SUSANNA KLĀRKA

D�ONATANS STREIND�S UN MISTERS NORELS

Viņ� gandrīz nekad nerunāja par maģiju, un, ja arī runāja, tas vairāk atgādināja vēstures stundu, un neviens negribēja viņā klausīties.

I806. gada rudens/1807. gada janvāris

Ne tik sknos laikos Jorkas pilsētā darbojās burvju biedrība. Katra mēne�a tre��ajā tre�dienā burvji sanāca kopā un lasīja biedriem priek�ā garus, garlaicīgus ziņojumus par Anglijas maģijas vēsturi.

Viņi bija burvji un d�entlmeņi, proti, viņi nekad nebija ar maģiskiem paņē�mieniem kādam kaitēju�i, � tiesa, arī neko labu viņi savā mū�ā nebija izdarī�ju�i. Vispār, ja runājam atklāti, neviens no �iem burvjiem ne reizi neko nebija uzbūris, ne lapiņa kokā no viņu burvestībām nebija nodrebējusi, neviens pu�teklītis nebija nosēdies citā vietā, ne matiņ� nebija nokritis kādam no galvas. Tomēr, neņemot vērā �o niecīgo atrunu, .�ie d�entlmeņi bija izdaudzināti par gudrākajiem un zinīgākajiem Jork�īras burvjiem.

Kāds ievērojams burvis par saviem amatbrāļiem izteicies �ādi: "�tie lauza un dauza savas galvas, lai tajās iedzītu kaut pa�u niecīgāko zinā�anu kripatiņu, toties uz ķīviņiem un rie�anos nepavisam nav mudināmi", [1] un )orkas burvji gadu gadiem bija apliecināju�i, cik patiesi ir �ie vārdi.[1] D�onatans Streind�s. "Angļu maģijas vēsture un prakse", 1. sēj., 2. nod. D�ona Mareja apgādā, Londona, 1816.

Tūksto� astoņi simti sestā gada rudenī biedrība piedzīvoja pieaugumu kāda D�ona Segunda personā. Pirmajā sanāksmē, uz ko misters Segunds ieradās, viņ� cēlās kājās un uzrunāja godājamo publiku. Vispirms viņ� veltīja cildino�us vār�dus biedrības spo�ajai vēsturei, uzskaitīdams neskaitāmos slavenos burvjus un vēsturniekus, kas agrākos laikos biju�i biedrības locekļi; tad lika noprast, ka pats apmeties ļorkā ne mazu tiesu tāpēc, ka zinājis par �ādas biedrības pastāvē�anu. Ziemeļu burvji, viņ� klausītājiem atgādināja, alla� baudīju�i lielāku cieņu nekā to kolēģi dienvidos. Misters Segunds vēstīja, ka daudzus gadus studējis maģiju un zinot ikkatra senatnes di�ā burvja dzīves gājumu. Viņ� lasot visas jaunās ma�ģijai veltītās publikācijas un arī pats esot devis savu pieticīgo artavu to skaita kuplinā�anā, ta�u pēdējā laikā viņam nedodot mieru kāds jautājums: kāpēc par lieliem maģiskiem sasniegumiem var lasīt vienīgi grāmatās? Kāpēc tos vairs neredz uz ielas un par tiem neraksta avīzēs? Misteram Segundam no tiesas gri�bētos saprast, kā viņ� izteicās, kāpēc mūslaiku burvji nespēj demonstrēt bur�vestības, par kurām tie raksta? īsi sakot, viņ� gribēja zināt, kāpēc Anglijā vairs neviens nebur.

Vai vispār pasaulē ir kāds vēl vairāk nodrāzts jautājums? Katrs angļu bērns agri vai vēlu par to pra�ņā savai guvernantei, savam skolotājam vai vecākiem,� tomēr Jorkas biedrības augsti mācītajiem locekļiem nepavisam nepatika to dzirdēt, un, āre, kāpēc: arī viņi nejaudāja uz to atbildēt.

Jorkas biedrības prezidents (kura vārds bija doktors Fokskāstls) pagriezās pret D�onu Segundu un paskaidroja, ka viņa jautājums ir visnotaļ aplams:

� Tas liek domāt, ka burvjiem ir glu�i vai pienākums burt, � bet tās ir muļķības! Jūs ta�u, man gribētos cerēt, neuzskatāt, ka botāniķu uzdevums ir izdomāt jaunas puķes? Ka astronomiem jāpieliek visas pūles, lai mainītu zvaig�ņu kārtību? Burvji, mister Segund, pēta senatnē pielietotās burvestības. Kāpēc no viņiem vajadzētu prasīt ko citu?

Kāds vecīgs d�entlmenis ar blāvi zilām acīm un blāvos toņos ieturētām drā�nām (viņu sauca vai nu Hārts, vai Hants � kā īsti, to misteram Segundam nekādi neizdevās saklausīt) blāvi izsacījās, ka patiesībā neesot nekādas nozīmes, vai kāds ko prasa vai neprasa. D�entlmeņi nebur. Par būrējiem uzdodas ielas pes- teļnieki, kas tā izmāna bērniem viņu pēdējos penijus. Maģija (praktiskā nozīmē) ir stipri degradējusies. Tā apgrozās nelāgā sabiedrībā, brāļojas ar neskūtiem zodiem, �igāniem, kramplau�iem; tā uzturas �aubīgās būdelēs aiz netīriem, dzel�teniem aizkariem. Nē, nē! D�entlmeņi nebur. D�entlmeņiem piedien studēt ma�ģijas vēsturi (vai gan var būt vēl cildenāka nodarbe!), ta�u bur�ana nav viņiem domāta. Vecīgais d�entlmenis apveltīja misteru Segundu ar blāvu, tēvi�ķu ska�tienu un izteica cerību, ka misters Segunds nemēģinot skandēt buramvārdus.

Misters Segunds piesarka.

Tomēr ievērojamajam burvim jau atkal bija taisnība: divi burvji � �ai gadī�jumā doktors Fokskāstls un misters Hants vai Hārts � nevar būt vienprātīgi, ja divi citi nav tie�i pretējos ieskatos. Vairāki sanāku�ie d�entlmeņi piepe�i atskārta, ka ar sirdi un dvēseli piekrīt misteram Segundam un visā maģijas stu�diju jomā nav nekā svarīgāka par praktisko maģiju. Visdedzīgāk misteru Segundu atbalstīja kāds misters Hanifūts � patīkams, draudzīgs, gadus piecdesmit pie�cus vecs d�entlmenis ar sarkanu seju un sirmiem matiem. Kad domstarpības kļuva asākas un doktors Fokskāstls sāka raidīt pret misteru Segundu arvien dzē�līgāka sarkasma �autras, misters Hanifūts vairākas reizes pieliecās viņam klāt un �ukstēja ausī mierino�us vārdus, piemēram:

Neliecieties zinis, ser! Es visnotaļ esmu jūsu pusē, � un: � Jums ir pil�nīga taisnība, ser, neklausieties, ko viņi tur runā! � vai: � Jūs trāpījāt kā nag�lai uz galvas! Tik tie�ām, ser! Mēs visu laiku netikām ne no vietas, jo nebijām uzdevu�i īsto jautājumu. Tagad ar jūsu palīdzību mēs paveiksim lielas lietas!

�iem laipnajiem vārdiem būtu grūti atrast pateicīgāku klausītāju: spīvā pretestība bija D�onu Segundu acīm redzami satriekusi.

Baidos, ka laikam iznāca neveikli, � viņ� �ukstēja misteram Hanifū- tam. � Es nudien tā negribēju. Biju cerējis izpelnīties �o d�entlmeņu labvēlību.

Vispirms misters Segunds sliecās ļauties nomāktībai, ta�u kāda sevi�ķi ne�novīdīga doktora Fokskāstla izteika modināja viņa sa�utumu.

�is d�entlmenis, � doktors Fokskāstls uzstājās, urbdamies misterā Se- gundā ar saltu skatienu, � cik noprotams, vēlētos, lai mūs piemeklē Man�es�tras burvju biedrības skumjais liktenis!

Misters Segunds pa�ķieba galvu tuvāk misteram Hanifūtam un bilda:

Nebiju gaidījis, ka Jork�īras burvji būs tik stūrgalvīgi. Ja reiz Jork�īrā ma�ģijai nav draugu, kur tad lai tos meklē?

Mistera Hanifūta laipnība pret misteru Segundu nebeidzās reizē ar sanāk�smes beigām. Viņ� ielūdza misteru Segundu uz vakariņām savā Haipītergeitas namā patīkamā Hanifūta kundzes un triju daiļu meitu sabiedrībā, un misters Segunds, būdams vientuļ� un nepavisam ne bagāts d�entlmenis, ar lielāko prieku ielūgumu pieņēma. Pēc vakariņām Hanifūtas jaunkundze spēlēja klavihordu un D�einas jaunkundze dziedāja itālie�u valodā. Nākamajā dienā Hanifūta kun�dze savam vīram bilda, ka D�ons Segunds esot tie�i tāds, kādam jābūt d�entl�menim, ta�u var gadīties, ka nekur tālu viņ� tā netiks: būt pieticīgam, klusam un labsirdīgam �oslaikus neesot moderni.

Ļoti drīz abi d�entlmeņi kļuva par lieliem draugiem. Nepagāja necik daudz laika, un misters Segunds ik nedēļu divus vai trīs vakarus viesojās Haipītergeitā.

Ja nams bija pilns jaunu ļau�u, pats par sevi saprotams, sākās dejas. Tas viss bija ļoti jauki, ta�u daudzreiz misters Hanifūts kopā ar misteru Segundu neuzkrī�to�i aizlavījās, lai divatā spriestu par vienīgo tematu, kas patie�ām nodarbināja abu domas: kāpēc Anglijā vairs neviens nebur? Tomēr, lai cik ilgi un aizrautīgi viņi sprieda (nereti līdz pulksten diviem trijiem naktī), atbilde uz �o jautājumu kā nedevās, tā nedevās rokā, un varbūt par to nemaz nevajadzētu brīnīties: liels skaits burvju, senatnes pētnieku un zinību vīru par to pa�u lauzīju�i galvas jau vairāk nekā divus gadu simteņus.

Misters Hanifūts bija stalts, dzīvespriecīgs un smaidīgs d�entlmenis, kam ne�kad neaptrūkās dzīves spara un alla� gribējās kaut ko darīt vai briedināt kādu nodomu, bet reti gadījās apsvērt, vai tas tie�ām ir nepiecie�ams. Mistera Segunda uzjundītais jautājums viņam lika atminēties di�os viduslaiku burvjus, [2] kuri, sadūru�ies ar �ķietami nepārvaramām grūtībām, sēdās seglos un uz gadu un vienu dienu aizceļoja, padomam paņemdami līdzi pāris kalpus no elfu cilts, un atgriezdamies viņi alla� zināja, kas darāms. Misters Hanifūts sacīja misteram Segundam, ka, pēc viņa domām, vislabāk būtu līdzināties �iem senatnes di�ga�riem: da�i no viņiem devās uz pa�iem tālākajiem Anglijas, Skotijas un Īrijas apvidiem (tur maģija ir visblīvākā), citi pavisam izjāja no �īs pasaules, un mūs�laikos vairs neviens nezina, kurp īsti viņi devās un ko tur darīja. Tik ļoti tālu misters Hanifūts nemudinot doties � patiesībā viņ� vispār nevēloties ceļot tālu, tāpēc ka bija ziema un ceļi vienkār�i briesmīgi, tomēr viņ� bija pilnīgi pārliecināts: kaut kur jādodas un kādam jālūdz padoms. Kā viņ� misteram Segundam izteicās � viņi abi savos spriedumos sākot atkārtoties; ai, kā nāktu par labu, ja kāds paskatītos ar svaigu aci! Ta�u, kurp doties, kam prasīt, neviens nezināja, un misters Hanifūts pagalam izsamisa; bet tad viņ� atcerējās par otru burvi.[1] Pareizāk būtu viņus dēvēt par aureātiem jeb Zelta laikmeta burvjiem.

Pirms da�iem gadiem līdz Jorkas biedrībai bija atklīdu�as runas, ka Jork�īrā esot vēl kāds burvis. �is d�entlmenis dzīvojot ļoti nomaļā grāfistes nostūrī un (āre, āre) dienu un nakti savā lieliskajā bibliotēkā studējot retus maģijas trak�tātus. Doktors Fokskāstls bija izdibinājis, kā burvi sauc un kur viņ� atrodams, un aizrakstījis pieklājīgu vēstuli, uzaicinādams otru burvi kļūt par Jorkas biedrības locekli. Otrs burvis savā atbildes vēstulē bija pateicies par lielo godu un paudis lielu no�ēlu: viņ� nudien nevarot � Jorka no Hartfjū abatijas esot tik tālu � nelādzīgie ceļi � darbs, ko viņ� nekādā ziņā nevarot atstāt novārtā, � utt� u.tjpr.

Visi Jorkas burvji bija apskatīju�i vēstuli un �aubīju�ies, vai no cilvēka ar tik sīku rokrakstu maz var iznākt puslīdz vērā ņemams burvis. Pēc tam � mazliet skumdami par lielisko bibliotēku, ko viņi tā arī neredzēs, � d�entlmeņi domas par otru burvi izmeta no galvas. Tomēr misters Hanifūts misteram Segundam sacīja tā: jautājums "Kāpēc Anglijā vairs neviens nebur?" ir tik svarīgs, ka būtu liela aplamība neizmantot itin visas iespējas. Kas zina, varbūt otrs burvis pateiks kaut ko noderīgu. Tā nu viņ� sēdās un rakstīja, ka viņ� un misters Segunds jutīsies ļoti pagodināti, ja tiks pieņemti tre�ajā otrdienā pēc Ziemsvētkiem pulksten pustri�jos pēc pusdienas. Ļoti drīz pienāca atbilde; misters Hanifūts, atkal reiz aplieci�nādams savu laipnību un labo sirdi, tūdaļ ataicināja pie sevis misteru Segundu un parādīja vēstuli. Otrs burvis sīkā rokrakstā pauda, ka ļoti priecāsies par iepa�zī�anos. Ar to pietika. Misters Hanifūts ļoti nopriecājās un, lieki nekavēdamies, aizsteidzās pateikt ku�ierim Votersam, kad būs vajadzīga kariete.

Misters Segunds palika sē�am ar vēstuli rokā. Viņ� lasīja: "�atzī�os, ka man nav līdz galam skaidrs, ar ko esmu izpelnījies �o negaidīto godu. Grūti apjaust, kāpēc lai Jorkas burvji, kam ir tā lielā laime uzturēties sev līdzīgo sabiedrībā un bagātināties ar to neizmērojamo gudrību, pēk�ņi vēlētos apspriesties ar tādu vientuļu zinību vīru kā es�"

Vēstulē jautās viegls sarkasms; likās, rakstītājs ik vārdā zobojas par misteru Hanifūtu. Misters Segunds ar atvieglojumu noģida, ka misters Hanifūts laikam to nebija pamanījis, citādi tik pacilāts nebūtu aiztraucies uzmeklēt Votersu. Vispārīgi ņemot, �ī vēstule bija ļoti nelaipna, un misters Segunds sāka �aubīties, vai viņam maz vairs gribas palūkoties uz otru burvi. Ak, kā nu būs, tā būs, viņ� nodomāja, man jābrauc, tāpēc ka misters Hanifūts to vēlas, � un galu galā, kas slikts no tā var iznākt? Iepazīsimies ar viņu un būsim vīlu�ies, tas arī viss.

Dienu pirms ciemos brauk�anas stipri lija; kailajos, brūnajos laukos vīdēja nelīdzenas lāmas; slapjie jumti spīdēja kā auksti akmens spoguļi; mistera Hani�fūta kariete ripoja cauri pasaulei, kurā dzedri pelēkas debesis aizņēma daudz lielāku tiesu nekā parasti, turpretim cietas, dro�as zemes bija daudz mazāk.

Misters Segunds jau kop� pa�a pirmā vakara bija vēlējies iztaujāt misteru Hanifūtu par Man�estras Mācīto burvju biedrību, ko toreiz bija pieminējis dok�tors Fokskāstls. Nu viņ� savu jautājumu uzdeva.

Tā bija ļoti nesen nodibināta biedrība, � misters Hanifūts stāstīja, � un tās locekļi bija pa�i nabadzīgākie garīdznieki, advokāti, pensionēti manu�faktūru īpa�nieki, kas cik necik samācīju�ies latīņu valodu, godājami agrākie tirgotāji, aptieķnieki un tā joprojām: par viņiem visiem varētu sacīt � pa pusei d�entlmeņi. Man ir aizdomas, ka tad, kad viņu biedrība izjuka, doktors Foks�kāstls bija priecīgs, � viņ� neieskata, ka �ādām personām pieļaujams kļūt par burvjiem. Bet man jums jāteic, ka viņu vidū bija vairāki visai gudri cilvēki. Viņi, tāpat kā jūs, jau no pa�a sākuma vēlējās atdzemdināt praktisko maģiju. Ieradu�i rīkoties lieti�ķi, viņi dzīrās maģijai piemērot saprāta un zinātnes principus � glu�i tāpat, kā bija tos piemēroju�i savos amatos. Viņi to dēvēja par "racionālo taumaturģiju". Kad nekas neizdevās, viņi jutās vīlu�ies. Nu, viņus grūti par to vainot, bet, ļaudamies sarūgtinājumam, viņi nonāca visda�ādākajās preti�ķībās. Viņi sāka domāt, ka pasaulē maģijas nav un vispār nekad nav bijis. Apgalvoja, ka visi aureātu burvji biju�i krāpnieki vai pa�i pievīlu�ies, savukārt karali Kraukli izgudroju�i ziemeļangļi: tie �ādi cerēju�i paglābties no dienvidnieku tirānijas (pa�i dzīvodami ziemeļu novadā, man�estrie�i tādas lietas spēja saprast). O, viņi reizēm sprieda ļoti asprātīgi � �ēl, aizmirsu, kā tika izskaidroti elfi. Biedrība, kā jau es jums sacīju, izjuka, un viens no viņiem � liekas, vārdā Obrijs, � gra�sījās to visu aprakstīt un publicēt, ta�u, kad vajadzēja ķerties pie darba, viņam uznāca nepārvarama melanholija, un viņ� tā arī nespēja sasparoties un pa�ņemt rokā spalvu.

Nabags, � misters Segunds līdzjūtīgi noteica. � Varbūt pie visa vainīgs �is laikmets. Vai jums, ser, ne�ķiet, ka �is gadsimts it nemaz nav piemērots ma�ģijai un zinātnei? Tirgotāji pieredz zelta dienas, tāpat jūrnieki, politiķi � bet ne burvji. Mūsu laiks ir pagātnē. � Viņ� uz brīdi iegrima domās, tad runāja tālāk: � Pirms trim gadiem, būdams Londonā, es tur sastapu kādu ielas burvi, kas mēdza sēdēt būdā aiz dzeltena aizkara, klejojo�u pesteļnieku ar ērmotu krop�lību. �is zellis man izmānīja itin lielu naudas summu, solīdams par to atklāt lielu noslēpumu. Kad biju samaksājis, viņ� paziņoja, ka pienāks diena, kad divi burvji atdzemdinās Anglijā maģiju. Zināms, es nepavisam neticu pareģojumiem, un tomēr, prātodams par to, ko viņ� man pateica, es atklāju patiesību par mūsu tagadējo pagrimumu � vai tas nav savādi?

Jums pilnīga taisnība, � smiedamies piekrita misters Hanifūts, � visādi pareģojumi un zīlē�ana ir milzīgas blēņas. � Tad pēk�ņi izslējās, kā spējas

atskārtas ķerts: � Mēs esam divi burvji! Hanifūts un Segunds, � viņ� svinīgi izrunāja, it kā iztēlodamies, kā viņu vārdi izskatīsies laikrakstos un vēstures grāmatās, � Hanifūts un Segunds: nepavisam nav slikti.

Misters Segunds pa�ūpoja galvu:

Tas zellis zināja, kāds ir mans arods, un katrā ziņā būtu mēģinājis man iegalvot, ka es esmu viens no �iem diviem, � ta�u galu galā viņ� man taisni acīs pateica, ka es tas neesmu. No sākuma viņ� itin kā �aubījās, kaut kas manī� Viņ� lika, lai es uzrakstu uz papīra savu vārdu, un tad ilgi skatījās uz to.

Dro�i vien apjēdza, ka vairāk naudas no jums neizpurinās, � misters Hanifūts attrauca.

Hartfjū abatija atradās savas piecpadsmit jūdzes uz ziemeļrietumiem no Jorkas. Senatnīgs bija tikai tās nosaukums: reiz �ajā vietā tie�ām bija abatija, ta�u ļoti, ļoti sen; nams, kurā dzīvoja otrs burvis, bija celts karalienes Annas valdī�anas laikā. Tas bija visnotaļ gleznains, smagnējs un pamatīgs, un tam apkārt pletās parks, pilns spokainu, slapju koku (jo sāka sabiezēt migla). Parkam cauri tecēja upe, ko sauca par Hartu, un tai pāri veda aprisēs klasisks tilts.

Otrs burvis (kura vārds bija Norels) sagaidīja viesus vestibilā. Augumā viņ� bija sīks, glu�i kā viņa rokraksts, un, sveikdams abus burvjus Hartfjū abatijā, viņ� runāja visai klusi, itin kā nebūtu radis izteikt savas domas skaļā balsī. Misters Hanifūts, būdams pakurls, nesadzirdēja, ko viņ� saka.

Kļūstu vecs, ser. Tas ir izplatīts trūkums, ceru, ka jūs neņemsit ļaunā.

Misters Norels ieveda ciemiņus glīti iekārtotā salonā, kur kamīnā silti ku�rējās uguns. Sveces nebija iedegtas, jo divi lieli logi deva pietiekami daudz gais�mas; �ī gaisma gan bija pelēka un nebūt nevairoja omulību. Tomēr misteram Segundam �ķita, ka �ajā istabā kaut kur ir vēl viens kamīns vai sve�turis, un viņ� nemitīgi atskatījās, meklēdams, kur tas varētu atrasties, � ta�u tā arī neko neieraudzīja, ja nu vienīgi spoguli un senlaicīgu pulksteni.

Misters Norels uzņēma valodas, sacīdams, ka ir lasījis mistera Segunda rakstu' par Mārtiņa Peila kalpiem no elfu cilts:3 D�ons Segunds. "Vispārīgs pārskats par doktora Peila kalpiem no elfu cilts līdz ar to vārdiem, dzīvesstāstiem, raksturīgām īpa�ībām un izdarītajiem pakalpojumiem". Grāmat�tirgotāja Tomasa Bārnema apgādā, Northemptona, 1799.

Visnotaļ godprātīgs pētījums, ser, ta�u jūs neesat pieminējis meistaru Ardomu. Zināms, viņ� bija visai nenozīmīgs elfs, un var ap�aubīt, vai viņa

pakalpojumi di�ajam doktoram Peilam patie�ām bija vajadzīgi. [3] Un tomēr jūsu vēsturiskā skicītc bez viņa nav pilnīga.

Brīdi valdīja klusums.

Elfs, vārdā Ardoms, ser? � misters Segunds beidzot ievaicājās. � Es� man� tas ir, es pirmo reizi dzirdu, ka tāds ir bijis � �ai vai kādā citā pasaulē.

Misters Norels pirmo reizi pasmaidīja � ta�u viņ� smaidīja sev.

Pats par sevi saprotams, � viņ� bilda, � man piemirsās. Par viņu var uz�zināt tikai no tās Halgarta un Pilda grāmatas, kur �ie abi stāsta par savu pazī��anos ar meistaru Ardomu; diez vai jums būs gadījies to lasīt. Un apsveicami: derdzīgs pārītis � nevis burvji, bet drīzāk blē�i un laupītāji. Jo mazāk jūs par viņiem zināsit, jo labāk.

Ak, ser! � misters Hanifūts iesaucās, noskārzdams, ka misters Norels runā par kādu no savām grāmatām. � Mēs zinām, cik jums ir brīni�ķīga bib�liotēka! Padzirdēju�i, cik daudz jums grāmatu, visi Jork�īras burvji kļuva zili- melni aiz skaudības!

Ak tā? � misters Norels dzedri pārvaicāja. � Brīnums gan. Es ij neno�jautu, ka par manu mantisko stāvokli zināms tik pla�ās aprindās� Dro�i vien vainīgs Toroguds, � viņ� apcerīgi novilka, pieminēdams vīru, kur� Jorkas Kofi-jardā tirgojās ar grāmatām un senlietām. � �aildermass ta�u mani vai�rākkārt brīdināja, ka Toroguds neprot turēt mēli aiz zobiem.

Misters Hanifūts to lāgā nesaprata. Ja viņam piederētu lik daudz grāmatu par maģiju, viņ� ar lielāko prieku par tām stāstītu, uzklausītu atzinības vārdus un ļautu tās apbrīnot, un viņam bija pārāk grūti noticēt, ka misters Norels va�rētu izturēties citādi. Tādēļ, izrādīdams laipnību un vēlēdamies palīdzēt mis�teram Norelam atraisīties (jo bija ieņēmis galvā, ka tas ir bikls), viņ� nerimās runāt par to pa�u tematu:

Vai man, ser, būtu ļauts atzīties, ka mēs labprāt vēlētos aplūkot jūsu brī�ni�ķīgo bibliotēku?[1] Dr. Mārtiņ� Peils (1485�1567) � Vorvikas ādmiņa dēls, pēdējais noaureātiem jeb Zelta laikmeta burvjiem. Ari pēc viņa vēl bija burvji (piem., Gregorijs Absaloms), ta�u to reputācija ir strīdīga. Katrā ziņā Peils ir pēdējais angļu burvis, kas uzdrīkstējies apmeklēt Elfu valsti.

Misters Segunds bija pārliecināts, ka Norels atbildēs noraido�i, tomēr tā ne�notika: labu brīdi pētījis abus viesus ar vērīgu skatienu (misteram Norelam bija zilas a�eles, kas raudzījās glu�i no kādas iek�ējas paslēptuves), viņ� gandrīz vis��ēlīgi piekrita apmierināt mistera Hanifūta lūgumu. Misters Hanifūts nespēja vien pateikties, laimīgi ticēdams, ka namatēvs ir tikpat priecīgs kā viņ� pats.

Misters Norels ieveda abus d�entlmeņus gaitenī � glu�i parastā gaitenī, mis�ters Segunds domāja, kura sienas ap�ūtas ar koka paneļiem un grīda ir no kriet�niem, ar smar�īgu vasku nospodrinātiem ozola dēļiem; gaitenis izveda pie kāpnēm, varbūt arī tikai pie irim �etriem pakāpieniem; aiz tiem bija vēl viens gaitenis, kurā gaiss bija vēsāks un grīdu veidoja godīgi Jorkas akmeņi. Itin nekā ārkārtēja. (Var�būt vienīgi otrs gaitenis bija pirms kāpnēm vai pakāpieniem? Un, ja reiz tā, vai kāpnes vispār bija?) Misters Segunds bija no tiem laimīgajiem d�entlmeņiem, kuri alla� zina, vai priek�ā ir ziemeļi vai dienvidi, austrumi vai rietumi. Viņ� ar savu talantu īpa�i nelepojās � tas bija tikpat pa�saprotami kā zināt, ka galva vēl arvien ir viņam uz pleciem, � ta�u mistera Norela namā viņ� pilnīgi un galīgi zaudēja �o spēju. Vēlāk viņam tā arī neizdevās atcerēties, kādā secībā cits citam sekoja gaiteņi un istabas, pa kurām visi trīs gāja, viņ� nezināja arī, cik daudz laika pagāja ejot, � un viņam nebija ne mazākā priek�stata par virzieniem: bezmaz �ķita, ka misters Norels ir atklājis kādu piekto debespusi, kas nebija ne austrumi, ne dienvidi, ne rietumi un arī ne ziemeļi, bet kaut kas pavisam cits, un tie�i turp viņ� abus Jorkas burvjus veda. Misters Hanifūts gan, �ķiet, neko savādu nemanīja.

Bibliotēka izrādījās kādu nieku mazāka nekā salons, kurā viņi pirms brī�a bija sēdēju�i. Cildeni kurējās kamīns, viss bija kluss un mājīgs, � tomēr ari �eit apgaismojums īsti nesaskanēja ar trim augstajiem divpadsmit rū�u lo�giem, un misteram Segundam atkal nedeva mieru uzmācīgā doma, ka istabā kaut kur jābūt vēl kādam sve�turim, citiem logiem vai vēl vienam kamīnam. Pa tiem logiem, kas te bija, varēja redzēt vienīgi nebeidzamu Anglijas pakrē�ļa lietu, tādēļ misters Segunds nejaudāja pat noteikt, kurā nama daļā viņi no�nāku�i.

Bibliotēka nebija tuk�a: viņiem ienākot, kājās piecēlās kāds cilvēks, kas bija sēdējis pie rakstāmgalda; misters Norels īsi pavēstīja, ka tas esot �aildermass, viņa pilnvarotais.

Misters Hanifūts un misters Segunds pa�i bija burvji, viņiem uzreiz bija skaidrs, ka bibliotēka Hartfjū abatijas saimniekam bija mīļāka par visiem citiem dārgumiem, un viņi nebrīnījās, redzēdami, ka misters Norels savam acuraugam iz�veidojis izmeklēti skaistu �ķirstiņu. Grāmatskapji, kas aizņēma visas bibliotēkas sienas, bija taisīti no da�ādām Anglijas koka �ķirnēm un apdarināti tik izmek�lēti un bagātīgi, ka atgādināja gotiskas arkas. Rotājumu vidū bija koka lapas (sausas un sa�ervelēju�ās, it kā mākslinieks būtu vēlējies attēlot rudeni), kopā saviju�ās koka saknes un zari, koka ogas un efejas � viss brīnumsmalki grebts; bet kas gan bija skapju brīnumi salīdzinājumā ar grāmatu brīnumiem!

Ikviens, kas nolēmis mācīties maģiju, jau pa�ā sākumā uzzina, ka ir grāmatas par maģiju un ir maģijas grāmatas. Drīz pēc tam seko otrs atklājums: visnotaļ vērā ņemamus pirmo eksemplārus par divām vai trim ginejām var iegādāties pie kura katra laba grāmattirgotāja, turpretim otrās ir dārgākas par rubīniem.3 1 Burvji, kā mums atgādina D�onatans Streind�s, strīdēsies par visu; gadu gadiem viņi �akli muguras lieku�i un tinti �ķiedu�i, lai iz�ķirtu neaptverami svarīgo jautājumu, vai tāds un tāds sējums uzskatāms par.maģijas grāmatu, � ta�u profāni parasti glu�i veiksmīgi izlī�dzas ar �ādu vienkār�u likumu: grāmatas, kas sarakstītas, iekams burvju mākas Anglijā iz�sīka, ir maģijas grāmatas; pēc tam sarakstītās ir grāmatas par maģiju. �is profāniem parocīgais empīriskais likums izriet no principa, ka maģijas grāmatas autoram jābūt nevis maģijas teorētiķim vai maģijas vēsturniekam, bet gan praktizējo�am burvim. Varētu likties � kas var būt vēl saprātīgāks? Tomēr tas nav tik vienkār�i. Di�ie maģijas meistari, ko mēs dēvējam par Zelta laikmeta burvjiem jeb aureātiem (Tomass Godbless, Ralfs Stoksijs, Vin�esteras Katrīna, karalis Krauklis), gandrīz neko nav sarakstīju�i � vai varbūt gandrīz nekas nav saglabājies līdz mūsu dienām. Ļoti ticams ir pieļāvums, ka Tomass Godbless neprata rak�stīt. Stoksijs latīņu valodu mācījās mazā savas dzimtās Devon�īras skoliņā, tomēr visu, ko mēs par viņu zinām, mums pavēstīju�i citi autori.

Pie grāmatu rakstī�anas burvji ķērās tikai tad, kad jau bija sācies maģijas noriets un angļu maģijas spo�umu teju, teju bija aprijusi tumsība. Tie, kurus mēs dēvējam par argen- tie�iem jeb Sudraba laikmeta burvjiem (Tomass Lan�esters (1518�1590), �aks Belāziss (1526�1604), Nikolass Gubērts (1535�1578), Gregorijs Absaloms (1507�1599)), bija gai�as sve�u liesmiņas biezējo�ā krēslā; viņi visupirmām kārtām bija pētnieki un tikai pēc tam burvji. Zināms, viņi apgalvoja, ka nodarbojas ar bur�anu, da�iem pat bija pa kādam kal �pam no elfu cilts, tomēr viss liek domāt, ka viņu sasniegumi �ai jomā bija gau�ām niecīgi, un viens otrs no mūsdienu pētniekiem pat ir izteicis �aubas, vai argentie�i vispār prata burt.

Jorkas burvju biedrības bibliotēka tika uzskatīta par ļoti labu, gandrīz izcilu; tās pla�ajā krājumā bija pieci starp 1550. un 1700. gadu sarakstīti sacerējumi, kurus itin pamatoti varētu nodēvēt par maģijas grāmatām (tiesa, vienu veidoja tikai da�as apskrandu�as lapas). Maģijas grāmatas ir liels retums, un privātās bibliotēkās gan misters Segunds, gan misters Hanifūts bija redzēju�i vien da��as. Hartfjū gar visām �etrām sienām slējās grāmatskapji, un visi to plaukti bija

sējumu pilni. Un visas � vai gandrīz visas � grāmatas bija vecas: tās bija ma�ģijas grāmatas. O, protams, plauktos bija daudz glītu mūslaiku sējumu, ta�u uzreiz varēja redzēt, ka tās ir vecas grāmatas, ko misters Norels licis iesiet no jauna (pēc visa sprie�ot, viņ� deva priek�roku nerotātai teļādai un vienkār�iem sudraba burtiem), � tomēr daudz bija vecu sējumu, ļoti, ļoti vecu sējumu ar apskrubu�ām muguriņām un stūrī�iem.

Misters Segunds pārlaida acis tuvākajam plauktam; viņa skatiens uzreiz aizķērās pie grāmatas ar nosaukumu "Kā uzdot jautājumus Tumsībai un sa�prast, ko Tā atbild".

Muļķīga grāmatele, � paziņoja misters Norels. Misters Segunds sa�trūkās � viņ� nebija pamanījis, ka namatēvs stāv viņam glu�i blakus; tikām misters Norels runāja tālāk: � Es ieteiktu netērēt laiku, par to domājot.

Tā nu misters Segunds pievērsās nākamajam plauktam, kurā stāvēja Belā- zisa "Norādījumi".

Belāziss jums, jādomā, būs pazīstams? � misters Norels apjautājās.

Tikai vārda pēc, ser,� misters Segunds atbildēja. � Bie�i esmu dzirdējis, ka viņa rokās biju�as daudzu vērtīgu noslēpumu atslēgas, ta�u ir arī dzirdēts � patiesībā lietpratēji apgalvo to vienā balsī�, ka visi "Norādījumu" eksemplāri jau pirms ilga laika tiku�i iznīcināti. Izrādās, tā nav, viens no tiem atrodas jūsu īpa�umā! Apbrīnojami, ser! Kāda laime!

Jūs liekat uz Belāzisu lielas cerības, � Norels atteica, � arī es kādreiz biju glu�i tādās pa�ās domās. Atceros, kā es mēnesi pēc mēne�a pa astoņām stun�dām dienā studēju viņa sacerējumus; jāteic, ka neviens cits autors tādu godu no manis nav izpelnījies. Tomēr galu galā viņ� liek vilties. Viņ� ir mīklains tur, kur jābūt saprotamam, un otrādi � saprotams tur, kur vajadzētu izteikties aizplīvuroti. Ir lietas, par kurām nav nekādas vajadzības rakstīt grāmatās, ko lasīs visa pasaule. Es pats par Belāzisu vairs nebūt neesmu augstās domās.

Te ir kāda grāmata, par kuru es neesmu pat dzirdējis, ser, � bilda mis�ters Segunds. � "Kristīgi-jūdiskās Burvības lielās mākas".

Hā! � misters Norels iesaucās. � Septiņpadsmitais gadsimts; bet es par to nepavisam neesmu augstās domās! To sarakstījis melis, pleika, brun�u- mednieks un neģēlis. Labi, ka neviens vairs viņu nepiemin.

Pēc visa sprie�ot, misters Norels brāķēja ne tikai mūslaikos dzīvojo�os burvjus. Arī visus jau miru�os viņ� bija svēris un mērījis, un atradis esam pārlieku vieglus.

Tikām misters Hanifūts, pacēlis rokas kā metodists Dieva slavē�anas degsmē, ātriem soļiem staigāja no skapja pie skapja; viņ� nejaudāja apstāties pat ne uz tik ilgu laiku, lai izlasītu, kas rakstīts uz kādas grāmatas muguriņas, � viņa skatienu jau bija piesaistījusi nākamā, bibliotēkas otrā galā.

Ak, mister Norel! � viņ� sauca. � Tik daudz grāmatu! Mēs noteikti te atradīsim atbildes uz visiem mūsu jautājumiem!

�aubos, ser, � sausi atbildēja misters Norels.

Viņa pilnvarotais īsi nosmēja � smiets nepārprotami tika par misteru Hanifūtu, tomēr misters Norels neaizrādīja viņam ne ar vārdu, ne ar skatienu, un misteram Segundam sagribējās zināt, kādi gan varētu būt tie uzdevumi, kurus misters Norels uztic �im cilvēkam. Ar saviem melnajiem matiem, kas bija izspūru�i kā lietus un melni kā negaiss, tas visnotaļ labi izskatītos, klīzdams pa vēja pluinītu tīreli vai slapstīdamies piķa melnā ieliņā vai varbūt kādā misis Radklifas grāmatā.

Misters Segunds izņēma no plaukta �aka lklāzisa "Norādījumus", un, lai ko arī misters Norels domāja par �o grāmatu, viņ� acumirklī uzdūrās diviem ārkārtīgi interesantiem fragmentiem.66 Pirmajā fragmentā, ko izlasīja misters Segunds, bija runa par Angliju, par Elfu valsti (to mēdz saukt arī par "Citzemi") un par savādu valsti, kas it kā atrodas viņpus Elles. Mis�ters Segunds bija dzirdējis, ka �īs trīs valstis saista simboliskas un maģiskas saites, ta�u vēl nekad nebija redzējis, ka tās kaut kur būtu puslīdz glīti un kārtīgi izskaidrotas.

Otrs fragments bija veltīts vienam no Anglijas izcilākajiem burvjiem � Mārtiņam Pei- lam. Bie�i piesauktajā Gregorija Absaloma "Zinību kokā" stāstīts par to, kā pēdējais no di�ajiem aureātiem, doktors Mārtiņ� Peils, apceļojis Elfu valsti un viesojies pie kāda elfu augstmaņa. Elfam, kā visiem viņa cilts pārstāvjiem, bija neskaitāmi vārdi, pavārdi, tituli un pseidonīmi, ta�u visbie�āk viņu dēvēja par Auksto I lenriju. Aukstais Henrijs sveica savu viesi ar garu un godbijīgu runu. �ai runā bija milzums metaforu un aizplīvurotu mājienu, ta�u, cik var noprast, Aukstais Henrijs vēlējās norādīt, ka elfi ir nelabi no dabas un, strādā�dami negantības, nevienmēr apzinās, ka dara ļaunu. Uz to Mārtiņ� Peils īsi un diezgan mīk�laini atbildēja, ka ne visiem angļiem pēda ir viena lieluma.

Vairākus gadsimtus nevienam nebija ne mazākās nojausmas, ko tas varētu nozīmēt. Tika izstrādātas vairākas teorijas � D�ons Segunds tās visas bija izstudējis. Visvairāk pie�kritēju bija teorijai, ar ko astoņpadsmitā gadsimta sākumā nāca klajā Viljams Pentlers. Pentlers apgalvoja, ka Aukstais Henrijs un Peils runāju�i par teoloģiju. Elfi (kā visiem zināms) neatrodas Baznīcas klēpī; Kristus nebija viņu Pestītājs un nekad arī nebūs; kas ar viņiem no�tiks pastardienā, nav zināms. Saskaņā ar Pentlera hipotēzi Aukstais Henrijs netie�iem vār�diem jautājis Peilam, vai ir kāda cerība, ka elfi, tāpat kā cilvēki, varētu iemantot mū�īgo dzīvību. Peils savā atbildē � ka visiem angļiem pēda nav viena lieluma � teic, ka arī visi angļi nesaņems pestī�anu. Balstīdamies uz �o tēzi, Pentlers piedēvē Peilam visā visumā ērmotus ieskatus, proti, Debesīs it kā pietik�ot vietas tikai ļoti ierobe�otam pestīto daudzumam, un ikkatra P.llē nobrauku�ā angļa vietā Debesīs tik�ot uzņemts viens elfs. Pentlera maģijas teorētiķa reputācija pilnā mērā balstās uz grāmatu, kurā viņ� izklāstījis �o savu teoriju.

�aka Belāzisa "Norādījumos" misters Segunds izlasīja pavisam citu skaidrojumu. Trīs�simt gadu pirms tam, kad Mārtiņ� Peils spēra kāju pār Aukstā Henrija pils slieksni, Aukstais Henrijs uzņēmis citu viesi no cilvēku cilts, angļu burvi, kas bija vēl di�āks par Peilu: Ralfu Stoksiju. Stoksijs Aukstā Henrija pili atstāja savus zābakus � tie bija veci, raksta Belāziss, dro�i vien tāpēc arī Stoksijs tos nepaņēma līdzi, ta�u to atra�anās pili bija liels piedauzības akmens visiem elfiem, kuri pret angļu burvjiem izjuta vislielāko bijību. Sevi�ķi noba�ījies bija Aukstais Henrijs: viņ� uztraucās, vai kristīgā morāle ar kaut kāda prātam neaptverama aplinku slē�dziena palīdzību par vainīgu zābaku pazu�anā neatzīs viņu. Viņ� mēģināja tikt vaļā no �iem baigajiem priek�metiem, tos nododot citam angļu burvim, ta�u Peils nevēlējās tos ņemt.

Pēc tam, manīdams, cik ātri aizrit laiks un cik greizi uz viņa pusi raugās pilnvarotā melnās acis, viņ� at�ķīra "Kristīgi- jūdiskās Burvības lielās mākas". Izrādījās, ka tā nav (kā viņ� bija domājis) iespiesta grāmata, bet gan manuskripts, lielā steigā uzmests uz da�neda�ādu aprakstītu papīru tīrajām pusēm: lielākoties tic bija krogu rēķini. Misters Segunds ātri lasīja par brīnumainiem piedzīvojumiem. �is septiņpadsmitā gadsimta burvis ar savām trūcīgajām burvju spējām bija cīnījies pret lieliem un vareniem ienaid�niekiem: tādā karā nevajadzētu iet nevienam burvim no cilvēku cilts. Kamēr ienaidnieku loks ap viņu savilkās arvien cie�āk, viņ� bija juku jukām aprakstījis savas uzvaras. Rakstītājs itin gai�i apzinājās, ka aizrit viņa dzīves pēdējās minū�tes un viņam atliek vienīgi cerēt, ka nāve nebūs jāgaida ilgi.

Metās tum�s; izburtot senlaicīgo, ķeburaino rokrakstu kļuva arvien grūtāk. Ienāca divi sulaiņi, kas dīvainā pilnvarnieka uzraudzībā aizdedza sveces, aiz�vilka logiem priek�ā aizkarus un piemeta kamīnā ogles. Bija pēdējais laiks atgā�dināt misteram Hanifūtam, ka abi joprojām nav atklāju�i misteram Norelam sava apciemojuma iemeslu.

Ejol ārā no bibliotēkas, misters Segunds pamanīja ko tādu, kas viņam likās savādi. Pie kamīna bija piestumts krēsls, krēslam līdzās stāvēja mazs galdiņ�. Uz galdiņa atradās ļoti vecas grāmatas iesējuma dēlī�i un ādas apvāki, �ķēres un liels, negants nazis, ar kādu dārznieks varētu potēt kokus; grāmatas lapas turpre�tim nekur nebija manāmas. Varbūt, domāja misters Segunds, viņ� tās nosūtījis grāmatsējējam? Tomēr vecie vāki vēl arvien likās glu�i labi, un kāpēc misteram

Norelam vajadzētu tā pūlēties, pa�am ārdīt ārā iesējumu, turklāt ārdot ir tik ir viegli to sabojāt? �o darbiņu ta�u labāk atstāt prasmīgam grāmatsējējam�

Kad visi trīs atkal sēdēja salonā, misters Hanifūts vērsās pie mistera Norela ar �ādiem vārdiem:

Pēc visa tā, ko mēs �odien redzējām, ser, esmu pilnīgi pārliecināts, ka tie�i jūs vislabāk spēsit mums palīdzēt. Mēs ar misteru Segundu esam nonāku�i pie ieskata, ka mūslaiku burvji neatrodas uz pareizā ceļa; tie lieki �ķie� spēkus sī�kumiem. Vai jūs man piekrītat, ser?

Kā nu ne, bez �aubām! � atbildēja misters Norels.

Mums nedod miera jautājums, � misters Hanifūts turpināja, � kāpēc mūsu di�ās nācijas maģija ir nonākusi tik bēdīgā stāvoklī? Ser, mēs vēlētos sa�prast, kāpēc Anglijā vairs neviens nebur!

Mistera Norela zilās a�eles kļuva bargākas un spo�ākas, viņ� saknieba lūpas, it kā lūkodams apspiest lielu un slepenu tīksmi. Bezmaz izskatās, domāja mis�ters Segunds, ka viņ� ir ilgi gaidījis, lai kāds viņam uzdod �o jautājumu, un gadu gadiem turējis gatavībā atbildi:

Nekādi nespēju jums palīdzēt, ser, jo man nav saprotams jūsu jautājums. Tas ir glu�i aplams, ser. Maģija Anglijā nav izzudusi. Es pats esmu tīri labs prak�tizējo�s burvis.

1807. gada janvāris/februāris

Kad kariete izripoja pa mistera Norela mui�as vārtiem, misters Hanifūts izsaucās: � Praktizējo�s burvis Anglijā! Turklāt Jork�īrā! Mums ir neiedomājami paveicies! Ak, mister Segund, un tas viss, pateicoties jums! Jūs bijāt nomodā, turpretim mēs visi gulējām. Ja jūs nebūtu mūs paskubinājis, mēs varbūt tā arī paliktu neziņā par misteru Norelu. Un es gandrīz ne�aubos, ka viņ� pats nebūtu mūs meklējis; liekas, viņ� ir diezgan atturīgs cilvēks. Viņ� nesniedza mums ne�kādas sīkākas ziņas par saviem sasniegumiem praktiskajā maģijā, neatklāja neko vairāk par to, ka viņam izdevies gūt panākumus. Es sacītu, ka tā ir pieticības pazīme. Mister Segund, es domāju, jūs piekritīsit, ka mūsu uzdevums ir skaidrs. Mūsu misija, ser, ir pārvarēt Norela dabisko biklumu un netīksmi pret pagodi�nājumiem un triumfējo�i izvest viņu pla�ākā sabiedrībā!

Iespējams, � misters Segunds bez pārliecības atbildēja.

Es negribu apgalvot, ka tas būs viegli, � turpināja misters Hanifūts. � Viņ� ir mazliet noslēgts un neilgojas pēc sabiedrības. Bet viņam ta�u jāsaprot, ka valsts labuma dēļ tik vērtīgās zinā�anās vajag dalīties ar citiem! Viņ� ir d�entlmenis; viņ� zina savu pienākumu un to noteikti izpildīs. Ak, mister Segund! Jums pie�nākas visu Anglijas burvju dziļākā pateicība!

Ta�u, lai kas arī misteram Segundam pienācās, skumīgā patiesība ir tāda, ka Anglijas burvji ir ļoti nepateicīga kompānija. Itin iespējams, ka nekas līdzīgs mistera Hanifūta un mistera Segunda atklājumam jau trīssimt gadu nav pie�redzēts, � nu, un kas par to? Diezin vai Jorkas biedrībā būtu iespējams atrast kaut vienu burvi, kur�, par to uzzinājis, nebija pilnīgi pārliecināts, ka viņ� jau nu gan visu būtu izdarījis daudz labāk, � un nākamajā otrdienā, kad tika sa�saukta Jorkas Mācīto burvju biedrības ārkārtējā sanāksme, sanāku�o vidū bija ļoti maz tādu, kas nebūtu apņēmu�ies to pavēstīt.

Otrdien, septiņos vakarā, Stoungeitas traktiera "Senā zvaigzne" aug�istaba bija pārpildīta. Mistera Hanifūta un mistera Segunda jaunumi, �ķiet, bija izvi�lināju�i no mājām visus �īs pilsētas d�entlmeņus, kuri kaut reizi mū�ā bija at�ķī�ru�i kādu grāmatu par maģiju,� un Jorka savā ziņā bija viena no maģiskākajām pilsētām Anglijā; ar lielāku burvju skaitu varēja lepoties ja nu vienīgi Karaļa pilsēta Ņūkāsla.

Burvju drūzma aug�istabā bija tik liela, ka lielai daļai �oreiz vajadzēja palikt stāvam, kaut arī apkalpotāji nemitīgi nesa no apak�stāva arvien jaunus krēslus. Dr. Fokskāstls bija ticis pie lieliska krēsla � tas bija augsts un melns, to rotāja fantastiski kokgriezumi; un gan �is krēsls (kas vairāk atgādināja troni), gan sar�kano samta aizkaru krokas viņam aiz muguras, gan arī tas, kā viņ� sēdēja, sali�cis rokas uz lielā, apaļā vēdera, � it viss palīdzēja viņam izskatīties nozīmīgam un valdonīgam.

Lai neielaistu iek�ā janvāra aukstumu, traktiera "Senā zvaigzne" kalpi bija kārtīgi sakurināju�i kamīnu, un tam apkārt bija nosēdināti vairāki mū�veci burvji (kas zina, varbūt saglabāju�ies vēl no D�ord�a II valdī�anas laika) � visi, savīstīti vilnas seģenēs, dzeltenīgām, grumbu tīmekļa sa�vīkotām sejām, katram līdzi tikpat aizvēsturisks sulainis ar zāļu pudelēm kabatās. Misters Hanifūts svei�cināja viņus ar vārdiem:

Labvakar, mister Aptrī, kā jums klājas? Labvakar, mister Grei�ip! Cerams, jūs esat pie labas veselības, mister Tanstol? Es ļoti priecājos jūs �eit redzēt, kungi! Ceru, ka jūs visi esat ieradu�ies uzgavilēt kopā ar mums. Ir beigu�ies ilgie pu�tekļos un pakrēslī pavadītie gadi! Ak, mister Aptrī, ak, mister Grei�ip! Kur� gan vēl tik labi zina, kādi bija �ie gadi, jūs ta�u labu tiesu no tiem esat pieredzēju�i. Bet tagad mēs visi ieraudzīsim, kā maģija no jauna top Anglijas padomniece un aizstāve! Un francū�i, mister Tanstol! Kā jutīsies francū�i, kad par to uzzi�nās! Jā, es nemaz nebrīnī�os, ja viņi padosies turpat uz līdzenas vietas.

Misteram Hanifūtam vēl bija daudz sakāmā tādā pa�ā garā; viņ� bija saga�tavojis runu un grasījās sanāku�ajiem izklāstīt brīni�ķīgos labumus, ko no viņu atklājuma gūs britu valsts. Tomēr viņam neradās iespēja tikt tālāk par da�iem pirmajiem teikumiem: liekas, ikviens un ikkatrs d�entlmenis aug�istabā vai pu�u plīsa no pa�a ieskatiem �ajā jautājumā un tos bez atlik�anas vajadzēja darīt zināmus visiem pārējiem d�entlmeņiem. Pirmais misteru Hanifūtu pārtrauca doktors Fokskāstls. No sava lielā, melnā troņa augstumiem viņ� misteru Hani�fūtu uzrunāja �ādi:

Ir ļoti skumji redzēt, ser, ka jūs ceļat maģijai � un es zinu, cik dārga tā pa�tie�ām ir jūsu sirdij, � neslavu ar neticamiem stāstiem un neprātīgiem izdo�mājumiem. Mister Segund, � viņ� sacīja, pievērsdamies jaunatnācējam, kuru uzskatīja par visu �o errastību cēloni, � nezinu, kā ir pieņemts jūsu dzimtajā pusē, ta�u mēs te, Jork�īrā, neturam labu prātu uz tiem, kas mēģina iemantot slavu uz citu sirdsmiera rēķina.

Tik daudz doktors Fokskāstls paspēja pateikt, pirms viņu apklusināja mis�tera Hanifūta un mistera Segunda atbalstītāju skaļie, piktie izsaucieni. Nāka�mais d�entlmenis, kam izdevās tikt pie vārda, bija tādās domās, ka misters Segunds un misters Hanifūts ir pievīlu�ies. Nav ta�u ap�aubāms, ka Norels zaudējis prātu un ne ar ko neat�ķiras no kura katra juku�ā, kas, acis izvalbījis, uz ielas stūra klaigā, ka viņ� ir karalis Krauklis.

Kāds d�entlmenis ar smil�krāsas matiem, runādams lielā uzbudinājumā, uz�skatīja, ka misteram Hanifūtam un misteram Segundam vajadzējis pieprasīt, lai misters Norels uz līdzenas vietas atstāj savu namu un vaļējos ratos (kaut arī bija janvāris) svinīgi dodas taisnā ceļā uz Jorku, lai d�entlmenis ar smil�krāsas matiem varētu kaisīt viņa ceļā efeju lapas [4] [1] Romas impērijā uzvarētāji esot godināti ar lauru lapām; mīlētāju un Fortūnas lutekļu ceļ�, kā apgalvo, bijis rozēm kaisīts, ta�u Anglijas burvji alla� apmierināju�ies ar glu�i paras�tām efejām.

; kādu no sirmsenajiem burvjiem pie kamīna kaut kas bija ļoti aizgrābis, ta�u viņa balss no vecuma bija gau�ām vārga un nevienam tai brīdī neatlika vaļas uzklausīt, ko viņ� saka.

Citu vidū aug�istabā bija stalts, prātīgs vīrs vārdā Torps � d�entlmenis, kas necik daudz nezināja no maģijas, toties veselā saprāta viņam bija krietni vairāk nekā burvjiem parasti mēdz būt. Viņ� arvien bija uzstājis, ka mistera Segunda pūliņus izdibināt, kur pazudusi Anglijas praktiskā maģija, vajag atbalstīt, � tiesa, arī misters Torps, glu�i tāpat kā visi pārējie, nebija gaidījis, ka misters Segunds pie atbildes nonāks tik ātri. Tagad, kad atbilde bija rokā, misters Torps ieskatīja, ka to nevajag uz karstām pēdām noraidīt:

D�entlmeņi, misters Norels esot izteicies, ka spēj burt. Ļoti labi. Par Norelu mums zināms maz, ta�u visi esam dzirdēju�i par retiem tekstiem, kas it kā atrodas viņa īpa�umā, un tādēļ vien nevajadzētu tik vienkār�i atstāt viņa apgalvojumus bez ievērības. Tomēr visvairāk Norelam par labu runā �āds ap�svērums: divi no mūsu pa�u vidus � un viņi abi ir nopietni zinātnieki � tikās ar Norelu un redzētais viņus pārliecināja. � Tālāk viņ� vērsās pie mistera Hanifūta: � Jūs �im cilvēkam ticat � to katrs var ieraudzīt jūsu sejā. Tātad jūs redzējāt kaut ko tādu, kas jums lika viņam noticēt. Vai jums nebūtu iebildumu mums pastāstīt, kas tas bija?

Te nu misters Hanifūts, iespējams, uzvedās nedaudz dīvaini. Vispirms viņ� pateicīgi uzsmaidīja misteram Torpam, it kā ari viņa kvēlākā vēlē�anās būtu pavēstīt visiem lieliskos pierādījumus, kas viņam liku�i noticēt, ka misters No�rels spēj burt; viņ� jau atvēra muti, lai sāktu runāt, � tad pēk�ņi sastinga. Ne�teikdams ne pu�plēsta vārdiņa, viņ� skatījās apkārt, it kā �ie lieliskie pierādījumi, kas pirms brī�a likās tik nesatricināmi, turpat viņa mutē būtu izkusu�i, mēlei un zobiem nepaspējot satvert nevienu vienīgu, lai to ietērptu sakarīgā angļu teikumā. Viņ� nomurmināja kaut ko par mistera Norela godīgo seju.

Jorkas burvjiem �is arguments nebūt nelikās pietiekams (un ja viņiem būtu bijusi tā laime skatīt misteru Norelu vaigā, tas viņus, iespējams, pārliecinātu vēl mazāk). Tāpēc Torps pagriezās pret misteru Segundu un sacīja:

Mister Segund, arī jūs redzējāt Norelu. Kāds ir jūsu ieskats?

Tikai tagad d�entlmeņi pamanīja, cik bāls ir misters Segunds, un da�i no Jorkas burvjiem atcerējās, ka viņ� nebija atbildējis uz to sveicienu, it kā ne�spētu pietiekami sakopot domas.

Vai jūs neesat sasirdzis, ser? � saudzīgi apvaicājās misters Torps.

Nē, nē, � nomurmināja misters Segunds, � ir jau labi. Paldies.

Ta�u viņ� izskatījās tik apstulbots, ka viens no d�entlmeņiem piedāvāja vi�ņam savu krēslu un kāds cits aizgāja sadabūt glāzi malvāzijas, savuties viegli uzbudināmais d�entlmenis ar smil�krāsas matiem � tas pats, kur� vēlējās kai�sīt efeju lapas mistera Norela ceļā, � klusībā loloja cerību, ka misters Segunds ir noburts un viņi tūlīt ieraudzīs kaut ko neiedomājamu!

Misters Segunds nopūtās un sacīja:

Es jums pateicos. Esmu vesels, lai gan visu pēdējo nedēļu jūtos ļoti grūt�sirdīgs un skumīgs. Misis Plīzensa dzirdīja mani ar marantas un lakricsakņu uzlijām, ta�u nekas nelīdzēja � tas gan mani nepārsteidz, jo es domāju, ka visa vaina ir man galvā. Nu jau ir labāk. Ja jūs, d�entlmeņi, tagad vēlētos man jau�tāt, kāpēc es uzskatu, ka maģija ir atgriezusies Anglijā, tad man būtu jāsaka � tāpēc, ka es redzēju burvestību. Iespaids, ka es esmu redzējis bur�anu, visspēcigāk palicis �eit un �eit� � (Misters Segunds pielika roku pie uzacīm un pie sirds.) � Un tomēr� es zinu, ka neko neesmu redzējis. Kamēr mēs bijām pie Norela, viņ� neko nedarīja. Tādēļ man laikam jāteic, ka bū�u to nosapņojis.

Jauns izsaucienu birums no Jorkas biedrības d�entlmeņu mutēm. Blāvais d�entlmenis blāvi smaidīja un apvaicājās, vai kādam kaut kas ir kļuvis skaid�rāks. Tad misters Torps iekliedzās:

�ēlīgais Dievs! Cik neldzīgi mēs uzvedamies, te sēdēdami un strīdēda�mies, vai Norels spēj vai nespēj burt. Mēs ta�u visi, liekas, esam saprātīgas būt�nes, un atbilde, bez �aubām, ir pavisam vienkār�a: mēs lūgsim, lai viņ� pamato savus apgalvojumus, parādīdams mums kādu burvestību.

�is priek�likums bija tik saprātīgs, ka burvji uz brīdi apklusa, lai gan nevar sacīt, ka visiem tas �ķita atbalstāms � nebūt ne. Vairākiem burvjiem (viens no viņiem bija doktors Fokskāstls) �ī doma itin nemaz nepatika. Ja viņi aicinās Norelu parādīt kādu burvestību, kazi, viņ� tie�ām to izdarīs. �ie kungi nekā�roja redzēt burvestības savām acīm: viņi vēlējās vienīgi lasīt par tām grāmatās. Citi uzskatīja, ka jau ar tādu nieku vien Jorkas magi padarīs sevi par apsmieklu. Tomēr pēdīgi lielākā daļa burvju piekrita misteram Torpam:

� Pats mazums, d�entlmeņi, ko mēs kā zinātnieki varam darīt, � mēs varam dāvāt misteram Norelam iespēju mūs pārliecināt.

Un tā tika nolemts, ka vajag aizrakstīt misteram Norelam vēl vienu vēstuli.

Visiem burvjiem bija pilnīgi skaidrs, ka misters Hanifūts un misters Segunds darboju�ies pagalam neveiksmīgi un vismaz vienā ziņā � saistībā ar mistera Norela apbrīnojamo bibliotēku � izcēlu�ies ar apbrīnojamu ģeķību: viņi tā arī nespēja neko skaidru un saprotamu pastāstīt. Ko viņi redzēju�i? O, grāmatas, daudz grāmatu. Ļoti daudz grāmatu? Jā, laikam gan, tai brīdī viņiem �ķitis, ka to ir ļoti daudz. Retas grāmatas? Ē, ļoti iespējams. Vai viņiem atļauts tās izņemt no plaukta un pa�ķirstīt? Vai, nē, tik tālu mistera Norela laipnība nesniedzās. Bet nosaukumus viņi redzēja? Jā, nenoliedzami. Nu labi, tad kā sauca grāma�tas, kuras viņi redzēja? Viņi nezināja; nespēja atcerēties. Misters Segunds iztei�cās, ka vienai no grāmatām nosaukums sācies ar burtu "B", bet turpat arī viņa zinā�anas beidzās. Tas bija ļoti dīvaini.

Misters Torps pats grasījās aizrakstīt misteram Norelam, ta�u aug�istabā bija atlicin burvju, kas ieskatīja, ka galvenais ir atdarīt misteram Norelam par viņa nekaunību, un �ie d�entlmeņi glu�i pamatoti sprieda, ka labākais veids, kā misteru Norelu aizskart, ir uzticēt vēstules rakstī�anu doktoram Foks- kāstlam. Domāts � darīts. Pagāja cik necik laika, un pienāca īgna atbildes vēstule.

1807. gada 1. februāris

Hartfjū abatija, Jork�īra Ser,

pēdējo gadu laikā man divas reizes ir bijis tas gods saņemt vēstuli no Jorkas Mācīto burvju biedrības d�entlmeņiem, kas centās ar mani iepazīties. Tagad pienākusi tre�ā vēstule ar paziņojumu, ka biedrība ir neapmierināta. Rādās, ka zaudēt Jorkas burvju labvēlību ir tikpat viegli, kā to iegūt, un nedz vienā, nedz otrā gadījumā iemeslus nav iespējams uzminēt. Atbildot uz Jūsu vēstulē iz�teikto apsūdzību, ka esmu pārspīlējis savas spējas un piedēvējis sev dāvanas, kādu man �ķietami nevar būt, varu sacīt tikai vienu: da�s labs gan steidzas par savām neveiksmēm paļāt apkārtējās pasaules nepilnības, nevis vaino pats savu nezinā�anu, ta�u patiesība ir tāda, ka mūsu laikos maģija ir tikpat iespējama kā jebkuros citos, un to es pēdējo divdesmit gadu laikā ar pilnīgu gandarījumu esmu pierādījis neskaitāmas reizes. Bet kāda ir mana alga par to, ka sava aroda mākslu esmu mīlējis vairāk nekā citi? Par to, ka esmu �aklāk studējis, tiekda�mies savā amatā sasniegt pilnību? Tagad tiek izplatītas nevalodas, ka es esmu lielībnieks, manas profesionālās spējas noniecina un manus vārdus ap�auba. Jādomā, Jūs nebūsit sevi�ķi pārsteigts uzzinot, ka �ādos apstākļos man nav lielas vēlē�anās jelkādā veidā izdabāt Jorkas burvju biedrībai, jo īpa�i piepra�sījumā demonstrēt burvestību. Jorkas Mācīto burvju biedrība pulcēsies nāka�majā ceturtdienā; tad arī pavēstī�u Jums par saviem nodomiem.

Jūsu padevīgais kalps Gilberts Norels

Tas viss bija diezgan nepatīkami un noslēpumaini. Maģijas teorētiķi ba�īgi gaidīja, ko gan nākamo viņiem atsūtīs praktizējo�ais burvis. Ta�u misters No�rels viņiem atsūtīja tikai advokātu � smaidīgu, luncīgu, pavisam parastu advo�kātu, vārdā Robinsons, advokātu akurātās melnās drānās un akurātos kazādas cimdos, advokātu ar dokumentu, kam līdzīgu d�entlmeņi no Jorkas burvju biedrības nekad nebija redzēju�i: tas bija līguma uzmetums, izstrādāts saskaņā ar Anglijas sen aizmirsto maģisko likumu kodeksu.

Misters Robinsons iesoļoja "Senās zvaigznes" aug�istabā tie�i astoņos un, liekas, zināja, ka viņu tur gaidīs. Viņam Konij-strītā bija kantoris un divi klerki. Daudziem d�entlmeņiem viņa seja bija pazīstama.

� Kungi, � misters Robinsons smaidīja, � es jums atzī�os, ka �o doku�mentu lielā mērā sastādīja mans klients, misters Norels. Es neesmu taumatur- ģisko likumu zinātājs, un kur� gan mūsdienās tāds ir? Tālab es uzdro�inos cerēt, ka, ja esmu kļūdījies, jūs neatteiksities mani palabot.

Vairāki Jorkas burvju biedrības locekļi izgudrēm palocīja galvu.

Misters Robinsons bija smalks cilvēks. Viņ� bija tik tīrīgs, veselīgs un ar visu apmierināts, ka glu�i vai spīdēja, � bet tādas lietas piederas vienīgi elfiem vai eņģeļiem, turpretim advokāta ārienē drīzāk mulsina. Viņ� ļoti goddevīgi izturējās pret d�entlmeņiem no Jorkas burvju biedrības, teicās neko nezinām par maģiju, ta�u sprieda, ka tā dro�i vien ir sare�ģīta zinātne, kas prasa krietni nopūlēt prātu. Tomēr līdz ar profesionālu pazemību un patiesu apbrīnu pret

Jorkas burvjiem misters Robinsons izrādīja omulīgu lepnumu par to, ka �ie di�ie prāti tagad rimsies pārdomāt dziļas un noslēpumainas zintis un klausī�sies, kas viņam sakāms. Viņ� uzlika uz deguna zelta acenes, un viņa starojo�ā persona iemirdzējās vēl spo�āk.

Misters Robinsons pavēstīja, ka misters Norels ir apņēmies parādīt burves�tību noteiktā vietā un noteiktā laikā.

Cerams, d�entlmeņi, ka jums nav iebildumu pret to, ka vietu un laiku izvēlas mans klients?

D�entlmeņi neiebilda.

Tādā gadījumā tas notiks katedrālē pēc divām nedēļām piektdienā. [5]

Misters Robinsons paziņoja, ka misters Norels esot lēmis tā: ja izrādīsies,

ka viņ� nespēj nodemonstrēt burvestību, tad viņ� publiski atsauks savus ap�galvojumus, ka ir praktizējo�s burvis un ka viņ� vispār ir burvis, un apzvērēs vairs nekad �ādus apgalvojumus neizteikt.

Tas nav vajadzīgs, � laipni iebilda misters Torps. � Mēs netīkojam viņu sodīt; mēs vienkār�i vēlamies pārliecināties, vai viņa apgalvojumi atbilst patiesībai.

Mistera Robinsona starojo�ais smaids kļuva mazliet blāvāks, it kā viņam būtu bilstams kas diezgan nepatīkams un viņ� īsti nezinātu, kā lai to labāk iesāk.

Pagaidiet, � ierunājās misters Segunds. � Mēs vēl neesam dzirdēju�i, kāda ir līguma otra puse. Mēs nezinām, ko viņ� grib no mums.

Misters Robinsons palocīja galvu. Pēc visa sprie�ot, misters Norels vēlējās, lai ikviens un ikkatrs Jorkas biedrības burvis apņemas to pa�u. Citiem vārdiem, ja burvestības demonstrējums izdosies, otrai līdzējai pusei, neceļot iebildumus, jāizklīdina Jorkas burvju biedrība un neviens no viņiem vairs nekad nedrīkst dēvēties par burvi. Galu galā, teica misters Robinsons, tas būtu tikai taisnīgi, jo misters Norels ta�u būs pierādījis, ka ir vienīgais īstais Jork�īras burvis.[1] Di�ā Jorkas baznīca ir gan katedrāle (proti, baznīca, kurā atrodas bīskapa vai arhi�bīskapa sēdeklis), gan minstere (proti, baznīca, ko senatnē dibināju�i misionāri). Da�ādos laikmetos tā dēvēta te vienā, te otrā vārdā. Agrīnajos gadsimtos to bie�āk sauca par minsteri, tomēr mūsdienās Jorkas iedzīvotāji dod priek�roku vārdam katedrāle, tādējādi uzsverot, ka viņu baznīca ir pārāka par baznīcām tuvējās Riponas un Beverlijas pilsētiņās: minsteres Riponā un Beverlijā gan ir, ta�u katedrāles nav.

Vai mums būs kāds tre�ais, kāda neatkarīga persona, kas iz�ķirs, vai burvestība ir nolikusi? � vaicāja misters Torps.

�is jautājums misteru Robinsonu samulsināja. Advokāts no sirds cerot, ka d�entlmeņi neņems ļaunā, ja viņ� kaut ko ir pārpratis, bet viņ� esot domājis, ka visi �e sanāku�ie ir burvji.

Kā tad, kā tad, māja ar galvu Jorkas biedrības locekļi, mēs visi esam burvji.

Ja reiz tā, minēja misters Robinsons, tad jau, savām acīm ieraudzīdami bur�vestību, viņi laikam gan to pazīs? Tad jau laikam neviens cits to nespēs iz�ķirt labāk par viņiem pa�iem?

Kāds cits d�entlmenis gribēja zināt, kas tā ir par burvestību, ko Norels gra�soties demonstrēt. Misters Robinsons daudzkārt pieklājīgi atvainojās un iz�vērsti aizbildinājās: viņ� nespējot viest �ai jautājumā skaidrību, viņ� diem�ēl nezinot.

Būtu lieki apgrūtināt lasītāju pacietību, atstāstot ilgos līklo�u pārspriedu�mus, pēc kuriem d�entlmeņi 110 Jorkas burvju biedrības piekrita parakstīt mis�tera Norela līgumu. Daudzi to izdarīja aiz lepnības: viņi bija publiski pavēstī�ju�i par savu neticību tam, ka Norels spēj burt, publiski izaicināju�i Norelu to darīt � �ādos apstākļos atkāp�anās no sacītā izskatītos sevi�ķi muļķīgi � vis�maz tā viņiem likās.

Misters Hanifūts turpretim parakstījās tie�i tāpēc, ka ticēja Norela burvja spējām. Misters Hanifūts cerēja, ka misters Norels ar �o demonstrējumu izpel�nīsies vispārēju atzinību un pēc tam izmantos savas burvestības Anglijas labā.

Vairākus d�entlmeņus parakstīt pamudināja netie�s norādījums (to bija izteicis pats Norels un aplinkus nodeva Robinsons), ka neparakstīdami viņi vairs nebūs uzskatāmi par īstiem burvjiem.

Tā Jorkas burvji turpat aug�istabā cits pēc cita parakstīja mistera Robin- sona atgādāto dokumentu. Palika tikai misters Segunds.

Es neparakstī�u, � viņ� teica. � Maģija ir mana dzīve, un, kaut arī mis�ters Norels ar pilnām tiesībām var mani saukt par nepra�u, ko es iesāk�u, ja man tā būs liegta?

Klusums.

Ak tā! � sacīja misters Robinsons. � Hm, tas ir� Vai jūs esat pilnīgi pārliecināts, ser, ka nevēlaties parakstīt dokumentu? Jūs pats redzat, visi jūsu kolēģi ir to izdarīju�i. Jūs paliekat vienīgais.

Pilnīgi pārliecināts, � atbildēja misters Segunds. � Pateicos.

Ak tā! � sacīja misters Robinsons. � Tādā gadījumā man jāatzīstas, ka es lāgā nezinu, kā rīkoties. Mans klients nav devis man norādījumus, ko darīt, ja tikai daļa d�entlmeņu parakstīsies. Rīt pārrunā�u �o lietu ar klientu.

Da�i dzirdēja doktoru Fokskāstlu izsakāmies misteram Hārtam vai Han- tam, ka nepatik�anām ar �o jaunpienācēju neesot un neesot gala.

Tomēr pēc divām dienām misters Robinsons ieradās pie doktora Fokskāstla ar ziņu, ka misters Norels �oreiz atstās bez ievērības mistera Segunda atteik��anos parakstīt; viņ� uzskatīs, ka līgums noslēgts ar visiem Jorkas burvju bied�rības locekļiem, izņemot misteru Segundu.

Naktī pirms mistera Norela burvestības demonstrējuma Jorkā sniga. No rīta pilsētas netīrumi un dubļi bija pazudu�i, to vietā bija nācis �ilbino�s bal�tums. Pakavi un soļi dunēja apslāpēti un pat jorkie�u balsis izklausījās citādi �ai baltajā klusumā, kas uzsūca katru skaņu.

Misters Norels bija norādījis ļoti agru stundu. Jorkas burvji katrs savā namā brokastoja vieni pa�i. Viņi klusēdami raudzījās, kā kalpones ielej kafiju, lau� maizītes, atnes sviestu. Sievas, māsas, meitas, vedeklas un brāļameitas, kas parasti veica �os mazos darbiņus, vēl gulēja; nebija tīkamās sievie�u pļāpā�anas, ko Jorkas biedrības burvji izlikās ļoti nicinām, bet kas patiesībā viņu ikdienas dzīvē skanēja kā jauks un mīlīgs piedziedājums. Arī brokastu istabas, kurās �ie d�entlmeņi sēdēja, kop� vakardienas bija mainīju�ās. No ziemas tumsas nebija ne miņas, visu piepildīja biedējo�a gaisma � ziemas saule, kas daudzkārt atstarojās no apsnigu�ās zemes. Baltais galdauts �ilbināja acis. Ro�u pumpuri, ar kuriem bija rotātas meitas glītās kafijas tasītes, �ai gaismā it kā dejoja. No brāļameitas sudraba kafijkannas lēkāja saules zaķī�i, un vedeklas smaido�ās porcelāna ganītes bija pārtapu�as spo�u eņģeļu pulkā. Likās, uz galda ir lau- miņu sudrabs un kristāls.

Misteram Segundam, kad viņ� savā Lēdijas Pekitas ieliņā pabāza galvu pa tre�ā stāva logu, ienāca prātā, ka varbūt Norels jau ir pabūries un tas viss ir viņa roku darbs. Aug�ā atskanēja draudīga dārdoņa, un viņ� ātri ierāva galvu iek�ā, paspēdams izvairīties no sniega lēveņa, kas pēk�ņi gāzās no jumta. Misteram Segundam nebija kalpones, glu�i tāpat kā viņam nebija arī sievas, māsas, mei�tas, vedeklas vai brāļameitas, toties viņa saimniece, misis Plīzensa, cēlās agri. Pēdējo divu nedēļu laikā viņa daudzreiz bija dzirdējusi, kā īrnieks, sēdēdams pie grāmatām, smagi nopū�as, un cerēja uzmundrināt viņu ar brokastīm, kas sastāvēja no divām tikko ceptām siļķēm, tējas ar svaigu pienu un baltmaizes ar sviestu uz balti zila porcelāna �ķīvja. �ā pa�a augstsirdīgā nodoma mudināta, viņa piesēda patērzēt. Redzēdama, cik izmisis misters Segunds izskatās, misis Plīzensa izsaucās:

Ak! Kā es necie�u to veci!

Misters Segunds nebija misis Plīzensai minējis, ka misters Norels ir vecs, ta�u viņa domāja, ka tā noteikti ir. Pēc mistera Segunda stāstītā viņa sprieda, ka misters Norels ir vecs sīkstulis, tikai rau� nevis zeltu, bet maģiju; mūsu stās�tījuma gaitā es ļau�u lasītājam pa�am izlemt, cik patiesīgs bija �is mistera No�rela portrets. Ari es, tāpat kā misis Plīzensa, sīkstuļus alla� iztēlojos vecus. Grūti pateikt, kāpēc tā, jo gados jaunu sīkstuļu noteikti ir tikpat daudz cik vecu. Runājot par to, vai misters Norels tie�ām bija vecs, � viņ� bija no tiem cil�vēkiem, kas ir veci jau tad, kad viņiem aprit septiņpadsmit.

Misis Plīzensa runāja tālāk:

Kad nelaiķa misters Plīzenss vēl bija dzīvs, viņ� arvien teica, ka visā ļorkā neviens necep maizi, kas līdzinātos manai, un ari citi cilvēki bija tik laipni un sacīja, ka nekad mū�ā nav ēdu�i tik gardu maizi, lā�u es arvien esmu gata�vojusi gar�īgi, tāpēc ka nemīlu neko darīt pa roku galam, un, ja kāds 110 tiem Arābijas pasaku ērmotajiem gariem tagad izlīstu, rau, no �īs pa�as tējkannas un ļautu man izteikt trīs vēlē�anās, es jau nu gan nebū�u tik nejauka, lai mē�ģinātu liegt arī citiem cept maizi, � un, pat ja viņiem maize izdotos tikpat labi kā man, es nedomāju, ka tas mani aizvainotu: nē, jo labāk viņiem pa�iem! Are, kungs, nogar�ojiet, � viņa sacīja, pastumdama �ķīvi ar daudzināto maizi īrnie�kam tuvāk. � Man nepatīk, ka jūs esat tā nomērējis. Ļaudis runās, ka Hetija Plīzensa vairs neprot saimniekot. Nevajag būt tik nomāktam, kungs! Jūs neesat parakstījis to nekrietno dokumentu, un, kad citi d�entlmeņi būs spiesti no maģijas atteikties, jūs varēsit turpināt. Jā, es no sirds ceru, mister Segund, ka jūs gaida lieli atklājumi, un tad varbūt �is misters Norels, kas uzskata sevi par ļoti gudru, būs priecīgs, ja varēs uzskatīt jūs par biedru; tad viņam vajadzēs no�ēlot savu muļķīgo lepnību.

Misters Segunds pasmaidīja un pateicās viņai:

Tomēr es nedomāju, ka glu�i tā būs. Mana lielākā nelaime ir tā, ka man trūkst studiju līdzekļu. Man pa�am ir ļoti maz grāmatu, un, kad biedrība tiks izklīdināta� zināms, nevaru spriest, kas notiks ar tās grāmatām, ta�u diezin vai tās nonāks manās rokās.

Misters Segunds ēda maizi (kas tie�ām bija tik garda, kā apgalvoja nelaiķa misters Plīzenss un viņa draugi) un siļķes un klāt piedzēra tēju. Ēdiena spēja apremdēt rai�pilnu sirdi acīmredzot bija lielāka, nekā viņ� agrāk bija domājis, jo viņ� pamanīja, ka jūtas mazliet labāk. �ādi spēcināts, viņ� vilka mugurā mē�teli, uzlika cepuri, aptina ap kaklu �alli un uzvilka cimdus, un pa piesnigu�a�jām ielām lā�oja turp, kur atradās mistera Norela izraudzītā vieta � Jorkas katedrāle.

Es ceru, ka visi mani lasītāji zina, kāda izskatās sena angļu pilsētiņa, citādi var gadīties, ka viņi nespēs saprast, ar cik gudru ziņu misters Norels saviem �īs dienas brīnumiem bija izraudzījies tie�i �o vietu. Jāpatur prātā, ka senā bīs�kapa pilsētā liela, veca baznīca nav vienkār�i ēka starp citām ēkām: katedrāle ir pati galvenā ēka � tā ir lielāka, skaistāka un svinīgāka nekā pārējās. Pat mo�dernajos laikos, kad senās bīskapa pilsētas reizēm ir eleganti apgādāju�ās ar visādiem laicīgiem namiem, sanāksmju un biedrību zālēm (arī Jorkā tādu ne�trūka), augstāk par tiem slejas katedrāle � mūsu sentēvu dievbijības lieciniece; rodas iespaids, ka tik di�a celtne lielumā pārsniedz pa�u pilsētu. Steidzoties savās gaitās pa �auro ielu mud�ekli, katedrāle viegli nozūd skatam, ta�u pēk�ņi pilsēta pa�ķiras un, raugi, tur tā ir, daudz augstāka un lielāka par visām pārē�jām ēkām; tad tu atskārt, ka esi nokļuvis pilsētas sirdī, ka visas ielas un ieliņas katra savā veidā ved �urp, uz vietu, kas glabā noslēpumus: daudz dziļākus par tiem, kurus zina misters Norels. Tā domāja misters Segunds, tuvodamies kated�rālei un apstādamies pie tās rietumu fasādes lielās, domīgi zilgās ēnas. �urp jau nāca arī doktors Fokskāstls: viņ� valdonīgi izpeldēja gar stūri kā resns, melns burinieks. Samanījis misteru Segundu, viņ� uzņēma kursu uz mūsu ceļabiedru un novēlēja tam laburītu.

Varbūt jūs, ser, � doktors Fokskāstls sacīja, � būtu tik laipns un stā�dītu mani priek�ā misteram Norelam? Es visai labprāt vēlētos iepazīties ar �o d�entlmeni.

Ar lielāko prieku, ser, � misters Segunds atbildēja un palūkojās apkārt. Sniega dēļ lielākā daļa jorkie�u bija paliku�i savās mājās un pavisam nedaudzi tum�i stāvi linkāja pāri baltajam klajam, kas pletās lielās, pelēkās baznīcas priek�ā. Ieskatoties vērīgāk, atklājās, ka tie ir vai nu d�entlmeņi no Jorkas Mācīto burvju biedrības, vai arī priesteri un katedrāles saimes ļaudis � ķesteri un pērminderi, apak�kormeistari, dekāni, �ķērsjoma slaucītāji un citi darbarūķi, kurus to pavēlnieki bija izdzinu�i sniegā aptecēt baznīcas soli.

Es tie�ām vēlētos jums pakalpot, ser, � bilda misters Segunds, � ta�u misteru Norelu neredzu.

Tomēr kāds bija ieradies.

Kāds vienatnē stāvēja sniegā tie�i minsteres priek�ā. Kāds �ķita tum�s un ne glu�i cienījams, un ar manāmu interesi raudzījās uz misteru Segundu un dok�toru Fokskāstlu. Pinkainie mati karājās pāri kāda pleciem kā melns ūdenskri�tums; kādam bija spēkpilna, kalsna seja, kas likās savādi greiza, glu�i kā koka sakne, un gar�, �aurs deguns; āda gan bija ļoti bāla, ta�u seja kaut kāda iemesla pēc izskatījās melnīgsnēja � varbūt tas bija tum�o acu dēļ, bet varbūt pie vai�nas bija garie, netīrie mati. Pēc brī�a �is kāds pienāca pie burvjiem, pavir�i palocījās un, lūdzis atvainot par traucējumu, sacīja, ka abi viņam aprakstīti kā d�entlmeņi, kas �eit ieradu�ies tais pa�ās darī�anās. Viņa vārds esot D�ons �aildermass, viņ� teica, un viņ� esot mistera Norela pilnvarnieks da�os jautā�jumos (viņ� gan nepaskaidroja, kādos).

Man gribas teikt, � misters Segunds domīgi ieminējās, � ka jūsu seja man ir pazīstama. Mēs laikam jau esam tiku�ies?

Kaut kas pavīdēja �aildermasa tum�ajos vaibstos, ta�u uzreiz pagaisa; vai tas bija sapīkums vai smiekli, nebija nosakāms.

- Es bie�i ierodos Jorkā mistera Norela uzdevumā, ser. Iespējams, jūs esat mani redzējis kādā �īs pilsētas grāmatu tirgotavā?

Nē, � misters Segunds atbildēja. � Es esmu jūs redzējis� Varu jūs iz�tēloties� Kur? Ak! Tūlīt atcerē�os.

�aildermass savilka vienu uzaci, it kā vēlētos sacīt, ka tas viņam liekas ļoti ap�aubāmi.

Bet pats misters Norels ta�u ieradīsies? � iejautājās doktors Fokskāstls.

�aildermass lūdza viņu atvainot, tomēr viņ� nedomājot, ka misters Norels

ieradīsies; viņam ne�ķietot, ka misters Norels uzskatītu, ka viņam ir iemesls ierasties.

Ak tā! � iekliedzās doktors Fokskāstls. � lād viņ� padodas? Tā, tā, tā. Nabaga d�entlmenis. Viņ�, jādomā, jūtas ļoti muļķīgi. Ak tā gan. Bet, katrā ziņā, tas bija cildens mēģinājums. Mēs viņam neņemsim to ļaunā. � No lielajiem priekiem, ka nebūs jāpieredz nekāda burvestība, doktors Fokskāstls kļuva augstsirdīgs.

�aildermass vēlreiz lūdza viņu atvainot; rādās, ka doktors Fokskāstls diem��ēl bū�ot pārpratis. Misters Norels pavisam noteikti demonstrēs burvestību; viņ� burs Hartfjū abatijā un bur�anas rezultāts būs redzams )orkā. � D�entl�meņi, � �aildermass sacīja doktoram Fokskāstlam, � nemīl atstāt savus ēr�tos krēslus pie kamīna, ja vien var to nedarīt. Jādomā, ser, arī jūs pats, ja vien būtu varējis sarīkot noskatī�anos savā viesistabā, nestāvētu �eit aukstumā un slapjumā.

Doktors Fokskāstls no�ņācās, un skatiens, ko viņ� veltīja D�onam �ailder- masam, liecināja, ka viņaprāt D�ons �aildermass ir ļoti nekaunīgs cilvēks.

�aildermasu, kā likās, doktora Fokskāstla domas par viņa personu īpa�i neuztrauca; patiesībā viņ� �ķita visnotaļ uzjautrināts. Viņ� sacīja:

� Kungi, ir laiks. Lūdzami, ieņemiet vietas baznīcā. Uzdro�inos domāt, ka jūs no�ēlosit, ja palaidīsiet kaut ko garām, kad no tā tik daudz kas atkarīgs.

Bija divdesmit pāri, un d�entlmeņi no Jorkas burvju biedrības jau devās iek�ā katedrālē pa dienvidu �ķērsjoma durvīm. Vairāki pirms ieie�anas atska�tījās, it kā ar sirds siltumu atvadīdamies no �īs pasaules, īsti nezinot, vai vēl kādreiz to redzēs.

1807. gada februāris

Di�a, sena baznīca dziļā ziemā ir neomulīga vieta pat vislabākajos laikos; �ķiet, simt ziemu saltums patvēries akmeņos un strāvo no tiem. Drēgnajā, krēslainajā katedrālē d�entlmeņiem no Jorkas Mācīto burvju biedrības vajadzēja stāvēt un gaidīt, kad viņi tiks apstulbināti, un neviens nebija solījis, ka pārsteigums, beidzot sagaidīts, būs patīkams.

Misters Hanifūts lūkoja mundri uzsmaidīt saviem biedriem, tomēr zinot, cik labi �is d�entlmenis bija izkopis draudzīgu smaidu mākslu, jāteic, ka rezul�tāts bija gau�ām nepārliecino�s.

Pēc brī�a sāka dimdēt zvani. Protams, tic bija tikai Svētā Miķeļa baznīcas zvani, kas ieskandināja pusstundu, ta�u zem katedrāles velvēm tie dunēja savādi tāli, glu�i kā no citas zemes. Dimdoņa it nemaz neizklausījās līksma. D�entlmeņi�no Jorkas burvju biedrības it gai�i zināja, ka zvani bie�i pavada burvestības un jo īpa�i to pārdabisko būtņu, elfu, burvestības; viņi zināja, ka senajās dienās sudraba zvani daudzreiz skanēja brī�os, kad angli vai anglieti, ko rotāja neparasts krietnums vai daiļums, elfi grasījās nolaupīt un aizvilt uz savādiem, spokainiem novadiem, no kuriem nav atgrie�anās. Pat karalim Krauklim, lai gan viņ� nebija no elfu cilts � viņ� bija cilvēks �, bija raksturīgs nosodāmais paradums nolaupīt jaunekļus un jaunavas un aizvest tos uz viņa pili Citzemē. [6] tiesa, ja vien jūsu vai manos spēkos būtu ar burvestības palīdzību aizvilt iepatiku�os cilvēku un nelaist to vaļā visos mū�u mū�os un ja mūsu rīcībā būtu nodota pla�ā pasaule, mēs laikam tomēr izraudzītos kādu valdzino�āku būtni, nevis Mācīto burvju biedrības locekļus, tomēr �ī mierino�ā doma ne�iekrita prātā d�entlmeņiem, kas bija sapulcēju�ies Jorkas katedrālē; vairāki no viņiem sāka prātot par to, cik stipri misteru Norelu nokaitinājusi doktora Fokskāstla vēstule, un ne pa jokam iztrūcinājās.[1] Par tie�i tādu nolaupī�anu stāstīts slavenajā balādē "Karalis Krauklis":

Nāk diena, nāk diena, tēvs sacīja man, Ak, viņas skavās spēka bij maz,

Kad pakavi klaudzēs uz ielas; Kaut teica, ka mīlot bez gala.

Karalim Krauklim jau zinātus gan, Kad roku izstiepa Karalis pats,

Kur mūszemes skaistākie ziedi. Viņa nopūtās, pakāpās malā.

Cienīgtēvs mitējās mei�as lenkt, Tik skraj�, tik vientulīgs novads �is

Teica pātarus, zvanīja zvanus; Uz debesu audekla klājies,

liij diezgan trīs sveces Karalim degt, Kā �vīku lietus tas nodreb un irst,

Un melnsvārcis atdeva mani. Kad Karalis garām jājis.

Viens lūgums man paliek, kaut gadsimti iet: Mani pieminiet pavaļas brīdī! Pār tīreļiem traucos, zvaigznes debesīs dziest, Jāju Karaļa draudzei līdzi.

Kad zvanu atbalsis apklusa, augstu tum�ajās ēnās viņiem virs galvas ieru�nājās kāda balss. Burvi piepūlēja ausis, lai teikto saklausītu. Daudzus no viņiem jau bija pārņēmis tik sakāpināts satraukums, ka viņiem �ķita � viņiem tagad dod pavēles, kā nereti notiek pasakās. Varbūt viņiem skandē noslēpumainus aizliegumus? No pasakām burvji zināja, ka �ādas pavēles un aizliegumi bie�i ir nedaudz savādi, ta�u tos nav grūti pildīt � vismaz pirmajā brīdī tā liekas. Pa�rasti tie ir ieturēti apmēram �ādā garā: "Neēd pēdējo cukuroto plūmi no zilā podiņa bufetes stūrī", vai: "Nesit sievu ar vērmeļu stibu". Un tomēr, kā vēsta pasakas, apstākļi alla� sazvērējas pret cilvēku, kur� saņēmis �os norādījumus, un viņ� attopas, jau darīdams tie�i to, kas viņam bija noliegts, un tālab viņu pie�meklē �ausmīgs liktenis.

Burvji noģida, ka tagad viņiem laikam lēni skandē par gaidāmo atmaksu,� tomēr nepavisam nebija skaidrs, kādā valodā balss runā. Misteram Segundam vienubrīd �ķita, ka viņ� sadzirdējis kaut ko līdzīgu vārdam "noziegums", pēc mirkļa atskanēja vārds, kas izklausījās pēc interficere, tas ir latīniski un nozīmē "nogalināt". Runu bija grūti saprast; balss itin nemaz nebija līdzīga cilvēka balsij � un tas vēl vairāk pastiprināja d�entlmeņu bailes, ka tūdaļ parādīsies elfi. Balss bija neparasti griezīga, dobja un �ņerksto�a; ar tādu troksni akmeni brucina pret otru akmeni, un tomēr nebija �aubu, ka �īs skaņas bija domātas kā runa � patiesībā tā bija runa. Baiļu pārņemtie d�entlmeņi ielūkojās velvju tumsā, ta�u spēja saskatīt vienīgi sīku nenosakāma apveida akmens tēlu, kas slējās liela pīlāra galā, ietiekdamies krēslainajā tuk�umā. Kad ausis pierada pie savādajām skaņām, viņi saklausīja arvien vairāk vārdu; seni angļu vārdi un seni latīņu vārdi plūda juku jukām, it kā runātājs neaptvertu, ka tās ir divas at�sevi�ķas valodas. Laimīgā kārtā gandrīz visi burvji bija pieradu�i �ķetināt seno pētnieku penterējumus un bez lielām grūtībām atmud�ināja �ķebīgo birumu. Pārtulkots skaidrā un saprotamā angļu valodā, tas izskatītos apmēram �ādi: Sen, ļoti sen (sacīja balss), pirms pieci simti gadiem vai vēl senāk, kādai ziemas dienai krēslojot, �ai baznīcā jauneklis ieveda meiteni, kam matos bija iepītas efeju lapas. Neviena cita baznīcā nebija, tikai akmeņi. Neviens neredzēja, kā viņ� meiteni no�ņaudz, tikai akmeņi. Viņ� atstāja to uz akmeņiem miru�u, un neviens to neredzēja, tikai akmeņi. Viņ� nesaņēma sodu par savu ļaundarību, jo nebija liecinieku, tikai akmeņi. Ritēja gadi, un ik reizi, kad viņ� ienāca baznīcā un stāvēja draudzes vidū, akmeņi kliedza: �is ir tas cilvēks, kas nogalināja meiteni, kam matos bija efeju lapas, � ta�u neviens mūs nedzirdēja. Bet vēl nav par vēlu! Mēs zinām, kur viņ� apbedīts! Dienvidu �ķērsjoma stūrī! Ātri! Ātri! Ņemiet rokās lau�ņus! Ņemiet lāpstas! Celiet ārā grīdas plāksnes! Rociet ārā viņa kaulus!

Sadragājiet ar lāpstu! Trieciet viņa galvaskausu pret pīlāriem un sadauziet! Dodiet akmeņiem akmeņu atriebi! Vēl nav par vēlu! Vēl nav par vēlu!

Burvji vēl nebija paspēju�i līdz galam aptvert �o stāstu un 110 jauna pabrī�nīties, kas gan ir runātājs, kad atskanēja cita �ņerksto�a balss. �oreiz tā, �ķiet, nāca no kanceles un runāja tikai angliski; tomēr tā bija savāda angļu valoda, pilna senu un aizmirstu vārdu. �ī balss gaudās par kaut kādiem kareivjiem, kas iebruku�i baznīcā un izsitu�i vairākus logus. Pēc simt gadiem tie bija atgrie�zu�ies un sadragāju�i kora �ķērssienu, izdeldēju�i svēto sejas, aiznesu�i sev līdzi biķeri. Reiz tie asināju�i savu bultu galus pret kristāmtrauka malu; pēc trīs simtiem gadu tie �āvu�i ar pistolēm kapitula telpā. Otrā balss, kā rādās, ne�saprata, ka di�a baznīca gan var stāvēt tūksto�iem gadu, tomēr cilvēki tik ilgi nedzīvo. � Viņi posta un gavilē! � balss kliedza. � Viņi pelna vienvienīgi pazudinā�anu! � Arī �is runātājs, tāpat kā pirmais, baznīcā laikam bija atra�dies neskaitāmus gadus un, domājams, sprediķu un lūg�anu bija dzirdējis bez skaita, tomēr pret saldākajiem no kristīgajiem tikumiem � �ēlsirdību, mīles�tību, lēnprātību � viņa ausis bija paliku�as kurlas. Tikmēr pirmā balss joprojām apraudāja miru�o meiteni, kam matos bija efeju lapas, un abas zvirgzdainās balsis nemitīgi sadūrās gau�ām nepatīkamā nesaskaņā.

Misters Torps, būdams drosmīgs d�entlmenis, viens pats piegāja pie kance�les, lai paskatītos, kas tur runā.

� Tā ir statuja, � viņ� sacīja.

Un tad d�entlmeņi no Jorkas burvju biedrības no jauna pacēla galvas un ķīķerēja tumsā, tur, kur skanēja pirmā pārdabiskā balss. �oreiz ļoti nedaudzi no viņiem vēl arvien nenoticēja, ka runātājs ir mazais akmens tēls, jo, �ādi ska�tīdamies, viņi spēja saviedēt, kā tas bēdīgi vicina savas strupās akmens rokas.

Tad visas pārējās statujas un pieminekļi katedrālē ierunājās un savās akme�ņainajās balsīs sāka stāstīt par visu, ko bija pieredzēju�i savās akmeņainajās dzīvēs, un �is troksnis, kā misters Segunds vēlāk teica misis Plīzensai, bija neap�rakstāms. Jorkas katedrālē bija daudz kaltu cilvēciņu un ērmotu dzīvnieku, un visi tagad plivināja spārnus.

Daudzi sūdzējās par saviem kaimiņiem, un to nav grūti saprast � viņi bija spiesti stāvēt cits citam līdzās daudzus gadu simteņus. Katedrālē bija piec�padsmit akmens karaļi, kas stāvēja katrs uz sava akmens postamenta lielā akmens �ķērssienā. To mati cirtojās tik stingrās sprogās, it kā būtu uztīti uz papīrī�iem un pēc tam nebūtu izsukāti � misis Hanifūta nespēja uz tiem ne paskatīties, nepavēstījusi, ka viņai briesmīgi griboties ņemt rokā matu suku un apstrādāt visas karaliskās galvas pēc kārtas. To pa�u bridi, kad viņiem lika dota valoda, karaļi ņēmās rieties un gānīties, � jo viņu pjedestāli bija viena aug�stuma un karaļi � pat akmenī kalti � vairāk par visu necie� to, ka viņus pie�līdzina citu citam. Vēl tur bija neliela grupa � ērmotas figūras kopā sadotām rokām; tās akmens acīm lūkojās no senas kolonnas virsotnes. Tiklīdz iedarbo�jās burvestība, ikkatra sāka grūst prom pārējās, it kā pat akmens rokas gadsimtu gaitā sāktu smelgt, it kā arī akmens cilvēki pagurtu no cie�as kopā- bū�anas.

Kāda statuja runāja, pēc visa sprie�ot, itāliski. Neviens nesaprata, kāpēc tā, ta�u vēlāk misters Segunds atklāja, ka tā ir Mikēles F.ņģeļa skulptūras kopija. Tā stāstīja par pilnīgi citu baznīcu, kurā spilgtas, melnas ēnas asi kontrastē ar �ilbino�u gaismu. Citiem vārdiem sakot, akmens tēls stāstīja par to, ko redz tā oriģināls Romā.

Misters Segunds ar prieku redzēja, ka burvji, lai gan ļoti izbiedēti, nebēg ārā no baznīcas. Da�us redzētais tik ļoti pārsteidza, ka viņi pavisam drīz aizmirsa savas bailes un skraidīja apkārt, atklādami aizvien jaunus brīnumus, pētīdami, rakstīdami piezīmes mazās grāmatiņās, it kā būtu aizmirsu�i par nodevīgo dokumentu, kas tiem no �īs dienas aizliegs studēt maģiju. Ilgi jo ilgi Jorkas burvji (ak vai, drīz viņi vairs nebūs burvji!) klīda starp solu rindām un skatījās brīnu�mus. Un ik brīdi viņu ausis spīdzināja briesmīgā kakofonija, kas rodas, kad tūksto� akmens balsu runā vienlaikus.

Kapitula telpā bija akmens baldahīni ar daudzām mazām akmens galvām ērmotās galvassegās; visas galvas neatņemdamās tērgavoja un tark�ķēja. Turpat bija brīni�ķīgi akmens kalumi � simt Anglijas koku: vilkābele, ozols, dzeloņ- plūme, ķirsis un brionija. Misters Segunds pamanīja divus akmens pūķus, ne prāvākus par viņa dilbu, kas ķēra viens otru, slīdēdami starp akmens vilkābe�les zariem, akmens vilkābeles lapām, akmens vilkābeles saknēm un akmens vilkābeles stīgām. Likās, pūķēni kustas tikpat viegli kā jebkura dzīva radība, tomēr troksnis, ar kādu neskaitāmi akmens muskuļi reizē kustējās zem akmens ādas, vienam skrāpējoties gar akmens ribām, citam uzduroties sirdij, kas viscaur ir no akmens, � un troksnis, ar kādu akmens nagi klaudzēja uz akmens za�riem, � tas bija nepanesams, un misters Segunds nesaprata, kā viņi pa�i spēj to izturēt. Viņ� ievēroja ap tiem gaisā ceļamies graudainu putekļu mākonīti � tādi virmo ap darbā iegrimu�u akmeņkali; ļoti iespējams, ja burvestība ļautu pūķēniem palikt kustībā vēl kādu laiku, tie nodeldētos un pāri paliktu vien plā�nas smil�akmens plāksnītes.

Akmens lapas un stiebri drebēja un �ūpojās kā vēja brāzmas pluinīti, da�s labs tik ļoti pielīdzinājās saviem augu valsts līdziniekiem, ka sāka riest atvases. Vēlāk, kad burvestība beidzās, ap soliem, pultīm un lūg�anu grāmatām tika at�rastas akmens efeju un akmens me�rozī�u vijas, kaut agrāk tur nekādu akmens efeju vai me�rozī�u nebija.

Ne tikai Jorkas burvju biedrības locekļi todien redzēja brīnumus. Kas zina, vai misters Norels bija tā iecerējis, ta�u burvestība bija skārusi ne tikai kated�rāles apkaimi � tā izplatījās arī pilsētā. Trīs statujas no katedrāles rietumu frontona iepriek� bija nogādātas mistera Teilora darbnīcā, kur gaidīja restau�rāciju. Gadsimtu gaitā to veidolus bija apdeldējis Jork�īras lietus, un neviens vairs nezināja, kādas ievērojamas personas tām vajadzēja attēlot. Pusvienpa�dsmitos viens no mistera Teilora akmeņkaļiem bija pacēlis kaltu pret vienas statujas seju, grasīdamies tai piedot glītas svētās vaibstus; �ai brīdī statuja skaļi iekliedzās un pacēla roku, atvairīdama kaltu, un nabaga amatnieks no pārbīļa krita ģībonī. Vēlāk statujas novietoja atpakaļ pie katedrāles sienas, atstājot sejas tādas pa�as, gadu nodeldētas tik plakanas kā biskvīti un glāsnas kā sviests.

Piepe�i troksnī kaut kas it kā mainījās, un balsis cita pēc citas apklusa; burvji izdzirdēja Svētā Miķeļa baznīcas zvanus, kas atkal zvanīja pusstundu. Pirmā balss (sīkais tēls augstu tumsā) kādu bridi kliedza arī pēc tam, kad pārējās bija mitēju�ās, kliedza par to pa�u, par neatklāto slepkavību (Vēl nav par vēlu! Vēl nav par vēlu!); tad arī tā apklusa.

Pa to laiku, kamēr burvji bija baznīcā, pasaule bija pārvērtusies. Maģija bija atgriezusies Anglijā, vai nu burvji to gribēja vai negribēja. Bija notiku�as arī citas, prozaiskāka rakstura pārmaiņas: debesis bija aizvilku�ās ar smagām, sniega pilnām tūcēm. Ta�u tūces nebūt nebija pelēkas, it nemaz: tās velvējās zilganas un jūras- zaļas. Mākoņu ērmotās nokrāsas dēļ ārā bija iestājies mijkrēslis, � cilvēki pa�rasti iztēlojas, ka tādā gaismā slīgst teiksmainās karaļvalstis jūras dibenā.

Misters Segunds juta, ka �is piedzīvojums viņu ir ļoti nogurdinājis. Citi d�entlmeņi bija nobiju�ies, turpretim viņ� bija redzējis burvestību un ieskatīja to par daudz brīni�ķīgāku, nekā viņ� spētu noģist; tomēr tagad, kad tā bija beigusies, viņa dvēsele bija ļoti satraukta un viņam visvairāk gribējās klusi doties mājup un ne ar vienu nerunāt. Tādā jūtu mulsumā, iedams pa sniegoto klaju, viņ� ieraudzīja, ka viņam ceļā aizstājas mistera Norela pilnvarotais.

Man tā rādās, � misters �aildermass viņu uzrunāja, � ka biedrību tagad vajadzēs izklīdināt. Ļoti skumji.

Protams, vainīgs tikpat labi varēja būt mistera Segunda nomāktais garastā�voklis, ta�u viņam izskatījās, ka �aildermass gan izturas ļoti godbijīgi, ta�u kaut kur savā nodabā viņ� par Jorkas burvjiem smejas. �aildermass bija viens no tiem neērtajiem cilvēkiem, kas dzimu�i zemu ļau�u un kam lemts visu mū�u kalpot augtdzimtīgajiem, lai arī asais prāts un apķērība liek tiem alkt pēc atzī��anas un goda, kas viņiem nav sasniedzams. Lāgiem, ērmotas un laimīgas ap�stākļu sakritības rezultātā, �ie cilvēki atrod kādu neiemītu ceļu uz virsotnēm, ta�u bie�āk, domādami par to, ko viņi būtu varēju�i sasniegt, viņi saīgst un kalpo kūtri, savus pienākumus veikdami ne labāk � varbūt pat sliktāk � par skopāk apdāvinātiem biedriniekiem. Viņi kļūst vīzdegunīgi, zaudē darbavietu un ņem nelāgu galu.

Lūdzu mani atvainot, ser, � teica �aildermass, � man ir jautājums, ko vēlos jums uzdot. Ceru, ka jūs to neuzskatīsit par nepieklājību, bet es gribētu zināt � vai jūs mēdzat ieskatīties Londonas avīzēs?

Misters Segunds atbildēja, ka mēdz gan.

Patie�ām? Tas ir ļoti interesanti. Es pats esmu aizrautīgs laikrakstu lasītājs. Ta�u man lasī�anai atliek maz laika � ja nu tām grāmatām, kas man jāizstudē, pildot mistera Norela uzticētos pienākumus. Un par ko tad �oslaikus raksta Londonas izdevumi? Piedodiet, ka tā pra�ņāju, ser, ta�u misters Norels, kas nemēdz ņemt rokās nekādus laikrakstus, man vakar uzdeva �o jautājumu, un es nedomāju, ka esmu pietiekami zinīgs, lai uz to atbildētu.

Hm, � mērenā nesapra�anā atbildēja misters Segunds, � tur raksta par visda�ādākajām lietām. Par ko jūs vēlaties dzirdēt? Var izlasīt ziņas par viņa majestātes flotes kaujām ar francū�iem; valdības vīru runas; ziņas par skandā�liem un laulību �ķir�anām. Vai tas jūs interesē?

Jā, jā! � atsaucās �aildermass. � Jūs visu ļoti labi paskaidrojāt, ser. Kā jums �ķiet, � viņ� turpināja, domīgi savilcis uzacis, � vai Londonas laikrak�stos mēdz parādīties ziņas no provinces? Vai (piemēram) �odienas apbrīno�jamie notikumi varētu izpelnīties pāris rindiņas?

Es nezinu, � atbildēja misters Segunds. � Ļoti iespējams, bet, no otras puses, jāatzīst, Jorka ir tik tālu no Londonas � var gadīties, ka Londonas redak�tori nemaz neuzzinās par to, kas �eit notika.

Ak tā, � misters �aildermass novilka un apklusa.

Sāka snigt; vispirms gaisā virpuļoja da�as pārslas � pēc tam krietni vairāk nekā tikai da�as, un drīz miljoniem baltu pārsliņu slīdēja lejup no mīkstajiem, smagajiem, zaļgani palsajiem padebe�iem. Visi Jorkas nami sniegā kļuva blā�vāki, pelēcīgāki; visi cilvēki �ķita sīkāki; saucieni un kliedzieni, soļi un pakavu dipoņa, karie�u �īkstoņa un durvju aizcir�ana � viss pamazām kļuva arvien tālāks un kaut kādā ziņā zaudēja savu nozīmību, līdz pasaulē palika tikai krī�to�ais sniegs, jūraszaļās debesis, Jorkas katedrāles nespodrās, pelēkās aprises � un �aildermass.

Un visu �o laiku �aildermass neko neteica. Misters Segunds nesaprata, ko tam vēl vajag, � uz. visiem jautājumiem viņ� bija atbildējis. Ta�u �aildermass gaidīja un raudzījās misterā Segundā ar savām trakajām melnajām acīm, it kā gaidītu, lai misters Segunds pasaka vēl vienu lietu � it kā viņ� būtu visnotaļ pārliecināts, ka misters Segunds to pateiks, � jā, nudien, it kā par to vispār ne�varētu �aubīties.

Ja vēlaties, � misters Segunds sacīja, nopurinādams sniegu no pelerī- nes, � es varu novērst visas neskaidrības �ajā jautājumā. Varu uzrakstīt vēstuli Times redaktoram un informēt viņu par mistera Norela neparastajiem sasnie�gumiem.

Ak tā! Tas tie�ām ir ļoti laipni! � atsaucās �aildermass. � Ticiet man, ser, es it labi zinu, ka ne katrs d�entlmenis, kas piedzīvojis sakāvi, izturētos tik augstsirdīgi. Bet glu�i to es ari gaidīju. Es teicu misteram Norelam, ka, manu�prāt, nav otra tik laipna d�entlmeņa kā misters Segunds.

Nav vērts par to runāt, � atteica misters Segunds, � tas nav nekas sevi�ķs.

Jorkas Mācīto burvju biedrība tika izklīdināta, un tās locekļi bija spiesti

izbeigt maģijas studijas (visi, izņemot misteru Segundu). Da�i no viņiem gan bija nelgas, un ne visi bija īsteni patīkami cilvēki, tomēr es nedomāju, ka viņi bija pelnīju�i tādu likteni: jo kas atliek burvim, kam saskaņā ar ļaunu līgumu nav atļauts nodarboties ar maģiju? Viņ� diendienā dīkojas pa māju, atrauj brāļameitu (vai sievu, vai meitu) 110 �uvekļa un tirda kalpus par jautājumiem, kas nekad agrāk nav piesaistīju�i viņa uzmanību, � un tas viss tikai tādēļ, lai būtu ar ko parunāt; tad beidzot kalpi sāk par viņu sūdzēties kundzei. Viņ� paņem grāmatu un sāk lasīt, ta�u pats nemana, par ko lasa; tikai nonācis līdz 22. lappusei, viņ� atklāj, ka lasījis romānu � bet tie�i tāda veida literatūru viņ� nicina visvairāk �, un ar netīksmi noliek grāmatu atpakaļ. Viņ� desmit reizes dienā jautā brāļameitai (vai sievai, vai meitai), cik pulkstenis, jo nespēj ticēt, ka laiks var vilkties tik lēni � un �ā pa�a iemesla dēļ nesaprotas arī ar savu kaba�tas stundeni.

Ar prieku jāteic, ka misteram Hanifūtam klājās nedaudz labāk nekā pārējiem. Viņ�, līdzcietīgā dvēsele, bija ļoti ņēmis pie sirds to, par ko stāstīja sīkais akmens tēls augsto velvju pakrēslī. Tas savā mazajā akmens sirdī gadu simteņiem bija glabājis atmiņas par drausmīgu slepkavību, tas atcerējās miru�o meiteni, kam matos bija efeju lapas, kad visi citi bija par viņu aizmirsu�i, un misteram Hanifūtam �ķita, ka �ādai uzticībai jātiek atalgotai. Tālab viņ� rakstīja dekā�nam un kanoniķiem, rakstīja arhibīskapam un neparko nelikās mierā, līdz �īs svarīgās personas atļāva misteram Hanifūtam pacelt dienvidu �ķērsjoma grīdas plāksnes. Un, kad tas bija izdarīts, misters Hanifūts un vīri, ko viņ� bija nolī�dzis, ieraudzīja kaulus svina pelēkā zārkā, glu�i kā sīkais akmens tēls bija ap�galvojis. Ta�u pēc tam dekāns paziņoja, ka viņ� nepiekritīs kaulu aizve�anai no katedrāles (tie�i to vēlējās misters Hanifūts), balstoties uz akmens tēla izteik�tiem apgalvojumiem: nekas tāds vēl neesot pieredzēts. Ak, nē, iebilda misters Hanifūts, ir gan pieredzēts, [7] un nikni strīdi turpinājās gadiem ilgi, un to dēļ misteram Hanifūtam nudien nebija laika no�ēlot, ka viņ� parakstījis mistera Norela dokumentu.[1] Misters Hanifūts atsaucās uz �ādu precedentu: 1279. gadā drūmajā tīreļa pilsētā Ol- stonā notika slepkavība. Baznīcas pagalma, kokā, kas auga pie baznīcas durvīm, uzgāja pa�kārtu zēnu. Virs durvīm atradās statuja � svētā Dievmāte ar Jēzusbērnu. Olstonie�i raidīja savus vēstne�us uz Ņ ūkāslu, karaļa Kraukļa pilsētu, un karalis Krauklis atsūtīja divus burvjus, kuri lika statujai runāt. Dievmāte un Jēzusbērns pastāstīja, ka redzēju�i, kā sve�inieks no�galina zēnu, ta�u ļaundarības iemesls viņiem nebija zināms. Kop� tā laika, ik reizi, kad Olstonā ieradās kāds sve�inieks, pilsētnieki vilka viņu uz baznīcu un pie durvīm taujāja: "Vai tas ir viņ�?", ta�u Dievmāte un Jēzusbērns vienmēr atbildēja: "Nē." Jaunavai pie kājām bija lauva un pūķis, glu�i fantastiskā veidā saviju�ies kopā un iekodu�ies viens otram kaklā. �īs radības akmeni bija izkalis kāds, kas ne reizi mū�ā nebija redzējis ne lauvu, ne pūķi, toties pazina ļoti daudz suņu un aitu, tālab tēliem piemita kaut kas sunisks un aitisks. Arvien, kad jau atkal kāds nelaimīgais tika atvests Dievmātes un Jēzusbērna priek�ā, lauva un pūķis pārstāja kosties un pacēla galvas kā dīvaini Svētās Jaunavas sargsuņi; lauva rēja, bet pūķis dusmīgi blēja.

Aizritēja gadi. Visi pilsētnieki, kas atcerējās zēnu, bija miru�i, arī slepkava, visticamāk, vairs nebija dzīvajo vidū. Ērmotā kārtā Dievmāte un Jēzusbērns tikām bija pieradu�i runāt, un alla�, kad viņu redzeslokā gadījās iekļūt kādam nabaga sve�iniekam, viņi pagrieza savas akmens galvas un teica: "Tas nav viņ�." Tā Olstona iemantoja spoku pilsētas nelāgo slavu, un neviens turp nedevās, ja varēja no tā izvairīties.

[1] Lai būtu vieglāk izprast mistera Norela raksturu un viņa burvju spējas, misters Segunds sēdās pie galda un visos sīkumos aprakstīja vieso�anos Hartfjū abatijā. Diem�ēl izrādījās, ka atmiņa viņu neizskaidrojami pieviļ. Pārlasīdams uzrakstīto, viņ� alla� atklāja, ka visu atceras pavisam citādi. Reizi pēc reizes viņ� ņēmās izsvītrot vārdus un teikumus, laboja un pārlaboja, un beigu beigās visu pārrakstīja no jauna. Pēc �etriem vai pieciem mēne�iem viņ� bija spiests atzīt, ka vairs nezina, ko misters Hanifūts toreiz sacīja misteram Norelam, ko misters Norels atbildēja un ko viņ� � misters Segunds � redzēja Norela namā. Secinājis, ka nav vērts pūlēties, misters Segunds iemeta uzrakstīto ugunī.

Jorkas Mācīto burvju biedrības bibliotēka tika pārdota misteram Torogu- dam Kofi-jardā. Nevienam kaut kā neienāca prātā par to paziņot misteram Segundam, un viņ� visu uzzināja aplinku ceļā, kad mistera Toroguda izsūtāmais zēns pastāstīja savam draugam (tas bija pārdevējs Prīstlija audumu tirgotavā), �is draugs gadījuma pēc to pieminēja misis Kokroftai no "D�ord�a traktiera", bet viņa pateica misis Plīzensai, mistera Segunda saimniecei. Tiklīdz misters Segunds par to padzirdēja, viņ� metās ārā un pa aizsnigu�ajām ielām skrēja uz mistera Toroguda tirgotavu, nepakavēdamies ne tik ilgi, lai uzliktu cepuri vai uzvilktu mēteli un uzautu zābakus. Ta�u grāmatas jau bija pārdotas. Misters Segunds prasīja misteram Torogudam, kas tās nopircis. Misters Toroguds lūdza viņu atvainot, ta�u viņ� laikam nevarē�ot atklāt, kā sauc �o d�entlmeni; viņ� neesot dro�s, vai d�entlmenis vēloties, lai visi zina, kas viņ� ir. Misters Segunds, bez cepures, bez mēteļa un bez elpas, slapjās kurpēs un dubļiem nota�ķītās zeķēs, visiem tirgotavas apmeklētājiem noskatoties, guva kaut nelielu gandarījumu, paziņodams misteram Torogudam, ka glu�i vienalga, vai misters Toroguds vi�ņam kaut ko saka vai nesaka, jo viņ� esot gandrīz pārliecināts, ka arī tāpat zina, kas bijis �is d�entlmenis.

Misters Segunds nespēja neinteresēties par misteru Norelu. Viņ� daudz do�māja par �o kungu un bie�i runāja par viņu ar misteru Hanifūtu.3 Misters Hani�fūts ne�aubījās, ka visu notiku�o var izskaidrot ar mistera Norela apņēmīgo vēlē�anos palīdzēt maģijai atgriezties Anglijā. Misters Segunds nebija tik paļā�vīgs un sāka aptaujāties, cerēdams uziet kādu Norela paziņu, no kura varētu uzzināt ko vairāk.

Tāds d�entlmenis kā misters Norels, turklāt d�entlmenis, kam pieder smalks nams un liela mui�a, vienmēr izraisīs kaimiņos ziņkārību, un, ja �ie kaimiņi nav ļoti neattapīgi, tiem noteikti izdosies kādu nieku par viņu izdibināt. Misters Segunds uzzināja, ka Stoungeitā ir kāda ģimene, kuras brālēniem pieder ferma piecu jūd�u attālumā no Hartfjū abatijas, � viņ� sadraudzējās ar stoungeitie- �iem un pierunāja tos sarīkot viesības un uzaicināt uz tām arī brālēnus. (Tas, ka viņ� spēj �ādi izgudrot da�neda�ādas sīkas kara viltības, misteram Segun�dam pa�am bija negaidīts atklājums.) Brālēni pienācīgi ieradās un mīļu prātu stāstīja par savu bagāto un ērmīgo kaimiņu, kas bija nobūris Jorkas katedrāli, ta�u viņu zinā�anas sākās un beidzās ar to, ka misters Norels po�oties atstāt Jorku un pārcelties uz dzīvi Londonā.

Tas misteru Segundu pārsteidza, ta�u vēl vairāk viņu pārsteidza tas, kādu iespaidu �ī vēsts atstāja uz viņa pa�a dvēseles stāvokli. Viņ� bija pagalam izsists no līdzsvara. Tas ir smieklīgi, viņ� sev sacīja, Norels par viņu nebija izrādījis ne mazāko interesi, pat nebija izturējies laipni,� ta�u Norels tagad bija mistera Segunda vienīgais amatbrālis. Kad viņ� aizbrauks uz Londonu, misters Segunds paliks viens � pēdējais burvis Jork�īrā.

1807. gada pavasaris

Iztēlojieties, ja jums nav grūti, cilvēku, kur� no rīta līdz vakaram sē� bibliotēkā; sīka auguma cilvēciņu, kura personībai nepiemīt nekāds sevi�ķs valdzinājums. Viņam priek�ā uz galda guļ grāmata. Pastāvīgi atjaunoti rakstāmspalvu krājumi, nazis to asinā�anai, tinte, papīrs, burtnīcas � viss pa rokai. Istabā vienmēr ir iekurts kamīns � viņ� nespēj iztikt bez uguns, viņam salst. Istaba mainās līdzi gadalaikiem; viņ� nemainās. Pa trim augstiem logiem paveras skats uz Anglijas laukiem, kas pavasarī ir rāmi, vasarā jautri, rudenī sērīgi un ziemā drūmi, kā jau Anglijas ainavai pieklājas. Tomēr gadalaiku mija viņā nemodina interesi � viņ� gau�ām reti paceļ acis no grāmatas lappusēm. Kā visi d�entlmeņi, viņ� neatstāj novārtā mocionu: sausā laikā iet garā pastaigā cauri parkam un garām birzītci; ja laiks ir slapj�, pastaiga ir īsa, turpat pa dzīv�oga ietverto aleju. Ta�u ne krūmi, ne parks, ne birzīte viņu nesaista. Bibliotēkā uz galda viņu gaida grāmata; viņa acīm �ķiet, ka tās joprojām seko burtu rindām, prāts joprojām pārcilā iztirzājumu, pirksti niezēt niez, gribēdami atkal turēt sējumu rokās. Reizi mēnesī vai retāk viņ� satiekas ar kaimiņiem � jo �eit ir Anglija, �eit kai�miņi neparko neļaus cilvēkam dzīvot netraucēti, lai cik apnicīgs bozeklis viņ� būtu. Tie brauc pie viņa uz mājām, atstāj viņa kalpiem vizītkartes, aicina viņu uz vakariņām vai dejām savās viesībās. �o cilvēku nodomi visbie�āk ir labda�rīgi � viņi ir iedomāju�ies, ka cilvēkam nāk par ļaunu alla� būt vienam, � un vēl viņiem kārojas uzzināt, vai viņ� kop� iepriek�ējās reizes nav mainījies. Nē, nav. Viņam ar kaimiņiem nekas nav runājams, un viņu uzskata par pa�u gar�laicīgāko cilvēku visā Jork�īrā.

Tomēr mistera Norela sausajā sirsniņā mājoja tik kvēla dziņa palīdzēt ma�ģijai atgriezties Anglijā, ka pat misters Hanifūts par to justos gandarīts, un tie�i tāpēc, lai �ī dziņa varētu nest ilgi gaidītos augļus, misters Norels grasījās doties uz Londonu.

�aildermass teica, ka brīdis ir labvēlīgs, un �aildermass pazina pasauli. �ail�dermass zināja spēles, ko bērni spēlē uz ielu stūriem, � spēles, ko citi pie�augu�ie sen aizmirsu�i. �aildermass zināja, par ko, pie kamīna sēdēdami, domā veci ļaudis, kaut arī viņiem gadu gadiem neviens nav to jautājis. �ail�dermass zināja, ko jaunekļi saklausa bungu rīboņā un tauru skaņās, kas liek tiem atstāt mājas un stāties zaldātos, � un viņ� zināja, cik mazs ir tas slavas biķerītis un cik liela tā grūtumu muca, kas viņus tur gaida. Ieraudzījis uz ielas smalku advokātu, �aildermass spēja pateikt, kas viņam kabatās. Un, to visu zinādams, �aildermass vīpsnāja; �is tas no visa, ko viņ� zināja, izraisīja viņā smieklus, bet nekas no visa, ko viņ� zināja, nemodināja viņā �ēlumu ne par pu�plēstu grasi.

Un tāpēc, kad �aildermass savam saimniekam teica: � Jābrauc uz Lon�donu! Jābrauc ar steigu! � misters Norels viņam ticēja.

� Vienīgais, kas man lāgā nepatīk, � misters Norels īgņojās, � ir tas, ka jūs pamudinājāt Segundu uzrakstīt par mums Londonas avīzēm. Viņ� noteikti sarakstīs aplamības � vai par to jūs esat padomājis? Atļau�os uzskatīt, ka viņ� lūkos uztiept savus skaidrojumus. �īs sugas pētnieciņi nekad nespēj noturēties, nepieliku�i klāt kaut ko no sevis. Viņ� izteiks minējumus � aplamus minē�jumus � par to, kādas burvestības es izmantoju Jorkā. Vai tad ap maģiju jau tāpat nav samelsts vesels a�gārnību jūklis, ka mums vajadzētu vēl pievienot savējās? Vai tie�ām mums �is Segunds ir nepiecie�ams?

�aildermass no saviem augstumiem apveltīja saimnieku ar savu tum�o ska�tienu un vēl tum�āko smaidu un atbildēja, ka, viņaprāt, tas ir gan nepiecie�ams.

Vai jūs man nepateiktu, ser, � viņ� jautāja, � vai jūs pēdējā laikā neesat dzirdējis par kādu kungu no flotes, vārdā Beinzs?

Man liekas, es zinu, kas ir �is cilvēks, � teica misters Norels.

Ak tā! � atsaucās �aildermass. � Un kā jums gadījās par viņu uzzināt?

Atbilde nesekoja uzreiz.

Nu labi, � negribīgi novilka misters Norels. � Es laikam esmu manījis kapteiņa Beinza vārdu kādā 110 laikrakstiem.

Leitnants Hektors Beinzs dienēja uz fregates "Ziemeļu valdnieks", � sacīja �aildermass. � Divdesmit viena gada vecumā viņ� Rietumindijā kādā kaujā zaudēja kāju un divus vai trīs rokas pirkstus. "Ziemeļu valdnieka" kaptei�nis un daudzi jūrnieki �ajā kaujā gāja bojā. Apgalvojums, ka leitnants Beinzs pārņēma kuģa vadību un deva komandas jūrniekiem, kamēr kuģa ārsts grieza viņam nost kāju, dro�i vien ir krietni pārspīlēts, ta�u nav noliedzams, ka viņ� tie�ām atveda briesmīgi cietu�o kuģi no Rietumindijas, uzbruka ar dārgumiem piekrautam spāņu kuģim, nolaupīja visas bagātības un pārradās dzimtenē kā varonis. Viņ� pameta jauno dāmu, ar kuru bija saderinājies, un apprecēja citu. Tāds ir stāsts par kapteini Beinzu, ko varēja lasīt Morning Post. Un tagad es jums pateik�u, kas notika tālāk. Beinzs nāca no ziemeļiem tāpat kā jūs, ser; viņ� bija cēlies no nezināmas ģimenes, un viņam nebija augsti stāvo�u draugu, kas atvieglotu viņa dzīvi. Drīz pēc laulībām viņ� kopā ar savu jauno sievu devās uz Londonu, apmetās pie kaut kādiem draugiem Sīkoul-leinā, un tur pie viņiem nāca viesi, kas pārstāvēja visus iespējamos rangus un sabiedriskos stāvokļus. Viņi ieturēja vakariņas pie vikonte�u galdiem, viņu veselībai uzdzēra Parlamenta locekļi, un kapteinim Beinzam tika apsolītas visas iespējamās protekcijas un aizgādnības. �os panākumus, ser, es izskaidroju ar vispārējo atzinību un cieņu, ko viņ� iemantoja ar avīzes raksta palīdzību. Bet varbūt jums Londonā ir draugi, kas izdarīs jums tādus pa�us pakalpojumus, un nemaz nevajag traucēt laikrak�stu redaktorus?

Jūs ļoti labi zināt, ka man tādu nav, � pikti attrauca misters Norels.

Misters Segunds tikām ilgi un grūti rakstīja vēstuli redaktoram un bēdājās,

ka nespēj sirsnīgāk slavēt misteru Norelu. Londonas laikraksta lasītāji ta�u no�teikti gaidītu kādu vārdu par mistera Norela lieliskajām īpa�ībām un nesapra�tīs, kāpēc viņ� nav tās pieminējis.

Pienācīgā laikā Times tika publicēta vēstule ar nosaukumu: "NEPARASTI NOTIKUMI JORKĀ: AICINĀJUMS ANGĻU MAĢIJAS DRAUGIEM". Misters Se�gunds noslēdza savu ziņojumu par burvestību Jorkā ar vārdiem, ka angļu maģijas draugiem, bez �aubām, jābūt pateicīgiem par �īm alkām pēc galējas no��ķirtības, kas iezīmīgas mistera Norela raksturam, � jo tās veicināju�as viņa studijas un pēdīgi vainagoju�ās ar apbrīnojamo burvestību Jorkas katedrālē �, ta�u, rakstīja misters Segunds, viņ� aicina visus angļu maģijas draugus kopā ar viņu lūgt misteru Norelu vairs nenoslēgties no pasaules, lai vienatnē nodotos pētījumiem, bet gan ieņemt vietu uz lielās valsts lietu skatuves un uzsākt jaunu lappusi Anglijas maģijas vēsturē.

AICINĀJUMS ANGĻU MAĢIJAS DRAUGIEM radīja sensāciju, jo sevi�ķi Lon�donā. The Times lasītājus līdz sirds dziļumiem satrieca mistera Norela panā�kumi. Visi vēlējās skatīt misteru Norelu vaigā; jaunas dāmas �ēloja Jorkas nabaga sirmos d�entlmeņus, kurus viņ� bija tā nobiedējis, un sapņoja pa�as piedzīvot tādu izbīli. Ir viegli saprast, ka �āda izdevība visticamāk vairs neradīsies: mis�ters Norels bija nolēmis pēc iespējas ātrāk pārcelties uz Londonu.

Sameklējiet man māju, �aildermas, � viņ� izrīkoja. � Sameklējiet man māju, kas apmeklētājiem vēstīs, ka maģija ir cienījams amats � cienījams ne mazāk kā jurisprudence un nesalīdzināmi vairāk nekā medicīna.

�aildermass dzedri apvaicājās, vai misters Norels vēlas, lai viņ� atrod tādu būvi, kas liktu domāt, ka maģija ir tikpat cienījama kā Baznīca?

Misters Norels (kur� zināja, ka pasaulē ir tāda lieta kā humors, citādi par to nerakstītu grāmatās, ta�u nekad mū�ā humoru nebija sastapis un roku tam nebija spiedis) brīdi pārlika un tad atbildēja, ka nē, glu�i to laikam viņi ne�varētu apgalvot.

Un tālab �aildermass (iespējams, nospriedis, ka pasaulē nekas nav tik cie�nījams kā nauda) iemitināja savu saimnieku kādā namā Hanover-skvērā, turpat, kur meklējami citu bagāto un mantīgo mitekļi. Nav manā varā spriest, kāds varētu būt jūsu ieskats, ta�u mana sirds Hanover-skvēra dienvidpusē neiesilst; nami �eit ir tik �auri 1111 augsti � ne mazāk par �etriem stāviem �, un visi ga�rumā izstieptie, drūmie logi ir tik vienādi, 1111 katrs nams tik ļoti līdzinās kai�miņu namam, ka viss kopā atgādina augstu mūri, kas aizsedz gaismu. Turpretim misters Norels (nebūdams tik izlepis kā es) ar savu jauno māju bija apmierināts, vai vismaz tik apmierināts, cik to iespēj d�entlmenis, kas vairāk nekā trīsdesmit gadu nodzīvojis lauku mui�ā liela parka vidū (bet parku savu�kārt iejo� pla�a me�u un fermu zemes tiesa), � citiem vārdiem, d�entlmenis, kura acis, pa logu raugoties, nekad nav ērcinājis skats uz cita īpa�umu.

� �ī, protams, ir ļoti maza māja, �aildermas, � viņ� sacīja, � tomēr es nesūdzos. Jūs jau zināt, ka es par savām ērtībām necik daudz neraizējos.

�aildermass atbildēja, ka �ī māja ir lielāka nekā daudzas citas.

Patie�ām? � misters Norels bija bezgala pārsteigts. Visvairāk misteru Norelu satrieca tas, cik maza ir bibliotēka � tajā nepietiktu vietas pat tre�daļai no visām grāmatām, ko viņ� uzskatīja par pilnīgi nepiecie�amām; kur lon�donie�i glabā savas grāmatas? viņ� jautāja �aildermasam. Varbūt viņi vispār nelasa?

Nodzīvojis Londonā tikai trīs nedēļas, misters Norels saņēma vēstuli no kā�das misis Godsdonas; �īs dāmas vārdu viņ� dzirdēja pirmoreiz.

"�Zinu, tas ir pilnīgi neiedomājami, ka es rakstu Jums, glu�i nepazīsta�mam cilvēkam, � Jūs, bez �aubām, sev jautājat: "Kas ir �ī nekaunīgā persona? Es neko par tādu nezinu!"�un uzskatāt mani par briesmīgi pārdro�u utt., u.tjpr., bet Drolaits man ir labs draugs, un viņ� apgalvo, ka Jūs esot sirsnīgākais cil�vēks pasaulē un Jums nebūs iebildumu. Es nespēju sagaidīt, kad man beidzot izdosies ar Jums iepazīties, un uzskatītu par bezgala lielu godu, ja Jūs piekristu pagodināt ar savu sabiedrību manas viesības ceturtdien vakarā. Lai netīksme pret ļau�u pilnām telpām neattur Jūs no iera�anās � es neieredzu burzmu kā rūgtu nāvi un uz tik�anos ar Jums uzaicinā�u vienīgi pa�us tuvākos draugus�"

�āda veida vēstule nekādā ziņā nevarēja atstāt uz misteru Norelu labvēlīgu iespaidu. Viņ� ļoti ātri to izlasīja, netīksmē nosēkdamies, nolika malā un atkal ķērās pie grāmatas. Pēc brī�a uz rīta darbiem ieradās �aildermass. Viņ� izlasīja misis Godsdonas vēstuli�un apjautājās, kā misters Norels vēlas uz to atbildēt.

Atteikt,� misters Norels attrauca.

Tad, lūk, kā? Vai man uzrakstīt, ka jūs jau esat uzaicināts citur? � �ail�dermass gribēja zināt.

Ja jūs tā vēlaties � lūdzu.

Un vai jūs tie�ām esat uzaicināts citur? � �aildermass tincināja.

Nē, � misters Norels atbildēja.

Ak tā! � �aildermass izsaucās. � Tad varbūt jūs no �ī uzaicinājuma atsakāties tāpēc, ka jums ir kaudzēm ielūgumu citās dienās?

Man nav nekādu ielūgumu. Jūs pats to ļoti labi zināt. � Lasījis vēl ap�mēram minūti vai divas, misters Norels noprasīja (acīmredzot savai grāma�tai): � Jūs vēl arvien esat te?

Esmu gan, � atbildēja �aildermass.

Ak mū�s, � misters Norels noteica. � Kas tad ir? Kas par lietu?

Man likās, jūs dodaties uz Londonu, lai parādītu cilvēkiem, kāds ir moderns burvis. Ja jūs taisāties visu laiku sēdēt mājās, viņiem būs grūti to ieraudzīt.

Misters Norels neko neteica. Viņ� vēlreiz paņēma vēstuli un pārlaida tai acis.

Drolaits,� viņ� pēdīgi sacīja. � Ko viņa ar to grib teikt? Es nevienu Dro- laitu nepazīstu.

Nezinu, ko viņa ar to grib teikt, � attrauca �aildermass, � toties zinu ko citu: �obrīd nevajag būt pārāk smalkiem.

Misis Godsdonas viesību vakarā pulksten astoņos misters Norels savos la�bākajos pelēkajos svārkos sēdēja karietē, lauzīdams galvu par misis Godsdonas dārgo draugu Drolaitu; te viņu no pārdomām iztraucēja atģieda, ka zirgi vairs nekust uz priek�u. Palūkojies pa logu, viņ� laternu gaismā ieraudzīja lielu ļau�u, karie�u un zirgu jūkli. Ieskatīdams, ka Londonas ielu mud�eklis visiem liekas tikpat mulsino�s kā viņam, misters Norels glu�i dabiski sliecās pieņemt, ka viņa ku�ieris un sulainis ir apmaldīju�ies, un, dauzīdams pa karietes jumtu ar spieķi, kliedza:

Deivij! Lūkas! Vai jūs nedzirdējāt, ko es teicu? Uz Man�ester-strītu! Kāpēc jūs savlaicīgi neuzzinājāt, kā uz turieni jābrauc?

Lūkass no bukas atsaucās, ka viņi jau esot uz Man�ester-strītas, bet vaja�dzē�ot gaidīt viņu kārtu � te esot vesela karie�u rinda, kas vēlas apstāties pie tās mājas durvīm.

Pie kādas mājas? � kliedza misters Norels.

Pie tās, uz kuru viņi braucot, atbildēja Lūkass.

� Nē, nē! Tu kaut ko jauc, � neticēja misers Norels. � Viesības būs �au�ram lokam.

Tomēr misis Godsdonas namā misters Norels acumirklī nokļuva vismaz simt misis Godsdonas tuvāko draugu pulkā. Priek�nams un viesistabas bija cilvēku pārpildītas, un ar katru brīdi viņu saradās arvien vairāk. Misters No�rels bija ļoti izbrīnīts, bet, sakiet, kas te ko brīnīties? �īs bija smalkas Londonas viesības, un tās ne ar ko neat�ķīrās no citām viesībām, kas katru mīļu dienu no�tika pusducī galvaspilsētas namu.

Ak, kā lai apraksta Londonas viesības? Visā mājā �ilbino�ā pārpilnībā deg sveces kristāla kroņlukturos, eleganti spoguļi trīskār�o un �etrkār�o gaismu, līdz nakts kļūst gai�āka par dienu; uz balti klātiem galdiem lepnās piramīdās di�o�jas daudzkrāsaini siltumnīcas augļi; rokrokā pa pāriem, apbrīnas pilnu skatienu pavadītas, pastaigājas dārgakmeņos mirdzo�as debesu būtnes. Ta�u sutoņa ir neizturama, �aurība un troksnis gandrīz tikpat drausmīgs; nav vietas, kur apsēs�ties, un gandrīz nav, kur stāvēt. Jums gadās zāles otrā galā ieraudzīt jūsu labāko draugu, jums sirds ir pilna un gribas visu izstāstīt, bet, ap�ēliņ, kā lai pie viņa nokļūst? Ja jūs esat laimesbērns, tad varbūt vēlāk drūzmā viņu sastapsiet un paspiedīsiet viņam roku, pirms ļau�u straumes aiznesīs jūs katru uz savu pusi. Piktu, nosvīdu�u sve�inieku ielenkumā jūsu izredzes ar kādu saturīgi parunā�ties ir glu�i tādas pa�as kā Āfrikas tuksnesī. Jūsu vienīgā vēlē�anās ir pasargāt mīļāko tērpu�no pa�a ļaunākā, kas ar to var notikt ļau�u bie�ņā. Visi sūdzas par karstumu un smacīgo gaisu. Visi apgalvo, ka tas ir absolūti neizturami. Bet, ja tik briesmīgas ir viesu cie�anas, tad ko lai saka tie nelaimīgie, kas nav ielūgti? Mūsu mokas ir nieks, padomājiet par viņu izmisumu! Un rīt mēs viens otram teiksim, ka tās bija burvīgas viesības.

Gadījās tā, ka misters Norels ieradās reizē ar kādu ļoti vecu dāmu. Kaut arī augumā sīka un pēc izskata nejauka, viņa acīm redzami bija ļoti svarīga per�sona (viscaur rotājusies ar briljantiem). Kalpi saskrēja viņai apkārt, un misters Norels iesoļoja mājā, neviena nepamanīts. Viņ� iegāja ļau�u pilnā istabā un tur uz maza galdiņa ieraudzīja pun�a trauku. Dzerot pun�u, viņam ienāca prātā, ka viņ� nevienam nav nosaucis savu vārdu un tātad neviens nezina, ka viņ� ir �eit. Misters Norels netika gudrs, kā labāk rīkoties tālāk. Pārējie viesi bija aiz�ņemti, apsveicinoties ar saviem draugiem, bet pieiet klāt kādam no kalpiem un pa�am pieteikties � nē, tādam varoņdarbam misters Norels nebija gatavs;

kalpotāju lepnās sejas un neaprakstāma pārākuma apziņa lika viņam justies melnam un maziņam. Zēl gan, ka neviens no Jorkas burvju biedrības kādrei�zējiem biedriem te nebija un neredzēja, cik no�ēlojams un neiederīgs Norels jutās; viņiem uzreiz būtu daudz līksmāks prāts. Bet tāpat jau ir ar mums visiem. Pazīstamos apstākļos mēs izturamies bra�i un nepiespiesti, ta�u pietiek nokļūt tādā vietā, kur mēs nevienu nepazīstam un neviens nepazīst mūs� I.ai Dievs �ēlīgs, cik nelāgi mēs jūtamies!

Misters Norels klīda no zāles uz zāli, vēlēdamies vienīgi tikt no �ejienes prom, kad pēk�ņi viņam pussolī apstāties lika no sve�as mutes atskanējis pa�a vārds un �āds noslēpumains izteikums: � �apgalvo, ka viņ� nekad nerādās ļaudīs, neietērpies noslēpumainā naktszilā mantijā, ko rotā pārpasaulīgi simboli! Ta�u Drolaits, kas �o Norelu ļoti labi pazīst, teica, ka�

Te valdīja tāds troksnis, ka var tikai brīnīties, kā misteram Norelam vispār izdevās kaut ko sadzirdēt. Runātāja bija jauna dāma, un misters Norels sāka sparīgi staipīt kaklu uz visām pusēm, mēģinādams viņu ieraudzīt, ta�u bez panākumiem. Interesanti, ko vēl par mani ir sastāstīju�i, viņ� domāja.

Palūkojies sānis, viņ� ieraudzīja blakus stāvam dāmu un d�entlmeni. Viņa izskatījās glu�i neievērojama � cienījama kundze, pēc izskata sprie�ot, gadus �etrdesmit vai piecdesmit veca, turpretim viņ� bija kungs, kādus Jork�īrā bie�i negadās redzēt. Augumā pasīks un smalki ģērbies ļoti labos melnos svārkos un glu�i apbrīnojami baltā kreklā; kaklā, iekārtas melnā samta lentītē, bija mazas sudraba acenes. Viņa sejas panti bija ļoti pareizi un visai glīti, mati � īsi un tum�i, bet āda ļoti tīra un balta � vienīgi vaigos manīja tikko jau�amu sār�tumu. Tomēr galvenā viņa rota bija acis: lielas, skaisti veidotas, tum�as un tik spo�as, ka zvīļoja gandrīz kā izkausētas. Tās iemaloja ļoti garas, ļoti tum�as skropstas. Viņa izskatā netrūka sievi�ķīgu iezīmī�u, ko viņ� bija ieviesis pa�a spē�kiem, tomēr acis un skropstas bija dabas dotas.

Misters Norels vērīgi ieklausījās viņu tērzē�anā, gribēdams zināt, vai abi nerunā par viņu.

� �padomu, ko es lēdijai Dankombai devu saistībā ar viņas pa�as meitu,� pasīkais d�entlmenis teica. � Lēdija Dankomba bija atradusi meitai glu�i ideālu vīru, d�entlmeni ar deviņiem simtiem gadā! Ta�u muļķa meitene jau bija ieska�tījusies kaut kādā dragūnu kapteinī bez gra�a kabatā, un nabaga lēdija Dankomba aiz izmisuma nezināja, kur dēties. "Ak, jūsu gai�ība!" es iesaucos, tiklīdz par to padzirdēju. "Neuztraucieties! Paļaujieties uz mani. Es neesmu nekāds ģēnijs un pasaules brīnums, kā jau jūsu gai�ībai zināms, ta�u mani pieticīgie talanti noder tie�i tādās lietās." Ak, kundze! Jūs smiesities, kad uzzināsiet, kā es at�ķeti�nāju �os sare�ģījumus! Uzdro�inos domāt, ka neviens cits nebūtu izgudrojis tik uzjautrino�u plānu! Es aizvedu Sūzenas jaunkundzi uz Bond-strītu, un mēs abi pavadījām ļoti patīkamu rītu Greja veikalā, pielaikodami viņai kaklarotas un auskarus. Viņa ir uzaugusi Derbī�īrā, un viņai nav bie�i iznācis redzēt patie��ām ievērības cienīgas dārglietas. Pieļauju, ka tā bija pirmā reize, kad viņa nopietni domāja par tādām lietām. Pēc tam mēs ar lēdiju Dankombu pāris rei�u ieminē�jāmies, ka, izejot pie kapteiņa Hērsta, viņai nebūs ne mazāko izred�u vēl kādu reizi iepirkties tik burvīgā tirgotavā, turpretim, kļuvusi par mistera Votsa sievu, viņa varēs izvēlēties pa�as smalkākās lietiņas. Pēc tam es pacentos iepazīties ar kapteini Hērstu un pierunāju viņu atnākt man līdzi uz Būdla iestādījumu, bet tur � es negribu jūs maldināt, kundze, � tur spēlē kārtis! � Pasīkais d�entl�menis ķiķināja. � Es aiztapināju viņam mazliet naudas, lai viņ� varētu izmē�ģināt laimi, � jūs jau saprotat, tā nebija mana, lēdija Dankomba man bija to iedevusi tie�i tādai vajadzībai. Mēs pabijām tur trīs vai �etras reizes, un apbrī�nojami īsā laikā kapteiņa Hērsta parādi sasniedza � jā, kundze, man nav skaidrs, vai viņ� jelkad no tiem izkulsies! Mēs ar lēdiju Dankombu viņam paskaidrojām, ka jaunai meitenei iziet pie vīrie�a ar nelieliem ienākumiem ir glu�i pieņe�mama lieta, bet pavisam kas cits ir līgavainis, kas līdz kaklam iestidzis parādos. Sākumā viņ� nevēlējās mūs uzklausīt, sākumā viņ� lietoja � kā to labāk pa�teikt?�visai militārus izteicienus, ta�u galu galā bija spiests atzīt, ka mūsu sa�cītais neap�aubāmi ir pareizs.

Misters Norels redzēja, ka cienījamā dāma vecumā starp �etrdesmit un piec�desmit palūkojas uz pasīko d�entlmeni ar manāmu netīksmi. Pēc tam viņa pa�klanījās, tikko jau�ami un visai dzestri, un, ne vārda nesacīdama, ieslīdēja pūlī; pasīkais d�entlmenis pagriezās uz pretējo pusi un tūlīt pat uzsauca sveicienu kādam draugam.

Pēc tam mistera Norela skatiens aizķērās pie pārlieku daiļas jaunas dāmas baltā un sidrabotā tērpā. Viņa klausījās stalta, glīta d�entlmeņa stāstā un ļoti sirsnīgi smējās par katru tā vārdu:

� �un ja nu viņ� atklās zem nama pamatiem divus pūķus � sarkanu un baltu, saķēru�os mū�īgā cīņā, un �ie pūķi simbolizēs bojāeju, kas gaida misteru

Godsdonu? Uzdro�inos minēt, � vīrietis laiski pasmaidīja, � ka tas jūs nebūt neapbēdinās.

Dāma sāka smieties vēl jautrāk nekā pirmīt, un misters Norels bija pagalam pārsteigts, pēc mirkļa izdzirdot, ka viņa tiek uzrunāta kā "misis Godsdona".

Misters Norels apdomājās un nosprieda, ka vajadzētu pieiet viņai klāt, ta�u dāma vairs nekur nebija redzama. Viņ� bija apdullis no trok�ņa un tik daudzu cilvēku ņudzoņas un grasījās doties prom, ta�u sagadī�anās pēc tie�i tai brīdī drūzmē�anās pie durvīm bija sevi�ķi blīva; cilvēku straume viņu satvēra un aiznesa sev līdzi uz pretējo pusi. Viņ� riņķoja un riņķoja pa zāli kā sausa lapa no�tekā, līdz, mezdams kārtējo loku, viņ� ieraudzīja pie loga klusu stūrīti. Augsts, griezumiem rotāts melnkoka aizslietnis ar perlamutra inkrustācijām pa pusei apslēpa � ak, svētlaime! � grāmatskapi. Misters Norels ielavījās aiz aizslietņa, paņēma no plaukta D�ona Neipjēra sarakstīto "Visas Svētā Jāņa Parādī�anās grāmatas izmeklē�anu" un sāka lasīt.

Sabijis tur visai neilgi, viņ� nejau�i pacēla acis un ieraudzīja stalto skaistuli, kas bija tērgājis ar misis Godsdonu, un pasīko, tum�o vīrieti, kas nebija �ēlojis pūliņus, iznīcinot kapteiņa Hērsta nodomu apprecēt lēdijas Dankombas meitu. Abi aizgūtnēm runāja, ta�u drūzmē�anās un spaidī�anās visapkārt bija tik bries�mīga, ka staltais bez ceremonijām saķēra sīkāko aiz piedurknes un ievilka viņu stūrī aiz aizslietņa � tur, kur bija ierīkojies misters Norels.

Viņa te nav! � staltais paziņoja un katru vārdu uzsvēra, ar pirkstu iebakstot otram plecā. � Kur ir ne�petni zalgojo�ās acis, ko jūs mums solījāt? Kur transi, ko neviens 110 mums nespēj izskaidrot? Vai pār kādu ir nācis lāsts? Neizskatās vis. Jūs izsaucāt viņu kā garu 110 bezdibeņiem, bet viņ� nav ieradies.

Es vēl �orīt ar viņu tikos, � sīkākais turējās pretī, � klausījos par brīnumainajām burvestībām, ar kurām viņ� pēdējā laikā nodarbojas, un viņ� apsolīja ierasties.

Jau ir pāri pusnaktij. Viņ� neieradīsies. � Staltais atļāvās ļoti iecildīgu smaidu. � Atzīstieties: jūs viņu nepazīstat!

Te pasmaidīja sīkākais � viņa smaids necik neatpalika augstprātības ziņā (�ie abi nepārprotami krustoja smaidus), � un viņ� sacīja:

Neviens visā Londonā nepazīst viņu tik labi kā es. Man jāteic, ka es esmu mazliet � pavisam mazlietiņ � vīlies.

Ha! � izsaucās staltais. � Te visi uzskata, ka mēs esam ārkārtīgi nekrietnā veidā apkrāpti. Mēs ieradāmies, cerēdami redzēt kaut ko neparastu, bet tā vietā esam spiesti izklaidēties pa�i. � Viņa skatienam gadljas krist uz misteru No�relu, un viņ� apsūdzēja: � Tas d�entlmenis lasa grāmatu!

Sīkākais atskatījās un netī�ām ar elkoni aizķērās aiz "Visas Svētā Jāņa Parā�dī�anās grāmatas izmeklē�anas". Viņ� salti palūkojās uz misteru Norelu, kur� tādā �aurībā bija iekārtojies ar tik lielu grāmatu.

Es jau sacīju, ka esmu vīlies, � sīkākais turpināja, � bet pārsteigts gan es neesmu. Jūs viņu nepazīstat tik labi kā es. O, man jums jāsaka, viņ� visnotaļ skaidri apzinās savu vērtību. Labāk nekā jebkur� cits. Cilvēks, kas pērk namu Hanover-skvērā, saprot, kā visam jānotiek. O, jā! Viņ� ir nopircis namu Hanover- skvērā! Jūs laikam par to neesat dzirdējis? Viņ� ir bagāts kā �īds. Viņam bija mū��vecs tēvocis, vārdā Heitorntveits, tas nomira un atstāja viņam lērumu naudas. Bez visādiem citiem sīkumiem viņam pieder liela māja un pla�a mui�a � Hartfjū abatija Jork�īrā.

Ha! � sausi atcirta staltais. � Da�am labam paveicās. Mū�veci, bagāti tēvo�i, kas protas nomirt, gadās nepieklājīgi reti.

Tā gan, tā gan! � iesaucās sīkais. � Vieniem maniem draugiem, Gri- finiem, ir neiedomājami bagāts tēvocis, kuru viņi cītīgi aptekā gadu gadiem,� bet, lai arī viņ� jau sākumā bija vismaz simt gadu vecs, joprojām nav nomiris un, kā rādās, ir sataisījies dzīvot mū�īgi, lai viņiem iespītētu, un visi Grifini pa�i tikmēr kļūst veci un cits pēc cita mirst, gau�i vīlu�ies. Tomēr es ne�aubos, ka jums, dārgais Laselz, gan nav vajadzības zūdīties par visādiem apnicīgiem ve�ukiem �jūs ta�u esat pietiekami turīgs, vai ne?

Staltais izlēma nepievērst uzmanību �im nepiedienīgajam izlēcienam un dzedri aizrādīja:

Pēc visa sprie�ot, �is d�entlmenis vēlas ar jums runāt.

Minētais d�entlmenis bija misters Norels � pagalam pārsteigts, dzirdot, cik nekautrīgi tiek apspriests viņa īpa�umu stāvoklis, viņ� jau vairākas minūtes gaidīja izdevību bilst kādu vārdu.

Lūdzu piedo�anu, � viņ� sacīja.

Jā? � sīkākais asi atsaucās.

Es esmu misters Norels.

Staltais skaistulis un pasīkais d�entlmenis pievērsa misteram Norelam aiz�skaro�i tie�us skatienus.

Kad labu brīdi bija valdījis klusums, pasīkais d�entlmenis, kura seja vis�pirms liecināja par aizvainojumu, pēc tam kļuva tuk�a un nupat sāka vēstīt par apjukumu, lūdza, vai misters Norels nevarētu atkārtot savu vārdu.

Misters Norels atkārtoja, un, to izdzirdējis, sīkais d�entlmenis sacija:

Es nudien lūdzu piedo�anu, bet� Tas ir� Ceru, ka atvainosit par tik ne�piedienīgu jautājumu, bet vai jūsu namā Hanover-skvērā gadījumā nav kāds, kas staigā viscaur melnā, kāds ar kalsnu seju, greizu kā dzīv�oga sakne?

Misters Norels brīdi domāja un tad atbildēja:

�aildermass. Jūs runājat par �aildermasu.

Ā, �aildermass! � pasīkais iesaucās, it kā tagad gan viss būtu pilnīgi skaidrs. � Jā, protams! Kāds es biju muļķis! Tad tas ir �aildermass! Ak, mister Norel! Nespēju vien izteikt, cik ļoti priecājos ar jums iepazīties! Mans vārds, ser, ir Drolaits.

Vai jūs pazīstat �aildermasu? � nekā nesaprazdams, jautāja misters Norels.

Es� � misters Drolaits uz brīdi apklusa. � Es esmu redzējis, kā cilvēks, kuru es aprakstīju, iznāk no jūsu nama, un es� Ak, mister Norel! Es reizēm esmu tāds ēzelis! Es noturēju viņu par jums! Neapvainojieties, lūdzams, ser! Tagad, uz jums raudzīdamies, es skaidri redzu, ka viņ� gan izskatās neprātīgs un romantisks, jā, tādus mēs iztēlojamies burvjus, bet jūsos manāms īsta pēt�nieka apcerīgums. LaseTz, ko jūs sakāt � vai tad misters Norels nav nopietns un nosvērts kā pētniekam klājas?

Staltais bez lielas degsmes piekrita.

Mister Norel, �is ir mans draugs misters Laselzs, � Drolaits iepazīstināja.

Misters Laselzs pavisam viegli palocījās.

Ak, mister Norel! � klaigāja misters Drolaits. � Jūs nevarat iedomā�ties, kādas mokas es �ovakar cietu, zīlēdams, vai jūs ieradīsities vai ne! Pulksten septiņos es biju noba�ījies tik briesmīgi, ka vairs nespēju izturēt! Jā, es izgāju ārā un devos uz to Glāshauz-strītas traktieri, lai iztaujātu Deiviju un Lūkasu un uzzinātu viņu ieskatus! Deivijs bija pārliecināts, ka jūs nekur nebrauksit, un, to izdzirdot, kā jau jūs spējat iztēloties, mani pārņēma galējs izmisums!

Deiviju un Lūkasu! � misters Norels atkārtoja pilnīgā apjukumā. (Var�būt ir vietā atgādināt, ka tā sauca mistera Norela ku�ieri un sulaini.)

Jā, jā! � misters Drolaits atsaucās. � Glāshauz-strītas traktieris, kā jums, bez �aubām, zināms, ir tā vieta, kur Deivijs un Lūkass da�kārt ietur vakariņas.�

Mistera Drolaita runas plūdi uz brīdi aprāvās � tie�i uz tik ilgu brīdi, lai mis�ters Norels paspētu nomurmināt, ka nē, tas viņam nav zināms.

Es, spēkus netaupīdams, stāstu par jūsu neparastajām spējām visiem ma�niem neskaitāmajiem paziņām,�misters Drolaits turpināja. � Esmu bijis jūsu Jānis Kristītājs, ser, esmu darījis līdzenas jūsu tekas! Un es nesvārstīdamies apgalvoju, ka mēs ar jums esam lieli draugi, jo jau no pa�a sākuma nojautu, ka mēs, mīļais mister Norel, tādi kļūsim! Jūs pats redzat, man bija pilnīga taisnība � palūk, te nu mēs esam un visnotaļ omulīgi tērzējam!

1807. gads, no pavasara līdz rudenim

Nakamajā dienā no pa�a rīta mistera Norela aģents �aildermass tika izsaukts pie saimnieka uz brokastu istabu. Misters Norels viņu sagaidīja bāls no vaiga un mērena satraukuma pārņemts.

Kas noticis? � �aildermass vaicāja.

Ak tā! � misters Norels iekliedzās, paceldams galvu. � Ak tad jūs vēl uzdro�ināties jautāt! Jūs, kas savus pienākumus esat pildījis tik nolaidīgi, ka jebkur� nelietis var novērot manu māju un vienā mierā izpra�ņā manus kal�pus! Tā gan, un vēl saņem atbildes uz saviem jautājumiem! Far ko es jums maksāju algu, man gribētos zināt, ja ne par to, lai jūs sargātu mani no tādas uzbāzības?

�aildermass paraustīja plecus.

Jūs uztraucaties par Drolaitu, cik noprotu.

īss, pārsteiguma pilns klusums.

Jūs zinājāt? � misters Norels izsaucās. � �ēlīgais Dievs! J'ar ko jūs do�mājāt? Vai jūs man simtām rei�u neesat sacījis, ka man vajadzīgs svēts miers un tālab nedrīkst pieļaut, lai kalpi tenkotu?

Kā nu ne! � �aildermass atbildēja. � Bet man tie�ām ļoti bail, ser, ka jums vajadzēs kaut kādā mērā atteikties no sava svētā miera. No�ķir�anās no sabiedrības un noslēgtība ir īsti vietā Jork�īrā, bet mēs vairs neesam Jork�īrā.

Jā, jā! � aizkaitināts atsaucās misters Norels. � To es pats zinu. Bet ne jau tas ir galvenais. Galvenais jautājums ir: ko grib Drolaits?

Viņam vajag izcelties ar to, ka viņ� pirmais visā Londonā ir iepazinies ar burvi. Tas ari viss.

Ta�u misters Norels nebija ar mieru tik viegli atsacīties no savām bailēm. Viņ� nervozi berzēja dzeltenīgi bālās rokas un meta bailīgus skatienus uz ista�bas krēslainajiem kaktiem, it kā ba�īdamies, ka tur var slēpties visādi drolaiti, kas iezagu�ies viņa mājā, lai viņu izspiegotu.

Tā uzcirties, viņ� nu gan neizskatījās pēc maģijas pētnieka, � viņ� sa�cīja, � bet tas vēl neko nenozīmē. Viņam pirkstos nebija ne varas, ne paklau�sības gredzenu, un tomēr, tomēr�

Es jūs lāgā nesaprotu, � teica �aildermass. � Runājiet bez aplinkiem.

Vai jums ne�ķiet, ka viņam tomēr varētu piemist kādas mākas? � mis�ters Norels taujāja. � Vai varbūt viņam ir draugi, kas apskau� manus panāku�mus! Ar ko viņ� biedrojas? Ko viņ� ir mācījies?

�aildermass smaidīja ilgu smaidu, kas pusi viņa sejas no zoda līdz pa�ai pierei vērta pavisam citādu.

Ak tā! Jūs esat sev iestāstījis, ka viņ� ir kāda cita burvja sūtnis. Man jums jāsaka, ser, ka tā nav. Te nu jūs varat man ticēt. Mazāk par visu man var pārmest nolaidību, gādājot par jūsu interesēm: kad mēs saņēmām misis Godsdonas vēs�tuli, es sāku ievākt ziņas par �o d�entlmeni � tikpat cītīgi, uzdro�inos apgalvot, kā viņ� vāca ziņas par jums. Tāda cilvēka pakalpojumus, man jāteic, izman�totu tikai ļoti dīvains burvis. Turklāt, ja tāds burvis eksistētu, jūs jau sen būtu viņu atradis, vai tā nav? Un pēc tam jūs būtu izdomājis, kā atstāt viņu bez viņa grāmatām un pielicis viņa pētījumiem punktu. Nebūtu pirmā reize.

Tad jūs zināt, ka no �ī Drolaita nevajag bīties?

�aildermass savilka uzaci un pasmaidīja savu sānisko smaidu.

Glu�i otrādi, � viņ� atbildēja.

Ahā! � iekliedzās misters Norels. � Es jau zināju! Tagad es vismaz pū�lē�os par katru cenu izvairīties no viņa sabiedrības.

Kāpēc? � jautāja �aildermass. � Es neko tādu neteicu. Vai es tikko ne�sacīju, ka jums viņ� nav bīstams? Ja arī viņ� ir slikts cilvēks, kāda jums tur daļa? Klausiet manam padomam, ser, izmantojiet tos rīkus, kas jums ir pie rokas.

Pēc tam �aildermass pastāstīja misteram Norelam, ko viņ� bija uzzinājis par Drolaitu. �is Drolaits piederēja pie tās sugas d�entlmeņiem, kas sastopami vienīgi Londonā. Viņu galvenā nodarbo�anās ir valkāt dārgus un smalkus ap�ģērbus, viņu dzīve rit neizmērojamā dīkdienībā, spēlējot kārtis un pļēgurojot, vairākus mēne�us pēc kārtas pavadot Braitonā un citās smalkās kūrvietās. Pē�dējos gados �ī suga, liekas, bija sasniegusi savu pilnību Kristofera Drolaita per�sonā. Pat viņa labākie draugi atzītu, ka viņam nav nevienas labas īpa�ības.'' Reiz viņ� atradās vienā istabā ar lēdijas Besboro garspalvaino balto kaķi. Tai dienā viņ� bija tērpies nevainojami melnos svārkos un biksēs, un tādēļ viņu stipri uztrauca tas, ka �is kaķis visu laiku staigā viņam apkārt un izrāda vēlē�anos ielēkt viņam klēpī. Nogaidījis brīdi, kad neviens, liekas, uz viņu neskatās, viņ� paķēra kaķi, atvēra logu un izsvieda to ārā. Kaut arī kaķis nokrita no trīs stāvu augstuma, tas palika dzīvs, lai gan turpmāk ar vienu kāju pie�kliboja un ar ļoti lielu nepatiku izturējās d�entlmeņiem, kas tērpu�ies melnā.

Kaut arī misters Norels, uzklausīdams arvien jaunus un jaunus pārsteidzo��us faktus, purpināja un �ņāca, bija redzams, ka �ī saruna viņam nāk par labu. Kad Lūkass pēc desmit minūtēm ienāca ar karstas �okolādes tasi, misters No�rels savaldīgi ēda grauzdētu maizi ar marmelādi un it nemaz neatgādināja pir�mītējo nemierīgo, saērcināto ukrīti.

Pie durvīm skaļi pieklauvēja, un Lūkass devās atvērt. Pēc tam uz kāpnēm bija dzirdami viegli soļi, Lūkass no jauna parādījās durvīs un pieteica:

Misters Drolaits!

Mister Norel! Labrīt, ser! � brokastu istabā ienāca misters Drolaits. Viņ� bija ģērbies tum�zilā svārkā un rokā turēja melnkoka spieķi ar sudraba uzgali. Likās, viņ� ir teicamā garastāvoklī: viņ� klanījās, smaidīja un staigāja �urpu turpu tik rosīgi, ka pēc piecām minūtēm uz paklāja vairs nebija ne collas, uz kuras viņ� nebūtu stāvējis, istabā nebija palicis tāds galds vai krēsls, ko viņ� nebūtu viegli�ņām noglaudis ar roku; nebija nedz tāda spoguļa, kurā viņ� nebūtu pazibējis, nedz gleznas, kurai pretim viņ� nebūtu īsi pasmaidījis.

Misters Norels gan bija noticējis, ka viesis nav ne izcils burvis, ne izcila burvja kalps, tomēr viņ� vēl nebija gatavs paklausīt �aildermasa padomam. Uzaici�nājums sēsties pie brokastgalda un iebaudīt karstu �okolādi izskanēja tik salti, cik vien iespējams. Ta�u pūcīga klusē�ana un tum�i skatieni misteru Drolaitu nekādā mērā neietekmēja: visas pauzes viņ� aizpildīja ar savu pļāpā�anu un pie tum�iem skatieniem bija tik ļoti pieradis, ka tos vairs nemanīja.

Vai jūs man piekritīsit, ser, ka vakardienas viesības bija pa�as burvīgākās viesības pasaulē? Tiesa, ja drīkstu tā izteikties, manuprāt jūs rīkojāties glu�i pareizi, aiziedams tad, kad jūs aizgājāt. Man izdevās visus apstaigāt un katram pateikt � d�entlmenis, ko jūs tikko pamanījāt izejam pa durvīm, patie�ām bija misters Norels! O, ticiet man, ser, jūsu aizie�ana nepalika nepamanīta. Augsti godātais misters Me�cms bija pilnīgi pārliecināts, ka paspējis saskatīt jūsu cie�nījamo plecu, lēdija Bārklija �ķitās pamanījusi glītu, pelēku jūsu cildenās parū�kas sprogu, un Fiskertonas jaunkundze bija stāvā sajūsmā, domādama, ka viņas skatiens brīdi kavējies uz jūsu mācītā degungala! Un tas mazumiņ�, ko viņi bija dabūju�i redzēt, ser, liek viņiem tīkot pēc kā vairāk. Viņi sapņo ieraudzīt tik ievē�rojamu cilvēku pilnībā!

Ahā! � misters Norels, visai gandarīts, novilka.

Mistera Drolaita atkārtotajiem apgalvojumiem, ka misters Norels atstājis glu�i apburo�u iespaidu uz lēdijām un d�entlmeņiem misis Godsdonas viesībās, izdevās cik necik mīkstināt mistera Norela aizspriedumaino attieksmi pret viesi. Kā apgalvoja misters Drolaits, mistera Norela klātbūtne esot līdzinājusies smal�kai gar�vielai: pavisam niecīga �ķipsniņa spēj pilnīgi mainīt veselu ēdienu. Mistera Drolaita sabiedrība bija tik patīkama, ka misters Norels pamazām kļuva arvien runīgāks.

Un kādiem brīnumainiem apstākļiem, ser, � misters Drolaits vaicāja, � mēs varam pateikties par laimi baudīt jūsu sabiedrību? Kas jūs atvedis uz Londonu?

Es ierados Londonā, lai sniegtu savu ieguldījumu mūsdienu maģijas vei�cinā�anā. Es, ser, grasos palīdzēt maģijai atgriezties Lielbritānijā, � svarīgi atbildēja misters Norels. � Man ir daudz kas stāstāms mūsu laikmeta ievēro�jamajiem cilvēkiem. Ir daudz veidu, kā es varu būt viņiem noderīgs.

Misters Drolaits pieklājīgi nomurmināja, ka nebūt par to ne�auboties.

Varu jums sacīt, ser, � misters Norels turpināja, � ka es nudien vēlētos, kaut �ī misija būtu jāpilda kādam citam burvim. � Viņ� nopūtās un izskatījās tik cildens, cik nu ar tik sīkiem, sa�miegticm sejas vaibstiem iespējams. Var tikai brīnīties, kā tāds cilvēks kā misters Norels � cilvēks, kas izpostījis tik daudzu savu amata brāļu karjeru, � bija spējis sevi pārliecināt, ka mīļuprāt atdotu visu savas profesijas slavu kādam no viņiem, ta�u ir pilnīgi skaidrs, ka misters Norels nesatricināmi ticēja saviem vārdiem.

Misters Drolaits atzinīgi bubināja. Misters Drolaits ne�aubījās, ka misters Norels ir pārlieku pieticīgs. Misters Drolaits ne mirkli nespēja pieļaut, ka va�rētu atrasties kāds cits, kas labāk nekā misters Norels spētu palīdzēt maģijai atgriezties Lielbritānijā.

Ta�u man jāpūlas neizdevīgos apstākļos, ser, � misters Norels norādīja.

Misters Drolaits nespēja tam ticēt.

Es nepazīstu pasauli, ser. Es pats to apzinos. Būdams pētnieks, es tiecos pēc klusuma un vientulības. Sēdēt ļau�u pilnā istabā un stundu pēc stundas aizvadīt, tuk�i pļāpājot ar nepazīstamiem cilvēkiem � tās man ir pa�as briesmī�gākās mokas, bet es noprotu, ka bez tā nevarēs iztikt: glu�i pretēji. �aildermass apgalvo, ka to vajadzēs darīt. � Misters Norels ar ilgām lūkojās uz Drolaitu, kā cerēdams, ka Drolaits nepiekritīs.

Ak tā! � misters Drolaits brīdi gremdējās pārdomās. � Lūk, tie�i tāpēc es esmu tik laimīgs, ka mēs ar jums esam sadraudzēju�ies! Es nemēģinu izlik�ties par mācītu cilvēku, ser; es tikpat kā neko nezinu par burvjiem un burves�tību vēsturi, un uzdrīkstē�os izteikt minējumu, ka laiku pa laikam jums mana sabiedrība var likties kaitino�a, ta�u sīks aizkaitinājums ir jāsamēro ar lielo labumu, ko jūs varat gūt, ļaujot man vadāt jūs apkārt un izrādot cilvēkiem. Ak, mister Norel! lūs ne iedomāties nespējat, cik ļoti noderīgs es jums varu būt!

Misters Norels uz līdzenas vietas nesolījās mistera Drolaita pavadībā ap�meklēt visas, kā misters Drolaits apgalvoja, ārkārtīgi patīkamās viesības, un neapsolīja tikties ar visiem tiem cilvēkiem, kuru draudzība, mistera Drolaita vārdiem runājot, piedotu jaunu saldmi viņa eksistencei, tomēr piekrita �ai pa�ā dienā kopā ar misteru Drolaitu ierasties vakariņās pie lēdijas Rotenstolas Bedford-skvērā.

Sajās vakariņās misters Norels mocījās mazāk, kā bija gaidījis, un tādēļ pie�krita nākamajā dienā tikties ar misteru Drolaitu pie mistera Plamtrī. Ar mis�teru Drolaitu pavadoņa lomā misters Norels iesoļoja augstākajā sabiedrībā ar lielāku pārliecību nekā iepriek�. Viņ� saņēma neskaitāmus ielūgumus; viņ� bija aizņemts no vienpadsmitiem rītā līdz pusnaktij un vēl ilgāk. Viņ� gāja rīta vizī�tēs, pusdienoja pie visas pilsētas augstmaņu galdiem, apmeklēja viesības, balles un itālie�u mūzikas koncertus, tikās ar baronetiem, vikontiem, vikontesēm un augsti godātiem tādiem un �ādiem, viņ� bija sastopams, pastaigājamies pa Bond-strītu rokrokā ar misteru Drolaitu, viņ� bija manīts, vaļējā karietē elpojam svaigu gaisu Haid-parkā kopā ar misteru Drolaitu un mistera Drolaita dārgo draugu misteru Laselzu.

Ja gadījās diena, kad misters Norels neēda ārpus mājas, misters Drolaits pus�dienoja pie mistera Norela Hanover-skvērā � ar vislielāko prieku, sprieda misters Norels, jo �aildermass bija viņam pastāstījis, ka misteram Drolaitam kabatas ir glu�i tuk�as. Kā izteicās �aildermass, Drolaits dzīvojot uz savas as-. prātības un parādu rēķina; neviens no viņa lielajiem draugiem nekad netika aicināts apmeklēt viņu mājās, jo �īs mājas bija īrēts kambaris virs kurpnieka darbnīcas Mazajā Raider-strītā.

Kā tas mēdz būt visos jaunos mitekļos, drīz atklājās, ka Hanover-skvēra namā � kas sākumā likās glu�i vai ideāls� nepiecie�ami da�neda�ādi uzlabojumi. Sa�protams, misters Norels vēlējās, lai viss tiktu paveikts pēc iespējas ātrāk, ta�u, kad viņ� mudināja misteru Drolaitu piekrist, ka Londonā visi darbi norisinās neiedomājami lēni, Drolaits izmantoja izdevību izzināt visus mistera Norela nodomus krāsu, tape�u, paklāju, mēbeļu un rotājumu ziņā un katrā no tiem atrada nepilnības. Viņi stīvējās ceturtdaļstundu no vietas, un tad misters Dro�laits norīkoja padot mistera Norela karieti un lika Deivijam aizvest viņu un misteru Norelu uz mistera Akermana tirgotavu Strendā. Tur misters Drolaits parādīja misteram Norelam kādu grāmatu, vērsdams viņa uzmanību uz mis�tera Reptona gravīru: tuk�a, vecmodīga viesistaba, pie sienas karājas portrets, no kura jums pretī auksti raugās vecmodīga persona (karalienes Elizabetes laikmeta aculieciniece), bet tuk�ie krēsli blen� cits citā kā balles viesi, kas atklā�ju�i, ka viņiem ar pārējiem nekas nav runājams. Toties nākamajā lappusē � ak, kādas pārvērtības bija radīju�as cildenās galdnieku, tapsētāju un polsterētāju mākslas! Padomājiet tikai, tā pati viesistaba, vienīgi no jauna apmēbelēta un izdaiļota līdz nepazī�anai! Uz jaunajiem, elegantajiem apartamentiem uzreiz bija atsteidzies vismaz ducis smalki tērptu dāmu un d�entlmeņu, kurus neat�vairāmi vilināja izredzes atsvaidzināt garu, ieņemot elegantas pozas un zvilnot krēslos vai staigājot pa vīnogulājiem noaugu�o oran�ēriju, kas bija mīklaini uzradusies aiz diviem fran�u logiem. Morāle, kā paskaidroja misters Drolaits, ir tāda: ja misters Norels modernās maģijas nākotnes labad vēlas iegūt draugus, viņam savā namā jāierīko pēc iespējas vairāk francū�u stila logu.

Ar mistera Drolaita aizgādnību misters Norels iemācījās savas jaunības cienīgo blāvi zaļgano toņu vietā dot priek�roku sarkanajiem: tādos tērpjas gleznu galeriju sienas. Modernās maģijas interesēs krietnie materiāli, no kuriem bija celts mistera Norela nams, tika izpu�ķoti ar krāsām un lakām un piespiesti tēlot kaut ko glu�i citu � kā aktieri uz skatuves. Apmetums tika nokrāsots tā, lai tas izskatītos pēc koka, un koks tika nokrāsots tā, lai tas izskatītos pēc cita koka. Kad pienāca laiks izraudzīties ēdamistabas iekārtojumu, misters Norels jau tik ļoti paļāvās uz Drolaita gaumi, ka pusdienu servīzi Drolaits drīkstēja iz�vēlēties pilnīgi pēc sava prāta.

Jūs to neno�ēlosit, dārgais ser! � Drolaits iesaucā. � Pirms trim nedē�ļām es pasūtināju servīzi hercogienei B. � un, to ieraudzījusi, viņa uzreiz pa�teica, ka nekad mū�ā nav redzējusi neko jele pustik apburo�u!

Jaukā maija rītā misters Norels sēdēja misis Litlvortas salonā viņas namā Vimpol-strītā. Viesu vidū bija arī misters Drolaits un misters Laselzs. Mistera Norela sabiedrībā misters Laselzs uzturējās ar jo lielu patiku, patiesībā viņu �ai ziņā pārspēja tikai misters Drolaits, ta�u iemesli, kālab viņ� tīkoja pēc mistera Norela labvēlības, bija pavisam citi. Misters Laselzs bija gudrs, cinisks cilvēks, kam nekas nelikās tik smieklīgs kā vecs, mācīts d�entlmenis, kas sev iegalvojis, ka spēj burt. Tādēļ misters Laselzs vareni izklaidējās, katrā izdevīgā brīdī uzdo�dams misteram Norelam jautājumus par bur�anu, lai pēc tam varētu uzjaut�rināties par viņa atbildēm.

Un kā jums patīk Londona, ser? � viņ� taujāja.

Nepavisam nepatīk, � misters Norels atbildēja.

Cik skumji to dzirdēt, � misters Laselzs atsaucās. � Vai jūs esat atradis kādu kolēģi, ar ko patērzēt?

Misters Norels savilka uzacis un sacīja, ka, viņaprāt, Londonā neviena bur�vja neesot; ja arī kāds ir, tad viņam, par spīti visām pūlēm, neesot izdevies to uziet.

Ak, ser! � izsaucās misters Drolaits. � Jūs alojaties! Jūs esat ārkārtīgi nekaunīgi apkrāpts! Mums te Londonā ir daudz burvju � o, vismaz �etrdes�mit! Laselz, jūs ta�u piekritīsit, ka mums Londonā ir simtiem burvju? Tos var sastapt gandrīz uz katra ielas stūra. Mēs ar misteru Laselzu ar lielāko prieku jūs ar viņiem iepazīstināsim. Viņiem ir tāds kā ķēniņ�, ko viņi sauc par Vinkulu � gar� skrandainis, tīrais putnubiedēklis; tam ir būdiņa pie Bir�as Svētā Kristofera baznīcas, visa nota�ķīta ar dubļiem. Viņ� tur sē� aiz netīra, dzeltena aizkara un par diviem penijiem ir gatavs kuram katram izzīlēt nākotni.

Vinkuls nākotnē saskata vienas vienīgas katastrofas, � smiedamies pie�zīmēja misters Laselzs.� Līdz �im viņ� man ir pareģojis noslīk�anu, sajuk�anu prātā, ugunsgrēku, kurā sadegs visa mana mantība, un ārlaulības meitu, kas ar savu ļaunprātību sagandēs manas vecumdienas.

Es labprāt jūs pie viņa aizvedī�u, � misters Drolaits sacīja misteram Norelam. � Man ārkārtīgi patīk Vinkuls.

Bet esiet piesardzīgs, ser, � misis Litlvorta piekodināja. � Da�reiz �ie ļau�tiņi iedzen cilvēku briesmīgā pārbīlī. Kruk�enki atsauca uz mājām burvi � ļoti netīru subjektu �, lai tas parādītu viņu draugiem trikus, bet izrādījās, ka viņ� neko neprot, � tāpēc viņi, bez �aubām, atteicās tam kaut ko maksāt. Pesteļnieks aizsvilās briesmīgās dusmās un nozvērējās, ka pārvērtīs viņu bērnu par ogļu spaini; sākās briesmīgs uztraukums, jo mazulis nekur nebija atrodams � tiesa, neviens jauns ogļu spainis nebija uzradies, visur stāvēja tie pa�i vecie. Viņi ap�grieza visu māju kājām gaisā, un misis Kruk�enka 110 raizēm gandrīz dabūja galu, vajadzēja sūtīt pēc ārsta, � bet tad uz sliek�ņa parādījās aukle ar mazuli: izrādījās, ka viņa bija to aizvedusi parādīt savai mātei, kas dzīvo D�eims-strītā.

Lai cik vilino�i tas viss izklausījās, misters Norels noraidīja mistera Drolaita laipno priek�likumu aizvest viņu pie Vinkula, kas sē� dzeltenā būdā.

Un ko jūs, mister Norel, domājat par karali Kraukli?

Neko. Es par �o personu nemēdzu domāt.

Tie�ām? � atvaicāja misters Laselzs. � Ceru, ka piedosit, ja atļau�os sacīt, mister Norel, ka tas ir visai neparasts apgalvojums. Es vēl nekad neesmu sastapis burvi, kur� neuzskatītu Melno karali par di�āko savā ciltī � par burvi par excellencel Viņ� ta�u varēja, ja vien viņam tā labpatiktos, nocelt Merlinu no koka, apgriezt veco kungu vēk�pēdus un uzsēdināt atpakaļ! [8] [1] pieņemts uzskatīt, ka burve Nimue bija ieslodzījusi Merlinu vilkābele.

Misters Norels neko neteica.

Bet katrā ziņā ta�u, � misters Laselzs turpināja, � neviens no aureātu burvjiem nespēja viņam līdzināties? Valstis visās pasaulēs, cik vien biju�as! [9] [1] misters laselzs pārspīlē. Karalim Krauklim nekad nebija vairāk par trim valstīm Pul�kiem bruņinieku � cilvēku un elfu �, kas pilda viņa pavēles! Burvju me�i, kas staigā pa zemes virsu! Nemaz nerunājot par viņa ilgo mū�u � valdīja trīs simtus gadu un tomēr (kā tiek apgalvots) � vismaz izskata ziņā palika jauneklis.

.

Misters Norels neko neteica.

Bet varbūt jūs uzskatāt, ka tas viss ir tikai leģenda? Es bie�i esmu dzir�dējis klāstām, ka patiesībā karaļa Kraukļa nekad nav bijis � vai vismaz bijis nevis viens burvis, bet gan vesels lērums burvju, visi līdzīgi kā ūdens piles? Var�būt arī jūs tā domājat?

Bija redzams, ka misters Norels labprātāk būtu cietis klusu, ta�u mistera Laselza jautājums bija tik tie�s, ka vajadzēja vien atbildēt.

Nē, � viņ� sacīja. � Es nebūt neap�aubu viņa eksistenci. Tomēr viņa ietekmi uz Anglijas maģiju es varu uzskatīt tikai un vienīgi par no�ēlas vērtu. Viņ� izmantoja sevi�ķi kaitīgas burvestības, un es ļoti priecātos, ja viņ� pēc iespē�jas ātrāk tiktu aizmirsts, jo neko citu viņ� nav pelnījis.

Un ko jūs varat mums pastāstīt par saviem elfu kalpiem, ser? � misters Laselzs tincināja. � Vai viņus redzat tikai jūs pats? Vai tomēr arī citi spēj tos saskatīt?

Misters Norels nosmaidīja un atbildēja, ka viņam tādu nav.

Kā nav? � bezgala pārsteigta iesaucās kāda dāma neļķu sarkanā tērpā.

Jūs esat gudrs, mister Norel, � atzina misters Laselzs. � Lieta "Tabss pret Stārhauzu" lai ir kā brīdinājums visiem burvjiem. [10] [1] "Tabss pret Stārhauzu" � slavena prāva, kas pirms da�iem gadiem tika iztiesāta No- tingemas Ceturk�ņa sesijās.

Kāds Notingem�īras iedzīvotājs, vārdā Tabss, ļoti vēlējās redzēt elfu, un, dienu un nakti domādams par elfiem un salasījies da�neda�ādas dīvainas grāmatas, viņ� ieņēma galvā, ka viņa ku�ieris ir no elfu cilts.

Sis ku�ieris (kura vārds bija D�eks Stārhauzs) bija gara auguma un tumsnējs, un gau��ām reti bilda kādu vārdu, tādējādi mulsinādams citus kalpus, kuri galu galā nosprieda, ka viņ� ir lepns. Stārhauzs pavisam nesen bija stājies darbā pie mistera Tabsa, pastāstīdams, ka agrāk bijis ku�ieris pie kāda veca vīra, vārdā Brauns, kur� dzīvojis ziemeļos, ciemā ar no�saukumu Koldmiklhila. Viņam piemita neparastas dāvanas: viņu mīlēja visas dzīvās radī�bas. Zirgi, kad viņ� saņēma gro�us, alla� bija ļoti paklausīgi, nespītējās un neniķojās, un tādu kaķu dīdī�anu vēl neviens visā Notingem�īrā nebija redzējis. Viņ� runāja ar tiem savādā �uksta, un visi kaķi, ko viņ� uzrunāja, sēdēja glu�i nekustīgi un klausījās, izskatīda�mies visai pārsteigti, it kā pirmo reizi mū�ā klausītos kaut ko tik saprātīgu un necerētu, ka vēl kaut reizi laimēsies tādu valodu dzirdēt. Viņ� tos arī dancināja. Mistera Tabsa nama kaķi parasti bija tikpat svarīgi un cienīgi kā jebkura cita kaķu saime, ta�u D�eks Stārhauzs spēja likt tiem laisties neprātīgā dancī, lēkāt uz pakaļķepām un mesties te �urpu, te turpu. To viņ� dabūja gatavu ar ērmotām nopūtām, svilpieniem un �ņācieniem.

Kāds�no kalpiem izteicās, ka no tā visa varētu būt kāda jēga, ja kaķi butu kaut kam de�rīgi � bet nē, lādi tie nav. Stārhauza brīni�ķīgās mākas nebija nekur liekamas un ari viņa biedru sirdis tās neielīksmoja, vien lika tiem justies neomulīgi.

Vai nu kaķu brīnumi, vai varbūt D�eka Stārhauza glī�ā seja un acis, kas atradās mazu- liet par tālu viena�no otras, � es nudien nezinu, kas misteram Tabsam lika domāt, ka viņ� ir elfs, ta�u misters Tabss sāka paslepen ievākt par savu ku�ieri ziņas.

Kādu dienu misters labss iesauca Stārhauzu savā kabinetā. Misters Tabss sacīja, ka viņam nācis ausīs, ka misters Brauns jau sen esot ļoti slims � viņ� slimojis visu to laiku, kad Stārhauzs it kā pie viņa strādājis, � un gadu gadiem neesot nekur izbraucis. Tādēļ mis�ters Tabss vēloties zināt, kāpēc misteram Braunam bijis vajadzīgs ku�ieris.

Kādu brīdi D�eks Stārhauzs neteica neko. Pēc tam viņ� atzinās, ka nav strādājis pie mis�tera Brauna. Viņ� esot strādājis citā ģimenē tai apkaimē. Strādājis �akli, vieta esot bijusi laba, viņ� juties apmierināts, ta�u pārējie kalpi neesot viņu ieredzēju�i: viņ� nezinot kāpēc, ta�u tā neesot bijusi pirmā reize. Kāda kalpone apmelojusi viņu saimniekiem, un viņ� atlaists. Misteru Braunu viņ� esot sastapis vienu reizi pirms daudziem gadiem. Viņam nepavisam neesot gribējies melot misteram Tabsam, ta�u viņ� nezinājis, ko citu lai dara.

Misters Tabss uz to sacījis, ka neesot vajadzības izgudrot jaunas pasaciņas. Viņ� zinot, ka Stārhauzs esot no elfu cilts, bet � lai ku�ieris nebīstoties � viņ� nevienam neteik�ot. Saimnieks vēloties vienīgi patērzēt par viņa dzimteni�un tautu.

Stārhauzs sākumā vispār neko neesot sapratis, un, kad viņam beidzot ataususi gaisma, viņ� veltīgi skaidrojis, ka esot cilvēks un anglis: misters Tabss viņam neticējis.

No �īs dienas, lai ko Stārhauzs darīja, lai kurp viņ� gāja, visur priek�ā jau gaidīja misters Tabss ar neskaitāmiem jautājumiem par elfiem un Elfu valsti. Tāda apie�anās Stārhauzu tik ļoti nogurdināja (kaut arī misters Tabss arvien bija laipns un vēlīgs), ka viņ� neizturēja un uzteica darbu. Vēl neatradis jaunu vietu, viņ� kādā Sautvelas krogā sagāja kopā ar cilvēku, kur� viņu mudināja iesūdzēt biju�o saimnieku tiesā par neslavas cel�anu. D�eks Stārhauzs bija pirmais, kas ar tuvu un tālu daudzinātu tiesas lēmumu, pamatojoties uz Anglijas liku�miem, tika atzīts par cilvēku.

tomēr �ī zīmīgā epizode beidzās nelaimīgi gan Tabsam, gan Stārhauzam. Tabss par savu nevainīgo vēlē�anos paskatīties uz elfiem izpelnījās vispārēju apsmieklu. Londonas, Notin- gemas, Derbijas un �efīldas laikraksti publicēja zobgalīgas karikatūras, un kaimiņi, ar kuriem viņ� gadiem ilgi bija dzīvojis draudzīgi un saticīgi, vairs nevēlējās ar viņu pazīties. Savukārt Stārhauzs drīz vien atklāja, ka nevienam nav vajadzīgs ku�ieris, kas prāvojies ar savu saimnieku;viņam nācās iztikt ar gau�ām pazemojo�iem darbiem, un viņ� ļoli ātri ieslīga lielā na�badzībā.[.ieta "Tabss pret Stārhauzu" ir ievērības vērta ari tāpēc, ka uzskatāmi atklāj pla�i izpla�tīto pārliecību, ka elfi nav pavisam atstāju�i Angliju. Daudzi angļi domā, ka ikkatru mū�a dienu viņiem visapkārt ir elfi. Da�i ir neredzami, citi uzdodas par kristie�iem un, starp citu, var būt arī viņu paziņu lokā. Pētnieki strīdas jau gadsimtiem ilgi, ta�u nekāda iz�ķirīga sprieduma �ai lietā joprojām nav.

� Misters Tabss nebija burvis, � aizrādīja misters Norels. � Nekad ne�esmu dzirdējis, ka viņ� tā dēvētos. Ta�u, pat ja viņ� būtu pats di�ākais kristīgās pasaules burvis, biedroties ar elfiem tik un tā nevajag. Anglijā nekad nav dzīvojusi otra tik bīstama un kaitīga suga. Ļoti daudzi burvji dzīvē bija pārāk slinki vai neizglītoti, lai pienācīgi nodotos studijām, un tā vietā visiem spēkiem centās dabūt sev kalpu no elfu cilts, � un tad pa�i vairs nedarīja neko, visu uzveldami �im kalpam. Anglijas vēsturē tādu cilvēku bijis pārpārēm, un da�i no viņiem, man ar prieku jāteic, par to saņēmu�i pelnīto sodu. Atcerieties Bladvortu! [11] [1] Pie Saimona Bladvorta ne aicināts, ne gaidīts, ieradās elfu kalps, kas piedāvāja savus pakalpojumus un paziņoja, ka vēlas, lai viņu dēvē par Bakleru. Kā mūsdienās zina katrs angļu skolnieks, Bladvortam gan vajadzēja viņu pamatīgi iztērpināt un noskaidrot, kas īsti �is Baklers ir un kāpēc, lūdzu, viņ� ieradies no pa�as Elfu valsts, lai stātos darbā pie tre�ās �ķi�ras angļu burvja.

Da�neda�āda maģija Bakleram gāja no rokas, un Bladvorta darījumi vērptuvju pilsē�tiņā Bredfordā pie Eivonas zēla un plauka. Tikai vienu reizi Baklers aizdeva saimniekam dusmas � piepe�ā niknuma uzliesmojumā iznīcinādams mazu grāmatiņu, kas piederēja lorda Louela kapelānam.

Jo ilgāk Baklers dzīvoja pie Bladvorta, jo stiprāks viņ� kļuva, un, pieņēmies spēkā, viņ� vispirms mainīja savu izskatu: noputēju�ās skrandas kļuva par smalkām drānām, sarūsē�ju�ās grieznes, ko viņ� bija nozadzis atslēdzniekam, pārvērtās zobenā, kalsnais, dārkais lapsas ģīmis kļuva par bālu, glītu cilvēka seju un viņ� pats pēk�ņi izauga divas trīs pēdas garāks. Tāds, kā viņ� veikli iedvesa Bladvorta kundzei un viņa meitām, esot viņa paliesais veidols � neglīteņa paskatā viņ� ieradies tikai tāpēc, ka esot bijis noburts.

Kādā jaukā 1310. gada maija rīta, kad pa�a Bladvorta nebija mājās, misis Bladvorta at�klāja virtuves stūri augstu bufeti. Agrāk tur nekādas bufetes nebija. Kad viņa tincināja Bak�leru, tas uzreiz paziņoja, ka bufete esot burvju un viņ� pats to �urp atgādājis. Viņ� klāstīja, ka alla� esot no�ēlojis, ka Anglijā tik maz pielieto burvestības; viņam aptekoties sirds, redzot, kā misis Bladvorta un viņas meitas no rīta līdz vakaram ber� un mazgā, stāv pie plits 1111 slauka grīdu, kaut gan viņām pienāktos uzposties vizuļainos tērpos, sēdēt mīkstos spil�venos un mieloties ar cukurotiem augļiem. Bladvorta kundzei likās, ka tie ir ļoti prātigi vārdi. Baklers apgalvoja, ka bie�i vien esot pārmetis viņas vīram nevēlē�anos padarīt misis Blad- vortas dzīvi vieglu un patīkamu, ta�u Bladvorts necēlis ne ausu. Misis Bladvorta noteica, ka tas viņu itin nemaz nepārsteidzot.

Kā apgalvoja Baklers, iegājusi bufetē, viņa nonāk�ot apburtā vietā, kur iemācī�oties bur�vestības, kas ļaus jebkuru darbu padarīt vienā acumirklī, liks viņai izskatīties daiļai apkārtējo

acīs, palīdzēs sagādāt kaudzēm zelta, kad vien viņa vēlēsies, virs kļūs rāms un paklausīgs uti., u.tjpr.

Cik daudz tādu burvestību ir? � gribēja zināt misis Bladvorta.

Apmēram trīs, tā likās Bakleram.

Vai tās ir grūti apgūstamas?

Nē, nē, ļoti viegli.

Vai tas prasa daudz laika?

Nē, pavisam nedaudz, vēl pirms pusdienas dievkalpojuma viņa bū�ot atpakaļ.

Septiņpadsmit cilvēki torīt iegāja Baklera bufetē un Anglijā vairs netika redzēti; viņu vidū bija Bladvorta kundze, abas jaunākās meitas, divas kalpones un divi kalpi, Bladvorta kundzes tēvocis un se�i kaimiņi. Tikai Bladvorta vecākā meita Mārgareta atteicās iet iek�ā.

Karalis Krauklis atsūtīja no Ņūkāslas divus burvjus izmeklēt �o lietu, un mēs par �iem notikumiem varam lasīt viņu rakstītajos ziņojumos. Galvenā lieciniece bija Mārgareta, kas pastāstīja, kā, atgriezies mājās, viņas "nabaga tēvs pēc savas gribas iegāja bufetē, gribēdams viņas glābt, lai kā es lūdzu viņu to nedarīt. Viņ� vairs neiznāca laukā."

Pēc diviem gadu simteņiem doktors Mārtiņ� Peils devās ceļojumā pa Elfu valsti. D�ona Molī�ūza pilī (Holī�ūzs ir sens un varens elfu princis) viņ� atrada cilvēku bērnu, apmēram septiņus astoņus gadus vecu. Meitenīte stāstīja, ka viņu saucot Anne Bladvorta un Elfu val�stī viņa esot, liekas, jau apmēram divas nedēļas. Viņai uzdots darbs � izberzt lielu kaudzi netīru katlu. Kop� iera�anās viņa visu laiku tos mazgājot un, kad visi būs nomazgāti, drīk�stēs atgriezties mājās pie vecākiem un māsām. Viņa cerēja visus darbus pabeigt pāris dienās.

Misteram Norelam uzradās daudz jaunu paziņu, ta�u neviena sirdī viņ� neaizsvēla gai�o draudzības liesmu. Visā visumā Londona bija viņā vīlusies. Viņ� neko neuzbūra, nevienu nenolādēja, nākotni nezīlēja. Reiz pie misis Godsdonas viņu dzirdēja izsakāmies, ka varētu uznākt lietus, ta�u, ja tas bija pareģojums, tad neizdevies, jo lietus neuznāca � jā, nudien, lietus nebija lidz nākamajai sestdienai. Viņ� gandrīz nekad nerunāja par maģiju, bet, ja arī ru�nāja, tas vairāk atgādināja vēstures stundu, un neviens negribēja viņā klausī�ties. Gau�ām reti viņam atradās kāds labs vārds, ko pateikt par citiem burvjiem, izņemot vienu reizi, kad viņ� uzslavēja kādu pagāju�ā gadsimta burvi � Frānsisu Satonu-Grovu. [12] 6 Frānsiss Satons-Grovs (1682�1765) � burvestību teorētiķis. Sarakstījis divas grāma�tas: DeGeneribus Artium Magicarum Anglorum (1741) un "Priek�raksti un apraksti" (1749). Pat misteram Norelam,Satona-Grova lielākajam (patiesībā vienīgajam) apbrīnotājam, "Priek��raksti un apraksti" (�ajā darbā autors bija mēģinājis izklāstīt praktiskās maģijas nosacīju�mus) �ķita neiedomājami slikta grāmata, bet mistera Norela māceklis D�onatans Streind�sto neieredzēja tik ļoti, ka saplēsa gabalos un izbaroja skārdnieka ēzelim (sk. D�ona Segunda monogrāfiju "D�onatana Streind�a dzīve", D�ona Mareja apgādā, 1820).

De Generibus Artium Magicarum Anglorum lika uzskatīta par garlaicīgāko grāmatu visā Anglijas maģijas korpusā (un �āvainu sacerējumu tajā netrūkst). Tas bija Anglijā pirmais mēģinājums noteikt, kādas maģijas nozares nepiecie�ams apgūt modernam burvim; saskaņā ar Satona-Grova ieskatu, to ir 38 945, un katrai no tām viņ� veltījis atsevi�ķu nodaļu. Di�ā mistera Norela priek�tecis Satons-Grovs ir vēl vienā ziņā: viņa uzskaitījumā ne ar vārdiņu nav pieminētas maģiskās spējas, ko tradicionāli piedēvē putniem un savvaļas dzīvniekiem; tāpat Satons-Grovs apzināti neraksta par tiem burvestību veidiem, kuros parasti nepiecie��ama elfu palīdzība, piem., miru�o aug�āmcel�anu.

Bet man likās, ser,� ieminējās misters Laselzs, � ka Satonu-Grovu nav iespējams lasīt. Es daudzkārt esmu dzirdējis, ka De Generibus Artium ir pilnīgi nelasāma grāmata.

Ak tā! � atsaucās misters Norels. � Es tie�ām nezinu, cik noderīga tā ir lēdiju un d�entlmeņu izklaidē�anai, tomēr domāju, ka nopietns maģijas pēt�nieks par Satonu-Grovu izteiksies ar visaugstāko atzinību. Satonā-Grovā atro�dams pirmais mēģinājums uzskaitīt tās maģijas nozares, ko modernam burvim jāapgūst, un viss ir sakārtots sarakstos un tabulās. Jāatzīst, ka Satona-Grova klasifikācijas sistēma nereti ir kļūmīga � iespējams, tie�i par to jūs domājāt, sacīdams "nav iespējams lasīt"? � un tomēr nekas skatienam nav tik tīkams kā savs desmits viņa sarakstu; pētnieks lai� acis pār ailēm un domā: "To es zinu" vai: "Tas man vēl jāapgūst", un viņa priek�ā ir darbs �etriem, varbūt pat pie�ciem gadiem.

Stāsts par Jorkas katedrāles statujām no nebeidzamās pārstāstī�anas tā no�vadējās, ka londonie�i sāka �aubīties, vai misters Norels vispār ir paveicis arī ko citu, un misteram Drolaitam vajadzēja izgudrot da�us jaunus piemērus.

Bet ko �is burvis prot, Drolait? � kādu vakaru, kad mistera Norela ne�bija klāt, jautāja misis Godsdona.

Ak, kundze! � izsaucās Drolaits. � Ko tik viņ� neprot! Debestiņ! Vēl tikai pērnajā vai aizpērnajā ziemā uz Jorku �jūs jau zināt, kundze, ka Jorka ir mistera Norela dzimtā pilsēta, � uz Jorku no ziemeļiem atbrāzās spēcīga vētra un visu pilsētnieku izmazgātā veļa no tika norauta no auklām un iemesta dub�ļos un sniegā �, tad aldermanis, vēlēdamies aiztaupīt pilsētas dāmām pūles, devās pie mistera Norela � un mistera Norela izsauktais elfu pulks visu veļu izmazgāja no jauna � visi caurumi kreklos, naktsmicēs un apak�svārkos bija salāpīti un visas apspuru�ās malas atkal bija gludas un skaistas, un visi sacīja, ka nekad mū�ā nav redzēju�i tik �ilbino�u baltumu!

�is stāsts gāja�no mutes mutē; uz vairākām nedēļām misters Norels visu acīs kļuva par ievērojamu burvi un tālab alla�, kad misters Norels izteicās � kā viņ� palaikam mēdza darīt � par moderno maģiju, lielākā daļa klausītāju domāja, ka viņam padomā kas tamlīdzīgs.

Jā, nudien, lēdijas un d�entlmeņi, ko misters Norels sastapa Londonas sa�lonos un ēdamistabās, lielākoties bija viņā vīlu�ies, ta�u arī misters Norels kļuva arvien neapmierinātāks ar viņiem. Viņ� nemitīgi sūdzējās misteram Drolaitam par vieglprātīgajiem jautājumiem, ko viņam uzdod, un pukstēja, ka Anglijas maģijas atjaunotnes lietai �ādā sabiedrībā aizvadītās stundas nelīdz nenieka.

Kādā drūmā ceturtdienas rītā septembra beigās misters Norels un misters Drolaits divatā sēdēja Hanover-skvēra nama bibliotēkā. Misters Drolaits bija ticis apmēram līdz vidum garā stāstā par to, ko misters F. sacījis, vēlēdamies aizskart lordu S� un ko par to domājusi lēdija D., kad misters Norels pēk�ņi sacīja:

Mister Drolait, es būtu pateicīgs, ja jūs varētu atbildēt uz �ādu svarīgu jautājumu: vai Portlendas hercogam kāds ir paziņojis par manu iera�anos Londonā? [13]

Ak, ser! � iesaucās Drolaits. � Tikai jums ar jūsu pieticību varēja ienākt prātā �āds jautājums. Varat man ticēt, par neparasto misteru Norelu jau ir dzir�dēju�i visi ministri.[1] Portlendas hercogs � no 1807. līdz 1809. gadam Anglijas premjerministrs un Valsts kases pirmais lords.

Bet tādā gadījumā,�jautāja misters Norels, � kāpēc viņa gai�ība nav devis man nekādu ziņu? Nē, es sāku domāt, ka acīmredzot Kabinets pat nenojau� par manu eksistenci, � un tāpēc, mister Drolait, es būtu pateicīgs, ja jūs man atklātu, kādas pazī�anās jums ir valdībā un pie kā es varētu vērsties.

Valdībā, ser? � misters Drolaits pārvaicāja.

Es devos �urp, lai būtu noderīgs, � misters Norels rūgti atbildēja, � un biju cerējis ap �o laiku jau spēlēt ievērojamu lomu cīņā pret fancū�iem.

Ja jums �ķiet, ka esat nepelnīti piemirsts, man no visas sirds �ēl! � misters

Drolaits klaigāja. � Bet tā nevajag domāt, ticiet man! Visā pilsētā netrūkst dāmu un d�entlmeņu, kas ar prieku noskatīsies visus trikus vai ilūzijas, ko jūs kādu dienu pēc vakariņām būtu ar mieru mums parādīt. Neraizējieties, ka va�rat mūs nobiedēt, � mums ir ļoti stipri nervi.

Misters Norels neko neteica.

Labi, ser, � misters Drolaits bilda, parādīdams baltos zobus glaimīgā smaidā, un viņa tum�ās, valgās acis spulgoja, aicinot uz saticību, � nestrīdēsi�mies par to. Es tie�ām vēlētos, kaut spētu jums pakalpot, bet man jums jāsaka � tas ir pāri maniem spēkiem. Valdībai ir sava sfēra, man � sava.

Vispār misters Drolaits pazina vairākus d�entlmeņus da�ādos valdības ama�tos, un tie glu�i labprāt tiktos ar mistera Drolaita draugu un uzklausītu, kas �im draugam sakāms, ja misters Drolaits savukārt apņemtos neatklāt sabiedrībai da�us interesantus faktus no viņu dzīves. Ta�u patiesība bija tāda, ka misters Drolaits neieskatīja, ka no mistera Norela iepazī�anās ar kādu no �iem d�entl�meņiem viņam varētu atlēkt kāds labums; viņ� bija nodomājis paturēt misteru Norelu Londonas salonos un viesistabās, cerēdams agri vai vēlu pierunāt viņu parādīt tos trikus un burvju pigorus, pēc kuriem tik ļoti ilgojās mistera Dro�laita paziņas.

Misters Norels sāka rakstīt trauksmainas vēstules valdības d�entlmeņiem un, vispirms parādījis misteram Drolaitam, atdeva �aildermasam, lai nosūta, ta�u valdības d�entlmeņi neatbildēja. Misters Drolaits bija brīdinājis, ka tā būs. Valdības d�entlmeņiem lielākoties ir ļoti daudz darba.

Pēc nedēļas vai pusotras misters Drolaits saņēma ielūgumu uz kādu namu Soho-skvērā, kur bija iecerēts paklausīties slavenu itāļu soprāna dziedātāju, kas nule bija ieradusies no Romas. Bez �aubām, arī misters Norels bija uzaicināts. Ta�u, ieradies �ajā namā, Drolaits meklēja pūlī burvi un nespēja viņu atrast. Laselzs, nevērīgi atbalstījies pret kamīna dzegu, tērzēja ar da�iem citiem d�entl�meņiem. Drolaits piegāja klāt un jautāja, vai Laselzs nezinot, kur ir misters Norels.

Ā! � atsaucās Laselzs. � Viņ� devās apmeklēt seru Volteru Poulu. Mis�tera Norela rīcībā ir svarīgas ziņas, ko viņ� vēlas nekavējoties nodot Portlendas hercogam, un sers Volters Pouls ir tas cilvēks, kuru misters Norels grasās pago�dināt ar savām vēstīm.

Ko? Jūs pieminējāt Portlendu? � iesaucās cits d�entlmenis. � Vai mi�nistri jau nonāku�i tādā bezizejā? Viņi jau notur apspriedes ar burvjiem?

� Jums radies aplams iespaids, � misters Laselzs smaidīja. � To visu No�rels pats. Viņ� grasās piedāvāt valdībai savus pakalpojumus. Cik noprotams, viņ� ir izgudrojis, kā sakaut francū�us ar burvestību palīdzību. Tomēr man �ķiet augstākajā mērā neticami, ka ministri viņu uzklausīs. �obrīd, kad fran�i ir ieķēru�ies viņiem rīklē Kontinentā un visi pārējie ieķēru�ies viņiem rīklē Parlamentā, � �aubos, vai vēl kaut kur pasaulē ir tik briesmīgi nomocīti d�entlmeņi, kam ir vēl mazāk laika, ko atvēlēt kāda jork�īrie�a ērmotajām idejām.

Glu�i kā tas mēdz notikt ar pasaku varoņiem, misters Norels bija atklājis, ka visu �o laiku to, ko viņ� nodomājis, ir bijis iespējams paveikt pa�a spēkiem. Pat burvjiem ir ģimenes locekļi, un sagadī�anās pēc misteram Norelam bija kāds attāls radagabals (no mātes puses), kas reiz bija ārkārtīgi saērcinājis mis�teru Norelu, atrakstīdams viņam vēstuli. Lai nepieļautu �ādu atgadījumu at�kārto�anos, misters Norels bija �im cilvēkam nosūtījis astoņus simtus mārciņu (tie�i to �is nekauņa arī bija lūdzis), ta�u man ar no�ēlu jāteic, ka ar to nebija līdzēts, neģēlības apmātais mistera Norela mātes radinieks nelabojās un atrak�stīja misteram Norelam vēl vienu vēstuli, apbērdams savu labdari ar pateicī�bām un cildinājumiem, un paziņodams, ka: "�turpmāk es pats un mani draugi visādā ziņā aizstāvēsim Jūsu intereses un esam gatavi nākamajās vēlē�anās balsot saskaņā ar Jūsu cēlajiem ieskatiem, un, ja agri vai vēlu izrādīsies, ka es varu jebkādā veidā būt Jums noderīgs, Jūsu rīkojumi mani ļoti pagodinās un cels ļau�u acīs. Es palieku, ser, Jūsu pazemīgais un uzticamais kalps Vendels Makvortijs."

Līdz �im misteram Norelam nebija ne prātā nācis celt misteru Makvortiju ļau�u acīs, pagodinot viņu ar rīkojumiem, ta�u izrādījās (to bija izdibinājis �aildermass), ka misters Makvortijs par pie�ķirto naudu bija nopircis sev un brālim klerku amatus Austrumindijas kompānijā. Abi bija devu�ies uz Indiju un pēc desmit gadiem atgriezu�ies kā ļoti turīgi vīri. Tā arī nesaņēmis no sava pirmā labdara, mistera Norela, norādījumus, par ko ieteicams atdot savu balsi, misters Makvortijs bija sekojis misteram Bonnelam, kas bija viņa priek�nieks Austrumindijas kompānijā, un mudinājis savus biedrus darīt tāpat. Viņ� bija visai labi pakalpojis misteram Bonnelam, kur� savukārt bija lielos draugos ar slaveno politiķi seru Volteru Poulu. Rosīgajā tirdzniecības un politikas pasaulē viens d�entlmenis ir cita parādnieks, vēl cits ir viņa parādnieks un tā arvien, līdz ir izveidojusies vesela solījumu un pienākumu ķēde. �ajā gadījumā ķēdīte, kas sākās ar misteru Norelu, sasniedza seru Volteru Poulu, savukārt sers Vol- ters Pouls tagad bija ministrs.

1807. gada oktobris

Būt ministram toslaikus bija grūti.

Karo�ana veicās vai nu slikti, vai pavisam slikti, un visi vienprātīgi neiere�dzēja valdību. Arvien, kad sabiedrības ausīs nāca ziņa par jaunu katastrofu, kāda sīka vainas daļiņa pielipa �ādai vai tādai personai, ta�u galvenokārt visi vienprātīgi vainoja ministrus, turpretim tiem, nabadziņiem, atlika tikai vainot citam citu � un tie�i to arī viņi darīja, jo dienas, jo bie�āk.

Nebūtu tiesa, ka ministri bija nelgas � glu�i pretēji, starp viņiem bija da�i izcili domātāji. Tāpat viņus, visumā ņemot, nevarēja uzskatīt par sliktiem cilvē�kiem: da�s labs bija priek�zīmīgs ģimenes tēvs un sirsnīgi mīlēja bērnus, mū�ziku, suņus un ainavu glezniecību. Tomēr valdība bija kritusi tik lielā ne�ēlastībā, ka, ja nebijis ārlietu ministra rūpīgi izsvērto runu, diezin vai izdotos izdabūt cauri apak�namam kaut vienu iz�ķiramu jautājumu.

Oratora mākslā ārlietu ministram būtu grūti atrast līdzīgu. Lai cik zemās domās visi kā viens bija par valdību, kolīdz ārlietu ministrs cēlās kājās un sāka runāt � ak! viss uzreiz izskatījās pavisam citādi. Cik ātri izrādījās, ka pie ikkatra nelāga jaunuma vainīgs iepriek�ējais kabinets (neģēļu banda ar pilnīgi truliem prātiem un vēl arī ar nekrietniem nolūkiem)! Toties pa�reizējais Kabinets, teica ārlietu ministrs, � ne kop� seniķu laikiem pasaule nav redzējusi tik krietnus, tik pārprastus un ienaidnieku tik loti apmelotus d�entlmeņus! Viņi visi ir gudri kā Zālamans, cildeni kā Cēzars un drosmīgi kā Marks Antonijs; neviens un nekad godīgumā nav tik ļoti līdzinājies Sokratam kā finan�u ministrs. Tomēr par spīti visiem �iem tikumiem un talantiem ikkatrs ministru mēģinājums sa�kaut francū�us beidzās ar sagrāvi, un nesaudzīgi vārdi tika veltīti pat viņu prāta spējām. Lauku d�entlmeņi, kas savos laikrakstos lasīja viena vai otra ministra runas, pie sevis purpināja: "Tā, tā, �is gan laikam ir varen attapīgs zellis," � tomēr �ī doma lauku d�entlmeņus neiepriecināja. Lauku d�entlmeņiem bija stipras aizdomas, ka attapība patiesībā nav glu�i angliska īpa�ība. Tāda lieta kā spraiga, neparedzama izmanība vislabāk piestāvēja Lielbritānijas ļaunākajam ienaidniekam imperatoram Napoleonam Bonapartam; lauku d�entlmeņi to brāķēja.

Seram Volteram Poulam bija �etrdesmit divi gadi, un diem�ēl viņ� bija tik�pat gudrs kā visi pārējie Kabineta locekļi. Viņ� bija pa reizei sagājis matos ar gan�drīz visiem tālaika izcilajiem politiķiem un kādudien, kad viņi abi ar Ri�ardu Brinsliju �eridanu bija ļoti ieskurbu�i, no tā dabūjis pa galvu ar madeiras pu�deli. Vēlāk �eridans Jorkas hercogam izteicās: "Manu atvaino�anos Pouls pie�ņēma ar d�entlmeņa augstsirdību. Par laimi, viņ� ir tik neglīts, ka viena rēta vairāk vai mazāk neko lielu neiztaisa."

Man gan neliekas, ka viņ� būtu tik ļoti neglīts. Jā, viņa vaibsti bija gana ķē- mīgi: viņam bija liela seja, pusotru reizi garāka nekā citiem cilvēkiem; 110 tās laukā rēgojās liels deguns (ar visai smailu degungalu); tum�ās acis bija kā divi gudri ogļu gabali un mazās, sarainās uzacis atgādināja ļoti sīkas zivtiņas, kas drosmīgi laidu�ās peldējumā pa lielo sejas jūru. Tomēr kopumā visas �īs nejē�dzīgās sastāvdaļas veidoja itin patīkamu veselumu. Ja jūs būtu �o seju redzēju�i atpūtas brīdī (lepnu un labu tiesu melanholisku), tad domātu, ka tā dro�i vien �āda izskatās vienmēr; ka neviena cita seja nevarētu būt tik ļoti nepiemērota iespaidu izteik�anai. Ta�u jūs alotos, ai, kā alotos.

Visizteiksmīgāk sers Volters Pouls pauda Izbrīnu. Viņa acis iepletās, uzacis uz�āvās puscollu augstāk, viņ� pēk�ņi atlieca muguru un kļuva visnotaļ līdzīgs tēlam no mistera Rolendsona vai mistera Gilreja gravīrām. Politiskajā dzīvē Izbrīns seram Volteram lieti noderēja. � Es laikam nepareizi saklausīju! � viņ� izsaucās. � Jūs ta�u negribat teikt, ka� � Un, protams, ja d�entlmenis, kas sera Voltera klātbūtnē bija gribējis tik kļūmīgi teikt �o "ka�", nav jūsu draugs un ja jūs esat pietiekami au�īgs, lai ar labpatiku noskatītos, kā ass prāts pārspēj trulu, � tas bija lielisks uzjautrinājums. Dienās, kad sers Volters ļāva vaļu trakulīgai ne�petnībai, viņ� bija saisto�āks nekā izrādes Drūrī-leinā. Tūļī�gie abu Palātu d�entlmeņi sastulba un vairījās no viņa, kā vien spēdami. (Vecais lords Tāds-un-tāds, ļinkādams pa akmens velvi, kas savieno Pārstāvju palātu ar Jātnieku gvardes kazarmām, vicina pret seru Volteru spieķi un pār plecu kliedz: "Es ar jums nerunā�u, ser! Jūs sagrozāt manus vārdus! Jūs liekat man mutē to, ko es neesmu teicis!")

Reiz, ļau�u pūļa priek�ā teikdams runu, sers Volters bija gleznaini salīdzinā�jis Angliju un tās politiķus ar jaunai bārenīti, kas nonākusi izlaidīgu un mant�kārīgu ve�u aizbildnībā. �ie nelie�i ne tikai nesargā jauno dāmu no samaitātās pasaules, tie vēl arī nozog viņas mantojumu un izlaupa viņas māju. Pat ja sera Voltera klausītājiem palika neskaidrs viens otrs viņa izteiciens (teicamas kla�siskās izglītības rezultāts), tam nebija nozīmes. Itin visi spēja iztēloties, kā nabaga jaunā dāma vienos apak�svārkos stāv gultā, bet pie varas eso�ie vigu politiķi tik�mēr rakņājas pa viņas atvilktnēm un iztirgo viņas mantiņas lupatniekam. Visu jauno d�entlmeņu sirdīs �ī aina iesvēla patīkamas �ausmas.

Seram Volteram bija cēla dvēsele, un viņ� bie�i izrādīja mīkstsirdību. Kā viņ� reiz izteicās vienam no saviem draugiem, viņ� cerot, ka visiem viņa ienaidniekiem ir iemesls no viņa bīties, bet visiem viņa draugiem � iemesls viņu mīlēt, un man �ķiet, ka lielumis tā arī bija. Viņa līksmā izturē�anās, laipnība un gudrība, ievēro�jamais stāvoklis, kas viņam tagad bija sabiedrībā, darīja viņam godu vēl jo vairāk tāpēc, ka viņ� to saglabāja, arī cīnīdamies ar grūtībām, kas sīkāku garu gandrīz pilnīgi noteikti salauztu. Seram Volteram kā ēst vajadzēja naudu. Nav runa par to, ka viņam vienkār�i būtu tuk�as kabatas. Nabadzība ir viena lieta, turpretim sera Voltera parādi bija pavisam kas cits. Bēdīgs stāvoklis! � un jo bēdīgāks tāpēc, ka tā nebija viņa vaina: viņ� pats ar naudu nebija �ķiedies un pēc dabas pavisam noteikti nebija neapdomīgs, ta�u viņ� bija viena lētprātiņa dēls un otra mazdēls. Sers Vol�ters jau piedzima parādos. Ja viņ� būtu citādas dabas cilvēks, tad viss vēl varētu būt labi. Ja viņam būtu kaut niecīgākā vēlē�anās dienēt flotē, viņ�, iespējams, būtu va�rējis tikt uz zaļa zara ar prēmiju naudas palīdzību [14] ; ja viņu saistītu lauksaimniecība, viņ� būtu varējis lietpratigāk izmantot savu zemi un tikt pie turības, pārdodot graudus. Pat ja viņ� par ministru būtu kļuvis piecdesmit gadus agrāk, tad būtu varējis aizdot Valsts kases naudu par divdesmit procentiem un peļņu iebāzt savā kabatā. Bet ko lai iesāk moderns politiķis? � viņ� naudu drīzāk tērē, nevis pelna.[1] Prēmiju nauda � Napoleona karu laikā Anglijā pastāvēja kārtība, ka gūstā saņemts pretinieka kuģis tika pārdots un iegūto summu sadalīja starp sagūstītajiem, turklāt kapteiņi saņēma vienu ceturto daļu. (Tulk. piez.)

Pirms vairākiem gadiem draugi no valdības bija viņam izkārtoju�i pastā�vīgā sekretāra vietu Lūgumrakstu kancelejā. Viņam tika pie�ķirta īpa�a cepure, mazs ziloņkaula priek�mets un septiņi simti mārciņu gadā. Nekādi pienākumi �ai amatā nebija jāpilda, jo neviens neatcerējās, ar ko Lūgumrakstu kancelejai vajadzētu nodarboties un kam domāts mazais ziloņkaula priek�mets. Ta�u drīz sera Voltera draugi atstāja valdību un nāca jauni ministri, kas sludināja, ka sinekūras ir jālikvidē, un viens no daudzajiem amatiem un kancelejām, ko no- �ķibīja valdības kokam, bija Lūgumrakstu kanceleja.

1807. gada pavasarī izskatījās, ka sera Voltera politiskā karjera strauji tuvo�jas beigām (pēdējās vēlē�anas viņam izmaksāja gandrīz divus tūksto�us mār�ciņu). Viņa draugi nezināja, ko ķert, ko grābt. Kāda dāma no �ī draugu pulka, lēdija Vinzela, bija aizceļojusi uz Bātu un tur itālie�u mūzikas koncertā iepazi�nusies ar divām Vintertonēm, atraitni un viņas meitu. Nedēļu pēc �īs iepazī�a�nās lēdija Vinzela seram Volteram rakstīja: "Tie�i tādu partiju es Jums alla� esmu meklējusi. Māte sapņo par līgavaini no augstākajām aprindām un �ķēr�ļus ne�liks, � un, ja arī liks, es ne�aubos, ka Jūs jau nu spēsit tos aizburt prom. Toties nauda! Es Jums saku, mīļais draugs, kad viņas nosauca summu, ko dos līdzi pūrā, man acīs sariesās asaras! Ko Jūs teiktu par tūkstoti gadā? Par pa�u jauno dāmu es neko nerakstī�u � kad būsit viņu ieraudzījis, Jūs man par viņu stās�tīsiet daudz cildino�ākiem vārdiem, nekā es spēju piemeklēt."

Ap pulksten trijiem tai pa�ā dienā, kad misters Drolaits klausījās itālie�u dziedātājas priek�nesumu, Lūkass, mistera Norela sulainis, klauvēja pie kāda Bransvik-skvēra nama durvīm: turp misters Norels bija aicināts, lai tiktos ar seru Volteru. Misters Norels tika lūgts ienākt un ievests izmeklēti iekārtotā otrā stāva istabā.

Pie sienām karājās milzīgas gleznas zeltītos, ļoti mākslinieciskos rāmjos. Visās bija attēlota Venēcija, ta�u gleznotājs bija vēlējies attēlot apmāku�os dienu, kad lija auksts, brāzmains lietus, un Venēcija � pilsēta, kas būvēta no vienādās daļās ņemta saulaina marmora un saulainas jūras, � slīga drūmā Londonas miglā. Jūras zilumu, mākoņu baltumu un zelta vizmu bija pārmāku�i slīkonīgi pelē�kie un zaļie toņi. Vēj� trieca logā lietus �altis (cik melanholiska skaņa); spodrās tulpjkoka spoguļskapī�u un riekstkoka rakstāmgaldu virsmas vispārējā pe�lēcībā bija kļuvu�as par melniem spoguļiem un tum�i atspīdināja cita citu. Lai cik grezni �ī istaba bija iekārtota, tā �ķita apbrīnojami neomulīga: nebija nedz sve�u, kas klīdinātu krēslu, nedz uguns, kas aiztramdītu drēgnumu. Likās, saim�niecību �eit pārzina cilvēks, kam dota teicama redze un kas nemēdz salt.

Sers Volters Pouls piecēlās pretim, lai apsveicinātos ar misteru Norelu, un lūdza atļauju stādīt priek�ā misis Vintertoni un viņas meitu, Vintertones jaun�kundzi. Kaut gan sers Volters runāja par divām dāmām, misters Norels redzēja tikai vienu, cienījama vecuma lēdiju, kuras stāja pauda lielu cienīgumu un jau�amu valdonību. Misters Norels apmulsa. Viņ� nodomāja, ka sers Volters ir acīm redzami pievīlies, ta�u nebūtu pieklājīgi celt iebildumus pa�ā sarunas sākumā. Juzdamies visai apjucis, viņ� paklanījās valdonīgajai dāmai.

Ļoti priecājos ar jums iepazīties, ser, � bilda sers Volters. � Esmu par jums daudz dzirdējis. Man radies iespaids, ka Londonā runā gandrīz tikai par neparasto misteru Norelu vien. � Tad viņ� uzrunāja valdonīgo dāmu: � Mis�ters Norels ir burvis, kundze, un savā dzimtajā Jork�īras grāfistē viņ� iemanto�jis lielu slavu.

Valdonīgā dāma pievērsa misteram Norelam cie�u skatienu.

Jūs it nemaz neesat tāds, kā es gaidīju, mister Norel, � sers Volters atzī�mēja. � Man stāstīja, ka jūs esat praktizējo�s burvis, � ceru, ka tas jūs neaizvaino, ser, es tikai atkārtoju, ko man sacīja, � un man jāatzīst, ka es jūtos atvieglots, ieraugot, ka jūs it nemaz tādam nelīdzināties. Londonu ir apsēdu�i neskaitāmi viltus burveļi, kas izkrāpj cilvēkiem naudu, solīdami zilus brīnumus. Vai jūs esat redzējis Vinkulu? To, kas sē� būdā blakus Svētajam Kristoferam pie Bir�as? Viņ� ir pats nejēdzīgākais no visa bara. Jūs jau laikam, kā es noskār�u, esat ma�ģijas teorētiķis? � Sers Volters iedro�ino�i pasmaidīja. � Ak jā, man sacīja, ka jūs vēlaties man kaut ko lūgt.

Misters Norels lūdza seru Volteru viņu atvainot, ta�u viņ� tik tie�ām esot praktizējo�s burvis. Sers Volters izskatījās pārsteigts, un misters Norels izteica cerību, ka �ī atzī�anās neliks viņam zaudēt sera Voltera labvēlību.

Nē, nē, nekādā ziņā, � sers Volters pieklājīgi nomurmināja.

Maldi, kas tur jūs savā varā, � misters Norels sacīja, � es, protams, ru�nāju par uzskatu, ka visi praktizējo�ie burvji noteikti ir �arlatāni, � ir radu�ies no Anglijas burvju kaunpilnās dīkdienības pēdējo divu gadsimtu laikā. Esmu veicis vienu nelielu maģisku darbiņu � Jorkas iedzīvotāji savā laipnībā apgal�voja, ka tas bijis vienreizējs, � tomēr man jums jāsaka, ser Volter, ka tik daudz spētu paveikt jebkur� pieticīgi apdāvināts burvis. �ī vispārējā letarģija ir atņēmusi mūsu di�ajai nācijai tās stiprāko atspaidu, un mēs esam paliku�i bez aizstā�vības. �o trūkumu es ceru izlabot. Varbūt citi burvji spēj atstāt novārtā savu pienākumu � es nespēju. Ser Volter, esmu ieradies, lai piedāvātu jums savu palīdzību mūsu pa�reizējās grūtībās.

Mūsu pa�reizējās grūtībās? � sers Volters pārvaicāja. � Ā, jūs runājat par karu? � Viņ� ļoti plati atvēra savas mazās, melnās actiņas. � Dārgais mis�ter Norel! Kāds karam sakars ar bur�anu? Vai bur�ana � kāds tai sakars ar karu? Man liekas, es esmu dzirdējis par to, ko jūs paveicāt Jorkā, un ceru, ka mājas�mātes bija pateicīgas, ta�u es nespēju iztēloties, kā mēs �ādas burvestības varētu pielietot karā! Jā gan, kareivji ir ļoti netīri, bet ziniet, man jāteic, � un viņ� sāka smieties, � viņiem jādomā par svarīgākām lietām.

Nabaga misters Norels! Viņ� nebija dzirdējis Drolaita sadomāto pastāstu par to, kā elfi izmazgāju�i jorkie�u drānas, un bija pagalam satriekts. Viņ� ap�liecināja seram Volteram, ka ne reizi mū�ā nav mazgājis veļu � ne ar burves�tībām, ne arī kā citādi �, un pastāstīja, ko patiesībā bija paveicis. Ta�u dīvainā kārtā, lai arī misters Norels spēja darīt tādus brīnumus, kurus redzot, no tiesas aizrāvās elpa, viņ� par tiem stāstīja savā parastajā sausajā manierē, un seram Volteram palika iespaids, ka pustūksto�a akmens tēlu atdzīvo�anās un vienlai�cīga runā�ana Jorkas katedrālē bijis visai neinteresants notikums un viņam tie��ām paveicies, ka viņ� tobrīd atradies citur.

Jā, tas ir ļoti interesanti. Ta�u es joprojām ne glu�i saprotu, kā�

�ai brīdī kāds ieklepojās, un, līdzko sers Volters izdzirdēja klepu, viņ� uzreiz apklusa, glu�i kā saausīdamies.

Misters Norels atskatījās. Pa�ā tālākajā un tum�ākajā istabas kaktā uz dīvā- niņa, cie�i ietinusies lielā, baltā lakatā, gulēja jauna meitene baltā kleitā. Viņa gulēja pilnīgi nekustīgi, ar vienu roku piespiedusi pie mutes nēzdodziņu. Viņas poza, nekustīgums, itin viss uzreiz lika domāt par cie�anām un grūtu slimību.

Misters Norels visu laiku bija juties pilnīgi pārliecināts, ka tai kaktā ne�viena nav, un tāpēc gandrīz iztrūkās no viņas piepe�ās parādī�anās, it kā mei�teni tur būtu uzbūru�as cita burvja maģiskās mākas. Kamēr viņ� raudzījās uz meiteni, to savā varā sagrāba jauna klepus lēkme, kas nebeidzās un nebeidzās. Sers Volters �ajā laikā jutās manāmi neveikli. Viņ� neskatījās uz meiteni (toties skatījās uz visu citu, kas atradās �ajā istabā). Viņ� paņēma no galdiņa apzeltītu nieku, apgrieza kājām gaisā, aplūkoja no apak�as un nolika vietā. Vispēdīgi arī viņ� iekāsējās � īsi nokrem�ļojās, it kā vēlēdamies sacīt, ka visi kāsē, � kas var būt dabiskāks par kāsu � kāsē�ana nekad, nekādos apstākļos nevar modināt ba�as. Meitene uz divāniņa beidzot bija tikusi galā ar klepus lēkmi un nu gulēja glu�i klusa un nekustīga, lai gan ne�ķita, ka elpo�ana viņai padotos bez grūtībām.

Mistera Norela skatiens atrāvās no jaunās dāmas, aizceļoja pie lielās, drūmās gleznas viņai virs galvas, un burvis mēģināja atcerēties, ap ko pirmīt bija vēr- pusies saruna.

Tās ir laulības, � pavēstīja majestātiskā lēdija.

Piedodiet, kundze? � misters Norels nesaprata.

Ta�u dāma vien pamāja uz gleznu un apveltīja misteru Norelu ar lepnu smaidu.

Gleznā, kas atradās virs jaunās dāmas, glu�i tāpat kā visās pārējās gleznās, kas atradās �ajā istabā, bija attēlota Venēcija. Anglijas pilsētas visbie�āk ir celtas pakalnos; to ielas ved te aug�up, te lejup, tālab misteram Norelam ienāca prātā, ka Venēcija, uzcelta jūrā, dro�i vien ir pati plakanākā un ērmīgākā pilsēta pa�saulē. Plakanuma dēļ glezna atgādināja perspektīvas vingrinājumu: statujas, kolonnas, kupoli, pilis un katedrāles rindu rindām stiepās tālumā, kur sastapa pla�as un melanholiskas debesis, savuties viļņos, kas skalojās gar �o ēku sie�nām, ņudzēt ņudzēja greznas, zeltītas strūgas un dīvainās melnās Venēcijas lai�vas, kas tik ļoti atgādina sērojo�u lēdiju tupelītes.

Tur attēlotas Venēcijas simboliskās laulības ar jūru, � teica dāma (kā tagad noprotams, tā bija misis Vintertone), � dīvaina itāļu ceremonija. Visas gleznas, ko jūs redzat �ajā istabā, savos ceļojumos uz Kontinentu iegādājās ne�laiķa misters Vintertons; kad es izgāju pie viņa par sievu, tās bija viņa kāzu dā�vana man. Gleznotāju � itālieti � tolaik Anglijā neviens nepazina. Vēlāk, mistera Vintcrtona aizbildnības iedro�ināts, viņ� ieradās Londonā.

Viņas runas veids bija tikpat majestātisks kā viņas izskats. Pēc katra teikuma viņa ieturēja pauzi, lai misters Norels varētu pienācīgi novērtēt vērtīgās ziņas, ko viņa tam atklāja.

Un, kad pie vīra izies mana mīļā Emma, � viņa turpināja, � �īs gleznas būs mana kāzu dāvana viņai un seram Volteram.

Misters Norels apvaicājās, vai Vintertones jaunkundzes un sera Voltera lau�lības gaidāmas drīz.

Pēc desmit dienām! � triumfējo�i atbildēja misis Vintertone.

Misters Norels lūdza pieņemt viņa apsveikumus.

Tad jūs esat burvis, ser? � misis Vintertone gribēja zināt. � Man �ēl to dzirdēt. �is amats man ir īpa�i netīkams. � Dāma caururbjo�i skatījās uz misteru Norelu, it kā ar viņas izteiktu nosodījumu būtu diezgan, lai misters Norels uz līdzenas vietas atteiktos no maģijas un sameklētu sev kādu citu no�darbo�anos.

Kad viņ� to nedarīja, majestātiskā dāma pievērsās savam topo�ajam znotam.

Mana pamāte, ser Volter, bija pasākusi visās lietās paļauties uz kādu burvi. Pēc mana tēva nāves viņ� alla� grozījās mūsu mājās. Bie�i gadījās, ka mēs iegā�jām kādā istabā, labi zinot, ka tajā neviena nav, un uzgājām tur viņu, nolīdu�u kādā kaktā aiz aizkara. Vai aizmigu�u uz dīvāna ar visiem dubļainajiem zāba�kiem kājās. Viņ� bija ādmiņa dēls, un viņa zemā izcelsme bija redzama it visos viņa darbos. Viņam bija gari, netīri mati un suņa ģīmis, ta�u viņ� sēdēja pie mūsu galda kā d�entlmenis. Mana pamāte viņam klausīja uz vārda un septiņus ga�dus viņ� kā ķēniņ� izrīkoja mūsu dzīvi.

Un jūsu ieskati netika ņemti vērā, kundze? � vaicāja sers Volters. � Tas mani pārsteidz!

Misis Vintertone sāka smieties.

Kad tas sākās, es vēl biju maza meitene, ser Volter, astoņus vai deviņus gadus veca. Viņu sauca Drīmdi�s, un viņ� mums nemitīgi klāstīja, cik ļoti viņ� priecājas, ka ir mūsu draugs, ta�u es un mans brālis tikpat neatlaidīgi atgādi�nājām, ka viņu par draugu neuzskatām. Ta�u viņ� tikai smaidīja kā suns, kas iemācījies smaidīt un neprot likties mierā. Nepārprotiet, ser Volter. Mana pamāte daudzējādā ziņā bija lieliska sieviete. Tēvs viņu cienīja tik ļoti, ka atstāja viņai se�simt mārciņas gadā un uzticēja viņas gādībai savus trīs bērnus. Viņas vienīgais trūkums bija muļķīga neticība pa�as spējām. Mans tēvs uzskatīja, ka spriedumos un spējā at�ķirt labu no ļauna, kā arī daudzās citās lietās, sievietes neatpaliek no vīrie�iem, un es viņam pilnā mērā piekrītu. Manai pamātei nevajadzēja izvairīties no atbildības. Kad nomira misters Vintertons, es nevairījos.

Protams, kundze, � murmināja sers Volters.

Turpretim viņa, � misis Vinterstone turpināja, � visā pilnībā paļāvās uz �o burvi, Drīmdi�u. Viņam nebija ne kripatiņas burvju spēju, un tādēļ viņam nemitīgi vajadzēja kaut ko sadzejot. Viņ� izdomāja noteikumus manam brālim, māsai un man, iegalvodams pamātei, ka tā mēs būsim dro�ībā. Mēs nēsājām ap krūtīm cie�i apsietas purpura lentes. Mūsu istabā galds tika klāts se�ām personām: mums un trim elfiem, kuri, kā apgalvoja Drīmdi�s, mūs sargājot. Viņ� mums pateica to vārdus. Kā jums �ķiet, ser Volter, kādi tie bija?

Man nav ne mazākās nojausmas, kundze.

Misis Vintertone sāka smieties.

Viņus sauca Suņuburk�ķis, Robins Viendienītis un Saulpurenis. Mans brālis, ser Volter, kur� bija tikpat nepakļāvīgas dabas kā es, bie�i pamātes klāt�būtnē sauca: "Ej ratā, Suņuburk�ķi! Ej ratā, Robin Viendienīti! Ej ratā, Saul- pureni!" � bet viņa, nabaga muļķīte, �ēli lūdzās, lai viņ� tā nesaka. �ie elfi mums nekā laba neatnesa. Mana māsa saslima. Kad es iegāju viņas istabā, tur priek�ā parasti jau bija Drīmdi�s, kas ar saviem garajiem, dzeltenajiem un netīrajiem nagiem glaudīja viņas bālos vaigus un vārgo roku. Bezmaz asaras liedams, nejēga tāds! Viņ� būtu to izpestījis, ja tikai spētu. Viņ� būrās un būrās, bet viņa nomira. Mana māsa bērnībā bija ļoti skaista, ser Volter. Es gadiem ilgi ienīdu pamātes burvi. Gadiem ilgi uzskatīju viņu par ļaundari, ta�u visbeidzot, ser Volter, no�nācu pie slēdziena, ka viņ� bija tikai no�ēlojams nejēga.

Sers Volters tāpat sēdus pagriezās un atskatījās.

Vintertones jaunkundz? � viņ� pasauca. � Jūs kaut ko sacījāt, bet es nesadzirdēju.

Emma! Kas par lietu! � iekliedzās misis Vintertone.

No dīvāniņa puses atskanēja vāra nopūta. Pēc tam klusa, dzidra balss sacīja:

Es teicu, ka jums, māmiņ, nepavisam nav taisnība.

Ak tā, mīlulīt? � Misis Vintertone � ar spēcīgu raksturu apveltīta dāma, kas savus ieskatus citiem pauda ne atturīgāk par Mozu, kad tas pasludināja bau�ļus, � meitas iebildumu it nemaz neņēma ļaunā. Patiesībā �ķita, ka viņa gandrīz nopriecājas.

Protams, � bilda Vintertones jaunkundze, � protams, burvji ir mums vajadzīgi. Kur� cits spētu mums izskaidrot Anglijas vēsturi, jo īpa�i visas ziņas par Anglijas ziemeļiem un ziemeļnieku Melno karali? Parastie vēsturnieki to nespēj. � Brīdi bija klusums. � Man patīk vēsture, � viņa teica.

Man tas nebija zināms, � sacīja sers Volters.

Ak, ser Volter! � iesaucās misis Vintertone. � Mana mīļā Emma ne��ķie� spēkus, lasīdama romānus kā citas jaunkundzes. Viņa ir ļoti daudz lasī�jusi; biogrāfijas un dzeju viņa pārzina labāk nekā jebkura cita man pazīstama jauna dāma.

Es tomēr ceru, � dedzīgi teica sers Volters, pārliekdamies pāri krēsla at�zveltnei, lai uzrunātu savu līgavu,� ka jums patīk arī romāni; tad mēs varētu lasīt tos kopā. Kādas ir jūsu domas par Radklifas kundzi? Vai par madame d'Arblē?

Ta�u seram Volteram neizdevās uzzināt Vintertones jaunkundzes ieskatus par �īm slavenajām dāmām, jo viņai uznāca vēl viena klepus lēkme, kas piespieda viņu � bija redzams, ka tas sagādā viņai lielas pūles, � piecelties sēdus. Viņ� pagaidīja atbildi, ta�u, kad klepus bija pārgājis, viņa, novārgusi un pagurusi, atkal atslīga uz dīvāniņa un aizvēra acis.

Misters Norels nesaprata, kāpēc nevienam neienāk prātā piedāvāt viņai pa�līdzību. Likās, visi klāteso�ie sazvērēju�ies noliegt, ka nabaga jaunā dāma ir slima. Neviens nejautāja, vai viņai nevajag kaut ko atnest. Neviens nemudināja viņu iet un atgulties, kaut misters Norels � kur� pats bie�i slimoja � nojauta, ka vis�vairāk viņai �obrīd būtu vajadzīgs miers un siltums.

Mister Norel, � ierunājās ser Volters, � es nevaru apgalvot, ka saprotu, kādu palīdzību jūs mums piedāvājat�

Ak tā! Kas attiecas uz finesēm, � teica misters Norels, � es par kara mākslu zinu tikpat maz, cik ģenerāļi un admirāļi par maģiju, tomēr�

�bet, lai kāda tā būtu, � turpināja sers Volters, � man diem�ēl jāteic, ka mums tā nederēs. Maģija nav cienījama, ser. Tā nav� � sers Volters meklēja īstos vārdus, � �nopietna. Valdība nevar ielaisties ar tādām lietām. Pat nevai�nīgā patērzē�ana �odien ar jums var sagādāt mums nelielas nepatik�anas, ja sabiedrība par to uzzinās. Godīgi sakot, mister Norel, ja es būtu labāk nopratis, ko jūs man �odien grasāties piedāvāt, es nebūtu piekritis ar jums tikties.

Sera Voltera balss, to visu sakot, nepavisam neskanēja nelaipni, bet� Ak, na�baga misters Norels! Izdzirdēt, ka maģija nav nopietna, � tas bija ļoti nopietns trieciens. Uzzināt, ka tevi ieskaita vienā sugā ar visādiem drīmdi�iem un vinku- liem, � tas bija pavisam iznīcino�i. Viņ� velti protestēja, ka ilgi un cītīgi ir do�mājis par to, kā maģiju atkal padarīt cienījamu; velti piedāvājās parādīt seram Volteram garu priek�likumu sarakstu par maģijas uzraudzību Anglijā. Sers Vol�ters nevēlējās to redzēt. Viņ� �ūpoja galvu un smaidīja, ta�u sacīja vienīgi:

Diem�ēl, mister Norel, es jūsu labā neko nevaru darīt.

Kad vakarā Hanover-skvērā ieradās Drolaits, viņ� bija spiests klausīties, kā misters Norels gau�as par to, kā visas viņa cerības ar sera Voltera Poula palī�dzību īstenot savus nodomus cietu�as krahu.

Bet, ser, ko es jums teicu? � sauca Drolaits. � Ak vai! Nabaga misters Norels! Cik nejauki viņi pret jums izturēju�ies! No sirds jūtu jums līdzi. Ta�u it nemaz neesmu pārsteigts! Es daudzkārt esmu dzirdējis, ka �īs Vintertones ir tik uzpūtīgas, ka bail!

Tomēr, lai kā man negribētos to atzīt, misteram Drolaitam piemita zināma divkosība un jāteic, ka viņa līdzjūtība nemaz nebija tik sirsnīga, kā viņ� apgal�voja. �ādas neatkarības izpausmes viņam nebija pa prātam, un viņ� bija nolēmis misteru Norelu sodīt par patvaļību. Visu nākamo nedēļu misters Norels un mis�ters Drolaits vakariņoja tikai ļoti pieticīgos namos un, gan neizrīkodams visu tā, lai misteru Norelu pie sava galda sēdinātu viņa kurpnieks vai vecīte, kas slauka putekļus no Vestminsteras abatijas statujām, misters Drolaits gādāja, lai viņi dotos pie pagalam nenozīmīgiem, neietekmīgiem un neelegantiem cilvēkiem. �ādi misters Drolaits cerēja misteram Norelam iedvest, ka viņu izbrāķēju�i ne tikai Pouli un Vintertones, bet arī visas augstākās aprindas; tad misteram Norelam vajadzētu saprast, kas ir viņa patiesais draugs, kļūt maķenīt pieļāvīgākam un vairs neliegties parādīt kādu burvju triku, ko Drolaits visiem solīja jau nezcik mēne�u.

Tādas cerības un nodomi mājoja mistera Norela labākā drauga sirdī, ta�u Drolaitam par nelaimi misteru Norelu sera Voltera atraidījums bija tā satrie�cis, ka viņ� pat nepamanīja pārmaiņas viesību raksturā un galu galā Drolaits bija sodījis vienīgi pats sevi.

Tagad, kad sers Volters vairs nepavisam nebija pieejams, misters Norels no�nāca pie arvien stingrākas pārliecības, ka sers Volters ir glu�i tāds aizbildnis, kas viņam vajadzīgs. Dzīvespriecīgs, uzņēmīgs cilvēks ar patīkamām, nepiespiestām manierēm � sers Volters Pouls bija tie�i tas, kas misters Norels nebija. Un tātad, sprieda misters Norels, sers Volters Pouls panāktu visu, kas viņam pa�am nebija pa spēkam. Seram Volteram laikmeta ietekmīgākie vīri neiebilstu.

ļa tikai viņ� būtu noklausījies, kas man sakāms, � misters Norels gau�dās kādu vakaru, kad viņi ar Drolaitu divatā sēdēja pie ēdamgalda. � Bet es neatradu vārdus, lai viņu pārliecinātu. Protams, tagad es no�ēloju, ka nepa- aicināju līdzi jūs vai misteru Laselzu. Smalku aprindu ļaudīm patīk sarunāties ar smalkiem cilvēkiem. Tagad es to zinu. Varbūt man vajadzēja parādīt kādu burvestību � pārvērst tasītes tru�os vai tējkarotītes zelta zivtiņās. Tad vismaz viņ� man būtu noticējis. Bet diez vai mana bur�anās būtu pa prātam vecajai dāmai. Tik tie�ām nezinu. Kā jūs domājat?

Ta�u Drolaits, kam galvā bija palikusi tikai viena doma � ja no garlaicības ir iespējams nomirt, tad viņ� gandrīz pavisam dro�i izlaidīs garu nākamā stun�das ceturk�ņa laikā, � atklāja, ka viņam zudusi jebkāda vēlē�anās runāt: viņ� ir spējīgs labākajā gadījumā savilkt seju sājā smaidā.

1807. gada oktobris

� Tā, ser! Situsi atmaksas stunda! � misters Drolaits sauca, visai negaidīti parādīdamies Hanover-skvēra nama bibliotēkā.

Atmaksas stunda? � misters Norels pārvaicāja. � Neko nesaprotu!

Jā, jā! � Drolaits nerimās. � Vintertones jaunkundze, sera Voltera līgava, �odien nomira. Pēc divām dienām viņiem vajadzēja apprecēties, bet tagad viņa, nabadzīte, guļ glu�i mirusi un auksta. Tūksto� mārciņu gadā! Iedomājieties, cik viņ� izmisis! Ja viņai būtu izdevies izvilkt līdz nedēļas beigām, viss būtu glu�i citādi! Viņam par katru cenu jādabū nauda � viņam parādu vairāk kā sunim blusu. Es nebūt nebrīnī�os, ja mēs no rīta uzzināsim, ka viņ� pārgriezis sev rīkli.

Misters Drolaits uz brīdi atbalstīja elkoni uz krietna, ērta krēsla, kas stāvēja pie kamīna, un, palūkojies lejup, ieraudzīja draugu.

�t A, Lasclz, tas tik ir joks. Tad aiz tās avīzes bijāt jūs! Kā klājas?

Tikām misters Norels ieplestām acīm skatījās uz misteru Drolaitu.

Jūs sakāt, jaunā dāma ir mirusi? � viņ� pārsteigts izdvesa. � Jaunā dāma, ko es tai istabā redzēju? Neticami. Tas ir ļoti negaidīti.

Nē, nē, glu�i otrādi, � iebilda misters Drolaits, � tie�i tas jau bija gai�dāms.

Bet kā tad kāzas? � jautāja misters Norels. � Visa lielā gatavo�anās! Ne�viens laikam nezināja, cik smagi slima viņa ir.

Kā nu ne, varu jums apliecināt � zināja gan, � atteica Drolaits. � Visi zināja. Ūja! Viens zellis vārdā Dramonds, kas Ziemsvētkos redzēja viņu privā�tās viesībās Lemingtonas kūrortā, saderēja ar lordu Kārlailu uz piecdesmit mār�ciņām, ka mēne�a laikā viņa būs pagalam.

Misters Laselzs saērcināts noklak�ķināja mēli un nolika laikrakstu.

Nē, nē, � viņ� atspēkoja, � tā nebija Vintertones jaunkundze. Jūs do�mājat Hūkemas-Niksas jaunkundzi, kuras brālis draudēja viņu no�aut, ja viņa apkaunos ģimeni � un visi nojau�, ka agri vai vēlu viņa to izdarīs. Bet tas notika Vortingā � un viņ� saderēja nevis ar lordu Kārlailu, bet ar Eksmūras hercogu.

Drolaits brīdi prātoja.

Laikam jums taisnība, � viņ� galu galā sacīja. � Bet tas nav galvenais, jo visi tie�ām zināja, ka Vintertones jaunkundze ir slima. Protams, izņemot viņas māti. Tai likās, ka viņas meita ir pati pilnība � un kāda Pilnībai daļa gar slimībām? Pilnību var tikai apbrīnot; Pilnību var spo�i izprecināt. Vecajai ne prātā nenāca, ka Pilnība varētu būt slima � viņa par to negribēja ne dzirdēt. Lai kā Vintertones jaunkundze klepoja un krita ģībonī, un bez spēka gulēja uz dīvāniņa, es neesmu dzirdējis, ka pie viņas kaut reizi būtu izsaukts ārsts.

Sers Volters par viņu būtu rūpējies labāk, � Laselzs noteica un nopuri�nāja avīzi, lai atkal ķertos pie lasī�anas. � Par viņa politiku var runāt visādi, bet viņ� ir prātīgs cilvēks. �ēl gan, ka viņa nenodzīvoja līdz ceturtdienai.

Bet, mister Norel, � misters Drolaits pagriezās pret draugu, � jūs izska�tāties glu�i bāls un slims! Jūs laikam dziļi satriec tas, ka jauna un nevainīga dzīve pārtrūkst, tikko iesākusies. Jūsu iejūtība dara jums godu, kā vienmēr, ser, � un es visnotaļ jums piekrītu � jauka puķīte zem smaga zābaka � jā, ser, tas man ir kā dun�a dūriens sirdī � nespēju par to pat domāt. Bet no otras puses, viņa tomēr bija ļoti slima un agri vai vēlu būtu nomirusi � un, kā jūs pats stāstījāt, pret jums viņa nebija necik laipna. Es zinu, ka tā tagad nav pieņemts runāt, bet es nelokāmi palieku pie sava � jauniem ļaudīm jāizrāda cieņa ve�cām un mācītām personām, tādām kā jūs. Nav pieļaujama nekāda nekaunība un vīzdegunība, un tamlīdzīgas lietas.

Ta�u izskatījās, ka misters Norels nedzird �os vārdus, ar kuriem viņu tik at�saucīgi mierināja labākais draugs; kad viņ� beidzot atvēra muti, likās, viņ� sarunājas pats ar sevi, jo viņ� dziļi nopūtās un murmināja:

Nebiju domājis, ka maģija �eit tik ļoti pagrimusi. � Viņ� apklusa, tad a�i, klusi nobubināja: � Aug�āmcelt miru�os ir ļoti bīstami. Jau trīssimt gadu nekas tāds nav darīts. Es nedrīkstu to mēģināt!

Tas izklausījās gau�ām neparasti, un misters Drolaits un misters Laselzs pār�steigti atskatījās uz savu draugu.

Glu�i manas domas, ser,� misters Drolaits sacīja,� un neviens neaicina jūs to darīt.

Protams, es zinu visas formulas, � misters Norels turpināja, it kā Dro�laits nemaz nebūtu runājis, � bet �ī ir tie�i tā maģija, kuru es tik strikti norai�dīju! � Tur viss pārāk atkarīgs� Pārāk atkarīgs� Citiem vārdiem, iznākums var būt pilnīgi neparedzams! Burvis nepavisam nespēj valdīt� Nē! Es nemē�ģinā�u. Ne domāt par to nedomā�u!

Iestājās īss klusums. Ta�u, kaut ari burvis bija nosolījies vairs par bīstamo burvestību nedomāt, viņ� joprojām dīdījās savā krēslā, kodīja pirkstu galus, elpoja ļoti ātri un izrādīja da�ādas citas dvēseles satraukuma pazīmes.

Mans dārgais mister Norel! � lēni teica Drolaits. � Man liekas, es sāku nojaust, par ko jūs domājat. Un, man jāatzīstas, es to uzskatu par lielisku ideju! Jums padomā ir grandiozs maģisks pasākums, apliecinājums jūsu neparasta�jām spējām! Ap�ēliņ, ser! Ja jums tas izdosies, visas Anglijas vintertones un pouli barā saskries pie jūsu lieveņa, lai tikai iepazītos ar brīnumaino misteru Norelu!

Un, ja viņam neizdosies, � sausi piezīmēja misters Laselzs, � visa An�glija aizcirtis durvis bēdīgi slavenā mistera Norela deguna priek�ā.

Dārgo Laselz! � klaigāja Drolaits. � Kādas blēņas jūs runājat! Pieminiet manus vārdus, neko nevar izskaidrot tik viegli kā neveiksmi � tie�i ar to jau visi nemitīgi nodarbojas.

Misters Laselzs attrauca, ka viņam neesot skaidrs, par ko ir runa, un abi ņē�mās ķīvēties, bet te pēk�ņi pār viņu drauga mistera Norela lūpām izlauzās mok�pilns kliedziens.

Ak Dievs! Ko lai es daru? Ko lai daru? Visus �os mēne�us esmu vaiga svied�ros pūlējies, lai mans amats kļūtu pieņemams ļau�u acīs, tomēr mani vienalga nicina! Mister Laselz, jūs pazīstat Londonu, sakiet man�

Diem�ēl, ser � misters Laselzs viņu steig�us pārtrauca, � mans prin�cips ir nekad nedot padomus. � Un viņ� atkal ķērās pie savas avīzes.

Mans dārgais mister Norel! � teica Drolaits (negaidīdams, kamēr tiks pajautāts viņa viedoklis). � Var gadīties, ka otru reizi tādas izdevības vairs nebūs� � (tas bija spēcīgs arguments, un misters Norels ļoti smagi nopūtās,) � �un es nudien sev nepiedo�u, ja bū�u ļāvis jums to palaist garām neizman�totu. Ar vienu �āvienu jūs atdosit mums apburo�o jauno dāmu � par kuras nāvi neviens nespēj domāt, neliedams gau�as asaras; jūs izglābsit no trūkuma cienījamu d�entlmeni un uz mū�u mū�iem atdosit maģijai zaudēto varenību! Kad jūs būsit visiem pierādījis, cik vērtīgas ir jūsu mākas � cik tās ir noderī�gas, un tā tālāk �, kur� tad vairs spēs liegt burvjiem pelnīto godu un slavu? Burvjus cienīs tāpat kā admirāļus, daudz vairāk nekā ģenerāļus un, iespējams, tāpat kā arhibīskapus un lordus kanclerus! Es nebūt nebrīnī�os, ja viņa ma�jestāte nekavējoties izkārtos viņus pēc rangiem un nopelniem � būs ārkārtē�jie un pilnvarotie burvji un burvji-kanoniķi, un goda burvji, un tā joprojām. Bet jums, mister Norel, pienāksies vieta pa�ā aug�ā: jūs būsiet arhiburvis! Un tas viss ar vienu �āvienu, ser! Ar vienu �āvienu!

Drolaits pats bija sajūsmā par savu runu; Laselzs aizkaitināts �aukstināja laikrakstu � viņ� nepārprotami būtu varējis celt jo daudzus iebildumus, ta�u pats bija sev to noliedzis, paziņodams, ka nedod padomus.

Diezin vai ir vēl kāds tik ļoti bīstams maģijas paveids! � misters Norels, itin kā izbijies, �ukstus iebilda. � Tas ir bīstams gan burvim, gan burvestības objektam!

Ak, ser, � Drolaits saprātīgi atteica, � par briesmām, kas attiecas uz jums, dro�i vien jūs pats varat spriest vislabāk, savukārt objekts � izsakoties jūsu vārdiem � ir miris. Kas vēl ļaunāks ar viņu varētu atgadīties?

Drolaits labprāt dzirdētu atbildi uz �o interesanto jautājumu, ta�u misters Norels tādu nesniedza.

Es zvanī�u, lai padod karieti, � Drolaits pēdīgi paziņoja un tā arī iz�darīja. � Do�os taisnā ceļā uz Bransvik-skvēru. Nebaidieties, mister Norel, man ir nojauta, ka visi mūsu priek�likumi tiks uzklausīti ar vislielāko pretim�nāk�anu. Pēc stundas gaidiet mani atpakaļ!

Kad Drolaits bija aizskrējis, misters Norels vismaz ceturtdaļstundu sēdēja, raudzīdamies vienā punktā, un Laselzs � kaut arī viņ� neticēja burvestībai, kuru misters Norels solījās paveikt, (un tātad neticēja arī briesmām, ar kurām misteram Norelam, pēc viņa pa�a vārdiem, vajadzēs sastapties) � bija prie�cīgs, ka neredz ainas, ko, liekas, patlaban skatīja misters Norels.

Pēc tam misters Norels sarosījās, lielā steigā izķēra 110 plauktiem piecas vai se�as grāmatas un visas atvēra, laikam meklēdams lappuses, kurās gādīgi sniegti padomi burvjiem, kas grasās uzmodināt no nāves jaunas dāmas. Apmēram trīs ceturtdaļstundas viņ� bija ļoti aizņemts, tad aiz durvīm atskanēja troksnis un ātrāk par pa�u misteru Drolaitu bibliotēkā ieradās viņa balss:

� �neiedomājami liela laipnība! Ārkārtīgi pateicīgs�� Misters Drolaits palēkdamies iejoza pa bibliotēkas durvīm, viņa seja staroja platā smaidā. � Viss ir ļoti labi, ser! Sākumā sers Volters bija mazliet atturīgs, bet viss ir labi! Viņ� lika man jums paziņot, ka viņ� ir pateicīgs par jūsu līdzjūtību un uzmanību, ta�u nedomājot, ka no �ādas izrīcības būtu kāds labums. Es teicu � ja viņ� ba�ījas, ka par to vēlāk paklīdis runas, tad lai neuztraucas, jo mēs nevēlamies sagādāt viņam neveiklus brī�us � un ka mistera Norela vienīgā vēlē�anās ir būt viņam noderīgam, bet mēs ar Laselzsu esam mēmāki par mēmu, � bet viņ� atteica, ka par to viņ� vispār nedomājot, jo par ministru ļaudis smejas vienmēr, bet viņ� vēlētos, lai Vintertones jaunkundzei ļautu dusēt Dieva mierā, jo tas viņas pa�reizējā stāvoklī būtu vispiedienīgāk. "Dārgo ser Volter!" es saucu, "kā jūs varat tā runāt? Jūs ta�u noteikti nedomājat, ka bagāta un daiļa jauna dāma labprāt �ķīrās no �īs dzīves pa�ā savu kāzu priek�vakarā � nepadarījusi jūs laimīgu! Ak, ser Volter!" � es teicu, � "varbūt jūs neticat mistera Norela burvestībām, bet kas tur slikts, ja viņ� pamēģinās?" Toties māte uzreiz uzķēra manu domu un arī ņēmās viņu pierunāt � viņa man pastāstīja par kādu burvi, ko pazinusi bērnībā, tas bijis ļoti apdāvināts cilvēks un mīļ� draugs visai viņu ģimenei � tas palīdzējis viņas māsai nodzīvot par vairākiem gadiem ilgāk, nekā visi bija uzdro�ināju�ies cerēt. Es jums saku, mister Norel, trūkst vārdu, lai izteiktu, cik pateicīga misis Vintertone ir par jūsu labo sirdi, un viņa lūdza, lai es jūs mudinu tūlīt pat doties turp, � un pats sers Volters teica, ka neredzot iemeslu jūsu iera�anos atlikt, � tādēļ es liku Deivijam gaidīt pie durvīm un nekustēties ne no vietas. Ak, mister Norel! �ī būs vispārēja izlīguma nakts! Visi pārpratumi, visas iedomas, kas kādreiz radu�ās no pāris neapdomīgi paspru�ku�iem vārdiem, � viss, viss izklīdīs kā migla! Glu�i kā �ekspīra lugā!

Misteram Norelam atnesa pelerīni, un viņ� iekāpa karietē; pēc pārsteiguma izteiksmes viņa sejā, kad karietes durvis atvērās un tajā no vienas puses ielēca misters Drolaits, bet no otras � misters Laselzs, es sliecos spriest, ka viņ� ne�bija nodomājis uzaicināt �os abus d�entlmeņus doties uz Bransvik-skvēru viņam līdzi.

Laselzs atkrita sēdeklī, aiz smiekliem sprauslādams, un izteicās, ka nekad mū�ā nav dzirdējis kaut ko tik smieklīgu, tad salīdzināja viņu ērto braucienu mistera Norela karietē pa Londonas ielām ar senām fran�u un itāļu pasakām, kurās vientie�i sē�as ķipjos un iras pa pīļu dīķiem, tvarstīdami mēness atspīdumu, � misters Norels to būtu varējis ņemt ļaunā, ja vien misteram Norelam būtu bijis vaļas pievērst viņam uzmanību.

Piebrauku�i pie misis Vintertones nama, viņi uz tā lieveņa ieraudzīja nelielu ļau�u bariņu. Divi izskrēja priek�ā, lai saķertu zirgus aiz apau�iem, un eļļas lampa, kas spīdēja virs lieveņa, ļāva saskatīt, ka sagaidītāji bija savi desmit no misis Vintertones saimes ļaudīm, izgāju�i laukā paskatīties uz burvi, kas grasās atdzīvināt viņu jauno kundzi. Zinot, kāda ir cilvēka daba, neminstinoties atzī�u^ ka viņu vidū bija arī tādi, kam ziņkārojās redzēt, kāds tad �is burvis izskatās. Tomēr daudzu bālajās sejās bija asaru pēdas un tos, domājams, �ai aukstajā naktī uz ielas bija izdzinu�as cildenākas jūtas.

Viens no kalpiem paņēma sveci un sāka iet misteram Norelam un viņa drau�giem pa priek�u, jo namā bija ļoti tum�s un auksts. Kāpnēs viņi izdzirdēja misis Vintertones balsi no aug�as saucam:

Robert! Robert! Vai tas ir misters Norels? Ak! Paldies Dievam, ser! � Piepe�i viņa stāvēja uz sliek�ņa. � Es jau baidījos, ka jūs neatbrauksit! � Un tad, misteram Norelam par lielām �ausmām, viņa satvēra abas viņa rokas savē�jās un, tās stipri spiezdama, lūdzās, lai viņ� izmanto savas visiedarbīgākās bur�vestības un atsauc Vintertones jaunkundzi atpakaļ dzīvē. Par naudu nevajagot domāt! I.ai viņ� minot savu cenu! Tikai lai apsolot, ka atdo�ot viņas mīļo bēr�niņu! Lai apsolot!

Misters Norels nokrem�ļojās un, iespējams, jau gribēja uzsākt vienu no sa�viem izvērstajiem, garlaicīgajiem skaidrojumiem par modernās maģijas filozo�fiju, kad priek�ā izslīdēja misters Drolaits, kur� saņēma misis Vintertones rokas un izglāba viņus abus.

Mīļā kundze, es jūs lūdzu, esiet jel mierīgāka! � Drolaits iesaucās. � Jūs redzat, ka misters Norels ir ieradies, un mēs darīsim visu, kas būs viņa varā. Viņ� lūdz jūs vairs nepieminēt naudu. Viss, ko viņ� �ovakar darīs, tiks darīts draudzības vārdā� � Sai brīdī misters Drolaits paslējās uz pirkstgaliem un pastiepa zodu, lai paskatītos pāri misis Vintertones plecam � tur istabas vidū stāvēja sers Volters Pouls. Sers Volters, nupat piecēlies no sava krēsla, stāvēja no�ķiru un raudzījās uz atnācējiem. Sveces gaismā varēja redzēt viņa bālumu un iedubu�ās acis, viņa seja �ķita mazliet liesāka nekā agrāk. Vienkār�a pie�klājība prasīja, lai viņ� pieiet atnācējiem klāt un apsveicinās, tomēr sers Volters to nedarīja.

Bija ērmoti noskatīties, kā misters Norels pie durvīm vilcinās un izrāda lielu nevēlē�anos, lai viņu ved tālāk, pirms viņ� nav aprunājies ar seru Volteru. � Bet man jāparunā ar seru Volteru! Tikai da�i vārdi jāpasaka seram Volte�ram! � Es darī�u visu, kas manos spēkos, ser Volter! � viņ� kliedza turpat no durvjpriek�as. � Tā kā jaunā dāma� khem� �ķīrās no mums ne tik sen, varu teikt, ka viss rādās cerīgi. Jā, man liekas, es tie�ām varētu sacīt, ka ir cerības. Ta�gad es ie�u, ser Volter, un darī�u, kas man darāms. Cerams, visnotaļ drīz man būs tas gods nākt pie jums ar labām ziņām!

Visus tos solījumus, kurus misis Vintertone tik ļoti lūdzās, bet nesaņēma, misters Norels tagad dedzīgi vēlējās dot seram Volteram, kur� tos manāmi nevēlējās dzirdēt. Palikdams savā viesistabas patvērumā, sers Volters palocīja galvu un, kad misters Norels neparko negāja prom, aizsmacis uzsauca: � Pa�teicos, ser! Pateicos! �Viņa mute dīvaini izstiepās. Iespējams, tas bija domāts kā smaids.

Es no visas sirds vēlos, ser Volter, � sauca misters Norels, � kaut varētu jūs aicināt līdzi, lai jūs redzat, ko es daru, ta�u �ī ir ļoti savdabīga burvestība, kas jāveic pilnīgā vientulībā. Ceru, ka man būs tas gods parādīt jums kādu bur�vestību citā reizē!

Sers Volters īsi paklanījās un aizgriezās.

Misis Vintertone tai brīdī sarunājās ar savu kalpu Robertu, un Drolaits iz�mantoja �o izdevību, lai pavilktu misteru Norelu sānis un sāktu dedzīgi �uk�stēt viņam ausī:

Nē, nē, ser! Nesūtiet viņus prom! Es iesaku sapulcēt ap gultu visus, kas ir ar mieru nākt. Ticiet man, tā ir labākā garantija, ka par mūsu �īsnakts veikumu rīt zinās visa pilsēta. Un nebaidieties sarīkot nelielu blīk�ķi un jandāliņu, tas vis�vairāk satrieks kalpus � lieciet lietā jūsu labākos buramvārdus, esiet tik laipns! Ak debess! Cik es esmu neattapīgs! Kāpēc man neienāca prātā paņemt līdzi ķī�nie�u pulverī�us, tos varētu iemest ugunī! Jums jau dro�i vien pa�am nav līdzi?

Misters Norels viņam neatbildēja un palūdza, lai viņu bez vilcinā�anās ved pie Vintertones jaunkundzes.

Kaut arī burvis bija skaidri pateicis, ka vēlas turp doties viens, viņa mīļie draugi misters Drolaits un misters Laselzs brīdī, kad misteru Norelu gaidīja grūtākais pārbaudījums viņa karjerā, nespēja pamest viņu vienu, tāpēc Ro�berts veda uz tre�o stāvu visus trīs.

1807. gada oktobris

Viņi iegāja TUK�A istabā.

Tas ir, kāds tajā bija gan. Gultā gulēja Vintertones jaunkundze, ta�u filo�zofiem vajadzētu krietni palauzīt galvu, lai noteiktu, vai istabu, kurā guļ ne�laiķe, var vai tomēr nevar uzskatīt par tuk�u.

Viņa bija ieģērbta baltā kleitā, kaklā viņai bija sudraba ķēde; viņas skaistie mati bija sasukāti un sakārtoti un ausīs iekārti pērļu un granīta auskari,�tomēr ļoti jā�aubās, vai tas Vintertones jaunkundzi �obrīd iepriecināja. Bija iedegtas sveces un kamīnā kurējās silta uguns, malu malās stāvēja vāzes ar rozēm, kas piepildīja istabu ar saldu smar�u, ta�u arī pa�os smirdīgākajos Londonas bēni�ņos Vintertones jaunkundze gulētu tikpat bezkaislīgi.

Ak, tad jūs sakāt, ka viņa izskatījās glu�i cie�ami? � apvaicājās misters Laselzs.

Jūs viņu netikāt redzējis? � atjautāja Drolaits. � Ai! Viņa bija debe��ķīga. Glu�i dievi�ķa. īsts eņģelis.

Re kā? Bet tagad, paskat, kāda sarukusi neglītene! Ieteik�u visām savām glītajām draudzenēm nemirt, � misters Laselzs noteica un pieliecās tuvāk. � Viņai aizvēru�i acis.

Viņas acis bija pati pilnība, � Drolaits klāstīja. � Skaidras, tum�i pelē�kas, ar garām, tum�ām skropstām un uzacīm. �ēl gan, ka jūs viņu neesat re�dzējis � viņa bija tie�i tāda būtne, kādu jūs būtu apbrīnojis. � Drolaits pagriezās pret misteru Norelu. � Nu, ser, vai esat gatavs sākt?

Misters Norels bija apsēdies krēslā pie kamīna. No izlēmības un lieti�ķuma, ko viņ� bija izrādījis, ienākdams �ajā namā, vairs nebija ne miņas; viņ� bija nokāris galvu un bie�i un smagi nopūtās, neatraudams skatienu no paklāja. Misters Laselzs un misters Drolaits raudzījās uz burvi ar tādu ieinteresētību, kas atbilda katra raksturam, � proti, misters Drolaits dīdījās un gaidās zibināja acis, kurpretim mistera Laselza seja pauda vēsu, smaidīgu neticību. Misters Drolaits pagāja da�us cieņpilnus solī�us tālāk no gultas, lai misteram Norelam būtu ērtāk pie tās pieiet, un misters Laselzs atbalstījās pret sienu un sakrustoja rokas (�o pozu viņ� bie�i ieņēma teātrī).

Misters Norels vēlreiz nopūtās.

Mister Drolait, es jau sacīju, ka �īs burvestības ir veicamas pilnīgā vie�natnē. Es palūg�u jūs uzgaidīt lejasstāvā.

Ak, nē, ser! � Drolaits protestēja. � Tik tuvi draugi, kā mēs ar Laselzu, ta�u nevaram būt nekāds traucēklis? Mēs esam klusi kā pelītes! Nepaies ne divas minūtes, kad jūs jau būsit pilnīgi piemirsis, ka mēs arī te uzturamies. Un man jāteic, ka es uzskatu mūsu klātbūtni par pilnīgi nepiecie�amu! Kur� rīt pavēstīs pasaulei par jūsu sasniegumiem, ja ne Laselzs un es? Kur� pastāstīs par tā mirkļa neaprakstāmo lieliskumu, kad jūsu burvju mākas triumfēja un jaunā dāma modās no nāves miega? Vai par to neiedomājami skumjo brīdi, kad jūs bijāt spiests atzīt sakāvi? Jūs pats to nespēsit ne pustik labi, ser! Un jūs to zināt!

Varbūt,� atbildēja misters Norels. � Bet tas, ko jūs vēlaties, nekādā ziņā nav iespējams. Es nesāk�u � es nevaru sākt, iekams jūs nebūsit atstāju�i �o istabu.

Nabaga Drolaits! Viņ� nevarēja piespiest burvi ķerties pie bur�anas pret viņa gribu, ta�u tik ilgi gaidīt izdevību ieraudzīt burvestību un tikt izraidītam � ak, tas bija briesmīgi. Likās, viņ� neizturēs �o triecienu. Pat misters Laselzs ju�tās mazliet vīlies, jo bija cerējis redzēt kaut ko ļoti komisku un par to pasmieties.

Kad abi bija aizgāju�i, misters Norels gurdi piecēlās kājās un paņēma līdzatvesto grāmatu. Viņ� at�ķīra to vietā, ko bija iezīmējis ar salocītu vēstuli, un nolika uz maza galdiņa, lai tā būtu pie rokas, ja savajagas ieskatīties. Tad viņ� sāka skandēt buramvārdus.

Tie iedarbojās gandrīz acumirklī: kaut kas zaļ� pēk�ņi parādījās tur, kur pirmīt hekā zaļa nebija, un istabā uzvēdīja svaiga, salda me�u un pļavu smar�a. Misters Norels apklusa.

Istabas vidū kāds stāvēja: gar�, izskatīgs d�entlmenis ar bālu, tīru ādu un veselu gūzmu matu, tik ko�i baltu kā noziedēju�a dzelk�ņa pūkas. Viņa aukstās, zilās acis spulgoja, un viņam bija garas, tum�as uzacis, kuru gali izlocījās uz aug�u. Viņ� bija ģērbies tie�i tāpat kā visi kārtīgi d�entlmeņi, vienīgi viņa svārks bija zaļāks par zaļu � tādā krāsā kā lapas pa�ā vasaras sākumā.

O Lari� misters Norels iesāka drebo�ā balsī. � O Lar! Magnum opus est mihi tuo auxilio. Haec virgo mortua est et familia eius eam ad vītam redire vult. [15] � misters norels norādīja uz gulo�o.[1] Ak, Gars! Man ir liela vajadzība pēc tavas palīdzības. Sī jaunava ir mirusi, un viņas ģimene vēlas atsaukt viņu atpakaļ dzīvē.

Ieraudzījis Vintertones jaunkundzi, d�entlmenis ar matiem kā dzelk�ņa pūkas ļoti satraucās. Viņ� iepleta rokas itin kā pārsteigts un iepriecināts un sāka bērtin bērt latīņu vārdus. Misters Norels, kas bija vairāk pieradis redzēt latīņu valodu rakstītā vai drukātā veidā, atklāja, ka tik raitai runai nespēj izse�kot, lai gan �ad un tad viņ� pa kādam vārdam saprata, piemēram, vārdus formosa un venusta� ar tiem raksturo sievie�u daiļumu.

Misters Norels nogaidīja, līdz d�entlmeņa sajūsma mazliet noplok, un pie�vērsa d�entlmeņa uzmanību spogulim, kas atradās virs kamīna. Tajā parādījās Vintertones jaunkundze: viņa gāja pa �auru, akmeņainu taku starp nemīlī�giem kalniem.

Ecce mortua inter terram et caelum!� misters Norels pavēstīja. � Scito igitur, O Lar, me ad hanc magnam operām te elegisse cļuia� [16] [1] Lūk, mirusī starp zemi un debesīm! Tad zini, ak, Gars, ka esmu izvēlējies tevi �im liela�jam darbam tāpēc�

lā, jā! � iesaucās d�entlmenis, piepe�i pāriedams uz angļu valodu. � Tu izsauci mani tāpēc, ka burvju dāvanu ziņā man ciltī nav līdzīgu! Tāpēc, ka es biju kalps un sirdsdraugs Tomasam Godblesam, Ralfam Stoksijam, Mārtiņam Peilam un karalim Krauklim! Tāpēc, ka esmu varonīgs, bruņniecisks, cildens un daiļ� kā maijmēness! Tas viss ari tāpat ir saprotams! Būtu bijis neprāts saukt kādu citu! Mēs abi zinām, kas es esmu. Galvenais ir cits jautājums: kas, saki man, lūdzams, esi tu?

Es? � misters Norels apstulbis pārjautāja. � Es esmu mūslaiku di�ā�kais burvis!

D�entlmenis savilka vienu smalki izlocīto uzaci, kā vēlēdamies sacīt, ka �āds apgalvojums viņu izbrīna. Viņ� lēni apgāja misteram Norelam apkārt, ap�lūkodams to no visām pusēm. Tad, it nemaz neceremonēdamies, norāva mis�teram Norelam no galvas parūku un paskatījās zem tās, it kā misters Norels būtu grāpis uz uguns un viņ� vēlētos zināt, kas būs vakariņās.

Es� es esmu tas, kam lemts atdzemdināt Anglijas maģiju! � misters Norels stomījās, sakampdams parūku un no jauna uzlikdams to galvā � mazliet pa�ķībi.

Mjā, acīmredzot tā arī ir! � atsaucās d�entlmenis. � Citādi manis te nebūtu! Tu ta�u neiedomājies, ka es tērētu savu laiku trīspeniju �ogmales pesteļotājam, ko? Bet kas tu esi? Lūk, ko es gribu zināt. Kādas burvestības tu pieproti? Kas bija tavs skolotājs? Kādas burvju zemes tu esi apceļojis? Kādus ienaidniekus sakāvis? Kas ir tavi sabiedrotie?

Tāds jautājumu birums misteru Norelu pagalam pārsteidza, un viņ� nebūt nebija gatavs sniegt uz tiem atbildi. Viņ� minstinājās un vilcinājās, līdz beidzot pieķērās tam vienīgajam, ko spēja atbildēt puslīdz saprotami:

Man nebija skolotāja. Es visu apguvu pats.

Kā?

No grāmatām.

No grāmatām! � (Tas tika atcirsts ar galēju nicinājumu.)

Jā gan! Mūsdienās ir daudz grāmatu par maģiju. Protams, visvairāk ir tādu, kur sarakstītas muļķības. Neviens tik labi kā es nezina, cik daudz muļ�ķību sadrukā grāmatās. Bet var atrast arī ne mazums derīgu lietu un glu�i ap�brīnojami, kā cilvēks, mazliet pamācījies, sāk saskatīt�

Misters Norels bija ķēries pie sava iecienītā temata, ta�u d�entlmenim ar matiem kā dzelk�ņa pūkas nebija pacietības klausīties citu runās.

Vai es esmu pirmais no manas cilts, ko tu sastopi?

Jā, jā!

�ī atbilde, liekas, d�entlmenim ar matiem kā dzelk�ņa pūkas bija pa prā�tam, un viņ� pasmaidīja.

Tad re kā! Un, ja es atdzīvinā�u �o jauno dāmu, kāda būs mana alga?

Misters Norels aizkrek�ķējās.

Kādu algu jūs� � viņ� nedaudz aizsmaku�ā balsī jautāja.

Ē, par to nav grūti vienoties! � atsaucās d�entlmenis ar matiem kā dzelk�ņa pūkas. � Manas vēlmes attiecas uz pagalam pieticīgām lietām. Par laimi esmu pilnīgi svabads no alkatības un zemiskas godkāres. Patiesībā tu re�dzēsi, ka mans priek�likums ir daudz izdevīgāks tev pa�am, nevis man, � lūk, cik nesavtīgs es esmu! Es vēlos tikai palīdzēt tev visos tavos pūliņos, dot tev pa�domus visās lietās un rādīt ceļu tavās studijās. Ā! Un tu nedrīksti aizmirst pavēstīt visiem, ka par saviem izcilajiem sasniegumiem tev lielā mērā jāpateicas man!

Misters Norels izskatījās tā, it kā būtu mazliet nevesels. Viņ� kāsēja un kaut ko murmināja par d�entlmeņa augstsirdību.

Ja es būtu no tiem burvjiem, kas to vien kāro kā uzvelt visus savus dar�bus citiem, tad jūsu piedāvājums būtu ļoti vilino�s. Bet diem�ēl� īsi runājot, es turpmāk nedomāju izmantot jūsu � vai kāda cita jūsu cilts pārstāvja � pakalpojumus.

Ilgs klusums.

Zini, tā nu gan ir nepateicība! � dzedri paziņoja d�entlmenis. � Es biju tik izpalīdzīgs un pie tevis ierados. Es ar vislielāko labvēlību klausījos tavu apnicīgo vāvuļo�anu. Neko neteicu par to, ka tu nenieka nesajēdz no maģijas kārtības un etiķetes. Un tagad tu noniecini manu piedāvājumu tevi atbalstīt? Citi burvji, man tev jāsaka, pārcieta visnejaukākās mocības, lai tikai izpelnītos manu palīdzību. Varbūt man labāk vajadzētu runāt ar to otru. Varbūt viņ� labāk nekā tu zinās, kā pienākas uzbildināt personas, kam ir augstāks rangs un stāvoklis? � D�entlmenis pārlaida skatienu istabai. � Es viņu neredzu. Kur viņ� ir?

Kāds viņ�?

Otrs.

Kāds otrs?

Burvis!

Bur� � misters Norels iesāka, ta�u �is vārds nepabeigts izdzisa viņam uz lūpām. � Nē, nē! Nekāda otra burvja nav! Es esmu vienīgais! Ticiet man, es esmu vienīgais! Kā jums varēja ienākt prātā?�

Bet, protams, ka ir vēl otrs burvis! � d�entlmenis paziņoja, it kā būtu kauns un negods noliegt tik acīm redzamu faktu. � Tavs labākais draugs!

Man nav draugu, � atteica misters Norels.

Viņ� neko nesaprata. Kur� draugs garam varēja būt prātā? �aildermass? Laselzs? Drolaits?

Viņam ir rudi mati un gar� deguns. Un viņ� ir ļoti iedomīgs � kā jau jūs visi, tu angli! � paziņoja d�entlmenis ar matiem kā dzelk�ņa pūkas.

Tas neko nedeva. Gan �aildermass, gan Laselzs un Drolaits bija iedomīgi � katrs savā veidā; gan �aildermasam, gan I.aselzam bija gar� deguns, ta�u ne�viens no viņiem nebija ruds. Misters Norels tā arī nekļuva gudrāks un, smagi nopūzdamies, atgriezās pie neatliekamiem jautājumiem.

Tad jūs man nepalīdzēsit? � viņ� vaicāja. � Jūs nemodināsit jauno dāmu no nāves miega?

Es neko tādu neteicu! � d�entlmenis ar matiem kā dzelk�ņa pūkas at�trauca tādā tonī, it kā nespētu saprast, kā misteram Norelam kas tik aplams ienācis prātā. � Jāatzīstas, � viņ� turpināja, � ka pēdējos gadsimtos man maz�liet apnikusi ģimenes locekļu un kalpu sabiedrība. Manām māsām un māsīcām gan ir daudz krietnu īpa�ību, kas runā viņām par labu, tomēr viņas nav bez saviem trūkumiem. Man diem�ēl jāteic, ka viņas ir diezgan lielīgas, iedomīgas un vīzdegunīgas. �ai jaunajai dāmai, � viņ� norādīja uz Vintertones jaunkun�dzi, � domājams, piemita visas pienācīgās dotības un tikumi? Viņa bija gra�cioza? Asprātīga? Sprigana? Untumaina? Vai viņa dejoja kā saules stars? Zirga mugurā traucās kā vēj�? Dziedāja kā eņģelis? Iz�uva kā Pēnelope? Runāja fran�ciski, itāliski, bretoniski, velsiski un daudzās citās valodās?

Misters Norels lēsa, ka visnotaļ tā arī bija. Tie�i tādas lietas, pēc viņa domām, mūsdienu jaunkundzes pieprot.

Tad viņa man būs apburo�a biedrene! � sasizdams plaukstas, paziņoja d�entlmenis ar matiem kā dzelk�ņa pūkas.

Misters Norels nervozi aplaizīja lūpas.

Ko jūs ierosināt?

Atdod man pusi dāmas dzīves, un esam līgu�i!

Pusi viņas dzīves? � misters Norels pārjautāja.

Pusi,� atkārtoja d�entlmenis ar matiem kā dzelk�ņa pūkas.

Bet ko viņas draugi teiks, kad uzzinās, ka es esmu atdāļājis pusi viņas dzīves? � jautāja misters Norels.

Ē, viņi nekad par to neuzzinās. Vari uz mani paļauties, � solīja d�entlme�nis. � Turklāt �obrīd viņai dzīves nav nemaz. Puse dzīves ir labāk nekā necik.

Tie�ām, puse dzīves varētu būt daudz labāk nekā necik. Ar pusi dzīves Vin�tertones jaunkundze varētu apprecēties ar seru Volteru un izglābt ievērojamo valstsvīru no bankrota. Tad sers Volters varētu palikt savā amatā un atbalstīt visus mistera Norela plānus Anglijas maģijas atdzemdinā�anā. Tomēr misters Norels bija lasījis daudz grāmatu, kurās bija aprakstīti citu angļu burvju līgumi ar elfu cilts pārstāvjiem, un viņ� ļoti labi zināja, cik blēdīgi �ie radījumi mēdz būt. Viņam rādījās, ka viņ� nojau�, kā d�entlmenis domājas viņu piekrāpt.

Cik gara ir dzīve? � viņ� jautāja.

D�entlmenis ar matiem kā dzelk�ņa pūkas iepleta rokas, pauzdams pilnīgu vaļsirdību.

Cik garu tev gribētos?

Misters Norels iegrima domās.

Pieņemsim, ka viņa būtu nodzīvojusi deviņdesmit �etrus gadus. Deviņ�desmit �etri gadi ir visai cienījams vecums. Tagad viņai ir deviņpadsmit. Atliktu vēl septiņdesmit pieci gadi. Ja jūs viņai dāvātu vēl septiņdesmit piecus gadus, tad es neredzu iemeslu, kāpēc jūs pusi no tiem nevarētu paņemt sev.

Tātad septiņdesmit pieci gadi, � piekrita d�entlmenis ar matiem kā dzelk�ņa pūkas, � no kuriem tie�i puse pienākas man.

Misters Norels pacēla ba�īgas acis.

Vai mums jāizdara vēl kaut kas? � viņ� jautāja. � Varbūt kas jāparaksta?

Nē, bet man kaut kas jāpaņem no dāmas, lai apliecinātu savas tiesības uz viņu.

Ņemiet kādu no viņas gredzeniem! � ierosināja misters Norels. � Vai �o ķēdīti, kas viņai kaklā. Gan jau es spē�u izskaidrot, kāpēc viņai trūkst gre�dzena vai kaklarotas.

Nē, � atteica d�entlmenis ar matiem kā dzelk�ņa pūkas. � Vajag kaut ko� Ahā! Zinu!

Drolaits un I.aselzs sēdēja viesistabā, kurā misters Norels pirmo reizi bija ticies ar seru Volteru Poulu. Tur bija visai nemājīgi. Uguns kamīnā tik tikko kvēloja, un sveces bija gandrīz izdegu�as. Aizkari nebija aizvilkti, un neviens nebija aizvēris slēģus. Lietus bungā�ana pa loga rūtīm radīja pagalam melanholisku noskaņu.

Miroņu aug�āmcel�anai ļoti piemērota nakts, � noteica misters La�selzs. � Logos sitas lietus un koku zari, un skurstenī gaudo vēj�, � būtībā ir visi nepiecie�amie scēniskie efekti. Mani nereti pārņem tieksme rakstīt lugas, un, kas zina, varbūt �īs nakts notikumi iedvesmos mani vēl vienam mēģināju�mam � traģikomēdijai, kas stāstīs par trūkumā nonāku�a ministra izmisīga�jiem mēģinājumiem tikt pie naudas, izmantojot visus līdzekļus, sākot ar aprē�ķina laulībām un beidzot ar bur�anos. Manuprāt, publikai tā varētu patikt. Nosaukums varētu būt, teiksim � "�ēl gan, ka viņa ir pagalam".

Lasels ieturēja pauzi, lai Drolaits varētu pasmieties par viņa asprātību, ta�u Drolaita omu bija sabojājusi burvja atteik�anās ļaut viņam palikt un noskatī�ties bur�anā, un viņ� spēja atbildēt vienīgi �ādi:

Kā jums �ķiet, kur visi pazudu�i?

Nezinu.

Hm, ņemot vērā visu, ko mēs ar jums esam darīju�i viņu labā, man lie�kas, mums pienāktos laipnāka uzņem�ana! Nav pagājusi ne pusstunda, kop� viņi nespēja vien pietiekami paust savu pateicību! Un tagad pavisam aizmir�su�i � tas ir ļoti nelāgi! Kop� mēs ieradāmies, mums nav piedāvāts ne kēksa gabaliņ�. Vakariņām, protams, jau ir par vēlu, lai gan es, piemēram, bezmaz mir�stu badā! � Viņ� uz brīdi apklusa. � Uguns arī tūlīt izdzisīs.

Pieberiet klāt ogles, � Laselzs ieteica.

Ko? Tad ta�u es nosmērē�os no galvas līdz kājām!

Sveces cita pēc citas izdzisa, blāzma kamīnā kļuva arvien nespodrāka, līdz Venēcijas ainas pie sienām vairs bija tikai lieli, melni jo melni kvadrāti uz maz�liet mazāk melnu sienu fona. Abi ilgi sēdēja klusēdami.

Tur pulkstenis nosita pusdivi! � pēk�ņi ierunājās Drolaits. � Cik vien�tulīga skaņa! Uff! Visas �ausmīgās lietas, par kurām var lasīt romānos, vienmēr notiek tie�i tad, kad nodimdējis baznīcas zvans vai tum�ā mājā pulkstenis no�sit stundu!

Es nu gan neatceros nekādas sevi�ķas briesmas, kas būtu notiku�as pulksten pusdivos, � atzīmēja Laselzs.

Tai brīdī viņi izdzirdēja soļus uz kāpnēm � tie tūdaļ pārtapa soļos gaitenī. Salona durvis atvērās, un kāds apstājās uz sliek�ņa ar sveci rokā.

Drolaits pagrāba biguli.

Ta�u tas bija misters Norels.

Nebīstieties, mister Drolait. Bailēm nav iemesla.

Tomēr mistera Norela seja, kad viņ� pacēla augstāk sve�turi, liecināja par ko citu: viņ� bija ļoti bāls un viņa ieplestajās acīs, liekas, vēl vīdēja pārdzīvoto �ausmu duļķes.

Kur ir sers Volters? � viņ� jautāja. � Kur visi pārējie? Vintertones jaun�kundze sauc savu māmiņu.

Pēdējo teikumu misteram Norelam nācās atkārtot divreiz, tikai tad abi pārējie saprata, ko viņ� saka.

Laselzs divas vai trīs reizes samirk�ķināja acis un pavēra muti, glu�i kā pār�steigts, ta�u uzreiz attapās, aizvēra muti un savilka seju nievīgā vīpsnā, un vairs ne�ķīrās no tās visu atliku�o nakts daļu, it kā viņ� it bie�i iegrieztos namos, kuros no miroņiem tiek uzceltas jaunas dāmas, un ieskatītu, ka �ī reize jau nu gan ne ar ko īpa�u nav izcēlusies. Turpretim Drolaitam tikmēr bija jāpavēsta vismaz tūksto� da�ādu lietu, un, visticamāk, viņ� to visu ari pateica, ta�u diem��ēl nevienam nebija vaļas iedziļināties viņa sakāmajā.

Drolaits un Laselzs tika aizsūtīti sameklēt seru Volteru. Tad sers Volters aiz�gāja pēc misis Vintertones un misters Norels ieveda cienījamo dāmu, asarainu un drebo�u, viņas meitas istabā. Pa to laiku ziņa par Vintertones jaunkundzes atgrie�anos dzīvē izplatījās arī citās mājas daļās; kalpotājus, to padzirdot, pār�ņēma liels prieks un pāri malām plūsto�a pateicība misteram Norelam, miste�ram Drolaitam un misteram Laselzam. Sulainis un divi kalpi ieradās pie mistera Drolaita un mistera Laselza un lūdza atļauju sacīt, ka, ja misteram Drolaitam vai misteram Laselzam savureiz noderētu kāds pakalpojums, ko spētu sniegt sulainis vai kalpi, viņiem vajagot tikai to pateikt.

Misters Laselzs pa�ukstēja misteram Drolaitam, ka viņam līdz �im neesot ienācis prātā, ka, darīdams labus darbus, viņ� pamudina ļoti daudzus zemas kārtas pārstāvjus runāt ar viņu nepiedodami familiāri � tas esot necie�ami �, viņ� centī�oties vairāk tā nedarīt. Par laimi, zemās kārtas pārstāvji bija tik sa�jūsmināti, ka neuzzināja, cik ļoti ir viņu aizvainoju�i.

Drīz kļuva zināms, ka Vintertones jaunkundze ir piecēlusies no gultas un, at�balstīdamās pret mistera Norela elkoni, aizgājusi uz savu mazo viesistabu, kur apsēdināta krēslā pie kamīna un palūgusi tēju.

Drolaits un Laselzs tika aicināti doties uz tre�o stāvu, un mazā, mājīgā vies�istabā atrada Vintertones jaunkundzi, viņas māti, seru Volteru, misteru Norelu un da�us kalpus.

Sprie�ot pēc misis Vintertones un sera Voltera izskata, varētu nodomāt, ka tie�i viņi �onakt ir pabiju�i vairākās viņpasaulēs; abi bija pelēki no vaiga un pavisam sakritu�ies; misis Vintertone raudāja, un sers Volters lāgiem pārlaida roku savai bālajai pierei kā cilvēks, kas piedzīvojis �au�alas.

Savuties Vintertones jaunkundze likās glu�i mierīga un apvaldīta kā jauna dāma, kas pavadījusi rāmu, klusu vakaru mājas omulībā. Viņa sēdēja krēslā tai pa�ā elegantajā kleitā, kas viņai bija mugurā, kad Drolaits un Laselzs viņu pē�dējo reizi redzēja. Viņa piecēlās un uzsmaidīja Drolaitam:

� Ser, mēs, liekas neesam tiku�ies, tomēr man stāstīja, cik daudz pateicī�bas esmu jums parādā. Baidos, ka �is parāds cilvēka spēkiem nav atmaksājams. Tas, ka es vispār �eit esmu, lielā mērā noticis jūsu neatlaidības un uzstājības pēc. Paldies jums, ser! Liels, liels paldies!

Un viņa izstiepa abas rokas, un viņ� tās satvēra.

Ak, kundze! � Drolaits kliedza, aizgūtnēm klanīdamies un smaidī�dams. � Varu jums apliecināt, tas man bija liels go�

Te viņ� aprāva sakāmo un uz brīdi palika klusu.

Kundze? � viņ� ieteicās. Tad īsi, mulsi iesmējās (un tas vien jau bija sa�vādi � Drolaits nebija viegli apmulsināms). Nelaizdams vaļā Vintertones jaun�kundzes rokas, viņ� atskatījās, it kā meklēdams kādu, kas palīdzēs viņam izkļūt no sprukām. Tad viņ� pacēla augstāk vienu no viņas rokām un parādīja viņai. Jauno dāmu ieraudzītais it nemaz neiztrūcināja, tomēr viņa �ķita pārsteigta; viņa pacēla roku, lai to redzētu māte.

Viņai vairs nebija kreisās rokas mazā pirkstiņa.

1807. gada oktobris

Jau ir rakstīts (un rakstītāja bija par �o rindu autori nesalīdzināmi gudrāka dāma), cik labvēlīgi pasaule lielākoties izturas pret jauniem ļaudīm, kas vai nu nomirst, vai apprecas. Tad iztēlojieties, kāda ieinteresētība apņēma Vinterto�nes jaunkundzi! Vēl nevienai jaunai dāmai nebija tā laimējies: viņa nomira otrdien, naktī uz tre�dienu aug�āmcēlās un ceturtdien izgāja pie vīra; da�i pat ieskatīja, ka vienai nedēļai kņadas bijis pārāk daudz.

Visa Londona vēlējās viņu redzēt. Neviena zinā�anas nesniedzās tālāk par to, ka ceļā uz viņpasauli un atpakaļ viņa zaudējusi mazo pirkstiņu. Katram ne�izturami gribējās zināt atbildi uz jautājumu, vai viņa mainījusies arī kādā citā ziņā. Nevienam nebija ne jausmas.

Tre�dienas rītā (proti, no rīta pēc laimīgās atdzīvo�anās) �o apbrīnojamo nori�u galvenie dalībnieki �ķita glu�i vai sazvērēju�ies turēt pilsētu neziņā; tie, kuri ieradās Bransvik-skvērā rīta vizītēs, dabūja dzirdēt tikai to, ka Vintertones jaunkundze un viņas māte atpū�as; Hanover-skvērā tika dota glu�i tāda pati atbilde � misters Norels ir ļoti noguris � nē, viņ� pilnīgi noteikti nepieņems viesus; kas attiecas uz seru Volteru Poulu, neviens īsti nezināja, kur viņu atrast (kaut arī bija lielas aizdomas, ka viņ� uzturas misis Vintertones namā Bransvik- skvērā). Ja nebūtu mistera Drolaita un mistera Laselza (ak, dāsnās dvēseles!), pilsētnieki būtu iztvīku�ies nezinā�anā, ta�u abi �akli apbraukāja Londonu, parādīdamies glu�i neticami daudzās viesistabās, brokastu istabās, ēdamista�bās un kār�u salonos. Nav iespējams pateikt, pie cik vakariņu galdiem misters Drolaits todien tika uzaicināts sēsties, � laime, ka viņ� pēc dabas nebija izēdājs, citādi uz ilgu laiku būtu sagandējis savu gremo�anas sistēmu. Piecdesmit vai vairāk rei�u viņam vajadzēja stāstīt, kā pēc Vintertones jaunkundzes at�irg�a- nas viņ� raudājis kopā ar misis Vintertoni, kā sers Volters Pouls spiedis viņam roku un no visas sirds pateicies un kā viņ� lūdzis, lai sers Volters nedomā par pateicību, un kā misis Vintertone uzstājusi, lai viņi abi ar misteru Laselzu at�grie�as mājās viņas pa�as karietē.

Sers Volters Pouls bija atstājis misis Vintertones namu ap septiņiem no rīta, devies uz savu mitekli un da�as stundas pagulējis, ta�u ap dienas vidu viņ�, glu�i kā Londonas iedzīvotāji nojauta, atgriezās Bransvik-skvērā. (Cik labi mūsu kaimiņi par mums visu zina!) Tikām misis Vintertone jau bija atskārtusi, ka viņas meita kļuvusi par ievērojamu personu: ja tā drīkst izteikties, viņa bija pamodusies slavena. Lejā pie durvīm tika atstātas neskaitāmas vizītkartes, Vin�tertones jaunkundzei ik stundu pienāca vesela kaudze vēstuļu un apsveikumu, un par daudziem no to sūtītājiem misis Vintertone nekad nebija dzirdējusi. "Kundze," rakstīja viens no tiem, "vēlos jūs lūgt teikt ardievas drūmestībai, kas nāk no tum�ās lejas, ko Jūs skatījāt savām acīm."

Tas, ka nepazīstamas personas uzskata, ka viņām ir tiesības izteikties par tik privātām lietām kā nāve un aug�āmcel�anās, turklāt raksta viņas meitai vēstules, uzplijoties ar savu ziņkārību, modināja misis Vintertonē ārkārtīgu neapmieri�nātību; viņai bija ļoti daudz kas sakāms tik vulgāru, neaudzinātu cilvēku no�sodījumam, un, kad sers Volters ieradās Bransvik-skvērā, viņam nācās to visu noklausīties.

Mans padoms, kundze, � viņ� sacīja, � ir par to vairs nedomāt. Kā mēs, politiķi, labi zinām, mūsu labākā aizsardzība pret �ādu nekaunību ir pa�cieņa un klusē�ana.

Ak, ser Volter! � izsaucās viņa nākamā sievasmāte. � Ir tik patīkami at�klāt, cik bie�i mūsu viedokļi saskan! Pa�cieņa un klusē�ana! Taisni tā. Diez vai mēs varētu būt pārāk diskrēti lietās, kas skar nabaga dārgās Emmas cie�anas. Es, piemēram, kop� rītdienas par tām vairs nebildī�u ne vārda.

Varbūt tomēr tik tālu nevajadzētu iet, � sacīja sers Volters. � Man jā�teic, nedrīkst aizmirst par misteru Norelu. Mums vienmēr mistera Norela per�sonā būs pastāvīgs atgādinājums par notiku�o. Baidos, ka viņ� turpmāk bie�i būs kopā ar mums � pēc �ī pakalpojuma, ko viņ� mums izdarījis, jāvelta viņam vislielākā uzmanība. � Viņ� apklusa, tad piebilda, neglītajai sejai greizi noraustoties: � Laimīgā kārtā misters Norels pats laipni norādīja, kā man būtu vēlams atdot viņam savu daļu parāda. � Runa bija par mistera Norela un sera Voltera sarunu, kas notika �etros no rīta, kad misters Norels bija uzglūnējis seram Volteram kāpnēs un gari un pla�i izklāstījis savas ieceres satriekt francū��us ar maģijas palīdzību.

Lēdija Vintertone atteica, ka viņa, bez �aubām, ar vislielāko prieku apveltīs misteru Norelu ar īpa�as cieņas un uzmanības pierādījumiem; kur� katrs varēs redzēt, cik augsti viņa to vērtē. Pat nepieminot viņa ievērojamās burvja mākas � par tām, sacīja lēdija Vintertone, �ajā namā neesot vajadzības lieki runāt, � viņ�, rādās, esot visai jauks vecs d�entlmenis.

Kā nu ne, � atbildēja sers Volters. � Tomēr �obrīd mums viscītīgāk jāgādā par to, lai Vintertones jaunkundze nepārpūlētu savus spēkus, � un tie�i par to es vēlējos ar jums parunāt. Nezinu, kāds ir jūsu ieskats, ta�u man �ķie- tas, ka būtu prātīgi uz pāris nedēļām atlikt kāzas.

Misis Vintertone �ādam nodomam nevarēja piekrist: visi priek�darbi bija veikti un liela daļa kāzu mielasta jau bija pagatavota. Zupa, galerti, vārīta gaļa, marinēta store un tā joprojām � tas viss stāvēja un gaidīja; vai tie�ām tagad vajadzētu aizlaist to postā un pēc pāris nedēļām gatavot no jauna? Pret saim�nieciskiem apsvērumiem sers Volters nespēja iebilst un tāpēc ierosināja, ka de�rētu pa�ai Vintertones jaunkundzei pajautāt, vai viņa jūtas gana atspirgusi.

Tā nu viņi piecēlās no saviem krēsliem ledusaukstajā viesistabā (kur bija norisinājusies �ī saruna) un kāpa aug�up uz tre�o stāvu, atrada Vintertones jaun�kundzi viņas mazajā salonā un uzdeva viņai �o jautājumu.

Ai! �viņa atsaucās.� Man nekad nav bijis tik labi kā �obrīd. Jūtos ļoti spirgta un vesela. Paldies! Es �orīt jau biju izgājusi ārā! Vispār es reti eju pa�staigāties, parasti man tam nav spēka, ta�u �orīt man bija sajūta, ka �ī māja ir cietums. Man ļoti gribējās iziet ārā.

Sers Volters izskatījās ļoti noba�ījies.

Vai tas bija prātīgi darīts? � Viņ� pagriezās pret misis Vintertoni. � Vai nu tā vajadzēja?

Misis Vintertone jau atvēra muti iebildumiem, ta�u viņas meita sāka smie�ties un izsaucās:

Ak, ticiet man, māmiņa par to neko nezina! Es izgāju, kamēr viņa vēl gulēja. Pasaucu līdzi Bārnardu. Es divdesmit reizes apgāju apkārt Bransvik- skvēram. Divdesmit! Vai jūs kaut ko tik jocīgu esat dzirdējis? Bet man tā gribējās paieties! Es laikam būtu metusies skrie�us, ja tas būtu iespējams, bet Londonā, ak, vai ziniet� � Viņa atkal smējās. � Man gribējās iet tālāk, bet Bārnarda neļāva. Bārnarda briesmīgi uztraucās un baidījās, ka es uz ielas varētu paģībt. Viņa aizliedza man iet tālu no mājas.

Līgavainis un māte skatījās ieplestām acīm. �ī � pat neņemot vērā saturu � bija garākā runa, ko sers Volters bija dzirdējis no savas saderinātās mutes. Viņa sēdēja ļoti taisni, acis mirdzēja, vaigi sārtojās: pats veselības un daiļuma iemie�sojums. Viņa runāja ļoti ātri un izteiksmīgi, izskatījās jautra un mundra jo mundra � likās, misters Norels viņu nevis vienkār�i uzcēlis no nāves, bet vēl iedvesis divreiz vai trīsreiz vairāk dzīvības, nekā viņai bija agrāk.

Tas �ķita ļoti savādi.

Protams, � bilda sers Volters, � ja jūsu pa�sajūta ir tik laba, ka jūs spē�jat iet pastaigāties, tad, bez �aubām, neviens nedrīkst to aizliegt � regulāras pastaigas jūs spēcinās un palīdzēs alla� būt spirgtai un veselai. Bet varbūt pa�gaidām jums nevajadzētu iet ārā no mājas, nevienam par to nepasakot. Jums nepiecie�ams kāds spēcīgāks pavadonis par Bārnardu. No rītdienas es vēlētos pats uzņemties �o godu.

Bet jums nebūs laika, ser Volter, � jaunā dāma viņam atgādināja. � Jums būs jānodarbojas ar daudzajām valdības lietām.

Jā gan, bet�

Ak! Es jau zinu, ka jūs pastāvīgi būsit aizņemts savos darbos un neko citu es nevaru gaidīt.

Viņa �ķita tik dzīvespriecīgi samierinājusies ar to, ka vīrs atstās viņu bez uzmanības, ka sers Volters neviļus pavēra muti, lai iebilstu, � ta�u līgavai bija pilnīga taisnība, un viņam nebija, ko teikt. Jau pirmo reizi, ieraugot Vinterto�nes jaunkundzi Bātā pie lēdijas Vinzelas, seru Volteru bija dziļi saviļņojis viņas daiļums un izsmalcinātība � viņ� uzreiz bija nolēmis, ka būtu vērts ne tikai �o jauno dāmu apprecēt, tiklīdz tas būs nokārtojams, bet arī labāk ar viņu iepa�zīties: viņ� sāka nomanīt, ka � pat nerunājot par naudu � viņa varētu būt ļoti piemērota sieva. Sers Volters sprieda, ka ar stundiņu ilgu sarunu būtu sperts liels solis uz vaļsirdību un uzticē�anos, kas tik ļoti vēlama vīra un sievas satik�anā, un cerēja, ka �āds tete-a-tete notiks itin drīz un ar uzviju pierādīs viņu noslie�u un gaumju saskanību. Vairākas Vintertones jaunkundzes izteiktās do�mas modināja viņā cerības, ka tā varētu būt. Un, tā kā viņ� bija vīrietis � tur�klāt gudrs vīrietis � �etrdesmit divus gadus vecs �, viņam, bez �aubām, bija pulka zinā�anu un daudz ieskatu par gandrīz jebkuru jautājumu, un viņ� mīļuprāt tos pavēstītu jaukai deviņpadsmit gadu vecai būtnei, kurai tas viss neap�aubāmi liksies bezgala interesanti. Tomēr pagaidām, ņemot vērā viņa aiz�ņemtību valsts darbos un viņas trauslo veselību, �ī aizraujo�ā saruna vēl nebija notikusi; un tagad viņa izsaka pārliecību, ka nekas nemainīsies arī tad, kad viņi būs precēju�ies. Ne�ķita, ka Vintertones jaunkundzi tas sarūgtinātu. Pa�tiesībā viņu �ajā jaunajā, spriganajā garastāvoklī, liekas, bezmaz uzjautrināja līgavaiņa aplamās cerības, ka varētu būt citādi.

Diem�ēl sers Volters jau bija gandrīz nokavējis tik�anos ar ārlietu ministru, tādēļ viņ� satvēra Vintertones jaunkundzes roku (veselo, labo roku) un ļoti ga�lanti to noskūpstīja; bilda, cik ļoti gaidot rītdienu, kad viņ� kļūs par laimīgāko no vīriem; pieklājīgi � ar cepuri rokā � noklausījās īsu misis Vintertones runu par �o tematu un devās prom, apņemdamies rūpīgi apsvērt �o jautājumu � izdarīt to uzreiz, kolīdz viņam atliks mazliet brīva laika.

Laulības tik tie�ām notika nākamās dienas rītā Hanover-skvēra Svētā Jura baznīcā. Tajās kā viesi piedalījās gandrīz visi viņa majestātes ministri, divi vai trīs karaliskie hercogi, pusducis admirāļu, bīskaps un vairāki ģenerāļi. Tomēr man ar no�ēlu jāteic � lai cik nozīmīgas tautas mieram un labklājībai bija �īs ievērojamās personas, dienā, kad Vintertones jaunkundze izgāja par sievu pie sera Voltera Poula, neviens uz tām ne aci nepameta. Cilvēks, kam bija pievērsti gandrīz visu klāteso�o skatieni, cilvēks, uz kuru visi �ukstus norādīja saviem kaimiņiem, bija burvis misters Norels.

1807. gada oktobris

Sers Volters grasījās pārējos ministrus ar mistera Norela burvestību idejām iepazīstināt pakāpeniski, ļaut, lai viņi bez steigas pierod pie �īs domas, un tad viņ� ierosinātu izmēģināt mistera Norela lietderību karā. Viņ� baidījās, ka būs iebildumi; ne�aubījās, ka misters Kanings klausīsies ironiski, lords Kāselrejs par to negribēs ne dzirdēt, bet �atemas grāfs vispār neko nesapratīs.

Tomēr �īs ba�as izrādījās glu�i bez pamata. Ministri, kā viņ� drīz atklāja, par jaunajām iespējām interesējās tikpat dzīvi kā visi pārējie londonie�i. Kabineta nākamajā sanāksmē Bērlingtonu namā [17]

[17] Bērlingtonu nams Fikadillijā bija Valsts kases pirmā ministra (mūsu laikos daudzi viņu fran�u manierē dēvē par premjerministru) Portlendas hercoga Londonas rezidence. Tas bija celts laikmetā, kad angļu augstmaņi, izrādīdami savu varu un bagātību, nebaidījās sacensties ar monarhu, un galvaspilsētā tam nebija līdzīgu. Pats hercogs bija ļoti cienījams vecs kungs, ta�u viņ�, nabaga cilvēks, neatbilda neviena priek�statiem par to, kādam jābūt pirmajam ministram. Viņ� bija ļoti vecs un slims. �obrīd viņ� gulēja aizkaru aptum�otā istabā kaut kur labi tālā nama nostūrī, līdz neatmaņai sadzirdīts ar opija tinktūru, un maz- pamazām izlaida garu. Viņ� nenesa nekādu labumu valstij un gandrīz nekādu � saviem biedriem ministriem. Vienīgais ieguvums no viņa priek�niecības, pēc ministru domām, bija iespēja izmantot �o lielisko namu sanāksmēm un trenkāt hercoga lieliski izskolotos kal�potājus uz pagrabu pēc atspirdzinājumiem. (Ministri vienprātīgi atzina, ka Lielbritānijas pārvaldī�ana ļoti kaltē rīkli.)

�ministri paziņoja, ka gaidīt gaida, kad varēs iesaistīt darbā Anglijas vienīgo burvi. Ta�u nevienam nebija skaidrs, ko ar viņu lai iesāk. Bija pagāju�i gandrīz divi simti gadu, kop� Anglijas valdība pē�dējo reizi bija izmantojusi burvja pakalpojumus, un viņiem bija mazliet pie�mirsies, kā tas notiek.

