SOLARIS

STAŅISLAVS LEMS

pulksten deviņpadsmitos pēc kuģa laika pagāju garām pavadītājiem, kas stāvēja apkārt �ahtai, un pa metāla kāpnēm no�kāpu konteinerā. Tur bija tie�i tik daudz vie�tas, lai varētu pacelt elkoņus. Tad savienoju �ļūteni ar sienā iemontēto pievadcaurules uz�gali, skafandrs piepūtās, un no �ī brī�a vairs nespēju pakustēties. Stāvēju, pareizāk � ka�rājos gaisa matracī, veidodams vienu veselu ar metālisko �aulu.

Pacēlis acis, caur izliekto stiklu ieraudzīju �ahtas sienas un augstāk � Modardu, kas bija pārliecies pār akas galu. Modarda seja pazuda, un kļuva tum�s, jo aug�ā uzlika smago aizsargkonusu. Dzirdēju, kā, pievelkot bultas, astoņkārt iesvelpās elektromotori. Tad no�ņācās amortizatoros ielaistais gaiss. Acis sāka pierast pie tumsas. Es jau saskatīju uni�versālā rādītāja salātzaļās kontūras.

���� Gatavs, Kelvin? � atskanēja austiņās.

���� Gatavs, Modard, � es atbildēju.

���� Neraizējies! Stacija tevi uzņems, � viņ� teica, � Laimīgu ceļu!

Iekams paguvu atbildēt, aug�ā kaut kas no��ņirkstēja. un konteiners iedrebējās. Instin- ktivi sasprindzināju muskuļus, bet nekas vairāk nenotika.

���� Kad starts? � es jautāju un izdzirdu troksni, it kā uz membrānu birtu vissmalkā�kie smil�u graudiņi.

��� Tu jau lido, Kelvin. Dzīvo vesels! � pavisam tuvu atskanēja Modarda balss.

Pirms paspēju tam noticēt, manas sejas priek�ā atvērās plata sprauga, caur kuru es ieraudzīju zvaigznes. Veltīgi pūlējos atrast Ūdensvīra Alfu, uz kurieni aizlidoja �Prome�tejs�. Sis galaktikas rajons man bija sve�s, es nepazinu it nevienu zvaigznāju. �aurajā lo�dziņā dzirksteļoja putekļu spiets. Gaidīju, kad pirmā zvaigzne sāks kūpēt. Nesagaidīju. Zvaigznes tikai palēnām dzisa un, izplūstot uz rūsganā fona, pazuda. Sapratu, ka atro�dos jau atmosfēras augstākajos slāņos. Biju nekustīgs, iespiests starp pneimatiskiem spil�veniem, un varēju skatīties tikai uz priek�u. Joprojām vēl nebija horizonta. Lidoju un lidoju, nemaz to ne juzdams, tikai manu ķer�meni pamazām pārņēma nodevīgs karstums. No ārpuses iezagās klusa, caururbjo�a �iep- stoņa, it kā ar metālu kāds skrāpētu slapju stiklu. Ja nebūtu skaitļu, kas bez mitas mainī�jās rādītāja lodziņā, es nespētu apjēgt kri�a�nas spējumu. Zvaig�ņu vairs nebija. Ilumina�toru aizpildīja sarkanbrūna gaisma. Dzirdēju savu smago pulsu, seja kvēloja, uz skausta jutu klimatizatora vēso elpu; no�ēloju, ka man neizdevās ieraudzīt �Prometeju�, � kad automātiskā ietaise atvēra iluminatoru, ku�ģis laikam jau atradās aiz redzamības robe��ām.

Konteiners nodrebēja vienreiz, otrreiz, tad tas sāka vibrēt; �īs neizturamās trīsas izlauzās cauri visiem izolācijas apvalkiem, cauri gaisa spilveniem un iespiedās manā ķermenī � rā�dītāja zaļganās kontūras izplūda. Uztvēru visu bez bailēm. Ne jau tādēļ esmu lidojis �o milzu gabalu, lai pie pa�a mērķa ietu bojā.

� Solāris Stacija! � teicu. � Solāris Sta�cija, Solāris Stacija! Dariet kaut ko. �ķiet, ka zūd stabilitāte. Solāris Stacija, te Kelvins. Uztveru.

Un atkal nokavēju svarīgo planētas pa�rādī�anās brīdi. Tā izpletās milzīga, plakana; pēc planētas virsmas kontūrām es sapratu, ka esmu vēl tālu, pareizāk sakot, � augstu, jo biju jau �ķērsojis to netveramo robe�u, kur attālums no debesu ķermeņa kļūst par aug�stumu. Kritu. Joprojām kritu. Tagad jutu to, pat aizvēris acis. Tūlīt gan tās atdarīju, jo gribēju iespējami vairāk redzēt.

Nogaidīju pārdesmit sekundes un izsaucu planētu atkal. Arī �oreiz nesaņēmu atbildi. Radioaustiņās veselām zalvēm atkārtojās at�mosfēras izlādes sprak�ķi. Fonam bija dziļ� un zems tonis, un �ķita, ka tā ir pa�as planē�tas balss. Iluminatorā kaut kas aizsedza oran�- krāsas debesis. Stikls satumsa; instinktīvi sa�rāvos, cik nu ļāva pneimatiskā bandā�a, bet jau nākamajā sekundē sapratu, ka tie ir mā�koņi. To lavīna �igli paspruka uz aug�u. Jo�projām planēju, atrazdamies te saulē, te ēnā, � konteiners rotēja ap savu vertikālo asi, un milzīgs, uztūcis saules disks vienmē�rīgi slīdēja gar manu seju no kreisās puses uz labo. Piepe�i caur troksni un sprak�ķiem man tie�i ausī ierunājās tāla balss:

� Solāris Stacija Kelvinam, Solāris Sta�cija Kelvinam. Viss kārtībā. Jūs atrodaties Stacijas kontrolē. Solāris Stacija Kelvinam, nosē�anās gatavība nulles momentā, atkār�toju, nosē�anās gatavība nulles momentā, uz�manību, sāku. Divi simti piecdesmit, divi simti �etrdesmit deviņi, divi simti �etrdesmit astoņi�

Atsevi�ķus vārdus �ķīra īsas pauzes, lieci�not, ka nerunā cilvēks. Tas bija visai dīvaini. Parasti, kad ierodas kāds jaunais � sevi�ķi, ja no Zemes, � visi dzīvie skrien uz lidlauku. Tālākām pārdomām nebija laika, jo milzīgais aplis, ko ap mani iezīmēja saule, reizē ar pla�nētas līdzenumu pēk�ņi saslējās stāvus, tad �ī sānsvere no�ūpojās uz pretējo pusi, un es ku�ļājos kā piekārts pie milzīga vēzekļa; ar ne�tīri violetām un rudām svītrām izraibinātais planētas pla�ums kā siena slējās manu acu priek�ā, un es, cīnīdamies ar reiboni, ierau�dzīju uz tā niecīgu baitzaļi rūtotu laukumu � Stacijas pazī�anas zīmi. �ai brīdī ar brīk�ķi no konteinera garā saitē atdalījās gredzenveida izpletnis; tas strauji ieplandījās, un �ajā skaņā bija kaut kas neizsakāms, tikai Zemei rak�sturīgs � pēc tik daudziem mēne�iem pirmā īstā vēja �alkoņa.

Viss sāka risināties ļoti ātri. Līdz �im tikai zināju, ka krītu. Tagad to pamanīju. Baltzaļie kvadrātiņi spēji palielinājās, es jau iz�ķīru, ka tie uzkrāsoti uz iegarena, sudraboti spī�do�a valzivsveida korpusa, kam sānos starp stāvus saslietām radara ierī�u adatām rēgo�jās tum�as logu rindas; �is metāla milzis ne�balstījās uz planētas virsmas, bet gan karājās virs tās, uz tintes melnā fona mezdams vēl melnāku eliptisku plankumu � savu ēnu. Vienlaicīgi pamanīju violetā dūmakā tītās, slinki kusto�ās okeāna vagas, tad ar spilgtām purpurkrāsas bārkstīm rotāti mākoņi pēk�ņi aiztrauca uz aug�u, oran�brūnā debess kļuva tāla un plakana un viss izplūda: iekļuvu grīstē. Iekams paspēju reaģēt, pēc īsa grū�diena konteiners atguva vertikālu stāvokli, iluminatorā kā dzīvsudrabs iedzirkstījās līdz pat dūmakainajam apvārsnim viļņojo�ais okeāns; plando�ās izpletņa troses piepe�i at- āķējās un, vēja nestas, aizlidoja virs viļņiem, bet konteiners � kā tas parasti notiek māk�slīgajā spēka laukā � mīksti, palēnināti sa��ūpojās un noslīdēja lejā. Pēdējais, ko pa�spēju pamanīt, bija aerokatapultu fermas un divi filigrāni radioteleskopu spoguļi, kas dro�i vien sasniedza vairāku stāvu augstumu. Kaut kas ar griezīgu, caururbjo�u skaņu, kāda ro�das, tēraudam elastīgi atsitoties pret tēraudu, apstādināja konteineru, kaut kas zem manis atvērās, un metāla �aula, kurā ieslēgts kver- nēju, ar stieptu, �ņāco�u nopūtu pabeidza savu simtastoņdesmit kilometru garo ceļo�jumu.

� Solāris Stacija. Nulle un nulle. Nosē�a�nās pabeigta. Viss, � es izdzirdu automātiskā kontroliera nedzīvo balsi.

Jūtot dobju spiedienu krūtīs un nepatī�kamu smagumu visā ķermenī, ar abām rokām satvēru plecu augstumā ierīkotos slēd�us un atvienoju kontaktus. Iedegās zaļ� uzraksts �Zeme�, un konteinera siena pa�ķīrās; pnei�matiskais spilvens vieglītēm pagrūda mani no mugurpuses, un es, lai nepakristu, biju spiests spert soli uz priek�u.

Ar vil�anas nopūtai līdzīgu klusu �ņācienu gaiss izplūda no skafandra. Es biju brīvs.

Atrados augstā, piltuvveidīgi izliektā telpā. Uz sudrabotām sienām, ienirstot apaļās lūkās, vijās krāsainu cauruļu kūļi. Pagriezos apkārt. Dūca ventilācijas �ahtas, uzsūcot nosē�anās brīdī ieplūdu�o planētas indīgo atmosfēru. Tuk�s kā pārplīsis kokons konteinera cigārs balstījās uz tērauda paaugstinājumā iegrebta kausa pamatnes. Konteinera virsma bija ap�degusi netīri brūna. Spēru pāris soļu pa slīpu nogāzi. Tālāk metālu klāja grubuļaina plast�masas kārta. Vietās, kur parasti kursēja ra- ķe�celtņu vagonetes, plastmasa bija izdilusi un tai cauri rēgojās kails tērauds.

Ventilatoru kompresori pēk�ņi norima, un iestājās pilnīgs klusums. Bezpalīdzīgi lūkojos apkārt, gaidīju cilvēka parādī�anos, bet joprojām neviena nebija. Tikai kvēlojo�a neona �autra norādīja uz transportiera lentu, kas slīdēja bez mazākā trok�ņa. Nostājos uz kusto�ās platformas. Zāles velve skaistā pa�raboliskā līnijā liecās lejup, pārejot gaiteņa caurulē. Koridora ni�ās grēdām bija sakrauti baloni saspiestu gāzu glabā�anai, konteineri, gredzenveida izpletņi, kastes � viss sagāzts juku jukām, samests pa roku galam. Ari tas mani pārsteidza. Slīdlenta beidzās koridorā pie apaļa papla�inājuma. Te valdīja vēl lie�lāka nekārtība. Zem skārda bund�u kaudzes izplūdusi eļļaina �ķidruma palts. Gaisu pil�dīja asa, nepatīkama smaka. Reljefi iespies�tas lipīgajā masā, uz da�ādām pusēm veda zābaku pēdas. Starp skārda bund�ām, it kā no kabīnēm izmēzti, mētājās baltu telegrāfa lentu murskuļi, saplēsti papīri un gru�i.

Un atkal iedegās zaļa bulta, norādot uz vi�dējām durvīm. Aiz tām stiepās tik �aurs gai�tenis, ka divi cilvēki pa to diez vai varētu paiet viens otram garām. Gaisma plūda caur lēcveida formas logiem, kas bija vērsti uz debesīm. Vēl vienas durvis � ar baltzaļiem kvadrātiņiem. Tās bija atvērtas. Iegāju iek�ā.

