūtu skatījies.

Viņa pasniedza savam �efam vizītkarti un ie�ukstēja viņam kaut ko ausī. Kauns nopētīja karti un sarauca pieri. "Skarfaro?" viņ� at�ukstēja pretī. "Nē, nepazīstu. Un ko viņ� grib?"

Viņa atkal kaut ko pa�ukstēja.

"Okay," viņ� pamāja. "Sakiet viņam, ka es tūliņ nāk�u."

Viņa atkal izgāja, atstādama aiz sevis parfīma dvesmu, kas smar�oja pēc elegantām jahtām un dārgām briljanta kaklarotām. Eizenharts do�māja, ka bija redzējis trīs sekretāres, ko Kauns bija atvedis sev līdzi un kuras visu diennakti maiņās strādāja viņa birojā vienā no dzīvojamiem vagoniem, � dro�i vien �efa birojs viņām bija daļa no viņu pasaules. Apmetu�ās gan viņas bija viesnīcā, kas neatradās sevi�ķi tālu, katrā ziņā ik pēc astoņām stundām viena no viņām atbrauca mazā ma�īnā, ar kuru tā, kuru viņa nomainīja, atkal aizbrauca prom.

"Mani kungi," Kauns, kur� pēk�ņi atkal bija kļuvis nedzirdēti svarī�gais veikalnieks, teica svarīgā balsī un izslējās, atbilsto�i atlieca platos plecus un pieceldamies ar prasmīgu kustību aizpogāja dārgo divrindu pogu �aketi, "turpiniet, lūdzu, diskusiju pagaidām bez manis. Es jums atkal pievieno�os, tiklīdz būs iespējams." Viņ� mazliet pastiepa un izbī�dīja uz priek�u zodu, kas viņa sejai pie�ķīra ievērojami agresīvu izteik�smi, vēlreiz pamāja visiem ar galvu un izgāja no apsprie�u telpas.

Kādu bridi valdīja klusums, vienīgi gaisa kondicionē�anas iekārta savā nodabā cītīgi dūca un knak�ķēja.

"Par vienu no mācekļiem," beidzot, it kā nekas nebūtu bijis, klusē��anu pārtrauca profesors Vilfords-Smits. "Ja viņ� būtu bijis viens no mācekļiem, tad viņ� būtu kļuvis arī par apustuli. Tas nozīmē, ka galējā gadījumā viņ� kameru būtu varējis aiznest arī līdz Romai."

"Ar priek�noteikumu, ka viņ� nav ieņēmis Jūdas vietu," Gutjērs iestarpināja.

"Vai jūs brīvprātīgi uzņemtos Jūdas lomu?"

"Nē. Protams, ne."

Eizenharts ar pūlēm mēģināja atcerēties, ko viņ� zina par apustu�ļiem. Daudz tas nebija. Pēdējās dienās viņ� Bībelē bija izlasījis daudz vai�rāk nekā visā savā līdz�inējā dzīvē, kas no reliģijas bija ritējusi visai tālu. Ta�u tas bija Bībeles izdevums angļu valodā, un jau pēc pirmajiem �etriem evaņģēlijiem viņ� bija juties kā pēc smagas cīņas. Līdz apustuļu darbiem viņ� nemaz nebija ticis.

�ī doma viņam bija prātā ienākusi spontāni. Un tai bija kāda nozīme. Kā tas toreiz bija? Pēc Jēzus nāves � vai pēc debesbrauk�anas, kā nu kur� domāja, � Dieva Gars bija nācis pār viņa mācekļiem. Ja viņ� pareizi atcerējās, tas bija saistīts ar Vasarsvētkiem. Katrā ziņā mācekļi, kuri, pa�vadot Jēzu viņa dzīves laikā, bija visai neattapīgi un mazdū�īgi, pēk�ņi kļuvu�i drosmīgi, daiļrunīgi un harismātiska pārliecības spēka pilni, bija devu�ies pasaulē, lai sludinātu jaunu, dziedino�u mācību. Savāda pārmaiņa, ja tā labi apdomāja. Ja viņ� ko tādu būtu ielicis savā romānā, viņa re�daktors manuskripta lapas malā būtu uzvilcis sarkanu jautājuma zīmi un pierakstījis: Nemotivēta uzskatu maiņa!

"Kamera nevar būt nonākusi līdz Romai," prātoja profesors Gutjērs, "jo tas nozīmētu, ka ceļotājs laikā� Vai nu mums viņu nevajadzētu saukt kā citādi? Kā sauc tādu, kur� izsviests citā laikā? Izsviestais laikā? Katrā ziņā tas nozīmētu, ka viņ� būtu identisks ar apustuli Pāvilu. Pāvils bija tas, kur� nonāca līdz Romai. Ta�u Pāvils nekad nebija saticis Jēzu."

"Ko?" brīnījās Eizenharts. "Bet vai tad viņ� nav galvenais apustulis? Es �eit domāju, viņ� ta�u bija rakstījis visas tās vēstules, vai ne tā?"

Gutjērs uz viņu paskatījās ar tādu skatienu, it kā viņ� tikko būtu pa�sacījis kaut ko neiedomājami muļķīgu. "Jā. Savādi, vai ne?" Ta�u Bībelē patie�ām nav nevienas liecinieka norādes. Pāvila vārds kādreiz bija Sauls, un pirms savas atgrie�anās Damaskā viņ� bija fanātisks kristie�u vajātājs."

Kaunu pārņēma tāda kā klusa triumfa sajūta, kad viņ� redzēja kalsno vīru priestera sutanā vienkār�i stāvam putekļos starp dzīvojamiem vago�niem. Vatikāna sūtītais. Pravietis bija gājis pie kalna, un sākumā �is gājiens bija izskatījies pēc neveiksmes. Nu kalns bija atnācis pie pravie�a.

Kādu brīdi viņ� ar apbrīnu vēroja Vatikāna iespaidīgo zīmogu, kas uz kartes greznojās blakus vārdam Luid�i Baptists Skarfaro, Ticības mācī�bas kongregācijas loceklis. Patie�ām iespaidīgi. Viņam nebūtu nekas pretī, ja �āds ģerbonis rotātu viņa pa�a vizītkarti.

"Par ko man tāds gods, ēhm� Kā man jūs godāt?" Kauns jautāja.

"Esmu priesteris," atbildēja viesis ievērojami nevainojamā angļu valodā. "Jūs varat mani uzrunāt: tēvs. Tēvs Skarfaro."

"Ak jā. Nu labi, tēvs � kā varu jums pakalpot?" Kādu bridi viņam bija jārunā nenoteiktas frāzes, viņam bija nepiecie�ams laiks, lai saņemtos. Par spīti visam, tik�anās bija nākusi neizdevīgā laikā, jo pēdējās stundas bija krietni mazināju�as viņa paļāvību jelkad atrast kameru un tajā video.

Viss bija beidzies. Neko nelīdzēja mēģināt sevi apmānīt. �is pārgud�rais koled�as pui�elis bija visu sabojājis. Vispirms viņ� noblēdīja pa�u svarīgāko atradumu � ko viņ� patiesībā bija domājis, rīkodamies uz savu roku? Vai viņam nekad neviens nebija ieskaidrojis, ko nozīmēja kļūt pieaugu�am? Un tad viņ� izraisīja �ī atraduma bojāeju. Labi sapro�tams, ka viņ� tagad slēpās. Ta�u to viņ� nevarēs darīt mū�īgi. Dro�i vien viņ� tupēja kādā kaktā un trīcēja, kamēr pamazām saprata, ko ievārījis. Līdz pat sava mū�a beigām viņ� vairs neiznāktu no �īs planētas tiesas zālēm. Viņ�, D�ons Kauns, atraisītu savu juridisko nodaļu koncentrēto karaspēku un uzbruktu viņam ar sūdzībām par zaudējumu atlīdzinā��anu, kamēr viņam mestos tum�s gar acīm. Bariem viņa advokātu � no kuriem da�i bija vieni no labākajiem, niknākajiem, agresīvākajiem advo�kātiem pasaulē �, vīri, kuri par advokātiem bija kļuvu�i tāpēc, ka citādi no savas pārliecīgās agresijas varētu atbrīvoties, vien regulāri apkaujot nevainīgos, � vajātu viņu līdz pat pasaules malai. Ak jā, lai vai kā, D�ons Kauns no tā vēl gūtu savu peļņu. Iespējams, pavisam mazu, ta�u tomēr peļņu. Kas zina, varbūt no tā vēl varēja uzbūvēt mītu? Tā sacīt, arheo�loģijas Titāniku?

"Mums," mācītājs ar cieto, kalsno seju teica un ieturēja gandrīz nema�nāmu pauzi, ta�u pietiekami garu, lai citi varēt u aptvert, ko viņ� ar to bija domājis � pāvestu, visu Vatikānu, iespējams, pat pa�u Dievu �, "bija pazi�ņots, ka jūs esot atradu�i ārkārtēju artefaktu no Jēzus Kristus laika�"

Kauns pamāja. "Tā ir taisnība."

"Mums ar �o lietu nepiecie�ams iepazīties personīgi. Vai varu to ap�skatīt?"

Aha. Vai te nebija samanāma alkatība? "Hm, atklāti sakot, tēvs, es vēl neesmu glu�i pārliecināts, vai jūs patie�ām esat tas, par ko jūs man stādījāties priek�ā. �eit rakstīts, jūs esot Ticības mācības kongregācijas loceklis. Izklausās iespaidīgi. Ta�u es domāju, teik�u godīgi, jūs varētu ari būt konkurējo�ā uzņēmuma �urnālists. Sutana ir nopirkta, un pasū�tīt vizītkartes iespējams katram. Ari ar Vatikāna zīmogu uz tām."

Priesteris viegli pamāja. Viņ� stāvēja mazliet saliecies un �ķībs, gandrīz vai mīksts kā mīkla �, ta�u Kauns netika vaļā no sajūtas, ka viņ� izliekas � zem lēnprātības un līdzcietīgas pazemības maskas uzglūnēja tērauda �ūska.

"Mister Kaun," priesteris klusā, lēnā balsī viņam skaidroja, "jūsu pos�tenis jums dod iespēju bie�āk un dziļāk ieskatīties aiz pasaules politikas kulisēm nekā parastam laikabiedram. Es jums nepateik�u neko jaunu, ja sacī�u, ka Svētais krēsls uztur informācijas dienestu, kura dēļ mūs ap�skau� visas pasaules valstis. Es atrodos �eit tāpēc, ka mūs ir sasniegusi ziņa, saskaņā ar kuru jūs it kā meklējot videoierakstu, kurā kāds ceļotājs laikā esot uzfilmējis Jēzu Kristu un noglabājis nezināmā vietā."

Kaunam bija jāpieliek visas pūles, lai saglabātu vienaldzīgu sejas iz�teiksmi. No kurienes, sasodīts, kādam tas vispār varēja būt zināms? Kāds no viņa ļaudīm būs izpļāpājies. Tā bija lieta, ko nevarēja tā atstāt.

No otras puses � ja viņi par to jau bija pārliecināti bez viņa palīdzī�bas, pamatā tas viņam varēja būt tikai pa prātam.

"Man jāatzīst, jūs esat labi informēts."

"Vai jums tā jau ir?"

"Es pamatojos uz to, ka mēs to dabūsim �īs nedēļas laikā." Tas iz�klausījās labi, Kauns novērtēja. Tas izstaroja mierīgu paļāvību, un otrs to varēja saprast tā, it kā viņiem jau būtu zināms, kur kamera paslēpta.

"Ko jūs esat nolēmu�i darīt ar ierakstu, kad to dabūsiet?"

"Esmu nolēmis darīt to, ko no manis sagaida manas sabiedrības ak�cionāri, ka es tā rīko�os: iegūt maksimālu peļņu."

Ēna pārslīdēja pār Skarfaro seju. "Vai es varu jūs pierunāt videoierakstu un kameru nodot baznīcai?"

"Par jūsu prasmi pierunāt man nekas nav zināms."

"Kamera nepieder jums, mister Kaun," paskaidroja priesteris no Ro�mas. "Ari tad, ja jūs to atrastu, tā nekādā gadījumā nebūtu domāta jums. Un ko gan jūs ar to lai darītu, ja neskaita vēlē�anos tās tīro sensācijas vērtību izmantot savos nolūkos? Labākajā gadījumā jūsu rīcībā nonāks videoieraksts, kurā kāds vīrs runā aramie�u valodā, un jūs pat nezinā�siet, vai skatāties Kalna sprediķi vai Bar Kohbas aicinājumu uz sacel�a�nos pret iekarotājiem. Ja pieņem, ka �is video pastāv, un ja pieņem, ka jūs to atrodat, tās dabiskais pārvaldītājs ir Svētā Romas baznīca. Mēs esam organizācija, ko iedibinājis pats Jēzus, lai tā sludinātu viņa vārdu. Neviens cits kā vien tikai mēs nebūtu kompetents pārbaudīt videoierak�sta patiesumu vai izlemt tā korektu pielietojumu."

Kauns tik tikko spēja aptvert, kas notiek. �is vīrs ticēja viņam, un viņ� gribēja dabūt kameru. Ja viņam bija kaut neliela ietekme baznīcā, tad �is bija sākums sarunām, kas bija daudzkārt interesantākas nekā pati kameras meklē�ana.

Savaldīties. Tagad pats galvenais bija savaldīties.

Smaids, tāds kā �ķelmīgs, tāds kā nosodo�s. "Jūs to pateicāt ļoti �ar�manti, tēvs � tīrā sensācijas vērtība. Patie�ām ļoti �armanti. Ta�u cs domāju, ka jūs zināt tikpat labi kā es, par ko mēs te patiesībā runājam. Mēs patie�ām runājam par sensāciju. Vēl būdams jauns puisis, es reiz iepazinos ar vīru, kur� septiņdesmito gadu vidū bītliem bija piedāvājis piecsimt miljonu dolāru par vienu vienīgu koncertu, kuru viņ� gribēja pārraidīt visā pasaulē. Piecsimt miljonu � un viņ� būtu veicis ļoti izde�vīgu darījumu. Esmu pārliecināts, ka tic laiki, kad bītli bija populārāki par Jēzu Kristu, jau sen ir garām." Sekoja nopūta, kas nāca no viņa dvē�seles visdziļākajām dzīlēm. "Ta�u, no otras puses, es nevaru jūsu argu�mentus pilnīgi neņemt vērā. Jā, jums taisnība, video pienāktos baznīcai. Man vajadzētu pastāvēt uz to, ka es, ņemot vērā jau sasniegtos un ne jau neievērojamos panākumus, saņemu vismaz nelielu, gandrīz vai sim�bolisku kompensāciju."

"Pats par sevi saprotams," Skarfāro piekrita. "Par kādu summu jūs esat domājis?"

"Ļaujiet man teikt tā," Kauns atbildēja, "kop� neveiksmīgā mēģinā�juma atkal apvienot bītlus nu jau būs apritēju�i trīsdesmit gadi. �odien par reklāmām, par ievērojamu sporta notikumu pārraidī�anas licen�cēm un tamlīdzīgi tiek maksātas summas, kādas toreiz pat bija grūti iedomāties. Viena vienīga veiksmīga Holivudas filma pirmajā nedēļā dod vairāk ienākumu nekā visas gadsimta pirmās puses filmas kopā. Un nu ierodaties jūs un gribat iegūt savā īpa�umā filmu, kas rāda Jēzu Kristu�" Viņ� noraido�i pamāja ar roku. "Ta�u jūs to dabūsiet. Jūs dabūsiet visu. Es nodo�u jūsu rīcībā absolūti labi saglabāju�os ceļotāja laikā skeletu, ko radioloģiskā izmeklē�ana lē� kā divtūksto� gadu vecu, ta�u tam ir nevainojami moderni zobu kroņi un pēc astoņdesmito gadu medicīnas standartiem ārstēts kaulu lūzums. Skelets vien jau ir zinātniska sensā�cija � ta�u jūs turklāt vēl dabūsiet lieto�anas pamācību SONTvideoka�merai, kura tirgū nonāks tikai pēc trim gadiem. Ari �īs pamācības papīrs, kā to apliecināja divi neatkarīgi institūti, ir noteikts kā divtūksto� gadu "vecs. Un turklāt," viņ� pacēla gaisā aploksni ar atliku�ajiem fotoattēliem, "es jums parādī�u vēstuli, kuru rakstījis ceļotājs laikā."

Priestera acīs bija parādījies dīvains mirdzums. "Vēstule?" viņ� atjautāja.

"Vēstule." Kauns laipni pamāja. "Un viss, ko es par to vēlos," viņ� rāmi piebilda, "ir desmit miljardi dolāru."

Eizcnharts, kur� caur slīpajām pienstikla plāksnītēm savā tualetē bija sekojis abu vīrie�u sarunai, sarāvās, kad Kauns nosauca summu. Visā nopietnībā ņemt mutē �ādu skaitli! Viņam izspiedās sviedri, un ne jau tikai tāpēc, ka tualete bija vienīgā telpa viņa dzīvojamā vagonā, kas ne�bija pieslēgta gaisa kondicionē�anas sistēmai un tāpēc dienas gaitā sasila kā inkubators.

Priesteris uz �ādu prasību reaģēja ar neapvaldītām dusmām. Ei�en harts caur plāksnēm abus uzmanīgi vēroja un redzēja priesteri nikni �estikulējam, pārmetot Kaunam rupju vēlē�anos iegūt maksimālu peļņu no atraduma, kas nepieder viņam.

"Es jums vienkār�i izteicu piedāvājumu, tēvs. Un ar jums es domāju katoļu baznīcu. Jūs varat to pieņemt, un tad jūs saņemsiet visu, kas man pa�reiz ir, un varat atrakt video vai arī atstāt to tur, kur tas ir patlaban. Kā jūs vēlaties. Vai arī jūs to nepieņemat � tad jums būs jāpacie�as, kamēr video būs manā rīcībā, kamēr būs beigusies visa sagatavo�anas kampaņa, kamēr es bū�u vienojies ar visiem ieinteresētajiem televīzijas koncerniem par pirmizrādes tiesību noteikumiem, kamēr būs rezervē�tas visas reklāmu vietas un būs zināmi visi sponsori. Un ļaut sevi pārsteigt ar to, kas būs redzams uz ekrāna. Kā jūs vēlaties. Tā ir jūsu izvēle."

"Desmit miljardi dolāru ir absolūti nepieņemama summa par vienu video."

"Tā ir visai prāva summa, jā. Ta�u jūs nedrīkstat aizmirst, ka es jums pārdodu krietni vien vairāk nekā tikai video. Es jums pārdodu arī kon�troli pār tā saturu. Es jums pārdodu savu klusē�anu, ka �āds video vis�pār pastāv, ja tajā būs redzams kas tāds, kas nav savienojams ar baznīcas dogmām. Un ar �o klusē�anu es jums vienlaikus pārdodu, izteik�os ne�saudzīgi, savu �urnālista integritāti. Un to, man ļoti �ēl, nevar dabūt par sviestmaizi."

Iepriek� diskusijas laikā apsprie�u telpā bija kāds punkts, pie kura Eizenharts garīgi bija izstājies. It kā viņa iek�ienē kāds būtu ievietojis sviru. Profesors Vilfords-Smits bija atvēris lielo Bībeli, lai evaņģēlijos atrastu visus norādījumus par Jēzus mācekļiem cerībā uzdurties kādai liecībai, ka viens no viņiem patie�ām varētu būt bijis ceļotājs laikā un, ja tā varētu būt, tad kur�. Un viņ� tur bija sēdējis un sev jautājis: Ko, saso�dīts, es �eit patiesībā daru ?

Visa �ī gudro�ana, �ī ie�ana Scrloka Holmsa pēdās, ko tā līdz �im bija devusi? Galīgi neko.

Kad tika atrasta lieto�anas pamācība, Kauns un Vilfords-Smits bija izdarīju�i loģiskus, pārliecino�us secinājumus. Nu vēstule gandrīz visus no tiem noraidīja. Nu iznāk, ka drīzumā nav sagaidāma ceļojuma laikā atklā�ana, ne arī bijis kāds rūpīgi izdomāts plāns. Uz aplamu pieņēmumu pamata viņi bija nonāku�i pie pāris pareiziem secinājumiem, ta�u tā bija tikai sagadī�anās.

"Jums nebūs ienācis prātā, ka ar visu, kas man ir zināms, cs varu vēr�sties pie Izraēlas iestādēm," priesteris piedraudēja. "Tās jūsu aktivitātes apturēs, un mums tas nemaksās ne centa. Jo tas, ko jūs mēģināt darīt, nav nekas cits kā arheoloģisko atradumu izve�ana aiz robe�ām."

Kauns nelikās iespaidots. "Pirmkārt, aiz robe�ām mēs neko neesam izvedu�i. Otrkārt, lai video pārraidītu televīzijā, to nemaz nav nepiecie�ams izvest; manā rīcībā ir pārvietojamas raidstacijas, kas būtu �eit jau da�u stundu laikā." Viņa balss kļuva klusāka, draudo�āka. "Tre�kārt, es varu iedomāties visu ko, ta�u nc to, ka jūs patie�ām vēlaties, lai pār Jēzus video kontroles tiesības būtu Izraēlas valstij."

Viņam bija nepiecie�ams iziet. Viņ� bija kaut ko nomurminājis par vajadzību aiziet uz tualeti, bija izgājis ārā, rūpīgi aizbīdījis aiz sevis dur�vis starp apsprie�u telpu un virtuvi un devies uz savu guļamistabu. Tur viņ� bija pamanījis, ka blakus dzīvojamam vagonam kāds stāv, un tā viņ� tomēr bija iegājis tualetē, pavisam klusi, lai paklausītos.

Tātad Kaunam patie�ām bija svarīga vienīgi nauda. Un tas, ko viņ� patlaban darīja, bija tīrā krāp�ana. Pēc tā, kas �onakt bija noticis, viņ� acīm�redzot bija atmetis jebkādu cerību reiz atrast kameru ar videoierakstu. Nu viņ� gribēja pārdot baznīcai tos pāris kaulus un papīra skrandas cerībā, ka tā dos priek�roku tam, lai izdzēstu visa notiku�ā pēdas. Un tādējādi neviens nekad nepamanīs, ka patiesībā no kameras nebūs bijis ne miņas.

Un to nekad neatrastu. Viņam sareiba galva. Vai tas nebija tas pats, ko viņ� vēl pirms pāris dienām bija sludinājis? Lai arī kas notiktu, jūs �o video nerādīsiet televīzijā, pirms ceļotājs laikā nebūs devies ceļā. Eizenhartu pēk�ņi pārņēma sajūta, it kā viņ� stāvētu pats sev blakus, lidinātos pats sev virs galvas, noraudzītos pats uz sevi kā uz figūru lielā, kom�pleksā spēlē, glu�i tāpat kā viņ� vēroja figūras savās diagrammās, kad plānoja jaunu romānu un visu vajadzēja saskaņot. Arī dzīve, �ķiet, bija kā tāds romāns, un viņ� nupat varēja noskatīties, kā viss saistījās kopā, kā viss saderējās.

"Varbūt mums sarunu vajadzētu turpināt kādā citā vietā," Vatikāna pil nvarotais ierosināja.

"Ar lielāko prieku," Eizenharts dzirdēja Kaun Enterprises valdes priek�sēdētāju sakām. "Iesim uz manu biroju. Tur es jums uzrakstī�u konta numuru �veices bankā."

Viņ� dzirdēja, kā attālinās soļi, un palika apjucis stāvam.

"Amerikas bibliotēkā tu neko par tuneli neatradīsi, tici man," teica Je�ua, turēdams roku uz durvju roktura. "Nāc labāk ar mums."

Viņi stāvēja tie�i Ebreju universitātes bibliotēkas ēkas priek�ā, un tā bija ļoti neizdevīga, �aura vieta; katra otrā automa�īna, kas brauca viņiem garām, nosodo�i taurēja.

"Nebū�ana," Stefeņs atteica. "Tā ir laika iznicko�ana, ja pat nezina ebreju valodas alfabētu. Nē, darīsim, kā bijām norunāju�i. Jūs meklēsiet �eit visus materiālus, kādus vien varat atrast, bet es paskatī�os American l,ibrary. Man tāpat vēl �is tas ir nokārtojams. Piecos es jums atkal at�brauk�u pakaļ." Viņ� paņēma mobilo telefonu, kas bija pievienots lādē�tajam, un pārbaudīja bateriju līmeni. "Ja gadās kas īpa�s, zvaniet man. ! .s atstā�u telefonu ieslēgtu."

"Bibliotēkā? Par to tev neviens paldies neteiks," Je�ua teica.

"To var noregulēt gandrīz uz klusumu. Ja kāds zvanīs, tad atskanēs tikai tik�ķi. Bibliotēka ir vienīgā vieta, kur vispār ir iespējams to dzirdēt. Neraizējies."

Judīte atvēra durvis un izkāpa no ma�īnas. "Vai tas var būt, ka tev jā�steidzas? Tu izskaties visai nevaļīgs."

Stefens ieskatījās viņas tum�ajās, neizdibināmajās acīs.

"Vai to var manīt? Rīt pēcpusdienā ap �o pa�u laiku es jau gribētu nirt cauri tunelim."

Automa�īna, kas stāvēja ielas malā pretī daudzdzīvokļu mājai, tur bija apstājusies jau pa�ā rīta agrumā. Kop� tā laika abi vīrie�i, kas tajā atra�dās, bija pacietīgi izturēju�i nekustīgo sēdē�anu un paturēju�i acis ieejas durvis, pie kurām bija redzama vesela rinda pastkastī�u un zvana pogu. Tur bija arī pastkastīte un zvans, pie kura bija plāksnīte ar vārdu ļcirta Menezs, un tas bija iemesls, kāpēc abi vīri sēdēja ma�īnā.

Tā bija ļoti dzīva iela. Neviens viņus neievēroja. Uz viņu ma�īnas slēgdēļa bija uzlīmētas trīs nelielas fotogrāfijas, kurās bija redzamas divu jaunu vīrie�u un jaunas sievietes sejas. Laiku pa laikam viens no viņiem paskatījās pulkstenī; pēdējā laikā arvien bie�āk.

Beidzot viņiem aiz muguras apstājās kāda automa�īna, kurā arī sē�dēja divi vīrie�i. Abi vīrie�i priek�ējā automa�īnā pagriezās. Tās bija sejas, kuras viņi bija gaidīju�i. Jautājo�i skatieni. Viņi parādīja jaunpienācējiem vienkār�u zīmi, paceltu roku, kuras īk�ķis un rādītājpirksts veidoja burtu O vai arī nulli. Nekas nenotiek, tas nozīmēja. Neviens no tiem, uz kuru fotogrāfijām viņi nu jau gandrīz desmit stundas bija skatīju�ies, nebija parādījies.

Viens no abiem vīrie�iem aizmugurējā ma�īnā pamāja, un vīrie�i priek��ējā ma�īnā atkal apsēdās, piestartēja motoru un, izmantoju�i radu�os izdevību iekārtoties satiksmes straumē, aizbrauca. Otra ma�īna paripoja mazliet uz priek�u un apstājās tie�i tajā pa�ā vietā, kur bija stāvējusi pirmā.

"Un tagad tikai uz pilsētu kaut ko ieēst!" viens vīrietis uzsauca otra�jam. "Es beidzos vai nost no izsalkuma."

Eizcnharts aizvēra aiz sevis tualetes durvis, ar smaguma sajūtu ķermenī atspiedās pret tām un blenza pretējā sienā. Pagāja labs brīdis, pirms viņ� aptvēra, ka ir bez padoma. Pilnīgi bez padoma. Ko viņam tagad iesākt? Viņam nebija ne mazākās nojausmas. Vai vispār bija iespējams ko darīt lietas labā? Un tomēr, kā izskatījās, nākotne bija skaidra. Tā bija negro�zāma, ierakstīta lielajā Dieva grāmatā. Kismet. Fatālistiem bijusi taisnība.

Viņ� vēlējās, kaut viņam pa�am būtu bijis kaut kas no tās enerģijas un izdomas bagātības, ar kādu viņ� mēdza apveltīt savu romānu galvenos varoņus. Tad vismaz viņa taisnā zarna nebūtu sākusi pati sieties mezglā.

Viņ� devās atpakaļ uz virtuvi. Cauri bīdāmajām durvīm viņ� dzirdēja savā starpā diskutējam profesorus, vairākas reizes skanēja vārds apus�tulis. Fizenharts palika stāvam, roku uz durvju roktura uzlicis. Nē, viņ� tagad nevarēja iet atpakaļ �ajā telpā. Viņ� nevarēja izlikties, it kā nekas nebūtu bijis. Nē.

Viņ� devās uz savu guļamistabu, atkrita gultā un sakrustoja rokas priek�ā sejai. Neko nedzirdēt, neko neredzēt. Visu izslēgt. Ta�u tad viņ� rokas atkal noņēma un skatījās griestos.

Bija vēl kaut kas. Kaut kas viņam abu vīrie�u sarunā bija licies uzkrī�to�s. Bija kāds teikums, kas viņā kaut ko uzjundīja, � vai tās bija atmi ņas vai domu pavediens, kaut kas tāds, kas sabangoja viņa zemapziņu. Viņ� atbalstījās uz elkoņiem un skatījās uz nelielo rakstāmgaldu, uz kura �obrīd gulēja gandrīz visas grāmatas, kādas vien viņ� bija atradis skapī.

Lidija sacītu, ka tas ir viņam raksturīgi. Visām viņa guļamtelpām pie�mita tendence ātri vien pārvērsties par bibliotēku.

Kā tas īsti bija? D�ons Kauns skaļā balsī bija nolasījis to, kas bija rakstīts uz Romas kalsnā viesa vizītkartes. Viņ� to bija dēvējis par tēvu Skarfaro. Kaut kādas kongregācijas loceklis� Hmm. Eizenharts piecē�lās, pārcilāja da�as grāmatas un atrada meklēto. Grāmata par Romas katoļu baznīcu un Vatikānu. Viņ� pārlapoja satura rādītāju, at�ķīra vaja�dzīgo lappusi. Pavisam bija deviņas kongregācijas, augstākie pārvaldes orgāni ar likumdevēja un tiesas pilnvarām visās baznīcas jomās. Eizen�harts sarauca pieri. Mācība par varas sadali, baznīcai, �ķiet, bija pagājusi garām bez pēdām. Viņ� lasīja tālāk. Ticības mācības kongregācija bija iztirzāta pirmā.

Savos romānos Eizenharts bie�i vien bija aprakstījis, kā cilvēki ārkār�tīgu izbaiļu brī�os domā, ka viņu dzīslās sastingst asinis. Nu viņ� pirmo reizi �o sajūtu piedzīvoja pats uz savas ādas. Ja �inī acumirklī viņam uz plcca roku uzliktu skelets un paskatītos uz viņu ar tuk�iem acu dobu�miem, viņ� nebūtu spējis izbīties vēl vairāk.

Ticības mācības kongregācija, tur bija lasāms, ir ļoti sena organizā�cija. To dibinājis pāvests Gregors IX tūksto� divi simti trīsdesmit pir�majā gadā, tātad gandrīz pirms astoņiem simtiem gadu � ta�u ne ar nosaukumu, kāds tai bija �odien. Līdz pat tūksto� deviņi simti astotajam gadam �o organizāciju sauca citādi, tai bija nosaukums, kas gadsimtiem ilgi bija saistījies ar izbailēm un �ausmām, ar uguni, spīdzinā�anu, asins straumēm, ar tum�ajiem viduslaikiem. Viņam nebija ne jausmas, ka �ī organizācija vēl arvien eksistē.

Ticības mācības kongregācija bija �olaiku nosaukums Svētajai inkvi�zīcijai.

29

STEIDZAMI � SLEPENI Dion,

bankas izdara spiedienu sakarā ar kursa lejupslīdi. Misters Sazerlands no First National vēlas sasaukt uzraudzības padomes ārkār�tas sēdi nākamtre�dien. Acīmredzot tiks apspriests jūsu valdes priek�sēdētāja postenis. S.

Tā nevarēja būt patiesība. Stcfens paskatījās uz �auro papīra gabalu, ko viņam tikko bija izspļāvis bankas automāts, tad uz savu VISA karti. Limit exceeded, bija rakstīts uz �eka.

Automāts, solīds un neieņemams, iemūrēts kāda sabiedriskā nama sienā, neparasti ilgi bija noņēmies ap viņa karti, ko viņ� bija iebīdījis auto�māta kar�u spraugā. Ar ne�ēlīgu apņēmību spo�ais tērauda kupols starp viņu un tastatūru, uz kuras viņ� bija ievadījis sev vēlamo skaidrās nau�das summu, atkal aizvērās.

Tas tik bija jauki. Stefens iebāza savu karti atpakaļ kabatas portfeļa nodalījumā, kurā to parasti glabāja, un atbrīvoja vietu nākamajam klien�tam, apaļīgai sievietei ar augsti sakasītiem matiem, kura viņam veltīja aizdomu pilnu skatienu. Vai viņ� izskatījās bīstams? Viņ� nepatikā nogro�zīja galvu un, turēdams kabatas portfeli rokā, lēnām gāja tālāk.

Vai tā varēja būt patiesība? Vai viņ� bija izdevis tik daudz naudas, kop� bija ieradies Izraēlā? Viņam būtu vajadzējis laikus padomāt par limita paaugstinā�anu. Viņam kaut kā vajadzēja� bet kā? Piezvanīt uz savu banku� Ja vien Hjū Kaningcms, viņa lietvedis, bija sasniedzams, varbūt bija iespējams ko līdzēt, vismaz uz laiku.

Cik naudas īsti viņam vēl bija? Viņ� pār�ķirstīja banknotes. Diezin vai pietiks, lai rīt no rīta samaksātu par viesnīcu. Nemaz nerunājot par to, lai iznomātu nir�anas aprīkojumu vai apmaksātu automa�īnu. Neticami.

Kā bija ar citām kartēm? To viņam pavisam bija trīs � viena VISA, viena MasterCard un viena American Express. Patiesībā jau piecas, ta�u divas pārējās tika pieņemtas dkai Amerikā un no tām viena tikai deg�vielas uzpildes stacijās. MasterCard bija piesaistīta tam pa�am kontam, kuram piesaistīta VISA, ar to viņam arī nepaveiktos. Bet American Ex�press� Ar to viņ� varētu ari tikt pie skaidras naudas, ta�u ne no auto�māta. Viņiem �eit, Jeruzalemē, bija birojs, ja viņ� pareizi atcerējās. Vai varbūt tas bija Telavivā? Nu, to bija iespējams uzzināt.

Nav naudas. Neticami. Un kā tas uzreiz sabojāja noskaņojumu! Ko tas līdzēja, ja tev piederēja īpa�ums, bet nebija iespējas tam piekļūt. Mil�zīga dumjība, lūk, kas tā bija.

Vēl arvien apjucis, viņ� atkal aiztaisīja savu kabatas portfeli, iebāza to �aketes kabatā un gandrīz sastinga kā sālsstabs, kad ieraudzīja abus vīrie��us, kuri, sarunā iegrimu�i, nāca pa ietvi viņam tie�i pretim. Aizturējis elpu, visiem spēkiem cenzdamies ar kādu uzkrīto�i drud�ainu kustību nepiesaistīt viņu uzmanību, viņ� paglābās pirmajās tuvākajās veikala durvīs.

Un nu vēl tie bija apstāju�ies � tā vietā, lai dotos tālāk un pazustu no viņa acīm! Viņ� izlikās, ka aplūko vitrīnā izliktās prcces, ta�u patie�sībā vēroja abus vīrus. Nav �aubu, tic bija divi no Raiena ļaudīm. Viņ� tos vairākkārt bija redzējis nometnē, un arī tie viņu pazina. Kas viņiem �eit bija darāms? Tā dro�i vien bija sagadī�anās, ka viņi tie�i �ajā brīdī nāca pretī pa �o ielu; neizskatījās, ka tie viņu meklētu.

Un vēl tāda muļķīga sakritība. It nemaz nenāk par labu noskaņojumam.

Kāds viņu no sāniem uzrunāja, viņ� nesaprata, izbijies pagriezās un automātiski atbildēja: "Kā, lūdzu?"

"Vai jūs interesējaties par videokamerām?" pārdevējs, plecīgs vīrs ar paretiem matiem un lielu, apaļu degunu, pārgāja uz angļu valodu.

"Videokamerām?" Stefens samulsis paskatījās uz pārdevēju, tad uz vitrīnu, ko viņ� līdz pat �im brīdim bija vērojis, to nemaz neredzot. Pa�tie�ām, tur bija vienas vienīgas videokameras, da�āda lieluma, da�ādi ra�ojumi. Viņ� bija nokļuvis foto un video pre�u veikalā. Un abi sarg�suņi vēl arvien stāvēja ielas malā un �ķita pamatīgi apsprie�amies, kurp doties tālāk.

"Mums ir pārstāvētas visas slavenākās markas," pārdevējs iesāka un satvēra pirmo tuvāko ierīci, lai to iespiestu Stefenam rokā. Tā bija nepa�rasti viegla. "SONT, Canon, Panasonic, JVC, Sharp� Ko vien jūs vēlaties.

Sī te ir patlaban mazāka un vieglākā digitala kamera, tā sver tikai piec�simt gramu, ta�u ir aprīkota ar objektīvu, kam desmitkārt automātiski maināms fokusa attālums. Nu, kā tā ieguļas rokā? Fantastiski, vai nav tiesa? Absolūti nekādu problēmu to paņemt visur līdzi un visu uzfilmēt."

Stefens aplūkoja aparātu. Kādreiz viņam bija diktofons, kur� bija lie�lāks nekā �ī kamera. Apbrīnojami. Viņ� pielika lodziņu pie acs un vēroja tajā ielu. Izskatījās, ka abi vīri meklē restorānu un nevar vienoties, kurp doties.

"Apbrīnojami," viņ� sacīja arī pārdevējam, kur� viņā gaido�i bija no�lūkojies.

"Vai drīkstu jums jautāt, vai esat jau iz�ķīries par kādu konkrētu sis�tēmu?" viņ� vēlējās zināt.

"Sistēmu?" Stefens pēk�ņi apzinājās, ka �ī ir pirmā reize viņa dzīvē, kad viņ� vispār tur rokā videokameru. Ievērojams trūkums cilvēkam, kur� gatavojās atrast ievērojamāko kameru cilvēces vēsturē. "Kādas sistēmas vispār ir?"

Pārdevēja acis iemirdzējās. "Ir Video-8, tā ir pati vecākā sistēma. Pla�i izplatīta, un kasetes tai ir lētas. Tad mums vēl ir arī Hi-8, principā tāda pati, ta�u tai ir būtiski labāka attēla kvalitāte; labāka nekā jūsu tele�vizoram. Pa�laik modernākais, protams, ir digitālais attēls. Vislabākie kontrasti, lieliskas krāsas, nepārspējami ass attēls � un nekādu zaudē�jumu, attēlus apstrādājot. Visiem saviem klientiem es iesaku pievērst lielu uzmanību videoierakstu apstrādei, jo, pieņemsim, jūs esat atvaļi�nājumā � es vienkār�i iedomājos, ka jūs esat atvaļinājumā �, tad jūs filmējat visu, ko vien redzat. Ta�u jūsu draugiem mājās, jūsu ģimenei un tā joprojām, viņiem jūs vēlaties rādīt tikai labākos attēlus. Jūs varbūt vēlaties iemontēt kādus optiskus efektus, kaut ko saīsināt, parādīt citā secībā. Tāpat kā Stīvens Spīlbcrgs, viņ� bez montā�as un attēlu apstrā�des arī nebūtu nekas, vai jūs man piekrītat? Tam digitālais video ir opti�māli piemērots. Palūkojieties, piemēram, �eit�" Viņ� atkal izņēma kameru Stefenam no rokām un atvēra nelielu plastmasas vāciņu sānos. "�eit jums ir visi pieslēgumi � LANC, ārējais mikrofons, austiņas, digitālā izeja, supervideo, audio. Saprotams, aparāts darbojas ar litija jonu akumulatoru, tātad tam nav atmiņas efekta, tas�"

"Esmu dzirdējis, ka drīzumā būs jauna sistēma," Stefens pārtrauca viņa vārdu plūdus. "To sauc MR � es tikai nezinu, ko tas nozīmē."

"Ak jā." Pārdevējs pamāja. "SONT.'. MR, manuprāt, nozīmē magnetic resonance vai ko tamlīdzīgu. Ta�u tirgū tā nonāks tikai pēc trim �etriem gadiem. Padaban tā vēl nav nobriedusi izlem�anai un vispirms acīmre�dzot būs pieejama tikai augstāko tehnoloģiju tirgū. Kā saka, būs pārāk dārga parastam cilvēkam."

Abi vīrie�i, kā izskatījās, bija vienoju�ies un devās �ķērsām pāri ielai un prom.

"Vai jums ir zināms, kā �ī MR sistēma funkcionēs?" Stcfcns vēlējās zināt.

"Ak, principā tā arī ir digitālā sistēma. Vienīgā at�ķirība ir tā, ka sa�glabā�ana vairs nenotiks magnētiskā diskā, bet gan uz speciāla silīcija kristāla. Tātad jums ar to jāsaprot, ka reiz uzņemts video vairs nevar tikt izdzēsts, toties tas ļoti ilgi saglabājas. Tas varētu būt interesanti dokumentē�anas mērķiem, ta�u tas ir diezgan dārgi iesācējam. Tomēr, lai ari kā, vienā kasetē vieta būs divpadsmit stundām tīrā ieraksta laika."

"Cik ilgi videoieraksts spēj saglabāties �odien?"

"Tas ir svarīgi. Vidco-8 un Hi-8 kamerās, tātad analogajās sistēmās, kvalitāte jūtami pasliktinās pēc desmit divdesmit gadiem. Vienkār�i tāpēc, ka magnetizācijas stiprums lentēs ar laiku samazinās, vai saprotat? Digitālajā video tas notiek tāpat, ta�u, tā kā attēli ir digitāli, jūs tos vienmēr varat pārkopēt uz jaunām lentēm un tā saglabāt tos visai ilgi."

"Saprotu." Raicna rokaspui�i bija ārpus redzamības loka. Stefens norādīja uz nelielo kameru. "Vai jūs man par �o nevarētu iedot līdzi prospektu?"

Pārdevējam viegli noraustījās acs kaktiņ�. "Vai vēlaties �o kameru iegādāties?" jautāja vīrs ar plānajiem matiem.

"Vēl nezinu," Stefens meloja.

"Klausieties, man jums ir kāds padoms," pārdevējs sazvērnieciski teica, izvilka krāsainu salocītu lapiņu un lodī�u pildspalvu. "Parasti �ī kamera maksā�" Viņ� uzrakstīja astronomisku summu �ckeļos un tik�pat astronomisku summu dolāros tai blakus. "Ta�u, ja jūs tūlīt pat izlemsiet, es jums pārdo�u aparātu, kura vērtība ir tāda pati kā jaunai kamerai, tas ir absolūti pilnīgs, ar garantiju un visu, tikai bez oriģinālā iepakojuma. Tas ir nācis, tikai nestāstiet to tālāk, no mantas aprakstī��anas. Bez oriģinālā iepakojuma es to nedrīkstu pārdot par oriģinālo cenu, traki, ta�u tā tas ir. Es jums to pārdotu par�" Viņ� uzrakstīja divus skaitļus, kuri bija par �etrdesmit procentiem mazāki nekā abi pirmie. "Kā jau teicu, tāda man ir tikai viena. Vienreizēja izdevība."

Stefens pasmaidīja par �o mū�veco triku. Līdzīgā veidā viņ� bija pār�devis arī savas programmas.

"Pateicos," viņ� noteica un paņēma bukletu. "Ta�u man tik un tā ir jāaprunājas ar savu draudzeni. Jūs ta�u saprotat."

Atkal noraustījās grumbas zem labās acs, tāpat arī mutes kaktiņ�. Arī vecs triks. Es to nevaru izlemt, man jāpajautā kādam atļauja. "Atve�diet ta�u savu draudzeni vienkār�i līdzi," vīrs nekavējoties izteica priek��likumu. "Mēs varam izdarīt pāris izmēģinājuma ierakstus un noskatīties tos uz lielā ekrāna. Viņa būs sajūsmā."

"Es tā darī�u," Stefens meloja, atvadījās un devās prom. Ārā uz ielas viņ� uzmanīgi pavērās apkārt, ta�u abus vīrus nekur vairs nemanīja.

Viņi daudz nerunāja. Blonds liela auguma vīrs, kur� tikai ar pūlēm bija iespraucies uniformai līdzīgajā apģērbā, kādā viņus bija vēlējies redzēt Raicns, gandrīz bez apstājas smēķēja, un Elija, brūni iededzis un nepār�protami sabre, Izraēlā dzimis ebrejs, tik lēni knibinājās ap falafel, ka tā apē�ana, kā �ķita, varēja icvilkics vairāku stundu garumā. Turklāt neviens no viņiem nenolaida acis no nama durvīm un ceļa līdz tām.

Viņi gandrīz nepamanīja nākam Raienu. Pēk�ņi viņ� parādījās atpakaļskata spogulī, it kā būtu atnācis no nekurienes, un jau nākamajā mirklī atvēra durvis un sēdēja aizmugurējā sēdeklī.

"Un kā?" viņ� tikai pajautāja.

Tā kā Elija tie�i tajā brīdī ko�ļāja, atbildēja Vilārs. "Nekā. Neviens nav nācis."

Raiens kaut ko pie sevis noņurdēja. Neviens nekad nevarēja par to būt pārliecināts, ta�u �ķita, ka Raiens bija visai nokaitināts.

"Mēs iesim iek�ā," viņ� izlēma.

Vilārs ieplēta acis. "Mājā?"

"Dzīvoklī."

Elija pa to laiku bija dcis galā ar savai kumosu. "Bos," viņ� teica, "arī Izraēlā tas nav legāli."

"Es zinu," Raiens norūca. "Tāpēc ir vienpadsmitais bauslis. Tikai Mozus to bija noklusējis."

Amerikāņu bibliotēku, savdabīgu celtni no tērauda, stikla un labi daudz betona, bija grūti ierindot kādā stilistiski noteiktā laikā. Raiti lakotais dzelzs �ogs, kas norobe�oja teritoriju, izskatījās īpa�s, ta�u neap�aubāmi bija arī ļoti stabils, un slaidas cipreses noslēpa ēku kā priek�kars. Un tomēr nebija nekādu problēmu tajā iekļūt. Sargs zilā uniformā stāvēja pie ieejas durvīm, ta�u nevienam apmeklētājam nepieprasīja uzrādīt per�sonas apliecību, vien aprobe�ojās ar to, ka bargi nopētīja katru ienācēju.

Visu pirmo stāvu aizņēma pla�a kafetērija, garderobe, vairākas telefona kabīnes, garas slēdzamu skapī�u rindas un neskaitāmi lasītājiem domāti galdi, ja neskaita telpas, kas domātas pārvaldei un kurās, kā liecināja nepārprotami formulēti uzraksti uz durvju plāksnītēm, apmeklētājiem ieeja bija aizliegta. Lasītava atradās aug�stāvā, gai�a, liela telpa augstiem logiem, kura pusstāvā vēl papildus bija pārdalīta ar pla�u galeriju. Kā jau katrā bibliotēkā, �eit valdīja darbīgs klusums, tā ka nebija grūti sasniegt tādus koncentrē�anās dziļumus, kas cilvēkam ikdienas pasaules drud�ai�najā steigā palika nepieejami.

Glu�i ka baznīcā, Stefens nodomāja, iedams gar plauktu rindām uz priek�u. Tikai mājījjāk.

Nu, kādai tēmai lai viņ� pievēr�as? Tāds bija jautājums. Viņ� bie�i vien uz labu laimi bija gājis cauri bibliotēkām, �ur un tur izvilcis no plaukta pa grāmatai un ļāvies pārsteigumam, ko viņam sagādāja gadījums.

Viņ� pamēģināja, ta�u �eit un �obrīd tas viņam neko nepalīdzēja. Nē, tēma varēja būt tikai viena � Tempļa kalns. Stefens piegāja pie kata�loga, kas bija pieejams garās koka kastēs apdilu�u kartotēkas kartī�u iz�skatā, un sāka meklēt �o un tam radniecīgus jēdzienus.

Viņ� atrada apjomīgu grāmatu ādas iesējumā, kas Tempļa kalna vēs�turi solīja izklāstīt izsmeļo�ā pilnībā. Ta�u tā arī palika pie solījuma � satura rādītājs bija sniedzis pamatīguma un pilnības iespaidu, ta�u pats teksts, lai arī papildināts ar neskaitāmiem zīmējumiem, fotogrāfijām un plāniem, tomēr bija izrādījies visai haotisks un vispārīga pārskata iegū��anai nepiemērots. Tomēr Stefens izlasīja pāris interesantu atgadījumu. �ajā gadsimtā, piemēram, bija notiku�i divi dramatiski uzbrukumi mu�sulmaņu ēkām Tempļa kalnā. Tūksto� deviņi simti se�desmit devītajā gadā Dcniss Roans, kāds garīgi slims kristietis no Austrālijas, bija aiz�dedzinājis un nopietni sabojājis AI Aqsa mo�eju. Pēc vairākiem gadiem pēdējā brīdī tika atklāta ekstrēmi noskaņotu ebreju nacionālistu sazvē�restība, kurā bija paredzēts uzspridzināt mo�ejas Tempļa kalnā un vis�pirms jau Klints mo�eju, lai atbrīvotu vietu, kurā reiz bija uzbūvēts ebreju templis, � lai tā paātrinātu mesijas atnāk�anu.

Stefens nepatikā papurināja galvu. Pasaule �ķita kā apmāta uz �o ne�pilno kvadrātjūdzi nekam nederīgās klin�ainās zemes.

Tad viņ� uzdūrās uz kādu it kā starp citu pieminētu faktu. Izrakumu apgabalu, kas sākās otrā pusē aiz galvenā ceļa, uz dienvidiem no Tempļa kalna, dēvēja par Dāvida pilsētu. To viņ� bija zinājis. Tas, ko viņ� nebija zinājis � līdz �im tas gan arī viņu nebija interesējis �, bija �ī nosau�kuma izcelsme. Gadsimta sākumā, viņ� lasīja, kāds Rot�iklu ģimenes fran�u atzara piederīgais bija nopircis �o zemes gabalu, lai meklētu ķēniņa Dāvida patieso apbedījuma vietu. Ta�u tā nekad netika atrasta. Britu vidū �ai teritorijai bija arheoloģiskās atradnes statuss, tāpēc tur bija aizliegta jebkāda ar būvniecību saistīta darbība. Kad tā kļuva par Jordānas teritoriju, �is aizliegums vairs netika ņemts vērā, un, vai tur bija drupas vai kapenes, tika centīgi būvēts. Vienīgi tas apgabals, kas pie�derēja Rot�ildiem, kā ienaidnieka īpa�ums tika saglabāts un palika neskarts.

Tie�i tāpēc Halīls Saads, rakdams pagrabu, bija atradis cisternu. Viņa nams stāvēja uz kāda cita nama drupām, kas tika uzbūvēts laikā, kad �ī teritorija bija piederējusi Jordānijai. Tikai Halīls Saads bija racis dziļāk par tās iepriek�ējo īpa�nieku. Viss apgabals bija viena no senākajām Jeru�zalemes teritorijām vispār.

Tikai par tuneli nekur nebija ne vārda�

Viņa �aketes kabatā ietik�ķējās. Telefons.

"Je�ua?" viņ� atsaucās, nolika grāmatu atpakaļ plauktā un pa biezo, pelēko gridceliņu devās uz lasītavas izejas pusi. Bibliotekāre, kura de�u�rēja aiz letes, uz viņu nosodo�i paskatījās, pat ārkārtīgi nosodo�i. "Kas ir?"

Liels bija viņa pārsteigums, kad neatsaucās nc Je�ua, ne Judīte. Tā bija balss, kas angliski runāja ar cietu akcentu un kuru viņ� uzreiz ne�maz nepazina.

"Mister Foks? �eit runā Pēters Eizenharts. Es labprāt vēlētos jūs satikt. Iespējams, man ir kāda interesanta informācija."

Slēdzenes pretestība neilga vairāk par divdesmit sekundēm. Neviens viņus nedzirdēja, neviens viņus neredzēja, kad viņi ielauzās Je�ua Meneza dzīvoklī. Tūliņ pēc tam durvis tika atkal aizvērtas, un viss izskatī�jās tāpat kā iepriek�.

Tas bija vienistabas dzīvoklis ar du�u, nelielu ģērbtuvi un balkonu. Un viss izskatījās tā, it kā jau pirms viņiem �eit būtu biju�i kramplau�i.

"Kas par cūcību," Raiens murmināja pie sevis, kad pārbaudīja vir�tuvi. Jaunais arheologs, �ķiet, augstu nevērtēja modernos mazgā�anas līdzekļus, bet gan, tie�i pretēji, centās visu iekārtojumu bez aplinkiem pārvērst fosilijas.

Automātiskajā atbildētājā mirgoja zaļa gaisma. Raienam tas bija zi�nāms� zaļā gaisma nozīmēja, ka ierakstīti telefona zvani, kurus vēl ne�viens nebija noklausījies. Viņ� piespieda attiecīgo pogu.

Bija saņemti divi zvani. Pēc pirmā zvana ar dzirdamu troksni klausule ātri bija atkal nolikta. Otrs zvans bija kāda ziņa ebreju valodā vaimanājo�ā sievietes balsī, kas Raienam �ķita tāda kā pazīstama. Protams, tā bija Judītes Mcnczas māte, ar kuru viņ� reiz bija runājis. Je�ua ta�u bija viņas brālis.

Ta�u ziņas saturs viņu neinteresēja, daudz vairāk viņu interesēja zvanu datums un laiks, kas atskaņo�anas laikā tika uzrādīts ierīces displejā. Tas liecināja, ka Jc�ua savā dzīvoklī nebija ieradies kop� sestdienas pēc�pusdienas.

"No kurienes jums ir mans telefona numurs?" Stefens izbrīnīts jautāja, kad aiz viņa bez trok�ņa aizvērās bibliotēkas durvis.

"No jūsu klēpjdatora adre�u faila."

"Un kādēļ jūs vēlaties mani satikt?"

"Man ar jums ir jārunā. Domāju, ka tas ir svarīgi."

Stefens to vēl joprojām nespēja aptvert. Kas gan rakstniekam varētu būt no viņa vajadzīgs? "Mister Eizenhart, jums ir zināms, ka Kauns mani meklē. Man jāpieļauj iespēja, ka jūsu zvans ir manevrs, ar kuru viņ� mani vēlas notvert."

Viņ� runāja klusi. Meitene, kura strādāja pie norā�u katalogiem, kas bija novietoti �eit ārpusē, mulsi uz viņu paskatījās. Lai ari kādu litera�tūru viņa �eit meklēja, viņam bija jādomā, ka viņa saprot, ko viņ� saka.

"Lūdzu, ticiet man," Eizenharts lūdza. "Kaunam nekas nav zināms par �o zvanu. Es rīkojos uz savu roku."

"Kauns noteikti liek noklausīties ikvienu jūsu sarunu, vai jums tas ir skaidrs?"

"Es jums nezvanu no nometnes. Esmu Jeruzalemē kādā telefona kabīnē, un manas kartes kredīts strauji tuvojas beigām. Lūdzu, vieno�simies par tik�anās vietu. Kur jūs vēlaties."

Stefens saspringti domāja. Ja tā bija taisnība, ko rakstnieks sacīja, tad pastāvēja iespēja uzzināt, kas Kaunam bija padomā. Turklāt, viņ� sev atzinās, viņ� gribēja zināt, kāda iemesla dēļ Hizenharts bija sācis dar�boties pret savu darba devēju.

"Nu labi. Kur jūs �obrīd esat?"

"Es esmu Amerikāņu bibliotēkā," Eizenharta balss spiedās ārā no nelielā mobilā telefona skaļruņa. "Vienā no telefona kabīnēm, kas atro�das pie ieejas."

Stefens gandrīz iesmējās. Kļuva arvien trakāk!

"Acumirkli," viņ� palūdza, piespieda mute pogu, tā ka mikrofons lika nobloķēts, un ātri pagāja pāris soļu uz kāpņu pusi, no kurienes bija pārredzama halle. Patie�ām, tur stāvēja Eizenharts, vienā no telefona kabīnēm. Viņ� bija aizņemts ar to, ka baroja rijīgo automātu, mezdams tajā �etonu pēc �etona. Zvanīt uz mobilo telefonu bija gandrīz tas pats, kas sarunāties ar Ameriku.

Stefens aizgāja betona kolonnas aizsegā un atkal ieslēdza mikro�fonu. "Kā gan jūs �eit nokļuvāt?"

"Mani atveda Raiens. Es viņam sacīju, ka man nepiecie�ams papētīt grāmatas. �ovakar viņ� mani atkal aizvedīs atpakaļ. Es nezinu, vai �is vārds jums kaut ko izsaka, � Raiens ir dro�ības pilnvarotais�"

"Tomēr," Stefens viņu pārtrauca. "�is vārds man kaut ko izsaka."

"Ak tā, jā," Eizenharts apjucis sacīja. "�onakt. Lūdzu, vai mēs varētu satikties? Vienalga, kur, mums tikai nepiecie�ams steidzami vienoties."

Arī �is bija triks, lai otru piespiestu pieņemt lēmumu, Stefens nodomāja.

"Palieciet, kur esat," viņ� teica. "Es atnāk�u pie jums."

"labi." Eizenharta balss pauda atvieglojumu. "Tā, protams, būs vis�labāk. Un, ēhm, kaAV

"Pēc pusstundas."

"Labi. Pateicos. Es� es �eit vienkār�i jūs gaidī�u. Vai zināt, kur atro�das bibliotēka?"

Stcfenam bija jāpasmaida. "Jā," viņ� atbildēja. "Vismaz aptuveni."

"Labi. Tad tiksimies pēc pusstundas."

"Pēc pusstundas." Stefens nospieda pogu, kas pielika punktu saru�nai, ielika telefonu jakas kabatā un tad no savas paslēptuves vēroja, ko rakstnieks darīs.

Visvairāk, protams, viņu interesēja tas, vai �eit nebija kāds sakars ar viņam izliktām lamatām. Ja, piemēram, Eizenharts tagad būtu pagrie�zies un kādam apstiprino�i pamājis vai devis kādu citu apliecino�u zīmi � uz aug�u paceltu īk�ķi vai ko tamlīdzīgu �, tad viņam nebūtu nekādu �aubu, ka viņi gaida izdevīgu brīdi. Ta�u vācietis neko tamlīdzīgu neda�rīja. Viņ� savāca savas atliku�ās monētas un iebāza tās kabatā. Tad viņ� palika stāvam, bikli palūkojās apkārt un izskatījās visai apmaldījies.

Hmm. Patie�ām savādi. Gandrīz jau pārāk savādi. Vai tā patie�ām bija sagadī�anās, ka rakstnieks viņam zvanīja tie�i no �ejienes? Stefens paska�tījās pulkstenī. Viņam vēl bija pusstunda laika, lai visu pārdomātu.

Viņ� iegāja atpakaļ lasītavā, piegāja pie lielajiem logiem un palūkojās lejup uz ielu. Vai kaut kur nebija novietotas automa�īnas, kurās sēdēja vīri un nekāpa ārā? Vai kaut kur grūti pārredzamās vietās neslēpās kādi aizdomīgi stāvi? Lai arī kā Stefens centās iztēloties drūmākās fantāzijas tēlus, viņ� neredzēja neko tādu, kas viņa aizdomas apstiprinātu. Viņa skatienam pavērās dzīvas satiksmes iela, kurā novietot automa�īnas bija aizliegts; cilvēki, kuri nāca un gāja, bija vai nu par jaunu vai vecu, vai arī par sievi�ķīgu, lai varētu būt Raiena ļaudis; un vienīgais, kur� bija ceļā bez acīm redzama mērķa, bija kāds ielu tirgotājs, kur� savus ratus ar aug�ļiem bija novietojis pie �oga un pārdeva garāmgājējiem apelsīnus.

Stefens ieklausījās sevī. Vai tur bija saklausāma kāda brīdino�a balss? Nē. Vai vēderā bija koncentrējusies nelabuma sajūta? Arī ne. Viņ� nedo�māja, ka tās varētu būt kādas sevi�ķi rafinētas lamatas. Ja Raiens būtu zinājis, ka viņ� ir �eit, tad nebūtu rīkojis tādus manevrus. Vienīgais, ko viņam būtu vajadzējis darīt, būtu nogaidīt, kad viņ� nāks ārā no biblio�tēkas, neuzkrīto�i pielikt viņam pie ribām medību dunci un pavēlēt sekot. Tas būtu bijis tik vienkār�i, un viņam nebūtu nekādas iespējas izglābties.

Nu labi. Tātad jāriskē. Stefens izgāja no lasītavas un devās lejup pa platajām, arī ar mīkstu grīdas celiņu izliktajām kāpnēm. Eizenharts stāvēja pie loga fasādes netālu no ieejas durvīm un skatījās ārā pa logu, biezu mapi padusē iespiedis, rokas iebāzis dziļi kabatās, un nedzirdēja viņu nākam.

"Mister Eizenhart?" Stefens beidzot vērsa uz sevi rakstnieka uzma�nību, kad jau stāvēja viņam tie�i aiz muguras.

Rakstnieks strauji pagriezās, acis plati iepletis, it kā būtu sajutis pēk��ņas nāves tuvo�anos. "Mister Foks! Mans Dievs, kā jūs mani nobaidī�jāt! No kurienes jūs nākat?"

"Godīgi sakot, es visu laiku biju �eit. Es sēdēju aug�ā lasītavā, kad jūs man piezvanījāt."

"Ko?!" Rakstnieks samulsis mirk�ķināja acis. "Patie�ām? Kāda saga�dī�anās."

"Jā."

Eizenharts papurināja galvu. "Romānā kaut ko tādu nedrīkstētu pie�ļaut," viņ� noteica un mulsi pasmaidīja. "Ta�u dzīve var atļauties visu�"

Acīmredzot cilvēks, kam bija rakstnieka profesija, skatījās uz lietām no �āda viedokļa, Stefens domāja. "Jūs vēlējāties ar mani tikties. Par ko ir runa?"

"Jā, tātad� Es pat īsti nezinu, kā lai sāku�"

"Varbūt apsēdīsimies kādā mierīgā stūrī?" Stefens ierosināja un no�rādīja uz vienu no brīvajiem galdiem, kas stāvēja nedaudz nomaļus un solīja netraucētu mieru. "Vai vēlaties ko iedzert?'

Kādu glāzi minerālūdens vēlāk, nodomāja rakstnieks, kur� vēl jo�projām izskatījās pēc nervu kamola: "Vai es jums drīkstu kaut ko pilnīgi bez aplinkiem pajautāt, mister Foks?"

"Sauciet mani par Stcfenu. Jā, dro�i. Ko vien jūs vēlaties. Sliktākajā gadījumā es neatbildē�u."

"Vai jums ir zināms, kur atrodas kamera?"

Stefens atlaidās pret atzveltni. "Baidos, ka tc nu mums jau ir slik�tākais gadījums."

"Jā, es saprotu. Atvainojiet." Eizenharts bija nolicis savu mapi sev priek�ā uz galda un nemitīgi ar pirkstiem zīmēja tās atveidu. No mapes rēgojās pildspalva. "Kauns laboratorijā ir atradis fotoaparātu, ar kuru jūs acīmredzot esat fotografējis vēstules pirmās lapas at�ifrējumu. Pēc teksta ir saprotams, ka ceļojums laikā nekādā ziņā nav bijis plānots pasākums � un tas padara ap�aubāmus visus līdz �im izteiktos minējumus. Tā kā vēs�tule, �ķiet, ir neizbēgami iznīcināta, Kauns, kā izskatās, ir zaudējis jelkādu cerību �o video reiz atrast."

Stefens neapzināti ievilka elpu dziļāk. "Un kāpēc jūs man to stās tāt?" viņ� jautāja.

"Tāpēc," Eizenharts teica un paliecās tuvāk, lai varētu runāt klu�sāk, "ka ir uzradies kāds Vatikāna pārstāvis, kāds vīrs, vārdā Skarfaro. Es nejau�i dzirdēju sarunu, Kauns to nezina. Viņ� mēģina pārdot katoļu baznīcai visus līdz�inējos atradumus � par desmit miljardiem dolāru."