� Mani visvairāk nodarbina tas, kā atrast armijai rekrū�us, � klāstīja lords Kāselrejs. � Tas ir gandrīz neiespējams uzdevums, varu jums apliecināt: briti ir izcili nekareivīga tauta. Tomēr es neaizmirstu par Linkoln�īru: man sacīts, ka Linkoln�īras cūkas ir sevi�ķi labas un, ēdot to gaļu, turienie�i kļūst visai brangi un spēcīgi. Visvairāk man noderētu kaut kāda vispārēja burvestība pār Linkoln��īru, tā, lai trīs vai �etrus tūksto�us jaunekļu uzreiz pārņemtu nepārvarama vēlē�anās stāties zaldātos un cīnīties ar francū�iem. � Viņ� ar ilgām lūkojās uz seru Volteru. � Ko jūs sakāt, ser Volter, vai jūsu draugam ir zināmi tādi bu- ramvārdi?

Sers Volters neprata sacīt, ta�u apsolīja pajautāt misteram Norelam pa�am.

Tai pa�ā dienā sers Volters apciemoja misteru Norelu un uzdeva viņam �o jautājumu. Misters Norels ļoti nopriecājās. Viņ� nedomāja, ka līdz �im kādam būtu ienākusi prātā �āda burvestība, un lūdza seru Volteru nodot lordam Kāsel- rejam viņa atzinības vārdus par ārkārtīgi oriģinālu ideju. Vai tas ir iespējams? "Iespējams, būtu grūti attiecināt buramvārdu iedarbību tikai uz Linkoln�īru � un tikai uz jaunekļiem. Var draudēt briesmas, ka izdo�anās gadījumā � un es glaimo�u pats sev, sacīdams, ka burvestība mums izdosies, � Linkoln�īra � un vairākas kaimiņu grāfistes � var palikt pavisam bez iedzīvotājiem."[1] Runa ir par Viljamu Pitu ļaunāko (1759�1806). Ļoti maz ticams, ka Anglijā vēl reizi būs kāds viņam līdzīgs valstsvīrs, jo viņ� kļuva par pirmo ministru divdesmit �etru gadu vecumā un vadīja valsti no tās dienas � ar neilgu (rīs gadu pārtraukumu � līdz savai nāves stundai.

Sers Volters devās atpakaļ pie lorda Kāselreja ar noliedzo�u atbildi.

Nākamā ministru ierosinātā maģijas izmanto�anas ideja misteram Norelam patika daudz mazāk. Lēdijas Poulas uzmodinā�ana no miroņiem nodarbināja visu londonie�u prātus, un arī Kabineta locekļiem tā �ķita gau�ām valdzino�a. Aizsācējs bija lords Kāselrejs, kur� ministriem vaicāja: no kā Napoleons Bona- parts bija baidījies visvairāk? Kur� vienmēr itin kā zināja, kas nekrietnajam francū�u imperatoram padomā? Kur� bija sakāvis francū�us ar tādu troksni, ka viņi baidījās pabāzt jūrā savus francū�u degunus? Kur� bija tas cilvēks, kurā vienā pa�ā apvienojās visi angļu tikumi? Kur� tad cits, teica lords Kāselrejs, ja ne lords Nelsons? Pilnīgi skaidrs, ka pats pirmais darbs ir uzcelt no miroņiem lordu Nelsonu. Lords Kāselrejs lūdza, lai sers Volters viņu atvaino � iespējams, viņ� kaut ko nesaprotot �, bet kāpēc viņi te stiepjot laiku ar garām runām?

Uz to misters Kanings, sparīgs un nesaticīgs cilvēks, a�i atbildēja, ka lorda Nelsona nāve, protams, ir skumj� zaudējums, Nelsons bija tautas varonis, Nelsona nopelni tie�ām bija tādi, kā lords Kāselrejs apgalvo. Ta�u visā visumā jāatzīst � nē, misters Kanings nevēloties noniecināt floti, Britu impērijas lep�numu, � ka Nelsons bija tikai jūrnieks, turpretim nelaiķis misters Pits bija viss. [18] ja kādu vajag atdzīvināt, tad patiesībā nav izvēles � tam jābūt Pitam.

Lords �atems (kur� bija arī nelaiķa mistera Pita brālis), glu�i dabiski, at�balstīja �o priek�likumu, ta�u izteica neizpratni, kādēļ jāizvēlas � vai tad ne�var atdzīvināt gan Pitu, gan Nelsonu? Vajadzētu vienīgi samaksāt burvim divreiz vairāk, un par to ta�u, jādomā, viņi varētu vienoties?

Pēc tam citi ministri kā aug�āmcel�anas kandidātus sāka minēt citus miru�us d�entlmeņus, līdz jau �ķita, ka puse Anglijas kapeņu var palikt tuk�as. Ļoti drīz bija viņi bija sastādīju�i ļoti garu sarakstu un, kā parasti, ņēmās par to strīdēties.

� Tā nevarēs, � pēdīgi iebilda sers Volters. � Ar kaut ko vajag sākt. Manu�prāt, ikkatrs no mums pa�reizējā amatā atrodas, pateicoties mistera Pita drau�dzībai. Mēs rīkotos ļoti aplam, dodami priek�roku kādam citam d�entlmenim.

Uz Hanover-skvēru pie mistera Norela tika nosūtīts ziņnesis, kam vaja�dzēja viņu atvest uz Bērlingtonu namu. Misters Norels tika ieaicināts krā�ņi izgleznotā salonā, kurā ministri noturēja sēdes. Sers Volters pastāstīja, ka viņi apsver vēl kādas aug�āmcel�anas nepiecie�amību.

Misters Norels kļuva glu�i bāls un murmināja kaut ko par to, ka viņa īpa�ā cieņa pret seru Volteru likusi viņam ķerties pie tādas burvestības, ko viņ� citā gadījumā nebūtu pielietojis, � ministri pa�i nesaprotot, ko viņi lūdz.

Ta�u, atskārtis, kas ir viņu izraudzītais kandidāts, misters Norels manāmi atplauka un bilda kaut ko par līķa stāvokli.

Tad ministri sāka domāt, ka misters Pits ir miris jau gandrīz divus gadus, un, lai cik uzticīgi viņi Pitam bija tā dzīves laikā, viņiem patiesībā gau�ām maz gribas nelaiķi pirmo ministru ieraudzīt tā pa�reizējā stāvoklī. Lords �atems (mistera Pita brālis) ar skumjām atzīmēja, ka nabaga Viljams pa �o laiku, jā�domā, bū�ot stipri sa�ļucis.

�ī ideja vairs netika pieminēta.

Apmēram pēc nedēļas lords Kāselrejs ierosināja nosūtīt misteru Norelu uz Nīderlandi vai, piemēram, Portugāli, � ministri loloja blāvas cerības, ka �ajās zemēs varētu izveidot �ādus tādus placdarmus cīņai ar Bonapartu: misters Norels varētu tur mazliet paburties ģenerāļu un admirāļu vadībā. Lai veiktu mistera Norela rekognosciāciju, uz Hanover-skvēru tika nosūtīta apvienota armijas un flotes ekspedīcija: admirālis Peikoks, mū�sens vecs jūrnieks ar sar�kanu seju, un kapteinis Harkorts-Brūss no Divdesmitā vieglo dragūnu pulka.

Kapteins Harkorts-Brūss bija ne tikai bra�s, glīts un dro�sirdīgs � viņ� bija arī ļoti romantisks cilvēks. Maģijas atgrie�anās Anglijā viņu ārkārtīgi satrauca.

Viņ� aizgūtnēm lasīja stāstus par vēstures aizraujo�ākajām epizodēm � un viņa galva bija pilna ar senām kaujām, kurās angļi, skaitā daudz pārāka francū�u kara�spēka mākti, jau atvadījās no dzīves, ta�u tad pēk�ņi sāka skanēt savāda, pārpasau�līga mūzika un kalna galā, kraukļa spalvu apmetnim vējā strāvojot, ar augsto, melno bruņcepuri galvā parādījās karalis Krauklis, un viņ� auļoja lejup no kalna savā staltajā, melnajā zirgā, un viņam sekoja bruņinieki � simt vīru no cilvēku un simt no elfu cilts �, un viņ� satrieca francū�us ar savām burvestībām.

Tāds bija kapteiņa Harkorta-Brūsa priek�stats par burvjiem. Kaut ko tādu viņ� tagad cerēja redzēt visos Kontinenta kaujaslaukos. Tādēļ, ieradies pie mis�tera Norela Hanover-skvēra salonā, pasēdējis un paklausījies, kā tas īdzīgi strostē savu sulaini vispirms par to, ka krējums viņa tējā ir pārāk biezs, un pēc tam par to, ka tas ir pārāk �ķidrs, � mjā, diez vai jūs brīnīsieties, ja es sacī�u, ka viņ� bija mazliet vīlies. Patiesībā viņ� pēc �ī izlūkgājiena bija tik nomākts, ka admirālim Peikokam, �erpam, vecam d�entlmenim, bija viņa �ēl un viņ� pat pārāk stipri ne�vilka bra�o kapteini uz zoba.

Admirālis Peikoks un kapteinis Harkorts-Brūss atgriezās pie ministriem un ziņoja, ka misteru Norelu nekādā gadījumā nedrīkst nekur sūtīt: kaut ko tādu admirāļi un ģenerāļi valdībai nemū�am nepiedotu. Toruden bija vairākas nedēļas, kad �ķita � ministri savam vienīgajam burvim tā arī neatradīs no�darbo�anos.

1807. gada novembris

Novembra pirmajā nedēļa fran�u kuģu eskadra dzīrās iziet jūrā no Brestas ostas, kas atrodas Bretaņas rietumu piekrastē. Fran�u nolūks bija kreisēt Bis- kajas līcī, meklējot britu kuģus, ko saņemt gūstā, vai, ja tas nebūs iespējams, vismaz neļaut britiem īstenot to naidīgos nodomus.

Vēj� vienmērīgi pūta no krasta puses. Fran�u jūrnieki a�i un lietpratīgi pa�veica visus sagatavo�anās darbus uz kuģiem un patlaban grasījās pacelt enku�rus, kad pēk�ņi savilkās smagi, melni mākoņi un sāka līt lietus.

Bija glu�i saprotams, ka tik nozīmīgā ostas pilsētā kā Bresta atradīsies pulka cilvēku, kas vēro vējus un laika apstākļus. Kad kuģi jau bija gatavi atstāt krastu, �ie cilvēki, lielu ba�u pārņemti, metās uz piestātni un brīdināja jūrniekus, ka lietus esot gau�ām dīvains: mākoņi, viņi skaidroja, parādīju�ies no ziemeļu puses, turpretim vēj� pū�ot no austrumiem. Tas neesot iespējams, tomēr uz mata tā esot noticis. Kuģu kapteiņiem pietika laika izbrīnīties, nenoticēt vai iztrūkties � katram pēc viņa rakstura, � un tad viņus sasniedza jaunas ziņas.

Brestas ostu veido divi jomi � iek�ējais un ārējais; iek�ējo no atklātas jūras norobe�o gara pussalas strēle. Lietum pieņemoties spēkā, fran�u kuģu sardzes virsnieki uzzināja, ka ārējā jomā parādījusies liela britu kuģu flotile.

Cik daudz to bija? Virsnieku ziņu piegādātāji nejaudāja sacīt. Vairāk nekā bez pūlēm varēja saskaitīt � iespējams, vesels simts. Glu�i tāpat kā lietus �ie kuģi, likās, vienā mirklī bija parādīju�ies tuk�ā jūrā. Kādi kuģi tur bija? Vai! Tas jau bija pats dīvainākais! Tie visi bija līnijkuģi, smagi bruņoti divklāju un trīsklāju karakuģi.

Tas bija kaut kas neiedomājams. �o kuģu daudzums un lielums faktiski visus mulsināja vēl vairāk nekā to piepe�ā parādī�anās. Britu flote pastāvīgi aiz�ķēr�soja francū�iem izeju no Brestas, ta�u nekad to kuģu nebija vairāk par divdes�mit pieciem, turklāt tikai desmit vai divpadsmit bija līnijkuģi, bet pārējie � mazas, �iglas fregates, korvetes un brigas.

Stāsts par simtiem britu kuģu bija tik savāds, ka fran�u kapteiņi neticēja, līdz bija izjāju�i vai aizīru�ies līdz Lokristai vai Kamarē Sen�iljēnai, vai kādai citai vietai, uzrāpu�ies augstās klintīs un �os kuģus ieraudzīju�i pa�i savām acīm.

Ritēja dienas. Debesis bija svina pelēkas, un lietus lija bez apstājas. Britu kuģi ietiepīgi palika uz vietas. Brestas iedzīvotāji ļoti baidījās, ka tie varētu tuvoties pilsētai un ap�audīt to no lielgabaliem. Tomēr britu kuģi nedarīja neko.

Vēl ērmīgākas bija ziņas, kas pienāca no citām fran�u impērijas ostām, no Ro�foras, Tulonas, Marseļas, D�enovas, Venēcijas, Flisingenas, Lorjānas, Antver- penes un simtiem citu mazāk nozīmīgu pilsētu. Arī tās no jūras puses bija blo�ķēju�as britu flotiles, kas sastāvēja no vismaz simt karakuģiem. Tas bija prātam neaptverami. Saskaitot kopā, �ajās flotilēs bija vairāk karakuģu nekā visā britu kara flotē kopā. Kur nu, tajās bija vairāk karakuģu nekā vispār uz zemes!

Brestas floti tolaik komandēja admirālis Demulēns. Viņam bija kalps, augumā ļoti sīks � ne garāks par astoņgadīgu bērnu � un tik melnīgsnējs, cik vien eiropietis var būt. Likās, viņ� būtu ie�auts cepe�krāsnī, atstāts tur pārāk ilgi un piededzis. Viņa āda bija kafijas pupiņu krāsā, un pataustot tā atgādināja sa�kaltu�u rīsu pudiņu. Viņa mati bija melni, sprogoti un taukaini kā spalvas un kauli, kas redzami ne visai sulīgos ceptas vistas gabalos. Viņu sauca Perokē (tas nozīmē papagailis). Admirālis Demulēns ļoti lepojās ar Perokē: lepojās ar viņa augumu, ar viņa atjautību, veiklību, bet visvairāk ar viņa krāsu. Admirālis De�mulēns bie�i lielījās, ka viņam ir gadījies redzēt melnādainos, kas līdzās Perokē izskatītos balti.

Tad lūk, �is Perokē �etras dienas nosēdēja lietū, ar tālskati pētīdams ienaid�nieka burukuģus. Lietus �ļācās gar viņa bērnu izmēra divstūrencs malām kā no divām notekcaurulēm; tas sasūcās viņa bērnu izmēra pelerīnē, tā kļuva bries�mīgi smaga, un vilna pārvērtās filcā; tas mazās straumītēs tecēja pa viņa pie- gruzdu�o, taukaino ādu, ta�u viņ� nepievērsa lietum ne mazāko uzmanību.

Pēc �etrām dienām Perokē nopūtās, pielēca kājās, izstaipījās, noņēma cepuri, kārtīgi pakasīja galvu, no�āvājās un sacīja:

Tā, manu admirāl, �ie ir pa�i dīvainākie kuģi, ko es savā mū�ā esmu redzējis, un es tos nesaprotu.

Kādā ziņā, Perokē? �jautāja admirālis.

Admirālis Demulēns kopā ar kapteini �imo bija ieradu�ies pie Perokē klin�tīs netālu no Kamarē Sen�iljēnas, un lietus �ļācās arī no viņu divstūru cepu�rēm un pārvērta arī viņu mundieru vilnu filcā, un zābakos skalojās puscollas dziļumā.

Skatieties, � Perokē sacīja, � �ie kuģi stāv jūrā, it kā būtu pilnīgs bez�vēj�, ta�u tā nav. No rietumiem pū� stiprs vēj�, kam jau sen vajadzēja uzdzīt tos virsū, lūk, tām klintīm, bet vai tā ir noticis? Nē. Vai �ie kuģi lavierē? Nē. Vai tie ierēvē buras? Nē. Nav iespējams saskaitīt, cik rei�u, kop� es te sē�u, ir mainījies vēj�, bet ko ir darīju�i to kuģu matro�i? Neko.

Kapteinis �imo, kas Perokē lāgā neieredzēja un apskauda par viņa lielo ietekmi uz admirāli, sāka smieties:

Manu admirāl, viņ� ir traks! Ja briti tie�ām būtu tik slinki vai nemā�kulīgi kā viņ� apgalvo, tad ta�u viņu kuģi jau sen būtu pārvērtu�ies mastu un brangu kaudzēs!

Tie drīzāk izskatās kā uzzīmēti, � Perokē skaļi domāja, par kapteiņa iz�smieklu neceldams ne ausu, � nevis kā īsti kuģi. Bet pats dīvainākais, manu admirāl, ir viens kuģis, rau, tas trīsklājnieks rindas ziemeļu galā. Pirmdien tas izskatījās glu�i tāds pats kā visi pārējie, bet tagad tā buras ir noskrandu�as, bezānmasta vairs nav un tā bortā ir caurums.

Urrā! � iekliedzās kapteinis �imo. � Kamēr mēs te dzisinām mutes, kādi fran�u bra�uļi ir ie�āvu�i tam sānos!

Perokē pavīpsnāja.

Ak tad jūs, kaptein, domājat, ka briti ļāva vienam francū�u kuģim pieiet pie simt viņu kuģiem, sa�aut to ar lielgabaliem un mierīgi aizslīdēt prom? Ha! Gribētu redzēt, kā to izdarāt jūs, kaptein, ar savu tupeli. Nē, manu admirāl, es teiktu, ka �is britu kuģis kūst.

Kūst! � admirālis pārsteigts izsaucās.

Korpuss ir izblīdis kā vecas dāmas adāmsomiņa,� Perokē sacīja. � Bet bug�prits un �prītbura jau velkas pa ūdeni.

Ko var melst niekus? � errojās kapteinis �imo. � Kā tad kuģis var kust?

Nezinu, � domīgi atbildēja Perokē.�Vispirms jāzina, no kā tas ir būvēts.

�imo, Perokē, � savu vārdu sacīja admirālis Demulēns, � pēc manām domām, prātīgākais būtu iziet jūrā un tuvumā apskatīt �os kuģus. Ja britu flote gribēs mums uzbrukt, griezīsimies atpakaļ, bet varbūt tomēr paspēsim tikt pie kaut kādas skaidrības.

Tā nu Perokē, admirālis Demulēns un kapteinis �imo devās jūrā, ņemdami līddzi nedaudzus drosmīgus matro�us � jo jūrnieki gan aukstasinīgi stājas pretī briesmām, ta�u ir māņticīgi, un Perokē Brestā nebija vienīgais, kas ievē�rojis, cik ērmoti ir britu kuģi.

Kādu gabalu burāju�i, mūsu dēkaiņi ieraudzīja, ka dīvainie kuģi ir viscaur pelēki un mirdz: lai gan padebe�i bija tum�i, lai gan straumēm gāza lietus, tie zaigoja. Te mākoņi uz īsu brīdi pa�ķīrās un jūrā iespīdēja saules stars. Kuģi iz�gaisa. Tad mākoņi aizvilka plaisu ciet, un kuģi parādījās agrākajā vietā.

Mīļais Dievs! � iekliedzās admirālis. � Ko tas viss nozīmē?

Varbūt, � nemierīgi ierunājās Perokē, � visi britu kuģi ir nogrimu�i un �ie ir to rēgi?

Tomēr ērmotie kuģi mirdzēja un laistījās, un uz francū�u klāja sākās strīds, no kā tie varētu būt. Admirālis domāja � varbūt no dzelzs vai tērauda. (Metāla kuģi, kas vēl nebūs! Kā jau bie�i ir sacīts, francū�i ir pagalam jancīga tauta.)

Kapteinis �imo ieminējās, vai tie nevarētu būt no sudrabpapīra.

No sudrabpapīra! � izsaucās admirālis.

Jā, kāpēc ne? � atsaucās kapteinis �imo. � Kā zināms, dāmas ņem sud- rabpapiru un saritina kroķltēs, un taisa no tā groziņus, ko pēc tam izrotā ar puķēm un iek�ā liek iecukurotas plūmes.

Admirālis Demulēns un Perokē par ko tādu nebija dzirdēju�i, ta�u kaptei�nis �imo, būdams pievilcīgs vīrietis, par dāmu paradumiem noteikti zināja vairāk nekā viņi.

Bet ja viena dāma tādu groziņu meistaro visu vakaru, tad cik dāmas būtu vajadzīgas, lai uztaisītu floti? Admirālis paziņoja, ka ne domāt par to nespējot: viņam uzreiz sākot sāpēt galva.

Atkal uzspīdēja saule. �oreiz, tā kā viņi bija tuvāk kuģiem, viņi redzēja, ka saule spīd tiem cauri un tie izbalē, līdz vairs tikai blāvi dzirkstī virs ūdeņiem.

Stikls! � paziņoja admirālis, un bija gandrīz trāpīts, ta�u pēdīgi patie�sību uzminēja atjautīgais Perokē.

Nē, manu admirāl, lietus. �ie kuģi ir no lietus.

Krizdamas no debesīm, lietus lāses saplūda kopā un veidoja blīvus apveidus � audus, velkus un klājienus, un kāds tam visam lika izskatīties kā simt kuģiem.

Perokē, admirālim un kapteinim �imo neizturami gribējās zināt, kas gan spēj ko tādu izdarīt, un viņi bija vienisprātis, ka tas bijis prasmīgs lietuslējējs.

Ne tikai lietuslējējs! � izsaucās admirālis, � vēl arī lcļļumeistars! Ska�tieties, kā tie �ūpojas ūdenī! Kā buras piepū�as un saplok!

Jā, manu admirāl, neko tik glītu es savā mū�ā neesmu redzējis,� pie�krita Perokē, � ta�u es palieku pie saviem vārdiem: lai kas viņ� ir, no kuģiem un jūrniecības viņ� nesajēdz ne tik, cik melns aiz naga!

Divas stundas admirāļa koka kuģis lī�u lo�u burāja cauri lietus kuģiem. Tā kā tie bija no lietus, uz tiem valdīja pilnīgs klusums: nedz �īkstēja masti, nedz vējā plīk�ķēja buras, nedz sasaucās matro�i. Vairākkārt pulciņ� gludvaid�u lietus jūrnieku parādījās pie reliņiem un skatījās uz koka kuģīti, uz kura stā�vēja jūrnieki no miesas un asinīm, bet kas zina, par ko lietus jūrnieki tobrīd domāja. Tomēr admirālis, kapteinis un Perokē it nemaz neiztrūkās, jo, kā no�rādīja Perokē: � Pat ja lietus jūrnieki sadomās uz mums �aut, viņiem ir vie�nīgi lietus lielgaballodes, un mēs tikai samirksim.

Perokē, admirālis un kapteinis �imo ļāvās apbrīnai. Viņi aizmirsa, ka ir ap�muļķoti, aizmirsa, ka nedēļa aizritējusi dīkā un veselu nedēļu britu kuģi zag�us lavīju�ies Baltijas ostās un Portugāles ostās, un visās citās ostās, kur imperators Napoleons Bonaparts nevēlējās tos ielaist. Tomēr burvju māksla, kas turēja kuģus uz ūdens, viņu acu priek�ā zaudēja spēku (jādomā, tie�i tālab kusa burinieks, kas atradās vistālāk flotiles ziemeļos). Pēc divām stundām lietus apsīka un tai pa�ā brīdī burvestība beidzās. Perokē, admirālis un kapteinis �imo to noma�nīja pēc jocīgas pārmaiņas jutoņā, it kā viņi būtu pagar�oju�i stīgu kvartetu vai viņu ausis uz brīdi būtu aizkritu�as no zilās krāsas. Vienu pavisam niecīgu acumirkli lietus kuģi pārtapa miglas kuģos, un viegls vēj� tos maigi aizpūta prom.

Fran�i palika vieni tuk�ā Atlantijas okeānā.

1807. gada decembris

Kādā decembra dif.nā �īpsaidā sadūrās divu vezumnieku rati. Viens, kas bija piekrauts ar heresa vīna mucām, apgāzās. Kamēr va�oņi strīdējās, kur� no abiem vainīgs, da�i garāmgājēji pamanīja, ka no vienas mucas tek heress. Ātri vien bija saradies vesels pulks dzērēju ar kausiem un krūzēm, kurās sasmalstīt heresu, un ar ķek�iem un lau�ņiem, lai izbakstītu caurumus vēl veselajās mucās. Rati un pūlis drīz aizsprostoja visu �īpsaidu, un arī visās tuvējās ielās karietes netika uz priek�u: tās rindu rindām stāvēja Poultrijā, Trednīdl-strītā, Bartolomjū-leinā un tāpat otrā pusē, Oldersgeitā, Ņūgeitā un Pāternoster-rovā. Nebija iespē�jams noticēt, ka �is karie�u, zirgu un cilvēku ņudzeklis reiz atkal izirs.

Viens no abiem va�oņiem bija glīts no vaiga, otrs bija resns, un izvilloju�ies abi ņēmās dzīrot kā Bakhs un Silēns. Viņi sadomāja uzjautrināties pa�i un ielīk�smot savus sekotājus, un sāka vērt vaļā visu karie�u durvis, lai redzētu, ko tur iek�ā dara bagātnieki. Ku�ieri un sulaiņi lūkoja nepieļaut tādu nekaunību, ta�u pūlis bija pārāk liels, lai to varētu apturēt, un pārāk apskurbis, lai ņemtu galvā pātagas cirtienus, ko izdāļāja piktākie no ku�ieriem. Vienā no karietēm resnais va�onis atrada misteru Norelu un iekliedzās: � Opā! Vecais Norels!

Abi va�oņi ierāpās karietē, lai spiestu misteram Norelam roku, no galvas līdz kājām apdvestu ar heresa tvaikiem un apliecinātu, ka viņi �ajā pa�ā brīdī aizvāks visu no ceļa, lai viņ� � francū�u blokādes varonis � varētu doties tālāk. �o solījumu viņi turēja: cienījamu cilvēku zirgi tika izjūgti un viņu karietes ievilka un iestūma ādmiņu pagalmos un citos nejaukos kaktos vai iegrūda netīrās �ķērsielās, kur tās iestiga dubļos un no tām noberzās viss zeltījums; un, kad va�oņi un viņu draugi bija �ādi iztīrīju�i misteram Norelam viņa triumfa ceļu, tie pavadīja viņa karieti līdz pa�am Hanover-skvēram, visu laiku jūsmīgi auro�dami, mezdami gaisā cepures un sacerēdami par viņu dziesmas.

Likās, mistera Norela veikums visus ir bezgala pacilājis. Liela daļa francū�u flotes vienpadsmit dienas bija ar viltību iespundēta ostās; briti pa to laiku va�rēja pēc sirds patikas būrāt pa Biskajas līci, Anglijas kanālu un Vācu jūru un tika paveikti lieli darbi. Visos Francijas impērijas nostūros bija iesūtīti spiegi, vēl citi spiegi atgriezās Anglijā ar ziņām par Bonaparta nodomiem. Britu tir�gotāju kuģi bija vienā mierā izkrāvu�i Holandes un Baltijas ostās savu kafiju, kokvilnu un sve�zemju gar�vielas.

Klīda runas, ka Napoleons Bonaparts pārmeklē Franciju, gribēdams arī sev sadabūt kādu burvi � ta�u bez panākumiem. Ministri Londonā bija glu�i apstulbu�i no atklājuma, ka pēdīgi arī viņi izdarīju�i ko tādu, ko tauta atzīst par labu.

Misters Norels tika uzaicināts uz Admiralitāti un padomes zālē dzēra ma�deiras vīnu. Viņ� sēdēja krēslā pie kamīna un ilgi, omulīgi tērzēja ar jūrlietu ministru lordu Malgreivu un Admiralitātes pirmo sekretāru misteru Horroksu. Virs kamīna bija kokgrebumi, kuros bija attēloti navigācijas instrumenti un ziedu vītnes, un misters Norels tos ļoti apbrīnoja. Viņ� stāstīja par brīni�ķīga�jiem kokgrebumiem Hartfjū abatijas bibliotēkā.

� Un tomēr, milord, � misters Norels sacīja, � es jūs apskau�u. Nudien! Tik smalks jūsu profesijas instrumentu atveidojums! Arī man gribētos tādu pa�u. Kas vēl izskatās tik iespaidīgi? Manuprāt, uzsākot dienas darbus, nekas cilvēku tā neiedvesmo kā glītā kārtībā salikti viņa amata rīki � vai to atveidi no krietna Anglijas ozolkoka. Ta�u patiesībā burvim vajag ļoti maz instrumentu. Es jums atklā�u mazu noslēpumu, milord: jo vairāk priek�metu burvis nēsā sev līdzi � visādus krāsainus pulverus, izbāztus kaķus, burvju cepures un tā joprojām, � jo lielāks blēdis viņ� galu galā izrādīsies!

Bet kādi, pieklājīgi apvaicājās misters Horrokss, kādi tad esot tie nedaudzie burvim vajadzīgie rīki?

Ak! � atteica misters Norels. � Gandrīz nekas nav vajadzīgs. Ja nu vie�nīgi sudraba trauks burvju ainām.

Debestiņ! � iesaucās misters Horrokss. � Es laikam būtu gatavs atdot jebko, lai tikai redzētu tādu burvestību! Un jūs, milord? Ak, mister Norel, vai mēs nevarētu izlūgties, lai jūs sudraba traukā mums parādāt kādu burvju ainu?

Citkārt misters Norels būtu pēdējais cilvēks pasaulē, kas piekristu apmieri�nāt �ādu dīku ziņkārību, ta�u viņam tik ļoti glaimoja uzņem�ana Admiralitātē (un abi d�entlmeņi bija sarunāju�i viņam veselu kaudzi komplimentu), ka viņ� gandrīz uzreiz bija ar mieru, un kalps tika nosūtīts sadabūt sudraba trauku:

Sudraba trauku apmēram pēdas diametrā, � norādīja misters Norels, � un tajā vajag ieliet tīru ūdeni.

Pirms neilga laika Admiralitāte bija nosūtījusi trim kuģiem pavēli sapul�cēties uz dienvidiem no Gibraltāra, un lordam Malgreivam ļoti gribējās zināt, vai tie ir sastapu�ies; varbūt misteram Norelam būtu iespējams to uzzināt? Mis�ters Norels neko neapsolīja, ta�u teicās mēģināt.

Kad atnesa trauku un misters Norels pār to noliecās, lordam Malgreivam un misteram Horroksam �ķita, ka neviens cits skats tik pārliecino�i nespētu uzburt angļu maģijas seno godību; viņi �ķitās atgriezu�ies di�ajā Stoksija, Godblesa un karaļa Kraukļa laikmetā.

Pēk�ņi sudraba trauka ūdens virsma pārtapa ainā � trīs kuģi traucas pa zilas jūras viļņiem. Anglijas decembra pakrēslī iezaigojās spēcīgā, tīrā Vidus�jūras gaisma, apmirdzot trīs d�entlmeņu sejas ap trauku.

Tur viss kustas! � lords Malgreivs pārsteigumā iesaucās.

Tā tie�ām bija. Pa zilajām debesīm slīdēja bezgala jauki, balti mākoņi, kuģi vagoja viļņus un uz tiem rosījās sīki cilvēciņi. Lords Malgreivs un misters Hor�rokss bez pūlēm sazīmēja viņa majestātes flotes kuģus "Vin�esteras Katrīna", "Laurkoks" un "Kentaurs".

Vai, mister Norel! � izsaucās misters Horrokss. � "Kentaurs" ir mana brālēna kuģis. Vai jūs nevarat man parādīt kapteini Berriju?

Misters Norels pamīņājās, �ņāco�i ievilka elpu un ieurbās sudraba traukā ar liesmojo�u skatienu,� un mazpamazām ūdens virsū parādījās sārtvaidzīgs, zeltmatains pāraudzis ķerubs, kas patlaban gāja pa kvarterklāju. Jā, misters Horrokss apliecināja, tas tie�ām esot viņa brālēns kapteinis Berrijs.

Cik labi viņ� izskatās! � klaigāja misters Horrokss. � Kā es priecājos, ka viņ� ir pie labas veselības!

Kur viņi atrodas? Vai to jūs varat pateikt? � lords Malgreivs vaicāja misteram Norelam.

Man ar no�ēlu jāatzīst, � misters Norels atbildēja, � ka burvju ainu iz�sauk�ana ir pati neprecīzākā māksla pasaulē. [19] es priecājos, ka man bija tas gods jūsu gai�ībai parādīt da�us viņa majestātes kuģus. Vēl vairāk es priecājos, ka parādīju tie�i tos kuģus, kurus jūs vēlējāties, � atklāti sakot, tas ir vairāk, nekā biju cerējis, � ta�u baidos, ka neko vairāk es jums nevaru pateikt.' Pēc �etriem gadiem Pireneju kara laikā līdzīgu kritiku par �o maģijas paveidu izteica mistera Norela skolnieks D�onatans Streind�s.

Admiralitāte bija tik sajūsmināta par visiem mistera Norela varoņdarbiem, ka lords Malgreivs un misters Horrokss itin drīz sāka lūkoties pēc vēl kāda darbiņa, ko uzdot burvim. Pirms da�ām dienām viņa majestātes flote bija sa�ņēmusi gūstā francū�u līnijkuģi ar ļoti smalku priek�gala rotājumu � jūras vāravu ar ko�i zilām acīm, koraļļsārtām lūpām, krā�ņu, zeltainu matu ērkuli, ko mākslinieciski rotāja koka jūraszvaigznes un krabji, un asti, ko viscaur klāja sudraba glazūra, it kā tā būtu veidota no piparkūku mīklas. Bija zināms, ka pirms kri�anas angļu rokās �is kuģis bija pabijis Tulonā, �erbūrā, Antverpenē, Roterdamā un D�enovā, tādējādi vārava zināja visai daudz par ienaidnieka fortifikācijām un grandiozajiem kuģubūves plāniem, ko nule bija sācis īstenot imperators Napoleons Bonaparts. Misters Horrokss palūdza misteru Norelu noburt vāravu, lai tā sāktu runāt. Misters Norels to izdarīja. Ta�u, ieguvusi ru- nasspējas, vārava nebūt nevēlējās atbildēt uz kaut kādiem jautājumiem. Viņa uzskatīja sevi par nesamierināmu angļu ienaidnieci un augstākajā mērā prie�cājās par runas dāvanām, kas beidzot ļāva viņai pavēstīt, cik ļoti viņa tos ienīst. Visu mū�u pavadījusi starp matro�iem, jūras vārava zināja ļoti daudz aizvai�nojo�u izteicienu un steidzās apveltīt ar tiem katru, kam gadījās nonākt viņas tuvumā, kliegdama lāstus, kas izklausījās pēc mastu un brangu �īkstoņas lielā vējā. Ar angļu noķengā�anu vien viņai nebija diezgan. Vāravai pa ķērienam nonāca trīs matro�i, kuriem bija uzdots paveikt �ādus tādus darbus uz kuģa, un tā nevilcinādamās sagrāba viņus ar savām lielajām koka rokām un iemeta ūdenī.

Misters Horrokss, kas bija aizbraucis uz Portsmutu ar viņu aprunāties, stipri nomocījās un paziņoja vāravai, ka nevilcinādamies sacirstu viņu gabalos un nokurinātu sārtā. Ta�u jūras vārava, kaut arī francūziete, bija ļoti drosmīga dāma un atcirta, ka gribētu gan redzēt to, kur� mēģinātu viņu sadedzināt. Un viņa cirta ar asti uii draudīgi vicināja rokas, un visas koka jūraszvaigznes un krabji viņai matos sabozās.

Izeja no sare�ģījumiem atradās, kad vest vāravu pie prāta aizsūtīja glīto, jauno kapteini, kas bija saņēmis gūstā francū�u kuģi. Tas spēja viņai skaidrā un sapro�tamā fran�u valodā izskaidrot, ka briti cīnās par taisnu lietu, turpretim fran�cū�us apmāju�i briesmīgi maldi. Kas lika vāravai mainīt ieskatus � kapteiņa pārliecino�ie vārdi, vai glītā seja, par to man grūti spriest, ta�u viņa pastāstīja misteram Horroksam visu, ko tas vēlējās zināt.

Ar katru jaunu dienu misters Norels sabiedrības acīs sasniedza arvien jau�nus atzī�anas augstumus, un uzņēmīgam gravierim, vārdā Holends, � viņa tir�gotava atradās Svētā Pāvila baznīcas pagalmā � ienāca prātā pasūtināt mistera Norela gravīru, ko pēc tam pārdot tirgotavā. Gravīrā burvis bija attēlots visai trūcīgi apģērbu�ās jaunas dāmas sabiedrībā: tā stāvēja vienā vaļīgā krekliņā. Ap jaunās dāmas augumu, klāt nepieskaroties, vijās un vērpās liels daudzums stīvas, tum�as matērijas, un vēl lielāka krā�ņuma labad viņai krīto�ajās matu cirtās bija iesprausts pusmēness. Daiļava turēja misteru Norelu (ko viss notie�ko�ais manāmi pārsteidza) aiz rokas un sparīgi vilka viņu aug�up pa kāpnēm, uzstājīgi rādot uz cienījama vecuma dāmu, kas sēdēja kāpņu aug�galā. Cienī�jamā dāma, glu�i tāpat kā jaunā, bija uzposusies krekliņā un drapērijās, ko glīti papildināja romie�u kareivju ķivere viņai galvā; viņa nekautrēdamās lēja asa�ras, bet viņai pie kājām ar drūmu sejas izteiksmi gulēja vecīgs lauva, viņas vie�nīgais biedrs. �ai gravīrai, kuras nosaukums bija "Angļu Maģijas Gars mudina misteru Norelu steigties palīgā Lielbritānijai", bija grandioza piekri�ana, un mēne�a laikā misters Holends pārdeva gandrīz septiņsimt novilkumus.

Tagad misters Norels vairs nedevās vizītēs tik bie�i kā agrāk; viņ� palika mājās un pieņēma visda�ādākās ievērojamās personas, kas bija ieradu�ās ap�liecināt viņam savu cieņu. Nebija nekas neparasts, ja pie Hanover-skvēra nama vienā rītā piebrauca piecas vai se�as ģerboņiem rotātas karietes. Misters Norels bija tikpat nerunīgs un tramīgs kā vienmēr, un, ja nebijis mistera Drolaita un mistera Laselza, karie�u īpa�niekiem �ie apciemojumi noteikti liktos ļoti �ā- vaini. Lai tā nenotiktu, misters Drolaits un misters Laselzs pilnā mērā pārņēma gādību par sarunām. Jā, mistera Norela atkarība no �iem abiem d�entlmeņiem kļuva jo dienas, jo lielāka. �aildermass reiz izteicās, ka tikai ļoti ērmots burvis pieņemtu darbā Drolaitu, ta�u tagad misters Norels pastāvīgi izmantoja viņa pakalpojumus: Drolaits nemitīgi braukāja mistera Norela karietē visur, kurp burvis viņu sūtīja. Katru dienu agri no rīta viņ� ieradās Hanover-skvērā, lai pastāstītu misteram Norelam, par ko pilsētā runā, kur� cēlies cieņā, kur� kritis, kur� iekūlies parādos, kur� iemīlējies, un drīz misters Norels, kas viens pats sē�dēja savā bibliotēkā, Londonas norises pārzināja tikpat labi kā priek�zīmīga galvaspilsētas namamāte.

Tomēr vēl pārsteidzo�āka bija dedzība, ar kādu Anglijas maģijas lietai node�vās misters Laselzs. Tā gan bija pavisam vienkār�i izskaidrojama. Misters La�selzs bija viens no tiem nemierīgajiem d�entlmeņiem, kuri nicina jebkādu pastāvīgu darbu. Brīni�ķīgi apzinādamies savas izcilās dotības, viņ� nekad ne�bija papūlējies apgūt kādas noteiktas iemaņas vai zinā�anas, un trīsdesmit deviņu gadu vecumu bija sasniedzis, būdams pilnīgi nepiemērots jebkuram amatam vai nodarbo�anās veidam. Paraudzījies apkārt, viņ� redzēja, ka vīri, kas bija �akli nopūlēju�ies visus savus jaunības gadus, ir sasniegu�i stāvokli, kas apveltī viņus ar varu un ietekmi, un nav �aubu, ka viņ� tos apskauda. Tādēļ mis�ters Laselzs ar lielu labpatiku kļuva par laikmeta di�ākā burvja galveno padom�nieku un uzklausīja cieņpilnos jautājumus, ko viņam uzdeva karaļa ministri. Bez �aubām, viņ� ļoti centās izrādīt, ka ir tas pats bezrūpīgais, vienaldzīgais d�entlmenis, kāds bija iepriek�, ta�u patiesībā ar lielu greizsirdību sargāja savu jauniegūto svarīgumu. Kādu vakaru Bredfordā viņi abi ar Drolaitu bija nonāku�i pilnīgā vienprātībā. Tik klusam d�entlmenim kā misters Norels, viņi nolēma, pilnīgi pietiek ar diviem draugiem, un tālab viņi noslēdza savienību, lai aizstā�vētu viens otra intereses un nepieļautu, lai kāda cita persona iemanto jebkādu ietekmi uz burvi.

Tie�i misters Laselzs pirmais mudināja misteru Norelu apsvērt iespēju no�drukāt savus ieskatus. Nabaga misteru Norelu vienā laidā ērcināja cilvēku ap�lamie priek�stati par maģiju, un viņ� mū�īgi sūkstījās par vispārējo nezinā�anu �ajās lietās.

Viņi grib, lai es viņiem parādu māņu tēlus, � viņ� gaudās, � vienra�d�us, mantikoras un ko tik vēl ne. Manu burvestību lietderīgums viņiem ir glu�i vienaldzīgs. Viņus interesē tikai pa�i au�īgākie maģijas paveidi!

Maģijas brīnumi, � bilda misters Laselzs, � padarītu jūsu vārdu sla�venu visā valstī, ser, ta�u ar tiem jūs nepanāksit, lai tiek izprasts jūsu viedoklis. Tālab nepiecie�ams nodrukāt jūsu ieskatus.

Iā, nudien! � dedzīgi atsaucās misters Norels. � Man tie�ām ir nodoms sarakstīt grāmatu � glu�i kā jūs iesakāt �, tikai es baidos, ka paies vēl daudzi gadi, līdz man būs gana daudz vaļas, lai pie ķertos pie �ī darba.

O, es jums pilnīgi piekrītu � grāmatas sarakstī�ana prasa milzum daudz pūļu, � gausi novilka misters Laselzs, � bet es nerunāju par grāmatu. Manu�prāt, pietiktu ar diviem vai trim rakstiem. Uzdro�inos minēt, ka jebkur� Londo�nas vai Edinburgas redaktors ar vislielāko prieku nodrukās katru raksta galiņu, ko jūs viņam nosūtīsit; izdevumu, ser, izvēlieties pats, ta�u, ja jūs vēlaties dzir�dēt manas domas, es ieteiktu izraudzīties "Edinburgas apskatu". Visā karaļval�stī būtu grūti atrast kādu namu ar pretenzijām uz smalkumu, kur to nelasītu. Kur nu vēl ātrāku veidu, kā padarīt jūsu uzskatus pla�āk pazīstamus!

Misters Laselzs par �o lietu izteicās tik uzstājīgi un uzbūra tik vilino�as ainas � mistera Norela raksti uz katras bibliotēkas galda, mistera Norela domas tiek apspriestas katrā salonā �, ka, ja burvis pret "Edinburgas apskatu" nejustu tik nepārvaramu nepatiku, viņ� tūdaļ pat sēstos un sāktu rakstīt. Diem�ēl "Edin�burgas apskats" bija izdevums, kas ievērību izpelnījies galvenokārt ar saviem radikālajiem uzskatiem, ar valdības kritiku un iestā�anos pret karu ar Franciju � to visu misters Norels nekādā ziņā neatbalstīja.

Bez tam, � misters Norels norādīja, � man nepavisam nav vēlē�anās rakstīt recenzijas par citu grāmatām. Modernie sacerējumi par maģiju ir ārkār�tīgi kaitīga parādība, tie ir pilni ar meliem un aplamiem ieskatiem.

Tad tā arī uzrakstiet, ser! Jo tie�āk jūs izteiksities, jo vairāk priecāsies redaktori.

Bet es ta�u gribu, lai sabiedrība labāk pazīst manus uzskatus, nevis kaut kādus citus!

Ak, ser, � atsaucās misters Laselzs, � tie�i izsakot spriedumus par citu darbiem un norādot citu kļūdas lasītājam var likt labāk izprast jūsu uzskatus. Kas var būt vēl vienkār�āks par to, kā cita grāmatu izmantot savu mērķu sasnieg�anai. Vajag to pāris rei�u pieminēt, bet visā atliku�ajā rakstā pēc pa�tikas izklāstīt savas idejas. Ticiet man, tie�i tā arī visi dara.

Hm, � domīgi noteica misters Norels, � jums dro�i vien ir taisnība. Tomēr nē. Visiem liksies, ka es ar savu vārdu atbalstu to, ko vispār nevajadzēja laist klajā.

Un no �īs nostājas misters Norels neatkāpās.

Laselzs bija vīlies; "Edinburgas apskats" daudzkārt pārspēja visus līdzinie�kus spo�umā un asprātībā. Tā rakstus karaļvalstī kāri lasīja visi � no trūcī�gākā vikāra līdz pirmajam ministram. Salīdzinot ar "Edinburgas apskatu", visi citi izdevumi bija gau�ām pliekani.

Viņ� jau gandrīz bija nolēmis vispār atteikties no �īs idejas un puslīdz aiz�mirsis par to, kad negaidot saņēma vēstuli no jauna grāmattirgoņa, vārdā Marejs. Misters Marejs godbijīgi vaicāja, vai misters Laselzs un misters Drolaits nebūtu tik laipni un nepieņemtu viņu jebkurā viņiem ērtā dienā un stundā. Viņam, �is misters Marejs rakstīja, esot priek�likums, kas saistoties ar misteru Norelu.

Pēc da�ām dienām Laselzs un Drolaits tikās ar grāmattirgoni Laselza Braton- strītas namā. Misters Marejs bija uzņēmīgs un lieti�ķs cilvēks un nekavējoties izsklāstīja abiem savu priek�likumu.

Mani kungi, es, glu�i tāpat kā visi Britu salu iedzīvotāji, jūsmoju un prie�cājos par Anglijas maģijas neparasto uzplaukumu mūsu laikos. Manu apbrīnu izraisa arī jūsma, ar kādu angļu sabiedrība ir sveikusi par miru�u sen uzskatī�tās mākslas atdzim�anu. Esmu pārliecināts, ka maģijai veltīts periodisks izde�vums tiks lasīts vispla�ākajā lokā. Literatūra, politika, reliģija, ceļojumi � tas viss ir ļoti labi, tās vienmēr būs preses iecienītas tēmas �, ta�u maģijai � īstajai, praktiskajai maģijai, ko sludina misters Norels,� ir tās priek�rocības, kas piemīt kaut kam nebiju�am. Kā jūs domājat, d�entlmeņi, vai misters Norels manu priek��likumu uzklausītu labvēlīgi? Esmu dzirdējis, ka misteram Norelam ir daudz kas sakāms �ajās lietās. Protams, mēs visi skolā esam apguvu�i mazliet maģijas vēs�tures un teorijas, ta�u Britu salās maģija nav praktizēta tik sen, ka nebaidī�os sacīt � mūsu skolas zinā�anās ir daudz par daudz aplamību un pārpratumu.

Cik precīzi jūs to pateicāt, mister Marej! � iesaucās misters Drolaits. � Kā misters Norels priecātos, to dzirdēdams! Aplamības un pārpratumi � kā nag�lai uz galvas! Manu dārgo ser, alla�, kad cilvēkam ir tā laime baudīt mistera Norela sarunas � un man �is gods dāvāts bie�i �, viņ� uzzina, ka tie�i tā arī ir!

Jau sen mistera Norela kvēlākā vēlē�anās ir bijusi sniegt pla�ākai pub�likai patiesāku priek�statu par modernās maģijas stāvokli, � bilda misters Laselzs, � ta�u mūsu sirds vēlmes, ak vai, pārāk bie�i nomāc pienākums sa�biedrības priek�ā; misteru Norelu ļoti noslogo Admiralitāte un Kara ministrija!

Misters Marejs pieklājīgi atbildēja, ka visiem pārējiem apsvērumiem, bez �au�bām, jāatkāpjas kara vajadzību priek�ā, un misters Norels, protams, ir Tautas Dārgums.

Ta�u es ceru, ka būs iespējams visu izkārtot tā, ka galvenā pienākumu nasta neguls uz mistera Norela pleciem. Mēs pieņemtu darbā redaktoru, kur� gatavos katru numuru, vienosies par rakstiem un recenzijām, izdarīs laboju�mus � to visu, bez �aubām, mistera Norela vadībā.

Jā, glu�i tā! � piekrita Laselzs. � Neapstrīdami. Mistera Norela vadībā. Uz to mēs pastāvam.

Saruna beidzās ar pilnīgu abpusēju sapra�anos, un Laselzs ar Drolaitu ap�solīja nevilcinoties aprunāties ar misteru Norelu.

Drolaits nolūkojās pakaļ misteram Marejam, kad tas gāja ārā pa durvīm.

Skots, � viņ� noteica, kolīdz tās bija aizvēru�ās.

O, kā nu ne! � Laselzs atsaucās. � Bet tas nekas. Visai bie�i skoti darī�jumos ir ļoti spējīgi, ļoti izmanīgi. Manuprāt, �ī lieta var izdoties.

Viņ� izskatījās itin cienījams � bezmaz kā d�entlmenis. Ja ne tas dīvai�nais paradums kaut kur skatīties ar labo aci, bet kreisā tikmēr klejo apkārt pa istabu. Mani tas mazliet traucēja.

Viņ� ir akls ar labo aci.

Ak tā?

Jā. Man Kanings stāstīja. Zēna gados viņam skolotājs iedūris acī spalvu nazīti.

Ap�ēliņ! Bet iedomājieties, dārgo Laselz! Vesels �urnāls, veltīts viena cil�vēka ieskatiem! Nemū�am neticētu, ka tas ir iespējams! Burvis nu gan būs ap�stulbis, kad mēs viņam pastāstīsim.

Misters Laselzs sāka smieties.

Viņam liksies, ka nekas nevar būt dabiskāks. Viņa godkārībai nav robe�u.

Glu�i kā Laselzs bija paredzējis, misteram Norelam �is ierosinājums nebūt

ne�ķita kaut kas nedzirdēts, toties viņ� uz karstām pēdām sāka izgudrot visā�dus �ķēr�ļus.

Lieliska iecere, � viņ� sacīja, � ta�u diem�ēl pilnīgi neīstenojama. Man nav laika rediģēt �urnālu, un tik svarīgu uzdevumu es diez vai varu uzticēt kā�dam citam.

Es biju glu�i tādās pa�ās domās, ser, � piekrita misters Laselzs, � bet tad atcerējos par Porti�edu.

Porti�edu? Kas ir Porti�eds? � tincināja misters Norels.

Hm, � atbildēja Laselzs, � agrāk viņ� bija maģijas teorētiķis, bet�

Maģijas teorētiķis? � sabijies pārtrauca misters Norels. � Jums ta�u ir zināms, ko es par to domāju!

Ā, bet jūs nenoklausījāties līdz beigām, � Laselzs iebilda. � Viņ� tik ļoti apbrīnoja jūs, ser, ka uzzinājis, ka jūs nosodāt maģijas teorētiķus, viņ� ne�kavējoties pārtrauca studijas.

Ak tā? � misters Norels pārvaicāja, kļuvis mazliet mierīgāks.

Viņ� ir izdevis pāris grāmatas. Neatceros, kādas � se�padsmitā gadsimta maģijas vēsture bērniem vai kaut kas tamlīdzīgs. [20] [1] misters laselzs savā runā saputrojas un sakopo visas lorda Porti�eda grāmatas vienā. Līdz 1808u gada sākumam, kad lords Porti�eds pārtrauca maģijas studijas, viņ� bija publi�cējis trīs grāmatas: "?.aka Belāzisa dzīve" Longmana apgādā, 1801, "Nikolasa Gubērta dzīve" Longmana apgādā, 1805, un "Karalis Krauklis: vēsturiski stāsti bērniem" ar Tomasa Bevika gravīrām Longmana apgādā, 1807. Abas pirmās bija zinātniski pētījumi par diviem se��padsmitā gadsimta burvjiem. Ne par vienu no tām misters Norels nebija necik augstās domās, ta�u jo sevi�ķi viņam nepatika "Karalis Krauklis". Turpretim D�onatans Streind�s to uzskatīja par lielisku grāmatiņu. Man tie�ām �ķiet, ka lordam Porti�edam jūs dro�i varat �urnālu uzticēt. Viņ� nekādā gadījumā nenodrukās ko tādu, ko jūs neatbalstītu; viņu pazīst kā vienu no pa�iem godprātīgākajiem cilvēkiem visā karaļvalstī. Viņa vislielākā vēlē�anās būs izdarīt jums pa prātam, par to varat būt mierīgs.3[1] "Apbrīnojami, ka tik bagāts cilvēks � jo lordam Porti�edam piederēja krietna tiesa Anglijas teritorijas � savā dzīvē var būt tik bikls, ta�u tā tie�ām bija. Turklāt viņ� bija uzticīgs vīrs un desmit bērnu tēvs. Misters Streind�s man stāstīja, ka grūti bijis iedomāties jaukāku skatu par to, kā lords Porti�eds rotaļājas ar saviem bērniem. Patiesībā ari viņ� pats mazliet bija kā bērns. Ar visām savām neaptverami pla�ajām zinā�anām viņ� it nemaz ne�jaudāja pazīt ļaunumu � glu�i tāpat, kā nespētu piepe�i sākt saprast ķīnie�u valodu. Viņ� bija pats cildenākais lords visu britu aristokrātu vidū."

D�ons Segunds, "D�onatana Streind�a dzīve" D�ona Mareja apgādā, 1820, Londona.

Misters Norels maķenīt negribīgi piekrita tikties ar lordu Porti�edu un mis�ters Drolaits tam aizrakstīja, aicinādams viņa gai�ību ierasties Hanover-skvērā.

Lordam Porti�edam bija apmēram trīsdesmit astoņi gadi. Viņ� bija ļoti gar� un kalsns, ar garām, kalsnām rokām un kājām. Visbie�āk viņ� bija tērpies gai��os svārkos un bālas nokrāsas ceļgalbiksēs. Lords bija maiga radība, kam itin viss lika justies neērti: viņam lika justies neērti pa�a pārlieku garais augums, biju�ā maģijas teorētiķa slava (būdams cilvēks ar gai�u prātu, viņ� zināja, ka misters Norels viņu nosoda), tik�anās ar tik izsmalcinātiem augstākās pasaules cilvēkiem kā Drolaits un Laselzs, � bet tik�anās ar misteru Norelu � kas bija viņa elks � lika viņam justies pagalam neērti. Vienubrīd viņ� tik briesmīgi sa�traucās, ka sāka �ūpoties uz priek�u un atpakaļ; tā viņ� ar savu garo augumu un gai�ajām drānām ļoti atgādināja āra bērzu lielā vējā.

Par spīti visiem uztraukumiem viņam izdevās darīt zināmu, cik ļoti pagodi�nāts viņ� jūtas par uzaicinājumu tikties ar misteru Norelu. Savukārt misteram Norelam lorda Porti�eda bezgalīgā godbijība glaimoja tik ļoti, ka viņ� laipni atļāva lordam atsākt maģijas studijas.

Saprotams, lords Porti�eds par to ārkārtīgi nopriecājās, ta�u, izdzirdis, ka misters Norels vēlas, lai viņ� stundām ilgi sē� pa�a mistera Norela salona kak�tiņā, kā sūklis uzsūkdams mistera Norela ieskatus par moderno maģiju, un pēc tam mistera Norela vadībā rediģē mistera Mareja jauno �urnālu, viņ�, lie�kas, nespēja iztēloties vēl lielāku laimi.

Jaunais �urnāls ieguva nosaukumu "Angļu maģijas draugi", aizņemoties nosaukumu no mistera Segunda pērnajā pavasarī rakstītās vēstules laikrak�stam Times. Interesanti, ka neviens no rakstiem, kas tika publicēti "Angļu Maģijas Draugos", nepiederēja mistera Norela spalvai � izrādījās, ka viņ� vispār nespēj pabeigt nevienu raksta galu: viņu nekad neapmierināja uzrakstī�tais. Burvis nespēja noticēt, ka nav pateicis ne pārāk daudz, ne pārāk maz. [21] [1] "Angļu maģijas draugi" pirmoreiz nāca klajā 1808. gada februārī un guva tūlītēju atzinību. 1812. gadā Norels un Laselzs lielījās, ka �urnāla tirā�a pārsniegusi 13 000 eksem�plāru, ta�u nav zināms, cik dibināts ir �is skaitlis.

No 1808. līdz 1810. gadam redaktors vārda pēc bija lords Porti�eds, ta�u var ne�au�bīties, ka misters Norels un Laselzs enerģiski iejaucās redakcijas lietās. Starp Norelu un Laselzu pastāvēja zināma nesapra�anās jautājumā, kādai būt �urnāla vispārējai ievirzei. Misters Norels vēlējās, lai "Angļu maģijas draugi", pirmkārt, iedvestu britu lasītājam, cik nozīmīga ir modernā maģija, otrkārt, lai �urnāls labotu kļūdainos priek�status par maģijas vēsturi un tre�kārt, zākātu tos burvjus un burvju �ķiras, kurus viņ� neieredzēja. Misteram Norelam nebija ne mazākās vēlē�anās �urnāla lappusēs izskaidrot angļu maģijas metodes � citiem vārdiem, viņ� it nemaz negrasījās to padarīt daudzmaz informatīvu. Lords Porti�eds, kura apbrīna pret misteru Norelu nepazina robe�u, par savu galveno redaktora pienākumu uzskatīja mistera Norela neskaitāmo norādījumu ievēro�anu. Rezultātā "Angļu maģijas draugu" pirmie laidieni ir stipri garlaicīgi un nereti mulsino�i � pilni dīvainu noklusējumu, pretrunu un aplinku izteikumu. Savuties Laselzs ļoti labi saprata, ka �urnālu varētu izman�tot Anglijas maģijas atdzim�anas lietā, un centās padarīt tā toni vieglāku. Porti�eda biklums viņu pamazām ērcināja arvien vairāk. Viņ� veica veiklus manevrus, un kop� 1810. gada viņi ar lordu Porti�edu kļuva par lidzredaktoriem.

D�ons Marejs izdeva "Angļu maģijas draugus" līdz 1815. gadam, kad saķildojās ar mis�teru Norelu. Zaudējis Norela atbalstu, Marejs bija spiests pārdot �urnālu izdevējam Toma�sam Nortonam Longmanam. 1816. gadā Marejs un Streind�s iecerēja izdot "Angļu maģijas draugiem" konkurējo�u izdevumu, ko nosauca par Famulus, ta�u iznāca tikai viens numurs.

Pirmajos �urnāla laidienos nopietns maģijas pētnieks neatradis nekā inte�resanta, un vienīgā cik necik aizraujo�ā lasāmviela tajos ir vairāki raksti, kuros Porti�eds mistera Norela vārdā uzbrūk viņa ienaidniekiem: burvjiem d�entl�meņiem, burvēm lēdijām, klejojo�iem burvjiem, burvjiem brīnumbērniem, Jorkas Mācīto burvju biedrībai, Man�estras Mācīto burvju biedrībai, mācīto burvju biedrībām vispār, citiem burvjiem vispār.

1807. gada decembris

Slavenākais ifi.u burvis Londonā, neap�aubāmi, bija Vinkuls. Viņa būda atra�dās pie Bir�as Svētā Kristofera baznīcas Trednldl-strītā, tie�i pretī Anglijas bankai, un būtu grūti pateikt, kas slavenāks: banka vai būda.

Nebija īsti skaidrs, kā Vinkuls izpelnījies �o ievērību � lai gan jāteic, ievērība bija visai ap�aubāma rakstura. Burvju mākslas viņ� pieprata ne labāk par jebkuru citu garmatainu �arlatānu aiz netīri dzeltena aizkara. Viņa buramvārdi neiedar�bojās, pareģojumi nepiepildījās, bet viņa transi izrādījās vistīrākā krāp�ana.

Gadu gadiem Vinkuls bija noturējis dziļas un nopietnas apspriedes ar Temzas Garu. Viņ� ieslīga transā un uzdeva Garam jautājumus, bet pēc tam, dobja, ūdeņaina un �alkaina, viņam no mutes skanēja Gara balss. 1805. gada ziemā kāda sieviete samaksāja pareģim �iliņu, lai viņ� pajautātu Garam, kur meklēt viņas aizbēgu�o vīru. Gars savā atbildē pavēstīja viņai daudz visnotaļ pārstei�dzo�u faktu, un ap būdu salasījās neliels pūlītis ieinteresētu klausītāju. Da�i no viņiem ticēja Vinkula spējām un Gara monologu uztvēra ar pienācīgo godbi�jību, turpretim citi sāka zoboties par burvi un viņa klienti. Viens �āds ņirga (attapīgs ziķeris) garās runas laikā sadomāja pielaist uguni Vinkula zābakiem. Vinkuls acumirklī iznāca no transa; viņ� ieaurojās un sāka lēkāt, pūlēdamies reizē noraut zābakus un sabradāt uguni. Viņ� kā negudrs svaidījās apkārt, pūlim ar milzīgu labpatiku noskatoties, un te pēk�ņi viņam no mutes kaut kas izkrita. Divi ziņkārīgie to pacēla un izpētīja: tas bija metāla daiciņ�, nieka collu gar� un puscollu plats � kaut kas līdzīgs mutes ermoņikām; viens no vīriem iebāza to pats savā mutē un bez grūtībām sāka runāt Temzas Gara balsī.

Par spīti �ādiem publiskiem pazemojumiem Vinkulam bija izdevies sagla�bāt zināmu autoritāti un izturēties ar zināmu iedzimtu pa�apziņu: Londonas ielu burvju sabiedrībā viņu vairāk vai mazāk cienīja. Mistera Norela draugi un apbrīnotāji neatlaizdamies mudināja viņu aizbraukt pie Vinkula un brīnījās, kāpēc viņ� neizrāda ne mazāko vēlē�anos to darīt.

Decembra beigās, kādu dienu, kad negaisa mākoņi virs Londonas bija sablī�vēju�ies Alpu kalnu ainavās, kad vēj� debesīs plosījās tik neganti, ka pilsēta te iegrima mijkrēslī, te ap�ilba spo�as saules staros, kad pie loga rūts grabinājās lietus, � misters Norels omulīgi sēdēja savā bibliotēkā pie mundras uguns. Viņa priek�ā atradās ar visādiem gardumiem klāts tējas galdiņ� un viņa rokās bija Tomasa Ian�estera "Putnu valoda". Burvis citu aiz citas �ķīra lappuses, mek�lēdams iemīļotu vietu, kad pēk�ņi viņu bezmaz līdz nāvei pārbiedēja kāda balss, kas ierunājās ļoti skaļi un nicīgi:

� Burvi! Tu domā, ka visi apbrīno tavus darbus!

Misters Norels pacēla galvu un, neticēdams savām acīm, apjauta, ka biblio�tēkā atrodas vēl kāds, cilvēks, ko viņ� redzēja pirmo reizi mū�ā, � izdēdējis skrandainis, kas stāvēja, savilcis uzacis kā vanags. Viņa seja bija trīs dienas veca piena krāsā, mati kā ogļu dūmi un pelni Londonas debesīs un drēbes kā Temza pie smurgainās Vopingas. Itin nekas � ne seja, ne mati, ne apģērbs � viņam nebija tīrs, ta�u visādā citā ziņā viņa izskats atbilda vispārējam priek�statam par to, kādam jābūt burvim (misters Norels tam pilnīgi noteikti neatbilda). Viņ� stāvēja, taisni izslējies, un pelēkās acis dabiskā valdonīgumā �ķīla zibeņus.

O, jā! � �ī persona turpināja, nikni zīķējot uz misteru Norelu. � Tu sevi uzskati par varen smalku zelli! Bet tagad zini, burvi! Tava iera�anās bija pare�ģota jau sen. Es tevi gaidīju divdesmit gadus! Kur tu slapstījies?

Misters Norels sēdēja, palicis bez valodas, un tikai ieplestu muti skatījās uz savu apsūdzētāju. Likās, �is cilvēks iztiepis roku, atvēris viņa krūtis, izrāvis no tām viņa noslēpumu un pacēlis to dienasgaismā. Uzreiz pēc iera�anās galvas�pilsētā misters Norels bija sapratis, ka viņ� to varēja izdarīt pirms veselas mū��ības; viņam jau daudzus gadus būtu vajadzējis burt Anglijas interesēs, tad francū�i būtu sakauti un angļu maģija ieņēmusi tai pienāko�os nesalīdzināmi augsto vietu nācijas satversmē. Viņu vajāja doma, ka viņ� ar savu vilcinā�anos nodevis Anglijas maģiju. Pēdīgi viņa pa�a sirdsapziņa bija iemiesojusies �ajā skrandainī un meta viņam sejā pārmetumus. Tādēļ nepazīstamajam sve�inie�kam kaut kādā ziņā bija vara pār pa�pārmetumu mocīto burvi. Viņ� izstomīja nedro�u jautājumu � kas atnācējs tāds būtu?

Es esmu Vinkuls, burvis no Trednīdl-strītas!

Ak tā! � misters Norels izsaucās, atvieglots, ka viņa priek�ā vismaz ne�stāv pārdabiska parādība. � Un tu, jādomā, esi ieradies �eit, lai diedelētu? Veltas pūles, vari doties prom! Es tevi neatzīstu par savu amatbrāli, un tu no manis neko nedabūsi! Ne grasi! Nekādus solījumus palīdzēt! Nekādas rekomendāci�jas! Glu�i otrādi, paklausies, ko es grasos�

Atkal alojies, burvi! Man no tevis neko nevajag. Esmu ieradies tev pa�vēstīt tavu likteni, jo tāds ir manas dzīves uzdevums.

Manu likteni? A, tu taisies pareģot nākotni? � nicīgi iebrēcās misters Norels. Viņ� piecēlās un no visa spēka pavilka zvana auklu, ta�u kalps nerādī�jās. � Nē, tādiem, kas izliekas par zīlniekiem, man vispār nekas nav sakāms! Lūkas!Zīlē�ana katrā ziņā ir pati zemiskākā blēdība, tādi neģēļi kā tu �ādi krāpj godīgus cilvēkus. Ar maģijas palīdzību nākotnē nevar ieskatīties, un burvji, kas apgalvoja, ka to spēj, bija meļi. Lūkas!

Vinkuls paskatījās apkārt.

Stāsta, ka tu esot savācis visas grāmatas, kas jebkad sarakstītas par ma�ģiju, � viņ� teica, � visi domā, ka tev izdevies atgūt pat tās, kas gāja pazu�anā, kad nodega Aleksandrijas bibliotēka, � un tu dro�i vien tās visas zini no galvas!

Grāmatas un pētījumi ir īstu zinā�anu un skaidras sapra�anas pamats, � stingri paziņoja misters Norels. � Maģijai jābalstās uz tādiem pa�iem princi�piem kā visām pārējām zinātnēm!

Piepe�i Vinkuls izstiepa kaklu un noliecās pār misteru Norelu, urbdamies viņā ar spīvām, kvēlojo�ām acīm. Misters Norels glu�i pret savu gribu apklusa un sniedzās pretī Vinkulam, lai dzirdētu, ko tas grasās sacīt.

Es izstiepu roku, � Vinkuls �ukstēja, � Anglijas upes pagriezās un tecēja atpakaļ�

Kā, lūdzu?

Es izstiepu roku, � Vinkuls sacīja mazliet skaļāk, � manu naidnieku asinis sastinga viņu dzīslās� � Viņ� izslējās taisni, iepleta rokas un aizvēra acis kā ērmotā reliģiskā ekstāzē, lād turpināja skaidrā, spēcīgā un kaisles pilnā balsī:

Es izstiepu roku: domas un atmiņas iz�āvās no manu naidnieku galvām kā strazdu bars,

Mani nīdētāji sagtiba kā tuk�i maisi.

Es iznācu pie viņiem no miglas un lietus,

Es iznācu pie viņiem pusnakts sapņos,

Es iznācu pie viņiem ar kraukļu baru, kas rīta ausmā aizsedz ziemeļu pamali,

Kad viņi domāja, ka ir glābti, es iznācu pie viņiem kliedzienā, kas iztraucēja ziemas me�a klusumu�

Jā jau, jā! � viņu pārtrauca misters Norels. � Vai tu tie�ām domā, ka es nekad neesmu dzirdējis tādas blēņas? Uz katra ielas stūra kāds juku�ais klaigā �os pa�us nodrāztos penterējumus, un katrs blandoņa aiz dzeltena aizkara pū�las izlikties noslēpumains, deklamējot kaut ko tamlīdzīgu. Tas ir katrā pēdējo divsimt gadu laikā izdotā grāmatelē par maģiju! "Es iznācu pie viņiem ar kraukļu baru!" Ko tas nozīmē, es gribētu zināt? Kas iznāca ar kraukļu baru, pie kā? Lūkas!

Vinkuls nelikās viņu dzirdam. Viņa spēcīgā balss apklusināja mistera No�rela vārgās klaigas:

� Lietus atvērs mati durvis, un es pa tām ieie�u, Akmeņi uzcels man troni, un es tajā sēdē�u, Trīs karaļvalstis bija man dotas, lai būtu manas mū�īgi, Anglija bija man dota, lai būtu mana mū�īgi. Vergs, kam nebija vārda, lika galvā sudraba kroni, Vergs, kam nebija vārda, bija valdnieks sve�ā zemē�

Trīs karaļvalstis! � iebrēcās misters Norels. � Ha! Tagad es saprotu, ko tu te vāvuļo! Ak tad pareģojums par karali Kraukli! Nu, ja tu esi iedomājies satriekt mani, stāstot vecas pasakas par �o d�entlmeni, tad man diem�ēl vaja�dzēs tevi sarūgtināt. Jā gan, tu esi pagalam pārrēķinājies! Nav tāda burvja, ko es neciestu vēl vairāk par viņu! [22] [1] Tradicionāli tiek uzskatīts, ka karalim Krauklim piederēju�as trīs karaļvalstis: viena Anglijā, otra Elfu valstī un tre�ā bijusi savāda zeme viņpus Elles.

Iero�us, ko pret mani cēla mani naidnieki, ellē godā kā svētumus,

Nodomus, ko tie pret mani vērpa, glabā kā svētos rakstus,

Manas asinis, kas lija senos kaujaslaukos, elles ķesteri sagramstīja pa zemi un glabā traukos no sudraba un ziloņkaula.

Es devu Anglijai burvestības, dārgu mantojumu,

Bet angļi apniecināja manu dāvanu.

Lietus rakstīs debesīs burvju vārdus, bet viņi nespēs to izlasīt,

Uz akmens kalnu sienām būs rakstīti burvju vārdi, bet viņu prāti to ne�aptvers,

Kailie koki ziemā būs melni burti, bet viņi tos nesapratīs�

Katra angļa pirmdzimtās tiesības ir saņemt lietpratīga un izglītota burvja pakalpojumus, � atkal iejaucās misters Norels. � Bet ar ko ierodies tu? Ar mistiskiem pātariem par akmeņiem, lietu un kokiem! Kā Godbless, kas pūlējās iestāstīt, ka maģiju vajag mācīties 110 me�a zvēriem. Tad kāpēc ne no cūkām cūkkūtī, ko? Vai no klaiņojo�iem suņiem? Mūsdienās kulturāliem cilvēkiem Anglijā tāda maģija nav vajadzīga! � Viņ� nikni paraudzījās uz Vinkulu, un pēk�ņi kaut kas piesaistīja viņa skatienu.

Vinkuls pārāk nedomāja par savu apģērbu. Ap kaklu viņ� nevī�īgi bija apviņķelējis netīru kaklautu, bet starp kaklautu un kreklu vīdēja nemazgāta āda. �ai spraugā varēja saskatīt dīvainu, izlocītu ķeburu, kas ļoti atgādināja spalvas vilcienu. Iespējams, tā bija rēta � teiksim, piemiņa no kāda ielu kautiņa, � ta�u vairāk �is ķeburs līdzinājās barbariskajiem zīmējumiem uz ādas, kas tādā cieņā ir pie Dienvidjūru salu iedzimtajiem. Lai cik ari tas ne�ķistu savādi, Vinkuls, kur�, nepavisam nejuzdamies neērti, spēja ielauzties sve�ā namā un aurot uz tā saimnieku, liekas, kautrējās no �īs zīmes un, pamanījis, ka misters Norels uz to skatās, pacēla roku un saraustīja drānas, lai to paslēptu.

Divi burvji būs Anglijā�

Misteram Norelam pār lūpām izlauzās ērmots izsauciens � izsauciens, kas sākās klieg�us, ta�u beidzās ar klusu, nelaimīgu nopūtu.

Pirmais no manis baidīsies, otrais alks mani redzēt,

Pirmo izrīkos zagļi un slepkavas, otrais pats nesīs sev postu,

Pirmais apraks savu sirdi tum�ā me�ā zem sniega, ta�u vienalga jutīs, kā sāp,

Otrais savu lielāko dārgumu redzēs naidnieka rokās�

Ā! Tagad es redzu, ka tu esi ieradies ar vienu vienīgu nolūku � mani aizskart! Viltus burvi, tu apskaud manus panākumus! Tu neko nespēj padarīt manām burvestībām, tādēļ esi nolēmis nomelnot manu vārdu un atņemt man mieru�

Pirmais mū�u nodzīvos vientuļ�, pats būs sava cietuma sargs,

Otrais klīdīspa tuk�iem ceļiem negaisa kāvos, meklēdams tum�u torni augstu kalnā�

Tai brīdī beidzot atvērās durvis un ieskrēja kalpi.

Lūkas! Deivij! � histēriski iespiedzās misters Norels. � Kur jūs agrāk bijāt?

Lūkas sāka stāstīt kaut ko par zvana auklu.

Ko? Ņemiet viņu ciet! Ātri!

Deiviju, mistera Norela ku�ieri, daba bija radījusi, izmantojot to pa�u dāsno olekti, ko pie citiem viņa amata brāļiem, un savu spēku viņ� bija norūdījis, diendienā uzspie�ot savu gribu �etriem tīrasiņu zirgiem spēku plaukumā. Viņ� aptvēra Vinkulu ap viduci un sagrāba aiz rīkles. Vinkuls sparīgi atkāvās, reizē neaizmirstams lādēt misteru Norelu:

Es ēnās sē�u melnā tronī, bet viņi mani neredzēs.

Lietus atvērs man durvis, un es pa tām ieie�u,

Akmeņi uzcels man troni, un es tajā sēdē�u�

Deivijs un Vinkuls nozvārodamies uzgrūdās galdiņam, sazvalstīdami uz tā sakrautās grāmatu kaudzes.

Palīgā! Uzmanīgāk! � kliedza misters Norels. � Dieva dēļ, uzmanīgāk! Viņ� apgāzīs tintnīcu! Viņ� sabojās manas grāmatas!

Lūkass metās Deivijam palīgā savaldīt Vinkulu, kur� me�onīgi vēzēja rokas kā vējdzirnavu spārnus, bet misters Norels skraidīja pa bibliotēku daudz �ig�lāk nekā bija kustējies daudzus gadus; viņ� vāca kopā grāmatas un stiepa tās prom no draudo�ajām briesmām.

Vergs, kam nebija vārda, liks galvā sudraba kroni, � Vinkuls izdvesa � Deivija rokas spieda ciet viņam rīkli, un monologs ne tuvu vairs neizklausījās tik iespaidīgi kā pirmīt. Pēdējā spēku piepūlē Vinkuls atsvabināja ķermeņa aug�daļu no Deivija tvēriena un iekliedzās: � Vergs, kam nebija vārda, bija valdnieks sve�ā zemē� � Tad Deivijs gan vilk�us, gan nē�us izdabūja viņu ārā no bibliotēkas.

Misters Norels apsēdās savā iepriek�ējā vietā pie kamīna. Viņ� no jauna pa�ņēma grāmatu, ta�u bija pārāk satraukts, lai atsāktu lasī�anu. Burvis dīdījās, kodīja nagus, pastaigāja �urpu turpu, nemitīgi atgriezdamies pie sējumiem, kas bija atradu�ies �īkstina vietā un pārbaudīja, vai tie nav cietu�i (nē, nekādas pa�zīmes par to neliecināja), ta�u visbie�āk steidzās pie logiem un nemierīgi ska�tījās, vai ārā neviens nestāv un neskatās uz viņa namu. Trijos sāka mesties tum�s. Lūkass atgriezās aizdegt sveces un sabikstīt kamīnā ogles, un viņam pa pēdām sekoja �aildermass.

Tā! � iesaucās misters Norels. � Beidzot! Vai jūs dzirdējāt, kas te no�tika? Visi mani nodevu�i! Citi burvji mani izspiego un kaļ plānus, kā man kai�tēt! Mani slinkie kalpi aizmirst savus pienākumus! Un jūs, neģēli, jūs esat pats ļaunākais no visiem! Es jums saku � tas cilvēks te uzradās pavisam pēk�ņi � kā no zila gaisa'. Un, kad es zvanīju un kliedzu, neviens nenāca! Jums tagad jā�aizmirst visi citi darbi. Jūsu vienīgais uzdevums ir izdibināt, kādas burvestības �is cilvēks izmantoja, lai iekļūtu mājā! Kur viņ� mācījies burt? Ko viņ� zina?

�aildermass ironiski skatījās uz savu saimnieku.

Nu, ja tas ir mans vienīgais uzdevums, tad varu pateikt, ka tas jau ir iz�pildīts. Nekādas burvestības tur nebija. Viena no virtuves kalponēm bija atstā�jusi vaļā bufetes kambara logu, �is pesteļnieks pa to ielīda un lo�ņāja pa māju, līdz atrada jūs. Tas arī viss. Neviens nenāca tāpēc, ka viņ� bija pārgriezis zvana auklu un Lūkass ar pārējiem nedzirdēja jūsu klieg�anu. Neviens neko nedzir�dēja, kamēr tas sāka aurēt, un tad viņi skrie�us metās �urp. Vai tā bija, Lūkas?

Lūkass, tupēdams pie kamīna ar biguli rokā, piekrita � jā, tie�i tā arī bija.

Un es jums mēģināju to pateikt, ser. Tikai jūs neklausījāties.

Ta�u misters Norels, lauzīdams galvu par burvju spējām, kas, iespējams, piemita Vinkulam, bija novedis sevi tādā panikā, ka �is paskaidrojums nespēja tā uzreiz viņu nomierināt.

Ak tā! � viņ� atsaucās. � Bet es tik un tā skaidri zinu, ka viņ� grib man ļaunu. Jā, viņ� jau ir nodarījis man lielu ļaunumu!

Jā, � �aildermass piekrita, � milzīgu ļaunumu! Pa to laiku, kamēr viņ� bija bufetes istabā, viņ� paspēja apēst trīs gaļas pīrāgus.

Un divus mīkstā siera rituļus,� piebilda Lūkass.

Misters Norels bija spiests atzīt, ka diez vai di�s burvis būtu nolaidies līdz �ādiem nedarbiem, ta�u nespēja rimties, kamēr nebija pār kādu izgāzis savu aizkaitinājumu. Tā kā pa rokai ļoti ērti izrādījās �aildermass un Lūkass, viņ� sāka ar tiem un vērsās pie abiem ar garu runu, kurā bija atlicin apsūdzību Vinkulam � lielākajam noziedzniekam, kāds jebkad dzīvojis zem saules, no�slēgumā pievienojot vairākus izteiksmīgus norādījumus par to, cik nelabs gals piemeklē vīzdegunīgus un nolaidīgus kalpus.

�aildermass un Lūkass, kuriem kop� stā�anās mistera Norela dienestā lī�dzīgus sprediķus vajadzēja noklausīties gandrīz ik nedēļu, nenieka nebēdāja un gaidīja, līdz saimnieks būs izteicis savu neapmierinātību; tad �aildermass sacīja:

Liksim uz brīdi mierā pīrāgus un sierus � kāpēc viņ� bija ieradies? Lai to izdarītu, viņ� pielika ne mazums pūļu un riskēja nonākt uz karātavām. Ko viņam vajadzēja?

Ko vajadzēja? Ak, pavēstīt kārtējo karaļa Kraukļa pareģojumu. Cik ori�ģināli! Tas bija uz mata tikpat murgains kā visi tamlīdzīgi penterējumi. Bija pieminēts gan kaujaslauks, gan tronis, gan kaut kāds sudraba kronis, bet gal�venais visā tajā visā bija plātīga izrunā�anās par otru burvi � acīmredzot viņ� uzskata, ka runa ir par viņu pa�u.

Nupat jau, noticējis, ka Vinkuls tomēr nav nekāds draudīgs sāncensis, mis�ters Norels sāka no�ēlot, ka vispār ielaidies ar viņu strīdā. Daudz labāk būtu bijis, viņ� prātoja, ļaut, lai visa skrandaiņa vāvuļo�ana izskan cildenā un majes�tātiskā klusumā. Vienīgo mierinājumu sniedza doma, ka �is Vinkuls, kad Lūkass un Deivijs stiepa viņu ārā pa durvīm, izskatījās nesalīdzināmi no�ēlojamāks. Pamazām �ī apjauta un apziņa, ka viņa pa�a zinā�anas un spējas ir nesalīdzi�nāmi pārākas, ļāva viņam atgūt dvēseles mieru. Bet ak vai! �im mieram bija lemts īss mū�s. Atkal ķēries pie "Putnu valodas", misters Norels uzdūrās �ā�dam fragmentam:

�Maģija nav nekas cits kā vien patvarīga doma par putniem, kas metas tuk�umā. Nevienai citai radībai zemes virsū nav tāda maģiska potenciāla. Pat vis�sīkākie no tiem var bez grūtībām izlidot no �īs pasaules un neviļus nonākt Citās zemēs. No kurienes nāk vēj�, kas pū� jums sejā, vēj�, kas �ķirsta grāmatas lapas? Tur, kur sīko savvaļas radību bezrūpīgā maģija sastopas ar Cilvēka maģiju, kur kļūst saprotama vēja, lietus un koku valoda, tur mēs varam atrast karali Kraukli�

Kad misters Norels nākamreiz tikās ar lordu Porti�edu (proti, divas dienas pēc �iem notikumiem), viņ� nekavējoties metās pie viņa gai�ības, sacīdams:

Ceru, milord, ka jums �urnālā atradīsies vieta da�iem ļoti asiem vār�diem par Tomasu Lan�esteru! Es gadiem ilgi esmu uzskatījis "Putnu valodu" par drosmīgu mēģinājumu sniegt lasītājiem skaidru un izsmeļo�u aureātu burvju maģijas izklāstu, ta�u, papētot rūpīgāk, atklājās, ka �o sacerējumu sa�maitāju�as to kaitīgākās indeves� Viņ� ir mistiķis, milord! Es jums saku, viņ� ir mistiķis![1] Tomass Lan�esters. "Traktāts par putnu valodu", 6. nodaļa.

1808. gada janvāris

Gadus trīsdesmit, pirms misters Norels ieradās Londonā, apņēmies apstulbi�nāt pasauli un atdzīvināt Anglijas maģiju, d�entlmenis vārdā Lorenss Streind�s saņēma savu mantojuma tiesu. Mantojumā ietilpa nams jeb drīzāk nama dru�pas, da�i atmatainas zemes gabali un vesels kalns parādu un ķīlu zīmju. Tās tie�ām bija nopietnas nelaimes, ta�u Lorenss Streind�s sprieda, ka nav tādas slimības, ko nespētu izdziedināt prāva naudas summa; kā daudzi d�entlmeņi gan pirms viņa, gan pēc, viņ� sāka sevi�ķi jauki izturēties pret visām mantinie�cēm, ko viņam gadījās sastapt savā ceļā, un, būdams pievilcīgs vīrietis ar izsmal�cinātām manierēm un asprātīgu runas veidu, it ātri savaldzināja Erkvistones jaunkundzi � jaunu skotu dāmu ar deviņiem simtiem mārciņu gadā.

Ar Erkvistones jaunkundzes ienesto naudu Lorenss Streind�s saveda kār�tībā savu namu, sakopa zemi un nomaksāja saistības. Drīz viņ� sāka pelnīt, nevis taisīt parādus. Viņ� papla�ināja savu mui�u un sāka aizdot naudu par piecpadsmit procentiem. �īs un citas līdzīgas nodarbības aizņēma visas viņa nomoda stundas. Viņ� vairs nevarēja atļauties lutināt savu jauno sievu ar pār�liecīgu uzmanību. Patiesībā viņ� glu�i skaidri lika noprast, ka viņas sabiedrība un sarunas viņam ir apniku�as kā rūgta nāve; nabaga sievai sākās visai grūti laiki. Lorensa Streind�a mui�a atradās �rop�īrā, turklāt pa�ā nomalē, netālu no Velsas robe�as. Streind�a kundze te nevienu nepazina. Viņa bija pieradusi pie lielpilsētas dzīves, pie Edinburgas ballēm un Edinburgas tirgotavām, un viņas Edinburgas draugu asprātīgajām sarunām; Velsas nebeidzamajā lietū tītie aug�stie, drūmie kalni viņu ļoti nomāca. �ādi, skumjās un vientulībā, viņa izcieta piecus gadus un tad nomira, saaukstējusies vientuļā pastaigā pa �iem pa�iem kalniem vētras laikā.

Misteram un misis Streind�iem bija viendzimtais dēls, kuram tolaik, kad viņa māte beidza savas mū�a dienas, bija apmēram �etri gadi. Nebija pagāju�as ne trīs dienas, kop� misis Streind�a gulēja kapā, kad �ī dēla dēļ sākās sīvas cīņas starp Lorensu Streind�u un viņa nelaiķes sievas ģimeni. Erkvistoni apgalvoja, ka saskaņā ar laulību līguma nosacījumiem diezgan prāvai daļai misis Streind�as pūra jātiek noliktai neskartibā, līdz viņa dēls sasniegs pilngadību. Lorenss Streind�s � nevienu ar to nepārsteigdams � uzstāja, ka viņa sievas nauda līdz pēdējam penijam pieder viņam un viņ� var ar to izrīkoties pēc sava prāta. Abas puses no�līga advokātus un sākās divas tiesas prāvas, viena Doktoru kolēģijā Londonā un otra Skotijas tiesā. Abas prāvas, gan "Streind�s pret Erkvistonu", gan "Erkvistons pret Streind�u", vilkās gadiem, un Lorenss Streind�s savu dēlu sāka neieredzēt ne acu galā. Viņam likās, ka zēns ir kā staigna pļava vai slimu koku jaunaudze � uz papīra vērtīgs, ta�u peļņu ij gaidīdams nesagaidīsi. Ja Anglijas likumi ļautu Lorensam Streind�am pārdot viņa dēlu un nopirkt vietā labāku, viņ� dro�i vien tā arī darītu. [23]

Tikām Erkvistoni atskārta, ka Lorensa Streind�a spēkos ir padarīt savu dēlu glu�i tikpat nelaimīgu, cik savulaik sievu, tāpēc misis Streind�as brālis aizrak�stīja Lorensam Streind�am uzstājīgu vēstuli, ierosinādams, ka zēns varētu ik gadus kādu laiku padzīvot pie viņa Edinburgā. Misteram Erkvistonam par lielu pārsteigumu, misters Streind�s neiebilda. [24]

Tā nu D�onatans Streind�s bērnībā ik pusi gada pavadīja mistera Erkvis- tona Edinburgas namā �arlot-skvērā, kur, jādomā, ierada nebūt diezcik aug�stās domās par savu tēvu. Turpat viņ� ieguva pirmo izglītību, mācīdamies kopā ar savām trim māsīcām Mārgaretu, Mariju un D�ord�iānu Erkvistonēm. [25] edinburgā, kā visiem zināms, ir viena no kulturālākajām pilsētām pasaulē, un edinburdzie�i neap�aubāmi ir tikpat izglītoti un nodevu�ies dzīves priekiem kā londonie�i. Arvien, kad zēns dzīvoja pie viņiem, misters un misis Erkvistoni darīja visu, kas bija viņu spēkos, lai tas justos laimīgs, cerēdami �ādi atmērot par nevērību un saltumu, ko viņ� sastapa sava tēva mājās. Tāpēc nav jābrīnās, ka D�onatans Streind�s izauga diezgan izlutināts, diezgan patvaļīgs un sliecās būt diezgan augstās domās par sevi.[1] Abi procesi pēdīgi noslēdzās par labu Lorensa Streind�a dēlam.

[1] Glu�i otrādi: Lorenss Streind�s jutās visnotaļ gandarīts, ka viņam mēne�iem ilgi neva�jag zēnu ēdināt un ģērbt. Lūk, kā naudaskāre padara gudru cilvēku mazisku un smieklīgu.

[1] Streind�a biogrāfs D�ons Segunds vairākkārt piemin, ka Streind�am labāk paticis uz�turēties starp gudrām sievietēm, nevis vīrie�u sabiedrībā. Sk. "D�onatana Streind�a dzīvi" D�ona Mareja apgādā, 1820.

Lorenss Streind�s kļuva vecāks un bagātāks, ta�u labsirdīgāks gan ne�kļuva.

Da�as dienas pirms mistera Norela sarunas ar Vinkulu Lorensa Streind�a namā darbu uzsāka jauns kalps. Pārējie kalpi labprāt piedāvāja viņam palīdzību un padomu; viņi pastāstīja jaunajam kalpam, ka Lorenss Streind�s ir uzpūtīgs un ļauns cilvēks, ka visi viņu neieredz, ka viņ� vairāk par visu uz pasaules mīl naudu un ka viņ� un viņa dēls jau daudzus gadus nav pārmiju�i ne piecus vār�dus. Kalpi pastāstīja arī, ka viņ� pēc dabas ir īsts sātans un lai jaunais kalps ne�kādā ziņā neaizdodot viņam dusmas, citādi tam dzīves nebūs.

Jaunais kalps pateicās biedriem par brīdinājumu un apsolīja paturēt prātā visu, kas viņam bija sacīts. Ta�u pārējie kalpi nezināja, ka jaunais kalps pēc da�bas nebija lādzīgāks par pa�u misteru Streind�u: viņ� mēdza būt sarkastisks, nereti arī rupj� un bija ļoti augstās domās par savu prātu, attiecīgi visai zemu vērtēdams citus. Par savām vājajām vietām jaunais kalps pārējiem nestāstīja glu�i vienkār�i tāpēc, ka neko par tām nezināja. Lai gan viņ� bie�i ķildojās ar saviem draugiem un kaimiņiem, jaunais kalps netika gudrs, kālab tā notiek, un alla� nosprieda, ka tā noteikti ir otrējo vaina. Ta�u ja nu jums sāk likties, ka �ajā nodaļā būs runa tikai par ārkārtīgi nepatīkamām personām, �ai pa�ā brīdī jāpaziņo, ka negantība bija vienīgi Lorensa Streind�a rakstura alfa un omega, turpretim jaunā kalpa raksturu veidoja daudz dabiskāks gai�o un ēnas pu�u sajaukums. Viņam piemita gana daudz veselā saprāta, un ar vienādu sparu tik�lab atriebās par iedomātiem pāridarījumiem sev, kā aizstāvēja pret īstām bries�mām citus.

Lorenss Streind�s bija vecs un gulēja maz. Patiesībā bie�i notika tā, ka naktī viņ� jutās mo�āks nekā dienā un sēdās pie galda, lai rakstītu vēstules un pār�baudītu dokumentus. Saprotams, arī viens no kalpiem alla� palika nomodā, un da�as dienas pēc stā�anās Lorensa Streind�a dienestā �is uzdevums piekrita jaunajam kalpam.

Viss ritēja labi, līdz neilgi pēc diviem naktī misters Streind�s pasauca jauno kalpu un lika viņam atnest glāzīti heresa. �ai prasībā nebija nekā neparasta, tomēr jaunais kalps atklāja, ka to nebūt nav viegli izpildīt. Izmeklējies heresu parastajās vietās, viņ� bija spiests vispirms pamodināt kalponi, lai pajautātu, kur varētu būt virssulaiņa istaba, bet pēc tam virssulaini, lai pajautātu, kur stāv heress. Tad labs brīdis pagāja, uzklausot virssulaini, kas izteica visu savu pār�steigumu par to, ka misters Streind�s prasījis heresu, jo parasti viņ� heresu nedzerot. Mistera Streind�a dēls, misters D�onatans Streind�s, � virssulainis paturpināja, lai jaunais kalps skaidrāk izprastu mājas kārtību, � tas gan esot liels heresa cienītājs un parasti turot pa kādai pudelei savā garderobes istabā.

Saskaņā ar virssulaiņa norādījumiem jaunais kalps devās pēc heresa uz pagrabu � tas prasīja daudzu sve�u iedeg�anu, garu staigā�anu pa aukstiem un tum�iem gaiteņiem, nemitīgu zirnekļa tīklu notrauk�anu no drānām, ne�patīkamu galvas apdauzī�anu pret sarūsēju�iem dzel�iem, kas rēgojās ārā no veciem, appelēju�iem griestiem, un lielu asiņu un netīrumu slaucī�anu no sejas pirms iera�anās pie saimnieka. Viņ� atnesa glāzīti heresa misteram Streind�am, kur� to uz līdzenas vietas izdzēra un paprasīja vēl vienu.

Jaunajam kalpam �ķita, ka vienai naktij blandī�anās pa pagrabiem bijis diez�gan, un tālab, atminēdamies virssulaiņa sacīto, viņ� devās uz mistera D�ona- tana Streind�a garderobes istabu. Piesardzīgi atvēris durvis, viņ� nomanīja, ka istabā neviena nav, lai gan sveces vēl arvien dega. Tas nenieka nepārsteidza jauno kalpu, kur� zināja, ka starp daudzajiem netikumiem, kas piemīt bagātiem, ne�precētiem d�entlmeņiem, viens no pirmajiem ir sve�u �ķērdē�ana. Viņ� sāka vērt vaļā atvilktnes un durtiņas, ieskatījās naktspodos, palūkojās zem galdiem un krēsliem un iemeta skatienu vāzēs. (Un ja jūs brīnāties par to, kur jaunais kalps meklēja heresu, tad varu tikai sacīt, ka viņam bie�āk nekā jums bija iznā�kusi darī�ana ar bagātiem, neprecētiem d�entlmeņiem, un viņ� zināja, ka tie savās mājās nereti uztur visai ekscentrisku kārtību.) Heresa pudeli viņ�, kā jau bija domājis, atrada zābakā, kur tā pildīja zābaku kalpiņa pienākumu.

Liedams vīnu glāzē, jaunais kalps netī�ām pacēla acis uz spoguli, kas karā�jās pie sienas, un atklāja, ka istaba tomēr nav tuk�a. D�onatans Streind�s sēdēja lielā atzveltnī un ar lielu pārsteigumu vēroja jaunā kalpa darbo�anos. Jaunais kalps neteica ne vārda, lai paskaidrotu savu rīcību, � jo ko tad viņ� būtu varē�jis paskaidrot d�entlmenim? Citi kalpi gan viņu saprastu no pusvārda. Jaunais kalps devās prom.

Uzsākdams darbu �ajā namā, jaunais kalps bija lolojis zināmas cerības izpel�nīties izcilus vietu citu kalpu vidū. Viņ� ieskatīja, ka viņa ievērojamās prāta spē�jas un lielā dzīves pieredze glu�i dabiski padara viņu par abu misteru Streind�u vietnieku brī�os, kad jātiek galā ar kādiem grūtākiem apstākļiem; viņa fantāzijā kungi jau vērsās pie viņa ar �ādiem vārdiem: "Kā jau jūs zināt, D�eremij, lieta ir nopietna un nevienam citam to nevar uzticēt." Būtu pārspīlēti sacīt, ka viņ� turpat uz vietas atmeta �īs cerības, tomēr viņ� nespēja noliegt, ka D�onatans

Streind�s ne�ķita pārlieku iepriecināts par to, ka viņa istabā kāds vandās un lej vīnu no viņa pudeles.

Tādējādi jaunais kalps atgriezās Lorensa Streind�a kabinetā bīstami saēr�cināts un īgns par izpostītajiem lielajiem nodomiem. Misters Streind�s uz līdze�nas vietas izdzēra otru heresa glāzi un paziņoja, ka gribētu vēl. To dzirdēdams, jaunais kalps izgrūda aiz�ņaugtu kliedzienu, saplūca pats sevi aiz matiem un iebrēcās;

Tad kādēļ jūs, vecais nelga, to neteicāt uzreiz? Dieva dēļ, es būtu atnesis visu pudeli!

Misters Streind�s pārsteigts paskatījās uz jauno kalpu un laipni atteica, ka ne�kādā ziņā nevajagot iet pēc vēl vienas glāzes, ja reiz tas esot tāds apgrūtinājums.

Jaunais kalps atgriezās virtuvē (pa ceļam lauzīdams galvu, vai nav runājis pārāk asi). Pēc da�ām minūtēm atkal no�ķindēja zvans. Misters Streind�s sē�dēja pie sava rakstāmgalda ar vēstuli rokā un lūkojās pa logu, aiz kura bija piķa melna, lietaina nakts.

D�eremij, tur pretī, tajā kalnā, dzīvo kāds cilvēks, � viņ� teica, � un vēl līdz ritam vajag viņam nogādāt �o vēstuli.

Ahā, nodomāja jaunais kalps, cik drīz tas notiek! Svarīgas darī�anas, kas jānokārto pa nakts melnumu! Ko tas varētu nozīmēt? Tikai to, ka viņ� jau sāk dot priek�roku tie�i manai palīdzībai. Milzīgi glaimots, viņ� dedzīgi atsaucās, ka uz karstām pēdām dosies ceļā, un paņēma vēstuli, uz kuras bija viens vie�nīgs mīklains vārds: "Vaivernam". Viņ� apvaicājās, vai namam ir nosaukums, ja nu viņam gadās nomaldīties 110 ceļa un nākas kādam jautāt.

Misters Streind�s atbildēja, vispirms sacīdams, ka namam nav nosaukuma, tad aprāvās un sāka smieties.

Jautājiet pēc Vaiverna no fermas "Salauztā sirds"! � viņ� teica. Jau�najam kalpam vajagot nogriezties no lielceļa pa salauztiem vārtiņiem iepretim krogam "Melnais celms"; aiz vārtiņiem būs taka, un tā aizvedīs taisni uz fermu "Salauztā sirds".

Tā nu jaunais kalps apsegloja zirgu, paņēma vējlukturi un izjāja uz lielceļa. Tā bija nejauka nakts. Gaisi jaucās jukumis, spīvi zēvelēja vēj� un aumaļu lietus atrada visas spraugas jaunā kalpa drānās; pavisam drīz viņ� bija pārsalis līdz kaulam.

Taciņa, kas sākās iepretim krogam "Melnais celms" un vijās aug�up kalnā, bija briesmīgi aizaugusi. Patiesībā tā vispār nebija pelnījusi saukties par taku, jo tās vidū auga jauni kociņi, ko stiprais vēj� pārvērta rīkstēs, kas �austīja jauno kalpu, kad tas lauzās uz priek�u. Nojājis pusjūdzi, viņ� jutās tā, it kā citu pēc cita būtu izkāvies ar �etriem spēka mitriķiem (tā kā viņ� bija karstgalvis un sabiedriskās vietās mū�dien iesaistījās ķīviņos, tad �ī sajūta viņam bija ļoti labi pazīstama). Viņ� lādēja Vaivernu, �o nolaidīgo slaistu, kas nejēdz ne savest kār�tībā savus dzīv�ogus. Pagāja vismaz stunda, kamēr viņ� nonāca vietā, kur reiz, iespējams, bija pļava, turpretim tagad � me�rozī�u un kazenāju biezoknis, un viņ� sāka no�ēlot, ka nav paķēris līdzi cirvi. Viņ� piesēja zirgu pie koka un lūkoja spraukties tālāk. Ērk�ķi bija lieli, asi, un to bija daudz; vairākas reizes kazenāji nogrāba viņu tik pamatīgi un izsmalcināti (roka izstiepta aug�up, kāja saliekta aiz muguras), ka viņ� izmisumā bezmaz zaudēja cerību kādreiz tikt laukā. Likās dīvaini, ka cilvēks var dzīvot aiz tāda ērk�ķāja, un jaunais kalps nodomāja, ka nebūs brīnums, ja izrādīsies, ka �is misters Vaiverns jau krietnus simt gadus guļ dziļā miegā. Nu, viņ� pie sevis nosmēja, tas vēl nebūtu ļaunākais, galvenais, lai man nevajag viņu skūpstīt.

Kad gar kalna kori sāka spraukties skumja, pelēka rīta gaismiņa, viņ� nonāca pie sabruku�as mājiņas, kas gan vedināja domāt ne tik daudz par salauztu sirdi kā par apgrieztu kaklu. Siena līka ārup, kā klanīdamās zemei, tai pāri zvāļojās skurstenis. Akmens plāksnes, Iēveniski gāzdamās no jumta, bija atstāju�as aiz sevis caurumus, pa kuriem kā ribas rēgojās sijas. Iek�ā bija pilns pliederu un vilkābeļu, kas aug�anas tvīksmē bija izlauzu�as visus logus un izgāzu�as durvis no aplodām.

Jaunais kalps stāvēja lietū, skatīdamies uz drūmo ainu. Pacēlis galvu, viņ� ieraudzīja kādu nākam pa kalnu uz viņa pusi: tas bija tēls kā no tautas pasa�kām, ar lielu un dīvainu cepuri galvā un kūju rokā. Tuvumā izrādījās, ka pasaku tēls ir brīvzemnieks no kādas tuvējās viensētas, pēc izskata prātīgs vīrs, kuru par teiksmu varoni pārvērta vienīgi ap galvu apvīstītais salocīta audekla ga�bals, kas sargāja viņu no lietus.

Puis! Kas tev atgadījies? � viņ� uzrunāja jauno kalpu. � Tu viss esi vie�nās asinīs, un tavas labās drēbes ir saplēstas lupatās!

Jaunais kalps palūkojās uz sevi un atklāja, ka tā tie�ām ir. Viņ� atbildēja, ka taka ir aizaugusi ar briesmīgiem ērk�ķu krūmiem.

Brīvzemnieks pārsteigts iepleta acis.

Bet ir ta�u arī labais ceļ�, � viņ� izsaucās, � nieka ceturtdaļjūdzi uz rietumiem, un pa to tu būtu atnācis divreiz ātrāk! Dieva dēļ, kas tevi trenca iet pa veco taku?

Uz �o jautājumu jaunais kalps neatbildēja, toties apvaicājās, vai brīvzem�nieks nezinot, kur meklēt misteru Vaivernu no fermas "Salauztā sirds".

�itā ir Vaiverna māja, bet viņ� jau kop� pieciem gadiem ir miris. Ferma "Salauztā sirds", tu saki? Kur� tev iestāstīja, ka to sauc tā? Kāds vazājis tevi aiz deguna. Vecas takas, ferma "Salauztā sirds", ko tu neteiksi! Bet vadzi, vispār jau tam vārdam nav ne vainas. Vaiverns tie�ām nomira ar salauztu sirdi. Viņam, nabagam, nelaimīgā kārtā piederēja viens gabals zemes, kas bija iepaticies kā�dam d�entlmenim tur lejā, un, kad Vaiverns negribēja to pārdot, d�entlmenis noalgoja neģēļus, kas nakts vidū izraka visas Vaiverna sadēstītās pupas, bur�kānus un kāpostus, un, kad arī tas nelīdzēja, viņ� sāka ar Vaivernu tiesāties � bet tas, nabags, tiesas lietās nesajēdza ne rīta, ne vakara.

Jaunais kalps brīdi domāja.

Man tā rādās, � viņ� pēdīgi bilda, � ka es jums varētu pateikt, kā to d�entlmeni sauca.

Kā nu ne, � atsaucās brīvzemnieks. � Kur� tad to nespētu. � Viņ� cie��āk paskatījās uz jauno kalpu. � Puis, � viņ� sacīja, � tu esi bāls kā piena pudiņ� un dirbinies tā, ka bail, vai tu nesabirzīsi gabalos!

Man ir auksti, � teica jaunais kalps.

Tad brīvzemnieks (kur� teica, ka viņu saucot Bulbrid�s) sāka ļoti neatlai�dīgi pierunāt jauno kalpu doties uz viņa mājām, kur viņ� varē�ot sasildīties pie kamīna, kaut ko apēst un iedzert un varbūt stundiņu pagulēt. Jaunais kalps pa�teicās, ta�u apgalvoja, ka viņam tikai esot auksti, tas arī viss.

Tad nu Bulbrid�s tikai aizveda jauno kalpu atpakaļ turp, kur gaidīja zirgs (aizveda pa citu ceļu, kurā nebija ērk�ķu), parādīja, kā vislabāk atgriezties uz lielceļa, un jaunais kalps jāja atpakaļ uz mistera Streind�a namu.

Dzedrās, bālās debesīs kā izmisuma alegorija kāpa dzedra, bāla saule, un, kamēr jaunais kalps jāja, viņam likās, ka �ī saule ir nabaga Vaiverns un debesis ir elle, kur misters Streind�s Vaivernu iedzinis, lai tā mokas ilgtu mū�īgi.

Kad viņ� pārradās, apkārt saskrēja pārējie kalpi.

Ak, draudziņ! � noraizējies iesaucās virssulainis. � Fēc kā tu izskaties? Vai tas bija heresa dēļ, D�eremij? Vai viņ� uz tevi noskaitās heresa dēļ?

Jaunais kalps izvēlās no segliem un nokrita zemē. Viņ� saķēra virssulaini aiz svārka stērbeles un lūdzās, lai virssulainis iedod viņam mak�ķeri, viņam vajagot izzvejot no elles nabaga Vaivernu.

Dzirdot �o un citas tikpat neprātīgas runas, pārējie kalpi ātri vien secināja, ka jaunais kalps ir saaukstējies un viņam ir drudzis. Tie nolika viņu gulēt un aizsūtīja kādu pēc ārsta. Ta�u par to padzirdēja Lorenss Streind�s, un raidīja ceļā otru vēstnesi ar ziņu, ka ārsts nav vajadzīgs. Fēc tam Lorenss Streind�s paziņoja, ka viņam kārojas auzu tumes un pieteica virssulainim, ka vēlas, lai tumi viņam atnes jaunais kalps. Virssulainis steidzās meklēt misteru D�onatanu Streind�u, lai lūgtu viņu kaut kā iejaukties, ta�u izrādījās, ka D�onatans Streind�s rīta agrumā aizjājis uz �rūsberī un būs mājās tikai nākamajā dienā. Tā nu saimes ļaudīm vajadzēja izvilkt jauno kalpu no gultas, apģērbt viņu, ielikt viņa slāba�najās rokās paplāti ar auzu tumi un izstumt pa durvīm. Visu dienu misteram Streind�am neaptrūka sīku uzdevumu, un katru no tiem � mistera Streind�a norādījumi bija pilnīgi nepārprotami � vajadzēja izpildīt jaunajam kalpam.

Vakaram iestājoties, jaunais kalps bija tik karsts kā dzelzs trumulis un ru�nāja kaut ko pilnīgi nesaprotamu par austeru mucām. Ta�u misters Streind�s paziņoja, ka grasās ari �o nakti pavadīt nomodā un pieteica, lai jaunais kalps gaida viņu kabinetā.

Virssulainis dro�sirdīgi palūdza, lai saimnieks ļauj viņam palikt slimnieka vietā.

� Ā, bet jūs nespējat pat iedomāties, kā man tas puisis iepaticies, � mis�ters Streind�s attrauca, acīm netīksmē spīgājot, � un kā es vēlos, lai viņ� visu laiku būtu man blakus. Jums liekas, ka viņ� neizskatās vesels? Pēc manām do�mām viņam vienkār�i vajadzīgs svaigs gaiss. � Un, to pateicis, viņ� atvēra logu virs rakstāmgalda. Kabinetā acumirklī kļuva briesmīgi auksti un sāka virpuļot sauja sniega pārslu.

Virssulainis nopūtās un no jauna atslēja pret sienu jauno kalpu (kur� jau atkal bija sācis �ļūkt gar zemi), slepus iebāzdams viņam kabatās roku sil�dītājus.

Pusnaktī kalpone aiznesa misteram Streind�am uz kabinetu auzu tumi. Atgriezusies virtuvē, viņa ziņoja, ka misters Streind�s uzgājis roku sildītājus, izvilcis tos no kabatām un nometis uz galda. Kalpi skumīgi devās gulēt, bū�dami pārliecināti, ka no rīta jaunais kalps būs pagalam.

Pienāca rīts. Mistera Streind�a kabineta durvis bija aizvērtas. Pulkstenis nosita septiņus, un neviens nebija paskandinājis zvanu. Pulkstenis nosita asto�ņus. Tad deviņus. Desmit. Kalpi izmisumā lauzīja rokas.

Ta�u viņi bija aizmirsu�i � arī Lorenss Streind�s bija par to aizmirsis �, ka jaunais kalps bija stiprs, zaļoksns vīrietis, kurpretim Lorenss Streind�s jau bija vecs, un kādu daļu no tā visa, ko naktī nācās izciest jaunajam kalpam, bija spiests pārciest arī Lorenss Streind�s. Septiņas minūtes pāri desmitiem virssu�lainis un ku�ieris sadū�ojās divatā ieiet kabinetā un atrada jauno kalpu uz grī�das guļam cie�ā miegā: no drud�a vairs nebija ne miņas. Kabineta otrā galā pie sava rakstāmgalda sēdēja Lorenss Streind�s, nosalis.

Kad �o abu nak�u notikumi nāca ausīs pla�ākai sabiedrībai, visiem ļoti gri�bējās savām acīm redzēt jauno kalpu, it kā viņ� būtu uzvarējis pūķi vai cīnījies ar negantu milzi. Jaunajam kalpam, saprotams, bija patīkami, ka viņu uzskata par ievērojamu personu, un, desmitām rei�u stāstīdams par notiku�o, viņ� atklāja, ka patiesībā, kad viņu sūtīja pēc tre�ās heresa glāzes, viņ� bija misteram Streind�am atbildējis �ādi: � Zini, ak nekrietnais neģēli, kas tagad moki godīgus cilvēkus un iedzen viņus kapā, nāk diena � un drīz būs klāt, � kad tev vaja�dzēs atbildēt par katru nopūtu, kas tevis dēļ izlauzās no godīgu cilvēku krūtīm, par katru asaru, ko tevis dēļ izlēju�as atraitņu acis! � Drīz visi apkaimē zināja, ka tad, kad misters Streind�s bija atvēris logu, savā laipnībā grasīdamies jauno kalpu nosaldēt, tas bija saucis: � Vispirms būs auksti, Lorens Streind�, bet bei�gās karsti! Vispirms būs auksti, beigās karsti! � Skaidrs kā diena, tas bija pra�vietisks norādījums uz mistera Streind�a pa�reizējo atra�anās vietu.

1808. gada janvāris

"Kā jūtas lēdija Poula?"

�o jautājumu varēja dzirdēt visos galvaspilsētas nostūros, no visu kārtu un gājumu pilsoņu mutēm. � Kā jūtas lēdija Poula? � gaismai austot, Kovent- gārdenā augļu tirgotājs jautāja puķu meitenēm. Akermana tirgotavā Strendā pats misters misters Akermans iztaujāja savus pircējus (aristokrātijas pārstāvjus un ievērojamas personas), vai viņiem nav kādu ziņu par lēdiju Poulu. Pār�stāvju palātā garlaicīgu runu laikā �o jautājumu saviem blakussēdētājiem �uk�stus uzdeva Parlamenta locekļi (ar acs kaktiņu �ķielēdami uz seru Volteru). Meifēras namu garderobes istabās agrās rīta stundās istabenes lūdza savām kun�dzēm viņas atvainot, � �bet vai lēdija Poula �ovakar atbrauks? Un kā viņas gai�ība jūtas?

Un tā visu Londonu aplidoja �is jautājums: � Kā jūtas lēdija Poula?

O, (skanēja atbilde) viņas gai�ība jūtas ļoti labi, jo dienas, jo labāk.

Un te mēs redzam, cik no�ēlojami trūcīga ir angļu valoda, jo viņas gai�ība jutās nesalīdzināmi labāk nekā ļoti labi. Jebkur� cits līdzās viņas gai�ībai iz�skatījās bāls, pārguris, pusdzīvs. Neparastais dzīvesspars, ko viņa bija izrādījusi savas aug�āmcel�anās rītā, nebija viņu atstājis; kad viņa gāja pastaigāties, ļau�dis uz ielām atskatījās uz smalku dāmu, kas iet tik ātrā solī; nabaga sulainis, kam bija uzdots par viņu gādāt, par daudziem jardiem atpalicis, aizelsies un sasarcis steidzās viņai nopakaļ. Kara ministrs, kur� kādurīt nāca ārā no �ering-krosas Dramonda, nokļuva pēk�ņā un negaidītā saskarē ar viņas gai�ību, kas ātrā solī gāja pa ielu, un, jāsaka, nokrita gar zemi. Lēdija Poula palīdzēja viņam piecelties, izteica cerību, ka viņ� nav cietis un, iekams ministrs bija izdomājis, ko lai atbild, jau bija gabalā.

Glu�i kā visas jaunas dāmas deviņpadsmit gadu vecumā lēdija Poula jūs�moja par dejām. Ballē viņa spēja dejot visas dejas pēc kārtas, ne uz brīdi neaiz- elsdamās, un nesaprata, kāpēc visi tik agri iet prom. � Tik gaudenu izrīkojumu saukt par balli ir smieklīgi! � viņa teica seram Volteram. � Mēs dejojām nieka trīs stundas! � Un viņa brīnījās par citu dejotāju slābanumu: � Nabadziņi! Man viņu �ēl.

Par viņas veselību dzēra armija, flote un baznīca. Seru Volteru Poulu pastā�vīgi dēvēja par pa�u laimīgāko cilvēku visā karaļvalstī, un sers Volters bija glu�i tādos pa�os ieskatos. Vintertones jaunkundze � nabaga bālā, slimā Vinter�tones jaunkundze � bija modinājusi viņā līdzjūtību, savukārt lēdija Poula, kas starot staroja alla�īgā neparasti labas veselības un mo�a garastāvokļa mir�dzumā, izraisīja viņā jūsmīgu apbrīnu. Kad viņa netī�ām notrieca gar zemi kara ministru, seram Volteram likās, ka tas ir labākais joks visā pasaulē, un viņ� par to stāstīja visiem, kas gadījās ceļā. Zem �etrām acīm viņ� savai labajai draudzenei lēdijai Vinzelai atzinās, ka viņas gai�ība ir tie�i tāda sieva, kāda viņam vajadziga � tik gudra, tik mundra: viņā bija viss, ko vien varēja vēlē�ties. Sevi�ķi seru Volteru pārsteidza viņas gai�ības neatkarīgie uzskati:

� Pagāju�ajā nedēļā viņa man teica, ka valdībai nevajagot sūtīt naudu un karaspēku Zviedrijas karalim � mēs pieņēmām tādu lēmumu, � bet labāk vajagot atbalstīt Portugāles un Spānijas valdības, lai pēc tam izmantotu �īs val�stis kā placdarmus karā pret Bonapartu. Viņai ir tikai deviņpadsmit gadu, bet viņa ir tik dziļi pārdomājusi visda�ādākās lietas un nonākusi pie tik daudziem spriedumiem! Deviņpadsmit gadu vecumā viņa tik drosmīgi runā pretī valdī�bai! Es, protams, teicu viņas gai�ībai, ka viņas vieta ir Parlamentā!

Lēdijā Poulā vienā personā apvienojās daiļuma, politikas, bagātības un maģijas valdzinājums. Londonas smalkās aprindas ne�aubījās, ka viņai lemts kļūt par to spo�āko zvaigzni. Viņa bija precējusies jau gandrīz trīs mēne�us � laiks do�ties ceļā, ko viņai bija lēmis Liktenis un smalkās aprindas. Tika izsūtīti ielū�gumi uz lepnu dineju, kas bija paredzēta janvāra otrajā nedēļā.

Pirmā dineja jaunās sievas karjerā ir nozīmīgs notikums, ar ko saistās mil�zums sīku rai�u. Ar talantiem, kas palīdzēja viņai iemantot piekri�anu trijos gados, kas aizritēju�i pēc skolo�anās beigām, vairs nav diezgan. Vairs nepietiek ar to, ka viņa izsmalcināti ģērbjas, nekļūdīgi izvēlas dārglietas, tērzē franciski, spēlē klavihordu un dzied. Tagad viņai jāpievēr�as fran�u kulinārijai un fran�u vīniem. Lai arī citi noteikti neliegs viņai padomu �ajās svarīgajās lietās, viņai jāvadās pēc pa�as gaumes un nosliecēm. Viņa katrā ziņā apniecinās savas mātes piekoptās viesu uzņem�anas para�as un vēlēsies visu darīt citādi. Lon�donas smalkajās aprindās pierasts vakariņot viesos savas �etras piecas reizes nedēļā. Kā lai jauna sieva � deviņpadsmit gadu veca un labi ja vispār spērusi kāju virtuvē � izdomā mielastu, kas pārsteigtu un ielīksmotu tik pārsātinātas aukslējas?

Otrām kārtām, kalpi. Jaunās sievas mājā visi sulaiņi ir jaunatnācēji. Ja kaut ko steidzami savajadzēsies � sveces, citas dak�iņas, biezu drānu, lai atnestu karstu zupas terīni, � vai viņi spēs to atrast? Lēdijai Poulai, apmetoties Hārlij- strītas 9. numurā, �īs grūtības trejkār�ojās. Puse kalpotāju bija no Northempton- �īras � no viņas gai�ības mui�as (ireit-Hīzerdenā, � un puse bija nupat nolīgti Londonā; un visiem zināms, kāda milzīga at�ķirība ir starp provinces kalpiem un Londonas kalpiem. Runa īsti nav par pienākumiem. Arī Northempton�īrā kalpiem jāgatavo, jāber�, jāaizskrien un jāatnes � glu�i tāpat kā Londonā. Nē, iz�ķirība drīzāk saistās ar to, kā �ie pienākumi tiek veikti. Āre, teiksim, pro�vinces mui�nieks Northempton�īrā apciemo savu kaimiņu. Apciemojums ir beidzies, sulainis atnes mui�nieka mēteli un palīdz viņam to uzvilkt. �ai brīdī ir glu�i dabiski, ka sulainis godbijīgi apvaicājas par mui�nieka sievas veselību. Mui�nieks ne mazākajā mērā nejūtas aizskarts un arī pats uzdod da�us jau�tājumus. Iespējams, mui�nieks ir dzirdējis, ka sulaiņa vecāmāte, dārzā �ķīdama kāpostus, ir nokritusi un sasitusies, un viņ� vēlas zināt, vai vecīte ir izveseļoju�sies. Mui�nieks un sulainis dzīvo mazā pasaulītē un pazīst viens otru kop� bēr�nības. Turpretim Londonā nekas tāds nav iespējams. Londonas sulainis neuzsāk sarunas ar sava saimnieka viesiem. Viņam jāizskatās tā, it kā viņ� vispār nezi�nātu, ka pasaulē ir tādas ērmības kā vecāsmātes un kāposti.

Hārlij-strītas devītajā numurā lēdijas Poulas provinces kalpi zaudēja sirds�mieru, visu laiku baidīdamies kļūdīties un nekad nezinādami, kā ir pareizi. Pat viņu valoda tika atzīta par aplamu un izmēdīta. Northemp�īras izruna Londo�nas kalpiem ne vienmēr bija saprotama (gan jāteic, ka tie arī pārlieku necentās saprast), un provinces kalpi lietoja tādus vārdus kā stiķenes, sparguļi un kaķe- nīce, kaut arī viņiem vajadzētu sacīt ērk�ķogas, sparģeļi un kaķene.

Londonas kalpi uzjautrinājās, izspēlēdami ar provinces kalpiem jokus. Viņi iedeva jauniņajam sulainim Alfrēdam �ķīvjus ar riebīgu, netīru ūdeni, apgal�vodami, ka tā ir fran�u zupa, kas vakariņās jāpasniedz visiem, kas sēdēs pie saimes galda. Bie�i viņi lika provinces kalpiem nodot ziņas miesnieka zēnam, maizniekam un laternu uzraugam. �īs ziņas bija pilnas ar londonie�u vārdiņiem, un provinces kalpi no tām nesaprata ne tik, cik melns aiz naga, toties mies�nieka zēns, maiznieks un laternu uzraugs gan lieliski saprata, kādas nejaukas rupjības viņiem saka. Reiz, izdzirdējis ziņu, ar ko pie viņa bija ieradies Alfrēds, miesnieka zēns ie�āva viņam pa aci, bet Londonas kalpi, paslēpu�ies pielieka�majā kambarī, smējās, vēderus turēdami.

Saprotams, provinces kalpi nikni sūdzējās lēdijai Poulai (kuru pazina visu savu mū�u) par to, kā viņus tramda, un lēdija Poula satriekta atskārta, ka vecie draugi viņas jaunajās mājās jūtas nelaimīgi. Ta�u viņai trūka pieredzes un viņa nezināja, ko lai iesāk. Viņa ne mirkli ne�aubījās, ka provinces kalpi runā tais�nību, bet baidījās ar savu iejauk�anos padarīt visu vēl sliktāku.

Ko man darīt, ser Volter? � viņa jautāja.

Ko darīt? � sers Volters pārsteigts atjautāja. � Neko. Atstājiet visu Stī- vena Blcka ziņā. Kad Stivens Bleks būs ar viņiem aprunājies, visi būs rāmi kā jēri un saticīgi kā melnie strazdi.

Pirms laulībām seram Volteram bija tikai viens kalps � Stīvens Bleks, un sera Voltera paļāvība uz viņu nudien nepazina robe�u. Hārlij-strītā numur de�viņi viņu sauca par virssulaini, ta�u viņa pienākumi bija daudz pla�āki nekā jebkuram parastam virssulainim: Stīvens Bleks sera Voltera uzdevumā runāja ar baņķieriem un advokātiem, viņ� pētīja lēdijas Poulas īpa�umu pārvaldnieku atskaites un ziņoja seram Volteram par to, ko tajās bija atradis, viņ� glu�i pēc sava prāta nolīga kalpus un strādniekus, viņ� izrīkoja to darbu un maksāja rē�ķinus un algas.

Protams, daudzās mājās ir kalpotājs, kuram, pateicoties viņa asajam prā�tam un spējām, dota lielāka vara, nekā citkārt mēdz būt. Ta�u Stīvena gadījumā tas viss bija vēl neparastāk, tāpēc ka Stīvens Bleks bija nēģeris. Es saku "nepa�rasti", jo vai tad visbie�āk nav tā, ka nēģeris starp saimes ļaudīm stāv uz pa�a zemākā pakāpiena? Lai cik arī �akls viņ� ir? Lai cik gudrs? Tomēr Stīvenam Ble- kam kaut kādā veidā bija izdevies nepakļauties �im vispārējam likumam. Tiesa gan, viņam bija zināmas dabiskas priek�rocības: glīta seja un stalts, labi veidots augums, un viņam nekādā ziņā nenāca par ļaunu tas, ka viņa saimnieks bija politiķis, kas ar prieku pauda pasaulei savas liberālās idejas, uzticēdams saim�niecības un darījumu vadību melnādainam kalpam.

Citi kalpi bija mazliet pārsteigti, kad izrādījās, ka viņus izrīkos melnādainis � daudzi 110 viņiem tādus cilvēkus vispār ne acīs nebija redzēju�i. Da�i sākumā sliecās paust sa�utumu un citiem apgalvoja � ja �is uzdro�ināsies viņus ko�mandēt, tad dzirdēs ļoti rupju atbildi. Ta�u, lai kādi arī bija viņu nodomi, visi atklāja, ka Stīvena klātbūtnē viņiem nekas tāds ne prātā nenāca. Viņa nopiet�nais vaigs, valdonīgums un pārdomātie norādījumi glu�i dabiski vedināja da�rīt, ko viņ� lika.

Miesnieka zēns, maiznieks, laternu uzraugs un citi Hārlij-strītas kalpu jau�nie paziņas no pa�a sākuma izrādīja par Stīvenu milzīgu interesi. Viņi iztaujāja Hārlij-strītas kalpus par Stīvena dzīves para�ām. Ko viņ� ēd un ko dzer? Ar ko viņ� ir draugos? Kurp viņ� dodas, ja viņam tiek dota iespēja iet, kur viņ� vēlas? Kad Hārlij-strītas kalpi atbildēja, ka Stīvens brokastīs ēd trīs vārītas olas, labs viņa draugs ir kara ministra kambarsulainis velsietis un vakar viņ� bijis Vopingā, kur tika rīkota kalpu balle, miesnieka zēns, maiznieks un laternu uzraugs bija ļoti priecīgi par �īm ziņām. Hārlij-strītas kalpi apvaicājās, kālab viņi vēlēju�ies to zināt. Miesnieka zēns, maiznieks un laternu uzraugs bija glu�i vai satriekti. Vai tie�ām Hārlij-strītas kalpi nezina? Nē, Hārlij-strītas kalpi nezināja. Mies�nieka zēns, maiznieks un laternu uzraugs paskaidroja, ka jau gadiem Londonā klīst baumas, ka Stīvens Bleks īstenībā nemaz nav virssulainis. Viņ� esot slepens Āfrikas princis, milzīgas valsts troņmantinieks, un visi labi zināja, ka tiklīdz viņam apniks būt virssulainim, viņ� atgriezīsies dzimtenē un apprecēs princesi, tikpat melnu kā viņ� pats.

Pēc �ī atklājuma Hārlij-strītas kalpi sāka ar acs kaktiņu vērot Stīvenu un vienbalsīgi nosprieda, ka tas ir vairāk nekā ticami. Tik tie�ām, vai tad viņu pa�u paklausība Stīvenam nav vislabākais pierādījums? Maz ticams, ka tik neat�karīgi un savā garā lepni angļi atzītu melnādaina autoritāti, ja bez priek�ā teik��anas nejustu cieņu un bijību, ko vienkār�i cilvēki izjūt pret karali!

Stīvens Bleks par �iem aizraujo�ajiem prātojumiem neko nezināja. Viņ�, uzcītīgi kā vienmēr, veica savus pienākumus. Viņ� turpināja spodrināt sudrabu, mācīja sulaiņiem service a la frantļaise, strostēja pavārus, pasūtināja ziedus, galdautus, na�us un dak�iņas un darīja tūksto� un vienu darbu, kas jāpaveic, lai sagatavotu māju un kalpus svarīgam lepnas dinejas vakaram. Kad tas pēdīgi pienāca, viss bija tik lielisks, cik vien ar viņa atjautu bija iespējams panākt. Ne�skaitāmas vāzes ar oran�ērijas rozēm stāvēja salonā un ēdamistabā, un rindo�jās gar kāpnēm. Galds bija klāts ar smagu, baltu damasta galdautu un mirdzēja no visa tā spo�uma, ko spēja dāvāt sudrabs, stikls un sve�u gaisma. Pie sienām karājās divi lieli Venēcijas stikla spoguļi � pēc Stīvena norādījumiem tie bija novietoti viens otram pretī, un to atspulgi dubultoja, trijkār�oja un dubulti trijkār�oja sudraba, stikla un sve�u mirdzumu, un, kad viesi beidzot apsēdās pie galda, likās, tie maigi saplūst ar �ilbino�o, zeltaino gaismu glu�i kā svētu ļau�u saime debesu godībā.

Galvenais no viesiem bija misters Norels. Kāds pretstats tam laikam, kad viņ� bija tikko ieradies Londonā! Toreiz viņu neviens nepazina � viņ� nebija nekas, bet tagad viņ� sēdēja starp �īs zemes varenajiem un tie viņam izdabāja! Pārējie viesi pastāvīgi vērsās pie viņa ar piezīmēm un jautājumiem, un likās visnotaļ iepriecināti, saņemot no viņa strupas, nelaipnas atbildes: � Nezinu, kas viņ� tāds ir, � vai: � Man nav bijis tas gods pazīt �o d�entlmeni, � vai: � Nekad neesmu tur bijis.

Kādu daļu mistera Norela saviesīgo sarunu � interesantāko daļu � savā pārziņā ņēma misters Drolaits un misters Laselzs. Tie sēdēja viņam pa abi roki un nepagurdami klāstīja ap galdu sēdo�ajiem viņa ieskatus par moderno ma�ģiju. Maģija bija tāvakara sarunu iecienītākā tēma. Nonāku�i gan Anglijas vienīgā burvja, gan viņa burvestību slavenākā objekta sabiedrībā, viesi nespēja ne domāt, ne runāt par kaut ko citu. Itin drīz viņi ņēmās apspriest neskaitāmos paziņojumus par veiksmīgu bur�anu, kas pēc lēdijas Poulas aug�āmcel�anās pienāca no visiem valsts nostūriem.

Liekas, vai katrā provinces avīzē biju�i divi vai trīs raksti, � piekrita lords Kāselrejs. � Es vakar "Bātas Hronikā" lasīju par kādu Gibonsu no Milsom- strītas, kur� pamodies nakts vidū, dzirdēdams, ka viņa mājā ielauzu�ies zagļi. Cik noprotams, �im cilvēkam pieder liela burvestību grāmatu bibliotēka. Viņ� lika lietā kādus viņam zināmus buramvārdus un pārvērta kramplau�us par pelēm.

Tie�ām? � vaicāja misters Kanings. � Un kas notika ar pelēm?

Visas samuka alās aiz sienu paneļiem.

Ha! � nicīgi noteica misters Laselzs. � Ticiet man, lord, tur nebija nekādas maģijas. Gibonss izdzirdēja troksni, nobijās no laupītājiem, noskaitīja buramvārdus, atvēra durvis un ieraudzīja � nevis kramplau�us, bet peles. Pa�tiesībā peles vien tur visu laiku arī bija. Visi �ie pastāsti galu galā izrādās meli. Linkolnā dzīvo kāds neprecēts garīdznieks un viņa māsa, uzvārdā Malpasi; viņi ir ķēru�ies pārbaudīt visus �os �ķietamos burvestību gadījumus un līdz �im nevienā no tiem nav atklāju�i ne kripatas patiesības.

Viņi ļoti apbrīno misteru Norelu, gan garīdznieks, gan māsa! �jūsmīgi turpināja misters Drolaits. � Viņi tā priecājas, ka ir atradies cilvēks, kas apņē�mies atjaunot cēlo angļu maģijas mākslu! Viņiem �ķiet necie�ami, ka citi var stāstīt melus un apgalvot, ka atdarina viņa di�os sasniegumus! Viņi neieredz to, ka citi iztaisās par tikpat svarīgām personām kā misters Norels! Viņi to uzlūko par personisku apvainojumu! Misters Norels bija tik laipns, ka darīja viņiem zināmus da�us nemaldīgus līdzekļus, kā pilnīgi dro�i var pārliecināties, ka visi �ie apgalvojumi ir melīgi, un misters Malpass kopā ar misis Malpasu savā faetonā braukā apkārt un atmasko visus �os viltvār�us!

Manuprāt, mister Laselz, jūs pret Gibonsu esat pārāk augstsirdīgs, � savā alla�īgajā pedantiskajā tonī ierunājās misters Norels. � Nebūt nav pierā�dīts, ka viņ� ar savu melīgo paziņojumu nācis klajā bez ļaunprātības. Pirmkārt viņ� meloja par savu bibliotēku. Es aizsūtīju �aildermasu to apskatīt, un �ail�dermass ziņoja, ka tur nav nevienas grāmatas, kas būtu vecāka par 1760. gadu. Nekam nederīgas sēnalas! Pilnīgi nekam nederīgas!

Tomēr mums jācer, � misteram Norelam bilda lēdija Poula, � ka �is garīdznieks un viņa māsa drīz atklās kādu tie�ām spējīgu burvi � kādu, kas varētu jums palīdzēt, ser.

Ā! Bet tādu nav! � iesaucās Drolaits. � Neviena pa�a! Jūs ta�u zināt, lai paveiktu savus neparastos burvju darbus, misters Norels gadu gadiem noslēg�tībā lasīja grāmatas. Ak vai, �āda ziedo�anās dzimtenes labuma dēļ ir liels re�tums! Varu jums apgalvot � vairāk neviena burvja Anglijā nav!

Tomēr garīdzniekam un viņa māsai nevajag pārtraukt meklējumus,� mudināja viņas gai�ība. � Es pēc savas pieredzes zinu, cik lielas pūles prasa viens vienīgs burvju darbs. Padomājiet, cik labi būtu, ja misteram Norelam at�rastos kāds palīgs!

Labi gan, ta�u tas ir maz ticams, � atteica misters Laselzs. � Malpasi nav atradu�i neko tādu, kas ļautu domāt, ka �āds cilvēks ir.

Bet jūs pats, mister Laselz, ta�u sacījāt, ka viņi nemaz nemeklē! � iebilda lēdija Poula. � Viņu mērķis līdz �im bijis atmaskot viltus burvjus, nevis meklēt jaunus. Viņi itin viegli varētu, braukādami apkārt savā faetonā, katrā pilsētiņā pataujāt, vai kāds nenodarbojas ar maģiju, vai kādam nav bibliotēka. Ne�au�bos, ka viņi itin labprāt to darītu. Viņi priecātos, ja ar savām pūlēm varētu jums palīdzēt, ser. � (Tas bija teikts misteram Norelam.) � Bet mēs visi cerēsim, ka viņu meklējumi drīz vainagosies panākumiem � jūs dro�i vien jūtaties maz�liet vientuļ�.

Laiks nestāvēja uz vietas, un drīz daudzmaz pieņemama daļa no apmēram piecdesmit ēdieniem bija notiesāta un sulaiņi aiznesa prom to, kas bija palicis pāri. Dāmas devās prom, un kungi palika baudīt vīnu. Ta�u kungi nomanīja, ka cits cita sabiedrībā �oreiz nejūtas tik patīkami kā parasti. Viss, ko viņi vēlē�jās pateikt par maģiju, bija pateikts. Tenkas par paziņām un pat par politiku garlaikoja. Ātri vien viņi noprata, ka visvairāk vēlētos atkal skatīt daiļo lēdiju Poulu, un pavēstīja seram Volteram � jā, tas drīzāk bija paziņojums, nevis jautājums, � ka viņ� ir noilgojies pēc savas sievas. Sers Volters atbildēja, ka tā nemaz nav. Ta�u tas nebija pieļaujams; visiem zināms, ka jaunlaulāti d�entlmeņi ne brīdi nav laimīgi bez savām sievām; pati īsākā prombūtne sagandē jaunā vīra garastāvokli un traucē gremo�anai. Sera Voltera viesi jautāja cits citam, vai viņiem ne�ķiet, ka namatēvs izskatās �ultains, un bija vienisprātis, ka izskatās gan. Viņ� to noliedza. Ā, tātad viņ� izliekas nebēdnīgs? Labi, labi. Tomēr ar ne�apbruņotu aci redzams, ka ar viņu nebūt nav labi. Kungi ap�ēlosies un pie�kritīs piebiedroties dāmām.

Stīvens Bleks stāvēja stūrī pie bufetes un noskatījās, kā d�entlmeņi aiziet. Ēdamistabā palika trīs sulaiņi �Alfrēds, D�efrijs un Roberts.

Vai mums iet un pasniegt tēju, mister Blek? � nevainīgi vaicāja Alfrēds.

Stīvens Bleks pacēla vienu slaiku pirkstu par zīmi, ka viņiem jāpaliek savās vietās, un mazliet sarauca pieri, pavēlēdams ciest klusu. Viņ� pagaidīja, lidz vairs ne�aubījās, ka d�entlmeņi neizdzirdēs, un tad izsaucās:

Dieva dēļ, kas jums visiem �ovakar lēcies? Alfrēdi Es zinu, ka tev bie�i nav iznācis apkalpot �ādu sabiedrību, bet tas nav iemesls aizmirst visu, kas tev ir mācīts! Mani pārņēma �ausmas, redzot tavu trulprātību!

Alfrēds murmināja atvaino�anās vārdus.

Lords Kāselrejs lūdza, lai tu viņam atnes irbītes ar trifelēm. Es pats savām ausīm dzirdēju! Un ko atnesi tu? Zemeņu �eleju! Par ko tu tai brīdī domāji?

Alfrēda atbilde bija grūti saprotama, un tajā varēja iz�ķirt tikai vienu vārdu: "pārbijies".

Tu biji pārbijies? No kā?

Man likās, ka aiz viņas gai�ības krēsla stāv kaut kāda savāda persona.

Alfrēd, ko tu te runā?

Gara auguma cilvēks ar mirdzo�u sudraba matu ērkuli, ģērbies zaļos svārkos. Viņ� bija noliecies un skatījās viņas gai�ībai sejā. Un tad viņ� vienā mirklī nozuda.

Alfrēd, paskaties uz to istabas galu!

Jā, mister Blek.

Ko tu redzi?

Aizkarus, mister Blek.

Un ko vēl?

Sve�turi.

Zaļi samta aizkari un sve�turis ar dego�ām svecēm. Lūk, Alfrēd, tas arī bija tavs sve�inieks zaļos svārkos un ar sudraba matiem. Viss, tagad ej Sisijai palīgā salikt vietā traukus un turpmāk vairs neuzvedies tik ģeķīgi. � Stīvens

Bleks pievērsās nākamajam sulainim. � D�efrij! Tu nebiji nenieka labāks par Alfrēdu. Varu apzvērēt, ka tavas domas bija kaut kur pavisam citur. Ko tu vari teikt sev par attaisno�anu?

Nabaga D�efrijs uzreiz nespēja atrast vārdus atbildei. Viņ� strauji mirk��ķināja acis un maidzīja lūpas, un visādā ziņā uzvedās kā cilvēks, kur� cen�as nedot vaļu raudām.

Piedodiet, mister Blek, bet tā mūzika sajauca man prātus.

Kāda mūzika? � nesaprata Stīvens. � Nekādas mūzikas nebija. Āre! Klausies! Salonā sāk spēlēt stīgu kvartets. Līdz �im viņi saviem instrumentiem pat nepieskārās.

Ak, nē, mister Blek! Es runāju par to stabuli un vijoli, kas blakus istabā spēlēja visu laiku, kamēr lēdijas un d�entlmeņi sēdēja pie galda. Ak, mister Blek! Es vēl nekad mū�ā needmu dzirdējis tik skumju mūziku! Man likās, ka man sirds pārtrūks pu�u!

Stīvens pilnīgā neizpratnē skatījās uz padoto.

Es tevi nesaprotu, D�efrij, � viņ� teica. � Te nebija nekādu stabuļu un vijoļu. � Tad viņ� pagriezās pret pēdējo sulaini, plecīgu, tum�matainu vīru vecumā ap �etrdesmit. � Un tu, Robert! Es pat nezinu, ko lai par tevi saku! Vai mēs ar tevi vakar nerunājām?

Runājām, mister Blek.

Vai es tev neteicu, cik ļoti ceru, ka tu rādīsi pārējiem priek�zīmi?

Teicāt, mister Blek.

Un tomēr tu vismaz pusduci rei�u piegāji pie loga! Kas tev bija uznācis? Lēdija Vinzela raudzījās apkārt pēc kāda, kas viņai atnestu tīru glāzi. Tavs darbs bija neatiet no galda un apkalpot viņas gai�ības viesus, nevis ķīķerēt pa logu.

Piedodiet, mister Blek, bet pie loga klauvēja.

Klauvēja? Kas klauvēja?

Zari, kas sitās pret stiklu, mister Blek.

Stīvens Bleks neiecietīgi atmeta ar roku.

Robert, �īs mājas tuvumā nav neviena koka! Un tu to lieliski zini!

Man rādījās, ka ap māju izaudzis me�s.

Ko? � iekliedzās Stīvens.

1808. gada janvāris

Hārlij-strītas kalpi turpināja apgalvot, ka viņus vajā pārdabiskas parādības un sērīgas skaņas. Pavāram D�onam Longrid�am un trauku mazgātājām ne�deva mieru skumīgs zvans. Kad tas dimdot, D�ons Longrid�s stāstīja Stīvenam Blekam, viņam atmiņā nākot visi nomiru�ie radi un paziņas, visas labās lietas, kas zudu�as uz mū�iem, un viss sliktais, kas ar viņu noticis. Kalpi staigāja no�mākti un grūtsirdīgi, viss dzīvesprieks viņiem bija zudis.

D�efriju un Alfrēdu, abus jaunākos sulaiņus, mocīja stabules un vijoles ska�ņas, ko D�efrijs pirmo reizi izdzirdēja dinejas vakarā. Mūzika vienmēr skanēja it kā no blakus istabas. Stīvens bija izvadājis abus pa visu māju un parādījis, ka neviens un nekur �ādus instrumentus nespēlē, ta�u no tā nebija nekāda labuma: viņi joprojām bija izbiedēti un nelaimīgi.

Visdīvaināk, pēc Stīvena domām, uzvedās vecākais sulainis Roberts. Sākumā Stīvenam bija licies, ka Roberts ir prātīgs vīrs, apzinīgs, uzticams � īsi sakot, viņ� nu bija pēdējais, kas varēja krist par upuri iedomātām bailēm. Tomēr Roberts joprojām uzstāja, ka dzirdot, kā ap māju aug neredzams me�s. Ik reizi, kad viņ� apstājoties, viņ� dzirdot, kā spokaini zari skrāpējas gar sienām un klauvē pie logiem, kā saknes zag�us lien zem pamatiem un gā� ārā ķieģeļus. Me�s esot vecs, Roberts teica, un ļauns. Ceļagājējam tādā me�ā no kokiem būtu jābaidās tikpat gau�i kā no radībām, kas tajos slēpjas.

Bet, Stīvens atspēkoja, tuvākais puslīdz vērā ņemamais me�s atrodas �etru jūd�u attālumā Hempstedas tīrelī, un arī tur koki ir visnotaļ piejaucēti. Tie ne- drūzmējas ap cilvēku mājokļiem un nemēģina tos sagraut. Stīvens varēja ru�nāt, cik gribēja; Roberts tikai kratīja galvu un drebēja.

Stīvena vienīgais mierinājums bija tas, ka �ī ērmotā apmātība bija izbeigu�i visas kalpu nesaskaņas. Londonas kalpi vairs nezobojās par provinces kalpu gauso runu un vecmodīgajām manierēm. Provinces kalpi vairs nesūdzējās Stīvenam, ka Londonas kalpi viņus nerro un dzenā izdomātos uzdevumos. Visus kalpus vienoja pārliecība, ka nams ir apsēsts. Pabeigu�i dienas darbus, tie sēdēja virtuvē un stāstīja stāstus par citiem namiem, kurus bija apsēdu�i spoki un �au�alas, un par drausmīgajiem likteņiem, ko bija piedzīvoju�i to iemītnieki.

Kādu vakaru, kad kop� lēdijas Poulas dinejas bija pagāju�as apmēram divas nedēļas, kalpi sēdēja ap virtuves kamīnu un nodevās iecienītajām sarunām. Stīvenam drīz apnika viņos klausīties, un viņ� devās uz savu istabiņu, lai palasītu laikrakstu. Sabijis tur ne ilgāk par da�ām minūtēm, viņ� izdzirdēja �ķindam zvanu. Stīvens nolika savu laikrakstu, uzvilka melnos svārkus un gāja palūkot, kur viņ� vajadzīgs.

Gaitenītī, kas no virtuves veda uz virssulaiņa istabu, pie sienas rindojās zvani un zem katra no tiem ar brūnu krāsu bija kārtīgi uzrakstīti istabu nosaukumi: Venēcijas salons, Dzeltenais salons, Ēdamistaba, Lēdijas Poulas viesistaba, Lēdi�jas Poulas guļamistaba, Lēdijas Poulas garderobes istaba, Sera Voltera kabinets, Sera Voltera guļamistaba. Sera Voltera garderobes istaba, Zudusī cerība.

Zudusī cerība? � brīnījās Stīvens. � Ap�ēliņ, kas tad tas?

Vēl tikai �orīt viņ� bija samaksājis galdniekam par zvanu ierīko�anu un savā rēķinu grāmatā ierakstījis: Eirnosam D�adam par 9 zvanu ierīko�anu virtuves gaitenī un istabu nosaukumu uzrakstī�anu: 4 �iliņi. Bet nu viņa priek�ā bija desmit zvani. Un "Zudu�ās cerības" zvans �ķindēja kā negudrs.

Varbūt, � Stīvens nodomāja, � D�adam ienācis prātā pajokot. Labi, rīt pasauk�u viņu atpakaļ un lik�u visu savest kārtībā.

Netikdams gudrs, ko lai dara, Stīvens kāpa aug�up un izstaigāja visas ista�bas: nekur neviena nebija. Pēc tam viņ� devās uz otro stāvu.

Kāpņu aug�galā bija durvis, kuras viņ� nekad agrāk nebija redzējis.

Kas tur? � aiz durvīm kāds �ukstus jautāja. Balsi Stīvens nepazina, un, kaut arī tā runāja �ukstus, tas bija dīvaini spalgs �uksts. Likās, tas viņa galvā iekļūst nevis pa ausīm, bet kaut kādā citā veidā.

Uz kāpnēm kāds ir! � �uksto�ā balss uzstājīgi apgalvoja. � Vai tur ir kalps? Ienāc, esi tik laipns! Tu man esi vajadzīgs!

Stīvens pieklauvēja un iegāja pa durvīm.

Istaba izrādījās tikpat neizprotama kā durvis. Ja kāds Stīvenam būtu lūdzis to aprakstīt, viņ� sacītu, ka tā bija iekārtota gotiskā gaumē � citu izskaidro�jumu viņ� tās neparastajam izskatam nespēja izdomāt. Tomēr tajā nebija ne�viena no parastajiem gotiskajiem rotājumiem, kurus var redzēt mistera Akermana "Mākslu krātuves" lappusēs. Te nebija ne smailu un viduslaicīgu arku, ne smalku kokgriezumu, ne biblisku ornamentu. Istabas sienas un griesti bija no vienkār�a pelēka akmens, visai apdeldēta un vietumis nelīdzena. Griesti bija no akmens un velvēti. Pa vienīgo lodziņu redzamas zvaig�ņotas debesis. Logā nebija ne stikla drumstalas, un istabā zēģelēja salts ziemas vēj�.

Vecā, ieplaisāju�ā spogulī savu atspulgu ar dziļu netīksmi pētīja bāls d�entl�menis ar apbrīnojami kupliem sudrabotiem matiem kā dzelk�ņa pūkas.

Ā, beidzot! � viņ� noteica, uzmezdams Stīvenam īgnu skatienu. � �ajā mājā vari zvanīt, cik gribi, tik un tā neviens neatnāks!

Es ļoti atvainojos, ser, � atbildēja Stīvens, � bet mani nebrīdināja par jūsu iera�anos. � Viņ� nolēma, ka �is d�entlmenis acīmredzot ir sera Voltera vai lēdijas Poulas viesis � tas gan bija izskaidrojums d�entlmenim, bet ne istabai. D�entlmeņi bie�i viesojas citu namos. Istabas tā nemēdz darīt.

Kā varu jums pakalpot, ser? � viņ� apvaicājās.

Cik gan tu esi neattapīgs! � iesaucās d�entlmenis ar matiem kā dzelk�ņa pūkas. � Vai tu nezini, ka �ovakar uz balli manā namā ieradīsies lēdija Poula? Mans kalps ir aizmucis un kaut kur nolīdis. Kā lai es �ādā izskatā stājos līdzās daiļajai lēdijai Poulai?

D�entlmenim bija pamats sūroties: viņa seja bija neskūta, neparastie mati savēlu�ies un viņam mugurā bija tikai vecmodīgs rītatērps.

Tūdaļ bū�u jūsu rīcībā, ser, � Stīvens apsolīja. � Man tikai vispirms jāatrod nepiecie�amie tualetes piederumi. Jums jau, jādomā, nav zināms, kur jūsu kalps ir nolicis bārdas nazi?

D�entlmenis paraustīja plecus.

Tualetes galdiņa istabā nebija. Tajā vispār bija ļoti maz mēbeļu. Bija spogu�lis, vecs slaucēju ķeblītis uz trim kājām un savāds krēsls, kas, likās, bija darināts no kauliem. Stīvens īsti neticēja, ka tie varētu būt cilvēku kauli, tiesa, izskatījās apbrīnojami līdzīgi.

Uz trijkāju ķeblī�a līdzās smalkai lādītei Stīvens atrada izmeklēti darinātu sudraba bārdas nazi. Uz grīdas stāvēja apdauzīta alvas bļoda ar ūdeni.

Dīvainā kārtā �ai istabā nebija kamīna, tikai aprūsējusi dzelzs ogļu panna ar karstām oglēm, kas birdināja uz grīdas netīrus pelnus. Tāpēc Stīvens uzsil�dīja bļodu ar ūdeni uz oglēm un pēc tam noskuva d�entlmeni. Kad viņ� bija bei�dzis, d�entlmenis aplūkoja savu seju un paziņoja, ka esot pārpārēm apmierināts. Viņ� novilka kreklu un pacietīgi stāvēja rītabiksēs, bet Stīvens tikmēr masēja viņa ādu ar saru suku. Stīvens neviļus pamanīja, ka at�ķirībā no citiem d�entl�meņiem, kuri, �ādi apstrādāti, kļūst sarkani kā omāri, �is d�entlmenis palika tikpat bāls; viņa āda vienīgi iemantoja blāvu spīdumu kā mēnessgaisma vai perlamutrs.

Viņa drānas bija tik smalkas, ka Stīvenam tādas vēl nebija gadījies redzēt; krekls bija �ilbino�i balts un nevainojami izgludināts, zābaki spīdēja kā melni spoguļi. Tomēr nekas nebija tik izsmalcināts kā savs pusducis baltu muslīna kaklautu, tik plānu kā zirnekļa tīkls un iestīvinātu kā no�papīrs.

D�entlmeņa tualete aizņēma divas stundas � izrādījās, ka viņ� ir ārkārtīgi patmīlīgs. �ajā laikā viņ� arvien vairāk un vairāk jūsmoja par Stīvena prasmēm.

Es tev teik�u, ka matus sakārtot mans nejēga neprot ne uz pusi tik labi kā tu, � viņ� paziņoja, � un, ja runājam par smalko muslīna kaklauta apsie�a�nas mākslu � kur nu! Viņ� vispār neaptver, ko no viņa grib!

Redziet, ser, �is ir tie�i tāds darbiņ�, kāds man patīk, � atsaucās Stīvens. � Kaut man izdotos pārliecināt seru Volteru, ka vajag vairāk domāt par ap�ģērbu! Ta�u politikā aizņemtiem d�entlmeņiem tādām lietām nav laika.

Stīvens palīdzēja d�entlmenim ietērpties lapuzaļos svārkos (tie bija no pa�a labākā auduma un piegriezti pēc jaunākās modes), un tad d�entlmenis piegāja pie trijkāju ķebļa un paņēma mazo lādīti. Tā bija darināta no porcelāna un sud�raba, un lieluma ziņā apmēram kā tabakdoze, ta�u mazliet garenāka. Stīvens izteica apbrīnu par lādītes krāsu, kas nebija glu�i bālzila un nebija arī pelēka, nebija glu�i lavandas un arī ne ceriņu krāsā.

Jā, kā nu ne! Brīni�ķīga krāsa, � jūsmīgi piekrita d�entlmenis. � Un ļoti grūti iegūstama. Pigmentam jāpiejauc asaras, ko lēju�as labdzimu�as vec�meitas, kas nodzīvoju�as ilgu un nevainojami tikumīgu dzīvi un nomiru�as, tā arī nepieredzot nevienu laimīgu dienu!

Nabaga dāmas! � noteica Stīvens. � Priecājos, ka �ī krāsa ir tik reta.

Ak, nē, ne jau asaras to padara tik retu � to man ir pudeļu pudeles: grūtākais ir visu pareizi sajaukt.

D�entlmenis bija kļuvis tik laipns, tik runīgs, ka Stīvenam nebija jāprāto, vai drīkst uzdot viņam jautājumu:

Un ko jūs glabājat tik jaukā lādītē, ser? �ņaucamo tabaku?

Ak, nē! Tur ir mans lielākais dārgums, un es vēlos, lai lēdija Poula ar to �o�vakar ballē rotājas! � Viņ� atvēra dozīti un parādīja Stīvenam baltu pirkstiņu.

Pirmajā mirklī Stīvenam likās, ka tas ir mazliet neparasti, ta�u izbrīns tūdaļ pagaisa, un, ja kāds viņu turpat uz vietas iztaujātu, viņ� dro�i vien atbildētu, ka d�entlmeņi bie�i nēsā sev līdzi lādītes ar pirkstiem, nav jau pirmā reize, kad viņ� ko tādu redz.

Vai tas sen nonācis jūsu ģimenes īpa�umā, ser? � viņ� pieklājīgi vaicāja.

Nē, nesen.

D�entlmenis aizcirta vāciņu un ielika lādīti kabatā.

Viņi abi tīksminājās par d�entlmeņa glītumu spoguļa attēlā. Stīvens nevi�ļus pamanīja, cik nevainojami viņi viens otru papildina: mirdzo�i melna un blakus � pienbalta āda. Katrs no viņiem visnotaļ pilnestīgi iemiesoja savu vīri�ķā skaistuma veidu. Liekas, arī d�entlmenim bija ienākusi prātā glu�i tāda pati doma.

Cik glīti mēs esam! � viņ� ar izbrīnu sacīja. � Bet es tagad saprotu, ka esmu briesmīgi alojies! Es jūs noturēju par �ī nama kalpu! Bet tas nekādā ziņā nav iespējams! (ūsu cēlums un glītums liecina, ka jūs esat augstas, iespējams, karaliskas cilmes! Jūs dro�i vien esat �eit viesos, glu�i tāpat kā es. Man jālūdz jūsu piedo�ana par to, ka jūs apgrūtināju, un jāpateicas par neatsveramo palī�dzību, sapo�ot mani pirms tik�anās ar daiļo lēdiju Poulu.

Stīvens pasmaidīja.

Nē, ser. Es esmu kalps. Esmu sera Voltera virssulainis.

D�entlmenis ar matiem kā dzelk�ņa pūkas milzīgā pārsteigumā savilka uzaci.

Cilvēks, kas ir tik apdāvināts un pievilcīgs kā jūs, nedrīkst būt kalps! � viņ� satriektā tonī sacīja. � Viņam jābūt kungam pār pla�u zemi! Kas tad ir skaistums, es gan gribētu zināt, ja ne acīm redzama pazīme, ka cilvēks stāv aug�stāk par visiem pārējiem? Bet es sapratu! Jūsu ienaidnieki ir sazvērēju�ies, at�ņēmu�i jums visas jūsu bagātības un pametu�i starp prastiem nejēgām!

Nē, ser, jūs esat kļūdījies. Es vienmēr esmu bijis kalps.

Nu, tad es neko nesaprotu, � galvu grozīdams, paziņoja d�entlmenis ar matiem kā dzelk�ņa pūkas. � Te slēpjas kaut kas mīklains, un es katrā ziņā to iz�dibinā�u, tiklīdz būs vaļa. Bet pagaidām, atlīdzinot par to, ka tu tik labi sakārtoji man matus un par visiem pārējiem pakalpojumiem, es uzaicinu tevi uz savu balli.

Tas bija tik ļoti neparasts priek�likums, ka Stīvens uzreiz neattapās atbildēt. "Viņ� vai nu ir traks," viņ� domāja, "vai arī kāds jo īpa�i radikāls politiķis, kas sadomājis iznīcināt visas kārtu at�ķirības."

Skaļi viņ� sacīja:

Mani ļoti pagodina jūsu uzaicinājums, ser, bet jel padomājiet! Pārējie viesi ieradīsies pie jums, domādami, ka sastaps dāmas un kungus no viņu pa�u kārtas. Atklāju�i, ka savesti kopā ar kalpu, viņi noteikti jutīsies ārkārtīgi aiz�skarti. Pateicos par laipnību, ser, ta�u es nevēlos likt jums justies neveikli un aizvainot jūsu draugus.

�ie vārdi, liekas, d�entlmeni ar matiem kā dzelk�ņa pūkas satrieca vēl vairāk.

Kāda cēlsirdība! � viņ� iesaucās. � Tu upurē pa�a prieku, lai tikai ne�ciestu citu ērtības! Jā, taisnību sakot, man nekas tāds neienāktu prātā. Un tas tikai stiprina manu apņem�anos padarīt tevi par manu draugu un darīt visu iespējamo, lai tev palīdzētu. Ta�u tu neesi glu�i sapratis. Mani viesi, par ku�riem tu tik smalkjūtīgi rūpējies, visi kā viens ir mani vasaļi un padotie. Starp viņiem neatradīsies tāda, kas uzdro�inātos paļāt mani vai cilvēku, ko es vēlos saukt par savu draugu. Un ja arī uzdro�ināsies � hā! vienmēr var viņus noga�lināt. Un galu galā, � viņ� piemetināja, it kā viņam no �īs sarunas pēk�ņi būtu aptecējusies dū�a, � nav jēgas par to spriedelēt, tāpēc ka tu jau esi klāt!

To pateicis, d�entlmenis aizsoļoja, un Stīvens atklāja, ka viņ� stāv pla�ā zālē, kurā skan skumja mūzika un dejo liels pulks cilvēku.

Arī �oreiz viņ� jutās mazliet pārsteigts, ta�u atkal pavisam ātri ar visu aprada un sāka raudzīties apkārt. Neraugoties uz dro�ino�ajiem vārdiem, ko bija sacījis d�entlmenis ar matiem kā dzelk�ņa pūkas, viņ� sākumā nedaudz baiļojās, vai viņu kāds nepazīs. Ar pāris skatieniem visapkārt bija diezgan, lai viņ� pārlieci�nātos, ka viesu vidū nav neviena sera Voltera drauga � te vispār nebija neviena cilvēka, ko Stīvens savā mū�ā būtu redzējis, un viņ� nolēma, ka savās kārtīga�jās melnajās drānās un tīrajā, baltajā kreklā viņ� izskatās itin līdzīgs d�entl�menim. Labi, ka sers Volters neprasīja, lai viņ� valkātu livreju vai pūderētu parūku; tad gan acumirklī būtu skaidrs, ka viņ� ir kalps.

Dejotāji bija ģērbu�ies pēc visjaunākās modes. Dāmas valkāja tērpus pa�ās smalkākajās krāsās (lai gan patiesības vārdā jāpiebilst, ka pavisam nedaudzas no �īm krāsām Stīvens atminējās kaut reizi redzējis iepriek�). D�entlmeņi bija uzposu�ies ceļgalbiksēs un baltās zeķēs, brūnos, zaļos, zilos un melnos svārkos, viņu krekli bija �ilbino�i, mirdzo�i balti un uz viņu smalkādas cimdiem nebija ne mazākā traipiņa.

Tomēr par spīti viesu lepnajām drānām un jautrībai varēja nojaust, ka �is nams vairs nav tik bagāts, kā savulaik bijis. Zāli nespodri apgaismoja pārāk maz tauku sve�u, un mūzikas pavadījumu spēlēja tikai viena vijole un viena stabulīte.

"�ī laikam ir tā mūzika, par ko stāstīja D�efrijs un Alfrēds," Stīvens nodo�māja. "Cik savādi, ka es agrāk to nedzirdēju! Viņiem taisnība � tā nudien ir bezgala skumīga."

Viņ� piegāja pie �aurā, nestiklotā loga un ārā ieraudzīja tum�u, biezu me�u, virs kura zaigoja zvaigznes. "Un �is laikam ir tas me�s, par ko runā Roberts. Cik naidīgs tas izskatās! Man gribētos zināt, vai te ir arī zvans?"

Ak, jā! � bilda kāda dāma, kas stāvēja turpat blakus. Viņas tērps bija vētru, ēnu un lietus krāsā, bet kaklarota darināta no lauztiem solījumiem un no�ēlām. Stīvens nobrīnījās par viņas vārdiem, jo bija visnotaļ pārliecināts, ka nav savas domas izteicis skaļi.

Ir arī zvans! � tā viņam sacīja. � Tas dimd vienā no augstajiem torņiem.

Dāma smaidīja un lūkojās pretim ar tik vaļsirdīgu apbrīnu, ka Stīvenam likās � būtu tikai pieklājīgi viņai atbildēt:

Cik izsmalcināta sabiedrība, kundze! Neatceros, kad pēdējo reizi būtu redzējis tik daudz glītu seju un graciozu stāvu pulcējamies vienuviet. Un visi ir pa�ā jaunības plaukumā. Atzī�os, ka esmu pārsteigts, neredzot �ai zālē vecākus cilvēkus. Vai �īm lēdijām un d�entlmeņiem nav ne mātes, ne tēva? Ne tēvo�u, ne krustmāmiņu?

Kāda dīvaina piezīme! � dāma smiedamās atbildēja. � Kāpēc lai "Zu�du�ās cerības" pilskungs aicinātu uz savu balli vecus un neglītus? Kur� tad vē�las uz tādiem skatīties? Turklāt mēs neesam tik jauni, kā jums liekas. Kad mēs pēdējo reizi skatījām vaigā mūsu tētiņus un māmiņas, Anglijas vietā vēl bija drūmi me�i un kaili tīreļi. Ai, pagaidiet! Skatieties! Lūk, kur lēdija Poula!

Arī Stīvens starp dejotājiem saviedēja viņas gai�ību. Lēdija Poula bija tēr�pusies zilā samta kleitā, un viņu dejotāju rindas priek�galā veda d�entlmenis ar matiem kā dzelk�ņa pūkas.

Tad dāma vētru, ēnu un lietus krāsas tērpā apvaicājās, vai Stīvens nevēlētos ar viņu dejot.

Labprāt, � viņ� atbildēja.

Kad pārējās vie�ņas redzēja, cik labi Stīvens dejo, viņ� varēja izvēlēties dāmu pēc sirds patikas. Pēc dāmas, kuras tērps bija vētru, ēnu un lietus krāsā, viņ� dejoja ar jaunkundzi, kam nebija matu, toties bija parūka no spīdīgām vabo�lēm, kas ņudzinājās un tekāja viņai uz galvas. Viņa tre�ā dāma gau�i vaimanāja ik reizi, kad Stīvena roka pieskārās viņas kleitai; viņa teica, ka Stīvens traucējot kleitai dziedāt, un, palūkojies lejup, viņ� ieraudzīja, ka dāmas tērpu tik tie�ām viscaur klāj sīciņas mutītes, kas vārstījās un dziedāja dziesmiņu, ko veidoja spal�gas, pārdabiskas skaņas.

Kaut arī lielumis dejotāji pieturējās pie parastā ieraduma mainīt partnerus ik pēc divām dejām, Stīvens ievēroja, ka d�entlmenis ar matiem kā dzelk�ņa pūkas visu nakti nodejoja ar lēdiju Poulu un nevienam citam no saviem vie�siem nepateica ne pu�plēsta vārda. Tomēr viņ� nebija Stīvenu aizmirsis. Arvien, kad Stīvenam gadījās notvert viņa skatienu, d�entlmenis ar matiem kā dad�a pūkas smaidīja un klanīja galvu, un visādi izrādīja vēlē�anos darīt zināmu, ka starp visiem �īs balles priekiem viņam vistīkamākā ir Stīvena Bleķa klātbūtne.

1808. gada janvāris

LabAkA bakalejas tirgotava galvaspilsētā ir mistera Brendija uzņēmums Sent- d�eims-strītā. Tās nav tikai manas domas: sera Voltera Poula vectēvs, sers Viljams Pouls, atteicās iegādāties kafiju, �okolādi vai tēju citur, apgalvodams, ka salīdzi�nājumā ar mistera Brendija "Sevi�ķi smalko stipri grauzdēto Turku kafiju" visas pārējās gar�o pēc miltiem. Tiesa, sera Viljama Poula uzticība misteram Brendijam bija reizē svētība un posts: viņ� gan dāsni dāļāja uzslavas un tirgo�tavā alla� izturējās laipni un iecietīgi, ta�u neviens neatcerējās, kad viņ� kaut reizi būtu apmaksājis rēķinu, un nomirdams viņ� Brendija tirgotavā palika parādā vērā ņemamu summu. Misters Brendijs, iekarsīgs, pikts vecītis ar �auru un smailu seju, bija ne pa jokam saniknots. Viņ� pats nomira drīz pēc tam, un daudzi ieskatīja, ka viņ� to izdarījis ar nodomu, lai sadzenātu rokā savu augst- dzimu�o parādnieku.

Pēc mistera Brendija nāves tirgotavā sāka saimniekot viņa atraitne. Misters Brendijs bija apprecējies vēlu, un mani lasītāji dro�i vien nebūs pārsteigti uzzinot, ka misis Brendija laulībā nebija pārlieku laimīga. Viņa ļoti ātri atklāja, ka mis�ters Brendijs uz ginejām un �iliņiem lūkojas daudz labprātāk nekā uz viņu � kaut gan man gribas sacīt, ka vīrietim, kas nelabprāt skatās uz misis Brendiju, jābūt ļoti ērmotam cilvēkam, jo viņa bija visādā ziņā jauka un patīkama: mīk�stas, brūnas cirtas, gai�zilas acis, mīlīga seja. Man jau nu gribētos domāt, ka vecam vīram, tādam kā misters Brendijs, kuram par labu runā vienvienīgi viņa nauda, jaunu un skairtu sievu vajadzētu lolot kā aci pierē, vajadzētu izdabāt viņai, kā tik vien iespējams, � bet viņ� tā nedarīja. Viņ� pat liedza misis Brendijai viņas pa�as māju, kur dzīvot, � un tādu jau nu gan viņ� varēja atļauties. Tik ļoti viņam negribējās �ķirties no katra se�pensu gra�a, ka viņ� paziņoja, ka abi dzīvos mazā istabiņā virs tirgotavas, un visus divpadsmit viņas laulības gadus �is kambarītis misis Brendijai kalpoja kā salons, guļamistaba, ēdamistaba un virtuve. Ta�u mis�ters Brendijs nebija nogulējis zem zemes ne trīs nedēļas, kad viņa jau iegādājās māju īslingtonā un pieņēma trīs kalpones, kuru vārdi bija Sjūkija, Dafnija un Delfine.

Bez tam viņa nolīga divus palīgus, kuriem vajadzēja apkalpot pircējus. D�ons Ap�ēr�s bija spēka zars, strādīgs un �ķirmīgs. Tobijs Smits bija ruds un �audīgs, un viņa uzvedība misis Brendiju bie�i atstāja bez padoma. Lāgiem viņ� bija kluss un nospiests, turpretim citkārt pēk�ņi kļuva jautrs un dedzīgi kratīja sirdi. Pēc �ādām tādām nesakritībām rēķinos (tādas savu reizi gadās visos tirdzniecības namos) un pēc tā, ka Tobijs izskatījās gau�ām sa�upis un nezināja, kur dēt acis ik reizi, kad viņa par tām tincināja, misis Brendija sāka ba�īties, vai starpība nenonāk viņa kabatā. Kādu janvāra vakaru viņas errastības ņēma dīvainu vir�zienu. Viņa sēdēja savā salonā virs tirgotavas, kad pēk�ņi pie durvīm atskanēja klauvējiens un, kājas pa grīdu vilkdams, ienāca Tobijs Smits, kur� nepavisam negribēja skatīties viņai virsū.

Tobij, kas noticis?

Lūdzu, kundze, � 'lobijs sacīja, griezdams skatienu te pa labi, te pa kreisi, � nauda nesanāk pareiza. Mēs ar D�onu skaitījām ir tā, ir �itā, jele des�mit rei�u pārbaudījām, bet kā nesaprotam, tā nesaprotam.

Ak un vai, misis Brendija nopūtās un jautāja, cik liela tad nesakri�ana esot.

Divdesmit piecas ginejas, kundze.

Divdesmit piecas ginejas! � misis Brendija iekliedzās. � Divdesmit pie�cas ginejas! Kā mēs varējām tik daudz zaudēt? �ausmas! Nē, Tobij, es ceru, ka tu kļūdies. Divdesmit piecas ginejas! Man ne prātā nebūtu nācis, ka mums vispār ir tāda nauda! Vai! Tobij! � viņa kliedza jaunā atskārtā. � Mēs laikam esam aplaupīti!

Nē, kundze,� teica Tobijs. � Piedodiet, kundze, jūs nesapratāt. Es ne�teicu, ka mums trūkst divdesmit piecas ginejas. Tāda summa mums paliek pāri.

Misis Brendija neticībā iepleta acis.

Jūs pati varētu palūkot, kundze, � Tobijs sacīja, � varbūt nonāciet lejā, � un viņ� pieturēja durvis un palaida saimnieci pa priek�u, stāvēdams kāpnēs ar raizēs sa�ķobītu, lūdzo�u seju. Tā nu misis Brendija metās lejup uz tirgotavu un Tobijs sekoja viņai pa pēdām.

Pulkstenis bija ap deviņiem, un ārā bija melna nakts. Visi slēģi bija aizdarīti, D�ons un Tobijs bija izdzēsu�i lampas. Tirgotavā būtu vajadzējis valdīt tādai tumsai kā tējas kārbā, ta�u tā bija pieliju�i ar maigu, zeltainu gaismu, kas, pēc visa sprie�ot, nāca letes, kur gulēja kaut kas zeltīts.

Tā bija vesela kaudze mirdzo�u gineju. Misis Brendija vienu paņēma un apskatīja. Likās, it kā viņa turētu rokā maigas, dzeltenas gaismas lodīti, kuras dibenā guļ monēta. �ī gaisma bija dīvaina. Misis Brendija, D�ons un Tobijs tajā vairs neizskatījās pēc sevis: misis Brendija kļuva augstprātīga un kundziska, D�ons viltīgs un melīgs, bet Tobija seja �ķita pavisam neģēlīga. Būtu lieki pie�bilst, ka visas �īs īpa�ības viņu raksturiem bija glu�i sve�as. Tomēr vēl ērmīgā�kas pārvērtības �ajā gaismā notika ar duci sarkankoka atvilktnī�u, kas sniedzās aug�up gar vienu tirgotavas sienu. Citos vakaros zeltītie burti uz atvilktnītēm vēstīja, ka tajās atrodas tādas lietas kā Ķimeņu sēklas, Kumīns (malts), Safrāns, Lauru lapas, Muskatrieksts, Ingvera esence, Vaniļas esence un tamlīdzīgas smal�kas un plauksto�as bakalejas tirgotavas preces. Turpretim tagad tur bija lasāmi pavisam citi vārdi: Ģimeņu grēki, Skumība (daudz), Apmāns, Iedzīt kapā, Drau�do�as briesmas, Ilgo�anās izsena un Vaina nesena.

Labi gan, ka neviens no viņiem �īs savādās izmaiņas nepamanīja, citādi misis Brendija ļoti uztrauktos. Viņai nebūtu ne mazākās jausmas, cik par �īm jauna�jām precēm prasīt.

Ko lai es saku, � teica misis Brendija. � Kaut kā ta�u �ī nauda ir uzra- dusies. Vai �odien kāds samaksāja savu rēķinu?

D�ons papurināja galvu. Tobijs tāpat.

Un neviens mums nav tik daudz parādā, � viņ� piemetināja, � izņe�mot, protams, Vorksopas hercogieni, bet no tās puses, kundze, godīgi sakot�

Jā, jā, Tobij, es sapratu, � misis Brendija viņu pārtrauca. Viņa brīdi do�māja. � Varbūt, � viņa ieminējās, � kāds d�entlmenis bija salijis un gribēja noslaucīt seju, bet, kad viņ� vilka ārā no kabatas mutautu, nauda izbira no ka�batas un nokrita uz grīdas.

Bet mēs to neatradām uz grīdas, � iebilda D�ons. � Tā bija kasē pie visiem pārējiem ieņēmumiem.

Pat nezinu, ko domāt, � teica misis Brendija. � Vai kāds �odien mak�sāja ar ginejām?

Nē, apgalvoja Tobijs un D�ons, neviens �odien nebija maksājis ar ginejām, kur nu vēl ar divdesmit piecām tādām ginejām vai divdesmit piecas tādas personas.

Un tik dzeltenām ginejām, kundze, � norādīja D�ons, � visas pilnīgi vienādas, nevienai nav ne kripatiņas sūbējuma.

Varbūt man aizskriet un pasaukt misteru Bleķu, kundze? � jautāja Tobijs.

Jā, jā! � dedzīgi piekrita misis Brendija. � Bet pagaidi, tomēr nē. Mēs nedrīkstam traucēt misteru Bleķu, ja nav noticis kaut kas ļoti nelāgs. Un nekas nelāgs ta�u nav noticis, Tobij, vai ne? Vai tomēr ir. Netieku gudra.

Pēk�ņa un neizskaidrojama lielu naudas summu parādī�anās mūsu moder�najā laikmetā ir tik liels retums, ka nedz 'lobijs, nedz D�ons nespēja palīdzēt saimniecei iz�ķirties, vai tas ir vai nav nelāgi.

Bet atkal�no citas puses, � misis Brendija turpināja, � misters Bleks ir ļoti gudrs. Viņ� noteikti uzreiz visu sapratīs. Skrien uz Hārlij-strītu, Tobij! No�dod misteram Blekam manus vislabākos vēlējumus un saki � ja viņam ir brīvs brītiņ�, es priecātos, ja viņ� varētu veltīt man mazliet laika. Nē, pagaidi! Tā nesaki, tas izklausās pārāk uzbāzīgi. Atvainojies par traucējumu un mīļi aicini, kad viņam atrodas kāds brīvs brītiņ� � es bū�u pateicīga � nē, pagodināta � nē, pateicīga � es bū�u pateicīga, ja viņ� atvēlēs man mazu brītiņu sava dārgā laika.

Misis Brendijas pazī�anās ar Stīvenu Bleķu aizsākās tad, kad sers Volters mantoja sava vectēva parādus, bet misis Brendija � sava vīra tirgotavu. Ap�mēram reizi nedēļā Stīvens ieradās ar gineju vai pāris ginejām, lai pamazām atmaksātu parādu. Tomēr bie�i misis Brendija, lai cik dīvaini tas arī neliktos, nevēlējās pieņemt naudu.

Ak, mister Blek! � viņa tādās reizēs sacīja.� Lūdzams, ņemiet vien at�pakaļ savu naudu! Es ne�aubos, ka seram Volteram tā vajadzīga vairāk nekā man. Mums pagāju�ajā nedēļā tik labi veicās tirgo�anās! Tie�i �obrīd mums ir piegādāta karakas �okolāde, un pircēji ir tik laipni, ka apgalvo � tik labas �oko�lādes neesot nekur Londonā! Tā esot daudz pārāka gan smar�as, gan biezuma ziņā, un pie mums nāk to iegādāties no visas pilsētas. Vai nevēlaties tasīti, mis�ter Blek?

Tad misis Brendija atnesa �okolādi glītā zili baltā porcelāna kanniņā un ielēja tasīti Stīvenam, un ba�īgi taujāja, kā viņam gar�o; likās, lai arī to iegā�dāties vēlas pircēji no visām pilsētas malām, misis Brendija par tās izcilo gar�u un biezumu jutīsies pārliecināta tikai tad, kad uzzinās Stīvena ieskatus. Turklāt ar �okolādi viņas gādība par Stīvenu Bleķu nebeidzās. Misis Brendija rūpējās par viņa veselību. Ja diena bija auksta, viņa uztraucās, vai viņ� nav nosalis; ja lija, baidījās, vai viņ� nesaaukstēsies; ja bija karsta, sausa diena, viņa neatlaidīgi aicināja Stīvenu apsēsties pie loga ar skatu uz zaļu dārziņu un atvēsināties.

Kad Stīvenam bija laiks doties, viņa atgriezās pie jautājuma par gineju:

Bet par nākamo nedēļu gan es nezinu, mister Blek. Nākamnedēļ man �o gineju var ļoti savajadzēties � ak vai, ne visi samaksā savus rēķinus � es bū�u tik pārdro�a, ka lūg�u jūs atnest to ceturtdien. Ceturtdien ap pulksten trijiem. Trijos es bū�u glu�i brīva no darbiem un noteikti paspē�u uzvārīt �okolādi, ja reiz jūs savā laipnībā apgalvojat, ka jums tā ļoti gar�oja.

D�entlmeņi manu lasītāju vidū smaidīs un savā nodabā nomurdēs, ka sie�vietes no nopietniem jautājumiem neko nesaprot, bet dāmas būs ar mani vie�nisprātis � misis Brendija visu saprata ļoti labi, jo galvenais jautājums misis Brendijas dzīvē bija, kā pamodināt Stīvena Bleķa sirdī maigas jūtas, līdzīgas tām, ko loloja viņa pati.

Pagāja cik necik laika, un Tobijs atgriezās nevis ar ziņu no mistera Bleķa, bet ar pa�u Stīvenu, un misis Brendijai aizmirsās raizes par neizskaidrojamo naudu, jo to vietā nāca jauni un daudz patīkamāki uztraukumi.

Ai, mister Blek! Mēs negaidījām, ka jūs ieradīsieties tik drīz! Es nezi�nāju, ka jums būs brīvs brītiņ�!

Stīvens stāvēja tumsā, kas biezēja ap dīvaino monētu radītās gaismas ieloku.

Nav nozīmes, kur es �ovakar esmu, � viņ� sacīja nespodrā balsī, kas it nemaz nelīdzinājās viņa runas parastajiem toņiem. � Mājās viss ir sagriezies kājām gaisā. Viņas gai�ība nejūtas vesela.

Misis Brendija, D�ons un Tobijs bija satriekti. Glu�i tāpat kā visi londonie�i viņi dzīvi interesējās par visu, kam bija kāda saistība ar viņas gai�ību. Viņi lepojās ar to, ka viņu tirgotava apkalpo visda�ādākās aristokrātiskās personas, ta�u vislielāko gandarījumu viņiem sniedza lēdijas Poulas uzticība Brendija uzņēmumam. Nekas nebija tik patīkami kā paziņot, ka brokastīs lēdijai Poulai pasniedz maizītes, kas apziestas ar misis Brendijas marmelādi, un viņas tasē tiek ielieta kafija, kas pagatavota no misis Brendijas pupiņām.

Piepe�i Brendija kundzi iztrūcināja gau�ām nejauks nobīlis:

Cerams, viņas gai�ība nav apēdusi kaut ko tādu, kas viņai negāja la�bumā? � viņa vaicāja.

Nē, � Stīvens nopūzdamies atbildēja, � nekā tamlīdzīga. Viņa sūdzas par sāpēm visos locekļos, par dīvainiem sapņiem un aukstumu. Ta�u visbie�āk viņa klusē un ir dziļi nomākta. Viņas āda ir salta kā ledus.

Stīvens ienāca ērmotās gaismas ielokā.

Savādās pārmaiņas, kas �ajā gaismā notika ar Tobija, D�ona un misis Bren�dijas izskatu, bija nieks salīdzinājumā ar to, kas notika ar Stīvenu: viņa dabis�kais skaistums pieauga piecas, septiņas, desmit reizes; viņa sejā parādījās gandrīz pārpasaulīgi cildena izteiksme, bet pats neparastākais bija tas, ka gaisma sabie�zēja ap viņa pieri tādā kā apdārzā, un izskatījās, ka viņam galvā ir mirdzo�a diadēma. Tomēr arī �oreiz, tāpat kā iepriek�, neviens no klāteso�ajiem neko nebiju�u nepamanīja.

Stīvens paņēma da�as monētas un pagrozīja tās savos slaidajos, melnajos pirkstos.

Kur tās bija, D�on?

�eit, kasē, pie visas pārējās naudas. �ēlīgā Dieva vārdā, mister Blek, kā tās varēja tur gadīties?

Es saprotu tikpat maz kā jūs. Man trūkst izskaidrojuma. � Stīvens pa�griezās pret misis Brendiju. � Visvairāk, kundze, es domāju par to, ka jums vajag izsargāties no jebkādām aizdomām, ka jūs �o naudu būtu varējusi iegūt negodīgā ceļā. Manuprāt, jums vajag to atdot advokātam. Lai viņ� ar Times un Morning Chronicle palīdzību izsludina, vai kāds misis Brendijas tirgotavā nav pazaudējis divdesmit piecas ginejas.

Advokāts, mister Blek! � pārbijās misis Brendija. � Bet tas ta�u izmak�sās briesmīgi dārgi!

Advokāti vienmēr izmaksā dārgi, kundze.

Tai brīdī pa Sentd�eims-strītu garām misis Brendijas tirgotavai gāja kāds d�entlmenis, kur�, ieraudzījis slēģu spraugās zeltainu gaismu, noprata, ka iek�ā kāds ir. Sagadī�anās pēc viņam bija vajadzīga tēja un cukurs, un viņ� pie�klauvēja pie durvīm.

Tobij, pircējs! � iesaucās misis Brendija.

Tobijs steidzās atvērt durvis, un D�ons noglabāja naudu. Tai brīdī, kad viņ� aizvēra kases vāku, kļuva tum�s, un viņi beidzot atskārta, ka visu laiku redzē�ju�i cits citu gaismā, kas nāca no pārdabiskajām monētām. Tālab D�ons sāka skraidīt, no jauna iedegdams lampas, lai tirgotava izskatītos mājīga, un Tobijs iesvēra pircējam to, ko tas vēlējās.

Stīvens Bleks atslīga krēslā un pārvilka roku pār pieri. Viņ� bija glu�i pelēks un izskatījās līdz nāvei noguris.

Misis Brendija apsēdās viņam blakus un ļoti maigi pieskārās viņa rokai.

Mīļo mister Blek, jūs nejūtaties labi.

Man vienkār�i sāp visas maliņas � it kā es būtu dejojis visu nakti līdz pa�am rītam. �Viņ� atkal nopūtās un atbalstīja galvu pret roku.

Misis Brendija atvilka savu roku.

Nezināju, ka vakar kaut kur ir balle, � viņa bilda. Sacītajā bija jau�ama greizsirdības pieskaņa. � Ceru, ka jūs labi izpriecājāties. Ar ko jūs dejojāt?

Nē jel, nē. Nekādas balles nebija. Liekas, man jācie� visas dejotājiem lem�tās sāpes, bet dejo�anas prieks man ir liegts. � Viņ� piepe�i pacēla galvu. � Vai dzirdat? � viņ� jautāja.

Ko, mister Blek?

Zvanu. Tas izzvana nomiru�o.

Misis Brendija ieklausījās.

Nē, es neko nedzirdu. Jūs, cerams, paliksiet uz vakariņām, mīļais mister Blek? Jūs mūs ļoti pagodinātu. Diem�ēl tā nebūs ļoti izmeklēta maltīte. Drīzāk ļoti pieticīga. Pavisam pieticīga. Tikai sautētas austeres, balo�u pīrāgs 1111 jērgaļas ragū. Bet jūs kā sens mūsu draugs noteikti neņemsit ļaunā. Tobijs var atnest kādu�

Jūs tie�ām neko nedzirdat?

Tie�ām.

Es nevaru palikt. � Likās, viņ� vēlas pateikt vēl kaut ko � viņ� jau bija pavēris muti �, ta�u acīmredzot �is zvans atkal piesaistīja visu viņa uzmanību, un Stīvens tā arī neko nepasacīja. � Ar labvakaru! �Viņ� piecēlās un, a�i palo�cījies, izgāja ārā.

Sentd�eims-strītā zvans turpināja dunēt. Stīvens gāja kā miglā. Viņ� jau bija nonācis līdz Pikadillijai, kad ļoti spēji no kādas �ķērsieliņas iznāca priek��autu apsējies nesējs ar lielu grozu zivju. Lai negadītos viņam ceļā, Stīvens spēra soli sāņus un uzskrēja virsū resnam d�entlmenim, kas, tērpies zilā svārkā un Bedfordas cepurē, stāvēja uz Olbemārbl-strītas stūra.

Resnais d�entlmenis pagriezās un, ieraudzījis Stīvenu, pagalam iztrūkās: viņa deguna galā bija melna seja, gar viņa kabatām un apro�pogām grābstījās mel�nas rokas. Viņ� nepievērsa uzmanību Stīvena dārgajām drānām un cienīgajam izskatam un, uzreiz sapratis, ka melnādainis grasās viņam uzklupt un aplau�pīt, pacēla lietussargu, lai aizstāvēdamies uzbruktu pirmais.

No �ī brī�a Stīvens bija baidījies visu savu mū�u. Tūlīt tiks pasaukti konstebli, viņu aizvilks uz miertiesu un ļoti iespējams, ka pat sera Voltera Poula aizgād�nība un draudzība viņu neglābs. Vai tad angļu zvērinātie spēs aptvert, ka var būt melnādainis, kas nelaupa un nemelo? Melnādainis, kas ir cienījams cil�vēks? Nē, uz to nav vērts cerēt. Ta�u Stīvens atskārta, ka �ai brīdī, kad iz�ķiras viņa liktenis, viņam tas ir vienaldzīgs un viņ� nolūkojas uz notieko�o it kā uz izrādi aiz bieza stikla vai ainu dīķa dibenā.

Resnā d�entlmeņa acis izbīlī, dusmās un sa�utumā iepletās. Viņ� pavēra muti, lai sāktu Stīvenu apsūdzēt, ta�u tai pa�ā brīdī sāka pārvērsties. Viņa stāvs kļuva par koka stumbru, rokas pēk�ņi sāka snaicīties uz visām pusēm un kļuva par zariem; viņa seja pārtapa koka mizā, bet cepures un lietussarga vietā iz�auga biezs efeju vaiņags.

"Ozols Pikadillijā," bez īpa�as ieinteresētības nodomāja Stīvens. "Neparasti."

Arī Pikadillija mainījās. Stīvenam garām tikko bija paripojusi kariete. Acīm�redzot tajā brauca kāda svarīga persona, jo tās aizmugurē stāvēja divi sulaiņi, durvis greznoja ģerbonis un priek�ā bija iejūgti �etri sirmji. Stīvena acu priek�ā zirgi iz�stiepās garumā un slaidumā, līdz jau �ķita, ka tie izstīdzēs pavisam, ta�u �ai bridi tie pārtapa smuidru āra bērzu birztalā. Kariete pārvērtās akmeņozolu krūmā, bet ku�iera un sulaiņu vietā tagad bija pūce un divas lakstīgalas; visi trīs tūdaļ aizli�doja. Kāda dāma un d�entlmenis, kas divatā pastaigājās, sāka strauji riest zarus uz visām pusēm un kļuva par pliederkrūmu, bet suns sastinga uz vietas un pārtapa pinkainu, sausu papar�u pudurī. Gāzes laternas no savu stabu galiem aizskrēja debesīs un ziemīgo zaru margojumā mirdzēja kā zvaigznes, bet pati Pikadillija saruka, pārvērzdamās tikko samanāmā taciņā, kas veda pa tum�u ziemas me�u.

Ta�u, glu�i kā sapnī, kad pa�i neparastākie notikumi nāk priek�ā līdz ar izskaidrojumu un vienā mirklī kļūst visnotaļ loģiski, Stīvenam ne�ķita, ka par kaut ko vajadzētu brīnīties. Drīzāk jau viņ� domājās alla� zinājis, ka Pikadillija ir rokas stiepiena attālumā no apburta me�a.

Viņ� sāka iet pa taciņu.

Me�s bija ļoti tum�s un kluss. Zvaigznes augstu gaisā bija neredzēti spo�as, un par neredzamajiem kokiem liecināja melns tuk�ums tajās vietās, kur nebija zvaig�ņu.

Blīvais, pelēkais izmisums un trulums, kas visu dienu bija biezējis ap viņa prātu un garu, izgaisa, un Stīvens sāka prātot par dīvaino sapni, ko bija redzē�jis iepriek�ējā naktī: viņ� bija sastapis savādu d�entlmeni zaļos svārkos un ar matiem kā dzelk�ņa pūkas, un �is d�entlmenis bija aizvedis viņu uz kādu namu, kur viņ� visu nakti bija dejojis visērmīgāko ļau�u pulkā.

Skumjais zvans me�ā bija dzirdams daudz skaidrāk nekā Londonā, un taka veda Stīvenu uz tā dimdoņas pusi. Pavisam drīz viņ� iznāca pie milzīga akmens nama ar tūksto� �aurām logu spraugām. Da�ās no �īm spraugām mirdzēja nespodra gaisma. Namu apjoza augsts mūris. Stīvens izgāja tam cauri (lai gan viņ� pats nesaprata, kā tas bija noticis, jo vārti nekur nebija manāmi) un no�kļuva pla�ā un drūmā pagalmā, kura bruģis bija piemētāts ar galvaskausiem, salauztiem kauliem un sarūsēju�iem iero�iem, kas, �ķiet, tā gulēja jau gadu sim�teņiem. Lai gan nams bija ļoti liels un lepns, tajā varēja iekļūt tikai pa vienām zemām durtiņām, un Stīvenam vajadzēja pieliekties, lai ieietu iek�ā. Viņ� uz�reiz ieraudzīja neaptveramu cilvēku pūli; visi bija ģērbu�ies savās smalkākajās drānās.

Pie pa�ām durvīm stāvēja divi d�entlmeņi. Abi bija ģērbu�ies tum�os svār�kos, spodri baltās zeķēs, cimdos un deju kurpēs. Viņi sarunājās, ta�u, kad ienāca Stīvens, viens pagriezās un uzsmaidīja:

� Ā, Stīvens Bleks! � viņ� sacīja. � Mēs jau jūs gaidījām.

Un tai brīdī atkal sāka spēlēt vijole un stabule.

1808. gada februāris

Lēdija Poui.a Sēdēja pie loga bāla un bez smaida sejā. Viņa runāja ļoti maz, un, kad runāja, viņas vārdi bija dīvaini un gau�ām nevietā. Kad virs un draugi ba�īgi taujāja, kas atgadījies, viņa atbildēja, ka esot pagurusi no dejo�anas un vairs nevēloties to darīt. Un mūzika � ak, mūzika esot pati apnicīgākā lieta zemes virsū, savādi, ka viņa tikai tagad to sapratusi.

Sers Volters �o ieslīg�anu klusumā un vienaldzībā uztvēra ar ārkārtīgi lielu satraukumu. Tas viss pārāk līdzinājās slimībai, kas pirms laulībām bija tik ļoti vārdzinājusi viņas gai�ību un tik traģiski beigusies ar viņas nāvi. Vai tad viņa toreiz nebija bāla? Lūk, arī tagad ir bāla. Vai viņai toreiz nesala? Atkal salst.

Viņas gai�ības iepriek�ējās slimo�anas laikā viņu nebija apmeklējis neviens ārsts, un, saprotams, visi Anglijas ārsti to uztvēra kā apvainojumu savam ama�tam. "Ā!" viņi izsaucās arvien, kad tika pieminēts lēdijas Poulas vārds, tas, ka viņu atdzīvinājusi burvestība, bez �aubām, esot ļoti apbrīnojami, bet ja savlai�cīgi būtu parakstītas atbilstīgas zāles, tad nekādas burvestības vispār nebūtu vajadzīgas.

Misteram Laselzam bija taisnība, kad viņ� izteicās, ka vaina par to visā pil�nībā jāuzņemas misis Vintertonei. Viņa brāķēja ārstus un ne reizi neatļāva kādam no tiem kaut tuvoties viņas meitai. Savuties seru Volteru �ādi aizsprie�dumi nesaistīja; viņ� nekavējoties lika ataicināt misteru Beiliju.

Misters Beilijs bija skotu d�entlmenis, kuru jau ilgus gadus uzskatīja par ievērojamāko viņa amata pārstāvi Londonā. Viņ� bija sarakstījis daudz grāmatu ar svarīgiem un skanīgiem nosaukumiem un bija kļuvis par karaļa personisko ārstu. Viņ� izskatījās saprātīgs un kā savas izcilības zīmi nēsāja līdzi spieķi ar zelta rokturi. Saņēmis sera Voltera aicinājumu, misters Beilijs nevilcinoties iera�dās, dedzīgi vēlēdamies parādīt medicīnas pārākumu pār maģiju. Izmeklējis sirdzēju, viņ� iznāca ārā. Viņas gai�ība esot pilnīgi vesela. Neesot pat nekādu saaukstē�anās pazīmju.

Sers Volters vēlreiz pastāstīja, cik ļoti lēdijas Poulas izturē�anās �odien at��ķiras no ierastās.

Misters Beilijs domīgi lūkojās uz seru Volteru. Viņ� laikam saprotot, kas par nelaimi, viņ� teica. Sers Volters un viņas gai�ība esot precēti pavisam neilgi, vai ne? Tad lūk, lai sers Volters viņam piedodot, bet ārstiem bie�i nākoties sacīt tādas lietas, par kurām citi nerunā. Sers Volters neesot pieradis pie precēta cilvēka dzīves. Viņ� drīz atklā�ot, ka precēti pāri bie�i strīdas. Tur nav, par ko kaunēties, � pat vissaticīgākajiem pāriem mēdz gadīties domstarpības, un tādās reizēs neesot nekas neparasts, ja viena puse izliekas nevesela. Starp citu, ne vienmēr tā esot kundze. Varbūt lēdijas Poulas sirsniņa pēc kaut kā ļoti kāro? Ja tas ir kāds nieks, teiksim, jauna kleita vai cepurīte, kāpēc to liegt, ja reiz viņai tik ļoti gribas? )a tas ir kaut kas lielāks, piemēram, māja vai brauciens uz Sko�tiju, tad varbūt ir vērts ar viņu par to aprunāties? Misters Beilijs bija pārlieci�nāts, ka viņas gai�ība esot visnotaļ veselīgi domājo�a persona.

Sarunā iestājās pauze, kuras laikā sers Volters gar sava garā deguna malām skatījās uz misteru Beiliju.

Mēs ar viņas gai�ību neesam strīdēju�ies, � viņ� pēdīgi sacīja.

Ak jā, misters Beilijs laipnīgi atsaucās. Seram Volteram nudien varot rādī�ties, ka nekāda strīda nav bijis. Tā bie�i mēdzot būt, d�entlmeņi mēdzot nepa�manīt pazīmes. Misters Beilijs mudināja seru Volteru padomāt rūpīgi. Vai viņ� neesot pateicis ko tādu, kas sarūgtinājis viņas gai�ību? Misters Beilijs nerunā�jot par to, kur� varētu būt vainīgs. Tas viss piederoties pie mazajām nesaskaņām, kas jāpārvar kopīgas dzīves sākumā.

Bet lēdija Poula nemēdz uzvesties kā izlutināts bērns!

Protams, protams, piekrita misters Beilijs. Ta�u viņas gai�ība esot ļoti jauna, un jauniem cilvēkiem jāatstāj tiesības palaikam izturēties au�īgi. Jauniem ļau�dīm neesot tā prāta, kas nāk ar gadiem. Seram Volteram arī nevajagot to gaidīt. Misters Beilijs manāmi bija gatavs vēl daudz runāt par �o tematu. Viņ� varot minēt neskaitāmus gadījumus (ņemtus no vēstures un literatūras), kad no�svērti, gudri vīrie�i un sievietes jaunībā darīju�i visādas muļķības, tomēr sera Voltera sejas izteiksme lika viņam atturēties izvērsti iztirzāt �o jautājumu.

Sers Volters jutās līdzīgi. Arī viņam bija daudz kas sakāms un ļoti gribējās �o to visnotaļ pamāco�u pavēstīt, tomēr viņ� nejutās pietiekami pārliecināts par sevi. Vīrietis, kas pirmo reizi apprecējies �etrdesmit divu gadu vecumā, pārāk labi zina, ka gandrīz visi citi ar sare�ģījumiem viņa mājas dzīvē tiktu galā labāk nekā viņ� pats. Tādēļ sers Volters tikai noskatījās uz misteru Beiliju ar sarauktu pieri un pēc brī�a, tā kā jau bija gandrīz vienpadsmit, lika padot karieti un pasaukt sekretāru, un devās uz Bērlingtonu namu tikties ar pārē�jiem ministriem.

Bērlingtonu namā viņa ceļ� veda caur kolonnām rotātiem pagalmiem un apzeltītiem vestibiliem. Viņ� kāpa pa platām marmora kāpnēm, pāri kurām jumās apgleznoti griesti, kuros neskaitāmi dievi, dievenes, varoņi un nimfas krita no zilām debesīm vai zvilnēja baltos, pūkainos mākoņos. Viņam klanījās vesela armija pūderētu, livrejās tērptu sulaiņu un viņ� gāja tiem garām, līdz pēdīgi nonāca telpā, kur ministri skatījās dokumentos un ecējās.

Bet kāpēc jūs neatsaucāt misteru Norelu, ser Volter, � izdzirdējis par grūtībām viņa mājas dzīvē, uzreiz jautāja misters Kanings. � Brīnos, ka jūs to vēl neesat izdarījis. Noteikti izrādīsies, ka viņas gai�ības neveselības cēlonis ir kāds neliels misēklis burvestībā, kas lika viņai atgriezties dzīvē. Misters Norels pielabos savus buramvārdus un viņas gai�ība tūdaļ atspirgs.

Ja, glu�i manas domas! � piekrita lords Kāslerejs. � Es teiktu, ka ār�stiem par lēdiju Poulu vairs nav teik�anas. Mēs ar jums, ser Volter, uz �īs zemes esam ar Dieva �ēlastību, turpretim viņas gai�ība starp mums mīt ar mistera Norela �ēlastību. Viņa pie �īs dzīves turas citādi nekā mēs pārējie � gan teolo�ģiski, gan arī, es uzdrīkstē�os sacīt, medicīniski.

Kad misis Pērsivala nejūtas labi, � iejaucās misters Pērsivals, sīks, aku�rāts likumnieks ar neievērojamu ārieni un manierēm � viņ� ieņēma augsto Valsts kases kanclera amatu, � es vispirms iztaujāju viņas istabeni. Kur� gan par kundzes veselības stāvokli zina vairāk nekā istabene? Ko saka lēdijas Pou�las istabene?

Sers Volters pa�ūpoja galvu.

Pampisforda ir tādā pa�ā nezinā�anā kā es. Viņa apstiprināja, ka pirms divām dienām viņas gai�ība bijusi spirgta un vesela, bet tagad pēk�ņi ir bāla, gurda un nelaimīga. Tas arī viss, ko Pampisforda spēj pateikt. Jā, vēl daudz vi�sādu blēņu par to, ka māja ir apsēsta. Nezinu, kas kalpiem uznācis. Viņi visi ir iztrūcināti un uzvedas dīvaini. �orīt viens no sulaiņiem ieradās pie manis un apgalvoja, ka nakts vidū sastapis kāpnēs kādu sve�u cilvēku. D�entlmeni zaļos svārkos, un vēl viņam esot bijis kupls bālganu, sudrabotu matu ērkulis.

Ko? Viņ� redzēja spoku? Parādību? � jautāja lords Hoksberijs.

Jā, vismaz tā viņ� stāstīja.

Cik neparasti! Vai �is spoks kaut ko teica? � taujāja misters Kanings.

Nē. D�efrijs apgalvo, ka tas tikai paskatījies uz viņu ar saltu, nicīgu ska�tienu un pagājis garām.

Ak tā! Jūsu sulainim rēgojās, ser Volter. Viņam pilnīgi noteikti rēgojās, � paziņoja misters Pērsivals.

Vai varbūt viņ� bija piedzēries, � piebilda misters Kanings.

Jā, arī man tas ienāca prātā. Tāpēc es, protams, izvaicāju Stīvenu Bleķu, � stāstīja sers Volters, � ta�u Stīvens uzvedas tikpat neldzīgi kā visi pārējie. Tik tikko piedabūju viņu vispār runāt ar mani.

Mjā, � teica misters Kanings, � jūs ta�u nemēģināsiet noliegt, ka te kaut kas liek domāt par maģiska rakstura problēmām? Un vai izskaidrot to, ko citi nespēj, nav mistera Norela uzdevums? Lieciet ataicināt misteru Norelu, ser Volter!

�ie vārdi skanēja tik pārliecino�i, ka sers Volters pats nesaprata, kāpēc viņam tas jau agrāk nav ienācis prātā. Par savām prāta spējām viņ� bija ļoti augstās domās un citkārt diez vai būtu atstājis neievērotu tik acīm redzamu sakritību. �ai brīdī viņ� atskārta, ka patiesībā viņam maģija nepatīk. Nekad nebija pati�kusi � ne pa�ā sākumā, kad viņ� to bija uzskatījis par krāpniecību, ne tagad, kad tā izrādījās īsta. Tomēr diez vai viņ� varēja to paskaidrot pārējiem minis�triem � tie�i viņ� ta�u bija tos pierunājis pirmo reizi divsimt gadu laikā pie�ņemt darbā burvi!

Pus�etros viņ� devās atpakaļ uz Hārlij-strītu. Ziemas dienā bija iestājies pats spokainākais brīdis. Mijkrēslis izdzēsa namus un cilvēkus, to vietā atstājot nenoteiktu, melnu nebūtību, turpretim debesis aug�ā �ilbino�i mirdzēja sud- rabzilas un saltas gaismas pilnas. Ziemīgs saulriets visu ielu galus krāsoja ro�ai�nus un asinssarkanus � �ie toņi gan ir tīkami acīm, ta�u sirdij liek sa�ņaugties �au�alās. Raudzīdamies pa karietes logu, sers Volters bija gandarīts, ka nav au�īgs pēc dabas. Kādu citu būtu stipri sabiedēju�as asiņaini melnās, izzudu�ās Londonas ielas, pa kurām jādodas pretī nepatīkamajam uzdevumam saukt palīgā burvi.

D�efrijs atvēra Hārlij-strītas devītā numura durvis, un sers Volters ātriem soļiem kāpa aug�up. Otrajā stāvā viņ� pagāja garām Venēcijas salonam, kurā no rīta palika sē�am viņas gai�ība. Kaut kas līdzīgs nojautai lika viņam ieska�tīties pa durvīm. Pirmajā brīdī �ķita, ka iek�ā neviena nav. Uguns kamīnā tik tikko kvēloja, radot salonā vēl vienu mijkrēsli. Neviens nebija iededzis ne lampas, ne sveces. Tad sers Volters viņu ieraudzīja.

Viņa ļoti taisni sēdēja krēslā pie loga ar muguru pret viņu. Viss � krēsls, poza, pat kleitas un plecu �alles krokas � bija tie�i tāds pats kā no rīta, kad viņ� devās prom.

Ticis līdz savam kabinetam, viņ� nekavēdamies apsēdās un aizrakstīja mis�teram Norelam, lūgdams pēc iespējas ātrāk ierasties Hārlij-strītā numur deviņi.

Misters Norels ar iera�anos nesteidzās. Pagāja vismaz pāris stundas. Pēdīgi viņ� atbrauca un iesoļoja, rādīdams nesatricināmi mierīgu seju. Sers Volters sagaidīja viņu priek�namā un pastāstīja, kas noticis. Pēc tam viņ� mudināja doties aug�ā uz Venēcijas salonu.

Ā, nē! � ātri atsaucās misters Norels. � Pēc jūsu stāstītā sprie�ot, ser Volter, es nāku pie pārliecības, ka nav vajadzības lēdiju Poulu traucēt � redziet, baidos, ka es neko viņas labā nespēju darīt. Lai cik sāpīgi man būtu jums to sacīt, dārgais ser Volter, � jo jūs zināt, ka es alla� esmu vēlējies jums pakalpot, kad tas ir manos spēkos, � bet lai kas arī viņas gai�ību nomoka, es nedomāju, ka viņu var izdziedināt ar maģijas līdzekļiem.

Sers Volters nopūtās. Viņ� pārvilka roku pār matiem un izskatījās ne�laimīgs.

Misters Beilijs nekādas slimības pazīmes neatrada, tāpēc es domāju�

Ak tā! Bet �is ir tie�i tas apstāklis, kas mani vedina uzskatīt, ka es jums nespēju palīdzēt. Maģija un medicīna ne vienmēr tik ļoti at�ķiras kā jūs, iespē�jams, domājat. To jomas bie�i sakrīt. Slimību var izārstēt gan ar medicīnas, gan ar maģijas paņēmieniem. Ja viņas gai�ība tik tie�ām būtu slima vai, nedod Dievs, viņai atkal draudētu nāve, tad noteikti viņu būtu iespējams dziedināt vai atdzī�vināt ar burvestību palīdzību. Ta�u piedodiet man, ser Volter, pēc jūsu stāstītā es sprie�u, ka tā ir drīzāk garīga kaite, nevis kāda fiziska vaina, un te bezspēcīga ir gan maģija, gan medicīna. Es gan �ajās sfērās neesmu lietpratējs, bet varbūt jums ir vērts aprunāties ar kādu garīdznieku?

Bet pēc lorda Kāselreja domām � nezinu, vai tā tie�ām ir � pēc lorda Kāselreja domām, ja reiz lēdija Poula ir dzīva, pateicoties maģijai,� man jāat�zīst, es īsti labi nesapratu, ko viņ� teica, bet man liekas, viņ� gribēja teikt � ja reiz viņas gai�ības dzīvību uztur maģija, viņa ir dziedināma tikai ar burvestību palīdzību.

Jā? Ak tā teica lords Kāselrejs? Ak, viņ� pagalam alojas, ta�u, jāatzīst, ārkārtīgi interesanti, ka viņam tas ienācis prātā. �ī ir tā dēvētā merodie�u herēze.1 Divpadsmitajā gadsimtā kāds abats no Rivo visu mū�u pūlējās to izdeldēt 1111 vēlāk tika pasludināts par svēto. Bez �aubām, maģijas teoloģija nekad nav bijusi manu zinātnisko intere�u priek�mets, ta�u domāju, ka nekļūdī�os, sacīdams, ka Viljama Pentlera "Trīs būtņu �ķiru" se�desmit devītajā nodaļā�2' Pirmais �o teoriju izklāstīja Kornvolas burvis Mero divpadsmitajā gadsimtā, un zināmi vairāki tās varianti. Radikālākie no tās sekotājiem uzskata, ka cilvēks, kas izdziedināts, izglābts vai uzmodināts no nāves ar burvestību palīdzību, vairs neatrodas Dieva un Viņa Baznīcas pakļautībā, toties viņam jāpilda visa veida uzticības pienākumi attiecībā pret burvi vai elfu, kas viņam palīdzējis.

Mero tika apcietināts un stājās Dienvidanglijas karaļa Stefana un viņa bīskapu priek�ā Vin�esteras koncilā. Mero iededzināja kaunazīmi, nopēra un puskailu padzina. Bīskapi aiz�liedza ticīgajiem jebkādā veidā viņam palīdzēt. Mero kājām devās ceļā no Vin�esteras uz Ņūkāslu, kur atradās karaļa Kraukļa pils, ta�u, nenonācis līdz galam, nomira.

Cits merodie�u herēzes paveids ir Anglijas ziemeļos izplatītais uzskats, ka atsevi�ķi slep�kavas nepieder ne Dievam, ne velnam, bet vienīgi karalim Krauklim.

2 Viljams Pentlers. "Trīs būtņu �ķiras, kam iespējams sasniegt pilnību" Henrija Lintota apgādā, 1735. Minētās būtņu �ķiras ir eņģeļi, cilvēki un elli.

Misters Norels jau grasījās uzsākt kārtējo nebeidzamo, garlaicīgo lekciju par Anglijas maģijas vēsturi, bez gala atsaucoties uz grāmatām, par kurām neviens nekad nebija dzirdējis. Sers Volters viņu pārtrauca:

Jā, jā! Bet varbūt jums ir kāda nojausma, kas varētu būt d�entlmenis za�ļos svārkos un ar sudrabotiem matiem?

Ā! � atsaucās misters Norels. � Tātad jums �ķiet, ka jūsu mājā kāds ir pabijis? Nē, manuprāt tas ir ļoti maz ticams. Varbūt drīzāk nolaidīgs kalps kaut kur uz āķa bija atstājis karājamies rītasvārkus? Tādā vietā, kur neviens nedomā rītasvārkus ieraudzīt? Es pats bie�i izbīstos no �īs parūkas, ko jūs patlaban redzat man galvā. Lūkasa pienākums ir katru vakaru to nolikt vietā � viņ� to lieliski zina, ta�u jau vairākas reizes ir atstājis uz kamīna dzegas, uzmauktu uz parūkkoka. Spogulī, kas atrodas virs kamīna, es alla� ieraugu divus d�entlme�ņus, kas sabāzu�i galvas kopā un sa�ukstas par mani.

Lūkodamies uz seru Volteru, misters Norels vairs neko neteica un tikai bli�sināja a�eles. Pēc tam, paziņojis, ka neko nespēj palīdzēt, viņ� novēlēja seram Volteram labu vakaru un aizgāja.

Misters Norels taisnā ceļā brauca uz mājām. Pārradies Hanover-skvērā, viņ� uzreiz devās uz mazu kabinetu tre�ajā stāvā. Tas atradās nama tālākajā galā un tā logi vērās uz dārza pusi. Kad viņ� strādāja, kalpiem bija aizliegts ienākt kabi�netā un pat �aildermasam bija jāpiesauc kāda ārkārtīgi spiedīga vajadzība, lai te drīkstētu saimnieku traucēt. Kaut arī misters Norels reti brīdināja, ka grasās nodoties studijām kabinetā, mājā iedibinātā kārtība prasīja, lai tas alla� būtu sagatavots un atrasios viņa rīcībā. Arī �obrīd kamīnā jautri sprēgāja uguns un bija iedegtas visas lampas, ta�u kāds bija noslinkojis aizvilkt aizkarus un tādēļ logs bija pārtapis melnā spogulī un atēnoja kabinetu.

Misters Norels apsēdās pie rakstāmgalda ar seju pret logu. Viņ� atvēra lielu sējumu, vienu no daudzajiem, kas atradās uz galda, un sāka klusām murmināt buramvārdus.

Ogle izkrita no kamīna, gar sienu aizslīdēja ēna, � burvis pacēla galvu. Tum�ajā rūtī viņ� ieraudzīja savu izbiedēto seju un kādu stāvam viņam aiz muguras � bālu, sudrabotu seju, ko ieskāva kupli, mirdzo�i mati.

Misters Norels nepagriezās, tikai aizvainotā, dusmīgā balsī uzrunāja at�spulgu logā:

Kad jūs teicāt, ka paņemsiet pusi jaunās dāmas dzīves, es domāju, ka jūs ļausiet viņai palikt kopā ar draugiem un ģimeni, līdz paies puse no septiņdes�mit pieciem gadiem! Es domāju, ka pēc tam viņa it kā nomirs, un viss!

Es neko tādu neteicu.

Jūs mani piekrāpāt! Jūs man vispār neesat palīdzējis! Jūsu viltīgo gājienu dēļ viss būs pagalam! � misters Norels iebrēcās.

Logā redzamā persona neapmierināti noklukstējās.

Biju cerējis, ka, otro reizi tiekoties, tu uzvedīsies prātīgāk. Bet nekā, tu esi uzpūtīgs un apber mani ar nesaprātīgiem pārmetumiem! Es mūsu līgumu neesmu lauzis! Es izdarīju, ko tu lūdzi, un neesmu ņēmis neko tādu, kas man nepienāktos! Ja tu tik tie�ām raizētos par lēdijas Poulas laimi, tad tev vaja�dzētu gavilēt, ka viņa beidzot ir nonākusi starp draugiem, kas viņu godā un apbrīno!

Ak tā! Tas mani necik neinteresē! � nicīgi atcirta misters Norels. � Kas gan ir vienas jaunas dāmas liktenis salīdzinājumā ar Anglijas maģijas nākotni? Nē, mani interesē viņas vīrs � es to darīju tikai viņa dēļ! Viņ� jūsu nodevīgo stiķu dēļ ir pagalam satriekts. Un ja nu viņ� neatgūstas? Ja nu viņ� ir spiests aiziet no valdības! Varbūt es vairs nekad neatradī�u sabiedroto, kas tā steigtos man palīdzēt!3 Neviens cits ministrs nebūs man tik liels parādnieks!

Ak, viņas vīrs? Ak mū�s, es viņu pacel�u kaut kādos ievērojamos augstu�mos! Pie�ķir�u viņam tādu stāvokli, kādu viņ� pa�a spēkiem nespētu sasniegt. Iecel�u viņu par pirmo ministru. Vai varbūt par Lielbritānijas imperatoru? Vai tas tev būs pa prātam?

Nē jel! � kliedza misters Norels. � Tu neko nesaproti! Es gribu tikai to, lai viņ� ir ar mani apmierināts un stāsta citiem ministriem par to, cik lielu la�bumu manas burvestības var nest Anglijai!

Manam prātam tas ir un paliek noslēpums, � atspulgs logā augstprā�tīgi novilka. � Kāpēc tu manas palīdzības vietā izvēlies �īs personas pakalpo�jumus. Ko viņ� saprot no maģijas? Neko! Es varu tev iemācīt, kā pacelt kalnus un ar tiem sadragāt tavus ienaidniekus! Varu likt mākoņiem dziedāt, kad tu tuvojies! Ziedoņa laiks sāktos, kad tu ierastos, un ziemas puteņi, tev ejot prom! Es varu�

Jā, kā tad! Un par to tev vajag vien to, lai Anglijas maģija nonāk tavu untumu kalpībā! Tu nolaupīsi angļus viņu pa�u namos, un Anglijā vairs nebūs dzīves nevienam, izņemot tavu izdzimsto�o cilti! Par savu palīdzību tu gribi pārāk dārgu maksu!

Pretī �īm apsūdzībām persona loga rūtī neko neteica. Ta�u piepe�i sve�tu�ris, kas stāvēja uz maza galdiņa, palēcās, aiz�āvās pa gaisu un pie pretējās sienas sadragāja spoguli un mazu Tomasa Lan�estera krū�utēlu.

Pēc tam viss atkal bija kluss.

Misters Norels sēdēja, izbaiļu un trīsu pārņemts. Viņ� palūkojās uz grāma�tām, kas bija at�ķirtas viņa priek�ā uz galda, bet ja viņ� lasīja, tad tā, kā spēj vienīgi burvji, jo viņa acis neslīdēja pa burtu rindām. Kad bija pagāju�as vai�rākas minūtes, viņ� pacēla galvu. Atspulgs loga rūtī bija pazudis.

Visas ar lēdiju Poulu saistītās cerības izplēnēja. No laulības � kas da�as īsas nedēļas abiem jaunlaulātajiem bija solījusi tik daudz � palika pāri vien viņas gurdā klusē�ana un viņa sirdēsti. Lēdija Poula tā arī nekļuva par smalko ap�rindu vadzvaigzni � kur nu, viņa vispār atteicās iziet no mājas. Viņu neviens neapciemoja, un drīz smalkās aprindas par viņu aizmirsa.

3 No �ī izteikuma redzams, ka misters Norels v�l nav aptvēris, cik augstu viņu vērtē visi ministri un cik dedzīgi tie vēlas izmantot viņu karā.

Hārlij-strītas kalpi arvien negribīgāk iegriezās istabā, kur sēdēja lēdija Poula, lai gan neviens no viņiem neprastu paskaidrot, kālab viņi no tās izvairās. Pa�tiesība bija tāda, ka ap lēdiju Poulu neizzuda tikko jau�ama zvana atbalss. Viņu it kā appūta salts vēj�, kas nāca no liela tāluma, un ikkatram, kas viņai tuvojās, pār kauliem pārskrēja drebuļi. Tā viņa sēdēja, stundu pēc stundas, ietinusies �allē, nekustēdamās un nebilzdama ne vārda, un ap viņu pulcējās ļauni sapņi un ēnas.

1808. gada februāris

Dīvaina kārtā neviens neievēroja, ka ērmotā slimība, kas vārdzināja viņas gai�ību, mats matā līdzinājās tai, no kuras cieta Stīvens Bleks. Arī viņ� sūdzējās par nogurumu un aukstumu, un tajās retajās reizēs, kad Stīvens vai lēdija Poula izteica kādu vārdu, gan viens, gan otra runāja klusā, gurdā balsī.

Tiesa, varbūt tas nemaz nebija tik dīvaini. Virssulaiņa ikdienas solis ļoti at��ķiras no lēdijas gaitām, un līdzīgais ir grūti samanāms. Virssulainim ir viņa darbs, un tas jāpadara. Stīvenam, at�ķirībā no lēdijas Poulas, nebija brīv stundu stun�dām dīki sēdēt pie loga un klusēt. Simptomus, kas lēdijas Poulas gadijumā iz�pelnījās cildeno slimības nosaukumu, Stīvenam neņēma nopietni, uzskatot par grūtsirdību un neko vairāk.

D�onu Longrid�u, Hārlij-strītas pavāru, grūtsirdība mocīja jau vairāk nekā trīsdesmit gadu, un viņ� mīļuprāt uzņēma Stīvenu melanholijas brīvmūrnie�kos. Nabags likās priecīgs, ka sastapis bēdubrāli. Vakaros, kad Stīvens, nogul�dījis galvu uz rokām, sēdēja virtuvē pie galda, D�ons Longrid�s piesēda galda otrā pusē un daudziem vārdiem izteica līdzjūtību:

� Es jūtu jums līdzi, ser, nudien jūtu līdzi. Nav briesmīgāku moku par grūt�sirdību, mister Blek. Da�dien man liekas, ka visa Londona līdzinās tikai un vienīgi atdzisu�ai zirņu putrai � gan krāsas, gan biezuma ziņā. Cilvēki, kam seja un rokas ir kā auksta zirņu putra, staigā pa ielām kā pa aukstu zirņu putru. Ak vai, cik man tādos brī�os ir grūti! Pat saule debesīs ir auksta, pelēka un putrīga, un nekas nespēj mani sasildīt. Vai jums arī bie�i ir salti, ser? � D�ons Longrid�s ar delnu apsedza Stīvena roku. � Ak, mister Blek, ser! � viņ� novaidējās, �jūs esat auksts kā kaps!

Stīvens klimta apkārt kā mēnessērdzīgs. Viņ� vairs nedzīvoja, vairs tikai re�dzēja sapņus. Sapnī viņ� redzēja Hārlij-stritas namu un pārējos kalpus. Viņ� sapņoja par savu darbu, par draugiem un misis Brendiju. Da�reiz viņam rādī�jās ļoti dīvaini sapņi � un viņ� ar vāru, tālu nojautu kaut kur dziļi sirdī zināja, ka nekas tāds nav iespējams. Viņ� it kā gāja pa Hārlij-strītas gaiteni vai kāpa pa kāpnēm, tad pagriezās un redzēja citus gaiteņus un kāpnes, kas veda kaut kur tālumā � glu�i nepazīstamas kāpnes un gātes. Likās, Hārlij-strītas nams nezin kāpēc ievietots citā, daudz lielākā un senākā ēkā. Gaiteņus pārjūma akmens velves, tie bija putekļaini un pilni ēnu. Kāpnes un grīdas bija tik sadeldētas un nelīdzenas, ka drīzāk vedināja domāt par nejau�u akmeņu birumu, nevis par celtni. Ta�u pats dīvainākais bija tas, ka �īs spokainās telpas Stīvenam likās vis�notaļ pazīstamas. Pats nesaprazdams, kā tas iespējams, viņ� brī�iem nodomāja: "Jā, tur aiz stūra ir austrumu spārna iero�u istaba," vai: "�īs kāpnes ved uz Uz��ķērdēja torni."

Ieraudzījis �os gaiteņus vai, kā palaikam mēdza būt, manīdams tos pat bez redzē�anas, Stīvens vienmēr mazliet at�irga, it kā atgriezās savā agrākajā esībā. Viņ� pats nezināja, kas viņa ir sasalis � dvēsele? sirds? � ta�u tais brī�os sa�salums par mata tiesu atkusa, un viņā atkal sāka raisīties domas, jūtas, ziņkāre. Nekas cits Stīvenu nesaistīja, nekas viņu neveldzēja. Viss bija ēnas, tuk�ums, atbalsis un putekļi.

Reizēm nemiers izdzina viņu ārā no mājas un lika ilgi, vientuļi klīst pa tum�ajām ziemas ielām Meifērā un Pikadillija. Kādudien, februāra beigās, viņ� attapās pie mistera Vortona kafijas iestādījuma Oksford-strītā. �o vietu viņ� labi pazina. Mistera Vortona aug�istabā bija mājvieta "Rītausmas zēniem", klubam kura biedri bija Londonas cienījamāko namu cienījamākie kalpi. Ievērojams kluba loceklis bija lorda Kāselreja virssulainis, tikpat ievērojams bija Portlendas hercoga ku�ieris � un arī Stīvens Bleks. "Rītausmas zēni" pul�cējās katra mēne�a tre�ajā otrdienā un nodevās tiem pa�iem priekiem, kas bija tik tīkami jebkura cita Londonas kluba biedriem � viņi dzēra un ēda, spēlēja kārtis, sprieda par politiku un tenkoja par savām kundzēm. Citos vakaros tie "Rītausmas zēni", kas nebija aizņemti ar saviem pienākumiem, mēdza doties uz mistera Vortona kafijas iestādījuma aug�istabu, lai spirdzinātu garu sev līdzīgo sabiedrībā. Stīvens atvēra durvis un pa kāpnēm devās uz aug�istabu.

Tur viss izskatījās glu�i tāpat kā jebkurā citā Londonas klubā. Gaiss bija tie�i tik pilns ar tabakas dūmiem kā sabiedrības vīri�ķās puses patvērumos alla�iņ mēdz būt. Sienas slēpa tum�a koka paneļi. Tādas pa�as tum�as starpsienas sadalīja telpu atsevi�ķās aizdarās, lai kluba locekļi varētu netraucēti izbaudīt atra�anos savā koka pasaulītē. Kailo grīdu jauki sedza ik dienu no jauna izkai�sītas zāģu skaidas. Galdus klāja balti galdauti un eļļas lampas alla� bija spod�ras, to daktis apgrieztas. Stīvens apsēdās kādā aizdarā un, licis, lai viņam atnes portvīnu, sāka drūmi lūkoties glāzē.

Iedami garām Stīvena galdiņam, citi "Rītausmas zēni" apstājās, lai pārmītu kādu vārdu, un Stīvens kūtrā sveicienā pacēla pretim roku, ta�u runāt viņam �ovakar nebija vēlē�anās. Tā bija noticis jau, ak vai, divas vai trīs reizes, � tad pēk�ņi Stīvens izdzirda kādu skaņā �ukstā sakām:

Tā arī vajag, nepievērs viņiem uzmanību! Galu galā, kas tad viņi ir, vien sulaiņi un algād�i! Kad tu ar manu palīdzību pacelsies tajās di�enuma un cē�luma virsotnēs, kas tev pienākas pēc tiesas un taisnības, tu būsi ļoti apmierināts, atcerēdamies, kā apsmādēji viņu draudzību! � Tas bija tikai �uksts, ta�u Stīvens to pilnīgi skaidri dzirdēja cauri "Rītdienas zēnu" un citu d�entlmeņu valodām un smiekliem. Viņam prātā ienāca ērmota doma, ka �is nieka �uksts izietu cauri ij akmenim un dzelzij, ij misiņam. Ja cilvēku �ādi uzrunātu kāds, kas atrastos tūksto� pēdu apak� zemes virsus, cilvēks vienalga to dzirdētu. �is �uksts spētu skaldīt dārgakmeņus un laupīt prātu.

Viss bija tik neparasti, ka Stīvens uz mirkli aizmirsa par savu gurdenumu. Viņu pārņēma liela vēlē�anās uzzināt, kas bija runātājs, un viņ� palūkojās ap�kārt, ta�u nevienu sve�u neieraudzīja. Tāpēc viņ� pastiepa kaklu un ieskatījās blakus nodalījumā. Tajā sēdēja viens vienīgs d�entlmenis ar ļoti uzkrīto�u ārieni. Viņ� bija visnotaļ ērti iekārtojies: ar rokām atspiedies pret starpsienām, bet kājas ar visiem zābakiem uzlicis uz galda. Viņa izskatā bija vairākas pārsteidzo��as iezīmes, ta�u visvairāk acīs krita viņa sudrabotie mati: to bija vesela kodeļa, tik �ilbino�i, mīksti un mirdzo�i kā dzelk�ņa pūkas. Viņ� piemiedza Stīvenam ar aci. Tad piecēlās, izgāja no sava nodalījuma un apsēdās pretim Stīvenam.

Vēl man tev jāsaka, � viņ� turpināja, runādams visai sazvērnieciskā manierē, � ka �ai pilsētā nav palikusi ne simtā daļa tās agrākā spo�uma!

Atgrie�oties mani ir sagaidījusi dziļa vil�anās. Sensenos laikos, raugoties uz Londonu, tavā priek�ā bija vesels torņu un smaiļu me�s. Katrā no tiem plīvoja tik daudz krāsainu karogu un karodziņu, ka skatoties �ilba acis! Malu malās bija akmens kalumi, smalki kā pirkstu kauliņi un me�ģaini kā teko�s ūdens! Namus rotāja akmens pūķi, grifi un lauvas, kas simbolizēja to iemītnieku gud�rību, drosmi un negantību, bet turpat lejā, �o namu dārzos, varēja atrast stip�ros būros ieslēgtus pūķus, grifus un lauvas no miesas un asinīm! To rēcieni, ko labi varēja dzirdēt uz ielas, zaķpastalas biedēja līdz nāvei. Visās baznīcās gulēja pa kādam svētajam, un tie ik stundu darīja brīnumus tautai par prieku. Katrs svētais bija iespundēts ziloņkaula �ķirstā, kas glabājās dārgakmeņiem rotātā zārkā, bet tas savuties bija izstādīts lepnās kapenēs, kas dienu un nakti laistījās zeltā un sudrabā tūksto� vaska sve�u gaismā! Ik dienas pa pilsētu gāja krā�ņas procesijas tam vai citam svētajam par godu, un pasaule pēc pasaules daudzi�nāja Londonas slavu! Kā nu ne, tais dienās londonie�i, gribēdami celt savas baznīcas, iekārtot savus dārzus, izgreznot namus, nāca pie manis. Ja viņu lūgumi bija gana godbijīgi, es nemēdzu liegt labu padomu. Ak, kad Londona bija manā ziņā, tai skaistumā un cēlumā nebija līdzīgu. Bet tagad�

Viņ� daiļrunīgi novēzēja roku, itin kā saņūdzīdams Londonu saujā un aiz�sviezdams prom.

Ei, pēc kāda nelgas tu izskaties, �ādi blenzdams! Es uzņēmos neskaitā�mas pūles, lai �ovakar pie tevis ierastos, bet tu tikai sēdi un klusē kā ūdeni mutē ieņēmis! Tu laikam esi pārsteigts, mani ieraugot, bet tas nu gan nav iemesls aizmirst par labām manierēm. Saprotams, � viņ� piebilda, it kā atļaudamies milzīgu pretimnāk�anu, � angļi manā klātbūtnē bie�i apstulbst � tā nu reiz ir visdabiskākā lieta pasaulē �, bet mēs ar tevi ta�u esam tādi draugi, ka es gan jūtos pelnījis sirsnīgāku uzņem�anu!

Vai mēs esam pazīstami, ser? � Stīvens lielā izbrīnā jautāja. � Es pa�visam noteikti esmu jūs redzējis sapnī. Mēs kopā bijām milzīgā namā ar bez�galīgiem, putekļainiem gaiteņiem.

Vai mēs esam pazīstami, ser? � izmēdīja d�entlmenis ar matiem kā dzelk�ņa pūkas. � Ap�ēliņ! Kādas aplamības tu runā! It kā mēs jau neskaitā�mas nedēļas ik nakti nedejotu tajās pa�ās ballēs!

Jā, esmu redzējis sapņos�

Nezināju, ka tu esi tik neattapīgs! � izsaucās d�entlmenis. � "Zudusī cerība" nav nekāds sapnisl Tā ir senākā un skaistākā no manām pilīm � ku�rām nav skaita � un tā ir tikpat īsta kā Kārltonu nams!1 Nē, daudz īstāka! Es itin labi spēju ieskatities nākotnē un varu tev pateikt, ka pēc divdesmit gadiem Kārltonu nams būs nozudis no zemes virsus un arī pati Londona pastāvēs, ak vai, vēl tikai divus tūksto�us gadu, kurpretim "Zudusī cerība" nezudīs arī Pa�saules nākamajā laikmetā! � Likās, �ī doma viņu aplam iepriecina, un vispār jāteic, ka viņa uzvedībai bija raksturīga bezgalīga pa�apmierinātība. � Nē, tie nav nekādi sapņi. Tu glu�i vienkār�i esi noburts, un burvestība tevi ik nakti aizved uz "Zudu�ās cerības" namu, kur tu piedalies elfu pasaules iemītnieku dzīrēs!

Stīvens skatījās uz d�entlmeni un pilnīgi neko nesaprata. Tad, atcerējies, ka vajag runāt, citādi viņam pārmetīs saīgumu un nelāgas manieres, viņ� sako�poja domas un stomīgi izdvesa:

Un� un mani nobūrāt jūs, ser?

Kā gan citādi!

No tā, ar kādu gandarījumu d�entlmenis ar matiem kā dzelk�ņa pūkas to izteica, bija skaidrs, ka viņ� uzskata � noburdams Stīvenu, viņ� izdarījis tam vislielāko pakalpojumu. Stīvens pieklājīgi pateicās:

�ta�u, � viņ� turpināja, � nespēju iedomāties, ar ko esmu izpelnījies tādu laipnību 110 jūsu puses. Nudien, esmu pārliecināts, ka itin neko neesmu paveicis.

Ā! � d�entlmenis iepriecināts atsaucās. � Stīven Blek, tev ir lieliskas manieres! Tu gan varētu lepnīgajiem angļiem pamācīt, kā pienākas izturēties pret augstiem kungiem. Tavas manieres pēdīgi nesīs tev laimi.

Un tās zelta ginejas misis Brendijas kasē, � noskārta Stīvens, � tās arī ir bija jūsu?

Ak tu joks! Tu tikai tagad to saprati? Bet padomā vien, cik es gudri visu izdarīju! Paturēdams prātā visu, ko tu man stāstīji � kā tevi dienu un nakti ielenc nenovīdīgi ienaidnieki � es nogādāju �o naudu tavai draudzenei. Kad tu viņu apprecēsi, nauda būs tava.

Kā jūs� � Stīvens iesāka, ta�u aprāvās. Bija skaidrs, ka viņa dzīvē nav nekā tāda, ko d�entlmenis ar matiem kā dzelk�ņa pūkas nezinātu, un �is

' Velsas prin�a Londonas rezidence Pelmelā.

kungs pavisam noteikti ieskatīja, ka viņam ir tiesības it visur iejaukties. � Bet par maniem ienaidniekiem jūs alojaties, ser, � viņ� bilda. � Man nav ienaid�nieku.

Manu dārgo Stīven! � vareni uzjautrināts, atsaucās d�entlmenis ar ma�tiem kā dzelk�ņa pūkas. � Protams, ka tev ir ienaidnieki! Un negantākais viņu vidū ir tas neģēlis, tavs saimnieks un lēdijas Poulas vīrs! Viņ� tevi dīda, liek dienu un nakti pildīt viņa pavēles. Viņ� apkrauj tevi ar uzdevumiem, kas ne mazākajā mērā nav piemēroti cilvēkam, kas apveltīts ar tādu daiļumu un cildenumu. Un kāpēc viņ� to dara?

Dro�i vien tāpēc� � Stīvens iesāka.

Kā naglai uz galvas! � uzvaro�i pasludināja d�entlmenis. � Tāpēc, ka viņ� savā bezgalīgajā nekrietnībā ir tevi sagūstījis un sava�ojis, un tagad uz�varas tīksmē dej tev apkārt, visā galvā smiedams ļaunus smieklus par tavām mokām!

Stīvens atvēra muti, gribēdams iebilst, ka sers Volters Pouls nekad mū�ā tā nav rīkojies, glu�i otrādi, arvien izturējies pret Stīvenu ļoti laipni un sirsnīgi; ka jaunībā sers Volters no saviem niecīgajiem ienākumiem atlicināja naudu, lai Stīvens varētu iet skolā, un pēcāk, kad sers Volters dzīvoja vēl trūcīgāk, viņi bie�i ēda pie viena galda un sildījās pie vienas uguns. Kas attiecas uz uzvaras tīksmi, Stīvens nereti bija redzējis seru Volteru gandarīti vīpsnājam, kad tas domājās pārspējis savus politiskos pretiniekus, ta�u ne reizi nebija manījis to dejām tiem apkārt vai visā galvā smejam ļaunus smieklus. Stīvens jau grasījās to visu izsacīt, kad vārds "sava�ojis" pēk�ņi ķēra viņu kā kluss zibens. Viņ� piepe�i it kā ieraudzīja tum�u kambari � briesmīgu kambari � tas bija pilns �ausmu � karstu, smirdīgu, �auru kambari. Tumsā kustējās ēnas, slīdēja un �vadzēja smagas dzelzs ķēdes. Kas tā par ainu un no kurienes tā radusies, Stī�vens nespēja ne iedomāties. Diezin vai tās bija atmiņas. Viņ� ta�u nekad tādā vietā nebija bijis!

�)a viņ� reiz atklās, ka tu un viņa ik nakti aizbēgat un līksmojaties manā namā � ap�ēliņ, viņ� vai noslāps aiz greizsirdības un dro�i vien lūkos jūs abus nomaitāt Bet nebīsties, manu mīļo, labo Stīven! Es gādā�u, lai viņ� neko neuz�zina. Ak, kā es neieredzu tādus patmīļus! Es gan zinu, kā ir, kad lepnīgie angļi tevi nievā un nicina, uzkrauj tev darbus, kas ir zem tava goda. Kaut manas acis neredzētu, ka tāds pats liktenis kritis arī tev! � D�entlmenis apklusa un ar ledusaukstiem, baltiem pirkstiem noglāstīja Stīvena vaigu un pieri, � Stīve�nam pār muguru pārskrēja dīvaini tirpuļi. � Tu nespēj pat iedomāties, cik dedzīgi es par tevi rūpējos un kā vēlos izdarīt tev kādu lielu pakalpojumu! Un tādēļ esmu izlolojis nodomu iecelt tevi par karali kādā elfu valstī!

Vai� vai, ser, lūdzu piedo�anu. Biju aizdomājies par ko citu. Par karali, jūs teicāt? Nē, ser. Es nevarētu būt karalis, jūs tikai savā lielajā laipnībā ieska�tāt, ka tas ir iespējams. Turklāt man ļoti �ēl, bet rādās, ka elfu zeme man nav īsti piemērota. Jau kop� pirmās vieso�anās jūsu namā es jūtos dumj� un gļets. No rīta, dienvidū un naktī mani māc nogurums, un dzīve ir kļuvusi man par nastu. Dro�i vien visa vaina ir manī, jā, bet varbūt mirstīgajiem nav lemts iz�baudīt elfu zemes svētlaimi?

Nē, glu�i vienkār�i tevi Anglijas drūmestībā māc skumjas, atceroties, cik līksma bija dzīve manā namā, kur alla� ir dejas un dzīres, un visi ģērbu�ies savos smalkākajos tērpos!

Jums dro�i vien ir taisnība, ser, bet, ja jums labpatiktu atbrīvot mani no �īs burvestības, es būtu jums bezgala pateicīgs.

A, bet tas nav iespējams! � paziņoja d�entlmenis. � Vai tad tu nezini, ka visas manas daiļās māsas un māsīcas � un par katru no viņām, man jāteic, karaļi ir kāvu�i cits citu un lielas impērijas pārvērtu�ās pī�ļos � viņas visas ķīvējas par to, kura nākamā dejos ar tevi? Ko viņas teiks, ja es pavēstī�u, ka tu vairs nekad nespersi kāju pār "Zudu�ās cerības" nama slieksni? Līdz ar dau�dziem citiem maniem tikumiem es esmu arī ļoti gādīgs brālis un brālēns un arvien cen�os iepriecināt savas saimes dāmas. Un velti tu negribi kļūt par ka�rali: varu tev apliecināt, nav nekā patīkamāka par to, ka visi tavā priek�ā klanās un dēvē tevi da�neda�ādos smalkos vārdos.

Viņ� no jauna ņēmās dāsni bārstīt uzslavas Stīvena skaistumam, cēlajai sejai un elegantajai dejas mākai � likās, tās viņa ieskatā ir galvenās īpa�ības, kas nepiecie�amas, lai pārvaldītu lielu valsti elfu zemē � un pēc tam sāka prātot, kura karaļvalsts Stīvenam būtu vispiemērotākā:

"Neizteiktā svētība" ir jauks apvidus, tur ir biezi, tum�i me�i, vientuļi kalni un dziļas jo dziļas jūras. Labā ziņa ir tāda, ka tur �obrīd nav valdnieka � bet no otras puses, slikti, ka tās tronim jau ir divdesmit se�i citi tīkotāji un tu nonāksi pa�ā asiņaina kara karstumā, � iespējams, tas tev neietu pie sirds. Vēl ir �ēlabu hercogiste. Pa�reizējam hercogam nav neviena vērā ņemama drauga.

Ak, bet es ta�u nespē�u noskatīties, kā mans draugs valda tik no�ēlojamā aiz- kaktē kā �ēlabu hercogiste!

1808. gada februāris

Tie, kas bija domāju�i, ka līdz ar burvja parādī�anos uz skatuves kar� beigsies, drīz pievīlās.

Burvestības! � piktojās ārlietu ministrs misters Kanings. � Labāk ne�pieminiet man burvestības! Ar burvestībām ir glu�i tāpat kā ar visu citu, vienas vienīgas neveiksmes un vil�anās!

Tajā bija sava daļa taisnības, un misters Norels alla� bija gatavs sniegt garus, sare�ģītus paskaidrojumus, kālab kaut kas nav iespējams. Reiz vienā no �iem paskaidrojumiem viņam paspruka vārdi, ko viņ� vēlāk no�ēloja. Tas bija Bēr�lingtonu namā, un misters Norels skaidroja iek�lietu ministram lordam Hoks- berijam', ka tas vai �itas nav izdarāms, jo tad vajadzētu, lai � ak un vai! � vismaz duci burvju, galvu nepaceldami, strādā dienu un nakti. Viņ� noturēja ilgu, apnicīgu runu par angļu maģijas no�ēlojamo stāvokli un noslēdza to ar vārdiem:

Es priecātos, ja būtu citādi, bet, kā jau jūsu gai�ībai labi zināms, mūsu spējīgie jaunekļi labāk grib gūt panākumus armijā, flotē un baznīcā. Mans na�baga amats ir aizmirsts un atstāts novārtā! � Un misters Norels smagi nopūtās.

To sacīdams, misters Norels neko īpa�u nedomāja, ja nu vienīgi vēlējās pie�vērst uzmanību savām izcilajām dotībām. Par nelaimi, lords Uoksberijs to uz�tvēra pavisam citādi.' Roberts Benkss D�enkinsons, lords Hoksberijs (1770�1828), pēc tēva nāves 1808. gada decembrī kļuva par grāfu Liverpūlu. Deviņus nākamos gadus viņ� bija viens mistera Norela uzticamākajiem atbalstītājiem.

Ā! � viņ� iesaucās. � Jūs gribat sacīt, ka mums vajag vairāk burvju? Ak, jā! Glu�i manas domas! Tik tie�ām. Varbūt nodibināt skolu? Vai Karalisko biedrību viņa majestātes aizgādnībā? Domāts, darīts, mister Norel, gan jūs pats

labāk zināsiet, kā būtu vislabāk. Ja jūs būtu tik laipns un īsi uzrakstītu, kas jums �ķiet piemērotākais, es labprāt izlasī�u un apspriedī�u jūsu ierosinājumus ar pārējiem ministriem. Mēs visi zinām, cik jūs veikli rakstāt �ādus ziņojumus, tik skaidri un sīki visu izklāstīdams, un jums ir tik glīts rokraksts! Uzdro�inos sacīt, ser, ka mēs kaut kā sadabūsim arī mazliet naudiņas. Kad vien jums iznāk laiks, ser. Nevajag steigties. Es zinu, ka jūs esat ļoti aizņemts. ,

Nabaga misters Norels! Nekas nebija viņam vēl netīkamāks kā doma par burvju skaita palielinā�anu. Viņ� mierināja sevi ar domu, ka lords Hoksberijs, bez �aubām, ir teicams ministrs, no visas sirds norūpējies paT valsts interesēm, ta�u viņam ir tūksto� un viena lieta, par ko domāt. Gan jau viņ� drīz aizmirsīs par �o ideju.

Tomēr jau nākamajā reizē, kad misters Norels ieradās Bērlingtonu namā, lords Hoksberijs lielā steigā metās pie viņa, iztālēm saukdams:

Ā, mister Norel! Es runāju ar karali par jūsu nodomu audzināt jaunus burvjus. Viņa majestāte bija ļoti priecīgs, teica, ka tā esot lieliska doma, un lika man jums pateikt, ka viņ� noteikti ņems jūsu ieceri savā aizgādnībā.

Labi gan, ka misters Norels nepaspēja atbildēt, jo tai brīdī pa durvīm ienāca Zviedrijas vēstnieks un viņa gai�ība bija spiests teciņus doties prom.

Ta�u apmēram pēc nedēļas misters Norels atkal sastapa lordu Hoksberiju, �oreiz � īpa�ā dinejā, ko Velsas princis misteram Norelam par godu rīkoja Kārltonu namā.

Ā, mister Norel, arī jūs esat klāt! Jūs jau laikam �odien nebūsit paņēmis līdzi tos ierosinājumus burvju skolas nodibinā�anai? Es vēl tik tikko par to runāju ar Devon�īras hercogu, un viņ� izrādīja lielu ieinteresētību � viņam Lemingtonas kūrvietā esot nams, kas �ādai vajadzībai būtu visnotaļ piemē�rots, un viņ� iztaujāja mani par mācību programmu un par to, vai bū�ot paredzētas arī lūg�anas, un kur burvji gulē�ot � gribēja zināt visvisādas lie�tas, par kurām man nav ne mazākās nojausmas. Varbūt jūs būtu tik laipns un pats ar viņu parunātu? Rau, tur jau viņ� ir, stāv pie kamīna � viņ� mūs pa�manīja � jau nāk �urp. Jūsu labdzimtība, �is ir misters Norels, viņ� jums tūlīt visu pastāstīs!

Tikai ar lielām grūtībām misteram Norelam izdevās pārliecināt lordu Hoks�beriju un Devon�īras hercogu, ka burvju skolas nodibinā�ana prasītu pārāk daudz laika, turklāt vēl vajag atrast jaunekļus ar pietiekamām spējām, citādi vispār nav vērts ko tādu uzsākt. Viņa labdzimtība un viņa gai�ība nelabprāt piekrita, un misters Norels varēja pievērsties daudz tīkamākai iecerei: jau eso�o burvju iznīdē�anai.

Burvji, kas rosījās Londonas ielās, izsenis un pastāvīgi gandēja viņam gara�stāvokli. Jau tad, kad viņ� vēl bija nevienam nezināma un neievērojama per�sona, misters Norels bija sācis sūtīt lūgumrakstus valdības locekļiem un citiem ievērojamiem d�entlmeņiem, prasīdams padzīt klaiņojo�os pesteļniekus. Ieman�tojis sabiedrības atzī�anu, viņ�, pats par sevi saprotams, nekavējoties dubultoja un trijkār�oja savus pūliņus. Viņa sākotnējais nodoms bija panākt, ka maģija nonāk valdības kontrolē un burvjiem jāizņem darba atļaujas (kaut arī, glu�i dabiski, misters Norels apkārtnē neredzēja nevienu, kam tādu atļauju varētu pie�ķirt, zināms, izņemot viņu pa�u). Viņ� mudināja nodibināt pienācīgu Ma�ģijas kolēģiju, tomēr �ai ziņā laikam bija pārcenties.

Kā seram Volteram izteicās lords Hoksberijs:

Mēs nevēlamies aizskart cilvēku, kam ir tik lieli nopelni valsts labā, ta�u viņ� ilga un grūta kara vidū sadomājis prasīt, lai tiek nodibināta kolēģija ar slepcnpadomnickiem, sekretāriem un Dievs zina, ko vēl! Un kādam nolūkam? Lai uzklausītu mistera Norela runas un vienā laidā slavinātu misteru Norelu! Tas ir pilnīgi izslēgts. Dārgo ser Volter, lūdzams, pierunājiet viņu ziedot savus spēkus kādai citai idejai!

Tālab, nākamo reizi sastopot misteru Norelu (tas notika mistera Norela namā Hanover-skvērā), sers Volters uzrunāja savu draugu �ādiem vārdiem:

Jūsu nodoms, ser, ir apbrīnas vērts un neviens pret to neiebilst, ta�u kolēģijas nodibinā�ana nav īstais ceļ�, kā to darīt. Londonas pilsētā � un tie�i tā galvenokārt ir jūsu rūpju priek�mets � kolēģijai nebūtu rīcības pilnvaru. Es jums pateik�u, ko vajag darīt: rīt mēs ar jums aiziesim pie lordmēra un ap�runāsimies ar viņu un pāris domniekiem. Domāju, ka mēs itin drīz atradīsim sabiedrotos.

Bet, dārgo ser Volter! � atsaucās misters Norels. �Ar to nebūs līdzēts. �ī ne�ķīstība nav apsēdusi tikai Londonu. Es to pētu jau kop� tiem laikiem, kad biju tikko ieradies galvaspilsētā� � (�ai brīdī viņ� sāka rakņāties pa lielu pa�pīru kaudzi uz maza galdiņa un izķeksēja no tās sarakstu.) � Skatieties, Nor- vi�ā ir divdesmit ielas pesteļnieku, Jārmutā � divi, Glosterā arī divi, Vin�esterā se�i, Penzansā � �etrdesmit divi! Jūs saprotat? Vēl tikai pirms da�ām dienām viens no �ī kumura � netīra sievie�u dzimuma persona � ieradās pie manis mājās un nelikās mierā, iekams es viņu pieņēmu; tad viņa pieprasīja, lai es viņai izsniedzu dokumentu � gatavības apliecību �, lai es ar savu parakstu ap�stiprinu, ka viņa spēj burt! Pirmo reizi mū�ā es biju tik satriekts! "Sieviete�" es viņai teicu�

� Jā, par tām pilsētām, kuras jūs pieminējāt, � sers Volters steig�us iebil- dās, neļaudams viņam runāt tālāk. � Manuprāt, izrādīsies, ka tiklīdz mēs te Londonā būsim no �īs sērgas tiku�i vaļā, citi nevilcināsies sekot mūsu parau�gam. Nevienam nepatīk palikt pēdējam.

Itin drīz misters Norels saprata, ka viss notiek tie�i tā, kā sers Volters bija pa�redzējis. Lordmērs un pilsētas domnieki dedzīgi vēlējās ņemt dalību Anglijas maģijas brīni�ķīgajā atjaunotnē. Viņi panāca, ka Domes tiesa nodibina Maģisko darbību komiteju, un �ī komiteja nolēma, ka Londonas pilsētas robe�ās burt ir tiesības tikai misteram Norelam, bet visas citas personas, kas "atļāvu�ās ierīkot būdas vai balagānus, vai citādi uzmāku�ās Londonas iedzīvotājiem, apgalvo�jot, ka prot burt", ar �o pa�u brīdi tiek izraidītas no pilsētas.

Ielu brīnumdari nojauca teltis, sakrāva savu apvazāto mantību rateļos un gausi atstāja galvaspilsētu. Da�i aiziedami pacentās Londonu nolādēt, ta�u visā visumā viņi �īs likteņa pārgrozības uztvēra apbrīnojami filozofiski. Lielākā daļa bija vienkār�i nospriedu�i mest mieru maģijai un kļūt par ubagiem vai zagļiem; tā kā no sava amata pienākumiem brīvajā laikā viņi arī iepriek� bija ubagoju�i un zagu�i, tad pārmaiņas nebija tik krasas, kā jūs varētu nodomāt.

Tomēr viens nekur negāja. Vinkuls, burvis no Trednīdl-strītas, palika savā būdā un turpināja pareģot nelaimi un tirgot pieviltām līgavām un aizvaino�tiem mācekļiem sīkas atriebībiņas. Pats par sevi saprotams, misters Norels par �īm nekārtībām neatlaidīgi sūdzējās Maģisko darbību komitejā, jo no visiem ielas pesteļotājiem tie�i Vinkulu viņ� neieredzēja visvairāk. Maģisko darbību komiteja sūtīja pilnvarotos un konsteblus, tic draudēja Vinkulam ar siekstu, ta�u Vinkuls necēla ne ausu, un londonie�u vidū viņ� bija tik labi zināma per�sona, ka Maģisko darbību komiteja neuzņēmās padzīt viņu ar varu, bīstoties, ka var sākties nekārtības.

Kādā nemīlīgā februāra dienā Vinkuls sēdēja savā būdā pie Bir�as Svētā Kristofera baznīcas, Ja nu kāds no lasītājiem ir aizmirsis, kā viņa bērnībā izska�tījās burvju būdas, jāpaskaidro, ka ārēji tāda būda visnotaļ atgādina marione�u teātra būceni vai tirgotavas telti lauku gadatirgū. Tā ir būvēta no koka un audekla; ar dubļu kreveli papildināts dzeltens aizkars kalpo gan kā durvis, gan kā reklāma pakalpojumiem, ko būdā iespējams saņemt.

�ai nemīlīgajā dienā pie Vinkula neviens nebija ieradies, un bija ļoti maz cerību, ka �ai ziņā kas mainīsies. Londonas ielas bija gandrīz pavisam tuk�as. Pār pilsētu bija nogūlusi sīva, pelēka migla, kas oda pēc dūmiem un darvas. Tir�gotavu īpa�nieki lika piemest ogles un aizdegt visas lampas, velti cenzdamies kliedēt tumsu un aukstumu, tomēr �odien pa augstajiem erkeru logiem ielās nestiepās mājīgu atblāzmu strēles: gaisma nejaudāja izlauzties cauri miglai. Tādēļ nevienu neizdevās ievilināt tirgotavās uz naudas tērē�anu, un komiji savos garajos, baltajos priek�autos un pūderētajās parūkās stāvēja, dīki pļāpā�dami, vai sildījās pie uguns. Tādās dienās visi, kam vien ir kas darāms mājās, paliek savās �etrās sienās, bet tie, kas ir spiesti iziet ārā, pārvietojas steig�us un pēc iespējas ātrāk atgrie�as gaismā un siltumā.

Vinkuls, nosalis kā nabags, drūmi sēdēja aiz sava aizkara, prātā atkal un atkal pārcilādams to divu vai triju krodzinieku vārdus, kurus būtu jēga mēģi�nāt pierunāt ieliet viņam kausu karstvīna uz krīta. Viņ� jau gandrīz bija izlēmis, pie kura iet vispirms, ta�u izdzirdēja kāju dauzī�anu un �ņācienus, kas rodas no siltas elpas pū�anas uz pirkstiem; �īs skaņas lika domāt, ka pie būdas apstā�jies klients. Vinkuls pacēla aizkaru un izgāja ārā.

Vai tu esi burvis?

Vinkuls ar nelielām aizdomām pamāja, ka jā, viņ� esot gan (atnāku�ais stipri vien atgādināja tiesu izpildītāju).

Teicami. Man vajag, lai tu kaut ko izdari.

Pirmā konsultācija maksā divi �iliņi.

Atnāku�ais iebāza roku kabatā, izvilka maku un ielika Vinkulam saujā di�vus �iliņus.

Pēc tam viņ� ņēmās klāstīt par savām likstām, no kurām cerēja tikt vaļā ar burvestības palīdzību. Viņ� stāstīja ļoti skaidri un saprotami, un lieliski zināja, ko viņam vajag no Vinkula. Nelaime bija vienīgi tā, ka, jo ilgāk viņ� runāja, jo mazāk Vinkuls viņam ticēja. Viņ� apgalvoja, ka esot no Vindzoras. Tas, pro�tams, bija iespējams. Tiesa, viņ� runāja kā ziemeļnieks, tomēr tas nebija nekas dīvains: daudzi dodas no ziemeļu grāfistēm prom, cerēdami tikt pie turības. Vēl viņ� apgalvoja, ka viņam piederot veiksmīgs galantērijas uzņēmums � un tas jau izklausījās visai neticami, jo būtu grūti iztēloties kādu, kas vēl mazāk izskatījās pēc cepurnieka. Par cepurniekiem Vinkuls diezcik daudz nezināja, ta�u ne�aubījās, ka tie parasti ģērbjas pēc smalkākās modes. �is zellis bija tēr�pies mū�vecos melnos svārkos, kas bija lāpīti un pārlāpīti vismaz duci rei�u. Viņa krekls, gan tīrs un no laba audekla, bija izgājis no modes jau pirms ga�diem divdesmit. Vinkuls nezināja, kā sauc simt un vienu smalko nieciņu, ko izgatavo galantērijas uzņēmumos, ta�u bija skaidrs, ka cepurnieki to zina. �is cilvēks nezināja: viņ� tos dēvēja par cackēm.

Ledainajā vējā zeme zem kājām bija pārvērtusies par nejauku ledus un sasalu�u dubļu garozu, un Vinkuls, rakstīdams piezīmes nospeķotā grāmatiņā, kādubrīd zaudēja līdzsvaru un uzkrita virsū �aubīgajam cepurniekam. Viņ� mēģināja noturēties kājās, ta�u apkala bija tik nodevīga, ka viņ� bija spiests raus�ties kājās, pieturēdamies pie otra kā pie kāpnēm. �aubīgajam cepurniekam sejā tika pūsti stipri alus un kāpostu garaiņi, visgarām ķerstījās kaulaini pirksti, � viņ� neizskatījās diezcik apmierināts, tomēr neko neteica.

Piedo�anu! �Vinkuls nopurpināja, beidzot uzslējies taisni.

Lūdzu! � �aubīgais cepurnieks pieklājīgi atbildēja, nopurinādams no svārkiem sakaltu�as drupa�as, tauku pinckuļus, netīrumus un citas sīkas pazī�mes, kas liecināja, ka tiem pieskāries Vinkuls.

Arī Vinkuls tikām salāgoja savas drānas, kas pēc kritiena bija mērenā ne�kārtībā.

�aubīgais cepurnieks turpināja savu stāstu:

Are�e, kā jau es teicu, mans uzņēmums zeļ un plaukst un manas cepu�rītes pērk dāmas no visas Vindzoras, un reta ir tāda nedēļa, kad vismaz viena no princesēm neatnāk no pils, lai pasūtinātu jaunu cepurīti vai citas cackes. Esmu pielicis virs durvīm lielu karaļa ģerboni no apzeltīta ģip�a, lai visi zina, ka pie manis iepērkas karaliskās ģimenes locekļi. Ta�u mani visu laiku nomāc domas, ka galantērijas uzņēmums prasa pārāk daudz darba. Pa�ā nakts mel�numā jāsē� nomodā un jā�uj cepures, jāskaita nauda, un tamlīdzīgi. Man rādās, ka mana dzīve kļūtu daudz vieglāka, ja kāda no princesēm manī ieskatītos un izietu pie manis par sievu. Vai tev ir tādi vārdi, burvi?

Vai es protu pieburt mīlestību? Kā nu ne. Bet tas maksās dārgi. Parasti es ņemu �etrus �iliņus par buramvārdiem, ar kuriem var iemīlināt govjumeitu, des�mit �iliņus par �uvēju un se�as ginejas par atraitni, kam pieder savs uzņēmums.

Bet princese� hm. � Vinkuls ar netīrajiem nagiem pakasīja neskūto vaigu. � �etrdesmit ginejas! � viņ� pārdro�i paziņoja.

Sitam saujā.

Un kura tā būtu? � Vinkuls jautāja.

Kā � kura? ��aubīgais cepurnieks nesaprata.

Kura princese?

Viņas ta�u visas ir vienādas, pareizi? Ko, vai tad cena mainās atkarībā no princeses?

Nē, ne jau tas. Es tev iedo�u uz papīra uzrakstītus buramvārdus. Pārplēs papīru uz pusēm un vienu ie�uj savu svārku azotē. Otru vajadzēs slepus ielikt kādā drēbju gabalā, kas pieder tai princesei, kuru tu gribi apprecēt.

�aubīgais cepurnieks apstulba.

Un kā, saki man, lūdzams, kā lai es to izdaru?

Vinkuls cie�i paskatījās uz sve�o.

Man likās, tu tikko teici, ka �uj viņām cepurītes.

�aubīgais cepurnieks sāka smieties.

Ā, pareizi! Protams!

Vinkuls skatījās viņam acīs.

Tu esi tāds pats cepurnieks kā es� ē�

Burvis? � izpalīdzēja �aubīgais cepurnieks. � Tev gan būtu jāatzīst, ka tas nav tavs vienīgais amats. Ņemot vērā, cik veikli tu nupat iztīrīji man ka�batas.

Tikai tāpēc, ka gribēju saprast, kas tu esi par blēdi, � Vinkuls atcirta un purināja roku, līdz no piedurknes izbira viss, ko viņ� bija izķeksējis no �aubīgā cepurnieka ķe�ām. Tur bija sauja sudraba monētu, divi zelta gabali un trīs vai �etras salocītas papīra lapiņas. Tās Vinkuls pacēla.

Papīrs bija biezs un izmeklēts. Lapiņas bija viscaur aprakstītas sīkā, glītā rok�rakstā. Uz pirmās lapiņas pa�ā aug�ā bija rakstīts: Divas burvestības, ar kurām piespiest stūrgalvjus atstāt Londonu, un viena burvestība, ar kuru uzzināt, ko �ai brīdī dara mans ienaidnieks.

Burvis no Hanover-skvēra! � Vinkuls paziņoja.

�aildermass (jo tas bija viņ�) palocīja galvu.

Vinkuls izlasīja buramvārdus. Ar pirmajiem vajadzēja piespiest objektu no�ticēt, ka visos Londonas baznīcu pagalmos spokojas tur apbedītie, bet uz visiem tiltiem spokojas pa�nāvnieki, kas 110 tiem ielēku�i upē. Objektam vajadzēja redzēt spokus tādā izskatā, kādā tie biju�i savā nāves bridi, ar visām zīmēm, ko pie viņu miesas atstāju�as mokas, slimības un liels vecums. �ādi objekts jā�tramda tik ilgi, līdz tas vairs neuzdro�inās tuvoties nedz tiltiem, nedz baznī�cām � un tas Londonā ir liels apgrūtinājums, jo tiltus �eit ne�ķir ne simt jardu un baznīcas � vēl mazāks attālums. Otrajiem buramvārdiem vajadzēja piespiest objektu noticēt, ka laukos viņu gaida viņa mū�a mīlestība un visi iespējamie labumi, bet tre�ie � ar kuriem varēja uzzināt, ko dara ienaidnieks, � bija jāskandē pie spoguļa: tos, jādomā, Norels bija iedevis �aildermasam, uz�dodams Vinkulu izspiegot.

Vinkuls pavīpsnāja.

Vari tam Meifēras burvim pateikt, ka �ie buramvārdi uz mani nedarbojas!

Ak tā gan? � dzēlīgi attrauca �aildermass. � Dro�i vien tāpēc, ka es tos neesmu noskandējis!

Vinkuls nosvieda lapeles zemē.

Ņem un skandē! � Viņ� izaicino�i sakrustoja rokas un zibināja acis kā tajās reizēs, kad izsauca Temzas Garu.

Paldies, nevēlos.

Un kāpēc tad ne?

Tāpēc, ka man, glu�i tāpat kā tev, netīk, kad man norāda, kā man darīt savu darbu. Saimnieks lika man gādāt, lai tu aizvācies no Londonas, � bet es grasos to darīt pēc sava prāta, nevis tā, kā labpatiktu viņam. Nāc, Vinkul, man liekas, mums ar tevi derētu aprunāties.

Vinkuls apsvēra �o priek�likumu.

Vai tas nevarētu notikt kādā siltākā vietā? Piemēram, kādā krogā?

Lūdzu, kā teiksi.

Lapiņas ar Norela buramvārdiem pledinājās pa zemi viņiem gar kājām. Vinkuls noliecās, savāca visas trīs un, nenieka neiztaisīdams par to, ka papīri bija aplipu�i ar salmiem un dubļiem, iegrūda buramvārdus azotē.

1808. gada februāris

Kroga nosaukums biia "Ananass", un reiz to par savu pavērumu un slēptuvi bija izraudzījies slavens zaglis un slepkava. �im zaglim bija ienaidnieks, tāds pats nelabojams neģēlis. Zaglis un viņa ienaidnieks kopā bija izdarīju�i baigu noziegumu, ta�u zaglis bija visu laupījumu pievācis sev un tad padevis mier�tiesne�iem ziņu, kur meklēt viņa ienaidnieku. Ienaidnieks izbēga no Ņūgeitas cietuma un kopā ar trīsdesmit vīriem pa nakts melnumu devās uz "Ananasu". Viņ� lika pu�elniekiem noplēst jumta kārniņus un izvilkt no sienām ķieģeļus, lai pats varētu iebāzt rokas kroga istabā un izraut no gultas zagli. Kas notika tālāk, neviens neredzēja, ta�u daudzi dzirdēja drausmīgos kliedzienus, kas tai piķa melnajā naktī skanēja uz ielas. Kroga īpa�nieks atklāja, ka "Ananasa" tum�ā slava darījumiem nāk par labu, un tā arī nepapūlējās savest savu iestādījumu kārtībā, tikai aizlāpīja caurumus ar dēļiem un darvu; tagad nams izskatījās kā notīstīts ar pārsējiem, it kā tas būtu kāvies ar saviem kaimiņiem.

Trīs slideni pakāpieni veda lejup drūmā kambarī. "Ananasam" bija sava īpa�a smar�a, ko sajaucoties veidoja alus, tabaka, apmeklētāju dabiskais aro�māts un elli�ķīgā smirdoņa no Flītas upītes, kas gadu gadiem bija izmantota kā rīdziņa. Flīta tecēja tie�i apak� "Ananasa" pamatiem, un apkaimē neviens ne��aubījās, ka agri vai vēlu viesmīlīgais iestādījums tajā nogrims un nozudīs no zemes virsus. Kambara sienas pu�ķoja gra�a vērtas gravētas portrejas, kurās bija redzami slaveni pagāju�ā gadsimta noziedznieki � visi kā viens beigu�i savas dienas ar cilpu kaklā � un karaļa izlaidīgie dēli, kas pagaidām nebija pa�kārti.

�aildermass un Vinkuls apsēdās stūrī. Tum�a mei�a atnesa lētu tauku sveci un divas alvas krūzes ar vircotu karstalu. �aildermass samaksāja.

Brīdi abi klusēdami dzēra, tad Vinkuls pacēla acis.

Ko tu tur melsi par cepurēm un princesēm?

�aildermass smējās.

Ā, tas man tāpat vien ienāca prātā. Kop� dienas, kad tu uzradies mana saim�nieka bibliotēkā, viņ� uzplijas visiem saviem augstajiem draugiem, lūgdamies, lai tie palīdz viņam tevi iznīcināt. Viņ� skubināja lordu Hoksberiju un seru Volteru Poulu, lai tie viņa vārdā pasūdzas karalim. Man liekas, viņ� bija sado- mājies, ka viņa majestāte varētu sūtīt armiju karā ar tevi, tomēr lords Hoks�berijs un sers Volters atsacīja, ka diez vai karalim atlik�ot vaļas karot ar vienu noskrandu�u pesteļnieku aiz dzeltena aizkara. Tad, redz, es izdomāju � ja viņa majestāte uzzinātu, ka tu esi kaut kā apdraudējis viņa meitu �ķīstību, tad viņ� varbūt pārdomātu. [26] [1] Karalis savām se�ām meitām bija pats sirsnīgākais un gādīgākais tēvs, ta�u aiz pār�mērīgas mīlestības izturējās pret jaunavām glu�i kā cietumsargs. Viņ� nespēja ne iedomāt, ka meitas varētu iziet pie vīriem un viņu atstāt. Tām, nepanesami garlaikojoties, vajadzēja nīkt Vindzoru pilī kopā ar īgno un nesaticīgo karalieni. Tikai vienai no se�ām izdevās ap�precēties, vēl nesasniegu�ai �etrdesmit gadu vecumu.

� �aildermass iestrēba malku alus. � Bet saki man, Vinkul, vai tev neapnīk tirgot viltus buramvārdus un izlikties par orākulu? Puse no tiem, kas pie tevis nāk, grib vienīgi par tevi pasmieties. Viņi vairs netic tavām burvestībām. Tavs laiks ir beidzies. Tagad Anglijā ir īsts burvis.

Vinkuls tikai nicino�i nosprauslojās.

Burvis no Hanover-skvēra! Visi Londonas di�kungi klāsta cits citam, ka vēl nekad nav redzēju�i tik godīgu cilvēku. Bet es burvjus pazīstu, jā gan, no maģijas �o to saprotu, un es saku � visi burvji melo, bet �is no visiem ir pats ļau�nākais melis.

�aildermass paraustīja plecus, it kā negrasītos uzņemties pūles to noliegt.

Vinkuls pieliecās un pastiepa kaklu pāri galdam.

Uz akmens kalnu sienām būs rakstīti burvju vārdi, bet viņu prāti to neap�tvers. Kailie koki ziemā būs melni burti, bet viņi tos nesapratīs.

Ak tad koki un kalni, Vinkul? Kad tu pēdējo reizi esi redzējis koku vai kalnu? Kāpēc tu neapgalvo, ka maģija rakstīta uz netīru māju sienām vai ka melni dūmi raksta debesīs burvju burtus?

Tas nav mans pareģojums!

Ā, pareizi. Protams. Tu apgalvo, ka tas ir karaļa Kraukļa pareģojums. Nu, tu nevienu nepārsteidz. Visi �arlatāni, ko man gadījies sastapt, ir apgalvoju�i, ka nes vēsti no karaļa Kraukļa.

Es ēnās sē�u melnā tronī, bet viņi mani neredzēs, � Vinkuls bubināja. � Lietus atvērs man durvis, un es pa tām ieie�u.

Labi jau, labi. Ja reiz tu pats neesi sacerējis �o pareģojumu, tad kur tu to atradi?

Sākumā �ķita, ka Vinkuls neatbildēs, ta�u pēc mirkļa viņ� sacīja:

Tā rakstīts grāmatā.

Ko? Kādā grāmatā? Manam saimniekam ir ļoti pla�a bibliotēka. Viņ� par tādu pareģojumu neko nezina.

Vinkulam nekas nebija sakāms.

Vai tā ir tava grāmata? � �aildermass pra�ņāja.

Tā atrodas manā glabā�anā.

Un kā tad tu tiki pie �ādas grāmatas? Kur tu to nozagi?

Es neko neesmu zadzis. Tā ir mans mantojums. Lielākais gods un sma�gākā nasta, kas �ajā laikmetā uzticēta cilvēkam.

Ja tā tie�ām ir vērtīga, tu vari to pārdot Norelam. Viņ� par grāmatām maksā brangas summas.

Burvis no Hanover-skvēra nekad nedabūs �o grāmatu. Viņ� to pat ne�ieraudzīs.

Un kur tu glabā tik lielu dārgumu?

Vinkuls salti pasmējās, kā sacīdams, ka sava ienaidnieka sulainim viņ� diez vai to atklās.

�aildermass uzsauca mei�ai, likdams sagādāt vēl pa alus krūzei. Mei�a at�nesa, un abi dzēra, vairāk nerunādami. Pēc tam �aildermass izvilka no azotes kār�u kavu un parādīja Vinkulam.

Marseļas taro. Vai tev ko tādu ir gadījies redzēt?

Bie�i, � Vinkuls atbildēja, � bet tavas kārtis ir citādas..

�īs kārtis es nozīmēju no kavas, kas piederēja kādam jūrniekam, ko sa�stapu Vitbijā. Viņ� tās bija nopircis D�enovā, grasīdamies ar to palīdzību atklāt pirātu zelta slēptuvi, ta�u, kārtīgi apskatījis, atklāja, ka neko nesaprot. Viņ� gri�bēja tās man pārdot, ta�u es biju trūcīgs un nevarēju samaksāt viņam tik daudz, cik viņ� gribēja. Tad mēs nolīgām �ādi: es pazīlē�u viņam nākotni, bet viņ� man par to iedos �īs kārtis uz tik ilgu laiku, lai es paspētu tās pārzīmēt. Par nelaimi, viņa kuģim bija jādodas jūrā, iekams es biju pabeidzis, tādēļ kāda puse ir zī�mēta pēc atmiņas.

Un ko tu viņam izzīlēji?

Viņa īsto nākotni. Ka viņ� noslīks, iekams vēl gads būs beidzies.

Vinkuls atzinīgi nosmēja.

Kā rādījās, līgstot ar noslīku�o jūrnieku, �aildermass bijis tik trūcīgs, ka nevarēja atļauties nopirkt pat papīru, tālab kārtis bija zīmētas uz krogu un veļas mazgātavu lēsēm, vēstulēm, veciem rēķiniem un teātra programmām. Kaut kad vēlāk viņ� bija uzlīmējis zīmējumus uz krāsainas papes, ta�u daudzviet rēgojās cauri tas, kas bija uzdrukāts otrā pusē, un viss kopā izskatījās diezgan ērmīgi.

�aildermass izlika uz galda deviņas kārtis. Tad atvēra pirmo.

Zem zīmējuma bija cipars un nosaukums: VI1II. L'Ermite�Vientuļnieks. Zīmējumā bija redzams vecs vīrs mūka drānās ar kapuci. Vienā rokā viņam bija laterna, otrā kūja, it kā no lielas sēdē�anas un lasī�anas viņ� būtu aizmirsis, kā jāsper soļi. Seja bija sīka un aizdomu pilna. Uz �o seju skatoties, likās, ka no tās nāk sausums, it kā pati kārts būtu apbiru�i ar putekļiem.

Hmm! � novilka �aildermass. � �obrīd pār taviem darbiem valda vien�tuļnieks. Nu, to mēs arī tāpat zinājām.

Nākamā kārts bija Le Mat� vienīgā kārts, kas bija palikusi bez cipara, it kā attēlotā figūra kaut kādā ziņā paliktu ārpus stāsta. Uz �aildermasa kārts bija redzams vīrs, kas gāja pa ceļu lapota koka paēnā. Viņ� bija atbalstījies uz kūjas, otra kūja bija viņam pār plecu un tajā karājās pauna. Nopakaļ rik�oja neliels suns. �ai kārtij vajadzēja apzīmēt muļķi jeb senlaiku jokdari. Pie cepu�res tam karājās zvārgulītis un ap ceļgaliem bija apsietas lentes, ko �aildermass bija izkrāsojis ar sarkaniem un zaļiem zīmuļiem. Likās, �aildermass lāgā nezina, kā tulkot �o kārti. Viņ� brīdi prātoja, tad apgrieza divas nākamās kārtis: VIII. La fustice, Taisnā tiesa (sieviete ar kroni galvā, zobenu un svariem rokā) � un zi�ļu divnieks. Zi�ļi bija sakrustoti un varēja nozīmēt daudzas lietas, piemē�ram, krustceles.

�aildermasam paspruka smiekli.

Nu, nu! � viņ� teica, sakrustodams rokas un ar tādu kā izbrīnu skatīda�mies uz Vinkulu. � �ī kārts, � viņ� ar pirkstu uzsita pa "Taisno tiesu", � man stāsta, ka tu esi apsvēris savas izredzes un iz�ķīries. Bet �ī, � viņ� norādīja uz zi�ļu divnieku, � vēsta par to, ko tu esi izlēmis: tu laidīsies klaiņot. Rādās, ka es te velti �ķie�u laiku. Tu jau pats esi nolēmis doties prom no Londonas. Tu tik briesmīgi sparojies pretī, Vinkul, bet īstenībā jau sen esi izlēmis aiziet!

Vinkuls paraustīja plecus, kā sacīdams � vai tie�ām �aildermass gaidījis ko citu?

Piektā kārts bija Valet de Coupe, biķeru kalps. Glu�i dabiski gribas domāt, ka pā�s jeb kalps būs gados jauns, ta�u zīmējumā bija redzams pieaudzis vīrie�tis ar nodurtu galvu. Viņam bija pinkaini mati un kupla bārda. Kreisajā rokā viņ� turēja smagu biķeri, bet diezin vai grimase viņa sejā bija tik saspringta �ā iemesla pēc � ja nu vienīgi tas bija pats smagākais biķeris pasaulē. Nē, viņu noteikti nospieda kāds cits, acumirklī neieraugāms smagums. �aildermass bija uztaisījis �o kārti no tā, kas viņam gadījās pa rokai, un attēls izskatījās pagalam ērmots. Kārts bija uzzīmēta uz kādas vēstules tīrās puses, un cauri papīram spie�dās burtu rindas. Vīrie�a drānas viscaur klāja cilpiņas un ķek�i, pat viņa seja un rokas bija ķeburainas.

Kārti ieraudzījis, Vinkuls sāka smieties, it kā to pazītu. Viņ� trīs reizes uzsita pa to, it kā draudzīgi sveicinādams. Iespējams, tie�i tāpēc �aildermasa agrākā pa�pārliecinātība ruka rukumā.

Tev jānodod kādam vēsts, � viņ� piesardzīgi sacīja.

Vinkuls palocīja galvu.

Un vai nākamā kārts parādīs, kam man tā jānodod? � viņ� jautāja.

Jā.

Ak tā! � Vinkuls izsaucās un pats apgrieza sesto kārti.

Sestā kārts bija Cavalier de Baton, zi�ļu bruņinieks. Vīrietis platmaļu cepurē sēdēja bālgana zirga mugurā. Viņ� jāja pa lauku ceļu � to simbolizēja da�i ak�meņi un zāles ku�ķi pie zirga pakaviem. Viņa drānas bija labi pa�ūtas un likās dārgas, ta�u kaut kāda neizprotama iemesla dēļ viņam rokā bija smaga boze. Vispār jau arī vārds "boze" �im priek�metam bija pārlieku smalks: patiesībā tas bija tikai resns zars, kam klāt vēl arvien turējās lapas.

Vinkuls paņēma kārti rokā un ļoti uzmanīgi apskatīja.

Septītā kārts bija zobenu divnieks. �aildermass neko neteica un uzreiz ap�grieza astoto kārti � Le Pendv, Pakārtais. Devītā kārts bija Le Monde� Pasaule. Zīmējumā danci grieza kaila sieviete; kārts stūros bija eņģelis, ērglis, spārnots vērsis un spārnots lauva � �etru evaņģēlistu simboli.

Tevi gaida tik�anās, � sacīja �aildermass,� kurai sekos kaut kāds pār�baudījums, varbūt pat nāve. Kārtis nesaka, vai tu paliksi dzīvs, tas paliek nezi�nāms, ta�u �ī,�viņ� pieskārās beidzamajai kārtij, � vēsta, ka to, kas tev jāizdara, tu izdarīsi.

Vai tagad tu zini, kas es esmu? � jautāja Vinkuls.

Nc glu�i, bet tagad es zinu daudz vairāk.

Tu redzi, ka es neesmu tāds kā citi, � sacīja Vinkuls.

Nekas nelika domāt, ka tu būtu kas vairāk par �arlatānu, � �ailder�mass atcirta un sāka vākt kopā kārtis.

Pagaidi, � teica Vinkuls, � es tev izzīlē�u tavu nākotni.

Vinkuls paņēma kārtis un deviņas nolika rindā uz galda. Tad citu pēc citas apgrieza tās: XVIII La Lune, XVI La Maison Dieu a�gārni, zobenu devītnieks, Valet de Baton, zi�ļu desmitnieks a�gārni, IL La Papesse, X La Rove de Fortvne, monētu divnieks, biķeru kungs. Vinkuls raudzījās uz kārtīm. Tad viņ� paņēma La Maison Dieu un ieurbās tajā ar skatienu, ta�u tā arī nepateica ne vārda.

�aildermass sāka smieties.

Tev taisnība, Vinkul. Tu neesi tāds kā citi. Te uz galda ir mana dzīve. Bet tu nespēj to izlasīt. Tu esi dīvains radījums � pilnīgs pretstats visiem citiem pēdējo gadsimtu burvjiem. Tie bija apkrāvu�ies ar zinā�anām, bet neko ne�spēja. Tev ir dotības, ta�u tu neko nezini. Ar to, ko tu redzi, tu neko nejaudā iesākt.

Vinkuls ar netīrajiem nagiem pakasīja savu garo, dzeltenīgo vaigu.

�aildermass atkal grasījās savākt kārtis, ta�u Vinkuls arī �oreiz neļāva viņam to darīt un ar zīmēm rādīja, ka vajag tās izlikt no jauna.

Ko? � �aildermass pārsteigts jautāja. � Es tev izzīlēju tavu nākotni. Tu nespēji man pateikt manu. Ko vēl tu gribi?

Es pateik�u viņa nākotni.

Kā? Norela? Bet tu neko nesapratīsi.

Sajauc kārtis, � Vinkuls stūrgalvīgi pieprasīja.

Tā nu �aildermass sajauca kārtis, Vinkuls paņēma deviņas un izlika tās uz galda. Pēc tam viņ� apgrieza pirmo. 1III. V Empereur. Uz kārts bija redzams karalis, kas sēdēja tronī zem klajas debess; viņam bija visi parastie piederumi, kronis un scepteris. �aildermass pieliecās, lai labāk apskatītu kārti.

Kas ir? � Vinkuls jautāja.

Rādās, es neesmu diezcik labi to nozīmējis. Agrāk nebiju pamanījis. Kontūras uzvilktas pārāk neuzmanīgi. Līnijas ir rupjas un izsmērēju�ās, tādēļ izskatās, ka imperatoram ir gandrīz melni mati un mantija. Un uz ērgļa kāds atstājis netīra īk�ķa nospiedumu. Imperatoram jābūt vīram krietni gados. Es esmu uzzīmējis jaunekli. Vai mēģināsi iztulkot?

Nē, � Vinkuls atteica un, nievigi pamādams ar zodu, lika �ailderma- sam apgriezt nākamo kārti.

IIII. L'Empereur.

Uz brīdi iestājās klusums.

Tas nav iespējams, � teica �aildermass. � Kavā ir tikai viens imperators. Es to skaidri zinu.

Jāteic, ka �is karalis bija vēl jaunāks un �petnāks. Viņam bija melni mati un drānas, bet kronis viņam galvā bija pārvērties par �auru blāva metāla stīpu. Nekādu īk�ķa nospiedumu uz kārts nebija, ta�u lielais putns stūrī tagad pavi�sam noteikti bija melns; no ērglības tas bija atteicies un pieņēmis angliskāku izskatu: tas bija kļuvis par kraukli.

�aildermass apgrieza tre�o kārti. ////. L'Empereur. Un ceturto. ////. L'Empereur. No piektās bija pazudis cipars un kārts nosaukums, ta�u attēls bija tas pats: jauns, tum�matains karalis, kam pie kājām pastaigājās liels, melns putns. �ail�dermass apgrieza pilnīgi visas kārtis. Viņ� izskatīja visu atliku�o kavu, ta�u aiz satraukuma rīkojās neveikli, un kārtis pajuka uz visām pusēm. Melnie karaļi lidus virmoja ap �aildermasu, meta lokus aukstajā, pelēkajā gaisā. Uz visām kārtīm bija viens un tas pats tēls ar bālo, nepielūdzamo seju.

Lūk! � klusi teica Vinkuls. � To tad arī vari pateikt burvim no Hanover-skvēra! Tā ir viņa pagātne, viņa tagadne un nākotne!

Lieki piebilst, ka misters Norels � kad �aildermass atgriezās Hanover- skvērā un pastāstīja par notiku�o � misters Norels bija ļoti dusmīgs. Jau tas vien, ka Vinkuls neparko negribēja padoties, bija pietiekami nelāgi; tas, ka viņam, iespējams, piederēja grāmata un misters Norels nejaudāja to dabūt savos nagos, bija vēl krietni nelāgāk, bet tas, ka viņ� izlikās zīlējam mistera Norela nākotni un biedēja viņu ar Melnā karaļa bildītēm � tas nu reiz nebija pacie�ams.

Viņ� jūs izmuļķoja! � misters Norels pikti paziņoja. � Viņ� veikli pa�slēpa jūsu kārtis un to vietā izvilka savas! Es brīnos, kā jūs varējāt tik lēti iekrist!

Nudien, � piebalsoja misters Laselzs, kur� dzedri noraudzījās uz �ail�dermasu.

Jā, jā, protams! Vinkuls nav nekas cits kā triku taisītājs, � arī Drolaits nespēja palikt klusu. � Tomēr man vienalga �ēl, ka es to neredzēju. Man traki patīk Vinkuls. Mister �aildermas, kāpēc jūs man nepateicāt, ka iesit pie viņa? Es būtu gājis līdzi.

�aildermass nelikās Laselzu un Drolaitu dzirdam un runāja tikai ar mis�teru Norelu:

Pat ja viņ� ir tik prasmīgs burvju mākslinieks, ka spēj uztaisīt tādu triku � un nepavisam nedomāju ticēt, ka tas ir iespējams, � kā viņ� varēja zināt, ka man vispār ir Marseļas taro kava? Kā viņ� to varēja zināt, ja pat jūs to ne�zinājāt?

Jā, un jūs varat būt priecīgs, ka es neko par to nezināju! Zīlēt nākotni ar bil�u kārtīm � vai var iedomāties kaut ko vēl nicināmāku? Ak, tas viss ir pa�veikts ļoti slikti, no sākta gala līdz beigām!

Bet ko jūs sakāt par to grāmatu, kas �im pesteļniekam it kā piederot? � iejautājās Laselzs.

Jā, ko jūs sakāt? � piebalsoja misters Norels. � Tas dīvainais pareģojums. Uzdro�inos apgalvot, ka tas ir muļķīgs penterējums, tomēr bija pāris izteicieni, kas vedina domāt, ka tas varētu būt visai sens. Es domāju, ka man vajadzētu �o grāmatu izstudēt.

Nu, mister �aildermas? � tincināja Laselzs.

Es nezinu, kur viņ� to glabā.

Tad varbūt esiet tik laipns un uzziniet?

Tālab �aildermass uzsūtīja Vinkulam spiegus, un pirmais un pats pārstei�dzo�ākais atklājums bija tas, ka Vinkuls ir precējies. Faktiski viņ� bija vēl vai�rāk precējies nekā lielākā daļa cilvēku. Sievas viņam bija piecas, un tās dzīvoja da�ādās Londonas draudzēs un apkaimes pilsētiņās. Vecākajai bija �etrdesmit pieci gadi, jaunākajai � piecpadsmit, un nevienai nebija ne mazākās nojaus�mas par �etru pārējo esamību. �aildermass nolēma iepazīties ar visām pēc kārtas. Pie divām viņ� ieradās �aubīgā cepurnieka veidolā; tre�ajai uzdevās par muitas ierēdni; lai iepriecētu ceturto, kļuva par piedzēru�u kār�u blēdi, bet piektajai iestāstīja, ka ļaudis gan domājot, ka viņ� kalpo di�ajam misteram Norelam no Hanover-skvēra, ta�u slepenībā viņ� pats esot burvis. Divas mē�ģināja viņu apzagt, viena apsolījās pastāstīt visu, ko viņ� vēlas, ja vien viņ� maksās par d�inu, viena mēģināja aizvilkt viņu uz metodistu lūg�anu sanāk�smi, bet piektā, visiem par lielu pārsteigumu, viņā iemīlējās. Tomēr �ie kumē�diņi izrādījās velti, tāpēc ka neviena nebija ne dzirdējusi, ka Vinkulam vispār piederētu kāda grāmata; par to, ka viņas varētu zināt, kur pesteļuieks to slēpj, nebija ne runas.

Misters Norels atteicās tam ticēt un ieslēdzās savā no�ķiru kabinetā nama tre�ajā stāvā, purpināja buramvārdus un sudraba traukā ielietā ūdeni pētīja Vinkula piecu sievu mitekļus, ta�u nekur neieraudzīja neko tādu, kas jel drus- cītiņ līdzinātos grāmatai.

Tikām stāvu augstāk, kambarītī, kas bija atvēlēts viņa pieticīgajām vajadzī�bām, �aildermass izklāja uz galda kārtis. Tās bija atguvu�as savu sākotnējo izskatu, vienīgais izņēmums bija Imperators, kas nebija atmetis karaļa Kraukļa veidolu. Da�as kārtis krita atkal un atkal, to vidū biķeru dūzis � tāds kā baz�nīcas trauks, ta�u tik pārlieku smalki darināts, ka vairāk līdzinājās mūru ap�joztai pilsētai uz kājiņas, � un II. La Papesse. Pēc �aildermasa domām, gan viena, gan otra kārts nozīmēja kaut ko apslēptu. Arī zi�ļu masts parādījās nepiere�dzēti bie�i, turklāt tie vienmēr bija lielie cipari, septītnieks, astotnieks, devītnieks un desmitnieks. Jo ilgāk �aildermass skatījās uz �īm zi�ļu virknēm, jo vairāk tās atgādināja burtu virknes. Tomēr vienlaikus tās bija arī �ķērslis, aiz�ogs, kas neko neļauj saprast, un galu galā �aildermass nonāca pie ieskata, ka Vinkula grāmata � lai kas tā bija par grāmatu � sarakstīta nezināmā valodā.

1808. gada februāris

D�onatans Streind�s nemaz nebija līdzīgs savam tēvam. Viņ� nebija naudas- kārs, nebija uzpūtīgs, nebija ķildīgs un īgns. Tomēr, lai gan viņam nebija uzkrī�to�u trūkumu, arī viņa labās īpa�ības, iespējams, būtu tikpat grūti raksturot. Veimutas viesībās un Bātas salonos elegantā sabiedrība, ar kuru viņ� tur sagā�jās, viņu pastāvīgi atzina par "apburo�āko cilvēku pasaulē", ta�u ar �iem vār�diem bija domāts vienīgi tas, ka viņ� jauki tērzēja, labi dejoja, medīja un spēlēja kārtis glu�i tā, kā pieklājas d�entlmenim.

Skatīts vaigā, viņ� bija visai gara auguma un tika uzskatīts par labi noaugu�u. Da�i sprieda, ka viņ� ir glīts, ta�u tās nekādā ziņā nebija visu domas. Viņa sejai bija divas vainas: gar� deguns un ironiska izteiksme. Taisnība arī, ka viņa mati bija rūs�gani, un visi ta�u zina, ka tādu, kam ir rudi mati, neparko nevar uzskatīt par glītu.

Ap to laiku, kad nomira viņa tēvs, D�onatana Streind�a prātu izpilnām nodarbināja domas par to, kā lai pārliecina kādu jaunu dāmu iziet pie viņa par sievu. Tēva nāves dienā, pārrododoties mājās no �rūsberī un no kalpu mutēm izdzirdot �o jaunumu, viņam visupirms ie�āvās prātā jautājums, kā tagad būs mainīju�ās viņa bildinājuma izredzes. Vai tagad iespēja, ka viņa teiks jā, ir lie�lāka? Vai tomēr mazāka?

Precību lietai būtu vajadzējis nokārtoties vieglāk par vieglu. Draugi par abu pu�u izvēli izteicās atzinīgi, un jaunās dāmas brālis � viņas vienīgais tuvi�nieks � laimīgu iznākumu vēlējās tikpat kvēli kā pats D�onatans Streind�s. Lorensam Streind�am gan bija lieli iebildumi � jaunā dāma bija mazturīga, � ta�u nosaldams viņ� bija liedzis sev iespēju likt dēla ceļā nopietnus �ķēr�ļus.

Ta�u, kaut arī D�onatans Streind�s jau vairākus mēne�us bija neapstrīdams jaunās dāmas precinieks, saderinā�anās � ko ik stundu gaidīja visi abu draugi un paziņas � vēl arvien nebija notikusi. To kavēja ne jau tas, ka iecerētā D�onatanu Streind�u nemīlētu: viņ� bija itin pārliecināts, ka mīl gan, � ta�u brī��iem �ķita, ka viņa jaunajā Streind�ā ieskatījusies tikai tālab vien, lai ar viņu ķīvētos. Streind�s gribēdams nespēja tam atrast nekāda iemesla. Pēc pa�a ieska�tiem, uzlabodams savu uzvedību, viņ� bija izpildījis visas savas izredzētās vēl�mes. Kārtis un citas azartspēles viņ� vairs nespēlēja gandrīz nemaz un tikpat kā bija atmetis dzer�anu � pudele dienā un varbūt vēl kāds malks, kas tad tas ir! Viņ� bija izredzētajai pavēstījis, ka viņam nav iebildumu bie�āk iet uz baznīcu, ja tas viņu iepriecinātu � varbūt pat reizi nedēļā � kaut divreiz, ja viņa tā vēlas, � ta�u jaunā dāma atsacīja, ka �is jautājums lai paliekot uz viņa pa�a sirdsapziņas, tādās lietās citiem neesot nekādas teik�anas. D�onatans Streind�s zināja, ka lēdijai nepatīk viņa bie�ie braucieni uz Bātu, Braitonu, Veimutu un �eltnemu, un viņ� apzvērēja, ka viņai neesot iemesla baidīties no turienes dā�mām � tās gan esot visnotaļ apburo�as, nav vārdam vietas, ta�u viņa acīs tikpat kā tuk�a vieta. Mīļotā attrauca, ka viņu tas itin nemaz neuztraucot. �is jautājums viņai pat neesot ienācis prātā. Glu�i vienkār�i viņa vēloties, lai viņ� atrastu kādu labāku nodarbi, ar ko aizpildīt savu laiku. Viņa nebūt negribot sprediķot, un visā grāfistē būtu grūti atrast vēl kādu, kuram svētki patiktu tikpat ļoti kā viņai, � bet bezgalīgi svētki? Vai tie�ām viņ� neko citu nevēlas? Vai viņam ar to pietiek?

Viņ� atbildēja, ka esot glu�i vienisprātis un pērn visu laiku dzīries izvēlēties tādu vai citādu amatu vai varbūt uzsākt sistemātiskas studijas. Nodomiem pa�iem par sevi nebija ne vainas: viņ� bija grasījies atrast kādu talantīgu, trūcīgu dzej�nieku un kļūt par tā aizgādni, bija posies studēt jurisprudenci, dzīries doties uz Laimrīd�isu un meklēt pārakmeņojumus, nopirkt �uguna lietuvi, apgūt �uguna lie�anu, izjautāt vienu pazīstamu zelli par jaunajiem lauksaimniecības paņēmieniem, studēt teoloģiju un pabeigt lasit to aizraujo�o grāmatu par mehānikas zinātnēm � viņ� bija gandrīz dro�s, ka atceras, kur pirms diviem trim gadiem to atstājis: uz maza galdiņa tēva bibliotēkas tālākajā kaktā. Ta�u izrādījās, ka visas �īs ieceres traucē īstenot nepārvarami �ķēr�ļi. Talantīgi, trū�cīgi dzejnieki bija sastopami retāk, nekā viņ� bija domājis; [27] [1] pēc visa sprie�ot, domas par karjeru dzejas laukā Streind�s tomēr neatmeta uzreiz. D�ons Segunds savā "D�onatana Streind�a dzīvē" (D�ona Mareja apgādā, Londona, 1820) stāsta, ka pēc neveiksmes dzejnieka meklējumos Streind�s nolēmis pats rakstīt dzejas: "Pir�majā dienā viss veicās ļoti labi: no brokastlaika līdz vakariņām viņ�, tērpies rītasvārkā, sēdēja savā garderobes istabā pie maza rakstāmgalda un vērā ņemamā ātrumā aprakstīja vairākus du�us ceturtdaļloksnes lieluma lapu. Ar saviem pantiem viņ� bija visnotaļ apmieri�nāts, un līdzīgās domās bija arī viņa sulainis, kas pats bija literāts; tas neliedza saimniekam padomu āķīgos jautājumos, kas skāra metaforas un retoriku, un, skraidīdams pa istabu, uzlasīja pa gaisu lidojo�os papīrus, salika tos pēc kārtas un pēc tam dieba uz pirmo stāvu, lai sevi�ķi aizgrābjo�as vietas nolasītu priek�ā savam draugam, jaunākajam dārzniekam. Streind�s rakstīja patie�ām apbrīnojami ātri; kalps pat apgalvoja, ka, tuvinot delnu Streind�a galvai, viņ� jutis karstumu, ko izstarojis milzīgais jaunrades spars. Otrā dienā Streind�s apsēdies, lai uzrakstītu vēl kādas piecdesmit lappuses, ta�u uzreiz nonācis sprukās, nespēdams izdomāt atskaņu vārsmai "�sniedz mīlestībai roku!" � "Necirst koku" nelikās visai daudzsolo�s va�riants, "ausis nokust" bija tīrās blēņas, bet "zibens spoku" nederēja pilnīgi un galīgi. Streind�s nocīnījās veselu stundu, neko nespēja izdomāt, lai izvēdinātu galvu, devās izjādē un vairs nekad pat nepaskatījās uz savu dzejojumu."

likumu grāmatas bija garlaicīgas; viņ� nekādi nespēja atcerēties, kā sauca to zelli, kas kaut ko saprata no lauksaimniecības, un dienā, kad viņ� bija nobriedis doties uz Laim�rīd�isu, lija.

Un tā tālāk, un tā joprojām. Streind�s atzinās jaunajai dāmai, cik ļoti no�ē�lojot, ka jaunībā nav kļuvis par jūrnieku. Nekas cits viņa sirdij nebūtu tik tuvs! Ta�u viņa tēvs neparko nebūtu piekritis, un tagad viņam jau bija divdesmit astoņi gadi. Domāt par karjeru flotē bija daudz par vēlu.

Neparasti nesamierināmo jaunkundzi sauca Arabella Vudhopa, un viņas nelaiķa tēvs bija vikārs Svētā Svizina baznīcā Klanberī. [28] [1] ciems piecu vai se�u jūd�u attālumā no Streind�u nama.

Kad Lorenss Streind�s

atdeva Dievam dvēseli, viņa bija aizbraukusi paciemoties pie draugiem uz kādu Gloster�īras ciemu, kur viņas brālis bija vikārs. Bēru dienas rītā Streind�s saņēma viņas vēstuli ar līdzjūtības apliecinājumiem. Tajā bija viss, kas vajadzīgs: līdzjūtību bāreņos paliku�ajam dēlam papildināja izpratne, ka misters Streind�s, seniors, ne tuvu nebija priek�zīmīgs tēvs. Ta�u vēstulē bija vēl kas vairāk. Ara- bellai par Streind�u nebija mierīgs prāts. Viņa no�ēloja, ka atrodas tik tālu no �rop�īras. Neesot labi, ka Streind�s tādā brīdī ir viens pats, bez draugiem.

Streind�s ne�aubījās ne mirkli. Diezin vai vēl kādu reizi apstākļi būs tik lab�vēlīgi. Vairs nekad Arabellu nepārņems tik liels ba�īgs maigums, un viņ� pats vairs nekad nebūs tik bagāts. (Streind�s īsti neticēja iecerētās apgalvojumiem, ka viņa mantas stāvoklis to nepavisam neinteresē.) Starp tēva bērēm un bildi�nājumu laikam bija vēlams ieturēt pienācīgu pauzi. Trīs dienu likās pilnīgi pie�tiekami, un ceturtās rītā viņ� lika sulainim sakravāt viņa drēbes, staļļapuisim pavēlēja padot zirgu un devās uz Gloster�īru.

Sev līdzi viņ� bija paņēmis jauno kalpu. Streind�s bija sīki un smalki izrunā�jies ar �o zelli un nolēmis, ka tas ir uzņēmīgs, atjautīgs un spējīgs. Jaunais kalps jutās glaimots, ka izraudzīts tie�i viņ� (kaut arī godkārības gars viņam �uk�stēja, ka tas ir glu�i dabiski). Bet tagad, kad jaunais kalps bija paveicis likteņa lemtos mil�u gā�anas varoņdarbus � tagad, kad viņ�, tā sakot, bija atvadījies no mītiem un atgriezies ikdienas pasaulē, iespējams, būtu parocīgi pie�ķirt viņam vārdu � kā jebkuram mirstīgajam. Viņu sauca D�eremijs D�onss.

Pirmajā ceļā pavadītajā dienā viņiem gadījās vien pa�i parastākie piedzīvo�jumi, ar kuriem jāsastopas katram ceļotājam: viņi sabārās ar vīru, kas glu�i bez iemesla uzrīdīja viņiem suni, un satraucās par Streind�a zirgu, kas pēk�ņi iz�skatījās slimīgs, ta�u vēlāk, pēc rūpīgākas aplūko�anas, izrādījās veselāks par veselu. Otrajā dienā no rīta viņu ceļ� veda pa jauku ainavu � pār lēzeniem pakalniem, cauri ziemīgam me�am un garām pārticīgām, sakoptām fermām. D�eremijs D�onss vingrinājās ar pareizu olekti iemērot augstprātību, kāda piedien nule lielu mantojumu saņēmu�a d�entlmeņa kalpam, bet D�onatans Streind�s do�māja par Vudhopas jaunkundzi.

Tagad, kad beidzot bija klāt atkalredzē�anās diena, viņ� sāka �aubīties par to, kāda uzņem�ana viņu gaida. Labi, ka viņa bija kopā ar brāli � labo, krietno Henriju, kuram �is precību nodoms likās tikai un vienīgi apsveicams un kur�, Streind�s nenieka ne�aubījās, cītīgi mudināja māsu grozīt prātu un tam piekrist.

Tomēr viņ� nebija pārliecināts par �iem draugiem, pie kuriem Arabella vieso�jās: par �o garīdznieku un viņa sievu. Viņ� par tiem neko nezināja, ta�u kā ikkatrs jauns, bagāts un patvaļīgs vīrietis izjuta dabisku neuzticību pret Baznīcas kal�piem. Kas zina, kādas pārmērīgu tikumu un nevajadzīgas uzupurē�anās idejas viņi diendienā Arabellai uztiepj?

Zemā saule meta garas jo garas ēnas. Koku zaros un vagās dzirkstīja ledus un sarma. Pamanījis zemnieku aram lauku, Streind�s nāca uz domām par ģi�menēm, kas dzīvoja uz viņa zemes un kuru labklājība alla� bija Vudhopas jaunkundzes rūpju priek�mets. Viņam prātā sāka veidoties iedomāta saruna. � Un ko jūs grasāties darīt savu nomnieku labā? � viņa jautās. � Nomnieku labā1� viņ� pārjautās. � Jā, � viņa sacīs. � Kā jūs atvieglosiet to rūpestus? Jūsu tēvs atņēma tiem katru nopelnīto peniju. Viņ� padarīja to dzīvi par elli. � Es zinu, � Streind�s atbildēs, � nekad neesmu attaisnojis tēva rīcību. � Vai jūs jau esat samazinājis nomas maksu?� viņa gribēs zināt. � Vai esat runājis ar draudzes padomi? Vai esat domājis par nabagmājām vecajiem ļaudīm un par skolu bērniem?

"Tādas runas par nomas maksām, nabagmājām un skolu ir pagalam nesa�prātīgas," Streind�s pūcīgi domāja. "Galu galā mans tēvs nomira tikai pagāju��ās nedēļas otrdienā."

Tas nudien ir jocīgi! � ieminējās D�eremijs D�onss.

Hrrim? � atrūca Streind�s. Izrādījās, ka abi apstāju�ies pie baltiem vār�tiem. Ceļmalā bija glīta, balti nokrāsota mājiņa. Tā bija nesen uzcelta, tai bija se�as sienas un gotiski logi.

Kur tad nodevu savācējs? � D�eremijs D�onss jautāja.

Hmm? � atkal norūca Streind�s.

�ī ir sarga mājiņa, ser. Redziet, tur ir lapiņa, kur rakstīts, cik mums jā�maksā. Bet neviena nav. Vai man tāpat atstāt se�us pensus?

Jā, jā. Kā vēlies.

Tā nu D�eremijs D�onss atstāja ceļa nodevu uz mājiņas sliek�ņa un atvēra vārtus, lai viņi abi ar Streind�u varētu iziet tiem cauri. Simt jardu tālāk viņi iejāja ciemā. Tajā bija sena akmens baznīca, ko zeltīja ziemas saule, vecu, greizu skābar�u aleja, kas veda sazin kur, un apmēram divdesmit glīti akmens namiņi, no kuru skursteņiem kūpēja dūmi. Gar ceļu tecēja upīte. Tās krastos auga sausa, dzeltena zāle, kuras stiebrus rotāja ledus karuļi.

Kur visi cilvēki? � jautāja D�eremijs.

Ko? � pārvaicāja Streind�s. Viņ� paskatījās apkārt un ieraudzīja pa kā�das mājiņas logu lūkojamies divas mazas meitenes. � Tur, � viņ� atbildēja.

Nē, ser. Tie ir bērni. Bet kur ir pieaugu�ie? Nevienu neredz.

Tik tie�ām: neredzēja gan. Pa ceļu svarīgi soļoja pāris vistas, uz salmiem vecos divri�os sēdēja kaķis un pļavā ganījās da�i zirgi, ta�u nekur nebija cil�vēku. Ta�u tiklīdz Streind�s un D�eremijs izjāja no ciema, �ī dīvainā apstākļa iemesls kļuva skaidrs. Apmēram simt jardu aiz pēdējā nama pie kailā dzīv�oga bija sastājies paliels pūlītis. Sanāku�ajiem rokās bija visda�ādākie iero�i � dzirkles, sirpji, nūjas un bises. Tas viss izskatījās ļoti savādi, draudīgi un reizē mazliet smieklīgi. Gribot negribot nāca prātā, ka ciems nolēmis doties karā pret vilkābelēm un pliederiem. Cieminiekus visā savu staru spo�umā apspīdēja slīpā ziemas saule, apzeltot to drānas, iero�us un ērmoti vērīgās sejas. Pa zemi stie�pās garas, zilas ēnas. Pūlītis bija pilnīgi kluss, un, ja kāds sakustējās, tad darīja to ļoti piesardzīgi, kā baidīdamies sacelt troksni.

Jājot garām, Streind�s un D�eremijs paslējās kāp�ļos un izstiepa kaklus, gribēdami redzēt, uz ko ciema ļaudis tā skatās.

Pavisam jocīgi! � D�eremijs izsaucās, kad viņi bija tiku�i garām. � Tur nekā nebija!

Bija gan, � atbildēja Streind�s, � tur bija cilvēks. Nebrīnos, ka tu viņu neredzēji. Arī man sākumā �ķita, ka zemē guļ krūma sakne, ta�u tas pavisam noteikti bija cilvēks � pelēks, kārns, visu vēju appūsts blandoņa.

Ceļ� ieveda viņus tum�ā ziemas me�ā. D�eremiju D�onsu mocīja ziņkārība, kas gan varētu būt �is cilvēks un ko ciema ļaudis grasās ar viņu darīt. Streind�s da�as reizes kaut ko nedomādams atbildēja, ta�u drīz vien viņa domas atkal pievērsās Vudhopas jaunkundzei.

"Labāk nemaz neuzsākt runas par tām pārmaiņām, kam jānotiek pēc tēva nāves," viņ� prātoja. "Tas ir pārāk bīstami. Vispirms vajag runāt par kaut ko vieglu un neitrālu � piemēram, par to, kādi piedzīvojumi mums gadījās pa ceļam. Paga, ar ko viņu varētu uzjautrināt?" Viņ� pacēla acis. Visapkārt bija tum�i, slapji zari. "Nē, kaut kam ta�u bija jābūt." Viņ� atcerējās, ka pirms Herfordas bija redzējis vējdzirnavas, kurām vienā spārnā bija ieķēru�ies sarkani bērnu svārciņi. Spārniem grie�oties, svārciņi te vilkās pa slapjo sniegu un dubļiem, te lidoja pa gaisu kā ko�sarkans karogs. "Glu�i kā sazin kāda alegorija. Pēc tam es viņai pastāstī�u par tuk�o ciemu un meitenītēm, kas sēdēja pie loga un skatījās pa aizkaru spraugu, vienai rokā bija lelle, otrai � koka zirdziņ�. Pēc tam bija tas klusais pūlis un gulētājs pie dzīv�oga."

Vai! � viņa noteikti iesauksies. � Nabadziņ�! Kas viņam bija atgadījies?

Nezinu, � Streind�s atbildēs. � Bet jūs ta�u noteikti apstājāties un viņam pa�līdzējāt? � viņa jautās. � Nē, � Streind�s sacīs. � Vai! � viņa atkal iesauksies�

Stāvi! � Streind�s iesaucās un pievilka pavadas. � Tas nekam neder! Mums jāgrie�as atpakaļ. Man nav mierīgs prāts par to cilvēku, kas gulēja dzīv�ogā.

Ā! � priecīgi atsaucās D�eremijs D�onss. � Cik labi, ka jūs tā sakāt. Man arī nav mierīgs prāts.

Tev jau dro�i vien neienāca prātā paņemt līdzi pistoles, vai ne? � Streind�s jautāja.

Nē, ser.

Velns par sten� � Streind�s iesāka, ta�u laikus attapās: Vudhopas jaun�kundze neatzina lādē�anos. � Bet nazi? Vai kaut ko tamlīdzīgu?

Nē, ser, nekā tāda nav. Bet neraizējieties! � D�eremijs nolēca 110 zirga un ieskrēja pame�ā. � Es nolauzī�u pāris zarus un uztaisī�u mums bozes � tās būs gandrīz tikpat labas kā pistoles.

Zemē gulēja da�i resni zari, ko kāds bija nocirtis birzītē un turpat pametis. D�eremijs vienu pacēla un iedeva Streind�am. Diez vai tas izskatījās pēc bozes � drīzāk pēc zara, pie kura vēl turējās lapas.

Mjā, � Streind�s domīgi novilka. � Nu, dro�i vien tas ir labāk nekā nekas. D�eremijs paņēma arī sev tādu pa�u zaru, un, �ādi apbruņoju�ies, viņi jāja

atpakaļ uz ciemu, kura pievārtē uz ceļa bija savācies klusējo�ais pūlis.

Ei, tu! � Streind�s uzsauca, uzrunā�anai izvēlējies gana kreklā tērptu vīru, kas bija satinies neskaitāmās adītās �allēs un galvā uzlicis platmaļu cepuri. Viņ� pāris reizes izteiksmīgi novēzēja bozi, cerēdams, ka tas izskatās draudīgi.

Kas te?�

Tai pa�ā brīdī vairāki no pūļa pagriezās un pielika pirkstu pie lūpām. Pie Streind�a pienāca kāds cits vīrs, ģērbies kārtīgāk nekā pirmais, brūnos kokvilnas samta svārkos. Ar pirkstiem pieskāries cepurei, viņ� ļoti klusi sacīja:

Piedodiet, ser, vai jūs nevarētu aizvest zirgus drusku notālāk? Tie cilā kājas, un vēl tie ļoti skaļi elpo.

Bet� � Streind�s iesāka.

Ku�, ser! � vīrs �ukstēja. � Tā nevajag! Jūsu balss ir pārāk skaļa. Jūs viņu pamodināsiet.

Ko es pamodinā�u?

To cilvēku, kas guļ dzīv�ogā, ser. Viņ� ir burvis. Vai tad jūs neesat dzir�dējis, ka, ja uzmodina burvi no miega, sapņi no viņa galvas var aiziet pasaulē?

Un kas zina, kādas �ausmas viņ� tur sapņo! � �ukstus piebalsoja kāds cits.

Bet kā� � Streind�s iesāka. Atkal vairāki no pūļa pagriezās, dusmīgi sa�vilku�i uzacis, un ar zīmēm rādīja, lai viņ� runā klusāk.

Bet kā jūs zināt, ka viņ� ir burvis? �Streind�s �ukstēja.

Ā! Viņ� Monkgretonā ir jau divas dienas, ser. Viņ� visiem stāsta, ka ir burvis. Pirmajā dienā viņ� samānīja mūsu bērnus un lika, lai tie nozog mātei no pieliekamā pīrāgus un alu, ko viņ� atdo�ot elfu karalienei. Vakar viņ� va�zājās ap Fārvaterholu � tā ir mūsu mui�a, ser. Misis Morrova � viņa tur dzīvo � samaksāja, lai viņ� izzīlē viņai nākotni, bet viņ� pateica vienīgi, ka francū�i no�āvu�i viņas dēlu, kapteini Morrovu,� un tagad nabaga kundze ir nolikusies gultā un teic, ka vairs necel�oties aug�ā līdz pa�ai nāves stundiņai. Tā nu saprotiet, ser, ka mēs viņu vairs negribam redzēt. Mēs gribam viņu dzīt prom. Un ja viņ� neies, aizdabūsim viņu uz darba namu.