Pusapaļo kabīni apgaismoja liels panorā�mas logs; tanī kvēloja miglā tītas debesis. Lejā mēmi vēlās tum�as viļņu muguras. Dau�dzie sienas skapī�i bija līdz galam vaļā. Tos pildīja instrumenti, grāmatas, glāzes ar sakal�tu�u nogulsnējumu, noputēju�i termosi. Uz netīrās grīdas stāvēja pieci vai se�i mehā�niskie soļojo�ie galdiņi, to vidū arī da�i krēsli � noļuku�i, jo no tiem bija izlaists gaiss. Tikai viens bija piepūsts, ar atpakaļ atgāztu atzveltni. Tanī sēdēja sīks, izvārdzis cilvēks ar saulē apsvilu�u seju. Ada veseliem gabaliem lobījās viņam no deguna un vaigu kauliem. Es pazinu viņu. Tas bija Snauts, ki- bernētiķis, Gibariāna vietnieks. Savā laikā viņ� bija publicējis da�us ļoti oriģinālus rak�stus solāristikas almanahā. Nekad vēl nebiju viņu redzējis. Viņa plakanās krūtis sedza tīk- liņkrekls, un caur to spraucās laukā atsevi�ķi sirmi matiņi; kādreiz baltās audekla bikses ar daudzām kabatām kā montierim bija reaktīvu apsvilinātas un ceļgalos notraipītas. Rokā viņ� turēja nelielu plastmasas balonu, kādus iz�manto kosmosa kuģos �ķidruma uzņem�anai bezsvara stāvoklī. Viņ� skatījās uz mani, kā ap�ilbis no spo�as gaismas. Baloniņ� izslīdēja no viņa vārgajiem pirkstiem un kā bumbiņa da�as reizes palēcās uz grīdas. Izlija nedaudz caurspīdīga �ķidruma. Snauta seja mazpama- zām bālēja. Biju pārāk pārsteigts, lai ko sa�cītu, un �ī mēmā aina turpinājās tik ilgi, ka�mēr Snauta izbīlis neizprotamā kārtā pārsvie�dās uz mani.

Spēru soli tuvāk. Viņ� sarāvās krēslā.

��� Snaut� � es no�ukstēju.

Viņ� nodrebēja kā pēc sitiena. Tad, skatī�damies uz mani ar neaprakstāmu riebumu, izdvesa:

��� Nepazīstu tevi, nepazīstu tevi. Ko vēlies? �

Izliju�ais �ķidrums strauji garoja. Sajutu al�kohola smaku. Viņ� dzēra? Un bija piedzē�ries? Bet kāpēc viņ� tik ļoti izbijās? Joprojām stāvēju kabīnes vidū. Man ceļgalos ļodzījās kājas, bet ausis bija kā ar vati aizbāztas. Kāju kontakts ar gridu vēl bija diezgan nestabils. Aiz izliektā loga stikla vienmērīgi elpoja okeāns. Snauts nenovērsa no manis asinīm pieplūdu�ās acis. Bailes atkāpās no viņa sejas, bet neizsakāmā pretīguma izteiksme neizzuda.

- Kas tev kai�?� � jautaju pusbalsī.

��� Vai esi slims?

���� Rūpējies� � viņ� neskanīgi teica.

���� Ahā! Tātad tu rūpēsies, ko? Bet kāpēc par mani? Nepazīstu tevi!

���� Kur Gibariāns? � es jautāju.

Snauts uz mirkli palika bez elpas. Viņa acis atkal kļuva stiklainas, kaut kas tanīs iedegās un apdzisa.

���������� Gi� Giba � � viņ� stostījās. � Nē! Nē!!!

Snautu sāka kratīt neskanīgu, idiotisku smieklu lēkme, kas piepe�i pārtrūka.

���������� Tu atnāci pie Gibariāna? � viņ� sacīja gandrīz mierīgi. � Pie Gibariāna? Ko tu gribi ar viņu iesākt?

Viņ� skatījās uz mani tā, it kā es vairs nebūtu viņam bīstams; viņa vārdos, bet it sevi�ķi tonī, bija kaut kas naidīgs un apvai�nojo�s.

���������� Ko tu runā� � murmināju kā apdul�lis. � Kur Gibariāns?

Snauts apstulba:

���� Tu nezini?

�Piedzēries,� nodomāju. �Piedzēries līdz nesamaņai.� Mani pārņēma arvien lielākas dusmas. Taisnību sakot, man vajadzēja aiziet, ta�u pacietība bija galā.

����������� Atjēdzies! � kliedzu. � Kā es varu zināt, kur Gibariāns, ja nupat kā atlidoju! Kas ar tevi notiek, Snaut!!!

Viņa �oklis atkārās. Uz mirkli viņ� atkal palika bez elpas, bet acīs piepe�i parādījās spīdums. Ar drebo�ām rokām viņ� ieķērās krēsla albalstņos un ar pūlēm � tā, ka pat kauli nokrak�ķēja, � piecēlās.

����������� Ko? � viņ� jautāja, jau gandrīz atskur- bis. � Atlidoji? No kurienes atlidoji?

����������� No Zemes, � nikni atcirtu. � Varbūt esi dzirdējis par tādu? Liekas, ka neesi!

���������� No Ze � augstās debesis � tātad tu esi � Kelvins?!

���� Jā. Kāpēc tu tā skaties? Kas �eit dīvains?

���������� Nekas, � Snauts sacīja, ātri blisinādams acis. � Nekas.

Viņ� paberzēja pieri.

����������� Piedod, Kelvin! Nekas, zini, tas ir pār�steigums. Es negaidīju.

����������� Kā tā � negaidīji? Jūs ta�u informēja pirms vairākiem mēne�iem, un Modards vēl �odien ziņoja pa radio no �Prometeja� �

���������� Jā. Jā � dro�i vien, tikai redzi, kāda te � jezga.

���������� Tie�ām, � es vēsi atteicu. � To nevar nepamanīt.

Snauts apgāja man apkārt, kaut gan mans skafandrs bija visparastākais pasaulē � ar vadu un kabeļu aizjūgu uz krūtīm �, laikam gribēja pārliecināties,vai tas ir īsts. Viņ� da��as reizes ieklepojās, tad pieskārās savam kaulainajam degunam.

���������� Varbūt gribi nomazgāties? � Tas nāks tev par labu � zilās durvis, pretējā pusē.

���� Paldies. Pazīstu Stacijas iekārtojumu.

���� Varbūt esi izsalcis? �

���� Nē. Kur Gibariāns?

Viņ� piegāja pie loga, it kā nebūtu dzirdē�jis manu jautājumu. No mugurpuses viņ� iz�skatījās krietni vecāks. īsi apcirptie mati bija sirmi, saules apsvilināto kaklu vagoja grum�bas � dziļas kā rētas. Aiz loga skaustus spī- dināja milzīgi viļņi, kas cēlās un krita tik rāmi, it kā okeāns taisītos sastingt. Skatoties uz turieni, likās, ka Stacija kustas � mazliet sāniski, kā slīdot no neredzama paliktņa. Pēc tam tā atgriezās līdzsvara stāvoklī un atkal, laiski sveroties, virzījās uz pretējo pusi. Bet tie laikam bija optiskie maldi. Asinssārtu, gļo�tainu putu krēpes krājās starp viļņu mugu�rām. Pēc brī�a man sametās nelāgi ap dū�u. Uz �Prometeja� klājiem valdo�o pedantisko harmoniju atcerējos kā kaut ko ļoti dārgu, pazaudētu uz neatgrie�anos.

����� Klausies� � Snauts negaidīti ierunā�jās. � �obrīd esmu tikai es � � Viņ� aiz�griezās prom. Nervozi paspaidīja rokas. � Tev būs jāsamierinās ar manu sabiedrību. Pagaidām. Sauc mani par Zurkulēnu. Tu mani pazīsti tikai pēc fotogrāfijas, bet tas nekas, mani visi tā dēvē. Tur laikam vairs neko nevar līdzēt. Kaut gan, ņemot vērā manas kos�miskās tieksmes, �ī palama sāk skanēt kaut kā�

���� Kur Gibariāns? � stūrgalvīgi jautāju vēlreiz.

Snauts blisināja acis.

���� Man �ēl, ka tevi tā uzņēmu. Tā � nav tikai mana vaina. Biju pavisam piemirsis, te daudz kas notika, zini�

���� Nekas, viss kārtībā, � atbildēju. � Ne�runāsim par to. Bet kas noticis ar Gibariānu? Stacijā viņa nav? Kaut kur aizlidojis?

����������� Nē, � Snauts teica un blenza uz kabeļa tinumiem kaktā. � Nekur nav aizlidojis. Un nelidos. Tāpēc ka � starp citu �

����������� Ko? � es jautāju. Man joprojām �ķita, ka ausīs ir vate un es vāji dzirdu. � Ko tas nozīmē? Kur viņ� ir?

����������� Tu jau zini, � pavisam citādā tonī atbildēja Snauts.

Viņa skatiens bija tik auksts, ka man pār�skrēja drebuļi. Varbūt Snauts tie�ām bija piedzēries, ta�u viņ� zināja, ko runā.

���� Nenotika ta�u? �

��� Notika.

���� Nelaimes gadījums?

Viņ� pamāja ar galvu. Snauts ne tikai atbil�dēja, bet tai pa�ā laikā arī pētīja, kā es rea�ģēju.

���� Kad?

��orīt agri.

Dīvaini, ka tas mani nesatrieca. �is koncen�trētais dialogs, kurā īsi jautājumi mijās ar strupām atbildēm, ar savu lieti�ķumu dro�i vien mani nomierināja. Man �ķita, ka nu jau saprotu Snauta savādo izturē�anos.

-� Kā tas notika?

����������� Ej pārģērbies, sakārtojies un atgriezies �e � pēc � pēc kādas stundas.

Vienu brīdi es svārstījos.

���� Labi.

����������� Pagaidi, � izdzirdu, kad biju jau pa�griezies uz durvju pusi.

Snauts kaut kā dīvaini skatījās uz mani. Redzēju, ka viņ� nespēj dabūt pār lūpām to, ko grib pasacīt.

���� Mēs bijām trijatā, un tagad ar tevi atkal esam trijatā. Vai pazīsti Sartoriusu?

���� Tāpat kā tevi, pēc fotogrāfijas.

���� Viņ� strādā aug�stāva laboratorijā, un domāju, ka pirms nakts iestā�anās viņ� no turienes neizies, bet� ja nu iziet, tad tu viņu pazīsi. Ja sastapsi kādu citu, saproti, ne mani un ne Sartoriusu, saproti, tad �

��� Ko tad?

Nebiju pārliecināts, ka nesapņoju. Melnie viļņi zemajā saulē asiņaini spīguļoja, uz �ī fona Snauts, tāpat kā iepriek�, ar nokārtu galvu sēdēja krēslā un blenza uz kabeļu ritu�ļiem kaktā.

���� Tad � nedari nekā.

� Ko es varu satikt? Garu?! � es eksplo�dēju.

���� Saprotu. Tu domā, ka esmu traks. Nē. Neesmu traks. Nevaru tev to pateikt savā�dāk � pagaidām. Starp citu, iespējams � ka nekas nenotiks. Bet tomēr atceries. Esmu tevi brīdinājis.

���� No kā? Par ko tu runā?

���� Savaldies! � Snauts ietiepīgi turpināja. � Izturies tā, it kā� būtu gatavs uz visu. Tas nav iespējams, zinu. Un tomēr mēģini. Tas ir vienīgais padoms. Cita nezinu.

��� Bet ko es ieraudzī�u?!! � kliedzu gan�drīz pilnā balsī.

Ar pūlēm noturējos, nesagrābis viņu aiz pleciem un krietni nesapurinājis, kad viņ� tā, lūk, sēdēja ar izmocītu, saules apdedzinātu seju, blenzdams kaktā un ar pūlēm izdabū- dams pār lūpām atsevi�ķus vārdus.

����������� Nezinu. Zināmā mērā tas ir atkarīgs no tevis pa�a.

���� Halucinācijas?

����������� Nē. Tas ir kaut kas reais. Un� neuz- brūc. Atceries.

���� Ko tu runā?! � es nepazinu savu balsi.

���� Mēs neesam uz Zemes.

����������� Politērijas? Bet tās ta�u vispār nav līdzīgas cilvēkiem! -� es iesaucos.