"Ak," Stefens noteica. Desmit miljardi dolāru? Kauns, kā redzams, patie�ām bija radis domāt lielās dimensijās. Un kas notiktu tad, ja viņi atrastu kameru un ierastos ar to? "Skaitlis liecina par bagātu fantāziju. Ta�u tie viņam gan sakurinās pirti, ja viņ� kameru neatradis."

"Nē. Man ir tāda sajūta, ka viņ� spekulē ar to, ka baznīcai nav nekādas intereses, vai video tiek atrasts. Viņ� vēlas, lai viņi samaksā par to, ka visu varētu noklusēt."

"Vai jūs patie�ām domājat, ka baznīca no �ī video baidās?"

"Bet protams!" Rakstnieks iepleta acis. "Vai jums kādreiz ir gadījies izlasīt grāmatu un tad pēc tās noskatīties filmu un nesajust vil�anos? �eit mums ir tie�i tā pati situācija. Pirmkārt, baznīcai jābaidās no tā, ka Video varētu atklāt ko tādu, kas ap�aubītu līdz �im mācītās ticības dok�trīnas un līdz ar to pāvesta nekļūdīgumu. Otrkārt, un tas, iespējams, ir pat vēl svarīgāk: video nekad nevarēs turēt līdzi tiem priek�statiem, kādi valda ticīgo fantāzijā, ar visām svētbildēm virs laulības gultām un attē�liem bērnu Bībelēs. Videoierakstā viss izskatīsies diezgan no�ēlojams, primitīvs un netīrs, un tur būs redzams, ka Jēzus bija vien tāds pats cil�vēks kā jebkur� cits. Iespējams, tur būs redzams, kā viņ� kaut ko sludina, un tas būs visai interesanti, ta�u to neviens nesapratīs, jo diezin vai kāds saprot aramie�u valodu, un, kas attiecas uz viņa vēsts pārliecības spēku, tad es esmu pārliecināts, ka jebkur� evaņģēlists savā teltī atstāj simtkārt pārliecino�āku iespaidu. Vārdu sakot, baznīca varētu baidīties par to, ka cilvēki, zaudēju�i ilūzijas, novērsīsies, kad būs redzēju�i patieso Jēzu."

Stefens lēnām māja ar galvu. Kaut ko līdzīgu viņ� jau bija domājis pats. "Ko es, godīgi sakot, uzskatītu par ļoti iepriecino�u notikumu gaitu," viņ� teica. "Ja es reiz varētu piedzīvot to dienu, kad pāvests ierastos kādā posto�i pārapdzīvotā zemē, lai sludinātu pret izsargā�anos no grūt�niecības, un neviens neatnāktu viņā klausīties. Un, ja es tur varētu ieskai�tīt arī kādu daļu savu nopelnu, tad es zinātu, kā dēļ esmu dzīvojis."

"Vai arī ar jums ir tāpat?" Eizenharta balsī bija jūtams atvieglojums. "Tas ir lieliski. Patiesībā es biju domājis, ka man tagad bez gala vajadzēs aizstāvēt savus argumentus."

"Jūs.to gaidījāt?"

"Nu jā, jūs tik ļoti bijāt pārņemts ar kameru, noklusējāt par vēstuli�"

"Es biju par to pavisam aizmirsis. Patie�ām. To plastmasas maisiņu cs sākumā neuzskatīju par arheoloģisku atradumu," Stcfcns nopūzda�mies teica. "Es domāju, jebkur� būtu domājis tāpat. Es toreiz domāju � kāds vēlas mani iegāzt. Un tad es domāju, ka �eit ir kāds sakars ar nozie�gumu. Vien tad, kad es avīzē ieraudzīju jūsu fotogrāfiju un sapratu, kas jūs esat, es visu varēju daudzmaz saskaņot."

"Jūs redzējāt manu fotogrāfiju avīzē?"

"Jā. Tajā vakarā, kad jūs ieradāties. Uzņēmums, kā izskatījās, varēja būt veikts lidma�īnā."

"Un jūs zinājāt, kas es esmu?"

"Jūsu vārdu es jau reiz biju dzirdējis, jā. Katrā ziņā cs zināju, ka esat zinātniskās fantastikas rakstnieks."

Eizenharts izbrīnīts papurināja galvu. "Esmu priecīgs to dzirdēt."

"Katrā ziņā," Stefens turpināja iesākto domu, "cs uzskatu sevi par agnostiķi, ja ne glu�i par ateistu, un nekādā ziņā nespēju labi atsaukties par baznīcu. Manis pēc visas reliģijas no �īs planētas varētu arī pazust."

"Tie�i tā," Eizenharts pamāja. "Tie�i tā. Tā būtu svētība."

Kāds kalsns vīrs lielrūtainā �aketē pagāja viņiem garām, nesdams rokā paplāti ar tasi kafijas, avīzi padusē iespiedis, un apsēdās pāris galdi�ņu tālāk. Stcfcns, satraukts par to, ka nebija pamanījis viņu nākam, pē�to�i paskatījās apkārt.

"Jūs sev jautājat, kāpēc es tā esmu pārņemts ar kameru," viņ� sacīja klusāk nekā iepriek�. "Es jums to vēlos pasacīt. Pirmkārt, es biju veicis atklājumu, saprotiet, ta�u es tajā netiku iesaistīts; viņi nevēlējās, ka cs tur piedalos, un, ja es to tā būtu atstājis, tad viņi mani glu�i vienkār�i būtu aizmirsu�i. Un kaut ko tādu cs principā nevēlos pieļaut. Otrkārt, cs �eit manīju kādu iespēju, lai arī nemaz īsti nezināju, kādu. Un, ja man rodas kāda iespēja, cs to garām nelai�u, tāds nu reiz cs esmu. Gan jau no tā kaut kas iznāks, es toreiz domāju. Nauda varbūt vai slava, vai varbūt abi divi. Visādā ziņā tam bija jābūt interesantam piedzīvojumam, par kuru varētu vēl stāstīt saviem mazbērniem, jau vecam un sirmam sē�ot pie kamīna atzveltnes krēslā."

Eizenharta acis pēk�ņi bija kļuvu�as neizteiksmīgas. "Ja Kauns savu nodomu īstenos," viņ� teica, "tad ar to stāstī�anu būs pagrūti. Varbūt jūs nemaz nekļūsiet vecs un sirms."

"Ko jūs ar to domājat?"

"Jūs nesaprotat?" rakstnieks jautāja. "Tas, ko Kauns vēlas pārdot Vati�kānam, ir absolūta �īs lietas noklusē�ana. Un ir cilvēki, kuru klusē�ana pa�nākta ar varu par daudz mazākām summām nekā desmit miljardi dolāru."

Stcfens domīgi vēroja pretimsēdētāju. Rakstnieka pieri bija pārklā-

_ v � v � � � �

jusi smalku sviedru lasīsu plēvīte. Sim vīram bija patie�ām dzīva fantāzija. Gandrīz slimīga.

Viņ� papurināja galvu. "D�ons Kauns ir ārkārtīgi nelokāms veikal�nieks. Ta�u viņ� nav slepkava."

"D�ons Kauns varbūt nav."

"Bet?"

"�is vīrs no Romas, Skarfaro � kā es sapratu, viņ� ir Ticības mācī�bas kongrcgācijas loceklis."

"Tas man neko neizsaka."

Eizenharts dziļi ieelpoja. "Tā ir, kā to teiktu �odien, Svētās Romas inkvizīcijas sekotāju organizācija."

Stcfens nespēja novērst to, ka viņa apak��oklis kā bez satvara atka�ras. "Inkvizīcijas?" viņ� apjucis atkārtoja.

"Inkvizīcijas."

"Vai tāda vēl pastāvi

"Tagadējais nosaukums organizācijai ir tikai trīsdesmit gadu, ta�u tās uzdevums vēl joprojām nav mainījies � sargāt patieso ticību." Rakst�nieks nemierīgi paskatījās apkārt. "Un tas ir citāts no baznīcai izteikti draudzīgas grāmatas."

Stcfens Fokss, manāmi apjucis, papurināja galvu. Inkvizīcija. Tikpat labi Eizenharts viņam būtu varējis ari teikt, ka viņiem būs darī�ana ar krustne�u karaspēku. "Un ko �is Skarfaro ar mums gatavojas darīt? Sa�dedzināt mūs visus uz sārta?"

"To es nezinu. Ta�u, godīgi sakot, es par to nevēlos pārliecināties uz savas ādas." Viņ� nopietni, gandrīz lūdzo�i uz viņu paskatījās. "Mister l oks, ja jūs zināt vai vismaz nojau�at, kur paslēpta videokamera, tad lūdzu jūs � atrodiet to un ejiet ar to atklātībā. Cik vien ātri iespējams."

Stefens atlaidās krēslā. Viņ� vēl arvien nedomāja, ka pastāv tādas briesmas, kādas bija iztēlojies rakstnieks. Viņiem tomēr bija darī�ana ar Romas katoļu baznīcu, nevis ar kaut kādiem me�onīgiem ājatollām. "Iet atklātībā mēs varētu jebkurā laikā. Skelets, lieto�anas pamācība � jau tagad pierādījumu ir vairāk nekā pietiekami."

"Jā, ta�u �ie pierādījumi ir Kauna rīcībā, un, ja vien viņ� to vēlēsies, kuru katru mirkli to var ari vairs nebūt." Eizenharts paliecās uz priek�u. "Man arī ļoti rūp, lai es varētu stāstīt. Stāstī�ana ir mans amats un ma�nas dzīves saturs. Visu, kas �eit notiek, es gribu kādudien uzrakstīt. Ja jūs man izstāstīsiet savu lappusi no �ī stāsta � tam nav jānotiek tagad, kaut kad vēlāk, kad viss būs pagājis, arī tad vēl būs labi �, ja jūs man to apsolāt, tad es atbalstī�u jūs pret Kaunu, lai jūs atrastu kameru. Izņe�mot gadījumu, ja arī jūs to vēlaties pārdot Vatikānam."

Stefens dusmīgi papurināja galvu. "Pat ne par divdesmit miljardiem sudraba monētu."

"Labi. Es varu piedāvāt sniegt ziņas par to, ko Kauns zina un ir no�domājis darīt. Es gan patiesībā nezinu, kā, ja viņ� manas telefona saru�nas patie�ām noklausās."

"Vai jūs varat atkal atnākt �urp uz bibliotēku?"

"Es tā domāju."

"Varbūt mums katram gadījumam vajadzētu vienoties par pāris atslē�gas vārdiem." Stefens pārdomāja. "Kādos gadījumos tie varētu noderēt? Hmm. Ja Kauns izdibinās, kur es atrodos vai arī kur atrodas kamera. Bet vai tas ko dos, ja jūs man piezvanīsiet un nosauksiet kādu paroli, kaut vai Atvainojiet, vai ārlietu nodaļa? Telefona numurs, uz kuru būsiet zvanījis, noteikti tiks fiksēts, un tad viņ� redzēs, ka būsiet runājis ar mani."

Eizenharts atvēra savu mapi, paņēma lapu un sāka uz tās rakstīt divus telefona numurus. "Es jums noteikti iedo�u savu tie�o telefona numuru; uz to zvanot, jūs mani sasniegsiet dzīvojamā vagonā, kurā esmu apmeties. Un es jums arī uzrakstī�u kāda �urnālista telefona nu�muru, ar viņu es iepazinos, kad lidoju �urp. Viņu sauc Uri Lībermans.

Starp citu, viņ� ir autors fotogrāfijai, kuru jūs redzējāt avīzē. Viņ� zina ari to, ka cs esmu uzaicināts pie �iem izrakumu darbiem, un es viņam jau reiz zvanīju un lūdzu izdibināt, ko viņ� var uzzināt par profesoru Vilfordu-Smitu. Nu jā, viņ� �o to man varēja pastāstīt, man jums jāsaka."

"Patie�ām?" Stefens paņēma zīmīti un ielika to sava krekla krū�u kabatā.

"Vai jūs zinājāt, ka studēt viņ� sācis tikai �etrdesmit gadu vecumā? Jaunībā viņ� bijis karavīrs, bijis nometināts pat �eit Palestīnā neilgi pirms britu aizie�anas."

Stefens mēģināja iztēloties profesoru kā bra�u karavīru, un, kad viņam tas nekā negribēja izdoties, smaidot papurināja galvu. "Dro�i vien viņ� toreiz būs bijis, kā mēdz teikt, hmm, iemīlējies valstī un cilvēkos?"

"Acīmredzot."

"Elija," Raiens, kājas pla�i iepletis, līdz potītēm stāvēdams haosa vidū, teica. "Panāc �urp."

Elija aizbīdīja atkal ciet atvilktni, kuru tikko bija atvilcis vaļā, piecē�lās un atbrīvoja ceļu pie sava augstākā virspavēlnieka. Katrā ziņā Raiens ar savu militāriski īso matu griezumu, mū�īgi nemainīgo haki krāsas ietērpu un kundzisko izturē�anos atstāja uz viņu tādu iespaidu. Elijam �ad un tad nācās samirk�ķināt acis un sev atgādināt, ka armijas laiks pa�gājis. Tagad viņ� bija dro�ības dienesta ierēdnis ar apmaksātu atvaļinā�jumu, mēne�a algu, noteikumiem par virsstundām un tiesībām uz pensiju. Kaun Enterprises viņu bija nolīgusi, ne iesaukusi karadienestā.

N11 lai jau, klients bija karalis. Viņ� nostājās blakus slaidajam, spēcī�gajam amerikānim � Raiens? Vai �is nebija īru vārds? � un novērtēja atradumu, kuru viņ� bija izvilcis no kāda kakta plauktā virs gultas.

Tā bija bieza klade, piezīmju grāmata ar maziem ziliem un sarka�niem zilonī�iem uz vāka. Visai nodriskāts priek�mets. Raiens turēja to atvērtu un vēroja lapaspuses, kuras bija pierakstītas cie�ā, pedantiskā rokrakstā.

Ebreju valodā.

"�ī ir dienasgrāmata, vai ne?" un norādīja uz datumu ierakstiem starp atsevi�ķiem ierakstiem, kas daļēji bija rakstīti ar krāsainu flomāsteru.

Viņ� pagrieza grāmatu otrādi: viņ� to bija turējis nepareizi, jo viņam nebija ienācis prātā, ka ebreju grāmatas jālasa no beigām uz sākumu.

"Tā izskatās, jā," Elija pamāja. Dienasgrāmatas bija visai sievi�ķīga padarī�ana. Tas, ka �is Je�ua Menezs tādu bija rakstījis, apzīmogoja viņa acīs viņu par mīkst�auli.

Raicns �ķirstīja, acīm redzami uztraukts, uz priek�u līdz pat beidzama�jai aprakstītajai lappusei. "Tas ir sestdienas datums," viņ� teica. "Tātad viņ� tajā dienā būs te vēlreiz iegriezies. Un viņ� ir sarakstījis labi daudz; rokraksts izskatās drud�ains un satraukts. Kaut kas viņu ir izsitis no slie�dēm." Viņ� turēja grāmatu Elijam priek�ā atvērtu. "Kas tur ir rakstīts?"

Elija paņēma dienasgrāmatu divos pirkstos, apmēram tā, it kā Raicns viņam būtu licis paņemt rokās lietotu sievietes higiēnisko paketi. "Rak�stīts kā ar cūkas kāju," viņ� pasūdzējās un blenza uz ķeburaino rokrakstu. "Viņ� raksta kaut ko par polietilēna plēvi un ogļūdeņra�a iesūk�anos papīrā� Es ne vārda nesaprotu, godīgi�"

"Tulko to vienkār�i angliski," Raicns viņam teica ar to pārdabisko mieru balsī, kas Elijam uzdzina uz muguras zosādu.

Viņ� nopūtās, koncentrējās. " Uzlabotā krāsviela uz vēstules pirmās lapas paveica patiesus brīnumus, ta�u uz otro lapu tikpat kā nemaz neiedarbojās. Tad man ienāca prātā doma, ka laika gaitā no polietilēna apvalka papīrā varētu būt iesūcies ogļūdeņradis. Tāpēc es mēģināju to vispirms apstrādāt ar tetrahidronaftalīnu un tad vēlreiz lietoju krās�vielu. 'Tomēr nu es vēlējos, lai es to nebūtu darījis, � lai man nekad nebūtu bijis nekāda sakara ar visu �o notikumu.'"

Raicns pēk�ņi izskatījās uztraucies. Salīdzinot ar īstu cilvēku, viņ� vēl arvien bija kā leduskalns, ta�u, kad jau kāds brīdis bija pavadīts kopā, viņā skaidri bija samanāms zināms sasprindzinājums. "Tālāk," viņ� mu�dināja.

"Jau pirmā teksta vieta, izvēlēta uz labu laimi" Elija turpināja tulkot, "atklaja kameras slēptuvi, kuru visi tik dedzīgi meklē�"

30

TEMPLIS, HĒRODA. 15. vai 18. valdī�anas gadā Hērods Lielais sāka jauna t. celtniecību, kas ebreju historiogrāfijā tiek saukts par Otro t. Celtniecības sākuma gads bija aptuveni 20. g. pirms Kr., darbi ilga vairāk nekā 46gadus. 70. g. pēc Kr., neilgi pēc tā pa�beig�anas, laikā, kad Jeruzalemi iekaroja romie�i (pirmās ebreju sacel�anās apspie�ana), t. tika sagrauts.

Avrahāms Sterns Bībeles arheoloģijas leksikons

"D�esika D�onsa," Stcfcns stāstīja kā tērzēdams, "ir labā dvēsele, visu redzo�ā acs, sirds un smadzenes. Viņas tēvs bija Mārtiņa Lutera Kinga tuvs draugs, un viņas brālis ir pirmais melnādainais pilsētas galva dienvidu valstīs, kur vēl pirms trīsdesmit gadiem baltais nebūtu sēdējis blakus melnādainajam uz parka soliņa. D�esika D�onsa ir vienīgā �tata darbiniece Explorer's Society� un pēc viņas var regulēt pulksteni."

Viņi visi trīs sēdēja uz divguļamās gultas Jc�ua un Stefena istabā un skatījās uz sienas pulksteni, kura rādītāji �ajā brīdī nostājās uz ceturksni pirms pieciem.

"Ņujorkā �obrīd ir ceturksnis pirms desmitiem no rīta," Stcfcns turpināja. "�ajā brīdī D�esika D�onsa dodas iek�ā Society ēkā, kas ir sasniegusi godājamu vecumu un atrodas Upper Westside rajonā, Septiņ�desmit piektās avēnijas tuvumā, un no kuras telpām, ap�ūtām ar sarkan�koku, paveras pasakains skats pāri Hudzonas upei. Viņa tie�i �obrīd ir atslēgusi monumentālo centrālo portālu un ņem no pastkastītes pastu. Tad viņa dodas uz liftu, par kuru leģenda apgalvo, ka tas esot pirmā drosmes pārbaude visiem, kuri vēlas kļūt par sabiedrības biedriem. Un ir jāredz-�is lifts, lai rastu priek�statu par to, cik nolaists vispār var izskatīties lifts. Patiess izaicinājums īstiem piedzīvojumu meklētājiem. Mis D�onsa ļaujas �im izaicinājumam ik ritu."

Viņa priek�ā atradās piezīmju klade un pildspalva, un vesela grēda fotokopiju, kuras sev līdzi bija atnesis Je�ua. Bija izklāta arī karte, kurā visai detalizētā mērogā bija attēlots Tempļa kalns un vecpilsēta ap to; dzeltenā krāsā bija iezīmēts tunelis, kura virzienu savā zinātniskajā darbā pirms daudziem gadiem bija postulējis Judītes un Je�ua tēvs, un ar sar�kanu krāsu bija iezīmēts tunelis, kādu to bija uzrādījis sonārtomogrāfs. No vietas, kas atradās aptuveni piecdesmit metrus uz dienvidiem no tempļa mūra, abas līnijas aizstiepās tālāk precīzi vienādi.

Pulksteņa rādītāji sasniedza nākamo iedaļu.

"Bez desmit minūtēm desmit," Stefens turpināja savu attēlojumu. "Mis D�onsa atslēdz biroja durvis, ieliek pastu sūtījumu grozā un ieslēdz datoru. Tad viņa paņem lielu lejkannu ar nostādinātu ūdeni un ar to rokā iet pa visām telpām, lai aplietu puķes, pirmkārt jau eksotiskos augus kluba telpās, jo tie prasa īpa�i uzmanīgu kop�anu. Ikvienu augu no eks�pedīcijas atvedis kāds �īs sabiedrības loceklis, da�i augi ir ārkārtīgi vēr�tīgi. Viens no mis D�onsas īpa�ajiem talantiem ir augu lolo�ana un kop�ana, jo viņai ir zaļie īk�ķīsi. Viņas uzraudzībā līdz �im nav iznīcis vēl neviens augs."

Viņ� abiem neko nebija stāstījis par tik�anos ar Eizcnhartu. Viņ� ne�varēja pateikt, kāpēc. Acīmredzot tāpēc, ka viņ� pats vēl nebija ticis skaid�rībā, kur �o notikumu ierindot.

Viņi vēroja dzeltenās un sarkanās līnijas. Ar sarkano krāsu iezīmētais īstais tunelis divas reizes pēc kārtas ar relatīvi asu līkumu nogriezās un turpinājās gar mūra iek�pusi rietumos tālāk uz. ziemeļiem. Ar dzelteno krāsu iezīmētais tunelis patiesībā nebija nekas cits kā vien pagarinājums �ahtas sākuma posmam, un �ī līnija būtu vedusi tie�i uz cisternu, kas atradās Tempļa kalna dienvidu puses vidusdaļā.

Pulksteņa rādītāji kustējās uz priek�u tā, it kā tie slīdētu cauri sīrupam. Judīte nosodo�i rauca pieri par to, ka viņ� da�u minū�u dēļ tā izlikās, ta�u Stefens labi zināja, ka gadījumā, ja viņ� piezvanīs kaut vai tikai vienu minūti pirms desmitiem, viņam būs jārunā ar automātisko atbildētāju.

Beidzot pulkstenis rādīja pieci. No ārpuses atskanēja gonga skaņa, kaut kur bija ieslēgts radio. Desmit no rīta Amerikas austrumkrastā. Stcfens paņēma savu mobilo telefonu.

"Pulkstenis rāda desmit. Mis D�onsa nupat ir apsēdusies pie sava rak�stāmgalda un izslēgusi automātisko atbildētāju. �ajā brīdī viņa ieskatās lielajā, ādas vākos iesietajā plānotājā, un pēc tam viņa ķersies pie pasta pārskatī�anas." Viņ� sameklēja Explorer's Society telefona numuru kata�logā un ieklausījās signālā.

Mis D�onsa atsaucās pēc otrā signāla, un veids, kā viņa to darīja, bija perfekts kā arvien: "Labdien, �eit runā Explorer Society Ņujorkā. Jūs ru�nājat ar D�esiku D�onsu."

Stcfens nosauca savu vārdu, un viņa uzreiz atcerējās, ka viņ� patlaban atrodas Izraēlā. Ko viņa varot viņa labā darīt, D�esika painteresējās.

"Mis D�onsa, es vēlētos jūs lūgt ieskatīties kartotēkā," Stcfcns viņai sacīja. Kartotēka, saprotams, bija neizmērojami liela datu bāze datorā. "Es meklēju kādu, kur� kaut ko saprot no nir�anas alās."

Raiens bija aizsūtījis Eliju un Vilāru prom. Viņi bija pabeigu�i pārmek�lē�anu un nebija vairs atradu�i neko ievērības cienīgu. Nu viņ� viens pats sēdēja automa�īnā pretī nama ieejas durvīm, dienasgrāmatu nolicis sev blakus, un turēja rokā piezīmes, ko bija sagatavojis pēc Elijas tul�kojuma.

Viņa aizdomas bija apstiprināju�ās. Stcfcns Fokss un viņa draudzene jau piektdienas vakarā bija sāku�i at�ifrēt vēstuli. Pirmajā vakarā viņiem bija izdevies padarīt salasāmu teikuma fragmentu, kad laboratorijā bija izdegusi vienīgā ultravioleto staru spuldze. Nākamajā dienā, sestdienas priek�pusdienā, kādā lielā elektropre�u veikalā, kas piederēja kristie��iem � līdz ar to veikals nebija pakļauts sabata noteikumiem �, Jc�ua bija iegādājies jaunu spuldzi un viens pats turpinājis pētījumus. Viņam bija izdevies teikumu at�ifrēt un veikt mēģinājumu ar otro lapu, ta�u sākumā viņam neveicās: pretēji pirmajai lapai rokraksts vēstules otrajā lapā neuzsūca fluorescējo�o marķē�anas �ķīdumu. Tad viņam ienāca prātā doma vispirms apstrādāt papīru ar ķimikālijām, kuras varētu �ķīdināt polietilēnu, kas, iespējams, bija iesūcies no maisiņa, un vismaz atsevi�ķās vietās viņa pūles bija atmaksāju�ās. Turpat vai pirmā at�ifrētā rokraksta vieta viņam bija atklājusi kameras slēptuvi.

Raiens skatījās uz neizteiksmīgā īres nama kailajām sienām. Logu rūtīs spoguļojās rieto�ā pēcpusdienas saule. Vai Elija bija teicis patie�sību? Tulkojot �is izraēlis bija uz viņu vairākkārt jautājo�i paskatījies, tā, it kā viņ� gaidītu, ka Raiens viņam paskaidros, par ko �eit patiesībā ir runa un kāpēc �is ieraksts dienasgrāmatā ir tik nozīmīgs. Protams, �os skatie�nus Raiens bija ignorējis. Lai viņ� domā, ko grib.

Ja Elija bija iztulkojis korekti, tad kameras atra�anās vietu Je�ua die�nasgrāmatā nebija minējis. Viņ� sīki bija aprakstījis izbīli, kā mēģinājis tikt skaidrībā, vai drīkstētu pieļaut, ka par to uzzina Stefens. Vienīgais, jāsaka gan, vairāk nekā nepārprotamais norādījums bija vieta, kur viņ� bija rakstījis: Stefens vienmēr panāk to, ko vēlas. Es varētu no viņa sagaidīt pat to, ka viņ� liktu izkalt caurumu Raudu mūrī.

D�ons D. Hardings � tā sauca vīru, Havaju salās dzimu�u amerikāni ap gadiem �etrdesmit, kur� bija profesionālis nir�anā alās. Visā pasaulē viņ� bija pieprasīts nirējs pie kuģu vrakiem un zemūdens alās, nir�anas skolotājs un konsultants sare�ģītos dziļūdens darbos. Stefens neskaidri atcerējās, ka reiz viņu bija saticis kluba ēkā Ņujorkā, ta�u tas bija kādos lielos svētkos, un viņam bija palicis atmiņā liels, lācim līdzīgs vīrs ar pelnu pelēku vikingu bārdu un spēcīgākajām rokām, kādas vien viņ� vispār cilvēkam bija redzējis. Patlaban Hārdings uzturējās Meksikā, un Stefens viņam bija piezvanījis brokastu laikā. Fonā bija dzirdams balsu jūklis, acīmredzot tur bija sanākusi kopā visai liela grupa pacilāti no�skaņotu ļau�u, un troksnis, kas varēja būt vienīgi jūras bangas. Stefens, cik īsi vien varēja, izklāstīja viņam savu nodomu.

"Eja zem ūdens, hmm? Cik plata?" norūca nirējs.

"Apmēram metru."

"Vai tev ir zināms, vai tā kādā vietā nav iebruku�i vai nesa�aurinās?"

"Nē, to es nezinu."

Savienojuma otrā galā bija dzirdamas �āpstino�as skaņas, kas izklausījās, it kā Hārdings mēģinātu atbrīvot zobu starpas no ēdiena paliekām. "Vai esi jau kādreiz niris? Es domāju, ar skābekļa balonu?"

"Jā," Stefens atbildēja. "Vienreiz, pie Lielā Barjerrifa. Tic bija nir�anas kursi."

"Nu labi. Klausies. Kritiskie punkti, kad tu kaut kur dodies iek�ā, ir skābekļa balona un finimetra �ļūtenes. Tev vajadzētu ņemt, ja vien iespē�jams, kompaktu aparātu, kam baloni ir novietoti uz leju un ventiļi atrodas apak�ā. Uzmani, lai visi �ļūteņu savienojumi piegulētu pie nesējsiksnām. Būtu vajadzīga arī pilna sejas maska; neļaujies sev iesmērēt sliktu masku. Es vienmēr izvēlos Divator, ta�u ir vēl arī citas, kas ir okay."

Stefens cītīgi pierakstīja. Vienlaikus viņ� nevarēja tikt vaļā no nereali�tātes sajūtas. Vai viņ� patie�ām jau rīt laidīsies iek�ā �ajā �ahtā, lai lejpus vecpilsētas dotos pusjūdzi uz priek�u cauri ejai, kas pilna ar ūdeni?

"Mainīt elpo�anas sistēmu, saprotams, nebūs iespējams, un gaisa pievadcaurule tev arī nav vajadzīga. Ta�u vadības saite, kas ir pietiekami gara � labāk pat, lai tā ir mazliet garāka, � vismaz se�u milimetru virve luminiscējo�ā krāsā, vēl labāk desmit milimetru virve, kādas lieto alpīnisti."

"Piecsimt metriem man būs vajadzīgs pamatīgs trumulis, ne?"

"Jā, protams. Galvenais, tev nepiecie�ams kāds ārpusē, kur� virvi ne�pārtraukti tur viegli pievilktu, lai viņ� varētu sajust tavus signālus. Okay, kas vēl?" Hārdings pārdomāja. "Detektori. Vai tas priek�mets, kuru tu meklē, ir no metāla?"

"Jā." Kamerai, ja arī tā bija plastmasas iepakojumā, noteikti bija arī metāla daļas.

Tad viņam ienāca prātā, ka viņam būtu vajadzīgs kāds futrālis, lai kameru nebojātu varētu nogādāt cauri �aurajai, ar ūdeni piepildītajai ejai. Viņ� noklausījās Hārdinga padomus un pierakstīja: plastikāta maiss, ūdensnecaurlaidīgs.

"Detektori ir divējādi, vai nu VLF-TR detektori, vai arī pulsa induk�cijas ierīces. VLF domāts ļoti zemām frekvencēm, bet TR � raidī�anai un uztver�anai, un viss balstās uz to, ka zemas frekvences lauks tiek trau�cēts, ja tajā nokļūst kāds metāla priek�mets. �o traucējumu var izmērīt, tur tā lieta. Svarīgākais �eit ir spoļu izkārtojums. Ideālajai spolei ir divu 1) burtu forma, un tās plaknes ir novietotas kopā. Pulsa indukcijas ierī�ces darbojas pēc cita principa; tās ra�o īsus līdzstrāvas impulsus, tic uz brīdi rada spēcīgu magnētisko lauku, kas meklētajā priek�metā izraisa virpuļstrāvu, kas saglabājas ilgāk nekā ierīces impulss un līdz ar to ir izmērāma. PIS piemīt neticams iespie�anās dziļums, līdz pat �etriem metriem, ja objekts ir pietiekami liels, ta�u, pretēji VLF-TR, tas nespēj at�ķirt metālus."

"Priek�mets, kuru es meklēju, drīzāk ir neliels. Varbūt simt gramu metāla masas, augstākais. Ko tu man ieteiktu?"

Hārdings iesmējās. "Dro�i vien tu to nevarēsi izvēlēties, bet gan būsi priecīgs, ja iznomātājs tev vispār tādu ierīci pie�ķirs. Visās valstīs ap Vidusjūru viņi ir neticami jūtīgi pret ārzemniekiem, kuri pie viņiem grib nirt, lai meklētu dārgumus. Ta�u, ja tev tomēr būs no kā izvēlē�ties, tad ņem ierīci, ko var no Motion pārslēgt uz Slow Motion.'"

"Ir pierakstīts. Jāsaka gan, tas man neko neizsaka."

"Slow Motion nozīmē, ka ierīce metālu spēj uzrādīt vienīgi tad, ja tā tiek turēts mierā. Motion nozīmē, ka ierīce var uzrādīt metālu vien tādā gadījumā, ja tu to kustini �urpu turpu. Lielu apgabalu pārmeklē�anai Motion ir labāks, ta�u vēlāk rodas vēlē�anās pēc Slow Motion. Es bie�i esmu strādājis ar Silver Turtle, tas ir pla�i izplatīts. Patīkami �ai ierīcei ir tas, ka to var lietot kā Hipmount."

"Kas, sasodīts, vēl ir HipmountV

"Jostas ierīce. Tā ir bieza organiskā lējuma kārba, kuru tu vari turēt pie jostas."

"Okay, sapratu. Kas vēl? Savā sarakstā esmu ierakstījis: spuldzes, re�zerves baterijas, kompass, neoprēna tērps�"

"Jā, un siltākais, kādu vien vari dabūt."

"Vai man nepiecie�amas pleznas?"

"Es noteikti kādas ņemtu līdzi, tikai pie jostas. Tikai pamēģini, vai tu ar svina jostu un cie�iem nirēja apaviem tiksi galā."

"Vienkār�i izstaigāt cauri, tu domā."

"Nu jā� Tas viss ir nopietni. Es negribētu tavu vārdu lasīt pie mel�nās sienas." Pie melnās sienas kluba ēkā tika pieliktas piemiņas zīmes ar to kluba biedru vārdiem, kuri bija gāju�i bojā ekspedīcijās. "Jā, un kas dosies tev līdzi?"

"Vislabprātāk es, protams, vēlētos, ka tu ātri atlidotu ar reaktīvo lid�ma�īnu," Stefens atzinās.

Hārdings klusi iesmējās. "Nē, tas nav iespējams. Mans plānotājs ir pilns līdz nākamajam gadam. Es negribēju, lai tevi pārņem panika, � ja tā patie�ām ir cilvēka rokas izcirsta klin�u eja, risks ir niecīgs. Ja tu man būtu teicis, ka tu kā iesācējs tūlīt jau gribi ienirt kuģa vrakā, tad es sa�stāstītu tādus stāstus, ka tev samestos nelabi."

Stefens paskatījās uz Je�ua, tad uz Judīti. Abu interese par telefona sarunu pakāpeniski bija sarukusi, jo viņi gandrīz neko no tās nesaprata. Vai no viņiem abiem kāds jau reiz bija niris?

"Ta�u pagaidi," Hārdingam kaut kas ie�āvās prātā. Stefens dzirdēja savienojuma otrā galā �alkoņu un Hārdingu ar kādu runājam. Kādu brīdi varēja dzirdēt tikai �alcam jūru, tad viņ� atkal atsaucās. "Es paņēmu savu piezīmju grāmatu, acumirkli� Es tev varu iedot trīs nirēju tele�fona numurus, kuri dzīvo Izraēlā un kurus es labi pazīstu. Labi pui�i. Viens dzīvo Haifa, abi pārējie Eilatā. Vai tev ir ar ko pierakstīt?"

"Jā." Stefens pierakstīja telefona numurus. Viens no viņiem bija nir�anas skolotājs Eliatā, otram pat piederēja nir�anas inventāra noma. Eliata atradās Izraēlas pa�ā dienvidu punktā, tā bija vienīgā Izraēlas pilsēta pie Sarkanās jūras, un bija daudz tūristu, kuri gribēja tajā nirt.

"Tā, nu man pamazām jābeidz," Hārdings teica. "Es ceru, ka va�rēju tev mazliet līdzēt. Ja vēl ko vēlies zināt, vari zvanīt jebkurā laikā; esmu sasniedzams no rītiem �ajā pa�ā laikā un tad atkal vakaros, ap septiņiem pēc vietējā laika � nav ne jausmas, cik vēls tad ir pie tevis�"

"Pietiekami."

"Okay, kā jau teicu � katrā laikā. Un lai tev veicas."

Eizenharts jau atkal sēdēja apsprie�u telpā kopā ar abiem izrakumu darbu vadītājiem un kanādie�u vēsturnieku un juta, kā viņam �īs nebei dzamās debates pamazām sāka krist uz nerviem. Viņ� nemaz nepieda�lījās diskusijā, pat nesaprata, par ko pa�reiz ir runa, bet gan prātoja, ko

I.ii viņ� domā par �īsdienas sarunu ar Stefenu Foksu Amerikāņu biblio�tēkā. Par ko viņi bija vienoju�ies? Un vai Foksam kaut kas bija zināms vai arī viņ� tikai tā izturējās � it kā?

Un, kā jau bie�i vien, kaut kad atvērās durvis un ienāca D�ons Kauns, ģērbies kā alla�, it kā viņi atrastos konferen�u zālē Manhetenā un nevis kempingā vecaines vidū, un, protams, viņam līdzi nāca Raicns, kur� iz�skatījās kā haizivs, kas kļuvusi par cilvēku. Kaunam rokā bija da�as ķeburainā rokrakstā pierakstītas piezīmju lapas, kad viņ� pienāca pie galda un visus pēc kārtas nopētīja. Tagad arī Eizenharts saausījās. Pēk�ņi gaiss �ķita kņudam. Kauns vai dega no grūti apvaldāmas enerģijas, viņa acīs kvēloja pārliecība par uzvaru. Kaut kas bija atgadījies.

Neviens no trim nirējiem nebija sazvanāms. Stcfcns skatījās uz mazo telefonu savā rokā, it kā tas būtu pie tā vainīgs.

"Nāc," aicināja Je�ua. "Iesim kaut ko ieēst, un tad tu varēsi mēģināt vēlreiz."

Stefens paskatījās uz viņu un pēk�ņi sajuta neizsakāmu nogurumu. Viņ� būtu gribējis vienkār�i palikt sē�am �eit uz gultas un visu atliku�o dzīvi vairs nekustēties.

"Ejiet vien mierīgi pa priek�u," viņ� neskaidri sacīja. "Es neesmu izsalcis, un man vēl ir jāaprunājas ar manu banku. Tas nebūs vis lēti, �is ceļojums cauri tuksne�u galvaspilsētas slapjajai pazemei."

Judīte nevēlējās iet bez viņa. Pēc viņas domām, viņi vēl varēja kādu brīdi pagaidīt un tad iet visi kopā. Jc�ua pukojās, ka viņ� patie�ām esot izsalcis.

"Ejiet vien mierīgi," Stefens pastāvēja pie sava. "Es domāju, ka man nepiecie�ams mazliet pabūt vienam un padomāt."

Un tā brālis un māsa beidzot aizgāja, Judīte visai negribīgi. "Gadī�jumā, ja tu pārdomāsi," teica Je�ua, "mēs būsim mazajā krodziņā tepat pretī, okay>"

"Lai jums labi gar�o."

Un tad istabas durvis bija atkal aizvēru�ās un soļi gaitenī izskanēju�i, un Stefens vēl arvien sēdēja uz briesmīgā violeti zaļi raibā gultas pārklāja, pētīja papīrus, kas bija viņam apkārt, un viņam bija tāda sajūta, ka ar katru mirkli viņ� kļūst arvien smagāks. Viņ� sajuta vēlē�anos visas kartes un kopijas, un piezīmju klades ar vienu rokas vēzienu noslaucīt no gul�tas, lai viņam uz to visu vairs nebūtu jāskatās, ta�u �is impulss izplēnēja tajā visaptvero�ajā kūtrumā, kas pār viņu nolaidās tāpat kā krēsla pāri pilsētai.

Banka. �ī doma viņu atkal izbiedēja. Viņam atkal bija jātiek pie naudas, ne tikai zemūdens inventāram, bet arī lai norēķinātos par viesnīcu un ap�maksātu rēķinu restorānā. Viņ� atkal paņēma mobilo telefonu un pārska�tīja saglabātos telefona numurus, kamēr atrada meklēto. Hjū Kaningems.

Hjū bija viņa bankas kontaktpersona, spēkpilns ģimenes tēvs ar uz�krīto�i daudzām sārtām dzīsliņām sejā, viņ� labprāt spēlēja boulingu un neprātīgi mīlēja abas meitas. Viņam jau sen bija iepaticies Stefens Fokss un viņa darījumi, kas bija neparasti cilvēkam tik jaunos gados, un itin bie�i viņi kopīgi bija izgudroju�i līgumus, kuri bija bīstami tuvu bankas iek�ējo noteikumu robe�ai, ta�u pietiekami bie�i arī tādus, kas atradās viņpus �īs robe�as. Līdz �im viss bija ritējis gludi. Hjū zināja, ka viņ� uz Stefenu Foksu var paļauties, un arī Stefens varēja būt dro�s par Hjū. Ja vien viņam izdosies viņu sazvanīt, viņ� noteikti palīdzēs, tas bija skaidrs. Ta�u, ja nepaveiksies, tad viņ� būs devies ar savu ģimeni mēnesi ilgā at�vaļinājumā.

Neviens neatsaucās nu jau aizdomīgi ilgi. Stefens nopūtās. Lūdzu, tikai ne atvaļinājums. To viņ� nedrīkstēja viņam nodarīt.

Beidzot kāds atsaucās. Sievietes balss, kas izklausījās samulsusi un no�sauca bankas vārdu. Stefens stādījās priek�ā un jautāja pēc Hjū Kaningcma. Varbūt viņ� bija tikai izgājis uz tualeti.

"Ai, mister Foks," sieviete viņu pazina, un nu viņ� atpazina ari viņas balsi. Tā bija mis Garitija, Hjū neprecētā kolēģe, kuras uzticību princi�piem viņiem vienmēr nācās ar pūlēm apiet. Izklausījās, ka �ī nebija viņas labākā diena. "Baidos, ka �odien jūs nevarēsiet runāt ar Hjū�"

Nu ari tas vēl. "�odien ne?" Stefens pārjautāja. "Kā to saprast? Kad viņ� atkal būs?"

"Ai," viņa teica un tad vēlreiz: "Ai."

"Mis Garitija, man patie�ām ir ārkārtīgi nepiecie�ams runāt ar Hjū. Vai jūs man, lūdzu, nevarētu�"

"Stefcn," viņa nopūtās, un Stefens pēk�ņi jutās kā elektrizēts, jo viņa līdz �im vēl nekad viņu nebija nosaukusi vārdā, "patiesībā es to nedrīkstētu stāstīt, bet, tā kā jūs un Hjū kopā tik� es baidos, jūs neva�rēsiet� Hjū �orīt cieta negadījumā."

"Negadījumā?" Stefens apstulbis atkārtoja.

"Jā," viņa aiz�ņaugtā balsī teica. "Mēs to tikko uzzinājām. Viņ� uz�reiz bija� Nabaga bērniņi! Man nepārtraukti jādomā par viņa bērniem."

Stefens blenza uz tape�u rakstiem, zaļiem un violetiem, dzelteniem un baltiem, un �ķita, ka raksti mainās, tic izveidoja seju un tad ģeogrā�fisko karti, un tad atkal seju. "Hjū ir miris?"

"Smagais pre�u vilciens, varat iedomāties! Cik �ausmīgi. Mēs visi esam satriekti. Kā katru rītu brauc uz darbu un� Es nemaz nezinu, vai viņa sievai jau ir paziņots, vai tas nav �ausmīgi?"

Viņa turpināja runāt, ta�u viņas vārdi sakusa nesakarīgā augo�ā un atslābsto�ā murminā�anā. Hjū Kaningems bija miris? �orīt � tas nozī�mēja: nupat? Stefens pēk�ņi sajuta nelabumu. Bez Hjū nebūtu izdevies viņa pirmais, viņa lielais darījums. Hjū Kaningems kopā ar viņu bija sastādījis bankas izziņu, kas viņa mazo uzņēmumu parādīja iespējami izdevīgā gaismā, lai nebūtu jāsaka nepatiesība, un kas viņa pasūtītājus pamudināja riskēt.

Un nu viņam bija pārbraucis vilciens ar cisternām. Vienkār�i tā. Ste�fens dzirdēja sevi runājam, kaut ko sakām balsij klausulē, spēja vēl pa�teikties un atvadīties un tad, it kā mobilais telefons tā izslēg�anas brīdī pēk�ņi būtu kļuvis tonnu smags, ļāva tam noslīdēt uz gultas segas.

Tā vienkār�i nebija patiesība, ko viņ� līdz �im bija pats par sevi do�mājis. To, ka viņ� visu līdz �im bija sasniedzis tikai tāpēc, ka bija tik neti�cami gudrs un godkārīgs, un ka viņ� visu bija panācis viens pats. Viņam bija palaimējies, ļoti palaimējies, bez laimīga gadījuma neviens neko nevarēja sasniegt, un ari ne bez citu cilvēku palīdzības un atbalsta, un, lai satiktu īstos cilvēkus, atkal nevarēja iztikt bez laimes. Tāds cilvēks bija ari Hjū Kaningems, un par to, ka viņi bija satiku�ies, bija jāpateicas tam, ka viņa uzvārda sākuma burts bija F. Ja viņa uzvārds sāktos ar burtu, kas alfabētā sekotu aiz K, tad par viņu būtu atbildīga mis Garitija, un tad viņa īpa�ās vēlmes būtu atdūru�ās pret nepārvaramu pretestību.

Vesela attēlu galerija slīdēja viņa gara acu priek�ā. Bobs Daniels, skait�ļo�anas centra vadītājs Medisonā, kur� viņam bija atļāvis naktīs lietot datorierīces, lai viņ� varētu sastādīt programmas no Indijas un pārrak�stīt tās lentēs, kuras viņ� ātri vien gatavas varēja aiznest savam klientam, un radās iespaids, ka viņam aiz muguras ir liela un profesionāla komanda. Viņa partneri Indijā, kurus viņ� pazina tikai no fotogrāfijām. Vispirms jau Amals Rangarajans, kur� bija uzrakstījis sistēmas pamatfunkcijas un ne vienu reizi vien bija vērsis viņa uzmanību uz kļūdām, kuru dēļ pro�jekts būtu varējis pat izgāzties. Jarnails Singhs, kur� neticamā, rekorda cienīgā ātrumā bija uzrakstījis novērtē�anas programmas, pēc kurām papildus bija radusies nepiecie�amība, un pie tam vēl bija taisījis jokus. Tik daudz cilvēku, kuriem viņ� bija pateicību parādā.

Hjū vecākajai meitai Betai bija �etrpadsmit gadu, kad Stefcns bija ciemojies Kaningemu ģimenē. Pusdienās bija kre�u zupa un marinēts jēra cepetis ar kartupeļu klimpām un ceptiem dārzeņiem, un saldajā ēdienā brīni�ķīgs augļu krēms, un visu laiku Beta bija kā apburta uz viņu ska�tījusies, jo viņ�, kā viņam reiz vēlāk pastāstīja Hjū, bija bijis tikpat vecs kā Grānts, puisis no kādas augstākas klases, par kuru viņa tolaik jūsmoja, un Stcfcnam bija mugurā īsts uzvalks un kaklasaite, un viņ� bija izskatī�jies tik nobriedis un pieaudzis. Neilgi pēc tam viņa bija pārstājusi jūsmot par Grantu, ko Hjū ar redzamu atvieglojumu arī Stcfcnam bija paziņo�jis � ar atvieglojumu, kas kļuva saprotams, kad Grānts pēc da�iem ga�diem par narkotiku tirdzniecību tika saņemts ciet tie�i no skolas sola.

Kaut kas viņā atteicās tam ticēt. Tam, ka Hjū Kaningems varēja būt miris. Un kas tagad varētu būt viņa kontaktpersona? Iespējams, mis Garitija. Protams, gan jau viņa arī paaugstinātu viņa kredītkar�u limitu, ta�u tikai pēc tam, kad viņ� būs uzlicis nepiecie�amos parakstus uz ne�piecie�amajiem formulāriem, un, protams, tie stātos spēkā tikai no nā�kamā mēne�a. Nekādā gadījumā viņ� to nevarētu nokārtot pa telefonu un nekavējoties. Tātad viņam vajadzētu likt naudu pārsūtīt, un tas vilktos diezgan ilgi, jo bankas vēl arvien rīkojās tā, it kā tas būtu milzīgs pa�kalpojums � pārsūtīt naudu uz kādu citu planētas vietu. Ja runa bija par viņu tirgotājiem un devī�u brokeriem, tad viņi varēja sekundes daļās iransfertēt miljonus, bet, ja runa bija par viņu klientu naudas darījumiem, viņi atstāja iespaidu, it kā naudas nogādā�anai būtu nolīgts kurjers zirga mugurā. Viņ� varēja mēģināt tikt pie skaidras naudas ar savu American l's/iress karti, ta�u ar to labākajā gadījumā pietiktu tikai pārtikai. Nir�anas ekipējums turpretī izmaksātu dārgi, te viņ� nedrīkstēja lolot nekā�das ilūzijas.

Viņ� bija tik tuvu mērķim, un nu vēj� mainījās un pūta viņam sejā. Viņ� mēģināja iztēloties, kā uzvelk nirēja tērpu, izjust, kā neoprēns cie�i un mīksti apņem viņa ķermeni, mēģināja sajust gāzes balonu svaru, maskas spiedienu uz sejas, spējo ūdens aukstumu ienirstot, mēģināja sajust balona skābekļa metālisko gar�u. Tas vienmēr bija viņa balsts, ja viņam kļuva grūd ceļā uz mērķi: to iztēloties tik spilgti, cik vien iespē�jams, tā, it kā viņ� to jau būtu sasniedzis. Tā nu viņ� iztēlē izceļoja cauri �aurajai �ahtai, kas nebija daudz platāka par viņa pleciem un bija pusjūdzi gara, un to apgaismoja tikai starmetis pie viņa krūtīm, ta�u viņa gara acu priek�ā attēls izplūda, citas izjūtas viņ� nespēja iztēloties � jo vairāk viņ� nopūlējās, jo ātrāk tās pagaisa. Viņam bija jātiek galā ar pa�niku, kas viņu palēnām sāka pārņemt. Iespējams, viņu bija izsitusi no slie�dēm ziņa par Hjū nāvi, viņ� sev teica. Nekas cits tas nevarēja būt. Viss, ko viņam tagad vajadzēja darīt, bija atslābināties un ļaut visam nogul�snēties, tad jau atkal būs labi. Gan jau kāda izeja atradīsies. Vienmēr atradās kāda izeja. Vismaz līdz �im vienmēr tas tā bija.

Un tad kādā brīdī viņa domas rimās griezties un griezties pa riņķi, vienkār�i tāpat. Viņ� sēdēja, neko neredzo�ām acīm skatījās uz priek�u, un laiks gāja. Viņ� dzirdēja pilsētas troksni � ma�īnas, kas brauca garām, ļaudis, kas sarunājās mēli me�ģījo�ās �īs zemes idiomās, tranzistoruztvērēju, no kura skanēja ilgu pilnas arābu melodijas. Sienu caurulēs trok�ņaini skalojās ūdens. �īkstēja gultas. Oda pēc izplūdes gāzes, pēc ceptas jēra gaļas un pēc atkritumiem, kas trūdēja pārpildītās tvertnēs. Un pie sienas tik�ķēja pulkstenis.

Tas bija savādi. Viņ� jutās tā, it kā pēdējās dienās būtu cīnījies cauri viesuļvētrai un nu pēk�ņi sasniedzis vēja neskarto viduspunktu. Viss viņā bija kļuvis mierīgs un kluss, viss satraukums bija norimis. Viņ� vairs ne�varētu pasacīt, cik ilgi bija sēdējis uz gultas vai cik ir pulkstenis, un vai laiks vispār vēl gāja uz priek�u.

�ajā klusumā viņ� pēk�ņi sevī sadzirdēja klusu balsi, kas smalka, ta�u neatlaidīga viņā bija skanējusi jau visu laiku, vien nebija spējusi cīnīties pret visu �o drud�aino troksni un rosību. Balsi, kas viņam vienkār�i uz�deva kādu jautājumu, ko vajadzēja uzdot jau visu �o laiku.

Soļi gaitenī. Atvērās blakusistabas durvis, tad ienāca Je�ua, viens pats. Viņ� smar�oja pēc cigaretēm un virtuves izgarojumiem un bija labā omā.

"Vecīt, ko tu sēdi tumsā?" viņ� iesaucās un piespieda gaismas slēdzi. "Tu gan kaut ko palaidi garām," viņ� skaļi stāstīja, verot ciet logu aizvirtņus. "Ēdiens bija ne vien labs, bet arī bagātīgs, un krodzinieks tur�klāt vēl arī uzsauca, un vēl tur bija divi, kas spēlēja, viens klavieres un otrs kontrabasu, un kas tas bija par d�ezu!"

Stcfens uz viņu paskatījās kā ne no �īs pasaules.

"Je�ua," viņ� lēni un apdomīgi teica, "kas tā bija par sektu, kas to �ahtu izraka? Un, galvenais, kāpēcV

31

Hērods lika palielināt Tempļa kalna areālu ar balsta mūriem, līdz ar to izveidojot pla�u terasi. Uz tās tika uzcelts templis, tur�klāt priek�pagalmi terasveidīgi atradās viens virs otra. Tempļa kalnam apkārt stiepās krā�ņi marmora portiki, un divi tilti rietu�mos savienoja templi ar pilsētu. īstā tempļa priek�ā atradās iek�ē�jais pagalms, t.s. Izraēlas pagalms ar 32x32 olek�u lielu altāri, baseinu kristī�anai un ar kautuvi upurējamiem lopiem. Rietum�pusē pievienojās sievie�u priek�pagalms; �etras stūra telpas bija domātas nazīrie�iem un lepras slimniekiem, kā arī malkas un eļļas glabā�anai.

Avrahāms Sterns Bībeles arheoloģijas leksikons

Judītes tēva zinātniskā darba fotokopiju kaudzīte atradās uz vaska�drānas galdauta, kam grīļīgais virtuves galds bija jāpasargā no iz�ļakstinātas kafijas, un Judīte uz �iem papīriem skatījās tā, it kā runa būtu par neķītrākajiem materiāliem, kādus vien viņai jebkad nācies redzēt. "Jūs varat iet," viņa noraido�i sacīja. "Manis pēc." Galu galā tas vēl novedīs pie tā, Stcfcns nodomāja. Viņi bija vēlreiz pārskatīju�i visus datus � tas nozīmē, ka tos bija pārskatījis Jc�ua, jo tic bija rakstīti ebreju valodā �, ta�u no tiem nebija kļuvis skaidrs, kas bija izracis eju zem Tempļa kalna un kādam nolūkam tā sākotnēji domāta. Lai arī viņ� bija uzdūries da�iem jēdzieniem, ar kuriem neko nevarēja iesākt, Jc�ua domāja, ka �ajā sacerējumā viņa tēvs tajos vispār nav iedziļi nājies. Un, lai arī Mcnezu ģimenē �ahta daudzus gadus bija nozīmīga tēma, ne Jc�ua, ne Judīte nevarēja atcerēties, vai viņu tēvs tās iespēja�mos iniciatorus kādreiz vispār būtu pieminējis.

Citiem vārdiem sakot, viņiem bija jāiet un jājautā viņam.

"Es nesaprotu, kā tas var būt tik svarīgi," Judīte dusmīgi turpināja. "Es domāju, eja eksistē, mēs zinām, kur tā sākas un kur beidzas, un sakritības pēc tā beidzas tie�i tur, kur Stefens vēlas nokļūt. Tad kāpēc mēs to vienkār�i neizmantojam un nepajautājam pēc tam, kuram mums ir jāpateicas?"

"Tā ir tikai maza novirzī�anās no ccļa. Divas stundas, tad mēs atkal būsim �eit. Problēma ar naudu mūs aizkavēs daudz ilgāk."

"Tā nav atbilde."

"Okay. Atbilde ir �āda: man ir sajūta, ka tas ir svarīgi."

"Tev ir sajūta," Judīte ironiski atkārtoja. "Nu, to es saucu par sva�rīgu iemeslu."

Stefens savilka seju neizdibināmā grimasē un nolēma izlikties nema�nām ironiju. Ja viņ� viņai nepatika, tā ta�u galu galā bija viņas darī�ana. "Jā," viņ� it kā garāmejot atteica, "tā nu tas reiz ir. Vairāk vai mazāk attiecībā uz visu, ko cilvēki dara vai nedara, runa ir par sajūtām."

"Tev ta�u arī ir tāpat," Je�ua pārmeta māsai. "Patiesībā tu tikai tāpēc to neuzskati par nepiecie�amu, ka nevēlies akceptēt tēva dzīvesveidu."

Judīte ar tādu sparu nolika uz galda savu kafijas tasi, ka liela gāzma tum�brūnā �ķidruma iz�ļakstēja un sadalījās uz taukainā galdauta. Ste�fens ātri pacēla papīrus un nolika tos uz ceturtā, brīvā krēsla.

"Jā," Judīte nikni paskaidroja. "Tie�i tā. To es nepieņemu, �o dzī�vesveidu. Es nepieņemu to, ka virs savu sievu pēc trīsdesmit gadu kop�dzīves tā vienkār�i pamet un to vēl nosauc par dievbijību. Es to nekad nepieņem�u."

"Varbūt tu uz to skaties pārāk vienkār�oti," Je�ua sacīja. "Varbūt bija kas tāds, kas mūsu vecāku laulībā nesaskanēja, un varbūt viņ� mūsu dēļ bija adicis soli, ko patiesībā vajadzēja spert jau daudz agrāk. Padomā par laiku, kad tev bija septiņi vai astoņi gadi, cik bie�i viņi�"

"Un kāpēc tad viņ� viņai neļauj �ķirties? Ja jau viņ� viņu ir pametis, tad viņ� varētu viņai vismaz dot iespēju sākt jaunu dzīvi. Galu galā viņ� pats to ir darījis."

"Tradīcijas liek�"

"Ak tradīcijas! Protams, te nu mums tās ir atkal, tradīcijas. Svētās tradīcijas. Te nu jūs abi esat līdzīgi, tu un tēvs. Jūs jau nepielūdzat Dievu, jūs pielūdzat tradīcijas. Es tev vēlos ko teikt: man tās ir līdz kaklam, tās tavas tradīcijas, kuras nenozīmē neko citu, kā vien to, ka jūs sevi pada�rāt par to cilvēku vergiem, kuri jau pirms gadu tūksto�iem ir miru�i!"

"Tradīcijas ir tās, kas mūs kā tautu gadu tūksto�iem ir saturēju�as kopā."

"Ak vai tā ir? Es nodrebu bijībā. Un kādu cenu mēs par to maksājam, tu un es, un katrs mūsu zemē? Tās mūs nospie� kā lāsts, �īs godājamās tradīcijas, tās spie� mūs mū�īgi atcerēties, atcerēties, tik daudz atcerē�ties, ka mēs aizmirstam pa�i savu dzīvi. Vai tad tā nav? Cik sena ir Mozus otrā grāmata? Trīstūksto� gadu? Glu�i attapīgi toreiz būs biju�i mūsu sen�i, kuri �etrdesmit gadus bija maldīju�ies tuksnesī svētās zemes meklējumos. Viņi izlīdzējās ar to, ka būvēja mājokļus no palmu zariem, un, ja vajadzēja, viņi ēda savu maizi neraudzētu, kas toreiz, protams, bija prātīgs problēmas risinājums. Bet no tā laika? No tā laika mums Sukotā jāceļ lapu būdas un Pasā svētkos jāēd neraudzēta maize, vēl arvien pēc trīstūksto� gadiem, gadu pēc gada, un tā joprojām līdz pat pasaules galam. Kāpēc mums vēl arvien ir jācie� kopā ar cilvēkiem, kuru kauli jau sen ir sabiru�i pī�ļos? Vai �odien mūsu dzīve ir mazāk vērta? Manai pirmajai automa�īnai bija salūzusi bagā�as nodalījuma atslēga, un visu laiku es to nostiprināju ar gumiju. Bet tas ta�u nenozīmē, ka no �ī brī�a līdz pat mū�ībai ikvienam sava pirmā auto bagā�as nodalījums jānostiprina ar gumiju! Un tie�i to ar mums dara mūsu svētās tradīcijas: kāds pa�ā sākotnē kaut ko ir izdarījis, pats vēl būdams brīvs, � ta�u visus, kas nāca pēc viņa, viņ� ar to ir padarījis par vergiem."

Neomulīgas sajūtas pārņemts, Je�ua paskatījās apkārt. Brokastu telpa nebija diez cik pilna, tuvējie galdiņi bija brīvi, ta�u viņu sarunas pieaugo��ais skaļums pamazām sāka piesaistīt uzmanību. Viņa apak��oklis nervozi kustējās �urpu turpu. "Kāpēc tev vienmēr tik nesamērīgi vajag pārspīlēt? Bez robe�ām, bez� iek�ējas sajūtas par to, cik tālu drīkstētu iet?"

Ar kapitulējo�u nopūtu Judīte atslīga pret krēsla atzveltni un, galvu no�liekusi, skatījās vienā punktā uz galda, it kā visas atbildes būtu atrodamas izbalēju�ā galdauta ornamentā. "Nu ejiet ta�u beidzot. Un ļaujiet, ka es palieku �eit un apraudu savas pa�as sāpes."

"jā, tie�i to mēs arī darīsim." je�ua bija nikns, kad viņ� piecēlās. Arī Stcfcns piecēlās un jutās neomulīgi par to, ka bija izraisījis �o strīdu.

"Stefen?" Judīte jautāja un paskatījās aug�up uz viņu ar skatienu, kurā vīdēja kas līdzīgs ļaunam priekam. "Tu ta�u vienmēr biji vēlējies uzzināt, kā tas ir � doties ceļojumā laikā. Tad tagad esi labi uzmanīgs."

"Oficiālajā valodas lietojumā," Simons Bārlevs skaidroja, "to vairs ne�sauc par Raudu mūri, jo raudā�anas laiks ir beidzies. Tagad tas ir Rie�tumu mūris."

"Labi, manis pēc lai tas ir Rietumu mūris." D�ons Kauns paraustīja plecus. "Problēma no tā nemainās."

"Vai tad tā vispār ir problēma?" Bārlevs turpināja. "Jūs �eit nemitīgi radāt visneiedomājamākās hipotēzes, un beigās arvien izrādās, ka do�mājat � jums jāķeras klāt atkal kādai ebreju svētvietai. �ie secinājumi, ko jūs esat izdarīju�i no ieraksta dienasgrāmatā, manuprāt, ja atļauts teikt, nav izpildāmi."

"Godājamais kolēģi," ieskanējās profesora Gutjēra ērģelēm līdzīgais bass, "atļaujiet man �eit iebilst. Manuprāt, Rietumu mūris kā paslēp�tuve kapsulai ar vēstījumu nākotnei ir ne vien piemērots, bet arī tik saprotams, ka mums vajadzētu kaunēties par to, ka tas mums pa�iem jau agrāk nebija ienācis prātā. Vēl jo vairāk tagad, kad esam uzzināju�i, ka tā nav vis bijusi plānota akcija, bet gan brīnumains likteņa pavērsiens, kas nepazīstamo ceļotāju nogādājis pagātnē. Iztēlojieties situāciju, kādā viņ� nonācis. Viņam ir videokamera, un viņ� sāk filmēt Jēzu. Protams, viņ� prāto, kā filmu varētu nogādāt nākotnē. Mēs zinām, ka viņ� ir apskatījis da�ādas vēsturiskas Izraēlas vietas. Vai nav pa�saprotami pie�ņemt, ka viņ�, pirms apmeklēja tādu drīzāk otr�ķirīgu apskates objektu kā Bet�earimas nckropoli, jau sen bija ieradies Jeruzalemē? Un ja tā, tad viņ�, bez �aubām, arī tur bija filmējis � citiem vārdiem, savas kameras videomonitorā viņ� var precīzi redzēt, kāds reiz izskatīsies Rietumu mūris, tā teikt, izmeklēt īsto akmeni."

"Un tad?" iebilda Bārlcvs. "Kā viņ� varēja kameru paslēpt mūri?"

"Maskējies kā viens no tempļa celtniekiem. To viņ� būtu varējis darīt, agrākais, pēc Jēzus krustā si�anas, tātad trīsdesmitajā gadā. �ajā laikā templis jau sen bija pabeigts. Pats templis un tā pamata mūri jau bija ierī�koti, kad mira ķēniņ� Hērods, un tas bija ceturtajā gadā pirms Kristus."

"No Jozcfa Flāvija rakstiem ir zināms, ka darbi pie Tempļa celtnie�cības ilga līdz sacel�anās sākumam pret romie�iem se�desmit sestajā gadā. Mums jāņem vērā, ka nepārtraukti visu �o laiku noritēja tempļa uzla�bo�anas un pārbūves darbi."

"Un tad viņam vēl arvien būtu bijusi problēma piekļūt masīvajiem akmens kvadriem, kas atradās divdesmit metru augstumā." Izrakumu darbu vadītāja vietnieks paskatījās uz klāteso�ajiem, viņa skatiens visil�gāk kavējās pie Kauna. "Vai nav tiesa? �odien brīvi pieejamais Rietumu mūra posms ir pats aug�ējais gals, aptuveni vēl divdesmit metru atrodas zem zemes."