Tas �ķiet ļoti prātīgi, � �ukstēja Streind�s. � Bet es nesaprotu, kā�

Tai brīdī cilvēks, kas gulēja dzīv�ogā, atvēra acis. Pūlis klusi, vienbalsīgi noelsās un vairāki pakāpās soli atpakaļ.

Gulētājs izlīda no dzīv�oga. Tas nebija viegli, jo dzīv�ogs � vilkābeles dzelk��ņi, pliedera zari, efejas stīgas, āmulis un raganas slota � bija ielavījies viņa drēbēs un matos; pa nakti tas bija pielīmējies viņam klāt ar ledu. Sve�ais apsē�dās. Neizskatījās, ka viņu kaut drusciņ pārsteigtu publikas klātbūtne; kur nu, pēc viņa uzvedības gandrīz �ķita, ka tie�i to viņ� arī gaidījis. Viņ� paskatījās uz visiem pēc kārtas un vairākas reizes nievīgi nosprauslojās.

Tad burvis izbrauca ar pirkstiem caur matiem, izvākdams no tiem sausās lapas, �agariņus un da�as spīļastes. � Es izstiepu roku, � viņ� it kā savā nodabā murmināja. � Anglijas upes pagriezās un tecēja atpakaļ. � Viņ� atraisīja kaklautu un izzvejoja pāris zirnekļu, kas bija iemitināju�ies viņam zem krekla. Kamēr viņ� ar to nodarbojās, varēja redzēt, ka viņa kaklu rotā dīvains zilu līniju, punktu, krustiņu un aplī�u raksts. Viņ� atkal savīstīja kaklautu vietā un, ar to pa�u veiksmīgi pabeidzis savu tualeti, piecēlās kājās.

Mani sauc Vinkuls, � viņ� paziņoja. Ņemot vērā, ka viņ� nupat bija pār�laidis nakti dzīv�ogā, viņa balss bija aprīnojami skaļa un skanīga. � Desmit dienas esmu gājis uz rietumiem, meklēdams cilvēku, kuram lemts kļūt par di�u burvi. Pirms desmit dienām es redzēju �ī cilvēka attēlu un tagad pēc zinā�mām mistiskām pazīmēm redzu, ka tas esi tu!

Visi skatījās apkārt, gribēdami redzēt, kur� tad tas ir.

Adītajās �allēs satīstītais virs gana kreklā pienāca pie Streind�a un paraus�tīja viņu aiz svārku stērbeles.

Viņ� domā jūs, ser.

Mani? � Streind�s bija bezgala pārsteigts.

Vinkuls nāca uz Streind�a pusi.

Divi burvji būs Anglijā, � viņ� sacīja.

Pirmais no manis baidīsies, otrais alks mani redzēt,

Pirmo izrīkos zagļi un slepkavas, otrais pats nesīs sev postu,

Pirmais apraks savu sirdi tum�ā me�ā zem sniega, ta�u vienalga jutīs, kā sāp,

Otrais savu lielāko dārgumu redzēs naidnieka rokās�

Jā, es sapratu, � Streind�s viņu pārtrauca. � Un kur� tad es esmu, pir�mais vai otrais? Nē, nē, vari neteikt. Tam nav nozīmes. Abas iespējas izklausās vienlīdz baigas. Ja tu tie�ām gribi, lai es kļūstu par burvi, tad man jāteic, ka tu varēji pacensties un manu nākotni iztēlot vilino�āku. Es ceru drīz apprecēties, un dzīve tum�os me�os zagļu un slepkavu ielenkumā ne�ķiet glu�i piemērota, lai neteiktu vairāk. Labāk jau izraugies sev kādu citu.

Es tevi neizraudzījos, burvi! Tu jau sen esi izredzēts.

Nu, lai kur� arī bija �is raudzītājies, viņam nāksies pievilties.

Vinkuls palaida �o piezīmi gar ausīm un ar stingru roku satvēra Streind�a zirga pavadas, lai tas nesadomātu doties prom. Tad viņ� no sākuma līdz bei�gām noskandēja visu pareģojumu, ar kuru jau bija uzstājies mistera Norela priek�ā Hanover-skvēra bibliotēkā.

Streind�s to uzklausīja ar glu�i tādu pa�u iejūsmu, un, kad Vinkuls bija bei�dzis, viņ� noliecās un ļoti lēni, ļoti skaidri paziņoja:

Es nezinu nevienus buramvārdus!

Vinkuls neatbildēja. Jau likās, ka viņ� tomēr atzīs, ka �is gan ir vērā ņemams �ķērslis tam, lai Streind�s kļūtu par di�u burvi. Par laimi, viņam tūdaļ ienāca prātā risinājums: viņ� iebāza roku azotē un izvilka pāris salmiem aplipu�as papīra lapiņas.

Raugies! � viņ� ierunājās vēl noslēpumaināk un iespaidīgāk nekā līdz �im. � Man te ir da�i buramvārdi, ar kuriem� Nē, nē! Es nevaru tos tev atdoti � (Streind�s jau bija izstiepis roku un grasījās ņemt ciet lapiņas.) � Tie ir ļoti vērtīgi. Lai tos iegūtu, esmu gadiem cietis mokas un izturējis lielus pār�baudījumus.

Cik? � jautāja Streind�s.

Septiņi �iliņi un se�i pensi, � Vinkuls atbildēja.

Labi.

Jūs ta�u netaisāties viņam maksāt, ser? � iejautājās D�eremijs D�onss.

Ja viņ� par to liks mani mierā, tad taisos gan, ar lielāko prieku.

Cieminieki tikām nolūkojās uz Streind�u un D�eremiju D�onsu ar visai

nelaipniem skatieniem. Abu parādī�anās bija vairāk vai mazāk sakritusi ar Vin�kula pamo�anos, un visiem bija radu�ās aizdomas, vai tikai viņi nav spoki no Vinkula sapņiem. Cieminieki sāka pārmest cits citam Vinkula uzmodinā�anu. Jau sākās ecē�anās, ta�u tad ieradās manāmi oficiāla persona ar manāmi sva�rīgu cepuri un paziņoja, ka Vinkulam kā trūkumcietējam esot jādodas uz darba namu. Vinkuls atcirta, ka ij nedomā nekur doties, jo nepavisam nav trūkumcie�tējs � viņam pieder septiņi �iliņi un se�i pensi! Un viņ� pagalam nekaunīgi pa�vadzināja naudu oficiālajai personai pie deguna. Kad jau �ķita, ka viena vai otra iemesla dēļ ies vaļā kautiņ�, miers Monkgretonas ciemā tika atjaunots ar ļoti vienkār�iem līdzekļiem: Vinkuls pagriezās un devās uz vienu pusi, bet Streind�s un D�eremijs D�onss aizjāja uz otru.

Ap pieciem vakarā abi nonāca S. ciemā netālu no Glosteras un devās uz iebraucamo vietu. Streind�am bija atlicis tik maz cerību, ka viņa tik�anās ar Vudhopas jaunkundzi nesīs ko vairāk par izmisumu, ka viņ� nolēma to novil�cināt līdz nākamajam rītam. Pasūtījis krietnas vakariņas, viņ� apsēdās ērtā krēslā pie kamīna un paņēma laikrakstu. Tomēr drīz viņ� atklāja, ka miers un ērtības Vudhopas jaunkundzes sabiedrību aizstāj pagalam slikti, atteicās no vakariņām un tūdaļ pat devās pie mistera un misis Redmondiem, lai kļūtu nelaimīgs pēc iespējas ātrāk. Mājās viņ� sastapa tikai dāmas � misis Redmondu un Vudhopas jaunkundzi.

Mīlētāji reti mēdz būt saprātīgākās būtnes pasaulē, un mani lasītāji nebrī�nīsies, atklādami, ka Streind�a prātojumi par Vudhopas jaunkundzi viņas por�tretu uzzīmēju�i pilnīgi aplam. Kaut arī jāpiekrīt, ka viņa iedomātās sarunas ļāva noskārst viņas uzskatus, pēc tām nekādā ziņā nevarēja spriest par viņas raksturu un manierēm. Nē, viņa nudien nemēdza tirdīt sērojo�us palicējus ar prasībām būvēt skolas un nabagmājas, un viņa necentās atrast vainas katrā vārdā, ko tie sacīja. Viņa nebija tik nedabiska.

Vudhopas jaunkundze sveica viņu pavisam citādi nekā piktā, bardzīgā lē�dija no viņa iedomām. Pat neiedomādamās pieprasīt, lai viņ� nekavējoties vēr� par labu visus ļaunos darbus, ko savā mū�ā bija pastrādājis Streind�a tēvs, viņa izturējās pret viņu bezgala sirsnīgi un, likās, ļoti priecājās, viņu sastopot.

Vudhopas jaunkundzei bija apmēram divdesmit divi gadi. Vispār viņa ne�bija sevi�ķi glīta. Viņas seja un augums nevarēja lepoties ar uzkrīto�i pievil�cīgām iezīmēm, ta�u �ī seja bija viena no tām, kas smejoties vai sarunājoties atdzīvojas un pilnīgi pārvēr�as. Viņai bija mo�s raksturs, �igls prāts un spēja pamanīt smieklīgo. Viņa alla� steidzās smaidīt, un, tā kā smaids ir jebkuras dāmas labākā rota, Vudhopas jaunkundzei ne reizi vien bija izdevies aizēnot lēdijas, kas bija atzītas par triju grāfistu pirmajām skaistulēm.

Viņas draudzene, misis Redmonda, bija jauka, rāma �etrdesmit piecus ga�dus veca dāma. Viņa nebija ne bagāta, ne daudz ceļojusi, ne īpa�i gudra. Citos apstākļos viņa nespētu izdomāt, ko lai saka tik smalkam un pieredzēju�am kungam kā D�onatans Streind�s, ta�u laimīgā kārtā nupat bija nomiris viņa tēvs un tālab vielas sarunām bija diezgan.

Jums tagad dro�i vien ir ļoti daudz darba, mister Streind�, � viņa bilda. � Atceros, kad nomira mans tēvs, es nezināju, pie kā ķerties vispirms. Viņam bija tik gar� testaments! Mums virtuvē uz pavarda malas rindā stāvēja porce�lāna krūzes, un tēvs bija novēlējis katram no mūsu vecajiem kalpiem pa vie�nai, bet izteicies tik neskaidri, ka neviens nevarēja saprast, kam domāta kura krūze. Tāpēc kalpi sāka strīdēties, viņi visi gribēja dzelteno krūzi ar sārtajām rozēm. Ak! Man likās, es nemū�am nespē�u visu izdalīt. Vai jūsu tēvs atstājis daudz novēlējumu, mister Streind�?

Nē, kundze. Neviena. Viņ� visus ienīda.

Ā! Tas gan ir labi, vai ne? Un ko jūs tagad darīsit?

Ko es darī�u? � Streind�s atkārtoja.

Vudhopas jaunkundze stāstīja, ka jūsu nabaga dārgais tēvs esot visu ko pircis un pārdevis. Vai jūs darīsiet to pa�u?

Nē, kundze. Ja es varu rīkoties pēc sava prāta � un, manuprāt, es varu gan �, tad visi mana tēva darījumi tiks izbeigti pēc iespējas ātrāk.

Ak tā! Tad jau jūs dro�i vien nodosities lauksaimniecībai? Vudhopas jaunkundze stāsta, ka jums ir ļoti daudz zemes.

Ir gan, kundze. Bet es esmu mēģinājis ar to nodarboties un sapratu, ka lauksaimniecība man nav piemērota.

Ak tā! � izgudrēm noteica misis Redmonda.

Iestājās klusums. Tik�ķēja misis Redmondas pulkstenis, un uz kamīna re�ģa brak�ķēja ogles. Misis Redmonda ņēmās atmud�ināt kādu iz�ū�anas zīda �ķe�teri, kas gulēja viņai klēpī un bija pagalam sapiņķējusies. Viņas melnais kaķis, pārpratis �o darbo�anos, nolēma, ka tā ir spēle, un, piezadzies pie dīvāniņa, lūkoja medīt pavedienus. Arabella iesmējās, noķēra kaķi un sāka ar to rotaļāties. Tie�i pēc tādiem omulīgiem vakariem mājās ilgojās Streind�a sirds (tiesa, viņa sapņu ainās nebija misis Redmondas un, vai tajās ir kaķis, viņ� vēl nebija izlēmis), jo vairāk tāpēc, ka savas bērnības namā viņ� bija piedzīvojis tikai saltumu un īdzīgumu. Atlika vienīgi pārliecināt Arabellu, ka arī viņa vēlas glu�i to pa�u. Streind�u pārņēma kaut kas līdzīgs iedvesmai un viņ� negaidot atkal uzrunāja misis Redmondu:

īsi sakot, kundze, es lē�u, ka bū�u ļoti aizņemts. Es grasos apgūt ma�ģiju-

Maģiju! � iesaucās Arabella, skatīdamās uz viņu ar lielu pārsteigumu.

Likās, viņa grasās iztaujāt Streind�u sīkāk, ta�u �ai bezgala interesantajā mir�klī priek�namā atskanēja mistera Redmonda balss. Viņ� bija ieradies kopā ar ciema vikāru Henriju Vudhopu � to pa�u Henriju Vudhopu, kas bija gan Ara- bellas brālis, gan D�onatana Streind�a bērnības draugs. Dabiski, sekoja iepa�zīstinā�ana un paskaidrojumi (Henrijs Vudhops nezināja, ka Streind�s grasās ierasties viesos), un Streind�a negaidītais paziņojums tika piemirsts.

D�entlmeņi bija pārnāku�i no draudzes sanāksmes, un, kad visi atkal bija sasēdu�ies salonā, misters Redmonds un Henrijs pavēstīja misis Redmondai un Arabellai da�neda�ādas draudzes ziņas. Pēc tam viņi apjautājās, kāds bijis Streind�a ceļojums, apsprieda ceļu stāvokli un to, kā klājas �rop�īras, Her- ford�īras un Gloster�īras fermeriem (jo �īs bija tās grāfistes, kurām Streind�s bija izjājis cauri). Septiņos tika ienesti tējas trauki. Klusumā, kas iestājās, kamēr visi ēda un dzēra, misis Redmonda atsāka sarunas, vērsdamās pie sava vira:

Mīļais, misters Streind�s grasās kļūt par burvi. � Viņa par to runāja kā par pa�u dabiskāko lietu pasaulē, jo glu�i tā viņai �ķita.

Par burvi? � Henrijs bija pagalam pārsteigts. � Kā tev kaut kas tāds ienācis prātā?

Streind�s vilcinājās ar atbildi. Viņam negribējās stāstīt par īsto iemeslu � proti, ka ar savu nodomu darīt kaut ko nopietnu un zinātnisku viņ� vēlējās at�stāt iespaidu uz Arabellu, � un prātā ie�āvās tikai viens cits pamatojums:

Es iepazinos ar kādu cilvēku no Monkgretonas dzīv�oga, un viņ� man teica, ka es esot burvis.

Atzinīgi novērtēdams joku, misters Redmonds sāka smieties.

Teicami! � viņ� sacīja.

Es neko nesaprotu,� bilda Henrijs Vudhops.

Jūs laikam man neticat? � Streind�s jautāja Arabellai.

Ak, tie�i otrādi, mister Streind�! � Arabella uzjautrināta smaidīja. � Tas visnotaļ izskatās pēc tā, kā jūs parasti rīkojaties. Tie�i tik pamatīgu pamatu, uz kā būvēt savas dzīves namu, es no jums arī gaidītu.

Bet, ja reiz tu esi nolēmis apgūt kādu profesiju, � iebilda Henrijs, � es gan nesaprotu, kāpēc tev vispār to vajadzētu darīt, tagad, kad tu esi mantojis mui�u, � kāpēc tu nevarēji izvēlēties kaut ko labāku par maģiju? Tai nav nekāda praktiska pielietojuma.

A,;man liekas, jūs alojaties! � atsaucās misters Redmonds. � Londonā ir kāds d�entlmenis, kas sakauj francū�us, uzsūtīdams viņiem ilūzijas! Aizmirsu, kā viņu sauc. Pag, kā viņ� dēvēja savu teoriju? Par moderno maģiju?

Bet ar ko tā at�ķiras no veco laiku maģijas? � gribēja zināt misis Red�monda. � Un kuru piekopsit jūs, mister Streind�?

Jā, pastāstiet mums, mister Streind�! � Arabella draiski mudināja. � Kuru maģiju jūs piekopsit?

Pa druskai no abām, Vudhopas jaunkundzi Pa druskai no abām! � Pēc tam Streind�s uzrunāja misis Redmondu. � No tā vīra dzīv�ogā es nopirku trīs buramvārdus. Varbūt jūs vēlaties kādus no tiem redzēt, kundze?

Vai, jā, protams!

Un jūs, Vudhopas jaunkundz? � Streind�s jautāja.

Kas tie ir par buramvārdiem?

Nezinu. Vēl neesmu tos izlasījis. � D�onatans Streind�s izņēma trīs Vinkula dotos buramvārdus no krū�u kabatiņas un iedeva dāmām.

Tie ir ļoti netīri, � aizrādīja Arabella.

Ak, mums, burvjiem, pret kādu nieku netīrumu nekas nav iebilstams. Tur�klāt man �ķiet, ka tie ir ļoti veci. Seni, noslēpumaini buramvārdi, tādi kā �ie te, bie�i�

Aug�ā ir rakstīts datums. 1808. gada 2. februāris. Tas ir pirms divām nedēļām.

Tik tie�ām? Nebiju pamanījis.

Divas burvestības, ar kurām piespiest stūrgalvjus atstāt Londonu, � lasīja Arabella. � Kālab gan burvim vajadzētu dzīt cilvēkus ārā no Londonas?

Nezinu. Nav �aubu, ka Londonā tie�ām ir pārāk daudz cilvēku, tomēr visus uzreiz izdzīt varētu būt pagrūti.

Bet �ie buramvārdi ir briesmīgi! Pilni ar spokiem un �au�alām! Likt cilvēkiem domāt, ka viņus gaida mū�a mīlestība, kaut arī patiesībā �ie buram�vārdi neko tādu nenodro�ina!

Parādiet! � Streind�s izķēra Arabellai no rokas nelāgos buramvārdus. Ātri pārlaidis tiem skatienu, viņ� sāka taisnoties: � Ticiet man, es tos nopirku, pat nenojauzdams, kas tajos ir, � es vispār neko nezināju. Vienkār�i tas cil�vēks, kas gribēja man tos pārdot, bija klaidonis bez gra�a pie dvēseles. Ar manu naudu viņam izdevās izglābties no darba nama.

Tas tie�ām ir jauki. Bet viņa buramvārdi vienalga ir briesmīgi, un es ceru, ka jūs tos neliksiet lietā.

Bet pēdējie no �iem trim? Viena burvestība, ar kuru uzzināt, ko �ai brīdī dara mans ienaidnieks. Man liekas, pret tiem jums nevarētu būt iebildumu? Drīkst, es pamēģinā�u?

Bet vai izdosies? Jums ta�u nav ienaidnieku!

Cik man zināms, nav gan. Un tad jau var dro�i mēģināt, nekāds ļaunums no tā necelsies, vai ne?

Norādījumos bija pieprasīts spogulis un kaltēti ziedi, [29] [1] Acīmredzot misters Norels saīsinātā veidā izmantojis kādus Lanka�īras buramvārdus no Pītera Voter�ipa traktāta "Nāves bibliotēka" (1448). tāpēc Streind�s un Hen�rijs nocēla no sienas spoguli un noguldīja to uz galda. Ar ziediem bija grūtāk: tā kā bija februāris, misis Redmondai atradās vienīgi �āvēta lavanda, timiāns un kaltētas rozes.

Tādi būs labi? � viņa jautāja Streind�am.

Tas paraustīja plecos.

Kas to lai zina? Tā� � Viņ� vēlreiz izlasīja norādījumus. � Ziedi jāsa�liek apkārt, ahā, lūk, �ādi. Pēc tam man ar pirkstu spogulī jāuzvelk aplis. Jāsa�dala aplis �etrās daļās. Trīsreiz jāpiesit pie spoguļa un jāsaka�

Streind�! � Henrijam Vudhopam bija diezgan,� kur tu dabūji �īs blēņas?

No viena cilvēka dzīv�ogā. Henrij, kāpēc tu neklausies, kad tev stāsta?

Un vai viņ� izskatījās pēc kārtīga cilvēka?

Kārtīga? Nē, ne visai. Viņ� izskatījās, es drīzāk teiktu, pēc nosalu�a cil�vēka. Jā, "nosalis" ir īsti piemērots vārds, un "izsalcis" arī.

Un cik tu par �iem buramvārdiem samaksāji?

Henrij! � iejaucās viņa māsa. � Vai tu nedzirdēji? Misters Streind�s tikko stāstīja, ka nopircis tos, izrādīdams �ēlsirdību?

Tikām Streind�s izklaidīgi vilka spogulī apļus un dalīja tos �etrās daļās. Pēk��ņi Arabella, kas sēdēja viņam blakus, pārsteigumā salēcās. Streind�s palūkojās lejup.

Mīļais Dievs! � viņ� iekliedzās.

Spogulī bija redzama kāda telpa, ta�u tas nebija misis Redmondas salons. Telpa bija neliela, iekārtota bez pārliekas greznības, ta�u visnotaļ cienījami. Griesti � tic bija augsti � lika domāt, ka �is kabinets atrodas lielā un, iespē�jams, visai lepnā namā. Skapji bija pilni ar grāmatām, arī uz galdiem gulēja daudz grāmatu. Kamīnā kurējās uguns, un uz rakstāmgalda dega sveces. Pie galda sēdēja kāds cilvēks. Viņ� bija gadus piecdesmit vecs un ģērbies vienkār��os pelēkos svārkos: kluss, neievērojams cilvēciņ� ar vecmodīgu parūku galvā. Viņa priek�ā uz galda gulēja at�ķirtas vairākas grāmatas, vienās viņ� kaut ko lasīja un citās rakstīja.

Misis Redmonda! Henrij! � sauca Arabella. � Nāciet ātrāk! Skatieties, ko izdarījis misters Streind�s!

Bet kas tas, lūdzu, ir? � Streind�s neizpratnē jautāja. Viņ� pacēla spo�guli un palūkojās apak�ā, acīmredzot domādams, ka zem spoguļa, gatavs atbildēt uz viņa jautājumiem, sē� mazs d�entlmenītis pelēkos svārkos. Kad spo�gulis tika nolikts atpakaļ, tajā joprojām bija redzama nepazīstamā istaba un nepazīstamais cilvēks. No tās nebija dzirdama ne skaņa, ta�u uguns kamīnā dejoja un d�entlmenis, brillēm nozibot, pievērsās te vienai grāmatai, te otrai.

Kāpēc viņ� ir jūsu ienaidnieks? � taujāja Arabella.

Man nav ne mazākās nojausmas.

Varbūt jūs esat viņam parādā naudu? �jautāja misters Redmonds.

Nedomāju vis.

Varbūt viņ� ir baņķieris. Tā māja mazliet izskatās pēc bankas,� minēja Arabella.

Streind�s izplūda smieklos.

Klau, Henrij, beidz raukt pieri. Ja es tie�ām esmu burvis, tad gau�ām vāj�. Citi burvestību meistari izsauc elfus un sen miru�u karaļu garus, turpretim es, kā rādās, esmu uzbūris baņķieri!

"Vai burvis var ar maģijas palīdzību nogalināt cilvēku?" lords Velingtons Streind�am vaicāja. Streind�s sadrūma. I.iekas, �is jautājums viņam nepatika. "Dro�i vien burvis to var," viņ� atzinās, "bet d�entlmenis tā nerīkosies."

1809. gada jūlijs

Kādu 1809. gada vasaras dienu pa putekļainu Vilt�īras lauku ceļu devās divi jātnieki. Virs galvas �ilbino�ā zilumā pletās debesjums, zem tā dziļās ēnās un miglainos debesu nesaudzīgās gaismas atspulgos gulēja Anglija. I.iela zirgkas- taņa bija izplājusi pār ceļu melnu ēnu; kad abi ceļotāji tajā iejāja, ēna viņus aprija pavisam, atstājot vienīgi abu balsis.

�un kad jūs beidzot kaut ko publicēsit? � viens jautāja. � Vajag pub�licēties, jūs ta�u zināt. Esmu daudz par �o jautājumu domājis un uzskatu, ka ikviena moderna burvja pirmais uzdevums ir izdot savus uzskatus. Brīnos, kā�pēc Norels neko nav publicējis.

Gan jau viņ� to izdarīs, � atbildēja otrs. � Bet es? Kur� tad gribēs lasīt to, ko es esmu sarakstījis? �ajos laikos, kad Norels ik nedēļas izdara kādu jaunu brīnumu, būtu muļķīgi iedomāties, ka maģijas teorētiķa darbs kādu varētu sevi�ķi ieinteresēt.

Ak, jūs esat pārāk pieticīgs, � aizrādīja pirmā balss. � Nevajag visu atstāt Norela ziņā. Arī Norels nespēj paveikt visu.

Spēj. Un viņ� to arī dara,� nopūtās otrā balss.

Cik patīkami sastapt senus draugus! Jā, tur jāj misters Hanifūts un misters Segunds. Bet kāpēc viņi sēdu�ies seglos? �is vingrinājums viņiem abiem neiet pie sirds, un abi jā�anai nododas ļoti reti � misters Hanifūts ir pārāk vecs, bet misters Segunds pārāk trūcīgs. Turklāt vēl tik karstā dienā! Tādā tveicē misters Hanifūts vispirms nosvīst, pēc tam viņam sāk kniest visas maliņas un uz ādas parādās sarkanas pūtītes; misteram Segundam tik �ilbino�ā saulē noteikti drīz apsāpēsies galva. Un ko abi dara Vilt�īrā?

Bija gadījies tā, ka pūlēdamies kaut kā pestīt sīko akmens tēlu un meiteni, kam matos bija efeju lapas, misters Hanifūts bija nonācis pie atklājuma. Viņ� uzskatīja, ka ir atradis slepkavu � tas esot kāds eivberietis. Tāpēc viņ� bija devies uz Vilt�īru pētīt vecus dokumentus Eivberī draudzes baznīcā. � Ja es atklā�u, kas viņ� bija, � misters Hanifūts bija paskaidrojis misteram Segun�dam,� tad varbūt tas man palīdzēs atklāt, kas bija �ī meitene un kādas tum�as dziņas viņam lika to nonāvēt. � Misters Segunds bija devies draugam līdzi, arī izskatījis visus dokumentus, un palīdzējis misteram Hanifūtam tikt skaid�rībā ar latīņu ierakstiem. Ta�u, kaut arī misters Segunds mīlēja vecus doku�mentus (jums neizdotos atrast nevienu, kas tos mīlētu vēl vairāk) un visnotaļ cerēja, ka mistera Hanifūta meklējumi sekmēsies, sirds dziļumos viņ� ap�au�bīja, vai septiņi piecus gadu simteņus veci latīņu vārdi spēj mest gaismu pār cilvēka mū�u; misters Hanifūts turpretim bija pats optimisms. Pēc tam mis�teram Segundam ienāca prātā, ka, ja jau reiz viņi ir devu�ies uz Vilt�īru, vajag izmantot izdevību un apmeklēt Ēnu namu: tas atradās �ajā grāfistē un neviens no abiem to nebija redzējis.

Mēs visi atceramies, kā mums par Ēnu namu stāstīja skolotājs. �is vārds uz�bur neskaidrus priek�status par maģiju un drupām, tomēr vien retais no mums kurmet skaidri atminas, kālab tas ir tik svarīgs. Patiesībā maģijas vēsturnieki vēl �obaltdien strīdas par tā nozīmi � un da�s noteikti pasteigsies jums pa�vēstīt, ka nozīmes tam nav nekādas. �ajā namā nav risinājies neviens ievērojams Anglijas maģijas vēstures notikums; tālāk, no diviem burvjiem, kas �ajā namā dzīvoja, viens bija �arlatāns, bet otrs � sieviete: neviena no �īm pazīmēm nebija tāda rekomendācija, ko pēdējo gadu d�entlmeņi � burvji un maģijas vēsturnieki � uzlūkotu ar labvēlību, un tomēr pēdējo divu gadsimtu laikā Ēnu nams bija izdaudzināts par vienu no maģiskākajām Anglijas vietām.

Tas bija celts se�padsmitajā gadsimtā, un tā īpa�nieks bija Gregorijs Absaloms, karaļa Henrija VIII un karalieņu Marijas un Elizabetes galma vēsturnieks. Ja to, vai burvis ir veiksmīgs, mēs mērosim pēc tā, cik daudz brīnumainu lietu tas paveicis, tad Absaloms vispār nebija nekāds burvis, jo visbie�āk viņa buram�vārdi bija un palika tuk�a skaņa. Toties, ja mēs pievērsīsim uzmanību burvja nopelnītās naudas daudzumam un par savu olekti ņemsim to, tad Absaloms pavisam noteikti minams pa�u di�āko Anglijas burvju vidū, jo, dzimis trū�kumā, viņ� no �īs pasaules �ķīrās kā ļoti bagāts cilvēks.

Par vienu no viņa krā�ņākajiem varoņdarbiem uzskata to reizi, kad viņ� pār�liecinājis Dānijas karali par lielu riek�avu briljantu nopirkt buramvārdus, ar kuru palīdzību, kā apgalvoja Absaloms, Zviedrijas karaļa miesa pārvērtīsies par ūdeni. Pats par sevi saprotams, neko tādu ar �iem vārdiem nebija iespējams panākt, toties par naudu, ko Absaloms ieguva, pārdodams pusi dārgakmeņu, viņ� nopirka Ēnu namu. To viņ� iekārtoja ar turku tepiķiem un Venēcijas spo�guļiem, stiklu un simt citām brīni�ķīgām lietām; un tad, kad nams bija pabeigts, tajā sāka notikt � vai varēja notikt � vai arī vispār nenotika � pagalam dīvainas lietas. Da�i zinātnieki uzskata � un citi neuzskata �, ka maģija, ko Absaloms izlikās darām pēc savu klientu pasūtinājuma, sāka patvaļīgi parādī�ties viņa namā.

Kādā 1610. gada mēnesnīcas naktī divas kalpones paskatījās pa aug�stāva logu un ieraudzīja, ka zālienā lielā aplī dejo divdesmit vai trīsdesmit daiļas dāmas un izskatīgi d�entlmeņi. 1666. gada februārī īrs, vārdā Valentīns Greitreikss, gaitenītī pie lielās veļas gludinātavas senebreju valodā sarunājās ar pravie�iem Mozu un Aronu. 1667. gadā misis Pēnelope �elmortona, viesodamās �ajā namā, ieskatījās spogulī un ieraudzīja trīs vai �etrus gadus vecu meitenīti. Viņas acu priek�ā bērns izauga, kļuva vecāks, un viņa pazina pati sevi. Misis �elmortonas atspulgs turpināja novecot, līdz spogulī viņai pretī raudzījās izkaltis līķis. �ie un simtiem citu līdzīgu stāstu ir Ēnu nama slavas pamats.

Absalomam bija viendzimtais bērns, meita, vārdā Marija. Viņa bija nākusi pasaulē Ēnu namā un nodzīvoja tajā visu mū�u, vien izretis to atstādama uz dienu vai divām. Kamēr viņa bija jauna, namā viesojās karaļi un vēstnieki, zinātnieki, kareivji un dzejnieki. Pat pēc viņas tēva nāves daudzi devās uz to, lai redzētu Anglijas maģijas norietu, tās pēdējo savādo uzplaukumu ilgas zie�mas priek�vakarā. Gadiem ejot, apmeklētāju kļuva arvien mazāk, nams sanīka un sāka brukt, bet dārzs atgriezās neskartās dabas klēpi. Ta�u Marija Absa- loma neparko nebija ar mieru atjaunot sava tēva namu. Pat saplīsu�o trauku suķes palika guļam uz grīdas. [30] [1] Da�i pētnieki (viņu vidū arī D�onatans Streind�s) apgalvo, ka, ļaudama namam aiziet postā un sabrukt, Marija Absaloma ļoti labi apzinājusies, ko dara. Viņi aizstāv viedokli, ka Absalomas jaunkundze tā rīkojās saskaņā ar izplatītu uzskatu, ka visas sabruku�ās ēkas pie�der karalim Krauklim. Tādējādi, jādomā, izskaidrojams fakts, ka maģija Ēnu namā pēc nama sabruk�anas kļuva spēcīgāka.

"Viss cilvēces veikums, visas pilsētas, visas impērijas, visi pieminekļi reiz sairs pī�ļos. Pat manu mīļo lasītāju nami � kaut uz dienu, kaut stundu � sabruks un kļūs par ēkām, kuru akmeņi ir mūrēti ar mēness javu, logailas ir zvaig�ņu mirdzums un mēbeles � putekļains vēj�. Ir sacīts, ka lai dienā, tai stundā mūsu nami nonāk karaļa Kraukļa valdījumā. Kaut arī mēs apraudam Anglijas maģijas norietu, apgalvojam, ka tā sen ir pametusi mūs un taujā�jam cits citam, kā mēs varējām zaudēt kaut ko tik dārgu, neaizmirsīsim, ka tā gaidīs mūs, kad vairs nebūs ari Anglijas, un kādudien mēs no karaļa Kraukļa nespēsim aizbēgt tāpat kā mūsu dienās nespējam viņu ataicināt atpakaļ." D�onatans Streind�s. "Angļu maģijas vēs�ture un prakse" D�ona Marcja apgādā, Londona, 1816.

Gadā, kad Marijai Absalomai apritēja piecdesmit, efejas bija saaugu�as tik vareni un izplatīju�ās tik tālu, ka ar tām bija pilni visi skapji, un grīda gandrīz visā namā bija slidena un grūti staigājama. Putnu dziesmas nama iek�pusē skanēja tikpat skaļi kā ārpusē. Viņas simtajā gadskārtā gan nams, gan pati burvja meita bija grausti � ta�u nedz viens, nedz otra nebija pagalam. Viņa nodzī�voja vēl �etrdesmit deviņus gadus, un tad kādu vasaras rītu nomira savā gultā, un viņai visapkārt bija liela o�a lapu ēnas un saules atvizma.

�ai karstajā pēcpusdienā, steigdamies uz Ēnu namu, misters Hanifūts un misters Segunds mazliet ba�ījās, ka misters Norels var padzirdēt par �o viņu izbraukumu (jo misters Norels, kas saņēma godbijīgas vēstules no admirāļiem un ministriem un uzņēma tos savās mājās, ar katru stundu kļuva arvien par arvien svarīgāku personu). Viņi baidījās, vai Norels neuzskatīs, ka misters Hani�fūts ir lauzis līgumu. Tāpēc, lai pēc iespējas mazāk ļau�u zinātu par viņu no�domu, viņi nevienam nebija teiku�i, kurp dodas, devās ceļā pa�ā rīta agrumā, kājām aizgāja līdz kādai fermai, kur noīrēja zirgus un tad ar ļoti lielu līkumu devās uz Ēnu namu.

Izjāju�i cauri baltai, putekļainai alejai, viņi nokļuva pie augstiem vārtiem. Misters Segunds nokāpa no zirga un devās tos atvērt. Vārti bija kalti no izmeklēta Kastīlijas �uguna, ta�u tagad ko�i spīdēja, glu�i sarkani no rūsas, un to sākotnē�jās aprises bija gau�ām sakrumpu�as un saruku�as. Kad misters Segunds atrāva roku, uz tās bija putekļainas pēdas, it kā miljoniem izkaltētu un pūderī saberztu ro�u ziedu būtu sablīvēju�ies un sastāju�ies fantastisku vārtu formā. �uguna skrudzes reiz bija rotāju�i arī mazi bareljefi, ta�u to ļaunīgās, smejo�ās sejas bija sadilu�as un sarkanas kā spirkstis, it kā tai elles daļā, kurā �ie pagāni tagad mā�joja, saimniekotu pagalam nevērīgs dēmons, kas savus cepļus kurina pārāk karstus.

Aiz vārtiem bija tūksto� bāli sārtu ro�u, augstas, līganas saulainu gobu, o�u un kastaņu kraujas un zilas jo zilas debesis. Tur bija �etri stalti �ukuri un vesela bie�ņa garu, pelēku skursteņu un logu ar akmens re�ģiem. Ta�u Ēnu nams jau krietni ilgāk par gadsimtu bija drupu nams; �obrīd tas bija celts tiklab no sud�rabaina smil�akmens, kā no no pliederiem un me�rozēm, un vienlīdz daudz tajā bija gan dzelzs un koka, gan vasaras smar�aino vēju.

� Izskatās kā Citzemē, � misters Segunds teica un aiz sajūsmas piespieda seju pie vārtiem, pretī saņemdams to nospiedumu, pēc visa sprie�ot � ro�u pulverī.2z Runājot par "Citzemi", ļaudis parasti domā Elfu valsti vai ko tikpat aptuvenu. Savie�sīgām sarunām �āda noteiksme ir laba gana, turpretim burvim jāradinās būt precīzākam. Kā zināms, karalis Krauklis valdīja trīs karaļvalstis: pirmā bija Ziemeļanglijas valsts, kurā ietilpa Kamberlenda, Nortamberlenda, Darema, Jork�īrā, Lanka�īra, Derbī�īra un daļa No- tingem�īras. Abas pārējās dēvēja par "citām Karaļa zemēm". Viena bija daļa no Elfu valsts, bet par otru parasti uzskatīja novadu viņpus Elles un reizēm dēvēja to par "Rūgtzemi". Karaļa ienaidnieki apgalvoja, ka viņ� to nomājis no Lucifera.

Viņ� atvēra vārtus un aiz pavadām ieveda savu zirgu. Misters Hani�fūts sekoja. Pie akmens baseina abi piesēja zirgus un devās izpētīt dārzu.

�o vārdu � "dārzs"� Ēnu nama apkārtne gan, iespējams, nebija pelnījusi, lau gadu simteni neviens to nebija kopis. Tomēr tas nebija arī me�s un nebija atmata. Angļu valodā nav vārda, ar kuru apzīmēt burvja dārzu divus gadsim�tus pēc burvja nāves. Tas bija krā�ņāks un jūklaināks nekā jebkur� dārzs, ko misters Segunds un misters Hanifūts līdz �im bija redzēju�i.

Misteru Hanifūtu bezgala sajūsmināja viss, ko viņ� redzēja. Viņ� pacilāti ieklie�dzās, ieraugot varenu gobu aleju, kurā koki gandrīz līdz viduklim grima ko�i sārtu uzpirkstī�u jūrā. Viņ� skaļi apbrīnoja glītu akmens kalumu � lapsu, kas zobos turēja bērnu. Viņ� jautri �aloja par �īs vietas neparasti maģisko gaisotni un paziņoja, ka pat misteram Norelam te būtu, ko mācīties.

Ta�u patiesībā misters Hanifūts pret gaisotnēm nebija sevi�ķi vērīgs; savuties misteram Segundam pamazām kļuva neomulīgi. Viņam �ķita, ka Absaloma dārzs viņu kaut kā savādi ietekmē. Vairākas reizes, kamēr viņi abi ar misteru Hanifūtu pastaigājās, viņ� bija gatavs vērt muti, lai uzrunātu kādu, ko domājās pazīstam, vai pēk�ņi ieraudzīja vietu, kurā jau, liekas, bija uzturējies. Ta�u alla�, jau gandrīz atcerējies, ko grasās sacīt, viņ� atskārta, ka tas, ko viņ� notu�rējis par draugu, patiesībā ir tikai ēna ro�u krūma ziedos: daudzkārt redzētās galvas aprises bija tikai bāliem ziediem nobārstīts ro�u zars, roka � cits zars. Vieta, ko misters Segunds �ķitās pazīstam tikpat labi kā savas bērnības mājas, bija nejau�s dzeltena krūma, līganu pliedera zaru un asa, saules apmirdzēta mājas stūra apvienojums. Turklāt viņ� netika gudrs, kas bija �is draugs un kas tā par vietu. Lauzīdams galvu, viņ� tik ļoti nomocījās, ka pēc pusstundas aici�nāja misteru Hanifūtu uz brītiņu piesēst.

Mīļais draugs! � misters Hanifūts satraucās. � Kas noticis? Vai jūs ne�jūtaties labi? Jūs esat ļoti bāls � jums trīc rokas! Kāpēc jūs agrāk neko neteicāt?

Misters Segunds pielika delnu pie pieres un neskaidri atbildēja kaut ko par burvestību, kas tūlīt varētu notikt. Viņam pavisam noteikti �ķietot, ka tā arī esot visa vaina.

Burvestība? � misters Hanifūts iesaucās.� Bet kāda gan burvestība te varētu notikt? � Viņ� tramīgi palūkojās apkārt: ja nu aiz kāda koka slēpjas misters Norels? � Man gan gribētos domāt, ka jūs vienkār�i ir novārdzinājusi dienas tveice. Man arī ir ļoti karsti. Bet mēs gan esam ēzeļi, kāpēc mēs tādā kar�stumā staigājam apkārt? Var ta�u atpūsties! Var atspirdzināties! Vajag tikai apsēsties ēnā pie lieliem kokiem � jā, jā, pie tādiem kā �ie � pie jauka, burz- guļojo�a strautiņa � tāda, kā �is, � visi zina, ka labāku vietu atpūtai nevar ne iedomāties! Nāciet, mister Segund, pasēdēsim!

Viņi apsēdās zālītē pie brūna strauta. Siltais, maigais gaiss un ro�u smar�a apremdināja un nomierināja misteru Segundu. Viņa plaksti aizkrita ciet. Viņ� tos atvēra. Aizvēra. Atvēra, lēni un smagi�

Gandrīz uzreiz bija klāt sapnis.

Viņ� stāvēja kaut kādā tum�ā telpā un redzēja durvju aiļu. Tā bija izcirsta no sudrabpelēka akmens, kas blāvi mirdzēja itin kā mēnesnīcas gaismā. No aplo- dām pretim raudzījās divi jaunekļi (vai varbūt viens jauneklis, jo abās pusēs viņ� bija viens un tas pats). Jauneklis it kā nāca ārā no sienas, un D�ons Segunds uz�reiz atģieda, ka viņ� ir burvis. Seja īsti nebija saskatāma, varēja vien nojaust, ka tā ir skaista. Galvā viņam bija cepure ar asu knābi un diviem kraukļa spārniem.

D�ons Segunds iegāja pa durvīm un pirmajā brīdī redzēja vienīgi melnas de�besis, zvaigznes un vēju. Pēc tam viņ� ieraudzīja, ka tomēr atrodas kādā istabā, ta�u tā visa gulēja drupās. Tomēr sienas, cik to bija palicis, rotāja gleznas, gobe�lēni un spoguļi, � ta�u cilvēki gobelēnos kustējās un sarunājās savā starpā un ne visi spoguļi rādīja to, kas bija redzams istabā: da�i atspulgoja pavisam citas ainas.

Istabas tālākajā stūrī pie galda svārstīgā mēnesnīcas un sve�u gaismas krusto�jumā sēdēja sieviete. Viņas kleita bija ļoti senatnīga; D�onam Segundam nemū�am nebūtu ienācis prātā, ka viena apģērba gabala �ūdinā�anai vajag � vispār ir iespējams� izmantot tik daudz drānas. Kleita bija savādā, senatnīgā, tum�zilā krāsā, un uz tās kā vēl viens zvaig�ņu birums joprojām zaigoja pēdējie no Dāni�jas karaļa briljantiem. Kad D�ons Segunds paspēra pāris soļu uz viņas pusi, sie�viete atskatījās� viņ� ieraudzīja divas ieslīpas acis, kas bija izvietotas tālāk nekā parasti piedien daiļai sejai, un garu mutes �ķiedumu, kas savilkās smaidā, kura nozīmi viņ� nespēja uzminēt. Sve�u atblāzmā viņas mati �ķita tikpat sarkani, cik kleita bija zila.

Pēk�ņi D�ona Segunda sapnī ieradās vēl viena persona � modernās drānās ģērbies d�entlmenis. �is d�entlmenis it nemaz nelikās pārsteigts, ieraugot smalki (kaut mazliet vecmodīgi) tērpto dāmu, toties pagalam apstulba, pamanījis D�onu Segundu; viņ� izstiepa roku, saņēma D�onu Segundu aiz pleca un sāka kratīt�

Izrādījās, ka misters Hanifūts ir satvēris viņu aiz pleca un vieglītēm purina.

Lūdzu, piedodiet! � sacīja misters Hanifūts. � Bet jūs pa miegam klie�dzāt, un es nodomāju, ka varbūt jūs vēlētos pamosties.

Misters Segunds skatījās pretī ar zināmu apjukumu.

Es redzēju sapni, � viņ� teica. � Ļoti neparastu sapni!

Misters Segunds pastāstīja savu sapni misteram Hanifūtam.

Kāda apbrīnojami maģiska vieta! � atzinīgi norādīja misters Hanifūts. � Tam vēl viens pierādījums ir jūsu sapnis � pilns ērmotu simbolu un priek��nojautu!

Bet ko tas nozīmē? � misters Segunds jautāja.

Ā! � misters Hanifūts atsaucās un apklusa, lai brīdi padomātu. � Ak, tad jūs sakāt, ka dāma bija tērpusies zilā? Zila krāsa simbolizē � tā, tā, tūlīt atcerē�os � nemirstību, �ķistību un uzticību; tā ir Jupitera krāsa, un tās metāls ir alva. Hntm! Un ko tas mums dod?

Manuprāt, neko, � misters Segunds nopūtās. � Paiesimies vēl!

Misters Hanifūts, kas dedzīgi vēlējās redzēt vēl kādus brīnumus, uzreiz pie�krita �im ierosinājumam un mudināja doties izpētīt Ēnu namu.

�ilbino�ajā saulē nams it kā izgaroja, tas vidēja uz debesu fona kā augsta, zaļgani zila blāzma. Kad viņi tuvojās durvīm, kas veda uz lielo zāli, misters Segunds iekliedzās:

Ai!

Kāpēc jūs kliedzat? Kas atkal noticis? � misters Hanifūts sabijās.

Durvīm vienā un otrā pusē bija karaļa Kraukļa atveidi akmenī.

Es tos redzēju sapnī, � misters Segunds sacīja.

Lielajā zālē viņ� apstājās un palūkojās visapkārt. Spoguļi un gleznas, ko viņ� bija redzējis sapnī, jau sen bija pazudu�i. Sienu drupas papildināja ceriņi un pliederi. Zirgkastaņas un o�i veidoja zaļu un sudrabotu jumtu, kas virmoja un lāsumoja uz debesu zilgmes fona. Re�ģi tuk�ajos akmens logos pina smalki zel�tītas zāles stiebri un izspūrusi sarkanrīkiīte.

Zāles galā stāvēja divi spo�ajā saulē nesaviedējami cilvēki. Uz grīdas mētā�jās da�i dīvaini priek�meti, tādas kā maģiskas saslaukas: da�as ar buramvār�diem apskribelētas papīra loksnes, sudraba bļoda ar ūdeni un līdz pusei nodegusi svece senatnīgā misiņa sve�turī.

Misters Hanifūts novēlēja abiem ēnainajiem stāviem laburītu; viens atbil�dēja pieklājīgā un nopietnā tonī, bet otrs iekliedzās:

Henrij, tas ir viņ�! Tas zellis! Tas pats, par kuru es stāstīju! Vai tu nere�dzi? Sīkaudzis ar tik tum�iem matiem un acīm, ka gandrīz varētu nodomāt, ka viņ� ir itālietis � matos gan vīd arī sirmums, � bet viņa seja ir tik atturīga un bikla, ka uzreiz ir skaidrs � viņ� ir anglis! Novalkāti svārki, putekļaini un salā�pīti, aproces apdilu�as, bet viņ� mēģina to slēpt, ap�ķibīdams ar �ķērēm! Ak! Henrij, tas noteikti ir viņ�! Jūs, ser! � viņ� piepe�i uzkliedza misteram Segun�dam. � Kā jūs varat to paskaidrot?

Nabaga misters Segunds bija glu�i satriekts: pilnīgi sve�s cilvēks tik sīki ap�raksta yiņu pa�u un viņa svārkus � turklāt apraksta tik necildino�i! Tas nu gan nebija pieklājīgi. Kamēr viņ� tā stāvēja, pūlēdamies attapties, pratinātājs iegāja ēnā, ko pleta osis, kas veidoja zāles ziemeļu sienu, un misters Segunds pirmo reizi nomoda pasaulē skatīja vaigā D�onatanu Streind�u.

Misters Segunds maķenīt stomīgi (jo viņ� apzinājās, cik dīvaini tas izklau�sīsies) atbildēja:

Man liekas, ser, es jūs redzēju sapnī.

Streind�s tikai saniknojās vēl briesmīgāk.

Ser, tas bija mans sapnis! Es atgūlos, grasīdamies to nosapņot! Varu to pierādīti, varu piesaukt lieciniekus, ka tas bija mans sapnis. Misters Vudhops, � viņ� rādīja uz savu biedru, � redzēja, kā es to daru. Misters Vudhops ir garīdznieks, draudzes mācītājs Gloster�īrā � būtu pilnīgi neiedomājami ap��aubīt viņa godavārdu! Esmu pārliecināts, ka Anglijā d�entlmeņa sapņi ir viņa pa�a darī�ana. Gan jau ir kāds sapņu aizsardzības likums, un ja nav � nu, tad Parlamentam nekavējoties vajag to pieņemt! Citiem nepieklājas bez uzaicinā�juma tajos ielauzties! � Streind�s apklusa, lai ievilktu elpu.

Ser! � dedzīgi iejaucās misters Hanifūts. � Es lūgtu jūs, runājot ar �o d�entlmeni, izrādīt vairāk cieņas! At�ķirībā�no manis, jums nav laimējies �o d�entlmeni pazīt, bet, ja jums būtu tas gods, jūs uzzinātu, ka viņam nepavisam nav raksturīgi vēlēties aizskart citus!

Streind�s kaut ko neapmierināti atrūca.

Bet tas tie�ām ir ļoti dīvaini, ka cilvēki var iekļūt cits cita sapņos, � ieru�nājās Henrijs Vudhops. � Tas ta�u nevarēja būt viens un tas pats sapnis?

Ak vai! Baidos, ka bija gan, � misters Segunds nopūzdamies atbildēja. � Jau ienākot �ajā dārzā, man sāka likties, ka tas ir pilns ar neredzamām dur�vīm, un es gāju cauri tām visām, līdz pēdīgi aizmigu un nosapņoju sapni, kurā redzēju �o d�entlmeni. Mani bija pārņēmis ārkārtīgs apjukums. Es zināju, ka ne jau es esmu atstājis visas �īs durvis vaļā un licis tām atvērties, ta�u tas mani neatturēja. Man gribējās tikai vienu � redzēt, kas ir aiz tām.

Henrijs Vudhops lūkojās misteram Segundam pretī tādām acīm, it kā tas nu viņam nebūtu saprotams.

Es tomēr nedomāju, ka tas varēja būt tas pats sapnis, � viņ� skaidroja misteram Segundam, it kā tas būtu visai grūtgalvīgs bērns. � Ko jūs redzējāt?

Dāmu zilā kleitā, � misters Segunds atbildēja. � Man likās, tā varētu būt Absalomas jaunkundze.

Nu, protams, ka tā bija Absalomas jaunkundze! � Streind�s ļoti ērcīgi iekliedzās, it kā runas par tik acīm redzamām lietām viņa pacietībai būtu pārāk liels pārbaudījums. � Diem�ēl �ī dāma bija posusies tikties ar vienu d�entlmeni. Pats par sevi saprotams, ieraugot divus, viņa iztrūkās�un uzreiz nozuda. � Streind�s nogrozīja galvu. � Visā Anglijā nav vairāk par pieciem cilvēkiem, kas spēj cik necik burt, bet vienam no viņiem katrā ziņā jādodas �urp un jāiz�jauc mana tik�anās ar Absaloma meitu. Kaut kas neticams! Esmu pats nelai�mīgākais cilvēks Anglijā. Dieva dēļ, es rāvos melnās miesās, lai nosapņotu �o sapni. Man vajadzēja trīs nedēļas � pūloties no rīta līdz vakaram! � lai saga�tavotu ataicinā�anas buramvārdus, un tad�

Bet tas ta�u ir lieliski! � viņu pārtrauca misters Hanifūts. � Tas ir ap�brīnojami! Ap�ēliņ! Arī pats misters Norels neko tādu nebūtu spējis!

Nebūt ne, � Streind�s pagriezās pret misteru Hanifūtu. � Tas nav tik sare�ģīti, kā jums liekas. Vispirms vajag nosūtīt dāmai ielūgumu � te derēs jebkuri ataicinā�anas buramvārdi. Es izmantoju Ormskērku. [31] [1] pariss ormskērks (1496�1587) � skolotājs Klerkenvelas ciemā netālu no Londonas. Sarakstījis vairākus traktātus par maģiju. Kaut arī Ormskērks nebija sevi�ķi oriģināls domā�tājs, Viņ� bija �akls pētnieks un apņēmās savākt un sa�ķirot visus Anglijā atrodamos ataici�nā�anas buramvārdus, lai starp tiem atrastu kādus, kas iedarbotos bez misēkļiem. �is darbs viņam prasīja divpadsmit gadu, un viņa mazajā namiņā sakrājās tūksto�u tūksto�i ar buramvārdiem aprakstītu papīra lapiņu. Misis Ormskērkai pret to bija lieli iebildumi, un nabaga sieviete kļuva par prototipu burvja sievas tēlam banālās komēdijās un otr�ķirīgos romānos � proti, viņa kļuva par bļaustigu, nelaimīgu megeru.

Buramvārdi, ko Ormskērkam galu galā izdevās izstrādāt, iemantoja pla�u atzī�anu un tika daudzkārt izmantoti viņa pa�a gadsimtā un divos nākamajos; ta�u man nav gadījies dzirdēt, ka tie kaut reizi būtu pielietoti veiksmīgi, iekams D�onatans Streind�s ieviesa tajos savus labojumus un lika Marijai Absalomai parādīties viņa pa�a un mistera Segunda sapnī, � iespējams, D�onatana Streind�a minēto iemeslu pēc.

Bez �aubām, bija diezgan liela noņem�anās, pielāgojot Ormskērku, lai mēs ar Absalomas jaunkundzi manā sapnī ierastos vienlaikus, � Ormskērks ir tik neprecīzs, ka uzaicinātā persona var nākt jebkur un jebkurā laikā, un uzskatīt, ka viņas pie�nākums ir izpildīts, � jā, tas tie�ām nebija viegls darbs, tomēr, ziniet, es jūtos visai apmierināts ar rezultātiem. Pēc tam man vajadzēja noburt pa�am sevi un iegrimt maģiskā miegā. Es, protams, biju dzirdējis par �ādam nolūkam izman�tojamiem buramvārdiem, ta�u jāatzīstas, ka neesmu tādus redzējis, tāpēc, āre, man nācās izgudrot pa�am savus � visai vājus, ko tur liegties, bet kas cits man atlika?

Lai Dievs �ēlīgs! � iesaucās misters Hanifūts. � Vai jūs gribat teikt, ka bezmaz visa �ī maģija bija jūsu pa�a izgudrojums?

Ā! � atbildēja Streind�s, � nu� Man bija Ormskērks � es visam pa�matā ņēmu Ormskērku.

Hm, bet vai Hezers-Grejs nebūtu noderējis labāk nekā Ormskērks? � jautāja misters Segunds. [32] [1] rādās, ka �oreiz veselais saprāts ir misteru Segundu pametis. �ārlzs Hezers-Grejs (1712�1789) ir vēl viens vēsturnieks un burvis, kas publicējis izdaudzinātus ataicinā�anas buramvārdus. Kod, kurā pirkstā gribi: gan Hezera-Greja, gan Ormskērka buramvārdi ir vienlīdz slikti � Atvainojiet! Es neesmu praktizējo�s burvis, ta�u Hezers-Grejs salīdzinājumā ar Ormskērku man alla� licies daudz uzticamāks.

Ak tā? � atjautāja Streind�s. � Par Hezeru-Greju es, bez �aubām, esmu dzirdējis. Nesen sāku sarakstīties ar kādu Linkoln�īras d�entlmeni, kur� apgalvo, ka viņa īpa�umā esot Hezera-Greja "Mīnotaura anatomijas" eksemplārs. Tad jūs sakāt, ka Hezeru-Greju tie�ām ir vērts palasīt?

Misters Hanifūts paziņoja, ka Hezeru-Greju lasīt nu gan neesot vērts � viņa grāmatele esot pilnīgas un galīgas blēņas; misters Segunds iebilda, un Streind�s arvien vairāk ieinteiesējās, pamazām aizmirsdams, ka viņam vajadzētu uz mis�teru Segundu dusmoties.

Un kur� tad spētu ilgi dusmoties uz misteru Segundu? Jāatzīstas, ka �ai pa�saulē ir tādi cilvēki, kas necie� krietnumu un laipnību, cilvēki, kurus dziļi kaitina lēnprātība, � ta�u man ar prieku jāteic, ka D�onatans Streind�s nebija�no viņu vidus. Misters Segunds atvainojās, ka sabojājis Streind�a burvestību, un Streind�s smaidīdams un paklanīdamies aicināja misteru Segundu par to vairs nedomāt.

Es nejautā�u, vai jūs esat burvis, ser, � Streind�s sacīja misteram Se�gundam. � Par jūsu spējām liecina tas, cik viegli jūs iekļūstat citu sapņos. Bet jūs? � Streind�s uzrunāja misteru Hanifūtu. �Vai arī jūs, ser, esat burvis?

Nabaga misters Hanifūts! Tik ass jautājums tik vārīgā vietā! Sirdī viņ� jopro�jām bija burvis, un atgādinājumi par zaudēto viņam bija sāpīgi. Misters Hanifūts atbildēja, ka viņ� pirms pavisam nedaudziem gadiem bijis burvis. Ta�u viņam nācies pārtraukt burvestību studijas. Ak, cik nelabprāt viņ� bija to darījis! Maģijas � krietnās angļu maģijas � studijas, pēc viņa domām, bija pati cilde�nākā nodarbo�anās uz zemes.

Streind�s skatījās uz viņu ar jau�amu izbrīnu.

Ser, es jūs lāgā nesaprotu. Kur� varēja likt jums pārtraukt maģijas studi�jas, ja jūs pats to nevēlējāties?

Tad misters Segunds un misters Hanifūts pastāstīja par Jorkas Mācīto burvju biedrību un par to, kā misters Norels �o biedrību iznīcinājis.

Misters Hanifūts apvaicājās pēc Streind�a domām par misteru Norelu.

Ā! � Streind�s smaidot atsaucās. � Misters Norels ir angļu grāmattir�gotāju svētais aizgādnis.

Kā, lūdzu, ser? � nesaprata misters Hanifūts.

Jā, tā ir, � sacīja Streind�s. � Mistera Norela vārds tiek skandināts no Ņū- kāslas līdz Penzansai, visur, kur pastāv grāmatu tirdzniecība. Grāmattirgonis smaida un klanās, un saka: "Ak, ser, jūs esat nokavējis! Man bija daudz grāmatu par da�ādiem maģijas un vēstures jautājumiem, bet es tās visas pārdevu kādam ļoti mācītam Jork�īras d�entlmenim." Un tas arvien ir Norels. Ja ir vēlē�anās, var nopirkt grāmatas, ko Norels nav iegādājies. Es parasti atrodu, ka grāmatas, ko misters Norels nav iegādājies, ir teicams iekurs kamīnam.

Pats par sevi saprotams, misters Segunds un misters Hanifūts dedzīgi vēlē�jās labāk iepazīties ar D�onatanu Streind�u, un arī viņ�, liekas, tikpat labprāt turpinātu ar viņiem sarunāties. Tādēļ, kad abas puses bija pārmiju�as parastos jautājumus un atbildes ("Kur jūs esat apmeties?" � "Ā! D�ord�a viesnīcā Eiberī." � "Apbrīnojami. Mēs arī."), ātri vien tika izlemts, ka d�entlmeņi �etratā atgriezīsies Eiberī un kopā ieturēs pusdienas.

Kad visi devās ārā no Ēnu nama, Streind�s apstājās pie karaļa Kraukļa dur�vīm un ievaicājās, vai kāds no kungiem � misters Segunds vai misters Hani�fūts � ir bijis Karaļa senajā ziemeļnieku galvaspilsētā Ņūkāslā. Abi atbildēja noliedzo�i.

�īs durvis ir tādas pa�as, kādas tur var atrast uz katra stūra, � Streind�s noteica. � Pirmās tika izgatavotas, kad Karalis vēl bija Anglijā. Tai pilsētā, ej, kurp iedams, ir sajūta, ka no tum�as, putekļainas arkas pretī nāk Karalis. � Streind�s greizi nosmaidīja. � Viņ� nāk uz tavu pusi, ta�u viņa seja vienmēr ir līdz pusei apslēpta, un viņ� nekad tevi neuzrunā.

Pulksten piecos viņi sēdās pusdienot "D�ord�a" viesnīcas lielajā istabā. Misters Hanifūts un misters Segunds atrada, ka Streind�s ir visnotaļ patīkams galdabiedrs, mundrs un runīgs. Savuties Henrijs Vudhops cītīgi ēda un, kad bija paēdis, skatījās pa logu. Misters Segunds ba�ījās, vai viņ� nejūtas atstāts novārtā, tādēļ uzrunāja garīdznieku un uzteica burvestību, ko Streind�s bija demonstrējis Ēnu namā.

Henrijs Vudhops bija pārsteigts.

Nebiju domājis, ka par to pienākas apsveikumi, � viņ� sacīja. � Streind�s man neteica, ka tas ir kaut kas ievērības cienīgs.

Bet, dārgo ser! � iesaucās misters Segunds. � Kas zina, kad Anglijā pē�dējo reizi paveikts kaut kas tik grandiozs?

Ā! Es no maģijas neko nesaprotu. Tas laikam ir kaut kas diezgan mo�derns � esmu redzējis par maģiju rakstām Londonas avīzes. Ta�u garīdznieks lasī�anai nevar atvēlēt daudz laika. Turklāt es Streind�u pazīstu kop� bērnības, un zinu, ka viņ� ir gau�ām au�īgs pēc dabas. Brīnos, ka �ī aizrau�anās ar maģiju velkas jau tik ilgi. Gan jau viņam tā drīz apniks, glu�i tāpat kā viss cits. � Pēc �iem vārdiem viņ� piecēlās no galda un noteica, ka izie�ot pastaigāties pa ciemu. Tad garīdznieks atvadījās no mistera Hanifūta un mistera Segunda un devās projām.

Nabaga Henrijs! � Streind�s bilda, kad misters Vudhops bija aizgājis. � Viņam noteikti bija �ausmīgi garlaicīgi.

Tā bija liela pretimnāk�ana no jūsu drauga puses � piekrist kopā ar jums doties �ajā braucienā, kaut arī tā mērķis viņu it nemaz neinteresēja, � piezīmēja misters Hanifūts.

Jā, tik tie�ām! � atsaucās Streind�s. � Bet ziniet, viņ� drīzāk jutās aici�nāts doties man līdzi tāpēc, ka dzīve mājās bija tik klusa. Henrijs ir uz da�ām nedēļām ieradies pie mums viesos, ta�u mēs dzīvojam ļoti nomaļā vietā un es, baidos, esmu gandrīz visu laiku iegrimis savās studijās.

Misters Segunds apvaicājās, kad misters Streind�s sācis apgūt maģiju.

Pērnā gada pavasarī.

Bet jūs esat guvis tik lielas sekmes! � iesaucās misters Hanifūts. � Un nav pagāju�i pat divi gadi! Dārgo mister Streind�, tas ir kaut kas apbrīnojams!

Ja? Vai jūs tā domājat? Man pa�am �ķiet, ka es tikpat kā neko neesmu sasniedzis. No otras puses, es nezināju, kur meklēt padomu. Jūs esat pirmie amatbrāļi, ko es sastopu, un es jūs godīgi brīdinu, es grasos vēl pusi nakts tirdīt jūs ar jautājumiem.

Mēs ar lielāko prieku jums palīdzēsim, cik tas būs mūsu spēkos, � atbil�dēja misters Segunds. � Bet es ļoti �aubos, vai mēs jums būsim cik necik no�derīgi. Mēs vienmēr esam biju�i tikai maģijas teorētiķi.

Jūs esat pārlieku pieticīgi! � paziņoja Streind�s. � Iedomājieties kaut vai, cik daudz jūs esat izlasīju�i, salīdzinot ar mani!

Tā nu misters Segunds sāka piesaukt autorus, par kuriem Streind�s varbūt vēl neesot dzirdējis, un Streind�s sāka pierakstīt to vārdus un sacerējumu no�saukumus, darīdams to mazliet juceklīgi � brī�am piezīm ju grāmatiņā, brī�am uz rēķina par pusdienām un reiz pat uz delnas. Tad viņ� sāka izpra�ņāt misteru Segundu par grāmatām.

Nabaga misters Hanifūts! Kā viņ� ilgojās piedalīties �ajā saisto�ajā sarunā! Kā viņ� patiesībā piedalījās tajā, ar savām mazajām kara viltībām gan maldinādams tikai sevi pa�u. � Pasakiet, ka viņam noteikti vajag izlasīt Tomasa Lan�estera "Putnu valodu", � viņ� teica, uzrunādams nevis Streind�u, bet misteru Segundu. � Ā, es zinu, ka jūs par viņu neesat augstās domās, � viņ� izsaucās, � bet manuprāt no Lan�estera var daudz mācīties.

Uz to Streind�s viņiem pavēstīja, ka ir visnotaļ pārliecināts, ka tikai pirms pieciem gadiem Anglijā biju�i �etri "Putnu valodas" eksemplāri: viens kādā Glosteras grāmattirgotavā, otrs kāda burvju d�entlmeņa bibliotēkā Kendelā, tre�ais piederējis Penzansas apkaimes kalējam, kur� to pieņēmis kā daļu no maksas par �uguna vārtu salabo�anu un ar ceturto bijusi aizbāzta sprauga Da- remas katedrālei blakus uzceltas zēnu skolas logā.

Bet kur tad tie ir tagad? � iesaucās misters Hanifūts. � Kāpēc jūs neesat sev to iegādājies?

Vienmēr, kad es kādā no �īm vietām ierados, Norels bija paspējis tur pabūt pirms manis un visus nopircis, � atbildēja misters Streind�s. � Es �o cilvēku tā arī ne reizi neesmu redzējis, ta�u viņ� ik solī izjauc manus nodomus. Tādēļ es tā pieķēros iecerei ataicināt kādu miru�u burvi un uzdot viņam � vai viņai � savus jautājumus. Man �ķita, ka dāma pret manām grūtībām izturē�sies ar lielāku iecietību, tādēļ izvēlējos Absalomas jaunkundzi. [33] [1] viduslaikos miru�o atbur�ana bija labi zināms maģijas paveids un, cik noprotams, pastāvēja vienprātīgs ieskats, ka nelaiķa burvja gars ir gan vieglāk izsaucams, gan ar vislie�lāko labumu iztaujājams.

Misters Segunds nogrozīja galvu.

Kā zinā�anu ieguves veids tas man liekas drīzāk dramatisks, nevis ērts. Vai jums nav padomā kāds vienkār�āks paņēmiens? Galu galā Anglijas maģijas Zelta laikmetā grāmatas bija daudz lielāks retums nekā tagad, tomēr cilvēkiem vienalga izdevās kļūt par burvjiem.

Lai saprastu, kā aureāti uzsāka burvju meistarības ceļu, � atbildēja Streind�s, � esmu studējis viņu dzīvesstāstus un maģijas vēsturi; pēc visa sprie�ot, tajos laikos cilvēks, kur� atklāja, ka viņam ir jele kādas burvja dotības, nekavējoties devās ceļā pie kāda cita, vecāka un pieredzēju�āka burvja, un lū�dza, lai tas viņu pieņem mācekļos. [34] [1] vēsture zina ļoti nedaudzus burvjus, kas maģiju nebija mācīju�ies pie kāda cita meis�tara. Karalis Krauklis nebija pirmais burvis Britu salās. Pirms viņa bija citi � visupirms jāmin ievērojamais septītā gadsimta puscilvēks-pusdēmons Merlins �, ta�u laikā, kad ieradās karalis Krauklis, Anglijā burvju nebija. Par karaļa Kraukļa agrīnajiem gadiem ziņu ir maz, ta�u �ķiet visnotaļ loģiski uzskatīt, ka gan maģiju, gan valdī�anas mākslu viņ� bija apguvis F.lfu valsts karaļa galmā. Agrīnie magi viduslaiku Anglijā amatu mācījās karaļa Kraukļa galmā un pēc tam savukārt mācīja citus.

Par izņēmumu jāuzskata Notingem�īras burvis Tomass Godbless (1105?�1182). Par viņa dzīvi mums gandrīz nekas nav zināms. Nenoliedzami, viņ� kādu laiku darbojies kopā ar karali Kraukli, ta�u, pēc visa sprie�ot, tas notika vēlākā viņa dzīves posmā, kad viņ� jau daudzus gadus bija praktizējis maģiju. Iespējams, viņ� ir vienīgais piemērs tam, ka par burvi var kļūt pa�a spēkiem � tāpat kā, bez �aubām, to iespēju�i gan Gilberts Norels, gan D�o�natans Streind�s.

Tad jums jādodas pie mistera Norela un jālūdz viņa palīdzība! � iesau�cās misters Hanifūts. � Nudien! Ai, es saprotu, � redzot, ka misters Segunds grasās iebilst, � Norels ir nedaudz atturīgs, bet kas par to? Misters Streind�s no�teikti zinās, kā panākt, lai viņ� pārvar savu biklumu. Lai kādi arī ir viņa trūkumi, Norels nav muļķis, viņ� ta�u redzēs, cik ļoti izdevīgi ir tikt pie tāda palīga!

Misteram Segundam pret �o ieceri bija daudz kas iebilstams, tostarp viņ� atgādināja, ka misters Norels necie� citus burvjus, ta�u misters Hanifūts, kas �o teicamo risinājumu bija izdomājis ar visu savam dedzīgajam raksturam piemīto�o jūsmību, acumirklī uzskatīja to par savu kvēlāko vēlmi un nespēja ne iedomāties, ka varētu būt kādi �ķēr�ļi, kas traucē to īstenot.

Ā! Es piekrītu, � viņ� sacīja, � ka Norels nekad nav necik vēlīgi iztu�rējies pret maģijas teorētiķiem. Tomēr uzdro�inos apgalvot, ka sev līdzīgu viņ� uzņems atplestām rokām.

Pa�am Streind�am pret �o ideju nebija nekādu iebildumu: viņam glu�i da�biski kārojās skatīt misteru Norelu vaigā. Patiesībā misteram Segundam gribot negribot radās aizdomas, ka Streind�s jau iepriek� bija par to prātojis, un tā nu misters Segunds ļāva, lai viņa �aubas un iebildumi pamazām tiek atspēkoti.

�ī Anglijai ir liela diena, ser! � sauca misters Hanifūts. � Tikai pado�mājiet, ko visu jau iespējis paveikt viens burvis, � un tagad iztēlojieties, cik daudz jaudās divi! Streind�s un Norels! Ak, cik labi tas izklausās! � Misters Hanifūts vēl vairākas reizes atkārtoja "Streind�s un Norels" un izskatījās tik ap�mierināts, ka Streind�am uznāca lieli smiekli.

Turpretim misters Segunds, kā daudzi lēnprātīgi cilvēki, diezgan viegli mai�nīja savas domas. Kamēr misters Streind�s � stalts, smaido�s un pa�pārliecināts � stāvēja viņa priek�ā, misters Segunds nenieka ne�aubījās, ka Streind�a talants gūs pelnīto atzinību � vai nu tas būs ar mistera Norela palīdzību, vai par spīti

viņa traucē�anai; ta�u nākamajā rītā, kad Streind�s un Henrijs Vudhops bija aizjāju�i, viņam prātā atkal nāca visi burvji, kurus misters Norels, pūles netau�pīdams, bija iznīcinājis, un viņ� sāka ba�īties, vai viņi abi ar misteru Hanifūtu nav novirzīju�u Streind�u uz aplama ceļa.

Man nedod mieru doma, � viņ� sacīja, � ka mums daudz uzstājīgāk vajadzēja mudināt misteru Streind�u vairīties no mistera Norela. Mums vaja�dzēja nevis skubināt viņu uzmeklēt Norelu, bet gan ieteikt paslēpties!

To gan misters Hanifūts it nemaz nespēja saprast.

Paslēpties? Nevienam d�entlmenim tāds padoms nebūtu pa prātam, � viņ� sacīja, � un ja misters Norels tie�ām sagribēs misteram Streind�am kaut kā kaitēt � bet es ļoti �aubos, vai kas tā varētu notikt, � tad misters Streind�s jau nu būs pirmais, kas par to uzzinās.

1809. gada septembris

Misters Drolaits pagriezās, pasmaidīja un sacīja:

Rādās, ser, ka jums uzradies sāncensis.

Iekams misters Norels paspēja izgudrot pienācīgu atbildi, Laselzs pajau�tāja, kā tad �o saucot.

Streind�s,� Drolaits atbildēja.

Nepazīstu, � noteica Laselzs.

Ak nē! � iesaucās Drolaits. � Man liekas, jūs pazīstat gan. D�onatans Streind�s no �rop�īras. Divi tūksto�i mārciņu gadā.

Pirmo reizi par tādu dzirdu. Ā, pagaidiet! Vai tas nav tas pats Streind�s, kur� Kembrid�ā pārbiedēja Corpus Christi rektora kaķi?

Drolaits apstiprināja, ka tas pats vien esot. Laselzs uzreiz visu atcerējās un abi sāka smieties.

Tikām misters Norels sēdēja mēms kā akmens. Drolaita piezīme viņam bija drausmīgs trieciens. Viņam bija tāda sajūta, it kā Drolaits, pie kamīna sēdēdams, būtu pagriezies un viņam iesitis � it kā viņam būtu iesitusi kāda ligūra gleznā, kāds galds vai krēsls. Trūka elpas; viņ� gandrīz ne�aubījās, ka tagad būs slims. Par to, ko Drolaits vēl varētu pastāstīt, misters Norels baidījās pat domāt � dro�i vien kaut ko par varenām spējām � vai par brīnumdar�biem, kuriem līdzās mistera Norela pa�a veikums izskatīsies pagalam gaudens. Un viņ� bija tā nopūlējies, iznīdēdams sāncen�us! Misters Norels jutās kā cil�vēks, kas vakarā apstaigājis māju, aizslēgdams visas durvis un aizre�ģodams lo�gus, un tad izdzirdis aug�stāvā sve�us soļus.

Ta�u, sarunai turpinoties, nepatīkamā jutoņa atslāba, un misters Norels ma�zu liet at�irba. Drolaits un Laselzs tērgāja par mistera Streind�a izpriecu brau�cieniem uz Braitonu un Bātu, tad par mistera Streind�a �rop�īras mui�u, un misters Norels nolēma, ka ir sapratis, kas par putnu ir �is Streind�s: sekls �vauksts, visai līdzīgs pa�am Laselzam. Ja reiz tā (misters Norels sev teica), tad varbūt vārdi: "Jums ir sāncensis" bija domāti nevis viņam, bet gan Laselzam? �is Streind�s (misters Norels prātoja) dro�i vien ir Laselza sāncensis kādā mīlas dēkā. Norels palūkojās uz klēpī sa�ņaugtajām rokām un pasmaidīja par savu muļķīgo iedomu.

Ahā, un tagad Streind�s ir burvis? � apvaicājās Laselzs.

Ak, jā! � Drolaits pagriezās pret misteru Norelu. � Es ne�aubos, ka pat viņa lielākie draugi viņa spējas nepielīdzinātu visucienījamā mistera Norela spējām. Ta�u izskatās, ka Bristolē un Bātā visi par viņu ir ļoti augstās domās. �obrīd viņ� uzturas Londonā. Viņa draugi cer, ka jūs būsit tik laipns un atvē�lēsit viņam laiku sarunai � un vai es drīkstu izteikt vēlē�anos būt klāt, kad notiks divu maģijas meistaru tik�anās?

Misters Norels ļoti lēni pacēla acis.

Es ar lielāko prieku iepazī�os ar misteru Streind�u,� viņ� teica.

Iespēja būt lieciniekam vēsturiskajā divu burvju pirmajā sarunā misteram

Drolaitam nebija jāgaida ilgi (un labi vien ir, jo misteram Drolaitam gaidī�ana nepagalam nepatika). Tika nosūtīts ielūgums, un gan Laselzs, gan Drolaits pa�rūpējās, lai būtu klāt, kad misters Streind�s ieradās tikties ar misteru Norelu.

Viņ� neizrādījās ne jauns, nedz arī izskatīgs, kā misters Norels bija baidī�jies. Tuvāk trīsdesmitiem, nevis divdesmit, un, cik nu d�entlmenim �ādās lietās ļauts spriest, nepavisam ne pievilcīgs. Toties viņ� bija izdarījis kaut ko pavisam negaidītu � atvedis sev līdzi glītu, jaunu sievieti: misis Streind�u.

Sarunu iesākot, misters Norels apvaicājās, vai Streind�s paņēmis līdzi savus sacerējumus. Viņ� labprāt vēlētos ar tiem iepazīties.

Manus sacerējumus? � Streind�s atjautāja un bridi paklusēja. � Bai�dos, ser, ka es jūs nesaprotu. Es neko neesmu uzrakstījis.

Kā tad tā? � misters Norels brīnījās. � Misters Drolaits man stāstīja, ka jūs esot uzaicināts uzrakstīt kaut ko "D�entlmeņu �urnālam", bet, iespējams�

Ā, jūs par to! � atsaucās Streind�s. � Es vēl neesmu sācis par to domāt. Nikolss teica, ka viņam ko gatavu vajadzē�ot tikai nākamajā piektdienā.

�o piektdien būs atlikusi viena vienīga nedēļa, bet jūs vēl neesat sācis! � misters Norels bija pagalam pārsteigts.

Ā! � Streind�s nesatraucās. � Man liekas, jo ātrāk �os niekus izdodas iz�mest 110 galvas un dabūt uz papīra, lai atdotu tipogrāfijā, jo labāk. Jādomā, ser, � viņ� draudzīgi uzsmaidīja misteram Norelam, � arī jūs būsit ar mani vienisprātis.

Misters Norels � kur� neko nespēja izmest no galvas un atdot tipogrāfijā, kura sacerējumi, visi kā viens, joprojām tika laboti un pārlaboti, � neko neat�bildēja.

Es vēl īsti nezinu, par ko rakstī�u, � Streind�s turpināja, � bet dro�i vien atspēko�u Forti�eda rakstu "Mūsdienu burvī"'. Vai jūs esat to redzējis, ser? Es veselu nedēļu nespēju vien beigt skaisties. Viņ� lūko pierādīt, ka mūsdienu burvim neesot nepiecie�ams sadarboties ar elfiem. Labi, var atzīt, ka mēs esam zaudēju�i spējas izsaukt �ādus garus, � bet atteikties no visām cerībām tos kād�reiz izmantot, kas vēl nebūs! Es nevaru ciest �ādu gra�o�anos. Bet visērmīgā�kais ir tas, ka pagaidām nekur neesmu redzējis nevienu pa�u kritisku piezīmi par Forti�eda rakstu. Ja reiz mums tagad ir kaut kas līdzīgs burvju sabiedrībai, pēc manām domām, būtu ļoti liela kļūda �ādas neiedomājamas aplamības atstāt bez atspēkojuma.

Acīmredzot nospriedis, ka runājis pietiekami ilgi, Streind�s gaidīja pārējo d�entlmeņu atbildi.

Pēc pailga klusuma brī�a misters Laselzs paskaidroja, ka lords Porti�eds �o rakstu publicējis saskaņā mistera Norela nepārprotami izteikto vēlē�anos un tas sagatavots ar mistera Norela palīdzību un apstiprinājumu.' "Mūsdienu burvis" bija viens no vairākiem maģijai veltītiem �urnāliem, kas sāka iznākt pēc "Angļu maģijas draugu" parādī�anās 1808. gadā. Kaut arī �o �urnālu redaktori nebija mistera Norela iecelti, tic ne domāt neuzdro�inājās par novirzī�anos no mistera Norela paustajiem maģiski ortodoksālajiem uzskatiem.

Ak tā? � Streind�s izskatījās ārkārtīgi pārsteigts.

Atkal iestājās klusums. Tad Laselzs kūtri painteresējās, kā mūsdienās cil�vēki apgūstot maģiju.

No grāmatām, � Streind�s atbildēja.

Ak, jā, ser! � iesaucās misters Norels. � Kāds man prieks dzirdēt jūs tā sakām! Es jūs lūdzu, netērējiet laiku nekādām citām nodarbēm, bet uzcītīgi nododieties lasī�anai! Ziedojiet tai laiku, ziedojiet izpriecas � nekādi upuri nevar būt pārāk lieli!

Streind�s atbildēja misteram Norelam ar diezgan ironisku skatienu un pie�zīmēja:

Diem�ēl man liels �ķērslis alla� ir bijis grāmatu trūkums. Jūs, ser, dro�i vien nespējat pat iztēloties, cik maz maģijai veltītu grāmatu atrodas apgrozībā Anglijā. Visi grāmattirgotāji vienā balsī apgalvo, ka pirms da�iem gadiem to bijis ļoti daudz, turpretim tagad�

Ak tā? � misters Norels viņu steig�us pārtrauca. � Hm, tas tie�ām ir ļoti savādi.

Klusums, kas iestājās pēc �iem vārdiem, bija īpa�i neveikls. Te sēdēja divi vienīgie modernā laikmeta angļu burvji. Viens bija atzinies, ka viņam trūkst grāmatu; otram, kā visi zināja, bija divi milzīgi grāmatu krājumi. Visvienkār��ākā pieklājība, �ķiet, prasīja, lai misters Norels piedāvātu savu palīdzību, kaut mazākajā mērā, ta�u misters Norels nebilda ne vārda.

Tie, domājams, bija visai neparasti apstākļi, � pēc kāda brī�a ierunājās misters Laselzs, � kas pamudināja jūs kļūt par burvi.

Tā gan, � atbildēja Streind�s. � Ļoti neparasti.

Vai jūs nevēlētos mums pastāstīt, kas tie bija par apstākļiem?

Streind�s ne�petni pasmaidīja.

Esmu pārliecināts, ka misteram Norelam būs ļoti patīkami uzzināt, ka viņ� bija tas iemesls, kura dēļ es kļuvu par burvi. Patiesībā varētu sacīt, ka mis�ters Norels padarīja mani par burvi.

Es? � pagalam iztrūcies, iesaucās misters Norels.

Redziet, ser, � �igli ierunājās Arabella Streind�a, � viņ� bija izmēģinājis visas citas nodarbes � lauksaimniecību, dzeju, �uguna lie�anu. Gada laikā viņ� paspēja mest pie malas neskaitāmus arodus � agri vai vēlu viņam gribot ne�gribot bija jānonāk pie maģijas.

Atkal iestājās klusums, tad vārdu ņēma Streind�s:

Es nebiju sapratis, ka lords Porti�eds rakstīja jūsu uzdevumā, ser. Varbūt jūs paskaidrotu man vienu lietu? Esmu lasījis visus viņa gai�ības rakstus gan "Angļu maģijas draugos", gan "Mūsdienu burvī", ta�u vēl ne reizi neesmu ta�jos pamanījis karaļa Kraukļa vārdu. Sī noklusē�ana ir tik uzkrīto�a, ka es sāku uzskatīt to par apzinātu.

Misters Norels palocīja galvu.

Esmu nodomājis panākt, lai �is cilvēks tiek pelnīti aizmirsts uz visiem laikiem, � viņ� sacīja.

Nevar būt, ser! Bez karaļa Kraukļa nebūtu ne maģijas, ne burvju!

Jā, daudzi tik tie�ām tā uzskata. Bet, pat ja �is spriedums būtu pareizs � es to katrā ziņā ļoti ap�aubu �, viņ� jau sen ir zaudējis jebkādu tiesību baudīt mūsu cieņu. Ko viņ� izdarīja, tiklīdz bija ieradies Anglijā? Devās karā pret An�glijas likumīgo karali un nolaupīja tam pusi karaļvalsts! Vai mums ar jums, mister Streind�, jāsludina sabiedrībai, ka mēs �ādu cilvēku esam ņēmu�i par priek�zīmi? Ka mēs viņu uzskatām par pirmo mūsu vidū? Vai tā mēs panāk�sim, ka mūsu amats tiek godāts? Vai tāpēc karaļa ministri sāks uz mums vairāk paļauties? Nekādā ziņā! Nē, mister Streind�, ja mēs nevaram nodot viņa vārdu aizmirstībai, tad mūsu pienākums � gan jūsu, gan mans pienākums � ir sa�biedrībai pavēstīt, ka mēs viņu neieredzam! I.ai visi zina, cik mums riebīga viņa samaitātā daba un ļaunie darbi!

Bija skaidrs, ka abi burvji ir pārlieku at�ķirīgi gan ieskatu, gan rakstura ziņā, un Arabella Streind�a, liekas, nosprieda, ka nav vajadzības ļaut viņiem vēl turp�māk palikt tajās pa�ās �etrās sienās, vienam otru sirdinot arvien vairāk. Visai drīz viņa ar Streind�u devās prom.

Pats par sevi saprotams, pirmais spriedumu par jauno burvi izteica misters Drolaits.

Tā! � viņ� paziņoja, iekams durvis Streind�am aiz muguras bija aizvēru��ās. � Nezinu, kāds varētu būt jūsu spriedums, bet es vēl nekad mū�ā neesmu tā brīnījies! Vairāki cilvēki man apgalvoja, ka viņ� esot izskatīgs vīrietis. Par ko viņi vispār domāja, kā jums �ķiet? Izskatīgs � ar tādu degunu un tādiem matiem! Rūsgani brūnais ir tik nepastāvīga krāsa � tik nenoturīga � esmu glu�i pār�liecināts, ka redzēju viņa matos sirmumu. Bet cik tad viņam ir gadu � trīs�desmit? Ne vairāk par trīsdesmit diviem! Turpretim viņa gan ir apburo�a! Tik spridzīga! Un brūnās cirtas tik jauki sakārtotas! Bet man bija jādomā � cik �ēl, ka viņa nav pacentusies ko vairāk uzzināt par Londonas modēm! Tas mus- līns ar sīko zariņu rakstu, protams, bija visai glīts, bet es gribētu, lai viņa nēsātu kaut ko daudz smalkāku, teiksim, tum�zaļu zīdu ar melnu len�u apmalēm un melnām stikla zīlēm. Tas ir pirmais, kas man nāk prātā, jūs jau saprotat, � nākamreiz, viņu ieraugot, man varbūt būs pavisam citas domas.

Kā jūs domājat, vai ļaudis par �o misteru Streind�u interesēsies? � jautāja misters Norels.

O, kā gan citādi! � atbildēja Laselzs.

Ak tā! � noteica misters Norels. � Tādā gadījumā diem�ēl � mister Laselz, es būtu pateicīgs, ja jūs varētu man ieteikt � diem�ēl es baidos, ka lords Malgreivs varētu vēlēties misteru Streind�u redzēt. Viņa gai�ība dedzīgi alkst karā izmantot maģiju � pati par sevi �āda vēlē�anās ir teicama, nav vārdam vietas, � ta�u nelaimīgā kārtā viņ� ir sācis lasīt da�neda�ādas grāmatas par maģijas vēsturi un izveidojis savus ieskatus par izlasīto. Viņ� ir izgudrojis sasaukt raganas, lai tās man palīdzētu sakaut francū�us, � cik noprotams, viņ� domā par tām pa pusei laumām, pa pusei sievietēm, pie kurām agrāk nekrietni cil�vēki gāja, kad vēlējās kaitēt saviem kaimiņiem � īsi sakot, tādas raganas, kādas �ekspīrs aprakstījis "Makbetā". Viņ� vēlējās, lai es kādas trīs �etras atsaucu, un bija visai neapmierināts, kad es atteicos to darīt. Modernā maģija iespēj daudz, ta�u raganu ataicinā�ana var beigties ar lielām nepatik�anām. Bet tagad es bai�dos, ka viņ� varētu vērsties pie mistera Streind�a. Mister Laselz, kā jūs domā�jat, vai viņ� tā darīs? Un misters Streind�s varētu mēģināt to paveikt, neapjauz- dams, cik tas ir bīstami. Varbūt man vajag aizrakstīt arī seram Volteram un palūgt, vai viņ� nebūtu tik laipns un aizliktu viņa gai�ībai kādu vārdiņu, brīdi�nādams no mistera Streind�a?

Ā! � novilka Laselzs. � Nedomāju, ka tas ir nepiecie�ams. Ja reiz jūs ieskatāt, ka mistera Streind�a burvestības nav dro�as, tad jau drīz visi par to zinās.

Vakarā kādā (Ireitti�fīld-strītas namā notika par godu misteram Norelam rikots mielasts, un tajā piedalījās arī misters Drolaits un misters Laselzs. Itin drīz misters Norels tika uzaicināts izteikt savas domas par burvi no �rop�īras.

Misters Streind�s,� iesāka misters Norels, � rādās esam ļoti patīkams d�entlmenis un visai apdāvināts burvis, un no viņa vēl var iznākt vērtīgs pastiprinājums mūsu amatam, kurā pēdējā laikā nenoliedzami trūkst spējīgu meistaru.

Misters Streind�s izteica da�us ļoti dīvainus spriedumus par maģiju, � teica Laselzs. � Viņ� nebija pacenties uzzināt modernās idejas �ajā nozarē � es, protams, runāju par mistera Norela idejām, kas visnotaļ pārsteigu�as pa�sauli ar savu skaidrību un kodolīgumu.

Misters Drolaits atkārtoja savus ieskatus par mistera Streind�a rudajiem matiem un misis Streind�as kleitu, kas gan neesot bijusi no jaunākajām mo�dēm, toties pa�ūta no visai glīta muslīna.

Apmēram tai pa�ā stundā, kad notika �ī saruna, cita sabiedrība (arīdzan misters Streind�s un Streind�a kundze) sēdās pie galda pieticīgākā ēdamistabā kādā �ārterhouz-skvēra namā. Mistera un misis Streind�u draugi, glu�i da�biski, alka uzzināt, kāds viņiem licies di�ais misters Norels.

Viņ� teica, ka cerot � karalis Krauklis drīz bū�ot aizmirsts,� lielā ap�jukumā stāstīja Streind�s. � Ko jūs par to teiksiet? Burvis, kam gribas, lai karalis Krauklis drīz tiktu aizmirsts! Ja atklātos, ka Kenterberijas arhibīskaps paslepen kaļ plānus, kā izdeldēt visas zinā�anas par Trīsvienību, es nebūtu vēl lielākā ne�sapra�anā.

Vai kāds muzikants tīkotu slēpt Hendeļa kunga mūziku, � piebalsoja ar turbānu rotājusies dāma, kas ēda arti�okus ar mandelēm.

Vai zirvju tirgotājs cerētu visiem iestāstīt, ka patiesībā nekādas jūras nav,� teica kāds d�entlmenis, cienādamies ar krietnu porciju kefales gardā vīna mērcē.

Pēc tam arī citi minēja līdzīgus neprātīgu iedomu piemērus un visi smējās � visi, izņemot Streind�u, kur�, pieri saraucis, skatījās �ķīvī.

Man likās, tu vēlējies lūgt, lai misters Norels tev palīdz, � ieteicās Arabella.

Kā es to varēju, ja mēs jau pa�ā pirmajā brīdī sākām strīdēties? � ieklie�dzās Streind�s. � Es viņam nepatīku. Viņ� man jo vairāk.

Nepatīc? Jā, iespējams, tu viņam nepatiki, ta�u visu to laiku, kamēr mēs pie viņa bijām, ne uz vienu citu viņ� pat nepaskatījās. Likās, viņ� tūlīt apēdīs tevi ar acīm. Man liekas, viņ� ir vientuļ�. Viņ� ir mācījies garus gadu gadus, ne�pazīdams nevienu cilvēku, ar kuru varētu padalīties domās � viņ� ta�u neva�rēja pārspriest savus atklājumus ar tiem nesimpātiskajiem cilvēkiem, es aizmirsu, kā viņus sauc. Bet tagad viņ� ir iepazinies ar tevi � un viņ� zina, ka ar tevi var runāt, � tu redzēsi! Būs ļoti dīvaini, ja viņ� tevi neuzaicinās iegriezties vēl un vēlreiz.

Greitti�fild-strītā misters Norels nolika dak�iņu un noslaucīja muti servjetē.

Bez �aubām, � viņ� sacīja, � viņam jāpieliek visas pūles. Es viņu mudi�nāju pielikt visas pūles.

Streind�s Cārterhouz-skvērā teica:

Viņ� man ieteica pielikt visas pūles. "Kādā ziņā?" es jautāju. "Lasī�anai," viņ� teica. Es apstulbu kā vēl nekad mū�ā. Daudz netrūka, un es būtu viņam pajautājis, ko lai es lasu, ja visas grāmatas pieder viņam.

No rīta Streind�s paziņoja Arabellai, ka viņam nav iebildumu atgriezties �rop�īrā, līdzko viņa to vēlēsies, � viņ� nedomājot, ka esot kāda jēga ilgāk uz�turēties Londonā. Vēl viņ� paziņoja, ka ir nolēmis par misteru Norelu vairs nedomāt. Tas viņam īsti labi nepadevās: nākamajās dienās Arabellai ne reizi vien vajadzēja uzklausīt garus sprediķus par visiem mistera Norela trūkumiem, kā profesionālajiem, tā personiskajiem.

Tikām Hanover-skvērā misters Norels nemitīgi iztaujāja misteru Drolaitu par to, ar ko nodarbojas misters Streind�s, ko viņ� apmeklē un ko ļaudis par viņu domā.

ļaunās vēsmas misteru Laselzu un misteru Drolaitu maķenīt biedēja. Vai�rāk nekā gadu viņiem uz burvi bija visai liels iespaids, abus kā viņa draugus lenca admirāļi, ģenerāļi, politiķi � patiesībā visi, kas tīkoja uzzināt mistera Norela ieskatu par �o vai vēlējās, lai viņ� izdara to. Doma, ka var uzrasties otrs burvis, kuru ar misteru Norelu saistīs tik cie�as saites, kādas Drolaitam un Laselzam ne sapņos nevarētu rādīties, kur� varētu nolaupīt viņiem iespēju dot misteram Norelam padomus, � �ī doma bija pagalam nepatīkama. Misters Drolaits sacīja misteram Laselzam, ka Norelu vajadzētu novērst no domām par �rop�ī- ras burvi, un, kaut Laselza ekscentriskā daba neļāva viņam pilnīgi pievienoties cita spriedumam, var ne�aubīties, ka viņ� domāja glu�i tāpat.

Tomēr trīs vai �etras dienas pēc mistera Streind�a apciemojuma misters Norels sacīja:

Esmu visu ļoti rūpīgi apsvēris un uzskatu, ka vajag kaut ko darīt mistera Streind�a labā. Viņ� sūrojās, ka viņam trūkstot mācību līdzekļu. )ā, saprotams, es noskār�u, ka tas varētu būt� īsi sakot, esmu nolēmis uzdāvināt viņam grāmatu.

Ko jūs runājat, ser! � iesaucās Drolaits. � Jūsu dārgās grāmatas! Jūs nedrīkstat tās izdāļāt citiem � kur nu vēl citiem burvjiem, kuri varbūt nepra�tīs tās izmantot tik gudri kā jūs!

Ak, nē! � atbildēja misters Norels. � Es negrasos atdot kādu no savām grāmatām. Baidos, ka tās man nepiecie�amas visas līdz pēdējai. Nē, es iegrie�zos Edvardsa un Skiteringa tirgotavā un iegādājos sējumu, ko vēlos uzdāvināt misteram Streind�am. Man jāatzīstas, ka izvēlēties nebija viegli. Ir daudz grā�matu, kuras, runājot pilnīgi godīgi, es pagaidām nevēlētos ieteikt misteram Streind�am: viņ� nav gatavs tās lasīt. No tām viņ� aizgūtu da�neda�ādas apla�mas idejas. �ai grāmatai, � misters Norels ba�īgi uz to paskatījās, � ir daudz trūkumu � baidos, ka pat ļoti daudz. Maģiju viņ� no tās neiespēs apgūt. Toties tajā ir daudz rakstīts par cītīgām studijām un par to, cik bīstami ir pāragri ķer�ties pie spalvas, � ceru, ka misters Streind�s �os aizrādījumus liks aiz auss.

Tā nu misters Norels atkal uzaicināja Streind�u uz Hanover-skvēru un, glu�i tāpat kā iepriek�, viņu sagaidīja ari Drolaits un Laselzs, ta�u Streind�s ieradās viens pats.

Otrā tik�anās norisinājās Hanover-skvēra nama bibliotēkā. Streind�s skatī�jās uz neizmērojamo grāmatu daudzumu plauktos, ta�u neteica ne vārda. Iespējams, viņ� vairs nejaudāja dusmoties. Likās, abas puses apņēmu�ās runāt un izturēties sirsnīgāk.

Jūs izrādāt man lielu godu, � Streind�s bilda, kad misters Norels pasnie�dza viņam savu dāvanu. � D�eremija Tota "Angļu maģija". � Viņ� pa�ķīra da�as lapas. � Man nav gadījies dzirdēt par �ādu autoru.

Tā ir viņa brāļa, pērnajā gadsimtā dzīvoju�ā maģijas teorētiķa un vēs�turnieka Horeisa Tota biogrāfija, � sacīja misters Norels. [35] ; Horeiss Tots nodzīvoja notikumiem trūcīgu mū�u �e�īrā, arvien posdamies sarakstīt biezu grāmatu par angļu maģiju, ta�u tā arī neķerdamies pie �ī darba. Tā nu viņ� septiņ�desmit piecu gadu vecumā nomira, joprojām domādams, ka nākamnedēļ � vai varbūt aiz�nākamajā nedēļā � sēdīsies pie galda un sāks rakstīt.

Viņ� piekodināja Streind�am apgūt krietnās mācības par cītīgajām studijām un nesteig�anos ķer�ties pie spalvas. Streind�s pieklājīgi pasmaidīja, paklanījās un apliecināja cerību, ka grāmata katrā ziņā bū�ot ļoti interesanta.

Misters Drolaits izteica apbrīnu par dāvanu.

Misters Norels skatījās uz Streind�u ar dīvainu sejas izteiksmi, it kā labprāt vēlētos patērzēt ar viņu, ta�u nespētu iedomāties, ar ko lai sāk.

Misters Laselzs atgādināja misteram Norelam, ka viņu pēc stundas gaidot lords Malgreivs no Admiralitātes.

Jūs esat aizņemts, ser, � sacīja Streind�s. � Es netraucē�u. Patiesībā misis Streind�a man ir uzticējusi da�us uzdevumus Bond-strītā, un tie nav at�liekami.

Bet varbūt kādudien, � ierunājās Drolaits, � mums būs tas gods redzēt kādu mistera Streind�a burvestību? Man ārkārtīgi patīk skatīties burvestības.

Varbūt, � Streind�s neiebilda.

Misters Laselzs paraustīja zvana auklu, saukdams kalpu. Piepe�i misters Norels sacīja:

Es labprāt jau �odien redzētu kādu mistera Streind�a burvestību � ja viņ� pagodinātu mūs, to parādīdams.

Ak tā! � atsaucās Streind�s. � Bet es neesmu�

Tas man būs liels gods, � misters Norels neatlaidās.

Lai notiek, � Streind�s piekrita. � Es ar lielāko prieku jums kaut ko parādī�u. Iespējams, tā nebūs pārāk labi nostrādāta burvestība � salīdzinā�jumā ar tām, pie kurām jūs esat pieradis. Ļoti �aubos, mister Norel, vai es spēju jums līdzināties izpildījuma elegancē.

Misters Norels paklanījās.

Streind�s pāris reizes aplaida skatienu apkārt bibliotēkai, meklēdams kaut ko piemērotu burvestībai. Viņa acis apstājās pie spoguļa, kas atradās bibliotēkas tum�ākā stūra dziļumos, kur nekad neiekļuva gaisma. Viņ� nolika D�eremija Tota "Angļu maģiju" uz galda tā, lai grāmatas atspulgs būtu skaidri saskatāms spogulī. Kādu brīdi viņ� uz to skatījās un nekas nenotika. Toties pēc tam viņ� sāka jocīgi darīties ar rokām: ar abi roki izbrauca cauri matiem, sagrāba sevi aiz skausta un iztaisnoja plecus kā cilvēks, kas mēģina tikt galā ar krampjiem. Pēc tam viņ� pasmaidīja un izskatījās ar sevi varen apmierināts.

Tas bija dīvaini, tāpēc ka grāmata izskatījās uz mata tāda pati kā pirmīt.

Laselzu un Drolaitu, kas abi bija pieradu�i redzēt mistera Norela brīni��ķīgās burvestības � vai varbūt dzirdēt par tām �, �is izdarības atstāja vien�aldzīgus; nudien, kur� katrs gadatirgus kumēdiņu rādītājs mā�otos iespaidīgāk. Laselzs pavēra muti � bez �aubām, lai pateikto kaut ko iznīcino�u, � ta�u misters Norels viņu apsteidza, piepe�i izsaukdamies ar jo lielu apbrīnu:

Bet tas ir lieliski! Tas patie�ām ir� Dārgo mister Streind�! Es pirmo reizi redzu �ādu burvestību! Tā nav pieminēta Satonā-Grovā! Dārgo ser, es jums saku � tās nav Satonā-Grovā!

Laselzs un Drolaits apjuku�i skatījās te uz vienu burvi, te uz otru.

Laselzs piegāja pie galda un ar acīm iedzēlās grāmatā.

Varbūt tagad tā ir mazliet garāka, � viņ� minēja.

Man tā neliekas, � teica Drolaits.

Vāki ir brūni,� sacīja Laselzs. � Vai agrāk tie nebija zili?

Nē, � atbildēja Drolaits, � tie visu laiku bija brūni.

Misters Norels sāka smiet pilnā kaklā: misters Norels, kas pat pasmaidīja vien izretis, smējās par viņiem.

Nē, nē, d�entlmeņi! Jūs neuzminējāt! Neuzminējāt vis! Ak, mister Streind�, nespēju pat izteikt, cik ļoti� bet viņi nesaprot, ko jūs esat paveicis! Paņemiet! � viņ� sauca. � Mister Laselz, paņemiet to rokā!

Apjucis kā vēl nekad, Laselzs izstiepa roku un gribēja paņemt grāmatu, ta�u satvēra tuk�u gaisu. Uz galda gulēja tikai grāmatas �ķitums.

Viņ� samainīja vietām grāmatu un tās atspulgu, � teica misters Norels. � īstā grāmata ir tur, spogulī! � Un viņ� devās uz tum�o kaktu, kur sāka ar vislielāko profesionālo ieinteresētību lūkoties spogulī. � Bet kā jūs to iz�darījāt?

Jā, tik tie�ām. Kā? � nomurmināja Streind�s; viņ� staigāja pa istabu, no visām pusēm pētīdams grāmatas atspulgu uz galda, kā biljarda spēlmanis aizvērdams te vienu aci, te otru.

Vai jūs varat to atgādāt atpakaļ? � jautāja Drolaits.

Ak vai, nē, � Streind�s atbildēja. � Patiesību sakot, � viņ� pēc brī�a at�zinās,� es tikai gau�ām miglaini apjau�u, ko es darīju. Jums dro�i vien ir līdzīgi ser, tāda jutoņa, it kā pakausi skanētu mūzika � jūs kaut kā pats no sevis zi�nāt, kāda būs nākamā nots.

Kaut kas apbrīnojams, � noteica misters Norels.

Ta�u vēl apbrīnojamāks, iespējams, bija tas, ka misters Norels, kas visu mū�u bija dzīvojis bailēs, ka vienu dienu viņam pēk�ņi uzradīsies sāncensis, pēdīgi ieraudzījis otra paveiktu burvestību, jutās nevis pagalam satriekts, bet gan drīzāk pacilāts.

Misters Norels un misters Streind�s tovakar �ķīrās ļoti draudzīgi, un nāka�majā rītā satikās atkal, turklāt ne misters Laselzs, ne misters Drolaits par to neko nezināja. �ī tik�anās beidzās ar to, ka misters Norels piedāvājās pieņemt misteru Streind�u mācekļos. Misters Streind�s pateikdamies piekrita.

Kaut jel vienīgi jūs nebūtu precējies, � ērcīgi aizrādīja misters Norels. � Burvis un laulība � tas neiet kopā.

1809. gada septembris/decembris

PirmajA Streind�a mAcekubas laika dienā viņ� bija uzaicināts Hanover-skvēra namā uz agrajām brokastīm. Kad abi burvji bija apsēdu�ies pie galda, misters Norels pavēstīja:

Es atļāvos uz ātru roku uzmest jums studiju plānu trim �etriem tuvāka�jiem gadiem.

Dzirdot par trim vai �etriem gadiem, Streind�s nedaudz saduga, ta�u neko neteica.

l'rīs vai �etri gadi ir tik īss laiks, � misters Norels nopūzdamies tur�pināja, � ka es pie labākās gribas nespēju iedomāties, ka mēs gūsim ievēroja�mus panākumus.

Viņ� iedeva Streind�am vismaz duci papīra lapu. Katru trijos stabiņos klāja mistera Norela sīkais, kārtīgais rokraksts; katrā stabiņā bija gar� da�ādu maģi�jas paveidu saraksts.1' Pats par sevi saprotams, misters Norels savu mācību programmu bija izstrādājis, bal�stīdamies uz Prānsisa Satona-Grova monogrāfiju De Generibus Artium Magicarutn Anglorum.

Paskatījies uz bezgalīgajām rindiņu virknēm, Streind�s noteica, ka apgūs�tamā ir vairāk, nekā viņ� domājis.

Ak, kā es jūs apskau�u, ser! � atsaucās misters Norels. � Nudien! Ma�ģijas prakse sniedz vienvienīgi sarūgtinājumus un vil�anos, turpretim studijas dāvā nemitīgu līksmību! Par jūsu biedriem un skolotājiem kļūst visi di�ākie Anglijas burvji. Neatlaidīgu pūliņu alga ir pla�ākas zinā�anas, bet pats labākais ir tas, ka mēne�u mēne�iem nevajag pat skatīties uz līdzcilvēkiem, ja pa�am nav tādas vēlē�anās!

Misters Norels labu brīdi gremdējās �ī svētlaimīgā stāvokļa apcerē, tad at- mulsa un ierosināja vairs ne brīdi neliegt abiem Streind�a izglīto�anas prieku un nekavējoties doties uz bibliotēku, lai ķertos pie studijām.

Mistera Norela bibliotēka atradās otrajā stāvā. Tā bija burvīga telpa, iekār�tota saskaņā ar saimnieka gaumēm, un saimnieks diendienā nāca uz to pēc remdinājuma un atveldzes. Misters Drolaits bija pārliecinājis misteru Norelu paklausīt modēm un novietot nelielus spoguļus visādos ērmotos kaktos un leņķos. Tas nozīmēja, ka acis nemitīgi sastapās ar spo�i sudrabotām gaismas atspīdām vai pilnīgi negaidītā vietā pēk�ņi ieraudzīja pa ielu ejo�a cilvēka at�spulgu. Sienas klāja gai�zaļas tapetes ar zaļu ozollapu un mezglainu ozolzaru rakstu, bet griestos bija izveidots kupols, kas bija apgleznots tā, lai atgādinātu me�noras lapotni pavasarī. Visas grāmatas bija iesietas vienādos gai�as teļādas vākos, uz muguriņām glītiem sudraba burtiem iespie�ot nosaukumus. Visā �ajā izsmalcinātībā un saskaņā bija negaidīti ieraudzīt grāmatu rindās daudz spraugu, un neviens vien plaukts bija pavisam tuk�s.

Streind�s un misters Norels apsēdās pie kamīna.

Ja atļausit, ser, � ierunājās Streind�s, � es gribētu iesākumā uzdot jums da�us jautājumus. Atzī�os, ka tas, ko viņdien dzirdēju par elfiem, mani ārkār�tīgi pārsteidza, un es vēlētos jūs lūgt man mazliet pastāstīt par �o tematu. Kā�dām briesmām burvis pakļauj sevi, izmantodams elfu pakalpojumus? Un kāds ir jūsu ieskats par to noderīgumu?

To noderīgums alla� ir nesamērīgi pārspīlēts, turpretim briesmas no�vērtētas daudz par zemu, � atbildēja misters Norels.

Ak tā? Vai jūs pievienojaties ieskatam, ka elfi ir dēmoni? � vaicāja Streind�s.

Glu�i pretēji. Esmu itin pārliecināts, ka vispārējās domas par tiem ir pa�reizas. Vai jūs zināt, ko par �o tematu rakstījis �eistons? Es nebrīnī�os, ja atklāsies, ka �eistons ir nonācis ļoti tuvu patiesībai. [36] [1] Ri�ards �eistons (1620�1695). �eistons rakstīja, ka gan cilvēkiem, gan elfiem piemīt prāta spējas un maģijas spējas. Cilvēku prāts ir spēcīgs, bet maģija kusla; elfiem viss ir otrādi: maģija tiem padodas visnotaļ dabiski, ta�u pēc cilvēku mērauklas tic lielākoties uzskatāmi par garā vājiem.

Nē, nē, mani iebildumi pret elfiem ir pavisam citāda rakstura. Sakiet lūdzu, mister Streind�, kālab, pēc jūsu domām, Anglijas maģija tik lielā mērā ir atkarīga � vai �ķiet atkarīga � no elfu palīdzības?

Streind�s brīdi apsvēra atbildi.

Man liekas, tāpēc, ka visas Anglijas maģijas pirmsākums ir karalis Krauk�lis, un viņ� bija izglītojies elfu galmā, burvestības mācījies tur.

Jā, es piekrītu, ka tam visādā ziņā ir saistība ar karali Kraukli, � sacīja misters Norels,� ta�u, manuprāt, citāda, nekā jūs domājat. Mister Streind�, lūdzams, paturiet prātā, ka visu to laiku, kamēr karalis Krauklis valdīja Ziemeļ- anglijā, viņ� bija arī Elfu valsts karalis. Lūdzams, neaizmirstiet, ka neviens karalis nekad nav valdījis pār divām tik at�ķirīgām ciltīm. Lūdzams, atcerieties, ka viņ� bija ne tikai di�s burvis, bet arī di�s karalis, � �o faktu gandrīz visi vēsturnieki atstāju�i bez ievērības. Pēc manām domām, nav ap�aubāms, ka viņa galvenās rūpes bija abu viņa pavalstnieku cil�u saliedē�ana � un to viņ�, mister Streind�, paveica, tī�uprāt pārspīlēdams elfu nozīmīgumu maģijā. �ādi viņ� vairoja savu cilvēku cilts pavalstnieku cieņu pret elfiem, nodro�ināja saviem elfu pavalst�niekiem lietderīgu nodarbo�anos un lika abām ciltīm meklēt vienai otras sa�biedrību.

Jā, � Streind�s domīgi novilka, � saprotu.

Man izskatās, � misters Norels turpināja, � ka pat di�ākie no aureātu burvjiem nepareizi novērtēja to, cik lielā mērā cilvēku maģijā vajadzīgi elfi. Atcerieties Peilu! Savus elfu kalpus viņ� uzskatīja par tik nepiecie�amiem aro�dam, ka rakstīja � viņa lielākie dārgumi esot trīs vai �etri elfu cilts pārstāvji, kas dzīvoja viņa namā! Tomēr manis pa�a piemērs nepārprotami liecina, ka gandrīz visas cienījamās burvestības ir lieliski uzburamas bez neviena vienīga elfa palīdzības! Kam no visa tā, ko esmu paveicis, ir bijis nepiecie�ams elfu cilts atbalsts?

Es jūs sapratu, � atsaucās Streind�s, kas bija nospriedis, ka mistera No�rela pēdējais jautājums ir retorisks. � Un man jāatzīst, ser, ka �ī ideja man ir pilnīgs jaunums. Nevienā grāmatā man par to nav iznācis lasīt.

Man arī, � paziņoja misters Norels. � Bez �aubām, ir da�as maģijas jomas, kurās bez elfu palīdzības nekas nav iesākams. Var gadīties tādas reizes � un es no visas sirds ceru, ka tās būs retas, � kad mums gribot negribot jāiesaista darbā �īs kaitīgās radības. Pats par sevi saprotams, jāievēro visstingrākā piesardzība. Katrs elfs, ko mēs ataicināsim, gandrīz pavisam noteikti jau būs strādājis kāda angļu burvja labā. Tas nelūgts nosauks mums visu to di�o burvju vārdus, kuriem kalpojis, un uzskaitīs pakalpojumus, ko tiem sniedzis. Tas daudz labāk nekā mēs zinās, kā �ādai sadarbībai jānotiek un kādas ir pareizās proce�dūras. Tā mēs nonākam � nonāksim � neizdevīgos apstākļos. Ticiet maniem vārdiem, mister Streind�, par angļu maģijas pagrimumu nekur nezina tik labi kā Citzemē.

Tomēr vienkār�ie cilvēki par elfiem ļoti jūsmo, � prātoja Streind�s, � un varbūt, laiku pa laikam liekot kādu no tiem pie darba, mūsu amats iemantotu lielāku atzī�anu. Pret maģijas izmanto�anu karā joprojām ir pārāk daudz aiz�spriedumu.

Ā! Kā tad! � pikti iesaucās misters Norels. � Ļaudis tic, ka maģija sā�kas un beidzas ar elfiem! Par burvja meistarību un zinā�anām viņi vispār nedomā! Nē, mister Streind�, tas elfu izmanto�anai nav pietiekams iemesls! Drīzāk jau otrādi! Pirms simt gadiem maģijas vēsturnieks Valentīns Mondejs noliedza Citzemes pastāvē�anu. Pēc viņa domām, visi, kas apgalvoja, ka ir tajā pabiju�i, melo. �ai ziņā viņam, protams, nebija taisnība, tomēr es jebkurā ga�dījumā pret viņa nostāju izturos ar lielām simpātijām un vēlētos, kaut tāds ieskats izpelnītos pla�āku atzī�anu. Jā, protams, � misters Norels domīgi turpināja, � vēlāk Mondejs sāka noliegt Amerikas pastāvē�anu, pēc tam noraidīja arī Fran�ciju un tā joprojām. Ja pareizi atceros, atstādams �o pasauli, viņ� jau sen bija atteicies no Skotijas un sācis ap�aubīt Kārlailu� Man te ir viņa grāmata� [37] [1] Valentīns Mondejs. "Zilā grāmata: mēģinājums atmaskot izplatītākos melus un blē�dības, ar kurām angļu burvji krāpj karaļa pavalstniekus un cits citu", 1698.� Misters Norels piecēlās un paņēma to no plaukta. Tomēr viņ� nesteidzās to iedot Streind�am.

Brītiņu klusējis, Streind�s ievaicājās:

Vai jūs iesakāt man izlasīt �o grāmatu?

Jā, jā. Manuprāt, jums tie�ām derētu to izlasīt, � atbildēja misters Norels.

Streind�s gaidīja, ta�u Norels joprojām stāvēja ar grāmatu rokā un skatījās uz to, it kā viņam nebūtu ne jausmas, ko tagad lai dara.

Tad jums vajadzētu man to iedot, ser, � Streind�s delikāti sacīja.

Jā, jā, � atsaucās misters Norels. Viņ� piesardzīgi pienāca pie Streind�a, brīdi turēja grāmatu izstieptā rokā un tad pēk�ņi sa�ķieba to un a�i iemeta Streind�am saujā ar dīvainu kustību, it kā tā nebūtu nekāda grāmata, bet gan putnēns, kas, ar nagiem ieķēries viņa delnā, neparko nevēlas iet pie kāda cita un jāaizmāna prom ar mānī�anu. Viņ� bija tik ļoti nodevies �im manevram, ka laimīgā kārtā nepacēla acis uz Streind�a seju � tas ar pūlēm valdīja smieklus.

Misters Norels palika stāvam un skumīgi lūkojās uz savu grāmatu otram bur�vim rokā.

Ta�u izskatījās, ka līdz ar �ķir�anos no vienas grāmatas viņa piemeklējuma grūtākā daļa ir beigusies. Fēc pusstundas viņ� ieteica Streind�am izlasīt kādu citu grāmatu, piecēlās un bez liekas jezgas mierīgi atnesa to. Ap dienvidu viņ� jau norādīja Streind�am uz plauktiem un ļāva viņam pa�am paņemt no tiem grāmatas. Līdz vakaram misters Norels bija savācis Streind�am prāvu grāmatu kaudzi un uzdevis līdz nedēļas beigām visas izlasīt.

Vesela sarunās un studijās aizvadīta diena bija greznība, ko viņi varēja at�ļauties reti; parasti viņiem prāvs dienas cēliens pagāja, uzņemot mistera Norela viesus � vai nu tie bija smalkās sabiedrības pārstāvji, ar kuriem misters Norels joprojām uzskatīja par vajadzīgu saieties, vai d�entlmeņi no da�ādām valdības nozarēm.

Kad bija pagāju�as divas nedēļas, mistera Norela sajūsmai par jauno mā�cekli nebija ne gala, ne malas.

Viņam vajag tikai vienu reizi kaut ko paskaidrot, � Norels stāstīja se�ram Volteram, � un viņ� visu uzreiz saprot! Es labi atceros, cik daudzas nedēļas reiz nopūlējos, nekādi netikdams skaidrībā ar Peila "Hipotēzēm par nākotnes pareģo�anu", turpretim misteram Streind�am �īs ārkārtīgi sare�ģītās teorijas apgū�ana prasīja nedaudz vairāk par �etrām stundām!

Sers Volters pasmaidīja.

Tik tie�ām apbrīnojami! Tomēr jūs, manuprāt, pārāk zemu novērtējat savus sasniegumus. Misteram Streind�am ir tā priek�rocība, ka viņam grūtāko paskaidro skolotājs, turpretim jums tāda nebija � jūs sagatavojāt viņam ceļu un darījāt viņa tekas gludas un līdzenas.

Ak, jā! � atsaucās misters Norels. � Ta�u, kad mēs ar misteru Strein�d�u apsēdāmies, lai vēl mazliet pārspriestu "Hipotēzes", es atskārtu, ka tās pielietojamas daudz pla�āk, nekā es līdz �im biju domājis. Saprotiet, tie�i viņa jautājumi ļāva man ieraudzīt doktora Peila idejas jaunā gaismā!

Tad man jāsaka, ser, � es priecājos, ka esat atradis draugu, kura prāts tik labi saskan ar jūsu pa�a prātu, � sacīja sers Volters. � Kas gan var būt vēl tīkamāki

Es jums pilnīgi piekrītu, ser Volter, � sauca misters Norels. � Pilnīgi piekrītu!

Streind�a sajūsma par misteru Norelu bija mazliet mērenāka. Viņu pastā�vīgi ērcināja Norela garlaicīgās runas un ērmotā izturē�anās, un ap to pa�u stundu, kad misters Norels seram Volteram cēla Streind�u vai debesīs, Streind�s sūdzējās par Norelu Arabellai:

Es vēl aizvien nesaprotu, ko lai par viņu domā. Viņ� ir pats ievēroja�mākais �ā laikmeta cilvēks, bet reizē arī pats apnicīgākais. �orīt mums divas reizes vajadzēja pārtraukt sarunu, jo viņam likās, ka bibliotēkā skrabinās pele � viņ� briesmīgi neieredz peles. Divi sulaiņi, divas kalpones un es pārbīdījām visas mēbeles, meklējot peli, un viņ� tikmēr stāvēja pie kamīna, glu�i stīvs aiz bailēm.

Vai viņam ir kaķis? � vaicāja Arabella. � Viņam vajadzētu ieviest kaķi.

Ak mū�s, tas nepavisam nav iespējams! Kaķus viņ� necie� vēl vairāk nekā peles. Viņ� man teica � ja viņam nelaimīgā kārtā gadoties nonākt telpā, kurā ir kaķis, tad stundas laikā viņ� viss apsitoties ar sarkanām pumpām.

Misters Norels tik tie�ām vēlējās sniegt savam māceklim vispusīgas un pa�matīgas zinā�anas, ta�u visu mū�u izkoptie slepenības un izvairības paradumi nebija tik viegli atmetami. Decembrī, kādu dienu, kad no smagiem, zaļgani pelēkiem mākoņiem mīkstām pārslām krita sniegs, abi burvji sēdēja mistera Norela bibliotēkā. Lēnā snig�ana aiz logiem, kamīna siltums un lielā heresa glāze, ko viņ� pagalam neapdomīgi bija pieņēmis, kad misters Norels to pie�dāvāja, � tas viss kopā padarīja Streind�u ļoti smagnēju un miegainu. Viņ� bija atspiedis galvu rokā, acis gandrīz aizvēru�ās.

Misters Norels runāja.

Daudzi burvji, � viņ� sacīja, salicis rokas kā jumtiņu, � ir mēģināju�i noglabāt burvju spējas kādā fiziskā priek�metā. Tas nav nekas sare�ģīts, un priek�metu burvis var izvēlēties pēc patikas. Koki, dārgakmeņi, grāmatas, lodes, cepures � kas tikai savu reizi nav izmantots �im nolūkam. � Misters Norels sarauca pieri un paskatījās uz savu pirkstu galiem. � Noglabājot daļu savu burvju spēju kaut kādā priek�metā, burvis cer nodro�ināties pret �o spēju samazinā�anos, kas ir neatvairāmas vecuma un slimību sekas. Man pa�am vairākas reizes ir bijis liels kārdinājums tā izdarīt: saaukstē�anās vai iekaisis kakls var nelabojami iedragāt manas spējas. Tomēr pēc vispusīgām pārdomām es nolēmu, ka �āda spēju sadalī�ana nepavisam nav ieteicama. Ņemsim par piemēru gredzenus. Gredzenus to nelielā izmēra dēļ izsenis uzskata par sevi�ķi piemērotiem �āda veida maģijai. Gredzenu var nēsāt pirkstā gadiem ilgi, un neatskanēs ne vismazākā piezīme � tas būtu citādi grāmatas vai akmens ga�dījumā �, un tomēr vēsture nezina gandrīz nevienu burvi, kur�, apveltījis ar savām spējām un mākām burvju gredzenu, nebūtu to pazaudējis un pēc tam bijis spiests pārvarēt neiedomājamas grūtības, lai to atgūtu. Atcerēsimies kaut vai to divpadsmitā gadsimta Notingemas maģistru, kura meita spēka gredzenu noturēja par visparastāko spīguli, uzmauca to pirkstā un devās uz svētā Mateja gadatirgu. �ī nevērīgā jaunkundze�

Ko? � piepe�i iekliedzās Streind�s.

Ko? � iztrūcies atkārtoja misters Norels.

Streind�s uzmeta otram d�entlmenim asu, jautājo�u skatienu. Misters No�rels, maķenīt sabijies, lūkojās viņam pretī.

Lūdzu piedo�anu, ser, � Streind�s sacīja, � bet vai es sapratu jūs pareizi? Vai mēs runājam par burvju varu, kas ar zināmiem paņēmieniem tiek pie�ķirta gredzeniem, akmeņiem, amuletiem un tamlīdzīgām lietām?

Misters Norels piesardzīgi palocīja galvu.

Bet jūs it kā sacījāt, � Streind�s iesāka un aprāvās. � Proti, � viņ� atta�pās un tālāk runāja ne tik sparīgi, � jūs it kā pirms da�ām nedēļām man sacī�jāt, ka burvju gredzeni un akmeņi ir tīrās fantāzijas.

Mistera Norela acis izbīlī iepletās.

Iespējams, es varbūt pārpratu, � sacīja Streind�s.

Misters Norels neteica ne vārdiņa.

Es pārpratu, � Streind�s atsāka. � Atvainojiet, ser, ka es jūs pārtraucu. Turpiniet, lūdzams!

Ta�u misters Norels, gan milzīgi atvieglots, ka Streind�s pats atradis atbildi, vairs nejaudāja turpināt savu runu un ierosināja iedzert tēju; misters Streind�s ļoti labprāt piekrita. [38] [1] Stāsts par Notingemas maģistra meitu (misters Norels pie tā vairs nekad neatgriezās) ir uzmanības vērts, tādēļ būs lasāms �eit.

nonākusi vēl tikai līdz Gantorpai, viņa ieraudzīja briesmīgu skatu. Neliela birztala vienmērīgi dega, viscaur uguns liesmu apņemta. Meitenei acīs un rīklē koda melni, sīvi dūmi, ta�u koki stāvēja un nesadega. No me�a atskanēja dobj� vaidiens, it kā koki kliegtu neizturamās mokās. Maģistra meita paraudzījās apkārt, meklēdama kādu, kas viņai varētu izskaidrot �o dīvaino ainu. Garām gāja jauns malkascirtējs, un tas viņai pastāstīja: "Pirms divām nedēļām pa ceļam uz Sērgartonu �ai birztalā iegriezās atpūsties Mārgareta Forda. Viņa atsēdās tās koku paēnā, padzērās no tās strauta un paēda tās riekstus un ogas, ta�u, jau dzīrusies uz ie�anu, viņa ar kāju aizķērās aiz saknes un pakrita, bet, kad viņa cēlās aug�ā, kāda me�rozīte bija tik nekaunīga, ka saskrāpēja viņai roku. Tā nu viņa nobūra birztalu un nozvērējās, ka tā degs ugunī uz laiku laikiem."

Maģistra meita pateicās malkascirtējam un gāja tālāk. Viņai sagribējās dzert, un viņa pietupās, lai ar riek�avu pasmeltos no upes. Piepe�i no ūdens izslējās sieviete � vai kāda būtne, kas ļoti līdzinājās sievietei. Tās augumu viscaur klāja zivs zvīņas, viņas āda bija pelēka un plankumaina kā forelei, bet mati pārvērtu�ies dīvainā smailu foreles spuru mud�eklī. Likās, viņa raugās uz maģistra meitu ar niknumu, ta�u aukstās, apaļās zivs acis un stīvā zivs āda nebija piemērotas cilvēciskas sejas izteiksmes atspoguļo�anai, tādēļ bija grūti saprast.

"Ai! Lūdzu, piedodiet!" izbijusies atvainojās maģistra meita.

Sieviete atvēra muti, atklādama zivs rīkli un riebīgu zivs zobu rindas, ta�u, pēc visa sprie��ot, nespēja izdvest ne skaņas. Pēc tam viņa apmeta kūleni un atkal ienira ūdeni.

Sieviete, kas upmalā mazgāja veļu, maģistra meitai paskaidroja:

"Tā ir D�oslīna Trenta, kurai dzīvē bija ļoti misējies � viņa bija izgājusi par sievu pie vīrie�a, kas patīk Mārgaretai Fordai. Aiz greizsirdības Mārgareta Forda viņu nobūra, un tagad nabaga D�oslīnai dienu un nakti jādzīvo upes seklumā, lai viņas apburtā āda un miesa neiz�ūtu; viņa neprot peldēt un visu laiku briesmīgi baidās 110 noslīk�anas."

Maģistra meita pateicās veļas mazgātājai un gāja tālāk.

Pēc tam maģistra meita nonāca I loverinhemas ciemā. Kāds vīrs un viņa sieva, kas abi bija saspiedu�ies maza ponija mugurā, ieteica viņai labāk neiet ciemā iek�ā un apveda mei�teni tam apkārt pa �aurām sānieliņām un takām. Stāvēdama pakalniņa galā, maģistra meita palūkojās lejup un redzēja, ka visiem cieminiekiem acis aizsietas ar bieziem lakatiem. Tie nebija pieradu�i pie �ī pa�u uztieptā akluma un nemitīgi ieskrēja ar pieri sienā, klupa pār soliņiem un divri�iem, sagriezās ar na�iem un citiem rīkiem un apdedzinājās ar uguni. Galu galā visi bija brū�aini un rētaini, ta�u neviens neņēma nost apsēju.

"Ak vai!" teica sieva. "Hoverinhemas priesteris bija tik pārdro�s, ka no kanceles no�sodīja Mārgaretas Fordas ļaunos darbus. Bīskapi, abati un lielgabali � visi cieta klusu, bet �is sīkais vecītis neliecās viņas priek�ā, un par to viņa nolādēja visu ciemu. Viņiem lemts visu laiku jo dzīvi redzēt to, no kā viņi visvairāk baidās. �ie nabadziņi redz, kā viņu bērni mirst badā, viņu vecāki sajūk prātā, viņu mīļie viņus izsmej un nodod. Sievas un vīri redz otru mirstam no ne�ēlīga slepkavas rokas. Un tāpēc, lai arī �īs ainas viņiem tikai rādās, ciema ļaudis ir aizsēju�i acis, citādi tas, ko viņi redz, laupītu viņiem prātu."

Grozīdama galvu par Mārgaretas Fordas drausmīgajām ļaundarībām, maģistra meita turpināja ceļu uz D�ona Forda mui�u, kur atrada Mārgaretu un viņas kalpones ar vēzdām rokās dzenam govis uz vakara slauk�anu.

Maģistra meita bezbailīgi piegāja pie Mārgaretas Fordas. Tā acumirklī pagriezās un iesita viņai ar vēzdu.

"NekrietnelE!" viņa iesaucās! "Es zinu, kas tu esi! Mans gredzens man visu pastāstīja. Es zinu, ka tu grasies man melot � man, kas tev neko ļaunu nav darījusi! Tu grasies lūgties, lai es tevi pieņemu par kalponi! Es zinu, ka tu esi nodomājusi nozagt manu gredzenu! Tad klausies! Esmu gredzenu nobūrusi ar stiprām burvestībām. Ja kāds zaglis būs tāds muļķis, ka tam pieskarsies, vienā mirklī no visas zemes salidos bites, lapsenes un citi kukaiņi un sāks dzelt; no debesīm nolaidīsies ērgļi, vanagi un citi putni un sāks viņu knābt, un pēc tam no me�a izskries lā�i, vepri un citi me�a zvēri, kas saplosīs viņu gabalos un iemīdīs zemē!"

Tad Mārgareta Forda pamatīgi iekaustīja maģistra meitu un pavēlēja kalponēm likt to pie darba virtuvē.

Mārgaretas Fordas kalpones � no�ēlojamas, ietramdltas sievietes � uzdeva maģistra meitai pa�us smagākos darbus un ik reizi, kad Mārgareta Forda tās iekaustīja vai izbāra � bet tas gadījās ļoti bie�i, � tās atviegloja sirdi, tāpat atdarīdamas maģistra meitai. Tomēr maģistra meita neļāvās mazdū�ībai. Viņa palika Fiskertonā un vairākus mēne�us strādāja virtuvē, lauzī�dama galvu, kā lai ar viltu piespie� Mārgaretu Fordu nomest gredzenu zemē vai pazaudēt.

Mārgareta Forda bija cietsirdīga sieviete, viņa viegli ņēma ļaunā, un, reiz modinātas, viņas dusmas vairs nebija remdējamas. Ta�u viņa dievināja mazus bērnus: izmantoja katru izdevību, lai paauklētu zīdaiņus un, paņēmusi bērnu uz rokām, kļuva mīlīgāka par mīlīgu. Viņai pa�ai bērnu nebija un neviens, kas viņu pazina, ne�aubījās, ka tās viņai ir lielas bēdas. Ļaudis sprieda, ka labu tiesu maģijas viņa iztērējusi, pūlēdamās ieņemt bērnu, ta�u visi pūliņi biju�i velti.Kādu dienu Mārgareta Forda rotaļājās ar kaimiņmāju mazo meitenīti, valododama, ka ja viņai kādreiz būtu bērniņ�, viņa gribētu meitiņu ar pienbaltu ādu, zaļām acīm un vara krāsas cirtām (Mārgareta Forda bija rudmate ar zaļām acīm).

"Ā!" nevainīgi ieminējās maģistra meita. "Eperstonas ķestera sievai ir tie�i tāda meitiņa, pats burvīgākais bērniņ� visā pasaulē."

Tad Mārgareta Forda lika, lai maģistra meita aizved viņu uz Eperstonu un parāda ķeste- rienes meitiņu, un, ieraudzījusi, ka tā tie�ām ir pats mīlīgākais un burvīgākais bērniņ� pa�saulē (glu�i kā maģistra meita bija sacījusi), viņa līdz nemaņai pārbiedētajai mātei paziņoja, ka ņems bērnu sev līdzi.

Atņēmusi ķesterienei bērniņu, Mārgareta Forda pārvērtās līdz nepazī�anai. Viņa no rīta līdz vakaram aprūpēja mazuli, rotaļājās ar to un dziedāja tai dziesmiņas. Nu Mārgareta Forda dzīvoja laimīga un apmierināta. Viņa daudz retāk nekā agrāk izmantoja burvju gre�dzenu un gandrīz nekad nekliedza uz citiem.

Tā viss turpinājās, lidz Notingemas maģistra meita bija nodzīvojusi pie Mārgaretas Fordas gandrīz gadu. Tad kādu vasaras dienu Mārgareta Forda, maģistra meita, bērniņ� un citas kalpones upmalā ieturēja palaunadzi. Paēdusi Mārgareta Forda atlaidās ro�u krūma ēnā. Diena bija karsta, un viņas visas jutās miegainas.

Pārliecinājusies, ka Mārgareta Forda cie�i aizmigusi, maģistra meita paņēma cukurotu plūmi un parādīja to mazulītei. Bērniņ� itin labi zināja, ko dara ar cukurotām plūmēm: tas plati atvēra mutīti un maģistra meita iemeta tajā plūmi. Tad, palūkojusies, ka citas kalpones neredz, viņa, cik vien ātri varēdama, novilka burvju gredzenu Mārgaretai Fordai no pirksta.

Tad viņa sāka kliegt:

"Vai! Vai! Kundze, mostieties! Mazule paņēma jūsu gredzenu un iebāza mutē! Ak, mīļā bērniņa dēļ, atburiet to! Atburiet gredzenu!"

Mārgareta Forda pamodās un ieraudzīja, ka bērniņa vaigs ir uztūcis, ta�u pirmajā brīdī bija tik miegaina un pārsteigta, ka nesaprata, kas notiek.

Garām palidoja bite, maģistra meita rādīja uz to ar pirkstu un iekliedzās. Arī visas pārējās kalpones sāka kliegt.

"Ātrāk, kundze, lūdzu,ātrāk!" kliedza maģistra meita. "Vai!" viņa pacēla galvu. "Tur jau tuvojas ērgļi un vanagi! Vai!" viņa palūkojās tālumā. "Tur jau skrien lā�i un me�avepri, tie tūlīt saplosīs nabaga mazulīti gabalos!"Mārgareta Forda uzsauca gredzenam pavēli atburties, tas acumirklī paklausīja, un gan�drīz tai pa�ā brīdī bērns norija cukuroto plūmi. Kamēr Mārgareta Forda un kalpones lūdzās un pierunāja mazuli, kamēr visas purināja meitenīti, lai tā atvemtu burvju gredzenu, No�tingemas maģistra meita skrie�us metās gar upi uz Notingemas pusi.

Tālāk viss noticis tāpat kā parasti. Sapratusi, ka ir apmānīta, Mārgareta Forda trickusi maģistra meitai pa pēdām zirgus un suņus. Vairākas reizes �ķitis, ka maģistra meita būs pagalam � jātnieki bija viņai gandrīz blakus un suņi cie�i aiz muguras. Ta�u nostāsts mums apgalvo, ka viņai palīdzēju�i visi Mārgaretas Fordas burvestību upuri: I loveringemas iemīt�nieki norāvu�i no acīm apsējus un, par spīti �au�alīgajām ainām, kas vīdēja viņu acu priek�ā, steigu�ies būvēt barikādes Mārgaretas Fordas ceļā; nabaga D�oslīna Trenta izliekusies no upes un mēģinājusi ieraut Mārgaretu Fordu duļķainajā ūdenī; dego�ā birztala apmētāju�i viņu ar liesmojo�iem zariem.

Gredzens atkal nonāca pie Notingemas maģistra. Tas vērta par labu visas Mārgaretas Fordas ļaundarības, atjaunoja savu labo slavu un atguva bagātību.

�im stāstam ir arī cita versija, kurā netiek pieminēts ne burvju gredzens, ne mū�am de�go�ā birztala, tajā nav arī feniksa � patiesībā vispār nav nekādu brīnumu. Saskaņā ar �o versiju Mārgareta Forda un Notingemas maģistra meita (kuras vārds bija Donāta Torela) nebūt nebija ienaidnieces � viņas vadīja burveņu sadraudzību, kam Notingem�irā div�padsmitajā gadsimtā bija liela ietekme. Hjū Torcls, Notingemas maģistrs, nostājās pret �o sadraudzību un, netaupīdams spēkus, centās to iznicināt (kaut arī tās biedre bija viņa mie�sīga meita). Viņam tas gandrīz izdevās, ta�u sievietes atstāja savas mājas, tēvus un vīrus, un pārcēlās uz dzīvi me�ā, kur viņas savā aizsardzībā ņēma Tomass Godbless, par Hjū Torelu daudz di�āks burvis. �ī ne tik krā�ņā nostāsta versija nekad nav bijusi tik iecienīta kā pirmā, ta�u tie�i to par patiesu atzina D�onatans Streind�s, kur� izklāstījis to savā "Angļu maģijas vēsturē un praksē".

Gadatirgus, uz kuru jaunā dāma devās, notika Notingemā, svētā Mateja svētkos. Viņa jauki pavadīja dienu, staigājot starp tirgus būdām un iegādādamās nēzdogus, me�ģīnes un virces. Pievakarē viņai gadījās strauji pagriezties, lai vēlreiz palūkotos uz. itālie�u akrobātiem,kas darbojās viņai aiz muguras, un viņas apmetņa stērbele noplīvojot trāpīja garām ejo�ai zosij. Ne�petnā radība sāka vicināt spārnus un brēkdama metās meitenei virsū. Aiz pārsteiguma jaunkundzei no pirksta noslīdēja tēva gredzens, kas iekrita uzbrucējas atplestajā knābī, un zoss, sev par pārsteigumu, to norija. Iekams Notingemas maģistra meita paguva bilst kaut vārdiņu vai ko iesākt, zosu gans ar vicu aizdzina zosi, un abi nozuda pūlī.

Zosi nopirka vīrs, vārdā D�ons Fords, kur� to aiznesa uz savām mājām Fiskertonas ciemā, un nākamajā dienā viņa sieva Mārgareta Forda zosi nokāva, noplūca un izķidāja. Guzā viņa atrada smagu sudraba gredzenu ar greizu, dzeltenu dzintaru. Viņa to nolika uz galda blakus trim vistas olām, ko 110 rīta bija atnesusi 110 kūts.

Tai pa�ā brīdī olas sāka drebēt, ieplaisāja un no katras iz�ķīlās kaut kas brīnumains. No pirmās olas iz�ķīlās stīgu instruments, kas bija līdzīgs violai, tikai tam bija rociņas un kā�jiņas un tas ar mazu lociņu pats uz sevis spēlēja saldu mūziku. No otras olas uzradās kuģītis no tīra ziloņkaula ar smalka, balta audekla burām un sidraba airiem, bet no pēdējās olas izspraucās cālis ar ērmoti sarkani zeltītu cekulu. Tas bija vienīgais brīnums, kas pieredzēja nākamo rītu. Viola pēc kādas stundas vai divām saplaisāja kā olas �aumula un sabirza skam- bās, ziloņkaula kuģī�a buras ap saulrietu piepūtās, tas pacēlās gaisā un aizpeldēja, turpretim putnēns izauga un vēlāk izraisīja ugunssērgu, kurā sadega lielākā daļa Grentemas. Uguns�grēka ftikā tas tika manīts peldamies liesmās. �is apstāklis lika domāt, ka putns bijis fēnikss.

Mārgareta Forda saprata, ka viņas rokās nonācis burvju gredzens, un nolēma likt to lietā. Nelaimīgā kārtā viņa bija caurcaurēm nekrietna sieviete, kas bija padabUjusi zem tupeles savu lēnprātīgo vīru, un ik dienas stundām ilgi perināja nodomus, kā atriebties ienaidnie�kiem. D�ons Fords bija Fiskertonas mui�nieks, un turpmākajos mēne�os viņ� vairs nezi�nāja, kur likt zemes un bagātības, ar kurām viņu apdāļāja lepni kungi, kas baidījās no viņa sievas ļaunajām burvestībām.

Drīz baumas par brīnumiem, ko darīja Mārgareta Forda, nokļuva arī līdz Notingemai, kur Notingemas maģistrs gulēja savās cisās un gaidīja nāvi. Tik liela daļa viņa spēka bija noglabāta gredzenā, ka, palicis bez tā, viņ� vispirms kļuva grūtsirdīgs, tad krita izmisumā un vispēdīgi sasirga. Kad runas par gredzenu beidzot sasniedza viņa ausis, viņ� bija pārāk vārgs, lai kaut ko pasāktu.

Viņa meita bezgala no�ēloja, ka ar savu neapdomību iegrūdusi ģimeni nelaimē, un tu�rēja par savu pienākumu lūkot atgūt gredzenu; nevienam neko neteikusi, viņa gar upmalu devās uz Fiskertonas ciemu.

Vakarā Streind�s stāstīja Arabellai par visu, ko misters Norels sacījis un ko uz to atbildējis viņ�, Streind�s.

� Neko tik dīvainu nav iespējams pat iedomāties! Sapratis, ka esmu atklā�jis viņa blēdī�anos, viņ� tā pārbijās, ka nezināja, ko lai saka. Man pa�am vajadzēja izgudrot jaunus melus un pateikt viņam priek�ā. Es biju spiests sa�zvērēties ar viņu pret sevi pa�u!

Bet es nesaprotu, � bilda Arabella. � Kāpēc viņ� runā sev pretī, un vēl tik ērmotā veidā?

Hā! Viņ� ir noņēmies �o un to no manis slēpt. Tas ir pilnīgi skaidrs � un viņ� laikam nespēj vienmēr paturēt prātā, kas ir noslēpums un kas nav. Atceries, es tev stāstīju, ka viņa bibliotēkā plauktos ir tuk�as vietas? Zini, iz�skatās, ka tai pa�ā dienā, kad viņ� pieņēma mani mācekļos, viņ� bija licis �os

plauktus iztuk�ot un grāmatas aizsūtījis atpakaļ uz Jork�īru, jo man tās lasīt būtu pārāk bīstami.

�ēlīgais Dievs! Bet kā tu to uzzināji? � Arabella, milzīgi pārsteigta, vaicāja.

Drolaits un Laselzs man pastāstīja. Ar varen lielu labpatiku.

Kādi bezgo�i!

Misters Norels bija ārkārtīgi neapmierināts, kad uzzināja, ka Streind�a izglī�to�anās uz da�ām dienām jāpārtrauc, jo viņ� kopā ar Arabellu meklēja māju, kur dzīvot.

� Vienīgā nelaime ir viņa sieva, � misters Norels nopūzdamies klāstīja Drolaitam. � Ja viņ� nebūtu precējies, tad noteikti neiebilstu apmesties �eit pie manis.

Drolaits ļoti iztrūkās, padzirdēdams, ka misteram Norelam kaut kas tāds ienācis prātā, un, nodro�inādamies pret �īs domas atdzim�anu, viņ� tālredzīgi brīdināja:

Ak, ser, ko jūs runājat! Neaizmirstiet, ka jūs strādājat Admiralitātes un Kara ministrijas uzdevumā �jūsu darbs ir tik svarīgs un konfidenciāls! Citas personas klātbūtne namā to ļoti traucētu.

Ā, bet misters Streind�s man palīdzēs! � atsaucās misters Norels.� Lie�dzot valstij mistera Streind�a talantus, es rīkotos gau�ām nepareizi. Ceturt�dien mēs ar misteru Streind�u kopā devāmies uz Admiralitāti un lūdzām, lai lords Malgreivs mūs pieņem. Likās, sākumā lords Malgreivs nejutās visai ieprie�cināts, ka esmu atvedis līdzi misteru Streind�u�

Viņa gai�ība ir pieradis pie jūsu izcilās maģijas! Uzdro�inos minēt � viņ� uzskata, ka amatierim � lai arī apdāvinātam amatierim � nav pieļau�jams jaukties Admiralitātes lietās.

�ta�u, uzklausījis mistera Streind�a priek�likumus par to, kā ar maģis�kiem līdzekļiem sakaut francū�us, viņ� pagriezās pret mani ar platu smaidu sejā un sacīja: "Mister Norel, mēs ar jums jau sākām zaudēt sparu. Laikam ta�u bija vajadzīgas jaunas asinis, lai mēs neiesūnotu pavisam!"

Lords Malgreivs pateica ko tādu? Viņ� tā runāja ar jums? � pārjautāja Drolaits. � Cik neiedomājama nekaunība! Ceru, ser, ka jūs sastindzinājāt viņu ar skatienu!

Ko? � misters Norels bija nodevies savam stāstam, un viņam nebija vaļas pievērst uzmanību mistera Drolaita pļāpām. "O!" es viņam teicu. "Glu�i manas domas, milord. Bet jūs vēl neesat dzirdējis citas mistera Streind�a idejas! Jūs neesat dzirdējis ne pusi!"

Ne tikai Admiralitātei � arī Kara ministrijai un visām citām valdības iestādēm bija iemesls ar gavilēm sveikt D�onatana Streind�a atnāk�anu. Ļoti daudzas lietas, kas agrāk bija sare�ģītas, pēk�ņi kļuva vienkār�as. Karaļa mi�nistri jau sen loloja nodomus uzsūtīt Lielbritānijas ienaidniekiem nelāgus sap�ņus. Ārlietu ministrs pirmoreiz izteica �ādu priek�likumu 1808. gada janvārī, un vairāk nekā gadu misters Norels nostrādājās, ik nakti uzsūtīdams impera�toram Napoleonam Bonapartam nejaukus sapņus, ta�u nekas nenotika. Bo- naparta impērija nebija sabrukusi, un pats Bonaparts traucās kaujā tikpat aukstasinīgi kā līdz �im. Tā nu pēdīgi misteram Norelam tika norādīts mest mieru. Zem �etrām acīm sers Volters un misters Kanings nosprieda, ka nodoms cietis neveiksmi tāpēc, ka misteram Norelam nebija talanta radīt �ausmas. Misters Kanings sūkstījās, ka murgi, ko misters Norels bija uzsūtījis imperatoram (visbie�āk tie saturēja Bonaparta skapi paslēpu�os dragūnu kapteini), diezin vai spētu nobiedēt pat viņa bērnu guvernanti, kur nu vēl vīru, kas iekarojis pusi Eiropas. Kādu laiku viņ� mēģināja pārliecināt pārējos Ministru kabineta locekļus, ka vajag pasūtināt spilgtas �au�alas misteram Bekfordam, misteram Lūisam un misis Radklifai, un pēc tam likt, lai misters Norels tās iedēsta Bona�parta prātā. Tomēr ministri nosprieda, ka izmantot burvja pakalpojumus vēl ir pieņemami, ta�u nolīgt rakstniekus jau nozīmētu �aut pār strīpu: tik zemu valdība nenolaidīsies.

Parādoties Streind�am, �ī iecere tika izcelta no aizmirstības. Streind�am un misteram Kaningam bija aizdomas, ka nekrietnais Francijas imperators tik ēteriskam kaitējumam kā sapņi stāv pāri, tādēļ viņi nolēma �oreiz ķerties pie tā sabiedrotā, Krievijas imperatora Aleksandra. Laimīgā kārtā Aleksandra galmā viņiem bija daudz draugu: krievu augstmaņi, kas bija sarausu�i bagātību, pār�dodot Anglijai kokmateriālus un alktin alka pārdot vēl, kā ari kāda drosmīga un atjautīga skotu dāma, kas bija precējusies ar Aleksandra kambarsulaini.

Uzzinājis, ka Aleksandrs ir neparasti viegli ietekmējams cilvēks ar noslieci uz mistisku reliģiozitāti, Streind�s nosprieda viņam uzsūtīt sapni, kas būtu pilns ar savādām alegorijām un simboliem. Septiņas naktis pēc kārtas Aleksandrs redzēja sapni, kurā viņ� kopā ar Napoleonu Bonapartu omulīgi sēdēja pie va�kariņu galda un viņiem pasniedza teicamu aļņa zupu. Ta�u, nogar�ojis pirmo zupas karoti, imperators pielēca kājās un kliedza: "J'ai une Jaim qui ne saurait se satisfaire de potage,"5 un, pārvērties par vilcēni, vispirms apēda Aleksandra kaķi, pēc tam viņa suni, zirgu un vispēdīgi viņa daiļo mīļāko turcieti. Tad vil- ccne sāka citu pēc cita aprīt Aleksandra draugus un ģimenes locekļus, ta�u viņas vēders atvērās, un no tā izvēlās kaķis, suns, zirgs, turciete, draugi un ģimenes locekļi, ta�u drausmīgā, ķēmīgā izskatā. Vilcene arvien pieņēmās lielumā; kad tā jau bija tik liela kā Kremlis, viņa pagriezās � smagie pupi līgojas, visas iek��as asiņainas� un nepārprotami grasījās aprīt visu Maskavu.

Nebūt nav negodīgi uzsūtīt viņam tādu sapni, kas vēsta, ka, uzticēda�mies Bonapartam, viņ� alojas, un pēdīgi Bonaparts viņu nodos, � Streind�s skaidroja Arabellai. � Galu galā es viņam varu uzrakstīt vēstuli un to pa�u pateikt ar vārdiem. Viņ� tie�ām alojas, un ir vairāk nekā skaidrs, ka agri vai vēlu Bonaparts viņu tie�ām nodos.

Drīz no skotietes pienāca ziņa, ka krievu imperatoru ļoti satrauc tas, ko viņ� redz sapnī, un viņ�, glu�i kā Bībeles ķēniņ� Nebukadnecars, ir sūtījis pēc astrologiem un zintniekiem, lai tie viņam �os sapņus izskaidro, � un itin drīz tas tika izdarīts.

Tad Streind�s uzsūtīja Krievijas imperatoram jaunus sapņus.

Un, � viņ� stāstīja misteram Kaningam, � es paklausīju jūsu ieteiku�mam un padarīju tos mīklainākus un grūtāk tulkojumus, lai imperatora pes- teļniekiem būtu ko pasvīst.

5 "Manu izsalkumu ar zupu nevarēs remdināt!"

Drīz nenogurdināmā misis D�anete Ar�ibaldovna Barsukova varēja atlaisl tīkamo ziņu, ka Aleksandrs pametis novārtā valsts un kara lietas, un augām dienām lauza galvu par saviem sapņiem un apsprie� tos ar astrologiem un zintniekiem; ik reizi, kad pienāk kāda imperatora Napoleona Bonaparta vēs�tule, viņ� nobāl un notrīc pie visām miesām.

1809. gada septembris

Ik nakti bez starpmetiem sērais zvans sauca lēdiju Poulu un Stīvenu Bleķu dejot "Zudu�ās cerības" krēslainajās zālēs. Kas attiecas uz modēm un daiļumu, �īs nenoliedzami bija pa�as spo�ākās balles no visām, ko Stīvenam bija iznācis redzēt, ta�u smalkās drānas un dejotāju elegantā stāja bija savādā pretstatā pa�am savrupnamam, kurā bija saskatāmas neskaitāmas nabadzības un pagri�muma pazīmes. Mūzika nekad nemainījās. Vientuļa vijole un vientuļa stabule vilka alla� tās pa�as piecas se�as melodijas. Netīrās tauku sveces � Stīvens ar savu kambarsulaiņa aci gribot negribot pamanīja, ka tik lielai zālei to ir daudz par maz, � meta savādas ēnas, kas virpuļoja uz sienām, kad balles viesi izde�joja dejas figūras.

Citās reizēs lēdija Poula un Stīvens piedalījās garos gājienos, kuros cauri putekļainām, nespodri apgaismotām zālēm tika nesti karogi (d�entlmenim ar matiem kā dzelk�ņa pūkas �ādas ceremonijas aplam gāja pie sirds). Daļa ka�rogu bija seni, blīvi iz�ūti un pairu�i, citi sumināja d�entlmeņa uzvaras pār viņa ienaidniekiem un pat bija darināti no �o ienaidnieku ādām, uz kuru dzeltenā pamata viņa radinieces bija iz�uvu�as to mutes, acis, matus un apģērba gaba�lus. D�entlmenim ar matiem kā dzelk�ņa pūkas �ie prieki nekad neapnika, un, pēc visa sprie�ot, viņam ne reizi neradās kaut niecīgākās �aubas, ka Stīvenam un lēdijai Poulai tie tīk mazāk nekā viņam.

Kaut citādi mainīgs un svaidīgs, divējādā ziņā viņ� palika pastāvīgs: savā sajūsmā par lēdiju Poulu un milzīgajās simpātijās pret Stīvenu Bleķu. Pēdējās viņ� nemitējās apliecināt, pasniedzot Stīvenam iz�ķērdīgas dāvanas un uzsūtot ērmotas laimes. Da�reiz dāvanas, tāpat kā iepriek�, tika piegādātas misis Bren�dijai, citkārt tās taisnā ceļā nonāca pie Stīvena, jo, kā d�entlmenis jautri pa�skaidroja Stīvenam: � Tavs ļaunais ienaidnieks par to neko neuzzinās! � (Viņ� runāja par seru Volteru.) � Es ar maģiskiem līdzekļiem esmu viņu ļoti atjautīgi aklinājis, un viņam nekad neienāks prātā par to apjautāties. Hā! Tu jau rīt pat varētu kļūt par Kenterherijas arhibīskapu, un viņam par to nekas nebūs sakāms. � I.ikās, �ī doma viņam iepatikās. � Stīven, vai tu gribi jau rīt būt Kenterberijas arhibīskaps?

Nē, paldies, ser.

Neparko negribi? Tas nemaz nav grūti, un, ja tev ir patik�ana uz Baznī�cas lietām�

Varu jums apliecināt, ser, man tādas nav.

Tava gaume kā parasti dara tev godu. Mitra ir sasodīti neērta galvassega un nebūt neizskatās pievilcīgi.

Nabaga Stīvenu piemeklēja brīnumi. Ik pēc pāris dienām atgadījās kas tāds, kas viņam nāca labumā. Lāgiem guvuma vērtība naudas izteiksmē nebija liela � da�i �iliņi, ne vairāk, � toties tas pie viņa alla� nonāca glu�i neiedo�mājamā veidā. Reiz, piemēram, pie viņa ieradās kādas fermas pārvaldnieks, kur� apgalvoja, ka viņi ar Stīvenu pirms da�iem gadiem iepazinu�ies gaiļu cīņās ļork�īrā, Nortraidingā netālu no Ri�modas, un Stīvens ar viņu saderējis, ka Vel�sas princis ar saviem darbiem kādudien apkaunos visu valsti. Āre, tas nu esot noticis (kā prin�a kauna darbu pārvaldnieks piesauca viņa aizie�anu no sievas), un pārvaldnieks ar dili�ansu bija ieradies Londonā, lai atdotu Stīvenam div�desmit septiņus �iliņus un se�us pensus � viņ� apgalvoja, ka tie�i uz �ādu summu bija noslēgtas derības. Velti Stīvens apgalvoja, ka nekad mū�ā nav bijis ne gaiļu cīņās, ne Jork�īras Ri�mondā; pārvaldnieks nelikās mierā tik ilgi, līdz Stīvens naudu paņēma.

Da�as dienas pēc tam Hārlij-strītā, iepretim sera Voltera namam, tika pa�manīts liels, pelēks suns. Nabaga lopiņ� bija salijis glu�i slapj�, nota�ķījies ar dubļiem un nepārprotami bija nācis tālu ceļu. Visdīvainākais bija tas, ka sunim mutē bija saritināts dokuments. Sulaiņi Roberts un D�efrijs un pavārs D�ons Longrid�s pēc labākās sirdsapziņas centās suni padzīt, kliegdami un apmētā�dami to ar pudelēm un akmeņiem, ta�u suns filozofiski panesa �o apie�anos un nekustējās ne no vietas, līdz Stīvens Bleks iznāca no mājas lietū un izņēma dokumentu dzīvniekam no mutes. Pēc tam suns aizgāja, klusi un gandarīti, kā apsveikdams sevi ar veiksmīgu grūta uzdevuma izpildī�anu. Vīstoklis izrādījās kāda Derbī�īras ciema karte, un līdz ar citām pārsteidzo�ām lietām tajā bija iezīmētas slepenas durvis kalna nogāzē.

Citu reizi Stīvens saņēma vēstuli no Bātas pilsētas galvas un domniekiem, kuri rakstīja, ka pirms diviem mēne�iem Bātā pabijis Velslijas marķīzs, kur�, uzturēdamies pilsētā, nav darījis neko citu kā vien runājis par Stīvenu Bleķu un viņa apbrīnojamo godīgumu, gudrību un uzticību savam saimniekiem. Pil�sētas galvu un domniekus viņa gai�ības stāstītais tā satricinājis, ka tie neka�vējoties pasūtināju�i kalējiem medaļas par godu Stīvena dzīvei un tikumiem. Kad piecsimt medaļas bija gatavas, pilsētas galva un domnieki, valdot vispārē�jai sajūsmai, tās izdalīju�i Bātas lielākajiem namīpa�niekiem. Viņi pieliekot klāt Stīvenam domāto medaļu un lūdzot, lai nākamreiz, kad viņam gadās būt Bātā, viņ� dodas pazīstams, tad viņam par godu tiks sarīkots lepns mielasts.

Neviens no �iem brīnumiem ne kripatiņas nespēja kliedēt nabaga Stīvena skumjas. Tie vienīgi padarīja viņa pa�reizējās dzīves rēgainību vēl labāk saska�tāmu. Stīvens zināja, ka pārvaldnieks, suns, pilsētas galva un domnieki rīkojas pretdabiski: pārvaldnieki mīl naudu un bez krietna iemesla no tās ne�ķiras; suņi nemēdz nedēļām ilgi klīst apkārt, meklēdami pilnīgi sve�us cilvēkus, un pilsētas galvas un domnieki piepe�i neiedegas milzīgā interesē par nēģeru kal�piem, ko nekad mū�ā nav redzēju�i. Tomēr neviens no viņa draugiem, liekas, neieskatīja, ka viņa dzīve uzņēmusi dīvainu kursu. Ieraugot zeltu vai sudrabu, Stīvenam ap�ķebinājās dū�a, un viņa kambarītis Hārlij-strītas nama pēdējā stāvā bija stāvgrūdām pilns ar negribētiem dārgumiem.

D�entlmeņa burvestības varā viņ� bija nodzīvojis jau gandrīz divus gadus. Stīvens bie�i bija lūdzies d�entlmeni, lai tas viņu atlai� � vai vismaz atlai� lēdiju Poulu �, ta�u d�entlmenis ne dzirdēt par to negribēja. Tāpēc Stīvens bija sadū�ojies un mēģinājis pastāstīt citiem par to, kā viņam un lēdijai Poulai jācie�. Viņ� nepacietīgi vēlējās uzzināt, vai ar kādu jau agrāk nav atgadījies kas līdzīgs. Ja nu izdodas atrast kādu, kas nāktu palīgā un viņus atbrīvotu? Pir�mais, ar ko viņ� lūkoja runāt, bija sulainis Roberts. Stīvens brīdināja Robertu, ka vajadzēs uzklausīt visnotaļ privātu stāstu par slepenām bēdām, un Roberts bija skatījies pretī pienācīgi nopietni un līdzcietīgi. Ta�u, sācis runāt, Stīvens satriekts atklāja, ka stāsta par pavisam ko citu: viņ� manīja, ka uzstājas ar ļoti dedzīgu un zinātnisku lekciju par zirņu un pupu audzē�anu un izmanto�anu � un viņ� ta�u pilnīgi neko nezināja ne par zirņiem, ne par pupām! Ļaunākais bija tas, ka daļa viņa sniegto ziņu bija gau�ām savādas un bezgala pārsteigtu jebkuru fermeri vai dārznieku. Viņ� runāja par to, kā at�ķiras pupas, kas dēstī�tas vai ievāktas mēness pilnatnē un tuk�atnē, ugunskuru vai vasaras saulgrie�u naktī, un kā �o pupu īpa�ības mainās, ja tās dēsta vai novāc ar sudraba lāpstiņu vai nazi.

Nākamais, kam viņ� mēģināja pastāstīt par savu nelaimi, bija D�ons Long�rid�s. �oreiz Stīvens dzirdēja sevi visos sīkumos stāstām par Jūlija Cēzara varoņ�darbiem un piedzīvojumiem Britānijā. Tik skaidri un sīki to visu izklāstīt nebūtu spējis neviens vēsturnieks, kau�u veltījis pētījumiem divdesmit gadu vai vairāk. Un atkal viņa stāstā bija ziņas, ko neizdotos atrast nevienā grāmatā. [39] ' Stīvens pastāstīja, kā neilgi pēc iera�anās �ajos krastos Jūlijs Cēzars atstājis karaspēku un devies pastaigāties uz zaļu birzi. Necik tālu neaizgājis, viņ� sastapis divus jaunekļus, kas nerimus smagi nopūtās un, nezinādami, kur dēties, ar dūrēm dauzīja zemi. Abi bija apbrī�nojami glīti no vaiga un tērpu�ies vissmalkākajos, izmeklētos toņos krāsotos kreklos. Jūliju Cēzaru tā sajūsmināja abu jaunekļu cildenā āriene, ka viņ� tos visvisādi iztaujāja, un tie atbildēja, atklāti un bez kaut niecīgākās minstinā�anās. Viņi pastāstīja, ka abi esot sūdzētāji tuvējā tiesā, 'l iesa pulcējās ik pēc trim mēne�iem, lai iz�ķirtu ķildas un sodītu ļaundarus no viņu vidus, ta�u nelaimīgā kārtā viņu cilts bija īpa�i ne�petna un nesaticīga, un �ajā reizē tiesa vispār nevar tikt izspriesta, tāpēc ka nav atrodams taisnīgs soģis: ikkatra godājama persona vai nu pati ir apsūdzēta kādā noziegumā, vai citādi cie�i saistīta ar kādu 110 prāvām. To dzirdot, Cēzaru pārņēma līdzjūtība, un viņ� uz līdzenas vietas piedāvājās pats spriest pār viņiem tiesu �jaunekļi ar prieku pieņēma viņa priek�likumu.

Tie izveda viņu no birzs ziedo�ā ielejā starp lēzeniem zaļiem pakalniem. Tur gaidīja savs tūkstotis neparasti izskatīgu vīrie�u un daiļu sievie�u. Jūlijs Cēzars apsēdās pakalnē un uzklausīja visas to sūdzības un iebildumus un pēc tam izsprieda tiesu tik gudri, ka visi priecājās un neviens nedevās prom aizvainots.

�ie ļaudis bija tik apmierināti ar Jūlija Cēzara spriedumiem, ka par to bija ar mieru iz�pildīt visu, ko viņ� lūgs. Jūlijs Cēzars brīdi padomāja un tad sacīja, ka vēlētos valdīt pār pa�sauli. To tad viņam arī apsolīja.

Viņ� vēl divas reizes mēģināja kādam pastāstīt par savu postu. Misis Bren�dijai viņ� cēla priek�ā dīvainu aizstāvības runu Jūdam Iskariotam, turklāt paziņodams, ka mū�a nogalē Iskariots rīkojās pēc norādījumiem, ko tam deva divi vīri, vārdā D�ons Koperheds un D�ons Brāsfūts, kurus Iskariots uzskatīja par eņģeļiem; savukārt misis Brendijas komijam Tobijam Smitam viņ� nosauca visus Īrijas, Skotijas, Velsas un Anglijas iedzīvotājus, kurus pēdējo divu gadu- simteņu laikā bija aizvīlu�i elfi. Neviena nelaimīgā vārds viņam neko neizteica.

Stīvenam atlika vienīgi secināt, ka viņ� var censties, cik gribēdams: pastās�tīt par zavestu visviens neizdosies.

Viņa dīvainā klusucie�ana un grūtsirdība, bez �aubām, visvairāk sāpināja misis Brendiju. Gādīgā tirgotavas saimniece nesaprata, ka Stīvens ir noslēdzies pret visu pasauli, viņa redzēja tikai to, ka izredzētais noslēdzies pret viņu. Kādu�dien, tas bija septembra sākumā, Stīvens iegriezās pie misis Brendijas. Viņi da�as nedēļas nebija redzēju�ies, un misis Brendijai tas bija licis justies tik nelaimīgai, ka viņa bija aizrakstījusi Robertam Ostinam, un Roberts bija aizgājis pie Stī�vena un nostrostējis viņu par tādu nevērību. Ta�u, kad Stīvens bija ieradies mazajā salonā virs Sentd�eims-strītas tirgotavas, neviens nebūtu misis Brendiju vaino�jis, ja viņai gribētos, kaut tas uzreiz atkal dotos prom. Viņ� sēdēja, atspiedis galvu rokā, smagi nopūtās, un viņam nebija nekā, ko misis Brendijai sacīt. Saimniece piedāvāja viņam Konstancijas vīnu, marmelādi un garenas ķimeņmaizītes kā 110 vecmāmiņu laikiem � da�neda�ādus gardumus �, ta�u viņ� no visa atteicās. Viņ� neko nevēlējās; un tā misis Brendija apsēdās iepretim pie kamīna un atkal ķērās pie �uvekļa � naktsmices, ko viņa skumīgi margoja Stīvenam.

Varbūt, � viņa ierunājās, � varbūt jums apnikusi gan Londona, gan es, un jūs vēlaties atgriezties Āfrikā?

Nē, � atbildēja Stīvens.

Āfrika dro�i vien ir neparasti brīni�ķīga vieta, � bilda misis Brendija, �ķiet, apņēmusies sodīt sevi, nekavējoties aizraidot Stīvenu uz Āfriku. � Visi tā runā. Skaties, kur gribi, apelsīni un ananasi, cukurniedres un �okolādes koki. � Viņa �etrpadsmit gadu bija tirgojusies ar koloniālprecēm un pasauli kartogra- fēja ar to palīdzību. Viņa rūgti pasmējās: � Man gan laikam Āfrikā neklātos labi. Kāpēc cilvēkiem vajadzētu iet iepirkties, ja vajag tikai pastiept roku un noplūkt augli no tuvākā koka? Ak, jā! Āfrikā es izputētu vienā mirklī, � viņa pārkoda pavedienu. � Es gan nesaku, ka nebrauktu kaut rīt, � viņa draudīgi bakstīja pavedienu adatas nevainīgajā acī, � ja kāds mani aicinātu.

Vai jūs manis dēļ brauktu uz Āfriku? � Stīvens pārsteigumā jautāja.

Misis Brendija pacēla galvu.

Jūsu dēļ es brauktu jebkur, � viņa teica. � Man likās, jums tas ir zināms.

Abi nelaimīgi lūkojās viens otrā.

Stīvens sacīja, ka viņam jāiet atpakaļ uz Hārlij-strītu un jāķeras pie saviem pienākumiem.

Debesis ārā jau bija satumsu�as, un sāka līt. Garāmgājēji atvēra lietussargus. Iedams pa Sentd�eims-strītu, Stīvens ieraudzīja ērmotu skatu � pelēkajā lietū pāri ļau�u galvām pie viņa peldēja melns burukuģis. Tā bija fregate, savas divas pēdas augsta, ar saplēstām, netīrām burām un aplupu�u krāsojumu. Tā cēlās un krita, itin kā peldētu pa jūru. Uz to raudzīdamies, Stīvens nodrebēja. No pūļa iznāca ubags, nēģeris, kura āda bija tikpat melna un spīdīga kā Stīve�nam. Burinieks bija piestiprināts viņam pie cepures. Iedams viņ� te sakumpa, te izslēja galvu, likdams kuģim būrāt. Baidīdamies, ka milzīgā cepure var no�krist, viņ� savus dīvainos ietupienus un paslējienus taisīja ļoti lēni � likās, cilvēks iet pa ielu un neparasti lēnām dejo. Ubagu sauca D�onsons. Viņ� bija sakropļots jūrnieks, kas palicis bez pensijas. Nespēdams iztiku pelnīt citādi, viņ� bija sācis dziedāt un ubagot, un tas viņam veicās ļoti labi � visā pilsētā viņu pazina ērmotās cepures dēļ. D�onsons sniedza Stīvenam roku, ta�u Stī�vens aizgriezās. Viņ� vienmēr piesargājās, lai nerunātu un nekādi nesaietos ar zemu ļau�u nēģeriem � baidījās, ka, ja kāds viņu pamanīs runājam ar tādiem cilvēkiem, tad nodomās, ka viņam ar tiem ir kas kopīgs.

Stīvens izdzirda skaļi saucam savu vārdu un salēcās kā applaucējies, ta�u tas bija tikai misis Brendijas komijs Tobijs Smits.

Vai, mister Blek! � Tobijs sauca, pieskriedams viņam klāt. � Rekur jūs esat! Jūs vienmēr tik ātri ejat, ser! Es domāju, ka jūs jau būsit ticis līdz Hārlij- strītai. Misis Brendija sūta sveicienus, ser, un liek pateikt, ka jūs pie sava krēsla aizmirsāt �o.

Tomijs sniedza viņam sudraba diadēmu � smalku metāla stīpiņu, kas tie�i derētu Stīvena galvai. Tā bija glu�i vienkār�a, virsmu rotāja vienīgi dīvainas zīmes un neredzēti burti.

Tā nav mana! � iebilda Stīvens,

Ā! � bezpalīdzīgi atsaucās Tobijs, ta�u pēc tam, liekas, nolēma uzskatīt, ka Stīvens pajokojis. � Ak, mister Blek, ja es simtām rei�u nebūtu redzējis to jums galvā! � Tad viņ� sāka smieties, paklanījās un metās atpakaļ uz tirgotavu, atstādams Stīvenu ar diadēmu rokās.

Stīvens �ķērsoja Pikadilliju un tālāk gāja pa Bond-strītu. Necik tālu neticis, viņ� izdzirdēja klieg�anu un ieraudzīja pretī skrienam sīku stāvu. Augumā tas ne�ķita garāks par �etrus piecus gadus vecu bērnu, ta�u līķabālā seja ar asajiem vaibstiem liecināja, ka bērns ir daudz vecāks. Iztālēm tam pakaļ skrēja divi vai trīs vīri, kas kliedza: � Zaglis! � un: � Ķeriet zagli!

Stīvens lēk�us aiz�ķērsoja zaglim ceļu. Ta�u, kaut arī jaunais zaglis nespēja pavisam izvairīties no Stīvena tvēriena (jo Stīvens bija veikls), arī Stīvenam ne�izdevās zaglēnu noķert (jo tas bija glums). Zaglim rokā bija iegarens sarkanā drānā ievīstīts priek�mets, ko viņ� kaut kā izmanījās iegrūst Stīvenam saujā, un jau nākamajā mirklī viņ� bija iesprucis pūlītī pie zeltkaļa Hemingsa tirgo�tavas. Visi �ie ļaudis tikai pirms brī�a bija iznāku�i uz ielas un par zagļa ķer��anu neko nezināja, tādēļ nepa�ķīrās, kad starp viņiem iejuka zaglis. Vairs nebija iespējams noskaidrot, uz kuru pusi tas aizskrējis.

Stīvens stāvēja ar vīstokli rokā. Drāna � mīksts, vecs samts � noslīdēja un Stīvens ieraudzīja garu sudraba zizli.

No vajātāju bariņa pirmais pie viņa pieskrēja melnīgsnējs, izskatīgs d�entl�menis, kas bija ģērbies skumīgās, toties elegantās melnās drānās.

Jūs bijāt viņu noķēris, � d�entlmenis uzrunāja Stīvenu.

Atvainojiet, ser, � Stīvens atbildēja, � ka es nespēju viņu noturēt. To�mēr, kā redzat, man ir jūsu īpa�ums. � Stivens sniedza jaunpienācējam sud�raba zizli un sarkano samta drānu, ta�u d�entlmenis neko neņēma pretī.

Pie visa vainīga mana māte! � tas dusmīgi izsaucās. � Tīrais posts! Kā viņa var būt tik nevērīga? Es viņai tūksto� rei�u esmu sacījis � ja viņa atstās vaļā salona logu, agri vai vēlu pa to ielīdīs zagļi. Vai es tā neesmu sacījis simtām rei�u, Fdvard? Vai neesmu tā teicis, D�on? � Pēdējā �īs runas daļa bija domāta d�entlmeņa kalpiem, kas tikko bija pieskrēju�i pie sava saimnieka. Abi bija aizelsu�ies un nespēja atbildēt, toties spēja ar izteiksmīgiem galvas mājieniem apliecināt Stīvenam, ka d�entlmenis tik tie�ām bija tā sacījis.

Visa pasaule zina, ka manā namā ir daudz dārgumu, � d�entlmenis turpināja, � un vienalga, es varu lūgties, cik gribu, viņa tik un tā atstāj logu vaļā! Tagad viņa, saprotams, sē� un vaimanā, ka pazudis acuraugs, kas mūsu ģimenei piederējis gadusimteņiem. Redziet, mana māte ļoti lepojas ar mūsu ģimeni un tās dārgumiem. �is scepteris, teiksim, ir pierādījums, ka mēs esam cēlu�ies no senajiem Veseksas karaļiem � tas piederējis vai nu Edgaram, vai Alfrēdam, kur� to var atcerēties.

Tad jums tas jāņem un jānoliek vietā, ser, � Stīvens mudināja. � Jūsu māte noteikti jutīsies ļoti iepriecināta, ieraugot, ka ar to nekas slikts nav at�gadījies.

D�entlmenis jau stiepa roku, lai paņemtu scepteri, ta�u pēk�ņi atrāva to atpakaļ.

� Nē! � viņ� iekliedzās. � Neņem�u! Zvēru, es to neņem�u! Ja es atkal nodo�u �o dārgumu manas mātes glabā�anā, tad viņa nekad nesapratīs, cik briesmīgas sekas var būt viņas nolaidībai! Viņa nekad neiemācīsies aizvērt logu! Un kas zina, ko man nolaupīs nākamreiz? Saprotiet, varbūt es rīt pārnāk�u, un māja būs tuk�a! Nē, ser, lai scepteris paliek jums! Tā būs balva par pakalpo�jumu, ko jūs man izdarījāt, mēģinādams noķert zagli.

D�entlmeņa kalpi saskanīgi māja ar galvu, it kā tas viņiem liktos ļoti saprā�tīgi; tad pieripoja kariete, d�entlmenis līdz ar kalpiem tajā iekāpa un aizbrauca.

Stīvens stāvēja lietū ar diadēmu vienā un scepteri otrā rokā. Viņa priek�ā stiepās Bond-strīta, gar kuras malām rindojās smalkākās tirgotavas visā karaļ�valstī. To skatlogos bija izlikti zīdi un samti, galvassegas ar pērlēm un pāva spalvām, briljanti, rubīni, dārgi akmeņi un visda�ādākie zelta un sudraba nieciņi.

"Skaidrs," nodomāja Stīvens, "viņ� par katru cenu gribēs mani apdāvināt ar visdīvainākajiem dārgumiem, kas vien atrodami �ajās tirgotavās. Ta�u es bū�u gudrāks! Ie�u mājup pa citu ceļu."

Viņ� iegriezās �aurā �ķērsieliņā starp diviem namiem, �ķērsoja pagalmiņu, izgāja pa vārtiņiem un nokļuva citā �ķērsielā, kas viņu izveda pieticīgā ieliņā. Tā bija glu�i tuk�a un savādi klusa. Dzirdama bija vienīgi lietus bungo�ana pa bruģakmeņiem. Māju fasādes no slapjuma bija kļuvu�as tum�as un izskatījās gandrīz melnas. �ai ielā laikam dzīvoja ļoti pieticīgi ļaudis, jo neviens �ai aiz- dugu�ajā dienā nebija iededzis ne lampu, ne sveci. Tomēr smagie mākoņi de�besis neaizsedza pavisam, starp tum�ajiem padebe�iem un tum�o zemi kā spo�i sudraba �ķēpi krita lietus strāvas.

Piepe�i no tum�as �ķērsielas izripoja kaut kas mirdzo�s un viegli pieslīdēja pa neredzamo bruģi tie�i Stīvenam pie kājām.

Viņ� palūkojās uz to un smagi nopūtās, ieraudzījis, ka tā � kā jau viņ� bija gaidījis � ir sudraba lode. Tā bija ļoti nobru�āta un izskatījās stipri veca. Aug�ā, tur, kur vajadzētu būt krustam kā zīmei, ka pasaules valdnieks ir Dievs, sniecās atvērta plaukstiņa. Viens pirksts bija nolūzis. �o simbolu � atvērtu plaukstu � Stīvens bija redzējis neskaitāmas reizes. Tā bija viena no pazī�anās zīmēm, ko izmantoja d�entlmenis ar matiem kā dzelk�ņa pūkas. Vēl tikai vakarnakt Stīvens bija piedalījies svinīgā gājienā un nesis karogu ar �o pa�u emblēmu pa tum�iem, vējainiem pagalmiem un milzīgu ozolu alejām, kur virs galvas neredzamos zaros zēvelēja vēj�.

Tuvumā noblīk�ķēja vērtne. Pa aug�stāva logu galvu kārstīja sieviete. Visi viņas mati bija uztīti uz papīriņiem.

Tūlīt pat pacel! � viņa uzkliedza, niknām acīm skatīdamās uz Stīvenu.

Bet tas nav mans! � Stīvens sauca viņai pretī.

Ak, tas neesot viņa! � sieviete kļuva vēl niknāka. � Es laikam tikko ne�redzēju, kā tas izkrīt tev no kabatas un aizripo pa zemi! Mani laikam nesauc Marija Tompkinsa! Un es laikam neraujos melnās miesās dienu un nakti, lai Peper-strīta būtu tīra un kārtīga, bet tev katrā ziņā jānāk �urp un jāizmētā sa�vas drazas!

Grūti nopūzdamies, Stīvens pacēla valstsābolu. Viņ� uzreiz saprata, ka Ma�rija Tompkinsai tomēr nav taisnība, lai ko viņa domājās redzējusi, � ja viņ� to ieliktu kabatā, draudētu visnotaļ lielas briesmas, ka odere saplīsīs: tik smaga tā bija. Tālab viņam nācās iet pa lietu, turot vienā rokā scepteri un otrā valsts�ābolu. Diadēmu viņ� uzlika galvā, jo tā bija visērtāk; �ādi uzposies, viņ� devās mājup.

Ieradies Hārlij-strītas namā, viņ� devās uz kalpu stāvu un atvēra virtuves durvis. Aiz tām viņ� atrada nevis virtuvi, bet kādu telpu, kurā vēl nekad nebija bijis. Viņ� trīs reizes no�ķaudījās.

Stīvenam pietika ar mazu brīsniņu, lai pārliecinātos, ka �ī, par laimi, nav "Zudusī cerība". Viņ� stāvēja glu�i parastā istabā � tādas istabas varētu atrast jebkurā pārticīgā Londonas namā. Ta�u tā bija apbrīnojami nekārtīga. Pēc visa sprie�ot, iemītnieki tikai nupat bija ievāku�ies �ajā namā un vēl nebija saliku�i mantas vietās. Te bija visi priek�meti, kas parasti tiek novietoti salonā un kabi�netā: kār�u galdiņi, �ujamgaldiņi, lasāmgaldi, biguļi, da�neda�ādi vairāk vai mazāk ērti un noderīgi krēsli, spoguļi, tējas tases, zīmogvasks, sve�turi, glez�nas, grāmatas (daudz grāmatu), kārbiņas ar smiltīm, tintnīcas, spalvas, papīrs, pulksteņi, auklu �ķeteres, kājsoliņi, kamīna re�ģi un rakstāmgaldi. Ta�u tas viss stāvēja juku jukām, veidojot glu�i jaunus un negaidītus salikumus. Visās malās mētājās kastes, paunas un koferi, da�i bija izkravāti, citi puskravāti un vēl citi pat neatvērti. No kastēm bija izvilkti salmi, kas tagad bija izkaisīti pa visu istabu un mēbelēm, tādēļ viss likās putekļains un Stīvenam vajadzēja vēl divas reizes no�ķaudīties. Kāda sauja salmu pat bija nokļuvusi kamīnā, un istabā kuru katru bridi varēja izcelties ugunsgrēks.

Istabā bija divi cilvēki: kāds vīrietis, ko Stīvens nekad nebija redzējis, un d�entlmenis ar matiem kā dzelk�ņa pūkas. Vīrietis, ko viņ� nekad nebija redzē�jis, sēdēja pie maza galdiņa blakus logam. Jādomā, viņ� bija izkravājis mantas un kārtojis istabu, ta�u vienā brīdī metis darbus pie malas un patlaban bija iegrimis grāmatā. Laiku pa laikam viņ� pārtrauca lasī�anu, lai uz�ķirtu kādu lappusi vēl divos trijos sējumos, kas gulēja uz galda, lai jūsmīgi nomurminātu kaut ko sev zem deguna un uz�ņāptu kādu piezīmi tintes traipiem izraibinātā piezīmju grāmatiņā.

D�entlmenis ar matiem kā dzelk�ņa pūkas sēdēja atzveltnī kamīna pretējā pusē, mezdams uz nepazīstamo tik ļaunprātīgus un aizkaitinātus skatienus, ka Stīvenam uznāca bailes par otra dzīvību. Ta�u, ieraudzījis Stīvenu, d�entlme�nis ar matiem kā dzelk�ņa pūkas kļuva pati laipnība, pati labvēlība.

Ā, tas esi tu! � viņ� iesaucās. � Cik di�ciltīgs tu izskaties ar savām ka�raliskajām regālijām!

Iepretim durvīm pie sienas bija atsliets liels spogulis. Stīvens pirmo reizi ieraudzīja sevi ar kroni, scepteri un valstsābolu. Kā izliets karalis. Tad viņ� pa�griezās pret vīrieti, kas sēdēja pie galda, � ko gan viņ� domās par piepe�i parā�dīju�os melnādaini ar kroni galvā?

Ēļ Par viņu tu vari neuztraukties! � paziņoja d�entlmenis ar matiem kā dzelk�ņa pūkas. � Ne viņ� mūs redz, ne dzird. Talanta viņam ir tikpat maz kā tam otram. Skaties! � D�entlmenis saburzīja papīra lapiņu un no visa spēka iemeta ar to lasītājam pa galvu. Tas pat nesarāvās, nepacēla acis no grāmatas un vispār nelikās neko manām.

Otrs, ser? � Stīvens pārjautāja. � Kāds otrs?

�is ir jaunais burvis. Tas, kur� nesen ieradās Londonā.

Ak tā? Es, protams, esmu par viņu dzirdējis. Sers Volters ir par viņu ļoti labās domās. Bet man jāatzīst, ka esmu piemirsis viņa vārdu.

Ē, vai nav vienalga, kā viņu sauc! Galvenais ir tas, ka viņ� ir tie�i tāds pats nelga kā otrais un gandrīz tikpat neglīts.

Ko? � piepe�i ierunājās burvis. Viņ� pagriezās un maķenīt aizdomīgi nopētīja istabu. � D�eremij! � viņ� ļoti skaļi iesaucās.

Pa durvīm galvu iebāza kalps, ta�u ienākt tam nenāca ne prātā.

Ser? � kalps jautāja.

Redzot tādu nevī�ību, Stīvenam gandrīz mute palika vaļā � Hārlij-strītā viņ� ko tādu nemū�am nepieļautu. Viņ� uzskatīja par savu pienākumu apveltīt kalpu ar ledainu skatienu, lai parādītu, ko viņ� domā par tik nolaidīgu iztu�rē�anos, ta�u pēc tam atcerējās, ka neviens viņu neredz.

�ie Londonas nami ir pilnīgi neiedomājami būvēti, � sacīja burvis.

Es dzirdu, ko runā kaimiņos!

�ī ziņa bija gana interesanta, lai kalps, kuru sauca D�eremijs, tomēr ienāktu pa durvīm. Viņ� apstājās istabas vidū un klausījās.

Vai visas sienas ir tik plānas? � burvis turpināja. � Kā tev �ķiet, varbūt tur kaut kas nav kārtībā?

D�eremijs pieklaudzināja pie sienas, kas no�ķīra �o namu no blakusmājas. Siena atsaucās ar klusiem būk�ķiem kā tas arī pienākas pamatīgai, krietni mūrētai karaļvalsts sienai. Neko nesaprazdams, kalps norādīja:

Es neko nedzirdu, ser. Ko viņi tur runāja?

Liekas, viens nosauca otru par neldzīgu un neglītu.

Tie�ām, ser? Aiz tās sienas dzīvo divas vecas dāmas.

Hā! Tas vēl neko nenozīmē. Vecums mūsu dienās vairs nav nekāda garantija.

Kad tas bija pateikts, burvim saruna, �ķiet, uzreiz apnika. Viņ� pagriezās at�pakaļ un atsāka lasī�anu.

D�eremijs brīdi nogaidīja un tad, ja reiz saimnieks neliekas par viņu zinis, atkal devās prom.

Ser, es neesmu jums pateicies, � Stīvens sacīja d�entlmenim ar matiem kā dzelk�ņa pūkas, � par �īm brīni�ķīgajām dāvanām.

Ak, Stīven! Jauki, ka esmu tevi iepriecinājis. Diadēma, man jāatzīstas, ir tava cepure, es to pārvērtu ar burvestības palīdzību. Nesalīdzināmi labprātāk būtu tev pasniedzis īstu kroni, ta�u tik īsā laikā man nekādā ziņā nebija iespē�jams to sadabūt. Jādomā, tu esi vīlies. Hm, tagad man nāk prātā, ka Anglijas karalim ir vairāki kroņi, un viņ� ļoti reti tos izmanto�

D�entlmenis pacēla rokas un ar diviem neiedomājami gariem baltiem pirkstiem norādīja aug�up.

Vai! � iesaucās Stīvens, acumirklī sapratis, ko d�entlmenis grasās darīt.

Ja jūs domājat noburt Anglijas karali, lai viņ� ierodas �eit ar vienu no saviem

kroņiem � man liekas, tie�i to jūs gribat izdarīt, tāpēc ka jūs esat laipnāks par laipnu, � tad es jūs lūdzu, aiztaupiet sev pūles! Man �obrīd kronis nav vaja�dzīgs, kā jau jūs zināt, un Anglijas karalis ir tik vecs kungs � vai nebūtu pie- klājīgāk ļaut viņam palikt mājās?

Ā, nu, labi, � d�entlmenis atbildēja un nolaida rokas.

Neatrazdams labāku nodarbo�anos, viņ� atsāka zākāt jauno burvi. Nekas tam

nebija labs diezgan. Viņ� zobojās par grāmatu, ko tas lasīja; atrada vainas tā zābaku �uvumā un nespēja atrast neviena laba vārda, ko pateikt par augumu (kaut arī burvis bija tie�i tikpat gar� kā d�entlmenis ar matiem kā dzelk�ņa pūkas � tas pierādījās, kad reiz viņi abi vienlaikus piecēlās kājās).

Stīvenam bija pēdējais laiks atgriezties Hārlij-strītā un ķerties pie saviem darbiem, ta�u viņ� baidījās abus atstāt divatā � likās, d�entlmenis var sākt ap�mētāt burvi ne tikai ar papīra bumbiņām vien.

Varbūt mēs varētu kopā paieties līdz Hārlij-strītai, ser? � viņ� ierosi�nāja. � Tad jūs man varētu pastāstīt par to, kā jūs ar saviem cildenajiem dar�biem uzcēlāt Londonu un padarījāt to par di�u pilsētu. Tas alla� ir ļoti aizraujo�s stāsts. Man nekad neapnīk par to klausīties.

Labprāt, Stīven! Labprāt!

Vai tas ir tālu, ser?,

Kas ir tālu?

Hārlij-strīta, ser. Es nezinu, kur mēs atrodamies.

Mēs esam Soho-skvērā, nē, tas nemaz nav tālu!

Kad abi jau stāvēja pie Hārlij-strītas nama, d�entlmenis ar matiem kā dzelk��ņa pūkas jo sirsnīgi ardievojās no Stīvena, mudinādams viņu neskumt par �ķir��anos un atgādinādams, ka jau �o pa�u nakti abi atkal tiksies "Zudu�ajā cerībā":

�kad vistālākā austrumu torņa zvanītavā notiks burvīga ceremonija. Mēs pieminēsim kādu uzvaru, kas tika gūta � ak, pirms kādiem pieciem sim�tiem gadu � es toreiz ļoti atjautīgi saņēmu gūstā sava ienaidnieka bērnus un mēs nogrūdām tos no zvanītavas. �onakt mēs atsauksim atmiņā �o brīni�ķīgo notikumu! Mēs saģērbsim salmu lelles bērnu asiņainajās drānās un nosvie�dīsim tās uz bruģakmeņiem, un tad dziedāsim, dejosim un gavilēsim par to bojāeju!

Vai jūs ik gadus rīkojat �o ceremoniju, ser? Esmu pārliecināts, ka es to atcerētos, ja kaut reizi jau būtu tādā piedalījies. Tā �ķiet ļoti� satrieco�a.

� Priecājos, ka tu tā domā. Es to rikoju, kad man ienāk prātā. Pats par sevi saprotams, kad mēs izmantojām īstus bērnus, tā bija daudz iespaidīgāka.

1809. gada decembris/1810. gada janvāris

Tagad Londonā bija divi burvji, kurus apbrīnot un aptekāt, un diez vai kāds sevi�ķi brīnīsies, uzzinot, ka londonie�iem tīkamāks bija misters Streind�s. Streind�s izskatījās tie�i tāds, kādam pēc visu domām jāizskatās burvim. Viņ� bija gara auguma; viņ� bija apburo�s; viņ� smaidīja ļoti ironisku smaidu; un, at�ķirībā no mistera Norela, viņ� daudz runāja par maģiju un bez ierunām atbildēja uz visiem jautājumiem par �īm lietām. Misteru Streind�u ar kundzi aicināja uz neskaitāmām vakariņām un dinejām, un vakara gaitā Streind�s parasti iepriecināja sanāku�o sabiedrību, parādīdams kādu nelielu burvestību. No viņa burvestībām publikai visvairāk gāja pie sirds ainas, kurām viņ� lika parādīties uz ūdens virsmas. [40] [1] 1810. gada 14. maijā Streind�s rakstīja D�onam Segundam:

"�Te visi dedzīgi vēlas skatīties burvju ainas, un es parasti labprāt kādu parādu. Lai ko arī apgalvo Norels, tas nemaz nav grūti, turklāt neiesvētītajiem sagādā milzīgu prieku. Vie�nīgais, kas man nepatīk, ir tas, ka galu galā vienmēr jārāda cilvēkiem viņu radinieki. Otrdien es biju Tevistok-skvērā pie kādas ģimenes, uzvārdā Fal�eri. Izlēju uz galda mazliet vīna, pa- būros un parādīju viņiem jūras kauju, kas tai brīdī notika Bahamās, sabruku�u neapolie�u klosteri mēnesnīcā un beigās vēl imperatoru Napoleonu Bonapartu, kur� turēja kājas bļodā ar svelo�u ūdeni un dzēra karstu �okolādi. Fal�eri bija pietiekami labi audzināti, lai izliktos, ka viņus tas viss interesē, ta�u vakara noslēgumā viņi lūdza, vai es nevarētu parādīt viņu krustmāmiņu, kas dzīvo Kārlailā. Pusstundu mums ar Arabellu vajadzēja izklaidēties pa�iem, jo visi mājinieki kā apmāti skatījās uz vecu dāmu, kas ar baltu aubiti galvā sēdēja pie ka�mīna un adīja."

"D�onatana Streind�a vēstules un da�ādas piezīmes", red. D�ons Segunds, D�ona Mareja apgādā, Londona, 1824.

At�ķirībā no Norela Streind�s neizmantoja sudraba trauku � parasto burvju ainu rādī�anas piederumu. Streind�s apgalvoja, ka bļodā varot redzēt tik maz, ka gandrīz neesot vērts burties. Visbie�āk viņ� pagaidīja, līdz kalpi bija noridāju�i galdu un noņēmu�i galdautu, tad izgāza uz galda glāzi ūdens vai vīna un lika burvju ainām parādīties peļķē. Laimīgā kārtā burvestība lielākoties tā sajūs�mināja nama saimniekus, ka viņi gandrīz nekad ne�ēlojās par notraipītajiem, sabojātajiem galdiem un paklājiem.

Misters Streind�s un Streind�a kundze aprada ar dzīvi Londonā un jutās ļoti labi. Viņi bija atradu�i māju Soho-skvērā, un Arabella bija pilnībā nodevusies visiem patīkamajiem rūpestiem, kas jaunā miteklī prasa saimnieces uzmanību: vajadzēja galdniekiem pasūtināt elegantas jaunas mēbeles, izlūgties draudzenēm palīdzību da�u uzticamu kalpotāju sameklē�anā un ik dienas iet iepirkties.

Decembra vidū kādu rītu pienāca ziņa no kāda Hēga un �ipendeila mēbeļ- drānu tirgotavas komija (ļoti laipna un pakalpīga cilvēka) � tirgotavā tikko esot saņemts bronzas krāsas zīds ar atlasa un muarē svītrām: ļoti iespējams, tie�i tāds, kādu vajadzētu misis Streind�as salona aizkariem. Sī ziņa pamudināja Arabellu nedaudz pamainīt dienas kārtību.

Sprie�ot pēc mistera Samnera apraksta, audums ir ļoti elegants, � viņa pie brokastgalda sacīja Streind�am, � domāju, ka man ļoti patiks. Bet ja es aizkariem izvēlos bronzas zīdu, tad laikam tomēr nevarēs ņemt vīnkrāsas samtu zviļņiem. Nedomāju, ka bronza un vīna sarkanais labi saderēs kopā. Tātad man vēlreiz jāaiziet uz Flinta un Klārka tirdzniecības namu un jāpaskatās tas vīnkrāsas samts: ja nu izrādās, ka es nespēju no tā atteikties. Pēc tam es aizie�u uz Hēga un �ipendeila tirgotavu. Bet tas nozīmē, ka man pietrūks laika ap�ciemot tavu krustmāmiņu � bet to noteikti vajadzētu izdarīt, jo viņa jau �orīt brauc prom uz Edinburgu. Es gribēju pateikt viņai paldies, ka viņa sameklēja mums Mēriju.

Mmm? � ierūcās Streind�s, kur� ēda karstas maizītes ar ievārījumu un lasīja Hogārta un Pikla "Saisto�ās piezīmes par elfu anatomiju". [41] [1] Tā bija mistera Norela grāmata. Misters Norels to aplinkus pieminēja 1807. gada jan�vāra sākumā, kad pie viņa bija atbrauku�i misters Segunds un misters Hanifūts.

Mērija. Jaunā istabene. Tu viņu vakar redzēji.

Ā, � Streind�s atsaucās, pār�ķirdams lappusi.

Liekas, viņa ir jauka, klusa un pieklājīga meitene. Manuprāt, mēs ar viņu būsim ļoti apmierināti. Un tātad, D�onatan, kā jau tu dzirdēji, es būtu ļoti pa�teicīga, ja tu �orīt iegrieztos pie savas krustmāmiņas. Pēc brokastīm tu varētu aizstaigāt līdz Henriet-stritai un patencināt par Mēriju. Pēc tam tu vari iegriez�ties Hēga un �ipendeila tirgotavā, un tur sagaidi mani. Ā, vēl viena lieta � vai tu nevarētu ieiet Ved�vuda un Baierlija pārdotavā un apjautāties, kad būs gatava jaunā servīze? Tas neprasīs daudz laika. Tev iznāk gandrīz pa ce|am. � Arabella ar �aubām palūkojās uz vīru. � D�onatan, vai tu dzirdi, ko es saku?

Mmm? � Streind�s nomurdēja, paceldams acis. � Jā, kā gan citādi!

Tā nu Arabella, kuru pavadīja viens no sulaiņiem, devās uz Vigmor-strītu, kur atradās Flinta un Klārka tirdzniecības nams. Otru reizi aplūkojusi vīnsar- kano samtu, viņa tomēr nosprieda, ka tas gan ir ļoti skaists, tomēr pārāk tum�s, lad viņa gaidpilnā satraukumā devās uz Sentmārtins-leinu aplūkot bronzas krāsas zīdu. Flēga un �ipendeila pārdotavā Arabellu jau gaidīja komijs, ta�u savu vīru viņa tur nesastapa. Komijs ļoti atvainojās, ta�u diem�ēl bija spiests sacīt, ka misters Streind�s �orīt neesot redzēts.

Viņa atkal izgāja uz ielas.

D�ord�, vai tu kaut kur neredzi saimnieku? � viņa jautāja sulainim.

Nē, kundze.

Sāka līt pelēks lietus. Kaut kas līdzīgs nojautai lika Arabellai pamest ska�tienu uz grāmattirgotavas skatlogu. Aiz stikla viņa ieraudzīja Streind�u, kas aizrautīgi sarunājās ar seru Volteru Poulu. Tā nu Arabella iegāja tirgotavā, no�vēlēja seram Volteram laburītu un mīļi apvaicājās vīram, vai viņ� ir apciemojis savu krustmāmiņu un iegriezies Ved�vuda un Baierlija pārdotavā.

Sis jautājums Streind�u manāmi apmulsināja. Nodūris acis, viņ� atklāja, ka viņam rokā ir liela grāmata. Viņ� sarauca pieri, it kā nespētu ne iedomāties, kā 1.1 pie viņa nonākusi.

Es noteikti būtu to izdarījis, mana mīļā, � viņ� sacīja, � ta�u sāku ru�nāt ar seru Volteru, un tā man nepavisam neiznāca laika.

Pie visa vainīgs esmu es, � sers Volters steig�us apliecināja Arabellai.

Mums ir radu�ās grūtības ar blokādi. Tās atgadās vienā laidā, un es stāstīju

par to misteram Streind�am cerībā, ka viņ� kopā ar misteru Norelu spēs mums palīdzēt.

Un vai tu spēj palīdzēt? � jautāja Arabella.

O, man �ķiet, ka spēju gan, � atbildēja Streind�s.

Sers Volters paskaidroja, ka britu valdība no saviem izlūkiem saņēmusi ziņu, ka da�i fran�u kuģi � iespējams, veseli desmit, � apgāju�i britu blokādi un devu�ies jūrā. Neviens nezina, kurp tie burā un ko nodomāju�i darīt. Valdībai nebija zināms arī, kur atrast admirāli Ārmingkroftu, kura pienākums bija neko tamlīdzīgu nepieļaut. Admirālis un viņa flote, kas sastāvēja no desmit frega�tēm un diviem līnijkuģiem, bija pazudu�i bez pēdām � domājams, dzīdamies pakaļ francū�iem. Bija kāds daudzsolo�s jauns kapteinis, kas patlaban atradās norīkojumā Madeirā, un, ja vien Admiralitātei izdotos noskaidrot, kas notiek un kur tas notiek, lordi labprāt uzticētu kapteinim Laitvudam �etru vai piecu kuģu komandē�anu un nosūtītu viņu turp. Lords Malgreivs bija aptaujājies admirālim Grīnvaksam, kas, pēc viņa ieskatiem, �obrīd būtu darāms, un ad�mirālis Grīnvakss bija vaicājis ministriem, bet ministri bija atbildēju�i, ka Admiralitātei vajagot tūdaļ vērsties pēc padoma pie mistera Streind�a un mis�tera Norela.

Es negribētu, lai jūs sākat domāt, ka bez mistera Streind�a Admiralitāte ir pavisam bezpalīdzīga, � sers Volters pasmaidīja. � Lordi dara visu, kas ir viņu spēkos. Tie nosūtīja vienu no klerkiem, kādu misteru Petrofaksu, uz Gri- ni�u, kur viņam vajadzēja sameklēt admirāļa Ārmingkrofta bērnības draugu un pajautāt viņa ieskatus par to, kurp admirālis varētu būt devies: viņ� vislabāk pazīstot admirāļa raksturu. Ta�u, ieradies Grini�ā, misters Petrofakss atklāja, ka admirāļa bērnības draugs piedzēries vāļājas gultā, un misters Petrofakss nebija glu�i dro�s, vai tas sapratis jautājumu.

Man liekas, mēs ar Norelu varētu kaut ko izgudrot, � Streind�s domīgi sacīja, � bet es laikam vispirms gribētu redzēt, kā tas viss izskatās kartē.

Man mājās ir visas nepiecie�amās kartes un dokumenti. Kāds no ma�niem kalpiem vēlāk varētu aiznest tās uz Hanover-skvēru, un tad, ja jūs būtu tik laipns un apspriestos ar misteru Norelu�

Tā, tā! Bet mēs varam to izdarīt tagad! � atsaucās Streind�s. � Arabel�lai nav nekas pretim drusciņ pagaidīt! Tev ta�u nav iebildumu, vai ne? � viņ� uzrunāja sievu. � Divos man jātiekas ar Norelu, un varbūt, ja es viņam uzreiz varē�u visu izskaidrot, tad mēs, iespējams, sniegtu Admiralitātei atbildi vēl pirms vakariņu laika.

Arabella, mīļa, pielaidīga sieviete un krietna sieva būdama, uz brīdi atlika visas domas par jaunajiem aizkariem un apliecināja abiem d�entlmeņiem, ka �ādos apstākļos viņa visnotaļ var pagaidīt. Tika nolemts, ka misters Streind�s ar kundzi kopā ar seru Volteru dosies pie viņa uz Hārlij-strītu.

Streind�s izvilka pulksteni un palūkojās tajā.

Divdesmit minūtes līdz Hārlij-strītai. Trīs ceturtdaļstundas, lai iepazītos ar problēmu, lād piecpadsmit minūtes līdz Soho-skvēram. Jā, laika ir atliku likām.

Arabellai bija jāsmejas.

Ticiet man, viņ� ne vienmēr ir tik pedantisks, � viņa sacīja seram Vol�teram, � redziet, otrdien viņ� nokavēja tik�anos ar lordu I.iverpūlu, un mis�ters Norels bija visai sapīcis.

Tā nebija mana vaina! � aizstāvējās Streind�s. � Es būtu izgājis no mājas glu�i savlaicīgi, bet nekur nevarēju atrast cimdus. � Arabellas ķircinā�ana par nosebo�anos bija viņu satraukusi, un pa ceļam uz Hārlij-strītu viņ� pētīja savu pulksteni, it kā cerēdams atklāt par Laika ritējumu ko jaunu, līdz �im nepa�manītu, un tā sagādāt sev attaisnojumu. Kad visi trīs jau bija nonāku�i Hārlij- strītā, viņam likās, ka atklājums ir rokā:

Hā! � viņ� piepe�i iekliedzās. � Es jau zināju! Mans pulkstenis ir ne�pareizs!

Man tā neliekas, � sers Volters iebilda, izvilkdams savu un parādīdams ciparnīcu Streind�am.� Ir tie�i divpadsmit. Mans pulkstenis rāda to pa�u.

Tad kāpēc es nedzirdu zvanus? � Streind�s noprasīja. � Vii tu dzirdi zvanus? � viņ� jautāja Arabellai.

Nē, nedzirdu.

Sers Volters nosarka un kaut ko neskaidri nobubināja par to, ka �ajā drau�dzē un apkaimē zvani vairs netiekot skandināti.

Tie�ām? � Streind�s pārjautāja. � Kāpēc tad tā?

Sera Voltera sejas izteiksme vedināja domāt, ka viņ� būtu pateicīgs, ja savu ziņkārību Streind�s paturētu pie sevis, tomēr viņ� atbildēja:

Lēdijas Poulas slimība ir ļoti izvārdzinājusi viņas nervus. Sevi�ķi viņu nomāc zvanu skaņas, un es lūdzu Urgas Dievmātes un Svētā Pētera baznīcu draudzes pagaidām, lai nemocītu lēdijas Poulas nervus, atturēties 110 zvanī��anas, un draudzes padomes bija tik pretimnāko�as, ka piekrita.

Tas izklausījās ārkārtīgi neparasti, ta�u no otras puses visi bija vienisprātis, ka lēdija Poula sirgst ar ļoti neparastu slimību, kuras simptomi nelīdzinās nevienai citai. Ne misters Streind�s, ne Streind�a kundze lēdiju Poulu nekad nebija redzēju�i. Jau divus gadus viņu nebija redzējis neviens.

Kad visi tris iegāja devītā numura namā, Streind�am gribējās tūlīt sākt pētīt sera Voltera dokumentus, ta�u viņam nācās savu nepacietību iegro�ot un gaidīt, līdz sers Volters būs pārliecinājies, ka Arabellai viņu prombūtnes laikā nebūs jāgarlaikojas. Sers Volters bija labi audzināts cilvēks, un viņam ļoti ne�patika atstāt viesus vienus pa�us. Pamest dāmu bija jau pavisam nepiedodami. Savuties Streind�s baidījās nokavēt tik�anos ar misteru Norelu, tādēļ katru laika kavēkli, ko sers Volters lika priek�ā Arabellai, Streind�s steidzās noraidīt, apgalvodams ka Arabellai nekas tāds nebūs vajadzīgs.

Sers Volters parādīja Arabellai grāmatskapī sarindotos romānus un sevi�ķi ieteica Ed�vērtas kundzes "Belindu", kas viņu noteikti izklaidē�ot. � Ai, nē, � iejaucās Streind�s, � es Arabellai "Belindu" izlasīju jau pirms diviem vai trim gadiem. Un, vai ziniet, es nedomāju, ka mēs būsim aizņemti tik ilgi, lai viņa paspētu izlasīt romānu trīs sējumos.

Tad varbūt tēju un ķimeņmaizītes?� � sers Volters piedāvāja Arabellai.

Bet Arabellai negar�o ķimeņmaizītes! � Streind�s atkal iejaucās, pats izklaidīgi paņēma no plaukta "Belindu" un sāka lasīt pirmo sējumu. � Viņa tās nepavisam necie�.

Tādā gadījumā glāzi madeiras, � izlēma sers Volters. � Jūs nekādā ziņā neatteiksieties iedzert mazliet madeiras, vai ne? Stīven!� Stīven, atnesiet misis Streind�ai glāzi madeiras.

Spokainajā, klusajā manierē, kas raksturīga labi izdīdītiem Londonas kal�piem, blakus sera Voltera elkonim uzradās slaids, melns sulainis. Viņa piepe�ā parādī�anās ļoti pārsteidza misteru Streind�u, kur� labu brīdi cie�i skatījās tam virsū un pēc tam pievērsās sievai:

Bet tu ta�u nevēlies madeiru, vai ne? Tu vispār neko negribi.

Nē, D�onatan, nē. Es neko negribu,� laulātā draudzene piekrita, smie�damās par �o ērmīgo stīvē�anos. � Paldies, ser Volter, es jutī�os pavisam labi, ja varē�u te klusiņām pasēdēt un palasīt.

Melnais kalps paklanījās un nozuda tikpat klusi kā bija atnācis, un Streind�s kopā ar seru Volteru devās spriest par fran�u floti un pazudu�ajiem angļu kuģiem.

Atstāta vienatnē, Arabella atskārta, ka viņai tomēr nav noskaņojuma lasīt. Viņa pārlaida skatienu istabai, meklēdama kādu laika kavēkli, un acis aizķērās pie prāvas gleznas. Tā bija ainava � me�s un klintsraga galā uztupinātas pils drupas. Koki bija tum�i, turpretim drupas un pili vieglītēm zeltīja rieto�ā saule un debesis bija gaismas pilnas un mirdzēja pērļaini baltas. Priek�plānu pa lie�lākai daļai aizņēma sudrabots dīķis, kurā, pēc visa sprie�ot, slīka jauna sieviete; viņai līdzās sagumusi stāvēja otra figūra � vīrietis, sieviete, satīrs vai fauns, to nebija iespējams noteikt, un, lai cik cītīgi Arabella pētīja abu pozas, viņa netika gudra, vai �is otrais vēlas meiteni izglābt vai nogalināt. Apnikusi skatīties uz �o gleznu, Arabella izgāja gaitenī aplūkot gleznas, ta�u izrādījās, ka tur izlikti gan�drīz tikai akvareļi ar Braitonas un �elmsfordas skatiem, un tie viņai likās bez�gala garlaicīgi.

Kaut kur tepat blakus sarunājās sers Volters un Streind�s:

�apbrīnojami! Tomēr savā ziņā viņam nav ne vainas, � sacīja sera Vol�tera balss.

A, es zinu, par ko jūs runājat! Viņa brālis ir Bātas katedrāles ērģelnieks, � atbildēja Streind�s. � Viņam ir melnbalts kaķis, kas iet pa Bātas ielām viņam pa priek�u. Reiz, kad es biju Milsom-strītā�

Gaitenī bija vaļā kādas durvis, pa kurām Arabella redzēja ļoti eleganti iekārtotu salonu ar daudzām gleznām, kas �ķita mirdzam spo�ākās un ko�ākās krāsās nekā visas citas gleznas, ko viņai līdz �im bija gadījies redzēt. Viņa iegāja iek�ā.

Likās, istaba ir pilna gaismas, kaut arī diena joprojām bija tie�i tikpat pe�lēka un nemīlīga kā pirmīt. "No kurienes tad nāk �ī gaisma?" Arabella prātoja. "Gandrīz izskatās, ka tā staro no gleznām, bet tas ta�u nav iespējams." Visās gleznās bija redzama Venēcija, [42] [1] �ie bija tie pa�i Venēcijas skati, ko misters Norels pirms diviem gadiem bija redzējis misis Vintertones namā. Ibreiz misis Vintertone pavēstīja misteram Norelam, ka ir nodo�mājusi uzdāvināt �īs gleznas seram Volteram un Vintertones jaunkundzei uz kāzām.

un lielie debesu un jūras klaji pavisam noteikti padarīja �o telpu gaisīgāku.

Uzmanīgi apskatījusi visas gleznas, kas karājās pie vienas sienas, viņa pa�griezās, lai pieietu pie sienas pretējā pusē, un acumirklī atklāja � sastingdama kā sālsstabs �, ka salonā nav viena. Uz zila dīvāniņa pie kamīna sēdēja jauna sieviete, kas ar vieglu ziņkārību lūkojās uz Arabellas pusi. Dīvāniņam bija diez�gan augsta atzveltne, tāpēc arī Arabella viņu agrāk nebija pamanījusi.

Vai! Lūdzu, atvainojiet!

Jaunā sieviete neatbildēja.

Sēdētāja bija apbrīnojami eleganta jauna dāma ar bālu, tīru ādu un ļoti izsmalcināti sakārtotiem matiem. Viņa bija ģērbusies baltā muslīna kleitā un ietinusies ziloņkaula, sudraba un melnos toņos izaustā indie�u �allē. Guvernante viņa nekādā ziņā nevarēja būt, par to liecināja smalkās drānas, un viņas poza bija nevērīgi pa�apzinīga, tātad viņa nebija arī kādas dāmas laika kavētāja. Ta�u, ja viņa bija vie�ņa, kāpēc sers Volters nebija abas iepazīstinājis?

Arabella ietupa goddevīgā reveransā un pietvīkdama sacīja:

Es domāju, ka te neviena nav! Atvainojiet, lūdzu, ka jūs iztraucēju, � un pagriezās, lai ietu ārā.

Ai! � ierunājās jaunā sieviete. � Cerams, jūs negrasāties doties prom! Es tik reti kādu redzu � gandrīz nekad! Turklāt jūs vēlējāties aplūkot gleznas! Nevajag liegties, vai ziniet, es spogulī redzēju jūs ienākam, un jūsu nolūks uzreiz bija saprotams. � Virs kamīna karājās liels venēcie�u spogulis. Tam bija ārkārtīgi izsmalcināts ietvars, arī no spoguļstikla, un to rotāja neiedomājami neglīti stikla ziedi un vijumi. � Cerams, mana klātbūtne jums netraucēs to darīt.

Bet man bail, ka es jūs traucēju, � iebilda Arabella.

Ak, nē, it nemaz! � Jaunā sieviete norādīja uz gleznām. � Skatieties, lūdzama!

Tā nu, apjauzdama, ka atsacīties būtu vēl lielāka nepieklājība, Arabella pa�teicās jaunajai sievietei un, piegājusi pie sienas, apskatīja pārējās gleznas, ta�u darīja to ne visai uzmanīgi, visu laiku juzdama, ka jaunā sieviete spogulī viņu vēro.

Kad Arabella atkal pienāca pie viņas, jaunā sieviete uzaicināja Arabellu ap�sēsties.

Kā jums tās patika? � viņa apvaicājās.

Man grūti pateikt, � atbildēja Arabella. � Gleznas pavisam noteikti ir ļoti skaistas. Man visvairāk patīk tās, kur redzami svinīgi gājieni un svētki � mums Anglijā nekā tāda nav. Tik daudz plīvojo�u karogu! Tik daudz apzeltītu laivu un smalku tērpu! Bet man izskatās, ka māksliniekam ēkas un zilas debe�sis biju�as mīļākas nekā cilvēki. Viņ� tos attēlojis tik sīkus, tik niecīgus! Tie �ķiet gandrīz apmaldīju�ies starp daudzajām marmora pilīm un tiltiem. Vai jums tā neliekas?

Viņas vārdi laikam mazliet uzjautrināja jauno sievieti. Tā ie�ķībi pasmaidīja.

Apmaldīju�ies? � viņa atkārtoja. � Ak, es domāju, ka viņi, nabaga dvē�seles, tie�ām ir apmaldīju�ies. Galu galā Venēcija nav nekas cits kā labirints � bez �aubām, pla�s un skaists, tomēr labirints, un tikai pa�i vecākie �īs pilsētas iedzīvotāji spēj atrast tajā ceļu � vismaz man radies tāds iespaids.

Tie�ām? � jautāja Arabella. � Tas noteikti ir visai apgrūtino�i. Bet no otras puses, apmaldīties labirintā noteikti ir ļoti patīkami! Ak, es laikam būtu gatava atdot gandrīz visu, lai tur nokļūtu!

Jaunā sieviete raudzījās uz viņu, smaidīdama savādu, melanholisku smaidu.

Ja jūs, tāpat kā es, būtu mēne�u mēne�iem gurdi soļojusi svinīgos gājie�nos pa bezgalīgiem, tum�iem gaiteņiem, jūs domātu pavisam citādi. Prieks 110 apmaldī�anās labirintā izplēn gau�ām ātri. Bet ērmotas ceremonijas, parādes un svētki � ak! � Viņa paraustīja plecus. � Tos es nepavisam neieredzu!

Arabella īsti nesaprata, ko sarunu biedre ar to grib sacīt, un nodomāja, ka varētu būt vieglāk, ja viņa zinātu, kas �ī jaunā sieviete ir, un uzdeva viņai �o jau�tājumu.

Es esmu lēdija Poula.

Vai! Jā, protams! � Arabella izsaucās un brīnījās, kāpēc viņai tas nav ienācis prātā. Viņa pateica lēdijai Poulai savu vārdu un paskaidroja, ka viņas vīram ir darī�anas kopā ar seru Volteru un tāpēc ari viņa atrodas �ai namā.

No bibliotēkas puses piepe�i atskanēja skaļa smieklu �alts.

Viņiem vajadzētu runāt par karu, � Arabella viņas gai�ībai sacīja, � bet vai nu kara lietas pēdējā laikā ir kļuvu�as daudz jautrākas, vai arī � un man ir aizdomas, ka tie�i tā arī ir, � viņi sen aizmirsu�i par darī�anām un tagad tenko par saviem paziņām. Pirms pusstundas misteram Streind�am prātā bija vie�nīgi nākamā tik�anās, bet, pēc visa sprie�ot, sers Volters ir novirzījis viņa do�mas uz citām lietām un izskatās, ka viņ� par visu ir aizmirsis. � Viņa savā nodabā pasmaidīja, kā sievas smaida, izlikdamās, ka kritizē savus vīrus, kaut arī patiesībā lielās ar tiem. � Man tie�ām �ķiet, ka pasaulē nav otra tik izklai�dīga cilvēka. Mistera Norela pacietībai viņ� da�kārt noteikti ir smags pārbau�dījums.

Jūs pieminējāt misteru Norelu? � vaicāja lēdija Poula.

Misteram Streind�am ir tas gods būt mistera Norela māceklim, � pa�skaidroja Arabella.

Viņa gaidīja, ka viņas gai�ība atbildēs, kaut kā pacildinot mistera Norela neparastās burvja spējas vai īsos vārdos izteiks pateicību par viņa laipnību. Ta�u lēdija Poula klusēja, tādēļ Arabella uzmundrino�i turpināja:

Protams, mēs visi esam daudz dzirdēju�i par brīnumaino burvestību, ko misters Norels veica jūsu gai�ības labad.

Misters Norels man nav bijis draugs, � lēdija Poula sausi, lieti�ķi at�teica. � Es daudz labprātāk būtu mirusi, nevis dzīvotu tā, kā �obrīd.

Tie bija tik briesmīgi vārdi, ka Arabella krietnu brīdi nespēja izdomāt, ko atbildēt. Viņai nebija iemesla mīlēt misteru Norelu. Tas nekad nebija izdarījis viņai ko labu � kur nu, patiesībā tas vairākkārt bija īpa�i papūlējies, lai parā�dītu, par kādu niecību viņ� uzskata Streind�a sievu, � tomēr Norels bija viņas vīra vienīgais amatbrālis. Kā admirāļa sieva alla� būs flotes pusē vai bīskapa sieva iestāsies par Baznīcu, tāpat Arabella uzskatīja par savu pienākumu kaut kā aizstāvēt otru burvi:

Sāpes un cie�anas ir ļoti nepatīkami līdzgaitnieki, un es ne�aubos, ka jūsu gai�ībai tie ir neizturami apniku�i. Neviens neuzdrīkstētos jums pārmest vēlē�anos no tiem atsvabināties� � (Ta�u, sacīdama �os vārdus, Arabella vien�laikus domāja: "Tas ir ļoti savādi, bet viņa neizskatās slima. It nemaz.") � Ja tas, ko esmu dzirdējusi, ir taisnība, tad jūsu gai�ībai mokās tomēr ir vismaz kāds mierinājums. Man jāatzīst, ka līdz ar jūsu gai�ības vārdu alla� izskan uzsla�vas jūsu uzticamajam laulātajam draugam. Jūs ta�u negribētu viņu atstāt, vai ne? Jūsu gai�ība, jums ta�u vajadzētu justies kaut nedaudz pateicīgai misteram Norelam � vismaz sera Voltera dēļ.

Lēdija Poula neatbildēja; viņa sāka Arabellu izpra�ņāt par tās vīru. Cik sen viņ� nodarbojas ar maģiju? Cik ilgi viņ� ir mistera Norela māceklis? Vai viņa burvestības parasti izdodas? Vai viņ� mēdz burt arī pats vai arī rīkojas tikai pēc mistera Norela norādījumiem?

Arabella pēc labākās sirdsapziņas atbildēja uz visiem jautājumiem un pie�metināja:

Varbūt jūsu gai�ība vēlas, lai es kaut ko pavaicāju misteram Streind�am, vai varbūt es varu izdarīt kādu citu pakalpojumu? Jūsu gai�ībai vajag tikai pateikt.

Paldies. Bet tas, ko es vēlos jums pastāstīt, attiecas gan uz mani, gan uz jūsu vīru. Manuprāt misteram Streind�am tas jāzina. Misters Norels lēma mani drausmīgam liktenim. Misteram Streind�am jāzina, kāds ir cilvēks, ar kuru viņ� saietas. Vai jūs viņam pateiksiet?

Protams. Es�

Apsoliet, ka jūs viņam pateiksit!

Es pateik�u misteram Streind�am visu, ko jūsu gai�ība vēlas.

Man jūs jābrīdina, ka es daudzkārt esmu mēģinājusi pastāstīt citiem par savu nelaimi, ta�u līdz �im man tas ne reizi nav izdevies.

Lēdijai Poulai izsakot �os vārdus, atgadījās kas tāds, ko Arabella nespēja saprast. Likās, kaut kas sakustējies vienā no gleznām, vai kāds aizslīdējis garām viņpus spoguļa, un Arabellu atkal pārņēma sajūta, ka �is salons nemaz nav sa�lons, ka sienām nav blīvuma un �ī vieta ir tikai krustceles, kurās lēdiju Poulu iztālēm appū� savādi vēji.

Tūksto� se�i simti septītajā gadā, � lēdija Poula sāka stāstīt, � kāds d�entlmenis, vārdā Rīd�ovs, Halifaksā, Rietumu Jork�īrā, no savas krustmātes mantoja desmit mārciņas. Par �o naudu viņ� nopirka turku tepiķi, ko pārnesa mājās un izklāja savā viesistabā uz akmens grīdas. Pēc tam viņ� iedzēra alu un aizmiga atzveltnī pie kamīna. Pulksten divos naktī pamodies, viņ� ieraudzīja, ka uz tepiķa ir vesels pulks cilvēciņu, to bija trīs vai �etri simti un katrs no tiem � divu trīs collu garumā. Misters Rīd�ovs ievēroja, ka svarīgākie no tiem � gan vīrie�i, gan sievietes � lepni uzcirtu�ies zelta un sudraba bruņās un jāj uz bal�tiem tru�iem: viņiem tie bija tas pats, kas mums ziloņi. Kad viņ� tiem jautāja, ko tie dara uz viņa tepiķa, kāds drosminieks no to vidus uzrāpās viņam uz pleca un iekliedza ausī, ka viņi grasās cīnīties kaujā saskaņā ar Onorē Bonē noteikumiem, un mistera Rīd�ova tepiķis esot tie�i tāds, kā viņiem vajagot, jo tā kārtnais raksts palīdzē�ot heraldiem pārliecināties, ka abas armijas ir pareizi novietoju�ās un nevienam nav negodīgu priek�rocību. Ta�u misters Rīd�ovs neieskatīja, ka uz viņa jaunā tepiķa jāizcīna kaujas; viņ� paņēma slotu un� Nē, pagaidiet! � Lēdija Poula piepe�i paslēpa seju plaukstās. � Es gribēju sacīt pavisam ko citu!

Viņa sāka no jauna. �ai reizē viņa pastāstīja par vīru, kas devies uz me�u medībās. Viņ� aizklīdis prom no saviem draugiem. Zirga pakavs iesprūdis tru�a alā, un viņ� izvēlies no segliem. Krītot viņam ļoti ērmoti licies, it kā viņ� kristu lejā pa tru�a alu. At�irdzis viņ� atskārta, ka nonācis dīvainā zemē, kuru ap�gaismo cita saule un spirdzina cits lietus. Me�ā, kas ļoti atgādināja to, kurā viņ� bija medījis, viņ� uzgāja savrupnamu, kurā pulciņ� d�entlmeņu � da�i no tiem pagalam sve�ādi � spēlēja kārtis.

Lēdija Poula bija tikusi līdz tai vietai, kur d�entlmeņi uzaicina nomaldī�ju�os mednieku viņiem piebiedroties, kad tikko saklausāms troksnītis � nekas vairāk par skaļāku ieelpu � lika Arabellai pagriezties. Viņa atklāja, ka sers Vol�ters ienācis salonā, apstājies un ar izbailēm raugās uz savu sievu.

Jūs esat nogurusi, � viņ� tai sacīja.

Lēdija Poula pacēla galvu un palūkojās uz vīru. Viņas sejā pavīdēja neiz�skaidrojama izteiksme. Tajā bija skumjas un �ēlums, bet arī, ērmotā kārtā, ne�liels uzjautrinājums. Likās, viņa tai brīdī sev saka: "Jele paraugiet! Kāds skumīgs pāris gan mēs esam!" Ta�u skaļi viņa bilda:

Es neesmu nogurusi vairāk nekā citkārt. Laikam naktī esmu nostaigā�jusi jūd�u jūdzes. Un stundām ilgi dejojusi!

Tad jums jāatpū�as! � sers Volters uzstājīgi mudināja. � Atļausit, es jūs uzvēdī�u aug�ā pie Pampisfordas un viņa par jums parūpēsies!

Sākumā �ķita, ka viņas gai�ība grasās iebilst. Viņa satvēra Arabellas roku un to saspieda, it kā vēlēdamās vīram parādīt, ka nav ar mieru no vie�ņas �ķirties. Ta�u pēc brī�a tikpat spēji viņa to palaida vaļā un ļāva, lai sers Volters aizved viņu prom.

Pie durvīm viņa atskatījās.

Ardievu, misis Streind�a! Ceru, ka jums tiks atļauts atnākt vēl kādu reizi. Ceru, ka jūs neliegsit man �o godu. Es nemaz neredzu cilvēkus. Vai drīzāk � es redzu ļau�u pārpilnas zāles, ta�u tajās nav nevienas kristīgas dvēseles.

Arabella pagājās uz priek�u, vēlēdamās sarokoties ar lēdiju Poulu un ap�liecināt, ka mīļuprāt apciemos viņu vēl kādu reizi, ta�u sers Volters jau bija izvedis viņas gai�ību no istabas. Jau otro reizi �ai dienā Arabella Hārlij-strītas namā tika atstāta viena.

Sāka dimdēt zvans.

Pats par sevi saprotams, Arabella bija mazliet pārsteigta � sers Volters ta�u bija sacījis, ka Urgas Dievmātes zvani ir apklusu�i aiz cieņas pret lēdijas Poulas slimību. �is zvans izklausījās ļoti skumj� un tāls, tas modināja viņas iztēlē da�ā�das melanholiskas ainas�

�kaili, vēja appūsti purvi uti tīreļi; tuk�i lauki ar sabruku�iem mūriem, no virām izrautiem vārtiem; melna, nopostīta baznīca; vaļējs kaps; vientuļās krust�celēs apbedīts pa�nāvnieks; pakrē�ļainā sniegā deg kaulu uguns; karātavas, kurās �ūpojas cilvēks; cits cilvēks uzstiepts uz moku rata; sens �ķēps iedurts dubļos, kā sīks ādas pirkstiņ� pie tā karājas ērmots talismans; putnubiedēklis, kura melnās skrandas vējā plandās tik nevaldāmi, ka �ķiet � tas tūlīt pacelsies pelēkajā gaisā un, cilādams milzīgus, melnus spārnus, lidos tie�i virsū�

Man jālūdz jūsu piedo�ana, ja jums �eit gadījās redzēt ko nepiemērotu, � piepe�i atgriezies salonā, sacija sers Volters.

Arabellai saļodzījās kājas, un viņa pieķērās pie krēsla atzveltnes.

Misis Streind�a? Jūs nejūtaties labi. � Sers Volters satvēra viņu aiz el�koņa un palīdzēja apsēsties. � Varbūt man kādu pasaukt? Jūsu vīru? Viņas gai�ības istabeni?

�- Nē, nē, � mazliet aiz�ņaugtā balsī atsaucās Arabella. � Neviens nav jāsauc, neko nevajag. Man likās� Es nezināju, ka jūs esat �eit. Tas arī viss.

Sers Volters raudzījās uz viņu ar dziļām ba�ām. Arabella mēģināja viņam uzsmaidīt, ta�u nebija dro�a, vai smaids izdevies pietiekami labi.

Sers Volters iebāza rokas kabatās, izvilka atkal ārā, ar pirkstiem izbrauca caur matiem un smagi nopūtās.

Viņas gai�ība laikam jums stāstīja visādus ērmotus stāstus, � viņ� ļoti nelaimīgs sacīja.

Arabella palocīja galvu.

Un tic jūs ir apbēdināju�i. Lūdzu, lūdzu piedodiet!

Nē, nē! Nebūt ne. Viņas gai�ība mazliet stāstīja par� diezgan dīvainām lietām, bet tas nekas! Man nebija ne mazāko iebildumu! Es jutos mazliet vārga uz kājām, bet tam nav saistības! Lūdzams, nesaistiet to ar viņas gai�ību! Man radās dīvaina sajūta, it kā manā priek�ā būtu spogulis ar da�neda�ādām savā�dām ainām, un man �ķita, ka es tūlīt tajā iekritī�u. Es laikam biju tuvu ģībo�nim, un jūsu atnāk�ana mani no tā paglāba. Bet tas ir ļoti savādi. Man tā nekad nav bijis.

Atļaujiet, es pasauk�u misteru Streind�u.

Arabellai uznāca smiekli.

Jūs varat to darīt, ja vēlaties, bet varu jums apliecināt, ka viņ� par mani uztrauksies daudz mazāk nekā jūs. Misteru Streind�u nekad nav interesēju�i citu vājumi. Viņa pa�a vainas � tā ir pavisam cita lieta! liet nevajag nevienu saukt. Redziet? Es jau esmu glu�i atguvusies. Jūtos pavisam labi.

Brīdi abi klusēja.

Lēdija Poula� � Arabella iesāka un aprāvās, nezinādama, kā lai turpina.

Parasti viņas gai�ība ir visnotaļ nosvērta, � sers Volters atbildēja. � Es negribu teikt, ka viņa ir mierīga, bet katrā ziņā nosvērta. Tomēr retumis, kad pie mums atnāk kāds neredzēts cilvēks, viņa alla� satraucas un uzsāk kādu 110 �iem bezjēdzīgajiem stāstiem. Esmu pārliecināts, ka jūs būsit tik labvēlīga un nevienam neatkārtosiet to, ko viņa jums sacīja.

Vai! Protams! Es nekādā ziņā nevienam nestāstī�u.

Jūs esat ļoti laipna.

Bet vai es� vai es drīkstu atnākt vēl kādu reizi? Likās, viņas gai�ība to ļoti vēlētos, un arī es ar lielu prieku viņu apciemotu.

Lai iz�ķirtos, vai piekrist �im ierosinājumam, seram Volteram vajadzēja diez�gan ilgu bridi. Pēdīgi viņ� pamāja ar galvu. Tad kaut kā pārvērta �o mājienu par paklanī�anos.

Es uzskatī�u, ka jūs mums abiem parādāt lielu godu, � viņ� sacīja. � Paldies!

Streind�s un Arabella devās prom�no Hārlij-strītas, un Streind�s bija brīnum pacilāts.

Es jau zinu, ko vajag darīt, � viņ� sievai stāstīja. � Kas var būt vēl vienkār�āk! �ēl, ka vispirms jāpagaida, ko teiks Norels, un tikai tad varēs ķer�ties pie darba, � man liekas, es ar to visu tiktu galā tuvākās pusstundas laikā. Manuprāt, tur ir divi galvenie punkti. Pirmkārt� Kas tad nu?

Iesaukdamās: � Ai! � Arabella bija apstājusies.

Viņa piepe�i bija atskārtusi, ka devusi divus pilnīgi pretrunīgus solījumus: lēdijai Poulai apsolījusi, ka pastāstīs Streind�am par Jork�īras d�entlmeni, kas bija nopircis tepiķi, un seram Volteram nosolījusies nevienam nestāstīt par to, ko dzirdējusi no lēdijas Poulas.

Nekas, � viņa atbildēja.

Un kuru�no daudzajiem sera Voltera piedāvātajiem laika kavēkļiem tu izvēlējies?

Nevienu. Es� es satiku lēdiju Poulu un mēs mazliet patērzējām. Tas arī viss.

Tu satiki lēdiju Poulu? �ēl, ka manis tur nebija. Es labprāt gribētu redzēt sievieti, kas par savu dzīvību var pateikties Norela burvestībai. Bet es tev vēl ne�pastāstīju, kas atgadījās man! Atceries to nēģeru kalpu, kas tik pēk�ņi uzradās? Klausies, man vienu brīdi skaidri un gai�i izskatījās, ka seram Volteram blakus stāv stalts, melns karalis ar sudraba diadēmu galvā un spo�u sudraba scepteri un valstsābolu rokās, � bet tad es paraudzījos uzmanīgāk, un tur nebija neviena cita kā vien sera Voltera nēģeru kalps. Vai tas nav jocīgi? � Streind�s sāka smieties.

Streind�s ar seru Volteru bija nopļāpājis tik ilgi, ka pie mistera Norela iera�dās gandrīz stundu vēlāk, nekā viņam bija norādīts, un misters Norels bija ļoti dusmīgs. Vēlāk pēcpusdienā Streind�s nosūtīja Admiralitātei ziņu, ka viņi ar misteru Norelu ir iedziļināju�ies francū�u kuģu pazu�anā un uzskata, ka tie atrodas Atlantijas okeānā un dodas uz Rietumindiju, kur grasās pastrādāt kā�das negantības. Otrkārt, abi burvji ir tādās domās, ka admirālis Armingkrofts, pareizi noskārtis, kas francū�iem padomā, dzenas tiem pakaļ. Admiralitāte, paklausot mistera Streind�a un mistera Norela padomam, nosūtīja kapteinim Laitvudam pavēli doties uz rietumiem, lai palīdzētu admirālim. Galu galā vai�rāki francū�u kuģi tika saņemti gūstā un tie, kuriem izdevās izsprukt, muka atpakaļ uz savām francū�u ostām un vairs ārā no tām nelīda.

Arabellas sirdsapziņu stipri kremta abi dotie solījumi. Viņa pastāstīja par savām sprukām vairākām cienījamām dāmām, savām draudzenēm, uz kuru veselo sa�prātu un apdomību visnotaļ paļāvās. Pats par sevi saprotams, viņa visu izklāstīja ideālā gaismā, nevienu nesaucot vārdā un nepieminot nekādus noteiktus apstākļus. Diem�ēl viņas dilemma tādējādi kļuva pilnīgi nesaprotama, un viedās matronas nespēja viņai palīdzēt. Arabella pārdzīvoja to, ka nevar izkratīt sirdi Streind�am, ta�u bija skaidrs, ka pat ieminoties par �o lietu viņa neturētu seram Volteram doto vārdu. Pēc ilgas galvas lauzī�anas viņa nolēma, ka pie pilna prāta eso�ai personai dots solījums nozīmē vairāk nekā tāds, kas dots prātā sasirgu�am. Galu galā, kāds labums gan būtu no nabaga juku�ās bezjēdzīgo murgu pārstāstī�anas? Un viņa tā arī nepastāstīja Streind�am, ko bija dzirdējusi no lēdijas Poulas.

Pēc da�ām dienām misters Streind�s ar kundzi viesojās kādā Bedford-skvēra namā, kur noklausījās itālie�u mūzikas koncertu. Arabellai viss ļoti patika, ta�u salonā, kur viņi sēdēja, nebija diez cik silti, tādēļ īsajā starplaikā, kas radās, ka�mēr mūziķiem piebiedrojās jauna dziedātāja, viņa neuzkrīto�i ieslīdēja blakus istabā, lai paņemtu savu �alli, letīdamās tajā, viņa aiz muguras izdzirdēja �uk�stus un pagriezusies ieraudzīja Drolaitu, kas viņai steidzās uz viņas pusi, �igls kā sapnis, un jau pa gabalu sauca:

� Misis Streind�a! Kāds man prieks jūs sastapt! Un kā klājas dārgajai lēdi�jai Poulai? Dzirdēju, ka jūs esot viņu redzējusi?

Arabella negribīgi atzina, ka tā tie�ām ir.

Drolaits ievēra viņas roku sev elkoni, tā gādādams, lai viņa neaizmūk, un sacīja:

Kā es esmu noņēmies, pūlēdamies panākt, lai mani uzaicina apmeklēt to namu! Jūs nemū�am neticēsit! Lai es darīju, ko darīdams, nekas nelīdzēja! Sers Volters mani noraida, piesaukdams te vienu nenozīmīgu ieganstu, te otru. Bet alla� viens un tas pats � viņas gai�ība nejūtas labi vai arī viņa jūtas mazliet labāk, ta�u nekad nav pietiekami vesela, lai kādu pieņemtu.

Tādā gadījumā, man liekas� � ieminējās Arabella.

Ā! Kā tad! � Drolaits viņu pārtrauca. � Ja viņa ir slima, tad, bez �au�bām, visādi sala�ņas jātur pa gabalu. Bet tas nav nekāds iemesls nepielaist mani. Es redzēju viņu, kad viņa bija līķis! Jā, jā! Jūs laikam to nezinājāt? Tonakt, kad misters Norels uzmodināja viņu no miroņiem, viņ� ieradās pie manis un lūg- �us lūdzās, lai es nāku viņam līdzi. Viņ� teica tā: "Nāciet man līdzi, dārgo Drolait, es nedomāju, ka mana sirds spēs izturēt �o skatu � dāma, skaista un nevainīga, bet viņas dzīve aprāvusies pa�ā jaunības plaukumā!" Viņa ieslēdzas savā namā un nevienu nepieņem. Da�s labs domā, ka pēc aug�āmcel�anās viņa kļuvusi lepna un vairs nevēlas uzturēties starp parastiem mirstīgajiem, bet pēc manām domām patiesībā ir pavisam citādi. Es ieskatu, ka pēc nāves un aug�āmcel�a�nās viņai parādījusies tieksme uz savdabīgām izjūtām. Vai jums ne�ķiet, ka tā varētu būt? Man liekas, ir pilnīgi iespējams, ka viņa pasākusi apreibināties, lai redzētu �au�alas! Jūs dro�i vien neredzējāt nekādus pierādījumus tādām lie�tām? Varbūt viņa turēja rokā glāzi ar dīvainas krāsas dzērienu? Varbūt, jums ienākot pa durvīm, kabatā steig�us tika iebāzts salocīts papīriņ�? � Tāds papīriņ�, kurā varētu būt iebērtas pāris tējkarotes pulverī�a? Nē? Laudanums visbie�āk tiek pārdots zilās pudelītēs, parasti divas trīs collas augstās. Ja kāds kļūst par opiomānu, ģimenes locekļi vienmēr tic, ka spēs noslēpt patiesību, ta�u tas ne�kad neizdodas. Beigu beigās viss nāk gaismā. � Viņ� māksloti iesmējās. � Es vienmēr visu uzzinu.

Arabella delikāti atbrīvoja roku un atvainojās. Diem�ēl viņa nespējot pastās�tīt neko tādu, kas misteru Drolaitu varētu interesēt. Viņai nekas neesot zināms ne par pudelītēm, ne par pulveriem.

Koncertā viņa atgriezās daudz nepatīkamākā jutoņā nekā pirmīt.

Pretīgs, pretīgs cilvēciņ�!

1810. gada novembris/1811. gada janvāris

1810. gada nogale valdības stāvoklis bija tik grūts, ka grūtāks tas vairs nevarēja kļūt. Ministriem diendienā pienāca ļaunas ziņas. Francū�i visur guva lieliskas uzvaras; citas di�as Eiropas valstis, kuras agrāk apvienojās ar Lielbritāniju, lai kopā cīnītos ar Napoleonu Bonapartu (un viņ� tās agri vai vēlu sakāva), bija pamanīju�as savu alo�anos un sabiedrojās ar nīstamo imperatoru. Pa�u mājās kar� gandēja tirdzniecību, un vīri visā karaļvalstī izputēja; pērn un aizpēru Anglijā bija gadīju�ies nera�as gadi. Karaļa pastarīte saslima un nomira, un karalis aiz bēdām zaudēja prātu.

Kar� iznīcināja ikkatru tagadnes mierinājumu un meta tum�u ēnu pār nākotni. Kareivji, tirgotāji, politiķi un zemnieki � visi lādēja to dienu, kad bija piedzimu�i zemes virsū, toties burvjiem (nu reiz īsteni preti�ķīga ļau�u audze) �ī notikumu virzība visnotaļ bija pa prātam. Gadu simteņiem viņu amats nebija turēts tik augstā godā. Daudzi mēģinājumi ņemt karā virsroku bija beigu�ies ar briesmīgu sagrāvi, un tagad izskatījās, ka maģija ir Anglijas lielākā cerība. Kara ministrijā un visās da�neda�ādajās flotes kolēģijās un kan�celejās bija d�entlmeņi, kas par visu vairāk vēlējās izmantot mistera Norela un mistera Streind�a pakalpojumus. Mistera Norela Hanover-skvēra namā darbs dzina darbu, un bie�i apmeklētājiem vajadzēja gaidīt līdz trijiem vai �etriem naktī, tad misteram Streind�am un misteram Norelam beidzot atradās laiks viņus pieņemt. Gaidītājiem tas nebija tik grūts pārbaudījums, kamēr salonā d�entlmeņu bija daudz, bet vai! tam, kur� palika pēdējais: nekad nav patīkami nakts melnumā sēdēt aiz slēgtām durvīm un gaidīt, zinot, ka otrā pusē buras divi burvji. [43] [1] Līdztekus citiem maģijas paveidiem Streind�s un Norels 1810. gadā izmantoja �ādas burvestības: lika daļai Biskajas lī�a aizsērēt un izaudzēja tur lielu mū�ame�u (tādējādi iznī�cinot divdesmit francū�u kuģus); sacēla neparastus viļņus un vējus, dragājot francū�u kuģus un nogandējot francū�u sējumus un lopus; lai iebiedētu, apstulbinātu vai pieviltu francū�u kareivjus un jūrniekus, pārveidoja lietus gāzes par kuģu flotilēm, mūru apjoztāmpilsētām, mil�iem, eņģeļu pulkiem utt., u.tjpr.; lika iestāties naktij, kad francū�i gaidīja dienu, un atradi.

Visas aug�minētās burvestības atrodamas Frānsisa Satona-Grova grāmatā De Generibus Artium Magicarurn Anglorum.

[1] Iepriek�ējais kara ministrs lords Kāselrejs 1809. gada nogalē briesmīgi sastrīdējās ar misteru Kaningu. Abi d�entlmeņi cīnījās divkaujā, un pēc tās abiem nācās atlūgties no val�dības. Pa�reizējais kara ministrs lords I.iverpūls īstenībā bija tas pats lords Hoksberijs, kas jau tika pieminēts iepriek�ējās lappusēs. Viņ� atteicās no pēdējā titula un pieņēma pirmo 1808. gada decembrī pēc sava tēva nāves.

Londonā tajās dienās klīda nostāsts (to varēja dzirdēt visos namos un tir�gotavās) par imperatora Napoleona Bonaparta nevarīgajiem mēģinājumiem atrast arī sev kādu burvi. Lorda Liverpūla spiegi [44] ziņoja, ka imperators tik ļoti nenovīdējis angļu burvju panākumus, ka sūtījis savus virsniekus pa visu impē�riju meklēt kādu, kam piemistu burvju spējas, tomēr lidz �im bija atrasts tikai kāds holandietis uzvārdā Vitlofs, kam piederēja burvju skapis. Skapi ar vieglo divjūga karieti nogādāja Parīzē. Versaļā Vitlofs solīja imperatoram, ka skapī atradīs atbildes uz visiem viņa jautājumiem.

Kā ziņoja spiegi, Bonaparts bija uzdevis skapim trīs jautājumus, proti: "Vai bērns, ko gaida imperatore, būs vīrie�u dzimuma?"; "Vai Krievijas cars atkal pārmetīsies pie pretiniekiem?"'; "Kad tiks sakauti angļi?".

Vitlofs bija iegājis skapī un iznācis ar �ādām atbildēm: "Jā", "Nē" un "Pēc �etrām nedēļām". Ik reizi, kad Vitlofs iegāja skapī, no tā skanēja drausmīgi trok�ņi, it kā tajā brēktu puse Elles dēmonu; pa spraugām un virām ārā plūda sudraba zvaigznī�u mākoņi, un skapis uz ķepainajām kājām līgojās. Saņēmis atbildi uz saviem trim jautājumiem, Bonaparts brīdi stāvēja un klusēdams ska�tījās uz skapi, tad piebrāzās tam klāt un atrāva vaļā durvis. Skapī viņ� atrada zosi (tā taisīja troksni), salpetri (no tā radās sudraba zvaigznītes) un punduri (tas dedzināja salpetri un �ukstīja zosi). Nevienam nebija dro�u ziņu, kas tālāk notika ar Vitlofu un punduri, ta�u zosi imperators nākamajā dienā apēda vakariņās.

Novembra vidū Admiralitāte uzaicināja misteru Norelu un misteru Strein�d�u uz Portsmutu, kur bija paredzēta Kanāla flotes skate; citkārt �āds pagodi�nājums pienāktos vienīgi admirāļiem, varoņiem un karaļiem. Abi burvji un Arabella mistera Norela karietē devās uz. Portsmutu. Iebraucot pilsētā, viņus ar svinīgu zalvi sveica visi kuģi ostā, kā arī visi apkaimes arsenāli un forti. Viņi tika iesēdināti laivā un cauri kuģu bie�ņai nogādāti Spithedā, un viņiem nopa�kaļ vairākās barkās kuģoja vesela admirāļu, viceadmirāļu un kapteiņu plejāde. Tai sekoja arī citas mazāk oficiālas laivas, pilnas krietno Portsmutas pilsoņu, kas bija sapulcēju�ies pa�ūrēt uz abiem burvjiem, māt viņiem ar rokām un klai�gāt. Pēc atgrie�anās Portsmutā misters Norels un misters Streind�s ar kundzi apskatīja kuģu būvētavu, vakarā piedalījās lepnā ballē, kas bija sarīkota viņiem par godu, un visa pilsēta bija izrotāta ar laternītēm.

Balle gandrīz vienbalsīgi tika atzīta par ļoti izdevu�os. Vienīgais neveiklais brīdis gadījās pa�ā sākumā, kad viens no viesiem bija tik neattapīgs, ka ieminē�jās misteram Norelam par to, cik priecīgs ir �is notikums un cik grezni uzposta balles zāle. Pēc mistera Norela rupjās atbildes portsmutie�iem acumirklī kļuva skaidrs, ka viņ� ir īdzīgs, nepatīkams cilvēks, kas runās ar jums tikai tad, ja jūs būsiet vismaz admirālis. Tomēr �o vil�anos ar uzviju izlīdzināja mistera Strein�d�a un Streind�a kundzes mundrā, nepiespiestā izturē�anās. Viņi visnotaļ lab�prāt iepazinās ar Portsmutas sabiedrības pīlāriem un ar apbrīnu runāja par pilsētu, par kuģiem, ko bija apskatīju�i, un par visām citām jūras un flotes lie�tām. Misters Streind�s neizlaida nevienu pa�u deju, Streind�a kundze nosē�dēja malā labi ja pāris un savā istabā "Kroņa" viesnīcā viņi atgriezās tikai pēc diviem naktī.

Devies pie miera neilgi pirms pulksten trijiem, Streind�s nepavisam neju�tās laimīgs, kad septiņos viņu uzmodināja klaudzinā�ana pie durvīm. Viņ� piecēlās, izgāja gaitenī un sastapa tur vienu no viesnīcas kalpotājiem.

Lūdzu, piedodiet, ser, � tas atvainojās, � bet ostas admirālis lika jums pateikt, ka "Viltus prelāts" ir uzskrējis uz Zirgiem. Viņ� atsūtīja kapteini Gil- biju pasaukt kādu no burvjiem, bet otram kungam sāp galva, un viņ� nekur nebrauks.

Iespējams, tas neizklausījās glu�i tik saprotami, kā stāstītājam pa�am likās, un Streind�am bija aizdomas, ka arī tad, ja viņ� būtu puslīdz pamodies, tik un tā nekas nekļūtu skaidrāks. Tomēr varēja noprast � kaut kas atgadījies un viņam kaut kur jādodas.

Pasakiet kapteinim Kāviņsauc, lai pagaida, � viņ� nopūzdamies sacīja. � Es tūlīt bū�u gatavs.

Viņ� apģērbās un nokāpa lejā. Kafijas zālē, nespēdams nostāvēt uz vietas, �urpu turpu staigāja izskatīgs jauneklis kapteiņa formas tērpā. Ahā, kapteinis

Gilbijs. Streind�s atminējās viņu no balles � sprie�ot pēc izskata, gudrs pui�sis, turklāt ar patīkamām manierēm. Ieraudzījis Streind�u, viņ� izskatījās ma�nāmi atvieglots un paskaidroja, ka pie Spithedas uz sēkļa uzskrējis kuģis, tas pats "Viltus prelāts". Situācija bija bīstama. Varbūt "Viltus prelāts" tiks nost no sēkļa bez nopietniem bojājumiem, bet varbūt netiks. To neesot iespējams pa�redzēt. Ostas admirālis sūtot sveicienus misteram Norelam un misteram Strein�d�am un lūdzot, lai viņi � vai vismaz viens no abiem � kopā ar kapteini Gilbiju aizbrauc palūkoties, vai kaut kā nevar palīdzēt.

Pie "Kroņa" durvīm stāvēja divri�i, viens no viesnīcas kalpiem turēja zirgu aiz iemauktiem. Streind�s un kapteinis Gilbijs iekāpa ratos, kapteinis satvēra gro�us un ātri izvizināja Streind�u cauri pilsētai. Portsmuta vēl tikai modās, ta�u visapkārt bija jau�ama steiga un satraukums. Vērās vaļā logi; pa tiem kār�stījās galvas naktsmicēs un tika izkliegti jautājumi; uz ielām stāvo�ie kliedza pretī atbildes. Lieli ļau�u pulki skubījās uz to pa�u pusi, kurp kapteinis Gilbijs stūrēja divri�us.

Pie nocietinājumu mūra kapteinis apturēja zirgus. Bija drēgns un dzestrs, no jūras pūta spirgts vēj�. Netālu no ostas vārtiem uz sāna gulēja prāvs kuģis. Sīkus, melnus jūrniekus tālumā redzēja ķeramies pie margām un rāpjamies pa kuģa bortu. Apkārt drūzmējās vismaz ducis airu laivu un mazu buru kuģī�u. Da�i no �o peldlīdzekļu pasa�ieriem visai dedzīgi sarunājās ar kuģa jūr�niekiem.

Streind�am kā jūrlietās nepra�am visnotaļ izskatījās, ka burinieks nolicies uz sāniem, lai nosnaustos. Viņam �ķita � ja viņ� būtu kapteinis, tad pateiktu kuģim kādu stingrāku vārdu, tas nokaunētos un celtos aug�ā.

Bet Portsmutā ta�u nemitīgi ienāk neskaitāmi kuģi un neskaitāmi citi atkal iet ārā, � viņ� ierunājās. � Kā varēja atgadīties kaut kas tāds?

Kapteinis Gilbijs paraustīja plecus.

Diem�ēl tas nemaz nav tik neparasti. Varbūt kapteinis nepazina Spithe�das caurteces, varbūt bija piedzēries.

Viņiem apkārt jau bija saradies liels pulks ļau�u. Portsmutā ikkatrs ir tā vai citādi saistīts ar kuģiem un jūru, ikkatram tā ir iztikas avots. Tādā pilsētā visas dieni�ķās sarunas vērpjas ap ienāku�iem un izgāju�iem kuģiem un par kuģiem, kas stāv uz enkura Spithedā. Ja kuģim gadās uzsēsties uz grunts, uztraukums pārņem gandrīz visus. Uz to skatīties steidzas ne tikai parastie ostmalas dik- dieņi (kuru nav mazums), bet arī cienījami pilsētnieki un tirgoņi, kā arī, pats par sevi saprotams, visi flotes d�entlmeņi, kam vien ir brīva vaļa.

Jau bija sāku�ies dedzīgi strīdi par to, ko burinieka kapteinis darījis nepa�reizi un kā tagad jārīkojas ostas admirālim. Tiklīdz sanāku�ie saprata, kas ir Streind�s un kālab viņ� te ieradies, tā katrs nevilcinoties steidzās aplaimot viņu ar saviem ieskatiem. Diem�ēl tika izmantots liels daudzums tikai jūrniecībā sa�stopamu apzīmējumu, un Streind�s labākajā gadījumā spēja neskaidri noskārst, ko labvēļi alkst viņam pavēstīt. Pēc kāda noderīgu norādījumu izklāsta viņ� bija tik neuzmanīgs, ka pavaicāja, ar ko at�ķiras "iet pie vēja" no "vilkties pie vēja", un dabūja noklausīties tik ļoti sare�ģītu burā�anas pamatlikumu izskaid�rojumu, ka beigās saprata daudz mazāk nekā sākumā.

Labi! � viņ� sacīja. � Dro�i vien galvenā bēda ir tā, ka tas guļ uz sāna. Es varu to vienkār�i nolikt taisni. Tas nebūtu nekas grūts.

�ēlīgais Dievs, nē! � iekliedzās kapteinis Gilbijs. � To nekādā gadī�jumā nedrīkst! Ja to nedara ar glu�i neiespējamu saudzību, ķīlis pārlūzis uz pusēm! Visi noslīks!

Ak tā, � novilka Streind�s.

Viņa nākamais mēģinājums palīdzēt izrādījās vēl aplamāks. Kāds bija kaut ko ieminējies par to, ka stiprāks vēj� uzplūdos varētu nostumt kuģi no sēres, un Streind�am ienāca prātā, ka varētu sacelt vēju. Viņ� pacēla rokas un jau grasījās burt.

Ko jūs darāt? � noprasīja kapteinis Gilberts.

Streind�s pastāstīja.

Nē! Nē! Nē! � pārbijies iekliedzās kapteinis. Vairāki cilvēki sagrāba Streind�u aiz padusēm. Kāds sāka viņu no visa spēka kratīt, it kā domādams, ka �ādi jau nu gan izklīdinās burvestību, kamēr tā vēl nav paspējusi iedar�boties.

Tas ir dienvidrietenis, � skaidroja kapteinis Gilbijs. � Ja tas pieņem�sies spēkā, tad kuģis tiks dzīts pret smiltīm un korpuss gandrīz noteikti neiz�turēs. Visi noslīks!

Pūlī kāds izteica savu izbrīnu par to, kāda nelabā pēc Admiralitāte tik aug�stā vērtē tur �o zelli, kas acīm redzami ir pilnīgs nejēga.

Cits uz to sarkastiski atbildēja, ka bur�anā gan �is maikste esot nepra�a, toties vismaz dejojot labi.

Tre�ais sāka smieties.

Kā sauc smiltis? � Streind�s jautāja?

■ Kapteinis Gilbijs saskaities purināja galvu kā sacīdams, ka viņam nav ne mazākās nojausmas, kas Streind�am atkal nav skaidrs.

To� to vietu� to, uz kā guļ kuģis, � Streind�s tincināja. � Tur bija kaut kas par zirgiem.

�o sēkli sauc par Zirgu sēri, � dzedri paziņoja kapteinis Gilbijs, aiz�griezdamies, lai aprunātos ar kādu citu.

Da�as minūtes neviens nepievērsa burvim uzmanību. Visi vēroja, kā ap "Viltus prelātu" rosās lielāki un mazāki kuģī�i, skatījās debesīs un sprieda par to, kā mainās laiks un no kuras puses uzplūdu laikā pūtīs vēj�.

Piepe�i vairāki cilvēki iesaucās, mudinot palūkoties uz ūdeni. Tajā bija pa�rādījies kaut kas dīvains. Kaut kas bija liels un sudrabots, ar garenu, ērmīgu galvu, aiz kuras kā blāvas, izstīdzēju�as ūdenszāles plīvoja mati. Tas virzījās uz "Viltus prelāta" pusi. Pūlī vēl nepaspēja sākties "ak" un "vai", un brīnī�anās par �o mīklaino objektu, kad pirmajam jau piebiedrojās vairāki citi, un pēc brī�a uz kuģa pusi ar lielu ātrumu un vieglumu peldēja vesels pulks sudrabotu tēlu � to bija vairāk nekā iespējams saskaitīt.

Saki viens cilvēks, kas tie tādi? � kāds pūlī jautāja.

Tie bija pārāk lieli, lai būtu cilvēki, un nepavisam nelīdzinājās zivīm un delfīniem.

Tie ir zirgi, � atbildēja Streind�s.

No kurienes tie uzradās? � kāds cits taujāja.

Es tos uztaisīju, � Streind�s paskaidroja, � no smiltīm. Izsakoties pre�cīzāk, no Zirgu sēres.

Bet vai tad tie neiz�ķīdīs? � kaut kur netālu gribēja zināt.

Un kam tie vajadzīgi? � prasīja kapteinis Gilbijs.

Tie radīti no smiltīm, jūras ūdens un maģijas, un pastāvēs tik ilgi, kamēr viņiem būs, ko darīt. Kapteini Gilbij, lieciet, lai kāda laiva nogādā "Viltus pre�lāta" kapteinim ziņu, ka viņa vīriem pie kuģa jāpiesien pēc iespējas vairāk zirgu! Zirgi novilks kuģi no sēkļa.

Ā! � iesaucās kapteinis Gilbijs. � Teicami, ļā, protams.

Pusstundu pēc tam, kad �ī ziņa sasniedza "Viltus prelātu", kuģis bija nocelts

no sēkļa un matro�i rosījās, kārtodami buras un darīdami tūksto� un vienu

jūrnieku darbu (kas savā ziņā bija glu�i tikpat mīklaini kā bur�anās). Tomēr jāteic, ka burvestība neizdevās glu�i tā, kā Streind�s bija cerējis. Viņ� nebija do�mājis, ka zirgus būs tik grūti noķert � pēc viņa domām, uz kuģa vajadzēja būt papilnam virvju, no kurām uztaisīt pavadas, un viņ� bija pacenties pielāgot bur�vestību tā, lai padarītu zirgus pēc iespējas paklausīgākus. Ta�u jūrnieki lielā�koties neprot apieties ar zirgiem. Viņi liek galā ar jūru, un tas ari viss. Da�i tie�ām centās noķert un savalgot zirgus, ta�u ļoti daudzi vispār nesaprata, ko lai iesāk, un baidījās pielaist sudrabotās, rēgainās būtnes tuvumā. No simt Streind�a ra�dītajiem zirgiem tikai divus desmitus izdevās piejūgt pie kuģa. �ie divdesmit neap�aubāmi palīdzēja novilkt "Viltus prelātu" no sēkļa, ta�u tikpat noderīga bija lielā ie�mauga, kas sērē parādījās, kad no tās tika radīti arvien jauni un jauni zirgi.

Portsmutā domas dalījās: nebija vienprātības par to, vai Streind�s, glābdams "Viltus prelātu", ir izdarījis kaut ko pasakainu, vai arī vienkār�i izmantojis nelaimi, lai spodrinātu savu slavu. Daudzi no pilsētas kapteiņiem un virsniekiem apgalvoja, ka burvestība bijusi pārlieku āri�ķīga un drīzāk domāta tam, lai pievērstu uzmanību Streind�a dotībām un atstātu iespaidu uz Admiralitāti, nevis lai izglābtu kuģi. Arī smil�u zirgi viņiem nebija pa prātam. Savu darbiņu padarīju�i, tie neizzuda, kā Streind�s bija solījis: tie vēl pusotru dienu peldēja pa Spithedu, bet pēc tam apgūlās un kļuva par sērēm jaunās un pilnīgi negai�dītās vietās. Portsmutas kapteiņi un lo�i sūdzējās ostas admirālim, ka Streind�s pārgrozījis Spithedas caurteces un sēkļus, un tagad flotei būs lieli izdevumi un klapatas, par jaunu mērot dziļumus un meklējot enkurvietas.

Turpretim Londonā, kur ministri no kuģiem un jūrasbrauk�anas saprata tikpat maz kā Streind�s, bija skaidrs tikai viens: Streind�s izglābis kuģi, kura zaudējums Admiralitātei būtu izmaksājis bargu naudu.

"Viltus prelāta" izglāb�ana pierāda vienu, � sers Volters Pouls norādīja lordam Liverpūlam, � to, ka ir ļoti izdevīgi turēt pa rokai burvi, kas turpat uz līdzenas vietas tiek galā ar negaidītiem sare�ģījumiem. Es zinu, mēs gribējām kaut kur nosūtīt Norelu un bijām spiesti 110 �ī nodoma atteikties, bet ko jūs sa�cītu par Streind�u?

Lords Liverpūls apsvēra �o priek�likumu.

Manuprāt, � viņ� sacīja, � sūtīt misteru Streind�u pie kāda no mūsu ģenerāļiem būtu attaisnojami tikai tad, ja mums būtu pietiekams pamats uzskatīt, ka �is ģenerālis drīzā laikā spēs ar vērā ņemamiem panākumiem cīnīties pret francū�iem. Citādi tā būtu nepieļaujama svaidī�anās ar mistera Streind�a dotībām, kas mums, Dievs mans liecinieks, arī Londonā ir gau�ām nepiecie�a�mas. Godīgi sakot, izvēle nav liela. Patiesībā atliek tikai lords Velingtons.

O, es jums pilnīgi piekrītu.

Lords Velingtons ar savu armiju atradās Portugālē, tādēļ viņa domas par �o jautājumu nebija tik viegli uzzināmas, ta�u ērmotas sakritības pēc viņa sieva dzīvoja Hārlij-strītā numur 11, tie�i pretī sera Voltera namam. Vakarā doda�mies mājup, viņ� pieklauvēja pie lēdijas Velingtonas durvīm un apjautājās viņas gai�ībai, ko lords Velingtons varētu teikt, ja viņam palīgā aizsūtītu burvi. Ta�u lēdija Velingtona, sīka, nelaimīga būtne, kuras ieskatus viņas vīrs turēja paga�lam zemā vērtē, neko nezināja sacīt.

Savukārt Streind�am ierosinājums ļoti patika. Arabella, kurai gan tas pa�tika mazāk, netielēdamās piekrita. Lielākais �ķērslis Streind�a komandē�anai uz aktīvo armiju izrādījās � tiesa, tas nevienu nepārsteidza, � misters Norels. �ā gada laikā Norels bija sācis ļoti paļauties uz savu mācekli. Viņ� apsprieda ar Streind�u visus tos jautājumus, kas sendienās tika atstāti Drolaita un Laselza ziņā. Kad Streind�a nebija klāt, misters Norels par misteru Streind�u vien ru�nāja, un, kad viņ� bija klāt, tad runāja tikai un vienīgi ar misteru Streind�u. Viņa pieķer�anās Streind�am bija jo stiprāka tādēļ, ka tās misteram Norelam bija glu�i jaunas jūtas: vēl nekad mū�ā viņ� neviena sabiedrībā nebija juties tik tie�ām nepiespiesti. Ja ļau�u pārpilnā salonā vai balles zālē Streind�s pamanī�jās uz stundas ceturksni nozust, Norels sūtīja Drolaitu izdibināt, kur viņ� pali�cis un ar ko sarunājas. Un tālab, uzzinājis, ka viņa vienīgo mācekli un draugu nodomāts sūtīt karā, misters Norels bija dziļi satriekts.

Es brīnos, ser Volter, � viņ� sacīja, � ka jums kaut kas tāds vispār va�rēja ienākt prātā!

Kara laikā ikvienam ir jābūt gatavam kaut ko upurēt savas dzimtenes labā, � maķenīt aizkaitināts, atteica sers Volters, � un, vai ziniet, tūksto�i jau ir to izdarīju�i.

Bet tie ta�u bija kareivji'. � iesaucās misters Norels. � Ak! Dro�i vien kareivji savā ziņā ir ļoti vērtīgi, bet tas nav nekas pret to, kāds zaudējums valstij būs, ja kaut kas notiks ar misteru Streind�u! Es tā saprotu, ka Haivi- komā ir skola, kuru ik gadu beidz 300 virsnieku. Kaut man Dievs dotu to laimi mācit 300 burvju! Tad gan Anglijas maģijas nākotne būtu daudz cerī�gāka nekā �obrīd!

Pēc sera Voltera nesekmīgā mēģinājuma ar misteru Norelu par valdības vēlmēm lūkoja runāt lords Liverpūls un ļorkas hercogs, ta�u neviens nespēja panākt, lai misters Norels par Streind�a iespējamo aizbrauk�anu domātu citādi, nevis ar �ausmām.

Vai jūs, ser, esat ņēmis vērā, � jautāja Streind�s, � kādu lielu cieņu ar �ādu rīcību izpelnītos angļu maģija?

Ak, jā, dro�i vien, � pikti atcirta misters Norels, � ta�u reizē angļu burvja parādī�anās kaujaslaukā visiem pilnīgi noteikti atsauks atmiņā karali Kraukli un visu to nevaldāmo, kaitīgo Citzemes maģiju! Ļaudis sāks domāt, ka mēs izsaucam elfus un lūdzam padomu pūcēm un lā�iem! Turpretim es vēlos panākt, lai angļu maģija tiek uzskatīta par rāmu, cienījamu amatu � krietnu amatu, kas�

Bet, ser, � Streind�s steig�us pārtrauca runu, ko bija dzirdējis vismaz simt rei�u, � man līdzi nebūs nekādas elfu bruņinieku svītas. Un ir vēl citi apsvērumi, par kuriem aizmirst būtu gau�ām nesaprātīgi. Mēs ar jums bie�i esam sūroju�ies, ka mums atkal un atkal lūdz veikt vienas un tās pa�as burves�tības. Uzdro�inos domāt, ka man kara spiedīgajos apstākļos var nākties ķerties pie burvestībām, kuras es vēl nekad neesmu izmēģinājis, � un, ser, kā mēs nereti viens otram esam atgādināju�i, prakse ļauj daudz labāk izprast maģijas teoriju.

Tomēr abu burvju temperaments bija tik at�ķirīgs, ka pat �ai ziņā viņi ne�spēja atrast kopīgu valodu. Streind�s runāja par bra�u stā�anos pretim bries�mām, lai izcīnītu angļu maģijai godu un slavu. Viņa vārdi un metaforas bija ņemti no laimes spēlēm un kara, un nekādā ziņā nespēja atrast �ēlastību mis�tera Norela acīs. Misters Norels norādīja misteram Streind�am, ka viņ� uzskata karu par caurcaurēm nepatīkamu padarī�anu:

Kaujaslaukā bie�i ir slapj� un auksts. Jūs to vēl neapzināties, bet jums tas nepavisam nepatiks.

1811. gada janvārī un februārī bija vairākas nedēļas, kad ļoti izskatījās, ka mistera Norela pretestības dēļ Streind�s karā nedosies. Sers Volters, lords Li�verpūls, Jorkas hercogs un Streind�s � visi izdarīja vienu un to pa�u kļūdu: apelēja pie mistera Norela augstsirdības, patriotisma un pienākuma apziņas.

Jā, protams, misteram Norelam �ie tikumi piemita, tomēr citas sākotnes viņā bija stiprākas un alla� ņēma virsroku pār jebkādām cēlām tieksmēm.

Laimīgā kārtā turpat blakus bija divi d�entlmeņi, kas daudz labāk zināja, kas darāms. Laselzs un Drolaits glu�i tāpat kā visi ilgojās, kaut Streind�s brauktu prom uz Portugāli, un, pēc viņu domām, tas bija visvieglāk panākams, izman�tojot mistera Norela ba�as par Roksboro hercoga bibliotēkas likteni.

�I bibliotēka misteram Norelam jau sen bija kā skabarga vārīgā vietā. Her�cogam Roksboro piederēja viena no vērtīgākajām privātajām bibliotēkām visā karaļvalstī; par to pārāks bija tikai pa�a mistera Norela grāmatu krājums. Hercoga bibliotēkai bija neparasta, aizkustino�a vēsture. Apmēram pirms piecdesmit gadiem Roksboro hercogam � gudram, izglītotam un cienījamam d�entlmenim � gadījās iemīlēties karalienes māsā, un viņ� lūdza karalim at�ļauju iecerēto apprecēt. Karalim bija da�ādi iemesli atteikt � visvisādi ar galma etiķeti, ceremonijām un tradīcijām saistīti apsvērumi. Sirdij lūstot, hercogs un karalienes māsa svinīgi nosolījās mīlēt viens otru līdz kapa malai un nekad, nekādos apstākļos neprecēties ar kādu citu. Vai karalienes māsa savu solījumu turēja, man nav zināms, ta�u hercogs noslēdzās savā pilī pie Skotijas robe�ām un tur, īsinādams vientuļās dienas, sāka krāt retas grāmatas: izmeklētus, ilustrē�tus viduslaiku manuskriptus un pirmizdevumus, ko klajā bija laidu�i tādi ģēniji kā Viljams Kekstons Londonā un Valdarfers Venēcijā. Jaunā gadu simteņa sā�kumā hercoga bibliotēka bija viens no pasaules brīnumiem. Viņa gai�ība mīlēja dzeju, bruņniecību, vēsturi un teoloģiju. Par maģiju viņ� īpa�i neinteresējās, ta�u viņam patika jebkādas vecas grāmatas un būtu ļoti dīvaini, ja viņa bib�liotēkā nebūtu nonāku�i vismaz pāris ar maģiju saistīti sējumi.

Misters Norels vairākas reizes bija aizrakstījis hercogam, lūgdams atļauju aplūkot viņa bibliotēku un varbūt iegādāties kādu grāmatu par maģiju, ja tāda atrastos hercoga īpa�umā. Ta�u hercogam nebija ne mazākās vēlē�anās apmie�rināt mistera Norela ziņkārību, un, būdams neiedomājami bagāts, viņ� nekāroja pēc Norela naudas. Tā kā hercogs bija uzticīgs solījumam, ko pirms daudziem gadu gadiem bija devis karalienes māsai: viņam nebija ne bērnu, ne citu ne�pārprotamu mantinieku. Pēc viņa nāves veselam pulkam vīrie�u dzimuma radagabalu radās nepārvarama pārliecība, ka tie�i viņiem jākļūst par nākamo Roksboro hercogu. �ie d�entlmeņi vērsās Lordu palātas Privilēģiju komitejā. Komiteja izskatīja �o lietu un nāca pie slēdziena, ka par jauno hercogu jākļūst vai nu ģenerālmajoram Ķeram, vai seram D�eimsam Inesam, ta�u kuram no abiem, komiteja vēl �aubījās un nolēma pagaidām atlikt jautājuma iz�ķir�anu. 1811. gada sākumā tā joprojām vilcinājās ar atbildi.

Kādā aukstā, lietainā otrdienas rītā misters Norels kopā ar misteru Laselzu un misteru Drolaitu sēdēja Hanover-skvēra nama bibliotēkā. Turpat bija arī �aildermass, kas mistera Norela vārdā rakstīja vēstules da�ādām valdības iestā�dēm. Streind�s kopā ar kundzi bija aizbraucis uz Tviknemu paciemoties pie drauga.

Laselzs un Drolaits sprieda par Kera un Ine�a prāvo�anos. Laselzam pāris rei�u �ķietami nejau�i iznāca pieminēt slaveno bibliotēku, un misters Norels, kā jau viegli noskārst, saausījās.

Kas mums zināms par �iem cilvēkiem? � viņ� Laselzam jautāja. �Vai viņi interesējas par maģijas praksi?

Laselzs smaidīja.

�ai ziņā jūs varat justies mierīgs, ser. Ticiet man, gan Ine�u, gan Keru in�teresē tikai viens � kā kļūt par hercogu. Nedomāju, ka man gadījies kādu no viņiem redzēt kau�u turam rokā at�ķirtu grāmatu.

Ak tā? Grāmatas viņiem ir vienaldzīgas? � misteram Norelam vajadzēja padomāt. � Bet ja pie kāda no viņiem nonāks hercoga bibliotēka un viņ� gadījuma pēc atradīs kādā skapī retu maģisku izdevumu, un viņu pārņems ziņkārība? Jūs ta�u zināt, burvestības piesaista kuru katru. �o nepatīkamo parādību lielā mērā ir izraisīju�i manis pa�a panākumi. Varbūt �is cilvēks maz�liet palasīs, un viņam sagribēsies noskandēt kādus burvju vārdus. Galu galā tie�i tādi bija mani pirmie soļi maģijā � bērnībā, kad man bija divpadsmit gadu, es atvēru kādu sava tēvo�a bibliotēkas grāmatu un tajā atradu no daudz senāka sējuma izplēstu lapu. Kolīdz es to izlasīju, man radās negrozāma pār�liecība, ka man jākļūst par burvi!

Tie�ām? Cik interesanti! � Laselzs atsaucās ar vislielāko garlaicību balsī. � Nē, man liekas, ne ar Ine�u, ne ar Keru tā nebūs. Inesam jau ir pāri septiņ�desmit, un Kers nav daudz jaunāks. Neviens no viņiem nejūtas aicināts apgūt jaunu amatu.

Ak tā! Bet vai viņiem nav gados jaunu radinieku? Un �ie radinieki var�būt �akli lasa "Angļu maģijas draugus" un "Mūsdienu burvi" un, pamanīju�i kādu grāmatu par maģiju, uzreiz to pakamps un aizstieps prom! Nē, piedodiet man, mister I.aselz, ta�u abu d�entlmeņu cienījamais vecums man it nemaz ne�ķiet uzskatāms par dro�ības garantiju!

Labi. Bet es �aubos, ser, vai �iem gados jaunajiem taumatomāniem, [45] [1] taumatomāns � persona, ko apmājusi kaislība uz maģiju un brīnumiem. Semjuels D�onsons. "Angļu valodas vārdnīca". ko jūs tik spilgti aprakstījāt, būs kāda iespēja ieraudzīt hercoga bibliotēku. Prāvo�anās par tiesībām uz hercoga titulu Ķeram un Inesam ir izmaksājusi bargu naudu. Lai kur� no abiem kļūs par jauno hercogu, viņam iesākumā vajadzēs norēķināties ar advokātiem. Ienākot Florsas pilī, viņ� uzreiz sāks skatīties apkārt, meklēdams, ko varētu pārdot.4[1] Florsas pils ir Roksboro hercogu rezidence. Es bū�u ārkārtīgi pārsteigts, ja nedēļu pēc tam, kad komiteja būs paziņojusi savu spriedumu, netiks izsludināta bibliotēkas ūtrupe.

Grāmatas izpārdos ūtrupē? � izbīlī iesaucās misters Norels.

Kāpēc jūs pēk�ņi tā uztraucaties? � pacēla galvu �aildermass. � Līdz �im jūs par grāmatu ūtrupēm vienmēr esat ļoti priecājies.

Jā gan, bet tas bija agrāk, � misters Norels atbildēja, � kad visā karaļ�valstī grāmatas par maģiju neinteresēja nevienu citu, izņemot mani. Tagad, es baidos, būs ļoti daudz tādu, kas mēģinās tās iegādāties. Dro�i vien būs sludinā�jumi Times.

Vai! � iesaucās Drolaits. � Ja �īs grāmatas nopirks kāds cits, jums vajag sūdzēties ministriem! Vajag sūdzēties Velsas princim! Mister Norel, valsts ne�drīkst pieļaut, ka maģijas grāmatas nonāk kāda cita rokās!

Bet vēl ir Streind�s, � aizrādīja Laselzs. � Nedomāju, ka Velsas princim vai ministriem būs kas iebilstams pret to, ka grāmatas nonāk pie Streind�a.

Tiesa, � piekrita Drolaits. � Par Streind�u es biju piemirsis.

Misters Norels izskatījās pagalam pārbijies.

Bet misters Streind�s noteikti sapratīs, ka �īm grāmatām ir jābūt ma�nām, � viņ� sacīja. � Visām maģijas grāmatām jāatrodas vienā bibliotēkā. Nedrīkst pieļaut, ka tās izklīst, kur kurā. � Viņ� ar cerībām palūkojās apkārt, gaidīdams vispārēju piekri�anu. � Pats par sevi saprotams, � viņ� turpināja, � man nebūs nekas pretim, ja misters Streind�s tās lasīs. Visi zina, cik daudz grāmatu � manis pa�a dārgo grāmatu � es esmu aizlienējis misteram Strein�d�am. Gan� bez �aubām, būs jāskatās, cik tās ir piemērotas.

Drolaits, Laselzs un �aildermass klusēja. Jā, viņi zināja, cik daudz grāmatu misters Norels bija aizlienējis misteram Streind�am. Viņi zināja arī to, cik dau�dzas tas bija paslēpis.

Streind�s ir d�entlmenis, � noteica Laselzs. � Viņ� izturēsies kā d�entl�menis un to pa�u gaidīs no jums. Ja �īs grāmatas privāti tiks piedāvātas tie�i jums, tad jūs dro�i vien tās nopirksiet, bet, ja tiks rīkota ūtrupe, viņ� uzskatīs, ka viņam ir tiesības jūs pārsolīt.

Misters Norels neko neteica, skatījās uz Laselzu un tramīgi samitrināja lūpas.

Un kāds ir jūsu ieskats, kā �īs grāmatas tiks pārdotas? Ūtrupē vai privātā darījumā?

Ūtrupē,� korī atbildēja Laselzs, Drolaits un �aildermass.

Misters Norels paslēpa seju plaukstās.

Saprotams,� lēni iesāka Laselzs, it kā �ī doma viņam tikai nupat būtu iekritusi prātā, � ja Streind�s būtu ārzemēs, viņ� vairāksolī�anā nevarētu pie�dalīties. � Laselzs iedzēra malku no savas kafijas tases. � Vai ne?

Misters Norels pacēla galvu, un viņa acīs mirdzēja jauna cerība.

Piepe�i bija visaugstākajā mērā vēlams, lai misters Streind�s gadiņu vai di�vus pavadītu Portugālē. [46] [1] Galu galā privilēģiju komiteja iz�ķīra lietu par labu seram D�eimsam Inesam, un jau�nais hercogs, glu�i kā misters Laselzs bija pareģojis, acumirklī izsludināja bibliotēkas ūtrupi.

Ūtrupe, kas notika 1812. gada vasarā (kad Streind�s atradās Pireneju pussalā), visnotaļ iespējams, bija vēsturē ievērojamākais bibliogrāfiskais notikums kop� Aleksandrijas biblio�tēkas nodeg�anas. Tā ilga �etrdesmit vienu dienu un kļuva par cēloni vismaz diviem dueļiem.

Hercoga grāmatu krājumā tika atrasti septiņi maģijai veltīti sējumi, visi � neiedomā�jami vērtīgi.

Rosu et Fons bija nezināma �etrpadsmitā gadsimta burvja sarakstītas mistiskas pārdo�mas par maģiju.

Thomas de Dundelle � līdz �im nezināma Kretjēna Detruā poēma � bija jauki un izteiksmīgi sarakstīts stāsts par karaļa Kraukļa pirmā cilvēku kalpa Tomasa Dandeila dzīvi.

"Lavdeja lngema grāmatā" bija stāstīts par kāda piecpadsmitā gadsimta burvja die�ni�ķajām nodarbēm Kembrid�ā.

Exercitatio Magica Nobilissima � septiņpadsmitā gadsimta traktāts, kurā mēģināts aprakstīt visu Anglijas maģiju.

"Septiņu vēsture" � ļoti jūklains sacerējums daļēji angliski, daļēji latīniski un vel kādā nezināmā elfu valodā. Tā vecums nav nosakāms, autors ir nezināms un autora mērķis, rak�stot �o grāmatu, it nemaz nav izprotams. Sprie�ot pēc visa, tajā stāstīts par kādu elfu zemes

pilsētu, ko sauc "Septiņi", ta�u izklāsts ir ārkārtīgi mulsino�s, un autors bie�i pārtrauc stāstījumu, lai apsūdzētu vairākas vārdos nenosauktas personas par kaut kādiem neizdibi�nāmiem pāridarījumiem. �ie teksta fragmenti daudz labāk iederētos nevis grāmatā, bet aizkaitinātās vēstulēs.

"Sievu parlaments" � se�padsmitā gadsimta sacerējums, alegorisks sievietēm raksturī�gas gudrības un burvestību apraksts.

Tomēr brīnumaināka no visām �īm grāmatām bija "Ralfa Stoksija dzīves spieģelis", kas kopā ar Boka�o "Dekamerona" pirmizdevumu tika izsolīts pēdējā ūtrupes dienā. Pat miste�ram Norelam par �ādas grāmatas pastāvē�anu nebija ne mazākās nojausmas. Izrādījās, ka tai ir divi autori, piecpadsmitā gadsimta burvis, vārdā Viljams Torps, un Ralfa Stoksija elfu kalps Viltus Toms Zilais. Lai iegūtu �o dārgumu, misters Norels �ķīrās no nedzirdētas sum�mas, 2100 ginejām.

Vispārējā cieņa pret misteru Norelu bija tik liela, ka ūtrupes zālē nebija neviena d�entl�meņa, kas mēģinātu viņu pārsolīt. Toties kāda dāma spēkojās ar viņu par katru grāmatu. Nedēļās pirms utrupes Arabella Streind�a bija rosījusies, galvu nepaceldama. Viņa bija aiz�rakstījusi neskaitāmas vēstules Streind�a radiniekiem un apmeklējusi visus viņa Londonas draugus, visādi centusies aizņemties tik daudz naudas, lai nopirktu vīram da�as grāmatas, ta�u Norels ik reizi viņu pārsolīja.

Ūtrupē piedalījās arī pazīstamais rakstnieks sers Valters Skots, kur� aprakstīja tās noslē�gumu: "Misis Streind�u tik ļoti apbēdināja "Ralfa Stoksija dzīves spieģeļa" zaudējums, ka viņa sēdēja, (iedama gau�as asaras. Tai brīdī ar grāmatu rokā gāja misters Norels. Ne vārds, ne skatiens �im cilvēkam neatradās, lai to veltītu sava mācekļa sievai. Neatccros, kad pēdējo reizi biju redzējis izturē�anos, kas man liktos tik nosodāma. Norela vīzdegunīgo uzvedību pamanīja vairāki cilvēki, un es dzirdēju par viņu izsakām ne vienu vien skarbu piezīmi. Pat lords Porti�eds, kura apbrīnai pret burvi nav robe�u, atzīst, ka pēc viņa domām Norels pret misis Streind�u izturējies izcili nejauki."

Nosodījuma vārdus misters Norels izpelnījās ne tikai ar savu augstprātīgo izturē�anos pret Streind�a kundzi vien. Pēc ūtrupes petnieki un vēsturnieki nedēļām ilgi gaidīja, kad kļūs zināms, kādas jaunas zinā�anas atrodamas septiņās brīni�ķīgajās grāmatās. Sevi�ķi lielas ce�rības tika liktas uz "Ralfa Stoksija dzīves spieģeli", kam vajadzēja palīdzēt atrisināt da�us no Anglijas maģijas mīklainākajiem noslēpumiem. Visi domāja, ka misters Norels savus atklā�jumus publicēs "Angļu maģijas draugu" lappusēs vai liks nodrukāt jaunus �o grāmatu eksem�plārus. Viņ� neizdarīja ne vienu, ne otru. Da�i viņam aizrakstīja un uzdeva savus jautājumus. Viņ� neatbildēja. Kad laikrakstos parādījās vēstules ar sūdzībām par viņa izturē�anos, Norels pauda savu lielo sa�utumu. Galu galā viņ� bija tikai rīkojies tāpat kā vienmēr � uzpircis vērtīgas grāmatas un pēc tam paslēpis tās dro�ā vietā. Vienīgā at�ķirība bija tāda, ka iepriek� viņ� bija nevienam nezināms d�entlmenis un viņa rīcība nevienu neinteresēja, turpretim tagad viņam bija pievērstas visas Anglijas acis. Viņa klusē�ana modināja neizpratni un ļau�dīm nāca prātā citas reizes, kad misters Norels bija izturējies rupji vai uzputīgi.

1811. gada janvāris/marts

� Man, skr, prātā nāk tādas domas, ka mana aizbrauk�ana uz Pireneju pus�salu nozīmēs lielas pārmaiņas jūsu kopīgajos darbos ar Kara ministriju, � teica Streind�s. � Baidos, kad es bū�u prom, jums vairs neliksies visai ērti, ka ļaudis dienu un nakti klauvē pie jūsu durvīm un pieprasa, lai jūs uz karstām pēdām veicat vienu vai otru burvestibu. Turpmāk ar viņiem visiem vajadzēs nodar�boties jums pa�am. Kad jūs gulēsit? Manuprāt, vajag viņiem pateikt, ka no tās dienas viss notiks citādi. Ja es varu kaut kā palīdzēt to nokārtot, labprāt jums izlīdzē�u. Varbūt �onedēļ vajadzētu uzaicināt lordu I.iverpūlu vakariņās?

O, jā, ļoti labi! � misters Norels atsaucās, lieliski priecādamies par �o Streind�a smalkjūtības pierādījumu. � Uzaicināsim, un jums pa�am noteikti jābūt klāt. Jūs visu tik labi protat izskaidrot! Jums vajag tikai pateikt, un lords Liverpūls uzreiz visu saprot!

Tad man aizrakstīt viņa gai�ībai?

Jā, rakstiet! Rakstiet!

Tas notika janvāra pirmajā nedēļā. Streind�a aizbrauk�anas diena vēl ne�bija zināma, ta�u tam bija jānotiek visā drīzumā. Streind�s apsēdās pie galda un uzrakstīja ielūgumu. Lords Liverpūls nekavējoties atbildēja, un jau parītdien viņi to uzņēma Hanover-skvēra namā.

Misteram Norelam un D�onatanam Streind�am bija paradums stundu pirms vakariņām pavadīt mistera Norela bibliotēkā, un tie�i tur abi sagaidīja viņa gai�ību. Klāt bija arī �aildermass, gatavs izpildīt klerka, padomnieka, vēstne�a vai kalpa pienākumus � kā apstākļiem labpatiks.

Lords Liverpūls pirmo reizi spēra kāju mistera Norela bibliotēkā, un pirms apsē�anās viņ� mazliet pagājās gar grāmatskapjiem.

Man ir stāstīts, ser, � viņ� bilda, � ka jūsu bibliotēka ir viens no moder�nās pasaules brīnumiem, ta�u es nebiju iedomājies, ka tā būs kaut pustik bagāta.

Misters Norels bija bezgala iepriecināts. Lords Liverpūls bija tie�i tāds vie�sis, kādi viņam visvairāk patika � viesis, kas apbrīno viņa grāmatas, ta�u neiz�rāda ne mazāko vēlē�anos tās ņemt ārā no plauktiem un lasīt.

Tad, vērsdamies pie mistera Norela, ierunājās Streind�s:

Mēs, ser, vēl neesam runāju�i par to, kādas grāmatas man jāņem līdzi uz Pireneju pussalu. Es uzmetu sarakstu, �etrdesmit nosaukumu, bet, ja jums �ķiet, ka to vēl vajag papildināt, ar prieku uzklausī�u jūsu padomus. � No juku ju�kām sakrautās papīru kaudzes uzgaida viņ� izvilka salocītu papīra lapu un pa�sniedza to misteram Norelam.

Nē, �āds saraksts nesniedza mistera Norela dvēselei jauku spirdzinā�anu. Tas bija rakstīts, kā ienāk prātā, � kaut kas uzrakstīts, nosvītrots, rakstīts no jauna, nosvītrots, tad starp rindiņām �ķībi greizi pierakstīts klāt. Tur bija pār�pārēm tintes traipu, aplam norādītu nosaukumu, kļūdaini uzrakstītu autoru uzvārdu, un beigās pagalam mulsino�as trīs rindiņas � sākums �arādei, ko Streind�s bija sācis sacerēt kā atvadu dāvanu Arabellai. lā�u ne jau tādēļ mis�ters Norels nobālēja. Viņam nebija ienācis prātā, ka Streind�am Portugālē būs vajadzīgas grāmatas. Doma, ka �etrdesmit dārgi sējumi tiks ņemti līdzi uz kara pārņemtu valsti, kur tie var sadegt, uzsprāgt gaisā, nogrimt ūdenī vai pārklā�ties ar putekļiem, modināja viņā nepanesamas �au�alas. Misters Norels par karu nezināja necik daudz, ta�u viņam bija aizdomas, ka zaldāti nav nekādi lielie grāmatu cienītāji. Viņi var ap�amdīt tās ar netīriem pirkstiem. Viņi var tās saplēst! Viņi var � ak, �au�alu �au�alas � viņi var tās lasīt un mēģināt burt! Vai zaldāti prot lasīt? Misters Norels nezināja. Ta�u uz kārts bija likts ve�sela Kontinenta liktenis un tepat sēdēja lords Liverpūls� un misters Norels noskārta, cik ārkārtīgi sare�ģīti � patiesībā neiespējami � būs Streind�am tās nedot.

Viņ� atskatījās uz �aildermasu ar izmisīgu lūgumu acīs.

�aildermass paraustīja plecus.

Lords Liverpūls tikām vienā mierā raudzījās apkārt. Pēc visa sprie�ot, vi�ņam �ķita, ka daudzo grāmatu tūksto�u vidū �etrdesmit sējumu īslaicīga prom�būtne itin viegli varētu palikt nepamanīta.

Man negribētos ņemt līdzi vairāk par �etrdesmit, � netraucēti turpi�nāja Streind�s.

Ļoti prātīgi, ser, � viņam piekrita lords Liverpūls. � Ļoti prātīgi. Ne�ņemiet vairāk, nekā būs ērti vadāt līdzi.

Vadāt līdzi! � pavisam satricināts, iekliedzās misters Norels. � Bet jūs ta�u negrasāties tās vadāt apkārt un visur kur! Tiklīdz jūs būsit ieradies, vajag nekavējoties novietot grāmatas bibliotēkā. Vislabākā būtu kādas pils biblio�tēka. Izvēlieties pamatīgu, labi nocietinātu pili�

Bet baidos, ka bibliotēkā man no tām nebūs liela labuma, � Streind�s tracino�ā mierā attrauca. � Fs uzturē�os karaspēka nometnēs un kaujaslau- kos. Grāmatas man būs vajadzīgas tur.

Tad vajag tās glabāt lādē! � pieprasīja misters Norels. � Ļoti izturīgā koka vai varbūt labāk dzelzs lādē! Jā, vislabāk dzelzs. Mēs varam jau rīt likt tādu izgatavot. Un pēc tam�

Ak, lūdzu, piedodiet man, mister Norel, � iejaucās lords Liverpūls, � ta�u es nekādā ziņā neieteiktu misteram Streind�am izmantot dzelzs lādi. Nevajag paļauties uz to, ka viņam piesķirs vezumu. Vezumi nepiecie�ami kareivju iero�iem, kartēm, proviantam, munīcijai un tā joprojām. Vismazāk neērtību armijai misters Streind�s sagādās, pārvadādams savas mantiņas ar mūli vai ēzeli, kā to dara visi virsnieki. � Tad viņ� uzrunāja Streind�u: � Atrodiet labu, spēcīgu mūli, kas spēs panest jūsu un jūsu kalpa bagā�u. Hjūlija un Rata tir�gotavā nopērciet seglu somas un grāmatas salieciet tajās. Ietilpīgākās ir armijas somas. Turklāt nav gandrīz nekādu �aubu, ka no vezuma grāmatas nozagtu. Diem�ēl man jāteic, ka zaldāti zog visu, kam tiek klāt. � Brīdi prātojis, viņ� pie�metināja: � Vismaz mūsu zaldāti.

Kā pagāja vakariņas, misters Norels tikpat kā nepamanīja. Viņ� miglaini ap�zinājās, ka Streind�s un viņa gai�ība daudz sarunājās un daudz smējās. Vairā�kas reizes Streind�s, �ķiet, sacīja: � Lai notiek, tātad tas ir izlemts! � un viņa gai�ība atsaucās: � O, kā gan citādi! � Ta�u par ko abi runā, misters Norels nezināja un pat negribēja zināt. Viņ� neizsakāmi no�ēloja, ka vispār bija iera�dies Londonā. Ak, kāpēc viņam ienāca prātā ķerties pie angļu maģijas atjau�no�anas? Kāpēc viņ� nepalika Hartijū abatijā, kur varētu lasīt un burt sev par prieku? Ne Londona, viņ� domāja, ne panākumi un slava � tas viss nenieka neatsver �etrdesmit grāmatu zaudējumu.

Kad lords Liverpūls un Streind�s bija aizgāju�i, viņ� devās uz bibliotēku, lai paskatītos uz savām �etrdesmit grāmatām, lai paturētu tās rokās un palolotu, kamēr tas vēl ir iespējams.

Bibliotēkā joprojām sēdēja �aildermass. Viņ� turpat pie galda bija ieturējis vakariņas un patlaban pārlūkoja saimniecības rēķinu grāmatas. Kad pa dur�vīm ienāca misters Norels, viņ� pacēla galvu un pavīpsnāja:

Manuprāt, ser, misters Streind�s armija gus lielas sekmes. Viņ� ar savu kara viltību jau pārspēja jūs.

Gai�ā mēnesnīcas naktī pa�ā februāra sākumā britu burinieks "Svētā Serlo velte"' ienāca Te�u grīvā un noenkurojās pie Melnā zirga laukuma pa�ā Lisa�bonas centrā. Starp pirmajiem, kas nokāpa no kuģa, bija Streind�s un viņa kalps D�eremijs D�onss. Streind�s vēl nekad nebija bijis ārzemēs, un viņu ļoti pacilāja apziņa, ka viņ� beidzot tādās nokļuvis, un tāpat ari ļoti svarīgā armijas un flotes kņada, kurā viņ� uzreiz nonāca. Viņ� nespēja vien sagaidīt, kad varēs ķerties pie bur�anas.

Interesanti, kur ir lords Velingtons? � viņ� D�eremijam D�onsam sa�cīja. � Kā tev �ķiet, vai kāds no �iem zeļļiem to varētu zināt? � Streind�s ziņ�kāri paskatījās uz prāvu, līdz pusei uzbūvētu arku laukuma galā. Tā izskatījās ļoti kareivīga, un viņ� nepavisam nebrīnītos, ja izrādītos, ka turpat aiz tās ir ari Velingtons.

Bet tagad ir divi naktī, ser, � norādīja D�eremijs. � Viņa gai�ība dro�i vien guļ.

Ā, tu tā domā? Kaut arī viņa rokās ir visas Eiropas liktenis? Varbūt tev taisnība.

Streind�s negribīgi piekrita, ka �obrid būtu labāk iet uz viesnīcu un lordu Velingtonu meklēt rīt.

Viņiem bija ieteikta kāda Kurpnieku ielas viesnīca, kas piederēja kornvo- lietim misteram Prido. Gandrīz visi mistera Prido viesnīcas iemītnieki bija britu virsnieki, kas nule bija atgriezu�ies Portugālē no Anglijas vai gaidija ku�ģus, kas aizvedīs viņus atvaļinājumā. Misters Prido vēlējās, lai, uzturēdamies viņa pajumtē, virsnieki justos glu�i kā dzimtenē. Tas viņam izdevās tikai daļēji. Misters Prido varēja darīt, ko darīdams, ta�u alla� izrādījās, ka viņa viesiem ir uztiepusies Portugāle. Lai arī viesnīcas tapetes un mēbeles bija izrakstītas no Londonas, tās piecus gadus bija apspīdējusi Portugāles saule, un viss bija vis�notaļ portugāliski izbalojis. Lai arī misters Prido bija norādījis pavāram celt viesiem priek�ā angļu ēdienkarti, pavārs bija portugālis un ēdienos vienmēr

1 "Svētā Serlo velte" bija gūstā kritis francū�u kuģis. Francijā tā nosaukums bija L? Temple Fouiirouyē. Par "Svētā Serlo velti", kā zināms, sauca vienu no �etriem burvju me��iem, kas ieskāva un sargāja karaļa Kraukļa galvaspilsētu Ņūkāslu.

bija negaidīti daudz piparu un eļļas. Pat viesu zābaki pēc tam, kad tos bija spod�rinājis viņa portugāļu zābaku tīrītājs, oda kaut kā portugāliski.

No rīta Streind�s piecēlās vēlu. Viņ� ieturēja krietnas brokastis un pēc tam kādu stundu pastaigājās. Izrādījās, ka Lisabona ir pilsēta, kurā netrūkst arkā�dēm apgādātu laukumu, modernu, elegantu namu, statuju, teātru un tirgo�tavu. Gribot negribot nāca prātā, ka iespējams, kar� nemaz nav tik briesmīga padarī�ana.

Nākdams atpakaļ uz viesnīcu, viņ� pie kāpnēm pamanīja �etrus vai piecus britu virsniekus, kas aizrautīgi sarunājās savā starpā. Tie�i tas, kas viņam vaja�dzīgs. Streind�s piegāja klāt, atvainojās par iztraucē�anu, pateica, kas viņ� tāds ir, un apvaicājās, kur Lisabonā varētu atrast lordu Velingtonu.

Virsnieki pagriezās un skatījās uz viņu ar lielu izbrīnu, it kā jautājums būtu nevietā, kaut Streind�am nepavisam nebija skaidrs, kālabad.

Lorda Velingtona Lisabonā nav, � atbildēja viens no viņiem, kas bija tērpies huzāru zilajā mundierī un baltajās biksēs.

Ak tā? Kad viņ� atgriezīsies? � Streind�s vaicāja.

Atgriezīsies? � virsnieks atkārtoja. � Ne jau nu tuvākajās nedēļās. Pēc vairākiem mēne�iem. Varbūt nekad.

Tad kur lai es viņu atrodu?

Dieva dēļ! � virsnieks atsaucās. � Viņ� var būt visur.

Vai tad jums nav zināms, kur viņ� atrodas? � Streind�s nerimās.

Virsnieks skatījās uz viņu diezgan bargi.

Lords Velingtons neuzturas vienā vietā, � tas atbildēja. � Lords Ve�lingtons dodas turp, kur viņ� ir vajadzīgs. Un lords Velingtons, � viņ� pieme�tināja, lai Streind�s beidzot saprastu,� ir vajadzīgs visur.

Cits virsnieks, ko�i sarkanā, ar sudraba tresēm bagātīgi ap�ūtā mundierī, bija mazlietiņ laipnāks:

Lords Velingtons ir Līnijās.

Līnijās? � Streind�s pārjautāja.

Jā.

Diem�ēl pretēji tam, ko izpalīdzīgais virsnieks domāja, �is izskaidrojums ne�bija pilnīgi skaidrs un noderīgs. Ta�u Streind�s nojauta, ka sava prāta aprobe�otību ir demonstrējis pietiekami ilgi. Vēlē�anās izvaicāt virsniekus bija izgaisusi bez miņas.

"Lords Velingtons ir Līnijās" izklausījās pagalam dīvaini, un, ja Streind�am vajadzētu uzdro�ināties un minēt, ko �is izteiciens nozīmē, viņ� dro�i vien apgalvotu, ka par atra�anos "līnijās" kādā �argonā dēvē dzēruma skurbuli.

Viņ� iegāja viesnīcā un lika izsūtāmajam zēnam sameklēt D�eremiju D�onsu. Ja kādam britu armijas priek�ā vajag iztaisīties par nejēgu un muļķi, tad labāk jau lai tas ir D�eremijs.

Ahā, klāt esi, � viņ� noteica, kad D�eremijs bija ieradies. � Ej un sa�meklē kādu kareivi vai virsnieku un pajautā, kur lai atrod lordu Velingtonu.

Tiks izdarīts, ser. Bet varbūt jūs vēlaties pajautāt pats?

Nekādā ziņā. Man jābur.

Tā nu D�eremijs devās ārā un pēc ļoti neilga brī�a atgriezās.

Vai uzzināji? � jautāja Streind�s.

Jā, ser! � mo�i atsaucās D�eremijs. � Tas nemaz netiek turēts noslē�pumā. Lords Velingtons ir Līnijās.

Jā, bet ko tas nozīmē?

Vai, piedodiet, ser! Tas d�entlmenis man to pateica tik dabiski, it kā tā būtu pavisam parasta lieta. Es nodomāju, ka jūs zināsit.

Nē, es nezinu. Varbūt ir vērts pajautāt Prido.

Misters Prido labprāt izlīdzēja. Nekas nevarot būt vēl vienkār�āks. Miste�ram Streind�am jābrauc uz armijas �tābu. Viņa gai�ība noteikti bū�ot tur. Neesot tālu � varbūt pusdienas braucienā no pilsētas. Vai drusciņ tālāk. � Kā no Taibernas līdz Godelmingai, ser, ja jūs iztēlojaties, kā tas ir.

Hm, vai jūs nebūtu tik laipns un neparādītu man kartē�

Dievs ar jums, ser! � misters Prido bija vareni uzjautrināts. � Jūs pats nemū�am neatradīsit. Es atradī�u kādu, kas jūs aizvedīs.

Mistera Prido atradums bija intendanta palīgs, kam bija darī�anas Torris- vedra�ā � armijas �tābs bija �etras vai piecas jūdzes pirms �īs pilsētiņas. Intendanta palīgs paziņoja, ka ar lielāko prieku jā�ot kopā ar Streind�u un parādī�ot viņam ceļu.

"Beidzot," nodomāja Streind�s, "kaut kas sāk notikt."

Sākumā ceļ� veda pa jauku ainavu � laukiem un vīndārziem, kuros �ur un tur bija izkaisītas glītas, baltas zemnieku mājiņas un akmens vējdzirnavas ar brūnām audekla burām. Pa ceļu gan vienā, gan otrā virzienā nemitīgi virzījās daudz portugāļu kareivju, viņu vidū gadījās arī pa kādam britu virsniekam, un to ko�ie, purpursārtie vai zilie mundieri izskatījās � vismaz Streind�a patrio�tiskajām acīm � daudz vīri�ķīgāki un kareiviskāki. Kad ceļā bija pavadītas trīs stundas, viņi ieraudzīja kalnu grēdu, kas līdzenumā slējās kā mūris.

Iejājot �aurā ielejā starp diviem visaugstākajiem kalniem, intendanta palīgs sacīja:

�eit sākas Līnijas. Redzat to fortu aug�ā, pie pārejas? � viņ� rādīja pa labi. Izskatījās, ka "forts" savas dzīves rītā bijis vējdzirnavas, ta�u pēdējā laikā ticis pie visda�ādākajiem uzlabojumiem skanstu, dzeguju un ambrazūru vei�dolā. � Un otru fortu, pārejas pretējā pusē? � intendanta palīgs turpināja. Viņ� norādīja pa kreisi. � Un tālāk, nākamajā klin�u atsegumā, vēl vienu mazu fortiņu? Aiz viņa �jūs neredzat, jo �odien ir apmācies un mākoņains � ir vēl viens. Un tā joprojām, un tā joprojām. Vesela rinda fortu no Te�u līdz jūrai! Bet tas nemaz nav viss! Tālāk uz ziemeļiem ir vēl divas līnijas. Kopā � trīs līnijas!

Tas nenoliedzami ir iespaidīgi. Un vai tās ierīkoja portugāļi?

Nē, ser. Tās ierīkoja lords Velingtons. Te francū�i netiks cauri. Kur nu, ser! Ne vabulis netiks cauri, ja nu vienīgi �im vabulim būs līdzi papīrs ar lorda Velingtona parakstu! Lūk, kāpēc francū�u armija sē� Santarimā un uz priek�u netiek, bet mēs ar jums Lisabonā vienā mierā guļam savās gultiņās!

Pavisam drīz viņi nogriezās no ceļa un pa stāvu un līkumainu taku devās kalnup uz. mazītiņu ciemu, ko sauca Perunegru. Streind�u ļoti pārsteidza tas, cik ļoti at�ķīrās viņa iedomātais kar� no tā kara, kas bija patiesībā. Viņ� bija iztēlojies, ka lords Velingtons sēdēs kādā lepnā Lisabonas savrupnamā un ko�mandēs no turienes, ta�u atrada viņu ciemā, kas bija tik mazs, ka Anglijā to vispār nesauktu par ciemu.

Armijas �tābs izrādījās pilnīgi neievērojams nams vienkār�ā bruģētā pa�galmā. Streind�am pavēstīja, ka lords Velingtons izbraucis inspicēt Līnijas. Nevienam nebija iebildumu pret to, ka Streind�s pagaidīs � galvenais, lai viņ� nemaisās pa kājām.

Tomēr jau no tā brī�a, kad Streind�s spēra soli pār �ī nama slieksni, uz viņu savas tiesības pieteica tas bezgala nepatīkamais Dabas likums, saskaņā ar kuru cilvēks, kas nonācis nepazīstamā vietā, var nostāties jebkur � viņ� alla� būs pa kājām. Apsēsties Streind�s nevarēja, jo istabā, kurā viņ� bija ielaists, nebija krēslu � dro�i vien tāpēc, lai francū�i, ja viņiem kaut kā izdotos ielavīties �ai namā, nevarētu aiz tiem noslēpties,� tādēļ viņ� ieņēma vietu pie loga. Ta�u ienāca divi virsnieki, un viens no viņiem vēlējās parādīt kādu militāri svarīgu Portugāles ainavas īpatnību, tādēļ viņiem vajadzēja skatīties pa logu. Abi bargi palūkojās uz Streind�u, un tas pārcēlās citur un apstājās pie arkas, ko līdz pu�sei slēpa aizkars.

No vārtailas tikmēr neatlaidīgi sauca, lai kāds vārdā Vainspils atnesot �au�jampulvera muciņas, un darot to veicīgi. Istabā ienāca ļoti sīka auguma kareivis ar nelielu kūkumu. Viņam uz sejas bija ko�i violeta dzimumzīme un mundie�ris, liekas, bija salasīts kopā pa visiem britu armijas pulkiem. Viņ� tad laikam arī bija Vainspils. Vainspils bija nelaimīgs. Viņ� nespēja atrast �aujampulveri. Viņ� dzenāja to rokā pa bufetēm, meklēja patrepēs un uz balkoniem. � Tūlīt! � viņ� vienā laidā sauca pretim, līdz pēdīgi viņam ienāca prātā paskatīties aiz Streind�a, viņpus aizkara un arkā. Tai pa�ā brīdī viņ� kliedza, ka jau ir atradis pulvermucas un būtu pamanījis tās daudz agrāk, ja tikai Kāds � un te viņ� uzmeta Streind�am ļoti melnu skatienu � nestāvētu priek�ā.

Stundas ritēja lēni. Streind�s bija atgriezies savās pozīcijās pie loga un gan�drīz aizsnaudies, kad piepe�i pēc zināmas kņadas un jukām noskārta, ka namā ieradies kāds Svarīgs Cilvēks. Acumirkli vēlāk istabā strauji iesoļoja trīs vīri, un pēdīgi Streind�s nonāca lorda Velingtona priek�ā.

Kā lai es aprakstu lordu Velingtonu? Vai tad kaut kas tāds ir nepiecie�ams un vispār iespējams? Viņa seja ir visur, kur vien krīt skatiens, � tā lūkojas preti no lētas gravīras iebraucamajā vietā pie sienas, tā, daudz smalkākā vei�dolā, izskaistināta ar karogiem un bungām, sagaida balles nama kāpņu aug��galā. Mūsdienās neviena ar caurmēra romantiskām jūtām apveltīta jauna dāma nekļūs septiņpadsmit gadu veca, nenopirkusi vismaz vienu lorda Velingtona portretu. Viņa domās par garu ērgļa degunu, kas ir daudz pievilcīgāks par īsu un strupu o�amo, un par sava mū�a lielāko nelaimi uzskatīs to, ka varo�nis jau ir precējies. Mierinājumam viņa ir stingri apņēmusies savu pirm�dzimto dēlu nokristīt par Arturu. Un savā uzticībā jaunā dāma nav vientuļa. Viņas mazie brāļi un māsas nav ne kripatiņu mazāk kvēli dievinātāji. Glītāko alvas zaldātiņu jebkurā Anglijas bērnistabā vienmēr sauc Velingtons un tam piedzīvojumu tiek vairāk nekā visai pārējai rotaļlietu lādei, kopā ņemtai. Katrs skolnieks vismaz reizi nedēļā tēlo Velingtonu un tāpat dara viņa mā�e- les. Velingtons iemieso visus angļu tikumus. Viņ� ir angliskums, izkāpināts līdz pilnībai. Ja francū�iem Napoleons ir kuņģos (un tā acīm redzami ir), tad mums Velingtons ir sirdī. [47] [1] Bez �aubām, var iebilst, ka Velingtons vispār bija īrs, ta�u patriotiska anglietes spalva nenolaidīsies tik zemu, lai atspēkotu �ādu matu skaldī�anu.

�obrīd lords Velingtons ar kaut ko nebija apmierināts.

Manuprāt, manas pavēles bija glu�i skaidras! � viņ� sacīja abiem pā�rējiem virsniekiem. � Portugāļiem vajadzēja iznīcināt visus graudu krāju�mus, ko viņi nespēj aizvest prom, lai tie nenonāktu francū�u nagos. Bet ko es tikko pusi dienas darīju? Skatījos, kā francū�u kareivji pie Karta�u lien iek�ā alās un nāk ārā ar maisiem.

Portugāļu zemniekiem bija ļoti grūti iznīcināt graudus. Viņi baidās no bada, � viens no virsniekiem paskaidroja.

Otrs uzmundrino�i ieminējās, ka varbūt francū�u atrastajos maisos bija nevis graudi, bet kaut kas nevērtīgs, nu, teiksim, zelts vai sudrabs?

Lords Velingtons pievērsa viņam saltu skatienu.

Francū�u zaldāti stiepa maisus uz vējdzirnavām. Spārni griezās visu acu priek�ā! Varbūt jūs domājat, ka viņi tur mala zeltu? Esiet tik laipns, Dīljel, un vērsieties pie portugāļu valdības ar iebildumiem! �Viņa skatiens, kas nikni �audījās apkārt, atdūrās pret Streind�u. � Kas tas tāds? � viņ� noprasīja.