Nezināju, ko iesākt, lai viņu izrautu no �iem murgiem, kas viņam diktēja, kā likās, �ausmīgas aplamības.

����������� Tie�i tāpēc tas ir tik briesmīgi, � viņ� klusu teica, � Atceries: tev jābūt modram!

���� Kas noticis ar Gibariānu?

Snauts neatbildēja.

���� Ko dara Sartoriuss?

��� Atnāc pēc stundas.

Apgriezos un izgāju. Verot durvis, paskatī�jos uz viņu vēlreiz. Viņ� sēdēja, aizklājis seju ar rokām, sīks, sarāvies, notraipītās biksēs. Tikai tagad pamanīju, ka uz viņa roku pirkstu kauliņiem bija sakaltu�as asinis.

Cauruļveida gaitenis bija tuk�s. Ieklausīda�mies brīdi stāvēju pie aizvērtām durvīm. Sie�nas laikam bija plānas, no ārpuses atplūda vēja gaudas. Uz durvīm mazliet ie�ķībi, pa roku galam bija piestiprināts taisnstūrveida plākstera gabaliņ� ar uzrakstu �Cilvēks�. Skatījos uz �o neskaidri ar zīmuli uzskricelēto

vārdu. Pēc mirkļa gribēju atgriezties pie Snauta, bet sapratu, ka tas nav iespējams.

Ausīs vēl skanēja nejēdzīgais brīdinājums. Sakustējos, un manus plecus salieca necie�a�mais skafandra smagums. Klusām, it kā neap�zināti slēpdamies no neredzama novērotāja, atgriezos apaļajā telpā ar piecām durvīm. Uz trim bija plāksnītes: �Dr. Gibariāns�, �Dr. Snauts�, �Dr. Sartoriuss�. Ceturtās � bez uzraksta. Brīdi svārstījos, tad viegli nospiedu rokturi un lēni pagrūdu durvis. Kamēr tās vērās, biju gandrīz vai pārliecināts, ka tur kāds ir. Iegāju iek�ā.

Neviena nebija. Uz okeānu izgāja tāds pats izliekts, tikai nedaudz mazāks logs. �eit oke�āns saulē taukaini spīdēja, �ķita, ka viļņi no�plūdu�i ar iesārtu eļļu. Purpurkrāsas atspī�dums aizpildīja kuģa kajītei līdzīgo istabu. Vienā pusē stāvēja plaukti ar grāmatām, starp tiem � kardāniekarē vertikāli pie sie�nas piestiprināta gulta; otrā pusē bija ļoti daudz skapī�u, niķelētos rāmī�os karājās aerofotouzņēmumu lentas, metāla ietverēs rēgojās ar vati aizbāztas kolbas un mēģenes, zem loga divās rindās � tā, ka grūti bija iziet cauri, � stāvēja baltas emaljētas kastes. Da�ām vāki bija vaļā � tās bija pilnas ar da��ādiem instrumentiem, plastmasas �ļūtenēm; abos kaktos atradās krāni, velkmes skapji, saldējamās iekārtas, uz grīdas stāvēja mikro�skops � tam vairs nebija vietas uz lielā galda pie loga.

Kad pagriezos, pie pa�ām ieejas durvīm ieraudzīju vaļēju skapi, kas sniedzās līdz�griestiem; tas bija pilns ar kombinezoniem, darba un aizsargpriek�autiem, uz plauk�tiem � veļa, starp pretradiācijas zābaku stulmiem spīguļoja pārvietojamo skābekļa aparātu alumīnija pudeles. Divi aparāti ar maskām bija aizkabināti aiz stāvus uzslietās gultas turekļa. Visur valdīja tas pats steigas un uztraukuma izraisītais haoss.

Pēto�i ievilku elpu un saodu vāju ķīmisko reaktīvu smar�u, arī kaut kādas asas smakas paliekas � vai tas būtu hlors? Instinktīvi ar acīm sameklēju ventilācijas re�ģus. Tie atra�dās kaktos zem griestiem, un pie to rāmī�iem piestiprinātās papīra strēmelītes viegli plivi�nājās, ziņojot, ka kompresori darbojas un gaisa maiņa ir normāla. Grāmatas, aparātus un instrumentus no diviem krēsliem pārvie�toju kaktos, sabāzis visu juku jukām, līdz ap guļas vietu starp skapi un plauktiem izveido�jās relatīvi tuk�a telpa. Pievilku statni, lai uz tā uzkārtu skafandru, ķēros pie zibeņslēd�iem, bet tūlīt palaidu tos vaļā. Baidījos no�vilkt skafandru, itin kā tad es kļūtu pilnīgi neaizsargāts. Vēlreiz apskatīju visu istabu, pārliecinājos, vai durvis cie�i aizvērtas, un, tā kā tās bija bez atslēgas, pēc īsas vilcinā�a�nās piestūmu tām priek�ā divas smagākās kastes.

Provizoriski aizbarikadējies, ar trim rā�vieniem atbrīvojos no savas smagās, �īksto��ās �aulas. �aurs spogulis skapja iek�pusē rā�dīja daļu no istabas. Ar acs kaktiņu notvēru tanī kaut kādu kustību, pielēcu kājās, bet tas bija tikai mans atspulgs. Triko skafandrā bija piesūcies sviedriem. Es to novilku un pa- grūdu skapi. Tas pabrauca sānis, atklādams ni�u, kurā laistījās nelielas vannas istabi�ņas sienas. Zem du�as gulēja prāva, plakana kārba. Nebija viegli to ienest istabā. Kad kārbu liku uz grīdas, tās vāks kā atsperes sviests atsprāga vaļā, un es ieraudzīju noda�lījumus, kas bija pilni ar dīvainiem priek�me�tiem: izkropļotiem tum�a metāla instrumen�tiem, mazliet līdzīgiem tiem, kas atradās ska�pī�os. Neviens nebija lietojams � bezformīgi, saliekti, sakusu�i, it kā izrauti no uguns. Vis�dīvainākais, ka tādu pa�u bezveida formu bija ieguvu�i pat praktiski nekūsto�ie kera- mīta rokturi. Nekādā laboratorijas krāsnī ne�varēja sasniegt keramīta ku�anas tempera�tūru, varbūt vienīgi atomkatla iek�ienē. No sava uzkabinātā skafandra kabatas izvilku portatīvu dozimetru, bet, kad to tuvināja lū��ņiem, melnais pīkstenis klusēja.

Es biju palicis vienīgi peldbiksītēs un tīkla krekliņā. Abus apģērba gabalus kā lupatas nometu uz grīdas un kails paskrēju zem du��as. Ūdens �alts sniedza atvieglojumu. Locījos zem spēcīgajām, karstajām strūklām, masēju ķermeni, sprausloju � visu to darīju kaut kā pārspīlēti �, kratīju, metu no sevis laukā visu �o duļķaino, aizdomu pilno nedro�ību, kas pārpildīja Staciju.

Skapī sameklēju vieglu treniņtērpu, ko varēja valkāt arī zem skafandra, un sabāzu kabatā visu savu niecīgo īpa�umu, starp blok�nota lapiņām sataustīju kaut ko cietu � neiz�protamā kārtā �urp bija nokļuvusi mana Ze�mes dzīvokļa atslēga. Brīdi pagrozīju atslēgu pirkstos, nezinādams, ko ar to iesākt, tad no�liku uz galda. Man ie�āvās prātā, ka varbūt ievajadzēsies kāds ierocis. Par tādu, bez �au�bām, nevarēja uzskatīt universālo kabatas nazi, bet nekā cita man nebija, un vēl jau es nebiju tādā omā, lai sāktu meklēt kodolpistoli vai kaut ko līdzīgu. Atsēdos uz metāla soliņa tuk�as telpas vidū, atstatus no visiem priek��metiem. Gribēju būt viens. Apmierināts kon�statēju, ka man vēl ir vairāk nekā pusstunda laika, � manā dabā ir pedantiski precīza at�tieksme pret visām, vienalga, svarīgām vai nesvarīgām, norunām. Pulkstenis ar divdes- mit�etrdaļīgu ciparnīcu rādīja septiņi. Saule rietēja. Septiņi pēc vietējā laika nozīmēja divdesmit uz �Prometeja� klāja. Uz Modarda ekrāniem Solāris laikam jau bija samazinā�jies līdz dzirksteles lielumam un ne ar ko ne�at�ķīrās no zvaigznēm. Bet kas gan mani vairs saista ar �Prometeju�! Aizvēru acis. Valdīja pilnīgs klusums, ja neskaita regulāri atkārtotu ņaudo�u skaņu caurulēs. Vannas istabā, krizdami uz porcelāna, klusu pak�ķēja ūdens pilieni.

Gibariāns nebija starp dzīvajiem. Ja pareizi sapratu Snautu, kop� viņa nāves pagāju�as tikai da�as stundas. Kur palicis līķis? Vai ap�bedīts? Bet uz �īs planētas to nevarēja izdarīt. Ilgāku laiku apsvēru �o jautājumu, it kā Giba�riāna mirstīgo atlieku liktenis būtu vissvarī�gākais; sapratis �o pārdomu bezjēdzību, pie�cēlos un sāku soļot �ķērsām pa istabu, ar purngalu pasperdams juku jukām izmētātās grāmatas un kādu nelielu somu; noliecos un to pacēlu. Soma nebija tuk�a, tanī atradās melna stikla bla�ķe, tik viegla, it kā izgata�vota no papīra. Paskatījos caur to uz logu � uz drūmi kvēlojo�iem, netīras miglas aiz�segtiem pēdējiem rieta stariem. Kas ar mani notiek? Kāpēc es nodarbojos ar niekiem, noņēmos ar nejau�iem, nesvarīgiem sīku�miem?

Satrūkos, jo iedegas gaisma. Acīm redzot, fotoelements reaģēja uz iestāju�os krēslu. Biju pilns gaidu, spriegums pieauga tik ļoti, ka vairs nevēlējos just aiz sevis tuk�u telpu. Nolēmu cīnīties ar �o sajūtu. Piebīdīju krēslu pie plauktiem. Paņēmu man labi pazīstamās Hjūza un Jūgla vecās monogrāfijas �Solāris vēsture� otro sējumu un, atbalstījis biezo, cieto grāmatas muguru uz ceļgala, sāku �ķirstīt.

Solāris atklāja gandrīz simt gadus pirms manas dzim�anas. Planēta riņķo apkārt divām saulēm � sarkanai un zilai. Vairāk nekā �etr�desmit gadus tai nebija tuvojies neviens kos�mosa kuģis. Tanīs laikos Gamova un �eplija teoriju par dzīvības izcel�anās neiespējamību uz divkār�o zvaig�ņu planētām uzskatīja par aksiomu. Sādu planētu orbītas nepārtraukti mainās, jo mainās gravitācijas spēks, abām saulēm rotējot vienai ap otru.

Gravitācijas lauka nestabilitāte pārmaiņus saīsina un pagarina planētas orbītu, un dzī�vības iedīgļus, ja tādi rodas, drīz vien iznī�cina vai nu ugunīgs karstums, vai arī ledains aukstums. �īs izmaiņas notiek miljonu gadu robe�ās, tātad, rēķinot astronomiskā vai bio�loģiskā mērogā (jo evolūcijai nepiecie�ami simtiem miljonu, ja ne miljardi gadu), � ļoti īsā laika posmā.

Vadoties no sākotnējiem aprēķiniem, piec�simt tūksto�u gadu laikā attālumam starp So�lāris un sarkano sauli bija jāsaplok līdz vie�nai astronomiskās vienības pusei, bet vēl pēc miljons gadiem planētai bija jāiekrīt �īs sau�les kvēlojo�ajā dzelmē.

Tomēr jau pēc neilga laika kļuva skaidrs, ka Solāris trajektorija nemaz nemainās, it kā tā būtu pastāvīga, tikpat pastāvīga kā mūsu Saules sistēmas planētu ceļi.

Novērojumus un aprēķinus atkārtoja ar maksimāli iespējamo precizitāti, bet tie tikai apstiprināja to, kas jau bija zināms: Solāris orbīta ir stabila.

Un tad no parastām planētām � kādas ik gadus atklāja simtiem un kuras tikai pāris rindiņās piemin statistiskie krājumi � Solāris pārgāja to debess ķermeņu rangā, kas ir vis�lielākās uzmanības vērti.