"Tas nozīmētu to, ka kameru viņ� ir paslēpis vienā no aug�ējiem kvadriem," Kauns vēsi secināja. "Tie bija pieejami no aug�as."

Bārlevs pacēla galvu. "Un? Ko jūs gribat darīt? Rietumu mūris ir svēt�vieta, un turklāt vēl pamatīgi apsargāta. Pat ja precīzi zinātu, kurā kvad�rātā kamera atrodas, jūs to nevarētu dabūt ārā."

"Ko viņa ar to bija domājusi?" jautāja Stefens, kad Je�ua pēc viņa norā�dījumiem vadīja ma�īnu cauri pilsētas satiksmei.

"Mans tēvs dzīvo Mea�earimā," Je�ua paskaidroja, un izklausījās, it kā viņ� justos neomulīgi. "Tas ir stingri ortodoksālo jūdu kvartāls."

Viņi brauca pa vienu no izvcdccļiem ziemeļrietumu virzienā, kamēr Je�ua deva norādījumu meklēt stāvvietu. Tad viņi kādu gabalu gāja uz priek�u pa galveno ielu un beidzot iegriezās �aurā sānu ieliņā.

Stefens nespēja ticēt savām acīm. Ja viņ� nezinātu, ka viņi atrodas Jeruzalemē, ebreju valsts pa�ā vidū, tad viņ� domātu, ka ir nokļuvis geto, kurā kāda apspiedēja valsts piespiedu kārtā cilvēka necienīgos apstāk los ieslodzījusi kādu sev nevēlamu iedzīvotāju daļu. Viņi gāja cauri no�spiedo�i �aurām, mulsino�i līkumotām ieliņām, kas bija sautētu kāpostu smar�as un ļau�u pilnas � melnās drānās tērpti, bārdaini vīrie�i un sievie�tes, kuras, neraugoties uz solīto karsto dienu, tik rūpīgi bija ieģērbu�ās nopluku�ās kleitās, it kā būtu gaidāma ziema. Tādi varēja izskatīties geto deviņpadsmitajā gadsimtā Austrumeiropā, ta�u �is nebija muzejs, �is nebija agrāko laiku apspie�anas skatuvisks atveidojums, bet gan drausmīga īstenība.

Ik uz soļa viņi redzēja lielas, aprūsēju�as izkārtnes, uz kurām angļu un ebreju valodā bija lasāmi brīdino�i saukļi: Jūdu meita! Tora uzliek tev pienākumu ģērbties tikumīgi � vai: Mēs necie�am amorāli ģērbu�os garāmgājējus. Viņi sastapās ar aizdomu pilniem, noraido�iem skatieniem.

Je�ua viņu vadīja cauri nomāco�am labirintam, kurā bija neapgais�motas mājas ar �aurām ieejām un neērtiem ick�pagalmiem. Da�as ieli�ņas bija pārjumtas ar skārdu, kas, rūsas saēsts, atstāja iespaidu, ka kuru katru brīdi varētu nogāzties un krītot kādu nosist. No daudziem dzelzs logu slēģiem un durvīm lobījās vecā, nodilusi krāsa.

Stcfens redzēja neskaitāmus bērnus. Cie�i cits citam blakus tie mēmi un bikli pieķērās katrs savai mātei pie svārkiem, kad viņi, abi sve�inieki, gāja garām, un noskatījās viņos ar bezgalīgi dziļām, skumjām acīm. Mā�tes, no kurām daudzas jau atkal bija gaidībās, no�ēlojami stiepa iepirku�mus vai veļu, ko viņas izkāra uz bezgalīgi krustām �ķērsām izvilktajām auklām. Lielākajiem zēniem kājās bija īsas, melnas bikses un garas zeķes, bālām sejām tie stāvēja malu malās un izskatījās kā noguru�i veci vecī�i. Bērnu �alas skanēja tikai no da�iem drūmiem logiem, aiz kuriem, kā Je�ua pusbalsī paskaidroja, notika Toras skolas nodarbības, un patie�ām � tās nebija tikai rotaļājo�os bērnu balsis, tās bija balsis, kas kori lasīja Svētos Rakstus.

Pa ieliņām, kājas vilkdami, salīku�i gāja veci vīri, tīkliņā nesdami pāris apelsīnu vai maizes klaipiņu; tiem bija gleznainas baltas un pinkainas bārdas, mugurā melni, biezi mēteļi, un no tiem nāca neaprakstāma ķer meņa smaka: �ķiet, ka tikumīgā apģērba bauslis nepieprasīja tikumīgo apģērbu arī regulāri mazgāt. Ne�ēlīgi �ausmino�s Stcfenam �ķita jaunu vīrie�u izskats, kurus viņi satika ceļā. Vispirms uzmanība krita uz viņu dīvainajām drānām, garajiem, melnajiem kaftāniem un platmaļu hūtēm, no kuru apak�as nokarājās garas pinkas. Ta�u daudzi bija ģērbu�ies pa�rastā melnā uzvalkā ar d�emperi zem �aketes, būti galvā, seju aizslēpu�i .11/ kuplas, me�onīgas bārdas, � ta�u aiz biezajiem briļļu stikliem viņu aeis mirgoja tikpat nepielūdzami. Tiem, kuri vēl nevarēja paslēpties aiz bibliski svētas bārdas, sejā bija īgna, raudulīga izteiksme, un zem viņu vaskoti spīdīgās sejas ādas asinis �ķita esam aukstākas un plūstam lēnāk, nekā bija nolikusi daba. Bija tāda sajūta, it kā �ajās ielās visi būtu izlēmu�i kļūt pa�i sev par apsmieklu un turklāt vēl pacentu�ies savu apkārtni iz�veidot tādu, lai viņiem neviens nekad nevarētu pārmest, ka viņi ir prie�cāju�ies par dzīvi.

"Vai esi pārliecināts, ka tavs tēvs ir mājās?" vStefens jautāja neapzināti klusinātā balsī.

Je�ua pamāja. "Viņ� nekad nekur neiet."

Viņi nonāca kādā salīdzino�i tuk�ā laukumā, kur� sākotnēji bijis bru�ģēts ar baltiem akmeņiem, bet vēlāk vairākkārt ticis pielabots ar betonu. Nebeidzami metri veļas auklas stiepās tam pāri, un vesela rinda uz auk�las izkārtu puķainu sievie�u apak�bik�u puritāniskās morāles atmosfērā, ko �ķita izstarojam Mea�earima, izskatījās gandrīz nepiedienīgi.

Pie da�iem namiem bija it kā pagaidu, ta�u pēc izskata jau pietiekami vecas piebūves no vairāk vai mazāk neveikli sanaglotiem dēļiem, kas deva savu daļu graustu rajona iespaida radī�anā. Vēl arvien stipri oda pēc kāpostiem un etiķa, piedegu�ā piena un pēc simta citu lietu, ko Stcfens nemaz tā īsti nevēlējās identificēt. Viņ� sekoja Je�ua, kur� mērķtiecīgi devās kādu kāpņu virzienā, kuras starp divām dēļu būvēm veda aug�up uz galeriju, kas visa laukuma platumā savienoja vairākas �aurās, pussa�gruvu�ās mājas un ļāva piekļūt to aug�ējiem stāviem. Viss, kas bija pār�ņemts no gadsimta jaunākajiem sasniegumiem, bija pievienots vēlāk � ūdensvads, strāvas kabelis un notekcaurule, tas viss stiepās gar ārsienām, metot dēkainus līkumus ap logiem un durvīm.

Viņi iegāja tum�ā gaitenī. Je�ua pieklauvēja pie �aurām, gandrīz ne�pamanāmām durvīm. Iek�pusē bija dzirdama kāda balss. Viņ� nospieda rokturi un atgrūda vaļā durvis, kuras, tikai pieliekot spēku, necie�ami �īkstēdamas, atvērās.

5/6

Telpa aiz durvīm arī slīga tumsā, vienīgi uz galda vārga spuldze aba�ūrā apgaismoja grāmatu un roku, kas to turēja atvērtu. Visam citam bija jau�amas tikai aprises � gulta, skapis, vairāk nekā. Vienīgais logs, rcstots un ne lielāks par dvieli, atradās nepieejamā augstumā.

Je�ua kaut ko teica ebreju valodā.

Skaļa, nelaipna balss viņam atbildēja angliski. "Cik bie�i man tev vēl būs jāsaka, ka �os vārdus es saku vairs tikai dievkalpojumā? Runā ar mani angliski vai arī iemācies jidi�u!"

Eizenharts vēroja Kaunu. Viņ� sēdēja, rokas rāmi sakrustojis, �ķietam pats miers, un izskatījās, it kā viņ� sekotu profesora Gutjēra un Simona Bārleva diskusijai. Ta�u viņa pirksti nemierīgi bungoja pa otras rokas elkoni un acis domīgi vērās tālumā.

"Kur palika Robcrtsa un Marti nē materiāli?" viņ� bez aplinkiem iejautājās.

Visi uz viņu paskatījās. Neviens nebija sapratis jautājumu.

"Sonārtomogrāfs," miljonārs piepalīdzēja. "Tempļa kalna izmek�lējumi."

Profesors Vilfords-Smits ieklepojās. "Ja atmiņa mani neviļ, mape atrodas pie citām lietām tējas virtuvē."

Kauns deva zīmi Raienam. Viņ� paklausīgi devās uz nelielo virtuvīti, kas atradās blakus apsprie�u telpai, tūliņ pat atgriezās ar biezu mapi un nolika to Kaunam priek�ā.

Debates nu bija pārtrauktas. Visi saspringti sekoja, kā Kauns pār�skata lapās. Beidzot viņ� izņēma un skatījās pret gaismu kādu kodoskopa foliju, izsaucās: "Ha!" � ieslēdza projektoru un uzlika uz tā foliju.

"Varbūt mums tomēr vajadzēja ļaut doktoram Robcrtsam izrunā�ties," viņ� noteica, it kā tas būtu bijis kolektīvi pieņemts lēmums � pārtraukt zinātnieka sagatavoto priek�lasījumu. "�eit � kas tas ir? �ī ta�u ir eja, kas iet tie�i aiz Raudu mūra, vai ne?"

"Aiz Rietumu mūra," Bārlevs automātiski izlaboja.

"Manis pēc. Un tomēr tā ir eja."

"Hmm." Izraēlas arheologs noliecās pār zīmējumu, kas atradās uz kodoskopa. "Ta�u tas nesaskan. Ir gan kāda eja aiz Tempļa mūra lie�lumu daļas, bet tā ved no Vilsona loka uz ziemeļiem � un ne aiz mūra svētītās daļas."

"�is zīmējums balstās uz sonārtomogrāfa mērījumiem," Kauns iebilda. "Tas nozīmē, ka �ī eja neap�aubāmi eksistē. Sprie�ot pēc tā, ko sakāt jūs, mums jāpieņem, ka tā vienkār�i līdz �im vēl nav tikusi atklāta."

Bārlevs berzēja zodu. Profesors Vilfords-Smits nostājās viņam bla�kus un arī sāka pētīt zīmējumu uz folijas, it kā ar to, ka zīmējums bija redzams uz sienas, būtu par maz. Kopīgi viņi identificēja līnijas un mel�nos laukumus, ik pa brīdim �ukstus cits citam sakot vietu nosaukumus, kā Babesilsileba, Zālamana staļļi vai trīsdesmit sestā cisterna.

"Pilnīgi iespējams," beidzot sacīja profesors Vilfords-Smits. "Runa patie�ām varētu būt par kādu līdz �im vēl neatklātu eju vai �ahtu."

"Ahā," Kauns triumfējo�i iesaucās. "Izlabojiet, ko saku, ja es kļūdos � bet vai �ī eja mums nesniedz atbildi uz diviem jautājumiem vienlaikus? Pirmkārt, uz jautājumu, kā ceļotājs laikā kameru nogādājis slēptuvē." Viņ� pavērās apkārt, it kā gaidītu aplausus. "Un, otrkārt, uz jautājumu, kur kamera atrodas patlaban."

Tā kā citas iespējas nebija, viņi sēdēja uz gultas. Krēsls, uz kura sēdēja Je�ua tēvs, istabā bija vienīgais. Ļoti iespējams, ka tas pat bija ērtāks nekā cietā gulta un tās nelīdzenais, kunkuļainais matracis.

Pamazām acis aprada ar krēslaino telpu. Stefens mēģināja saskatīt, kāds izskatās vīrs, kur� vēl arvien nepakustēdamies sēdēja pie spuldzes apgaismotā galda ar grāmatu rokā. Viņ� redzēja masīvu, salīku�u tēlu ar bezmaz vai patriarhālu bārdu, kāda būtu darījusi godu Bībeles pravie�tim, un �is tēls vēl joprojām turēja grāmatu atvērtu un bez komentā�riem klausījās Je�ua paskaidrojumos. Vecajam vīram slīpi aiz muguras viņ� ieraudzīja zemu plauktu, uz kura stāvēja ūdens bļoda un karafe. Uz naktsgaldiņa, kuram blakus Stefens sēdēja, gulēja drupans gabaliņ� maizes. Citādi mazā istabiņa bija tik trūcīga un kaila, kādas �ajos laikos nebija pat cietuma kameras, � ne paklāja, ne gleznu, nekādu perso�nisku lietu.

"Tātad eja," balss pēc brī�a nomurmināja, kad Je�ua bija beidzis. "Kāpēc jūs interesē �ī eja?"

"Mēs vēlamies tai izpeldēt cauri," teica Stefens. Bija pienācis laiks iesaistīties sarunā.

"Izpeldēt cauri? Atmetiet �o domu. Tas jau reiz ir mēģināts; tas ir pārāk sare�ģīti."

"Kop� tā laika ir pagāju�i divdesmit pieci gadi," Stefens atteica, "un tehnika pa �o laiku ir attīstījusies. Ar �odienas aprīkojumu tas ir daudz vieglāk nekā toreiz. Tas ir tikai jādara."

Klusums. Tad nosvērti: "Nu labi. Tad dariet to."

Stefens paliecās uz priek�u un neapzināti salika rokas. "Patiesībā mēs �eit esam kāda cita iemesla dēļ. Mēs izlasījām jūsu tūksto� deviņi simti se�desmit septītā gada darbu � precīzāk sakot, to izlasīja Jc�ua, es ne�zinu ebreju valodu �, kurā jūs izklāstāt ejas vēsturi un iespējamo novie�tojumu. Ta�u jūs neko neesat minējis par to, kur� �o eju ir racis un kādā nolūkā."

"Vai man to vajadzētu zināt?"

"Tēvs, tu to zini," Jc�ua nepacietīgi atgādināja. "Es atceros, ka tu man to reiz skaidroji, kad es biju vēl mazs. Tikai es vairs nezinu, ko tu man skaidroji."

Palsajā gaismas aplī, ko uz galda meta spuldze, roka palaida vaļā grā�matu, rūpīgi to aizvēra un nolika malā. "Tic visi ir seni stāsti. Esmu ar �o eju sagandējis visu savu dzīvi, iztērējis savus spēkus ietiepīgā cīņā pret zinātnisko iestādi� �odien tā mani vairs neinteresē. Manis dēļ tas arī varētu būt Hiskijas tuneļa kanāls, manis pēc."

"Tēvs, tu teici, tā bija kāda sekta, kas raka �o �ahtu. Kas tā bija par sektu?"

"To visu es reiz zināju, ta�u tagad tam vairs nav nekādas nozīmes. Kaut kādās grāmatās tas bija rakstīts, bet tās visas es esmu izdalījis."

"Bet kam gan citam lai mēs par to jautājam, ja ne tev? Tu esi vienī�gais, kur� to zina."

"Un es to esmu aizmirsis. Es lasu vairs tikai Bībeli un domāju vairs tikai par nāvi, un nu ierodies tu un pieprasi, lai es atceros. Es jau ar pū�lēm atceros, ka esi mans dēls, nemaz nerunājot par eju."

Telpā izplatījās saspringts, satraukts klusums, it kā kāds no viņiem būtu aizturējis elpu. Stefens gandrīz izbijās, kad Je�ua viņam blakus pēk �ņi dziļi ievilka elpu un tad aiz�ņaugtā balsī no�ukstēja: "Tēvs, lūdzuV

Nekas nenotika. Tā viņi sēdēja, ārpusē bija dzirdamas balsis, tālas un nesaprotamas, un, lai gan bija karsta, gai�a, saules pilna diena, viņi sēdēja lumsā un gaidīja, lai arī nekas nenotika. Stefenu sāka urdīt jautājums, vai Je�ua tēvs, krēslā sēdēdams, pēk�ņi nav nomiris un viņi to nav pamanīju�i.

Ta�u tad vecais vīrs sakustējās. Krēsls zem viņa ie�īkstējās, kad viņ� ar pūlēm paliecās uz priek�u. "Eja," viņ� izgrūda, elsdams no piepūles, kad viņ� stāvēja. "Atkal un atkal �ī eja, tā mani neliek mierā�" Salīcis, maziem, �ļūco�iem soļiem viņ� devās pāri istabai uz drēbju skapja pusi. "Mū�īgs lāsts, kas mani spie��" Tas bija dīvaina veca vīra monologs. Viņ� atvēra skapja durvis un trok�ņaini kaut ko tajā taustīja, līdz izvilka dienas gaismā kādu �auru mapi un ar to rokā atgriezās pie galda un krēsla.

"Viss �is stāsts sākas Ceturtā krusta kara laikā," viņ� sāka stāstīt, kamēr viņa pirksti, kas bija kļuvu�i stīvi un neveikli, pūlējās atsiet lentes mezglu, ar kuru mape bija aizsieta. "Tūksto� divi simti deviņpadsmitajā gadā, ja es pareizi atceros, krustne�i aplenca Ēģiptes pilsētu Damjetu. �ī aplenkuma laikā no Itālijas ieradās kāds mūks � Asīzes Francisks, franciskāņu ordeņa dibinātājs. �is mūks vienkār�i devās cauri krustne�u un saracēņu rindām tie�i uz sultāna apmetni, nostājās viņa priek�ā un sprediķoja. Nostāsti liecina, ka sultāns bijis loti aizkustināts un piekritis Franciska lūgumam atļaut viņam apmeklēt Palestīnas svētvietas." Bei�dzot viņ� mezglu bija atraisījis un varēja atvērt mapi. "Es sev arvien tiku jautājis, kas viņu bija pamudinājis uz �o neprātīgo soli."

Kādu brīdi viņ� �ķirstīja papīrus, bīdīja tos uz vienu un uz otru pusi, �ķita meklējam kaut ko noteiktu. "Vairāk vai mazāk no �ī laika �ajā zemē ir franciskāņu ordeņa klosteri. Tie ir vēl joprojām. Jeruzalemē, Betlēmē, Ako, Tibcrijā, Kāfarnaumā, Jērikā un tā joprojām. Pāris rei�u franciskāņi tika izraidīti, ta�u ikreiz pēc da�iem gadiem tie atkal stūrgalvīgi bija atgriezu�ies."

Beidzot viņ� atrada to, ko bija meklējis. "�eit," viņ� sacīja un uz brīdi pacēla kādu papīru, uz kura neskaidrā, nedro�ā rokrakstā kaut kas bija rakstīts, acīmredzot tā bija kāda cita, senāka dokumenta fotoko�pija. "No �ī dokumenta izriet, ka tūksto� trīssimt piecdesmitajā gadā franciskām savā īpa�umā bija pārņēmu�i kādu celtni uz dienvidiem no Tempļa kalna, ko viņi trīsdesmit gadu vēlāk atkal bija atstāju�i. Un �ī karte," viņ� pacēla kādu citu lapu tikpat ātri kā iepriek�ējo, tā ka Je�ua un Stefēns paspēja tikai uzmest pavir�u skatienu pāris melnām svītrām, "rāda, ka �ī celtne ir atradusies tie�i tajā vietā, kurā Halīls Saads savā laikā bija atracis ūdens tvertni, gatavodamies būvēt savu māju."

"Jūs domājat, ka �o eju bija izraku�i franciskāņi?" Stefens uzmanīgi mēģināja pārliecināties.

"Jā. Es pat domāju, ka viņi tikai tādēļ vien bija ieradu�ies Palestīnā."

Stefens pārsteigts mirk�ķināja acis. "Lai izraktu ejuV

"Viņi sekoja kādai ļoti senai leģendai," Je�ua tēvs paskaidroja. Vēl viens papīrs, �oreiz mazs un pelēks. "Tā �ķiet kā pasaka, un neviens īsti nezina, kad tā radusies. Tas ir kāda latīņu teksta tulkojums, ko es atradu, lai arī vairs ncatccros, kur." Viņ� turēja papīru pavērstu pret Stcfenu, un viņ� pārsteigts piecēlās un to paņēma.

Teksts bija rakstīts angļu valodā un ar rakstāmma�īnu. Niecīgajā ap�gaismojumā viņ� ar pūlēm mēģināja at�ifrēt vārdus. "Tas bija tajā laikā, kad Jēzus mācīja Kapcrnaumā, kad kāds vīrs no Rczaras atnesa spoguli uz to vietu, kur runāja Jēzus. Ta�u spogulim, kad tajā atspoguļojās Jēzus seja, tā tik ļoti iepatikās, ka no ta brī�a tas vairs negribēja rādīt neko citu ka vien Tā Kunga atveidu. Tad tā īpa�nieks to ielika kastē un no�glabāja slepenā vietā, lai tie, kas nāks pēc viņa un kam viņ� to gribēja nodot, varētu redzēt savu Kungu. Ta�u tiek sacīts, ka viņ� ieracis spoguli zem Jeruzalemes tempļa, jo neviena cita vieta viņam ne�ķita dro�a.'" Stefens apjucis paskatījās uz aug�u, meklēdams Je�ua skatienu. "Tas ir neticami."

Je�ua apak��oklis bija atkāries uz. leju, kas viņa sejai pie�ķīra gandrīz vai debilu izteiksmi.

Stefens izlasīja tekstu vēlreiz, lai pārliecinātos, ka to visu nav tikai iedomājies. Kop� brī�a, kad viņ� bija ienācis ortodoksālo jūdu kvartālā, viņu bija pārņēmusi nerealitātes sajūta. "Bezara," viņ� atkārtoja. "Kāds vīrs no Bezaras."

"Bezara," Je�ua dīvaini neskanīgā balsī noteica, "ir Bct�carimas se�nais nosaukums."

Kad tēvs Lūkass pacēla acis no savas lūg�anu grāmatas, viņa skatiens slī�dēja cauri logam un apstājās pagalmā. Pie ieejas portāla baznīcā stāvēja Skarfaro kopā ar kādu vīru, kuru viņ� vēl nekad nebija redzējis. Romas sūtnis mēģināja viņu par kaut ko pārliecināt, un druknais vīrs, kuram mugurā bija uniformai līdzīgs kombinezons, pamāja ar tādu izteiksmi, kas izskatījās gandrīz pazemīga.

Tēvs Lūkass abus kādu brīdi vēroja. Viņ� nezināja, ko visu dienu da�rīja Skarfaro un viņa ļaudis. Viņi nāca un gāja, ieslēdzās pārrunu telpās, no kurām atkal nāca ārā steidzīgi un dusmīgām sejām. Kaut kad viņā bija zudusi vēlē�anās to saprast, un viņ� atgriezās pie saviem ikdienas pie�nākumiem, kuru tagad, kop� viņiem vairs nebija ar ko braukt pēc pār�tikas vakariņu galdam, bija kļuvis ievērojami mazāk. Nu viņ� varēja tik daudz laika veltīt apcerei un lūg�anām, kā nebija varējis atļauties jau sen. Ta�u sirds viņam sa�ņaudzās, kad ļaudis, kas vakarā nāca uz vakariņām, vajadzēja sūtīt prom. Viņiem vēl arvien nebija izdevies paklusām atrast kādu kompromisu.

Viņ� neticēja savām acīm, kad redzēja, kā Skarfaro no sutanas izvilka nelielu tum�as krāsas priek�metu un deva to vīrietim. Tas ta�u bija mo�bilais telefons! Kas, sasodīts, �eit notika?

Pēk�ņi viņ� vairs ilgāk nespēja izturēt. Viņ� uzlēca kājās, cik vien ātri spēja, aizsteidzās pa gaiteni līdz virtuvei, kur brālis D�efrijs gatavoja pusdienas un izbrīnījies paskatījās uz tēvu Lūkasu, kad viņ� steidzīgi iz gāja virtuvei cauri, lai nokļūtu kambarī, kurā glabājās uzkop�anas piede�rumi. Pieliekamā vienā galā bija reti izmantotas durvis uz kādu telpu bla�kus sakristejai, kurā bija viens pats gandrīz vienmēr vaļā eso�s �aurs logs.

Tēvs Lūkass pats sev likās muļķīgs, ta�u viņ� piespiedās pie sienas un uzmanīgi palūkojās ārā. Skarfaro stāvēja pret viņu ar muguru un aiz�sedza vīru, ar kuru runāja.

"Lai kur viņ� arī ietu," viņ� dzirdēja Skarfaro viņam piekodinām, "lai ko viņ� arī darītu. Visu, ko vien jūs varat uzzināt."

Vīrs piekrīto�i pamāja un pagāja mazliet sānis. Tagad tēvs Lūkass va�rēja izlasīt uzrakstu uz viņa kombinezona: Kami Enterprises.

"Jūs domājat, franciskāņi meklēja to spoguli?"

"Bez �aubām." Vecais vīrs gārdzo�i klepoja, likdams dokumentu at�pakaļ mapē. "Bet Jeruzaleme bija sultānu rokās, Tempļa kalns nebija pieejams. Vienīgais ceļ�, ko viņi redzēja, bija izrakt tuneli, tuneli cauri klintij, simtiem metru garumā. Un viņi tam veltīja vairāk nekā trīsdes�mit gadu."

"Un?" Stcfens jautāja ar sausu rīkli. "Vai viņi atrada spoguli?"

Je�ua tēvs salika mapi kopā un sāka atkal neveikli siet tai apkārt lenti, ar kuru tā, ļoti iespējams, bija pārsieta desmitiem gadu. "Tā ir leģenda, jaunais cilvēk. Kristietība ir bagāta ar �ādām leģendām. Piemēram, le�ģenda par Svēto Grālu, biķeri, no kura Jēzus esot dzēris pēdējā vakar�ēdienā. Leģendas ir stāsti, kas tiek nodoti tālāk no mutes mutē. Savā ziņā tie tālāk dzīvo savu dzīvi. Literatūrzinātnieki uzdod sev jautājumu, ko ļaudis �ajās leģendās tādu saskata, ka viņi tās nodod tālāk."

Stefena domas joņoja. Viņ� paskatījās uz Je�ua un redzēja, ka viņa acīs ir savāds mirdzums. "Un nav zināms, kur palika mūki?"

"īsti ne. Ta�u ir norādījumi. Kādā no tiem ir teikts, ka daļa no mū�kiem, kuri bija dzīvoju�i tajā namā pēc tam, kad viņi to bija atstāju�i, esot devu�ies tuksnesī, ierīkoju�i tur klosteri un no ordeņa vēlāk atsa�cīju�ies."

"Un kur �is klosteris atradās?"

Vecais vīrs atkal piecēlās, smagi elpodams un stenēdams. "Ai, tas vēl arvien eksistē. Kā mazs brīnums. Tur dzīvo desmit vai divdesmit veci vīri." Viņ� paņēma mapi un �ļūco�iem, podagras izmocītiem soļiem de�vās atpakaļ pie skapja. "Tur vēl arvien ir Negevas tuksnesis. Neiedomā�jami, kā viņi tur dzīvo."

Apstākļi, kādos Je�ua tēvs �ajā caurumā, �ajā vienā istabā dzīvoja, Stefcnam nelikās mazāk neiedomājami. "Un kur tie�i Negcvā?"

"Es tur nekad neesmu bijis," viņ� atbildēja un atrāva vaļā skapja durvis. "Es nevarēju ciest, ja man bija kaut kur jāiet, lai kaut ko izdi�binātu. Vislabprātāk cs pētīju bibliotēkās un arhīvos." Viņ� smagnēji pieliecās, lai iebīdītu mapi tum�ā skapja stūrī. "Tā. Domājams, tā �eit paliks tik ilgi, kamēr cs nomir�u. Un tad kāds to izmetīs. Kāda muļķība."

Stefens juta, kā viņa cclis grib sākt nervozi �ūpoties. Vai vecais bija rik neattapīgs, vai arī viņ� tikai izlikās? "Bet vai jūs zināt, kur klosteris atrodams?"

"Aizmirsti �o klosteri, mans dēls. Veci vīri, kuri nezina pat to, kurā gadā mēs dzīvojam. Lielākā daļa no viņiem tur dzīvoja jau tad, kad Izraēla kā valsts vēl bija tikai nedro�s sapnis."

Stefens, kā palīdzību meklēdams, paskatījās uz Jc�ua. Viņ� klusi no�pūtās.

"Tēvs," viņ� sacīja, "pasaki mums vienkār�i, kur �is klosteris atrodas."

Vecais vīrs, it kā neko nebūtu dzirdējis, gāzelēdamies aizgāja atpakaļ līdz krēslam, �irksto�ām locītavām uz tā apsēdās, atlaidās pret atzveltni un tad ar rokām sāka braucīt savu vareno, sirmo bārdu. Stefens apjauta, ka ir aizturējis elpu, un dziļi ieelpoja.

"Bēr�eva," sirmais talmudists beidzot teica. "Bēr�evā es reiz biju. Vai tu atccrics, Je�ua? Dro�i vien ne. Toreiz tu vēl biji mazs bērns. No Bēr�evas uz dienvidiem, tikai uz dienvidiem. No tālienes tas izskatās kā drupas nepieejamā kalna virsotnē. Es vairs nezinu, kā to kalnu sauc un vai tam vispār ir kāds nosaukums, ta�u tas paceļas Vādī Mer�amonas rietumu galā. Ir vajadzīga laba karte. Lielākajā daļā no tām Vādī Mer�amona nav atzīmēta." Viņ� atkal pasniedzās pēc savas grāmatas un nolika to savas noguru�ās spuldzes gaismas lokā. "Un nu pietiks par to. Tagad ejiet."

32

N EG EVA (cbr. 'Sausā zeme'), apgabals uz dienvidiem no Jūdejas robe�as, austrumos robe�ojas ar Arabas ieleju, ziemeļrietumos un rietumos ar piekrastes līdzenumu un Paranas, Cinas un Sūras tuksnesi (..) l.gs. pēc Kr. Negevā un pie Haurānas nabatie�i sāka nodarboties ar lauksaimniecību. Turklāt viņi sāka uzkrāt cisternās lietus ūdeni, lai apūdeņotu terases formā izveidotus laukus.

Avrahāms Sterns Bībeles arheoloģijas leksikons

"Tas ir īstais!" Stcfens teica gandrīz gavilēdams, kad viņi devās ārā no Mea�earimas.

Viņi brauca atpakaļ uz iek�pilsētu, meklēja un atrada American Ex�press biroju, kur Stcfens dabūja skaidru naudu, gan ne daudz, ta�u ar to pietiktu, lai samaksātu par viesnīcu un iztiktu vēl pāris dienu.

"Mums tas varēja arī pa�iem ienākt prātā," viņ� teica Je�ua, kur� viņam atbildēja ar visai skeptisku skatienu. "Ceļotājs laikā ta�u nevarēja visu paveikt viens pats un neviena nepamanīts. Kāds ta�u bija redzējis, kā viņ� filmē, ja arī neviens nesaprata, ko viņ� tur dara. Kāds ta�u viņam palīdzēja paslēpt kameru Tempļa kalnā. Kas zina, iespējams, viņ� pat bija mēģinājis kādam paskaidrot, ko viņ� dara. Katrā ziņā noteikti bija cil�vēki, kas kaut ko par to bija zināju�i, kaut ko bija sacerēju�i un pastāstī�ju�i to citiem� Un tā radās leģenda."

Pēc tam viņi devās uz lielāko grāmatnīcu, kādu vien viņi varēja atrast, un pārmeklēja ceļve�u un kar�u nodaļu, kamēr beidzot atrada karti, kurā bija atzīmēta Vādī Mer�amona. Tās rietumu malā patie�ām bija re�dzams drupu simbols.

"Bet kāpēc runa ir par spoguli?" Jc�ua kritizēja. "Arī ņemot palīgā labi daudz fantāzijas, videokamera neizskatās pēc spoguļa."

Stefena rokas kustība izskatījās pēc mēģinājuma aizslaucīt Jc�ua iebildumu. "Ko gan citu viņi būtu varēju�i sacīt?"

Viņi aizbrauca pēc Judītes, samaksāja rēķinu par viesnīcu un brauca uz tuvāko lielvcikalu, lai apgādātos ar pārtiku un vairākām nepiecie�a�mām lietām, ūdens pudelēm un sāls tabletēm.

"Tas ir attēls," Stefens skaidroja. "Varbūt ceļotājs laikā kādam � vis�maz savai sievai, es domāju � ir rādījis kādus uzņēmumus. Es iedomā�jos, ka vienīgais, ko toreiz pazina un kas spēja parādīt reālu atveidu, bija spogulis. Tātad kā, pēc tavām domām, kāds, kur� skatās videoka�meras meklētājā un vēro uzfilmētus kadrus, atstāstītu to citam? Viņ� teiktu, tas ir kā skatīties mazā spogulī. Un tas cits saprastu vienīgi spogulis un iedomātos to pavisam citādi."

Viņi brauca ārā no pilsētas Hebronas virzienā. Satiksme bija blīva. �oreiz vadītājam blakus sēdēja Judīte.

"Man jāsaka� Visu rītu es biju noskaņojusies uz to, kā es sē�u Saadu pagrabā, skaitu gaisa burbuļus un gaidu, kad tu atkal parādīsies virs ūdens. Un nu mēs braucam ārā uz tuksnesi!"

"Jā," Stefens atbildēja. "Da�reiz nākas būt elastīgam."

"Tātad tu domā, ka franciskāņu mūki ir sekoju�i �ai leģendai. Kas nozīmētu to, ka viņi zināja ne vien par spoguli, bet arī precīzu vietu, kur tas bija atrodams."

"Jā. Tādu tuneli neviens nerok uz labu laimi. Katrā ziņā mums nav zināma visa leģenda."

Judīte paskatījās uz Stefenu. "Kā tu vari būt tik pārliecināts, ka viņi kameru arī atrada? Tik pārliecināts, ka pat negribi paskatīties?"

"Tāpēc ka �ahta tik precīzi ved uz vienu punktu. Tāpēc ka viņi ne�meklēja pa malu malām, bet gan precīzi zināja, kam viņi grib piekļūt. Tāpēc ka es neticu, ka klosteris vēl eksistētu bez �ī svētuma, ko viņi tur glabā." Viņi izbrauca cauri veselai rindai ceļazīmju virs viņu galvām, kas norādīja, ka uz Hcbronu ved ccļ� taisni uz priek�u, ka tas ir Palcstīnas autonomais apgabals, un, ja ir vēlē�anās to apbraukt, tad laikus jāorientējas pēc atbilsto�ajām norādījuma zīmēm. Jeruzaleme bija viņiem jau aiz muguras, pa labi un pa kreisi garām slīdēja biroju ēkas un rūp�niecības rajoni. "Un," Stefens piebilda, ta�u tas skanēja gandrīz dzie�do�i, it kā viņ� būtu aizsapņojies, klusi, it kā viņ� to sacītu pats sev, "tāpēc ka es to jūtu. Sao�u. Sagar�oju. Tāpēc ka ikkatra mana ķermeņa �ūna zina, ka videokamera ir tur ārā. Slēptuve aiz Raudu mūra jau piec�simt gadu ir tuk�a."

Ceļazīmju otrā pusē bija uzstādītas videokameras, viena katrā brauk��anas joslā, un tās ierakstīja lentē garāmslīdo�o satiksmes norisi. Kadri, ko tās uzfilmēja, nonāca tie�i augstas jaudas datorā, kurā darbojās spe�ciāla, ļoti moderna attēlu pārstrādes programmatūra, kas spēja reālā laikā visu garāmbrauco�o automa�īnu numura zīmes videoattēlu pikseļos iden�tificēt un pārvērst salasāmās zīmēs un skaitļos. Identificētie automa�īnu numuri, neapsīksto�a datu straume tīkla grafika veidā, kas aptvēra visu pilsētu un vēl neskaitāmus citus objektus, tika noraidīta uz policijas cen�trālo skaitļotāju, kas saglabāja datu bankā visus pieprasītos automa�īnu numurus un vietas, kurās automa�īnas reģistrētas, fiksējot arī precīzu reģistrē�anas laiku. Turklāt ikkatra automa�īnas pazī�anas zīme tika sa�līdzināta ar pieteikto pazī�anas zīmju tabulu, kurā vēl bez da�ādiem tehniskiem parametriem tika saglabāts norādījums, kā rīkoties meklētās ma�īnas fiksē�anas gadījumā.

Stcfena vadītā Jeep Cherokee pazī�anas zīme �ajā tabulā bija saglabāta jau veselu diennakti. Rija ievadīts rīcības norādījums: klusa trauksme. Nepagāja ne minūte, un, pēc tam kad videokamera bija notvērusi auto�ma�īnas attēlu, de�uranta datora ekrānā sāka mirgot ziņojums.

�oreiz tā bija cita sekretāre, kas Kaunam pasniedza telefonu, kad viņi visi gudrodami bija nolieku�ies pār lielformāta Tempļa kalna plānu. Mediju karalis klausījās ar nopietnu sejas izteiksmi. "Paldies," viņ� tad teica. "Liels paldies, Jehuda. Saloni."

Kārigs mirdzums bija parādījies viņa acīs, kad viņ� beidza sarunu. "�asauciet kopā savus ļaudis, Raien," viņ� teica. "Fokss dodas LIcbronas virzienā." Viņ� izvilka no kabatas kādu zīmīti. "Viņ� brauc ar tum�i zilu ļeep Cherokee, ma�īnas numurs� Ak, pie joda, es to nevaru salasīt. �eit." Viņ� sniedza zīmīti Raienam.

Raiens skatījās uz saburzīto papīra gabalu ar redzamu samulsumu. "No kurienes jums tas ir zināms?"

Kauns izbaudīja �o bridi. "Tas nebija grūti. Ar tās automa�īnas nu�mura palīdzību, ko Fokss bija atstājis pie muzeja, es uzzināju firmu, kura viņam to bija iznomājusi. Viņi man pateica, ar kādu ma�īnu viņ� brauc �obrīd. Un pirms pusstundas �ajā ma�īnā viņ� ir pabraucis garām vienai no policijas automātiskajām kontroles ierīcēm."

"Es arī to mēģināju darīt, ta�u man neviens nevēlējās sniegt tādas ziņas�"

"Sakari. Policijas priek�nieks bija tik laipns uzsākt kluso vajā�anu, kas tagad kā kļūdaina atkal tiek atcelta. Viņ� tik un tā nevar dot pavēli sekot Foksam uz Hebronu, jo viņ� tur būtu Palestīnas policijas pakļau�tībā." Viņ� sniedza Raienam telefonu. "Jums tas tagad būs nepiecie�ams, es domāju."

Raiens pamāja. "Un Izraēlas karte arī."

Simons Bārlevs noskatījās uz kalsno dro�ības dienesta vīru ar platām acīm un atvērtu muti, kamēr durvis aiz viņa aizvērās. Un tad viņ� sa�prata. "Tas ta�u nozīmē," viņ� atviegloti secināja, "ka Rietumu mūra lieta ir nokārtojusies."

Viņi apbrauca Hebronai apkārt pa jaunu, pla�i ierīkotu, ta�u �auru ap�vedceļu un devās tālāk, arvien tālāk. Pamazām zaļuma abpus ceļam kļuva mazāk un skatiens klīda pelēkās, putekļainās tālēs. Un bija karsts, tvei�cīgi karsts. Saule cēlās arvien augstāk. Pie horizonta ceļ� nepārtraukti izskatījās pazūdam mirdzo�ā ūdenī, kas, protams, bija tikai optisks māns, īstās fatamorgānas mazais brālis.

Netālu no Bēr�cvas, tālu prom no ceļa bija redzams kāds savāds tē�rauda veidojums.

"Apstājies uz brīdi," Jc�ua no aizmugures Stefenam sacīja.

Kad viņi ceļa malā apstājās un izkāpa, viņi dzirdēja kādu dziedam. Tas bija, kā Jc�ua labprāt paskaidroja, piemineklis varoņiem, kas bija izkalts no sa�auto ienaidnieka tanku metāla un veidots kā milzīgas ērģeļu stabu�les, no kurām, karstajam vējam pū�ot no tuksne�a pāri pakalnam, uz kura piemineklis stāvēja, plūda �ēlas, gandrīz kā cilvēka balss radītas skaņas.

Kādu brīdi, cik tālu vien acs sniedza, nebija redzama neviena cita auto�ma�īna, pat neviens no smagajiem cisternu vedējiem, kas rībēdami ne�pārtraukti brauca pa ceļiem. Stefens skatījās uz savādo mākslas darbu tālumā, un uz brīdi viņu pārņēma drūma sajūta, ka miru�ie runā, ka viņi veltīgi mēģina brīdināt tos, kas dzimu�i vēlāk par viņiem� Viņ� novēr�sās, mēģinādams no �ī iespaida atbrīvoties.

"Tālāk," viņ� teica.

Eizenharts juta sevī pieaugam uztraukumu, sajūtu, kas viņam fatāli at�gādināja lampu drudzi, kāds viņu mēdza piemeklēt pirms uzstā�anās publikas priek�ā, pirms lasījumiem vai intervijām. Ja vien bija kāds bri�dis, kad viņam vajadzēja brīdināt Foksu, tad nu tas bija pienācis. Acīm�redzot viņ� bija devies ccļā, lai uzmeklētu pēdas, kādas bija viņa rīcībā, bet kuru nebija Kaunam, un, tas bija pilnīgi skaidrs, viņ� pat nenojauta, ka viņa ceļ� Kaunam ir zināms.

Viņ� izgāja no dzīvojamā vagona, kurā nenogursto�i apspriedās zināt�nieki. Viņ� neteica nevienam ne vārda. Kauns jau sen bija pazudis, un beigās ap viņu bija bangoju�i vairs tikai vārdu atkritumi, nenozīmīgas debates, ierastās galda sarunas kādā krodziņā nesmēķējo�iem nedzērājiem.

Viņ� meklēja Raienu.

Viņ� to atrada stāvam pie savas automa�īnas, zābakoto kāju viņ� kā karavadonis bija ielicis atvērtās ma�īnas durvīs, pie auss viņ� turēja tele�fonu. Uz jumta atvērta gulēja Izraēlas karte. Saruna izklausījās drama�tiska, vismaz kā Se�u dienu kara laikā.

Eizenharts palika stāvam malā un gaidīja. Kāds savdabīgs stāvoklis! Nometne visapkārt bija tuk�a un pamesta kā skatuve, kad beigusies iz rāde, � teltis salocītas, icrīccs lielākoties saliktas kastēs � un �is vīrs tam visam pa vidu stāvēja pie sava mazā, sarkanā auto un komandēja nere�dzamu armiju.

Kad kādu bridi viss bija mierīgi, viņ� pienāca tuvāk un pievērsa sev Raiena uzmanību, cik vien piesardzīgi spēdams, apjautājās, vai nevarētu būt kāda iespēja, kā viņ�, Eizenharts, vēlreiz varētu nokļūt Amerikāņu bibliotēkā, jo viņam esot kaut kas ienācis prātā, ko būtu vērts pārbaudīt�

"Ai, mister Eizenhart," Raiens teica, noņēma kāju no automa�īnas sliek�ņa un pievērsās viņam, it kā jau būtu viņu gaidījis. "Man jums jā�nodod sveiciens no mistera Kauna. Ar �o dienu jūsu saistības ir beigu�ās. Lūdzu, sakravājiet savas mantas, kāds jūs aizvedīs uz Telavivas lidostu."

Rakstnieks paskatījās uz vīru ar tēraudkrāsas acīm tik apjucis, it kā viņ� nupat būtu virs viņa galvas iztuk�ojis spaini ar ledus aukstu ūdeni. "Bet�" Atlaists. Miljonārs pat nebija uzskatījis par vajadzīgu to pateikt vi�ņam pa�am. Nemaz nerunājot par atvadī�anos vai pateicību. "Bet kā tad�"

Raiens viņu vienaldzīgi uzlūkoja. "Misteram Kaunam bija radies iespaids, ka pēdējā laikā jūs bijāt devis pārāk mazu ieguldījumu situāci�jas atrisinājumā. Un, atklāti sakot, man viņam nebija ko iebilst."

Eizenharts pavēra muti, ta�u domas viņa galvā tik iztramdīti �audī�jās �urpu turpu, ka viņam neienāca prātā nekas, ko viņ� varētu teikt. Un vienlaikus viņa krūtīs izpletās svina smaga, no�ēlojama sajūta. Neizde�vās. Dīvaini aplamā veidā viņ� jutās vainīgs, ka nebija piepildījis uz viņu liktās cerības. Jā, tā bija taisnība. Pēdējās dienās viņam nekas ievērības cienīgs vairs nebija ienācis prātā. Kauns viņu bija ataicinājis �urp, lai viņ� tam atrastu �o veco videokameru, un viņ� ne tikai nebija to atradis, bet bija vēl arī sadarbojies ar to, kur� bija pārvilcis svītru Kauna plānam.

Iezvanījās Raiena telefons, un viņ� atkal ieņēma savu karavadoņa stāju. Patiesībā jau arī viss bija pateikts.

Uz brīdi sekotāji piebrauca automa�īnai pavisam tuvu, tā, lai pēc nu�mura zīmes varētu pārliecināties, vai automa�īna, kuru viņi turēja acīs, ir īstā, un tad atkal attālinājās no tās. Auto, kuru bija izvēlējies koled�as puisis no Menas ASV, bija gandrīz neprofesionāli uzkrīto�s. Tas bez jebkādām grūtībām bija saskatāms līdz pat horizontam.

"Tikko mēs �ķērsojām Bēr�evu," vīrs, kur� sēdēja blakus vadītājam, ziņoja. "Viņ� dodas Eilatas virzienā."

"Okay. Palieciet tā un turieties maksimālā attālumā."

"Rod�er," viņ� teica savam kolēģim pie stūres, kad savienojums bija pārtraukts. "Vai zini ko? Beigās vēl izrādīsies, ka tie trīs rikai brauc iz�peldēties Sarkanajā jūrā."

Tātad viņ� nebija piepildījis uz viņu liktās cerības. Nu un tad? Eizcnharts stūma pid�amas savā ceļojumu somā. Tā ta�u nebija viņa pro�blēma. Mediju magnāts bija iedomājies, ka saskāries ar stingri loģisku problēmu. Ar problēmu, kas atrisināma klusā istabiņā, ja vien par to ilgi un pamatīgi domāja. Ha! Kāds neprāts. Nē, viņam nebija ko sev pārmest. Viņ� bija izdarījis visu, ko varēja.

Rakstnieks paskatījās apkārt. Ja tā bija, tad kāpēc gan viņ� bija tik nikns? Viņ� bija labi nopelnījis. Viņ� bija baudījis interesantu piedzīvo�jumu. Viņ� bija savācis daudz materiālu, no kuriem kādreiz, iespējams, varētu tapt jauns romāns. Un tik un tā viņ� bija nikns.

Jo viņ� jutās izmantots. Tāds kā Kauns domāja, ka viņ� var atļauties visu tikai tāpēc vien, ka ir bagāts un varens.

"Un vai tu zini ko?" viņ� murmināja pats sev. "Viņam ir taisnība. Viņ� patie�ām var atļauties visu tāpēc, ka ir bagāts un varens." Tas bija iemesls, kādēļ viņ� vai vārījās no dusmām.

Ceļojumu modinātājpulkstenis. Tas vēl arvien stāvēja uz naktsgal�diņa. Eizenharts to paņēma un iestūma dziļi apak�ā zem krekliem un apak�biksēm, tad apstājās un paskatījās uz telefonu, kam modinātājpulk�stenis bija atradies blakus.

Vai patie�ām viņi noklausījās visas telefona sarunas? Ļoti iespējams. Vismaz visi lietotie telefona numuri tika saglabāti kopā ar zvana laiku un sarunas ilgumu kaut vai tādēļ, lai varētu pārbaudīt telefona rēķinu. Amerikā tā bija pierasta lieta katrā ģimenē.

Visapkārt bija tāds miers. Viņa pa�a elpa bija skaļākais troksnis.

Un kaut arī tā. Kas gan viņam varētu notikt? Viņ� sēdētu lidma�īnā, pirms vispār kāds pamanītu, ka viņ� ir brīdinājis Foksu.

Viņ� uzlika roku uz klausules. Auksta, gluda plastmasa. Dzīvība un nāve. Vai �eit runa bija par to? Nē. Runa bija par to, vai tāds cilvēks kā

Kauns patie�ām varēja darīt visu, ko vien gribēja. Arī veikt darījumus ar visneticamāko vēstures atradumu.

Stefens Fokss bija kaut kur tālu prom ceļā, lai turētos pretim varena�jam mediju caram. Varbūt aplamu iemeslu dēļ vai ar nederīgiem līdzek�ļiem, ta�u viņ� to darīja. Un pat nenojauta, ka Kauna vīri viņam ir jau aiz muguras.

�is zvans varēja būt iz�ķiro�s. Un viņ� sev nekad nevarētu piedot, ja viņ� to nedarītu.

Eizenharts vēlreiz dziļi ievilka elpu. Vēl arvien apkārt bija tik kluss, it kā pasaule ārpusē būtu mirusi. Tad viņ� no kabatas izvilka zīmīti ar telefona numuru un nocēla klausuli.

Telefons nedarbojās. Viņa telefons jau bija atslēgts.

Ārpusē kāds ar dūri klauvēja pie loga.

Negcva nebija tāda, kādu Stefens to bija iedomājies. Acu priek�ā viņ� bija iztēlojies majestātiski bangojo�as, mirdzo�i zeltainas smil�u kāpas, kas kā sastingusi jūra no smiltīm stiepjas no horizonta līdz horizontam, viņ� bija acu priek�ā redzējis karavānas, kas devās no oāzes uz oāzi. Ta�u viņi brauca pa izdegu�u, pelēki melnu akmens tuksnesi, kas vairāk gan līdzinājās Mēness virsmai, nevis kādai zemes ainavai, akmeņlauztu�vēm, kas stiepās uz visām debess pusēm un kam pāri tik ne�ēlīgi un nepielūdzami dedzināja saule, ka �ķita dūcam ausīs. Melni, izkaltu�i, ērk��ķaini krūmāji, kas ik pa laikam bija redzami abpus ceļam, liecināja par dzīvību, ta�u izskatījās tik no�ēlojami, ka bija grūti noliegt tuksne�a uzvaru.

Jo ilgāk viņi brauca cauri nomāco�ajam, neauglīgajam klajumam, jo vairāk Stefens sāka ap�aubīt iespēju, ka klosteris, par kuru bija stāstījis Jc�ua tēvs, patie�ām eksistē. "Kā cilvēki �eit var izdzīvot?" viņ� pēk�ņi jautāja klusumā, kāds ma�īnā valdīja jau no Bēr�evas.

"�ad un tad �eit nolīst lietus," Jc�ua teica. "Reti un maz, ta�u tomēr nolīst. Ja �o ūdeni sakrāj tvertnēs�" Teikumu viņ� nepabeidza. Tas nekādā ziņā neizklausījās komfortabli. īstā apkārtne mūkiem, kas vēlē�jās dzīvot cik vien iespējams pa�aizliedzīgu dzīvi.

"Līst? Vai tu esi par to pārliecināts?"

"Ap simt milimetru gadā. Protams, ne tagad, vasarā. Ta�u �eit ir vādī, vai nc tā? Mēs ta�u arī tādu meklējam. Vādī ir iz�uvu�as upju gultnes. Ik pēc piecdesmit līdz simt gadiem �eit līst tik stipri, ka tajās atkal saplūst ūdens, da�as kļūst pat par straujām upēm � uz da�ām stundām."

Stefens paskatījās apkārt. Akmeņi, klintis, karstums. "No visa, ko es pēdējās dienās neticamu biju dzirdējis, �is man �ķiet visneticamākais."

�aurais, melnais, asfaltētais ccļ� ar stingru mērķtiecību stiepās cauri no�raido�ajam, klin�ainajam apvidum, �ķērsoja klin�u muguru un gāja pāri nelielām aizām un padziļinājumiem, pāri uzbērumiem. Laiku pa laikam ceļam paralēli stiepās augstsprieguma līnijas, un tur, kur reiz bijusi smilts, atpūsta no Sīnājas, smiltis kā smalks, dzeltens plīvurs klāja brauktuvi.

Vietu, kur viņiem vajadzēja nogriezties no ceļa, nebija viegli atrast. Pirmoreiz viņi bija nogriezu�ies pārāk ātri, ko viņi pamanīja tikai pēc tam, kad pēc vairāku kilometru brauciena pa nelīdzenu ccļu bija nonā�ku�i pie krustojuma, kuram pēc kartes tur nemaz nevajadzēja būt un pie kura bija sarūsējis ceļa rādītājs ar norādi uz divām pavisam sve�ām vietām. īstais sazarojums da�us kilometrus tālāk gandrīz kā tāds nemaz nebija identificējams, un trase, uz kuru tas veda, arī ne � tās bija tikai divas iebrauktas bedrainas sliedes, kas izskatījās tā, it kā pirms gadiem divdesmit �eit mundri �ķērsām pār lauku būtu braucis kāds smagais kra�vas auto. Vietās, kur ceļu nevarēja at�ķirt no apkārt eso�ā tuksne�a, gādī�gas rokas pa labi un pa kreisi no brauktuves bija saliku�as lielus akmeņus, un vietu vietām uz kāda no akmeņiem bija baltas krāsas laukums. Ta�u, lai kur� arī bija par to atbildīgs, viņ� bija ķēries pie darba bez prieka un īpa�as konsekvences.

Vidējais ātrums, ar kādu viņi brauca, strauji samazinājās. Viņi brauca taisni uz priek�u gar stāvu, melni pelēku, majestātiski augstu kalnu, un tālumā varēja saskatīt vairākus kamieļus, kas acīmredzot akmeņainajā tuksne�a zemē meklēja kaut ko ēdamu, ta�u Stefens skatījās vienīgi uz brauktuvi un tajā izsistajām milzonīgajām bedrēm. Kā liktenis viņam bija izpalīdzējis, laikus piespēlēdams �ādu apvidus automa�īnu! Ar mazo fiatu viņi �eit būtu pazudu�i.

Laiku pa laikam viņi apstājās, lai padzertos. Tālu prom no ceļa un jebkurām citām civilizācijas pēdām tuksnesis viņiem sāka uzspiest savus noteikumus, un viens no tiem, kā paskaidroja Judīte, bija regulāri pa�dzerties ūdeni, pirms vēl bija sajustas slāpes.

"Viens nu gan ir skaidrs," teica Stefens, kad viņi stāvēja ārpusē pie ma�īnas svelo�a karstuma jūrā un laida apkārt ūdens pudeli, un izlocīja kājas, "ja patie�ām �eit ir �ie mūki un �is klosteris, tad viņi katrā ziņā neiet visai bie�i uz kino."

Neviens nesmējās. Tas jau arī bija vien mēģinājums atvairīt nomāco�o, godbijību paģēro�o apkārt valdo�ās ainavas smagumu, kas aizrāva elpu un radīja sajūtu, ka esi niecīgs un pazudis, pilnīgi atkarīgs no augstāku spēku �ēlastības.

Vēl da�as reizes viņi aizmaldījās pa nepareizu ceļu, aizbraukdami garām grūti pamanāmiem atzarojumiem, iemaldīdamies ceļos, kas bei�dzās ar gravu, arvien atkal griezdamies atpakaļ un mēģinot atrast citu ceļu, kamēr beidzot viņi ieraudzīja klosteri.

Tas atradās nelielā stigā lejpus ie�ķcltām klintīm, kas kā akmens pirksti stiepās pret debesīm, un tā tum�i pelēkā akmens mūri patie�ām izskatījās kā drupas. Klostera malā gan reiz bija slējies tornis, ta�u tas bija iebrucis un neviens to nekad ari vairs nebija atjaunojis. Uz viņiem blāvi lejup noraudzījās tuk�i, �aujamlūkām līdzīgi atvērumi klostera sie�nās. Izskatījās, ka tur aug�ā nav nekādas dzīvības. Bez ceļa un kā pazu�dusi drūmā celtne slējās uz klints sēdekļa kā neglābjami saēsti zobi.

"Varbūt viņi visi jau sen ir miru�i," ļe�ua ieteicās. "Es domāju, kur� gan to būtu pamanījis?"

Stefens pamāja. "�eit varētu būt brīdinājuma ceļa zīme ar uzrakstu Uzmanību'. Pasaules gals pēc piecsimt metriem/"

Viņi brauca ar d�ipu aug�up kalnā, kamēr tas pa akmeņiem sāka slī�dēt un viņi vairs nevarēja tikt uz priek�u. Tad viņi atstāja ma�īnu stāvam, paklausot Judītes mudinājumam, iedzēra vēl katrs krietnu malku no ūdens pudeles un kāpa atliku�o ceļu kalnā kājām. �is atlikums izrādījās tālāks un augstāks, nekā sākumā bija izskatījies, un, galvenais, tas bija daudz nogurdino�āks. Jau pēc neilga laika drēbes viņiem bija smagas un slapjas no sviedriem, plau�as strādāja kā plē�as un sirds sitās tā, ka �ķita � sasprāgs galvaskauss. Tum�ie, drūmie akmeņi zem viņu kājām bija uzkrāju�i visas dienas saules karstumu un, �ķita, izdedzinās cauru�mus apavu zolēs.

Kāpēc es to vispār daru? Stefens sev vienā brīdi jautāja, un �is jau�tājums viņam vairs neizgāja no galvas, kamēr viņ� kāpa augstāk, viņ� to sev uzdeva atkal un atkal, un drīz tas kļuva jau līdzīgs mantrai, kļuva par ritmu, kurā kustējās viņa kājas, un viņa ausis �o jautājumu �ķita saklau�sām �uksto�ajās skaņās, ko radīja akmeņu �ņirkstē�ana zem viņa kājām.

Judīte, mo�ākā no viņiem, nenogursto�i gāja pa priek�u, Stefens vel�tīgi mēģināja viņai turēties līdzi, un Je�ua kurnēdams un �ķendēdamies atpalika arvien vairāk, un arvien bie�āk viņam bija jāatvelk elpa.

Ta�u galu galā viņi bija aug�ā. Viņi stāvēja, nolieku�ies uz priek�u, un elsa, rokas uz ceļgaliem atbalstīju�i, un nespēja ticēt savām acīm. Vienu brīdi bija izskatījies tā, it kā ēkai vispār nebūtu nekādu sakaru ar ārpa�sauli, it kā mūki tajā reiz būtu iemūrēti, ta�u tad viņi pamanīja �auru, tik tikko cilvēka platuma lūku, kas tika aizvērta cict ar smagām vecu, biezu dēļu durvīm.

"Paskatieties tik," ieteicās Judīte, kura pirmā jau varēja atliekties taisni un runāt. "Kas par skatu."

Stefens nespēja neko atbildēt, vien ar pūlēm pacelt galvu. Jā, skats skaists. Melnas klintis, brūnas klintis, pelēkas klintis, cik tālu vien acs sniedza, klintis un akmeņi. Neviena cilvēku apdzīvota vieta ne tuvu, ne tālumā. Viena vienīga grandioza platības iz�ķērdē�ana.

"Un ko nu?" jautāja Je�ua, kad viņi visi trīs atkal bija atguvu�i elpu.

"Un nu," Stefens atbildēja, "mēs iesim un pieklājīgi pieklauvēsim."

Un tie�i to viņ� arī darīja. Protams, tur nebija ne durvju zvana, ne klauvēkļa vai kādu citu jaunās modes nieku, un viņ�, cik vien bija spēka, sita ar dūri pret pamatīgo portālu. Tad viņ� pakāpās soli atpakaļ un gaidīja.

Nekas nenotika.

"Neviena nav mājās," Je�ua komentēja.

Stefens klauvēja vēlreiz, �oreiz vēl spēcīgāk, un sauca, cik skaļi vien spēja: "Hallo? Vai �eit kāds ir?"

Nekas nekustējās.

"Ja patie�ām tur iek�ā neviens nedzīvo," Judīte prātoja, "tad mums ir jārāpjas pāri mūrim."

"Jā," pamāja Stefens. Viņ� vēroja celtni. Ēka bija ierīkota taisnstūra formā, un mūris, kas to ieskāva, varēja būt metrus trīs augsts. Aug�stākais, �etrus. Nepiecie�amības gadījumā viņiem kaut kā tam bija jā�tiek pāri.

Virve. Viņiem ta�u vajadzēja padomāt par to, ka bija jāpaņem līdzi virve.

"Varbūt mēs vienkār�i esam ieradu�ies ārpus apmeklētāju laika," Je�ua izteica savas domas. "Es domāju, varbūt viņiem visiem tagad ir lūg�a�nas vai�"

"Tādā gadījumā viņi vismaz būtu varēju�i uzlikt kādu izkārtni," Ste�fens norūca, paņēma akmeni un atkal piegāja pie melnajām durvīm, lai par savu iera�anos ziņotu jau tre�o reizi.

Ta�u tie�i tajā brīdī, kad viņ� jau gribēja pacelt roku, lai ar akmeni spa�rīgi sistu pa smagajām koka durvīm, kāds no iek�puses atvilka durvju lodziņa bultu. Mazais aizvirtnis atvērās, un tajā parādījās divas vecas, noguru�as acis, kas uz viņiem ar aizdomām noskatījās. Tad vīrs teica: "Ejiet!"

Tikai �o vienu pa�u vārdu, tad aiz�autne atkal aizvērās un bulta ar �ļūco�u skaņu atkal nostājās savā vietā.

"Te tev nu bija!" Stefens apjucis nomurmināja.

"Hei!" viņ� sauca pāri mūrim. "Mēs esam ieradu�ies, lai apskatītu spoguli, kurā saglabājies Jēzus atveids!"

Drūmais mūris slējās viņu priek�ā ka viduslaiku cietok�ņa bastions un palika mēms un nepielūdzams.

"Acīmredzot viņ� nesaprata," teica Je�ua.

"Kā tā?" Stefens bija neizpratnē. "Viņ� ta�u vēl tikko runāja angliski."

"Nu jā," teica Judīte. "Viņ� teica: Lcave! Tā nav visai bagāta angļu valoda."

"Labi. Tad atkārto to vēlreiz ebreju valodā."

�ajā brīdī aiz durvīm atkal bija dzirdamas skaņas, citādas, nopietnākas. Kāds cits, lielāks aizbīdnis tika izkustināts no vietas, kaut kas nograbēja, iespējams, tas bija metāla riņķis, un tad kāds no iek�puses sāka vilkt. Durvis iespriedās, koks, no kura tās pirms gadsimtiem bija tiku�as dari�nātas, vaidēja, un tad, no�ēlojami �īkstēdamas, tās atvērās.

Aiz tām stāvēja divi veci vīri, izvārgu�i, nemazgāju�ies eremīti, basām kājām, vājie ķermeņi ietīti nodilu�os tērpos, kuri pirms gadu desmitiem, iespējams, biju�i melni. Pirmajā acu uzmetienā viņi �ķita kā gulaga iemītnieki, kā no�ēlojami koncentrācijas nometnē izdzīvoju�ie. Ta�u viņu acīs bija miera un dzīvības pilns mirdzums, kādu Stefens vēl nekad nebija redzējis, un viņu stāja izstaroja kaut ko neparasti spēcīgu, kas bija mulsino�ā pretrunā ar viņu bēdīgo izskatu.

�ķita, ka viņi nebija pieradu�i daudz runāt. Viens no abiem mēģi�nāja kaut ko teikt, ta�u tad aprāvās, it kā viņam vispirms būtu jāatceras vārdi, kurus viņ� jau veselu mū�ību nebija lietojis.

"Jau trīsdesmit gadu," viņ� beidzot sacīja, "�īs durvis nevienam nav atvērtas. Toreiz es biju tas, kur� aiz tām stāvēja. Nāciet iek�ā."

Sekotāju galvenā automa�īna turējās aptuveni stundas attālumā aiz pir�mās ma�mas. Pēc tam, kad Stefens Fokss un viņa pavadoņi bija �ķērso�ju�i Bēr�evu, arī Raiens bija devies ceļā, lai pievienotos saviem ļaudīm.