Par Dīljelu nodēvētais virsnieks kaut ko klusiņām pateica viņa gai�ībai ausī.

Ak tā! � lords Velingtons noteica un tad uzrunāja Streind�u. � Jūs esat tas burvis. � �ai piezīmei bija tikko manāma jautājuma pieskaņa.

Jā, � atbildēja Streind�s.

Misters Norels?

Ak, nē. Misters Norels palika Anglijā. Es esmu misters Streind�s.

Lordam Velingtonam tas neko neizteica.

Otrs burvis, � Streind�s paskaidroja.

Ahā, � noteica lords Velingtons.

Virsnieks uzvārdā Dīljels skatījās uz Streind�u ar neizpratni, it kā domātu, ka pēc tam, kad lords Velingtons pateicis Streind�am, kas viņ� tāds ir, nepavi�sam nav pieklājīgi par varītēm vēlēties būt kādam citam.

labi, mister Streind�, � lords Velingtons sacīja. � Baidos, ka jūs �urp brau�cis esat velti. Man jums atklāti jāsaka�ja es būtu spējis nepieļaut, ka jūs dodaties �urp, tad būtu to darījis. Ja nu reiz jūs tomēr esat ieradies, izmanto�u izdevību un jums paskaidro�u, kāda sodība jūs un otrs d�entlmenis esat bijis armijai.

Sodība? � Streind�s pārjautāja.

Sodība, � lords Velingtons atkārtoja. � Saskatīju�ies tās burvju ainas, ko jūs viņiem rādījāt, ministri ieņēma galvā, ka saprot, kāds ir stāvoklis Por�tugālē. Viņi sūtīja man milzum daudz norādījumu un iejaucās daudz vairāk nekā agrāk. Tikai man ir zināms, kas jādara Portugālē, mister Streind�, jo tikai es pazīstu visus apstākļus. Es negribu teikt, ka jūs un tas otrs d�entlmenis neesat izdarīju�i neko labu citur � flote, �ķiet, ir apmierināta � no tā es neko nesa�protu, � bet to gan es teik�u, ka man te Portugālē burvis nav vajadzīgs.

Bet, milord, �eit, Portugālē, maģija netiks izmantota nepiemēroti, tāpēc ka es bū�u jūsu rīcībā un rīko�os pēc jūsu norādījumiem.

Lords Velingtons uzmeta Streind�am asu skatienu.

Man visvairāk vajag vīrus. Vai jūs varat uztaisīt man vairāk kareivju?

Kareivju? Hm, atkarībā no tā, par kādiem kareivjiem jūsu gai�ība runā. Interesants jautājums� � Sev par lielu nepatiku Streind�s atklāja, ka izsakās mats matā kā misters Norels.

Varat vai nevarat? � viņa gai�ība noprasīja.

Nevaru.

Vai jūs varat likt lodēm skriet ātrāk un trāpīt francū�iem? Tās jau lido ļoti ātri. Varbūt jūs spējat apgriezt otrādi zemi un likt akmeņiem nostāties tā, lai man būtu rcdutes, lunetes un citas fortifikācijas?

Nē, milord. Bet, milord�

�tāba kapelānu sauc misters Briskols. Galveno mediķi sauc doktors Mak- graigors. Ja jūs nolemsiet palikt Portugālē, es ieteiktu jums iepazīties ar �iem d�entlmeņiem. Varbūt viņiem jūs būsit noderīgs. Man ne. � Lords Velingtons uzgrieza Streind�am muguru un nekavējoties uzsauca kādam Torntonam likt galdā vakariņas. �ādi viņ� lika noprast, ka saruna beigusies.

Streind�s bija pieradis pie valdības ministru godbijīgās izturē�anās. Viņ� bija pieradis, ka ar viņu kā ar līdzīgu runā da�a laba no Anglijas visaugstāk stāvo��ajām personām. Atklāt, ka piepe�i esi pieskaitīts armijas kapelāniem un me�diķiem � nenozīmīgiem statistiem �, bija gau�ām nepatīkami.

Nakti viņ� pārlaida � ļoti neomulīgi � Perunegru vienīgajā iebraucamajā sētā un līdz ar gaismiņu devās atpakaļ uz Lisabonu. Atgriezies Kurpnieku ielas viesnīcā, viņ� sēdās pie galda un uzrakstīja Arabellai garu vēstuli, visos sīku�mos izklāstīdams, cik nepieļaujami pret viņu izturēju�ies. Pēc tam, juzdamies mazliet labāk, viņ� nolēma, ka sūdzēties nav vīri�ķīgi, un vēstuli saplēsa.

Tad viņ� sarakstīja uz papīra lapas visas burvestības, ko viņi ar Norelu bija liku�i lietā pēc Admiralitātes pasūtinājuma, un sāka lauzīt galvu par to, kas vislabāk noderētu lordam Velingtonam. Pēc ilgām un pamatīgām pārdomām Streind�s nosprieda, ka fran�u armijas nelāgo stāvokli vislabāk būtu pasliktināt vēl vairāk, uzsūtot tai pērkona negaisus un aumaļu lietus. Viņ� nolēma nekavē�joties aizrakstīt viņa gai�ībai vēstuli, piedāvājot �ādu burvestību. Izlēmīgums alla� uzmundrina, un Streind�a gars tūlīt kļuva pacilātāks � mjā, līdz tam brīdim, kad viņ� nejau�i paskatījās pa logu. Debesis bija melnas, lietus gāza kā ar spaiņiem un pūta negants vēj�. Pēc visa sprie�ot, kuru katru brīdi varēja sākties negaiss. Streind�s devās meklēt misteru Prido. Viesnīcnieks apstipri�nāja � jā, lietus neesot mitējies jau nedēļām ilgi � portugālis ieskatīja, ka tik drīz tas vēl nerim�oties � un, jā, francū�i tie�ām esot ļoti nelaimīgi.

Streind�s brīdi pārdomāja �os vārdus. Bija liels kārdinājums aizsūtīt lordam Velingtonam vēstulīti, piedāvājoties izbeigt lietavas, vadoties pēc pieņēmuma, ka arī britu kareivjiem tas, jādomā, nemaz nepatīk, � ta�u galu galā viņ� nosprieda, ka laika apstākļu maģijas lietas ir pārāk sare�ģītas un būtu prātīgāk pie tām ķerties, kad viņ� labāk izpratīs karu un lordu Velingtonu. Pagaidām par labāko būtu atzīs�tama doma nogāzt pār francū�u kareivju galvām krietnu gūzmu var�u. Tas būtu visaugstākajā mērā bībeliski, un kas, domāja Streind�s, varētu būt vēl cienījamāks?

No rīta viņ� drūmi sēdēja savā viesnīcas istabā, izlikdamies, ka lasa vienu no Norela grāmatām, ta�u patiesībā skatījās, kā ārā līst. Pēk�ņi pie durvīm klau�vēja. Nācējs bija kāds skotu virsnieks huzāru mundierī. Viņ� jautājo�i palūko�jās uz Streind�u un vaicāja:

Mister Norel?

Nē� Ai, vai nav vienalga! Kā varu būt noderīgs?

Man jums jānodod ziņa no �tāba, mister Norel. � Jaunais virsnieks pa�sniedza Streind�am papīra lapiņu.

Tā bija viņa pa�a vēstule Velingtonam. Tai pāri kāds ar resnu, zilu zīmuli bija uz�ņāpis vienu vienīgu vārdu: "Noraidīts."

Kā rokraksts tas ir? � Streind�s jautāja.

Lorda Velingtona, mister Norel.

Ak tā.

Nākamajā dienā Streind�s aizrakstīja Velingtonam vēl vienu vēstulīti, pie�dāvādamies sacelt Te�u ūdeņus stāvus un apslīcināt francū�us. Uz to Veling�tons vismaz atbildēja ar diezgan garu raksta galu, norādīdams, ka �imbrī�am visa britu armija un liela daļa Portugāles armijas atrodas starp Te�u un fran�cū�iem un attiecīgi mistera Streind�a priek�likums nekādā ziņā neesot uzska�tāms par piemērotu.

Streind�s negrasījās atzīt savu sakāvi. Viņ� turpināja ik dienas sūtīt Veling�tonam priek�likumus. Visi tika noraidīti.

Kādu sevi�ķi drūmu februāra beigu dienu, pa mistera Prido viesnīcas gaiteni iedams ieturēt vientuļas vakariņas, viņ� gandrīz saskrējās ar jaunu sārtvaidzi angļu drānās. Jauneklis atvainojās un apvaicājās, vai viņ� nezinot, kur būtu at�rodams misters Streind�s.

Es esmu Streind�s. Un jūs?

Mani sauc Briskols. Esmu �tāba kapelāns.

Misters Briskols. Jā. Kā tad.

Lords Velingtons lika man jūs uzmeklēt, � misters Briskols paskaid�roja. � Viņ� ieminējās, ka jūs ar maģiskiem paņēmieniem varētu man palī�dzēt. � Misters Briskols pasmaidīja. � Man gan liekas � patiesībā viņ� cer, ka man varētu izdoties jūs pārliecināt neapbērt viņu ar vēstulēm.

Ak tā, � noteica Streind�s. � Nē, es nerim�os, iekams viņ� neuzdos man darbu.

Misters Briskols pasmējās.

Labi, tā arī viņam pateik�u.

Paldies. Bet varbūt es varu kaut ko darīt jūsu labā? Man gan līdz �im nav gadījies burt Baznīcas uzdevumā. Runā�u ar jums atklāti, mister Briskol. Ekleziastisko maģiju es pārzinu ļoti virspusēji, ta�u priecā�os, ja vismaz kādam bū�u noderīgs.

Hmm. Atbildē�u jums ar tādu pa�u atklātību, mister Streind�. Mani pienākumi patiesībā ir ļoti vienkār�i. Es apmeklēju slimos un ievainotos. No�turu kareivjiem dievkalpojumus un mēģinu nodro�ināt pienācīgu apbedī�anu nabaga kritu�ajiem. Neredzu, kā jūs varētu man palīdzēt.

Neviens cits arī neredz, � Streind�s nopūtās. � Bet nāciet, pavakari�ņosim kopā! Vismaz nevajadzēs ēst vienam pa�am.

�is priek�likums ātri tika pieņemts, un abi apsēdās viesnīcas ēdamistabā. Streind�s atklāja, ka misters Briskols ir patīkams galdabiedrs, kas labprāt ga�tavs pastāstīt visu, kas viņam zināms par lordu Velingtonu un armiju.

Lielākoties kareivji nav nekādi ticīgie, � viņ� sacīja, � ta�u neko citu es arī negaidīju, turklāt man ļoti nācis par labu tas apstāklis, ka visi iepriek�ējie kapelāni gandrīz uzreiz pēc iera�anās devās atvaļinājumā. Es esmu pirmais, kas te ir palicis, � un vīri man par to ir pateicīgi. Viņi ļoti labi ieredz tos, kas ir gatavs dalīt ar viņiem armijas dzīves grūtības.

Streind�s atteica, ka viņ� par to ne�aubās.

Un jūs, mister Streind�? Kā jums veicas?

Man? Man vispār neveicas. Es nevienam neesmu vajadzīgs. Uzrunājot � tajās retajās reizēs, kad ar mani vispār kāds runā, � mani dēvē te par misteru Streind�u, te par misteru Norelu, visiem tas ir glu�i vienalga. Liekas, nevienam nav ienācis prātā, ka tie varētu būt divi da�ādi cilvēki.

Briskols smējās.

Un lords Velingtons nekavējoties noraida visus manus priek�likumus palīdzēt.

Kāpēc? Ko jūs viņam esat piedāvājis?

Streind�s pastāstīja par savu pirmo ierosinājumu likt pār francū�iem nolīt var�u lietum.

Mjā, vispār es nebūt nebrīnos, ka �o priek�likumu viņ� noraidīja! � Bris�kols nevērīgi attrauca. � Francū�i ta�u vardes cep un ēd! Lordam Velingto�nam ir nepiecie�ams, lai viņi ciestu badu. Tikpat labi jūs būtu varējis ierosināt nogāzt pār viņiem cepļus cāļus vai gaļas pīrāgus!

Tā nav mana vaina! � mazliet aizskarts, iebilda Streind�s. � Es ar lie�lāko prieku ņemtu vērā lorda Velingtona plānus, ta�u man nav ne jausmas, kādi tie ir. Londonā Admiralitāte mums stāstīja par saviem nodomiem, un mēs tiem pielāgojām burvestības.

Jā, es saprotu, � teica Briskols. � Atvainojiet, mister Streind�, � iespējams, es kaut ko neesmu sapratis, � bet, manuprāt, jūs �eit esat daudz izdevīgākā stāvoklī. Londonā jums vajadzēja paļauties uz Admiralitātes ieska�tiem par to, kas tobrīd varētu notikt simtiem jūd�u attālumā, � un es uzdro�inā�os sacīt, ka Admiralitāte visai bie�i alojās. �eit jūs varat visu redzēt pats savām acīm. Man pa�am gāja ļoti līdzīgi. Kad es ierados, arī man neviens nepievērsa uzmanību. Es klīdu no pulka uz pulku. Nevienam nebiju va�jadzīgs.

Toties tagad jūs piederat pie Velingtona �tāba. Kā jums tas izdevās?

Bija vajadzīgs laiks, ta�u vispēdīgi man izdevās viņa gai�ībai pierādīt, ka esmu noderīgs, � un es ne�aubos, ka arī jūs to spēsit.

Streind�s nopūtās.

Es cen�os. Bet izskatās, ka es spēju pierādīt tikai savu nevajadzīgumu. Reizi pēc reizes!

Nieki! Pēc manām domām, jūs esat pieļāvis tikai vienu īstu kļūdu, proti, jūs uzturaties �eit, Lisabonā. Ja vēlaties dzirdēt manu padomu � iespējami ātrāk brauciet projām! Dodieties kalnos un pavadiet naktis kopā ar kareivjiem un virsniekiem! Citādi jūs viņus nesapratīsiet. Runājiet ar viņiem! Nīkstiet kopā ar viņiem pamestajos ciemos viņpus Līnijām. Drīz viņi par to jūs iemīļos. Viņi ir pa�i labākie biedri pasaulē.

Tie�ām? Lisabonā runāja, ka Velingtons viņus nosaucis par �īs zemes pabirām.

Briskols gardi nosmēja, it kā būt nosauktiem par �īs zemes pabirām būtu vērā neņemams netaktiskums, būtībā daļa no armijas valdzinājuma. Dīvaini, ka tā ieskata baznīckungs, nodomāja Streind�s.

Tad kas viņi ir?

Gan viens, gan otrs, mister Streind�. Gan viens, gan otrs. Nu, ko jūs teik�sit? Brauksiet?

Streind�s sarauca pieri.

Nezinu. Saprotiet, es nebaidos no grūtībām un ērtību trūkuma. Man liekas, to es varētu izturēt glu�i tāpat kā lielākā daļa kareivju. Bet es tur nevienu nepazīstu. Kop� pa�as atbrauk�anas esmu visiem bijis tikai traucēklis, un bez draugiem doties uz�

Ē! Pret to ir vienkār�as zāles! �eit nav ne Londona, ne Bāta, ieteikuma vēstules nav vajadzīgas. Paņemiet līdzi kasti brendija � un pāris kastes �am�panie�a, ja jūsu kalps spēj to pastiept. Ja jums netrūks brendija un �ampanie�a, virsnieku vidū jums drīz būs ļoti daudz paziņu.

Vai tā var būt? Tie�ām tik vienkār�i?

Ak, bet protams! Sarkanvīnu gan nepūlieties ņemt līdzi. Tā viņiem ir atliku likām.

Pēc da�ām dienām Streind�s un D�eremijs D�onss atstāja Lisabonu un de�vās uz novadu, kas atradās viņpus Līnijām. Pamanīju�i savās rindās burvi, britu virsnieki un kareivji bija mazliet izbrīnīti. Viņi rakstīja draugiem dzimtenē vēstules, raksturodami Streind�u da�neda�ādiem neglaimojo�iem vārdiem un izteikdami neizpratni par to, kas viņam meklējams armijā. Ta�u Streind�s sekoja mistera Briskola padomam. Katru sastapto virsnieku viņ� uzaicināja pēc vakariņām iegriezties uz glāzi �ampanie�a. Drīz vien ekscentriskais amats viņam lika piedots. Galvenais bija tas, ka Streind�a teltī alla� varēja atrast jaut�rus zēnus un puslīdz pieklājīgu dzeramo.

Streind�s pasāka smēķēt. Agrāk viņam �ī nodarbe negāja pie sirds, ta�u viņ� atklāja, ka pilns tabakmaks milzīgi palīdz uzsākt sarunas ar kareivjiem.

Tā bija savāda dzīve un savāda ainava. Visus ciemus, kas atradās viņpus Lī�nijām, iedzīvotāji pēc lorda Velingtona pavēles bija pametu�i un labības lauki bija nodedzināti. Abu armiju kareivji apstaigāja tuk�os ciemus un aiznesa sev līdzi visu, kas �ķita noderīgs. Britu pusē nebija nekas neparasts ieraudzīt pa�kalnē vai me�norā izvietotus dīvānus, skapjus, gultas, krēslus un galdus. Lāgiem gadījās uziet veselas guļamistabas vai salonus līdz ar skū�anas piederumiem, grāmatām un lampām, ta�u bez visādiem aiz�ķēr�iem sienu un griestu veidolā.

Jā, britu armija tie�ām bija spiesta ciest neērtības, ko radīja vēj� un lietus, tomēr fran�u armija bija daudz, daudz ļaunākā stāvoklī. Kareivju mundieri bija noskrandu�i, un viņiem nebija, ko likt mutē. Uz lorda Velingtona Līnijām viņi skatījās jau kop� pērnā oktobra. Viņi nespēja uzbrukt britu armijai � tai bija trīs neieņemamu fortu virknes, aiz kurām jebkurā brīdī patverties. Savukārt lords Velingtons nebūt negrasījās francū�iem uzbrukt. Kāpēc lai viņ� to darītu, ja bads un slimības kāva viņa ienaidniekus ātrāk, nekā viņ� pats to spētu? Piek�tajā martā francū�i novāca nometni un pagriezās uz ziemeļiem. Kad bija pagā�ju�as tikai nieka pāris stundas, lords Velingtons un britu armija uzsāka vajā�anu. D�onatans Streind�s devās līdzi.

Kādu ļoti lietainu rītu apmēram mēne�a vidū Streind�s jāja pa ceļa malu. Pa ceļu soļoja Deviņdesmit piektais strēlnieku pulks. Priek�ā viņ� saviedēja da�us mīļus draugus. Paskubinājis zirgu uzņemt riksi, viņ� drīz vien tos panāca.

� Labrīt, Ned! � viņ� sveicināja kareivi, kuru viņam bija pamats uzskatīt par prātīgu, domājo�u cilvēku.

Labrīt, ser! � Neds mo�i atsaucās.

Ned?

Jā, ser?

Kāda ir tava vissirsnīgākā vēlē�anās? Es zinu, ka tas ir dīvains jautājums, Ned, un tev vajadzēs man piedot, ka tev to uzdodu. Bet man tie�ām jāzina.

Neds nesteidzās ar atbildi. Viņ� ievilka elpu, sarauca uzacis un lika nomanīt vēl citas dziļu pārdomu pazīmes. Tikām viņa biedri izpalīdzīgi pavēstīja Strein�d�am savas sirsnīgākās vēlmes, nosaukdami tādas lietas kā burvju zelta podi, kas nekad nav tuk�i, un pilis, kas iegrebtas vienā vienīgā dimantā. Kāds velsie�tis vairākas reizes sērīgi noskundēja: � Kausētu sieru! Kausētu sieru! � un pārējiem bija gardu gardie smiekli: velsie�i ir lieli jokupēteri.

Tad arī Neds bija ticis skaidrībā ar savām domām.

Jauni zābaki, � viņ� sacīja.

Tie�ām? � Streind�s brīnījās.

Jā, ser, � Neds atbildēja. � Jauni zābaki. Pie visa vainīgi �ie sasodītie portugāļu ceļi. � Viņ� pastiepa roku pret �o akmeņu un bedru posta�u, ko por�tugāļiem labpatika dēvēt par ceļu. � Tie saplē� zābakus driskatās, un vakarā no ie�anas pa tādiem sāp visi kauliņi. Ja man būtu jauni zābaki, tad tak es pēc pārgājiena būtu mundrs un �irgts! Vai, kā es tad cīnītos ar francū�iem! Vai, kā sadotu sutu!

Tavs kaujas gars dara tev lielu godu, Ned, � sacīja Streind�s. � Paldies. Tā bija ļoti laba atbilde. � Un viņ� aizjāja uz priek�u, bet vīri viņam pakaļ klaigāja: � Un kad Neds dabūs savus zābakus? � un: � Kur tad Neda zābaki?

Tovakar lorda Velingtona �tābs tika ierīkots kādā reiz lepnā savrupnamā Lozau ciemā. Nams bija piederējis turīgam un patriotiskam portugāļu augst�manim �ozē E�torilam, ta�u gan viņu, gan viņa dēlus francū�i bija nospī- dzināju�i un nonāvēju�i. Viņa sieva bija mirusi no drud�a, un par viņa meitu skumjo likteni dzirdēja da�ādus stāstus. Mēne�iem ilgi �is nams bija ļoti melanholiska vieta, bet tagad bija ieradies Velingtona �tābs, kas to pieskandēja ar skaļiem jokiem un strīdiņiem, un drūmās istabas, sarkanajos un zilajos mun�dieros tērptajiem virsniekiem staigājot iek�ā un ārā, izskatījās gandrīz jautras.

Stunda pirms vakariņām bija pati spraigākā visā dienā, lielā zāle bija pilna ar virsniekiem, kas ieradās ar ziņojumiem vai saņēma pavēles, vai tikai vāca tenkas. Istabas vienā galā ļoti cienīgas, grezni rotātas un apdrupu�as akmens kāpnes veda uz senām divviru durvīm. Aiz �īm durvīm, kā runāja virsnieki, lords Velingtons liec muguru, gudrodams jaunus plānus, kā sakaut francū�us, un bija saisto�i noskatīties, kā ikkatrs, kas ienāca zālē, visādā ziņā pamet god�bijīgu skatienu uz veco kāpņu aug�u. Liela galda galos bija nosēdu�ies divi no Velingtona �tāba vecākajiem virsniekiem � ģenerālintendants pulkvedis D�ord�s Murijs un ģenerāladjutants ģenerālis �ārlzs Stjuarts; abi �akli gata�voja armijas dispozīciju nākamajai dienai. Un �eit es ieturē�u pauzi tādēļ vien, lai norādītu: ja, izlasot vārdus "pulkvedis" un "ģenerālis", jūs iztēlojaties pie galda sē�am divus vecus vīrus, jūs rūgti maldāties. Pirms astoņpadsmit gadiem, ka�ram ar francū�iem sākoties, britu armiju tie�ām komandēja da�i ļoti cienījami sirmgalvji, no kuriem daudzi bija kļuvu�i par karavadoņiem, ne reizi mū�ā neieraugot kaujaslauku. Ta�u gadi nebija stāvēju�i uz vietas, visi vecie ģenerāļi bija pensionēju�ies vai miru�i, un viņu vietā bija stāju�ies jaunāki, sparīgāki virsnieki. Pa�am Velingtonam nebija necik vairāk par �etrdesmit, un liela daļa viņa �tāba virsnieku bija vēl jaunāki. Zoz.ē E�torila nama lielā zāle bija pilna ar jaunekļiem, un tic visi bija bra�i dejotāji, visi � bra�i karavīri, visi bezgala uz�ticīgi lordam Velingtonam.

�is marta vakars, lai gan lija, bija silts, � Anglijā tik silti mēdz būt maijā. Pēc �ozē E�torila nāves viņa dārzs bija aizaudzis, un īpa�i daudz tajā bija saradies ceriņu, kas spiedās gar nama sienām. Ceriņi bija vienos ziedos, un nama logi un slēģi bija vaļā, ļaujot iek�ā plūst mitrajam, smar�ainajam gaisam. Pēk�ņi pulkvedis Murijs un ģenerālis Stjuarts salēcās � pār viņiem pa�iem un viņu svarīgajiem papīriem nolija krietns ūdens �ļāciens. Pikti pacēlu�i galvu, abi ieraudzīja Streind�u, kur� uz lieveņa bezrūpīgi nopurināja savu lietussargu.

Pēc brī�a viņ� ienāca zālē un novēlēja labvakaru virsniekiem, no kuriem dau�dzus pazina. Piegājis pie galda, viņ� vaicāja, vai būtu iespējams sastapt lordu Velingtonu. Ģenerālis Stjuarts, lepns skaistulis, par atbildi vienīgi sparīgi pa�kratīja galvu. Pulkvedis Murijs, laipnāka un pieklājīgāka dvēsele, teica, ka tas diezin vai bū�ot iespējams.

Streind�s palūkojās uz cienīgajām kāpnēm un lielajām, kokgriezumiem ro�tātajām durvīm, aiz kurām strādāja viņa gai�ība. (Interesanti, ka ikviens ienācējs uzreiz nojauta, kur Velingtons meklējams. Tāds spēks ir di�u personību izsta�rotajam valdzinājumam!) Streind�s neizrādīja ne mazāko vēlē�anos doties prom. Pulkvedis Murijs nodomāja, ka burvis dro�i vien jūtas vientuļ�.

Pie galda pienāca stalts vīrs ar biezām, melnām uzacīm un pieskanīgi mel�nām garām ūsām. Viņ� bija ģērbies vieglo dragūnu tum�zilajā mundierī ar zelta tresēm.

Kur jūs likāt francū�u gūstekņus? � tas noprasīja pulkvedim Murijam.

Zvanu tornī, � pulkvedis Murijs atbildēja.

Ā, labi, � pienāku�ajam nebija iebildumu. � Es jautāju tikai tāpēc, ka vakarnakt pulkvedis Pērsijs ieslēdza trīs francū�us �ķūnītī, domādams, ka tur viņi nekādu postu nenodarīs. Bet izrādījās, ka pirms tam da�i pui�i no Piec�desmit otrā pulka bija noglabāju�i tur vistas, un francū�i pa nakti vistas apēda. Pulkvedis Pērsijs teica, ka �orīt da�s labs no viņa zēniem esot skatījies uz fran�cū�iem ar ļoti savādu ģīmi, it kā prātotu, cik lielā mērā francū�i tagad varētu gar�ot pēc vistām un vai nebūtu vērts kādu izcepināt, lai to izdibinātu.

Ak tā! � atsaucās pulkvedis Murijs. � Varat neraizēties, �onakt nekas tāds nevar atgadīties. Bez francū�iem tai zvanu tornī vienīgā dzīvā radība ir �urkas, un es domāju, ja kāds tur kādu apēdīs, tad tie būs �urkuļi, kas notiesās francū�us.

Pulkvedis Murijs, ģenerālis Stjuarts un dragūns ar melnajām ūsām sāka smieties, ta�u piepe�i viņus iztraucēja burvis:

Starp Espinjalu un Lcr/au ir �ausmīgi slikts ceļ�. � (�is bija tas ceļ�, pa kuru dienā bija gājusi lielākā daļa britu armijas.)

Pulkvedis Murijs piekrita, ka ceļ� tie�ām ir ļoti slikts.

Es nevaru ne saskaitīt, cik rei�u mans zirgs �odien klupa bedrēs un paslīdēja dubļos. Es jau biju pārliecināts, ka tas paliks klibs. Ta�u �is ceļ� nemaz nebija sliktāks par citiem, ko esmu redzējis, �eit uzturēdamies, un rīt, kā es sapratu, da�i no mums dosies uz tādu apvidu, kur ceļu nav vispār.

Jā, � atbildēja pulkvedis Murijs, stipri ilgodamies, kaut burvis dotos prom.

Būs jāiet pāri uzplūdu�ām upēm, pa akmeņainiem līdzenumiem un me�a biezokņiem, ja es pareizi noprotu, � Streind�s nerimās. � Tas mums visiem sagādās lielas grūtības. Uzdro�inā�os sacīt, ka mēs pieveiksim gau�ām nelielu attālumu. Uzdro�inā�os sacīt, ka mēs vispār netiksim uz priek�u.

Tādas ir ēnas puses, karojot tik atpaliku�ā, nomaļā valstī kā Portugāle, � sacīja pulkvedis Murijs.

Ģenerālis Stjuarts neteica neko, ta�u dusmīgais skatiens pavisam skaidri vēstīja, ko viņ� domā � ka varbūt misters Streind�s tiktu uz priek�u daudz labāk, ar visu savu zirgu pieveikdams attālumu, kas viņu �ķir no Londonas.

Pārvietot �etrdesmit piecus tūksto�us kareivju ar visiem zirgiem, vezu�miem un iero�iem pa tik �ausmīgu apvidu! Anglijā neviens neticētu, ka tas ir iespējams! � Streind�s pasmējās. � �ēl, ka viņa gai�ība nevar atlicināt pāris minū�u sarunai ar mani, bet varbūt jūs būtu tik laipni un nodotu viņam ziņu? Sakiet tā: misters Streind�s apliecina savu cieņu lordam Velingtonam un liek sacīt, ka, ja viņa gai�ībai būtu vēlē�anās iegūt krietnu, pamatīgu ceļu, pa kuru rīt pārvietot armiju, misters Streind�s labprāt to uzburs. A, un ja viņam gadījumā ievajagas kādu tiltu francū�u uzspridzināto vietā � tāpat. Arlabvakaru! � To pateicis, Streind�s paklanījās abiem d�entlmeņiem, paņēma savu lietussargu un prom bija.

Visā Lozau Streind�am un D�eremijam D�onsam neizdevās atrast vietu, kur pārlaist nakti. Neviens no d�entlmeņiem, kas gādāja naktsmājas ģenerāļiem un norādīja kareivjiem, kurā 110 pieliju�ajām pļavām viņiem atļauts gulēt, nebija padomājis par burvi�un viņa kalpu. Pēdīgi Streind�s norunāja, ka savā mazītiņajā aug�stāva istabiņā viņus ielaidīs kāds vīrs, kam pāris jūd�u uz Mirandasde Korvu pusi bija vīnūzis.

Streind�s un D�eremijs ēda vakariņas, ko viņiem pasniedza vīnū�a saim�nieks. Tas bija sautējums, un viņu vakara izpriecas sastāvēja galvenokārt no mi�nējumiem, kas tajā izvārīts.

Kas, lūdzu, ir �is? � jautāja Streind�s, paceldams aug�up dak�iņu. Tās galā karājās kaut kas bālgans un spīdīgs, saritinājies deviņos līkumos.

Varbūt zivs? � zīlēja D�eremijs.

Vairāk gan izskatās pēc glieme�a, � sprieda Streind�s.

Vai pēc gabaliņa no auss, � papildināja D�eremijs.

Streind�s vēl brīdi skatījās uz to.

Vai nevēlies? � viņ� piedāvāja.

Nē, paldies, ser,� D�eremijs atteicās, rezignēti lūkodamies savā plaisai- najā �ķīvī. � Man pa�am tādu ir diezgan.

Kad vakariņas bija ieturētas un pēdējā svece izdegusi, neatlika nekas cits kā likties gulēt � un tā viņi arī darīja. D�eremijs saritinājās pie vienas sienas un Streind�s apgūlās pie otras. Abi bija sarīkoju�i guļvietas no tā, kas nu kuram bija pa prātam. D�eremijam bija no otras drēbju kārtas savīkstīts gultasmaiss, bet Streind�am � spilvens, ko veidoja lielākoties grāmatas no mistera Norela bibliotēkas.

Piepe�i uz ceļa, kas veda uz neievērojamo vīnūzi, atskanēja trauksmaina pa�kavu klaboņa. Tai driz sekoja sparīga zābaku dārdoņa uz ļodzigajām kāpnēm, savukārt pēc tās nāca dūres zvēlieni pa �ķobenajām durvīm. Durvis atvērās, un kambarītī gandrīz ripeniski ievēlās elegants jauneklis huzāru mundierī. Bra�ais jauneklis �ķita mazliet aizelsies, tomēr pa vidu starp dvesieniem un pūtieniem spēja paziņot, ka lords Velingtons sūtot misteram Streind�am savus cieņas apliecinājumus un, ja misteram Streind�am tas nebūtu pārāk liels ap�grūtinājums, lords Velingtons neatliekami vēlētos ar viņu runāt.

�ozē E�torila namā Velingtons kopā ar vairākiem �tāba virsniekiem un ci�tiem d�entlmeņiem sēdēja pie vakariņu galda. Streind�s būtu gatavs apzvērēt, ka līdz brīdim, kad pa durvīm ienāca viņ�, pie galda bija risinājusies it dzīva sa�runa, ta�u nu iestājās pilnīgs klusums. Tas lika domāt, ka runāts bija par viņu.

Ā, Streind�! � lords Velingtons iesaucās un sveicinādams pacēla glāzi. � Klāt esat! Trīs mani adjutanti visu vakaru jūs meklēja. Gribēju uzaicināt jūs uz vakariņām, bet zēni nespēja jūs atrast. Tomēr sēdieties vien, iebaudiet �am�panieti un desertu!

Streind�s ar lielu no�ēlu noskatījās uz pustuk�ajiem �ķīvjiem, kurus kalpi jau nesa prom. Līdz ar citiem gardumiem tur, liekas, bija ceptas zoss atliekas, sviesta garneļu �aulas, puse seleriju ragū un kaut kādu vircotu portugāļu de�siņu astītes. Pateicies viņa gai�ībai, Streind�s apsēdās pie galda. Kalps atnesa viņam glāzi �ampanie�a, un viņ� iekrāva sev �ķīvī mandeļu kūku un �āvētus ķir�us.

Un kā jums patīk kar�, mister Streind�? � no galda viņas puses jautāja rudmatains d�entlmenis ar lapsas seju.

Ak, sākumā tas likās mazliet mulsino�s, kā jau tas mēdz būt, � Streind�s atbildēja, � ta�u tagad, izbaudījis daudzus no karā pieejamiem piedzīvoju�miem, es sāku pierast. Esmu aplaupīts � vienu reizi. Uz mani �āva � vienu reizi. Reiz es virtuvē uzgāju francūzi, un man nācās iztrenkt viņu ārā, un reiz na�mam, kurā es nak�ņoju, pielaida uguni.

Francū�i? � noprasīja ģenerālis Stjuarts.

Nē, nē. Angļi. Vienam bariņam no �etrdesmit tre�ā pulka tonakt laikam bija ļoti auksti, un viņi aizdedzināja māju, lai sasildītos.

Ā, tā bie�i gadās! � atsaucās ģenerālis Stjuarts.

Iestājās klusums, un pēc brī�a cits d�entlmenis kavalērista mundierī sacīja:

Mēs te runājām � pareizāk sakot, strīdējāmies � par maģiju un bur��anu. Stratklaids apgalvo, ka jūs un otrs burvis esat pie�ķīru�i katram Bībeles vārdam savu skaitli, tad sameklējat vārdus, saliekat tos kopā buramvārdos, pēc tam saskaitāt skaitļus un izdarāt vēl kaut ko, un tad�

Nē, tā es ueteicul � iebilda cits, jādomā � Stratklaids. � Jūs vispār neko neesat sapratis!

Diem�ēl man jāteic, ka nekad neesmu darījis pat neko attāli līdzīgu,� atzinās Streind�s. � Tas izklausās ļoti sare�ģīti, un es nedomāju, ka tāda bur�vestība iedarbotos. Burt var ļoti, ļoti da�ādi. Dro�i vien tikpat da�ādi kā karot.

Man patiktu būt burvim, � bilda rudais d�entlmenis ar lapsas seju. � Es katru vakaru rīkotu balles ar elfu mūziku un elfu uguņo�anu, un saaicinātu vēstures daiļākās sievietes. Trojas Helenu, Kleopatru, Lukrēciju Bord�u, jaun- nieitu Marianu un madame Pompadūru. Viņas ierastos un dejotu ar jums, pui�i. Un, ja pie apvār�ņa parādītos francū�i, es tikai� � viņ� �ā tā pavicināja rokas, � �izdarītu kaut ko tādu, un viņi visi uz līdzenas vietas būtu pagalam.

Vai burvis var ar maģijas palīdzību nogalināt cilvēku? � lords Veling�tons Streind�am vaicāja.

Streind�s sadrūma. Liekas, jautājums viņam nepatika.

Dro�i vien burvis to var, � viņ� atzinās, � bet d�entlmenis tā nerīkosies.

Lords Velingtons palocīja galvu, it kā tie�i tādu atbildi būtu gaidījis. Tad

viņ� sacīja:

Tas ceļ�, mister Streind�, ko jūs, būdams ļoti laipns, mums piedāvājāt, � kāds tas būtu?

Ā, varu uztaisīt, kāds vien jums labpatiktu, jūsu gai�ība, nav nekā vien�kār�āka. Kādu ceļu jūs vēlētos?

Virsnieki un d�entlmeņi ap lorda Velingtona vakariņu galdu saskatījās: par to viņi nebija domāju�i.

Varbūt jūs gribētu krīta ceļu? � izpalīdzīgi lika priek�ā Streind�s. � Krīta ceļi izskatās glīti.

Sausā laikā krīta ceļi ir pārāk putekļaini, bet lietū pludo dubļos, � iebilda lords Velingtons. � Nē, nē. Krīta ceļ� neder. Krīta ceļ� nav daudz labāks par ceļu, kura nav vispār.

Tad varbūt lai tas ir bruģēts? � ierosināja pulkvedis Murijs.

Uz bruģakmeņiem kareivji noplēsīs visus zābakus, � teica Velingtons.

Un artilēristiem arī nepatiks, � piebilda rudais d�entlmenis ar lapsas seju. � Pārvietot lielgabalus pa bruģētu ceļu � tās viņiem būs elles mokas.

Kāds cits ierosināja izvēlēties grants ceļu. Ta�u Velingtons ieskatīja, ka tas neder tāpat kā krīta ceļ�: lietū pludos dubļos � un portugāļi, liekas, ir pilnīgi pārliecināti, ka arī rīt līs.

Nē, � sacīja viņa gai�ība. � Manuprāt, mister Streind�, mums vislabāk noderētu romie�u parauga ceļ�, ar jaukiem grāvī�iem gar malām, kur notecēt ūdenim, un pamatīgiem, labi salāgotiem plakaniem akmeņiem.

Ļoti labi, � atsaucās Streind�s.

Mēs izejam līdz ar gaismu, � darīja zināmu Velingtons.

Tādā gadījumā, ja kāds būtu tik laipns un man parādītu, kurp ceļam jā�ved, es uzreiz ķertos pie darba.

No rīta ceļ� bija gatavs, un lords Velingtons devās pa to jā�us uz Kopen�hāgena � tas bija viņa mīļākais zirgs � un Streind�s viņam nopakaļ jā�us uz Ēģiptie�a � tas bija viņa mīļākais zirgs. Velingtons savā parastajā noteiktajā manierē norādīja, kas viņam liekas sevi�ķi izdevies un ko vajadzētu uzlabot: � �ta�u patiesībā man gandrīz nav, ko jums aizrādīt. Teicams ceļ�! Tikai rīt pataisiet mazliet platāku, ja jums nebūtu iebildumu.

Priek�dienām lords Velingtons un Streind�s vienojās, ka ceļam jābūt gata�vam da�as stundas pirms avangarda do�anās ceļā un jānozūd stundu pēc tam, kad pa to aizsoļojis pēdējais kareivis. Tādējādi �os ceļus nevarēs izmantot fran�u armija. Tas, cik labi viss izdosies, bija atkarīgs no tā, cik precīzi Velingtona �tābs paziņos burvim par armijas pārgājiena plānoto sākumu un beigām. Sprie�ot pēc visa, �ie aprēķini ne vienmēr bija pareizi. Apmēram nedēļu pēc ceļa pirmās parādī�anās pie lorda Velingtona ļoti aizkaitināts ieradās Vienpadsmitā kāj�nieku pulka komandieris pulkvedis Makenzijs, kas sūdzējās, ka burvis licis ce�ļam nozust, iekams viņa kareivji bija to nogāju�i:

Kad mēs nonācām līdz Seloriku, milord, tas jau sāka izzust mums zem kājām! Stundas laikā no tā vairs nebija ne miņas! Vai burvis nevarēja paņemt kaut kādu burvju spoguli un paskatīties, ko dara pulki? Manuprāt, viņam tas neprasītu nekādas pūles! 'lād viņ� nenovāktu ceļus, pirms visi ir aizgāju�i.

Lorda Velingtona atbilde bija asa:

� Burvim ir darba pilnas rokas. Beresfordam vajag ceļus. [48] 5 Spānijas robe�u sargāja trīs lieli cietok�ņi: Almeida, Badahosa un Rodrigesa. 1811. gada sākumā visi trīs atradās francū�u rokās. Pats Velingtons virzījās uz Almeidu, bet ģenerālim Beresfordam ar Portugāles armiju bija uzdevis aplenkt Badahosas cietoksni, kas atradās tālāk uz dienvidiem. Man vajag ceļus. Es nekādā gadījumā nevaru pieprasīt, lai misters Streind�s nemitīgi ķīķerē spoguļos un ūdens bļodās, meklēdams visādus noklīdu�us pulkus. Jums ar sa�viem pui�iem pa�iem nevajag tūļāties, pulkvedi Makenzij! Viss, varat iet.

Drīz pēc tam britu armijas �tābā tika saņemts izlūku ziņojums par to, kas noticis ar lielu fran�u armijas vienību, kas bija soļojusi no Gardas uz Sabu- galu. Francū�i bija izsūtīju�i patruļu izpētīt ceļu, kas savienoja �īs pilsētiņas, un patruļa bija sastapusi da�us portugāļus, kas brīdināja, ka �is ir viens no angļu burvja ceļiem un pēc pāris stundām noteikti nozudī�ot, aizraujot visus sev līdzi uz Elli � vai uz Angliju. Kad �īs baumas nāca ausīs kareivjiem, tie kategoriski atteicās spert kāju uz ceļa � kas patiesībā bija pavisam krietns ceļ� un pastāvēja jau gandrīz tūksto� gadu. Francū�i devās pa lī�lo�u taku pa kal�niem un klin�ainām ielejām, kur sadeldēja zābakus, saplēsa mundierus un aiz�kavējās par vairākām dienām.

Lords Velingtons bija caurcaurēm apmierināts.

1812. gada janvāris/februāris

Burvja saimei jābūt nedaudz ērmotai, nav vārdam vietas, tomēr visērmīgākais mistera Norela namā neap�aubāmi bija �aildermass. Nevienā citā Londonas mājā nebija tāda kalpa. Vienudien viņu varēja manīt rosāmies kā visparastāko sulaini: novācam netīru tējas tasi un noslaukām no galda drupa�as. Nākamajā dienā viņ� pārtrauca veselu baru admirāļu, ģenerāļu un augstmaņu, lai pavēs�tītu, kādā ziņā tic pavisam noteikti alojas. Reiz misters Norels bija publiski no�strostējis Devon�īras hercogu, kas nebija apklusis, kad vārdu ņēma �aildermass.

Kādā miglainā dienā 1812. gada janvāra beigās �aildermass ienāca Hanover- skvēra nama bibliotēkā, kur misters Norels bija iegrimis darbā, un īsi paziņoja, ka dodas prom darī�anās, kad atgriezīsies � nav zināms. Pēc tam, devis pārē�jiem kalpiem visda�ādākos norādījumus par to, kas jāpaveic, kamēr viņa nebūs, �aildermass uzlēca zirga mugurā un aizjāja.

Trijās turpmākajās nedēļās misters Norels saņēma no viņa �etras vēstules: viena pienāca no Ņūarkas Notingem�īrā, otra no Jorkas, kas atradās Jork�īras austrumos, tre�ā no Ri�mondas Jork�īras ziemeļos un ceturtā no Sefildas Jork��īras rietumos. Ta�u vēstulēs bija runa tikai par darī�anām, un par �aildermasa mīklaino ceļojumu nekas skaidrāks nekļuva.

Viņ� atgriezās kādu vakaru februāra otrajā pusē. Kad �aildermass ienāca pa durvīm, Laselzs un Drolaits, ieturēju�i Hanover-skvērā vakariņas, kopā ar mis�teru Norelu sēdēja salonā. Viņ� nāca taisnā ceļā 110 staļļa: zābaki un bikses bija dubļaini un mugurā vēl aizvien saliju�ie svārki.

Dieva dēļ, kur jūs bijāt? � misters Norels noprasīja.

Jork�īrā, � �aildermass atbildēja, � vācu ziņas par Vinkulu.

Jūs redzējāt Vinkulu? � ziņkāri taujāja Drolaits.

�Nē.

Vai jūs zināt, kur viņ� ir? � jautāja misters Norels.

Nē.

Vai jūs atradāt Vinkula grāmatu? � apvaicājās Laselzs.

Nē.

Pfe! � noteica Laselzs. Viņ� ar netīksmi skatījās uz �aildermasu. � Ja vēlaties dzirdēt manu padomu, mister Norel, neļaujiet misteram �ailderma- sam nosist laiku Vinkula dēļ. No Vinkula jau gadiem ilgi nav ne ziņas, ne mi�ņas. Visticamāk, viņ� ir miris.

�aildermass apsēdās uz dīvāna kā cilvēks, kam ir visas tiesības to darīt, un sacīja:

Kārtis apgalvo, ka viņ� nav miris. Kārtis apgalvo, ka viņ� ir dzīvs un grā�mata joprojām ir pie viņa.

Kārtis! Kārtis! � iebrēcās misters Norels. � Es jums tūksto� rei�u esmu teicis, ka nespēju paciest pat �o priek�metu pieminē�anu! Esiet tik laipns, aizvāciet tās no manas mājas un vairs nekad neņemiet mutē �o vārdu!

�aildermass uzmeta saimniekam saltu skatienu.

Tad jūs gribat dzirdēt, ko es uzzināju, vai varbūt negribat? � viņ� no�prasīja.

Misters Norels nīgri pamāja ar galvu.

Labi, � noteica �aildermass. � Jūsu intere�u vārdā, mister Norel, es uzņēmos pūles uzlabot savu pazī�anos ar visām Vinkula sievām. Man jau sen likās gandrīz neticami, ka vismaz viena no viņām nezinātu ko mums noderīgu. Man �ķita, ka vajag tikai vadāt viņas uz dzertuvēm, izmaksāt pietiekami daudz d�ina un galu galā kāda no viņām man to atklās. Un man bija taisnība. Pirms trim nedēļām Nena Pērvisa man pastāstīja ko tādu, kas man beidzot ļāva no�nākt uz pēdām Vinkula grāmatai.

Kura no visām ir Nena Pērvisa? � gribēja zināt Laselzs.

Pirmā. Viņa pastāstīja par kādu atgadījumu pirms divdesmit vai trīsdes�mit gadiem, kad viņa bija tikko izgājusi par sievu pie Vinkula. Abi pļēguroju�i kādā dzertuvē. Visu naudu nodzēru�i, krodzinieks uz parāda vairs nav devis, tādēļ atlicis vien doties atpakaļ uz mājām. Tā ģeņģerēdami pa ielu, viņi renstelē ieraudzīju�i vēl lielāku �ūpu bērtuli. Vecais bijis piedzēries līdz nāvei. Viņam visapkārt skalojies netīrais ūdens, tas tecējis viņam pāri sejai, un brīnums, ka viņ� vēl nebija noslīcis. Kaut kāda iemesla pēc plencis piesaistījis Vinkula uz�manību � licies, it kā viņ� to pazītu. Vinkuls piegājis klāt, pieliecies un cie�i skatījies uz to. Tad sācis smieties un no visa spēka iespēris vecajam. Nena gri�bējusi zināt, kas viņ� tāds esot. Vinkuls atbildējis, ka �o saucot Klegs. Viņa prasī�jusi, kā Vinkuls �o pazīstot, un dabūjusi dzirdēt niknu atbildi, ka viņ� �o Klegu nepavisam nepazīstot. Nekad neesot pazinis! Un vēl jo vairāk, tas Nenai sacījis, viņ� arī netaisoties �o pazīt! īsi sakot, pasaulē nav nicināmāka radījuma par Klegu! Kad Nena pīkstējusi, ka tas neesot diezcik izsmeļo�s paskaidrojums, Vin�kuls īdzīgi atzinies, ka vecais esot viņa tēvs. Neko vairāku no viņa neesot bijis iespējams izspiest.

Bet kāda man gar to daļa? � iejaucās misters Norels. � Kāpēc jūs ne�pajautājāt �īm Vinkula sievām par grāmatu?

�aildermass izskatījās visai saērcināts.

Es pajautāju gan, ser. Pirms �etriem gadiem. Iespējams, jūs atceraties, es jums par to stāstīju. Neviena no viņām par grāmatu neko nezināja.

Pikti atmetis ar roku, misters Norels lika noprast, ka �aildermass drīkst runāt tālāk.

Pēc da�iem mēne�iem Nena sēdējusi traktierī, kur kāds lasījis priek�ā avī�rakstu par nāvessoda izpildi Jorkā. Nenai ejot pie sirds kārtīgi karātavu stāsti, un �is raksts viņu sevi�ķi aizgrābis, tādēļ ka pakārtā vārds esot bijis Klegs. Tas viņai iespiedies atmiņā, un vakarā viņa pastāstījusi Vinkulam. Tavu brī�numu, atklājies, ka Vinkuls jau visu zina un nāvinieks tie�ām esot viņa tēvs. Vinkuls esot priecājies par Klega pakār�anu. Teicis, ka Klegs to esot pārpārēm pelnījis. Pieminējis, ka Klegs esot vainīgs drausmīgā noziegumā � nekas tik briesmīgs Anglijā pēdējos simt gados neesot pastrādāts.

Kas tas par noziegumu? � interesējās Laselzs.

Sākumā Nena neatcerējās, � �aildermass atbildēja. � Ta�u pēc uzstā�jīgas izpra�ņā�anas un solījuma izmaksāt vēl kādu d�inu, viņa atcerējās gan. Viņ� esot nozadzis grāmatu.

Grāmatu! � iebrēcās misters Norels.

Ai, mister Norel! � sauca Drolaits. � Tā dro�i vien ir tā pati grāmata! Tā noteikti ir Vinkula grāmata.

Tā pati? � misters Norels jautāja.

Manuprāt, jā, � atbildēja �aildermass.

Bet vai �ī sieviete zināja, kas tā par grāmatu? � misters Norels tincināja.

Nē, Nena neko vairāk nespēja pastāstīt. Tāpēc es sēdos zirga mugurā un devos uz ziemeļiem, kur Klegu tiesāja un pakāra, un Jorkā izrakos cauri Ce�turk�ņa sesiju tiesas arhīvam. Vispirms es atklāju, ka Klegs ir dzimis Jork�īrā, Ri�mondā. Tā gan! �Vinkuls zīmīgi palūkojās uz misteru Norelu. �Vismaz pēc izcelsmes Vinkuls ir jork�īrietis. [49] [1] Jork�īrā ietilpa karaļa Kraukļa Ziemeļanglijas karaļvalstī. Ja �aildermass un Norels būtu zināju�i, ka Vinkuls, glu�i tāpat kā viņi, nāk�no ziemeļu grāfistēm, abi būtu izturēju�ies pret viņu ar lielāku cieņu.

Savas dzīves gaitas Klegs sācis kā virves- dejotājs ziemeļu grāfistu gadatirgos, ta�u dejo�ana uz virves nav tāds arods, ko viegli savienot ar dzer�anu � un Klegs bija ievērojams �ūpa �, drīz viņam vajadzēja meklēt citu darbu. Atgriezies Ri�mondā, viņ� salīga par kalpu kādā turīgā fermā. Viņ� strādāja labi, saimnieks pamanīja, cik viņ� ir apķērīgs, un pamazām sāka uzticēt viņam arvien vairāk pienākumu. Laiku pa laikam viņ� pļēguroja nelāgā sabiedrībā, un �ajās reizēs nekad nemeta mieru pēc vienas vai divām pudelēm. Dzēra tik ilgi, līdz mucas izsusēja un pagrabi bija tuk�i. Dienām

ilgi viņ� dzīvoja kunga prātā, un �ajā laikā bija spējīgs uz visiem iespējamiem pārkāpumiem � zaga, spēlēja uz naudu, kāvās, postīja īpa�umu � ta�u viņ� gādāja, lai �īs me�onīgās dēkas notiktu labi tālu 110 fermas, un alla� sagudroja savai prombūtnei kādu puslīdz pieklājīgu aizbildinājumu, tādēļ viņa saim�nieks, fermeris, nemaz nenojauta, ka ne viss ir tik skaisti kā izskatās; saimes ļaudis gan visu zināja. Fermeri sauca Roberts Faindelms. Viņ� bijis kluss, laipns, cienījams cilvēks � tādi viegli uzķeras uz Klegam līdzīgu neģēļu āķa. Ferma Faindelma ģimenei piederēja paaud�u paaudzēs, ta�u sensenos laikos ietilpa Izbijās abatijā�

Misters Norels noelsās un saknosījās.

Laselzs pievērsa viņam jautājo�u skatienu.

Izbijās abatija bija viena no karaļa Kraukļa citadelēm, � misters Norels paskaidroja.

Tāpat kā Hartfjū, � paturpināja �aildermass.

Tie�ām? � Laselzs bija pagalam izbrīnīts. [50] [1] Laselzs nav vienīgais, kas izteicis izbrīnu par ērmoto apstākli, ka misters Norels, kur� necieta pat karaļa Kraukļa vārda pieminē�anu, dzīvojis namā, kā būvei akmeņi izlauzti no zemes pēc Karaļa norādījumiem, dzīvojis mui�ā, kas reiz bija Karalim labi pazīstams īpa�ums. � Atzī�os, ka pēc visa, ko jūs par viņu esat sacījis, mani pārsteidz tas, ka jūs dzīvojat namā, kas ar viņu ir tik cie�i saistīts.

Jūs nesaprotat, � ērcīgi atmeta misters Norels. � Runa ir par Jork�īru, par D�ona Askglāsa Ziemeļanglijas karaļvalsti, kurā viņ� dzīvoja un valdīja trīs gadu simteņus. Tur būs grūti atrast tādu ciemu � pat tādu pļavu �, kas nav ar viņu kaut kādā ziņā saistīta cie�ām saitēm.

�aildermass stāstīja tālāk:

Faindelma ģimenei piederēja vēl kaut kas tāds, kas reiz bija glabājies abatijā � acuraugs, ko viņiem bija uzticējis pēdējais abats un ko dzimtas galva alla� nodeva savam dēlam kopā ar zemi.

Maģijas grāmata? � misters Norels nespēja nociesties.

Ja tas, ko man Jork�īrā stāstīja, ir taisnība, tad tā nebija vienkār�i maģi�jas grāmata. Tā bija Burvju Grāmata. Grāmata, ko pats ar savu roku sarakstījis karalis Krauklis.

Pilnīgs klusums.

Vai tas ir iespējams? � Laselzs jautāja misteram Norelam.

Misters Norels neatbildēja. Viņ� sēdēja, dziļi iegrimis domās, pilnīgi aiz�mirsis apkārtni, apcerot �o jauno un nebūt ne patīkamo iespēju.

Galu galā viņ� ierunājās, ta�u izklausījās, ka viņ� nevis atbild uz Laselza jautājumu, bet izrunā savas pārdomas:

Grāmata, kas piederējusi karalim Krauklim vai pat viņa pa�a sarakstīta, � tā ir viena no lielākajām niekkalbībām visā angļu maģijā. Da�s labs jau bija ieņēmis galvā, ka ir to atradis vai zina, kur tā paslēpta. Viens otrs no �iem nel�gām bija gudrs cilvēks, kas būtu varējis sarakstīt vērtīgus pētījumus, ta�u tā vietā sagandēja savu dzīvi, dzīdamies pakaļ Karaļa grāmatai. Bet tas vēl neno�zīmē, ka �āda grāmata kaut kur nevar atrasties�

Un, ja tāda ir bijusi, � Laselzs tirdīja, � un ja tā atrastos, � ko tad?

Misters Norels pa�ūpoja galvu un neko neatbildēja.

Viņa vietā atbildēja �aildermass:

Tad visa Anglijas maģija būtu jāpārskata, ņemot vērā to, kas tajā iz�lasāms.

Laselzs savilka vienu uzaci.

Tā ir taisnība?

Misters Norels vilcinājās un varēja redzēt, ka viņam ļoti gribas atbildēt, ka tā nav vis taisnība.

Vai jūs ticat, ka tā bija Karaļa grāmata? � Laselzs pievērsās �ailder- masam. Tas paraustīja plecus.

Faindelms katrā ziņā tam ticēja. Es Ri�mondā sameklēju divus vecī�us, kas jaunībā bija kalpoju�i pie Faindelma. Pēc viņu vārdiem, Karaļa grāmata bija Faindelma mū�a lepnums. Visupirms viņ� esot bijis Grāmatas Sargātājs, un tikai pēc tam vīrs, tēvs, fermeris, viss pārējais. � �aildermass uz brīdi ap�klusa. � Lielākais gods un smagākā nasta, kas �ajā laikmetā uzticēta cilvēkam,� viņ� noņurdēja. � Pēc visa sprie�ot, pats Faindelms zināmā mērā bija tāds kā maģijas teorētiķis. Viņ� pirka grāmatas par maģiju un maksāja kādam Nortal- lertonas burvim par skolo�anu. Bet viena lieta gan man likās ļoti interesanta � abi vecie kalpi apgalvoja, ka Faindelms nebija Karaļa grāmatu lasījis un vien ļoti aptuveni noskārtis, kas tajā rakstīts.

Ak tā! � klusītēm iesaucās misters Norels.

Laselzs un Faindelms pagriezās pret viņu.

Tātad viņ� nespēja to izlasīt, � misters Norels novilka. � Mjā, tas ir ļoti� � Viņ� apklusa un sāka zī�ļāt nagus.

Varbūt tā bija latīniski, � ieminējās Laselzs.

Un kāpēc jūs domājat, ka Faindelms neprata latīņu valodu? � īdzīgi at�meta �aildermass. � Tāpēc vien, ka viņ� bija fermeris�

Ak, nē jel, es negribēju neko sliktu teikt par visiem fermeriem, ticiet man, � Laselzs sāka smieties. � No lauksaimniecības noteikti ir savs labums. Bet ļoti maz ir tādu fermeru, kas izpelnīju�ies ievērību ar klasisko valodu zinā��anām. Vai �is cilvēks vispār spētu saprast, ka grāmata ir latīniski?

�aildermass atcirta, ka Faindelms neap�aubāmi būtu pazinis latīņu va�lodu. Viņ� neesot bijis muļķis.

Uz to Laselzs dzedri atbildēja, ka ne mirkli neesot apgalvojis pretējo.

Ķīviņ� pieņēmās spraigumā, ta�u abus spēji apklusināja misters Norels, lēni un domīgi sacīdams:

Kad karalis Krauklis ieradās Anglijā, viņ� neprata ne lasīt, ne rakstīt. Tajos laikos lasītpratēji bija retums � arī starp karaļiem. Un karalis Krauklis bija izaudzis elfu saimē, kur rakstība netika lietota. Viņ� nekad nebija redzējis rakstītus vārdus. Viņa jaunie kalpi no cilvēku cilts ierādīja viņam burtus un paskaidroja, kam tie vajadzīgi. Bet tolaik viņ� vēl bija jauns, pavisam jauniņ�, iespējams, ne vecāks par �etrpadsmit vai piecpadsimt gadiem. Viņ� jau bija iekarojis valstis divās pasaulēs, un viņa rīcībā bija visas burvestības, pēc kurām burvis var kārot. Viņ� bija augstprātības un lepnības apmāts. Viņam nebija vē�lē�anās lasīt citu domas. Kas gan bija citu domas salīdzinājumā ar to, ko zināja viņ� pats? Tādēļ viņ� atteicās mācīties lasīt un rakstīt latīniski � viņa kalpi gribēja, lai viņ� to dara, � un izgudroja pats savus burtus, lai paglabātu savas domas vēlākiem laikiem. Dro�i vien �ī rakstība viņa prāta darbību atspoguļoja precīzāk nekā latīņu valoda. Tas bija pa�ā sākumā. Bet, jo ilgāk viņ� uzturējās Anglijā, jo vairāk mainījās, vairs nebija tik liels klusētājs, tik liels vientuļnieks � mazāk atgādināja elfu un vairāk līdzinājās cilvēkam. Galu galā viņ� piekrita mācīties lasīt un rakstīt tāpat kā pārējie cilvēki. Ta�u viņ� neaizmirsa arī savu alfabētu � "Karaļa burtus", kā to iedēvēja ļaudis, � un iemācīja to nedau�dziem tuvākajiem burvjiem, lai tie labāk izprastu viņa burvestības. Karaļa burtus pieminējis Mārtiņ� Peils, arī Belāziss, bet nedz viens, nedz otrs nebija redzējis ir ne spalvas vilcienu. Ja saglabājies kāds fragments, turklāt rakstīts ar pa�a Karaļa roku, tad katrā ziņā� � misters Norels atkal apklusa.

Oho, mister Norel! � bilda Laselzs. � Jūs �ovakar mums sagādājat vienu pārsteigumu pēc otra! Tā apbrīnot cilvēku, par kuru jūs arvien esat iztei�cies tikai ar naidu un nicinājumu!

Mana apbrīna ne par mata tiesu nesamazina manu ienaidu! � asi atteica misters Norels. � Es teicu, ka viņ� bija ievērojams burvis. Es neteicu, ka viņ� bija kārtīgs cilvēks vai ka es priecājos par viņa ietekmi uz Anglijas maģiju. Tur�klāt nupat jūs dzirdējāt manus privātos ieskatus, kas nav domāti izplatī�anai. �aildermass zina. �aildermass saprot.

Misters Norels pameta bailīgu skatienu uz Drolaitu, ta�u Drolaits jau pirms laba brī�a bija pārstājis klausīties � tad, kad atklājās, ka �aildermasa stāstā nav neviena augstākās sabiedrības pārstāvja, bet vienvienīgi Jork�īras fermeri un dzērāji kalpi. �imbrī�am viņ� bija ļoti aizņemts: ar nēzdodziņu spodrināja savu tabakdozi.

Tad Klegs �o grāmatu nozaga? � Laselzs jautāja �aildermasam. � Vai uz to ved viss jūsu stāsts?

Var teikt arī tā. 1754. gada rudenī Faindelms iedeva Klegam grāmatu un lika to nogādāt kādam vīram Derbī�īras kalnājā, Bretonas ciemā. Kāpēc viņam to vajadzēja, man nav zināms. Klegs devās ceļā, un pēc dienas vai divām nonāca �efildā. Viņ� iegriezās traktierī un sasitās kopā ar kādu vīru, pēc amata kalēju, kuru tai apkaimē daudzināja par gandrīz tikpat lielu dzērāju. Abi sāka dzert uz sacensībām. Tās ilga divas dienas un naktis. Sākumā viņi vienkār�i dzēra un ska�tījās, kuram vairāk lien iek�ā, ta�u otrā dienā sāka slēgt trakas skurbuļa derības. Kaklā stāvēja muca ar sālītām siļķēm. Klegs paziņoja, ka �efīldas kalējs jau nu gan nespē�ot pa siļķu grīdu noiet no vienas sienas līdz otrai. Pa �o laiku trak�tierī jau bija saradu�ies skatītāji, un te nu visi dīkdieņi un bola�i izgāza siļķes no mucas un noklāja grīdu ar zivīm. Kalējs sāka iet pa krogus telpu un gāja, līdz visu grīdu klāja smirdo�as sa�ķaidītas siļķes un kalējs bija vienās asinīs no ne�skaitāmiem kritieniem. Tad kalējs izaicināja Klegu noiet pa traktiera jumta kori. Ap to laiku Klegs jau veselu dienu bija pavadījis dzēruma skurbulī. Nezin cik rei�u skatītājiem �ķita, ka viņ� tūlīt nokritīs un nolauzīs savu muļķa kaklu, tomēr viņ� noturējās uz jumta. Pēc tam Klegs sakūdīja kalēju izcept un apēst savus zābakus � kalējs to izdarīja �, un visbeidzot kalējs uzmusināja Klegu apēst Roberta Faindelma grāmatu. Klegs saplēsa to stērbelēs un apēda pa vienai vien.

Misteram Norelam paspruka �ausmu kliedziens. Pat Laselzs pārsteigumā noblisināja acis.

Pēc pāris dienām, � �ailclermas stāstīja tālāk, � Klegs at�irba un atjē�dza, ko ir pastrādājis. Viņ� aizkūlās uz Londonu, un tur pēc �etriem gadiem uztaisīja bērnu kādai Vopingas traktiera mei�ai, kas kļuva par Vinkula māti.

Bet viss ta�u ir skaidrāks par skaidru! � iesaucās misters Norels. � Grā�mata nemaz nav zudusi! �o melu gabalu par dzer�anas sacīksti Klegs tikai iz�domāja, lai slēptu Faindelmam, kas patiesībā notika. Patiesībā viņ� grāmatu piesavinājās un pēc tam atdeva dēlam! Ja tikai mēs spētu noskaidrot�

Bet kāpēc? � jautāja �aildermass. � Kāpēc viņam vajadzētu uzņemties tādas pūles, lai sagādātu grāmatu dēlam, kuru viņ� nebija redzējis un kas viņam bija glu�i vienaldzīgs? Turklāt, kad Klegs uzsāka savu ceļu uz Derbī�īru, Vin�kuls vispār vēl nebija piedzimis.

Laselzs nokrem�ļojās.

Reizi par visām reizēm, mister Norel, es piekrītu misteram �ailderma- sam. Ja Klegam vēl bija �ī grāmata vai arī viņ� zināja, kur to var atrast, viņ� no�teikti būtu to cēlis priek�ā tiesai un lūkojis par to ietirgot sev dzīvību.

Un ja Vinkulam tēva noziegums ienesa tik lielu labumu, � papildināja �aildermass, � tad kāpēc viņ� neieredzēja tēvu? Kāpēc viņ� līksmojās, kad tēvu pakāra? Roberts Faindelms ne�aubījās, ka grāmata ir iznīcināta,� tas nu reiz ir skaidrs. Nena man stāstīja, ka Klegs pakārts par grāmatas zādzību, ta�u Roberts Faindelms necēla pret viņu apsūdzību zādzībā. Faindelms apsūdzēja viņu grāmatas slepkavībā. Klegs bija pēdējais, ko Anglijā pakāra par grāmatas slepkavību. [51] [1] Grāmatas slepkavība ir vēlīns Anglijas maģisko likumu kodeksa papildinājums. Par apzinātu maģijas grāmatas iznīcinā�anu pienākas tāds pats sods kā par kristīga cilvēka slep�kavību.

Tad kā Vinkuls var apgalvot, ka viņam ir �ī grāmata, ja viņa tēvs to ap�ēda? � Laselzs izbrīnīts jautāja. � Tas nav iespējams!

Roberta Faindelma mantojums kaut kādā ceļā ir nonācis pie Vinkula, bet es nemēģinā�u izlikties, ka saprotu, kā tas notika, � sacīja �aildermass.

Bet tas cilvēks no Derbī�īras? � piepe�i ievaicājās misters Norels. � Jūs teicāt, ka Faindelms sūtīja grāmatu kādam derbī�īrietim.

�aildermass nopūtās.

Pa ceļam uz Londonu es izjāju cauri Derbī�irai. Izmetu līkumu cauri Bretonas ciemam. Kaila pakalna galā trīs nameļi un iebraucamā vieta. Lai kas arī bija cilvēks, ko Klegam vajadzēja uzmeklēt, viņ� jau sen ir miris. Man tur neko neizdevās uzzināt.

Stīvens Bleks un d�entlmenis ar matiem kā dzelk�ņa pūkas sēdēja mistera Vor�tona kafijas iestādījuma aug�istabā, kluba "Rītausmas zēni" sanāksmju vietā.

D�entlmenis, kā jau itin bie�i, runāja par savām lielajām simpātijām pret Stīvenu.

Un te man nāk prātā, � viņ� sacīja, � ka es jau daudzus mēne�us gra�sos tev atvainoties un sniegt paskaidrojumus.

Man atvainoties, ser?

Jā, Stīven. Gan tu, gan es neko uz �īs pasaules nevēlamies tik ļoti kā lēdi�jas Poulas laimi, bet burvja nekrietnā līguma dēļ man katru rītu jālai� viņa atpakaļ uz viņas vīra namu, kur viņai jāvārgst garum garu dienu, līdz pa�am vakaram. Bet tu, attapīgs būdams, bez �aubām, esi nolāgojis, ka tev �ādu iero�be�ojumu nav, un tu noteikti nesaproti, kāpēc es tevi neņemu pie sevis uz "Zudu�o cerību", kur tu laimīgs dzīvotu mū�u mū�os.

Jā, es esmu par to domājis, ser, � Stīvens piekrita. Viņ� uzreiz netur�pināja � no nākamā jautājuma varbūt bija atkarīga visa viņa nākotne: � Vai kaut kas neļauj jums to darīt?

Jā, Stīven. Savā ziņā neļauj gan.

Saprotu, � sacīja Stīvens. � Nudien, ļoti �ēl.

Vai tu vēlies zināt, kas man to neļauj? � d�entlmenis jautāja.

Jā, protams, ser! Kā gan citādi, ser!

Tad zini, � d�entlmenis iesāka, savilkdams svinīgu un svarīgu vaigu, kas nepavisam nelīdzinājās viņa parastajai sejas izteiksmei, � zini, ka mēs, elfu cilts, zinām kādu nieku par nākotni. Nereti Liktenis mūs izredz būt par savu pareģojumu paudējiem. Sendienās mēs neliedzām palīga kristie�iem, lai tie iemantotu di�us un cildenus likteņus, � mēs palīdzējām Jūlijam Cēzaram, Alek�sandram Lielajam un Kārlim Lielajam, Viljamam �ekspīram, D�onam Veslijam un tā joprojām. [52] [1] Ne visi d�entlmeņa pieminētie senatnes varoņi ir kristie�i. Glu�i tāpat kā mēs visda�ā�dākās ciltis un tautas dēvējam vienkār�i par "elfiem", viņi visbie�āk sauc mūs par "kris�tie�iem", nepiegriezdami vērību mūsu reliģijai, tautai vai ērai. Tomēr bie�i mūsu zinā�anas par nākamību ir miglainas un� � d�entlmenis nikni novicināja roku, it kā notraukdams no sejas biezu zirnekļa tīklu, � �nepilnīgas. Sirsnīgi tevi mīlēdams, dārgo Stīven, es pētīju dego�u pilsētu un kaujaslauku dūmus, cilāju asiņainas, pilo�as mirēju iek�as, lai iz�zinātu tavu nākotni. Tev patie�ām lemts būt karalim! Man jāteic, ka tas mani nepavisam nepārsteidz! Es jau no iesākuma ar stipru ticību ticēju, ka tu kļūsi karalis, un gau�ām maz ticams, ka es varu aloties. Ta�u tas vēl nav viss � man liekas, es zinu, kura būs tava karaļvalsts. Dūmi un iek�as, un visas citas zīmes itin skaidri rāda, ka tai jābūt valstij, kurā tu jau esi bijis! Valstij, ar ko tevi saista cie�as saites.

Stīvens gaidīja.

Tu tie�ām nesaproti? � d�entlmenis nepacietīgi iekliedzās. � Tā ir An�glija! Man trūkst vārdu, lai tev izsacītu, kā es priecājos, kad man atklājās �is noslēpums!

Anglija! � Stīvens izsaucās.

Jā, Anglija! Un labāku karali Anglija nemaz nevar vēlēties. Tagadējais karalis ir vecs un akls, bet visi viņa dēli ir resnumā noēdu�ies pļēguri! Tagad tu saproti, kāpēc es nevaru tevi pavisam aizvest uz "Zudu�o cerību". Būtu ļoti nepareizi tevi nolaupīt tavai likumīgajai karaļvalstij!

Stīvens pūlējās kaut ko saprast.

Bet vai �ī karaļvalsts nevarētu būt kaut kur Āfrikā? � viņ� pēdīgi vai�cāja. � Vai man nevarētu būt lemts atgriezties Āfrikā, un tad varbūt turienie�i brīnumainā kārtā atzīs mani par kāda sava valdnieka pēcteci?

Iespējams, � �aubīdamies novilka d�entlmenis. � Bet nē! Tā nevar būt. Redzi, tai jābūt karaļvalstij, kur tu jau esi bijis. Un tu nekad neesi bijis Āfrikā. Ak, Stīven! Kā es vēlos, lai brīni�ķīgais likteņa lēmums beidzot īstenojas! Tai dienā, kad tu kļūsi par karali, Anglija kļūs manu daudzo valstu sabiedrotā � un mēs ar tevi dzīvosim jo draudzīgi un brālīgi. Tu tikai padomā, cik satriekti būs mūsu ienaidnieki! Padomā, kā dusmās nezinās kur dēties burvji! Kā viņi lādēs sevi par to, ka nav izturēju�ies pret mums ar lielāku cieņu!

Man tomēr �ķiet, ka jūs alojaties, ser. Es nevaru valdīt Anglijā. Es, bū�dams tāds� � Stīvens izstiepa uz priek�u rokas. Melnādains, viņ� nodomāja. Skaļi viņ� turpināja ar �ādiem vārdiem: � Tikai jūs, ser, ar savu lielo labvēlību pret mani varat ieskatīt kaut ko tādu par iespējamu. Vergi nemēdz kļūt par karaļiem, ser.

Vergi, Stīven? Ko tu tur runā?

Es esmu dzimis verdzībā, ser. Kā daudzi no manas tautas. Mana māte bija verdzene Jamaikas mui�ā, kas piederēja sera Voltera vectēvam. Kad viņa parādi kļuva pārāk lieli, sers Viljams devās uz Jamaiku, lai pārdotu mui�u, � un līdz ar citu īpa�umu atveda uz Angliju manu māti. Pareizāk sakot, sers Vil�jams vēlējās viņu atvest, lai viņa kalpotu tā namā, ta�u ceļojuma laikā viņa dzemdēja mani un nomira.

Hā! � triumfējo�i iesaucās d�entlmenis. � Vārds vārdā kā es sacīju! Neģēlīgie angļi paverdzināja tevi un tavu cienījamo māti, viņi pazemoja tevi ar savām izdarībām!

Kā lai saka � jā, ser. Kaut kādā mērā tas ir tiesa. Bet tagad es vairs ne�esmu vergs. Dzīvodams uz Anglijas zemes, neviens vairs nevar būt vergs. Anglijas gaiss ir brīvības gaiss. Angļi ar to ļoti di�ojas. � Bet visviens, viņ�, to sacīdams, domāja, viņiem pieder vergi citās zemēs. Skaļi viņ� teica: � Kop� tā brī�a, kad sera Viljama sulainis mani kā sīku zīdainīti nonesa no kuģa, es esmu brīvs.

Bet mēs vienalga viņus sodīsim! � kliedza d�entlmenis. � Mēs bez pū�lēm varam nonāvēt lēdijas Poulas vīru, bet pēc tam es nokāp�u Ellē un uzmek�lē�u viņa vectēvu, un tad�

Bet ne jau sers Viljams un sers Volters mūs paverdzināja! � Stīvens at�spēkoja. � Sers Volters arvien ir stingri iebildis pret vergu tirdzniecību. Un sers Viljams pret mani izturējās laipni. Viņ� mani kristīja un izskoloja.

Kristīja? Ko? Pat vārdu tev ir uzspiedu�i tavi ienaidnieki? Tavs vārds ir verga zīme? Tad es tev kategoriski iesaku, sē�oties Anglijas tronī, to atmest un izvēlēties citu! Kādā vārdā tevi nosauca māte?

Nezinu, ser. Neesmu dro�s, vai viņa mani vispār kaut kā nosauca.

D�entlmenis piemiedza acis par zīmi, ka viņ� cītīgi domā.

Tā gan būtu dīvaina māte, � viņ� purpināja, � kas nedotu savam bērnam vārdu. Nē, ir kāds vārds, kas tev pienākas. Patiesi pienākas. Tik daudz man ir skaidrs. Vārds, kurā tevi sauca māte tajos dārgajos brī�os, kad auklēja tevi savās rokās. Vai tie�ām tu nevēlies uzzināt, kāds tas bija?

Kā nu ne, ser. Bet mana māte jau sen ir mirusi. Iespējams, viņa manu vārdu nepateica nevienai dzīvai dvēselei. Ari viņas pa�as vārds ir gājis zudībā. Reiz, kad es vēl biju zēns, es seram Viljamam vaicāju, ta�u viņ� nespēja to at�cerēties.

Pilnīgi skaidrs, ka viņ� to lieliski zināja, ta�u savā ļaunprātībā negribēja tev sacīt. Lai atgūtu tavu vārdu, Stīven, vajadzīga ļoti neparasta persona � ārkārtīgi vērīga persona ar apbrīnojamiem talantiem un neiedomājami cēlu raksturu. īsi sakot, es. Jā, tie�i to es darī�u. Apliecinādams savu mīlestību, es ap�ņemos noskaidrot tavu īsto vārdu!

1812. gada aprīlis/1814. gada jūnijs

Britu armijas rindas tosgadus papildināja arī "izlūkvirsnieki", kuru uzde�vums bija runāt ar vietējiem iedzīvotājiem, zagt fran�u armijas vēstules un vienmēr zināt, kur izvietots fran�u karaspēks. Lai cik romantiski varbūt ir jūsu priek�stati par karu, Velingtona izlūkvirsnieki noteikti bija daudz romantis�kāki. Viņi mēnesnīcā brida pāri upēm un svelo�ā saulē �ķērsoja kalnu grēdas. Viņi bie�āk dzīvoja aiz francū�u pozīcijām, nevis angļu pusē un pazina ikkatru, kas sirdī bija angļu piekritējs.

Ievērojamākais no �iem izlūkvirsniekiem neap�aubāmi bija majors Kahūns Grānts no Vienpadsmitā kājnieku pulka. Francū�iem nereti gadījās pacelt acis no tiem pienākumiem, ar ko viņi tai reizē bija nodarbināti, un tad viņi savie- dēja majoru Grāntu, kur�, sēdēdams zirga mugurā, novēroja viņus no tālīna kalna gala. Majors noraudzījās uz viņiem caur savu teleskopu un pēc tam rak�stīja piezīmes mazā bloknotiņā. Francū�iem tas bija ārkārtīgi nepatīkami.

1812. gada aprīlī majors Grānts kādurīt glu�i negaidot atklāja, ka ir iespros�tots starp divām francū�u kavalērijas patruļām. Kad kļuva skaidrs, ka jā�us no francū�iem aizbēgt neizdosies, viņ� nolēca no zirga un paslēpās tuvīnā birztalā.

Majors Grānts arvien sevi bija uzskatījis par kareivi, nevis par spiegu, un, kā jau kareivis, viņ� turēja par goda lietu alla� staigāt mundierī. Nelaimīgā kārtā Vienpadsmitā kājnieku pulka mundieris (kā jau gandrīz visi kājnieku mun�dieri) bija ko�i sarkans, un francū�iem it nemaz nebija grūti uziet pavasarīgi zaļo lapiņu vidū patvēru�os majoru.

Britiem Grānta kri�ana gūstā bija katastrofa, kas līdzinājās veselas parastu kareivju brigādes zaudējumam. Lords Velingtons nekavējoties trieca ceļā vēst�ne�us ar steidzamām vēstulēm � vienus pie francū�u ģenerāļiem ar priek��likumu apmainīt gūstekņus un otrus pie guerilla komandieriem [53] ,' Guerilla ir spāņu vārds, kas nozīmē "kariņ�". Gerilju bandas bija spānie�u grupas, skaitā starp da�iem desmitiem un tūksto�iem, kas cīnījās ar francū�u karaspēku un tram�dīja to. Da�u bandu vadoņi bija kādreizējie kareivji un tajās pastāvēja cienījama militāra disciplīna. Citi nebija nekas vairāk par laupītājiem, un savu nelaimīgo tautie�u tiranizē�a- nai veltīja tikpat daudz uzmanības cik cīņai ar francū�iem.

solot par Grānta izpestī�anu kaud�u kaudzēm sudraba peso un iero�u. Kad �ie pamudi�nājumi neko nedeva, lordam Velingtonam vajadzēja ķerties pie cita plāna. Viņ� atsauca pie sevis vienu no pa�iem slavenākajiem un ne�ēlīgākajiem guerilla vadoņiem, Heronimo Saornilu, samaksāja tam un lika aizvest pie majora Grānta D�onatanu Streind�u.

� �is Saornils ir diezgan baigs subjekts, � lords Velingtons uz atvadām sacīja Streind�am, � ta�u man prāts ir mierīgs, jo, runājot atklāti, mister Streind�, jūs esat tāds pats.

Saornils un viņa banda patie�ām izrādījās briesmīgi un asinskāri bandīti. Viņi bija netīri, smirdīgi un neskuvu�ies. Aiz jostas viņiem bija aizsprausti na�i un līki zobeni, pār plecu pārmestas �autenes. Viņu drānas un seglu segas klāja draudīgi un �ermuļaini attēli: galvaskausi ar sakrustotiem kauliem, uz dun��iem uzdurtas sirdis, karātavas, stiep�ana uz moku rata, kraukļi, kas izknābj sirdis un acis, un citas tikpat jaukas iztēles ainas. Sākumā �ķita, ka bildes ir veidotas no perlamutra pogām, ta�u ieskatoties vērīgāk, atklājās, ka tie ir viņu nogalināto francū�u zobi. It īpa�i Saornila personu rotāja tik daudz zobu, ka sakustēdamies viņ� grabēja, un �ķita, ka visi nokautie francū�i vēl arvien dre�belējas bailēs.

�ādi saposu�ies, no galvas līdz kājām nokāru�ies ar nāveszīmēm un iero��iem, Saornils un viņa vīri bija pieradu�i iedzīt �ausmas visos, kas gadījās viņiem ceļā. Tādēļ viņi nedaudz sastulba, kad izrādījās, ka angļu burvis viņus pārtrumpojis � tas bija atstiepis sev līdzi zārku. Kā tas bie�i mēdz būt ar ne�ēlīgiem cilvēkiem, Saornila bandīti bija gau�ām māņticīgi. Kāds no viņiem piegāja pie Streind�a un apjautājās, kas esot tajā zārkā.

Cilvēks, � burvis vienā mierā atbildēja.

Pēc vairākas dienas ilga un grūta pārgājiena zirga mugurā gerilju banda bija nogādājusi Streind�u kalnā, no kura varēja pārredzēt galveno ceļu no Spā�nijas uz Franciju. Bandīti apgalvoja, ka sagūstītāji noteikti vedīs majoru Grāntu tie�i pa �o ceļu.

Saornila ļaudis uzcēla savas teltis un ierīkojās uz gaidī�anu. Tre�ajā dienā viņi ieraudzīja pa ceļu virzāmies lielu francū�u kareivju vienību, un tās vidū savā sarkanajā mundierī jāja majors Grānts. Streind�s uzreiz pavēlēja atvērt zārku. Trīs guerrilleros paņēma lau�ņus un pacēla vāku. Iek�ā viņi atrada māla lelli � tādu kā tirgotavas manekenu, kas bija izgatavots no tā pa�a parastā, sarkanā māla, no kura spānie�i darina savus ko�os �ķīvjus un krūzes. Lcllis bija cilvēka augumā, ta�u ļoti rupji veidots. Acu vietā tam bija divi caurumi un de�gunu nav vērts ne pieminēt. Toties tas bija rūpīgi ieģērbts Vienpadsmitā kāj�nieku pulka virsnieka mundierī.

Tagad klausieties, � Streind�s sacīja Heronimo Saornilam. � Kad pir�mie francū�i nonāks līdz tai klintij, svilpiet savus vīrus un uzbrūciet.

Pagāja savs brīsniņ�, līdz Saornils aptvēra, ko no viņa vajag, jo vairāk tāpēc, ka Streind�a spānie�u valodai piemita vairākas gramatikas un izrunas ērmības.

Beidzot sapratis, viņ� jautāja:

Vai mums mēģināt atbrīvot El Buoetio Granto7 � (Par El Bueno Grauto spānie�i sauca majoru Grāntu.)

Nekādā gadījumā! � noliedza Streind�s. � El Bueno Granto atstājiet manā ziņā!

Saornils kopā ar vīriem jāja lejup un paslēpās aiz skrajas koku rindas, kas viņus neļāva no ceļa saskatīt. No turienes viņi atklāja uguni. Francū�i bija pār�steigti negaidot. Da�i tika nogalināti, daudzi citi ievainoti. Viņiem apkārt nebija lielu akmeņu, tikai da�i krūmi � nekāda patvēruma �, ta�u vēl aizvien priek�ā stiepās ceļ�, un viņiem bija izredzes atrauties no uzbrucējiem. Pēc pā�ris izbīļa un apjukuma minūtēm francū�i atjēdzās, savāca ievainotos un aiz- auļoja.

Guerrilleros pagrieza zirgus un devās atpakaļ kalnup, ļoti ap�aubīdami, vai tam visam ir bijusi kāda jēga: galu galā, vienībai aiztraucoties, sarkanais mun�dieris jo ko�i vīdēja francū�u vidū. Nonāku�i kalna galā, kur pirmīt bija atstā�ju�i burvi, viņi ar pārsteigumu atklāja, ka tas vairs nav viens. Kopā ar viņu bija majors Grānts. Abi omulīgi sēdēja uz akmeņiem, ēda aukstu cāli un piedzēra klaretu.

�Braitonai nav ne vainas, � tai brīdī atzina majors Grānts, � bet man gan labāk patīk Veimuta.

Tas gan ir jocīgi, � atsaucās Streind�s. � Es Veimutu nevaru ciest. Pava�dīju tur vienu no riebīgākajām nedēļām dzīvē. Biju neatmanīgi iemīlējies kādā meitenē, vārdā Marianna, bet viņa mani atraidīja un izvēlējās zelli ar mui�u Jamaikā un stikla aci.

Veimuta pie tā nav vainīga, � iebilda majors Grānts. � Ā! Capitdtt Saor- nil! � Viņ� sveicinot pamāja bandītu vadonim ar cāļa kāju. � Buenos dias!

Francū�u vienības virsnieki un kareivji turpināja ceļu uz Franciju un, no�nāku�i Bajonā, nodeva gūstekni Bajonas slepenpolicijas �efam. Slepenpolicijas �efs devās sasveicināties ar personu, ko ar pilnu pārliecību uzskatīja par majoru Grāntu. Viņ� mazliet samulsa, kad, spie�ot majoram roku, tā nolūza līdz pa�am plecam. Francūzis bija tik pārsteigts, ka palaida to vaļā, roka nokrita zemē un sa�ķīda tūksto� gabalos. Viņ� pacēla acis, lai dziļi atvainotos majoram Gran�tam, un vēl vairāk apstulba, ieraudzījis, ka majora sejā parādās lielas, melnas plaisas. Tad nolūza puse majora galvas � atklājās, ka iek�pusē viņ� ir pilnīgi dobs, � un vēl pēc brī�a viss majors sadrupa kā Oliņ� Boliņ� no per�as par Zosu māmiņu.

22. jūnijā Velingtons karoja ar francū�iem senās universitātes pilsētas Salaman- kas pievārtē. Tā bija pati svarīgākā britu armijas daļu uzvara beidzamajos gados.

Vakarā fran�u armija bēga pa me�u, kas pletās dienvidos no Salamankas. Skriedami kareivji pacēla galvas un pārsteigti ieraudzīja, ka starp tum�ajiem kokiem pie viņiem lejup lai�as eņģeļu pulki. Eņģeļi zaigoja �ilbino�ā spo�umā. To spārni bija balti kā gulbjiem un drānas virmoja kā perlamutrs, zivju zvīņas vai debesis pirms pērkona grāviena. Rokās tie turēja liesmojo�us �ķēpus un to acīs dega dievi�ķa dusmība. Tie neiedomājami ātri lidoja starp kokiem un vi�cināja �ķēpus francū�iem gar degunu.

Daudzus kareivjus pārņēma tādas �au�alas, ka tie pagriezās un metās atpa�kaļ uz pilsētu � tie�i britu armijas nagos. Lielais vairums tā apstulba, ka nedarīja neko, vien stāvēja un ieplestām acīm skatījās. Kāds zaldāts, drosmīgāks un ap�ņēmīgāks par citiem, lūkoja saprast, kas īsteni notiek. Viņam likās augstākajā mērā neticami, ka Debesis piepe�i sabiedroju�ās ar Francijas ienaidniekiem: galu galā, nekas tāds nebija dzirdēts kop� Vecās derības laikiem. Viņ� ievēroja, ka eņģeļi gan draud kareivjiem ar saviem �ķēpiem, ta�u neuzbrūk. Nogaidījis, līdz viens no eņģeļiem traucās uz viņa pusi, bra�ais zaldāts trieca tam virsū �ķēpu. �ķēps nesastapa ne mazāko pretestību � vien tuk�u gaisu. Arī eņģelis nelikās ne cietis, ne apstulbināts. Francūzis tūdaļ uzsauca saviem tautie�iem, ka bailēm nav pamata: eņģeļu karapulks bija tikai Velingtona burvja radīts �ķi�tums, tie viņiem neko nespēja nodarīt.

Eņģeļu rēgu vajāti, francū�u kareivji turpināja ceļu. Iznāku�i no me�a, viņi nokļuva Tormesas krastā. Upei pāri veda sens tilts, pa kuru varēja nokļūt tie�i Albadetormesas pilsētiņā. Kādam no lorda Velingtona sabiedrotajiem kaut kas bija misējies, un tilts bija palicis glu�i neapsargāts. Francū�i �ķērsoja upi un cauri pilsētiņai bēga tālāk.

Pēc vairākām stundām, neilgi pēc rītausmas, pa Albadetormesas tiltu gurdi jāja lords Velingtons. Viņu pavadīja pulciņ� d�entlmeņu: pulkve�leitnants Delansijs, kur� bija arī armijas intendanta palīgs, glīts jauneklis vārdā Ficrojs Somersets, kas pildīja lorda Velingtona militārā sekretāra pienākumus, un D�onatans Streind�s. Visi bija noputēju�i un no�ķiedu�ies ar kaujas dubļiem, un neviens no viņiem jau nez cik nak�u nebija gulējis. Pēc visa sprie�ot, viņiem arī tagad ne�bija tādu izred�u: Velingtons bija apņēmies dzīties pakaļ bēgo�ajiem francū�iem.

Uz pienbalti mirdzo�o debesu fona asām līnijām iezīmējās pilsētiņas baz�nīcas, klosteri un viduslaiku nami. Neraugoties uz agro stundu (diez vai bija daudz vēlāks par ceturksni uz se�iem) pilsētiņa jau bija pamodusies. Suminot francū�u sakāvi, dimdēja zvani. Pa ieliņām gāja paguru�u britu un portugāļu kareivju pulki, un pilsētnieki steidzās ārā pa namdurvīm, lai apdāvinātu tos ar maizi, augļiem un ziediem. Gar mūri rindojās vezumi ar ievainotajiem, bet atbildīgais virsnieks sūtīja padotos uzmeklēt slimnīcu un citas vietas, kas tos varētu uzņemt. Pa to starpu no kāda klostera bija iznāku�as piecas vai se�as neizskatīgas, izdarīgas mūķenes, kas apstaigāja ievainotos ar alvas krūzēm un dzirdīja tos ar siltu pienu. Pui�eļi, kas neparko nebija pierunājami palikt gul�tās, ar jūsmīgām klaigām sveica katru pamanītu kareivi un bra�ā uzvaras mar�a solī sekoja katram, kas necēla iebildumus.

Lords Velingtons palūkojās apkārt.

Votkins! � viņ� pakliedza, saukdams kādu kareivi artilērista mundierī.

Jā, milord? � tas atbildēja.

Es meklēju brokastis, Votkins. Tu jau dro�i vien neesi redzējis manu pavāru?

Ser�ants D�efords man teica � viņ� esot redzējis, ka jūsu ļaudis dodas aug�up uz pili.

Paldies, Votkins, � viņa gai�ība patencināja un kopā ar pavadoņiem jāja tālāk.

Albadetormesas pils nebija nekāda di�ā pils. Pirms daudziem gadiem, kara sākumā, francū�i bija to aplenku�i, un gandrīz visu pārvērtu�i drupās � sagla�bājies bija tikai viens tornis. Tur, kur reiz neticamā greznībā dzīvoja hercogi Albas, tagad savas migas bija ierīkoju�i putni un me�a zvēri. Izsmalcinātie itāļu sienas gleznojumi, ar kuriem pils agrāk lepojās, vairs nepavisam neizskatījās iespaidīgi: griestu vairs nebija, un freskas bija nonāku�as lietus, krusas, slapj�draņķa un sniega raupjajā gādībā. Ēdamzālē trūka da�u ērtību, kas parasti ir raksturīgas citām ēdamzālēm: tā atradās zem klajas debess un plānvidū auga �maugs bērzs. Ta�u lorda Velingtona kalpus tas nenieka neuztrauca; tie bija pieradu�i pasniegt viņa gai�ībai maltītes arī vēl dīvainākās vietās. Zem bērza bija nolikts ar baltu drānu pārsegts galds. Kad Velingtons un viņa ceļabiedri piejāja pie pils, kalpi bija tikko sāku�i uz tā likt �ķīvjus ar maizītēm un spānie�u �ķiņķa �ķēlēm, bļodas ar aprikozēm un trauciņus ar svaigu sviestu. Velingtona pavārs devās cept zivis, piparot nieres un vārīt kafiju.

D�entlmeņu �etrotne apsēdās. Pulkvedis Delansijs noteica, ka laikam vairs nespējot atcerēties, kad pēdējo reizi kaut ko ēdis. Kāds no pārējiem piebalsoja, un tad visi klusēdami ķērās pie svarīgā ē�anas un dzer�anas pienākuma.

Viņi tik tikko atkal bija nedaudz atspirgu�i un kļuva mazliet saviesigāki, kad pa durvīm iesoļoja majors Grānts.

Ā, Grānt, � majoru sveica Velingtons. � Labrīt! Sēdieties un pabrokastojiet.

Tūdaļ, milord. Ta�u vispirms man jums jāpaziņo kāda vēsts. Visnotaļ pār�steidzo�a vēsts. Pēc visa sprie�ot, francū�i zaudēju�i se�us lielgabalus.

Ak, lielgabalus? � viņa gai�ība bez īpa�as intereses atkārtoja. Viņ� iekrāva savā �ķīvī maizīti un piparotas nieres. � Pats par sevi saprotams, ka viņi zau�dēju�i lielgabalus. Somerset! � Velingtons uzrunāja savu militāro sekretāru. � Cik lielgabalu es vakar atņēmu francū�iem?

Vienpadsmit, milord.

Nē, nē, milord, � majors Grānts steidzās skaidrot. � Lūdzu piedo�anu, jūs nesapratāt. Es nerunāju par lielgabaliem, kas pretiniekam atņemti kaujā. Sie lielgabali līdz kaujai nebija nonāku�i. Ģenerālis Kafarelli tos no ziemeļiem sūtīja francū�u armijai, ta�u tie nokavēja kauju. Patiesībā tie vispār nenonāca galā. Zinādams, ka jūs, milord, esat tuvumā un nesaudzīgi tramdāt francū�us, ģenerālis Kafarelli ļoti vēlējās tos nogādāt pēc iespējas ātrāk. Viņ� piekoman- dēja tam eskortu no pirmajiem trīsdesmit kareivjiem, kas viņam gadījās pa rokai. Laikam jāteic, milord, kā vēj� skrēja, kā miets atdūrās � pēc visa sprie��ot, desmit no �iem trīsdesmit izrādījās neapolie�i.

Neapolie�i! Vai tie�ām? � viņa gai�ība pārjautāja.

Delansijs un Somersets manāmi iepriecināti saskatījās un pat D�onatans Streind�s pasmaidīja.

Raugi, kaut arī Neapole ietilpa Francijas impērijā, neapolie�i francū�us ne�ieredzēja ne acu galā. Neapoles jaunekļi ar varu tika iesaukti fran�u armijā, bet izmantoja katru izdevību dezertēt un bie�i pārbēga pretinieka pusē.

Bet pārējie kareivji? � ievaicājās Somersets. �Viņi laikam ta�u centī�sies nepieļaut, ka neapolie�i pastrādā ko nelāgu?

Pārējie kareivji vairs nedarīs neko, � atbildēja majors Grānts. � Viņi visi ir pagalam. Divdesmit pāri francū�u zābaku un divdesmit francū�u mun�dieri �ai pa�ā brīdī karājas kāda Salamankas lupattirgoņa bodītē. Mundieriem uz muguras ir gari ie�ķēlumi � tādi, kādi var palikt pēc itālie�u dun�a, � un tie ir notraipīti ar asinīm.

Tātad, ja es neko neesmu pārpratis, lielgabali nonāku�i itālie�u dezertieru bandas rokās? � jautāja Streind�s. � Ko viņi iesāks? Uzsāks pa�i savu karu?

Nē, nē! � Grānts atsaucās. � Pārdos tam, kas solīs vairāk. Vai nu jums, milord, vai ģenerālim Kastanosam. � (Tā sauca spāņu armijas virspavēl�nieku.)

Somerset! � ierunājās viņa gai�ība. � Cik man būtu jāpiedāvā par se��iem francū�u lielgabaliem? �etrsimt peso?

Ak, jā, milord! �etrsimt peso pavisam noteikti nav �ēl atdot, lai francū��iem liktu izjust viņu muļķības sekas. Bet es nesaprotu vienu � kāpēc mums vēl nav nekādu ziņu no neapolie�iem? Ko viņi gaida?

�ķiet, es varu atbildēt uz jūsu jautājumu, � sacīja majors Grānts. � Pirms �etrām naktīm uz slepenu tik�anos nelielā kapsētā kalnos netālu no Kastreho- nas ieradās divi vīri. Abiem mugurā bija noplīsu�i francū�u armijas mundieri un izklausījās, ka viņi sarunājas itāliski. Neilgi apspriedu�ies, abi �ķīrās, un viens devās dienvidu virzienā, kur pie Kanatalpjedras stāv francū�u armija, bet otrs aizgāja uz ziemeļiem, uz Duero pusi. Milord, pēc manām domām nea- polie�u dezertieri sūta ziņas saviem tautie�iem un aicina tos sapulcēties kopā. Uzdrīkstē�os minēt � viņi domā, ka ar to naudu, ko viņi dabūs par lielgaba�liem no jums vai no ģenerāļa Kastanosa, viņi visi varēs atgriezties Neapolē kuģī ar zelta burām. Diezin vai viņu vidū ir jele viens vīrs, kam kādā no francū�u pulkiem nedien brāļi vai brālēni. Viņi nevēlas atgriezties mājās, kur viņus sagai�dīs mātes un vecāsmātes, atstāju�i savie�us sve�ā zemē.

Jā, es esmu dzirdējis, ka itālietes esot visai ne�petnas,� piebalsoja pulk�vedis Delansijs.

Mums, milord, � majors Grānts turpināja, � vajag vienīgi sadzīt rokā pāris neapolie�us un viņus nopratināt. Es ne�aubos, ka mēs uzzināsim, kur paslēpu�ies zagļi un kur tic noglabāju�i lielgabalus.

Vai vakar sagūstīto vidū ir arī neapolie�i? � jautāja Velingtons.

Pulkvedis Delansijs pasauca kādu kareivi un lika to steig�us izdibināt.

Man, pats par sevi saprotams, � Velingtons domīgi turpināja, � daudz labāk patiktu tos dabūt par brīvu. Merlin! � (Tā viņ� sauca D�onatanu Strein�d�u.) � Ja jūs būtu tik laipns un parādītu mums �os neapolie�us, tad mums varbūt izdotos noskārst, kur viņi atrodas un kur paslēpti lielgabali, un tad mēs varētu ierasties un tos paņemt sev!

Iespējams, � atbildēja Streind�s.

Dro�i vien jūsu burvju ainā mēs viņiem aiz muguras ieraudzīsim ēr�mota apveida kalnu, � viņa gai�ība mundri sacīja, � vai ciemu ar raksturīgu baznīcas torni. Kāds no spānie�u pavadoņiem uzreiz sapratīs, kas tā ir par vietu.

Dro�i vien, � sacīja Streind�s.

Izskatās, ka jūs par to neesat pārliecināts.

Lūdzu piedo�anu, milord, bet � kā es jau, liekas, ari iepriek� esmu sa�cījis, � burvju ainas �ādām vajadzībām ir ļoti neparocīgs maģijas paveids. [54] [1] D�onatans Streind�s� D�onam Segundam, Madride, 1812. gada 20. augustā:

"Kad vien kāds vai kaut kas ir pazudis un nav atrodams, lords Velingtons katrā ziņā grib, lai es parādu burvju ainu. Nekas labs tur nekad neiznāk. Karalim Krauklim un pārē�jiem aureātiem bija zināma kaut kāda maģija, ar kuras palīdzību varēja atrast priek�metus un cilvēkus. la es pareizi saprotu, vispirms viņi ņēma sudraba trauku ar ūdeni. Ar mirdzo�ām gaismas svītrām tie sadalīja ūdens virsmu �etrās daļās. (Starp citu, D�on, es nudien nespēju ticēt, ka Jums �o svītru uzbur�ana sagādā tik lielas grūtības, kā jūs apgalvojat. Es tie�ām nevaru izklāstīt �o burvestību vēl sikāk un precīzāk. Kas var būt vēl vienkār�āks!) Ūdens ce�turk�ņi nozīmē Debesis, Elli, Zemi un Elfu valsti. Tad, pēc visa sprie�ot, ar izvēles burvestības palīdzību, tiek noskaidrots, kurā no �īm pasaulēm atrodas meklētā persona vai lieta, � bet kas tiek darīts tālāk, man nav ne mazākās nojausmas, arī Norels nezina. Ak, ja es pieprastu �o burvestību! Velingtons un viņa �tāba virsnieki nemitīgi uzkrauj man darbus, kas man nav pa spēkam vai jāatstāj pusratā tādēļ, ka es nezinu, kā rīkoties. �o zinā�anu trūkumu es izjūtu gandrīz diendienā. Turklāt man nav laika eksperimentēt. Un tādēļ, D�on, es būtu bezgalīgi pateicīgs, ja Jūs veltītu kādu laika sprīdi �īs burvestības apguvei un nekavējoties ziņotu, kolīdz būsit guvis kaut mazākos panākumus."

D�ona Segunda arhīvā atrodamajos dokumentos nav nekādu pierādījumu, kas liktu domāt, ka viņam būtu izdevies restaurēt �o burvestību. Tomēr 1814. gada rudenī Streind�s pēk�ņi atskārta, ka Parisa Ormskērka "Trīsdesmit se�u citu pasauļu atklā�anās" atrodamais fragments, kas visu laiku bija uzskatīts par aitu ganu skaitāmpantiņu, izkropļotā veidā satur tie�i viņam nepiecie�amo burvestību. 1814. gada nogalē abi, gan Streind�s, gan misters No�rels, to lietoja bez grūtībām.

Vai jums ir kāds labāks priek�likums? � viņa gai�ība noprasīja.

Nē, milord. �obrīd nav.

Tātad izlemts! � paziņoja lords Velingtons. � Misters Streind�s, pulk�vedis Delansijs un majors Grānts nodarbosies ar �o lielgabalu meklē�anu. Mēs ar Somersetu dosimies pakaitināt francū�us. � Viņa gai�ības strupā runa lika domāt, ka virspavēlnieks vēlas, lai visi bez vilcinā�anās sāktu rīkoties. Streind�s un �tāba d�entlmeņi steig�us norija pēdējos brokastu kumosus un devās pildīt Velingtona pavēles.

Ap dienas vidu lords Velingtons un Ficrojs Somersets no savu zirgu mu�gurām lūkojās lejup no nelielas kores Garsijernandesas ciema tuvumā. Akme�ņainajā līdzenumā vairākas britu dragūnu brigādes gatavojās uzbrukt da�iem kavalērijas eskadroniem, kas veidoja fran�u armijas arjergardu.

Tai bridi pie viņiem piejāja pulkvedis Delansijs.

Ā, pulkvedi! � viņu sagaidīja lords Velingtons. �Vai jūs atradāt man kādu neapolieti?

Gūstekņu vidū neviena neapolie�a nav, milord, � Delansijs atbildēja. � Ta�u misters Streind�s ierosināja pameklēt vakardienas kaujaslaukā starp kritu�ajiem. Viņ� ar maģiskiem paņēmieniem atklāja, ka septiņpadsmit līķi ir neapolie�i.

Līķi! � lords Velingtons pārsteigts izsaucās un atņēma no acīm tele�skopu. � Kas tie par brīnumiem? Ko viņ� grasās iesākt ar līķiem?

Mēs viņam jautājām, milord, ta�u viņ� atbildēja aplinkiem un tā arī neko nepateica. Toties viņ� lūdza līķus nogādāt kādā dro�ā vietā, kur tie nepazudīs un kur tos liks mierā.

� Hm, laikam būtu nesaprātīgi izmantot burvja pakalpojumus un pēc tam pukstēt, ka viņ� neuzvedas kā visi pārējie cilvēki, � noteica Velingtons.

Tai brīdī tuvumā kāds virsnieks iekliedzās, ka dragūni ir paskubināju�i zirgus un tūlīt jau pieauļos pie francū�iem. Burvja ērmotās izrīcības acumirklī bija aizmirstas; lords Velingtons pielika teleskopu pie acīm un arī visi pārējie pievērsās kaujai.

Tikām Streind�s bija no kaujaslauka atgriezies Albadetormesas pilī. Arse�nāla tornī (vienīgajā nesagruvu�ajā pils daļā) viņ� bija uzgājis brīvu telpu un paziņojis, ka rekvizē to savām vajadzībām. Pa visu telpu bija izsvaidītas Norela �etrdesmit grāmatas. Tās vēl arvien vairāk vai mazāk turējās kopā, tiesa, daļa izskatījās visai apbru�ātas. Grīdu viscaur klāja Streind�a piezīmju grāmatiņas un ar buramvārdiem un burvju aplēsēm apskribelētas papīra stērbeles. Istabas vidū uz galda stāvēja liela, sekla sudraba bļoda ar ūdeni. Slēģi bija cie�i aizvērti un vienīgais gaismas avots istabā bija sudraba bļoda. Visā visumā tas bija ļoti pārliecino�s burvja midzenis, un glītā spānie�u kalpone, kas ik pēc noteikta laika ieradās ar kafiju un mandeļu cepumiem, bija ne pa jokam pārbijusies un, nolikusi savas paplātes, teciņus muka laukā pa durvīm.

Streind�am palīgā bija ieradies Astoņpadsmitā huzāru pulka virsnieks, uz�vārdā Vīts. Kapteinis Vīts kādu laiku bija dzīvojis britu vēstnieka namā Neapolē. Viņam bija dotibas uz valodām, un viņ� teicami zināja neapolie�u dialektu.

Streind�s bez mazākās piepūles izvilināja sudraba bļodā burvju ainas, ta�u, kā jau viņ� bija paredzējis, no tām bija pagalam grūti izspriest, kur neapolie�u dezertieri atrodas. Kā viņ� noskaidroja, lielgabali bija paslēpti aiz blāvi dzelte�nām klintīm � �ādu klin�u bija pārpārēm visos Pirenejos,� bet to nolaupī�tāji bija apmetu�ies skrajā olīvkoku un prie�u me�ainē � tādas me�aines varēja ieraudzīt, pametot skatienu jebkurā virzienā.

Kapteinis Vīts stāvēja Streind�am blakus un visu, ko neapolie�i runāja, tul�koja skaidrā, kodolīgā angļu valodā. Ta�u, pavadīju�i pie sudraba bļodas visu dienu, viņi uzzināja pārlieku maz. Kad cilvēks pusotru gadu dzīvojis pusbadā, kad viņ� divus gadus nav redzējis savu sievu vai sirdspuķīti, kad viņ� �etrus mē�ne�us nogulējis dubļos un akmeņos, viņa prasme risināt dziļdomīgas sarunas nereti ir mazliet notrulinājusies. Neapolie�iem īsti nebija nekas pārrunājams ar biedriem, un tas mazums, ko viņi pārsprieda, lielumis bija saistīts ar ēdienu, pēc kā viņiem kārojās, ar promeso�o sievu vai sirdspuķī�u daiļumiem, kurus viņi sapņoja baudīt, un ar mīkstajiem dūnu matra�iem, uz kuriem viņi ilgojās gulēt.

Pusi nakts un labu tiesu nākamās dienas Streind�s un kapteinis Vīts palika Arsenāla tornī, �akli pildīdami garlaicīgo neapolie�u novēro�anas pienākumu. Otrās dienas pievakarē ieradās adjutants ar ziņu no Velingtona. Viņa gai�ība bija ierīkojis �tābu kādā vietā ar nosaukumu Floresdeavila un izsauca Streind�u un kapteini Vītu pie sevis. Tā nu abi sakravāja somās Streind�a grāmatas un sudraba bļodu, savāca pārējo mantību, sēdās zirgos un sāka pārgājienu pa svel�mainajiem, putekļainajiem ceļiem.

Izrādījās, ka Floresdeavila ir visai noslēpumaina vieta: neviens no kapteiņa Vīta izvaicātajiem spānie�iem par to nebija dzirdējis. Ta�u, ja pa ceļu nesen ir pārvietoju�ās divas no Eiropas lielākajām armijām, apkaimē par to virzī�anos gribot negribot ir paliku�as liecības: Streind�s un kapteinis Vīts saprata, ka gudrākais ir doties virzienā, kuru norāda izmesti krāmi, salūzu�i vezumi, līķi un melnu putnu sērstības. Tuk�ajos, akmeņainajos līdzenumos �īs ainas visvairāk atgādināja viduslaiku mākslinieku gleznoto Elli un pamudināja Streind�u izteikt daudz drūmu piezīmju par Kara �ausmām un Bezjēdzību. Kapteinis Vīts bija profesionāls karavīrs un viņam, iespējams, būtu gribējies izsacīt pret- domas, ta�u arī uz viņu �is skumīgais ceļ� atstāja nospiedo�u iespaidu un viņ� atbildēja tikai:

� Tā gan, ser. Tā gan.

Tomēr karavīram nepienākas pārāk ilgi kavēties �ādās pārdomās. Viņa dzīve ir grūtību pilna, un jāizmanto katra iespēja papriecāties. Jā, viņam gadās uz brīdi iegrimt apkārtējās ne�ēlības apcerē, ta�u ļaujiet viņam nonākt starp iero�u biedriem, un varat gandrīz ne�aubīties, ka viņa garastāvoklis atkal kļūs pacilāts. Streind�s un kapteinis Vīts nonāca Floresdeavilā ap pulksten deviņiem vakarā, un jau pēc piecām minūtēm abi jautri apsveicinājās ar draugiem, klausījās jau�nākās tenkas par lordu Velingtonu un aizrautīgi pra�ņāja par vakardienas kauju � kārtējo francū�u sagrāvi. Uz viņiem raugoties, būtu grūti iedomāties, ka abi ij vesela gada laikā būtu redzēju�i kaut ko nejauku vai nomāco�u.

Velingtona �tābs bija ierīkots izpostītā baznīcā kalna nogāzē aug�pus ciema, un tur Streind�u un kapteini Vītu sagaidīja lords Velingtons, Ficrojs Somer�sets, pulkvedis Delansijs un majors Grānts.

Ņemot vērā, ka lords Velingtons divās dienās bija uzvarējis divās kaujās, jāteic, ka viņ� nepavisam nebija savā labākajā omā. Francū�u armija, ko visā Eiropā daudzināja tās ātro pārgājienu pēc, atkal bija izrādījusies a�āka un patlaban jau bija krietni tālu ceļā uz Valjadolidu un dro�u patvērumu.

Kā viņi spēj virzīties tik ātri, tas manam prātam nav aptverams, � viņ� guģojās. � Es daudz atdotu, lai viņus panāktu un iznīcinātu, ta�u �ī ir vienīgā armija, kas man ir, un, ja es to nodzenā�u, citu man neviens nedos.

Neapolie�i atsūtīja mums ziņu, � Streind�am un kapteinim Vītam pa�vēstīja majors Grānts. � Par katru lielgabalu viņi grib simt peso. Kopā se�us simtus.

Un tas ir par dārgu, � viņa gai�ība strupi noteica. � Mister Streind�, kapteini Vīt, ceru, ka jūs esat ieradu�ies ar labām ziņām?

Laikam gan ne, milord, � atbildēja Streind�s. � Neapolie�i sē� tādā kā me�ā. Bet kur �is me�s varētu atrasties, man nav ne mazākās nojausmas. Es īsti nezinu, ko lai iesāk. Esmu izmēģinājis visus man zināmos paņēmienus.

Tad ātri apgūstiet ko jaunu!

Izskatījās, ka Streind�s tūlīt visai pikti atcirtis viņa gai�ībai, ta�u burvis apdomājās, nopūtās un apjautājās, vai septiņpadsmit neapolie�u līķi nogādāti dro�ā vietā.

Viņi ir nolikti zvanu tornī, � sacīja pulkvedis Delansijs. � Par viņiem atbild ser�ants Ne�s. Nezinu, ko jums 110 viņiem vajag, ta�u, lūdzams, rīkojie�ties ātri. Baidos, ka �ajā karstumā viņi ilgi neizvilks.

�o nakti viņi izvilks, � atteica Streind�s. � Naktis ir dzestras. � Ar �iem vārdiem viņ� pagriezās un izsoļoja no baznīcas.

Velingtona �tāba virsnieki ar zināmu interesi noskatījās viņam pakaļ.

Vai zināt, � ierunājās Ficrojs Somersets, � man nudien nedod mieru doma, ko viņ� taisās darīt ar septiņpadsmit līķiem.

Arī man nav ne jausmas, � atsaucās Velingtons, vienlaikus iemērkdams spalvu tintnīcā un sākdams rakstīt vēstuli ministriem Londonā, � ta�u ir skaidrs, ka viņam nepatīk par to domāt. Viņ� dara visu, lai no tā izvairītos.

Tonakt Streind�s lika lietā burvestību, pie kuras vēl nekad nebija ķēries. Viņ� mēģināja iekļūt neapolie�u dezertieru sapņos. Tas viņam izdevās lieliski.

Viens sapņoja, ka viņu kokā uztrenkusi neganta Cepta Jēra Ciska. Viņ� sēdēja kokā un lēja bada asaras, bet Jēra Ciska tikai skrēja un skrēja ap koku, draudīgi vicinādama kaula pumpuci. Pēc neilga laika Jēra Ciskai piebiedrojās piecas vai se�as zvēriskas Vārītas Olas, kas �ukstus klāstīja par viņu visbriesmīgākos melus.

Otram sapnī rādījās, ka viņ� iet pa birztaliņu un sastop savu nelaiķi māti. Tā viņam pastāsta, ka nupat raudzīju�ies lejup tru�a alā un redzējusi tās dibenā sē�am Napoleonu Bonapartu, Anglijas karali, pāvestu un Krievijas caru. Viņ� aizgāja un ielēca tru�a alā, ta�u, nolaidies līdz dibenam, atklāja, ka Napoleons Bonaparts, Anglijas karalis, pāvests un Krievijas cars patiesībā ir viens cilvēks: brangs, resns milzis, tik liels kā baznīca, ar kvēlojo�iem ratu riteņiem acu vietā un dzelzu zobiem. "Hā!" �is sumpurnis ņirdzīgi sacīja, "tu ta�u nedomāji, ka mēs esam da�ādi cilvēki, ko?" Tad viņ� iebāza ķetnu verdo�ā katlā, izvilka 110 tā sapņotāja dēlēnu un to aprija. īsi sakot, neapolie�u sapņi, protams, bija saisto�i, ta�u derīga tajos bija maz.

Tā pienāca rīts. Ap pulksten desmitiem lords Velingtons sēdēja izpostītās baznīcas kancelē pie steigā sanaglota rakstāmgalda. Pacēlis galvu, viņ� ierau�dzīja baznīcā ienākam Streind�u. � Un tātad? � viņ� noprasīja.

Kur ir ser�ants Ne�s? � Streind�s nopūzdamies jautāja � Man vajag, lai viņ� iznes līķus ārā. Ar jūsu atļauju, milord, es izmēģinā�u kādu burvestību, par ko esmu tikai dzirdējis.3[1] Streind�s bija dzirdējis, ka �o burvestību reiz lietā bija licis karalis Krauklis. Lielākoties Karaļa maģija bija noslēpumaina, daiļa, smalka, tādēļ mēs esam nedaudz izbrīnīti, uzzinot, ka viņ� būries arī tik cietsirdīgi.

Trīspadsmitā gadsimta vidū vairāki Karaļa ienaidnieki bija sadomāju�i sabiedroties pret viņu. Gandrīz visus �īs savienības locekļus viņ� pazina: kopā bija sametu�ies Francijas karalis, Skotijas karalis un da�i neapmierināti elfu cilts pārstāvji, kas bija sevi apbalvoju�i argrandioziem tituliem un varbūt valdīja � bet varbūt nevaldīja � pār pla�ām zemēm. Sa�biedroto vidū bija arī citas personas, noslēpumainas, ta�u vēl di�ākas cilmes. Kop� kāp�anas tronī Karalis bija uzturējis draudzīgas attiecības ar eņģeļiem un dēmoniem, ta�u nesen bija paklīdu�as valodas, ka viņ� sanaidojies ar diviem no tiem: ar Zadkielu, kura pārziņā ir �ēl�sirdība, un ar Alrinahi, kas valda pār kuģu bojāeju.

Izskatījās, ka savienības vērptās intrigas Karali nepavisam neuztrauc, � ta�u viņ� sāka tām pievērst Uzmanību, kad burvju zīmes liecināja, ka sabiedrotajiem pievienojies viens no viņa galma augstmaņiem. Aizdomas krita uz Vorfdeilas grāfu Robertu Barbātu, kas par savu viltīgumu un izmaņu bija izpelnījies iesauku Lapsa. Karaļa acīs nebija lielāka nozieguma par nodevību.

Kad Lapsas vecākais dēls Henrijs Barbāts nomira�no drud�a, karalis Krauklis lika izcelt viņa līķi no kapa un tad atdzīvināja viņu, lai izdibinātu, kas tam zināms. Dandeilas Toma�sam un Viljamam Lan�esteram �is maģijas paveids �ķita tik zemisks, ka viņi abi lūg�us lūdzās, lai Karalis izmanto citus līdzekļus. Ta�u Karali bija pārņēmu�as spīvas dusmas, un tie ne�spēja viņu atrunāt. Bija simtiem citu burvestību, kuras viņ� būtu varējis izmantot, ta�u ne�viena nebija tik ātra un akurāta, un karalis Krauklis, kā gandrīz visi ievērojamie burvji, par visu augstākā vērtē turēja praktiskumu.

Tika melsts, ka savā spīvumā karalis Krauklis esot Henrijam Barbātam iesitis. Dzīvē Henrijs bija lepns jauneklis, un ļaudis tuvu�un tālu apbrīnoja viņa daiļo vaigu�un smalko izne�anos, bijādami viņa izveicīgo zobena mākslu. Tas, ka tik cēls bruņinieks Karaļa bur�vestības iespaidā kļuva par pink�ķo�u, �okurā savilku�os lelli, aizdeva Viljamam Lan�este- ram lielas dusmas, un starp abiem izcēlās sīva ķilda, kas ilga vairākus gadus.

�tābā drīz vien kļuva zināms, ka burvis kaut ko darīs ar beigajiem neapo- lie�iem. Floresdeavila bija mazs ciematiņ�, diezin vai tajā bija vairāk par simt namiem. Veselai armijai jaunekļu, kas nupat bija izcīnīju�i lielu uzvaru un vēlējās to nosvinēt, iepriek�ējais vakars bija pagājis aplam garlaicīgi, un vispā�rējais ieskats bija, ka �īs dienas aizraujo�ākā izklaide varētu būt Streind�a bur��anās. Drīz to noskatīties bija salasījies paliels virsnieku un kareivju pūlītis.

Pie baznīcas bija akmeņiem izlikta terase ar skatu uz �auru ieleju un bāl�ganiem, augstiem kalniem tālumā. Nogāzēs pletās vīnadārzi un olīvu birzis. Ser�ants Ne�s ar saviem vīriem nonesa 110 zvanu torņa septiņpadsmit līķus un atstutēja tos sēdus pie zemā mūra terases malā.

Streind�s pagājās tiem garām, nopētīdams visus pēc kārtas.

Es ta�u jums pieteicu, � viņ� pārmeto�i uzrunāja ser�antu Ne�u, � pie�teicu, ka man vajag, lai līķus liek mierā.

Ser�ants Ne�s savilka piktu seju.

Es jums dro�i varu pateikt, ser, � viņ� paziņoja, � ka mūsu pui�i tiem ne pirkstiņa nav piedūru�i. Bet, milord, � viņ� vērsās pie lorda Velingtona, � kaujas laukā būtu grūti atrast kaut vienu kritu�o, ko nebūtu apgramstīju�i spānie�u bandīti� � Viņ� uzskaitīja da�neda�ādus spāņu tautas rakstura ēnas puses, beigās norādot � ja kāds jele noliekas gulēt tādā vietā, kur spānie�i viņu var atrast, tad pamodies viņ� to no�ēlos.

Lords Velingtons ar nepacietīgu rokas mājienu apklusināja ser�antu.

Es nekādus lielos sakropļojumus neredzu, � viņ� teica Streind�am. � Un ja ari tā būtu, kas par to?

Streind�s drūmi nomurmināja, ka dro�i vien nekas, ja tikai viņam nebūtu uz tiem jāskatās.

Un tie�ām, pēc visa sprie�ot, gandrīz visas neapolie�u vātis bija gūtas kaujā, ta�u visi kā viens pēc nāves bija izģērbti un vairākiem bija nocirsti pirksti � tā ērtāk nomaukt gredzenus. Viens dzīves laikā bijis glīts jauneklis, ta�u viņa pievilcību �obrīd stipri aptum�oja tas, ka viņam vairs nebija zobu (izrauti, lai izgatavotu mākslīgos zobus) un gandrīz nebija matu (nogriezti, lai pagatavotu melnu parūku).

Streind�s lika atnest viņam asu nazi un tīrus pārsējus. Kad nazis bija atnests, viņ� novilka svārku un atrotīja piedurkni. Tad kaut ko nobubināja latīniski. Pēc tam viņ� spēcīgi novilka ar nazi pār delmu, un, kad ar krietnu straumi iz�ļācās asinis, viņ� apsmidzināja ar tām līķu galvas, pielūkodams, lai svaidījums tiktu acīm, mēlēm un deguniem. Pēc brī�a aug�āmcēlās pirmais līķis. Gaiss ar draus�mīgu �ņirkstoņu ieplūda izkaltu�ajās plau�ās; rokas un kājas kratījās tā, ka bija baigi noskatīties. Cits pēc cita atdzīvojās pārējie līķi, kas sāka sarunāties rīkles skaņām pārpilnā izloksnē, kurā spalgu kliedzienu bija krietni vairāk nekā jeb�kurā citā skatītājiem zināmā valodā.

Pat Velingtons �ķita mazliet nobālis. Tikai Streind�s ar bezkaislīgu vaigu turpināja darīt savu.

Mīļais Dievs! � iekliedzās Ficrojs Somersets. � Kas tā par valodu?

Manuprāt, viens no Elles dialektiem, � atbildēja Streind�s.

Ak tā? � atsaucās Somersets. � Cik interesanti.

Ātri gan viņi to apguvu�i, � noteica lords Velingtons. � Tikai trīs dienas būdami pagalam. � Viņam patika, ja darbus darīja ātri un bez liekām ākstī�bām. � Bet vai jūs zināt �o valodu, mister Streind�?

Nē, milord.

� Tad kā mēs ar viņiem runāsim?

Atbildes vietā Streind�s abām rokām satvēra pirmā līķa galvu, atvilka vaļā klabo�o �okli un iespļāva tam mutē. Tas uzreiz sāka runāt savā dzimtajā, zemes, valodā � izteiktā neapolie�u dialektā, kas gandrīz visiem likās tikpat neap�tverams un gandrīz tikpat baigs kā pirmītējā valoda, � tomēr tam bija viena priek�rocība: kapteinis Vīts visu lieliski saprata.

Ar kapteiņa Vīla palīdzību majors Grānts un pulkvedis Delansijs noprati�nāja miru�os neapolie�us un bija ļoti iepriecināti par saņemtajām atbildēm. Miru�i būdami, neapolie�i uz pratinātāju jautājumiem atbildēja nesalīdzināmi labprātīgāk nekā jebkur� dzīvs ziņotājs. Cik noprotams, neilgi pirms nāves kaujā pie Salamankas �ie nelaimes putni bija saņēmu�i slepenu vēstiņu no me�ainē nolīdu�ajiem tautie�iem, kas ziņoja, ka piesavināju�ies lielgabalus, un mudināja viņus doties uz kādu ciemu piecus ljē uz ziemeļiem no Salamankas; no turienes, sekojot slepenām zīmēm, kas ar krītu uzvilktas uz koku stum�briem un klintsbluķiem, nebū�ot grūti atrast īsto birzi.

Majors Grānts paņēma līdzi nelielu kavalērijas vienību un pēc da�ām die�nām atgriezās ar lielgabaliem un dezertieriem. Velingtons staroja.

Nelaimīgā kārtā Streind�am it nekādi neizdevās atrast burvestību, ar kuru aizraidīt miru�os neapolie�us atpakaļ mū�a miegā.4[1] Lai nobend�tu liki, vajag tam izgriezt acis, meli un sirdi. Viņ� izmēģinājās da�ādi, ta�u bez panākumiem, ja neskaita to, ka reiz viņ� lika visiem septiņpadsmit līķiem strauji izaugt, līdz tie kļuva divdesmit pēdu gari un savādi caurspīdīgi, glu�i ķā milzīgi akvarelī gleznoti portreti uz plāniem muslīna audekliem. Strein�d�am izdevās tos atkal samazināt līdz dabīgam augumam, ta�u jautājums, ko lai ar tiem iesāk, joprojām palika bez atbildes.

Sākumā beigtos neapolie�us iespundēja pie citiem francū�u karagūstek- ņiem, ta�u pārējie vaņģinieki skaļi iebilda pret to, ka viņus tur kopā ar �ādiem ļodzīgiem, �ļūkaniem �ausmoņiem. (� Un, man jāsaka, viņus var saprast, � ar netīksmi noskatīdamies uz līķiem, piezīmēja lords Velingtons.)

Tāpēc, kad gūstekņus nosūtīja uz Angliju, beigtie neapolie�i palika kopā ar karaspēku. Visu vasaru tie braukāja līdzi vēr�u orē, pēc lorda Velingtona pa�vēles sakalti va�ās. Bija domāts, ka va�as ierobe�os to pārvieto�anās spējas un turēs vienkopus, ta�u miru�ie neapolie�i nebijās no sāpēm � vispār izskatijās, ka viņi tās nejūt, � tādēļ viņi bez lielām grūtībām izrāvās no va�ām, reizēm atstādami tajās pa gabalam no sevis. Tiku�i brīvībā, viņi meklēja Streind�u un ņēmās neiedomājami �ēlīgi lūgties, lai tas ļauj viņiem atgriezties dzīvē pavisam. Viņi bija redzēju�i Elli un neilgojās tur atgriezties.

Madridē spānie�u gleznotājs Fransisko Goija ar sarkanu krītu uzskicēja D�onatanu Streind�u miru�o neapolie�u ielenkumā. Gleznā Streind�s sē� zemē. Viņa skatiens ir noourts, rokas slābani nokarājas gar sāniem, un poza kopumā vēsta par bezpalīdzību un izmisumu. Viņam apkārt sadrūzmēju�ies neapolie�i: da�i skatās alkainām acīm, citiem sejās ir lūgums; viens pastiepis nedro�u pirk�stu, lai noglāstītu viņam matus. Lieki sacīt, ka �ī glezna ļoti at�ķiras no visiem citiem Streind�a portretiem.

Divdesmit piektajā augustā lords Velingtons deva pavēli miru�os neapolie��us likvidēt. [55] - [56] "Kas attiecas uz kritu�ajiem itālie�u kareivjiem, varu sacīt tikai to, ka mēs ļoti no�ēlo�jām tik ne�ēlīgu apie�anos ar vīriem, kas jau tāpat bija smagi cietu�i. Ta�u mums nekas cits neatlika. Viņi neparko nelika burvi mierā. Ja arī tie viņu nenogalinātu, tad katrā ziņā no�vestu līdz ārprātam. Mēs bijām spiesti piekomandēt divus vīrus, kas stāvēja sardzē, kamēr viņ� gulēja, lai miroņi viņu neaiztiek un nemodina. Pēc nāves viņi, nabaga velni, bija diez�gan stipri apdauzīti. Tāds skats uzreiz pēc pamo�anās kuram katram būtu pārāk liels pār�baudījums. Galu galā mēs sakūrām sārtu un iemetām viņus ugunī."

(Lords Ficrojs Somersets � brālim 1H12. gada 2. septembrī.)

Streind�s nevēlējās, lai misters Norels padzird par burvestību, ko viņ� bija izmantojis Floresdcavilas izpostītajā baznīcā. Savās vēstulēs viņ� par to nemi�nēja ne vārda un lūdza, lai lords Velingtons noklusē to oficiālajās depe�ās.

Lūdzu, kāpēc ne! � atsaucās viņa gai�ība. Lordam Velingtonam nebūt nebija vēlē�anās īpa�i pieminēt maģiju. Viņam nepatika ielaisties darī�anās ar tādām lietām, ko viņ� neizprata krustām un �ķērsām. � Bet no tā liela labuma nebūs, � viņ� aizrādīja. � Katrs kareivis, kas pēdējo dienu laikā rakstījis vēs�tules, katrā ziņā būs izklāstījis visu līdz pēdējam sīkumam.

Es zinu, � Streind�s, juzdamies neveikli, atbildēja. � Bet kareivji vien�mēr pārspīlē to, ko esmu izdarījis; varbūt Anglijā visi pa �o laiku ir pieradu�i pie izskaistinājumiem un pat neiedomāsies, ka izdarīts kaut kas ārkārtīgs. Viņi nolems, ka esmu vienkār�i izdziedinājis pāris ievainotus neapolie�us vai kaut ko tamlīdzīgu.

Septiņpadsmit beigtu neapolie�u aug�āmcel�ana ir labs piemērs tam, kādi uzdevumi Streind�am bija jāpilda kara noslēguma posmā. Lords Velingtons, glu�i tāpat kā pirmāk ministri, pamazām pierada izmantot savu nodomu īste�no�anā maģiju, un paģērēja savam burvim arvien sare�ģītākas burvestības. Tomēr at�ķirībā no ministriem Velingtonam bija ļoti maz laika uzklausīt garus paskaidrojumus, kāpēc kaut kas nav iespējams. Galu galā viņ� nemitīgi piepra�sīja neiespējamo no saviem in�enieriem, ģenerāļiem un virsniekiem, un ne�saskatīja iemeslu, kāpēc lai viņa burvis būtu izņēmums. � Izdomājiet un izdariet! � tas arī bija viss, ko viņ� atsacīja, kad Streind�s mēģināja skaidrot, ka tāda un tāda burvestība nav lietota kop� 1302. gada � vai ir zudusi � vai vispār nekad nav pastāvējusi. Tāpat kā viņa burvja laiku iesākumā, pirms sa�stap�anās ar Norelu, Streind�am burvestības ļoti bie�i vajadzēja izgudrot pa��am, ņemot par pamatu vispārējus principus un pa daļai piemirstus aprakstus vecās grāmatās.

1813. gada vasaras sākumā Streind�s vēlreiz paveica ko tādu, ko neviens nebija mēģinājis kop� karaļa Kraukļa laikiem: viņ� pārvietoja upi. Lūk, kā tas bija. Karo�ana tovasar veicās labi un viss, ko lords Velingtons darīja, vainagojās ar panākumiem. Tomēr sagadījās tā, ka vienu jūnija rītu francū�i pirmo reizi diezgan ilgā laikā bija nonāku�i izdevīgākās pozīcijās. Viņa gai�ība un pārējie karavadoņi steig�us sapulcējās un sāka spriest, ko darīt, lai labotu �o ārkārtīgi nevēlamo stāvokli. Uz lorda Velingtona telti tika ataicināts arī Streind�s. Iera�dies viņ� ieraudzīja visus sapulcēju�os ap galdu, uz kura bija izklāta milzīga karte.

Viņa gai�ībai tovasar bija itin pacilāts garastāvoklis, un Streind�s tika sa�gaidīts gandrīz draudzīgi:

Ā, Merlin! Klāt esat! Skatieties, kas par lietu! Mēs esam �ajā upes krastā, francū�i ir otrā pusē, bet man daudz labāk patiktu, ja būtu otrādi.

Viens no ģenerāļiem sāka skaidrot, ka vajadzētu pārvietot armiju uz rietu�miem, �urp, tad �eit uzbūvēt tiltu pāri upei, bet pēc tam ievilināt francū�us �eit�

Tas būs pārāk ilgi! � paziņoja lords Velingtons. � Daudz par ilgu! Mer�lin, vai jūs nevarētu izdarīt tā, ka armijai izaug spārni un visi pārlido pāri francū��iem? Ko jūs sakāt? Varētu? � Kas zina, varbūt viņa gai�ība jokoja � ta�u tikai varbūt. � Kas tur grūts, katram pie�ķirt pāri spārnu. Palūk, piemēram, kapteinis

Makfērsons, � viņ� turpināja, pagriezdamies pret ra�ena auguma skotu. � Es ar lielāko prieku noskatītos, kā Makfērsons izple� spārnus un lidinās pa gaisu.

Streind�s domīgi nolūkojās uz kapteini Makfērsonu.

Nē, � viņ� pēdīgi atsaucās, � bet es būtu pateicīgs, ja jūs, milord, uz pāris stundām man viņu � un karti piedevām � aizlienētu.

Labu brīdi Streind�s un kapteinis Makfērsons studēja karti, un pēc tam Streind�s, atgriezies pie lorda Velingtona, sacīja, ka visas armijas apgādā�ana ar spārniem prasītu pārāk daudz laika, toties upi gan varētu pārvietot acumir�klī, vai ar to pietiktu? � �obrīd, � Streind�s stāstīja, � upe �eit tek uz dienvi�diem un �eit pagrie�as uz ziemeļiem. Savukārt ja tā tecētu nevis uz dienvidiem, bet uz ziemeļiem, un �eit pagrieztos uz dienvidiem, lūk, �ādi, tad mēs atrastos ziemeļu krastā, bet francū�i � dienvidos.

Ak tā! � viņa gai�ība bija ar mieru. � Teicami.

Upes jaunais stāvoklis francū�us tik ļoti apstulbināja, ka vairākas francū�u rotas, kurām bija pavēlēts soļot uz ziemeļiem, aizgāja pavisam aplamā virzienā, jo visi bija pilnīgi pārliecināti, ka uz ziemeļiem � tas nozīmē prom no upes. �īs rotas vairs nekad netika redzētas, un maz bija tādu, kas �aubījās, ka tās iz�kāvu�i spānie�u guerrilleros.

Vēlāk, sarunādamies ar ģenerāli Piktonu, lords Velingtons jautri bilda, ka nemitīgi pārgājieni pārlieku nogurdinot kareivjus un zirgus, un viņ� apsverot, vai nākotnē nebūtu labāk turēt armiju uz vietas, bet misters Streind�s viņiem zem kājām kā tepiķi stumdītu Spāniju.

Turpretim Spānijas pavaldonības padome Kadisā kļuva gau�ām ba�īga un sāka prātot, vai tad, kad francū�i beidzot būs patriekti 110 viņu zemes, viņi to vēl pazīs. Viņi sūdzējās britu ārlietu ministram (tā gan daudzuprāt bija nepa�teicība). Ārlietu ministrs pierunāja Streind�u aizrakstīt pavaldonības padomei vēstuli, apsoloties, ka pēc kara viņ� novietos upi agrākajā vietā un "�atjaunos visu citu, kas pēc lorda Velingtona prasības pārstatīts karadarbības nolūkiem". No Streind�a pārstatītajiem ģeogrāfiskajiem objektiem jāmin: olīvkoku un prie�u audze Navarrā, [57] [1] Pulkvedis Vikerijs bija veicis audzes rekognosciāciju un atklājis, ka tā ir pilna ar francū�u kareivjiem, kas gaidīt gaida, kad varēs ap�audīt britu armiju. Pulkvedis bija nule sācis ar saviem virsniekiem apspriest, ko le varētu darīt, kad piejāja lords Velingtons. "Dro�i vien varētu to apiet," Velingtons sacīja, "bet tas ies ilgi un man nav laika. Kur burvis?"

Kāds ataicināja Streind�u.

"Mister Streind�!" teica lords Velingtons. "Nedomāju, ka jums varētu būt grūti pārvie�tot �os kokus! Tas noteikti ir daudz vieglāk nekā likt �etriem tūksto�iem vīru izmest septiņu jūd�u līkumu. Pārvietojiet �ef birzi, esiet tik laipns!"

Streind�s darīja, kā viņam bija likts, un pārcēla kokus uz ielejas pretējo pusi. Francū�u zaldāti, paliku�i bez aizsega, tupēja kailā nogāzē un itin drīz padevās britiem.

Pamplonas pilsēta[1] Velingtona Spānijas kartēs bija kļūda, un Pamplonas pilsēta neatradās glu�i tur, kur briti domāja. Velingtons bija bezgala neapmierināts, kad armija, dienas laikā nogājusi divdesmit jūdzes, nenovāca Pamplonā � kā atklājās, tā atradās vēl desmit jūdzes uz zie�meļiem. Pēc a�as apspriedes tika nolemts, ka vienkār�āk būtu nevis izlabot kartes, bet gail uzdot misteram Streind�am pārvietot pilsētu.' un divas baznīcas Francijas pilsētā San- �andelusā. [58] [1] ar san�andelusas baznīcām iznāca neliels misēklis. Patiesībā tās pārvietot nebija ne�kādas vajadzības. Lieta tāda, ka vienu svētdienas rītu Streind�s kādā San�andelusas viesnīcā brokastīs dzēra brendiju kopā ar trim Se�padsmitā vieglo dragūnu pulka kapteiņiem un diviem leitnantiem. Viņ� skaidroja d�entlmeņiem teoriju, uz kuras balstās da�ādu priek��metu maģiskā transportē�ana. Tas bija glu�i lieki: virsnieki nebija viņu necik labi sapratu�i arī tad, kad bija skaidrā prātā, un nedz viņi, nedz Streind�s skaidrā nebija jau otro dienu. Ilustrēdams savu domu, Streind�s samainīja vietām divas baznīcas ar visiem baznīcēniem. Pats par sevi saprotams, viņ� grasījās tās atlikt atpakaļ, iekams dievlūdzēji sāks nākt ārā, ta�u pēc neilga brī�a viņu pasauca spēlēt biljardu un baznīcas viņam pavisam izkrita no prāta. Un vispār, neraugoties uz daudzajiem solījumiem, Streind�am tā arī neatradās ne laiks, ne vēlē�anās nolikt vietā upi, kokus, pilsētu, faktiski � neko.

1814. gada 6. aprīli imperators Napoleons Bonaparts atteicās no troņa. Mēļo, ka lords Velingtons, kad viņam par to pateica, esot laidies dejā. Streind�s, izdzir�dējis jauno ziņu, sāka skaļi smieties, ta�u spēji aprāvās un nomurmināja:

� Ak Kungs! Kas ar mums tagad būs?

Tai reizē visi to uztvēra kā mīklainu piezīmi par armijas nākotni, ta�u vēlāk vairākiem cilvēkiem ienāca prātā, ka viņ�, iespējams, runāja par sevi un otru burvi.

No jauna tika zīmēta Eiropas karte: Bonaparta jaunās valstis tika likvidētas un savās vietās atliktas vecās; da�i karaļi tika gāzti, citi atgriezās savos troņos. Eiropas tautas gavilēja par Lielā Kontrabandista sakāvi. Turpretim Lielbritāni�jas iemītnieki piepe�i atklāja, ka �im karam patiesībā bijis pavisam cits mērķis: tā iznākumā Lielbritānija bija kļuvusi par Di�āko Nāciju Pasaulē. Misters No�rels Londonā gozējās labsajūtā, no visiem dzirdēdams, ka bez maģijas � bez viņa un mistera Streind�a burvestībām � �o uzvaru nebūtu bijis viegli panākt.

Kādu vakaru ap maija beigām Arabella atgriezās mājās no Uzvaras dinejas Kārltonu namā. Viņa bija klausījusies vissirsnīgākos cildinājumus savam vīram, viņam tika uzdzertas laimes un princis reģents bija viņai teicis daudz glaimojo�u vārdu. Bija nedaudz pāri pusnaktij, un viņa piesēda salonā, prātodama, ka pilnī�gai laimei vēl vajadzētu, lai mājās pārrastos vīrs, � un te pēk�ņi viena no istabenēm iebrāzās pa durvīm saukdama:

Ak, kundze! Saimnieks klāt!

Kāds ienāca istabā.

Viņ� bija kalsnāks un brūnāks, nekā Arabellai bija palicis atmiņā. Matos vairāk sirmuma, un virs kreisās uzacs bālgana rēta. Rēta nebija jauna, ta�u Arabella nebija to redzējusi. Viņa vaibsti bija tādi pa�i kā vienmēr, ta�u viņ� izskatījās citādi. Likās, �is nav tas cilvēks, par kuru viņa tikai pirms brī�a do�māja. Ta�u, iekams Arabella paspēja noskumt vai sajusties neveikli, vai pama�nīt kādu citu nepatīkamu pārsteigumu, no kā bija baidījusies, domādama par viņa atgrie�anos, Streind�s pameta apkārt �iglu, visai ironisku skatienu, ko Arabella acumirklī pazina. Tad viņ� paskatījās uz sievu ar vispazīstamāko smaidu pasaulē un bilda:

Esmu mājās.

No rīta viņi vēl arvien nebija pateiku�i viens otram ne simto daļu tā visa, ko vēlējās pateikt.

Apsēdies tur, � Streind�s sacīja Arabellai.

Tai krēslā?

Jā.

Kāpēc?

Lai es varu uz tevi skatīties. Neesmu uz tevi skatījies trīs gadus un jau sen manīju, ka man tā pietrūkst. Jāatgūst nokavētais.

Viņa apsēdās, ta�u pēc brī�a pasmaidīja.

D�onatan, es nespēju tā sēdēt, kad tu uz mani �ādi ķīķerē. �ādā ātrumā tu atgūsi nokavēto pusstundas laikā. Man negribas tevi apbēdināt, bet tu ne�maz tik bie�i uz mani neskatījies. Tavs deguns vienmēr bija iebāzts kādā vecā, putekļainā grāmatā.

Nav tiesa. Biju pilnīgi aizmirsis, cik tu esi nesaticīga. Iedod man to pa�pīra gabalu. Pierakstī�u, lai paturētu prātā.

Neceri � nedo�u, � Arabella smiedamās attrauca.

Vai tu zini, kāda �orit bija mana pirmā doma? Es pamodos un nodo�māju, ka jāceļas, lai paspētu noskūties un pabrokastot, kamēr kāda cita kalps nav aizstiepis visu karsto ūdeni un maizītes. Pēc tam es atcerējos, ka visi kalpi �ai mājā ir mani, un viss siltais ūdens arī ir mans, un visas maizītes ir manas. Man liekas, es vēl nekad mū�ā nebiju juties tik laimīgs.

Vai tev Spānijā bija grūta dzīve?

Karā tu dzīvo vai nu kā princis, vai kā klaidonis. Man gadījās redzēt, kā lords Velingtons � tagad jau jāsaka, hercogs Velingtons, [59] [1] Lielbritānijas valdība dāvāja lordam Velingtonam hercoga titulu. Reizē tika daudz ru�nāts par to, vai titulu nevajadzētu pie�ķirt arī Streind�am. "Vismaz baronets jau nu viņam pienāktos," lords Liverpūls izteicās sarunā ar seru Volteru, "un būtu tikai taisnīgi, ja mēs kaut ko piemestu klāt � kā būtu ar vikontu?" Tālāk par runā�anu lieta nenonāca, jo, ka no�rādīja sers Volters, nekādā ziņā nebūtu iespējams iecelt mui�niekos Streind�u, atstājot bez apbalvojuma Norelu, bet kaut kā bija gadījies, ka valdībā nevienam Norels nebija tik sim�pātisks, lai gribētos to darīt. Doma, ka misteru Norelu vajadzēs uzrunāt par "seru Gilbertu" vai "milordu" kaut kā nevienu neiepriecināja.

� guļ zem koka, spil�vena vietā palicis zem galvas akmeni. Un es esmu redzējis arī, kā zagļi un ubagi krāc dūnu pēļos pils guļamistabās. Karā daudz kas ir kājām gaisā.

Hm, cerams, ka dzīve Londonā tev neliksies vienmuļa. D�entlmenis ar matiem kā dzelk�ņa pūkas teica � kad cilvēks ir nomēģinājis karu, viņam mā�jās ir garlaicīgi.

Hā! Kas vēl nebūs! Garlaicīgi, kad viss ir tīrs un notiek, kā klājas? Kad pa rokai ir visas grāmatas un citas lietas, un sieva visu laiku acu priek�ā? Kas par� Paga, no kā tu to dzirdēji? D�entlmenis � ar kādiem matiem?

Kā dzelk�ņa pūkas. Man liekas, tu noteikti viņu pazīsti. Viņ� dzīvo pie sera Voltera un lēdijas Poulas. Kaut gan, nē, es neesmu dro�a, vai viņ� tur dzīvo, bet es viņu satieku ik reizi, kad pie viņiem iegrie�os.

Streind�s savilka uzacis.

Nē, es viņu nepazīstu. Kā viņu sauc?

Arabella nezināja.

Es visu laiku domāju, ka viņ� ir kāds sera Voltera vai lēdijas Poulas radinieks. Cik savādi, ka man nav ienācis prātā pajautāt, kā viņu sauc. Es ta�u esmu ar viņu tērzējusi � ak tu mū�s, stundām ilgi!

Re, kā? Diez vai man tas ir pa prātam. Vai viņ� ir izskatīgs?

C), jā! Ļoti izskatīgs! Tie�ām, cik jocīgi, ka es nezinu viņa vārdu. Ar viņu ir ļoti interesanti sarunāties. At�ķirībā no lielā vairuma cilvēku.

Un par ko tad jūs runājat?

Ai, par visu! Liet viss vienmēr beidzas ar to, ka viņ� grib mani apdāvināt. Pagāju�ajā pirmdienā viņ� gribēja man no Bengālijas atgādāt tīģeri. Tre�dien viņ� vēlējās atvest pie manis Neapoles karalieni � viņ� apgalvoja, ka mēs ar viņu esot tik ļoti līdzīgas, ka noteikti cie�i sadraudzēsimies, bet piektdien viņ� grasījās sūtīt kalpu pēc mūzikas koka�

Mūzikas koka?

Arabella sāka smieties.

Jā, pēc mūzikas koka! Palūk, kaut kādā kalnā � nosaukumu es neatceros, tas bija kā no pasakas, � augot koks, kuram augļu vietā esot notis, un tik skaistu mūziku neviens neesot dzirdējis. Es nespēju saprast, vai viņ� pats tic tam, ko stāsta. Taisnību sakot, vairākas reizes man ir ienācis prātā, ka viņ� varbūt ir ār�prātīgs. Es vienmēr izdomāju kādu ieganstu, kālab nevaru pieņemt viņa dāvanas.

Priecājos to dzirdēt. Man nebūt nepatiktu pārrasties mājās un atklāt, ka te viss ir pilns ar tīģeriem, karalienēm un mūzikas kokiem. Vai no mistera No�rela pēdējā laikā ir kādas ziņas?

Pēdējā laikā nav.

Kāpēc tu smaidi? � Streind�s gribēja noskaidrot.

Es smaidīju? Pati nepamanīju. Labi, es tev pastāstī�u. Viņ� vienreiz pain�teresējās par mani, bet tas arī viss.

Vienu reizi? Trīs gadu laikā?

Jā. Apmēram pirms gada paklīda runas, ka tu esi kritis pie Vitorijas, un misters Norels atsūtīja �aildermasu noprasīt, vai tas ir tiesa. Es zināju tikpat daudz cik viņ�. Bet tai vakarā pie manis atnāca kapteinis Multrops. Viņ� tikai pirms divām dienām bija izkāpis krastā Portsmutā un taisnā ceļā devies �urp, lai pateiktu, ka tajās tenkās nav neviena patiesa vārda. Es nekad neaizmirsī�u viņa laipnību! Nabaga jauneklis! Tikai pirms kāda mēne�a viņam bija amputēta roka, un viņ� joprojām ļoti mocījās. Bet tev no mistera Norela ir vēstule, tur, uz galda. �aildermass vakar atnesa.

Streind�s piecēlās un piegāja pie galda. Paņēma vēstuli un grozīja to rokās.

Hm, dro�i vien vajag pie viņa aiziet, � viņ� bez pārliecības sacīja.

Nav vērts to noliegt � Streind�am ne visai gribējās tikties ar agrāko skolo�tāju. Viņ� bija pieradis domāt un rīkoties neatkarīgi. Spānijā viņam bija jāpilda hercoga Velingtona rīkojumi, bet izlem�ana, ar kādām burvestībām viņ� �os rīkojumus izpildīs, bija tikai viņa pa�a ziņā. Izredzes atkal burt mistera Norela vadībā nebija diezcik vilino�as; un pēc mēne�u mēne�iem, kas bija pavadīti Velingtona drosmīgo bra�uļu sabiedrībā, doma, ka ilgas stundas vajadzēs sēdēt divatnē ar misteru Norelu, bija mazliet skumīga.

Par spīti viņa nelabajām priek�nojautām, abu tik�anās tomēr bija ļoti sir�snīga. Misters Norels tik ļoti priecājās, viņu atkal redzot, tik atdevīgi tincināja viņu par Spānijā izmantotajām burvestībām, tik iz�ķērdīgi slavēja viņu par lieliskajām sekmēm, ka Streind�am jau gandrīz sāka likties, ka viņ� nepavisam nepazīst savu skolotāju.

Pats par sevi saprotams, misters Norels ne dzirdēt negribēja, ka Streind�s varētu atteikties no viņa mācekļa lomas:

Nē, nē, nē! Jums jāatgrie�as! Mums vēl ir darba pilnas rokas. Kar� ir beidzies, un mums priek�ā ir viss īstais darbs. Jāliek pamati Modernā laikmeta maģijai! Man ir biju�as ļoti patīkamas sarunas ar vairākiem ministriem, kuri steidzās man apliecināt, ka bez mūsu maģijas nekādā ziņā turpmāk nespēs pār�valdīt valsti! Un tomēr, par spīti visiem mūsu pūliņiem, priek�stati joprojām ir greizi! Iedomājieties vien! Tikai pirms da�ām dienām es nejau�i dzirdēju, kā lords Kāselrejs kādam stāsta, ka jūs pēc hercoga Velingtona pieprasījuma Spā�nijā esot izmantojis melno maģiju! Man steig�us vajadzēja viņa gai�ībai apgal�vot, ka jūs lietojat tikai pa�as modernākās metodes.

Streind�s nesteidzās ar atbildi, tad mazliet pielieca galvu � misters Norels to, bez �aubām, iztulkoja kā piekri�anu.

Ta�u mēs runājām par to, vai man arī turpmāk jāpaliek jūsu māceklim. Esmu apguvis visas burvestības, kas bija uzskaitītas sarakstā, ko jūs man iede�vāt pirms �etriem gadiem. Pirms es devos uz Pirenejiem, jūs, ser, man teicāt, ka manas sekmes jūs visnotaļ iepriecina � uzdro�inos cerēt, ka jūs neesat to aizmirsis.

Ā! Bet tas bija tikai pats sākums! Kamēr jūs bijāt Spānijā, es sastādīju citu sarakstu. Tūlīt piezvanī�u un lik�u, lai Lūkass aiziet uz bibliotēku un to atnes. Un vēl, ziniet, ir citas grāmatas, ko jums vajadzētu izlasīt. � Viņ� skatījās uz Streind�u, nervozi mirk�ķinādams zilās a�eles.

Streind�s vilcinājās. �ie vārdi bija netie�s mājiens uz Hartfjū abatijas bib�liotēku, un to Streind�s joprojām nebija redzējis.

Ak, mister Streind�, ser! � misters Norels iesaucās. � Kā es priecājos par jūs atgrie�anos! Es ļoti priecājos, ka atkal jūs redzu. Cerams, mūs gaida daudzas sarunu stundas. Pie manis bie�i iegriezās misters Laselzs un misters Drolaits�

Par to viņ� ne�auboties, Streind�s noteica.

�bet par maģiju ar viņiem nav jēgas runāt. Nāciet atkal rīt! Pa�ā ag�rumā! Ap brokastlaiku!

1814. gada novembris

1814. gada novembra sākumā misteru Norelu ar savu apciemojumu pagodi�nāja da�i ļoti augstdzimu�i d�entlmeņi � viens grāfs, viens hercogs un divi baroneti �, kas, pēc pa�u sacītā, vēlējās ar viņu aprunāties par ārkārtīgi deli�kātu lietu, un bija tik diskrēti, ka pusstundu pēc sarunas sākuma misters No�rels joprojām ne mazākajā mērā nenojauta, ko kungiem vajag.

Izrādījās, ka �ie augsti cienījamie d�entlmeņi pārstāv kādu vēl augstāk stā�vo�u personu � Jorkas hercogu �, un viņi bija ieradu�ies apspriest ar misteru Norelu karaļa ārprātu. Karaļa dēli pirms neilga laika bija apciemoju�i savu tēvu, un tos bija dziļi satriecis viņa skumīgais stāvoklis; kaut arī viņi visi bija egoisti un da�i no viņiem bija izlaidīgi, un nevienam no viņiem nebija raksturīga nosliece uz jebkādu ziedo�anos, viņi visi cits citam stāstīja, ka ir ar mieru atdot kaut visu savu naudu un ļaut, lai viņiem nocērt ij rokas, ij kājas, ja vien kara�lim no tā kļūtu kaut nedaudz labāk.

Bet, kā monarha dēli bija rēju�ies savā starpā, nespēdami vienoties, kādu ārstu aicināt pie tēva, tā viņi tagad ķildojās par to, vai uzticēt karaļa veselības aprūpi burvim. Lielākais iebildējs bija princis reģents. Pirms daudziem gadiem, di�ā mistera Pita dzīves laikā, monarham jau bija uznākusi briesmīga ārprāta lēkme, un princis bija valdījis viņa vietā, ta�u karalis bija atspirdzis un princim nācās atvadīties no varas un privilēģijām. Kam gan vēl dzīve ir tik neizturami apnicīga, princis reģents domāja, ja ne tam, kas no rīta mostas, nezinādams, vai viņ� �odien ir Lielbritānijas valdnieks vai tomēr nav. Tādēļ, iespējams, princim varētu arī piedot to, ka viņ� vēlējās, kaut karalis arī uz priek�u paliktu ārprātīgs vai vismaz piedzīvotu vienīgi to atvieglojumu, ko sniedz Nāve.

Misters Norels, nevēlēdamies pretoties prin�a reģenta gribai, vairījās piedā�vāt savu palīdzību, atrunādamies, ka ļoti �aubās, vai karaļa slimība ir dziedi�nāma ar maģijas palīdzību. Tādēļ karaļa otrais dēls, Jorkas hercogs, kur� pats bija karavīrs, apvaicājās hercogam Velingtonam, kādas ir tā domas � varbūt Streind�s būtu ar mieru apmeklēt karali?

Ā! Protams! � hercogs Velingtons ne�aubīdamies atbildēja. � Misters Streind�s priecājas par katru izdevību paburt. Ja ir iespēja burt, viņam neko citu vispār nevajag. Uzdevumi, kurus viņam vajadzēja pildīt pie manis Spānijā, lika pārvarēt da�neda�ādas grūtības, un, kaut arī viņ� ļoti izteiksmīgi �īkstēja, patiesībā viņ� to visu darīja ar milzīgu sajūsmu. Es par mistera Streind�a spē�jām esmu visnotaļ augstās domās. Spānija, kā jūsu karaliskajai augstībai zināms, ir viens no necivilizētākajiem pasaules nostūriem, no vienas valsts malas līdz otrai tur nav gandrīz neviena ceļa, kas būtu kaut nedaudz labāks par kazu taku. Ta�u ar mistera Streind�a ziņu maniem vīriem bija kārtīgi angļu ceļi un viņi varēja nokļūt visur, kur bija vajadzīgs, un, ja mūsu pārgājienu traucēja kalns, me�s vai pilsēta, misters Streind�s, acu nepamirk�ķinādams, to novāca no ceļa.

Jorkas hercogs piezīmēja, ka Spānijas karalis Ferdinands atrakstījis princim reģentam vēstuli, sūdzēdamies, ka daudzas viņa valsts daļas pēc angļu burvja darbo�anās pārvērtu�ās līdz nepazī�anai, un pieprasīdams, lai misters Streind�s dodas uz Spāniju un atjauno viņa zemi sākotnējā izskatā.

Ak tā? � bez lielas intereses atsaucās hercogs Velingtons. � Tātad viņi vēl aizvien nav beigu�i ņerkstēt?

�ī saruna beidzās ar to, ka vienu ceturtdienas rītu Arabella Streind�a nokāpa lejā un atklāja, ka viņas salons ir pilns ar Anglijas karaļa pēcnācējiem. Skaitā viņi bija pieci: viņu karaliskās augstības Jorkas, Klarensas, Saseksas, Kentas un Kembrid�as hercogi. Visiem bija ne mazāk par �etrdesmit un ne vairāk par piec�desmit gadiem. Visi hercogi reiz bija biju�i izskatīgi, ta�u tiem visiem pārlieku patika krietni paēst un iedzert, tādēļ tie bija makten aptuku�i.

Misters Streind�s stāvēja, ar elkoni atspiedies pret kamīna dzegu, turēja rokā vienu no mistera Norela grāmatām un ar pieklājīgas ieinteresētības izteiksmi sejā klausījās, kā viņu karaliskās augstības runā visi vienlaikus un nemitīgi pār�trauc cits citu, nespēdami vien pietiekami raksturot karaļa briesmīgo stāvokli.

Ja jūs redzētu, kā viņa majestāte ēzdams noķēzās ar maizi un pienu, � Klarensas hercogs ar asarām acīs uzrunāja Arabellu, � kā viņu nomoka ne�skaitāmas iedomātas bailes un kā viņ� risina ilgas sarunas ar misteru Pitu, kas jau veselu mū�ību ir �ķīries no dzīves� ak, dūdiņ, �ī aina gribot negribot jūs gau�i nomāktu. � Hercogs saņēma Arabellas roku un sāka to glāstīt, acīm redzami būdams pārliecināts, ka viņa ir istabene.

Visus viņa majestātes pavalstniekus ļoti apbēdina viņa slimība, � bilda Arabella. � Neviens no mums nespēj vienaldzīgi domāt par viņa cie�anām.

Ak, dūdiņ! � ielīksmots iesaucās hercogs. � Jūsu vārdi bezgala aizgrābj manu sirdi! � viņ� uzspieda pamatīgu un slapju karalisku skūpstu viņai uz rokas un skatījās uz viņu ar ļoti lielu maigumu.

Ja misters Norels neuzskata, ka �o slimību ir iespējams dziedināt ar ma�ģiskiem līdzekļiem, � teica Streind�s, � tad es, godīgi sakot, nedomāju, ka ir īpa�as cerības. Tomēr es labprāt apciemo�u viņa majestāti.

� Tādā gadījumā, � sacīja Jorkas hercogs, � atliek vienīgi tikt galā ar Vilisicm.

Ar Vilisicm? � Streind�s nesaprata.

Vai, patie�ām! � iesaucās Kembrid�as hercogs. � Vilisi ir glu�i neiedo�mājami nekauņas.

Mums jāuzmanās, lai Vilisus pārlieku nenokaitinātu, � brīdināja Kla�rensas hercogs, � citādi tie atriebsies viņa majestātei!

Vilisiem būs ļoti daudz iebildumu pret to, ka misters Streind�s apmeklē karali, � nopūtās Kentas hercogs.

�ie Vilisi bija divi brāļi, kam Linkoln�īrā piederēja trakonams. Jau daudzus gadus abi uzņēmās gādibu par karali ik reizi, kad viņa majestātei gadījās kļūt negudram. Un ik reizi, kad karalim gadījās būt pie pilna prāta, viņ� visiem jo bie�i klāstīja, cik ļoti viņ� neieredz Vilisus un cik ne�ēlīgi tie ar viņu apietas. Viņ� bija izdabūjis solījumus gan no karalienes, gan�no hercogiem un princesēm, ka, ja viņ� atkal zaudētu prātu, viņu nenodos Vilisu varā. Bet �ie solījumi bija tuk�a skaņa. Tiklīdz parādījās pirmās trakuma pazīmes, kāds tika sūtīts pēc Vilisiem; tie bez kavē�anās ieradās un ieslodzīja karali, un ieģērba viņu trakokreklā, un dzirdīja viņu ar stiprām caurejas zālēm.

Mani lasītāji dro�i vien nespēs saprast (jo to neviens nespēja saprast), kā�pēc karalim par pa�a likteni bija tik maza teik�ana. Bet padomājiet, ar kādām bailēm noslēgtās ģimenēs tiek uztvertas baumas par ārprātu, kas piemeklējis kādu no savējo saimes. Un pēc tam padomājiet, cik daudz lielāks ir �is pārbīlis, ja ārprāts pārņēmis Lielbritānijas karali! Ja prātā sajuktu jūs vai es, tās būtu bēdas mums pa�iem, mūsu draugiem un tuviniekiem. Ja prātu zaudē karalis, tā ir katastrofa visai valstij. Daudzkārt gadījās tādas reizes, kad D�ord�s Tre�ais bija slims un neviens nezināja, kam tagad jāvalda valstī. Tādas lietas Anglijas monarhijā vēl nebija pieredzētas. Neviens nezināja, ko lai iesāk. Neba Vilisi kā�dam patika � nē, nepatika. Neba viņu dziedniecības metodes jele cik atvieg�loja karaļa mokas � nē, neatviegloja. Vilisu panākumu noslēpums bija tas, ka viņi saglabāja vēsu prātu, kad visi citi krita panikā. Viņi uzņēmās atbildību, no kuras visi par katru cenu vēlējās izvairīties. Par to viņi pieprasīja absolūtu kon�troli pār karali. Nevienam nebija atļauts ar karali sarunāties bez kāda Vilisa klātbūtnes. Arī karalienei, arī pirmajam ministram. Tas nebija brīv pat karaļa trīspadsmit dēliem un meitām.

� Hm, � teica Streind�s, kad tas viss viņam bija paskaidrots, � jāteic, ka es daudz labprātāk vēlētos runāt ar viņa majestāti bez citām traucējo�ām per�sonām � jo sevi�ķi bez personām, kas neizturas labvēlīgi pret maniem nodo�miem. Ta�u es reiz iedzinu strupceļā visu francū�u armiju. Uzdro�inos domāt, ka ar diviem dakteriem man izdosies tikt galā. Atstājiet Vilisus manā ziņā!

Runāt par honorāru Streind�s pagaidām atteicās � vispirms esot jāredz karalis; par vizīti pie viņa majestātes viņ� naudu neprasī�ot. Hercogiem � kat�ram no viņiem bija kaud�u kaudzēm kār�u parādu un pilni nami ārlaulības bērnu, kurus vajadzēja barot un skolot,� tā likās ļoti cildena rīcība.

Nākamajā dienā agri no rīta Streind�s sēdās seglos un devās uz Vindzoru pili pie karaļa. Rīts bija dzeldīgi auksts, zemi klāja bieza, balta migla. Pa ceļam viņ� noskaitīja trīs nelielus buramvārdus. Ar pirmajiem burvis parūpējās, lai Vilisi pamatīgi aizguļas; ar otrajiem lika Vilisu sievām un kalpiem piemirst viņus pamodināt un ar tre�ajiem gādāja, lai tad, kad Vilisi beidzot būs pamo�du�ies, ne viņu drēbju, ne zābaku nebūtu tur, kur viņi vakar bija tos atstāju�i. Pirms diviem gadiem Streind�u mocītu sirdsapziņas pārmetumi par tik ne�glītu apie�anos ar sve�iem cilvēkiem, turpretim tagad viņ� �ādu sīku numuru izstrādāja, gari nedomādams. Tāpat kā daudzi citi d�entlmeņi, kas bija karoju�i

Spānijā kopā ar hercogu Velingtonu, viņ� neapzināti bija sācis atdarināt viņa gai�ību, un Velingtonam bija raksturīgi alla� doties uz mērķi pa vistaisnāko ceļu.1' D�ons Segunds "D�onatana Streind�a dzīvē" iztirzā vēl citus gadījumus, kuros, pēc viņa domām, Streind�s rīkojies hercoga Velingtona ietekmē.

Kad pulkstenis tuvojās desmitiem, Streind�s bija nonācis pie Da�etas ciema un pa koka tiltiņu �ķērsoja Temzu. Viņ� iegriezās upmalas ieliņā, kas veda gar pils mūri, un drīz iejāja Vindzorā. Pie pils vārtiem viņ� pateica sargkareivim, kas viņ� ir un kāpēc vēlas sastapt karali. Ieradās zilā livrejā tērpts kalps, kas pava�dīja viņu uz karaļa apartamentiem. Kalps bija pieklājīgs, prātīgs vīrs un, kā tas raksturīgs ievērojamu personu kalpiem, bezgala lepojās ar pili un visu, kas ar to saistīts. Lielākais prieks viņa dzīvē bija vadāt apmeklētājus pa pili un noskatī�ties uz to sajūsmu, godbijību un pārsteigumu.

�ī dro�i vien nav pirmā reize, kad jūs apmeklējat Pili, ser? � viņ� uzreiz apvaicājās Streind�am.

Tie�i otrādi. Nekad mū�ā neesmu te bijis.

Kalps �ķita satriekts.

Tad jūs, ser, līdz �im neesat redzējis vienu no Anglijas cildenākajiem skatiem!

Ak tā? Bet raugiet, nu es esmu ieradies.

Bet jūs ta�u esat ieradies darī�anās, ser, � kalps pārmeto�i atbildēja, � un diez vai jums atliks laika visu kārtīgi apskatīt. Jums noteikti jāatbrauc vēlreiz, ser. Vasarā. Un, gadījumā, ja jūs esat precēts cilvēks, es atļau�os norādīt, ka dā�mas, apskatot Pili, vienmēr ārkārtīgi priecājas.

Viņ� veda Streind�u pa iespaidīga lieluma pagalmu. Sensenos laikos, ja iz�cēlās kar�, �ajā pagalmā tversmi varēja atrast pulka cilvēku līdz ar saviem lopiem; da�as senas celtnes ļoti vienkār�ā stilā vēl arvien liecināja par Pils kādreizējo militāro raksturu. Ta�u, laikam ritot, lietderīguma apsvērumus bija izspiedusi tieksme pēc karaliskas greznības un krā�ņuma, un pagalmā bija uzcelta lepna baznīca, kas aizņēma gandrīz visu brīvo vietu. �ī baznīca (to dēvēja par ka�pelu, ta�u patiesībā tā drīzāk līdzinājās katedrālei) rādīja visu sare�ģītību un izsmalcinātību, uz ko ir spējīga gotika. Tā bija sae�ota ar durstīgiem akmens kontrforsiem, kronēta ar akmens pinakliem un blīstin uzblīdusi no kapelām, oratorijiem un sakristejām.

Kalps veda Streind�u gar gludu, stāvu uzkalnu, kura galā slējās apaļais tor�nis, kas ir visātrāk sazīmējamā Fils daļa, raugoties iztālēm. Iegāju�i pa vidus�laiku vārtiem, abi nokļuva nākamajā pagalmā. Tā proporcijas bija gandrīz tikpat grandiozas kā pirmajam pagalmam, ta�u pirmajā rosījās kalpi, kareivji un galma amatpersonas, turpretim otrais bija kluss un tuk�s.

�ēlums gan, ka jūs nepabijāt �eit pirms pāris gadiem, ser, � runāja kalps. � Toreiz ar virssulaiņa atļauju varēja apmeklēt karaļa un karalienes aparta�mentus, tagad viņa majestātes slimības dēļ tas vairs nav iespējams.

Viņ� ieveda Streind�u pa kolosālām gotiskām durvīm garas akmens namu rindas vidū. Pievārējot akmens pakāpienus, kalps turpināja sūkstīties par to, cik daudz �ķēr�ļu neļauj Streind�am apskatīt pili. Viņam gribot negribot bija jādomā, cik briesmīgi vīlies Streind�s jutīsies.

Nekā! Izdomāju! � viņ� pēk�ņi paziņoja. � Es jums parādī�u svētā Jura zāli! Ak, tā nebūs ne simtā daļa no visa, ko jums vajadzētu redzēt, ser, bet tā jūs vismaz varēsiet noskārst, cik di�ena tomēr ir Vindzoru pils!

Kāpņu galā viņ� nogriezās pa labi un �iglā solī aizsoļoja cauri zālei, kurā pie sienām bija izkārtoti zobeni un pistoles. Streind�s gāja viņam nopakaļ. Abi ienāca vismaz divus trīs simtus pēdu garā zālē ar ļoti augstiem griestiem.

Lūk! � kalps paziņoja ar tik lielu gandarījumu, it kā pats būtu visu bū�vējis un iekārtojis.

Pa augstajiem, sprai�ļotajiem dienvidu sienas logiem zālē ieplūda vēsa, dū�makaina gaisma. Apak�ā sienas bija ap�ūtas ar bumbierkoka paneļiem, katram panelim bija kokgrieztas un apzeltītas eģītes. Sienu aug�ējo daļu un griestus klāja gleznojumi � dievi un dievenes, karaļi un karalienes. Uz griestiem varēja redzēt �ārlzu II ceļā uz mū�īgo godību baltos un zilos mākoņos, tuklu, sārtu ķerubu ielenktu. Viņam pie kājām savas trofejas lika karavadoņi un diplomāti, bet apkārt manāmā apjukumā stāvēja Jūlijs Cēzars, Marss, Hērakls un citi lieli varoņi, kas piepe�i stindzīgās �ausmās bija atģidu�i, kādi niecības tie ir salīdzi�nājumā ar angļu karali.

Tas viss bija brīnum lielisks, ta�u Streind�a skatiens aizķērās pie milzīgas freskas, kas aizņēma visu ziemeļu sienu. Tās vidū divos troņos sēdēja divi karaļi. Katram blakus stāvēja vai ceļus locīja bruņinieki, dāmas, galminieki, pā�i, dievi un dieves. Kreisajā pusē gleznojums pludoja gaismā. Tāspuses karalis bija spē�cīgs, izskatīgs vīrs zaļoksnas jaunības spēkā. Tam mugurā bija gai�s apmetnis, mati zeltaini un cirtoti. Viņa galvu greznoja lauru vaiņags un rokā bija scep�teris. Visiem pavalstniekiem un dieviem, kas bija viņu apstāju�i, bija bruņu- cepures, krū�bruņas, �ķēpi un zobeni, it kā gleznotājs būtu vēlējies norādīt, ka �is karalis savā draudzē pulcinājis tikai ļoti kareiviskus cilvēkus un dievus. Freskas labajā pusē gaisma noblāva un apmācās, itin kā māksliniekam prātā būtu bijis vasaras mijkrēslis. Pāri figūrām un visapkārt tām mirdzēja zvaigznes. �īspuses karalis bija bāls un tumsnējs. Viņa apmetnis bija melns un sejas izteik�sme neizdibināma. Viņa galvu rotāja tum�u efejas lapu vaiņags un kreisajā rokā viņ� turēja smuidru ziloņkaula zizli. Viņa svītā liclumis bija maģiskas būtnes: fēnikss, vienradzis, mantikora, fauni un satīri, ta�u to vidū arī da�as noslēpumainas personas: vīrietis mūka drānām līdzīgā tērpā ar pāri sejai no�vilktu kapuci un tum�ā, zvaigznēm nobārstītā mantijā tērpusies sieviete, kas acis bija aizsegusi ar roku. Starp abiem troņiem stāvēja jauna dāma baltā, vaļīgā tērpā, ar zelta bruņucepuri galvā. Kareivīgais karalis kā sargādams bija uzlicis plaukstu viņai uz pleca; tum�ais karalis bija izstiepis viņai pretī roku un viņa sniedza tam savējo, abu pirkstu gali vieglītēm saskārās.

To gleznojis Antonio Verro, itālie�u d�entlmenis, � sacīja kalps. Viņ� norādīja uz karali, kas sēdēja kreisajā pusē: � Tas ir Dienvidanglijas karalis Edvards Tre�ais, � un norādīja uz karali, kas sēdēja labajā pusē: � Un �is ir Ziemeļanglijas karalis, burvis D�ons Askglāss.

Vai tu re? � Streind�s bija ļoti ieinteresēts. � Es, protams, esmu redzē�jis skulptūras. Un gravīras grāmatās. Bet uzgleznotu es viņu, liekas, nekad ne�esmu redzējis. Bet jaunā dāma starp abiem karaļiem, kas ir viņa?

Tā ir Gvinnas kundze, viena no �ārlza Otrā mīļākajām. Viņa simbolizē Britāniju.

Ahā. Tas laikam ir apbrīnojami, ka viņam joprojām ir goda vieta karaļa namā. No otras puses, viņam uzģērbu�i romie�u drānas un liku�i sadoties rokās ar aktrisi. Interesanti, ko viņ� pats par to sacītu?

Kalps vēlreiz izveda Streind�u cauri iero�iem izrotātajai istabai un apstājās pie milzīgām, melnām durvīm, virs kurām rēgojās pamatīgs marmora fron- tons.

Tālāk es jūs vairs nevaru pavadīt, ser. �eit mani pienākumi beidzas, tālāk saimnieko doktori Vilisi. Karali jūs atradīsit aiz �īm durvīm. � Viņ� paklanījās un devās lejup pa kāpnēm.

Streind�s pieklauvēja pie durvīm. Aiz tām varēja saklausīt klavihorda ska�ņas un dziedā�anu.

Durvis pavērās, un Streind�a priek�ā stāvēja plecīgs bra�ulis, gadus trīsdes�mit vai �etrdesmit vecs. Viņam bija balta, apaļa seja, bakurētaina un sviedraina kā Ce�īras siera ritulis. Visumā viņa ģīmis neticami atgādināja mēnesi � arī tā vaigs it kā esot no siera. Skujoties viņ� nebija rīkojies sevi�ķi meistarīgi, un �ur tur bālajā sejā vīdēja pa sīkam rupju, melnu matu kum�ķim � it kā pirms siera taisī�anas pienā būtu noslīkusi neliela mu�u saime un laukā rēgotos to kājiņas. Viņa brūnie svārki bija no rupjas vadmalas, krekls un kaklauts 110 nātnas drā�nas. Neviens viņa apģērba gabals nebija īpa�i tīrs.

Jā? � viņ� noprasīja, turēdams roku uz vērtnes, it kā gaidītu kaut visnie�cīgāko ieganstu, lai durvis atkal aizcirstu ciet. Viņ� gau�ām maz līdzinājās pils kalpam, toties ļoti līdzinājās trakonama uzraugam � un tie�i tas viņ� bija.

Pārsteigts par tādu nepieklājību, Streind�s sacēla uzacis. Viņ� visai dzedri nosauca savu vārdu un paziņoja, ka ir ieradies pie karaļa.

Durvju atvērējs nopūtās.

Jā, ser, es nenolieg�u, ka mēs jūs gaidījām. Bet, ziniet, jūs nevarat nākt iek�ā. Doktors D�ons un doktors Roberts� � (Tā sauca abus brāļus Vilisus) � �vēl nav ieradu�ies. Mēs jau pusotru stundu gaidām, ka viņi kuru katru brīdi būs klāt. Mēs nesaprotam, kur viņi aizķēru�ies.

Cik nelāgi, � noteica Streind�s. � Ta�u mani tas neinteresē. Man nav nekādas vēlē�anās tikties ar jūsu minētajiem d�entlmeņiem. Es vēlos sastapt karali. Man ir Kenterberijas un Jorkas arhibīskapu parakstīta vēstule ar atļauju �odien apmeklēt viņa majestāti. � Streind�s piebāza vēstuli durvju sargam pie deguna.

Bet jums vajadzēs pagaidīt, ser, līdz ieradīsies doktors D�ons un doktors Roberts. Viņi nevienam neatļauj iejaukties karaļa uzturē�anas kārtībā. Visvai�rāk karalim vajadzīgs klusums un vienatne. Sarunas viņam nodara pa�u lielāko ļaunumu. Jūs pat nevarat iedomāties, ser, cik briesmīgi jūs varat kaitēt kara�lim, tikai parunājot ar viņu. Iedomāsimies � jūs ieminaties, ka ārā līst. Jūs noteikti domāsit, ka tic ir pavisam nevainīgi vārdi. Bet, jūs saprotat, karalis var sākt domāt, un, tā kā viņ� ir ārprātīgs, viņa domas skrien no vienas lietas pie citas, un viņ� var pagalam briesmīgi satrakoties. Viņam prātā var ienākt tās ag�rākās reizes, kad lija un kalpi ieradās pie viņa ar ziņām par zaudētām kaujām un miru�ām meitām, un negodā kritu�iem dēliem. �ausmas! Karalis varētu nomirt turpat uz līdzenas vietas! Vai jūs vēlaties nogalināt karali, ser?

Nē, � Streind�s atbildēja.

Nu, re, � nodūdoja trakonama uzraugs, � jūs ta�u pats redzat, ser, ka daudz labāk būtu sagaidīt doktoru D�onu un doktoru Robertu.

Pateicos, ta�u es laikam riskē�u iet viens pats. F.siet tik laipns, aizvediet mani pie karaļa!

Doktors D�ons un doktors Roberts ļoti dusmosies! � otrs brīdināja.

Mani tas neuztrauc, � Streind�s dzedri atbildēja.

Otrs izskatījās neiedomājami pārsteigts.

Tā, � Streind�s stingri paziņoja un vēlreiz pavicināja arhibīskapu vēs�tuli, � vai jūs vedīsiet mani pie karaļa, vai arī noniecināsiet divu arhibīskapu norādījumus? Tas būtu ļoti smags pārkāpums, par to pienākas sods� ak, es īsti nezinu, kāds, bet noteikti ļoti bargs sods, un kā vēl!

Uzraugs nopūtās. Viņ� pasauca kādu savu padoto (tikpat rupju un netīru subjektu) un lika tam uz karstām pēdām steigties pie doktora D�ona un dok�tora Roberta uz mājām un atvest viņus �urp. Pēc tam viņ� ļoti nelabprāt pakā�pās sānis, lai Streind�s varētu ieiet pa durvīm.

Aiz tām bija telpa ar ļoti augstiem griestiem. Sienas sedza ozola paneļi ar pulka smalkiem kokgriezumiem. Uz griestiem mākoņos laiskojās vēl viens karalisku un simbolisku personu bariņ�. Tomēr �ī bija gau�ām drūma vieta. Uz grīdas ne�bija ne tepiķu, ne grīdsegu, un tā bija ļoti auksta. Vienīgās mēbeles �ai istabā bija krēsls un apskrambāts klavihords. Pie klavihorda ar muguru pret Streind�u sē�dēja ve�uks aizvēsturiska purpura brokāta rītasvārkos. Viņam galvā bija saburzīta sarkana naktsmice un kājās netīras rītakurpes ar salauztiem purngaliem. Viņ� spēlēja ar lielu sparu un skaļi dziedāja vāciski. Izdzirdis soļus, viņ� pārtrauca spēli.

Kas tur ir? � viņ� noprasīja. � Kas nāk?

Burvis, jūsu majestāt, � atbildēja trakonama uzraugs.

Ve�uks uz brīdi it kā iegrima domās, tad skaļā balsī paziņoja:

�is amats man ir jo īpa�i netīkams! �Viņ� atkal uzsita pa klavihorda taus�tiņiem un no jauna skaļi iedziedājās.

Sākums nebija pārlieku cerīgs. Trakonama uzraugs neiecietīgi nogrudzinā- jās un devās prom, atstājot Streind�u un karali divatnē. Streind�s paspēra da�us soļus uz priek�u un apstājās tādā vietā, no kuras varēja redzēt karaļa seju.

Tā bija seja, kurā ārprāta nodarītos postījumus papildināja akluma posts. Acu varavīksneņu zilums bija duļķains un baltumi pēc krāsas atgādināja vecu pienu. Gar pārplīsu�u asinsvadu tīklojuma izraibinātiem vaigiem nokarājās garas sirmuma skartu gai�u matu dzcrgzdes. Dziedot karalim no sarkanās, �ļau�ganās mutes �ķīda siekalas. Viņa bārda bija gandrīz tikpat gara un sirma kā mati. Karalis it nemaz neatgādināja portretus, ko Streind�am bija gadījies redzēt, � tie bija gleznoti, kad viņ� bija pie pilna prāta. �āds � ar gariem ma�tiem, garu bārdu, garās, purpursarkanās drānās � viņ� vairāk līdzinājās kādam ļoti traģiskam un senlaicīgam varonim 110 �ekspīra lugām � vai drīzāk diviem ļoti traģiskiem un senlaicīgiem �ekspīra varoņiem uzreiz. Savā ārprātā un savā aklumā viņ� bija gan Līrs, gan Glosters.

Karaliskie hercogi bija Streind�u brīdināju�i, ka saskaņā ar galma etiķeti viņ� nedrīkst karali uzrunāt � jāgaida, kamēr karalis vērsīsies pie viņa. Tomēr ne�ķita, ka viņam ir cerības, � ja reiz karalis tik ļoti neieredzēja burvjus. Tādēļ viņ�, kad karalis atkal pārstāja spēlēt un dziedāt, sacīja:

Es esmu jūsu majestātes padevīgais kalps D�onatans Streind�s no A�fē- ras �rop�īrā. Pēdējā karā ar Spāniju biju armijai piekomandētais burvis un ar prieku steidzos paziņot, ka tur man izdevās jūsu majestātei mazliet pakalpot. Jūsu majestātes dēli un meitas cer, ka es ar savām burvestībām varētu mazliet atvieglot jūsu majestātes cie�anas.

Pasaki burvim, ka es viņu neredzu! � bezbēdīgi izmeta karalis.

Streind�s nemēģināja atbildēt uz �o nejēdzīgo piezīmi. Kāds tur brīnums:

protams, karalis nespēja viņu redzēt � karalis bija akls.

Bet es ļoti labi redzu viņa otrinieku! � viņa majestāte atzinīgā tonī tur�pināja. Karalis pagrieza galvu, it kā lūkotos kādā punktā, kas atradās divas trīs pēdas pa kreisi no Streind�a. � Tādi sudraba mati, kā tad es varētu viņu nepa�manīt! Pēc izskata sprie�ot, varen ne�petns zellis.

Karalis runāja tik pārliecino�i, ka Streind�s tie�ām pagrieza galvu. Pa kreisi, bez �aubām, neviena nebija.

Pēdējo dienu laikā viņ� bija iz�ķirstījis Norela grāmatas, meklēdams kādu līdzekli sirdzī�a cie�anu atvieglo�anai. Apbrīnojami, cik maz bija buramvārdu, kas bija domāti ārprāta dziedinā�anai. īsteni viņ� bija atradis tikai vienus, un arī par tiem nebija pārliecināts, vai izrādīsies īstie. �o recepti viņ� bija atradis Ormskērka "Trīsdesmit se�u citu pasauļu atklā�anās". Ormskērks apgalvoja, ka ar tās palīdzību varot izgaisināt ilūzijas un iztaisnot greizus priek�status. Streind�s izvilka grāmatu un pārlasīja buramvārdus. Sī bija īpa�i neskaidra burvestība, tajā tik vien bija, kā �ādi vārdi:

Liec mēnesi pie viņa acīm, un mēness baltums izdeldēs māņu ainas, ko acīs iesniecis melu tēvs,

Liec bi�u spietu pie viņa ausīm. Bitēm tīk taisnība, tās izgalēs melu tēva viltu,

Liec sāli viņam mutē, lai melu tēvs nelūko lutināt viņu ar medus gar�u, lai nederdzina ar pelnu gar�u,

Iedzen viņam rokā dzelzs naglu, lai viņ� neceļ to darīt melu tēva darbus,

Liec viņa sirdi slepenā vietā, lai viss viņa salkums ir viņa pa�a un melu tēvs netiek tur klāt.

Neaizmirst. Sarkanais var iespaidot labvēlīgi.

To visu lieku reizi pārlasot, Streind�am tomēr nācās atzīt, ka viņam nav ne jausmas, ko tas nozīmē.22 Ir visnotaļ ticams, ka arī Ormskērks to nezināja. Viņ� vienkār�i bija pierakstījis buram�vārdus, ko bija no kāda dzirdējis vai uzgājis kādā citā grāmatā. Tā ir mū�īgā nelaime ar argentie�u burvju sacerējumiem. Baidīdamies palaist zudībā jele niecīgāko maģisko zinību kripatiņu, tie nereti jutās aicināti pierakstīt to, no kā pa�i neko nesaprata. Kā lai burvis noceļ no debesīm mēnesi, ko pielikt pie vājinieka acīm? Un, ja pareizs ir otrais teikums, tad hercogiem būtu bijis prātī�gāk ataicināt pie karaļa nevis burvi, bet dravnieku. Tāpat Streind�s neticēja, ka viņu karaliskās augstības neiebilstu pret to, ka viņ� dzen karaļa delnās dzelzs naglas. Ne mazāk dīvaina bija piezīme par sarkano krāsu. Par sarkano viņ� it kā bija kaut ko lasījis vai dzirdējis, ta�u �obrīd nespēja atcerēties pilnīgi neko.

Tikām karalis bija aizrāvies sarunā ar iedomāto sudrabmati.

� Atvainojiet, ka tik kļūmīgi noturēju jūs par parastu cilvēku, � viņ� sa�cīja. � Pats par sevi saprotams, varbūt jūs tie�ām esat karalis, kā pats apgalvo�jat, ta�u es vienīgi atļau�os norādīt, ka neesmu dzirdējis ne par vienu no jūsu karaļvalstīm. Kur atrodas "Zudusī cerība"? Kur ir "Zilās pilis"? Kur ir "Dzelzs eņģeļu pilsēta"? Turpretim es valdu Lielbritānijā, �ī valsts ir atzīmēta kartēs un visi zina, kur tā atrodas! � Viņa majestāte apklusa, domājams, uzklausot sud- rabmatainās personas atbildi, jo pēk�ņi karalis iekliedzās: � Ak, nedusmojieties!

Lūdzams, nedusmojieties! Jūs esat karalis, un es esmu karalis! Mēs abi katrā ziņā esam karali! Nē, tie�ām, nevienam no mums nav jādusmojas! Es jums uzspēlē�u un uzdziedā�u! �Viņ� izvilka no rītasvārku ķe�as flautu un sāka spēlēt melan�holisku dziesmiņu.

Streind�s veica eksperimentu � izstiepa roku un norāva viņa majestātei no galvas sarkano naktsmici. Tad viņ� uzmanīgi vēroja, vai karalis bez tās nekļūs trakāks, ta�u pēc vairākas minūtes ilgu�iem novērojumiem bija spiests atzīt, ka nekādu at�ķirību nesaskata. Burvis atkal uzlika naktsmici karalim galvā.

Pēc tam viņ� pusotru stundu izmēģināja visas vairāk vai mazāk piemērotās burvestības. Viņ� skandēja atminē�anās buramvārdus, atra�anas buramvārdus, atmo�anās buramvārdus, domu sakopo�anas buramvārdus, murgu un ļaunu domu izklīdinā�anas buramvārdus. Skandēja buramvārdus, kas palīdz atrast kārtību haosā, un buramvārdus, kas palīdz atrast zaudētu taku. Demistifikā- cijas buramvārdus, iz�ķir�anas buramvārdus, prāta spēju vairo�anas buramvār�dus, slimību dziedinā�anas buramvārdus un buramvārdus, ar kuriem atjaunot sadragātus locekļus. Da�i no �iem buramvārdiem bija gari un sare�ģīti. Citi sastāvēja no viena vienīga vārda. Da�i bija jāizsaka skaļi. Citus vajadzēja tikai nodomāt. Da�os vispār nebija vārdu, tikai viens pats �ests. Da�us no �iem bu�ramvārdiem Streind�s un Norels pēdējo piecu gadu laikā tā vai citādi bija iz�mantoju�i diendienā. Citus dro�i vien neviens nebija izmantojis gadusimteņiem. Da�iem bija vajadzīgs spogulis; diviem vajadzēja asins lāsiņu no burvja pirk�sta; vienos vajadzēja sveci un lenti. Ta�u visiem bija kas kopīgs: tie neatstāja uz karali ne vismazāko iespaidu.

Kad pusotra stunda bija pagājusi�

"Viss, es padodos!" nodomāja Streind�s.

Viņa majestāte, būdams laimīgā neziņā par �īm burvestībām, kas gāztin gāzās pār viņu, risināja uzticē�anās pilnu sarunu ar sudrabmati, ko redzēja vie- nīgi viņ� pats:

� Vai jūs esat izsūtīts �urp uz visiem laikiem vai tomēr varat doties prom? Ak, nepieļaujiet, lai jūs noķer! Karaļiem �eit ir briesmīga dzīve! Mūs ieģērbj trakokrek- los! Pēdējā reize, kad man atļāva iziet 110 �īm istabām, bija kādā 1811. gada pirm�dienā. Viņi apgalvo, ka tas bijis pirms trim gadiem, bet tie ir meli! Es visu esmu aprēķinājis � pēc divām nedēļām sestdien būs pagāju�i divsimt �etrdesmit se�i gadi!

"Nabaga nelaimīgais d�entlmenis!" nodomāja Streind�s. "Ieslodzīts �ajā aukstajā, melanholiskajā aizkaktē bez draugiem un bez izpriecām! Nav brīnums, ka laiks viņam velkas tik lēni. Nav brīnums, ka viņ� ir ārprātīgs!"

Skaļi viņ� sacīja:

Es ar lielāko prieku izvedī�u jūs ārā, majestāt, ja jūs to vēlētos.

Karalis pārtrauca �alo�anu un pie�ķieba galvu.

Kur� to teica? � viņ� noprasīja.

Es, jūsu majestāt. D�onatans Streind�s, burvis. � Streind�s godbijīgi paklanījās karalim un tikai pēc tam attapās, ka viņa majestāte to neredz.

Lielbritānija! Mana mīļā karaļvalsts! � iekliedzās karalis. � Kā es gribētu atkal to ieraudzīt � jo sevi�ķi tagad, vasarā! Visi koki un pļavas tēr�pu�ies savā ko�ākajā rotā un gaiss ir tik salds kā ķir�u kūka!

Streind�s pameta skatienu uz balto, ledaino miglu aiz loga, uz ziemīgi ģin- denīgajiem kokiem.

Jā, jā. Es uzskatī�u to par lielu godu, ja jūsu majestāte piekritīs kopā ar mani iziet ārā.

Karalim vajadzēja pārdomāt �o priek�likumu. Viņ� noāva vienu rītakurpi un mēģināja uzlikt to uz galvas. Kad tas nelīdzēja, viņ� rītakurpi uzmauca atpa�kaļ kājā, un sāka domīgi zelēt bārk�u pu�ķīti, kas karājās rītasvārku jostas galā.

Bet kā lai es zinu, ka jūs neesat ļauns dēmons, kas ieradies mani kārdi�nāt? � viņ� pēdīgi jautāja absolūti saprātīgā balsī.

Streind�am uzreiz bija grūti atrast atbildi uz �o jautājumu. Kamēr viņ� lau�zīja galvu, karalis turpināja:

Protams, ja jūs esat ļauns dēmons, tad jums jāzina, ka es esmu mū�īgs un nekad nemir�u, ļa izrādīsies, ka jūs esat mans ienaidnieks, es piecirtī�u kāju un jūs aizriposiet taisni uz Elli!

Tie�ām? Lūdzu, jūsu majestāte, iemāciet arī man, kā to izdarīt. Es lab�prāt vēlētos prast kaut ko derīgu, lā�u ļaujiet man bilst � ja reiz jūsu majes�tātes rīcībā ir tik varenas burvestības, tad jums nevajag baidīties kopā ar mani iet ārā. Tikai vajag rīkoties pēc iespējas klusāk un nemanāmāk. Drīz te ieradī�sies Vilisi. Jūsu majestātei jāizturas ļoti klusi!

Karalis neko neatbildēja, ta�u piesita sev pie deguna un izskatījās ļoti viltīgs.

Streind�a nākamais uzdevums bija izdomāt, kā izkļūt ārā, lai nepamana trakonama uzraugi. No karaļa �ai ziņā nekāda palīga nebija. Kad viņam jau�tāja, kurp ved �īs durvis, viņ� izteica savus ieskatus, ka vienas no tām ved uz

Ameriku, otras uz Mū�īgajām mokām, bet pa tre�ajām, �ķiet, varot nokļūt nāka�majā piektdienā. Tālab Streind�s, daudz neminēdams, atvēra vienas � tās, kas pēc karaļa domām veda uz Ameriku, � un a�i izvadīja viņa majestāti caur vai�rākām telpām. Visu griesti bija apgleznoti � uz tiem angļu monarhi ugunīgos ratos traucās uz debesīm, satrieca personas, kas simbolizēja Nenovīdību, Grēku un Musinā�anu, un lika pamatus Tikumu tempļiem, Mū�īgās taisnības pilīm un tamlīdzīgiem derīgiem iestādījumiem. Ta�u, lai gan pie griestiem darbs kū�sāt kūsāja, istabas, pār kurām tie jurnās, bija pamestas, nolaistas, pilnas putekļu un zirnekļu. Visas mēbeles klāja pārsegi, tādēļ izskatījās, ka �ie krēsli un galdi jau sen ir miru�i un te paliku�i tikai to kapa pieminekļi.

Viņi nonāca pie kāpnēm � �ķiet, tās bija domātas kalpotājiem. Karalis, kas Streind�a mudinājumu izturēties klusi bija ņēmis ļoti nopietni, par varītēm gribēja lejup tipināt uz pirkstgaliem, atdarinot mazus bērnus. �ādi kāp�ana nebija diezcik ātra.

Tā, jūsu majestāt, � Streind�s mundri sacīja, kad viņi beidzot bija lejā, � man liekas, tas mums izdevās visnotaļ labi. Es nedzirdu, ka mums kāds dzī�tos pakaļ. Hercogam Velingtonam vajadzētu mūs abus ņemt par izlūko�anas virsniekiem. �aubos, vai kapteinis Somerss-Kokss vai pats Kahūns Grānts būtu spēju�i �ķērsot ienaidnieka teritoriju tik�

Viņ� tika pārtraukts � karalis uz savas flautas atskaņoja ļoti skaļu, ļoti triumfējo�u brēcienu.

V-velns par� � Streind�s norūca un ausījās, vai uz viņu pusi jau nestei�dzas trakonama uzraugi vai, vēl nelāgāk, Vilisi.

Ta�u nekas nenotika. Kaut kur pavisam tuvu skanēja dīvaini būk�ķi un blīk�ķi, kliedzieni un vaimanas � likās, tur kādu iekausta vesels slotu skapis. Citādi viss bija kluss.

Durvis izveda uz pla�as akmens terases. Aiz tās sākās stāva nogāze, un aiz nogāzes pletās parks. Pa labi miglā neskaidri vīdēja divkār�a kailu koku rinda.

Karalis un Streind�s roku rokā gāja pa terasi līdz Pils stūrim. Tur Streind�s uzgāja celiņu, kas veda lejup pa nogāzi. Abi aizstaigāja līdz parkam un, necik tālu nepagāju�i, nonāca pie dīķa, ko apjoza zema akmens apmale.3 3 Dīķis un divkār�ā koku rinda bija viss, kas palicis no karaļa Viljama Tre�ā iecerētā pla�ā ko�umdārza. Tā veido�ana tika iesākta, ta�u palika nepabeigta, kad izrādījās, ka tas izmaksās pārāk dārgi. Zemei tika atļauts atgriezties tās iepriek�ējā angļu parka un pļavu stāvoklī. Dīķa vidū

atradās neliels akmens paviljons ar akmenī kaltām radībām. Da�as atgādināja suņus � vienīgi to rumpji bija gari un pieplaku�i kā ķirzakām un visgarām mugurai rindojās dzeloņi. Citi laikam bija iecerēti kā izliekti akmens delfīni, kam sazin kādā veidā izdevies pieķerties pie mūriem. Uz jumta klasiskās pozās sēdēja savs ducis klasisku dāmu un d�entlmeņu, kas turēja vāzes. Bija redzams, ka arhitekts bija vēlējies, lai no ērmīgo dzīvnieku mutēm un jumta vāzēm plūst ūdens, kas pēc tam glīti lītu dīķī, ta�u �obrīd viss bija stings un kluss.

Streind�s jau grasījās izteikt kādu piezīmi par to, cik melanholisks izskatās �is aizsalu�ais dīķis, ta�u pēk�ņi izdzirdēja vairākus kliedzienus. Viņ� atskatījās un ieraudzīja, ka no Pils pa nogāzi �urp ar lielu skubu dodas bariņ� cilvēku. Tiem tuvojoties, viņ� redzēja, ka skaitā tie ir �etri: divi d�entlmeņi, kurus viņ� nekad agrāk nebija redzējis, un abi trakonama uzraugi � tas, kuram seja atgā�dināja �e�īras sieru, 1111 otrs, kas bija aizsūtīts sasaukt Vilisus. Visi izskatījās pagalam dusmīgi.

D�entlmeņi piesteidzās klāt, raukdami pieres kā svarīgas, aizskartas perso�nas. Visas pazīmes liecināja, ka tie ģērbu�ies lielā steigā. Viens patlaban mēģi�nāja aizmetināt svārku pogas, ta�u viņam nepavisam neveicās. Līdzko svārki bija aizpogāti, visas pogas atkal atsprāga vaļā. �is d�entlmenis bija apmēram mistera Norela vecumā un nēsāja vecmodīgu parūku (tā ļoti līdzinājās mistera Norela parūkai), kas laiku pa laikam palēcās un ņipri grozījās viņam uz galvas. Viņ� at�ķīrās no mistera Norela ar to, ka bija visai gara auguma, visai glīts un izturējās valdonīgi un apņēmīgi. Otrs d�entlmenis (kas bija par vairākiem ga�diem jaunāks) netika galā ar saviem zābakiem � pēc visa sprie�ot, tiem bija uzradusies pa�iem sava griba. D�entlmenis par visām varēm gribēja iet uz priek�u, turpretim zābaki tīkoja nest viņu pavisam citā virzienā. Streind�s nodomāja, ka viņa pirmītējā burvestība izdevusies labāk nekā viņ� bija gaidījis, un ap�ģērba gabali bija kļuvu�i nevaldāmi.

Augumā garākais d�entlmenis (tas, kuram galvā bija palaidnīgā parūka) veltīja Streind�am saniknotu skatienu.

Kas atļāva karali izvest ārā? � viņ� noprasīja.

Streind�s paraustīja plecus.

Es, cik noprotams.

Jūs! Kas jūs tāds esat?

Streind�am nepatika tonis, kādā �is jautājums tika uzdots, un viņ� atcirta:

Kas esat jūs?

Es esmu doktors D�ons Viliss. Tas ir mans brālis doktors Roberts Dār- lings Viliss. Mēs esam karaļa ārsti. Karalienes padome mums ir uzticējusi atbil�dību par karali. Nevienam nav atļauts tikties ar viņa majestāti bez mūsu atļaujas. Es jautāju vēlreiz: kas jūs esat?

Es esmu D�onatans Streind�s. Pēc viņu karalisko augstību Jorkas, Kla�rensas, Saseksas, Kentas un Kembrid�as hercogu lūguma esmu ieradies no�skaidrot, vai viņa majestāti nevar izdziedināt ar maģijas palīdzību.

Hā! � nicīgi atmeta doktors D�ons. � Ar maģiju! To ta�u lielākoties izmanto francū�u slaktē�anai!

Doktors Roberts sarkastiski iesmējās. Tomēr saltās, zinātniskās nievas nepa�visam neatstāja vēlamo iespaidu, jo pa�a zābaki piepe�i aiznesa viņu prom ar tādu spēku, ka viņ� pieri ieskrēja kokā.

Ak tā, burvi! � izsaucās doktors D�ons. � Ja domājat, ka varat neso�dīts zoboties par mani un maniem kalpiem, jūs alojaties. Jūs, domājams, atzī�sities, ka ar burvestību aizlīmējāt ciet Pils durvis, lai mani vīri nespētu jūs aizturēt?

Ko vēl ne! � paziņoja Streind�s. � Es neko tādu nedarīju! Es būtu va�rējis izdarīt, � viņ� pieļāva, � ja pēc tā būtu vajadzība. Bet jūsu vīri ir tiklab nekaunīgi, cik slinki! Kad mēs ar viņa majestāti gājām ārā, no viņiem nebija ne miņas!

Pirmais trakonama uzraugs (tas, kuram seja bija kā �e�īras siers), to iz�dzirdējis, gandrīz pārsprāga:

Nav tiesa! � viņ� kliedza. � Doktor D�on, doktor Robert, lūdzami, ne�klausieties �ajos melos! Vei, Mārtiņam, � viņ� norādīja uz otru trakonama uzraugu, � ir pilnīgi atņemta balss! Viņ� nespēja izdvest ne skaņas, lai saceltu trauksmi! � Otrs trakonama uzraugs apstiprino�i plātīja muti un vicināja rokas. � Bet es, ser, es, kad aug�ā atvērās durvis, stāvēju lejā pie kāpnēm. Es jau posos parunāt ar �o burvi � un grasījos pateikt viņam da�us stiprus vār�dus no jums, ser, � bet burvju spēks ierāva mani slotu skapī, un tā durvis aiz�cirtās ciet�

Kādas blēņas! � iesaucās Streind�s.

Ak tad blēņas, ko? � otrs iebrēcās. � Un jūs laikam nelikāt visām slo�tām skapī mani iekaustīt? Man visas maliņas ir sadauzītas!

Vismaz tā nu bija pilnīga taisnība. Vira seja un rokas bija vienos zilumos.

Ahā, burvi! � triumfējo�i izsaucās doktors D�ons. � Nu, ko jūs tagad teiksiet? Visas jūsu viltības ir nāku�as gaismā!

Kā tad! � atcirta Streind�s. � Viņ� pats to izdarīja, lai viņa melu stāsts izklausītos pārliecino�āks!

Karalis izpūta no flautas vulgāru troksni.

Varat ne�aubīties, � paziņoja doktors D�ons, � karalienes padome drīz uzzinās par jūsu nekaunību! � Pēc �iem vārdiem viņ� uzgrieza Streind�am muguru un pasauca: � Jūsu majestāte! Nāciet �urp!

Karalis �igli pabēga aiz Streind�a.

Esiet tik laipns, nododiet karali atpakaļ manā gādībā! � pieprasīja doktors D�ons.

Ne prātā nenāk, � paziņoja Streind�s.

Ak tā, jūs laikam zināt, kā jāapietas ar trakajiem, ko? � ņirdzīgi apjau�tājās doktors Roberts. � Laikam esat studējis medicīnu?

Es zinu, ka cilvēku noteikti nav iespējams izārstēt, liedzot viņam sabied�rību, neļaujot iet ārā un elpot svaigu gaisu, � Streind�s atcirta. � Tas ir bar�barisms! Es ne suni tā neturētu.

Tā izrunādamies, � nelikās mierā doktors Roberts, � jūs tikai atklājat savu nezinā�anu. Vientulība un miers, pret ko jūs tik sparīgi iebilstat, ir tie stūrakmeņi, uz kuriem balstās visa mūsu izstrādātā karaļa ārstē�anas sistēma.

Padomā tikai! Ak tad jūs to saucat par sistēmu? Un no kā tad �ī sistēma sastāv?

Ir trīs galvenie principi, � pasludināja doktors Roberts. � Iebaidī�ana�

Karalis nostabulēja da�as skumjas skaņas�

�izolē�ana�

�tās pārauga vientulīgā dziesmiņā�

un ierobe�o�ana.

�un beidzās ar garu noti kā nopūtu.

�ādi, � doktors Roberts turpināja, � tiek apspiesti visi iespējamie uzbudinājuma cēloņi, un pacientam nav pieejama viela, no kā būvēt viņa fan�tāzijas un neatbilsto�os priek�status.

Ta�u vispēdīgi, � papildināja doktors D�ons, � ārsts panāk izdziedi�nā�anu, uzspie�ot pacientam savu gribu. Dziedinā�anas sekmes ir atkarīgas 110 ārsta rakstura spēka. Daudzi ir norādīju�i, ka mūsu tēvs spēja pakļaut trakos ar savu skatienu vien.

Ak tā? � Streind�s negribot ieinteresējās. � Man tas agrāk nebija ienā�cis prātā, bet maģijā spēkā ir kaut kas līdzīgs. Mēdz būt visda�ādākie gadījumi, kad burvestības izdo�anās ir atkarīga no burvja rakstura spēka.

Vai tu re? � doktors D�ons novaicāja, �ķielēdams uz kreiso pusi.

Jā. Ņemsim, piemēram, Mārtiņu Peilu. Viņ�� � Streind�a acis nevil�us palūkojās turpat. Viens no trakonama uzraugiem � tas, kas bija zaudējis va�lodu, � gar dīķa malu lavījās pie karaļa, turēdams rokās kaut ko bālganu. Pirmajā mirklī Streind�s nesaprata, kas tas ir, � ta�u jau pēc brī�a pazina. Tas bija trakokrekls.

Tad gāja vaļā. Streind�s kliedza � viņ� pats nezināja, kādiem vārdiem, � otrs trakonama uzraugs lēk�us metās pie karaļa � abi Vilisi klupa virsū Strein�d�am � karalis pūta spalgus trauksmes brēcienus � 1111 atskanēja dīvains troksnis, itin kā simt cilvēkiem reizē nokrekstot.

Visi sastinga un sāka skatīties apkārt. Pēc visa sprie�ot, troksnis bija atska�nējis no mazā akmens paviljona aizsalu�ā dīķa vidū. Pēk�ņi 110 katras ērmotās akmens būtnes mutes izlidoja blīvs, balts mākonis, it kā tās visas reizē uzel�potu. Dva�as mākonī�i vizuļoja un dzirkstīja rēnajā, miglainajā gaismā, un tad visi reizē ar klusu d�inkstienu nokrita uz ledus.

Iestājās klusums, ta�u uzreiz atskanēja drausmīga rēkoņa � likās, pu�u tiek plēsti marmora bluķi. Akmens radības atrāvās no paviljona sienām, noslīdēja uz ledus un sāka rāpot un steberēt turp, kur stāvēja Vilisi. Dobuļos grozījās tuk��as akmens acis. Akmens mutes atvērās, un no visām akmens rīklēm izsprāga ūdens �altis. Zvākstēja akmens astes, stīvi cilājās akmens kājas. Svina caurules, kas pievadīja ūdeni mutēm, brīnumainā kārtā stiepās garumā.

Vilisi un trakonama uzraugi izboza acis, no apstulbuma neko neaptver�dami. Groteskās radības rāpoja arvien tuvāk, vilkdamas sev līdzi caurules, un ap�ļāca Vilisus ar ūdeni. Vilisi laida vaļā brēcienu un sāka lēkāt, drīzāk aiz bai�lēm un nevis tādēļ, ka no tiesas būtu cietu�i.

Trakonama uzraugi aizbēga un par to, ka Vilisi varētu palikt pie karaļa, nebija ne runas. Viņu slapjās drēbes aukstumā jau sāka apledot.

Burvis! � doktors D�ons iebļāvās, pagriezdamies, lai diebtu uz Pils pusi. � Kā tad! Melis, nekas cits! Lords Liverpūls dabūs par to zināt, burvi!

Viņ� uzzinās, kā tu izrīkojies ar karaļa ārstiem! Au! Au! � Viņ� būtu gribējis sacīt ko vairāk, ta�u akmens tēli uz paviljona jumta piecēlās kājās un apmētāja viņu ar akmeņiem.

Streind�s abiem Vilisiem atbildēja tikai ar nicīgu vīpsnu. Ta�u viņ� nebūt nejutās sevi�ķi pa�pārliecināts. Patiesībā viņam ap dū�u bija nelāgi un kļuva arvien nelāgāk. Bija grūti pateikt, kas par burvestību te nupat bija darbojusies, ta�u būrējs nekādā ziņā nebija viņ�.

1814. gada novembris

Tas bija kaut kas neiedomājams. Varbūt Pilī bija kāds burvis? Piemēram, kāds 110 kalpiem? Vai kāda no princesēm? Nē, maz ticams. Varbūt tas bija mistera Norela darbs? Streind�s iztēlojās, kā viņa skolotājs sē� savā kabinetiņā Hanover- skvēra otrajā stāvā un ķīķerē sudraba bļodā, redz visu, kas Pilī notiek, un pē�dīgi liek lietā burvestību un patriec Vilisus. Ej nu sazini, tas nebija neiespējami. Galu galā statuju atdzīvinā�ana bija mistera Norela kroņa numurs. Firmā bur�vestība, ar ko viņ� bija izpelnījies sabiedrības ievērību. Nē, tomēr, tomēr� Kā�pēc lai misters Norels piepe�i būtu sadomājis viņam palīdzēt? Aiz labas sirds? Diez vai. Turklāt �ai burvestībā bija kaut kāds tum�s humors, un tas Norelam nepavisam nebija raksturīgs. Būrējs nebija gribējis tikai nobiedēt Vilisus: viņam kārojās tos padarīt smieklīgus. Nē, tas noteikti nebija Norels. Bet kas tad?

Karalis nebūt neizskatījās nomocīts. Patiesībā viņ� drīzāk būtu gatavs lais�ties dejā un lakstīt, un visādi līksmoties par Vilisu sakāvi. Tādēļ, nospriedis ka veselīga pastaiga svaigā gaisā viņa majestātei noteikti nenāks par ļaunu, Streind�s gāja tālāk.

Baltā migla bija nodzēsusi visus ainavas rakstus un krāsas, apkārtne izska�tījās visai spokaina. Zeme un debesis bija saplūdu�as vienā netverami pelēkā stihijā.

Karalis visnotaļ draudzīgi pieķērās Streind�am pie elkoņa un, likās, bija aiz�mirsis, ka neieredz burvjus. Viņ� sāka stāstīt par lietām, kas nelika mieru viņa majestātes dulnajai galvai. Karalis bija pārliecināts, ka pēc viņa sajuk�anas prātā pār Lielbritāniju nāku�as neskaitāmas likstas. Liekas, viņ� iedomājās, ka viņa prāta klizmai katrā ziņā atbilst tādas pa�as klizmas karaļvalstī. Uzmācīgākā no visām iedomām bija pārliecība, ka Londona gājusi bojā milzīgos plūdos:

�un kad viņi ieradās pie manis un stāstīja, ka Svētā Pāvila katedrāles kupols nozudis aukstajos, pelēkajos ūdeņos, ka Londonā tagad ir mājvieta zivīm un jūras briesmoņiem, � jūs nevarat iedomāties, kā es tad jutos! Liekas, es raudāju trīs nedēļas bez apstājas! Ak vai, namus klāj visādi sprogkāji un tir�gos var nopirkt tikai austeres un jūras e�us! Misters Fokss man teica, ka pirms trim nedēļām, svētdienā, Foster-leinas Svētā Vedasta baznīcā noklausījies lie�lisku sprediķi, ko teikusi āte!1 [1] �ārlzs D�eimss Fokss � radikāls politiķis, miris pirms apmēram astoņiem gadiem. �ī piezīme liecina, cik ļoti cietu�as bija karaļa prāta spējas: misters Fokss bija izdaudzināts ateists, kur� nekad, nekādos apstākļos nespertu kāju baznīcā.Bet es zinu, kā izglābt manu karaļvalsti! Esmu nosūtījis pie Zivju karaļa vēstniekus ar priek�likumiem, es apprecē�u jūras vā�ravu un tā izbeig�u mūsu lielvalstu nesaskaņas!

Otra iedoma, kas nedeva viņa majestātei mieru, bija �is sudrabmatis, ko redzēja tikai viņ� pats un neviens cits:

Viņ� apgalvo, ka viņ� ir karalis, � D�ord�s III dedzīgi �ukstēja, � bet es domāju, ka viņ� ir eņģelis! Tādi sudraba mati � man liekas, tas ir ļoti iespē�jams! Un abi Ļaunie Gari � tie, ar kuriem jūs runājāt, � viņ� sadeva tiem briesmīgu sutu. Es domāju, viņ� ir ieradies tos piemeklēt un iemest uguns bedrē! Pēc tam viņ� visādā ziņā aiznesīs mūs ar jums Maincas godībā!

Debesu, � palaboja Streind�s. � Jūsu majestāte gribēja teikt � De�besu godībā.

Abi gāja tālāk. Sāka snigt; pāri blāvi pelēkajai pasaulei lēni klājās mīksts baltums. Bija ļoti klusi.

Pēk�ņi kaut kur sāka spēlēt flauta. Tā skanēja neizsakāmi vientuļi un sēri, ta�u vienlaikus mūzika bija pilna cildenuma.

Domādams, ka muzicētājs ir karalis, Streind�s pagriezās pret viņu. Ta�u karalis stāvēja, rokas nokāris, flauta rēgojās viņam no kabatas. Streind�s palū�kojās apkārt. Migla nebija tik bieza, lai nevarētu saskatīt kādu, kas stāvētu kaut kur tuvumā. Neviena nebija. Parks bija tuk�s.

Ak, klausieties! � iekliedzās karalis. � Viņ� dzied par Lielbritānijas ka�raļa traģēdiju! Ak, �ī no�u virkne! Tā stāsta par zudu�o varenību! Un �ī melan�holiskā frāze! Tā ir par viņa Prātu, ko sanerroju�i nodevīgi politiķi un viņa dēlu neģēlīgās izdarības! �ī dziesmiņa salauzīs jums sirdi � tā vēsta par jauno, daiļo būtni, ko viņ� dievināja, būdams zēns, bet atteicās no viņas, draugu pie�spiests. Ak Kungs! Kā viņ� toreiz raudāja!

Asaras ritēja pār karaļa vaigiem. Viņ� uzsāka lēnu, smagnēju deju, �ūpodams visu augumu un rokas un lēni virpuļodams pa apsnigu�o zemi. Mūzika attāli�nājās, tā skanēja arvien dziļāk parkā, un karalis dejoja tai līdzi.

Streind�s bija pagalam apjucis. Mūzika vedināja karali uz nelielas birzītes pusi. Vismaz Streind�s bija to noturējis par birzīti. Viņ� bija gandrīz pārlie�cināts, ka pirms brī�a tai vietā auga savs desmits koku � iespējams, vēl mazāk. Tagad birzīte bija pārvērtusies par me�u � nē, par biezokni � par tum�u mū��ame�u, kurā koki ir aizseni un patvaļīgi. To milzīgie zari snaicījās kā greizas rokas un saknes atgādināja nemierīgu �ūsku midzeņus. Stumbrus blīvi apvija efejas un āmuļi. Starp kokiem veda �aura taciņa; ik uz soļa tajā bija dziļas, sēr- snainas bedres, gar malām kārstījās nosarmoju�u zāļu stiebri. Me�a dziļumā blāvoja gai�ums, itin kā nams tur, kur nekādiem namiem nav jābūt.

Jūsu majestāt! � iekliedzās Streind�s. Viņ� skrie�us metās karalim pa�kaļ un satvēra to aiz rokām. � Piedodiet, jūsu majestāt, bet man īsti nepatīk, kā �ie koki izskatās. Man liekas, varbūt labāk vajadzētu doties atpakaļ uz Pili.

Karalis bija pilnīgi atdevies mūzikas varai un nevēlējās iet prom. Viņ� no- ņurdējās un izrāvās no Streind�a tvēriena. Streind�s viņu noķēra vēlreiz un pus- ve�us, pusvilk�us stīvēja atpakaļ uz vārtu pusi.

'lā�u neredzamais flautists, liekas, negrasījās tik viegli padoties. Mūzika uz�reiz kļuva skaļāka; tā skanēja visapkārt. Gandrīz nemanāmi uzradās vēl viena melodija, kas maigi saplūda ar pirmo.

Ak! Klausieties! Jel klausieties! � apcirzdamies iekliedzās karalis. � Ta�gad viņ� spēlē jums! Skarbā melodija ir jūsu ļaunais skolotājs, kas nevēlas jums mācīt to, ko jums ir visas tiesības zināt. �īs nesaskanīgās notis stāsta par to, kā jūs dusmojaties, ka jums neļauj nonākt pie jauniem atklājumiem. �is lēnais, skumjais mar�s gau�as par bibliotēku, ko viņ� savā patmīlībā atsakās jums rādīt.

Augstā debess, kā� � Streind�s iesāka un iekoda mēlē. Arī viņ� to dzir�dēja � �o mūziku, kas stāstīja par visu viņa dzīvi. Viņ� pirmo reizi atskārta, cik skumīga ir viņa eksistence. Viņam apkārt bija tikai skauģi, kas viņu ne�ieredzēja un slepenībā nenovīdēja viņa talantu. Tagad viņ� zināja, ka vienmēr, kad viņ� bija nodomājis ko ļaunu, tam bija pamats, toties visas augstsirdīgās domas bija gaisa grāb�ķi. Viņa ienaidnieki bija no�ēlojamas niecības, viņa draugi bija nodevēji. Pats ļaunākais no visiem bija Norels (glu�i dabiski), bet arī gļēvule Arabella nebija viņa mīlestības cienīga.

Ak! � nopūtās viņa majestāte. � Arī jūs nodevu�i tuvākie cilvēki!

Jā, � skumji atsaucās Streind�s.

Viņi atkal pagriezās pret me�u. Gaismiņas starp kokiem � lai cik sīkas tās bija � lika Streind�am ar ilgo�anos domāt par mājām un ērtībām.Viņ� jau gandrīz redzēja maigo sve�u gaismu līstam pār omulīgiem krēsliem, senus pa�vardus, kuros jautri kuras uguns, glāzes ar karstu, smar�īgu vīnu, kas sasildītu viņus pēc gājiena pa tum�o me�u. Gaismiņas iedvesa arī citas domas.

Man liekas, tur ir bibliotēka, � viņ� bilda.

Jā, kā gan citādi! �jūsmīgi sasizdams plaukstas, paziņoja karalis. � Jūs lasīsit grāmatas, un, kad jums piekusis acis, es lasī�u jums priek�ā! Bet mums jāpasteidzas! Ieklausieties mūzikā! Viņ� mudina mūs pasteigties!

Viņa majestāte pastiepa roku, lai pieķertos pie Streind�a kreisā elkoņa. Streind�s grasījās karalim to piedāvāt, un tai brīdī atklāja, ka jāpārvieto kaut kas, ko viņ� turēja kreisajā rokā. Tās izrādījās Ormskērka "Trīsdesmit se�u citu pasauļu atklā�anas."

kf�ī!� viņ� nodomāja par grāmatu. � Ek, tā man vairs nebūs vaja�dzīga. Me�a namā noteikti būs labākas grāmatas! � Viņ� atlaida tvērienu un "Atklā�anas" nokrita sniegā.

Sniga arvien stiprāk. Flautists spēlēja. Viņi ar skubu gāja pa me�u. Skrienot sarkanā naktsmice noslīdēja viņa majestātei pār acīm. Streind�s izstiepa roku un to sakārtoja. Pēk�ņi viņ� atcerējās, kas viņam bija zināms par sarkano krāsu: tā bija spēcīgs aizsarglīdzeklis pret zavestiem.

Ātrāk! Ātrāk! � kliedza karalis.

Flautists nospēlēja vairākas ātru no�u virknes, kas cēlās un krita, atdarinot vēja gaudas. No tuk�a gaisa uzradās vēj�, kas pusgrū�us, pusne�us pār sniegu rāva viņus uz me�a pusi. Kad vēj� nolaida viņus zemē, me�s jau bija daudz tuvāk.

Lieliski! � kliedza karalis.

Streind�am acīs atkal iekrita sarkanā naktsmice.

�Aizsarglīdzeklis pret zavestiem�

Flautists uzbūra vēl vienu vēju. Tas nopūta naktsmici karalim no galvas.

Sīkums! Sīkums! � karalis sajūsmīgi kliedza. � Viņ� apsolīja, ka viņa namā mani gaida milzums naktsmi�u!

Ta�u Streind�s palaida vaļā karaļa roku un pret sniegu un vēju kluburoja atpakaļ pacelt naktsmici. Tā gulēja sniegā, ko�i sarkans plankums jukjukumis saplūdu�o balto un pelēko ēnu vidū.

�Aizsarglīdzeklis pret zavestiem�

Viņ� atcerējās, kā pats bija vienam no Vilisiem sacījis, ka burvestība izdodas tad, ja burvis liek lietā sava rakstura spēku; kāpēc tas viņam tagad nāk prātā?

Liec mēnesi pie manām acīm, (viņ� domāja) un mēness baltums izdeldēs māņu ainas, ko acīs iesniecis melu tēvs.

Piepe�i parādījās rētaina mēness ripa � nevis debesīs, bet kaut kur citur. Ja katrā ziņā vajadzētu atbildēt, kur, viņ� sacītu, ka viņam galvā. Sajūta nebija patīkama. Viņ� domāja tikai par to, redzēja tikai to � mēness vaigu, līdzīgu sena kaula �ķembai. Viņ� aizmirsa par karali. Aizmirsa, ka viņ� ir burvis. Aizmirsa misteru Norelu. Aizmirsa pats savu vārdu.

Viņ� aizmirsa visu, izņemot mēnesi�

Mēness izgaisa. Streind�s pacēla galvu un ieraudzīja, ka stāv sniegā pavisam tuvu tum�am me�am. Starp viņu un me�u bija aklais karalis rītasvārkos. Acīm�redzot, kad viņ� apstājās, karalis bija gājis tālāk. Ta�u bez pavadoņa karalis bija izbijies un apmaldījies. Viņ� sauca:

Burvi! Burvi! Kur tu esi?

Me�s Streind�am vairs nelikās vilino�s. Tagad viņ� to redzēja tāpat kā pir�majā brīdī � draudīgs, neizdibināms, neanglisks. Un gaismiņas gandrīz nebija saskatāmas: tic bija sīksīciņi baltumiņi melnā tumsā un vedināja domāt vien to, ka nama iemītnieki ir trūcīgi un nespēj nopirkt daudz sve�u.

Burvi! � sauca karalis.

Es tepat esmu, jūsu majestāt.

Liec bi�u spietu pie manām ausīm (viņ� domāja). Bitēm tīk taisnība, tās izgalēs melu tēva viltu.

Dobja murdoņa pārņēma viņa ausis, apslāpējot flautista mūziku. Murdoņa ļoti atgādināja valodu, un Streind�s nodomāja, ka vēl brīdis � un viņ� sāks to saprast. Tā pieauga spēkā, pārņēma viņa galvu un krūtis, aizskanēja līdz pirk�stu galiņiem. Pat mati �ķita elektrizēti, āda trīsēja un �ūpojās no trok�ņa. īsu, �au�alainu mirkli viņam �ķita, ka viņa mute ir pilna bi�u, ka bites dūc un lidi�nās viņam zem ādas, viņa iek�ās un ausīs.

Dūk�ana beidzās. Streind�s atkal dzirdēja flautista mūziku, ta�u tā vairs neizklausījās tik jauka un vairs ne�ķita stāstām par viņa dzīvi.

Liec sāli man mutē (viņ� domāja), lai melu tēvs nelūko lutināt mani ar me�dus gar�u, lai nederdzina ar pelnu gar�u.

�ī buramvārdu daļa neiedarbojās pilnīgi nekā. [60] [1] Vēlāk, pārdomājot rīta notikumus, Streind�s tam atrada vienu vienīgu izskaidrojumu: flautists nebija mēģinājis pievilt viņu ar gar�as maņu.

Iedzen man rokā dzelzs naglu, lai es neceļu to darīt melu tēva darbus.

Āāā! Ak Dievs! � Streind�s iekliedzās. Kreisā delna neizturami sāpēja. Kad sāpes pārgāja (tikpat spēji kā bija sāku�ās), viņam vairs nemaz negribējās traukties uz me�a pusi.

Liec manu sirdi slepenā vietā, lai viss mans salkums ir manis pa�a un melu tēvs netiek tur klāt.

Viņam atmiņā atausa Arabella, kādu viņ� to bija redzējis tūksto�iem rei�u,� glīti ģērbusies, salonā starp viesiem, kas smejas un tērzē. Streind�s atdeva viņai savu sirdi. Arabella to paņēma un klusi ielika kleitas kabatā. Neviens to nepa�manīja.

Pēc tam Streind�s vērsa �os buramvārdus pret karali, pēdējā posmā atdeva karaļa sirdi Arabellai, un viņa to noglabāja kabatā. Bija interesanti vērot bu�ramvārdu iedarbību no ārpuses. Karaļa nabaga galvā ņirbēja tik daudz nori�u, ka piepe�a mēness parādī�anās viņu nenieka nepārsteidza. Turpretim bites viņa majestātei nepatika: vēl labu laiku viņ� dzenāja tās prom.

Kad buramvārdi bija pielietoti, flautists uzreiz pārtrauca spēli.

Un tagad, jūsu majestāt, � bilda Streind�s, � man liekas, ir laiks at�griezties Pilī. Mēs ar jums, jūsu majestāt, esam britu karalis un britu burvis. Pat ja Lielbritānija mūs pamestu, mums nav tiesību pamest Lielbritāniju. Mēs vēl varam būt tai vajadzīgi.

Pareizi, pareizi! Es kronē�anā devu zvērestu alla� tai kalpot! Ak, mana nabaga valsts! � Karalis pagriezās un pamāja ar roku uz to pusi, kur domājās esam noslēpumaino flautistu. � Ardievu! Ardievu, dārgo ser! Lai Dievs jūs svētī par jūsu laipnību pret D�ord�u Tre�o!

"Trīsdesmit se�u citu pasauļu atklā�anas" gulēja sniegā, pa pusei apsnigu��as. Streind�s pacēla grāmatu un nopurināja sniegu. Viņ� atskatījās. Tum�ais me�s bija pazudis. Tā vietā vīdēja nevainīga piecu kailu bērzu birztaliņa.

Jādams atpakaļ uz Londonu, Streind�s bija dziļi iegrimis domās. Viņ� apzi�nājās, ka piedzīvojumiem Vindzoru pili vajadzētu viņu uztraukt, varbūt pat biedēt. Ta�u viņa ziņkārība un uzbudinājums bija daudzkārt stiprāki par ne�mieru. Un vispār, lai kas tur bija būries, viņ�, Streind�s, bija to pārspējis un uz�spiedis tam savu gribu. Būrējs bija spēcīgs, ta�u viņ� bija izrādījies spēcīgāks. �ī dēka bija apstiprinājusi aizdomas, kas viņā bija modu�ās jau sen: Anglijā ma�ģijas bija vairāk, nekā apgalvoja misters Norels.

Prātojot par notiku�o gan tā, gan �ā, viņa domas pastāvīgi nonāca pie sud- rabmatainās personas, ko spēja redzēt vienīgi karalis. Streind�s pūlējās atcerēties, kādiem vārdiem karalis par �o personu bija runājis, ta�u atmiņā bija paliku�i vienīgi sudrabotie mati.

Londonā viņ� ieradās apmēram pulksten puspiecos. Pilsētā metās tum�s. Visās tirgotavās dega gaisma, pa ielām staigāja laternu iededzinātāji. Aizjājis līdz Oksford-strītas un Jaunās Bond-strītas stūrim, viņ� nogriezās un devās uz Hanover-skvēru. Misteru Norelu viņ� sastapa bibliotēkā, kur tas dzēra tēju.

Misters Norels, kā arvien, ļoti priecājās par sastap�anos ar otru burvi un nepacietīgi vēlējās uzzināt visu par Streind�a vizīti pie karaļa.

Streind�s pastāstīja, ka viņa majestāte tiek turēts vieninieka ieslodzījumā pats savā pilī, un uzskaitīja, kādus buramvārdus bija izmantojis. Turpretim par Vilisu aplaistī�anu, noburto me�u un neredzamo flautistu viņ� nebilda ne vārdiņa.

Mani nemaz nepārsteidz tas, ka jūs nespējāt viņa majestātei palīdzēt, � sacīja misters Norels. � Neticu, ka pat aureātu burvji spēja dziedināt ārprātu. Vispār es �aubos, vai viņi maz mēģināja to darīt. Pēc visa sprie�ot, viņi ārprātu traktēja pavisam citādi. Pret ārprātīgajiem viņi izturējās gandrīz ar bijību, uzskatot, ka juku�ajiem ir zināmas tādas lietas, ko pie pilna prāta eso�ie ne�zina, � lietas, kas var noderēt burvjiem. Ir liecības, ka gan Ralfs Stoksijs, gan Vin�esteras Katrīna ir lūgu�i padomu ārprātīgajiem.

Bet tas ta�u neattiecās tikai uz burvjiem, vai ne? � vaicāja Streind�s. � Arī elfi ļoti interesējās par ārprātīgajiem. Manuprāt, es kaut kur par to esmu lasījis.

Jā, protams! Vairāki no mūsu nozīmīgākajiem autoriem novēroju�i, cik ļoti līdzīgi ir ārprātīgie un elfi. Gan vieni, gan otri izceļas ar to, ka runā nesa�karīgi un bezjēdzīgi � dro�i vien jūs to ievērojāt, tikdamies ar karali. Ta�u ar to līdzība nebeidzas. Ja atmiņa mani neviļ, itin daudz par to rakstīja �eistons. Piemēram, viņ� min kādu Bristoles ārprātīgo, kas ik rītu pavēstīja savai ģime�nei, ka vēlas iet pastaigāties kāda ēdamistabas krēsla sabiedrībā. Viņ� bija ļoti pieķēries �ai mēbelei, uzskatīja to par vienu no saviem labākajiem draugiem un risināja ar to iedomātas sarunas, kurās abi apsprieda gaidāmo pastaigu un iespējas sastapt citus galdus un krēslus. Cik noprotams, �is cilvēks krita visai lielā izmisumā, ja kāds vēlējās apsēsties uz �ī krēsla. Nav �aubu, ka �is cilvēks bija ārprātīgs, ta�u, kā raksta �eistons, elfiem viņa uzvedība nebūt neliktos tik smiek�līga. Elfi nenovelk krasu robe�u starp dzīvām būtnēm un priek�metiem. Tie uzskata, ka akmeņiem, durvīm, kokiem, ugunij, mākoņiem un tā joprojām � visiem ir dvēseles un alkas, un tie visi pieder vai nu vīrie�u, vai sievie�u dzimu�mam. Iespējams, tādējādi var izskaidrot elfu neparastās simpātijas pret vājprātu. Piemēram, kādreiz bija labi zināms, ka tad, kad elfi kļūst neredzami, trakie nereti spēj tos saskatīt. Slavenākais gadījums, kas man tagad nāk prātā, bija kāds prātā jucis zēns vārdā Dafijs, viņ� �etrpadsmitajā gadsimtā dzīvoja Derbī�īras grāfistē, �esterfildā. Viņu bija īpa�i iemīļojis kāds palaidnīgs elfs, kas gadiem ilgi bija mocījis pilsētiņas iedzīvotājus. �im elfam zēns ļoti patika, un viņ� to apbēra ar iz�ķērdīgām dāvanām � ar lielāko daļu no tām pui�elis nespētu neko iesākt, arī būdams pie pilna prāta, un ārprāta stāvoklī tās viņam nekādā ziņā nebija noderīgas: ar dimantiem inkrustēta burulaiva, sudraba zābaku pāris, dziedo�a cūka�

Bet kāpēc elfs apbēra Dafiju ar �iem uzmanības pierādījumiem?

Ā! Elfs viņam apgalvoja, ka abi esot bēdubrāļi. Kāpēc � to es nezinu. �eistons raksta, ka ļoti daudziem elfiem esot bijusi sajūta, ka angļi viņus apspie� un izkalpina. Viņam gan palika mīkla � glu�i tāpat kā man �, kāpēc viņi tā domāja. Di�o angļu burvju namos elfi bija pirmie starp kalpiem, pie galda tie sēdēja līdzās burvim un viņa kundzei. �eistons par �īm lietām zina stāstīt daudz interesanta. Viņa labākais sacerējums ir Liber Novus. � Misters Norels sarauca pieri un paskatījās uz savu mācekli. � Es noteikti jau vismaz piecas reizes esmu jums �o grāmatu ieteicis, � viņ� nopurpināja. � Vai tie�ām jūs vēl arvien neesat to izlasījis?

Diem�ēl misters Norels ne vienmēr nekļūdīgi atcerējās, kuras bija tās grā�matas, ko viņ� uzdeva Streind�am izlasīt, un kuras bija aizsūtījis atpakaļ uz Jork�īru, lai Streind�s tās neparko nedabūtu savos nagos. Liber Novus atradās dro�ībā Hartfjū abatijas bibliotēkā. Streind�s nopūtās un bilda, ka tiklīdz mis�ters Norels ielik�ot �o grāmatu viņam rokā, viņ� ar vislielāko prieku to iz�lasī�ot.

Bet pagaidām, ser, vai jūs nebūtu tik laipns un nepabeigtu stāstu par �esterfīldas elfu?

Ak, jā! Tā, cik tālu es tiku? Ahā, ilgus gadus Dafijam klājās ļoti labi un pilsētai klājās ļoti slikti. Tirgus laukumā izauga me�s, un pilsētnieki nespēja ne pirkt, ne pārdot. Viņu kazām un cūkām izauga spārni, un tās aizlidoja. Līdz pusei uzceltās draudzes baznīcas akmeņus elfs pārvērta par cukurgalvām. Cukurs saulē sakarsa, un puse baznīcas izkusa. Pilsētā oda kā milzīgā konditorejā. Tas vēl nebija ļaunākais � suņi un kaķi saskrēja un ņēmās baznīcu laizīt, saradās �urkas un peles, un to apgrauza. Pilsētai palika greiza, pusapkrimsta baznīca � un tāda viņiem nepavisam nebija vajadzīga. Viņi bija spiesti iet pie Dafija un lūgties, lai tas aizliek elfam par viņiem labu vārdu. Ta�u Dafijs īgņojās un negri�bēja palīdzēt, jo atcerējās, kā pilsētnieki agrāk bija viņu izsmēju�i. Tādēļ viņi bija spiesti pieliet nabaga trakajam pilnas ausis ar medainām runām, slavēt viņu par gudrību un skaistumu. Pēc tam Dafijs aizlūdza par viņiem elfam, un ak! kādas pārmaiņas tad sākās! Elfs beidza �esterfildie�us spīdzināt un cukura baznīcu atkal pārvērta par akmens baznīcu. Pilsētnieki nocirta tirgus laukuma me�u un nopirka jaunus lopus. Tikai baznīcu viņi tā arī nespēja atkal dabūt taisnu. Arī mūsdienās �esterfīldas baznīca izskatās mazliet savādi. Tā nav tāda kā citas baznīcas.

Streind�s neko neteica. Pēc brī�a viņ� iejautājās:

�Tad jūs, mister Norel, ieskatāt, ka elfi ir pavisam pametu�i Angliju?

Es nezinu. Ir daudz stāstu par to, kā pēdējos trīs vai �etros gadusimteņos angļi nomaļās vietās sastapu�i elfus, bet, tā kā neviens no �iem cilvēkiem ne�bija zinātnieks vai burvis, viņu stāstīto nevar ņemt nopietni. Kad mēs ar jums izsaucam elfus� es gribēju teikt, � viņ� apķērās, �� ja mēs būtu tik negudri un kaut ko tādu darītu, tad, ja buramvārdos nebūs nekādu kļūdu, elfi uzreiz būs klāt. Bet no kurienes tie nāk un pa kādiem ceļiem ierodas � nav zināms. D�ona Askglāsa laikos no Anglijas uz Elfu zemi veda krietni ceļi � plati, zaļi ceļi ar augstiem dzīv�ogiem vai akmens mūriem. �ie ceļi joprojām pastāv, ta�u es nedomāju, ka elfi tos izmanto bie�āk nekā kristie�i. Tie ir nolaisti un aizaugu�i. �ie ceļi izskatās vientulīgi, un esmu dzirdējis, ka ļaudis no tiem izvairās.

Ļaudis uzskata, ka elfu ceļi ir nelaimīgi ceļi, � bilda Streind�s.

Viņi ir nejēgas, � attrauca Norels. � Elfu ceļi nevienam neko ļaunu nespēj nodarīt. Tie vispār nekur neved.3[1] Vai misteram Norelam, apgalvojot, ka elfu ceļi nav kaitīgi, bija taisnība, par to vēl var strīdēties. �ie ceļi ir gau�ām spokaini, un zināmi desmitiem nostāstu par dīvainiem piedzī�vojumiem, kuros iekūlusies cilvēki, kas mēģināju�i pa tiem iet. Viens no vislabāk pazīsta�majiem ir zemāk lasāmais stāsts. Grūti skaidri un gai�i pateikt, kādu likteni piedzīvoja ceļa gājēji, � ta�u nav �aubu, ka ne jūs, ne es to negribētu.

Se�padsmitā gadsimta beigās Jork�īrā dzīvoja kāds cilvēks, kam piederēja ferma. Kādu vasaras rītu itin agri viņ� kopā ar diviem vai trim saviem pui�iem devās pļaut sienu. Pār zemi gūlās balta migla, gaiss bija dzestrs. Gar pļavmalu veda sens elfu ceļ�, ko no no pļavām �ķīra augsts vilkābeļu dzīv�ogs. Ceļ� bija aizaudzis ar garu zāli un jauniem kociņiem, un pat vissaulainākajās dienās bija pakrē�ļains un ēnains. Fermeris ne reizi nebija uz elfu ceļa redzējis nevienu cilvēku, ta�u torlt viņ� un viņa pui�i pacēla acis un ieraudzīja pa to ejam ļau�u bariņu. To sejas bija savādas un drānas sve�zemnieciskas. Visiem pa priek�u gāja kāds vīrs. Tas nogriezās no ceļa pļavā. Nācējs bija tērpies melnās drānās un bija jauns un skaists; kaut arī fermeris un viņa pui�i to nekad nebija redzēju�i, visi uzreiz viņu pazina � tas bija burvju karalis D�ons Askglāss. Viņi nokrita ceļos, un Karalis aicināja viņus piecelties. Viņ� pastāstīja, ka ir devies tālā ceļā, un fermera pui�i atveda viņam zirgu un atnesa ēdamo un dzeramo. Viņi pasauca savas sievas un bērnus, un D�ons Askglāss tos svētīja un dāvāja laimes.

Fermeris ar �aubām raudzījās uz ērmotajiem cilvēkiem, kas bija paliku�i uz elfu ceļa, ta�u D�ons Askglāss aicināja viņu nebīties. Viņ� apsolīja, ka �ie ļaudis nekā ļauna nedarī�ot. Tad viņ� aizjāja.

Ērmotie cilvēki vēl brīdi kavējās uz senā ceļa, ta�u, kad iezvīļojās pirmie stiprās saules stari, tie izgaisa līdz ar rīta miglu.

Bet jaukteņi, elfu un cilvēku pēcte�i? Vai viņi pārmanto sen�u zinā�anas un spēku? � vaicāja Streind�s.

Ā, bet tas ir pavisam cits jautājums! Daudzu mūsdienu cilvēku uzvārdi liecina, ka viņiem sen�os biju�i elfi. Ņemsim kaut vai �os: Ozerlenders un Fēr- �ailds. Vai Elfiks. Vai, pats par sevi saprotams, Fērijs. Atceros, manā bērnībā vienā no mūsu fermām strādāja kāds Toms Ozerlenders. Bet gau�ām, gau�ām reti kādam no �iem elfu pēcte�iem piemīt jele niecīgākais burvju talants. Patiesībā tie visbie�āk izceļas ar savu nekrietnību, lepnīgumu un laiskumu � īpa�ībām, kuru dēļ bija nelāgi slaveni to sen�i no elfu cilts.

Nākamajā dienā Streind�s tikās ar karaliskajiem hercogiem un paziņoja, ka viņ� ļoti no�ēlojot, ta�u viņam neesot izdevies atvieglot karaļa ārprātu. Viņu karaliskās augstības izteica savu no�ēlu, ta�u itin nemaz nebija pārsteigtas. Tie�i tādu iznākumu tās bija gaidīju�as, un Streind�s saņēma apliecinājumu, ka viņ� nekādā ziņā netiek vainots. Patiesībā hercogi bija ļoti apmierināti ar visu, ko viņ� bija darījis, un it sevi�ķi gandarīti par to, ka viņ� nepieprasīja honorāru. Kā atlīdzību viņi Streind�am dāvāja savas karaliskās pilnvaras. Tas nozīmēja, ka viņ�, ja vien vēlējās, tagad varēja pielikt virs sava Soho-skvēra nama durvīm visu piecu ģerboņus no apzeltīta ģip�a, un viņam bija tiesības visiem sacīt, ka viņ� ir iecelts par karalisko augstību pilnvaroto burvi.

Streind�s nepateica hercogiem, ka patiesībā ir pelnījis daudz lielāku patei�cību. Viņam nebija �aubu, ka viņ� izglābis karali no briesmīga likteņa. Viņ� tikai nezināja, no kāda.

1814. gada novembris

Stīvens un d�entlmenis ar matiem kā dzelk�ņa pūkas gāja pa savādas pilsētas ielām.

Vai jūs neesat paguris, ser? � Stīvens jautāja. � Es noteikti esmu. Mēs ejam jau nezin cik stundu.

D�entlmenis spalgi nosmējās.

Mīļo Stīven! Jūs tikai nupat ieradāties! Pirms mirkļa jūs bijāt lēdijas Poulas namā, pēc viņas neģēlīgā vīra pavēles pildījāt kādu verga darbu!

Ak tā! � novilka Stīvens. Tagad viņ� atcerējās, ka savā kambarītī pie virtuves bija spodrinājis sudrablietas, ta�u likās � ak, likās, tas bija noticis pirms gadu gadiem.

Viņ� paraudzījās apkārt. Viss bija nepazīstams. Pilsēta pat smar�oja citādi, �is vir�u, kafijas, pūsto�u dārzeņu un ceptas gaļas smārds viņa nāsīm bija glu�i jauns.

Stīvens nopūtās.

Pie visa vainīgas �īs burvestības, ser! Es vairs neko nesaprotu.

D�entlmenis draudzīgi paspieda viņa elkoni.

Pēc visa sprie�ot, pilsēta bija celta stāva kalna nogāzē. Izskatījās, ka tajā vis�pār nav nekādu kārtīgu ielu; �aurās lī�lo�u ejas starp namiem lielākoties veidoja pakāpieni, kas veda te aug�up, te lejup. Pa�i nami bija vienkār�āki par vien�kār�u, varētu pat teikt � tie bija skarbi. Sienas bija mūrētas no māla vai kleķa un nokrāsotas baltas, par ieejām kalpoja vienkār�as koka durvis un logiem bija vienkār�i koka slēģi. Ieliņu pakāpieni arī bija nobalsināti. Visā pilsētā, liekas, nebija neviena krāsas plankumiņa, pie kā atveldzēt acis; uz palodzēm nebija puķupodu, nevienā durvjailā negulēja bērna pamesta rotaļlieta. Ejot pa �īm �aurajām ieliņām, domāja Stīvens, pārlieku �ķiet, ka esi apmaldījies milzīgā linu servjetē.

Valdīja spocīgs klusums. Mērodami �auros pakāpienus vispirms aug�up, tad lejup, viņi dzirdēja namos nopietnu sarunu murdoņu, ta�u nekur neskanēja smiekli vai dziesmas, vai līksmā satraukumā paceltas bērnu balsis. Izretis abi sastapa pa kādam pilsētas iemītniekam: svinīgus, melnīgsnējus vīrie�us garās, baltās drānās, platās biksēs un ar baltiem turbāniem galvās. Visiem rokās bija nūjas � pat gados jaunajiem �, kaut gan patiesībā neviens no viņiem neiz�skatījās ļoti jauns: �ai pilsētā visi jau piedzima veci.

Viņi redzēja tikai vienu sievieti (vismaz d�entlmenis ar matiem kā dzelk�ņa pūkas sacīja, ka tā ir sieviete). Viņa stāvēja pie sava vīra sāniem no galvas līdz kājām ietinusies vienā vienīgā ēnu krāsas drānā. Stīvens viņu pamanīja brīdī, kad sieviete stāvēja ar muguru pret viņu, un tad, visnotaļ atbilsto�i pilsētas nereālajai sapņu gaisotnei, viņa lēni pagriezās, un Stīvens ieraudzīja, ka viņai nav sejas, tās vietā bija blīviem iz�uvumiem klāta drāna tai pa�ā mijkrē�ļa nokrāsā.

�ie cilvēki ir ļoti savādi, � Stīvens �ukstēja. � Bet izskatās, ka mūsu atra��anās �eit viņus nepārsteidz.

Ā! � atsaucās d�entlmenis. � Es ar savu burvestību izdarīju tā, ka viņi mūs abus uzskata par diviem no viņu pa�u vidus. Viņi nepavisam ne�aubās, ka pazīst mūs jau no bērna kājas. Un tu atklāsi, ka ļoti labi saproti viņu valodu un viņi sapratīs tevi, kaut arī viņu sacīto ar grūtībām nolāgo pat viņu pa�u tau�tie�i divdesmit piecas jūdzes atstatus!

Jādomā, prātoja Stīvens, burvestības daļa ir ari tas, ka pilsētnieki nepievērsa uzmanību d�entlmeņa skaļajai runai un tam, kā viņa vārdi atbalsojas no visu namu balsinātajiem stūriem.

Ieliņa, pa kuru viņi patlaban gāja lejup, meta līkumu un negaidīti beidzās pie zema mūra, kas �ai vietā bija uzcelts, lai neuzmanīgi gājēji ripeniski neno�veltos no kalna. No �ejienes varēja pārredzēt apkārtējo novadu. Viņu priek�ā zem spo�i zilām debesīm pletās vienmuļa baltu klin�u ieleja. Tai pāri pūta svelmains vēj�. �ī bija pasaule, kam norauta visa miesa un paliku�i vienīgi kauli.

Stīvens būtu domājis, ka tas viss ir sapnis vai burvestība, ta�u d�entlmenis ar matiem kā dzelk�ņa pūkas viņam jūsmīgi paziņoja, ka tā esot�

Āfrika! Tavu sen�u zeme, mīļo Stīven!

"Nē," Stīvens domāja, "es esmu pilnīgi pārliecināts, ka �eit mani sen�i ne�dzīvoja. �o cilvēku āda gan ir tum�āka nekā angļiem, ta�u daudz gai�āka nekā man. Dro�i vien viņi ir arābi." Skaļi viņ� sacīja:

Vai mēs jau zinām, kurp dodamies, ser?

Uz tirgu, Stīven!

Stīvens nopriecājās. Klusums un tuk�ums viņu pārlieku nomāca. Dro�i vien tirgū būs troksnis, būs kņada.

Ta�u �ajā pilsētā tirgus izrādījās pavisam neparasts. Tas atradās pie augsta pilsētas mūra uzreiz aiz lieliem koka vārtiem. Tirgus laukumā nebija precēm apkrautu galdu rindu, nebija nepacietīgu pircēju drūzmas. Visi, kas vispār vē�lējās kaut ko nopirkt, klusēdami sēdēja zemē, sakrustoju�i rokas uz krūtim, bet tirgus izrīkotājs � kaut kas līdzīgs ūtrupniekam � staigāja apkārt ar precēm un izrādīja tās varbūtējiem pircējiem. Ūtrupnieks nosauca pēdējo piedāvāto cenu, un pircējs vai nu purināja galvu, vai nosauca lielāku summu. Pre�u klāsts nepavisam nebija pla�s � da�i smalka auduma baķi un viens otrs iz�uvums, bet lielākoties te pārdeva tepiķus. Kad Stīvens par to ieminējās savam ceļabied�ram, d�entlmenis ar matiem kā dzelk�ņa pūkas atbildēja:

Viņu reliģija ir ļoti stingra, Stīven. Gandrīz viss, izņemot tepiķus, viņam ir aizliegts.

Stīvens raudzījās, kā �ie cilvēki sērīgi staigā pa tirgu. Viņi arvien turēja mu�tes ciet, lai neizrunātu kādu aizliegtu vārdu, acis arvien vērsa prom no aizlieg�tām ainām, rokas ik brīdi atturēja no aizliegtiem darbiem. Stīvenam �ķita, ka

viņi savu dzīvi dzīvo kā pusdzīvi. Tikpat labi viņi varēja būt sapņi vai baigļi. Klusajā pilsētā un klusajā ielejā vienīgi vēj� likās īsts savā spēkā. Nebūtu brī�nums, Stīvens domāja, ja kādu dienu �is vēj� pilsētu ar visiem tās iemītniekiem pavisam aizpūstu prom.

Stīvens un d�entlmenis apsēdās tirgus stūrī zem brūna, sadriskāta sauljuma.

Kāpēc mēs esam �eit ieradu�ies, ser? � Stīvens jautāja.

Tāpēc, lai klusumā varētu aprunāties, Stīven. Ir radu�ies ļoti nopietni sare�ģījumi. Man ar no�ēlu tev jāteic, ka visi mūsu brīni�ķīgie nodomi ir iz�jaukti un traucētājs atkal ir burvis! Neesmu dzirdējis par otru tik nekrietnu pā�rīti! Man liekas, viņu dzīves vienīgais prieks ir izrādīt, cik ļoti viņi mūs nicina! Bet noteikti pienāks diena�

D�entlmenis par katru cenu vēlējās zākāt abus burvjus, nelikdamies zinis par to, vai saprotams, par ko vispār ir runa, tādēļ pagāja krietns laiks, iekams Stīvens noģida, kas noticis. Pēc visa sprie�ot, D�onatans Streind�s bija apmek�lējis Anglijas karali � un arī d�entlmenis ar matiem kā dzelk�ņa pūkas bija devies uz Vindzoru pili, pirmām kārtām, lai redzētu, ko burvis darīs, un otrām kārtām � lai redzētu Anglijas karali.

�es nekādi nesaprotu, kā tas iespējams, ta�u es nezin kāpēc nekad agrāk nebiju apliecinājis viņa majestātei savu cieņu. Izrādījās, ka viņ� ir ļoti mīlīgs vecītis! Izturējās pret mani ļoti godbijīgi! Mēs ilgi tērzējām! Viņ� ir daudz cie�tis no savu pavalstnieku ne�ēlības. Angļi ar lielu patiku pazemo di�enos un augstdzimu�os. Neskaitāmas ievērojamas personas gadsimtu gaitā kritu�as par to neģēlīgās vajā�anas upuri � jā, tādi cilvēki kā �ārlzs I, Jūlijs Cēzars, bet, pats galvenais, tu un es!

Atvainojiet, ser, bet jūs pieminējāt nodomus. Par kādiem nodomiem jūs runājāt?

Kā tu varēji nesaprast? Pats par sevi saprotams, par mūsu nodomu iecelt tevi par Anglijas karali! Vai tie�ām tu esi aizmirsis?

Nē, nekādā ziņā! Bet�

Tad lūk! Es nezinu, kādas varētu būt tavas domas, mīļo Stīven, � d�entl�menis paziņoja, nepagaidīdams, lai tās uzzinātu, � bet man jāatzīst, ka man ir apnicis gaidīt, kamēr tavs brīnumainais liktenis īstenosies pats no sevis. Es visnotaļ esmu nolēmis apsteigt gauso Fātumu un padarīt tevi par karali pats saviem spēkiem. Kas zina, varbūt man lemts kļūt par to cēlo darbarīku, kas paceļ tevi augstumos, kas tev ar pilnām tiesībām pienākas! Manuprāt, tas ir ļoti iespējams! Tad raugi, kamēr mēs ar karali sarunājāmies, es atskārtu � lai tu varētu kļūt par karali, vispirms ir jātiek vaļā no viņa! Nolāgo! Es vecītim negri�bēju nodarīt neko ļaunu! Glu�i otrādi! Es ietinu viņa dvēseli saldā neatmanībā un dāvāju viņam tādu laimi, kādu viņ� jau daudzus gadus nebija pazinis. Bet burvis tā nebija ar mieru! Es tikko biju sācis vērpt burvestību, kad �is burvis jau sāka man pretoties. Viņ� lika lietā mū�senu elfu burvestību, kurai piemīt neiedomājams spēks. Es biju pārsteigts kā vēl nekad mū�ā! Kur� būtu domājis, ka viņ� pieprot ko tādu?

D�entlmenis pārtrauca savu tirādi uz tie�i tik ilgu bridi, lai Stīvens pagūtu bilst:

Es tie�ām esmu pateicīgs par to, kā jūs par mani rūpējaties, ser, tomēr uzskatu par savu pienākumu atgādināt, ka pa�reizējam karalim ir trīspadsmit dēli un meitas, un vecākais dēls jau pārvalda valsti. Pat ja karaļa vairs nebūtu, kronis katrā ziņā nonāktu pie kāda no viņiem.

Jā, jā! Ta�u visi karaļa bērni ir resni un dumji. Kuram gribas, lai pār viņu valda tādi ķēmi? Kad Anglijas tauta sapratīs, ka �o karaļa bērnu vietā pār viņiem vari valdīt tu, Stīven, � tu, kas esi pati elegance un valdzinājums, turklāt tava cildenā seja tik brīni�ķīgi izskatīsies uz monētām, � ak mū�s, angļi tie�ām būtu neticami muļļas, ja acumirklī neiedegsies sajūsmā un nesteigsies tevi atbalstīt!

D�entlmenis, nodomāja Stīvens, angļu raksturu tomēr izprot daudz vājāk, nekā viņam pa�am liekas.

Tai brīdī abu sarunu pārtrauca pārpārēm barbarisks troksnis � liela raga pūtiens. Bariņ� vīru metās uz priek�u un aizdarīja lielos pilsētas vārtus. Nodo�mādams, ka pilsētai laikam draud kādas briesmas, Stīvens izbijies paraudzījās apkārt.

Ser, kas notiek?

Ē, �iem ļaudīm ir paradums ik vakaru aizvērt vārtus, lai pilsētā neiekļūtu neģēlīgie pagāni, � bez intereses atbildēja d�entlmenis, � un par pagāniem viņi uzskata visus citus. Bet tu pasaki man, kādi ir tavi ieskati? Ko lai mēs darām?

Darām, ser? Kādā ziņā?

Ar tiem burvjiem, Stīven! Ar burvjiem! Man ir skaidrs, ka tiklīdz tu sāksi īstenot savu brīni�ķīgo sūtību, viņi par visām varēm iejauksies. Lai gan es ne�saprotu, vai viņiem nav vienalga, kas ir Anglijas karalis. Iespējams, pa�i būdami neglīti un dumji, viņi vēlas, lai arī karalis ir tāds pats. Nē, viņi ir mūsu ienaid�nieki, un tātad mums jāatrod iespēja tos iznicināt. Inde? Na�i? Pistoles?

Tuvojās ūtrupnieks, kas turēja rokās kārtējo tepiķi.

Divdesmit sudraba peniji, � viņ� sacīja lēni un vienmērīgi, it kā pa�sludinātu visai pasaulei pelnīto sodu.

D�entlmenis ar matiem kā dzelk�ņa pūkas domīgi aplūkoja tepiķi.

Bez �aubām, ir iespējams, � viņ� bilda, � uz saviem tūksto� gadiem ieslo�dzīt cilvēku tepiķa rakstā. Tas ir sevi�ķi �au�alīgs liktenis, ko es parasti pagla�bāju tiem, kas mani ir dziļi aizvainoju�i � un tie�i to �ie burvji ir izdarīju�i! Krāsu un rakstu nebeidzamā atkārto�anās � nemaz nerunājot par moko�iem putekļiem un pazemojo�iem traipiem � negrozāmi noved ieslodzīto līdz pilnī�gam ārprātam! Vienādvien notiek tā, ka ieslodzītais iznāk no tepiķa, apņēmies atriebties visai pasaulei, un tā laikmeta burvjiem un varoņiem jāapvienojas, lai viņu nogalinātu vai � kā notiek bie�āk � uz nākamajiem gadu tūksto�iem ieslodzītu kādā vēl murgainākā cietumā. Gadu tūksto�i aizrit, bet viņ� vienīgi pieņemas ārprātā un ļaunumā. Jā, tepiķi! Varbūt�

Paldies, � Stīvens steig�us patencināja ūtrupnieku, � mēs nevēlamies iegādāties �o paklāju. Lūdzams, ser, ejiet tālāk!

Tev taisnība, Stīven,;� noteica d�entlmenis. � Kaut gan trūkumu �iem burvjiem ir vairāk nekā sunim blusu, viņi ir pierādīju�i, ka no zavestiem prot izvairīties ļoti veikli. Jāizdomā kāds cits paņēmies, kā sadragāt viņu garu tā, lai viņiem vairs nebūtu gribas stāties mums pretī! Mums jāpanāk, lai viņi no�ē�lotu to dienu, kad viņiem prātā ienāca doma kļūt par burvjiem!

1814. gada novembris

Pa trim gadiem, kamēr Streind�a nebija Anglijā, misters Drolaits un misters Laselzs bija mazliet atguvu�i savu ietekmi uz misteru Norelu. Katram, kur� vē�lējās aprunāties ar misteru Norelu vai lūgt mistera Norela palīdzību, vispirms vajadzēja pieteikties �iem abiem. Viņi bija devu�i misteram Norelam padomus, kā vislabāk izrīkot ministrus, un ministriem ieteiku�i, kā vislabāk izrīkot mis�teru Norelu. Ar Anglijas slavenākā burvja draugu un padomniekiem pazīties vēlējās itin visas karaļvalsts bagātākās un smalkākās personas.

Pēc Streind�a atgrie�anās viņi tecēja pie mistera Norela tikpat �akli, ta�u nu tas bija Streind�s, kura ieskatus misters Norels visvairāk vēlējās dzirdēt, Streind�a padomus viņ� ņēma vērā. Pats par sevi saprotams, �is stāvoklis abus necik neiepriecināja, un jo sevi�ķi Drolaits darīja visu, kas bija viņa spēkos, lai kāpinātu sīko ērcīgumu un netīksmi, ko gan vienā, gan otrā burvī palaikam izraisīja amatbrāļa uzvedība.

Tas ir neticami, kā var būt, ka es nezinu neko tādu, kas viņam var nākt par skādi, � Drolaits sacīja Laselzam. � Par viņa darbu Spānijā klīst ļoti savā�das runas. Es vairākkārt esmu dzirdējis, ka viņ� uzmodināja veselu kritu�u zaldātu armiju, kas pēc tam devās cīņā ar francū�iem. Līķi ar sadragātiem lo�cekļiem, acis karājas vienā diedziņā, visas iespējamās �ausmas! Kā jums �ķiet, ko Norels teiktu, ja par to dzirdētu?

Laselzs nopūtās.

Kaut es spētu jums iestāstīt, cik veltīgi ir pūlēties uzkurināt viņu ķildu! Agri vai vēlu viņi sanaidosies pa�i.

Pāris dienu pēc Streind�a vizītes pie karaļa Hanover-skvēra bibliotēkā bija sapulcējies liels pulks mistera Norela draugu un apbrīnotāju, kuri vēlējās ap�brīnot abu burvju dubultportretu, ko nule bija uzgleznojis misters Lorenss. [61] [1] �is portrets, kas līdz mūsu dienām nav saglabājies, atradās mistera Norela bibliotēkā no 1814. gada novembra līdz nākamā gada vasarai, kad tika aizvākts. Kop� tā laika tas vairs nav redzēts.

Turpmāk lasāmais izvilkums no kāda atmiņu sējuma vēsta par grūtībām, kuras miste�ram Lorensam (vēlāk seram Tomasam Lorensam) vajadzēja pārvarēt, gleznojot �o portretu. Interesants tas ir arī tālab, ka ļauj labāk izprast Norela un Streind�a savstarpējās attiecības 1814. gada nogalē. Viss liek domāt, ka Streind�s, neraugoties uz daudziem iespējamo strīdu aizmetņiem, vēl aizvien centās izturēties pret gados vecāko burvi iecietīgi un mudināja citus rīkoties līdzīgi.

"Abi burvji pozēja mistera Norela bibliotēkā. Misters Streind�s misteram Lorensam �ķita ārkārtīgi patīkams cilvēks, un Streind�a glezno�ana sekmējās ļoti labi. Turpretim mis�ters Norels jau no pa�a sākuma bija pagalam nemierīgs. Viņ� �ļūkāja pa savu krēslu un stai�pīja kaklu, it kā pūlēdamies saskatīt mistera Lorensa rokas � �ie pūliņi bija glu�i velti, jo starp abiem atradās molberts. Misters Lorenss noskārta, ka burvis uztraucas par portretu,un viņu mierināja, ka glezno�ana veicoties labi. Misters Lorenss ari aicināja misteru Norelu paskatīties pa�am, ja viņ� tā vēlas, ta�u misters Norels nekļuva rāmāks.

Piepe�i misters Norels uzrunāja misteru Streind�u, kas bija apsēdies pie galda un rakstīja vēstuli vienam no Kabineta locekļiem. "Mister Streind�, te ir caurvēj�! Man liekas, logs misteram Lorensam aiz muguras ir palicis vaļā! Mister Streind�, lūdzams, aizejiet un paskatieties, vai tas nav vaļā!" Nepaceldams acis no vēstules, Streind�s atbildēja: "Nē, logs ir ciet. Jūs alojaties." Nepagāja ne piecas minūtes, kad misteram Norelam �ķita, ka ārā klaigā pīrāgu pārdevējs, un viņ� lūdza, lai misters Streind�s pieiet pie loga un palūkojas, ta�u misters Streind�s atkal atbildēja noliedzo�i. Pēc tam misters Norels domājās dzirdējis her�cogienes karietes piebrauk�anu. Viņ� izmēģināja visda�ādākās iedomas, lai piespiestu mis�teru Streind�u pieiet pie loga, ta�u misters Streind�s neparko negāja. Tas bija ļoti savādi, un misteram Lorensam radās aizdomas, ka mistera Norela satraukumam nav saistības ne ar pīrāgu tirgotājiem, ne ar hercogienēm, bet gan vainīga ir glezna.

Tādēļ, kad misters Norels izgāja no bibliotēkas, misters Lorenss apjautājās misteram Streind�am, kas te notiekot. Misters Streind�s sākumā apgalvoja, ka viss esot kārtībā, ta�u misters Lorenss bija apņēmies par katru cenu izdibināt patiesību un piespieda misteru Streind�u ātbildēt. Misters Streind�s nopūtās un sacīja: "Ai, lai jau būtu! Viņ� ir ieņēmis galvā, ka jūs, paslēpies aiz molberta, norakstāt no viņa grāmatām buramvārdus."

Misters Lorenss bija satriekts. Viņ� bija gleznojis Anglijas ievērojamākās personas, un nekad nebija turēts aizdomās par zag�anu. Tādu apie�anos viņ� nebija gaidījis.

"Nevajag," sirsnīgi aicināja misters Streind�s, "nedusmojieties! Ja Anglijā kāds ir pelnī�jis jūsu iecietību, tad tas ir misters Norels. Visa angļu maģijas nākotne guļ uz viņa pleciem, un varu jums apliecināt, ka viņ� to izjūt ļoti skaudri. Tādēļ arī viņ� ir nedaudz ekscentrisks. Kā gan jūs, mister Lorens, pats justos, ja kādu rītu pamostos, un izrādītos, ka jūs esat vienīgais gleznotājs visā Eiropā? Vai jūs nejustos mazliet vientuļ�? Vai jums neliktos, ka Mikelan- d�elo, Rafaēls, Rembrants un visi pārējie vērīgi noraugās uz jums, reizē izaicinādami jūs uz sacensību un lūgdamies, lai jūs radāt ko līdzīgu viņu �edevriem? Vai jums palaikam neuz�māktos mazdū�ība un dusmas?"

Cit. pēc Kroftas jaunkundzes "Atmiņām par seru Tomasu Lorensu pēc gandrīz trīsdes�mit gadu tuvas draudzības".

Tur bija misters Laselzs un misters Drolaits, tāpat ari misters Streind�s ar kun�dzi un vairāki no karaļa ministriem.

Portretā bija redzams misters Norels savos vienkār�ajos pelēkajos svārkos un vecmodīgajā parūkā. Likās, gan svārki, gan parūka viņam ir mazliet par lielu. Viņ� bija it kā ierāvies tajos, un zilās a�eles raudzījās pasaulē ar dīvainu ska�tienu, kurā jaucās izbīlis un augstprātība, vedinot seru Volteru Poulu uz domām par viņa sulaiņa kaķi. Likās, gandrīz visiem klāteso�ajiem vajadzēja papūlēties,

lai sameklētu glaimojo�us vārdus, ko sacit par to gleznas pusi, kurā bija attēlots misters Norels, turpretim ikkatrs mīļuprāt apbrīnoja Streind�a pusi. Streind�s bija attēlots misteram Norelam aiz muguras, pussēdus, puszviļus uz maza gal�diņa, visnotaļ brīvā pozā ar parasto zobgalīgo vīpsnu uz lūpām, un viņa acīs zibēja smiekli, noslēpumi un burvestības � glu�i kā burvja acīm pieklājas.

O! Brīni�ķīgi! � jūsmoja kāda dāma. � Paskatieties, kā tum�ais spo�gulis aizmugurē izceļ mistera Streind�a galvu!

Visi alla� iedomājas, ka burvji un spoguļi sader kopā, � pukstēja mis�ters Norels. � Manā bibliotēkā tai vietā nekāda spoguļa nav!

Mākslinieki ir lieli blēdnieki, ser, viņi mū�dien pārtaisa pasauli tā, kā pa��iem labāk patīk, � bilda Streind�s. � �ai ziņā viņi patiesībā mazliet līdzinās burvjiem. Tomēr viņ� te ir uztaisījis kaut ko visai interesantu. Tās drīzāk ir durvis, nevis spogulis � spoguļi nemēdz būt tik tum�i. Es bezmaz jūtu, kā no turienes velk caurvēj�. Man nepatīk, ka es sē�u tām tik tuvu � ka tikai es ne- saaukstējos!

Kāds no ministriem, kas nekad nebija spēris kāju mistera Norela biblio�tēkā, izteica apbrīnas pilnu piezīmi par tās samērīgajām proporcijām un pār�domāto iekārtojumu, un pēc tam arī pārējie sāka runāt, cik skaista viņiem lie�kas �ī telpa.

Jā, mistera Norela Londonas bibliotēka tik tie�ām iekārtota ar lielu gaumi, � piebalsoja Drolaits, � bet salīdzinājumā ar Hartfjū abatijas biblio�tēku tas ir nieks! Tā gan ir burvīga telpa! Nekad mū�ā neesmu redzējis neko tik patīkamu, tik ideālu. Tur ir sprai�ļotas arkas un kupols ar pīlāriem gotiskā stilā, un kokgrieztas lapas � sausas un �erveļainas lapas, it kā tās būtu novītu��as pēc briesmīgas vēja brāzmas, bet viss darināts no krietna Anglijas ozola, o�a un gobas, � neko tik brīni�ķīgu es nekur citur neesmu redzējis. "Mister Norel," es sacīju, kad mēs tikāmies, "jūsos slēpjas glu�i neapjausti dziļumi. Jūs laikam esat romantiķis, ser!"

Mistera Norela sejas izteiksme rādīja, ka viņam nebūt nepatīk tik garas ru�nas par Hartfjū bibliotēku, ta�u misters Drolaits necēla ne ausu:

Tur ir sajūta kā birztalā, jaukā birztaliņā gada nogalē, un grāmatu iesē�jumi, visi ir rūsgani un brūni, un aiz vecuma sa�uvu�i, vēl vairāk papildina �o iespaidu. Jā, grāmatu tur laikam ir tikpat daudz, cik me�ā lapu. � Misters Dro�laits ieturēja pauzi. � Un jūs, vai jūs esat bijis Hartfjū, mister Streind�?

Streind�s atbildēja, ka viņam vēl nav bijusi tā laime.

Ā, bet jums noteikti vajag aizbraukt! � ne�petni smaidīja Drolaits. � Nudien! Hartfjū bibliotēka ir īsts brīnums.

Norels pameta uz Streind�u ba�īgu skatienu, ta�u Streind�s neatbildēja. Viņ� bija uzgriezis visiem muguru un cītīgi aplūkoja savu portretu.

Kad pārējie aizgāja tālāk un sāka runāt par citām lietām, sers Volters no�murmināja:

Nepievērsiet �ai negantībai uzmanību.

Mmmm? � atsaucās Streind�s. � Ā, tie ir sīkumi. Bet paskatieties uz �o spoguli! Vai jums ne�ķiet, ka tajā varētu ieiet? Manuprāt, tas nemaz nebūtu grūti. Varbūt vajadzētu izmantot atklāsmes buramvārdus. Nē, labāk atminē�a�nas vārdus. Vai varbūt gan vienus, gan otrus. Ceļ� būtu tīrs. Viens solis uz priek�u, un ardievu. � Viņ� atskatījās un bilda: � Un ir dienas, kad es labprāt pateiktu sveikas.

Un kurp tad jūs dotos? � sers Volters bija pārsteigts: nekur viņam nebija tik tīkami kā Londonā ar tās gāzes laternām un tirgotavām, kafijas namiem un klubiem, ar tās daiļavu tūksto�iem un tūksto� veidu tenkām, un viņam �ķita, ka visi citi domā tāpat.

Eh, turp, kur devās tādi kā es sensenos laikos. Klejot pa takām, kuras citi nav redzēju�i. Aiz pamales. Viņpus lietus.

Streind�s vēlreiz nopūtās, un viņa labā kāja nepacietīgi paklauvēja pa mis�tera Norela tepiķi, likdama noprast � ja viņ� par do�anos aizmirstajās takās gudros vēl ilgi, tad kājas pa�as viņu turp aiznesīs.

Pulksten divos viesi bija izklīdu�i, un misters Norels, ko visnotaļ biedēja iespējamā saruna ar Streind�u, devās uz tre�o stāvu un paslēpās savā kabine- tiņā mājas tālākajā galā. Viņ� apsēdās pie rakstāmgalda un ķērās pie darba. Itin drīz viņ� bija pilnīgi aizmirsis Streind�u, Hartfjū bibliotēku un visas nepatī�kamās izjūtas, ko bija izraisījusi Drolaita tark�ķē�ana. Tādēļ viņ� jutās visai neapmierināts, kad pēc pāris minūtēm pie durvīm atskanēja klauvējiens un ienāca Streind�s.

Atvainojos par traucē�anu, ser, � viņ� sacīja, � ta�u es vēlos jums kaut ko jautāt.

Ak tā! � nervozi atsaucās misters Norels. � Jā, jā, protams, es vienmēr ar vislielāko prieku atbildu uz. jūsu jautājumiem, bet tie�i �obrīd man ir darī�anas, kuras es diem�ēl nevaru atstāt novārtā. Es pārrunāju ar lordu Liverpūlu mūsu nodomu ar maģijas palīdzību paglābt Lielbritānijas piekrasti no vētrām, un viņ� par to izteicās ļoti atzinīgi. Lords Liverpūls sacīja, ka jūra ik gadus iznīcina īpa�umus simtiem tūksto�u mārciņu vērtībā. Lords Liverpūls teica, ka īpa�umu pasargā�anu viņ� uzskata par galveno maģijas uzdevumu miera laikos. Kā alla�, viņa gai�ība vēlas, lai tas tiktu izdarīts nekavējoties, bet darba tur ir ļoti daudz. Jau Kornvolas grāfiste vien prasīs vismaz nedēļu. Baidos, ka mūsu saruna jāatliek uz kādu citu reizi.

Streind�s smaidīja.

Ja bur�ana ir tik steidzama, ser, tad cs nāk�u jums palīgā un pie reizes mēs varēsim aprunāties. Kur jūs sākāt?

Pie Jārmutas.

Un ko jūs izmantojat? Belāzisu?

Nē, Belāzisu nē. Lan�estera "Putnu valodā" ir rekonstruēta Stoksija bur�vestība bangainu ūdeņu nomierinā�anai. Es neesmu tāds muļķis, lai uzskatītu, ka I.an�estera versija stipri līdzinās Stoksijam, bet nekā labāka mūsu rīcībā nav. Es mazliet pārskatīju Lan�esteru un esmu sācis tam pievienot Pevanzē aizsarg- burvestību. [62] [1] Frānsiss Pevanzē � se�padsmitā gadsimta burvis. Sarakstījis "Astoņpadsmit brīnu�mus, kas atrodami Albionas namā". Mums zināms, ka Pevanzī mācījās pie Mārtiņa Peila. "Astoņpadsmit brīnumiem" raksturīgas visas Peila burvestību īpatnības, ieskaitot viņa vājību uz sare�ģītām diagrammām un izvērstu maģisko aparātu.

Daudzus gadus Frānsisam Pevanzē angļu maģijas vēsturē bija atvēlēta nenozīmīga, ta�u cienījama vieta kā Mārtiņa Peila sekotājam, un visi bezgala brīnījās, kad ap viņu piepe�i savērpās vienas no sīvākajām debatēm astoņpadsmitā gadsimta maģijas teorijā.

Viss sākās 1754. gadā, kad Linkoln�īrā, kāda Stemfordas d�entlmeņa bibliotēkā tika at�rastas vairākas vēstules. Tās bija rakstītas senlaicīgā rokrakstā, un apak�ā parakstījies bija Mārtiņ� Peils. Astoņpadsmitā gadsimta otrās puses maģijas pētnieki no prieka nezināja, kur dēties.

Ta�u pēc rūpīgākas izpētes izrādījās, ka tās ir mīlestības vēstules, un par maģiju tajās nav neviena vienīga vārdiņa. Vēstuļu izteiksme bija bezgala kaislīga: Peils savu izredzēto salīdzi�nāja ar saldu lietutiņu, kas viņu spirdzina, ar uguni, pie kuras viņ� sildās, ar mokām, kas viņam mīļākas par visiem labumiem. Da�ādiem vārdiem bija raksturotas pienbaltās krūtis un smar�īgās kājas, un garie, mīkstie, brūnie mati, kuros iepinas zvaigznes, ka arī citas lie�tas, kas itin nemaz neinteresēja maģijas pētniekus, kuri bija cerēju�i uz buramvārdiem.

� Misters Norels piestūma Streind�am tuvāk pāris papīra loksnes. Streind�s tās izlasīja un arī ķērās pie darba.Peils nespēja vien gana bie�i atkārtot savas mīļotās vārdu � viņu sauca Frānsisa �, un vienā no vēstulēm bija sacerējis kalambūru vai �arādi par viņas uzvārdu: Pevanzē. Sākumā astoņpadsmitā gadsimta maģijas pētnieki sliecās uzskatīt, ka Peila sirdsdāma bijusi Frānsisa Pevanzē māsa vai sieva. Se�padsmitajā gadsimtā vārds Francis bija visnotaļ izplatīts gan vīrie�iem, gan sievietēm. Pēc tam �ārlzs Hezers-Grejs publicēja septiņus �o vēstuļu fragmen�tus, kuros bija pieminēti "Astoņpadsmit brīnumi Albionas namā" un bija pilnīgi skaidri redzams, ka Peila sirdsdāma un grāmatas autors ir viena un tā pati persona.

Viljams Pentlers iebilda, ka �īs vēstules esot viltojums. Tās atrastas mistera Vitlsī biblio�tēkā. Misteram Vitlsī bija sieva, kas bija sarakstījusi vairākas lugas, un divas no tām bija uzvestas Drūri-leinas teātrī. Nav ne mazāko �aubu, apgalvoja Pentlers, ka sieviete, kas no�laidusies līdz lugu rakstī�anai, ir gatava uz visu; misis Vitlsī esot viltojusi vēstules, "�lai celtu savu dzimumu augstāk par dabisko vietu, ko tam ierādījis Dievs�" Misters Vitlsī iz�aicināja Viljamu Pentleru uz divkauju, un Pentlers, kas bija caurcaurēm zinātnieks un itin neko nesaprata no iero�iem, atvainojās un publicēja oficiālu atsaukumu, ņemot atpakaļ visus pret misis Vitlsī kundzi izvirzītos apvainojumus.

Misters Norels ar lielāko prieku izmantoja Pevanzē burvestības, jo pats savā prātā jau sen bija nolēmis, ka Pevanzē bija vīrietis. Runājot par �im vēstulēm � tajās nebija ne vārda par maģiju, tādēļ viņu tās neinteresēja. D�onatans Streind�s pieturējās pie citādiem ieska�tiem. Pēc viņa domām, lai izbeigtu �īs domstarpības, uzdodams un atbildams tikai viens jautājums: vai Mārtiņ� Peils būtu mācījis maģiju sievietei? Atbilde � atkal, pēc Streind�a, � bija: jā. Galu galā arī pats Mārtiņ� Peils bija mācījies pie sievietes � viņa skolotāja bija Kat�rīna no Vin�esteras.

Pēc neilga brī�a Streind�s ierunājās:

Es nesen Ormskērka "Trīsdesmit se�u citu pasauļu atklā�anās" uzgāju vietu, kur viņ� piemin karaļvalsti, kas atrodas aiz spoguļiem, karaļvalsti, kurā, pēc visa sprie�ot, netrūkst visnotaļ ērtu ceļu, pa kuriem iespējams nokļūt, kur vien ievajagas.

Citkārt saruna par �o tēmu misteram Norelam neietu pie sirds, ta�u viņ� ļoti nopriecājās, ka Streind�s negrasās uzsākt ķīviņu par Hartfjū bibliotēku, un nu �ķiltin �ķīla valodu:

Ak jā, protams, protams! Tik tie�ām, ir ceļ�, kas savieno visus pasaules spoguļus. Ievērojamie viduslaiku burvji to ļoti labi zināja. Nav �aubu, ka viņi bie�i to izmantoja. Baidos, ka precīzākas ziņas es jums nespēju sniegt. Rakst�nieki, kuru darbos man iznācis par to lasīt, to apraksta ļoti da�ādi. Ormskērks apgalvo, ka �is ceļ� vedot cauri pla�am, tum�am tīrelim, turpretim Hikmens to dēvē par milzīgu namu ar tum�iem gaiteņiem un platām kāpnēm. [63] 3 tadejs hikmens (1700�1738) � Martina Peila dzīvesstāsta sarakstītājs. Hikmens apgalvo, ka �ajā namā esot akmens tilti pāri dziļām aizām un kanāli, pa kuriem starp akmens mūriem plūstot melns ūdens: uz kurieni, kālab � to neviens nezina. � Piepe�i misters Norels bija vislabākajā omā. Mierīgi sēdēt un burt kopā ar misteru Streind�u � tie viņam bija labsajūtas augstumi. � Un kā vei�cas ar rakstu nākamajam "D�entlmeņu �urnālam"? � viņ� apvaicājās. Streind�s veltīja brīdi pārdomām.

Es vēl īsti neesmu to pabeidzis, � viņ� atzinās.

Par ko tas būs? Nē, nesakiet! Ar nepacietību gaidu, kad varē�u to izlasīt! Varbūt jūs rīt paņemtu to līdzi?

Ā, labi. Rīt � noteikti.

Tovakar Arabella, ienākot sava Soho-skvēra nama salonā, ar zināmu pārstei�gumu atklāja, ka viss tepiķis ir piemētāts ar papīra lapiņām, uz kurām sarakstīti buramvārdi, piezīmes un fragmenti no sarunām ar Norelu. Streind�s stāvēja istabas vidū, skatījās uz papīru jūkli un plūkāja matus.

Augstā debess, par ko lai es uzrakstu nākamajam "D�entlmeņu �urnā�lam"? � viņ� noprasīja.

Es nezinu, mans mīļais. Vai misteram Norelam nebija nekādu ierosinājumu? Streind�s sarauca pieri.

Viņ� nezin kāpēc ir iedomājies, ka tas ir jau uzrakstīts.

Hm, tad varbūt par kokiem un maģiju? � lika priek�ā Arabella. � Tu pirms da�ām dienām sacīji, ka tā ir ļoti interesanta tēma, kas pilnīgi atstāta novārtā.

Streind�s paņēma papīra lapu un ņēmās a�i kricelēt piezīmes:

Ar ozoliem var sadraudzēties, tie palīdzēs cīnīties pret ienaidniekiem, ja domās, ka tu cīnies par taisnu lietu. Bērzu birzīs, tas ir visiem zināms, atroda�mas durvis uz Elfu valsti. O�u sēras nebeigsies, līdz atgriezīsies karalis Krauklis. [64] [1] Efeja solīja sasiet Anglijas naidniekus, Me�a plūmes un dzelk�ņi solīja tos �aust, Paērk�ķis teicās atbildēt uz visiem jautājumiem, Bērzs teicās atvērt durvis uz citām zemēm, īve sagādāja mums iero�us, Krauklis sodīja mūsu naidniekus, Ozols neizlaida no acīm tālos pakalnus, Lietus aizskaloja visas bēdas.

Tiek uzskatīts, ka �ajos angļu tautas sakāmvārdos uzskaitīti līgumi, kurus D�ons Askglāss, karalis Krauklis, Anglijas vārdā noslēdza ar me�iem.

Nē, nē! Tā es nevaru rakstīt! Norelu ķers trieka. � Viņ� saburzīja papīru un iemeta to uguni.

Ak vai! Tad varbūt tev atradīsies brītiņ� paklausīties, kas man sakāms,� bilda Arabella. � Es �odien biju pie lēdijas Vestbijas, un viņas namā sastapu ļoti savādu jaunkundzi, kas, liekas, ir tādās domās, ka tu viņai māci maģiju.

Streind�s uz brīdi pacēla galvu.

Es nevienam nemācu maģiju, � viņ� attrauca.

Es zinu, mans mīļais, � Arabella pacietīgi atbildēja. � Es zinu, ka tu to nedari. Tie�i tādēļ jau tas ir tik dīvaini.

Un kā sauc �o jauno grūtgalvīti?

Mis Greja.

Es viņu nepazīstu.

Meitene ir apķērīga, ģērbjas smalki, bet skaista nav. Pēc visa sprie�ot, viņa ir ļoti bagāta un glu�i traka uz maģiju. Visi tā saka. Viņai ir vēdeklis ar jūsu portretiem � tavu un mistera Norela �, un viņa lasījusi katru vārdu, ko jūs ar lordu Porti�edu jebkad esat publicēju�i.

Streind�s labu brīdi domīgi raudzījās uz sievu, un Arabella jau maldīgi no�domāja, ka viņ� apsver viņas sacīto. Ta�u, kad viņ� ierunājās, pār viņa lūpām nāca vien maigs pārmetums:

Mana mīļā, tu stāvi uz maniem papīriem. � Streind�s saņēma viņu aiz elkoņa un uzmanīgi pavirzīja sānis.

Viņa man teica, ka samaksājusi tev �etrsimt gineju, lai tu piekristu viņu mācīt. Par to tu esot aizsūtījis viņai �etras vēstules ar buramvārdu aprakstiem un norādījumiem, kādas grāmatas viņai jāizlasa.

�etrsimt gineju! Tas gan ir dīvaini. Es varu aizmirst jaunu dāmu, bet �au�bos, vai es spēju aizmirst par �etrsimt ginejām. � Streind�am iekrita acīs kāds papīriņ�, viņ� to pacēla un sāka lasīt.

Sākumā man �ķita, ka viņa to visu sadomājusi, lai izraisītu manu greiz�sirdību un mēs saķildotos, bet izskatījās, ka viņas apsēstība ir citāda rakstura. Viņa ir sajukusi nevis tavas personas, bet tava amata dēļ. Es pilnīgi neko ne�saprotu. Kas tās vēl par vēstulēm? Kas viņai tādas atsūtījis?

Streind�s paņēma piezīmju grāmatiņu (tā gan bija Arabellas saimniecības grāmata, ar viņa lietām tai nebija pilnīgi nekādas saistības) un sāka ātri kaut ko pierakstīt.

D�onatan!

Mmm?

Ko lai es, nākamreiz tiekoties, Grejas jaunkundzei saku?

Paprasi viņai �etrsimt gineju. Saki, ka es joprojām neesmu tās saņēmis.

D�onatan! Tā ir nopietna lieta!

Ehei, glu�i manas domas. Kas var būt nopietnāks par �etrsimt ginejām.

Arabella vēlreiz atkārtoja, ka tas viss esot pārlieku dīvaini. Viņa sacīja Strein�d�am, ka esot visai noba�ījusies par �o Grejas jaunkundzi, un vēloties, lai viņ� ar Grejas jaunkundzi aprunājas un izgaisina mīklainību. Ta�u viņa to visu teica tikai sev pa�ai par prieku, tāpēc ka ļoti labi zināja, ka Streind�s neklausās.

Pēc da�ām dienām Streind�s un sers Volters Pouls spēlēja biljardu Bedforda kafijas namā Kovent-gārdenā. Spēlē bija iestājusies impasse, un sers Volters, kā parasti, ņēmās pārmest Streind�am, ka tas biljarda bumbas pa galdu stumdot ar maģijas palīdzību.

Streind�s apgalvoja, ka neko tamlīdzīgu nedarot.

Es redzēju, kā jūs pieskaraties degunam! � īgņojās sers Volters.

Lai Dievs �ēlīgs! � iesaucās Streind�s. � Vai tad cilvēkam vairs nedrīk�stēs uznākt �ķavas, ko? Es esmu saaukstējies.

Divi Streind�a un sera Voltera draugi, pulkve�leitnants Kahūns Grānts un pulkvedis Maningems, kuri vēroja spēli, norādīja � ja Streind�s un sers Vol�ters vēlas tikai ecēties, vai viņiem tie�ām tālab jāaizņem biljarda galds? Kahūns Grānts un pulkvedis Maningems lika noprast, ka �ajās sienās ir arī citi cilvēki � kurus vairāk interesē pati spēle � un �ie cilvēki gaida, kad varēs tikt pie galda. �ī vārdu pārmaiņa, kas pārauga vispārīgākā strīdā, nelaimīgā kārtā pamudināja divus lauku d�entlmeņus pabāzt galvu pa durvīm un apjautāties, kad atbrīvo�sies spēles galds; viņi nezināja, ka ceturtdienas vakaros Bedforda kafijas nama biljarda istaba neap�aubāmi pieder seram Volteram Poulam, D�onatanam Strein�d�am un abu tuvākajiem draugiem.

Goda vārds, � atbildēja Kahūns Grānts, � es nezinu. Bet katrā ziņā ne tuvākajā laikā.

Pirmais no abiem lauku d�entlmeņiem bija ducīgs, pēc izskata cienīgs vīrs smaga, brūna auduma svārkos; viņa zābaki labāk iederētos kādā lauku gada�tirgū nevis Bedforda kafijas nama elegantajās telpās. Otrs lauku d�entlmenis bija klibs vīrelis ar mū�am izbrīnītu seju.

Bet, ser,� pirmais d�entlmenis vērsās pie Streind�a kā pa�a saprāta balss, � jūs sarunājaties, nevis spēlējat. Mēs ar misteru Tantoniju esam atbrauku�i no Notingem�iras. Mēs pasūtinājām vakariņas, bet mums paziņoja, ka tās būs gatavas tikai pēc stundas. Ļaujiet mums uzspēlēt, kamēr pa�i runājat, un pēc tam mēs ar lielāko prieku atkal jūs palaidīsim pie galda.

Viņa manieres bija nevainojami pieklājīgas, ta�u Streind�a kompānija ap�skaitās. Viss skaidri liecināja, ka �is cilvēks ir fermeris vai tirgotājs, un viņiem nepavisam nepatika tas, ka tāds viņus izrīko.

Ja jūs paskatītos uz spēles galdu, � teica Streind�s, � tad redzētu, ka mēs tikai pirms brī�a esam sāku�i. Likt d�entlmenim mest mieru, iekams viņ� ir pabeidzis spēli, � man jums jāteic, ser, ka Bedforda namā tā nemēdz darīt.

Ak tā? Nemēdz? � Notingem�iras d�entlmenis piemīlīgi atsaucās. � Tādā gadījumā lūdzu piedo�anu. Bet varbūt jums nebūtu iebildumu man paziņot, vai jūsu spēle, pēc jūsu domām, būs īsa vai ilga?

Mēs jau jums teicām, � iejaucās Grānts. � Mēs nezinām. � Viņ� saska�tījās ar Streind�u, un viņa sejas izteiksme nepārprotami pauda: "�is zellis ir pil�nīgs stulbenis."

Te d�entlmenim no Notingem�iras sāka rasties aizdomas, ka Streind�a kompānija ir ne vien neizpalīdzīga, bet vēl arī tī�uprāt izturas rupji. Viņ� sa�rauca pieri un norādīja uz klibo vīreli ar izbrīnīto seju � tas visu laiku stāvēja viņam līdzās.

Misters Tantonijs pirmo reizi ir ieradies Londonā un neilgojas �eit atgriez�ties. Es jo īpa�i vēlējos viņam parādīt Bedforda kafijas namu, ta�u nezināju, ka sastap�u te tik nelaipnus cilvēkus.

Ja reiz jums �eit nepatīk, � nikni atcirta Streind�s, � varu tikai ieteikt jums doties atpakaļ uz� Nezkur�īru, vai tā jūs teicāt?

Kahūns Grānts veltīja Notingem�iras d�entlmenim ļoti saltu skatienu un piezīmēja, nevienu neuzrunādams:

Nav jābrīnās, ka zemkopība ir tik bīstamā stāvoklī. Mūslaiku fermeri mū��dien vazājas apkārt. Viņus var sastapt visos karaļvalsts dīkdieņu midzeņos. Viņi domā tikai par izpriecām. Interesanti, vai Notingem�īrā nav kvie�u, ko sēt? Nav cūku, ko barot?

Mēs ar misteru Tantoniju neesam fermeri, ser! � sa�utis iekliedzās d�entlmenis no Notingem�iras. � Mēs esam aldari. Mūsu slavenāko alu, Gatkomba un Tantonija stipro porteri, ciena trijās grāfistēs!

Pateicos, bet mums te, Londonā, jau ir diezgan alus un aldaru, � pazi�ņoja pulkvedis Maningems. � Lūdzami, mūsu dēļ nevilcinieties!

Bet mēs neesam ieradu�ies tirgot alu! Mēs atbraucām daudz cēlāka mērķa labad! Misters Tantonijs un es, mēs abi esam aizrāvu�ies ar maģiju! Mēs uzskatām, ka interesēties par �īm lietām ir ikkatra patriotiska angļa pienā�kums. Londona vairs nav tikai Lielbritānijas galvaspilsēta vien � tā ir mūsu maģisko pētījumu sirds. Misters Tantonijs gadu gadiem sirsnīgi ilgojās mācī�ties maģiju, ta�u �ī māksla bija tik no�ēlojami pagrimusi, ka viņ� krita izmi�sumā. Draugi aicināja viņu nenokārt degunu. Mēs teicām � kad sliktāk vairs nevar būt, viss sāk iet uz labu. Un mums bija taisnība, jo gandrīz uzreiz parā�dījās divi ievērojami burvji, di�ākie no visiem, kas redzēti Anglijā! Es, sapro�tams, runāju par misteru Norelu un misteru Streind�u! Viņi darīja brīnumus, un angļi atkal varēja svētīt savu dzimto zemi, un misters Tantonijs varēja cerēt, ka pienāks diena, kad viņ� piebiedrosies to pulkam.

Tie�ām? Nu, pēc manām domām, viņu gaida vil�anās, � norādīja mis�ters Streind�s.

Jūs alojaties, ser, vai, kā jūs alojaties! � triumfējo�i kliedza d�entlmenis no Notingem�iras. � Pats misters Streind�s jau māca misteram Tantonijam burvju mākslas!

Nelaimīgā kārtā Streind�s tai brīdī bija noliecies pār galdu un stāvēja uz vienas kājas, tēmēdams uz biljarda bumbu. Dzirdētais viņu tik ļoti pārsteidza, ka viņ� aiz�āva pilnīgi garām, ar nūju iezvēla pa galda malu un nokrita pie zemes.

Manuprāt, tur būs kāda kļūda, � sacīja Kahūns Grānts.

Nē, ser! Tur nav nekādu kļūdu, � ar tracino�u mieru atbildēja d�entl�menis no Notingem�iras.

Streind�s, kājās celdamies, jautāja:

Kā viņ� izskatās? �is misters Streind�s?

Ak vai, � atsaucās d�entlmenis no Notingem�iras, � �ai ziņā es jums nespēju sniegt precīzas ziņas. Misters Tantonijs nekad nav ticies ar misteru Streind�u. Misters Tantonijs mācās ar vēstuļu starpniecību. Ta�u mēs ļoti ce�ram ieraudzīt misteru Streind�u uz ielas. Rīt mēs iesim uz Soho-skvēru, lai ska�tītos uz viņa namu.

Vēstules! � Streind�s iekliedzās.

Pēc manām domām, ar korespondences palīdzību iegūta izglītība no�teikti ir ļoti vājas kvalitātes, � bilda sers Volters.

Nebūt ne! � iesaucās d�entlmenis no Notingem�iras. � Mistera Strein�d�a vēstulēs ir neskaitāmi viedi padomi un izcilas atziņas par angļu maģijas stāvokli! Jā, tikai pirms da�ām dienām misters Tantonijs aizrakstīja misteram Streind�am, lūgdams buramvārdus, ar kuriem var izbeigt lietavas � tai No�tingem�iras daļā, kur mēs dzīvojam, lija vienā lī�anā. Jau nākamajā dienā mis�ters Streind�s atbildēja, rakstīdams, ka tik tie�ām esot burvestības, ar kurām lietu un sauli var stumdīt �urpu turpu kā �aha figūras, bet viņ� tās izmantojot tikai pavisam spiedīgos apstākļos un iesakot misteram Tantonijam sekot viņa piemēram. Angļu maģija, misters Streind�s raksta, ir izaugusi Anglijas zemē un Anglijas lietus savā ziņā ir to spirdzinājis. Rīdinot Anglijas laika apstākļus, raksta misters Streind�s, mēs rīdinām Angliju, un tas var sagraut pa�us Angli�jas maģijas pamatus. Mums likās, ka �ī atziņa glu�i apbrīnojami liecina, kāds ģēnijs ir misters Streind�s, vai ne tā, mister Tantonij? � Notingem�īrietis maz�liet sapurināja savu draugu, un tas sāka blisināt acis.

Vai jūs esat ko tādu sacījis? � nomurmināja sers Volters.

Kā nu ne! Man liekas, sacīju gan, � Streind�s atbildēja. � Kaut ko tādu es teicu� kad tas varēja būt? Pagāju�o piektdien, ja nemaldos.

Un kam jūs to teicāt?

Norelam, protams.

Un vai tur klāt nebija vēl kāds?

Streind�s nesteidzās ar atbildi.

Drolaits, � viņ� pēc brī�a lēni noteica.

Ahā!

Ser, � Streind�s uzrunāja d�entlmeni no Notingem�iras, � lūdzu, at�vainojiet, ja pirmīt jūs aizskāru. Jums gan jāatzīst, ka jūsu runas manierē kaut kas nebija glu�i� īsi sakot, es esmu ātras dabas un jūs mani aizķērāt jutīgā vietā. Es esmu D�onatans Streind�s, un man ar no�ēlu jāteic, ka �ī man ir pirmā dzir�dē�ana gan par jums, gan par misteru Tantoniju. Man ir aizdomas, ka jūs ar misteru Tantoniju apkrāpis kāds bezgodis. Dro�i vien misters Tantonijs maksā man par mācī�anu? Vai drīkstu vaicāt, uz kurieni viņ� sūta naudu? Ja uz Mazo Raider-strītu, tad citi pierādījumi man vairs nav vajadzīgi.

Diem�ēl d�entlmenis no Notingem�iras un misters Tantonijs bija Strein�d�u iztēloju�ies kā staltu, plecīgu spēkoni ar garu, baltu bārdu, pērkondimdo�u balsi un senlaicīgām drānām. Tā kā misters Streind�s, kas stāvēja viņu priek�ā, bija �maugs, gludi skuvies, raits valodā un ģērbies glu�i tāpat kā visi citi bagāti un eleganti Londonas d�entlmeņi, viņi nebija ar mieru uzreiz noticēt, ka �is ir īstais misters Streind�s.

Nu, to ir viegli labot, � sacīja Kahūns Grānts.

Bez �aubām, � piekrita sers Volters. � Es ataicinā�u viesmīli. Varbūt kalpa vārds iespēs to, ko nespēja d�entlmeņa vārds. D�on! Panāciet �urp! Jūs esat mums vajadzīgs!

Nē, nē, nē! � iesaucās Grānts. � Es gribēju teikt pavisam ko citu! D�on, jūs varat iet! Jūs mums neesat vajadzīgs. Misters Streind�s var izdarīt da�ne�da�ādas lietas, kas viņa lieliskās burvja spējas pierādīs daudz labāk nekā jeb�kādi apgalvojumi. Galu galā viņ� ir mūsu laikmeta di�ākais burvis.

Paga, � notingem�īrietis sarauca pieri, � mums likās, ka �ie vārdi at�tiecas uz misteru Norelu?

Kahūns Grānts pasmaidīja.

Mums ar pulkvedi Maningemu, ser, bija tas gods Spānijā karot kopā ar viņa gai�ību hercogu Velingtonu. Varu jums apliecināt, ka tur mēs par misteru Norelu neko nebijām dzirdēju�i. Mēs paļāvāmies uz misteru Streind�u � d�entl�meni, ko jūs redzat savā priek�ā. Ja viņ� būs ar mieru parādīt kādu �ilbino�u burvestību, diezin vai jūs vēl �aubīsities: esmu pārliecināts, ka jūsu lielā cieņa pret angļu maģiju un angļu burvjiem neļaus jums ilgāk ciest klusu. Man nav �aubu, ka jūs labprāt pastāstīsit viņam visu, kas jums zināms par �īm viltotajām vēstulēm. � Grānts jautājo�i raudzījās uz d�entlmeni no Notingem�iras.

Nezinu, ko sacit, � par atbildi sacīja d�entlmenis no Notingem�iras. � Jūs esat ļoti savāda kompānija, un es tie�ām nezinu, kāpēc jums ir savaja- dzējies iebarot man �o ērmoto stāstu. Teik�u atklāti � man būs liels pārsteigums, ja �īs vēstules izrādīsies viltojums! Katra to rindiņa, katrs vārds dve� krietnu angļu maģiju!

Bet, � iebilda Grānts, � tā varētu būt, jo mums ir aizdomas, ka �is blē�dis savus melus sabrūvējis no pa�a mistera Streind�a vārdiem! Un tagad, lai pierādītu, ka viņ� tie�ām ir misters Streind�s, kā mēs apgalvojam, viņ� jums parādīs ko tādu, ko vēl neviens nav redzējis!

Tie�ām? � pārjautāja notingem�īrietis. � Ko viņ� izdarīs?

Grānts plati pasmaidīja un pagriezās pret Streind�u, it kā ari viņam pēk�ņi būtu kļuvis interesanti.

Jā, Streind�s, pasakiet! Ko jūs izdarīsiet?

Tomēr Streind�a vietā atbildēja sers Volters. Viņ� ar galvas mājienu norā�dīja uz lielu Venēcijas stikla spoguli, kas aizņēma gandrīz veselu sienu un �ai brīdī atspoguļoja vienīgi tumsu:

Viņ� ieies �ajā spogulī, � sers Volters sacīja, � un neiznāks no tā.

1814. gada novembris

Hempstedas ciems atrodas piecas jūdzes uz ziemeļiem no Londonas. Mūsu vectēvu laikos tas bija pagalam neievērojams fermu un mājeļu puduris, ta�u tik zemnieciskas vietas pastāvē�ana Londonas pievārtē pamudināja ļoti dau�dzus doties turp, lai baudītu svaigo, jauko gaisu un zaļumus. Viņiem par prieku tur tika uzbūvēts hipodroms un ķegļu laukums. Atspirdzinājumus piedāvāja kon�ditorejas un tējas dārzi. Bagātnieki iegādājās vasarnīcas, un itin drīz Hempstcda jau bija tāda, kāda tā ir mūsdienās: viena no Londonas smalkās sabiedrības iecienītajām kūrvietām. Ļoti īsā laikā ciems visai cienījami izpletās � tagad tā jau bija gandrīz pilsētiņa.

Divas stundas pēc tam, kad sers Volters, pulkvedis Grānts, pulkvedis Manin�gems un D�onatans Streind�s bija ērcēju�ies ar d�entlmeni no Notingem�iras, Hempstedā pa Londonas ceļu ieripoja kāda kariete, kas iegriezās tum�ā sān- ieliņā, ko cie�i ieskāva pliederu krūmi, ceriņi un vilkābeles. Kariete aizbrauca līdz ieliņas galam un apstājās pie kāda nama, ārā izkāpa misters Drolaits.

�ajā namā reiz bija dzīvojis zemkopis, ta�u pēdējos gados tajā bija veikti krietni uzlabojumi. Mazie lauku mājas lodziņi � kas drīzāk nelaida iek�ā aukstumu, nevis ļāva iekļūt gaismai � tagad bija lieli un vienādi; no�ēlojami zemniecisko durvju vietā bija kolonnām rotāts portiks; fermas pagalms bija pilnīgi nomēzts no zemes virsus un tā vietā sastādītas puķes un ko�umkrūmi.

Misters Drolaits pieklaudzināja pie durvīm. Atsteigusies kalpone tūdaļ aiz�veda viņu uz salonu. Agrāk tā vietā dro�i vien bija zemnieku saimes istaba, ta�u visas liecības par tās sākotnējo veidolu bija pagaisu�as zem dārgām fran�u tapetēm, persie�u tepiķiem un visjaunākajām un smalkākajām angļu mēbelēm.

Drolaits nebija gaidījis ne piecas minūtes, kad salonā jau ienāca dāma. Tā bija slaida, labi veidota un daiļa. Viņas tērps bija no purpursarkana samta un viņas balto kaklu izcēla izsmalcināta ahāta kaklarota.

Pa atvērtajām durvīm gaiteņa pretējā pusē varēja samanīt ēdamistabu, kas bija iekārtota tikpat lepni kā salons. Maltītes atliekas uz galda liecināja, ka dāma bija ieturējusi vakariņas vienatnē. Pēc visa sprie�ot, sarkanajā kleitā ar melno kaklarotu viņa bija uzposusies sev pa�ai par prieku.

Ak, kundze! � palēkdamies iesaucās Drolaits. � Jums, cerams, klājas labi?

Viņa noraido�i atmeta ar roku.

Dro�i vien. Cik nu labi var klāties, dzīvojot gandrīz pilnīgā noslēgtībā un vienmuļībā.

Ko jūs sakāt! � satriektā balsī iebrēcās Drolaits. � Vai jūs te esat pavi�sam viena?

Man ir viena biedrene � veca tante. Viņa man uzmācas ar reliģiju.

Ak, kundze! � sauca Drolaits. � Ne�ķiediet spēkus pātariem un spre�diķiem. Nekādu mierinājumu jūs tajos neatradīsiet. Labāk veltiet visas savas domas atriebībai.

Jā. Protams, � dāma vienkār�i atbildēja. Viņa apsēdās uz dīvāniņa iepre�tim logam. � Un kā klājas misteram Streind�am un misteram Norelam?

Ak, viņi ir aizņemti darbā, kundze! Rosās, rosās, rosās! Viņu pa�u labad � kā arī jūsu dēļ, kundze,� es vēlētos, kaut viņiem nebūtu tik daudz darba. Vēl tikai vakar misters Streind�s īpa�i apvaicājās par jums. Viņ� vēlējās zināt, vai jūsu gars ir mo�s. "Ak! l^uslīdz," es viņam atbildēju, "tikai puslīdz." Misters Streind�s ir satriekts, kundze, pagalam satriekts par jūsu tuvinieku bezsirdību.

Tie�ām? Kaut nu viņa sa�utums izpaustos kaut cik praktiskāk, � dāma dzedri atbildēja. � Esmu samaksājusi viņam vairāk nekā simt gineju, bet viņ� nav neko izdarījis. Man ir apnicis visu kārtot ar starpnieka palīdzību, mister Drolait. Nododiet misteram Streind�am no manis sveicienus. Pasakiet, ka esmu gatava ar viņu tikties, kur vien viņam labpatīk, jebkurā dienas vai nakts stundā. Man tās visas aizrit vienādi. Nekādi pienākumi mani nesaista.

Vai, kundze! Cik ļoti gan es vēlētos izpildit jūsu vēlē�anos! Cik ļoti to vē�las misters Streind�s! Ta�u es baidos, ka tas nepavisam nav iespējams.

Tā jau jūs sakāt, ta�u es neesmu dzirdējusi nekāda pamatojuma � katrā ziņā tāda, kas mani apmierinātu. Jādomā, misteru Streind�u uztrauc tas, ko ļaudis varētu runāt, ieraugot mūs kopā. Ta�u mūsu tik�anās var būt visnotaļ privāta. Nevienam nekas nav jāzina.

Ak, kundze! Jūs pārlieku aplam izprotat mistera Streind�a raksturu! Nekas viņu neiepriecinātu tik ļoti kā iespēja izrādīt visai pasaulei nicinājumu pret jūsu vajātājiem. Tik piesardzīgs viņ� ir tikai jūsu labad. Viņ� baidās�

Ta�u dāma tā arī neuzzināja, no kā baidās misters Streind�s, jo �ai brīdī Dro�laits piepe�i aprāvās un sāka skatīties apkārt ar vislielāko pārsteigumu sejā.

Dieva dēļ, kas tad tas? � viņ� jautāja.

Likās, it kā kaut kur būtu atvēru�ās durvis, varbūt pat vesela durvju rinda. �ķita, ka mājā būtu ielauzies spirgts vēj�, un tam līdzi vēdītu pusaizmirstas bēr�nības smar�as. Pārgrozījās gaisma, un visas ēnas �ai salonā pēk�ņi krita citādi. Nekā dro�āk tverama nebija, un tomēr, kā bie�i gadās, kad notiek burvestība, gan Drolaitam, gan dāmai radās ļoti spēcīga sajūta, ka redzamajā pasaulē vairs nav nekā stingra un pamatīga. Likās, varētu izstiept roku, lai pieskartos jebku�ram priek�metam �ajā istabā, un atklātos, ka tā nemaz nav.

Pie sienas virs dīvāniņa, uz kura sēdēja dāma, karājās augsts spogulis. Tajā bija redzams otrs liels, balts mēness otrā augstā, tum�ā logā un otra krēslaina istaba ar spoguli. Ne Drolaita, ne dāmas spoguļistabā nebija. Tajā vīdēja tāda kā neno�teiktība, kas pārtapa tādā kā ēnā, un tā savukārt pārtapa, kas nāca uz viņu pusi. Redzot taku, pa kuru nācējs tuvojās, bija skaidri noskār�ams, ka aizspoguļa istaba nepavisam nelīdzinās īstajam salonam, un abas telpas izskatās vienādas tikai dīvainu gaismas un perspektīvas miju dēļ � �ādas spēles mēdz izmantot teātrī. Likās, aizspoguļa istaba patiesībā ir gara aila. Noslēpumainā nācēja matus un svārku stērbeles plivināja vēj�, ko viņu salonā nevarēja just, un, kaut arī viņ� straujā solī tuvojās stiklam, kas norobe�oja abas telpas, pagāja kāds laiks, līdz viņ� pie tā nokļuva. Ta�u pēdīgi viņ� stāvēja tie�i aiz stikla, un bija viens brīdis, kad viņa tum�ais stāvs otrpus tā vīdēja ļoti liels, bet seju vēl arvien slēpa ēnas.

Tad Streind�s ļoti glīti nolēca no spoguļa, pasmaidīja savu apburo�āko smaidu un sacīja Drolaitam un dāmai:

Labvakar!

Viņ� bridi gaidīja, kā atvēlēdams kādam citam iespēju runāt, un tad, kad neviens nebija bildis ne vārda, bilda:

Ceru, ka jūs, kundze, būsit tik laipna un piedosiet man �o vēlīno iera�a�nos. Patiesību sakot, ceļ� nebija glu�i tik taisns, kā es biju gaidījis. Es nogriezos nepareizi, un gandrīz nokļuvu� vispār es pats īsti nezinu, kur.