�etrus gadus pēc �ī atklājuma to aplidoja Oten�elda ekspedīcija, kas pētīja planētu no �Laokoona� un diviem kosmosa palīgkuģiem. �ai ekspedīcijai bija provizoriskas, improvi�zētas izlūko�anas raksturs, it īpa�i tāpēc, ka kuģi nebija spējīgi nosēsties. Planētas ekva�toriālajā un polārajā orbītā tika palaists daudz automātisko novēro�anas pavadoņu, kuru galvenais uzdevums bija mērīt gravitā�cijas potenciālu. Bez tam izpētīja planētas virsmu, ko gandrīz simtprocentīgi klāja oke�āns; tikai nedaudzās vietās virs tā limeņa pa�cēlās plakankalnes. To kopplatība bija ma�zāka par Eiropas teritoriju, kaut gan Solāris diametrs par vienu piekto daļu lielāks nekā Zemes diametrs. �ur un tur izmētātie klin�ai�nie, tuksnesīgie kontinenta gabaliņi koncen�trējās galvenokārt planētas dienvidu puslodē. Tika noteikts arī atmosfēras sastāvs (skābekļa tanī nebija), veikti ārkārtīgi precīzi planētas blīvuma, kā arī albedo un citu astronomisku lielumu mērījumi. Kā jau bija paredzēts, ne uz sauszemes, ne okeānā neatrada nekādu dzī�vības pazīmju.

Nākamo desmit gadu laikā Solāris, kas ta�gad jau atradās visu �īs zonas observatori�ju uzmanības centrā, uzrādīja apbrīnojamu tendenci saglabāt savu gravitācijas ziņā ne�ap�aubāmi stabilo orbītu. Drīz lieta ieguva pat skandalozu nokrāsu, jo vainu par �ādiem novēro�anas rezultātiem (rūpēs par zinātnes labo slavu) centās novelt te uz noteiktām per�sonām, te uz viņu rīcībā eso�ajām skaitļo�a�nas ma�īnām.

Līdzekļu trūkums aizkavēja speciālas eks�pedīcijas izsūtī�anu vēl uz trim gadiem, līdz pat brīdim, kad �enehens, sakomplektējis ko�mandu, saņēma no Institūta trīs kosmodro- miskās klases �C� tonnā�as kuģus. Pusotra gada pirms ekspedīcijas iera�anās � starts notika Ūdensvīra Alfas rajonā � cita pēt�nieciskā flote Institūta uzdevumā ievadīja or�bītā ap Solāris automātisku sateloīdu � Mē�nesi 247. �is sateloīds pēc trim kārtējām re�konstrukcijām, kuras �ķīra desmitiem gadu ilgs starplaiks, darbojas vēl �obaltdien. Pa�vadoņa iegūtie dati galīgi apstiprināja Oten- �elda ekspedīcijas novērojumus, ka okeāna kustībām piemīt aktīvs raksturs.

Viens no �enehena kuģiem palika tālā or�bītā, abi pārējie pēc iepriek�ējas sagatavo�a�nās nosēdās uz apmēram se�simt kvadrātjū�d�u lielā klin�ainā sauszemes gabala netālu no planētas dienvidu pola. Ekspedīcijas pēt�nieciskā darbība ilga astoņpadsmit mēne�us un noritēja sekmīgi, ja neskaita vienu nelai�mes gadījumu, ko izraisīja aparatūras bojā�jumi. Ta�u zinātnieku kolektīvs sa�ķēlās di�vās naidīgās nometnēs. Par strīda objektu kļuva okeāns. Pamatojoties uz analīzēm, tas tika atzīts par organisku būtni (nosaukt to par dzīvu toreiz neviens vēl neuzdro�inājās). Bet, ja biologi uztvēra to kā primitīvu radī�jumu � kaut ko līdzīgu apmēros fantastiski palielinātai �ķidrai �ūnai (viņi to dēvēja par �prebioloģisku formāciju�), kas ar savu re- cekļveida mantiju, vietām sasniegdama pā�ris jūd�u dziļumu, pārklājusi planētas virsmu, tad astronomi un fiziķi, ņemot vērā, ka oke�āns spēj aktīvi ietekmēt Solāris orbītas vei�do�anos, apgalvoja: tai jābūt ārkārtīgi augsti organizētai struktūrai, kas uzbūves komplicē�tības ziņā, iespējams, tālu pārspēj Zemes or�ganismus.

Nekādus citus iemeslus, kas varētu izskaid�rot Solāris stabilizāciju, atklāt neizdevās; vēl vairāk � planetofiziķi atrada kopsakaru starp zināmiem plazmatiskajā okeānā notie�ko�iem procesiem un lokāli mērīto gravitā�cijas potenciālu, kas svārstījās atkarībā no �okeāniskās vielu maiņas�.

Tāpēc tie�i fiziķi, nevis biologi, izvirzīja paradoksālo formulējumu � �plazmatiskā ma�īna�, ar to saprotot būtni, kas mūsu iz�pratnē varbūt arī nebija dzīva, bet tomēr spēja realizēt mērķtiecīgu darbību, sacīsim bez aplinkiem, astronomiskā mērogā.

�inī strīdā, kas da�u nedēļu laikā līdzīgi at�varam ierāva sevī visas ievērojamākās auto�ritātes, Gamova un �eplija doktrīna saļodzījās pirmo reizi astoņdesmit gados.

Kādu laiku to vēl mēģināja aizstāvēt, apgal�vojot, ka okeānam nav nekā kopēja ar dzī�vību, ka tas nav ne para-, ne arī prebioloģisks veidojums, bet gan ģeoloģiska formācija, acīm redzot, neparasta formācija, kas spē�jīga vienīgi stabilizēt Solāris orbītu, neraugo�ties uz smaguma spēka izmaiņām; turklāt at�saucās uz Le�ateljē likumu.

Par spīti �im konservatīvismam radās citas hipotēzes (viena no vislabāk izstrādātajām bija �ivita-Vites hipotēze), kas apgalvoja, ka okeāns ir dialektiskas attīstības rezultāts: no sava sākotnējā veida, no pirmokeāna, vāji reaģējo�u ķīmisku vielu �ķīduma, ārēju ap�stākļu spiests (tas ir � tā esamību apdrau�do�u orbītas svārstību ietekmē), tas, lūk, bez nervu sistēmas un smadzenēm pratis aiztraukt garām visām Zemei raksturīgām attīstības pa�kāpēm � vien�ūnas un daudz�ūnu organismu izcelsmei, augu un dzīvnieku evolūcijai � un vienā rāvienā sasniedzis �homeostatiskā oke�āna� stadiju. Citiem vārdiem runājot, okeāns simtiem miljoniem gadu ritējumā nevis pie�mērojās apkārtējai videi, kā Zemes organismi, lai tikai pēc milzīga laika posma dotu sā�kumu saprātīgai rasei, bet gan kļuva par savas vides saimnieku uzreiz.

Tas bija visai oriģināli, tikai joprojām ne�viens nezināja, kā sīrupveida receklis spēj stabilizēt debesu ķermeņa orbītu. Jau gandrīz veselu gadsimtu bija pazīstami gravitori � ierīces mākslīgu spēka un gravitācijas lauku radī�anai, bet neviens nespēja pat iedomāties, kā bezveida masa var sasniegt rezultātu, ko gravitoros iegūst ar sare�ģītu kodolreakciju un milzīgi augstu temperatūru palīdzību. Laikrakstos, kas tolaik, intriģējot lasītājus un �ausminot zinātniekus, bija pilni ar visbez�jēdzīgākajiem izdomājumiem par tēmu �Solā�ris noslēpums�, netrūka arī tādu apgalvojumu, ka planetārais okeāns esot� tāls mūsu elek�trisko zu�u radinieks.

Kad problēmu zināmā mērā izdevās atrisi�nāt, izrādījās, ka izskaidrojums, kā tas vēlāk bie�i notika ar Solāris, vienas mīklas vietā ir uzdevis citu, varbūt vēl pārsteidzo�āku.

Pētījumi parādīja, ka okeāns ne tuvu ne�darbojas pēc mūsu gravitoru principa (kas, starp citu, nemaz nebija iespējams), bet prot tie�ā ceļā modelēt telpas-laika metriku; tāpēc, starp citu, laiks uz viena un tā pa�a Solāris meridiāna ir da�āds. Tādējādi okeāns zināmā nozīmē ne tikai saprata, bet arī spēja (ko ne�var pasacīt par mums) izmantot Ein�teina un Boevī teorijas secinājumus.

Kad tas tika paziņots, zinātnes pasaulē iz�cēlās viena no spēcīgākajām mūsu gadsimta vētrām. Vispāratzītās, viscienījamākās teori�jas pārvērtās pelnos, zinātniskajā literatūrā parādījās glu�i ķecerīgi raksti, alternatīva �ģeniāls okeāns� vai �gravitatīva �eleja� iekvēlināja daudzus prātus.

Tas viss risinājās gadus divdesmit pirms manas dzim�anas. Kad gāju skolā, jau bija at�zīts � saskaņā ar vēlāk konstatētiem fak�tiem �, ka Solāris ir debess ķermenis, uz kura eksistē dzīvība, un tās nesējs ir vienīgais planētas iedzīvotājs�

Hjūza un Jūgla otrais sējums, kuru es �ķir�stīju glu�i automātiski, sākās ar sistemātiku, kas bija tikpat oriģināla, cik amizanta. Klasi�fikācijas tabula sniedza pēc kārtas: tips � Polytheiia, klase � Metamorpha, kārta � Syncytialia. It kā mēs pazītu nezin cik �īs su�gas eksemplāru, kamēr īstenībā bija tikai viens eksemplārs, tiesa gan, septiņpadsmit biljonu tonnu smags.

Zem maniem pirkstiem zibēja krāsainas diagrammas un shēmas, analīzes un spektro- grammas, kas demonstrēja sākotnējās vielu maiņas tipu un tempus, ķīmiskās reakcijas. Jo tālāk iedziļinājos nopluku�ajā foliantā, jo vairāk matemātikas bija uz krītpapīra lappu�sēm; varēja nodomāt, ka mūsu zinā�anas par �o Metamorpha klases pārstāvi, kas �etras stundas garas nakts aizsegā snauda pāris simt metru no Stacijas tērauda dibena, ir iz�smeļo�as. Īstenībā ne visi vēl bija vienis prā- tis, ka okeāns ir �būtne�, nemaz nerunājot par to, ka okeānam varētu piedēvēt saprātu.

Ar troksni novietoju masīvo sējumu uz plaukta un paņēmu nāko�o. Tas sastāvēja no divām daļām. Pirmā bija veltīta eksperimen�tālo protokolu izklāstījumam par neskaitā�miem mēģinājumiem nodibināt kontaktu ar okeānu. Labi atceros, ka manos studiju ga�dos �ī kontakta nodibinā�ana kalpoja par mērķi neskaitāmām anekdotēm, zobgalībām un jokiem; viduslaiku sholastika, salīdzinot ar �īs problēmas radītajiem d�ungļiem, likās kā skaidra, mirdzo�a, acīm redzama patiesība. Sējuma otro daļu, kurā bija gandrīz tūksto� trīssimt lappu�u, aizņēma tikai bibliogrāfija. Oriģinālliteratūrai istaba, kurā sēdēju, dro�i vien būtu par mazu.

Pirmie kontakta mēģinājumi notika ar spe�ciāliem elektronu aparātiem, kas transfor�mēja raidāmos un uztveramos impulsus, tur�klāt okeāns aktīvi piedalījās �o aparātu darbā. Bet visu to tina pilnīga tumsa. Ko nozīmē �pie�dalījās�? Okeānam modificējot da�u iegrem�dēto ierī�u elementus, mainījās pierakstāmie izlādē�anās ritmi, un reģistrējo�ā aparatūra fiksēja milzumu signālu, kas atgādināja gi�gantisku augstākās analīzes aprēķinu frag�mentus. Ko tas varēja nozīmēt? Varbūt tās bija ziņas par okeāna acumirklīga uzbudinā�juma stāvokli? Varbūt impulsi, kuru rezul�tātā dzima milzīgi veidojumi kaut kur tūksto��iem jūd�u attālumā no pētniekiem? Varbūt neizprotamā elektronu valodā izklāstīts �ī okeāna mū�īgo patiesību atainojums? Var�būt � okeāna mākslas darbi? Kas to varēja zināt, ja uz identiskiem signāliem nekad ne�izdevās saņemt vienādu reakciju? Vienreiz atbilde bija impulsu vētra, kas draudēja izni�cināt aparātus, bet citreiz � neizdibināma klusē�ana. Nevienu pētījumu nebija iespē�jams atkārtot.