Tad pienāca ziņojums, ka d�ips ir nogriezies no ceļa uz Eliatu. Vis�pirms, domājams, nepareizajā vietā, un sekotāji gandrīz jau būtu sevi nodevu�i, jo viņi gribēja d�ipam braukt pa pēdām, kad viņi tālskatī pa�manīja, ka d�ips pa to pa�u ceļu brauca atpakaļ. Ja viņi nebūtu turēju��ies tādā attālumā, tad būtu satiku�ies uz grantsceļa, ta�u nu viņi varēja braukt tālāk un pēc da�iem kilometriem apstāties nomaļus, kamēr d�ips ar jaunajiem ļaudīm viņiem atkal bija pabraucis garām.

Pēc divpadsmit kilometriem d�ips beidzot nogriezās tuksnesī. Par laimi, uz putekļainā ceļa viņ� atstāja tādas sliedes, kas bija pamanāmas tikpat labi kā vesela ziloņu bara atstātas pēdas, jo ar savu vieglo auto�ma�īnu sekotāji neglābjami atpalika.

"Viņ� to noteikti jau bija plānojis," Raiens pa telefonu ziņoja Kau�nam, kamēr viņa auto milzīgā ātrumā traucās garām Hcbronai. "Tāpēc viņ� iznomāja d�ipu."

Tad, jau dziļi tuksnesī, viņi pamanīja d�ipu, pamestu stāvam akme�ņainā nokalnē, un virs tās drūmo celtni, uzbūvētu starp sa�ķeltajām klintīm kā ērgļa ligzdu. Viņi novietoja savu noputēju�o, nodzīto ma��īnu aiz kādas lielākas klints atlūzas un vēroja jauno ļau�u smago kā�pienu aug�up.

"Nogaidīt," Raiens pa telefonu ziņoja. "Mēs sapulcēsimies pie kalna un dosimies aug�ā visi kopā."

Satiksme ceļā uz Telavivu uz priek�u virzījās gausi. Pēters Eizenharts sēdēja aizmugurējā sēdeklī, ceļojumu somu nolicis sev blakus, un pa logu vēroja ainavu, kas viņam �ķita tik savādi sve�a un vienlaikus tik tuva. Saule �eit spīdēja spilgtāka un baltāka nekā mājās, skopais zaļums bija bālāks, sausāks. Viņam ienāca prātā Karla Meja filmas un kāda mo�numentāla filma ar Bībeles si�etu, kuru viņ�, būdams �etrpadsmit gadu vecs, bija redzējis Lieldienās, gulēdams slims dzīvojamā istabā uz dīvāna. Filmas skati, kuros bija redzams, kā Jēzus locekļos tika dzītas resnas nam�daru naglas, viņu vajāja drud�ainos nomoda sapņos.

Vai viņ� vēl kādreiz atgrieztos �ai zemē? Izredzes neliecināja par to; tam viņa ceļotprieks bija par mazu.

"Vai mēs ieradīsimies laikā?" viņ� jautāja abiem priek�ā sēdo�ajiem, klusējo�ajiem gorillām.

"Neraizējieties par to," viņam atbildēja tas, kur� sēdēja blakus vadī�tājam, stiepdams vārdus kā ko�ļājamo gumiju. "Viss ir ierēķināts."

"Vai jums ir zināms, kad lidma�īna nosēdīsies Frankfurtes lidostā?"

Viņam uz aizmuguri tika pasniegta aploksne ar lidma�īnas biļeti. "�eit būs jūsu dokumenti."

Eizenharts izpētīja savu aviobiļeti. Lai arī viņ� sev centās iestāstīt, ka tā nav viņa problēma, viņ� neapzināti sāka svīst. Uzraksti ceļa malā liecināja, ka līdz Telavivai vēl atliku�i trīsdesmit divi kilometri, un �ajā brīdī dro�i vien tika atvērti reģistrācijas lodziņi viņa lidojumam. Un turklāt kādam lidojumam � viņ� lidotu uz Atēnām, no turienes uz Milānu, tur vairākas stundas gaidītu un tikai ap vienpadsmitiem vakarā ierastos Frankfurtē.

"Sakiet, lūdzu," viņam kaut kas ie�āvās prātā, "jums ta�u dro�i vien ir līdzi telefons? Man noteikti vajadzētu piezvanīt manai sievai. Viņa vēl nezina, ka es �odien atgrie�os mājās, un viņai vajadzētu man atbraukt pretī uz lidostu."

Abi dro�ības dienesta vīri jautājo�i saskatījās. Tas, kur� bija pie stū�res, acīmredzot arī no abiem galvenais, gari nopūtās un tad pamāja. Otrs tūliņ no savas jakas kabatas izvilka mobilo telefonu, ieslēdza to un pa�sniedza rakstniekam uz ma�īnas aizmuguri.

Pirmais iespaids, kad viņi bija ienāku�i pa durvīm, bija � viņi ir nokļu�vu�i oāzē. Klostera ārējais mūris aptvēra taisnstūrveida laukumu un izskatījās kā cietuma ie�ogojums, kur tiek turēts apcietinājumā viss �ī apvidus zaļums. Uz brīdi Stefenam prātā pat iezagās doma, ka varbūt tie�i tāpēc ārpusē viss bija tik kails un nedzīvs.

Smar�oja pēc gar�augiem, pēc svaigas zemes un mēslojuma. Katrā klostera dārza stūrī pret mūri bija pieplakusi laikazoba sagrauzta, zema būve, katra pēda zemes starp tām bija sadalīta dobēs, kurās mūki audzēja visu, kas tiem bija nepiecie�ams, lai izdzīvotu. Stcfens redzēja labību, sīpolus, pupas un rāceņus, tam visam pa vidu auga arī da�ādi za�ļumi, kurus viņ� nepazina. Viss izskatījās vairāk nekā pieticīgi, un tomēr bija arī kāda dobe, un tā nebija tā mazākā, kurā auga vienīgi puķes!

Pavisam, kā likās, mūki bija septiņi, visi veci vīri, tievi un trausli kā sausi ziedi. Uz priek�u salieku�ics, viņi stāvēja starp dobēm un ziņkāri skatījās �urp uz atnācējiem, vienkār�us vecus koka krustus, �ķiedrainās auklās iekārtus, virs krūtīm �ūpodami. Un viņu visu acīs dega tā pati uguns, ko Stcfens jau bija pamanījis to abu vīru skatienā, kuri bija viņus ielaidu�i: uguns, kas �ķita daudz par karstu �īm novārgu�ajām miesām, dzirksts, kas ļāva noticēt, ka no tās iedegsies nekad nenodziesto�a liesma, līdzko tā būs pametusi savu ietvaru.

Ta�u brīdī, kad pa durvīm ienāca Judīte, skatieni pārvērtās � tie kļuva kāri, kā izsalku�i, gandrīz plēsonīgi �, lai jau pēc maza brī�a pārvērstos smagā naidīgumā, aiz kura par apslāpētu uzskatīta kaislība atkal ar pū�lēm tika nospiesta tum�os, neizpētītos dvēseles dziļumos.

Stefens noskatījās uz Judīti. Neraugoties uz to, ka viņas auguma aprises bija sievi�ķīgas un viņai bija gari mati, viņa nekādā gadījumā nebija ģērbusies izaicino�i. Viņa noteikti būtu izgājusi cauri Mca�carimai, nepiesaistot nevienu pa�u naidīgu skatienu.

Lai parauj jods visas �īs reliģijas, Stefens nievājo�i nodomāja. Tās visas apgalvo, ka spēj pamācīt, kā vajadzētu pareizi dzīvot, ta�u netiek galā jau ar dzīves vienkār�āko faktu un tās svarīgāko pamatu � seksu.

Tikai vienam no mūkiem, kur� neapzināti piesaistīja Stefena skatienu, �is mirdzums acīs nebija pazudis. Viņ� tur stāvēja, kalsns, vecs vīrs, rāmi atbalstījies uz lāpstas, ar kuru tikko bija strādājis, un skatījās viņiem pretī laipnu, atklātu skatienu, no kura plūda siltums un viesmīlība.

"Jūs," sacīja mūks, kur� viņiem bija atvēris durvis, "kaut ko skaļi saucāt par iemeslu, kā dēļ esat ieradu�ies�"

Stefens pagriezās pret viņu. Sprie�ot pēc izrunas, �is vīrs varēja būt anglis. Lai arī viņam varēja jau būt pāri se�desmitiem, viņam bija gluda, pusmēness apaļa seja, ko ieskāva kupli, tum�i mati, seju tikpat kā nemaz nesedza bārda, un veidā, kā viņ� izturējās un kustējās, bija kas tāds, kas ļāva noprast, ka viņ� ir klostera priek�nieks.

"Jā, vispirms liels paldies, ka jūs bijāt tik laipns un mūs ielaidāt," Stefens iesāka un pamanīja, ka viņ� nemanot ir sācis runāt tonī, kādā viņ� runāja, kārtojot darījumus. "Mans vārds ir Stefens Fokss, es esmu no Amerikas. Mani pavadoņi ir Judīte un Je�ua Menezi, divi arheologi no Izraēlas. Mēs�"

"Ak, atvainojiet." Mūks pastiepa roku. "Kāda neuzmanība no manas puses. Mums tik reti ir ciemiņi. Vai drīkstu jūs iepazīstināt ar saviem brāļiem?"

Viņi gāja no viena pie nākamā, un viņ� sauca viņiem mūku vārdus, visus latīņu valodā un grūti iegaumējamus. Stefens paturēja prātā tikai viņa pa�a vārdu � Gregors � un vārdu mūkam ar gai�o skatienu, vīram ar lāpstu � Fēlikss. �ķita, ka, izņemot brāli Gregoru, viņ� bija vienīgais, kur� runā angliski.

Viņ� gan, saudzīgi izsakoties, tuvumā likās nedaudz, dīvains. Kad Ste�fens iepazīstoties viņam pieklājīgi pamāja, Fēlikss laipnā noteiktībā viņam paskaidroja: "Vārdi noveco, ta�u patiesība vienmēr ir svaiga kā jaunpiedzimis bērns."

"Kā, lūdzu?" Stefens apmulsis jautāja. Ta�u Fēlikss tikai smaidīja, pamirk�ķināja viņam ar aci un atkal pievērsās savai lāpstai. Un to viņ� nedarīja neveikli, izskatījās gandrīz tā, it kā viņ� ar to dejotu.

Savādi putni, Stefens nodomāja. Savādi putni savādā ērgļa ligzdā.

Pa �aurajām taciņām, kas stiepās starp dobēm, Gregors viņus veda cauri klosterim. "�ī ir mūsu kapela," viņ� teica par kādu stipri sakritu�u būdiņu, kas atradās stūrī pretim ieejai, tad pagāja uz sāniem un norādīja uz kādu ne labāka izskata būdu ar �ķību jumtu, "tur ir istabiņas, kurās mēs guļam, un tur blakus � ēdnīca un virtuve. Mēs gan neizmantojam uguni."

"Un tas?" jautāja Stefens un norādīja uz zemu mūri, kuram, kā iz�skatījās, Gregors bija grasījies paiet garām.

Mūks brīdi vilcinājās, tad pārveda viņus tam pāri un atvēra zemās durvis. "Tā ir apbedījumu telpa," viņ� paskaidroja.

Viņiem pavērās drūms skats. Telpa, kurā viņi ieskatījās, atgādināja pagrabu vai darbarīku �ķūni, tikai garajos plauktos pie sienām nebija vis darbarīki vai ievārījuma burciņas, bet gan cilvēku kauli, kas kārtīgi bija sa�ķiroti pēc veida un lieluma � roku un kāju kauli vienā nodalījumā, iegurņa kauli citā, vēl citā bija vienīgi ribas un atkal citā galvaskausi, mazie roku un pēdu locītavu kauli gulēja atsevi�ķā kastē, un citā kastē atradās mugurkaula skriemeļi.

"Ja kāds no mūsu brāļiem nomirst, tad viņ� paliek apglabāts tik ilgi, kamēr viņa miesa ir satrunējusi," Gregors klāstīja gandrīz vai priecīgā balsī. "Pēc tam viņa kauli tiek izrakti, notīrīti un novietoti �eit. �īs ir visu to mūku mirstīgās atliekas, kuri �eit dzīvoju�i, kop� pastāv �is klosteris."

"Aha," Stefens noteica un saviebās. Ievērojams skaits. Ja vien �eit ne�izskatītos kā sasodītā rezerves daļu noliktavā!

Viņi atkal aizvēra aiz sevis durvis, uzelpoja un skatījās mirdzo�ajā saulē, kad brālis Gregors atgriezās pie sava jautājuma: kas viņus uz �e�jieni esot atvedis.

"Mēs vēlamies apskatīt spoguli, kurā saglabājies Jēzus atveids," Ste�fens atkārtoja, ko bija saucis pāri mūrim.

Brālis Gregors pamāja ar nopietnu sejas izteiksmi. "Esmu dzirdējis par �o leģendu. Ta�u diem�ēl tāda tā ari paliek � leģenda."

"Runā, ka kop� krusta karu laikiem spogulis atrodoties �ajā klosterī."

"Man ļoti �ēl. Pie mums patiesībā vispār nav neviena spoguļa."

Stefens vēroja vecā, dievbijīgā vīra bārdaino seju, kas pēk�ņi �ķita pārvērtusies par necaurredzamu masku. Vai tas vispār bija iedomājams? Ka �is mūks dotu nepatiesu liecību'

"Mums," viņ� neatlaidās, "ir visai dro�i norādījumi, ka �ī leģenda apraksta pavisam noteiktu, reālu priek�metu un ka �is priek�mets ticis paslēpts �ajā klosterī. Mēs pat domājam, ka �is klosteris tikai tādēļ reiz ticis uzcelts, lai to �eit paslēptu."

"To es nespēju iedomāties. �o klosteri pirms daudziem gadsimtiem uzbūvēja vīri, kas vēlējās izbēgt no pasaules un veltīt sevi vienīgi Dieva vēro�anai," brālis Gregors paskaidroja. "Garīgā nozīmē, protams."

�ajā brīdī Stefcna bik�u kabatā iezvanījās mobilais telefons.

"Ko tas nozīmē?" mūks izbrīnīts jautāja.

"Tas nozīmē, ka jūs neatrodaties tik tālu no pasaules, kā jūs domā�jat," Stefens atteica un izvilka no kabatas savu telefonu. Patie�ām ap�brīnojami, ka �eit, ārā tuksnesī, bija sakari. No otras puses, tuksnesis bija vieta, kurā pastāvēja augsta iespējamība nonākt situācijā, kad nepiecie��ams steidzīgs sauciens pēc palīdzības. "Tas ir telefons."

Mūka acis bija plati ieplestas. "Telefons?" �ķita, ka viņ� mēģināja at�cerēties, kas tas vispār ir. "Bik�u kabatā?"

"Jā. Ārkārtīgi praktiska lieta."

Stefens piespieda pogu un pielika aparātu pie auss. "Hallo?"

Balss savienojuma otrā galā skanēja klusi, �alco�i un grūti saprotami, ta�u viņ� to pazina. Bija pagājusi tie�i viena diena, kop� �īs balss īpa��nieks viņam jau reiz negaidīti bija piezvanījis.

Tā bija Pētera Eizenharta balss: "Atvainojiet, vai ārlietu nodala?"

KLOSTERI. Kristīgā mūku kopdzīve radās 3. jjs. pēc Kr. Ēģiptē. Izplatoties tālāk uz Palestīnu, attīstījās divas klosteru formas, t.s. anahorētu un koinobītu k. Anahorēti dzīvoja t.s. laurās, t.i., katrs mūks dzīvoja savā cellē, nodalītā būdā vai alā. Turpretī koinobīti dzīvoja mūku kopienās. Pirmais klosteris tika nodibināts ap 330.gadu pie Gazas.

Avrahāms Sterns Bībeles arheoloģijas leksikons

"�eit Stefens Fokss," Stefens apjucis atsaucās. "Vai jūs tas esat, mis�ter Eizenhart?"

"Jā," Eizenharta balss atbildēja. "Es vēlētos piezvanīt savai sievai." Stefens saprata. Saruna bibliotēkā. Tas teikums. Viņ� pats bija to pie�dāvājis. Kā briesmu signālu.

"Mister Eizenhart, vai jūs varat brīvi runāt?"

"Nē," rakstnieks atbildēja.

"Ta�u jūs zvanāt, jo Kauns mums ir uz pēdām?"

"Jā."

Judīte un Je�ua izbrīnīti viņu vēroja. Mūki uz viņu skatījās kā uz juku�u � vīrs, kur� turēja roku pie auss un sarunājās pats ar sevi! Ste�fens redzēja augsto klostera mūri, kas bija vecs jau toreiz, kad jūrā de�vās Kolumbs, redzēja tam pāri skaidrās, spilgti zilās debesis, kas �ķita tiecamies bezgalībā, redzēja mūkus starp trūcīgajiem augiem: jā, tas patie�ām bija traki.

"Vai Kauns mūs vēl meklē Jeruzalemē?" Stefens turpināja jautāt. "Nē!" Eizenharts uzsvērti noteica un it kā steidzinot piebilda: "Pa�klausieties, es zvanu no automa�īnas ceļā uz Tclavivu. Drīz aizlido

mana lidma�īna, un mana sieva vēl nezina, ka es �odien atgrie�os mājās, 'las ir ārkārtīgi svarīgi, ka es viņu pirms lidojuma vēl sazvanu�"

"Vai Kauns jūs aizsūtīja uz mājām?"

"Jā."

Tas varēja nozīmēt vienīgi to, ka rakstnieka pārdomas miljonāram vairs nebija svarīgas. Viņam nebūs radu�ās aizdomas, ka viņi abi sazinās, citādi viņ� noteikti būtu liedzis jebkuru iespēju Eizenhartam viņu sazvanīt.

"Mister Eizenhart, man ir jāzina, cik daudz Kaunam ir zināms. Pa�mēģiniet man dot kādus atbilsto�us mājienus," Stefens mudināja.

�ķita, ka rakstnieks to jau bija apdomājis. "Tagad es jums nosauk�u automa�īnas numuru," viņ� pateica un tūliņ pat izlaboja: "Piedodiet, vai es teicu automa�īnas numuru! Es, protams, domāju telefona numuru."

Stefens drud�aini pārdomāja. Ko vācietis viņam ar to vēlējās sacīt? "Vai tas nozīmē, ka Kaunam ir zināms mūsu automa�īnas numurs?"

"Jā, tie�i tā." Fonā kāds kaut ko teica, un Eizenharts uz to atbildēja, ta�u sacītais pazuda traucējumu troksnī.

Ko tas nozīmēja? Sasodīts, ko tas nozīmēja? Kauns zināja viņu auto�ma�īnas numuru, okay. Cilvēkam, kura vārds bija D�ons Kauns, to nebija grūti uzzināt. Ta�u kā viņ� varēja nākt viņiem uz pēdām? Tā būs bijusi kāda muļķīga sagadī�anās.

Eizenharts nosauca savu telefona numuru Vācijā, lēni, varbūt tādēļ, lai dotu viņam laiku apdomāties. Stefens steidzīgi pieskrēja pie klostera durvīm, kuras vēl joprojām �ķībi karājās senajās eņģēs, izkāpa ārā un piespiedās ārpusē pie mūra, pēto�i lūkojās lejā, dziļumā, no kurienes viņi bija nāku�i. Telefonā satrauco�i �ņāca un krak�ķēja.

Patie�ām. Tur lejā. Kustības aiz kādas klints, kaut kas tā kā nozibēja. Tur jau kāds gulēja slēpnī, sasodīts. Viņi bija jutu�ies pārāk dro�i.

Cerams, tie viņu vēl nebija pamanīju�i, viņu un viņa mobilo telefonu. Viņ� atkāpās klostera iek�pusē.

"Eizenhart," viņ� sacīja balsī, kas viņa pa�a ausim izklausījās sve�a. "Viņi jau ir klāt. Viņi jau mūs ir atradu�i. Paklausieties � es nezinu, ko viņi ir nolēmu�i ar mums darīt. Katram gadījumam es jums pateik�u, ko es zinu, lai vismaz viens var apliecināt, kur mēs esam paliku�i."

Viņ� dzirdēja Eizenhartu norijām siekalas. "Jā, labi."

Cik vien īsi iespējams, Stefens izstāstīja, kur viņi atradās un kas viņus �urp bija atvedis � slēptuve aiz Raudu mūra, franciskāņu tunelis un leģenda par spoguli. "Tas spogulis ir kamera," viņ� nobeidza. "Mēs to vēl neesam atradu�i, ta�u es esmu pārliecināts, ka kamera atrodas �eit."

"Es saprotu," viņ� dzirdēja, kā Eizenharts domīgi, jūtami aizkus�tināts, teica. "Tad man vēlāk jāmēģina vēlreiz. Liels paldies." Savieno�jums pārtrūka.

Stefens paskatījās uz mobilo telefonu savā rokā. Bija redzams, ka telefona baterija drīz būs izlādējusies. Viņ� to izslēdza, iebāza bik�u ka�batā un tad paskatījās uz aug�u.

Kontrasts ar mūku, kur� mierīgi dārzā no nelielas akas smēla ūdeni, viņā gandrīz izsauca nelabumu. No kurienes gan mūki �eit aug�ā kalnā bija dabūju�i ūdeni? Tas viss bija tik dīvaini. Stefens samirk�ķināja acis un meklēja sev tuvas sejas, meklēja Judītes un Jc�ua skatienu, lai ari tie raudzījās viņā norūpēju�ies.

"Kauns zina, kur mēs esam," Stefens kā apdullis atkārtoja sarunas būtību. "Un tur lejā kāds jau guļ paslēptuvē. Viņi mūs ir izsekoju�i."

Judīte neizpratnē papurināja galvu. "Saki� Līdz �im notieko�ais bija tikai slepeni, slepeni, un nu tu pēk�ņi �im Eizcnhartam izstāsti visu?"

"Jā, tas bija tikai triks," Je�ua uztvēra Judītes sacīto. "Kauns sūta Eizenhartu pa priek�u, lai viņ� pakustina krūmiņu, viņ� tevi mazliet pabaida � un tu jau visu izpļāpā!?"

Stefens iepleta acis. "Vai jūs nedzirdējāt? Viņi mums bija sekoju�i. Visu laiku. Tur aiz klints kāds jau guļ un gaida, kad mēs atkal kāpsim lejā. Vai tas arī ir triks? Tādā gadījumā visai smalks, man jāsaka." Viņ� paskatījās apkārt. Mūri nebija nekādas skatu lūkas vai kas tamlīdzīgs, no kurienes viņi neuzkrīto�i varētu novērot situāciju. Tā vienīgā jēga un mērķis bija atstāt ārpusē pasauli.

Tikai � ja vien pasaule ļautos atstāt sevi ārpusē.

"Eizenharts lietoja paroli, kuru es viņam biju ieteicis," Stefens turpināja. Viņ� īsumā izstāstīja par viņu tik�anos Amerikāņu bibliotēkā. "Esmu pārliecināts, ka Eizenharts man piezvanīja brīvprātīgi. Ja Kauns būtu viņu piespiedis ar mani runāt, tad lietot paroli viņam nebūtu bijis nekādas vajadzības."

"Un ja viņ� ar Kaunu ir uz vienu roku?" Je�ua neatlaidās. "Brīvprā�tīgi? Manis dēļ, par naudu? Tādi gadījumi jau ir biju�i diezgan."

"Tad es vairs neticē�u, ka protu novērtēt cilvēkus," Stefens norūca. "Atteik�os no darījumiem un izvēlē�os amatu, kur tam nav nekādas no�zīmes. Iespējams, ie�u par fasētāju konservu fabrikā vai strādā�u pie atkri�tumu izve�anas." Viņ� ar abām rokām pārvilka pāri galvai. "Un tagad izbeidziet savu taujā�anu, man tā jau krīt uz nerviem."

Uzraksti ceļa malās vēl arvien rādīja līdz Telavivai divdesmit kilometrus, ta�u limuzīns strauji nogriezās uz �ķērsām ejo�as ātrgaitas �osejas, un tad jau viņu acu priek�ā kā uzburta parādījās Bena-Guriona lidosta. Vi�ņam tā atmiņā bija palikusi pavisam citāda. Vai patie�ām bija pagājusi tikai viena nedēļa?

Abi viņa pavadoņi neatkāpās no viņa arī tad, kad viņ� kāpa ārā no automa�īnas. Ceļojuma somu viņi ļāva nest viņam pa�am, ta�u abi eskortēja viņu līdz pat reģistrācijas lodziņam un no turienes līdz dro�ības kontrolei. Viņiem abiem bija ievērības cienīgas apliecības, ar kurām viņi atvairīja ierēdņu neuzticības pilnos skatienus, un tie ļāva viņiem �ķērsot kontroles zonu, neskatoties uz to, ka abu �aketēm bija nepārprotami izvirzījumi. Viņi zināja ceļu uz vajadzīgo reisu.

Tur bija jāgaida.

Viens no abiem, �oferis ar tum�i pelēkiem matiem un ūsām, pēc izskata mazliet līdzīgs vairākkārtējam pasaules �empionam peldē�anā pēdējās olimpiskajās spēlēs, nopirka sporta avīzi un iegrima savā lasāmvielā.

"Man jāaiziet uz tualeti," teica Eizcnharts.

Ņurdoņa atbildes vietā. Sporta avīze bija interesantāka. Otrs, tas, kur� bija sēdējis blakus vadītājam, stāvēja pie saldējuma automāta un pētīja da�ādu vafeļu tūtiņu attēlus. Lielajā stikla celtnē, kas uztvēra sau�les starus kā siltumnīca, bija spiedīgi karsts. Eizenharts piecēlās un devās atbilsto�o durvju meklējumos. Kad viņ� pagriezās ap kādu stūri, viņ� pa�manīja pie sienas telefona automātu.

Viņa roka neapzināti ieslīdēja kabatā un sataustīja �etonus, kas vēl bija paliku�i pāri pēc sarunas ar Stefenu Foksu. Vācijā viņ� ar tiem vairs neko nevarētu iesākt. Labāk būs, ja viņ� tos vēl norunātu.

Mājās neviens neatsaucās. Visi bija izgāju�i, un atkal nebija ieslēgts automātiskais atbildētājs! Eizenharts paskatījās pulkstenī, pieskaitīja klāt vienu stundu, lai zinātu, cik pa�laik pulkstenis rāda pēc Viduseiropas laika, un prātoja, kur viņi �obrīd varētu būt. Ak jā, mūzikas skolā. Tas nozīmē, ka viņi būs mājās tikai tad, kad viņa putns jau būs pacēlies debesīs.

Kamēr viņ� knibināja ārā no atveres neizlietotos �etonus, viņam ienāca prātā kāda ideja. Doma, kas būtiski pacēla viņa adrenalīna līmeni.

Bija vēl kāds, kam viņ� varēja piezvanīt.

Ta�u tādā gadījumā viņam vajadzēja pasteigties. Un labāk izvēlēties telefona automātu, kas atradās mazliet tālāk no viņa uzraudzītājiem.

Mazs putekļu mākonis rāpās pāri skopajam tuksnesim kā resns, brūns kāpurs. Laiku pa laikam gan varēja saskatīt automa�īnas, kas �os putek�ļus sacēla.

"Mēs esam tikai tūristi," Stefens Fokss skaidroja. "Mēs dzirdējām par �o klosteri un vēlējāmies to apskatīt. Fs Izraēlā vienreiz vēlējos ap�skatīt tādu vietu, kas nav pasaulē pla�i pazīstama tūristu atrakcija."

"Kaut kam tādam viņi nemū�am nenoticēs," je�ua drūmi pareģoja.

Viņi stāvēja cits citam blakus uz satrunēju�ā, mazliet slīpi pret mūri atslietā būdas jumta, zem kura atradās tas, ko mūki bija nosauku�i par savu ēdamistabu. Plānie dēlī�i krak�ķēja zem viņu kājām, ta�u tic viņus noturētu. Tie bija izturēju�i jau gadu simtus. Jumta aug�ējā mala atra�dās tik augstu, ka tam, kur� pie tās turējās, klostera mūris sniedzās līdz pleciem.

"Un kaut arī tā," Stefens teica. "Tu ta�u dzirdēji. Brālis Gregors klos�terī ieradies pirms trīsdesmit gadiem. Pirms trīsdesmit gadiem video�kameras bija varbūt vienīgi zinātniskās fantastikas romānos. Un no tā laika viņiem nav bijis nekāda kontakta ar ārpasauli. Kā tu domā, ko mūki atbildēs, ja Kauns viņiem jautās, kur atrodas videokamera?"

"Kauns to jautās tev."

"Es neko nezinu ne par kādu videokameru."

"Bet tu noslēpi vēstuli, ko bija rakstījis ceļotājs laikā."

Stefens savilka uzsvērti nevainīgu seju, it kā viņ� vingrinātos. "Vēsi ule? Ceļotājs laikā? Par ko jūs runājat, mans kungs? Es par to neko nezinu."

"Nav nekādu pierādījumu," pamāja Judīte. "Vēstule ir iznīcināta, un neviens nevar pierādīt, ka Stefenam tā vispār reiz ir bijusi."

"Ir fotogrāfijas."

"Vai kāds var pierādīt, ka �ajās fotogrāfijās redzama divtūksto� gadu veca vēstule, kas turklāt atradusies mums zināmajā kapā?"

"Bet tu ielauzies Rokfcllcra muzejā," Je�ua neatlaidās.

"Jums taisnība, tiesne�a kungs," Stefens pamāja. "To man patie�ām var pārmest, un es savu vainu atzīstu. Es vēlējos paslepen vēlreiz apska�tīt �etrpadsmitā apgabala atradumus, pie kuriem man, lai gan es biju atradējs, pieeja bija liegta."

Viņi klusēja. Kādu brīdi bija dzirdams vienīgi mūku rūco�ais koris, jo viņi bija sapulcēju�ies uz lūg�anu savā mazajā kapelā. Klostera vārti atkal bija aizvērti ciet, it kā būtu nolemts, ka Stefens, Judīte un Je�ua �eit varētu palikt uz visiem laikiem.

"Nu jā," Je�ua beidzot noteica. "Tad mēs vienkār�i varētu iet, vai ne?"

Bija karsts. Necie�ami karsts, un nebija ne mazākās vēja pūsmas.

"Es vēl neesmu pārliecināts, vai kamera patie�ām atrodas �eit," Ste�fens teica. "Viens ir skaidrs � Kauns �o klosteri apgriezīs ar kājām gaisā, glu�i citādi, nekā mēs to pratām."

Smil�u mākonis arvien vairāk tuvojās, kļuva arvien caurredzamāks. Tie bija pieci satiksmes līdzekļi, pieci mazi, tum�i punkti, kas gājēju tempā kustējās uz priek�u tuksnesī.

"Vai tu par to vēl neesi domājis," Je�ua beidzot jautāja, "ka, iespē�jams, mūki pa�i nemaz nezina, ka kamera atrodas �eit?"

Stefens pamāja, acis no sekotājiem nenovērsis. "Visu laiku."

Kad brāļi bija beigu�i savu lūg�anu un klusēdami nāca ārā pa kapelas zemo ieeju, sekotāji bija sasniegu�i kalna pakāji, īsi apspriedu�ies, no atvērtiem bagā�as nodalījumiem izņēmu�i un sadalīju�i kaut ko, kas ļoti atgādināja lielus rokas �aujamos iero�us, un sāka kāpt aug�up.

"Godājamais tēvs," Stefens vēlreiz mēģināja runāt ar brāli Gregoru, "sekotāji, par kuriem es jums jau stāstīju, mūs ir atradu�i. Viņi nāk arvien tuvāk. Viņi meklē to pa�u, ko mēs, ta�u nevēlas to tikai apskatīt. Viņi vēlas to iegūt.'"

"Tā kā tas, ko viņi meklē, �eit nav, tad viņi to ari nedabūs," brālis Gregors atbildēja.

"Ticiet man � �ie ļaudis tam noticēs vienīgi pēc tam, kad būs apgrie�zu�i otrādi katru jūsu klostera akmeni un neko nebūs atradu�i."

Mūks dusmīgi vēroja jauno amerikāni. Viņa seja raustījās. "Acīmre�dzot jūsu klātbūtne mūsu klosterī apliecina nopietnus draudus mūsu mieram un mūsu pa�apcerei uz aug�u," viņ� konstatēja. "Man ļoti �ēl, ka esmu spiests jums to lūgt, ta�u cs domāju, būs labāk, ja jūs tagad iesiet."

"To mēs ļoti labprāt darītu, ta�u es baidos, ka ar to mēs vairs ne�spēsim noturēt nelaimi."

"Ko tas nozīmē?"

Stefens iekoda sev apak�lūpā. "Tie ieradīsies �eit. Vienalga, kur mēs iesim, un vienalga, ko mēs darīsim. Man ļoti �ēl."

No tālienes, gandrīz vai kā tāls ērgļa sauciens, pāri mūrim ielauzās kliedziens. Tas bija spokains bridis, un visi trīs varēja redzēt, kā mūka acīs noplaiksnās panika. Ērgļu �eit nebija. Tas bija cilvēka kliedziens, tas gan nebija saprotams, ta�u pēc intonācijas tas atgādināja komandu, kura vadīja veselu ordu. Viņi nāca.

"Bet," tcica Gregors. "Tas ta�u ir neprāts. Kā gan kāds var dot pa�vēli meklēt priek�metu, kas pieder leģendām?"

Stefens dziļi ieelpoja. �is bija brīdis, kurā galu galā viss iz�ķirsies. Brī�dis, kurā viņam kāds bija jāuzvar. Tagad� vai nekad.

"Jums ir taisnība," viņ� teica, rokas salicis lūdzo�ā �estā. "Tas būtu neprāts. Bet, lūdzu, paklausieties manī uzmanīgi. Mēs zinām � es uz�sveru, zinām � kāds cilvēks ir ceļojis cauri laikam, un tas noticis ap�tuveni tajā gadā, kad Jēzus sāka sludināt. �im cilvēkam līdzi bija videokamera � tas ir kas līdzīgs kinokamerai, tikai attēli tiek saglabāti magnētiskajā lentē, tāpat kā magnetofonā, un viņ� bija nofilmējis Jēzu Kristu. Es saku to vēlreiz: tā nav teorija, bet fakts. Mēs vienīgi īsti nezi�nām to, kur kamera ar attēliem ir palikusi."

"Ceļojis cauri laikam?" Mūks neticīgi purināja galvu. "Bet tas ta�u nav iespējams."

"Tas ir noticis. Es vēlētos, kaut es jums tagad varētu visu izstāstīt, ta�u tam nepietiek laika. Mēs esam �eit, jo savos pētījumos uzdūrāmies leģendai par spoguli, kas glabā Jēzus atveidu. Mēs domājam, ka �is spogulis patiesībā ir videokamera, un domājam, ka tā tiek glabāta �ajā klosteri."

Ja teiktu, ka brālis Gregors tur stāvēja kā zibens ķerts, tad tas vēl ne tuvu nebūtu patiesība. Viņa seja pēk�ņi bija kļuvusi pelnu pelēka, viņa vaigi, kas bija izskatīju�ies tik veselīgi un apaļi, slābani nokārās uz leju, pat viņa mati pēk�ņi izskatījās tādi kā sirmi.

"Ta�u," viņ� ar pūlēm izteica, "�is klosteris tika uzcelts tikai pirms se�simt gadiem. Tas nav iespējams."

"Pirms tam kamera bija noglabāta citā vietā un nonāca franciskāņu īpa�umā," Stefens pārdro�i apgalvoja to, ko pats īsti nezināja, tikai no�jauta. Viņ� ar roku kustībām parādīja aparāta aptuvenās aprises. "Runa varētu būt par taisnstūra formas priek�metu, kas ir aptuveni tik liels. Iespējams, tas ir kaut kā ietīts vai ieslēgts lielākā kastē."

Vecā vīra skatiens kļuva nemierīgs. "Kur �is priek�mets varētu būt? Tas ta�u ir redzams, ka �eit nekā tamlīdzīga nav."

Stefens un Je�ua saskatījās. "Sākumā mēs domājām, ka videokamera � tātad spogulis � �eit tiek godāts kā relikvija vai svētums. Ta�u varētu būt arī tā, ka tā ir �eit paslēpta un jūs par to vispār neko nezināt."

"�eit nekā nav," mūks atkārtoja un norādīja pāri uz kapelu. "Lūdzu, jūs varat apskatīt altāri." Viņ� izskatījās tā, it kā viņu tūlīt pat sagrābtu nespēka lēkme.

Pamazām Stcfcnam pa�am uzmācās �aubas, vai kamera atrodas klos�terī. Varbūt tās vispār sen vairs nav. Tas ta�u bija visvairāk iespējams. Vai varbūt tā vēl arvien atradās Raudu mūrī. Varbūt viņ� pārāk viegli bija ļāvis Je�ua tēva runā�anai sevi samulsināt? Bet vai tas viņam nebija nācis īstajā laikā? Viens pats un izsalcis viņ� bija sēdējis viesnīcas istabā, pirms brī�a uzzinājis, ka cilvēks, kuru viņ� pazinis, pēk�ņi un negaidīti miris� Protams, viņ� bija noraizējies par do�anos applūdu�ajā tunelī. Trīsdesmit gadus neatrodas neviens pats, kur� to uzdro�inātos darīt, � tad ir ko padomāt, ja esi absolūts iesācējs nir�anā. Vai �ī nebija vieglākā izeja, pēk�ņi ne�aubīgi sākt ticēt tam, ka videokamera neatrodas vis drau�dīgā tuneļa galā, bet gan guļ noglabāta kādā saulainā klosterī kalna galā?

"Jā," Stefens pieklājīgi pamāja. "Paldies. Mēs ļoti labprāt apskatītu altāri."

Mūks palūkojās viņos ar skatienu, kas �audījās kā malduguns, tad pamāja un atstāja viņus stāvam. Atstāja viņus stāvam un devās pie saviem ticības brāļiem, kuri bija sapulcēju�ies pie apbedījumu telpas durvīm kā iztramdīts ganāmpulks.

"Mēs nedrīkstējām �urp nākt," Stefens nomākts sacīja. "Jau mūsu klātbūtne vien iegrūdis viņus nelaimē. Kauns metīsies viņiem virsū kā lija." Viņ� palūkojās lejā pa nelielo, iemūrēto akas atveri un redzēja ap divu metru dziļumā vizuļojam ūdeni. Kā liekas, tvertne. Tā bija �īs vietas lielākā mīkla: no kurienes mūki �eit dabūja ūdeni.

Je�ua skatiens slīdēja pāri trim kapu krustiem blakus kapelai. "Arī tāds D�ons Kauns ne vienmēr var darīt visu, ko viņ� grib."

"Es gan par to nebūtu tik pārliecināta," viņam atbildēja māsa. Viņa pamāja uz apbedījumu telpas pusi. "Vai tu domā, ka tur kādam no viņiem ir mir�anas apliecība? Neviens pat nepamanīs, ja viņa ļaudis pie�liks tur klāt vēl pāris miru�os."

"Nebaidi mani," nomurmināja Je�ua.

"Labi," Judīte pikti noteica. "Labi."

Lai ieietu kapelā, bija jānokāpj lejā pa da�iem rupji tēstiem pakāpie�niem. Lūg�anu telpa bija kaila un tuk�a, kādreiz tā bijusi izbalsināta balta, ta�u gadu gaitā nedaudz izliektajiem griestiem pāri bija pārvilcies biezs melnu sodrēju slānis. Tā nebija glu�i taisnība, ka mūki neizman�toja uguni: uz altāra dega maza liesmiņa, neveikli izgatavota eļļas lampa. Vidū karājās krusts, pa labi un pa kreisi no tā bija novietoti ziedi, vienī�gais rotājums. Viņi aplūkoja altāri, ta�u tas bija tikai taisnstūra formā izveidots klints gabals, kas bija pārklāts ar plānu drānu. Kamera varētu būt paslēpta tajā, jā, ta�u tikpat labi tā varēja būt paslēpta jebkurā klos�tera mūra akmenī. Viņiem nebija nekādas iespējas par to pārliecināties.

"Okay," Stefens teica. "Es svinīgi solu, ka vairs nekad neizvirzī�u ne�pamatotas teorijas. Mēs būtu�"

Spēj� blīk�ķis lika viņiem sarauties. Klusums pēc tā �ķita kā klie�dziens. Cits citā skatījās trīs pāri izbiju�os acu.

"Ak, velns parāvis!"

Viņi izmetās ārā no kapelas. Mūki lēnām, kā hipnotizēti, kāpās no�stāk no klostera mūra, acis no tā nenovērsu�i. Vēl viens blīk�ķis pār�ķēla klostera klusumu kā �au�alīgs cirvja cirtiens, un no smagajām ārdurvīm lidoja koka �ķembas.

Stefens juta sevī uzbangojam izbaiļu un niknuma vilni. Tas pārspēja viņa drūmākos pareģojumus. "Viņi atbrīvo sev ceļu," viņam izlauzās. "Viņi nemaz nedomā tērēt laiku, lai runātu!"

Sākās ilga ap�aude, visda�ādāko �aujamiero�u koris, kam unisonā bija viens mērķis � klostera durvis. Vecais, mū�īgajā tuksne�a karstumā �uvu�ais koks lūza, putēja un plīsa, un, lai gan tās apbrīnojami turējās pretim, brīdis, kad durvis sa�ķīdīs gabalos un izgāzīsies, vairs nevarēja būt tālu.

"Brālis Gregors ir pazudis," Judīte konstatēja.

Stefens paskatījās apkārt. Patie�ām, starp brāļiem, kuri izbiju�ies slē�pās aiz savu guļamistabu būdas sienām, mūka nebija. Vienu brīdi viņam likās, ka viņ� to redz, atlēku�as lodes ķertu, beigtu guļam vienā no do�bēm, ta�u nē, tā bija tikai kaudzē samesta pelēka zeme. Mūks, kā likās, bija paslēpies.

Tas nevarēja vairs turpināties ilgi. Kāds �āviens no aizmugures sa�dragāja dzelzs riņķa stiprinājumu, kas atradās durvju pa�ā vidū, un apka�lums aizlidoja �ķērsām pāri dārzam. Apdullino�ajā �āvienu troksnī bija dzirdami atsevi�ķi saucieni, iespējams, pavēles. Viņi gatavojās triecien�uzbrukumam.

Un tad gandrīz pēk�ņi �āvieni aprāvās.

Stefens aizturēja elpu, gaidīdams nelietību, kam, bez �aubām, vaja�dzēja sekot. Piemēram, durvju spridzinā�anu.

Tā vietā pēk�ņajā, pēc necie�amā trok�ņa gandrīz vai nospiedo�ajā klusumā skaidri bija sadzirdama kāda skaņa, kas, ja tagad mēģina atce�rēties, pamazām bija kļuvusi arvien skaļāka un skaļāka, zema, draudīga dārdoņa, skaņa, kādu rada jaudīgas ma�īnas, un tā kļuva arvien stiprāka un nāca arvien tuvāk.

"Es to pazīstu," nomurmināja Judīte ļaunās priek�nojautās. "�o troksni es pazīstu."

Un tad tie pēk�ņi bija klāt, apdullino�i skaļi, un trīs milzīgas, tum�as ēnas dārdēja debesīs virs viņu galvām, un viņi instinktīvi pieliecās. Vis�apkārt virpuļoja putekli, lapas un zari.

Tie bija trīs kara helikopteri formācijas lidojumā.

34

KLOSTERI. Klosterus Nebo kalnā izraka S. . Sallcrs Studium Biblicum Franciscanum uzdevumā. Pirmie mūki 4. gs. pēc Kr. dzīvoja ielejās apkārt kalnam, bet lielais klostera komplekss tika uzcelts 5.�9. gs. īpa�i �eit jāatzīmē baznīca ar vairākām savstar�pēji saistītām mozaīkas grīdām un graudu noliktava.

Avrahāms Sterns Bībeles arheoloģijas leksikons

Stefens juta, kā viņam mulsā izbrīnā atkaras �oklis, ta�u tur viņ� neko nevarēja darīt. Kā hipnotizēts viņ� nespēja novērst acis no trim iespaidī�gajiem tum�ajiem helikopteriem, kas kā lieli, melni putni atkal cēlās augstāk, vilkdami sev līdzi pelēku, smirdo�u sadegu�as degvielas mākoni. Tad tic uzņēma pla�u loku, kura mērķis ne�aubīgi bija lidojums atpakaļ uz klosteri.

Pēk�ņi viņ� jutās pavisam mazs un nevarīgs, kā pele, kas paskatās uz aug�u un redz, ka tai virsū ripo tvaika veltnis. Ko viņ� te bija izraisījis? Helikopteri attālinājās cits no cita; varēja jau redzēt, kā tiek atvilktas vaļā sānu durvis un aiz tām vīri uniformās gaida pavēli.

Viņ� atrāva skatienu un mēģināja sakopot domas. Vai tie bija Kauna ļaudis? Vai varbūt viņ� bija uzsūtījis viņiem Izraēlas armiju? Iespējams, kaut kur viņu jau gaidīja bargs prokurors ar garu, Kauna advokātu sa�stādītu apsūdzību sarakstu.

Arī mūki, satupu�i savā aizsegā, bija pastiepu�i sejas pretim �ai izrā�dei debesīs kā puķes, kas vienmēr pavēr� savus ziedus pret sauli. Visi, izņemot vienu, kur� ik pa brīdim paskatījās apbedījumu telpas virzienā, it kā baidītos, ka drīz tur atdusēsies pats.

"Tā ir armija. Nu tas ir garām," teica Judīte, ta�u viņ� nojauta vai�rāk, nekā viņa pateica, it kā viņ� to būtu dzirdējis, jo viņa to bija sacījusi pati sev, un helikopteri sāka piezemēties pie klostera. Drīz jau vairs ne�būtu iespējams saprast pa�am savus monologus.

Jā, nav �aubu, nu tas bija garām. Stcfcna skatiens slīdēja apkārt. Vai viņ� �o vietu vēl kādreiz redzēs? Varbūt viņ� nākamās nedēļas vai mēne��us pavadīs cietuma kamerā. Protams, viņa tēvs noteikti uzņemsies viņu aizstāvēt, ta�u viņam vajadzēs braukt �urp, apvienoties ar kādu Izraēlas ierēdni, un tas viss aprīs milzīgas summas, iespējams, visu Stefena kapi�tālu, ja ar to vispār pietiktu. Ta�u nu tas bija garām. Vīri, kuri gaidīja helikopteros, � vēl pavisam mazi un augstu debesīs, ta�u sejas jau sare�dzamas kā gai�i laukumi, � �ie vīri piederēja pie armijas, kura jau daudz�reiz bija iznīcino�i sakāvusi divdesmitkārtīgu arābu iebrucēju pārspēku. Pret �iem vīriem viņiem nebija nekādu izred�u cīnīties.

Viens no mūkiem vēl arvien skatījās uz apbedījumu telpu. Nē, viņa sejā nebija baiļu izteiksmes. �is vīrs nebaidījās. Drīzāk gan viņ� pārdo�māja, vai meklēt tur patvērumu vai ne.

Stefcns aizturēja elpu, kad viņam pēk�ņi radās baismīgas aizdomas.

"Judīt!" viņ� sauca cauri d�inksto�ajam tuvojo�os rotoru troksnim. "Jc�ua!"

Viņiem bija tikai �ī vienīgā iespēja. Un īstenībā viņi pat neriskēja, jo viss jau tāpat bija skaidrs.

"Kas ir?" Judīte atkliedza.

"Man liekas, es zinu, kur ir pazudis Gregors!" Stefcns viņai kliedza pie auss.

"Ko?" Viņa papurināja galvu, parādīja uz ausīm. Troksnis bija par skaļu. "Es nesaprotu ne vārda!"

Viņ� satvēra viņas roku un parāva. "Nāciet!" viņ� kliedza un aicino�i māja, lai viņi seko.

Viņi skrēja viņam līdzi, kad viņ� �āvās pāri uz apbedījumu telpu, Ju�dīte vilcinādamās, Jc�ua apjucis, lā�u viņi sekoja viņam. Durvju aizbīd nis viņa rokā drebēja no ploso�ā trok�ņa, kad viņ� vilka to vaļā. Judīte aptvēra, kas viņam padomā, un kāpās atpakaļ.

"Nāc!" viņ� sauca vēlreiz, saķēra viņu aiz rokas un vilka sev līdzi. Tad viņ� ierāva telpā arī Je�ua un aizbultēja durvis. Pēk�ņi visapkārt bija pilnīga tumsa, ta�u troksnis vēl arvien bija apdullino�s.

Viņ� izvilka savu mazo kabatas lukturīti un ieslēdza to, virzīja gais�mas apli pāri plauktiem ar to �au�alīgo saturu. Tagad tikai vajadzēja ātri atrast to, ko viņ� meklēja, sasodīti ātri�

"Kas tev prātā?" Je�ua viņam kliedza ausī. Viņa skatiens liecināja, ka viņam īsti labi neizdodas uz kauliem visapkārt skatīties tikai kā uz arheo�loģiskām senlietām.

Stefens papurināja galvu. Bija pārāk sare�ģīti to tagad paskaidrot. Viņ� sniedzās pie plauktiem, iztaustīja koka starpsienas, uzmanīgi pār�baudīja plaisas un zaru caurumus. Kā viņ� to būtu ierīkojis, ja toreiz, �etrpadsmitajā gadsimtā, �ādu istabu būtu plānojis un būvējis viņ�?

�etrpadsmitajā gadsimtā.

Tik sen.

Nodiluma pēdas! Viņ� nokrita ccļos, degunu gandrīz piebāzis pie grī�das, meklēja kā apmāts, ar lukturīti izgaismodams centimetru pēc centi�metra, ieslīpi no sāniem, lai visas skrambas un �vīkas mestu lielu ēnu. Un helikoptera rotori ārpusē dārdēja tā, ka likās � pienācis pasaules gals.

"�eit!" viņ� iesaucās, ta�u viņ� pat nedzirdēja pats sevi. Viņ� iespieda lukturīti Je�ua rokā, kur� to turēja, vēl arvien nesaprazdams, kas notiek. Plaukts telpas fasādes pusē grīdas kokā bija ierīvējis lokveida robus. Kaut kur �eit vajadzēja būt aizbīdnim, pavisam vienkār�am aizbīdnim, tādam, ar kuru nebija grūti rīkoties arī veca mūka podagras savilktajām rokām�

Tikai nedrīkstēja baidīties tur bāzt iek�ā roku, aukstu, baismīgi gludu pirkstu kauliņu kaudzē. Stefens, taustīdamies apkārt, atrada tajā sviru, un, to pavelkot, plaukts atvērās kā skapja durvis.

Tajā pa�ā bridi satricino�ā dārdoņa pieklusa. Visi trīs satraukti saskatījās.

"Viņi ir piezemēju�ies pie klostera," Judīte iesaucās. "Tagad viņi noregulē rotorus starta gatavībā." Nu tie bija dzirdami atkal. Vēl arvien bija troksnis kā rokkoncertā, ta�u, salīdzinot ar to, kā bija iepriek�, tas varēja likties kluss.

Aiz plaukta kāpnes no tīras klints veda tum�ā, neizdibināmā dziļumā. Stefens izņēma Jc�ua no rokām kabatas lukturīti un devās pa priek�u. Lai arī kas notika ārpusē, viņi nekādā gadījumā nedrīkstēja zaudēt laiku.

"Kad es pamanīju, ka viens no mūkiem skatās apbedījumu telpas vir�zienā, man tā atkal ienāca prātā," Stefens paskaidroja. Judīte gāja aiz viņa, un Je�ua aug�ā aizvilka plauktu atkal ciet. Varēja dzirdēt aizkritam mehā�nismu, un nu bija gandrīz pavisam kluss. Vēl bija dzirdama neskaidra du�noņa, un arī tā ar katru soli kļuva klusāka. "�o klosteri ir būvēju�i cilvēki, kas trīsdesmit gadus kalu�i pusjūdzi garu eju cauri klintij. �eit vienkār�i bija jābūt apak�zemes būvēm � slepenām apak�zemes būvēm. Un kur gan viņi vēl labāk varēja noslēpt pieeju tām, ja ne telpā, kas pilna ar kauliem?"

"Tu domā, ka mēs �eit varam paslēpties, kamēr gaiss aug�ā atkal būs tīrs?" jautāja Je�ua.

Stefens papurināja galvu. "Nē. Es domāju, ka �eit lejā kaut kur ir brālis Gregors, un es vēlētos zināt, ko viņ� dara."

Trepes drīz pārgāja pazemes kapenēm līdzīgā ejā, kas veda divos virzienos. Stefens apstājās, pagaidīja, līdz Judīte un Je�ua stāvēja viņam blakus, deva viņiem zīmi būt klusiem, un izslēdza lukturīti. No labās puses nāca baiss, skanīgs troksnis, it kā milzīgā stalaktītu alā pilētu ūdens. Stefens juta, kā viņam dauzās sirds. "Pa labi," viņ� �ukstēja. Virs viņu galvām rībēja soļi, zeme viegli drebēja. Kas, sasodīts, tur aug�ā notika? Stefens �o domu atvairīja, apgaismoja ceļu.

Eja kļuva platāka, izvērtās apaļā telpā. Oda pēc mitruma un pelē�juma, un bija neparasti auksts. Gaisma kā pirksti taustīja vecas koka kārtis un ratus, ķēdes un āķus, un krauju caurumu pa�ā vidū, kurā bija ielaista ķēde un kas �ķita piepildīts ar neizdibināmu, neskaidru melnumu.

"Uzmanīgi," brīdināja Judīte, kad Stefens piegāja caurumam tuvāk un mēģināja ar sava kabatas lukturī�a gaismas staru melnumu izgaismot.

"Tai vajadzētu būt akai," Stefens brīnījās. Viņ� apgaismoja lielo zob ratu statīvā virs cauruma un mēģināja novērtēt, cik gara varētu būt uz tā uztītā ķēde. "Neiedomājami dziļa aka pa�ā kalna vidū."

Pretējā pusē zemē bija izkalta atvere, uz kuru veda �aura rieva, aiz kuras bija dzirdama burbuļo�ana. Acīmredzot pa to tika novadīts ūdens ii/, tvertni, kas bija pieejama no ārpuses, lai no tās varētu smelt ūdeni dārzam un ēdiena gatavo�anai.

Bet no kurienes �is ūdens nāca? �eit, tuksne�a vidū?

"Zem Negevas," Je�ua, it kā būtu lasījis viņa domas, teica, "vēl no ledus laikmeta ir milzīgi ūdens krājumi. No �ī kalna ir iespējama da�biska pieeja �iem krājumiem, tas ir vienīgais izskaidrojums."

"Jā," Stefens pamāja. "Lai kā es viņus cienu, es tomēr neticu, ka mūki būs izraku�i arī �o aku. Pat viņiem būtu bijis skaidrs, ka kalna virsotne nav īstā vieta akai."

"Paspīdini �eit." Je�ua notupās reibino�ā tuvumā pie melnā bezdi�beņa un ar pirkstiem iztaustīja pamatu pie tā. "�eit. Plaisa. Acīmredzot tā stiepjas cauri visam kalnam. Ļoti iespējams, ka ir izveidoju�ās spiediena caurules, kas uzspiedu�as ūdeni sasniedzamā augstumā." Viņ� �ķita pil�nīgi aizmirsis, ka viņi bija bēgu�i no vajātājiem. "Fascinējo�i. Vajadzētu pārbaudīt, vai�"

"Jā, jā," Stefens nepacietīgi atbildēja. Viņ� spīdināja lukturīti uz visām pusēm. Bija tikai �ī viena apaļā telpa ar iespaidīgo vindas aku, un eja, pa kuru viņi bija gāju�i, bija vienīgā iespēja tai piekļūt. Tātad, ja brālis Gregors patie�ām bija kaut kur �eit lejā paslēpies, tad viņam vajadzēja atrasties ejā, kas no trepēm veda pa kreisi.

Atpakaļceļā viņi dzirdēja troksni no virszemes. Ātri soļi, rīboņa � it kā kāds cīnītos. Ta�u vai vecie mūki, pieņemot, ka viņi būtu ar mieru, būtu spēju�i pret kādu cīnīties?

Viņi �ķērsoja trepes, iespiedās otrā ejā. Tā meta līkumu un kļuva ne�daudz krauja. Trok�ņi atkal pazuda, un viņus apņēma nomāco�s klu�sums. Tas bija kā kāpiens lejā, zemes klēpī, aukstā, klusā, cilvēka rokas radītā miru�o ēnu valstībā.

Stefens pēk�ņi apstājās, no�ukstēja: "��!" �, kad Judīte, viņam no aizmugures uzskrējusi virsū, gribēja sākt �ķendēties, un izslēdza luktu�rīti. Viņ� aizturēja elpu, kad visapkārt iestājās tumsa.

Je�ua skaļi ieelpoja, gandrīz izbijies. Tumsa nebija pilnīga. Priek�ā nenosakāmā attālumā, vairāk kā nojausma nekā īstenība, bija redzama tikko manāma gaisma.

Perlamutra krāsā mirgojo�ajā tumsā Stefens pēk�ņi saprata, kas tā ir par sajūtu, kas viņā pamodusies, kop� viņi bija nokāpu�i lejā pa trepēm. Sajūta, kas kā maigas, velko�as sāpes �ķita iespraucamies starp ribām un kļuva arvien stiprākas, jo tālāk viņ� gāja, � parastas, primitīvas bailes. Bailes, kas viņu gribēja apstādināt un likt griezties atpakaļ. Bailes, kas viņam nedzirdamā balsī �ukstēja, ka tam, ko viņ� dara, patiesībā nav nekādas jēgas, ka viņ� tikpat labi tagad varētu doties aug�ā un ļaut sevi sagūstīt, ka viss tā arī varētu palikt, galu galā viņ� bija darījis visu, kas viņa spēkos, un nebija nekā, ko viņam vajadzētu sev pārmest. Bija pil�nīgi lieki spert tālāk kaut vai tikai vienu soli.

Stefens klusi un lēni izelpoja un tikpat lēni atkal ieelpoja. Bez ska�ņas. Savādi � kaut kas bija citādi, bija mainījies mū�īgi neat�ķetināmajā baiļu, vēlmju, iekāres un ilgu juceklī, kas viņu dzina uz priek�u. Vēl pirms brī�a, kad viņi bija sasniegu�i klostera kalna pakāji, viņu bija sagrābu�as un dzina uz priek�u lielas bailes: kas notiks, ja viņ� kaut ko nepamanīs? Ja viņ� pieļaus kļūdu? Ja Kauns būs aizsteidzies priek�ā? Ja viņ�, iespē�jams, nekad nedabūs redzēt videokameru?

Tagad bailēm pēk�ņi bija pavisam cita seja. Tā bija �āda: kas notiks, ja viņ� patie�ām atradīs to, ko viņ� meklē?

Noknik�ķēja slēdzis, kad Stefens atkal ieslēdza lukturīti.

Ncpārmijot neviena norādījumu vārda, viņi visi trīs centās likt tik nedzirdamus soļus, cik vien bija iespējams. Tālāk, liekot soli priek�ā solim, arvien tālāk iek�ā briesmu pasaulē, arvien tālāk pretī bailēm. Akas puvuma smakas vietā arvien jūtamāk iejaucās kāda cita, smaga, sve�āda smar�a, kā vīraks, kā mirres, kaut kas tāds, kas vedināja uz domām par katedrālēm un tūksto�iem balsu dziedātiem korāļiem baznīcu jomās, kas slejas debesīs.

Kāds dungoja.

Sī skaņa kā elektriskā strāva izskrēja cauri visam Stefcna ķermenim. Kāds dungoja kaut ko tādu, kas skanēja kā dīvaini neskanīga melodija, zems, rūco�s vīrie�a bass, koncentrējies dedzīgā lūg�anā. Dungo�ana piepildīja gaisu ar klusu, ta�u tik nedzirdēti intensīvu klātbūtni, ka uz�mācās bailes, ka tas, kur� �īs skaņas radīja, varētu no izbija nomirt, ja viņu �ajā bridi kāds pārsteigtu.

Dungo�ana apklusa tie�i tajā brīdī, kad viņi sasniedza grotu.

Telpa nebija liela, diezin vai tā bija lielāka par to, kurā atradās aka, un tā bija rupji izkalta klintī. Un pirmajā brīdī tā atsauca Stefenam atmiņā veselu rindu arābu pasaku, kurās tā vien mud�ēja no slepenām, bagā�tībām pārpludinātām dārgumu glabātavām. Trīs mazas eļļas lampas dega uz milzīga altāra, uz kura stāvēja zeltīti kausi, zeltā mirdzo�i sve�turi, izvirzīti krusti, lielas, krāsainas ikonas ar zelta pārklājumu un biezas, ar roku rakstītas Bībeles, tas viss bija sablīvēts uz neskaitāmiem maziem un lieliem, mākslinieciski mezglotiem un austiem paklājiem, un tādi bija no�klāti ari zemē. Ikonas, kurās bija attēlotas ainas no Jēzus dzīves, bija pie�kārtas arī pie sienām vai atslietas pret tām, lieliska neizmērojamu mākslas vērtību kolekcija.

Altāra priek�ā uz viena no paklājiem lūg�anā ceļos bija noslīdzis kāds vīrs � brālis Gregors.

Viņi stāvēja klusēdami, satriekti, tik negaidīti ieraugot �o iespaidīgo greznumu, un nezināja, ko tagad teikt un ko darīt.

Brālis Gregors vēlreiz nolieca galvu, trīsreiz pārmeta krustu, stīvām, smagām kustībām piecēlās un pievērsās viņiem, it kā būtu viņus jau gai�dījis. Iespējams, bija vainojams apgaismojums, vai varbūt krēsla atklāja to, kas bija palicis apslēpts dienas gaismā, ta�u viņa sejā bija iegūlu�as dziļas rūpju rievas, kas padarīja to bezgala vecu.

"Jūs to esat atradu�i," viņ� teica noguru�ā balsī.

Stefenam bija jāklepo, pirms viņ� spēja ko atbildēt. Viņa mēle bija kļuvusi smaga un neveikla. "Atradu�i? Ko atradu�i?"

"Spoguli, kas glabā mūsu Kunga atveidu," vecais mūks paskaidroja un ar roku norādīja uz nelielu, bagātīgi rotātu un apzeltītu lādīti altāra vidū. "Tur tas ir."

Uri Lībcrmans pēc sarunas beigām vēl vismaz piecas minūtes turēja rokā telefona klausuli, skatījās uz zilajām tapetēm acu priek�ā un pārdomāja, ko viņam tagad darīt. Vai viņam vispār kaut ko vajadzētu darīt. Jo stāsts, ko viņam drud�ainos, lielā steigā kā bērtin nobērtos teikumos bija izstāstījis Pēters Eizcnharts, bija pārāk neticams.

Viņ� atcerējās, kā nejau�i bija iepazinies ar �o vācu rakstnieku lid�ma�īnā, lidojot no Frankfurtes uz Telavivu. Neuzkrīto�s, neveselīgi bāls un ar noslieci uz korpulenci, Eizcnharts ne tuvu nebija izskatījies tik iespaidīgs kā glaimojo�ajā autora fotogrāfijā, ko viņa izdevniecība pub�licēja uz grāmatu apvākiem un reklāmās. Viņi kādu brīdi bija jauki parunāju�ies, un tad viņ� bija izspēlējis savu triku ar digitālo kameru un minidatoru, ar ko viņ� jau daudzkārt bija atstājis iespaidu uz cilvēkiem, � līdz �im tie�i tāpēc katra prominenta persona, ar kuru viņ� bija iepa�zinies lidojumos, viņu bija atcerējusies, ja viņam bija radusies vajadzība atkal atjaunot kontaktus, � un ar to sakari ar viņu arī bija beigu�ies.

Ta�u rakstnieks viņam bija piezvanījis jau nākamajā dienā un lūdzis

kādu pakalpojumu � ievākt ziņas, kas saistījās ar kādu britu, senatnes pētnieku, kur� jau da�us gadu desmitus darbojās Izraēlā. Nu labi, tas bija tikai vingrinājums pirkstiem. Pārējo, protams, bija paveicis dators. Un kādēļ lai viņ� to nedarītu, galu galā mazais ziņojums ar fotogrāfiju avīzē viņa kasē bija ienesis vairāk nekā tikai pāris �ekeļu.