Viņ� atkal apklusa, it kā gaidīdams, ka viņu uzaicinās apsēsties. Kad neviens to nedarīja, viņ� visviens apsēdās.

Drolaits un sarkanā tērptā dāma skatījās uz viņu ieplestām acīm. Viņ� abiem uzsmaidīja.

Es tiku iepazīstināts ar misteru Tantoniju, � viņ� sacīja Drolaitam. � ļx)ti patīkams d�entlmenis, gan ne visai runīgs. Toties viņa draugs, misters Gat- kombs, pastāstīja man visu, ko es vēlējos zināt.

Jūs esat misters Streind�s? � jautāja dāma sarkanajā kleitā.

Jā gan, kundze.

Cik labi. Misters Drolaits man tikko skaidroja, kāpēc mēs ar jums nekādi nevarot satikties.

Jā, kundze, līdz �im vakaram apstākļi neiegrozījās mūsu tik�anās iespē�jai par labu. Mister Drolait, lūdzams, iepazīstiniet mūs!

Drolaits nobubināja, ka dāma sarkanajā kleitā esot Bulvērta kundze.

Streind�s piecēlās, paklanījās misis Bulvērtai un atkal apsēdās.

Misters Drolaits, cik man zināms, ir jums pastāstījis par to, cik bries�mīgā stāvoklī es atrodos?

Streind�s pakratīja galvu tā, ka tas varēja nozīmēt kaut ko vienu vai kaut ko otru, vai vispār neko. Viņ� sacīja:

Nepiedero�as personas stāstījums nekādā ziņā nevar līdzināties stāstam, ko tu dzirdi no cilvēka, kur� ir cie�i saistīts ar notikumiem. Var izrādīties, ka misters Drolaits kaut kāda iemesla pēc paturējis pie sevis svarīgus elementus. Dariet man to prieku, kundze! Ļaujiet man par to dzirdēt no jūsu mutes.

Visu?

Visu.

Lai notiek. Kā jūs jau zināt, es esmu kāda Northempton�īras d�entlmeņa meita. Manam tēvam pieder visai lieli zemes īpa�umi. Viņam ir liels nams un prāvi ienākumi. Mēs esam viena no grāfistes pirmajām ģimenēm. Ta�u vecāki alla� mudināja mani ticēt, ka es ar savu daiļumu un talantiem pasaulē varu ieņemt vēl svarīgāku vietu. Pirms diviem gadiem es ļoti izdevīgi izgāju pie vīra. Misters Bulvērts ir bagāts cilvēks, un mēs apgrozījāmies pa�ās smalkākajās ap�rindās. Tomēr es nebiju laimīga. Pērnvasar man, ak vai, gadījās sastapt vīrieti, kam piemīt viss, kas misteram Bulvērtam nepiemīt: viņ� bija glīts, gudrs, as�prātīgs. Ar da�ām nedēļām bija diezgan, lai es pārliecinātos, ka tie�i �is vīrietis ir man vajadzīgs. � Viņa viegli paraustīja plecus. � Divas dienas pirms Zie�massvētkiem es viņa sabiedrībā pametu sava vīra namu. Es cerēju � patiesībā ne�aubījos, ka tā arī notiks, � �ķirties no mistera Bulvērta un apprecēties ar viņu. Tomēr viņa nolūki bija citādi. Janvāra beigās mēs jau bijām sastrīdēju�ies un mans draugs bija mani pametis. Viņ� atgriezās savā namā un ķērās pie savām parastajām nodarbībām, turpretim es savu agrāko dzīvi nevarēju atsākt. Vīrs mani padzina. Draugi atteicās mani uzņemt. Es biju spiesta atgriezties vecāku mājās un lūgt sava tēva �ēlastību. Viņ� paziņoja, ka ir ar mieru apgādāt mani visu atliku�o dzīvi, ta�u par to prasīja no manis pilnīgu noslēg�anos no pasau�les. Lai es aizmirstot par ballēm, par viesībām, par draugiem. Lai es aizmirstot par visu. � Viņa brīdi vērās tālumā, kā apcerēdama visu, ko bija zaudējusi, ta�u tikpat spēji aizgainīja melanholiju un paziņoja: � Bet tagad pie lietas! � Bulvērta kundze piegāja pie neliela rakstāmgalda, atvēra atvilktni un izņēma papīra lapu, ko sniedza Streind�am. � Es, kā jau jūs man ieteicāt, sastādīju sa�rakstu, uzskaitot visus, kas ir mani nodevu�i, � viņa sacīja.

Ak tad es liku jums sastādīt sarakstu, padomā tikai! � Streind�s atsau�cās, paņemdams papīra lapu. � Cik gan es esmu lieti�ķs. Bet saraksts ir iznā�cis visai gar�.

Ak, jā! � atbildēja Bulvērta kundze. � Katrs vārds tiks uzskatīts par at�sevi�ķu uzdevumu, un jūsu honorārs tiks aprēķināts atsevi�ķi. Es atļāvos katram blakus uzrakstīt, kāds sods, pēc manām domām, tiem pienāktos. Ta�u, ja jūs ar savām dziļajām zinā�anām maģijā ieteiksit maniem ienaidniekiem pie�ķirt citu, piemērotāku likteni, es priecā�os par jūsu ierosinājumiem.

"Sers D�eimss Sautvels. Podagra", � Streind�s lasīja.

Mans tēvs,� Bulvērta kundze paskaidroja. � Viņ� mani līdz nāvei no�mocīja ar sprediķiem par manu izlaidību un izraidīja mani no manām mājām. Daudzējādā ziņā tie�i viņ� vainojams visā manā postā. Kaut es spētu nocieti�nāt savu sirdi un pieprasīt viņam kādu smagāku slimību! Ta�u es to nespēju. Dro�i vien tāpēc arī sievietes dēvē par vājo dzimumu.

Podagra ir ārkārtīgi moko�a slimība, � aizrādīja Streind�s. � Vismaz tā esmu dzirdējis.

Misis Bulvērta nepacietīgi atmeta ar roku.

"Mis Elizabete �ēr�a", � Streind�s lasīja tālāk. � "Lai viņas saderinā��anās izjuktu". Kas ir mis Elizabete �ēr�a?

Mana māsīca � pelēka pele, kurai lielākais prieks ir sēdēt kaktiņā ar �u�vekli. Kamēr es nebiju apprecējusies ar misteru Bulvērtu, neviens viņai nepie�vērsa ne mazāko uzmanību. Toties tagad man ir nācis ausīs, ka viņa grasās iziet par sievu pie kleriķa, un mans tēvs viņai izsniedzis bankas vekseli, ar ko sa�maksāt par kāzu kleitām un jaunām mēbelēm. Tēvs apsolījis Lizijai un tam kleriķim, ka liks lietā savas pazī�anās, lai sagādātu viņiem visādus labumus. Viņi dzīvo�ot jorkā, tur braukās pa viesībām un ballēm, baudīs visus tos prie�kus, kuri pēc taisnības pienācās man. Mister Streind�! � viņa izsaucās, kļū�dama arvien uzstājīgāka, � noteikti ir kādi buramvārdi, ar kuriem var panākt, lai �is kleriķis Liziju ne redzēt neieredz? Lai, izdzirdot viņas balsi, tam pār mu�guru skrien drebekļi?

Nezinu, � atbildēja Streind�s. � Vēl nekad neesmu par tādām lietām do�mājis. Dro�i vien ir. � Viņ� atkal pievērsās sarakstam. � "Misters Bulvērts"�

Mans vīrs, � viņa paskaidroja.

�"Lai viņu sako� suņi".

Viņam ir septiņi melni nezvēri, un par tiem viņ� gādā vairāk nekā par jebkuru cilvēcisku būtni.

"Vecākā misis Bulvērta" � jādomā, jūsu vīra māte, � "Lai noslīkst veļas baļļā. Lai aizrijas pati ar savu apriko�u d�emu. Lai iekrīt maizes krāsnī un iz�cepas". Iznāk trīs nāves vienai sievietei. Atvainojiet, misis Bulvērta, ta�u pat di��ākais burvis uz pasaules nespētu vienu personu nogalināt trīs da�ādos veidos.

Dariet, ko varat, � Bulvērta kundze ietiepīgi attrauca. �Tā grezele ne�cie�ami lepojas ar savu saimniecību. Ar savu vāvuļo�anu viņa man ir apnikusi kā rūgta nāve.

Saprotams. Jā, tas viss ļoti atgādina �ekspīru. Un tā, mēs esam nonāku�i pie beidzamā vārda. "Henrijs Laselzs". �o d�entlmeni es pazīstu. � Streind�s jautājo�i palūkojās uz Drolaitu.

� �ī ir tā persona, kuras paspārnē es pametu sava vīra namu, � sacīja misis Bulvērta.

Ak tā! Un kāds liktenis lai viņu sagaida?

Izputē�ana! � viņa atcirta negantā, dobjā balsī. � Ārprāts. Ugunsgrēks. Lai viņu izķēmo riebīga slimība! Lai viņu nobradā zirgs! Lai lielceļa laupītājs viņam uzbrūk un sagraiza viņam seju ar nazi! Lai drausmu ainas viņu vajā un nevienu nakti neļauj gulēt! � Viņa piecēlās un sāka �audīties pa salonu. � Lai par visām nekrietnībām un bezgodībām, ko viņ� savā dzīvē ir sastrādājis, ir nodrukāts laikrakstā! Lai visi londonie�i uzgrie� viņam muguru! Lai viņ� pa�vedina kādu lauku mei�u, kas aiz mīlestības sajūk prātā! Lai tā gadu gadiem seko viņam pa pēdām! Lai visi par viņu smejas! Lai tas skuķis nekad no viņa ne�atstājas! Lai pēc kāda misēkļa, kurā iesaistīti godīgi cilvēki, viņ� tiek apsūdzēts noziegumā! Lai viņ� pārcie� visus tiesas un cietuma pazemojumus! Lai viņam iededzina kauna zīmi! Lai viņu �austa ar pletnēm! Lai viņu per! Un beigās lai pakar!

Misis Bulvērta, � Streind�s iejaucās,� nomierinieties, lūdzama!

Bulvērta kundze mitējās �audīties. Viņa pārstāja piesaukt pār misteru La-

selzu baigas sodības, ta�u par nomierināju�os viņu vēl arvien nevarēja nosaukt. Viņas krūtis strauji cilājās, viņa drebēja pie visām miesām un viņas seja jopro�jām bija niknuma izķēmota.

Streind�s sēdēja un tikai skatījās uz viņu, līdz nosprieda, ka viņa ir pietie�kami attapusies, lai saprastu, ko viņ� vēlas sacīt, un sāka:

Man ļoti �ēl, misis Bulvērta, ta�u jūs esat kritusi par upuri cietsirdīgai krāp�anai. �is� � viņ� pameta skatienu uz Drolaitu, � �is cilvēks jums meloja. Ne misters Norels, ne es, mēs nemēdzam strādāt pēc privātpersonu pasūtinā- juma. Mēs nekad neesam nolīgu�i �o cilvēku par aģentu, kas meklē mums darbu. Līdz �im vakaram es ne reizi nebiju dzirdējis jūsu vārdu.

Bulvērta kundze brīdi skatījās uz viņu ar pavērtu muti, tad uzklupa Dro�laitam:

Tā ir?

Drolaits ar nelaimīgām acīm ieurbās tepiķi un nobubināja kaut kādu pen- terējumu, kurā varēja iz�ķirt tik vien kā "kundze" un "īpa�i apstākļi".

Misis Bulvērta izstiepa roku un parāva zvana auklu.

No jauna parādījās kalpone, kas bija ievedusi Drolaitu salonā.

Heiverhila! � viņu uzrunāja misis Bulvērta. � Izlieciet misteru Dro�laitu aiz durvīm!

At�ķirībā no lielā vairuma smalku namu kalpoņu, kuras tiek pieņemtas darbā galvenām kārtām glīto sejiņu dēļ, Heiverhila, sprie�ot pēc izskata, bija vis�notaļ lietpratīgs pusmū�a sievi�ķis ar spēcīgiem aug�delmiem un nepielūdzamu sejas izteiksmi. Tomēr �oreiz viņai neiznāca daudz darba. Misters Drolaits jutās gau�ām priecīgs par atļauju izlikties aiz durvīm. Viņ� paņēma savu spieķi un iztecēja no salona uzreiz, līdzko Heiverhila atvēra durvis.

Bulvērta kundze metās pie Streind�a:

Vai jūs man palīdzēsit? Vai jūs izdarīsit, ko man vajag? ja ar to summu ir par maz�

Ak, ne jau par naudu ir runa! � Streind�s atmeta ar roku. � Man ļoti �ēl, bet, kā es jau jums sacīju, es nepieņemu privātus pasūtinājumus.

Viņa ilgi skatījās uz burvi, un tad neticīgi ierunājās:

Vai tie�ām tā var būt, ka jūs nepavisam neaizkustina manas dzīves posts?

Glu�i pretēji, misis Bulvērta, morāle, kas soda sievieti, turpretim vīrie�tim atlai� visus grēkus, man �ķiet pagalam nekrietna. Ta�u tas arī viss. Es at�sakos kaitēt nevainīgiem cilvēkiem.

Nevainīgiem! � viņa iekliedzās. � Ak tad nevainīgiem! Kur� te ir ne�vainīgs? Neviens!

Misis Bulvērta, man vairāk nekas nav sakāms. Jūsu labā es neko nevaru darīt. Atvainojiet.

Viņas vaibsti savilkās sājā smīnā.

Hmm, lai būtu. Jūs vismaz bijāt pietiekami taktisks, lai neieteiktu man no�ēlot grēkus vai pievērsties iz�ū�anai, vai citām blēņām, ko visi pārējie nel�gas uzdod par dziedēkli tuk�ai dzīvei un salauztai sirdij. Tomēr es domāju, ka mums abiem būs tikai labāk, ja �ai sarunai tiks pielikts punkts. Arlabvakaru, mister Streind�!

Streind�s paklanijās. Iedams ārā, viņ� pameta ilgpilnu skatienu uz spoguli virs dīvāniņa, it kā labprātāk būtu devies prom ar tā starpniecību, ta�u Hei�verhila turēja durvis atvērtas, un visparastākā pieklājība lika viņam pa tām iziet.

Tā kā viņam nebija ne zirga, ne karietes, piecas jūdzes, kas �ķīra Hemp- stedu no Soho-skvēra, viņ� nogāja kājām. Nonācis pie sava nama durvīm, viņ� atklāja, ka visos mājas logos deg gaisma, kaut arī pulkstenis jau bija gandrīz divi naktī. Iekams viņ� bija paspējis izmak�ķerēt no kabatas atslēgu, durvis rau�us tika atrautas vaļā, un tajās stāvēja Kahūns Grānts.

Lai Dievs �ēlīgs! Ko jūs te darāt? � iesaucās Streind�s.

Grānts nemaz nepapūlējās viņam atbildēt � uzgriezis namatēvam mu�guru, viņ� kliedza:

Viņ� ir klāt, kundze! Sveiks un vesels!

Arabella skrie�us, gandrīz vel�us, izmetās no salona, un pēc mirkļa viņai pa pēdām sekoja sers Volters. Pēc tam gaitenī, kas veda uz virtuvi, parādījās D�e�remijs D�onss un citi kalpi.

Vai kaut kas atgadījies? Kaut kas nav labi? � Streind�s taujāja, pār�steigumā skatīties uz visu �o pulku.

Aunapiere! � Grānts iesmējās un mīļi noglaudīja viņam galvu. � Mēs par jums uztraucāmies! Dieva dēļ, kur jūs bijāt?

Hempstedā.

Ak tad Hempstedā! � izsaucās sers Volters. � Nu ko, mēs ļoti priecā�jamies, ka atkal jūs redzam! � Pa�ķielējis uz Arabellu, viņ� nervozi piemeti�nāja: � Baidos, ka es bez pamata esmu aizdevis misis Streind�ai uztraukumus.

Ak tā! � Streind�s uzrunāja sievu. � Tu ta�u nesabijies, vai ne? Ar mani viss ir pilnīgā kārtībā. Kā vienmēr.

Āre, kundze! � jautri iejaucās pulkvedis Grānts. � Es ta�u jums teicu! Spānijā misteram Streind�am bie�i draudēja lielas briesmas, bet mēs it nemaz par viņu neraizējāmies. Viņam ir gudra galva, tādam nekad nekas nenotiks.

Vai mums noteikti jāstāv priek�namā? � Streind�s apjautājās. Pa ceļam no Hempstcdas viņ� bija nodevies pārdomām par maģiju un grasījās, mājās pārnācis, darīt tāpat, � turpetim pārnākot izrādījās, ka viņa māja ir pilna ar cilvēkiem, kas runā visi reizē. Garastāvoklis uzreiz samaitājās.

Viņ� pirmais iegāja salonā un lika D�eremijam atnest vīnu un kaut ko ēdamu. Kad visi bija apsēdu�ies, viņ� sacīja:

Viss bija tie�i tā, kā mēs domājām. Drolaits manā un Norela vārdā pie�ņēmis pasūtinājumus da�neda�ādām melnās maģijas burvestībām. Es sastapu viņu pie ārkārtīgi uzbudinātas jaunas dāmas, kas vēlējās, lai es uzsūtu mocības viņas ģimenes locekļiem.

Cik briesmīgi! � noteica pulkvedis Grānts.

Un ko Drolaits teica? � gribēja zināt sers Volters. � Kā viņ� taisnojās?

Hā! � Streind�s bez līksmības nosmēja. � Viņ� vispār neko neteica. Ņēma un aizmuka � �ēl gan, jo es visā nopietnībā vēlējos izaicināt viņu uz divkauju.

Mīļo stundiņ! � piepe�i ierunājās Arabella. � Vēl tikai divkauju trūka!

Sers Volters un Grānts ba�īgi palūkojās uz Streind�a kundzi, turpretim burvi

tik ļoti nodarbināja pa�a stāsts, ka dusmas Arabellas sejā viņam palika nepa�manītas.

Viņ� jau dro�i vien nebūtu piekritis, bet es labprāt būtu viņu mazliet pa�biedējis. Dievs mans liecinieks, viņ� ir to pelnījis.

Bet jūs neko nestāstāt par to aizspoguļa karaļvalsti, par taku � nu, jūs jau sapratāt, � ieminējās pulkvedis Grānts. � Vai jums nebija jāviļas savās cerībās?

Streind�s pakratīja galvu.

Man trūkst vārdu, lai to aprakstītu. Viss, ko mēs ar Norelu līdz �im esam darīju�i, tam blakus nav itin nekas! Un mums vēl pietiek nekaunības dēvēties par burvjiem! Ak, kaut es spētu jūsu priek�ā uzburt to krā�ņumu! To pla�umu un sare�ģītību! Milzīgās akmens ailas, kas ved uz visām pusēm! Sākumā es mē�ģināju aplēst, cik to ir un cik tās lielas, ta�u drīz likos mierā. Izskatījās, ka tām nav gala. Tur bija akmens mūros ieslēgti nekustīga ūdens kanāli. Ūdens krēs�lainajā gaismā �ķita pavisam melns. Es redzēju kāpnes, kas veda tādā augstumā, ka es nespēju noskārst, kur tās beidzas, un citas kāpnes, kas nolaidās piķa mel�numā. Tad pēk�ņi es iegāju zem kādas arkas un iznācu uz akmens tilta, kas �ķērsoja tum�u tuk�āju. Tilts bija tik plats, ka tā galu es nespēju saskatīt. Iedo�mājieties tiltu, kas savienoto Islingtonu un Tviknemu! Vai Jorku un Ņūkāslu! Un visur, gan ailās, gan tiltos, man pretī lūkojās viņ�.

Kas? � sers Volters nesaprata.

Tas, kuru mēs ar Norelu esam zākāju�i katrā savā rakstā. Tas, kura vārda skaņa vien jau Norelam liekas nepanesama. Tas, kur� uzcēla �īs zāles, kanālus, tiltu � visu! D�ons Askglāss, karalis Krauklis. Protams, gadsimtu gaitā tur viss palicis novārtā. Lai kurp D�ons Askglāss reiz pa �iem ceļiem devās, izskatās, ka viņam tie vairs nav vajadzīgi. Akmens tēli un mūri ir nogāzu�ies. Dievs vien zina, no kurienes iespīd gaisma. Da�as zāles ir aizgruvu�as, citas � applūdu�as. Un es jums pateik�u vēl kaut ko ļoti interesantu. Visur man ceļā mētājās mil�zums vecu apavu. Dro�i vien citu ceļagājēju pamesti. Tie bija ļoti senatnīgi un stipri satrunēju�i. Pēc tā es sprie�u, ka pēdējos gados �ie ceļi izmantoti reti. Visā savā ceļā es sastapu tikai vienu cilvēku.

Jūs tur kādu satikāt? � neticēja sers Volters.

O, jā! Vismaz man �ķiet, ka tas bija cilvēks. Es redzēju ēnu slīdam pa baltu ceļu, kas veda cauri tum�am tīrelim. Saprotiet, es pats tobrīd stāvēju uz tilta, un tik augstu tiltu es nekur �ajā pasaulē neesmu redzējis. Likās, zeme man apak�ā ir vairāku simtu pēdu attālumā. Es palūkojos lejup, un tur kāds bija. Ja es nebūtu tik cie�i apņēmies sadzīt rokā Drolaitu, tad katrā ziņā būtu atradis, kā tikt lejā, un sekojis viņam � vai varbūt viņai: pēc manām domām, sarunas ar �ādām personām burvim ir pats galvenais.

Bet vai sastapt tādu aci pret aci būtu dro�i? � jautāja Arabella.

Dro�i? � nievīgi atkārtoja Streind�s. � Kur nu! Es ļoti �aubos. Ta�u bez pārliekas kautrības sacī�u, ka arī ar mani sastapties nav diezcik dro�i. Kaut nu es nebūtu palaidis garām savu vienīgo iespēju! Cerams, ka rīt, kad es tur at�griezī�os, man izdosies kaut kā izdibināt, kurp �ī noslēpumainā persona devās.

Atgriezīsities? � izsaucās sers Volters. � Bet vai jūs tie�ām?�

Ak! � Arabella viņu pārtrauca. � Es visu sapratu! Turpmāk tu klejosi pa �īm takām katru brīvu brītiņu, kad tev nevajadzēs strādāt kopā ar misteru Norelu, turpretim es te nezinā�u, kur dēties, domādama, vai tevi vēl kādreiz redzē�u!

Streind�s pārsteigts palūkojās uz sievu.

Arabella? Kas tev lēcies?

Kas man lēcies? Tu taisies doties glu�i neiedomājamās briesmās un esi iedomājies, ka es cietī�u klusu?

Streind�s pavicināja roku � �ests pauda reizē lūgumu un bezpalīdzību, it kā viņ� piesauktu seru Volteru un Grāntu par tāda apbrīnojama nesaprātī�guma lieciniekiem. Viņ� sacīja:

Bet kad es tev teicu, ka do�os uz Spāniju, tu to uztvēri pavisam mierīgi, lai gan tur plosījās ne�ēlīgs kar�. Turpretim �ī ir glu�i�

Pavisam mierīgi? It nemaz, vari man ticēt! Es �ausmīgi baidījos par tevi � tāpat kā visas uz Spāniju aizbrauku�o kareivju sievas, mātes un māsas. Bet mēs abi bijām vienisprātis, ka turp doties ir tavs pienākums. Un Spānijā kopā ar tevi bija visa britu armija, toties tur tu būsi pilnīgi viens! Es saku "tur", bet neviens no mums vispār nezina, kur � "tur"!

Lūdzu piedo�anu, bet es lieliski zinu, kur tas ir! Tie ir Karaļa ceļi! Nudien, Arabella, man liekas, ir mazliet par vēlu nolemt, ka tev nepatīk mans amats!

Tas nav godīgi! Es nekad neesmu ne ar vārdiņu iebildusi pret tavu amatu. Pēc manām domām tas ir viens no cildenākajiem amatiem pasaulē. Es bezgala lepojos ar to, ko jūs ar misteru Norelu esat paveiku�i, un nekad neesmu cēlusi ne mazākos iebildumus, kad tu apguvi jaunas burvestības, ko uzskatīji par nepiecie�amām, � bet lidz �ai dienai tev pietika ar atklājumiem grāmatās.

Nu, redzi, vairs nepietiek. Saknapināt burvja pētījumus līdz bibliotēkas grāmatām � tas nekam neder, tikpat labi tu varētu jaunu zemju pētniekam pa�ziņot, ka esi mierā ar to, ka viņ� meklē, no kurienes iztek � ai, vienalga, kā tās Āfrikas upes sauc, � ar noteikumu, ka viņ� nespers ne soli tālāk par Tanbri- d�as avotiem!

Tā! � Arabella dusmīgi izsaucās. � Cik man zināms, tu gan esi burvis, nevis jaunu zemju atklājējs!

Tas ir viens un tas pats. Jaunu zemju atklājējs nevar sēdēt mājās un pētīt citu uzzīmētas kartes. Burvis nevar papla�ināt savu burvestību klāstu, lasīdams citu sarakstītas grāmatas. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka agri vai vēlu mums ar Norelu vajadzēs pacelt degunu no grāmatām!

Vai tu re? Tu esi pilnīgi pārliecināts? Zini, D�onatan, es visai stipri �au�bos, vai misters Norels arī ir par to pārliecināts.

Sers Volters un pulkve�leitnants Grānts �īs vārdu pārmaiņas laikā jutās uz mata tik neveikli, cik neveikli var justies divi cilvēki, kas misēkļa pēc kļuvu�i par lieciniekiem nelielam laulāto nesaskaņu izvirdumam. Viņu pa�sajūtu necik neuzlaboja sapra�ana, ka �obrīd nedz Arabella, nedz Streind�s abus pārlieku labi neieredzēja. Viņi jau bija no Arabellas dzirdēju�i vienu otru skarbu vārdu pēc tam, kad bija atzinu�i savu lomu Streind�a pamudinā�anā uz bīstamo bur�vestību. Tagad arī Streind�s meta uz abiem piktus skatienus, it kā nesaprazdams, ar kādām tiesībām �ie nakts vidū ielauzu�ies viņa mājā un apkaitināju�i viņa citkārt mīlīgo sieviņu. Tiklīdz sarunā iestājās kaut kas daudzmaz līdzīgs pauzei, pulkvedis Grānts sāka bubināt par to, ka ir jau vēls un ka nedrīkstot nelietīgi izmantot viņu viesmīlību, un ka viņ� vēlot Streind�am ar kundzi labunakti. Ta�u neviens viņa runai nepievērsa ne vismazāko uzmanību, tālab pulkvedim vajadzēja vien palikt turpat, kur viņ� bija.

Sers Volters savuties bija apņēmīgākas dabas. Viņ� nosprieda, ka, sūtīdams Streind�u aizspoguļa ceļos, ir izdarījis kļūdu, un tagad grasījās darīt visu iespē�jamo, lai visu atkal vērstu par labu. Tā kā viņ� bija politiķis, tāds sīkums, ka ne�viens nevēlas viņu uzklausīt, nespēja viņu atturēt no savu ieskatu izteik�anas.

Vai jūs esat izlasījis visas ar maģiju saistītās grāmatas? � viņ� noprasīja Streind�am.

Ko? Nē, protams, ka ne! Un jūs to ļoti labi zināt! � atmeta Streind�s. (Viņ� domāja par grāmatām Hartfjū abatijas bibliotēkā.)

Tās ailas un gātes, ko jūs �ovakar redzējāt, � vai jūs zināt, kurp tās ved? � sers Volters tincināja.

Nē, � Streind�s atbildēja.

Vai jūs zināt, kas ir tum�ā zeme, kurai pāri ved tilts?

Nē, bet�

Tādā gadījumā noteikti būtu labāk, ja jūs paklausītu misis Streind�as ieteikumam: vispirms izlasītu visu, kas par �iem ceļiem izlasāms, un tikai pēc tam atgrieztos, � paziņoja sers Volters.

Bet grāmatas sniedz neprecīzas un pretrunīgas ziņas! Pat Norels to atzīst, un viņ� jau nu gan ir izlasījis visu, kas izlasāms! Par to jūs varat ne�aubīties!

Arabella, Streind�s un sers Volters strīdējās vēl pusstundu, līdz visi bija pikti, pārguru�i un vēlējās vienīgi likties gulēt. Tikai Streind�am iesila sirds, domājot par citpasaules rēgainajām, klusajām ailām, bezgalīgajām gātēm un tum�ajiem pla�umiem. Arabellu viss dzirdētais ne pa jokam biedēja, un pat sers Volters un pulkvedis Grānts jutās stipri neomulīgi. Maģija, kas pirms pavisam nedau�dzām stundām likās tik pazīstama, tik angliska, piepe�i bija kļuvusi necilvē�cīga, pārdabiska, viņpasaulīga.

Savuties Streind�s bija nācis pie atziņas, ka �ī ir pati neattapīgākā un kaiti- no�ākā kompānija visā Anglijā. Neviens no �iem trim, liekas, vispār nesaprata, ka viņ� bija paveicis kaut ko absolūti lielisku. Nebūtu pārspīlēts (viņ� domāja), ja viņ� apgalvotu, ka neko tik iespaidīgu viņ� savas burvja karjeras laikā vēl nav sasniedzis. Kop� Mārtiņa Peila neviens angļu burvis nebija spēris kāju uz Ka�raļa ceļiem. Bet �ie � tā vietā, lai viņu apsveiktu un cildinātu viņa meistarību (kā būtu darījis jebkur� cits), �ie spēj vienīgi īgņoties mats matā kā Norels.

No rīta viņ� pamodās ar stingru apņēmību atgriezties uz Karaļa ceļiem. Viņ� mundri apsveicinājās ar Arabellu, patērgāja ar viņu par nenozīmīgām lietām un visādi izlikās, ka strīds bija izcēlies tikai tāpēc, ka viņ� vakar pārradās noguris un pārlieku satraukts. Ta�u viņam neizdevās izmantot savu parocīgo izdomu (un caur tuvāko lielo spoguli aizlavīties uz Ceļiem), tāpēc ka Arabella skaidri un gai�i paziņoja, ka viņas domas kop� vakarnakts nav mainīju�ās ne par nieka mazumiņu.

Visupēdīgi � vai sekot vīra un sievas ķildai nav veltas pūles? Tādas sarunas risinās cilpu cilpām, līkumu līkumiem. Tās kuplina agrāko gadu ķīviņi un aiz�vainojumi � citiem pilnīgi nesaprotami, turpretim laulātajiem draugiem sva�rīgāki par svarīgu. �ādās reizēs nevienai pusei nemēdz izrādīties taisnība, un pat ja izrādās � kāda gan tam nozīme?

Kas var būt stiprāks par vēlē�anos dzīvot saskanīgu un harmonisku laulības dzīvi? Arī Streind�s un Arabella �ai ziņā ne ar ko neat�ķīrās no citiem pāriem. Visbeidzot, divas dienas strīdēju�ies un spriedu�i, abi deva pa solījumam. Vīrs nosolījās neatgriezties uz Karaļa ceļiem, iekams sieva sacīs, ka viņ� drīkst to darīt. Sieva no savas puses apsolīja dot viņam �o atļauju, līdzko vīrs pārliecinās viņu, ka turp doties ir dro�i.

1814. gada novembris

Pirms septiņiem gadiem mistera Laselza Bruton-strītas nams visu acīs tika ieskatīts par vienu no smalkākajiem Londonā. Tas izcēlās ar spo�umu, ko spēj nodro�ināt vienīgi ļoti bagāts, ļoti dīkdienīgs cilvēks, kas lielāko daļu sava laika atvēl gleznu un skulptūru vāk�anai un lielāko daļu savu prāta spēju ziedo mēbeļu un tape�u izraudzī�anai. Misteram Laselzam bija izcila gaume un dotības ap�vienot krāsas jaunos un glu�i apbrīnojamos salikumos. Sevi�ķi mīļi viņam bija zilie, pelēkie un tumsnēji spodrie bronzas toņi. Tomēr viņ� nemēdza jūtelīgi pieķerties savām mantām. Gleznas viņ� tikpat bie�i pārdeva, cik pirka, un viņa nams nemēdza pagrimt līdz tam galeriju mi�uma�am, kas apsēdis da�a laba gleznu krājēja mitekli.

Tomēr pēdējo septiņu gadu laikā mistera Laselza nama spo�ums bija ne�daudz apsūbējis. Krāsas bija tikpat izmeklētas kā vienmēr, ta�u septiņus gadus nebija mainīju�ās. Mēbeles bija dārgas, ta�u atspoguļoja septiņus gadus tālas pagātnes modes. Septiņus gadus Laselza kolekciju nebija papildinājusi neviena jauna glezna. Septiņu gadu laikā Londonā no Itālijas, Ēģiptes un Grieķijas bija vestas brīni�ķīgas antīkas skulptūras, ta�u tās bija iegādāju�ies citi d�entlmeņi.

Un tas vēl nebija viss � vairākas pazīmes liecināja, ka namatēvs atradis derigu nodarbo�anos, ka viņ�, nerunāsim gari, strādā. Uz visiem galdiem un krēsliem gulēja ziņojumi, manuskripti, vēstules un valdības dokumenti, katrā istabā varēja atrast vismaz vienu "Angļu maģijas draugu" eksemplāru.

Raugi, patiesība bija tāda, ka Laselzs gan joprojām izlikās, ka nicina darbu, tomēr septiņu gadu laikā kop� mistera Norela iera�anās Londonā viņ� bija tik aizņemts kā vēl nekad. Kaut arī lords Porti�eds par "Angļu maģijas draugu" redaktoru bija iecelts pēc viņa pa�a ierosinājuma, tas, kā viņa gai�ība veica savus amata pienākumus, Laselzu necie�ami kaitināja. Lords Porti�eds itin visā paklau�sīja misteram Norelam � viņ� nevilcinoties izlaboja visu, ko vien misters No�rels atzina par labojamu, � un galu galā katrs "Angļu maģijas draugu" numurs bija vēl garlaicīgāks un izvairīgāks par iepriek�ējiem. 1810. gada rudenī Lasel�zam izdevās panākt, ka viņ� pats tiek iecelts par redaktora biedru. "Angļu maģijas draugiem" parakstītāju bija tik daudz, kā gandrīz nevienam citam karaļvalsts izdevumam, un darba bija pilnas rokas. Piedevām Laselzs publicēja moderna�jai maģijai veltitus rakstus citos �urnālos un laikrakstos; viņ� konsultēja val�dību maģijas politikas jautājumos; viņ� gandrīz ik dienas apmeklēja misteru Norelu, bet brīvajā laikā studēja maģijas vēsturi un teoriju.

Divas dienas pēc tam, kad Streind�s bija ieradies viesos pie Bulvērta kun�dzes, Laselzs sava nama bibliotēkā �akli strādāja, gatavodams "Angļu maģijas draugu" nākamo numuru. Kaut arī jau bija pāri dienvidum, viņam vēl nebija atlicis laika noskūties un apģērbties; viņ� sēdēja grāmatu, papīru, brokastu �ķivju un kafijas tasu juceklī, tērpies rītasvārkos. Nekur nebija atrodama kāda ļoti vajadzīga vēstule, un viņ� devās to meklēt. Ienācis salonā, viņ� pārsteigts atklāja kādu jau priek�ā.

Vai tu re! � viņ� noteica. � Tas esat jūs.

No�ēlojamā radība, kas �urnēja pie kamīna noliktajā krēslā, pacēla galvu.

Jūsu kalps devās jūs meklēt, lai pateiktu, ka esmu ieradies.

Ā! � Laselzs atsaucās un apklusa, pēc visa sprie�ot, nezinādams, ko sacīt tālāk. Viņ� apsēdās krēslā iepretim, atspieda vaigu rokā un domīgi noraudzījās uz Drolaitu.

Drolaits bija bāls, acis dziļi iedubu�as. Viņa svārki bija putekļaini, zābaki nospodrināti pa roku galam un pat krekls izskatījās sa�ļucis.

Es ieskatu to par lielu nepieklājību, � pēdīgi ierunājās Laselzs. � Kā jūs varējāt ņemt naudu par to, lai es tiktu izputināts, izķēmots un zaudētu prātu? Un no kā? No Marijas Bulvērtas, lai Dievs �ēligs! Kāpēc viņa uz mani tā dus�mojas, netieku gudrs! Viņa bija tikpat vainīga, cik es. Ne jau es piespiedu viņu apprecēt Bulvērtu. Es tikai palīdzēju viņai tikt prom, kad viņa vairs nespēja to ne acu galā ieredzēt. Vai tas ir tiesa, ka viņa gribēja, lai Streind�s uzsūta man spitālību?

Ē, laikam gan,� Drolaits nopūtās. � Es tik tie�ām nezinu, ļums nevienu bridi nedraudēja briesmas, ka ar jums var notikt kas nelāgs. Palūk, jūs te sē�at, tikpat bagāts, veselīgs un apmierināts ar dzīvi kā vienmēr, bet vai visā Londonā vēl kāds ir tik no�ēlojams kā es? Trīs naktis neesmu gulējis. �orīt man tā trīcēja rokas, ka es gandrīz nespēju sasiet kaklasaiti. Neviens nespēj iedomāties, kāds pazemojums man ir parādīties cilvēkos kā putnubiedēklim. Tiesa, kāda tam nozīme, neviens negrib mani redzēt. Visas Londonas durvis manā priek�ā ir slēg�tas. Jūsu nams ir vienīgais, kurā mani ielai�. � Viņ� apklusa, tad atsāka: � Man nevajadzēja jums to sacīt.

Laselzs paraustīja plecus.

Es nesaprotu vienu, � viņ� sacīja. � Vai tie�ām jūs cerējāt kaut ko dabūt gatavu tik muļķīgā veidā?

Kā tad � tur nebija nekā mu|ķīga! Glu�i otrādi, es ar vislielāko rūpību izvēlējos savus� klientus. Marija Bulvērta dzīvo noslēgtībā un ne ar vienu ne�satiekas. Gatkombs un Tantonijs ir aldari! No Notingem�iras! Kas varēja zināt, ka viņi ar Streind�u sastapsies aci pret aci?

Un Grejas jaunkundze? Arabella Streind�a iepazinās ar viņu pie misis Vestbijas Bedford-skvērā.

Drolaits nopūtās.

Grejas jaunkundzei bija astoņpadsmit gadu un viņa dzīvoja Vitbijā pie saviem aizbildņiem. Viņas tēva testamentā ir rakstīts, ka līdz trīsdesmit se�u gadu vecumam viņai ikkatrā jautājumā jāprasa aizbildņiem atļauja. Tie ienīst Londonu un bija nozvērēju�ies nekad neatstāt Vitbiju. Nelaimīgā kārtā abi saaukstējās un pirms diviem mēne�iem nomira pēk�ņā nāvē. Sasodītais skuķis tūlīt pat metās uz galvaspilsētu. � Drolaits apklusa un nervozi aplaizīja lūpas. � Vai Norels briesmīgi dusmojas?

Tādu es viņu vēl neesmu redzējis, � Laselzs klusi atbildēja.

Drolaits dziļāk ierāvās krēslā.

Ko viņi grasās darīt?

Nezinu. Kop� jūsu dēciņa ir nākusi gaismā, man likās prātīgāk kādu brīdi nerādīties Hanover-skvērā. No admirāļa Sammerheisa dzirdēju, ka Streind�s gribējis jūs izaicināt� � (Drolaitam aiz �ausmām paspruka tāds kā spiedziens), � �bet Arabellai ir iebildumi pret divkaujām, tādēļ no tā nekas neiznāca.

Norels nedrīkst uz mani dusmoties! � Drolaits piepe�i paziņoja. � Bez manis viņ� nebūtu nekas! Burvju mākslas � tas ir ļoti jauki, bet, ja es nebūtu viņu vadājis apkārt un visiem izrādījis, neviens par viņu tā arī nebūtu uzzinā�jis. Viņ� nevarēja bez manis iztikt, un arī tagad ir tāpat!

Tie�ām?

Drolaita tum�ās acis milzīgi iepletās, un viņ� iegrūda pirkstu mutē, it kā gri�bēdams mierinājumam pagrauzt nagu, ta�u, atklājis, ka rokā joprojām ir cimds, atkal �igli izvilka.

�ovakar atnāk�u vēlreiz, � viņ� sacīja. � Vai jūs būsit mājās?

Ak, dro�i vien! Es pa pusei apsolīju lēdijai Belsingtonai, ka aizie�u uz viņas viesībām, bet neesmu dro�s, vai brauk�u. Ar "Draugiem" viss atkal ir nejēdzīgi ievilcies. Norels vienā laidā nomoka mūs ar pretrunīgiem norādījumiem.

Tā ieracies darbos! Nabaga Laselz! Tas jums it nemaz nepiestāv! Vecais ir īsts vergturis!

Kad Drolaits bija aizgājis, Laselzs pazvanīdams atsauca kalpu:

Emerson, es pēc kādas stundas do�os prom. Lieciet Velisam sagatavot ma�nas drēbes� A, Emerson, vēl kas! Misters Drolaits izteicās, ka vakarā grasoties ierasties vēlreiz. Nekādā gadījumā nelaidiet viņu iek�ā!

Ap to pa�u laiku, kad norisinājās augstāk aprakstītā saruna, misters Norels, misters Streind�s un D�ons �aildermass bija sapulcēju�ies Hanover-skvēra bib�liotēkā, lai pārrunātu Drolaita nodevību. Misters Norels sēdēja un klusēdams raudzījās ugunī, bet �aildermass stāstīja Streind�am, kā atklājis vēl vienu Drolaita apmuļķoto, kādu pavecu Tviknemas d�entlmeni, vārdā Pelgreivs: tas samaksājis Drolaitam divsimt gineju, lai nodzīvotu vēl astoņdesmit gadu un atgūtu jaunību.

Es �aubos, � �aildermass turpināja, � vai mums vispār izdosies no�skaidrot, cik daudz ir tādu, kas maksāju�i Drolaitam, domādami, ka pasūtina jums melnās maģijas burvestības. Gan Tantonijam, gan Grejas jaunkundzei nākotnē apsolīta ievērojama vieta burvju hierarhijā � Drolaits apgalvojis, ka tāda drīz tik�ot iedibināta; neizlik�os, ka es tur kaut ko saprotu.

Streind�s nopūtās.

Nezinu, kā mēs spēsim pārliecināt cilvēkus, ka ar mums tam visam nav ne�kāda sakara. Kaut kas jādara, bet kas? Atzī�os, man nav ne vismazākās nojausmas.

Piepe�i ierunājās misters Norels:

�o divu dienu laikā es ļoti rūpīgi pārdomāju �o jautājumu � varētu pat sacīt, ka es gandrīz par to vien domāju � un esmu nonācis pie slēdziena, ka vajag atjaunot "Piecus pūķus!" [65] [1] "Piecu pūķu" tiesa, pretēji vispārējam ieskatam, savu nosaukumu nav ieguvusi soģu ne�ēlības dēļ. Par "Piecu pūķu" istabu dēvēja telpu D�ona Askglāsa, karaļa Kraukļa, Ņūkās- las namā, kur visupirms tika spriesta tiesa. �ai telpai esot biju�as divpadsmit sienas, un to rotāju�i brīni�ķīgi kokgriezumi, daļa no tiem cilvēku amatnieku, daļa � elfu darbs. Skais�tākie no visiem esot biju�i pieci kokā griezti pūķi.

"Piecu pūķu" tiesas pārziņā atradās �ādi noziegumi: "ļauni nolūki" � bur�ana ar pie�mīto�u ļaunu nodomu; "viltus bur�ana" � izlik�anās par burvi vai solījums burt, ko devusi persona, kas nedz spēj, nedz grasās burties; burvju gredzenu, cepuru, kurpju, apmetņu, jostu, lāpstu, karo�u, mūzikas instrumentu utt. u.tjpr. pārdo�ana personām, kas nespēs savaldīt �os varenos priek�metus; izlik�anās par burvi vai burvja palīgu; maģijas mācī�ana nepie�mērotām personām, piem., dzērājiem, vājprātīgajiem, bērniem, personām ar nelāgām noslie�cēm un paradumiem; kā arī daudzi citi burvju noziegumi, ko izdarīju�i mācīti burvji un citi kristie�i. "Piecu pūķu" tiesā izskatīja arī noziegumus, kuru mērķis bija nodarīt ļaunu D�ona Askglāsa personai. Vienīgā maģisko noziegumu kategorija, kas neietilpa "Piecu pūķu" pār�ziņā, bija elfu izdarītie noziegumi. Tos izskatīja atsevi�ķā tiesā.

Divpadsmitā, trīspadsmitā un �etrpadsmitā gadsimta Anglijā dzīvoja rosīga burvju un elfu brālība, kas ra�īgi būrās. Visiem zināms, cik bur�anu grūti regulēt, un, kā viegli saprast, ne vienmēr būrējus vadīja krietni nodomi. Viss liek domāt, ka D�ons Askglāss daudz laika un spēku veltījis, izstrādājot likumu korpusu, ar kura palīdzību būtu iespējams kontrolēt maģiju un burvjus. Kad maģijas prakse kļuva pazīstama visā Anglijā, Dienvidanglijas vald�nieki ar pateicību pārņēma sava ziemeļu kaimiņa gudrības. Zīmīgi, ka tajos agrīnajos gadsimtos Anglijas teritorijā pastāvēja divas valstis ar neatkarīgām tiesu sistēmām, bet likumu korpuss, kas regulēja maģiju, abās bija viens. Dienvidanglijā "Piecu pūķu" tiesas līdzinieci sauca par I.ondonas Mazpūķu tiesu un tā atradās netālu no Melno brāļu klostera.

Brīdi valdīja klusums, tad Streind�s atguva valodu:

Lūdzu piedo�anu, ser. Vai jūs sacījāt � "Piecus pūķus"?

Misters Norels palocīja galvu.

Man ir pilnīgi skaidrs, ka �o ļaundari jātiesā "Pieciem pūķiem". Viņ� ir vainīgs "viltus bur�anā" un "ļaunos nolūkos". Laimīgā kārtā senie viduslaiku likumi nav atcelti.

Senie viduslaiku likumi, � īsi nosmiedams, atbildēja �aildermass, � prasa, lai "Piecu pūķu" tiesā sēdētu divpadsmit burvji. Anglijā nav divpadsmit burvju. Jums tas ir lieliski zināms. Anglijā ir divi burvji.

Sameklēsim arī pārējos, � atteica misters Norels.

Streind�s un �aildermass glu�i apstulba.

Misteram Norelam bija gana smalkjūtības lai, runājot pretī visam, ko viņ� septiņus gadus bija kaismīgi aizstāvējis, viņ� izskatītos mazliet sakautrējies, to�mēr viņ� neminstinādamies turpināja:

Ir lords Porti�eds un tas melnīgsnējais Jorkas vīriņ�, kas atteicās parak�stīt līgumu. Lūk, jau divi ir, un uzdro�inos sacīt, � te viņ� palūkojās uz �ailder�masu, � cītīgi meklēdams, jūs sameklēsit arī pārējos.

�aildermass atvēra muti, jādomā, vēlēdamies atgādināt par visiem burvjiem, ko viņ� misteram Norelam jau bija atradis � burvjiem, kuri vairs nebija burvji, tāpēc ka misters Norels bija atņēmis viņiem grāmatas vai izstūmis no rūpala, vai piespiedis parakstīt iznīcino�us līgumus, vai izdeldējis kādā citā veidā.

Atvainojiet, mister Norel, � valodās iekrita Streind�s, � ta�u es, kad sacīju, ka vajag kaut ko darīt, biju domājis sludinājumu laikrakstos vai ko tam�līdzīgi. Ļoti �aubos, vai lords Liverpūls un ministri atļaus mums viena cilvēka sodī�anas dēļ atjaunot vairāk nekā divus gadsimtus novārtā atstātu Anglijas likumu jomu. Un, pat ja viņi savā izpalīdzībā to pieļautu, pēc manām domām, �iem divpadsmit jābūt praktizējo�iem burvjiem. Gan lords Porti�eds, gan D�ons Segunds ir burvestību teorētiķi. Turklāt ir visnotaļ ticami, ka Drolaits drīzumā tiks iesūdzēts tiesā par krāp�anu, vilto�anu, zādzībām un ko tikai vēl ne. Man nav skaidrs, kādas priek�rocības "Pieciem pūķiem" ir salīdzinājumā par vispā�rējo tiesību tiesām.

Vispārējo tiesību tiesas ir pagalam neparedzamas! Tiesne�i neko nesa�prot no maģijas! Viņi ne mazākajā mērā neaptvers, cik milzīgs ir �ā cilvēka noziegums! Es runāju par viņa noziegumiem pret Anglijas maģiju, par viņa no�ziegumiem pret mani. Visi zināja, ka "Pieci pūķi" ir barga tiesa. Es uzskatu, ka mūsu dro�ības labad viņu vajag pakārt.

Pakārt!

Jā, jā! Es katrā ziņā vēlos redzēt viņu pakārtu! Man �ķita, ka tie�i par to mēs �eit runājām, � misters Norels noblisināja a�eles.

Mister Norel, � iesāka Streind�s, � es uz �o cilvēku esmu tikpat noskaities kā jūs. Viņ� ir blēdis. Viņam nekas nav svēts. Viņ� ir caur un cauri nicināms. Ta�u es atsakos būt kāda nāves cēlonis. Es biju Pirenejos, ser. Esmu redzējis mirstam pietiekami daudz vīru.

Bet tikai pirms divām dienām jūs gribējāt izsaukt viņu uz divkauju!

Tas ir pavisam kas cits! � Streind�a acis nikni zibēja.

Lai vai kā,� misters Norels turpināja, � pēc manām domām, jūs esat vainojams tikpat lielā mērā!

Es? � Streind�s aiz pārsteiguma iekliedzās. � Kāpēc? Ko tad es esmu nodarījis?

O, jūs ļoti labi zināt! Kāds nelabais jūs trieca doties uz Karaļa ceļiem? Vienam pa�am un pilnīgi bez sagatavo�anās! Jūs ta�u nedomājāt, ka man nebūs iebildumu pret tik neapdomīgu dēku! Jūsu tās nakts rīcība maģiju apkaunos ne mazāk par tā cilvēka noziegumiem! Kur nu, tā ir vēl lielāks apkaunojums! Par Kristoferu Drolaitu neviens nekad nav bijis labās domās. Neviens nav pār�steigts, ka viņ� izrādījies noziedznieks. Bet par jums visi zina, ka jūs esat mans māceklis! Jūs esat valsts Otrais Burvis! Visi domās, ka jūs tur līdāt ar manu ziņu! Visi domās, ka jūsu pārgalvīgās izdarības ietilpst manā Anglijas maģijas atjauno�anas plānā!

Streind�s neatņemdamies raudzījās savā skolotājā.

Lai Dievs nedod, mister Norel, ka mana rīcība varētu jūs apkaunot. Ticiet man, nekas tāds man ne prātā nebūtu ienācis. Ta�u pret to ir vienkār�as zāles. Ja mūsu ceļi �ķirtos, ser, tad katrs no mums varētu rīkoties pēc sava prāta. Pa�saule spriestu par mums atsevi�ķi, nepiesaucot otru.

Misters Norels �ķita bezgala satriekts. Viņ� pa�ķielēja uz Streind�u, novērsās un klusiņām nobubināja, ka to viņ� neesot gribējis. Cerams, misters Streind�s saprotot, ka to viņ� nebūt neesot vēlējies. Viņ� nokrem�ļojās.

Cerams, misters Streind�s manu saērcinātību uzlūkos ar iecietību. Cerams, misteram Streind�am angļu maģija ir gana dārga un viņ� spēj samierināties ar manu īgnumu. Viņ� apzinās, cik svarīgi ir, ka viņ� un es Anglijas maģijas vārdā runājam un darbojamies vienprātīgi. Angļu maģijai ir daudz par agru nonākt pretvēju brāzmās. Ja mēs ar misteru Streind�u vairs nespēsim atrast kopīgu valodu tik svarīgā lietā kā maģiskā politika, tad maz ticams, ka Anglijas maģi�jai ir nākotne.

Klusums.

Streind�s piecēlās kājās un īsi, stīvi paklanījās misteram Norelam.

Nākamie mirkļi bija ļoti neveikli. Pēc visa sprie�ot, misters Norels labprāt kaut ko sacītu, bet nespētu izdomāt, par ko lai runā.

Sagadī�anās pēc no drukātavas nule bija atsūtīta lorda Porti�eda jaunākā grāmata "Apcerējums par Angļu maģijas neparasto atdzim�anu u.c.". Tā pa�rocīgi gulēja turpat uz galdiņa. Misters Norels tvērās pie tās:

Kāda lieliska grāmatiņa! Un cik uzticīgi lords Porti�eds aizstāv mūsu idejas! Pēc tādas krīzes ir grūti vispār kādam vēl ticēt � un tomēr man �ķiet, ka uz lordu Porti�edu mēs vienmēr varēsim paļauties!

Viņ� pasniedza sējumiņu Streind�am.

Streind�s domīgi pār�ķīra da�as lapas.

Jā, viņ� tie�ām visu ir uzrakstījis tā, kā mēs gribējām. Divas garas no�daļas veltītas karaļa Kraukļa atmasko�anai un par elfiem vispār gandrīz ne vārda. Ja es pareizi atceros, viņa manuskriptā bija izvērsts karaļa Kraukļa ma�ģijas apraksts.

Jā, jā, � misters Norels piekrita. � Iekams jūs to izlabojāt, viņa manu�skripts nekam nederēja! Vēl ļaunāk � tas bija bīstams! Ta�u jūs sēdējāt ar viņu stundu pēc stundas, iegro�ojāt viņa ieskatus, un raugi � tam ir biju�i lieliski augļi! Es esmu ārkārtīgi apmierināts.

Kad Lūkass ienesa paplāti ar tējas piederumiem, abi burvji jau rāmi sēdēja glu�i tādi pa�i kā alla� (tiesa, Streind�s varbūt bija mazliet klusāks nekā cit�kārt). Nesaskaņas �ķita izlīdzināju�ās.

Pirms promie�anas Streind�s apjautājās, vai drīkstētu palienēt lorda Porti��eda grāmatu.

Pats par sevi saprotams! � atsaucās misters Norels. � Ņemiet vien un paturiet sev! Man ir vēl vairāki eksemplāri.

Par spīti visiem Streind�a un �aildermasa iebildumiem Norels nespēja atteik�ties no sava nodoma atjaunot "Piecus pūķus". Jo vairāk viņ� par to prātoja, jo vairāk likās, ka viņam nebūs miera tik ilgi, kamēr Anglijā nebūs nodibināts pienācīgs maģisko lietu tribunāls. Viņ� juta, ka neviens sods, ko Drolaitam pie�spriestu kāda cita tiesa, viņa acīs nebūs pietiekams. Tādēļ vēl tai pa�ā dienā viņ� aizsūtīja �aildermasu pie lorda Liverpūla ar uzdevumu izlūgties da�u mi�nū�u sarunu ar viņa gai�ību. Lords Liverpūls atbildēja ar ziņu, ka gaidīs mis�teru Norelu rīt.

Noteiktajā stundā misters Norels ieradās pie pirmā ministra un izklāstīja savu ieceri. Kad viņ� pēdīgi apklusa, lords Liverpūls savilka uzacis.

Bet maģiskā likumdo�ana Anglijā ir pamesta novārtā, � viņa gai�ība sacīja. � Mums nav juristu, kas spētu strādāt tādā tiesā. Kur� uzņemtos �āda rakstura lietas? Kur� tās iztiesātu?

Ahā! � misters Norels atsaucās un izvilka biezu papīru �ūksni. � Cik labi, ka jūsu gai�ība uzdeva tik atbilsto�u jautājumu. Es esmu īsumā aprakstījis "Piecu pūķu" darbu. Diem�ēl mūsu zinā�anas ir visai nepilnīgas, tomēr es te esmu ierosinājis, kā atjaunot to, kas zudis vēstures tumsā. Man par paraugu bija Doktoru kolēģijas baznīcas tiesas. Kā jūsu gai�ība redzēs, mūs gaida liels darbs.

Lords Liverpūls uzmeta skatienu papīru kaudzei.

Uzreiz redzams � �is darbs būtu pārāk liels, � viņ� kategoriski paziņoja.

Ak, bet tas ir ļoti nepiecie�ams, varat man ticēt! Nudien, ļoti nepiecie��ams! Kā lai citādi regulējam maģiju? Kā citādi lai esam pasargāti no ļauniem burvjiem un to kalpiem?

No kādiem ļauniem burvjiem? Anglijā esat tikai jūs un misters Streind�s.

Jā, protams, bet�

Vai jūs �obrīd jūtaties sevi�ķi ļauns, mister Norel? Vai ir kāds spiedīgs iemesls, kālab Lielbritānijas valdībai jānodibina atsevi�ķa tiesa, lai savaldītu jūsu ļaunās noslieces?

Nē, es�

Tad varbūt misters Streind�s izrāda milzīgas tieksmes slepkavot, kropļot un zagt?

Nē, bet�

Tātad atliek vienīgi �is misters Drolaits � un viņ�, cik nu es spēju spriest, nemaz nav burvis.

Bet viņ� izdarījis maģiska rakstura noziegumus! Saskaņā ar Anglijas li�kumiem viņam jāstājas "Piecu pūķu" tiesas priek�ā. Lūk, te ir viņa noziegumi. � Misters Norels nolika pirmajam ministram priek�ā vēl vienu lapu. � Skatieties! Viltus bur�ana, ļauni nolūki un kaitīga pedagoģija. Parastās tiesas nespēs spriest par �ādiem pārkāpumiem.

Bez �aubām. Ta�u, kā es jau pieminēju, Anglijā nav neviena, kas spētu izskatīt �ādu lietu.

Ja jūsu gai�ība būtu tik laipns un ieskatītos manu piezīmju �etrdesmit otrajā lappusē, jūs redzētu, ka es ierosinu iesaistīt Doktoru kolēģijas tiesne�us, advokātus un proktorus. Es varētu viņiem izskaidrot taumaturģisko likumu principus � tas neprasīs daudz vairāk par nedēļu. Un es varu uz tiesas laiku aizlienēt viņiem savu kalpu D�onu �aildermasu. Viņ� ir ļoti zinīgs un bez grū�tībām spēs viņiem aizrādīt, ja viņi kļūdīsies.

Ko? Lai tiesnesi un juristus pamācītu sūdzētājs un viņa kalps? Nekādā gadījumā! Sī doma taisnajai tiesai derdz!

Misters Norels noblisināja acis.

Bet kā tad es varu būt dro�s, ka neuzradīsies citi burvji, kas ap�aubīs manu autoritāti un runās man pretī?

Mister Norel, tiesas uzdevums � nevienas liesas uzdevums � nav izcelt kādas personas ieskatus pāri visiem pārējiem! Ne maģijā, ne arī citās dzīves sfērās. Ja citu burvju ieskati at�ķiras no jūsējiem, tad strīdieties ar viņiem! Jums jāpierāda, ka jums ir taisnība, � glu�i kā es daru politikā. Jums jādiskutē, jāpublicējas, jāpiekopj jūsu maģija, jums jāiemācās dzīvot, kā dzīvoju es � pa�stāvīgi saduroties ar kritiku, iebildumiem un nelabvēlību. Tā, ser, ir pieņemts dzīvot Anglijā.

Bet�

Atvainojiet, mister Norel. Es vairs neko nevēlos dzirdēt. Saruna ir bei�gusies. Lielbritānijas valdība jums pateicas. Jūs esat izdarījis dzimtenei izcilus pakalpojumus. Visiem zināms, cik augstu mēs jūs vērtējam, ta�u tas, ko jūs lū�dzat, nav iespējams.

Par Drolaita krāp�anos drīz kļuva zināms visiem, un, kā jau Norels bija pa�reģojis, sava daļa vainas tika piedēvēta arī abiem burvjiem. Galu galā vienam no viņiem Drolaits bija sirdsdraugs. Karikatūristi ļoti nopriecājās par �ādu saga�dī�anos, un presē nokļuva vairāki visai izteiksmīgi zīmējumi. Teiksim, D�ord�s Kruk�enks bija attēlojis misteru Norelu lielas apbrīnotāju grupas priek�ā uz�stājamies ar garu runu par angļu maģijas cildenumu, bet otrā istabā Streind�s tikmēr diktēja kalpam tādu kā rēķinu, kas tika ar krītu rakstīts uz tāfeles: "Par attāla paziņas nogalinā�anu ar burvestību � divdesmit gineju. Par laba drauga nogalinā�anu � �etrdesmit gineju. Par ģimenes locekļa nogalinā�anu � simt gineju. Par laulātā nogalinā�anu � �etrsimt gineju." Rolendsona karikatūrā pa ielu ar sunīti gāja smalka dāma. Sastaptais paziņa jūsmoja par sunīti: "Ai, misis Fuksa, kāds jauks mopsītis!" � "Jā," atbild Fuksa kundze, "tas ir misters

Fukss. Es samaksāju misteram Streind�am un misteram Norelam �etrdesmit ginejas par to, lai vīrs darītu visu, ko es vēlos, un lūk, ko es dabūju!"

Ir pilnīgi skaidrs, ka �īs karikatūras un �ultainie avī�raksti angļu maģijas atjaunotnes lietai nodarīja lielu kaitējumu. Tagad uz maģiju varēja paraudzī�ties glu�i citādi � tā vairs nebija tikai Nācijas Lielākais Glābiņ�, bet arī Ļaun�darības un Skaudības Ierocis.

Bet tie, kurus Drolaits bija apkrāpis? Kā viņi uz �o lietu raudzījās? Nav �aubu, ka misters Pelgreivs � mū�vecais, slimais un nesaticīgais kungs, kas bija cerē�jis dzīvot mū�īgi, � grasījās iesūdzēt Drolaitu par krāp�anu, ta�u viņam tas neizdevās, jo nākamajā dienā viņ� nomira pēk�ņā nāvē. Bērni un mantinieki (kas vienprātīgi viņu ienīda) tikai priecājās, kad izrādījās, ka vecā Pelgreiva mū�a pēdējās dienas aptum�ojusi vil�anās, nomāktība un bēdas. Arī 110 Grejas jaunkundzes un Bulvērta kundzes Drolaitam nebija pamata baidīties. Grejas jaunkundzes draugi un radinieki nemū�am nepieļautu, lai viņu iepin vulgārā tiesas prāvā, savukārt norādījumi, kurus Drolaitam bija devusi Bulvērta kun�dze, bija tik neģēlīgi, ka viņu pa�u varētu atzīt par vainīgu: viņa krāpniekam neko nespēja padarīt. Atlika abi Notingem�iras aldari, Gatkombs un Tantonijs. Misters Gatkombs, darījumu cilvēks būdams, visvairāk domāja par to, kā atgūt naudu, un nosūtīja uz Londonu tiesu izpildītāju. Diem�ēl Drolaits nespēja izpil�dīt mistera Gatkomba pieticīgo vēlē�anos, jo naudu jau sen bija iztērējis.

Un tā mēs esam nonāku�i pie Drolaita īstās kri�anas: viņ� vēl nebija lāgā izsprucis no karātavām, kad pie viņa dzīves mākoņainajām debesīm parādījās īstenā Nemezīda, kas, melnajiem spārniem plīvojot, cauri gaisiem traucās viņu satriekt. Drolaits nekad nebija pieredzējis bagātas dienas, patiesībā bija glu�i otrādi. Lielākoties viņ� dzīvoja uz parāda un aizņēmās no draugiem. Reizumis viņ� kaut ko laimēja spēļu klubos, ta�u bie�āk mudināja spēlēt muļķa zaļknāb�jus un, kad tie zaudēja (kā alla� notika), viņ� saņēma tos aiz elkoņa un, bez mi�tē�anās runādams, veda pie kāda pazīstama augļotāja. � Nevienu citu naudas aizdevēju es jums no tīras sirds nespētu ieteikt, � viņ� izpalīdzīgi stāstīja, � visi prasa glu�i bezdievīgus procentus, � bet misters Bazards � tā ir pavisam cita lieta. Viņ� ir brīnum laipns vecs kungs. Viņ� nespēj noskatīties, kā cilvēkam tiek liegti dzīves mazie prieciņi, ja viņa rīcībā ir līdzekļi tos baudīt. Es tik tie�ām domāju, ka nelielu naudas summiņu aizdo�anu viņ� uzskata drīzāk par labda�rību, nevis par veikalu!

Par �o niecīgo, ta�u nozīmīgo lomu jaunekļu ievilinā�anā parādu valgos, netikumos un izputē�anā, Drolaits no augļotājiem saņēma atlīdzību � parasti pirmajā gadā par vienkār�ļau�u dēliem tie bija �etri procenti no augļotāja attie�cīgās peļņas, par vikontu vai baronetu dēliem � se�i procenti un par grāfu vai kungu dēliem � desmit procenti.

Viņa negods pamazām nonāca ļau�u mutē. Drēbnieki, cepurnieki un cim- dinieki, kuriem viņ� bija parādā, kļuva nemierīgi un sāka prasīt savu naudu atpakaļ. Parādi, par kuriem viņ� bija omulīgi domājis, ka tie vēl var pagaidīt �etrus piecus gadiņus, piepe�i vairs nebija aizmirsti un bija steidzami jāsa�maksā. Gar viņa durvīm dauzījās sarkanģīmji ar bozēm rokā. Vairāki cilvēki viņam ieteica tūdaļ pat doties uz ārzemēm, ta�u viņ� nespēja noticēt, ka draugi tie�ām ir viņu pametu�i likteņa varā. Viņ� cerēja, ka misters Norels ap�ēlosies; cerēja, ka Laselzs � mīļais, labais Laselzs � viņam palīdzēs. Viņ� aizrakstīja abiem godbijīgas vēstules, lūgdams nekavējoties aizdot �etrsimt gineju. Ta�u misters Norels vispār neatbildēja, bet Laselzs atrakstīja vienīgi, ka viņam ir prin�cips nekad nevienam neaizdot naudu. Otrdien no rīta Drolaitu apcietināja par parādiem un piektdien viņ� jau sēdēja Karaļa sola cietumā.

Vienu vakaru, apmēram nedēļu pēc �iem notikumiem, kad novembris jau gāja uz beigām, Streind�s un Arabella sēdēja Soho-skvēra nama salonā. Arabella rak�stīja vēstuli, Streind�s izklaidīgi plūkāja matus un skatījās tuk�umā. Piepe�i viņ� piecēlās un izgāja no salona.

Pēc stundas viņ� atgriezās ar kādu duci aprakstītu papīra lapu.

Arabella pacēla galvu.

Man likās, to rakstu "Angļu maģijas draugiem" tu jau biji pabeidzis, � viņa bilda.

Tas nav raksts "Angļu maģijas draugiem". Tā ir kritika par Porti�eda grāmatu.

Bet tu ta�u nevari kritizēt grāmatu, kuru pats palīdzēji sarakstīt, � Arabella sarauca pieri.

Man liekas, varu gan. Zināmos apstākļos.

Padomā tikai! Un kas tie par apstākļiem?

Ja es rakstu, ka tā ir nejēdzīga grāmata, nekrietni meli, kas tiek uztiepti angļu lasītājiem.

Arabellai mute palika vaļā.

D�onatan! � viņa pēdīgi izdvesa.

Bet tā grāmata ir nejēdzīga!

Streind�s iedeva viņai papīru �ūksni, un Arabella sāka lasīt. Pulkstenis uz kamīna karnīzes nosita desmit, un D�eremijs ienesa tējas traukus. Izlasījusi visu, Arabella nopūtās.

Ko tu ar to grasies darīt?

Nezinu. Jādomā, publicēt.

Bet ko teiks nabaga lords Porti�eds? Ja viņ� savā grāmatā ir sarakstījis aplamības, tad, protams, kādam vajag to pateikt. Bet tu ļoti labi zini, ka viņ� tā rakstīja tikai tāpēc, ka tu liki. Viņ� jutīsies nekrietni izmantots.

Kā nu ne! Visa tā padarī�ana jau no pa�a sākuma bija riebīga,� Streind�s bezrūpīgi atteica. Viņ� iedzēra pāris malkus tējas un apēda grauzdiņu. � Bet tas nav galvenais. Vai man, rūpējoties par Porti�edu, vajadzētu noklusēt manas patiesās domas? Nē, man tā ne�ķiet. Un tev?

Bet vai tam noteikti jābūt tev? � Arabella nelaimīga jautāja. � Nabaga lords, no tevis viņam būs pagalam sāpīgi to dzirdēt.

Streind�s savilka uzacis.

Bet protams, tam jābūt man. Vai tad ir vēl kāds cits? Ku�, rimsties. Es apsolu pie pirmās izdevības viņam dziļi jo dziļi atvainoties.

Un ar to Arabellai vajadzēja apmierināties.

Tikām Streind�s prātoja, kam nosūtīt savu sacerējumu. Galu galā viņ� iz�ķī�rās par misteru D�efriju, "Edinburgas apskata" redaktoru. Ja drīkstu atgādināt, "Edinburgas apskats" bija radikāls izdevums, kas aizstāvēja politiskās reformas, katoļu un ebreju emancipāciju un da�neda�ādas citas lietas, pret ko misteram Norelam bija lieli iebildumi. Attiecīgi pēdējo gadu laikā mistera D�efrija acu priek�ā viņa konkurentu izdevumos parādījās kritikas un raksti par angļu ma�ģijas atjaunotnes lietu, turpretim viņ� pats, nabags, palika tuk�ā. Bez �aubām, viņ� Streind�a kritiku uzņēma atplestām rokām. Viņu itin nemaz neuztrauca fakts, ka tajā rakstītas pārsteidzo�as un revolucionāras lietas, jo tie�i tāds saturs viņam visvairāk gāja pie sirds. Viņ� nekavējoties atbildēja Streind�am, ka publicēs to, cik ātri vien varēs, un pēc da�ām dienām kā dāvanu atsūtīja Strein�d�am haggis (tas ir tāds kā skotu pudiņ�).

1815. gada janvāris

Raksts nr. XIII "Apcerējums par Angļu maģijas neparasto atdzim�anu u.c.", autors D�ONS VOTERBERIJS, lords PORTI�EDS, lidz ar Atskaiti par nesenajā Pireneju karā izmantoto maģiju, ko sarakstījis D�ONATANS STREIND�S, Viņa gai�ības hercoga VELINGTONA leibburvis. Londona, 1814, D�ona Ma- reja apgādā.

Būdams mistera NORELA palīgs un favorīts un mistera STREIND�A draugs, Lords PORTI�EDS ir tie�i tas cilvēks, kam vajadzēja aprakstīt neseno maģisko notikumu vēsturi, jo daudzos no tiem viņ� atradies pa�ā epicentrā. Katru mis�tera NORELA un mistera STREIND�A panākumu pla�i atspoguļoju�i laikrak�sti un kritikas, ta�u lords PORTI�EDS visai padziļina lasītāju izpratni, atklājot arī to, kas viņiem līdz �im nebija zināms.

Mistera NOReLA jūsmīgākie apbrīnotāji vēlēsies mūs pārliecināt par to, ka 1807. gada pavasari viņ� ieradās Londonā, jau būdams Anglijas Di�ākais Bur�vis un laikmeta Izcilākais Fenomens, ta�u no FORTI�EDA grāmatas kļūst skaidrs, ka gan viņa, gan STREIND�A zinīgums un prasmes pakāpeniski attīstīju�ās no itin nedro�iem asniem. Līdzteku abu panākumiem PORTI�EDS neaizmirst pieminēt viņu neveiksmes. Piektajā nodaļā lasāms traģikomisks stāsts par abu ieilgu�ajām domstarpībām ar JĀTNIEKU GVARDI. Tās aizsākās 1810. gadā, kad vienam no gvardes ģenerāļiem prātā ienāca oriģināla doma kavalērijas zirgus nomainīt pret vienrad�iem � viņ� cerēja tādējādi sniegt kareivjiem iespēju nobadīt francū�us, ietriecot ragu tiem sirdī. Diem�ēl �is brīni�ķīgais nodoms palika neīstenots, jo misteram NORELAM un misteram STREIND�AM vēl krietni jānopūlas, lai sagādātu kavalērijas vajadzībām pietiekami daudz vienrad�u: pagaidām viņi nav spēju�i atrast nevienu pa�u.

Ne tik augstu, iespējams, vērtējama viņa gai�ības grāmatas otrā daļa, kur viņ� atvadās no aprakstiem un sāk izklāstīt nosacījumus, ar kuru palīdzību iespē�jams lemt, kas angļu maģijā ir un kas nav cienījams, � citiem vārdiem, kas dē�vējams par Balto maģiju un kas turpretim par Melno. Nekas jauns �ai ziņā nav atrodams. Ja lasītājs pārlaistu skatienu mūsdienu komentētāju atziņām par Maģiju, viņ� pamanītu zīmīgu ieskatu viendabību. Visu stāstītā vēsture ir vie�nāda, un visi savus slēdzienus balsta uz vieniem un tiem pa�iem argumentiem.

Varbūt pienācis laiks vaicāt, kālab tā? Visās citās Zinību nozarēs mūsu iz�pratni vairo racionāla kritika un strīdi. Jurisprudencē, Teoloģijā, Vēsturē un Zinātnē pastāv da�ādi novirzieni. Kālab ir tā, ka Maģijā mēs alla� dzirdam vienus un tos pa�us apnicīgos apgalvojumus? Jāsāk brīnīties, vai vispār ir vērts kaut ko apgalvot, ja reiz visi, �ķiet, ir pārliecināti par glu�i vienādām patie�sībām. �ī skumīgā vienmuļība jo sevi�ķi labi redzama pēdējā laikā iznāku�ajās grāmatās par ANGLIJAS MAĢIJAS VĒSTURI, kas ar katru pārstāstī�anu kļūst arvien dīvaināka.

�is pats autors pirms astoņiem gadiem publicēja grāmatu "Karalis Krauk�lis: vēsturiski stāsti bērniem", kas ir viena no labākajām bērnu grāmatām par Maģiju. Tajā autoram izdevies dzīvi un spilgti pastāstīt par D�ONA ASKGLĀSA pārdabiskajām un brīnumainajām burvestībām. Tad kāpēc viņ� tagad izliekas, ka īstenā Angļu maģija aizsākās tikai se�padsmitajā gadsimtā līdz ar MĀRTIŅU PEILU? Sestajā "Apcerējuma par Angļu maģijas neparasto atdzim�anu" nodaļā viņ� pasludina, ka PEILS apzināti attīrījis Angļu maģiju 110 tum�iem piemaisī�jumiem. �o neparasto apgalvojumu autors pat nemēģina pamatot � un pareizi vien ir, jo nekāda pamatojuma tam nav.

Saskaņā ar PORTI�EDA pa�reizējiem uzskatiem, PEILA aizsākto tradīciju kopu�i HIKMENS, LANCESTERS, GUBĒRTS, BELĀZISS u.c. (tie, kurus mēs dēvējam par ARGENTIE�U burvjiem), un jaunajos laikos tā sasniegusi spo�u apogeju mistera NORELA un mistera STREIND�A maģijā. Jā, misters STREIND�S un misters NORELS ir �akli nopūlēju�ies, lai iedēstītu �ādus uzskatus. Ta�u tās ir aplamības. MĀRTIŅAM PEILAM un ARGENTIE�U burvjiem ne prātā ne�nāca likt pamatus Angļu maģijai. Ar katru savu burvestību, ar katru uzrakstīto vārdu viņi lūkoja atdzemdināt spo�o Maģiju, ko bija radīju�i viņu priek�te�i (kurus mēs dēvējam par Zelta laikmeta jeb AUREĀTU burvjiem): TOMASS GODBLESS, RALFS DE STOKSIJS, KATRĪNA NO VIN�ESTERAS un visupirms D�ONS ASKGLĀSS. MĀRTIŅ� PEILS bija uzticams �o burvju pēcnieks. Viņ� nerimus no�ēloja, ka nav piedzimis divus gadu simteņus agrāk.

Viena no neparastākajām Angļu maģijas atjaunotnes īpatnībām ir tās at�tieksme pret D�ONU ASKGLĀSU. Mūsu dienās viņa vārdu piesauc tikai tālab, lai viņu nomelnotu. Salīdzinājumam iedomāsimies, kā būtu, ja misters DEIVIJS un misters FARADEJS, un citi mūsu ievērojamie Zinātnieki uzskatītu par ne�piecie�amu savus priek�lasījumus iesākt, izsakot nicinājumu un naidu pret IZAKU ŅŪTONU. Vai, par piemēru, mūsu slavenie Ārsti katru paziņojumu par jauniem atklājumiem Medicīnā ievadītu ar vārdiem par to, kāds neģēlis bijis VILJAMS HĀRVIJS.

Garu savas grāmatas nodaļu lords PORTI�EDS veltījis tam, lai pierādītu, ka pretēji vispārējam ieskatam D�ONS ASKGLĀSS nav Angļu maģijas pamat- licējis, jo Britu salās arī pirms viņa biju�i burvji. To es nenoliedzu. Turpretim es kategoriski noliedzu apgalvojumu, ka pirms D�ONA ASKGLĀSA Anglijā pastāvēja jebkāda Maģijas tradīcija.

Palūkosimies, kas tad bija �ie agrīnie burvji, kas PORTI�EDAM liekas tik nozīmīgi. Viens no viņiem bija JĀZEPS NO ARIMATEJAS, burvis, kas ieradās no Svētās zemes un iedēstīja burvju koku, kam vajadzēja sargāt Angliju no visa ļauna � ta�u man nav gadījies dzirdēt, ka viņ� būtu uzkavējies Britu salās gana ilgi, lai iemācītu savas mākas jele vienam no �ejienie�iem. Otrs ir MERLINS, ta�u viņ�, būdams no mātes puses Velsietis, bet no tēva puses Peklietis, laikam gan nav pieskaitāms PORTI�EDA, NORELA un STREIND�A sirdīm gau�ām dārgās cienījamās Angļu maģijas ciltstēviem. Un kur, lūdzu, ir MERLINA mā�cekļi un pēcte�i? Nespējam nosaukt nevienu vienīgu. Tā gan, jo �oreiz pareizs ir visu ieskats: pirms D�ONS ASKGLĀSS ieradās no Elfu valsts un nodibināja Ziemeļanglijas karaļvalsti, Maģija �ajās salās sen bija izzudusi.

Cik noprotams, arī PORTI�EDAM �ai ziņā ir zināmas �aubas un, katram gadījumam � ja nu viņa apgalvojumi lasītājus nav pārliecināju�i, viņ� mē�ģina pierādīt, ka D�ONA ASKGLĀSA burvestībām biju�i ļauni nolūki. Tomēr no piemēriem, kurus viņ� min, pamatodams �o slēdzienu, tas nekādā ziņā nekļūst skaidrs. Aplūkosim vienu no tiem. Visi ir dzirdēju�i par �etriem bur�vju me�iem, kas ieskāva D�ONA ASKGLĀSA valsts galvaspilsētu Ņūkāslu, proti, par "Lielo Tomu", "Asmodeja citadeli", "Mazo Ēģipti" un "Serlo velti". �ie me�i pārvietojās pa zemes virsu, un ir zināms, ka reizumis tic apriju�i ļaudis, kas tuvoju�ies galvaspilsētai, lai uzbruktu tās iedzīvotājiem. Pats par sevi saprotams, cilvēkēdāji me�i mums liekas pārdabiska un �au�alīga ideja, ta�u nekas neliecina, ka tāpat būtu domāju�i arī D�ONA ASKGLĀSA laika�biedri. Tie bija ne�ēlīgi gadsimti; D�ONS ASKGLĀSS bija viduslaiku valdnieks un, aizsargādams savu pilsētu un pilsoņus, viņ� rīkojās tā, kā viduslaikos bija pieņemts.

Par ASKGLĀSA krietnumu ir grūti spriest, tāpēc ka ļoti bie�i nevar ne no�skārst, kādi dzenuļi mudināja viņu rikoties. Viņ� ir pats noslēpumainākais no visiem AUREĀTU burvjiem. Neviens nezina, kāpēc 1138. gadā viņ� lika mēne�sim pazust no debesīm un izklejot visus Anglijas ezerus un upes. Mēs nezinām, kāpēc 1202. gadā viņ� saķildojās ar Ziemu, izraidīja to no savas karaļvalsts un �etrus gadus Ziemeļanglijā bija nepārstraukta vasara. Mēs nezinām arī to, kāpēc 1345. gada maijā un jūnijā visi karaļvalsts vīri, sievas un bērni trīsdesmit naktis pēc kārtas sapņoja, ka ir sapulcēju�ies tum�sarkanā laukā un zem bāli zeltītām debesīm ceļ augstu, melnu torni. Tie strādāja ikkatru nakti, un no rīta savās cisās pamodās glu�i izvārgu�i. Sapnis no viņiem atstājās tikai pēc trīs�desmitās nakts, kad tornis un mūri tam apkārt bija uzcelti. Mēs noskār�am, ka visi �ie stāsti � bet jo sevi�ķi pēdējais � vēsta par di�iem notikumiem, ta�u mums nav ne mazākās nojausmas, kas tobrīd norisinājās D�ONA ASKGLĀSA valdījumos. Da�i pētnieki izteiku�ies, ka augstais, melnais tornis atradies tajos Elles novados, ko Askglāss it kā nomājis no LUCIFERA, un ASKGLĀSS būvējis cietoksni, lai dotos karā ar saviem Elles ienaidniekiem. Ta�u MĀRTIŅ� PEILS bija citās domās. Viņ� ieskatīja, ka torņa cel�ana kaut kā saistīta ar Melnās Nāves parādī�anos Anglijā trīs gadsimtus vēlāk. D�ONA ASKGLĀSA Ziemeļ- anglijas karaļvalsti mēris postīja daudz mazāk nekā dienvidu kaimiņzemi, un PEILS uzskatīja, ka tā bijis tāpēc, ka ASKGLĀSS uzbūvējis nocietinājumus un nelaidis to iek�ā.

Ja var ticēt "Apcerējumam par Angļu maģijas neparasto atdzim�anu", par tādām lietām nav vērts lauzīt galvu. Lords PORTI�EDS un misters NORELS apgalvo, ka Modernam Burvim nav jānoņemas ar to, ko viņ� pagaidām nav līdz galam izpratis. Turpretim es uzstāju, ka tie�i tāpēc, ka �īs lietas mums vēl nav saprotamas, tās nepiecie�ams pētīt.

Angļu Maģija ir kā savāds nams, kurā dzīvojam mēs, burvji. Tas celts uz D�ONA ASKGLĀSA ieliktiem pamatiem, un, izlikdamies to nemanām, mēs pakļaujam sevi briesmām. �os pamatus vajag studēt un izprast to iedabu, lai mēs zinātu, ko tie spēj noturēt un ko netur. Citādi sāks parādīties plaisas, pa kurām pūtīs vēji no Dievs zina kurienes. Sve�as gātis vedīs mūs turp, kur mēs nemaz negribam nonākt.

Noslēgumā secināsim, ka PORTI�EDA grāmata � kurā tie�ām ir daudz lielisku lappu�u � ir teicama liecība par negudro pretrunu pa�ā Modernās Angļu maģijas kodolā: mūsu priek�zīmīgākie burvji neatlaidīgi sludina savu apņem�anos izdzēst no Angļu maģijas visas D�ONA ASKGLĀSA pēdas, bet vai tas ir iespējams? Mums nav citas maģijas kā vien tā, ko mēs mācāmies no D�ONA ASKGLĀSA.

1815. gada februāris

Daudz strīdīgu rakstu mēdza parādīties "Edinburgas apskatā", tomēr tik strīdīgs līdz �im nebija redzēts. Janvāra beigās visā valstī, no viena gala līdz otram, diezin vai izdotos atrast kaut vienu izglītotu cilvēku, kas to nebūtu lasījis un nonācis pie sava sprieduma. Lai arī autors nebija norādīts, visi zināja, kas to sarakstījis: Streind�s. Jā, protams, sākumā da�s minstinājās un norādīja uz faktu, ka Streind�s bija saņēmis tikpat daudz kritikas, cik Norels � varbūt vēl vairāk. Tomēr draugi �os cilvēkus uzskatīja par lieliem nelgām. Vai tad ku�ram katram nebija zināms, ka Streind�s ir tie�i tāds au�īgs strīdoņa, kas nudien spējīgs uzstāties pats pret sevi? Un vai tad raksta autors klaji neapgalvoja, ka ir burvis? Kur� cits tas varētu būt? Kur� cits izteiktos tik nepārsūdzami?

Kad misters Norels ieradās Londonā, viņa ieskatus visi uzņēma kā glu�i jaunus un nepavisam ne ērmotus. Pa �o laiku londonie�i bija pie tiem piera�du�i, un misteru Norelu, kas sludināja, ka maģijai, glu�i tāpat kā pasaules jū�rām, jāatrodas angļu pārvaldībā, viņi uztvēra kā laikmeta spoguli, jā, tā jābūt. Vajag tikai pienācīgi novilkt maģijas robe�as, un tad ar visu, ko modernām lēdijām un d�entlmeņiem nav viegli izprast � D�ona Askglāsa trīssimt gadu ilgo valdī�anu, angļu savādās, mulsino�ās attieksmes ar elfiem � varēs ērti un viegli tikt galā. Te pēk�ņi Streind�s apgrie� noreliskos ieskatus par maģiju kā�jām gaisā. Piepe�i sāka izskatīties, ka viss, ko ikkatrs anglis bērnībā uzzina par me�onīgo angļu maģiju, tomēr var izrādīties taisnība, un vēl �obaltdien pa ne�zināmām, aizmirstām takām viņpus lietus, aiz pamales, varbūt jāj D�ons Askglāss ar savu ļau�u un elfu svītu.

Gandrīz visi domāja, ka abu burvju kopdarbam būs pienācis gals. Londonā melsa, ka Streind�s ieradies Hanover-skvērā un kalpi nav viņu laidu�i iek�ā. Klīda ari pretējas baumas � ka Streind�s neesot ieradies Hanover-skvērā un misters Norels dienu un nakti sē�ot bibliotēkā, viņu gaidīdams, un katras piecas minūtes dzenājot kalpus pie loga paskatīties, vai neredz viņu nākam.

Februāra sākumā Streind�s kādu svētdienas vakaru pēdīgi apmeklēja mis�teru Norelu. Tas bija zināms dro�i, jo divi d�entlmeņi, kas devās uz Hanover- skvēra Svētā Jura baznīcu redzēja viņu stāvam uz mistera Norela nama lieveņa; redzēja atveramies durvis; redzēja, kā Streind�s sasveicinās ar kalpu, un redzēja, kā viņ� acumirklī tiek ielaists kā sengaidīts viesis. Abi d�entlmeņi turpināja ceļu uz baznīcu, kurā nonāku�i tūdaļ par redzēto pastāstīja saviem biedriem blakus solos. Pēc piecām minūtēm baznīcā ieradās izdēdējis vīrs, kas izskatījās pēc svētā. Izlikdamies, ka skaita lūg�anas, viņ� pa�ukstēja, ka nupat runājis ar kādu, kas bijis izliecies pa mistera Norela kaimiņmājas otrā stāva logu, un �ī persona teikusies dzirdam, kā misters Streind�s baras un kliedz uz savu skolo�tāju. Pēc divām minūtēm jau visā baznīcā zināja, ka abi burvji piedraudēju�i viens otram ar kaut ko līdzīgu izslēg�anai no burvju brālības. Sākās dievkalpo�jums, un tika ievērots, ka neviens vien baznīcēns ar ilgām lūkojas uz logu pusi, it kā prātojot, kāpēc reliģiska rakstura ēkās �īs atveres katrā ziņā jāierīko tik augstu. Ērģeļu pavadījumā tika nodziedāta himna, un vairāki no sanāku�ajiem vēlāk stāstīja, ka dzirdēju�i mūzikā ieau�amies re�ņus pērkona grāvienus � maģiski traucējumi, skaidrs kā diena. Tomēr citi iebilda, ka tās visas esot iedomas.

Visas �īs noģiedas būtu ārkārtīgi pārsteigu�as abus burvjus, kuri tikām klu�sēdami stāvēja mistera Norela bibliotēkā un modri vēroja viens otru. Streind�s vairākas dienas nebija savu skolotāju redzējis un bija satriekts, cik nelāgi tas izskatījās. Norela seja bija nomērējusi, viņ� bija izkrities miesās un izskatījās par desmit gadiem vecāks.

� Varbūt apsēdīsimies, ser? � Streind�s jautāja. Viņ� devās uz krēsla pusi, un misters Norels, negaidījis tik strauju kustību, sarāvās. Gandrīz �ķita � viņ� domā, ka Streind�s viņam sitīs. Tomēr jau pēc mirkļa ari viņ� bija gana atta�pies, lai spētu apsēsties.

Arī Streind�s nejutās necik labāk. Aizritēju�o dienu laikā viņ� atkal un atkal bija sev jautājis, vai viņam bija tiesības publicēt �o kritiku, un atkārtoti nācis pie slēdziena, ka bija gan. Tad viņ� izlēma, ka vispareizāk būtu ieņemt cildena pārākuma pozu, ko mīkstināt ar ļoti mērenu atvaino�anos. Tomēr �obrīd, no visas tiesas atkal sē�ot mistera Norela bibliotēkā, viņam nezin kāpēc nebija viegli ielūkoties skolotājam acīs. Skatiens aizķērās pie dīvainiem priek�metiem � tas krita uz mazu dr. Mārtiņa Peila statueti, tad uz durvju raguļa, uz viņa pa�a īk�ķi, uz mistera Norela kreisās kājas kurpi.

Savuties misters Norels ne uz mirkli neatrāva acis no Streind�a sejas.

Labu brīdi klusēju�i, abi ierunājās reizē:

Pēc tā, cik ļoti laipns jūs pret mani bijāt� � uzsāka Streind�s.

Jūs domājat, ka es dusmojos, � uzsāka misters Norels.

Abi apklusa, tad Streind�s ar �estu lūdza misteru Norelu turpināt.

Jūs domājat, ka es dusmojos, � misters Norels sacīja, � bet tā nav. Jūs domājat, ka es nezinu, kāpēc jūs tā izdarījāt, bet es zinu. Jūs domājat, ka esat rakstījis no visas sirds un tagad katrs anglis jūs saprot. Bet ko viņi saprot? Neko. Es jūs sapratu, vēl pirms jūs bijāt paņēmis rokā spalvu. � Norels apklusa, un viņa seja raustījās, it kā viņ� pūlētos izteikt kaut ko dziļi nobēdzinātu. � Jūs to visu rakstījāt man. Vienīgi man.

Streind�s jau vēra muti, lai celtu iebildumus pret tik pārsteidzo�u secinā�jumu. Tomēr padomājis viņ� atskārta, ka dro�i vien tā bija taisnība. Viņ� klusēja.

Misters Norels runāja tālāk:

�Vai jūs tie�ām domājat, ka es nekad neesmu jutis to pa�u� tādas pa�as ilgas?

Mums nav citas maģijas kā vien tā, ko mēs mācāmies no D�ona Askglāsa. Bet protams! Kā gan citādi? Es jums pateik�u: kad es biju jauns, manā dzīvē bija brī�i, kad es būtu darījis visu, izcietis jebkādas mokas, lai tikai viņu atrastu un mestos viņam pie kājām. Es mēģināju viņu uzburt� Ha! Tā var rīkoties tikai ļoti jauns un ļoti neldzīgs cilvēks � izturēties pret karali kā pret sulaini, mē�ģināt atsaukt viņu. Es uzskatu, ka viena no manas dzīves lielākajām veiksmēm ir tā, ka man tas neizdevās! Pēc tam es mēģināju viņu atrast, likdams lietā vecos, labos uzmeklē�anas buramvārdus. Man neizdevās pat panākt, lai buramvārdi sāk darboties. Visu savu jaunības maģiju es iz�ķērdēju, pūlēdamies viņu samek�lēt. Desmit gadus par to vien domāju.

Jūs neko tādu agrāk neesat stāstījis, ser.

Misters Norels nopūtās.

Es vēlējos, lai jūs neatkārtotu manas kļūdas. � Viņ� bezpalīdzīgi pa�cēla rokas.

Bet jūs pats, mister Norel, sacījāt, ka tas bija sen, kad jūs bijāt jauns un nepieredzējis. Tagad jūs esat pavisam cits burvis, un es paglaimo�u sev, sacī�dams, ka es neesmu glu�i caurmēra palīgs. Kā būtu, ja mēs pamēģinātu vēlreiz?

Tik varenu burvi nav iespējams atrast, ja viņ� pats to nevēlas,� misters Norels bez aplinkiem paziņoja. � Nav jēgas pat mēģināt. Vai jums �ķiet, ka viņ� pievēr� uzmanību tam, kas notiek Anglijā? Es jums pateik�u: nē. Viņ� mūs jau sen ir pametis.

Pametis? � Streind�s sarauca pieri. � Tas ir visai skarbs vārds. Es sa�protu, pēc vil�anās pilniem gadiem tā gribas domāt. Tomēr ir daudz tādu cilvēku liecību, kuri D�onu Askglāsu redzēju�i ilgi pēc tam, kad viņ� it kā devies prom no Anglijas. Ņūkāslas cimdinieka meitiņa, [66] [1] Septiņpadsmitā gadsimta beigas Karaļa pilsētā Ņūkāsla dzīvoja kāds cimdinieks, kuram bija meitiņa � liela pārgalve. Kādu dienu �ī meitiņa, kurai vajadzēja spēlēties kādā tēva nama kaktā, pazuda. Māte, tēvs un brāļi viņu meklēja un nevarēja atrast. Kaimiņi meklēja, bet neatrada. Tad, jau stipri pret vakaru, viņi pacēla acis un ieraudzīja meitēnu nā�kam lejup pa dubļainu, bruģētu pakalnu. Da�iem �ķita, ka bērnam līdzās pa ziemfgi tum�o ielu soļo vēl kāds, tomēr meitenīte pārradās viena pati. Viņa bija glu�i sveika un vesela, un, rau, ko mājinieki izlobīja no viņas stāstītā:

Viņa bija izgājusi no tēva nama un devusies pastaigāties pa pilsētu, ta�u drīz nokļuvusi kādā ielā, ko nekad nebija redzējusi. �ī iela bija plata un gludi bruģēta, un ļoti krauja � drīz vien viņa nonāca nepieredzēti augstu, un tur bija vārti un liela akmens nama pagalms. Viņa iegājusi �ajā namā un izstaigājusi daudzas istabas, ta�u visur bija tuk�s, kluss, pilns putekļu un zirnekļu. Vienā nama pusē bija vesela rinda istabu, kurās uz sienām un grīdas bez rimas virmoja ēnas, it kā aiz logiem augtu lapoti koki, ta�u nekādu koku tur nebija (un ārā bija ziema). Vienā istabā nebija nekā cita kā vien augsts spogulis. Likās, istaba un spogulis bija saķīvēju�ies, jo spogulis rādīja, ka istaba ir pilna putnu, kaut gan tajā nekā nebija, � un to�mēr cimdinieka meitiņa visapkārt dzirdēja putnu dziesmas. Vēl namā bija gar�, tum�s gai�tenis, kurā skanēja ūdens �alkas, it kā tā galā atrastos tum�a jūra vai upe. Pa da�u istabu logiem viņa redzēja Ņūkāslu, pa citiem logiem � glu�i citu pilsētu, un bija arī tādi logi, aiz kuriem bija tikai augsti, tuk�i tīreļi un saltas, zilas debesis.

Viņa redzēja aug�up vērpjamies daudz kāpņu; sākumā lepnas un platas, tās strauji kļuva �aurākas, un, meitiņai kāpjot augstāk un augstāk, pa�ā aug�ā starp mūriem vīdēja vien sprau�gas un ejas, ko tikai bērns spētu pamanīt un tikai bērns izlīstu cauri. Pēdējā aila izveda pie mazām koka durtiņām.

Nepazīdama baiļu, viņa durtiņas atvēra, ta�u uzreiz iekliedzās, ieraudzījusi, kas slēpjas aiz tām. Likās, gaisā ņudz tūksto�iem, tūksto�iem putnu, tā ka tur nebija ne gaismas, ne tumsas, vien melnu spārnu ņirboņa. Kā no lielas tāles pūta vēj�, un viņai �ķita, ka visapkārt ir bezgalīgs pla�ums, it kā viņa būtu uzkāpusi debesīs un tās būtu pilnas kraukļu. Cimdiniekameitiņa pagalam izbijās, lā�u te uzreiz izdzirdēja kādu saucam viņu vārdā. Tai pa�ā brīdi visi putni izgaisa un viņa ieraudzīja, ka stāv �aurā istabiņā ar kailām akmens sienām un kailu akmens gridu. Istabiņā nebija nekādu mēbeļu, bet uz gridas sēdēja kāds vīrs, kas pamāja ar roku, aicinādams viņu tuvāk, un atkal nosauca viņu vārdā, mudinādams nebī�ties. Vīram bija gari, melni un izspūru�i mati un dīvainas, melnas un skrandainas drānas. Nekas nelika domāt, ka viņ� varētu būt karalis, un par to, ka viņ� ir burvis, liecināja vienīgi lielā sudraba ūdensbļoda viņam blakus. Cimdinieka meitiņa sēdēja melnajam vīram blakus līdz tumsai, un tad viņ� izveda bērnu cauri pilsētai un pavadīja līdz mājām.

Sk. 33. nodaļu, 3. piezīmi. basku jūrnieks�33 Iespējams, pa�u ērmīgāko stāstu par D�ona Askglāsa atgrie�anos pastāstījis kāds basku jūrnieks, kas bija palicis dzīvs pēc Spānijas karaļa Neuzvaramās armādas iznīcinā�anas. Viņa kuģi pie Anglijas ziemeļu krastiem bija sadragāju�as vētras, un jūrnieks kopā ar diviem kuģa- biedriem bija glābies iek�zemē. Ciemiem viņi neuzdro�inājās tuvoties, ta�u bija ziema, zemi klāja bieza sarmas krēsla, un visi trīs baidījās, ka nosals. Kad jau bija iestājusies nakts, viņi augstu kailā nokalnē uzgāja tuk�u akmens namu. Iek�ā bija gandrīz melna tumsa, tikai pa ma�ziem lodziņiem augstu zem jumta mirdzēja zvaigznes. Trīs bēgļi apgūlās uz klona un aizmiga.

Sapnī basku jūrnieks redzēja, ka uz viņu skatās karalis.

Viņ� pamodās. Pakorēs ziemas tumsu kliedēja blāvi palsas gaismas stari. Nama tālākajā stūrī ēnās vīdēja tāds kā akmens paaugstinājums. Gaisma kļuva spo�āka, un viņ� ieraudzīja, ka uz. paaugstinājuma kaut kas ir: krēsls vai tronis. Tronī sēdēja cilvēks: melnā apmetnī ietinies bāls vīrs ar gariem, melniem matiem. Līdz nāvei pārbijies, jūrnieks pamodināja savus biedrus un parādīja viņiem pārdabisko vīru tronī. Tas it kā noraudzījās uz viņiem, ta�u sēdēja pilnīgi nekustīgi, nepakustināja ne pirkstiņa, � tomēr kuģiniekiem neradās nekādas �aubas, ka viņ� ir dzīvs. Viņi klup�us kri�us metās uz durvīm un bēga prom pāri sarmota�jiem laukiem.

Drīz basku jūrnieks palika bez biedriem: nepagāja ne nedēļa, kad viens nomira no auk�stuma un sirdēstiem, bet otrs nolēma kulties atpakaļ uz Biskajas līci un devās uz dienvidiem; kas ar viņu notika, to neviens nezina. Turpretim basku jūrnieks palika turpat Kambrijā, kur viņu savās mājās pieņēma kāda zemnieku ģimene. Viņ� turpat salīga par algādzi un apņēma par sievu kaimiņmāju meiteni. Visu mū�u viņ� stāstīja par akmens klēti augstu atkalnē, un jaunie draugi un kaimiņi viņam paskaidroja, ka melnais vīrs tronī bijis karalis Krauklis. �o akmens klēti basku jūrnieks tā arī vairs neatrada, to netika redzēju�i arī viņa draugi un bērni.

Bet visu mū�u, sperdams kāju tur, kur ir tum�s, viņ� sacīja: "Es tevi sveicinu, kungs, lūdzams, nāc manā sirdī!" � ja nu bālais karalis ar garajiem, melnajiem matiem sē� tumsā un viņu gaida. Visā pla�ajā Ziemeļanglijā ir tūksto�iem, tūksto�iem tumsu, tūksto�iem, tūk�sto�iem vietu, kur var gaidīt Karalis. "Es tevi sveicinu, kungs, lūdzams, nāc manā sirdī!"

Misteram Norelam paspruka aizkaitināts �ņāciens.

� Tenkas un māņi! Pat ja �ie stāsti ir patiesi � un par to es ļoti �aubos �, es nekad neesmu sapratis, kā �ie cilvēki zināja, ka persona, ko viņi redzēju�i, ir

D�ons Askglāss. Nav zināms neviens viņa portrets. Divi no jūsu piesauktajiem � cimdinieka meitiņa un basku jūrnieks � nav nosauku�i viņu par Askglāsu. Viņi redzēja melnā tērptu vīru, un citi vēlāk viņiem iestāstīja, ka tas bijis D�ons Askglāss. Bet patiesībā tam, vai viņ� vienu vai otru reizi tika vai netika redzēts, gandrīz nav nozīmes. Visviens, pamezdams savu troni un dodamies prom no Anglijas, viņ� paņēma līdzi angļu maģijas labāko tiesu. Ar to pa�u sākās mūsu maģijas pagrimums. Vai tad ar to nepietiek, lai uzskatītu viņu par mūsu ienaid�nieku? Jūs ta�u dro�i vien esat izstudējis Voter�ipa "Brīni�ķa me�a Kaltumu"? [67] [1] Piters Voter�ips, "Brīni�ķa me�a kailums" (1444) � aculiecinieka sarakstīts, ārkārtīgi izvērsts stāstījums par angļu maģijas pagrimumu pēc D�ona Askglāsa aizjā�anas no Angli�jas. 1434. gadā (proti, gadā, kad Askglāss atstāja Angliju) Voter�ips bija divdesmit piecus gadus vecs, dzīvoja Norvi�ā un nule bija ķēries pie burvja aroda. "Brīni�ķa me�a kaltumā" sīki aprakstīti buramvārdi, kas lieliski darbojās, kamēr Askglāss un viņa elfu cilts pavalst�nieki uzturējās Anglijā, savukārt pēc viņu aizjā�anas vairs nebija nekam derīgi. Patiesībā apbrīnojami, cik lielā mērā mūsu zinā�anas par angļu aureātu maģiju cēlu�ās no Voter�ipa grāmatas. Var rasties iespaids, ka "Brīni�ķa me�a kaltums" ir �ultaina grāmata, ta�u ir vērts to salīdzināt ar abiem Voter�ipa vēlīnajiem sacerējumiem: "Manu darbu attaisno�ana, kas sarakstīta, no nīdētājiem bez pamata ieslodzītam Ņūarkas cietoksnī" (1459/1460) un "Vil�tus Karaļa Noziegumi (sarakstīts 1461.(?), izdots 1697. g. Penzansā).

Nē, neesmu izstudējis, � Streind�s atbildēja. Viņ� uzmeta misteram Norelam asu skatienu, kā vēlēdamies sacīt, ka �o grāmatu nav izstudējis tā pa�a vecā iemesla pēc. � Tomēr man vienalga būtu gribējies, ser, lai jūs vismaz daļēji �os savus ieskatus būtu izteicis agrāk.

Iespējams, esmu alojies, tik stipri slēpdams no jums savas domas, � misters Norels noteica, savīdams kopā pirkstus. � Jā, tagad esmu gandrīz pār�liecināts, ka tā bija kļūda. Ta�u es jau sen nospriedu, ka Lielbritānijas labad par �īm lietām pienākas ievērot absolūtu klusumu, un no veciem paradumiem ir grūti atteikties. Bet jūs, mister Streind�, jūs ta�u saprotat, kāds ir mūsu uzde�vums? Gan mans, gan jūsu? Maģija nevar atļauties gaidīt, līdz par Angliju lab�patiks padomāt Karalim, kam tā jau sen ir vienaldzīga. Mums jāizdeldē angļu burvju aklā paļau�anās uz viņu. Jāliek tiem aizmirst D�onu Askglāsu, tāpat kā viņ� ir aizmirsis mūs.

Streind�s skarbi papurināja galvu:

Nē. Par spīti visam, ko jūs sacījāt, es joprojām domāju, ka D�ons Ask�glāss ir pati angļu maģijas sirds, un nelikties par viņu zinis ir bīstami. Varbūt vispēdīgi izrādīsies, ka man nav taisnība. Tas ir ļoti iespējams. Tomēr �ajā jau�tājumā, kad runa ir par angļu maģijas turpmāko pastāvē�anu, es gribu spriest pats ar savu galvu. Neuzskatiet mani par nepateicīgu, ser, bet man liekas, mūsu sadarbības laiks ir galā. Manuprāt, mēs esam pārlieku at�ķirīgi�

Ak! � iesaucās misters Norels. � Raksturu ziņā, jā, protams� � viņ� noraido�i pavicināja roku. � Bet vai tad tas ir galvenais? Mēs esam burvji. �is fakts ir manas būtības alfa un omega, tas ir arī jūsu alfa un omega. Nekas cits mums abiem nav svarīgs. Ja jūs �odien atstāsit �o namu un iesit savu ceļu, ar ko jūs sarunāsieties, kā mēs ar jums tagad runājam? Neviena nav. Jūs būsit pil�nīgi viens. � Un tad, gandriz lūgdamies, viņ� �ukstēja: � Neaizejiet!

Streind�s skatījās uz viņu pilnīgā neziņā. Neko tādu viņ� noteikti nebija gai�dījis. Viņa kritika nepavisam nebija aizsvēlusi mistera Norela dusmas, kur nu � izskatījās, ka viņ� izraisījis godīguma un pazemības palus. �obrīd Streind�am likās, ka atgriezties mistera Norela mācītajā paspārnē būtu gan prātīgi, gan jauki. Vienvienīgi lepnība un apziņa, ka pēc pāris stundām viņ� visādā ziņā domās glu�i citādi, lika viņam sacīt:

Piedodiet, mister Norel, bet jau kop� atgrie�anās no Pirenejiem man ir sajūta, ka man vairs nav tiesību dēvēties par jūsu skolnieku. Man visu laiku �ķita, ka es izliekos. Rādīt visu uzrakstīto jums, lai saņemtu jūsu piekri�anu un jūs varētu izlabot visu tā, kā jums �ķiet pareizi, � nē, to es nespēju. Tādējādi es apgalvotu to, kam pats vairs neticu.

Viss, viss jādara ļau�u dēļ,� misters Norels nopūtās. Viņ� pieliecās Strein�d�am tuvāk un jau sparīgāk sacīja: � Klausiet manam padomam! Apsoliet, ka neko nepublicēsit, neteiksit, nedarīsit, iekams nebūsit visu izdomājis un iz��ķīries. Ticiet man, es jums saku: desmit, divdesmit, pat piecdesmit klusē�anas gadi ir tā vērti, lai beigās ar gandarījumu atzītu, ka jūs esat pateicis to, kas jums bija jāpasaka � ne vairāk un ne mazāk. Klusē�ana un bezdarbība nesader ar jūsu raksturu � es to zinu. Bet es apsolu, ka centī�os jums atlīdzināt, kā vien spē�u. Jūs nepaliksit zaudētājos. Ja jums līdz �im kaut reizi ir bijis iemesls uzskatīt mani par nepateicīgu, nākotnē jūs tā vairs nedomāsit. Es visiem darī�u zināmu, cik augstu es jūs vērtēju. Mēs vairs nebūsim skolotājs un māceklis. Strādāsim kopā kā lidzīgs ar līdzīgu! Vai tad es no jums neesmu mācījies tikpat daudz, cik jūs no manis? Visas ienesīgākās lietas būs jūsu! Grāmatas�� te viņam mazliet aiztrūka elpa. � Grāmatas, kuras man vajadzēja jums iedot, bet es neiedevu, � tās visas jūs varēsit izlasīt! Mēs abi kopā aizbrauksim uz Jork�īru � kaut �ovakar, ja vēlaties! � un es jums iedo�u bibliotēkas atslēgu, jūs varēsiet lasīt, ko vien jums labpatiks. Es� � misters Norels pieskārās pierei, it kā pats brīnī�damies par saviem vārdiem. � Es pat nelūg�u, lai jūs atsaucat savu kritiku. Lai jau paliek. Lai paliek. Un pienāks laiks, kad mēs abi kopā atbildēsim uz visiem jautājumiem, ko jūs tajā uzdodat.

Iestājās klusums, kas turpinājās ilgi. Misters Norels ar ilgām vēroja otra burvja seju. Piedāvājums parādīt Streind�am Hartfjū bibliotēku bija atstājis iespaidu. Bridi Streind�a apņem�anās �ķirties no skolotāja pavisam noteikti saļodzījās, tomēr beigu beigās viņ� sacīja:

Tas man ir liels gods, ser. Es zinu, ka jūs neesat no tiem, kas mēdz pie�kāpties. Tomēr es domāju, ka man laiks iet savu ceļu. Es domāju, ka mums jā�ķiras.

Misters Norels aizvēra acis.

�ai brīdī atvērās durvis. Lūkass kopā ar vēl vienu sulaini ienesa tējas traukus.

Nāciet, ser! � Streind�s aicināja.

Viņ� pieskārās sava skolotāja delmam, lai palīdzētu tam saņemties, un abi vienīgie Anglijas burvji pēdējo reizi kopā sēdās pie tējas galda.

Prom no Hanover-skvēra nama Streind�s devās pulksten pusdeviņos. Viņu redzēja aizejam vairāki londonie�i, kas grozījās pie savu namu logiem.Citi londonie�i, kuri, būdami pārāk smalki, pa�i spiegot nevarēja, bija atsūtīju�i uz laukumu savas istabenes un sulaiņus. Vai arī Laselzs bija kaut ko tādu sarīko�jis, nav zināms, ta�u desmit minūtes pēc tam, kad Streind�s iegriezās Oksford- strītā, Laselzs pieklauvēja pie mistera Norela namdurvīm.

Misters Norels vēl arvien sēdēja bibliotēkā, tai pa�ā krēslā, kurā bija sēdējis, kad Streind�s cēlās uz ie�anu. Viņ� neatrāva skatienu no paklāja.

Aizgāja? � Laselzs jautāja.

Misters Norels neatbildēja.

Laselzs apsēdās.

Mūsu nosacījumi? Ko viņ� par tiem sacīja?

Joprojām nekādas atbildes.

Mister Norel? Jūs pateicāt viņam visu, kā mēs runājām? Pateicāt � ja viņ� nepublicēs atsaukumu, mums nāksies atklāt sabiedrībai, kas mums zināms par melnās maģijas pielieto�anu Spānijā? Pateicāt, ka nekādos apstākļos vairs nepieņemsit viņu par mācekli?

Nē, � atbildēja misters Norels. � Neko no tā visa es nepateicu.

Bet�

Misters Norels smagi nopūtās.

Nav svarīgi, ko es pateicu. Viņ� aizgāja.

Laselzam uz brīdi aptrūkās vārdu, un viņ� noskatījās uz burvi ar lielu ne�tīksmi. Misters Norels joprojām bija savu domu varā un to nepamanīja.

Pēdīgi Laselzs paraustīja plecus.

Jums jau pa�ā sākumā bija taisnība, ser, � viņ� paziņoja. � Anglijā var būt tikai viens burvis.

Ko jūs gribat teikt?

Es gribu teikt, ka divi visādā ziņā ir ļoti neparocīgs skaitlis. Viens var darit, kas viņam labpatīk. Se�i varbūt spētu itin labi sadzīvot. Turpretim diviem alla� jāstrīdas par to, kur� būs pārāks. No diviem nenovēr�as ļau�u acis, jo nav skaidrs, kuram no viņiem jāseko. Jūs nopū�aties, mister Norel. Jūs zināt, ka man ir taisnība. No �īs dienas mums visos mūsu nodomos jāpatur prātā Streind�s � ko viņ� par to teiks, ko darīs, ko pretī sacīsim mēs. Jūs bie�i esat man apgalvo�jis, ka viņ� ir teicams burvis. Viņa izcilās dotības � tas bija liels labums, kamēr viņ� strādāja pie jums. Tagad tie laiki ir beigu�ies. Agri vai vēlu viņ� savu talantu liks lietā pret jums. Nekavējoties jāsāk no viņa sargāties. Vārda vistie�ākajā nozīmē. Viņ� ir traks uz maģiju, bet viņa rīcībā ir tik maz materiālu, ka beigu beigās viņ� nolems, ka burvim viss ir atļauts � ka maģijas vārdā drīkst arī ielauzties sve�os namos, laupīt un krāpt. � Laselzs pieliecās misteram Nore�lam tuvāk. � Es negribu sacīt, ka viņ� ir tik samaitāts, ka tūlīt pat gribēs jūs apzagt, ta�u, ja pienāks diena, kad viņ� būs nonācis sprukās, tad tik nekārtīgam prātam noteikti liksies, ka nodot uzticē�anos un pārkāpt privātīpa�uma robe��as � tas nav nekas sevi�ķs. � Viņ� ieturēja pauzi. � Vai jūs esat nodro�inājis Hartfjū pret zagļiem? Vai tur darbojas glabā�anas burvestības?

Ar glabā�anas burvestībām pret Streind�u nebūs līdzēts! � saskaities paziņoja misters Norels. � Tās tikai piesaistīs viņa uzmanību! Taisnā ceļā aiz�vedīs viņu pie pa�iem vērtīgākajiem sējumiem! Nē, nē, jums taisnība. � Viņ� nopūtās. � Vajadzīgs kas nopietnāks. Es padomā�u.

Divas stundas pēc Streind�a aizie�anas misters Norels un Laselzs burvja karietē devās prom no Hanover-skvēra. Viņiem līdzi brauca tris kalpi, un visas pazīmes liecināja, ka visi devu�ies tālā ceļā.

Nākamajā dienā Streind�s, tikpat nepastāvīgs un pretrunu pilns kā arvien, slie�cās no�ēlot, ka pārtraucis sadarbību ar misteru Norelu. Viņa atmiņā atkal un atkal atausa mistera Norela pareģojums, ka viņam vairs nekad nebūs sarunu biedra, ar ko pārspriest maģiju. Streind�s gandrīz ne�aubījās, ka visi Norela spriedumi par D�onu Askglāsu ir aplami. Pārdomājot visu mistera Norela sa�cīto, viņam bija radu�ās neskaitāmas jaunas domas par D�onu Askglāsu, un viņ� bezgala cieta, jo nevarēja nevienam par tām pastāstīt.

Tā kā labāku klausītāju nebija, viņ� devās uz Hārlij-strītu pagausties seram Volteram Poulam.

Kop� vakardienas vakara man prātā ir ienāku�as vismaz piecdesmit lietas, ko vajadzētu viņam pateikt. Tagad laikam vajadzēs to visu izteikt kādā rakstā vai kritikā � tas tiks publicēts ne ātrāk par aprīli �, tad viņ� samācīs Laselzu vai Porti�edu, kas jāraksta atspēkojumā � kas parādīsies labākajā ga- dījumā jūnijā vai jūlijā. Pieci vai se�i mēne�i paies, līdz es uzzinā�u, kas viņam par to sakāms! Tāda domu apmaiņa ir gau�ām moko�a, jo sevi�ķi atceroties, ka vēl tikai vakar es varēju vienā mierā doties uz Hanover-skvēru un pajautāt, kādi ir viņa ieskati. Un ir pilnīgi skaidrs, ka tagad nevienu svarīgu grāmatu es ne paostīt nedabū�u! Vai tad burvis var dzīvot bez grāmatām? Gribētu gan, lai kāds man pastāsta, kā tas iespējams! Tikpat labi varētu gribēt, lai politiķis no�kļūst augstā amatā bez kukuļiem un aizgādņiem!

Sers Volters nolēma �o apbrīnojami nepieklājīgo piezīmi laist gar ausīm un �ēlsirdīgi paturēt prātā, ka Streind�s ir satraukts un nelīdzsvarots. Skolas gados viņ� Herovā bija piespiedu kārtā apguvis maģijas vēsturi (kas viņam riebās) un tagad vērsa savas domas pagātnē, mēģinādams atcerēties kaut ko �obrīd noderīgu. Izrādījās, ka �o zinā�anu atmiņā palicis gau�ām maz � labi, ja ļoti mazai vīna glāzei līdz pusei, viņ� sāji nodomāja.

Krietnu brīdi lauzījis galvu, viņ� pēdīgi lūkoja Streind�u iepriecināt ar �ā�diem vārdiem:

Ja es pareizi saprotu, karalis Krauklis visu, ko iespējams zināt par angļu maģiju, apguva pilnīgi bez grāmatu palīdzības � jo tolaik Anglijā tādu grā�matu nebija; varbūt arī jūs spētu to pa�u?

Streind�a skatiens bija ļoti vēss.

Un, ja es pareizi saprotu, tad karalis Krauklis bija karaļa Oberona mīļā�kais aud�udēls, un karalis Oberons līdz ar citām nenozīmīgām lietām dāvāja viņam teicamu maģisko izglītību un lielu karaļvalsti. Es dro�i vien varētu sākt klenderēt pa nomaļām birzīm un sūnainām norām cerībā, ka par mani ie�ē�losies kāds elfu karaļdzimtas loceklis, ta�u baidos, ka tādu stādaigu viņiem ne�gribēsies adoptēt.

Seram Volteram bija jāsmejas.

Un ko jūs tagad darīsit? Kad vairs nav mistera Norela, kuram jūs vaja�dzēja no rīta līdz vakaram? Vai man pateikt Robsonam Ārlietu ministrijā, lai viņ� iedod jums kādu maģisku darbiņu? Vēl tikai pirms nedēļas viņ� sūrojās, ka viņam jāgaida, kamēr misters Norels pabeigs visus Admiralitātes un Valsts kases pasūtinājumus, tikai tad atlik�ot laiks arī viņam.

Lūdzu, katrā ziņā. Bet pasakiet, ka tas nedrīkst būt uz diviem vai trim mēne�iem. Mēs grasāmies braukt mājās uz �rop�īru. Gan Arabellai, gan man ļoti gribas dzīvot dzimtenē, un tagad, kad vairs nevajag domāt par mistera No�rela ērtībām, nekas mums netraucē to darīt.

Ak tā! � noteica sers Volters. � Bet jūs ta�u nebraucat uz karstām pēdām?

Parīt.

Tik drīz?

Neizskatieties jel tik satriekts! Nudien, Poul, es nezināju, ka jums tik dārga mana sabiedrība!

Tā nemaz nav. Man prātā bija lēdija Poula. Viņa skums par �īm pārmai�ņām. Manai sievai pietrūks draudzenes.

Ā! Ā, pareizi! � maķenīt apjucis, atsaucās Streind�s. � Jā, protams!

'Iāi pa�ā rītā mazliet vēlāk Arabella ieradās atvadu vizītē pie lēdijas Poulas. Pieci gadi gandrīz nebija pārvērtu�i viņas gai�ības daiļumu un itin nemaz nebija mainīju�i viņas skumīgumu. Lēdija Poula joprojām bija tikpat klusa un vēsa gan sāpēs, gan priekos. Tiklab laipnība, kā saltums atstāja viņu vienaldzīgu. Savas dienas viņa aizvadīja, sēdēdama sera Voltera Hārlij-strītas nama Venē�cijas salonā pie loga. Viņa ne reizi nebija izrādījusi kaut niecīgāko vēlē�anos darīt ko citu, un Arabella bija vienīgā, kas viņu apciemoja.

2ēl, ka jūs braucat prom, � viņas gai�ība sacīja, kad Arabella pastāstīja jaunās ziņas. � Kāda ir �ī �rop�īra?

Ak, baidos, ka es nespēju spriest bezkaislīgi. Liekas, gandrīz visi pie�kristu, ka tas ir ļoti skaists novads, zaļi pakalni, me�i, jauki lauku ceļi. Protams, lai redzētu �rop�īru visā tās skaistumā, mums vajadzēs gaidīt pavasari. Tomēr pat ziemā tur mēdz būt pasakainas ainavas. Tā ir bezgala romantiska grāfiste ar cildenu vēsturi. Kalnos ir pilsdrupas un akmeņi, un nav zināms, kas tos tur atstājis, � un, tā kā �rop�īra ir ļoti tuvu Velsai, par to izkaroti daudzi kari � gandrīz katrā ielejā ir senu kauju lauki.

Kaujaslauki! � atsaucās lēdija Poula. � Ak vai, es pārāk labi zinu, kādi tie ir! Paskatieties pa logu � veries, kur gribi, visur ir tikai kauli un sarūsēju�as bruņas! Cik tas ir melanholiski! Ceru, ka jums tas neliksies pārāk nomāco�i.

Kauli un sarūsēju�as bruņas? � Arabella atkārtoja. � Nē, nē! Jūsu gai- �ība būs mani pārtratusi. �rop�īrā kaujas notika ļoti sen. Tur nav, ko redzēt, � katrā ziņā itin nekā nomāco�a.

Un tomēr, ziniet, � lēdija Poula turpināja, �ķiet, nemaz neklausīdamās, � kaut kad jau kaujas notika visur. Atceros, kā es savā klases istabā mācījos par to, ka Londonā reiz norisinājusies kāda sevi�ķi asiņaina kauja. Cilvēki mira briesmīgā nāvē, un pilsēta nodega līdz pamatiem. Ikkatru mū�a dienu mums visapkārt ir ne�ēlības un posta ēnas, un laikam jau tam, vai pēc �īm kaujām pa�liku�as arī kādas taustāmas pēdas, nav nekādas nozīmes.

Kaut kas salonā mainījās. Likās, lēdijai Poulai un viņas vie�ņai virs galvas būtu aizplīvoju�i auksti, pelēki spārni, vai varbūt kāds būtu izgājis cauri spo�guļiem un aiz viņa istabā būtu palikusi ēna: tā pati vecā gaismas un tumsas spēle, ko Arabella, ciemodamās pie lēdijas Poulas, bija novērojusi bie�i. Nezi�nādama, kā citādi to izskaidrot, viņa sprieda, ka dro�i vien salonā ir pārāk daudz spoguļu.

Lēdija Poula nodrebēja un cie�āk ietinās �allē. Arabella pieliecās un satvēra viņas roku.

Nevajag! Domājiet par kaut ko priecīgāku!

Lēdija Poula gurdi raudzījās Arabellai pretī. Būt priecīgai viņai bija tikpat neiespējami kā pacelties gaisā un aizlidot.

Tāpēc Arabella sāka runāt, cerēdama kaut uz brīdi novērst viņas gai�ības do�mas no �au�alu ainām. Viņa stāstīja par jaunām tirgotavām un jaunām modēm.

Viņa aprakstīja ļoti glītu ziloņkaula krāsas taftu, ko bija redzējusi kādā Fraidej- strītas skatlogā, un tirkizzilas pērlītes, ko bija redzējusi kaut kur citur � tās brīni�ķīgi papildinātu ziloņkaula taftu. Pēc tam viņa pastāstīja, ko par zilajām pērlītēm sacījusi viņas �uvēja un tālāk sāka aprakstīt neparasto puķi, kas podā auga balkoniņā �uvējai aiz loga un gada laikā bija izstiepusies tik gara, ka pil�nīgi aizēnoja logu tre�ajā stāvā, kur dzīvoja sve�u lējējs. Tad viņas stāsts pievēr�sās citiem pārsteidzo�i gariem augiem, D�ekam un viņa garajai pupai, milzim, ko D�eks sastapa pupas galā, citiem mil�iem un mil�u pievārētājiem � Napo�leonam Bonapartam un hercogam Velingtonam, hercoga nopelniem visās dzi- ves sfērās, izņemot vienu, un nabaga nelaimīgajai hercogienei.

Labi gan, ka ne jums, ne man nav bijis jāpiedzīvo nekas tāds, � Ara�bella, mazliet aizelsusies, beidza savu runu, � tas tie�ām ir briesmīgi: jūs atkal un atkal izsamistat, jo virs turpat jūsu acu priek�ā aplido citas dāmas.

Laikam gan, � it kā �aubīdamās nepārliecino�i atbildēja lēdija Poula.

Tas Arabellu saērcināja. Viņa gan centās nepievērst uzmanību visām lēdijas

Poulas dīvainībām, tomēr bija grūti piedot vēsumu, ko viņas gai�ība arvien izrādīja pret savu vīru. Tik bie�i nākdama uz Hārlij-strītu, Arabella nevarēja nepamanīt, kā sers Volters dievina lēdiju Poulu. Ja viņam ienāca prātā kaut kas tāds, kas varētu laulāto draudzeni iepriecināt vai kaut nedaudz atvieglot viņas cie�anas, tas acumirklī tika izdarīts, un Arabella nekad nespēja bez sirdssāpēm noskatīties, cik skopu atlīdzību viņ� saņem par savām pūlēm. Nē, lēdija Poula neizrādīja pret viņu netīksmi; tomēr palaikam �ķita, ka viņa sera Voltera klāt�būtni vispār nav ievērojusi.

Ak! Bet jūs nezināt, kāda tā ir laime, � Arabella sacīja. � Lielāku laimi dzīvē nav viegli iedomāties.

Kas?

Jūsu vira mīlestība.

Izskatījās, ka lēdija Poula ir pārsteigta.

Jā, viņ� mani mīl, � viņa pēdīgi sacīja. � Vismaz tā viņ� man saka. Bet ko tas dod? Viņa mīlestība nav mani sasildījusi, kad man ir auksti � un, ziniet, man vienmēr ir auksti. Tā nekad nav pat par minūti saīsinājusi garu, skumīgu balli, nav apturējusi nevienu gājienu pa gariem, krēslainiem gaiteņiem. Tā nav aiztaupījusi man nevienu pa�u bēdu. Vai jūsu vīra mīlestība kaut reizi ir jūs no kaut kā izglābusi?

Jūs jautājat par misteru Streind�u? � Arabella smaidīja. � Nē, nav gan. Man drīzāk ir paradums izglābt viņu! Tas ir, � viņa steig�us piemetināja, jo bija skaidrs, ka lēdija Poula nav sapratusi, � viņ� bie�i satiekas ar cilvēkiem, kuri pasūtina viņam visādas burvestības. Citiem atkal ir kāds māsas mazdēls, kas vēlas pie viņa mācīties maģiju. Vēl citi ir pārliecināti, ka atradu�i burvju kurpi vai burvju dak�iņu, vai vēl kaut ko tikpat muļķīgu. Viņi nedomā neko ļaunu. Patiesībā viņi parasti ir visnotaļ goddevīgi � bet misters Streind�s nav pats iecietīgākais cilvēks pasaulē, un man nākas iet un viņu glābt, iekams viņ� paspēj izdarīt ko tādu, ko labāk nevajadzētu darīt.

Arabellai bija laiks domāt par do�anos prom, un viņa sāka atvadīties. Apzi�nādamās, ka abas varbūt atkal satiksies pēc daudziem mēne�iem, viņa jo sevi�ķi vēlējās pateikt ko uzmundrino�u.

Un es ceru, mīļā lēdij Poula, � viņa sacīja,� ka tad, kad mēs tiksimies nākamreiz, jūs jutīsities daudz labāk un varbūt jums atkal būs spēks iet sabied�rībā. Es no sirds vēlos, kaut mēs kādudien saredzētos teātrī vai balles zālē�

Balles zālē! � �ausmās iesaucās lēdija Poula. � Augstā debess, kā jums ienāca prātā ko tādu sacīt? Lai Dievs nedod, ka mēs ar jums jelkad sastaptos balles zālē!

Cst, est! Es negribēju jūs satraukt. Man piemirsās, ka jums nepatīk de�jot. Lūdzu, nevajag raudāt! Nedomājiet par to, �īs domas jūs apbēdina!

Viņa pēc labākās sirdsapziņas centās nomierināt draudzeni. Apskāva to, skūpstīja tās vaigu un matus, glāstīja roku, piedāvāja lavandas ūdeni. Viss velti. Vairākas minūtes lēdija Poula visā pilnībā atradās asaru lēkmes varā. Arabella nespēja saprast, kas tam par vainu. No otras puses, ko te vispār varēja saprast? Lēdija Poula bija slima, viņa mēdza nobīties no sīkumiem, sabēdāties par tīra�jiem niekiem. Arabella pa�ķindināja zvaniņu, saukdama �urp istabeni.

Tikai tad, kad istabene ieradās, viņas gai�ība kaut cik centās atgūt apvaldu.

Jūs pati nesaprotat, ko pateicāt! � viņa izsaucās. � Un Dieva dēļ, lai jums nekad nav tas jāsaprot. Es mēģinā�u jūs brīdināt � zinu, tas ir bezcerīgi, bet man jāmēģina! Klausieties, ko es teik�u, mīļā, labā misis Streind�a! Klau�sieties, it kā no tā būtu atkarīga jūsu dvēseles pestī�ana!

Tā nu Arabella centās izskatīties tik uzmanīga, cik nu bija viņas spēkos.

Tomēr viss bija velti. Arī �ī reize ne ar ko neat�ķīrās no citām, kad viņas gai�ība bija sacījusi, ka vēlas viņai paziņot kaut ko ļoti svarīgu. Viņa nobālēja, vairākas reizes dziļi ieelpoja � un sāka stāstīt ļoti savādu stāstu par kādu Der- bī�īras svina raktuvju īpa�nieku, kas iemīlējies govjumeitā. �ī govjumeita bija visu svinrūpnieka sapņu piepildījums, tikai tavu nelaimi � viņas atspulgs spogulī arvien parādījās ar vairāku minū�u novēlo�anos, viņas acis saulrietā mainīja krāsu un viņas ēna bie�i virpuļoja neprātīgā dejā, kad viņa pati ne�kustējās.

Kad lēdija Poula bija devusies uz savu istabu, Arabella palika viena.

"Kāda es biju nejēga!" viņa domāja. "Es ta�u ļoti labi zinu, ka, pieminot de�jas, viņa alla� krīt izmisumā! Kā es varēju būt tik nevērīga? Interesanti, ko viņa vēlējās man sacīt? Diezin vai viņa pati to zina? Nabadzīte! Ja cilvēkam liegta vese�lība un saprāts, no bagātības un daiļuma tie�ām nav nekāda labuma!"

Viņa sēdēja, savā nodabā risinādama �īs pamāco�ās pārdomas, ta�u pēk�ņi klusa ie�abē�anās aiz muguras lika viņai atskatīties. Arabella tūdaļ piecēlās un, izstiepusi rokas, steidzās uz durvju pusi.

Tas esat jūs! Kā es priecājos, ka jūs atnācāt! Ak! Paspiedīsim viens otram roku! Tagad mēs varbūt ilgi neredzēsimies.

Vakarā viņa Streind�am sacīja:

Vismaz viens cilvēks ir priecīgs, ka tu esi sataisījies krāt zinā�anas par D�onu Askglāsu un viņa pavalstniekiem no elfu cilts.

Ak tā? Un kas ir �is cilvēks?

D�entlmenis ar matiem kā dzelk�ņa pūkas.

Kas?

D�entlmenis, kas dzīvo sera Voltera un lēdijas Poulas namā. Es tev par viņu stāstīju.

A, pareizi, es atceros! � Brīdi valdīja klusums � Streind�s pārdomāja izdzirdēto. � Arabella! � viņ� piepe�i iesaucās. � Tu ta�u negribi man sacīt, ka joprojām neesi uzzinājusi, kā viņu sauc? � Viņ� sāka smieties.

Arabella �ķita pikta.

Es tur neesmu vainīga, � viņa aizstāvējās. � Viņ� man neteica, kā viņu sauc, un man vienmēr aizmirstas viņam pajautāt. liet labi, ka tu to uztver tik vienkār�i. Man jau vienu brīdi likās, ka tu būsi greizsirdīgs.

Neko tādu neatceros.

Savādi! Es gan to atceros glu�i skaidri.

Piedod man, Arabella, bet ir grūti būt greizsirdīgam uz vīrieti, kuru tu pazīsti jau nezin cik gadu, bet vēl arvien nezini, kā viņu sauc. Ak tad viņam patīk tas, ko es daru?

Jā, viņ� man bie�i teica, ka tu nekur netiksi, ja nesāksi pētīt elfus. Viņa�prāt tā arī ir īstā maģija � elfu un elfu maģijas studijas.

Ko tu saki! Izskatās, ka viņam �ai jautājumā ir ļoti izkopti ieskati! Tad, lūdzama, saki man, kādas ir viņa zinā�anas? Vai viņ� ir burvis?

Man liekas, nav vis. Vienreiz viņ� paziņoja, ka nekad mū�ā nav izlasījis nevienu grāmatu par maģiju.

Ā! Tad re, kāds viņ� mums ir! � Streind�s nicīgi novilka. � Neko lasījis viņ� nav, toties azotē vesels lērums visādu teoriju. Tādus bra�uļus man bie�i nākas satikt. Labi, ja viņ� nav burvis, kas tad viņ� ir? Vismaz to tu vari man pateikt?

Man liekas, varu, � Arabella izpalīdzīgi sacīja kā cilvēks, kas izdarījis vērtīgu atklājumu.

Streind�s gaidīja.

Nē, � Arabella paziņoja. � Neteik�u. Tu atkal par mani smiesies.

Dro�i vien.

Ak, lai būtu, � viņa sieva pēc brī�a piekāpās. � Man liekas, viņ� ir prin�cis. Vai karalis. Visādā ziņā viņ� ir no karaļu dzimtas.

Ap�ēliņ, kā tev kaut kas tāds ienācis prātā?

Viņ� man ir ļoti daudz stāstījis par savām karaļvalstīm, pilīm un mui��ām � man gan jāatzīstas, ka tās visas sauc ļoti dīvainos vārdos un tos visus es dzirdēju pirmo reizi. Man liekas, viņ� varētu būt kāds no tiem Vācijas vai �vei�ces prin�iem, kurus Bonaparts gāza no troņa.

Ak tā? � Streind�s visai ērcīgi noprasīja. � Zini, Bonaparts ir sakauts! Vai viņ� gadījumā nevēlas atgriezties dzimtenē?

Neviens no �iem �ķobīgajiem izskaidrojumiem un minējumiem par to, kas ir d�entlmenis ar matiem kā dzelk�ņa pūkas, nebija apmierino�s, un Streind�s turpināja lauzīt galvu par Arabellas draugu. Nākamajā dienā (tā bija Streind�a pēdējā diena Londnā) viņ� devās pie sera Voltera uz Vaitholu, stingri noņēmies izdibināt, kas īsti ir �is zellis.

Ta�u sera Voltera darba telpās burvis sastapa vienīgi viņa privātsekretāru, kam bija darba pilnas rokas.

Ā, Mūrkoks! Labrīt! Vai tad sera Voltera nav?

Viņ� tikko aizgāja uz Faifu namu, [68] [1] Lorda Liverpūla Londonas rezidence � sens, ērmīgs savrupnams Temzas krastā. mister Streind�. Vai varu jums kaut kā būt noderīgs?

Nē, diez vai� Kaut gan nē, varbūt. Ir viena lieta, par ko es vienmēr gribu seram Volteram pajautāt un mū�dien aizmirstu. Jūs jau dro�i vien nepazīstat to d�entlmeni, kas pie viņa dzīvo?

Pie kā, ser?

Pie sera Voltera.

Misters Mūrkoks sarauca pieri.

D�entlmeni, kas dzīvo pie sera Voltera? Nespēju pat iedomāties� Kā viņu sauc?

Tie�i to es vēlējos zināt. Nekad neesmu �o puisi redzējis, bet misis Strein�d�a sastop viņu katru reizi, kad ienāk pa Hārlij-strītas nama durvīm. Viņi ir pazīstami jau vairākus gadus, ta�u viņai joprojām nav izdevies uzzināt, kā �o zelli sauc. Pēc visa sprie�ot, varen ekscentriska persona, ja reiz tik briesmīgi slēpj savu vārdu. Misis Streind�a alla� viņu piemin kā d�entlmeni ar sudraboto de�gunu vai d�entlmeni ar sniegbalto sejas ādu, vai kaut kādiem tamlīdzīgiem dīvainiem vārdiem.

Tomēr �īs ziņas misteru Mūrkoku laikam apmulsināja vēl vairāk.

Es lūdzu piedo�anu, ser. Man �ķiet, es viņu nekad neesmu redzējis.

1815. gada jūnijs

Imperators Napoleons Bonaparts bija izsūtīts trimdā uz Elbas salu. Tomēr viņa ķeizariskā majestāte nebija glu�i pārliecināts, vai klusa salinieka dzīve viņam būs piemērota � galu galā viņ� bija pieradis pārvaldīt krietnu tiesu ģeogrāfiem zināmās pasaules. Tādēļ, atvadīdamies no Francijas, viņ� vairākiem cilvēkiem pateica, ka atgriezīsies pavasarī, kad ziedēs vijolītes. Savu solījumu Napoleons Bonaparts turēja.

Tikko spēris kāju uz Francijas zemes, viņ� sapulcināja armiju un devās uz ziemeļiem, uz Parīzes pusi, dzīdamies pakaļ savam liktenim, proti, karam ar visu pasauli. Pats par sevi saprotams, viņ� nepacietīgi vēlējās atkal saukties par imperatoru, tikai vēl nebija zināms, kā imperators viņ� kļūs. Napoleons Bona�parts arvien bija sapņojis līdzināties Aleksandram Lielajam, un tādēļ varēja gaidīt, ka viņ� dosies uz austrumiem. Reiz jau viņ� bija iebrucis Ēģiptē un pat visnotaļ veiksmīgi. Tikpat labi viņ� varēja doties uz rietumiem: klīda baumas, ka �erbūrā gaida flote, kas gatava vest viņu uz Ameriku, lai viņ� varētu iekarot jaunu, neskartu pasauli.

Tomēr lai kurp ari vedīs pasaules iekarotāja ceļi, visi bija vienisprātis, ka vis�pirms viņ� iebruks Beļģijā, un tādēļ hercogs Velingtons devās uz Briseli gaidīt Eiropas Niknāko Ienaidnieku.

Anglijas laikrakstos murdēja baumas: Bonaparts savācis sev armiju; Bona�parts pārdabiskā ātrumā tuvojas Beļģijai; ir jau klāt; ir uzvarējis! Nākamajā dienā parādījās ziņa, ka viņ� joprojām atrodas savā Parīzes pilī un nav izkustē�jies ne no vietas.

Maija beigās D�onatans Streind�s, sekojot Velingtonam un britu armijai, devās uz Briseli. Iepriek�ējos trīs mēne�us viņ� bija rimti dzīvojis �rop�irā, do�mādams par maģiju, tādēļ diez vai ir vērts brīnīties par to, ka sākumā Streind�s jutās mazliet sastulbis. Tomēr, pāris stundiņas pastaigājies, Streind�s nosprieda, ka vaina nav viņā, bet gan pa�ā Briselē. Viņ� zināja, kā izskatās pilsētas karā, un �ī pilsēta tā neizskatījās. �urpu turpu bija jāstaigā kareivju rotām, jāripo orēm ar proviantu, jāņirb ba�īgām sejām. Tā vietā viņ� redzēja elegantas tirgotavas un smalkās karietēs atzvilu�as dāmas. Tiesa, glu�i vai uz katra stūra stāvēja virs�nieku bariņi, ta�u nekas nelika domāt, ka viņu prātus nodarbinātu kara lietas (viens ar lielu cītību laboja mazas meitenes rotaļu saulessargu). Smieklu un jautrības �ķita daudz par daudz, ņemot vērā, ka pilsētā kuru katru brīdi varēja iebrukt Napoleons Bonaparts.

Pēk�ņi kāds nosauca viņa vārdu. Streind�s pagriezās un ieraudzīja savu pa�ziņu pulkvedi Maningemu, kur� viņu tūdaļ uzaicināja nākt līdzi pie lēdijas �arlotes Grevilas. (Lēdija Grevila bija angļu dāma, kas dzīvoja Briselē.) Streind�s iebilda, ka nav ielūgts un vispār viņam jāiet meklēt hercogu, ta�u Maningems paziņoja, ka ielūgums esot sīkums � viņ� tik�ot uzņemts atplestām rokām � un ari hercogs var tikpat labi atrasties lēdijas �arlotes Grevilas salonā kā jebkur citur.

Pēc desmit minūtēm Streind�s jau gāja iek�ā greznā dzīvoklī, kas bija pilns ar cilvēkiem, no kuriem viņ� daudzus jau pazina. Te bija virsnieki, daiļas dāmas, eleganti kungi, britu politiķi un pa pārstāvim no bezmaz ikkatra britu aristo�krātijas slāņa. Visi skaļi trieca par karu un apmainījās jokiem par to. Kar� kā eleganta izprieca Streind�am bija pavisam jauna ideja. Spānijā un Portugālē kareivji bija paradu�i uzskatīt, ka ir nogandēti, pievilti un pamesti. Depe�as britu laikrakstos kara apstākļus alla� tēloja cik vien iespējams drūmās krāsās. Turpre�tim �eit, Briselē, būt vienam no hercoga Velingtona virsniekiem bija lieliskuma kalngals � un gandrīz tikpat lieliski bija būt viņa gai�ības leibburvim.

Vai tie�ām Velingtonam nav iebildumu pret to, ka te apgrozās visi �ie cil�vēki? � Streind�s pārsteigts �ukstēja Maningemam. � Un ja nu uzbrūk francū�i? Kaut es nebūtu �urp nācis! Kāds noteikti sāks pra�ņāt par manām nesaskaņām ar Norelu, un man nav nekādas vēlē�anās par to runāt.

Blēņas! � Maningems �ukstēja pretī. � Tas �eit visiem ir vienalga! Un skatieties, tur jau nāk hercogs!

Zālē sākās zināma kņada, un parādījās hercogs Velingtons.

Ā, Merlins arī klāt! � viņ� smaidīdams izsaucās, pamanījis Streind�u. � Ļoti priecājos! Paspiediet man roku! jūs jau noteikti pazīstat Ri�mondas hercogu. Nē? Tad nāciet, es jūs iepazīstinā�u!

Ja sanāku�ie arī pirmīt bija visai pacilāti, tad cik nesalīdzināmi jūsmīgāki visi kļuva tagad, pēc viņa gai�ības iera�anās! Visu acis lūkojās uz viņu, pētot, ar ko viņ� uzsācis sarunu un (o, tas bija vēl interesantāk!) ar ko viņ� flirtē. Norau�goties no malas, nevienam neienāktu prātā, ka Velingtons ieradies Briselē ne tikai uzdzīvot. Ta�u ik reizi, kad Streind�s lūkoja atvirzīties, hercogs uzmeta viņam stingru skatienu, kā sacīdams: "Nē, palieciet vien! Jūs man esat vaja�dzīgs!" Pēdīgi, vēl arvien smaidīdams, viņ� pie�ķieba galvu un Streind�am pie auss nomurmināja:

Tā, nu jau laikam pietiks. Nāciet! Zāles otrā galā ir oran�ērija. Tur varēs mierīgi parunāt.

Abi apsēdās starp palmām un citiem sve�zemju augiem.

Man jūs jābrīdina, � hercogs uzņēma valodu. � Te nav Spānija. Spā�nijā katrs vīrs, katra sieviete un katrs bērns francū�us nīda ar nāvīgu naidu. Seit viss ir glu�i citādi. Bonapartam ir draugi ikvienā ielā un stipri daudzās armijas daļās. �ajā pilsētā ņudzēt ņudz spiegi. Tādēļ mūsu � gan mans, gan jūsu � uzdevums ir rādīt tādu seju, it kā par viņa sakāvi nevarētu būt ne vismazāko �aubu! Smaidu, Merlin! Iedzeriet tēju. Tā nomierinās jūsu nervus.

Streind�s mēģināja bezbēdīgi pasmaidīt, ta�u smaids uzreiz pārvērtās ba�īgā grimasē, tādēļ viņ�, lai novērstu hercoga uzmanību no savas sejas izteiksmes nepilnībām, apjautājās, kāds viņa gai�ībai liekoties karaspēks.

Ek! Labākajā gadījumā slikts. Man vēl nekad nav nācies komandēt tik jūklainu armiju. Briti, beļģi, holandie�i un vācie�i, visi samesti vienā maisā. Iedo�mājieties, ka jums jāuzceļ mūris no pusdu�a da�ādu materiālu. Katrs par sevi tie var būt labāks par labu, bet nav skaidrs, kā �is mūris turēsies kopā. Ta�u mūs atbalstīt cīņā ir apsolījusies prū�u armija. Un Blīhers ir bra�s vecais zēns. Kā uzburts uz kau�anos. � (Viņ� runāja par prū�u ģenerāli.) � Diem�ēl viņ� ir traks. Iedomājies, ka ir uz grūtām kājām.

O!

Jā, un taisās dzemdēt zilonēnu.

O!

Bet vajag jūs tūlīt pat likt pie darba! Vai jums ir līdzi jūsu grāmatas? Jūsu sudraba bļoda? Jums ir kur strādāt? Mana iek�ējā balss apgalvo, ka Bonaparts nāks no rietumiem, no Lilles puses. Visādā ziņā es pats noteikti izvēlētos to ceļu un arī no mūsu turienes draugiem pienāk vēstules, ka viņu gaida iero�damies kuru katru bridi. Tas būs jūsu uzdevums. Paturiet acīs rietumu robe�u, un, tiklīdz ieraudzīsiet pazīmes, kas liecina par francū�u armijas tuvo�anos, uzreiz ziņojiet man.

Divas nākamās nedēļas Streind�s sudraba bļodā pārlūkoja vietas, kurās her�cogs gaidīja parādāmies francū�us. Velingtons bija viņam pagādājis divējus palīgus: lielu karti un jaunu virsnieku vārdā Viljams Hedlijs-Braits.

Hedlijs-Braits bija viens no tiem laimes lutekļiem, kuriem Fortūna paglabā savas vērtīgākās dāvanas. Viņam viss padevās viegli. Viņ� bija bagātas atraitnes dievinātais viendzimtais dēls. Kad viņam sagribējās dienēt armijā, draugi izgā�dāja viņam vietu smalkā pulkā. Viņ� alka pēc dēkām un piedzīvojumiem � her�cogs Velingtons izvēlējās viņu par vienu no saviem adjutantiem. Pēc tam, kolīdz viņ� bija izdomājis, ka vēl vairāk par armijas dzīvi viņam patīk angļu maģija, hercogs nosūtīja viņu palīdzēt di�ajam un noslēpumainajam D�onatanam Strein�d�am. Tomēr Hedliju-Braitu par to apskaust spētu ja nu vienīgi pagalam satepu- �as personas; visus pārējos atbruņoja viņa jautrais prāts un saticīgā daba.

Dienu no dienas Streind�s un Hedlijs-Braits pētīja senās cietok�ņu pilsētas Beļģijas rietumos; lūkojās uz miegainām ciemu ieliņām; vēroja pla�us, tuk�us laukus vēl pla�āku akvareļkrāsu padebe�u perspektīvā. Ta�u francū�i nerādījās.

Kādu karstu, zvīļu jūnija vidus dienu abi sēdēja pie �ī nebeidzamā darba. Pulkstenis bija ap trijiem. Dieninieks nebija vī�ojis aizvākt da�as izdzertas kafi�jas tases, un ap tām spindzēja mu�a. Pa atvērto logu, juku jukām jaukdamās, ieplūda zirgu sviedru, firziķu un skāba piena smārdi. Piemeties uz krēsla mali�ņas, Hedlijs-Braits demonstrēja līdz pilnībai izkoptu kareivja svarīgāko māku � spēju aizmigt jebkuros apstākļos un jebkurā diennakts laikā.

Streind�s ieskatījās kartē un izvēlējās pirmo pagadīju�os pilsētiņu. Sudraba bļodā ielietajā ūdenī parādījās klusas krustceles; turpat netālu bija zemnieku mājas un divi trīs mazāki namiņi. Viņ� brīdi skatījās. Nekas nenotika. Streind�a acis aizvērās, un viņ� jau laidās snaudā, kad bariņ� kareivju gobu pavēnī pie�pe�i sāka gatavot �au�anai lielgabalu. Viņi rīkojās visnotaļ izveicīgi un lieti�ķi. Modinādams I ledliju-Braitu, Streind�s iegrūda tam sānos dunku.

Kas �ie par pui�iem? � viņ� jautāja.

Hedlijs-Braits ieskatījās sudraba bļodā un noblisināja acis.

Kareivjiem pie krustcelēm mugurā bija zaļi mundieri ar sarkanām uz�u- vēm. Pēk�ņi likās, ka viņu tur ir pūļu pūļiem.

Nasavie�i, � Hedlijs-Braits atbildēja, nosaukdams vienu no Velingtona vācu daļām. � Orānijas prin�a zēni. Viss ir kārtībā. Kas tā par vietu?

Krustceles divdesmit jūd�u uz dienvidiem no pilsētas. �o vietu sauc Katrbrā.

Ā! Tur nav vērts tērēt laiku! � Hedlijs-Braits paziņoja un no�āvājās. � Tas ir pa ceļam uz �arleruā. Tur tālāk ir prū�u armija�vismaz cik man zināms. Mm, vai �iem zēniem vispār tur jābūt? � Viņ� sāka pārcilāt papīrus, uz kuriem bija da�ādu sabiedroto spēku dispozīcija. � Nē, man liekas�

Un kas tas tāds? � Streind�s viņu apklusināja, norādīdams uz kareivi zilā mundierī, kas piepe�i bija parādījies kalnā turpat iepretim un turēja mus- keti �au�anas gatavībā.

Hedlijs-Braits vilcinājās pavisam isu brītiņu:

Francūzis.

Vai viņam tur ir jābūt? � jautāja Streind�s.

Pirmajam francūzim piebiedrojās otrs. Tad parādījās vēl piecdesmit. Piec�desmit kļuva par diviem simtiem � trim simtiem � tūkstoti! �ai piekalnē francū�i, liekas, vairojās kā cirmeņi sierā. Jau pēc mirkļa viņi visi ar savām musketēm sāka �aut uz nasavie�iem krustcelēs. Sadursme nebija ilga. Nasavie�i raidīja zalvi no saviem lielgabaliem. Francū�i, kuriem lielgabalu laikam nebija, atkāpās aiz kalna.

Hā! � Streind�s ielīksmots iesaucās. � Dabūja pa biksēm! Dabūja diebt, ko nagi nes!

Jā, bet no kurienes viņi vispār tur gadījās? � Hedlijs-Braits purpināja. � Varbūt paskatieties, kas notiek aiz tā kalna?

Streind�s ar pirksta galu uzsita pa ūdeni un it kā samaisīja tā virsmu. Krust�celes izgaisa, un to vietā parādījās brīni�ķīgs skats uz francū�u armiju �ja arī ne pilnīgi visu, tad ļoti lielu tās daļu.

Hedlijs-Braits at�ļuka uz krēsla kā marionete ar pārgrieztām auklām. Streind�s izgrūda spānie�u lāstu (kar� viņa prātā cie�i saistījās ar �o valodu). Sabiedroto armijas gaidīja pilnīgi nepareizā vietā. Velingtona divīzijas bija izvietotas rie�tumos, gatavas līdz pēdējai asins lāsei aizstāvēt pozīcijas, kurām Bonaparts pat nedomāja uzbrukt. Ģenerālis Blīhers ar prū�u armiju bija stipri tālu austrumos. Bet francū�u armija � sveiki, tā bija uzradusies dienvidos. Tātad �ie nasavie�i (kuru kopā bija varbūt trīs vai �etri tūksto�i vīru) bija vienīgie, kas aiz�ķērsoja francū�u ceļu uz Briseli.

Mister Streind�! Dariet kaut ko, es jūs lūdzu! � Hedlijs-Braits iekliedzās.

Streind�s dziļi ievilka elpu un plati iepleta rokas, it kā sakopodams visu

savā mū�ā apgūto maģiju.

Ātrāk, mister Streind�! Ātrāk!

Es varu pārvietot pilsētu! � teica Streind�s. � Varu pārcelt Briseli citur! Nolikt tādā vietā, kur francū�i to neatradīs.

Kur jūs to liksiet? � Hedlijs-Braits kliedza, sagrābdams Streind�u aiz rokām un nospiezdams tās viņam gar sāniem. � Mums visapkārt atrodas ar�mija. Mūsu pa�u armija! Pārceļot Briseli, jūs katrā ziņā sadragāsiet kādu mūsu pulku, saspiedīsiet to zem namiem un bruģakmeņiem! Hercogs dusmosies. Viņam katrs kareivis dārgs.

Streind�s mazliet padomāja.

Ahā! � viņ� iesaucās.

Garām aiz�alca viegla dzesma. Tā nemaz nebija nepatīkama, patiesībā tā atgādināja spirdzino�u okeāna brīzi. Hedlijs-Braits paskatījās pa logu. Aiz namiem, baznīcām, pilīm un parkiem slējās kalnu kores, kuru tur pirmīt nebija. �ie kalni bija melni, kā priedēm noaugu�i.

Kur mēs esam? � Hedlijs-Braits jautāja.

Amerikā, � Streind�s atbildēja. Tad, kā taisnodamies, paturpināja: � Kar�tēs tā vienmēr izskatās tik tuk�a�

�ēlīgais Dievs! Tas ta�u nepavisam nav labāk! Vai tad jūs neatceraties, ka mēs tikko parakstījām ar amerikāņiem miera līgumu? Ieraudzīju�i savā teri�torijā Eiropas pilsētu, viņi aiz dusmām kļūs zilimelni!

Ak tā, dro�i vien. Bet nevajag uztraukties, ticiet man! Mēs esam ļoti tālu no Va�ingtonas un Ņūorelānas, no visām tām vietām, kurās bija kar�. Simtiem jūd�u attālumā. Varbūt arī vairāk� Jāsaka, es pats īsti nezinu, kur mēs esam. Kā jums �ķiet, vai tas ir svarīgi?11 Briseles iedzīvotāji un daudzējās armijas, kas bija izvietotas pilsētā, ar lielu interesi uzzināja, ka tagad atrodas tālās zemēs. Diem�ēl viņi bija pārlieku aizņemti ar gatavo�anos gaidāmajai kaujai (vai, ja runājam par bagātākajiem un vieglprātīgākajiem pilsētniekiem, ar gatavo�anos ballei, ko tovakar rīkoja Ri�mondas hercogiene), ka nevienam neatlika vaļas doties izpētīt, kādas tad ir �īs zemes un to iedzīvotāji. Tādēļ diezgan ilgi nebija skaidrs, uz kurieni īsti Streind�s tai jūnija pēcpusdienā bija pārcēlis Briseli.

1830. gadā kāds tirgotājs un mednieks vārdā Pīrsons Denbijs zirga mugurā ceļoja pa prērijām. Pie viņa piejāja pazīstams Lakotas cilts virsaitis vārdā Vīrs Kam Bail No Ūdens. Vīrs Kam Bail No Ūdens lūdza, vai Denbijs nevarētu sagādāt viņam melnas zibenslodes. Vīrs Kam Bail No Ūdens paskaidroja, ka viņ� grasās nostāties uz kara takas un cīnīties ar saviem ienaidniekiem, tālab ļoti nepiecie�amas lodes. Viņam biju�as apmēram piecdesmit, un viņ� tās alla� lietojis ļoti taupīgi, tomēr vairs nebija atlikusi neviena. Denbijs nesaprata. Viņ� pār�jautāja, vai Vīram Kam Bail No Ūdens vajadzīgas patronas. Nē, atbildēja Vīrs Kam Bail No Ūdens. Kaut kas līdzīgs patronām, tikai daudz lielāks. Viņ� aizveda Denbiju uz. savu apmetni un parādīja 5 Vi collu misiņa haubici, ko bija izgatavojusi skotu firma "Karona" Folkērkā. Denbijs bija bezgala pārsteigts un jautāja Vīram Kam Bail No Ūdens, kā viņ� ticis pie tāda iero�a. Vīrs Kam Bail No Ūdens pastāstīja, ka tuvējos kalnos dzīvojot Pustaisīto cilts. Kādu vasaru tā bija ļoti pēk�ņi uzradusies, un tās Radītājs bija paspējis dot saviem ļaudīm tikai vienu no dzīvei vajadzīgajām mākām: kauslību. Neko citu tie neprata: ne viņi zināja, ka medīt bife�ļus vai antilopes, ne prata iejāt zirgus vai uzcelt sev mitekļus. Viņi pat nespēja saprasties savā starpā, jo trakais Radītājs bija devis viņiem �etras vai piecas da�ādas valodas. Toties viņiem bijis �is ierocis, ko viņi atdevu�i Vīram Kam Bail No Ūdens apmaiņā pret kaut ko ēdamu.

Denbijs aizsvēlās ziņkārē un uzmeklēja Pustaisīto cilti. Pirmajā acu uzmetienā tie izska�tījās glu�i kā jebkura iedzimto cilts, ta�u jau pēc brī�a Denbijs ievēroja, ka cilts vecajie izskatās ērmoti eiropeiski un da�i no viņiem mazliet runā angliski. Daļa para�u viņiem bija kopīgaar lakotas ciltīm, turpretim citas likās nākam no eiropie�u zaldātu dresūras. Viņu valoda iz�klausījās pēc Lakotas valodas, ta�u tajā bija daudz angļu, holandie�u un fran�u vārdu.

Kāds vīrs vārdā Roberts Hīts (viņ� arī Sīkulis Runā Par Daudz) Denbijam pastāstīja, ka viņi visi 1815. gada 15. jūnijā dezertēju�i no da�ādām armijām un pulkiem, jo nākamajā dienā bija gaidāma liela kauja un iek�ējā balss viņiem apgalvojusi, ka, palikdami armijā, viņi kau�jaslaukā kritīs. Vai Denbijs nezinot, kur� tagad esot Francijas karalis � hercogs Velingtons vai Napoleons Bonaparts? Denbijs nezināja. "Ko tur daudz, ser," Hīts filozofiski noteica, "vai nu viens, vai otrs � nav svarīgi; tādiem kā mēs no tā dzīvē nekas daudz nemainās."

Hedlijs-Braits kā bulta iz�āvās pa durvīm, lai uzmeklētu hercogu un pavēs�tītu, ka francū�i, pretēji visu domām, jau atrodas Beļģijā, savuties viņa � her�coga � tur nav.

Viņa gai�ība (kur� tobrīd dzēra tēju kopā ar da�iem britu politiķiem un beļģu grāfienēm) jaunumus uzklausīja, kā alla� rādīdams neizdibināmu seju. Tomēr pēc pusstundas viņ� iesoļoja Streind�a viesnīcā ģenerālkvartīrmcistara pulkve�a Delansija pavadībā. Savilcis seju drūmā vaibstā, viņ� skatījās uz sud�raba bļodā redzamajām ainām.

Zvēru pie Dieva, Napoleons mani apvedis ap stūri! � viņ� iesaucās. � Delansij, uz to ātrāko rakstiet pavēles. Jāpulcina armija pie Katrbrā.

Nabaga pulkvedis Delansijs skatījās pretī pavisam satraukts.

Bet kā lai mēs. nogādājam virsniekiem pavēles, ja pa vidu ir viss Atlan�tijas okeāns? � viņ� jautāja.

A, � novilka viņa gai�ība. � Par to lai parūpējas misters Streind�s. � Viņa skatienu bija piesaistījis kaut kas aiz loga. Garām jāja �etri vīri. Viņiem bija karaļu stāja un imperatoru sejas izteiksme. Viņu āda bija sarkankoka krāsā; garie mati mirdzo�i un piķa melni kā kraukļa spārns. No zvērādām �ūdinātos rotāja dzeloņcūkas adatas. Visi �etri bija bruņoti ar bisēm ādas somās, drau�dīgiem �ķēpiem (tikpat spalvotiem kā viņu galvas) un �aujamlokiem. � Ē, Delansij, vēl viena lieta! Atrodiet kādu, lai tas paprasa �iem pui�iem, vai viņi negrib rīt pakarot! Izskatās, ka viņiem tā lieta varētu iet no rokas.

Apmēram pēc stundas kāds pdtissier Atas pilsētiņā divdesmit jūd�u no Bri�seles (vai, precīzāk, divdesmit jūd�u no tās vietas, kur parasti atradās Brisele) izvilka 110 krāsns plāti ar maizītēm. Kad tās bija padzisu�as, viņ� uz katras ar sārtu glazūru uzrakstīja vēstulīti � kaut ko tādu viņ� darīja pirmo reizi mū�ā. Viņa sieva (kas neprata ne vārda angliski) salika maizītes uz koka paplātes un iedeva to sous-patissier. �is sous-patissier ar paplāti rokā devās uz sabiedroto

armijas .�tābu, kur sers Henrijs Klintons dalīja pavēles saviem virsniekiem. Sous-patissier pasniedza maizītes seram Henrijam. Velingtona �tāba priek�nieks vienu paņēma un jau grasījās likt mutē, kad majoram Norkotam no Deviņ�desmit piektā strēlnieku pulka paspruka izbrīna kliedziens. Virsnieku priek�ā, ar sārtu glazūru uzrakstīta uz maizītēm, bija Velingtona depe�a, kurā virspavēl�nieks lika seram Henrijam ar vislielāko steigu pārvietot Otro kājnieku divīziju uz Katrbrā. Sers Henrijs sastulbis pacēla galvu. Sous-patissier plati smaidīja viņam pretī.

Aptuveni tajā pa�ā laikā Tre�ās divīzijas komandieris � hanoverie�u d�entl�menis, vārdā sers �ārlzs Altens, � �akli strādāja kādā cMteau divdesmit piecas jūdzes uz dienvidrietumiem no Briseles. Nejau�i pametis skatienu ārā pa logu, viņ� ieraudzīja pagalmā ļoti mazu un ļoti ērmotu lietusgāzi. Tā �ļāca savu lielu pagalma vidū, toties mūriem pat nepieskaras. Seru �ārlzu pārņēma tik liela ziņkāre, ka viņ� izgāja ārā, lai labāk redzētu. Ar lietus lāsēm putekļos bija uz�rakstīta �āda depe�a:

Brisele, 1815. gada 15. jūnijā

Pavēlu Tre�ajai divīzijai nekavējoties virzīties uz Katrbrā.

Velingtons

Tikām da�i holandie�u un beļģu komandieri Velingtona armijā pa�i bija atklāju�i, ka francū�i atrodas Katrbrā un ar savu Otro nīderlandie�u divīziju devu�ies turp. Tādēļ �ie ģenerāļi (kurus sauca Rcbeks un Perpon�ē) drīzāk sa�pīka, nevis nopriecājās, kad apkaimes kokos salaidās milzums dziedātājputnu, kuri visi reizē vīteroja:

Hercogs jums sūta pavēli: Pie Katrbrā atrasti francū�i! Visiem pulkiem tūdaļ rindās sastāties, Uz Katrbrā bez tūļības taisīties!

� Jā jel, jā! Mēs zinām! � ģenerālis Perpon�ē kliedza, vicinādams rokas un dzīdams putnus prom. � Pazūdiet, sumpurņi tādi! � Ta�u putni pielidoja vel tuvāk, da�i pat nolaidās viņam uz pleciem un uz viņa zirga. Tie turpināja dzie�dāt tik oficiāli, ka vai traks:

Tur slavu iemantos drosmīgie; Teic hercogs: bailes atmetiet, varoņi! Cīņai jau gatavi pirmmeti. Vediet ātrāk turp savu brigādi!

Putni neatstājās no kareivjiem līdz pa�am vakaram, ne uz brīdi nerimdamies svilpot un pogot �o neizturamo dziesmu. Ģenerālim Rebekam � kur� teicami zināja angļu valodu � izdevās vienu noķert, un viņ� tam iemācīja jaunu dziesmu, cerēdams, ka dziedonis aizlidos pie Streind�a un viņam to nosvilpos:

Mēs aizspersim hercoga burveli Līdz Māstrihtai sper�us no Briseles. Viņ� kārtīgus cilvēkus nerroja, Lai tagad ripo no kalniņa! [69] [1] Tādu pa�u dziesmiņu ģenerālis Rebeks sacerēja arī holandie�u valodā, un viņa kareivji to dziedāja, soļodami uz Katrbrā. Viņi to iemācīja arī saviem angļu cīņubiedricm, un vēlāk ta kļuva par angļu un holandie�u bērnu skaitāmpantiņu.

Pulksten se�os Streind�s aizcēla Briseli atpakaļ un nolika uz Eiropas zemes. Pilsētā izvietotie pulki nekavējoties devās uz Namīras vārtiem un izsoļoja uz ceļa, kas veda uz Katrbrā. Kad tas bija padarīts, Streind�s beidzot varēja arī pats sa�gatavoties karam. Ņem�anai līdzi viņ� savāca: sudraba bļodu, pusduci maģijas grāmatu, pāris pistoļu, vieglus vasaras svārkus ar vairākām neparasti dziļām kabatām, duci cieti novārītu olu, trīs bla�ķes brendija, da�us papīrā ietītus �ķiņķa gabalus un ļoti lielu zīda lietussargu.

Nākamajā rītā, apkrāvis ar �iem nepiecie�amajiem priek�metiem sevi pa�u un zirgu, viņ� kopā ar hercogu un tā �tābu jāja uz Katrbrā krustcelēm. Tur jau bija sapulcēju�ies vairāki tūksto�i sabiedroto kareivju, ta�u francū�i vēl nebija rādīju�ies. Lāgu lāgiem atskanēja kāds musketes blīk�ķis, ta�u to pa�u jūs va�rētu dzirdēt kurā katrā angļu me�ā, kurā d�entlmeņi ieradu�ies pamedīt.

Streind�s skatījās apkārt, kad pēk�ņi viņam uz pleca nolaidās strazds, kas tūdaļ sāka svilpot:

Hercogs jums sūta pavēli: Pie Katrbrā atrasti francū�i!

� Ko? � Streind�s nopurpināja. � Ko tu te dari? Tev jau sen vajadzēja pazust! � Viņ� uzmeta Ormskērka zīmi, kas izgaisināja burvestības, un putns aizlidoja. Patiesībā, kā Streind�s ar �ausmām pamanīja, �ai brīdī prom aizlidoja vesels putnu bars. Viņ� ba�īgi pameta skatienu �urpu un turpu, vai kāds nav pamanījis, ka viņ� nomuļļājis burvestību, ta�u izskatījās, ka visiem pietiek mi�litāru rūpju: laikam jau neviens neko nebija ievērojis.

Viņ� atrada pozīciju sev pa prātam � grāvī pretim Katrbrā mājām. Pa labi roki atradās krustceles, pa kreisi bija izvietojies Deviņdesmit otrais Skotu kalnie�u pulks. Streind�s izvilka no kabatām cieti novāritās olas un izdalīja tiem kalnie�iem, kuri izskatījās gatavi ēdēji. (Miera laikos, lai iepazītos, parasti vajadzīga priek�ā stādī�ana; karā �o pa�u pakalpojumu sniedz kāds nieks ēdamā.) Skoti no savas puses uzcienāja viņu ar saldu, pienainu tēju, un drīz jau visi draudzīgi tērzēja.

Diena bija spiedīgi karsta. Gar ceļu pletās rudzu lauki, un spo�ajā saulē �ķita, ka tie laistās gandrīz pārdabiskā �ilbumā. Trīs jūdzes tālāk prū�u armija jau bija saķērusies cīņā ar francū�iem, un kā drīzas nākotnes kāvi līdz Streind�am un skotiem atskanēja apslāpēta lielgabalu dārdoņa un vīru kliedzieni. Pirms dien�vidus tālumā sāka rībēt bungas un sparīgu vīru rīkles uzņēma dziesmu. Zem desmitiem tūksto�u kājām iedrebējās zeme, un starp rudziem pie viņiem nāca blīva, tum�a francū�u kājnieku kolonna.

Hercogs Streind�am nebija devis nekādus norādījumus, tādēļ, kad sākās kauja, viņ� citu pēc citas laida darbā visas burvestības, ko bija izmantojis Spānijas kau- jaslaukos. Viņ� uzsūtīja francū�iem liesmojo�us eņģeļus, kas tos apdraudēja, un pūķus, kas dvesa tiem virsū uguni. Ilūzijas bija lielākas un spo�ākas nekā tās, kuras viņam bija izdevies uzburt Spānijā. Streind�s vairākas reizes izrāpās no grāvja, lai pats par tām papriecātos� nelikdamies dzirdot skotu brīdinājumus, ka viņam kuru katru brīdi var trāpīt lode.

Tā viņ� �akli būrās trīs �etras stundas, kad pēk�ņi kaut kas atgadījās. Spēj� francū�u jēgeru uzbrukums kaujaslaukā radīja briesmas, ka hercogs un viņa �tābs var nonākt ielenkumā. D�entlmeņi bija spiesti apcirsties uz papē�a un pa galvu, pa kaklu auļot atpakaļ uz sabiedroto līnijām. Sagadījās tā, ka vistuvāk atradās Deviņdesmit otrais kājnieku pulks.

Deviņdesmit otrais! � hercogs kliedza. � Gulties!

Skoti acumirklī nokrita gar zemi. Streind�s pabāza galvu no grāvja un re�dzēja, kā hercogs Kopenhāgena mugurā [70] [1] kopenhāgens (1808�1836) � slavenais hercoga bēris. traucas pāri to galvām. Viņa gai�ība bija sveiks un vesels, un viss liecināja, ka �is piedzīvojums viņu bija nevis satraucis, bet gan saniknojis. Virspavēlnieks palūkojās apkārt, lai redzētu, ko kur� dara. Viņa skatiens aizķērās pie Streind�a.

Mister Streind�! Ko jūs darāt? Ja es gribē�u Voksholas dārzu burvju cirku, es jums pateik�u! [71] [1] 1810. gadā voksholas dārzu īpa�nieki D�ord�s un D�onatans Berati bija Streind�am un Norelam piedāvāju�i krietnu summiņu par burvju izrādēm, kas ik vakaru notiktu dār�zos. Berati vēlējās, lai burvji radītu kaut ko gau�ām līdzīgu � lai pa gaisiem lidinātos burvju radības, slaveni Bībeles un vēstures varoņi utt., u.tml. Pats par sevi saprotams, misters No�rels piedāvājumu noraidīja. �ādas lietiņas francū�i atliku likām redzēju�i Spānijā � tās viņus itin nemaz nebiedē. Turpretim manas armijas beļģi, holandie�i un vācie�i neko tādu vēl nav pieredzēju�i. Tikai pirms brī�a manīju, kā viens jūsu pūķis biedē braun�veidzie�us tajā me�iņā! �etri nogāzās gar�ļaukus! Tas nekam neder, mister Streind�! Galīgi nekam neder! � Hercogs piecirta pie�us un aizauļoja.

Streind�s noskatījās Velingtonam nopakaļ. Viņam gandrīz gribējās pāris dzēlīgiem vārdiem raksturot hercoga nepateicību saviem draugiem skotu kal�nie�iem, ta�u izskatījās, ka tie �ai brīdī ir nedaudz aizņemti: uz viņiem �āva ar lielgabaliem un uzbruka ar durkļiem. Tādēļ viņ� savāca savu karti, izrāpās no grāvja un devās uz krustcelēm, kur apkārt nemierīgi skatījās hercoga militārais sekretārs lords Ficrojs Somersets.

Milord? � Streind�s viņu uzrunāja. � Gribu jums ko pajautāt. Kā vei�cas cīņā?

Somersets nopūtās.

Beigās jau viss būs labi. Kā gan citādi. Ta�u puse armijas vēl nav ieradu�sies. Mums te nav gandrīz nekādas kavalērijas. Es zinu, jūs ļoti �igli nosūtījāt divīzijām pavēles, bet da�as no tām vienkār�i atradās pārāk tālu. Ja francū�u papildspēki ieradīsies ātrāk nekā mūsējie, tad� � Viņ� paraustīja plecus.

Un, ja francū�u papildspēki tie�ām ieradīsies, � no kuras puses tie nāks? No dienvidiem?

No dienvidiem un dienvidaustrumiem.

Streind�s neatgriezās kaujā. Viņ� devās uz Katrbrā fermu, kas atradās uzreiz aiz britu līnijām. Tur nebija neviena cilvēka. Durvis vaļā, aizkari plandās pa lo�giem, izkapts un kaplis pamesti guļ smiltīs � zemnieki bija bēgu�i, ko kājas nes. Krēslainajā, piena smar�as pilnajā siernīcā viņ� uzgāja kaķeni ar jaundzimu- �iem kaķēniem. Katru reizi, kad nodārdēja lielgabalu zalve (un tās dārdēja bie�i), kaķene sāka drebēt. Streind�s atnesa viņai ūdeni un pateica da�us maigus vār�dus. Tad viņ� apsēdās uz aukstās akmens grīdas un izklāja sev priek�ā karti.

Burvis sāka pārvietot ceļus, takas un ciemus, kas atradās uz dienvidiem un uz austrumiem no kaujaslauka. Vispirms viņ� pārcēla citur divus ciemus. Pēc tam visiem ceļiem, kas veda no austrumiem uz rietumiem, lika vest no ziemeļiem uz dienvidiem. Desmit minūtes pagaidīja, tad atlika visu vecajās vietās. Visiem apkames me�iem viņ� lika pagriezties uz otru pusi. Fēc tam upī�u straumes pa�laida pretējā virzienā. Aizritēja stundas, bet viņ�, muguru neatliekdams, pār�veidoja apkārtni. Tas bija piņķerīgs, apnicīgs darbiņ� � tikpat garlaicīgs kā viss, ko viņ� bija darījis pie Norela. Pulksten pusseptiņos sabiedroto bundzinieki no- rībināja uzbrukuma signālu. Astoņos viņ� piecēlās un izkustināja stīvos locekļus.

Mjā, � burvis teica kaķenei, � man nav ne jausmas, vai no tā bija kāds labums.3s Parastais maģiskais paņēmiens, kā sajaukt jukumis ceļus, apkaimes, telpas un citas fi�ziskas telpas, ir izveidot tajās labirintu, ta�u �o burvestību Streind�s apguva tikai 1817. gada februārī.

Tomēr iespējams, ka Streind�a darbo�anās tie�ām noteica kampaņas iznākumu. Strein�d�am nezinot, uz kaujaslauku ar 20 000 vīru steidzās francū�u ģenerālis d'Erlons, kur� nevis metās cīņā, bet pavadīja �īs iz�ķiro�ās stundas, soļodams pa apkārtni, kas ik pēc da�ām minūtēm mīklaini pārvērtās, ļa viņ� ar saviem vīriem būtu sasniedzis Katrbrā, francū�i, visticamāk, uzvarētu, un kauja pie Vaterlo nebūtu notikusi. Hercoga pirmītējais strupums Streind�u bija aizvainojis, un viņ� par savu ieguldījumu kaujā nevienam nepateica. Vēlāk viņ� par to pastāstīja D�onam Segundam un Tomasam Levi. Tādējādi vēsturnieki, kas rak�stīja par Katrbrā kauju, nespēja izprast d'Erlona aizkavē�anās cēloņus, un skaidrība par tiem radās tikai 1820. gadā, kad iznāca D�ona Segunda sarakstītā "D�onatana Streind�a dzīve".

Pāri laukiem vēlās melni dūmi. Simtu simtiem salaidās vārnas un kraukļi, �ie drūmie kauju uzraugi. Savus draugus, skotu kājniekus, Streind�s uzgāja pagalam

nelaimīgus. Viņi bija ieņēmu�i kādu ceļmalas namu, ta�u cīņās krita puse ka�reivju un divdesmit pieci no trīsdesmit se�iem virsniekiem, ieskaitot pulkvedi � vīru, ko daudzi no viņiem mīlēja kā tēvu. Ne viens vien sirms kauju veterāns bija saķēris galvu un raudāja.

Cik varēja noprast, francū�i bija atgriezu�ies Frēnā � tai pa�ā pilsētā, no kuras �orit bija ieradu�ies. Streind�s vairākiem cilvēkiem jautāja, vai tas no�zīmē, ka sabiedroti ir uzvarēju�i, ta�u izskatījās, ka neviens par �o lietu neko prātīgu nezina.

Nakti viņ� pārlaida Zenapā, trīs jūdzes attālā ciemā pie Briseles ceļa. Kad Streind�s sēdēja pie brokastu galda, ar jaunām ziņām ieradās kapteinis Hedlijs- Braits: hercoga sabiedrotie, prū�u armija, vakardienas cīņās bija briesmīgi pa�plucināta.

Vai viņi ir sakauti? � Streind�s jautāja.

Nē, bet viņi ir atkāpu�ies, un hercogs domā, ka mums jādara tāpat. Viņa gai�ība ir izdomājis, kur notiks nākamā kauja, un prū�i mūs sagaidīs tur. To vietu sauc Vaterlo.

Vaterlo? Cik smieklīgs vārds! � atsaucās Streind�s.

Vai ne? Jocīgs! Kartē es tādu nevarēju atrast.

Ē! � Streind�s attrauca. � Spānijā tā bija vienā baltā gabalā. Dro�i vien tas zellis, ar kuru jūs runājāt, to nosaukumu nebija pareizi saklausījis. Varat man ticēt, tādas Vaterlo nemaz nav!

Drīz pēc pulksten divpadsmitiem abi lēca zirgos un jau grasījās lidz ar kara�spēku doties ārā no ciema, ta�u pienāca ziņa no Velingtona: tuvojoties francū�u ulānu eskadrons, vai misters Streind�s nevarētu viņus patramdīt? Streind�s, negribēdams, lai viņam atkal pārmet Voksholas dārzu burvestības, lūdza pa�domu Hedlijam-Braitam:

Kas kavalērijai visvairāk nepatīk?

Hedlijs-Braits bridi padomāja.

Dubļi, � viņ� paziņoja.

Dubļi? Patie�ām? Jā, laikam jau jums taisnība. Jauki � laika apstākļu maģija ir bezmaz pati vienkār�ākā un parocīgākā lieta pasaulē!

Debesis satumsa. Uzradās negaisa mākonis, melns kā tinte. Tas bija tik liels kā visa Beļģija, tik uzblīdis un smags, ka tā vēders gandrīz braucījās gar koku galotnēm. Uzplaiksnīja zibens, un pasaule uz brīdi kļuva �ilbino�i balta. Atskanēja apdullino�s dārdiens, un lietus sāka gāzt tādām straumēm, ka zeme zem kājām sica un kūsāja.

Da�u minū�u laikā apkārtējie lauki pārtapa slīk�ņā. Francū�u ulāniem ne�bija ne mazākās iespējas nodoties iecienītajam bra�as jā�anas sportam; Veling�tona arjergards laimīgi aizsoļoja projām.

Apmēram pēc stundas Streind�s un Hedlijs-Braits ar pārsteigumu atklāja, ka tāda vieta, ko sauc par Vaterlo, tie�ām pastāv: viņi tajā nonāca. Hercogs zirga mugurā sēdēja lietū un varen apmierināts skatījās uz nota�ķītajiem vīriem, zir�giem un vezumiem.

Teicami dubļi, Merlin! � viņ� mundri uzsauca. � Ļoti ķepīgi un sli�deni. Francū�iem tie itin nemaz nepatiks. Uzlejiet vēl mazliet lietus, esiet tik laipns! Tā, vai redzat to koku, tur, kur ceļ� iet uz leju?

To gobu, jūsu gai�ība?

To gan. Ja jūs rīt kaujas laikā varētu stāvēt pie tās, es jums būtu ļoti patei�cīgs. Es pats brī�iem tur uzturē�os, bet dro�i vien ne visai bie�i. Mani zēni jums nodos manus norādījumus.

Vakarā da�ādas sabiedroto armijas apak�vienības ieņēma pozīcijas uz ze�mas kores dienvidos no Vaterlo. Aug�ā grandīja pērkons, straumēm gāza lie�tus. Laiku pa laikam pie gobas ieradās dubļos nomūrēju�os vīru delegācijas, kas lūg�us lūdzās Streind�u, lai tas aptur lietu, ta�u burvis tikai �ūpoja galvu un atkārtoja:

Apturē�u, kad hercogs pavēlēs.

Turpretim Pireneju kara veterāni atzinīgi runāja, ka lietus kara laikā esot angļu labākais draugs. Viņi saviem biedriem stāstīja:

Saprotiet, mums lietus ir mīļ� un pazīstams, vai ne, � toties citas tautas nezina, ko darīt. Lija gan vakarā pirms Fuentesas, gan pirms Salamankas, gan Vitorijas priek�vakarā. � (Pie �īm pilsētām Velingtons Pirenejos bija izcīnījis savas spo�ākās uzvaras.)

Paslēpies zem zīda lietussarga, Streind�s prātoja par gaidāmo kauju. At�griezies no Pireneju kara, viņ� uzreiz bija sācis pētīt, kādas burvestības karā izmantoja aureāti. Par to bija ļoti maz ziņu; saglabāju�ās baumas � nekas vairāk � par buramvārdiem, kurus pirms savām kaujām bija licis lietā D�ons Askglāss. Ar to palīdzību varēja uzzināt, kāds iznākums gaidāms. Mirkli pirms tumsas iestā�anās Streind�am piepe�i atausa gaisma. "Ei! Ko darīja Askglāss, izdibināt nav iespējams, bet ir ta�u Peila "Hipotēzes par nākotnes pareģo�anu"! Visticamāk, viņam tur ir tas pats at�ķaidītā versijā. Jā, to varētu pamēģināt."

Da�us mirkļus, iekams buramvārdi bija iedarboju�ies, Streind�s dzirdēja visas apkaimes skaņas: kā lietus pak�ķ uz metāla un ādas un rit lejup pa audeklu; kā mīņājas un sprauslā zirgi; kā dzied angļi un dūdas pū� skoti; kā divi velsie�u kareivji strīdas par pareizu Bībeles panta izskaidrojumu; kā skotu kapteinis D�ons Kinkeids pļāpā ar amerikāņu me�oņiem un māca tiem dzert tēju (dro�i vien nospriedis, ka tad, kad cilvēks iemācījies dzert tēju, pārējie britam nepie�cie�amie paradumi un īpa�ības rodas dabiskā kārtā).

Pēc tam � klusums. Vīri un zirgi sāka izplēnēt, vispirms pa vienam, pa di�viem, tad straujāk � simtiem, tūksto�iem tie izkūpēja gaisā. Kareivju ņudzoņā parādījās lieli tuk�umi. Austrumu pusē pazuda vesels pulks, tā vietā palika klaja vieta Hanover-skvēra lielumā. Kur pirms brī�a kūsāja dzīvība, �ķilās valodas un valdīja rosība, vairs bija tikai lietus, krēsla un līgani rudzu stiebri. Streind�s noslaucīja muti � viņam bija nelabi. "Hā!" viņ� domāja. "Tā man būs mācība � nevajag grābstīties gar burvestībām, kas domātas karaļiem! Norelam taisnība. Ir maģija, ko parastiem burvjiem labāk nevajag aiztikt. Dro�i vien D�ons Ask�glāss zināja, ko ar �īm briesmīgajām zinā�anām iesākt. Es nezinu. Vai kādam jāpastāsta? Hercogam? Viņ� man par to paldies neteiks."

Kāds stāvēja blakus un lūkojās lejup uz viņu; kāds viņu uzrunāja � kaptei�nis no jātnieku artilērijas rotas. Viņa mute kustējās, ta�u Streind�s nedzirdēja ne vārda. Viņ� uzsita knipi un izkliedēja burvestību. Kapteinis aicināja viņu uz brendiju un cigāriem. Streind�s nodrebēja un atteicās.

Visu nakti viņ� vienatnē nosēdēja pie gobas. I.īdz �im vakaram viņam ne�bija ienācis prātā, ka burvja spējas no�ķir viņu no kareivjiem, ta�u tagad viņ� bija ieraudzījis ko tādu, ko nevajag redzēt. Streind�s jutās pagalam savādi � it kā pasaule viņam apkārt ļoti ātri novecotu, un labākais, ko sniedz dzīve � smiekli, mīlestība un nevainība, � neatvairāmi nogrimtu pagātnē.

Nākamajā dienā ap pulksten pusvienpadsmitiem sāka rībēt francū�u liel�gabalu zalves. Sabiedroto artilērija atbildēja. Dzidrajā vasaras gaisā starp abām armijām slīdēja sīvu, melnu dūmu mākoņi.

Francū�u uzbrukuma galvenais mērķis bija Ugumonas pils, sabiedroto priek��postenis ielejā. Pils me�us un ēkas aizstāvēja Tre�ais kājnieku gvardes pulks, Koldstrīmas gvardi, nasavie�i un hanoverie�i. Streind�s savā sudraba bļodā uzbūra arvien jaunas ainas, viņa acu priek�ā ņirbēja asiņainās sadursmes ap pili. Ienāca prātā, ka varētu aizvākt prom kokus, lai sabiedroto kareivjiem būtu ērtāka �au�ana, tomēr iejaukties �ādās tuvciņās ar maģiju būtu aplam nesaprā�tīgi. Ja zaldāts karā rīkojas pārāk ātri vai neapdomīgi � tā Streind�s sev atgā�dināja �, viņ� var nodarīt vairāk ļauna nekā laba. Burvis nogaidīja.

Kanonāde kļuva spīvāka. Viņi neesot zināju�i, saviem biedriem teica britu veterāni, ka �āviņi var lidot tik ātri un tik blīvi. Kareivju acu priek�ā viņu bied�rus lielgaballodes pārcirta pu�u, saplosīja gabalos vai norāva tiem galvas. No zalvēm drebēja gaiss. � Zēvelē ne pa jokam, � hercogs aukstasinīgi noteica un pavēlēja priek�pulkiem atkāpties aiz kalna kores un pieplakt pie zemes. Kad tas bija izdarīts, sabiedrotie pacēla galvas un ieraudzīja kaujas dūmos tu�vojamies francū�u kājniekus: bezgalīgā ierindā plecu pie pleca nāca se�padsmit tūksto�i vīru: tie gāja vienā solī, kliedza vienā balsī.

Ne vienam vien kareivim ienāca prātā, ka arī francū�iem laikam beidzot ir izdevies sadabūt sev kādu burvi: francū�u kājnieki likās daudz staltāki nekā cilvēki parasti mēdz būt, un varēja redzēt, ka viņu acīs kvēlo gandrīz pārda�biska niknuma uguns. Tomēr par �o maģiju francū�i varēja pateikties tikai Napoleonam Bonapartam, kur� kā neviens cits zināja, kā saģērbt zaldātus, lai tie nobiedētu ienaidnieku, un kā tos izkārtot, lai ikkatram liktos, ka francū�u armija ir neuzvarama.

Nu Streind�s skaidri zināja, kas darāms. Biezie, staignie dubļi jau tāpat stipri apgrūtināja kājnieku tuvo�anos. Lai tiem vēl vairāk traucētu, viņ� sāka apvārdot rudzu stiebrus. Burvis lika tiem tīties ap francū�u kājām; stiebri bija stingri kā virves; kareivji klupa un krita gar zemi. Ja viss izdevās labi, dubļi neļāva tiem piecelties un tos samīdīja pa�u biedri � vai francū�u kavalērija, kas drīz pa�rādījās, sekojot kājniekiem. Ta�u tas prasīja daudz darba, un par spīti visām Streind�a pūlēm viņa pirmā burvestība francū�iem diezin vai nodarīja lielāku ļaunumu kā prasmīga britu musketiera vai strēlnieka �āvieni.

Prātam neaptveramā ātrumā pie viņa piejāja adjutants, iegrūda Strein�d�am rokā kazādas strēmeli un nokliedza: � Ziņa no viņa gai�ības! � Un tai pa�ā bridī viņ� atkal bija prom.

Ugumonas pils aizdegusies no francū�u zalvēm. Nodzēsiet liesmas.

Velingtons

Streind�s sudraba bļodā uzbūra Ugumonas pili. Kop� iepriek�ējās reizes, kad viņ� bija to redzējis, tur bija gājis karsti. Visās zālēs gulēja abu pu�u ievaino�tie. Siena kaudzes, saimniecības ēkas, pati pils � viss dega. Vēlās melnu, sma�cējo�u dūmu mutuļi. Zirgi zviedza, ievainotie rāpus līda prom � ta�u nebija jau, kurp līst: visapkārt plosījās kauja. Kapelā Streind�s uzgāja pusduci uz sie�nām uzgleznotu svēto. Tie bija septiņas vai astoņas pēdas gari un ērmoti izstī�dzēju�i � pēc visa sprie�ot, centīga amatiera roku darbs. Svētajiem bija garas, brūnas bārdas un lielas, skumīgas acis.

� Derēs! � burvis nomurmināja. Pēc viņa pavēles svētie nokāpa no sie�nām. Tie gāja raustīgi kā marionetes, tomēr viņu kustībām piemita arī zināms vieglums un grācija. Soļodami starp ievainoto rindām, svētie devās uz aku vienā no pagalmiem. Smeldami spaiņos ūdeni, tie lēja to uz liesmām. Viss ritēja labi, līdz divi no viņiem (domājams, svētais Pēteris un svētais Hieronīms) aizsvēlās un sadega � tā kā viņi sastāvēja tikai 110 krāsas un burvestības, tad sadega ļoti ātri. Streind�s pūlējās izgudrot, ko tagad lai iesāk, ta�u eksplodēju�a francū�u �āviņa �ķemba aizķēra viņa sudraba bļodu, tā aizlidoja pa gaisu un nokrita piecdesmit jardus tālāk pa labi roki. Kamēr burvis aizskrēja bļodai pa�kaļ, izlīdzināja lielu iedobumu vienā pusē un ielēja ūdeni, visi svētie bija nosvi�lu�i zilās ugunīs. Dega ievainotie un zirgi. Pilī vairs nebija neviena gleznojuma. Aiz izmisuma bezmaz raudādams, Streind�s lādēja nezināmā mākslinieka kūtrumu.

Kas vēl atlika? Ko vēl viņ� zināja? Streind�s sasprindzināja prātu. Sensenos laikos D�ons Askglāss reizēm radīja sev karotāju no kraukļiem � putni salai- dās kopā un pārtapa virmainā, durstīgā melnā milzī, kas bez grūtībām spēja veikt jebkuru darbu. Citkārt Askglāzs radīja palīgus no zemes.

Streind�s savā bļodā uzbūra Ugumonas aku. Uz�ļākdams krietnu strūkl�aku, viņ� pasmēla ūdeni un tad, pirms ūdens nolija zemē, lika tam kļūt par kaut ko attāli līdzīgu cilvēkam. Pēc tam viņ� pavēlēja ūdenscilvēkam drāzties uz ugunsgrēku un mesties liesmās. Tādējādi stallis sekmigi tika nodzēsts, izglāb�jot trīs cilvēkus. Cik ātri vien spēdams, Streind�s radīja jaunus ūdenscilvēkus, ta�u ūdens nav no tām substancēm, kas labi tur formu; kad burvis bija �ādi no�pūlējies apmēram stundu, viņam galva gāja riņķī un rokas trīcēja kā drudzī.

Starp pulksten �etriem un pieciem atgadījās kaut kas pilnīgi negaidīts. Pacēlis galvu, Streind�s ieraudzīja, ka viņam virsū brā�as mirdzo�a francū�u kavalēristu masa. Tie traucās ierindā pa pieci simti un divpadsmit rindās � ta�u lielga�balu dārdoņa bija tik apdullino�a, ka jātniekus nevarēja dzirdēt: likās, tie tuvo�jas pilnīgi bez skaņas. "Ko viņi dara?" domāja Streind�s. "Viņi ta�u noteikti zina, ka Velingtona kājnieki ir sveiki un veseli! Viņus sakapās gabalos." Viņam aiz muguras kājnieku pulki stājās karē; da�i uzsauca Streind�am, aicinādami nākt dro�ībā karē vidū. Padoms izklausījās prātīgs, un viņ� tam paklausīja.

Atrazdamies puslīdz dro�ā patvērumā, Streind�s skatījās uz jātniekiem, kas strauji tuvojās: kirasieriem bija spo�i uzkrū�i un augstas, sekstēm vainagotas ķive�res; ulānu iero�us izdaiļoja plīvojo�i sarkanbalti vimpeļi. Kavalēristi neizska�tījās pēc mūsu garlaicīgā gadsimta cilvēkiem. To godība bija sendienu godība, � ta�u Streind�s bija stingri apņēmies tai pretī likt sava amata seno di�enumu. Kā ar uguni iededzināti viņam prātā kvēloja D�ona Askglāsa palīgi � kalpi, pa�taisīti no kraukļiem, kalpi, pataisīti no zemes. Dubļi apak� francū�u kavalēris- tiem sāka blīst un burbuļot. Tie pārtapa milzīgās rokās; rokas izstiepās un rāva zemē jātniekus, grāba zirgus. Nokritu�os samīdīja pa�u biedri. Paliku�os sagai�dīja sabiedroto kājnieku muske�u zalves. Streind�s nesatricināmi noskatījās.

Kad francū�i bija atsisti, viņ� atgriezās pie savas sudraba bļodas.

Vai jūs esat tas burvis? � kāds jautāja.

Streind�s apsviedās un sastulba, ieraudzījis, ka viņam uzsmaida omulīgs apalītis civildrēbēs.

Dieva dēļ, kas jūs tāds esat?

Mani sauc Pinks, � sve�ais paskaidroja. � Esmu tirdzniecības aģents, pārstāvu Velbeka "Pirmā labuma pogu" firmu no Birmingemas. Hercogs mani atsūtīja pie jums un lika nodot ziņu.

Streind�s bija viscaur dubļains un tik briesmīgi noguris kā vēl nekad mū�ā. I.ai aptvertu dzirdēto, viņam bija vajadzīgs labs brīdis.

Kur ir visi hercoga adjutanti?

Kritu�i, tā viņ� teica.

Ko? Hedlijs-Braits ir kritis? Un pulkvedis Kanings?

Diem�ēl es nevaru jums sniegt precīzas ziņas, � misters Pinks smaidīja. � Es vakar ierados no Antverpenes, lai noskatītos kauju, un saķīķerējis her�cogu, izmantoju izdevību stādīties priek�ā, lai garāmejot pieminētu Velbeka "Pirmā labuma pogu" teicamās īpa�ības. Viņ� lūdza, lai es izdarot viņam pa�kalpojumu, atnākot pie jums un paziņojot, ka prū�u armija dodas �urp un jau ir tikusi līdz Parīzes me�am, bet, kā izteicās viņa gai�ība, pa �aurajiem celiņiem un dubļiem viņi kuļoties uz priek�u velni�ķīgi� (Misters Pinks pasmaidīja un noblisināja acis, priecādamies, kā izrunā tik kareivisku vārdu) �velni�ķīgi lēni, un vai jūs nebūtu tik laipns un neuztaisītu viņiem ceļu, kas no tā me�a vestu uz kaujaslauku?

Pats par sevi saprotams, � Streind�s atbildēja, tīrīdams no sejas dubļus.

Es viņa gai�ībai pateik�u. � Viņ� apklusa, tad ar ilgo�anos vaicāja: � Kā jūs domājat, vai viņa gai�ība pasūtīs man pogas?

Kāpēc lai viņ� to nedarītu? Viņam loti patīk pogas, kā jau visiem vīrie�iem.

Saprotiet, tad mēs visās mūsu reklāmās varētu rakstīt: "Piegādājam po�gas viņa gai�ībai hercogam Velingtonam"! � Misters Pinks laimīgi smaidīja. � Tad nu es ie�u!

Jā, jā. Tad nu ejiet. � Streind�s prū�iem ceļu uztaisīja, ta�u vēlāk nespēja atsvabināties no aizdomām, ka misteru Pinku no Velbeka "Pirmā labuma pogu" firmas viņ� nosapņojis. [72] [1] Patiesībā misters Pinks bija tikai viens no civilistiem, kurus hercogs todien savervēja sev par neoficiāliem adjutantiem. Citu vidū bija jauns �veicie�u d�entlmenis un vēl viens tirdzniecības aģents, gan no Londonas.

Notikumi atkārtojās pa otram, pa tre�am lāgam. Atkal un atkal uzbruka fran�cū�u kavalērija un Streind�s glābās kājnieku karē vidū. Arvien no jauna nāvējo�ie jātnieki līdzīgi viļņiem brāzās pretim karē malām. Arvien no jauna Streind�s izbūra no zemes briesmoņu rokas un rāva tos nost no zirgiem. Kad kavalērija atkāpās, atsākās kanonāde; viņ� atgriezās pie savas sudraba bļodas un būra ūdens cilvēkus, kas dzēsa liesmas un palīdzēja mirsto�ajiem izpostītajā, izmisuma pārņemtajā Ugumonā. Viss norisinājās atkal un atkal, vēl un vēlreiz; zuda cerība, ka �ī kauja jel kad beigsies. Viņ� sāka domāt, ka nekad nav bijis citādi.

"Kaut kad pienāks brīdis, kad musketēm un lielgabaliem vairs nebūs lo�u," viņ� domāja. "Ko mēs tad iesāksim? Cirtīsimies ar zobeniem un durkļiem? Un ja mēs visi aiziesim bojā, visi, līdz pēdējam vīram, � kuram piedēvēs uzvaru?"

Dūmi vēlās atpakaļ, un skatienam atklājās sastingu�as ainas kā dzīvās bil�des nejēdzīgā spoku izrādē: pie Laejasentas mājām francū�i rāpās kalnā, ko veidoja viņu pa�u kritu�ie, lai tiktu pāri �ogam un nogalinātu vācie�us, māju aizstāvjus.

Reiz, kad francū�i nāca virsū, Streind�s nepaspēja patverties karē. Piepe�i viņam tie�i priek�ā bija milzīga auguma francū�u kirasieris tikpat milzīgā zirgā. Pirmais, kas Streind�am ienāca prātā, � interesanti, vai �is zellis zina, kas es esmu? (Viņ� bija dzirdējis, ka visa francū�u armija nīstot angļu burvi ar kvēlu, latīņu rasei raksturīgu ienaidu.) Otrā doma bija par to, ka pistoles paliku�as kājnieku karē vidū.

Kirasieris pacēla zobenu. Streind�s bez domā�anas nomurmināja Stoksija Animam Evocare. Kaut kas līdzīgs bitei izlidoja kirasierim no krūtīm un no�laidās Streind�am uz plaukstas. Ta�u tā nebija bite: tā bija varavīk�ņaini zilas gaismas zīlīte. Līdzās nolaidās otra spulga zīlīte � tā bija atstājusi kirasiera zirgu. Zirgs iezviedzās un saslējās pakaļkājās. Kirasieris bija tik apstulbis, ka spēja vien skatīties.

Streind�s pacēla otru roku, lai ar vienu sitienu izdzēstu gan zirga, gan jāt�nieka dzīvības. Tad viņ� sastinga.

"Vai burvis var ar maģijas palīdzību nogalināt cilvēku?" hercogs toreiz jau�tāja. "Dro�i vien burvis to var, bet d�entlmenis tā nerīkosies."

Kamēr viņ� vilcinājās, turpat kā no zila gaisa pieauļoja britu kavalērijas virsnieks � kāds skotu dragūns. Viņa zobens pār�ķēla kirasiera galvu, sākot no zoda, cauri zobiem līdz pa�ai aug�ai. Francūzis nogāzās kā aizzāģēts koks. Skotu dragūns aiztraucās tālāk.

Kas notika pēc tam, Streind�s nekad nespēja pienācīgi atcerēties. Laikam viņ� apdullumā bija klīdis apkārt. Cik ilgi � to viņ� nezināja.

Viņ� atguvās, izdzirdējis jūsmīgus aurus. Pacēlis galvu, Streind�s ieraudzīja Velingtonu uz Kopenhāgena. Virspavēlnieks vicināja cepuri � tā bija zīme, ka sabiedroto spēkiem jāpāriet uzbrukumā. Ta�u ap hercogu vāloja tik biezi dūmi, ka uzvaras prieku ar viņu varēja dalīt vienīgi tie kareivji, kas atradās viņam vistuvāk.

Streind�s no�ukstēja pāris vārdu, un melnie dūmi pa�ķīrās. Pār Velingtonu krita vakara saules stars. Visgarām grēdas korei uz viņa pusi pagriezās kareivju sejas. Gaviles kļuva skaļākas.

"Lūk," Streind�s domāja, "tā vajag izmantot angļu maģiju."

Viņ� sekoja kareivjiem un bēgo�ajiem francū�iem. Kaujaslaukā jukjukumis ar kritu�ajiem un mirsto�ajiem bija viņa radītās milzīgās zemes rokas. Tās bija sa�stingu�as, itin kā pau�ot niknumu un �ausmas: likās, arī zemi pārņēmis izmisums.

Nonācis pie francū�u lielgabaliem, kas bija tik nesaudzīgi postīju�i sabiedroto kareivju rindas, viņ� vēl pēdējo reizi lika lietā burvestību. Streind�s izbūra no zemes jaunas rokas. Milzu delnas satvēra lielgabalus un aizrāva tos pazemē.

Iebraucamajā sētā Belle Alliance kaujaslauka otrā malā viņ� atrada her�cogu, kur� sēdēja pie galda kopā ar prū�u ģenerāli princi Blīheru. Hercogs aici�nādams pamāja ar galvu:

Nāciet, paēdiet kopā ar mums vakariņas.

Princis Blīhers sirsnīgi paspieda Streind�am roku un pateica daudz labu vārdu vāciski (nevienu no tiem burvis nesaprata). Tad vecais d�entlmenis pie�spieda roku pie vēdera, kurā gulēja �ķietamais zilonis, un sa�ķobīja seju, kā sacīdams: "Ko var darīt?"

Streind�s izgāja pagalmā, un uzreiz gandrīz saskrējās ar kapteini Hcdliju- Braitu.

Man teica, ka jūs esat nogalināts! � viņ� iesaucās.

Es ne�aubījos, ka jūs arī, � Hedlijs-Braits atbildēja.

Brīdi valdīja klusums. Abi jutās neveikli. Gan labajā, gan kreisajā pusē, tik tālu, cik sniedza skatiens, stiepās miru�o un ievainoto rindas. Vārdos neviens no abiem to nespētu izteikt, ta�u likās, tādā brīdī būt dzīvam nav d�entlmeņa cienīgi.

Kas vēl ir palicis dzīvs? Vai jūs kādu zināt? � Hedlijs-Braits vaicāja.

Streind�s pakratīja galvu: � Nē.

Viņi �ķīrās.

Velingtona �tābā Vaterlo galds tovakar bija klāts �etrdesmit vai piecdesmit personām. Ta�u, kad pienāca vakariņu laiks, pie tā sēdēja tikai trīs cilvēki: her�cogs, ģenerālis Ālava (hercoga spāņu ata�ejs) un Streind�s. Ik reizi, kad vērās durvis, hercogs atskatījās, vai tur nenāk kāds no viņa draugiem, sveiks un ve�sels; neviens tā arī neienāca.

Daudzas vietas pie galda bija paredzētas d�entlmeņiem, kas bija kritu�i kaujaslaukā vai mira 110 ievainojumiem: pulkvedim Kaningam, pulkve�leit�nantam Gordonam, ģenerālmajoram Piktonam, pulkvedim Delansijam. Va�kara gaitā �is saraksts kļuva arvien garāks.

Hercogs, ģenerālis Ālava un misters Streind�s klusēdami sēdēja pie galda.

1815. gada septembra beigas/decembris

Fortūna, pēc visa sprie�ot, neparko nevēlējās uzsmaidīt misteram Segundam. Viņ� bija pārcēlies uz dzīvi Jorkā, vēlēdamies baudīt pilsētas daudzo burvju sabiedrību un patīkamas sarunas. Ta�u uzreiz pēc viņa iera�anās misters Norels visiem pārējiem burvjiem atņēma tiesības nodoties savam amatam un misters Segunds palika viens. Viņa nelielie iekrājumi bija pagalam sadilu�i, un 1815. gada rudenī viņ� bija spiests meklēt darbu.

Un nav vērts cerēt, � viņ� nopūzdamies sacīja misteram Hanifūtam, � ka es pelnī�u kaudzēm naudas. Ko tad es vispār protu darīt?

Misteram Hanifūtam tas likās necie�ami.

Aizrakstiet misteram Streind�am! � viņ� ieteica. � Varbūt viņam vaja�dzīgs sekretārs?

Misters Segunds ar vislielāko prieku strādātu pie D�onatana Streind�a, ta�u iedzimtā pieticība viņam neļāva par to ieminēties. Būtu vienkār�i briesmīgi tā uztiepties. Misters Streind�s noteikti jutīsies neveikli, gudrodams, kā lai atbild. Varbūt pat izskatīsies, ka viņ�, D�ons Segunds, iedomājies, ka ir tiesīgs stāties līdzās pa�am misteram Streind�am!

Misters Hanifūts un viņa kundze mierināja Jorkas pēdējo burvi, ka misters Streind�s, ja viņam �ī doma nebūs pa prātam, neminstinādamies to paziņos � tātad dro�i var jautāt. Tomēr �ai reizē misters Segunds palika ciets kā krams.

Abu nākamais ierosinājums viņam vairāk gāja pie sirds:

Varbūt pataujājiet, vai mums te pilsētā nav zēnu, kas gribētu mācīties maģiju! � Hanifūta kundze mudināja. Viņas mazdēli � piecus un septiņus gadus veci bra�uļi � bija tie�i tik lieli, lai būtu laiks sākt mācīties, un �īs domas pastāvīgi nodarbināja viņas prātu.

Tā misters Segunds sāka pasniegt maģijas stundas. Izrādījās, ka Jorkā ne tikai zēni, bet arī da�as jaunas dāmas, kuru izglītība citkārt aprobe�otos ar fran�u un vācu valodām un mūziku, dedzīgi vēlas apgūt maģijas teoriju. Drīz viņu aicināja pasniegt stundas jauno dāmu vecākajiem brāļiem, un daudzi no tiem itin drīz sāka iztēloties sevi par burvjiem. Centīgiem un apķērīgiem jaunekļiem, kuriem nebija vēlē�anās nodoties teoloģijai vai jurisprudencei, maģija �ķita ļoti vilino�a, jo sevi�ķi tagad, pēc Streind�a triumfiem Eiropas kauju laukos. Galu galā bija aizritēju�i jau daudzi gadsimti, kop� baznīctēvi pēdējo reizi gu�vu�i laurus karā, un juristi ar to vispār nevar lepoties.

Agrā 1815. gada rudenī kāda mistera Segunda skolnieka tēvs lūdza viņam pakalpojumu. �is d�entlmenis, kuru sauca par Palmeru, bija dzirdējis par pār�do�anā nonāku�u namu grāfistes ziemeļos. Misters Palmers nevēlējās namu pirkt, ta�u kāds draugs viņam bija stāstījis, ka tajā esot vērtīga bibliotēka. Mis�teram Palmeram pa�am nebija laika doties turp, lai pārliecinātos, vai sacītais ir tiesa. Kaut gan viņ� paļāvās uz saviem kalpiem daudzās citās lietās, glu�i līdz gudru grāmatu novērtē�anai to talanti nesniedzās, tādēļ viņ� lūdza misteru Segundu aizbraukt, izpētīt, cik grāmatu �ai bibliotēkā ir un kādā stāvoklī tās atrodas, un izlemt, pirkt vai nepirkt.

Stārkros-hola bija lielākā ēka ciemā, kurā bez �ī savrupnama vēl bija tikai piecas se�as akmens mājiņas un fermas. Stārkrosa atradās gau�ām nomaļā vietā, tai visapkārt pletās brūni, tuk�i tīreļi. No vējiem un negaisiem namu sargāja lieli koki � ta�u nams to dēļ izskatījās drūms un tum�s. Ciemā bija pārpārēm pussabruku�u akmens �ogu un pussabruku�u akmens klē�u. Valdīja dziļ� klu�sums: likās, ka �eit ir pats pasaules gals.

Ļoti sens, neskaitāmu smagiem saiņiem apkrautu zirgu pakavu izdangāts tilts veda pāri dziļai un straujai urgai. Tum�ajā, gandrīz melnajā ūdenī uz priek�u �igli traucās ko�i dzeltenas lapas, kas peldot sastājās da�ādos rakstos. Misteram Segundam �ie raksti atgādināja buramvārdus. "No otras puses," viņ� savā no�dabā domāja, "tos atgādina tik daudzas lietas!"

Pati Stārkros-hola bija gara, zema, jūklaina ēka, celta no tādiem pa�iem tum��iem akmeņiem kā viss pārējais ciems. Nekoptajos dārzos un pagalmos vēj� bija sapūtis biezu rudens lapu kārtu. Grūti iedomāties, ka �ādu māju kāds gribētu pirkt. Zemnieka ģimenei tā būtu nemēr liela, turpretim d�entlmenim � pā�rāk drūma un nomaļa. Tajā varētu apmesties priesteris, tikai nekur tuvumā nebija baznīcas. Varētu tajā ierīkot viesnīcu, tikai vecais mūļu ceļ�, kas reiz vedis cauri ciemam, sen bija aizaudzis, un vienīgi tilts atgādināja, ka tāds reiz bijis.

Misters Segunds pieklauvēja, ta�u neviens nenāca atvērt. Viņ� pamanīja, ka lielās durvis ir vaļā. Vienkār�i ņemt un iet iek�ā, protams, bija gau�ām liela ne�kaunība, tomēr, �etras vai piecas minūtes velti izklauvējies, viņ� nolēma tā darīt.

Nami, ja tiem dod pārāk brīvu vaļu, mēdz kļūt visai ekscentriski, glu�i tāpat kā cilvēki; �is nams citu namu saimē bija kā vecs d�entlmenis, kas staigā novalkātā rītasvārkā un saplēstās tupelēs, ceļas un iet gulēt visdīvainākajā laikā un risina bezgalīgas sarunas ar draugiem, kuri nevienam citam nav redzami. Staigādams pa namu, meklējot kādu, kas te kaut ko zinātu, misters Segunds ieklīda pilnīgi tuk�ā telpā, kurā atradās vienīgi grēdā sakrautas porcelāna veidnes sieram. Citur kaud�u kaudzēm gulēja ērmotas sarkanas drānas: tādas viņ� redzēja pirmo reizi � kaut kas vidējs starp strādnieku blūzēm un pries�teru amata tērpiem. Virtuvē bija ļoti maz tādu priek�metu, kas parasti atrodas virtuvēs, toties bija aligatora galvaskauss stikla kastē; galvaskauss bija atiezies platā smaidā � tas izskatījās varen apmierināts ar sevi, kaut misteram Se�gundam nebija skaidrs, par ko nezvērs tā priecājas. Kādā telpā varēja nonākt tikai pa ļoti ērmoti izvietotām kāpnēm un kāpnītēm, un visas gleznas tajā, lie�kas, bija izvēlējusies persona, kas bez iz�ķirības mīlēja kau�anos: gleznās bija attēlotas vīru cīņas, zēnu cīņas, gaiļu cīņas, vēr�u cīņas, suņu cīņas, kentauru cīņas un vienā apbrīnojamā gleznā pat divas cīņā saķēru�ās vaboles. Citā tuk�ā telpā stāvēja vienīgi galds, uz kura atradās leļļu namiņ�; tas mats matā līdzinā�jās īstajam namam, vienīgi leļļu namā pulciņ� smalki tērptu lellī�u dzīvoja rāmā un gudrā saskaņā: cepa mazītiņus kēksus un maizes klaipus, spēlēja kripatīgas kārtis, mācīja leļļu bērnus un pie galda mielojās ar ceptiem tītariem mistera Segunda īk�ķa naga lielumā. Tas viss ērmoti nesaderējās ar salto, dobju atbal�u pilno ēku.

Misteram Segundam �ķita, ka viņ� jau izstaigājis visas istabas, tomēr viņ� tā arī nebija atradis bibliotēku un nebija sastapis nevienu cilvēku. Tad viņ� patrepē uzgāja gandrīz nemanāmas durtiņas. Kambarītis, uz kuru tās veda, nebija daudz lielāks par drēbju skapi. Kāds netīri baltos svārkos saģērbies cilvēks, zā- bakotās kājas uzlicis uz galda, dzēra brendiju un skatījās griestos. Pēc neilgas pierunā�anas viņ� piekrita parādīt misteram Segundam bibliotēku.

Pirmās desmit grāmatas nebija vērts pat pieminēt � pagāju�ā gadsimta sprediķu un pamācību krājumi vai nevienam neinteresantu personu dzīves�stāsti. Nākamās piecdesmit necik daudz neat�ķīrās. Misters Segunds jau sāka domāt, ka drīz �is darbiņ� būs paveikts, ta�u tad uzdūrās da�iem ļoti saisto�iem un neparastiem sacerējumiem par ģeoloģiju, filozofiju un medicīnu. Mistera Segunda prāts kļuva daudz mundrāks.

Tā viņ� divas vai trīs stundas bez atpūtas pārcilāja grāmatas. Vienubrīd iz�klausījās, ka pie nama piebraukusi kariete, ta�u misters Segunds nepacēla galvu no darba. Tad pēk�ņi pienāca brīdis, kad viņ� saprata, ka ir briesmīgi izsalcis. Viņam nebija ne jausmas, vai kādam ir ienācis prātā sarūpēt viņam pusdienas, un līdz tuvākajai iebraucamajai vietai bija ejams krietns gabals. Misters Segunds devās meklēt patrepes kambarīti, lai nolaidīgajai personai apjautātos, ko iespējams darīt lietas labā. Viņ� uz līdzenas vietas apmaldījās istabu un gaiteņu labirintā un ilgi klīda, vērdams vaļā katras durvis, izsalku�mam arvien pieņemoties spēkā, un jo brīdis, jo vairāk dusmojās uz nevī�u bal�tajos svārkos.

Piepe�i viņ� nokļuva vecmodīgā viesistabā ar tum�iem ozola paneļiem un kamīnu jaunas triumfa arkas lielumā. Tie�i viņam iepretim dziļā logsēdeklī zvilnēja jauna sieviete, kas skatījās ārā uz kokiem un augstajiem, kailajiem pa�kalniem. Viņ� vēl paspēja pamanīt, ka dāmas kreisajai rokai trūkst mazā pirk�stiņa � un tad pēk�ņi viņas vairs nebija � vai varbūt drīzāk vajadzētu sacīt: viņa bija pārvērtusies. Jaunās dāmas vietā bija uzradusies daudz vecāka, druk�nāka sieviete, sieviete, kas bija apmēram mistera Streind�a gados, ģērbusies violetā zīda tērpā ar Indijas zīda �alli uz pleciem un sunīti klēpī. �ī dāma sēdēja glu�i tāpat kā pirmītējā, un lūkojās pa logu ar tādu pa�u ilgo�anos sejā.

To visu viņ� pamanīja vienā īsā mirklī, ta�u iespaids, ko uz misteru Se�gundu atstāja abas dāmas, bija neparasti spilgts � kā ainas, kas rādās murgos. Viņam pār kauliem noskrēja stipras, savādas tirpas, sagriezās galva un misters Segunds zaudēja samaņu.

At�irdzis viņ� saprata, ka guļ uz grīdas un pār viņu nolieku�ās divas dāmas, kas izbīlī un ba�ās sasaucas. Kaut arī galva joprojām bija apdullusi, misters Se�gunds tūdaļ saprata, ka neviena no abām nav pirmīt redzētā daiļā jaunā sieviete bez mazā pirkstiņa. Viena bija druknā dāma ar sunīti, ko viņ� bija redzējis pēc tam, bet otra � kalsna, gai�mataina lēdija ar neizteiksmīgu seju un augumu, tikpat cienījamos gados. Varēja noprast, ka viņa visu laiku uzturējusies istabā, ta�u sēdējusi aizdurvē, tālab misters Segunds nebija viņu pamanījis.

Dāmas neļāva viņam celties, neļāva arī kustināt nedz rokas, nedz kājas. Arī runāt tās viņam negribēja ļaut, bargi brīdinādamas, ka no runā�anas viņ� atkal kritīs ģībonī. Dāmas palika viņam zem galvas spilvenus un apsedza, lai viņ� nenosaltu (misters Segunds iebilda, ka viņam nebūt nav auksti, ta�u lēdijas neklausījās). Viņas sadabūja lavandas ūdeni un o�amo sāli. Viņas likvidēja caurvēju, kas it kā pūta pa kādu durvjapak�u. Misteram Segundam sāka rasties aizdomas, ka dāmām bijusi stipri vienmuļa diena, un tas, ka ērmīgs d�entlmenis iesoļojis pie viņām un nolicies gar�ļauku, viņas patiesībā visnotaļ iepriecina.

Kad �ī spirdzinā�ana bija ilgusi stundas ceturksni, viņam tika atļauts ap�sēsties krēslā un pa�am turēt rokā tējas tasi.

Pie visa esmu vainīga es, � atvainojās dāma ar sunīti. � Fellovss ta�u man sacīja, ka pie mums ieradīsies kāds Jorkas d�entlmenis, kas vēlas apskatīt grāmatas. Man vajadzēja jums jau agrāk stādīties priek�ā. Tā ienākt un mūs ieraudzīt � tas jums bija pārāk liels �oks!

�īs dāmas vārds bija misis Lenoksa. Otrā bija misis Bleika, viņas laika kavē�tāja. Viņas pastāvīgi uzturējās Bātā un bija atbrauku�as uz Stārkrosu, jo misis Lenoksa vēl pēdējo reizi vēlējās paskatīties uz namu pirms tā pārdo�anas.

Muļķīgi, vai ne? � misis Lenoksa sacīja misteram Segundam. � Nams stāv tuk�s jau nezin cik gadu. Man sen vajadzēja to pārdot, ta�u bērnībā es te pavadīju vairākas ļoti laimīgas vasaras.

Jūs vēl arvien esat gau�ām bāls, ser,� ieminējās misis Bleika. � Vai jūs �odien esat kaut ko ēdis?

Misters Segunds atzinās, ka ir ļoti izsalcis.

Vai tad Felovss nepiedāvāja jums pusdienas? � misis Lenoksa pār�steigta jautāja.

Felovss, jādomā, bija nevī�īgais kalps, kas sēdēja patrepē. Misteram Segun�dam negribējās stāstīt, ka viņ� tikai ar pūlēm bija piedabūjis �o Felovsu vispār sākt runāt.

Par laimi, misis Lenoksai un misis Blcikai līdzi bija bagātīgas pusdienas, un Felovss patlaban tās gatavoja. Pagāja pusstunda, un misters Segunds kopā ar dāmām sēdās pie galda ar ozola paneļiem apdarinātā istabā, no kuras pavē�rās skumīgs skats uz rudenīgiem logiem. Vienīgais sīkais traucēklis bija tas, ka abas dāmas vēlējās, lai misters Segunds, vājinieks būdams, ēstu maigus, viegli sagremojamus ēdienus, kaut patiesībā viņ� bija briesmīgi izbadējies un ilgojās pēc krietnas ceptas gaļas �ķēles un karsta pudiņa.

Dāmas bija priecīgas par sabiedrību un uzdeva viņam daudz jautājumu. Uzzināju�as, ka misters Segunds ir burvis, viņas bija ārkārtīgi ieinteresētas: dzīvu burvi viņas vēl nekad nebija sastapu�as.

Un vai jūs manā bibliotēkā atradāt ari kādas burvju grāmatas? � vai�cāja misis Lenoksa.

Nē, kundze, � misters Segunds atbildēja. � Ta�u grāmatas par maģiju � vērtīgas grāmatas par maģiju � ir ļoti liels retums. �eit kādu atrazdams, es būtu bezgala pārsteigts.

Tagad man nāk prātā, � misis Lenoksa prātoja, � ka da�as man bija gan. Bet es pirms daudziem gadiem visas pārdevu kādam d�entlmenim, kas dzī�voja netālu no Jorkas. Man likās, ka viņ� nav pārāk gudrs � viņ� bija gatavs man samaksāt lielu naudu par nevienam nevajadzīgām grāmatām. Ta�u var�būt viņ� tomēr zināja, ko dara.

Misters Segunds noskārta, ka "d�entlmenis, kas dzīvoja netālu no Jorkas", dro�i vien nebija misis Lenoksai samaksājis ne ceturto daļu no grāmatu patie�sās cenas, ta�u no tā, ka viņ� dāmai par to pavēstitu, nebūtu nekāda labuma, tādēļ viņ� tikai pieklājīgi smaidīja un savas domas paturēja pie sevis.

Viņ� pastāstīja par saviem skolniekiem un skolniecēm, uzteikdams to atta�pību un kāri pēc zinībām.

Ja jūs viņus uzmundrināt ar tādām uzslavām, � laipni bilda misis Bleika, � viņi ar jums noteikti mācās daudz labāk nekā mācītos pie kāda cita skolotāja.

Ak, to nu es tie�ām nezinu, � misters Segunds atsaucās.

Es līdz �im nenojautu, � domīgi ierunājās misis Lenoksa, � cik daudzi �oslaikus apgūst maģiju. Man likās, ka ar maģiju nodarbojas tikai tie abi Lon�donas d�entlmeņi. Kā īsti viņus sauca? Nākamais solis, mister Segund, dro�i vien ir burvju skola? Jūs noteikti drīz ķersities pie tās dibinā�anas?

Burvju skola! � misters Segunds atkārtoja. � Jā, tas būtu brīni�ķīgi! Bet tādas nodibinā�anai vajag � ak, es nezinu, ko tie�i,� dro�i vien daudz nau�das un lielu namu.

Varbūt nebūtu viegli atrast skolniekus? � vaicāja misis Lenoksa.

Nē, nē! Man jau tūlīt pat nāk prātā �etri zēni�

Un jums vajadzētu reklamēties�

Ko? Nē, neko tādu gan es nekad nedarī�u! � misters Segunds, stipri sa�triekts, noraidīja. � Maģija ir pats cildenākais arods pasaulē � nu, varbūt otrs cildenākais pēc Baznīcas. To nedrīkst apgānīt ar komerciju. Nē, es skolniekus pieņemtu tikai pēc privātiem ieteikumiem.

Tātad atliek tikai sadabūt kaut cik naudas un atrast namu. Vai tad tas ir grūti? Hs uzdro�inos minēt, ka jūsu draugs misters Hanifūts, par kuru jūs iztei�cāties ar tik lielu cieņu, ar prieku aizlienēs jums naudu. Manuprāt viņ� to uz�skatīs par godu!

Ak, nē, nē! Misteram Hanifūtam ir trīs meitas � brīni�ķīgas jaunas dā�mas. Viena jau ir precējusies, otra saderinājusies un tre�ā vēl nespēj izlemt. Nē, misteram Hanifūtam jādomā par ģimeni. Nauda viņam pa�am ir ļoti vajadzīga.

Tad es jums ar tīru sirdsapziņu varu atklāt savas cerības! Kāpēc lai jūs neaizņemtos no manis?

Misters Segunds bija līdz sirds dziļumiem pārsteigts un uz krietnu brīdi pa�lika bez valodas. � Jūs esat ļoti laipna, kundze! � viņ� pēdigi izstomīja.

Misis Lenoksa smaidīja.

Nē, ser, nepavisam. Ja maģija ir tik iecienīta, kā jūs stāstāt, � es, bez �au�bām, uzklausī�u arī citu cilvēku domas �, tad tā noteikti ienesīs glitu peļņu.

Bet mana pieredze darījumos ir pagalam no�ēlojama, � misters Se�gunds sabijās. � Es baidos kļūdīties un iz�ķērdēt jūsu naudu. Nē, jūs esat ļoti laipna, un es jums no visas sirds pateicos, tomēr man jāatsakās.

Hm, ja jums nepatīk doma par naudas aizņem�anos � jā, es zinu, ne katram tas der,� ir vienkār�s risinājums. Skola būs mana � es pati uzņem�os visus izdevumus un risku. Jūs būsit skolas direktors, un mūsu abu vārdi būs rakstīti blakus. Galu galā, vai �im namam ir iespējams labāks izmantojums nekā atdo�ana burvju skolas vajadzībām? Kā rezidencei tam ir daudz trūkumu, to�ties kā skolai � daudz priek�rocību. Tas atrodas ļoti nomaļā vietā. Tuvumā nevar notikt vērā ņemamas medības. Jaunekļiem būs gau�ām maz iespēju spēlēt kārtis un �audīt. Izpriecas viņiem būs liegtas, un tādēļ viņi nodosies mā�cībām.

Es neuzņem�u savā skolā tādus, kas spēlē kārtis! � misters Segunds bija aizskarts savās labākajās jūtās.

Dāma atkal smaidīja.

Draugiem par jums laikam nekad nav nācies uztraukties � ja nu vie�nīgi raizēties, vai tik godīgam cilvēkam nav baigi dzīvot tādā samaitātā pasaulē.

Fēc pusdienām misters Segunds apzinīgi atgriezās bibliotēkā un pievakarē atvadījās no dāmām. Visi trīs �ķīrās bezgala draudzīgi, un no misis I,enoksas mu�tes izskanēja solījums visā drīzumā uzaicināt misteru Segundu ciemos uz Bātu.

Dodamies mājup, viņ� sevi bargi nobrīdināja nelolot nekādas cerības sais�tībā ar �iem brīni�ķīgajiem Vērtīgas un Laimīgas Nākotnes plāniem, ta�u gribot negribot aizmirsās sapņos par jaunu ļau�u mācī�anu un to neparastajām sek�mēm; par to, kā viņa skolu apmeklē D�onatans Streind�s; kā viņa audzēkņi jūsmo, atklāju�i, ka viņu skolotājs ir slavenākā mūsdienu burvja draugs un biedrs; kā Streind�s viņam saka: "Viss ir teicami, Segund! Labāk nemaz nevar būt! Malacis!"

Kad viņ� nokļuva mājās, pulkstenis jau bija pāri pusnaktij, un viņam vaja�dzēja sakopot visu gribasspēku, lai tūdaļ pat nemestos pie mistera Hanifūta pastāstīt jaunumus. Toties nākamajā dienā, kad viņ� pa�ā rīta agrumā ieradās pie drauga, misters Hanifūts un viņa laulātā draudzene priecājās tā, ka ne izsa�cīt. Abi ļāvās jūsmībai, ko misters Segunds sev bijās atvēlēt. Hanifūta kundze sirdī vēl aizvien bija maza meitene: viņa satvēra vīra rokas un aizvilka viņu līdzi dejā ap brokastgaldu, nespēdama citādi izpaust savas jūtas. Pēc tam viņa satvēra aiz rokas misteru Segundu, aizdejoja ap galdu ar viņu, un, kad abi burvji vairs negribēja diet, turpināja virpuļot viena pati. Vienīgais, kas misteram Segun�dam mazdrusciņ kremta (tie�ām, pavisam, pavisam mazdrusciņ) bija tas, ka misters Hanifūts un viņa kundze nebija pienācīgi pārsteigti: abi par misteru Segundu bija tik augstās domās, ka viņiem �ķita tikai glu�i dabiski, ka lielas dāmas viņam par prieku vēlas dibināt burvju skolas.

Lai viņa zina, ka viņai ir ļoti paveicies, jūs atrodot! � misters Hanifūts paziņoja. � Kur� vēl ir tik piemērots burvju skolas vadī�anai? Neviens!

Un vispār, � sprieda Hanifūta kundze, � ko citu lai viņa iesāktu ar savu naudu? Nabaga lēdija, viņai nav bērnu!

Misters Hanifūts bija pilnīgi pārliecināts, ka mistera Segunda nākotne nu ir nodro�ināta. Sangviniskais raksturs neļāva viņam pieļaut, ka varētu būt citādi. Tomēr viņ� bija dzīvojis �ai pasaulē gana ilgi, lai aizgūtu vienu otru skeptiķu paradumu, un tādēļ mudināja misteru Segundu apjautāties paziņām par misis Lenoksu � kas viņa ir un vai tie�ām ir tik bagāta kā izskatās.

Abi aizrakstīja kādam mistera Hanifūta draugam, kas dzīvoja Bātā. Laimīgā kārtā misis Lenoksa pat Bātā, pārtiku�o un ietekmīgo pilsētā, bija pazīstama kā lepna dāma. Viņa bija piedzimusi bagātībā un izgājusi pie vēl bagātāka vīra. �is vīrs bija nomiris jauns un pārlieku neapraudāts, un dāvājis savai atraitnei brī�vību ļauties darbīgā rakstura un asā prāta rosinātām kaprīzēm. Viņa bija vairojusi bagātību ar izdevīgiem ieguldījumiem un apdomīgu savu zemju un mui�u pārvaldī�anu. Misis Lenoksu daudzināja par drosmīgu, apņēmīgu sie�vieti, kas daudz nododas labdarībai un savus draugus aplaimo ar sirsnību. Kaut arī viņai piederēja savrupnami visos karaļvalsts novados, misis Lenoksa kopā ar misis Bleiku visbie�āk uzturējās Bātā.

Tikām arī misis Lenoksa bija līdzīgi ievāku�i ziņas par misteru Segundu, un acīmredzot uzzinātais viņai bija pa prātam, jo itin drīz viņa uzaicināja nākamo partneri uz Bātu, kur a�i tika izspriests viss, kas bija jāizsprie� par iecerēto skolu.

Nākamie mēne�i aizritēja, remontējot Stārkros-holu un pielāgojot to burvju skolas vajadzībām. Jumts tecēja, divi skursteņi bija aizsprūdu�i un daļa virtuves vārda vistie�ākajā nozīmē sabrukusi. Uzzinājis, cik tas viss izmaksās, misters Segunds bija dziļi satriekts. Viņ� aprēķināja, ka, netīrot otru skursteni, nepēr- kot jaunas mēbeles, bet iztiekot ar vecajiem lauku soliem un krēsliem, un ierobe��ojot kalpu skaitu līdz trim, viņ� varētu ietaupīt se�desmit mārciņas. Izklāstījis savas aplēses vēstulē misis Lenoksai, viņ� tūdaļ saņēma atbildi: patronese no�rādīja, ka viņ� tērē pārāk maz. Visi viņa skolnieki bū�ot�no labām ģimenēm; viņi gaidīs kārtīgus kamīnus un ērtības. Misis Lenoksa mudināja viņu nolīgt deviņus kalpus, virssulaini un pavāru francūzi. Vajagot pilnīgi no jauna apmē- belēt namu un piepildīt pagrabu ar labiem fran�u vīniem. Visiem ēdamrīkiem, viņa rakstīja, jābūt sudraba, bet servīze jāpērk Ved�vuda tirgotavā.

Decembra sākumā misters Segunds saņēma apsveikuma vēstuli no D�ona- tana Streind�a, kur� solījās pavasarī apmeklēt skolu. Tomēr par spīti visām pū�lēm un laba vēlējumiem misters Segunds netika vaļā no sajūtas, ka skolas tomēr nebūs: kaut kas atgadīsies, un to neizdosies nodibināt. �ī doma nemitīgi urdī�jās kādā nomaļā viņa prāta nostūrī, lai kā ari viņ� centās to padzīt.

Ap decembra vidu viņ�, kādu rītu ieradies Stārkrosā, sastapa tur kādu vīru, kas visnotaļ omulīgi sēdēja uz lieveņa. Kaut arī misters Segunds, �ķiet, nekad nebija nelūgto viesi redzējis, viņ� to uzreiz pazina: viņ� bija pati Nelaime, viņ� bija mistera Segunda Sapņu un Cerību Sabrukums. Sve�ais bija tērpies melnos vecmodīga piegriezuma svārkos, tikpat apdilu�os un novalkātos kā tie, kas bija mugurā pa�am misteram Segundam; sve�ā zābaki bija dubļaini. Ar saviem garajiem, pinkainajiem matiem viņ� izskatījās kā posta vēstnesis sliktā lugā.

Mister Segund, nebūs brīv! � viņ� jork�īrie�u izloksnē sacīja.

Piedodiet? � misters Segunds pārjautāja.

�o skolu. Jums jāatsakās no domas par skolu!

Ko? � misters Segunds iekliedzās, bra�i izlikdamies nezinām, ka sve�ais runā nepielūdzamu patiesību.

Nevajag, ser,� melnais viesis turpināja, � jūs mani pazīstat un zināt � kā es saku, tā būs, arī ja mums abiem klusībā tā ir gau�ām �ēl.

Bet jūs alojaties! � misters Segunds iebilda. � Es jūs nepazīstu. Katrā ziņā nedomāju, ka esmu jūs kādreiz redzējis.

Mani sauc D�ons �aildermass, esmu mistera Norela kalps. Iepriek�ējo reizi mēs sarunājāmies pirms deviņiem gadiem pie Jorkas katedrāles. Kamēr jūs aprobe�ojāties ar da�iem skolniekiem, mister Segund, es varēju izlikties neredzam. Es neko neteicu, un misters Norels par jūsu darbību palika neziņā. Tomēr vesela skola pieaugu�iem burvjiem � tas ir pavisam kas cits. Jūs sa�gribējāt pārāk daudz, ser. Viņ� zina, mister Segund. Viņ� zina, un viņ� vēlas, lai jūs uz karstām pēdām atmetat �o domu.

Bet kāda man daļa gar misteru Norelu un mistera Norela vēlmēm? Es līgumu neparakstīju. Jums jāzina, ka �ī iecere nav mana vien. Man ir draugi.

Tas tiesa, � �aildermass, viegli uzjautrināts, atbildēja. � Un misis Le�noksa ir ļoti bagāta dāma, turklāt darījumos visai lietpratīga dāma. Bet vai viņa ir draugos ar itin visiem Kabineta ministriem, kā misters Norels? Vai viņai ir tāda pati ietekme? Atcerieties Jorkas Mācīto burvju biedrību, mister Segund! Atcerieties, kā viņ� to iznīcināja!

�aildermass apklusa, pagaidīja un tad, ja reiz saruna, kā likās, bija beigu�sies, devās uz staļļa pusi.

Pēc piecām minūtēm viņ� parādījās no jauna, sēdēdams liela, bēra zirga mu�gurā. Misters Segunds stāvēja tie�i tāpat kā pirmīt, sakrustojis rokas uz krūtīm, rēgādamies uz bruģakmeņiem.

�aildermass noskatījās uz viņu no saviem augstumiem:

�ēl, ka tā beidzās, ser. Bet gan jau viss vēl nav zaudēts, vai ne? �is nams ir tikpat piemērots jebkurai citai skolai. Varbūt, uz mani skatoties, jums tā neliekas, ta�u es esmu izmanīgs zellis ar pla�u pazī�anos ievērojamu personu vidū. Nodibiniet kādu citu skolu, un, kad man nākamreiz nāks ausīs, ka viena vai otra lēdija meklē saviem lordēniem labu skolu, sūtī�u viņu pie jums.

Es negribu nekādu citu skolu! � misters Segunds stūrgalvīgi atbildēja.

�aildermass nosmaidīja savu �ķībo smaidu un aizjāja.

Misters Segunds devās uz Bātu un par �iem bēdīgajiem apstākļiem pastās�tīja savai patronesei. Misis Lenoksu pārņēma liels sa�utums par to, ka d�entl�menis, ko viņa nav ne acīs redzējusi, iedomājies norādīt, ko viņai darīt un ko nedarīt. Viņa aizrakstīja misteram Norelam dusmīgu vēstuli. Atbildi viņa nesaņēma, toties viņas baņķieriem, advokātiem un partneriem citos uzņēmu�mos piepe�i sāka pienākt dīvainas vēstules no pazīstamām ievērojamām per�sonām, un visās vēstulēs bija lasāmas aplinkas sūdzības par mistera Segunda skolu. Viens no baņķieriem � uz strīdiem kārs un iecirtigs ve�uks � bija tik negudrs, ka publiski (Pārstāvju palātas vestibilā) izteica izbrīnu par to, kāds viņam sakars ar burvju skolu Jork�īrā. Visdrīzākajā laikā vairākas dāmas un kungi � mistera Norela draugi � izņēma no viņa bankas savus nogul�dījumus.

Pagāja da�as dienas. Vienvakar misters Segunds, saķēris galvu, sēdēja Hani�fūta kundzes salonā un vaimanāja:

Liekas, ļauns liktenis ir nolēmis mani spīdzināt, pakārdinot mani ar lie�lām balvām un tad atkal visu atņemot!

Hanifūta kundze līdzjūtīgi klak�ķināja mēli, pliķēja viņam pa plecu un iztei�cās par misteru Norelu ar tiem pa�iem nosodo�ajiem vārdiem, ar kuriem viņa bija mierinājusi misteru Segundu un misteru Hanifūtu visus deviņus gadus: vei, misters Norels ir ļoti dīvains d�entlmenis ar ērmīgiem paradumiem, viņa nekad nav spējusi tos saprast.

Varbūt jāaizraksta misteram Streind�am? � misters Hanifūts piepe�i ierunājās. � Viņ� zinās, ko te var iesākt!

Misters Segunds pacēla galvu.

Ak, es zinu, ka mistera Streind�a un mistera Norela ceļi ir �ķīru�ies, ta�u man vienalga negribētos, lai viņiem manis dēļ ir domstarpības.

Blēņas! � izsaucās misters Hanifūts. �Vai tad jūs neesat lasījis pēdējos "Mūsdienu burvja" numurus? Tie�i to arī Streind�am vajag� kādu norelis- kās maģijas postulātu, kuram viņ� varētu atklāti uzbrukt un sagraut visu tās ēku! Ticiet man, viņ� būs jums pateicīgs par tādu iespēju. Ziniet, Segund, jo vairāk es par to domāju, jo labāk man �ī ideja patīk.

Arī misters Segunds padomāja.

Labi, es tikai apjautā�os misis Lenoksai un, ja viņa piekritīs, tad noteikti klausī�u jūsu padomam!

Misis Lenoksas nezinā�anai par jaunākajiem maģiskajiem notikumiem ne�bija robe�u. Par D�onatanu Streind�u viņa bija nolāgojusi vien to, ka tam ir kaut kāda saistība ar hercogu Velingtonu. Tomēr viņa nekavējās misteram Se�gundam apliecināt � ja �im misteram Streind�am nepatīk misters Norels, tad viņ� tai ir visnotaļ pa prātam. Tā nu 20. decembrī misters Segunds aizrakstīja Streind�am vēstuli, kurā stāstīja par Gilberta Norela preto�anos Stārkros-holas skolas dibinā�anai.

Diem�ēl Streind�s nesteidzās mesties misteram Segundam palīgā; viņ� pat neatbildēja uz vēstuli.

1815. gada jūnijs/decembris

Var ļoti labi iztēloties, ar kādu prieku misters Norels uzklausīja ziņu, ka pēc atgrie�anās Anglijā Streind�s taisnā ceļā devies uz �rop�īru.

Un labākais ir tas, � misters Norels klāstīja Laselzam, � ka, dzīvodams laukos, viņ� diezin vai turpinās publicēt bezkaunīgus rakstus par karaļa Kraukļa maģiju.

Jā, nudien, ser, � Laselzs piekrita, � es ļoti �aubos, vai viņam tiem at�liks laika.

Misters Norels sarauca pieri � vajadzēja saprast, ko mīļais draugs ar to grib sacīt.

Ā! Jūs laikam neesat dzirdējis, ser? � Laselzs turpināja. � Streind�s rak�sta grāmatu. Savās vēstulēs draugiem viņ� par to vien stāsta. Pirms divām ne�dēļām pēk�ņi sadomāja sākt un, kā pats apgalvo, ļoti strauji virzās uz priek�u. Bet mēs jau visi zinām, cik ātri Streind�s raksta. Viņ� ir nosolījies savā sace�rējumā ietilpināt visu angļu maģiju. Seram Volteram esot izteicies, ka ļoti brī�nī�oties, ja viņam izdosies visu iestūkāt divos sējumos. Pa�am liekoties, ka būs vajadzīgi trīs. Viņa �edevru sauks "Angļu maģijas vēsture un teorija" un Ma�rejs ir apsolījis to izdot.

Vai maz varēja būt vēl ļaunākas ziņas? Misters Norels aizvien bija grasījies pats sarakstīt grāmatu. Kļuvis par mistera Streind�a skolotāju, viņ� pat bija izdomājis nosaukumu � "Norādījumi burvja izglīto�anai" � un sācis rakstīt. Ar piezīmēm jau bija piekrauti divi plaukti mazajā, grāmatskapjiem pieblīvētajā tre�ā stāva kabinetā. Tomēr par grāmatu viņ� alla� bija runājis kā par tālas nā�kotnes nodomu. Misteram Norelam piemita visnotaļ nesaprātīgas bailes uzticēt savas domas papīram, un astoņi Londonas li�ķībā nodzīvotie gadi viņu nebija no tām atpestīju�i. Neskaitāmos viņa privāto piezīmju, dienasgrāmatu un izrakstu sējumus neviens nebija redzējis (pavisam niecīga daļiņa bija parādīta Streind�am un �aildermasam). Misters Norels nespēja atzīt, ka ir gatavs kaut ko publicēt; viņ� visu laiku �aubījās, vai ir atklājis patiesību; neticēja, ka visu ir pietiekami pārdomājis; nezināja, vai par �o lietu drīkst stāstīt pla�ākai sabiedrībai.

Kad misters Laselzs bija aizgājis, Norels piezvanīja sulainim un lika aiznest uz tre�ā stāva kabinetu sudraba bļodu ar tīru ūdeni.

Streind�s Srop�īrā rakstīja savu grāmatu. Galvu viņ� nepacēla, ta�u piepe�i ie�ķībi pasmaidīja un pamāja ar pirkstu galiem tuk�am gaisam, it kā sacīdams kādai neredzamai personai: Nē. Visi spoguļi kabinetā bija pagriezti pret sienu un, kaut arī misters Norels stundām līkņāja pār savu sudraba bļodiņu, pienāca nakts, tomēr gudrāks viņ� nebija kļuvis.

Kādu vakaru decembra sākumā Stīvens Bleks savā kambarītī virtuves gaiteņa galā spodrināja sudrablietas. Palūkojies lejup, viņ� ieraudzīja, ka priek�auta auk�las atraisās. Pie vainas nebija vaļīgs mezgls (Stīvens nekad mū�ā neko nebija sa�sējis vaļīgi): vairāk izskatījās, ka auklas bra�i un apņēmīgi vijas vaļā kā ikkuras auklas, kas labi zina, ko dara. Pēc tam uzro�i un cimdi noslīdēja viņam no ro�kām un glīti salocījās kaudzītē uz galda. Tad no krēsla atzveltnes nolēca tur uz�kārtie svārki. Tie sagrāba viņu cie�ā tvērienā un pa�i uzvilkās Stīvenam mugurā. Visbeidzot pati no sevis nozuda virssulaiņa istabiņa.

Viņ� piepe�i atradās nelielā, ar tum�iem koka paneļiem apdarinātā miteklī. Gandrīz visu brīvo vietu aizņēma galds, pārsegts ar purpursarkanu galdautu, ko rotāja plata, grezna zelta un sudraba apmale. Galds bija nokrauts ar zelta un sudraba traukiem, trauki bija pilni ar ēdieniem. Dārgakmeņiem inkrustētos biķeros tum�i mirdzēja vīns. Vaska sveces zelta sve�turos meta maigu gaismu, divos zeltā kaldinātos kvēpināmajos traukos dega vīraks. Bez galda �ajā istabā atradās tikai divi kokriezumiem bagātīgi rotāti krēsli, kuru atzveltnes bija pār�segtas ar zelta drānu, bet sēdekļi vilināja ar iz�ūtiem spilveniem. Vienā no krēs�liem sēdēja d�entlmenis ar matiem kā dzelk�ņa pūkas:

Labvakar, Stīven!

Labvakar, ser.

Tu �ovakar izskaties nedaudz bāls, Stīven. Cerams, tu neesi sasirdzis.

Tikai mazliet aizelsies, ser. �īs piepe�ās pārceļo�anas uz citām zemēm un kontinentiem tomēr ir mazliet mulsino�as.

Ā! Bet mēs joprojām esam Londonā, Stīven. �is ir kafijas nams "Jeru- zāleme" Kaupers-kortā. Vai tad tu uzreiz nepazini?

Ak jā, nudien, ser. Vecpuisī būdams, sers Volters bie�i vakariņoja �eit kopā ar saviem bagātajiem draugiem. Vienkār�i agrāk te nebija tādas greznības. Un, runājot par galdu, nevienu no �iem ēdieniem es nepazīstu.

Ahā! Es pasūtināju tie�i tādas pa�as vakariņas, kādas �eit ieturēju pirms �etriem vai pieciem simtiem gadu! Lūk, tas ir pūķa gurns un pīrāgs ar medū mērcētiem kolibri. Tur ir cepta salamandra ar granātābolu piedevām; �eit � izsmalcināts baziliska sekstes frikasē ar safrānu un maltām varavīksnēm, aiz�darīts ar zelta zvaigznēm. Sēdies un ieturies! Tas ļoti labi palīdzēs pret taviem reiboņiem. Ko tu ņemsi?

Tas viss ir glu�i apbrīnojami, ser, bet es tepat redzu arī vienkār�as cūkas karbonādes, tās izskatās ļoti gar�īgas.

Ak, Stīven! Augstdzimu�as personas iek�ējā balss, kā jau alla�, ir mu�dinājusi tevi izvēlēties pa�u smalkāko gardumu! Kaut arī karbonādes tie�ām ir pavisam vienkār�as, tās ceptas taukos, kas iztecināti no melno Velsas cūku ga�riem, kuri naktīs klīst pa Velsas pauguriem, tramdīdami tā no�ēlojamā novada iemītniekus! �o cūku baigums un ne�petnība pie�ķir karbonādēm brīni�ķīgu, neatkārtojamu gar�u! Un mērce ir no ķir�iem, kas nāk no kentaura dārza!

Pacēlis apzeltītu, dārgakmeņiem rotātu biķeri, d�entlmenis ielēja Stīvenam glāzi rubīnsarkana vīna.

�is ir vīns no izmeklētas Elles vīndārzu ra�as � bet lai tas tevi nemul�sina un neliedz nobaudīt! Tu dro�i vien esi dzirdējis par Tantalu? Ļauno ķēniņu, kas savu mazo dēlu iecepa pīrāgā un apēda? Par sodu viņam līdz pat zodam jā�stāv ūdenī, ko viņ� nedrīkst dzert, apak� vīnogulāja, kas pilns ogām, kuras viņ� nedrīkst ēst. �is vīns ir no turienes. Un, tā kā vīnogulājs tika iestādīts tikai tāpēc, lai mocītu Tantalu, vari ne�aubīties, ka tā ogām ir brīni�ķīga smar�a un gar�a � un vīnam arīdzan. Savuties �ie granātāboli ir no Persefones dārza.

Stīvens nogar�oja vīnu un nobaudīja kumosiņu karbonādes.

Gar�o brīnum labi, ser. Kam par godu jūs �eit vakariņojāt iepriek�ējo reizi?

Ā! Kopā ar draugiem svinēju do�anos Krusta karā. Te bija Viljams no Lan�esteras, [73] [1] viljams 110 lan�esteras bija d�ona Askglāsa sene�als un mīļākais vasalis, tātad arī viens no lielākajiem vīriem Anglijā. un Toms Dandeils [74] [1] tomass no dandeilas � pirmais d�ona Askglāsa kalps no cilvēku cilts. Sk. 45. nodaļu, 2. piezīmi. un daudzi citi augstdzimu�i lordi un bruņinieki: gan kristie�i, gan no elfu cilts. Pats par sevi saprotams, toreiz �ai vietā neatra�dās nekāds kafijas nams. Te bija traktieris. No turienes, kur mēs sēdējām, pa logu varēja redzēt pla�u pagalmu, ko ieskāva grebti un zeltīti pīlāri. Mūsu kalpi, pā�i un iero�u nesēji, skraidīja �urpu turpu, gatavodamies ceļam, lai mēs varētu briesmīgi atriebties neģēlīgajiem ienaidniekiem! Otrā pagalma galā atradās stallis, kurā bija ne tikai pa�i skaistākie zirgi visā Anglijā, bet arī trīs vienrad�i, ko cits elfs � mans brālēns � ņēma līdzi uz Svēto zemi, lai ar badī�anu noba�dītu ienaidniekus. Kopā ar mums pie galda sēdēja vairāki apdāvināti burvji. Viņi it nemaz neatgādināja tos baigļus, kas mūsu dienās uzdodas par burvjiem! Tie burvji bija tiklab glīti no vaiga, kā sava amata meistari! Putni metās lejup no debesīm, lai uzklausītu viņu pavēles! Lietus un upes tiem kalpoja! Ziemeļ�vēj�, dienvidis un tā joprojām � visi pūta tikai tāpēc, lai viņiem izpatiktu. Tie izpleta savas rokas, un pilsētas sabirza gruvekļos � vai uzradās no jauna, glu�i neskartas! Kāds pretstats tam briesmīgajam ve�ukam, kas sē� putekļainā istabā un kaut ko bubina, �ķirdams aizvēsturiskas grāmatas lapas! � D�entlmenis dziļdomīgi ieēda kolibri pīrāgu. � Tas otrs raksta grāmatu, � viņ� bilda.

Tā es arī esmu dzirdējis, ser. Vai jūs pēdējās dienās esat viņu apraudzījis?

D�entlmenis savilka uzacis.

Es? Vai tu nedzirdēji, kā es tikko teicu, ka �os burvjus uzskatu par pa�iem neldzīgākajiem, pa�iem derdzīgākajiem cilvēkiem Anglijā? Nē, kop� viņ� vairs nedzīvo Londonā, es viņu neapraugu bie�āk par divām trim reizēm nedēļā. Kad viņ� raksta, viņ� ar vecu spalvu nazīti nodrā� savu spalvu gandrīz kantainu.

Man būtu neērti smailināt spalvas ar tik neglītu nazi, bet �ie burvji mierīgi pacie� visvisādas cūcības, no kurām mums ar tevi pār muguru skrietu �ermuļi! Rei�zēm viņ� tā aizraujas ar rakstī�anu, ka aizmirst uzasināt spalvu un tinte iz�ļak- stās pa visu papīru, sprēgā pat kafijas tasē, bet viņ� neliekas zinis.

Cik savādi, Stīvens nodomāja, ka d�entlmenis, kas dzīvo pussabruku�ā namā, kam visapkārt mētājas 110 pagātnes kaujām paliku�i �au�alaini kauli, tik sīku�maini izturas pret nekārtībām citu mājās.

Un par ko būs viņa grāmata, ser? � viņ� vaicāja. � Kāds ir jūsu sprie�dums par to?

Pagalam ērmoti! Viņ� raksta par visām tām reizēm, kad mana cilts iejau�cās �īs valsts notikumos � jo daudz liecību stāsta, kā mēs esam vairoju�i Britu salu iedzīvotāju di�enumu. Viņ� pastāvīgi atkārto, ka mūslaiku burvjiem katrā ziņā nekavējoties jāsauc mūs palīgā. Vai tu kaut ko saproti, Stīven? Es nu gan ne. Kad es aicināju Anglijas karali paciemoties manā namā un da�neda�ādos pieklājīgos veidos izrādīju viņam uzmanību, �is pats burvis stājās man ceļā. Iz�skatījās, ka viņ� tī�uprāt cen�as pataisīt mani par muļķi!

Bet varbūt, ser, � Stīvens smalkjūtīgi sacīja, � varbūt viņ� līdz galam neaptvēra, kas jūs esat.

Ē! Kur� var tikt gudrs, ko �ie angļi vispār saprot? Viņu prāti darbojas pa�galam jocīgi! Nav iespējams nojaust, par ko viņi domā! Baidos, Stīven, ka tu pats to uzzināsi, kad būsi kļuvis par karali.

Es tik tie�ām nevēlos kļūt par karali nevienā valstī, ser.

Kad tu būsi karalis, tu domāsi pavisam citādi. Tevi vienkār�i nomāc doma, ka būs jā�ķiras no "Zudu�ās cerības" un�no visiem taviem draugiem. Bet neraizējies! Ja es domātu, ka tava pacel�anās pienācīgos augstumos mūs �ķirs, arī es aiz bēdām nezinātu, kur dēties. Bet diezin vai tev būtu nepiecie�ams pa�stāvīgi uzturēties Anglijā tikai tāpēc vien, ka tu esi Anglijas monarhs. Nedēļa ir ilgākais laiks, ko cilvēks, kam piemīt kaut mazumiņ� labas gaumes, spēj izturēt tik garlaicīgā zemē. Jā, ar nedēļu ir vairāk nekā pietiekami!

� Bet mani pienākumi, ser? Es noprotu, ka visiem karaļiem ir daudz darba, un, kaut arī es nepavisam nevēlos kļūt karalis, tomēr�

Mīļo Stīven! � d�entlmenis ar matiem kā dzelk�ņa pūkas iesaucās lielā sirsnībā un uzjautrinājumā. � Tam ta�u ir domāti sene�ali! Lai jau viņi nomo�kās ar valdī�anu, bet tu tikmēr dzīvosi pie manis "Zudu�ajā cerībā" un baudīsi mūsu parastos priekus. �ad un tad tu atgriezīsies, ievāksi nodokļus un meslus no iekarotajām tautām un noguldīsi tos bankā. Ē, dro�i vien laiku pa laikam būtu prātīgi uzturēties Anglijā tik ilgi, kamēr tiek uzgleznots tavs portrets, lai tauta varētu tevi vēl vairāk pielūgt. Reizēm tu varbūt vis�ēlīgi atļautu pa�ām daiļā�kajām Anglijas dāmām sastāties rindā, lai viņas varētu noskūpstīt tev roku un tevī iemīlēties. Un tad, ar uzviju izpildījis savus pienākumus, tu ar tīru sirds�apziņu atgrieztos pie mums ar lēdiju Poulu. � Te d�entlmenis apklusa un kļuva neparasti domīgs. � Man gan jāatzīstas, � viņ� vispēdīgi sacīja, � ka mana sajūsma par daiļo lēdiju Poulu vairs nav tik milzīga kā agrāk. Kāda cita dāma man patīk vairāk. Viņa nebūt nav tik skaista, bet skaistuma trūkumu pārpārēm atsver jautrā daba un mīlīgā runa. Turklāt �ai otrai dāmai ir viena liela priek�rocība. Kā mēs ar tevi, Stīven, ļoti labi zinām, kad lēdija Poula pie manis viesojas, viņai, pildot burvja līgumu, alla� atkal jādodas projām. Turpre�tim ar otru dāmu tādas muļķības nebūs vajadzīgas. Kad es viņu iegū�u, viņa vienmēr paliks man pie sāniem!

Stīvens nopūtās. Atkal viena nabaga dāma mū�ību un vēl vienu dienu nīks, ieslodzīta "Zudu�ajā cerībā" � ak, cik skumīgi bija par to domāt! Tomēr būtu muļķīgi cerēt, ka viņa spēkos būtu kaut ko darīt, lai to nepieļautu; paga, bet ja nu izdodas to pavērst par labu lēdijai Poulai?

Varbūt, ser, � viņ� godbijīgi ieminējās, � jūs tādā gadījumā būtu ar mieru atsvabināt no burvestiem viņas gai�ību? Es zinu, ka vīrs un draugi ļoti priecātos, viņu atguvu�i.

Ā! Nē, es aizvien uzskatī�u lēdiju Poulu par brīni�ķigu papildinājumu visām mūsu izpriecām. Uzturēties daiļas sievietes sabiedrībā vienmēr ir patī�kami, un es �aubos, vai daiļuma ziņā viņas gai�ībai Anglijā ir līdzīgas. Pat Elfu valstī līdzinie�u nav daudz. Ta�u atgriezīsimies pie svarīgākām lietām. Mums jāizdomā, kā nolaupīt otro dāmu 110 mājām un nogādāt "Zudu�ajā cerībā". Es zinu, Stīven, ka tu ar vislielāko prieku man palīdzēsi, ja es tev sacī�u, ka �īs dā�mas aizve�anu no Anglijas uzskatu par pilnīgi nepiecie�amu, lai mēs varētu sasniegt mūsu cēlo mērķi � iecelt tevi par karali. Mūsu ienaidniekiem tas būs briesmīgs trieciens! Viņus pārņems nepanesams izmisums! Viņu vidū sāksies strīdi 1111 nesaskaņas! O, jā! Mums tas būs liels labums, toties viņiem � viens vienīgs ļaunums! Ja mēs to neizdarīsim, tad nebūsim izpildīju�i savu cildeno pienākumu!

Stīvens pilnīgi neko nesaprata. Vai d�entlmenis ar matiem kā dzelk�ņa pū�kas runā par kādu no Vindzoru pils princesēm? Visi zināja, ka D�ord�s Tre�ais pēc jaunākās un mīļākās meitas nāves zaudēja prātu. Varbūt d�entlmenis ir nospriedis, ka vēl vienas princeses bojāeja karalim būs pārāk liels trieciens un viņ� nomirs, vai varbūt arī citi karaliskās ģimenes locekļi sajuks prātā?

Tā, mīļo Stīven, � d�entlmenis sacīja. � Mums jāizdomā, kā lai nolaupa dāmu un neviens to nepamana � jo sevi�ķi burvji! � Viņ� uz brīdi iegrima pārdomās. � Ahā! Atnes man purvozola bluķi!

Piedodiet, ser?

Tam jābūt man apmēram līdz atslēgas kaulam un tavā resnumā.

Es labprāt jums nekavējoties to atnestu, ser, bet es nezinu, kas ir purv- ozols.

Vecs ozola bluķis, kas neskaitāmus gadu simteņus nogulējis kūdrainē!

Tādā gadījumā, ser, baidos, ka Londonā mums nav lielu izred�u to at�rast. �ai pilsētā nav kūdras purvu.

Tā gan, tā gan. � D�entlmenis atzvila krēslā un, pievērsis skatienu gries�tiem, prātoja, kā lai pārvar �o apgrūtinājumu.

Varbūt jums derētu kāds cits koks, ser? � ierosināja Stīvens. � Greis- �ēr�-strītā ir zāģētava, tur dro�i vien�

Nē, nē, � d�entlmenis nepacietīgi attrauca, � viss jādara�

lai pa�ā brīdī Stīvens sajuta kaut ko ārkārtīgi savādu: viņ� tika rau�us iz�rauts no krēsla un nostādīts uz kājām. Vienlaikus izgaisa kafijas nams, un tā vietā apkārt uzradās piķa melns, ledusauksts tuk�ums. Kaut arī tumsa bija tāda, ka vai acī dur, likās, ka �ī vieta ir pla�a un atklāta. Ausīs skanēja spīvas vēja gau�das; �ķietami no visām pusēm uzreiz gāza biezs lietus.

�kā klājas, � d�entlmenis turpināja glu�i tādā pa�ā tonī kā pirmīt. � Te kaut kur ir ļoti labs purvozola bluķis. Vismaz es it kā atceros� � Viņa balss, kas bija skanējusi kaut kur pie Stīvena labās auss, attālinājās. � Stīven? �viņ� uz�sauca. � Vai tev ir līdzi ķesis, verga un dukurs?

Kā lūdzu, ser? Kas, ser? Nē, ser. Nekā tāda man nav līdzi. Patiesību sakot, es nezināju, ka mēs kaut kur dosimies. � Stīvens atklāja, ka viņ� līdz potītēm stāv aukstā ūdenī. Mēģināja paspert soli sānis. Zeme zem kājām jo baigi pa�zuda, un viņ� iegrima ūdenī līdz puslielam. Stīvens iekliedzās.

Mmm? � apjautājās d�entlmenis.

Es� es nekādā ziņā negribētu jūs traucēt, ser, bet izskatās, ka es iegrim�stu zemē.

Te ir muklājs, � d�entlmenis izpalīdzīgi paskaidroja.

�ausmīga slīk�ņa, � Stīvens lūkoja atdarināt d�entlmeņa mierīgo, vien�aldzīgo toni. Bija lieliski zināms, ka augstāk par visu d�entlmenis ar dzelk�ņa pūkām vērtē pa�cieņas saglabā�anu jebkuros apstākļos, un Stīvens baidījās, lai d�entlmenis neizdzird, cik viņ� ir pārbijies, � tad visnotaļ varētu atgadīties tā, ka d�entlmenis netīksmē dosies prom, atstādams viņu slīkstam staignājā. Viņ� mē�ģināja pakustēties, ta�u kājas nesataustīja it nekādu cietu pamatu. Stīvens sa�grīļojās, gandrīz pakrita, un viss beidzās tikai ar to, ka viņ� vēl dziļāk iegrima purva acī. Viņ� atkal iekliedzās. Slīk�ņa vairākas reizes ārkārtīgi nepatīkami no�āpstēja.

Ak Dievs! Ser, es atļau�os būt tik nekaunīgs un norādī�u, ka es pamazām slīkstu! A! � Viņ� sāka gāzties uz sāniem. � Jūs bie�i savā laipnībā esat iztei�cies, ka esmu jums dārgs un mana sabiedrība jums mīļāka nekā citu personu klātbūtne. Ja tas jūs nekādā ziņā neapgrūtinātu, ser, vai es nevarētu jūs lūgt, lai jūs mani izglābjat no �ī drausmīgā muklāja?

D�entlmenis nepagodināja viņu ar atbildi. Tomēr maģija satvēra Stivenu, izrāva no slīk�ņas un nostatīja uz kājām. Viņ� bija gau�ām vārgs aiz pārbīļa un labprāt būtu licies gar�ļauku, ta�u neuzdro�inājās pakustināt ne pirkstiņa. Zeme apak�ā gan �ķita diezgan cieta, ta�u tā bija nepatīkami slapja un viņam nebija ne jausmas, kur atrodas akacis.

Es ar prieku jums palīdzētu, ser, � Stīvens tumsā sauca, � bet man bail pakustēties, ja nu es atkal iekritu slīk�ņā?

Ē, tam nav nozīmes! � d�entlmenis attrauca. � Patiesībā �obrīd atliek vienīgi gaidīt. Purvozolu visvieglāk atrast rītausmā.

Bet gaisma ausīs tikai pēc deviņām stundām! � Stīvens �ausmās iekliedzās.

Tā gan. Apsēdīsimies un pagaidīsim.

�eit, ser? Bet �eit ir briesmīgi! Te viss ir melns, auksts un riebīgs!

Nudien! Ļoti nepatīkami! � d�entlmenis atteica tracino�ā mierā. Tad viņ� apklusa, un Stīvenam atlika vienīgi secināt, ka viņ� sācis īstenot savu plān�prātīgo nodomu gaidit rītausmu.

Stīvenu stindzināja ledains vēj�; spelgs drēgnums dzēla kaulā; melnums spieda pie zemes, un garās stundas ritēja neizturami gausi. Aizmigt Stivens pat necerēja, tomēr vienubrīd garajā naktī viņa cie�anās pavīdēja neilga atelpa. Nē, aizmidzis viņ� nebija, ta�u redzēja sapni.

Sapnī viņ� bija aizgājis uz bufetes istabu paņemt gabalu pasakaina gaļas pīrāga. Ta�u, nogriezis �ķēli, viņ� atklāja, ka gaļas tajā ir ļoti maz. Gandrīz visu pīrāgu bija aizņēmusi Birmingema. Tur bija no garoziņas būvētas smēdes un garozas kalēji pīrāgā kvēpināja dūmus, dārdēja ma�īnas. No Stīvena nogrieztās �ķēles izsoļoja kāds birmingemietis, pēc izskata sprie�ot, visnotaļ pieklājīgs cil�vēks, un, kad viņa skatiens aizķērās aiz Stīvena, viņ� teica�

�ai brīdī Stīvena sapni pārtrauca spalgas, sērīgas skaņas � lēna un skumja dziesma nezināmā valodā, un Stīvens, tāpat nepamodies, saprata, ka d�entlme�nis ar matiem kā dzelk�ņa pūkas dzied.

Tas, varētu sacīt, ir dabas likums: ja kāds sāk dziedāt, viņa dziesmai uzmanību pievēr� vienīgi līdzcilvēki. Tā notiek pat tad, ja dziesma ir neticami skaista. Jā, dziedātāja ciltsbrāļus viņa māka spēj ap�ilbināt un aizgrābt, turpretim cita dzīvā radība lielumis paliek vienaldzīga. Varbūt kāds kaķis vai suns pagriezīs galvu un paskatīsies; varbūt viņa zirgs, ja nu tas ir sevi�ķi gudrs lopiņ�, uz brīdi pār�stās plūkt zāli, bet ne uz ko vairāk nevajag cerēt. Toties, kad dziedāja elfs, viņā klausījās visa pasaule. Stīvens manīja, kā debesīs apstājas mākoņi; juta, kā miegā sagrozās un murmina kalni; noģida, kā dejā grie�as saltā migla. Pirmo reizi mū�ā viņ� atskārta, ka pasaule nepavisam nav mēma � tā tikai gaida, kad to kāds uzrunās valodā, kas tai ir saprotama. Elfa dziesmā zeme dzirdēja vārdus, kuros tā pati dēvēja sevi.

Stīvens atkal iegrima sapņos. �oreiz viņ� sapņoja, ka pakalni staigā un de�besis raud. Koki nāca klāt un viņu uzrunāja, atklāja Stīvenam savus noslēpumus un stāstīja, kad viņam tos jāuzskata par draugiem un kad � par ienaidniekiem. Akmeņi un �erveļainas lapas slēpa di�us likteņus. Viņ� sapņoja, ka itin visam uz zemes� klintīm un upēm, lapām un ugunij � ir savs uzdevums, un tas tiks pildīts ar vislielāko apņēmību; ta�u noskārta arī, ka visā da�kārt var pamodi�nāt citas dziņas.

Kad viņ� pamodās, ausa gaisma � vai kaut kas līdzīgs gaismai. Tā bija �ulgana, blāva un neiedomājami skumja. Visapkārt slējās lieli, pelēki un drūmi kalni, un starp �iem kalniem pletās melns muklājs. Stīvens vēl nekad nebija redzējis ainavu, kas tik rūpīgi būtu veidota tā, lai uz to paskatoties, uzreiz pār�ņemtu visdziļākā grūtsirdība.

�ī dro�i vien ir viena no jūsu valstīm, ser? � viņ� ieminējās.

Viena no manām valstīm? � d�entlmenis izbrīnīts atsaucās. � Ak, nē! �ī ir Skotija!

D�entlmenis spēji izgaisa � un pēc brī�a parādījās no jauna ar veselu klēpi darbarīku. Viņam bija cirvis, duramais dzelzis un trīs priek�meti, kurus Stīvens redzēja pirmo reizi dzīvē. Viens mazliet atgādināja kapli, otrs nedaudz līdzi�nājās lāpstai, bet tre�ais bija pavisam dīvains, kaut kas vidējs starp lāpstu un izkapti. D�entlmenis to visu iekrāva rokās Stīvenam, kur� tikai apjucis skatījās.

Vai tas viss ir jauns, ser? Tie tik spo�i mirdz.

Hā, ir ta�u skaidrs, ka manam iecerētajam maģiskajam pasākumam ne�der rīki no parasta metāla. �ie ir izgatavoti no dzīvsudraba un zvaig�ņu mir�dzuma sakausējuma. Aiziet, Stīven, mums jāatrod tāda vieta, kur vēl nav nokritusi rasa; tur rakdami, mēs noteikti uzdursimies purvozolam!

Visā palejā zāles stiebrus un sīkos, ko�os purvaines augus klāja rasas lāses. Uz Stivena drēbēm, rokām, matiem un ādai bija uzradusies pelēka, samtaina pūciņa, bet d�entlmeņa matu � kas arī tāpat vienmēr izskatījās neparasti � alla�īgo mirdzumu vēl pastiprināja miljoniem sīku, dzirksto�u ūdens zīlī�u. Likās, ap viņa galvu parādījies dārgakmeņiem rotāts apdārzs.

D�entlmenis lēni gāja pa gravu; viņ� neatrāva acis no zemes. Stīvens sekoja.

Ahā! � d�entlmenis iekliedzās. � Rekur ir!

Kā d�entlmenis ar matiem kā dzelk�ņa pūkas to zināja, Stīvenam nebija ne jausmas.

Viņi stāvēja purvaines vidū, un �ī vieta izskatījās uz mata tāda pati kā viss pārējais. To neiezīmēja neviens zīmīgs koks vai laukakmens, � tomēr d�entl�menis dro�iem, lieliem soļiem traucās uz priek�u, līdz apstājās seklā iedobē. Vidū bija gara, plata zāles josla, kurā nebija ne rasas lāsītes.

Roc te, Stīven!

Kūdras rak�anas lietās d�entlmenis izrādījās neparasti zinīgs. Kaut arī pats viņ� pie darba neķērās, toties deva Stīvenam jo sīkus norādījumus par to, kā ar vienu rīku jānoņem velēna, ar otru jāsaskalda kūdra un ar tre�o tā pamazām vien jāizceļ ārā.

Stīvens pie smagiem darbiem nebija radis, viņ� drīz aizelsās, visas maliņas smeldza. Laimīgā kārtā viņ� nebija racis necik dziļi, kad lāpsta atdūrās pret kaut ko daudz cietāku nekā kūdra.

Āre! � d�entlmenis, varen apmierināts, iesaucās. � Lūk, ari purvozols! Teicami! Tā, Stīven, tagad roc tam apkārt!

Viegli pateikt � roc apkārt. Arī pēc tam, kad Stīvens bija izracies līdz pa��am purvozolam, bija ļoti grūti noteikt, kas bija aplieva un kas kūdra: viss bija melns, mukls un pievildzis. Viņ� raka un raka, un sāka domāt, ka d�entlmenis jau, zināms, varēja sacīt � "bluķis", ta�u patiesībā zemē laikam guļ vesels koka stumbrs.

Vai jūs nevarētu to izcelt ar maģijas palīdzību, ser? � viņ� ievaicājās.

Nē, nē! Nekādā ziņā! Es no �ī koka gabala daudz gribē�u, tādēļ mums piekrīt pēc iespējas atvieglot tā ceļu no slīk�ņas uz ārpasauli. Tā, Stīven, tagad ņem cirvi un izcērt tik lielu baļķi, lai tas sniegtos man līdz atslēgas kaulam. Pēc tam mēs to izcelsim ar ķeģi un ķesi!

Lai to izdarītu, vajadzēja nopūlēties vēl trīs stundas. Stīvens izkapāja no siekstas bluķi d�entlmenim vajadzīgajā lielumā, tomēr izsvīrēt to no slīk�ņas ar viena cilvēka spēkiem nebija iespējams: arī d�entlmenim ar matiem kā dzelk�ņa pūkas nācās iekāpt dubļainajā, smirdīgajā bedrē un abi vilka un cēla kopā.

Kad bluķis beidzot bija izdabūts zemes virsū, Stīvens pilnīgā spēku izsīkumā nokrita gar�ļauku, turpretim d�entlmenis stāvēja un priecīgs lūkojās uz savu purvozolu.

Vai tu re, � viņ� sacīja, � tas bija daudz vieglāk, nekā es biju domājis.

Tai pa�ā brīdī Stīvens atklāja, ka viņ� atkal sē� kafijas nama "Jeruzāleme"

aug�istabā. Viņ� paskatījās uz sevi, tad uz d�entlmeni. Abu labās drānas bija sa�plēstas, viņi no galvas līdz kājām bija nomūrēju�ies ar staignāja dubļiem.

Viņam pirmo reizi bija iespēja kārtīgi aplūkot purvozolu. Tas bija melns kā nāves grēks, tā koksne bija neparasti sīk�ūnaina un no tā sūcās melns ūdens.

Vispirms vajadzēs iz�āvēt, citādi ar to neko nevarēs iesākt, � viņ� bilda.

Ak, nē! � �ilbino�i smaidīdams, attrauca d�entlmenis. � Man tas ļoti labi derēs arī tāpat!

1815. gada decembris

Kādu ritu decembra pirmajā nedēļā D�eremijs, pieklauvējis pie Streind�a A�fēras nama bibliotēkas durvīm, ziņoja, ka misters Haids lūdzot, vai nama�tēvs nevarētu atvēlēt da�as minūtes sarunai ar viņu.

Streind�s nepavisam nepriecājās par traucējumu. Dzīvodams laukos, viņ� klusumu un vienatni bija iemīļojis gandrīz tikpat stipri kā Norels.

Ak, jā jau, jā! � viņ� noburk�ķēja.

Aizkavējies vien tik ilgi, lai uzrakstītu vēl vienu rindkopu, pārbaudītu trīs �etrus Valentīna Greitreiksa biogrāfijas faktus, uzmestu tintes traipu, izlabotu da�as pareizrakstības kļūdas un vēlreiz noķēpātu papīru ar tinti, viņ� tūlīt pat devās uz viesistabu.

Pie kamīna, domīgi raudzīdamies ugunī, vientulīgi sēdēja gadus piecdesmit vecs d�entlmenis. Viņ� bija ģērbies vienkār�ās un izturīgās drānās, kājās zābaki � viss vedināja domāt, ka viņ� ir cilvēks ar spēcīgu, darbīgu raksturu. Turpat uz galda bija maza vīna glāzīte un �ķīvītis ar biskvītiem. Acīmredzot D�eremijs bija nolēmis, ka viesis vienatnē sēdējis pietiekami ilgi un viņam nepiecie�ams kas spirdzino�s.

Misters Haids un D�onatans Streind�s visu mū�u dzīvoja kaimiņos, ta�u viņu rocība un gaume bija tik at�ķirīga, ka abi pazinās gau�ām pavir�i. Patiesībā, kop� Streind�s bija kļuvis par burvi, viņi tikās pirmo reizi.

Abi paspieda viens otram roku.

Jūs dro�i vien brīnāties, ser, � misters Haids uzņēma valodas, � kas mani pie jums atvedis tādā laikā.

Kādā laikā?

Nejaukā, ser. Pat ļoti nejaukā.

Streind�s paskatījās pa logu. Kalnus, kas ieskāva A�fēru, bija apkalis sniegs. Katru zaru, gan lielu, gan mazu, lejup lieca sniega nasta. Pat gaiss likās balts 110 sarmas un miglas.

Tie�ām. Nebiju pamanījis. Kop� svētdienas neesmu izgājis no mājas.

Jūsu kalps sacīja, ka jūs spraigi nododoties studijām. Lūdzu, piedodiet, ka jūs iztraucēju, ta�u man jums kas jāpastāsta, un to nedrīkst atlikt.

Ā, nē, nav nepiecie�ams atvainoties. Un kā klājas jūsu� � Streind�s apklusa, pūlēdamies atcerēties, vai misteram Haidam ir sieva, bērni, brāļi, mā�sas vai draugi; izrādījās, ka viņam par to pilnīgi nekas nav zināms, � �fer�mai? � viņ� pabeidza jautājumu. � Ja pareizi atceros, tā ir Astonā?

Tuvāk Klanberī.

Pareiz, tuvāk Klanberī, jā.

Man visādā ziņā klājas labi, mister Streind�, vienīgi pirms trim dienām atgadījās kaut kas diezgan� mulsino�s. Es visu �o laiku nespēju iz�ķirties, vai man jādodas pie jums, lai par to pastāstītu. Vaicāju arī saviem draugiem un sievai, un visi piekrita, ka man jāpastāsta jums, ko es redzēju. Pirms trim die�nām man bija darī�anas Velsas pusē, es tikos ar Deividu Evansu � jūs dro�i vien viņu pazīstat, ser?

Pēc izskata. Nekad neesmu ar viņu runājis. Man liekas, Fords viņu pa�zīst. � (Fords bija Streind�a mui�as pārvaldnieks.)

Tad lūk, ser, divos mēs ar Deividu Evansu bijām visu apspriedu�i un es itin naigi posos mājup. Bija uzkritis dziļ� sniegs, un ceļi uz Lanvair-Voterdainu gandrīz nebija izbrienami. Jūs dro�i vien to nezināt, ser, bet Deivida Evansa nams atrodas augstu kalnā ar skatu uz rietumu pamali, un, izgāju�i ārā, mēs re�dzējām, ka uz mūsu pusi nāk prāvi, pelēki sniega mākoņi. Misis Evansa, Dei�vida māte, lūkoja mani pierunāt palikt pie viņiem un braukt mājās nākamajā dienā, bet mēs ar Evansu padomājām un nospriedām, ka vajag tikai uz to āt�rāko sēsties zirgam mugurā un jāt pa vistaisnāko ceļu � citiem vārdiem sakot, ser, vajag jāt uz Vaļņa pusi un tad es tiktu Anglijā pirms sniegavētras sākuma. [75] [1] Valnis � liels zemes un akmeņu uzbērums, kas norobe�o Angliju un Velsu, lagad jau laika zoba skarts. Valni 8. gadsimtā uzbūvēja mersie�u ķēniņ� Offa, kuru pieredze bija mā�cījusi neuzticēties velsie�iem e�as otrā pusē.

Jāt uz Vaļņa pusi? � Streind�s sarauca pieri. � Tas ir ļoti krauj� ceļ�, pat vasarā � un, ja ar jums kaut kas atgadītos, tas ir gau�ām nomaļ� nostūris. Nezinu, vai es tādā reizē uzdro�inātos turp doties. Bet jums jau noteikti �ie kalni un to iedaba ir labāk pazīstami.

Rādās, jūs esat gudrāks nekā es. Man jājot uz Vaļņa pusi, sāka vilkt stiprs vēj�, tas sagrāba sakritu�o sniegu un rāva to pa gaisu. Sniegs saķepa zirga spalvā un manā apmetnī, un, paskatīdamies uz leju, es redzēju, ka mēs esam tikpat balti kā pakalni, tikpat balti kā gaiss. Balti kā viss ap mums. Vēj� pūta sniegu spokainās vērpetēs, un likās, mums apkārt virpuļo baigi rēgi un visādi ļaunie gari un nelaimes eņģeļi kā tajās arābietes pasakās. Mans nabaga zirgs � vispār viņ� nepavisam nav tramīgs lopiņ� � laikam malu malās redzēja �ausmas un bailes. Kā jau jūs varat iztēloties, tai brīdī es no visas sirds vēlējos, kaut būtu pieņēmis misis Evansas viesmīlīgo uzaicinājumu, � ta�u piepe�i kaut kur sāka dunēt zvans.

Zvans? � pārjautāja Streind�s.

Jā, ser.

Bet kas tur varēja zvanīt?

Lūk, ser! Nekas, tas ir pagalam nomaļ� un vientulīgs apvidus. Patiesībā es brīnos, ka vispār kaut ko sadzirdēju: mans zirgs visu laiku sprausloja un vēj� nelabi gaudoja.

Streind�s, nodomājis, ka misters Haids ieradies, gribēdams dzirdēt izskaid�rojumu dīvainajām zvana skaņām, sāka klāstīt par zvanu nozīmi maģijā: ka agrāk zvanus izmantoja aizsardzībai pret elfiem un citiem ļauniem gariem, ka baznīcas zvans reizēm aizbiedēja nekrietnus elfus, kaut arī ir labi zināms, ka elfiem zvani patīk: elfu burvestības bie�i pavadīja zvanu dunoņa un nereti zva�nus varēja dzirdēt tad, kad elfi ieradās pie cilvēkiem. � �ai ērmotajai pret�runai izskaidrojums nav atrasts, � viņ� sacīja. � Burvestību teorētiķi par to lauza galvas jau nezcik gadsimtus.

Misters Haids noklausījās viņa runu, visādi izrādīdams pieklājīgu uzma�nību. Kad Streind�s bija izteicies, misters Haids bilda:

Bet zvans, ser, tas bija tikai sākums.

Ak tā! � Streind�s novilka, maķenīt sapīcis. � Labi. Stāstiet tālāk!

Es jau biju tik augstu, ka redzēju valni � tur, kur tas �ķērso kalna galu. Tur bija da�i greizi koki, viens otrs sabrucis mūris. Paskatījies uz dienvidiem, es ieraudzīju kādu dāmu, kas ļoti ātri gāja gar Valni uz manu pusi�

Dāmu!

Viņu varēja redzēt ļoti skaidri. Mati bija atrisu�i, un vēj� tos raustīja un plandīja viņai ap galvu. � Misters Haids ar rokām parādīja, kā dāmas mati bija dejoju�i sniegotajā gaisā. � Man liekas, es viņai uzsaucu. Katrā ziņā viņa pagrieza galvu un paskatījās uz mani, ta�u neapstājās un arī nesāka iet lēnāk. Tad viņa novērsās un gāja tālāk gar Valni, un viņai apkārt ārdījās sniega baigļi. Viņa bija ģērbusies vienīgi melnā kleitā. Bez �alles. Bez mantijas. Tādēļ es par viņu gau�ām uztraucos. Varbū viņas dzīvē bija noticis kaut kas drausmīgs. Es dzinu zirgu kalnā, cik ātri vien nabaga lopiņ� jaudāja skriet. Centos neizlaist viņu no acīm, bet vēj� visu laiku trieca man sejā sniegu. Kad es nokļuvu līdz Valnim, viņa vairs nekur nebija redzama. Es jādelēju gar Valni �urpu un turpu. Meklēju un kliedzu, līdz izkliedzu visu rīkli � es domāju, ka viņa pakritusi guļ aiz kādas akmeņu kaudzes vai kupenas, vai varbūt ieklupusi kādā tru�u alā. Bet varbūt ļaundaris bija viņu aizvedis prom.

Kāds ļaundaris?

Ak, ser, man liekas, viņu uz Valni bija aizvedis un pametis kāds ar ļau�niem nolūkiem. Mūsdienās cilvēks dabū dzirdēt visvisādas briesmīgas lietas.

Jūs �o dāmu pazināt?

Jā, ser.

Kas viņa bija?

Misis Streind�a.

Uz bridi iestājās klusums.

Bet tas nekādā ziņā nav iespējams, � Streind�s apstulbis iebilda. � Mis�ter Haid, ja ar manu kundzi būtu noticis kaut kas nelāgs, kāds ta�u būtu man pateicis! Es nemaz neesmu tik ļoti ieracies grāmatās. Atvainojiet, mister Haid, jūs būsit kļūdījies. Lai kas arī bija �ī nabaga sieviete, tā nebija misis Streind�a.

Misters Haids pakratīja galvu.

Ja es �rūsberī vai Ladlovā sastaptu jūs, ser, es jūs varbūt uzreiz nepazītu. Ta�u misis Streind�as tēvs �etrdesmit septiņus gadus bija manas draudzes vikārs. Misis Streind�u � toreiz viņa vēl bija mis Vudhopa � es pazīstu kop� tiem laikiem, kad viņa spēra savus pirmos soli�us Klanberī baznīcas pagalmā. Pat ja viņa nebūtu uz mani atskatījusies, es viņu pazītu. Es viņu pazītu pēc stā�jas, pēc gaitas, pēc visa.

Ko jūs darījāt, kad jums neizdevās �o sievieti atrast?

Es uzreiz jāju �urp � bet jūsu kalps nelaida mani iek�ā.

D�eremijs? Tas, ar kuru jūs pirmīt runājāt?

Jā. Viņ� paziņoja, ka misis Streind�a esot mājās, sveika un vesela. Jāat�zīstas, ka es viņam nenoticēju, tādēļ es apgāju apkārt jūsu mājai, skatīdamies visos logos, līdz ieraudzīju viņu sē�am uz dīvāniņa �ai pa�ā istabā. � Misters Haids norādīja uz minēto dīvāniņu. � Viņa bija gai�zilā kleitā � nepavisam ne ģērbusies melnā.

Tas jau nu gan nav nekas dīvains. Misis Streind�a nemēdz tērpties melnā. Pēc manām domām, jaunām sievietēm melns nepiestāv.

Misters Haids pa�ūpoja galvu un sarauca pieri.

Kaut es spētu jūs pārliecināt, ser, ka man nerēgojās. Ta�u izskatās, ka nespē�u.

Kaut es spētu jums to visu izskaidrot. Bet es nespēju.

Viņi atvadījās, pārmīdami rokasspiedienus. Misters Haids svinīgā nopiet�nībā ieskatījās Streind�am acīs un bilda:

Es vienmēr esmu vēlējis viņai labu, mister Streind�. Esmu bezgala pa�teicīgs, ka viņa ir sveika un vesela.

Streind�s viegli paklanījās:

Mēs gādāsim, lai tāpat būtu arī priek�dienās.

Durvis misteram Haidam aiz muguras aizvērās.

Streind�s brīdi stāvēja nekustēdamies, tad devās meklēt D�eremiju.

Kāpēc tu man neteici, ka viņ� jau reizi bija ieradies?

D�eremijs atļāvās kaut ko līdzīgu izsmējīgam spurdzienam:

Es jau nu gan zinu, ser, ka ar tādām blēņām jūs nedrīkst traucēt. Dāmas melnās kleitās sniegavētrā staigā pa āru, kā tad!

Cerams, tu nebiji nepieklājīgs?

Es, ser? Nē, kāda runa!

Varbūt viņ� bija piedzēries. Jā, dro�i vien tie�i tā arī bija. Jādomā, viņi abi ar Deividu Evansu bija nosvinēju�i veiksmīgu veikalu.

D�eremijs savilka uzacis:

Diezin vai, ser. D�eremijs Evanss ir metodistu sludinātājs.

Ak tā! Hm, jā, tev laikam taisnība. Vispār tas neizklausījās pēc dzēruma murgiem. Tādas lietas var sākt rēgoties, ja cilvēks ir salasījies Radklifas kun�dzes romānus un pēc tam smēķējis opiju.

Mistera Haida vizīte bija padarījusi Streind�u nemierīgu. Doma, ka Ara�bella � kaut vai sapņu un iedomu Arabella � klīst sniegā, klejo pa kalniem � �ī doma bija pārāk nepatīkama. Streind�s negribot atcerējās savu māti, kas, bēgdama no savas nelaimīgās laulības posta, bija pasākusi viena pati staigāt pa �iem kalniem, aumaļu lietū saaukstējusies un nomirusi.

Vakarā, sēdēdams pie maltītes galda, viņ� Arabellai bilda:

Pie manis �odien bija D�ons Haids. Viņam �ķiet, ka otrdien viņ� redzējis tevi sniegavētrā ejot gar Valni.

Nevar būt!

Jā.

Nabags! Viņ� noteikti briesmīgi satrūkās.

Tā izskatījās.

Kad atbrauks Henrijs, es katrā ziņā aizie�o apciemot Haidu un viņa kundzi.

Rādās, ka tu, kad atbrauks Henrijs, grasies apmeklēt glu�i vai visus �rop- �īras iedzīvotājus, � teica Streind�s. � Cerams, tevi negaida vil�anās.

Kāda vil�anās?

Laiks ir ļoti nejauks.

Tad mēs pieteiksim Harisam braukt lēnām un uzmanīgi. Tiesa, viņ� jau vienmēr tā brauc. Un Stārlings ir ļoti rāms un dro�s zirgs. Lai Stārlingu sabie�dētu, vajag ļoti lielu sniegu un atkalu. Viņ� nav no tramīgajiem. Turklāt, vai zini, ir tādi cilvēki, kurus Henrijam noteikti vajag apciemot, � ja viņ� neaizbrauks, tie jutīsies ļoti nelaimīgi. D�enija un Alvens, mana tēva vecie kalpi. Viņi par to vien runā � kad Henrijs atbrauks, kad atbrauks? Viņi iepriek�ējo reizi redzē�jās pirms pieciem gadiem, un vēl piecus, nabagi, diez vai nodzīvos.

Labi, labi! Es tikai teicu, ka laiks būs nejauks, tas arī viss.

Tomēr tas nebija glu�i viss. Streind�s zināja, ka Arabella nespēj vien sagaidīt brāļa atbrauk�anu. Pēc apprecē�anās ar Streind�u viņa ar Henriju bija tikusies pavisam nedaudzas reizes. Viņ� neviesojās Soho-skvērā tik bie�i, kā Arabellai būtu gribējies, un iegriezies vienmēr devās prom pārāk agri. �ai Ziemassvētku vizītei vajadzēja atjaunot abu seno tuvību. Viņi būs kopā kop� bērnības mīļajās vietās, un Henrijs bija apsolījies palikt pie Streind�iem gandrīz veselu mēnesi.

Henrijs ieradās, un sākumā �ķita, ka piepildīsies visas Arabellas kvēlākās ilgas. Sarunas pie vakariņu galda bija visnotaļ dzīvas un sirsnīgas. Henrijam bija daudz stāstāmā par Greit-Hizerdenu, Northempton�īras ciemu, kurā viņ� tagad bija draudzes priesteris. [76] [1] Kad Streind�s un Arabella apprecējās, Henrijs kalpoja Greis-Adjē draudzē Gloster�īrā. Viņam radās vēlē�anās apprecēt jaunu turienes dāmu, kādu mis Pārbringeri, ta�u Streind�am bija iebildumi gan pret jauno dāmu, gan pret viņas draugiem. Sagadī�anās pēc tai laikā atbrī�vojās vieta Greit-Hizerdcnā, un Streind�s pierunāja seru Volteru Poulu, kura mantojuma tiesā atradās �ī draudze, iecelt par priesteri Henriju. Henrijs bija sajūsmā. Greit-Hizerdenas draudze bija daudz lielāka nekā Greis-Adjē, un viņ� drīz aizmirsa nepiemēroto jaunkundzi.

Greit-Hizerdena bija liels un turīgs ciems. Tā apkaimē dzīvoja vairākas augstdzimtīgas ģimenes. Henrijs bija varen apmierināts ar to, kāda cienījama vieta viņam ir vietējā sabiedrībā. Ilgi stāstījis par saviem draugiem, to rīkotajām viesībām un ballēm, viņ� beigu beigās sacīja:

� Bet es negribu, lai jūs domājat, ka mēs atstājam novārtā �ēlsirdības darbus. Mēs tur esam ļoti �akli. Darba ir pilnas rokas, nelaimīgo ir ļoti daudz. Aizvakar es apmeklēju kādu trūcīgu vārgdieņu ģimeni, bet Votkinsas jaunkun�dze bija mani apsteigusi, viņa jau bija �o ļau�u mājiņā un dalīja naudu un labus padomus. Mis Votkinsa ir ļoti līdzcietīga jauna dāma. � Te viņ� apklusa, it kā gaidīdams, lai kāds kaut ko saka.

Streind�s neizteiksmīgi lūkojās pretī; tad pēk�ņi atjēdzās:

Ak, Henrij, lūdzu piedo�anu! Tev noteikti liekas, ka mēs esam pagalam neatsaucīgi. Desmit minūtēs tu Votkinsas jaunkundzi esi pieminējis piecas reizes, bet ne Bella, ne es neesam itin neko pajautāju�i. Mēs abi �ovakar esam pagausi � laikam no aukstā Velsas vēja � tas stindzina prātu �, bet tagad, kad beidzot esmu attapies, es ar lielāko prieku tevi par viņu iztincinā�u. Vai viņa ir gai�mate vai tum�mate? Melnīgsnēja vai bāla? Vai viņa spēlē klavieres vai arfu? Kādas ir viņas mīļākās grāmatas?

Henrijs, nospriedis, ka viņu ķircina, saīga un, liekas, vairs negribēja par jauno dāmu runāt.

Raidījusi virām dzestru skatienu, Arabella turpināja iztaujā�anu, ta�u darīja to maigāk, un itin drīz izvilināja no Henrija �ādas ziņas: Votkinsas jaunkundze Greit- Hizerdenas apkaimē ir apmetusies uz dzīvi pavisam nesen � viņas kristāmvārds ir Sofronija � viņa dzīvo kopā ar aizbildņiem, misteru Svunfērstu un viņa kundzi (tie bija attāli viņas radinieki) � viņai patīk lasīt grāmatas (Henrijs gan nezināja sa�cīt, kādas) � viņas mīļākā krāsa ir dzeltenā � un viņai nepavisam negar�o ananasi.

Un kā viņa izskatās? Vai viņa ir skaista?

Streind�a jautājums, liekas, Henriju apmulsināja.

Hm, Votkinsas jaunkundzi laikam nemēdz uzskatīt par pirmo starp daiļavām, tā nav. Ta�u, labāk iepazīstoties, viss var mainīties � jūs jau zināt, tā notiek gan ar vīrie�iem, gan ar sievietēm. Da�reiz sākumā cilvēks nepavisam ne�ķiet interesants, bet, iepazīstoties tuvāk, izrādās, ka viņ� ir gandrīz skaists. Zinīgs prāts, labas manieres un piemīlīgs raksturs � tas viss vīru padara daudz laimīgāku nekā nepastāvīgais daiļums.

�ī mazā runa Streind�u un Arabellu maķenīt apstulbināja. Brīdi valdīja klu�sums, tad Streind�s iejautājās:

Nauda?

Henrijs izbaudīja savu pieticīgo triumfu:

Desmit tūksto�i mārciņu, � viņ� paziņoja.

Mīļo Henrij! � iekliedzās Streind�s.

Vēlāk, kad viņi ar Arabellu palika divatā, Streind�s sacīja:

Ja es pareizi saprotu, Henriju vajag apsveikt par attapību. Rādās, ka viņ� �o dāmu ir uzgājis ātrāk nekā citi. Laikam precinieki nav glu�i dancoju�i viņai apkārt � acīmredzot vai nu lēdijas seja, vai augums sargā viņu no vispārējas apbrīnas.

Nē, es gan nedomāju, ka galvenā ir nauda, � iebilda Arabella, kurai gri�bējās brāli aizstāvēt. � Tur noteikti ir arī savas simpātijas. Citādi Henrijam nekas tāds nebūtu ienācis prātā.

O, kā tad! � piekrita Streind�s. � Henrijs ir krietns zellis. Turklāt, kā jau tu zini, es nemēdzu iejaukties.

Tu smaidi! � paziņoja Arabella. � Un tev nav nekādu tiesību to darīt. Es savulaik biju tikpat attapīga kā Henrijs. Nevienai citai noteikti nebija ienā�cis prātā iziet pie tevis � tāda gardeguņa un īgņas: es pirmā par to iedomājos.

Tiesa, tiesa, � Streind�s domīgi novilka. � Man bija piemirsies. Tas jums ir iedzimts trūkums.

Nākamajā dienā Streind�s apmetās bibliotēkā, bet Arabella un Henrijs devās apciemot D�eniju un Alvenu. Tomēr pirmo dienu sajūsmai bija īss mū�s. Drīz Arabella atklāja, ka viņai ar brāli vairs īsti nav, par ko runāt. Henrijs pēdējos septiņus gadus bija pavadījis mazā lauku ciemā. Savuties viņa bija dzīvojusi Londonā, un pati savām acīm redzējusi ne vienu vien pēdējo gadu svarīgāko notikumu. Viņa bija draugos ar da�u labu valdības ministru, pazina pirmo mi�nistru un vairākkārt bija dejojusi ar hercogu Velingtonu. Viņa bija tikusies ar karaliskajiem hercogiem, kniksējusi princesēm, un ik reizi, kad viņai gadījās būt Kārltonu namā, viņa varēja rēķināties ar smaidu un kādu vārdu no prin�a reģenta. Pla�o pazī�anos ar visiem, kam bija kāda saistība ar Anglijas maģijas daudzināto atdzim�anu � nu, to jau nebija vērts pat pieminēt.

Tomēr Arabella dzīvi interesējās par visiem jaunumiem sava brāļa dzīvē � turpretim viņu māsas stāsti atstāja glu�i vienaldzīgu. Dalīdamās atmiņās par dzīvi Londonā, Arabella pretim saņēma ne vairāk par pieklājīgu: � Ak tā? �

Reiz, kad viņa stāstīja par kādu piezīmi, ko viņai bija izteicis hercogs Veling�tons, un pieminēja arī savu atbildi, Henrijs pagriezās pret viņu, iepletis lielas acis un savilcis seju mierino�ā smaidā � viņa skatiens un smaids bez aplin�kiem pauda: "Es tev neticu." Tāda izturē�anās Arabellu sāpināja. Viņai ne�ķita, ka viņa lielītos, � mitinoties Londonā, �ādas sastap�anās un parunā�anās bija daļa no viņas dzīves rituma. Arabella ar sirdssāpēm atskārta, ka viņai gan brāļa vēstules alla� bija sagādāju�as lielu prieku, turpretim Henrijam viņas rakstītās acīmredzot likās garlaicīgas un pārspīlētas.

Arī nabaga Henrijam bija savi sirdēsti. Bērnībā viņ� bija ļoti jūsmojis par A�fēras namu. Viss viņam likās brīni�ķīgs: gan nama lielums un atra�anās vieta, gan namatēva ievērojamais stāvoklis �rop�īrā. Viņ� bija gaidīt gaidījis dienu, kad A�fēru mantos D�onatans Streind�s un viņ� varēs tajā viesoties kā svarīga persona � Namatēva Draugs. Tagad, kad tas viss bija piepildījies, Henrijs atjauta, ka viņam nemaz nepatīk te uzturēties. A�fēra nestāvēja ne tuvu daudziem na�miem, kurus viņ� pa �iem gadiem bija redzējis. �ukuru te bija gandrīz tikpat daudz cik logu. Visas istabas bija zemas un ērmoti izkārtotas. Neskaitāmās iemītnieku paaudzes logus sienās bija izcirtu�as pēc savas iegribas � nepavi�sam nedomājot par nama izskatu,� turklāt �os logus, visus kā vienu, aizēnoja gar mūriem saaugu�ās rozes un efejas. A�fēra bija veclaicīgs nams, � patiesībā tie�i tāds nams, kādā � kā izteicās Streind�s � labprāt gau�as asaras lietu romānu varones.

Cireit-Hizerdenas apkaimē pēdējos gados bija labierīkoti vairāki nami, lēdijām un d�entlmeņiem ar laucinieciskām nosliecēm bija uzbūvētas jaunas, elegantas mājiņas, tālab Henrijs � daļēji tāpēc, ka nespēja paturēt pie sevis neko tādu, kas bija saistīts ar viņa draudzi, � un daļēji tāpēc, ka visā drīzumā gra�sījās apņemt sievu un viņa prātu nodarbināja labierīko�anas lietas,� neparko nespēja atturēties, nedodams Streind�am padomus. It sevi�ķi viņu apbēdināja staļļa pagalms: tik tie�ām � kā viņ� sacīja Streind�am: � Lai nokļūtu parka dienvidu daļā un augļudārzā, cilvēks ir spiests iet tam cauri! Tev sen vajadzēja stalli nojaukt un uzbūvēt kaut kur citur!

Streind�s uz to neatbildēja, toties piepe�i uzrunāja sievu:

� Mana mīļā, es ceru, ka tev �is nams patīk? Man tie�ām bail, ka man ne�kad nav ienācis prātā to pajautāt. Ja tev nepatīk, pasaki � mēs tūlīt pat pārcel�simies uz dzīvi citur!

Arabella sāka smieties un sacīja, ka viņai nams esot glu�i pa prātam. � Un piedod, Henrij, man nav itin nekādu iebildumu arī pret staļļa pagalmu.

Henrijs tik viegli nepiekāpās.

Bet jūs ta�i piekritīsit, ka daudz labāk būtu, ja jūs nocirstu tos kokus visapkārt mājai, tie ta�u aizēno visas istabas! Saaugu�i, kur pagadās � kur zīle vai sēkla nokrita, turpat laikam arī ņēma un izauga.

Ko? � pārjautāja Streind�s, kura acis sarunas turpinājumā atkal bija aizklīdu�as pie grāmatas lappuses.

Kokus, � teica Henrijs.

Kādus kokus?

�os, � Henrijs atbildēja, pa logu rādīdams veselu pulku senu un varenu ozolu, o�u un bērzu.

Hm, �ie koki ir visnotaļ priek�zīmīgi kaimiņi. Tie nejaucas manās da�rī�anās un liek man svētu mieru. Man liekas, es atbildē�u viņiem ar to pa�u.

Bet viņi ir priek�ā gaismai!

Tu arī, Henrij, bet es pagaidām nemetos tev virsū ar cirvi.

Patiesībā, kaut arī Henrijam pret A�fēru un tās apkaimi bija daudz iebil�dumu, tas viss viņu nemaz tik ļoti neērcināja. Visvairāk viņu �ai namā traucēja visureso�ā maģijas gaisotne. Kad Streind�s nolēma apgūt burvja amatu, Hen�rijam tas ne�ķita nekas nosodāms. Ziņas par mistera Norela brīni�ķīgajiem varoņdarbiem tolaik vēl tikai sāka izplatīties karaļvalstī. Likās, maģija vairāk vai mazāk ir tāda kā neizpētīta vēstures nozare, bagātu, dīkdienīgu d�entlmeņu izprieca; un Henrijam kaut kā bija izdevies palikt �ādās domās. Viņ� lepojās ar Streind�a bagātību, ar viņa mui�u, iespaidīgajiem radurakstiem, ta�u nepavi�sam nelepojās ar viņa maģiju. Viņ� alla� jutās mazliet pārsteigts, kad viņu ap�sveica par atra�anos cie�ās radniecības saitēs ar mūsu laikmeta Otro Di�āko Burvi.

Pēc Henrija domām, Streind�am līdz bagāta angļu d�entlmeņa ideālam bija gau�ām tālu. Streind�s bija gandrīz pilnīgi pametis novārtā nodarbes, ar kurām laiku parasti īsina lauku d�entlmeņi. Viņ� neinteresējās ne par lopko�pību, ne par medībām. Viņa kaimiņi devās pa�audīt � Henrijs dzirdēja, kā pāri apsnigu�ajiem laukiem aizskan �āvienu atbalsis un suņu rejas, � ta�u Streind�s bisi ne rokā nepaņēma. Arabellai vajadzēja likt lietā visu savu pierunā�anas māku, lai izdzītu Streind�u no mājas pusstundiņu pastaigāt. Bibliotēkā sējumi, kas bija piederēju�i Streind�a tēvam un vectēvam � angļu, grieķu un latīņu sacerējumi, ar kuriem savus grāmatskapjus piepilda katrs kārtīgs d�entlmenis, � bija izvākti un sakrauti uz grīdas, lai atbrīvotu vietu Streind�a grāmatām un piezīmju burtnīcām. [77] [1] Streind�a grāmatas, zināms, bija grāmatas par maģiju, ne jau maģijas grāmatas. Visas burvju grāmatas piederēja misteram Norelam. Sk. I. nodaļas 5. piezīmi.Visā mājā mētājās maģijas lietām veltīti �urnāli un mēne��raksti, piemēram "Angļu maģijas draugi" un "Mūsdienu burvis". Bibliotēkā uz galda stāvēja liela sudraba bļoda, palaikam tajā bija ieliets ūdens. Streind�s mēdza pusstundu no vietas sēdēt, skatīdamies ūdenī un plak�ķinādams ar pirk�stiem, jocīgi izdarīdamies ar rokām un kaut ko pierakstīdams burtnīcā. Uz cita galda grāmatu jucekļa vidū bija izklāta Anglijas karte, kurā Streind�s ievilka senos elfu ceļus, kas reiz veda no Anglijas uz nezinkurieni.

Bija vēl citas lietas, kas Henrijam lāgā nebija saprotamas un vēl jo vairāk nepatika. Sacīsim, viņ� zināja, ka A�fēras istabas bie�i izskatās kaut kā jocigi, ta�u nepavisam nenojauta, ka spoguļi Streind�a miteklī itin mierīgi spēja spul�got pretī gaismu, kas spīdējusi pirms pusstundas vai varbūt pirms simt gadiem. No rīta pamozdamies un vakarā likdamies gulēt, viņ� dzirdēja tālumā dimdam zvanu � bezgala skumju, itin kā tas skanētu nogrimu�ā pilsētā okeāna klaida vidū. Henrijs nemēdza par �o zvanu domāt un patiesībā vispār neko neatcerē�jās, ta�u dimdoņas modinātās skumjas palika viņa sirdī augu dienu.

Lai no visas lielās vil�anās un nelādzības kaut kā atvieglotu sirdi, Henrijs nemitīgi salīdzināja to, kā viss notiek Greit-Hizerdenā un kā �rop�īrā (�ajos salīdzinājumos �rop�īra alla� izrādījās zaudētāja) un izteica neizpratni par to, kāpēc Streind�s tik daudz lasa grāmatas: "�it kā viņam nebūtu mui�as un vēl vajadzētu pa�am pelnīt naudu." Parasti �īs piezīmes bija domātas Arabellai, ta�u bie�i tās dzirdēja arī Streind�s, un visai drīz Arabellai vajadzēja uzņemties neapskau�amo pienākumu neļaut abiem saiet naidā.

Kad es gribē�u dzirdēt Henrija padomu, � piktojās Streind�s, � es vi�ņam to palūg�u. Kas viņam par daļu, saki man, lūdzama, kur es būvēju savu stalli? Kas viņam par daļu, ar ko es nodarbojos?

Tas ir nepavisam nav patīkami, mīļais, � Arabella piekrita, � un nav brīnums, ka tu dusmojies, bet padomā�

Es dusmojos! Viņ� nemitīgi pārbauda manu pacietību!

Ku�, ku�! Viņ� izdzirdēs. Tas tev ir briesmīgs pārbaudījums, un kur� katrs sacītu, ka tu visu panes glu�i kā eņģelis. Tikai zini, man liekas, viņ� mē�ģina tev izpatikt. Viņ� vienkār�i īsti neprot izteikties, un par spīti visam, kad viņ� aizbrauks, mums viņa ļoti pietrūks.

Laikam Arabellai ne�ķita, ka viņas pēdējie vārdi Streind�u būtu kurmet pārliecināju�i, tālab viņa paturpināja:

Tu ta�u būsi laipns pret Henriju? Man par prieku?

Protams, protams! Esmu pati laipnība. Vai tad tu to nezini? Ā, bija viena veca paruna � tagad vairs to neatceras � kaut kas par to, ka priesteris sēj kvie�us un burvis sēj rudzus abi vienā druvā: proti, priesteri un burvji nekad neatradīs kopīgu valodu.14 Vispār �ī paruna liecina par mazliet sare�ģītāku problēmu, ļau divpadsmitajā gad�simtā kļuva skaidrs, ka priesteri un burvji kaut kādā ziņā ir sāncen�i. Gan vieni, gan otri uzskatīja, ka universu apdzīvo da�neda�ādas pārdabiskas būtnes un tajā valda pārdabiski spēki. Gan vieni, gan otri ticēja, ka �īs būtnes un spēkus var piesaukt ar buramvārdiem vai lūg�anām, tā pamudinot vai nu palīdzēt, vai kaitēt cilvēkiem. Daudzējādā ziņa priesteru un burvju izpratne par pasauli ir ļoti līdzīga, ta�u sāncen�i no �īs izpratnes atvedina pavisam at�ķirīgus secinājumus.

Burvjus lielumis interesē pārdabisko būtņu lietderīgums: tie vēlas izdibināt, kādos ap�stākļos un ar kādiem paņēmieniem var panākt, lai eņģeļi, dēmoni un elfi sniedz palīdzīgu roku maģiskajās praksēs. Burvjiem tikpat kā nav svarīgi, ka pirmās �ķiras būtnes ir dievi�ķi labas, otrās �ķiras būtnes � velni�ķīgi ļaunas, bet tre�ās �ķiras būtnes � tikumiski svārstī�gas. Turpretim priesterus vispār neinteresē nekas cits.

Viduslaiku Anglijā visi mēģinājumi panākt izlīgumu starp �iem preti�ķīgajiem ieska�tiem bija lemti neveiksmei. Baznīca jo naski izstrādāja veselu katalogu ķecerību, kurās varēja tikt apsūdzēts savā nodabā praktizējo�s burvis, � merodie�u herēzi mēs jau pieminējām.

Aleksandrs no Vitbijas (1230?�1302) mācīja, ka universs līdzinās gobelēnam, un dzīves laikā mēs redzam tikai mazu tā daļiņu. Pēc nāves mēs ieraudzīsim visu, un tad kļūs skaidrs, kā savā starpā saistās tā daļas. Aleksandru ar varu piespieda publicēt �o ieskatu atsaukumu, un priesteri sāka modri meklēt tos, kas ieslīgu�i vitbie�u herēzē. Pat pieticīgākajiem ciema burvjiem un burvenēm vajadzēja kļūt par veikliem politiķiem, citādi viņus kuru katru va�rēja apsūdzēt ķecerībā.

Viss sacītais nenozīmē, ka visiem burvjiem izdevās nesajaukt maģiju un reliģiju. Dau�dzos līdz mums nonāku�ajos buramvārdos palīgā tiek saukts tāds un tāds svētais vai vien�kār�i svēta persona. Dīvaini, ta�u par �āda jucekļa ievie�anos nereti jāvaino burvju kalpi no elfu cilts. Daudzus elfus pēc iera�anās Anglijā piespiedu kārtā kristīja, un tie drīz sāka savās burvestībās iekļaut da�ādu svēto un apustuļu piesauk�anu.

Agrāk es nezināju, ka tā tie�ām ir. Liekas, ar Londo�nas kleriķiem man bija itin draudzīgas attiecības. Vestminsteras abatijas dekāns

un prin�a reģenta kapelāns � ar abiem bija prieks parunāties. Turpretim Hen�rijs mani kaitina.