Visu laiku �ķita, ka tikai viens solis mūs �ķir no �īs nemitīgi augo�ās signālu jūras at��ifrējuma; speciāli �im nolūkam konstruēja elektroniskas smadzenes ar tādu informācijas apstrādes ra�īgumu, kādu līdz �im neprasīja neviena cita problēma. Patie�ām, zināmi pa�nākumi tika gūti. Likās, ka okeāns � elektris�ku, magnētisku un gravitācijas impulsu avots � runā matemātikas valodā; da�us tā elek�triskās izlādē�anās veidus varēja klasificēt, izmantojot augstākās analīzes, kopu teorijas visabstraktākos nozarojumus; da�reiz gadī�jās tādu struktūru homologi, kas ietilpst ma�tērijas un enerģijas, galīgo un bezgalīgo lie�lumu, daļiņu un lauku mijiedarbību pēto�ās fizikas nozarē. Zinātnieku vidū sāka rasties pārliecība, ka viņu priek�ā atrodas domājo�s briesmonis, ka bezmaz visu planētu sedzo�ā protoplazmas jūra ir miljonkārt sakuploju�as smadzenes, kas visu laiku risina vēriena ziņā pretdabiskas teorētiskas problēmas par eso�ā būtību, un ka viss, ko nejau�i noklausās mūsu aparāti, ir no�ēlojami fragmenti cilvēka iz�pratnei nepieejamos dzelmeņos rito�ā mū�īgā, gigantiskā monologā.

Vieni uzskatīja, ka �ādas hipotēzes nonie�cina cilvēka iespējas, liek zemoties pagaidām vēl neizprastas parādības priek�ā, ka no zārka dienasgaismā tiek celta vecā doktrīna �igno- rāmus et ignorabimus�u , citi domāja, ka tās ir kaitīgas un neauglīgas pasaciņas, ka �ais ma�temātiķu hipotēzēs izpau�as modernā mitolo�ģija, kas gigantiskās smadzenēs � vienalga, elektroniskās vai plazmatiskās � redz eksis�tences augstāko mērķi � esamības summu.

Vēl citi� bet pētnieku un teoriju bija ve�seli leģioni. Ko galu galā nozīmēja visi �kon�takta nodibinā�anas� mēģinājumi, salīdzinot ar citām solāristikas nozarēm, kur specializā�cija, sevi�ķi gadsimta pēdējā ceturtdaļā, aiz�gāja tik tālu, ka solārists kibernētiķis tikpat kā nespēja saprasties ar solāristu simetriado- logu. �Kā jūs varat saprast okeānu, ja ne�spējat saprasties savā starpā?� vienreiz pajo�koja Veibeks, kur� manu studiju gados bija Institūta direktors; �inī jokā slēpās daudz taisnības.

Tā nebija nejau�ība, ka okeāns tika ierin�dots Metamorpha klasē. Okeāna viļņojo�ais līmenis spēja dot sākumu visda�ādākajām formām, kurām uz Zemes neatradās nekā lī�dzīga, pie kam �o nereti visai vētraino plaz�matiskās �daiļrades� izvirdumu mērķis � pie�lāgo�anās, izzinā�ana vai kaut kas cits � pa�lika pilnīgs noslēpums.

Celdams atpakaļ uz plaukta sējumu, kas bija tik smags, ka nācās balstīt ar abām ro�kām, es nodomāju � lai gan ar mūsu ziņām par Solāris pilnas visas bibliotēkas, būtībā tas ir lieks balasts un faktu muklājs, un mēs jo-

! Nezinām un nezināsim (lat.)

projām atrodamies tai pa�ā vietā, kur sākām pirms septiņdesmit astoņiem gadiem; precī�zāk � situācija bija krietni sliktāka, jo visu �o gadu darbs izrādījās veltīgs.

Vienīgais mums labi zināmais bija nolie�gumi. Okeāns neizmantoja ma�īnas un nera��oja tās, kaut gan �ķita, ka zināmos apstāk�ļos okeāns to spēj, jo tas reproducēja da�u tanī iegremdēto aparātu daļas; bet okeāns to darīja vienīgi eksperimentē�anas pirmajos pāris gados, vēlāk tas ignorēja visus ar milzu pacietību turpinātos mēģinājumus, it kā zau�dējis jebkādu interesi par mūsu aparātiem un ierīcēm (un tātad arī par mums �). Okeānam nebija � turpinu uzskaitīt mūsu �negatīvās zinā�anas� � ne nervu sistēmas, ne �ūnu, nekā, kas atgādinātu olbaltuma struktūru; ne vienmēr tas reaģēja uz kairinājumiem, pat ļoti spēcīgiem (tā, piemēram, okeāns pilnīgi ignorēja katastrofu, kad Gīzes otrās ekspedī�cijas servoraketoplāns no trīssimt kilometru augstuma ietriecās planētā un, kodoldegvielai sprāgstot, iznīcināja plazmu pusotras jūdzes lielā rādiusā).

Maz pamazām �Solāris operācija� zinātnie�ku aprindās sāka nozīmēt to pa�u, ko �zau�dēta operācija�, � it sevi�ķi Institūta zināt�niskās administrācijas sfērās, kur pēdējos gados arvien bie�āk runāja, ka dotāciju pie��ķir�ana tālākiem pētījumiem jāpārtrauc. Par Stacijas pilnīgu likvidē�anu neviens pagai�dām neuzdro�inājās runāt, jo tas nozīmētu pā�rāk klaji atzīt sakāvi. Starp citu, viens otrs jau paklusām izteicās, ka viss, kas mums vajadzīgs, tas ir � izstrādāt �goda pilnas� kapi�tulācijas stratēģiju �Solāris afēras� priek�ā.

Un tomēr daudziem, it sevi�ķi jaunajiem, �ī �afēra� pakāpeniski kļuva par kaut ko līdzīgu personīgās vērtības pārbaudes akme�nim. �Būtībā,� viņi teica, �runa ir par lielāku likmi nekā solāristiskās civilizācijas izpēte, runa ir par mums pa�iem, par cilvēku izzinā��anas spēju robe�u.�

Kādu laiku populārs bija uzskats (to cen�tīgi izplatīja ikdienas prese), ka Solāris do�mājo�ais okeāns esot kolosālas smadzenes, kas attīstības ziņā mūsu civilizāciju apsteigu- �as par miljoniem gadu, ka okeāns esot nez kāds �kosmisks jogs�, iemiesota viszinība, domātājs, kas sen jau sapratis jebkuras dar�bības veltīgumu un tāpēc attiecībā pret mums saglabā kategorisku klusē�anu.

Tā bija vienkār�i nepatiesība, jo dzīvais okeāns darbojās � un kā vēl, tikai atbilsto�i citiem � cilvēkiem neizprotamiem priek�sta�tiem; tas nebūvēja ne pilsētas, ne tiltus, ne lidojo�as ma�īnas, tas arī necentās pieveikt telpu vai pārkāpt tai pāri (tie�i te da�i cilvēka pārākuma idejas aizstāvji par katru cenu mē�ģināja saskatīt ļoti vērtīgu trumpi), toties tas nodarbojās ar tūksto�kārtīgām transformāci�jām jeb tā dēvēto �ontoloģisko autometamor- fozi�; jā, ne mazums gudru terminu slēpa so- lāristisko sacerējumu lappuses! No otras pu�ses, cilvēkam, kur� neatlaidīgi studēja visas pieejamās solariānas, �ķita, ka te ir intelek�tuālu, varbūt pat ģeniālu konstrukciju atlū�ņi, kas bez jebkādas sistēmas jaucas ar absolūta idiotisma, pat ārprāta radītiem augļiem. Tā koncepcijai par �okeānu-jogu� radās anti- tēze � doma par �debilu okeānu�[1].

�īs hipotēzes izvilka dienas gaismā un at�dzīvināja vienu no visvecākajām filozofijas problēmām � matērijas un gara (apziņas) savstarpējās attiecības. Vajadzēja ne mazums drosmes, lai kā pirmais � kā to darīja di Hārts � piedēvētu okeānam apziņu. �ī pro�blēma, ko metodologi steidzīgi atzina par me- tafizisku, atradās gandrīz visu diskusiju un strīdu pamatā. Vai ir iespējama domā�ana bez apziņas? Un vai okeānā notieko�os procesus var nosaukt par domā�anu? Vai kalns ir ļoti liels akmens? Vai planēta ir milzīgs kalns? Var izmantot �os nosaukumus, bet jauna lie�luma skala liek darboties jaunām likumsaka�rībām un jaunām parādībām.

Solāris problēma kļuva par mūsdienu riņķa kvadratūru. Katrs patstāvīgs domātājs centās dot savu ieguldījumu solāristikas krātuvē; vairojās teorijas, kas apgalvoja, ka mūsu priek�ā ir deģenerācijas, regresa produkts, kur� izveidojies pēc aizritēju�ās �intelektuālā uzplaukuma� fāzes, un ka okeāns īstenībā ir parazītisks jaunveidojums, kas dzimis planē�tas seno apdzīvotāju ķermeņos, viņus visus iznīcinājis un aprijis, sakausēdams atliekas mū�īgi pa�atjaunojo�as virs�ūnu struktūras organismā.

Baltajā, Zemei raksturīgajā gāzes lampu gaismā novācu no galda aparātus un grāma�tas, izklāju uz plastmasas virsmas Solāris karti un, ar rokām atbalstījies pret apmales metāla plāksnēm, sāku to pētīt. Dzīvajā oke�ānā bija savi sēkļi un dzelmes, bet ar sadēdē- ju�u minerālgarozu pārklātās salas liecināja, ka tās kādreiz atradu�ās zem plazmas līmeņa. Vai okeāns regulēja arī savā klēpī ieslēpto klin�aino formāciju parādī�anos un nozu�anu? Tas nebija zināms. Skatījos kartē uz milzīgo, da�ādos violetos un zilos toņos izkrāsoto pus�lodi un jutu � nezinu vairs, kuro reizi dzīvē, � tikpat satricino�u izbrīnu, kāda mani pār�ņēma zēna gados, kad skolā uzzināju par So�lāris esamību.

Nezinu, kā tas notika, bet visa apkārtne kopā ar Gibariāna nāves noslēpumu, pat ma�na nezināmā nākotne �obrīd man likās maz�svarīga, un es, iegrimis apbrīnojamās kartes pētī�anā, aizmirsu it visu.

Dzīvās planētas atsevi�ķie rajoni bija no�saukti Solāris pētītāju vārdos. Es aplūkoju Teksalla gleomasīvu, kas ieskāva ekvatoriā�los arhipelāgus, kad sajutu man pievērstu skatienu.

Joprojām vēl stāvēju, noliecies pār karti, bet nu to vairs neredzēju, biju kā paralizēts. Durvis atradās man tie�i pretī; pie tām bija pieslietas kastes un piebīdīts skapītis. �Tas būs kāds automāts,� es nodomāju, kaut gan pirmīt istabā tāda nebija un tas nevarēja ienākt nemanīts. Man notirpa mugura un skausts, smagā, nekustīgā skatiena iespaids kļuva nepanesams. Glu�i neapzinīgi, ierāvis galvu plecos, aizvien stingrāk balstījos pret galdu, un tas pamazām sāka slīdēt pa grīdu; �ī kustība mani it kā atbrīvoja. Spēji apsvie�dos apkārt.

Istaba bija tuk�a. Vienīgi liels, pusapaļ� logs melnēja manā priek�ā. Dīvainā sajūta neizzuda. Milzīga, amorfa nakts, bez gala un malas, akli raudzījās manī. Melno tumsu aiz loga nekliedēja neviens gaismas stariņ�. No�laidu �alūzijas. Atrados Stacijā tikai nepilnu stundu, bet jau sāku saprast, kādi iemesli te izsauc vajā�anas māniju. Instinktīvi saistīju to ar Gibariāna nāvi. Pazīdams viņu, līdz �im uzskatīju, ka nekas nespētu aptum�ot viņa prātu. Bet nu vairs nebiju par to pārliecināts.

Stāvēju istabas vidū pie galda. Elpa kļuva mierīgāka, jutu, kā uz pieres �ūst sviedri. Par ko biju domājis pirms brī�a? Ak tā � auto�māti! Tas, ka nevienu no tiem nesatiku ne koridorā, ne istabās, bija ļoti dīvaini. Kur tie visi paliku�i? Vienīgais, ar kuru saskāros � no tālienes �, piederēja pie raķetodroma me�hāniskās apkalpes. Bet pārējie?