Un nu �is. Viņ� zvanot no lidostas, vācietis bija no�ņācies, un tiekot apsargāts, esot tikko uz brīdi no viņiem izsprucis. "Okay," Lībermans lakoniski bija noteicis un ieslēdzis sava automātiskā atbildētāja ierakstu pogu, "klājiet vaļā."

Klausoties �oklis viņam bija atkāries arvien vairāk un vairāk, un bei�gās viņ� dro�i vien bija izskatījies galīgi debils. Kas par vājprātīgu stāstu! Ceļotājs laikā� videokamera� amerikāņu multimiljonārs, kur� dzenas pēc veciem Jēzus Kristus videoierakstiem� un jauns students, kas viņam ir nedaudz priek�ā�

Absolūts murgs!

Kā nekā �is vīrs bija pazīstams ar saviem science fiction stāstiem. Var�būt viņ� bija piedzēries. Vai vēl ļaunāk. Katrā ziņā bija jābūt piesardzīgam.

No otras puses � vai Izraēla nebija brīnumu zeme? Un, kur bija dūmi, tur bija jābūt arī ugunij. Pat tad, ja atmeta visas tās muļķības, palika vēl daudz kas tāds, ko bija vērts papētīt tuvāk. Lībermans nolika klausuli atpakaļ tik liegi, it kā telefons būtu pārvērties Mcisenes porce�lānā, attina lenti atpakaļ un noklausījās visu vēlreiz.

"Kas par fantāziju," viņ� nomurmināja, uz�ņāpdams da�as piezīmes blokā, kas gulēja pie telefona. Kā izskatījās, pamatā runa bija par kādu arheoloģisku atradumu, kuru centās iegūt vesela rinda ārzemnieku, iespējams, ar vairāk nekā ap�aubāmiem līdzekļiem, metodēm un no�domiem.

Ta�u Izraēlā arheoloģija bija vairāk nekā senatnes pētniecība. Atra�dums izrakumos varēja leģitimēt reliģisku vai politisku pārliecību � vai arī sagraut to. �ajā reģionā, kurā partijas cīnījās par ietekmi un varu, savas pretenzijas atvasināja no notikumiem, no kuriem daudzi bija risi�nāju�ies jau pirms gadu tūksto�iem, arheoloģija bija arī politika.

Tādēļ Uri Lībermans atvēra savu mazo, melno piezīmju grāmatiņu un, atradis vajadzīgos telefona numurus, sāka zvanīt. Viņ� zvanīja minis�trijām, politiķiem un redaktoriem. Da�i zvani izsauca veselu kaskādi citu zvanu. Pēc minūtēm divdesmit uz zvanu savukārt atsaucās Lībermans,

un gaisa sievietes balss sacīja: "Seit ģenerāļa Jakova Nahona sekretāre, es savienoju."

Ģenerālis visu stāstu lika izstāstīt vēlreiz, "Dīvaina lieta," viņ� noteica. "Lai ari kā būtu, es no Sīnājas izsūtīju trīs armijas helikopterus. Kā sauca, vēlreiz, to vietu, ko jūs pieminējāt?"

"Vādī Mer�amona," �urnālists atbildēja. "Tur rietumu galā jābūt klosterim�"

"Tie�i tā, es atceros. Ļoti vccs klosteris, vēl no viduslaikiem. Tajā dzīvo tikai da�i mūki� Lai arī kā, mani helikopteri izdarīs visu, kas darāms."

Uri Lībermans izmantoja izdevību, lai pieteiktu ekskluzīvu repor�tā�u par visu �o notikumu. Tā kā tā esot bijusi viņa iniciatīva, varbūt viņi varētu atbilsto�i vienoties�

"Tā kā �is notikums," ģenerālis viņu informēja, "tagad ir nodots militārpersonu kompetencē, tad tas ir turams slepenībā. Ja jūs vēlaties par to ziņot, tad jums jāvēr�as pie atbildīgā militārā cenzora. Vēlu jums patīkamu dienu."

Uri Lībermans nogaidīja ar savu vēlmju izteik�anu, kamēr savieno�jums tika pārtraukts.

"Es nācu, lai lūgtu apskaidrību," paskaidroja vecais mūks, "Dieva va�dību. Tas, ka jūs pa�i atnācāt �urp, bija kā zīme�"

Viņi saskatījās. Stefenam uzmācās klepus. Eļļas lampas piepildīja telpu ar tik spēcīgu smar�u, ka gandrīz kļuva nelabi. Ko �is vīrs te runāja? Par kādu zīmi? Par spoguli? Te ta�u bija tikai ar zeltu pārklāta lādīte, kāds tai bija sakars ar spoguli� Ta�u, ja viņi meklēja videokameru, tad lādīte bija tie�i tik liela. Stefens pēk�ņi sajuta kņudē�anu pakausī.

"Tēvs," viņ� mēģināja teikt mūkam, kur� viņam �ķita kā iegrimis mo�nologā, "tur aug�ā ir nosēdu�ies helikopteri, un pie klostera vārtiem stāv vīri, kuri nāku�i, lai �o spoguli atrastu. �eit tas nav dro�ībā�" Ja vien viņ� pats būtu zinājis, kā viņiem tagad vajadzētu rīkoties! Ta�u viņi bija �eit lejā kā sagūstīti, un agrāk vai vēlāk viņus �eit atrastu. Tādā ga�dījumā, ja kāds no mūkiem �o slēpni uzrādīs.

"Jau gadsimtiem ilgi �is spogulis ir mūsu īpa�ums," brālis Gregors murmināja. "Spogulis, kur� reiz piederēja vīram no Bezaras, kā to sauc. Un viņ� bija iemū�inājis Jēzus, mūsu Kunga, atveidu � ta�u attēls jau pirms ilga laika bija sācis izbalēt. Tas ir tas traģiskais, tās ir tās lielās sāpes, kas pārņēmu�as mūsu brālību."

"Tas izbalē?" Stefens satraukts jautāja. "Attēls izbalē?"

�ķita, ka vīrs viņu nemaz nebija dzirdējis. "Tā tas ir rakstīts, un tā tas ir pieņemts, kop� mēs esam atteiku�ies no Romas. Tikai vienu reizi simt gados spogulis tiek izņemts no tabernākula, un tikai viens no tā glabātāju brālības tiek izvēlēts, lai uz brīdi ieskatītos tajā, un �is brīdis ir pavisam īss. �ajā acumirklī viņam ir ļauts skatīt mūsu Kungu, un visu atliku�o dzīvi viņam ir jāliecina par to, ko viņ� ir redzējis."

Stefens skatījās uz apzeltīto lādīti un klusībā nolādēja vīrus, kuri viņus bija izsekoju�i. Tagad būtu pienācis tas brīdis, kad ar strauju kus�tību varēja to bez lielas domā�anas paķert un nolaupīt. Ko gan �ie vecie vīri būtu varēju�i pret viņiem trim iesākt?

"Reizi simt gados?" Tas izklausījās kā pasakā. "Un kad atkal būs pienācis �is laiks?"

"Ai, tikai pēc se�desmit pieciem gadiem," brālis Gregors iecietīgi pa�smaidīja. �ķita, ka viņ� pamazām atkal atgrie�as realitātē un kā nejau�i arvien vairāk virzījās starp viņiem un altāri, kā aizstāvēt gribēdams. "Neviens no mums to vairs nepiedzīvos, un neviens no mums tajā vairs neieskatīsies."

"Un kā tiek noteikts, kuram tas lemts?"

"Brāļi izvēlas vienu no sava vidus. Parasti tas ir jaunākais � tas, kuram vēl priek�ā gara dzīve un kur� ilgu laiku vēl var nest gaismu citiem. Jūs iepazināties ar brāli Fēliksu. Viņ� bija pēdējais, kur� skatīja Jēzu."

Stefens arvien vairāk un vairāk jutās kā apmāts. Viņ� blenza uz svē�tumu, pēc tam uz mūku, kur� ar kā lūg�anā saliktām rokām stāvēja uz sava paklāja un izskatījās kā atnācis no citas pasaules. "Brālis Fēlikss?" Stefens atkārtoja. "Viņ� ir tāds kā mazliet dīvains, vai ne?"

"Spogulis viņu pārvērta."

"Pārvērta? Spogulis?"

Mūks atkal salika rokas un skatījās viņā tādām acīm, kurās �ķita ban�gojamies kas tum�s un melns, kā sarecēju�as asinis. "Tas nozīmē," viņ� skaidroja, "ka tas, kur� ieskatījies spogulī, pēc tam jau ir cits. Lai kas arī tajā būtu redzams, tas pārveido cilvēku uz mū�īgiem laikiem."

Stcfcnam bija jādomā par vecā mūka atklāto, silto skatienu. Tās bija laipnas acis, kuras bija skatīju�as senseno noslēpumu.

Dūmi, kas smalkā pavedienā cēlās aug�up no trim eļļas lampām, �ķita no �iem vārdiem uzvirmojam. Stefens pēk�ņi sajuta nepārvaramu vēlē��anos bēgt, paslēpties kādā stūri un neko neredzēt un nedzirdēt, pirms tas viss nebūs beidzies.

Ta�u �eit bija tikai viens virziens, kurā varēja bēgt, un tās bija trepes, kas veda aug�up� Viņ� atkal iedomājās par to, kas notiek tur aug�ā, un �ī doma viņu atveda atpakaļ īstenībā, realitātē, kurā teikas un mīti bija vien stāsti un kurā varēja paļauties uz dabaszinātnes faktiem. Viņ� atkal atcerējās vēstuli, ko bija rakstījis ceļotājs laikā, kādu detaļu, kuras no�zīmi viņ� pēk�ņi saprata.

"Atpūtas efekts!" Viņ� pagriezās pret Je�ua un Judīti. "Vēstulē bija runa par to, ka baterijas ik pēc laika atpūtās un tad kādu noteiktu laiku atkal deva strāvu. Tie�i tas pats ir �eit. Tās jau ir ļoti vecas, ta�u simt gadu miera periodā tās vēl uzkrāj tik daudz enerģijas, lai uz pāris se�kundēm iekustinātu reproducē�anas mehānismu. Tas ir skatiens spoguli."

Je�ua apstulbis pamāja. Judīte rauca pieri. "Bet attēli ta�u kaut kad ir arī jāattin atpakaļ � ar kādu enerģiju?"

U MR ir absolūti digitāla sistēma ar brīvu pieeju jebkurai vietai," iz�laboja Stefens. "Tur nekas netiek pārtīts, dati tiek nolasīti no atmiņas iekārtas. Kā datorā." Viņ� pagriezās pret mūku. "Tēvs, es vēl nekad ne�esmu redzējis jūsu spoguli, ta�u es zinu, kāds tas izskatās. Tas ir kastei līdzīgs priek�mets, apmēram tik liels," viņ� ar plaukstām parādīja kameras aptuvenos izmērus, "un tam ir apaļ� lodziņ�, pa kuru jāskatās. Vai tā ir?"

Brālis Gregors pārsteigts pamāja. "Jā."

"Tas nav spogulis � tā ir videokamera, kā es jums jau teicu. Tajā ir uzfilmēts Jēzus, un vienīgais iemesls, kādēļ jūs tajā varat ieskatīties tikai reizi simt gados, ir tas, ka baterijas ir pilnīgi izlietotas. Ja mums izdotos kameru � tātad spoguli � no �ejienes nogādāt uz kādu pietiekami labi aprīkotu laboratoriju, tad mēs varētu �os attēlus padarft pieejamus visiem. Ir pilnīgi Heki vienmēr gaidīt simt gadus. Ja mums būtu jaunas bateri�jas, mēs varētu ierakstus apskatīt jebkurā laikā un cik ilgi vien vēlētos. Visa pasaule varētu redzēt to, ko �ajā gadsimtā ir redzējis vienīgi brālis Fēlikss."

Mūks skatījās uz Stefenu. Viņa sejā atspoguļojās mū�senā cīņa starp ticību un zinā�anām. "Visa pasaule?" viņ� jautāja, atkal atkritis atpakaļ savā autiski dziedo�ajā tonī.

"Tā ir videokamera," Stefens viņam apliecināja, nemaz īsti nezinā�dams, ko viņ� ar to gribēja panākt. "Tas nav nekāds brīnums." Viņ� do�māja par tām dienām, kas bija jau viņiem aiz muguras, par nejau�ībām, par visu to, ko viņi bija uzzināju�i, par ceļojumu laikā, kas bija noticis neiedomājamā veidā, un nelabprāt izlaboja: "Nu jā, vispār jau tas ir brīnums."

"Visa pasaule?�" Mirdzo�as acis bija pievērstas tabernākulam, tajās �ķita atspoguļojamies zelta mirdzums. "Tas nozīmē� arī �!�"

Stefens pamāja, viņam bija sajūta, it kā kaklā būtu iespriedies kamols. Pamazām viņam uzmācās raizes, ka vecais mūks varētu sajukt prātā.

"Visa pasaule! Tad tiktu pārveidota visa pasaule?!" Brālis Gregors pagriezās pret viņiem, un, lai gan viņ� bija novērsies no altāra, viņa acis vēl joprojām zeltaini mirdzēja. "Es domāju, ka es tagad saprotu. Es domāju, �is ir apliecinājuma laiks, kur� tika pravietots. Mūsu brālība �o svētumu bija glabājusi cauri visiem drūmajiem gadsimtiem, jo bija zināms, ka pienāks laiks, kad par �o svētumu cīnīsies gaismas un tumsas spēki, un, ja �ajā cīņā uzvaru izcīnīs gaismas spēki, tad tas dos svētību visai pasaulei."

Judīte nostājās blakus Stefenam un �ukstēja viņam ausī: "Ko tas viss nozīmē? Mēs ta�u tik un tā nekur netiekam."

"Mums ir tikai iespēja � kameru paslēpt labāk un atgriezties, kad tas murgs tur aug�ā būs beidzies," Stefens viņai �ukstēja pretī. "Un mēs to varam izdarīt vien tad, ja viņ� mums palīdz."

"Tu!" brālis Gregors pēk�ņi iesaucās skaļā balsī, izstiepis pirkstu pret Stefenu, tā ka viņi visi trīs satrūkās. "Tu nogādāsi �o svētumu dro�ībā!"

"Kā, lūdzu?" Stefens apstulbis vaicāja.

Ta�u mūks jau rīkojās. Viņ� atvēra apzeltīto lādīti un izņēma no tās ķieģeļa lieluma priek�metu, kas bija ietīts bagātīgi rotātās lentēs un lakatos, kas bija pārsieti ar zeltītu, aizzīmogotu auklu. Nez no kurienes viņ� cēla gaismā ādas kuli, kādas bija tuksne�u ceļotājiem, ar garām lentēm un auklām, lai varētu to apsiet cie�i pie auguma. Viņ� uzmanīgi ielika tajā sainīti un aicināja Stefenu nākt tuvāk, lai viņ� varētu Stefenam �o dārgumu piestiprināt.

"Bet mēs ta�u nekur nevaram aizbēgt!" viņ� protestēja, ta�u ļāva mūkam darboties. "Klosteris jau sen ir ieņemts."

"Jūs bēgsiet cauri akai," abats īsi pateica. Viņ� prasmīgi sasēja ādas siksnas mezglā, lai maiss ar svētumu stingri turētos Stefenam pie krū�tīm. "Nāciet."

Mūkam steidzoties pa priek�u, viņi devās tam līdzi ārā no grotas, trepēm garām uz priek�u pa eju, līdz apaļajai telpai ar aku vidū. Jau grie��ot vindu, viņ� sniedza steidzīgus paskaidrojumus.

"Mūsu ordeņa dibinātāji uzbūvēja �o klosteri �ajā vietā, jo �eit ir apak�zemes avots, kas piegādā ūdeni tum�am ezeram dziļi zemē zem mums. Un no �ī ezera kāda plaisa klintī ved līdz kalna pakājei, no ku�rienes jūs nepamanīti varēsiet bēgt tālāk." Liels koka spainis iznira no tum�ās atveres, mitrs, ta�u bez ūdens. "Jums jābēg pa �o plaisu un jāno�gādā spogulis vietā, kur tajā varēs ieskatīties visa pasaule."

To sacīdams, viņ� ievietoja sprosttapu. Stefens ar pieaugo�u nepatiku skatījās uz koka darinājumu, kas liels kā veļas toveris karājās iespaidīgi lielā rullī uztītā ķēdē. Viņ� bija sapratis � brālis Gregors gaidīja, lai viņ� �ajā smeļamajā spainī ļauj sevi laist lejā nezināmās dzīlēs.

"Cik gara ir �ī bēg�anas eja?" viņ� jautāja.

"To es nezinu," mūks atzina. "Es to nekad neesmu redzējis."

Pavisam īsu bridi viņi visi klusēja. Virs viņiem bija dzirdami soļi un skaļas balsis, lai arī neko nevarēja saprast. Sitiens, kā koks skan pret koku, pēk�ņi nodimdēja pazemē un lika viņiem satrūkties. Tas, kā likās, nāca no apbedījumu telpas. Tie bija jau viņiem uz pēdām, tikai vēl meklēja ceļu lejup.

Stefens uzlika roku uz maisa, kurā atradās tas, ko viņ� bija meklējis. Savādi, ka viņ� neko nejuta. Viņ� pats sev likās jocīgs ar ādas kuli uz krū�tīm, kā ķengurs, kur� somā uz vēdera nes savus bērnus. Ta�u viņ� nejuta triumfu, nejuta apmierinājumu. Varbūt viss vienkār�i norisinājās pārāk ātri.

"Okay,n viņ� teica. "Es eju."

"Stefen!" Judīte brīdināja. "Tu esi ārprātīgs. Tu patie�ām gribi lais�ties lejā �ajā akā?"

Viņ� paskatījās uz Judīti, tad uz neizdibināmo melno caurumu zemē. Viņam bija tāda sajūta, it kā viņ� jau sen būtu zinājis, ka viņa ceļ� vedīs tur lejā. Viņ� noglāstīja ādas maisu. "Mēs to esam atradu�i," viņ� klusi tcica. "Mēs!"

"Un ko tad? Pat tad, ja eja ved ārā, ko tad?"

"Iespējams, es nonāk�u pie mūsu auto."

"Tas ir neprātsV viņa �ukstēja, un tas izklausījās kā kliedziens.

Mūks nemierīgi skatījās apkārt. Vēl viens sitiens atbalsojās ejās. "Tev jāpasteidzas," viņ� mudināja. "Citādi būs par vēlu."

Turēdamies pie ķēdes, Stefens iekāpa toverī, kas �ūpojās virs melnā cauruma. Viņu pārņēma nemiers, kad viņ� paskatījās lejā, tum�ajā rīklē, kas bija gatava viņu aprit. Viņam bija ar varu sevi jāpiespie� elpot. Un ja tur lejā vispār nav nekādas ejas? Tad tu sēdēsi akas dibenā, kuras dziļums nav zināms, un būsi pazudis! Neprāts, viņ� sev teica, Jc�ua un Judīte paliktu �eit; viņi gādātu par to, ka ļaunākajā gadījumā viņ� tiktu atrasts. Bet, ja kaut kas aiziet greizi, kaut kas?� Elpot. Tikai nepār�stāt elpot.

"Okay," viņ� noclsās, un viņam bija sajūta, ka viņa acis bija lielas un pla�i ieplestas, ka tajās lasāma panika, ta�u viņ� tur neko nevarēja darīt. "Nu, laidiet lejā."

Judīte, kas visu laiku bija uz viņu skatījusies un kodījusi apak�lūpu, pēk�ņi sakustējās, pagāja pāris soļus uz priek�u un iekāpa viņam blakus toverī. "Es eju līdzi," viņa pavēstīja. Viņa cie�i satvēra to pa�u ķēdi, ko Stefens, kur� uz viņu paskatījās, kā neticēdams savām acīm. Viņas acu plakstiņi drebēja, viņas �okļu muskuļi no sasprindzinājuma izspiedās. "Un tagad ātri, Je�ua, citādi viņi būs klāt, pirms mēs būsim lejā!"

Atri, citādi es vēl pārdomā�u!

Jc�ua pamāja, mēģinādams norīt it kā kaklā iespriedu�os kamolu, nostājās blakus sirmajam mūkam pie grie�amā rata. "Ken, beseder:"

"Un neļauj mums nokrist, vai dzirdi?"

Atbildes vietā nograbēja sprosttapa, un viņi pēk�ņi nokrita kādu gabalu uz leju, pazūdot līdz ceļiem melnumā. Tad Jc�ua un brālis Gre�gors ratu savaldīja, tina ķēdi vaļā mazpamazām, vienmērīgi. Viņi slīdēja lejup neapturami. Pēdējā sekundē Stefenu pārņēma nevaldāma vēlē�a�nās to visu apturēt, izlēkt ārā, darīt visu, lai tikai nebūtu jānogrimst �ajā tum�ajā bezdibenī. Ta�u bija jau par vēlu. Akas mala viņiem jau snie�dzās līdz pleciem, tad, vienu apgriezienu tālāk, viņi jau bija tajā pazu�du�i. Viņu abu pēdējie skatieni sastapās, un katrs no viņiem otra acīs lasīja bailes.

Cik viņa ir skaista! Stefenam galvā pazibēja doma. Judītes sejas at�veids pamazām sāka bālēt, kamēr viņi dziļāk un dziļāk grima tumsā. Nā�kamajā mirklī viņ� juta, kā viņa apliek viņam apkārt roku, kā viņas mute sameklē viņējo un pieplok tai skūpstā, it kā apstiprinot ar zīmogu, ka �ahtas dibenā viņiem jāmirst.

35

Uzbrukumā klosterim piedalījās vīri, kuri piederēja pie D�ona Kauna pastāvīgā dro�ības �tāba, kā arī Izraēlas dro�ības firmu kalpotāji, kuri sākotnēji bija nolīgti arheoloģisko izrakumu vietas apsargā�anai. Kad sākās klostera durvju ap�aude, izraēlie�i sā�kumā vilcinājās, ta�u galu galā lielākā daļa no viņiem tajā tomēr piedalījās. Medību azarts, kas viņus bija pārņēmis, lika viņiem pārkāpt nelegalitātcs robe�u.

Higb Noon Ncgevā Uri Lībermans

Viņi laidās lejup, zemāk, zemāk, bez gala. Akas caurums jau sen bija vairs dkai grūti saskatāms plankums augstu virs viņiem nakts melnā tumsā, kas viņus apņēma kā līķauts. Viņi bija cie�i apķērusies viens otram un ķēdei, kas pie katra grūdiena lejup aizdomīgi �irkstēja un knak�ķēja. Viņi dzirdēja viens otru elpojam. Grūdiens. Grūdiens. Grūdiens. Pa to laiku viņu rokas juta, kā ķēdes posms virs viņiem sāk vibrēt, ar katru metru, ko viņi laidās zemāk, spēcīgāk.

Arvien stiprāk sāka ost pēc mitruma, pēc ūdens, un, jo dziļāk viņi no�laidās kalnā, jo aukstāks kļuva. Stefens juta Judītes nevaldāmos matus savā sejā, saoda, kā viņa smar�o pēc smiltīm un pēc tveices, mazliet pēc parfīma un vēl kaut kā, ko viņ� nespēja noteikt. Viņ� vēl arvien nesa�prata, kāpēc viņa bija devusies viņam līdzi. Viņ� nesaprata arī to, kāpēc pats bija tam piekritis.

Aizturējis elpu, viņ� izstiepa roku. Judīte sarāvās, kad viņ� palaida viņu vaļā, un jautāja drebo�ā balsī: "Ko tu dari?" Viņ� sataustīja mitru, rupji tēstu akmeni visapkārt viņiem, pat ne divu sprī�u attālumā no viņu pleciem. Tas bija apbrīnojami, ka viņi, lai�oties lejā, nebija atdūru�ies pret to. Visa �ī ierīcc bija apbrīnojama.

Ķēde vibrēja arvien stiprāk, un no aug�as, tālu prom, bija dzirdama �īkstē�ana, ko tur aug�ā nevarēja nedzirdēt. Cik dziļi viņi nu jau varēja būt? Stefcnam likās, ka tā varētu būt vismaz puse jūdzes, ta�u viņ� dro�i vien maldījās. Cik augsts ir �is kalns? Viņ� mēģināja atcerēties, ta�u viņam �ķita, ka tas būs bijis kādā citā dzīvē, kad viņi kāpa aug�ā akme�ņainajā kalnā.

�ī �īkstē�ana!� To katrā ziņā dzirdēja sekotāji. Noteikti kuru katru brīdi viņi jau skries lejā pa trepēm, un ko tad? Me�onīgi skati, kā viņi pārtrauc Je�ua un mūka darbo�anos pie rata, zibēja viņa domās. Kā viņi abi tiek aizrauti prom, un kā smeļamais spainis ar viņiem tajā neattu�rami iegā�as bezdibenī. Kā sprosttapa tiek ielikta ķēdē un viņi �eit pa�liek uz stundām, dienām vai mū�īgi.

Viņi tos atkal uzvilktu aug�ā. Protams, viņi to darītu, ja Je�ua viņiem paskaidrotu, ka Stefenam ir videokamera.

Viņ� to sev nepārtraukti atkārtoja, ta�u viņa ķermeņa �ūnas atteicās tam ticēt.

Un vēl joprojām viņi slīdēja lejup.

Kaut kad vēlāk, kad panika sen jau bija garām un sāka kļūt gandrīz vai garlaicīgi, kad varēja gandrīz sākt domāt, ka viņi slīdēs lejup visu savu atliku�o mū�u, telpa ap viņiem pēk�ņi mainījās. Lai ari vēl joprojām bija ārkārtīgi tum�s, zuda sajūta, it kā viņi atrastos �aurā caurulē, un tās vietā �ķita, ka viņi atrodas pla�ā telpā. Izklausījās tā, it kā viņi laistos lejup cauri katedrāles jumtam.

"Es iedeg�u gaismu," �ukstēja Stefens, un no tālām sienām pretī atskanēja dobja viņa vārdu atbalss. Viņ� sataustīja kabatas lukturīti, ieslēdza to un paspīdināja apkārt. Tā bija gandrīz vai no�ēlojama gaisma, kas ap�sīka pret klints iedobes melnajām sienām, kas pletās viņiem visapkārt.

"Ai, sasodītsV Stefenam izspruka.

"Kas ir?" Judīte gribēja zināt.

"Tur!" Viņa drud�aini apkārtklcjojo�ais gaismas stars izrāva no tum�sas �auru klints izvirzījumu, kas bija nepārprotami mākslīgi izveidots un kas vismaz piecus metrus pacēlās virs apak�zemes ezera bezgalīgi melni vizuļojo�ās ūdens virsmas. No terases vidus gar klints sienu, kas bija sa�aurināta uz aug�u piltuves veidā, bija iestiprināta vesela rinda metāla gredzenu, no kuriem abus aug�ējos viņi jau bija palaidu�i garām. Nāka�mais, ko vēl varēja sasniegt, jau bija vismaz divus metrus no viņiem, un, ja viņiem neizdosies satvert arī to, tad viņi nolaidīsies līdz ezera vidum, un akmens terase, no kuras, ja vispār varēja izkļūt ārpusē, būtu no viņiem aptuveni divdesmit metrus tālu un turklāt piecus metrus virs viņiem, un līdz ar to nesasniedzama. "Aiziet, mums �is spainis ir jāie�ūpo!"

"Es zināju, ka to no�ēlo�u," Judīte izgrūda, ta�u tūlīt pat arī mēģi�nāja ie�ūpot kublu.

Lielais koka spainis pamazām, negribīgi sāka svārstīties kā milzīgas, dīvainas bērnu �ūpoles � ta�u lēni, pārāk lēni, kamēr viņi nepielūdzami grima dziļāk.

"Stāt!" Stefens kliedza. "Apturiet!"

Aug�ā viņu nedzirdēja. Acīmredzot viņiem rokas jau bija kļuvu�as gurdas; �ķita, ka viņi sāka slīdēt lejup pat straujāk nekā pirms tam.

"Sasodīts, sasodīts�" Stefens iestūma kabatas lukturīti krū�u kabatā un stiepās pretī metāla gredzenam klints sienā, mēģinot to satvert, kad tas bija centimetra attālumā no viņa pirkstiem, ta�u tad toveris atkal kā svārsts nenovēr�ami slīdēja atpakaļ. Grima dziļāk. "Stiprāk!" Viņiem bija jāsatver viens no �iem gredzeniem un tad kopā ar kublu jāvelkas uz leju, lai beigās uzsēstos uz klints platformas. Vai tas jau bija nonācis aizmirsti,bā, vai ari brālis Gregors bija aizmirsis viņiem to pasacīt? "Vēl stiprāk!"

Viņi �ūpoja kublu, cik vien viņiem bija spēka. Tre�ais gredzens nu jau bija pārāk augstu, lai to vēl varētu atsniegt, pēdējā cerība bija cetur�tais. Tikai tas bija vēl tālāk no viņiem, gandrīz neaizsniedzams. Un viņi vēl joprojām slīdēja lejup. Viņiem vajadzēja to satvert nākamo divu vē�zienu laikā, citādi ari �ī iespēja būs garām.

Pirmais vēziens, tāls ieskrējiens. Stefens izstiepa roku, it kā viņ� gri�bētu to izraut ārā no locītavas, uz brīdi sajuta auksto metālu pie pirkstu galiem. "Gandrīz jau! Tūlīt es to dabū�u!"

Judīte pielika visus spēkus, it kā būtu pienācis iz�ķiro�ais brīdis gada�tirgus �ūpolēs apmest kūleni, lai sasniegtu rekordlaiku. Ta�u svārsta kustības ilgums ir atkarīgs tikai un vienīgi no tā garuma, un ķēde, kurā viņi vēzējās, bija jau kļuvusi neticami gara. Viņiem �ķita, ka pagāja minū�tes, pirms viņi atkal bija atgriezu�ies otrā pusē, un tad atkal bezgalīgs laiks, kamēr viņi lidoja atpakaļ.

Stefens atkal izstiepa roku. Katra viņa ķermeņa �ūna �ķita saprotam, cik tas ir svarīgi. Klints siena slīdēja tuvāk gandrīz graciozi. Metāla gre�dzens truli spīdēja melnajā klintī. Pirksti stiepās pretī, it kā tie varētu pa�augties garāki, ja tas būs iz�ķiro�i.

"Jā!" Viņ� to bija satvēris, bija icāķējis taja vidējo un rādītājpirkstu un iekliedzās, kad kubls ar inerci slīdēja atpakaļ, spēcīgi raujot līdz Stcfena roku. Zvaigznītes pazibēja viņam gar acīm, un kaut kas patie�ām �ķita satrūkstam Stefena rokā un plaukstā, ta�u, izgrūdis necilvēcīgu, vaido�u skaņu, viņ� aizķēra masīvo dzelzs riņķi arī ar pārējiem pirkstiem un īk�ķi un cie�i to satvēra.

"Tev tas ir rokā!" Judīte iesaucās. Viņi slīpi karājās pie klints sienas, un ievērojama viņu ķermeņu un koka kubla smaguma daļa vilka Stefena roku. Judīte darbojās ap ķēdi, mēģināja viņam atvieglot slogu, mēģinot sasniegt to pa�u gredzenu.

Grūdiens. Viņu kubls noslīdēja zemāk. Stefens turēja gredzenu tik cie�i, it kā viņa roka ar to būtu sakausēta kopā.

"Sniedzies pēc nākamā!" viņ� noelsās.

" Okay" viņa pastiepa roku uz leju.

�ajā brīdī kaut kas nokrak�ķēja. Tā bija klusa, ta�u draudīga skaņa. Un to nevarēja nedzirdēt.

"Tas nevar būt�" Stefens nomurmināja. Gredzens. Dzelzs gredzens viņa rokā bija krak�ķo�ās skaņas avots. Vai tas bija izkustējies? Nē. Noteikti ne. "Satver nākamo riņķi!" viņ� izgrūda. "Ātri!"

"Mēs vēl neesam tik zemu!"

Atkal atskanēja krak�ķis, �oreiz skaļāks, baisāks. Un dzelzs gredzens izkustējās.

"Nolāpīts!"

Gredzena stiprinājums, kas gadsimtiem ilgi bija atradies mitrajā gaisā un nu bija caur un cauri sairis, ar nākamo, vēl baisāko skaņu pēk�ņi padevās, �irkstēdams izslīdēja no klints akmens, kurā tas bija ieguldīts, un sabira rūsenos putekļos. Viņiem tikai ar pūlēm izdevās noturēties kublā, kad tas ar spēcīgu vēzienu slīdēja atpakaļ. Vienlaikus sekoja grū�diens uz leju, kas viņiem tik ļoti bija vajadzīgs vien trīs sekundes agrāk, un tad vēl viens, kas viņus aizrāva prom no iespējas satvert gredzenu.

Viņi turējās pie ķēdes un �ūpodamies slīdēja koka kublā arvien zemāk un zemāk, pretim melnajam, rāmajam ūdenim. Stefcns turēja dzelzs gre�dzenu gaismā, kas spīdēja uz aug�u no lukturī�a krekla kabatā, un to pētīja.

"Tādi acīmredzot ir tie visi," viņ� prātoja. "Galīgi sarūsēju�i. To mums patiesībā vajadzēja iedomāties."

"Un ko mēs tagad iesāksim?" Judīte jautāja un baiļpilni skatījās lejā.

"Nav ne jausmas." Viņ� arī paskatījās lejup. Apak�zemes ezera virsma izskatījās kā melni, neizdibināmi dubļi, nc kā ūdens. Un tas nāca arvien tuvāk.

Tas noteikti bija ūdens, ta�u tik auksts, ka viņi jau pēc da�ām minū�tēm nosaltu, ja tajā būtu iekritu�i. Nemaz jau nerunājot par to, ka nebija nevienas vietas, kur viņi izpeldot varētu paglābties. Viņ� atkal izvilka lukturīti un apgaismoja ezera tālo krastu. Patie�ām � visapkārt tikai gluda klints.

"Nu viņi būs ķēdi apturēju�i," Stefcns teica. "Mēģināsim. Ja mēs abi kopā kliegsim, cik skaļi vien spēsim, varbūt viņi mūs sadzirdēs."

"Okay."

"Uz trīs. Viens, divi�"

Viņi kliedza abi vienlaikus, cik vien plau�as ļāva, tā ka klints iedobe dārdēja. Stefens gaidīja, ka lidos kāds akmentiņ� un iekritīs ūdenī, ta�u tas nenotika. Vienīgā atbilde bija tā, ka viņi atkal tika nolaisti pāris sprī��u tuvāk ezeram. Nu jau viņi atradās zemāk nekā klints platforma, kas viņiem bija jāsasniedz. Pamazām stāvoklis kļuva patie�ām kritisks.

Acumirkli. Klints platforma�

"Mums vajag ie�ūpoties tie�i līdz pārkarei!" iesaucās Judīte, kurai �ajā brīdī prātā bija ie�āvusies tā pati doma. "Tā ir vienīgā iespēja."

Viņi atkal ie�ūpoja kublu ar spēcīgām, kopīgām kustībām. Nu jau tas izskatījās labi. Viņi to noteikti paveiks, nav ne mazāko �aubu.

"Mums jālec!" Stefens sauca. Uz gludās akmens terases neredzēja nekā tāda, pie kā varētu pieturēties. "Vispirms tu!"

"Nē, tu!" Judīte protestēja. "Tev ir kamera."

"Pie velna kameru! Tu lēksi pirmā! Uzmanību�"

Kubls sasniedza maksimālo punktu tuvu virs platformas. "Aiziet!"

Judīte lēca, piezemējās, kā izskatījās � sveika un vesela, �etrrāpus un dro�ībā.

Kubls turpināja savu vienmērīgo ceļu atpakaļ. Stefens pagrieza maisu ar kameru cauri padusei uz muguras. Dro�ības labad. Vienlaikus viņ� satraukti paskatījās aug�up uz ķēdi, pie kuras viņ� turējās ar otru roku. Kad Judīte bija izlēkusi, viņ� bija sajutis ķēdē asu rāvienu, un �ī kustība bija citāda nekā visas iepriek�ējās. Uztrauco�i citāda.

Lēnais ceļojums tum�ajā katedrālē ar melnā ūdens grīdu �ķita velka�mies bezgalīgi. Stefens aizturēja elpu. Pamazām ķēde viņa rokā sāka ne�dabiski drebēt. Tas neliecināja neko labu. Viņ� bija pārliecināts, ka tas nepavisam neliecināja neko labu.

Ceļ� atpakaļ. Ķēde sāka �īkstēt, kublam slīdot arvien tuvāk klints tera�sei. Tur jau stāvēja Judīte un viņu gaidīja. Viņ� bija gatavībā.

Ķēde pārtrūka sekundes daļu pirms tam, kad viņ� lēca, tie�i laikā, lai izrautu viņa lēcienam nepiecie�amo stingro atspēriena punktu zem kā�jām. Stefens iekliedzās, tvēra tuk�umā un nākamajā acumirklī sajuta pret krūtīm cieti atsitamies �ķērsli, kas bija tik spēcīgs, ka aizsita viņam elpu. Viņ� nezināja, kas tas ir, jo viņa lukturītis pēk�ņi bija pazudis un visapkārt bija tum�a nakts, ta�u tik ļoti sāpēja, un viņ� juta, ka slīd, un viņ� veltīgi mēģināja ar pirkstiem apkārt sataustīt kaut ko, kur varētu pieķerties. Un viņ� karājās virs bezdibeņa un slīdēja.

Tad viņu satvēra kāda roka, gandrīz vai dzel�aina roka, tā saķēra viņu aiz delnas locītavas un �ķita nolēmusi vairs nekad nelaist vaļā. Judīte. Neticami, cik viņai bija daudz spēka. Vēl arvien gaiss nebija atradis ceļu atpakaļ viņa plau�ās, tāpēc viņ� nespēja neko pateikt, nespēja pakliegt, pat ne vaidēt.

Aiz viņa koka toveris dārdēdams iegāzās ezerā. Ķēdes vājākais posms, kurā tā bija pārlūzusi, noteikti bija kaut kur tālu aug�ā, jo apdullino�ā krīto�ās ķēdes �vadzē�ana, likās, nekad nebeigsies. Stefens karājās pie klints malas, cīnījās pēc gaisa, un aiz viņa un virs viņa �vadzēja un dār�dēja tā, ka likās � viņam pāri gā�as debesis. Otra roka ieķērās viņa kreklā, satvēra aug�delmu. Stefens mēģināja dabūt aug�ā kāju uz klints dzegas, kuras malai vajadzēja būt turpat kaut kur viņam blakus tumsā. Filmās tas vienmēr izskatījās tik viegli, ta�u viņam vajadzēja piecus mēģināju�mus. Tad beidzot viņam ar Judītes palīdzību izdevās uzvelties uz klints dro�ībā, tie�i tajā brīdī, kad ķēdes gals krita lejā, kad tas ar pēdējo plunk�ķi ielidoja ūdenī, un viss apklusa.

Viņ� taustījās pēc ādas maisa uz muguras. Saturs �ķita tāds pats kā pirms tam. Tad viņ� piecēlās sēdus, taustīdams, kur beidzas klints pārkare. Viņa lukturītis bija iekritis ūdenī un tagad kvēloja kā maza, dzel�tena spoka acs ezera dziļumā.

"Cerams, �ī slepenā eja patie�ām ir," Stefens teica, kad atkal varēja normāli paelpot. Viņa krūtis noteikti bija viens vienīgs zilums; viņ� jutās kā pēc kautiņa.

"Tā noteikti ir," Judīte teica. Viņa vēl joprojām viņu cie�i turēja, it kā baidītos, ka bez viņas viņ� varētu nokrist lejā. "Mēs sē�am tai tie�i blakus."

"Labi." Viņ� kādu brīdi prātoja, vai viņiem �eit kas vēl varētu būt da�rāms. Laikam gan ne. Viss viņu aprīkojums bija mobilais telefons, kas, �ķiet, bija nedaudz ieplīsis, kad viņ� to kabatā aptaustīja, un drēbes, kas bija viņiem mugurā. Un ārā gaidīja tuksnesis � patie�ām jauki. "Tad ce�rēsim, ka tā patie�ām ved no �ejienes ārā."

Eja tik tie�ām veda uz āru. Tā bija tik gara, ka viņiem radās doma, ka tā varētu viņus izvest ārā kaut kur Jordānijā, ta�u, iespējams, tas bija tāpēc, ka viņiem bija jātaustās uz priek�u pilnīgā tumsā, soli pa solim. Tas bija baigi. Laiku pa laikam viņi izbiju�ies palika stāvam, un kaut kur kaut kas �abēja, kaut kas �ukstēja, skanēja. Bija vietas, kur viņi uzdūrās kaut -Jkam mīkstam, miklam vai rāpojo�am, un tad viņi iekliegdamies parāvās atpakaļ. Vairākas reizes viņi ar galvu atsitās pret kādu izvirzītu akmeni, negaidīti paklupa kādā bedrē vai atsita kāju pret kādu cietu �ķērsli. Ta�u eja veda arvien tālāk, vietu vietām nogriezās dīvainos līku�mos, un tad kādā brīdī gaiss sāka kļūt siltāks un smar�ot citādi.

Lēnām, bez kādas manāmas pārejas viņu sajūtās atgriezās arī gaisma. Vispirms tā bija tikai nokrēsla, kurā nevarēja saprast, no kurienes gais�ma nāca vai kas patiesībā bija tas, ko viņi redzēja. Ta�u kaut ko viņi redzēja. Tad parādījās ēnas, viņi atkal varēja redzēt pa�i savas rokas, kā tās taustās pa saplaisāju�o klinti, un beidzot aiz pēdējā līkuma pa�ā galā bija redzams gandrīz vai mirdzo�i gai�s caurums � izeja.

Tie�i aiz atvēruma, kas izskatījās uztrauco�i mazs, saritinājusies gu�lēja gara, tieva �ūska. Stefens mēģināja nedomāt par to, cik tādiem līdzīgi bīstamiem radījumiem viņi bija līdz �im jau pagāju�i garām, pat nenojau�ot par to. Viņ� pasita pāris reizes spēcīgi ar kāju pret zemi, lai piesaistītu �ūskas uzmanību, un tā, galvu pacēlusi, mēli aizdomīgi �au�dīdama, skatījās viņiem pretī. Stefens vicinājās ar rokām, meta akmen�tiņus un smiltis �ūskas virzienā, kamēr tā beidzot nolēma doties prom.

Izeja bija �aura kā lapsas ala; maisu ar videokameru Stefenam vaja�dzēja bīdīt pa priek�u, lai varētu tikt laukā. Ne�ēlīgais karstums viņu ķēra kā āmura sitiens, vispirms viņam vajadzēja atsēsties, jo no kar�stuma kļuva nelabi. Viņ� palīdzēja Judītei tikt brīvībā, un tad viņi abi, smagi elpodami, sēdēja pie ejas, neko neteica, tikai skatījās apkārt.

Mēmais tuk�ums, kas pletās viņu priek�ā, izbiedēja. Viņ� uzreiz neva�rēja aptvert, kāpēc. Ceļā uz klosteri viņi bija vadīju�ies pēc ielām, ceļiem, vismaz pēc pēdām. Viņi bija vadīju�ies pēc kādas sistēmas. Ta�u tagad bija vairs tikai akmeņi, oļi, bezgalīgi stiepās pelēkmelna, smil�aina vien�veidība � bez ceļa un bez jebkādām zīmēm, cik tālu vien acs sniedza.

Viņi to juta abi. Viņ� to juta Judītes klusajā jautājumā: "Un ko nu? Uz kurieni iesim?"

Tie�i tā. Tas bija jautājums.

Vājprātīgi spo�ā, kvēlojo�ā saules bumba karājās cie�i virs horizonta. Tātad tur bija rietumi. �ajā virzienā bija Vidusjūra. Ēģipte un Sīnāja bija �ajā virzienā. Drīz rietēs saule, tās gaisma jau tagad meta garas, savādas ēnas. Pūta nepārtraukts, vienmuļ� vēj�, nesdams sejā sīkus smil�u graudiņus.

"Es vēlētos, kaut mums būtu karte," teica Stefcns, atkal apsiedams sev ap vidu ādas maisu, ta�u �oreiz vaļīgāk.

Judīte domāja. "Es to apskatīju visai precīzi. Ta�u no galvas arī es to neiemācījos." Viņas skatiens aizklīda saules virzienā. "Ir viens ccļ� gar robe�u uz Sīnāju. �ī diezgan taisnā līnija no Vidusjūras uz Sarkanās jūras ziemeļu galu. Ja mēs sasniedzam to�"

"Cik tālu tas ir?"

"Divdesmit trīsdesmit kilometri? Apmēram tā, es domāju."

"Hmm." Stefens sajuta pārgurumu, kas viņu pārņēma jau tāpēc vien, ka viņ� �eit sēdēja. Ceļ� � tas nozīmēja, ka kādreiz pa to brauc kāda automa�īna. "Izklausās, ka tas varētu būt iespējams." Absolūts neprāts, tā tas izklausījās. Zem ugunīgās bumbas, kas karājās zemu pie debesīm kā liesmojo�s dzelzs gabals, bija neskaidri nojau�amas kalnu grēdas un aizas. Divdesmit kilometru pa gaisu, tas, ļoti iespējams, nozīmēja daudzreiz garāku vairāku dienu forsētu pārgājienu. Un viņiem nebija pat ūdens.

Viņ� piecēlās, pārlūkoja tuvāko apkārtni, visus akmeņus, plaisas un smil�u rievas, kas izskatījās apmēram tikpat neomulīgi kā Mēness virsma. Vai viņiem tomēr nevajadzētu mēģināt nokļūt pie savas ma�īnas?�

�ajā brīdī viņa ausis sasniedza troksnis. Tas �ķita nākam no visurie�nes un tai pa�ā laikā no nekurienes, un pagāja gara izbaiļu sekunde, pirms viņ� saprata, kas tas ir.

Cēlās gaisā helikopteri!

Judīte ari pielēca kājās. Ja helikopteri cēlās gaisā, tad tas, ļaunākajā gadījumā, nozīmēja to, ka viņu vajātāji jau visu zina. To, ka viņi dodas viņus meklēt. Sasodīts, it kā bēg�ana cauri tuksnesim jau pati par sevi nebūtu ļauna diezgan! ,

"Mums jāpaslēpjas," teica Stefens, skatīdamies apkārt. Bija daudz ēnainu vietu nu jau tik vēlu vakarā. Klints sprauga vai ala būtu bijusi vēl labāka paslēptuve gadījumam, ja uz helikopteru borta bija infrasarkano staru ierīce, lai arī Stefens par tādām zināja rikai no filmām. Varbūt tās varēja izmantot tikai naktī.

"Mēs varētu līst atpakaļ ejā," Judīte nepārliecino�i teica. Acīm re�dzami viņai nebija liela vēlē�anās to darīt.

"Ja klosterī kaut kur ir slepenās ejas plāns, tad mēs tajā sēdēsim kā slazdā."

Troksnis kļuva skaļāks, un nu jau viens no helikopteriem lidoja ap�kārt kalnam � liels, melns un draudīgs. Tas jau patie�ām izskatījās pēc meklē�anas akcijas.

Stefens norādīja uz tum�u, ēnainu ieplaku netālu no viņiem. "Turp!"

"Neskrien pa smiltīm!" Judīte viņu atturēja, kad viņ� jau gribēja skriet turp. "Pēdas smiltīs no helikoptera var lieliski ieraudzīt. Skrien tur uz priek�u gar klints pakāji."

Viņa skrēja, un Stefens viņai sekoja, cenzdamies likt kājas Judītes atstātajās pēdās. Pēk�ņi viņam izspiedās sviedri, tie tecēja platā strūklā lejup pa muguru un krūtīm. Viņa stāvoklis nebija tas labākais.

Viņ� atskatījās. Viņ� viscaur sajuta karstas izbailes, kad uz brīdi viņam likās, ka vīri helikopterā viņus ir pamanīju�i un lido viņu virzienā. Ta�u tā bija sagadī�anās; tūlīt pēc tam lielais, tum�ais putns atkal mainīja virzienu. Stefens sasniedza ieplaku, kas atradās kādas lielākas klints ēnā, kur viņu jau gaidīja Judīte. Elsdami viņi lūkojās pāri uz kalnu, uz kura atradās klosteris.

Meklē�anas akcijā piedalījās divi helikopteri. Viņi lidoja virs klostera �urpu turpu kā nikni, melni circeņi, un neizprotamā veidā viņu manevri �ķita savādi nenoteikti. Itin kā viņi pa�i nemaz īsti neticētu, ka bēgļus atradīs. Itin kā viņi to tikai mēģinātu darīt pienākuma pēc, tā, lai viņiem vēlāk neviens neko nevarētu pārmest.

Stefens papurināja galvu. Viss izskatījās tik nereāli, kad to vēroja no �īs vietas. Patiesībā drīzāk tā, it kā skatītos filmu par D�eimsu Bondu, tikai uz sevi�ķi liela ekrāna.

Sevi�ķi labi apkurinātā kinoteātrī.

"Bēglis, kur� no �ejienes kājām bēg cauri tuksnesim," viņ� skaļi do�māja, "ko no viņa varētu sagaidīt � uz kuru pusi viņ� dosies?"

Judīte kādu brīdi domāja. No �āda skatu punkta viņa �o jautājumu vēl nebija pārdomājusi. "Acīmredzot tiktu gaidīts, ka viņ� mēģinātu tuksnesi pēc iespējas ātrāk atstāt aiz muguras."

"Un kā tas izskatītos mūsu gadījumā?"

"Doties atpakaļ pa to pa�u ceļu, pa kuru mēs atbraucām ar ma�īnu."

Stcfcns tikai sarauca uzacis. Pa �o ccļu ieradās arī Kauna ļaudis, un kaut kad un kaut kā viņi pa �o ccļu brauktu atkal pretējā virzienā. Vien�kār�i sakot � �ī iespēja atkrita pati.

"Vai arī pēc iespējas ātrāk sasniegt ccļu uz Sīnāju," Judīte turpināja. "Uz rietumiem."

"Jā." Stefcns nopūtās. No tā radās secinājumi, kādi Stefenam it ne�maz nepatika. "To varētu sagaidīt."

Viņi noskatījās, kā riet saule. Tas vilkās tikai da�as minūtes no brī�a, kad saule sasniedza kalna kori, līdz brīdim, kad tā jau bija nozudusi aiz tās. �ķita, ka �eit tuksnesī mijkrē�ļa nemaz nav: acumirklī iestājās tumsa. Un kļuva vēsāks, jo nededzināja vairs tie�ie saules stari. Stefēns ar roku aizskāra seju. Tā mazliet kņudēja. Kad viņ�, būdams mājās, gāja peldēt, viņ� pēc tam mēdza mazliet pagulēt solārijā, un, kad pēc noliktā laika beigām ultravioleto staru lampas izslēdzās, sajūta bija līdzīga.

Vēj� bija pierimis gandrīz vienā laikā ar saulrietu. Gaiss bija vēl silts, un varēja sajust karstumu, ko dienas gaitā bija uzkrāju�i akmeņi un ko tie tagad izstaroja, ta�u tas bija gandrīz vai patīkami. Kļuva redzamas zvaigznes, ar iz�ķērdīgu spo�umu tās pamazām piepildīja debesis, ko nekad nevarēja novērot apdzīvotā apvidū. Pieaugo�ā mēness sirpis starp zvaigznēm lēja maigu, pasakainu gaismu.

Nakts. Viņi liks lietā nakti, lai dotos ceļā!

Helikopteri meklē�anu pārtrauca. Viņi bija ieslēgu�i starme�us, ta�u bija noprotams, ka tie lido atpakaļ uz klosteri.

"Iesim uz dienvidiem," Stcfcns teica.

"Tu nezini, ko tu saki. Tā ir Negeva. Tas ir īsts tuksnesis!"

"Vai redzi tur to skaisto zvaigzni? Dosimies tai pretī."

Ar smilts un akmeņu uzkrāto siltumu visai naktij bija par maz. Vienā brīdī karstums bija pazudis, un nedaudz vēlāk jau bija auksts. Turklāt sāpēja kājas, muskuļi, ikviena ķermeņa �ūna. Viņu ķermeņi kliedza pēc atpūtas, pec miega.

Un pēc ūdens. Slāpes pamazām kļuva satrauco�as. Viņi atrada plaisu starp divām klintīm, no kurām vēl plūda patīkams siltums un ko ne�rimtīgais vēj� bija noslīpējis gludu un apaļu kā divus milzīgus oļus. Bija tik labi sēdēt, lai arī tikai uz akmens. Mēness lēja pār viņiem vēsu, bālu gaismu, un zvaig�ņotais debesjums atmirdzēja kā Visuma lielākā juve�liera dimantu kolekcija.

Judīte atlieca galvu līdz klintij, pret kuru viņa bija atbalstījusies, un vēroja debesis. "Katrs gaismas punktiņ� ir tāda pati saule kā mūsējā," viņa pēc brī�a klusi teica, "kas arī, iespējams, dedzina kādu tuksnesi. Un, kas zina, varbūt arī tur kāds patlaban ir ceļā."

Stefcns atvēra ādas maisu un izņēma no tā mīksti satīto saini. Viņ� to domīgi pasvārstīja rokā. Tas bija neticami viegls. Noteikti vieglāks par kilogramu. Vai tas laika gaitā bija kļuvis vieglāks? "Es domāju, man tagad jāpaskatās, kas tajā iek�ā," viņ� teica.

"Ko?" Judīte pagrieza galvu.

"Beigās izrādīsies, ka mēs te staipām apkārt vien pāris kaulu," Stefens pareģoja un sāka uzmanīgi siet vaļā auklas.

Atsējis vaļā zeltītos pavedienus, viņ� sāka tīt nost izrotātās brokāta lentes. Vietām lentes ar pāris adatas dūrieniem bija sa�ūtas kopā; �os die�gus viņ� vienkār�i pārrāva. Bija jānotin vesels mīksta auduma kalns.

Stefens mēģināja iztēloties, kā bija noritēju�as ceremonijas, kad mūki vienu reizi simt gados bija izņēmu�i �o savu svētumu un atbrīvo�ju�i to no sargājo�ā apvalka, lai viens no viņiem, izredzētais, varētu uz mazu bridi ieskatīties okulārā. Viņi noteikti pirms tam dienām bija gavēju�i, naktīm lūgu�ies, noteikti viņiem jau bija izstrādāts vesels krā�ņs rituāls, kurā bija precīzi noteikta katra rokas kustība. Dro�i vien arī veidam, kā audums tika likts, apvīts un sa�ūts kopā, bija simboliska no�zīme. Un viņ� te sēdēja un vienkār�i rāva visu �o tinumu kārtu pa kār�tai nost.

Zem brokāta parādījās kas līdzīgs maisa audeklam, un tas bija salī�mēts ar sveķainu masu, kas nepatīkami oda. To nevarēja tāpat vien ar rokām dabūt vaļā. Stefcns pataustījās apkārt un atrada akmeni ar asām malām, un nokasīja ar to līmi.

"Visai nogurdino�i, vai ne?" Judīte jautāja.

"Tā gan. Varbūt tāpēc viņi to tina vaļā tikai reizi simt gados."

Viņa vēroja saini, kas Stefena rokās kļuva arvien mazāks. "Un tur iek�ā vēl jābūt videokamerai?"

"Neticami, vai ne?" Stefens atbildēja. So jautajumu viņ� jau bija sev uzdevis pirms da�ām minūtēm. Patiesībā aparātam jau sen bija jānāk gaismā, un ari aprisēm vajadzēja būt citādām, ja viņ� domāja par MR-01, ko bija redzējis internetā.

Pamazām viņa pirksti kļuva lipīgi. Un viņam bija jācen�as nezaudēt mieru un kaut ko nesabojāt. Dīvaino svētumu turot vienā rokā, viņ� norīvēja otras rokas pirkstus atkal tīrus. Pavisam mierīgi. Viss pasaules laiks bija viņu rīcībā.

Laiks. Viss griezās ap �o noslēpumaino jēdzienu. Kamera jau bija pārdzīvojusi divtūksto� gadu da�ādās slēptuvēs, ta�u patiesībā tās mo�delis vispār vēl nemaz nebija laists apgrozībā. Kas notiktu, ja viņi �o kameru tagad nodotu atklātībai, ierīci, kas bija līdz malām pilns ar teh�niku, kas tikai pa�laik tiek radīta kādā Japānas laboratorijā?

Laiks. Viss bija juku jukām.

Un ko tad, ja tā nemaz nebija kamera? �o domu viņ� mēģināja atvairīt.

Beidzot viņam bija izdevies rupjajā audumā izurbināt robu. Nu to varēja papla�ināt. Viņ� to parāva, vilka ārā atiru�os diegus, uzvedās ab�solūti neraksturīgi arheologam. Beidzot, līdz pusei atārdīts, auduma ap�valks padevās. Stefens pacietīgi savāca visus noplēstos, lipīgos auduma gabaliņus, ko vēl varēja atrast, un salika tajā iek�ā.

Tagad viņam rokā bija auduma maisiņ�, kas bija tik mīksts kā spilvens un mēness gaismā izskatījās gai�i pelēks. Vienā malā tam bija sasiets mezgls. Stefens sev jautāja, vai veidu, kādā kamera � ja tā vispār tur bija � bija iesaiņota un pasargāta, izdomāja ceļotājs laikā vai ari tā bija mūku or�deņa dibinātāju griba. Kaut kā jau viņ� kameru arī bija iepakojis, pirms to uzticēja slēptuvei, kurā tai bija jāpārdzīvo gadu tūksto�i.

Viņ� atraisīja mezglu. Maisiņā vispirms viņ� redzēja kaut ko līdzīgu vatei, tādu kā kokvilnu, ta�u tas noteikti bija kas cits un tā dīvaini oda. �is mīkstais materiāls bija cic�i aplikts apkārt kādam cietam priek�metam, kas, labi nopolsterēts, atradās maisiņa vidū. Stefens iebāza pirkstus vatē un sataustīja � polietilēnu.

"Bingo," viņ� nomurmināja.

Tā izskatījās citāda, nekā viņ� bija redzējis attēlos, ta�u tā tomēr bija kamera. Ja neskaita pāris mazu skrambiņu, plastikāta iepakojums spīdēja kā jauns un malā ar melniem, drukātiem burtiem bija rakstīts firmas nosaukums: SONT. Un zem tā mazākiem, platākiem � MR-01.

Viņ� to bija dabūjis. Viņ� turēja to rokās, un bija tie�i tā, kā viņ� visu laiku to bija iedomājies, kā viņ� visu laiku to bija jutis.

Laiks. Jau atkal laiks.

Viņu pārņēma nevaldāma triumfa sajūta.

Viņ� paskatījās uz aug�u, Judītes acīs. Tajās bija noslēpumains mir�dzums � vai varbūt viņ� to tikai iedomājās?

"Tā ir viņa," Stefens teica, gandrīz vai �ukstēja. "Ceļotāja laikā video�kamera. Videoieraksts ar Jēzu Kristu."

Viņa uzmanīgi ar pirkstu galiem pieskārās kamerai. "Es tam nepavi�sam nespēju noticēt�"

Un tas arī bija neticami. Bija tā, it kā rokās turētu Svēto Grālu.

Ja uzmanīgi paskatījās, visas redzamās kameras metāla daļas bija ievērojami bojātas. Objektīvu vairs nebija iespējams pagriezt, un no pogām, ja tām pieskārās, lobījās nost krāsa. Viņ� pagrieza korpusu ot�rādi. Arī vāciņ�, aiz kura bija jāatrodas kasetei, nebija atverams. Attie�cīgā poga bija iestrēgusi. Viņ� iespieda nagu spraugā starp korpusu un vāciņu un pavilka pāris milimetru uz aug�u vāciņa plastmasas mate�riālu. Jā, tur iek�ā kaut kas bija. Kasete, ja ņēma talkā mazliet fantāzijas. Dienas gaismā vajadzētu vēlreiz tajā ieskatīties, varbūt tad viņ� redzētu ko vairāk.

Atlika vēl tikai viens, ko pārbaudīt. Stefens dziļi ievilka elpu un pa�skatījās uz Judīti. "Viņ� sacīja, ka tajā atkal varēs ieskatīties pēc se��desmit pieciem gadiem. Citiem vārdiem, baterijas ir krāju�as enerģiju trīsdesmit piecus gadus."

Viņas acis iepletās. "Tu domā, ar to pietiek?"

"Nav ne jausmas. To mēs tūlīt zināsim."

Viņ� pielika okulāru pie acs, mierīgi ieelpoja, uzlika pirkstu uz starta pogas. Dro�i vien nekas vispār nenotiks, viņ� teica pats sev, ta�u viņa pulss tam negribēja ticēt. Viņ� vēlreiz ieelpoja un piespieda pogu. Atskanēja klik�ķis. Un nekas nenotika.

36

Vairāk nekā 4,5 litru un līdz ar to pāri par 5 % ķermeņa svara zaudējuma gadījumā blakus spēcīgai slāpju sajūtai rodas arī pirmie fiziskie traucējumi: siekalu plūsma apstājas, rodas arvien lielākas rī�anas grūtības, balss kļūst rupja un aizsmok, mutes, rīkles un acu gļotāda kļūst sarkana, pulss ir paātrināts, rodas ap�dullums un apātija. Var pārņemt panika. Nāve no slāpēm var iestā�ties gadījumā, ja ir zaudēts �ķidruma daudzums, kas ir vairāk nekā 12 % no ķermeņa svara.

D�croms K. Vilsons Izdzīvo�ana tuksnesī

Kad viņ� pamodās, viņa pirmā doma bija: Man ir nepiecie�amas ba�terijas!

Tikai pēc tam, kad �ī doma viņam bija izskrējusi cauri smadzenēm kā signāltaures spalgā skaņa skautu nometnē, kas visus izrāva no miega, viņ� sāka apzināties visu pārējo: kur viņ� atrodas, kāpēc viņ� �eit atro�das un kas ir noticis. To, ka viņ� bija apskāvis Judīti, ka viņ� visu nakti bija turējis Judīti apskautu. Viņi vēl joprojām gulēja starp divām liela�jām, aukstajām klintīm uz smil�ainas zemes, un nakts bija bijusi saso�dīti auksta.

To viņ�, protams, vienmēr bija dzirdējis, katrs viņam to bija stāstījis: ievēro, tuksnesī naktī var kļūt ļoti auksts. Viņ� to bija zinājis, ta�u viņ� tam nekad tā īsti nebija ticējis. Patie�ām viņ� to nebija varējis aptvert, ka tuksnesī, kur visu dienu ir bijis tikai karstums un gaisma, pa kuru viņ� pārvietojās kā pa gigantisku cepe�pannu, ka tāda liesmojo�a krāsns varēja atdzist līdz ledusskapja temperatūrai. Vasarā! Nebija nekāds brīnums, ka akmeņi pārplīsa un klintis pārsprāga. Tās bija saspiedu�ās cita pie citas kā salsto�ie, bija apskāvu�ās, sabāzu�as kopā aukstos degunus, un varētu būt gandrīz vai romantiski, ja vien nebūtu bijis tik auksts\

Tagad jau atkal sāka kļūt silts. Stefans paskatījās aug�up, pagrieza galvu liesmojo�ās bumbas virzienā, kas ar jaunu sparu jau cēlās aug�ā pie horizonta. Arī vēj� jau atkal pūta � precīzi, dienai sākoties.

Viņi patie�ām kādā mirklī bija iemigu�i. Judīte vēl gulēja, seja ar smil�tīm, nogurusi. Viņ� uzmanīgi noņēma roku, ko bija viņai aplicis apkārt, un piecēlās sēdus. Mute viņam bija pavisam izkaltusi, rijot siekalas, sā�pēja kakls. Līdzīga sajūta dro�i vien ir �āvētiem augļiem.

Tad viņ� paņēma maisu. Viņ� bija kameru ielicis tajā atpakaļ un tur�klāt vēl atsevi�ķās daļas no sava mobilā telefona, ko viņ� vēl vakarnakt bija izjaucis cerībā, ka ar tā baterijām varēs iedarbināt kameru. Tā gan bija dēkaina taustī�anās tumsā, ar kabeļiem un matadatām, ta�u nekas nebija mainījies. Tagad, pirmajā dienas gaismā, viņ� atsevi�ķās daļas apskatīja vēlreiz precīzāk. Tie�i no tā viņ� bija baidījies. Viņa telefona baterijas, jau gadiem lietotas, bija ne tikai gandrīz tuk�as, tām bija arī pārāk zems spriegums. Ar tām nebija nekādu cerību. Apbrīnodams viņ� pasvārstīja rokā mazās baterijas, kuras viņ� bija izņēmis no videokame�ras: uzlādējamas, tur bija lasāms, un, ja padomāja, ka tās ar vienu pa�u uzlādē�anu � ceļotājs laikā diezin vai būs paņēmis lādētāju līdzi pa�gātnē; un, ja arī būtu, tas viņam maz ko būtu līdzējis, � bija funkcio�nēju�as divtūksto� gadu, tad nebija par ko sūdzēties. Tā nebūtu slikta reklāmā, viņ� nodomāja.