Ziemassvētku dienā kuplām, biezām pltēm sniga sniegs. Vai nu pie vainas bija iepriek�ējo dienu pārdzīvojumi vai kas cits, ta�u Arabella no rīta pamodās glu�i vārga un slābana no galvassāpēm. Viņai nebija spēka piecelties no gultas, un Streind�am visu dienu vajadzēja pavadīt Henrija sabiedrībā. Henrijs daudz runāja par Greit-Hizerdenu, un vakarā abi saspēlēja ekartē. Gan vienam, gan otram �ī bija visai iecienīta spēle. Varbūt būtu iznācis glu�i jauks vakars, ta�u otrās partijas laikā Streind�s uzcēla pīķa devītnieku, un viņam uzreiz prātā ienāca vairākas jaunas idejas par �īs kārts maģisko nozīmi. Viņ� nometa kārtis, pa�meta Henriju un ar pīķa devītnieku rokā devās uz bibliotēku. Henrijam atlika izklaidēties vienatnē.

Kaut kad naktī, kad rīts jau vairs nebija tālu, Streind�s pamodās � vai it kā pamodās. Guļamistaba bija pieliju�i ar blāvu, sudrabotu mirdzumu; glu�i iespē�jams, ka tā bija mēnesnīcas atbala sniegā. Streind�am �ķita, ka viņ� redz Ara�bellu � apģērbu�os un apsēdu�os gultas kājgalī ar muguru pret viņu. Arabella sukāja matus. Streind�s viņai kaut ko teica; vismaz tā viņam likās.

Tad viņ� no jauna aizmiga.

Ap septiņiem no rīta viņ� pamodās pavisam un nolēma steig�us doties uz bibliotēku, lai pāris stundiņu pastrādātu, pirms lejā nav nokāpis Henrijs. Viņ� kna�i piecēlās, aizgāja uz garderobes istabu un pa�ķindināja zvanu, lai D�ere�mijs D�onss nāk viņu noskūt.

Astoņos pie guļamistabas durvīm pieklauvēja Arabellas istabene D�eneta Hjūza. Neviens neatsaucās, un D�eneta, nolēmusi, ka saimniecei joprojām sāp galva, devās prom.

Desmitos Streind�s un Henrijs sēdās pie brokastu galda. Henrijs grasījās uz visu dienu doties medībās un pūlējās pierunāt Streind�u nākt līdzi.

Nē, nē. Mani gaida darbs, bet lai tas nekavē tevi iet un medīt. Galu galā tu �ejienes laukus un me�us pazīsti tikpat labi kā es. Varu tev aizlienēt bisi, arī suņus noteikti kaut kur var atrast.

Te ienāca D�eremijs D�onss, kas ziņoja, ka atkal ieradies misters Haids. Viņ� esot priek�namā un vēloties runāt ar Streind�u neatliekami svarīgā lietā.

Ak, kas tad nu viņam �oreiz vajadzīgs? � Streind�s noburk�ķēja.

Skubīgiem soļiem iesteidzās misters Haids, glu�i pelēks aiz ba�ām.

Pēk�ņi Henrijs iesaucās:

Dieva dēļ, ko tas zellis iedomājas? Vai nu iek�ā, vai ārā! � Viens no pa�stāvīgiem aizkaitinājuma avotiem Henrijam bija A�fēras kalpi, kuri reti izturē�jās ar godbijību, kāda pēc Henrija domām pienāktos tik cienījama nama saimes ļaudīm. �ai reizē D�eremijs D�onss bija gājis ārā no brokastu istabas, ta�u tālāk par durvīm nebija ticis; pa pusei paslēpies aiz vērtnes, viņ� tur aizgūtnēm sa��ukstējās ar kādu citu.

Streind�s pameta skatienu uz durvju pusi, nopūtās un bilda:

Henrij, nudien, tas tie�ām nav svarīgi. Mister Haid, es�

Tikām misters Haids, kura uztraukums �īs aizķer�anās laikā bija milzum pieaudzis, vairs nespēja klusēt:

Es pirms stundas atkal redzēju misis Streind�u Velsas kalnos!

Henrijs salēcās un neizpratnē palūkojās uz Streind�u.

Streind�s raidīja misteram Haidam ļoti dzedru skatienu un sacīja:

Nepievērs uzmanību, Henrij. Nudien!

To dzirdēdams, misters Haids maķenīt sarāvās, ta�u viņam piemita stūr�galvība, kas palīdzēja neatkāpties un turpināt:

Tas bija pie Idra kalna! Tāpat kā toreiz: misis Streind�a gāja prom, un es neredzēju viņas seju. Es mēģināju viņu panākt, bet man atkal neizdevās, viņa pazuda. Es zinu, toreiz jūs nolēmāt, ka man rēgojās � ka tur bija tikai lietus un vēj�, bet man nezin kāpēc likās, ka tā ir sieviete,� bet �odien laiks ir rāms un skaidrs, un es pavisam noteikti redzēju misis Streind�u, ser, � redzēju tikpat skaidri kā tagad jūs!

Toreiz? Kas tā par to reizi? � Henrijs apjucis jautāja.

Streind�s ar jau�amu nepacietību sāka tencināt misteru Haidu par rūpēm, par to, ka viņ� ieradies ar �o� (Viņam neizdevās atrast piemērotu vārdu.) � Bet, tā kā es labi zinu, ka misis Streind�a mierīgi atpū�as tepat mājās, jūs dro�i vien nebūsit pārsteigts, ja es�

Piepe�i istabā kā sasvilis atkal iesteidzās D�eremijs D�onss. Viņ� piegāja Strein�d�am klāt, pieliecās un kaut ko ie�ukstēja saimniekam ausī.

Ei, puis, runā, kā klājas! Saki, kas tev sakāms! � uzsauca Henrijs.

D�eremijs ar lielām �aubām paskatījās uz Streind�u, ta�u saimnieks klusēja.

Streind�s ar plaukstu aizspieda muti, un viņa skatiens klejoja �urpu turpu, it kā mēģinot izsekot piepe�ai un ne visai patīkamai domai.

Misis Streind�as mājās nav, ser, � sacīja D�eremijs. � Mēs nezinām, kur viņa ir.

Henrijs ņēmās pratināt misteru Haidu par to, ko īsti viņ� redzējis kalnos, un, neļaudams nabagam atbildēt uz vienu jautājumu, jau uzdeva nākamo. D�ere�mijs D�onss, saraucis pieri, noskatījās uz abiem. Streind�s klusēdams sēdēja, nekustīgi raudzīdamies kaut kur tuk�umā. Pēk�ņi viņ� pielēca kājās un izme�tās pa durvīm.

Mister Streind�! � iesaucās misters Haids. � Uz kurieni jūs ejat?

Streind�! � pakaļ kliedza Henrijs.

Tā kā bez Streind�a ziņas nekas nebija darāms un iesākams, atlika vienīgi viņam sekot. Streind�s uzjoza otrajā stāvā, iegriezās bibliotēkā un taisnā ceļā pieskrēja pie lielās sudraba bļodas.

Atnes ūdeni! � viņ� pavēlēja D�eremijam D�onsam.

D�eremijs D�onss atgriezās ar ūdens krūzi un piepildīja bļodu.

Streind�s pateica kaut kādu vārdu, un istaba uzreiz kļuva pakrē�ļaina. Tai

pa�ā brīdī ūdens bļodā satumsa un zaudēja dzidrumu.

Henriju gaismas pazu�ana gau�ām iztrūcināja.

Streind�! � viņ� iekliedzās. � Ko mēs te darām? Metas tum�s! Mana māsa ir ārā! Vairs nedrīkst ne mirkli te kavēties! �Viņ� uzklupa D�eremijam D�onsam, kuram vienīgajam no klāteso�iem uz Streind�u varēja būt kāds iespaids. � Pasaki, lai viņ� izbeidz! Jāiet meklēt!

Klusu, Henrij! � uzsauca Streind�s.

Viņ� divreiz novilka ar pirkstu pār ūdens virsmu. Uzreiz parādījās divas spo�as �vīkas, kas sadalīja ūdeni �etrās daļās. Streind�s pakustināja roku virs viena no tiem. Ūdenī iemirdzējās zvaigznes un jaunas �vīkas, gai�as dzīsliņas un tīmekļi. Viņ� brīdi skatījās uz tiem. Tad pakustināja pirkstus virs otra ce�turk�ņa. Tur parādījās cits gaismas zīmējums. To pa�u viņ� atkārtoja ar tre�o un ceturto ceturksni. Zīmējumi katru reizi bija citādi. Tie virmoja un zvīlēja, brī��am izskatījās pēc burtu rindām, brī�am pēc kartes līnijām un vēl citreiz pēc zvaigznājiem.

Ko jūs darāt? � brīnīdamies vaicāja misters Haids.

Meklēju viņu, � atbildēja Streind�s. �Vismaz cen�os to darīt.

Viņ� ar pirkstu galiem pieskārās vienam no ceturk�ņiem. Trīs pārējie acu�mirklī pazuda. Atliku�ais pletās platumā, līdz aizņēma visu ūdeni. Streind�s sadalīja to �etrās dalās, brīdi urbās ūdenī ar skatienu, tad pieskārās vienam no ceturk�ņiem. Viss atkārtojās vēl vairākas reizes. Zīmējumi kļuva blīvāki un ar�vien vairāk līdzinājās kartei, ta�u, jo ilgāk Streind�s noņēmās, jo lielākas �aubas pauda viņa sejas izteiksme: �ķita, ka viņ� arvien mazāk saprot to, ko rāda ūdens.

Kad bija aizritēju�as vismaz piecas minūtes, Henrijs neizturēja:

Dieva dēļ, nav īstais brīdis burties! Arabella ir pazudusi! Streind�, es tevi lūdzu! Met mieru �īm blēņām un steigsimies viņu meklēt!

Streind�s neatbildēja, tikai nikni nozibināja acis un uzsita pa ūdeni. �vīkas un zvīgznas izgaisa. Viņ� dziļi ievilka elpu un sāka no jauna. �oreiz viņ� rīkojās dro�āk un visai drīz izvilināja ūdenī zīmējumu, kas viņam �ķita svarīgs. Ta�u neizskatījās, ka viņ� tajā izlasītu kaut ko noderīgu: burvis sēdēja, raudzīdamies ūdenī ar izbīli un neizpratni.

Kas ir? � misters Haids pagalam satraucās. � Mister Streind�, vai jūs redzat savu sievu?

Burvestība man stāsta pilnīgas muļķības, es neko nesaprotu! Iznāk, ka Anglijā viņas nav. Viņas nav arī Velsā. Nav Skotijā. Nav Francijā. Te vispār ne�kas neiznāk! Tev taisnība, Henrij. Es tikai velti tērēju laiku. D�eremij, manus zābakus un mēteli!

Piepe�i ūdenī parādījās pavisam citāda aina. Senlaicīgā, krēslainā zālē dejoja pulka izskatīgu kungu un glītu dāmu. Tā kā �ai ballei nevarēja būt nekādas sais�tības ar pazudu�o Arabellu, Streind�s atkal uzsita ar plaukstu pa ūdeni. Aina izgaisa.

Ārā visu sedza bieza sniega kārta. Viss bija sastindzis, nekustīgs un mēms. Vispirms tika pārmeklēta A�fēras apkārtne. Kad mājas tuvumā netika atrasts pat ne paceplītis vai sarkanrīklīte, Streind�s, Henrijs, misters Haids un kalpi sāka pārmeklēt ceļus.

Trīs kalpones atgriezās mājā un uzkāpa bēniņos, kur gandrīz nekas nebija kustināts kop� Streind�a zēnibas laikiem. Viņas apbruņojās ar cirvi un āmuru un uzlauza lādes, kas piecdesmit gadu bija stāvēju�as aizslēgtas. Ieskatījās visos skapjos un atvilktnēs, pat tādās, kurās nevarētu paslēpties pat jaundzimis bērns, nemaz nerunājot par pieaugu�u sievieti.

Da�i kalpi metās uz Klanu apstaigāt mājas. Citi lēca zirgos un jāja uz Klan- tonu, Pārslovu, Klanberī un Vitkotu. Drīz visā apkaimē nebija neviena nama, kur nezinātu par Streind�a kundzes pazu�anu, neviena nama, no kura nebūtu sūtīti palīgi. �o namu sievietes tikām piemeta kamīnos malku un �akli rosījās, lai misis Streind�u, ja viņa gadījumā tiktu atvesta uz �īm mājām, sagaidītu tik daudz siltuma, omulības un spēcino�u ēdienu un dzērienu, cik tikai vienam cil�vēkam tādā reizē var noderēt.

Meklējumu pirmā stunda viņiem palīgos deva kapteiņu D�onu Airtonu no Divpadsmitā vieglo dragūnu pulka � kapteinis kopā ar Velingtonu un Strein�d�u bija karojis Pirenejos un cīnījies pie Vaterlo. Viņa zeme robe�ojās ar Streind�a mui�u. Abi bija viena vecuma un visu mū�u nodzīvoju�i kaimiņos, ta�u kap�teinis Airtons bija tik kautrīgs un atturīgs d�entlmenis, ka viņi nemēdza pārmīt vairāk par divdesmit vārdiem gadā. �ai nelaimes stundā viņ� ieradās ar kartēm un klusi, nopietni solīja Streind�am un Henrijam palidzēt visiem līdzekļiem, kas vien ir viņa rīcībā.

Drīz atklājās, ka misters Haids nav vienīgais, kas redzējis Arabellu. Viņu bija redzēju�i arī divi zemnieku pui�i, Mārtiņ� Oklijs un Ouens Bulbrid�s. Par to D�eremijs D�onss uzzināja no da�iem abu draugiem un acumirklī lēca pir�majā zirgā, kas pagadījās pa rokai, un auļoja uz sniegotajiem laukiem pie Klanas upes, kur Oklijs un Bulbrid�s bija piebiedroju�ies meklētājiem. Pusve�us, pusdzī�us D�eremijs atgādāja viņus atpakaļ Klanā un nostādīja kapteiņa Air- tona, mistera Haida, Henrija Vudhopa un Streind�a priek�ā.

Izrādījās, ka Oklija un Bulbrid�a redzētais ērmoti nesader kopā ar mistera Haida stāstu. Misters Haids bija Arabellu redzējis Idra stāvajā, apsnigu�ajā no- kalnē. Viņa gājusi uz ziemeļiem. Pulkstenis bija rādījis tie�i deviņi, un misters Haids, tāpat kā iepriek�, bija dzirdējis dimdam zvanu.

Savuties Oklijs un Bulbrid�s bija viņu redzēju�i steidzamies starp tum�iem, kailiem kokiem apmēram piecas jūdzes uz. austrumiem no Idra kalna, tomēr arī viņi apgalvoja, ka tas bijis tie�i deviņos.

Kapteins Airtons savilka uzacis un pieprasīja, lai Oklijs un Bulbrid�s pa�skaidro, kā viņi zina, ka pulkstenis bija deviņi � at�ķirībā no mistera Haida, nevienam no abiem nebija kabatas stundeņa. Oklijs atbildēja, ka zvanīju�i zvani, tādēļ arī abi nospriedu�i, ka laikam ir deviņi. Zvanījusi, pēc Oklija domām, bija Svētā Jura baznīca Klanā. Turpretim Bulbrid�s iebilda, ka Svētā Jura baz�nīca tā nu gan neesot bijusi � viņi dzirdēju�i daudzu zvanu skaņas, bet Svētajam Jurim esot viens vienīgs. Tie zvani esot skanēju�i ļoti skumji � dro�i vien kādu apzvanīju�i �, ta�u, lūgts paskaidrot, ko tas nozīmē, Bulbrid�s ne�spēja atrast vārdus.

Citādi liecinieku stāstījumi sakrita. �oreiz netika pieminētas nekādas blē�ņas par melnām kleitām. Visi trīs izteicās, ka misis Streind�a bijusi baltā kleitā un vienbalsīgi apgalvoja, ka viņa gājusi ļoti ātrā solī. Viņas seju neviens nebija redzējis.

Kapteinis Airtons sadalīja vīrus pulciņos pa �etri un pieci un nosūtīja pār�meklēt tum�os ziemas me�us. Sievietēm viņ� lika sadabūt lukturus un siltas drēbes, un raidīja jātniekus uz augstajiem, visiem vējiem atsegtajiem pauguriem Idra kalna apkaimē. Par jātnieku komandieri viņ� iecēla misteru Haidu � ar kaut ko mazāku tas nebūtu samierinājies. Desmit minūtes pēc tam, kad Oklijs un Bulbrid�s bija pabeigu�i savu stāstāmo, visi jau atradās savās vietās. Viņi meklēja lidz tumsai, ta�u tumsa iestājās ātri. Kop� ziemas saulgrie�iem bija pa�gāju�as tikai piecas dienas: trijos jau metās krēsla, �etros bija pavisam tum�s.

Meklētāji atgriezās A�fērā, kur kapteinis Airtons vēlējās uzklausīt ziņoju�mus par paveikto, cerēdams izprast, kas darāms tālāk. Turpat bija ari vairākas dāmas no tuvējās apkaimes namiem. Viņas bija mēģināju�as sēdēt mājās un gaidit ziņas par Streind�a kundzes likteni, ta�u atklāju�as, ka tāda sēdē�ana ir gau�ām vientulīga un necie�ama. Dāmas devās uz A�fēru daļēji tāpēc, ka bija �e vajadzīgas, tomēr visvairāk tāpēc, lai sabiedrībā smeltos mierinājumu cita citas sabiedrībā.

Pa�i pēdējie pārradās Streind�s un D�eremijs D�onss. Nenoāvu�i dubļainos zābakus, abi taisnā ceļā no staļļa devās iek�ā. Streind�s bija glu�i bāls, acis dziļi iegrimu�as dobuļos. Viņ� izskatījās un izturējās kā mēnessērdzīgais. Ja D�ere�mijs D�onss nebūtu iestūmis viņu krēslā, diez vai viņam ienāktu prātā apsēsties.

Kapteinis Airtons izklāja uz galda savas kartes un sāka izklau�ināt meklētā�jus par to, kur viņi biju�i un ko izdibināju�i. Izrādījās � neko.

Visi sanāku�ie skatījās uz kartēm un domāja par to, ka glītās līnijas un vārdi pa�tiesībā ir ledū kalti dīķi un upes, mēmi me�i, aizsalu�i grāvji un augsti, kaili kalni, visi atcerējās, cik aitu un govju, un me�a zvēru �ai gadalaikā sastapu�i savu nāvi.

Man liekas, es vakarnakt pamodos� � negaidot ierunājās aizsmakusi balss. Visi atskatījās.

Streind�s vēl aizvien sēdēja turpat, kur viņu bija apsēdinājis D�eremijs. Rokas nokarājās viņam gar sāniem, viņ� stingi vērās grīdā.

Es vakarnakt pamodos. Nezinu, cikos tas bija. Arabella sēdēja gultas kāj�galī. Viņa bija apģērbusies.

Jūs agrāk to neteicāt, � aizrādīja misters Haids.

Es biju aizmirsis. Man likās, es esmu to nosapņojis.

Es nesaprotu, � bilda kapteinis Airtons. � Vai jūs gribat sacīt, ka misis Streind�a atstājusi jūsu māju jau naktī?

Likās, arī Streind�s pats gribētu zināt atbildi uz �o ārkārtīgi saprātīgo jau�tājumu, ta�u viņ� to nespēja atrast.

Bet, ser, � misters Haids turpināja, � no rīta jūs ta�u noteikti pama�nījāt, vai viņa ir gultā?

Viņa tur bija. Skaidrs, ka bija. Ir muļķīgi pat domāt� Vismaz� � Streind�s aprāvās. � Bija gan tā, ka pamodies es uzreiz sāku domāt par savu grāmatu, un istabā bija tum�s.

Vairākiem no klāteso�ajiem radās aizdomas, ka varbūt D�onatans Streind�s nav pavisam nolaidīgs laulātais draugs, tomēr sievai viņ� velta neparasti maz uzmanības, un neviens vien sāka skatīties uz viņu ar �aubām, prātā pārcilājot daudzos iemeslus, kālab �ķietami uzticīga sieva sniegotas nakts vidū pēk�ņi varētu mesties projām. Nesaudzīgi vārdi? Negants raksturs? Briesmīgie skati, bez kurām nav iedomājams burvja darbs � spoki, dēmoni, �au�alas? Negai�dīts atklājums, ka namatēvam kaut kur ir mīļākā un pusducis ārlaulības bērnu?

Fiepe�i kaut kur ārā, laikam priek�namā, atskanēja kliedziens. Vēlāk neviens nevarēja pateikt, kas bijis kliedzējs. Vairāki Streind�a kaimiņi, kas stāvēja vistu�vāk durvīm, devās skatīties. Tad arī viņi sāka klaigāt, un pārējie metās nopakaļ.

Sākumā priek�namā bija tum�s, ta�u tūlīt tika atnestas sveces, un visi ieraudzīja, ka pie kāpnēm kāds stāv.

Tā bija Arabella.

Henrijs pietraucās pie viņas un apkampa; misters Haids un misters Airtons viņai sacīja, cik ļoti priecājas, redzot viņu sveiku un veselu; arī pārējie sāka izteikt savu apbrīnu un stāstīja katram, kas bija gatavs klausīties, ka viņiem nav bijis ne jausmas, ka misis Streind�a tepat vien ir. Dāmas un kalpones saskrēja ap Arabellu un ņēmās iztaujāt. Vai viņai nekas nekai�? Kur viņa bijusi? Vai viņa apmaldījusies? Vai noticis kas nelāgs?

Tad, kā palaikam mēdz notikt, vairāki no klāteso�ajiem vienlaikus pievērsa uzmanību kaut kam savādam: Streind�s nebija teicis ne vārdiņa, nebija meties pie viņas � un arī misis Streind�a nebija viņu uzrunājusi vai spērusi kaut soli uz viņa pusi.

Burvis stāvēja un klusēdams raudzījās uz savu sievu. Pēk�ņi viņ� iekliedzās: � Lai Dievs �ēlīgs, Arabella! Kas tev mugurā?

Pat sve�u svaidīgajā, nedro�ajā gaismā glu�i skaidri varēja redzēt, ka Ara�bella ģērbusies melnā kleitā.

1815. gada decembris

� Jūs ta�u noteikti esat izsalusi līdz pa�am kaulam! � misis Airtona izsau�cās un saņēma Arabellas roku. � Pasaulīt! Roka auksta kā kaps!

Kāda no dāmām metās uz salonu atnest Arabellai kādu �alli. Viņa atgriezās ar zilu Indijas ka�mira �alli, ko rotāja smalka zeltītu un sārtu pavedienu ma�liņa, ta�u, kad misis Airtona aplika to Arabellai ap pleciem, melnā kleita itin kā uzsūca un aprija visu jaukumu.

Arabella, sakrustojusi rokas uz krūtīm, ar mierīgu vienaldzību noraudzījās uz visiem. Viņa nepagodināja ar atbildi nevienu no gādīgajiem jautātājiem. Ne�ķita, ka to atra�anās �eit viņu pārsteigtu vai mulsinātu.

Dieva dēļ, kur tu biji? � noprasīja Streind�s.

Pastaigājos, � viņa atbildēja. Viņas balss ne par kripatiņu nebija mainījusies.

Pastaigājies! Arabella, vai tu esi pavisam negudra? Trīs pēdas dziļā sniegā? Kur?

Tum�ā me�ā, � viņa atbildēja, � kur maigā miegā guļ mani brāļi un māsas. Tīreļos, starp sen miru�o brāļu un māsu smar�īgajiem gariem. Zem pe�lēkām debesīm, manu vēl nedzimu�o brāļu un māsu sapņos un �ukstos.

Streind�am gandrīz acis izlīda no pieres:

Kur?

Nav brīnums, ka pēc tik smalkjūtīgas iztaujā�anas misis Streind�a vairs neko neteica, un vismaz viena no dāmām sāka domāt, ka tie�i vīra bardzības dēļ viņa ir tik klusa un atbild tik ērmoti.

Misis Airtona aplika roku Arabellai ap pleciem un maigi pagrieza viņu uz kāpņu pusi.

Misis Streind�a ir nogurusi, � viņa stingri paziņoja. � Nāciet, dārgā, kāpsim aug�ā, un es jums�

Nekā nebija! � viņu pārtrauca Streind�s. � Pagaidiet! Es gribu zināt, kas tā par kleitu. Atvainojiet, misis Airtona, bet es pavisam noteikti vēlos�

Viņ� paspēra pāris soļu uz dāmu pusi, ta�u piepe�i apstājās un, glu�i sastul- bis, blenza uz gridu. Tad uzmanīgi apgāja kaut kam apkārt.

D�eremij! No kurienes uzradies �is ūdens? Tie�i tur, kur stāvēja misis Streind�a?

D�eremijs D�onss piegāja pie kāpnēm ar sve�turi. Uz grīdas bija liela peļķe. Viņi abi ar Streind�u atgāza galvas un sāka pētīt griestus un sienas. Ieintere�sējās arī citi kalpi un pēc tam � citi d�entlmeņi.

Kamēr kungiem bija citas rūpes, misis Airtona kopā ar dāmām klusiņām aizveda Arabellu.

A�fēras priek�nams bija tikpat senlaicīgs kā viss cits �ajā namā. Tas bija ap�darināts ar balti krāsotiem gobas paneļiem. Grīdu veidoja rūpīgi noslaucītas akmens plāksnes. Vienam no kalpiem ienāca prātā, ka varbūt ūdens izsūcies cauri no apak�as, viņ� atnesa dzelzs iesmu un ņēmās bakstīt plāksnes, lai pie�rādītu, ka viena no tām ir vaļīga. Tomēr neviena nebija izkustināma. Nekur nebija nekādu pazīmju, kas liktu noskārst, kā priek�namā varēja uzrasties peļķe. Kāds minēja, ka varbūt tur skurināju�ies kapteiņa Airtona suņi. Suņus uzma�nīgi apskatīja. Tie bija pilnīgi sausi.

Vispēdīgi visi sadrūzmējās ap pa�u peļķi.

Ūdens ir melns, un tajā ir kaut kādi birzumi, � norādīja Streind�s.

Izskatās pēc sūnām, � izteicās D�eremijs D�onss.

Visi vēl kādu laiku brīnījās un izsaucās, ta�u drīz pilnīgs panākumu trūkums lika mest pētī�anai mieru. Neilgi pēc tam d�entlmeņi devās prom, aizvezdami līdzi savas sievas.

Piecos D�eneta Hjūza iegāja namamātes istabā un atrada viņu atslīgu�u gultā. Arabella pat nebija papūlējusies novilkt melno kleitu. Kad D�eneta vaicāja, vai kundze nejūtas labi, Arabella atbildēja, ka viņai sāpot rokas. Palīdzējusi kun�dzei izģērbties, D�eneta aizgāja un pastāstīja Streind�am.

Otrā dienā Arabella sūdzējās par sāpēm, kas sākās galvvidū un gāja cauri līdz pat kāju pirkstgaliem (vismaz tā viņi nolēma saprast viņas vārdus: "no vai�naga līdz sakņu galiņiem"). Streind�am tas likās pietiekami biedējo�i, lai sūtītu

kalpu uz �ēr�-Stretonu pēc daktera, mistera Ņūtona. Jau pēcpusdienā misters Ņūtons atjāja uz Klanu, ta�u nekādas vainas nespēja atrast un mierīgu sirdi devās prom, apsolījis Streind�am pēc pāris dienām iegriezties vēlreiz. Tre�ajā dienā viņa nomira.

Misters Norels no Hanover-skvēra uzstāj, ka viss, kas pieder D�onam Askglāsam, no modernās maģijas jāizpurina kā putekļi un kodes no veciem svārkiem. Vai viņ� cer, ka pēc tam vēl kaut kas būs palicis pāri? Izraidot D�onu Askglāsu, mēs paliksim ar tuk�ām rokām. [78]

Tas notika 1110. gada pēdējos mēne�os. Ziemeļanglijā parādījās savāds kara�spēks. Vispirms par to padzirdēja netālu no vietas, ko sauca par Penlovu, savas divdesmit vai trīsdesmit jūdzes uz ziemeļrietumiem no Ņūkāslas. Neviens nezi�nāja, no kurienes karaspēks ieradies � ļaudis sprieda, ka dro�i vien iebruku�i skoti vai dāņi, varbūt pat francū�i.

Decembra sākumā karaspēks bija ieņēmis Ņūkāslu un Daremu un traucās uz rietumiem. Tas piejāja pie AJendeilas, mazas akmens pilsētiņas augstu Nortumbri- jas kalnos, un uz vienu nakti apmetās tīreļa malā, gandrīz tās pievārtē. Alendeilie�i bija aitu gani, nevis kareivji. Pilsētiņai nebija aizsargmūru, un tuvākās armijas vienības atradās trīsdesmit piecu jūd�u attālumā, tās gatavojās aizstāvēt Kārlailas pili. Tādēļ pilsētnieki nolēma, ka vislabāk būtu jo drīz sadraudzēties ar ērmoto karaspēku. Ar �ādu nodomu no pilsētiņas izgāja pulciņ� daiļu meiteņu: Judītes dro�sirdīgās līdzinieces bija apņēmu�ās glābt savas un savu kaimiņu dzīvības. Ta�u nokļuvu�as pie karaspēka nometnes, meitenes nobijās un gausināja soļus.

Nometnē valdīja klusums un skumjas. Lielām pārslām krita sniegs, un savā�die kareivji, savos biezajos, melnajos apmetņos ietinu�ies, gulēja uz sniegotās zemes. Vispirms meitenes nosprieda, ka �ie kareivji ir miru�i � tāpat lika do�māt arī milzums kraukļu un citu melnu putnu, kas bija nolaidu�ies apmetnē un tupēja pat uz gulo�ajiem kareivjiem, � tomēr kareivji nebija miru�i: rei�u reizumis kāds no viņiem sakustējās, piecēlās un gāja pie zirga vai aizdzina putnu, kas lūkoja ieknābt sejā.

Ieraudzījis meitenes, kāds kareivis piecēlās kājās. Viena no meitenēm pār�varēja bailes, piegāja viņam klāt un noskūpstīja uz lūpām.

Sve�inieka āda bija ļoti bāla (tā mirdzēja kā mēnessgaisma) un pilnīgi tīra. Garie, taisnie mati krita viņam pār pleciem kā tum�brūns ūdens. Sejas kauli bija nedabiski smalki un spēcīgi. Viņ� bija ļoti nopietns. Zilās acis bija garenas un ieslīpas, uzacis tum�as un smalkas kā spalvas vilcieni, turklāt beidzās ar jo�cīgu ķeksīti. Tas viss meiteni itin nemaz nebiedēja. Viņai bija stāstīts, ka visi dāņi, skoti un francū�i ir pārdabiski skaisti.

Sve�ais kareivis neliegdamies saņēma skūpstu un atļāva meitenei noskūp�stīt viņu vēlreiz. Pēc tam atmaksāja viņai ar to pa�u. Cits kareivis piecēlās no sniega un atvēra muti. No tās izlauzās skumjas, �ēlas skaņas, kaut kas līdzīgs mūzikai. Pirmais kareivis � tas, kuru bija skūpstījusi meitene, � vedināja viņu dejot, grozīdams un stumdīdams viņu ar saviem garajiem, baltajiem pirkstiem, līdz meitene dejoja viņam pa prātam.

Deja turpinājās labu brīdi, tad meitenei kļuva karsti un viņa apstājusies no�ņēma apmetni. Biedrenes ieraudzīja, ka sviedru vietā viņai uz rokām, sejas un kājām izspiedu�ās asiņu lāses. Asinis pilēja sniegā. Līdz nāvei iztrūku�ās, pā�rējās aizbēga.

Savādais karaspēks neieņēma Alendeilu. Tai pa�ā naktī tas aizjāja tālāk uz Kārlailu. No rīta pilsētnieki bailīgi tuvojās laukam, kur naktī bija armijas no�metne. Viņi atrada meiteni, kuras augums bija glu�i balts, bez nevienas asiņu lāses, bet sniegs viņai apkārt krāsojās ko�i sarkans.

Pēc �īm zīmēm alendcilie�i zināja, ka pie viņiem pabijusi Daoine Sidhe � elfu karadraudze.

Cīņas turpinājās, un visās angļi zaudēja. Ziemassvētkos elfu karadraudze iegāja Jorkā. Tā jau bija ieņēmusi Ņūkāslu, Daremu, Kārlailu un Lankasteru. Ja nerunājam par Alendeilas jaunavas izlietajām asinīm, elfi gandrīz nemaz neiz�rādīja cietsirdību, kuras dēļ tik pla�i daudzina viņu cilti. No visām pilsētām un cietok�ņiem, ko viņi ieņēma, vienīgi Lankastera tika nodedzināta līdz pama�tiem. Tērskā, Jorkas ziemeļus, kādu karadraudzes locekli, izskriedama tie�i zirga priek�ā, apdusmoja cūka; zirgs saslējās pakaļkājās, at�agarni nokrita zemē un salauza mugurkaulu. Elfs un viņa biedri dzinās cūkai pakaļ un, kad noķēra, iz�rāva tai acis. Tomēr parasti karadraudzes iera�anos ik pilsētā un ciemā gan me�a, gan mājas dzīvnieki sveica ar lielām gavilēm: likās, tie zināja, ka ieradies sa�biedrotais cīņā pret kopīgo ienaidnieku � cilvēku.

Ziemassvētkos karalis Henrijs savā Vestminsteras namā sapulcināja karaļvalsts augstmaņus, bīskapus, abatus un citus ievērojamus vīrus, lai apspriestos, ko darīt. Tajos laikos elfi Anglijā nebija nekas neredzēts. Daudzās vietās bija senas elfu apmetnes, da�as aizmaskotas ar burvestību palīdzību, citām kristīgie e�enieki vien�kār�i gāja apkārt ar līkumu. Karaļa Henrija padomnieki vienā balsī apgalvoja, ka elfi pēc savas dabas ir samaitāti radījumi: izlaidīgi, nodevīgi 1111 zaglīgi. Tie pavedina jaunekļus un jaunavas, jauc prātus ceļiniekiem un zog bērnus, lopus un labību. Tie ir apbrīnojami slinki: pirms daudziem gadu tūksto�iem apguvu�i akmeņkaļu, galdnieku un kokgriezēju amatus, tie pat nepūlas uzcelt sev krietnus namus, bet joprojām mitinās vietās, ko pa�i gan sauc par pilīm, ta�u patiesībā tie ir "bruģi" � no sirmas senatnes saglabāju�ies zemes uzkalni. Savas dienas tie iznieko, dzerdami un dejodami, bet to mie�i un pupas tikmēr sapūst uz lauka un lopiņi drebēdami nosalst saltajos kalnos. Ja elfiem nebūtu burvestību un to mū�s nesniegtos gandrīz līdz nemirstībai � jā, par to visi karaļa Henrija padomdevēji bija vienisprātis, � �ī cilts jau sen būtu izmirusi no bada un slāpēm. Ta�u, skat, nekam nederīgā, no�laidīgā rase bija iebruku�i cītīgi apsargātajā kristīgajā valstī, uzvarējusi visās kaujās un jājusi no pilsētas uz pilsētu, iekarojot katru cietoksni, kas stājās tai pretī. Visas �īs zīmes vēstīja par tik lielu mērķtiecību, kāda līdz �im pie elfiem nebija pamanīta.

Neviens nezināja, ko nu lai domā.

Janvārī elfu karadraudze izjāja no Jorkas un devās uz dienvidiem. Pie Tren- tas tā apstājās. Tālab karalis Henrijs ar savu armiju cīnījās kaujā ar Daoitie Sidhe Trentas krastos, Ņūarkas apkaimē.

Pirms kaujas pār karaļa Henrija armijas ierindu pūta burvju vēj� un lidi�nājās salda stabules dziesma. To dzirdēdami, daudzi zirgi izrāvās un metās prom, nereti aizvilkdami līdzi nelaimīgos jātniekus. Bez tam ikkatrs kareivis dzirdēja savu visumīļāko balsis � kam tā bija mātes balss, kam tēva, bērnu vai izre�dzēto, � balsis aicināja viņus doties mājup. No debesīm nolaidās liels pulks kraukļu, kas knābāja angļu kareivju sejas, un melno spārnu haoss darīja viņus aklus. Angļiem vajadzēja cīnīties ne tikai ar sidu prasmīgajiem un ne�ēlīgajiem karotājiem, bet arī ar pa�u bailēm no tik pārdabiskas maģijas. Tādēļ nav jābrī�nās, ka �ī kauja bija īsa un karalis Henrijs to zaudēja. Brīdī, kad iestājās pilnīgs klusums un par Anglijas karaļa sakāvi nebija ne mazāko �aubu, jūd�u jūdzēm tālu ap karalauku kā līksmodamies sāka dziedāt putni.

Karalis un viņa padomnieki gaidīja, kad viņiem pretim iznāks pretinieku vadonis vai karalis. Daoine Sidhc rindas pa�ķīrās, un kāds nāca.

Maz ticams, ka viņam bija kurmet piecpadsmit gadu. Glu�i kā visi elfu kara- draudzes cīnītāji, viņ� bija ģērbies melnās, noplīsu�ās rupjas vilnas drānās.

Tāpat kā citiem, ari viņam mati bija tum�i, gari un taisni. Tāpat kā pārējie, viņ� nerunāja nedz angliski, nedz franciski � tātad nevienā no valodām, kurās to laiku ļaudis sazinājās Anglijā, � bet vienīgi elfu dialektā. [79] [1] Mūsdienās Anglijā neviens �o valodu nezina un no tās saglabājusies vien saujiņa aizguvumu � mīklainu maģisku paņēmienu apzīmējumu. Mārtiņ� Peils savā De Tractatu Magicarum Linguarum raksta, ka elfu valoda bijusi radniecīga senajām ķeltu valodām.Viņ� bija bāls un daiļ�, un viņa seja bija svinīgi nopietna, ta�u itin visiem bija skaidrs, ka viņ� ir cilvēks, nevis elfs.

Normaņu un angļu augstmaņi un bruņinieki viņu todien ieraudzīja pirmo reizi, un, pēc to mēra mērojot, viņ� nebija necik labāks par me�oni. Viņ� nekad nebija redzējis karoti vai krēslu, dzelzs katliņu vai sudraba peniju, vai vaska sveci. Nevienam elfu klanam vai karaļvalstij tajos laikos tik smalku lietu nebija. Kad karalis Henrijs un �is zēns sanāca kopā, lai savā starpā sadalītu Angliju, Henrijs sēdēja uz koka soliņa un dzēra vīnu no sudraba biķera, bet zēns sēdēja uz grīdas un no akmens kausa dzēra aitas pienu. Orderiks Vītālis, apmēram pēc trīsdesmit gadiem rakstīdams savu hroniku, stāsta par to, kā �o svarīgo pārrunu laikā Daoine Sidhe karotājs pieliecies un sācis rūpīgi izlasīt no zēna netīrajiem matiem utis, un cik satriekti, to redzot, biju�i karaļa Henrija galminieki.

Elfu karadraudzē bija arī kāds jauns normaņu bruņinieks vārdā Tomass no Dandeilas. [80] [1] da�ādos avotos arī Tomass de Dandels vai Tomass de Donvils. Cik noprotams, vairāki augstmaņi no Henrija pavadoņu pulka sazīmēja Tomasā varena normaņu di�cil�a jaunāko dēlu, kas bija bez miņas pazudis Ziemassvētku dienā pirms �etrpadsmit gadiem. Ņemot vērā apstākļus, kādos viņ� bija atgriezies, jā�aubās, vai angļu kungi par to sevi�ķi priecājās.

Viņ� jau daudzus gadus dzīvoja Elfu valstī kā gūsteknis, ta�u savu dzimto valodu (fran�u) vēl atcerējās gana labi, lai palīdzētu zēnam un karalim Henrijam saprasties.

Karalis Henrijs vaicāja pēc zēna vārda.

Zēns atbildēja, ka viņam vārda nav. [81] 1 Kad viņ� bija mazs bērns, karadraudzes elfi viņam bija devu�i vārdu savā valodā; kā apgalvo, tas esot nozīmējis "Strazds", ta�u, dodamies uz Angliju, viņ� jau bija no �ī vārda atteicies. Vēlāk viņ� pieņēma sava tēva vārdu � D�ons d'Askglāss �, tomēr valdī�anas agrī�najā posmā viņu parasti dēvēja kādā no daudzajiem draugu vai ienaidnieku dotajiem titu�liem: Karalis, karalis Krauklis, Melnais karalis, Ziemeļu karalis.

Karalis Henrijs gribēja zināt, kālab viņ� nācis iekarot Angliju.

Zens atbildot sacīja, ka esot vienīgais, kas vēl palicis dzīvs no aristokrātis�kas normaņu dzimtas, kurai karaļa Henrija tēvs Vilhelms Iekarotājs bija dāvājis pla�as zemes Anglijas ziemeļos. Dzimtas vīriem zemi un dzīvību atņēmis ne�ģēlīgs ienaidnieks vārdā Ibērs de Kotantēns. Zēns stāstīja, ka viņa tēvs pirms vairākiem gadiem meklējis taisnību pie Viljama II (karaļa Henrija brālis un priek�tecis), ta�u aizraidīts tuk�ā. Drīz pēc tam viņa tēvs noslepkavots. Viņu pa�u, vēl zīdaiņa autiņos tītu, Ibēra vīri aiznesu�i uz me�u un atstāju�i. Tur viņu atra�du�i sidu karotāji, kas aizvedu�i viņu uz Elfu valsti. Nu viņ� bija atgriezies.

Zēns izrādīja ļoti jauniem cilvēkiem raksturīgo pārliecību par to, ka viņam vienīgajam ir taisnība un visi pārējie ir nekrietni neģēļi. Viņ� bija ieņēmis galvā, ka tas Anglijas gabals, kas atradās starp Tvīdu un Trentu, ir taisnīgs atlīdzinājums par to, ka normaņu valdnieki nav spēju�i atriebt viņa dzimtas locekļu slepka�vību. Tikai �ī un neviena cita iemesla dēļ karalim Henrijam pienācās ierauties savas karaļvalsts dienvidu daļā.

Zēns sacīja, ka viņ� jau esot karalis Elfu zemē. Nosauca arī tā elfu valdnieka vārdu, kuram viņ� pakļaujoties. To neviens nesaklausīja. [82] [1] Sī Daoine Sidhe valdnieka vārds bija sevi�ķi gar� un sare�ģīts. Godājot tradīciju, viņu parasti dēvē par Oberonu.

Tai dienā sākās viņa valdī�ana, kas bez pārtraukuma turpinājās vairāk nekā trīssimt gadu.

�etrpadsmit gadu vecumā viņ� jau bija izveidojis to maģijas sistēmu, kuru mēs izmantojam vēl �obaltdien. Pareizāk sakot, sistēmu, kuru mēs izmantotu, ja vien to spētu: lielāko daļu tā, ko viņ� zināja, mēs esam aizmirsu�i. Viņ� ideā�lās proporcijās saliedēja elfu maģiju un cilvēku kārtību, apvienojot viņu spējas ar savu neticamo mērķtiecību. Mums nav zināms neviens izskaidrojums tam, kāpēc nolaupīts kristie�u bērns piepe�i varēja kļūt par di�āko burvi pasaulē. Arī citi e�uvietu bērni, gan pirms tam, gan vēlāk, uzturējās Elfu valstī kā gūs�tekņi, ta�u nevienam no viņiem �ī pieredze negāja labumā tā kā viņam. Salī�dzinājumā ar viņa sasniegumiem visi mūsu pūliņi ir bāli un nenozīmīgi.

Misters Norels no Hanover-skvēra uzstāj, ka viss, kas pieder D�onam Ask- glāsam, no modernās maģijas jāizpurina kā putekļi un kodes 110 veciem svārkiem. Vai viņ� cer, ka pēc tam vēl kaut kas būs palicis pāri? Izraidot D�onu Askglāsu, mēs paliksim ar tuk�ām rokām.

Iz D�onatana Streind�a "Angļu maģijas teorijas un prakses" I sējuma. D�ona Mareja apgādā, 1816.

1816. gada janvāris

Diena kija tumsa. Ledains vēj� dzenāja sniega pārslas un pūta mistera Norela bibliotēkas logos, aiz kuriem, rakstīdams darījumu vēstules, sēdēja �aildermass. Kaut pulkstenis bija tikai desmit no rīta, jau bija aizdegtas sveces. Valdīja pil�nīgs klusums, vien kamīna re�ģī lāgiem iz�ūkstēja pa oglei un, slīdēdama pāri papīram, no�irkstēja Caildermasa spalva.

Hanover-skvērs 1816. gada 8. janvārī

Lordam Sidmutam, iek�lietu ministram

Milord,

saskaņā ar mistera Norela vēlē�anos ziņoju, ka burvestības, kurām jānovēr� upju pārplū�ana Safolkas grāfistē, ir gatavas. Rēķins �odien tiks nosūtīts uz Valsts kasi misteram Vinnam�

Kaut kur sēri dimdēja zvans. Kaut kur ļoti tālu. �aildermass to gandrīz nedzir�dēja, ta�u no zvana skaņām itin viss ap viņu kļuva arvien tum�āks un skumīgāks.

�Burvestība noturēs ūdeņus upju parasto gultņu robe�ās. Tiesa, misters Līvss, jaunais in�enieris, kuram Safolkas lords vietvadis uzdeva novērtēt, cik iztu�rīgi ir eso�ie tilti un citas ar upēm saistitās būves, ir izteicis zināmas �aubas�

Viņa priek�ā pletās vientulīga ainava. Viņ� to redzēja ļoti skaidri, glu�i kā labi pazīstamu vietu vai gleznu, kas gadu no gada bijusi acu priek�ā. Brūnu, tuk�u lauku klaids un ēku drupas zem nemīlīgām, pelēkām debesīm�

�vai tilti pār Stauru un Orvelu spēs izturēt spēcīgās ūdens gāzmas, kas alla� veidojas lietavu laikā. Misters Līvss ierosina nekavējoties rūpīgi izpētīt visus Safolkas tiltus, ūdensdzirnavas un braslus, sākot ar Stauru un Orvelu. Cik man zināms, viņ� par to Jūsu gai�ībai jau ir aizrakstījis�

Tagad viņ� ne tikai domāja par vientuļo ainavu. Likās, viņ� pats tajā atrodas. Viņ� stāvēja uz sena, dangaina ceļa, kas vijās aug�up melnā pakalnā, turp, kur debesīs pulcējās liels melnu putnu bars�

�Misters Norels noraidīja ierosinājumu ierobe�ot burvestību laikā. Viņ� ir tādos ieskatos, ka burvestība būs spēkā tikmēr, kamēr tecēs upes, tomēr viņ� lūdz izteikt Jūsu gai�ībai priek�likumu pēc divdesmit gadiem pārbaudīt bur�vestību. Nākamās nedēļas otrdienā misters Norels sāks pielāgot �o pa�u bur�vestību Norfolkas grāfistei�

Melnie putni pelēkajās debesīs atgādināja melnus burtus. Vēl brīdis, un viņ� sapratīs, kas tur rakstīts. Akmeņi uz senā ceļa ir zīmes, kas pareģo ceļinieka gaitas.

�aildermass salēcās un atjēdzās. Spalvaskāts gandrīz izslīdēja viņam no rokas, uz vēstules iz�ļakstījās tinte. Viņ� apjucis paskatījās apkārt. Nē, liekas, tas nebija sapnis. Visi vecie, pazīstamie priek�meti bija savās vietās: grāmatas plauktos, spogulis, tintnīca, kamīna biguļi, Mārtiņa Peila porcelāna statuete. Ta�u viņ� bija sācis �aubīties par savām maņām, vairs neticēja, ka grāmatas, spoguļi, sta�tuete tie�ām te ir. Likās, viss, ko viņ� redz, ir tikai plāna tēne, ko var aizķert ar nagu, noplēst un aiz tās atklāsies saltā, tuk�ā ainava.

Brūnie lauki bija applūdu�i; tos krustoja un �ķērsoja ledaini pelēku lāmu virtenes. Lāmu raksts kaut ko vēstīja. Ar lāmām laukos bija rakstījis lietus. Lāmas bija lietus buramvārdi, un melno putnu virpuļi pelēkajās debesīs bija buram- vārdi, ko rakstīja debesis, un pelēkbrūno zāles stiebru �ūpas bija vēja buramvārdi. Visam bija nozīme.

�aildermass pielēca kājās un sapurinājās. Steig�us pagājās pa bibliotēku un pa�ķindināja zvanu, saukdams kalpu. Ta�u, kamēr viņ� gaidīja, no jauna stājās spēkā maģija. Kad ieradās Lūkass, �aildermass vairs nezināja, vai viņ� atrodas mistera Norela bibliotēkā vai stāv uz mū�sena ceļa�

Viņ� no visa spēka papurināja galvu un samirk�ķināja acis.

� Kur saimnieks? � viņ� jautāja. � Kaut kas nav labi.

Lūkass raudzījās pretī ar jau�amām ba�ām.

Mister �aildermas? Vai jūs neesat slims, ser?

Nepievērs uzmanību. Kur ir misters Norels?

Admiralitātē, ser. Man likās, jūs to zināt. Pirms stundas viņam pakaļ atbrauca kariete. Drīz viņam jau vajadzētu būt atpakaļ.

Nē, � �aildermass neticēja. � Nevar būt. Viņ� noteikti nekur nav aizbraucis. Vai tu skaidri zini, ka viņ� nesē� kabinetā burdams?

Skaidri zinu, ser. Es redzēju karieti aizbraucam, un saimnieks tajā sēdēja. Es aizsūtī�u Metjū pēc daktera, mister �aildermas. Liekas, jums nepavisam nav labi.

�aildermass jau atvēra muti, lai paziņotu, ka viņ� nekādā ziņā nav slims, ta�u tie�i tai brīdī..

�uz viņu paskatījās debesis. Zeme zem kājām nodrebēja, juzdama viņu uz savas muguras.

Debesis viņu uzrunāja.

�o valodu viņ� nekad nebija dzirdējis. Viņ� pat nebija pārliecināts, vai tie ir vārdi. Varbūt debesis runāja ar melnajiem burtiem, ko zīmēja putni. Viņ� bija sīks un neaizsargāts, viņam nebija, kur bēgt. Zeme un debesis bija viņu satvēru��as kā divas plaukstas. Tās kuru katru brīdi varēja viņu sadragāt.

Debesis uzrunāja viņu vēlreiz.

Es nesaprotu, � viņ� sacīja.

Viņ� noblisināja acis un ieraudzīja, ka pār viņu noliecies Lūkass. Trūka el�pas. Viņ� izstiepa roku, un tā kaut kam pieskārās. Viņ� pagrieza galvu un apju�cis atklāja, ka roka atrodas līdzās krēsla kājai. Viņ� gulēja uz grīdas.

Kas te?� � viņ� jautāja.

Jūs esat bibliotēkā, ser, � atbildēja Lūkass. � Man liekas, jūs paģībāt.

Palīdzi man piecelties! Man jārunā ar Norelu.

Es ta�u jums teicu, ser�

Nē! � �aildermass neklausījās. � Tu maldies. Viņ� ir mājās. Katrā ziņā. Palīdzi man uzkāpt pa kāpnēm!

Lūkass palīdzēja viņam pieslieties kājās un tikt ārā no bibliotēkas, ta�u pie kāpnēm viņ� atkal gandrīz no�ļuka uz grīdas. Lūkass pasauca otru sulaini, Metjū, un divatā viņi pusstum�us, pusne�us nogādāja �aildermasu uz mazo tre�ā stāva kabinetu, kur misters Norels dziļā slepenibā mēdza burt.

Lūkass atvēra durvis. Kamīnā dega uguns. Uz paplātītes glīti rindojās spal�vas, spalvu nazī�i, spalvaskāti un zīmuļi. Tintnīca bija pilna ar tinti, un tai bija uzlikts sudraba vāciņ�. Grāmatas un bloknoti stāvēja kārtīgās kaudzītēs vai bija nolikti plauktos. Viss bija tīrs un spodrs, nevainojami akurāts. Bija skaidrs, ka misters Norels �orīt kabinetā nebija iegriezies.

�aildermass atgrūda sulaiņus. Viņ� stāvēja un, neko nesaprazdams, skatījās uz kabinetu.

Redzat, ser? � jautāja Lūkass. � Kā jau es jums teicu. Saimnieks ir Ad�miralitātē.

Jā, �aildermass redzēja.

Bet tas bija prātam neaptverami. Ja dīvainā maģija nebija Norela roku darbs, kur� tad bija būris?

Vai nav iegriezies Streind�s? � viņ� jautāja.

Nu gan! � Lūkass saskaitās. � Es tak laikam pietiekami labi zinu, kas man darāms, un misteru Streind�u mājā neielaistu! Jūs vēl arvien izskatāties nelāgi, ser. Es tomēr pasauk�u dakteri!

Nē, nē. Man jau ir labāk. Daudz labāk. Palīdzi man apsēsties! � �ail�dermass atslīga krēslā un nostenējās. � Dieva dēļ, ko jūs abi tā blen�at? � Viņ� meta ar roku, dzīdams sulaiņus prom. � Metjū, vai tev darba trūkst? Lūkas, atnes man ūdeni!

Viņam joprojām reiba galva, ta�u nelāgā sajūta pakrūtē vairs nebija tik spē�cīga. Pirmītējo ainavu viņ� spētu aprakstīt visos sīkums. Tā bija iespiedudsies viņam atmiņā uz visiem laikiem. Necilvēcīgās vientulības sajūta nekur nebija pazudusi, ta�u vairs nebija bail tajā pazust. Viņ� spēja domāt.

Lūkass atgriezās ar paplāti, uz kuras bija vīna glāze un karafe ar ūdeni. Su�lainis ielēja ūdeni glāzē, un viņ� to izdzēra.

�aildermass zināja kādus buramvārdus. Ar tiem varēja atklāt maģiju. Tie nepalīdzēja uzzināt, kas tā par burvestību un kur� ir būrējs; tie vienkār�i ļāva uzzināt, vai �ai vietā patlaban nav spēkā maģija. Vismaz tā tam vajadzēja būt. �aildermass tikai reizi bija �os buramvārdus izmēģinājis un neko nebija atklā�jis. Viņ� nezināja, vai tie darbojas vai ne.

Ielej vēl ūdeni! � viņ� lika Lūkasam.

Lūkass ielēja.

�oreiz �aildermass no glāzes nedzēra. Viņ� tajā �ukstus pateica da�us vārdus, tad pacēla pret gaismu un, skatīdamies cauri, sāka lēni griezties, līdz cauri glāzei bija apskatījis visu istabu.

Neko neieraudzīdams.

Es ta�u nemaz nezinu, ko meklēju, � viņ� nopurpināja. Tad sacīja Lū�kasam: � Nāc līdzi! Man vajag tavu palīdzību.

Viņi atgriezās bibliotēkā. �aildermass pacēla glāzi, atkal nomurmināja ūde�nim pāris vārdus un skatījās tam cauri.

Nekā.

Viņ� piegāja pie loga. Glāzes dibenā kaut kas it kā pazibēja, kaut kas līdzīgs baltas gaismas zīlītei.

Tas ir ārā, � viņ� nobubināja.

Kas ir ārā? � Lūkass nesaprata.

�aildermass neatbildēja. Viņ� paskatījās pa logu. Hanover-skvēra dubļainos bruģakmeņus bija apsedzis sniegs. Uz �ī baltuma asi iezīmējās melnās metāla margas, kas ietvēra laukumu. Joprojām sniga, pūta sīvs vēj�, ta�u laukumā grozījās savs pulciņ� cilvēku. Visiem bija zināms, ka Hanover-skvērā dzīvo mis�ters Norels, un daudzi nāca �urp, vēlēdamies uz viņu paskatīties. �obrīd, piemē�ram, mājas priek�ā aizgrābti stāvēja kāds d�entlmenis un divas jaunas dāmas (visi trīs, neap�aubāmi, dedzīgi maģijas mīļotāji). Mazliet tālāk pret margām bija atbalstījies melnīgsnējs jauneklis. Viņam blakus stāvēja tintes pārdevējs nodriskātos svārkos, ar tintes muciņu pār plecu. Labajā pusē bija vēl viena dāma. Viņa bija uzgriezusi mistera Norela namam muguru un lēni gāja uz Hanover- strītas pusi, tomēr �aildermasam bija aizdomas, ka vēl pirms brī�a arī viņa bijusi ziņkārīgo pulciņā. Dāma bija eleganti un dārgi ģērbusies tum�zaļā, ar sermuļādu apmalotā mantijā, rokas viņa sildīja lielā sermuliņu mufē.

Tintes pārdevēju �aildermass labi pazina, jo bie�i pirka no viņa tinti. Visi pārējie gan bija pilnīgi sve�i.

Vai tu kādu no viņiem pazīsti? � viņ� jautāja.

To tum�mati, � Lūkass norādīja uz jaunekli pie margām. � Frederiks Mārstons. Viņ� te ir bijis jau vairākas reizes, gribēja, lai misters Norels pieņem viņu mācekļos, bet misters Norels nevēlējās ar viņu runāt.

Ā. Man liekas, tu esi par viņu stāstījis. � �aildermass vēl bridi skatījās uz cilvēkiem laukumā, tad sacīja: � I.ai cik neiespējami tas arī liktos, acīmredzot viens no viņiem kaut ko bur. Vajag iet un paskatīties. Nāc līdzi! Bez tevis es netik�u galā.

Ārā maģija bija vēl vairāk jūtama. Skumjais zvans jau dunēja �aildermasa galvā. Viņpus sniega aizkara kā burvju lukturī nemitīgi mijās abas pasaules � vienubrīd acu priek�ā bija Hanover-skvērs, bet jau nākamajā � vientulīgie lauki un melnie burti debesīs.

�aildermass pacēla vīna glāzi, grasīdamies izteikt buramvārdus, ta�u viņam nebija vajadzības to darīt. Ūdens jau zaigoja maigā, baltā gaismā. Glāze bija spo�ākais punkts visā pelēkajā ziemas dienā, tās gaisma spulgoja dzidrāk nekā jebkura lampa, un �aildermasam un Lūkasam sejā krita ērmotas ēnas.

Ar viņu atkal runāja debesis. �oreiz tas laikam bija jautājums. Viņa atbildei būs neiedomājamas sekas. Ja tikai viņ� spētu saprast �o jautājumu, ja spētu atrast īstos vārdus, lai atbildētu, tad kaut kas atklātos � un angļu maģijā sāktos jauns laikmets, notiktu pārmaiņas, par kurām ne Streind�s, ne Norels ij nenoskār�.

Viņ� visiem spēkiem pūlējās saprast. Valoda vai buramvārdi likās neizturami pazīstami. Likās, vēl mirklis � un viņ� visu apjautts. �os vārdus ta�u pasaule sacīja viņam ikkatru viņa mū�a dienu � viņ� tikai līdz �im nebija tos saklausījis�

Lūkass kaut ko runāja. Laikam �aildermass atkal bija sācis �ļūkt gar zemi, jo izrādījās, ka Lūkass ir saķēris viņu aiz padusēm un pūlas noturēt kājās. Uz bruģa gulēja glāzes suķes, baltā gaisma bija izkaisīta sniegā.

� �gau�ām savādi, � runāja Lūkass. � Tā gan, mister �aildermas! Ce�lieties, celieties! Pirmo reizi redzu, ka jums tā uznāk. Vai jūs labi zināt, ser, ka negribat iet iek�ā? Ahā, rekur arī misters Norels. Viņ� zinās, ko darīt.

�aildermass palūkojās pa labi. No D�ord�-strītas puses laukumā patlaban ieripoja mistera Norela kariete.

To redzēja arī tintes pārdevējs. Viņ� tūdaļ piegāja pie d�entlmeņa un abām jaunajām dāmām. Godbijīgi paklanījies, viņ� uzrunāja d�entlmeni. Visi trīs pa�grieza galvas un paskatījās uz karieti. D�entlmenis iebāza roku kabatā un iedeva tintes pārdevējam monētu. Tas vēlreiz paklanījās un aizgāja.

Misters Mārstons � melnīgsnējais jauneklis � arī pats glu�i labi zināja, ka tā ir mistera Norela kariete. Pamanījis tās tuvo�anos, viņ� adipinājās no mar�gām un devās uz priek�u.

Pat eleganti tērptā dāma bija pagriezusies un nāca atpakaļ uz mistera No�rela nama pusi, acīmredzot vēlēdamās paskatīties uz Anglijas Pirmo Burvi.

Pie namdurvīm kariete apstājās. Sulainis nokāpa no bukas un atvēra dur�vis. Misters Norels izkāpa. Viņ� bija ievīstījies tik daudzās �allēs, ka sīkais augu�miņ� izskatījās gandrīz plecīgs. Misters Mārstons uzreiz viņu sveicināja un sāka kaut ko klāstīt. Misters Norels nepacietīgi papurināja galvu un ar rokas mājienu raidīja jaunekli projām.

�aildermasam un Lūkasam garām pagāja elegantā dāma. Viņa bija ļoti bāla un nopietna. �aildermass nodomāja, ka tie, kurus tādas lietas interesē, dro�i vien uzskatītu viņu par skaistu. Tagad, kad viņ� bija dabūjis to redzēt tuvumā, viņa likās pazīstama.

Lūkas! � viņ� nomurmināja. � Kas ir �ī dāma?

Atvainojiet, ser. Man liekas, es viņu redzu pirmo reizi.

Misters Mārstons pie karietes kāpnītēm kļuva arvien uzstājīgāks, misters Norels arvien piktāks. Viņ� atskatījās; ieraudzīja turpat blakus �aildermasu un Lūkasu un māja, lai abi steidzas palīgā.

Tai pa�ā brīdī elegantā dāma paspēra soli uz viņa pusi. Gandrīz izskatījās, ka arī viņa misteru Norelu uzrunās, tomēr viņai bija citi nodomi. Izņēmusi no mufes pistoli, viņa nesatricināmā aukstasinībā pavērsa to pret burvja sirdi.

Misters Norels un misters Mārstons sastinga, mutes iepletu�i.

Tad vienlaikus notika vairākas lietas. Lūkass palaida vaļā �aildermasu � tas kā akmens nokrita uz bruģa � un metās pie saimnieka. Misters Mārstons saķēra dāmu ap vidukli. Mistera Norela ku�ieris Deivijs nolēca no bukas un satvēra viņu aiz rokas, kurā bija pistole.

�aildermass gulēja sniegā starp suķēm. Viņ� redzēja, kā dāma bez mazākās piepūles atsvabinās no mistera Mārstona tvēriena. Viņa nogrūda to gar zemi ar tādu spēku, ka jauneklis nokrita un necēlās. Ar cimdotu rociņu pieskārās Deivijam pie krūtīm, un Deivijs aizlidoja vairākus jardus at�aubiski. Mistera Norela sulainis � tas, kur� bija atvēris karietes durvis, � mēģināja notriekt viņu no kājām, ta�u dāma no pui�a grūdiena pat nesagrīļojās. Tā piespieda roku viņam pie sejas � vieglāk par vieglu �, un sulainis saļima uz bruģa. Lūkasam viņa vienkār�i iesita ar pistoli.

Tas viss ar prātu nebija aptverams. �aildermass uzrausās kājās un meimu�roja, nezinādams, vai viņ� iet pa Hanover-skvēra bruģakmeņiem vai pa senu Elfu valsts ceļu.

Misters Norels skatījās uz dāmu ar absolūtu �ausmu izteiksmi sejā, pārbijies tik ļoti, ka nespēja ne pakliegt, ne bēgt prom. �aildermass kā samierinādams izstiepa rokas:

Kundze� � viņ� iesāka.

Dāma pat neatskatījās.

No sniegpārslu virpuļa reiba galva. Lai viņ� pūlējās kā pūlēdamies, Hanover- skvērs slīdēja prom. Viņu nepielūdzami sauca sve�ā ainava; tūlīt, tūlīt misters Norels tiks no�auts, un viņ� nekādi nespēj to nepieļaut.

Tad atgadījās kaut kas savāds.

Atgadījās kaut kas savāds. Hanover-skvēra vairs nebija. Mistera Norela, Lū�kasa un visu pārējo vairs nebija.

Turpretim dāma palika.

Skatīdamās viņam garām, tā stāvēja uz senā ceļa, un tai virs galvas pelēkajās debesīs �audījās un virmoja putni. Tā pacēla pistoli un notēmēja ārā no Elfu valsts, tēmēja Anglijā un mistera Norela sirdī.

Kundze, � atkal ierunājās �aildermass.

Dāma palūkojās uz viņu, un tās acīs salts zalgoja naids. Pasaulē nebija tādu vārdu, ar kuriem viņ� spētu to apturēt. Nedz �ajā pasaulē, nedz kādā citā. Tādēļ viņ� izdarīja vienīgo, kas bija viņa spēkos. Viņ� satvēra pistoli aiz stobra.

Atskanēja �āviens, nepanesami skaļ�.

Laikam tie�i ar �āviena trok�ņa spēku viņ� atkal nonāca Anglijā.

Piepe�i viņ� pussēdus, pusguļus atradās Hanover-skvērā, atslīdzis pret karietes kāpnītēm. Kur varētu būt Norels, � �aildermass domāja, � vai viņ� ir miris? Dro�i vien vajadzētu celties un to noskaidrot, ta�u uzreiz saprata, ka viņam tas vairs ne�ķiet sevi�ķi svarīgi, un tā viņ� palika turpat, kur bijis.

Tikai tad, kad ieradās ārsts, viņ� atskārta, ka dāma tie�ām bija iz�āvusi un trāpījusi � viņam pa�am.

Dienas atlikusī daļa un gandrīz visa nākamā diena pagāja sāpju un laudanuma murgu neatmaņā. Lāgiem �aildermass it kā stāvēja uz senā ceļa zem runā�jo�ām debesīm, bet tagad viņam līdzās bija Lūkass, kas mēļoja par galmadā�mām un ogļu spaiņiem. Pāri visām debesīm bija nostiepta virve un pa to rindu rindām gāja cilvēki. Viņu vidū bija Streind�s, bija arī Norels. Abiem rokās bija grāmatu kaudzes. Pa virvi gāja ari izdevējs D�ons Marejs, Vinkuls un daudzi citi. Lāgiem �aildermasa sāpes izmuka no pleca un spēlēja istabā paslēpes. Tādās reizēs viņam �ķita, ka sāpes pārvērtu�ās par mazu dzīvnieciņu. Neviens cits par to klātbūtni nezināja. Laikam vajadzētu pateikt, lai tās izdzen pa dur�vīm. Reiz viņ� tās pamanīja: sāpēm bija liesmaini sarkans ka�ociņ�, ko�āks nekā lapsām�

Otrās dienas vakarā viņ� gulēja savās cisās, jau daudz skaidrāk noskārzdams, kas viņ� ir, kur atrodas un kas noticis. Ap pulksten septiņiem durvis atvērās un ienāca Lūkass ar krēslu. To viņ� nolika blakus gultai. Pēc mirkļa iesoļoja mis�ters Norels un ieņēma vietu uz krēsla.

Labu brīdi viņ� tikai sēdēja, skatīdamies uz lupatu segu ar ba�īgu izteiksmi sejā. Pēc tam nobubināja kādu jautājumu.

�aildermass to nesaklausīja, ta�u glu�i dabiski nosprieda, ka misters No�rels apvaicājies par to, kā viņ� jūtas, un sāka stāstīt, ka pēc pāris dienām jau būs puslīdz atveseļojies.

Misters Norels aprāva viņa sakāmo un atkal, �oreiz asāk, noprasīja:

Kam jums bija vajadzīgs Belāzisa scopus?

Kas? � �aildermass neko nesaprata.

Lūkass teica, ka jūs esot būris, � misters Norels paziņoja. � Es liku, lai viņ� pastāsta, ko jūs darījāt. Pats par sevi saprotams, es uzreiz pazinu Belāzisa scopus.1 ' Buramvārdi maģijas atklā�anai, minēti Zaķa Belāzisa "Norādījumos".� Viņa seja kļuva modra un aizdomu pilna. � Kāpēc jums to ieva- jadzējās? Un � turklāt tas ir vēl svarīgāk � kur jūs kaut ko tādu iemācījāties? Kā es varu strādāt, ja mani nemitīgi �ādi krāpj? Brīnums, ka man vispār izde�vies kaut ko paveikt, ja man apkārt ir kalpi, kas man aiz muguras mācās bu�ramvārdus, un mācekļi, kas uzskata par savu pienākumu sagraut visu, ko esmu izdarījis!

�aildermass maķenīt saerrojās:

Jūs pats man iemācījāt.

Es? � misters Norels iebrēcās neparasti spalgā balsī.

Pirms jūs pārcēlāties uz Londonu, toreiz, kad jūs ne kāju nespērāt ārpus I lartfjū bibliotēkas, bet es braukāju apkārt, jūsu uzdevumā uzpirkdams vērtīgas

grāmatas. �os buramvārdus jūs man iemācījāt katram gadījumam, ja nu es pēk�ņi sastaptu kādu, kas uzdodas par praktizējo�u burvi. Jūs baidījāties, vai kaut kur nav vēl kāds burvis, kas varētu�

Jā jau, jā, � misters Norels nepacietīgi atsaucās. � Tagad atceros. Bet no tā nekļūst skaidrāks, kāpēc jums vakar no rīta ienāca prātā tos izmantot ārā, laukumā!

Tāpēc ka visapkārt bija maģija.

Lūkass neko tādu nepamanīja.

Lūkasam arī nav pienākums pamanīt maģijas iedarbību. Tas ir mans tie�ais uzdevums. Kaut ko tik savādu es vēl nebiju pieredzējis. Man visu laiku bija sajūta, ka es atrodos pavisam citur. I,iekas, vienu bridi bija apdraudēta pat mana dzīvība. Es īsti labi nesaprotu, kas tā bija par vietu. Tai bija da�as savādas iezī�mes � es tūlīt jums par tām pastāstī�u, � ta�u tā pilnīgi noteikti nebija Anglija. Manuprāt tā bija Elfu valsts. No kādas burvestības var rasties tāda sajūta? Un no kurienes �ī burvestība bija radusies? Vai nevar gadīties, ka tā sieviete bija burve?

Kāda sieviete?

Tā, kas man ie�āva plecā.

Misters Norels ērcīgi no�ņācās.

Izskatās, ka �ī lode ir novājinājusi arī jūsu prāta spējas, � viņ� nievīgi paziņoja. � Ja viņa būtu ievērojama burve, vai tie�ām jums �ķiet, ka tad jūs tik viegli stātos viņai ceļā? Neviena burvja tur nebija. Un par �o dāmu nav vērts pat runāt.

Kāpēc? Kas viņa bija?

Misters Norels vilcinājās ar atbildi. Tad sacīja:

Sera Voltera Poula kundze. Sieviete, ko es uzmodināju no miroņiem.

�aildermass zaudēja valodu.

Jā, nu jūs mani pārsteidzāt! � viņ� pēdīgi bilda. � Es varētu nosaukt vairākus cilvēkus, kas ar lielāko prieku tēmētu jums sirdī, bet domādams neiz�domātu, kāpēc lai to darītu �ī sieviete.

Man teica, ka viņa esot jukusi, � misters Norels attrauca. � Aizbēgusi no tiem, kam bija pieteikts viņu uzraudzīt, un devusies �urp, lai mani nogali�nātu; tas vien � jūs, domājams, piekritīsit, � ir pietiekams pamats ne�aubīties, ka viņa ir ārprātīga. � Mistera Norela pelēkās a�eles skatījās kaut kur projām. � Galu galā visi zina, ka es esmu viņas labdaris!

�aildermass bija pārstājis klausīties.

Bet kur viņa dabūja pistoli? Sers Volters ir apdomīgs cilvēks. Grūti noti�cēt, ka viņ� atstāj �aujamiero�us sievai pa rokai.

Tā bija sera Voltera divkauju pistole � viena no pāra. Viņ� glabā tās savā kabinetā, turklāt aizslēgtā rakstāmgalda atvilktnē un aizslēgtā lādītē. Sers Volters apgalvo, ka līdz vakardienai būtu apzvērējis, ka sieva par pistolēm neko nezina. Kā viņai izdevies tikt pie atslēgām � pie divām atslēgām! � tas visiem ir noslēpums.

Man gan tas neliekas nekāds noslēpums. Sievas, pat juku�as sievas, prot izmānīt no saviem vīriem visu, kas viņām ienāk prātā.

Bet atslēgas nebija pie sera Voltera! Tas jau arī ir pats dīvainākais. �īs pistoles bija vienīgie �aujamiero�i sera Voltera namā, un viņ� glu�i dabiski vēlējās, lai sieva ir dro�ībā, jo viņa pa�a bie�i nav mājās. Atslēgas bija nodotas glabā�anā virssulainim � tam garajam melnādainim � jūs noteikti zināt, par ko ir runa. Sers Volters netiek gudrs, kā �im puisim tā misējies. Viņ� it kā esot uzticamākais un pastāvīgākais cilvēks pasaulē. Zināms, kur� gan var nojaust, kas darās kalpu prātiņā, � misters Norels netaktiski turpināja, aizmirzdams, ar ko pats �obrīd runā, � tomēr grūti iedomāties, ka viņam uz mani ir zobs. Visā mū�ā neesmu viņam pateicis ne trīs vārdus! Pats par sevi saprotams, � viņ� turpināja, � es varētu iesūdzēt lēdiju Poulu tiesā par slepkavības mēģi�nājumu. Vakar es biju visnotaļ nolēmis tā arī darīt. Ta�u vairāki cilvēki lika man pie sirds padomāt, kā tas skars seru Volteru. Tā teica gan lords Liverpūls, gan misters Laselzs, un dro�i vien viņiem ir taisnība. Sers Volters angļu maģijai ir bijis labs sabiedrotais. Negribas, lai viņam rodas iemesls no�ēlot, ka viņ� ir bijis mans draugs. Sers Volters man svinīgi apzvērēja, ka aizvedīs viņu labi tālu uz laukiem, kur viņa vadīs dienas pilnīgā vienatnē.

�aildermasa vēlmes saistībā ar �o lietu misters Norels nepapūlējās izdibināt. Kaut arī �aildermass bija tas, kur� te gulēja, slābans no sāpēm un asiņu zaudē�juma, savuties mistera Norela ievainojumi aprobe�ojās ar nelielām galvassā�pēm un mazu brūcīti vienā pirkstā, misteram Norelam bija pilnīgi skaidrs, ka no viņiem abiem ir lielākais cietējs.

Bet kas tad tā bija par maģiju? � �aildermass jautāja.

Zināms, ka mana! � misters Norels errīgi paziņoja. � Kā gan citādi? Tā pati maģija, ar kuru es viņu uzmodināju no miroņiem. To vien ari jūs jutāt un atklājāt ar Belāzisa scopus. Burvestība bija agrīna manas karjeras posma darbs, jādomā, tajā bija sīkas neprecizitātes, kuru dēļ varēja notikt neparedzēts pavēr�siens un�

Neparedzēts pavērsiens? � iekārcās �aildermass. Viņam uznāca kāsa lēkme. Atguvis elpu, viņ� turpināja: � Es kuru katru brīdi varēju nonākt tādos novados, kur viss ir piesātināts ar maģiju. Ar mani runāja debesis! Visa ap�kārtne ar mani runāja! Kā tas varēja būt?

Misters Norels pacēla uzaci.

Nezinu. Iespējams, jūs bijāt piedzēries?

Varbūt jūs kaut reizi darba laikā esat redzējis mani piedzēru�os? � �ail�dermass ledainā tonī noprasīja.

Misters Norels kā aizbildinādamies paraustīja plecus.

Man nav ne jausmas, ar ko jūs nodarbojaties. Pēc manām domām, visu �o laiku, kop� jūs esat manā namā, jūs pats rakstāt sev likumus.

Bet tas viss ta�u nemaz neliekas tik dīvains, ja mēs paturam prātā seno angļu maģiju! � �aildermass neatlaidās. � Vai tad jūs neesat man stāstījis, ka aureāti kokus, kalnus, upes un tā joprojām uzskatīja par dzīvām būtnēm, kam ir domas, atmiņas un alkas? Aureāti domāja, ka visa pasaule nemitīgi kaut ko bur.

Da�i no aureātiem tā uzskatīja, jā gan. �īs iedomas viņi aizguva no sa�viem elfu kalpiem, kuri daļu no savām milzīgajām burvju spējām piedēvēja mākai sarunāties ar kokiem, upēm un tā tālāk, savai mākai sadraudzēties ar dabu un noslēgt ar to savienības. Ta�u nav nekāda iemesla pieņemt, ka viņiem bija taisnība. Manām maģiskajām spējām ar tādām nerrastībām nav sakara.

Debesis runāja ar mani, � �aildermass atkārtoja. � Ja es to visu tie��ām redzēju, tad� � viņ� aprāva valodu.

Tad kas? � misters Norels tirdīja.

�aildermass bija tik izvārdzis, ka domāja skaļi. Ja viņ� tie�ām to visu bija redzējis � tā viņ� bija gribējis sacīt �, tad visa Streind�a un Norela bur�anās bija bērnu spēlīte, un īstā maģija bija daudz sve�ādāka un baigāka nekā tie abi spēja iedomāties. Streind�s un Norels bija sēdēju�i salonā un mētāju�i papīra �autriņas, turpretim maģija milzu spārniem virpuļoja un lidoja bezgalīgās de�besīs augstu, augstu virs viņu galvām.

Ta�u viņ� paspēja atģist, ka diezin vai misters Norels �ādas idejas uzklausīs ar lielu labvēlību, un tādēļ neteica neko.

Dīvainā kārtā, likās, misters Norels arī tāpat noskārta viņa domas.

Ak tad re, kā! � viņ� ar piepe�u kaismi izsaucās. � Teicami! Tad re, kā jums liekas! Tad es jums iesaku tūlīt pat iet un piebiedroties Streind�am, Ma- rejam un pārējiem nodevējiem! Domājams, jūs atklāsiet, ka viņu idejas jūsu pa�reizējam noskaņojumam ir daudz atbilsto�ākas! Gan jau viņi ar lielāko prieku jūs pieņems. Un jūs varēsit viņiem izklāstīt visus manus noslēpumus! Dro�i vien viņi jums vēl arī devīgi samaksās! Es bū�u iznīcināts�

Mister Norel, nomierinieties! Man ne prātā nenāk mainīt darbavietu. Jūs esat pēdējais saimnieks, pie kura es savā mū�ā kalpoju.

Atkal iestājās klusums. Iespējams, tas ļāva misteram Norelam padomāt par to, ka nav visai labi ķildoties ar cilvēku, kas tikai vakar izglābis viņam dzīvību. Pēc brī�a viņ� ierunājās daudz, rāmākā tonī:

Jums jau laikam neviens nav pateicis. Streind�am nomirusi sieva.

Ko?

Nomirusi. Es par to dzirdēju no sera Voltera. Cik zināms, izgājusi pa�staigāties sniegputenī. Ļoti nesaprātīgi. Pēc divām dienām izlaidusi garu.

�aildermasam asinis sastinga dzīslās. Vientulīgie lauki piepe�i bija pavisam tuvu, turpat aiz Anglijas debess tēnes. Viņ� gandrīz nomanīja, kā atkal iet pa mū�seno ceļu�

�un viņam pa priek�u gāja Arabella Streind�a. Viena pati gāja pa saltajiem, pelēkajiem kalniem, un viņai virs galvas burvju vārdus runāja debesis�

Es dzirdēju, � misters Norels turpināja, nepavisam neievērodams �ailder�masa piepe�o bālumu un aso elpu, � ka lēdiju Poulu Streind�a kundzes nāve gau�ām apbēdinājusi. No bēdām viņa vai nezinājusi, kur dēties. Liekas, abas biju��as draudzenes. Es par to neko nezināju. Ja zinātu, tad, iespējams, būtu varējis� � Burvis aprāvās, un viņa sejā atspoguļojās slepenas, neizteiktas jūtas. � Bet tagad tam vairs nav nozīmes � viena ir sajukusi prātā un otra ir mirusi. Cik nu seram Volteram izdevies saprast, lēdija Poula, liekas, uzskata, ka Streind�a kundzes nāvē kaut kādā ziņā esmu vainīgs es. � Viņ� apklusa. Tad, katram gadījumam �ja nu par to varētu būt kādas �aubas, piemetināja: � Protams, tās ir pilnīgas blēņas.

Te istabā ienāca divi slaveni ārsti, kurus misters Norels bija ataicinājis pie �aildermasa. Ieraugot pie vājnieka gultas misteru Norelu, eskulapi bija pārsteigti � pārsteigti un iepriecināti. Abi smaidīdami un iztapīgi klanīdamies pauda, cik gan ārkārtīgi viņus ielīksmo ievērojamā cilvēka lielā labvēlība, �ādi apmeklējot savārgu�o kalpu. Ak, reti jo reti ir tie nami, abi vienā balsī klāstīja, kur saimnieks tik ļoti rūpētos par savu saimes ļau�u veselību un kur kalpi būtu tik ļoti pieķē�ru�ies saimniekiem � ne pienākuma pēc, bet aiz cieņas un sirsnīgas godbijības.

Glaimos misters Norels ieausījās tikpat dzirdīgi kā lielu lielais vairums cil�vēces, un drīz viņam sāka likties, ka varbūt viņ� tik tie�ām rīkojies neparasti cildeni. Viņ� izstiepa roku, grasīdamies draudzīgi un aizbildnieciski papliķēt �aildermasam pa plecu, ta�u, sastapis �aildermasa dzedro skatienu, pārdo�māja, nokrek�ķinājās un devās ārā no istabas.

�aildermass noskatījās viņam pakaļ.

Visi burvji melo, bet �is no visiem ir pats nekrietnākais melis.

1816. gada janvāra beigas

Si:ra Voltera Poula kariete ripoja pa vientulīgu Jork�īras ceļu. Tai līdzās baltā zirgā jāja Stīvens Bleks.

Mēļi tīreļi pa abi roki stiepās līdz pat tum�ajām debesīm, kas briedēja sniegu. Laukos izkliedus mētājās pelēki, ķēmīgi laukakmeņi, un to dēļ �ī apkaime likās vēl drūmāka un skumīgāka. Reizumis mākoņiem cauri izspraucās slīps saules stars, uz brīdi izgaismodams balti putainu strautu vai trāpīdamies pieliju�ā dangā, kas piepe�i iezaigojās kā zemē nokritis sudraba penijs.

Viņi nonāca krustcelēs. Ku�ieris apturēja zirgus un drūmi skatījās uz tuk�o vietu, kurā pēc viņa domām vajadzēja atrasties ceļastabam.

Te nav ceļa rādītāju, � bilda Stīvens, � kurp ved �ie ceļi, nav iespējams uzzināt.

Ja tie vispār kaut kur ved, � norūca ku�ieris, � un par to es sāku �au�bīties. � Viņ� izvilka no kabatas tabakdozi un ievilka nāsīs krietnu �ņuku.

Sulainis, kas sēdēja uz bukas līdzās ku�ierim (un no visiem trim �obrīd bija visbriesmīgāk nosalis un nelaimīgs) veltīja da�u labu izteiksmīgu lāstu Jork�ī- rai, visiem jork�īrie�iem un visiem Jork�īras ceļiem.

Man liekas, mums jādodas uz ziemeļiem vai ziemeļaustrumiem, � sprieda Stīvens, � bet �ajā tīrelī man visi virzieni sajuku�i. Kā tev �ķiet, uz kuru pusi varētu būt ziemeļi?

Ku�ieris, kuram bija domāts �is jautājums, atbildēja, ka viņam pēc zieme�ļiem izskatās visas puses.

Sulainis palaida isu, skumīgu smējienu.

Sapratis, ka no ceļabiedriem palīgu nebūs, Stīvens rīkojās tāpat kā vienmēr �ādos apstākļos: uzņēmās visu atbildību par braucienu. Viņ� pavēlēja ku�ierim doties pa vienu ceļu un pats nogriezās pa otru. � Ja mans izrādīsies īstais, es jā�u jums pakaļ vai aizsūtī�u kādu ar ziņu. Ja pareizs būs jūsu ceļ�, aizvediet savu vedamo un par mani neraizējieties.

Stīvens paskubināja zirgu un devās uz priek�u, ar �aubām noskatīdamies uz visiem sānceļiem un takām. Vienu reizi viņ� sastapa vēl kādu vientuļu jāt�nieku un jautāja pēc padoma, ta�u otrs �ajos tīreļos bija tāds pats sve�inieks un par Stīvena nosaukto vietu nekad nebija dzirdējis.

Pēdīgi viņ� nonāca pie �aura celiņa; tas vijās starp diviem mūriem, kas bija būvēti � kā jau �ajā Anglijas apkaimē parasts � no sausiem akmeņiem, tos nesastiprinot ar javu. Stīvens iegriezās celiņā, (iar ceļa malām slējās ziemīgi kaili koki. Kad zemē nolaidās pirmās sniega pārslas, viņ� �ķērsoja �auru vezum�nieku tiltu un iejāja ciemā, ko veidoja nemīlīgas akmens mājeles un sabruku�i �ogi. Valdīja dziļ� klusums. Ēku bija pavisam nedaudz, un viņ� drīz atrada meklēto. Aiz bruģēta pagalma pie zemes spiedās gara celtne. Stīvens ar milzīgu nepatiku noskatījās uz zemajiem jumtiem, veclaicīgajiem logiem un sūnaina�jiem akmeņiem.

Ehei! � viņ� uzsauca. � Vai te kāds ir?

Pārslas krita lielākas un straujākas. Pa kādām sānu durvīm izskrēja divi kalpi. Abu drānas bija tīras un kārtīgas, ta�u Stīvens saviebās, redzēdams bailēs pār��ķiebtās sejas un neveiklās manieres. Viņ� jau nu gan būtu tos izskolojis!

Turpretim tie abi, pienbaltajā pagalmā ieraudzīju�i melnu cilvēku, sastinga un nekustējās ne no vietas. Tad drosmīgākais no abiem nedro�i paklanījās.

Vai �ī ir Stārkros-hola? � Stīvens jautāja.

Jā, ser, � drosmīgais kalps atbildēja.

Esmu ieradies sera Voltera Poula uzdevumā. Ej un pasauc savu saim�nieku!

Kalps skrie�us aizmetās prom. Pēc brī�a atvērās parādes durvis un pa tām iznāca kalsns, tumsnējs subjekts.

Jūs esat trakonama priek�nieks? � noprasīja Stīvens. � D�ons Segunds?

Jā, jā! � atsaucās misters Segunds. � Laipni lūdzu! Ienāciet!

Stīvens nolēca no zirga un pasvieda pavadas kalpam.

Jūs jau nav iespējams atrast! Mēs vismaz stundu braukājām pa to velna tīreli. Vai jūs varat aizsūtīt kādu pakaļ dāmas karietei? Pirms divām jūdzēm viņi nogriezās pa kreisi.

Protams! Tūlīt! � misters Segunds apliecināja. � Man ļoti �ēl, ka jums tā nevedās. Kā jūs pats redzat, �ī māja atrodas ārkārtīgi nomaļā vietā, bet tie�i tāpēc jau sers Volters to atzina par piemērotu. Cerams, kundze jūtas labi?

Viņas gai�ība ir ļoti nogurusi no ceļa.

Viss ir sagatavots viņas uzņem�anai. Cik nu bija mūsu spēkos� � Mis�ters Segunds vedināja Stīvenu tālāk. � Es zinu, tas viss nepavisam nebūs tāds kā ērtības, pie kurām viņa ir pieradusi�

īsa akmens gaiteņa galā atradās istaba, kas patīkami at�ķīrās no drūmās un neviesmīlīgās apkārtnes. Viss liecināja par ērtībām un laipnu sagaidī�anu. Istabā bija gleznas un glītas mēbeles, mīksti paklāji un lampas, kas dega ar līksmu gaismu. Te bija soliņi, uz kuriem viņas gai�ība varēs uzlikt kājas, ja tās būs no�guru�as, aizslietņi, kas pasargātu viņu no caurvēja, ja viņai būtu vēsi, un grā�matas, ar kurām viņa varētu izklaidēties, ja vēlētos lasīt.

Nav gana labi? � misters Segunds ba�īgi vaicāja. � Es redzu pēc jūsu sejas, ka nav!

Stīvens vēra muti, lai sacītu misteram Segundam, ka viņ� redz pavisam ko citu. Viņ� redzēja to pa�u, ko, �ajā istabā ienākusi, redzēs viņas gai�ība. Krēsli, gleznas un lampas bija tikai spokainas ēnas. Aiz tām, daudz blīvākas un pama�tīgākas, vīdēja "Zudu�ās cerības" drūmās, pelēkās zāles un kāpnes.

Ta�u nebija vērts mēģināt kaut ko stāstīt. Vārdi runājot pārvērstos; tie stās�tītu kaut kādas blēņas par atriebes alu, kas sabrūvēts no dusmām un ilgām; vai par meitenēm, kas jaunā mēnesī raud opālu un pērļu asaras, bet vecā mēnesī aiz viņām paliek pēdas, kas pārplūst asinīm. Tādēļ viņ� apmierinājās ar īsu atbildi:

Nē, nē, viss ir glu�i pienācīgs. Nekas vairāk viņas gai�ībai nav vajadzīgs.

Daudziem tāds novērtējums liktos pavēss � sevi�ķi, ja viņi būtu paveiku�i

tik lielu darbu kā misters Segunds �, ta�u misters Segunds neko neteica.

Tad �ī ir tā dāma, ko misters Norels uzmodināja no miroņiem? � viņ� apvaicājās.

Jā, � Stivens atbildēja.

Apbrīnojamais veikums, kas ir visas angļu maģijas atjaunotnes pamatā!

Jā.

Un viņa mēģināja misteru Norelu nogalināt! Tas tie�ām ir ļoti savādi! Gau�ām savādi!

Stīvens neko neteica. Pēc viņa domām, trakonama priek�niekam nepavi�sam neklājas lauzīt galvu par tādām lietām; turklāt viņam arī nav vērts to da�rīt, jo izdibināt patiesību tik un tā nebūs viņa spēkos.

Lai novērstu mistera Segunda domas no lēdijas Poulas un viņas �ķietamā nozieguma, Stīvens sacīja:

Sers Volters pats izvēlējās jūsu iestādījumu. Nezinu, kā padomu viņ� uzklausīja. Vai jūs jau sen vadāt trakonamu?

Misters Segunds sāka smietēs.

Nē, nepavisam. Apmēram divas nedēļas. Lēdija Poula būs mana pirmā aizbilstamā.

Vai tu re!

Acīmredzot tie�i manu pieredzes trūkumu sers Volters uzskata par priek��rocību! Citi d�entlmeņi, kas piekopj �o arodu, ir radu�i savus aizbilstamos visādi tramdīt un savaldīt ar varmācīgiem līdzekļiem, � sers Volters ļoti iebilst pret to, ka �ādi varētu izrīkoties ar viņa sievu. Turpretim man, kā redzat, nemaz nav tāda paraduma. �ajā namā viņas gai�ību sagaidīs vienīgi laipnība un cieņa. Ja neskaita nelielus piesardzības soļus, par kuriem liek domāt veselais saprāts � teiksim, neļaut, lai viņai pa rokai gadās iero�i un na�i, � �ajā mājā pret viņu izturēsies kā pret vie�ņu, mēs centīsimies, lai viņa justos laimīga.

Uzklausījis �os krietnos nodomus, Stīvens palocīja galvu.

Kā tas jums tā gadījās? � viņ� jautāja.

Kas � �is nams?

Nē. Kā jūs kļuvāt par trakonama priek�nieku?

Ā, pavisam nejau�i. Pērnajā septembrī man bija tā lielā laime iepazīties ar dāmu, vārdā misis Lenoksa, un viņa kļuva par manu labvēli. �is nams pieder viņai. Misis lenoksa jau vairākus gadus meklēja tam labus iemītniekus, ta�u kā nevarēja, tā nevarēja atrast. Es viņai iepatikos, un viņa vēlējās mani iepriecināt;

tā nu viņa nolēma �eit ierīkot kādu derīgu iestādījumu un iecelt mani par tā priek�nieku. Vispirms mēs abi gribējām nodibināt burvju skolu, bet�

Burvju skolu! � Stīvens pārsteigts izsaucās. � Bet kāds tad jums sakars ar burvjiem?

Es pats esmu burvis. Visu savu mū�u esmu bijis.

Ak Kungs!

Likās, mistera Segunda paziņojums Stīvenu ir aizskāris vārīgā vietā, un mis�teram Segundam gribējās viņam atvainoties � tiesa, kā lai atvainojas par to, ka tu, redziet, esi burvis, viņ� īsti nezināja. Tālab viņ� turpināja savu stāstu:

Bet misteram Norelam burvju skola nebija pa prātam, un viņ� atsūtīja �urp D�onu �aildermasu, lai tas piespiestu mani atteikties no �ī nodoma. Vai jūs pazīstat D�onu �aildermasu, ser?

Pēc izskata, � Stīvens atteica. � Neesmu pārmijis ne vārda.

Sākumā mēs abi ar misis Lenoksu ļoti sparīgi grasījāmies stāties viņam pretī � misteram Norelam, ne jau �aildermasam. Es aizrakstīju Streind�am, ta�u viņ� manu vēstuli saņēma torīt, kad pazuda viņa sieva, un, kā jau jūs dro�i vien zināt, pēc da�ām dienām nabadzīte nomira.

Stīvens it kā gribēja kaut ko sacīt, un misters Segunds apklusa, ta�u pēc mir�kļa tas papurināja galvu un stāstītājs turpināja:

Tā kā misters Streind�s mums nespēja nākt palīgā, es sapratu, ka par skolu jāaizmirst. Devos uz Bātu, un par to pavēstīju misis Lenoksai. Viņa bija ļoti laipna pret mani un apsolīja, ka mēs drīz izdomāsim kaut ko citu. Man jāat�zīstas, ka no viņas nama es izgāju pagalam nomāktā garastāvoklī. Necik tālu nepagājis, es ieraudzīju savādu skatu. Ceļa vidū bija apstājies kāds radījums melnās skrandās. Tā iekaisu�ajās, sarkanajās acīs nebija ne kripatiņas prāta un cerības. Viņ� vicināja rokas, atkaudamies�no rēgiem, un pilnā kaklā kliedza, lūg�damies, lai tie ir viņam �ēlīgi. Nabaga dvēsele! Tie, kas ir slimi pie miesas, spēj rast atgūtni miegā, bet no �ī cilvēka, to es uzreiz sapratu, viņa dēmoni neat�stāsies arī sapņos. Ieliku viņam rokā da�as monētas un gāju tālāk. Nezinu, vai es pa ceļam daudz par viņu domāju, ta�u tiklīdz spēru soli pār �ā nama sliek�sni, atgadījās kaut kas ļoti dīvains. Man liekas, tādas lietas dēvē par vīzijām. Es ieraudzīju vājprāti ar visiem viņa murgiem �ajā priek�namā � glu�i tāpat kā biju redzējis Bātā � un kaut ko sapratu. Es sapratu, ka �is klusais un vientuļais nams varētu būt patvērums tiem, kas slimi pie dvēseles. Aizrakstīju misis Lenoksai, un viņa manu jauno ieceri atbalstīja. Jūs sacījāt, ka nezināt, kas mani ieteicis seram Volteram. �aildermass. �aildermass teica, ka viņ� lūkos man palīdzēt.

Būtu ļoti labi, ser, � vārdu ņēma Stīvens, � būtu labi, ja jūs censtos ne�pieminēt savu arodu vai �o skolu, vismaz sākumā. Itin nekas � ne �ai pasaulē, ne kādā citā � viņas gai�ībai neaizdotu tādas bēdas kā apziņa, ka viņa ir no�nākusi vēl viena burvja jūgā.

Jūgā! � misters Segunds satriekts iesaucās. � Kādus dīvainus vārdus jūs izvēlaties! Es patiesi ceru, ka nevienam un nekad neliksies, ka viņ� nonācis manā jūgā! Kur nu vēl �ai lēdijai!

Stīvens vērīgi raudzījās viņam acīs.

Ir skaidrs, ka jūs esat pavisam citāds burvis nekā misters Norels, � viņ� bilda.

Es ceru, � misters Segunds nopietni atbildēja.

Apmēram pēc stundas viņi izdzirdēja pagalmā rosību. Abi izgāja pretī viņas gai�ībai. Zirgi un kariete nebija varēju�i �ķērsot mūļu tiltu, un pēdējos piec�desmit garā ceļojuma jardus lēdija Poula bija spiesta noiet kājām. Viņa nāca, mezdama baiļpilnus skatienus uz nemīlīgo, apsnigu�o pagalmu, un Stīvens nodomāja, ka tikai visbriesmīgākie cietsir�i, redzot viņu � tik jaunu, daiļu un nelaimīgu, � nemestos piedāvāt viņai visu atbalstu un palīdzību, kas ir viņu spēkos. Viņ� sirdī nolādēja misteru Norelu.

Misters Segunds, lēdiju Poulu ieraugot, manāmi satrūkās. Viņ� uzreiz pa�skatījās uz dāmas kreiso roku, ta�u to slēpa cimds. Steig�us attapies, viņ� sveica vie�ņu Stārkros-holā.

Abi apsēdās salonā, un Stīvens atnesa tēju.

Man stāstīja, ka jūsu gai�ība ļoti bēdājusies par misis Streind�as nāvi, � misters Segunds ierunājās. � Lūdzu, pieņemiet manus līdzjūtības apliecinājumus!

Lēdija Poula aizgrieza galvu, slēpjot asaras.

Līdzjūtība drīzāk pienāktos viņai, nevis man, � viņa sacīja. � Mans vīrs piedāvājās aizrakstīt misteram Streind�am un izlūgties kādu misis Strein�d�as portretu man par mierinājumu. Kālab gan? Vai tad es varē�u aizmirst viņas seju, ja mēs abas ik nakti piedalāmies vienās un tajās pa�ās ballēs un procesijās � un dro�i vien darīsim to visu atliku�o dzīvi. Stīvens zina. Stivens saprot.

Jā, jā, � misters Segunds steidzās atsaukties. � Es zinu, dejas un mūzika jūsu gai�ību �ausmina. Nebaidieties � te nekas tāds netiks pieļauts. Te mums būs tikai tas, kas jūs iepriecinās, tikai tas, kas padarīs jūs laimīgāku. � Viņ� sāka stāstīt par grāmatām, ko abi kopā varētu lasīt, un par pastaigām, kurās dosies pavasarī, ja viņas gai�ībai labpatiks.

Stīvenam, rosoties ap tējas traukiem, tā �ķita pavisam nevainīga saruna � vien reizi vai divas viņ� pamanīja, ka misters Segunds novēr� acis no viņas gai��ības, palūkojas pats uz sevi un tad atkal paskatās uz lēdiju Poulu ar asu, caur�urbjo�u skatienu, kas mulsināja un lika justies neveikli.

Kariete, ku�ieris un sulainis palika Stārkros-holā lēdijas Poulas rīcībā, tur�pretim Stīvenam bija jāatgrie�as Hārlij-strītā. Agri no rīta, kad viņas gai�ība ieturēja brokastis, Stīvens devās ardievoties no viņas.

Kad viņ� paklanījās, lēdija Poula pasmējās � pusmelanholiski, pusuzjautrināti:

Cik smieklīgi tā atvadīties, kad mēs abi zinām, ka jau pēc da�ām stundām atkal tiksimies. Neraizējies par mani, Stīven! Te man būs labāk. Es zinu.

Stīvens aizgāja uz stalli, kur jau bija apseglots viņa zirgs. Kad viņ� sāka vilkt cimdus, aiz muguras kāds ierunājās:

Atvainojiet!

Tur stāvēja misters Segunds, tikpat nedro�s un kautrīgs kā vienmēr.

Vii drīkstu jums ko pavaicāt? Kāda burvestība ieskauj jūs abus ar viņas gai�ību? � Viņ� pacēla roku, it kā grasīdamies ar pirkstu galiņiem aizskart Stīvena seju. � Jums uz lūpām ir sarkanbalta roze. Viņai arī � tāda pati. Ko tas nozīmē?

Stīvens pielika roku pie lūpām, lūr nekā nebija. Ta�u uz brīdi neizturami sagribējās misteram Segundam pastāstīt visu � par burvestībām, kas savā varā turēja gan viņu, gan abas sievietes. Viņam likās, ka misters Segunds spētu viņu saprast: varbūt misters Segunds patiesībā ir spēcīgs burvis � di�āks par Strein- d�u un Norclu � un izdomās, kā stāties pretī d�entlmenim ar matiem kā dzelk��ņa pūkas. Tomēr �ī au�īgā iedoma acumirklī izgaisa. Virsroku ņēma Stīvena dabiskā neuzticē�anās angļiem � un jo sevi�ķi angļu burvjiem.

Es nesaprotu, par ko jūs runājat, � viņ� ātri atbildēja, uzlēca zirgā un aizjāja, vairs nepateicis ne vārda.

Tik briesmīgus ceļus kā tai ziemas dienā viņ� savā mū�ā vēl nebija redzējis. Dubļi dangās bija sasalu�i un kosas cietas kā dzelzs. Laukus un ceļus klāja bieza, balta apkala, un ledainā migla drūmo dienu padarīja tikai vēl drūmāku.

Viņa zirgs bija viena no neskaitāmajām d�entlmeņa veltēm: stalta ķēve sniega baltumā, bez nevienas melnas spalviņas. Tā bija strauja un spēcīga, un

Stīvenam pieķērusies tik ļoti, cik vien zirgs var pieķerties cilvēkam. Stīvens bija to nosaucis par Florenci un �aubījās, vai pa�am princim reģentam vai hercogam Velingtonam ir labāki zirgi. Viena no dīvainībām viņa ērmotajā, burvestību piesātinātajā dzīvē bija tā, ka viņ� varēja doties, kurp dodamies � neviens ne�brīnījās par to, ka melnādainam kalpam pieder karaļvalsts labākais zirgs.

Apmēram divdesmit jūd�u uz dienvidiem no Stārkros-holas bija mazs ciems. Ceļ� meta asu līkumu pie liela savrupnama ar dārzu, kas palika labajā pusē, bet kreisajā vīdēja staļļa drupas. Tie�i tai brīdī, kad Stīvens jāja garām namdurvīm, no līkuma lielā ātrumā izripoja kariete, un gandrīz notika sadursme. Ku�ieris atskatījās, meklēdams, kas sabiedējis viņa zirgus un licis viņam pievilkt gro�us. Ieraudzījis vienīgi melnādaini, viņ� atvēzēja pātagu. Sitiens trāpīja nevis Stīve�nam, bet Florencei tie�i virs labās acs. Zirgs aiz sāpēm un bailēm saslējās pakaļ�kājās un paslīdēja uz ledainā ceļa.

Likās, visa pasaule kūleniski aiziet pa gaisu. Pēc brī�a, atkal nācis pie ap�ziņas, Stīvens saprata, ka guļ zemē. Florence bija pakritusi. Viņ� pats bija aizli�dojis sānis, ta�u kreisā kāja bija iesprūdusi kāpslī un izliekta biedīgi greizi � viss lika domāt, ka tā ir lauzta. Izvilcis pēdu no kāp�ļa, viņ� labu brīdi sēdēja; reiba galva un bija nelabi. Pāri sejai it kā tecēja kaut kas slapj�, rokas kritienā bija nobrāztas jēlas. Stīvens mēģināja uzķepuroties stāvus un atvieglots saprata, ka viņ� to spēj; acīmredzot kāja gan bija sasista, tomēr lauzta nebija.

Florence krākdama gulēja zemē, me�onīgi pārgriezusi acis. Kāpēc viņa ne�mēģina piecelties, kāpēc pat nespārdās? Zirgs tikai briesmīgi drebēja pie visām miesām, citādi tas nekustējās. Tā kājas bija stīvas un sastingu�as kaut kādā neveiklā leņķī. Te Stīvens beidzot saprata: viņa nespēj pakustēties � bija sa�lauzts mugurkauls.

Viņ� pavērās uz savrupnamu, cerēdams, ka varbūt kāds iznāks ārā un viņam palīdzēs. Pie loga uz. brīdi pienāca sieviete. Stīvens paspēja pamanīt elegantas drā�nas un dzedru, augstprātīgu seju. Pārliecinājusies, ka viņas īpa�ums sadursmē necik nav cietis, dāma nozuda, un Stīvens viņu vairs neredzēja.

Nometies zemē blakus Florencei, viņ� noglāstīja tās galvu un plecu. No seglu somas izņēma pistoli, pulverdozi, lādējamo koku un patronu. Iebūkāja pulveri un patronu. Tad piecēlās un līdz galam atvilka gaili.

Ar to pa�u viņa apņēmība bija cauri. Florence bija viņam bijusi uzticama draudzene: viņ� nespēja to nogalināt. Stīvenu pārņēma izmisums, un viņ� jau grasījās padoties, ta�u pēk�ņi aiz muguras atskanēja rīboņa. No līkuma iz�brauca rati, kurus vilka liels, gauss, pēc izskata rāms zirgs. Tie bija va�oņa rati, un ratpriek�ā sēdēja arī pats va�onis, miesās ra�ens vīrs ar tuklu, apaļu seju, ģērbies mū�vecos svārkos. Ieraudzījis Stīvenu, viņ� pievilka gro�us.

Ei, puis! Ko tad tu tur dari?

Stīvens ar pistoli pamāja uz Florenci.

Vezumnieks izrāpās no ratiem un pienāca pie Stīvena.

Bija glīts lopiņ�, � viņ� laipni noteica, uzsita Stīvenam uz pleca un līdz�jūtīgi iepūta viņam sejā kāpostu smārdu. � Bet glābjams viņ�, puis, vairs nava.

Va�onis novērsa skatienu no Stīvena sejas un palūkojās uz pistoli. Izstiepis roku, viņ� saudzīgi cēla stobru aug�up, līdz tas bija notēmēts uz Elorences dre�bo�o galvu. Kad Stīvens joprojām ne�āva, viņ� vaicāja:

Man izdarīt tavā vietā, puis?

Stīvens pamāja.

Va�onis paņēma pistoli. Stīvens aizgriezās. Noskanēja �āviens � cik bries�mīga skaņa �, uzreiz pēc tā sākās briesmīga ķērk�ana un spārnu �vākstoņa: spārnos visi reizē pacēlās apkaimes putni. Stīvens atskatījās. Florence vēl reizi noraustījās un vairs nekustējās.

Paldies, � viņ� teica va�onim. Dzirdēdams to aizejam, Stīvens nodo�māja, ka vīrs kāps ratos un dosies prom, ta�u pēc brī�a tas atgriezās, iegrūda Stīvenam sānos dunku un iespieda rokā melnu pudeli.

Stīvens norija malku. Tas bija d�ins, prasts un sīvs. Viņam uznāca klepus.

Neraugoties uz to, ka par savām drānām un zābakiem Stīvens būtu varējis nopirkt ij zirgu, ij vezumu un vismaz divas reizes, va�onis izturējās pret viņu ar mo�u pārākumu, kādu baltie parasti izjūt pret melnādainiem. Pārdomājis visus apstākļus, viņ� paziņoja Stīvenam, ka pirmām kārtām vajag aizvākt no ceļa beigto zirgu.

Vērtīgs lopiņ� � ir dzīvs, ir miris. Ja tavs saimnieks dabūs zināt, ka naudu un zirgu pievācis kāds cits, viņ� tev galvu neglaudīs.

Tas nebija saimnieka zirgs, � atteica Stīvens. � Tas bija mans.

Ei! � iesaucās va�onis. � Tu paskat!

Uz Florences sniegbaltā sāna sēdēja melns krauklis.

Nē! � Stīvens iekliedzās un metās uz priek�u, lai putnu padzītu. Ta�u va�onis saķēra viņu aiz rokas.

Nē, puis! Ko tu dari! Tas uz laimi! Simt gadu neesmu matījis tik laimīgu zīmi!

Uz laimi! � Stīvenam gan tā nelikās. � Ko tu runā?

Tā tak ir vecā Karaļa zīme, vai ne, ko? Krauklis uz kaut kā balta. Vecā D�ona karogs!1

Va�onis pavēstīja Stīvenam, ka tepat netālu esot viena vietiņa, kur par nieka naudu viņam palīdzē�ot aizvākt Florences līķi. Stīvens uzrāpās uz bukas, un va�onis aizveda viņu uz kādām zemnieku mājām.

Mājas saimnieks nekad nebija redzējis melnādainu cilvēku un pagalam sa- stulba, kad tāds ērmeklis pēk�ņi uzradās viņa pagalmā. Par spīti visiem pierā�dījumiem, kas liecināja par pretējo, viņ� tā arī nespēja noticēt, ka Stīvens prot angliski. Va�onis, juzdams līdzi apjuku�ajam zemniekam, stāvēja Stīvenam bla�kus, laipni atkārtodams visu, ko viņ� sacīja, lai zemnieks labāk saprastu. Tomēr nekāda labuma no tā vienalga nebija. Zemnieks neklausījās ne uz vienu, ne uz otru, tikai ieplestu muti blenza uz Stīvenu un izteica piezīmes par viņu vienam no saviem pui�iem, tikpat apstulbu�am. Zemnieks spriedelēja, vai, Stīvenam kaut ko aizskarot, melnums nākot nost, un neskopojās ari ar citām uzbāzīgām un nepatīkamām izteikām. Visi Stīvena rūpīgie norādījumi par Florences mirstīgo atlieku aizvāk�anu bija tuk�a skaņa, kamēr no tuvīnā tirgus neatgriezās saim�niece. Zemnieka sieva bija pavisam cita kaluma cilvēks. Viņa skaidri zināja, ka labi ģērbies cilvēks ar vērtīgu (kaut arī beigtu) zirgu uzskatāms par d�entlmeni, lai kādas krāsas ādā tam labpatiktu staigāt. Saimniece pastāstīja Stīvenam par kaķugaļas vīru, kas savāc �omāju beigtos zirgus un kur� zinā�ot izrīkoties ar gaļu, bet kaulus un nagus pārdo�ot līmes vārītājiem. Viņa pateica arī, cik kaķu�gaļas vīrs samaksās, un apsolīja visu ar viņu sarunāt, ja pati varēs paturēt tre�o daļu naudas. Stīvens piekrita.

Abi ar va�oni viņi izgāja no māju pagalma uz �aurā ceļa.

Paldies! � Stīvens tencināja. � Bez jūsu palīdzības tas būtu bijis vēl grū�tāk. Pats par sevi saprotams, es jums atlīdzinā�u par pūlēm. Ta�u baidos, ka man vajadzēs vēl mazliet jūs apgrūtināt. Es nevaru nokļūt mājās, un būtu jums ļoti pateicīgs, ja jūs varētu mani aizvest līdz tuvākajai zirgu pasta stacijai.

Ne-ē, nekā nebija! � va�onis attrauca. � Vāc prom to zutcntiņu, puis, es aizvedī�u tevi uz Donkāsteru, un glu�i par pliku velti!

' D�ona Askglāsa ģerbonis bija "krauklis lidojumā": melns krauklis baltā laukumā.

Patiesībā Stīvenam daudz labāk būtu paticis nokļūt tuvākajā zirgu pasta sta�cijā, ta�u va�onis tā priecājās par uzradu�os ceļabiedru, ka pieklājība un patei�cība lika braukt kopā ar viņu.

Rati palēnām ripoja uz Donkāsteras pusi, metot līkumus pa lauku ceļiem, nonākot pie traktieriem un ciemiem no dīvainas, negaidītas puses. Te viņi iz�krāva gultas rāmi, tur kēksu ar �āvētiem augļiem, pieņēma neskaitāmus ērmotu apveidu saiņus. Reiz viņi apstājās pie mazītiņa namiņa, kas viens pats stāvēja me�a vidū aiz augsta, kaila dzīv�oga. Te viņi no mū�vecas kalpones rokām sa�ņēma melnu, senlaicīgu un ribainu putnubūri ar ļoti mazu kanārijputniņu. Va��onis stāstīja Stīvenam, ka tas piederējis vecai, nesen nomiru�ai dāmai, un tagad jānogādā viņas māsas mazmeitai, kas dzīvo uz dienvidiem no Selbī.

Drīz pēc tam, kad kulbā bija noglabāts kanārijputniņ�, Stīvens satrūkās, izdzirdējis pērkondimdo�us krācienus, kas piepe�i sāka skanēt no tās pa�as vie�tas. Nelikās ticami, ka tik briesmīgs troksnis varētu nākt no tik sīka putniņa, un Stīvens nosprieda, ka ratos brauc vēl kāda persona, ko viņam pagaidām nav bijis tas gods ieraudzīt.

Va�onis izņēma no groza lielu gaļas pīrāgu un siera gabalu. Ar pamatīgu tuteni nogriezis 110 pīrāga prāvu ņuku, viņ� it kā grasījās to piedāvāt Stīvenam, ta�u pēk�ņi sāka �aubīties:

Vai mellie ēd to pa�u, ko mēs? � viņ� jautāja, it kā lēsdams, ka varbūt melnādainie ēd zāli vai mēnesstarus.

Jā, � Stīvens apstiprināja.

Va�onis iedeva viņam pīrāgu un gabalu siera.

Paldies! Vai otrs jūsu pasa�ieris neko nevēlas?

Viņ� gribēs gan. Kad pamodīsies. Es viņu paņēmu Riponā. Tuk�inieks, kabatā vēj� svilpo. Domāju, būs ar ko mēli patrīt. Sākumā jau viņ� pļāpāja gan, bet pie Borobrid�as nolikās gulēt un nu tikai sūt kā lācis migā.

Tas gan nav pieklājīgi.

Ē, lai tak sūt. Tu iekāpi, varu runāt ar tevi.

Viņ� dro�i vien bija ļoti noguris, � Stīvens prātoja. � Nemodās ne no �āviena, ar kuru jūs piebeidzāt manu zirgu, ne pa to laiku, kamēr mēs bijām pie tā lauku nejēgas, nemanīja ne gultas rāmi, ne kanārijputniņu � neko no visas dienas notikumiem. Uz kurieni viņ� dodas?

Viņ�? Nekur nedodas? Tāpat vien klaiņā apkārt. Viņu vajā kaut kāds liels vīrs no Londonas, tāpēc viņ� nekur ilgi nevar palikt � tā zeļļa kalps sadzīs viņu rokā.

Ak tā?

Viņ� ir tāds kā zils, � va�onis norādīja.

Zils? � Stīvens neizpratnē atkārtoja.

Va�onis palocīja galvu.

Kā tas var būt? Zils no aukstuma? Vai piekauts?

Ne-ē, puis. Tev āda ir mella, bet viņam ir zila. Ei! Man ratos ir viens ar mellu un otrs ar zilu ādu! Kaut ko tādu nu gan es neesmu dzirdējis. Vei �e, ja ieraudzīt mellu zelli ir uz laimi � gan jau tā ir, tāpat kā ar kaķiem, � tad viens ar mellu ādu, otrs ar zilu tai pa�ā reizē � tas tak kaut ko nozīmē. Bet ko?

Varbūt tas kaut ko tie�ām nozīmē, � minēja Stīvens, � bet ne jums. Varbūt tas kaut ko nozīmē viņam. Vai man.

Ne-ē, ko nu mels, � va�onis nepiekrita. � Tas tak notiek ar mani!

Stīvens prātoja par nepazīstamā ādas dīvaino krāsu.

Varbūt viņ� ir slims?

Kas to lai zina, � va�onis attrauca, nevēlēdamies iesaistīties minējumos.

Kad abi bija ieturēju�ies, va�onis sāka klanīt galvu un itin drīz bija aizmi�dzis cie�ā miegā tāpat ar gro�iem rokās. Rati rāmi ripoja tālāk zirga vadībā � tas bija lopiņ� ar teicamu prātu un spriestspēju.

Stīvens jutās gau�ām noguris. Viņu stipri nomāca domas par lēdijas Poulas skumjo trimdu un negaidītā atvadī�anās no Florences. Labi, ka vismaz uz brīdi vairs nevajadzēja tērgāt ar va�oni!

Reiz viņ� izdzirdēja murminā�anu, kas lika domāt, ka zilādainis mostas. Sākumā nevarēja saprast, par ko tas runā, ta�u pēc mirkļa skaidri un gai�i at�skanēja: � Vergs, kam nebija vārda, būs valdnieks sve�ā zemē�

Stīvenam pārskrēja �ermuļi: tas pārlieku atgādināja d�entlmeņa solījumu iesēdināt viņu Anglijas karaļa tronī.

Metās tum�s. Stīvens apturēja zirgu, norāpās no bukas un aizdedza trīs sen�laicīgos lukturus, kas karājās pie kulbas. Kad viņ� grasījās kāpt atpakaļ uz bukas, no ratu pakaļas pēk�ņi izlīda skrandaina, izspūrusi persona; tā nolēca uz le�dainās zemes un nostājās viņam pretī.

Izspūrusī persona laternas gaismā nopētīja Stīvenu.

Vai esam jau klāt? � tā ķērksto�ā balsī noprasīja.

Kur � klāt? � Stivens jautāja pretī.

Sve�ais brīdi pārdomāja �o lietu, tad nolēma izteikt sākotnējo jautājumu citādi:

Kur mēs esam?

Nekur. Varētu būt, ka starp kaut kādu vietu, ko sauc par Uleskelfu, un citu vietu, ko sauc par Torpu Vilabī.

Kaut arī sve�ais pats bija pra�ņājis, neizskatījās, ka �īs ziņas viņu daudz intere�sētu. Tā netīrais krekls līdz viduklim bija vaļā, un Stīvens tagad redzēja, ka va�oņa apraksts ir bijis visnotaļ maldino�s. �is cilvēks nebija zilādains tādā nozīmē, kādā Stīvens bija melnādains. Kārnajam, �aubīgajam subjektam ar vanaga ģīmi ādai tās dabiskajā stāvoklī vajadzētu būt tādā pa�ā krāsā kā jebkuram citam anglim, ta�u to viscaur klāja ērmots zilu līniju, punktu, ķeksī�u un aplī�u raksts.

Vai jūs pazīstat D�onu �aildermasu, to burvja kalpu? � sve�ais jautāja.

Stīvens salēcās � kā jau cilvēks, kuram divu dienu laikā divi pilnīgi sve�i cilvēki uzdod vienu un to pa�u jautājumu.

Pēc izskata. Neesmu pārmijis ne vārda.

Sve�ais pavīpsnāja un piemiedza ar aci:

Viņ� jau astoņus gadus dzenā mani rokā. Tā ari nav atradis. Es iegriezos viņa saimnieka Jork�īras namā. Liela parka vidū. Labprāt būtu kaut ko nospē�ris. Kad es biju pie viņa Londonā, pievācu pāris pīrāgu.

Piepe�i nonākt aci pret aci ar pa�apzinīgu zagli bija mazliet mulsino�i, tomēr Stīvenu gribot negribot pārņēma kas līdzīgs brālīgām jūtām pret tādu, kur� gri�bēja apzagt burvi. Galu galā, ja nebijis mistera Norela, ne lēdija Poula, ne viņ� pats nebūtu nonāku�i burvju lāsta varā. Viņ� iebāza roku kabatā un izvilka di�vas sudraba kronas.

Ņem! � viņ� teica.

Kas tad nu? � sve�ais aizdomīgi noprasīja (ta�u naudu paņēma).

Man tevis �ēl.

Kāpēc?

Ja tas, ko man stāstīja, ir tiesa, tev nav māju.

Sve�ais atkal pavīpsnāja un pakasīja netīro vaigu.

Bet, ja tiesa ir tas, ko stāstīja man, tad tev nav vārda!

Ko?

Man gan ir vārds. Mani sauc Vinkuls. � Viņ� saķēra Stīvenu aiz rokas. � Kāpēc tu satrūkies?

Nepavisam, � Stīvens liedzās.

Satrūkies gan. Pirms mirkļa.

Stīvens vilcinājās.

Tava āda ir vienās �vīkās, un tai ir dīvaina krāsa. Man likās, varbūt �īs �vīkas nozīmē, ka tu esi slims ar kādu ligu.

Nē, to mana āda nenozīmē, � paziņoja Vinkuls.

Āda � nozīmē? � Stīvens atkārtoja. � Tu runā dīvaini. Bet tiesa � āda var nozīmēt ļoti daudz. Mana nozīmē, ka jebkur� publiskā vietā var man iesist, nebaidoties no sekām. Tā nozīmē, ka draugi ne vienmēr vēlas, lai viņus redz uz ielas kopā ar mani. Tā nozīmē, ka es varu izlasīt neskaitāmas grāmatas, apgūt nez cik valodu, es tik un tā bū�u vienīgi mā�eklis � kā runājo�a cūka vai zirgs, kas prot rēķināt.

Vinkuls vīpsnāja.

Toties mana āda nozīmē tie�i pretējo. Tā nozīmē, ka tu celsies augstu, karali bez vārda. Tā nozīmē, ka tava valsts tevi gaida un tavi ienaidnieki tiks izdeldēti. Tā nozīmē, ka stunda ir gandrīz situsi. Vergs, kam nebija vārda, liks galvā sudraba kroni; vergs, kam nebija vārda, būs valdnieks sve�ā zemē�

Tad, turēdams Stīvenu cie�i aiz rokas, Vinkuls noskandēja visu pare�ģojumu.

Tā, � viņ� beigās noteica, � es esmu to pateicis abiem burvjiem, nu pateicu arī tev. Pirmā mana uzdevuma daļa ir izpildīta.

Bet es ta�u neesmu burvis, � Stīvens iebilda.

Es neko tādu neapgalvoju, � Vinkuls attrauca. Viņ� nebrīdinādams pa�laida vaļā Stīvena roku, ievīstījās savā skrandainajā svārkā, ienira tumsā, kas sākās aiz lukturu gaismas loka, un prom bija.

Pēc da�ām dienām d�entlmenis ar matiem kā dzelk�ņa pūkas izteica negaidītu vēlē�anos noskatīties vilku medības; cik varēja noprast, viņ� vairākus gadsim�tus neko tādu nebija redzējis.

Tie�i tobrīd vilkus medīja Zviedrijas dienvidos, un viņ� nevilcinādamies devās turp, paķerdams līdzi arī Stīvenu. Piepe�i Stīvens attapās, stāvēdams uz resna zara mū�vecā ozolā piesnigu�a me�a vidū. Viņam atklājās lielisks skats uz laucīti, kur zemē bija ierakta gara kārts. Kārts galā bija veca ratu rumba, uz rumbas ar daudzām virvēm bija dro�i piesiets kazlēns. Tas �ēlabaini blēja.

No me�a pazag�us iznāca vilku saime: ķenkaraini no spalvā salipu�ā sniega un sarmas, tie nenolaida no kazlēna badīgus skatienus. Kolīdz tie parādījās, malu malās sāka riet suņi, un varēja redzēt lielā ātrumā tuvojamies jātniekus. Laucītē iebrā�as suņu bars; divi priek�ējie suņi uzlēca vilkam kumbrā, un visi trīs pārvērtās par rūcīgu, �ņakstīgu, kodīgu un valstīgu rumpju, kāju un zobu ka�molu. Pietraucās mednieki un vilku no�āva. Pārējie bara vilki kā pelēka straume nozuda starp tum�ajiem kokiem, suņi un mednieki tiem uz pēdām.

Kolīdz vienā vietā izpriecas izsīka, d�entlmenis Stīvena pavadībā ar maģijas palīdzību pārcēlās citur, kur varētu iet jautrāk. �ādā vīzē viņi ceļoja no galotnes uz galotni, no paugura virsotnes uz klintsragu, pa ceļam piestādami arī baznī�cas torņa galā kādā ciemā, kur visiem koka namiņiem logi un durvis bija ēr�motu un pasakainu apri�u, bet jumtus klāja smalks sniegs, kas spo�i zaigoja saulē.

Kad viņi kādā klusā me�a nostūrī gaidīja medniekus, lejā garām viņu ko�kam pēk�ņi paskrēja vientuļ� vilks. Tas bija neparasti skaists dzīvnieks ar spo��ām, tum�ām acīm un spalvu, kas spīdēja kā mitrs slāneklis. Vilks palūkojās aug�up un uzrunāja d�entlmeni valodā, kas izklausījās pēc ūdens �alām akme�ņos, pēc vēja nopūtām kailos zaros, pēc uguns sprak�ķiem, sadedzinot sausus zarus.

D�entlmenis atbildēja viņam tai pa�ā mēlē, tad bezbēdīgi nosmēja un pa�māja, lai vilks iet prom.

Vilks raidīja viņam vēl vienu pārmetuma pilnu skatienu un aizskrēja.

Lūdzās, lai es viņu glābju, � d�entlmenis paskaidroja.

Ai, vai jūs nevarētu to izdarīt, ser? Nespēju noskatīties, kā �ie cēlie dzīv�nieki iet bojā!

Mīkstsirdīgais Stīvens! � mīlīgi novilka d�entlmenis. Ta�u vilku neiz�glāba.

Stīvenam vilku medības it nemaz nepatika. Jā, mednieki bija dro�sirdīgi un viņu suņi bija uzticami un dedzīgi, ta�u kop� Florences nāves bija aizritējis pā�rāk īss laiks, lai viņ� spētu tīksmināties par to, kā iet bojā dzīvas radības, it se�vi�ķi tik spēcīgas un skaistas kā vilki. Domādams par Florenci, viņ� atcerējās, ka vēl nav pastāstījis d�entlmenim par savu tik�anos ar zilādaini no va�oņa ra�tiem un par tā pareģojumu. Tad nu viņ� par to pastāstīja.

Tie�ām? Hm, tas nu gan ir negaidīti! � d�entlmenis paziņoja.

Vai jums jau bija gadījies dzirdēt �o pareģojumu, ser?

Kā gan citādi? Es to ļoti labi zinu. Tāpat kā visa mana cilts. �o pareģo�jumu izteicis� � te d�entlmenis pateica kādu vārdu, ko Stīvens nesaprata. [83] [1] Domājams, tas bija karaļa Krauk|a īstais sidu vārds, kas, pec D�onatana Streind�a domām, nozīmēja "Strazds". � Tu viņu drīzāk pazīsti ar viņa angļu vārdu: D�ons Askglāss, karalis Krauklis. Bet es nesaprotu, kā pareģojums saglabājies Anglijā. Man nelikās, ka angļi vēl interesējas par tādām lietām.

Vergs, kam nebija vārda! Tas laikam ir par mani, ser, vai tiesa? Tad jau iznāk, ka �is pareģojums apgalvo � es kļū�u par karali!

Bet protams tu kļūsi par karali! Es ta�u tā teicu, un �ais lietās es nemē�dzu kļūdīties. Bet, Stīven, lai cik ļoti es tevi mīlu, �is pareģojums nepavisam uz tevi neattiecas. Tajā visvairāk runāts par angļu maģijas atjaunotni, un tā vieta, ko tu man noskandēji, patiesībā nemaz nav pareģojums. Karalis gremdējas at�miņās par to, kā viņ� kļuva par valdnieku trijās savās karaļvalstīs � vienā Anglijā, vienā Elfu valstī un vienā Ellē. Par vergu bez vārda viņ� sauc pats sevi. Feju valstī viņ� bija vergs, kam nebija vārda, brugā paslēpts mazs kristie�u bērns, kuru turp, izzagtu no Anglijas, bija atnesusi ļauna jo ļauna lauma.

Stīvens jutās ērmoti vīlies, kaut pats nesaprata, kas te būtu, par ko vilties. Viņ� ta�u nevēlējās kļūt par kaut kādu karali. Viņ� nebija anglis; viņ� nebija afrikānis. Viņ� nekur nebija savējais. Vinkula vārdi uz neilgu laiku bija liku�i viņam justies piederīgam, viņ� bija it kā iekļāvies vēstures rakstā un viņa dzīvei bija sava sūtība. Ta�u tas viss izrādījās vēja smalsts.

1816. gada februāra beigas/marta sākums

Jūs lisat kļuvis citāds. Man trūkst vārdu.

Tie�ām? Cik dīvaini, ka jūs tā sakāt. Varbūt esmu mazliet kalsnāks, ta�u nekādas citas pārmaiņas neesmu pamanījis.

Nē, jūsu vaibsti ir citādi, jūsu sejas izteiksme� vēl kaut kas.

Streind�s pasmaidīja. Pareizāk sakot, viņ� kaut kā sa�ķobīja seju, un sers Volters nolēma, ka viņ� smaida. Sers Volters nespēja atcerēties, kā Streind�s bija smaidījis agrāk.

�ajās melnajās drānās, � Streind�s sacīja, � es izskatos pēc noklīdu�a bērinieka, kas it kā nolādēts blandās pa Londonu un biedē ļaudis, liekot tiem atcerēties viņu mirstīgumu.

Abi d�entlmeņi oija ieradu�ies Bedforda kafijas namā Kovent-gārdenā. �o vietu sers Volters bija izraudzījies tāpēc, ka iepriek� viņi bie�i bija te lieliski iz�klaidēju�ies, cerēdams, ka varbūt Streind�a oma �ajās sienās kurniet uzlabo�sies. Tomēr �ādā vakarā pat Bedforda nebija necik jautri. Ārā auksts, melns vēj� pēc sava prāta raustīja gājējus un trieca tiem acīs blīvu, melnu lietu. Kafijas iestādījums bija pilns ar slapjiem, nelaimīgiem d�entlmeņiem, no kuru drānām cēlās tāda kā drūma, piejūkusi migla, un apkalpotāji pūlējās to kliedēt, pie�mēzdami arvien jaunas ogļu �ķipeles un liedami d�entlmeņu rīklēs arvien jau�nas vircota karstvīna glāzes.

Ienācis pa durvīm, sers Volters bija uzgājis Streind�u drud�ainā ātrumā skribelējam piezīmju grāmatiņā.

Tātad maģiju jūs neesat metis pie malas? � viņ� jautāja, pamājis uz grā�matiņu.

Streind�s nosmēja.

Sers Volters nosprieda, ka tas nozīmē "nē", un nopriecājās, jo sers Volters bija cie�i pārliecināts, ka vīrietim ir vajadzīga profesija un lietderīgas, pastāvī�gas nodarbes dziedē tādas vainas, pret kurām citas zāles nenieka neiespēj. Vienīgi viņam īsti nepatika �is smējiens � tas bija ass un pilns rūgtuma, tādus smieklus viņ� no Streind�a nekad nebija dzirdējis. � Vienkār�i jūs teicāt� � viņ� iesāka.

Ē, ko tikai es neesmu teicis! Man mēdza uzrasties visdīvainākās domas. Arī pārmērīgas bēdas, glu�i tāpat kā jebkas cits, var itin labi izraisīt pamatīgu ārprātību. Patiesību sakot, es krietnu laiku nebiju glu�i pie pilna prāta. Patie�sību sakot, biju mazliet sajucis. Bet, kā jau jūs redzat, tagad tas ir beidzies.

Nē � sers Volters neko tādu neredzēja.

Sakot, ka Streind�s bija kļuvis citāds, nebija pasacīts glu�i viss. Kaut kādā ziņā viņ� bija tāds pats kā alla�. Viņ� smaidīja tikpat bie�i kā agrāk (lai gan smaids nebija glu�i tas pats). Viņ� runāja tikpat ironiskā un nevērīgā toni kā bija runājis arvien (ta�u izskatījās, ka viņ� vispār nepievēr� uzmanību tam, ko saka). Viņa vārdi un sejas izteiksme bija tie�i tādi kā draugiem bija palicis prātā � vien izskatījās, ka viņ� to visu tēlo kā lomu, turpretim viņa domas un sirds ir pavisam citur. Streind�s raudzījās uz visiem, slēpdamies aiz sarkastiska smaida, un neviens nezināja, par ko viņ� domā. Viņ� izskatījās pēc burvja vairāk nekā jebkad iepriek�. Tas bija ļoti savādi, un neviens nezināja, ko par to lai domā, ta�u kaut kādā ziņā Streind�s tagad vairāk atgādināja Norelu.

Uz kreisās rokas zeltne�a viņam bija sēru gredzens ar smalku brūnu matu cirtu, un sers Volters ievēroja, ka Streind�s nemitīgi pieskaras gredzenam un groza to.

Abi pasūtīja krietnas pusdienas � bruņurupu�a zupu, trīs vai �etrus bif��tekus, zoslēnu tauku mērcē, nēģus, austeres ar visām �aulām un nedaudz bie�u salātu.

Priecājos, ka esmu atgriezies, � bilda Streind�s. � Tagad, būdams �eit, es grasos kaitēt, cik vien spē�u. Pārāk ilgi viss ir noticis pēc Norela prāta.

Viņ� jau tāpat bezmaz jūk prātā ik reizi, kad tiek pieminēta jūsu grā�mata. Vienā laidā visiem pra�ņā, vai kāds nezina, par ko tajā ir.

Ā, bet grāmata ir tikai ziediņi! Turklāt tā vēl tik drīz nebūs pabeigta. Mums būs jauns �urnāls. Marejs grib pēc iespējas ātrāk izdot pirmo numuru. Pats par sevi saprotams, tas būs visaugstākā labuma izdevums. Tā nosaukums būs Famulusun tajā būs publicēti mani uzskati par maģiju.

Un tie laikam gan ļoti at�ķiras no Norela uzskatiem?

Kā gan citādi! Es vēlos pētīt maģiju racionāli, atsvabinoties no visiem Norela uztieptajiem ierobe�ojumiem un aizliegumiem. Ne�aubos, ka, visu rūpīgi pārskatot, ātri vien atklāsies jauni, visnotaļ interesanti ceļi. Jo padomājiet pats: kas galu galā ir mūsu tā dēvētā angļu maģijas atjaunotne? Ko mēs ar Norelu vispār esam paveiku�i? Noaudu�i kaut kādas ilūzijas no mākoņiem, lietus, dū�miem utt. � kas var būt vēl vienkār�āks! Apveltīju�i nedzīvus priek�metus ar dzīvību un valodu � mjā, tas gan, varu jums apliecināt, ir visai sare�ģīts dar�biņ�. Uzsūtīju�i ienaidniekiem vētras un negaisus � man trūkst vārdu, lai pa�teiktu, cik tā ir elementāra maģija. Kas tad vēl? Gara ainu uzbur�ana � jā, tas būtu iespaidīgi, ja kāds no mums prastu to izdarīt puslīdz meistarīgi, bet mēs neprotam! Lūk! Tagad salīdziniet �o no�ēlojamo rēķinu ar aureātu burvestībām!

1 Famulus � latīņu vārds, kas nozīmē 'kalps', it sevi�ķi 'burvja kalps'.

Viņi atmodināja ozolu un kļavu birzis un kopā ar tām devās pret saviem ienaid�niekiem; viņi uzbūra sev sievas un kalpus no ziediem; viņi pārvērtās par pelēm, lapsām, kokiem, upēm utt.; viņi darija sev kuģus no zirnekļu tīmekļiem, namus no ro�u krūmiem�

Jā, jā! � iejaucās sers Volters. � Es saprotu, cik ļoti jums gribas izmē�ģināt visus �os burvestību veidus. Ta�u, lai gan man tie�ām nepatīk tā sacīt, varbūt Norelam tomēr ir taisnība. Ne visi maģijas paveidi ir mūsu dienām pie�mēroti. Pārvērtības un tā joprojām bija īsteni vietā senos laikos. Man jums jāteic, ka tās tie�ām ļoti labi atdzīvina teiksmas. Bet, Streind�, jūs ta�u nevēlaties tās piekopt? D�entlmenim nepiedien pārvērsties. D�entlmenis nenolaidīsies tik zemu, lai izliktos par to, kas viņ� nav. Jūs pats nemū�am nebūsit ar mieru izska�tīties pēc beķera vai laternu aizdedzinātāja�

Streind�s smējās.

Nu, redzat! � sers Volters neatlaidās. � Tad padomājiet pats, cik daudz ļaunāk būtu pārtapt par suni vai cūku. [84] [1] Sers Volters izsaka pla�i izplatītas ba�as. Pārvērtību maģiju ļaudis vienmēr ir uztvēru�i ar aizdomām. Aureāti to lielākoties izmantoja, ceļodami pa Blfu valsti vai citām zemēm ārpus Anglijas robe�ām. Viņi apzinājās, ka ar pārvērtību maģiju ļoti bie�i saistās da�neda��ādas nelikumības. Piemēram, 1232. gadā Londonā kāda augstmaņa sieva vārdā Sesilija de Valbruka izdzirdēja pie savas guļamistabas durvīm skrāpē�anos un atrada pie tām skaistu alvaspelēku runci. Viņa paņēma to pie sevis un nosauca par seru Lavdeju. Runcis ēda viņai no rokas un gulēja viņas gultā, bet tas vēl nebija viss � tas visur viņai sekoja, gāja līdzi pat uz baznīcu, kur gulēja un ņurrāja, saritinājies uz viņas svārku stērbeles. Kadu dienu Sesiliju de Valbruku kopā ar runci uz ielas ieraudzīja burvis, vārdā Volters de Ceps. Viņam uzreiz radās aizdomas. Piegājis Sesilijai klāt, viņ� sacīja: "Kundze, �is kaķis, kas jums seko,� baidos, ka tas nemaz nav kaķis." l ika sameklēti vēl divi burvji, un burvju trijats ar seru Volteru priek��galā noskandēja pār seru Lavdeju buramvārdus. Runcis atguva savu īsto izskatu � izrādī�jās, ka viņ� ir nenozīmīgs burvelis, vārdā D�oslīns de Snitons. Drīz pēc tam D�oslīns stājās Londonas Mazpūķu tiesas priek�ā, un viņam piesprieda sodu � labās rokas nocir�anu.

Jūs tī�uprāt izvēlaties neiespējamus gadījumus.

Ak tā? Lūdzu, lai būtu lauva! Vai jūs vēlētos pārvērsties par lauvu?

Iespējams. Varbūt. Varbūt arī ne. Bet tam nav nekādas nozīmes! Es pie�krītu, ka pārvērtību burvestības ir tāds maģijas paveids, kurā jārīkojas taktiski, bet tas ta�u nenozīmē, ka tās nevarētu būt lietderīgas. Pajautājiet hercogam Velingtonam, vai viņam nebūtu gribējies pārvērst izlūkvirsniekus par lapsām

vai pelēm un ielaist francū�u nometnē! Varat man ticēt, viņ� vis nebūtu tik mazdū�īgs.

Neesmu pārliecināts, vai jums būtu izdevies panākt, lai Kahūns Grānts ir ar mieru pārvērsties par lapsu. [85] [1] iepriek� jau tika minēts, kā pulkve�leitnanta Kahūna Granta lielā mīlestība uz purpur- sarkano mundieri 1812. gadā viņu noveda pie kri�anas francū�u gūstā.

O, Grānts itin labprāt kļūtu par lapsu, ja vien viņam ļautu būt lapsai mundierī. Nē, nē, mums noteikti jāpievēr�as aureātiem. Daudz cītīgāk jāpēta D�ona Askglāsa dzīve un maģija, un kad mēs�

To gan nedariet. Pat nedomājiet!

Ko? Ko jūs runājat?

Esmu pati nopietnība, Streind�. Visā visumā man pret aureātiem nekas nav iebilstams. Jā, nudien, lielumis es ieskatu, ka jums ir taisnība. Angļi ļoti lepojas ar savu seno maģisko vēsturi � ar Godblesu, Stoksiju, Peilu un citiem. Angļiem nepatīk savos laikrakstos lasīt Norela noniecino�os spriedelējumus par senatnes burvju veikumu. Bet jūs iebrauksit otrā grāvī. Pārāk daudz runu par citiem karaļiem saērcinās Kabinetu. Jo sevi�ķi tagad, kad mūs kuru katru brīdi var iznīcināt joannīti.

Joannīti? Kas tie vēl par joannītiem?

Ko? Augstā debess, Streind�! Vai jūs vispār kādreiz ieskatāties laikrakstos?

Streind�s maķenīt sapīka:

Maģijas studijas aizņem lielāko daļu 110 mana laika. Patiesībā visu. Tur�klāt, vai zināt, pagāju�ajā mēnesī manai nolaidībai bija īpa�s attaisnojums.

Bet nav jau runa par pagāju�o mēnesi vien. Ziemeļu grāfistēs joannīti urdās jau �etrus gadus.

Jā, bet kas viņi tādi ir?

Tie ir amatnieki, kas nakts vidū iezogas fabrikās un sabojā ma�īnas. De�dzina fabrikantu namus. Rīko kaitīgas sapulces un kūda vienkār�o tautu dum�poties, izlaupa tirgus laukumus. [86] [1] vienkār�ā tauta Anglijas ziemeļos uzskatīja, ka pēdējos gados ir diezgan cietusi, � un tas nebija bez pamata. Trūkuma un bezdarba dēļ bija vēl pieaudzis vispārējais posts, ko iz�raisīja kar� ar francū�iem. Kad kar� bija beidzies, viņu labklājību sāka apdraudēt jaunas briesmas � apbrīnojamās ma�īnas, kas lēti ra�oja da�neda�ādas preces un atstāja viņus bez darba. Tādēļ nav jābrīnās, ka amatnieku vidū atradās tādi, kas centās iznīcināt �īs ma�īnas, lai nepaliktu bez iztikas līdzekļiem.

A, ma�īnlau�i! Jā, jā, tagad es zinu, par ko jūs runājat. Jūs vienkār�i ap�mulsinājāt mani ar to ērmoto vārdu. Kāds tad ma�inlau�iem sakars ar karali Kraukli?

Daudzi no tiem ir � vai vismaz tā apgalvo � viņa sekotāji. Uz katras iz�postītas fabrikas sienas viņi uztriepj ģerboni ar kraukli lidojumā. Viņu vado�ņiem ir pilnvaru vēstules, ko it kā parakstījis D�ons Askglāss, un viņi apgalvo, ka tas drīz atgriezīsies, lai atjaunotu savu Ņūkāslas karaļvalsti.

Un valdība to ņem nopietni? � Streind�s neticēja savām ausīm.

Nē, protams! Tik smieklīgi mēs neesam. Mēs baidāmies no kaut kā daudz ikdieni�ķāka � īsi sakot, no revolūcijas. D�ona Askglāsa karogs plīvo visos zie�meļos, no Notingemas līdz Ņūkāslai. Zināms, mums tur ir spiegi un ziņotāji, mēs zinām visu, ko �ie dumpinieki domā un dara. O, es nemaz negribu teikt, ka viņi visi tic drīzai D�ona Askglāsa pārnāk�anai. Lielais vairums ir tikpat saprātīgi kā mēs ar jums. Ta�u viņi zina, kāda vara viņa vārdam ir vienkār�ajā tautā. Rolijs Fi�ers-Dreiks, viņ� ir ievēlēts 110 Hemp�īras, Parlamentā ir ierosi�nājis ar likumu aizliegt "lidojo�ā kraukļa" karogu. Bet mēs nevaram aizliegt cilvēkiem pacelt viņu likumīgā karaļa karogu. [87] [1] Būtu grūti atrast vēl labāku ilustrāciju ērmotajām attieksmēm, kādas Londonas valdī�bai bija ar karaļvalsts ziemeļu grāfistēm. Valdība pārstāvēja Anglijas karali, ta�u Anglijas karalis bija karalis tikai valsts dienvidos. Ziemeļdaļā viņ� juridiski bija scne�als un aplieci�nāja likuma varu līdz tam laikam, kad labpatiks atgriezties D�onam Askglāsam. � Sers Volters nopūtās un iedūra dak�iņu bif�teka �ķēlē. � Citās valstīs, � viņ� turpināja, � par karaļiem, kas at�grie�as grūtos laikos, stāsta teiksmas. Tikai Anglijā viņi ir ierakstīti konstitūcijā.

Streind�s pavicināja dak�iņu, nespēdams sagaidīt, kad ministrs ļaus viņam ņemt vārdu:

Bet tas viss ta�u ir politika! Man ar to nav nekāda sakara. Es negrasos aicināt tautu no jauna pasludināt D�ona Askglāsa karaļvalsti. Vienīgais, ko es vēlos, ir mierīgi un racionāli izzināt viņa veikumu maģijas jomā. Kā mēs varam atjaunot angļu maģiju, ja nesaprotam, ko īsti gribam atjaunot?

Lūdzu, studējiet aureātus, bet D�onu Askglāsu atstājiet neziņas tumsībā, kur viņu jau iegrūdis Norels.

Streind�s papurināja galvu:

Norels saģiftējis jums prātu, samusinājis jūs pret D�onu Askglāsu. No�rels jūs visus no�āvējis.

Brīdi viņi ēda klusēdami, tad Streind�s iejautājās:

Vai es jums esmu stāstījis, ka Vindzoru pilī ir viņa portrets?

Kā portrets?

Askglāsa. Jocīga freska uz vienas pieņem�anu zāles sienas, gleznojis kāds itālie�u mākslinieks. Tur plecu pie pleca attēloti Edvards 111 un D�ons Askglāss � karalis karavīrs un karalis burvis. Pagāju�i gandrīz �etrsimt gadi, kop� D�ons Askglāss devās prom no Anglijas, un angļi joprojām nespēj iz�ķirties, dievināt viņu vai ienīst.

Kā tad! � sers Volters pikti atsaucās. � Ziemeļniekiem gan viss ir skaidrs. Tie kaut rit būtu gatavi apmainīt Vestminsteras valdī�anu pret viņa varu.66 Pats par sevi saprotams, laika gaitā ir bijis daudz viltvār�u, kas uzdevās par D�onu Askglāsu un lūkoja atkarot Ziemeļanglijas karaļvalsti. Slavenākais no viņiem bija kāds jauneklis, vārdā D�ons Vāravs, kuru 1487. gadā kronēja Daremas katedrālē. Viņu atbalstīja ļoti daudzi ziemeļu di�cil�i un arī da�i labi elfi, kas bija paliku�i karaļa pilsētā Ņūkāslā. Vāravs bija ļoti glīts puisis ar īsteni karaliskām manierēm. Viņ� pieprata vienkār�as bur�vestības, un viņa sekotāji elfi viņa klātbūtnē mīļuprāt uzbūra arī ko sare�ģītāku, un tas tika piedēvēts viņam. D�ons Vāravs bija klejojo�u burvju pāra dēls. Zēna gados viņu kādā gada�tirgū pamanīja Heksemas grāfs, kuram iekrita acīs tas, cik bērns bija līdzīgs teiku aprakstī�tajam D�onam Askglāsam. Hcksems samaksāja vecākiem septiņus �iliņus un dabūja zēnu. Ne māti, ne tēvu Vāravs vairs nekad neredzēja. Heksems turēja viņu slepenā vietā Anglijas ziemeļos un mācīja viņam karaliskas zinības. 1486. gadā grāfs cēla Vāravu gaismā un tas uzsāka savu neilgo valdī�anu Ziemeļanglijas karaļa kārtā. Lielākā nelaime bija tā, ka pārāk daudzi zināja par krāp�anu. Drīz Vāravs un Heksems sastrīdējās. 1490. gadā Heksems pēc Vārava pavēles tika nogalināts. �etri Heksema dēli sametās kopā ar Dienvidanglijas karali Henriju VII, uzbruka Vāravam un 1493. gadā sakāva viņu kaujā pie Veksapas. Vāravu ieslo�dzīja Londonas Tauerā un 1499. gadā sodīja ar nāvi.

Vēl savas tiesības uz D�ona Askglāsa troni vairāk vai mazāk veiksmīgi pieteica Pīrss Blek- mors un Deivijs San�osīrs. Pēdējo bie�āk dēvēja vienkār�i par Vasaras karali, jo vēl arvien nav zināms, kas viņ� patiesībā bija. Viņ� pirmo reizi parādījās Sanderlendas apkaimē 1536. gada maijā drīz pēc tam, kad Henrijs VII likvidēja klosterus. Tiek uzskatīts, ka viņ�, iespējams, bijis mūks kādā no lielajām ziemeļu abatijām � Fauntinzā, Rivo vai Hartfjū. At�ķirībā no Vārava un Blekmora Vasaras karalim nebija ziemeļu augstmaņu atbalsta un viņ� ari nemē�ģināja to iegūt. Viņam sekoja vienkār�ā tauta. Zināmā mērā var sacīt, ka viņ� bija nevis burvis, bet drīzāk mistiķis. Viņ� dziedināja slimos un mācīja saviem atbalstītājiem bijāt dabu un me�a zvērus � �is credo drīzāk atgādina divpadsmitā gadsimta burvja Tomasa Godblesa ieskatus, D�ons Askglāss neko tādu nav sludinājis. Vasaras karalis ar savu skrandaiņu bandu pat nemēģināja ieņemt Ņūkāslu, patiesībā viņ� vispār neko nemēģināja ieņemt. Visu 1536. gada vasaru viņ� kopā ar savu draudzi klejoja pa Ziemeļangliju, un it visur viņam piebiedrojās arvienjauni sekotāji. Septembrī Henrijs VIII raidīja pret viņu karaspēku. Vasaras karaļa draudze nebija gatava kaujai. Lielais vairums aizbēga atpakaļ uz savām mājām, tomēr da�i palika, lai cīnītos par savu karali, un tika nokauti pie Pantifrektas. Varbūt Vasaras karalis bija kritu�o vidū, bet varbūt viņ� vienkār�i pazuda.

7 Mums gan var likties, ka apsprie�anās ar miru�iem burvjiem ir kaut kas ārkārtējs, tomēr �ai maģiskajai norisei ir visaugstākajā mērā cienījama vēsture. Mārtiņ� Peils apgal�voja, ka maģiju mācījies no Vin�esteras Katrīnas (kura bija D�ona Askglāsa skolniece). Kat�rīna no Vin�esteras bija mirusi divsimt gadu pirms Mārtiņa Peila dzim�anas. Pats D�ons Askglāss esot sarunājies ar Merlinu, ar burveni 110 En-Doras, ar Mozu un Āronu, ar Jāzepu no Arimatejas un citiem seniem un godājamiem burvjiem.

Apmēram pēc nedēļas klajā nāca Famulus pirmais numurs. Divu dienu laikā viss laidiens bija izpārdots viena sensacionāla raksta dēļ. Misters Marejs, kur� visā drīzumā grasījās publicēt Streind�a "Angļu maģijas vēstures un prakses" pirmo sējumu, laimīgs gaidīja prāvu peļņu. Rakstā, kas bija tā satrau�cis sabiedrību, bija stāstīts, kā burvji var atmodināt miru�os, lai no tiem iegūtu derīgas ziņas. �is skandalozais (ta�u bezgala saisto�ais) temats izraisīja tik mil�zīgu interesi, ka klīda runas par vairākām jaunām dāmām, kas kritu�as ģībonī no tā vien, ka uzzināju�as par Famulus atra�anos mājā.7 Neviens neticēja, ka misters Norels kaut ko tādu būtu atļāvis publicēt, tādēļ visi, kam misters No�rels nebija simpātisks, ar īpa�u patiku iegādājās jauno �urnālu.

Hanover-skvēra namā misters Laselzs lasīja to priek�ā misteram Norelam:

"�kur burvim trūkst mākas un zinā�anu � un �ie vārdi attiecas uz vi�siem modernajiem burvjiem, mūsu Nacionālais Ģēnijs kop� senajiem laikiem �ai ziņā ir no�ēlojami panīcis, � ir visnotaļ ieteicams izsaukt kādu garu, kas dzīves laikā bijis burvis vai vismaz apliecinājis zināmas dotības �ai mākslā, ļa mēs pa�i nezinām, kā virzīties uz priek�u, vislabākais ir paaicināt kādu, kam piemīt zinā�anas un kur� tādā reizē spētu mums panākties pretim."

Viņ� visu izpostīs! � Norels me�onīgās dusmās iekliedzās. � Viņ� grib mani iznīcināt!

Tas tie�ām ir ļoti ērcino�i, � Laselzs nesatricināmā mierā atzīmēja, � un viņ� ta�u zvērēja seram Volteram, ka pēc sievas nāves ir metis maģijai mieru.

Ā! Mēs visi varam nomirt � puse Londonas var nozust no zemes vir�sus, bet Streind�s burs, kā būris, � viņ� tur neko nevar padarīt. Viņ� ir burvis līdz matu saknēm, viņ� vairs nevar apstāties. Bet maģija, pēc kuras viņ� dze�nas, ir ļauna! Un es nezinu, kā lai viņu no tās attur!

Mister Norel, lūdzams, nomierinieties, � atteica I.aselzs, � gan jau jūs drīz kaut ko izdomāsit.

Kad jāiznāk tai viņa grāmatai?

Mareja sludinājumos sacīts, ka pirmais sējums nāks klajā augustā.

Pirmais sējums!

O, jā! Vai tad jūs nezinājāt? Kopā būs trīs sējumi. Pirmajā sabiedrībai tiks izklāstīta visa angļu maģijas vēsture, otrajā sīki izskaidrota tās iedaba un tre�ajā likti pamati tās praksei nākotnē.

Misters Norels nostenējās, nokāra galvu un paslēpa seju plaukstās.

Zināms, � Laseizs domīgi sacīja, � lai cik kaitīgs arī būs grāmatas teksts, vēl vairāk mani biedē graviras�

Gravīras? � pārbīlī iekliedzās misters Norels. � Kādas gravīras?

Ak, jā, � Laseizs bija gatavs stāstītājs, � Streind�s atradis kaut kādu iebraucēju vai tamlīdzīgu plukatu, kas mācījies pie visiem labākajiem Itālijas, Francijas un Spānijas meistariem, un maksā viņam neprātīgas naudas summas, lai tas viņam izgatavotu gravīras.

Kādas gravīras? Kas tajās attēlots?

Jā, tie�ām � kas? � Laseizs no�āvājās. � Man nav ne mazākās nojaus�mas. � Viņ� atkal paņēma rokās Famulus un klusībā atsāka lasī�anu.

Misters Norels sēdēja, iegrimis dziļās domās, un grauza nagus. Pēc kāda brīs�niņa viņ� paraustīja zvana auklu un lika, lai atnāk �aildermass.

Austrumos no Londonas atrodas Spitlfīldsas priek�pilsēta, ko tuvu un tālu daudzina par vietu, kur au� brīni�ķīgu zīdu. Nekur citur Anglijā netop un ne�taps tik smalks un labs zīds kā Spitlfīldsā. Aizlaikus te cēla krietnus namus, ku�ros uz dzīvi apmetās prasmīgi audēji, zīda tirgoņi un krāsotāji, kas piekopa savu amatu un dzīvoja pārticībā. Diem�ēl, lai ari zīds, kas mūsu laikos nāk no Spitlfīldsas audēju stellēm nav ne par dzīparu sliktāks kā agrāk, �ī apkaime ir stipri gājusi uz leju. Nami ir netīri un nolaisti. Turīgie tirgoņi pārvāku�ies uz Islingtonu, Klerkenvelu un (ja viņi ir ļoti turīgi) uz Marīlebonas draudzi rietu�mos. �oslaikus Spitlfīldsā dzīvo nebūļi un plikadīdas, un to kā sērga apsēdu�i pui�eļi, zagli un citi kārtīgu pilsoņu mieram necie�ami subjekti.

Kādu sevi�ķi drūmu dienu, kad, vairodams dubļu lāmas, netīrās ielas pie- �ļāca auksts, pelēks lietus, Spitlfīldsas Elder-strītā iegriezās kāda kariete, kas ap�stājās pie augsta, �aura nama. Gan ku�ieris, gan sulainis, kas pavadīja karieti, bija tērpu�ies dziļās sērās. Sulainis nolēca no bukas, izplēta melnu lietussargu un, turēdams to sev priek�ā, atvēra durtiņas, pa kurām izkāpa D�onatans Streind�s.

Streind�s uz mirkli apstājās uz trotuāra, sakārtodams melnos cimdus un pārlaizdams skatienu Elder-strītai. Ja neņēma vērā divus sētas kran�us, kas sparīgi rakās pabiru kaudzē, iela bija pilnīgi tuk�a. Tomēr Streind�s turpināja skatīties apkārt, līdz pievērsās kādai durvju ailai ielas pretējā pusē.

Aila pilnīgi ne ar ko neizcēlās � tā bija ieeja kaut kādā noliktavā vai tam�līdzīgā namā. Trīs apdeldēti pakāpieni veda uz pamatīgām, melnām durvīm, virs kurām slija prāvs frontons. Durvis bija viscaur nolipinātas ar nospuru�ām teātru afi�ām un paziņojumiem, kas lasītājam vēstīja, ka tādā un tādā datumā tādā un tādā traktierī tiks izsolīta mistera tāda un tāda, eskvaira (bankrotējis), mantība.

D�ord�, � Streind�s uzrunāja sulaini, kas turēja lietussargu, � vai tu zīmē?

Piedodiet, ser?

Vai tu esi mācījies zīmēt? Vai tu izproti zīmē�anas pamatus? Priek�plā�nus, sānu plaknes, perspektīvu un tamlīdzīgas lietas?

Es, ser? Nē, ser.

Zēl. Redzi, man bērnībā tas bija jāmācās. Varu zīmēt gan ainavas, gan portretus � ļoti veiklus un ļoti garlaicīgus. Glu�i tādus pa�us kā jebkura cita izglītota amatiera darinājumi. Tavai nelaiķa saimniecei, at�ķirībā no manis, bija liegti dārgu zīmē�anas skolotāju pakalpojumi, toties pēc manām domām viņai bija daudz lielākas dotības. Viņas zīmētie cilvēku un bērnu akvareļi smal�kiem zīmē�anas meistariem iedvestu �ausmas. Tie atrastu, ka viņas figūras ir pārāk kokainas un krāsas pārāk spilgtas. Toties misis Streind�ai bija talants attē�lot raksturīgo gan sejās, gan augumos, viņa spēja saskatīt kaut ko apburo�u un asprātīgu arī glu�i ikdieni�ķās norisēs. Viņas darbos ir kas ļoti dzīvīgs un jauks, tie� � Streind�s aprāvās un brīdi klusēja. � Par ko es pirmīt runāju? Ā, pa�reizi. Zīmē�ana māca rūpīgi ieskatīties, un �is paradums dienās izrādās node�rīgs. Teiksim, lūk, �īs durvis�

Sulainis palūkojās uz durvīm.

��odien ir auksts, tum�s, lietains. Uz ielas ir ļoti maz gaismas, un tādēļ gandrīz nekrīt ēnas. Kur� katrs spriestu, ka �o durvju ailā jāvalda vienmērīgai tumsai; nevienam nevarētu ienākt prātā, ka tur būs ēna � es runāju par to tum�o ēnu, kas krīt no kreisās uz labo pusi, un tālab ailas kreisais stūris visu laiku paliek melns kā nakts. Un domāju, ka nebū�u kļūdījies, sacīdams tā: ja �odien būtu gai�a diena, ēna kristu pretējā virzienā. Nē, �ī ēna ir caur un cauri dīvaina. Nekas tāds dabā nav iespējams.

Sulainis palūkojās uz ku�ieri, meklēdams palīga, bet tas bija cie�i nolēmis neiesaistīties un neatlaidīgi raudzījās tālumā.

Saprotu, ser, � izstomīja sulainis.

Streind�s vēl arvien vērās uz durvjailu ar tikpat ieinteresētu un domīgu se�jas izteiksmi. Tad viņ� uzsauca:

�aildermas? Vai tas esat jūs?

Viss palika, kā bijis, ta�u pēc brī�a tum�ā ēna, ko tik rūpīgi bija pētījis Streind�s, ņēma un sakustējās. Tā atlobījās no durvīm kā slapj� palags no gultas, reizē mai�nīdama apveidus, sarukdama un pārvērzdamās, līdz pēdīgi kļuva par cilvēku: par D�onu �aildermasu.

�aildermass pasmaidīja savu greizo smaidu:

Mjā, ser, būtu bijis velti cerēt, ka man izdosies ilgi no jums slēpties.

Streind�s nospurcās.

Es gaidīju jūs jau pirms nedēļas vai vēl agrāk. Kur jūs kavējāties?

Saimnieks tikai vakar mani atsūtīja.

Un kā klājas jūsu saimniekam?

Ak, slikti, ser, gau�ām slikti. Viņ� vārguļo, mokās ar iesnām, galvassā�pēm un locekļu trīcē�anu. Kā parasti, kad ir ļoti noskaities. Un neviens nespēj viņu apkaitināt tik stipri kā jūs.

Man prieks to dzirdēt.

Starp citu, ser, es gribēju jums sacīt. Hanover-skvērā jūs gaida mazliet naudas. Jūsu honorāri no Valsts kases un Admiralitātes par 1814. gada pēdējo ceturksni.

Streind�am pārsteigumā acis iepletās apaļas.

Vai tie�ām Norels ir ar mieru atdot man to, kas man pienākas? Riju do�mājis, ka �ai naudai ne gailis pakaļ nedziedās.

�aildermass pasmaidīja.

Misteram Norelam par to nekas nav zināms. Vai man �ovakar atnest?

Katrā ziņā. Es pats nebū�u mājās, bet atdodiet D�eremijam. Sakiet, lū�dzu, �aildermas, man nudien gribas to zināt: vai Norels zina, ka jūs staigājat apkārt, kļūdams neredzams un pārvērzdamies par ēnu?

O, man ir gadījies �o to iemācīties. Es jau divdesmit se�us gadus kalpoju pie mistera Norela. Lai pilnīgi neko neiemācītos, man būtu jābūt briesmīgam aunapierem.

Protams, protams. Bet ne jau par to es jautāju. Vai Norels zina?

Nē, ser. Viņ� nojau�, ta�u zināt viņam negribas. Burvim, kur� savas die�nas vada, ieslēdzies starp grāmatām, ir vajadzīgs kāds, kas viņa vietā skraidītu apkārt.� Ne visu iespējams uzzināt sudraba bļodā ar ūdeni, jūs pats to saprotat.

Hmm. Labs ir, tad uz priek�u, cienītais! Izdibiniet to, kas jums uzdots!

Nams izskatījās ļoti nolaists, gandrīz neapdzīvots. Logi un sienas bija ļoti

netīri, visi slēģi aizdarīti. Streind�s un �aildermass palika uz ietves, bet sulainis kāpa aug�ā un pieklauvēja pie durvīm. Streind�am bija viņa lietussargs, savu�kārt �aildermass pret lietus �altīm palika pilnīgi vienaldzīgs.

Kādu brīdi nekas nenotika, ta�u drīz vien sulainis cie�āk pievērsās durvīm un uzsāka sarunu ar kādu personu, ko pārējie neredzēja. Lai kas arī bija �ī per�sona, Streind�a sulainis par to nebija augstās domās: viņa sarauktā piere, sānos iespiestās rokas, bardzīgā uzstā�anās � viss lika domāt par vissīvāko neiecietību.

Pēc kāda brī�a durvis atvēra ļoti sika, ļoti netīra un ļoti iztrūkusies kalpo- nīte. D�onatans Streind�s, �aildermass un sulainis devās iek�ā, un katrs pa kārtai uzmeta viņai skatienu; tik daudzu staltu un svarīgu personu skatieni nabadzīti pārbiedēja vai līdz nemaņai.

Streind�s nepūlējās likt sevi pieteikt � nepavisam neizskatījās, ka mazā kal- ponīte spētu to izdarīt. Licis �aildermasam sekot, Streind�s uzskrēja pa kāpnēm un taisnā ceļā devās iek�ā vienā no istabām. Tur, nespodrā gaismā, kas nāca no liela daudzuma sve�u, kuras dega tādā kā miglā � likās, �ai mājai ir pa�ai savi, neatkarīgi laika apstākļi, � viņi uzgāja gravieri mesjē Minervuā un viņa pa�līgu mesjē Forsalkjē.

Mesjē Minervuā nebija liels vīrs: augumā viņ� bija visai pasīks. Viņam bija gari mati, tum�i, mirdzo�i un mīksti kā brūna zīda �ķetere. Tie sniedzās viņam līdz pleciem un krita sejā, kad viņ� noliecās pār darbu � proti, gandrīz visu laiku. Arī acis viņam bija neparastas � lielas, valgas un brūnas, tās liecināja, ka viņ� ir dienvidnieks. Mesjē Forsalkjē ārienes ziņā bija uzkrīto�s pretstats savam ārkārtīgi pievilcīgajam saimniekam. Viņam bija kaulains ģīmis ar dziļi iedu- bu�ām acīm, skūta, blāviem rugājiem klāta galva. Tomēr �im kārnajam, gan�drīz ģindenīgajam subjektam piemita brīnum izsmalcinātas manieres.

Abi bija bēgļi no Francijas, ta�u Spitlfīldsas iemītnieki nemū�am nespētu saskatīt smalko at�ķirību starp bēgli un ienaidnieku. Visa apkaime zināja, ka mesjē Minervuā un mesjē Forsalkjē ir francū�u spiegi. �ī netaisnīgā slava viņiem sagādāja daudz cie�anu: Spitlfīldsas pui�eļu un skuķu bariem lielākie svētki bija uzglūnēt abiem francū�iem, iekaustīt viņus un izvārtit dubļos � tās man�tas Spitlfīldsā bija atliku likām. Pieaugu�ie francū�u kaimiņi atveldzēja sirdi, bļaustīdamies, svilpdami un atteikdamies pārdot jebko noderīgu vai vajadzīgu. Streind�s bija nācis palīgā, uzstādamies kā vidutājs starp mesjē Minervuā un nama īpa�nieku, un pierunājis pēdējo izrādīt lielāku izpratni pret mesjē Miner�vuā raksturu un apstākļiem, � kā arī nosūtījis D�eremiju D�onsu uz visiem apkaimes traktieriem dzert d�inu un uzsākt sarunas ar vietējiem iedzīvotājiem, lai visi uzzinātu, ka abu francū�u aizgādnis ir viens no diviem Anglijas burvjiem. "Un," Streind�s D�eremijam sacīja, pamāco�i paceldams pirkstu, "ja viņi at�bild, ka Norels ir di�āks, nestrīdies pretī, bet norādi, ka es esmu ātrākas dabas un ļoti ņemu ļaunā necienīgu izturē�anos pret maniem draugiem." Mesjē Miner�vuā un mesjē Forsalkjē bija pateicīgi par �iem pūliņiem, ta�u, atrazdamies tik spiedīgos apstākļos, atklāja, ka viņu labākais draugs ir brendijs, ja to kārtīgi lieto no agra rīta līdz vēlam vakaram.

Viņi negāja ārā no Elder-strītas nama. Sargājoties no spitlfīldsie�u nevies- mīlības apliecinājumiem, slēģi dienu un nakti palika nolaisti. Abi dzīvoja un strādāja sve�u gaismā un sen bija sarāvu�i visas pazī�anās ar pulksteņiem. Ierau�got Streind�u un �aildermasu, viņi manāmi izbrīnījās, būdami tādās domās, ka patlaban ir nakts vidus. Viņiem bija viena kalpone � sīciņā bārenīte ar lie�lajām acīm �, kas nesaprata, ko viņi saka, un ļoti baidījās no viņiem; kā viņu sauc, neviens no abiem nezināja. Ta�u nevērīgie, majestātiskie francū�i iztu�rējās pret viņu laipni un bija pie�ķīru�i meitenei istabiņu ar dūnu pēli un linu palagiem � tālab drūmais nams meitenei �ķita visīstākā paradīze. Viņas gal�venais pienākums bija pienest gravieriem ēdamo, brendiju un opiju, pēc tam abi dalījās ar meitenīti, brendiju un opiju paturēdami sev, bet lielāko daļu ēdamā atdodami viņai. Vēl viņa stiepa un sildīja ūdeni, lai abi varētu nomazgāties un noskūties � jo francū�i bija visai lepnīgi ļaudis. Toties pret netīrību un nekār�tību, kas valdīja visapkārt, viņi izturējās ar vislielāko vienaldzību, un labi vien bija, tāpēc ka no saimniecības lietām mazā bārenīte saprata tikpat daudz, cik no senebreju valodas.

Visur mētājās bieza papīra loksnes un tintē noķēpātas lupatas. Malu malās stāvēja alvas �ķīvji ar aizvēsturiskām siera garozām un podi, kuros bija samesti spalvaskāti un ogles gabali. Tepat bija vecīga selerija, kas neveselīgi ilgi bija dzī�vojusi pārlieku cie�ā tuvībā ar ogļu spaini. Sienu ap�uvuma paneļi un tum�ās, netīrās tapetes no vienas vietas bija nospraudītas ar gravīrām un skicēm � viena no tām bija sevi�ķi izdevies Streind�a portrets.

Smulīgā dārziņā aiz nama auga ābele, kas agrāk bija lauku koks � tad iera�dās pelēkā Londona un aprija visus tās jaukos, zaļos kaimiņus. Kāds nezināms �ā nama iemītnieks neizskaidrojamā �akluma lēkmē bija visus ābolus nolasījis un salicis uz palodzēm, kur tie stāvēja jau nezin kuro gadu � vispirms kļū�dami par veciem āboliem, pēc tam par uzblīdu�iem ābolu līķiem un visbeidzot par ābolu rēgiem. Namam bija savs ļoti izteikts smārds � to veidoja tinte, pa�pīrs, ogles, brendijs, opijs, pūsto�i āboli, sveces, kafija � un visam piejaukts neatkārtojamais aroms, ko izplata divi vīrie�i, kuri dienu un nakti strādā visai �aurā telpā un kurus nekad, nekādos apstākļos neizdosies pierunāt atvērt logu.

Patiesībā Minervuā un Forsalkjē bie�i aizmirsa, ka zemes virsū vispār ir tādas vietas kā Spitlfīldsa vai Francija. Viņi dienu no dienas dzīvoja Streind�a grāmatas gravīru pasaulītē � un tā nudien bija ļoti savāda pasaule.

Tajā bija garas ailes, celtas drīzāk no ēnām, nevis no kā cita. Tum�as sprēgās sienās ļāva noskārst citas ailes, un likās, gravīrās no iek�puses attēlots labirints vai kas līdzīgs. Citās lapās varēja redzēt platas kāpnes, kas veda lejup pie tum��iem pazemes kanāliem. Skicēs bija attēlots pla�s, tum�s tīrelis, pa kuru līku�moja aizmirsts ceļ�. Likās, skatītājs uz to lūkojas no liela augstuma. Tālu, tālu priek�ā uz ceļa bija ēna � vien �vīka ceļa bālajā virsmā � pārāk tālu, lai varētu noģist, vai tur apstājies vīrietis, sieviete vai bērns, vai tā vispār ir cilvēciska būtne, ta�u tās atra�anās �ai tuk�ājā kaut nezin kāpēc modināja lielu nemieru.

Vienā no gravīrām bija redzams kaut kas līdzīgs vientuļam tiltam pār neiz�mērojamu, miglainu tuk�umu � varbūt pāri pa�ām debesīm �, un, kaut arī tilts bija mūrēts no tādiem pa�iem laukakmeņiem kā ailes un kanāli, tam gar malām, tverdamās pie tilta lielajiem balstiem, vijās sīciņas kāpnītes. �īs kāp�nītes izskatijās gau�ām trauslas, likās, tās būvētas daudz nemākulīgāk nekā tilts, ta�u daudz jo daudz tādu vijās lejup cauri mākoņiem, Dievs zina kurp.

Streind�s līkņāja ap �īm lapām, un viņa aizrautība līdzinājās atdevībai, ar kādu �im darbam nodevās pats Minervuā; Streind�s pra�ņāja, pēla, izteica ierosinājumus. Ar abiem gravieriem viņ� sarunājās franciski. Viņam par pār�steigumu, �aildermass visu lieliski saprata un pat uzdeva Minervuā pāris jau�tājumus tā dzimtajā valodā. Diem�ēl franciski �aildermass runāja ar tik stipru dzimtās Jork�īras akcentu, ka Minervuā neko nesaprata un pavaicāja Strein�d�am, vai �aildermass neesot holandietis.

Zināms, � Streind�s �aildermasam pie auss noteica, � viņiem viss iznāk ļoti latīnisks � gau�ām atgādina Pallādio un Piranēzi darbus, bet viņi tur neko nevar padarīt � viņi tā ir mācīti. Kā tu esi mācīts, tā arī dari. Es kā burvis nekad nebū�u īsts Streind�s � vai vismaz nebū�u tikai Streind�s: manī ir pārāk daudz no Norela.

Ak tādas ainas jūs redzējāt Karaļa ceļos? � �aildermass jautāja.

Jā.

Un kas tā par valsti, uz kuru ved �is tilts?

Streind�s noraudzījās uz �aildermasu ar neslēptu ironiju.

Nezinu, ak, burvi. Kādas ir jūsu domas?

�aildermass paraustīja plecus.

Es teiktu, uz Elfu valsti.

Iespējams. Bet man sāk likties, ka zeme, ko mēs dēvējam par Elfu valsti, pa�tiesībā sastāv no daudzām valstīm. Tikpat labi varētu sacīt, ka tilts ved "kaut kur".

Cik �ie novadi ir tālu?

Netālu. Es izgāju�no Kovent-gārdena un tos visus redzēju pusotras stun�das laikā.

Vai tās bija grūtas burvestības?

Nē, ne visai.

Un vai jūs man pateiksit, kādas tās bija?

Ar vislielāko labpatiku. Jums būs vajadzīgi atklāsmes buramvārdi � es izmantoju Donkāsteru. Pēc tam vieni ku�anas vārdi, lai izkausētu spoguļa virsmu. Tajās grāmatās, kuras man gadījies redzēt, ku�anas vārdu ir bez sava gala, bet, cik nu es spēju spriest, tie visi nekam neder, tādēļ man nācās izstrādāt pa�am savus � ja vēlaties, varu jums uzrakstīt. Vispēdīgi, pār �iem abiem bu- ramvārdiem jāpārjumj takuzints burvestība. Tas ir svarīgi, citādi es �aubos, vai jūs kādreiz tiksit no turienes ārā. � Streind�s apklusa un ieskatījās �ailder�masam acīs. � Vai jūs saprotat?

Visnotaļ, ser.

Labi. � Iestājās klusums. To pārtrauca Streind�s:

�aildermas, vai jums nav pienācis laiks atstāt mistera Norela dienestu un pārnākt pie manis? Nekādas blēņas par kalpo�anu nav vajadzīgas. Jūs vien�kār�i būtu mans māceklis un palīgs.

�aildermass pasmējās.

Ha, ha! Paldies, ser. Paldies! Ta�u mums abiem ar misteru Norelu vēl ir �is tas nokārtojams. Vēl par agru. Turklāt man bail, ka es būtu ļoti slikts mā�ceklis � pat sliktāks par jums.

Streind�s smaidīdams domāja.

Laba atbilde, � viņ� visbeidzot sacīja, � tomēr man diem�ēl jāteic, ka pavisam pārliecino�a tā nav. Es neticu, ka jūs no visas tiesas spējat atbalstīt No�relu. Viens vienīgs burvis visā Anglijā! Vieni vienīgi ieskati par maģiju! Nav ta�u iespējams, ka jūs tam piekrītat! Jūsu raksturā pretrunu ir vismaz tikpat daudz cik manā! Nāciet pie manis un runāsim pretī kopā!

Bet tad ta�u, ser, man vajadzēs būt ar jums vienisprātis, vai ne? Es ne�zinu, kā beigsies jūsu sāncensība ar Norelu. Esmu jautājis kārtīm, ta�u atbilde liekas te �āda, te tāda. Nākotnē notiks kaut kas tik sare�ģīts, ka manas kārtis nespēj to skaidri izteikt, un es nevaru izgudrot īsto jautājumu, ko tām uzdot. Klausieties, ko es darī�u. Do�u jums solījumu. Ja jūs cictīsit neveiksmi un mis�ters Norels paliks uzvarētājs, es patie�ām aizie�u 110 viņa dienesta. Es stā�os jūsu pusē, visiem spēkiem cīnī�os ar viņu, un es jau nu pratī�u viņu tirdīt, � tad Anglijā joprojām būs divi burvji un divi ieskati par maģiju. Bet, ja viņ� zaudēs un jūs uzvarēsit, es stā�os preti jums. Vai tagad esat apmierināts?

Streind�s smaidīja.

Jā, tagad ir pietiekami pārliecino�i. Dodieties atpakaļ pie mistera Norela un nododiet viņam manus sveicienus. Sakiet, ka es ceru � viņ� būs apmieri�nāts ar atbildēm, kuras es jums devu. Ja viņ� vēlas zināt vēl kaut ko, jūs atradī�sit mani mājās rīt ap pulksten �etriem.

Paldies, ser. Jūs izturējāties ļoti godīgi un atklāti.

Kāpēc lai es tā neizturētos? Tas jau ir Norels, kam patīk noslēpumainība, ne es. Es nepateicu jums neko tādu, par ko jau neesmu uzrakstījis savā grā�matā. Paies mēnesis, un visi karaļvalsts iedzīvotāji � vīri, sievas un bērni � varēs to izlasīt, pārdomāt un nonākt pie saviem spriedumiem. Nudien nespēju iedomāties, ko Norels varētu pastrādāt, lai to nepieļautu.

1816. gada marts

Da�as dienas pēc vieso�anās pie gravieriem Streind�s uzaicināja seru Volteru un lordu Porti�edu uz vakariņām. Abi d�entlmeņi ne reizi vien bija ieturēju�i pie Streind�a maltītes, ta�u pēc Streind�a kundzes nāves viņi Soho-skvērā vēl nebija ciemoju�ies. Nams viņiem �ķita pārvērties uz slikto pusi. Liekas, Streind�s bija atgriezies pie sava agrākā vecpui�a dzīvesveida. Galdi un krēsli jau bija no�zudu�i zem papīru kalniem. Malu malās varēja atrast nepabeigtas grāmatas nodaļas, un salonā viņ� bija sācis aprakstīt pat tapetes.

Sers Volters gribēja noņemt no kāda krēsla grāmatu kaudzi.

Nē, nē! � iekliedzās Streind�s. � Neaiztieciet! Tur viss ir salikts ļoti no�teiktā kārtībā!

Bet kur tad lai es sē�u? � sers Volters apjucis jautāja.

Streind�s pikti noelsās, it kā �ī nu būtu pagalam nesaprātīga vēlme. Tomēr viņ� aizvāca grāmatas un, to darīdams, tikai reizi ļāvās izklaidībai un sāka vienu no tām lasīt. Divkārt izlasījis zīmīgo vietu un kaut ko pierakstījis uz tapetēm, viņ� tūdaļ spēja 110 jauna pievērsties viesu uzņem�anai.

Es ļoti priecājos, ka jūs esat atnācis, milord, � viņ� uzrunāja Porti�edu. � Esmu visiem pra�ņājis par Norelu � dro�i vien tikpat neatlaidīgi, kā viņ� pra�ņā par mani. Ceru, ka jūs varēsit man daudz pastāstīt.

Es it kā jums jau visu pateicu, � sērīgi novilka sers Volters.

Kā tad, kā tad. Jūs man pastāstījāt, kur Norels bijis un ar ko runājis, un ko par viņu domā visi ministri, ta�u es viņa gai�ībai jautāju par maģiju, un jūsu sapra�ana par maģiju ir tik niecīga�

�ka pietiktu labi ja kvardrātcollai tape�u? � sers Volters minēja.

Uz mata. Runājiet, milord! Stāstiet! Ko misters Norels pēdējā laikā sadarījis?

Jā, � atsaucās lords Porti�eds, � viņ� pēc lorda Liverpūla pasūtinājuma izstrādā burvestību, kas neļautu Napoleonam Bonapartam no jauna izbēgt � vēl viņ� studē "Traktātus par Gaismas karaļvalsti un Tumsības karaļvalsti". Viņam �ķiet, ka viņ� ir atklājis kaut ko jaunu.

Ko? � Streind�s satraucies iekliedzās. � Viņ� kaut ko atklājis "Traktātos"? [88]

Viņ� kaut ko uzgājis Kromforda izdevuma 72. lappusē. Jaunu pielieto�jumu "Nāves izsauk�anas buramvārdiem". Es tur neko nesaprotu. [89] [1] gadu simteņiem �ī pasā�a tika uzskatīta par visai saisto�u, ta�u arī ne vairāk: praktisku vērtību pētnieki tajā nemeklēja, jo mūsu laikos vairs neviens netic, ka Nāve ir persona, kuru iespējams iztaujāt, vadoties pēc Peila norādījumiem.[1] Maģijas pētniekus vienmēr ļoti satrauc jauni atklājumi di�ā doktora Peila dzīvē un darbos. Mārtiņam Peilam angļu maģijas vēsturē ir īpa�a vieta. Pirms Streind�a un Norela parādī�anās viņ� bija vienīgais ievērības cienīgais praktizējo�ais burvis, kas savas burves�tības pierakstīja, lai par tām varētu uzzināt arī citi. Tālab pats par sevi saprotams, ka viņa grāmatas ir īpa�ā vērtē. Liekas, misters Norels ieskata, ka ar �ā pa�a principa palīdzību var dziedināt cilvēku un dzīvnieku slimības � likt slimībai iziet ārā no sirdzēja ķermeņa, it kā tā būtu dēmons.

Ā, tā vieta! � Streind�s bija varen atvieglots. � Jā, jā! Es zinu, par ko jūs runājat. Es par to iedomājos jau pērnajā jūnijā. Ak, tad Norels tikai tagad ir to sapratis, ja? Hā, teicami!

Daudziem likās ērmoti, ka viņ� pēc jūsu aizie�anas nav pieņēmis sev citu mācekli, � lords Porti�eds turpināja, � un es zinu, ka pieteicās daudzi. Ta�u viņam neviens nederēja. Patiesībā es nedomāju, ka viņ� maz ar kādu no �iem jaunekļiem aprunājās, �aubos, vai viņ� atbildēja uz to vēstulēm. Viņam ir ļoti augstas prasības, un jums, ser, neviens nespēj līdzināties.

Streind�s smaidīja.

Nu, viss ir tie�i tā, kā es domāju. Viņ� tik tikko spēj paciest to, ka ir vēl otrs burvis. Tre�ā parādī�anās iedzītu viņu kapā. Drīzumā es to izmanto�u un viņu pievārē�u. Cīņā par to, kādai būt angļu maģijai, pu�u spēki būs pagalam nevienlīdzīgi. Būs viens vienīgs norelie�u burvis un du�iem streind�ie�u � vai vismaz tik daudz, cik es spē�u izaudzināt. Man ir padomā padarīt D�eremiju D�onsu par tādu kā anti-Caildermasu. Viņ� braukātu apkārt un meklētu cil�vēkus, kurus Norels un �aildermass ar varu atrunāju�i no maģijas studijām, un tad mēs abi pierunātu viņus tās atsākt. Es jau esmu apspriedies ar vairākiem jaunekļiem. Divi vai trīs liekas ļoti daudzsolo�i. Lorda Coldekota otrais dēls Henrijs Porfuā ir izlasījis veselu kaudzi tre�ās �ķiras grāmateļu par maģiju un piektās �ķiras burvju dzīvesstāstiņu. Runāt ar viņu tāpēc ir diezgan garlaicīgi, bet ne jau viņ�, nabags, pie tā ir vainīgs. Otrs ir Viljams Hedlijs-Braits, viņ� bija viens no Velingtona adjutantiem pie Vaterlo, bet tre�ais � jocīgs vīriņ� vārdā Toms Levi, viņ� �obrīd strādā Norvi�ā par deju skolotāju.

Deju skolotājs? � sers Volters savilka uzacis. � Vai tad �ādus cilvēkus vaja�dzētu pamudināt uz maģijas studijām? Vai tad maģija nav īstenu d�entlmeņu profesija?

Kāpēc gan? Turklāt man �is Levi patīk vislabāk. Pirmo reizi daudzu gadu laikā es sastapu cilvēku, kuram maģija sagādā prieku, � bez tam viņ� vienī�gais no trijotnes ir apguvis �o to no praktiskās maģijas. Viņ� lika, āre, tam logu rāmim riest zarus un lapas. Jūs dro�i vien brīnījāties, kāpēc �is logs ir tik ērmots.

Godīgi sakot, � atbildēja sers Volters, � �ajā istabā ērmību ir tik daudz, ka logu es pat nepamanīju.

Zināms, Levi negrasījās rāmi tā atstāt, � Streind�s stāstīja, � ta�u vi�ņam neizdevās aizburt zaļoksnību prom; arī es to nespēju. Laikam vajadzēs likt D�eremijam, lai atved galdnieku, un tas savedīs visu kārtībā.

Jauki, ka jūs esat atradis tik daudz piemērotu jaunekļu, � sers Volters atzinīgi noteica. � Tas sola angļu maģijai spo�u nākotni.

Bija pieteiku�ās arī vairākas jaunas dāmas, � atzinās Streind�s.

Dāmas! � lords Porti�eds iesaucās.

Protams! Kāpēc gan sievietes nevarētu mācīties maģiju? Kārtējie Norela uztieptie maldi.

Hmm. To kļūst arvien vairāk un vairāk, � aizrādīja sers Volters.

Kā kļūst vairāk?

Norela uztieptu maldu.

Ko jūs ar to gribat teikt?

Neko! Neko! Tikai neņemiet ļaunā! Ta�u es ievēroju, ka jūs pats ne�pieminējāt, ka grasītos pieņemt mācekļos arī dāmas.

Streind�s nopūtās.

Vienvienīgi praktisku apsvērumu dēļ. Burvis un viņa māceklis kopā pa�vada daudz laika, kopā lasa un pārrunā izlasīto. Ja Arabella vēl būtu dzīva, es dro�i vien būtu pieņēmis arī skolnieces, turpretim tagad man vajadzētu no�ņemties ar pavadonēm, biedrenēm un visādām citām garlaicīgām lietām, ku�rām man �obrīd nepavisam nav pacietības. Priek�roka tomēr ir maniem pētījumiem.

Un kādas jaunas burvestības jūs vēlaties mums atklāt, mister Streind�? � lords Porti�eds ded/.īgi painteresējās.

Ahā! Labi, ka jūs pajautājāt! Es par �o lietu esmu daudz domājis. Ja es gribu, lai angļu maģijas atjaunotne turpinās � proti, lai tā nepaliek Gilberta Norela kundzības varā �, tad man jāapgūst kaut kas jauns. Bet jaunas burves�tības viegli nedodas rokā. Es varētu doties uz Karaļa ceļiem un lūkot nokļūt tajos novados, kur maģija ir nevis izņēmuma gadījums, bet vispārējs likums.

�ēlīgais Dievs! � sers Volters iekliedzās. � Atkal tās pa�as runas! Vai jūs esat pavisam traks? Mēs ta�u it kā nospriedām, ka vecie Karaļa ceļi ir pārāk bīs�tami, lai būtu pieļaujams�

Jā jau, jā! Jūsu ieskati man ir labi zināmi. Jūs pietiekami daudz esat man pātarojis. Bet jūs neļāvāt man pabeigt! Es tikai uzskaitīju iespējas. Uz Karaļa ceļiem es nedo�os. Esmu savai� es Arabellai apsolīju to nedarīt. [90] [1] Daudzi no mums mēdz pretoties aizliegumiem, kurus mums uztiepj draugi un tuvi�nieki, bet kā viss mainās, kādam no mīļajiem nelaimīgā kārtā aizejot viņsaulē! Tad aizlie�gums kļūst par svētu mantojumu.

Pēc �iem vārdiem iestājās klusums. Streind�s nopūtās, un viņa seja satumsa. Bija noprotams, ka viņ� domā par kaut ko � vai par kādu � citu.

Es alla� esmu augsti cienījis misis Streind�as spriedumus, � sers Volters klusi ierunājās. � Klausīdams viņas padomam, jūs rīkotos visgudrāk. Streind�, es jūtu līdzi � pats par sevi saprotams, ka jūs vēlaties apgūt jaunas burvestības � tāda būtu katra pētnieka sirds vēlme, � bet ir ta�u skaidrs, ka vienīgais dro��ais maģijas apguves veids ir grāmatu lasī�ana.

Bet man nav grāmatu! � Streind�s ieaurojās. � Augstais Dievs! Es apso�los lēnprātīgi sēdēt mājās kā neprecēta krustmāmiņa, ja tikai valdība ar likumu piespiestu Norelu parādīt man Hartfjū bibliotēku! Bet, tā kā valdība �o laipnību man liedz, man neatliek nekas cits, kā vairot zinā�anas, kā nu es pats to spēju.

Ko īsti jūs darīsit? � vaicāja lords Porti�eds.

Izsauk�u elfu, � Streind�s mundri attrauca. � Jau vairākas reizes esmu mēģinājis.

Vai tad misters Norels strikti neapgalvo, ka elfu izsauk�ana ir ļoti bīs�tama lieta? � tincināja sers Volters.

Nav daudz tādu lietu, kuras misters Norels neuzskatītu par ļoti bīs�tamām, � Streind�s attrauca, mēreni aizkaitināts.

Tiesa. � Sers Volters apmierinājās. Galu galā elfu izsauk�ana bija senat�nes svētīta angļu burvestība. Visi aureāti izsauca elfus, un visi argentie�i vēlējās to darīt.

Bet vai jūs, ser, skaidri zināt, ka tas vispār ir iespējams? � lords Porti��eds jautāja. � Lielākā daļa zino�u vīru ir vienisprātis, ka elfi Anglijā vairs nav sastopami.

Jā, vispārējais viedoklis tie�ām tāds ir, � Streind�s neiebilda,� ta�u es gandrīz ne�aubos, ka 1814. gada novembrī, pāris mēne�u, pirms mani un No�rela ceļi �ķīrās, es atrados kāda elfa sabiedrībā.

Ai, vai tie�ām! � lords Porti�eds iesaucās.

Jūs neesat to pieminējis, � aizrādīja sers Volters.

Agrāk es par to nedrīkstēju runāt, � Streind�s paskaidroja. � Ja es, bū�dams Norela māceklis, par kaut ko tādu iepīkstētos, notiktu briesmu lietas. No�rels spertu zemes gaisā.

Mister Streind�, kāds viņ� bija? � lords Porti�eds nepacietīgi taujāja.

Elfs? Nezinu. Es viņu neredzēju. Tikai dzirdēju. Viņ� spēlēja mūziku. Turpat bija vēl viens cilvēks, un viņ�, man liekas, elfu gan dzirdēja, gan re�dzēja. Bet jūs tikai padomājiet, cik vērtīgi būtu tikties ar �ādu personu! Neviens burvis, ne dzīvs, ne mi^is, nespētu man tik daudz iemācīt. Mums, burvjiem, elfi ir visu ilgu avots. Maģija ir viņu dabiskais stāvoklis! Runājot par grūtībām � nu, ir vienas vienīgas, tās pa�as vecās: man ir visai blāva nojausma, kā to iz�darīt. Lai atkal sastaptu �o elfu, esmu skaitījis du�iem buramvārdu, izdarījis visu, par ko esmu dzirdējis vai lasījis, bet �iks vien ir iznācis. Sitiet mani vai nost, bet es nesaprotu, kālab Norels tik briesmīgi nopūlas, aizliegdams to, ko neviens tāpat nespēj paveikt. Varbūt jūs, milord, zināt kādus buramvārdus elfu izsauk�anai?

Es zinu daudzus, � lords Porti�eds atbildēja, � ta�u ne�aubos, ka jūs, mister Streind�, tos visus jau esat izmēģinājis. Ser, vienīgi jūsu spēkos ir atjau�not zudu�ās zintis!

Ak! � Streind�s nopūtās. � Lāgiem man �ķiet, ka nekas nav zudis. Pa�tiesībā tas viss ir atrodams Hartfjū bibliotēkā.

Jūs sacījāt � elfu redzējis un dzirdējis vēl viens cilvēks? � atgādināja sers Volters.

Jā.

Un �is cilvēks, jādomā, nebija Norels?

Nē.

Tā, tā. Un ko �is cilvēks teica?

Viņ� bija� apmulsināts. Viņam �ķita, ka viņ� redz eņģeli, ta�u zināmu dzīvesveida un domā�anas ieradumu pēc viņam tas nebūt nelikās tik dīvaini kā jūs varētu domāt. Lūdzu piedo�anu, ta�u goda pienākums liedz man par �iem apstākļiem pastāstīt ko vairāk.

Jā, jā! Lai jau paliek! Bet jūsu biedrs elfu redzēja. Kā tad tā?

Ē, es zinu, kāpēc viņ� to spēja. Viņam bija kāda ļoti zīmīga īpatnība, ku�ras dēļ viņ� spēja redzēt elfus.

Hm, varbūt arī jūs spētu to likt lietā?

Streind�s apsvēra sera Voltera vārdus.

Nedomāju vis, ka es to varētu. Tā ir laimes spēle, glu�i tāpat kā vienam cilvēkam ir zilas acis, bet citam � brūnas. � Viņ� apklusa un saspringti prā�toja. � Bet, nē varbūt tā nemaz nav. Varbūt jums tomēr ir taisnība. Ja padomā, �ī doma vairs ne�ķiet tik nejēdzīga. Atcerieties aureātus! Da�i no viņiem tra�kumā un me�onībā bija elfu tuvākie līdzinieki! Atcerieties Ralfu Stoksiju un viņa elfu kalpu Viltus Tomu Zilo! Stoksija jaunībā tie abi gandrīz nebija at�ķi�rami! Varbūt es esmu pārāk rāms, pārāk pieradināts burvis. Bet kā tiek pie neliela trakuma? Katru dienu satieku trakos uz ielas, bet ne reizi neesmu palau�zījis galvu, kā viņi kļuvu�i traki. Varbūt man jāsāk klaiņot pa vientuļiem tīre�ļiem un klin�ainām piekrastēm? Tās alla� biju�as ārprātīgo iecienītas vietas � vismaz romānos un lugās. Varbūt me�onīgā Anglija padarīs mani traku.

Streind�s piecēlās un piegāja pie salona loga, kā cerēdams, ka skatienam pa�vērsies me�onīgā Anglija � ta�u pavērās vienīgi gau�ām parasts skats uz Soho- skvēru blīva, pelēka lietus vīslā. � Rādās, Poul, jūs būsit trāpījis.

Es? � sers Volters iesaucās, sabijies no tā, pa kādu ceļu viņa izteikumi aizvedu�i burvi.� Es neko tādu nedomāju!

Bet, mister Streind�, � jaukais lords Porti�eds mēģināja vest draugu pie prāta, � jūs ta�u noteikti nerunājat nopietni. Tik gudrs cilvēks kā jūs � un ap�galvojat, ka vēlaties kļūt par� klaidoni! Ser, ser, tas ir glu�i neiedomājami.

Streind�s sakrustoja rokas uz krūtīm, uzmeta vēl vienu skatienu Soho- skvēram un bilda:

Labs ir, �odien vēl nekur nedo�os. � Tad viņ� pasmaidīja savu pa�ironisko smaidu un gandrīz izskatījās pēc agrākā Streind�a. � Pagaidī�u, kamēr pāriet lietus. [91]

1816. gada aprīlis/septembra beigas

Streind�a draugi nopriecājas, dzirdēdami, ka viņ� tomēr nepametīs savus omu�līgos namus, krietnos ienākumus un kalpus un nedosies klejot vējā�un lietū, tomēr jaunās vēsmas viņa noskaņojumā tikai retā 110 tiem nemodināja lielas ba�as. Draugi visnotaļ pamatoti baidījās, ka Streind�s atmetis jebkādu apdo�mību un bez liekas gudro�anas trauksies apgūt jebkādu � arī visbīstamāko � maģiju. Pagaidām Arabellai dotais solījums atturēja viņu no do�anās uz Karaļa ceļiem, ta�u nekādi sera Voltera brīdinājumi neliedza viņam nemitīgi runāt un domāt par D�onu Askglāsu un tā pavalstniekiem no elfu cilts.A Pat D�ons Askglāss, kura valdī�anā atradās trīs karaļvalstis un kur� pārzināja visu Angli�jas maģiju, nebija pavisam svabads no tieksmes doties ilgos, noslēpumainos klejojumos. 1241. gadā viņ�, pateicis kalpam, ka pēc vienas dienas būs atrodams aizmidzis uz sola pie pavarda, atstāja savu Ņūkāslas namu un nozuda mīklainā veidā, kas zināms tikai burvjiem.

Nākamajā dienā kalps un Karaļa saimes ļaudis nāca pie pavarda, ta�u Karali uz sola neatrada. Viņi meklēja Karali ik rītu un ik vakaru, bet viņa kā nebija, tā nebija.

Karaļa vietā valdīja Lan�esteras grāfs Viljams, daudzu lēmumu pieņem�ana tika atlikta, "līdz atgriezīsies Karalis". Ta�u laiks ritēja, un daudzi vairs neticēja, ka tas vispār notiks. Te, gadu un vienu dienu pēc nozu�anas, Karalis tika atrasts, aizmidzis uz sola pie pavarda.

Viņ� izskatījās tā, it kā nekas neparedzēts nebūtu noticis, un nevienam nestāstīja, kur bijis. Neviens neuzdrīkstējās viņam pajautāt, vai viņ� jau no pa�a sākuma grasījies būt prom tik ilgi vai, kas zina, bija atgadījies kas nelāgs. Viljams 110 Lan�esteras pasauca kalpu un lika tam vēlreiz vārds vārdā atkārtot, ko īsti Karalis bija sacījis. Varbūt patiesībā viņ� bija teicies būt projām gadu un vienu dienu?

Varbūt, atbildēja kalps. Karalis parasti runā diezgan klusi. Ļoti iespējams, ka viņ� neesot pareizi saklausījis.

Aprīļa beigās Soho-skvēra nama apkaimē apmetās Streind�a jaunie trīs mā�cekļi � augstdzimu�ais Henrijs Parfuā, Viljams Hedlijs-Braits un deju skolotājs Toms Levi. Diendienā visi trīs nāca pie Streind�a mācīties maģiju. Brīvajos brī��os, kas palika pāri pēc burvju audzinā�anas, Streind�s rakstīja tālāk savu grāmatu, kā arī nodarbojās ar praklisko maģiju, pildīdams armijas un "Austrumindijas kompānijas" pasūtinājumus. Viņa pakalpojumus vēlējās arī "Liverpūles kor�porācija" un Bristoles Tirgotāju biedrība.

Tas, ka Streind�s joprojām saņem valsts iestā�u pasūtinājumus � vispār jebkādus pasūtinājumus � misteram Norelam aizdeva tik lielas dusmas, ka viņ� sūdzējās pirmajam ministram lordam Liverpūlam.

Lords Liverpūls nepavisam nejuta viņam līdzi:

Ģenerāļi, mister Norel, var rīkoties, kā pa�i vēlas. Kā jums labi zināms, valdība armijas lietās neiejaucas.'[1] Tie, zināms, bija salti meli. Pireneju kara laikā hercogs Velingtons izteica lielu neap�mierinātību ar valdības pastāvīgo jauk�anos kara lietās. Ģenerāļi daudzus gadus ir izmantoju�i mis�tera Streind�a maģiskos pakalpojumus, un viņiem ne�ķiet, ka būtu iemesls to vairs nedarīt tāpēc vien, ka jūs esat ar viņu sanaidojies. Runājot par "Austrum�indijas kompāniju", esmu dzirdējis, ka tās pārstāvji vispirms vērsu�ies pie jums, bet jūs esot atteicies viņiem palīdzēt.

Misters Norels blisināja a�eles:

Darbs valdības labā � darbs jūsu labā, milord, � man prasa ļoti daudz laika. Pēc tiesas un taisnības es nedrīkstu atstāt to novārtā privāta uzņēmuma intere�u labad.

Un mēs esam pateicīgi, mister Norel, varat man ticēt. Bet diezin vai man jums jāstāsta, cik Nācijas labklājībai ir svarīga "Austrumindijas kompānijas" sekmīga darbība, un bez burvja palīdzības kompānija ir kā bez rokām. Tās kuģu flotes atrodas vētru un negaisu varā; tās pārvaldībā ir milzīgi zemes pla�umi, tās armijām vienā laidā uzbrūk gan visādi Indijas karalī�i, gan bandīti. Misters Streind�s ir uzņēmies atbildību par laika apstākļiem Labās Cerības raga apvidū un Indijas okeānā, viņ� ir arī devis padomu, kā vislabāk pielietot maģiju naidī�gās teritorijās. "Austrumindijas kompānijas" direktori uzskata, ka misters Streind�s Spānijas pussalā guvis neatsveramu pieredzi. Mēs kārtējo reizi pārliecināmies, cik ļoti Lielbritānijai vajag vairāk burvju. Mister Norel, lai arī jūs esat brīnum �akls, jūs nevarat atrasties visur un darīt visu � neviens arī negaida, lai jūs to darītu. Esmu dzirdējis, ka misters Streind�s ir sācis mācīt jaunus burvjus. Es bezgala priecātos, ja jūs man apliecinātu, ka grasāties sekot viņa piemēram.

Neraugoties uz lorda Liverpūla atzinīgajiem vārdiem, trīs jauno burvju � Henrija Parfuā, Viljama Hedlija-Braita un Toma Levi � mācības nebūt neritēja gludāk kā pa�a Streind�a studijas pirms se�iem gadiem. Vienīgā at�ķirība bija tā, ka Streind�am vajadzēja spēkoties ar Norela izvairigumu, savuties �o jauno ļau�u izglītību pastāvīgi apgrūtināja Streind�a nomāktība un nemierīgais gars.

Jūnija sākumā pirmais "Angļu maģijas vēstures un prakses" sējums beidzot bija pabeigts. Streind�s atdeva to misteram Marejam, un neviens nebija izbrī�nīts, kad nākamajā dienā viņ� Henrijam Parfuā, Viljamam Hedlijam-Braitam un Tomam Levi paziņoja, ka burvju mācības uz kādu laiku vajadzēs pārtraukt, jo viņ� ir nolēmis aizceļot uz ārzemēm.

Manuprāt, tas ir teicams nodoms! � novērtēja sers Volters, kad Streind�s pateica ari viņam. � Vides maiņa. Sabiedrības maiņa. Tie�i tas, ko es būtu jums parakstījis. Brauciet! Brauciet jel!

Jums ne�ķiet, ka tas varētu būt par agru? � Streind�s ba�īgi vaicāja. � F.s, tā sakot, atstāju Londonu Norelam.

Jūs domājat, ka mums ir tik īsa atmiņa? Labi, mēs pieliksim visas pūles, lai jūs tomēr pāris mēne�u laikā neaizmirstu. Turklāt drīz tiks publicēta jūsu grāmata, un tā mums kalpos par pastāvīgu atgādinājumu, cik grūti dzimtenei klājas bez jums.

Pareizi. Būs ta�u grāmata. Lai atspēkotu �etrdesmit se�as nodaļas, No�relam būs vajadzīgi daudzi mēne�i; viņ� vēl nebūs pabeidzis, kad es jau bū�u atgriezies.

Kurp jūs dosities?

Dro�i vien uz Itāliju. Man alla� ir ļoti patikusi Dienvideiropa. Spānijā bū�dams, es bie�i sajūsminājos par tās lauku ainavām � vai vismaz, man �ķiet, es būtu par tām jūsmojis, ja tikai tās neapslēptu kareivji un artilērijas zalvju dūmi.

Jūs, cerams palaikam atrakstīsit kādu vēstuli? Padalīsities iespaidos?

Ē, sargieties, es jūs netaupī�u. Ceļotāja neatņemamās tiesības ir izgāzt pār draugiem savu īgnumu par jele niecīgākajām neērtībām. Gaidiet sīkus jo sīkus aprakstus!

Kā �oslaikus gadījās bie�i, Streind�a garastāvoklis piepe�i apmācās. Vienā mirklī visa au�īgā ironija izgaisa, un viņ�, pieri drūmi saraucis, sēdēja un skatī�jās uz ogļu spaini.

Es gribēju lūgt� � viņ� pēdīgi iesāka. � Tas ir, varbūt jūs� � Viņ� apklusa un no�ņācās, pikts par savu stomī�anos. � Varbūt jūs nodotu lēdijai Poulai da�us vārdus no manis? Es būtu ļoti pateicīgs. Arabella viņas gai�ībai bija sirsnīgi pieķērusies, un es zinu, ka viņai nepatiktu, ja es dotos prom no Anglijas, nenodevis lēdijai Poulai nekādu ziņu.

Pats par sevi saprotams. Ko man viņai pateikt?

Vienkār�i pasakiet, ka es no sirds vēlu viņai drīzu izveseļo�anos. Kā jums pa�am �ķiet labāk. Nav svarīgi, kādiem vārdiem. Tikai noteikti pasakiet, ka �os sveicienus sūta Arabellas vīrs. F,s vēlos, lai viņas gai�ība zinātu, ka draudzenes vīrs nav viņu aizmirsis.

Labprāt viņai to pateik�u, � sers Volters apsolīja. � Paldies. Streind�s bija lolojis sīku cerību, ka sers Volters mudinās viņu doties pie

lēdijas Poulas, lai viņ� pats to pateiktu, tomēr tā nenotika. Neviens pat nezināja, vai viņas gai�ība joprojām mīt Hārlij-strītas namā. Londonā klīda baumas, ka sers Volters aizgādājis viņu uz laukiem.

Neba Streind�s vienīgais bija sadomājis doties uz ārzemēm. Piepe�i ceļo�ana bija kļuvusi par modes lietu. Kar� ar Bonapartu angļus bija pārāk ilgi turējis iesprostotus uz viņu salas. Pārāk ilgi viņiem savas alkas redzēt jaunas ainavas un ērmīgus ļaudis vajadzēja apmierināt, dodoties uz Skotijas kalnainēm vai Ezeru novadu, vai uz Derbī�īras smaili. Beidzot, kad kar� bija cauri, viņi varēja aizceļot uz Kontinentu un redzēt pavisam citādus kalnus un piekrastes. Angļi pa�i savām acīm varēja aplūkot tos slavenos mākslas darbus, uz kuriem līdz �im bija vēru�ies vien gravīru albumos. Da�i devās uz ārzemēm, cerēdami atklāt, ka dzīve Kontinentā ir lētāka nekā dzimtenē. Citi bēga parādu vai skandālu dēļ, un vēl citi, kā, piemēram Streind�s, meklēja dvēseles mieru, ko nespēja atrast Anglijā.

Brisele

1816. gada 12. jūnijs

D�onatans Streind�s � D�onam Segundam

Pēc visa sprie�ot, es par mēnesi atpalieku no lorda Bairona. [92] [1] Lords Bairons atstāja Angliju 1816. gadā, glābdamies no neskaitāmo parādu piedzi�nējiem, apsūdzēts cietsirdībā pret sievu un turēts aizdomās par māsas pave�anu netiklībā. Katrā pilsētiņā, kurā mēs iegrie�amies, mēs sastopam viesnīcniekus, ku�ierus, valsts ierēdņus, birģerus, kroguspui�us un visda�ādākās dāmas, kuru prāta spējas pēc neilgās saskarsmes ar viņa gai�ību joprojām �ķiet cietu�as. Un, kaut arī mani ceļabiedri cītīgi visiem stāsta, ka es esmu briesmīgs cilvēks, angļu burvis, � salīdzinājumā ar angļu dzejnieku es pavisam noteikti neesmu ņemams nopietni, un visur, kurp dodos, mani uzskata � un varat man ticēt, tas man ir kas glu�i jauns, � par rāmu, kārtīgu angli, kas netrok�ņo un nelau� sirdis�

Togad bija dīvaina vasara. Patiesībā vasaras vispār nebija. Vēl augustā ziema nebija atteikusies no savām tiesībām. Saule gandrīz neparādījās. Debesis slēpa biezi, pelēki mākoņi; pilsētas un panīku�ās druvas pluinīja spīvi vēji; visus Eiropas no�stūrus kapāja lietus un krusa, un to visu mēdza atdzīvināt retas pērkona un zibeņu izrādes. Daudzējādā ziņā tāda vasara bija vēl ļaunāka par ziemu: garās dienas liedza cilvēkiem �ēlsirdīgu tumsu, kas vismaz uz brīdi paslēptu �īs bēdu ainas.

Londona bija pustuk�a. Parlaments bija izklīdis, visi tā locekļi bija devu�ies uz savām lauku mājām, kur varēja daudz labāk skatīties lietū. Londonas izde�vējs D�ons Marejs sēdēja savā Olbermeil-strītas namā. Citkārt mistera Mareja istabās valdīja vislielākā dzīvība � tajās drūzmējās karaļvalsts dzejnieki, esejisti, apskatnieki un visi ievērojamie literārie d�entlmeņi. Tagad ievērojamie literārie d�entlmeņi bija izbrauku�i no galvaspilsētas. Uz palodzes pak�ķēja lietus, skur�stenī gaudoja vēj�. Misters Marejs piemeta ugunij krietnu �ķipeli ogļu un apsēdās pie galda, lai sāktu lasīt dienas pastu. Katru vēstuli viņ� pacēla pie pa�as sejas un turēja pie kreisās acs (jo ar labo neko neredzēja: tā bija glu�i akla).

Gadījās tā, ka �ai dienā viņam bija pienāku�as divas vēstules no �veices pilsētas 2enēvas. Pirmā bija no lorda Bairona, kur� sūdzējās par D�onatanu Streind�u, un otrā � no Streind�a, kur� sūdzējās par Baironu. Abi bija da�as rei�zes sastapu�ies pie mistera Mareja, ta�u līdz �im nepazinās. Streind�s pirms pāris nedēļām bija apciemojis Baironu �enēvā. Sastap�anās nebija veiksmīga.

Streind�u (kur� patlaban visaugstākajā godā turēja laulības saites un visu, ko bija zaudējis ar Arabellas nāvi) uztrauca Bairona mājas dzīve. "Viņa gai�ību es sastapu viņa glītajā villā ezera krastā. Bairons nebija viens. Pie viņa viesojās vēl viens dzejnieks uzvārdā �ellijs, misis �ellija un jauna dāma � faktiski mei�tene �, kas dēvējās par Klermontas kundzi. Kādās attieksmēs viņa sastāvēja ar abiem vīrie�iem, es tā ari nesapratu. Ja Jums tas ir zināms, labāk man nestās�tiet. Pie Bairona bija vēl viens savāds jauneklis, kas visu laiku runāja blēņas � kāds misters Polidori."

Savuties lordam Baironam bija iebildumi pret Streind�a ģērb�anās manieri. "Viņ� valkāja sēras. Viņa sieva ta�u nomira jau ap Ziemassvētkiem, pareizi? Bet varbūt viņ� iedomājas, ka melnā viņ� izskatās noslēpumaināks un maģiskāks."

Acumirklī viens otram neiepatiku�ies, abi, lieki nevilcinoties, sāka strīdēties par politiku. Streind�s rakstīja: "īsti nezinu, kā tas atgadījās, ta�u mēs uzreiz iegrimām sarunā par Vaterlo kauju � ļoti neveiksmīga temata izvēle, jo es esmu hercoga Velingtona leibburvis, bet viņi visi Velingtonu neieredz un pie�lūdz Bonapartu. Klermontas kundze ar nepārspējamu astoņpadsmit gadu vecas dāmas nicību man noprasīja, vai man neesot bijis kauns būt tik izcila cilvēka kri�anas ierocim. Nepavisam, es atbildēju."

Bairons rakstīja: "Viņ� ir dedzīgs hercoga V. atbalstītājs. Mīļo Marej, ļūsu pa�a labā ceru, ka �ā burvja grāmata ir interesantāka nekā viņ� pats."

Streind�s noslēdza vēstuli ar vārdiem: "Cilvēkiem par burvjiem ir tik dī�vainas iedomas. Viņi gribēja, lai es viņiem stāstu par vampīriem."

Misteram Marejam bija �ēl, ka divi viņa autori tā nesaprotas, ta�u no otras puses, viņ� prātoja, diezin vai varēja būt citādi, jo abi bija izslavēti strīdnieki: Streind�s bija saķildojies ar Norelu, un Bairons � bezmaz ar visiem. [93] [1] Par spīti �ķietamajai abpusējai nepatikai, acīmredzot kaut kas Streind�a personībā uz Baironu bija atstājis lielu iespaidu. Viņa nākamā poēma "Manfrēds", ko viņ� sāka rakstīt tā pa�a gada septembri vai oktobri, stāsta par burvi. Zināms, Manfrēds ne pārāk atgādina D�onatanu Streind�u (vai, katrā ziņā, to godājamo Streind�a kungu, kas Baironam tik ļoti nepatika). Poēmas burvis, kas ir apsēsts ar savu personu, pats sevi nīst, augstprātīgi nicina līdzcilvēkus, liek noskārst neiedomājamas traģēdijas un mokās noslēpumainās ilgās, daudz vairāk līdzinās Baironam. Tomēr Manfrēds ir burvis, kas savas dienas vada, izsaukdams gaisa, zemes, ūdens un uguns garus, ar kuriem tad sarunājas. Liekas, iepazinies ar Streind�u, kas sagādāja viņam vil�anos, Bairons radījis burvi sev pa prātam.

Izlasījis vēstules, misters Marejs nolēma nokāpt lejā un palūkoties, kā sokas darbi tirgotavā. D�onatana Streind�a grāmatu viņ� bija nodrukājis ļoti lielā metienā, un ba�ījās, vai to pērk pietiekami labi. Tirgotavu pārzināja vīrs, vārdā �ekltons, kur� izskatījās uz mata tāds, kādam jāizskatās grāmatu tirgotājam. Viņu nemū�am nevarētu iztēloties pārdodam kaut ko citu � visādā ziņā ne galantērijas vai modes preces, jo tās jātirgo cilvēkam, kas ir elegantāks nekā pir�cēji, � toties priek�statam par ideālu grāmattirgotāju viņ� atbilda visā pilnībā. Viņ� bija kalsns, putekļains, viscaur no�ķiedies ar tinti un izskatījās pēc mācīta vira, kas reizēm ir mazuliet izklaidīgs. Viņa degunu rotāja acenes, aiz auss bija aizsprausta spalva un galvā paspurusi parūka.

Sakiet man, �eklton, cik daudz mistera Streind�a grāmatu mēs �odien esam pārdevu�i? � misters Marejs apvaicājās.

Man liekas, se�desmit vai septiņdesmit eksemplāru.

Lieliski! � nopriecājās misters Marejs.

�ekltons savilka uzacis un pastūma acenes tuvāk virsdegunei.

Ko tad tas nozīmē?

�ekltons izvilka no aizauss spalvu.

Ļoti daudzi nāca pa divām, pa trim reizēm, un pirka to pa�u grāmatu.

Jo labāk! Tādā ātrumā mēs driz pārspēsim lorda Bairona "Korsāru"! Tādā ātrumā mums pēc nedēļas būs jāpiedrukā klāt jauns metiens! � Tad, pamanījis, ka �ekltona piere joprojām ir vienās grumbās, misters Marejs no�prasīja: � Tā, kas īsti jums nepatīk? Dro�i vien cilvēki gribēja uzdāvināt grā�matu arī saviem draugiem!

�ekltons papurināja galvu tik sparīgi, ka visi no parūkas paspruku�ie mati dancoja pa gaisu.

Tas ir kaut kas dīvains. Neko tādu vēl neesmu pieredzējis.

Atvērās tirgotavas durvis, un pa tām ienāca jauneklis. Augumā viņ� nebija padevies, arī plecos bija pasīks. Viņam bija pareizi vaibsti un patiesībā viņu va�rētu uzskatīt par visnotaļ glītu, ta�u viņam piemita gau�ām nelāgi paradumi. �is jauneklis bija no tiem cilvēkiem, kuru prātā domas rosās tik mo�i, ka tām smadzenēs nepietiek vietas: tās lau�as ārā un apstulbina garāmgājējus. Jaunek�lis nemitīgi runāja savā nodabā, un viņa vaibsti ne brīdi nepalika mierā. Viena vienīga acumirkļa laikā viņ� paspēja izskatīties pārsteigts, aizskarts, apņēmīgs un sadusmots � �īs izjūtas, pēc visa sprie�ot, radīja dzīvās sarunas, ko viņ� risi�nāja ar iedomātajiem cilvēkiem savā prātā.

Tirgotavas, jo sevi�ķi Londonas tirgotavas, ārprātīgie apmeklē bie�i, tādēļ misters Marejs un �ekltons uzreiz kļuva modri. Viņu aizdomas nepavisam ne�izklīdināja tas, ka jauneklis cie�i pievērsa �ekltonam savu zilo acu skatienu un iekliedzās:

Ak, tad tā jūs apkalpojat pircējus! Ak, tāda ir jūsu laipnība! � Pagriezies pret misteru Mareju, viņ� uzrunāja to �ādiem vārdiem: � Klausiet manam padomam, ser! Nepērciet �eit grāmatas! Viņi te ir meļi un zagļi!

Meļi un zagļi? � misters Marejs atkārtoja. � Nē, ser, jūs alojaties. Mēs noteikti spēsim jūs pārliecināt, ka jums nav taisnība.

Hā! � jauneklis izsaucās un asi paskatījās misteram Marejam acīs, lai parādītu, ka ir gan sapratis, ka misters Marejs nebūt nav bēdubrālis pircējs.

Es esmu tirgotavas īpa�nieks,� misters Marejs steig�us paskaidroja. � Mēs te neesam zagļi. Pastāstiet, kas atgadījies, un es labprāt jums palīdzē�u, kā vien spē�u. Esmu pārliecināts, ka noticis kāds pārpratums.

Tomēr mistera Mareja pieklājīgā runa jaunekli nebūt neapremdināja:

Vai jūs, ser, mēģināt noliegt, ka �is iestādījums izmanto blē�a 1111 krāpnieka pakalpojumus? Es runāju par blēdīgo burvi, ko sauc Streind�s!

Misters Marejs sāka skaidrot, ka Streind�s ir viens no autoriem, kas pub�licējas viņa apgādā, ta�u jauneklim nebija vaļas klausīties:

Vai jūs, ser mēģināt noliegt, ka �is Streind�s nobūris savas grāmatas, lik�dams tām pazust, lai cilvēkam jānāk atpakaļ un jāpērk jauna? Atkal un atkal? � Viņ� sataisīja viltīgu seju, pagriezās uz Sekltonu un pavicināja tam gar degunu pirkstu: � Vai jūs mēģināsit apgalvot, ka mani nepazīstat?

Nē, ser. Es jūs ļoti labi atceros. Jūs bijāt starp pirmajiem "Angļu maģijas vēstures un prakses" pircējiem, un tad apmēram pēc nedēļas jūs atnācāt vēl�reiz un nopirkāt vēl vienu eksemplāru.

Jauneklis iepleta platas acis.

Es biju spiests nopirkt vēl vienu grāmatu! � viņ� sa�utis brēca. � Pirmā iz�ibēja!

Iz�ibēja? � apjucis pārvaicāja misters Marejs. � Mister� ē� man ļoti �ēl, ka jūs esat pazaudējis savu grāmatu, bet es nesaprotu, kāpēc vaina būtu jāuz�ņemas grāmatu tirgotājam.

Mans vārds, ser, ir Grīns. Un es nepazaudēju grāmatu. Tā izgaisa. Divas reizes. � Misters Grīns smagi nopūtās kā cilvēks, kas sapratis, ka viņam ir darī��ana ar garā vājiem nejēgām. � Es pārnesu pirmo grāmatu mājās,� viņ� sāka skaidrot, � un noliku uz galda, uz lādītes, kurā stāv mani bārdas na�i un skū��anās piederumi. � Misters Grīns ar �estiem attēloja, kā nolicis grāmatu uz lādītes. � Uz grāmatas es noliku laikrakstu un misiņa sve�turi, bet uz tā � olu.

Olu? � misters Marejs atkārtoja.

Jā, cieti vārītu olu! Bet es nepaspēju ne atskatīties � labi, ja bija pagā�ju�as desmit minūtes! � kad laikraksts atradās uz lādītes, bet grāmatas vairs nebija! Toties ola un sve�turis stāvēja tie�i tur, kur visu laiku bija stāvēju�i. Tā nu pēc nedēļas es atkal devos �urp un nopirku vēl vienu eksemplāru � kā jau sacija jūsu komijs. Es pārnesu to mājās. Novietoju uz kamīna dzegas blakus Kūpera "Praktiskās ķirurģijas vārdnīcai" un virsū uzliku tējkannu. Ta�u gadī�jās tā, ka, liedams tēju, es netī�ām aizķēru abas grāmatas un tās iekrita netīrās veļas grozā. Pirmdien D�eks Būts � tas ir mans kalps � savāca grozā netīro veļu. Otrdien tai pakaļ atnāca veļas mazgātāja, ta�u, kad viņa izņēma visus pa�lagus, groza dibenā gulēja Kūpera "Praktiskās ķirurģijas vārdnīca", turpretim "Angļu maģijas vēstures un prakses" vairs nebija!

�is stāsts, kas ļāva nomanīt da�as sīkas dīvainības mistera Grina mājas dzīvē, modināja cerības, ka grāmatu dīvainajai pazu�anai tomēr iespējams izskaid�rojums.

Varbūt jūs nepareizi atceraties, kur jūs nolikāt grāmatu? � ieminējās misters �ekltons.

Varbūt veļas mazgātāja to aizvāca kopā ar palagiem? � ierosināja mis�ters Marejs.

Nē, nē! � misters Grīns bija nelokāms.

Varbūt kāds to palienēja? Vai nolika citur? � misters �ekltons minēja.

�āda iespēja misteru Grītu visnotaļ pārsteidza.

Kur� gan? � viņ� noprasīja.

Ē� es tie�ām nezinu. Misis Grīna? Jūsu kalps?

Nekādas misis Grīnas nav! Es dzīvoju viens! Man ir tikai D�eks Būts, un D�eks Būts neprot lasīt!

Tad varbūt kāds draugs?

Misters Grīns bija gatavs noliegt, ka viņam jebkad būtu bijis kāds draugs.

Misters Marejs nopūtās.

�eklton, iedodiet misteram Grīnam vēl vienu eksemplāru un atdodiet naudu par otru grāmatu. � Jauneklim viņ� sacīja: � Priecājos, ka jums ļoti pa�tika grāmata un jūs vēlaties iegādāties vēl vienu eksemplāru.

Patika? � misters Grīns ieķērcās, vēl vairāk sastulbis. � Man nav ne jaus�mas, vai man tā patīk! Man nav izdevies to atvērt!

Kad viņ� bija aizgājis, misters Marejs vēl pakavējās tirgotavā, jokodams par veļas groziem un cieti vārītām olām, ta�u misters �ekltons (kur� parasti par jo�kiem priecājās tāpat kā jebkur� cilvēks) nebija sasmīdināms. Viņa vaigs bija domīgs un ba�u nomākts, un viņ� vairākas reizes apgalvoja, ka notiekot kaut kas savāds.

Pēc pusstundas misters Marejs bija atgriezies aug�stāva kabinetā un norau�dzījās uz savu grāmatskapi. Viņ� pacēla galvu un ieraudzīja �ekltonu.

Viņ� atkal ir klāt, � �ekltons sacīja.

Kas?

Grīns. Viņa grāmata atkal ir pazudusi. Viņ� ielicis to labajā kabatā, ta�u aizstaigājis tikai līdz Greitpaltnij-strītai, kad grāmatas jau vairs nebijis. Zināms, es viņam teicu, ka Londona �um un mud� no zagļiem, tomēr jums jāatzīst�

Jā, jā! Aizmirstiet, ko es pirmīt teicu! � misters Marejs viņu pārtrauca. � Arī mans eksemplārs ir pazudis! Skatieties! Es to noliku �eit, starp Dizraeli "Blēņu stāstiem" un Ostinas jaunkundzes "Emmu". Redziet, plauktā ir tuk�a vieta. �eklton, kas par lietu?

Maģija, � �ekltons ar nelokāmu pārliecību atbildēja. � Es daudz par to domāju, un man rādās, ka Grīnam ir taisnība. Gan grāmatas, gan mēs pa�i esam kaut kā no�āvēti.

No�āvēti! � Misteram Marejam iepletās acis. � Jā, laikam gan, tā va�rētu būt. Es vēl nekad uz savas ādas nebiju izjutis burvestību. Nedomāju, ka man tik drīz gribēsies atkal piedzīvot ko tādu. Gau�ām neizprotami un nepatīkami. Dieva dēļ, kā lai cilvēks zina, ko darīt, kad lietas uzvedas tā, kā kā tām nav jā�uzvedas?

Hm, jūsu vietā es laikam sākumā aprunātos ar citiem grāmattirgotā�jiem, lai uzzinātu, vai arī viņu grāmatas pazūd, lād mēs vismaz zināsim, vai �ī liga ir vispārēja vai skar tikai mūs.

Padoms likās prātīgs. Tā nu misters Marejs un �ekltons atstāja tirgotavu kantorzēna ziņā, uzlika cepures un devās lietū un vējā. Vistuvāk atradās F.d- vardsa un Skiteringa grāmattirgotava Pikadillijā. Nonākot pie tās durvīm, abiem nācās pakāpties sānis, dodot ceļu sulainim zilā livrejā. Tas nāca ārā no tirgo�tavas, stiepdams prāvu grāmatu kaudzi.

Misters Marejs paspēja vienīgi nodomāt, ka i sulainis, i livreja liekas kaut kur redzēti, kad grāmatu nesējs jau bija gabalā.

Tirgotavā viņi sastapa misteru Edvardsu, kas bija nodevies sarunai ar D�onu �aildermasu. Marejam un �ekltonam ienākot, mistera Edvardsa skatiens sāka vainīgi �audīties apkārt, totiesu �aildermass izturējās glu�i tāpat kā vienmēr.

Ā, misters Marejs! � viņ� apsveicināja ienācējus. � Priecājos, ka esam sastapu�ies, ser. Jūs aiztaupāt man gājienu lietū.

Kas notiek? � misters Marejs noprasīja. � Ko jūs te darāt?

Ko es daru? Misters Norels iegādājas vienu otru grāmatu. Tas ari viss.

Hā! Ja jūsu saimnieks grasās nepieļaut mistera Streind�a grāmatas pār�do�anu, izpirkdams visus eksemplārus, tad viņ� būs vīlies. Misters Norels gan ir turīgs cilvēks, ta�u agri vai vēlu viņa bagātības izsīks, un es varu drukāt grā�matas tikpat ātri, cik viņ� tās izpērk.

Nē, � atteica �aildermass. � Jūs to nevarat.

Misters Marejs piegāja pie mistera Edvardsa.

Robert, Robert! Kāpēc jūs pieļaujat, ka �ie jūs tā tiranizē?

Nabaga misters Edvardss izskatījās briesmīgi nelaimīgs.

Man ļoti �ēl, mister Marej, bet grāmatas cita pēc citas izgaisa. Vismaz trīsdesmit cilvēkiem vajadzēja atdot naudu par pirkumiem. Man draudēja lieli zaudējumi. Tagad misters Norels ir piedāvājies uzpirkt visu manu Streind�a grāmatu krājumu un godīgi samaksāt, tādēļ es�

Godīgi? � tas nu �ekltonam bija par daudz. � Godīgi? Kas te, lūdzami, būtu godīgs, es gribētu zināt? Kur�, pēc jūsu domām, liek visām grāmatām pazust?

Tie�i tā! � misters Marejs piebalsoja. Tad viņ� pagriezās pret �aildermasu:

Jūs ta�u nemēģināsit noliegt, ka tas viss ir Norela roku darbs?

Nē, nekādā ziņā. Glu�i otrādi, misters Norels labprāt uzņemas atbildību. Viņ� sagatavojis veselu pamatotu apsvērumu sarakstu, un ar lielāko prieku tos izklāstīs visiem, kas būs ar mieru klausīties.

Un kādi būtu �ie apsvērumi? � misters Marejs ledainā tonī noprasīja.

Ak, cik nu man zināms, viss kā parasti, � �aildermass atteica, un pirmo reizi izskatījās, ka viņ� vēlētos izvairities no atbildes. � Tiek gatavota vēstule, un tur viss būs pateikts.

Un jūs laikam domājat, ka man ar to būs diezgan? Ar atvaino�anās vēstuli?

Atvaino�anās? Nē, man liekas, tā nebūs vis nekāda atvaino�anās.

Es runā�u ar savu advokātu, � misters Marejs paziņoja, � jau �odien pat.

Protams, protams! Mēs ar to rēķināmies. Bet, lai nu būtu kā būdams, misters Norels nevēlas, lai jūs �īs nepatīkamās lietas dēļ zaudētu naudu. Līdzko jūs man paziņosit aprēķinu par visiem izdevumiem, kas jums radu�ies mistera

Streind�a grāmatas izdo�anā, esmu pilnvarots izsniegt jums �eku par pilnu summu.

Tas nāca pēk�ņi. Mistera Mareja sirds rāvās vai pu�u starp vēlē�anos atcirst �aildermasam kaut ko ļoti rupju un apzinā�anos, ka Norels ir nolaupījis viņam prāvu naudas summu un viņam pienāktos to atdot.

�ekltons neuzkrīto�i iebikstīja misteram Marejam ar elkoni, brīdinādams nepārsteigties.

Bet mana peļņa? � misters Marejs jautāja, lai iegūtu mazliet laika.

Ā, jūs vēlaties, lai vērā tiktu ņemta arī peļņa? Tas laikam ir tikai godīgi. Es parunā�u ar misteru Norelu. � To pateicis, �aildermass paklanījās un iz�gāja no tirgotavas.

Misteram Marejam un �ekltonam nebija iemesla uzkavēties ilgāk. Tiklīdz abi bija ārā pa durvīm, misters Marejs pagriezās pret �ekltonu un sacīja:

Ejiet uz Temz-strītu� � (Temzstrītā atradās noliktava, kurā misters Ma�rejs glabāja savas grāmatas) � �un izdibiniet, vai tur vēl ir paliku�as mistera Streind�a grāmatas. Nepieļaujiet, lai D�eksons atkratās no jautājuma, atbildē�dams, ka ir. Lieciet, lai viņ� jums tās parāda. Sakiet, ka es viņam uzdodu sa�skaitīt, cik to ir, un stundas laikā atsūtīt man ziņu.

Atgriezies Olbermeil-strītā, misters Marejs savā tirgotavā atrada trīs jaunus vīrie�us. Viņu ieraudzīju�i, tie aizcirta savas grāmatas, metās viņam klāt un visi reizē sāka runāt. Glu�i saprotams, misters Marejs nolēma, ka arī �ie apmeklētāji ieradu�ies ar tādiem pa�iem nodomiem kā misters Grīns. Tā kā divi no trim bija ļoti stalta auguma, un visi runāja ļoti skaļi un nikni, viņ� ne pa jokam iztrūcinājās un māja kantorzēnam, lai tas skrien pēc palīgiem. Kantorzēns palika stāvam, kur stāvējis, un viņa seja, noskatoties uz notieko�o, pauda neraksturīgu ieinteresētību.

Kareivīgie izsaucieni, kas skanēja no trijotnes mutēm � piemēram, "Pilnīgs neģēlis!" un "No�ēlojamais bezgodis!" � misteru Mareju it nemaz nenomieri- nāja, tomēr pēc brī�a viņ� sāka noskārst, ka zākāts tiek nevis viņ�, bet Norels.

Lūdzu piedo�anu, d�entlmeņi, � viņ� ierunājās, � bet, ja tas jūs pārlieku neapgrūtinātu, vai jūs nebūtu tik laipni un nepateiktu man, kas jūs tādi esat?

Jaunie ļaudis bija izbrīnīti. Viņi bija domāju�i, ka ir visnotaļ pazīstami. Visi stādījās priek�ā. Izrādījās, ka mistera Mareja apmeklētāji ir Streind�a kambar- skolnieki Henrijs Parfuā, Viljams Hedlijs-Braits un Toms Levi.

Viljams Hedlijs-Braits un Henrijs Parfuā bija stalti un glīti, savuties Toms Levi bija liess sikulis ar tum�iem matiem un tum�ām acīm. Kā jau iepriek� minēts, Hedlijs-Braits un Parfuā bija augstdzimu�i angļu d�entlmeņi, turpretim Toms, kam sen�os bija vienvienīgi ebreji, � kādreizējais deju skolotājs. Laimīgā kārtā Hedlijs-Braits un Parfuā �īm kārtas un izcelsmes at�ķirībām lielu vērību nepiegrieza. Zinādami, ka Toms no visiem trim ir pats spējīgākais, viņi parasti visās maģijas zinību lietās tam klausīja, un, ja atstāsim bez ievērības to, ka abi sauca viņu vārdā (kurpretim Toms tos uzrunāja par misteru Parfuā un mis�teru Hedliju-Braitu) un ieskatīja, ka Tomam jāsavāc viņu izmētātās grāmatas, tad jāteic, ka abi visnotaļ nosliecās izturēties pret viņu kā pret līdzīgu.

Mēs nevaram sēdēt, rokas klēpī saliku�i, kamēr �is neģēlis, �is briesmonis iznīcina mistera Streind�a mū�a darbu! � paziņoja Henrijs Parfuā. � Lieciet mums kaut ko darīt, mister Marej! Neko vairāk mums nevajag!

Un, ja �is "kaut kas" nozīmēs, ka misteru Norelu vajag nodurt ar ļoti asu zobenu, � jo labāk! � piebilda Viljams Hedlijs-Braits.

Varbūt kāds no jums var sameklēt Streind�u un atvest viņu atpakaļ? � misters Marejs vaicāja.

O, protams! Hedlijs-Braits ir jūsu rīcībā! � Henrijs Purfuā pavēstīja. � Viņ�, vai ziniet, bija viens no Hercoga adjutantiem pie Vaterlo. Viņa lielā�kais prieks ir lēkt zirgā un auļot vēja ātrumā!

Vai jūs zināt, kurp misters Streind�s devies? � apjautājās Toms Levi.

Pirms divām nedēļām viņ� bija Zenēvā, � misters Marejs atbildēja. � �o�rīt saņēmu viņa vēstuli. Iespējams, viņ� joprojām tur uzturas. Vai varbūt ir de�vies uz Itāliju.

Atvērās durvis, un tirgotavā atgriezās �ekltons. Viņa parūkā bija papilnam lietus lā�u, un izskatījās, ka viņ� izrotājies ar neskaitāmām stikla pērlītēm.

Viss ir kārtībā, � viņ� steidzās apliecināt misteram Marejam. � Grā�matas vēl arvien atrodas ķīpās.

Jūs pats savām acīm tās redzējāt?

Jā, jā! Uzdro�inā�os apgalvot, ka desmittūksto� grāmatu izgaisinā�anai būtu vajadzīga krietna bur�anās.

Kaut es spētu būt tik paļāvīgs, � noteica Toms Levi. � Atvainojiet, mis�ter Marej, bet viss, ko es savā mū�ā esmu dzirdējis par misteru Norelu, liek domāt, ka, reiz pie kaut kā ķēries, viņ� nerimstas, līdz ir savu panācis. Nedomāju, ka mums pietiks laika sagaidīt atpakaļ misteru Streind�u.

�ekltons iepleta acis, pārsteigts, ka atradies kāds, kas ar tādu pārliecību izsakās par maģijas lietām.

Misters Marejs �igli stādīja priek�ā trīs Streind�a mācekļus.

Kā jūs domājat, cik daudz laika mums ir? � viņ� vaicāja Tomam.

Diena? Augstākais, divas? Katrā ziņā ne tik daudz, lai mēs paspētu atrast misteru Streind�u un atvest viņu uz Londonu. Manuprāt, mister Marej, jums �ī lieta jāuztic mums, un mēs lūkosim apkarot Norela burvestības, ņemot pa�līgā kādus buramvārdus.

Vai tad ir tādi buramvārdi? � misters Marejs taujāja, ar �aubām noska�tīdamies uz jaunizceptajiem burvjiem.

Ē, simtiem! � Henrijs Parfuā atsaucās.

Vai jūs kādus no tiem zināt? � misters Marejs interesējās.

Mēs zinām par tiem, � atbildēja Viljams Hedlijs-Braits. � Pa visiem mēs, jādomā, vienus tiri labus spētu uztaisīt. Tas tik būtu vareni, ja misters Streind�s, atgriezies no Kontinenta, uzzinātu, ka mēs esam izglābu�i viņa grāmatu! Tad nu gan viņam acis ieplestos!

Varbūt vajag izmēģināt Peila "Neredzamo kāviņsauc un tararam"? � ierosināja Henrijs Parfuā.

Es zinu, par ko jūs runājat, � nolāgoja Viljams Hedlijs-Braits.

Doktors Peils izstrādājis glu�i apbrīnojamu procedūru, � Henrijs Parfuā ziņoja misteram Marejam. � Ar tās palīdzību burvestība tiek pagriezta atpakaļ un nāk pār būrēju. Pa�a mistera Norela grāmatas izgaisīs vai tajās iz�balēs visi burti! Galu galā neko citu viņ� nav pelnījis!

Es neesmu pārliecināts, vai misters Streind�s ļoti priecāsies, ja atgriezies atklās, ka mēs esam iznīcināju�i labāko maģijas bibliotēku Anglijā, � aizrādīja Toms. � Turklāt, lai veiktu Peila "Neredzamo atvairību un aizsardzību", mums jāizgatavo kvilifons.

Kas? � misters Marejs nesaprata.

Kvilifons, � Viljams Hedlijs-Braits viņam paskaidroja. � Doktora Peila grāmatas ir pilnas ar visādām bur�anas ma�īnām. Ja nemaldos, pēc izskata tas ir kaut kas vidējs starp trompeti un maizes cepamo dak�u�

�un aug�ā visu laiku grie�as �etras metāla lodes, � Henrijs Parfuā pa�pildināja.

Skaidrs, � sacīja misters Marijs.

Kvilifona izgatavo�ana prasīs pārāk daudz laika, � nepārsūdzami noteica Toms. � Es ieteiktu pievērsties de �epa "Profilaksei". [94] [1] Volters de Ceps � burvis, kas trīspadsmitā gadsimta sākumā dzīvoja Londonā. Izstrā�dājis maģisku procedūru "Profilakse", ar kuras palīdzību var pasargāt kādu personu, pilsētu vai priek�metu no zavestiem. Tiek uzskatīts, ka �ī procedūra ļoti līdzinās kādam elfu maģi�jas paraugam � un tā nudien varētu būt, jo vienīgā procedūras nelaime ir tās apbrīnojamais iedarbigums. Reizēm objekti vairs nepakļaujas nekādai ietekmei � ne cilvēku, ne elfu � neatkarīgi no tā, vai �ī ietekme vispār ir maģiska. Tādējādi, ja Streind�a audzēkņiem būtu izdevies ar �o burvestību nomār�ināt kādu no Streind�a grāmatām, būtu visnotaļ iespē�jams, ka vairs nevienam neizdotos paņemt to rokās vai at�ķirt.

1280. gadā bristolie�i pasūtināja pilsētas burvjiem de �epa "Profilaksi" visai pilsētai, lai pasargātu to no ienaidnieku zavestiem. Nelaimīgā kārtā burvestība izrādījās tik iedarbīga, ka visa pilsēta, ieskaitot lopus un dzīvniekus un arī kuģus ostā, sastinga itin kā pārakmeņo- jusies. Vairs neviens nespēja ne pakustēties; ūdens pilsētas robe�ās pārstāja plūst; pat lies�mas pavardos sastinga. �ādā stāvoklī Bristole palika veselu mēnesi, līdz to izpestīja 110 savas Ņūkāslas mītnes atjāju�ais D�ons Askglāss.

To var uztaisīt ļoti ātri, un, ja viss ir izdarīts pareizi, tā uz kādu laiku aizkavēs Norela burvestību � un mēs paspēsim paziņot misteram Streind�am.

Tai pa�ā brīdī atvērās durvis, un tirgotavā ienāca smulīgs zellis ādas skotelē. Ieraudzījis, ka viņam pievērsti visu klāteso�o skatieni, ienācējs stipri sastulba. Klupeniski paklanījies, viņ� iestūma �ekltonam saujā papīra lapiņu un laidās muk�us.

�eklton, kas tur ir? � jautāja misters Marejs.

Vēstulīte no Temz-strītas. Viņi pa�ķirstīju�i grāmatas. Visas lappuses ir tuk�as � nekur nav palicis neviens vienīgs vārds. Man ļoti �ēl, mister Marej, bet izskatās, ka "Angļu maģijas teorijas un prakse" ir pagalam.

Viljams Hedlijs-Braits iegrūda rokas kabatās un dobji nosvilpās.

Stundām ritot, kļuva skaidrs, ka apgrozībā nav palicis neviens pats Strein�d�a grāmatas eksemplārs. Viljams Hedlijs-Braits un Henrijs Parfuā par visām varēm gribēja izaicināt misteru Norelu uz divkauju, līdz pēdīgi viņiem bez ap�linkiem paskaidroja, ka misters Norels ir vecīgs d�entlmenis, kas nemēdz nodo�ties fiziskiem vingrinājumiem un ne reizi nav redzēts ar zobenu vai pistoli rokās. Divi zaļoksni vīri spēku plaukumā (viens no tiem kareivis) nekādos apstākļos nevarētu izsaukt viņu uz dueli, pa�i nezaudēdami godu un labo slavu. Hedlijs- Braits un Parfuā vēlīgi ļāvās atrunāties, tomēr Parfuā laiku pa laikam raudzījās apkārt, ar ilgo�anos meklēdams kādu, kas gaudenumā būtu pielīdzināms mis�teram Norelam. Viņa skatiens atkal un atkal apcerīgi atgriezās pie �ekltona.

Ieradās citi Streind�a draugi, kas vēlējās izteikt misteram Marejam līdzjū�tību un dot vaļu savam sa�utumam par mistera Norela pagāna darbu. Lords Porti�eds atnāca un pavēstīja par vēstuli, ko nosūtījis misteram Norelam, izbeig�dams draudzību ar viņu, un vēstuli Laselzam, kurā viņ� atlūdzās no "Angļu maģijas draugu" redaktora posteņa un anulēja savu abonementu.

Kop� �īs dienas, kungi, � viņ� sacīja Streind�a mācekļiem, � es visā pilnībā pieskaitu sevi jūsu partijai.

Streind�a lolojumi viņa gai�ībai apliecināja, ka �āda rīcība ir pareiza un viņam nemū�am nevajadzēs to no�ēlot.

Pulksten septiņos bija klāt �aildermass. Pārpildītajā tirgotavā viņ� iesoļoja ar tādu nesatricināmu apvaldu, it kā nāktu iek�ā baznīcā.

Un tātad, cik lieli ir jūsu zaudējumi, mister Marej? � viņ� jautāja un, izvilcis savu piezīmju grāmatiņu, paņēma no mistera Mareja rakstāmgalda spalvu un iemērca to tintē.

Varat savu piezīmju grāmatiņu aizvākt, mister �aildermas, � misters Marejs paziņoja. � Man jūsu naudu nevajag.

Tie�ām? Esiet apdomīgs, ser, neļaujiet �iem d�entlmeņiem jūs iespaidot. Da�i no viņiem ir jauni un saistību neapgrūtināti� � �aildermass salti palū�kojās uz Streind�a audzēkņu trijotni un vairākiem mundieros tērptiem virs�niekiem, kas stāvēja turpat. � Savuties citi ir bagāti, un simt mārciņu viņiem nieks vien ir, � tagad skatiens tika lordam Porti�edam. � Turpretim jūs, mister Marej, esat darījumu cilvēks, un visupirms jums vajag domāt par da�rījumiem.

Hā! � misters Marejs sakrustoja rokas uz krūtīm un triumfējo�i nozibi- nāja veselo aci. � Jūs domājat, ka man briesmīgi vajadzīga nauda, � bet nekā, vai ziniet, tā nebūt nav! Visu vakaru mistera Streind�a draugi nāk pie manis un piedāvā aizdevumus. Liekas, ja vien es to vēlētos, es varētu uzsākt pilnīgi jaunu veikalu! Bet es vēlos, lai jūs nododat misteram Norelam ziņu. Tā ir �āda, klausieties! Galu galā viņ� tomēr samaksās � ta�u tas notiks pēc mūsu notei�kumiem, nevis tā, kā viņam pa�am tiktos. Mēs liksim viņam samaksāt par atkārtotu izdevumu. Viņ� apmaksās sludinājumus, kas reklamēs viņa sāncen�a grāmatu. Man domāt, tas viņam kodīs kaulā vairāk nekā jebkas cits.

� O, tā gan. Ja kaut kas tāds vispār notiks, � �aildermass sausi atteica. Viņ� pagriezās uz ie�anu. Tad apstājās un, skatīdamies uz tepiķi, liekas, nespēja par kaut ko iz�ķirties. � Gribu jums ko sacit, � viņ� pēdīgi ierunājās. � Grā�mata nav iznīcināta, kaut arī �obrīd tā liekas. Es izliku kārtis un jautāju tām, vai kāds eksemplārs nav saglabājies. Kā rādās, divi vēl ir paliku�i. Viens ir pie Streind�a, un otrs pie Norela.

Veselu mēnesi Londonā tik vien bija runu kā par mistera Norela pārsteidzo�o izrīko�anos, ta�u ko vainot visvairāk � Streind�a neģēlīgo grāmatu vai mis�tera Norela negantību, par to pilsētnieku domas dalījās. Tie, kas bija nopirku�i grāmatu, ne pa jokam niknojās par tās pazu�anu, un misters Norels necik ne�apremdēja �īs dusmas, sūtīdams pie pircējiem kalpus ar gineju (tik grāmata maksāja) un vēstuli, kurā bija izklāstījis iemeslus, kālab grāmatai vajadzēja pazust. Ļoti daudzus tas sadusmoja vēl vairāk, un bija arī tādi, kas nekavējoties ataicināja savus advokātus un uzdeva tiem sūdzēt misteru Norelu tiesā. [95] [1] Vēstulē netie�i bija izteikti divi atzinumi, kas tika uzskatīti par sevi�ķi aizskaro�iem: pirmkārt, pircējiem nepietiek prāta, lai saprastu, kas Streind�a grāmatā rakstīts, un otrkārt, viņi vāji at�ķir labu no ļauna un nespēj novērtēt, vai Streind�a aprakstītā maģija ir krietna vai nelietīga.

Norelie�i bija visnotaļ rēķināju�ies ar to, ka Streind�a grāmatas iznīcinā�anu sabiedrībā uztvers ar preti�ķīgām jutīm, un bija gatavi uzklausīt nopēlumu, tomēr �ī vēstule viņu pozī�cijām nodarīja negaidītu postu. Bija domāts, ka misters Norels pirms nosūtī�anas parādīs vēstuli misteram Laselzam. ļa laselzs būtu to pārskatījis, vēstules izteiksme un izteicieni būtu ievērojami mainīju�ies un tā, domājams, daudz mazāk aizvainotu saņēmējus.

Diem�ēl gadījās misēklis. Misters Norels pajautāja �aildermasam, vai Laselzs jau ir iz�labojis. �aildermass nodomāja, ka runa ir par kādu rakstu "Angļu maģijas draugiem", un atbildēja apstiprino�i. Tā vēstule tika nosūtīta nelabota. Laselzs aizsvilās niknumā un ap�galvoja, ka �aildermass ar nodomu ļāvis misteram Norelam kaitēt pa�am sev. �aildermass sparīgi liedzās.

Kop� tās reizes laselza un �aildermasa attieksmes (kas nekad nebija īsti labas) strauji pasliktinājās, un itin drīz Laselzs jau lika misteram Norelam noprast, ka �aildermasam esot streind�iskas noslieces un tas slepenībā perinot nodevību pret savu saimnieku.

Septembri no savām lauku mui�ām Londonā atgriezās ministri, un, pats par sevi saprotams, mistera Norela skandalozā rīciba bija viens no galvenajiem viņu pirmās sanāksmes sarunu tematiem.

Kad mēs pasūtinājām misteram Norelam pirmo burvestību, � sacīja viens, � mums ne prātā nenāca, ka viņ� sāks ielauzties citu namos un bojāt pilsoņu privātīpa�umu. Kaut kādā ziņā pat �ēl, ka mums nav tās burvju tiesas, ko viņ� tik ļoti kāroja nodibināt. Pag, kāds bija tas nosaukums?

Pieci pūķi, � sers Volters Pouls zināja atbildēt.

Pēc manām domām, viņ� ta�u laikam ir apsūdzams kaut kādā maģiskā noziegumā?

O, bez �aubām, bez �aubām! Bet man nav ne jausmas, kāds tas varētu būt. Visticamāk, D�ons �aildermass to zina, ta�u es ļoti �aubos, vai viņ� mums teiks.

Nav svarīgi. Vairāki pilsoņi viņu ir iesūdzēju�i parastajās tiesās par zādzību.

Par zādzību? � izbrīnījās cits ministrs. � Bet tā ta�u nedrīkst! Es uz�skatu, ka cilvēku, kur� tik daudz izdarījis valsts labā, nav pieļaujams tiesāt par tik mazisku noziegumu!

Kāpēc? � pirmais atjautāja. � Viņ� pats to ir nopelnījis.

Lieta tāda, � vārdu akai ņēma sers Volters, � ka, nostājies tiesas priek�ā, lai aizstāvētos, viņ� tūdaļ sāks kaut ko runāt par angļu maģiju. Un neviens nespēs viņu apstrīdēt � tikai Streind�s. Es domāju, ka mums jāpacie�as. Man liekas, vajag sagaidīt Streind�a atgrie�anos.

Uzreiz rodas vēl viens jautājums, � bilda kāds cits ministrs. � Anglijā ir tikai divi burvji. Kā lai mēs iz�ķiramies kādam par labu? Kā lai zinām, ku�ram no viņiem ir taisnība un kur� rīkojies netaisni?

Ministri apjuku�i saskatījās.

Vienīgi pirmais ministrs lords Liverpūls palika mierīgs un nesatricināms.

Mēs par viņiem spriedīsim tāpat kā par jebkuru citu cilvēku, � viņ� paziņoja. � Pēc augļiem. [96] [1] "No viņu augļiem jums būs tos pazīt." Mateja ev. 7:16.

Tad iestājās klusums: ministri domāja par mistera Norela nestajiem augļiem, kas pagaidām nebija diezcik daudzsolo�i: vīzdegunība, zādzība un ļaunprātība.

Tika nolemts, ka iek�lietu ministrs aprunāsies ar misteru Laselzu un liks misteram Norelam nodot ziņu, ka pirmais ministrs un visi Kabineta locekļi ir ārkārtīgi neapmierināti ar mistera Norela rīcību.

Likās, viss, kas būtu sakāms, ir pateikts, ta�u ministri nejaudāja mest �ai sarunai mieru � vēl vajadzēja patrit mēles. Par lorda Porti�eda aizie�anu no mistera Norela nometnes bija dzirdēju�i visi, ta�u sers Volters zināja stāstīt, kā �aildermass � kur� līdz �im bija izturējies bezmaz kā sava saimnieka ēna � bija norobe�ojies no mistera Norela interesēm un runājis ar Streind�a drau�giem kā neatkarīga persona, pavēstīdams, ka grāmata nav pavisam iznīcināta. Sers Volters smagi nopūtās.

� Man nedod mieru doma, ka daudzējādā ziņā tā ir pati ļaunākā zīme. Norels neko nesaprot no cilvēkiem, un labākie no domubiedriem ir viņu pame�tu�i � vispirms Streind�s, tad D�ons Marejs un tagad Porti�eds. Ja arī �ailder�mass sanīdīsies ar Norelu, tad atliks vienīgi Henrijs Laselzs.

Visi Streind�a draugi tovakar sēdās pie galdiem un rakstīja viņam sa�utuma pilnas vēstules. Līdz Itālijai tās varēja nokļūt divās nedēļās, ta�u Streind�s savu uzturē�anās vietu mainīja tik bie�i, ka varēja paiet vēl divas nedēļas, iekams tās viņu atrastu. Sākumā Streind�a draugi bija pilnīgi pārliecināti, ka izlasījis, ko viņi raksta, Streind�s to pa�u brīdi metīsies atpakaļ uz Angliju, zvērodams dus�mās un gatavs spēkoties ar Norelu tiesu zālēs un laikrakstu lappusēs. Ta�u sep�tembrī pienāca ziņas, kas vedināja domāt, ka varbūt tomēr būs jāgaida ilgāk.

Virzīdamies uz Itālijas pusi, Streind�s, pēc visa sprie�ot, lielākoties bija itin pacilātā garastāvoklī. Viņa vēstules bija pilnas jautru blēņu. Ta�u līdzko burvis bija sasniedzis ceļojuma galamērķi, viņa noskaņojums pārvērtās. Kop� Arabellas nāves viņam pirmo reizi nebija, ko darīt, un nekas neatvairīja viņu no domām par savu atraitnību. Lai ko viņ� redzēja, nekas nesagādāja prieku, un da�as nedēļas �ķita, ka vienīgo spirdzinā�anu no bēdām viņam sniedz nemitīga vides maiņa. [97] [1] "�par Pja�encu es neko nevaru pateikt," Streind�s rakstīja Henrijam Vudhopam, "jo nepaliku tur tik ilgi, lai kaut ko redzētu. Ierados vakarā. Paēdis vakariņas, nolēmu pus- stundiņu pastaigāt apkārt, ta�u, kad es iznācu galvenajā piazza, man acīs uzreiz iekrita liela urna uz postamenta. Pāri akmeņiem stiepās gara, melna ēna. No urnas rēgojās pāris efejas vai kāda cita lo�ņauga stīgas, ta�u nokaltu�as un pagalam. Nespēju Tev pateikt, kāpēc tā bija, ta�u �ī aina man �ķita neizturami melanholiska: tā stāstīja par zaudētu laimi, nāvi un izmi�sumu. F.s atgriezos viesnīcā, uzreiz likos gulēt un no pa�a rīta devos uz Turīnu." Septembra sākumā viņ� bija nonācis D�enovā. Tā viņam patika maz�drusciņ vairāk nekā citas redzētās Itālijas pilsētas, un viņ� uzkavējās tur gandrīz nedēļu. �ai laikā viesnīcā, kurā viņ� bija apmeties, ieradās kāda angļu ģimene. Kaut arī Streind�s iepriek� bija seram Volteram apgalvojis, ka ārzemēs visiem spēkiem izvairīsies no tautie�u sabiedrības, viņ� ar atbraucējiem iepazinās, un drīzumā viņa vēstules uz Angliju saturēja vienas vienīgas slavas dziesmas

Greistilu manierēm, asprātībai un laipnībai. Kad nedēļa bija pagājusi, viņ� aiz�ceļoja uz Boloņu, ta�u nekādu iepriecinājumu savai sirdij tur neatrada un pa�visam drīz atgriezās D�enovā, nolēmis kopā ar Greistiliem uzturēties tur līdz mēne�a beigām, bet pēc tam kopā ar tiem doties uz Venēciju.

Pats par sevi saprotams, Streind�a draugi ļoti priecājās, ka viņ� atradis patī�kamus ceļabiedrus, ta�u visvairāk viņus interesēja Streind�a vēstulēs vairākkārt pieminētā Greistilas jaunkundze; pēc visa sprie�ot, �īs jaunās dāmas sabiedrība Streind�am likās jo sevi�ķi tīkama. Vairākiem Streind�a draugiem reizē ienāca prātā viena un tā pati vilino�ā doma: kā būtu, ja viņ� apprecētos vēlreiz? Jauna, glīta sieviņa viņa nomāktību izdziedinātu daudz ātrāk nekā citi dziedēkļi, bet galvenais � tā novērstu viņa uzmanību no tum�ajām, uztrauco�ajām burves�tībām, ar kurām viņ� pēdējā laikā bija tik ļoti aizrāvies.

Neba Streind�s vienīgais misteram Norelam bija kā dadzis acī. Kāds d�entlme�nis vārdā Naits bija sadomājis Henriet-strītā netālu no Kovent-gārdena atvērt burvju skolu. Misters Naits nebija bur�anas praktiķis, viņ� arī nemēģināja par tādu izlikties. Viņa sludinājumos jaunajiem d�entlmeņiem tika piedāvāta "vis�pusīga izglītība Maģijas teorijā un Angļu maģijas vēsturē pēc tiem pa�iem Prin�cipiem, no kuriem mūsu Izcilais Burvis misters Norels vadījās, skolodams savu Slaveno Mācekli D�onatanu Streind�u". Laseizs aizrakstīja misteram Naitam bargu vēstuli, paziņodams, ka mistera Naita skola nekādā ziņā nevar balstīties uz nosauktajiem principiem, tāpēc ka tie ir zināmi tikai misteram Norelam un Streind�am. Lai misters Naits uz visu to drīzāko savu skolu likvidējot, citādi viņ� tik�ot publiski apsūdzēts krāp�anā.

Uz to misters Naits atbildēja ar pieklājīgu vēstulīti, lūgdams atļauju būt citās domās. Tie�i otrādi, viņ� rakstīja, mistera Norela izglītības sistēma esot vispār�zināma. Viņ� atļaujoties vērst mistera Laselza uzmanību uz "Angļu maģijas draugu" 1810. gada rudens laidiena 47. lappusi, kur lords Porti�eds paziņoja, ka vienīgais misteram Norelam pieņemamais jaunu burvju izglīto�anas pamats ir Frānsisa Satona-Grova norādījumi. Misters Naits (kur� esot dedzīgs mistera Norela apbrīnotājs) bija iegādājies Satona-Grova Dc Generibus Artium Magicarum Anglorum un to rūpīgi izstudējis. Viņ� vēloties izmantot izdevību un apvaicā�ties, vai misters Norels nepagodinātu viņu, kļūdams par skolas viesprofesoru, nolasīdams pa kādai lekcijai u.tml. Viņ� esot grasījies mācīt �etrus jaunekļus, ta�u pieteikumu esot bijis tik liels birums, ka nācies noīrēt vēl vienu māju audzēkņu izmitinā�anai un noalgot vairāk skolotāju. Viņ� apsverot iespēju at�vērt savas skolas arī Bātā, �esterā un Ņūkāslā.

Vēl bija bodītes, un tās, kas zina, bija vēl briesmīgākas par skolām. Vairākās Londonas tirgotavās pārdo�anā bija nonāku�i burvju filtri, burvju spoguļi un sudraba bļodas � kā apgalvoja izgatavotāji, tās bija īpa�i paredzētas burvju ainu noredzē�anai. Misters Norels publicēja "Angļu maģijas draugos" atmasko�jumus un pielika visas pūles, lai �ie priek�meti tiktu izņemti no tirdzniecības. Viņ� panāca, ka visi maģisko �urnālu redaktori, kas klausījās viņa vārdos, pub�licē izskaidrojo�us rakstus par to, ka tādu burvju spoguļu nav un nekad nav bijis, un, ja burvim vispār nepiecie�ams spogulis (visviens tādu burvestību ir ļoti maz, un jo mazāk ir tādu, kuras misters Norels atzīst par pieļaujamām), tiek izmantoti visparastākie spoguļi. Tomēr burvju priek�metus izpirka tikpat ātri, cik tirgotāji spēja tos izlikt savos plauktos, un viens otrs bodnieks jau sāka prātot, vai nemest pie malas citas lietas un pievērsties vienīgi burvju piede�rumu tirdzniecībai.

1816. gada oktobris � novembris

Campo Santa Maria Zobenigo, Venēcija

1816. gada 16. oktobris

D�onatans Streind�s� seram Volteram Poulam

No terra firma mēs atvadījāmies Mestrē. Mūs veda divas gondolas. Greistilas jaunkundzei ar krustmāmiņu vajadzēja kāpt vienā, bet man ar dakteri � otrā. Vai nu mana itālie�u valoda, kad es runāju ar gondolieri, nebija pietiekami pār�liecino�a, vai varbūt Greistilas jaunkundzes kārbu un lā�u izvieto�ana prasīja citu izkārtojumu, to es nezinu, bet viss iznāca citādi, nekā bija domāts. Pirmā gondola aizslīdēja pa lagūnu ar visiem trim Greistiliem, bet es vēl aizvien stāvēju krastā. Doktors Greistils, viņ� ir lāga zellis, izliecās ārā un noauroja atvaino�anos, ta�u māsa � man liekas, viņai maķentiņ bail no ūdens � ievilka viņu atpakaļ.

Atgadījums bija pavisam nenozīmīgs, ta�u es nezin kādēļ zaudēju dū�u, un mani labu brīdi vajāja melnas jo melnas bailes un iedomas. Es paskatījos uz savu gondolu. Zināms, ne reizi vien ir rakstīts par to, kā �ie peldo�ie elles prauli izskatās, � kaut kas vidējs starp laivu un zārku. Ta�u man prātā bija kaut kas pavisam cits. Es nodomāju, ka tās ļoti atgādina ielas burveļu mā�ukastes no manas bērnības laikiem: melnas, ar melniem aizkariņiem � burveļi tādās lika laucinieku iedotos mutautus, monētas un medaljonus. Reizēm �īs mantiņas tā arī vairs neatradās � un pesteļnieks alla� izteica visdziļāko no�ēlu � "laumas, ser, ir gau�ām au�īgas un ne�petnas radības". Un visām auklītēm un ķēķamei- tām, kas strādāja mūsu mājās, noteikti bija kāda krustmāmiņa, kuras paziņas māsīcas dēlēns bija ielikts tādā kastē un pazudis ar visām parpalām. Stāvot tajā Mestres piestātnē, mani apmāja drausmīga doma, ka Greistili Venēcijā atvērs gondolu, kurā man tagad jākāpj, bet iek�ā neviena nebūs. �ī murgu aina bija tik spēcīga, ka es labu brīdi nespēju domāt ne par ko citu, un man acīs saskrēja asaras � tas dro�i vien liecina, cik neapvaldīts es biju kļuvis. Pieaudzis cilvēks pēk�ņi sāk baidīties no izgai�anas � tas ta�u ir smieklīgi! Diena jau gāja uz va�kara pusi, un abas mūsu gondolas bija melnas kā nakts un tikpat skumīgas, toties salto, blāvo debesu zilums bija glu�i neaprakstāms. Nebija ne vēja pūsmiņas, jūra izskatījās kā debesu spogulis. Gan virs galvas, gan zem kājām neizmērojamā klaidā pletās vienvienīga nekustīga, dzedra gaisma. Turpretim pilsētai, kas vī�dēja mums priek�ā, nedz no debesu, nedz no lagūnas spodrības netika ne lāsītes; izskatījās, ka visas apkaimes ēnas sapulcēju�ās uz caurspīdīgā ūdens, sablīvēju��ās torņos un smailēs, ko izraibina sīciņas uguntiņas. Iebraucot Venēcijā, ūdenī peldēja milzums da�ādu atkritumu � skaidas un salmi, apelsīnu mizas un kā�postu kaceni. Es palūkojos lejup un pamanīju spokainu roku � ieraudzīju tikai uz īsu brīdi, ta�u ticēdams noticēju, ka zem netīrā ūdens ir sieviete, kas meklē ceļu atpakaļ gaismā. Protams, tas bija tikai balts cimds, ta�u izbīlis, kas tik drīz nepārgāja, bija milzīgs. Tomēr neuztraucieties par mani! Es �akli rakstu "Vēs�tures un prakses" otro sējumu un, kad nestrādāju, tad visbie�āk esmu kopā ar Greistiliem, bet viņi ir tie�i tādi cilvēki, kādi ļums pa�am patiktu � jautri, patstāvīgi un zinīgi. Jāatzīstas, ka es esmu mazliet pikts, ka joprojām neesmu dzirdējis neko par to, kā tika sagaidīts pirmais sējums. Puslīdz ne�aubos, ka tas bija liels triumfs � es zinu, ka N� to lasīdams, grieza zobus un krita gar zemi aiz nenovīdības, � tomēr man gan gribētos, lai kāds atrakstītu un to pateiktu.

Campo Santa Maria Zobenigo, Venēcija

1816. gada 27. oktobris

D�onatans Streind�s � D�onam Marejam

�par Norela neģēlību no astoņiem cilvēkiem. O, es nudien varētu niknoties, jā gan, es varētu nodeldēt spalvu, līdz spēku izsīkumam rakstot garu tirādi � bet kam tas vajadzīgs? Es atsakos pieļaut, ka �is nekaunīgais sīkaļa dīda mani pēc sava prāta. Atgriezī�os Londonā agrā pavasarī, kā jau biju domājis, un tad mēs izdosim jaunu metienu. Nolīgsim advokātus. Ne tikai viņam ir draugi � man arī to netrūkst. Lai viņ� tiesā pastāsta (ja pietiks dū�as), kāpēc iedomājies, ka angļi kļuvu�i par maziem bērniem un vairs nedrīkst zināt to, ko zināja viņu sen�tēvi. Un, ja viņ� vēlreiz uzdro�ināsies spēkoties ar mani, izmantodams maģiju, mēs liksim pretī savas burvestības, un tad beidzot paskatīsimies, kur� īsti ir Laikmeta Di�ākais Burvis. Es domāju, mister Marej, ka jums vajadzēs nodru�kāt grāmatu daudz lielākā metienā nekā pirmajā reizē, jo �ī ir viena no Norela skandalozākajām nekrietnībām un es ne�aubos, ka visi vēlēsies iegūt grāmatu, kuras dēļ viņ� kaut ko tādu atļāvies. Starp citu, drukājot jauno metienu, būs vajadzīgs viens otrs labojums � tur ir da�as rupjas kļūdas. Sevi�ķi slikta ir sestā un �etrdesmit otrā nodaļa�

Hārlij-strīta, Londona

1816. gada 1. oktobris

Sers Volters Pouls� D�onatanam Streind�am

�kāds Svētā Pāvila sētas grāmattirgonis, vārdā Tits Votkinss, nodrukājis neti�cami muļķīgu grāmatu un uzdod to par zudu�o Streind�a "Angļu maģijas vēsturi un teoriju". Lords Porti�eds stāsta, ka pa daļai tā pārrakstīta no Absaloma [98] [1] Gregorijs Absaloms (1507�1599), "Zinību koks". un viss pārējais ir vienkār�i blēņas. Porti�eds nezina, kas Jūs sadusmos vairāk � Absaloms vai blēņas. Porti�eds ir krietns puisis, viņ� visiem stāsta, ka tā ir krāp�ana, ta�u ļoti daudzi jau ir �o grāmatu nopirku�i un Votkinss ir vareni iedzīvojies. Man prieks dzirdēt, ka Jums tik ļoti patīk Greistilas jaunkundze�

Campo Santa Maria Zobenigo, Venecija

1816. gada 16. novembris D�onatans Streind�s� D�onam Marejam

Mīļo Marej,

ļūs dro�i vien būsit priecīgs, uzzinot, ka 110 "Angļu maģijas vēstures un prak�ses" iznīcinā�anas beidzot ir ari kāds labums � es izlīgu ar lordu Baironu. Viņa gai�ība nezina neko par spīvajām nesaskaņām, kas plē� vai pu�u Anglijas ma�ģiju, 1111 neslēpj, ka tās viņam pilnīgi vienaldzīgas. Toties viņ� dziļi ciena grā�matas. Viņ� man stāstīja, ka alla� modri pieskatot, vai Jūsu pārlieku piesardzīgā spalva, mister Marej, nav ko mainījusi viņa poēmās, padarot viņa pārsteidzo�os vārdus kurmct cienījamākus. Padzirdējis, ka autora ienaidnieks aizbūris pazu��anā veselu grāmatu, viņ� iedegās neizsakāmā sa�utumā. Viņ� atrakstīja man garu vēstuli, sunīdams Norelu gau�ām izteiksmīgiem izteicieniem. No visām vēstulēm, ko pēc skumjā notikuma esmu saņēmusi, �ī man ir vismīļākā. Neviens cits nespēj angliski zākāties tik aizskaro�i. Apmēram pirms nedēļas viņa gai�ība ieradās Venēcijā un mēs satikāmies kafejnīcā "Florians". [99] [1] Slavena kafejnīca Svētā Marka laukumā. Atzī�os, ka mazliet ba��ījos, vai viņ� neatvedis līdzi nekaunīgo Klermontas kundzi, ta�u laimīgā kārtā �ī dāma tuvumā nebija manāma. Acīmredzot Bairons jau ir iedevis viņai vilka pasi. Mūsu jauno draudzību stiprināja atklājums, ka abi esam iecienīju�i bil�jardu: es spēlēju, kad domāju par maģiju, un viņ� spēlē, perēdams savas poēmas.

Gaisma bija vēsa un dzidra kā nots, ko nazis izvilina no smalkas vīna glā�zes. Santa Maria Formosa baznīcas sienas �ai gaismā bija baltas kā glieme�nī�cas vai kauli, un ēnas uz bruģakmeņiem zilas kā jūra.

Baznīcas durvis atvērās, un campo iznāca mazs pilsētas viesu pulciņ�. �īs dā�mas un kungi bija apskatīju�i baznīcu, tās altārus un ievērības cienīgos mākslas priek�metus un tagad, atgriezu�ies saules gaismā, bija visai runīgi un piepildīja ūdeņu ieskauto klusumu ar skaļām, mundrām tērgavām. Campo baznīcas priek�ā ceļotāji atrada par ārkārtīgi jauku. Namu fasādes viņiem likās ļoti krā�ņas, viņi nespēja vien pienācīgi tās cildināt, � tomēr izklausījās, ka vēl vairāk viņus valdzina iznīcības klātbūtne, kas jautās visos namos, tiltos un baznīcās. Viņi bija ang|i, un nekas cits uz pasaules viņiem ne�ķita tik dabisks kā pārējo nāciju pa�grimums. Viņi piederēja pie laimīgās cilts, kas tik labi apzinās savus talantus (un tik ļoti �aubās par citu iespējamo apdāvinātību), ka nepavisam nebrīnītos, ja uzzinātu, ka venēcie�iem nav bijis ne mazākās noģiedas par to, kādā pilsētā viņi dzīvo, � līdz pēdīgi ieradās angļi, un tie viņiem pateica, ka Venēcija ir skaista.

Viena no dāmām, izteikusi visu savu aizgrābtību, vedināja otru uz sarunu par laika apstākļiem:

Zini, mīlulīt, tas ir ļoti dīvaini, bet, kad mēs bijām baznīcā � kamēr jūs ar misteru Streind�u aplūkojāt gleznas �, es tikai mazlietiņ pabāzu galvu ārā pa durvīm, un tai brīdī man izskatījās, ka līst, un es ļoti baidījos, ka tu samirksi.

Nē, krustmāmiņ. Skatieties, akmeņi ir pilnīgi sausi. Nav neviena mit�ruma plankumiņa.

Labi gan, mīlulīt, tad es ceru, ka tevi netraucē �is vēj�. Tas mazliet pū� ausīs. Ja tas tevi apgrūtina, mēs vienmēr varam palūgt papiņu un misteru Strein�d�u iet mazliet ātrāk.

Paldies, krustmāmiņ, man ir ļoti labi. Man patik �ī svaigā brīze � �ī jaukā jūras smar�a � tā iztīra prātu un domas � visu. Bet, krustmāmiņ, varbūt tā traucē jumsi

Ak, nē, mīlulīt! Es tādām lietām nemēdzu pievērst uzmanību. Esmu vis�notaļ norūdīta. Manas vienīgās raizes ir par tevi.

Es zinu, krustmāmiņ, � atsaucās gados jaunākā dāma. Iespējams, dāma noskārta, ka saule un vieglais vēj�, kas tik ļoti atsvaidzināja Venēciju, lika tās kanāliem zvīļot tik ziliem un tās marmoram mirdzēt tik pārdabiskā spo�umā, tāpat � vai gandrīz tāpat � izdaiļo arī viņu. Kas gan vēl tik veiksmīgi piesais�tītu uzmanību Greistilas jaunkundzes gai�ajai ādai, ja ne gaismēnu straujā mija viņas sejā? Kas vēl tik labi piestāvētu viņas baltajai muslīna kleitai, ja ne spirgtā vēsmiņa, kas lika tai plīvot?

Ahā, � krustmāmiņa turpināja, � papiņ� rāda misteram Streind�am kaut ko jaunu. Flora, mīlulīt, vai tu nevēlies iet un paskatīties?

Man jau ir diezgan. Ejiet vien, krustmāmiņ.

Tā nu krustmāmiņa skubīgi devās uz campo otru galu, bet Greistilas jaun�kundze lēni gāja uz tiltiņu turpat pie baznīcas, ērcīgi bakstīdama ar baltā saules�sarga galu spraugas starp baltajiem bruģakmeņiem un pie sevis murminādama: � Man jau ir diezgan. Ak vai, man tie�ām ir diezgan! � Neizskatījās, ka �īs mīklainās izteikas atkārto�ana iepriecinātu jaunās dāmas garu � patiesībā viņa kļuva arvien melanholiskāka un nopūtās jo brīdi, jo bie�āk.

Jūs �odien esat ļoti klusa, � piepe�i ierunājās Streind�s. Greistilas jaun�kundze satrūkās. Viņa ij nenoģieda, ka burvis ir tik tuvu.

Tie�ām? Nebiju pamanījusi. � To pateikusi, viņa pievērsās kanāla ska�tam un labu brīdi neteica ne mēma vārdiņa. Streind�s atbalstījās pret tiltiņu, sakrustoja rokas un ļoti vērīgi raudzījās uz jauno dāmu.

Klusa, � viņ� atkārtoja, � un, man rādās, paskumja. Un tātad man ar jums jārunā.

Viņai negribot bija jāsmaida.

Vai patiesi? � viņa vaicāja. Ta�u izskatījās, ka smaidī�ana un runā�ana ar Streind�u pārlieku sāpina jaunkundzes sirdi, tādēļ viņa nopūtās un atkal aizgriezās.

Jā gan. Kad mani pārņem melanholija, jūs stāstāt man uzmundrino�as lietas un veldzējat manu nomāktību, tālab man tagad pienākas tāpat palīdzēt jums. Tas ir mans drauga pienākums.

Atklātība un godīgums, mister Streind�. Tas, pēc manām domām, ir labākais draudzības pamats.

Ā! Jums liekas, ka es esmu pārāk noslēgts. Es redzu to jūsu sejā. Varbūt jums ir taisnība, bet es� Tas ir� Nē, dro�i vien jums taisnība. Man laikam nav tā profesija, kas mudinātu�

Greistilas jaunkundze neļāva viņam pabeigt:

Es negribēju neko sliktu teikt par jūsu profesiju! Nepavisam! Katrai pro�fesijai sava pieraudzība. Tas, pēc manām domām, ir pilnīgi saprotami.

Tādā gadījumā es jūs nesaprotu.

Lai jau paliek. Iesim, piebiedrosimies krustmāmiņai un papiņam.

Nē, pagaidiet, mis Greistila, tā nevar. Kur� cits mani izlabos, kad es alo��os, ja ne jūs? Pasakiet � kuru es, pēc jūsu domām, vedu maldinā�anā?

Greistilas jaunkundze brīdi klusēja, tad, maķenīt negribīgi, atbildēja:

Varbūt savu vakarējo draudzeni?

Manu vakarējo draudzeni? Kas tā tāda?

Greistilas jaunkundze izskatījās pagalam nelaimīga:

Jaunā dāma gondolā, tā, kura tik ļoti gribēja ar jums runāt un tik ļoti nevēlējās pieļaut � veselu pusstundu �, ka arī kāds cits to varētu darīt.

Ā! � Streind�s sāka smaidit un papurināja galvu. � Nē, jums būs radies aplams priek�stats. Viņa nav mana draudzene: viņa ir draugos ar lordu Baironu.

Vai!� � Greistilas jaunkundze piesarka. � Liekas, �ī jaunā dāma bija ļoti satraukta.

Kundzei nepatīk viņa gai�ības izturē�anās. � Streind�s paraustīja ple�cus. � Kuram tad patīk? Viņa gribēja zināt, vai es spētu viņa gai�ību iespaidot, un man nenācās viegli viņai paskaidrot, ka visā Anglijā nav� un, man gribētos sacīt, nekad nav bijis � tik stipras maģijas, kas varētu ietekmēt lordu Baironu.

Jūs jūtaties aizskarts.

Nē, it nemaz. Liekas, tagad mēs esam tuvāk tai savstarpējai sapratnei, ko jūs uzskatāt par draudzības pamatu. Vai jūs paspiedīsit man roku?

Ar lielāko prieku, � viņa atteica.

Flora? Mister Streind�? � abiem a�ā solī tuvojās dakteris Greistils. � Kas tad nu?

Greistilas jaunkundze maķenīt sakautrējās. Viņai ļoti gribējās, lai krust- māmiņai un tēvam par misteru Streind�u būtu vislabākie ieskati. Nepavisam nebija vajadzīgs, lai tie abi tagad uzzina, ka viņa pati turējusi burvi aizdomās par apgrēcību. Jaunkundze izlikās tēva jautājumu nedzirdējusi un sāka deg- smīgi pārspriest da�as freskas Scuola di Giorgio degli Schiavoni, ko viņa bezgala vēloties redzēt. � Tas ir pavisam netālu. Mēs varētu tagad aiziet. Cerams, jūs nāksiet kopā ar mums? � tas bija jautājums Streind�am.

Streind�s skumīgi pasmaidīja.

Mani gaida darbs.

Jūsu grāmata? � apvaicājās dakteris Greistils.

�odien ne. Es cen�os atklāt burvestību, ar kuru atsaukt palīgos elfu. Jau pats esmu piemirsis, cik rei�u esmu mēģinājis to izdarīt � visvisādos veidos. Un, pats par sevi saprotams, tā arī neesmu neko panācis. Bet tāds jau ir mūs�laiku burvja grūtais liktenis! Buramvārdi, kas reiz ikkatram sīkam angļu burvim bija nieka lieta, tagad padodas tik grūti, ka mēs vispār nezinām, vai izdosies tos atgūt. Mārtiņam Peilam bija divdesmit astoņi kalpi no elfu cilts. Es būtu septī�tajās debesīs, ja man būtu kaut viens.

Elfi! � izsaucās krustmāmiņa Greistila. � Bet visās grāmatās ta�u rakstīts, cik tie ir palaidnīgi! Mister Streind�, vai jūs labi zināt, ka tie�ām vēla�ties apgrūtināt sevi ar tik nepaklausīgu darbabiedru?

Mīļo krustmāmiņ, misters Streind�s zina, ko dara, � aizrādīja Greisti�las jaunkundze.

Ta�u krustmāmiņa Greistila bija noba�ījusies, un tādēļ, lai visi saprastu, ka viņai ir taisnība, sāka stāstīt par upi, kas tecējusi cauri tam Derbī�īras ciemam, kurā viņa un dakteris Greistils bērnībā bija dzīvoju�i. Neatminamos laikos elfi bija upi nobūru�i un tā bija sarukusi, no cildenas strāvas pārvērtusies liegā ur- dziņā, un, kaut arī �ī pārvērtība bija notikusi pirms daudziem gadu simteņiem, cieminieki to vēl arvien to pieminēja un errojās. Viņi neapnikdami sprieda par darbnīcām, ko būtu varēju�i ierīkot, un par ienesīgajiem amatiem, ar kuriem būtu nodarboju�ies, ja vien straume bijusi gana stipra, lai gādātu jaudu. [100] [1] pēc visa sprie�ot, krustmāmiņa Greistila runā par Derventu. Sensenos laikos, kad D�ons Askglāss vēl bija tikai elfu nolaupīts bērns, kāds Elfu zemes karalis pareģoja, ka, zē�nam sasniedzot vīra gadus, visas senās burvju karaļvalstis kritīs. Karalis raidīja savus kalpus uz Angliju pēc dzelzs na�a, ar ko viņu nogalināt. Nazi izkala kāds kalējs, kura smēde atradās Derventas krastos, un to atdzesēja Derventas ūdeņi. Tomēr mēģinājums nogalināt D�onu Askglāsu neizdevās, un burvju zēns izdeldēja karali līdz ar viņa cilti. Kad D�ons Askglāss ieradās Anglijā un nodibināja savu karaļvalsti, viņa sekotāji no elfu cilts devās meklēt ka�lēju. Tie nogalināja viņu un visus viņa mājiniekus, nopostīja viņa namu un novārdoja Der�ventu, lai sodītu to par dalību neģēlīgā na�a kal�anā.

Streind�s pieklājīgi noklausījās, un, kad cienījamā dāma bija beigusi savu stāstu, bilda:

O, nav vārdam vietas! Elfi pēc dabas ir ļaunīgi un neiedomājami grūti valdāmi. Ja mani pūliņi vainagosies panākumiem, es noteikti pieskatī�u, ar ko mans elfs � vai elfi � biedrojas. � Viņ� uzmeta �iglu skatienu Greistilas jaun�kundzei. � Tomēr elfiem ir tik liela vara un zinā�anas, ka nav burvja spēkos no�raidīt viņu palīdzību � to spēj ja nu vienīgi Gilberts Norels. Ik elfam, kas laiku laikos dzīvojis zemes virsū, galvā, rokās un sirdī maģijas ir bijis vairāk nekā pa�ā lielākajā maģiskās literatūras bibliotēkā uz pasaules. [101] [1] streind�a izteiktie ieskati ir pārmērīgi optimistiski un romantiski. Angļu maģiskajā literatūrā nepavisam netrūkst liecību ne par elfiem ar vājām burvju spējām, ne par neldzī- giem un stulbiem elfiem.

Ak tā? � nobrīnījās krustmāmiņa Greistila. � Cik interesanti.

Dakteris Greistils un krustmāmiņa novēlēja Streind�am veiksmes bur�anā,

bet Greistilas jaunkundze lika burvim pie sirds, ka tas apsolījies visā drīzumā kopā ar viņu apskatīt klavihordu, kas it kā esot noīrējams pie kāda antikvāra netālu no Campo San Angelo. Tad Greistili devās tālāk, lai baudītu pārējās to�dien paredzētās izpriecas, un Streind�s atgriezās miteklī, ko bija noņēmis pie Santa Maria Zobenigo.

Lielais vairums angļu d�entlmeņu, kas mūslaikos apmeklē Itāliju, sacer dze�jas vai ceļojuma aprakstus, vai arī nododas glezno�anai. Itālie�i, kas izīrē �iem d�entlmeņiem dzīvokļus, izgudrēm gādā, lai izdodamās istabas būtu �īm nodar�bēm piemērotas. Sacīsim, Streind�a pansijas saimnieks īpa�i īrnieka vajadzī�bām bija atvēlējis kambarīti nama aug�ējā stāvā. Tajā atradās senlaicīgs galds, kam par kājām kalpoja �etri kokā grebti grifi, kā arī kuģa kapteiņa krēsls, ap�gleznots skapītis, kuram vieta drīzāk būtu kādā baznīcā, un vispēdīgi � figūra uz postamenta. Trīs �etras pēdas garais un smaidīgais koka vīrs turēja rokā kaut ko apaļu un sarkanu � varbūt ābolu, varbūt grānātābolu, bet varbūt sarkanu bumbiņu. Bija grūti noģist, no kurienes �is d�entlmenis varēja nākt: viņ� likās pārāk jautrs, lai stāvētu baznīcā kā svētais, bet par maz komisks, lai strādātu par kafijas nama izkārtni.

Apsekojis skapīti, Streind�s bija nolēmis, ka tas ir savildzis un pilns miltra- sas, tādēļ viņ� par to aizmirsa un savas grāmatas un papīrus krāva kaudzēs uz grīdas. Toties ar koka tēlu viņ� bija kurmet sadraudzējies un strādādams pastā�vīgi uzrunāja to, sacīdams, piemēram: "Kā tev liekas?" un "Donkāsteru vai Belāzisu? Ko tu ieteiktu?"5 un "Nu? Tu viņu redzi? Es ne," un reiz, ārkārtīgi saērcinātā tonī: "Ai, paklusē, lūdzams!"s Tiek uzskatīts, ka �aks Belāziss sastādījis teicamus elfu izsauk�anas buramvārdus. Diem�ēl vienīgais Belāzisa �edevra "Norādījumi" eksemplārs glabājās Hartfjū bibliotēkā, un Streind�s to ne acīs nebija redzējis. Viņ� bija lasījis vien aptuvenus pārstāstus vēlākos sacerējumos, tādēļ, pēc visa sprie�ot, �o burvestību centās radīt no jauna, visai vāji noskārz�dams, kādam jābūt galarezultātam.

Turpretim otri pieminētie buramvārdi, kurus parasti piedēvē Donkāsteras meistaram, ir ļoti labi zināmi un atrodami daudzos pla�i pieejamos darbos. Kas īsti bijis Donkāsteras meistars, nav zināms. Par viņa eksistenci liek domāt argentie�u sacerējumos vairākkārt pieminētais fakts, ka trīspadsmitā gadsimta burvji buramvārdus un burvestības ieguvu�i no "Donkāsteras". Nav arī pierādīts, ka visa Donkāsteras meistaram piedēvētā maģija ir viena cilvēka veikums, tālab maģijas vēsturnieki postulēju�i vēl viena, vēl mīklaināka, burvja pastāvē�anu: runa ir par tā dēvēto Pseido-meistaru no Donkāsteras. Ja tie�ām, kā visai pārliecino�i apgalvots, Donkāsteras meistars patiesībā ir bijis D�ons Askglāss, tad loģiski jāpieņem, ka �o elfu izsauk�anas bu- ramvārdu autors ir Pseido-meistars. Liekas visaugstākajā mērā neticami, ka D�onam Askglā- sam būtu ievajadzējies buramvārdus, ar kuriem izsaukt elfus. Viņa galmā elfu bija atlicin.

Viņ� izvilka papīru, uz kura bija kaut ko uzskricelējis, un sāka kustināt lūpas, kā burvji dara, skandēdami buramvārdus. Pēc tam viņ� palūkojās apkārt, it kā gaidīdams, ka istabā būs uzradies vēl kāds. Lai ko arī viņ� gaidīja, �ī persona nebija parādījusies. Streind�s nopūtās, saburnīja buramvārdus bumbiņā un aizmeta koka figūriņai. Tad paņēma jaunu papīra lapu � kaut ko uzrakstīja � ielūko�jās grāmatā � pacēla no grīdas pirmo papīru � izgludināja to � pusstundu urbās tajā ar skatienu, visu laiku plūkādams matus, � atkal saņurcīja un iz�svieda pa logu.

Kaut kur sāka dimdēt zvans. Dimdoņa bija skumja un vientulīga, tā mo�dināja klausītājā domas par me�onīgiem klajumiem, par tum�ām debesīm un tuk�umu. Kaut kas tāds laikam ienāca prātā arī Streind�am, jo viņ� kļuva izklai�dīgs, atrāvās no darba un paskatījās pa logu, it kā pārliecinādamies, ka Venē�cija nav pēk�ņi pārtapusi tuk�ās, klusās drupās. Ārā bija redzama alla�īgā kņada un rosība. Zilos ūdeņus apspīdēja saule. Campo bija pilns ļau�u � uz Santa Maria Zobenigo nāca venēcie�u dāmas, acis bolīdami, pastaigājās austrie�u ka�reivji, viņiem ko iemusināt centās tirgotāji, kāvās un diedelēja ielaspuikas, savās slepenajās gaitās gāja kaķi.

Streind�s atkal ķērās pie darba. Viņ� novilka svārkus un uzrotīja piedurknes. Tad izgāja no istabas un atgriezās, nesdams nazi un baltu bļodiņu. Ar nazi viņ� iztecināja no dilba mazliet asiņu. Bļodu nolika uz galda un pieliecās, lai redzētu, vai ir diezgan, ta�u asiņu zaudējums acīmredzot bija atstājis stiprāku iespaidu, nekā domāts, jo viņam noreiba galva, galds apgāzās un bļoda nolidoja uz grī�das. Streind�s nolādējās itāliski (lāstiem piemērota valoda) un palūkojās ap�kārt, meklēdams, ar ko uzslaucīt asinis.

Gadījās tā, ka uz galda atradās baltas drānas vīstoklis. Tas bija naktskrekls, ko Arabella viņam bija iz�uvusi laulības pirmajos gados. To nepazinis, Streind�s pastiepa roku. Viņ� jau gandrīz bija to satvēris, ta�u no ēnām iznāca Stīvens Bleks un pasniedza Streind�am lupatu. �o darbību viņ� pavadīja ar vieglu pa- klanī�anos, kas kļūst par labi izdīdīta kalpa otro dabu. Streind�s paņēma lupatu un uzmēza asinis (visai pavir�i), ta�u Stīvena klātbūtni savā istabā, liekas, nepa�visam nepamanīja. Stīvens paņēma naktskreklu, izpurinājis rūpīgi salocīja un kārtīgi nolika uz soliņa.

Streind�s at�ļuka krēslā, sasizdams savainoto dilbu pret galda malu, izgrūda vēl vienu lāstu un paslēpa seju plaukstās.

Dieva dēļ, ko viņ� dara? � Stivens Bleks �ukstus vaicāja.

Ā, viņ� mēģina izsaukt mani! � paziņoja d�entlmenis ar matiem kā dzelk�ņa pūkas. � Viņ� vēlas uzdot man visvisādus jautājumus par maģiju! Bet nav vajadzības �ukstēt, mīļo Stīven. Viņ� tevi ne dzird, ne redz. �ie angļu burvji ir tik smieklīgi! Viņi visu dara tik aplīk�us! Es tev teik�u, Stīven, noska�tīties, kā �is zellis mēģina burt, ir tāpat kā skatīties uz cilvēku, kur� sē�as pus�dienot ar a�gārni uzvilktiem svārkiem, aizsietām acīm un spaini galvā! Vai tu kaut reizi esi redzējis mani noņemamies ar tādām blēņām? Mani, tecinot sev pa�am asinis vai apskribelējot papīrus? Kad es gribu kaut ko izdarīt, es vienkār�i uzrunāju gaisu � vai akmeņus � vai saulstarus � vai jūru � vai ko citu, un pieklājīgi lūdzu palīdzību. Tā kā savienību ar �iem varenajiem gariem esmu noslēdzis jau pirms gadu tūksto�iem, tie ar lielāko prieku izdara visu, ko es vēlos.

Protams, � atsaucās Stīvens. � Ta�u burvis, kaut būdams nelga, kaut ko tomēr spēj. Jūs ta�u �eit esat, ser, vai nav tiesa?

Jā, laikam gan, � ērcīgi attrauca d�entlmenis. � Bet tas neko nemaina, maģija, kas mani �urp atsauca, vienalga ir neveikla un lauķīga! Un vispār, kāds viņam no tā labums? Nekāda! Lūk, es negribu viņam parādīties, un viņ� neprot burvestības, ar kurām mani piespiest. Stīven! Ātri! Pa�ķirsti tai grāmatai lapas! Istabā nav vēja, un viņ� vareni apstulbs. Hā! Skat, kā viņ� bolās! Viņ� noģie� gan, ka mēs varētu te būt, bet nenieka neredz. Hā, hā! Kā nu viņ� niknojas! Ieknieb viņam skaustā, knieb, cik spēka! Viņ� domās, ka iekodis ods!

1816. gada novembra beigas

Neilgi pirms tam, kad dakteris Greistils ar ģimeni atstāja Angliju, viņam atrak�stīja draugs no Skotijas, lūgdams, ja viņiem gadītos aizklejot līdz Venēcijai, apciemot kādu vecu dāmu, kas mājojot �ai pilsētā. Tas būtu �ēlsirdības darbs, paskaidroja skotu draugs, jo vecā dāma, reiz dzīvojusi bagātībā, tagad slīgstot trūkumā. Dakteris Greistils domājās reiz dzirdējis, ka dāma esot neparastu, jauktu asiņu � varbūt pusskotu-pusspāņu, bet varbūt arī pusīru-pusjūdu.

Dakteris Greistils bija apņēmies veco lēdiju apmeklēt, ta�u pēc visām vies�nīcām un pasta karietēm, negaidītām aizbrauk�anām un nodomu maiņām viņ�, ieradies Venēcijā, atklāja, ka drauga vēstuli vairs nespēj atrast un visai neskaidri atminas, kas tajā bija sacīts. Viņ� nekur nebija pierakstījis arī dāmas vārdu � bija paglābusies vienīgi papīra skranda ar norādījumiem, kā viņu sameklēt.

Krustmāmiņa Greistila norādīja, ka apstākļi ir ārkārtīgi sare�ģīti, un visla�bāk būtu nosūtīt vecajai lēdijai vēstuli, paziņojot par viņu nodomu ierasties. Tas viss nu gan, viņa piebilda, izskatīsies ļoti savādi, jo mēs nezinām, kā lēdiju sauc � viņa noteikti uzskatīs mūs par muļķa āmekļiem. Dakteris Greistils ju�tās ļoti vainīgs, viņ� ilgi mīņājās un �ņaukājās, ta�u neko prātīgāku nespēja iz�gudrot, tālab viņi tūdaļ uzrakstīja īsu vēstulīti un atdeva to pansijas saimniecei, lai tā nekavējoties nogādātu ziņu vecajai dāmai.

Te atgadījās pirmā dīvainība visa �ajā pasākumā: saimniece izlasīja adresi, savilka uzacis un tad � iemeslu dakteris Greistils lāgā nesaprata � nosūtīja to savam svainim uz D�udekas salu.

Pagāja da�as dienas, un �is svainis � augumā ne visai padevies, toties �vī�tīgs Venēcijas advokāts � ieradās pie daktera Greistila vizītē. Viņ� pavēstīja, ka vēstulīte, glu�i kā dakteris Greistils vēlējies, ir nosūtīta, ta�u dakterim esot jāzina, ka dāma dzīvojot tai pilsētas daļā, ko sauc par Kanared�o, viņa dzīvojot (ieto � tur, kur mitinās jūdi. Viņu vēstule nodota cienījama jūdu d�entlmeņa rokās. Atbildes neesot bijis. Kā dakteris Greistils vēlētos rīkoties tālāk? Izvedīgais Ve�nēcijas advokāts ar lielāko prieku pakalpo�ot.

Pievakarē Greistilas jaunkundze, krustmāmiņa, dakteris Greistils un advo�kāts (kuru sauca sinjors Tozeti) gondolā slīdēja cauri pilsētai � cauri tai pilsē�tas daļai, ko dēvē par San Marco, kur venēcie�i posās vakara izpriecām, � garām Santa Maria Zobenigo steķiem, kur Greistilas jaunkundze atskatījās uz sveces apgaismotu lodziņu (kas zina, varbūt aiz tā būra D�onatans Streind�s), � garām Rialto, kur krustmāmiņa Greistila sāka pukstēt un nopūsties, un no visas sirds vēlēties, kaut bērnu kājās būtu vairāk apavu.

Pie Ghetto Nuovo viņi izkāpa no gondolas. Lai gan seni un ērmoti ir visi Venēcijas nami, Geto tie izskatījās vēl senatnīgāki un ērmīgāki � it kā ērmība un senatnība piederētu pie precēm, ar kurām tirgojas peļņaskārie �ejienes iemītnieki, un arī savas mājas tie būtu uzcēlu�i no tās pa�as vielas. Lai gan me�lanholiskas ir visas Venēcijas ielas, �eit valdo�ā melanholija bija pavisam citāda � it kā jūdu un kristie�u grūtsirdība tiktu iejaukta pēc at�ķirīgām receptēm. Ta�u ēkas bija ļoti pieticīgas, un durvis, pie kurām sinjors Tozeti pieklauvēja, bija tik melnas un tik pazemīgas, ka piedienētos ikkatram kvēkeru saie�anas namam Anglijā.

Atvēris durvis, kalps ielaida viņus iek�ā un ieveda tum�ā telpā, kas bija ap��ūta ar izkaltu�iem, pēc izskata mū�veciem koka paneļiem, no kuriem nāsīs cirtās stiprs jūras smārds.

No �īs telpas tālāk veda durvis, kas bija paliku�as vaļā mazā spraudziņā. No tās vietas, kur stāvēja dakteris Greistils, varēja redzēt senas, daudz apkārt vadātas un lasītas grāmatas sadilu�os ādas iesējumos, sudraba sve�turus, kuriem �uburu bija vairāk nekā parasti jaudā riest angļu sve�turi, spulgas, noslēpumainas koka lādes � tas viss, sprieda dakteris Greistils, noteikti bija saistits ar �ā jūdu d�entl�meņa reliģiju. Pie sienas karājās lelle vai marionete, kas augumā un miesas- būvē atgādināja vīrieti � ar milzīgām plaukstām un pēdām �, ta�u lelle bija ieģērbta sievie�u drānās; tās galva bija no�ļukusi pie krūtīm un seja nebija saskatāma.

Kalps izgāja pa �īm durvīm uzmeklēt saimnieku. Kalps izskatās glu�i pieklā�jīgi, dakteris pa�ukstēja savai māsai. Jā, atteica krustmāmiņa Greistila, tikai viņ� nu būtu varējis apvilkt arī svārkus. Viņai esot gadījies ievērot, krustmāmiņa norādīja, ka gandrīz visiem kalpiem ir niķis izmesties kreklos, un, ja to saim�nieks ir vientuļ� d�entlmenis, tad visbie�āk nekas netiek darīts, lai tos no �ā nelāgā paraduma atradinātu. Viņa nudien nezinot, kālab tā. Varbūt �is jūdu d�entlmenis esot atraitnis, griboties domāt krustmāmiņai Greistilai.

� Ak vai! � dakteris �ukstēja, ielūrējis pa pusvirus atstātajām durvīm. � Mēs esam iztraucēju�i viņu azaida laikā.

Cienījamais jūdu d�entlmenis bija ģērbies garos, putekļainos svārkos, viņam bija gara bārda, kurā vijās pelēkas un baltas cirtas, un galvā melna benīte. Viņ� sēdēja pie gara galda, kas bija klāts ar �ilbino�i baltu galdautu, un krietnu tā tiesu viņ� bija aizbāzis aiz melno drānu apkakles, izmantodams kā servjeti.

Krustmāmiņa Greistila bija briesmīgi satriekta par to, ka brālis uzdomājis ķīķerēt pa durvju spraugām, un viņa lūkoja dakteri no tā atturēt, bakstīdama ar lietussargu.Ta�u dakteris Greistils bija braucis uz Itāliju, gribēdams pēc iespē�jas vairāk redzēt, un arī jūdu d�entlmeņi savos privātajos mitekļos nebija ne�kāds izņēmums.

Sis jūdu d�entlmenis, pēc visa sprie�ot, nebija noskaņots celties no vakariņu galda tāpēc vien, lai uzņemtu nepazīstamu angļu ģimeni; izskatījās, ka viņ� dod savam kalpam norādījumus, ko atnācējiem paziņot.

Kalps atgriezās un uzrunāja sinjoru Tozeti. Kad viņ� savu sakāmo bija pa�beidzis, sinjors Tozeti zemu paklanījās krustmāmiņai Greistilai un paskaidroja, ka meklētās dāmas vārds esot Delgado un viņa dzīvojot pa�ā aug�ējā stāvā. Sinjors Tozeti bija v'isai neapmierināts, ka neviens no jūdu d�entlmeņa kal�piem negrasās iet pa priek�u un viesus pieteikt, ta�u galu galā viņi visi �etri esot drosmīgi dēkaiņi un noteikti spē�ot atrast ceļu uz pa�u aug�ējo stāvu.

Dakteris Greistils un sinjors Tozeti paņēma pa svecei. Stāvās kāpnes slīga ēnās. Viņi pagāja garām daudzām lepnām durvīm, kas izskatījās kaut kā savādi, diezgan pundurīgi � lai visiem pietiktu vietas, namus Geto būvēja tik augstus un daudzstāvainus, cik vien to īpa�niekiem pietika dū�as, toties griesti pretsvara labad visur bija ļoti zemi. Sākumā aiz �īm durvīm bija saklausāmas sarunas, un pie vienām viņi izdzirdēja vīrie�a balsi dziedam skumju dziesmu nepazīstamā valodā. Pēc tam viņi nonāca pie durvīm, kas stāvēja vaļā un skatienam atklāja vienīgi tumsu; no ailām vilka salts, smags caurvēj�. Tomēr pa�as pēdējās durvis bija ciet. Viņi pieklauvēja, ta�u neviens nenāca atvērt. Viņi pakliedza, ka ieradu��ies pie Delgado kundzes. Atbildes joprojām nebija. Pēc tam � jo krustmāmiņa Greistila paziņoja, ka viņiem, tik tālu ceļu brauku�iem, būtu muļķīgi tagad vienkār�i pagriezties un doties prom, � viņi pagrūda durvis un gāja iek�ā.

Sis miteklis � īstenībā tie bija bēniņi un nekas vairāk, � bija drausmīgs visā tai mērā, ko spēj iemērīt vecums un galēja nabadzība. Nebija neviena priek��meta, kas nebūtu salauzts, apdauzīts vai noskrandis. Visas krāsas bija izbalo- ju�as vai samelnēju�as, vai darīju�as, kas nu tām jādara, lai kļūtu pelēkas. Te bija viens mazs lodziņ�, pa kuru ieplūda vakara gaiss un raudzījās mēness, lai gan brīnums, ka mēnesnīca ar savu tīro, balto seju un baltajiem pirkstiem bija ie�ēlojusies un nolēmusi iegriezties tik netīrā istabelē.

Tomēr ne jau tāpēc dakteris Greistils izskatījās tik satraukts, ne tāpēc viņ� plūkāja savu kaklautu, te piesarka, te nobālēja un lieliem rāvieniem vilka krū�tīs gaisu. Ja nu vispār bija kas tāds, ko dakteris Greistils ne acu galā neiere�dzēja, tad tie bija kaķi � un �ie bēniņi bija pilni ar kaķiem.

Kaķu vidū uz putekļaina koka krēsla sēdēja ļoti kalsna būtne. Labi gan, ka visi Greistili, kā bija izteicies sinjors Tozeti, bija drosmīgi dēkaiņi, jo misis

Delgado izskats vieglāk iztrūcināmus cilvēkus būtu gau�ām sabiedējis. Kaut gan viņa sēdēja loti stalti � gandrīz gribētos domāt, ka viņa tā bija nosēdusies, kaut ko gaidīdama, � liela vecuma pazīmes bija viņu tik ļoti izķēmoju�as, ka viņa arvien mazāk atgādināja pārējās cilvēciskās būtnes un sāka līdzināties citām dzīvo radību sugām. Klēpī saliktās rokas tik iz�ķērdīgā dāsnumā raibināja brūns aizbars, ka tās atgādināja divas zivis. Viņas āda, kā tas mēdz būt ļoti veciem cilvēkiem, bija balta, gandrīz caurspīdīga, ar mezglaini ziliem asinsvadiem, un tik smalka un saburnīta kā zirnekļa tīmeklis.

Viņiem ienākot, tā nepiecēlās pretim un nekādi neizrādīja, ka vispār ir vi�ņus pamanījusi. Ta�u varbūt viņa ienācējus nedzirdēja: lai gan valdīja klusums, pussimt kaķu klusē�ana ir kaut kas ļoti dīvains: liekas, cita uz citas sakrautas piecdesmit saviskas klusē�anas.

Tā nu Greistili un sinjors Tozcti, lieti�ķi cilvēki būdami, atrada, kur �au�alī�gajā kambarītī piesēst, un krustmāmiņa Greistila, smaidīdama savu laipno smaidu un no sirds vēlēdamās, kaut visiem būtu ērti un labi, viņu vārdā uzsāka sarunu ar veco dāmu:

Mīļā misis Delgado, es ceru, jūs mums piedosit �o ielau�anos � mēs ar manu brāļameitu vēlējāmies dāvāt sev to godu jūs apmeklēt. � Krustmāmiņa apklusa, domādama, ka varbūt vecā dāma vēlēsies atbildēt, ta�u tā neko neteica. � Ak, kundze, kādi pla�umi jums te paveras! Kāda mīļa mana draudzene � mis Vailsmita � mitinās mazā istabiņā pa�ā pēdējā stāvā pie Karalienes lau�kuma bātā � glu�i tāpat kā jūs, misis Delgado, � un apgalvo, ka vasarā viņa to nemainītu ne pret pa�u smalkāko pilsētas namu �jo viņa tur saņem svaigu gaisu, kas nevienam citam netiek, un pie viņas ir patīkami vēsi, kad augstmaņi savos lepnajos dzīvokļos smok vai nost. Un viss viņai ir tik glīts un kārtīgs, un alla� pa rokai, ja savajagas. Viņai nepatīk vienīgi tas, ka meitēns no otrām mel�najām kāpnēm alla� atstāj tur karstas tējkannas � jūs jau saprotat, misis Del�gado, mēdz būt ļoti nepatīkami, ja kāpjot iznāk piespert tām ar kāju. Vai jums kāpnes sagādā daudz neērtību, kundze?

Viņai par atbildi bija klusums � vai, pareizāk sakot, ilgs brīdis, ko piepil�dīja vienīgi piecdesmit kaķu elpo�ana.

Dakteris Greistils ar mutautu noslaucīja sviedraino pieri un saknosījās kņudīgajās drānās.

Kundze, mēs esam ieradu�ies, � viņ� iesāka, � pildīdami lūgumu, ko izteica D�ons Makkīens no Aberdin�īras. Viņ� vēlējās nodot jums sveicienus. Viņ� cer, ka jūs esat pie labas veselības, un novēl, lai tā paliktu arī uz priek�u.

Dakteris Greistils runāja skaļāk nekā citkārt, jo viņam sāka rasties aizdomas, vai vecā dāma nav kurla. Tomēr viņ� vienīgi iztraucēja kaķus, un daudzi no tiem sāka lodāt apkārt un berzējās cits gar citu, un no viņiem pakrēslī lēkāja dzirksteles. No sazin kādas pa�obeles uz daktera Greistila krēsla atzveltnes nolēca melns kaķis, kur� sāka staigāt pa to kā virves dejotājs.

Dakterim Greistilam aiztrūka valoda, un viņ� tikai pēc brī�a spēja turpināt:

Kundze, vai mums nodot misteram Makkīenam kādu ziņu par jūsu veselību un dzīves apstākļiem?

Ta�u vecā dāma neteica ne vārda.

Pienāca Greistilas jaunkundzes kārta.

Kundze, cik labi, ka jums ir tik daudz labu draugu,� viņa sacīja. � Tas jums katrā ziņā ir liels iepriecinājums. Tas medaini rudais mincītis jums pie kājām � cik tas izskatās elegants! Un cik graciozi mazgājas! Kā viņu sauc?

Ta�u vecā dāma neatbildēja.

Tālab, daktera Greistila skatiena paskubināts, augumā sīkais Venēcijas advo�kāts ņēmās atkārtot lielu daļu sacītā itāliski. Vienīgā at�ķirība �oreiz bija tāda, ka vecā dāma vairs neapgrūtināja sevi ar skatī�anos uz viņiem un sāka raudzī�ties uz lielu pelēku kaķi, kur� raudzījās uz baltu kaķi, kur� savuties skatījās uz mēnesi.

Pasakiet, ka es atnesu viņai naudu, � dakteris Greistils norādīja advo�kātam. � Sakiet, ka tā ir dāvana D�ona Makkīcna vārdā. Nevajag pateikties� � Dakteris Greistils sparīgi novēzēja roku, it kā augstsirdīga labdara slava būtu kaut kas līdzīgs odam un viņ� domātos tādā veidā to dzenājam prom.

Mister Tozeti, � ierunājās krustmāmiņa Greistila, � jūs nejūtaties labi. Mans kungs, jūs esat bāls. Varbūt vēlaties padzerties? Misis Delgado noteikti sagādās jums glāzi ūdens.

Nē, madamina Greistila, man nav nelabi. Man ir� � Sinjors Tozeti pa�lūkojās apkārt, meklēdams īsto vārdu. � Baisi, � viņ� no�ukstēja.

Baisi? � dakteris Greistils �ukstēja pretī. � Kāpēc? No kā?

Ak, signor dottore, �ī ir briesmīga vieta! � pirmais �ukstus atbildēja, un viņa skatiens ar �au�alām apstājās vispirms pie kaķa, kas laizīja ķepu, posda- mies mazgāties, un tad pie vecās dāmas, it kā gaidot, ka viņa rīkosies tāpat.

Greistilas jaunkundze �ukstus ieminējās, ka viņi, vēlēdamies apliecināt Delgado kundzei uzmanību, ir ieradu�ies pārāk lielā pulkā un pārāk negaidīti parādīju�ies uz viņas mitekļa sliek�ņa. Nav �aubu, ka pie viņas viesi nav spē�ru�i kāju jau gadiem ilgi. Vai tādēļ jābrīnās, ka viņas prāts �obrīd �ķiet izklai�dīgs? Tik smags pārbaudījums!

� Ak, Flora! � �ukstēja krustmāmiņa Greistila. � Tu tikai padomā! Gadu gadiem dzīvot pilnīgi bez sabiedrības!

�ukstēties tik mazā kambarītī � jo vecā dāma sēdēja labi ja trīs pēdas atstatu no viņiem � dakterim Greistilam likās gau�ām smieklīgi, tālab, nezinādams, ko citu lai iesāk, viņ� apskaitās uz saviem ceļabiedriem, un viņa māsa un meita nosprieda, ka ir laiks doties prom.

Krustmāmiņa Greistila katrā ziņā vēlējās ilgi un sirsnīgi atvadīties no vecās dāmas, apliecinot, ka viņi noteikti atgriezīsies, kad misis Delgado jutīsies labāk � krustmāmiņa izteica cerību, ka tas būs drīz.