Paskatījos pulkstenī. Bija laiks doties pie Snauta.

Izgāju. Koridoru diezgan vāji apgaismoja luminiscējo�as griestu lampas. Pagāju garām divām durvīm, līdz nonācu pie tre�ajām, ar Gibariāna uzvārdu. Ilgi stāvēju. Stacijā val�dīja klusums. Nospiedu rokturi. īsti sakot, nemaz negribēju ieiet. Rokturis padevās uz leju, durvis pavērās, izveidojot sprīdi platu spraugu, sākumā tā bija tum�a, tad tur iede�gās gaisma. Tagad katrs, kas atrastos gaitenī, varētu mani pamanīt. Atri pārkāpu pār sliek�sni, klusi un cie�i aizvēru durvis. Tad apgrie�zos.

Stāvēju, ar pleciem bezmaz skardams dur�vis. �ī istaba bija lielāka par manējo; arī te bija panorāmisks logs, kura trīs ceturtdaļas aizsedza dro�i vien no Zemes atvests, pie Sta�cijas inventāra nepiedero�s zils, sārti puķots aizkars. Istabas sienas apjoza sudraboti zaļ�ganā tonī emaljētu skapī�u un grāmatu plauk�tu rindas. Pa�as grāmatas atradās uz grīdas, kur starp galdiņiem un krēsliem tās bija sa�sviestas veselām grēdām. Saplēstu mapju un izmētātu �urnālu kaudzē pa pusei aprakti, man ceļu aizsedza divi soļojo�ie galdiņi. Sa�burzīto grāmatu lappuses bija aplietas ar �ķid�rumu no saplīsu�ām kolbām un pudelītēm, kuru lielākajai daļai bija tik biezs stikls, ka parasts kritiens uz grīdas, pat no ievērojama augstuma, būtu pilnīgi nekaitīgs. Pie loga stāvēja apgāzts rakstāmgalds ar sasistu darba lampu uz izvelkama balsteņa; apgāzta ķeblī�a divas kājas atradās līdz pusei izrautajās at�vilktnēs. Grīdu klāja īsta papīru, kartī�u un aprakstītu lapiņu jūra. Pazinu Gibariāna rok�rakstu un noliecos. Ceļot lapiņas, ievēroju, ka mana roka met nevis vienu ēnu kā līdz �im, bet divas.

Es apgriezos. Sārto aizkaru aug�mala kā aizdedzināta liesmoja spo�i zilā ugunī, spilgti apgaismotā strēmele ar katru brīdi kļuva pla�tāka. Parāvu aizkaru sānis � acīs iesitās drausmīgs ugunsgrēks, kas aizņēma tre�o daļu no apvār�ņa. Garu, rēgaini izstieptu ēnu mu�d�eklis vilņveidā joņoja uz Staciju* Tā bija rīttausma. Zonā, kur atradās Stacija, pēc vienu stundu ilgas nakts debesīs kāpa planētas otrā � zilā saule.

Kad atgriezos pie izmētātajiem papīriem, automātiski izslēdzās griestu lampas. Uzdū�ros pirms trim nedēļām projektēta eksperi�menta īsam aprakstam � Gibariāns plānoja pakļaut plazmu ļoti cietu rentgenstaru iedar�bībai. Pēc �īs kopijas teksta sapratu, ka tas bija domāts Sartoriusam � viņam uzdeva realizēt eksperimentu. Baltās papīra lapiņas sāka mani kaitināt.

Diena, kas iestājās, bija savādāka nekā iepriek�ējā. Zem dziesto�ās saules oran�krā- sas debesīm tintesmelno, asinssārti spīguļo�jo�o okeānu gandrīz vienmēr klāja netīri iesārta migla, kas mākoņus un viļņus sakau�sēja vienā veselā, � tas viss tagad pazuda. Pat caur aizkaru sārtā auduma filtru gaisma kvēloja kā spēcīgas kvarca lampas deglis. Manu roku iedegums tanī izskatījās gandrīz pelēks. Visa istaba izmainījās, viss, kam bija sarkana nokrāsa, pārvērtās bronzas krāsā un izbalēja, visi baltie, zaļie un dzeltenie priek��meti turpretim kļuva asāki un, likās, izstaroja pa�i savu gaismu. Miegdams acis, paskatījos caur aizkaru spraugu: debesīs bija balta uguns jūra, zem kuras drebēja un raustījās it kā �ķidrs metāls. Aizvēru plakstus un tagad re�dzēju sarkanus izplūsto�us riņķus. Uz plauk�tiņa pie mazgājamās ierīces (tās mala bija sadauzīta) sataustīju tum�as brilles, uzliku tās un aizsedzu gandrīz pusi sejas. Tagad loga aizkars kvēloja kā nātrija liesma. Lasīju tālāk, kārtodams lapiņas uz vienīgā neap�gāztā galdiņa. Vienas lapiņas pietrūka.

Tie bija protokoli par jau izdarītiem ekspe�rimentiem. No tiem uzzināju, ka tūksto� �etr�simt jūdzes uz ziemeļaustrumiem no Stacijas pa�reizējās atra�anās vietas okeāns ticis ap�starots � veselas �etras dienas. Tas viss mani ļoti pārsteidza, jo labi zināju ANO konven�ciju par �ādu rentgenstaru (ņemot vērā to nā�vējo�o iedarbību) pielieto�anas aizliegumu; biju pilnīgi pārliecināts, ka neviens nav grie�zies pie Zemes, lai dabūtu atļauju realizēt �os eksperimentus.

Pacēlu galvu un spogulī � skapja atvērta�jās durvīs � ieraudzīju savu atspulgu: līķa bālu seju un melnas brilles. Baltā un zilā gais�mā kvēlojo�ā istaba izskatījās nedabiska, bet pēc da�ām minūtēm atskanēja stiepta �ņirk- stoņa, un no ārpuses logus aizsedza hermētis�kas plates. Istabu apņēma tumsa, tad iedegās mākslīgais apgaismojums, kas tagad izskatī�jās apbrīnojami bāls. Kļuva arvien karstāk; klimatizatoru vienmērīgā dūkoņa drīz pār�vērtās saspriegtā kauk�anā: Stacijas saldēja�mās ierīces darbojās ar pilnu jaudu. Un tomēr svelme joprojām pieauga.

Izdzirdu soļu troksni. Kāds gāja pa gaiteni. Vienā nedzirdamā lēcienā sasniedzu durvis. Soļi palēninājās un apklusa. Tas, kur� bija so�ļojis, apstājās aiz durvīm. Rokturis pamazām slīga uz leju; nedomādams impulsīvi satvēru to un aizturēju. Spiediens nepastiprinājās, bet nekļuva arī vājāks. �is nezināmais, it kā būtu pārsteigts, otrpus durvīm izturējās tikpat klusi. Labu brīdi abi turējām rokturi. Tad, pa�laists vaļā, rokturis piepe�i atsprāga man no delnas, un viegla �aboņa liecināja, ka nezinā�mais dodas prom. Es vēl stāvēju ieklausīda�mies, bet bija pilnīgs klusums.

Steidzīgi salocīju Gibariāna piezīmes �etr- kārt un noglabāju kabatā. Lēni piegāju pie skapja un ielūkojos iek�ā � kombinezoni un citi apģērba gabali gulēja sagumzīti vienā stūrī, it kā atbrīvodami kādam vietu. Papīru kaudzē uz grīdas pamanīju aploksni. Pacēlu to. Vēstule bija adresēta man. Aiz uztrau�kuma aprāvās elpa, es uzplēsu aploksni un piespiedu sevi atlocīt papīra lapiņu, kas tajā atradās.

Savā precīzajā, ļoti sīkajā, tomēr salasā�majā rokrakstā Gibariāns bija uzmetis:

�Ann. Solar. Vol. I Anex, arī: Mesend�era Vot. Separat.[2] f. lietā; Ravincera �Mazais Apokrifs�.�

Tas bija viss, neviena vārda vairāk. Varēja manīt, ka zīmīte rakstīta steigā. Vai tā bija kāda svarīga ziņa? Kad viņ� to uzrakstīja? Nodomāju, ka iespējami ātrāk jānokļūst bib�liotēkā. �o solāristikas pirmās gadagrāmatas pielikumu pazinu, pareizāk, zināju, ka tāds eksistē, ta�u nekad vēl netiku to redzējis, tam bija tīri vēsturiska vērtība. Toties ne par Ra- vinceru, ne par viņa �Mazo Apokrifu� nekad nebiju pat dzirdējis.

Ko darīt?

Biju nokavējis jau stundas ceturksni. Stā�vēdams pie durvīm, vēlreiz apskatīju visu is�tabu. Tikai tagad pamanīju pie sienas state�niski piestiprinātu saliekamu gultu, jo to aiz�sedza atritināta Solāris karte. Aiz kartes kaut kas karājās. Tas bija portatīvs magnetofons futrālī. Izņēmu aparātu un iebāzu kabatā, so�miņu pakāru vecajā vietā. Skaitītājs rādīja, ka gandrīz visa lenta jau izmantota.

Vēl kādu sekundi pastāvēju ar aizvērtām acīm pie durvīm, saspringti ieklausīdamies ārpusē valdo�ajā klusumā. Ne skaņas. Atda�rīju durvis, kā melns dobums pavērās gaite�nis, tikai tagad noņēmu tum�ās brilles un ieraudzīju vāju, no griestiem plūsto�u gaismu. Aizvēru durvis un devos pa kreisi, uz radio�stacijas pusi.

Apaļā kamera, no kuras kā riteņa spieķi uz visām pusēm atzarojās koridori, bija tepat klāt, kad, iedams garām kādai �aurai sānejai, kas, liekas, veda uz du�as telpām, ieraudzīju lielu, neskaidru, puskrēslā izplūsto�u figūru.

Apstājos kā pienaglots. Uz manu pusi ne�steidzīgā pīles gaitā nāca milzīga Nēģeriete. Atspīdēja viņas acu baltumi, un gandrīz vien�laicīgi izdzirdu basu kāju plak�ķus. Viņas vienīgais apģērba gabals bija dzeltenīgi spī�do�i, it kā no salmiem pīti brun�i; viņai bija varenas, noļuku�as krūtis, bet melno roku aug�delmi līdzinājās normāla cilvēka gur�niem; cilājot ziloņveida kājas, pat nepaskatī�jusies uz manu pusi, viņa pagāja garām viena metra atstatumā � kā milzīga akmens laik�meta skulptūra, kādas gadās redzēt antropo�loģiskos muzejos. Tur, kur koridors meta līkumu, Nēģeriete apstājās pie Gibariāna ka�bīnes durvīm. Tās atverot, viņu apspīdēja spilgta gaisma, kas dega istabā. Durvis klusu aizvērās, un es paliku viens. Ar labo roku sa�tvēru kreisās delnu un saspiedu no visa spēka � pat kauli nokrakstēja. Neapzinīgi paskatī�jos apkārt. Kas notika? Kas tas bija? Tik pēk��ņi, kā belzienu saņēmis, atcerējos Snauta brīdinājumu. Ko tas varēja nozīmēt? Kas bija �ī spokainā Afrodīte? No kurienes tā radās?

Spēru vienu, tikai vienu soli uz Gibariāna kabīnes pusi un sastingu. Pārāk labi zināju, ka iek�ā neie�u. Ar ieplestām nāsīm tvarstīju gaisu. Kaut kas nesaskanēja, kaut kas nebija tā, kā vajadzētu � � ahā! Instinktīvi mek�lēju viņas sviedru aso, pretīgo smaku, bet neko nejutu pat tad, kad mūs �ķīra tikai viens solis.

Nezinu, cik ilgi stāvēju, atspiedies pret sie�nas auksto metālu. Staciju piepildīja klusums, un vienīgā dzirdamā skaņa bija klimatizāci- jas ierī�u vienmuļā, tālā dūkoņa.

Vieglītēm papliķēju sev seju un lēnām de�vos uz radiostaciju. Kad nospiedu rokturi, izdzirdu spalgu balsi:

���� Kas tur ir?

���� Es, Kelvins.