Viņ� atkal salika kopā mobilo telefonu, cik labi vien varēja. Judīte bija noraizējusies, kad viņ� bija sācis to izjaukt. Ja viņiem gadītos ap�maldīties, tad telefons būtu pēdējā iespēja, kas palikusi, lai varētu izsaukt palīdzību. Ta�u viņiem vairs nebija pat �īs iespējas; kad viņ� aparātu atkal ieslēdza, atskanēja pīkstiens un tūliņ pat ekrāns nodzisa, un nekas vairs nekustējās.

"Varbūt, ja mēs pagaidīsim piecdesmit gadu?�" viņ� nomurmināja un iebāza nekam vairs nederīgo priek�metu krekla kabatā.

Judīte no signāla bija pamodusies. Viņa neizskatījās mazāk sa�ļukusi un apjukusi arī tad, kad bija uzslējusies sēdus. Kādu brīdi viņa samiegojusies skatījās apkārt, tad izgrūda kaut ko, kas varēja būt vienīgi spēcīgs iztei�ciens ebreju valodā.

"Es domāju, ka man rādījās nelāgi sapņi," viņa skumji noteica.

Stefens paskatījās uz viņu. Pat ar tik neglābjami izjuku�iem matiem viņa viņam patika. "Nejoko," viņ� teica. "Es biju pārliecināts, ka �is te ir sliktais sapnis."

"Stefen�" viņa paskatījās viņā aizplīvurotu skatienu, ko viņ� īsti ne�prata izskaidrot, un liegi papurināja galvu. "Saglabāt vēsu prātu. Vien�alga, lai kā arī būtu." Viņa nopūtās un izslējās. "Man slāpst."

Stefens tikai paraustīja plecus. Tas ta�u nevarētu būt pārāk sare�ģīti � tikt ārā no �ī tuksne�a. Skaidrs, �ī bija Negeva, īsts tuksnesis, tomēr ne�liels un pārskatāms, savā ziņā pat parocīgs. Cik viņ� spēja atcerēties no kartes � turklāt vēl neskaitāmu ceļu caurausts; lai arī tikai �auru tuk�sne�a ceļu, tomēr tās bija skaidri noteiktas zīmes. Lai apmaldītos, tur vienkār�i nebija pietiekami daudz vietas.

"Izmantosim rītu, lai tiktu kādu gabaliņu uz priek�u," viņ� izteica priek�likumu.

"Un uz kurieni lai mēs ietu?"

"Kaut kur," Stefens teica, "kur varam dabūt baterijas."

Viņi devās uz rietumiem. Lēnām viens aiz otra. Uz bridi viņus bija pārņē�musi nepiecie�amība izrunāties, kas noveda pie tā, ka viņi stāstīja viens otram visu, ko vien zināja par izdzīvo�anu tuksnesī. Judīte, dienēdama armijā, bija piedalījusies kādā izdzīvo�anas treniņā, gan tikai trīs dienu garumā, un nebija jutusies labi, tāpēc neko daudz no tā neatcerējās. Pro�tams, pie militārās izglītības piederēja arī gari, nogurdino�i pārgājieni ar smagām mugursomām plecos, jau no tā vien, ko viņa �ajā sakarā stāstīja, Stefcnara pārskrēja vieglas trīsas, un, lai arī cik bie�i viņ� Judīti slepeni vē�roja, viņ� �os stāstus nespēja saistīt ar slaido, gandrīz trauslo sievieti, kas bija viņa acu priek�ā. Neraugoties uz to, ka viņ� arvien bija uzmanīgi klausījies Explorer's Society veterānu stāstos, viņ� reiz pats bija piedalījies izdzīvo�a�nas treniņā � desmit dienas bezgalīgajos Kanādas me�os. Slāpju rem�dē�ana tur bija dienas kārtības punkts, ta�u tur tā īsti nebija problēma.

Protams, viņiem abiem bija zināmi izplatītie triki, kā tuksnesī iegūt ūdeni. Populārākais no tiem bija tas, ko varēja lasīt katrā grāmatā, redzēt katrā komiksā un filmā: jāizrok zemē piltuvveida caurums, dziļākajā vietā jāierok skārda trauks un jāpārvelk tai pāri polietilēna folija, jānostiprina krātera malas ar akmeņiem vai smiltīm, jāieliek pa vidu akmens, lai foli�jai būtu piltuves forma un vienlaikus tā būtu nospriegota. Ja to apspīd saule, zem plēves rodas ļoti liels siltumnīcai raksturīgs karstums un zemes mitrums, kas ir pat �ķietami izkaltu�ās smilts daļiņās, iztvaiko, kāpj uz aug�u, pie folijas kondensējas un pilienu pēc piliena tek uz leju, lai sakrātos traukā.

Lieliska teorija. Tikai viņiem nebija ne folijas, ne trauka, ne arī laika un enerģijas, lai raktu tādus caurumus un tad stundām ilgi gaidītu tiem blakus.

Viņi abi vienprātīgi nolēma mēģināt nesvīst vairāk, nekā tas būtu ne�piecie�ams. Tas nozīmēja: pārvietoties lēnām, nenovilkt drēbes, meklēt ēnu. Līdzko saule bija pakāpusies vēl augstāk un sāka atkal karsēt, viņiem bija jāmeklē patvērums, kur viņi varēja pavadīt atliku�o dienas daļu, lai vakara stundās un naktī varētu solot tālāk. Nekādu problēmu. Turklāt pēc da�iem kilometriem viņiem bija jātiek jau uz Sīnājas ceļa.

Jo stiprāk viņu muguras karsēja lielais spīdeklis, jo izrunā�anās tieksme kļuva vājāka. Vārdi �ķita pārvēr�amics tvaikos. Un tie�i tagad viņi sma�giem soļiem vilkās cauri apvidum, kas bija līdzens kā galds, bez nevie�nas ēnainas vietas, bez klintīm, bez jebkāda veidojuma, kā aizsegā viņi varētu patverties no dienas svelmes.

"Cik ļoti at�ķiras teorija no prakses," Stefcns sausām lūpām norūca un paskatījās apkārt, augo�a nemiera pārņemts. Apvidus izskatījās pēc nolādētas, milzīgas automa�īnu stāvvietas. Vienīgi �eit neviens nenovie�toja auto, un �eit bija milzum daudz oļu.

Un saule dedzināja kā traka.

Solis pēc soļa. Pēda aiz pēdas. Neizlaist no acīm punktu pie horizonta. Un slāpes. Viņ� galu galā bija darījis tāpat kā Judīte un paņēmis mutē nelielu, gludu oli, lai to sūkātu. Varēja sev iegalvot, ka tas remdē slāpes, vismaz mokpilno vajadzību pēc siekalām.

Neviena neredzēja. Tas Stefenu izbrīnīja visvairāk: tas, ka viņiem nesekoja. Viņus būtu tik viegli notvert � �eit, kur viņi bija redzami kā uz delnas. Vienkār�s helikopters� Nebija paslēptuves, nebija pajumtes. Tikai plakans līdzenums un dedzino�s, svilino�s karstums, kas vairs nebija izturams.

Viņiem priek�ā nenosakāmā attālumā cauri mirgojo�ajam saules spo��umam ņirbēja melnu, krauju kalnu grēdu kontūras. Katram solim, ko viņi spēra, vajadzētu viņus nest tuvāk �iem pakalniem, kuros dro�i vien bija ēnainas spraugas un plaisas, varbūt pat mitras vietas. Ta�u kāds kal�nus bija uzlicis uz riteņiem, vilka tos no viņiem prom tie�i tikpat ātri, cik ātri viņi tiem tuvojās.

Tikai neapstāties. Ja viņ� apstāsies, to viņ� zināja skaidri, viņ� vairs ne�būs spējīgs atsākt iet, un tas nozīmētu beigas.

Atkal un atkal viņ� aptaustīja maisu, kurā, labi iesaiņota, atradās ka�mera. Viņ� to bija pagriezis uz krūtīm zem krekla, mīkstu, siltu saini, kas pamazām piesūcās ar viņa sviedriem. Garus gadu simtus tas bija vadījis aukstās, mitrās slēptuvēs, vairāk nekā tūksto� gadu Tempļa mūra klintsakmenī, atliku�o laiku � lādē tuksne�a klosterī. Un nu viņ� to stiepa cauri Negevas versmojo�ajam karstumam. Vai tas bija labi? Vai varēja tā būt, ka straujās temperatūras maiņas dēļ kaut kas tajā tiktu sabojāts?

Judīte, kas �obrīd bija uzņēmusies vadību, apstājās, pagriezās pret viņu un ar nespēcīgu �estu norādīja virzienu gandrīz vertikāli viņu mar�ru�tam, aptuveni dienvidos. Stefcns paskatījās viņas norādītajā virzienā un izbijās, redzot, cik augstu jau pakāpusies saule, cik �ilbino�i tā kvēlo, itin kā būtu saniknojusies un apņēmusies viņus iznīcināt.

"Kas?" viņ� nokārca, jo neredzēja, ko viņa varēja būt domājusi.

Viņa uzlūkoja viņu ar izmocītu, iekritu�u seju. "Tur kaut kas ir," viņa izteica. "Ma�īna vai kas tāds."

Nu viņ� arī to ieraudzīja � tum�u taisnstūrveida metālisku neda�biska izskata objektu. Tas atstaroja gaismu, ja nostājās tajā vietā, kur bija stāvējusi Judīte, kā no spoguļa saulē. Ma�īna! Ma�īnai dzesētājā varētu vēl būt ūdens. Ma�īnai bija baterija. Baterija! Divpadsmit voltu sprie�gums, ar to viņ� varēja kaut ko iesākt. Viņ� redzētu, kas ir videolentē.

"Aiziet!" viņ� noteica, bet varbūt tā ari bija kāda bezjēgas skaņa, ko viņ� dabūja pār lūpām. Viņ� devās pa priek�u. Viņa domu fonā guldzēja neprātīgi smiekli; vai viņ� pirms tam nebija nodomājis, ka �ī tuksne�a daļa kā milzīga automa�īnu stāvvieta stiepjas no viena horizonta līdz otram? Automa�īnu stāvvieta � un nu tur stāvēja vienīgā automa�īna! Viņa dia�fragma nedaudz salēcās, kad viņ� soļoja uz priek�u, itin kā gribētu sākt smieties, ta�u ķermenis bija par daudz nomocījies, lai spētu piepūlēties.

Tā patie�ām bija automa�īna, neliela Eiropas automa�īna, kura, pirms saule to bija sākusi apstrādāt, varēja būt bijusi balta; nu jau laka visās vie�tās, kur tai bija tikusi klāt gaisma, bija pieņēmusi nenosakāmu netīri brūn�ganu nokrāsu. Tas bija VW, Stefens sprieda. Nebija palicis nekas no tā, kas bija no hroma, arī aizmugurējā uzraksta nebija. Gaisma atstarojās no saplēsta sānstikla, citas rūtis jau bija pazudu�as, tāpat arī riepas, sē�dekļi, stūre un iekārta, ātrumu pārslēgs, viss, kas vien automa�īnas vra�kam bija noskrūvējams, izņemams un kaut kā pielietojams.

Nelāgas sajūtas pārņemts, Stefens pacēla motora pārsegu. Arī �eit kāds bez kautrē�anās bija rīkojies. Ta�u dzesētājs vēl bija savā vietā, un arī motobloks un baterija bija �ķitu�i marodieriem par smagu.

Iemesls, kura dēļ viņi nebija paņēmu�i dzesētāju, diem�ēl bija skaidri redzams � tas bija pārsprādzis. Judītei paspruka kluss, tāds kā sāpīgs vaids, kad viņa to atskrūvēja vaļā un konstatēja, ka iek�pusē tas ir tuk�s un sauss.

Stefenam sāpēja rīkle, viņ� kustināja izkaltu�ās, sasprēgāju�ās lūpas. "Dro�i vien tikai tāpēc tā te ir atstāta. Bojāts dzesētājs."

Un baterija? Stefens juta, kā viņam trīc pirksti, kad viņ� sniedzās pēc aizbā�ņa un vienu no tiem, pārvarot �irksto�u pretestību, atskrūvēja. Tuk�s. Marķējuma vieta, kas rādīja korektu �ķidruma līmeni baterijā, bija jau kļuvusi brūna. Absolūti tuk�a un iz�uvusi. Viņ� atskrūvēja arī pārējos. Visur tas pats.

Tas bija bezjēdzīgi, un Stefens zināja, ka tas ir bezjēdzīgi, ta�u viņam vajadzēja izvilkt kameru, vajadzēja veltīt bezgalīgus stundas ceturk�ņus, atbrīvojot kaut kādus pāri paliku�os kabeļus no to izolācijas, savienojot ar baterijas poliem un tad ar atbilsto�ajiem kontaktiem pie videokameras.

Viņam vajadzēja skatīties meklētājā, dziļi ieelpot, neprātīgas cerības pār�ņemtam, ka, pretēji acīm redzamajam, pretēji tehniskajām zinā�anām un visiem fizikas likumiem, �ī izkaltusi baterija vēl reizi dos kādu strāvas triecienu, vismaz tik lielu, lai uz brīdi videokameras okulārā iemirdzētos mazais ekrāns un ļautu viņam ieraudzīt to, ko pirms trīsdesmit pieciem gadiem bija redzējis brālis Fēlikss. Vai �ajā brīnumu zemē tas bija pra�sīts par daudz? Vai bija par daudz gaidīts �ajā tuksnesī, kurā Kungs reiz bija licis nobirt mannai pār savējiem? Viņi pat nebija piecdesmit jūd�u attālumā no tās pa�as Sarkanās jūras, kas Mozus priek�ā bija pa�ķīrusies. Un to viņ� nemaz neprasīja. Vienīgais, ko viņ� vēlējās, bija pāris sekun�des strāvas.

Viņ� nospieda atskaņo�anas pogu. Brīnums izpalika.

Vīlies viņ� atslīga blakus Judītei, kas bija apsēdusies vraka niecīgajā ēnā. Karstais skārds dedzināja muguru. Tas nebija tas pats, kas atsēsties klints paēnā, ta�u bija labi vismaz brīdi neatrasties karstajā, ne�ēlīgajā saulē. Judīte uz viņu paskatījās. Viņ� papurināja galvu. Nekā.

Viņ� tagad būtu vēlējies starplaiku. Vienkār�i uz pāris stundām pazust no svilino�ā karstuma, lai atpūstos, uzkrātu spēkus, apdomātos. Tie�i pārdomas viņam sagādāja arvien lielākas grūtības. Arvien vairāk un vai�rāk viņa domas saskrēja juceklī kā drud�a izsauktos murgos. Viņ� jau nevarēja vairs pat īsti pateikt, kas bija svarīgāk � atrast baterijas vai ūdeni. Miglaini, juceklīgi skati rēgojās cits caur citu, skati, kuros viņ� redzēja pats sevi tvīkstam slāpēs tuksnesī. Viņ� vairs nejutās esam īsti nomodā, bet gan guļam vaļējām acīm. Tādi skati lika viņam satrūkties, uz brīdi sa�just apskaidrību, un tad viņ� sajuta milzīgas, nevaldāmas bailes, ka viņ� varētu nomirt, neredzējis video, kas atrodas kamerā. Tas nedrīkstēja notikt. Tik netaisnīgs universs nevarēja būt. Viņ� bija tik tuvu, tas ne�drīkstēja notikt � ka tik tuvu mērķim viņ� ietu bojā.

"Saki," viņ� beidzot no�ukstēja, "mēs ta�u patie�ām neesam bries�mās, vai ne? Visu laiku mēs ejam uz rietumiem; drīz ta�u jābūt ceļam uz Sīnāju?"

Sākumā viņa nereaģēja, vien apātiski skatījās vienā punktā. "Es vairs nemaz nezinu, kur mēs atrodamies," viņa pēc brī�a atbildēja.

"Ta�u mēs nevarētu būt aizgāju�i ceļam garām, to nemaz nepama�not, vai ne?" Cik ilgi Sīnājas tuksnesī bija maldījusies Izraēlas tauta? �etr�desmit gadus, ja viņ� pareizi atcerējās.

Nē, tur nekas nebija bijis. Viņi nebija �ķērsoju�i nevienu ceļu. Neko, kas kaut mazliet būtu atgādinājis ceļu. Neiespējami.

Judīte paskatījās uz viņu. Viņa izskatījās pārguru�i, pārguru�i līdz nāvei. "Vai tavs telefons patie�ām vairs nedarbojas?"

Viņ� papurināja galvu.

Viņa nopūtās un atkal skatījās uz priek�u. "Ja to patie�ām vajadzētu�"

Viņi sēdēja. Saule kāpa augstāk, samazināja ēnu. �ķita neiespējami atkal reiz piecelties. Viņi �eit sēdētu tik ilgi, kamēr saule nāks un nostā�sies virs ma�īnas jumta, lai viņus izcepinātu. Stefens paņēma ādas maisu, izņēma videokameru, kas bija tik neparasti maza, nepavisam ne lielāka par piezīmju blociņu, un tik viegla, un pasvārstīja to rokā.

"Vai tu tici, ka tas viss ir taisnība?" Judīte, kas viņu bija vērojusi, jautāja.

"Kā tu to domā?"

"Tā izskatās tik jauna."

Stefens to pagrozīja savās rokās. "Ir jau arī. Patiesībā tās vēl nemaz nav."

"Un ja mēs no �ejienes izkļūstam sveikā un aizvedam uz Japānu, kas notiktu tad?"

"Nav ne jausmas." Par to domājot, �ķita, ka pārsprāgs galva. "Viņi to izjauktu pa detaļām, izpētītu, kā tā darbojas, un tad tādu uzbūvētu. Japāņi ta�u vienmēr tā dara."

"Un kur� tad to ir izgudrojis?"

Stefens gribēja atbildēt, ta�u viņa gausās, slāpsto�ās domas samez�glojās un apstājās. Nekādas atbildes. Par daudz neatbildētu jautājumu. Vienādojums, kurā par daudz nezināmo.

Un ja nu atmet �os neatbildētos jautājumus�

"Labs jautājums," viņ� ar grūtībām sacīja. Viņ� aplūkoja kameru savās rokās. Ja tas viss bija patiesība, ja �is aparāts patie�ām ir ceļojis cauri laikam un patiesībā nācis no nākotnes, kas vēl bija trīs �etrus ga�dus attālu no viņiem, ja uz visu, kas bija noticis, paskatījās kā uz kaut ko negrozāmu�

�Tad tas nozīmēja, ka viņi kaut ko zina par nākotni. Kaut ko, kas viņu biedēja. Kaut ko, kas neizbēgami notiktu.

Judīte to izteica skaļi. "Vienīgā atbilde ir tā, ka tas nenotiks," viņa pārdomāja, vienkār�i soli pa solim izdomāja uz priek�u, kā ceļa gājējs, kur� ziņkārīgi dodas uz priek�u, gribēdams uzzināt, kas būs redzams aiz nākamā līkuma, nepārtraukti mēģinot paredzēt, kur ceļ� beigsies. "Tādas iespējas nemaz nav. Lai arī mēs domājam, ka tas varētu notikt. Kamera nenokļūs Japānā. Tas nozīmē�"

Nu viņa to redzēja. Viņas acis kļuva nedabiski lielas.

"Jā," Stcfcns tikai noteica.

To tātad sauca par likteni. Viņ� to turēja rokā. Ar noguru�ām kustī�bām viņ� iestūma mazo ierīci, kuras plastikāta apvalks izskatījās tik jauns, atpakaļ maisiņā starp mīkstajiem auduma ku�ķiem.

"Dosimies tālāk."

Slāpes kļuva necie�amas. Katra �ūna ne�ēlīgi alka pēc ūdens, pēc �ķid�ruma. Vai arī � ja viņ� tagad varētu atrast baterijas. Viņ� tie�i nezināja, kā, ta�u arī tās �īs alkas spētu mazināt.

Kājas kustējās pa�as. Plau�as strādāja kā plē�as. Visa pasaule jau sen bija no�grimusi, bija vairs tikai �is plakanais, akmeņainais gabals tie�i viņam priek�ā.

Tas vairs nevilksies ilgi. Par viņiem viss jau bija skaidrs. Viņ� bija aiz�mirsis, kādēļ, ta�u viņu liktenis jau negrozāmi bija nolemts. Dedzino�i nāves pirksti jau sniedzās pēc viņiem, izkaltēja no viņiem pēdējo dzīvī�bas lāsi. Viņiem jau sen vairs netecēja sviedri.

Viņam radās kāda doma, savādi uzmācīga un nesakarīga.

"Mums abiem vajadzētu pārgulēt," viņ� teica.

"Ko?" Judīte satrūkās.

"Ja mēs �eit nomirsim, tad man būs ļoti �ēl, ka mēs nebūsim viens ar otru gulēju�i." To vēl tikai vajadzēja pateikt.

Viņa paskatījās viņā ar skatienu, kurā atmirdzēja aizvainojums. "Vai tas ir viss, ko tu dzīvē vēlies no sievietes?"

Te nu viņam bija kaut kas, par ko domāt nākamo simtu vai tūkstoti kilometru.

Un tad viņu priek�ā pēk�ņi parādījās �is augstais tēls. Vīrs kamieļa mu�gurā. Beduīns, kas uz viņiem noraudzījās ar neizprotamu skatienu. Ste�fens uz viņu nemitīgi skatījās, kamēr Judīte runāja. Viņ� uztvēra tikai vārdu Sīnāja.

Tuksne�a dēls mierīgi pamāja un ar roku parādīja pavisam citā vir�zienā, nekā tajā, kurā viņi visu laiku bija soļoju�i.

Judīte jautāja ko citu, iespējams, pēc ūdens. Ta�u vīrs kā no�ēlojot pielieca galvu. Viņam ūdens nebija, vai varbūt viņ� to viņiem vienkār�i nevēlējās dot. Viņam bija viņa kamielis, kas viņu nogādās mērķī, pirms slāpes viņam kļūtu par problēmu.

"Salaam aleikum," viņ� galu galā atvadījās, it kā viņam nepārtraukti gadītos satikt tuksnesī nomaldīju�os ceļiniekus, un, pirms satvert sava kamieļa pavadu, pārlika atkal pār galvu �auro metāla loku, kas savienoja austiņas, ko sarunājoties viņ� bija brīvi aplicis ap kaklu.

"Tur!" Stefenam paspruka. Viņ� rādīja uz austiņām. "Kas tas ir?"

Beduīns apjucis uz viņu paskatījās un atkal noņēma austiņas. Viņ� jautājo�i paskatījās uz Judīti. Viņa kaut ko pateica, un viņ� izvilka no sava apmetņa sudrabaini mirdzo�u kase�u magnetofonu un rādīja to Stefenam. "SONY Walkman," viņ� pateica it kā caur degunu skano�ā arābu akcentā.

" Walkman!" Stefens nokrāca. "Oriģināls SONY WalkmanV Viņam izlauzās vājprātīgi, kladzino�i smiekli, tic viņu kratīja, it kā vēlēdamies salauzt viņa slāpēs izkaltu�o ķermeni.

"Stcfen!" brīdināja Judīte. "Ko tas nozīmē?"

Lepnais tuksne�a dēls, redzami sa�utis par Stefena krampjaino smieklu lēkmi, ar stingu seju atkal iestūma aparātu atpakaļ zem gai�ā, platā apmetņa.

"Nē, pagaidi!" Stefens iesaucās un izstiepa roku. "Atvainojiet. Man ļoti �ēl. Judīt, lūdzu, pasaki viņam, ka man ļoti �ēl. Pajautā, vai es nevaru dabūt baterijas. Lūdzu!"

"Ko tu gribi darīt ar baterijām?"

To viņ� arī tā īsti nemaz nezināja. Kaut kādā ziņā baterijas bija svarī�gas. Un SONY Walkman likās kaut kā jokaini. Kad viņ� bija bērns, viņ� tādu ļoti bija vēlējies, ta�u nekad nebija dabūjis. No savas pirmās no�pelnītās naudas viņ� sev tādu bija nopircis, tie�i tādu.

Ta�u kur un kad tas bija? To viņ� vairs nevarēja atcerēties. Vienīgi to, ka viņam ir nepiecie�amas baterijas.

"Pajautā viņam!"

Viņa pateica viņam kaut ko arābu valodā. Viņ� nebija zinājis, ka viņa prot arābu valodu. Viņ� tik daudz ko par viņu nezināja, un nu bija jau par vēlu.

Beduīns viņu nopētīja no apak�as uz aug�u un tad īsi papurināja galvu. Ar savu lepno ērgļa degunu viņ� izskatījās kā mitoloģiska figūra, un viņa acis izstaroja aukstu noraidījumu.

Stefens bāza rokas kabatās, atrada sagumzītu banknoti, pat piecdes�mit dolāru zīmi, steidzīgi to attina un sniedza beduīnam.

"Baterijas, lūdzu! Es maksā�u piecdesmit dolārus!"

"Stcfen, ko tas nozīmē?' Tu ta�u ar tām pāris baterijām vispār neko nevarēsi iesākt. Tu sevi tikai padari smieklīgu�"

"Piecdesmit dolārus!" Stefens stūrgalvīgi atkārtoja. "Tikai bate�rijas!"

Arābs sakrustoja rokas uz seglu roktura, gro�us parocīgi nolicis, un kaut ko sacīja Judītei. Kamielis pa �o laiku vēroja abus ceļotājus ar trulu vienaldzību.

"Ko viņ� saka?"

"Viņ� saka, ja baterijas tev maksā piecdesmit dolāru, tad tās tev noteikti būs arī simt dolāru vērtas."

"Nu skaidrs!" Stefens iesaucās un atkal ķēra kabatās. "Simt dolāru, jā."

Viņ� nevaldāmi sāka meklēt, ta�u neko vairs neatrada. Neko, pat ne monētu, nemaz nerunājot par banknoti. Viņ� paskatījās aug�up uz be�duīnu, kur� nekustīgi gaidīja. "Man ļoti �ēl, vairāk man nav. Tikai piec�desmit dolāru."

Tuksne�a dēls acīmredzot tomēr vairāk saprata no angļu valodas, nekā sākumā bija atzinis. Viņ� pielieca galvu, savilka muti augstprātīgā smaidā un teica klusā dzēlībā: " Then have a nice dcty.'" To pateicis, viņ� satvēra gro�us un metās prom kā smil�u vētra.

4.51

Stefens neizpratne nolūkojas viņam pakaļ. Piecdesmit dolāru ta�u bija ļoti laba cena par pāris baterijām, vai ne tā?

Kur bija paliku�i tie sasodītie helikopteri? Tas ta�u nebija aptverams. Pirms da�ām dienām, kad viņi neko nezināja un kad viņiem vēl nekā ne�bija, katrs viņu solis tika novērots. Un tagad, kad viņi visu zināja un kad viņiem viss bija, viņus neviens vairs pat nemeklējal

Nekā. Lai cik bie�i viņ� ari pagriezās un paskatījās, debesis bija skaid�ras un tuk�as līdz pat horizontam. Un zeme visapkārt ņirbēja, it kā viņus būtu apņēmis ūdens.

Judīte �ūksto�ā, el�o�ā balsī sacīja Stefcnam par viņu tādus vārdus, kas nebija labi. Viņ� nesaprata, kāpēc viņa tā dara. Ta�u viņa visus �os vār�dus it kā izvēma, atbrīvojās no tiem kā no indīga balasta, it kā viņai no tiem būtu jāattīrās un jātiek vaļā.

Bet viņa ta�u visus �os ceļus bija gājusi kopā ar viņu. Kāpēc viņa bija to darījusi? Viņ� nesaprata, ko viņa grib, kļuva arvien nerunīgāks, pār�stāja aizstāvēties, klusēja.

Tad Judīte bija galā, balss aizķērās, un, izdvesusi spiedzo�u skaņu, viņa apklusa.

Viņ� bija priecīgs, ka tas ir beidzies. Viņ� gribēja pateikt tikai vienu teikumu, kaut ko, lai visu �o lietu pabeigtu, nolīdzinātu, pavilktu zem tās svītru, to nokārtotu. To ta�u nevarēja tā atstāt.

Ta�u pēc viena teikuma viņam vēl vajadzēja pateikt otru, un tad vēl vienu un vēl vienu, un pēk�ņi bija tā, it kā viņā pēk�ņi būtu gājis pu�u kāds aizsprosts, tik liels kā Hūvera dambis, un aiz tā bija krājies viss nik�nums, viss naids un izmisums, kādu vien viņ� reiz bija jutis. Viņ� dzirdēja sevi ķērco�i kliedzam, redzēja sevi ārdāmies kā kādu prātā juku�u ske�letu, juta, kā no viņa aizplūst viss riebīgais, sliktais, un tas viss skāra Ju�dīti, kura bezpalīdzīgi uz viņu skatījās, ta�u viņ� tur neko nevarēja darīt.

Tad tas bija garām. Viņ� bija iztuk�ots. Mute viņam sāpēja, lūpas asiņoja da�ās pārsprāgu�ās vietās. Judīte uz viņu vairs neskatījās, vien�kār�i gāja uz priek�u, tāpat kā viņ�.

Ta�u pēk�ņi viņ� redzēja, kā viņai saļogās celis, kā viņa paklūp. Pirms vēl viņ� spēja ko darīt, viņa sabruka.

"Judīt�" Stiklainais gaiss �ķita kā receklis, kas ļauj kustēties tikai palēninājumā, kustoties laupot pēdējos spēkus. Viņ� notupās viņai bla�kus pie zemes, pacēla viņu, noguldīja viņas galvu sev klēpī. Viņai asiņoja brūce pierē, tas nebija nekas nopietns. Viņas acis bija aizvērtas. "Judīt!"

Viņa atvēra plakstiņus ar tādām pūlēm, it kā tie būtu tonnām smagi, un skumji uz viņu paskatījās. Acis viņai bija sasarku�as. Viņas kakla artē�rija strauji pukstēja.

Viņa kustināja lūpas, mēģināja ko teikt, ta�u tas bija grūti. Viņam vajadzēja pieliekties tuvu klāt, lai saprastu viņas sacīto.

"Es visu laiku domāju�"

Viņa aprāvās, papurināja galvu, pavisam bez spēka. Atkal aizvēra acis.

"Ko?" viņ� �ukstēja.

"Es domāju� tu�"

"Es?"

"Neko."

Bija labi, kad lielā, platā ēna krita viņai pāri. Soļi � aiz viņiem, pa labi, pa kreisi, viņiem apkārt. Oda pēc benzīna, pēc izplūdes gāzēm, pēc de�gu�as gumijas un sakarsu�ām bremzēm, pēc skū�anās odekolona. Kāds vīrs balo�zilā divrindu pogu uzvalkā nostājās viņai blakus. Viņa apavi bija nospodrināti tik spo�i, ka tic spīdēja. Viņam bija zeltīta kaklasaites adata. Vīrs neizskatījās pat sasvīdis, un viņ� izstiepa roku. Tā bija izstiepis roku viņa tēvs, kad viņ� reiz bija viņam ieradies pretī uz bērnudārzu, un arī viņ� vienmēr bija valkājis �ādus uzvalkus.

"Dodiet man kameru, Stefen," vīrs sacīja. "Tad mēs par jums parū�pēsimies."

Tas nebija viņa tēvs. Viņa tēvs nekad nebija par viņu parūpējies. Viņ� vienmēr bija prasījis, lai viņa bērni būtu stipri, stipri un patstāvīgi. Tas bija labi, ka kāds gribēja par kādu parūpēties. Tik labi. Ar sāpo�u sajūtu acu kaktiņos, jo asaras negribēja tccēt, viņ� izvilka saini no sava krekla.

37

Naktī no otrdienas uz tre�dienu de�ūrējo�ais naktssargs Samuels Rozenfelds savā pēdējā apgaitā pulksten 7.15 konstatēja, ka pieka�ramā atslēga, kas jau divas dienas provizoriski fiksēja durvis uz restaurācijas laboratoriju, ir noņemta. Citas nelikumības de�ūras protokols neuzrāda.

No policijas ziņojuma

Bija vēsi, kad viņ� pamodās. Viņ� laikam bija gulējis, jā, un tas viņam bija nācis par labu. Vēsums visapkārt �ķita uzsūcam karstumu, kas vēl joprojām bija uzkrājies viņa ķermenī un staroja uz visām pusēm. Un bija tum�s. Nē, ne tie�i tum�s. Viņ� nezināja, kur atrodas. Viņ� redzēja kailas, matēti spīdīgas metāla sienas, uz tām rindās mirdzo�as kniedes, metāla griestus. Pa �aurām lūkām cie�i pie griestiem iespiedās mazliet gaismas, pietiekami.

Kāda sieviete noliecās pār viņu. Viņai mugurā bija balts virsvalks, un viņa uzmanīgi paskatījās uz viņu. Viņ� bija pārliecināts, ka nekad agrāk nav viņu redzējis. Viņa pakāra viņam pāri metāla āķī iestiprinātu caurspīdīgu, ar skaidru �ķidrumu cie�i piepildītu plastmasas maisu, pievienoja tam plastmasas caurulīti, kas beidzās zem pārsēja viņa labās rokas aug�pusē. "Ko?�" viņ� kārkdams iesāka. "Ko jūs te darāt?" Sieviete noskatījās uz viņu lejup un tikai laipni pasmaidīja. Viņ� ar pūlēm pacēla roku, vēroja savienojumu uz savas rokas. Ko tas varēja nozīmēt?

Sieviete nozuda. Kāda cita seja parādījās virs viņa, veca, sirma vīra seja. So seju viņ� pazina. Profesors Vilfbrds-Smits. Tagad viņam tas viss atkal ienāca prātā. Tuksnesis. Karstums. Judītes sabrukums. Judīte!

Viņ� pagrieza galvu sānis, kas sagādāja �ausmīgas sāpes, ar acīm meklēja viņu. Jā, tur viņa gulēja viņam blakus uz saliekamas ku�etes, ari pie sistē�mas, un bija aizmigusi. Kāds bija nomazgājis viņai seju.

Viņ� atcerējās. Viņiem bija dots dzert, tas bija sāļ� �ķidrums, kas maz�liet gar�oja pēc apelsīniem. Ļoti daudz, viņ� noteikti bija izdzēris veselu spaini. Bija rīstījics, ta�u nebija varējis izvemt, un dzēris atkal. Tālāk viņ� vairs neko nezināja.

"Kur mēs esam?"

Profesors pacēla galvu un paskatījās apkārt, itin kā viņ� to visu laiku jautātu arī pats sev. "�is ir pārvadā�anas vagons," viņ� tcica.

"Un kas �eit ar mums notiek?" Viņ� paskatījās uz infuzijas pudeli.

Vecais zinātnieks skumji pasmaidīja. "Tas ir tikai vārāmās sāls �ķīdums. �ķidrums. Jūs abi bijāt pamatīgi atūdeņoti, kad mēs jūs atradām."

"Atūdeņoti?"

"Nemaz daudz vairs netrūka."

Stefens Fokss aizvēra acis. Tagad, kad viņam atmiņa atgriezās, viņ� pats sev par izbrīnu sajuta tādu kā kaunu. Tas ta�u bija augstprātīgi � bez jebkāda aprīkojuma, bez sagatavo�anās soļot cauri tuksnesim. Neapdo�mīgi likt uz spēles dzīvību sacensības dēļ, lai kaut ko pierādītu, lai uz�varētu. Tas bija aplam � ievilkt �ajā lietā Judīti.

"Kā jūs vispār mūs atradāt?"

"Tas nebija viegli. Jūs vispār nebijāt tur, kur tikāt meklēti. Galu galā Kauns, daudz nedomādams, nopirka novēro�anas laiku uz krievu spie�go�anas satelītiem, un tie jūs sameklēja."

"Kas? Krievi?"

"Jā."

Stefens mēģināja iztēloties, kas bija noticis. "Vispirms mēs gājām uz dienvidiem un tad tikai tālāk uz rietumiem. Mēs gribējām tikt uz ceļa gar robe�u, kas ved uz Sīnāju."

Arheologs sarauca uzacis. "Cik es pazīstu Kaunu, viņ� neliegs sev iespēju jums parādīt uzņēmumus. Jūs tur esat labi redzami, pat no kos�mosa. Un jūs brīnīsieties, kur tikai jūs visur nebijāt."

"Ak." Arī tas vēl. Viņi bija apmaldīju�ies. Bet kā gan tā? Viņi ta�u visu laiku bija devu�ies uz kalniem?�

"Kas ir ar kameru?"

Profesora Vilforda-Smita skatiens pievērsās punktam, kas atradās virs Stefena gultas gala. Stefens pagrieza galvu. Tur bija atdalo�a siena ar �aurām, aizveramām durvīm un lielu stikla logu, kuram priek�ā bija aizvilkts melns priek�kars.

"Kauns ir tur iek�ā. Jau diezgan ilgi. Viņ� lika sagādāt pāris bateriju iepakojumus un tad tur ieslēdzās."

Ar neapzinātu, �ēlu skaņu Stefens atslīga atpakaļ. Zaudējis! Viņ� sa�censību bija zaudējis, sasodīts, sasodīts. Aiz vil�anās viņam acu kaktiņos saskrēja asaras. Tas bija tik netaisnīgi, tik sasodīti netaisnīgi. Viņ� bija cen�ties, cīnījies, bija licis svaru kausos visu savu drosmi un apņēmību � un Kaunam ar saviem miljoniem bija vienkār�i jāsamaksā krieviem, kuri ir atkarīgi no katra ccnta, par viņu inteliģenci, par viņu kompetenci un tehniskajām iespējām, lai viņ� varētu ierasties īstajā laikā un īstajā vietā un nopļaut to, ko nemaz nebija sējis. Tā bija Dāvida cīņa ar Goliātu, un �oreiz Goliāts bija uzvarējis. Goliāts vienmēr uzvarēja, tā tas bija. Vecie vientiesīgie stāsti, kuri stāstīja ko citu, vienkār�i bija veci, vientiesīgi stāsti.

Viņ� pievēra acis, un nākamajā mirklī viņa acu priek�ā parādījās brāļa Gregora seja. Tas bija tik skaisti izklausījies � apliecinājuma laiks. Se�nais pravietojums par gaismas spēkiem un par tumsas spēkiem, kas cīnās par to, kuram �is svētums piederēs. Ja arī viņ� iek�ēji par mūka vārdiem bija pasmaidījis � kaut kas viņā �iem vārdiem noticēja, bija sajutis nā�kam spēku no tiem, Dieva tuvumu.

Un nu? Vai viņ� bija cietis neveiksmi? Viss bija atkarīgs no tā, ko Kauns ar video gribēja darīt. Viņ� to noteikti rādītu tādā vai citādā veidā un noteikti tā, lai iegūtu maksimālu peļņu, savos televīzijas kanālos. Tad to redzētu visa pasaule. Un neko vairāk jau viņ� abatam arī nebija solījis.

Un galu galā viņ� arī to redzēs. Viņ� gan sajutīs pliekanu piegar�u, un dro�i vien viņam vēl kādu laiku būs jāpacie�as, un viņ� jau sen būs mājās un sēdēs uz dīvāna, tāpat kā miljoniem citu ziņkārīgo, kas būs sekoju�i attiecīgajiem paziņojumiem, ta�u viņ� to redzēs. Tomēr. Viņ� gan būtu varējis pie tā tikt ari vienkār�āk, ta�u viņ� to beigu beigās redzēs.

Varbūt vairāk nemaz nedrīkstēja gaidīt.

�ajā mirklī kāds ārpusē sāka darboties ap aizmugurējo durvju bultu, viena durvju puse atvērās un ielaida iek�ā �ilbino�u gaismas strēli. Trīs vīri uzkāpa pa re�ģu kāpnēm, aizvilka aiz sevis ciet durvis un tās atkal aizbultēja.

Stefens uz viņiem paskatījās un sākumā nesaprata, kur redzēto ierin�dot. Viņ� pamanīja, kā profesora augums uz krēsla sastingst, it kā viņ� �os ļaudis pazītu, ta�u viņam nebūtu vēlē�anās �o pazī�anos padziļināt.

Tie bija priesteri. Divi jaunāki un viens vecāks tiem vidū. Katrā ziņā viņiem bija melnie priesteru svārki un nepārprotamās apkaklītes. Baz�nīca. Viņam atkal ienāca prātā Eizenharts un viņu tik�anās bibliotēkā. Kauns plānojot visus atradumus pārdot katoļu baznīcai par desmit mil�jardiem dolāru. Ak, �is nelietis! Nepietika ar to, ka bagātība viņam bija palīdzējusi gūt uzvaru, uzvara �o bagātību vēl arī tīri neiedomājamā veidā vairotu. Desmit miljardi dolāru. Tas nevarēja būt iespējams.

"Labdien," mākslotā lēnprātībā teica vīrs, kur� bija grupas vidū. "Mans vārds ir tēvs Skarfaro. Es labprāt runātu ar misteru Kaunu, ja iespējams."

Profesors Vilfords-Smits sarauca degunu. "Baidos, ka tie�i �obrīd viņ� ir ļoti aizņemts."

Vīra, kur� tikko bija stādījies priek�ā kā tēvs Skarfaro, sejas izteiksme apmācās, kas liecināja par to, ka nupat izteiktais lūgums bija tikai retorisks. "Vai viņ� ir tur iek�ā?" viņ� pajautāja un norādīja uz durvīm starpsienā.

Profesors tikai pamāja.

Skarfaro piegāja pie durvīm un skaļi pieklauvēja. Iek�pusē bija dzir�dama kāda nesaprotama skaņa. Priesteris atkal nostājās starp saviem abiem pavadoņiem un teica, pievērsies vecajam zinātniekam: "Viņ� mūs gaida."

Stefens juta bezgalīgu vil�anos. Tātad �ī lieta jau bija nokārtota. Video dabūs baznīca. Tā parādīs to vai ari nobēdzinās pāvesta slepenajos arhīvos atkarībā no tā, kā baznīcai derēs tas, kas ierakstā būs redzams. Nav slikti.

Durvis tika atrautas vaļā, pa tām iz�āvās Kauns, kreklā izmeties, iz�spūru�iem matiem, kaut kā sve�ādi citāds, cilvēciskāks, nekā bija Stcfenam palicis atmiņā. Viņam rokā bija kamera.

"Tas jums noteikti ir jāredz, profesor!" viņ� sauca. "Tas jāredz visai pasaulei, visai�"

Tikai tagad viņa skatiens krita uz Skarfaro un viņa pavadoņiem, un viņ� spēji aprāvās.

"Kā gan jūs te nokļuvāt?" viņ� pārsteigts jautāja.

Skarfaro pielieca galvu. "Es cen�os neatpalikt no jums."

Stefens pacēla galvu, vēroja mediju magnātu. Viņam priesteru klāt�būtne acīm redzami nepatika. Un viņ� tos jau nu nepavisam nebija gai�dījis. Kas �eit notika?

Varbūt tomēr vēl bija kāda cerība.

"Neviens nezina, ka esmu �eit," Kauns aizdomu pilns teica. "Neviens, izņemot manus ļaudis. Kā jūs mani atradāt?"

"Tas nebija viegli," Skarfaro atbildēja, pa�u jautājumu gandrīz uzkrī�to�i apejot. "Esmu ieradies, lai jums pateiktu, ka nauda ir gatavībā. Pie�tiek ar vienu manu vārdu, un tā plūdīs uz jūsu kontiem." Skarfaro atkal pielieca galvu. "Un tai nevajadzētu būtu problēmai, līdzko es preci bū�u redzējis un konstatējis, ka tur ir tas, ko mēs no tās gaidām."

Kauns negribīgi pamāja. "Mums vēlreiz par to vajadzētu aprunāties," viņ� beidzot teica. "Situācija ir mainījusies. Piedāvājums attiecās uz to�reizējo bridi un uz izrakumu pārņem�anu tā brī�a stāvoklī."

Skarfaro pastiepa roku. "Kā vēlaties. Un tomēr, vai neatļausiet man tajā jau ieskatīties?"

Kauns vilcinājās. Viņ� skatījās uz saskrambāto videokameru savā rokā, skatījās uz Vatikāna sūtni. Stefens aizturēja elpu. Kaut kas te nebija tā, kā vajag.

"Lūdzu," Skarfaro teica savādi mīlīgā, gandrīz hipnotiskā balsī.

Kauns viņam sniedza kameru. �ķita, to darot, viņ� nejutās labi, ta�u viņ� to viņam pasniedza. Tas izskatījās tik aplam, ka Stefens būtu gri�bējis kliegt.

Skarfaro paņēma mazo aparātu, kas nebija lielāks par cigare�u kār�biņu, un domīgi pasvārstīja rokā. "Raznīca," viņ� tcica, "ir, lai es izteik�tos jums saprotamā valodā, mister Kaun, multinacionāls koncerns, kas ra�o jēgu � dzīves jēgu veselam miljardam cilvēku. Tas ir svarīgs produkts, varbūt pat vissvarīgākais. Un pieprasīts, jo citādi mūsu jau sen vairs nebūtu. Jūs atzīstat," viņ� piebilda ar drūmu smaidu, "ka mēs necie�am neko, kas �o produktu varētu apdraudēt?"

To, kas notika nākamajā mirklī, Stcfcns Fokss visu savai atliku�o mū�u atcerēsies vienīgi tā, it kā tas būtu noricis palēninājumā. Neskaitāmos sap�ņos viņ� �o sekundi pārdzīvoja atkal un atkal, arvien no jauna redzēja, kā vīrs no Romas roku ar kameru pacēla uz aug�u, tad laida uz leju, lai atvē�zētos, novicināja mazo aparātu slaidā lokā no pleca atpakaļ un uz aug�u un galu galā ar ne�ēlīgu spēku trieca pret zemi, kur tā sa�ķīda simt gabalos.

Kāds iekliedzās � Kauns. Nākamajā sekundes daļā abiem priesteriem pa labi un pa kreisi no Skarfaro rokā bija revolveri, un viņi it nemaz vairs neizskatījās pēc priesteriem, bet gan pēc gangsteriem priesteru drānās, kas gatavi uz visu. Vagona telpā noskanēja �āviens, tik skaļi, ka smcldza, un Kauns atsprāga atpakaļ, saķēris roku, un asinis sūcās caur viņa pirkstiem.

"Ko jūs darāt?!" viņ� iegaudojās. "Skarfaro, ko jūs AarātiV

Priesterim ar ērgļa degunu vēl nebija diezgan ar sadragāto kameru, viņ� pacēla vienu kāju un mīdīja ar kurpi lauskas. �ņirkstēja tā, it kā lūztu kauli, plīsa un sprāga, metāls griezīgi skrāpējās pret metālu, gabali lidoja uz visām pusēm un atlēca no sienām. Tad viņ� noliecās un pacēla to, kas varēja būt bijis videokasetes centrs, apaļu, plānu ripu no caurspī�dīga, mirdzo�a materiāla � vai tas bija silīcijs? �, pacēla to gaisā un, sa�vilcis seju ne�ēlīgā izteiksmē, pārlauza vidū pu�u.

"Svētie Raksti ir pilnīgi," viņ� tcica. "To mēs jau gadu simtiem esam mācīju�i cilvēkiem, tik ilgi, kamēr tie tam noticēja pa�i savas svētlaimes un dvēseles miera dēļ. Vai mēs varam pieļaut, ka tagad tam varbūt kaut kas vēl būtu jāpievieno? Mēs to nevaram. Vai mēs drīkstam atļaut seci�nāt, ka Jēzus ir teicis kaut ko citu, nevis to, kas pierakstīts? Mēs to ne�drīkstam. Ja mēs to darītu, viss sajuktu juku jukām, �aubām būtu durvis vaļā, ticība būtu iznīcināta. Ta�u bez ticības nav dvēseles miera. Tas ir mūsu pienākums � dot cilvēkiem iespēju viņu ticību saglabāt, pat par tādu cenu, ka mēs pa�i to zaudējam."

Kauns, sāpēs savilcis seju, pamazām slīdēja gar starpsienu uz leju.

Viņa krekla piedurkne krāsojās sarkana. Nekas vairs neatgādināja varenā, bagātā firmu impērijas valdnieka tēlu.

"Jūs nezināt, ko esat izdarījis," viņ� vaidēja. "Jūs iznīcināt dokumentu, kas cilvēces vēsturi būtu varējis pagriezt jaunās, neparedzamās sliedēs. Jūs nonāvējat patiesību. Bet to jau jūsu baznīca vienmēr ir darījusi, vai nav taisnība? Vajājusi un nonāvējusi patiesību."

Skarfaro turpināja drupināt gabalus, kamēr beidzot viņa rokās bija vien mazas, mirdzo�as lauskas, ko viņ� nometa zemē.

"Patiesība?" viņ� teica un paskatījās uz asiņojo�o miljonāru ar izaici�nājumu acīs. "Patiesība ir tā, ka patiesība nav svarīga. Kristietība ir pa�stāvējusi divus tūksto�us gadu, un tas, kas ir pastāvējis tik ilgi, pastāvēs mū�īgi. Patiesība ir tā, ka tās dibinātāja faktiskajai personai nav nekādas nozīmes. Tie�i otrādi � ir labi, ja tas, no kā viss ir sācies, ir tik nepazīs�tams, tik nereāls � kā gan citādi viņ� būtu varējis kļūt par �o pārcilvē�cisko elku? Pat tad, ja jūsu video parādīja īsto, patieso, vēsturisko Jēzu no Nācaretes: kāda cilvēciska būtne varētu mēroties spēkiem ar to tēlu, kuru esam radīju�i mēs? Nē, mums �is dokuments nav vajadzīgs. Tas var nodarīt tikai ļaunumu."

Kauns noslīdēja uz sāniem. Pie viņa piesteidzās medmāsa. Neviens uz viņiem ne�āva, ta�u Stefens redzēja, kā viens no vīriem ar pirkstu pa�rauj mēlīti.

Skarfaro viņam atņēma revolveri. Tā, kā viņ� to paņēma un turēja, tā noteikti nebija pirmā reize viņa mū�ā, kad viņam rokā bija ierocis. Viņ� ar acīm deva zīmi savam pavadonim. Priesteris nometās ceļos un, izvilcis mazu lāpstiņu, steidzīgi sabīdīja visas kameras lauskas kopā un sa�bēra plastmasas maisiņā, ko arī izņēma no sava tum�ā tērpa apak�as.

"Jums ir bailes no viņai Kauns apjucis elsa. "Jūs baidāties no tā, kuru jūs apgalvojat godinām!"

Skarfaro zvērojo�ām acīm noskatījās lejup uz viņu. "Nemēģināsim sevi apmānīt," viņ� beidzot teica. "Patiesais Jēzus ta�u �odien atkal būtu miera traucētājs, draudi sabiedriskajai kārtībai, valsts ienaidnieks numur viens." Viņa acis kļuva �auras kā svītriņas. "Tikai �odien mēs būtu tie, kam ar viņu vajadzētu izrēķināties."

38

Sniegtās hipotēzes un secinājumi varētu izklausīties neticami; mēs varam piedāvāt vienīgi to. Par to, vai padarītajam galu galā ir kāda zinātniska vērtība, mēs neuzdro�ināmies spriest. Iespējams, �is noslēdzo�ais spriedums nebūtu tik nedro�s, ja no Rokfellera muzeja restaurācijas laboratorijas telpām nenoskaidrotos apstākļos nebūtu nozagti svarīgākie atradumi � skelets un videokameras lieto�anas pamācība. Līdz ar to �ie attēli un videoieraksti no pir�mās eksaminācijas ir viss, kas mums palicis no �ī gadsimta atra�duma.

Profesors Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethame�as

Nekad viņ� neaizmirsīs �o rītu, nekad neaizmirsīs �o zīmīti, �o ne�ievērojamo papīra gabaliņu, ko viņ�, salocītu un aizzīmogotu, bija saņē�mis no pāvesta centrālā sakaru dienesta vadītāja rokām, lai tūliņ steidzīgi un dedzīgi to nestu cauri lielajām zālēm, pa garajiem gaiteņiem un pla��ajām kāpnēm, nekavējoties ne mirkli, tie�i tā, kā viņam bija sacīts, lai ziņu nodotu tie�i pa�a Svētā tēva rokās. Nekad viņ� neaizmirsīs to godbijību, kas viņam lika nodrebēt, kad viņ�, parasts, jauns mūks, pār�kāpa slieksni uz pāvesta privātajiem apartamentiem. Svētais tēvs sēdēja atzveltnes krēslā cie�i pie loga un lūdzās. Vai varbūt gulēja, tik tie�i to nevarēja pateikt. Viņ� palika stāvam piedienīgā attālumā un nezināja, ko nu viņam vajadzētu darīt. Nekavējoties nc mirkli, viņam bija sacīts. N11, viņ� jau arī ne mirkli nebija kavējies, bija gandrīz bez elpas. Bet viņ� ta�u nevarēja traucēt pāvesta kontemplāciju!

Viņ� uzelpoja, kad pāvests viņu atsvabināja no �ī konflikta, atverot acis, pamanot viņa klātbūtni un ar siltu smaidu norādot, lai viņ� pienāk tuvāk. "Ko esi man atnesis, mans dēls?" viņ� no�ukstēja.

"Steidzama ziņa no Izraēlas, Jūsu Svētība."

Viņ� pasniedza viņam zīmīti ar vēstījumu. Stāvēja nogaidīdams, kamēr pāvests ar neveikliem pirkstiem noņēma zīmogu un atlocīja papīru. No�skatījās, kā viņ� lasa to, kas tur rakstīts.

Viņam bija sajūta, ka viņ� vēro, kā sabrūk vīrs, kur� stāv baznīcas priek�galā. Lai arī kas vēstījumā bija rakstīts, tas �ķita izsūcam no viņa ķermeņa pēdējos dzīvības spēkus. Svētā tēva seja kļuva pelēka un bāla, it kā nāve �ajā brīdī sniegtos pēc viņa. Viņa roka krampjaini apķēra pa�pīru, saburzīja to, gurdeni noslīdēja klēpī, kamēr viņa acu skatiens caur tuvo logu meklēja debesis.

"To es nebiju vēlējies," jaunais, izbiedētais mūks dzirdēja veco, izbie�dēto pāvestu �ukstam. "To es tev nebiju licis darīt, Baptist, to ne�"

Visu mū�u jaunais mūks sev jautās, ko nozīmēja �ie vārdi.

Viņ� stāvēja savā birojā, kas beidzot atkal bija viņējais, un pa atvērto logu vēroja Skarfaro un viņa gludi skūto pavadoņu aizbrauk�anu. Viņ� neparko nebūtu varējis iziet ārā pagalmā, lai no viņiem atvadītos.

Kad viņi vakar vēlu vakarā bija atgriezu�ies, visi bija izskatīju�ies ne�mierīgi, satraukti, kā kaut kā neizsakāmi ļauna, auksta, drūma apņemti. Kā tikko neizsakāmu noziegumu pastrādāju�i.

Ta�u, lai ko arī bija izdarīju�i, savu misiju viņi bija beigu�i. Un pēk��ņi viņi bija kļuvu�i ļoti nevaļīgi. Skarfaro viņam paziņoja, ka viņi domā�jot nākamajā rītā doties prom, un kur esot viņu auto? Un to visu viņ� pateica nelaipnā, nievājo�ā tonī, it kā runātu ar savu nesaprātīgo kalpo�tāju. Un tēvs Lūkass norija vārdus, kurus viņ� patiesībā būtu gribējis pasacīt, tāpat kā viņ� norija visu sakāmo, kop� pie viņiem bija iebrucis �is vīrs no Romas, un pateica tik vien, ka no darbnīcas ziņots, ka auto esot saremontēts un stāvot gatavs aizbrauk�anai.

"Un?" Skarfaro noskaities bija ierējies.

"Atvainojiet, es nesaprotu�"

"Ja automa�īna ir kārtībā," Skarfaro viņu norāja, "tad aizbrauciet tai pakaļV

Ta nu viņ� �orīt bija ļoti agri piecēlies, ar pirmo autobusu braucis cauri visai pilsētai uz darbnīcu, lai tur jau būtu pie durvīm, tiklīdz to atvērs. Bija samaksājis rēķinu, protams, no ziedojumiem, ko viņi ievāca no mazu veikaliņu īpa�niekiem un nabaga vecām sieviņām! Un tad rīta sastrēgumā bija braucis atpakaļ līdz pat klostera pagalmam.

Un nu viņ� noskatījās, kā vīri no Romas liek bagā�as nodalījumā savas nedaudzās lietas, kā sadala sēdvietas un izlozē to, kur� sēdēs pie stūres, un cerēja, ka nekad savā mū�ā nevienu no viņiem vairs neredzēs.

Tāpat kā viņ� cerēja arī to, ka viņam nekad nenāksies uzzināt, kas bija somā, ko viņi bija atvedu�i sev līdzi. Kas viņiem vēlu naktī bija da�rāms virtuvē? Dīvainas, posto�as skaņas bija atskanēju�as visā namā. Brālis D�efrijs satraukts bija ieradies pie viņa, nebija uzdro�inājies paska�tīties. Tā nu viņ� bija gājis pats. Kad viņ� bija pabāzis galvu virtuves durvīs, viņ� bija redzējis, kā �ie vīri no somas ņem ārā daļas, kas izskatījās pēc fragmentiem no sadauzīta radio, kā apstrādāja tās ar kapājamiem na�iem un gaļas āmuriem, vai ar knaiblēm turēja virs spēcīgas gāzes pavarda liesmas, kur tās, nelabi smirdot, izkusa un sadega. Bija izskatījies tā, it kā viņi plānveidīgi būtu aizņemti ar kāda nozieguma pēdu iznīcinā�anu. Un jau nākamajā mirklī viens no viņiem bija piecēlies, kājas plati iz�pletis, nostājies viņa priek�ā un nepārprotami licis saprast, ka viņam �eit nav ko meklēt.

Iezvanījās telefons. Viņ� gribēja ļaut tam turpināt zvanīt un nepār�traukt savas pārdomas, ta�u tas nerimās. Viņ� pacēla klausuli.

"Hallo!"

Viņ� pazina runātāju. Tas bija darbnīcas īpa�nieks. Sēco�a, gluma balss.

"Jā?" viņ� jautāja, cik īsi un noraido�i vien iespējams. Viņ� uz �o zelli �orīt bija spiests skatīties. Ar to, viņ� domāja, patiesībā �ai dienai jau bija diezgan.

"Ma�īna, kuru jūs �orīt aizvedāt," balss sēca. "Tai ir viens defekts."

Sis trulais, badīgais zellis, tēvs Lūkass pie sevis nodomāja, liet viņ� ir katolis, ja? Tas jau arī ir galvenais. "Es domāju, jūs to saremontējāt?" viņ� jautāja un apmierināts pamanīja, ka viņa balss kļūst dzēlīgāka. Viņu vajadzētu ekskomunieēt. "Vai arī par ko tie�i es �orīt samaksāju rēķinu?"

"Nē� Ja� Ta ir saremonteta, ta�u kāds bija aizmirsis atkal pie�vienot bremzēm dro�ības skavas! Es tikko biju lejā darbnīcā, un tur tās bija�"

"Dro�ības skavas."

"Jā. Dro�ības skavas."

"Un ko tas nozīmē?"

Balss sāka skanēt vaimanājo�i. "Kā lai es to paskaidroju� Dro�ības skavām ir jānovēr� tas, ka pievadi atvienojas no bremzēm, vai jūs sapro�tat? Ja ir kāda vibrācija, ja ma�īna iebrauc ceļa bedrē� Pat katru reizi, kad vadītājs bremzē, caurulītes ikreiz nedaudz izstiepjas, pamazām at�vienojoties no brem�u pievadiem. Ma�īna nedrīkst braukt ne metru tālāk, pirms mēs to nebūsim izlaboju�i, vai dzirdat? Es kādu aizsūtī�u, tūlīt pat es kādu aizsūtī�u pie jums ar skavām."

Tēvs Lūkass paskatījās pa biroja logu. Viens no jaunajiem vīrie�iem, tas ar blāvajām acīm, tie�i �ajā brīdī vēra vaļā pagalma vārtus. Pārējie sē�dēja ma�īnā. Motors darbojās.

"Acumirkli," tēvs Lūkass nesteidzīgi noteica. Viņ� aizsedza ar plauk�stu klausuli un ar vienaldzīgu sirdi nogaidīja. Skarfaro automa�īna sāka braukt, lēnām izbraukusi pa vārtiem, tā nogriezās uz ceļa un pazuda skatienam.

"Vai jūs dzirdat?" viņ� teica vīram klausules otrā galā. "Man ļoti �ēl, ta�u automa�īna jau ir aizbraukusi."

"Ak, mans Dievs. Vai jūs zināt, kurp tā dodas?"

"Uz Haifu."

"Uz Haifu! Un jums nav nekādu iespēju braucējam to paziņot?"

"Nē."

Kad viņ� nolika klausuli, viņ�, roku no klausules nenoņēmis, neko neredzo�ām acīm kādu bridi blenza sev priek�ā. Viņ� mēģināja iedo�māties ceļu uz Haifu, kas veda pāri Galilejas kalniem. Ceļ�, kas pilns līkumiem, kas ved garām stāvām nogāzēm. Tā bija Dieva griba, pilnīgi noteikti tā bija Dieva griba. Man pieder atriebība un atmaksa, saka Tas Kungs.

Ta�u ma�īnas bremzes neatteicās kalpot. Vēl pirms viņi bija izbrauku�i no Jeruzalemes, Luid�i Baptista Skarfaro un viņa pavadoņu automa��īnu taranēja kāds aplam nogriezies kravas auto; negadījums, kurā gan neviens netika ievainots, ta�u ma�īna tika pilnīgi sabojāta. Tā nonāca lū�ņos, pirms vēl kāds varēja pamanīt trūksto�ās brem�u dro�ības skavas, un vienīgās patiesās baznīcas uzticamie kalpi uz otras puses apdro�inā��anas rēķina sveiki un veseli īrētā ma�īnā nokļuva Haifa, no kurienes viņi sāka ccļu mājup uz Romu � ar kuģi, jo da�as lietas, kas viņiem bija transportējamas, ar kuģi izvest bija neuzkrīto�āk nekā ar lidma�īnu.

Tēvs Lūkass to nekad neuzzināja. Nedēļu pēc Skarfaro aizbrauk�a�nas viņ� devās pie ārsta pieaugo�u rī�anas grūtību dēļ, un ārsts viņam diagnosticēja barības vada vēzi strauji progresējo�ā stadijā. Savas dzīves atliku�o pusgadu viņ� pavadīja katoļu māsu vadītā slimnīcā, kur viņam tika veiktas da�ādas operācijas un procedūras, kaut gan jau sākumā bija skaidrs, ka tās viņu neglābs. Māsa, kas, viņam mirstot, sēdēja pie gultas, satriekta noskatījās, kā priesteris līdz pat savam pēdējam elpas vilcienam raud kā izmisis bērns.

Arī Zor�s Martinē par to visu nekad neko neuzzināja. Pēc atgrie�anās Bozmcnā Montānā ar savai raibo piedzīvojumu attēlojumiem Jeruzalemē viņ� sagādāja savai mātei tik daudz prieka, ka tā viņu svētīja ar seniem meksikāņu buramvārdiem. Sava nākamā komandējuma laikā, kas viņu aizveda uz Amerikas vidieni, viņ� iepazinās ar Beatrisi Aznaru, daudz�solo�u vēsturnicci un turklāt Venecuēlas naftas miljonāra skaisto meitu, kas viņā iemīlējās tikpat stipri kā viņā viņ�. Drīz pēc tam viņi apprecējās un no tā brī�a dzīvoja Karakasas tuvumā greznā īpa�umā, kura zemes platība bija pieckārt lielāka nekā Bozmenas universitātes teritorija, drīz vien viņiem piedzima vesels bars lielisku bērnu, un viņi veltīja sevi inku, maiju un actcku vēstures pētī�anai.