Iedami ārā pa durvīm, viņi atskatījās. Tai brīdī uz palodzes parādījās vēl viens kaķis, kam mutē bija kaut kas nekustīgs un spurains � kaut kas ļoti līdzīgs beigtam putnam. Vecā dāma līksmi iebrēcās un apbrīnojami veikli izlēca no krēsla. Viņas brēciens bija pati ērmīgākā skaņa uz pasaules, un tas nc mazākajā mērā nelīdzinājās cilvēku valodai. To izd/.irdis, arī sinjors Tozeti pārbīlī iebrēcās un aizcirta durvis, noslēpdams no viņiem to, ko vecā dāma dzīrās darīt. [102] [1] Vēlāk sinjors Tozcti Greistiliem atzinās, ka viņ� laikam zinot, kas ir �ī vecā dāma no Kanared�o. Staigādams pa pilsētu, advokāts bie�i dzirdējis par viņu stāstām, ta�u, savam acīm neredzējis, nebija ņēmis �īs runas par pilnu, uzskatījis par melu stāstiem jaunu nejēgu biedē�anai.

Viņas tēvs, cik noprotams, bijis jūds, bet mātes dzīslās ritēju�as pus Eiropas tautu asinis. Bērnībā viņa iemācījusies vairākas valodas un teko�i runājusi visās. Viņa spējusi apgūt visu, ko vien vēlējusies, mācījusies tālab, ka viņai paticis mācīties. Se�padsmit gadu vecumā viņa runājusi ne tikai franciski, itāliski un vāciski � kā jau kura katra puslīdz izglītota jauna dāma �, bet arī visās civilizētās (un necivilizētās) pasaules valodās.Viņa runājusi skotu kalnie�u valodā (kas skan kā dziesma). Runājusi basku mēlē, un �ī nu reiz ir no tām valo�dām, kas gau�ām retumis iespie�as citu tautu prātos: cilvēks var to dzirdēt, cik bie�i un ilgi vien iespējams, ta�u vēlāk nespēj atminēties nevienu pa�u zilbi. Viņa pat iemācījusies valodu, kurā it kā runājot kādā dīvainā zemē, kas varbūt pat vēl pastāvot � sinjoram Tozeti stāstīts, ka da�i tā tie�ām domājot,� tiesa, neviens nezinot, kur. (�o zemi sauca Velsa.)

Viņa apceļojusi pasauli un viesojusies pie karaļiem un karalienēm, erchercogieni un erc�hercogienēm, prin�iem un princesēm, grāfiem un grāfienēm, un ar katru no �īm svarīgajāmpersonām runājusi tai valodā, ko �ī persona pratusi bērnības dienās, un visi daudzināja viņu kā brīnumu.

Un tad viņa nokļuva Venēcijā.

Sī dāma tā ari nebija iemācījusies ievērot mērenību. Tikpat liela, kā viņas kāre pēc zinā��anām, bija kāre arī pēc citām lietām, un vīru viņa bija sev atradusi tādu pa�u. Dāma un viņas vīrs ieradās Venēcija Carnevale laikā un vairs netika prom. Visu savu bagātību viņi nospē�lēja ridotto. Visu savu veselību iz�ķieda citās izpriecās. Un kādurīt, kad jaunas dienas ausma krāsoja Venēcijas kanālus sudrabotus un ro�ainus, dāmas vīrs atgūlās uz Fondamenta dei Mori slapjajiem akmeņiem un nomira, un neviens nespēja darīt neko, lai viņu izglābtu. Arī viņa sieva, iespējams, būtu rīkojusies tāpat, jo viņai vairs nebija ne naudas, ne paliekamas vietas, ta�u jūdi atcerējās, ka viņa, kaut kādā ziņā būdama jūdiete (kaut arī pati nekad ne�bija to atzinusi), var paļauties uz to �ēlastību, � vai varbūt tie juta līdzi viņas cie�anām (jo Venēcijas jūdiem bija nācies daudz izciest). Lai nu būtu, kā būdams, tie atvēlēja viņai pa�jumti Geto. Par to, kas notika tālāk, stāsta da�ādi, ta�u visi stāstītāji ir vienisprātis, ka viņa dzīvoja starp jūdiem, ta�u nebija viena no tiem. Dzīvoja glu�i vientuļa, un kur� pie tā vai�nīgs � viņa pati vai viņi, to es nezinu. Pagāja milzīgi daudz laika, un viņa nerunāja ne ar vienu dzīvu dvēseli, un liels ārprāta vēj� gaudoja viņā un sajauca visas valodas. Un viņa aizmirsa itālie�u valodu, aizmirsa angļu, aizmirsa latīņu un basku, aizmirsa velsie�u valodu, aizmirsa itin visu, izņemot kaķu valodu � toties tajā, kā ļaudis stāsta, viņa runāja apbrīno�jami labi.

1816. gada novembra beigas

NAkamaja vakara Greistili kopā ar D�onatanu Streind�u sēdēja pie vakariņu galda istabā, kurā bezgala romantiski un tīkami saliedējās Venēcijas mijkrēslis un Venēcijas krā�ņums. Grīda bija no plaismaina, sadeldēta marmora visās Venēcijas ziemas krāsās. Krustmāmiņas Greistilas galvu glītajā, baltajā aubītē izdevīgi izcēla lielās, tum�ās durvis, kas vīdēja prāvu gabalu viņai aiz muguras. Durvis vainagoja blāvi kokgriezumi un tās visvairāk atgādināja skumīgās ēnās uzslietu kapa pieminekli. Uz apmestajām sienām bija ar rēgainām krāsām glez�notu fresku rēgi, kas slavināja senu venēcie�u dzimtu, kuras pēdējais manti�nieks bija noslīcis pirms veselas mū�ības. Nama pa�reizējie saimnieki bija trūcīgi kā baznīcas �urkas un jau gadiem nebija tajā neko darīju�i. Ārā lija; pārstei�dzo�ā kārtā lija ari iek�ā: kaut kur tepat varēja dzirdēt nepatīkamo urdzoņu, kas skan, kad istabā nepārtrauktā straumē pil ūdens, dāsni ap�ļakstot grīdu un mēbeles. Tomēr Greistilus tādi sīkumi nespēja nedz nomākt, nedz arī lika atteikties no ļoti labām vakariņām. Kapeņu ēnas viņi bija izraidīju�i ar krietnu sve�u gaismu, ūdens pilē�anu maskēja ar smiekliem un sarunām un to istabas pusi, kurā sēdēja, visvisādi apveltīja ar mundru angliskumu.

Bet es nesaprotu, � jautāja Streind�s. � Kur� par �o veco dāmu rūpējas?

Jūdu d�entlmenis, � atbildēja dakteris Greistils, � liekas, viņ� ir ļoti labdarīgs sirmgalvis � devis viņai pajumti un liek saviem kalpiem noliki pie kāpnēm viņai domātus �ķīvjus ar ēdienu.

Bet kā ēdiens nonāk pie viņas, to neviens nezina! � iesaucās Greistilas jaunkundze. � Sinjors Tozeti domā, ka to viņai uznes kaķi!

Kas par blēņām! � paziņoja dakteris Greistils. � Vai tad kāds ir dzir�dējis, ka �ie dzīvnieki spētu darīt kaut ko derīgu?

Viņi spēj augstprātīgi noskatīties uz mums, � bilda Streind�s. � Es teiktu, ka tas ir morāls noderīgums: viņi liek cilvēkam justies neomulīgi un mu�dina uz grūtām pārdomām par saviem trūkumiem.

Greistilu ērmotais piedzīvojums bija kalpojis par sarunu tematu kop� pa�a vakariņu sākuma.

Flora, mīlulīt,� ierunājās krustmāmiņa,� misters Streind�s sāks do�māt, ka ne par ko citu mēs nespējam runāt.

Ā, par mani neraizējieties, � attrauca Streind�s. � Tas viss ir ļoti ēr- migi, un jūs jau zināt, ka mēs, burvji, vācam da�neda�ādas ērmības.

Mister Streind�, vai jūs spētu viņu izdziedināt ar maģijas palīdzību? � jautāja Greistilas jaunkundze.

Izdziedināt ārprātu? Nē. Bet ne jau tādēļ, ka negribētu pūlēties. Mani reiz uzaicināja apciemot kādu vecu, traku d�entlmeni un paskatīties, vai es ne�varu ko darīt viņa labā. Man liekas, toreiz es izmantoju tik spēcīgas burves�tības kā vēl nekad, ta�u, man projām ejot, viņ� bija tikpat traks kā iepriek�.

Bet ir ta�u jābūt kaut kādiem līdzekļiem, ar kuriem var dziedināt tra�kumu? � degsmīgi vaicāja Greistilas jaunkundze. � Aureātu burvji noteikti tādus zināja. � Greistilas jaunkundze nesen bija aizrāvusies ar maģijas vēs�turi, un viņas runa bija pilna ar tādiem vārdiem kā aureāti un argentie�i.

Iespējams, � Streind�s pieļāva, � bet, pat ja tādas bija, tad norādījumi jau daudzus gadu simtus ir zudu�i.

Pat ja tic būtu gadu tūksto�i, esmu pārliecināta, ka jums jau nu tas nav �ķērslis. Jūs esat mums stāstījis par du�iem burvestību, kuras visi uzskatīja par zudu�ām, ta�u jums ir izdevies tās atgūt.

Tiesa, ta�u parasti es vairāk vai mazāk nojautu, ar ko jāsāk. Nekad ne�esmu dzirdējis ne par vienu gadījumu, kad aureātu burvis būtu izdziedinājis trakumu. Liekas, viņi par to bija pavisam citās domās. Trakos viņi uzskatīja par gai�reģiem un pravie�iem, un vērīgi ieklausījās to muldos.

Cik savādi! Kāpēc?

Misters Norels uzskata, ka tas zināmā mērā ir saistīts ar siltajām jūtām, ko pret trakajiem lolo elfi � turklāt trakie spēj elfus redzēt arī tad, kad neviens cits tos neredz. � Streind�s apklusa. � Tad jūs sakāt, ka �ī vecā dāma ir ļoti traka? � viņ� jautāja.

O, jā! Liekas gan.

Pēc vakariņām sabiedrība devās uz salonu, un dakteris Greistils cie�i aiz�miga savā atzveltnī. Krustmāmiņa miegaini klanīja galvu, ik pa brīdim pamoz- damās un atvainodamās par aizsnau�anos un tad uzreiz aizmigdama no jauna. Tā nu Greistilas jaunkundze visu vakaru varēja baudīt divvientulību kopā ar Streind�u. Vielas sarunām viņai bija pārpārēm. Pēc Streind�a ieteikuma viņa bija tikko izlasījusi lorda Porti�eda grāmatu "Karalis Krauklis: vēsturiski stāsti bērniem" un nu vēlējās viesi par to izpra�ņāt, � ta�u Streind�s likās visai iz�klaidīgs, un vairākas reizes jaunkundzei ienāca prātā nepatīkamā doma, ka bur�vis nemaz viņā neklausās.

Nākamajā dienā Greistili apmeklēja Arsenālu un, apbrīnoju�i tā drūmes- tību un milzīgumu, pāris stundiņas īsināja laiku senlietu bodītēs (kurās tirgo�tāji izskatījās gandrīz tikpat ērmoti un vecmodīgi kā pa�as senlietas), tad apēda pa saldējumam konditorejā netālu no San Stefano baznīcas. Visās �īs dienas izpriecās bija uzaicināts piedalīties arī Streind�s, ta�u no pa�a rīta krust�māmiņa Greistila saņēma vēstulīti, kurā viņ� sūtīja laba vēlējumus un pateicās par ielūgumu, ta�u atvainojās, ka glu�i neviļus esot uzdūries jaunai pētījumu dzīslai un neuzdro�inoties no tās atrauties: "�zinātnieki, kā Jūs, kundze, zināt pēc sava brāļa piemēra, ir vislielākie egoisti uz pasaules un domā, ka pētījumi aizbildina visu�" Viņ� neparādījās arī nākamajā dienā, kad Greistili aplūkoja Scuola di Santa Maria della Caritā. Nedz arī aiznākamajā, kad viņi ar gondolu brauca uz Tor�ello � vientuļu, pelēkā miglā tītu un niedru �ņaudzītu salu, kur bija cēlusies pirmā Venēcija: cēlusies, tērpusies godībā, atstāta novārtā un pēdīgi sabirzusi drupās; tas viss � ļoti, ļoti sen.

Tomēr, kaut ari Streind�s būrās, ieslēdzies savās istabās pie Santa Maria Zobenigo, lielās �ķir�anās sāpes dakterim Greistilam aiztaupīja tas, cik bie�i ģi�menes pulciņā skanēja viņa vārds, ļa Greistili gāja gar Rialto � un, ja skatoties uz tiltu, dakterim Greistilam gribējās parunāt par �eiloku, �ekspīru un mūs�laiku teātra stāvokli, � tad dakteris pilnīgi dro�i varēja uzzināt Streind�a ieskatus par visiem �iem jautājumiem � jo Greistilas jaunkundze teicami tos pārzināja un lieliski varēja izklāstīt viņa pa�a vietā. Ja trijotni kādā senlietu bodītē pārsteidza glezna ar jocīgu dancojo�u lāci, Greistilas jaunkundzei radās lieliska izdevība pastāstīt tēvam par kādu mistera Streind�a paziņu, kas stikla skapī turējis brūnā lā�a izbāzni. Ja viņi ēda jērgaļu, Greistilas jaunkundzei katrā ziņā ienāca prātā kāda reize, kad Streind�s, kā viņ� pats bija stāstījis, ēdis jēr�gaļu Laimrid�isā.

Tre�ās dienas vakarā dakteris aizsūtīja Streind�am vēstulīti, ierosinādams divatā iedzert kafiju ar kādu glāzīti itālie�u brandava. Abi satikās kafejnīcā "Florians" drīz pēc se�iem.

Priecājos, ka mēs tiekamies, � dakteris Greistils sacīja, � ta�u jūs iz�skatāties bāls. Vai jūs atceraties, ka ir arī jāēd? Un jāguļ? Un jāiziet paelpot svaigu gaisu?

Man liekas, es �odien kaut ko ēdu, � atbildēja Streind�s, � gan nespēju īsti atcerēties, ko.

Viņi sāka tērzēt par visādiem niekiem, ta�u Streind�s bija izklaidīgs. Vairā�kas reizes viņ� dakterim Greistilam atbildēja gandrīz aplam. Tad, norijis pē�dējo grapas malku, viņ� izvilka no kabatas pulksteni un sacīja:

Ceru, jūs piedosit, ka es tā aizsteidzos. Man norunāta tik�anās. Arlab- vakaru!

Dakteris Greistils bija maķenīt izbrīnīts un gribot negribot sāka domāt, kas gan tā varētu būt par tik�anos. Cilvēki mēdz būt neuzvedīgi visur uz pasaules, ta�u dakterim �ķita, ka Venēcijā viņi izturas nepieklājīgāk un dara to bie�āk nekā citur. Neviena cita pilsēta zemes virsū nav tik devīga, radot iespējas da�ne�da�ādām palaidnībām, un sagadī�anās pēc dakteris Greistils �obrīd bija sevi�ķi norūpējies, lai Streind�a reputācijai nebūtu neviena plankumiņa. Tādēļ viņ�, cik nevērīgi vien spēdams, apvaicājās � vai tik�anās neesot ar lordu Baironu?

Nav vis. Patiesībā, � Streind�s piemiedza acis un sāka runāt sazvērnie�ciski, � man liekas, es varbūt esmu atradis kādu, kas man palīdzēs.

To jūsu elfu?

Nē. Cilvēku. Es uz �o sadarbību lieku lielas cerības, tiesa, man vēl nav skaidrs, vai �is cilvēks manus priek�likumus uzklausīs labvēlīgi. Jūs noteikti sapratīsit, ka �ādos apstākļos es nekādā ziņā nevēlos pieļaut, lai mani gaida.

Neparko! � izsaucās dakteris Greistils. � Ejiet! Ejiet!

Streind�s aizsteidzās un kļuva par vienu no daudzajiem melnajiem stā�viem, kuri � visi kā viens ar melnām, neko neizsako�ām sejām � traucās pa naksnīgi blāvās Venēcijas vaigu. Mēness bija ierotījies starp vareniem arhitek�toniskiem mākoņiem, un izskatījās, ka debesīs ir vēl viena mēness apgaismota pilsēta, kas krā�ņumā līdzinās Venēcijai; debesu pilsētas lepnās pilis un ielas drupa un bruka, it kā nezināms gars kaitēdamies būtu novietojis to �ai vietā, lai pazobotos par zemes Venēcijas lēno bojāeju.

Krustmāmiņa kopā ar Greistilas jaunkundzi tikām bija izmantoju�as dak�tera prombūtni un atgriezu�ās briesmīgajā istabelē Geto nama jumta stāvā. Viņas to darīja paslepen, noģiezdamas, ka dakteris Greistils un, iespējams, pat misters Streind�s negribētu ļaut viņām �urp doties vai vismaz katrā ziņā vēlē�tos pavadīt, � bet dāmas �oreiz vēlējās iztikt bez vīrie�u sabiedrības.

Viņi gribēs par to runāt, � norādīja krustmāmiņa Greistila, � viņi cen�tīsies izgudrot, kā viņa nonākusi tik skumīgos apstākļos. Bet kāds no tā la�bums? Vai tad tas viņai palīdzēs?

Greistilas jaunkundze bija paņēmusi līdz sveces un sve�turi. Viņa iededza sveci, lai abas varētu redzēt, ko dara. Tad viņas izņēma no saviem groziem jauku, spēcino�u teļa frikasē, un istabeles nospiedo�ajā posta�ā izplatījās garda smar�a; viņas izņēma arī svaigas maizītes, ābolus un siltu �alli. Krustmāmiņa nolika �ķīvi ar teļa frikasē misis Delgado priek�ā, ta�u izrādījās, ka vecās dāmas pirk�sti un nagi ir līki un stīvi kā dzīvniekam, un viņa nespēj tos apliekt ap na�a un dak�iņas spaliem.

Zini, mīlulīt, � pēdīgi bilda krustmāmiņa Greistila, � viņa izrāda par ēdienu lielu interesi, un tas noteikti nāks viņai par labu, ta�u es domāju, ka mēs varētu ļaut viņai to apēst tā, kā viņai pa�ai liekas ērtāk.

Abas devās prom. Tiklīdz viņas bija izgāju�as uz ielas, krustmāmiņa izsaucās:

Ai, Elora, vai tu redzēji? Viņai vakariņas jau bija galdā! Tur stāvēja porcelāna �ķīvītis� ļoti jauks porcelāna �ķīvītis� kā no manas tējas servīzes ar ro�u pumpuriem un neaizmirstulītēm � un tajā viņa bija ielikusi peli � beigtu, pelēku pelīti!

Greistilas jaunkundze domīgi raudzījās pretī:

Man liekas, cigoriņa pauga � novārīta un aplieta ar mērci, kā viņi �eit mēdz darīt, � mazliet izskatās pēc peles.

Ak, mīlulīt! � atsaucās krustmāmiņa. � Tu pati zini, nekā tāda tur ne�bija�

Tā viņas gāja pa Ghetto Vecchio uz Kanared�o kanāla pusi, ta�u piepe�i Greis�tilas jaunkundze iegriezās ēnainā ailā un nozuda skatienam.

Flora! Kas notika? � sauca krustmāmiņa Greistila. � Ko tu ieraudzīji? Nekavējies ilgi, mīlulīt! Te, starp mājām, ir ļoti tum�s. Manu mīlulīt! Flora!

Tikpat ātri kā nozudusi, Greistilas jaunkundze atgriezās gaismā.

Viss ir kārtībā, krustmāmiņ, � viņa sacīja. � Nebīstieties! Es vienkār�i it kā dzirdēju kādu izrunājam manu vārdu un gribēju paskatīties. Likās, tas ir kāds pazīstams cilvēks. Bet tur neviena nav.

Pie fondamenta dāmas gaidīja gondola. Laivinieks palīdzēja abām iekāpt un lēniem aira vēzieniem īrās prom. Krustmāmiņa omulīgi ierīkojās zem pa�jumes gondolas vidū. Pa audekla jumtu sāka bungot lietus.

Varbūt mēs pārradu�ās atradīsim pie papiņa misteru Streind�u, � viņa bilda.

Varbūt, � atsaucās Greistilas jaunkundze.

Bet varbūt viņ� atkal būs aizgājis spēlēt biljardu ar lordu Baironu, � krustmāmiņa turpināja. � Cik savādi, ka viņi ir draugi! �ķiet, abi ir ļoti at�ķi�rīgi d�entlmeņi.

O, jā! Misters Streind�s gan man stāstīja, ka toreiz, kad abi �veicē iepazi�nās, lords Bairons atstājis visai nepatīkamu iespaidu. Viņa gai�ība bijis kopā ar vēl da�ām dzejai tuvām personām, kuras piesaistīju�as visu viņa uzmanību un kuru sabiedrība viņam nepārprotami bijusi vismīļākā. Misters Streind�s iztei�cās, ka lorda uzvedību tikai ar grūtībām varēja uzskatīt par pieklājīgu.

Ak, tas ir ļoti slikti � bet nepavisam nav pārsteidzo�i. Vai tev nebūtu bail uz viņu skatīties, mīlulīt? Es domāju � uz lordu Baironu. Man laikam būtu � mazlietiņ.

Nē, es nepavisam nebaidītos.

Tas, mīlulīt, ir tāpēc, ka tu esi prātīgāka un noturīgāka nekā lielais vai�rums cilvēku. Es nudien pat nezinu, vai pasaulē vispār ir kas tāds, no kā tev būtu bail.

Ai, es gan nedomāju, ka tā ir tāpēc, ka es būtu kaut kāda īpa�a drosmi�niece. Par tiem izcilajiem tikumiem man grūti spriest. Es savā mū�ā neesmu pieredzējusi īpa�us kārdinājumus izdarīt ko ļoti sliktu. Glu�i vienkār�i lords Bairons nenieka nespētu mani ietekmēt vai nosvērt manas domas un rīcību kādā citā virzienā. No viņa puses man nekas nedraud. Bet tas nenozīmē, ka uz pasaules nav neviena cilvēka � negribu sacīt, ka jau esmu tādu sastapusi, � ko man rei�u reizēm nebūtu mazliet bail uzlūkot � bīstoties, ka viņ� varbūt izskatīsies skumj� � vai apjucis � vai domīgs � vai � zināt, tas varbūt ir pats briesmīgākais � slepenībā lolo kādas dusmas vai aizvainojumu un nemaz neatskār�, ka es uz viņu skatos, � vai varbūt viņam tas ir vienalga.

Bēniņu istabelē Geto nama jumta stāvā notecēja un izdzisa Greistilas jaun�kundzes sveces. Baigajā miteklī lūkojās mēnesnīca, un vecā dāma no Kanare- d�o ņēmās ķesēt teļa frikasē, ko bija atnesu�as Greistilu ģimenes lēdijas.

Kad viņa jau grasījās norīt pēdējo kumosu, pēk�ņi atskanēja kāda angliska balss:

Manas draudzenes diem�ēl neaizkavējās tik ilgi, lai mūs iepazīstinātu, un tas vienmēr ir tik neveikli, kad divi cilvēki paliek vienā istabā un ir spiesti iepazīties pa�i � vai tiesa, kundze? Mani sauc Streind�s. Jūs, kundze, lai arī jūs to nezināt, sauc Delgado, un es ļoti priecājos, ka esam iepazinu�ies.

Streind�s stāvēja, atbalstījies pret palodzi, rokas sakrustojis, un uzmanīgi raudzījās uz veco dāmu.

Viņa turpretim pievērsa Streind�am tikpat maz uzmanības kā krustmāmi- ņai Greistilai, mis Greistilai un pārējiem da�u pēdējo dienu viesiem. Viņa ne�pievērsa burvim uzmanību, tāpat kā kaķis neliekas redzam neko tādu, kas viņu neinteresē.

Ticiet man, � Streind�s bilda, � es neesmu no tiem apnicīgajiem cie�miņiem, kuri nāk bez īsta iemesla un nespēj izdomāt, ko sacīt. Misis Delgado, es vēlos jums izteikt kādu priek�likumu. Mums abiem ir apbrīnojami palaimē�jies, kundze, ka mēs patlaban esam sastapu�ies. Es spēju piepildīt jūsu sirds kvēlāko vēlē�anos, bet jūs par to piepildīsit manējo.

Misis Delgado nekā neizrādīja, ka būtu viņa sacīto dzirdējusi. Viņa bija pie�vērsusies �ķīvītim ar beigto peli un iepleta savu mū�veco muti, lai to notiesātu.

Nudien, kundze! � iesaucās Streind�s. � Es vēlētos, lai jūs uz bridi no�vilcinātu vakariņas un paklausītos, ko es saku. � Viņ� pieliecās, pastiepa roku un pievāca �ķīvīti. Liekas, misis Delgado beidzot pamanīja burvja klātbūtni. Viņa neapmierināti ieņaudējās un paskatījās ar lielu nepatiku.

Es vēlos, lai jūs man iemācāt, kā būt trakam. �ī doma ir tik elementāra, ka es nesaprotu, kā man tas agrāk neienāca prātā.

Misis Delgado ļoti dobji ieņurdējās.

O, jūs �aubāties, vai tas ir prāta darbs? Jums dro�i vien taisnība. Novēlēt sev trakumu ir liela pārgalvība. Mans skolotājs, tāpat arī mana sieva un draugi dusmotos, ja par to padzirdētu. � Viņ� brīdi klusēja. � Bet no skolotāja es tiku vaļā, mana sieva ir mirusi un no draugiem mani �ķir divdesmit jūdzes auksta ūdens un laba tiesa kontinenta. Pirmo reizi, kop� esmu ķēries pie �ī vendīgā amata, man nav pienākums uzklausīt citu ieskatus. Un tātad, ar ko lai sāk? Va�jag, lai jūs man kaut ko iedotu � kādu priek�metu, kas kalpotu kā jūsu tra�kuma simbols un trauks. � Viņ� palūkojās apkārt. � Diem�ēl izskatās, ka jums nekā nav, vienīgi jūsu drānas� � (viņ� pievērsa skatienu �ķīvītim, ko turēja rokā) � �un �ī pele. Es laikam dotu priek�roku pelei.

Streind�s sāka skandēt buramvārdus. Istabā pa�ķīda sudraba sprēgās, kaut kas vidējs starp baltām liesmām un bengāliskās uguns dzirkstelēm. Tās bridi pa�lika gaisā karājamies starp misis Delgado un Streind�u. Tad Streind�s atvēzēja roku, itin kā grasīdamies sviest tās viņai virsū; sprēgātu kumurs aizlidoja pie viņas, un � tikai vienu īsu bridi � veco dāmu ietvēra sudrabots spo�ums. Te pēk�ņi misis Delgado vairs nebija, un viņas vietā sēdēja nopietna, īdzīga mei�tene vecmodīgā kleitiņā. Tad arī meitene pazuda, toties uzradās daiļa, jauna dāma ar ietiepīgā vaibstā savilktu seju. Viņai tūdaļ sekoja padzīvojusi lēdija, kurai bija karalienes stāja, ta�u acīs jautās drīza trakuma zalgums. Vecajā krēslā mir�kli trīsēja visas sievietes, kuru dzīves reiz bija dzīvojusi misis Delgado. Tad viņas visas izgaisa.

Uz krēsla palika vienīgi saņurcīta zīda kaudzīte. No tās izkāpa pelēks kaķī�tis. Tas graciozi nolēca uz grīdas, uzlēca uz palodzes un nozuda tumsā.

Ahā, izdevās, � noteica Streind�s. Viņ� aiz astes satvēra iepuvu�o peli. Uz reizi par viņu ieinteresējās vairāki kaķi, kas sāka ņaudēt, murrāt un glaudās viņam gar kājām, lai piesaistītu uzmanību.

Burvis saviebās.

� Jājautā, ko gan, kaldinot angļu maģiju, nācās izciest D�onam Askglāsam?

Interesanti, vai viņ� pamanīs kādu at�ķirību? Vai varbūt pēc bur�anas izrā�dīsies, ka jālauza galva, minot, vai viņ� tagad ir traks? Kazi, viņ� te stāvēs un lūkos domāt trakas domas, lai izdibinātu, vai tās tagad neliekas dabiskākas? Streind�s pēdējo reizi palūkojās uz pasauli, atvēra muti un piesardzīgi ieslidināja tajā peli�

�Likās, viņ� ir ielecis ūdenskritumā, vai varbūt ausīs pū� divtūksto� bazūnes. Visas agrākās domas, visu, ko viņ� zināja, visu, kas viņ� reiz bija, vienā rāvienā aizslaucīja milzīgi jūklainu jūtu un iespaidu plūdi. Nepanesami liesmainās krā�sās no jauna radās pasaule. Tai cauri dzēlās jaunas bailes, jaunas alkas, jauni naidi. Viņam apkārt bija pārvarīgas vie�as. Da�ām bija ņirdzīgas mutes, pilnas zobu, un milzīgas, dego�as acis. Turpat blakus trakoja kaut kas līdzīgs drausmīgam, ķē- tnīgam zirneklim. No tā dvesa ļaunums. Viņam kaut kas bija mutē, kaut kas neiedomājami derdzīgs. Nespēdams domāt, nespēdams kaut ko zināt, viņ� diezin kā atrada gana daudz prāta, lai to izspļautu. Kāds kliedza�

At�irgdams viņ� saprata, ka guļ uz muguras un viņa acu priek�ā ir tumsas, jumta spāru un mēnesnīcas mud�eklis. No melnuma iznira krēslaina seja, kas skatījās viņam tie�i virsū, atņemdama pēdējo dū�u. Tās dva�a bija silta, mikla un smirdo�a. Viņ� neatcerējās, ka būtu apgūlies, ta�u viņ� vispār ļoti maz atce�rējās. Diez, �ī ir Londona vai �rop�īra, viņ� izklaidīgi nodomāja. Viscaur bija ļoti dīvaina sajūta, it kā vienlaikus pa viņu staigātu vairāki kaķi. Pēc brī�a, pa�cēlis galvu, viņ� atklāja, ka tā tie�ām ir.

Streind�s uzslējās sēdus, un kaķi aizmuka. Pa izsisto logu spīdēja pilns mē�ness. Vērdams atmiņas citu pēc citas, viņ� sāka pa drumslai vien vākt kopā �o vakaru. Viņ� atcerējās burvestību, ar kuru bija pārvērtis veco dāmu, atcerējās, kā bija vēlējies kļūt traks, lai sastaptu elfu. Sākumā tas viss likās ļoti tāls, un viņ� prātoja, ka acīmredzot atceras notikumus, kas atgadīju�ies, hm, varbūt pirms kāda mēne�a. Tomēr viņ� joprojām atradās vecās dāmas istabā, un, ieskatījies kabatas pulkstenī, atklāja, ka laiks gandrīz nav gājis uz priek�u.

Peli izdevās paglābt. Laimīgā kārtā viņa roka bija uzkritusi tai virsū un pa�sargājusi no kaķiem. Streind�s iegrūda to kabatā un metās ārā pa durvīm. Viņ� negribēja te aizkavēties ne mirkli: jau no sākta gala �ī istaba modināja domas par visļaunākajiem murgiem, ta�u nu tā viņam iedvesa neizsakāmas �ausmas.

Kāpnēs viņ� sastapa vairākus cilvēkus, ta�u tie ij neskatījās viņam virsū. Streind�s bija priek�laikus nobūris nama iemītniekus, un tie ne�aubījās, ka viņu te sastop diendienā, viņ� bie�i apgrozās �ajās sienās un ir glu�i dabiski, ka viņ� atkal ieradies. Ja kāds tiem pajautātu, kas viņ� tāds ir, tie nezinātu, ko sacīt.

Viņ� devās atpakaļ uz savu mitekli pie Santa Maria Zobenigo. Pēc visa sprie��ot, vecās dāmas trakums joprojām turēja viņu savā varā. Cilvēki uz ielas �ķita savādi pārvērtu�ies: to sejas bija ne�petnas un neizprotamas, pat gāja tie greizi un kluini. "Mjā, tas nu ir skaidrs," viņ� domāja, "vecā dāma tie�ām bija ļoti traka. Tādā stāvoklī es dro�i vien elfu nespētu izsaukt."

Nākamajā dienā viņ� pamodās agri un uzreiz pēc brokastīm ķērās pie peles gaļas un iek�u pārstrādā�anas pulverī, vadoties pēc da�ādiem vispārzināmiem maģijas pamatlikumiem. Kaulus viņ� neaiztika. No pulvera viņ� ieguva tinktūru. Tas viss bija ar gudru ziņu. Pirmkārt (un tā nepavisam nav joka lieta), norīt da��us pilienus tinktūras ir daudz vieglāk nekā ielikt mutē pretīgu beigtu peli. Otr�kārt, viņ� lēsa, ka �ādi varbūt izdosies precīzi nomērīt vēlamā trakuma līmeni.

Pulksten piecos viņ� bija ieguvis tum�i brūnu �ķidrumu, kas visvairāk oda pēc brendija, ar kuru viņ� bija pagatavojis tinktūru. To viņ� salēja pudelītē. Tad uzmanīgi iepilināja �etrpadsmit pilienus brendija glāzē un izdzēra.

Pagāja pāris minūtes, un viņ� paskatījās pa logu uz Catnpo Santa Maria Zobe�nigo. �urpu turpu staigāja cilvēki. To pakau�i bija izdobti,�no sejām paliku�as vien plānas maskas. Galvu tuk�umos viņi nēsāja dego�as sveces. Streind�am tas likās tik pa�saprotami, ka nebija skaidrs, kāpēc viņ� to neredzēja agrāk. Viņ� iztēlojās, kas notiktu, ja viņ� tagad izietu ārā un vienu otru sveci nopūstu. Tā bija ļoti smieklīga doma. Viņ� smējās tik ilgi, līdz vairs neturējās uz kājām. No visām pusēm pretī skanēja smieklu atbalsis. Sīka saprāta drumstala, kaut kā pa�glābu�ies, brīdināja, ka pansijas saimniekam un viņa ģimenei nav jāzina, ko viņ� te dara, tādēļ Streind�s iezvēlās gultā un apslāpēja smieklus spilvenos, brī��am tirinādams kājas aiz sajūsmas par �o lieliski uzjautrino�o domu.

No rīta viņ� pamodās, gulēdams ar visām drēbēm mugurā un zābakiem kājās. Ja neskaita vispārējo sanīkumu un netīrības sajūtu, kas parasti seko gulē�anai ar visām drēbēm, viss cits, liekas, bija tāpat kā parasti. Viņ� nomazgājās, no- skuvās un apvilka tīras drānas. Tad devās ārā, lai kaut ko apēstu�un iedzertu. Uz calle de la Cortesia un Campo San Angelo stūra bija kafejnīciņa, kas viņam itin labi patika. Viss gāja glu�i labi, lidz viesmīlis atgriezās pie viņa galdiņa un nolika uz tā kafijas tasi. Streind�s palūkojās aug�up un ieraudzīja tā acīs zalgumu � kaut ko līdzīgu sveces liesmiņai. Viņ� saprata, ka vairs neatceras, vai cilvēkiem galvās ir sveces vai nav. Streind�s zināja, ka vienu ieskatu no otra �ķir bezdibenis � viens ir ārprātīgs un otrs nav, � bet neparko nejaudāja at�minēties, kur� ir kur�.

Tas bija maķenīt nepatīkami.

"Vienīgais manas tinktūras trūkums ir tas," viņ� domāja, "ka ir nudien grūti iz�ķirt, kad tās iedarbība ir beigusies. Agrāk es nebiju par to iedomājies. Dro�i vien vajadzētu pāris dienas pagaidīt un tikai tad mēģināt vēlreiz."

Tomēr ap pusdienlaiku nepacietība ņēma virsroku. Viņ� jutās labāk. Viņ� sliecās ieskatīt, ka cilvēki tomēr nenēsā galvās sveces. "Un vispār," viņ� domāja, "tas nav svarīgi. �is jautājums nepavisam neattiecas uz manu nodomu." Viņ� iepilināja vin santo glāzē deviņus pilienus un iztuk�oja glāzi.

Tai pa�ā brīdī viņam radās pārliecība, ka visas bufetes �ai namā ir pilnas ar ananasiem. Bija pilnīgi skaidrs, ka ananasi ir arī pagultē un pagaldē. No �īs uztrauco�ās domas metās te karsti, te auksti, un Streind�am vajadzēja apsēs�ties uz grīdas. Visi pilsētas palazzo un nami bija pilni ar ananasiem, un cilvēki gāja pa ielām, paslēpu�i ananasus zem drānām. Itin visur bija ananasu smārds � reizē saldens un sīvs.

Pēc kāda brī�a pie durvīm klauvēja. Streind�s pārsteigts atskārta, ka ir jau vakars un istabā valda tumsa. Klauvējiens atkārtojās. Uz sliek�ņa stāvēja pansi�jas saimnieks. Saimnieks sāka runāt, ta�u Streind�s neko nesaprata. �im cilvē�kam mutē bija ananass. Kā viņ� bija pamanījies iebāzt visu cinkuraino augli mutē, Streind�s nespēja ne iztēloties. Zaļas, spurainas lapas, viņam runājot, lēni līda laukā no mutes un tikpat lēni tika iesūktas atpakaļ. Streind�am ienāca prātā, ka vajag paņemt nazi vai ķeksi un izkacēt ananasu ārā, lai saimnieks ne�aizrijas. Ta�u patiesībā viņam tas necik daudz nerūpēja. "Galu galā," viņ� er�rīgi domāja, "pats vainīgs. Nevajadzēja stūķēt mutē ananasu."

Nākamajā dienā kafejnīcā uz calle de la Cortesia stūra viesmīlis grieza ana�nasu. Streind�s �erminājās, sagubis pār kafijas tasi.

Bija izrādījies, ka kļūt trakam ir vieglāk � daudz vieglāk nekā visiem lie�kas, ta�u, kā jau ar visām burvestībām, te bija pārpārēm �ķēr�ļu un neveiksmju. Pat ja viņam izdotos izsaukt elfu (tas ne�ķita diez cik ticami), viņ� nebūtu spē�jīgs risināt sarunas. Visās grāmatās, ko viņ� savā dzīvē bija lasījis, burvji tika mudināti saieties ar elfiem, nezaudējot modrību. Brīdī, kad būs vajadzīgs viss viņa asais prāts, viņam prāta nebūs nemaz.

"Kā lai satriecu viņu ar savām �ilbino�ajām burvju spējām, ja es jēdzu vie�nīgi vāvuļot par ananasiem un svecēm?" viņ� domāja.

Visa diena viņam pagāja, staigājot pa istabu �urpu turpu, laiku pa laikam piestājot pie galda, lai uz ātru roku uzmestu kādu piezīmi. Kad pienāca vakars, viņ� norakstīja elfu izsauk�anas buramvārdus un nolika tos sev priek�ā. Tad iepilināja ūdens glāzē �etrus tinktūras pilienus un norija.

�oreiz tinktūra uz viņu iedarbojās pavisam citādi. Viņu neapsēda ne iedomas, ne bailes. Glu�i otrādi, daudzējādā ziņā viņ� jutās neparasti labi: bija aukst�asinīgāks, mierīgāks, nesatraucamāks nekā līdz �im. Streind�s atklāja, ka maģija pēk�ņi vairs neliekas nekas īpa�i svarīgs. Kaut kādas durvis viņā aizcirtās, un viņ� sāka klaiņot pa tādām istabām un gātēm, kurās nebija iegriezies gadu gadiem. Pirmajās desmit minūtēs viņ� atkal bija divdesmit vai divdesmit divus gadus vecs jauneklis; pēc tam kļuva pilnīgi cits cilvēks � par tādu kļūt alla� bija viņa varā, ta�u da�neda�ādu iemeslu dēļ viņ� �īs iespējas nebija izmantojis.

Viņa pirmā vēlē�anās pēc tinktūras iedzer�anas bija aiziet uz ridotto. Cik nejēdzīgi, viņ� Venēcijā ir jau kop� oktobra sākuma un ne reizi nav bijis izklai�dēties. Tomēr no kabatas stundeņa viņ� izdibināja, ka vēl ir tikai astoņi.

Daudz par agru, � viņ� norādīja, nevienu īpa�i neuzrunādams. Gri�bējās patērzēt, un viņ� sāka skatīties apkārt, meklējot kādu, kam izkratīt sirdi. Tā kā labāks sarunu biedrs neatradās, atlika vērsties pie koka tēla istabas kaktā. � Vēl trīs vai �etras stundas nebūs neviena, ko būtu vērts redzēt, � viņ� tam sacīja.

Lai īsinātu laiku, viņ� prātoja, varbūt ir vērts aiziet un uzmeklēt Greistilas jaunkundzi?

Bet turpat noteikti būs arī viņas krustmāmiņa un tēvs. � Streind�s pikti no�ņācās. � Kāda garlaicība! Cik nejēdzīgi, cik stulbi! Kāpēc glītām jaunkun�dzēm vienmēr ir vesels lērums radinieku? � Viņ� paskatījās spogulī. � Lai Dievs �ēlīgs! �o kaklautu, liekas, sējis arājs!

Nākamo pusstundu viņ� pavadīja, arvien no jauna sasiedams kaklautu, līdz jutās apmierināts ar veikumu. Tad atklājās, ka roku nagi ir garāki, nekā viņam patīk, un nav sevi�ķi tīri. Streind�s nolēma tos apgriezt un sāka meklēt �ķērītes.

�ķērītes atradās uz galda. Tām blakus bija vēl kaut kas.

Kas mums te ir? �-viņ� noprasīja. � Papīri! Ar buramvārdiem aprakstīti papīri! � Ap�ēliņ, cik smieklīgi, viņ� iespurcās! � Zini, tas ir pagalam jocīgi, � viņ� teica koka figūriņai, � es pazīstu to zelli, kas ir �ito sarakstījis! Viņu sauc D�onatans Streind�s � ahā, un tagad man sāk likties, ka tās ir �ī Streind�a grā�matas. � Te viņ� vēl mazliet palasīja. � Hā! Tu nemū�am neuzminēsi, ar kā�dām ģeķībām viņ� te noņemas! Buras, lai izsauktu elfus! Hā, hā! Viņ� sev iegalvo, ka elfu kalps viņam ir vajadzīgs tālab, lai veicinātu angļu maģijas atdzim�anu, bet patiesībā viņ� tikai grib nobiedēt Gilbertu Norelu! Ceļojis simtiem jūd�u un nonācis greznākajā pasaules pilsētā, bet domā vienīgi par to, ko teiks kaut kāds Londonas vecūksnis! Cik smieklīgi!

Viņ� ar riebumu nolika papīra lapu un paņēma �ķēres. Pagriezās un gan�drīz atsitās pret kaut ko ar galvu.

Ka tevi piķis� � viņ� iesāka.

No griestiem lejup nokarājās melna lente. Tās galā bija iesieti pāris sīki kau�liņi, pudelīte ar kaut kādu tum�u �ķidrumu � iespējams, asinīm � un aprak�stīta papīra lapiņa. Lente bija tie�i tik gara, lai cilvēks, kas staigātu pa istabu, agri vai vēlu tai uzdurtos. Cik gan cilvēki var būt neldzīgi, Streind�s brīnīda�mies nogrozīja galvu. Atspiedies pret galda malu, viņ� ņēmās apgriezt nagus.

Pagāja vairākas minūtes.

Tu zini, viņam bija sieva, � viņ� sacīja koka figūriņai. Pastiepa roku tu�vāk svecei un aplūkoja nagus. � Arabella Vudhopa. Burvīgākā meitene pasaulē. Bet viņas vairs nav. Viņa ir mirusi, mirusi, mirusi. �Viņ� paņēma no galda nagu spilventiņu un sāka spodrināt nagus. � Vispār man pēk�ņi nāk prātā, vai tikai es pats nebiju viņā iemīlējies? Laikam biju gan. Viņa smaidīja un alla� tik mīlīgi izrunāja manu vārdu, mana sirds katru reizi apmeta kūleni. � Viņ� nosmējās. � Tu zini, tas tie�ām ir ļoti smieklīgi, bet es nevaru atcerēties, kā īsti mani sauc. Lorenss? Arturs? Frenks? Ak, kāpēc �eit nav Arabellas! Viņa gan zinātu. Un pateiktu arī man! Viņa nav no tām, kas ķircinās un par katru cenu grib pārvērst visu par rotaļu, kaut arī smiekli jau sen vairs nenāk. Ak Dievs, kā man gribētos, lai viņa būtu te! Man kaut kas sāp te. �Viņ� piesita pie sirds. � Un te ir kaut kas karsts un ciets. � Pieklauvēja pie pieres. � Vajadzētu tikai pus�stundu parunāt ar Arabellu, un viss atkal būtu labi. Varbūt vajag izsaukt tā subjekta elfu un likt, lai tas atved viņu �urp? F.lfi ta�u spēj uzmodināt miru�os, pareizi? � Viņ� paņēma no galda buramvārdus un pārlasīja. � Tīrais sīkums. Tas ir vieglāk par vieglu.

Viņ� nobēra buramvārdus un pēc tam � jo likās, ka tas ir svarīgi, � atsāka spodrināt nagus.

Krēslainajā stūrī pie apgleznotās kumodes bija kāda persona lapuzaļos svār�kos � persona, kuras mati ļoti atgādināja dzelk�ņa pūkas,� persona, kas smai�dīja uzjautrinātu, iecildīgu smaidu.

Streind�s bija ļoti aizņemts ar saviem nagiem.

D�entlmenis ar matiem kā dzelk�ņa pūkas ātri piesoļoja pie Streind�a un izstiepa roku, lai parautu Streind�u aiz matiem, � ta�u iekams viņ� paspēja to izdarīt, Streind�s paskatījās tie�i viņam sejā un sacīja:

Sakiet, lūdzu, vai jums neatrastos kāda �ķipsniņa �ņaucamās tabakas?

D�entlmenis ar matiem kā dzelk�ņa pūkas sastinga.

Esmu pārmeklējis visas �o sasodīto svārku kabatas, � Streind�s turpi�nāja, it nemaz nemanīdams, cik milzīgi pārsteigts ir d�entlmenis, � bet tabak- dozītes nekur nav. Nav saprotams, par ko es domāju, kaut kur dodamies bez tabakas. Es dotu priek�roku "Kendelam Braunam", ja jums gadījumā būtu.

Runādams viņ� atkal sāka rakņāties pa kabatām � ta�u bija aizmirsis par kaulu un asiņu sainīti, kas lentē karājās no griestiem, un pagriezdamies uz�skrēja tam virsū. Sainītis aiz�ūpojās atpakaļ, tad lidoja atkal uz priek�u un ķēra burvi tie�i pierē.

1816. gada 1. un 2. decembris

Gaisā kaut kas nobrik�ķēja, uzreiz pēc tam uzpūta viegla dvesma, kas nesa sev līdzi spirgtumu un vienā rāvienā izslaucīja no istabas veco sasmakumu.

Streind�s divas vai trīs reizes samirk�ķināja acis.

At�irdzis viņ� vispirms nodomāja, ka lielais un sare�ģītais plāns ir izdevies veiksmīgi: viņa priek�ā kāds stāvēja � neap�aubāmi, elfs. Pēc tam Streind�s sāka lauzīt galvu par to, kas īsti bija noticis. Viņ� izvilka no kabatas pulksteni un atvēra vāciņu: kop� tā brī�a, kad viņ� bija iedzēris tinktūru, bija pagājusi gandrīz stunda.

Lūdzu piedo�anu, � viņ� ierunājās. � Es zinu, ka tas ir dīvains jautā�jums, bet vai es no jums jau kaut ko gribēju?

�ņaucamtabaku, � atbildēja d�entlmenis ar matiem kā dzelk�ņa pūkas.

�ņaucamtabaku?

Jūs paprasījāt man �ņuku �ņaucamtabakas.

Kad?

Kas�kad?

Kad es jums paprasīju tabaku?

Pirms brī�a.

Ā! Ak tā. Labi. Zināt, varat nepūlēties. Man to vairs nevajag.

D�entlmenis ar matiem kā dzelk�ņa pūkas paklanījās.

Streind�s skaidri noģieda, ka viņa apjukums atspoguļojas arī sejā. Atmiņā atausa lasītie bargie brīdinājumi, ka nedrīkst ļaut �īs blēdīgās cilts pārstāvjiem nomanīt, ka viņi zina vairāk. Tādēļ viņ� noslēpa savu sastulbumu aiz sarkastis�kas vīpsnās. Tad, atcerējies, ka vēl bīstamāk, pēc visu domām, ir izskatīties iecil- dīgam un tā sadusmot elfu, viņ� paslēpa sarkasmu aiz smaida. Visupēdīgi viņ� atgriezās pie apjukuma izteiksmes.

Streind�s nepamanīja, ka d�entlmenis, liekas, jūtas vismaz tikpat neomu�līgi kā viņ� pats.

Es tevi izsaucu, � viņ� uzsāka, � jo sen esmu vēlējies, lai kāds no tavas cilts man palīdz un māca man maģiju. � �o īso paziņojumu viņ� bija vairākas reizes izmēģinājis un gandarīts nosprieda, ka tas izskanējis ar pārliecību un pa�cieņu. Diem�ēl viņ� uzreiz samaitāja labo iespaidu, ba�īgi piemetinādams:

Vai es to jau teicu?

D�entlmenis neatbildēja.

Mani sauc D�onatans Streind�s. Varbūt tu esi par mani dzirdējis? Savā burvja ceļā esmu sasniedzis pa�u interesantāko punktu. Domājams, nebūs pār�spīlēts, ja sacī�u, ka no tā, kā es rīko�os nākamajos mēne�os, ir atkarīga visa angļu maģijas nākotne. Saki, ka tu man palīdzēsi, un tavs vārds kļūs tikpat slavens kā Viltus Toma Zilā un Vi�erlijas meistara vārds! [103]

[103] viltus Toms Zilais, kā viegli saprast, ir Ralfa Stoksija slavenākais kalps. Vi�erlijas meis�tars palīdzēja Mārtiņam Peilam.

Phe! � d�entlmenis ar netīksmi izgrūda. � Prasti ļautiņi!

Tie�ām? � Streind�s nobrīnījās. � Es nemaz nezināju. � Tad uzstājīgi turpināja: � Es sāku par tevi interesēties pēc tam, kad tu� � Viņ� apklusa, iz�vēlēdamies īstos vārdus, � �tik laipni rūpējies par Anglijas karali. Tādas spē�jas! Tāda lietpratība! Mūsdienu angļu maģijai trūkst iedvesmas spēka! Trūkst uguns un spara! Man trūkst vārdu, lai tev atklātu, cik ļoti man apniku�i vieni un tie pa�i �āvainie buramvārdi, ar kuriem pestī vienas un tās pa�as �āvainās likstas. Ar acs kaktiņu nomanīdams tavu maģiju, es nopratu, ka tā ir pavisam citāda. Tu spētu mani pārsteigt. Un es ļoti ilgojos pēc pārsteigumiem!

D�entlmenis izlieca vienu no savām lieliskajām elfa uzacīm, it kā viņam nepavisam nebūtu iebildumu pārsteigt D�onatanu Streind�u.

Tas aizrautīgi turpināja:

Ā, vispār es tev uzreiz varu pateikt, ka Londonā ir kāds ve�uks, vārdā No�rels, � tāds kā burvis. Kolīdz viņ� uzzinās, ka tu esi noslēdzis ar mani savie�nību, tā kļūs zili melns aiz dusmām. Viņ� pieliks visas pūles, lai sagādātu mums neērtības, bet es uzdro�inos apgalvot, ka mēs ar tevi viņam būsim pārāk ciets rieksts.

D�entlmenis vairs lāgā neklausījās. Viņ� jautājo�i raudzījās apkārt, pievērs�dams skatienu te vienam, .te otram priek�metam.

Vai �ajā istabā ir kas tāds, kas tev nav pa prātam? � jautāja Streind�s. � Ja tā, tad, lūdzams, pasaki man! Tava maģiskā jutība noteikti ir daudz smal�kāka nekā mana. Lai gan pat man ir tā, ka da�as lietas pagalam sanerro manas burvju spējas � tā dro�i vien mēdz būt visiem burvjiem. Sālnīca, pīlādzis, svētītas hostijas kripatiņa � tas viss man briesmīgi traucē. Negribu sacīt, ka es to tuvumā nejaudāju burt, bet vienmēr nākas pielāgot burvestības un ņemt vērā �os priek�metus. Ja tev kaut kas te nepatīk, dro�i saki man, un es ar lielāko prieku �o lietu aizvāk�u.

D�entlmenis raudzījās uz Streind�u, saraucis uzacis, it kā viņam nebūtu ne mazākās nojausmas, par ko ir runa. Tad spēji izsaucās:

Ak, jā, mana maģiskā jutība! Cik attapīgi! Es tie�ām, kā tu pareizi no�proti, esmu briesmīgi jutīgs! Un �obrīd maģiskie jutekļi man vēsta, ka tu nesen esi ieguvis kādu priek�metu, kam piemīt milzīgs spēks! Vai tas ir atbur�anas gredzens? Redzamības urna? Kaut kas tamlīdzīgs! Es tevi apsveicu! Parādi man, un es tev uzreiz pastāstī�u visu par tā vēsturi un pienācīgu lieto�anu.

Nebūs tiesa, � Streind�s pārsteigts iebilda. � Man nekā tāda nav.

D�entlmenis sarauca pieri. Smagu skatienu palūkojās vispirms uz nakts�podu, kas līdz pusei rēgojās ārā no pagaldes, tad uz sēru gredzenu ar ziloņkaulā iegleznotu eņģeļa miniatūru un visbeidzot uz apgleznotu māla skutuliņu, kurā agrāk glabājās cukuroti bumbieri un plūmes.

Varbūt tas pie tevis nokļuvis nejau�i? � viņ� noprasīja. � �ādiem priek��metiem mēdz piemist liels spēks ari tad, ja burvis ij nenoskār�, ka tie ir tuvumā.

Es ļoti �aubos, � Streind�s palika pie sava. � To skutuliņu, piemēram, es nopirku kādā D�enovas konditorejā. Tur tādu bija du�iem, visi vienādi. Kā�pēc lai viens no traukiem būtu burvju, bet pārējie ne?

Maz ticams, � arī d�entlmenis piekrita. � Un tie�ām izskatās, ka te nekā nav, tikai visparastākās lietas. Es gribu teikt, � viņ� �igli paturpināja, � lietas, kurām arī vajadzētu atrasties tik apdāvināta burvja mājoklī.

Abi apklusa.

Tu neatbildēji, vai tu pieņemsi manu piedāvājumu, � ierunājās Streind�s. � Tu nespēj iz�ķirties, iekams neesi ar mani tuvāk iepazinies. Glu�i pareizi. Pēc pāris dienām es atļau�os to godu uzaicināt tevi vēlreiz, tad apspriedīsimies sīkāk.

Bija bezgala interesanta saruna, � teica d�entlmenis ar matiem kā dzelk��ņa pūkas.

Pirmā no daudzām, es ceru, � Streind�s pieklājīgi atsaucās un paklanījās.

Tad Streind�s atsvabināja d�entlmeni no izsauk�anas burvestības un tas acu�mirklī nozuda.

Streind�a uzbudinājumam nebija robe�u. Laikam vajadzētu apsēsties un prātīgi, zinātniski pierakstīt redzēto, ta�u bija grūti noturēties, lai nesāktu dan�cot, smieties un sist plaukstas. Patiesībā viņ� nudien izdejoja da�as zemnieku dan�a figūras un, ja kokā grieztais vīriņ� stingri nestāvētu uz sava koka posta�menta, Streind�s noteiktu būtu to saķēris un griezis dejā.

Kad die�anas lēkme bija pārgājusi, uznāca neizturama kāre aizrakstīt Nore�lam. Vispār viņ� pat apsēdās un iesāka triumfējo�u, ar sarkasmu bagātīgi aiz�darītu vēstuli ("Jūs, bez �aubām, ar lielāko prieku izlasīsit, ka�"), ta�u drīz vien pārdomāja. "Viņ� aiz dusmām vienīgi noburs manu māju no zemes virsus vai pastrādās kaut ko tamlīdzīgu. Hā! Kā viņ� niknosies, kad es atgriezī�os Anglijā. Tiklīdz pārradī�os, uzreiz publicē�u paziņojumu. Nemaz negaidī�u Famulus nākamo laidienu. Tas būs pārāk ilgi. Marejs gaudīsies, bet tur neko nevar darīt.

Vislabāk uzrakstī�u Times. Interesanti, ko nozīmēja visa tā blabarē�ana par spēka gredzeniem un naktspodiem? Viņ� laikam mēģināja saprast, kā man izde�vies viņu izsaukt."

Kopumā viņ� nebūtu juties vēl apmierinātāks pat tad, ja būtu uzbūris pa�u D�onu Askglāsu un pusstundu pavadījis saviesīgā sarunā ar viņu. Vienīgais, kas Streind�u visā �ajā lietā darīja nemierīgu, bija atmiņas � kas nu sāka ataust pa kripatiņai vien � par to, kādu veidodolu �oreiz bija pieņēmis viņa trakums. "Man liekas, es pārvērtos par Laselzu vai Drolaitu! Mans Dievs, kādas �ausmas!"

Stīvenam Blckam nākamajā rītā bija jāpaveic vairāki sera Voltera uzdoti darbiņi. Viņ� iegriezās Lombard-strītā pie baņķiera; Mazajā Britānijā aprunājās ar por�tretu gleznotāju; kādai �uvējai Feter-leinā atstāja norādījumus par lēdijas Poulas kleitu. Tālāk viņam bija jādodas pie advokāta. Mīkstām, smagām pārslām krita sniegs. Visapārt bija parastie Londonas trok�ņi: sprausloja zirgi un dunēja pakavi, rībēja karietes, klaigāja ielas tirgotāji, aizcirtās durvis un sniegā �vīkstēja soļi.

Uz Flīt-strītas un Mitr-kortas stūra Stīvens apstājās. Viņ� izvilka no kabatas pulksteni (to bija uzdāvinājis d�entlmenis ar matiem kā dzelk�ņa pūkas), un tai pa�ā mirklī visi trok�ņi izbeidzās kā ar nazi nogriezti. Ienāca prātā, vai viņ� pēk�ņi nav kļuvis kurls, ta�u, nepaspējis nobīties, Stīvens palūkojās apkārt un atskārta, ka ar to vien savādības nebeidzas. Iela piepe�i bija pilnīgi tuk�a. Ne�viena cilvēka, neviena kaķa, neviena suņa, zirga vai zvirbuļa. Visi bija pazudu�i.

Un sniegs! Tas bija pats dīvainākais. Sniega pārslas sastingu�as karājās gaisā � mīkstas, baltas, tik lielas kā zelta mārciņu monētas.

"Burvestība!" viņ� ar netīksmi nodomāja.

Stīvens sāka iet pa Mitr-kortu, pa ceļam ieskatīdamies tirgotavu skatlogos. Lampas vēl aizvien lēja gaismu; uz letēm mētājās milzums pre�u � zīdi, ta�baka, notis; kamīnos joprojām dega uguns, ta�u liesmas bija pilnīgi nekustī�gas. Atskatījies viņ� atklāja, ka aiz viņa telpiskajās sniega me�ģīnēs izveidojies tāds kā tunelis. No visām dīvainībām, ko viņ� savā mū�ā bija redzējis, �ī bija visdīvainākā.

Te no tuk�uma atskanēja saniknota balss:

� Un es domāju, ka viņ� man netiks klāt! Kas tās viņam par blēdībām? � Stīvena priek�ā piepe�i uzradās d�entlmenis ar matiem kā dzelk�ņa pūkas; viņa seja dusmās kvēloja un acis meta zibeņus.

Tas bija tik negaidīti, ka Stīvenam pat uznāca bailes, vai viņ� nezaudēs sa�maņu. Tomēr, lieliski zinādams, cik lielā vērtē d�entlmenis tur aukstasinību un savaldību, viņ� slēptin apslēpa pārbīli un aiz�ņaugtā balsī izdvesa:

Kas ir �is viņ�, ser?

Kā tu vari nesaprast � tas burvis, Stīven! Burvis! Man likās, varbūt viņam nagos gadījies kāds varens priek�mets, un tas atklājis viņam, ka es turpat vien esmu. Bet viņa istabā es neko tādu neredzēju, un viņ� zvērējās, ka nekā tāda viņam neesot. Dro�s paliek dro�s, es tikko veselu stundu �audījos pa pasauli un pārbaudīju visus varas gredzenus, visus burvju biķerus un dzirnutiņas. Ne�viena netrūkst. Visi ir tie�i tur, kur es domāju.

No �ī visai nepilnīgā skaidrojuma Stīvens saprata, ka acīmredzot burvim galu galā izdevies izsaukt d�entlmeni ar matiem kā dzelk�ņa pūkas uz sarunu.

Bet, ser, � viņ� atgādināja, � reiz ta�u jūs vēlējāties palīdzēt burvjiem, vēlējāties burt kopā ar viņiem un ievākt viņu pateicības. Vai tad ne tālab jūs iera- dāties glābt lēdiju Poulu? Varbūt izrādīsies, ka jums tas patīk labāk, nekā jūs pats �obrīd domājat.

Var jau būt! Man gan tā neliekas. Man tev jāsaka, Stīven, nemaz nerunājot par to, cik nepatīkams ir pats fakts, ka viņ� izsauc mani, kad vien viņam pa�am labpatīk, es gadsimtiem ilgi nebiju piedzīvojis tik murgainu pusstundu. Nekad neesmu dzirdējis, ka cilvēks var tik daudz runāt! Otru tādu plātībnieku savu mū�u neesmu sastapis. Man dziļi derdzas tādi cilvēki, kas par visām varēm vēlas nemitīgi runāt un pat negrasās uzklausīt citus.

Jā, ser, nudien! Tas ir briesmīgi nepatīkami. Dro�i vien burvis tagad pra�sīs visu jūsu uzmanību un manis iecel�anu par Anglijas karali vajadzēs atlikt?

D�entlmenis kaut ko ļoti dusmīgi nobēra savā valodā: cik noprotams, lāstu.

Domāju, ka tev taisnība, un tas mani sanikno vēl vairāk nekā viss pārē�jais kopā! � Viņ� apklusa un brīdi domāja. � No otras puses, varbūt nemaz nav tik slikti, kā mēs domājam. Lielākoties �ie angļu burvji ir briesmīgi dumji. Parasti viņi grib vienas un tās pa�as blēņas. Nabadzīgajiem vajag neizsīksto�us rāceņu un auzu tumes krājumus; bagātie vēlas vēl lielāku bagātību vai kundzību visā pasaulē, un jaunajiem vajag kādas princeses vai karalienes mīlestību. Tik�līdz viņ� paprasīs kaut ko no tā visa, es uzreiz sagādā�u, un pār viņa galvu uzreiz nogrūs vesels vezums likstu. Tā ir vienmēr. Viņam būs darba pilnas rokas, un tad mēs ar tevi varēsim atgriezties pie mūsu nodoma iesēdināt tevi Anglijas karaļa tronī! Ak, Stīven! Kā es priecājos, ka atsteidzos pie tevis! Ne no viena cita nekad nedabū dzirdēt tik saprātīgus vārdus! � Vienā mirklī d�entlmeņa dusmas pagaisa un viņ� kļuva visnotaļ pacilāts. Pat saule izlīda no mākoņiem, un ērmotais, sastingu�ais snieguputenis ap viņiem zaigoja un laistījās (tiesa, Stīvens nespēja noskārst, vai tas ir d�entlmeņa nopelns vai tomēr nav).

Viņ� jau grasījās norādīt, ka patiesībā neko gudru nav sacījis, ta�u nepa�spēja � d�entlmenis nozuda. Acumirklī no jauna parādījās cilvēki, zirgi, karie�tes, kaķi un suņi, un Stīvens ieskrēja tie�i krūtīs brangai dāmai violetā mantijā.

Streind�s pamodās lieliskā garastāvoklī. Viņ� bija nogulējis astoņas stundas no vietas. Pirmo reizi daudzu nedēļu laikā viņ� nakts vidū nebija cēlies no gultas, lai burtu. Atalgodams sevi par veiksmīgo elfā izsauk�anu, viņ� bija pasludinājis �o dienu par brīvdienu. Neilgi pēc desmitiem viņ� ieradās palazzo, kur bija ap�metu�ies Cireistili, un atklāja, ka visi trīs sē� pie brokastu galda. Streind�s pie�ņēma uzaicinājumu piebiedroties, apēda da�as siltas maizītes, iedzēra kafiju un pavēstīja Greistilas jaunkundzei un krustmāmiņai, ka pilnīgi nododas viņu rīcībā.

Krustmāmiņa Greistila mīļuprāt atteicās no savām tiesībām uz Streind�u par labu brāļameitai. Priek�pusdienu Greistilas jaunkundze un Streind�s pava�dīja, kopā lasīdami grāmatas par maģiju � grāmatas, ko Streind�s bija viņai aizlienējis vai viņa pēc burvja ieteikuma bija iegādājusies pati, proti Porti�eda "Karali Kraukli: vēsturiski stāsti bērniem", Hikmena "Mārtiņa Peila dzīvi" un Hezera-Ģreija "Mīnotaura anatomiju". Streind�s tās bija lasījis, sākdams apgūt maģiju, un tagad uzjautrināts atklāja, cik tās �ķiet vienkār�as, gandrīz nevainīgas. Lasīt tās Greistilas jaunkundzei bija bezgala patīkami, tikpat jauki bija uzklau�sīt viņas spriedumus � dedzīgus, gudrus un varbūt mazliet par daudz nopietnus.

Pulksten vienos, pēc vieglas iestiprinā�anās ar aukstu gaļu, krustmāmiņa Greistila paziņoja, ka sēdēts nu būs gana, un ierosināja iet pastaigā:

Mister Streind�, svaigs gaiss jūs noteikti iepriecinās. Kad d�entlmeņi aizraujas ar pētījumiem, viņi bie�i aizmirst par mocionu.

Jā, kundze, mēs esam gau�ām skumīgi tipi, � Streind�s līksmi piekrita.

Diena bija jauka. Viņi klaiņāja pa �aurajām ieliņām un citu pēc cita ļoti

veiksmīgi uzgāja visvisādus interesantus priek�metus: koka suni ar kaulu mutē, nevienam nezināma svētā kapenes, vairākus logus, kuru aizkari vispirms �ķita esam no smagiem vissmalkāko me�ģīņu pu�ķiem, ta�u, ieskatoties vērīgāk, izrādījās, ka tie ir zirnekļa tīkli � milzīgi, murskuļaini zirnekļa tīkli, kas pil�nīgi aizauda logus. Viņiem nebija pavadoņa, kas visu pastāstītu; tuvumā ne�gadījās neviens cilvēks; tā nu viņi izklaidējās, pa�i izdomādami da�neda�ādus izskaidrojumus.

īsi pirms krēslas iestā�anās viņi izgāja dzestrā akmens laukumiņā ar aku vidū. �ī vieta bija savādi neizteiksmīga un tuk�a. Zem kājām gulēja seni akmeņi. Sie�nās bija pārsteidzo�i maz logu. Likās, nami apvainoju�ies par kādu laukuma pastrādātu nelietību, apņēmīgi uzgriezu�i tam muguru un skatās uz citu pusi. Visā laukumā bija viena vienīga mazītiņa tirgotava, kur pārdeva vienīgi visu iespējamo �ķirņu un krāsu rahatlukumu. Tirgotava bija ciet, ta�u Greistilas jaunkundze un krustmāmiņa lūkojās iek�ā pa skatlogu un pārmija spriedumus par to, kad tā varētu būt atvērta un vai izdotos vēlreiz atrast ceļu �urp.

Streind�s pagājās apkārt, ne par ko īpa�i nedomādams. Bija ļoti vēsi � pa�tīkami vēsi �, un virs galvas cita pēc citas iedegās pirmās vakara zvaigznes. Viņ� saklausīja aiz muguras īpatnēju skrāpē�anos un pagriezās, lai redzētu, kas tur notiek.

Laukumiņa tum�ākajā kaktā kaut kas stāvēja, un neko tādu viņ� savā mū�ā vēl nebija redzējis. �is kaut kas bija melns � tik melns, ka, likās, �ai vietā sabie�zējusi apkārtējā tumsa. Tā aug�a vai galotne līdzinājās vecmodīgam palankī- nam � Bātā izretis gadās redzēt, kā tādos pārvietojas vecas atraitnes. Tam bija logi, kuriem priek�ā bija aizvilkti melni aizkari, ta�u zem logiem palankīns kļuva par liela, melna putna rumpi un kājām. Putnam bija augsta, melna cepure un �maugs, melns spieķis. Acu nebija, ta�u Streind�s noskārta, ka tas uz viņu ska�tās. Ar spieķi tas �ermino�ā rausteklībā skrāpēja gar zemi.

Viņam laikam vajadzēja nobīties. Laikam vajadzēja likt lietā maģiju un mē�ģināt to padzīt. Prātā lēni ņirbēja izgaisinā�anas buramvārdi, atpestī�anās buram�vārdi, aizsargvārdi, ta�u Streind�am kaut kā neizdevās nevienus no tiem notvert. Lai gan �ī radība dvesa ļaunumu un naidu, Streind�s nesvārstīgi nojauta, ka tā neapdraud ne viņu, ne arī kādu citu no klāteso�ajiem. Drīzāk tā bija nākotnes ļaunuma priek�vēstnese.

Streind�s vēl paspēja nobrīnīties, kā Greistiliem izdodas tik mierīgi uztvert �au�alu pēk�ņo parādī�anos viņu pulciņā, un tad viņa prātā kaut kas mainījās. Parādība izgaisa, un tās vietā uzradās daktera Greistila druknais stāvs � dak�teris Greistils melnās drānās, dakteris Greistils ar spieķi rokā.

Tad ko jūs sakāt? � dakteris uzsauca.

Es� lūdzu piedo�anu! � Streind�s atsaucās. � Vai jūs ko sacījāt? Es biju aizdomājies� par citām lietām.

Es jautāju, vai jūs ieturēsit vakariņas kopā ar mums!

Streind�s tikai skatījās.

Kas atgadījies? Vai jūs nejūtaties labi? � taujāja dakteris Greistils. Viņ� raudzījās uz Streind�u ar ļoti skadru skatienu, it kā būtu ievērojis kaut ko nelāgu burvja sejā vai uzvedībā.

Es jūtos visnotaļ teicami, varat man ticēt, � Streind�s paziņoja. � Un es labprāt vakariņo�u kopā ar jums. Ar vislielāko prieku! Vienīgi esmu apso�lījis lordam Baironam, ka pulksten �etros saspēlē�u ar viņu biljardu.

Vajag atrast gondolu un doties atpakaļ, � sacīja dakteris. � Manuprāt, Luīza ir nogurusi, kaut arī atsakās to atzīt. � (Viņ� runāja par krustmāmiņu Greistilu.) � Kur jums jāsatiekas ar viņa gai�ību? Ko lai mēs sakām laivi�niekam?

Paldies, � Streind�s atteicās, � es ie�u kājām. Jūsu māsai bija taisnība. Man tik tie�ām ir vajadzīgs svaigs gaiss un pastaigas.

Uzzinot, ka Streind�s negrasās atgriezties kopā ar viņiem, Greistilas jaun�kundze maķenīt saskuma. Dāmas mazliet pārspīlēti ilgi atvadījās no burvja, un visi vairākkārt cits citam atgādināja, ka tikai pēc da�ām stundām atkal sa�tiksies; dakterim pamazām sāka zust pacietība.

Greistili devās uz kanāla pusi. Streind�s iztālēm sekoja. Lai cik mundri bur�vis bija dakterim apgalvojis pretējo, patiesībā viņ� nepavisam nejutās labi. Streind�s mēģināja sev iegalvot, ka melnā parādība bija vien gaismēnu izspē�lēts joks, ta�u pats tam neticēja. Nācās atzīt, ka visvairāk tā izskatījās pēc vecās dāmas trakuma atgrie�anās.

"Tas nudien galīgi nav izturams! Likās ta�u, ka tinktūras iedarbība jau sen beigusies! Nu, Dieva zīmes, man vairāk nevajag to dzert. Ja elfs negribēs man kalpot, glu�i vienkār�i vajadzēs izgudrot citu paņēmienu un izsaukt citu elfu."

No �aurās ieliņas iznācis kanāla dzidrajā gaismā, viņ� ieraudzīja, ka Greis�tili ir uzgāju�i gondolu un kāds � kāds d�entlmenis � palīdz Greistilas jaun�kundzei tajā iekāpt. Pirmajā brīdī likās, ka tas ir sve�inieks, bet tad Streind�s ieraudzīja, ka �im cilvēkam ir kupli, mirdzo�i mati, balti kā dzelk�ņa pūkas. Viņ� metās tam pretī.

Kāda daiļa jaunava! � d�entlmenis sacīja, kad gondola bija atīrusies no piestātnes. Viņa acis zaigi spīgoja. � Viņa noteikti arī brīni�ķīgi dejo, vai tiesa?

Vai viņa dejo? � pārjautāja Streind�s. � Es nezinu. D�enovā mēs dzīrā- mies kopā doties uz balli, ta�u viņai apsāpējās zobs, un mēs nekur neaizgājām. Cik savādi, ka es tevi �eit sastopu! Nebiju domājis, ka tu parādīsies, iekams es tevi atkal izsauk�u.

Ā, es pārdomāju tavu ierosinājumu burt kopā, un tagad man liekas, ka tā ir teicama doma!

Man prieks to dzirdēt, � Streind�s atbildēja, apspiezdams smaidu. � Bet pasaki man vienu lietu. Es nedēļām ilgi pūlējos tevi izsaukt. Kāpēc tu neiera- dies agrāk?

Ē, tam ir pavisam vienkār�s izskaidrojums! � d�entlmenis pavēstīja un uzsāka garum garu stāstu par kādu savu brālēnu, kas esot ļoti ne�petns un bries�mīgi nenovīdējot viņa talantus un tikumus, nīstot visus angļu burvjus un kaut kā izmanījies sagandēt Streind�a burvestību, tādēļ d�entlmenis par Streind�a aicinājumiem uzzinājis tikai vakar. Stāsts pinās un mud�inājās, kļuva arvien sare�ģītāks, un Streind�s neticēja nevienam pa�am vārdam, tomēr viņam �ķita, ka pieklājība prasa izlikties, ka viņ� visam noticējis: viņ� paklanījas, pieņem�dams paskaidrojumu.

Tālab, lai tev parādītu, cik labi es zinu, kādu godu tu man esi parādījis, � d�entlmenis vispēdīgi paziņoja, � es izpildī�u katru tavu vēlē�anos.

Kuru katru? � Streind�s skadri pārjautāja. � Ja es pareizi saprotu, �is piedāvājums nozīmē vieno�anos, kas uzliek pienākumus. Un, kad es bū�u pa�teicis, ko vēlos, tu nedrīkstēsi man atteikt?

Es nemaz to negribē�u!

Un es varu prasīt bagātības un varu pār pasauli? Jebko tādā garā?

Uz mata! � apmierināts atsaucās d�entlmenis. Viņ� pacēla rokas un gra�sījās sākt.

Ak tā, bet es neko tādu negribu. Vairāk par visu es vēlos atbildes uz jau�tājumiem. Ar kuru no Anglijas burvjiem tev bija darī�ana iepriek�ējo reizi?

Atbilde uzreiz nesekoja uzreiz.

Ē, tev patiesībā nemaz nevajag to zināt! � paziņoja d�entlmenis ar ma�tiem kā dzelk�ņa pūkas. � Tici man, tur nav nekā interesanta. Bet nu pie lie�tas! Pēc kā tava sirds visdedzīgāk kāro? Varbūt tu gribi pats savu valsti? Daiļu biedreni? Princese Polīna Borgēze ir neparasti patīkama sieviete, un es vienā acumirklī varu atgādāt viņu �urp!

Streind�s jau bija pavēris muti, lai atcirstu, ta�u pēk�ņi sāka �aubīties.

Polīna Borgēze, tu saki? Es Parīzē redzēju viņas portretu. [104] [1] �ī dāma bija pati daiļākā un nevaldāmākā no Napoleona Bonaparta māsām; viņa aiz�rautīgi mainīja mīļākos un, nometusi drānas, pozēja tēlniekiem, kuri veidoja viņas statujas. � Tad viņ� attapās un turpināja: � Nē, �obrīd mani nekas tāds nevilina. Pastāsti man par maģiju! Kas jādara, lai pārvērstos par lāci? Vai par lapsu? Kā sauca trīs burvju upes, kas tecēja cauri Agrasas karaļvalstij?'[1] Par Agrasu reizumis dēvē D�ona Askglāsa tre�o karaļvalsti. Pastāvēja uzskats, ka �ī karaļvalsts atradās viņpus Elles.

Ralfs Stoksijs uzskatīja, ka �īm upēm bija vara pār notikumiem Anglijā: vai tas ir tiesa? "Putnu valodā" pieminēts tāds burvestību paveids, ko liek lietā, mainot krāsas: ko tu par tām vari pateikt? Ko simbolizē akmeņi "Donkāstera kvadrātos"?

D�entlmenis sacirta gaisā rokas, tēlodams pārsteigumu:

Tik daudz jautājumu! � Viņ� smējās; skaidri varēja redzēt, ka smiekli bija iecerēti jautri, ta�u tie izklausījās visai nedabiski.

Labi, tad atbildi uz vienu. Izvēlies, kur� tev pa�am labāk patīk.

D�entlmenis vien jauki smaidīja viņam pretī.

Streind�am uznāca liels īgnums. Izrādās, ka elfa piedāvājums neattiecas uz zinā�anām, tas aptver vienīgi priek�metus. "Ja es gribētu sev pasniegt dāvanu, tad aizietu un kaut ko nopirktu!" viņ� nodomāja. "Ja man sagribētos iepazīties ar Polīnu Borgēzi, tad es vienkār�i ierastos pie viņas un stādītos priek�ā. Un ne�kāda maģija man nebūtu vajadzīga! Sasodīts, kā lai es�" Viņam ie�āvās prātā kāda doma. Ietērpta vārdos, tā izklausījās �ādi:

Atnes man kādu lietiņu, ko ieguvi, kad tev iepriek�ējo reizi bija darī�ana ar angļu burvjiem!

Ko? � iztrūcies vaicāja d�entlmenis. � Nē, nē, to tev nevajag! Tas ir nieks, tam nav nekādas vērtības! Padomā vēl!

Varēja nomanīt, ka Streind�a izteiktā vēlē�anās viņam ļoti nepatīk � tiesa, Streind�s netika gudrs, kālab tā. "Varbūt," viņ� domāja, "burvis iedeva viņam kaut ko vērtīgu un viņam �ēl no tā �ķirties. Nekas. Man vajag tikai uz to pa�skatīties un uzzināt visu, ko no tā varēs uzzināt, tad es viņam atdo�u atpakaļ. Tā viņ� redzēs, ka nekas ļauns man nav padomā."

Viņ� laipni pasmaidīja:

Liekas, tu sacīji � vieno�anās, kas uzliek pienākumus? Es vēlos �o priek��metu saņemt �ovakar pat!

Pulksten astoņos viņ� kopā ar Greistiliem sēdēja pie vakariņu galda viņu mitekļa spokainajā ēdamzālē.

Greistilas jaunkundze apjautājās par lordu Baironu.

Ā, viņ� negrasās atgriezties Anglijā, � Streind�s atbildēja. � Savas dze�jas viņ� var rakstīt, kur vien vēlas. Turpretim ar mani ir citādi: angļu maģiju ir veidojusi Anglija � un maģija savuties veidoja Angliju. Maģija un Anglija sader kopā. Tās nav iespējams iz�ķirt.

Vai jūs gribat sacīt, � Greistilas jaunkundze sarauca pieri, � ka angļu domā�anu, vēsturi un tā joprojām ir radījusi maģija? Vai jūs to domājat pār�nestā nozīmē?

Nē, nē, pavisam tie�ā. Teiksim, �ī pilsēta ir celta ar parastiem paņēmieniem�

O! � valodā smejot iekrita dakteris Greistils. � Jūs runājat kā jau burvis! �is vieglais nicinājums, izsakoties par to, kas darīts ar parastiem paņēmieniem!

Diez vai es vēlējos paust nievas. Nē, varat man ticēt, es ļoti cienu visu, kas paveikts ar parastiem paņēmieniem. Es tikai gribēju teikt, ka Anglijas robe�as � tās aprises � tika iezīmētas ar maģijas palīdzību.

Dakteris Greistils nospurcās:

Es nu gan par to �aubos. Vai varētu palūgt kādu piemēru?

Kā gan citādi. Jork�īras piekrastē reiz bija ļoti skaista pilsēta. Vienu brīdi tās iedzīvotāji vairs nespēja saprast, kālab gan viņu karalis D�ons Askglāss ievāc no viņiem meslus. Tik di�s burvis ta�u varētu uz līdzenas vietas uzburt sev kau�dzēm zelta, spriedelēja pilsētnieki. Spriedelēt, zināms, nav kaitīgi, bet �iem ģeķiem ar to nebija diezgan. Tie pārstāja maksāt un sametās uz vienu roku ar karaļa ienaidniekiem. Pirms naido�anās ar burvjiem visiem vajadzētu labi padomāt, jo vairāk � pirms naido�anās ar karaļiem, bet, ja burvis reizē ir arī karalis � ak vai! tas ir vēl simtiem rei�u bīstamāk. Vispirms ziemeļos sacēlās stiprs vēj�, un �is vēj� atbrāzās uz pilsētu. Kad vēj� pieskārās pilsētnieku lopiem un dzīv�niekiem, tie kļuva veci un nobeidzās � tā nobeidzās visas govis, cūkas, vistas un aitas, pat kaķi un suņi. Kad vēj� pieskārās pa�ai pilsētai, nami nelaimīgo saimnieku acu priek�ā sagruva un pāri palika vien drupas. Darbarīki salūza, māla podi sa�ķīda, koka lietas riezās un plaisāja, ķieģeļi un akmeņi sabirza pī��ļos. Akmens tēli baznīcās sadila kā milzīga vecuma deldēti, līdz visu statuju sejas itin kā sa�ķiebās kliedzienā. Vēj� sakūla jūru savādās, draudīgās bangās. Pilsēt�niekiem pietika prāta laisties bēg�us, un, kad, uzskrēju�i kalnā, tie atskatījās, viņu acu priek�ā pār pilsētas atliekām lēni sakļāvās auksti, pelēki viļņu vāli.

Dakteris Greistils pasmaidīja:

Lai valdītāji būtu, kas būdami � vigi, toriji, imperatori vai burvji, � nodokļu nemaksātāji viņiem ir kā dadzis acī. Vai �os stāstus jūs iekļausit savā nākamajā grāmatā?

O, pavisam noteikti. Es neesmu no tiem sīkstulīgajiem rakstniekiem, kas savus vārdus nomēro līdz pēdējai ceturtdaļuncei. Man par rakstniecību ir ļoti liberāli ieskati. Ikkatrs, kas ir ar mieru samaksāt misteram Marejam vienu gineju, atklāj, ka manu zinā�anu klēts durvis ir pla�i atvērtas un visa mana viedība ir dabūjama. Lasītāji var staigāt �urpu un turpu un izvēlēties pēc sirds patikas.

Greistilas jaunkundze bija nopietni pārdomājusi Streind�a stāstu.

Protams, pilsētnieki pa�i bija vainīgi,� viņa pēdīgi sacīja, � tomēr viņ� rīkojās kā despots.

Kaut kur tumsā atskanēja soļi.

Frenk? Kas atgadījies? � jautāja dakteris Greistils.

No biezajām ēnām iznāca Frenks, Greistilu kalps.

Mēs atradām vēstuli, ser, un mazu lādīti. Abas ir misteram Streind�am.� Frenka vaigs bija gau�ām ba�īgs.

Tad ko tu stāvi, muti iepletis? Lūk, misters Streind�s tepat vien ir, tev deguna galā. Atdod jel viņam to vēstuli un lādīti!

Gan Frenka sejas izteiksme, gan uzvedība liecināja, ka viņ� cīnās ar lielu ap�jukumu. Piktais skatiens bez vārdiem pauda, ka viņ� vairs ij nezina, ko domāt. Vēl pēdējo reizi kalps lūkoja paskaidrot saimniekam, kas nav lāgā:

Ser, vēstuli un mazo lādīti mēs atradām priek�namā pie durvīm, bet durvis bija aizslēgtas un aizbultētas!

Tātad, Frenk, kāds tās ir atslēdzis un atbultējis. Nevajag izgudrot visā�dus noslēpumus, � dakteris norādīja.

Tā nu Frenks atdeva Streind�am vēstuli un lādīti un atkal nozuda tumsā, zem deguna kaut ko purpinādams un prasīdams ceļā sastaptajiem krēsliem un galdiem, par kādu teļpakausi viņu �eit uzskata.

Krustmāmiņa Greistila pieliecās Streind�am tuvāk un laipni mudināja iztikt bez liekām ceremonijām � viņ� ta�u esot draugu vidū un dro�i varot lasīt savas vēstules tepat uz vietas. Tas tie�ām bija mīļi, vien nedaudz lieki, tāpēc ka Streind�s jau bija atlocījis lapiņu un sācis lasīt.

Ak, krustmāmiņ! � Greistilas jaunkundze iesaucās, paņemdama rokā lādīti, ko Frenks bija nolicis uz galda. � Cik skaista, skatieties!

Lādīte bija ļoti maza un iegarena, pēc visa sprie�ot, darināta no sudraba un porcelāna. Tā bija brīni�ķīgā zilā tonī, kaut gan laikam ne glu�i zilā, drīzāk ceriņkrāsā. Vai tomēr nē, tā nebija arī ceriņkrāsa, glīvē jautās kaut kas iepelēks. Izsakoties precīzi, tā bija sirdēstu krāsā, ta�u nedz Greistilas jaunkundze, nedz krustmāmiņa nebija cietu�as no lieliem sirdsēstiem un �o nokrāsu nepazina.

Tik tie�ām, brīnum skaista, � krustmāmiņa piebalsoja. � Mister Streind�, vai tas ir itālie�u amatnieku darbs?

Mmm? � Streind�s atsaucās. Tad pacēla galvu: � Nezinu.

Vai tajā kaut kas ir? � taujāja krustmāmiņa.

Jā, dro�i vien, � Greistilas jaunkundze atbildēja, jau vērdama vaļā vāciņu.

Flora! � dakteris Greistils uzsauca un bargi papurināja galvu. Viņam bija ienācis prātā, ka varbūt lādīte ir dāvana, ko Streind�s nodomājis pasniegt Florai. �ī doma viņam nepatika, tomēr dakteris neuzskatīja, ka viņam ir pietie�kams pamats izteikt spriedumus par to, kā var labpatikt uzvesties tādiem kun�giem kā Streind�s � d�entlmeņiem no smalkām aprindām.

Streind�s bija iebāzis degunu vēstulē, viņ� ne dzirdēja, ne redzēja. Tad viņ� paņēma lādīti un pacēla vāciņu.

Mister Streind�, vai tur iek�ā kaut kas ir? � jautāja krustmāmiņa.

Streind�s �igli aizcirta vāciņu.

Nē, kundze, tā ir tuk�a. � Viņ� iegrūda lādīti kabatā, tad uzreiz pasauca Frenku un palūdza glāzi ūdens.

Pavisam drīz pēc vakariņām viņ� Greistilus pameta un devās tie�i uz kafej�nīcu pie Calle de la Cortesia. Tas, ko viņ� bija paspējis lādītē ieraudzīt, bija viņu pārlieku satriecis, un gribējās būt starp cilvēkiem, to atverot otru reizi.

Viesmīlis atnesa viņam brendiju. Malciņu iedzēris, Streind�s atvēra lādīti.

Pirmajā brīdī viņ� nodomāja, ka elfs atsūtījis viņam balta, nocirsta pirk�stiņa atveidojumu vaskā vai kādā līdzīgā vielā. Pirksts izskatījās glu�i kā īsts. Tas bija tik bāls, bez nevienas asiņu lāsītes, ka �ķita gandrīz iezaļgans, vien rieviņās pie naga jautās tikko manāms sārtums. Kāpēc gan kādam bija vaja�dzējis tā nopūlēties, lai uztaisītu kaut ko tik briesmīgu?

Tad Streind�s tam pieskārās un apjauta, ka �is pirksts nepavisam nav no vaska. Tas bija auksts kā ledus, ta�u āda pieskārienam atsaucās glu�i tāpat kā viņa pa�a pirksta āda, un apak�ā varēja sataustīt un ieraudzīt muskuļus. Nebija ne mazāko �aubu: tas bija cilvēka pirksts. Tik sīks, ka visdrīzāk bija nocirsts bēr�nam vai varbūt sievietei ar ļoti smalkām rociņām.

"Bet kāpēc burvis viņam iedālājis pirkstu?" Streind�s netika gudrs. "Varbūt tas ir burvja pa�a pirksts? Nē, nevar būt, ja nu vienīgi burvis ir bērns vai sie�viete." Ienāca prātā, ka reiz viņ� dzirdējis pieminam kaut kādu pirkstu, tomēr neko vairāk Streind�s �obrīd nespēja atcerēties. Dīvainā kārtā bija pilnīgi aizmir�sies, ko viņ� bija dzirdējis, toties viņ�, liekas, atcerējās, kas bija stāstītājs: Drolaits.

"�tad nav brīnums, ka es lāgā neklausījos. Bet kāpēc lai Drolaits būtu runā�jis par maģiju? Viņa zinā�anas par maģiju ir niecīgas un interese vēl niecīgāka."

Streind�s iedzēra vēl da�us malkus brendija. "Man likās � kad man būs elfs, kas visu paskaidrs, drīz vien man pasaulē vairs nebūs nevienas mīklas. Bet viss ir otrādi: mīklu kļūst jo dienas, jo vairāk!"

Viņ� sāka pārcilāt prātā da�neda�ādus stāstus par di�ajiem angļu burvjiem un to kalpiem�no elfu cilts. Mārtiņ� Peils un Vi�erlijas meistars, meistars Ardoms un citi. Tomass Godbless un Diks-nāc-otrdien; Mero un Kolmens Pelēkais, un tad slavenākie no visiem � Ralfs Stoksijs�un Viltus Toms Zilais.

Kad Stoksijs iepazinās ar Viltus Tomu Zilo, pēdējais bija nevaldāms savvaļ�nieks,�un viņam ne prātā nenāca iet biedros angļu burvim. Tādēļ Stoksijs viņam pa pēdām devās uz Elfu valsti, uz Viltus Toma Zilā pili, [105] [1] brugh � �o seno sietu vārdu, ar kuru apzīmē elfu mitekļus, parasti tulko kā "pils" vai "mui�a", ta�u patiesībā runa ir par uzkalna dobumu. neredzams staigāja ap�kārt un atklāja daudz interesanta. [106] [1] stoksijs izsauca viltus tomu zilo pie sevis uz Ekseteru. Kad elfs tre�o reizi atteicās viņam kalpot, Stoksijs kļuva neredzams un Viltus Tomam Zilajam pa pēdām atstāja pilsētu. Viltus Toms Zilais sāka iet pa elfu ceļu un itin drīz nonāca tādā vietā, kas vairs nebija Anglija. Tur dīķa malā bija brūns uzkalns. Viltus Toms Zilais kaut ko uzsauca, atvērās durvis un viņ� iegāja uzkalnā. Stoksijs viņam sekoja.

Uzkalna vidū Stoksijs uzgāja apburtu zāli, kurā visi griezās dejā. Viņ� sagaidīja, līdz viņam tuvumā gadījās kāda no dejotājām. Burvis nometa uz grīdas burvju ābolu, un viņa to pacēla. Pats par sevi saprotams, tas bija pats gardakais un skaistākais ābols visās eso�ajās un biju�ajāspasaulēs. To apēdusi, elfiete vairs nevēlējās neko citu kā tikai vēl vienu ābolu. Viņa lūkojās apkārt, ta�u nevienu neredzēja. "Kas atsūtīja man �o ābolu?" viņa taujāja. "Austrumvēj�," pa�uk�stēja Stoksijs. Arī nākamajā naktī burvis Viltus Tomam Zilajam pa pēdām ieradās uzkalnā. Viņ� noraudzījās uz dejotājiem un atkal nometa elfietei pie kājām ābolu. Uz jautājumu, kas to atsūtījis, viņ� atbildēja: "Austrumvēj�." Tre�ajā nakti viņ� paturēja ābolu rokā. Elfiete atstāja dejotāju pulku un gāja meklēt ābolu. "Austrumvēj! Austrumvēj!" viņa �ukstēja. "Kur mans ābols?" � "Pasaki, kur Viltus Toms Zilais nakti guļ," Stoksijs �ukstēja pretī, "tad es tev iedo�u ābolu." Tā elfiete viņam pateica: dziļi zem zemes, bruģa ziemeļu stūrī.

Stoksijs nāca nakti pēc nakts un, uzdodamies par Rietumvēju, Ziemeļvēju un Dienvid�vēju, iebaroja ar āboliem citus uzkalna iemītniekus, kuri atklāja viņam citus Viltus Toma Zilā noslēpumus. No kāda gana viņ� uzzināja, kādi dzīvnieki sargā Viltus Tomu Zilo pa nakti � neganta cūka un vēl negantāks āzis. No Viltus Toma Zilā aukles viņ� izdibināja, ko Viltus Toms Zilais aizmigdams tur rokā � ļoti sevi�ķu un svarīgu akmeni, bet no virtuves zēna dzirdēja trīs vārdus, kurus Viltus Toms Zilais saka, 110 rītiem mozdamies.

Tā Stoksijs uzzināja pietiekami daudz, lai varētu Viltus Tomu Zilo savaldīt, ta�u nepa�spēja likt savas zinā�anas lietā. Viltus Toms Zilais ieradās pie viņa un paziņoja, ka ir pārdo�mājis: viņ� laikam tomēr kalpo�ot Stoksijam.

Viss bija tā: Viltus Toms Zilais bija padzirdējis, ka par viņu pra�ņā Austrumvēj�, Rie�tumvēj�, Ziemeļvēj� un Dienvidvēj�. Kā viņam tā gadījies apkaitināt �īs svarīgās personas, Viltus Toms Zilais nespēja ne iedomāties, tomēr tas viņu ļoti uztrauca. Iespēja noslēgt sa�vienību ar varenu un mācītu angļu burvi pēk�ņi likās visnotaļ vilino�a.

Streind�s nebija tik naivs, lai ticētu, ka līdz

bērniem un maģijas vēsturniekiem nonāku�ais stāsts kaut cik precizi apraksta notiku�o. "Bet gan jau tur ir arī savs patiesības grauds," viņ� domāja. "Varbūt Stoksijam izdevās ielavīties Viltus Toma Zilā pilī un tā Viltus Toms Zilais sa�prata, ka �is burvis nav nekāds niekkalbis. Nesaprotu, kāpēc lai es nespētu paveikt to pa�u. Galu galā �is elfs nenieka nezina par to, ko es varu un protu. Ja es ne�gaidot ierastos viņu apciemot, viņ� apjēgtu, ka neesmu ar pliku roku ņemams."

Streind�s iegrima atmiņās par to miglaino, sniegoto dienu Vindzorā, kad d�entlmeņa maģija gandrīz ievilināja viņu un Anglijas karali Elfu valstī. Viņ� atcerējās me�u un uguntiņas, kas izskatījās pēc sena nama logiem. Turp noteikti varēja nokļūt pa Karaļa ceļiem, ta�u � pat, ja neliktos zinis par Arabellai doto solījumu,� Streind�am nebija vēlē�anās uzmeklēt d�entlmeni ar reiz jau izmē�ģinātas burvestības palīdzību. Gribējās izdarīt kaut ko jaunu un apbrīnojamu. Viņ� vēlējās nākamreiz tikties ar d�entlmeni, vai plīsdams aiz pa�apziņas un pa�cilātības, ar ko viņu alla� apveltīja labi izdevusies jauna burvestība.

"Elfu valsts nekad nav tālu," viņ� domāja, "un ir tūksto�iem ceļu, kā tajā no�kļūt. Vai nu man nebūs pa spēkam atrast vienu no tiem!"

Viņ� zināja kādus buramvārdus, ar kuriem varēja uzcelt gātes starp divām burvja nosauktiem būtnēm. Buramvārdi bija seni, pavisam tuvi elfu maģijai. Ar to palīdzību izveidotās gātes noteikti spēs �ķērsot pasauļu robe�as. Streind�s nekad iepriek� nebija tos izmēģinājis, un viņam nebija ne jausmas, kādas �īs gā�tes būs un kā viņ� pa tām ies, ta�u ne�aubījās, ka viss sekmēsies. Viņ� nomur�mināja burvju vārdus, pakustināja pirkstus un kā abas būtnes, ko jāsavieno gātei, minēja sevi un d�entlmeni ar matiem kā dzelk�ņa pūkas.

Burvestība iedarbojās: kaut kas mainījās. Likās, kaut kur atveras un aizve�ras neredzamas durvis un viņ� ir nonācis otrā pusē � vai varbūt visi pilsētas nami bija pagriezu�ies un tagad vērās pretējā virzienā. Liekas, burvestība bija izdevusies nevainojami � kaut kas neap�aubāmi bija noticis �, ta�u rezul�tātu .Streind�s nemanīja. "Kas man tagad jādara?" viņ� domāja. "Dro�i vien viss atkarīgs no uztveres. Es zinu, kā to mainīt. Ek, tas tie�ām nav nekas patīkams. Es ļoti labprāt vairs nekad neķertos pie �ī līdzekļa, bet no otras puses � viena lieka reize diez vai stipri nāks par ļaunu."

Viņ� iebāza roku azotē un izvilka trakuma tinktūru. Viesmīlis atnesa glāzi ūdens, un Streind�s uzmanīgi iepilināja tajā vienu mazītiņu pilienu. Tad izdzēra.

Palūkojies apkārt, viņ� pirmo reizi ieraudzīja mirgojo�u gaismas taciņu, kas sākās viņam pie kājām, aizstīdza pa kafejnīcas grīdas plāksnēm un izveda ārā pa durvīm. Tā visnotaļ līdzinājās sudrabotajām zvīgznām, kurām viņ� bie�i bija licis parādīties sudraba bļodā ar ūdeni. Tad atklājās, ka, skatoties tie�i uz taciņu, tā izgaist, toties ar acs kaktiņu to var samanīt glu�i labi.

Streind�s samaksāja viesmīlim un izgāja uz ielas. "Hm," viņ� nomurmināja, "nudien interesanti."

Nakts no 1816. gada 2. uz 3. decembri

Izskatījās, ka Venēciju vienā mirklī piemeklējis briesmīgais liktenis, kas izse- nis draudējis �ai pilsētai, � ta�u tā bija pārplūdusi nevis ar ūdeni, bet gan ar kokiem. Tum�i, baigi koki drūzmojās ielās un laukumos, blīvējās kanālos. Sienas �iem kokiem nebija nekāds �ķērslis. To zari caururba stiklu un akmeni. Saknes sniedzās dziļi zem bruģakmeņiem. Efejas vīstījās ap statujām un kolonnām. Piepe�i viss � vismaz Streind�am tā likās � bija kļuvis daudz klusāks un tum��āks. Lampām un svecēm priek�ā kārstījās āmuļu garās bārdas, biezā lapotņu pārjume aizsedza mēnesi.

Ta�u likās, venēcie�i nekādas pārmaiņas nav pamanīju�i. Streind�am bie�i bija gadījies lasīt, ka cilvēki spēj dzīvot laimīgā neziņā par maģiju, kas pilnā sparā notiek ap viņiem, ta�u vēl ne reizi nebija redzējis to savām acīm. Ar paplāti uz galvas viņam garām pagāja maizniekzellis. Streind�a acu priek�ā tas glīti ap�meta līkumu ap visiem kokiem, par kuriem neko nezināja, un lāgumis pielie�cās, izvairīdamies no zariem, kas viņam būtu izdūru�i aci. Rokrokā saķēru�ies un galvas kopā sabāzu�i, no Salizzada Sun Moise sa�ukstēdamies iznāca pāris, abi saposu�ies ballei vai ridotto � apmetņos un maskotām sejām. Tiem ceļā auga resns koks. Abi pavisam nepiespiesti pa�ķīrās, katrs pa savu pusi apgāja kokam apkārt un pēc tam 110 jauna sadevās rokās.

Iedams turp, kur veda mirdzo�ais pavediens, Streind�s nonāca lagūnas krastā. Koki auga arī tur, kur pilsētas vairs nebija, un gaismas zvīgzna aizvijās tālāk.

Doma, ka būs jābrien pa jūru, Streind�u necik neiejūsmināja. Venēcijā nav lēzenu krastu, kas soli pa solītim ieved ūdenī: beidzas pilsētas akmeņu pasaule, un savas tiesības uzreiz piesaka Adrijas jūra. Cik dziļ� �ajā vietā varētu būt ūdens, to Streind�s nezinātu sacīt, ta�u viņ� puslīdz ne�aubījās, ka noslīk�anai tas ir pietiekami dziļ�. Atlika vienīgi cerēt, ka spulgā taciņa, kas vijās cauri koku bo- gai, pasargās viņu arī no noslīk�anas.

Tas var likties savādi, ta�u vienlaikus viņ� izjuta arī godkārīgu tīksmi, do�mādams par to, ka �ai dēkai viņ� ir nesalīdzināmi piemērotāks nekā Norels. "Viņu nemū�am neizdotos pierunāt spert kāju jūrā. Viņ� necie� slapjumu. Kur� rakstīja, ka burvim nepiecie�ama jezuīta izmanība, kareivja drosme un zagļa atjautība? Tas gan laikam bija sacīts zākājoties, bet doma nepavisam nav tālu no patiesības."

Viņ� nokāpa no krastmalas.

Tai pa�ā brīdī jūra kļuva dūmakaina un netverama, bet ūdens zem kājām sāka sacietēt. Drīz par jūru atgādināja vairs tikai viegla sudraba migliņa starp tum�ajiem kokiem un sāļums, kas piejaucās naksnīga me�a parastajām smar�ām.

"Gandrīz trīs gadu simteņu laikā," Streind�s domāja, "es esmu pirmais angļu burvis, kas spēris kāju Elfu valstī." [107] �ī noskārta viņam sagādāja milzīgu prieku, gandrīz gribējās, lai te būtu vēl kāds, kas redzētu viņa varoņdarbu un to apbrīnotu. Pēk�ņi Streind�s apjauta, cik ļoti viņam bija apniku�as grāmatas un klusums, kā viņ� ilgojas pēc laikiem, kad būt burvim nozīmēja klejot pa tā�diem novadiem, kur anglis nekad nav spēris kāju. Pirmo reizi kop� Vaterlo viņ� tik tie�ām kaut ko darīja. Tad viņ� atģidās, ka vajag nevis tīksmināties par sevi, bet paņemt acis rokā un skatīties, vai te nevar ko mācīties. Viņ� ņēmās pētīt apkārtni.

�ejienes me�s nebija glu�i angļu me�s, lai gan likās ļoti līdzīgs. Koki bija ma�ķenīt par daudz seni, maķenīt par daudz milzīgi un maķenīt pārlieku fantas�tiski. Streind�s ne�aubīdamies noticēja, ka tiem ir stipri, saviski raksturi, pa�iem savas mīlestības, naidi un vēlmes. �ie koki izskatījās pēc tādiem, kas pieradu�i, ka pret tiem izturas ar tādu pa�u cieņu kā pret cilvēkiem un alla� pavaicā, ja kaut kas attiecas uz viņiem.

"Jā," Streind�s domāja, "to jau varēja gaidīt, bet lai tas man palīdz paturēt prātā, cik ļoti �ī pasaule at�ķiras no tās, kurā es dzīvoju. Es �eit satik�u cilvēkus, kuri mani iztaujās. Tic vēlēsies mani piekrāpt." Viņ� sāka iztēloties da�neda�ā�dus jautājumus, ko �ejienie�i viņam varētu uzdot, un izgudroja pārpārēm at�tapīgu atbil�u. �o divu dienu laikā viņ� bija nonācis ļoti tālu; likās, lai ko viņ� pasāktu, viss izdosies.

Kad viņ� bija gājis apmēram divdesmit minūtes, mirdzo�ā celīte izveda viņu pie kāda nama. Streind�s acumirklī pazina �o vietu: todien Vindzorā viņa acis bija �o namu redzēju�as skaidrāk par skaidru. Tomēr kaut kādā ziņā tas bija citāds. Vindzorā nams bija izskatījies gai�s un aicino�s, turpretim tagad Strein�d�u visvairāk pārsteidza, cik tas ir trūcigs un nolaists. Logu bija daudz, ta�u tie bija ļoti mazi un lielākoties tum�i. Nams bija daudz lielāks, nekā viņam bija licies � lielāks nekā jebkur� zemes ļau�u miteklis. "Varbūt tik lielā pilī dzīvo Krievijas cars," viņ� domāja, "vai Romas pāvests. Nav ne jausmas. Ne pie viena, ne pie otra viesos neesmu bijis."[1] Pirms Streind�a pēdējais angļu burvis, kas labprātīgi �ķērsoja Elfu zemes robe�u, bija doktors Mārtiņ� Peils. Viņ� to apceļoja vairākkārt, un pēdējā reize, domājams, bija apmē�ram 16. gadsimta vidū.

Namu apjoza augsts mūris. Spo�ā �vīka viņu tālāk neveda. Vārti nekur ne�bija manāmi. Streind�s nomurmināja Ormskērka atklāsmes buramvārdus un tūdaļ pēc tam "Tailemaha vairogu", burvestību, kas palīdzēja bez briesmu pār�vietoties pa apburtām vietām. Veiksme nebija viņu pametusi � mūrī uzreiz parādījās greizi vārteļi. Viņ� iegāja un nokļuva pla�ā, pelēkā pagalmā. Zvaig��ņu gaismā visapkārt baloja kauli. Da�s skelets bija tērpts sarūsēju�ās bruņās; iero�i, kas bija bruņutērpa valkātājiem nesu�i nāvi, vēl ar vien bija ieķēru�ies to ribās vai rēgojās no acu dobuļiem.

Streind�s bija redzējis Badahosas un Vaterlo kaujaslaukus; pāris veci skeleti viņu nespēja iztrūcināt. Tas viss bija ļoti interesanti � radās sajūta, ka viņ� tie��ām atrodas Elfu zemē.

Nams izskatījās briesmīgi aizlaists un nekopts, ta�u Streind�am stipri vien likās, ka tajā ir kaut kas maģisks. Katram gadījumam viņ� vēlreiz noskandēja Ormskērka "atklāsmi". Tai pa�ā brīdī nams novirmodams pārvērtās, un Streind�s redzēja, ka tas nebūt viscaur nav celts no akmeņiem. Atklājās, ka da�i �ķietamie mūri, kontrforsi un torņi patiesībā ir prāvs uzkalns � gandrīz kalns.

"lirugs.'" burvis lielā jūsmībā nodomāja. [108]

Viņ� iegāja pa zemām durvīm un uzreiz nokļuva pla�ā zālē, kas bija pilna ar dejotājiem. Tie bija tērpu�ies pa�ās greznākajās un smalkākajās drānās, tur�pretim zāle izskatījās pagalam no�ēlojami. Taisnību sakot, siena vienā galā pat bija sagruvusi, pāri palikusi tikai drupu kaudze. Gau�ām nedaudzās mēbeles bija nopluku�as, sveces � lētākās 110 visām, kādas dabūjamas, un no muzi�kantiem tikai vijolnieks un stabulnieks.

Likās, Streind�u neviens nav pamanījis, tālab viņ� nostājās pie sienas un līdz ar citiem noskatījās dejotājos. Daudzējādā ziņā �īs izpriecas viņam bija pazīsta�mākas nekā, teiksim, venēcie�u conversazione [109] [1] sk. 52. nodaļu, 4. piezīmi.

[1] Itālie�u viesības.. Ballinieki uzvedās visnotaļ angliski, un dejas daudz neat�ķīrās no tām, kas ik nedēļu tīksmina dāmas un kungus no Ņūkāslas līdz Penzansai.

Iekrita prātā, ka reiz, senos laikos, viņam bija paticis dejot, un Arabellai tā�pat, ta�u pēc kara Spānijā viņ� laikam ar sievu ne reizi nebija dejojis � patie�sībā ne ar vienu citu arī. Liii kurp viņi Londonā devās � vienalga, uz. balli vai uz kādu valdības iestādi, � visur alla� bija neskaitāmi cilvēki, ar kuriem vaja�dzēja pārspriest maģijas lietas. Interesanti, vai Arabella dejoja ar citiem? Vai viņ� maz bija sievai to pavaicājis? "Tiesa, pat ja man ienāca prātā pajautāt," burvis nopūzdamies domāja, "es pavisam noteikti neesmu klausījies, ko viņa atbild. Atmiņā nav aizķēries itin nekas."

Augstais Dievs, ser! Ko jūs te darāt?

Streind�s pagriezās, lai redzētu, kas viņu uzrunājis. Tam, ka visupirmo viņ� �eit sastaps sera Voltera Poula kambarsulaini, viņ� nepavisam nebija gatavs. "Kā īsti �o puisi sauca?" viņ� lauzīja galvu, lai arī simtām rei�u bija dzirdējis seru Volteru to nosaucam vārdā. Saimons? Semjuels?

Melnādainis saķēra Streind�u aiz pleca un sapurināja. Likās, viņ� ir bries�mīgi uztraukts.

Lai Dievs �ēlīgs, ser, ko jūs te darāt? Vai tad jūs nezināt, kā viņ� jūs neieredz?

Streind�s jau pavēra muti, lai spertu laukā kādu no savām asprātīgajām

atbildēm, ta�u aprāvās. Kas viņu neieredz? Norels, vai?

Te sare�ģīta dejas figūra aizrāva melnādaini tālāk. Streind�s staipīja kaklu, pūlēdamies viņu no jauna ieraudzīt, un pēdīgi pamanīja zāles otrā galā. Sera Voltera kalps dusmīgi zibināja acis, it kā skaistos par to, ka Streind�s vēl arvien nekopjas prom.

"Cik savādi," burvis nodomāja. "Bet tie�i tā, zināms, arī vajadzēja būt. Viņi te katrā ziņā izdarīs to, ko tu vismazāk gaidi. Kas zina, vai tas vispār bija Poula sulainis. Varbūt patiesībā tas bija elfs, ietērpies viņa veidolā. Vai maģiska ilūzija." Viņ� sāka lūkoties apkārt, meklēdams savu elfu.

� Stīven! Stīven!

Tepat esmu, ser! � Stīvens pagriezās un ieraudzīja d�entlmeni ar ma�tiem kā dzelk�ņa pūkas stāvam cie�i viņam aiz muguras.

Burvis ir �eit! Viņ� ir �eit! Ko viņam te vajag?

Nezinu, ser.

Ā, viņ� ieradies mani iznīcināt! Es zinu!

Stīvens bija pārsteigts. Viņam visu laiku bija licies, ka d�entlmenim nekādi draudi nav bīstami, � bet nu tas bezmaz drebēja, pārbijies kā diegs.

Bet, ser, kāpēc viņam vajadzētu to darīt? � Stīvens lūkoja viņu nomieri�nāt. � Pēc manām domām, viņ� drīzāk ir ieradies, lai izglābtu� lai pārvestu mājās savu sievu. Varbūt mums vajadzētu atsvabināt misis Streind�u no zavesta un palaist mājās? Un lēdiju Poulu arī. Ser, lai misis Streind�a un lēdija Poula burvim līdzi dodas atpakaļ uz Angliju! Ar to pietiks, lai viņ� vairs nedusmotos uz jums. Gan jau man izdosies viņu pierunāt.

Ko? Nepļāpā niekus! Pēc misis Streind�as? Nē, nē, Stīven! Tu alojies! Tas ir skaidrāks par skaidru! Mūsu mīļo misis Streind�u viņ� nav pieminējis ne ar pu�plēstu vārdiņu. Mēs ar tevi, Stīven, protam novērtēt tik daiļas sievietes sa�biedrību, bet viņ� gan neprot. Viņ� ir pilnīgi aizmirsis misis Streind�u. Viņam tagad ir jauna sirdspuķīte � apburo�a jaunkundze, kas, cerams, agri vai vēlu ar savu klātbūtni rotās mūsu balles! Kur� vēl ir tik nepastāvīgs kā angļi! Ak, tici man! Viņ� ir ieradies tāpēc, ka grib mani iznīcināt! Jau tajā brīdī, kad viņ� man paprasīja lēdijas Poulas pirkstu, es sapratu, ka viņ� ir daudz, daudz viltīgāks, nekā man varēja ienākt prātā. Ko lai es daru, Stīven? Tu gadu gadiem esi dzīvo�jis starp �iem angļiem, saki, ko lai es tagad iesāku? Kā lai paglābjos? Kā lai sodu viņu par tādu negantību?

Cīnīdamies ar zavesta uzdzīto kūtrumu un gara smagnējību, Stīvens pūlējās kaut ko saprast. Bija skaidrs, ka tuvojas iz�ķiro�ais brīdis. Vēl nekad d�entlme�nis nebija tik klaji lūdzis viņa palīdzību. Noteikti ir iespējams kaut kā pavērst to visu sev par labu. Tikai kā lai to izdara? Turklāt viņ� no ilgās pieredzes zināja, ka d�entlmeņa noskaņojums ir bezgala grozīgs. Ar vismazāko vārdiņu pietika, lai viņa bailes pārtaptu ne�petnās dusmās un naidā � ja Stīvenam �ai brīdī mi�sēsies, viņ� ne tikai neizpestīsies pats un neatbrīvos pārējos, bet varbūt pat pa�mudinās d�entlmeni viņus visus nomaitāt. Viņ� pārlaida acis zālei, cerēdams, ka varbūt ieraudzīs kaut ko noderīgu.

Ko lai es iesāku, Stīven? � d�entlmenis vaimanāja. � Ko lai es daru?

Stīvena skatiens aizķērās pie pazīstama skata: zem melnas arkas stāvēja el�fiete, kas vienmēr bija no galvas līdz pirkstu galiņiem ietinusies melnā plīvurā. Viņa nekad negāja pulkā, vien pusie�us, puslidus slīdēja starp dejotājiem un malā stāvētājiem. Stīvens nekad nebija redzējis viņu ar kādu runājam, un, viņai aizslīdot garām, gaisā alla� novēdīja viegla zemes un kapeņu dvesma. Alla�, kad Stīvens �o elfieti ieraudzīja, pār kauliem noskrēja �ermuļi, kā nojau�ot kaut ko baigu, kaut arī viņam nebija ne jausmas, vai �ī būtne ir ļauna vai nolādēta � vai varbūt gan ļauna, gan nolādēta.

�ai pasaulē ir cilvēki, � viņ� iesāka, � kuriem dzīve ir tikai smags slogs. Melns plīvurs no�ķir viņus no pasaules. Viņi �ai dzīvē ir glu�i vieni, viņi līdzi�nās naksnīgām ēnām, viņus nespēj aizkustināt ne prieks, ne mīlestība, ne citas maigas un cilvēciskas jūtas, viņi nespēj pat mierināt cits citu. Savas dienas viņi vada tumsā, izmisumā un vientulībā. Jūs zināt, par ko es runāju, ser. Es� es negribu teikt � kāds ir pie tā vainīgs�. � D�entlmenis raudzījās viņam pretī ar skatienu, kurā kvēlot kvēloja spraigums.. � Bet es ne�aubos, ka mums izdo�sies jūs paglābt no burvja dusmām: vajag vienīgi atsvabināt�

Ā! � d�entlmenis sapratis iesaucās, un viņa acis iepletās. Viņ� pacēla roku, likdams Stīvenam apklust.

Stīvens ne�aubījās, ka ir aizgājis pārāk tālu.

Piedodiet, � viņ� no�ukstēja.

Piedot? � d�entlmenis izbrīnīts atkārtoja. � Ko niekus, te nav, ko pie�dot! Gadu simteņiem neviens nav runājis ar mani tik atklāti, un es tevi par to cienu! Jā, tumsa! Tumsa, izmisums un vientulība! � Apcirties uz papē�a, viņ� aizsoļoja starp dejotājiem.

Streind�s lieliski izklaidējās. Ērmotās preti�ķības �ajā ballē viņu itin nemaz netraucēja: neko citu viņ� arī nebija gaidījis. I.ai cik no�ēlojama izskatījās �ī zāle, tā pa daļai bija ilūzija: viņa skadrais burvja skatiens nomanīja, ka vismaz daļēji tā atrodas apak� zemes virsus.

Uz viņu neatņemdamās skatījās kāda elfu dāma, kas stāvēja mazliet notu- ļus. Tās kleita bija ziemas saulrieta krāsā, un rokā tā turēja izsmalcinātu, zaigo�jo�u vēdekli, kas bija savērts no tādām kā kristāla pērlītēm � ta�u visvairāk tās līdzinājās sarmai uz koku lapām un trausliem ledus vizuļiem ap zariem.

Tai brīdī sākās jauna deja. Neviens nesniedza elfietei roku, un Streind�s, ļau�damies spējam dzinulim, paklanījās un bilda:

Te laikam nav neviena, kas mani pazītu un varētu stādīt priek�ā, tomēr, kundze, es būtu ļoti pagodināts, ja jūs atvēlētu man �o deju.

Elfiete neatbildēja un nepasmaidīja pretī, tomēr saņēma piedāvāto roku un ļāva, lai Streind�s aizved viņu dejot. Abi nostājās starp citiem pāriem un brīdi nebilda ne vārda.

Tu maldies, sacīdams, ka neviens tevi nepazīst, � elfiete piepe�i ieru�nājās. � Es tevi pazīstu. Tu esi viens no diviem burvjiem, kam lemts no jauna dāvāt Anglijai maģiju. � Un turpināja, itin kā skandēdama pareģojumu vai visiem zināmas vārsmas: � Un viena vārds būs Bijība, bet otra vārds būs Lep�nība� Hm, ir skaidrs, ka Bijība tu neesi, tātad tu acīmredzot esi Lepnība.

Tas nebija diezcik laipni.

Jā, tas man nudien ir lemts, � Streind�s piekrita. � Cik jauka likteņa velte!

Ak tā tu domā? � elfiete iesānis noskatījās uz viņu. � Tad kāpēc tu vēl neko neesi izdarījis?

Streind�s smaidīja.

Kāpēc jūs, kundze, domājat, ka neesmu?

Tāpēc, ka tu esi �eit.

Es laikam nesapratu.

Vai esi palaidis gar ausīm pareģojumu?

Kādu pareģojumu, kundze?

Pareģojumu, ko mums atstājis� � beigās viņa pateica kaut kādu vārdu, ta�u pateica to savā valodā un Streind�s neko nesaprata. [110]

[110] Jādomā, D�ona Askglāsa sidu vārdu.

Kā, lūdzu?

Karaļa pareģojumu.

Streind�am atmiņā atausa Vinkuls, nupat izlīdis no spuraina dzīv�oga pa- sekļa, viss apķibis ar sausas, brūnas zāles stiebriem un tuk�ām smilgu pogaļām; jā, liekas, Vinkuls toreiz uz ziemi�ķā ceļa kaut ko bija skandējis. Par ko tur bija runa, Streind�am nebija ne jausmas. Tai laikā viņam ne prātā nenāca kļūt par burvi, un viņ� lāgā nebija klausījies.

Jā, kundze, man laikam ir gadījies dzirdēt kaut kādu pareģojumu, � viņ� atsacīja, � bet jāteic, ka tas bija ļoti sen un es neko neatceros. Tad ko īsti pare�ģojums mums sola? Man un otram burvim?

Neveiksmi.

Streind�s pārsteigumā spēja vien blisināt acis.

Ko� Nē, nevar būt� Neveiksmi? Nē, kundze, nē. Jau ir par vēlu. Mēs jau esam labākie burvji kop� Mārtiņa Peila laikiem.

Elfiete neatbildēja.

Varbūt viss ļaunākais tie�ām vēl tikai priek�ā? Streind�s domāja par misteru Norelu Hanover-skvēra namā, par misteru Norelu Hartfjū abatijā, par misteru Norelu, kuram visi valdības ministri dzied slavas dziesmas un savu uzmanību apliecina princis reģents. Iespējams, kāds brīnītos, ka pēc visa, kas bijis, viņ� smēlās drosmi, atminēdamies Norela panākumus, ta�u �ai brīdī nekas cits ne��ķita tik nesatricināms, tik pamatīgs. Nē, gan jau elfiete alojas.

Labu brīdi abi bija aizņemti, izdejojot katrs savas figūras. Kad viņi atkal nostājās sākotnējās vietās, elfiete sacīja:

Tev tie�ām dū�as netrūkst, burvi, reiz esi iedro�inājies te ierasties.

Kāpēc? Kas man ko bīties, kundze?

Viņa smējās.

Kā tu domā, cik angļu burvju kauli ir apbedīti �ajā bruģa? Zem �īm zvaigznēm?

Nespēju pat iedodmāties.

�etrdesmit septiņu!

Pēk�ņi Streind�s vairs nejutās tik bra�s kā pirmīt.

Neskaitot Pīteru Porkisu, bet viņ� arī nebija nekāds burvis: profāns, nekas vairāk. [111] j daudzas likstas viduslaiku Anglijā cēlās 110 tā, ka pa tās ceļiem klejoja ļoti daudz pro�tami. Ar �o vārdu (mūsu dienās tas �ādā nozīmē vairs nav sastopams) pienākas apzīmēt jeb�

kuru godam neizmācītu vai ķeistu amatnieku, ta�u to īpa�i lieto attiecībā uz burvjiem.

Ak tā.

Neizliecieties, ka jūs kaut ko saprotat, � viņa skarbi aprāva Streind�u. � Skaidrs kā pekle, jūs nesaprotat pilnīgi neko.

Streind�s atkal sastulba un nezināja, ko lai atbild. Likās, elfiete par visām va- rēm vēlas piktoties. Bet vai tad tas bija kas sevi�ķs? Gan Bātā, gan Londonā, gan visās citās Eiropas pilsētās dāmas izliekas nievājam tos kungus, kuru uzmanību tīko piesaistīt. Kazi, arī �ī būtne ir tāda pati. Streind�s nolēma uzskatīt viņas īdzīgumu par īpatnēju koķetē�anu � varbūt tad viņa apmierināsies. Tālab viņ� au�īgi iesmējās un bilda:

Rādās, kundze, ka jūs labi pārzināt notikumus, kas risināju�ies �ajā brugā. � Viņ� ar lielu labpatiku izrunāja �o vārdu, tik senu un tik romantisku.

Elfiete paraustīja plecus.

Viesojos �eit jau �etrus tūksto�us gadu. [112] [1] Vairāki vērā ņemami pētnieki ir norādīju�i, ka elfiem, kuri dzīvo ilgu mū�u, ir para�dums jebkuru lielāku laika posmu dēvēt par "�etriem tūksto�iem gadu". Hlfietc vēlas glu�i vienkār�i sacīt, ka �o bruģu pazīst kop� neatminamiem laikiem, vēl pirms kādam vispār ienāca prātā noņemties ar gadu simtu un tūksto�u skaitī�anu. Daudzi elfi mēdz atbildēt, ka viņiem ir �etri tūksto�i gadu; tas jāsaprot tā, ka viņi nezina savu vecumu: viņi ir vecāki par mūsu civilizāciju � iespējams, vecāki par cilvēci.

Es labprāt par to patērzētu, ja jums atrastos kāds brīvs brītiņ�.

I.abāk pasakiet, kad jūs pats nākamreiz būsit brīvs! Tad es bez ierunām atbildē�u uz visiem jūsu jautājumiem.

Jūs esat ļoti laipna.

Nepavisam. Sacīsim, tie�i pēc simt gadiem?

K-kā� kā, lūdzu?

Ta�u elfietei acīmredzot bija apnicis runāt, un turpmāk Streind�am izdevās no viņas izvilināt tikai visbanālākās piezīmes par balli un dejotājiem.

Deja beidzās; viņi �ķīrās. �ī bija pati dīvainākā un mulsino�ākā saruna Strein�d�a mū�ā. Sasodīts, kāpēc viņa domā, ka maģija vēl arvien nav atgriezusies An�glijā? Un ko nozīmēja tās blēņas par simt gadiem? Streind�s mierināja sevi ar domu, ka dāma, kas savu dzīvi lielumis vadījusi dobju atbal�u pilnā savrupnamā dziļa, tum�a me�a vidū, diez vai cik necik labi pārzina ārpasaules notikumus.

Viņ� atkal nostājās pie sienas un atsāka dejotāju vēro�anu. Nākamās dejas norises uz viņa pusi atveda izcili daiļu dāmu. Streind�u visvairāk pārsteidza, cik ļoti neiederīga viņas brīnumskaistajā sejā ir ilgu, neremdināmu bēdu izteik�sme. Kad dāma pacēla roku, lai sniegtu to savam partnerim, viņ� ieraudzīja, ka tai nav mazā pirkstiņa.

"Interesanti!" viņ� nodomāja un pataustīja kabatu, kur bija noglabāta mazā sudraba un porcelāna lādīte. "Varbūt�" Ta�u prātā nenāca neviena notikumu virkne, kas varētu beigties ar to, ka burvis iedod elfam pirkstu, kas nocirsts kādai no pa�a elfa mājiniecēm. Tas būtu bezjēdzīgi. "Varbūt te nemaz nav nekā kopīga," viņ� nodomāja.

Tomēr dāmas smalkā rociņa bija tik balta� Streind�am nebija �aubu, ka viņa kabatā noglabātais pirkstiņ� tai derētu kā uzliets. Briesmīgi mocīja ziņkārība, un viņ� nolēma pieiet pie dāmas un apjautāties, kā viņa palikusi bez pirksta.

Deja beidzās. Daiļā sve�iniece sarunājās ar kādu citu dāmu, kas stāvēja ar muguru pret Streind�u.

Lūdzu piedo�anu� � viņ� iesāka.

Te otrā dāma pagriezās. Tā bija Arabella.

Viņai bija balta, ar smalku, bālzilu dzīparu tīkliņu un dimantiem greznota kleita. Tā vizuļoja kā sarma un sniegs un bija daudz skaistāka par visām kleitām, ko viņa bija valkājusi Anglijā. Viņas matus rotāja sīciņu, zvaigznēm līdzīgu ziediņu pu�ķī�i, ap kaklu bija melna samta lente.

Arabella raudzījās uz viņu ar ērmīgu skatienu � viņas sejas izteiksmē mijās pārsteigums un piesardzība, prieks un neticība.

D�onatans! Skatieties, mīļā! � viņa uzrunāja biedreni. � Tas ir D�o�natans!

Arabella� � Streind�s iesāka. Viņ� pats nezināja, ko grasās sacīt. Viņ� izstiepa rokas, ta�u Arabella tās nesatvēra. Pati to nemanīdama, viņa parāvās prom un pieķērās pie sve�inieces, itin kā vienīgi pie tās tagad meklētu sirds�mieru un atbalstu.

Sve�iniece paklausīja Arabellai un paskatījās uz Streind�u.

Pēc izskata glu�i tāds pats kā vairums vīrie�u, � viņa dzedri noteica, un, it kā uzskatītu �o sarunu par beigu�os, mēģināja aizvest Arabellu: � Nāciet!

Ak, lūdzu, pagaidiet! � Arabella maigi sacīja. � Viņ� dro�i vien iera�dies, lai mūs izpestītu! Vai jums ne�ķiet, ka tas ir iespējams?

Var jau būt, � sve�iniece �aubīdamās atbildēja. Viņa vēlreiz cie�i pa�skatījās uz Streind�u. � Nē. Man tā ne�ķiet. Es domāju, ka viņ� te ieradies ar pilnīgi citu nolūku.

Es atceros, jūs mani mudinājāt nelolot veltas cerības, � bilda Arabella, � un es centos klausīt jūsu padomam. Bet viņ� ir �eit! Es zināju, ka viņ� tik ātri mani neaizmirsīs.

Lai es tevi aizmirstu! � iesaucās Streind�s. � Nemū�am! Arabella, es�

Vai jūs tie�ām ieradāties, lai mūs izpestītu? � sve�iniece noprasīja, pie�pe�i uzrunādama pa�u Streind�u.

Ko? � tas pārjautāja. � nē, es� Saprotiet, es agrāk nezināju� Tas ir, es nesaprotu�

Uff! � sve�iniece sapīkusi izdvesa. �Viens no diviem: vai nu jūs iera�dāties, lai mūs izpestītu, vai neieradāties. Atbildiet! Manuprāt, tas ir pavisam vienkār�s jautājums.

Nē, � Streind�s atzinās. � Arabella, runā ar mani, lūdzu! Pasaki man, kas ar tevi�

Nu? Jūs redzat? � sve�iniece jautāja Arabellai. � Pietiks, iesim un uz�meklēsim kādu stūrīti, kur mēs ar jums varētu justies mierīgi. Man liekas, es tur pie durvīm redzēju brīvu soliņu.

Ta�u Arabella nebija ar mieru tik vienkār�i aiziet prom. Viņa vēl arvien lūkojās Streind�ā ar to pa�u ērmoto skatienu: it kā skatītos uz gleznu, nevis uz cilvēku no miesas un asinīm. � Es zinu, ka jūs par vīrie�u spējām neesat aug�stās domās, � viņa sacīja, � bet�

Es vispār par viņiem nedodu ne plika gra�a, � sve�iniece neļāva viņai pabeigt. � Es zinu, ko nozīmē gadu no gada dzīvot veltīgās cerībās uz viena vai otra palīdzību. Labāk necerēt nemaz, nevis piedzīvot sarūgtinājumus, kas nebeidzami seko cits citam!

Streind�a pacietība bija galā.

Jums būs jāpiedod mana iejauk�anās, kundze, � viņ� sacīja nepazīsta�majai dāmai, � kaut arī jāteic, ka visas �īs sarunas laikā jūs pati to vien darāt kā mani pārtraucat! Atvainojiet, ta�u es katrā ziņā vēlos ar savu sievu aprunā�ties divatā! Vai jūs, lūdzu, nebūtu tik laipna un neatkāptos da�us soļus nostāk�

Nedz sve�iniece, nedz Arabella viņā neklausījās. Abas raudzījās mazliet vai�rāk pa labi. Streind�am blakus stāvēja d�entlmenis ar matiem kā dzelk�ņa pūkas.

Stīvens spraucās cauri dejotājiem. Pēc sarunas ar d�entlmeni viņ� jutās gau��ām nemierīgs. Kaut kas bija iz�ķīries, bet, jo vairāk Stīvens par to domāja, jo skaidrāk noskārta, ka viņ� nespēj pat iedomāties, kāds bijis d�entlmeņa lēmums.

Viss vēl nav nokavēts, � viņ� murmināja, lauzdams sev ceļu. � Vēl nav par vēlu. � Daļa viņa sirds � saltā, vienaldzīgā, no�āvētā daļa � netika gudra, kas nav nokavēts. Nav par vēlu glābties? Izpestīt lēdiju Poulu un misis Strein�d�u? Izglābt burvi?

Vēl nekad dejotāju rindas nebija liku�ās tik garas: tās stiepās glu�i kā �ogs, kas aiz�ķērso viņam ceļu. �ķiet, zāles otrā galā pavīdēja mirdzo�u matu ērkulis, balts kā dzelk�ņa pūkas. � Ser! � viņ� iekliedzās. � Pagaidiet! Es gribu ar jums runāt!

Pēk�ņi gaisma kļuva citāda. Mūzika, dejotāju soļu �vīkstoņa un �alas apklusa kā nebiju�as. Stīvens palūkojās apkārt, gatavs attapties kādā citā pilsētā vai sve�ā kontinentā, tomēr viņ� vēl arvien atradās "Zudu�ās cerības" lielajā zālē. Tā bija tuk�a: no dejotājiem un muzikantiem vairs nebija ne miņas � bija paliku�i tikai trīs cilvēki: pats Stīvens un � mazliet tālāk � burvis un d�entl�menis ar matiem kā dzelk�ņa pūkas.

Arabella! � iekliedzās burvis. Viņ� metās uz tum�ajām durvīm kā gri�bēdams atstāt �o namu un skriet meklēt savu sievu.

Stāvi! � uzsauca d�entlmenis ar matiem kā dzelk�ņa pūkas. Burvis apstājās, un Stīvens ieraudzīja, ka viņa seja ir melna aiz niknuma, mute kus�tējās � likās, no tās teju, teju izlauzīsies buramvārdi.

D�entlmenis ar matiem kā dzelk�ņa pūkas pacēla rokas. Zāle bija pilna ar putniem. Tie uzradās vienā acu mirklī; vienā mirklī to vairs nebija.

Putni bija pēru�i Stīvenu ar spārniem; viņam nebija elpas. Atguvies tiktāl, ka spēja pacelt galvu, viņ� ieraudzīja d�entlmeni ar matiem kā dzelk�ņa pūkas vēlreiz paceļam rokas.

Zāli piepildīja lapu vērpetes. Sausas un brūnas, tās brāzmoja vējā, kam ne�bija sākotnes. Tās uzradās vienā acu mirklī; vienā mirklī to vairs nebija.

Burvis skatījās neprātīgām, izboztām acīm. Bija skaidrs, ka viņ� nezina, ko pret tik pārvarīgu maģiju iesākt. "Viņ� ir pagalam," Stīvens domāja.

D�entlmenis ar matiem kā dzelk�ņa pūkas tre�o reizi pacēla rokas. Zāle bija pilna ar lietu � ta�u lija nevis ūdens, bet asinis. Tas uzradās vienā acu mirklī; vienā mirklī tā vairs nebija.

Burvestības iespaids beidzās. Tai pa�ā brīdī burvis izgaisa un d�entlmenis ar matiem kā dzelk�ņa pūkas nokrita uz grīdas kā ģībējs.

Ser, kur ir burvis? � Stīvens kliedza, mezdamies viņam klāt. � Kas te notika?

Es aizsūtīju viņu atpakaļ uz Aitiņas jūras koloniju, [113] [1] Runa ir par Vcneciju: Aitiņa reiz bija Itālijas austrumu piekrastes pilsēta, no tas cēlu��ies Venēcijas pirmiedzīvotāji. � d�entlmenis aiz�smacis �ukstēja pretī. Viņ� mēģināja pasmaidīt, ta�u izskatījās, ka tas viņam nepadodas. � Darīts, Stīven! Es izdarīju to, ko tu man ieteici! Tas prasīja visus manus spēkus! Es piesaucu visus savus senos sabiedrotos! Bet es pārvērtu pa�sauli! O, es pataisīju viņu melnu un maziņu! Tumsa, izmisums un vientulība! Viņ� vairs neko nespēs mums padarīt! � D�entlmenis lūkoja uzvaro�i pa- smiet, ta�u spēja vien aizvilkdamies kāsēt. Kad klepus pārgāja, viņ� saņēma Stīvenu aiz rokas. � Neuztraucies par mani, Stīven. Es tikai esmu mazliet no�guris, tas arī viss. Tu esi apbrīnojami viedīgs un gudrs cilvēks. No �ī brī�a mēs vairs neesam draugi: tagad mēs esam brāļi! Tu palīdzēji man sakaut ienaid�nieku, un par to es atradī�u tavu vārdu. Es cel�u tevi karaļa tronī! � D�entl�meņa balss pavisam izdzisa.

Ko jūs izdarījāt, pasakiet! � Stīvens �ukstēja.

Ta�u d�entlmenis aizvēra acis.

Stīvens stāvēja uz ceļiem balles zālē, sa�ņaudzis d�entlmeņa roku. Klienās tauku sveces izdega; ap viņiem sakļāvās tumsa.

1816. gada 3. un 4. decembris

Dakteris Greistils gulēja un redzēja sapni. Sapnī kāds viņu sauca un kaut ko no viņa gribēja. Viņ� ļoti vēlējās �im kādam izlīdzēt un devās to meklēt, ta�u nespēja atrast; tas nerimās viņu saukt. Vispēdīgi viņ� atvēra acis.

Kas tur? � viņ� jautāja.

Tas esmu es, ser. Frenks, ser.

Kas par lietu?

Atnācis misters Streind�s, ser. Viņ� vēlas ar jums runāt.

Vai kaut kas atgadījies?

Viņ� nesaka, ser. Bet man izskatās, ka ir gan atgadījies.

Kur viņ� ir, Frenk?

Viņ� negribēja nākt iek�ā. Neparko. Gaida uz ielas, ser. Dakteris Greistils piecēlās sēdus, nolaida kājas uz grīdas un noelsās.

Frenk, auksti! � viņ� sacīja.

Jā, ser. � Frenks palīdzēja dakterim uzvilkt rītasvārkus un pasniedza rīta- kurpes. Abi �āpoja cauri neskaitāmām tum�ām telpām, atstāja aiz muguras dau�dzus akrus tum�u marmora grīdu. Vestibilā dega lampa. Frenks atvēra lielās dzelzs durvis, paņēma lampu un izgāja ārā. Dakteris Greistils sekoja.

Lielas akmens kāpnes veda lejup, pilnīgā tumsā. T ikai jūras smar�a, ūdens �ļaksti, sitoties pret akmeņiem, un reta virma vai uzmirdzums apkārtnes mel�numā palīdzēja skatītājam saprast, ka lejpus kāpnēm ir kanāls. Da�u apkaimes māju logos vai balkonos dega lampas. Citādi valdīja klusums un tumsa.

Te neviena nav! � dakteris Greistils iebrēcās. � Kur tad misters Streind�s? Atbildes vietā Frenks izstiepa roku pa labi. Patiltē pēk�ņi iespulgojās lampa

un tās gaismā varēja redzēt gondolu. Laivinieks sāka irties uz viņu pusi, un

dakteris ieraudzīja, ka gondolā kāds sē�. Kaut gan Frenks bija viņu brīdinājis, pirmajā bridi dakteris pasa�ieri nesazīmēja.

Streind�! � viņ� pēc mirkļa iekliedzās. � �ēlīgais Dievs! Kas atgadījies? Es jūs nepazinu! Mans� mans� mīļais draugs, � meklējot īstos vārdus, dakte�rim same�ģījās mēle. Pēdējo nedēļu laikā viņ� bija pieradis pie domas, ka drīz viņa attieksmes ar Streind�u kļūs cie�ākas. � Nāciet iek�ā! Frenk, a�i! Atnes misteram Streind�am glāzi vīna!

Nē! � Streind�s atsaucās sve�ā, aiz�ņaugtā balsī. Viņ� nobēra kaut kā�dus norādījumus gondoljeram. Itālie�u valodā Streind�s runāja krietni labāk nekā dakteris Greistils, un dakteris sacīto nesaprata, ta�u pēc mirkļa tā jēga kļuva skaidra � laivinieks sāka irties prom.

Es neie�u iek�ā! � .Streind�s viņam sauca. � Neaiciniet!

Labi, bet pasakiet, kas noticis?

Es esmu nolādēts!

Nolādēts? Nē! Tā nesakiet!

Teik�u! Es alojos no pa�a sākta gala! Lai �is zellis aizved mani tālāk no jums. Es nedrīkstu atrasties pārāk tuvu jūsu namam, tas ir bīstami! Doktor Greistil! Sūtiet prom savu meitu!

Floru? Kāpēc?

Netālu ir kāds, kas vēl viņai ļaunu!

Ak Dievs!

Streind�a redzokļi iepletās.

Ir kāds, kas grib pārvērst viņas dzīvi par nebeidzamu izmisumu! Par verdzību un klausību pie ļauna gara! Ieslodzīt viņu senā cietumā, aiz zemes un akmeņu un saltu zavestu mūriem! Briesmonis, briesmonis! No otras puses � nē, varbūt arī nav briesmonis, viņ� ta�u dara vien to, kas ir viņa dabā! Vai tad viņ� spēj tai pretoties?

Ne dakteris Greistils, ne Frenks nesaprata neviena vārda.

Jūs esat slims, ser, � dakteris bilda. � Jums ir drudzis. Nāciet iek�ā! Frenks pagatavos jums nomierino�u dzērienu, tas izkliedēs �īs drūmās domas. Mister Streind�, nāciet! � Viņ� pagāja maliņā, lai Streind�s varētu uzkāpt pa kāp�nēm, ta�u Streind�s ij neklausījās.

Man likās� � viņ� iesāka, ta�u uzreiz apklusa. Viņ� klusēja tik ilgi, ka �ķita � viņ� aizmirsis, ko pats vēlējās sacīt, ta�u pēdīgi viņ� sāka no jauna: � Man likās, ka Norels melo tikai man, � viņ� teica. � Bet es alojos. Ak, kā es alojos! Viņ� me�loja mums visiem. � Tad viņ� uzrunāja laivinieku, un gondola aizslīdēja tumsā.

Pagaidiet! Pagaidiet! � dakteris Greistils kliedza, ta�u gondola bija no�zudusi. Dakteris staipīja kaklu, raudzīdamies tumsā un cerēdams, ka Streind�s vēl parādīsies, bet tā nenotika.

Vai man skriet viņam pakaļ, ser? � jautāja Frenks.

Mēs nezinām, kurp viņ� devās.

Dro�i vien uz mājām, ser. F,s varu viņam sekot pa sauszemi.

Un ko tu viņam teiksi, Frenk? �obrīd viņ� mūs neuzklausīs. Nē, iesim iek�ā. Vajag domāt par Floru.

Ta�u, iegājis pa durvīm, dakteris bezpalīdzīgi apstājās, nerazdams padoma, ko darīt tālāk. Pēk�ņi viņ� izskatījās tie�i tik vecs, cik patiesībā bija. Frenks saudzīgi saņēma viņu aiz elkoņa un pa tum�ām akmens kāpnēm noveda lejā uz virtuvi.

Zinot, cik daudz �ajā pili ir marmora zāļu, virtuve likās pārlieku maza. Arī dienā tā bija drēgna un krēslaina � tajā bija viens vienīgs logs augstu sienā, maz�drusciņ virs kanāla ūdens līmeņa, un to pa�u sedza smags dzelzs re�ģis. Tādējādi virtuve lielumis atradās zemāk par ūdens līmeni � ta�u pēc sarunas ar Strein�d�u tā �ķita silta un mājīga. Frenks aizdedza vēl da�as sveces un sabikstīja uguni. Tad viņ� ielēja katliņā uguni, lai uzvārītu viņiem abiem tēju.

Dakteris, apsēdināts uz vienkār�a virtuves krēsla, skatījās ugunī un bija dziļi iegrimis domās.

Kad viņ� sacīja, ka esot kāds, kas vēl Florai ļaunu� � viņ� pēdīgi ierunājās.

Frenks palocīja galvu kā zinādams, kas nāks tālāk.

�Frenk, man gribot negribot jādomā, ka viņ� runāja par sevi pa�u, � dakteris sacīja. � Viņ� baidās, ka nodarīs viņai pāri, un tādēļ gribēja mani brī�dināt.

Uz mata, ser! � Frenks piebalsoja. � Viņ� ieradās, lai mūs brīdinātu. Tas rāda, ka sirdī viņ� ir krietns vīrs.

Viņ� ir krietns cilvēks, � dakteris ne�aubīdamies piekrita. � Bet kaut kas ir atgadījies. Pie visa vainīga tā viņa maģija, Frenk. Kas gan cits. Bur�ana ir ļoti dīvaina profesija, un man tie�ām gribētos, lai viņ� būtu izvēlējies kādu citu � nu, kāpēc viņ� nevarēja būt kareivis vai garīdznieks, vai advokāts? Frenk, ko mēs teiksim Florai? Viņa nepavisam negribēs braukt prom � tas nu ir skaidrs! Flora vēlēsies palikt te, kur ir viņ�. It īpa�i tagad, kad� kad viņ� ir slims. Ko lai es viņai saku? Man vajadzētu braukt prom kopā ar viņu, bet kur� tad paliks Venēcijā un rūpēsies par misteru Streind�u?

Mēs ar jums paliksim un palidzēsim burvim, ser. Mis Floru sūtiet prom kopā ar krustmāmiņu.

Jā, Frenk. Kā naglai uz galvas. Tie�i tā arī rīkosimies.

Man gan jums jāsaka, � Frenks piemetināja, � ka mis Florai nemaz nav vajadzīgs, lai kāds par viņu gādā. Viņa nav tāda kā citas jaunas dāmas. � Frenks pie Greistiliem bija nodzīvojis tik ilgi, ka bija piesavinājies ģimenes paradumu uzskatīt Greistilas jaunkundzi par neparasti spējīgu un izcili gudru būtni.

Noprazdami, ka viss, ko �obrīd var darīt, ir izdarīts, dakteris un Frenks atkal likās gulēt.

Tomēr viena lieta ir kaldināt plānus nakts vidū, bet pavisam kas cits � gai�ā dienas laikā tos īstenot. Kā jau dakteris bija paredzējis, Flora kategoriski iebilda pret nodomu sūtīt viņu prom no Venēcijas un D�onatana Streind�a. Kas tās par idejām? Kāpēc viņai vajadzētu braukt prom?

Tāpēc, ka viņ� ir slims, atbildēja dakteris Greistils.

Tad vēl jo vairāk jāpaliek tepat, viņa paziņoja. Kādam vajadzēs viņu kopt.

Dakteris lūkoja aplinkiem norādīt, ka Streind�a slimība ir lipīga, ta�u viņ� pēc savas dabas un pārliecības bija godīgs cilvēks. Melot viņ� nepavisam nebija radis un tas viņam nepadevās. Flora nenoticēja.

Arī krustmāmiņa Greistila nespēja saprast, kāpēc pēk�ņi vajadzētu mainīt visus nodomus. Dāmu vienotā pretestība dakterim nebija pa kaulam, un viņ� bija spiests padarīt māsu par līdzinātāju, pastāstot par nakts notikumiem. Diem�ēl viņam nepiemita spēja ticami uzburt gaisotni: no viņa stāsta nepagalam neva�rēja noskārst, cik �ermuļaini bija runājis Streind�s. Krustmāmiņa saprata tikai to, ka Streind�s uzvedies nesakarīgi, un glu�i dabiski nosprieda, ka burvis bijis piedzēries. Tas, bez �aubām, bija ļoti slikti, tomēr d�entlmeņiem tādas lietas mēdz gadīties; vai nu tādēļ vajadzētu mesties prom no �ī pilsētas?

Galu galā, I.anselot, � viņa norādīja, � es ļoti labi atceros, kā tu pats uzvedies dzēruma skurbulī. Kā toreiz, kad mēs vakariņojām pie mistera Sik- smita un tu par visām varēm gribēji novēlēt labunakti visām vistām. Tu izgāji pagalmā un sāki tās citu pēc citas vilkt ārā no kūts: tās aizbēga un skraidīja ap�kārt, un pusi putnu apēda lapsa. Pirmo reizi redzēju Antuaneti tik dusmīgu. (Antuanete bija daktera nelaiķe sieva.)

Tas bija vecs stāsts, turklāt gau�ām pazemojo�s. Dakteris stipri sapiktojās.

Luīza, Dieva dēļ! Es esmu ārsts un spēju at�ķirt, kad cilvēks ir piedzēries un kad skaidrā!

Talkā tika pasaukts Frenks. Viņ� daudz labāk atcerējās Streind�a vārdus un tik izteiksmīgi iztēloja Floru mū�u mū�os vārgstam verdzībā, ka krustmāmiņa pārbijās ne pa jokam. Itin drīz ari krustmāmiņas Greistilas dedzīgākā vēlē�a�nās bija pēc iespējas ātrāk aizsūtīt Floru prom no Venēcijas, ta�u viņa noteikti vēlējās ko tādu, kas dakterim un Frenkam nekādā ziņā nebūtu ienācis prātā: viņa vēlējās, lai Florai tiktu atklāta patiesība.

Florai Greistilai bija ļoti sāpīgi dzirdēt, ka Streind�s sajucis prātā. Pirmajā brīdī viņa nosprieda, ka tā nav tiesa, un arī pēc tam, kad pārējie viņu pārliecināja, ka alo�anās nav iespējama, jaunkundze vēl arvien nespēja noticēt, ka jādodas prom: viņa ne�aubījās, ka Streind�s nemū�am nevēlētu viņai ļaunu. Tomēr viņa redzēja, ka tēvs un krustmāmiņa ir citās domās un, kamēr viņa nebūs dro�ībā, abiem prāts ne mirkli nebūs mierīgs. Jaunkundze bezgala negribīgi piekrita aizceļot.

Kad pēc dāmu aizbrauk�anas bija pagājis pavisam neilgs laiks, dakteris sēdēja vienā no palaco saltajām marmora zālēm, stiprinādamies ar glāzi brendija un pūlēdamies saņemt dū�u, lai dotos meklēt Streind�u. Te ienāca Frenks un kaut ko runāja par melnu torni.

Ko tu saki?� dakteris atjautāja. �obrīd viņam nebija noskaņojuma zīlēt, ko nozīmē kalpa dīvainās valodas.

Pienāciet pie loga, ser, es jums parādī�u.

Dakteris piecēlās un piegāja pie loga.

Venēcijas vidū kaut kas slējās. Vistuvāk patiesībai būtu sacīt, ka tas bija ne�iedomājami milzīgs melns tornis. Liekas, tas aizņēma vairākus akrus, sniedzās augstāk par pilsētas namu jumtiem un tā galu nebija iespējams saskatīt. Iztālēm tas izskatījās caurcaurēm melns un gluds, ta�u brī�iem �ķita gandrīz caurspī�dīgs, it kā būtu celts no melniem dūmiem. Varēja saskatīt namus, kas atradās aiz tā � vai pat iek� tā.

Dakteris Greistils nekad mū�ā nebija redzējis kaut ko tik mīklainu.

Frenk, no kurienes te tāds radies? Un kas noticis ar namiem, kas tur bija agrāk?

Atbildi uz �iem vai citiem jautājumiem viņ� nepaspēja saņemt: pie durvīm atskanēja skaļi, oficiāli klauvējieni. Frenks devās atvērt. Pēc brī�a viņ� atgriezās, vezdams līdzi pulciņu ļau�u, kurus dakteris redzēja pirmo reizi. Divi no viņiem bija priesteri, tris vai �etri � kareiviski stalti jaunekļi ko�os mundieros ar iz�ķēr�dīgiem zelta me�ģīņu un tre�u rotājumiem. Izskatīgākais no jaunekļiem izgāja priek�ā. Viņa mundieris bija viskrā�ņākais, un viņam bija garas, dzeltenas ūsas. Jauneklis paskaidroja, ka viņ� esot Venēcijas austrie�u gubernatora sekretārs pulkvedis Vencels fon Otenfelds, un stādīja priek�ā pārējos atnācējus: virsnieki, tāpat kā viņ�, bija austrie�i, turpretim priesteri � venēcie�i. Jau ar to vien pie�tika, lai dakteris Greistils būtu pārsteigts: venēcie�i neieredzēja austrie�us, un abu nāciju pārstāvjus gandrīz nekad nevarēja sastapt vienā sabiedrībā.

Jūs esat sers dakteris? � pulkvedis fon Otenfelds jautāja. � Di�ā Veling- tona Hexenmeister [114] ' sis vārds vāciski nozīmē "burvis".draugs?

Dakteris apstiprināja, ka tā esot gan.

Ak, ser dakteri! Mēs �odien nākam pie jūsu kājām lūgt! � Fon Otenfelda sejā parādījās melanholiska izteiksme, ko jo izteiksmīgi pastiprināja garās, nokarenās ūsas.

Dakteris atbildēja, ka viņam grūti tam ticēt.

Mēs �odien nākam. Mēs lūdzam jūsu� � Fon Otenfelds sarauca uzacis un uzsita knipi. � Vermittlung. Wir bitten um Ihre Vermittlung. Wie kann man das sagen?� Daktera viesi apspriedās par to, kā vislabāk pārtulkot �o vārdu. Viens no itālie�u priesteriem ierosināja sacīt "aizlūg�ana".

Jā, jā, � labprāt piekrita fon Otenfelds. � Mēs jūsu aizlūg�anu par mums pie di�a Velingtona Hexenmeister lūdzam. Ser dakteri, mēs di�ā Velingtona Hexenmeister ļoti cienām. Bet di�ā Velingtona Hexenmeister kaut ko padarījis. Lielas bēdas! Venēcijas iedzīvotāji baidās. Daudziem vajag atstāt mājas un pro�jām braukt!

Ā! � dakteris zinīgi atsaucās. Viņ� brīdi padomāja un tad saprata. � Vai! Jūs domājat, ka misters Streind�s kaut kā ir saistīts ar Melno torni?

Nē! � fon Otenfelds paziņoja. � Tas nav Tornis. Tā ir Nakts! Lielas bēdas!

Piedodiet? � dakteris pārjautāja un, meklēdams palīga, paskatījās uz Frenku. Frenks paraustīja plecus.

Viens no priesteriem, kur� angliski runāja mazliet veiklāk, paskaidroja, ka saules lēktu �orīt pieredzējusi visa pilsēta, tikai ne Santa Maria Zobenigo apkaime, un, kā zināms, tie�i pie �īs baznīcas ir apmeties Streind�s. Tur vēl aizvien valda Nakts.

Kāpēc di�ā Velingtona Hexenmeister tā dara? � jautāja fon Otenfelds.

Mēs nezinām. Ser dakteri, mēs jūs lūdzam. Vai jūs viņam teiksiet, lai saule spīd atkal virs Santa Maria Zobenigo? Vai jūs viņam laipni lūgsiet, lai viņ� Venēcijā vairs nebur?

Protams, es aizie�u pie viņa, � dakteris Greistils atbildēja. � Cik nepa�tīkami! Es gan ne mirkli ne�aubos, ka misters Streind�s nav to izdarījis tī�uprāt � noteikti atklāsies, ka atgadījusies kāda kļūda, � es ar lielāko prieku palīdzē�u, cik vien spēdams.

Jā! � raizīgi bilda priesteris, kas cik necik runāja angliski, paceldams roku, it kā bīdamies, ka dakteris �ai pa�ā brīdī skries uz Santa Maria Zobenigo.

Bet jūs ņemat līdzi kalpu, lūdzu? Jūs neejat viens pats?

Biezām pārslām kūpināja sniegs. Visas skumjās Venēcijas krāsas bija saplū�du�as pelēkās un melnās sērās. Svētā Marka laukums atgādināja blāvi pelēcīgu gravīru uz balta papīra. Nekur nebija neviena cilvēka. Dakteris Greistils un Frenks klumburoja pa sniegu. Dakterim rokā bija lukturis, un Frenks turēja dakterim virs galvas melnu lietussargu.

Melnais Nakts stabs slējās tūlīt aiz laukuma. Abi iznāca no Atrija arkas un iegāja starp mēmajiem namiem: tumsība sākās tiltiņa vidū. Bija bezgala baigi redzēt, kā turpat acu priek�ā tajā piepe�i tiek ierautas slīpās sniega pītes, itin kā melnums būtu dzīva būtne un kāri ķestu sniegu alkatīgā mutē.

Pēdējo reizi atskatīju�ies uz kluso, balto pilsētu, abi iegāja Tumsībā.

Ieliņas bija tuk�as. Santa Maria Zobenigo apkaimes iedzīvotāji bija aizbēgu�i pie saviem draugiem un tuviniekiem citās pilsētas daļās. Toties Venēcijas kaķi � tikpat preti�ķigas radības kā jebkuras citas pilsētas kaķi � bariem pulcējās pie baznīcas, lai dietu, medītu un rotaļātos Mū�īgajā Naktī, kas viņiem likās tādi kā augsti svētki. Dakterim un Frenkam ejot pa Tumsību, kaķi skraidīja abiem garām, un dakteris vairākas reizes pamanīja, kā no sliek�ņiem viņu vēro dzalkstīgas acis.

Viņi nonāca pie Streind�a pansijas. Tajā valdīja klusums. Viņi klauvēja un sauca, ta�u neviens nerādījās. Atklāju�i, ka durvis nav aizslēgtas, abi izlēma iet iek�ā. Nams bija tum�s. Viņi uzgāja kāpnes un devās aug�up uz jumta stāvu, kur būra Streind�s.

Pēc visa tā, kas bija noticis, abi puslīdz gaidīja, ka ieraudzīs kaut ko pārva- rīgu, ka Streind�s būs iegrimis sarunā ar drausmīgu dēmonu vai bēgs no baigiem rēgiem. Abus maķenīt sarūgtināja fakts, ka aina, kas pavērās viņu acīm, bija tik parasta. Viss izskatījās tāpat kā citkārt. Dega liels daudzums sve�u, dzelzs krās�niņa izstaroja patīkamu siltumu. Streind�s sēdēja pie galda, noliecies pār sud�raba bļodu, un viņa sejā atblāzmojās tīra, balta gaisma. Kaktā klusi tik�ķēja pulkstenis. Kā alla�, visās malās lēveņiem mētājās grāmatas, papīri un rak�stāmpiederumi. Streind�s ar pirksta galiņu novilka pār ūdens virsmu un divas reizes vieglītēm piesita. Tad pagriezās un kaut ko pierakstīja grāmatiņā.

Streind�! � dakteris Greistils viņu uzrunāja.

Burvis pacēla galvu. Viņ� vairs neizskatījās tik neprātīgs kā naktī, ta�u acis joprojām spīdēja kā vajātam zvēram. Streind�s labu brīdi raudzījās uz dakteri, nelikdams nomanīt, ka ir to pazinis.

Greistil, � viņ� pēdīgi nomurmināja. � Kā jūs te gadījāties?

Atnācu jūs apraudzīt. Es pārjums uztraucos.

Uz to Streind�s neatbildēja. Viņ� atkal saguba pār sudraba bļodu un kaut kā zīmīgi pakustināja rokas, ta�u jau tūdaļ pat sapīka un �ķita neapmierināts. Tad viņ� paņēma glāzi un ielēja tajā mazliet ūdens, izvilka mazītiņu pudelīti un uzmanīgi iepilināja glāzē divus pilienus.

Dakteris Greistils vērīgi noskatījās. Pudelītei nebija etiķetes; �ķidrums bija dzintaraini dzeltens; tas varēja būt jebkas.

Streind�s notvēra daktera skatienu.

Jūs dro�i vien gribat sacīt, ka man nevajag to dzert. Varat nepūlēties! � Viņ� vienā rāvienā izdzēra glāzi tuk�u. � Ja jūs zinātu, kāpēc es to daru, tad neko neteiktu!

Nē, nē, � dakteris labinādams dūdoja � �o toni viņ� parasti taupīja sa�viem ķildīgākajiem pacientiem, � varat man ticēt, es neko tādu negrasījos sacīt. Es tikai vēlētos zināt, vai jums kaut kas nesāp? Varbūt jūs nejūtaties labi? Vakar�nakt man likās, ka tā varētu būt. Iespējams, es varētu parakstīt� � te viņ� ap�rāvās. Viņ� kaut ko saoda. Smaka bija ļoti spēcīga � sausa, sastāvējusies, nejauka un dzīvnieciska; bet visdīvainākais bija tas, ka dakteris �o smaku pazina. Tā oda istabā, kurā dzīvoja vecā dāma: trakā vecā dāma ar piecdesmit kaķiem.

Mana sieva ir dzīva,� sacīja Streind�s. Viņa balss bija aiz�ņaugta un aiz�smakusi. � Hā! To nu gan jūs nezinājāt!

Dakterim pār kauliem noskrēja auksti tirpuļi. Ja vispār bija iespējams pateikt ko tādu, kas dakterim iedvestu jo lielas izbailes, Streind�s nupat bija to izdarījis.

Man apgalvoja, ka viņa ir mirusi! � tas runāja tālāk. � Man iestāstīja, ka viņa ir apglabāta! Pats neticu, kā es tā piekrāpos! Viņu nozavēja! Viņu man nolaupīja! Tie�i tādēļ man vajadzēja dzert �o! � Viņ� pavicināja dakterim gar degunu dzintarainā �ķidruma pudelīti.

Dakteris Greistils un Franks pakāpās atpakaļ.

Viss ir labi, ser. Viss ir labi, � Frenks �ukstēja dakterim ausī. � Es nepie�ļau�u, ka viņ� metas jums virsū. Nebaidieties, es tik�u galā.

Tai namā es nevaru atgriezties, � Streind�s tikām runāja. � Viņ� mani izdzina un vairs nelaidīs iek�ā. Koki aizstāsies man ceļā. Es izmēģināju visādus atzavē�anas vārdus, bet nekas nelīdzēja. Nekas nelīdzēja�

Vai jūs jau kop� vakarnakts burat bez apstājas? � dakteris vaicāja.

Ko? Jā!

Cik nelāgi. Jums jāatpū�as. Dro�i vien jūs visai vāji atceraties, kas naktī notika�

Hā! � Streind�s ar neizturami rūgtu ironiju atsaucās. � Es nemū�am neaizmirsī�u ne vismazāko sīkumu!

Ak tā? Tie�ām neaizmirsīsit? � dakteris turpināja dūdot. � Negribu jums slēpt, bet jūsu izskats mani visnotaļ uztrauca. Jūs nemaz nelīdzinājāties pats sev. Tas noteikti bija 110 pārpūles. Varbūt es�

Atvainojiet, doktor Greistil, bet, kā es jums tikko paskaidroju, mana sieva ir noburta; viņa ir ieslodzīta apak� zemes virsus. Lai cik labprāt es turpinātu mūsu sarunu, mani gaida daudz neatliekamāki darbi!

Labi, labi. Tikai mierīgi. Mūsu klātbūtne jūs uzbudina. Mēs drīz iesim prom un rīt atnāksim vēlreiz. Bet man vēl jāpasaka viena lieta: �orīt pie manis ieradās gubernatora sūtņi. Viņ� laipni lūdz jūs pagaidām atturēties no bur�anas�

Lai es pārstātu burt? � Streind�s sāka smieties � tie bija auksti, skarbi smiekli, kuros nebija ne kripatas jautrības. � Jūs gribat, lai es beidzu burt? Neiespējami! Kāpēc tad Dievs ir licis man būt burvim, ja ne tāpēc lai es tagad burtu? � Viņ� atkal pievērsās sudraba bļodai un sāka vilkt ērmotas zīmes gaisā tie�i virs ūdens virsmas.

Tad vismaz atbrīvojiet draudzi no �īs Pārdabiskās Nakts! Izdariet vismaz to, manis dēļ! Draudzības vārdā! Izdariet to Floras dēļ!

Streind�a rokas sastinga virs bļodas.

Es nesaprotu. Kas par Pārdabisko Nakti? Kas �ai naktī pārdabisks?

Dieva dēļ, Streind�! Pulkstenis jau ir gandrīz divpadsmit dienā!

Streind�s uzreiz neko neteica. Viņ� pavērās uz melno logu, uz tum�o istabu

un visbeidzot arī uz dakteri Greistilu:

Es nezināju, � viņ� satriekts �ukstēja. � Ticiet man! Tas neesmu es!

Kur� tad?

Streind�s neatbildēja; glu�i tuk�ām acīm viņ� raudzījās sev priek�ā.

Dakteris baidījās tincināt viņu par Tumsību, tālab tikai pavaicāja:

Vai jūs varat atdot pilsētai gaismu?

Es� nezinu.

Dakteris Greistils pieteica Streind�am, ka rīt atnāks atkal, un izmantoja iespēju vēlreiz ieteikt miegu, kas esot vislabākās zāles.

Streind�s nelikās dzirdam, ta�u pēdējā brīdī, kad dakteris un Frenks jau gra�sījās doties prom, viņ� satvēra dakteri aiz elkoņa un �ukstus uzrunāja:

Vai drīkstu jums ko pajautāt?

Dakteris palocīja galvu.

Vai jums nav bail, ka tā nodzisīs?

Kas nodzisīs? � dakteris nesaprata.

Svece, � Streind�s pielika roku dakterim pie pieres. � Svece jums galvā.

Tumsa, kas viņus gaidīja ārā, tagad likās vēl baigāka. Dakteris un Frenks klu�sējot brida pa naksnīgajām ielām. Pēdīgi izgāju�i gai�ā dienā pie Svētā Marka laukuma rietumu malas, abi dziļi nopūtās no atvieglojuma.

Gubernatoram es par viņa prāta aptumsumu neko nestāstī�u, � ieru�nājās dakteris Greistils. � Kas zina, ko austrie�i var pastrādāt! Vēl atsūtīs ka�reivjus, lai viņu apcietinātu � vai izdarīs ko vēl ļaunāku! Vienkār�i pateik�u, ka pagaidām viņ� nespēj Nakti izkliest, ta�u nepavisam nevēlas kaitēt pilsētai � jā, nevēlas, esmu par to pārliecināts � un es katrā ziņā mudinā�u viņu pēc iespējas ātrāk vērst visu par labu.

Nākamajā dienā, saulei lecot, Santa Maria Zobenigo draudzē joprojām slē�jās milzīgais Tumsības tornis. Pulksten pusdeviņos Frenks izgāja nopirkt pienu un zivis. Glītā, jaunā zemniece, kas tirgojās no piena bar�as Sanlorenco kanālā, Frenku labi ieredzēja un alla� iedāvāja viņam kādu smaidu un labu vārdu. �ai reizē, pielējusi viņa krūzi ar pienu, tum�ace jautāja:

Hai sentito che lo stregone itiglesee pazzo?(\'&\ esat dzirdējis, ka angļu bur�vis sajucis prātā?)

Zivju tirgū pie Lielā kanāla zvejnieks pārdeva Frenkam tris kefales, ta�u kur�niet aizmirsa paņemt naudu, jo visu viņa uzmanību prasīja strīds ar kaimiņu par to, vai angļu burvis sajucis prātā tāpēc, ka ir anglis, vai tāpēc ka burvis. At�ceļā divas bālas mūķenes, kas berza baznīcas pakāpienus, novēlēja Frenkam laburītu un pavēstīja, ka ir apņēmu�ās lūgt, lai Dievs ap�ēlojas par nabaga trako angļu burvi. Pēc tam, kad viņ� jau gandrīz bija nonācis mājās, no gondolas iz�līda balts kaķis. Tas uzlēca uz kanālmalas akmeņiem un uzmeta Frenkam zīmīgu skatienu. Greistilu kalps gaidīja, ka arī tas sacīs kādu vārdu par D�onatanu Streind�u, tomēr kaķis paturēja savas domas pie sevis.

Ap�ēlojies, kā tas var būt? � iztremsies no spilveniem un apsēdies, jau�tāja dakteris Greistils. �Vai tie�ām misters Streind�s ir izgājis no mājas un ar kādu runājis?

Frenks nezināja. Viņ� vēlreiz izgāja ārā paklausīties, ko ļaudis tērgā. Pēc visa sprie�ot, Streind�s tā arī nebija izbāzis degunu no Santa Maria Zobenigo ap�kaimes mājas jumtistabas; toties vakar ap pieciem viņu tur bija apciemojis lords Bairons (vienīgais cilvēks visā pilsētā, kas Mū�īgās Nakts iestā�anos uzskatīja par savdabīgu izpriecu), kur� Streind�u sastapis buram un murgojam par svecēm, ananasiem, gadu simteņus ilgām dejām un tum�iem me�iem Venēcijas ielās. Bairons bija pārnācis mājās un par to pastāstījis savai mīļākajai, pansijas saim�niekam un sulainim; visi trīs bija visai sabiedriski cilvēki un vakarus mēdza va�dīt lielās runīgu draugu saviesībās, 110 rīta zinātāju skaits bija milzīgi pieaudzis.

Lords Bairons! Kā gan citādi! � dakteris Greistils iesaucās. � Pavisam aizmirsu! Es aizie�u pie viņa un nobrīdinā�u, lai viņ� cie� klusu!

Man liekas, ser, ir mazliet par vēlu, � norādīja Frenks.

Dakterim vajadzēja atzīt, ka tā gan varētu būt. Tomēr viņam ļoti gribējās ar kādu aprunāties, un kur� gan cits, ja ne otrs Streind�a draugs, spētu dot viņam vislabāko padomu? Tālab vakarā viņ� rūpīgi saposās, kāpa gondolā un devās uz grāfienes Albrici namu. Grāfiene, gudra grieķu dāma labākajos gados, bija pub�licējusi vairākas grāmatas par tēlniecību, ta�u visvairāk viņai patika rīkot con- versazione un savest kopā da�neda�ādus elegantus un mācītus cilvēkus. Streind�s pāris rei�u bija pie viņas pabijis, turpretim dakteris līdz �im vakaram par �iem saietiem nebija interesējies.

Viņu ieveda lielā piano nobile zālē, ko bagātīgi rotāja marmora grīdas, brī�ni�ķīgas statujas, griestu un sienu gleznojumi. Vienā zāles galā ap grāfieni pus�lokā sēdēja dāmas. Vīri stāvēja otrā galā. Tikko ienācis pa durvīm, dakteris sajuta, ka viņam pievēr�as viesu skatieni, un da�s labs pat rādīja ar pirkstu. Diez vai bija vērts �aubīties, ka viņi runāja par Streind�u un Tumsību.

Pie loga stāvēja pasīks, izskatīgs vīrietis ar tum�iem, cirtainiem matiem un pilnīgām, sārtām lūpām. Sieviete ar �ādām lūpām izskatītos satrieco�i, savuties vīrie�a sejā tās vienkār�i likās neparastas. Ar savu sīko augumu, rūpīgi izrau�dzītajām drānām, tum�ajiem matiem un acīm vīrietis mazliet atgādinātu Kris- toferu Drolaitu � ta�u vienīgi tad, ja Drolaits būtu briesmīgi gudrs. Dakteris taisnā ceļā piegāja viņam klāt un uzrunāja:

Lord Bairon?

Vīrietis pagriezās un paskatījās uz runātāju. Ieraudzījis garlaicīgu, druknu pusmū�a angli, viņ� it nemaz neizskatījās iepriecināts, tomēr nespēja noliegt, ka tāds tie�ām ir viņa vārds:

Jā?

Mani sauc Greistils. F.s esmu mistera Streind�a draugs.

Ahā! � novilka viņa gai�ība. � Dakteris ar daiļo meitiņu!

Dzirdēdams, kā par viņa meitu izsakās visā Eiropā daudzināts don�uāns, dak�teris Greistils nepavisam nepriecājās, ta�u arī viņ� nespēja noliegt, ka Flora tie��ām ir daiļa. Izlikdamies, ka nav �o piezīmi dzirdējis, viņ� sacīja:

Es biju pie Streind�a. Visas manas ļaunākās aizdomas apstiprinājās. Viņa prāts ir pagalam aptum�ojies.

O, jā gan! � lords Bairons piekrita. � Es pirms pāris stundām vēlreiz biju pie viņa iegriezies, bet viņ� spītīgi gribēja runāt tikai par savu miru�o sievu � kā viņa nemaz neesot mirusi, tikai noburta. Tā nu viņ� ir ietinies tumsā un no�ņemas ar melno maģiju. Kaut kādā ziņā apbrīnojami, vai jums tā ne�ķiet?

Apbrīnojami? � asi pārjautāja dakteris. � Drīzāk jau no�ēlojami! Bet vai jūs tie�ām domājat, ka Tumsība ir Streind�a darbs? Viņ� pats man aplieci�nāja, ka tas nav viņ�.

Kā nu ne, skaidrs, ka viņ�! � paziņoja Bairons. � Melna Pasaule, glu�i tāda pati kā viņa Melnās Domas! Kuram tad reizēm negribas aizķēpāt sauli ar melnu tinti? Āre, ja cilvēks ir burvis, tad viņ� tie�ām arī to izdara.

Dakteris pārdomāja viņa gai�ības sacīto.

Var jau būt, ka jums taisnība, � viņ� piekāpās. � Iespējams, viņ� uzbūra Tumsību un tad par to aizmirsa. Man ir aizdomas, ka viņ� ne vienmēr atceras, ko ir teicis vai izdarījis. Esmu pamanījis, ka viņam atmiņā tikpat kā nav pali�ku�as mūsu agrākās sarunas.

Ahā. Kā tad, � viņa gai�ība attrauca, it kā par to jau nu gan nebūtu vērts brīnīties un arī viņ� sarunu ar dakteri vēlētos pēc iespējas ātrāk aizmirst. � Vai jūs zinājāt, ka viņ� aizrakstījis vēstuli savam svainim?

Nē, nezināju.

Viņ� aicina to atbraukt uz Venēciju, lai tiktos ar miru�o māsu.

Kā jums �ķiet, vai �is svainis tie�ām atbrauks? � dakteris Greistils vaicāja.

Man nav ne mazākās nojausmas! � Lords Bairons atcirta kā likdams dakterim noprast, ka ir visai pārdro�i ieskatīt, ka laikmeta di�ākais dzejnieks varētu domāt par tādām lietām. Brīdi klusējis, viņ� jau krietni dabiskākā balsī piemetināja: �Vispār es domāju, ka drīzāk jau nebrauks vis. Streind�s man pa�rādīja savu vēstuli. Tur bija vieni vienīgi nesakarīgi murgi un bezjēdzīgi sprie�delējumi, kuros kaut ko saprast spētu vienīgi trakais � vai burvis!

Tas ir ļoti skumji, � dakteris Greistils bilda. � Ak, tie�ām ļoti skumji! Vēl tikai aizvakar mēs kopā ar viņu bijām pastaigāties. Viņ� bija tik mundrs un jautrs! Kā pilnīgi vesels cilvēks var vienā naktī pilnīgi zaudēt prātu, tas man nav saprotams. Varbūt tam ir kāds dabīgs cēlonis? Kāda infekcija?

Blēņas! � pasludināja Bairons. � Viņa trakumam ir tikai un vienīgi metafiziski cēloņi. Tie meklējami nepārvaramajā plaisā, kas �ķir to, kāds cil�vēks ir, un to, kāds viņ� vēlas būt, plaisā starp dvēseli un miesu. Atvainojiet, dok�tor Greistil, �ī nu reiz ir tā lieta, kur man ir pieredze. Es zinu, ko runāju.

Bet� dakteris sarauca pieri un apklusa, apkopodams domas. � Bet grū�tākais ta�u it kā jau bija pāri. Darbs gāja viņam no rokas.

Klausieties, ko es jums teik�u. Pirms sākās �ī apsēstība ar miru�o sievu, viņ� bija pārņemts ar kaut ko pilnīgi citu: ar D�onu Askglāsu. Jūs ta�u noteikti to ievērojāt? Vispār es par angļu burvjiem necik daudz nezinu. Man vienmēr ir licies, ka viņi nav nekas cits kā vien bars �āvainu, putekļos ielīdu�u ve�uku � visi, izņemot D�onu Askglāsu. Viņ� � tā ir pavisam cita lieta! Burvis, kas pie�jaucējis Tāszemes ļaudis! [115] [1] Iespējams, pārlieku poētisks apzīmējums elfiem. Vienīgais burvis, kas uzvarējis Nāvi! Burvis, pret kuru pats Lucifers bija spiests izturēties kā pret līdzīgu! Salīdzinādamies ar �o gara titānu � laiku pa laikam tas viņam gribot negribot jādara �, Streind�s redzēja, kas viņ� ir patiesībā: zemes tārps, viduvējība! Visi viņa sasniegumi � kurus ne- atņemdamies slavina �ai skumīgajā saliņā [116] � ir pī�ļi D�ona Askglāsa priek�ā! Padomājiet vien, un jūs sapratīsit, ka ar to pietiek, lai kristu pilnīgā izmisumā. Tāds mirstīgajam liktenis, ja meklē nemirstīgo. � Lords Bairons apklusa, itin kā noglabādams pēdējo izteikumu atmiņā, ja nu ievajagas to iekļaut kādā poēmā. � Septembrī es pats piedzīvoju līdzīgu grūtsirdību, staigādams pa �veices kalniem. Es klejoju, un ik pēc piecām minūtēm dzirdēju kaut kur no�grūstam lavīnu � it kā Dievs būtu apņēmies mani izdeldēt no zemes virsus! Mani pārņēma skumjas un ilgas pēc nemirstības. Vairākas reizes man neiztu�rami gribējās ietriekt sev galvā lodi � un es to izdarītu, ja neapzinātos, cik lielu prieku mana nāve sagādās manai sievasmātei.

Dakteri Greistilu lorda Bairona dvēseles mokas it nemaz neinteresēja � viņa pēc tas būtu varējis �auties katru mīļu dienu. Cita lieta Streind�s.

Jūs domājat, ka viņ� varētu padarīt sev galu? � dakteris ba�īgi vaicāja.

O, kā nu ne!

Bet ko lai iesāk?

Iesāk? � viņa gai�ība itin kā apjucis atkārtoja. � Kāpēc kaut ko vaja�dzētu iesākt? � Tad, nomanīdams, ka nevajadzīgi ilgi spriests par kādu citu, lords pavērsa sarunas gultni uz savu pusi: � Visā visumā, doktor Greistil, es priecājos, ka mēs abi esam iepazinu�ies. Man no Anglijas bija līdzi dakteris, bet D�enovā es biju spiests tikt no viņa vaļā. Man bail, vai tikai mani zobi nav sā�ku�i ļodzīties. Skatieties! [117] � bairons plati atvēra muti un parādīja zobus.[1] I.ords Bairons runā par Lielbritāniju.

[1] Sk. Bairona 1816. gada 28. oktobra vēstuli Augustei I.ī.

Dakteris uzmanīgi pabakstīja lielu, baltu zobu.

Man liekas, tie ir glu�i veseli un stipri, � viņ� bilda.

O, patiesi? Ak, baidos, ka tā vairs nebūs ilgi. Es kļūstu vecs. Sāku sagrabēt un pats to jūtu. � Bairons nopūtās. � Tad viņam prātā ie�āvās kaut kas prie�cīgāks: � Vai zināt, �is negals ar Streind�u ir tie�i īstajā laikā. Sagadī�anās pēc es �obrīd rakstu poēmu par burvja cīņu ar Neaprakstāmu Garu, kura rokā ir viņa liktenis. Protams, kā burvja paraugs Streind�s ne tuvu nav nevainojams � viņam trūkst īstena varoņgara, tādēļ man nākas pielikt klāt kaut ko no sevis.

Garām gāja jauna, glīta itāliete. Bairons pie�ķieba galvu ārkārtīgi dīvainā leņķī, pievēra acis un sa�ķobīja seju tā, lai katram kļūtu skaidrs, ka viņ� tūlīt dabūs galu no hroniskiem gremo�anas traucējumiem. Dakterim Greistilam atlika secināt, ka laikmeta di�ākais dzejnieks aplaimo jaunavu ar iespēju redzēt baironisku profilu un baironiskus vaibstus.

[118] [1] Par "Melnajām vēstulēm" kop� to publikācijas Londonā 1817. gada janvārī iedēvētas Streind�a vēlīnās vēstules no Venēcijas (it īpa�i vēstules Henrijam Vudhopam). Nav �aubu, ka juristi un maģijas pētnieki vēl ilgi strīdēsies, vai to publicē�ana bija likumīga. Skaidri zināms, ka Streind�s atļauju netika devis, un arī Henrijs Vudhops vienmēr ir apgalvojis to pa�u. Hen�rijs Vudhops tāpat uzstāj, ka publikācijā vēstules mainītas un papildinātas, un to, domājams, izdarīju�i Henrijs Laselzs un Gilberts Norels. D�ons Segunds savā monogrāfijā "D�onatana Streind�a dzīve" �o saraksti publicējis tai variantā, ko viņ� un Vudhops uzskata par sākotnējo.

1816. gada decembris

Santa Maria Zobenigo, Venēcija

1816. gada 3. decembris D�onatans Streind�s � viņa svētībai Henrijam Vudhopam Mīļo Henrij,

priecājies, Tu tūlīt uzzināsi brīni�ķīgus jaunumus! Es redzēju Arabellu. Es viņu redzēju un ar viņu runāju. Vai tas nav pasakaini? Vai tā nav pati labākā no visām iespējamām ziņām? Es noskār�u, ka Tu man neticēsi, Tev tas nebūs sa�protams. Ne�aubies � tas nebija sapnis.Tas nebija ne dzērums, ne trakums, ne opijs. Klausies: Tev vienīgi jāaptver, ka pērnajos Ziemassvētkos Klanā mēs bijām pa pusei no�āvēti, un tad uzreiz viss kļūst iespējams. Smieklīgi, vai ne, ka tie�i es un neviens cits nesajēdza pazīt maģiju brīdī, kad tā bija man visapkārt? Sev par aizstāvību varu sacīt, ka tā bija pilnīgi negaidīta maģija un nāca no caurcaurēm neparedzama avota. Tomēr ar kaunu jāatzīstas, ka citi bija atjautī�gāki. D�ons Haids nomanīja kaut ko aizdomīgu un centās mani brīdināt, bet es neklausījos. Pat Tu, Henrij, man glu�i atklāti sacīji, ka esmu atstājis novārtā savus pienākumus un sievu. Es neņēmu Tavu padomu galvā un vairākkārt at�bildēju Tev visai rupji. Tagad es to no�ēloju un pazemīgi lūdzu Tev piedo�anu. Vaino mani, cik gribi, Tu visviens nespēsi pārmest man tik briesmīgi, kā es pats sev pārmetu. Bet pietiks par to, laiks ķerties pie galvenā. Es gribu, lai Tu atbrauc uz Venēciju. Arabella atrodas tādā vietā, kas nav pārāk tālu no �ejienes, bet viņa nespēj tikt no turienes prom, un es nespēju tur nokļūt � ja nu vienīgi [vairā�kas izsvītrotas rindas). Mani �ejienes draugi ir jauki un labvēlīgi cilvēki, bet viņi tirda mani ar jautājumiem. Man nav kalpa, un ir da�i iemesli, kuru dēļ man ir grūti nemanītam pārvietoties pa �o pilsētu. Neko vairāk par to es nerakstī�u. Mīļo, labo Henrij, lūdzu, nemeklē atrunas. Tūlīt pat dodies �urp. Tava alga būs Arabella, sveika, vesela, atkal kopā ar mums. Kāpēc tad Dievs lēma man būt laik�meta di�ākajam burvim, ja ne tādēļ, lai es viņu atgūtu?

Tavs brālis S.

Santa Maria Zobenigo, Venēcija

1816. gada 6. decembris D�onatans Streind�s � viņa svētībai Henrijam Vudhopam Mīļo Henrij,

pēc iepriek�ējās vēstules uzrakstī�anas mani mazliet moka sirdsapziņa. Tu zini, ka es Tev nekad neesmu melojis, bet man jāatzīstas, ka es �o to nepateicu līdz galam, un tādēļ Tu nevarētu izveidot pareizus priek�status par to, kas �obrīd notiek ar Arabellu. Viņa nav mirusi, bet� [12 izsvītrotas un neizburtojamas rindasļ �zem zemes, uzkalnā, ko tie dēvē par "bruģu". Viņa ir dzīva � bet reizē nav dzīva � nav arī mirusi: noburta. Tie kop� neatminamiem laikiem ir zagu�i kristie�us, lai tos pakalpinātu vai � kā �ai reizē � liktu piedalīties to baigajās izpriecās: ballēs, dzīrēs, ilgajās, bezjēdzīgajās pī�ļu un tuk�uma svinībās. Starp daudzajiem pārmetumiem, ar kuriem es sevi apberu, vissmagākais ir tas, ka es viņu nodevu � nodevu Arabellu, kaut mans pirmais pienākums bija viņu pa�sargāt.

Santa Maria Zobenigo, Venēcija

1816. gada 15. decembris D�onatans Streind�s � viņa svētībai Henrijam Vudhopam Mīļo Henrij,

man sāpīgi Tev to sacīt, bet uztraukumam tagad ir vēl lielāks pamats nekā to�reiz, kad es rakstīju Tev iepriek�ējo vēstuli. [119] [1] Vēstule nav atrasta, iespējams, Streind�s to nenosūtīja. Kā apgalvo lords Bairons (1816. gada 31. decembra vēstulē D�onam Marejam), Streind�s bie�i rakstījis draugiem garas vēstules un pats tās iznīcinājis. Streind�s it kā Baironam atzinies, ka viņam pa�am sākot jukt, kuras vēstules viņ� nosūtījis un kuras ne.

Lai salauztu viņas melnā cietuma restes, esmu darījis visu, ko vien spēju izdomāt, ta�u pilnīgi bez panākumiem. Es nezinu nevienus buramvārdus, ar kuriem varētu jele iedragāt tik senu ma�ģiju. Iespējams, tādu vārdu nav visā angļu maģijas kanonā. Tikpat kā nav stāstu par burvjiem, kas atbrīvoju�i Elfu zemē aizvestus gūstekņus, vismaz es �obrīd nevienu nespēju atcerēties. Mārtiņ� Peils kādā no savām grāmatām raksta, ka elfiem viņu viesi no cilvēku cilts mēdz apnikt un tie viņus bez brīdinājuma padzen no "bruģa"; nelaimīgie gūstekņi atkal nokļūst mājās, ta�u tikām aizri�tēju�i gadu simteņi. Varbūt tā arī notiks. Arabella atgriezīsies Anglijā ilgi pēc tam, kad mēs ar Tevi būsim miru�i. Par to domājot, man dzīslās stingst asinis. Nemēģinā�u Tev slēpt, ka mans noskaņojums ir melnāks par melnu. Esmu sa�gājis naidā ar laiku. Visas stundas tagad ir pusnakts. Man bija divi pulksteņi, bet es abus sadauzīju. Vairs nevarēju izturēt to ņirdzīgo tik�ķē�anu. Es neguļu. Nespēju neko ieēst. Dzeru vīnu � un da�kārt ko citu. Laiku pa laikam mazliet zaudēju galvu. Es drebu pie visām miesām, reizē smejos un raudu � cik ilgi, nav ne jausmas: varbūt stundu, bet varbūt dienu. Ta�u pietiks par to. Pats svarīgā�kais ir trakums. Man liekas, es esmu pirmais angļu burvis, kas ir to sapratis. Norelam bija taisnība � viņ� teica, ka mums elfu palīdzība nav vajadzīga. Viņ� teica, ka trakajiem un elfiem ir daudz kopīga, bet toreiz es nesapratu, kas no tā izriet; arī viņ� pats to ij nenojauta. Henrij, Tu nespēj pat iedomāties, cik ļoti �obrīd esi man vajadzīgs. Kāpēc Tu nebrauc �urp? Vai esi slims? Neesmu saņē�mis atbildes uz savām vēstulēm, bet varbūt tas nozīmē, ka Tu jau esi devies ceļā uz Venēciju un varbūt �ī vēstule Tevi nemaz nesasniegs.

*

� Tumsa, izmisums un vientulība! � milzīgi pacilāts, kliedza d�entlmenis ar matiem kā dzelk�ņa pūkas. � Lūk, sods, ko es viņam piespriedu, un tā viņ� mocīsies vēl simt gadu! O, cik viņ� nomākts! Uzvara! Uzvara! � viņ� sita plauk�stas un zibināja acis.

Streind�a istabā Santa Maria Zobenigo tuvumā dega trīs sveces: viena uz galda, otra uz apgleznotā skapī�a un tre�ā � sve�turī pie durvīm. Skatoties no malas liktos, ka pasaulē nav citas gaismas. Aiz Streind�a loga bija tikai nakts un klusums. Neskuvies, acis apsarku�as, mati izspūru�i � Streind�s būra.

Stīvens raudzījās uz viņu ar līdzcietību un �ausmām.

Un tomēr viņ� nav tik vientuļ�, kā man gribētos, � ērcīgi norādīja d�entl�menis. � Pie viņa kāds ir.

Tie�ām, pie Streind�a kāds bija. Atslējies pret apgleznoto skapīti, Streind�u ar lielu interesi un labpatiku vēroja pasīks, melnīgsnējs vīrietis dārgās drānās. Lāgu lāgiem viņ� izvilka piezīmju grāmatiņu un kaut ko tajā ierakstīja.

Tas ir lords Bairons, � paskaidroja Stīvens.

Kas tas tāds?

Ļoti samaitāts d�entlmenis, ser. Dzejnieks. Viņ� sanaidojās ar sievu un paveda savu māsu.

Ak tā? Varbūt vajag viņu nogalināt.

Ai, nē, ser, nedariet tā! Viņa grēki tie�ām ir milzīgi, viņ� lielā mērā ir izraidīts no Anglijas, bet visviens�

Ј, viņa noziegumi pret citiem mani neinteresē! Mani interesē viņa no�ziegumi pret mani\ Viņ� nedrīkstēja te būt! Ak, Stīven, Stīven! Kāpēc tu izska�ties tik satriekts? Vai tev nav vienalga, kas notiks ar kādu samaitātu angli? Zini, ko es darī�u? Tā kā es tevi tik ļoti milu, es viņu vēl nenogalinā�u. Lai jau vēl padzīvo, ek, kādus gadiņus piecus! Bet pēc tam gan viņam būs jāmirst! [120] -1 Pēc pieciem gadiem Bairons Grieķijā saaukstējās un nomira.

Paldies, ser! � Stīvens tencināja. � Jūs esat pati augstsirdība.

Streind�s pēk�ņi pacēla galvu un iekliedzās:

Es zinu, ka tu esi �eit! Slapsties vien, ja gribi, bet jau par vēlu! Es zinu, ka tu esi �eit!

Ar ko jūs runājat? � viņam noprasīja Bairons.

Streind�s savilka uzacis.

Mani novēro. Izspiego!

Vai tu rc? Un vai jūs zināt, kas ir �ie spiegi?

Elfs un sulainis!

Ak tad sulainis, ko? � viņa gai�iba smējās. � Jā, velni un goblini gan ir baigi mo�ķi, bet pa�i baigākie pavisam noteikti ir sulaiņi.

Ko? � Streind�s nesaprata.

D�entlmenis ar matiem kā dzelk�ņa pūkas raizigi lūkojās apkārt.

Stiven! Vai tu kaut kur neredzi manu lādīti?

Jūsu lādīti, ser?

Jā, jā! Tu pats zini! Mazu lādīti, kurā glabājas mūsu mīļās lēdijas Poulas pirksts!

Es to nekur neredzu, ser. Bet vai tad �ī lādīte vēl ir svarīga? Jūs ta�u jau esat burvi uzvarējis.

Ahā, rekur ir! � iesaucās d�entlmenis. � Redzi? Tu noliki roku uz galda un neviļus paslēpi lādīti.

Stīvans noņēma roku. Pēc brī�a viņ� bilda:

Jūs to nepaņēmāt, ser.

Uz to d�entlmenis neatbildēja, toties uzreiz atsāka zākāt burvi un slavināt savu uzvaru.

"Tā vairs nav viņa!" Stīvens satraukti domāja. "Viņ� nedrīkst to ņemt! Tagad lādīte pieder burvim! Varbūt burvis ar tās palīdzību kaut kā spēs atbrīvot lē�diju Poulu!"

Stīvens gaidīja un lūkojās, ko burvis darīs. Tomēr, kad bija pagājusi pusstunda, vajadzēja atzīt, ka viss neizskatās diezcik cerīgi. Streind�s �audījās pa istabu, purpinādams buramvārdus, un izskatījās ļoti ārprātīgs; lords Bairons viņu iz�pra�ņāja, un Streind�s atbildēja kaut ko nejēdzīgu un nesaprotamu (tiesa, glu�i lorda Bairona gaumē). Uz mazo lādīti Streind�s pat nepaskatījās. Viss liecināja, ka viņ� par to ir pilnīgi aizmirsis.

1816. gada decembris

Jūs pilnīgi pareizi darījāt, mister Vudhop, jūs pareizi darījāt, ka uzmeklējāt mani. Es rūpīgi izpētīju mistera Streind�a Venēcijas korespondenci, un bez vispārējām

�ausmām, par kurām jūs glu�i pamatoti runājat, tajās ir daudz briesmīgu lietu, ko neiesvaidīto acis nespēj ieraudzīt. Domāju, ka nelielīdamies varu sacīt, ka �obrīd Anglijā vienīgi es spēju tās saprast.

Bija agra pievakare, līdz Ziemassvētkiem paliku�as trīs dienas. Hanover- skvēra bibliotēkā vēl nebija iedegtas sveces un lampas. �ī bija tā savādā stunda, kad debesis ir dzidras un zaigo ko�umā, turpretim ielās jau valda krēsla un ēnas. Uz galda bija vāze ar ziediem, un blāvajā gaismā izskatījās, ka tur stāv melna vāze ar melniem ziediem.

Misters Norels sēdēja pie loga, turēdams rokās Streind�a vēstules. Laseizs bija iekārtojies pie kamīna un dzestri skatījās uz Henriju Vudhopu.

Jāatzīstas, ka pēc �o vēstuļu saņem�anas man visu laiku bija nelāgi ap sirdi, � Henrijs Vudhops sacīja misteram Norelam. � Es nezināju, pie kā lai meklē palīdzību. Godīgi sakot, mani maģija ne mazākajā mērā neinteresē. Ne�esmu sekojis līdzi smalko aprindu ķīviņiem par �īm lietām � ta�u visi apgalvo, ka jūs esat Anglijas di�ākais burvis, turklāt agrāk jūs bijāt mistera Streind�a skolotājs� Ser, es bū�u ļoti pateicīgs, ja jūs dosit man kādu padomu.

Misters Norels palocīja galvu.

Nevajag misteru Streind�u vainot, � viņ� sacīja. � Burvja amats ir bīs�tams. Nevienu citu nodarbo�anos tik ļoti neapdraud lepnibas briesmas. Salī�dzinājumā ar maģiju politika un jurisprudence ir glu�i nekaitīgas nodarbes. Mister Vudhop, jums jāzina, ka es visiem spēkiem centos paturēt viņu savā tu- vumāvvadīt viņu � ta�u viņa talants, ko mēs visi tik ļoti apbrīnojam, � tie�i viņa talants aizvilina viņa saprātu neceļos. No �īm vēstulēm redzams, ka viņ� aizmaldījies daudz tālāk, nekā es biju domājis.

Aizmaldījies? Tātad jūs neticat �iem dīvainajiem apgalvojumiem, ka mana māsa ir dzīva?

Nevienam pa�am vārdam, ser, ne pu�plēstam vārdiņam. Tā ir tikai viņa nokaitētās iztēles rotaļa.

Ak tā! � Henrijs Vudhops apklusa un itin kā pētīja savas izjūtas, lūko�dams iz�ķirt, kā tajās vairāk � vil�anās vai atvieglojuma. � Un kā jūs izskaid�rojat mistera Streind�a ērmoto izteikumu par to, ka Laiks ir apstājies? Vai jūs kaut ko saprotat, ser?

Ierunājās Laseizs:

No mūsu korespondentiem Itālijā mēs zinām, ka misteru Streind�u jau vairākas nedēļas apņem Mū�īga Tumsība. Nav saprotams, vai viņ� to uzbūris ar nodomu � var jau būt, ka samisēju�ies kādi buramvārdi. Vēl ir iespējams, ka viņ� aizskāris kādu Lielu Spēku, un tas beidzies �ādi. Dro�i var sacīt to, ka misters Streind�s izdarījis ko tādu, kas sagandējis Dabisko Kārtību.

Saprotu, � Henrijs Vudhops atsaucās.

Laselzs uzmeta viņam bargu skatienu:

Tie�i no tādam lietām misters Norels visu mū�u vaiga sviedros pūlējies izvairīties.

Ak tā, � Henrijs noteica un uzrunāja misteru Norelu: � Ko lai es daru, ser? Vai man braukt pie viņa, kā viņ� tik ļoti lūdz?

Misters Norels no�ņaukājās.

Svarīgākais jautājums, manuprāt, ir tas, cik drīz mēs varam viņu atgādāt atpakaļ uz Angliju, kur viņa draugi spēs par viņu parūpēties un uz to drīzāko pieliks punktu murgiem, kas viņu vajā.

Varbūt jūs viņam aizrakstītu, ser?

Ak, nē. Baidos, ka manas niecīgās iespējas ietekmēt misteru Streind�u ir izsīku�as jau pirms vairākiem gadiem. Pie visa vainīgs tas kar� Spānijā. Kamēr viņ� nebija aizbraucis uz Pirenejiem, viņ� ar lielāko prieku palika manā tuvumā un apguva visu, ko es viņam mācīju, toties pēc tam� � Misters Norels nopū�tās. � Nē, nē, mister Vudhop, mums vajadzēs paļauties uz jums. Jums jāpanāk, lai viņ� atgrie�as Anglijā, un, tā kā man ir aizdomas, ka jūsu do�anās uz Venēciju tikai paildzinātu viņa uzturē�anos �ai pilsētā, iedve�ot pārliecību, ka vismaz viens cilvēks viņa iedomas ņem nopietni, es jums silti ieteiktu pie viņa nebraukt.

Ak, ser, jāatzīstas, ka es ļoti priecājos, to dzirdot. Es katrā ziņā rīko�os tā, kā jūs iesakāt. Vai jūs nepasniegtu man viņa vēstules? Tad es jūs vairs ilgāk ne�aizkavētu.

Mister Vudhop, � iejaucās Laselzs, � lūdzams, nesteidzieties tik ļoti! Mūsu saruna vēl nebūt nav beigusies. Misters Norels atklāti un bez minstinā�anās atbildēja uz visiem jūsu jautājumiem. Tagad ir jūsu kārta atmaksāt viņam ar to pa�u.

Henrijs Vudhops sarauca pieri un izskatījās apjucis.

Misters Norels daudzkārt mazināja manu neziņu un ba�as. Ja es kaut kā varu misteram Norelam pakalpot, tad, pats par sevi saprotams, es to darī�u ar lielāko prieku. Es gan nesaprotu�

Iespējams, es neizteicos pietiekami skaidri, � pieļāva Laseizs. � Es, bez �aubām, vēlējos sacīt, ka misteram Norelam vajadzīga jūsu palīdzība, lai viņ� savukārt varētu palīdzēt misteram Streind�am. Varbūt jūs varat kaut ko pa�stāstīt par mistera Streind�a ceļojumu uz Itāliju? Kāds viņ� bija pirms �ī bēdīgā stāvokļa iestā�anās? Vai viņ� bija mundrs un dzīvespriecīgs?

Nē! � Henrijs sa�utis attrauca, it kā saklausījis jautājumā netie�u ap�vainojumu. � Viņu ļoti nospieda manas māsas nāve! Vismaz pirmajā laikā. Sākumā viņ� bija ļoti nelaimīgs, ta�u D�enovā, liekas, viss mainījās. � Henrijs uz brīdi apklusa. � Tagad viņ� vairs to nepiemin ne ar vārdiņu, bet pirms ne�ilga laika viņa vēstules bija pilnas ar slavas dziesmām kādai jaunai dāmai � vienai no viņa ceļabiedru kompānijas. Man gribot negribot radās aizdomas, vai tikai viņ� negrasās apprecēties vēlreiz.

Apprecēties vēlreiz! � izsaucās Laseizs. � Un tik drīz pēc jūsu māsas nāves! Dieva zīmes! Cik nepatīkams pārsteigums! Jūs noteikti bijāt dziļi satriekts.

Henrijs bēdīgi palocīja galvu.

Brīdi neviens neko neteica, tad atkal ierunājās Laseizs:

Cerams, pirms tam viņ� nelika nomanīt īpa�u pieķer�anos dāmu sabied�rībai? Tas ir, kad misis Streind�a vēl bija dzīva? Viņa būtu bezgala nelaimīga.

Nē, nē! Protams, nē! � iesaucās Henrijs.

Lūdzu piedo�anu, ja esmu jūs aizskāris. Es nekādā ziņā nevēlējos izrādīt necieņu pret jūsu māsu � viņa bija bezgala apburo�a sieviete. Bet ziniet, tādas lietas nav nekāds retums. Jo sevi�ķi vīrie�iem ar zināmu prāta ievirzi. � Laseizs pasniedzās pēc Streind�a vēstulēm, kas gulēja uz galda, un ņēmās tās stumdīt ar vienu pirkstu, līdz bija atradis meklēto. � �ai vēstulē, � viņ� sacīja, ar acīm skriedams pār rindām, � misters Streind�s raksta: "D�eremijs man ziņo, ka Tu neesi izdarījis to, ko es lūdzu. Bet nav svarīgi. To paveica D�eremijs, un viss izrādījās tie�i tā, kā es biju domājis." � Laseizs nolika vēstuli un laipni uzsmai�dīja misteram Vudhopam: � Ko misters Streind�s jums lūdza izdarīt un jūs neizdarījāt? Kas ir D�eremijs un kas izrādījās tie�i tā, kā domāts?

Misters Streind�s� misters Streind�s lūdza, lai es izroku no zemes zārku ar māsas mirstīgajām atliekām, � Henrijs nodūra acis. � Pats par sevi sapro�tams, es to nedarīju. Tāpēc Streind�s aizrakstīja savam kalpam, ko sauc D�e�remijs D�onss. Ļoti nekaunīgs zellis!

Un D�onss izraka līķi?

Jā. Viņ� ir draugos ar Klanas kapraci. Abi sametās kopā un izraka. Nespēju pat izteikt, kā es jutos, uzzinājis, ka �is cilvēks ir to izdarījis.

Jā, zināms. Bet ko viņi atklāja?

Ko citu viņi varēja atklāt, ja ne manas nabaga māsas liki? Viņi gan ap�galvoja, ka tā vis neesot bijis. Cēla priek�ā nejēdzīgu izdomājumu.

Ko viņi apgalvoja?

Es neatstāstu kalpu muldus!

Protams, protams. Ta�u misters Norels vēlētos, lai jūs uz brīdi aizmirstat �o teicamo likumu un runājat atklāti un godīgi � tāpat kā viņ� runāja ar jums.

Henrijs iekoda lūpā.

Viņi apgalvoja, ka zārkā bijis melns baļķis.

Un nevis līķis? � tincināja Laselzs.

Līķa neesot bijis, � Henrijs atbildēja.

Laselzs paskatījās uz misteru Norelu. Misters Norels raudzījās uz klēpī sa�liktajām rokām.

Bet kāds manas māsas nāvei ar to visu sakars? � Henrijs neparko ne�spēja saprast. Viņ� pagriezās pret misteru Norelu. � No tā, ko jūs pirmīt sa�cījāt, es noskārtu, ka māsa nomira glu�i parastā nāvē. Jūs it kā apgalvojāt, ka nekāda maģija tur nav darbojusies.

O, tie�i otrādi! � paziņoja Laselzs. � Tur pilnīgi noteikti darbojās kaut kāda maģija. Par to nav ne mazāko �aubu. Jautājums vienīgi, kā maģija tā bija.

Piedodiet? � pārvaicāja Henrijs.

Man tie ir pārāk lieli dziļumi, es jums teik�u! � apgalvoja Laselzs. � Ar �ā�dām lietām skaidrībā spēj tikt vienīgi misters Norels.

Henrijs apmulsis raudzījās te uz vienu, te uz otru.

Ar ko Streind�s tagad ir kopā? � Laselzs noprasīja. � Viņam dro�i vien tur ir kalpi?

Nē. Savus kalpus viņ� nepaņēma līdzi. Liekas, viņu aprūpē pansijas saim�nieka ļaudis. Viņ� ir draugos ar kādu angļu ģimeni, kā rādās, visai dīvainiem cilvēkiem, kas ir glu�i traki uz ceļo�anu, tiklab dāmas, kā kungi.

Viņu uzvārds?

Greistoni vai Greifildi. Es īsti neatceros.

Un no kurienes viņi, �ie Greistoni vai Greifildi, ir uzradu�ies?

Nezinu. Neatceros, vai Streind�s par to vispār ir rakstījis. D�entlmenis, liekas, bija kuģa ārsts, un viņa sieva � tagad jau nelaiķe � bija francūziete.

Laseizs palocīja galvu. Bibliotēkā jau bija tik tum�s, ka Henrijs Vudhops vairs nespēja saskatīt abu pārējo sejas.

Mister Vudhop, jūs izskatāties bāls un noguris, � misters Laseizs piezī�mēja.� Varbūt jums nenāk par labu Londonas gaiss?

Es neesmu izgulējies. Kop� sāka pienākt �īs vēstules, man sapņos rādās vieni vienīgi murgi.

Mēdz būt tā, ka cilvēks sirdi noskār� tādas lietas, ko dienas gaismā neparko neizteiktu pat �ukstus, pat sev pa�am. Jūs laikam esat misteram Streind�am ļoti pieķēries, vai ne?

Varbūt piedosim Henrijam Vudhopam to, ka viņ� izskatījās visai sastulbis, jo viņam nebija ne mazākās nojausmas, par ko Laseizs vērpj valodu, tomēr viņ� sacīja vienīgi:

Mister Norel, paldies par padomu. Es noteikti rīko�os tā, kā jūs ieteicāt; vai tagad es varētu dabūt atpakaļ vēstules?

Ā, vēstules, � atsaucās Laseizs. � Misters Norels vēlētos tās vēl kādu lai�ciņu paturēt. Viņ� ieskata, ka no tām vēl var daudz uzzināt. � Henrijs Vudhops, liekas, grasījās celt iebildumus, jo Laseizs itin pārmeto�i piemetināja: � Viņa vienīgās rūpes ir par misteru Streind�u! Viss mistera Streind�a labad!

Tā nu Henrijs Vudhops atstāja vēstules mistera Norela un Laselza gādībā.

Kad viņ� bija aizgājis, Laseizs sacīja:

Nākamais solis � nosūtīt kādu uz Venēciju.

Jā, pareizi! � misters Norels piekrita. � Es ļoti labprāt uzzinātu, kā viss ir patiesībā.

Ak, nu protams, � Laseizs nicīgi nosmēja. � Patiesībā�

Misters Norels pablisināja a�eles, ta�u Laseizs savus vārdus nepaskaidroja.

Nezinu, ko lai mēs sūtām, � misters Norels runāja tālāk. � Itālija ir ļoti tālu. Turp jābrauc gandrīz divas nedēļas, un tik ilgi es bez �aildermasa nevaru iztikt.

Hmm, � novilka Laseizs. � Es nedomāju glu�i par �aildermasu. Vis�pār vairāku apsvērumu dēļ tie�i �aildermasu nevajadzētu sūtīt. Jūs pats nereti esat turējis viņu aizdomās par streind�iskām nosliecēm. Pēc manām domām, nekādā ziņā nav vēlams pieļaut, ka tie abi saiet kopā ārzemēs, kur netraucēti var perināt negantības pret mums. Nē, es zinu, ko var aizsūtīt.

Nākamajā dienā Laselza kalpi devās uz da�ādiem Londonas nostūriem. Viņi iegriezās vienā otrā aizkaktē ar ārkārtīgi nelabu slavu, piemēram, Sentd�ailzas, Sevendailzas un Safron-hilas graustos un zaņķos; apmeklēja ari smalkas un aristokrātiskas vietas, teiksim, Golden-skvēru, Sentd�ēims-strītu un Meifēru. Viņi savāca kopā ļoti dīvainu sabiedrību � skroderus, cimdiniekus, cepurnie�kus, kurpniekus, augļotājus (kuplā skaitā), tiesu izpildītājus un parādnieku cietuma uzraugus, un aizveda �o bandu pie Laselza uz Bruton-stritu. Kad visi bija ienāku�i virtuvē (namatēvam ne prātā nenāca �ādu sabiedrību uzņemt salonā), Laselzs nokāpa lejā un kāda cita vārdā samaksāja katram noteiktu nau�das summu. Kā viņ�, dzedri smaidīdams, paskaidroja, tas esot �ēlsirdības darbs. Galu galā, ja cilvēks nenodosies labdarībai Ziemassvētkos, kad tad?

Pēc trim dienām, svētā Stefana svētkos, Londonā piepe�i ieradās hercogs Velingtons. Pēdējos gadus viņa gai�ība bija uzturējies Parīzē, kur komandēja sabiedroto okupācijas spēkus � patiesībā diez vai būtu pārspīlēti sacīt, ka �o�brīd hercogs bija Francijas valdnieks. Bija sāku�ās debates, vai sabiedroto armijai arī turpmāk vajadzētu palikt Francijā vai atgriezties katram savā dzim�tenē (kā vēlējās francū�i). Hercogs Velingtons visu dienu bija pavadījis, kopā ar ārlietu ministru lordu Kāselreju aiz slēgtām durvīm iztirzādams �o svarīgo jautājumu, un vakarā viņ� kopā ar ministriem ieturēja vakariņas kādā Grovenor- skvēra namā.

Visi tikko bija ķēru�ies pie ē�anas, kad sarunas pārtrūka (ja sapulcēju�ies tik daudzi politiķi, tā mēdz gadīties pagalam reti). Ministri it kā gaidīja, lai kāds ņem vārdu. Pirmais ministrs lords Liverpūls mazliet nervozi nokrem�ķi- nājās un bilda:

Mēs �aubāmies, vai jūs būsit par to dzirdējis, bet no Itālijas pienāku�as ziņas, ka Streind�s sajucis prātā.

Hercoga karote, nenokļuvusi līdz mutei, aizķērās gaisā. Viņ� pārlaida ska�tienu visiem pārējiem un tad turpināja ēst zupu.

Liekas, jūs �is jaunums necik daudz neuztrauc, � ieminējās lords Liverpūls.

Viņa gai�ība noslaucīja lūpas servjetē.

Nē, � hercogs atbildēja, � tas mani tik tie�ām neuztrauc.

Vai jūs mums neatklātu, kālab tā? � vaicāja sers Volters Pouls.

Misters Streind�s ir ekscentrisks cilvēks, � hercogs atbildēja. � Citi var nodomāt, ka viņ� ir traks. Uzdro�inā�os minēt, ka viņi nav pieradu�i pie burvjiem.

Neizskatījās, ka ministriem �is apsvērums liktos tikpat pārliecino�s kā pa�am Velingtonam. Tie izklāstīja viņam Streind�a trakuma piemērus: viņa ietiepīgos apgalvojumus, ka viņa sieva nav mirusi, viņa dīvaino pārliecību, ka cilvēkiem galvā ir sveces un vēl dīvaināko apstākli, ka Venēcijā vairs neesot iespējams ievest ananasus.

Pārcēlāji, kas no kontinenta ved uz pilsētu augļus, stāsta, ka ananasi li�dojot ārā no laivām kā lielgaballodes, � stāstīja lords Sidmūts � sīks, izkaltis cilvēciņ�. � Zināms, viņi ved arī citus augļus, ābolus, bumbierus un tā jopro�jām. Nekas cits neceļ ne jele kādas nekārtības, toties lidojo�i ananasi ne pa jo�kam sablietēju�i vairākus cilvēkus. Kāpēc burvis iededzies tādā naidā pret �iem augļiem, neviens nezina.

Hercogs kā bija, tā palika nesatricināms:

Tas viss neko nepierāda. Varat man ticēt, Pirenejos viņ� mēdza darīt vēl dīvainākas lietas. Bet, ja viņ� tik tie�ām ir traks, tātad viņam ir iemesls tādam būt; klausiet manam padomam, d�entlmeņi, nesatraucieties par to!

Pie galda iestājās klusums � ministri lauzīja galvas, pūlēdamies kaut ko saprast.

Jūs gribat sacīt, ka viņ� tī�uprāt kļuvis traks? � kāds neticīgi pārvaicāja.

Vairāk nekā iespējams,� hercogs atbildēja.

Bet kāpēc? � tincināja cits.

Nav ne jausmas. Pirenejos mēs iemācījāmies lieki nepra�ņāt. Agri vai vēlu izrādījās, ka visas viņa nejēdzīgās un dīvainās izdarības ir burvestību sastāv�daļa. Lieciet viņu pie darba un ne par ko nebrīnieties: tāda, mani kungi, ir pa�reiza burvja izmanto�ana.

Ā, bet jūs jau vēl nezināt visu! � dedzīgi ierunājās Admiralitātes pirmais lords. � Ir ziņas, ka viņu apņem Nebeidzama Tumsība. Dabiskā Kārtība ir sa�grauta, un veselu Venēcijas pilsētas daļu pārņēmusi Mū�īga Nakts!

Pat jums, jūsu gai�ība, ar visām jūsu simpātijām pret �o cilvēku, jāatzīst, ka Mū�īgās Tumsības Auts ir ļoti nelāga zīme, � uzstāja lords Sidmūts. � Nē, lai kādus pakalpjumus �is cilvēks valstij izdarījis, mēs nevaram izlikties, ka Mū�īgās Tumsības Auts vēsta ko labu.

Lords Liverpūls nopūtās.

Cik �ēl, ka tā iznācis! Ar Streind�u varēja runāt tā, it kā viņ� būtu parasts cilvēks. Es cerēju, ka viņ� mums izskaidros Norela izrīcības, bet tagad izskatās, ka būs jāmeklē kāds, kas mums iztulkos Streind�u.

Var paaicināt misteru Norelu, � ierosināja lords Sidmūts.

Diez vai no tās puses varam sagaidīt taisnprātīgu spriedumu, � noteica sers Volters Pouls.

Bet ko tad lai mēs darām? �jautāja Admiralitātes pirmais lords.

Sūtīsim vēstuli austrie�iem, � kā alla� izlēmīgi paziņoja hercogs Ve�lingtons. � Atgādināsim viņiem par to, cik lielā rūpē princis reģents un britu valdība alla� turēs mistera Streind�a labklājību, cik lielu pateicību visa Eiropa ir parādā mistera Streind�a vīri�ķībai un burvju mākai pēdējo karu laikā. At�gādināsim, cik ļoti neapmierināti mēs būsim, ja izrādīsies, ka viņam kaut kā nodarīts pāri.

Ak, jūsu gai�ība! � nopūtās lords Liverpūls. � Te nu mēs ar jums esam pre�tējās domās. Man tā vien �ķiet � ja misteram Streind�am kāds var nodarīt pāri, tad tie nebūs vis austrie�i; daudz vairāk izskatās, ka tas būs Streind�s pats.

Janvāra vidū grāmatu tirgotājs Tits Votkinss publicēja grāmatu, kuras nosau�kums bija "Melnās vēstules" � it kā Streind�a vēstules Henrijam Vudhopam. Pilsētā klīda baumas, ka visus izdevumus no savas kabatas sedzis misters Norels. Henrijs Vudhops zvērēja, ka nav devis atļauju �īs vēstules publicēt, turklāt apgalvoja, ka vairākās no tām mainīts teksts: izsvītrotas visas norādes uz Norela izrīko�anos ar lēdiju Poulu, toties uzradu�ies jauni fragmenti, ku�rus lasot iespējams secināt, ka Streind�s ar burvju līdzekļiem noslepkavojis savu sievu.

Ap to pa�u laiku kāds lorda Bairona draugs � vārdā Skrops Deiviss�, izrai�sīdams vispārēju ievērību, paziņoja, ka grasās lorda Bairona uzdevumā iesūdzēt misteru Norelu tiesā par mēģinājumu ar maģiskiem paņēmieniem piesavinā�ties viņa gai�ības privātās vēstules. Skrops Deiviss devās uz Linkolns-innu pie advokāta un pēc nozvērinā�anas rakstiski liecināja: viņ� pēdējā laikā saņēmis no Bairona vairākas vēstules, kurās lords stāsta par Pastāvīgās Tumsības Torni pār Marijas Sobendigo ļ sic! | baznīcas apkaimi Venēcijā un par D�onatana Streind�a trakumu. Skrops Deiviss atstājis �īs vēstules uz galda sava D�ermin- strītas dzīvokļa garderobes istabā. Kādu vakaru � pēc viņa domām, tas bijis 7. janvāris, � viņ� posies, gatavodamies doties uz savu klubu. Paņēmis rokā matu suku, viņ� neviļus ievērojis, ka vēstules �audās pa galdu kā vēja nestas sau�sas lapas; viņa dzīvoklī tobrīd nekāda vēja nebijis, un viņ� nezinājis, ko domāt.

Viņ� savācis vēstules un ieraudzījis, ka ari burtu rindas uz papīra uzvedas ēr�moti: cilpiņas atāķējās no stabiņiem un plivinājās kā iz�auta veļa stiprā vējā. Piepe�i viņ� sapratis, ka vēstules laikam ir noburtas. Viņ� pēc profesijas esot kār�u spēlmanis un, kā jau visi labi spēlmaņi, atjautīgs un aukstasinīgs cilvēks. Viņ� veikli ielicis vēstules Hībelē, starp svētā Marka evaņģēlija lapām. Pēc tam viņ� draugiem stāstīja, ka par maģijas teoriju nezinot itin neko, ta�u tai bridi nodomājis, ka Svētie raksti pret kaitnieciskiem burvestiem būs vislabākais pretlīdzeklis. Tā arī izrādījās: vēstules palika pie viņa un saglabāja sākotnējo izskatu. Vēlāk d�entlmeņi visos galvaspilsētas klubos ar lielu labpatiku jokoja, ka neparastākais visā �ajā lietā nav vis bijis fakts, ka misters Norels lūkojis pie�savināties sve�as vēstules, bet gan tas, ka Skropam Deivisam � labi zināmam pļēguram un meitu medniekam � mājās, izrādās, ir Bībele.

1817. gada janvāris

Kādu janvāra vidus ritu dakteris Greistils iznāca pa savas pagaidu mītnes sānu durvīm un apstājās, lai izlīdzinātu cimdus. Pacēlis acis, viņ� glu�i nejau�i pamanīja, ka pretējā nama durvīs 110 vēja patvēries kāds maza auguma vīrietis.

Visas Venēcijas durvjailas ir gleznainas � un reizēm tādi ir arī cilvēki, kas tajās stāv. Varēja redzēt, ka sve�inieks nepavisam nav no bagātniekiem, tomēr viņam nepārprotami gribas izskatīties �vītīgam. Viņa drānas bija stipri vecas un novalkātas, ta�u viņ� bija centies tās uzskaistināt, nospodrinādams visu, kas spēja spīdēt, un nobirstēdams visu, kas spīdēt nejaudā. Vecos, padzeltēju��os cimdus viņ� bija tik cītīgi balsinājis ar kritu, ka uz durvju vērtnēm aiz viņa bija paliku�i balti pirkstu nospiedumi. Pirmajā acu uzmetienā �ķita, ka viņ� uzposies, kā jau īstam �vītam pienākas � gara pulksteņķēde, piekariņu sai�ķis un lornete,� ta�u, raugoties mirkli ilgāk, atklājās, ka pulksteņķēdes patiesībā nav, ir bezgaumīga zelta lente, ko viņ� bija cītīgi sakārtojis cilpā pie pogcau�ruma. Tāpat pulksteņa piekariņi izrādījās pavisam kas cits � sai�ķī savērtas alvas sirdis, krusti un Svētās Jaunavas talismani; tādus Itālijas ielu tirgoņi pārdod par pāris frankiem gabalā. Tomēr pati spo�ākā bija lornete. Visiem �vītiem un dendijiem patīk lornetes: viņiem tās vajadzīgas, lai neizpratnē noraudzītos uz tiem, kuri nav tik smalki. Laikam vīrelis bez lornetes jutās kā bez biksēm, tādēļ tās vietā bija pakāris lielu karoti.

Dakteris Greistils rūpīgi ielāgoja visas �īs ērmības, lai vēlāk ar tām uzjaut�rinātu draugus. Tad viņ� atcerējās, ka viņam Venēcijā ir viens vienīgs draugs � Streind�s, un Streind�u tādas lietas vairs neinteresē.

Pēk�ņi ērmotais vīrelis atstāja savu patvērumu. Viņ� pienāca pie daktera, pie�ķieba galvu un angliski jautāja:

Jūs esat dakteris Greifīlds?

Tas dakteri tik ļoti pārsteidza, ka viņ� uz brīdi zaudēja valodu.

Jūs esat dakteris Greifilds? Burvja draugs?

Jā, � dakteris brīnīdamies atbildēja. � Bet mani sauc nevis Greifilds, ser, bet gan Greistils.

Tūksto�kārt atvainojos, mīļo dakteri! Kāds nejēga man nepareizi patei�cis jūsu vārdu! Aiz kauna nezinu kur dēties. Ticiet man, jūs esat pēdējais cil�vēks uz pasaules, kuru es vēlētos aizvainot! Mana cieņa pret ārstu profesiju ir bezgalīga! Un tagad jūs �e stāvat visā savā radziņu lik�anas un pulsa skaitī�anas godībā, jūs te stāvat un sakāt sev: "Kas ir �ī dīvainā persona, kas uzdro�inās nākt man klāt uz ielas, it kā es būtu kāds parasts cilvēks?" Ļaujiet man stādīties priek�ā! Esmu ieradies no Londonas � mani atsūtīja mistera Streind�a draugi, kas padzirdēja, cik ārkārtīgi cietu�as viņa gara spējas, un tik ļoti uztraucās, ka atļāvās to vaļību raidīt mani �urp, lai es uzzinātu, kā viņ� jūtas!

Hmm, � novilka dakteris. � Taisnību sakot, es būtu vēlējies, lai viņi uztrauktos vairāk. Pirmo reizi aizrakstīju viņiem decembra sākumā � jau pagājis pusotrs mēnesis, ser! Pusotrs mēnesis!

Jā, tik tie�ām! Tas ir briesmīgi, vai nav tiesa? Viņi ir pa�i kūtrākie radī�jumi pasaulē! Domā tikai pa�i par savām ērtībām! Turpretim jūs esat palicis te, Venēcijā � kā burvja vienīgais īstenais draugs! � Vīrelis uz brīdi apklusa. � Tas ir tiesa, pareizi? � viņ� jautāja pavisam citādā balsī. � Viņam nav citu draugu, jūs esat vienīgais?

Nu, vēl ir lords Bairons� � dakteris Greistils iesāka.

Bairons! � vīrelis iebrēcās. � Vai tā var būt? Ak Dievs! Traks, un vēl drau�gos ar lordu Baironu! � Izklausījās, ka viņ� nespēj iz�ķirties, kas ir ļaunāk.

� O, mīļo dakteri Greistil! Man jāuzdod jums simtiem jautājumu! Vai te ir kāda vieta, kur mēs varētu aprunāties zem �etrām acīm?

Viņiem tie�i aiz muguras bija daktera nama sānu durvis, ta�u dakterim �is vīrelis ar katru brīdi nepatika arvien vairāk. Lai cik sirsnīgi dakteris vēlējās palī�dzēt Streind�am un Streind�a draugiem, viņam nebija nekādas vēlē�anās ieaici�nāt �o zelli viesos, tādēļ viņ� tikai nopurpināja, ka viņa kalps esot izgājis izpildīt kādu uzdevumu. Tepat, da�as ielas tālāk, esot maza kafejnīciņa; varbūt viņi va�rētu doties turp?

Vīrelis ar platiem smaidiem pauda savu nedalīto piekri�anu.

Viņi devās uz kafejnīcu. Turp vajadzēja iet gar kanālu. Vīrelis gāja dakterim pa labi roki, kanāla pusē. Viņ� visu laiku runāja, bet dakteris lūkojās apkārt. Kādu- brīd, raudzīdamies ūdenī, viņ� ieraudzīja, ka uz līdzenas vietas parādās vilnis � viens pats vilnis. Jau tas vien bija dīvaini, ta�u viss turpmākais bija vēl pārstei�dzo�āks. Vilnis brāzās uz viņu pusi, pār�ļācās pāri kanāla akmens malai un mainīja izskatu: ūdens pirksti sniecās pēc vīreļa kājām, likās, tie vēlas ieraut viņu kanālā. Sajutis slapjumu, tas izgrūda lāstu un palēca sānis, ta�u, pēc visa sprie��ot, neko neparastu nemanīja; arī dakteris par redzēto nebilda ne vārda.

�ai aukstajā, drēgnajā janvāra dienā mazā kafejnīciņa bija tīkams patvērums. Tā bija silta un piedūmota � varbūt maķenīt patum�a, tomēr tas bija omulīgs pakrēslis. Brūnās sienas un griesti bija nokvēpu�i no vecuma un tabakas dū�miem, ta�u uz tum�ā fona jautri spulgoja vīna pudeles, blāzmoja alvas kausi, spo�i gozējās glazētie māla trauki un spoguļu zeltītie ietvari. Uz akmens plāk��ņu grīdas pie plīts gulēja slapj�, apslincis spaniels. Kad dakteris ar spieķi netī��ām nobrauca tam gar ausi, tas pakratīja galvu un no�ķaudījās.

Man jūs jābrīdina, � dakteris iesāka pēc tam, kad viesmīlis bija atnesis kafiju un brendiju, � ka Venēcijā par misteru Streind�u mel� da�neda�ādas blēņas. Ļaudis apgalvo, ka viņ� saaicinājis pie sevis raganas un uztaisījis sev kalpu no uguns. Gan jau jūs sapratīsit, ka uz �īm aplamībām nav ko klausīties, bet labāk esiet gatavs. Jūs redzēsit, ka viņ� diem�ēl ir pārvērties uz slikto pusi. Būtu muļķīgi izlikties, ka tā nav, � tomēr sirdi viņ� vēl arvien ir tāds pats. Visas viņa lieliskās īpa�ības, visi viņa tikumi nekur nav pazudu�i. Man par to nav ne ma�zāko �aubu.

Ak tā? Bet sakiet, vai tiesa, ka viņ� apēdis savas kurpes? 'Liesa, ka viņ� vai�rākus cilvēkus pārvērtis stiklā un pēc tam apmētājis ar akmeņiem?

Viņ� � apēdis savas kurpes? � dakteris izsaucās. � Kas jums to sastāstījis?

O, daudzi � misis Kendela-BIēra, lords Poups, sers Galahads Denehijs, Anderhilas jaunkundze� � vīrelis nosauca veselu rindu angļu, īru un skotu lēdiju un d�entlmeņu, kuri patlaban uzturējās Venēcijā un tuvīnajās pilsētās.

Dakteris Greistils neko nesaprata. Kā Streind�a draugiem bija ienācis prātā vispirms uzklausīt �os cilvēkus?

Bet vai tad jūs nedzirdējāt, ko es tikko sacīju? Tie�i par tādām nejēdzī�gām blēņām es runāju!

Vīrelis laipni pasmējās:

Pacietību! Pacietību, mīļo dakteri! Mans prāts asuma ziņā atpaliek no jūsējā. Kamēr jūs savu vingrinājāt anatomijas un ķīmijas studijās, mans laisko- jās dīkdienībā. � Un viņ� vēl itin ilgi tark�ķēja par to, ka nekad nav nodevies sistemātiskām mācībām un dzinis izmisumā savus skolotājus, viņam �ai jomā nepavisam neesot dotību.

Tomēr dakteris Greistils vairs ij nepūlējās klausīties. Viņ� domāja. Dakteris ieģidās, ka pirms brī�a vīrelis bija lūdzis, lai viņam ļauj stādīties priek�ā, ta�u kaut kā bija piemirsis to izdarīt. Dakteris jau grasījās apvaicāties pēc sarunu biedra vārda, ta�u piepe�i vīrelis uzdeva jautājumu, kuru izdzirdot dakterim visas citas domas pagaisa no prāta:

Jums laikam ir meita, pareizi?

Lūdzu piedo�anu?

Vīrelis, acīmredzot nospriedis, ka dakteris ir pakurls, to pa�u atkārtoja skaļāk.

Jā, bet� � dakteris gribēja ko sacīt.

Un runā, ka jūs esot viņu aizsūtījis prom no Venēcijas?

Vai tu re? Runā? Kas runā? Kāds manai meitai ar to sakars?

Ā! Bet ziniet, runā, ka viņa aizbraukusi uzreiz pēc tam, kad burvis saju�cis prātā. Tas vedina domāt, ka jūs baidījāties, vai viņ� tai nenodarīs pāri!

Jūs to, jādomā, esat uzzinājis no misis Kendelas-Blēras un tiem pārējiem? � noprasīja dakteris Greistils. � Muļķu bars, nekas vairāk!

O, dro�i vien! Bet jūs ta�u aizsūtījāt meitu prom?

Dakteris neatbildēja.

Vīrelis pie�ķieba galvu vispirms uz vienu, tad uz otru pusi. Viņ� pasmaidīja, itin kā zinādams kādu noslēpumu un grasīdamies ap�ilbināt pasauli, to at�klājot. � Jūs jau laikam zināt, ka Streind�s ir nogalinājis savu sievu?

Ko? � Dakterim aptrūkās vārdu. Tad no viņa mutes izlauzās dīvains smiekliņ�. � Neticu!

O, bet jums jātic gan, � vīrelis pieliecās dakterim tuvāk. Aiz uzbudinājuma viņa acis spīdēja kā pogas. � Tas ir visiem zināms! Kundzes īstais brālis � ļoti cienījams cilvēks � baznīckungs � kāds misters Vudhops � kundzes nāves brīdī bija klāt un visu redzēja pats savām acīm!

Ko redzēja?

Da�neda�ādus aizdomīgus apstākļus. Kundze bija no�āvētā. Viņa bija caurcaurēm noburta un nezināja ne rīta, ne vakara. Un neviens neko nesaprata. Tas viss bija viņas vīra roku darbs. Viņ�, bez �aubām, mēģinās ar maģiskiem paņēmieniem izsprukt no soda, bet to nepieļaus misters Norels, kuru nabaga kundzes bēdīgais liktenis dzen izmisumā, pilnīgā izmisumā! Misters Norels ir cie�i apņēmies saukt Streind�u pie tiesas par visiem viņa noziegumiem.

Dakteris papurināja galvu.

Sakiet, ko sacīdams, es vienalga �iem apmelojumiem neticē�u. Streind�s ir godīgs cilvēks!

O, kā tad! Ta�u nodarbo�anās ar maģiju ir bijusi par postu arī stiprā�kiem prātiem. Ja maģija nonāk nepareizās rokās, tā var iznīcināt visas labās īpa��ības un kāpināt visas ļaunās. Viņ� pretojās savam skolotājam � tik pacietīgam, gudram, cildenam, krietnam�

Citu pēc cita virknēdams apzīmētājus, vīrelis, liekas, bija pilnīgi aizmirsis, ko grasījās sacīt: daktera Greistila caururbjo�ais skatiens bija viņu izsitis no sliedēm.

Dakteris no�ņācās.

Nudien dīvaini, � viņ� lēni bilda. � Jūs apgalvojat, ka jūs atsūtīju�i mistera Streind�a draugi, ta�u piemirsāt man pateikt, kas ir �ie draugi. Nu gan interesanti draugi, kas visās malās klāsta, ka cilvēks ir slepkava.

Vīrelis cieta klusu.

Varbūt jūs atsūtīja sers Volters Pouls?

Nē, � vīrelis svārstīgi atbildēja, � tas nebija sers Volters.

Tad varbūt mistera Streind�a mācekļi? Neatceros, kā viņus sauca.

Neviens neatceras. Viņi ir tik neievērojami, ka viņus nav iespējams pa�turēt prātā.

Vai tie bija viņi?

Nē.

Misters Norels?

Sve�inieks neatbildēja.

Kā jūs sauc? � noprasīja dakteris Greistils.

Vīrelis pagrozīja galvu, ta�u, nopratis, ka no tik tie�i uzdota jautājuma ne�izdosies izvairīties, atbildēja:

Drolaits.

Ho, ho! Tad nu gan atradies soģis! O, jūsu vārdam nudien būs liels svars iepretim godīga cilvēka vārdam, iepretim tam, ko sacīs pa�a hercoga Velingtona burvis! Kristofers Drolaits! Visā Anglijā izdaudzinās melis, zaglis un krāpnieks!

Drolaits piesarka un apvainojies blisināja acis.

Un kur jūsu pa�a gods? � viņ� �ņāca. � Streind�s ir bagātnieks, un jūs esat sataisījies viņam izprecināt savu meitu! Lai nu kas būtu runājis, mīļo dakteri!

Uff! � dakteris dusmīgi nopukstējās un piecēlās kājās. � Es personiski ieradī�os pie katras Veneto angļu ģimenes. Es piekodinā�u, lai neviens ar jums nerunā! Tagad es eju prom, bet es nenovēlē�u jums laburītu! Es no jums neat�vadī�os! � Un, to paziņojis, viņ� nosvieda uz galda da�as monētas un aizsoļoja.

�is sarunas beidzamā daļa bija izskanējusi skaļi un aizkaitināti. Viesmīļi un kafijas dzērēji ziņkārīgi noskatījās uz Drolaitu, kur� palika sē�am vienatnē. Viņ� nogaidīja tik ilgi, līdz bija izredzes nesaskrietics ar dakteri uz ielas, un arī izgāja no kafejnīciņas. Viņam ejot garām, kanāla ūdens uzvedās bezgala ērmoti. Viļņu vāli uzblīda un dzinās viņam pakaļ, lāgu lāgiem tie �āvās uz priek�u un, �ļācolies pāri kanāla malai, uzbruka viņa kājām. Tomēr Drolaits neko nepa�manīja.

Dakteris Greistils savu vārdu turēja. Viņ� apstaigāja visus britu namus Venēcijā un piekodināja ar Drolaitu nerunāt. Drolaitu tas neuztrauca. Viņ� pievērsās kalpiem, viesmīļiem un gondoljeriem. No pieredzes viņ� zināja, ka �ī cilvēces daļa bie�i zina daudz vairāk nekā to saimnieki, un, ja izrādījās, ka viņi nezina vis, nebija liela bēda � Drolaits spēja to vērst par labu, pats kaut ko pastāstī�dams. Itin drīz pulka ļau�u ne�aubījās, ka Streind�s nogalinājis savu sievu, Svētā Marka katedrālē mēģinājis ar varu apprecēt Greistilas jaunkundzi un tas viņam nav izdevies vienīgi tādēļ, ka ieradu�ies austrie�u kareivji; un vēl viņi ar lordu Baironu norunāju�i, ka turpmāk abi turēs kopīgas sievas un mīļākās.

Drolaits par Streind�u melsa visu, kas vien viņam ienāca prātā, ta�u izgudro�tājs viņ� bija vāj�, tādēļ ar prieku pieķērās katrai baumu kripatai, katram do�mas galiņam viņa ziņu avotu prātos.

Kāds gondoljers iepazīstināja viņu ar koloniālpre�u tirgotāja Segati sievu Mariannu � Bairona mīļāko. Drolaits ar tulka starpniecību apbēra viņu ar kom�plimentiem un atklāja skandalozus noslēpumus par Londonas smalkajām dā�mām, kuras, kā viņ� apgalvoja, neesot ne pustik daiļas kā Marianna Segati. Viņa savuties pastāstīja, ka, ja varot ticēt lordam Baironam, Streind�s neizejot no istabas, dzerot vīnu un brendiju un skaitot buramvārdus. Tas nebija necik inte�resanti, ta�u Marianna piemetināja to mazumu, ko viņa zināja par burvi no Bairona poēmas: kā tas brāļojas ar ļauniem gariem un stājas pretī ir dieviem, ir cilvēcei. Drolaits neminstinādamies pievienoja �īs izdomas savam melu klāstam.

Tomēr Venēcijā bija viens cilvēks, pēc kura vaļsirdības Drolaits jo īpa�i tī�koja, � �is cilvēks bija Frenks. Daktera Greistila sirdīgos vārdus viņ� bija ņēmis ļaunā un drīz vien izlēmis, ka labākā atriebe būtu pamudināt kādu no viņa saimes ļaudīm uz nodevību. Tā nu Drolaits aizrakstīja Frenkam, uzaicinādams viņu uz vīna pagrabiņu San Polo apkaimē, � un pats mazliet izbrīnījās, kad Frenks piekrita.

Norunātajā stundā Frenks bija klāt. Drolaits pasūtināja krūku skāņa sarkan�vīna un pielēja abu glāzes pilnas.

Frenk? � viņ� liegā, iejūtīgā balsī uzņēma valodas. � Es pirms da�ām dienām runāju ar tavu saimnieku � tu jau dro�i vien zini. Liekas, viņ� ir visai ne�petns ve�uks. Cerams, tu, pie viņa dzīvodams, nejūties slikti? Es par to iemi�nējos tikai tāpēc, ka labs mans draugs � viņu sauc Laselzs � pavisam nesen sūdzējās, cik Londonā esot grūti atrast krietnus kalpus un, ja kāds palīdzē�ot viņam uziet labu sulaini, viņ� bū�ot gatavs samaksāt gandrīz jebkādu summu.

Ak tā! � atsaucās Frenks.

Kā tu domā, Frenk, vai tev patiktu dzīvot Londonā?

Frenks domīgi zīmēja uz galda riņķus ar izliju�u vīnu. � Varbūt, � viņ� atbildēja.

Redzi, � Drolaits dedzīgi turpināja, � ja tu man mazulietiņ izlīdzētu, tad es varētu pastāstīt savam draugam, cik tu esi pakalpīgs, un viņ� uzreiz sa�prastu, ka tu esi tie�i tas cilvēks, kur� viņam vajadzīgs!

Kā jums vajag izlīdzēt? � Frenks jautāja.

Ā, tas viens darbiņ� ir pavisam vienkār�s � nav nekā vienkār�āka! Tik�līdz es tev pastāstī�u, tu ar vislielāko prieku to izdarīsi � tu to izdarītu pat bez atlīdzības. Saproti, Frenk, man bail, ka ar tavu saimnieku un viņa meitu drīz var notikt kaut kas briesmīgs. Burvis tur uz viņiem briesmīgi ļaunu prātu. Es mē�ģināju tavu saimnieku brīdināt, bet viņ� savā stūrgalvībā negribēja klausīties. Man naktīs nenāk miegs, par to domājot � nolāpīts, kāds es esmu nejēga, ka nepratu izteikties. Bet viņi tev uzticas, Frenk. Tu varētu pāris rei�u ieminēties � ne saimniekam, labāk viņa māsai vai meitai � par to, kāds ļaundaris ir Streind�s, un tad viņi kļūtu modri. � Pēc tam Drolaits pastāstīja par Arabellas Strein- d�as noslepkavo�anu un Streind�a�Bairona paktu par sievu kopību.

Frenks apdomīgi palocīja galvu.

Mums jābūt piesardzīgiem, �is burvis var pastrādāt jebko, � Drolaits klāstīja. � Visus pārējos viņ� uzpircis ar saviem meliem un viltu � jo sevi�ķi tavu saimnieku. Tāpēc mums ar tevi par katru cenu jāievāc ziņas, lai mēs varētu atklāt pasaulei viņa nekrietnos nodomus. Frenk, saki, vai tev prātā nav palicis kāds zīmīgs vārds, kas burvim neviļus pasprucis, vai kaut kas nav modinājis tavas aizdomas?

Hm, tagad, kad jūs tā sakāt� � Frenks pakasīja pakausi. � Ir viena lieta�

Tie�ām?

Es nevienam par to neesmu teicis. Pat saimniekam nestāstīju.

Teicami! � Drolaits smaidīja.

Tikai es lāgā nepratī�u izstāstīt. Būs labāk, ja es jums parādī�u.

O, protams, protams! Kurp jādodas?

Tikai jāiziet ārā. No �ejienes varēs redzēt.

Frenks un Drolaits izgāja no tavernas, un Drolaits sāka lūkoties apkārt. Viņ� redzēja pavisam parastu Venēcijas skatu. Tie�i priek�ā bija kanāls, otrā krastā � rūsgana baznīca. Pie kādām vaļējām durvīm kalpone plūca balo�us, zemē pelē�cīgi bālganā lokā krita netīras spalvas. Visur juku jukumis jaucās ēkas, skulp�tūras, veļas auklas un puķu podi, bet tālumā augstu gaisos slējās Tumsības gludais vaigs.

Hm, laikam no �ejienes tomēr nevar saskatīt, � atzinās Frenks. � Mājas ir priek�ā. Paejiet pāris soļus uz priek�u, tad ļoti labi būs redzams.

Drolaits paspēra da�us soļus.

Te? � viņ� jautāja, joprojām skatīdamies apkārt.

� Jā, tie�i tur, � Frenks atsaucās � un iegrūda viņu kanālā.

Atskanēja pamatīgs plunk�ķis.

Frenks vēl mazliet pakavējās turpat, lai izkliegtu da�as vērtējo�as piezīmes par Drolaita raksturu un paradumiem, nosaukdams viņu par melīgu, zaglīgu blēdi, par zemisku suni, par riebīgu, gļēvulīgu nelieti, par �ūsku un par cūku. Frenks visnotaļ atviegloja sirdi, ta�u Drolaitam �ie novērojumi laikam gan aiz�gāja gar ausīm � viņ� atradās zem ūdens un tos nedzirdēja.

Ūdens uzbruka viņam ar lielu niknumu, sadzeldams malu maliņas un pavisam aizsizdams elpu. Viņ� krita duļķainās dzīlēs. Drolaits neprata peldēt un bija pār�liecināts, ka noslīks, ta�u jau pēc da�ām sekundēm stipra straume sagrāba viņu un lielā ātrumā aizrāva prom. Kā nu gadījās, kā ne, bet ūdens strāvas laiku pa laikam iznesa viņu virspusē, un Drolaitam izdevās iekampt pa malkam gaisa. Mirklis pēc mirkļa aizritēja galējās �ausmās, viņ� pilnīgi neko nespēja darīt, lai izglābtos. Reiz brāzma pameta viņu aug�up, un Drolaits paspēja ieraudzīt sau�lainu kanālmalu (vieta viņam nebija pazīstama); viņ� pamanīja, kā pret akme�ņiem triecas balts, putās sakults ūdens, kā tas gā�as virsū namiem un cilvēkiem; pamanīja izbīli cilvēku sejās. Drolaits noģida, ka nav iznests jūrā, kā bija baidījies, tomēr pat tagad viņam nekļuva skaidrs, ka �ī straume nekādā ziņā nav dabiska. Brī�am tā viņu sparīgi rāva kaut kur prom; brī�am viss sajuka, un Drolaits ne��aubījās, ka gals klāt. Tad uzreiz �ķita, ka viņ� ūdenim apnicis: strāva vienā mir�klī apstājās un izmeta viņu uz kaut kādām akmens kāpnēm: viņ� nomanīja vienīgi kaut kādas ēkas un aukstumu.

Drebēdams pie visām miesām un rīstīdamies, Drolaits kampa gaisu, un, tik�līdz kaut cik atguva elpu, tā uzreiz pārlaida pār lūpu lielu daudzumu auksta sālsūdens. Fēc tam viņ� ilgu laiku glu�i vienkār�i gulēja, acis aizvēris: tā cilvēks varētu dusēt pie sirdsmīļotās krūts. Prātā nebija itin nevienas domas, ļa viņ� vispār kaut ko vēl gribēja, tad varbūt vienīgi palikt guļus un nekad necelties. Daudz, daudz vēlāk viņ� atģida, pirmkārt, ka �ie akmeņi dro�i vien ir ļoti ne�tīri, un otrkārt, ka viņ� ir briesmīgi nosalis. Viņ� sāka prātot, kāpēc ir tik kluss un neviens nenāk viņu glābt.

Tad pieslējās sēdus un atvēra acis.

Visapkārt bija tumsa. Varbūt viņ� bija izmests kādā tunelī? Pagrabā? Var�būt pazemē? Lai kā arī būtu, vienalga viss bija ļoti briesmīgi, jo viņam nebija ne mazākā priek�stata, kā viņ� te nokļuvis un kā tiks laukā. Pēc mirkļa vaigu skāra dzestra vēja dvesma, viņ� pacēla galvu un ieraudzīja baltas, ziemīgas zvaig�znes. Nakts!

� Nē, nē, nē! � viņ� ievaimanājās, tad �ņukstēdams atkal noslīga uz ka�nālmalas akmeņiem.

Apkārtējie nami bija tum�i un pilnīgi mēmi. Vienīgās dzīvās, spo�ās būtnes bija zvaigznes debesīs. Zvaigznāji Drolaitam atgādināja milzīgus, mirdzīgus burtus � nepazīstama alfabēta rakstu zīmes. Kas zina, varbūt burvis pārvērtis zvaigznes par burtiem un ar tiem uzrakstījis viņam zavestu. Lai kurp viņ� pa�lūkojās, bija tikai melnā Nakts, zvaigznes un klusums. Nekur logos nebija gais�mas, un, ja tas, ko Drolaits bija dzirdējis, tie�ām bija patiesība, nevienā no �iem namiem nebija iedzīvotāju � ja nu vienīgi kaut kur glūnēja burvis.

Viņ� milzīgi negribīgi piecēlās kājās un pārlaida skatienu apkaimei. Lidzās bija neliels tiltiņ�. Aiz tā starp augstiem, tum�iem namu mūriem tumsā nozuda ieliņa. Vai nu jādodas turp, vai jāiet pa ietvi gar kanālu. Ūdeņus klāja zvaig�ņu apkala, tas izskatījās ārkārtīgi spokains un draudīgs. Drolaits iz�ķīrās par mazo ieliņu un tumsu.

Viņ� �ķērsoja tiltiņu un iegāja starp namiem. Ieliņa gandrīz tūlīt pat izveda laukumā. No tā uz visām pusēm veda vairākas citas ieliņas. Kurp lai dodas? Iztēle uzzīmēja visas melnās ēnas, kurām vajadzēs iet garām, visas mēmās durvjailas. Un ja nu viņ� nekad no �ejienes neizkļūs? No bailēm kļuva nelabi ap dū�u.

Laukuma malā slējās baznīca. Pat zvaig�ņu blāvajā gaismā tās fasāde likās gigantiska, uzblīdusi no kolonnām un spuraina no statujām. Eņģeļi, izpletu�i spārnus, turēja pie lūpām bazūnes; zem akmens baldahīna rokas pretī stiepa kāda krēslaina figūra; no tum�ām arkām uz Drolaitu raudzījās aklas acis.

"Kā es varu būt dro�s, ka tur neslēpjas burvis?" viņ� domāja, tad ņēmās pēc kārtas apskatīt visus melnos tēlus, lai pārliecinātos, ka neviens no tiem nav D�o�natans Streind�s. Reiz sācis, viņ� vairs nespēja mest mieru: likās, tiklīdz viņ� uz brīdi novērsīs acis, tēli mainīsies. Kad viņam jau gandrīz bija izdevies sev iegal�vot, ka var dro�i pagriezt baznīcai muguru un iet prom, skatiens aiz kaut kā aizķērās � aiz tikko jau�ami citādas tumsas kādā durvjailā. Viņ� ieskatījās uz�manīgāk. Uz pakāpieniem kāds gulēja. Cilvēks. Izstiepies kņūpus uz akme�ņiem itin kā paģībis, rokas sakrustojis uz pakau�a.

Drolaits brīdi � ak, bet likās, paiet vesela mū�ība! � gaidīja, kas notiks tālāk.

Nekas nenotika.

Tad zibens ātrumā nāca atskārta: burvis ir miris! Laikam trakuma lēkmē padarījis sev galu! Drolaitu pārņēma milzīgs prieks un atvieglojums, un viņ� savā jūsmībā skaļi iesmējās. Mēmajā klusumā �ie smiekli izklausījās savādi. Durvjailā gulo�ais pat nepakustējās. Drolaits lēnām gāja tuvāk, līdz jau bija noliecies pār saļimu�o. Elpas vilcieni nebija dzirdami. Ak, kāpēc viņam nebija spieķa, varētu �o pabakstīt.

Piepe�i un bez brīdinājuma cilvēks pagriezās uz muguras.

Drolaits pārbīlī ievēk�ķējās.

Klusums. Tad Streind�s no�ukstēja:

Es tevi pazīstu!

Drolaits lūkoja iesmieties. Viņ� alla� smējās, lai apremdinātu savus upurus. Smiekli ta�u iedarbojas nomierino�i, vai tad ne? Būsim draugi, un tā tālāk. Tomēr viņam no mutes izlaudzās vienīgi kluss kvieciens.

Streind�s piecēlās un piegāja Drolaitam klāt. Tas kāpās atmuguriski. Zvaig��ņu gaismā burvja seja bija labāk saskatāma. Drolaits sāka sazīmēt pazīstamus vaibstus. Streind�a kājas bija basas. Svārki un krekls bija vaļā, bija redzams, ka burvis vairākas dienas nav skuvies.

Es tevi pazīstu, � Streind�s vēlreiz �ukstēja. � Tu esi� Tu esi� � Viņ� ar pirkstu galiem zīmēja gaisā kaut kādas maģiskas zīmes. � Tu esi I.eikrota!

Kas? Leikro� � Drolaits atkārtoja.

Tu esi Vakara Vilks! Tu medī cilvēkus! Tavs tēvs bija hiēna un māte � lauvene! Tev ir lauvas rumpis un �ķelti nagi! Tu nespēj atskatīties pār plecu. Tev ir tikai viens gar� zobs un nav aukslēju, bet tu spēj pieņemt cilvēka izskatu un ar cilvēka balsi aizvilināt |audis sev līdzi!

Nē, nē! � Drolaits kunkstēja. Viņ� gribēja turpināt, gribēja apgalvot, ka nepavisam nav tāds, Streind�s ārkārtīgi alojas, ta�u mute bija pārāk izkaltusi un �ļaugana, viņ� vairs nespēja izrunāt vārdus.

Bet tagad, � Streind�s vienā mierā paziņoja, � es tev atdo�u tavu īsto izskatu. � Viņ� pacēla rokas: � Abrakadabra!

Drolaits nogāzās gar zemi, nelabā balsī kliegdams, toties Streind�am uznāca tik lieli smiekli � drausmīgi, ārprātīgi smiekli �, ka viņ� nespēja noturēties kājās un salīcis ģeņģerēja pa laukumu.

Pēdīgi viena pārbīlis un otra jautrība atlaidās; Drolaits atģida, ka tomēr nav pārs'ērsts par �au�alīgu, murgainu radību, un Streind�s nomierinājās, pat kļuva itin bargs.

l.eikrota, � viņ� �ukstēja. � Piecelies!

Drolaits, vēl arvien kunkstēdams, uzslējās kājās.

Leikrota, kāpēc tu �e ieradies? Nē, pagaidi! Es pats zinu, � Streind�s uz�sita knipi. � Es tevi �urp atvedu. Leikrota, atbildi man: kāpēc tu mani izspiego? Vai es jelkad esmu darījis ko slepenu? Kāpēc tu neatnāci pie manis un nepa�jautāji, ko gribēji zināt? Es būtu tev visu pastāstījis.

Viņi lika man tā darīt. Laseizs un Norels. Laseizs samaksāja manus parā�dus, un es tiku ārā no Karaļa sola cietuma.1 Es vienmēr esmu bijis jūsu draugs, � Drolaits sadurstījās; maz ticams, ka pat trakais spētu noticēt tādiem meliem.

Streind�s pacēla galvu, it kā spivi noskatīdamies uz Drolaitu, ta�u viņa vaib�sti Tumsībā nebija saskatāmi.

Leikrota, es biju traks! � viņ� sēca. � Vai viņi tev pateica? Jā, tā tie�ām bija. Es biju traks un atkal tāds kļū�u. Bet, kop� tu ieradies �ajā pilsētā, es vairs neesmu� es neesmu izmantojis da�as burvestības, lai, tevi sastopot, būtu pie pilna prāta. Kā agrāk. Lai es tevi pazītu un zinātu, kas man tev jāpasaka. Es Tum�sībā esmu daudz uzzinājis, Leikrota, un klausies, kas man zināms: viens pats es to nespē�u. Es atgādāju tevi �urp, lai tu man palīdzētu.

Vai tie�ām! Cik jauki! Es darī�u visu! Paldies! Paldies! � Ta�u, jau �os vārdus sacīdams, Drolaits prātoja par to, cik ilgi Streind�s grasās viņu �e turēt; tā viņa domas pievērsās ūdenim.

Kā� Kā tur bija� � Likās, Streind�s īsti nespēj sakopot domas. Viņ� vē- zēja rokas pa gaisu. � Kā sauc Poula sievu?

Lēdija Poula?

Jā, bet� kāds bija viņas meitas uzvārds?

Emma Vintertone?

Jā, pareizi. Emma Vintertone. Kur viņa ir?

Viņu nosūtīja uz Jork�īru un ielika trakonamā. Tas ir liels noslēpums, bet man izdevās izdibināt. Karaļa sola cietumā es iepazinos ar vienu vīru, kura dēla sirdspuķīte �uj mantijas, un viņa visu zināja, tāpēc ka �uj lēdijai Poulai drēbes, � Jork�īrā ir ļoti auksti. Tas nosaukums sākas ar Stār� � es gribēju

' Cietums, kurā Drolaitu par parādiem ieslodzīja 1814. gada novembrī.

teikt, trakomājas nosaukums, nevis Jork�īras. Pagaidiet! Es jums pateik�u! Zvēru, es zinu! Stārkros-hola!

Stārkrosa? Esmu �o nosaukumu dzirdējis.

Jā, jā, zināms! Tās saimnieks ir jūsu draugs. Viņ� agrāk bija burvis Ņū- kāslā vai Jorkā, kādā no tām ziemeļu pilsētām, � es tikai neatceros, kā viņu sauca. Liekas, misters Norels viņam kaut kā sagandēja dzīvi � varbūt ari ne reizi vien. Tāpēc, kad lēdija Poula zaudēja prātu, �aildermass nolēma kaut cik izlīdzināt pāridarījumu un iegalvoja seram Volteram, ka viņ� ir uzticams tra�konama uzraugs.

Iestājās klusums. "Vai Streind�s kaut ko no tā saprata?" prātoja Drolaits. Tad burvis ierunājās:

Emma Vintertone nav jukusi, lai gan tā izskatās. Pie visa vainīgs Norels. Viņ� pats nespēja uzmodināt lēdiju no miroņiem un izsauca elfu, bet par atlī�dzību atdeva elfam visas tiesības uz lēdiju Poulu. Tas pats elfs mēģināja aizvilt Anglijas karali un ir apbūris vēl vismaz divus viņa majestātes pavalstniekus; viena no viņiem ir mana sieva! � Brīdi klusējis, viņ� runāja tālāk. � Tavs pir�mais uzdevums, Leikrota, ir pastāstīt to, ko es tev tikko teicu, D�onam �ail�dermasam un nodot viņam �o!

Streind�s kaut ko izņēma no svārku kabatas un iedeva Drolaitam. Tā bija maza lādīte, līdzīga tabakdozei, vienīgi mazliet garenāka un �aurāka nekā lielais vairums tabakdo�u. Drolaits iebāza to kabatā.

Streind�s smagi nopūtās. Likās, pienākums runāt sakarīgi viņam prasa pār�lieku daudz spēka.

Otrs uzdevums� Tavs otrais uzdevums ir nodot ziņu visiem Anglijas burvjiem. Vai tu saproti, ko es saku?

O, jā! Bet�

Ko � bet?

Bet viens vien ir.

Kas ir viens?

Ir tikai viens burvis, ser. Jūs esat �eit, tātad iznāk, ka Anglijā ir palicis tikai viens burvis.

Streind�s, liekas, pārdomāja �o izteikumu.

Mani mācekļi, � viņ� atbildēja. � Mani mācekli ir burvji. Visi, kas jeb�kad ir vēlēju�ies kļūt par Norela mācekļiem, ir burvji. �aildermass. Segunds.

Hanifūts. Tie, kas pasūtina maģijas �urnālus. Agrāko burvju biedrību locekļi. Simtiem! Varbūt pat tūksto�iem! Norels viņus noliedza, Norels viņus apklusi�nāja, bet viņi vienalga ir burvji. Pasaki viņiem� � Streind�s pārlaida plaukstu pār pieri un vairākas reizes dziļi ievillka elpu. � Koki runā ar akmeņiem; ak�meņi runā ar ūdeņiem. Tas nav tik grūti, kā mēs domājām. Pasaki viņiem, kas rakstīts debesīs. Saki, lai viņi uzrunā lietu! Visi senie D�ona Askglāsa sabied�rotie nekur nav pazudu�i. Es sūtī�u vēstne�us, lai tie akmeņiem, debesīm un lietum atgādinātu senos solījumus. Pasaki� � Ta�u Streind�s atkal nespēja atrast īstos vārdus. Viņ� vilka gaisā kaut kādas zīmes. � Es nespēju to izteikt, � viņ� sacīja. � Leikrota, vai tu saproti?

Jā. O, jā! � atsaucās Drolaits, kaut arī ne mazākajā mērā neapjēdza, par ko Streind�s runā.

Labi. Tad atkārto, ko es tev liku viņiem pateikt. Atkārto manu vēsti!

Drolaits paklausīja. Gadu gadiem vācis un atstāstījis neģēlīgas baumas par

saviem paziņām, viņ� bija labi iepraties paturēt prātā vārdus un faktus. Pirmo vēsti viņ� atkārtoja pilnīgi precīzi, ta�u no otrās pāri bija paliku�i tikai pāris kropli teikumi par burvjiem, kas stāv lietū un skatās uz akmeņiem.

Es tev parādī�u, � noteica Streind�s, � un tad tu sapratīsi. Leikrota, ja tu izpildīsi �os trīs uzdevumus, es ļau�u tev aiziet sveikā un neatrieb�os. Es tev neko nedarī�u. Nodod �īs trīs vēstis, un vari atsākt savas naksnīgās medības, vari atkal ķest rīklē cilvēkus.

Pateicos! Pateicos! � Drolaits aizgūtnēm tencināja, ta�u drīz viņu pār�ņēma baiga atskārta. � Trīs! Bet, ser, jūs man pateicāt tikai divas vēstis!

Trīs vēstis, Leikrota, � Streind�s gurdi atkārtoja. � Tev jānodod trīs vēstis.

Jā, bet tre�o jūs man nepateicāt!

Streind�s neko neatbildēja. Kaut ko sev zem deguna murminādams, viņ� aizgriezās.

Par spīti tam, cik Drolaits bija pārbijies, viņam ārkārtīgi gribējās sagrābt burvi aiz �upra un krietni sapurināt. Viņ� būtu tā darījis, ja vien cerētu, ka no tā būs kāda jēga. Aiz �ēluma pa�am pret sevi viņam sāka birt asaras. Viņ� neizpildīs tre�o uzdevumu, un Streind�s viņu nogalinās, kaut arī tā nebūs viņa vaina!

Leikrota! � Streind�s pēk�ņi pagriezās atpakaļ. � Es gribu dzert! Atnes man ūdeni!

Drolaits paskatījās apkārt. Laukuma vidū bija aka. Viņ� steidzās pie tās un uzgāja vecu, briesmīgu dzelzs kausu, kas sarūsēju�ā ķēdē bija pieķēdēts pie akmeņiem. Pastūmis malā akas vāku, viņ� izvilka ūdens spaini un iemērca tajā kausu. Viņam derdzās tam pieskarties. Dīvainā kārtā pēc visa, kas �odien ar viņu bija noticis, visvairāk viņam riebās �is dzelzs kauss. Viņ� visu mū�u bija mīlējis skaistas lietas, bet tagad apkārt bija vienas vienīgas �ausmas. Pie visa vainīgs burvis! Kā viņ� to ienīda!

Ser? Burvja kungs? � viņ� pasauca. � Ja gribat padzerties, jums būs jā�nāk �urp, � un paskaidrodams parādīja ķēdi.

Streind�s pienāca viņam klāt, ta�u sniegto kausu nepaņēma, toties izvilka no kabatas mazu pudelīti. To viņ� iedeva Drolaitam.

Iepilini ūdenī se�us pilienus! � viņ� pavēlēja.

Drolaits izvilka korķīti. Rokas tik briesmīgi trīcēja, ka viņ� baidījās, vai viss neizlīs zemē. Streind�s nelikās manām; Drolaits iekratīja ūdenī vairākus pilienus.

Streind�s paņēma kausu un izdzēra ūdeni. Kauss izkrita viņam 110 rokām. Drolaits noskārta � kā, viņam pa�am nebija skaidrs, � ka burvis ir kļuvis ci�tāds. Uz zvaig�ņoto debesu fona bija redzams, kā viņa stāvs sagumst, galva no�karas. Varbūt viņ� ir piedzēries, Drolaitam ienāca prātā. Bet vai tad cilvēks var apreibt no pāris pilieniem? Turklāt viņ� neoda pēc stipriem dzērieniem; viņ� oda kā cilvēks, kas vairākas nedēļas nav mazgājies un mainījis veļu; vēl bija arī kāda cita smaka � tā bija uzradusies pirms mirkļa � vecuma un pussimt kaķu smaka.

Drolaitam ap dū�u kļuva savādi. �āda sajūta viņam agrāk bija brī�os, kad teju, teju vajadzēja iedarboties burvestībai. Visapkārt it kā atvērās neredzamas dur�vis; no liela tāluma pūta vēji, kas sev līdzi nesa me�u, tīreļu 1111 purvu smar�as. Ne sauktas, ne aicinātas prātā uzpeldēja da�ādas ainas. Nami viņam apkārt vairs nebija tuk�i. Likās, tiem vairs nav sienu, viņ� redzēja, kas ir to iek�ienē. Katrā tum�ajā telpā bija � ne glu�i cilvēks � kāda Būtne, kāds Sens Gars. Vienā istabā bija Uguns, citā � Akmens; vēl citās � I.ietusgāze, Putnu bars, Kalna Nogāze; kaut kur bija Mazs Radījums ar tum�ām un dzalkstīgām acīm; un vēl, un vēl�

Kas viņi ir? � Drolaits apstulbis �ukstēja. Viņ� pamanīja, ka mati uz galvas saslēju�ies stāvus kā elektrizēti. Pēc tam viņu pārņēma jauna, tikpat dī�vaina sajūta: itin kā viņ� kristu, ta�u reizē stāvētu kājās. Laikam kri�us krita viņa prāts.

Viņam �ķita, ka viņ� stāv kāda Anglijas kalna nogāzē. Lija lietus; ūdens strā�vas gaisā locījās kā baigi rēgi. Viņ� salija un sadila, izstīdzēja kā lietus �alts. Lietus aizskaloja visas domas, aizskaloja atmiņas, visu, kas labs un kas ļauns. Viņ� aiz�mirsa, kā viņu sauc. Viss aizplūda prom kā dubļi no akmens vaiga. Lietus atdeva viņam savas domas un atmiņas. Sudrabotas ūdens svēdras audās nokalnē kā smalkas me�ģīnes, kā rokā asinsvadi. Aizmirsis, kas viņ� ir, kas reiz bijis, viņ� pār�tapa lietus svēdrās, līdz ar lietu krita zemē.

Viņ� atģidās guļam zem zemes, zem Anglijas. Bija aizritēju�i laiku laiki; viņā sūcās aukstums un lietus; viņā kustējās akmeņi. Klusumā un Tumsā viņ� mil�a. Viņ� kļuva zeme; kļuva Anglija. Lejup palūkojās zvaigzne, tā viņu uzrunāja. Ak�mens iztaujāja viņu, un viņ� tam atbildēja akmens valodā. Viņam pie sāniem lī�u lo�us meta upe; starp pirkstiem riesās kalni. Viņ� atvēra muti un izelpoja pavasari�

Viņ� atģidās ziemā, iespriests tum�a me�a biezoknī. Mū�īgi koki, tum�i pīlāri, starp kuriem sniecas baltas, ziemīgas gaismas strēles. Viņ� palūkojās lejup. Viņam cauri auga dzieti; tie stiepās aug�up cauri viņa augumam, viņa rokām un kājām. Plaksti vairs nevērās ciet, tiem cauri zarojās zari. Ausīs �audījās kukaiņi; mutē tīklus auda zirnekļi. Viņ� apjauta, ka gadu gaitā saaudzis ar me�u. Viņ� me�u pazina, un me�s pazina viņu. Vairs nebija iz�ķirams, kas bija me�s un kas cilvēks.

Viss bija kluss. Sniga. Viņ� iekliedzās�

Melna tumsa.

Drolaits nāca pie atmaņas, itin kā iznirdams no tum�u ūdeņu dzelmes. Kas viņu atsvabinājis � Streind�s, me�s, vai varbūt pati Anglija �, to viņ� nezināja, ta�u, juzdams tā otrā nicību, vienā rāvienā atguva pats savu prātu. Senie Gari atkāpās. Viņa domas un jūtas saruka un atkal bija cilvēciskas. Atminoties pie�dzīvoto, uzmācās reiboņi un nelabums. Viņ� skatījās uz savām rokām un berzēja tās vietas, kur cauri bija dzinu�ies koki. Likās, viņ� atkal ir vesels, bet au! sāpēja visas maliņas. Viņ� iekunkstējās un paskatījās apkārt, meklēdams Streind�u.

Burvis tupēja mazliet tālāk; sakņupis pie mūra, viņ� bubināja burvestības. Piesita pie sienas: akmens uzburba, mainīja apveidu, pārtapa krauklī; krauklis ieplēta spārnus un, skaļi nokārcies, aizlaidās pretim naksnīgajām debesīm. Burvis vēlreiz piesita pie mūra: vēl viens krauklis izlauzās no akmeņiem un aiz�lidoja gaisos. Tad vēl viens, un vēl, un vēl; cits pēc cita putni �ķīlās un aiztrau- cās, līdz zvaigznes aizsedza melni spārni.

Streind�s pacēla roku, lai piesistu vēlreiz�

Burvja kungs, � Drolaits izdvesa, � jūs man nepateicāt, kāda ir tre�ā vēsts.

Streind�s atskatījās. Negaidot viņ� sagrāba Drolaitu aiz svārkiem un pie�vilka klāt. Drolaitam sejā sitās Streind�a nelabi smirdo�ā elpa, un viņ� pirmo reizi saskatīja tā seju. Zvaigznes apmirdzēja spīvas, me�onīgas acis, kurās vairs nebija ne miņas no cilvēka saprāta.

Pasaki Norelam, ka es nāku! � Streind�s sēca. � Un tagad ej prom!

Tas nebija jāatkārto divreiz. Drolaits aizmetās tumsā. Liekas, kraukļi dzinās viņam pakaļ. Viņ� neko neredzēja, bet juta to spārnu �vīkstoņu un pu�u �ķeltā gaisa brāzmas. Tiltiņa vidū viņ� piepe�i ievēlās �ilbino�ā gaismā. Mirklī apkārt sāka dziedāt putni, skanēja ļau�u �alas. Cilvēki nāca un gāja savās dieni�ķajās gaitās. Nekādas baigas maģijas � �ī bija brīni�ķīgā, skaistā ikdienas pasaule.

Drolaita drānas vēl aizvien bija caurcaurēm slapjas no jūras ūdens, un ārā valdīja spīvs aukstums. �o pilsētas daļu viņ� nepazina. Neviens nepiedāvāja pa�līdzību, un viņ� ilgi klīda apkārt, apmaldījies un pārguris. Vispēdīgi viņ� izgāja pazīstamā laukumā un spēja atrast ceļu uz pieticīgo tavernu, kurā bija noīrējis istabu. Tur nonācis, Drolaits no spēku zuduma trīcēja pie visām miesām. Viņ� nometa drānas un, cik nu iespēdams, noskaloja sāli. Tad iekrita �aurajā gultelē.

Divas dienas viņ� nogulēja, kaisdams drudzī. Viņa sapņos bija pārpārēm vār�diem neaprakstāmu lietu, Tumsība, Maģija un Ilgi, Salti Zemes Laikmeti, un viņ� visu laiku baidījās, ka pamodies atkal būs zem zemes virsus vai ziemi�ķa me�a saknēs.

Tre�ās dienas vidū viņam pietika spēka piecelties un aiziet uz ostu. Tur viņ� uzmeklēja angļu kuģi, kas devās uz Portsmutu, un parādīja kapteinim Laselza iedotās vēstules, kurās divi slavenākie Eiropas baņķieri ar parakstu bija aplie�cināju�i solījumu samaksāt lielu naudu kuģim, kas aizvedīs viņu uz Angliju.

Piektajā dienā viņ� jau bija uz klāja un kuģoja atpakaļ.

Pār Londonu slīga plāna, salta migla, kas � vismaz tā likās Stīvenam � izsmē�jīgi atgādināja lieso, salto dzīvi, ko viņ� dzīvoja. Pēdējās dienās burvekļu slogs nospieda viņu vēl smagāk nekā agrāk. Prieks, simpātijas un miers vairs nemē�dza viņu apciemot. Līdz maģijas vālos tītajai sirdij spēja izlauzties vienīgi pa�as spīvākās jūtas � dusmas, vil�anās un sarūgtinājums. Arvien dziļāka kļuva at�sve�inātības plaisma, kas no�ķīra viņu no viņa angļu draugiem. Kaut d�entl�menis ar matiem kā dzelk�ņa pūkas bija viņa ļaunais ģēnijs, kad tas runāja par angļu lepnību un di�ību, Stīvenam vairs nebija, ko bilst pretī. Pat skumjā "Zu�dusī cerība" reizēm likās ilgots patvērums no angļu uzpūtības un nenovīdības; tur Stīvenam vismaz nevajadzēja atvainoties par to, kāds viņ� ir; tā bija vienīgā vieta, kur pret viņu izturējās kā pret gaidītu viesi.

�ai ziemas dienā Stivens bija aizgājis uz sera Voltera Poula stalli turpat Hārlij- strītā. Sers Volters pavisam nesen bija nopircis divus ļoti smalkus dzinējsuņus � par lielu prieku saimes ļaudīm, kuri nu labu daļu dienas slaistījās pa stalli, apbrīnodami suņus un katrs pēc sava gudrības un sapra�anas mēra tērgādami par to, cik spējīgi tie izrādīsies medībās. Stīvens zināja, ka �o nelāgo para�u vaja�dzētu izskaust, ta�u izrādījās, ka patiesībā viņam viena alga. �odien, kad sulai�nis Roberts uzaicināja viņu aiziet un paskatīties uz suņiem, Stīvenam ne prātā nenāca viņu norāt; nē, viņ� uzlika cepuri, apvilka svārkus un gāja līdzi. Tā nu viņ� stāvēja, nolūkodamies, kā Roberts kopā ar zirgu pui�iem ņemas ap suņiem, juzdamies tā, it kā atrastos aiz bieza un netīra stikla rūts.

Te pēk�ņi visi atlieca muguras un barā izgāja no staļļa. Stīvens nodrebinā- jās. Pieredze bija viņu mācījusi, ka tik nedabiska uzve�anās alla� vēsta, ka tūdaļ parādīsies d�entlmenis ar matiem kā dzelk�ņa pūkas.

Un tad jau viņ� bija klāt. �aurajā, tum�ajā stallī uzreiz kļuva gai�s no sudra�boto matu mirdzuma, no zilo acu mestajiem zib�ņiem un zaļo svārku ko�uma; viņ� jau visā galvā runāja un smējās, ne mirkli ne�aubīdamies, ka Stīvens par �o tik�anos ir tikpat priecīgs. Par suņiem viņ� bija tādā pa�ā stāvā sajūsmā kā pirmīt kalpi, un mudināja Stīvenu tos apbrīnot kopā. Viņ� runāja ar tiem suņu valodā, un suņi, jautri riedami, slējās pakaļkājās; izskatījās, ka �is sve�ais cilvēks viņiem ir mīļāks nekā jebkur� no tiem, kurus viņi līdz �im bija sastapu�i.

� Man prātā nāk kāds 1413. gada notikums, � d�entlmenis runāja, � kad es ierados dienvidos, lai apciemotu jauno Dienvidanglijas karali. �is karalis, laipns un dro�sirdīgs cilvēks, stādīja mani priek�ā savam galmam, stāstīdams visiem par maniem neskaitāmajiem brīnumdarbiem, pla�ajām valstīm, par manu bruņ�niecisko raksturu un tā joprojām. Tomēr viens no viņa augstmaņiem nevēlējās noklausīties pamāco�o un pacilājo�o runu � viņ� stāvēja savu sekotāju pulciņā, tenkodams un smiedamies. Mani � kā jau tu vari iedomāties � tāda uzve�a�nās ļoti aizvainoja, un es nolēmu pamācīt viņiem godīgas manieres. Nākamajā dienā �is nekrietnelis Hetfildas me�a apkaimē medīja zaķus. Es nemanīts pie�lavījās viņiem klāt, un man prātā ie�āvās veiksmīga doma pārvērst medniekus zaķos, bet zaķus � medniekos. Vispirms suņi saplosīja gabalos savus saimnie�kus, un pēc tam zaķi � cilvēku izskatā � saprata, ka viņiem ir teicama izde�vība briesmīgi atriebties suņiem, kas bija tos dzenāju�i un vajāju�i. � D�entl�menis pieklusa, lai uzklausītu Stīvena cildinājumus par tik attapīgu rīcību, ta�u, iekams Stīvens bija paspējis bilst kaut vārdiņu, d�entlmenis pats iesaucās: � O! Tu manīji?

Ko, ser? � Stīvens vaicāja.

Visas durvis nodrebēja!

Stīvens paskatījās uz staļļa durvīm.

Ei, ne jau �īs durvis! � d�entlmenis iebrēcās. � Tās durvis, kas atrodas starp Angliju un citurieni! Kāds mēģina tās atvērt! Kāds ir runājis ar Debesīm, un tas nebiju es! Kāds dod pavēles Akmeņiem un Upēm, un tas neesmu es! Kur� to dara? Kur� tas ir? Nāc!

D�entlmenis sagrāba Stīvenu aiz rokas, un viņi it kā cēlās aug�up: likās, abi piepe�i nokļuvu�i kalna vai ļoti augsta torņa galā. Hārlij-strītas staļļi izgaisa, un Stīvens ieraudzīja pavisam citas ainas � pēc mirkļa to vietā uzradās vēl citas, un vēl, un vēl. Te bija osta ar mastu bie�ņu, tik blīvu kā me�a dzīļoksnis � likās, tā viņiem zem kājām aizlido prom un vietā uzreiz parādījās pelēka, ziemīga jūra un kuģi, kas pilnās burās traucās ar vēju, � pēc tam uzradās kādas pilsē�tas torņu smailes un krā�ņie tilti. Dīvainā kārtā Stīvens nemaz nejuta, ka viņi pārvietotos: drīzāk �ķita, ka pasaule lido viņiem pretim, bet viņi pa�i nekustas ne no vielas. Parādījās sniegoti kalni, pa kuriem steberēja sīciņi cilvēciņi � pēc tam stiklains, tum�u virsotņu ieskauts ezers � tad līdzena zeme, pa kuru. kā bērnu rotaļlietas bija izkaisītas mazas pilsētiņas un upītes.

Priek�ā kaut kas vīdēja. Sākumā izskatījās, ka debesis uz pusēm pār�ķēlusi melna �vīka, ta�u, viņiem tuvojoties, tā kļuva par Melnu Stabu, kura pamats bija uz zemes virsus, bet virsotnes nebija vispār.

Stīvens un d�entlmenis apstājās atvilkt elpu augstu virs Venēcijas (par to, uz kā viņi apstāju�ies, Stīvens bija noņēmies nedomāt). Saule laidās uz rietiem, ielas un nami apak� viņiem bija tum�i, turpretim jūra mirdzēja gaismā, kurā jaukā saskaņā kopā jaucās ro�aini, pienaini zili, topāzdzelteni un pērļbalti toņi. I.ikās, pilsēta peld zaigojo�ā tuk�umā.

Melnais Stabs lielumis bija gluds kā obsidiāns, ta�u uzreiz virs namu jum�tiem no tā verda melnas mēles un pītes, kas slīdēja projām pa gaisu. Kas tās varētu būt, to Stīvena iztēle nespēja aptvert.

Vai tie ir dūmi, ser? Vai tas ir uguns tornis? � viņ� jautāja.

D�entlmenis neatbildēja, ta�u, pamazām tuvojoties, Stīvens redzēja, ka tā nav

vis uguns. No Torņa ārā laidās melni tūksto�i. Kraukļi. Pulku pulkiem kraukļu. Tie cēlās Venēcijas debesīs un lidoja uz to pusi, no kuras bija ieradu�ies Stīvens un d�entlmenis.

Viens bars traucās tie�i viņiem virsū. Piepe�i viņiem visapkārt gaisu kūla tūk�sto� spārnu �vīkstoņa, visas skaņas apslāpēja d�inkstoņa un rīboņa. Stīvenam acīs, degunā un mutē triecās putekļu un smil�u mākoņi. Viņ� salīka un aizspieda degunu, lai nejustu briesmīgo smirdoņu.

Kad bars bija prom, viņ� apstulbis vaicāja:

Kas tie tādi, ser?

Burvja radības, � d�entlmenis atbildēja. � Viņ� sūta tos uz Angliju ar pavēlēm Debesīm un Zemei, Upēm un Kalniem. Viņ� sauc kopā visus senos Ka�raļa sabiedrotos. Drīz tie klausīs nevis man, bet angļu burvim! � No viņa mutes izlauzās baigs niknuma un izmisuma rēciens. � Es sodīju viņu tik briesmīgi, kā vēl nebiju sodījis nevienu savu ienaidnieku! Bet viņ� joprojām turas man pretī! Kāpēc viņ� nepakļaujas liktenim? Kāpēc nepadodas?

Esmu dzirdējis, ka dū�as viņam ir pārpārēm, � Stīvens sacīja. � Visi vienā balsī stāstīja par to, cik bra�i viņ� cīnījies Pirenejos.

Dū�as? Ko tu mels? Tā nav nekāda dū�a! Tā ir negantība, tīra negantība! Stīven, mēs esam biju�i nolaidīgi! Esam pieļāvu�i, ka angļu burvji kāpj mums uz galvas. Mums jāizdomā, kā viņus satriekt! Ar divkār�u sparu jāpūlas, lai tevi iesēdinātu karaļa tronī!

1817. gada februāris

Krustmāmiņa Greistila bija Padujā noīrējusi namu ar skatu uz augļu tirgu. Visiem tas bija ļoti parocīgi un izmaksāja tikai astoņdesmit cehīnas (proti, apmēram 38 ginejas) ceturksnī. Krustmāmiņa bija pārpārēm apmierināta ar izdevīgo darījumu, ta�u, kā nereti gadās, straujai un apņēmīgai rīcībai seko ne�izlēmība un �aubas � vēlāk, kad vairs nekas nav maināms. Tā bija arī �oreiz: krustmāmiņa un Flora nebija nodzīvoju�as �ai namā pat nedēļu, kad krustmā�miņa sāka atrast tam visādas vainas un prātot, vai maz vajadzēja to noņemt. Lai gan nams bija sens un skaists, gotiskie logi bija visai �auri, turklāt da�us no tiem aiz�ogoja akmens balkoni; citiem vārdiem sakot, iek�ā nemēdza būt gai�s. Agrāk tas būtu licies tīrais nieks, ta�u �ajā laikā Floras dvēseles stāvoklim bija vajadzīgs atspaids, un (domāja krustmāmiņa Greistila) ēnas un mijkrēslis � lai cik gleznains � diezin vai nāks viņai par labu. Piedevām pagalmā stāvēja vai�rākas akmens dāmas, kas gadu gaitā bija ietērpu�ās efeju plīvuros un apmetņos. Nebūtu pārspīlējums apgalvot, ka �īm dāmām draudēja briesmas visdrīzākajā laikā nozust pavisam, un ik reizi, kad krustmāmiņai gadījās tās uzlūkot, viņai bija jādomā par D�onatana Streind�a nabaga sievu, kura bija mirusi tik jauna un tik mīklainā nāvē un kuras vīrs viņas nelaimīgā likteņa dēļ bija zaudējis prātu. Krustmāmiņa ļoti cerēja, ka Florai tādas skumīgas domas neienāk prātā.

Tomēr līgts paliek līgts, nams bija noīrēts, un krustmāmiņa ķērās pie darba, lai to iekārtotu pēc iespējas ko�i un priecīgi. Viņa, kas nekad mū�ā nebija �ķērdē�jusi lampu eļļu vai sveces, savā apņēmībā cīnīties ar Floras grūtsirdību nebijās ne no kādiem izdevumiem. Kāpnēs bija kāds sevi�ķi tum�s kakts, kur viens pa�kāpiens sagriezās tik ērmotā leņķī, kāds cilvēkam ne prātā nevar ienākt, un, lai neviens nenoripotu lejā un nenolauztu kaklu, krustmāmiņa Greistila lika uz plauktiņa tie�i virs viltīgā pakāpiena novietot lampu. Tā dega dienu un nakti, par pastāvīgām errastībām Bonifacijai, vecai itālie�u kalponei, pie kuras krustmāmiņa Greistila bija tikusi reizē ar māju un kura bija vēl taupīgāka nekā pati krustmāmiņa.

Bonifācija bija priek�zīmīga kalpone, vienīgi viņai ļoti patika purpināt un gari skaidrot, kāpēc viņai tikko dotie norādījumi ir aplami vai neizpildāmi.

Darbos viņai palīdzēja gauss, viegli tramdāms jauneklis vārdā Mini�ello, kur� katru pavēli sveica ar dobju ņurdoņu pilnīgi nesaprotamā izloksnē. Bonifācija Mini�ello izkalpināja ar tik familiāru nievību, ka krustmāmiņai Greistilai bija aizdomas, vai tikai abi nav rados; tiesa, dro�as ziņas viņai pagaidām vēl nebija izdevies iegūt.

Tā nu krustmāmiņai Greistilai bija pilnas rokas interesantu darbu � jaunās mājas iekārto�ana, dieni�ķās kaujas ar Bonifaciju un neskaitāmie atklājumi � gan patīkami, gan citādi, � kas neizbēgami pavada apme�anos jaunā pilsētā; tomēr viņas galvenais un svētākais pienākums �ai laikā bija atrast laika kavēkļus Florai. Meitene bija pasākusi vadīt dienas klusē�anā un vientulībā. Krustmāmi- ņas uzrunāta, viņa atbildēja it mundri, ta�u pati valodu gandrīz nekad neuz�ņēma. Venēcijā Flora bija pirmā, kas vedināja viņus uz pastaigām un izpriecām; tagad viņa vien bez ierunām piekrita doties krustmāmiņai līdzi, kad pēdējā ierosināja kādu pastaigu. Viņas mīļākās nodarbes bija tādas, kurās biedrene viņai nebija vajadzīga. Viņa viena pastaigājās, viena lasīja, viena sēdēja salonā vai nespodrajā saulītē, kas reizumis iespīdēja mazajā pagalmiņā ap vieniem pēc pusdienas. Viņa vairs nebija tik vaļsirdīga un atklāta kā agrāk; likās, kāds � tas varēja arī nebūt D�onatans Streind�s � viņu rūgti pievīlis, un viņa nosolīju�sies turpmāk vairs nebūt tik paļāvīga.

Februāra pirmajās dienās Padujā bija liela vētra. Tā sākās ap dienas vidu. Vētra ne saukta, ne gaidīta atbrāzās no austrumu puses (kur atradās Venēcija un jūra). Vecie vīri, kas savas dienas vadīja pilsētiņas kafejnīcās, apgalvoja, ka mirkli pirms vētras sākuma nav bijis nevienas pazīmes, kas liecinātu par tās tuvo�anos, � tomēr pārējie par �īm runām nelikās zinis; galu galā bija ziema, un ziemā vētras nav nekāds retums.

Vispirms sāka pūst milzīgs vēj�. �im vējam nebija nekādas cieņas pret logiem vai durvīm. Tas prata atrast tādas spraugas, kuras neviens nebija pamanījis, un mājās zēvelēja gandrīz tikpat briesmīgi kā ārā. Krustmāmiņa Greistila un Flora tai brīdī sēdēja mazajā otrā stāva salonā. Iedrebējās logu rūtis, un da�i lustras kristāliņi sāka sisties cits pret citu un d�inkstēt. Pēc tam krustmāmiņas rakstī�tās vēstules lapas izspruka viņai no rokām un sāka plivināties apkārt. Debesis ārā satumsa un kļuva melnas kā naktī; no tām glu�i balts sāka gāzt lietus.

Salonā ieradās Bonifācija un Mini�ello. Viņi aizbildinājās ar ieganstu, ka jā- uzzinot krustmāmiņas vēlmes saistībā ar vētru, ta�u patiesībā Bonifācija tikai vēlējās kopā ar krustmāmiņu pa�ausmināties par neganto vēju un lietu (un no viņām tie�ām iznāca ļoti labs duets, kaut ari katra stenēja un pukstēja savā va�lodā). Mini�ello, domājams, ieradās tāpēc, ka ieradās Bonifacija; viņ� īdzīgi blenza uz lietu, it kā juzdams aizdomas, ka tas sarīkots tikai tāpēc, lai viņam būtu vai�rāk darba.

Visi trīs � krustmāmiņa, Bonilacija un Mini�ello � stāvēja pie loga un redzēja, kā pirmā zibens plaiksna pazīstamo apkārtni pārvēr� par kaut ko ļoti gotisku un baigu, izgaismojot pagalmu mironīgā, pārdabiskā baltumā un nez no kurienes izvilinot sve�ādas ēnas. Bonifācija bubināja lūg�anas, piesaukdama Svēto jaunavu un pulciņu svēto. Krustmāmiņa Greistila, tikpat nobijusies, ar lielāko prieku būtu tvērusies pie �ī pa�a glābiņa, ta�u viņa piederēja pie Angli�kāņu baznīcas un tādēļ spēja vien izsaukties: "Vai manu, vai!" un "Mīļo stun- diņ!" un "Ak Kungs!" � bet tas viņai necik daudz nepalīdzēja.

Flora, mīlulīt, � viņa mazliet trīco�ā balsī pasauca, � es ceru, ka tev nav bail. �ī tie�ām ir briesmīga vētra.

Flora pienāca pie loga, saņēma krustmāmiņu aiz rokas un bilda, ka gan jau vētra drīz bū�ot pāri. Pilsētu �ilbino�ā gaismā apmirdzēja vēl viens zibens uz�plaiksnījums. Flora palaida vaļā krustmāmiņas roku, atvilka vaļā loga aiz�au�jamo un izsteidzās ārā uz balkona.

Flora! � krustmāmiņa iekliedzās.

Stāvēdama drausmīgajā tumsā, ar abām rokām atspiedusies pret akmens balustrādi, meitene pavisam noteikti nemanīja ne lietu, kas jau bija izmērcējis viņu līdz ādai, ne vēju, kas raustīja viņu aiz matiem.

Mīlulīt! Flora! Flora! Nāc atpakaļ!

Flora pagriezās un kaut ko sacīja krustmāmiņai, ta�u neviens nesadzirdēja ne vārda.

Mini�ello izgāja viņai pakaļ uz balkona un, izrādīdams pārsteidzo�u veik�lību (kaut ari ne uz mirkli neatmezdams savu iedzimto īdzīgumu), spēja ar sa�vām lielajām, platajām plaukstām atvest viņu atpakaļ zem jumta: tā gani ar pīteņu palīdzību stūrē aitas.

Vai tie�ām jūs neredzat? � izsaucās Flora. � Tur kāds stāv! Tur, pie stūra! Kas tur ir? Man izskatījās� T� viņa spēji apklusa, lai kas arī viņai bija prātā, iz�sacīts tas netika.

Ak, mīlulīt, es ceru, ka tu kļūdies. Man �ēl kura katra, kas �ādā laikā ir zem klajas debess. Kaut nu viņ� jo ātri atrastu, kur patverties! Ai, Flora! Tu esi pavisam slapja!

Bonifacija atnesa dvieļus, un tad abas ar krustmāmiņu steig�us ķērās susināt Floras kleitu, grozīdamas meiteni �urpu turpu un lāgiem mēģinādamas pagriezt viņu uz abām pusēm uzreiz. Rosīdamās viņas abas apbēra Mini�ello ar neka�vējoties izpildāmiem norādījumiem, krustmāmiņa Greistila � stomīgā, toties uzstājīgā itālie�u valodā, bet Bonfiācija straujā venēcie�u izloksnē. �ie norādī�jumi, glu�i tāpat kā grozī�ana, laikam bija pārlieku preti�ķīgi, jo Mini�ello tikai stāvēja, rokas nolaidis, un drūmi lūkojās viņām pretim.

Flora pār abu vecī�u noliektajām galvām raudzījās ārā pa logu. Vēl viena zibens �autra. Viņa sastinga, itin kā zibens būtu viņai trāpījis, tad izspruka no krustmāmiņas un kalpones tvēriena un izskrēja pa durvīm.

Nevienam nebija laika brīnīties, kurp viņa sadomājusi doties. Nākamā pus�stunda visiem mājiniekiem pagāja titāniskā cīņā: Mini�ello, spītējot vētrai, pūlējās aizvērt slēģus, Bonifacija, tumsā klupdama krizdama, meklēja sveces, krustmāmiņa atklāja, ka itālie�u vārds, ko viņa bija lietojusi, domādama, ka tas nozīmē "slēģi", patiesībā nozīmē "pergaments". Visi pa reizei zaudēja apvaldu, un krustmāmiņai ne�ķita, ka 110 �īm pūlēm būtu kāds labums arī tad, kad visi reizē sāka zvanīt pilsētas zvani � saskaņā ar ticējumu zvani (būdami iesvētīti priek�meti) spēj izdzenāt vētras un negaisus (kas skaidri un gai�i ir Sātana ne�gantības).

Pēdīgi nams bija nocietināts � vai gandrīz nocietināts. Krustmāmiņa atstāja Bonifāciju un Mini�ello pabeigt darbus un, aizmirsusi, ka pati savām acīm re�dzēja, kā Flora izskrien no salona, atgriezās tajā, nesdama brāļameitai sveci. Flo�ras nebija, toties krustmāmiņa pamanīja, ka Mini�ello salonā nav aizvēris slēģus.

Viņa kāpa aug�up uz Floras guļamistabu; arī tur meitenes nebija. Viņas nebija arī ēdamistabā, nebija arī pa�as krustmāmiņas guļamistabā, arī otrā � mazajā � salonā, kur abas da�kārt sēdēja pēc vakariņām. Pēc tam tika apsekota virtuve, vestibils un dārznieka istaba � Flora nekur nebija atrodama.

Krustmāmiņu sāka pārņemt īsts izbīlis. Sika, ne�ēlīga balstiņa viņai ausī �ukstēja, ka D�onatana Streind�a sievas nelaimes sākās tāpat � arī viņa pie�pe�i nozuda no mājas nelāgā laikā.

"Bet toreiz sniga, nevis lija lietus," viņa sev atgādināja. Staigādama pa māju, meklējot Floru, viņa visu laiku pie sevis atkārtoja: � Sniga, nevis lija. Sniga, nevis lija. � Pēc tam prātā ienāca jauna doma: "Varbūt viņa tomēr bija sa�lonā. Tur bija tik tum�s, un viņa mēdz sēdēt tik klusi. Es nudien varēju viņu nepamanīt."

Viņa atgriezās salonā. Jaunā zibens uzplaiksnījumā tas iezalgojās nedabīgā gaismā. Sienas izbalēja baltas un spokainas; mēbeles un citas lietas kļuva pelē�kas, it kā vienā mirklī būtu pārvērstas akmenī. Izbīlī salēkdamās, krustmāmiņa atskārta, ka salonā tie�ām kāds ir � tā bija sieviete, bet ne Flora � sieviete tum�ā, vecmodīgā kleitā, ar sve�turi rokā � tā stāvēja un skatījās uz viņu � seju slēpa ēnas, vaibstus nevarēja sazīmēt.

Krustmāmiņai aiz �ausmām sametās auksti.

Nodārdēja pērkons; pēc tam iestājās piķa melna tumsa, kurā dega tikai abu sveces, � ta�u sve�inieces svece nedeva nekādu gaismu. Vēl dīvaināks bija tas, ka salons kaut kādā mīklainā veidā bija kļuvis lielāks: sve�ā ar savu sveci stā�vēja neizprotami tālu.

� Kas tur ir? � krustmāmiņa Greistila iesaucās.

Neviens neatbildēja.

"Ak, protams," viņa sevī domāja, "viņa noteikti ir itāliete. Jāpajautā vēlreiz itāliski. Varbūt viņai �ajā vētrā viss sajucis un viņa ieklīdusi nepareizajā mājā." Ta�u, lai kā krustmāmiņa lauzīja galvu, viņai neizdevās atcerēties nevienu vienīgu itālie�u vārdu.

Vēl viena zibens plaiksna. Sieviete nekur nebija pazudusi, viņa stāvēja tie�i turpat, kur pirmīt, iepretim krustmāmiņai. "Tas ir D�onatana Streind�a sievas rēgs!" krustmāmiņa nodomāja. Viņa paspēra soli � un tāpat darīja arī sve�ā. Te pār krustmāmiņu reizē nāca apgaismība un atvieglojums: "Spogulis! Ak, cik muļķīgi! Cik muļķīgi! Izbīties no sava spoguļattēla!" Aiz lielā atvieglojuma viņa gandrīz sāka skaļi smieties, ta�u pēk�ņi smiekli vairs nenāca: nē, baidīties nebija muļķīgi, nepavisam nebija: agrāk �ajā stūrī nekāda spoguļa nebija.

Nākamajā uzplaiksnījumā viņa spoguli varēja saskatīt. Tas bija neglīts un daudz par lielu �ai telpai; krustmāmiņa pilnīgi dro�i zināja, ka redz to pirmo reizi mū�ā.

Viņa metās ārā pa durvīm, noskārzdama, ka, neredzot baigo spoguli, viņai galva noteikti būs skaidrāka. Kad krustmāmiņa bija tikusi līdz kāpņu vidum, kaut kur atskanēja troksnis � liekas, Floras guļamistabā, tādēļ viņa piegāja pie durvīm un ielūkojās iek�ā.

Tur stāvēja Flora. Viņa bija aizdegusi Bonifācijas noliktās sveces un patla�ban vilka pāri galvai slapjo kleitu. Ari apak�svārki un zeķes nebija ne mazdrus�ciņ sausāki. Kurpītes mētājās turpat uz grīdas; tās bija caurcaurēm izmirku�as un sabojātas.

Flora atskatījās uz krustmāmiņu, un viņas seja pauda vainīgumu, mulsu, nepakļāvību un vēl kaut kādas citas, grūtāk iztulkojamas izjūtas.

Neko! Neko! � viņa iesaucās.

Tā, jādomā, bija atbilde uz kādu jautājumu, ko viņa bija gatava izdzirdēt, ta�u krustmāmiņa bilda vienīgi:

Ai, mīlulīt! Kur tu biji? Kas tevi trenca iet ārā tik briesmīgā laikā?

Es� es izgāju nopirkt zīda diegus iz�ū�anai.

Laikam bija redzams, cik pārsteigta krustmāmiņa ir par �o paziņojumu, jo Flora �aubīdamās piemetināja: � Man neienāca prātā, ka līs tik ilgi.

Nu, mīlulīt, man jāteic, ka tu rīkojies gau�ām neapdomīgi, � bet izska�tās, ka tevi kaut kas pamatīgi nobiedējis. Vai tāpēc tu esi raudājusi?

Vai tad es raudāju? Nē, nē! Jūs kļūdāties, krustmāmiņ. Es neraudāju. Vienkār�i ārā līst.

Bet tu ta�u� � krustmāmiņa Greistila aprāvās. Viņa gribēja teikt � tu ari tagad raudi, ta�u Flora papurināja galvu un aizgriezās. Savu �alli viņa nezin kāpēc bija satīņājusi grīstē, un krustmāmiņai gribot negribot bija jādomā, vai prātīgāk nebutu bijis to nemud�ināt, bet uzsegt uz pleciem, tad meitēns tagad nebūtu tik slapj�. Flora izņēma no vīstokļa pudelīti ar dzintarainu �ķidrumu, atvēra atvilktni un ielika to iek�ā.

Flora! Atgadījies kaut kas ļoti ērmots. Es īsti nezinu, kā lai tev to pasaka, bet salonā ir uzradies spogulis�

Jā, es zinu, � Flora steig�us atbildēja. � Ias ir mans.

Tavs? � Krustmāmiņa vairs pilnīgi neko nesaprata. Viņa ilgi nespēja iz�domāt, ko lai saka. � Kur tu to nopirki? � Nekas vairāk prātā nenāca.

Es īsti neatceros. Laikam to tikai nupat atveda.

Bet neviens ta�u nevestu tik lielu mantu, kad plosās tāda vētra! Un, ja tomēr atrastos kāds nelga, viņam ta�u vajadzēja pieklauvēt pie durvīm � nevis tādā dīvainā slepenībā iestiept iek�ā un piekārt pie sienas.

Par �iem ļoti saprātīgajiem apsvērumiem Florai nebija ko teikt.

Krustmāmiņa bez lielas no�ēlas mainīja sarunas tematu. Viņai vienreiz pietika �o vētru un izbīļu, un piepe�u spoguļu. Tas, kāpēc spogulis uzradies viņas mājā, beidzot it kā bija noskaidrots, un jautājumu, kā tas te nokļuvis, viņa pagaidām atstāja neatbildētu, ar lielāko prieku atgriezdamās pie patīkamākām lietām � pie Floras kleitas un Floras kurpēm, un iespējas, ka Flora var saauk�stēties, ka tūlīt pat jānoslaukās un jāapvelk rītasvārki, un jāapsē�as salonā pie kamīna, un jāiedzer kaut kas karsts.

Kad abas bija atgriezu�ās salonā, krustmāmiņa bilda:

Pavei, vētra jau gandrīz pārskrējusi. Liekas, tā dodas pāri jūrai. Cik sa�vādi! Man likās, tā jau atbrāzās no jūras puses. Tavi zīda diegi dro�i vien ir iz�mirku�i un sabojāti glu�i tāpat kā viss cits.

Zīda diegi? � Flora nesaprata. Tad atcerējās: � Ā, es neaizgāju līdz tir�gotavai. Kā jau jūs pati sacījāt, tā bija neapdomīga rīcība.

Labi, jau labi, vēlāk aiziesim un nopirksim visu, ko tev vajag. Cik ļoti man �ēl nabaga tirdzinieku! Viss, ko viņi bija saliku�i uz letēm, noteikti ir pagalam. Bonifācija vāra tev auzu tumi, mīlulīt. Kā nu bija, vai es viņai pateicu, lai ņem jauno pienu?

Es neatceros, krustmāmiņ.

Zini, es katram gadījumam aizie�u un atgādinā�u.

Es varu aiziet, �* Flora ierosināja un gribēja celties no krēsla, ta�u krust�māmiņa par to negribēja ne dzirdēt. Lai Flora sē�ot vien turpat pie kamīna un kājas lai noliekot uz soliņa.

Pamazām kļuva gai�āks. Pirms do�anās uz virtuvi krustmāmiņa apskatīja spoguli. Tas bija ļoti liels un krā�ņi greznots; ak jā, tādus izgatavo Venēcijas la�gūnā, Murāno salā. � Man jāatzīstas, Flora, � es brīnos, ka tev �is spogulis iepaticies. Tik daudz vijumu un caku, tik daudz stikla ziediņu. Parasti tev patīk vienkār�as lietas.

Flora nopūzdamās atbildēja, ka Itālijā viņa atklājusi, cik skaistas var būt arī greznas un izsmalcinātas lietas.

Vai tas bija dārgs? � krustmāmiņa taujāja. � Izskatās, ka varētu būt.

Nē, nebija dārgs.

Nu, vismaz tas ir labi, vai ne?

Krustmāmiņa devās lejup uz virtuvi. Viņa jutās itin attapusies un bija pār�liecināta, ka nu beidzot ir gals briesmām un uztraukumiem, kas �orīt sekoja cits citam kā vilciena vagoni. Diem�ēl viņa alojās.

Virtuvē pie Bonfacijas un Mini�ello bija divi vīrie�i, kurus viņa redzēja pirmo reizi. Pēc visa sprie�ot, Bonifacija vēl nebija sākusi vārīt Florai tumi. Viņa pat nebija atnesusi no bufetes auzu miltus un pienu.

Tiklīdz Bonifācija pamanīja krustmāmiņu, viņa satvēra to aiz elkoņa un nogāza pār viņu veselu lēveni dedzīgu vārdu izloksnē. Viņa runāja par vētru � tik daudz varēja saprast � un apgalvoja, ka tā bijusi ļauna, ta�u pārējo krust�māmiņa saprata gau�ām vāji. Viņai par milzīgu pārsteigumu, aptvert Bonifā- cijas sacītā jēgu palīdzēja Mini�ello. Ļoti cie�ami atdarinādams angļu valodu, viņ� sacīja:

To taisa burvis anglis. Burvis anglis taisa tempesta.

Kā, lūdzu?

Bonifācijai un abiem sve�ajiem vienā laidā iejaucoties, Mini�ello krustmā- miņai paziņoja, ka vētras laikā vairāki cilvēki pacēlu�i acis un ieraudzīju�i mel�najos mākoņos plaisu. Tas, ko viņi plaisā saskatīju�i, viņus bija apstulbinājis un briesmīgi izbiedējis. Tur nevīdēja vis skaidras, zilas debesis, kā varētu gaidīt � debesis aiz mākoņiem bija melnas, pusnakts zvaig�ņu pilnas. �ī nebija nekāda parasta vētra: tā bija sarīkota, lai apslēptu Streind�a Tumsības Staba tuvo�anos.

Drīz par to zināja visa pilsēta, un tās iedzīvotājus pārņēma liels uztraukums. Līdz �im Tumsības Staba �ausmas nebija izplatīju�ās tālāk par Venēciju, un tā nu reiz, pēc padujie�u domām, �au�alām bija īstā vieta. Tagad kļuva skaidrs, ka Streind�s Venēcijā bija piestājis nejau�i, viņ� nemaz nebija ļāvies grimsto�ās pilsētas valdzinājumam. Tātad Mū�īgā Tumsība piepe�i varēja uzrasties kurā katrā Itālijas pilsētā � kurā katrā pilsētā visā pasaulē. Tas viss bija ļoti nelāgi, ta�u krustmāmiņa Greistila jaunās ziņas uzņēma divkārt sāpīgi: visām viņas ba�ām par Streind�u vēl klāt nāca nepatīkamā pārliecība, ka Flora viņai bija melojusi. Krustmāmiņa strīdējās pati ar sevi, nespēdama izlemt, kā īsti bija: brāļameita meloja tādēļ, ka bija noburta, vai tādēļ, ka pieķer�anās Streind�am vājinājusi viņas principus. Ej nu sazini, kas būtu ļaunāk.

Viņa aizrakstīja brālim uz Venēciju, lūgdama, lai viņ� atbrauc, un nolēma pagaidām Florai neko neteikt. Visu dienu viņa paturēja brāļameitu acīs. Lie- lumis Flora bija tāda pati kā vienmēr, vienīgi brī�am likās, ka viņas toni, ru�nājot ar krustmāmiņu, ieskanas agrāk nemanīts vainīgums.

Nākamajā dienā pulksten vienos � vairākas stundas, pirms būtu varējusi pienākt krustmāmiņas vēstule, � no Venēcijas Frenka pavadībā ieradās dakteris Greistils. Pēc abu vārdiem, visai Venēcijai bijis zināms, ka Streind�s atstājis Santa Maria Zobenigo apkaimi un devies uz terrafirma. Pilsētnieku acu priek�ā Tumsības Stabs aizslīdējis pāri jūrai. Tas viscaur virmojis, iek�ā un ārā �audīju�ās Tumsības mēles un pītes � izskatījies, ka tas sastāv no melnām lies�mām. Kā Streind�am bija izdevies �ķērsot jūru � vai viņ� braucis laivā, vai var�būt pārvietojies ar maģiskiem līdzekļiem � to neviens nezināja. Vētra, kurā viņ� lūkojis paslēpt savu tuvo�anos, bija uzburta tikai Strā, astoņas jūdzes no Padujas.

Zini, Luīza, � sacīja dakteris Greistils, � es �obrīd neparko negribētu būt viņa vietā. Viņam tuvojoties, visi bēg, atpakaļ neskatīdamies. No Mestres līdz Strā viņ� dro�i vien neredzēja nevienu dzīvu būtni � visur bija vienīgi tuk��as ielas un pamesti lauki. Turpmāk pasaule viņam būs tuksnesis.

Vēl pirms neilga brī�a krustmāmiņa par Streind�u bija domājusi bez jelc mazākās sirsnības, ta�u brāļa iztēlotā aina bija tik briesmīga, ka viņai acīs sa�skrēja asaras.

Kur viņ� ir tagad? � krustmāmiņa mīksti vaicāja.

Atgriezies savā miteklī pie Santa Maria Zobenigo, � dakteris atbildēja. � Viss atkal ir pa vecam. Kad es padzirdēju, ka viņ� bijis Padujā, uzreiz sapratu, ko viņ� te meklēja. Mēs uzreiz devāmies ceļā. Kā klājas Florai?

Flora sēdēja salonā. Viņa bija tēvu gaidījusi � pat izskatījās, it kā viņa prie�cātos, ka beidzot varēs visu izstāstīt. Dakteris lāgā nebija paspējis uzdot pa�u pirmo jautājumu, kad viņa jau steidzās izkratīt sirdi. Asaras plūda aumaļām, viņa atzinās, ka tie�ām tikusies ar Streind�u. Viņa ieraudzījusi to stāvam lejā uz ielas un sapratusi, ka burvis ieradies pie viņas, tādēļ izskrējusi no mājas un metusies pie viņa.

es tev izstāstī�u visu, es apsolu, � viņa sacīja. � Bet ne tagad. Es neesmu izdarījusi neko sliktu. Vienīgi� � viņa nosarka, � sastāstījusi krustmāmiņai melus � par tiem es jūtos ļoti vainīga. Bet �is nav mans noslēpums, es nedrīkstu to atklāt.

Bet, Flora, kādi noslēpumi? � viņas tēvs jautāja. � Vai tas vien nelie�cina, ka te kaut kas nav tīrs? Tam, kura nodomi ir godīgi,�no citiem nekas nav slēpjams. Krietns cilvēks rīkojas atklāti.

Jā, dro�i vien� Bet tas neattiecas uz burvjiem! Misteram Streind�am ir ienaidnieki � tas briesmīgais ve�uks Londonā un vēl arī citi! Nerāj mani, it kā es būtu pastrādājusi nedarbus! Es ļoti centos rīkoties krietni, un man liekas, es tā tie�ām rīkojos! Saproti, viņ� noņēmās ar tādām burvestībām, kas viņam ļoti nāca par ļaunu, � un vakar es pierunāju viņu to vairs nedarīt! Viņ� man apso�līja, ka pavisam atteiksies no �īs maģijas.

Bet, Flora, � viņas tēvs skumji sacīja, � tu mani vēl vairāk apbēdini. Izrādās, tu uzskati, ka tev ir tiesības pieprasīt no viņa solījumus, � ko tas no�zīmē? Vai tu pati nesaproti, kā tas izskatās? Mīlulīt, vai tu esi ar viņu saderinā�jusies?

Nē, papiņ! � Atkal lija asaras. Krustmāmiņai vajadzēja ilgi dūdot un glāstīt Floras roku, lai viņa atkal puslīdz nomierinātos. Atguvusi runas spējas, meitene turpināja: � Nekādas saderinā�anās nav. Jā, es nebiju pret viņu vien�aldzīga, bet tagad tas ir pagājis un aizmirsts. Nevajag skatīties tik aizdomīgi! Es lūdzu, lai viņ� man to apsola draudzības vārdā! Un viņa sievas dēļ. Viņ� domā, ka tās briesmīgās lietas dara, lai glābtu savu sievu, bet es zinu, ka viņa negri�bētu, lai misters Streind�s nodarbojas ar burvestībām, kas tik ļoti gandē viņa veselību un prātu, � neparko, nekādos apstākļos! Viņa vairs nespēj pati to pa�teikt � tādēļ man vajadzēja to izdarīt viņas vietā!

Dakteris Greistils klusēja.

Flora, � viņ� pēc laba brī�a ierunājās, � mīlulīt, tu aizmirsti, ka es Venē�cijā viņu bie�i sastapu. Viņ� nespēj izpildīt nekādus solījumus. Viņ� pat neat�cerēsies, ka ir kaut ko apsolījis.

Nē, viņ� atcerēsies! Es izdarīju tā, ka viņam vajadzēs atcerēties!

Jauni asaru plūdi lika domāt, ka jūtas, ko Flora bija lolojusi savā sirdī, ne�būt nav zudu�as un aizmirstas, tomēr viņas sacītais ļāva tēvam un krustmāmiņai kaut cik nomierināties. Abi bija pārliecināti, ka Floras pieķer�anās D�onata- nam Streind�am agri vai vēlu ies mazumā pati no sevis. Kā krustmāmiņa vēlāk izteicās, Flora nebija no tām jaunkundzēm, kas gadu gadiem tvīkst bezcerīgā mīlestībā; viņa bija ļoti prātīga meitene.

Visa ģimene atkal reiz bija kopā. Dakteris Greistils un krustmāmiņa vēlējās turpināt ceļojumu. Krustmāmiņu vilināja Roma, viņai kārojās redzēt izdaudzi�nātās senās ēkas un mākslas darbus � ta�u Florai bija zudusi jebkāda interese par drupām un mākslu. Vislabāk viņa justos, palikdama tepat, meitene pazi�ņoja. Viņa gandrīz visu laiku pavadīja mājās, iziedama vien tad, ja no tā nekādi nevarēja izvairīties. Ja tēvs un krustmāmiņa aicināja pastaigāties vai apskatīt kādu baznīcu ar renesanses laikmeta altārgleznu, viņa negāja līdzi, �ēlodamās, ka ārā līst vai ka ielas ir slapjas � tā tie�ām arī bija, toziem Padujā lija vienā lī�anā, vienīgi agrāk lietus viņu nemēdza uztraukt.