Snauts sēdēja pie gaida starp alumīnija kārbu kaudzi un raidītāja pulti un tie�i no bund�as ēda gaļas konservus. Nezinu, kāpēc viņ� par dzīvokli bija izvēlējies radiostaciju. Stāvēju pie durvīm, truli vērodams viņa �okļu vienmērīgo kustību, un piepe�i sajutu, cik ļoti esmu izsalcis. Piegāju pie plauktiem, trauku kaudzē sameklēju relatīvi vistīrāko �ķīvi un apsēdos Snautam pretī. Kādu laiku ēdām klusējot, tad Snauts piecēlās, izņēma no sienas skapī�a termosu un ielēja mums pa glāzei karsta buljona. Novietodams termosu uz grīdas � uz galdiņa vairs nebija vietas �, viņ� jautāja:

-� Sartoriusu redzēji?

���� Nē. Kur viņ� ir?

���� Aug�ā.

Aug�stāvā bija laboratorija. Turpinājām klusucie�ot ēst, līdz sāka skrapstēt iztuk�otās kārbas skārds. Radiostacijā valdīja nakts. Logs bija cie�i aizsegts no ārpuses, pie gries�tiem dega �etri apaļi gaismekļi. To atspulgs trīcēja raidītāja plastmasas apvalkā.

Snauta vaigu kaulus apspīlēja sarkanām dzīsliņām izraibināta āda. Tagad viņ� bija uz�vilcis melnu, brīvi krīto�u, nopluku�u svīteri.

��� Vai ar tevi kaut kas notika? �- Snauts jautāja.

���� Nē. Bet kas ar mani varēja notikt?

���� Tu esi nosvīdis.

Pārvilku ar roku pār pieri. Tie�ām � biju glu�i slapj� no sviedriem; tā laikam bija reakcija pēc nesenā satricinājuma. Snauts pē�tījo�i skatījās manī. Varbūt pateikt viņam?

Vēlējos, lai viņ� man vairāk uzticas. Kur� ar kuru te rotaļājas, un kas tā ir par spēli?

���� Karsti, � es teicu. � Biju domājis, ka klimatizācijas ierīces pie jums strādā labāk.

���� Pēc kādas stundas būs normāli. Vai esi pārliecināts, ka tas tikai no karstuma? � viņ� man uzmeta skatienu.

Cītīgi gremoju, nelikdamies par viņu ne zinis.

���� Ko tu tagad taisies darīt? � viņ� bei�dzot jautāja, kad bijām paēdu�i.

Visus traukus un tuk�ās kārbas viņ� sa�grūda mazgātavā un atgriezās savā krēslā.

�� Pievieno�os jums, � es flegmātiski at�bildēju. � Jums ta�u ir kaut kāds pētījumu plāns? Kāds jauns stimulators, varbūt rent�gens vai kaut kas tamlīdzīgs, ko?

���� Rentgens? � Snauts pacēla uzacis. � Kur tu par to dzirdēji?

���� Vairs neatceros. Kāds stāstīja. Varbūt uz �Prometeja�. Bet kas tad ir? Vai jau pie�lietojat?

���� Sīkāk nezinu. Tā bija Gibariāna ideja. Uzsāka abi ar Sartoriusu. Bet kā tu vari to zināt?

Paraustīju plecus.

���� Nezini sīkāk? Tev ta�u vajadzēja būt klāt, tas ietilpst tavā sfērā� � es nepa�beidzu.

Snauts neatbildēja. Klimalizatoru dūkoņa apklusa, un temperatūra turējās cie�amā līmenī. Bija dzirdama vienīgi nepārtraukta, augsta skaņa, kā notvertas mu�as sīk�ana. Snauts piecēlās, piegāja pie vadības pults un sāka klak�ķināt kontaktus � bez jebkādās jēgas, jo galvenais slēdzis atradās nulles po�zīcijā. Kādu brīdi viņ� tā rotaļājās, beidzot, nepagriezis galvu, teica:

���������� Vajadzēs nokārtot formalitātes, tu zini� sakarā ar �

���� Jā?

Snauts pagriezās un gandrīz vai nikni pa�skatījās uz mani. Nevaru apgalvot, ka ar no�lūku būtu centies izsist viņu no līdzsvara, bet, nesaprazdams notieko�ās spēles noteikumus, mēģināju būt atturīgs. �ķautnains ādamābols kustējās virs viņa melnā svītera apkakles.

���������� Tu biji pie Gibariāna, � viņ� pēk�ņi teica.

Tas nebija jautājums. Es pacēlu uzacis un mierīgi skatījos viņam sejā.

���� Biji viņa istabā, � Snauts atkārtoja.

Mazliet pakustināju galvu, kā teikdams

�pieņemsim, nu un tad?�. Gribēju, lai viņ� turpina.

���� Kas tur bija? � viņ� jautāja.

Snauts zināja par viņu!!!

���������� Neviens. Bet kas tur varēja būt? � es vaicāju.

���� Kāpēc tad tu mani neielaidi?

Es pavīpsnāju.

����������� Nobijos. Atcerējos tavu brīdinājumu un, kad rokturis sakustējās, instinktīvi to aiz�turēju. Kāpēc neteici, ka tas esi tu? Es būtu tevi ielaidis.

���������� Domāju, ka tas ir Sartoriuss, � viņ� nedro�i sacīja.

���� Nu un?

����������� Ko tu domā par to � par to, kas tur no�tika? � viņ� savukārt atbildēja ar jautājumu.

Es svārstījos.

���� Tu zini labāk nekā es. Kur viņ� atrodas?

����������� Saldētavā, � Snauts atbildēja nekavē�joties. � Mēs aiznesām viņu uzreiz, no rīta � karstuma dēļ.

���� Kur tu viņu atradi?

���� Skapī.

���� Skapī? Jau miru�u?

����������� Sirds vēl pukstēja, bet elpo�ana bija ap�stājusies. Tā bija agonija.

���� Vai mēģināji viņu glābt?

���� Nē.

���� Kāpēc?

Snauts vilcinājās.

����������� Nepaguvu. Nomira, pirms viņu nogul�dīju.

����������� Viņ� stāvēja skapī? Starp kombinezo�niem?

���� Jā.

Snauts piegāja pie maza rakstāmgalda kaktā un paņēma papīra lapu. Nolika to man priek�ā.

����������� Uzrakstīju �āda provizorisku proto�kolu, � viņ� teica. � Tas pat ir labi, ka ap�skatīji istabu. Nāves iemesls � nāvējo�as pernostāla devas injekcija. �eit tas ir uzrak�stīts �

Pārskrēju ar acīm īsto tekstu.

����������� Pa�nāvība� � es klusu atkārtoju. � Bet iemesls? �

���� Nervu darbības traucējumi� depre�sija� vai kā to sauc. Tu to zini labak neka es.

����������� Zinu tikai to, ko pats redzu, � es at�bildēju un paskatījos viņam acīs.

����������� Kā lai tevi saprot? � viņ� mierīgi jau�tāja.

����������� Ie�ļircināja sev pernostālu un noslēpās skapī, jā? Ja viss notika tā, tad nav nekādu traucējumu, tā nav arī depresija, bet gan asa psihoze. Paranoija� Viņam dro�i vien li�kās, ka viņ� kaut ko redz� � runāju aiz�vien lēnāk, skatoties Snautam acīs.

Snauts atkāpās līdz radiopultij un atkal sāka klak�ķināt slēd�us.

����������� Te ir tavs paraksts, � es ierunājos pēc klusuma brī�a. � Bet Sartoriuss?

����������� Viņ� ir laboratorijā. Jau teicu. Nerā�dās. Man liekas, ka . ..

���� Kas tev liekas?

���� Ka viņ� ir ieslēdzies.

����������� Ieslēdzies? A-ā. Ieslēdzies. Lūk, kā. Var�būt aizbarikadējies?

���� Varbūt.

���� Snaut� � es sacīju. � Stacijā kāds ir.

���� Tu redzēji?!

Viņ� salīcis skatījās uz mani.

����������� Tu mani brīdināji. No kā? Vai tā ir halucinācija?

���� Ko tu redzēji?!

���� Tas ir cilvēks, ko?

Snauts klusēja. Aizgriezās pret sienu, it kā negribēdams, lai redzu viņa seju. Viņa pirksti bungoja pa metālisko starpsienu. Es paskatī�

jos uz viņa rokām. Pirksti vairs nebija no�traipīti asinīm. Prātā zibenīgi ie�āvās minē�jums.

���� �ī persona ir reāla, � es klusi, gandrīz �ukstus teicu, it kā atklādams viņam noslē�pumu, kuru kāds varētu noklausīties. � Ko? Tai var � pieskarties. To var � ievainot� pēdējo reizi tu to redzēji �odien.

���� Kā tu to zini?

Viņ� nepagriezās. Pārsteigts par maniem vārdiem, stāvēja pie pa�as sienas, skardams to ar krūtīm.

���� Tie�i pirms manas nosē�anās � Neilgi pirms tam? �

Snauts sarāvās kā no sitiena. Ieraudzīju viņa neprātīgās acis.

���� Tu?!! � viņ� izdvesa. � Kas TU esi?!

Likās, ka viņ� metīsies man virsū. To es

nebiju gaidījis. Situācija bija pavisam a�gārna. Viņ� neticēja, ka esmu tas, par ko uz- dodos? Ko tas varēja nozīmēt?! Viņ� skatījās uz mani, �ausmu pārņemts. Vai tas jau būtu ārprāts? Saindē�anās? Viss bija iespējams. Bet es redzēju viņu � �o melno biedēkli� un varbūt arī es pats � tāpat? �

���� Kas tas bija? � es jautāju.

�ie vārdi viņu nomierināja. Kādu brīdi viņ� pēto�i skatījās uz mani, it kā vēl neuzti�cēdamies. Iekams viņ� atvēra muti, es jau sa�pratu, ka jautājums veltīgs un atbildes nebūs.

Snauts lēnām atsēdās krēslā un ar rokām sa�ņaudza galvu.

���� Kas te notiek � � viņ� klusi teica. � Kā drudzī�

���� Kas tas bija? � jautāju vēlreiz.

���� Ja tu nezini� � viņ� nomurmināja.

���� Tad kas?

���� Nekas.

����������� Snaut, � es sacīju. � Mēs esam pietie�kami tālu no mājām. Spēlēsim ar atklātām kārtīm. Jau tā viss ir samud�ināts.

���� Ko tu vēlies?

���� Lai tu pateiktu, ko redzēji.

���� Bet tu? � � viņ� jautāja aizdomu pilns.

����������� Nespēlē paslēpes. Es pastāstī�u tev, un tu pastāstīsi man. Vari būt mierīgs, neuzska�tī�u tevi par juku�u, jo zinu �

����������� Par juku�u! Debess augstā! � viņ� mē�ģināja iesmieties. � Cilvēk, bet tu ta�u neko, pilnīgi neko� bet tas ta�u būtu glābiņ�. Ja viņ� kaut uz mirkli būtu noticējis, ka tas ir ārprāts, viņ� to neizdarītu, viņ� dzīvotu�

����������� Tātad tas, ko tu ierakstīji protokolā par nervu sistēmas traucējumiem, ir meli?

���� Protams!

���� Kāpēc tu neraksti patiesību?

���� Kāpēc � � viņ� atkārtoja.

Iestājās klusums. Es atkal atrados strupceļā, neko nesapratu, bet pirms brī�a likās, ka man izdosies viņu pārliecināt Un mēs kopē�jiem spēkiem risināsim �o mīklu. Kāpēc, kāpēc viņ� negribēja stāstīt?

���� Kur atrodas automāti? � es jautāju.

����������� Noliktavās. Mēs visus tur ieslēdzām, izņemot lidlauka apkalpi.

���� Kāpēc?

Snauts atkal neatbildēja.

���� Neteiksi?

���� Nevaru.

Te bija kaut kas tāds, ko es nekādi nespēju uztvert. Varbūt uziet aug�ā, pie Sartoriusa? Pēk�ņi atcerējos zīmīti, un tā man likās �obrīd vissvarīgākā.

���� Kā mēs strādāsim tādos apstākļos?

Snauts nicīgi paraustīja plecus.

���� Kāda tam nozīme?

���� Ak tā? Un ko tad tu domā iesākt?

Viņ� neatbildēja. Klusumā kļuva dzirdama

tāla basu kāju plak�ķinā�ana. Visapkārt bija no niķeļa un plastmasas veidoti aparāti, lieli skapji ar elektronaparatūru, stikli, precīzijas instrumenti, un �īs ļodzīgās, plak�ķo�ās gaitas atbalss skanēja kā ne visai normāla cilvēka muļķīgs joks. Soļi tuvojās. Es piecēlos, sa�springti vērodams Snautu. Viņ� klausījās, stipri samiedzis acis, bet nemaz nelikās izbi�jies. Tātad viņa nebija tā, no kā Snauts bai�dījās?