Viņa kādreizējais priek�nieks, doktors Bobs Ri�ardss, pirmajā koman�dējumā, kurā viņam bija jādodas bez Zor�a, guva ilgsto�i ārstējamu gū�as savainojumu un kā atzinību par saviem nopelniem saņēma no Bozme�nas universitātes pastāvīgu docenta vieni bez tiesībām viņu atlaist. Tas bija izdevīgs brīdis �im solim, jo gadu vēlāk kāda Malaizijas firma laida apgrozībā sonārtomogrāfu, kas bija ne vien ievērojami jaudīgāks un parocī�gāks nekā universitātē radītais, bet arī tā cena bija tik zema, ka par tā iegādi sāka interesēties pat vēstures institūti ar savu trūcīgo bud�etu, un piepra�sījums pēc sonārtomogrāfiskajiem izmeklējumiem ievērojami samazinājās.

Gadījums ar Rokfellcra muzejā mistiskos apstākļos pazudu�ajiem arheoloģiskajiem atradumiem, kā arī notikumi Vādī Mer�amonā nonāca Izraēlas justīcijas rokās. Prokuratūras izmeklējumi nedeva pilnīgu skaid�rību par to, kas patiesībā bija atgadījies, it īpa�i tāpēc, ka aizdomās tura�mie, apsūdzētie un liecinieki izteicās visai pretrunīgi. Da�u izvirzītā versija, ka viņi esot biju�i uz pēdām mantojumam, ko atstājis ceļotājs laikā, jau no pa�a sākuma tika noraidīta kā neprātīgs apgalvojums savai aiz�sardzībai, un viņiem tika piedraudēts � ja viņi �o apgalvojumu procesa laikā vēl atkārtos, tad tiks saukti pie atbildības turklāt arī par necienīgu izturē�anos pret tiesu. Pēc augstu iestā�u pavēles � viens no nodari�nātākajiem izmeklē�anas un procesu novērotājiem, Izraēlas �urnālists Uri Lībermans runāja par amerikāņu miljonāra un mediju magnāta D�ona Kauna pla�ajiem sakariem � process tika pasteidzināts, tā ka galu galā palika tikai pārmetums, ka nolaidības dēļ vai ļaunprātīgi esot iznī�cināti, iespējams, vēsturiski ļoti nozīmīgi arheoloģiski atradumi, turklāt arī vesela rinda citu pārmetumu � no rupju pārkāpumu pieļau�anas līdz pat nelegālai iero�u turē�anai.

Brālis un māsa Je�ua un Judīte Mcnezi kā līdzvainīgie tika attaisnoti. Tiesnesis bargi pieteica turpmāk rīkoties uzmanīgāk, nonākot saskarē ar vēsturiskiem atradumiem, un �aubu gadījumā informēt valsts iestā�des, kas par tāda veida lietām ir atbildīgas.

Je�ua Mcnezs ari turpmāk palika godāts Rokfellcra muzeja līdzstrād�nieks, ta�u pastiprināti pievērsās papirusa un papīra restaurācijai un laika gaitā kļuva par �ajā jomā atzītu ekspertu. Cita starpā viņ� ari radīja metodi, kas kļuva pazīstama kā meneziācija.

Judīte Mencza izlēma studēt salīdzino�ās reliģijas zinātnes un drīz pēc tam pievērsās budismam.

Amerikāņu studentu Stefenu Korneliusu Foksu tiesa atzina par vai�nīgu rupju pārkāpumu izdarī�anā un valsts iestā�u kavē�anā. Pārmetums par ielau�anos Rokfellera muzejā netika pierādīts. Fokss tika izraidīts no valsts, un viņam tika noteikts piecus gadus ilgs ieceļo�anas aizlie�gums. Viņ� atgriezās universitātē un turpināja savas studijas. Pēc kais�mīgām iek�ējām debatēm Explorer's Society nolēma atņemt viņam piede�rības tiesības.

Amerikānis I<īts Hcgartijs Raiens, kur� bēgot bija izglābies no apcie�tinā�anas Vādī Mer�amonā un, kā �ķiet, ar nezināmu mērķi bija pametis valsti, vēl joprojām bija meklējamo personu sarakstā. Pret viņu izvirzītā apsūdzība par neatļautu iero�u turē�anu, nelegālu noklausī�anos, brīvī�bas atņem�anu, varmācīgiem draudiem un kūdī�anu uz noziegumiem tika uzturēta spēkā.

Amerikānis D�ons Kauns bija spējis padarīt ticamu, ka par sava dro��ības padomnieka kriminālajām mahinācijām neko nav zinājis un viņam pilnā pārliecībā uzticējies, ta�u tika atzīts par vainīgu arheoloģisku atradumu iznīcinā�anā, kā arī musinā�anā uz vairākiem mazāk smagiem noziegumiem, un notiesāts ar pieciem gadiem cietumsoda. Atkārtotā procesā, kurā jau pieminētais �urnālists Uri Lībermans pievienoja pla�i apspriestu laikraksta komentāru ar ietekmīgu labvēļu protekciju, cie�tumsods tika aizvietots ar nosacītu. D�ons Kauns drīkstēja pamest Izraēlu. Viņ� atgriezās Ņujorkā un drīz pēc tam iz�ķīrās no savas sievas, tas guva ārkārtīgi pla�u rezonansi attiecīgajās dzeltenās preses slejās. Vēlāk ar ne�aubīgu apņēmību viņ� demontēja savu koncernu un galu galā pārdeva arī tā kodolu � N.E.W. raidītāju � vienam no saviem sīvākajiem konkurentiem. Pēc tam D�ons Kauns no publiskās skatuves nozuda.

Anglis profesors �ārlzs Vilfords-Smits no visiem apsūdzības pun�ktiem, kas attiecās uz noziegumiem, tika atbrīvots. Ta�u viņam tika ieteikts pamest Izraēlu un likts saprast, ka viņ� nekad vairs nesaņemtu atļauju izrakumu darbu veik�anai. Presei viņ� darīja zināmu, ka visus notiku�mus no�ēlojot, ta�u tik un tā viņam jau esot bijis padomā, ievērojot tu�vojo�os vecumu, no aktīvās pētniecības aiziet. Viņ� atgriezās Anglijā.

Viņa ilggadējais asistents, izraēlie�u vēsturnieks Simons Bārlevs nāka�majā gadā kļuva par Rokfellera muzeja vadītāja vietnieku.

Mer�amonas klosteris savus vārtus aizslēdza un atkal nonāca aizmirstībā.

�urnālists Uri Lībermans, kas tiesas procesu laikā bija tāds kā galve�nais reportieris, uzrakstīja grāmatu par izrakumiem pie Bcthamc�as un par notikumiem, kas bija tiesas procesu lieta. Ta�u, kad grāmata bija pabeigta, �is gadījums jau sen bija pazudis no sabiedrības apziņas, un grāmatai viņ� neatrada izdevēju.

Rakstnieks Pētcrs Eizenharts, kur� no Izraēlas jau bija aizceļojis pirms notikumu kulminācijas, tika aicināts uz Izraēlu kā liecinieks, ta�u viņ� uzskatīja par labāku neierasties. Tūliņ pēc atgrie�anās pierakstus par saviem piedzīvojumiem viņ� salika kārbā, uzlika to pavisam augstu uz guļamistabas skapja un pievērsās jaunam romānam, kam ar to visu bija pēc iespējas mazāks sakars, pareizāk sakot, vispār nekāds. Vēlāk kāds re�cenzents bija ievērojis, ka Eizenharts nekad vairs nerakstīja stāstus par ceļojumiem laikā.

Kanādie�u vēsturnieks profesors Gutjērs netika ne apcietināts, ne ap�sūdzēts, bet, tāpat kā Kauna nolīgtie līdzstrādnieki, netraucēti atgrie�zās dzimtenē. Pēc da�iem gadiem viņu ķēra trieka, pēc kuras viņ� tā arī nekad vairs neatlaba.

Semanes baznīca tika likvidēta un sekularizēta. Līdz ar Luid�i Bap�tista Skarfaro iera�anos pārtrauktā nabagu ēdinā�ana vairs nekad netika atjaunota.

40

Mazā, sakumpusī lauku māja, ko, �ķita, tīri vai saspiedīs tās milzīgais, pelēkais jumts, vienīgais visā apkārtnē, uz kura nebija uzstādīta satelīta antena, atradās neliela Dienvidanglijas ciemata � Bārnfordas � nomalē. �aurā ceļa otrā pusē stiepās vairs tikai lauki, kas jau bija uzarti ziemas salam. Tiem pāri pletās izplūdu�as, blāvas debesis. Pēc zemes smar�ojo�ie garaiņi, kas cēlās no arumiem, jaucās ar saltu smar�u, kas lika no�jaust, ka drīz uzkritīs sniegs.

Ma�īnai, kas �ajā priek�pusdienā iegriezās pa �auro ceļu un apstājās pie mājas, bija Londonas numura zīme. Izkāpa divi vīri, tik piesardzīgi, kā izkāpj, esot pie mērķa, ko redz pirmoreiz mū�ā. Viens bija jauns un slaids, gandrīz vai stiegrains, uz acīm tam bija brilles �auros rāmī�os, un, neraugoties uz rudenīgo aukstumu, mugurā tikai �akete. Veids, kā viņ� kustējās, pauda ar pūlēm apvaldītu enerģiju, un sejas izteiksme bija drū�mas apņēmības pilna. Otrs, mazliet vecāks un ievērojami apaļīgāks mie�sās, kāpjot ārā no ma�īnas, tīstījās savā pelēki zaļajā parkā, pie kuras viņ� ap kaklu bija apmetis pēc krāsas nepiemērotu, skotu rakstiem rotātu �alli. Viņa acīs bija manāma nedro�ība, izbrīns, viņ� skatījās apkārt kā bērns, kur� nevar saprast, vai tagad būs gaidāms kas nepatīkams vai patīkams.

Abi �ķērsoja ceļu, pie �aurajiem, gai�zaļi lakotajiem dārza vārtiņiem uz brīdi apstājās, lai izpētītu uzrakstu uz pastkastītes, kas bija piestipri�nāta pie raupji apmestā mūra. Viņi viens otram pamāja: jā, viss ir pareizi. Jaunākais no abiem atvēra nevērīgi apkaltos dārza vārtus.

Dārzam aiz tiem jebkāda kop�ana, �ķiet, bija sve�a. Apkārt aizau�gu�am dīķim zālienā trūdēja lapas, kā tās tur bija nokritu�as no rudenīgi kailajiem kokiem un krūmiem. Pret sarūsēju�u, apsegtu ūdens mucu bija atsliets velosipēds. Gar mūra �ogu uz visām pusēm stiepās mū�zaļ� dzīv��ogs,kupli sazēlis, nesakopts.

Abi vīri piegāja pie nama durvīm un piezvanīja.

Kādu brīdi neviens nenāca, tad atskanēja soļi un durvis tika pla�i at�rautas vaļā.

Vīrs, kur� atvēra durvis, bija krietni vecāks nekā abi apmeklētāji. Snieg�balti mati, izspūru�i uz visām pusēm, it kā viņ� būtu atsacījies no to ķem�mē�anas, ieskāva saulē iedegu�u seju, no kuras mirdzo�i pelēkas, dzīvas acis vērīgi raudzījās atnācējos. Mugurā viņam bija zaļa adīta veste ar biezu apkakli, no kuras rēgojās ārā grumbains, gaļīgs kalds, kas netī�i lika iedomāties vecu milzu bruņurupuci.

"Kāds pārsteigums!" vecais vīrs iesaucās, kad izbaiļu sekunde bija pārvarēta. "Mister Foks! Mister Eizenhart! Ko gan jūs �eit darāt? Nā�ciet ta�u iek�ā, es lūdzu jūs�" Viņ� aicino�i airējās ar rokām. "Kāda laime, ka es tie�i biju mājās! Es tik bie�i esmu ccļā, ka bez iepriek�ējas pieteik��anās pa telefonu mani faktiski neviens vairs neapmeklē."

"Laimes gan te ir mazāk, nekā jūs domājat," Stefcns Fokss teica ar �auru smaidu, kad viņi nāca iek�ā pa durvīm. "Labdien, profesor Vilford-Smit."

Pusstundu vēlāk viņi sēdēja pla�ā, labi izkurinātā dzīvojamā istabā, no kuras pa platām, vecmodīgām terases durvīm pavērās romantisks skats uz dārzu, un balansēja ar plānām porcelāna tasītēm, kurās smar�oja zeltaini dzeltena tēja. Profesors cēli sēdēja smagā ādas atzveltnes krēslā. Katru sienas metru aizņēma cie�i salikti grāmatu plaukti vai arī eļļas gleznas masīvos rāmjos.

"Tas bija tik sen," viņ� domīgi teica. "Vairāk nekā pirms trim gadiem. Tas ir ilgs laiks."

Abi apmeklētāji, sasēdu�i viens otram blakus uz koloniālā stila dī�vāna, piekrīto�i pamāja.

"Jūs man vēl neesat atklāju�i, kas jūs atvedis �urp uz �o apvidu."

"Mēs gribējām jūs satikt."

"Vienkār�i tāpat?"

"Nē," Stefens teica un uzmanīgi nolika savu tējas tasi uz dīvāngaldiņa, "vienkār�i tāpat ne."

Pēk�ņi telpā iestājās klusums. Ārā dārzā kailo koku zaros sapulcējās kraukļi, it kā viņi vēlētos paskatīties, kas tagad notiks.

"Bērnībā es bie�i liku puzles," Stefens Fokss iesāka. "Katros Ziemas�svētkos mani vecāki nopirka jaunu puzli, un tad visa ģimene Zie�massvētku dienās stundām ilgi sēdēja ap lielo galdu un mēģināja attēlu salikt. Jo vecāki mēs, bērni, kļuvām, jo vairāk daļu bija puzlei, un kādā brīdī vecāki sāka pirkt puzles bez attēla parauga. Tad mums bija tūk�sto�iem mazu daļiņu, un mums nebija ne jausmas, kā attēlam jāizskatās. Bie�i vien mēs tikai stundām ilgi sēdējām un mēģinājām, bet nebija nekādu panākumu. Ta�u kaut kad tomēr atrod kādu noteiktu daļu, kas iederas blakus citai, un kopā tās jau veido niecīgu attēla fragmentu, kas pēk�ņi ļauj nojaust, kā jāizskatās veselumam. Tad da�reiz viss tur�pinās zibenīgi ātri. Daļas �ķiet savienojamies pa�as no sevis, atrodam savu īsto vietu, viss pēk�ņi der kopā � un tikai tāpēc, ka bija atradusies �ī viena nozīmīgā mozaīkas daļa." Stefens uz brīdi apklusa. "Pirms pāris nedēļām," viņ� tad turpināja un paskatījās uz profesoru, kura kuplās baltās uzacis bija cēlu�ās arvien augstāk, "es nejau�i uzgāju �ādu puzles gabaliņu."

Profesors Vilfords-Smits satvēra savu tējas tasi, kas atradās uz maza galdiņa blakus viņa krēslam. "Tas izklausās aizraujo�i," viņ� teica. "Jā�saka gan, ari pietiekami mīklaini, ja atļaujat piebilst."

"Esiet bez raizēm. Esmu ieradies, lai �o mīklu atminētu."

"Nomierino�i."

Stefens paliecās uz priek�u, delnas atbalstījis pret aug�stilbiem. "Kad mūsu piedzīvojums Izraēlā bija galā, tad izskatījās tā, it kā visi jautā�jumi būtu noskaidroti. Ta�u tādi tic nebija. Da�i dīvaini, mazi sīkumi neiederējās kopskatā. Mēs visi bijām pārāk noguru�i un pārāk vīlu�ies, lai tos ievērotu, ta�u �īs mazās, �ķietami nenozīmīgās detaļas ir ārkārtīgi nozīmīgas. Par to es pārliecinājos pēdējās nedēļās, kad visu attēlu vēl�reiz izjaucu un, akmenīti pēc akmenī�a likdams apkārt �im vienam, par kuru es nupat runāju, atkal saliku kopā. Un, paskat tik, pēk�ņi radās pa�visam cits attēls."

"Fascinējo�i," tcica profesors.

"Vai drīkstu uzdot jums vienu jautājumu?"

"Dro�i."

"Kas jūs pamudināja studēt arheoloģiju?"

Profesors Vilfords-Smits samulsis mirk�ķināja acis. "Ai� Tas bija tik sen� Vai tas ir tik svarīgi?"

"Jums jau bija pāri �etrdesmit, bijāt izveidojis karjeru ienesīgā amatā, un, ja jūs būtu pie tā palicis, jūs acīmredzot jau būtu līdzīpa�nieks vienā no lielākajām Lielbritānijas tekstilfabrikām. Ta�u jūs to visu pamētāt � kādēļ?"

Pāri zinātnieka sejai pārslīdēja tāda kā garlaikotības ēna, kas lika no�jaust, cik bie�i viņam uz �o jautājumu jau nācies atbildēt. "Nauda dzīvē nav viss, kas vajadzīgs."

"Un jūs vēlaties sacīt, ka tas atmaksājās?"

"Protams. Tā bija fascinējo�a lieta. Citādi es diezin vai būtu pie tās palicis."

Stefens uz viņu paskatījās. "Pēdējās nedēļās es daudz pētīju. Es ru�nāju ar daudziem ļaudīm, jūsu biju�ajiem līdzstrādniekiem, ar citiem arheologiem. Daļa �o cilvēku izsakās par jums visai negatīvi."

"Es to zinu. Te nu jūs varat redzēt, kā naids valda pār zinātni. Tie ir cilvēki, kuri dzimu�i un uzaugu�i ziloņkaula tornī, un iemesls, kādēļ viņi uz mani ir skaudīgi, ir tas, ka es nācu no rūpniecības un zināju, kā runāt ar naudas devējiem un sponsoriem, bet viņi ne. Es biju ienācējs, un cs pratu apieties ar naudu. Grūti pateikt, ko viņi vēl man nevar piedot."

"Jūs vienmēr organizējāt pla�a mēroga izrakumu darbus ar simtiem līdzstrādnieku. Tādus kā pēdējie, kuros piedalījos arī es."

"Jā," Vilfords-Smits pamāja. "Un tie pat, iespējams, bija vieni no mazākajiem."

"Toreiz cs jūs vēl nemaz nepazinu, nebiju par jums neko dzirdējis. Tas bija Je�ua Menezs, kur� man izgādāja �o vietu jūsu vadītajos dar�bos. Domāju, ka pirmā reize, kad mēs ar jums pārmijām vairāk nekā tikai divus vārdus, bija dienā, kad cs uzgāju atradumu �etrpadsmitajā apga�balā." Stefens Fokss atlaidās ērtāk un pārmeta vienu kāju pār otru. "Vai zināt, par ko es �ajos gados arvien vairāk un vairāk brīnījos?"

Sirmais profesors tikai sarauca uzacis.

"Jūs faktiski uzreiz jau zinājāt, par ko ir runa," Stefens turpināja. "Jūs nokāpāt pie manis lejā, ieraudzljāt plastikāta maisiņu ar lieto�anas pamācību tajā, un jums uzreiz bija skaidrs, ka �is atradums ir sensācija. Es vēlos teikt, ka bija jāpaiet dienām, pirms to sapratu es. Pat viņ�," Stefens norādīja uz Eizenhartu, kur� klusēdams sēdēja viņam līdzās, "to nenojauta tik ātri. Viņam gan visai ātri ienāca prātā doma, ka ske�lets varētu piederēt ceļotājam laikā. Ta�u, ko tas nozīmēja � proti, ka pamācībai piederīgā kamera vēl arvien kaut kur eksistē �, to viņ� ap�tvēra tikai tad, kad viņam to pateica Kauns. Un ne jau pati no sevis viņam �ī ideja bija ienākusi galvā."

Vilfords-Smits pacēla roku �estā, kas �ķita sakām: lūdzu, atvainojiet, ka esmu tik slīpēts. "Iespējams, vecumdienās man vajadzētu sākt rakstīt science fiction.''''

"Un vai jūs zināt, ko dīvainu misters Eizenharts man vēl pastāstīja?" Stefens turpināja. "Viņ� sacīja, ka nebeidzamajās pārrunās jūs jau no pa�a sākuma esot izskatījies savādi vienaldzīgs. Jo ilgāk tas turpinājās, jo mazāk, kā izskatījās, tas skāra jūs. Savādi, vai ne tā?"

Vecais vīrs atslējās savā krēslā. "Jums kaut kas ta�u ir padomā, Stefen," viņ� mierīgi secināja. "Vai varbūt es kļūdos?"

"Pilnīgi pareizi," Stefens pikti pamāja. "Visus galus, kas �ajā noti�kumā vēl paliku�i, es vēlos at�ķetināt. Ir vēl kāda detaļa, par kuru man izstāstīja misters Eizenharts. It kā nenozīmīga detaļa, ja uz to skatās atsevi�ķi. Tajā rītā pēc manas bēg�anas no nometnes jūs pa�ā rīta ag�rumā esot iegājis apsprie�u telpā, kur bija novietotas visas lietas no ma�nas telts, un manā klēpjdatorā esot skatījies saglabātās interneta lapas, kurās bija raksturotas MR sērijas kameras. Misters Eizenharts bija pienācis pie jums, un jūs abi esot runāju�i par to, cik savādi, ka ceļotājs laikā ņēmis līdzi pagātnē kameru MR-01 un nevis būtiski jaudīgāko un spēcīgāko MR -02. Vai jūs atceraties?"

"Neskaidri," Vilfords-Smits noteica.

"Es esmu pārliecināts, ka jūs to atceraties vēl pavisam skaidri. Es esmu pārliecināts, ka �ajā rītā jūs pierakstījāt firmas Video World Dispatcher, kuras interneta lapas tās bija, adresi un telefona numuru." Stefena balsī ieskanējās niknums. "Jo tā nu ir sagadījies, ka �ī firma, kuras mītne atrodas netālu no manu studiju vietas, �obrīd ir viena no maniem klien�tiem. Es tur esmu savējais, un viņu datoros es daru, ko vien vēlos. Un pirms piecām nedēļām iepriek�ējās pasūtī�anas failā es ieraudzīju jūsu vardu, profesor Vilford Smit."

Profesors Vilfords-Smits neko neteica. Viņ� tikai sēdēja, acis neno�laidis, skatījās uz Stefenu, un viņa acīs pēk�ņi bija parādījies savāds mir�dzums.

"�ajā failā," Stefens nesaudzīgi turpināja, "ir atzīmēts arī pasūtī�a�nas datums un pulksteņa laiks. Es vairākas reizes rēķināju un nopratu, ka jūs esat ātru lēmumu cilvēks, profesor. Laika starpību starp Izraēlu un Amerikas austrumu krastu ierēķinot, jūs pēc mana datora aizvēr�a�nas nedomājāt pat nc pusstundu, pirms zvanījāt uz firmu Video World Dispatcher. Vai jums ir zināms, ka bijāt viens no pirmajiem? Un vai jūs arī zināt, ka no tūksto�iem pasūtītāju jūs bijāt vienīgais, kur� pasūtījis tikai magnetofonu, bet ne pa�u kameru?"

Kādreizējā izrakumu darbu vadītāja balss pēk�ņi izklausījās pie�smaku�i. "Un ko jūs no tā secināt?"

"Jā, to cs arī sev jautāju. Nedēļām ilgi es sev jautāju: Stefen, ko tu no tā secini? Ko tas varētu nozīmēt? Un es turpināju meklēt. Beidzot es SONTatradu kādu izpalīdzīgu dvēseli, kas man varēja pateikt, ka kāds misters Vilfords-Smits jau no tūksto� deviņi simti se�desmit devītā gada esot to pasūtītāju sarakstā, kam tiekot izsūtīti reldāmas materiāli par jau�numiem videotehnikas jomā. Tikai pirms divarpus gadiem pienākusi ziņa, ka viņu no sadalītāja varētu svītrot. Kas gan, jāsaka, netika izdarīts."

Sirmais arheologs tikai pamāja.

"Protams, arī �o detaļu var izskaidrot," Stefens piebilda. "Skaidrs. Un kas tur dīvains, ja zinātnieks interesējas par videotehniku? Tie�i pre�tēji, tas ta�u ir viegli saprotams. Varbūt vienīgi neņemot vērā to, ka jūs nekad nefilmējāt izrakumu darbus un ari neierosinājāt, lai kāds to darītu."

"Tehnika tādam nolūkam vēl nebija pietiekami spēcīga," profesors nepārliecino�i teica.

"Tūksto� deviņi simti se�desmit devītajā gadā tā tas patie�ām arī varēja būt. Ta�u pēdējos desmit gados tas tā vairs nebija."

Vilfords-Smits nopūtās, ļāva grumbu izvagotajām rokām noslīgt klēpī un, pārdomās nogrimis, skatījās uz Stefenu. "Ko jūs domājat?" viņ� jau�tāja. "Jums ta�u ir kāda teorija, citādi jūs nebūtu �eit. Klājiet vaļā."

"Es to nesauktu par teoriju. Tas drīzāk ir stāsts. Cits stāsts," Stefens uzsvēra un pēk�ņi atkal sajuta cauri ķermenim straumē plūstam pārlie�cību, kas viņam tik ilgi bija pietrūkusi. Viņ� bija ieradies �eit ar bailēm, ka vecais zinātnieks varētu pasacīt ko tādu, kas viņa stāstu iznīcinātu, kādu argumentu, ko viņ� nebija apsvēris un kas ar pūlēm at�ifrēto loģiku izmestu mēslainē. Ta�u nu tas nenotiks. Nu vairs ne. "Stāsts ir par kādu jaunu britu karavīru, kur� tūksto� deviņi simti �etrdesmit sep�tītajā un �etrdesmit astotajā gadā ir stacionēts Palcstīnā, visu to laiku, kamēr Apvienotās Nācijas diskutēja par plānu pie�ķirt ebrejiem tiesības dibināt savu valsti. Tas ir nemierīgs laiks, ta�u kareivis atrod laiku un iespēju apskatīt �o zemi, savākt iespaidus un da�ādas lietas piemiņai. �is karavīrs bijāt jūs, profesor."

"Jā," viņ� pamāja. "Toreiz es biju stacionēts Palcstīnā."

"Tūksto� deviņi simti �etrdesmit astotā gada piecpadsmitajā maijā jūs ar britu karaspēku devāties prom no tikko dibinātās Izraēlas, atgriezā�ties Anglijā, izstājāties no armijas un sākāt strādāt pavisam parastā amatā tekstilrūpniecības nozarē. Jūs apprecējāties, jums piedzima bērni, jūs izveidojāt ievērības cienīgu karjeru. Divdesmit gadus jūs dzīvojāt neuz�krīto�u dzīvi. Ta�u tad kaut kas acīmredzot notika. Jautājums ir: kas?"

"Man vairs nebija diezgan ar �o neuzkrīto�o dzīvi," Vilfords-Smits piedāvāja izskaidrojumu. "�odien to sauktu par pusmū�a krīzi."

Stefens papurināja galvu. "Nē. Mans stāsts ir citāds. Mans stāsts saka � starp suvenīriem, ko jūs atvedāt līdzi no Svētās zemes un visus �os gadus glabājāt kādā kārbā vai kastē, būs bijis kāds priek�mets, kura nozīmi jūs nespējāt izprast. Tas, kas notika pēc divdesmit gadiem, se��desmitajos gados, bija kase�u magnetofonu parādī�anās un to pār�do�ana milzīgos vairumos. Kad jūs redzējāt pirmo mūzikas kaseti, jums būs atkal ienācis prātā vecais, savādais ciemkukulis no Palestīnas. Kaut kad jūs to būsiet atkal izņēmis no kastes un konstatējis, ka starp tām ir zināma līdzība. Pa to laiku radās jēga arī �etriem iespiestajiem burtiem. SONT� tā bija japāņu firma, kas ar varu spiedās pasaules tirgū. Kāda mīkla! Jūs būsiet mēne�iem, gadiem domājis par to, ko tas varētu nozīmēt. Kāds cits ar melno, stūraino priek�metu būtu gājis pie zinātniekiem un teicis: izpētiet to, � ta�u jums tas kaut kā nebija ienā�cis prātā. Jūs ar to tikāt galā viens pats. Tā jūs man raksturoja gandrīz katrs, ko es satiku, kas jūs zināja no agrākiem laikiem; viņ� ir vīrs, kur� ar visu galā tiek viens pats. Jūs atkal un atkal apsvērāt visas iespējas, arī pa�as dīvainākās, pēc labākajām Serloka Holmsa tradīcijām izslēdzāt neiespējamās, un cauri gadiem, kuros iznāca arī pirmie, vēl vienkār�ie videomagnetofoni, radījāt savu teoriju. Es varu iedomāties, ka materiāls deva iz�ķiro�o ierosmi. Jūsu suvenīrs bija radīts no mākslīga materiāla, to jūs sapratāt, kad atkal to paņēmāt rokā, � ta�u jūs atcerējāties, ka toreiz, tūksto� deviņi simti �etrdesmit astotajā gadā, jūs nezinājāt, no kāda materiāla ir jūsu atradums. Jo tāda veida sintētiskas vielas toreiz vēl nebija, un tas būs jūs vienā brīdī uzvedinājis uz domas, ka �eit runa varētu būt par ceļojumu laikā. Jums ienāca prātā, ka �is atradums varētu būt ieraksts, acīmredzot videoieraksts, un, tā kā ceļotājs laikā to nebija paņēmis līdzi atpakaļ nākotnē, vajadzēja pamatoties uz pieņēmumu, ka ceļojums laikā bija iespējams tikai vienā virzienā. Vienīgā iespēja, kā ierakstus no pagātnes varētu nogādāt atpakaļ nākotnē, bija tos deponēt neatklātās vietās, kur biju�ie laikabiedri tos varētu izrakt. Ta�u kā dēļ �āds upuris būtu vērts? Par �o jautājumu nebūtu jādomā ne piecas mi�nūtes, jo kādam jau būtu ienācis prātā Bībeles Jēzus. Priek�metā, kuru jūs atradāt, noteikti bija jābūt Jēzus videoierakstam. Muļķīgi bija vie�nīgi tas, ka nebija ierīces, kas �o ierakstu varētu padarīt redzamu, un, kā izskatījās pēc prospektiem, kurus jums regulāri piesūtīja SONT, �āda ierīce vēl bija ilgi jāgaida. Ta�u kaut kad jūs sapratāt, ka vismaz viena �āda ierīce eksistē, ja jūsu teorija ir pareiza, jau gandrīz divus tūksto�us gadu: un tā ir kamera, kas bija līdzi ceļotājam laikā. N11 jau jūs arī zinā�jāt, ka ikviena kamera tā ierīkota, ka tai nepiecie�ams arī atskaņo�anas mehānisms, lai varētu noskatīties uzfilmēto. Citiem vārdiem sakot ja jūs atrastu kameru, kas piederējusi ceļotājam laikā, jūs varētu redzēt, kas ierakstīts kasetē, kurā, un par to jūs bijāt pārliecināts, noteikti bija uzfilmēts Jēzus. Tas bija patiesais iemesls, kāpēc jūs �etrdesmit divu gadu vecumā sākāt studēt arheoloģiju un galu galā devāties atpakaļ uz Palestīnu. Jūs to nedarījāt tāpēc, ka jums arheoloģija nebija vienaldzīga. Vienīgais iemesls: jūs gribējāt atrast kameru."

Profesors Vilfords-Smits klusēja. Galvu uz grumbainā kakla augstu pacēlis, viņ� tur sēdēja, un gandrīz nemanāms smaids rotājās viņa lūpās.

"Tāpēc jūs vienmēr organizējāt tik pla�a mēroga izrakumu darbus," Stefens turpināja. "Tāpēc kvantitāte jums bija svarīgāka nekā kvalitāte, un tāpēc jūs esat publicējis tik maz darbu. Patiesībā arheoloģija jūs maz interesēja. Jūs interesēja kamera. Un tikai �ī iemesla dēļ jūs tik ātri va�rējāt rīkoties, kad es atradu lieto�anas pamācību. Jums pat nebija jādomā, ko tas varētu nozīmēt, jo to visu jūs jau bijāt pārdomājis pirms gadu desmitiem. Jūs zinājāt � tas nozīmēja to, ka es esmu atradis to, ko jūs meklējat."

Kaut kur lūza zars. Kraukļi pacēlās gaisā un aizlidoja.

"Tas bija patiesais iemesls. D�ons Kauns meklēja video, jūs turpretī visu laiku meklējāt kameru. Pat tajā brīdī, kad pie Bethame�as notika iz�rakumu darbi, SONTklicntu informē�anas daļa vēl nebija saņēmusi ne�kādu norādi par jauno MR sistēmu. Klīda tikai baumas iek�ējās aprindās. Kad jūs uzzinājāt, ka tikai pēc trim gadiem atbilsto�i aparāti parādīsies tirgū, jūsu interese par meklē�anu atslāba, un, kad jūs bijāt pasūtījis vi�deomagnetofonu, tā zuda pavisam. Kamēr mēs visi kā drudzī skraidījām apkārt, jums tikai vajadzēja nogaidīt, jo jums jau bija viens no trim Jēzus video. Trīsdesmit gadus jūs Izraēlā bijāt pārcilājis katru akmeni, meklējot kameru; jums tā nebija problēma � pagaidīt vēl trīs." Stefens paliecās uz priek�u, "Es zinu, ka jūsu videomagnetofons tika piegādāts pirms ne�dēļas. Esmu ieradies, jo vēlos redzēt video."

Stefens bija gaidījis pretargumentus, vismaz līdzjūtīgu galvas kratī�anu vai tādus izteikumus, kā, piemēram, ka viņam esot pārāk daudz fantāzijas vai viņ� lasot nepareizos romānus. Un, ja viņ� bija godīgs, tad viņam pa�am �ī teorija �ajā mirklī, kad viņ� bija to izteicis skaļi un pāri palika vien saspringts, gandrīz vai apstulbino�s klusums, �ķita krietni vien pār�spīlēta. Sava veida arheoloģisks pielikums NLO paranojai.

Ta�u profesors Vilfords-Smits nesmējās, un viņ� arī nemēģināja viņu padarīt smieklīgu. Viņ� dkai kādu brīdi sēdēja un vēroja viņu ar to vieglo, gandrīz vai labvēlīgo smaidu, ar kādu viņ� visu laiku bija viņā klausījies. Tad ar zināmām, savam vecumam atbilsto�ām grūtībām viņ� piecēlās un vienkār�i sacīja: "Labi. Nāciet man līdzi.11

Eizenharts, kura angļu valoda, pēc pa�a domām, pēdējos gados bija vēl vairāk ierūsējusi, un tāpēc viņ� visu laiku neko nebija teicis un dro�i vien tikai ar grūtībām bija spējis sekot sarunai, pielēca kājās kā dzelts. "Acumirkli!" viņ� iesaucās. "Vai tas nozīmē, ka Stcfcna teorija ir pareiza?"

Sirmais arheologs apdomīgi pamāja. "Jā. Tie�i tā arī bija."

Viņi sekoja viņam uz darbistabu, kā avis seko savam ganam. Tur stā�vēja televizors, liels, dārgs modelis, un uz tā parasts videomagnetofons, uz kura gulēja �aura, eleganta izskata melna kaste: MR-S, jaunās sistē�mas atskaņotājiekārta. Visapkārt bija plaukti, pilni ar grāmatām, manu�skriptiem un senām lietām, nelielām māla vāzēm un statujām. Divas �auras stiklotas durvis veda ārā uz terasi. Pie sienas starp tām karājās Izraēlas karte � sprie�ot pēc atzīmētajām valsts robe�ām, visai veca, un krāsainas uzlīmes uz tās apzīmēja vietas, kur profesors Vilfords-Smits bija vadījis izrakumu darbus.

"Tūksto� deviņi simti �etrdesmit septītajā gadā, kā jūs jau, iespē�jams, zināt, tika atrasti Kumrānas rakstu ruļļi," viņ� sāka stāstīt, atbīdī�dams no loga krēslus. "Es dzirdēju par to. Stāsts mani aizrāva � jūs redzat, zināma interese par arheoloģiju tomēr būs manī jau tolaik snaudusi �, un es reiz varēju rast iespēju aizceļot uz Jēriku, un kāds pavadonis, beduīns, man parādīja alu, kurā rakstu ruļļi tika atrasti. Sev par attaisnojumu es varu vien teikt," viņ� smaidīja, "ka toreiz man tik tikko bija paliku�i divdesmit gadi un es biju ari atbilsto�i naivs. Kalnos ir simtiem alu, un pavadoņi tās ir taisnīgi sadalīju�i savā starpā. Atkarībā no tā, pie kura gida nokļuva, dabūja redzēt kādu citu alu, vienīgo pa�tieso, protams."

Viņ� deva viņiem zīmi apsēsties. Mans pavadonis toreiz bija naudas kārs, ta�u ar pla�u vērienu, ja viņ� jutās labi apmaksāts. Pēc tam kad es viņam slepus biju iedevis papildu naudaszīmi, viņ� man ļāva alu apskatīt pa�am uz savu roku, un, kamēr viņ� sēdēja pie ieejas un smēķēja smir�do�u cigareti, es blakus alā kādā spraugā atradu saplīsu�u, ta�u vēl pil�nīgu amforu. Kad es pacēlu lauskas, tajās gulēja neliela taisnstūrveida paciņa, taukains, netīrs sainītis, satīts ar auduma lentēm, kuras es savā vientiesībā noturēju par papirusiem. Viss bija tik mierīgi � es kādu bridi vēl vandījos apkārt, ta�u, neko vairāk neatradis, ietinu savu guvumu lielā kabatas lakatā un paņēmu līdzi, un tad mēs devāmies prom."

Vilfords-Smits piegāja pie atvilktnes, no kuras viņ� izņēma nelielu metāla kārbiņu, kurā reiz iesaiņoti cepumi. "Kad es biju mājās un savu atradumu vēroju dienas gaismā, es sapratu, ka tas ir vienkār�s lina audekls, kas piesūcināts ar kādu sveķainu substanci. Dienām ilgi es ņēmu nost kārtu pa kārtai, un beigu beigās pa�ā vidū es atradu �o te." Viņ� atvēra kārbiņas vāku un izņēma no tās plakanu, melnu MR kaseti. It kā tā nebūtu nekas īpa�s, viņ� sniedza to Stefenam. "Jums taisnība, es ilgi nezināju, kas tas ir. Es noturēju �o materiālu par kādu man nezināmu pusdārgakmeni, un, tā kā tur bija iegravēti latīņu burti, es domāju, ka tā varētu būt kāda romie�u greznumlieta."

Pirms trim nedēļām Video World Dispatcher noliktavā Stefens pirmo reizi bija turējis rokā MR kaseti. �ī te izskatījās tie�i tāda pati: plakans kvadrātveida darinājums no melna sintētiska materiāla, kas smagi iegūla rokā un negrabēja kā parastās videokasetes. Vienā pusē tai bija noslēpu�maini urbumi un taisnstūrveida tuk�umi, ta�u visapkārt nebija nevienas redzamas atveres. īstā atveres iekārta, speciāli apstrādāts silīcija disks, no ārpuses nebija pieejams.

�ī kasete bija krietni saskrāpēta, un tajā pusē, kur bija iegravēts uz�raksts SONY, viens gabals bija izlūzis un ar līmlenti atkal rūpīgi ievie�tots atpakaļ savā vietā. To nevarēja uzskatīt par glu�i jaunu, ta�u bija arī grūti noticēt, ka tā varētu būt divtūksto� gadu veca.

Viņ� to neiz�ķirīgi pasvārstīja rokā. Tagad, tā kā visi meklējumi bija beigu�ies, viņ� juta sevī savādu tuk�umu. Tātad �o te viņi tik dedzīgi bija meklēju�i. Vai katrā ziņā kaut ko līdzīgu. Tagad, kad viņ� to turēja rokā, tā viņam dīvainā kārtā pēk�ņi likās kļuvusi nenozīmīga. It kā sva�rīgi būtu bijis meklēt, nevis atrast.

"Man jums vēl ir kādā lietā jāatzīstas," profesors pārtrauca viņa do�mas. "Tas attiecas uz manām izdaudzinātajām un vēl vairāk apskausta�jām spējām iegūt sponsorus saviem izrakumu darbiem."

Stefens pacēla acis. Viņ� ļāva Eizenhartam izņemt no savām rokām kaseti.

"Mana pieredze no rūpniecības, jāsaka, man bie�i vien bija ļoti no�derīga, un, kur� dzīvē reiz ir uzraudzījis divus simtus adītāju un audēju, tam izrakumu darbu organizē�ana �ķiet kā pastaiga," Vilfords-Smits turpināja. "Ta�u tas viss nebija iz�ķiro�i vai katrā ziņā � ne vienmēr. Tas, pie kā es grūtās situācijās arvien atgriezos, bija lauska, kas izlūzusi kase�tes priek�pusē."

"Kā, lūdzu?" Eizenharts apstulbis jautāja.

"Man nepavisam nebija tik daudz sponsoru, kā mēdza apgalvot. Man bija ilgsto�i, maksātspējīgi sponsori � vispirms jau galvenokārt Bārnfordas universitāte, un vēlāk pēc vairākām īsām epizodēm � D�ons Kauns. Viņam es tikai parādīju �o lausku, svēti apgalvodams, ka es to atradu tūksto� deviņi simti �etrdesmit septītajā gadā Palestīnā, no tās radīdams mums visiem jau zināmo teoriju."

"Tātad viņ� zināja, ka jūs Izraēlā meklējat videokameru," Stefens tcica. "Ta�u viņ� nezināja, ka jums jau bija tai piedero�ā videokasete."

"Tie�i tā. Man bija skaidrs, ka Kauns kaseti nekavējoties liktu pār�baudīt zinātniekiem. Un to es nevēlējos."

"Tāpēc ka jūs baidījāties ar to izraisīt," Eizenharts meklēja atbilsto�o vārdu, "laika paradoksu!"

Arheologs paskatījās uz viņu ar pārsteigtu sejas izteiksmi, kas labāk par vārdiem atklāja to, ka �ī doma viņam vēl nebija ienākusi prātā. "Nē," viņ� papurināja galvu, "es baidījos, ka ieraksts varētu tikt iznīcināts."

"Ak!" rakstnieks iesaucās.

Stefens atkal paņēma kaseti un vēroja lausku, uz kuras tie�i bija lasāms uzraksts. Ar vieglām trīsām viņ� konstatēja, ka zem firmas logo ar mazākiem burtiem bija rakstīts: MR VIDEO SYSTEM. Uz kasetēm, kuras viņ� bija redzējis, nekā tāda nebija bijis. Un viņ� neatcerējās, ka būtu redzējis kasetēm sānos tādas �auras rievas.

"Kasete nebija bojāta, kad es to atradu. Es pats lausku atdalīju, no vienas puses, tādēļ, lai redzētu, kas bija tās iek�pusē � nekas ievērojams ar neapbruņotu aci �, un, no otras puses, lai atrastu sponsoru savam plānam." Viņ� pamanīja Stefena skatienu. "Jā, uzraksts ir citāds. Es do�māju, �āda modeļa kasetes vēl nav parādīju�ās tirgū."

"Tātad tas ir pierādījums tam, ka �ī te patie�ām ir nākusi no nākot�nes. Vēl arvien."

"Jā"

"Bet vai to vispār var noskatīties?" Stefens jautāja balsī, kurā bija jūta�mas bailes.

Profesors to atkal izņēma viņam no rokām un devās ar to pie video sienas, lai to ievietotu aparātā. "Par laimi, jā."

"Un?"

"Ļaujieties sevi pārsteigt," arheologs noslēpumaini tcica, ieslēgdams televizoru un ar pulti rokā dodamies atpakaļ savā vietā. "Ļaujieties sevi vienkār�i pārsteigt."

41

Pēters Eizenharts, �etrdesmit divus gadus vecs, precējies, divu bērnu tēvs, pēc profesijas rakstnieks, �ajā pēcpusdienā piedzīvoja lielāko vil��anos savā dzīvē. Viņ� bija pārsteigts, kad pēc tik ilga laika viņam bija piezvanījis Stefens Fokss, � kā viņ� visumā vienmēr bija pārsteigts, ja kāds tāpat vien viņam zvanīja. Vispirms jaunais amerikānis viņam bija vienkār�i uzdevis da�us jautājumus saistībā ar nu jau tik seno piedzīvo�jumu Izraēlā, un viņ�, cik viņa atmiņa un angļu valodas zinā�anas ļāva, uz tiem bija arī atbildējis. Turpmākajās dienās un nedēļās Fokss viņam bija zvanījis atkal un atkal, pieklājīgi, nekad uzbāzīgi, un izteicis viņam savus apsvērumus. Ar augo�u apbrīnu viņ� bija sekojis, kā Stefens ma�zos, �ķietami nenozīmīgos faktus bija licis kopā un no tiem izdarījis pre�cīzus secinājumus. Kad iezīmējās fakts, ka profesoram Vilfordam-Smitam patie�ām jau vairākus gadu desmitus piederēja � līdz �im gan bez iespē�jām to noskatīties � videokasete, ko atstājis ceļotājs laikā, viņ� sajuta satraukumu un pēk�ņi apjauta, ko varētu būt izjutu�i tie, kurus bija pārņēmis zelta drudzis. Jā, arī viņ�, pats to nemaz neapzinādamies, bija piedzīvojis vil�anos par kameras medību iznākumu. Tas, kas bija noti�cis, nebūtu drīkstējis notikt. �ajā pārdro�ajā domu gaitā redzēt, kā radās cerība, ka viss vēl nav zaudēts, �ķita kā apsolījums, ka beigās tomēr uz�varēs taisnība.

Viņ� gribēja būt klāt. Viņa plānotājam un bankas kontam par spīti, viņ� bija pametis savu rakstāmgaldu likteņa varā un pieteicis biļeti lido�jumam uz Londonu, lai tur satiktos ar Stcfcnu Foksu, kur� ieradās no Amerikas. No neizdibināmiem avotiem Foksarn bija zināms, ka profesors Vilfords-Smits, kur� pēc aizie�anas no aktīvās pētniecības vairāk neka agrāk ceļojot apkārt, tie�i �orīt bū�ot mājās. Viņi bija noīrēju�i auto, nopirku�i ceļu karti un devu�ies uz Bārnfordu. Eizenharts bija uzņē�mies lo�a lomu, bet Stefens Fokss bija pārņēmis stūri un ar kreisās pu�ses satiksmi lieliski ticis galā.

Un nu � tas!�

Vispirms pāri ekrānam skrēja vien krāsainas svītras, kas atgādināja krāsu spēli, kādu varēja novērot uz kompaktdiska, kad to turēja gaismā un svārstīja.

"Ir saglabāju�ās tikai aptuveni divdesmit piecas minūtes," profesors paskaidroja. "Varbūt ieraksti nemaz nav tik noturīgi, kā tiek ap�galvots."

Pamazām no svītrām izlobījās attēls, grīļīgs, neprofesionāli uzņemts attēls. Ainava, kāda varētu būt Palestīnā vai Grieķijā, bez īpa�i rakstu�rīgām iezīmēm. Cilvēki, kuriem bija mugurā vienkār�s, raupj� apģērbs. Beidzot kamera pavērsās pret vīru ar gariem, viļņojo�iem matiem, �auru seju un asi iezīmētu degunu, kur� arī citādi mulsino�i līdzinājās pla�i izplatītajiem Jēzus atveidojumiem baznīcās un svētbildēs. Viņ� kopā ar da�iem vīriem sēdēja pie galda un kaut ko ēda, un ap viņiem stāvēja raibs ļau�u pūlis.

Eizenharts nepatikā sarauca pieri. Kas tad tas te būs? Viņ� bija gai�dījis Kalna sprediķi vai to, kā viņ� paēdināja piecus tūksto�us, vai arī kā Jēzus gāja pa ūdens virsu. Vai � to iedomājoties, viņam pār muguru pārskrēja drebuļi � pa�u krustā si�anu. Lidojumam uz Londonu viņ� bija paņēmis līdzi savu veco, nelietoto iesvētību Bībeli, vēlreiz bija pār�skatījis evaņģēlijus un sev jautājis, kurus no �iem leģendārajiem noti�kumiem ceļotājs laikā gan varētu būt nofilmējis. Kā nekā viņ� ta�u bija vienīgais, kas precīzi zināja, kas notiks, un tāpēc varēja domāt, ka rīcībā eso�o filmē�anas laiku viņ� būs prasmīgi iedalījis.

Ta�u �is cilvēks nebija zinājis neko labāku, ko darīt, kā uzfilmēt Jēzu � it kā Jēzu �, kā viņ� ēd un dzer, un sarunājas ar cilvēkiem, kas kopā ar viņu sēd pie galda?

Rakstnieks atlaidās krēslā un sakrustoja rokas virs krūtīm. Tas ta�u bija smieklīgi. Un tā dēļ visas �īs pūles? Viņ� juta, kā pretīga, svina smaga vil�anās gulst uz viņa pleciem, uz krūtīm, pāri visam viņa ķermenim;

viņ� jutās gandrīz kā toreiz, kad bija bildinājis savu pirmo sev nozīmīgo meiteni un viņa bija viņam atteikusi.

Tas viss nav taisnība, viņ� domāja. Profesors ta�u jau atkal mūs māna.

Stefens Korneliuss Fokss, divdesmit �etrus gadus vecs, neprecējies, dzi�mis Mcnā ASV, tautsaimniecības students un turklāt arī programma�tūras firmas īpa�nieks, �ajā rītā Bārnfordā Dienvidanglijā piedzīvoja savas dzīves apvērsumu.

Kad videomagnetofons iedūcies sāka darboties, viņ� tikai blenza ek�rānā un sev jautāja, kādēļ viņ� neko nejūt: ne triumfu, ne priecīgu sa�traukumu, neko. Viņ� tikai sēdēja un blenza, it kā viņam ar to visu vispār nebūtu nekāda sakara. Visas cerības un priek�stati, kas pēdējās nedēļās bija liku�i straujāk uzbangot viņa asinīm, pēk�ņi bija bez pēdām pazu�du�i, nokritu�i no viņa nost kā lapas no pārziedēju�a zieda. Ja vien viņ� vispār kaut ko juta, tad tās bija sēras par to, ka visi meklējumi nu bija beigu�ies. Tas nozīmēja, ka nu viņam bija jāmeklē jauns mērķis, kam sekot, un tad atkal viens un vēl viens, un tā līdz bezgalībai. Tās bija savādas, dziļas skumjas, kas viņu darīja pasīvu un smagu. Patiesībā viņ� video vairs nemaz nevēlējās redzēt.

Tad viņam atkal ienāca prātā abata vārdi, ko viņ� Ncgcvas klostera katakombās bija teicis par svētumu, ko viņi sauca par spoguli. Tas nozīmē, ka tas, kur� ieskatījies spogulī, pēc tam jau ir cits. Lai kas arī tajā būtu redzams, tas pārveido cilvēku uz mū�īgiem laikiem. Viņā uzbangoja me�onīga panika, kad viņ� par to iedomājās, un arī par bēg�anu, par tuk�snesi, par izmisīgo cīņu� Viņu pārņēma bailes, jā, tās bija bailes. Viņam pēk�ņi kļuva neizsakāmi bail ieraudzīt video.

Ta�u viņ� palika sē�am.

Kad raibās svītras sāka noskaidroties un attēls kļuva asāks, parādījās gai�a ainava, tāda, kādu viņ� atcerējās no Izraēlas, vien zaļāka, sulīgāka. Kamera, turēta vēdera augstumā, gāzelējās uz visām pusēm, parādot vīrus un sievas galvenokārt pelēkbrūnās, senlaicīgās drānās. Vii viens no �iem vīriem nu bija Jēzus? Un, ja tā bija, tad kur�?

Kamera tika novietota uz galda, grīļīgais attēls norima. Tad sekoja pārāk spēj� pagrieziens, kad tā tika pavērsta uz citu pusi. Krūzes un kausi pazuda no redzes lauka un kļuva redzams vīrs, kur� sēdēja galda galā un ēda. Un kur� tie�i �ajā brīdī paskatījās uz aug�u, vispirms kādā punktā virs kameras, acīmredzot uz to, kur� to nesa un filmēja, un tad tie�i kameras objektīvā, tā, it kā viņ� ļoti labi zinātu, kas �eit notiek.

�īs acis� Stefens izbijies aizturēja elpu. Tās bija lielas, melnas acis kā bezgalīgi dziļas akas dzīles, kā bezdibeņi. Gandrīz vai sāka reibt galva, kad tajās ieskatījās. Kādā neizprotamā veidā �is vīrs bija klāteso�s, pil�nīgi piederīgs tam, ko viņ� �ajā brīdī darīja, un tajā pa�ā laikā it kā ne no �īs pasaules. Viņ� lauza maizi, iegremdēja to bļodā un ēda, un katrai no �īm kustībām piemita satrauco�s cēlums.

Kaut ko tādu viņ� vēl nekad nebija redzējis. �is vīrs kaut ko izstaroja, pat no televizora ekrāna, pat pāri par tūksto�iem aizgāju�u gadu.

Lai kas arī tajā būtu redzams�

Un tad viņ� runāja. Viņ� runāja ar cilvēkiem, kas kopā ar viņu sēdēja pie galda un viņu bikli vēroja, acīmredzot aizkustināti tāpat, kā �ajā mir�klī jutās arī Stefens pats, par dievi�ķo varu to nosaukt Stefens vilcinājās, lai arī tie�i tā to nodēvēt būtu vistuvāk. Viņa balss bija zema un silta, un viņ� runāja izteiksmīgi, gandrīz tā, it kā viņ� būtu priecīgs vārdus vei�dot un izrunāt, tā, it kā viņ� izbaudītu katru vārdu, kas nāca pār viņa lūpām. Izklausījās tā, it kā runātu pati zeme vai bezgalīgais Visums, vai okeāns, vai dego�ais ērk�ķu krūms. Un, kad viņ� klausījās, viņa skatiens rāmā mierā gūlās pār to, kur� runāja, tas ieklausījās katrā vārdā ar tādu spraigumu, ka izteiktie vārdi �ķita kā iekalti laika plūsmā.

Lai kas arī tajā būtu redzams, tas pārveido cilvēku uz mū�īgiem laikiem.

Viņ� to juta. Kā karstuma vilnis tas ieplūda viņā, aug�up pa mugur�kaulu, iespiedās visos locekļos, katrā ķermeņa �ūnā, lai tos kaut kādā veidā pārveidotu, pārvērstu, un tas strāvoja no �ī vīra, ko viņ� tur redzēja. Viņa domas riņķoja kā me�onīgs atvars, nesaprotamas, tās �audījās �urpu turpu, trakoja kā izmisu�i dzīvnieki būros, kamēr visapkārt dega, bez palīdzības. Kā radioaktīvais starojums, viņam atkal un atkal ienāca prātā. Kā radioaktīvais starojums, vien spēcīgāks, varenāks. Un no tā nevarēja paglābties, no �ī ne � lai ari kas tas bija. Viņā dega, izdzisa lietas, iededzināja citas neizdzē�ami. Tās noteikti nebija iedomas; ja viņam tagad zem mēles paliktu termometru, tas noteikti uzrādītu drudzi � bez �aubām.

Pēk�ņi viņ� zināja, kāpēc viņi �o vīru piesita krustā. Viņi juta no tā nepārvaramas bailes. Pret viņa dzīvīgumu viņi redzēja sevi kā miroņus, un par to viņi bija to ienīdu�i. Viņa nemākslotās autoritātes priek�ā viņi bija kļuvu�i smieklīgi pa�i sev ar saviem amatiem, tituliem, rangiem, un tas bija viņus ievainojis visdziļāk.

Ta�u baznīca, kas uz viņu atsaucās, � Stefenam �ķita, ka viņam trūkst gaisa, tik dziļi un vareni bija atskārsmes bezdibeņi, kas atvērās viņa priek�ā nesaudzīgā secībā, sitiens pēc sitiena �, baznīca viņam bija no�darījusi vēl ko ļaunāku nekā jūdu augstie priesteri. Viņa vēstījums, viņa starojums, visa viņa būtība bija dzīvība, apliecinājums, pilnība �, ta�u viņa priesteri par savu ikonu bija izvēlēju�ies tie�i miru�o Jēzu, krustā sisto, kā simbolu tam, ka cilvēce ir atraidījusi neizmērojamu dāvanu. Un kop� tā laika viņi sludināja dzīvības noliegumu, noraidīja pilnību, mācīja atsacī�anos un askēzi, sagrozīja visu un katru tā tie�ā pretstatā.

Un viņ� saprata, jā. Viņ� saprata, cik daudz vieglāk bija kādu pielūgt, kad tas jau bija miris. Saprata, ka vajadzēja kādu pielūgt, ja tas viņa dzī�ves laikā bija palaists garām, un juta, ka tas bija nokavēts. Saprata, ka viņ� bija ticis paaugstināts par Dievu, lai viņ� vairs nebūtu bīstams, lai izaicinājums, kas no viņa nāca, � izaicinājums katram cilvēkam: esi! � tiktu aizdzīts, lai tiktu aizmirsts, ka tāds izaicinājums reiz vispār ir bijis. Tie�i tāpēc visa būtība tika novirzīta no viņa dzīves uz nāvi. Viss kon�centrējās uz viņa nāvi. Nostāstos viņa dzīve bija palikusi tikai kā gatavo��anās nāvei, brīnumi, kurus viņam piedēvēja � jo brīnumi, ko viņ� patie�ām paveica uz katra soļa, ar katru savu vārdu un katru kustību, nebija pacie�ami �, bija vien nepiecie�ami pierādījumi viņa dievi�ķu mam, tam, ka viņ� nebija tāds kā citi cilvēki. Jo to vajadzēja pierādīt, citādi būtu bijis jāmainās tā vietā, lai ar pielūgsmi un godinā�anu i/.vai rītos no atbildības par to. Nostāstos, tā, kā viņa dzīve bija attēlota evaņ�ģēlijos, viss it kā tuvojās �ai nāvei, kas bija katastrofāla cilvēku neveiksme, gļēvulības akts, un, lai izbēgtu arī no �īs patiesības, ap to vajadzēja apvīt mītus, apdzejot nāvi, pārvēr�ot to par upuri.

Un tā viss tika sagrozīts un izkropļots. Stefens juta, kā pār vaigiem rit karstas, sāļas asaras, un viņu pārņēma neizsakāms atvieglojums, viņ� pēk�ņi bija kā atbrīvots no garīga cietuma, kurā viņ�, pats to nemaz ne�nojauzdams, bija pavadījis visu savas dzīves laiku.

Jo �ī, viņ� ar skumjām atzina, bija patiesība � �im vīram bija jādzīvo ilgi, ilgi.

Un tomēr � jau redzēt �o atveidu vien bija kā svētība. Redzēt, ka tas bija iespējams, tāds spēks un pievilcība, tāds dzīvīgums un pāri plūsto�a mīlestība� ja, ta bija tie�i ta. Sis vīrs bija tik pārpilns mīlestības, ka tā plūda pāri un aizskāra visu un katru, kas bija viņa tuvumā, pārveidoja, apbūra, mīlestība, kurai nebija vajadzīgs objekts, mīlestība pret dzīvi, pret debesīm vai zemi, bez nosacījumiem, augstsirdīga, liesmojo�a kā uguns. Katra sekunde, kurā viņ� viņu vēroja, remdēja viņa dvēselē izsal�kumu, ko viņ� visus �os gadus bija cietis, pa�am nezinot, jo neko tādu agrāk nebija pazinis. �is izsalkums � vēl viena atskārsme, vēl viens atvēries bezdibenis � bija tas, kas viņu bija steidzinājis ar to izmisīgo spēku, kas bija aiz visa tā, ko viņ� bija uzsācis.

Tas nozīmē, ka tas, kur� ieskatījies spogulī, pēc tam jau ir cits. Lai kas arī tajā būtu redzams, tas pārveido cilvēku uz mū�īgiem laikiem.

Jā, viņ� domāja, jā. Lūdzu, pārveido mani. Ļauj man sajust �o mieru, dalīties �ajā patiesīgumā, atver mani �ai mīlestībai. Da�ādi skati viņam plandījās prātā, atmiņas par dzī�anos pakaļ kamerai, un viņu pārņēma kauns par to, kā notika �ī pakaļdzī�anās, kauns par �o kārīgo sirojumu, kurā viņ� gribēja būt pirmais un labākais, gudrākais un stiprākais, kurā viņam pats svarīgākais bija sevi apliecināt galvu reibino�ā sacensībā ar tādu panākumu milzi kā D�ons Kauns.

Cīņa, vienmēr tikai cīņa. Dzīvot dzīvi, it kā izcīnītu karu pret to. Un tas viss� vispār nebija vajadzīgs!

Viņ� ļāva tām ritēt, savām asarām. Atvieglojuma asarām. Vienas ve�selas dzīves asarām.

Nekas grandiozs nenotika. Vīrs ēda, sarunājās ar cilvēkiem, kuri bija ap viņu. Pie viņa atveda kādu slimu meiteni, un viņ� nolika bļodu malā (ar tik brīni�ķīgu, tik lielisku rokas kustību, ka Stefens atdotu visas pa saules baleta dejas par �o vienu kustību) un pievērsās bērnam, uzlika tam maigi roku uz galvas un tad klusi, tik tikko dzirdami, ar viņu ru nāja. Bija kaut kas tik sirsnīgs, tik tuvs tajā, kā viņi uzlūkoja viens otru. Un tad, pēc tam, kad vīrs meitenei kaut ko bija jautājis, tā sāka atbildēt , kautrīgi smaidīt, un kāda sieva no tām, kas vēroja viņus, iespējams, māte, spieda sa�ņaugtas dūres pie mutes, tā, it kā lai apspiestu klie�dzienu � varbūt meitene bija bijusi mēma un nu bija atkal sākusi runāt? Uztraukumam valdot, mazais bērns atkal tika paņemts, vīrs paslavēts, un arī �ajā brīdī no viņa staroja cieņa, mīlestība un pazemība, viņ� spēja pieņemt pateicību, nekļūdams lepns par sevi; viņ� mazliet pacēla balsi un kaut ko skaidroja savā pilnskanīgajā, siltajā un spēka pilnajā balsī, rādīja uz debesīm un beigās pacēla galvu, viņa seja bija tik pārpilna pa�teicības, ka apkārt stāvo�ie nodrebēju�i apklusa.

Vēlāk viņ� piecēlās, sirsnīgi pateicās saimniekiem un gāja, savu pava�doņu ielenkts, prom, lejā pa nelielu nogāzi, un neizskatījās ne lēnīgs, ne nogaido�s, ta�u lika savas pēdas tik uzmanīgi, ka varēja domāt � viņ� apmīļo zemi ar tām. Katra viņa kustība bija tik pilnīga kā spīdekļu kustība debesīs. Katrs vārds, ko viņ� teica, bija kā dziedājums, bija tik pil�nīgs kā dziesma.

Bet ne ar vienu pa�u �estu, ne ar ko savā būtībā viņ� ne mirkli nelika domāt: Es esmu Dievs, un jūs � tikai cilvēki. Katrs �ests, visa būtība bez mitē�anās vēstīja vienu: Skatieties uz mani! Skatieties, kas ir iespē�jams! Nekas mani nav savādāks kā pie jums, arī jūs varat dzīvot �o brīni�ķo dzivi tās pilnībā! Es nespēju neko vairāk par to, ko spēj izdarīt katrs no jums!

Iesānis no visiem, kas bija sastāju�ies ceļa malā, stāvēja kāds vecs, slims ubags, kur� dro�i vien gribēja kaut tikai vienu reizi paskatīties, par ko ļaudis runā, mazs un neuzkrīto�s viņ� turējās prom no citiem, skaidri apzinādamies, ko viņ� vērts. Ta�u tas, uz kuru paskatīties pa gabalu viņ� bija ieradies, pamanīja viņu un atbrīvoja sev ceļu cauri cilvēku pūlim, kas izbiju�ies skatījās, sapratu�i, pie kā viņ� dodas. Visi apklusa, kad runāja viņi abi, svētītais un ubags. Vecais vīrs sāka raudāt, un apkārt eso�o sejas savādi noraustījās. Ta�u jo ilgāk �is vīrs uz viņu runāja, jo vai�rāk izslējās saliektais, izvārgu�ais stāvs, jo vairāk sāka starot viņa seja, tā kļuva atkal dzīva, mirdzo�as kļuva acis, un tad viņ� jau vairs neizskatījās pēc ubaga, bet gan pēc kāda, kur� ir maskējies.

Tad pēk�ņi atkal krāsainās svītras sāka ņirbēt pār attēlu, un tas pazuda. Viņi paskatījās uz aug�u.

Pēters Eizenharts � garlaikoti, gandrīz ar riebumu. Stefens Fokss � pārveidots.

Plīsa stikli. Skaļi, neganti, brutāli.