Krustmāmiņa un tēvs izturējās iecietīgi, tiesa, jo īpa�i dakterim tas nenācās viegli. Viņ� nebija braucis uz Itāliju, lai klusiņām sēdētu istabās, kas bija uz pusi mazākas par viņa ērto Viit�īras namu. Kad Flora nedzirdēja, viņ� kurnēja, ka lasīt romānus un noņemties ar iz�ū�anu (tās tagad bija Floras galvenās no�darbes) glu�i labi varētu arī Vilt�īrā, turklāt tas iznāktu stipri lētāk, ta�u krust�māmiņa viņu norāja un apklusināja. )a Flora par D�onatanu Streind�u ir no�lēmusi sērot �ādi, lai būtu.

Vienu ekspedīciju Flora tomēr ierosināja, ta�u tā bija gau�ām dīvaina. Ap�mēram nedēju pēc daktera iera�anās Padujā viņa paziņoja, ka esot ļoti noilgo�jusies pēc jūras.

Vai viņai griboties doties ceļojumā pa jūru? � abi vecie Greistili taujāja. Nudien, kāpēc lai viņi nebrauktu uz Romu vai Neapoli ar kuģi.

Ta�u Flora nevēlējās doties ceļojumā, viņa gribēja palikt Padujā. Nē, viņa labprāt vēlētos izmest kādu līkumu ar burulaivu vai kādu citu laivu. Pavisam neilgu līkumu, uz pāris stundām vai pat mazāk � bet darīt to pēc iespējas drī�zāk. Nākamajā rītā viņi devās uz mazu zvejnieku ciemu.

Sis ciems ne ar ko neizcēlās � tas neatradās gleznainā vietā, tajā nebija ne�kādu ievērojamu celtņu, vēsturē tas ne ar ko nebija iezīmīgs; patiesībā vienīgais, ar ko tas varētu lepoties, bija atra�anās netālu no Padujas. Dakteris aptaujājās tavernā un priestera namā, un galu galā uzgāja divus stiprus vīrus, kas bija ar mieru izvizināt viņus pa jūru. Abi bez tielē�anās paņēma daktera piedāvāto naudu, ta�u sirdsapziņa viņus mudināja norādīt, ka te nekā neesot; pat labā laikā te nebūtu, ko redzēt; kur nu vēl �ādā lietū � un, jā, lietus bija pietiekami stiprs, lai izbraukumu uz ūdeņiem padarītu par ārkārtīgi nepatīkamu izpriecu, toties izklīdināt biezo, pelēko miglu tas nejaudāja.

Mīlulīt, vai tu dro�i zini, ka tie�ām to gribi? � jautāja krustmāmiņa Greis�tila.'� Seit ir ļoti nemīlīgi, un laiva briesmīgi o� pēc zivīm.

Jā, krustmāmiņ, es tie�ām to gribu,� Flora atteica, iekāpa laivā un ap�sēdās galā. Krustmāmiņa un tēvs sekoja viņas priek�zīmei. Pagalam apjuku�ais zvejnieks izstūrēja atklātā jūrā, un drīz, skaties kur skatīdamies, visās debespu�sēs varēja ieraudzīt tikai pelēkus viļņus, ko apjoza drūmas, pelēkas miglas sienas. Zvejnieks jautājo�i pavērās dakteri Greistilā. Tas pievērsa nogaido�u skatienu Florai.

Flora nelikās manām. Viņa domīgi sēdēja, atbalstījusies pret brangām, labo roku izstiepusi pār bortu.

Tā, jau atkal! � dakteris iesaucās.

Kas atkal? � pikti noprasīja krustmāmiņa.

Kaķu un pelējuma smaka! Tāda pati kā tās vecās dāmas miteklī. Atceries veco dāmu no Kanared�o, mēs pie viņas bijām aizgāju�i? Vai laivā ir kaķis?

Tas bija pilnīgi bezjēdzīgs jautājums. Visa laiva bija bez grūtībām pārre�dzama: kaķu tajā nebija.

Mīlulīt, vai kaut kas nav labi? � krustmāmiņa Greistila apvaicājās. Viņai lāgā nepatika tas, kā Flora sē�. � Varbūt tu jūties nevesela?

Nē, krustmāmiņ, � Flora izslējās taisni un sakārtoja lietussargu. � Viss ir kārtībā. Ja vēlaties, mēs varam doties atpakaļ.

Krustmāmiņa viļņos pamanīja mazu pudelīti, mazu pudelīti bez korķī�a. Pēc mirkļa tajā satecēja ūdens un tā nogrima jūras dibenā.

Pēc �ī neizprotamā izbraukuma Flora daudzas nedēļas neizrādīja vēlē�anos iziet no mājām. Rei�u reizēm krustmāmiņa mēģināja brāļameitu pierunāt apsēsties pie loga, lai viņa redzētu, kas notiek uz ielas. Itālijā uz ielām bie�i no�tiek visādas interesantas lietas, ta�u Flora neparko nevēlējās atstāt iecienīto krēslu tum�ā kaktā zem baigā spoguļa. Viņai bija uzradies ērmots paradums salīdzināt salona spoguļattēlu ar pa�u salonu � tā, piemēram, viņa piepe�i va�rēja ieinteresēties par krēslam pāri pārmestu �alli, palūkoties uz tās attēlu spo�gulī un sacīt:

Spogulī tā �alle izskatās citādi.

Vai tie�ām? � krustmāmiņa neticēja.

Jā. Spogulī tā izskatās brūna, kaut gan patiesībā ir zila. Vai tev tā ne�liekas?

Ak, mīlulīt, tev dro�i vien ir taisnība, bet man gan rādās, ka tā glu�i tāda pati.

Jā, � Flora nopūzdamās atsaucās, � nudien.

1817. gada janvāris/februāris

Kad misters Norf.ls iznīcināja Streind�a grāmatu, sabiedriskā doma visā Anglijā vērsās pret viņu, bez minstinā�anās nostājoties pēdējā pusē. Publiski un pri�vāti tika veikta abu burvju salīdzinā�ana: Streind�s bija vaļsirdīgs, drosmīgs un vīri�ķīgs, turpretim mistera Norela rakstura alfa un omega, pēc visa sprie�ot, bija slēp�anās un noslēgtība. Visi atcerējās, kā Streind�s, kalpodams dzimtenei, cīnījās Pirenejos, bet Norels tikmēr Roksboro hercoga bibliotēkas izsolē savāca sev visas grāmatas par maģiju, nevēlēdamies, lai tās tiktu kādam citam. Ta�u janvāra vidū laikraksti bija pilni ar ziņojumiem par Streind�a trakumu, Melnā Torņa aprakstiem un minējumiem par burvestībām, ar kuru palīdzību tas turas. Kādam anglim, vārdā Listers, bija gadījies būt Mestrē todien, kad Streind�s devās no Venēcijas uz Paduju. Misters Listers pats savām acīm bija redzējis, kā Tumsības Stabs slīd pāri jūrai, un aprakstījis to vēstulē uz Angliju; pēc trim nedēļām vairā�kās Londonas avīzēs parādījās stāsti, kā baisais Tornis bez skaņas burājis pa ūdens virsu. Nieka pāris mēne�u laikā Streind�s tautie�u acīs bija kļuvis par �au�alu simbolu, par nolādētu radījumu, kurā nav patvēries gandrīz nekas cilvēcisks.

Tomēr Streind�a straujā kri�ana ne�ēlastībā necik nepalīdzēja misteram No�relam atgūt atzī�anu. Valdība vairs nedeva viņam jaunus uzdevumus, bet, it kā ar to vien nebūtu diezgan, arī no citiem avotiem vairs pasūtījumi nenāca. Jan�vāra sākumā Svētā Pāvila katedrāles dekāns bija interesējies, vai misters Norels nevarētu izdibināt, kur apbedīta kāda gados jauna nelaiķe. Miru�ās jaunavas brālis esot uzcēlis jaunas kapenes visiem ģimenes locekļiem, un tagad uz tām vajagot pārvietot zārku ar māsas mirstīgajām atliekām, ta�u kapitulam un dekā�nam par lielu mulsumu atklājās, ka viņas kapavieta pierakstīta nepareizi un neviens nezina, kur jaunava patiesībā atdusas. Misters Norels atbildot bija ap�liecinājis, ka nav nekā vienkār�āka. Līdzko dekāns paziņo�ot viņam jaunās dā�mas vārdu un vēl da�us sīkumus, viņ� uzreiz ķer�oties pie bur�anas. Ta�u dekāns nelaiķes vārdu nepaziņoja, toties pienāca neveikla vēstule, kurā dekāns gari un sare�ģīti atvainojās un teicās tikai nupat atģidies, ka garīdzniekiem neklājas izmantot burvju pakalpojumus.

Laselzs un Norels bija vienisprātis: tas viss nebija labi.

Ja vairs nenotiek nekāda bur�ana, būs grūti turpināt darbu angļu maģi�jas atjaunotnes labā,� norādīja Laselzs. � �ajos spiedīgajos apstākļos mums katrā ziņā jārūpējas, lai sabiedrībai pastāvīgi tiktu atgādināts jūsu vārds un sasniegumi.

Laselzs nepaguris sūtija avīzēm rakstus un apmeloja Streind�u visos maģi�jas �urnālos. Izmantodams izdevību, viņ� pārskatīja visu pēdējo desmit gadu laikā izmantoto maģiju un ierosināja vienu otru uzlabojumu. Viņiem abiem esot jā�dodas uz Braitonu pārbaudīt burvju mūri, ko misters Norels kopā ar D�ona- tanu Streind�u bija uzcēlu�i gar Britānijas piekrasti. Divus gadus �is mūris bija prasījis lauvas daļu mistera Norela laika un valdībai izmaksājis bargu naudu.

Tā nu viņi kādā stindzino�i aukstā un vējainā februāra dienā stāvēja krast�malā pie Braitonas un lūkojās uz neizmērojamo, vienmuļo pelēkās jūras klaju.

To nevar redzēt, � Laselzs ierunājās.

Jā, nevar! � dedzīgi atsaucās misters Norels. � Bet tādēļ tas nav mazāk stiprs! Tas neļaus klintīm noārdīties, sargās cilvēku mitekļus no vētrām, nepie�ļaus, ka lopi tiek aizrauti pa gaisu un apgāzīs visus ienaidnieku kuģus, kas tu�vosies britu krastam!

Bet kāpēc jūs nevarētu piekrastē izvietot bākas, lai tās neļauj cilvēkiem aiz�mirst, ka viņus sargā maģija? Teiksim, liesmas, kas noslēpumaini lāktī pār ūdens virsu? Stabus no jūras ūdens? Kaut ko tamlīdzīgu?

Ā! � misters Norels novilka. � Jā, pats par sevi saprotams, es tādas maģiskas ilūzijas varētu radīt. Tas nebūt nav grūti, bet saprotiet, �īm ilūzijām būtu tikai dekoratīva nozīme: tās nekādā ziņā nevairotu burvestības spēku. No tām nebūtu nekāda labuma.

Labums,� bargi sacīja Laselzs, � būtu tāds, ka tās katram atgādinātu par di�ā mistera Norela varenajiem darbiem. Tādējādi briti zinātu, ka jūs vēl aizvien esat Nācijas Aizstāvis un, kamēr viņi noņemas ar saviem ikdienas dar�biem, jūs mū�am modri pieraugāt dzimtenes robe�as. Kaut kas tāds izpelnītos vismaz desmit, pat divdesmit �urnālu rakstu!

Ak tā? � misters Norels pārvaicāja. Viņ� apsolījās nākotnē alla� paturēt prātā, ka burvestībām jāveicina sabiedrības iztēles spējas.

Nakti abi pārlaida iebraucamajā vietā "Vecais kuģis", un no rīta devās atpa�kaļ uz Londonu. Visiem zināms, ka misters Norels necieta ilgus braucienus.

Kaut ari viņa kariete bija apbrīnojams karie�u meistaru mākslas sasniegums ar dzelzs atsperēm, bieziem spilveniem un tā joprojām, viņ� tik un tā sajuta visas bedres un dangas. Pēc pusstundu ilga brauciena viņam sāka sāpēt krusti un galva, arī pakrūtē iemetās nelabums, � ta�u �ai rītā viņ� par krustiem un pakrūti ne domāt nedomāja. Jau kop� izbrauk�anas pa "Vecā kuģa" vārtiem viņu pārņēma nebijis satraukums, nedeva mieru sve�ādas domas un nenoskārstas bailes.

Pa karietes logu viņ� redzēja milzīgus melnu putnu barus � vai tie bija kraukļi, vai vārnas, nevarēja saprast, ta�u savā burvja sirdī viņ� bija dro�s, ka tie nav te gadīju�ies nejau�i. Putni virmoja palsajās ziemas debesīs, mezdami lokus un izplezdami spārnus kā melnas rokas: tā ikviens no tiem kļuva par "kraukli lidojumā", par D�ona Askglāsa ģerboni. Misters Norels apjautājās Laselzam, vai tam neliekoties, ka putnu ir vairāk nekā parasti, ta�u Laseizs tikai atmeta, ka nezinot. Putni nebija vienīgie, kas tirdīja mistera Norela prātu: tā pati bēda bija ar lielajām, saltajām lāmām, kuru bija pārpārēm visos laukos un pļavās. Karietei braucot garām pa ceļu, katra lāma kā sudraba spogulis rādīja viņam tuk�ās ziemas debesis. Burvjuprāt spoguļi necik daudz neat�ķiras no durvīm, un misteram Norelam �ķita, ka Anglija itin kā sadilst viņa acu priek�ā �viņ� varētu iziet pa ikvienām no �im spoguļu durvīm, un attaptos kādā no citām pa�saulēm, kas reiz robe�ojās ar Angliju. Un tas vēl nebija ļaunākais: viņam sāka likties, ka to iespētu ari citi! Saseksas lauki sāka biedējo�i atgādināt to Angliju, par kuru stāstīja senā balāde:

Tik skraj�, tik vientulīgs novads �is Uz debesu audekla klājies, Kā �vīku lietus tas nodreb un irst, Kad Karalis garām jājis. [121] [1] Sk. 3. nodaļu, 1. piezīmi.

Pirmo reizi mū�ā misteram Norelam sāka likties, ka varbūt Anglijā ir pārāk daudz maģijas.

Pārradu�ies mājās, misters Norels un Laseizs taisnā ceļā devās uz bibliotēku. Tur jau priek�ā bija �aildermass, kam priek�ā uz galda gulēja vesela kaudze vēstuļu; vienu no tām viņ� patlaban lasīja. Kad misters Norels ienāca pa dur�vīm, viņ� pacēla galvu:

Jūs esat klāt! Tas labi. Izlasiet �o!

Kāpēc? Kas to raksta?

Notingemietis, vārdā Trakvers. Kāds jauneklis ar maģijas palīdzību iz�glābis viņa bērnam dzīvību, Trakvers pats savām acīm redzējis.

Ak Kungs, mister �aildermas! � Laselzs nopūtās. � Jums ta�u vaja�dzētu saprast, ka tādu blēņu dēļ saimnieku nedrīkst traucēt. � Viņ� pārlaida skatienu atvērtajām vēstulēm; uz vienas bija liels zīmogs ar kādu ģerboni. Brīdi uz to skatījies, Laselzs attapās, ka ģerbonis ir labi pazīstams, un pakampa vēs�tuli. � Mister Norel! � viņ� iekliedzās. � Lords Liverpūls aicina mūs pie sevis!

Beidzot! � misters Norels atsaucās. � Ko viņ� raksta?

Laselzs uzreiz neatbildēja � viņ� lasīja vēstuli.

Viņ� tikai aicina mūs būt tik laipniem un ierasties Faifu namā valstiski svarīgā jautājumā! � Laselzs steig�us prātoja. � Dro�i vien joannītu dēļ. Kur tas laiks, kā viņam vajadzēja saukt jūs palīgā, lai beidzot tiktu ar joannītiem galā! Labi, ka Liverpūls beidzot ir to sapratis. Bet jūs? � viņ� uzklupa �aildermasam.

Vai jūs esat galīgi traks? Vai varbūt kaut ko perināt? Jūs gvel�at par viltvār- �iem, kas apgalvo, ka prot burt, bet Anglijas pirmā ministra vēstule guļ jums uz galda bez ievērības?

Lords Liverpūls var pagaidīt, � �aildermass runāja ar misteru Norelu.

Ticiet man � jums tie�ām jāzina, kas �ajā vēstulē rakstīts!

UfP. � Laselzs saskaities nosprauslojās.

Misters Norels skatījās te uz vienu, te uz otru. Viņ� bija glu�i apjucis. Gadu gaitā viņ� bija pieradis uz �iem diviem paļauties, un abu nesaskaņas (kas kļuva arvien bie�ākas) viņu pilnīgi izsita no līdzsvara. Dro�i vien viņ� turpinātu tā stā�vēt, nespēdams izlemt, kuram pieslieties, ta�u �aildermass apņēmīgi saņēma viņu aiz rokas un ievilka koka paneļiem apdarinātā kambarītī turpat pie bib�liotēkas. Ar blīk�ķi aizcirtis durvis, �aildermass atslējās pret tām ar visu augumu.

Klausieties! �is bur�anas gadījums notika smalkā Notingem�iras namā. Pieaugu�ie salonā tērzēja, kalpi skraidīja �urpu turpu, un kāda maza meitene viena izgāja dārzā. Viņa uzrāpās uz augstā �oga, aiz kura atradās sakņu dārzs, un mēģināja pa to noiet, ta�u �ogs bija apledojis, viņa paslīdēja un nokrita uz siltum�nīcas jumta. Stikls ielūza, un viņa briesmīgi sagriezās. Kāds kalps sadzirdēja viņu kliedzam. Tuvākais ārsts dzīvoja desmit jūd�u attālumā. Meitenīti ar maģijas palīdzību izglāba viens no namatēva viesiem, jauneklis, vārdā D�ozefs Ebnijs.

Likdams lietā Mārtiņa Peila "Atjauno�anu un izlabo�anu", [122] [1] "atjauno�ana un izlabo�ana" � buramvārdi, ar kuru palīdzību var vērst par labu tikko notiku�u nelaimi. viņ� izvilka stikla lauskas un sadziedēja salauztos kaulus, bet asiņo�anu apturēja ar burvestību, ko pēc viņa vārdiem sauca "Teilo roka". [123] [1] "teilo roka" � sena elfu burvestība da�ādas tecē�anas apturē�anai: ar to varēja ap�turēt lietu, uguni, vēju, ūdens vai asiņu pludus. Tiek uzskatīts, ka burvestība nosaukta tā elfa vārdā, kas iemācījis to angļu burvjiem.

Tas nav nopietni! � misters Norels paziņoja. � "Teilo roka" jau gadu simteņiem ir zudusi, bet Peila "Atjauno�ana un izlabo�ana" ir ļoti sare�ģīta procedūra. �im jauneklim vajadzētu studēt daudzus gadus�

Jā, es zinu, � turklāt viņ� atzīstas, ka maģiju gandrīz nav mācījies. Viņ� tik tikko zinājis buramvārdu nosaukumus, par to pielieto�anas tehniku nemaz nerunājot. Tomēr Trakvers raksta, ka viņ� būris gludi un teko�i, bez aizķer�anās. Trakvers un citi, kas stāvēja tur apkārt, viņu uzrunāja, tincināja, ko viņ� darot, � meitenītes tēvs ļoti uztraucās, redzēdams viņu pielietojam maģiju, � ta�u iz�skatījās, ka Ebnijs neko nedzird. Vēlāk viņ� uzvedies kā cilvēks, kas atmostas no sapņa. Vienīgie vārdi, ko viņ� spējis pateikt, biju�i: "Koki runā ar akmeņiem, akmeņi runā ar ūdeņiem." Liekas, viņ� domājis, ka visu, kas jādara, viņam pa�teiku�i priek�ā koki un debesis.

Mistiķu blēņas!

Iespējams � tomēr es tā nedomāju. Kop� mēs atbraucām dzīvot uz Lon�donu, es esmu lasījis simtiem vēstuļu no cilvēkiem, kas maldīgi domā, ka spēj burt. �i ir citāda. Esmu gatavs saderēt uz visu savu naudu. Turklāt vēstules sāk pienākt arī no citiem cilvēkiem, kuri pamēģināju�i burt � un viņiem tas izde�vies. Vienīgais, ko es nesaprotu, ir�

lē durvis, pret kurām �aildermass bija atbalstījies, sāka briesmīgi rībēt un drebēt. Tās ķēra smags sitiens, un �aildermass, aizlidojis tenteriski, uzkrita virsū misteram Norelam. Durvis atvērās, tajās stāvēja Lūkass un viņam aiz muguras � ku�ieris Deivijs.

O! � Lūkass bija pārsteigts. � Lūdzu piedo�anu, ser, es nezināju, ka jūs te esat. Misters Laseizs sacīja, ka durvis neveroties vaļā, un mēs ar Deiviju lūkojām tās attaisīt. Kariete gaida, ser, jums jābrauc pie lorda Liverpūla.

Mister Norel, nāciet! � no bibliotēkas kliedza Laseizs. � Lords Liverpūls gaida!

ba�īgi atskatījies uz �aildermasu, misters Norels aizgāja.

Brauciens uz Faifu namu misteram Norelam nesagādāja ne mazāko prieku: Laseizs bija briesmīgi pārskaities uz �aildermasu un nevilcinājās izgāzt savas dusmas.

Piedodiet, ka es tā saku, mister Norel, � viņ� �ķendējās, � bet jūs pats pie visa esat vainīgs. Reizēm liekas gudri prātīgam kalpam atvēlēt zināmu neatka�rību, ta�u galu galā to alla� nākas no�ēlot. �is neģēlis pamazām kļuvis arvien nekaunīgāks, un tagad bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem runā jums pretī un aizskar jūsu draugus. Mans tēvs savus ļaudis pēra arī par mazākiem nodarījumiem � daudz mazākiem, varat man ticēt. Un es gribētu, o, kā es gri�bētu� � Laseizs raustījās un dīdījās, tad atkrita spilvenos. Pēc brī�a viņ� runāja tālāk, jau mazliet mierīgāk: � Es jums ieteiktu apsvērt, vai viņ� jums tie�ām ir tik ļoti vajadzīgs. Man nudien gribētos zināt, cik lielā mērā viņ� nosliecas Strein�d�a pusē. Jā, tas laikam ir pats galvenais jautājums, vai nav tiesa? �Viņ� paska�tījās pa logu, aiz kura bija garlaicīgas, pelēkas ēkas. � Esam atbrauku�i, mister Norel. Lūdzams, atcerieties, ko es jums esmu teicis. Lai cik sare�ģītas burves�tības no jums vēlēsies viņa gai�ība, nevajag par to gari un pla�i klāstīt � tādēļ vien tās nekļūs vienkār�ākas.

Lordu Liverpūlu misters Norels un Laseizs sastapa viņa kabinetā, stāvam pie galda, pie kura viņa gai�ība paveica lielāko daļu valstiski svarīgo darbu. Pie pirmā ministra bija iek�lietu ministrs lords Sidmūts. Abi pacēla misteram No�relam pretim stingrus skatienus.

Man te ir vēstules, ko atsūtīju�i Linkoln�īras, Jork�īras, Somersetas, Kornvolas, Vorvikas un Kambrijas lordleitnanti� � (Laseizs pēdējā brīdī ap�valdīja tīksmīgu nopūtu, kas jau grasījās pasprukt aiz prieka par gaidāmo maģiju un naudu.) � �kuri sūdzas par bur�anos, kas pēdējā laikā iet vaļā �ajās grāfistēs!

Misters Norels blisināja a�eles.

Kā, lūdzu?

Misteram Norelam nekas par tādām burvestībām nav zināms, � Laseizs steig�us iestarpināja.

Lords Liverpūls salti paskatījās uz viņa pusi, it kā �iem vārdiem neticētu.

Uz galda stāvēja pamatīga papīru kaudze, un lords Liverpūls uz labu laimi iz�vilka vienu:

Pirms �etrām dienām Stemfordas pilsētā kāda kvēkeru meitene dalīju�sies ar draudzeni savos noslēpumos. Te aiz durvīm atskanējis troksnis, un iz�rādījies, ka tur noklausās abu jaunākie brāļi. Meitenes ļoti sadusmojās, dzinās brāļiem pakaļ un izskrēja dārzā. Tur abas sadevās rokās un noskaitīja buramvār�dus. Zēnu ausis nolēca no galvām un aizlidoja pa gaisu. Tikai tad, kad pui�eļi svinīgi nozvērējās vairāk nekad tā nedarīt, ausis izdevās izmānīt no ro�u krū�miem � tās bija nolaidu�ās kailajos zaros � un piedabūt atgriezties savās vietās.

Misters Norels ļoti apjuka.

Es, bez �aubām,ārkārtīgi no�ēloju, ka �īs neuzvedīgās jaunās dāmas mā�cīju�ās maģiju. Man jāteic � es ļoti iebilstu pret to, ka sievie�u dzimuma per�sonas vispār drīkst studēt maģiju, ta�u es īsti nesaprotu�

Mister Norel, � lords Liverpūls bargi norādīja, � �īm meitenēm bija trīs�padsmit gadu. Viņu vecāki ir svēti pārliecināti, ka nevienu maģisku sacerējumu abas nav ne acīs redzēju�as. Stemfordā nav burvju, tur nav nekādu burvju grāmatu.

Misters Norels pavēra muti, lai kaut ko sacītu, apjauta, ka viņam trūkst vārdu, un muti aizvēra.

Tas ir ļoti savādi, � sarunā atkal iesaistījās Laselzs. � Kā meitenes pa��as to izskaidro?

Meitenes vecākiem ir stāstīju�as, ka viņas palūkoju�ās lejup un ierau�dzīju�as, ka uz taciņas ar pelēkiem oļiem rakstīti buramvārdi. Kā viņas izteicās, akmeņi viņām pateiku�i priek�ā, ko darīt. Pēc tam �o taciņu ir izpētīju�i vai�rāki cilvēki; uz tās tie�ām ir pelēki oļi, ta�u tie neveido nekādus simbolus, ne�kādus burvju rakstus. Visparastākie pelēkie oļi.

Un jūs teicāt, ka biju�i arī citi bur�anās gadījumi, citās vietās, ne tikai Stemfordā? � misters Norels jautāja.

Daudzi gadījumi un daudzās citās vietās � visvairāk ziemeļu grāfistēs, ta�u pietiekamā skaitā arī citur, turklāt gandrīz visi � divu pēdējo nedēļu laikā. Jork�īrā atnāku�i vaļā septiņpadsmit elfu ceļi. Pats par sevi saprotams, �ie ceļi ir pastāvēju�i jau kop� karaļa Kraukļa laikiem, ta�u gadu simteņiem tie nekur neveda, un vietējie iedzīvotāji ļāva tiem aizaugt. Tagad tie pēk�ņi atkal ir tīri. Visas nezāles ir pazudu�as, un iedzīvotāji ziņo, ka to galā redzot ērmotas vietas � agrāk tādas neviens tur neesot manījis.

Vai kāds� � misters Norels aprāvās un samitrināja lūpas. � Vai kāds pa �iem ceļiem ir ieradies?

Vēl nav, � lords Liverpūls atbildēja. � Bet, jādomā, tas ir tikai laika jautājums.

Lords Sidmūts jau vairākas minūtes ļoti vēlējās kaut ko sacīt.

Tas ir nepieļaujami! � viņ� kaismīgi iesaucās. � Viena lieta, mister Norel, ir ar maģiskiem paņēmieniem pārtaisīt Spāniju, bet �ī ir Anglija! Pēk�ņi izrādās, ka mums cie�i līdzās ir tādi apvidi, par kuriem neviens neko nezina � apvidi, par kuriem neviens neko nav dzirdējis! Es nespēju izteikt, cik man tas liekas briesmīgi! Tā pat nav nodevība � man liekas, angļu valodā vispār nav tāda vārda, ar kuru varētu apzīmēt to, ko jūs esat sastrādājis!

Bet es neko neesmu darījis! � misters Norels, pagalam satriekts, taisno�jās. � Man tas ne prātā nav nācis! Es neieredzu elfu ceļus! Daudzkārt esmu par to runājis! �Viņ� pagriezās pret lordu Liverpūlu: � Lūdzu, jūsu gai�ība, atcerieties pats! Vai jums kaut reizi ir bijis pamats domāt, ka es esmu labvēlīgi noskaņots pret elfiem vai elfu maģiju? Vai es pastāvīgi neesmu tos nīdējis un pulgojis?

�iem vārdiem beidzot izdevās cik necik apremdināt pirmā ministra dus�mas. Viņ� tikko manāmi pielieca galvu.

Bet, ja tas nav jūsu roku darbs, kur� tad ir vainīgs?

Liekas, �is jautājums trāpīja misteru Norelu sevi�ķi vārīgā vietā. Viņ� stāvēja, lūkodamies ar stingu skatienu, un plātīja muti, nespēdams atrast vārdu.

Turpretim Laselzam pēc atbildes kabatā nebija jāmeklē. Viņam nebija ne mazākās nojausmas, kur� ļāvis vaļu �īm briesmīgajām burvestībām, un tas viņu arī necik neinteresēja, � toties viņ� lieliski zināja, kas jāsaka, lai visu pavērstu sev un misteram Norelam par labu.

Atzī�os, es brīnos, ka jūsu gai�ība vispār uzskata par vajadzīgu uzdot �o jautājumu, � viņ� dzedri paziņoja. � Vai tad tik neģēlīgas burvestības pa�as nav labākā liecība par to autoru? Būrējs ir Streind�s.

Streind�s! � lords Liverpūls noblisināja acis. � Bet Streind�s ta�u ir Venēcijā!

Misters Norels ir tādās domās, ka Streind�s vairs nevalda pār savām tieksmēm, � Laseizs atbildēja. � Viņ� ir sabūris visādas nekrietnības; viņ� ir sagājies ar tādiem radījumiem, kas ir naidīgi Lielbritānijai, kristīgajai Baznīcai, kas ir bīstami cilvēcei! Iespējams, �ī katastrofa notikusi tāpēc, ka viņam mi�sējies kāds eksperiments, � ta�u var gadīties arī tā, ka viņ� to nostrādājis tī�u�prāt. Es ieskatu, ka man vajag jūsu gai�ībai atgādināt � misters Norels ne reizi vien ir valdību brīdinājis par to, cik ļoti valsti apdraud tie pētījumi, kuriem Streind�s patlaban nododas. Mēs sūtījām jūsu gai�ībai steidzamas ziņas, ta�u atbildi nesaņēmām. Par laimi � un tā ir laime mums visiem � misters Norels ir tāds pats kā arvien: nelokāms, apņēmīgs un modrs. � To sacīdams, Laselzs nevil�us paskatījās uz misteru Norelu, kur� �obrīd izskatījās kā pats izbīļa, sa�kāves un nevarības iemiesojums.

Vai jūs tam visam piekrītat, ser? � lords Liverpūls uzrunāja misteru Norelu.

Misters Norels laikam nedzirdēja; iegrimis savās domās, viņ� atkal un atkal

murmināja:

Tā ir mana vaina. Tā ir mana vaina. � Kaut arī viņ� runāja pats ar sevi, to varēja dzirdēt visi, kas atradās pirmā ministra kabinetā.

Laselzs iepleta acis, ta�u acumirklī attapās:

Mēs saprotam, kā jūs �obrīd jūtaties, ser, � viņ� �igli sacīja, � bet jūs jau pavisam drīz atskārtīsit, ka tā nepavisam nav. Kad jūs mācījāt misteram Streind�am maģiju, jūs nevarējāt zināt, ar ko tas beigsies. To neviens nespēja paredzēt.

Lordu Liverpūlu �is mēģinājums iztēlot misteru Norelu upura lomā stipri nokaitināja. Gadu no gada misters Norels bija iztaisījies par Anglijas galveno burvi, un, tagad, kad Anglijā bija sāku�ās maģiska rakstura ķibeles, lords Liver�pūls uzskatīja, ka vismaz daļēji tās ir uz mistera Norela sirdsapziņas.

Mister Norel, es jautā�u vēlreiz. Esiet tik laipns, atbildiet bez aplinkiem. Vai jūs ieskatāt, ka tas viss ir Streind�a roku darbs?

Misters Norels pacēla acis pret visiem d�entlmeņiem pēc kārtas.

Jā, � viņ� izbiedētā balsī izdvesa.

Lords Liverpūls nolūkojās viņā ar ilgu, skarbu skatienu. Tad viņ� sacīja:

�Tik lēti tas nebeigsies, mister Norel. Nezinu, vai tas ir Streind�s, vai nav, ta�u viens ir skaidrs: Lielbritānijā jau ir traks karalis; vēl arī traks burvis � tas nu būtu par daudz. Jūs ļoti gribējāt, lai jums uzdod kādu darbu: lūdzu, te būs! Nepieļaujiet, ka jūsu māceklis atgrie�as Anglijā.

Bet� � misters Norels iesāka, tad pamanīja Laselza brīdino�o skatienu un apklusa.

Misters Norels un misters Laseizs devās atpakaļ uz Hanover-skvēru. Mis�ters Norels steig�us metās uz bibliotēku. Tur, tāpat kā pirmīt, pie galda sēdēja �aildermass.

Ātri! � misters Norels sauca. � Man vajag kādus buramvārdus, kuri vairs nedarbojas!

�aildermass paraustīja plecus.

Tādu ir tūksto�iem. Kantlucets, [124] [1] "kantlucets" � seni un noslēpumaini buramvārdi, ar kuriem var likt mēnesim dzie�dāt. Cik nojau�ams, mēness dziesma ir ļoti skaista; spitālīgie un trakie, to dzirdēdami, top atkal veseli. "Dedala roze",3[1] "Dedala roze" � Mārtiņa Peila izgudrota, visai sare�ģīta maģiska procedūra jūtu, vājību un tikumu iekonservē�anai dzintarā, medū vai vaskā. Konservē�anai izmantoto vielu sasildot, atsvabinās tajā iesprostotās īpa�ības. "Rozi" var � precīzāk, varēja � pielietot vis�da�ādākajos gadījumos, piemēram, lai pie�ķirtu sev drosmi vai sistu ienaidnieku ar gļē�vulību; ar to var izraisīt mīlestību, kārību, cēlus nolūkus, dusmas, greizsirdību, godkāri, uzupurē�anos utt., u.tjpr. "Izģērbtās jaunavas", [125] h kā daudzi buramvārdi ar neparastiem nosaukumiem, "Izģērbtās jaunavas" nepavi�sam nebija tik aizraujo�as kā varētu likties. Nosaukumā minētās "jaunavas" patiesībā bija kādas gār�as puķes, ko izmantoja elfu burvju spēju ierobe�o�anai. Puķei vajadzēja noplūkt lapas un ziedlapiņas � tā arī ir "izģērb�ana". Stoksija "Vitrifikācija" [126] �[1] Ar Stoksija "Vitrifikāciju" varēja priek�metus � un arī cilvēkus � pārvērst stikla.

Stoksija "Vitrifikācija"! Iā, der! Man te ir apraksts�

Misters Norels piejoza pie grāmatskapja un izvilka ārā kādu grāmatu. Viņ� ātri �ķīra lapas, atrada meklēto un sāka nepacietīgi raudzīties apkārt. Pie kamīna uz galdiņa stāvēja vāze ar āmuļu, efeju, sarkanogu akmeņozolu un kaut kādu ziem- zie�u zariem. Pievērsis vāzei cie�u skatienu, viņ� sāka bubināt buramvārdus.

Ar visām ēnām, cik vien to bibliotēkā bija, sāka notikt kaut kas dīvains, vār�diem grūti aprakstāms. Likās, tās reizē pagrie�as un sāk lūkoties citur. Ari tad, kad tās vairs nekustējās, �aildermass un Laseizs nespētu atbildēt, vai tās ir tādas pa�as kā iepriek�.

Kaut kas izkrita no vāzes un no�ķindēja uz galda..

Laseizs piegāja paskatīties. Viens akmeņozola zars bija pārvērties stiklā. Stikla zars bija smags, tas bija nolūzis un saplīsis; uz galda gulēja da�as veselas stikla akmeņozola lapas.

Gandrīz �etrsimt gadu �ie buramvārdi nav darboju�ies, � izdvesa mis�ters Norels. �Voter�ips savā "Brīni�ķa me�a kaltumā" tos piemin lidz ar citiem buramvārdiem, kas viņa bērnībā vēl darbojās, bet vairs ne mazākajā mērā nebija izmantojami, kad viņam bija divdesmit gadu!

Jūs esat izcils meistars� � Laselzs iesāka.

Manai izcilajai meistarībai ar to nav nekāda sakara! � misters Norels atcirta. � Es nevaru pielietot buramvārdus, kas nav pieejami. Maģija atgrie�as Anglijā! Streind�s ir izgudrojis, kā to panākt!

Tad jau man bija taisnība, � atsaucās Laselzs. � Un mūsu svarīgākais uzdevums ir nepieļaut, lai viņ� pārrodas mājās. Ja mums tas izdosies, lords Liverpūls piedos mums ļoti daudzus citus grēkus.

Misters Norels saspringti prātoja.

Es varu neļaut viņam atgriezties pa jūru, � viņ� sacīja.

Teicami! � Laselzs iesaucās. Tomēr misters Norels bija atbildējis tā, ka viņ� kļuva domīgs: � Hm, bet nekā citādi viņ� nevar ierasties. Viņ� ta�u ne�prot lidot! � �ī doma bija tik ģeķīga, ka Laselzam pa�am uznāca smiekli. Tad viņ� atkal aprāvās: � Vai varbūt prot?

�aildermass paraustīja plecus.

Man grūti pateikt, ko Streind�s �obrīd prot un ko neprot, � atbildēja mis�ters Norels. � Bet mani mazāk uztrauc lido�ana. Es uztraucos par Karaļa ceļiem.

Man likās, Karaļa ceļi ved uz Elfu valsti, � Laselzs nesaprata.

]ī\,� bet ne tikai uz Elfu valsti. Karaļa ceļi ved visur. Uz Debesīm. Uz Elli. Uz Parlamenta namiem� Tie ir būvēti ar maģiju. Katrs Anglijas spogulis, katra peļķe, katra ēna ir vārti uz �iem ceļiem. Es nevaru tiem visiem aizlikt priek�ā atslēgu. To neviens nevar! Tas būtu pārcilvēcīgs darbs! Ja Streind�s do�sies uz Angliju pa Karaļa ceļiem, nav manos spēkos viņu aizturēt.

Bet� � Laselzs gribēja ko iebilst.

Es nevaru viņu aizturēt! � misters Norels iekliedzās, lauzīdams rokas. � Neprasiet! Es vienīgi� � viņ� ar milzīgām pūlēm nomierinājās. � �es varu sagatavoties viņa uzņem�anai. Mūsu laikmeta di�ākais burvis, ak tā gan. Nu, drīz redzēsim.

Ja viņ� atgriezīsies Anglijā, � Laselzs uzdeva jautājumu, � kurp viņ� dosies vispirms?

Uz Hartfjū abatiju, � atbildēja �aildermass. � Kurp gan citur?

Gan misters Norels, gan Laseizs jau grasījās izteikt savas domas, ta�u tai brīdī pa durvīm ienāca Lūkass, kam rokās bija sudraba paplāte, uz kuras gulēja vēs�tule. Laseizs pārlauza zīmogu un a�i izlasīja rakstīto.

� Atgriezies Drolaits, � viņ� teica. � Palieciet tepat un gaidiet. Rīt bū�u atpakaļ.

1817. gada februāra sākums

Rīta svīdums februāra sākumā; krustceles me�a vidū. Starp kokiem garo dū�maka, no kokiem plūst tumsa. Neviens no abiem ceļiem nebija necik nozīmīgs, tie bija izdangāti un nekopti; pa vienu vispār mēdza ripot tikai zemnieku rati. Bezgala nomaļa vieta, kas nav atzīmēta nevienā kartē. Pat nosaukuma tai nav.

Drolaits stāvēja krustcelēs. Nekur tuvumā nebija zirga, nemanīja ari kalpu ar karieti vai ratiem: kā viņ� bija te nokļuvis, nevarēja saprast, � ta�u bija redzams, ka �ajās krustcelēs viņ� gaida jau ilgi: viņa mētelis bija apsarmojis balts. Izdzirdis aiz muguras klusu klaudzienu, viņ� apcirtās: ta�u tur nebija nekā, tās pa�as mēmo koku rindas.

Nē, nē! � viņ� nomurmināja. � Tur nekā nebija. No zara nokrita sausa lapa, tas arī viss. � Atskanēja spalgs krak�ķis, itin kā ledum pārplē�ot koku vai akmeni. Viņ� atkal skatījās apkārt, ta�u acis aiz �ausmām gandrīz neko nere�dzēja. � Sausa lapa, tā bija tikai sausa lapa, � viņ� murmināja.

Tad atkal jauna skaņa. Viņu pārņēma nāves bailes, viņ� nesaprata, no ku�rienes tā nāk; pēdīgi pazina � zirga pakavu klaudzoņa. Viņ� lūkojās uz ceļu vai visas acis izskatīdams. Blāvs, pelēks izsmērējums miglā rādīja, no kuras pu�ses tuvojas zirgs un jātnieks.

Beidzot viņ� ir klāt. Viņ� ir klāt, � Drolaits murmināja un metās uz priek�u. � Kur jūs kavējāties? � viņ� iekliedzās. � Es jūs gaidu jau stundām ilgi!

Un kas par to? � pretī skanēja Laselza balss. � Jums visviens nekas cits nav darāms.

Ko? Nē, jūs alojaties! Jūs briesmīgi alojaties! Pēc iespējas ātrāk vediet mani uz Londonu!

Visam savs laiks. � Laselzs iznira no miglas un pievilka pavadas. Viņa smalkās drānas un cepuri viscaur klāja sudrabains rasas sūbējums.

Drolaits stāvēja, skatīdamies uz viņu, un tad, runādams gandrīz kā agrā�kais Drolaits, pūcīgi aizrādīja:

Jūs nu gan esat vareni uzcirties! Ziniet, tā plātīties ar savu bagātību nav glu�i prātīgi. Vai jums nav bail no lielceļu laupītājiem? �is ir ļoti atpalicis no�stūris. Ir ļoti iespējams, ka te apkārt lo�ņā briesmīgi neganti ļaudis.

Tā tie�ām varētu būt. Bet redziet? Esmu paņēmis līdzi pistoles, un esmu tikpat briesmīgs un negants kā viņi.

Te Drolaitam kaut kas ie�āvās prātā.

Kur tad otrs zirgs? � viņ� jautāja.

Kas?

Otrs zirgs! Ar kuru es varētu nokļūt Londonā! Klausieties, Laselz, jūs gan esat aitasgalva! Kā lai es tieku uz Londonu bez zirga?

Laselzs smējās.

Laikam bū�u domājis, ka jums nepavisam negribēsies galvaspilsētā rādī�ties. Jūsu parādi gan ir nolīdzināti � tos samaksāju es �, bet Londona ir pilna ir cilvēkiem, kas jūs neieredz un ar lielāko prieku izdarīs ko ļoti nelāgu.

Drolaits skatījās tuk�ām acīm, it kā ne vārda nebūtu sapratis. 'lād spalgi, satraukti iekliedzās:

Bet man jāizpilda burvja pavēles! Viņ� lika man nodot ziņas da�ādiem cilvēkiem! Man nav laika! Nedrīkstu zaudēt ne stundu!

Laselzs savilka uzacis:

Vai jūs esat piedzēries? Vai varbūt murgojat? Norels jums neko nav uzdevis. Ja viņ� kaut ko no jums gribētu, tad paziņotu ar manu starpniecību, un vispār�

Ne jau Norels. Streind�s!

Laselzs sava zirga mugurā sēdēja stings kā elkutēls. Zirgs cilāja kājas un sku�rināja galvu, bet Laselzs vispār nekustējās. Pēc brī�a viņ� ierunājās klusā, drau�dīgā balsī:

Esiet tik laipns, paskaidrojiet, ko jūs te runājat! Streind�s? Kā jūs uzdro��ināties man piesaukt Streind�u? Iesaku jums ļoti cītīgi pārdomāt savu atbildi un tikai tad runāt. Es esmu ļoti neapmierināts. Manuprāt, jums bija doti pilnīgi skaidri norādījumi: jums bija jāpaliek Venēcijā tik ilgi, kamēr tur uzturas Streind�s. Bet jūs esat �eit. Un viņ� ir tur.

Es neko nevarēju darīt! Biju spiests doties prom! Jūs nesaprotat. Es viņu satiku, un viņ� man teica�

Laseizs pacēla roku.

Es nevēlos turpināt �o sarunu ceļa vidū. Ieiesim me�ā starp kokiem.

Starp kokiem! �Tas tikko saskatāmais sārtums, kas vēl bija palicis Dro- laita sejā, izzuda pavisam. � Nē, nē! Tikai ne to! Es tur neie�u iek�ā! Neprasiet to no manis!

Kas vēl tās par runām? � Laseizs, zaudējis kādu nieku no savas uzpū�tības, palūkojās apkārt. �Vai Streind�s licis kokiem mūs izspiegot?

Nē jel. Ne jau tas mani baida. Es nespēju izskaidrot. Viņi mani gaida! Viņi mani pazīst! Es tur neie�u! � Drolaits nezināja tādus vārdus, ar kuriem būtu iespējams izteikt, kas ar viņu bija noticis. Viņ� izstiepa rokas, it kā cerētu Laselzam parādīt, kā upes apvij viņa kājas, kā viņam cauri aug koki, kā viņa sirds un viss iek�ķums vairs ir akmeņi vien.

Laseizs pacēla jājampātagu.

Es nesaprotu, ko jūs te runājat, un nemaz nevēlos saprast. � Viņ� mu�dināja zirgu iet Drolaitam virsū un atvēzēja pātagu. Nabaga Drolaits nepa�visam nebija dū�inieks, tā nu viņ� rik�iem tecēja uz me�u. Piedurkne aizķērās aiz kazenāja zara, viņ� iekliedzās.

�Ak, nebrēciet jel! � laseizs uz�ņāca. � Citi padomās, ka te kādu galina nost.

Viņi virzījās dziļāk me�ā, līdz izgāja nelielā klajumā. Laseizs nokāpa no zirga un piesēja to pie koka. Izņēmis abas pistoles no seglu somām, viņ� iebāza tās mēteļa kabatās. Tad pagriezās pret Drolaitu.

Tātad jūs redzējāt Streind�u? Labi. Patiesībā lieliski. Es biju pārliecināts, ka jūs savā gļēvulībā neuzdro�ināsities runāt ar viņu aci pret aci.

Es baidījos, ka viņ� mani pārvērtīs par kaut ko �ausmīgu!

Laseizs ar derdzīgumu noskatījās uz Drolaita netīrajām drānām un no- tramdīta dzīvnieka sejas izteiksmi.

Vai jūs skaidri zināt, ka viņ� to neizdarīja?

Ko? � Drolaits nesaprata.

Kāpēc jūs nevarējāt viņu vienkār�i nogalināt? Tur, Tumsībā? Jūs ta�u laikam tur bijāt divi vien? Ne gailis pakaļ nedziedātu.

O, jā. Ka tik ne tā. Viņ� ir liels un gudrs, a�s un ne�ēlīgs. Kur nu man ar viņu spēkoties.

Es būtu to izdarījis.

Tie�ām? Hm, laipni lūdzu, dodieties uz Venēciju un rīkojieties!

Kur viņ� tagad ir?

Tumsībā � Venēcijā �, bet viņ� dosies uz Angliju.

Viņ� tā teica?

Jā, es ta�u jums sacīju � man jānodod ziņas: viena �aildermasam, viena Norelam, un viena visiem Anglijas burvjiem.

Un kas tad jums jāpavēsta?

�aildermasam man jāpaziņo, ka lēdija Poula 110 miru�iem netika uzmo�dināta tā, kā Norels apgalvo, � viņam palīgā nāca elfs,�un �is elfs izdarīja ko ļoti sliktu � un man jānodod �aildermasam maza lādīte. Tā ir pirmā ziņa. No�relam man jāpaziņo, ka Streind�s atgrie�as. Tā ir tre�ā ziņa.

Laselzs apsvēra dzirdēto.

Tā lādīte, par ko jūs runājāt, � kas tajā atrodas?

Nezinu.

Kāpēc? Tā ir aizzīmogota? Aizslēgta ar burvestību?

Drolaits aizvēra acis un pa�ūpoja galvu.

Arī to es nezinu.

Laselzs laida vaļā skaļus smieklus.

Jūs ta�u nemēģināsit man iestāstīt, ka �ī lādīte nedēļām ilgi atradās jūsu rokās un jūs pat nemēģinājāt to atvērt? Jūs? Kā tad: kad jūs nācāt pie manis uz mājām, es ne uz mirkli neuzdro�inājos atstāt jūs vienu pa�u. Visas manas vēstules būtu izlasītas; nākamajā rītā manas darī�anas pārzinātu visa Londona!

Drolaits nodūra acis. Likās, viņ� sarūk mazāks; ja tas ir iespējams, viņ� kļuva par vairākiem grādiem no�ēlojamāks. Kāds varētu nodomāt, ka viņam kauns klausīties par saviem pagātnes grēkiem, bet nē, tā nebija:

Man bail, � viņ� �ukstēja.

Uffl � Laselzs noskaities no�ņācās. � Kur ir tā lādīte? � viņ� nopra�sīja. � Dodiet �urp!

Drolaits no sava mēteļa kabatas izvilka netīrā mutautā ietīstītu priek�metu. Mutauts bija sasiets neskaitāmos apbrīnojami sare�ģītos mezglos � lai par visām varēm novērstu iespēju, ka lādite pati no sevis atveras vaļā. Drolaits to iedeva Laselzam.

Vaibstīdamies un tā pauzdams savu milzīgo riebumu, Laseizs ņēmās piņ- ķerēt vaļā mezglus. Kad pēdējais no tiem bija atraisīts, viņ� atvēra lādīti.

Klusums.

Jūs esat nelga,� Laseizs paziņoja, sparīgi aizcirta lādīti un iebāza to sev kabatā.

Ei! Man jāatdod� � Drolaits iesāka, velti izstiepdams roku.

Jūs teicāt, ka Streind�s sūta uz Angliju trīs ziņas. Kāda ir tre�ā?

Diez vai jūs sapratīsit.

Ko? Jūs saprotat, bet es nesapratī�u? Jūs laikam Itālijā esat apbrīnojami pieņēmies prātā.

Es nerunāju par prātu.

Par ko tad? Runājiet ātri, man �ī pļāpā�ana sāk apnikt.

Streind�s teica � koki runā ar akmeņiem. Akmeņi runā ar ūdeņiem. Viņ� teica, ka burvjiem jāmācās maģija no me�iem, akmeņiem un tamlīdzī�gām lietām. Viņ� teica, ka D�ona Askglāsa senie sabiedrotie tepat vien ir.

D�ons Askglāss, D�ons Askglāss! Kā man apriebies �is vārds! Visi par viņu vien vāvuļo. Pat Norels. Man tas nav saprotams: kop� viņa laikiem ir pa�gāju�i �etri simti gadu!

Drolaits atkal izstiepa roku:

Atdodiet lādīti! Man ir pavēlēts�

Velns lai parauj, kas jums uznācis? Vai jūs tie�ām nesaprotat? Nekādas ziņas nevienam nav jānodod � tikai tā, kas ir domāta Norelam, un to es nodo�u pats.

Drolaits �ausmās iegaudojās:

Lūdzu, lūdzu! Es nedrīkstu viņu piekrāpt! Jūs nesaprotat! Viņ� mani nogalinās! Vai izdarīs ko vēl briesmīgāku!

Laseizs izpleta rokas un paskatījās apkārt, it kā piesaukdams me�u par tādu nedzirdētu blēņu liecinieku.

Vai jūs patie�ām domājat, ka es ļau�u jums kaitēt Norelam? Proti � kaitēt matū

Es neesmu vainīgs! Neesmu vainīgs! Es baidos viņu neklausīt!

Tārps, vai tu taisies nostāties starp mani un Streind�u? No tevis ne slapja vieta nepaliks!

Drolaits ieīdējās, itin kā iekunkstējās aiz bailēm. Viņa acīs bija savāds, stik�lains skatiens. Likās, viņ� grasās kaut ko sacīt, � ta�u nē, viņ� ar pārsteidzo�u veiklību apcirtās un metās bēgt.

Laselzs ij nedomāja dzīties pakaļ. Viņ� vienkār�i izvilka vienu no savām pistolēm, notēmēja un iz�āva.

Lode trāpīja Drolaitam kājā; bālgani pelēkajā me�ā uz brīdi uzziedēja mikla, sarkana miesas un asiņu puķe. Drolaits iekliedzās un iekrita kazenāju brik�ņos. Viņ� metās li�us un mēģināja rāpot, ta�u kāja bija glu�i nekustīga, turklāt kazenāji turēja viņu aiz drēbēm, viņ� nespēja tikt no tiem vaļā. Pagriezis galvu, viņ� ieraudzīja Laselzu nākam tuvāk; viņa seja, pār�ķiebta �ausmās un sāpēs, izskatījās glu�i sve�a.

Laselzs iz�āva no otras pistoles.

Drolaita galva kreisajā pusē pārplīsa kā ola vai apelsīns. Viņ� vairākas reizes krampjaini noraustījās un tad vairs nekustējās.

Kaut arī me�ā vairāk neviena nebija, kaut arī asinis dunēja viņam ausīs, krū�tīs, visās maliņās, Laselzs aizliedza sev izrādīt kaut mazāko saviļņojumu; viņ� noprata, ka tas nebūtu d�entlmeņa cienīgi.

Laselzam bija sulainis, liels "Ņūgeitas kalendārā" un "Noziedznieku reģistrā" publicēto slepkavību un karātavu stāstu cienītājs. Reizēm Laselzs uzjautrinā�jās, palasīdams kādu no �iem izdevumiem. Raksturīga �anra iezīme bija tā, ka slepkavnieku, lai cik bravūrīgi un bezbailīgi tas izturējās slepkavo�anas laikā, pēc tam alla� pārņēma mīkst�aulīgas jūtas, viņ� sāka uzvesties dīvaini un tas arī viņu pazudināja. Laselzs stipri ap�aubīja �o stāstu ticamību, tomēr dro�ības pēc ieklausījās sevī: vai nav manāmas no�ēlas vai �au�alu pazīmes. Neko tam�līdzīgu viņ� neatrada; patiesībā viņa galvenās izjūtas bija atvieglojums par to, ka pasaulē būs par vienu ķēmu mazāk. "Galu galā," viņ� pats sev teica, "ja viņ� pirms trim �etriem gadiem būs zinājis, cik briesmīgi nolaidīsies, tad pats būtu nācis pie manis un lūdzies, lai es to izdaru."

Pavisam blakus kaut kas ie�alcās. Laselzs ar pārsteigumu redzēja, ka no Drolaita labās acs (kreisās pēc pistoles �āviena vairs nebija) spraucas ārā smuidra atzala. Ap viņa kaklu un krūtīm vijās efejas. Rokai cauri bija izlīdis āmuļa dziets; cauri pēdai � jauns bērziņ�; no vēdera auga vilkābele. Likās, me�s piesitis viņu krustā, � ta�u ar to vien me�am nebija diezgan, tas turpināja augt. Spīdīgi brūnu un ko�i sārtu dzinumu mud�eklis aizsedza sadragāto seju, augums un miesas saira, no tām sev spēku smēlās augi un citas dzīvas radības. Pagāja pa�visam īss brīdis, un no Kristofera Drolaita vairs nekas nebija palicis pāri. Koki, akmeņi un zeme bija ieņēmu�i viņu sevī, ta�u to aprisēs vēl aizvien varēja noskārst, kāds cilvēks viņ� agrāk bija.

"Tas kazenājs laikam bija viņa roka," Laseizs prātoja. "Tas akmens� varbūt sirds? Jā, dro�i vien: mazs un ciets." Viņam uznāca smiekli.

� Ar to Streind�a maģiju nu gan ir joki, � viņ� noteica, gan nevienu ne�uzrunādams, � agri vai vēlu viss vēr�as pret burvi pa�u.

Viņ� ielēca seglos un jāja atpakaļ uz ceļa pusi.

1817. gada februāra vidus

Bija pagāju�as vairāk nekā divdesmit astoņas stundas, kop� Laseizs izgāja pa Hanover-skvēra nama durvīm, un misters Norels aiz uztraukumiem nezināja, kur dēties. Viņ� bija Laselzam solījies gaidīt, bet nu baidījās, vai tikai viņi neiera�dīsies Hartfjū abatijā par vēlu, kad Streind�s jau būs sagrābis bibliotēku.

Nevienam Hanover-skvēra iemītniekam tonakt nebija ļauts likties gulēt, un no rīta visi bija gurdeni un nomocīju�ies.

Bet sakiet, lūdzams, kāpēc mums vispār jāgaida? � jautāja �ailder�mass. � Kāds tad no viņa pēc Streind�a pārra�anās būs labums?

Es ļoti paļaujos uz misteru Laselzu. Jums tas ir lieliski zināms. Viņ� ta�gad ir mans vienīgais padoma devējs.

Jums esmu arī es, � bilda �aildermass.

Misters Norels blisināja acis. Vēl pusteikums, un 110 viņa mutes izlidos vārdi: bet jūs esat tikai mans kalps. Tomēr misters Norels cieta klusu.

Likās, �aildermass visviens ir sapratis. Nosēcies netīksmē, viņ� devās prom.

Pulksten se�os vakarā bibliotēkas durvis atsprāga vaļā un pa tām iesoļoja Laseizs. Tā viņ� vēl nekad nebija izskatījies: mati izspūru�i, kaklauts raibs no putekļiem un sviedriem, uz mēteļa un zābakiem dubļu plankumi.

Mister Norel, mums bija taisnība! � viņ� sauca. � Streind�s dodas �urp!

Kad? � misters Norels nobālēja.

Nezinu. Viņ� nav papūlējies pavēstīt mums visus sīkumus, bet dosimies uz Hartfjū abatiju pēc iespējas ātrāk!

Varam izbraukt kaut tūlīt. Viss ir sagatavots. Tātad jūs tie�ām sastapāt Drolaitu? Viņ� ir te? � Misters Norels pieliecās, it kā gribēdams saskatīt Dro�laitu stāvam Laselzam aiz muguras.

Nē, es viņu nesastapu. Gaidīju, bet viņ� neieradās. Ta�u nebīstieties, ser! � (Misters Norels dzīrās kaut ko sacīt.) � Viņ� atsūtījis vēstuli. Mums ir visas nepiecie�amās ziņas.

Vēstuli? Es vēlētos to izlasīt.

Pats par sevi saprotams,� bet ceļā laika būs pārpārēm. Dosimies! Manis dēļ nevajag kavēties. Manas vēlmes ir ļoti pieticīgas, un, ja man kaut kā nebūs, es bez tā ļoti labi iztik�u. � (Vispār tas bija pārsteidzo�s paziņojums. Laselza vēlmes nemēdza būt pieticīgas. To bija daudz, un tās bija grūti izpildāmas.) � Mister Norel, aiziet, aiziet! Celieties! Streind�s dodas �urp! � Laselzs izbrāzās pa durvīm. Misters Norels vēlāk no Lūkasa dabūja zināt, ka viņ� pat nebija pa�prasījis ūdeni, lai nomazgātos, nebija arī gribējis dzert. Viņ� bija taisnā ceļā de�vies uz karieti, iezvēlies stūrī un gaidījis.

Pulksten astoņos viņi jau bija ceļā uz Jork�īru. Misters Norels un Laselzs sēdēja karietē, Lūkass un Deivijs � uz bukas; �aildermass jāja nopakaļ. Pie īslingtonas aiz�ķēr�a Lūkass pieturēja, lai samaksātu ceļa nodevu. Gaisā jautās sniega smar�a.

Misters Norels, neko nedomādams, skatījās uz lampas izgaismotu tirgotavas logu. Tā bija priek�zīmīga tirgotava, nepārblīvēta, apgādāta ar moderniem, elegantiem krēsliem, uz kā pircējiem atsēsties; patiesībā tā bija tik izsmalcināta, ka nebija iespējams noteikt, ko tajā pārdod. Uz krēsla gulēja kaudze kaut kā ko�a, bet misters Norels nejaudāja saprast, vai tās bija �alles, audumi dāmu tēr�piem vai varbūt kas pilnīgi cits. Tirgotavā bija trīs sievietes, viena 110 viņām � pircēja, eleganta, moderna dāma īsā, huzāra mundierim līdzīgā �aketē ar zvēr�ādu ap�uvēm un uz�uvēm. Dāmai galvā bija zvērādas cepurīte krievu gaumē, un viņa visu laiku taustīja to, it kā bīdamās, ka nokritīs. Tirgotavas saimniece bija ģērbusies atturīgāk, vienkār�ā, tum�ā kleitā, un viņai blakus turējās jauniņa pār�devēja, kas bijīgi mirk�ķināja acis un tramīgi kniksēja ik reizi, kad vien kādam gadījās uz viņu paskatīties. Pircēja un saimniece nebija aizņemtas ar izvēlē�a�nos un ieteik�anu; abas dzīvi tērzēja un bie�i smējās. No mistera Norela paras�tajām interesēm �ī ainiņa atradās bezgala tālu, tomēr kaut kādā nesaprotamā veidā tā iekrita viņam sirdī. Uz brīdi prātā pazibēja domas par misis Streind�u un lēdiju Poulu. Tad kaut kas tum�s novēdīja starp viņu un gai�o skatlogu � likās, aizlido sablīvējies tumsības kumurs. Dro�i vien krauklis, viņ� nodomāja.

Nodeva bija samaksāta. Deivijs noplīk�ķināja gro�us, un kariete izbrauca no Londonas.

Sāka snigt. Vēj� ar slapjdraņķi blietēja karieti tik spēcīgi, ka tā zvalstījās; brāzmas ielauzās pa vissīkākajām spraugām un saldēja plecus, degunus un kājas. Mistera Norela prātu nepavisam neapremdināja tas, ka Laseizs atradās ļoti savādā noskaņojumā. Viņ� bija satraukts, gandrīz pacilāts, � kaut misters No�rels tam nespēja atrast nevienu iemeslu. Vēj� gaudoja, un viņ� smējās tam pretī, it kā vēlēdamies parādīt, ka viņu nekas nespēs nobiedēt.

Nomanījis, ka misters Norels uz viņu skatās, Laseizs ierunājās:

Es te mazliet padomāju. Tas viss ta�u ir tīrās blēņas! Mēs ar jums, ser, itin drīz pataisīsim Streind�u par muļķi ar visām viņa viltībām. Kādi �ā�as gan ir tie ministri! Pat domāt riebjas! Sacēlu�i tādu jezgu viena trakā dēļ! Smiekli nāk. Un Liverpūls ar Sidmūtu, skaidra lieta, ir vislielākie nejēgas. Gadiem ilgi aiz bailēm no Bonaparta baidīju�ies pabāzt degunu pa durvīm, un tagad � pietika Streind�am zaudēt prātu, kad tie jau klaigā kā vecas sievas!

O, ziniet, jūs alojaties! � misters Norels atspēkoja. � Ļoti alojaties! Streind�s ir ļoti bīstams � daudz bīstamāks par Napoleonu �, bet jūs vēl neesat man pastāstījis, ko teica Drolaits. Es ļoti labprāt vēlētos redzēt viņa vēs�tuli. Pateik�u Deivijam, lai piestāj pie Hedlijas "Eņģeļa", tad jūs varētu�

Ā, bet man tās nav līdzi. Palika Bruton-strītā.

Ak tā! Bet�

Laseizs atkal smējās.

Mister Norel! Nevajag uztraukties! Vai tad es jums neteicu, ka tas ir sīkums? Es atceros visu, kas tur bija rakstīts.

Stāstiet!

Tur bija rakstīts, ka Streind�s ir kļuvis traks un iesprostots Mū�īgajā Tumsībā � to visu mēs jau agrāk zinājām, � un ka�

Kā izpau�as viņa trakums? � tincināja misters Norels.

Tikko pamanāma pauze.

Visvairāk tā, ka viņ� muld niekus. Bet tāds pats viņ� ta�u bija arī agrāk, tiesa? � Laselzs smējās. Pamanījis mistera Norela sejas izteiksmi, viņ� cik ne�cik norimās. � Viņ� vervelējot par kokiem, akmeņiem, par D�onu Askglāsu un� � (skatiens apkārt, meklējot iedvesmu) �� par neredzamām karietēm. Ā, vēl atcerējos! Tas jūs uzjautrinās! Viņ� nozadzis vairākām Venēcijas jaunu- vēm pirkstiņus! Nozog, un tad glabā mazās lādītēs!

Pirkstus! � misters Norels satraucās. Likās, �is vārds viņam saistās ar kaut ko nepatīkamu. Viņ� centās atcerēties, ta�u prātā nekas nenāca. �Vai Drolaits kaut ko raksta par to, kāda ir Tumsība? Kaut ko noderīgu, lai mēs labāk sa�prastu, kas tā ir?

Nē. Viņ� ticies ar Streind�u, un Streind�s viņam licis nodot jums ziņu. Viņ� drīz ieradī�oties. Nekā daudz vairāk viņa vēstulē arī nebija.

Abi apklusa. Misters Norels negribot aizsnaudās, bet pa miegam vairākas reizes manīja, ka Laselzs klusītēm kaut ko �ukst.

Pusnaktī viņi iegriezās Vensfordas tavernā "Siena guba" pārmīt zirgus. La�selzs un misters Norels iegāja salonā, lielā, vienkār�ā istabā ar koka paneļu sie�nām, smiltīm nokaisītām grīdām un diviem lieliem kamīniem.

Durvis atvērās, ienāca �aildermass. Viņ� lieliem soļiem piesoļoja pie Laselza un uzrunāja to �ādiem vārdiem:

Lūkass stāsta, ka Drolaits atsūtījis vēstuli, kurā stāsta par to, ko redzējis Venēcijā.

Laselzs it kā mazliet pagrieza galvu, tomēr uz �aildermasu nepaskatījās.

Vai es drīkstētu to redzēt? � tas noprasīja.

Aizmirsu Bruton-strītā, � paziņoja Laselzs.

�aildermass manām izbrīnījās.

Nu, labi, aizsūtīsim Lūkasu tai pakaļ. Tepat sadabūsim viņam zirgu. Vēl nebūsim tiku�i līdz Hartfjū, kad viņ� jau mūs panāks.

Laselzs smaidīja.

Es teicu � Bruton-strītā, ja? Bet ziniet, man liekas, tomēr ne tur. �ķiet, es to aizmirsu tavernā, tajā �atemas tavernā, kur gaidīju Drolaitu. Dro�i vien tā jau izsviesta mēslos. � Viņ� atkal pagriezās pret uguni.

�aildermass noskatījās uz. viņu ar niknumā piemiegtām acīm, tad apcirtās un izsoļoja pa durvīm.

Ieradās tavernas kalps ar ziņu, ka divās istabās nolikts silts ūdens, dvieļi un citi nepiecie�ami piederumi; misters Norels un Laseizs varot iet sakopties.

Kungi, gaitenī ir tum�s, ka vai acī dur, � viņ� jautri sacīja, � tādēļ es jums katram atnesu pa svecei.

Misters Norels paņēma savu sveci un devās uz atvēlēto istabu (gaitenī tik tie�ām bija ļoti tum�s). Piepe�i viņam blakus uzradās �aildermass, kas saķēra viņu aiz elkoņa.

Dieva dēļ, kas jums lēcies? � viņ� �ņāca. � Kā jūs varējāt doties ceļā bez tās vēstules?

Bet viņ� apgalvo, ka atceras visu, kas tur rakstīts! � misters Norels �ēla�baini atsaucās.

Ak tā! Un jūs viņam ticat, vai?

Misters Norels neatbildēja. Iegājis savā istabā, viņ� nomazgāja rokas un seju un mazgādamies nejau�i pamanīja kaut ko nozibam gultasgala spogulī viņam aiz muguras. Gulta bija masīva, vecmodīga un � kā tas parasti ir ar ta- vernu gultām � likās, ka tā �ai istabai ir pārāk liela. �etri daiļi grebti sarkan�koka stabi, augsts, tum�s baldahīns un melnu strausa spalvu pu�ķi visos �etros stūros � viss glu�i kā kapli�ā, it kā viņ� būtu iesaukts �ajā istabā tāpēc, lai ieraudzītu pats savas kapenes. Viņam radās ārkārtīgi savāda sajūta � tā pati, kas pirmīt pie Islingtonas aiz�ķēr�a, skatoties uz trim sievietēm aiz skatloga: kaut kas tuvojas beigām, viss ir izdarīts un nekas vairs nav labojams. Viņ� bija nostā�jies uz �ī ceļa savās jaunības dienās, bet ceļ� neveda turp, kur viņ� bija domājis; viņ� atgriezās mājās, bet mājas tagad iedvesa vienīgi �ausmas. Pustumsā, stāvē�dams pie melnās gultas, viņ� atcerējās, kāpēc bērnībā bija baidījies no tumsas: tumsa piederēja D�onam Askglāsam.

Viens lūgums man paliek, kaut gadsimti iet: Mani pieminiet pavaļas brīdī! Pār tīreļiem traucos, zvaigznes debesīs dziest, Jāju Karaļa draudzei līdzi.

Viņ� teciņus metās ārā pa durvīm, lai pēc iespējas ātrāk atgrieztos gai�ajā un siltajā kopistabā.

Drīz pēc pulksten se�iem atausa pelēka gaisma, kas vispār gandrīz nebija gaisma. Cauri pelēkiem padebe�iem pelēki baltajā pasaulē krita balts sniegs. Deivijs bija tik pamatīgi apsnidzis, ka būtu viegli nodomāt: kāds pasūtinājis viņa vaska figūru, un patlaban tiek veidots ģip�a atlējums.

Visu dienu, cits citu nomainīdami, pasta zirgi vilka mistera Norela karieti cauri sniegam un vējam. Tavernas cita pēc citas ļāva ceļotājiem sasildīties ar karsta dzēriena krūzi un uz brīdi paglābties no slapjdraņķa. Vismazāk atpūtas tika Deivijam un �aildermasam � viens bija ku�ieris, otrs jātnieks, un abi, nenoliedzami, pārcieta vislielākās grūtības, ta�u pieturvietās viņus parasti va�rēja atrast stallī, kur gāja vaļā vico�anās par zirgiem. Grentemā �aildermass pārskaitās ne pa jokam: krodzinieks mēģināja viņam iesmērēt zirgu, kas bija glu�i akls. �aildermass zvērēja, ka neparko to neņems; krodzinieks zvērēja, ka tas ir viņa labākais zirgs. Izvēles viņiem nebija, galu galā vien bija jāņem, ko dod. Deivijs vēlāk sacīja, ka aklais zirgs bijis lielisks lopiņ�, centīgs un jo pa�klausīgāks tāpēc, ka pats nekādi nejaudājis lemt, kurp iet un ko darīt. Pats Dei�vijs izturēja līdz "Ņūkāslas ģerbonim" Taksfordā, tur viņu nācās atstāt. Viņ� bija ku�ierējis vairāk nekā simt trīsdesmit jūdzes, un, kā teica �aildermass, aiz pārguruma vairs nespēja ne vārda pārvelt pār lūpām. �aildermass salīga ku��ieri, un viņi devās tālāk.

Apmēram stundu pirms saulrieta pārstāja snigt un debesis noskaidrojās. Pāri kailajiem laukiem stiepās garas, zili melnas ēnas. Piecas jūdzes no Don�kāsteras viņi pabrauca garām tavernai "Sarkanais nams" (savu nosaukumu tā bija dabūjusi sienu krāsas dēļ). Ziemīgi zemās saules gaismā tā kvēloja kā celta no uguns. Kariete pabrauca vēl mazu gabaliņu un apstājās.

� Kāpēc mēs nebraucam tālāk? � no iek�puses kliedza misters Norels.

Lūkass noliecās no bukas un kaut ko atbildēja, ta�u vēj� aizrāva vārdus prom, un misters Norels neko nesaklausīja.

�aildermass bija nogriezies no ceļa un jāja pa lauku. Tuk�ais lauks bija pilns kraukļu. Kad viņ� jāja garām, tie, skaļi ķērkdami un brēkdami, cēlās spārnos. Lauka otrā galā bija sens dzīv�ogs, vārtu vietu sargāja divi lieli akmeņozoli. Aiz vārtiem sākās ceļ�, ko no abām pusēm ietvēra dzīv�ogs. �aildermass apturēja zirgu un palūkojās vispirms uz vienu, tad uz otru pusi. Viņ� vilcinājās; tad no- plīk�ķināja pavadas, un zirgs vieglā gaitā iznesa viņu uz sve�ā ceļa, kur viņ� no�zuda skatienam.

Viņ� izjāja uz elfu ceļa! � pārbijies kliedza misters Norels.

Ak tā? � apjautājās Laseizs. � Tas ir elfu ceļ�?

Jā! � misters Norels atbildēja. �Viens no pa�iem slavenākajiem. Tiek uzskatīts, ka tas caur diviem elfu cietok�ņiem vedis no Donkāsteras uz Ņū- kāslu.

Viņi gaidīja.

Pagāja kādas divdesmit minūtes, tad Lūkass norāpās no bukas.

Cik ilgi mēs te paliksim, ser? � viņ� jautāja.

Misters Norels no�ūpoja galvu.

Pēc Mārtiņa Peila, kur� dzīvoja pirms trīssimt gadiem, neviens anglis nav �ķērsojis F.lfu zemes robe�u. Ir visnotaļ iespējams, ka viņ� vairs neatgrie�zīsies Anglijā. Var gadīties�

Tai brīdī �aildermass izjāja pa vārtiem un auļoja pāri laukam uz viņu pusi.

Nu, tā tie�ām ir, � viņ� piejājis teica misteram Norelam. � Ceļi uz Elfu zemi atkal ir vaļā.

Ko jūs redzējāt? � misters Norels gribēja zināt.

Pēc neilga brītiņa ceļ� ieved dzeloņplūmju me�ā. Tā malā ir statuja � sieviete ar izstieptām rokām. Vienā rokā viņa tur akmens aci, otrā � akmens sirdi. Pats me�s� � �aildermass nenoteikti pamāja ar roku, iespējams, vēlēda�mies sacīt, ka neatrod vārdus, ar kuriem aprakstīt redzēto, bet varbūt atzīdams savu nevarību me�a priek�ā. � Katrā kokā karājas līķi. Da�i varētu būt miru�i tikai kop� vakardienas, citi ir gadsimtiem veci skeleti sarūsēju�ās bruņās. Es nonācu pie augsta, no raupji tēstiem akmeņiem būvēta torņa. Tā biezajās sienās ir tikai da�i mazi lodziņi. Vienā no lodziņiem dega gaisma, pie tā stāvēja kāda ēna. Aiz torņa ir pļava, tai cauri tek upīte. Pie upītes stāvēja jauneklis, bāls un slimīgs�no vaiga. Viņam bija nedzīvas acis�un mugurā britu armijas mun�dieris. Viņ� man teica, ka viņ� esot "Izrautās acs un sirds" pils aizstāvis, zvērējis sargāt pils dāmu un stāties pretī katram, kas tuvosies pilij, lai viņu aizskartu vai sāpinātu. Es jautāju, vai viņ� ir nogalinājis visus tos, kuru līķi karājas kokos. Viņ� atbildēja � jā, da�us viņ� nogalinājis un pakāris vilkābelēs: rīkojies glu�i tāpat kā viņa priek�tecis. Es jautāju, kā pilskundze atalgos viņu par kalpo�anu. Viņ� atbildēja, ka nezinot. Viņ� nekad neesot pilskundzi redzējis. Viņa dzīvojot "Izrautās acs un sirds" pilī; viņ� stāvot starp upīti un vilkābelēm. Jautāja, vai es ar viņu cīnī�os. Es teicu, ka neesmu ne aizskāris, ne sāpinājis viņa dāmu, ka es esmu tikai kalps un man jāatgrie�as pie mana kunga, kur� mani gaida. Tad es pagriezu zirgu un jāju atpakaļ.

Ko? � Laselzs iekliedzās. � Jūs aicināja cinities divkaujā, bet jūs aizbē�gāt? Vai jums vispār ir kāda goda atlieka? Kauna jums nav? Slimīga seja, nedzī�vas acis, sve�a ēna pie loga! � viņ� izsmējīgi nosprauslojās. � Jūs mēģināt aizbildināties par savu gļēvulību!

�aildermass sarāvās kā sitienu dabūjis, un jau vēra muti, lai asi cirstu pretī, ta�u misters Norels viņu apsteidza:

Tie�i otrādi! �aildermass pareizi darīja, ka pēc iespējas ātrāk devās prom. �ādās vietās maģijas vienmēr ir vairāk nekā pirmajā acu uzmetienā liekas. Mēdz būt elfi, kam patīk cīnīties un nogalināt. Es nezinu, kāpēc tāda tīksme. Viņi ir gatavi uz daudz ko, lai tikai varētu baudīt �os priekus.

Mister Laselz, laipni lūdzu! � iesaistījās �aildermass. � Ja tās vietas jūs tik ļoti vilina, dodieties turp! Nepūlieties, mūsu dēļ nevajag te kavēties.

Laselzs domīgi raudzījās uz tuk�o lauku un dzīv�oga vārtiem � ta�u ne�kustējās ne no vietas.

Varbūt jums nepatīk kraukļi? � �aildermass izsmējīgi noprasīja.

Kraukļi nevienam nepatīk! � paziņoja misters Norels. � Ko viņi te dara? Ko viņi nozīmē?

�aildermass paraustīja plecus.

Da�i domā, ka kraukļi ir daļa no Tumsības, kas ieskauj Streind�u: viņ� kaut kādu iemeslu dēļ ir tos iemiesojis un nosūtījis uz. Angliju. Citi atkal domā, ka tie ir D�ona Askglāsa atgrie�anās priek�vēstne�i.

Kā tad, atkal D�ons Askglāss!� no�ņācās Laselzs. � Neko citu pāķiski prāti nav spējīgi izdomāt. Kad vien kaut kas atgadās, tas katrā ziņā ir saistīts ar D�onu Askglāsu. Mister Norel, pēc manām domām pienācis laiks "Draugos" publicēt vēl vienu ķengu rakstu. Ko mēs apgalvosim? Ka viņ� nebija kristietis? Nebija anglis? Ka viņ� bija dēmons? Es kaut kad biju pierakstījis, kādi svētie un arhibīskapi viņu nolādēju�i; to nebūs grūti sameklēt.

Jūsu vietā, mister Laselz, � �aildermass klusi sacīja, � es runātu pie- sardzīgāk. Jūs tagad esat ziemeļos: D�ona Askglāsa zemē. Viņ� ir cēlis mūsu pil�sētas un abatijas. Viņ� deva mums likumus. Viņ� ir mūsu prātos, mūsu sirdīs un mūsu valodā. Ja tagad būtu vasara, jūs pie katra dzīv�oga redzētu sīku zili baltu ziediņu paklāju. Mēs tos saucam par d�ona fārtingiem. Kad laiks apmetas otrādi un ziema ir silta, bet vasarā līst, lauku ļaudis saka � D�ons Asgklāss atkal iemīlējies un atstājis darbus novārtā. [127] [1] nereti novērots, ka anglijas ziemeļu iedzīvotāji, kaut viņu uzticība D�onam Asglāsam nepazīst �aubu, ne vienmēr izturas pret viņu tik godbijīgi kā dienvidnieki. Taisnību sakot, Askglāsa pavalstnieki ar īpa�u patiku stāsta stāstus un dzied dziesmas, kurās viņ� attēlots ne�izdevīgā gaismā: te vietā atminēties, piem., teiku par D�onu Askglāsu un Alzvoteras ogļdeģi vai teiku par raganu un burveni. Pēdējā zināma vairākos variantos (da�i no tiem ir diezgan vulgāri); tajā stāstīts par to, kā Askglāss bijis gatavs atdot savu sirdi, karaļvalstis un varu visparastākajai Kornvolas raganai. Un, kad mēs par kaut ko esam pilnīgi pārliecināti, mēs sakām: tik tie�ām, kā olis D�ona Askglāsa kabatā.

Laseizs tikai smējās:

Tā tikai vēl trūka, mister �aildermas, lai es nolaistos tik zemu, ka sāktu atspēkot jūsu pāķiskās pasaciņas. Bet vai jums tie�ām ne�ķiet, ka viena lieta ir medaini tērgāt par savu vēsturi, bet pavisam kas cits � pieļaut, ka varētu at�griezties Karalis, kas par vienu no saviem sabiedrotajiem un virskungiem uz�skatīja Luciferu? Diezin vai kāds to grib, vai jūs tā nedomājat? Protams, ja neskaita saujiņu joannītu un trako.

Es, mister Laselz, esmu ziemeļnieks, � atbildēja �aildermass. � Karaļa pārnāk�ana būtu manas sirds lielākais prieks. Esmu par to sapņojis visu savu mū�u.

Kad viņi beidzot ieradās Hartfjū abatijā, jau bija gandrīz pusnakts. Streind�s nekur nebija manāms. Laseizs likās gulēt, bet misters Norels apstaigāja namu, pārlūkodams da�u labu sen atstātu aizsargburvestību.

No rīta, kad viņi sēdēja pie brokastgalda, Laseizs sacīja:

Man ienāca prātā � vai kādreiz ir notiku�as burvju divkaujas? Teiksim, tādas kā divu burvju cīņas?

Misters Norels nopūtās.

Kas to lai zina. Cik noskār�ams, Ralfs Stoksijs ir cīnījies ar diviem vai trim burvjiem � viens no viņiem bija ļoti varens skotu burvis, tā sauktais Atodelas burvis. [128] [1] atodelas burvim, glu�i tāpat ka D�onam Askgiāsam, bija sava sala vai valsts. Cik nopro�tams, Atodela bija viena no salām rietumos no Skotijas piekrastes, ta�u tā ir vai nu nogrimusi, vai, kā da�i apgalvo, neredzama. Viens otrs skotu vēsturnieks traktē Atodela dzīvesstāstu kā pierādījumu, ka skotu maģija ir pārāka par angļu maģiju; D�ona Askglāsa karaļvalsts, lūk, esot kritusi un nonākusi dienvidnieku rokās, turpretim Atodela savu neatkarību nav zaudējusi. Tā kā Atodela ir neredzama un neatrodama, �o apgalvojumu ir grūti gan pierādīt, gan atspēkot. Vin�esteras Katrīnai reiz nācās likt lietā maģiju, lai patriektu kādu jaunu burvi uz Granadu. Tas vienā laidā uzmācās viņai ar bildinājumiem, bet viņa vēlējās mācīties, un Granada bija pati tālākā vieta, ko viņa tobrīd spēja iedomāties. Vēl ir saglabājies dīvains nostāsts par kādu Kambrijas ogļdeģi� [129] [1] Teikā par D�onu Askglāsu un Alzvoteras ogļdeģi stāstīts, kā Askglāss uzsācis burvju sacīksti ar nabaga ogļdeģi un palicis zaudētājos. Teikas si�ets ir līdzīgs citiem seniem no�stāstiem par di�iem valdniekiem, kurus pārspēj pa�i zemākie to pavalstnieki, tālab daudzi pētnieki uzskata, ka tai nav vēsturiska pamata.

Bet vai ir gadījies, ka viens 110 abiem burvjiem �ādā divkaujā tiek nogalināts?

Ko? � misters Norels lielās �ausmās skatījās viņam pretī. � Nē! Tas ir, es nezinu. Cik man zināms, nav.

Laselzs smaidīja.

Bet tādām burvestībām noteikti ir jābūt, pareizi? Ja jūs piepūlētu savu atmiņu, tad noteikti atrastu vismaz pusduci �ādam nolūkam nepiecie�amo burvestību. Viss būtu kā parastā divkaujā ar pistolēm vai zobeniem; uzvarētāju neviens par vainīgu neuzskatītu, � bez tam uzvarētāja draugiem un kalpiem būtu neatņemamas tiesības kopā ar viņu parūpēties, lai viss paliek vislielākajā slepenībā.

Misters Norels cieta klusu. Tad sacīja:

Tik tālu viss nenonāks.

Laselzam bija jāsmejas:

Mīļo mister Norel! Ar ko tad tas varētu beigties?

Dīvainā kārtā Laselzs Hartfjū abatijā bija pirmo reizi. Drolaits senāk bie�i bija te viesojies, turpretim Laselzam alla� izdevās atrast kādu agrāku ielūgumu, ar ko aizbildināties: Jork�īras lauku namu Laselzs spēja salīdzināt vienīgi ar elles priek�kambari. Viņam �ķita, ka abatija labākajā gadījumā būs tāda pati kā tās saimnieks � putekļaina, vecmodīga, ar tieksmi uz ilgu, garlaicīgu klusu�cie�anu; ļaunākajā gadījumā � tā viņ� iztēlojās � Norela lauku pils izrādīsies lietus pātagota ferma tum�a, baiga purva vidū. Apbrīnojami, ta�u viņ� nepavi�sam nebija uzminējis. Hartfjū nebija nekā gotiska. Nams bija moderns, elegants un ērts, kalpi it nemaz nelīdzinājās lempīgajiem laukiem, ko bija zīmējusi viņa iztēle. Patiesībā tie pa�i saimes ļaudis bija aptecēju�i misteru Norelu Hanover- skvērā; viņi bija izgāju�i Londonas skolu un labi pārzināja Laselza gaumi.

Tomēr ikkatram burvja namam ir savas ērmības, un Hartfjū abatija � kas pirmajā brīdī likās tik labi iekārtota un eleganta � liekas, bija celta pēc tik nesakarīga plāna, ka bija pilnīgi neiespējami iziet tai cauri neapmaldoties. Vēl tai pa�ā rītā Lūkass Laselzam norādīja, lai viņ� nekādā gadījumā nemēģina iet uz bibliotēku viens pats: to drīkstot darīt tikai mistera Norela vai �aildermasa pavadībā. Tas, kā izteicās Lūkass, esot �ā nama galvenais likums.

Pats par sevi saprotams, Laselzam ne prātā nenāca pakļauties kaut kādiem aizliegumiem, turklāt vēl, ja tie izskan no kalpa mutes. Viņ� izstaigāja nama austrumu galu � tur viss bija kā parasti: rītistaba, ēdamistaba, salons � bibliotēkas nebija. Acīmredzot tā bija ierīkota neizmantotajā, rietumu spārnā. Viņ� devās turp un acumirklī nonāca tai pa�ā istabā, no kuras tikko bija iz�gājis. Nospriedis, ka nogriezies uz nepareizo pusi, viņ� mēģināja no jauna. �oreiz durvis izveda viņu vienā no bufetes istabām, kur smulīga un puņķaina kalponīte vispirms saujā no�ņauca degunu un pēc tam ar to pa�u roku berza katlus. Viņ� varēja iet, uz kuru pusi vien gribēja, tik un tā uzreiz nonāca vai nu rītistabā, vai bufetes istabā. Skatoties uz kalponīti, viņam jau metās nelabi, un arī skuķe neizskatījās pārlieku sajūsmināta, viņu atkal ieraugot, � un, kaut ari viss rīts tā ari pagāja neauglīgos meklējumos, viņam ne reizi neienāca prātā, ka pie �īs neveiksmes varētu būt vainīgs arī kas cits, nevis tikai Jork�īras arhitek�tūras īpatnības.

Misters Norels trijās nākamajās dienās gandrīz nespēra kāju ārā no biblio�tēkas. Katru reizi, kad viņ� sastapa Laselzu, viņam bija jānoklausās jaunas sū�dzības par �aildermasu, savuties �aildermass viņu vienā gabalā skubināja ar maģiskiem paņēmieniem uzmeklēt Drolaita vēstuli. īsi sakot, vieglāk bija no abiem izvairīties.

Viņ� nevienam nepastāstīja ari par atklājumu, kas viņu stipri vien uztrauca. Jau kop� tā brī�a, kad viņa un Streind�a ceļi pa�ķīrās, misters Norels bija pasā- cis ik pa laikam lūkoties sudraba bļodā, tā mēģinot izdibināt, ko dara Streind�s. Viņ� nekad nebija neko ieraudzījis. Kādu nakti, apmēram pirms mēne�a, mis�teram Norelam nenāca miegs. Viņ� piecēlās no gultas, piegāja pie bļodas un sāka burt. Aina nebija ļoti skaidra, tomēr viņam izdevās saskatīt burvi: tas sēdēja, ietinies tumsā, un būra. Norels nopriecājās � beidzot bija izdevies pārvarēt Streind�a burvju aiz�ķēr�us; ta�u drīz vien viņ� saprata, ka redz pats sevi, te, savā bibliotēkā. Viņ� mēģināja vēlreiz. Pamainīja burvestības. Dēvēja Streind�u da��ādos vārdos. Nekas nelīdzēja. Misters Norels bija spiests atzīt, ka no angļu ma�ģijas viedokļa starp viņu un Streind�u vairs nav at�ķirības.

Pienāca vēstules no lorda Liverpūla un ministriem, kuri dusmīgi sūdzējās par jauniem neizskaidrojamiem bur�anas gadījumiem. Misters Norels rakstīja atbildes, solīdams ķerties pie �īm lietām tūdaļ, līdzko būs sakāvis Streind�u.

Tre�ajā vakarā pēc atbrauk�anas misters Norels, Laselzs un �aildermass kopā sēdēja salonā. Laselzs ēda apelsīnu. Viņam bija nazītis ar robainu asmeni un pērļu rokturi; ar to viņ� augli mizoja. �aildermass uz maza galdiņa izlika savas kārtis. Ar zīlē�anu viņ� noņēmās jau vismaz divas stundas. Misters Norels ne�iebilda ne pu�plēsta vārdiņa � tas vien liecina, cik ļoti viņa prātu nodarbināja radu�ās grūtības. Savuties Laselzu zīlē�ana stipri tracināja. Viņ� ne mirkli ne��aubījās, ka visa �ī izklā�ana un grie�ana otrādi ir saistīta ar viņa personu, � un reizi par visām reizēm viņam bija pilnīga taisnība.

Cik ļoti es neieredzu �o bezdarbību! � viņ� pēk�ņi ierunājās. � Kā jums �ķiet, kāpēc Streind�s vilcinās? Mēs pat nevaram būt pārliecināti, ka viņ� tie��ām ieradīsies.

Ieradīsies, � nesvārstīgi paziņoja �aildermass.

Kā tad jūs to zināt? � Laselzs noprasīja. � Varbūt jūs viņam pavēlējāt tā darīt?

�aildermass neatbildēja: viņ� bija kaut ko pamanījis kārtīs. Pēk�ņi viņ� pie�trūkās kājās.

Mister Laselz! Jums jānodod man ziņa!

Man? � Laselzs neticēja savām ausīm.

Jā,ser!

Kas tās par blēņām?

Kārtis apgalvo, ka pirms da�ām dienām kāds jums nodevis man domātu ziņu. Es labprāt vēlētos, lai jūs man to pavēstītu.

Laselzs nievīgi no�ņācās:

Es neesmu nekāds izsūtāmais zēns � kur nu vēl jums!

�aildermass nelikās dzirdam.

No kā bija �ī ziņa? � viņ� jautāja.

Laselzs neatbildēja; viņ� atkal pievērsās savam nazītim un apelsīnam.

Ak tad tā, � �aildermass noteica, apsēdās un no jauna izlika savas kārtis.

Misters Norels noskatījās uz abiem ar visdrūmākajām priek�nojautām. Viņ� jau pastiepa roku, lai paraustītu zvana auklu, ta�u pārdomāja, cēlās aug�ā un

pats devās pasaukt kalpu. Lūkass ēdamistabā klāja galdu. Misters Norels viņam pastāstīja par nule notiku�o.

Vai nevar viņus abus kaut kā iz�ķirt? � viņ� prasīja. � Lai viņi kaut cik nomierinās. Varbūt misteram Laselzam pienākusi kāda vēstule? Varbūt �ail- dermasu gaida kāds darbs? Vai jūs nevarat kaut ko sagudrot? Kā ir ar vakari�ņām? Vai drīz būs gatavas?

Lūkass pa�ūpoja galvu.

Vēstuļu nav. Misters �aildermass darīs to, ko pats uzskatīs par vaja�dzīgu, � kā arvien. Un vakariņas jūs likāt pasniegt pulksten pusdesmitos, ser. Jūs pats zināt.

Kaut te būtu misters Streind�s! � misters Norels �ēlabaini novilka.

Viņ� jau nu gan zinātu, ko tiem abiem pateikt. Viņ� zinātu, ko vislabāk darīt. Lūkass uzlika roku savam saimniekam uz pleca, kā vēlēdamies to pamodināt:

Mister Norel? Mēs cen�amies nepieļaut mistera Streind�a iera�anos � vai jūs esat aizmirsis?

Misters Norels atbildēja ar piktu skatienu:

Jā, jā! Es zinu! Bet vienalga�

Salonā misters Norels atgriezās kopā ar Lūkasu. �aildermass apgrieza pē�dējo kārti. Laselzs ar uzsvērtu interesi lasīja laikrakstu.

Ko saka jūsu kārtis? � misters Norels apvaicājās.

Jautājumu gan bija uzdevis misters Norels, tomēr �aildermass atbildēja Laselzam:

Tās apgalvo, ka jūs esat melis un zaglis. Jums bija jānodod ne tikai ziņa vien. Jums kaut kas tika uzticēts � kāds ļoti vērtīgs priek�mets. Tas bija do�māts man, ta�u jūs esat to piesavinājies.

Uz brīdi iestājās klusums.

Mister Norel, � Laselzs ledainā tonī ierunājās, � cik ilgi jūs vēl pieļau�siet, ka mani �ādi aizskar?

Es jums prasu pēdējo reizi, mister Laselz, � tas atkal bija �aildermass.

Esiet tik laipns, atdodiet to, kas ir mans!

Kā jūs uzdro�ināties �ādā tonī runāt ar d�entlmeni? � Laselzs uzstājās.

Vai zag�ana ir d�entlmeņa rīcība? � �aildermass cirta pretī. Laselzs kļuva bāls kā pati nāve.

Atvainojies! � viņ� �ņāca. � Tūlīt atvainojies, tu, maukas dēls, tu,

sala�ņa no visiem Jork�īras grāvjiem, citādi � zvēru, es tev parādī�u, kā atļau�ties nekaunību!

�aildermass paraustīja plecus:

Labāk maukasdēls nekā zaglis!

Ieaurodamies niknumā, Laselzs metās viņam virsū un pagrūda ar tādu spēku, ka �aildcrmasa kājas atrāvās no grīdas. Piespiedis to pie sienas, viņ� ņēmās to purināt tā, ka visas gleznas savos ietveros drebēja.

Dīvainā kārtā izskatījās, ka �aildermass ir glu�i bezpalīdzīgs. Bija sagadījies tā, ka Laselzs ar savu augumu bija piespiedis pie sienas viņa rokas, un, lai kā viņ� cīkstējās, viņam neizdevās tās atsvabināt. Pēc kāda brī�a �aildermass pa�locīja galvu, kā atzīdams, ka Laselzs ir uzvarējis.

Tomēr Laselzs nepalaida viņu vaļā. Viņ� vēl spēcīgāk piespieda �aildermasu pie sienas, pasniedzās un paņēma savu augļu nazīti ar pērļu spalu. Tad lēni novilka ar robaino asmeni �aildermasam pār seju no acs līdz mutei.

Lūkasam paspruka kliedziens, turpretim �aildermass neizdvesa ne skaņas. Viņ� kaut kā izpestīja kreiso roku un pacēla to gaisā. Dūre bija cie�i sakļauta. Uz brīdi abi sastinga un nekustējās � kā dzīvā aina �, tad �aildermass no�laida roku.

Laselzs plati pasmaidīja. Atlaidis tvērienu, viņ� pagriezās pret misteru No�relu un mierīgā, klusā balsī uzrunāja viņu �ādiem vārdiem:

Es no �īs personas necietī�u nekādus aizbildinājumus. Viņ� mani aizskāra. Ja viņ� piederētu pie cik necik vērā ņemamas kārtas, es noteikti izaicinātu viņu uz divkauju. Viņ� pats to zina. Viņu glābj viņa zemais stāvoklis. Ja jūs vēlaties, lai es vēl kaut uz brīdi pielieku pie jums, ja vēlaties, lai es arī turpmāk esmu jūsu draugs un padoma devējs, �im cilvēkam nekavējoties jāatstāj jūsu dien�ests! Ja es vēl kaut reizi dzirdē�u jūs vai kādu 110 jūsu kalpiem pieminam viņa vārdu, jūs vairs nekad mani neredzēsit. Ceru, ser, ka esmu izteicies pietiekami saprotami?

Lūkass izmantoja izdevīgu brīdi un slepus iespieda �aildermasam saujā servjeti.

Lemiet, ser, � slaucīdams no sejas asinis, �aildermass uzrunāja misteru Norelu, � kuru no mums jūs izvēlaties?

Ilgu brīdi valdīja klusums. Pēdīgi misters Norels ierunājās tādā kā aiz�ņaugtā kārcienā, kas ne drusciņas neatgādināja viņa parasto balsi:

Jums jāaiziet.

Palieciet sveiks, mister Norel! � �aildermass viņam paklanījās. � Jūs esat izdarījis aplamu izvēli, ser, � kā vienmēr! � Viņ� savāca savas kārtis un izgāja pa durvīm.

Uzkāpis savā tuk�ajā jumtistabā, viņ� aizdedza uz galda nolikto sveci. Pie sienas karājās lēts, iesprādzis spogulis. Viņ� aplūkoja savu seju. Brūce izskatījās ļoti nelāgi. Kaklauts un kreisais plecs mirka asinīs. Cik labi vien spēdams, �ail�dermass izmazgāja brūci. Tad noskaloja un noslaucīja rokas.

Viņ� uzmanīgi izņēma kaut ko no kabatas. Lādīti � tā bija sirdēstu krāsā, apmēram tik liela kā tabakdoze, tikai garenāka. Pie sevis no�ukstēja: � Iema�ņas nezūd. [130] [1] Agrā 1816. gada pavasari Spitlfīldsā, stāvot pie graviera nama, Streind�s �ailderma�sam bija sacījis: "Iemaņas, vai ziniet, nezūd�"

Pirms �aildermass kļuva par mistera Norela kalpu un padomnieku, viņ� bija izmēģi�nājis spēkus vairākos amatos. Pa�ā sākumā viņ� bija ārkārtīgi apdāvināts mazgadīgs kabat�zaglis: viņa māte Melnā D�oanna savulaik vadīja smulīgu, skrandainu zaglēnu bariņu, kas 18. gadsimta septiņdesmitajos gados darbojās Istraidingas pilsētā.

�aildermass pacēla vāciņu. Brīdi domīgi lūkojās; pakasīja pakausi un no�lamājās, jo gandrīz bija nopilinājis lādīti ar asinīm. Tad aizcirta vāciņu un ielika lādīti kabatā.

Lai savāktu savu mantību, viņam nevajadzēja daudz laika. Viņ� atvēra sar�kankoka lādi, kurā glabāja pāris pistoļu, nelielu naudas zuteni, ķemmi, zobu- suku, ziepju gabalu, da�u lieku drānu kārtu (tikpat vecu kā tās, kas viņam bija mugurā) un grāmatu sainīti, kurā ietilpa Bībele, lorda Porti�eda "Karalis Krauk�lis: vēsturiski stāsti bērniem" un Parisa Ormskērka "Trīsdesmit se�u citu pa�sauļu atklā�anas". Misters Norels gadiem ilgi bija maksājis �aildermasam labu algu, bet neviens nezināja, ko viņ� ar savu naudu dara. Kā bie�i viens otram sacīja Deivijs un Lūkass � tērēt viņ� to netērēja, tas bija skaidrs kā diena.

Visas �īs mantiņas �aildermass salika apbru�ātā ceļasomā. Uz galda stāvēja �ķīvis ar āboliem. Viņ� ietina tos drānā un arī ielika somā. Pēc tam, piespiedis pie sejas servjeti, kāpa lejup. Tikai staļļa pagalmā �aildermass atcerējās, ka viņa rakstāmpiederumi vēl arvien atrodas salonā: izlikdams kārtis, viņ� spalvas�kātu, tintnīcu un piezīmju grāmatiņu bija nolicis turpat uz galdiņa. "Nu, iet atpakaļ jau ir par vēlu," viņ� nodomāja. "Būs jāiegādājas jauni."

Stallī viņu jau gaidīja: bija atnāku�i Deivijs ar Lūkasu, zirgu pui�i un tie kalpi, kam bija izdevies nemanītiem izlavīties no mājas.

Ko jūs visi te darāt? � �aildermass pārsteigts jautāja. � Dziedat garī�gas dziesmas?

Vīri saskatījās.

Mēs jums apseglojām Brūveri, mister �aildermass, � sacīja Deivijs. Brūveris bija �aildermasa zirgs: liels, neizskatīgs ērzelis.

Paldies, Deivij.

Kāpēc jūs viņam ļāvāt tā darīt, ser? � jautāja Lūkass. � Kāpēc ļāvāt, ka viņ� jūs sagraiza?

Neņem galvā, draudziņ. Tas ir sīkums.

Es atnesu pārsējus � ļaujiet, es apsaitē�u jums seju.

Lūkas, man �onakt būs vajadzīga visa mana atjautība, un, ja es bū�u no- saitēts, tad nespē�u domāt.

Bet, ja jūs atstāsiet brūces malas vaļā, paliks briesmīga rēta!

Lai jau. Diez vai kāds apraudās mana vaiga zudu�o glītumu. Iedod man vēl kādu lupatu, ar ko noslaucīt, lai netek. �ī ir piesūkusies pilna. Pui�i, kad ieradīsies Streind�s� � viņ� nopūtās. � Nezinu, ko lai jums saku. Man nav padoma. Bet, ja jums ir iespēja viņiem palīdzēt, dariet to.

Ko? � viens no mājas ļaudīm pārjautāja. � Lai mēs palīdzam miste�ram Norelam un misteram Laselzam?

Nē jel, dulburi! Palīdziet misteram Norelam un misteram Streind�am! Lūkas, atvadies manā vietā no Lūsijas, Hannas un Didonas, un pasaki, ka es vēlu viņām visu to labāko � un krietnus, paklausīgus vīrus, kad viņām tādus sagribēsies. � (�īs trīs kalpones bija �aildermasa mīlules.)

Deivijs pasmaidīja:

Vai tad jūs pats negribat to uzņemties, ser? � viņ� jautāja.

�aildermass sāka smieties � un saviebās: smieties bija sāpīgi.

Nu, varbūt Hannas dēļ, � viņ� attrauca. � Draugi, palieciet sveiki!

Viņ� paspieda katram roku un mazliet apstulba, kad Deivijs, kur� par spīti

savam ra�enajam augumam un lielajam spēkam bija jūtelīgs kā skolniece, katrā ziņā vēlējās ar viņu apkampties un pat nobirdināja vienu otru asaru. Lūkass kā atvadu dāvanu pasniedza viņam pudeli mistera Norela labākā klareta.

�aildermass sēdās Brūvera mugurā uu izjāja no staļļa. Jau bija uzlēcis mē�ness, un atrast ceļu ārā no parka bija pavisam viegli. Jādams pāri tiltiņam, viņ� pēk�ņi saprata, ka �ai vietā patlaban norisinās burvestība: bija sajūta, it kā ausīs skanētu simtiem bazūņu vai tumsā piepe�i būtu atspīdējusi �ilbino�a gaisma. Pasaule bija pavisam citāda nekā pirms brī�a, ta�u viņ� uzreiz nespēja atķert, kas īsti bija mainījies. Viņ� atskatījās.

Tie�i virs parka un nama bija apstājies sve�u nakts debesu plaiskums. Vecie zvaigznāji bija izjaukti. Mirdzēja jaunas zvaigznes � tādas �aildermass nekad nebija redzējis. Tās dro�i vien bija Streind�a Mū�īgās Tumsības zvaigznes.

Viņ� pēdējo reizi atskatījās uz Hartfjū abatiju un aizauļoja.

Visi pulksteņi reizē sāka zvanīt. Jau tas vien bija ļoti neparasti: Lūkass piec�padsmit gadu bija pūlējies panākt, lai Hartfjū pulksteņi stundas ieskandinātu vienlaikus, un vēl nekad viņam tas nebija izdevies. Ta�u kas bija par stundu, neviens nezināja: pulksteņi jau sen bija nositu�i divpadsmit reizes, bet dimdi�nāja un dimdināja, vēstīdami jauna, savāda laikmeta sākumu.

Dieva dēļ, kas tas par troksni? � noprasīja Laseizs.

Misters Streind�s piecēlās kājās. Viņ� sāka berzēt rokas � tas alla� liecināja, ka viņ� ir ļoti satraukts un noba�ījies. � Streind�s ir klāt, � viņ� �igli atbil�dēja. Tad pateica kaut kādu vārdu. Pulksteņi apklusa.

Ar troksni atvērās durvis. Misters Norels un Laseizs iztrūku�ies pagriezās, visnotaļ gatavi, ka uz sliek�ņa stāvēs Streind�s. Tomēr nācējs bija tikai Lūkass līdz ar diviem citiem kalpiem.

Mister Norel! � Lūkass iesāka. � Man liekas�

Jā, jā! Es zinu! Aizej uz pieliekamo kambari virtuves patrepē. Zem pa�lodzes ir lāde, tur tu atradīsi svina ķēdes, svina slēdzenes un svina atslēgas. Atnes to visu �urp! Ātri!

Es tikmēr aizie�u pēc pistolēm,� paziņoja Laseizs.

No tām nebūs nekāda labuma, � iebilda misters Norels.

O, jūs būtu pārsteigts, ja zinātu, cik daudzas ķibeles var izbeigt ar pāris pistoļu palīdzību!

Nepagāja ne piecas minūtes, kad visi jau bija atgriezu�ies: Lūkass, negribīgs un nelaimīgs, nāca ar ķēdēm un atslēgām, Laseizs ar savām pistolēm, un viņam aiz muguras salonā ienāca vēl �etri vai pieci kalpi.

Kā jums liekas, kur viņ� ir? � Laselzs jautāja.

Bibliotēkā. Kur tad citur? Nāciet!

Viņi izgāja no salona un iegriezās ēdamistabā. No turienes iznāca gaitenltī, kurā atradās inkrustēta melnoka bufete, marmora statuete � kentaurs ar kentaura kumeļu, un glezna, kurā bija attēlota Salome ar Jāņa Kristītāja galvu uz sudraba paplātes. Viņi apstājās pie divām durvīm. Tās, kas atradās pa labi, Laselzam likās sve�ādas, it kā viņ� tās redzētu pirmo reizi. Sekodami misteram Norelam, viņi pa tām iegāja, un acumirklī nokļuva atpakaļ salonā.

Pagaidiet, � misters Norels apjucis izdvesa. Viņ� atskatījās. � Es laikam kaut ko� Nē. Pagaidiet. Ā, sapratu. Nāciet!

Viņi vēlreiz izgāja cauri ēdamistabai un nonāca gaitenītī. �oreiz viņi iegāja pa durvīm, kas atradās pa kreisi. Arī tās viņus uzreiz izveda salonā.

Misteram Norelam paspruka skaļ�, izmisīgs kliedziens.

Viņ� ir izjaucis manu labirintu un noaudis jaunu, lai es nekur netiktu!

Reizēm, ser, � atļāvās aizrādīt Laselzs, � man gribētos, kaut jūs nebūtu viņu tik labi mācījis.

Ā, bet es viņam to neesmu mācījis � un varat ne�aubīties, arī neviens cits viņam to nevarēja ierādīt! Vai nu viņu skolojis pats Nelabais, vai arī viņ� to apguvis tepat, �o pa�u nakti. Mans ienaidnieks ir īsts ģēnijs! Aizslēdziet durvis, lai viņ� netiek iek�ā, un kas notiks? Vispirms viņ� iemācīsies atmūķēt slēdzeni, bet pēc tam izgudros citu, labāku, un ieslodzīs jūs pa�u!

Lūkass un pārējie aizdedza jaunas sveces, it kā domādami, ka gaisma palī�dzēs redzēt cauri Streind�a burvestībām un viņi spēs at�ķirt īstenību no maģi�jas. Drīz visas trīs telpas laistījās spo�ā gaismā. Katrā brīvā vietā stāvēja pa sve�turim, ta�u �is spo�ums tikai vēl vairāk sajauca prātus. Viņi gāja no ēdam�istabas uz salonu, no salona gaitenī� � Kā alā iesprostotas lapsas, � noteica Laselzs. Lai ko viņi darīja, lai ko izmēģināja, nekur tālāk par �īm trim telpām viņiem neizdevās tikt.

Ritēja laiks. Neviens nezināja, vai pagāju�as minūtes vai stundas. Pulksteņi vienprātīgi rādīja pusnakti. Visos logos bija redzama melnā, Mū�īgā Nakts un sve�as zvaigznes.

Misters Norels apstājās un aizvēra acis. Viņa seja bija tum�a un spriega kā sa�ņaugta dūre. Viņ� stāvēja kā sastindzis, vien lūpas tikko manāmi kustējās. Uz mirkli pavēris plakstus, viņ� teica: � Nāciet man līdzi. � Atkal aizvēra acis un sāka iet. Likās, viņ� iet pa glu�i citu namu, kas neizprotamā veidā ievietojies Hartfjū abatijā. Nogriezdamies pa labi, iedams pa kreisi viņ� gāja pa glu�i jaunu ceļu � tā �ai namā vēl neviens nebija gājis.

Pēc trim �etrām minūtēm viņ� atvēra acis. Lūk, ari meklētais gaitenis � tas, ar akmens grīdu, � un tā galā � augstās, tum�ās bibliotēkas durvis.

� Tā, nu beidzot mēs redzēsim, ko viņ� tur dara! � misters Norels ieklie�dzās. � Lūkas, turi pa rokai svina ķēdes un slēdzenes! Svins ir pats labākais aizsarglīdzeklis pret maģiju. Mēs sava�osim viņam rokas, tad viņ� vairs nespēs tik brīvi rīkoties. Mister Laselz, kā jums �ķiet, cik ātri mēs varam nogādāt vēs�tuli ministriem? � Nesagaidījis atbildi, viņ� izbrīnīts atskatījās.

Viņ� te bija glu�i viens.

Kaut kur netālu skanēja Laselza balss: �o salto, laisko runu nevarēja sajaukt ne ar vienu citu. Viņ� dzirdēja kādu no kalpiem atbildam; tad ierunājās Lūkass. Pamazām visas skaņas aizslīdēja arvien tālāk. Vairs nevarēja dzirdēt, kā viņa kalpi skraida pa istabām. Visapkārt valdīja klusums.

1817. gada februāra vidus

Oiio! Tas nu bija kas negaidīts, � teica Laseizs.

Viņ� kopā ar kalpu bariņu stāvēja pie ēdamistabas ziemeļu sienas � pie sienas, kurai misters Norels pirms brī�a vienā mierā bija izgājis cauri.

Laseizs pielika roku pie mūra: tas bija blīvs un ciets. Piespieda spēcīgāk: tas nekustējās.

Kā jums liekas, vai viņ� tā arī bija domājis? � brīnīdamies vaicāja viens no kalpiem.

Pēc manām domām, nav svarīgi, ko viņ� bija domājis, � atbildēja Lū�kass. � Tagad viņ� ir kopā ar misteru Streind�u.

Tikpat labi varētu teikt � ar pa�u Sātanu! � paturpināja Laseizs.

Kas tagad būs? � jautāja kāds cits kalps.

Neviens nezināja, ko sacīt. Visiem prātā tēlojās maģisku kauju ainas: misters

Norels ap�auda Streind�u ar mistiskām lielgaballodēm; Streind�s sauc velnus, lai tie aizrauj misteru Norelu prom. Viņi ausījās pēc cīņas trok�ņiem. Neko ne�saklausīja.

Blakus istabā atskanēja kliedziens. Kāds no saimes ļaudīm bija atvēris sa�lona durvis un atklājis aiz tām rītistabu. Aiz rītistabas bija mistera Norela mazā viesistaba, aiz tās � viņa garderobes istaba. Bija atjaunojies vecais mājas iekār�tojums; labirints bija izjaukts.

Visi jutās milzīgi atviegloti. Kalpi tūdaļ pat pameta Laselzu un devās uz virtuvi � viņu kārtas ļau�u dabisko tversmi un remdinājumu. Laselzs � glu�i tikpat dabiski � lepnā vientulībā ierīkojās mistera Norela mazajā salonā. Viņ� vairāk vai mazāk grasījās tur sēdēt un gaidīt misteru Norelu, � vai, ja misters Norels vairs neatgrie�as, sagaidīt Streind�u un no�aut ļaundari. "Galu galā," viņ� domāja, "ko burvis var iesākt pret svina lodi? Lode ietrieksies viņa sirdī ātrāk, nekā viņ� paspēs noskaitīt buramvārdus."

Tomēr �īs domas bija vāj� mierinājums. Nams bija pārlieku kluss, tumsa pārlieku maģiska. Viņ� pārlieku labi apzinājās, ka vienā mājas galā omulīgi pļāpā visi kalpi, otrā � divi burvji dara Dievs zina ko, bet viņ� viens pats sē� pa vidu. Kaktā stāvēja augsts, vecs pulkstenis, pēdējais, kas bija palicis no mistera Norela bērnu dienu mājas iedzīves. Streind�a iera�anās brīdī tas līdz ar visiem citiem pulksteņiem sāka rādīt divpadsmit, � ta�u nepavisam nelikās labprā�tīgs. Vecais stundenis, kā vien prazdams, protestēja pret tik negaidītu notikumu pavērsienu: tas tik�ķēja �ķībi un greizi, it kā būtu apskurbis � vai kaistu dru�dzī � un laiku pa laikam izgrūda ērmotu skaņu, kas ļoti atgādināja nopūtu. �o dvesicnu izdzirdot, Laselzam katru reizi, �ķita, ka tas ir Streind�s, kas nema�not ienācis un grasās kaut ko sacīt.

Viņ� cēlās no krēsla un devās pie kalpiem uz virtuvi.

Hartfjū abatijas virtuve ļoti līdzinājās lielas baznīcas pazemei: tajā bija pār�pārēm klasisku stūru un klasiskas tumsas. Pla�ās telpas vidū dega daudz tauku sve�u, un ap tām bija sanāku�i visi kalpi, ko Laselzs bija namā manījis, un ļoti daudz tādu, kurus viņ� nekad nebija redzējis. Viņ� palika stāvam kāpņu aug��galā un nevērīgi atspiedās pret kolonnu.

Lūkass pacēla acis un viņu uzrunāja:

� Mēs, ser, te spriedām, ko darīt. Izlēmām uz to ātrāko doties prom. Te palikdami, mēs misteram Norelam nekādi nevaram palīdzēt, toties kaut kas slikts ar mums gan var atgadīties. Tā mēs esam nolēmu�i, ser, bet, ja jums ir citas domas, es labprāt tās uzklausī�u.

Uzklausīsi! � Laseizs izsaucās. Viņ� izbrīnā skatījās apkārt, un �is izbrīns pa daļai pat bija īsts. � Pirmo reizi mū�ā sulainis vēlas zināt manas domas! Ļoti laipni, bet es laikam tomēr atsacī�os piedalīties �ajā� � Viņ� apklusa, meklēdams īsto vārdu, un galu galā izvēlējās aizskaro�āko no visiem, kas bija viņa vārdu krājumā, � ��ajā demokrātijā.

Kā vēlaties, ser, � Lūkass rimti atbildēja.

Anglijā tagad dro�i vien jau ir diena, � viena 110 kalponēm ierunājās, ar ilgo�anos lūkodamās augstu mūrī izcirstajos logos.

Mēs jau arī esam Anglijā, muļķe! � Laseizs uzsauca.

Nē, ser, � Lūkass bija citās domās. � Neesam vis. Anglijā nav �ādu briesmu lietu. Deivij, cik ātri tu vari izvest laukā zirgus?

Oho! � Laseizs iesaucās. � Jūs, es teik�u, 11u gan esat visai pārdro�i, � manā klātbūtnē runājat par zirgu zag�anu! Ko, jūs varbūt iedomājaties, ka es to paturē�u noslēpumā? Glu�i otrādi! F.s gādā�u, lai jūs visus pakar!

Da�i no saimes ļaudīm meta bailīgus skatienus uz pistolēm, ko Laseizs tu�rēja rokās. Lūkass necēla ne ausu.

Drīz kalpi nosprieda, ka tie, kuriem kaut kur netālu dzīvo draugi vai radi, dosies pie tiem. Pārējie sēdīsies zirgos un dosies uz fermām, kas atradās uz mis�tera Norela zemes.

Vai redzat, ser? � Lūkass uzrunāja Laselzu. � Neviens neko nezog. Ne�viens no mums nav zaglis. Viss, kas pieder misteram Norelam, paliks uz mis�tera Norela zemes � un mēs rūpēsimies par zirgiem tāpat, it kā tie joprojām būtu stallī, � bet mēs nevaram dzīvas radības atstāt �ai Mū�īgajā Tumsībā, tas būtu aplam ne�ēlīgi.

Drīz pēc tam kalpi devās prom 110 Hartfjū (cik ilgs laiks pagāja, bija grūti pateikt � arī viņu kabatas pulksteņi bija apstāju�ies un rādīja pusnakti). Iekāru�i elkoņos grozus un tarbas, uzmetu�i plecos mugursomas, viņi aiz pa�vadām veda līdzi zirgus. Līdzi gāja arī divi ēzeļi un kaza, kas visu savu mū�u bija dzīvojusi stallī, jo zirgiem patika tās sabiedrība. Turēdamies pa gabalu, viņiem sekoja Laseizs: viņam ne prātā nenāca radīt iespaidu, ka viņam ir kāds sakars ar �o kran�u un skrandaiņu gājienu, ta�u arī palikt vienam abatijā ne�pavisam negribējās.

Desmit jardus pirms upes viņi izgāja no Tumsības un nonāca rītausmā. Gaiss pēk�ņi bija pilns smar�u � tas smar�oja pēc sarmas, pēc ziemīgas zemes un upes. Parka krāsas un aprises, likās, bija kļuvu�as ko�ākas un gludākas, it kā Anglija pa nakti būtu radīta no jauna. Nabaga kalpi, kas bija mocīju�ies ba�ās, vai viņiem �ai dzīvē vēl lemts redzēt ko citu, izņemot Tumsību, ļoti priecājās.

Pulksteņi atkal sāka tik�ķēt, un, noturēju�i vispārēju apspriedi, viņi nolēma, ka patlaban ir ceturksnis uz astoņiem.

Tomēr nakts raizes un uztraukumi vēl nebija beigu�ies. Viena tilta vietā pāri upei veda divi.

Klāt piesteidzās Laselzs.

Kas tas? � viņ� noprasīja, rādīdams uz jauno tiltu.

Viens no kalpiem � vecs vīrs, kura bārda plīvoja viņam pie zoda kā balts mākonītis, � atsacīja, ka tas esot elfu tilts. Viņ� to redzējis savās bērnu dienās. Tas esot ļoti sens, no tiem laikiem, kad Jork�īrā vēl valdīja D�ons Askglāss. Tas sabrucis un nojaukts jau mistera Norela tēvo�a dzīves laikā.

Tas ir uzradies no jauna, � nodrebēdams sacīja Lūkass.

Kas atrodas aiz tā? �jautāja Laselzs.

Vecais kalps atbildēja, ka sensenos laikos pa �o tiltu varēja nonākt Nort- hallertonā, pa ceļam izejot cauri da�ādām ļoti ērmotām vietām.

Vai tas krustojas ar ceļu, ko mēs redzējām netālu no "Sarkanā nama"? � Laselzs tincināja.

Vecais kalps grozīja galvu. Viņ� nezināja.

Lūkass kļuva nepacietīgs. Viņam gribējās pēc iespējas ātrāk tikt prom no �ejienes.

Elfu ceļi ir citādi nekā kristie�u ceļi, � viņ� sacīja. � Bie�i tie nemaz neved turp, kurp tiem jāved. Bet kāpēc mēs vispār par to runājam? Neviens uz tā nejauceņa ne kāju nespers.

Pateicos par ziņām, � paziņoja Laselzs, � bet es pats izlem�u, ko man darīt. � Brīdi viņ� vilcinājās, tad lieliem soļiem devās uz elfu tilta pusi.

Vairāki kalpi sauca viņu atpakaļ.

Ai, lai dara, ko grib! � Lūkass noteica, cie�āk saņemdams grozu, kurā sēdēja viņa kaķis. � I,ai iet pazu�anā, ja reiz pats tā vēlas. Kā sacīt jāsaka, tā vi�ņam arī vajag. � Pametis uz Laselzu vēl pēdējo netīksmes pilno skatienu, viņ� kopā ar pārējiem iegāja parkā.

Viņiem aiz muguras slējās Melnais Stabs, un tā virsotne nozuda Jork�īras pelēkajos padebe�os.

Divdesmit jūd�u tālāk �aildermass patlaban �ķērsoja mūļu tiltu, kas veda uz Stārkrosu. Izjājis cauri ciemam, viņ� apturēja zirgu pie kungu nama un nolēca zemē.

Ei! Ei, atveriet! � viņ� ar pātagu piedauzīja pie durvīm. Tad vēl mazliet paklaigāja un pāris rei�u pamatīgi iespēra pa vērtni.

Pretī iznāca divi kalpi. Visa �ī bļaustī�anās un dauzī�anās bija viņus krietni iztrūcinājusi, un tagad, pacēlu�i sveci augstāk un ieraudzīju�i, ka trok�ņa cēlājs ir negants rīkļurāvējs ar brūces pār�ķeltu seju un asiņainu kreklu, abi nesajūtās ne kripatiņu mierīgāki.

Nestāviet, mutes iepletu�i! � �aildermass viņiem uzsauca. � Ejiet un pasauciet savu saimnieku! Viņ� mani pazīst!

Pagāja vēl desmit minūtes, un tad, ģērbies rītasvārkos, ieradās misters Se�gunds. �aildermass, nepacietīgi gaidīdams turpat aiz durvīm, ieraudzīja, ka viņ� iet pa gaiteni, acis aizvēris: kalps veda viņu aiz rokas. Viss likās skaidrāks par skaidru: misters Segunds bija kļuvis akls. Kalps nostādīja viņu �ailder�masa priek�ā. Viņ� atvēra acis.

Lai Dievs �ēlīgs, mister �aildermas! � viņ� iekliedzās. � Kas noticis ar jūsu seju?

Kāds kļūdas pēc to noturēja par apelsīnu. Un kas ar jums, ser? Vai jūs esat slims?

Nē, slims ne. � Misters Segunds manāmi jutās neveikli. � Man vien�kār�i jādzīvo nemitīgā saskarsmē ar stipru maģiju. Es agrāk nezināju, cik tas ir moko�i, � vismaz tad, ja cilvēks ir jutīgs pret maģiju. Ar prieku jāteic, ka neviens no kalpiem neko nejūt.

Misters Segunds izskatījās savādi nemateriāls, gandrīz it kā uzgleznots gaisā. Tikko jau�ama caurvēja vēsmiņa no loga rāmja sacēla viņa matus stāvus, sa�vērpa cirtās un sprogās, it kā tiem vispār nebūtu svara.

Jūs jau pats dro�i vien tādēļ arī esat ieradies, � viņ� runāja tālāk. � Ta�u varat paziņot misteram Norelam, ka es neko neesmu darījis, � vien pētījis to, kas notiek pats no sevis. Atzī�os, esmu �o to pierakstījis, bet viņam nav iemesla būt neapmierinātam.

Kāda maģija? � jautāja �aildermass � Es neko nesaprotu. Un, jā, mis�tera Norela pēc nevajag uztraukties. Viņam tagad ir pa�am savas raizes, un viņ� vispār nezina, ka es esmu �eit. Ar ko īsti jūs �eit nodarbojaties, mister Segund?

Tikai vēroju un pierakstu � kā arī pieklājas burvim. � Misters Segunds pieliecās viņam tuvāk, nepacietīgi vēlēdamies pateikt galveno: � Un esmu nonācis pie da�iem ļoti pārsteidzo�iem slēdzieniem par lēdijas Poulas slimību!

Ak tā?

Pēc manām domām, tas nepavisam nav ārprāts. Tā ir maģija! � Misters Segunds apklusa, ļaudams �aildermasam brīnīties, un izskatījās nedaudz vīlies, kad tas tikai palocīja galvu.

Man ir līdzi kāds nieciņ�, kas pieder viņas gai�ībai, � �aildermass bilda. � Tas viņai jau sen bija vajadzīgs. Tādēļ es jūs lūdzu, esiet tik laipns un aiz�vediet mani pie viņas.

Ā, bet�

Mister Segund, es viņai neko ļaunu nedarī�u. Man liekas, es viņai varētu izdarīt ko labu. Zvēru pie kraukļa un grāmatas. Pie Kraukļa un Grāmatas! [131] [1] Sens ziemeļangļu zvērests. D�ona Askglāsa ģerbonī bija attēlots lidojo�s krauklis uz balta fona; viņa valdības galvas Viljama Lan�estera ģerbonī � vēl arī atvērta grāmata.

Gandrīz visu trīspadsmito gadsimtu D�ons Askglāss nodarbojās ar studijām un maģiju, valdī�anu atstādams Lan�estera pārziņā. Lan�estera ģerbonis bija redzams visās galvenajās tiesas zālēs un uz daudziem svarīgiem juridiskiem dokumentiem; tā nu ļaudis pamazām sāka zvērēt pie kraukļa un grāmatas � �ā ģerboņa elementiem.

Es nevaru jūs pie viņas aizvest, � teica misters Segunds. Viņ� pacēla roku, neļaudams �aildermasam iebilst. � Ne jau tāpēc, ka es nevēlētos to darīt. Es nespēju. Jūs aizvedīs �ārlzs. � Viņ� norādīja uz kalpu, kas stāvēja turpat līdzās.

Tas likās visai ērmoti, bet �aildermasam �obrīd nebija noskaņojuma strī�dēties. Misters Segunds ieķērās �ārlzam elkonī un aizvēra acis.

Aiz Stārkros-holas akmens plāksnēm un ozola paneļiem parādījās cita nama aprises. �aildermass ieraudzīja augstus gaiteņus, kas stiepās neiedomājamos tālumos: izskatījās, itin kā burvju lukturī būtu ieliktas divas bildītes uzreiz, un viena aina spīdētu cauri otrai. No ie�anas it kā pa diviem namiem vienlaikus �aildermasam jau pēc mirkļa kļuva nelabi, itin kā viņ� būtu dabūjis jūras- slimību. Arvien vairāk sajuka prāti � ja viņu atstātu vienu, viņ� pavisam drīz vairs nezinātu, kurp jāiet tālāk. �aildermass nezināja, vai viņ� iet vai varbūt krīt, vai viņ� uzkāpj pa vienu pakāpienu vai varbūt pievārē bezgalīgi garas kāp�nes. Brī�am viņ� it kā slīdēja pa akmeni bruģētiem pla�umiem, kaut patiesībā gandrīz stāvēja uz vietas. Galva griezās, likās, viņ� tūlīt paģībs.

Stāt! Stāt! � viņ� iekliedzās un, aizvēris acis, noslīga uz grīdas.

Maģija jūs ietekmē ļoti nelāgi, � sacīja misters Segunds. � Vēl stiprāk nekā mani. Aizveriet acis un turieties man pie rokas. �ārlzs aizvedīs mūs abus.

Abi aizvēra acis un gāja. �ārlzs izstūrēja viņus cauri pagriezienam pa labi un veda aug�up pa kāpnēm. Otrajā stāvā misters Segunds kaut ko nomurmināja neredzamam sarunu biedram. �ārlzs pavilka �aildermasu uz priek�u. Likās, viņ� ieiet pa durvīm. Aiz tām smar�oja pēc tīras veļas un izkaltētām rozēm.

Sis ir tas cilvēks, kuram vajagot ar mani runāt? � jautāja sievietes balss. Tā izklausījās dīvaini � it kā skanētu no divām pusēm uzreiz � it kā tai līdzi nāktu atbalss. � Bet es viņu pazīstu! Tas ir burvja kalps! Viņ� ir�

Es esmu tas cilvēks, kuru ķēra jūsu gai�ības �āviens, � �aildermass teica un atvēra acis.

Viņ� ieraudzīja nevis vienu sievieti, bet divas � vai varbūt drīzāk vajadzētu sacīt: ieraudzīja vienu sievieti divējos veidolos. Abas, sēdēdamas vienādās pozās, bija pacēlu�as pret viņu acis. Abas atradās vienā un tai pa�ā vietā, un �ailderma- sam, uz viņām raugoties, ap dū�u sametās tikpat �ķērmi kā pirmīt, ejot pa gaiteņiem.

Viena lēdija Poula sēdēja atzveltni �ai Jork�īras namā; viņa bija ģērbusies ziloņkaula krāsas rītakleitā un lūkojās mierīgi un vienaldzīgi. Otra bija blāvāka � rēgaināka. Viņa sēdēja tum�ā, labirintam līdzīgā namā, un bija ģērbusies asins- sarkanā vakarkleitā. Tum�ajos matos mirdzēja dārgakmeņi vai zvaigznes, 1111 viņa raudzījās �aildermasam pretī ar dusmām un naidu.

Misters Segunds pavilka �aildermasu mazliet pa labi.

Nostājieties �eit! � viņ� pacilāti �ukstēja. � Tagad aizveriet vienu aci! Vai redzat? Skatieties? Mutes vietā viņai ir sarkanbalta roze!

Maģija katru 110 mums iespaido citādi, � atsaucās �aildermass. � Es redzu kaut ko ļoti savādu, bet rozi neredzu.

Kā jums pietika nekaunības �eit ierasties? � abas lēdijas Poulas uzru�nāja �aildermasu. � Es zinu, kas jūs esat un kā vārdā nākat!

Es neesmu ieradies mistera Norela uzdevumā. Patiesību sakot, es pats īsti nezinu, kā vārdā nāku. Laikam D�onatana Streind�a vārdā. Man liekas, viņ� sūtīja man ziņu � un es domāju, ka �ī ziņa attiecas uz jūsu gai�ību. Ta�u ziņnesim neļāva pie manis nokļūt, un ziņa gāja zudumā. Jūsu gai�ība, varbūt jūs pati zināt, ko misters Streind�s man vēlējās par jums pavēstīt?

Jā, � atbildēja abas lēdijas Poulas.

Vai jūs man nepateiktu?

Ja es mēģinā�u ko sacīt, � abas atbildēja, � jūs izdzirdēsit vienīgi ārprātu.

�aildermass paraustīja plecus.

Ks divdesmit gadu esmu dzīvojis starp burvjiem. Ārprāts man nav nekas jauns. Stāstiet!

Tā nu viņa (jeb viņas) sāka stāstīt. Misters Segunds uzreiz izvilka no rīta- svārku kabatas piezīmju grāmatiņu un ātri rakstīja līdzi. Ta�u �aildermasam izskatījās, ka abas lēdijas Poulas vairs nerunā vienā balsī. Tā lēdija Poula, kas sēdēja Stārkros-holā, stāstīja teiku par meitiņu no Kārlailas apkaimes, [132] [1] Kādu rudens rītu Kambrijas meitiņa izgāja savas vecāsmātes dārzā. Nomaļā nostūri viņa atrada namiņu, kas bija apmēram tik augsts un tik plats kā bi�u strops; namiņ� bija celts no zirnekļu tīmekļiem, sastīvināts un nobalsināts ar sarmu. Me�ģīņu namiņā dzīvoja ļoti maza radība, kas da�reiz izskatījās mū�veca, bet citreiz � ne vecāka par pa�u Kambrijas meitiņu. Ļoti mazā būtne Kambrijas meitiņai pastāstīja, ka viņa esot dziedātājputnu gane un jau gadu simteņiem ganot �ī novada strazdus, pluk�ķus un cīruļus. Visu ziemu Kambri�jas meitiņa rotaļājās kopā ar putnugani, un augumu starpība viņu draudzībai it nemaz netraucēja, � patiesībā putnugane �o traucēkli novērsa, vai nu izstiepdamās tikpat gara kā Kambrijas meitiņa, vai arī padarīja abas tik mazas kā putni, vaboles vai sniegpārslas. Putnu�gane iepazīstināja Kambrijas meitiņu ar daudzām ērmīgām un interesantām personām; da�ai no tām bija vēl ekscentriskāks un jaukāks mājoklis. turpre�tim sieviete asinssarkanajā vakartērpā, liekas, runāja par kaut ko pavisam citu. Viņas acis dusmās kvēloja, savu stāstu viņa pavadīja ar izteiksmīgiem �estiem � bet par ko viņa runāja, �aildermass nedzirdēja: au�īgā pasaciņa par Kambrijas meitenīti pilnīgi apslāpēja viņas vārdus.

Lūk! Tagad jūs redzat? � misters Segunds izsaucās, pabeidzis rakstīt. � Tā�dēļ arī visi domā, ka viņa ir zaudējusi prātu � viņa stāsta �īs ērmīgās lietas un pasaciņas. Bet es esmu pierakstījis visu, ko viņa man stāsta, un sāku saskatīt sa�kritības ar senām elfu zintīm. Esmu pilnīgi pārliecināts � ja mēs ar jums ņemtos to pētīt, tad kādā grāmatā noteikti atrastu ziņas par tādiem elfiem, kam biju�as īpa�as attiecības ar dziedātājputniem. Iespējams, viņi nav biju�i putnugani � jūs man piekritīsit, ar tik pastāvīgu amatu �ī bezatbildīgā cilts nespētu nodarboties, � bet ir varbūtība, ka viņi piekopu�i kādu īpa�u, ar dziedātājputniem saistītu maģijas paveidu, � un kādam no viņiem labpaticis viegli iespaidojamam bēr�nam iestāstīt, ka viņ� ir putnugans.

Iespējams, � �aildermass bez lielas aizrautības atteica. � Bet viņa patie�sībā vēlējās mums pastāstīt pavisam ko citu. Un es atcerējos, ko maģijā nozīmē rozes: klusē�anu. Tādēļ jūs viņai uz lūpām redzat sarkanbaltu rozi: viņa ir no�burta, apklusināta.

Viņa ir apklusināta! � misters Segunds lielā pārsteigumā atkārtoja. � ļā, jā! Es saprotu! Esmu lasījis par tādiem gadījumiem. Bet kā lai mēs viņu at�brīvojam?

�aildermass izvilka no svārku kabatas mazu lādīti � tā bija sirdēstu krāsā.

Jūsu gai�ība, � viņ� uzrunāja lēdiju Poulu, � iedodiet man kreiso roku.

Viņa ielika savu balto rociņu �aildermasa brūnajā, grumbainajā delnā.

�aildermass atvēra lādīti, izņēma pirkstu un pielika to trūksto�ā vietā.

Nekas nenotika.

Jāatrod misters Streind�s, � ierunājās misters Segunds. � Vai misters Norels. Viņi dro�i vien pratīs to pieaudzēt.

Nē, � attrauca �aildermass. � Pēc tā nav nekādas vajadzības. Ir citi laiki. Mēs ar jums, mister Segund, abi esam burvji. Un Anglija ir pilna ar maģiju. Cik studiju gadi mums abiem ir aiz muguras? Mēs noteikti zinām kaut ko �ādam gadījumam piemērotu. Kā būtu, ja izmēģinātu Peila "Atjauno�anu un izlabo�anu"?

Jā, formulu es zinu, � �aubījās misters Segunds. � Bet es nekad neesmu praktizējis maģiju.

Ja jūs neko nedarīsiet, tā arī paliks. Buriet, mister Segund!

Un misters Segunds būra. [133] [1] "Atjauno�anai un izlabo�anai", kā gandrīz visām Mārtiņa Peila burvestībām, nepie�cie�ams īpa�i darināts burvju rīks jeb atslēdziņa. �ai gadījumā atslēdziņa ir krustam līdzīgs priek�mets, ko veido divas metāla sloksnītes. �etri krusta stari simbolizē pagātni un nākotni, veselumu (jeb veselību) un iztrūkumu (jeb slimību). Misters Segunds, kā viņ� pats vēlāk rakstīja "Mūsdienu burvī", izmantoja karotīti un 110 lēdijas Poulas nesesera paņemtu mat�adatu; lēdijas Poulas istabene abus priek�metus ar lentīti sasēja kopā

Pirksts lidin pielidoja pie rokas un pieauga klāt tā, ka no savienojuma vie�tas nepalika ne miņas. Tai pa�ā brīdī kaut kur pagaisa bezgalīgās, tum�ās gātes, kas uz visām pusēm �ķīrās viņiem apkārt; �aildermasa acu priek�ā abas sie�vietes kļuva viena.

Lēdija Poula lēni piecēlās kājās. Viņas skatiens svaidījās �urpu turpu, it kā viņa glu�i no jauna būtu ieraudzījusi �o pasauli. Visi klāteso�ie redzēja, ka viņa ir pārvērtusies: vaibstos bija parādījusies dzīvība un kvēle, acīs zibēja dusmu uguns. Viņa pacēla abas rokas: plaukstas bija savilktas cie�ās dūrēs, it kā viņa grasītos sitienā nolaist tās kādam uz galvas.

Es biju noburta! � viņa izkliedza. � Ļaundaris mani atdeva verdzībā, lai pretī dabūtu savu karjeru!

Lai Dievs �ēlīgs! � iebrēcās misters Segunds. � Mīļā lēdij Poula�

Mister Segund, atturieties! � viņu apsauca �aildermass. � Tuk�iem vārdiem nav īstais brīdis! Lai viņa runā!

Manī viss bija miris, arī es pati vairs nebiju dzīva! � Viņai pār vaigiem sāka ritēt asaras, un viņa ar sa�ņaugto dūri iesita sev pa krūtīm. � Un ne tikai es! Citi vēl aizvien cie� �īs mokas! � Misis Streind�a un mana vīra kalps Stī�vens Bleks!

Viņa pastāstīja par saltajām, spokainajām ballēm, kurās viņai vajadzēja de�jot, par baigajiem gājieniem pa tum�ām ailēm, par dīvaino ligu, kas viņai un Stīvenam Blekam neļāva runāt par �īm cie�anām.

Misteru Segundu un kalpus, to visu dzirdot, pārņēma �ausmas; �aildermasa seja neizteica pilnīgi neko.

Jāraksta laikrakstu redaktoriem! � lēdija Poula kliedza. � Es gribu pa�nākt publisku atmasko�anu!

Ko jūs vēlaties atmaskot? � misters Segunds vaicāja.

Burvjus, ko gan citu! Streind�u un Norelu!

Misteru Streind�u? � apstulba misters Segunds. � Nē, nē, jūs alojaties! Mīļā lēdij Poula, lūdzu, padomājiet par saviem vārdiem! Par misteru Norelu man nav sakāms itin nekas labs � tas, ko viņ� jums nodarīja, ir briesmīgi! Bet misters Streind�s ne pie kā nav vainīgs � vismaz apzināti. Viņ� ir drīzāk cietis, nevis darījis pāri!

Nepavisam! � kliedza lēdija Poula. � Tie�i otrādi! Pēc manām domām, viņ� ir ļaunākais no abiem! Ar savu nevērību, ar savu salto, vīri�ķo maģiju viņ� nodevis brīni�ķīgāko starp sievietēm, labāko starp sievām!

�aildermass piecēlās kājās.

Kurp jūs dosities? � misters Segunds jautāja.

Uzmeklēt Streind�u un Norelu,� �aildermass atbildēja.

Kāpēc? � lēdija Poula metās viņam virsū. � Jūs gribat tos abus brīdi�nāt? Lai viņi var sagatavoties sievietes atriebībai? O, kā vīrie�i vienmēr aizstāv cits citu!

Nē. Es gribu viņiem palīdzēt atbrīvot Streind�a kundzi un Stīvenu Bleķu.

Laseizs bija �ķērsojis tiltu, un drīz taka veda me�ā. Tā malā atradās statuja � sieviete, kas rokās cur izrautu aci un sirdi: glu�i kā �aildermass bija stāstījis. Dzeloņplūmju zaros karājās seni un neseni līķi. Zemi sedza sniegs, un valdīja dziļ� klusums.

Gājis pavisam neilgu brīdi, viņ� nonāca pie �aildermasa aprakstītā torņa. Laselzam bija licies, ka tam jābūt pasakainam, neparastam un neredzētam. "Patiesībā," viņ� domāja, "tas ir vienkār�āks par vienkār�u, kā parasta pils Sko�tijas pierobe�ā."

Augstu torņa mūrī bija lodziņ�, kurā dega svece un vīdēja ēna. Laseizs pa�manīja arī ko citu, �aildermass nebija to ievērojis vai varbūt neuzskatīja par vajadzīgu pieminēt: kokos ļumdēja �ūskām līdzīgi radījumi. Tic smagnēji ka�rājās zaros. Viens patlaban rija nost svaigu, gaļīgu līķi.

Starp kokiem un upīti stāvēja bālais jauneklis. Viņa skatiens bija tuk�s, viņa uzacīs vizēja rasa. Vienpadsmitā vieglo dragūnu pulka mundieris, nodomāja Laseizs.

Laseizs jaunekli uzrunāja:

Pirms da�ām dienām pie jums bija ieradies kāds mūsu tautietis. Viņ� ar jums runāja. Jūs izaicinājāt viņu uz divkauju. Viņ� aizbēga. Melnīgsnējs, nepa�tīkams zemas kārtas zellis ar no�ēlojamām manierēm.

Ja arī bālais jauneklis pēc �ī raksturojuma pazina �aildermasu, viņ� nelika to manīt, vien nedzīvā balsī sacīja:

Es esmu "Izrautās acs un sirds" pils aizstāvis. Es izaicinā�u�

Jā jel, jā! � Laseizs nepacietīgi pārtrauca. � Tas mani neinteresē. Esmu ieradies, lai cīnītos! Lai nomazgātu no Anglijas goda tā zeļļa gļēvulības dēļ ra�du�os kauna traipu!

Tum�ais stāvs dedzīgā interesē izliecās pa logu.

Bālais jauneklis klusēja kā ūdeni mutē ieņēmis.

Uff! � Laseizs īgni no�ņācās. � Ak tad tā! Ja jums tā patīk labāk, varat uzskatīt, ka es grasos nekrietni aizskart to sievieti. Man visviens! Pistoles?

Bālais jauneklis paraustīja plecus.

Lai nepieļautu, ka bālais izlemj citādi, Laselzs paziņoja, ka viņi �ausies no divdesmit soļu attāluma un pats to nomērīja.

Abi ieņēma savas vietas un jau bija pacēlu�i pistoles, kad Laselzs pēk�ņi attapās:

Pagaidiet! � viņ� iekliedzās. � Kā jūs sauc?

jauneklis tuk�i lūkojās viņam pretī:

Neatceros.

Abi reizē iz�āva. Laselzam likās, ka jauneklis pēdējā brīdī pagrie� pistoli sā�nis un tī�uprāt aiz�auj garām. Laselzam bija vienalga: ja sve�ais ir gļēvulis, jo ļaunāk pa�am. Turpretim viņa lode acīm tīkamā precizitātē trāpīja jauneklim tie�i krūtīs. Ar tādu pa�u spriegu interesi un gandarījumu, ko bija izjutis, no�galinot Drolaitu, Laselzs tagad vēroja mirstam bālo sve�inieku.

Jaunekļa līķi viņ� pakāra tuvākajā dzeloņplūmē un, īsinādams laiku, sāka �audīt pa trūdo�ajiem līķiem un �ūskām. Nodevies �ai patīkamajai nodarbei ne ilgāk par stundu, viņ� izdzirdēja uz me�a takas klaudzam pakavus. No otras puses � drīzāk no Elfu zemes, nevis no Anglijas � tuvojās tum�s stāvs tum�a zirga mugurā.

Laselzs apcirtās.

Es esmu "Izrautās acs un sirds" pils aizstāvis� � viņ� iesāka.

1817. gada februāra vidus

Kad Lūkass lldz ar citiem saimes ļaudīm devās prom no Hartfjū abatijas, Stī�vens savā Hārlij-strītas istabiņā ģērbās.

Visādu ērmību Londonā ir pārpārēm, ta�u no visām pārsteidzo�ajām vie�tām galvaspilsētā pati pārsteidzo�ākā tolaik nenoliedzami bija Stīvena istaba. Tā bija stāvgrūdām pilna ar dārgām, retām vai brīnumainām lietām. Ja minis�triem vai d�entlmeņiem, kas vada Anglijas banku, kaut kādā veidā izdotos dabūt savās rokās dārgumus, kas atradās Stīvena istabā, visām viņu raizēm būtu gals. Viņi varētu nomaksāt Lielbritānijas parādus un ar to, kas paliktu pāri, no jauna uzbūvēt Londonu. D�entlmenis ar matiem kā dzelk�ņa pūkas bija parūpējies, lai Stīvenam piederētu diezin kādu karaļvalstu kroņa dārgak�meņi un iz�ūtās drānas, ko reiz bija valkāju�i koptu pāvesti. Puķupodos, kas stāvēja uz viņa istabas palodzēm, bija nevis augi, bet gan rubīnu un pērļu krusti, smalkas gemmas un sen aizmirstu karavīru ordeņu regālijas. Viņa �aurajā ku�modē glabājās Siksca kapelas griestu fragments un kāda basku svētā gū�as kauls. Aizdurvē uz vad�a karājās svētā Kristofera cepure, un gandrīz visu brīvo vietu uz grīdas aizņēma Mikēles Eņģeļa darinātā Lorenco dei' Mēdi�i marmora sta�tuja (vēl nesen tā rotāja slavenā valdnieka atdusas vietu Florencē).

Stivens skuvās, raudzīdamies spogulītī, kas ļodzīgi stāvēja uz Lorenco dei' Mēdi�i ceļgala. Te pēk�ņi viņam aiz muguras nostājās d�entlmenis ar matiem kā dzelk�ņa pūkas.

Burvis atgriezies Anglijā! � tas kliedza. � Es vakarnakt redzēju viņu uz Karaļa ceļiem, viņ� nāca, ietinies Tumsībā kā burvju apmetnī! Ko viņam vajag? Ko viņ� nodomājis? Ai, Stīven, man ir beigas! Es to jūtu! Viņ� grib mani gāzt un samīdīt kājām!

Stīvenam pār kauliem noskrēja saltas tirpas. Kad d�entlmenis bija tik sa�traukts un nemierīgs, no viņa varēja gaidīt pa�u briesmīgāko.

Vajag viņu nogalināt! � d�entlmenis kūdīja.

Nogalināt? Ak, ser, nē!

Kāpēc ne? Mēs būtu tiku�i no viņa vaļā uz mū�īgiem laikiem! Es varu ar maģiskiem paņēmieniem sasiet viņam rokas, kājas un mēli, bet tu ietriektu vi�ņam sirdī dunci!

Stīvens steig�us domāja.

Bet varbūt, ser, viņa pārnāk�anai nav nekādas saistības ar jums, � viņ� ieminējās. � Atcerieties, cik daudz viņam Anglijā ienaidnieku � tas ir, ienaid�nieku no cilvēku cilts. Varbūt viņ� atgriezies tāpēc, lai turpinātu cīņu ar kādu no tiem.

Neizskatījās, ka d�entlmenim tas liktos pārliecino�i. Viņam bija grūti izse�kot tādiem spriedumiem, kuros nebija pieminēta viņa persona.

Man tas ne�ķiet pārāk ticami, � viņ� iebilda.

Kā nu ne! � Stīvens jau runāja dro�āk. � Avīzēs un maģijas �urnālos par viņu rakstīja briesmu lietas. Ir paklīdu�as baumas, ka viņ� nogalinājis savu sievu.

Daud/.i tam tic. Ja viņam varētu tikt klāt, viņ� dro�i vien jau būtu apcietināts, � un nevienam nav noslēpums, ka visus �os melus un pusmelus izgudrojis otrais burvis. Es domāju, ka Streind�s ir atgriezies, lai atriebtos savam skolotājam.

Bridi d�entlmenis skatījās Stīvena ar spo�ām acīm. Tad viņ� sāka smieties, pēk�ņi tikpat pacilāts, cik pirmīt drūvīgs.

Mums nav, par ko bīties, Stīven! � viņ� sauca. � Burvji ir sanaidoju�ies un viens otru neieredz! Bet viens bez otra viņi nenieka neiespēj. Kā es priecājos! Cik ļoti man paveicies, ka es varu uzklausīt tavus padomus! Un tie�i �odien, kad es vēlos tev pasniegt brīni�ķīgu dāvanu � velti, pēc kuras tu jau sen ilgojies!

Ak tā, ser? � Stīvens nopūzdamies atjautāja. � Bū�u ļoti pateicīgs.

Tomēr kādu vajag nogalināt, � d�entlmenis zibenīgi atgriezās pie pir�mītējā temata. � Es �orīt biju ļoti nelāgā omā, un kādam tādēļ jāmirst. Varbūt vecajam burvim? Ko tu saki? � Ak, nē, pagaidi! Tie�i pēc tā jau kāro jaunais, un man ne prātā nenāk viņam izpatikt! Tad varbūt nogalināsim lēdijas Poulas vīru? Viņ� ir labi noaudzis un augstprātīgs, un trenkā tevi kā kalpu!

Bet es arī esmu kalps, ser.

Vai varbūt labāk Anglijas karali? O, jā, lieliska doma! Tūdaļ pat dosimies pie Anglijas karaļa. Tu viņu nogalināsi un uzreiz varēsi sēsties tronī. Vai tev ir pie rokas valstsābols, kronis un scepteris, ko es tev sagādāju?

Bet saskaņā ar Lielbritānijas likumiem� � Stīvens iesāka.

Saskaņā ar Lielbritānijas likumiem! Phe, pfu! Kas par blēņām! Tev it kā jau vajadzēja saprast, ka Lielbritānijas likumi ir tuk�a skaņa, papīra pieminek�lis ļautiņu veltīgajām cerībām un sapņiem. Mana cilts klausa senajiem liku�miem, un saskaņā ar tiem troni parasti manto tas, kur� nogalinājis karali.

Bet, ser! Vai tad jūs neatceraties, cik ļoti jums vecais kungs toreiz iepatikās?

Hmm, tas gan. Bet tik svarīgā reizē man jāspēj aizmirst par manu perso�nisko patiku un nepatiku. Saproti, Stīven, mums ir ļoti daudz ienaidnieku! Anglijā ir pārpārēm ļaundaru! Es zinu! Man jāpajautā sabiedrotajiem, kur� ir mūsu lielākais ienaidnieks. Mums jābūt piesardzīgiem; jābūt gudriem kā lap�sām. Jautājumam jāizsaka ļoti precīzi. [134] [1] Pasakās, zināms, mēdz jautāt: "Kura ir visskaistākā?" � ta�u īstenībā nekāda maģija � ne cilvēciskas, ne elfu cilmes � nemū�am neatbildētu uz tik neprecīzi uzdotu jautājumu. Es lūg�u, lai Ziemeļvēj� un Rītausma mūs tūlīt pat nogādā turp, kur mājo mans lielākais ienaidnieks! Un tad mēs viņu nogalināsim. Tu pamanīji, Stīven, ka es runāju par sevi, bet manā ieskatā mūsu abu likteņi ir tik cie�i saistīti, ka starp mums gandrīz nav at�ķirības. Kas apdraud mani, apdraud arī tevi! Tagad ņem savu kroni, valstsābolu un scepteri, un saki ardievas savas verdzības namam! Varbūt tu vairs nekad to neredzēsi!

Bet� � Stīvens gribēja ko sacīt.

Bija jau par vēlu. D�entlmenis pacēla savas garās, bālās rokas un it kā uz�vilka gaisā kādu zīmi.

Stīvens gaidīja, ka viņi nonāks pie viena vai otra burvja � vai drīzāk pie abiem uzreiz, � ta�u viņi ar d�entlmeni attapās pla�ā, apsnigu�ā tīrelī. Jopro�jām sniga. Pa labi zeme laideni sniedzās pretim smagajām, pelēkajām debesīm; pa kreisi neskaidri vīdēja tāli, balti pakalni. Visā �ajā tuk�ainē bija viens vienīgs koks � greiza vilkābele netālu no tās vietas, kur viņi stāvēja. Izskatās glu�i kā tas novads ap Stārkros-liolu, nodomāja Stīvens.

Hm, ļoti dīvaini! � ierunājās d�entlmenis. � F.s te nevienu neredzu! Un tu?

Nē, ser. Es arī neredzu, � Stīvens atvieglots atsaucās. � Dosimies atpa�kaļ uz Londonu.

Es nesaprotu� Ē, paga! Re, tur kāds ir!

Apmēram pusjūdzi tālāk, liekas, bija kaut kāds ceļ� vai trakts. Pa to leni ripoja zirga vilkti rati. Iepretim vilkābelei rati apstājās un no tiem kāds izkāpa. Braucējs sāka brist uz viņu pusi.

Teicami! � iesaucās d�entlmenis. � Tūlīt mēs ieraudzīsim mūsu bries�mīgāko ienaidnieku! Liec galvā kroni, Stīven! Lai viņ� dreb mūsu spēka un varenības priek�ā! Teicami! Pacel scepteri! Jā, jā! Pastiep uz priek�u roku ar valstsābolu! Cik skaists tu izskaties! Cik karalisks! Stīven, tā kā mums vēl ir mazliet laika� � d�entlmenis paskatījās uz tālo stāvu, kas klumpa�oja pa snie�goto tīreli, � �es gribu tev kaut ko pastāstīt. Kāds �odien datums?

Piecpadsmitais februāris, ser. Svētā Antonija diena.

Pē, tas gan bija viens garlaicīgs svētais! Nekas, turpmāk angli piecpa�dsmitajā februārī varēs svinēt labākus svētkus un aizmirst par �o mūku, kur� spēj vienīgi pievaldīt lietu un sameklēt viņu pazudu�os uzpirksteņus! [135] [1] Runa ir par svēto Padujas Antoniju. Viņ� vairākas reizes brīnumaini pasargājis no lietus draudzes, kurām sprediķoja, un bijis draudzīgās attiecībās ar kalponēm. Viņ� pazīs�tams kā pazudu�o mantu atradējs.

Ak tā, ser? Kādus tad?

Stīvena Bleķa vārda diena!

Piedodiet, ser?

es jau tev teicu, Stīven, ka es atradī�u tavu īsto vārdu!

Nevar būt! Vai māte tik tie�ām deva man vārdu?

Jā, jā! Viss ir tie�i tā, kā man likās � nav jau arī brīnums, �ādās lietās es nemēdzu kļūdīties. Viņa deva tev vārdu savā dzimtajā valodā: vārdu, ko bēr�nībā bie�i bija dzirdējusi no savas cilts ļau�u mutēm. Viņa deva tev vārdu, bet neatklāja to nevienai dzīvai dvēselei, pat tavā mazajā austiņā neie�ukstēja. Viņa nepaspēja to izdarīt, jo Nāve stāvēja jau viņai līdzās un vienā mirklī pa�ņēma viņu sev.

Stīvens itin kā pats savām acīm redzēja tum�o, smacīgo kuģa tilpni � savu dzemdību moku izmocīto māti sve�u ļau�u vidū � pats sevi kā sīciņu zīdai- nīti. Vai viņa vispār varēja parunāt savā valodā ar citiem, kas bija uz �ī kuģa? To viņ� nekad neuzzinās. Cik vientuļa viņa noteikti jutās! �ai brīdī Stīvens būtu atdevis visu, lai tikai varētu atrasties mātei blakus un viņu mierināt, ta�u starp viņiem bija visi viņa mū�a gadi. Stīvens juta, ka viņa sirds vēl vairāk nocietinās pret angļiem. Tikai pirms brī�a viņ� bija visiem spēkiem pūlējies atrunāt d�entl�meni no Streind�a nonāvē�anas � bet kāpēc lai viņam rūpētu, kas notiks ar kaut kādu angli? Kāpēc lai viņ� bēdātu par to, kāds liktenis sagaidīs vienu no �īs saltās, bezsirdīgās sugas?

Viņ� nopūtās, atlika �īs domas pie malas, � un izrādījās, ka d�entlmenis vēl arvien runā.

�ļoti pamāco�s stāsts, kas priek�zīmīgi apliecina visas tās īpa�ības, par kurām esmu ipa�i izslavēts, proti, pa�aizliedzību, spēju būt uzticamam drau�gam, cildenību nolūkos, smalkjūtību, atjautību un dro�sirdību!

Piedodiet, ser?

F.s grasos stāstīt par to, kā es atklāju tavu vārdu, Stīven! Tad zini: kuģi, kura tilpnē nomira tava māte, sauca "Penlova", [136] [1] Penlova � tā sauca to Nortumbrijas vietu, kur pirmoreiz Anglija kaju spēra D�ons Askglāss un viņa elfu karadraudze. un tas burāja no Jamaikas uz Liverpūli. Kad viņa bija izlaidusi garu, � viņ� lieti�ķi turpināja, � angļu jūr�nieki norāva viņai drānas un iemeta viņas līķi jūrā.

Vai! � Stivens izdvesa.

Tagad tu pats redzi, cik grūti man bija izdibināt tavu vārdu! Fēc �iem trīsdesmit vai �etrdesmit gadiem 110 tavas mātes pāri bija palicis ļoti maz: dzem�dību sāpju kliedzieni, kas bija iesūku�ies kuģa brangās; viņas kauli � tik vien no viņas bija atlicis: miesu un mīkstākās ķermeņa daļas sen apriju�as zivis�

Vai! � Stīvenam atkal izspruka vaids.

�viņas ro�ainā kokvilnas kleita, kas bija nonākusi kāda jūrnieka rokās, un skūpsts, ko viņai divas dienas pirms nāves bija nolaupījis kuģa kapteinis. Nu, vai tu saproti, � teica d�entlmenis (milzīgi apmierināts ar sevi), � cik lielu izveicību un meistarību man vajadzēja, lai to visu sadzenātu rokā pa pla�o pasauli! Bet man tas izdevās, un tā es noģidu tavu brīni�ķīgo vārdu! "Penlova" izmeta enkuru Liverpūles ostā, un lēdijas Poulas neģēlīgā vīra neģēlīgais vec�tēvs nokāpa krastā kopā ar savu kalpu � kur� uz rokām nesa tevi, Stīven, tevi kā kuslu zīdaini. Nākamajā kuģojumā � uz Lītu Skotijā � "Penlova" iekūlās vētrā un tika sadragāta. Daļa mastu un brangu atlūzu tika izmestas klin�ainā krastā, un starp tām bija arī tās, kurās bija paglābu�ies tavas mātes kliedzieni. Kāds ļoti nabadzīgs zemnieks �is atlūzas salasīja un no tām uzbūvēja savas mājeles sienas un jumtu. Es bez grūtībām atradu �o mājeli: tā atrodas vējainā klintsragā augstu virs vētrainās jūras. Visbriesmīgākajā trūkumā un pagrimumā tajā jau vai�rākās paaudzēs mitinās �ī nabaģeļa dzimta. Koks � tas tev jāzina, Stīven, � pēc dabas ir ietiepīgs un lepns; tas nevienam negrib atklāt to, ko zina,� pat drau�giem ne. Daudz vieglāk ir iztaujāt nevis koku, bet pelnus. Tādēļ es nodedzināju nabaģeļa būdu līdz pamatiem, sabēru pelnus pudelē un devos tālāk.

Ak, jūs to nodedzinājāt, ser! Ceru, ka neviens ugunsgrēkā necieta!

Nu, da�i cieta. Jaunie un stiprie vīri paspēja aizbēgt, bet vecākie un vār�gākie, sievietes un bērni � tie visi sadega.

Vai!

Tālāk es sāku meklēt kaulus. Laikam jau sacīju, ka viņas līķi iemeta okeānā; ūdens straumju un zivju uzbāzīgās ēdeiības dēļ līķis kļuva par kauliem, kauli sabirza pī�ļos, bet pī�ļus kāda austeru saime itin drīz pārvērta vairākās saujās brīni�ķīgu pērļu. Pērles tika izzvejotas un pārdotas kādam Parīzes juvelierim, kas tās savēra piecās pasakainās virtenēs un uztaisīja kaklarotu. Kaklarotu viņ� pārdeva daiļai francū�u grāfienei. Pēc septiņiem gadiem grāfiene dabūja galu uz giljotīnas, un viņas dārglietas, tērpi un cita mantība nonāca pie kāda

Revolūcijas di�vīra. �is neģēlis vēl pavisam nesen bija mazas Luāras ielejas pil�sētiņas mērs. Nakts melnumā, nogaidījis, lidz visi kalpi noliku�ies gulēt, viņ� ieslēdzās savā guļamistabā, apvilka grāfienes kleitas, aplika pērles un citas rotas un grozījās pie liela spoguļa. Tur es viņu vienu nakti atradu � man tev jāteic, viņ� izskatījās ļoti smieklīgs. Es viņu uz līdzenas vietas no�ņaudzu � ar pērļu kaklarotu.

Vai! � nopūtās Stīvens.

Es paņēmu pērles, atstāju �ī no�ēlojamā subjekta līķi turpat uz grīdas un devos tālāk. Bija laiks pievērsties tavas mātes glītajai ro�ainajai kleitai. Jūr�nieks, kas bija kleitu pievācis, to visur vadāja līdzi. Pēc da�iem gadiem dzīves ceļi viņu aizveda uz Amerikas austrumu piekrasti, kur viņ� nonāca no�ēlojamā ciemā, ko sauca Stabulētāja Kaps. Tur viņ� sagāja kopā ar kādu garu, kalsnu sievieti un, gribēdams viņai pielabināties, uzdāvināja viņai ro�aino kleitu. Kleita �ai sievietei nederēja (tavai mātei, Stīven, bija jauki apaļīgs, sievi�ķīgs augums), bet viņai patika ro�ainais audums, un viņa kleitu sagrieza un ie�uva segā kopā ar citām lētām lupatām. Sīs sievietes dzīvesstāsts tālāk vairs nav necik interesants � viņa apprecēja vairākus vīrus un visus apglabāja, un, kad sadzinu viņas pēdas, viņa jau bija veca un sagrabējusi. Kamēr viņa gulēja, es norāvu segu no viņas gultas.

Jūs ta�u viņu nenogalinājāt, ser? � Stīvens tramīgi jautāja.

Nē, Stīven. Kāpēc lai es to darītu? Zināms, bija briesmīgi auksta nakts, sniegs ārā bija sasnidzis �etru pēdu biezumā un ne�petni pūta ledains ziemeļ�vēj�. Dro�i vien viņa turpat arī nosala. Man nav ne jausmas. Nu beidzot mēs esam nonāku�i līdz skūpstam, ko tavai mātei nolaupīja kuģa kapteinis.

Vai jūs viņu nogalinājāt, ser?

Nē, Stīven, � tiesa, es noteikti būtu to izdarījis, lai sodītu viņu par tādu tavas cienījamās mātes aizskar�anu, bet viņ� jau bija pakārts � pirms divdes�mit deviņiem gadiem Valletā. Laimīgā kārtā viņ� pirms nāves bija skūpstījis ļoti daudzas citas jaunas dāmas, un tā pie viņām nonāca tavas mātes skūpsta spēks un �ķīstība. Man vajadzēja vienīgi viņas uzmeklēt un savākt kopā visu, kas bija palicis pāri 110 tavas mātes skūpsta.

Kā jūs to izdarījāt, ser? � Stīvens jautāja, lai gan baidījās, ka atbilde ir pārāk viegli uzminama.

Ē, kad viņas ir pagalam, tas ir pavisam vienkār�i.

Tik daudzi cilvēki zaudēja dzīvību mana vārda dēļ, � Stīvens nopūtās.

Un es ar lielāko prieku būtu nogalinājis divtik daudzus � nē, simtreiz vairāk! � nē, simttūksto�reiz vairāk! � tik mīļ� tu man esi, Stīven. Tā nu man bija pelni � viņas kliedzieni, pērles � viņas kauli, sega � viņas kleita un viņas skūpsta burvju esence; es varēju izzīlēt, kāds ir tavs vārds, � un tagad es kā tavs uzticamākais draugs un cildenākais labdaris, tev� O, mūsu ienaidnieks jau klāt! Tiklīdz būsim viņu nogalināju�i, es tev dāvā�u tavu vārdu. Esi uzma�nīgs, Stīven! Dro�i vien notiks kaut kāda maģiska cīņa. Jādomā, man vajadzēs da�ādi pārvērsties � kļūt par bazilisku, par galvaskausu un asiņainiem kauliem, par uguns lietu, utt., u.ljpr. Varbūt būs prātīgāk, ja tu turēsies nostatu!

Nezināmais nācējs tuvojās. Viņ� bija tievs un gar� kā Banberī siers, viņa aiz�domīgais ģīmis bija plāns kā vanagam. Sve�ā svārki un krekls bija vienās skran�dās, caurumaino zābaku zoles pārlūzu�as.

Hmm! � d�entlmenis novilka. � Esmu ārkārtīgi izbrīnīts! Stīven, vai tu kādreiz esi redzējis �o cilvēku?

Jā, ser, man jāteic, ka esmu gan. Es jums par viņu stāstīju. �is ir tas ēr�moti izkropļotais cilvēks, kur� pavēstīja man pareģojumu. Viņu sauc Vinkuls.

Esi sveicināts, karali! � Vinkuls uzrunāja Stīvenu. � Vai es tev neteicu, ka tava stunda jau gandrīz pienākusi? Un nu tā ir klāt! Lietū atvērsies durvis, un tu pa tām ieiesi! Akmeņi uzcels tev troni, un tu tajā sēdēsi! �Viņ� lūkojās Stīvenam pretim ar neizprotamu gandarījumu, it kā tie�i viņ� kaut kā būtu sagādājis Stīvenam kroni, valstsābolu un scepteri.

Varbūt Godājamās Būtnes, kuras jūs piesaucāt, ir aloju�ās, ser? � Stī�vens uzbildināja d�entlmeni. �Varbūt tās atvedu�as mūs pie aplama cilvēka?

Uz mata tā arī izskatās, � d�entlmenis piekrita. � Diez vai �is klaido�nis var kādam būt bīstams � katrā ziņā ne man. Bet, tā kā Ziemeļvēj� un Rīt�ausma savā laipnībā ir pievērsu�i viņam mūsu uzmanību, nenogalināt viņu būtu milzīgi necienīga rīcība.

Dīvainā kārtā izskatījās, ka Vinkulu �ādas izredzes necik neuztrauc. Viņ� tikai nospurdzās:

Vari jau mēģināt, elfi Tu redzēsi, ka mani ir ļoti grūti nogalināt!

Ak tā? � d�entlmenis atjautāja. � Man gan jāteic, ka liekas � tas būtu vieglāk par vieglu! Bet redzi, man galē�anā ir labi ievingrināta roka! Esmu kāvis pūķus, slīcinājis karaspēkus un uzrīdījis pilsētām zemestrīces un vētras! Tu esi tikai cilvēks. Tu esi viens � kā jau visi cilvēki. Man apkārt ir seni draugi un sabiedrotie. Tu, vazaņķi, � ko tu vari likt pretī?

Vinkuls paslēja d�entlmenim pretī savu netīro zodu, ar �o �estu izteikdams galēju nicinājumu.

Grāmatu! � viņ� atcirta.

Tas nu bija ļoti ērmoti. Stīvenam neviļus ienāca prātā � ja Vinkulam tie��ām piederētu kāda grāmata, viņ� būtu darījis prātīgāk, to pārdodams un no�pirkdams ne tik caurus svārkus.

D�entlmenis pēk�ņi pagrieza galvu un neparasti skadrām acīm palūkojās uz tālajiem baltajiem pakalniem.

O! � viņ� izsaucās tik nikni kā iekaustīts. � Ā! Viņa ir nolaupīta! Zagļi! Zagļi! Angļu zagļi!

Kas ir nolaupīta, ser?

Lēdija Poula! Kāds ir viņu atbūris!

Angļu maģija, elf! � sauca Vinkuls. � Angļu maģija atgrie�as!

Stīven, tagad tu redzi, cik viņi ir nekaunīgi! � d�entlmenis apcirtās un ieurbās Vinkulā ar ne�petnā niknumā kvēlojo�u skatienu. � Tu redzi, cik neģēlīgi ir mūsu ienaidnieki! Stīven, sadabū man virvi!

Virvi, ser? Te jūd�u jūdzēm tālu nav nevienas virves. Varbūt mums va�jadzētu�

Nebūs tev virves, elfi �Vinkuls ņirgājās.

Kaut kas notika debesīs viņiem virs galvas. Lietus un sniega �vīkas savērpās vērpetē un lī�u lo�u virzījās uz Stīvena pusi. Piepe�i viņam tie�i rokās iekrita stipras virves ritulis.

Ahā! � d�entlmenis uzvaro�i iekliedzās. � Skaties, Stīven! Tur ir koks! Viens vienīgs koks visā tuk�ajā laukā, tie�i tur, kur mums vajag! Jā, Anglija vienmēr ir bijusi mana draudzene. Tā alla� ir man labi kalpojusi. Pārmet vir�ves galu pār zaru un pakārsim �o blandoņu!

Stīvens vilcinājās, nespēdams izdomāt, kā lai novēr� kārtējo katastrofu. Virve sāka izrādīt nepacietību: tā izlēca viņam no rokām un glīti sadalījās uz pusēm. Viens gals pa zemi aizlīda pie Vinkula un cie�i sasēja viņu, otrs a�i salocījās kārtīgā cilpā un pakārās vilkābeles zarā.

D�entlmenis vareni līksmojās: izredzes kādu pakārt bija nesalīdzināmi uz�laboju�as viņa garastāvokli.

Vai tu proti dejot, blandoņa? � viņ� noprasīja. � Es tev iemācī�u jau�nus soļus!

Tas viss sāka izskatīties pēc ļauna murga. Notikumi sekoja cits citam ļoti ātri un plūdeni, Stīvenam ne mirkli neradās izdevība iejaukties, viņ� arī nespēja atrast īstos vārdus, ar kuriem d�entlmeni apturēt. Turpretim Vinkuls visā nāves�soda izpildes laikā uzvedās ļoti savādi: viņ� vairs nebilda ne vārda, toties vai�rākas reizes pikti nosēcās, it kā ciestu lielas neērtības un tas viņu ļoti ērcinātu.

D�entlmenis �ķietami bez mazākās piepūles saķēra Vinkulu un nostādīja to apak� cilpas. Cilpa apvijās viņam ap kaklu un ar vienu rāvienu atrāva no zemes; otrs virves gals tai pa�ā brīdī palaida viņu vaļā un omuligi saritinājās sniegā.

Vinkula kājas velti spārdīja tuk�o gaisu; viņ� raustījās un griezās ap savu asi. Par spīti visai lielībai viņa kakls pārlūza ātri un viegli � mēmajā tīrelī krak�ķis bija ļoti labi dzirdams. Vēl da�as reizes noraustījies, viņ� bija pagalam.

Stīvens � aizmirsis, ka bija nosolījies ienīst visus angļus, � ar rokām aiz�sedza seju un raudāja.

D�entlmenis dancoja apkārt, savā nodabā dziedādams, kā bērns, kas pie�dzīvojis kaut ko sevi�ķi jauku; pēc brī�a, kad bija aprimies, viņ� lieti�ķi noteica:

Nu, es esmu vīlies. Viņ� nemaz neturējās pretī! Interesanti, kas viņ� tāds bija?

Es ta�u jums teicu, ser, � Stīvens notrausa asaras. �Viņ� ir tas cilvēks, kas man pavēstīja pareģojumu. Viņam ir dīvaini ķēmīga āda. It kā aprakstīta.

D�entlmenis norāva Vinkulam svārkus, kreklu un kaklautu.

Jā, tie�ām! � viņ� likās nedaudz izbrīnīts. Ar nagu pakasīja kādu aplīti uz Vinkula labā pleca, gribēdams zināt, vai zīmējums nāks nost. Atklājis, ka nenāk vis, viņ� par to zaudēja interesi.

Tā! � viņ� sparīgi paziņoja. � Iesim un nobursim lēdiju Poulu!

Nobursim? � Stivens atkārtoja. � Bet, ser, kāpēc mums vajadzētu to darīt?

Ā, tāpēc, lai viņa pēc pāris mēne�iem nomirtu. Tāda � pat nerunājot par visiem pārējiem iemesliem � ir tradīcija! Tam, kas atsvabināts no zavesta, gau�ām reti tiek dāvāta ilga dzīve � un katrā ziņā ne tiem, kurus esmu nobū�ris es! Lēdija Poula �obrīd nav necik tālu, un burvjiem reizi par visām reizēm jāsaprot, ka viņi nevarēs mums pretoties nesodīti! Aiziet, Stiven!

1817. gada februāra vidus

Misters Norels pagriezās un atskatījās uz gaiteni, kas agrāk veda no bibliotēkas uz citām nama telpām. Ja viņ� cik necik ticētu, ka pa to varēs nonākt atpakaļ pie Laselza un kalpiem, viņ� nevilcinātos un ietu. Ta�u bija vairāk vai mazāk skaidrs, ka Streind�a burvestība atkal atvedīs viņu �urp.

Bibliotēkā atskanēja kaut kāds troksnis, un viņ� izbīlī salēcās. Tad gaidīja, ta�u ārā neviens nenāca. Pēc brī�a viņ� saprata, ka �ī skaņa viņam ir pazīstama, viņ� to dzirdējis tūksto�ām rei�u: tas bija Streind�a piktais izsauciens, viņam nocīnoties ap kādu grūtu fragmentu. �is ņurdiens bija tik labi pazīstams � un mistera Norela prātā tas tik cie�i saistījās ar viņa dzīves laimīgākajiem gadiem �, ka viņ� saņēma dū�u, atvēra durvis un gāja iek�ā.

Jau uz sliek�ņa viņu gaidīja pārsteigums: visapkārt dega neskaitāmas sveces. Bibliotēka mirdzēja vienās ugunīs. Streind�s nebija zaudējis laiku, meklējot sve�turus: viņ� bija vienkār�i pielipinājis sveces pie galdiem un grāmatplauk�tiem, pat uzstutējis uz grāmatu kaudzēm. Kuru katru brīdi bibliotēkā varēja izcelties ugunsgrēks! Visās malās bija grāmatas � tās juku jukām mētājās uz galdiem, vāļājās uz grīdas. Daudzas bija atstātas ar atvērumiem uz leju, lai uz�reiz varētu atrast vajadzīgo vietu.

Streind�s stāvēja bibliotēkas tālākajā galā. Viņ� izskatījās stipri kalsnāks, nekā misteram Norelam bija palicis prātā. Skūdamies viņ� nebija pārlieku centies, un viņa mati bija izspūru�i. Kad misters Norels piegāja viņam klāt, viņ� neat�rāva skatienu no grāmatas, ko turēja rokā.

Norvi�ā 1124. gadā � septiņi cilvēki,� viņ� lasīja. � �etri eisgartie�i 1151. gada Ziemassvētkos, divdesmit tris ekseterie�i 1201. gadā, viens no Haze- sid�as Dcrbī�īrā 1243. gadā � visi noburti, nolaupīti un aizvesti uz Elfu zemi. Viņam tā ari neizdevās to novērst.

Streind�s runāja tik rāmā garā, ka misters Norels � kur� puslīdz gaidīja, ka viņam kuru katru bridi trieks virsū burvju �autru, � atskatījās, meklēdams, vai bibliotēkā neatrodas vēl kāds.

Kā, lūdzu? � viņ� pārjautāja.

D�onam Askglāsam, � Streind�s atbildēja, vēl aizvien nepagodinādams viņu ar skatienu. � Viņam neizdevās novērst to, ka elfi zog kristīgos vīrus un sievas. Kāpēc es esmu iedomājies, ka man būs pa spēkam tas, ko viņ� nejau�dāja? � Viņ� atsāka lasī�anu. � Man patīk jūsu labirints, � viņ� vienā mierā ieminējās. � Vai jūs izmantojāt Hikmenu?

Ko? Nē. De �epu.

De �epu? Nevar būt! � Streind�s pirmo reizi palūkojās uz savu skolo�tāju. � Man visu mū�u ir licies, ka viņ� bija nenozīmīgs pētnieciņ�, kuram galvā nekad nav rosījusies neviena oriģināla doma.

Viņ� nav pa prātam tiem, kam patīk āri�ķīgi maģijas paveidi, � misters Norels tramīgi atbildēja, savā prātā zīlēdams, cik ilgi Streind�s paliks tik uzve�dīgs un pieklājīgs. � Viņu interesēja labirinti, burvju takas, burvestības, kas iedarbojas, ja cilvēks zināmā secībā izstaigā da�ādas kāpnes un līkumus � tam�līdzīgas lietas. Belāzisa "Norādījumos" ir gar� viņa maģijas apraksts� � te viņ� apklusa, � �jūs to neesat redzējis. Vienīgais eksemplārs atrodas �eit. Tre�ajā plauktā pie loga. � Viņ� pagriezās, lai parādītu, un ieraudzīja, ka plaukts ir tuk�s. � Vai varbūt uz grīdas. Tajā kaudzē.

Pēc brī�a ieskatī�os, � Streind�s pieklājīgi atbildēja.

Arī jūsu labirints bija visnotaļ cienījams, � uzteica misters Norels. � Es pusi nakts nopūlējos, lai no tā izkļūtu.

Ē, es darīju tāpat kā citreiz, � Streind�s nevērīgi attrauca. � Nokopēju jūsu labirintu un mazliet to uzlaboju. Cik ilgs laiks pagājis?

Kā, lūdzu?

Cik ilgi es sabiju Tumsībā?

Kop� decembra sākuma.

Un kāds mēnesis ir tagad?

Februāris.

Trīs mēne�us! � Streind�s iesaucās. � Tikai trīs mēne�us! Man likās, ir pagāju�i nez. cik gadi!

Misters Norels daudzkārt bija iztēlojies, kā norisināsies �ī saruna. Streind�s viņa prātā alla� bija saniknots un brēca pēc atriebības, savukārt viņ� pats citu pēc cita cēla priek�ā iespaidīgus apsvērumus sev par attaisnojumu. Nu bei�dzot abi stāvēja aci pret aci, un Streind�a bezbēdība viņu atstāja glu�i bez pa�doma. Atgriezās tālās sāpes, kas jau sen smeldzināja mistera Norela sīko, i/kaltu�o dvēselīti. Tās izstiepa nagus un ņēmās viņu plosīt. Burvim sāka trī�cēt rokas.

Es biju jūsu ienaidnieks! � pār viņa lūpām izlauzās kliedziens. � Es iz�nīcināju jūsu grāmatu, atstādams vienu vienīgu eksemplāru � man pa�am! Es nomelnoju jūsu vārdu un vērpu pret jums viltu! I.aselzs ar Drolaitu visiem iegalvoja, ka jūs noslepkavojāt savu sievu! Es pieļāvu, ka visi tam notic!

]ā,� piekrita Streind�s.

Bet tās ta�u ir briesmīgas ļaundarības! Kāpēc jūs nemaz neesat dusmīgs?

Pēc visa sprie�ot, arī Streind�am �ķita, ka �is ir loģisks jautājums. Viņ� brīdi

domāja.

Man liekas, es nedusmojos tāpēc, ka pa �o laiku esmu pieredzējis neap�rakstāmas lietas. Esmu bijis koki un upes, kalni un akmeņi. Esmu runājis ar zvaigznēm, ar zemi un vēju. Ja cilvēks ir pabijis gultne, pa kuru plūst visa angļu maģija, viņ� vairs nevar būt tāds pats kā iepriek�. Jūs gribat sacīt, ka agrāk es būtu dusmojies?

Misters Norels pamāja.

Streind�s pasmaidīja savu veco, ironisko smaidu.

Varat būt mierīgs! Gan jau es atkal sāk�u dusmoties. Pēc kāda laika.

Un to visu jūs darījāt tikai tāpēc, lai man ieriebtu? � jautāja misters Norels.

Lai ieriebtu jums? � Streind�s izbrīnīts atkārtoja. � Nē! Es to darīju, lai glābtu savu sievu!

Pēc �iem vārdiem iestājās klusums, kura laikā misters Norels atklāja, ka nespēj skatīties Streind�am acīs.

Ko jums no manis vajag? � viņ� klusi jautāja.

To pa�u, ko vienmēr � jūsu palīdzību.

Lai atburtu jūsu sievu?

Jā.

Misters Norels apsvēra da�ādas iespējas.

Vislabvēlīgākais brīdis parasti ir, kad zavestam aprit simtā gadskārta, � viņ� sacīja. � Ir vairāki rituāli�

Pateicos, � Streind�s atteica, un viņa balsī visai jau�ami skanēja kādrei�zējais sarkasms, � bet es laikam biju cerējis atrast ko tādu, kas iedarbotos ātrāk.

Visi �ādi nolīgumi un burvestības izbeidzas līdz ar nozavētāja nāvi, bet�

O, jā! Nozavētāja nāve! � Streind�s dedzīgi uzķēra. � Es Venēcijā bie�i par to domāju. Manā rīcībā bija visa Anglijas maģija, un es varētu viņu nogali�nāt neskaitāmos veidos. Ietriekt bezdibenī; sadedzināt ar zibeņiem; atraut no zemes kalnus un nogāzt tos pār viņu. Ja uz spēles būtu likta mana dzīvība, es noteikti būtu mēģinājis ko tādu izdarīt, � bet runa ir par Arabcllas brīvību; ja man misētos � ja es pats aizietu bojā � tad viņai uz mū�īgiem laikiem būtu jāpaliek verdzībā. Vajadzēja meklēt citu veidu. Un es sapratu, ka visā pasaulē ir viens vienīgs cilvēks � viens vienīgs visās pasaulēs, visos laikos �, kur� zina, kā lai es sakauju savu ienaidnieku. Cilvēks, kur� spēs dot man padomu. Es sa�pratu, ka ir pienācis laiks viņam pajautāt.

Mistera Norela vaigs pauda neizsakāmas ba�as.

Ak tā, bet man jums jāteic, es vairs neuzskatu, ka esmu par jums pārāks. Jā, tiesa, es esmu daudz vairāk lasījis, un palīdzē�u jums, kā vien spē�u, bet es nevaru jums apliecināt, ka man viss katrā ziņā izdosies labāk nekā jums.

Streind�s savilka uzacis.

Ko? Es neko nesaprotu. Es ta�u nerunāju pārjums! Es runāju par D�onu Askglāsu. Es vēlos, lai jūs man palīdzat �urp ataicināt D�onu Askglāsu.

Misteram Norelam aptrūkās elpas. Likās, pat gaiss visapkārt sāk vibrēt, itin kā tuvumā būtu noskanējusi zema nots. Viņu gandrīz fiziski sāka �ņaugt ap�kārtējā tumsa, jaunās zvaigznes tur, aug�ā, sastingu�o pulksteņu klusē�ana. Iās bija viens milzīgs, melns mirklis, kas nebeidzās un nebeidzās, spieda viņu pie zemes, smacēja. �ai mirklī viņam itin nemaz nebija grūti noticēt, ka D�ons Askglāss nekur tālu nav jāmeklē � viņ� ir vienas burvestības attālumā: tum�ās ēnas bibliotēkas tālākajā stūrī ir viņa apmetņa krokas, dūmi, kas gaisā kūpēja no lāktījo�ajām svecēm, ir kraukļi pie viņa bruņucepures.

Streind�u nekādas mū�ības bailes nemocīja. Viņ� pieliecās un pasmaidīja ie�ķību, dedzīgu smaidu:

Nevajag �aubīties, mister Norel, � viņ� �ukstēja. � Noņemties ar lorda Liverpūla darbiņiem ir pārlieku garlaicīgi. Jūs ta�u arī pats to apzināties. Klin�tis un liedagus lai citi sargā burvji! Drīz viņu būs pulku pulkiem, lai jau strādā! Mēs ar jums paveiksim kaut ko di�āku!

Atbildes vietā � atkal klusums.

Jums bail! � Streind�s izmeta, īgni atliekdamies taisni.

Bail! � misters Norels vairs nespēja valdīties. � Vai tas kāds brīnums, ka man bail? Nebaidīties būtu neprāts � pilnīgs neprāts! Bet ne tas ir galvenais.

No tā nebūs jēgas. Visas jūsu cerības izrādīsies veltas. Pat ja mums izdosies viņu atsaukt �urp � un ļoti iespējams, ka tie�ām izdosies, mums abiem kopā, � viņ� ij negrasīsies jums palīdzēt. Karaļi nemēdz apmierināt dīku ziņkārību � un vēl jo vairāk �is Karalis!

Dīka ziņkārība? Jūsuprāt, es� � Streind�s sāka skaisties.

Nē, nē! � misters Norels steidzās viņu pārtraukt. � Es tā neuzskatu. Man tikai gribas, lai jūs saprotat, ko par to domās viņ�. Vai jums �ķiet, ka vi�ņam rūp divas pazudu�as sievietes? Jūs sprie�at tā, it kā D�ons Askglāss būtu parasts cilvēks � tāds pats cilvēks, kā jūs vai es. Viņ� ir uzaudzis un skolojies Elfu balsti. Bruģu tikumi ir viņa tikumi � un gandrīz visos bruģos bija kris�tie�u gūstekņi � viņ� pats bija viens no tiem. Viņa acīs tas nav nekas ārkārtējs. Viņ� nesapratīs.

Tad es viņam paskaidro�u! Mister Norel, lai izglābtu savu sievu, es esmu pārgrozījis Angliju: esmu pārgrozījis pasauli. Es ne aci nepamirk�ķinādams izsauk�u pie sevis vienu cilvēku, lai cik baigs un draudīgs viņ� būtu. Diezgan runu, ser! Nav vērts par to spriedelēt. Vispirms vajag viņu �urp atsaukt. Ar ko sāksim?

Misters Norels nopūtās.

Viss jādara pavisam citādi, nekā izsaucot jebkuru citu. Ar D�onu Ask- glāsu saistītā maģija ir īpa�i sare�ģīta.

Kāpēc?

Nu, pirmām kārtām mēs nezinām, kā viņu saukt. Aicinot pie sevis kādu no Elfu valsts, burvim precīzi jānosauc aicināmā vārds. Neviens no tiem vār�diem, kuros mēs dēvējam D�onu Askglāsu, nebija viņa īstais vārds. Kā liecina avoti, viņu uz Elfu valsti aizveda, vēl nenokristītu � un viņ� dzīvoja brugā, tā arī palicis bez vārda. "Vergs, kam nebija vārda" � tā viņ� pats mēdza sevi dē�vēt. Zināms, elfi viņam iedeva kaut kādu vārdu pēc sava prāta, ta�u, atgriezies Anglijā, viņ� to atmeta. Visi zināmie pavārdi � karalis Krauklis, Melnais ka�ralis, Ziemeļu karalis � ir citu dotas iesaukas, viņ� pats tā nedēvējās.

Jā jau, jā! � Streind�am tas viss bija par gausu. � Es zinu! Bet galu galā viņa īstais vārds ir D�ons Askglāss!

O, nē, nekādā ziņā! Tā sauca kādu jaunu normaņu di�cilti, kur� krita, ja atmiņa mani neviļ, 1097. gadā. Karalis � mūsu D�ons Askglāss � apgalvoja, ka tas esot bijis viņa tēvs, tomēr daudzi pētnieki ap�auba, vai abi vispār bija rados. Es nedomāju, ka �is vārdu un pavārdu jūklis varētu būt radies nejau�i. Karalis zināja, ka viņam alla� būs pievērsta citu burvju uzmanība, un, vairī�damies no to uzmāk�anās, tī�uprāt sajauca viņiem buramvārdus.

Labi, bet kas man jādara? �Streind�s uzsita knipi. � Sakiet!

Misters Norels blisināja acis. Viņ� nebija radis domāt tik ātri.

Ja mēs ņemam kādus no angļu klasiskajiem ataicinā�anas buramvār�diem � un es silti ieteiktu tā rīkoties, tie ir pa�i labākie, � tad varam uzdot buramvārdu sastāvdaļām veikt aicināmā sazīmē�anu mūsu vietā. Būs vajadzīgs sūtnis, taka un zieds. [137] [1] Trīs Anglijas tradicionālajās ataicinā�anas burvestībās visbie�āk sastopamie elementi. Sūtnis uzmeklē aicināmo, taka atved to pie aicinātāja un zieds (proti, velte) neļauj tam pat�vaļīgi doties prom.

Ja mēs izraudzīsim ies rīkus, kuri Karali jau pazīst � labi pazīst �, tad nebūs nozīmes, vai mēs protam vai neprotam viņu nosaukt pie�nācīgā vārdā: rīki pa�i viņu uzmeklēs, atvedīs un savaņģos. Jūs saprotat?

Lai cik pārbijies misters Norels jutās, izredzes burt � un burt kaut ko ne�biju�u! � kopā ar misteru Streind�u viņu acīm redzami uzmundrināja.

Nē, � atteica Streind�s. � Neko nesaprotu.

�is nams ir celts uz Karaļa zemes, tā akmeņi ir Karaļa abatijas akmeņi. Garām � tikai divsimt jardu 110 vietas, kur mēs stāvam,� tek upe; �īs upes ūdeņi bie�i nesu�i Karaļa krā�ņo laivu. Manā virtuves dārziņā aug bumbiere un ābele � tās izaugu�as no mazām sēkliņām, ko Karalis izspļāva, kādu vakaru sēdēdams abata dārzā. Lai senie abatijas akmeņi ir mūsu sūtnis; lai upe ir mūsu taka; augļi, kas nākamgad nogatavosies ābelē un bumbierē, lai ir mūsu zieds. Tad mēs varam vienkār�i sacīt: "Karalis". �ie akmeņi, �ī upe, �ie koki citu Karali nepazīst!

Labi, � atsaucās Streind�s. � Un kādus buramvārdus jūs ieteiktu iz�mantot? Vai Belāzisa ir piemēroti vārdi?

Jā, trīs gabali.

Un vai tos ir vērts izmēģināt?

Nē, labāk nevajag. � Misters Norels atvēra kādu atvilktni un izņēma 110 tās papīra lapu. � Manuprāt, vislabākie ir �ie. Es nemēdzu lietot ataicinā�anas buramvārdus � bet, ja man vajadzētu to darīt, es ņemtu �os. � Viņ� pasnie�dza lapu Streind�am. To rindu rindām klāja mistera Norela sīkie, akurātie burti. Aug�ā bija rakstīts: "Misters Streind�s. Ataicinā�anas buramvārdi".

Ar �iem jūs atsaucāt pie sevis Mariju Absalomu, [138] [1] Ēnu namā, 1809. gada jūlijā, mistera Segunda, mistera Hanifūta un Henrija Vudhopa klātbūtnē.� viņ� paskaidroja. � Es tos vienīgi mazliet uzlaboju. Izmetu ārā florilegium, ko jūs vārds vārdā bijāt norakstījis no Ormskērka: jūs jau zināt, es par florilegium vispār neesmu necik augstās domās, un �is likās sevi�ķi nejēdzīgs. Toties es pievienoju sargā�anas un glabā�anas epitomi, kā arī "mīļi lūdzu" aspergeru � kaut arī �aubos, ka �ai gadījumā no tā būs kāda jēga. [139] [1] florilegium, "epitome" un "aspergers" � buramvārdu sastāvdaļu nosaukumi.

Trīspadsmitajā un �etrpadsmitajā gadsimtā Anglijas elfi sevi�ķi �akli pievienoja savām

burvestībām pēc nejau�ības principa kopā salasītu kristie�u svēto vārdus. Kristietības mā�cība elfiem kā bija, ta palika sve�a un nesaprotama, ta�u viņiem ļoti patika svētie: viņi tos uz�skatīja par spēcīgām maģiskām būtnēm un labprāt vēlējās nodro�ināties ar to palīdzību. Sīs piesauk�anas formulas dēvēja par florilegia (burt. "puķu lasī�anu"), un elfi tās iemācīja arī saviem kristīgajiem saimniekiem. Kad Anglijā varu pārņēma protestantu ticība un svētie krita ne�ēlastībā, florilegia degradējās un kļuva par nesakarīgu maģisku vārdu virknējumu, ko burvji piemeta klāt saviem buramvārdiem cerēdami, ka varbūt kāds no tiem panāks vēlamo.

Epitome ir ļoti koncentrēti buramvārdi, ko iekļauj citos buramvārdos, lai tos pastip�rinātu vai papla�inātu. �ai gadījumā, pievienodams buramvārdiem sargā�anas un glabā�a�nas epitomi, misters Norels vēlas paglābt abus burvjus no aicinātā. Aspergers ir vārdu vai burvestību apslacī�ana (aspergere, latīņu vai. 'aplaistīt') "Mīļi lūdzu" aspergers mudina aici�nāto palīdzēt burvim.

Tagad �ie buramvārdi ir tiklab mani, kā jūsu, � norādīja Streind�s. Viņa balsī nevarēja saklausīt ne visniecīgāko nenovīdības vai aizvainojuma pieskaņu.

Nē, nē! � misters Norels nepiekāpās. � Tas ir jūsu darinājums. Es tikai a plīdzin āj u m al i ņas.

Labi! Tad varam ķerties pie darba?

Ir vēl viena lieta.

Kāda?

Vispirms vajag parūpēties, lai nekas nedraudētu misis Streind�ai, � misters Norels paskaidroja.

Streind�s noskatījās uz biju�o skolotāju visai greizi, it kā viņam liktos, ka par Arabellas dro�ību misteram Norelam gan būtu derējis domāt agrāk, ta�u burvis bija pieskrējis pie grāmatskapja un, uzgriezis muguru, steig�us pārla�poja prāvu sējumu.

Tas bija kaut kur �eistona Liber Novus� Ahā, rokā ir! Jāizklāj burvju ceļ� un jāatver durvis, lai misis Streind�a sveika un vesela pārnāktu no Elfu valsts. Citādi var gadīties, ka viņai tā arī neizdosies no turienes izkļūt. Tad mums viņa būtu jāmeklē gadu simteņiem.

Ā, es zinu, par kuru procedūru jūs runājat! � atsaucās Streind�s.� Es jau to izdarīju. Pie durvīm noliku sargu, lai tas sagaida viņu pārnākam. Viss ir sagatavots.

Viņ� paņēma strupu sveces galiņu, ielika to sve�turī un aizdedza. [140] ceturtā veiksmīgu ataicinā�anas buramvārdu sastāvdaļa ir temporālija. Burvim kaut kā jāpaziņo aicinātajam, kad tam jāparādās, citādi (kā norādījis Streind�s) aicinātais var ierasties jebkurā laikā un uzskatīt, ka viņa saistības ir izpildītas. Sveces nodegulis ir ļoti pa�rocīgs instruments: burvis norāda aicinātajam, ka tam jāierodas, kad izdzisīs svece. Tad sāka skandēt buramvārdus. Streind�s piesauca abatijas akmeņus un sūtīja tos uzmek�lēt Karali. Viņ� piesauca upi un lūdza to kļūt par ceļu, pa kuru Karalim nākt. Viņ� piesauca augļus, kas nākamgad nogatavosies mistera Norela ābelē un bumbierē, un lūdza tos kļūt par ziedu Karalim. Viņ� sauca Karali un mudināja to ierasties brīdī, kad izdzisis svece.

Sveces liesma pēdējo reizi noplandījās un apdzisa�

�un tai pa�ā brīdī�

�tai pa�ā brīdī pār bibliotēku nāca kraukļi. Melnu spārnu vēdas pārņēma gaisu kā neskaitāmas rokas, spārni ņirbēja Streind�am gar acīm kā melnas liesmas. No visām pusēm viņam uzbruka spārni un nagi. No ķērcieniem un kārcieniem aizkrita ausis. Kraukļi �āvās pret sienām, pret logu, tie �āvās virsū Streind�am. Aizklājis galvu ar rokām, viņ� nokrita uz. grīdas. Troksnis un spārnu �vīkstoņa nerimās.

Tad, vienā acu mirklī, tie bija prom, un bibliotēkā iestājās pilnīgs klusums.

Visas sveces bija apdzisu�as. Streind�s apvēlās at�aubiski, ta�u labu brīdi palika guļam un spēja vienīgi raudzīties Tumsībā.

Mister Norel? � viņ� pēdīgi ierunājās.

Neviens neatsaucās.

Piķa melnajā tumsā uzrausies kājās, viņ� laimīgā kārtā drīz uzdūrās kādam no rakstāmgaldiem un meklējās tik ilgi, līdz sataustīja apgāzu�os sveci. Izzve�jojis no kabatas posu, viņ� sveci aizdedza.

Pacēlis to virs galvas, Streind�s redzēja, ka bibliotēkā valda neiedomājams, galējs haoss un nekārtība. Skapjos nebija palikusi neviena vienīga grāmata.

Bibliotēkas kāpnītes un galdi bija apgāzti. Vairāki smalki krēsli bija pārvērsti plītsmalkā. Visu biezā kārtā klāja kraukļu spalvas � likās, sasnidzis melns sniegs.

Norels pussēdus, pusguļus �urnēja uz grīdas ar muguru pret rakstāmgaldu. Acis bija vaļā, ta�u to skatiens tuk�āks par tuk�u. Streind�s paturēja viņam de�guna priek�ā sveci.

Mister Norel? � viņ� vēlreiz pasauca.

Liekas, var uzskatīt, ka mēs esam piesaistīju�i viņa uzmanību, � viņ� kā sareibis �ukstēja.

Es teiktu, ka jums ir taisnība, ser. Vai jūs sapratāt, kas te notika?

Norels, joprojām �ukstus, spēja atbildēt:

Visas grāmatas pārvērtās par kraukļiem. Es tobrīd skatījos uz Hjū Pon- tifeksa "Sirds avotu" un redzēju, kā tas notiek. Tā viņ� ir rīkojies ne reizi vien, vai zināt, � viņ� mēdza uzsūtīt melnu putnu virpuli. Pirmo reizi man par to gadījās lasīt, kad es vēl biju mazs puika. Un nu es to redzēju savām acīm, mis�ter Streind�! Pats savām acīm! Sim kraukļu virpulim ir nosaukums sidu valodā, viņa bērnības valodā, bet tas ir zudis no ļau�u atmiņas. [141] [1] Kraukļu un vēja virpulis pieminēts arī teikā par Ņūkāslas cimdinieka meitiņu (sk. 39. no�daļu, 1. piezīmi).Grāmatas! �Viņ� sa�ķēra Streind�u aiz rokas. �Vai grāmatām nekas nav noticis?

Streind�s uz labu laimi pacēla kādu grāmatu. Nopurināja kraukļa spalvas un paskatījās, kas rakstīts uz vāka: Pīrss Rusinols "Septiņas Durvis un �etrdesmit divas Atslēgas". At�ķīris kaut kur pa vidu, viņ� sāka lasīt: "�mm tur tu atradīsi savādu zemi, zemi kā �aha galdiņ�; kailas klintis tur tnīsies ar briedīgiem dār�ziem, ērk�ķaines ar akotainām druvām, luksta pļavas ar tuksne�iem. Un �ai zemē burvju dievs, trejkārt di�ais Hermejs, nolicis sargus pie katriem vārtiem, pie katra tilta: ir aunus, ir �ūskas�" � Vai izklausās pareizi? � viņ� �aubīdamies vaicāja.

Misters Norels palocīja galvu. Tad izvilka no kabatas nēzdodziņu un no�slaucīja asiņaino seju.

Vairs neko nerunādami, abi burvji sēdēja uz grīdas grāmatu un spalvu jūklī. Pasaule ap viņiem bija sarukusi, tā sākās un beidzās līdz ar sveces gaismas loku.

Pēdīgi Streind�s uzņēma valodu:

Kā jūs domājat, vai viņ� ir tuvu � ja reiz spēj sūtīt pār mums �ādu bur�vestību?

D�ons Askglāss? Man nav ne jausmas. Kas zina, varbūt viņam arī simt pasauļu nav nekāds �ķērslis � varbūt viņ� �obrīd ir Elles dibenā.

Bet būtu vērts to izdibināt, tiesa?

Kāpēc? � Norels jautāja.

Nu, varbūt, ja izrādīsies, ka viņ� ir tepat netālu, mēs varētu� � Streind�s apdomājās, � �mēs varētu pie viņa aiziet.

Jā jau, jā, � Norels nopūtās. Ne�ķita, ka viņu �āda iespēja iedvesmo.

Galvenais � un patiesībā vienīgais � piederums, kas vajadzīgs uzmeklē��anas burvestībām, ir sudraba trauks ar ūdeni. Hartfjū abatijā mistera Norela trauks parasti stāvēja bibliotēkas stūrī uz galdiņa, ta�u pēc kraukļu uzlidojuma no galdiņa pāri bija paliku�as tikai skaidas, un trauks bija pazudis. Abi labu brīdi to meklēja, līdz pēdīgi atrada kamīnā, zem kraukļa spalvu un mitru, no grā�matām izplēstu lapu gumzās.

Jāsadabū ūdens, � teica misters Norels. � Es vienmēr sūtu Lūkasu pēc ūdens uz upi. Strauji tecējis ūdens uzmeklē�anas burvestībām ir vispiemēro�tākais, un Harfjū upe pat vasarā tek itin jautri. Drīz bū�u atpakaļ.

Ta�u misters Norels nebija radis apkalpoties pats un no mājas iztaisījās tikai pēc krietna brī�a. Apstājies zālītē, viņ� pacēla acis uz neredzētām zvaigznēm. Viņ� nepavisam nejutās tā, itin kā atrastos Tumsības Staba vidū pa�ā Jork�īras sirdī � nē, misteram Norelam drīzāk �ķita, ka visa ārpasaule ir pazudusi, un viņi ar Streind�u paliku�i divi vien uz kādas vientuļas salas vai klintsraga. Dī�vainā kārtā �ī doma viņu necik nesarūgtināja. Ārpasauli viņ� nekad nebija turējis dārgu, un tās izgai�anu uztvēra itin filozofiskā garā.

Aizgājis uz upi, viņ� notupās sarmotajā zālē un pasmēla ūdeni. No dziļumiem pretim raudzījās nezināmās zvaigznes. Viņ� piecēlās (maķenīt nedro�s uz kājām pēc tik neparastas fiziskas piepūles) � un acumirklī ar visām maņām sajuta apkārt maģiju � daudz spēcīgāku nekā jebkad mū�ā. Ja viņu mudinātu pastāstīt, kas tai brīdī notika, viņ� sacītu, ka visa Jork�īrā izgriezusies ar iek�pusi uz āru. Norels nespēja atcerēties, kurā pusē atrodas nams. Viņ� pagriezās, sazvārojās un ieskrēja krūtīs misteram Streind�am, kur� nezin kā bija gadījies tie�i viņam aiz muguras.

Man likās, jūs paliksit un gaidīsit mani bibliotēkā! � viņ� pārsteigts stomījās.

Streind�a skatiens �ķīla zibeņus:

Un es paliku bibliotēkā! Es sēdēju un lasīju Gubērta "Apollona vārtu sargu" � un tad pēk�ņi atrados �eit!

Jūs nenācāt man pakaļ? � Norels nesaprata.

Ko vēl ne! Kas te notiek? Un, sakiet man, lūdzams, kur jūs tik ilgi ka�vējāties?

Es nevarēju atrast savu mēteli, � Norels pazemīgi atsaucās. � Nezi�nāju, kur Lūkass to glabā.

Streind�s savilka vienu uzaci, nopūtās un sacīja:

Jūs dro�i vien pieredzējāt to pa�u? Tie�i pirms tam, kad mani parāva gaisā un nogādāja �urp, es jutu vējus, ūdeņus un liesmas, visu vienlaikus un vienuviet.

Jā, � Norels piebalsoja.

Un vieglu smar�u � itin kā pēc rūgtenām savvaļas zālēm un kalnu no�gāzēm?

Jā, � Norels atkārtoja.

Elfu maģija?

O, neap�aubāmi! � Norels apstiprināja. � Arī tā izpau�as burvestība, kas iesprostojusi jūs Mū�īgajā Tumsībā. � Viņ� palūkojās apkārt. � Cik daudz vietas tā aizņem?

Kas?

Tumsība.

Nu, man grūti spriest, jo tā pārvietojas man līdzi, � bet citi sacīja, ka lieluma ziņā tā atbilst tai Venēcijas draudzei, pie kuras baznīcas es dzīvoju. Teiksim, pusakrs?

Pusakrs! Palieciet, kur esat! � misters Norels nolika sudraba trauku ar ūdeni sarmotajā zālē 1111 sāka iet uz tilta pusi. Ātri vien bija saskatāma vairs tikai viņa pelēkā parūka. Zvaig�ņu blāvā tā visvairāk atgādināja akmens bru- ņurupucīti, kas lēnā garā aiz�āpo savās gaitās.

Pasaule no jauna savērpās, un pēk�ņi abi burvji atkal bija kopā uz tilta pār Hartas upi.

Ko tas nozīmē, tas ta�u� � Streind�s nepabeidza jautājum.

Redzat? � drūmi vaicāja Norels. � Burvestība neļauj mums attālinā�ties vienam no otra. Tā ir sagrābusi savā varā arī mani. Jāteic, ka elfu maģijai ir raksturīga nevēlama pavir�ība. Elfs, kas jūs nobūra, nav bijis gana akurāts. Viņ� dro�i vien nosaucis jūs par "angļu burvi" vai citā, tikpat aptuvenā vārdā. Tagad burvestībā, kurai bija jāattiecas vienīgi uz jums, ietop visi angļu burvji, kas ne�laimīgā kārtā tai uzdūru�ies!

Ak tā! � noteica Streind�s. Neko vairāk viņ� nesacīja � kas gan te vēl būtu piebilstams?

Misters Norels pagriezās uz nama pusi.

Atļau�os norādīt, mister Streind�, � viņ� sacīja, � ka �is gadījums ir teicams piemērs, kas mudina ielāgot, cik precīzi burot vajag lietot vārdus!

Streind�s viņam aiz muguras pacēla acis pret debesīm.

Pārradu�ies bibliotēkā, viņi nolika sudraba trauku uz galdiņa un noliecās pār to.

Ticiet vai neticiet, bet atklājums, ka viņ� kopā ar Streind�u tagad ir iespros�tots Mū�īgajā Tumsībā, misteru Norelu drīzāk pacilāja, nevis nomāca. Viņ� mundri atgādināja agrākajam māceklim, ka viņi vēl aizvien nav izdomāju�i, kādā vārdā saukt D�onu Askglāsu, un �is apstāklis noteikti ļoti apgrūtinās viņa atra�anu � ar maģijas palīdzību vai kaut kā citādi.

Streind�s, kas bija atbalstījis galvu abās rokās, lūkojās pretī ar skumjām.

Pamēģiniet sacīt: "D�ons Askglāss", � viņ� ierosināja.

Tā nu Norels ķērās pie bur�anas, un, kad pienāca laiks minēt meklējamā vārdu, viņ� to nosauca par D�onu Askglāsu. Ievilkdams ūdenī mirdzo�as �vīkas, viņ� sadalīja to ceturk�ņos. Katram ceturksnim viņ� deva vārdu: Debesis, Elle, Zeme un Elfu valsts, lai pa�ā brīdī ceturksnī, ko viņ� tikko bija nosaucis par Zemi, iegailējās zilgana uguntiņa.

Ahā! � Streind�s uzvaras priekā pielēca kājās. � Redzat, ser? Ne viss ir tik sare�ģīti kā jums liekas!

Norels vieglītēm pieskārās zīmīgajam ceturksnim; �vikas izzuda. Viņ� ievilka tās no jauna, �oreiz minēdams citus vārdus: Anglija, Skotija, Īrija, Citur. Zil�ganā uguntiņa iespulgojās Anglijā. Viņ� uzsita ar pirkstu galu pa ūdeni, no jauna ievilka �ķirtnes un skatījās, kas iznāks. Vēl un vēlreiz viņ� rīkojās, likdams būrumam kļūt arvien precīzākam. Uguntiņa vienmērīgi spulgoja.

O! � misters Norels nodvesās.

Kas ir? � taujāja Streind�s.

Norels, itin kā brīnīdamies, atbildēja:

�ķiet, mums tomēr ir izdevies! Izskatās, ka viņ� ir �eit. Jork�īrā!

1817. gada februāris

�aildermass jāja pa tuk�iem tīreļiem. Priek�ā, klaja lauka vidū, auga greiza vilkābele, un tās zarā karājās cilvēks. Pakārtajam bija norauti svārki un krekls, nāvē atklājot to, ko dzīvē viņ�, visdrīzāk, bija slēpis: viņa ādu izķēmoja ērmota kroplība. Krūtis, muguru un delmus klāja smalks, zils raksts; tas virknējās tik blīvi, ka viņ� bija drīzāk zils, nevis baltādains.

Jādams uz koka pusi, �aildermass prātoja, vai slepkavnieks aprakstījis līķi smiekla pēc. Dienēdams uz kuģiem, viņ� bija dzirdējis runas par zemēm, kur noziedzniekam pirms nāvessoda izpildes ar da�ādiem �au�alīgiem paņēmie�niem uzraksta uz ādas viņa pa�a grēksūdzi. Iztālēm raksts izskatījās kā uzķēpāts pa virsu, ta�u, nokļuvis tuvāk, viņ� ieraudzīja, ka sve�ādās zīmes ir apak� ādas.

Nokāpis no zirga, �aildermass pagrieza līķi uz savu pusi. Tā seja bija mēļa un uzblīdusi; acis izvalbītas un asiņu pieliju�as. Viņ� skatījās tajā, līdz izķēmo�tajos vaibstos ieraudzīja pazīstamu seju.

Vinkuls.

Izņēmis no kabatas nazi, viņ� pārgrieza virvi. Tad novilka Vinkulam bikses un zābakus, un nopētīja mironi: beigts, �ākleniski noguldīts dzīvnieks ziemi�ķi kaila tīreļa vidū.

Savādās zīmes klāja ikkatru Vinkula ādas collu � to nebija vienīgi uz sejas, rokām, vīrietības rīka un pēdām. Viņ� izskatījās pēc zilādaiņa ar baltiem cim�diem un baltu masku. Jo ilgāk �aildermass uz viņu skatījās, jo skaidrāk atģieda, ko �īs ķeburu virknes nozīmē.

Karaļa burti, � viņ� pēdīgi noteica. � Roberta Faindelma grāmata.

Tai pa�ā brīdī gaisā sagriezās dzeldīgu, ledainu pārslu vērpete: sāka snigt.

Spīvi pūta vēj�.

�aildermass iedomājās par Streind�u un Norelu nieka divdesmit jūd�u attā�lumā, un viņam paspruka smiekli. Vai nebija visviens, kas rīkojas pa Hartfjū bibliotēku? Pasaules vērtīgākā grāmata kaila gulēja sniegā un vējā.

Tad galu galā, � viņ� bilda, � tas pielemts man? Lielākais gods un sma�gākā nasta, kas �ai laikmetā uzticēta cilvēkam?

�ai brīdi nasta bija labāk redzama nekā gods. Dārgā grāmata atradās viņa priek�ā ārkārtīgi neparocīgā veidolā. �aildermasam nebija ne jausmas, pirms cik ilga laika Vinkuls bija nonāvēts un cik drīz līķis sāks trūdēt. Ko lai iesāk? Varētu mēģināt uzkraut mironi uz zirga � bet, ja pa ceļam gadīsies kādu sa�stapt, nesen pakārta miroņa pārvadā�anu būs grūti aizbildināt. Varētu līķi pa�slēpt un lūkot sadabūt vēl vienu zirgu un ratus. Cik daudz laika tas prasītu? Un ja nu kāds pa to laiku līķi atrod un pievāc? jorkā bija dakteri, kuri par līķiem maksā naudu un nejautā ne pu�plēsta vārdiņa.

"es varētu viņu noburt, lai neviens neatrod," �aildermass prātoja.

Ar paslēp�anas buramvārdiem Vinkulu varētu dro�i pazudināt no ļau�u acīm, bet ir jau vēl arī suņi, lapsas un kraukļi. �aildermass nezināja buramvār�dus, ar kuriem varētu apmānīt �īs dzīvās radības. Vienu reizi �ī grāmata jau bija apēsta. Tā tikai vēl trūka, lai tas pats notiktu atkal.

Visvienkār�āk būtu visu pārrakstīt, ta�u viņa grāmatiņa, spalvaskāts un tinte palika uz galdiņa Hartfjū abatijas Tumsībā. Kas atliek? Varētu ņemt sprunguli un ieskrāpēt �īs zīmes sasalu�ajā zemē � bet ar ko tas būtu labāk? Kaut tuvumā vis�maz būtu koki, tad viņ� noplēstu mizu, apdedzinātu kādu zara galu un rakstītu ar pelniem uz mizas, � bet vienīgais koks visā tuk�ainē bija tikai �ī greizā vilkābele.

Viņ� paskatījās uz kabatnazi. Varbūt pārrakstīt grāmatu pa�am uz savas ādas? Tas būtu visprātīgāk vairāku apsvērumu pēc. Pirmkārt, kazi, varbūt ir nozīme tam, kā teksts izvietots uz Vinkula ķermeņa daļām? Jo tuvāk galvai, jo svarīgāks? Viss ir iespējams. Otrkārt, tā izdarot, grāmatai nekas nevarētu notikt un tā būtu dro�i paslēpta. Nevajadzētu baidīties, ka to kāds var nozagt. Vai rādīt to Strein�d�am vai Norelam, �aildermass pagaidām nebija izlēmis.

Ta�u rakstu rindas uz Vinkula ādas bija blīvas un sare�ģītas. Pat ja viņ� spētu rī�koties ar nazi pietiekami veikli, lai pārzīmētu visus �os smalkos punktiņus, aplī�us un ķeksī�us � tas bija maz ticams �, lai zīmes neaizvilktos ciet, viņam jāgrie� dziļi.

Viņ� novilka mēteli un svārkus. Atpogāja aproci un uzrotīja piedurkni. Izmē�ģinājumam iegrieza dilbā vienu no zīmēm, kas atradās tādā pa�ā vietā Vinkula rokas iek�pusē. Necik cerīgi tas neizskatījās. Asinis plūda straumēm, viņ� lāgā nevarēja saskatīt, ko dara, un sāpēja tā, ka vai jāģībst.

"�ādas lietas labad es būtu ar mieru zaudēt mazliet asiņu, bet rakstu rindu ir ļoti daudz � es pavisam noteiktu dabū�u galu. Un vispār, kā es taisos pārrakstīt to, kas ir uz muguras? Nē, krau�u viņu uz zirga un, ja kāds plīsies man virsū � nu, ja nekas cits neatliks, es �au�u. Jā, tie�i tā arī rīko�os. Nekāds smalkais �is plāns, protams, nav, bet ko tu padarīsi."

Brūveris bija mazliet tālāk atradis laukumiņu, no kura vēj� bija aizpūtis sniegu, un nu locīja iek�ā sausu zāli. �aildermass piegāja pie zirga, izņēma no seglu somas stipras virves rituli un lādīti, kurā glabāja pistoles. Iedzinis abos stobros pa lodei, viņ� ielādēja arī �aujampulveri. Tad atskatījās, lai pārliecinā�tos, ka līķis guļ, kā gulējis. Kāds bija apstājies tam blakus: cilvēks. �aildermass iegrūda pistoles mēteļa kabatā un kliegdams metās atpakaļ.

Sve�ajam bija melni zābaki un melns ceļojumu apmetnis. Tas pusgubu, pustupu stāvēja sniegā pie Vinkula. Vienu mirkli �aildermasam �ķita, ka tas ir Streind�s � bet nē, sve�ais nebija glu�i tik gara auguma un ari mazliet slaikāks. Jau pa gabalu varēja redzēt, ka viņa tum�ās drānas ir dārgas un smalkas, � ta�u tum�ie, taisnie mati bija pārāk gari, neviens smalks d�entlmenis tā nestaigātu: viņ� izskatījās pēc metodistu sludinātāja vai romantiska dzejnieka. "Es viņu pazīstu," �aildermass domāja. "Viņ� ir burvis. Es viņu labi pazīstu. Kāpēc man neparko nenāk prātā, kā viņu sauca?"

Sve�ajam viņ� sacīja:

Tas līķis ir mans, ser! Neaiztieciet!

Otrs pacēla acis:

Tavs, D�on �aildermas? � tas ar tikko jau�amu ironiju atbildēja. � Es gan biju domājis, ka mans.

Dīvainā kārtā, kaut arī sve�ā drānas bija tik elegantas un �aildermasam pretī strāvoja vēss valdonīgums, viņa runa �ķita raupja � to manīja pat �aildermasa neizsmalcinātās ausis. Viņ� bija ziemeļnieks � par to nebija �aubu, � tomēr izloksni �aildermass nepazina. Varbūt nortumbrie�u, ta�u tajā skanēja arī kaut kas sve�āds � it kā salto aizjūras zemju skaņas � bet pavisam pārsteidzo�i bija tas, ka zilbes viņ� pavisam noteikti veidoja kā francūzis.

Jūs alojaties, � �aildermass pacēla pistoles. � Ja vajadzēs, es �au�u, ser. Es negribētu, ka man tas jādara. Lieciet mierā līķi un ejiet savu ceļu!

Sve�ais neatbildēja. Viņ� vēl brīdi skatījās uz �aildermasu un tad, itin kā apnicis, atkal pievērsās līķim.

�aildermass pavērās apkārt, meklēdams zirgu vai karieti � gribēdams sa�prast, kā sve�ais te nokļuvis. Neieraudzīja. Visā tīrelī bija tikai viņi divi, �ailder�masa zirgs, līķis un vilkābele.

"Bet kaut kur ta�u jābūt karietei," viņ� domāja. "Uz viņa svārkiem un zā�bakiem nav neviena pa�a dubļu plankumiņa. It kā sulainis nupat būtu saposis viņu izie�anai. Kur ir viņa kalpi?"

Iedomājoties par kalpiem, kļuva neomulīgi ap dū�u. �aildermass necik ne��aubījās, ka ar �o bālo, kalsno personu, kas aplam izskatījās pēc dzejnieka, viņ� tiklu galā bez lielām grūtībām, turpretim ku�ieris un divi trīs ra�eni sulaiņi � tā būtu pavisam cita runa.

Vai �īs ir jūsu zemes, ser? � viņ� jautāja.

Jā.

Bet kur tad jūsu zirgs? Kur kariete? Kur kalpi?

D�on �aildermas, man nav zirga. Man nav karietes. Un �eit ir tikai viens mans kalps.

Kur?

Ar skatienu sve�ais viņu nepagodināja � vien pacēla roku un norādīja ar slaiku, bālu pirkstu.

�aildermass apjucis atskatījās. Neviena nebija. Pāri apsnigu�iem cērpiem pūta vēj�. Varbūt viņ� runā par to? Par vēju vai sniegu? �aildermass bija dzir�dējis, ka viduslaiku burvji uzskatīju�i dabas spēkus par saviem kalpiem. Tad viņam atausa gaisma:

Ko? Nē, ser, jūs alojaties! Es neesmu jūsu kalps!

Tu lepni apgalvoji, ka esot gan � ne trīs dienas nav pagāju�as.

Anglijā bija tikai viens cilvēks, kuram piekristu jelkādas tiesības uzdoties

par �aildermasa kungu. Varbūt viņa priek�ā kaut kādā neizprotamā veidā at�radās Norels? Sendienās burvji mēdza parādīties ļaudīm, mainot izskatu saskaņā ar da�ādām viņu rakstura iezīmēm. �aildermass nespēja iedomāties, kāda Gil- berta Norela iedabas īpatnība piepe�i varētu izskatīties pēc bāla, daiļa vīrie�a, kas runā savādā izloksnē un izstaro lielu valdonīgumu. Pēdējā laikā pieredzē�tas visādas dīvainības, viņ� prātoja, tomēr tas nu bija par traku.

Ser! � viņ� uzkliedza. � Es jūs brīdināju! Lieciet mierā līķi!

Sve�ais vēl zemāk noliecās pār miru�o Vinkulu � un izņēma kaut ko no mutes: mazu gaismas zīlīti, kas zaigoja maigi ro�ainos un sudrabotos toņos. To viņ� ielika Vinkulam mutē. Līķis notrīsēja. �īs trīsas neizskatījās ne pēc sirdzēja, ne pēc vesela cilvēka drebuļiem: tā notrīs bērzu birztala, kad tai uzpū� pirmais pavasara vēj�.

Ejiet nost no līķa, ser! � �aildermass kliedza. � F.s vairs to neatkārto�u!

Sve�ais pat neatskatījās. Viņ� ar pirkstu viegli novilka pār līķi, itin kā rak�stītu tam uz ādas.

�aildermass pacēla labo roku un, gribēdams sve�o aiztramdīt, notēmēja stipri garām tā kreisajam plecam. Pistole paklausīgi iz�āva; gaisā palika dūmu mā- kulītis un sāka ost pēc degu�a pulvera; stobrs izspļāva dzirksteļu kūli un kūpēja � ta�u lode nekur nelidoja. Tā palika gaisā kā aizsapņojusies. Tā gro�zījās, blīda un mainīja aprises. Piepe�i tā izdiedzēja spārnus, pārvērtās ķīvītē un aizlaidās prom. �aildermasa prāts acumirklī kļuva kluss un rāms kā akmens.

Sve�ais ar pirksta galu vilka pār Vinkula līķi, un visas rakstzīmes lidinājās un virpuļoja itin kā būtu no ūdens. Tā viņ� turpināja vēl labu brīdi, līdz pēdīgi apmierinājās un piecēlās kājās.

�Tu nesaprati, � melnais vīrietis teica �aildermasam. � Viņ� nav miris. � Tad viņ� nostājās tie�i �aildermasam pretim. Nepavisam nekautrēdamies � kā māte, kas nober� netīrumus no sava bērna sejas � viņ� nolaizīja pirksta galu un uzspieda kaut kādas zīmes �aildermasam uz abiem plakstiem, uz lūpām un sirds. Pēc tam vieglītēm uzsita �aildermasam pa kreiso roku: pistole nokrita zemē. Viņ� ievilka zīmi arī �aildermasa delnā. Tad pagriezās un, liekas, jau gri�bēja doties prom, ta�u atskatījās un, it kā tas viņam tikai tagad būtu ienācis prātā, ar pēdējo zīmi apveltīja augļu nazī�a atstāto brūci �aildermasa sejā.

Vēj� dzenāja sniegpārslas, bez saudzības trieca tās virpuļos un vērpetēs. Brū�veris iezviedzās kā iztrūcies.Vienu pa�u pavisam īsu bridi sniegā�un ēnās it kā pavī�dēja kalsns, tumsnējs vīrietis mētelī un zābakos. Jau nākamajā mirklī tā vairs nebija.

�aildermass sāka blisināt acis.

Kur es klimstu? � viņ� sev pikti vaicāja. � Un kas man uznācis � kāpēc es runāju pats ar sevi? Atradis īsto brīdi, kad plivināties pa mākoņiem! � Nāsīs iecirtās pulvera smaka. Viena no viņa pistolēm gulēja zemē. To pacel�dams, viņ� sajuta, ka metāls ir silts � it kā viņ� nule būtu iz�āvis. Tas bija ļoti savādi, tomēr �aildermass nepaspēja pienācīgi nobrīnīties, jo izdzirdēja kaut kādus trok�ņus.

Vinkuls cēlās aug�ā no zemes. Viņ� to darīja ļoti neveikli, rāvieniem � kā nule piedzimis un bez sapra�anas, kā apieties ar rokām un kājām. Viņ� apstājās un zvārojās, galva raustījās te pa labi, te pa kreisi. Tad viņ� atvēra muti un sāka kliegt � ta�u skaņa, kas nāca ārā no viņa mutes, patiesībā nebija skaņa: tuk�a skaņas �aula bez miesas un kauliem.

�aildermass skaidri zināja, ka neko tik savādu viņ� savā mū�ā vēl nav redzē�jis: kails zilādainis sniegota tīreļa vidū bola asinīm pieplūdu�as acis un mēmi kliedz. Aina bija tik prātam neaptverama, ka viņ� labu brīdi nezināja, ko iesākt. Varbūt vajadzētu pamēģināt zilādaini nomierināt ar Gila de Marstona "Sadra�gāta miera atjauno�anas" buramvārdiem? � kaut gan nē, prātā ienāca labāka doma. �aildermass izvilka Lūkasa līdzi iedoto klareta pudeli un parādīja to Vinkulam. Tas uzreiz pierima un neatrāva acis no pudeles.

Kad bija aizritējis stundas ceturksnis, abi sēdēja uz cērpa blakus vilkābelei, ieturēdamies ar klaretu un āboliem. Vinkuls bija apvilcis kreklu un bikses, ap pleciem viņam bija Brūvera sega. No pakār�anas viņ� bija atguvies apbrīno�jami ātri. Acis vēl arvien bija pieliju�as asinīm, ta�u izskatījās stipri mazāk briesmīgi nekā pirmīt. Runāja viņ� aiz�ņaugtā balsī un ik brīdi viņam varēja uznākt neapvaldāma kāsa lēkme, ta�u viss, ko viņ� sacīja, bija saprotams.

Kāds bija mēģinājis tevi pakārt, � viņam teica �aildermass. � Es nezinu, ne kur� tas bija, ne kāpēc. Par laimi, es pietiekami drīz tevi uzgāju un pār�griezu virvi. � Sacīdams �os vārdus, �aildermass izjuta netveramas �aubas. Viņ� gara acīm redzēja Vinkulu beigtu un pagalam guļam sniegā un turpat � kalsnu, bālu roku ar izstieptu pirkstu. Kas tas bija? Neparko neizdevās atcerē�ties. � Klau, tu man pastāsti, � viņ� runāja tālāk, � kā cilvēks top par grāmatu? Es zinu, ka �o grāmatu tavam tēvam iedeva Roberts Faindelms, un viņam vaja�dzēja to nogādāt pie kāda vīra Derbī�īras kalnājā.

Pēdējais visā Anglijā, kur� spēja lasīt Karaļa burtus, � Vinkuls izgārdza.

Bet tavs tēvs to neizdarīja. Viņ� dzēra uz sacīksti �efīldas krogā.

Vinkuls ielēja rīklē vēl vienu malku un tāpat rokā noslaucīja muti.

Pēc �etriem gadiem piedzimu es, un manu sīko rumpīti aprakstīja ar Karaļa burtiem. Kad man palika septiņpadsmit, es devos uz Derbī�īru meklēt to cilvēku � es vēl paspēju viņu atrast. Tā tik bija naksniņa! Zvaig�ņota vasaras nakts, kurā Karaļa Grāmata un pēdējais Karaļa burtu Lasītājs sastapās un kopā iedzēra vīnu! Mēs sēdējām Bretonas kalna galā, skatījāmies pāri visai Anglijai un viņ� no manis lasīja Anglijas likteņus.

Tas bija tas pareģojums, ko tu skandēji Streind�am un Norelam? � jau�tāja �aildermass.

Vinkuls, kas rīstījās kārtējā kāsa lēkmē, pamāja ar galvu. Atguvis runas spēju, viņ� piemetināja:

Un arī vergam, kam nebija vārda.

Kam? � �aildermass savilka uzacis. � Kas vēl tas tāds?

Cilvēks, � Vinkuls atbildēja. � Arī viņa dzīvesstāsts bija mans pienā�kums. Sākumā viņ� bija vergs. Drīz viņ� būs karalis. Viņa īstais vārds gāja zu�dībā uzreiz pēc viņa dzim�anas.

�aildermass lauzīja galvu par to, kā izprast �o aprakstu.

Vai tu runā par D�onu Askglāsu? � viņ� noprasīja.

Pfi! � Vinkuls ērcīgi no�ņācās. � Ja es runātu par D�onu Askglāsu, tad tā arī teiktu: D�ons Askglāss! Nē, nē! Viņ� vispār nav burvis. Cilvēks, tāds pats kā visi citi. � Pēc neilgas apdomā�anās: � Tikai melns.

Pirmā dzirdē�ana, � noteica �aildermass.

Vinkulam tas likās visnotaļ smieklīgi:

Skaidra lieta! Tu visu mū�u esi dzīvojis tā Meifēras burvja azotē. Zini tikai to, ko zina viņ�.

Nu un tad? � �aildermass apvainojās. � Tu gribi sacīt, ka tas nekas nav? Norels nav muļķis � un Streind�s ne tik. Viņi nav bez grēka, tāpat kā visi cilvēki, tomēr paveiku�i ievērojamas lietas. Lai tev viss būtu skaidrs: es esmu D�ona Askglāsa vasalis � katrā ziņā būtu, ja viņ� atgrieztos. Tomēr tev jāpiekrīt: par angļu maģijas atdzim�anu jāpateicas tiem abiem burvjiem, un nevis viņam.

Tiem abiem? � Vinkuls izsmējīgi atkārtoja. � Tiem? Tu joprojām neko neesi sapratis? Viņi pa�i ir D�ona Askglāsa burvestība. Nekas cits. Un Karalis bur, Karalis bur arī �ai brīdī!

1817. gada februāris

Spulgā uguntiņa sudraba bļodā ielietajā ūdenī vēl pēdējo reizi nomirgoja un izgaisa.

Ko? � iekliedzās Streind�s. � Kas notika? Ātri, mister Norel!

Norels ar pirksta galu pieskārās pie ūdens, no jauna ievilka gaismas �vikas, no�ukstēja da�us vārdus, ta�u ūdens kā bijis, tā palika tum�s un nekustīgs.

Viņ� ir prom.

Streind�s aizvēra acis.

Tas ir ļoti savādi, � Norels kā brīnīdamies turpināja. � Kā jums �ķiet, kas viņam bija meklējams Jork�īrā?

O, viņ� dro�i vien bija ieradies, gribēdams mani padarīt traku! � Strein�d�a kliedzienā skanēja dusmas un aizvainojums. � Kāpēc viņ� ar mani neru�nāja? Es tā pūlējos, bet viņ� pat nepaskatījās uz mani! Pat neuzklausīja!

Viņ� ir sens burvis un sens karalis, � Norels īsi atbildēja. � Tādus grūti aizkustināt.

Visi burvji par varītēm vēlas sagādāt saviem skolotājiem pārsteigumu. jūs es jau esmu pārsteidzis. Man gribējās, lai ari viņam ir brīnums.

Vispār jūs vēlējāties atsvabināt no zavesta misis Streind�u, � Norels viņam atgādināja.

Jā jel, jā. Protams, � Streind�s īgni atsaucās. � Kā gan citādi. Tikai� � viņ� nepabeidza savu sakāmo.

Bibliotēkā iestājās klusums, un pēc kāda brī�a Norels, kur� tikām bija rādī�jis domīgu vaigu, ierunājās:

Jūs teicāt, ka burvji vienmēr grib pārsteigt savus skolotājus. Man bija jādomā par kādu notikumu, kas atgadījās 1156. gadā�

Streind�s nopūtās.

�togad D�ons Askglāss sasirga ar kādu dīvainu ligu � ar viņu lāgu lā�giem tā notika. Atspirdzis viņ� savā Ņūkāslas namā sarīkoja dzīres. Karaļi un karalienes nāca pie viņa ar pārvarīgi dārgām un lepnām dāvanām � tie nesa viņam zeltu, rubīnu, ziloņkaulu, retas virces. Burvji nāca ar maģiskām veltēm � atklāsmju mākoņiem, dziedātājkokiem, mistisku durvju atslēgām un tā joprojām, katrs centās pārspēt pārējos. Karalis visiem pateicās ar vienādu nopietnību. Pēdējais ieradās burvis, Tomass Godbless. Viņa rokas bija tuk�as: viņ� nāca bez dāvanas. Pacēlis galvu, viņ� uzrunāja Karali: "Mans kungs, es atnesu tev kokus un kalnus. Es atnesu tev vēju un lietu." Karaļiem un karalienēm, lielkungiem un lielkundzēm, visiem pārējiem burvjiem tā likās nedzirdēta nekaunība. Tie sprieda, ka viņ� ir bijis slinks un nevērīgs. Ta�u Karalis pirmo reizi, kop� bija cēlies no slimības cisām, pasmaidīja.

Streind�s domāja par dzirdēto.

Hm, � viņ� sacīja, � baidos, ka neesmu labāks par karaļiem un kara�lienēm. Manam prātam tas paliek noslēpums. Kur jūs izlasījāt �o stāstu?

Belāzisa "Norādījumos". Jaunības gados es ar milzīgu dedzību studēju Belāzisu, un �ī vieta man likās ārkārtīgi interesanta. Toreiz es nospriedu, ka God- bless kaut kā bija pierunājis kokus, kalnus un tā joprojām kaut kādā mistiskā veidā sveikt D�onu Askglāsu, teiksim, paklanīties viņa priek�ā. Es jutos apmie�rināts, ka esmu sapratis ko tādu, kas Belāzisam palicis neskaidrs, un vairāk par to nedomāju � man pēc tādām burvestībām nebija vajadzības. Pēc daudziem gadiem es Lan�estera "Putnu valodā" uzgāju īpatnējus buramvārdus. Lan�es- ters tos bija norakstījis no senas, jau zudu�as grāmatas. Viņ� pats atzīstas, ka nezina, kam tie ir domāti, bet, pēc manām domām, tie ir Godblesa toreizējie buramvārdi � vai katrā ziņā ļoti līdzīgi. Ja jūs no visas tiesas vēlaties runāt ar D�onu Askglāsu, mēs varētu tos noskandēt. Varbūt mums tā izdotos panākt, lai Anglija viņu sveic?

Ko mēs ar to iegūsim? � jautāja Streind�s.

Ko iegūsim? Neko! Vismaz uzreiz ne. Bet tā mēs D�onam Askglāsam atgādināsim, kādas saites saista viņu ar Angliju, un apliecināsim zināmu god�bijību, kas visādā ziņā vairāk saskan ar tādu uzvedību, ko karaļi vēlas sagaidīt no saviem pavalstniekiem.

Streind�s paraustīja plecus.

Kāpēc ne, � viņ� atbildēja. � Neko labāku es tāpat nevaru likt priek�ā. Kur jums stāv "Putnu valoda"? � Viņ� paskatījās apkārt. Grāmatas joprojām gulēja tāpat kā tai mirklī, kad tās pārstāja būt kraukļi. � Cik grāmatu jums te ir?

�etri pieci tūksto�i, � Norels atzinās.

Burvji paņēma katrs pa svecei un sāka meklēt.

D�entlmenis ar matiem kā dzelk�ņa pūkas straujā solī gāja pa �auru, mūru ieskautu ceļu, kas veda uz Stārkrosas ciemu. Stīvens klup�us kri�us steidzās vi�ņam nopakaļ: no vienas nāves pie nākamās.

Anglija Viņa acīm bija vienīgi �ausmas un posts. Pat koki slējās debesīs kā sastingu�i kliedzieni. Zarā karājās sausu lapu vīstoklis, vēj� to purināja un �auk- stināja � tas bija Vinkuls vilkābeles zarā. Uz takas gulēja lapsas saplosīts trusis � tā bija lēdija Poula, ko gaida drīza nāve no d�entlmeņa rokas.

Nāve pēc nāves, �ausmas pēc �ausmām; un Stīvens nespeja iesākt neko, lai to nepieļautu.

Lēdija Poula joprojām atradās Stārkros-holā: viņa sēdēja savā salonā pie rak�stāmgalda un sparīgi rakstīja. Pa galdu mētājās viscaur aprakstītas papīra lapas.

Pie durvīm klauvēja; ienāca misters Segunds:

Lūdzu piedo�anu, � viņ� atvainojās. � Vai drīkstu vaicāt? Vai jūs rakstāt seram Volteram?

Viņa papurināja galvu.

�īs ir vēstules lordam Livcrpūlam un Times redaktoram!

Ak tā? � misters Segunds pieklājīgi atsaucās. � Arī es tik tikko uzrak�stīju vēstuli � seram Volteram � bet viņa lielākais iepriecinājums būtu da�as ar jūsu gai�ības roku pievienotas rindiņas ar apliecinājumu, ka jūs esat sveika, vesela un atburta.

Bet tas jau būs pateikts jūsu vēstulē! Atvainojiet, mister Segund, bet, kamēr mīļā misis Streind�a un nabaga Stīvens smok nekrietna gara varā, es ne par ko citu nespēju domāt! Gādājiet, lai �īs vēstules nekavējoties tiktu no�sūtītas! Pēc tam es aizrakstī�u Kenterberijas arhibīskapam un princim re�ģentam!

Vai jūs neieskatāt, ka būtu labāk, ja pie tik augsti stāvo�iem d�entlme�ņiem vērstos sers Volters? Noteikti�

Tā tikai vēl trūka! � viņa milzīgā sa�utumā izsaucās. � Man ne prātā nenāk lūgt citiem pakalpojumus tādās lietās, ko es lieliski spēju izdarīt pati! Vēl ne stunda nav pagājusi, kop� es vairs neesmu bezpalīdzīga zavesta ver�dzene, � es negrasos jau atkal kļūt nevarīga! Turklāt sers Volters ne pustik labi nespēs izteikt, cik drausmīgi ir mistera Norela noziegumi!

Tai pa�ā brīdī atkal atvērās durvis � ienāca mistera Segunda kalps �ārlzs, kas bija ieradies, lai pavēstītu, ka ciemā notiek kaut kas ļoti savāds. Uz to do�doties stalts melnādainis � tas pats, kur� pirmāk atveda viņas gai�ību uz Stār- krosu, � viņam galvā esot sudraba diadēma un līdzi nākot kāds zaļos svārkos tērpies d�entlmenis ar matiem kā dzelk�ņa pūkas.

Stīvens! Stīvens un viņa nobūrējs! � lēdija Poula kliedza. � Mister Se�gund, ātri! Sakopojiet visus spēkus! Jūs �eit esat vienīgais, kas varat stāties vi�ņam pretī! Jūs atbrīvojāt mani, tagad atbrīvojiet Stīvenu!

Stāties pretī elfam! � misters Segunds �ausmās iebrēcās. � Nē, nē! Es nespēju! Jābūt daudz lielākam burvim�

Muļķības! � viņa sauca, acīm mirdzot. � Atcerieties, ko teica �ailder�mass! Jūs esat gadiem studējis, jūs spējat! Atmetiet bailes un buriet!

Bet es nezinu� � tas bezpalīdzīgi iesāka�

Ta�u tas, ko viņ� zināja vai nezināja, vairs nebija svarīgi. Izsacījusi savus pē�dējos vārdus, viņa metās ārā pa durvīm � un misters Segunds, kur� uzskatīja viņas aizsargā�anu par savu pienākumu, bija spiests jozt pakaļ.

Hartfjū abi burvji bija uzgāju�i "Putnu valodu" � grāmata gulēja uz galda, uz�ķirta tai vietā, kurā bija nodrukāta elfu buramvārdi. Tomēr viņi vēl arvien nezināja, kādā vārdā lai sauc D�onu Askglāsu. Norels lieca muguru pie sudraba trauka, noņemdamies ar meklē�anu. Viņi jau bija izmēģināju�i visus iespē�jamos vārdus un titulus, bet nevienu 110 tiem uzmeklē�anas burvestība nelikās pazīstam. Odens sudraba traukā palika tum�s un nesatricināms.

Varbūt derēs viņa elfu vārds? � jautāja Streind�s.

Tas gājis zudībā, � atbildēja Norels.

Vai "Ziemeļu karali" mēs jau izmēģinājām?

Jā.

Ak. � Streind�s iegrima domās, tad iejautājās: � Kāds bija tas jocīgais pavārds, ko jūs pirmīt pieminējāt? Jūs vēl teicāt, ka viņ� pats tā dēvējies? Kaut kas bez vārda?

Vergs, kam nebija vārda?

Jā. Izmēģiniet ar to!

Norels raudzījās pretī ar lielām �aubām � tomēr noskandēja buramvār�dus, pieminēdams vergu, kam nebija vārda. Acumirklī iespulgojās zilā ugun�tiņa. Viņ� rīkojās tālāk, un izrādījās, ka vergs bez vārda atrodas Jork�īrā � tie�i turpat, kur nupat bija parādījies D�ons Askglāss.

Ahā! � uzvaro�i iekliedzās Streind�s. � Nebija vajadzības tā uztrauk�ties. Viņ� nekur nav pazudis.

Jā, bet es nedomāju, ka tur ir tas pats cilvēks, � viņu pārtrauca Norels. � Viss kaut kā izskatās citādi.

Mister Norel, neau�ojieties, lūdzams! Kur� cits tur varētu būt? Cik vergu bez vārda klist pa Jork�īru?

Jautājums bija tik saprātīgs, ka misteram Norelam neatradās iebildumi.

Tā, laiks ķerties pie lietas, � Streind�s izlēmīgi paziņoja. Paņēmis grā�matu, viņ� sāka skandēt buramvārdus, piesaukdams Anglijas kokus, Anglijas pakalnus, saules spo�umu, ūdeņus, putnus, zemi un akmeņus. Viņ� uzrunāja visus pēc kārtas, lūgdams nodoties bezvārda verga rokā.

Stīvens un d�entlmenis ar matiem kā dzelk�ņa pūkas iznāca pie mūļu tilta, kas veda uz Stārkrosu.

Ciemā valdīja klusums; nemanīja gandrīz neviena cilvēka. Uz kādas mājas sliek�ņa pienu no ķipjiem siera veidnēs pārlēja mei�a katūna kleitā, ar vilnas �alli ap pleciem. Gar māju nāca vīrs getrās un platmaļu cepurē; viņam blakus �āpoja suns. Kad vīrs un suns nogriezās gar stūri, mei�a smaidīdama ar viņu sasveicinājās, un suns jautri ierējās. �ī vienkār�ā sadzīves ainiņa citkārt būtu ielīksmojusi Stīvena sirdi, ta�u patlaban tā viņam vienīgi uzdzina drebuļus: ja vīrs būtu izstiepis rokas un iesitis mei�ai � vai no�ņaudzis to, � viņ� nepavi�sam nejustos pārsteigts.

D�entlmenis jau gāja pa mūļu tiltu. Stīvens viņam sekoja, un�

�un viss pārvērtās. No mākoņiem izlīda saule; tā mirdzēja ziemi�ķo koku zaros; visapkārt bija simtiem spo�u saulgozī�u. Pasaule pēk�ņi bija kļuvusi par mozaīku vai labirintu. Nāca prātā māņticīgais aizliegums kāpt uz �vīkām ak�mens plāk�ņu klājumā � vai tā ērmotā burvestība, kuru sauc par "Donkāstera kvadrātiem" un kurai vajadzīgs tāds kā �aha galdiņ�. Visam piepe�i piemita jēga. Stīvenam bija bail spert nākamo soli. Ja viņ� to izdarīs � ja viņ�, piemē�ram, nonāks tai ēnā vai tai gai�ajā laukumiņā, pasaule vairs nekad nebūs tāda pati kā agrāk.

"Pagaidiet!" viņ� izmisis lūdzās. "Es vēl nevaru! Es neesmu par to domājis! Man nav ne jausmas, ko darīt!"

Bet bija jau par vēlu. Viņ� pacēla acis.

Kailie zari debesis bija rakstu zīmes, un viņ� tās lasīja pats pret savu gribu. Debesīs bija rakstīts jautājums, ko viņam uzdeva koki.

Jā, � viņ� atbildēja.

Koku mū�i un gudrība bija viņa rīcībā.

Aiz kokiem bija augsta, sniegota kalna kore itin kā debesīs ievilkta līnija. Tās ēna zilga stiepās pa sniegu. Kore iemiesoja visas pasaules salto blīvumu. Tā sveica

Stīvenu kā sen ilgotu karali. Viens vārds no Stīvena mutes� un tā mestos lejup un sadragātu tā ienaidniekus. Kore viņam jautāja.

Jā, �- viņ� atbildēja.

Kalni nodeva viņam savu spēku un nicību.

Melnais strauts apak� mūļu tilta dziedāja viņam savu jautājumu.

Jā, � viņ� atbildēja.

Zeme runāja�

Jā, � viņ� teica.

Krauķi un �agatas, strazdi un �ubītes jautāja Stīvenam�

Jā, � viņ� atbildēja.

Akmeņi jautāja�

Jā, � viņ� tiem atbildēja. � Jā, jā, jā.

Visa Anglija gulēja viņa melnajās delnās. Visu angļu dzīvība vai nāve bija viņa iz�ķir�anā. Beidzot varēja atriebt visus pāridarījumus. Visas viņa nabaga mātes sāpes atmaksāt tūksto�kārt. Viens mirklis � un Anglijas vairs nebūs. Viņ� varēja nogāzt namu jumtus pār to iemītnieku galvām. Varēja likt kalniem krist un ielejām noslēgt mutes. Tūlīt viņ� sasauks kentaurus, nopūtis zvaigznes, no�raus no debesīm mēnesi. Bīstieties, bīstieties, bīstieties!

Blāvās ziemas saules staros no Stārkrosas kungu nama viņam pretim skrēja lēdija Poula un misters Segunds. Lēdija Poula skatījās uz d�entlmeni, un viņas acis �ķīla naida zibeņus. Nabaga misters Segunds bija caurcaurēm apjucis un nobijies.

D�entlmenis pagriezās pret Stīvenu un kaut ko jautāja. Stīvens nedzirdēja: kalni un koki dārdināja pārāk skaļi.

Jā, � viņ� atbildēja.

D�entlmenis jautri iesmējās un pacēla rokas, grasīdamies noburt lēdiju Poulu.

Stīvens aizvēra acis. Viņ� uzrunāja mūļu tilta akmeņus.

Jā, atsaucās akmeņi. Tilts saslējās kā satracināts zirgs un iemeta d�entlmeni strautā.

Stīvens uzrunāja strautu.

Jā, atsaucās strauts. Tas sagrāba d�entlmeni dzel�ainā tvērienā un rautin aizrāva prom.

Stīvens noģieda, ka lēdija Poula ar viņu runā, lūko satvert viņu aiz rokas;

viņ� redzēja mistera Segunda bālo, pārbiedēto seju, redzēja, ka tā lūpas kustas, � bet viņam nebija laika atbildēt. Kas zina, cik ilgi pasaule būs ar mieru viņam klausīt? Viņ� nolēca no tilta un skrie�us metās gar krastu.

Koki sveica viņu, kad viņ� skrēja tiem garām; tie runāja par senu uzticību un atgādināja senās dienas. Saules stari sauca viņu par karali un līksmojās, ka ir viņu atradu�i. Stīvenam nebija laika paskaidrot, ka tie alojas.

Strauta krasti viņa priek�ā pārtapa stāvās kraujās � tīrelī iegrauzās dziļa grava: te sengadis lauza dzirnakmeņus. Cīravas malās izklaidus gulēja lieli, apaļi, no zemes izcirsti akmeņi, katrs vidukļa augstumā.

Strauts cie�i turēja savu gūstekni, ūdeņi meta baltu putu un mutuļoja. Stī�vens notupās uz plakana akmens un noliecās pār krastu.

Piedodiet, � viņ� teica. � Jūs gribējāt vienīgi labu. Es zinu.

D�entlmeņa matu �ķieznas tum�ajos ūdeņos locījās kā sudrabotas �ūskas.

Uz viņu bija baigi skatīties. Niknumā un naidā viņ� sāka zaudēt cilvēka seju: acis atkāpās, vaigi un piere apauga ar vilnu, atiezās zobi.

Sve�a balss Stīvenam ausīs kliedza:

Ja tu mani nogalināsi, tu nekad neuzzināsi savu vārdu!

Es esmu vergs, kam nav vārda, � Stīvens atbildēja. � Nekas cits es ne�esmu bijis � un esmu gatavs tāds palikt.

Viņ� uzrunāja dzirnakmeņus. Tie uz�āvās gaisā un nogruva pār d�entlmeni. Viņ� uzrunāja klintis un akmeņus: tie darīja tāpat. D�entlmenis bija neizsa�kāmi vecs un ļoti stiprs. Vēl ilgi pēc tam, kad viņa kauli un miesas bija samalti driskās un �ķēpelēs, varēja just, kā viņa gars pūlas savākties kopā. Stivens lūdza palīdzību gravas akmens pleciem. Zeme un klintis sadrupa un gāzās, bruka pār akmeņiem, līdz strauta vidū bija uzcelts kalns, tikpat augsts kā gravas malas.

Jau kuro gadu Stīvens dzīvoja, manīdams, ka starp viņu un pasauli blāvo nespodra rūts; mirklī, kad noslāpa pēdējā d�entlmeņa dzīvības dzirkstele, stikls saplīsa. Viņam aizrāvās elpa.

Ta�u viņa sabiedrotie un kalpi sāka noskārst savu alo�anos. Kalnu un koku sirdīs modās �aubas. Tie atģieda, ka Stīvens nav to senais pavēlnieks: tie bija dāvāju�i viņam sve�us laurus.

Stīvens juta, kā tie atkāpjas, cits pēc cita. Kad pēdējais biedrs bija viņu pa�metis, Stīvens nokrita zemē � iztuk�ots, vairs neko nejuzdams.

Tikām Padujā Greistili bija beigu�i ieturēt brokastis un sapulcēju�ies mazajā otrā stāva salonā. �orīt viņu vidū nevaldīja viscie�ākā sir�u saskaņa. Bija noti�ku�as domstarpības. Dakteris Greistils bija vēlējies salonā izsmēķēt pīpi � pret kaut ko tādu Florai un krustmāmiņai bija milzīgi iebildumi. Krustmāmiņa mēģināja dakteri atrunāt, bet tas ietiepās un palika pie sava. Smēķē�ana bija viens no viņa mīļākajiem laika kavēkļiem, un viņ� jutās pārliecināts, ka viņam kā atlīdzinājums par ieilgu�o sēdē�anu �etrās sienās pienākas zināma pretim�nāk�ana. Krustmāmiņa norādīja, ka viņ� var iziet ārā un smēķēt, cik tīk. Dakte�ris atbildēja, ka nevar vis, jo ārā līst. Smēķēt lietū ir grūti � lietū tabaka samirkst.

Tā nu viņ� sēdēja un kūpināja savu pīpi; krustmāmiņa klepoja, un Flora, kas sliecās vainot sevi, ar nelaimīgām acīm skatījās te uz vienu, te uz otru. Tādā garā viss notika jau gandrīz stundu, kad dakteris neviļus pameta skatienu spo�guli un pārsteigts iesaucās:

Mana galva ir melna! Pavisam melna!

Kāds tur brīnums? Tu ta�u kvēpini savu pīpi! � atsaucās viņa māsa.

Papiņ, � Flora ba�īgi vaicāja un nolika �uvekli, � ko tu ar to gribi teikt?

Dakteris skatījās spogulī � tai pa�ā spogulī, kas bija tik mīklaini uzradies

toreiz, kad diena kļuva par nakti un Padujā ieradās Streind�s. Flora piecēlās un apstājās tēvam aiz muguras, lai redzētu to pa�u, ko viņ�. Kad arī viņai paspruka pārsteiguma sauciens, abiem piebiedrojās pat krustmāmiņa.

Spogulī, tai vietā, kur vajadzētu būt redzamai daktera galvai, bija tum�s plan�kums, kas pārvietojās un mainīja aprises. Tas arvien pieauga lielumā, un itin drīz sāka izskatīties, ka tur pa bezgalīgām gātēm kāds skrien uz viņu pusi. Skrē�jējam tuvojoties, viņi ieraudzīja, ka tā ir sieviete. Viņa vairākkārt atskatījās it kā lielās izbailēs.

Kas gan viņu tā nobiedējis, ka tik briesmīgi jāskrien? � krustmāmiņa izteica jautājumu. � I.anselot, vai tu tur kaut ko redzi? Varbūt viņai kāds dze�nas pakaļ? Ak, nabaga dāma! Lanselot, vai tu kaut kā nevari viņai palīdzēt?

Dakteris Greistils piegāja pie spoguļa, pieskārās tam un pastūma, ta�u delna sastapa cietu un gludu virsmu � tie�i tādu, kāda parasti mēdz būt spoguļiem. Viņ� saminstinājās, it kā nespēdams iz�ķirties, vai nevajag rīkoties skarbāk un apņēmīgāk.

Papiņ, esiet uzmanīgs! � satraukti sauca Flora. � To nedrikst sadauzīt.

Sieviete spogulī jau bija pavisam tuvu. Vienu īsu brīdi tā atradās viņiem tie�i pretī, un visi trīs Greistili saskatīja viņas kleitas izsmalcinātos iz�uvumus un pērlītes; tad viņa pakāpās uz rāmja kā uz sprai�ļa. Spoguļa virsma atvilga, tā sāka izskatīties pēc blīva mākoņa vai miglas. Flora steig�us piestūma pie sienas krēslu, lai dāmai būtu vieglāk izkāpt no spoguļa. Trīs roku pāri sniedzās viņai pretī, lai sagaidītu, lai neļautu baiglim viņu sagūstīt.

Sieviete no spoguļa bija gadus trīsdesmit vai trīsdesmit divus veca. Viņas kleita bija rudens krāsā, ta�u viņa bija aizelsusies no skrie�anas un izspūrusi. Viņa dru�d�ainām acīm skatījās uz nepazīstamo istabu, nepazīstamajām sejām: viss bija sve�s.

Vai �ī ir Elfu valsts? � viņa jautāja.

Nē, kundze,� atbildēja Flora.

Vai Anglija?

Nē, kundze. � Florai pār vaigiem sāka ritēt asaras. Viņa piespieda roku pie krūtīm, pūlēdamās saņemties. � Jūs esat Padujā. Itālijā. Mani sauc Flora Greistila. Jums mans vārds nav zināms, bet es jūs �eit gaidu, pildot jūsu vīra lūgumu. Es apsolīju viņam, ka jūs sagaidī�u.

Vai D�onatans ir te?

Nē, kundze.

Jūs esat Arabella Streind�a, � dakteris Greistils pārsteigts izdvesa.

Jā, � viņa atbildēja.

Ap�ēliņ! � iesaucās krustmāmiņa, vienu roku strauji piespiezdama pie mutes un otru � pie sirds. � Ap�ēliņ! � Tad abas rokas steidzās pieskarties Arabcllas sejai un pleciem. � Ap�ēliņ! � viņa izsaucās tre�o reizi, izplūda asa�rās un apkampa Arabellu.

Stīvens pamodās. Viņ� gulēja �aurā gravā uz sarmotas zemes. Saule bija nozu�dusi aiz klintīm. Krēslaini un auksti. Gravas vidū bija liels akmeņu, klintsbluķu un zemes kalns � kā spokains kaps. Nogruvums bija aizsprostojis strauta tecē�jumu, ta�u sīkas ūdens tērcītes tomēr spēja tikt tikt tam cauri un lī�u lo�u tecēja pa zemi. Stīvena kronis, scepteris un valstsābols gulēja netīra ūdens peļķēs. Viņ� gurdi piecēlās kājās.

Kāds tālumā sauca viņa vārdu:

�- Stīven! Stīven! � Dro�i vien lēdija Poula, viņ� nodomāja.

Es atmetu savas gūstniecības vārdu, � viņ� sacīja. � Tā vairs nav. Pa�ņēmis kroni, scepteri un valstsābolu, viņ� sāka iet. Kurp? To viņ� pats nezināja.

Viņ� bija nogalinājis d�entlmeni un pieļāvis, ka d�entlmenis nonāvē Vinkulu. Viņ� vairs nevarēja atgriezties mājās � ja viņam vispār kādreiz biju�as mājas. Kādu spriedumu angļu tiesnesis un zvērinātie pasludinās melnādainim, kas izdarījis divkār�u slepkavību? Stīvens varēja atvadīties no Anglijas, un Anglijai vairs nebija nekādas daļas gar viņu. Atlika iet, kur kājas nesīs.

Pēc neilga laika viņam ienāca prātā, ka apkārtne vairs nemaz neizskatās angliska. Koki viņam apkārt kuploja milzīgi un seni, to zari bija divu vīru res�numā un neredzēti greizi. Kaut arī bija ziema un ro�u krūmu zari � kaili, tajos mirdzēja ziedi: asinssarkani un balti kā sniegs.

Anglija bija palikusi aiz muguras. I-ai jau. Stīvens pat neatskatījās. Viņ� gāja tālāk.

Drīz viņ� nonāca pie iegarena, zema pakalna. Nogāzē vīdēja ieeja � tā drī�zāk izskatījās pēc alas mutes, nevis pēc durvīm, ta�u ne�ķita arī drūma un bie- dīga. Uz sliek�ņa kāds stāvēja, kāds viņu tur gaidīja. "Es zinu, kas �i par vietu!" viņ� domāja. "Zudusī cerība! Bet kā tas var būt?"

Ne jau tikai nams pēk�ņi bija pārtapis kalnā � pilnīgi viss bija piedzīvojis neiedomājamas pārvērtības. Me�u piestrāvoja svaigums un nevainība. Koki vairs nebiedēja ceļagājēju. Zaru starpās vīdēja dzestro, rimto ziemas debesu zilgme. �ur tur cauri izlauzās spodras zvaigznes gaisma � vai tās bija rīta, vai va�kara zvaigznes, to Stīvens vairs nespēja atcerēties. Viņ� lūkojās apkārt, meklē�dams d�entlmeņa asinskārās dabas spokainās emblēmas, rūsainās bruņas un senos kaulus, � un pārsteigts saprata, ka tie ir visur: viņam zem kājām, koku sakņu iedobēs, iepinu�ies me�ro�u un kazenāju zaros. Ta�u kauli bija daudz vecāki, nekā viņam bija palicis prātā: tie bija apsūnoju�i, sadēdēju�i un gandrīz sabir- zu�i pī�ļos. Paies pavisam nedaudz laika, un 110 tiem vairs nekas nepaliks pāri.

Gaidītājs uz sliek�ņa Stīvenam bija pazīstams: tas bie�i bija piedalījies "Zu�du�ās cerības" ballēs un svinīgajos gājienos. Tomēr arī viņ� bija mainījies � viņa sejā tagad bija vairāk no elfa: acis spulgoja spo�āk, uza�i spurojās kuplāk, mati cirtojās biezās sprogās kā jērēna vilna vai jaunas pavasara papardes vē�deklis, seju kā viegls pūderis klāja maigas pūciņas. Viņ� izskatījās vecāks, ta�u reizē arī � nevainīgāks.

Esi sveicināts! � viņ� sauca.

Vai �ī tie�ām ir "Zudusī cerība"? �jautāja cilvēks, kas agrāk bija Stīvens Bleks.

Jā, vecotēv.

Bet es nesaprotu. "Zudusī cerība" bija liels savrupnams. �is te ir� � cilvēks, kur� agrāk bija Stīvens Bleks, sastomījās. � Es nezinu, kādā vārdā to nosaukt.

�is ir brugs, vecotēv! �ī ir pasaule, kas atrodas apak� pakalna. "Zudusī cerība" mainās un pārvēr�as! Vecais karalis ir miris, nāk jauns karalis! Viņam tuvojoties, pasaule nomet skumjas. Vecā karaļa grēki izklīst kā rīta migla! Pa�saule sāk līdzināties jaunajam, viņa tikumi piepilda me�u un klajumu!

Nāk jauns karalis? � cilvēks, kur� agrāk bija Stīvens Bleks, palūkojās lejup. Viņam vienā rokā bija scepteris un otrā valstsābols.

Elfs uzsmaidīja, it kā netikdams gudrs, par ko te jābrīnās.

�ejieni tu pārvērti daudz vairāk nekā Angliju.

Stīvens devās iek�ā, un abi iegāja lielā zālē. Jaunais karalis apsēdās senā tronī. Nāca cilvēki un pulcējās viņam apkārt. Da�u sejas viņ� pazina, citi likās nere�dzēti, bet dro�i vien tāpēc, ka viņ� nekad nebija tos redzējis tādus, kādi tic bija patiesībā. Ilgu laiku viņ� nebilda ne vārda, tad pēdīgi uzrunāja ļaudis:

�is nams ir nekārtīgs un netīrs. Tā iemītnieki savas dīkās dienas vadīja bezjēdzīgās izpriecās un slavināja senas neģēlības � asinsdarbus, kurus neder pat pieminēt, kur nu vēl slavināt. Es bie�i to redzēju, un mana sirds izjuta skum�jas. Tagad te viss būs citādi. [142]

[142] Pārsteidzo�i daudz Elfu zemes karaļu un prin�u ir nāku�i no cilvēku cilts. Pieminot kaut vai trīs: D�ons Askglāss, Stīvens Bleks un Alesandro Simonclli. Elfi ir nelabojami sliņķi. Kaut arī viņiem patīk gods, slava un bagātības, grūto valdī�anas darbu viņi brāķē.

Brīdī, kad buramvārdi iedarbojās, cauri Hartfjū izpūta liels vēj�. Tumsībā rībēja durvis; melnās istabās plīvoja melni aizkari; melni papīri noslīdēja no mel�niem galdiem un laidās dejā. Staļļa tornītī drud�aini �ķindēja zvans, kas senga- dis bija paņemts no vecās abatijas un aizmirstībā krājis putekļus.

Bibliotēkas spoguļos un pulksteņu ciparnīcās ņirbēja neredzētas ainas. Vēj� pūta aizkaros, un sve�ādas ainas parādījās arī logu rūtīs. Tās sekoja cita citai blīvi un strauji, tik ātri, ka gandrīz nebija iz�ķiramas. Da�as misteram Norelam likās pazīstamas: saplīsu�ais āmuļa zars viņa Hanover-skvēra nama bibliotēkā; krauk�lis, kas lido gar Svētā Pāvila katedrāli, uz mirkli tapdams par dzīvu Karaļa ģer�boni; lielā, melnā gulta Vensfordas iebraucamajā vietā; � bet citas viņ� redzēja pirmoreiz: vilkābele; biezokņa krustā piesists cilvēks; juceklīgu akmeņu grēda �aurā ielejā; neaizkorķēta pudelīte zaļganos viļņos.

Tad visas ainas izgaisa � palika viena vienīga. Tā zaigoja bibliotēkas aug�stajā logā, bet kas tajā bija redzams, misters Norels nejaudāja ne minēt. Tāds kā liels, melns, nevainojami noapaļots akmens, kas mirdzēja gandrīz neiespē�jamā spo�umā, bija iekalts plānā raupja akmens gredzenā un iedarināts melnā kalna nogāzē. Vismaz misteram Norelam �ķita, ka �ī virsma varētu būt kalna nogāze, jo tā atgādināja spurainu, izdegu�u virsāju � ta�u nogāze, kas zaigoja logā, nebija krāsmatu melnumā: tā bija melna kā valgs zīds vai kā spodra āda. Piepe�i ar akmeni kaut kas notika: tas sakustējās vai pagriezās. Kustība bija gandrīz pārvarīgi strauja, ta�u misteram Norelam �ermuļaini �ķita, ka akmens viņam pamirk�ķinājis.

Vēj� noplaka. Zvans staļļa tornī apklusa.

Misters Norels lēni nopūtās, priecādamies, ka nu reiz viss ir cauri. Streind�s stāvēja, sakrustojis rokas uz krūtīm, pievērsis skatienu grīdai, dziļi iegrimis domās.

Ko jūs par to sakāt? � misters Norels vaicāja. � Pēdējais bija visbai�gākais. Man jau gandrīz �ķita, ka tā bija acs.

Tā arī bija acs, � atbildēja Streind�s.

Bet kam tad ir tādas acis? Ja nu kaut kādam �au�alu briesmonim! Kaut kas baigsi!

Tas bija baigi, � Streind�s piekrita. � Lai gan ne glu�i tā, kā jums lie�kas. Tā bija kraukļa acs.

Kraukļa? Bet tā ta�u aizpildīja visu logu!

Jāi�Vai nu krauklis ir neiedomājami liels, vai arī�

Vai arī? � misteram Norelam ietrīcējās balss.

Streind�s nosmēja īsus, skumīgus smieklus:

Vai arī mēs esam smieklīgi mazi! Ko tu neteiksi, patīkami ieraudzīt sevi ar citu acīm! Es teicu, ka gribu, lai D�ons Askglāss uz mani paskatās, un, liekas, viņ� to izdarīja. Ja ne viņ� pats, tad kāds no viņa svītas. Tai brīdī mēs ar jums bijām mazāki par kraukļa aci un, jādomā, tikpat niecīgi un nenozīmīgi. Starp citu, ja reiz runa ir par D�onu Askglāsu � vai mēs vēl arvien zinām, kur viņ� ir?

Misters Norels apsēdās pie sudraba trauka un ķērās pie darba. Minūtes pie�cas pacietīgi noņēmies, viņ� sacīja:

Mister Streind�, no D�ona Askglāsa nav ne miņas. Bet es pameklēju ari lēdiju Poulu un misis Streind�u. Lēdija Poula ir Jork�īrā un misis Streind�a ir Itālijā. Elfu valstī no abām nav palikusi pat ēna. Viņas ir pilnīgi atburtas.

Par atbildi viņam bija klusums. Streind�s strauji aizgriezās.

Bet tas ir ļoti savādi, � misters Norels brīnīdamies runāja tālāk. - Mēs dabūjām gatavu visu, ko gribējām, bet kā mēs to izdarījām, es ne mazākajā mērā nesaprotu. Atliek tikai pieņemt, ka D�ons Askglāss redzēja, kas nav pareizi, un pats ar savu roku mūsu misēkļus izlaboja! Diem�ēl viņ� tomēr nebija tik izpa�līdzīgs, lai atsvabinātu mūs no Tumsības. Tā nekur nav pazudusi.

Misters Norels apklusa. Acīmredzot tāds ir viņa liktenis � vienvienīgi bai�les, �ausmas un vientulība! Viņ� rāmi sēdēja diezgan ilgi, gaidīdams, kad viņu pārņēms �īs nejaukās izjūtas, ta�u pēdīgi bija spiests atzīt, ka neko tādu nejūt. Patiesībā viņam �obrīd dīvaini likās ilgie gadi, ko viņ� bija pavadījis Londonā, kur nebija �īs bibliotēkas, kur ministri un admirāļi trenkāja viņu pēc sava prāta un iedomām. Kā, diez, viņ� to bija izturējis?

Labi gan, ka es pirmīt to kraukļa aci nepazinu, � viņ� mundri sacīja, � citādi laikam būtu pārlieku izbijies!

Jums taisnība, ser, � Streind�s aizsmacis atbildēja. � Jums nudien pa�veicās! Savuties es laikam bū�u izdziedināts no vēlmes, lai uz mani skatās. Turp�māk D�ons Askglāss drīkst nepievērst man ne mazāko uzmanību!

O, jā, jā! � misters Norels piebalsoja. � Ziniet, mister Streind�, jums nu gan derētu atmest �o paradumu visu ko vēlēties. Burvim tas ir ļoti bīstami! � Un viņ� uzsāka garu un ne sevi�ķi aizraujo�u stāstu par kādu �etrpadsmitā gadsimta Lanka�īras burvi, kuram bie�i uznāku�as da�neda�ādas vēlmes un viņ� briesmīgi nomocījis sava ciema ļaudis, neviļus pārvērsdams govis māko�ņos, katlus kuģos, likdams cieminiekiem runāt nevis ar vārdiem, bet ar krāsām, kā arī radīdams neskaitāmas citas maģiskas nekārtības.

Sākumā Streind�s klausījās labi ja ar vienu ausi un viņa retās atbildes bija nesakarīgas un aplamas, tomēr pamazām kļuva uzmanīgāks un galu galā sāka runāt savā parastajā manierē.

Misteram Norelam bija daudz talantu, tomēr spējas lasīt citu sirdīs starp tiem nepavisam nebija. Streind�s neuzņēma valodas par sievas atgū�anu, un misters Norels nosprieda, ka �is notikums biju�o mācekli nav sevi�ķi aizkus�tinājis.

1817. gada februāris/pavasaris

�aildermass lēni jāja uz priek�u, Vinkuls gāja viņam blakus. Apkārt, cik tālu vien sniedza skatiens, pletās sniegots tīrelis ar cērpiem un lēzeniem pakalniem: tas viss kopā izskatījās pēc milzīgas dūnu segas. Arī Vinkuls laikam bija nācis uz līdzīgām domām, jo ņēmās sīki un pamatīgi stāstīt, kādā mīkstā gultā viņ� �o�nakt grasās gulēt un kādas lepnas vakariņas ieturēs, pirms liksies uz saldu dusu. Bija pilnīgi skaidrs, ka viņa ieskatā par �iem dzīves svētkiem būs jāmaksā �ail�dermasam, un nevajadzētu sevi�ķi brīnīties, ja �aildermasam par viņa nodo�miem atrastos �is tas sakāms, � tomēr �aildermass klusēja. Viņa prātu izpilnām nodarbināja grūtais jautājums, vai Vinkulu vajadzētu parādīt Streind�am un Norelam: vai tomēr labāk ne. Zināms, atrast nevienu citu, kas gana lietpratīgi spētu izpētīt Vinkulu, neizdotos ne visā Anglijā, bet no otras puses �aildermass nespēja pat iedomāties, ko burvji varētu sacīt un darīt, piepe�i ieraudzīju�i cil�vēku, kur� reizē ir grāmata. �aildermass pakasīja vaigu. Tajā bija tikko sataus�tāma, labi sadzijusi rēta � �aura sudraba �vīka viņa brūnajā sejā.

Vinkuls bija beidzis tark�ķēt un apstājies ceļa vidū. Sega bija noslīdējusi viņam no pleciem, un viņ� sparīgi braucīja aug�up svārku piedurknes.

Kas Uid nu? � jautāja �aildermass. � Kas tev lēcies?

Es esmu mainījies! � Vinkuls atsaucās. � Skaties! �Viņ� novilka svār�kus un pavēra vaļā kreklu. � Tagad tur ir citi vārdi! Uz rokām, uz krūtīm, visur! Agrāk es vēstīju ko citu! � Nepievērsdams uzmanību aukstumam, viņ� sāka izģērbties. No jauna izmeties glu�i kails, viņ�, līksmodamies par pārvērtībām, dancoja apkārt kā zilādains velns.

�aildermass nokāpa no zirga, manīdams, ka viņu pārņem �ausmas un iz�misums. Viņ� ar tādām pūlēm bija izglābis D�ona Askglāsa grāmatu no nāves un iznīcības, un tad pēk�ņi, kad jau �ķita, ka viss būs labi, grāmata pati bija sacēlusies pret viņu.

Ātrāk, mums pēc iespējas ātrāk jānonāk kādā tavernā! � viņ� ieklie�dzās. � Jāsadabū tinte un papīrs! Vārdu pa vārdam jāpieraksta viss, kas uz tevis bija rakstīts! Tev vajadzēs atcerēties visu līdz pēdējam sīkumam.

Vinkuls skatījās viņam pretī, it kā bītos, vai �aildermass pēk�ņi nav galīgi zaudējis prātu:

Kāpēc?

Tā ta�u bija D�ona Askglāsa maģija! D�ona Askglāsa domas! Tās nekur citur nebija pierakstītas! Par katru cenu vajag tās saglabāt.

Vinkulam joprojām neausa gara gaisma:

Kāpēc? � viņ� vēlreiz jautāja. � D�ons Askglāss tās neuzskatīja pat saglabā�anās vērtām.

Bet kāpēc tu pēk�ņi pārvērties? Tā pēk�ņi, nevietā un nelaikā?

Kāpēc tu tā domā? Tas notika īstajā brīdī. Agrāk es biju Pareģojums, bcl nākotne, ko es pareģoju, jau ir iestājusies. Pats par sevi saprotams, ka man vajadzēja mainīties � citādi es tagad būtu Vēsture! Sausa un garlaicīga Vēsture!

Bet kas tad tu esi?

Vinkuls paraustīja plecus.

Varbūt recep�u grāmata! Varbūt romāns! Varbūt sprediķu krājums! � �īs iespējas viņu vareni uzjautrināja un, savā nodabā hihinādams, viņ� no jauna metās dancī.

Es ceru, ka tu joprojām esi maģijas grāmata! Bet ko tu paud? Vinkul, vai tu mēģini man iestāstīt, ka tā arī neesi iemācījies izlasīt �os burtus?

F.s esmu Grāmata! �Vinkuls palēcienā apstājās. � Grāmatas uzdevums ir glabāt vārdus. Es tos glabāju. Par to nozīmi jālauza galva Lasītājam.

Bet pēdējais Lasītājs sen ir miris!

Vinkuls bezrūpīgi paraustīja plecus.

Kaut kas ta�u tev jāzina! � �aildermass kliedza, vai smakdams aiz dus�mām. Viņ� saķēra Vinkulu aiz rokas. � Kas te rakstīts? Kas ir �is ragainais un pārsvītrotais aplītis? lās atkārtojas neskaitāmas reizes. Ko tas nozīmē?

Vinkuls atsvabināja roku.

Tas nozīmē pagāju�o otrdienu, � viņ� atmeta. � Tas nozīmē trīs cūkas, un vienai galvā salmu cepure! Tas nozīmē: "Sallija mēnesnīcā gāja diet un pazaudēja ro�ainu tarbiņu!" � Viņ� vīpsnādams padraudēja �aildermasam ar pirkstu. � Es zinu, kas tev aiz ādas! Tu ceri kļūt par nākamo Lasītāju!

Varbūt, � noteica �aildermass.� Kaut arī es varētu apēst savu labo roku, ja saprotu, kā lai to dabū gatavu. Bet nevienu labāku nākamo Lasītāju es Anglijā neredzu. Lai notiek, kas notikdams, es tevi vairs neizlaidī�u no acīm. No �ā brī�a, Vinkul, mēs ar tevi būsim viens otra ēnas.

Vinkuls uzreiz saskāba un īdzīgi sāka ģērbties.

Anglijā atgriezās pavasaris. Arkliem pa pēdām lidoja putni. Saulē sila akmeņi. Lieti un vēji kļuva maigāki un iesmar�ojās pēc zemes un dzietiem. Me�i iekrāso�jās tik maigā, tik liegā zaļumā, ka to gandrīz nevarēja saukt par krāsu. Tā drīzāk bija zaļuma noģieda� it kā koki sapņotu zaļus sapņus vai domātu zaļas domas.

Anglijā atgriezās pavasaris, bet Streind�s un Norels neatgriezās. Hartfjū abatiju ieskāva Tumsības Stabs un Norels dienas gaismā nebija redzēts. Ļaudis prātoja, vai Streind�s nav Norelu nogalinājis, vai varbūt Norels nogalinājis Streind�u, cik lielā mērā katrs no viņiem to būtu pelnījis un vai kādam nevajadzētu iet un visu izdibināt.

Ta�u, iekams gudras galvas, pārsprie�ot �os interesantos jautājumus, paspēja nonākt pie kāda slēdziena, Tumsība nozuda � paņemdama sev līdzi Hartfjū abatiju, itin visu: namu, parku, tiltu un upes līkumu. Ceļi, kas agrāk veda uz Harfjū, tagad griezās atpakaļ vai izveda garlaicīgās birztalās un lauku nostūros, uz kuriem nevienam nebija vēlē�anās doties. Tas pats baigais liktenis piemeklēja Hanover- skvēra namu un abus Streind�a namus � gan to, kas atradās Soho-skvērā, gan viņa dzimtmājas Klanā. [143] [1] Vēl daudzus gadus pēc tam klanie�i stāstīja, ka ziemas pilnmēnesi vajag nostāties zem viena īpa�a koka, pasniegties uz pirkstgaliem, izstiept kaklu un skatīties cauri cita koka zarotnei, tad tālumā varēs redzēt A�fēru. Sniegā un mēnesnīcā nams izskatoties ļoti pamests, vientuļ� un spokains. Tomēr gāja laiks, saauga koki un A�fēru vairs nevarēja saskatīt.Tikai viena vienīga būtne visā Londonā vēl spēja atrast Soho- skvēra namu � tas bija D�eremija D�onsa kaķis Balfin�s. Patiesībā Balfin�s lai�kam nebija pamanījis, ka nams vispār ir mainījies, un viņ� iegriezās tajā, kad vi�ņam labpatika, vienā mierā ieslīdēdams starp 30. un 32. numuru, un visi, kas bija tam liecinieki, vienā balsi apgalvoja, ka neko tik savādu savu mū�u nav redzēju�i. [144] [1] tas nebija nekas sevi�ķs. "Mūsdienu burvī" (1812. gada rudens laidienā) lasāms: "Kur ir Peila nams? Kur Stoksija nams? Kāpēc tos vairs neviens nav redzējis? Peils dzīvoja Vor- vikā. Visi zināja, kurā ielā. Stoksija nams atradās pretī F.kseteras katedrālei. Kur ir karaļa Kraukļa Ņūkāslas pils? Visi, kas to skatīju�i savām acīm, apgalvoja, ka otrs tik skaists un lepns nams pasaulē nav atrodams, � bet vai modernajos laikos kāds ir to redzējis? Neviens pats. Vai kaut kur ir rakstīts, ka tas nopostīts? Nē. Tas glu�i vienkār�i izgaisa no zemes vir�sus. Visi �ie nami kaut kur pastāv, bet, kad burvis aizceļo vai nomirst, tie izgaist. Viņ� pats var iet un nākt pēc patikas, turpretim neviens cits tos nejaudā atrast."

Lords Liverpūls un pārējie ministri, visiem dzirdot, gari un pla�i izteica savu lielo no�ēlu par Streind�a un Norela pazu�anu, ta�u klusībā priecājās, ka tiku�i vaļā no �īs ķēpīgās padarī�anas. Ne Streind�s, ne Norels galu galā nebija izrādī�ju�ies tik cienījami kā sākumā izskatījās. Abi bija nodarboju�ies � nu, labi, melnā maģija tā nebija, ta�u viņu maģijas nokrāsa katrā ziņā bija tum�āka nekā vēlams un pieļaujams. Ministri pievērsās daudzajiem jaunajiem burvjiem, kuru pēk�ņi bija saradies tik daudz kā sēņu pēc lietus. �ie burvji gandrīz nebūra un lielākoties bija pagalam nemācīti, toties ka�ķīgumā gan pilnīgi līdzinājās Strein�d�am un Norelam, un vajadzēja pēc iespējas ātrāk izdomāt, kā tos savaldīt. Mis�tera Norela vēlē�anās atjaunot "Piecu pūķu" tiesu (atcerieties, pirms neilga laika tas likās glu�i lieki un nevajadzīgi) piepe�i tika atzīta par ārkārtīgi savlaicīgu. [145] [1] Daudzi no jaunajiem burvjiem rakstīja lordam Liverpūlam un ministriem, prasīdami atļauju doties meklēt Streind�u un Norelu. Da�i savā tālredzībā pat pievienoja vēstulēm sarakstus, uzskaitīdami, kāds maģisks un ikdieni�ķs ekipējums viņiem būs vajadzīgs, un cerēdami, ka valdība būs tik laipna un viņiem to sagādās. Kāds d�entlmenis no Plimutas, vārdā Bī�s, vēlējās, lai viņa rīcībā uz laiku nodod Inniskillingas dragūnu pulku.

Marta otrajā nedēļā Jorkas "Vēstnesī" parādījās sludinājums, kas vērsās pie Jorkas Mācīto burvju biedrības kādreizējiem locekļiem un visiem, kas vēlētos iestāties �ai biedrībā. �ie d�entlmeņi tika aicināti nākamajā tre�dienā (tradi�cionālajā biedrības sanāksmju dienā) ierasties tavernā "Senā zvaigzne".

To Jorkas biedrības locekļu, kurus �is paziņojums nepatīkami aizvainoja, bija vismaz tikpat daudz kā to, kuri nopriecājās. Aicinājums bija publicēts avīzē � tātad izlasīt varēja kur� katrs, kas varēja atļauties samaksāt vienu peniju. Bez tam sludinājuma autors (kur� savu vārdu nebija minējis) bija atļāvies aicināt nepiedero�as personas stāties Jorkas biedrībā � un to darīt viņam nekādā ziņā nebija tiesību.

Kad pienāca aug�minētais vakars un vecbiedri ieradās "Senajā zvaigznē", viņi zālē atrada vismaz piecdesmit burvju (vai topo�o burvju). Visas ērtākās vie�tas jau bija aizņemtas, un vecbiedri (viņu vidū misters Segunds, misters Hani�fūts un doktors Fokskāstls) bija spiesti apsēsties uz paaugstinājuma, kas atradās diezgan tālu no kamīna. Tomēr �iem sēdekļiem bija arī savas priek�rocības: viņi varēja labi aplūkot jaunos burvjus.

Nē, �is skats nelika vecbiedru krūtīs iesvelties siltai prieka liesmai. Sanākusi bija visnotaļ raiba publika. ("Es ļoti �aubos," izteicās dr. Fokskāstls, "vai kaut viens�no viņiem ir d�entlmenis.") Zālē sēdēja divi fermeri un vairāki tirgotāji, bāls, gai�matains�un uzbudināts jauneklis, kur� kaimiņiem klāstīja savu pār�liecību, ka sludinājumu laikrakstā nopublicējis pats D�onatans Streind�s, jā, jā, pats Streind�s kuru katru bridi ieradīsies un mācīs viņiem maģiju! Vēl bija ieradies priesteris, un tas jau bija cerīgāk: gludi skūts, nopietns, gadus piecdes�mit, se�desmit vecs vīrs melnās drānās. Viņam līdzi bija atnācis suns, tikpat sirms un cienījams kā saimnieks, un jauna, uzkrīto�a sievie�u dzimuma per�sona sarkanā samta kleitā. Tas vairs nepavisam ne�ķita cienījami. Personai bija tum�i mati un varen apņēmīga sejas izteiksme.

Mister Teilor, � doktors Fokskāstls vērsās pie viena�no saviem līdzgait�niekiem, � esiet tik laipns, lieciet, lūk, tam d�entlmenim noprast, ka pie mums nav pieņemts ierasties kopā ar ģimenes locekļiem.

Misters Teilors aizjoza teciņiem.

Jorkas biedrības patriarhi no savām ērtajām vietām redzēja, ka gludi skū�tais melnsvārcis ir iecirtīgāks, nekā varētu padomāt, skatoties uz viņa lēnprā�tīgo seju: viņ� itin asi atcirta misteram Teiloram.

Misters Teilors atgriezās ar �ādu vēsti:

Misters Redrūts lūdz biedrības locekļus viņu atvainot, ta�u viņ� nepavi�sam neesot burvis. Viņu gan ļoti interesējot maģija, ta�u neesot nedz nepiecie��amo zinā�anu, nedz iemaņu. Burve esot viņa meita. Viņam esot dēls un trīs meitas, visi �etri � burvji. Pārējie piedalīties sanāksmē neesot vēlēju�ies. Viņiem negriboties biedroties ar citiem burvjiem, un viņi labprātāk nododoties studi�jām mājās, kur neviens viņus netraucē.

Pēc �iem vārdiem iestājās klusums, kura laikā vecbiedri pūlējās kaut ko sa�prast, bet tā arī nenieka nesaprata.

Varbūt suns ir ari burvis? � noprasīja misters Fokskāstls, un vecbied- riem vajadzēja smieties.

Drīz kļuva skaidrs, ka jaunpienācēju vidū bez grūtībām var iz�ķirt divas ievirzes. Viena no pirmajām vārdu ņēma mis Redrūta, jaunā dāma sarkanajā samta kleitā. Viņa runāja klusi un ļoti ātri, tādēļ ne visiem burvjiem saprotami, tomēr savos vārdos viņa ielika lielu dedzību. Viņas galvenā doma, cik varēja no�skārst, bija tāda, ka D�onatans Streind�s ir visu burvju burvis! Gilberts Norels ir nulle! Streind�s drīz tiks attaisnots, bet Norels nonāks vispārējā apsmieklā! Maģija atsvabināsies no Gilberta Norela uztieptajiem �ņaugiem! Sie izteikumi līdz ar daudzkārtēju atsauk�anos uz Streind�a zudu�o �edevru "Angļu maģijas vēsture un prakse" mudināja citus burvjus dusmīgi iebilst un apgalvot, ka Strein�d�a grāmatā �um un mud� ļaunas burvestības un pats Streind�s, pēc visa sprie��ot, ir slepkavnieks! Visiem zināms, ka viņ� nogalinājis savu sievu, [146] 1 �ie apmelojumi tika atspēkoti vien 1817. gada jūnijā, kad Arabella Streind�a atgriezās Anglijā. un, jādomā, ari Norelu!

Vārdu cīņas kļuva arvien karstākas, ta�u pēk�ņi pārtrūka, ierodoties vēl di�viem. Abi ne mazākajā mērā neizskatījās cienījami: gariem, pinkainiem matiem, aizvēsturiskiem svārkiem � tomēr viens pavisam noteikti bija tikai klaidonis un nekas vairāk, savuties otrs �ķita stipri kārtīgāks un atstāja lieti�ķa � varētu pat gandrīz teikt, valdonīga � cilvēka iespaidu.

Blandoņa neveltīja Jorkas burvjiem ne skatienu: viņ� vienā mierā apsēdās uz grīdas un pieprasīja d�inu un karstu ūdeni. Otrs aizsoļoja līdz zāles vidum, apstājās un nolūkojās uz visiem ar greizu smaidu sejā. Paklanījies misis Red- rūtai, tas uzrunāja burvjus �ādiem vārdiem:

Esiet sveicināti, d�entlmeņi! Esiet sveicināta, kundze! Da�i no jums, iespē�jams, mani atceras: mēs tikāmies pirms desmit gadiem, kad misters Norels uzstājās ar burvestību Jorkas katedrālē. Mani sauc D�ons �aildermass. Vēl pirms nepilna mēne�a es kalpoju Gilbertam Norelam. �is, � viņ� runāja par to, kur� bija apsēdies uz grīdas,� ir Vinkuls, kādreizējais Londonas ielu burvis.

Tālāk �aildermass netika: visi reizē sāka runāt. Jorkas biedrības agrākie lo�cekļi ar �ausmām atskārta, ka viņi cēlu�ies no saviem ērtajiem krēsliem pie kamīna un nāku�i �urp, lai klausītos, kas sakāms kalpam, � bet, kamēr �ie d�entlmeņi atviegloja sirdi, izsacīdami savu sa�utumu, lielais vairums jaunpienācēju ļāvās pavisam citām izjūtām. Viņi visi bija vai nu streind�ie�i, vai norelie�i, ta�u ne�viens visā �ai pulkā nekad nebija dabūjis savu varoni redzēt, un atskār�ot, ka viņu priek�ā piepe�i nostājies cilvēks, kur� personiski pazinis gara milzi, viņus pārņēma neiedomājams satraukums.

�aildermasu visa �ī klaberjakts ne mazākajā mērā neietekmēja. Viņ� rāmā garā nogaidīja, līdz troksnis noklusīs tiktāl, ka viņ� atkal varēs ko pateikt, un pavēstīja:

Esmu ieradies, lai jums paziņotu, ka līgums ar Gilbertu Norelu ir lauzts. Tas ir lauzts un vairs nav spēkā. Ja vēlaties, jūs atkal varat būt burvji.

Viens no jaunajiem burvjiem klieg�us jautāja, vai Streind�s ieradī�oties. Citam vajadzēja zināt, vai ieradīsies Norels.

Nē, kungi, � atbildēja �aildermass. � Viņi neieradīsies. Jums vajadzēs apmierināties ar mani. Es nedomāju, ka Streind�s un Norels vēl kādreiz parā�dīsies Anglijā. Vismaz ne �ajā paaudzē.

Kāpēc? � vaicāja misters Segunds. � Kur viņi ir?

�aildermass smaidīja:

Kurp visos laikos devu�ies burvji. Aiz pamales. Viņpus lietus.

Kāds Norela piekritējs izteicās, ka D�onatans Streind�s īstajā brīdī aizmu- cis no Anglijas, citādi viņ� katrā ziņā nonāktu pie karātavām.

Uzbudinātais gai�matis dzēlīgi atcirta, ka norelie�u bandai drīzumā sāks klāties plāni. Vai tad noreliskās maģijas pamatprincips nav tāds, ka visam jābal�stās uz grāmatām? Ko viņi, lūdzu, grasoties lasīt, ja reiz visas grāmatas aizgā�ju�as garu ceļu līdz ar Hartfjū abatiju? [147] [1] Mūsdienās ir ļoti maz burvju, kuri atklāti neatzītu sevi vai nu par streind�ie�iem, vai par norelie�iem. Vienīgais ievērības cienīgais izņēmums ir pats D�ons �aildermass: jautāts par to, kam viņ� pieslejas, viņ� apgalvo, ka vairāk vai mazāk abiem. Tikpat labi kāds varētu sacīt, ka reizē ir gan vigs, gan torijs: nevienam nav skaidrs, kā tas ir iespējams.

Kungi, jums Hartfjū bibliotēka nav vajadzīga, � teica �aildermass. � Un Hanover-skvēra bibliotēka tāpat. Esmu ieradies pie jums ar kaut ko daudz vēr�tīgāku. Ar grāmatu, pēc kuras Norels gadiem ilgi dzinās, bet tā arī nedabūja. Grāmatu, par kuras pastāvē�anu Streind�s pat nenojauta. Esmu ieradies pie jums ar D�ona Askglāsa grāmatu.

No jauna sākās klieg�ana, troksnis un lērums. Tam visam pa vidu mis Red- rūta, liekas, teica runu, aizstāvēdama D�onu Askglāsu, kuru neatlaidīgi dēvēja par viņa svētību un par Karali, it kā viņ� kuru katru brīdi varētu iejāt pa Ņū- kāslas vārtiem, lai atkal no jauna valdītu Ziemeļanglijā.

Klusu! � kliedza doktors Fokskāstls, un viņa skaļā, svarīgā balss vispirms apklusināja tuvāk sēdo�os un pēc tam arī visus sanāku�os. � Kur jūs redzat grāmatu? �ī neģēļa rokas ir tuk�as! Kungi, tā ir krāp�ana! Lieku galvu ķīlā, viņ� tīko pēc mūsu naudas! Nu, ser? � (Tas bija sacīts �aildermasam.) � Kāpēc jūs klusējat? Rādiet �urp savu grāmatu �ja tāda vispār ir!

Jūs maldāties, ser, � �aildermass atbildēja, smaidīdams savu garo, tum�o un greizo smaidu. � Man 110 jums neko nevajag. Vinkul! Piecelies!

Greistilu namā Padujā visi mājinieki un saimes ļaudis domāja vienīgi par to, kā pēc iespējas labāk izdabāt Streind�a kundzei, un katrs to darīja pa savam. Daktera Greistila mierinājumi visbie�āk izpaudās filozofiski. Viņ� centās atce�rēties vēsturiskus piemērus, kad cilvēki � jo īpa�i dāmas � bija bra�i uzva�rēju�i preti�ķīgus apstākļus, turklāt nereti ar draugu palīdzību. Abi kalpi, Mini�ello un Frenks, skrēja atvērt viņas priek�ā durvis, vienalga, vai viņa vēlē�jās vai nevēlējās kaut kur iet. Bonifācija gadu ilgu uzturē�anos Elfu valstī, liekas, uzskatīja par tādu kā sevi�ķi nelāgu saaukstē�anos un nemitīgi pienesa Ara�bellai spēcino�us uzlējumus. Krustmāmiņa Greistila dzenāja kalpus pa visu pilsētu, meklējot vislabākos vīnus un retākos gardumus; viņa sapirkās vismīk�stākos dūnu spilvenus, it kā cerēdama, ka Arabellai pietiks vien nolikt uz tiem galvu, un visi briesmīgi notikumi aizmirsīsies. Tomēr noderīgākās no visiem piedāvātajiem remdinājumiem Arabellai laikam bija sarunas ar Floru.

Kādu rītu abas kopā sēdēja un iz�uva. Tad Arabella ar nepatiku nolika �uvekli malā un piegāja pie loga.

Mani apsēdis nemiera gars, � viņa sacīja.

Tas nav nekāds brīnums, � Flora saudzīgi bilda. � Esiet pacietīga. Drīz jūs atkal būsit tāda pati kā agrāk.

Tie�ām? � Arabella nopūtās. � Godīgi sakot, es pati vairs neatceros, kāda es agrāk biju.

Es jums pastāstī�u. Jūs vienmēr bijāt mundra un jautra � kaut arī jūs bie�i atstāja vienu pa�u. Jūs nekad nedusmojāties � kaut arī bie�i iemeslu būtu atliku likām. Jūsu runa alla� izcēlās ar asprātību un gudrību, � kaut arī jūs par to nemēdza slavēt un gandrīz vienmēr pretim cēla iebildumus.

Arabellai bija jāsmejas:

�ēlīgā debess, es nu gan biju tīrais brīnums! Tiesa, � viņas smaids sa��ķobījās, � es nedomāju, ka jūsu uzzīmētais portrets ir sevi�ķi ticams, jūs ta�u mani nepazināt.

Man stāstīja misters Streind�s. Tie ir viņa vārdi.

Ā! � Arabella aizgriezās.

Flora nodūra acis un klusi sacīja:

Viņ� atgriezīsies un palīdzēs jums atspirgt. Neviens cits to nespēj. Jūs atkal būsit laimīga. � Viņa pacēla galvu.

Arabella uzreiz neatbildēja. Tad ierunājās:

Es baidos, ka mēs vairs nekad neredzēsimies.

Flora atkal ķērās pie �uvekļa. Pēc brī�a viņa ieminējās:

Cik savādi, ka galu galā viņ� atgriezās pie sava skolotāja.

Vai tad? Man tas ne�ķiet necik pārsteidzo�i. Es brīnījos, ka viņi naidojās tik ilgi. Man jau �ķita, ka vēl ne mēnesis nebūs pagājis, kad abi jau atkal būs labākie draugi.

Vai tie�ām? Apbrīnojami! � atsaucās Flora. � Laikā, ko misters Streind�s pavadīja pie mums, viņam neatradās neviens labs vārdiņ�, ko sacīt par misteru Norelu, � un misters Norels maģijas �urnālos publicēja visādas �ausmas par misteru Streind�u.

O, kā gan citādi! � Arabella vienā mierā atrauca. � Viņiem vienkār�i bija uznācis dullums. Abi ir stūrgalvīgi kā ā�i. Man nav pamata misteru Norelu mīlēt � kur nu! Bet es zinu, ka viņ� visupirms ir burvis un tikai tad nāk viss pārējais � un D�onatans ir glu�i tāds pats. Viņiem abiem svarīgas ir tikai grā�matas un maģija. Neviens cits �ajās lietās nenieka nesajēdz, tādēļ arī ir tikai da�biski, ka viņi abi atkal ir kopā.

Aizritēja nedēļas, un Arabella smaidīja un smējās arvien bie�āk. Viņa sāka interesēties par savu jauno draugu dzīvi, viņas dienas aizpildīja maltītes patī�kamā sabiedrībā, sīki uzdevumi pilsētā un citi jauki draudzības pienākumi � vienkār�as, ģimeniskas nodarbes, kurās viņas izmocītais prāts un ievainotais gars spirgtin atspirga. Arabella reti domāja par pazudu�o vīru, vien jutās patei�cīga, ka viņ� to atsūtījis tie�i pie Greistiliem.

Tai laikā Padujā uzturējās kāds jauns īru kapteinis, un neviens vien izteica noskārtu, ka Flora ir viņu savaldzinājusi � kaut pati Flora apgalvoja, ka tā ne�pavisam neesot. Pie Vaterlo viņ� bija kavalērijas eskadrona priek�galā traucies tie�i pretim baismīgai pretinieka ugunij, ta�u, ja tuvumā atradās Flora, visa viņa drosme izgaisa kā nebijusi. Lūkodamies uz jaunavu, viņ� vienmēr nosarka, un, kad viņa ienāca pa durvīm, vairs nezināja, kur dēties. Viņ� glābās, ievākdams no misis Streind�as ziņas par to, kad Flora varētu doties pastaigā pa Prāto della Valle (brīni�ķīgs dārzs pa�ā pilsētas sirdī) vai nākamreiz apciemos Baksterus (kopīgi draugi); Arabella mīļuprāt izlīdzēja.

Tomēr gūstniecības laiks bija atstājis viņā dziļas pēdas. Arabella bija piera�dusi augu nakti dejot, un viņu mocīja bezmiegs. Rei�u reizumis viņa naktī dzirdēja sērīgu vijoli un stabuli, kas spēlēja elfu meldijas un sauca viņu dejot, bet pat doma par dejām viņai bija nepanesama.

Parunājiet ar mani, � viņa tādos vakaros aicināja Floru un krustmāmiņu Greistilu. � Parunājiet ar mani, tad es izturē�u. � Tad viena vai abas sēdēja pie viņas gultas un runāja visu, kas ienāca prātā. Tomēr da�kārt dziņa, kas viņu urdīja � ne�ļāva viņai palikt uz vietas � nebija pārvarama,�un viņa staigāja �urpu turpu pa gu�ļamistabu, kas viņai bija kopīga ar Floru; vairākas reizes dakteris un Frenks laipni ziedoja savu naktsmieru�un pavadīja Arabellu pastaigās pa tum�ajām Padujas ielām.

Vienā no �ādām aprīļa naktīm viņi gāja pa kvartālu netālu no katedrāles; Arabella un dakteris Greistils pārsprieda nākamajā mēnesī paredzēto aizceļo��anu uz Angliju. Arabellu mazliet biedēja tas, ka atkal vajadzēs sastapt vecos angļu draugus, un dakteris viņu dro�ināja. Piepe�i Frenkam paspruka pārsteiguma sauciens: viņ� rādīja aug�up.

Zvaigznes mainījās un pārvērtās; viņiem virs galvas debesīs mirdzēja jauni zvaigznāji. Priek�ā bija senatnīga akmens arka. Tas ne�ķita nekas neparasts � Paduja ir pilna ar vilino�ām durvjailām, arkām un arku rindām, � tomēr �ī ļoti at�ķīrās no citām. Paduja ir celta no viduslaiku ķieģeļiem, tādēļ visbie�āk tās ielas priecē acis ar sārti zeltainiem toņiem. �ī arka bija�no drūmiem, tum��iem ziemeļu akmeņiem, no abām tās pusēm pretī lūkojās D�ona Askglāsa sta�tujas � viņa seju līdz pusei slēpa ar kraukļa spārniem rotāta bruņcepure. Arkas ailē stāvēja gara auguma cilvēks.

Arabella nespēja sadū�oties.

Jūs paliksiet tepat tuvumā? � viņa vaicāja dakterim Greistilam.

Mēs ar Frenku nekur prom neiesim, � dakteris apliecināja. � Nekus�tēsimies ne no vietas. Tikai pasauciet!

Tālāk viņa gāja viena. Cilvēks, kas stāvēja arkas ailē, lasīja grāmatu. Viņai pienākot klāt, tas pacēla acis, un viņa sejā bija tā pati vecā, mīļā izteiksme: apju�kums, īsti neatceroties, kas viņ� ir un kāda viņam daļa gar pasauli, kas pastāv viņpus grāmatas lappusēm.

�oreiz tu esi ieradies bez vētrām�un negaisiem, � bilda Arabella.

A, tu esi par to dzirdējusi? � Streind�s it pa�apmierināti nosmējās. � Jā, varbūt tas bija mazliet pārspīlēti. Lāgā neatbilda labas gaumes kanoniem. Lai�kam Venēcijā biju pārāk daudz uzturējies lorda Bairona sabiedrībā � man bija maķenīt pielipis viņa stils.

Viņi mazliet pastaigājās, un virs viņu galvām ik brīdi parādījās jauni zvaig��ņu raksti.

Tu labi izskaties, Arabella, � viņ� sacīja. � Es baidījos� No kā es baidī�jos? O, man bija tūksto�iem baiļu! Baidījos, ka tu negribēsi ar mani runāt. Bet tu atnāci. Es par to ļoti priecājos.

Tu vari aizmirst par savām tūksto� bailēm, � viņa atbildēja. � Vismaz par mani vari būt dro�s. Vai tu esi izdomājis, kā izklīdināt Tumsību?

Nē, pagaidām neesmu. Tiesa, pēdējā laikā mums bija tik daudz darba � da�as jaunas hipotēzes par najādām �, ka gandrīz neatlika laika nopietni pie�vērsties �ai problēmai. Bet Gubērta "Apollona vārtu sargā" ir da�as vietas, kas varētu lieti noderēt. Mēs nezaudējam cerību.

Es par to priecājos. Domājot, kā tev jācie�, es jūtos ļoti nelaimīga.

Neesi nelaimīga, es tevi lūdzu. Ir gan visādas neērtības, bet es necie�u. Jā, sākumā varbūt, bet tagad vairs ne. Un mēs ar Norelu nemaz neesam pirmie angļu burvji, kas turpina darbu, būdami no�āvēti. Roberts Daimoks divpadsmi�tajā gadsimtā sagāja naidā ar kādu elfu un vairs nespēja parunāt, vien dziedāt � diez vai tas ir tik patīkami kā izklausās. �etrpadsmitajā gadsimtā dzīvoja kāds burvis, kura pēdas bija no sudraba, tas noteikti bija ļoti ērcino�i. Turklāt kur� var apgalvot, ka Tumsība nenāks mums par labu? Mēs po�amies atstāt Angliju un dro�i vien sastapsim da�neda�ādus dīvaiņus. Angļu burvis � tas vien ir kaut kas iespaidīgs. Divi angļu burvji, es teiktu, ir divtik iespaidīgi, � bet, ja abi angļu burvji ir tinusies Necaurredzamā Tumsībā � o, tu tikai padomā! Tas noteikti iedvesīs �ausmas visiem, kas nav glu�i padievi!

Kurp jūs dosities?

O, visur kur! �ī pasaule ir tikai viena no daudzām, un burvim nav vē�lams kļūt pārāk � kāds būtu īstais vārds? � vietējam.

Bet ko teiks misters Norels? � Arabellai �is nodoms ne�ķita diezcik pār�liecino�s. � Viņam nekad nav paticis ceļot � viņu ērcināja pat vajadzība do�ties uz Portsmutu.

Ā, tā jau arī ir viena no �ī pārvieto�anās veida priek�rocībām. Viņ� var vispār neiziet no mājas, ja viņam tā labāk tīk. Pasaule � visas pasaules � nāk pie mums. � Viņ� apklusa un atskatījās. � Man nevajadzētu iet tālāk. Esmu mazliet aizblandījies. Ir da�i ar zavestu saistīti apsvērumi, kuru dēļ mums ar Norelu nav vēlams aizklīst tālu vienam no otra. Arabella, � viņ� neparasti nopietni turpināja, � es nespēju pat izteikt, cik moko�a man bija doma, ka tu atrodies pazemē. Es būtu darījis visu � pilnīgi visu �, lai tevi no turienes izpestītu.

Arabella saņēma Streind�a rokas un viņas acis mirdzēja.

Tu jau to izdarīji, � viņa �ukstēja. Abi ilgi lūkojās viens otram acīs, un tai brīdī viss bija tāpat kā agrāk � it kā viņi ne uz mirkli nebūtu �ķīru�ies; bet viņa neteica, ka dosies Tumsībā kopā ar viņu, un Streind�s nelūdza, lai viņa to dara.

Agri vai vēlu, � viņ� sacīja, � es atradī�u īstos buramvārdus un izklīdi�nā�u tumsu. Agri vai vēlu es atgriezī�os pie tevis.

Jā. Agri vai vēlu. Es tevi gaidī�u.

Viņ� pamāja un jau it kā grasījās doties prom, tad pavilcinājās.

Bella, � viņ� bilda, � neģērbies melnā. Neesi atraitne. Esi laimīga. Es gribu domāt, ka tu esi laimīga.

Tā būs, es tev apsolu. Un kā man domāt par tevi?

Streind�s brīdi padomāja un iesmējās:

Iztēlojies, ka es esmu iebāzis degunu grāmatā!

Viņi saskūpstījās. Tad viņ� spēji pagriezās un nozuda Tumsībā.

Pirmā daļa Misters Norels

Hartfjū bibliotēka 9

Traktieris "Senā zvaigzne" 22

Jorkas akmeņi 35

Angļu maģijas draugi 45

Drolaits 57

"Maģija nav cienījama, ser" 73

Otru reizi tādas izdevības var nebūt 84

D�entlmenis ar matiem kā dzelk�ņa pūkas 91

Lēdija Poula 100

Cik grūti likt burvi pie darba 105

Bresta 108

Angļu maģijas gars mudina misteru Norelu

steigties palīgā Lielbritānijai 113

Burvis no Trednīdl-strītas 124

Ferma "Salauztā sirds" 133

"Kā jūtas lēdija Poula?" 141

Zudusī cerība 151

Divdesmit piecu gineju neizskaidrojamā parādī�anās 158

Sers Volters lūdz padomu da�ādu profesiju d�entlmeņiem 167

Klubs "Rītausmas zēni" 175

�aubīgais cepurnieks 182

Marseļastaro 190

Zi�ļu bruņinieks 198

Otrā daļa D�onatans Streind�s

Ēnu nams 217

Otrs burvis 232

Burvja audzinā�ana 243

Valstsābols, kronis un scepteris 257

Burvja sieva 269

Roksboro hercoga bibliotēka 285

�ozē E�torila namā 299

Roberta Faindelma grāmata 321

Septiņpadsmit beigti neapolie�i 333

Karalis 357

Liec mēnesi pie manām acīm 375

Tuksne�a pievārtē 385

D�entlmenis no Notingem�īras 390

Visi pasaules spoguļi 404

Pieci pūķi 417

"Edinburgas apskatā" lasāms 430

Divi burvji 434

"Varat man ticēt: tādas vietas nav" 450

Stārkrosa 472

Streind�s nolemj rakstīt grāmatu 483

Mistera Haida neparastais piedzīvojums 494

Arabella 513

Tre�ā daļa D�ons Askglāss

"Angļu maģijas vēsture un prakse", priek�vārds 519

"Debesis runāja ar mani�" 524

"Viens ar mellu ādu, otrs ar zilu � tas tak kaut ko nozīmē" 537

Gravīras 552

Me�onība un trakums 568

"Angļu maģijas vēsture un prakse" 574

Greistilu ģimene 594

Vecā dāma no Kanared�o 604

Beigta, pelēka pelīte 611

Maza lādīte sirdsēstu krāsā 624

Otrais savu lielāko dārgumu redzēs naidnieka rokās 640

Melnais tornis 653

Melnās vēstules 667

Henrijs Vudhops dodas viesos 671

Leikrota, vakara vilks 680

Vētra un meli 700

Koki runā ar akmeņiem, akmeņi runā ar ūdeņiem 712

Es iznācu pie viņiem kliedzienā, kas iztraucēja ziemas me�a klusumu 723

Pirmais apraks savu sirdi tum�ā me�ā zem sniega, ta�u vienalga jutīs, kā sāp 729

Divējas lēdijas Poulas 747

Pelni, pērles, sega un skūpsts 758

D�onatans Streind�s un misters Norels 768

Vilkābele 780

"Jā" 786

Streind�ie�i un norelie�i 800

Pirmām kārtām pateicība pienākas neizmērojami brīni�ķīgajam, pāragri aizgāju��ajam Gilam Gordonam. Es ar lepnumu sacīju, ka viņ� ir mans aģents, un jopro�jām ar to lepojos.

Pēc Gila aizie�anas par visu īpa�s paldies D�onijam Gelleram.

Par uzmundrinā�anu tolaik, kad �ī grāmata tika aizsākta, paldies D�efam Rai- menam, Elisonai Peisai (arī par viņas aizie�anu mēs ļoti skumstam) un Tin�ai Minterei, kā arī viņas rakstniecības pulciņam, jo sevi�ķi D�ūlianam Holam.

Par uzmundrinā�anu darba gaitā paldies maniem vecākiem D�enetei un Stjuar�tam, Patrikam un Teresai Nīlseniem Heideniem, Ellenai Detlovai, Terijam Vind- lingam un Neilam Geimanam, kura sirds dāsnums pret citiem rakstniekiem mani pārsteidz atkal un atkal no jauna.

Paldies visiem, kas palīdzēja valodu lietās: Stjuartam Klārkam, Samantai Evan- sai, Patrikam Marselam un D�ord�ijai Grilli. Par palīdzību mulsino�ās, ar Napo�leona laiku militāro vēsturi saistītās lietās paldies Nikolasam Bleikam (lieki piebilst, ka tās kļūdas, kas ir paliku�as, ir vienīgi uz manas sirdsapziņas). Par ārkārtīgi trā�pīgām piezīmēm un ierosinājumiem paldies Entonijai Tillai. Par nemitīgi noderīgu grāmatu sarakstī�anu paldies Elizabetei Longfordai (Wellington) un Kristoferam Hibertam un lienam Veinrebam (TheLondon Eticyclopedia).

Es saku paldies D�onatanam Veitlendam, kas ar prieku ziedo savu laiku un zinā�anas, gādājot, lai makinto�i darbotos un grāmatas tiktu rakstītas.

Un, visupirms, Kolinam, kur� darīja visu pārējo, ļaudams man rakstīt, kur� nesūdzējās un bez kura �ī grāmata visticamāk nekad nebūtu ieraudzījusi dienas�gaismu.

Autore