42

"Vai drīkstu jautāt, mani kungi," profesors Vilfords-Smits jautāja stin�grā balsī, kurā bija jau�ams sa�utums, "kas jūs esat, ko jūs vēlaties un kā jums ienāca prātā �aut pa maniem logiem?"

Viņiem varētu uzdot arī vēl citus jautājumus. Piemēram, to, kā vi�ņiem ienāca prātā pavērst pret viņiem iero�us. Stefcns ātri saskaitīja septiņus vīrus. Viņi visi bija ģērbu�ies melnās biksēs un melnos d�em�peros. It kā viņi būtu par ķīlniekiem saņemti smagi bruņoti gangsteri, kurus vajadzētu pārsteigt nesagatavotus, melnie tēli bija iegāzu�ies vienlaikus pa abiem terases logiem, un acīmredzot �ādas akcijas viņiem bija pierasta lieta, jo trīs no viņiem, kuri mājā dro�i vien jau bija iekļu�vu�i kādā neuzkrīto�ākā veidā, jau nākamajā mirklī stāvēja atvērtajās istabas durvīs, tā ka viņi bija ielenkti.

Viens no viņiem, mazliet druknāks nekā citi un, �ķiet, tāds kā vadonis, iznāca priek�ā. Stikla lauskas �ņirkstēja zem viņa melnajiem zābakiem. Viņam bija pelēki, īsi apcirpti mati un aukstas, arī pelēkas acis.

"Ja būsiet mierīgi, jums nekas nenotiks," viņ� paskaidroja.

"Ne velna es nedarī�u," Vilfords-Smits nikni atteica. "Es pieprasu paskaidrojumu!"

"Nekļūstiet nu smieklīgs," vīrs nelaipni atcirta. "�eit nav nekāds kino. Dodiet man videokaseti, kuru jūs tikko kā noskatījāties." Viņ� izstiepa roku.

Profesors tikai blenza uz viņu kā uz spoku. Viņ� nekustējās.

"Vai jūs slikti dzirdat?" iebrucējs viņam uzkliedza. "Video!"

"Jūs nākat Vatikāna uzdevumā." Vecais arheologs �ķita nespējīgs rī koties, pirms viņ� nebija sapratis, kas �eit notiek. Viņa balss bija ncska nīga, ļaunu nojausmu pilna. "Vai tā nav? Jūs sūtīja monsenjors Skarfāro.

Kā jūs �eit nokļuvāt? Un tie�i �odien. Vai jūs viņus abus izsekojāt? Uzraudzījāt viņus visus �os gadus? Vai noklausījāties mūsu sarunu? Jā. Es domāju, ka to visu jūs darījāt."

"Mūsu," paskaidroja vīrs un pagrūda profesoru malā, "vispār nav." Viņ� izņēma kaseti no videomagnetofona un to apskatīja. "Un kase�tes," viņ� turpināja, "arī nav." Viņ� iebāza to kabatā.

Stefens sekoja notikumiem kā paralizēts. Tā, it kā viņ� atkal gulētu ar infūzijas adatu rokā uz lāvas pārvadā�anas vagonā, tikko kā izbēdzis no nāves. Tas notika atkal, un tas, to viņ� apjauta ar kristāltīru skaid�rību, notiks atkal un atkal. �eit, �ajā istabā un �ajā brīdī Jēzus atkal tika piesists krustā. Līdzko cilvēki cieta neveiksmi dzīves izaicinājumu priek�ā, tā viņiem neatlika nekas cits kā sist Jēzu krustā. Arī tas nespēja viņus at�brīvot no sāpēm, ta�u tas bija vienīgais atvieglinājums, kas palika.

�ie bija tikai rokaspui�i. Stefens neuzkrīto�i paskatījās apkārt. Ik divi vīri savus iero�us turēja pavērstus pret katru no viņiem, rūpīgi sarunāts, profesionāli iestudēts. Ta�u viņi bija tikai rokaspui�i, izpalīgi, kas neko nenojauta. Romie�u leģionāri vai melnā tērpti gangsteri, tur nebija ne�kādas starpības. Un viņi bija nepieveicamā pārsvarā. Ari tas �ķita neno�vēr�ami un negrozāmi: ka ļaunais un tum�ais vienmēr ir pārsvarā.

Viņam bija jādomā par klosteri Negevā, par brīdi, kad abats viņam bija uzticējis sava ordeņa lielāko svētumu. �o uzticē�anos viņ� bija pie�vīlis jau nākamajā dienā, un �odien viņ� jau atkal to pievīla. Senais pare�ģojums, kam bija sekojis vecais mūks, nebija piepildījies.

Vai arī vēl bija kāda iespēja? Viņ� paskatījās pāri uz Eizcnhartu. Rakstnieks sekoja notikumiem ar sejas izteiksmi, kurā mijās bailes, rie�bums un izbrīns. Septiņi vīri, no kuriem se�i savu melno, masīvo iero�u stobrus turēja pavērstus pret viņiem. Ar varu �eit neko neizdarīsi, bet varbūt ar galvu, ar kādu viltīgu triku� kaut ko ta�u viņ� bija spējīgs izdomāt, un ja nu tomēr, tad ātri!� Viņam ta�u vienmēr kaut kas bija ienācis prātā. Visu savu mū�u viņ� vienmēr bija zinājis kādu triku, vien�mēr viņam krājumā bija kāda viltība, kāda bulta bultu makā, viņ� vien�mēr domāja kādu soli pa priek�u citiem un tā bija sasniedzis to, ko gribēja sasniegt.

Ta�u viņam nekas nenāca prātā. Viņa nervi bija kā bez dzīvības, viņa smadzenes kā iz�uvu�as. Tas, ko viņ� bija redzējis, vēl arvien viņā ban�goja, dedzināja kā uguns, vārījās, mutuļoja. Visai pasaulei jāredz �is video, to viņ� bija apsolījis vecajam priesterim, ta�u viņ� nevarēs savu solījumu turēt.

"Jūs to nedrīkstat darīt!" viņ� pēk�ņi dzirdēja sevi sakām. Vīrs uz viņu paskatījās, un viņ� atkārtoja: "Jūs to nedrīkstat darīt."

"Kā, lūdzu?" viņ� jautāja.

"Jūs nezināt, ko �is video nozīmē," Stefens mēģināja viņu pierunāt. Viņa sirds joņoja. Katrā ziņā viņ� bija panācis to, ka viņ� apstājās, at�jautāja, ieklausījās. Varbūt tomēr vēl bija kāda iespēja. Varbūt �o brīdi viņam bija dāvājis liktenis, lai beigu beigās vēl visu vērstu par labu. "Es lūdzu jūs, noskatieties ta�u vispirms �o video. Tas ir domāts visiem cil�vēkiem. Jūs nedrīkstat viņiem to atņemt, vai arī jūs padarīsiet sevi neap�tveramā veidā par� vainīgiem!"

Vīrs ar pelēkajām, nedzīvajām acīm, kas bija līdzīgas stikla lodītēm, uz viņu paskatījās. Stefens atbildēja uz �o skatienu. Vai tas bija viņu sa�sniedzis? Da�as lietas vienkār�i nedrīkstēja notikt, un �ī bija viena no tām. Viņ� jau vienreiz bija cietis neveiksmi, kad bija zaudējis kameru. Viņ� nedrīkstēja ciest neveiksmi vēlreiz. Ja viņam izdotos vismaz �o video izglābt, tad viņ� nebūs pavisam zaudējis.

"Es zinu, ko �is video nozīmē," vīrs beidzot teica. "Ticiet man, es to zinu labāk par jums visiem."

To pateicis, viņ� pamāja saviem vīriem, un tie visi pazuda kā spoki. Lapās no�abēja soļi, tālumā ierūcās motors, tad atgriezās kraukļi, no�sēdās zālē pie izsistajiem logiem un tum�ām pogu acīm skatījās �urp.

�oks �ķita apturējis laiku. Kādu brīdi bija tik kluss kā pēc sprādziena, un neviens no viņiem neuzdro�inājās elpot.

Beidzot profesors smagi piecēlās, nedro�iem soļiem aizgāja līdz lo giem un apskatīja bojājumus.

"Abi logi," viņ� norūca un svārstīgi ar kāju sabīdīja kopā da�as ļaus kas. "It kā nebūtu pieticis ar vienu. Tāds pārspīlējums." Viņ� paspēra soli ārā dārzā, uzmanīgi, lai ncsavainotos uz lauskām, un skeptiski paska�tījās uz debesīm. "�odien vēl noteikti būs lietus. Nepatīkami tas viss."

Viņ� atkal ienāca iek�ā, galvu kratīdams, apskatīja sa�ķeltā koka un sasisto stiklu jūkli. "�odien es vairs nedabū�u �urp nevienu amatnieku. Man logi kaut kā citādi jānoslēdz. Ai" plastmasas foliju varbūt. Jā, tam vajadzētu derēt."

Eizenharts, kūkumu uzmetis, sēdēja uz sava krēsla un neuzticīgi vēroja arheologu. "Vai man kāds, lūdzu, beidzot nevarētu pateikt," viņ� beidzot iesāka, "ko tas viss nozīmē?"

"Jums ir video," Stefens dzirdēja sevi neskanīgi sakām. Tas drīzāk bija apmulsis �uksts.

Vilfords-Smits paskatījās uz viņu no savu sirmo, biezo uzacu apak��as. "Vai jūs atceraties tādu vīru, vārdā Skarfaro, mister Eizcnhart? Jūs viņu atceraties, Stefen. Skarfaro reiz bija ieradies Bethame�as izrakumu nometnē, lai runātu ar Kaunu."

"Jā," rakstnieks pamāja. "Es atceros. Viņ� bija ieradies no Romas. Inkvizitors vai kaut kas tamlīdzīgs."

"Skarfaro ir tāds kā Vatikāna tum�ais aģents. Viņ� bija tas, kur� iznī�cināja kameru un paņēma tās lauskas sev līdzi. Un viņ� arī bija tas, kur� atsūtīja �os vīrus."

"Bet kāpēc tie�i tagad?" Stefens iesaucās. "Kāpēc tie�i �odien un �eit?"

Profesors uz viņu caururbjo�i paskatījās. "Baidos, ka jūs bijāt tas, kur� man pievērsa viņu uzmanību."

"Es?"

"Jūs bijāt tas, kur� atrada kameru. Vai atceraties? Skarfaro to zināja. Protams, viņ� deva rīkojumu jūs neizlaist no acīm. Misters Eizenharts nebūs viņiem �ķitis pietiekami svarīgs, un līdz �ai dienai tāds, dro�i vien, nebiju arī cs, jo citādi viņi būtu ieradu�ies jau krietni agrāk. Viņi būs jūs izsekoju�i, Stefen, būs mūs noklausīju�ies un tūliņ arī iebruku�i."

Stefens klausījās ar stingu seju. Viņ� mēģināja kaut ko atcerēties, ta�u nekā tāda nebija. Nebija sekotāju, nebija aizdomīgu zvanu, izvan�dīta dzīvokļa, knak�ķu telefonā. Ja arī viņ� būtu ticis novērots, tad viņ� katrā �iņā neko no tā nebija manījis.

Ta�u viņam bija vajadzējis ar to rēķināties. Tas bija nepiedodami, ka viņ� par to pat nebija domājis.

"Nāciet, profesor!" Eizenharts purināja galvu. "Ko tas nozīmē? Vai tie�ām jūs gribat apgalvot, ka & video kādam nepiecie�ams?"

"Lūdzu?" Vilfords-Smits sarauca uzacis.

"Kur� gan var gribēt �o savārstījumu? Vatikāns? Tīri vai jāsmejas. Jūs ar visu �o izrādi gribat mūs pataisīt par muļķiem. Tāpat kā jūs jau to darījāt Izraēlā ar mums un pirms tam noteikti arī ar D�onu Kaunu."

Stefens samulsis paskatījās uz rakstnieku. "Pēter? Ko jūs runājat? Jūs ta�u video redzējāt!"

"Jā, tie�i tā! Nekad mū�ā man vēl nav bijusi jāskatās tik nemākulīga, garlaicīga izrāde. Un �o profesors mums mēģina iesmērēt kā video no pagātnes? Smieklīgi, es saku. Galīgi smieklīgi."

"Kā jūs varat kaut ko tādu teikt?" Stefens brīnījās. "Jūs ta�u redzējāt �o vīru, kā viņ� gāja, kā runāja� Kur� gan vēl tas varēja būt, ja ne patie�sais, vēsturiskais Jēzus?"

"Un tas lai būtu Jēzus Kristus? Nekad mū�ā. Tad jau es esmu Ķīnas ķeizars."

Stefens kaut ko gribēja atbildēt, ta�u pārsteigts klusēja. Viņ� nesaprata, kas �eit notiek. Viņa skatiens meklēja profesora acis. "Profesor VilfordSmit, ko tas nozīmē? Man ir tāda sajūta, it kā mēs būtu redzēju�i divus da�ādus video."

Ar acs kaktiņu viņ� pamanīja, kā vācu rakstnieks dusmīgi groza galvu.

Profesors sakrustoja rokas uz muguras un domīgi pamāja. "Jā, tā gan laikam būs bijis. Man jau bie�i vien to ir nācies novērot. Ir cilvēki, uz kuriem tas, kas ir redzams video, atstāj tik dziļu iespaidu, kādu viņi pa�i nemaz nebūtu gaidīju�i, � un citi, tādi, kurus tas atstāj vienaldzīgus. Es pats, par laimi, piederu pie pirmajiem, un jūs, Stefen, kā man �ķiet, arī. Baidos, ka misters Eizenharts gan ne."

"Vai tas nozīmē, ka bez jums un mums �o video ir redzējis vēl kāds?"

"Jā. Daudzi."

"Un nu tas ir beidzies?"

Eizenharts piecēlās un paliecās uz priek�u. "Stefen, vai tad jūs neredzat, kas �eit notiek? Tas viss ir viena liela krāp�ana. �eit tiek radīta leģenda, un jūs esat instruments tās radī�anai. Profesors Vilfords-Smits pieder pie sektas, kuras galvenā mītne ir �eit Bārnfordā. Es īsti nezinu, ko viņi ar to grib panākt, ta�u cs pieņemu, ka mēs esam liecinieki jau�nam izdevumam, ko radīju�i mormoņi. Vai jums ir zināma viņu mito�loģija? Tās dibinātāju sauca Jozefs Smits, un, pēc viņa sacītā, viņam esot parādījies eņģelis, kur� iedevis viņam grāmatu no zelta plāksnēm un licis viņam tekstu pārtulkot angļu valodā, jo viņam �o zelta grāmatu pēc tam atkal vajagot ņemt līdzi. No tā radusies mormoņu grāmata, viņu reliģijas pamats. Ta�u �odien, protams, kaut ko tādu cilvēkiem vairs neiemānīsi. �odien tam jābūt video, atnācējam no nākotnes, visiem tiem māņiem, kas tagad ir modē."

Stefens klausījās rakstnieka argumentos, kas �ķita tik loģiski un ticami, ta�u viņa dziļākajā būtībā tie uzdūrās kādai iek�ējai barjerai, kura bija radusies brīdī, kad viņ� bija noskatījies video, un atlēca no tās nost. Viņa sirdī gailēja kaut kas tāds, kas bija stiprāks par visiem argumentiem.

"Pēter, es redzēju �o vīru. Vienalga, ko jūs sakāt, un vienalga, kas viņ� ir, viņ� mani pārveidoja. Tie�i tā, kā Negevā sacīja vecais mūks."

"Bet tas nav nekāds pierādījums! Ja viena un tā pati filma vienu pār�liecina un otru ne, tad tās atstāto iespaidu nevar pamatot ar filmu, bet gan tikai ar to, kur� �o filmu skatās. Vai jūs to nespējat saprast?"

"Tomēr."

Eizenharts pakratīja galvu. "Kā mēs to nesapratām agrāk. Mums vajadzēja paredzēt, kas notiktu. Protams, tā dēvētajam oriģinālam vaja�dzēja pazust, citādi kāds vēl secinātu, ka tas nemaz nav divus tūksto�us gadu vecs, bet gan tikai ticis apstrādāts ar smil�u pūtēju vai ielikts kopā ar veļu veļasma�īnā. Un ko gan vēl labāk varētu padarīt par ļaundari, ja ne visu kristīgo sektu un novirzienu ienaidnieci, Romas katoļu baznīcu? Tas saliedē kopā visus sektu locekļus. Uz tādām leģendām var uzbūvēt veselas impērijas."

Iestājās klusums. Stefena skatiens slīdēja no viena pie otra. Eizen�harts sēdēja uz krēsla ar stingu seju. Viņam bija sava taisnība. Profesors mierīgi stāvēja starp sagāztām grāmatu kaudzēm un logu lauskām, il kā viņ� nemaz nebūtu sapratis, ko rakstnieks viņam piedēvē. Tas, kas bija izskatījies kā sākums niknam strīdam, izkūpēja bez rezultāta. Katram bija sava taisnība. Uz �āda pamata strīds bija neiespējams.

"Labi," Eizenharts galu galā noteica un piecēlās. "Lai ari kā, tas mani vairs neinteresē. Stefen, es labprāt cik vien iespējams ātri lidotu atpakaļ uz mājām. Mani gaida darbs."

Arī Stefens piecēlās. "Jā, protams."

"Es gaidu ma�īnā. Profesor? Palieciet sveiks." Viņ� īsi pamāja veca�jam vīram un devās prom. Rija dzirdams, kā viņ� priek�namā paņem no pakaramā savu vējjaku un kā aizcērtas durvis. Tajā bija jūtamas dusmas un vil�anās. To apliecināja pat viņa soļi.

Stefens un Vilfords-Smits saskatījās. Pēk�ņi viņi sajuta negaidītu, neparastu uzticē�anos viens otram.

"Tjā," Stefens noteica un sniedza vecajam, sirmajam vīram roku. "Tad nu es nelik�u viņam gaidīt."

"Jā. Dro�i vien viņ� no �ī ceļojuma bija gaidījis ko citu."

"Man ļoti �ēl, ka tā noticis. Ja cs nebūtu ieradies, tad video noteikti vēl eksistētu."

"Ret tas jau arī vēl eksistē."

"Nu jā, protams. Tikai tagad tas pieder Vatikānam," Stefens teica, "ja viņi to neiznīcinās, tad vismaz ieslēgs kaut kur uz visiem laikiem."

Profesors aizgāja aiz sava rakstāmgalda, piesardzīgi, jo �ur un tur zem viņa kurpēm vēl �ņirkstēja stikli. "Kasete ir zaudēta, jā," viņ� teica. "Par to ir �ēl. Ta�u video nav zaudēts." Viņ� atvilka kādu atvilktni un izņēma no tās divas parastas VHS videokasetes. "Protams, mēs izgata�vojām kopijas. Kopijas visos ejo�ajos formātos � VHS, saperVHS, BetaCam, Hi-8 Digital, MR un citas. Neaizmirstiet, ka Jēzus video bija digitāls ieraksts. Tas nozīmē, ka kopija ir tikpat laba kā oriģināls, un jūs varat to kopēt, cik vien bie�i vēlaties, un kvalitāte no tā necietīs."

Viņ� pasniedza Stcfcnam vienu no kasetēm.

"Mēs?" viņ� apjucis jautāja. "Kas ir tie mēsV

"Draugi," profesors tikai noteica. "Vien tādam gadījumam, ja ari �ajā telpā ir paslēpti noklausī�anās mikrofoni un kāds klausās, es jums saku to, ko jūs arī pats varat iedomāties: kopijas ir izkaisītas pa visu pa�sauli, un to ir tūksto�iem. Tas ir sniega bumbas efekts � kāds iedod vairākas kopijas draugiem, tic savukārt arī izgatavo kopijas un tās atdāvina, un tā joprojām. Kā lavīna. Skarfaro to vairs nevar no pasaules iznīdēt. Tas ir neiespējami. Vienalga, cik daudz kopiju viņ� atrod un iznīcina, viņ� nekad nevarēs būt dro�s, vai ir atradis visas."

Stcfcns skatījās uz kaseti savā rokā. Tā bija pavisam parasta videoka�sete, kādas viņ� par pāris dolāriem bija pircis veikalā, lai ierakstītu filmu. Tai bija neliela uzlīmīte, uz kuras vienkār�i bija uzrakstīts Jesus Video.

Viņ� domāja, ka sapņo. Viņ� dosies uz mājām, ieliks �o kaseti savā videomagnetofonā, tajā pa�ā aparātā, kuru viņ� izmantoja, lai skatītos Star Trek filmas vai Rugs Runny, un redzēs Jēzu sava televizora ekrānā.

"Paņemiet vienu līdzi arī Eizcnhartam," Vilfords-Smits teica un iedeva viņam vēl otru kaseti. "Par piemiņu."

43

VĒL PĒC DIVARPUS GADIEM

Sākumā ainavas pla�ums un vientulība lika viņam nodrebēt. Ta�u tad pavisam palēnām pirmo paniku nomainīja sajūta, kas varēja būt vienīgi ekstāze: braukt automa�īnā cauri me�onīgiem, tuksnesīgiem līdzenu�miem, kas, kā �ķita, pat nenojauta par pilsētu civilizācijas un fabriku ek�sistenci, vieni pa�i tie bija ar sevi un debesīm, ar saules un ar zemes gaitu.

Ta�u tas, protams, bija vien �ķitums. Rimti vienmērīgā attālumā lielu, atbaido�i raibu reklāmu kopums ceļa malā pieteica kādu putekļainu ap�dzīvoto vietu, degvielas uzpildes staciju vai moteli, un Pēters Eizenharts bija spiests sev atzīties, ka ir priecīgs par to, ka viņam nav jāiet medībās vai vakarā jāuzslien telts. Un viņ� izbaudīja to, ka pietiek vien izvilkt kredītkarti, lai dabūtu siltas pusdienas vai tīru gultu, un viņ� jutās kā pasaules apceļotājs, brīvs un nesaistīts. Sapņojumi, viss kopā.

Zīmīti ar ceļa aprakstu viņ� ar līmlenti bija piestiprinājis pie slēgdēļa jau pirms ilga laika, vēl pirms viņ� bija nonācis līdz Interstate 40, pa kuru viņ� nekļūdīgi bija braucis tūksto�iem jūd�u un caur pieciem Amerikas �tatiem. Ja neskaita vienu divas reizes, kad viņ� bija izbraucis kādu līku�mu, �o ccļu viņ� bija pametis tikai �orīt.

Da�reiz stundām ilgi viņam nebija pat jāpagrie� stūre, kamēr garām slīdēja rūsas sarkanas klintis, trūcīga putekļu brūna zāle vai vienkār�i bezveidīgi tuk�s pla�ums. Da�reiz viņ� jutās kā nokļuvis filmā, �ī zeme viņam �ķita kā cita planēta, kuru viņ� bija domājis pazīstam no kino�teātru un televīzijas ekrāniem, un tagad, uzlicis savu pēdu uz �īs zemes, viņ� bija sajutis citu smaguma spēku, ieelpojis citu smar�u, sadzirdējis citu zemes pulsu. Un tad atsve�inātības sajūta atkal pazuda, vienkār�i tā, it kā kāds būtu atvilcis vaļā priek�karu, un viņam �ķita, ka �eit viņ� ar vien bija juties kā mājās.

Un tad jau tas parādījās � Great Spirit Motel.

Nosaukums solīja vairāk par to, kas bija redzams: izbalēju�u, pla�kanu ēku komplekss, kas bez lieliem ieguldījumiem bija nosēdināts ceļa malā un bez jebkādas pazīmes, pēc kuras to, braucot garām, varētu at�cerēties. Eizenharts iegriezās sānceļā, kas bija iezīmēts ar divām balti lakotām skārda mucām, kas bija piestādītas pilnas ar kaktusiem, un apstājās stāvvietā, kurā bija cicti noblictēta, balta māla zeme. Te nu tas tātad bija.

Ja neskaita neiztrūksto�o Coca-Cola izkārtni un Budweiser alus gais�mas reklāmu logos, reklāmas industrija acīmredzot neuzskatīja, ka �eit būtu vērts ieguldīt naudu reklāmā. Viena metāla izkārtne ar stilizētu vēja suņa attēlu uz tās liecināja, ka �eit pietur Greyhound līnijas auto�busi, kāda cita izkārtne norādīja virzienu uz degvielas uzpildes staciju. Aiz galvenās ēkas atradās ik pa divām garumā izstieptām dzīvokļu mā�jām, un katrā no tām bija astoņi dzīvokļi, kuri, ja sprieda pēc mājas priek�ā nekārtīgi atstātajām automa�īnām, vēl ne tuvu visi nebija apdzīvoti.

Tc nu tas tātad bija. Nemaz nebija iespējams īsti noticēt.

Eizenharts atgrūda ma�īnas durvis un izkāpa. Tuksnesīgs karstums viņam uzbruka kā nezvēra karstā elpa, un acumirklī viņam pār skaustu, no padusēm, pāri mugurai un krūtīm sāka tecēt sviedri. Viņ� bija iemā�cījies novērtēt sava auto gaisa kondicionē�anas iekārtu, un da�reiz viņ� aizmirsa, ko tā viņam aiztaupa.

Viņa kurpes bija klātas putekļiem, kad viņ� ienāca telpā, kas augst�prātīgi bija nodēvēta par restorānu. Liela, zema, dūco�u kondicionētāju atvēsināta un iespaidīgi bezgaumīgi iekārtota telpa, kurā sēdēja bariņ� cilvēku. Pa lieliem logiem ar skatu uz ielu ieplūda spo�a saules gaisma, lai tūliņ pat apsīktu galda un krēslu tum�ajā kokā, tā ka telpas aizmu�gure ieslīga neskaidrā puskrēslā. Liela, smaga lete aizņēma gandrīz visu kreiso sienu, tā sākās gai�ajā pusē un pazuda tumsā, un uz tās rindojās zemesriekstu automāti, statīvi ar kredītkar�u firmu prospektiem, stiepļu grozi ar da�ādiem sīkumiem, riekstu, sāļo cepumu vai ko�ļājamo gumiju paciņām, cits uz cita sakrauti pelnu trauki. Eizenharts izvairījās no ap�meklētāju ziņkārīgajiem skatieniem, izvēlējās vienu no brīvajiem krēsliem pie letes � tic visi bija brīvi �, apsēdās, paskatījās uz jauno puisi, kur� apkalpoja, un teica: "Hallo, Stefen."

Stefens, kur� patlaban bija aizņemts ar glā�u skalo�anu, pārsteigts paskatījās. "Mister Eizenhart!" viņ� iesaucās. "Tas tik ir kaut kas! Tik agri no rīta es jūs gan vēl nebiju gaidījis�"

"Vai man jāatnāk vēlāk?"

Viņ� smējās. "Tā es to nebiju domājis. Jūs dro�i vien pārnak�ņojāt Flagstāfa, vai ne tā? Vai jūs bijāt pie Lielā kanjona?"

"Vakar. To es negribēju palaist garām. Autobusa vadītājs, es domāju, bija īsts indiānis. Vai tas var būt? Viņ� katrā ziņā izskatījās pēc indiāņa." Eizenharts juta, ka nervozē. Pēdējā laikā vienmēr, kad jutās nedro�s, viņ� bija sācis pļāpāt.

"Acīmredzot tas bija Navajo indiānis. Nacionālais parks robe�ojas ar viņu rezervātu. Vai vēlaties kafiju?"

"Vai tas aizmugurē ir kapu�lno automāts?"

"Jā."

"Vai es varētu kafijas vietā dabūt kapu�īno?" Pamazām viņ� sajuta gaisa kondicionē�anas iekārtas efektu, sviedri uz viņa ādas no�uva.

"Jā, protams." Fokss sāka darboties pie automāta, viņa kustības �ķita labi ievingrinātas. Un, jo vairāk kapu�īno iztecēja, jo labāk smar�oja.

"Paldies," Eizenharts teica, kad bija saņēmis savu tasi.

"Kā jums tas patika? Lielais kanjons, es domāju."

Eizenharts vilcinājās. "Tjā, kā lai pasaka?� Fotogrāfijās tas izskatās satrieco�i. Ta�u, kad stāvi pie tā, tas ir satrieco�s. Tad pārņem sajūta, ka acis vispār nav iespējams atvērt pietiekami plati, lai to patie�ām redzētu. Pavisam neticami."

Fokss pamāja ar zino�u smaidu lūpās. "Biju pārsteigts, kad saņēmu jūsu ziņu. Kas jūs trenca �urp uz �o pamesto apvidu?"

"Jā, tā gan ir laba lieta, �is elektroniskais pasts," rakstnieks atzina, malkodams kafiju. "Pie tā tik ātri pierod. Zvanot uz jūsu veco telefona numuru, es jūs diezin vai būtu dabūjis rokā, vai ne?"

"Nebūtu vis, jums taisnība."

"Es biju Ņujorkā ar savu aģentu. Uz da�ām sarunām ar ļaudīm no izdevēju nozares," Eizenharts stāstīja. "Neticama pilsēta. Beigās manā galvā bija juceklis."

"Jā, pie Ņujorkas ir jāpierod. Pagaidiet mazliet, es tūlīt bū�u atpa�kaļ�" Pie viena no galdiņiem kāds apmeklētājs bija pacēlis roku, vēlē�damies samaksāt.

"Nekādu problēmu."

Viņ� skatījās apkārt, kamēr Stefcns bija pie apmeklētāja galdiņa. �eit nemanīja nekādas rosības, un viņam radās sajūta, ka �eit faktiski nekad nekas īpa�s nenotiek.

"Viņ� bija pēdējais no tiem, kuri dodas tālāk uz Tuksonu," teica Stefens, kad bija atgriezies. "Tagad acīmredzot es varē�u atvilkt elpu, kamēr nebūs atbraucis autobuss. Apmēram pēc�" viņ� paskatījās pulk�stenī, "desmit minūtēm."

"Vai �eit vispār iegrie�as ļaudis, kuri ir ceļā ar autobusu?"

"�ajā dienas laikā � jā. Pusdienlaikā uz �ejieni nāk tie, kuri apme�tu�ies motelī, un vakaros pat vietējie iedzīvotāji."

"Ak," Eizenharts noteica. "�is laikam ir visai bezcerīgs apvidus, ja �ī jau skaitījās atrakcija."

"Un nu," Fokss teica ar noslēpumainu smaidu, "man jūs ar kādu ir jāiepazīstina." Viņ� pagriezās apkārt, pabīdīja malā aizvērtni lodziņam, pa kuru no virtuves tika pasniegti ēdieni, un sauca: "Viņ� ir klāt!"

Izsauciens, kas skanēja no virtuves, ta�u nebija saprotams, bija atbilde. Tūliņ pat pa durvīm ienāca slaida, tum�mataina skaistule, ugunīga jauna sieviete, un smaidīdama vēl slaucīja rokas apsietajā priek�autā, pirms snie�dza roku Eizenhartam.

�oreiz bija Eizenharta kārta būt apstulbu�am. "Es viņu pazīstu!" viņ� pārsteigts iesaucās. "Jūs� Jūs arī bijāt tur klāt, izrakumu darbos�"

"Judīte Meneza," viņa pamāja. "Es jūs arī atceros. Ta�u mēs nekad nebijām runāju�i, es domāju."

"Jā, traki, vai ne?" Viņa skatiens klejoja starp Foksu un Judīti turp un atpakaļ. Ta�u jums man tagad tas ir jāpaskaidro."

"Tik daudz jau tur nav nekā ko paskaidrot," viņa sacīja, pametusi sānis uz Stcfcnu izteiksmīgu skatienu. "Vienu dienu pēc tam, kad bija beidzies ieceļo�anas aizliegums, viņ� stāvēja pie manām durvīm ar zie�diem rokās � un, nu jā�"

Stefens viņu apskāva un piespieda sev klāt. "Ar to viņa gribēja pateikt, ka pirms tam es biju mazliet iegājis sevī, kas attiecās uz manu attieksmi pret dzīvi un pret mīlestību."

"Viņ� bija kā pārveidots," viņa uzsvēra.

"Tā," noteica Eizenharts, neapzināti pasmaidījis. Pēc septiņpadsmit gadu ilgas laulības un diviem bērniem viņu arī mēdza pārņemt ilgas pēc sen aizgāju�ām karstas iemīlē�anās dienām.

"Un tad," Judīte turpināja, "viņ� izvilka no kabatas videokaseti un pārveidoja arī mani." Viņa noskūpstīja viņu uz vaiga. "Man vēl ātri jāsa�gatavo viss pusdienām. Es jums pievieno�os vēlāk, oka.yV

Smaids Eizenharta sejā bija sastindzis. Videokasete! Tātad tomēr bija tā, kā viņ� ar ba�ām bija paredzējis. Pēdējos gados ap �o it kā Jēzus video bija izveidojusies īsta pagrīdes kustība, un, kā �ķiet, arī Stefens Fokss piederēja pie tās.

"Jūs ta�u paliksiet līdz rītam? Tad mēs �ovakar visi kopā varam maz�liet pasēdēt un parunāt par vecajiem laikiem," viņ� ierosināja un pie�bilda: "Jūs, protams, esat mūsu ciemiņ�."

"Jā. Labprāt. Lai gan�" Varbūt labāk būtu vingrināties tolerancē. Galu galā katram vajadzētu ļaut dzīvot tā, kā tam tīk. Eizenharts paka�sīja pakausi, uz kura mati kop� viņu pēdējās tik�anās bija kļuvu�i manāmi plānāki. "Man ir tāda sajūta, it kā es �odien vēl nemaz nebūtu pavir�zījies uz priek�u. Turklāt no Flagstāfas kā nekā bija� Nav ne jausmas. �ai zemei vispār nav gala. Visas pēdējās dienas vairāk vai mazāk es biju sēdējis pie stūres un nepārtraukti tikai braucis un braucis, un, kad es va�karā paskatījos kartē, tad nobraukti, kā izrādījās, bija tie�i divi centimetri. Neticami. Vāciju var �ķērsot vienā dienā, vai jūs varat to iedomāties?"

"Jūs ta�u, cerams, nebraucāt cauri visai valstij, lai apskatītu �o arhi�tektūras meistardarbu, �o moteli?" Fokss painteresējās.

"Nē, patiesībā man jātiek līdz rietumkrastam. Rija dienas, kad man uzmācās �aubas, vai to vispār ar auto var sasniegt. Man ir kāds draugs, kur� tur dzīvo un kur� mani ir ielūdzis da�as dienas pie viņa paciemoties.

Viņ� izceļoja pirms� pirms gadiem piecpadsmit, un pēdējo reizi mēs tikāmies pirms desmit gadiem. Ak, starp citu," viņam icnāca prātā, "es satiku D�onu Kaunu."

"Ko?" Stefens brīnījās. "Tas tik ir pārsteigums. Un? Par viņu jau sen nekas nav dzirdēts, un kur nu vēl kaut kas labs. Kā tad viņam klājas?"

"Man �ķiet, viņ� bija priecīgs, ka es viņam piezvanīju, un ielūdza mani pie sevis, kad es pastāstīju, ka ar auto vēlos �ķērsot Ameriku. Viņ� vada kartupeļu �ipsu fabriku Oklahomā, sava koncerna pēdējo palieku, ir atkal apprecējies, viņam ir bērns, un viņ� izskatās laimīgs un apmieri�nāts. Viņ� valkā vairs tikai d�insus un sporta kreklus, vai jūs to varat iedomāties?"

"D�ons Kauns? Es neticu nevienam jūsu vārdam."

"Es arī viņu gandrīz vairs nepazinu."

"No kurienes jums bija viņa numurs? Es domāju, ka Oklahomā es jau nu viņu nebūtu meklējis�"

"Viena no izdevniecībām, kuras mēs apmeklējām, agrāk bija piede�rējusi pie Kaun Enterprises. Mēs sarunā līdz tam kaut kā bijām nonā�ku�i. Es teicu, ka pazīstu D�onu Kaunu, un, kad es jautāju, vai kādam kaut kas nav par viņu zināms, man iedeva viņa telefona numuru. Man liekas, ka tas ir arī parastā telefonu grāmatā." Eizenharts paraustīja plecus. "Izskatījās, ka viņam patie�ām klājas labi. Lai arī viņ� atkal ir pavisam parasts cilvēks."

"Ļoti iespējams, tādam arī ir jābūt, lai vispār varētu klāties labi," Ste�fens domīgi teica. "Kad es par to domāju� Es reiz arī gribēju kļūt tāds pats kā viņ�. Tāds, kāds viņ� bija toreiz, varens un bagāts, un svarīgs. Viens no tiem pavisam lielajiem. Sākumā, pirms vēl es biju atradis ka�meru, es patie�ām gribēju sev pierādīt, ka esmu viltīgāks un ātrāks par viņu, par spīti visai viņa varenībai. Traks, vai ne?"

"Nu jā, es nezinu," Eizenharts noteica un paskatījās apkārt. "Maz�liet godkārības ta�u dzīvē vajadzīgs, vai nc tā?"

"Jūs noteikti brīnāties par to, ko es �eit daru."

"Atklāti sakot, jā. Kad es jūs satiku pirmoreiz, jūs bijāt tāds kā brī�numbērns, daudzsolo�s uzņēmējs, kam bankas kontā bija vairāk naudas nekā man kādreiz vispār būs. Un tagad jūs vadāt moteli neitrālajā zonā. Tas nav īsti tas, ar ko mēs saprotam profesionālu aug�upeju."

Stefens Fokss smaidīja, izņēma no kādas atvilktnes dvieli un sāka slaucīt glāzes. "Ak, mana firma vēl joprojām eksistē. Tikpat virtuāli kā agrāk. Nākamnedēļ es atkal lido�u uz austrumkrastu un apmeklē�u da�us klientus, ta�u vispār es darbojos ar interneta palīdzību, un tad ir pilnīgi vienalga, kur es dzīvoju. Ar �o te es nodarbojos tikai īslaicīgi � da�us mēne�us. Motelis pieder kādam mūsu labam draugam, kuram bija smaga operācija, un viņam ir nepiecie�ams laiks, lai atkal tiktu uz kājām." Viņ� paraustīja plecus. "Tā nu ir iznācis. Es arvien vairāk un vairāk tuvojos domai, ka viss ir jāpieņem tāds, kāds tas ir. Un tādā veidā var piedzīvot fantastiskākās lietas."

"Nu jā, tā tas varētu būt." Eizcnharts uzlika uz letes plaukstu. "At�klāti sakot, es pirms tam domāju, ka �eit varbūt ir videosektas galvenais mājoklis."

Stefens mazliet pasmaidīja. "Nav nekāda galvenā mājokļa. Tas būtu pārāk bīstami � vai jūs ticat tam vai ne, baznīca vēl arvien dzenas video pa pēdām."

Pēk�ņi telpā sākās rosība. Pret grīdu �vīkstēja krēsli, kad apmeklētāji cēlās kājās, sniedzās pēc savām somām un devās uz durvīm. Bija pienā�cis Greyhound autobuss. Varēja redzēt izkāpjam pasa�ierus un gaidām bagā�u, ko vadītājs izdalīja no pla�i atvērtā bagā�as nodalījuma.

Stefens izmantoja izdevību un ātri no visiem galdiņiem savāca ne�tīros traukus un glāzes, noslaucīja galdiņus, sakārtoja ēdienkartes un salvetes. Eizcnharts ar apbrīnu vēroja, ar kādu aizrautību viņ� veic �os darbus. Kad autobuss brauca tālāk, un tūliņ arī restorānā ienāca pirmie jaunie apmeklētāji, pamestās vietas izskatījās aicino�i tīras un svaigas, un Stefens jau bija gatavībā pieņemt pasūtījumus.

Atkal no virtuves iznāca Judīte, lai paskatītos, vai galdiņi, kas bija viņas pārziņā, ir kārtībā.

"Tikai dzērieni," Stefens teica. "Nāc, pasēdi mazliet kopā ar mums." Eizenhartam viņ� sacīja: "Lielākā daļa brauks tālāk ar autobusu, kas iei uz Losand�elosu. Tas ieradīsies pēc divdesmit minūtēm."

"Ko gan tas tur dara?" iejautājās Judīte, raisot nost priek�autu. Viņa bija domājusi kādu kalsnu puisi zeltainiem matiem, kas vēl arvien stā�vēja svelmainajā karstumā vietā, kur bija apstājies autobuss, ar lielu somu plecā un drēbju maisu pie rokas. "Vai viņ� neuzdro�inās nākt iek�ā?"

"Un ko jūs sakāt par to rakstu?" Eizenharts Stefcnam Foksam uz�deva jautājumu, kas viņu jau sen bija nodarbinājis.

"Par kādu rakstu?" viņ� jautāja, darbodamies ap kolas ierīci.

"Uri Lībermana rakstu par Jēzus video. Varbūt jūs par to vispār neko nezināt?"

"Man jāatzīst, ka ne. Lībermans, vai tas ir tas Izraēlas �urnālists, kur� jums bija pazīstams? Tas, kur� mums klosterī uzsūtīja helikopterus?"

"Jā. Pēdējos gados viņ� ir kļuvis par tādu kā ekspertu Jēzus video kustības jautājumos. Kādu laiku viņ� kā viesis nemitīgi piedalījās kaut kādos sarunu �ovos. Pirms pusgada viņ� publicēja lielu rakstu par video aizkulisēm, kas parādījās faktiski visā Eiropā. Pie mums Vācijā tas bija �urnālā Stern, un Reader's Digest to arī publicēja."

"Jāsaka, ka tas man ir pagājis secen. Un ko tad eksperts tur raksta?"

Eizenharts dziļi ievilka elpu. Tā nebija nekāda patīkamā lieta � laupīt kādam ilūzijas, uz kurām viņ� ir uzcēlis savu dzīvi. "Viņ� ir uz�meklējis kādu aktieru amatieru grupu, kas apmēram gadu pirms tam, kad profesors Vilfords-Smits bija sācis izrakumu darbus Bcthame�ā, kāda nezināma pasūtītāja uzdevumā Izraēlā bija izveidoju�i video," viņ� pikti paskaidroja. "Visiem dalībniekiem bija pavēlēts klusēt, un galvenais no�sacījums bija tāds, ka visiem aktieriem jāapgūst aramie�u valoda."

"Aramie�u valoda?" Stefens izteica savu izbrīnu un pievērsās Judī�tei: "Kolas krāns atkal nedarbojas."

"Rīt atnāks meistars. Vismaz viņ� tā teica."

"Aramie�u," Eizenharts apstiprināja. Vai tie vispār viņā klausījās? Vai viņ� jau bija zaudējis savas pozīcijas? "Valoda, kurā Jēzus, ļoti iespējams, bija runājis."

"Jā, man ir skaidrs. Un kas tas ir par video?"

"Jūsējais."

Nu viņ� pierima. "Kā, lūdzu?"

"Tas ir video, kuru jūs izplatāt visā pasaulē. Video, kuru mēs redzē�jām pie profesora Vilforda-Smita." Rakstnieks paliecās uz priek�u, lai viņam nevajadzētu tik skaļi runāt, jo da�i apmeklētāji jau bija sāku�i uz viņiem noskatīties. "Vai jūs nesaprotat? Viss bija iestudēts jau no pa�a sākuma. Viens liels teātris. Visi dēkainie meklējumi, tā sauktie eksperti, kas tika piesaistīti, tam visam �o gadījumu tikai vajadzēja padarīt ticamu. Bet lūdzu, kāda gan problēma pirms izrakumu sāk�anas ir īstajā vietā noslēpt cilvēka skeletu, kas uzrāda kādu ar moderniem līdzekļiem sa�dziedētu kaulu lūzumu? Vai izdomāt videokameras lieto�anas pamā�cību, kam vēl tikai drīzā laikā jāparādās tirgū, un to nodrukāt vienā eksemplārā, lai to noliktu kamerai līdzās? Ir iespējams arī likt noviltot radiooglekļa analīzi � ir tikai jāpiekukuļo cilvēks, kur� to var veikt. Jāsaka gan, ka ar savām īpa�ajām tūrēm jūs visu plānu visai pamatīgi sagriezāt kājām gaisā, ta�u visumā jūs piedalījāties spēlē diezgan veiksmīgi. Un tik un tā viss ir meli un viltus � Lībermans to pierāda ļoti pārliecino�i."

Stefens domīgi uz viņu paskatījās. "Es domāju, ka zinu, par ko jūs runājat. Acumirkli." Viņ� paņēma paplāti un iznēsāja pie galdiņiem dzērienus. Kad viņ� atnāca atpakaļ, viņ� sāka piepildīt atkal jaunas glā�zes un teica: "To, par ko jūs runājāt, mēs saucam par antivideo. Tas ir video, kas rāda līdzīgas ainas kā īstais, ta�u tās ir tik nemākulīgi nospē�lētas, ka ikvienam redzams, ka tā ir krāp�ana, slikts teātris. Mēs nezi�nām, no kurienes �is video ir uzradies, mēs vien izsakām minējumu, ka aiz tā stāv Romas katoļu baznīca. Katrā ziņā apgrozībā ir milzīgs skaits eksemplāru."

"Jums patie�ām �o rakstu vajadzētu izlasīt," Eizcnharts teica.

"Es nedomāju, ka man tas būtu nepiecie�ams. Tas ta�u ir tāpat kā ar simtiem tūksto�u citu sazvērestības teoriju, kuras pastāv. Ka Titāniki nemaz nav nogrimis. Ka Kencdijs tika nogalināts militārpersonu uzde vumā. Ka Elviss vēl ir dzīvs. Un tās visas ir loģiskas līdz pēdējai detaļai, un visas nepareizas." No kolas uzpildāmās ierīces nāca nu vairs tikai putas. Stefens nopūtās, izņēma pudeli no ledusskapja un pielēja glazēs no tās. "Ta�u paliek jautājums: kam ir nepiecie�ams kaut lu� udu insce nēt � un, galvenais, kādēļ?"

"Lībermans tā kā norāda uz Vilfordu-Smitu, ta�u viņam mēs vairs nevaram pajautāt." Pavasari profesors bija gājis bojā; kāds autobraucējs līkumā nebija pamanījis zinātnieku uz velosipēda un viņu notriecis.

"Un kāpēc gan viņam to būtu vajadzējis darīt?"

"To ta�u es jums teicu jau toreiz. Vilfords-Smits bija organizācijas True Church of Bamford loceklis. Tā ir neliela, ekskluzīva kristīga sekta Dienvidanglijā, kas pastāv kop� �etrdesmitajiem gadiem. Video uzdevums varētu būt transportēt �īs baznīcas mācības un pamatot tās likumību."

Stefens, mazliet nervozi smaidīdams, papurināja galvu. "Neraugo�ties uz to, ka �ai teorijai ir tik lieli robi, ka tai varētu cauri izbraukt Greyhound autobuss, pat nepiegrū�oties," viņ� teica, "neraugoties uz to, ir tā, ka nekādu mācību nav."

"Un ko darāt jūs" jautāja Eizenharts.

"Reizi mēnesī mēs tiekamies," Stefens tā kā pamāja, kas lika no�prast, ka dziļāk aizmugurē ir slēdzamas telpas, kas piemērotas �ādam sarīkojumam, "un noskatāmies video."

"Un?"

"Un ļaujam tam uz mums iedarboties. Citādi es to nevaru aprakstīt. Apmēram vienu stundu mēs sē�am klusu, lai kļūtu pavisam atvērti un uztvert spējīgi, un tad mēs to noskatāmies. Tas ir viss."

Eizenharts uz viņu skeptiski noskatījās. "Tas ir viss? Atkal un atkal skatīties vienu un to pa�u video?"

Fokss tikko manāmi, gandrīz sapņaini pasmaidīja. "Ar to man ir gan�drīz tāpat kā jums ar Lielo kanjonu � man ir tāda sajūta, ka es nespēju acis atvērt pietiekami plati, lai saskatītu visu to, kas tajā ir saskatāms."

"Un kas tajā ir saskatāms?"

"Es tajā redzu to, kas varētu būt. Es redzu vīru, kur� ir absolūti klāteso�s, kur� ar katru savas būtības �ķiedru eksistē �ajā vietā, �ajā acu�mirklī, kur� dzīves kausu izdzer tuk�u. Kad cs viņu redzu, tas man dod drosmi manu pa�a kausu nebaudīt maziem malkiem."

"Ta�u viņu piesita krustā," Eizenharts viņam atgādināja. "Ja viņ� ir tas, par kuru jūs viņu uzskatāt."

Stefcns nopietni pamāja. "Jā. Tāpēc, ka viņi to nespēja paciest. Tik daudz dzīvīguma � daudzus tas būs padarījis neizturami skaudīgus."

"Bet vai tas nav neloģiski? Jūs sakāt, ka video noskatī�anās jūs pār�veido. Tad ta�u tos, kuri viņu piedzīvoja reālu, viņ� būtu pārveidojis tūksto�kārt?"

"Kur� saka, ka tas tā nebija? Da�i tiek aizskarti, un citi ne. Tas ta�u jums ir ļoti labi zināms, vai ne tā?"

Ieejas durvis tika atgrūstas vaļā. Tās klusi no�īkstēja. Eizcnharts nevērīgi paskatījās turp. Tas bija puisis, kur� līdz �im bija gaidījis ārpusē pie izkārtnes un nu noputējis un nosvīdis nāca letes virzienā. Viņ� iz�skatījās nedro�s, kā cilvēks, kur� pirmo reizi devies ceļojumā viens pats.

"Nav ne mazākā pierādījuma, ka vīrs, kur� redzams video, patie�ām ir Jēzus," Eizcnharts pusbalsī teica Stefenam, lai �o tēmu pabeigtu līdz brīdim, kamēr viņi atkal būs vieni pa�i.

Stefens tikai pamāja, it kā tas it nemaz nebūtu svarīgi, un pievērsās jaunajam puisim, kas bikli viņus vēroja.

"Ko vēlēsieties?"

"Ehm," viņ� noteica. Viņa acis �audījās apkārt, meklēdamas uz letes vai pie sienas cenu sarakstu, ta�u to neatrada. "Vienu kafiju, lūdzu."

"Vienu kafiju. Tūlīt būs."

Eizenharts skatījās, kā Stefens saliek apak�tasīti, salvetes paliktnīti un kafijas tasi, pabīda visu zem kafijas automāta un piespie� zaļi mirgo�jo�o pogu. Kamēr pildījās kafija, viņ� pielika klāt karotīti, mazo paciņu krējuma un iesaiņotu cukurgraudu. �ķita, ka diskusija viņu ne mazākajā mērā nebija samulsinājusi.

"Viena kafija, lūdzu. Viens dolārs divdesmit centu."

"Paldies." Zēns atglauda sasvīdu�ās matu cirtas no sejas un, izņēmis no d�insu kabatas naudu, noskaitīja uz letes. Stefens to ar pateicību pie�ņēma un ievadīja summu kases automātā.

"Tam nav nekādas nozīmes, vai jūs saprotat?" viņ� atkal pievērsās Eizenhartam. Klausītājs, kā likās, viņu īpa�i netraucēja. "Vii tas ir Jēzus vai Buda, vai kāds cits, par kuru mēs nekad neko neesam dzirdēju�i, � es viņā redzu to, kas varētu būt dzīve. Ka runa nav par to, lai kaut ko izcīnītu. Ka mēs neesam nāku�i �ajā pasaulē, lai citus pārspētu un uz�veiktu, un uzvarētu visās sacensībās. Nav nekādas starpības, vai mēs uzvaram vai zaudējam, patie�ām nav, es domāju. Agrāk es biju pārlie�cināts, ka dzīvē galvenais ir izcīnīt godalgu. Simboliski runājot. Es pats to neapzinājos, ta�u tagad, paskatoties atpakaļ, es zinu, ka es tā domāju. Tā bija nostāja sev vienmēr sacīt: tad, kad es� Tad, kad man piederēs miljons dolāru, tad. Tad, kad es bū�u slavens, tad. Vienmēr tikai tad, tad, tad. Es domāju, ja es uzvarētu �ajās sacensībās, tad mana dzīve mai�nītos un būtu kas cits, nevis tas, kas tā bija � tā kļūtu par īsto dzīvi. Tad sāktos īstā dzīve. Bet, lai arī cik sacensībās es uzvarēju, es nekad ne�saņēmu godalgu. Tad nekad nepiepildījās. Un tādēļ es joņoju arvien tālāk, mērķus izvirzīju arvien augstākus. Kad es uzsāku skrie�anos ar D�onu Kaunu, es patiesībā biju izmisis, jo biju jau tik daudz sasniedzis un lielās pārmaiņas bija izpaliku�as." Viņ� paskatījās uz Eizenhartu. "Vai jums tas arī ir pazīstams? Es varu iedomāties, kas mudina rakstīt rakstnieku, � ticība, ka tikai tad, kad viņ� uzrakstīs savai �edevru, viss kļūs citādi."

"Nē," viņ� norūca. "Es rakstu tāpēc, ka man tas sagādā prieku."

Stefens likās to nedzirdam. "Kad es redzēju video, es aptvēru, ka īstā dzīve ir �ī pati. Ka tāda tā bija jau visu �o laiku. Ka es tikai nebiju spējīgs to pamanīt, nebiju spējīgs priecāties par to, kas man jau bija. Dzīve, īstā, patiesā dzīve jau notika, un cs to visu laiku nebiju pamanījis, jo biju tik aizņemts. Ta�u vispirms man bija jāredz, kā kāds patie�ām ir spējīgs izbaudīt mirkli, izbaudīt to ar visām sajūtām un aizrautību, pirms to varēju aptvert es."

"Nu jā," Eizenharts atturīgi noteica. "Tā ir sena gudrība, ja ne�maldos."

Stefens paņēma trauku dvieli un nopūzdamies sparīgi pārmeta to sev pār plecu. "Es to nespēju izteikt vārdos. Jūs kā rakstnieks to dro�i vien varētu."

"Ta�u es neredzu to, ko redzat jūs."

"�ēl." Stefens un Judīte viens otram pamāja, divi zino�ie, kuriem bija �ēl nezino�ā.

�o dievbijīgo personu augstprātību rakstnieks nekad nebija varējis ciest. Ja vien pie letes nesēdētu klausītājs, tad viņ�� Viņ� izslējās, iz�stiepa sasprindzināto muguru un pārdomāja, vai viņam vajadzētu �eit vēl palikt pa nakti. Tas ne�aubīgi nozīmēja to, ka vienu veselu vakaru viņam pacietīgi nāktos paciest uz viņu vērstu aizrautīgu misijas darbu.

"Vai kaut kas nav kārtībā ar kafiju?" Stefens jautāja jaunajam, gai��matainajam vīrietim, kur�, galvu nokāris, sēdēja pie savas kafijas tases un to nepārtraukti maisīja.

"Kā, lūdzu?" viņ� satrūkās. "Nē, viss ir vislabākajā kārtībā. Nekādu problēmu."

"Es domāju, tāpēc, ka jūs to visu laiku maisāt un nemaz nedzerat."

"Nē, tikai� Tur nav vainīga kafija. Paldies." Sāpīga izteiksme pār�slīdēja pār viņa seju. It kā gribēdams apliecināt, ka ar kafiju viss ir kār�tībā, viņ� iedzēra no tās pamatīgu malku.

Stefens apstājās, vienkār�i vēroja viņu un neko neteica.

"Mana mamma un tētis ir miru�i," puisis beidzot teica, neko nere�dzo�as acis vērsdams tuk�umā. "Auto negadījumā. Pirms gada. Un pirms �etrām nedēļām mani pameta draudzene. Tas, ēhm, nav viegli."

"Man ļoti �ēl to dzirdēt."

"Es, ēhm, mazliet dzirdēju no tā, kā jūs apspriedāt dzīves jēgu." Viņ� ar roku atglauda matus, mēģinādams savaldīt nepaklausīgu �ķipsnu, kas viņam nepārtraukti krita sejā. "Tad nu man tas viss atkal ienāca prātā."

"Mhm." Stefens noņēma no pleca trauku dvieli un sāka ar to slaucīt pilnīgi tīro leti.

"Man ļoti �ēl, ka es noklausījos. Es to, protams, negribēju."

"Ir jau labi."

"Kafija patie�ām gar�o lieliski."

"Paldies." Stefens mazliet tā kā vilcinājās, pameta ātru skatienu uz Eizenhartu un turpināja slaucī�anu. "Es jums varētu kaut ko parādīt. Kādu video, kas jums, iespējams, palīdzētu."

Tad tā tas notika. Eizenhartam �ķita, it kā viņ� jaunā cilvēka acis būtu pamanījis iezibamies neuzticē�anos. Veselīgu neuzticē�anos, ka pa�am likās.

Puisis izmocīja drosmīgu smaidu un papurināja galvu. "Paldies. Ta�u ar nākamo Greyhound autobusu man jādodas tālāk uz Losand�elosu."

"�ovakar būs vēl viens autobuss."

"Tad es nokavē�u lidma�īnu."

"Ak tā." Stefens pacēla slaukāmo lupatu gaisā, izpleta to, salocīja atkal un slaucīja tālāk. "Uz kurieni tad ceļ� vedīs?"

"Uz Izraēlu."

�is vārds �ķita kā elektrības trieciens. Stefens pārtrauca pulē�anu, un Eizenhartam likās, it kā viņ� justu smalkus matiņus paceļamies uz skausta. Tā nu gan bija sagadī�anās. Sasodīts.

"Uz Izraēlu." Stefens atkal atsāka darbo�anos. "Izklausās labi. Un uz kurieni Izraēlā?

"Visur kur. Apskates ceļojums, divas nedēļas �ķērsām cauri visai val�stij, iepazīties ar visām iespējamām svētajām un vēsturiskajām vietām." Viņ� mēģināja pasmieties, ta�u tas izklausījās samocīti, un blondā matu cirta atkal pārkrita pār viņa seju. "Es nemaz nezinu, kā es līdz tam no�nācu � es domāju, es nekad neesmu bijis īpa�i reliģiozs vai kā tam�līdzīgi� Pat tad ne, kad mamma un tētis� Pie mums lielveikalā bija tāda reklāmlapiņa. Nav ne jausmas, kā man tā iekrita acīs, ta�u es no�domāju � un kāpēc gan lai es nebrauktu?" Gandrīz vai izskatījās, ka viņ� par to kaunas.

Stefens iegremdēja dvieli atpakaļ ūdenī, izspieda to gandrīz vai bi�jīgi. "�ad un tad pie mums ierodas tūristi no Izraēlas, kuri vēlas apska�tīt Arizonu. Lielo kanjonu un tā tālāk." Viņ� izkāra lupatu uz hromēta stieņa. "Jūs esat pirmais, kur� dodas ceļojumā otrā virzienā."

"Jūs domājat, es vienkār�i bēgu?"

"Nē. Es domāju, tas jums noteikti nāks par labu, ja nonāksiet citā vidē."

Likās, ka tas viņu atviegloja. "Jā, es patie�ām vai degu nepacietībā. Es domāju, tas ir traki, es vēl nekad nekur neesmu bijis, ja neskaita Disnejlendu brīvlaikā kopā ar mammu un tēti. Un vienreiz slēpot, ta�u toreiz es tikai salauzu kāju. Un tagad cs uzreiz lidoju uz Izraēlu. Un vai zināt ko? Es patie�ām degu nepacietībā."

"Tur cs jums ticu."

"Visvairāk es vēlos uzzināt, kā ir tādās sensenās vēsturiskās vietās," jauneklis turpināja, nu jau gandrīz sajūsmas pārņemts. "Vai zināt, ma�nai mammai bija tāds teiciens. Viņa mēdza sacīt: vēsture ir tas, kas rak�stīts grāmatās. Patiesībā tu nejūti, kad tevi pārņem vēstures elpa. Es vēlos redzēt, vai tā ir."

Gaiss pēk�ņi �ķita uzdzirkstījam kā �ampanietis. Kad Eizcnharts ierau�dzīja Stefena acis nedabiski plati icple�amics, viņ� saprata, ka bija atce�rējies pareizi, ko viņ� viņam bija stāstījis par otrās vēstules saturu.

Kafijas tase viņa rokās pēk�ņi kļuva it kā nereāla, viņam �ķita, ka tā tiecas izplūst, zaudēt formu.

"Es izdarīju vēl ko traku." Jaunais, gai�matainais puisis uzlika uz letes savu plecu somu, viņ� vairs nebija apstādināms. "Es nopirku video�kameru, speciāli �im ceļojumam, pilnīgi jaunu. Es domāju, ka līdz �im savā dzīvē es nebiju pircis sev neko jaunu, katrā ziņā neko tādu �vien�mēr tikai lietotas automa�īnas, lietotu stereoiekārtu, televizoru izpār�do�anā� Un nu cs noskaitu �etrus tūksto�us zaļo par kaut ko tik traku, par SONYMR-01. Vai jūs par tādu jau esat dzirdēju�i?"

"Jā," Stefens teica balsī, kas pēk�ņi izklausījās tāda kā �ēla. "Esmu par to dzirdējis."

"Jaunākā no jaunākajām, tā man teica pārdevējs. Superkvalitāte. Ļoti viegli lietojama. Esmu ieintriģēts. Ai, man �ķiet, tur jau nāk autobuss."

Sajā brīdī ārpusē liels un sudrabots, �ņākdams un sprauslādams kā piezemējies pūķis, apstājās Greyhound autobuss. No tā ārā kāpa cilvēki, un restorānā atkal citi cilvēki cēlās kājās, ņēma savus �emodānus, mu�gursomas un rokas somas un steidzās uz izeju. Puisis paņēma savu plecu somu un drēbju maisu, sveicinot viņiem vēl reizi pamāja un arī devās ārā. Ieejas durvis ar savu kluso �īkstē�anu viņa priek�ā atvērās un aiz viņa aizvērās, un tad vēl kādu brīdi mazliet nosvārstījās eņģēs.

Eizenharts nolika savu tasi. Tā noklaudzēja pret leti. Nu tā atkal bija pavisam parasta kafijas tase. Tāpat kā �is bija pavisam parasts acumirklis, tāds pats kā visi citi acumirkļi, no kuriem sastāvēja dzīve.

"Hei," klusi pateica Judīte.

Viņi saskatījās platām acīm. Tad, it kā būtu to iestudēju�i, viņi pa�griezās pret fasādes logu. Gai�matainajam zēnam rokā jau bija sagata�vota biļete. Viņ� stāvēja pa�ā rindas sākumā.

Vārdi �eit bija lieki. Viņi piecēlās, sekoja viņam ārā, ārā pa divviru durvīm, kas arī aiz viņiem klusi �īkstēja. Cie�i blakus viņi gāja pa smil��aino zemi, tā �ņirkstēja zem viņu kurpēm, kā jau tas ir, kad iet pa smil�tīm. Viņi gāja ātrāk, galu galā jau skrēja, lai vēl noķertu puisi, pirms viņ� iekāpa autobusā.

"Hei!" Stefens izkliedza un sniedza viņam roku. "Lai tev labs ceļo�jums!"

Puisis ar somu plecā viņu izbrīnīts uzlūkoja. "Paldies."

"Es tikai gribēju pateikt� Mani sauc Stefens Fokss. Es jums vēlu visu labu."

"Mans vārds ir D�ons," puisis atteica un nu jau simto reizi atglauda matus no acīm. "Paldies."

"D�ons � un kā tālāk?"

Uz mirkli viņa acīs atspoguļojās neuzticība. "Tas nav būtiski," viņ� noteica. "Vienkār�i D�ons, okayV Viņ� vēlreiz pacēla roku sveicienam un iekāpa autobusā.

Cauri tum�i tonētajām autobusa rūtīm viņi redzēja puisi ejam uz aizmuguri, kamēr autobusa priek�ējās durvis ar enerģisku �ņācienu aiz�vērās, un milzīgais, pēc dīzeļdegvielas smirdo�ais autobuss ar rūco�iem dzinējiem lēnām sāka braukt. Viņi noskatījās autobusam pakaļ, kamēr tas pazuda aiz apvār�ņa.

"Es vairs nezinu, ko domāt," teica Eizcnharts.

Stefens Fokss no sāniem uz viņu bikli paskatījās. "Tas bija viņ�, vai ne?"

Apvārsnis mirdzēja, �ķita, ka tas savelkas zobgalīgā smaidā. Nekas vairs nebija reāls. Ja viņ� tagad novērstu skatienu no mazā, sudrabainā punktiņa tālumā, pasaule beigtu pastāvēt un pienāktu laiku beigas.

Tāda varētu būt sajūta, kad cilvēku pārņem ārprāts. Kad cilvēkam zūd pamats zem kājām.

Vai varbūt � kad viņ� to pirmo reizi patie�ām sajūt.

"Jā," viņ� pamāja. "Vēsture sākas."