���� No kurienes viņa te uzradās? � es jau�tāju un, kad viņ� vilcinājās ar atbildi, pieme�tināju: � Negribi teikt?

���� Nezinu.

���� Labi.

Soļi attālinājās un apklusa.

��� Tu man netici? � Snauts jautāja. � Dodu tev vārdu, ka nezinu.

Klusucie�ot atvēru skapi ar skafandriem un pa�ķīru to smagās, tuk�ās �aulas. Kā jau gai�dīju, dibensienā uz āķiem karājās gāzes pistoles, kas tiek izmantotas, pārvietojoties bezsvara stāvoklī. Sevi�ķas vērtības tām ne�bija, bet tomēr � ierocis. Labāk tāds nekā

nekāds. Pārbaudīju magazīnu un uzliku plecā futrāļa siksnu. Snauts uzmanīgi mani vēroja. Kad regulēju siksniņas garumu, viņ� dzēlīgā smīnā atsedza savus dzeltenos zobus.

���� Novēlu tev laimīgas medības! � viņ� teica.

���� Paldies par visu, � es atteicu, iedams uz durvju pusi.

Viņ� pietrūkās kājās no krēsla.

���� Kelvin!

Es paskatījos uz viņu. Viņ� vairs nesmīnēja. Nezinu, vai kādreiz vēl esmu redzējis tik izmocītu seju.

����� Kelvin, tas nav� es� tie�ām ne�varu, � Snauts nomurdēja.

Gaidīju, vai viņ� vēl ko teiks, bet viņ� vie�nīgi kustināja lūpas, it kā gribēdams pār tām dabūt kādu vārdu.

Pagriezos un klusēdams izgāju.

Koridors bija tuk�s. Sākumā tas bija taisns, tad nogriezās pa labi. Nekad nebiju bijis Sta�cijā, toties, gatavojoties lidojumam, se�as ne�dēļas nodzīvoju precīzā Stacijas kopijā, kas atradās uz Zemes, Institūtā. Zināju, uz ku�rieni ved trepītes ar alumīnija pakāpieniem.

Bibliotēka nebija apgaismota. Taustīdamies uzmeklēju slēdzi. Kad kartotēkā atradu atzīmi par solāristikas almanaha pirmo sējumu kopā ar pielikumu un nospiedu podziņu, iedegās sarkana spuldzīte. Pārbaudīju reģistratorā � grāmata atradās pie Gibariāna, tāpat kā cita � �is �Mazais Apokrifs�. Izslēdzu gaismu un nokāpu lejā. Baidījos ieiet viņa kabīnē � prātā stāvēja pirms neilga laika dzirdētie soļi. Viņa varēja atgriezties. Kādu laiku stāvēju durvju priek�ā, līdz beidzot, sakodis zobus, pārvarēju sevi un iegāju.

Apgaismotā istaba bija tuk�a. Sāku �ķirot grāmatas, kas gulēja uz grīdas pie loga; tad piegāju pie skapja un aizvēru to. Nespēju skatīties �inī tuk�ajā vietā starp kombinezo�niem. Zem loga pielikuma nebija. Rūpīgi pār�cilāju sējumu pēc sējuma, kamēr, nonācis līdz pēdējai kaudzei, kas bija sakrauta starp gultu un skapi, atradu meklēto grāmatu.

Cerēju, ka tajā būs kāds norādījums, un tie�ām � priek�metu rādītājā bija ieliktne; ar sarkanu zīmuli pasvītrots man nepazīstams uzvārds: Andrē Bertons. Viņ� tika pieminēts divās da�ādās vietās. Pirmajā no tām uzzi�nāju, ka Bertons izpildījis rezerves pilota pie�nākumus uz �enehena kosmosa kuģa. Nā�kamo reizi viņ� bija pieminēts vairāk nekā simt lappuses tālāk.

Pirmajā laikā pēc nosē�anās ekspedīcija darbojusies ļoti piesardzīgi, bet, kad pēc se��padsmit dienām izrādījās, ka plazmatiskais okeāns ne tikai neizrāda nekādas agresivitā�tes pazīmes, bet atkāpjas katra tā virsmai tu�vināta priek�meta priek�ā, cik iespējams iz�vairoties no tie�a kontakta ar aparātiem vai cilvēkiem, Senehens un viņa vietnieks Timo- liss atcēla da�us piesardzības diktētus dro�ī�bas noteikumus, jo tie stipri apgrūtināja un kavēja darbu realizāciju.

Ekspedīcijas sastāvu sadalīja nelielās gru�pās, pa divi vai trīs cilvēki katrā, kas nereti devās pat vairākus simtus jūd�u tālos lidoju�mos virs okeāna; izstarotājus, kas pirms tam tika izmantoti pētījumu teritorijas apsargā�a�nai, novietoja Bāzē. Pirmās �etras dienas pēc �īm metodikas izmaiņām pagāja bez jebkā�diem starpgadījumiem, ja neskaita laiku pa laikam notieko�os bojājumus skafandru skā�bekļa aparātos, kuru izplūdes vārstuļi rea�ģēja uz indīgās atmosfēras korodējo�o iedar�bību. �ai sakarā tos nācās mainīt gandrīz vai katru dienu.

Piektajā dienā, vai arī divdesmit pirmajā, skaitot no nosē�anās brī�a, divi pētnieki, Ka- ru�i un Fehners (pirmais bija radiobiologs, bet otrs � fiziķis), mazā divvietīgā aeromo- bilī devās pētnieciskā lidojumā virs okeāna. Tas nebija lidaparāts, bet gan gliseris, kas pārvietojas uz saspiesta gaisa spilvena.

Kad pēc se�ām stundām viņi nebija atgrie�zu�ies, Timoliss, kas �enehena prombūtnes laikā pārzināja Bāzi, izziņoja trauksmi un vi�sus brīvos cilvēkus iesaistīja pazudu�o mek�lē�anā.

Nelaimīgi sagadoties apstākļiem, �ajā dienā apmēram stundu pēc pētnieku izlido��anas pārtrūka radiosakari; tam par iemeslu bija liels sarkanās saules plankums, kas ar spēcīgu korpuskulāru izstarojumu iedarbo�jās uz atmosfēras augstākajiem slāņiem. Funkcionēja vienīgi ultraīsviļņu aparāti, kas ļāva uzturēt sakarus apmēram divdesmit jū�d�u rādiusā. Kā par nelaimi, pirms saules rieta sabiezēja migla, un meklē�anu nācās pārtraukt.

Tikai tad, kad glāb�anas grupas sāku�as at�griezties Bāzē, viena no tām nepilnu 80 jūd�u attālumā no krasta uzgājusi aeromobili. Mo�tors strādājis, un ma�īna, kas bija pilnīgā kār�tībā, lidojusi virs viļņiem. Caurspīdīgajā ka�bīnē atradies tikai viens pusnemaņā eso�s cilvēks � Karu�i.

Aeromobilis aiztransportēts līdz Bāzei, bet zinātniekam sniegta medicīniskā palīdzība; vēl tai pa�ā vakarā viņ� atguvis samaņu. Par Fehnera likteni radiobiologs nekā nav varējis pastāstīt. Viņ� atcerējies tikai to, ka brīdī, kad taisīju�ies jau atgriezties, viņam pie�trūcis elpas. Skābekļa aparāta izejas ventilis iesprūdis, un pie katra elpas vilciena ska�fandrā iekļuvusi neliela indīgas gāzes deva.

Fehners, mēģinādams salabot biedra apa�rātu, bijis spiests atsprādzēt siksnas un pie�celties. Tas bija pēdējais, ko atcerējās Ka�ru�i. Pēc speciālistu domām, tālākā notikumu gaita varēja būt, lūk, kāda: labojot Karu�i aparātu, Fehners atrāvis vaļā kabīnes jumtu, dro�i vien tāpēc, ka zemais kupols neļāva brīvi kustēties. Tas bija pieļaujams, jo �ādu ma�īnu kabīnes nav hermētiskas un vienīgi aizsargā no tie�as atmosfēras un vēja iedar�bības. �o manipulāciju laikā varēja sabojā�ties Fehnera skābekļa aparāts, un viņ�, apzi�ņai apmiglojoties, caur kupola atvērumu iz�kļuvis uz ma�īnas apvalka un iekritis okeānā.

Tāds ir stāsts par okeāna pirmo upuri. Ķer�meņa meklē�ana � skafandrā tas nevarēja nogrimt � nedeva nekādus rezultātus. Var�būt tas kaut kur peldēja, bet sīki pārmeklēt tūksto�iem kvadrātjūd�u lielo viļņojo�o tuk�snesi, kas gandrīz pastāvīgi tinās miglas vālos, ekspedīcija nespēja.

Līdz krēslai � atgrie�os pie iepriek�ējiem notikumiem � bija pārradu�ās visas glāb�a�nas ma�īnas, izņemot lielo kravas helikop�teru, ar kuru izlidoja Bertons.

Viņ� parādījās virs Bāzes apmēram stundu pēc tumsas iestā�anās, kad viņa prombūtne jau izraisīja nopietnas ba�as. Bertons atradās nervu �oka stāvoklī; viņ� izrāpās no lidapa�rāta pats saviem spēkiem � tikai tāpēc, lai mestos bēgt; kad viņu apturēja, viņ� kliedza un raudāja; vīrietim, kas septiņpadsmit gadus bija pavadījis kosmiskos lidojumos � nereti ļoti grūtos apstākļos �, tas bija visai nepa�rasti. Ārsti izteica varbūtību, ka arī viņ� ir saindējies.

Pēc divām dienām Bertons, kas, pat �ķie�tami atguvis līdzsvaru, ne uz mirkli negribēja atstāt ekspedīcijas galvenās raķetes iek�ieni, nedz arī pienākt pie loga, no kura atklājās skats uz okeānu, paziņoja, ka vēlas nodot ra�portu par savu lidojumu. Viņ� uzstājīgi atkār�toja, ka tam ir ārkārtīgi liela nozīme. Ekspedī�cijas padome, apspriedusi ziņojumu, kvalifi�cēja to kā indīgās atmosfēras izraisītu slimīgas fantāzijas produktu un kā tādu to pievienoja nevis ekspedīcijas, bet gan Bertona slimības vēsturei. Ar to viss izbeidzās.

Tik daudz stāstīja pielikums. Sapratu, ka lietas būtība, acīm redzot, ir pats Bertona zi�ņojums � tas, kas �o tāllidojumu pilotu no�veda līdz nervu satricinājumam. Otrreiz ķēros pie grāmatu pārcilā�anas, bet �Mazo Apokrifu� man neizdevās atrast. Jutos ļoti noguris, tāpēc tālāko meklē�anu atliku uz rītdienu un izgāju no kabīnes.

Ejot gar alumīnija trepēm, pamanīju uz pa�kāpieniem no aug�as krīto�as gaismas plan�kumus. Tātad Sartoriuss joprojām strādāja, pat �obrīd! Nolēmu, ka man viņ� jāredz.

Aug�stāvā bija mazliet siltāks. Platā, zemā gaitenī dvesa viegls vējiņ�. Papīra strēmeles draiski �abēja pie ventilācijas atverēm. Gal�venās laboratorijas durvis veidoja bieza, grumbuļaina stikla plate, ietverta metāla rāmī. No iek�puses stiklu aizsedza kaut kas tum�s: gaismu deva tikai �auri logi zem pa�iem gries�tiem. Nospiedu rokturi. Kā jau biju paredzē�jis, durvis nepadevās. Iek�ā valdīja klusums, laiku pa laikam sadzirdēju it kā vāju gāzes liesmiņas sīcienu. Pieklauvēju � nekādas atbildes.

����� Sartoriuss! � es iesaucos. � Doktor Sartorius! Tas esmu es, jaunais, Kelvins! Man ar jums jātiekas, lūdzu atveriet!

Viegla �aboņa, it kā kāds būtu uzminis uz sagumzīta papīra, un atkal klusums.

����� Tas esmu es, Kelvins! Jūs ta�u esat par mani dzirdējis! Atlidoju ar �Prometeju� pirms pāris stundām! � es kliedzu, tuvinādams lūpas vietai, kur durvju stendere saskārās ar metāla rāmja malu. � Doktor Sartorius! Te neviena nav, tikai es! Atveriet!

Klusums. Tad pakluss troksnis. Da�as rei�zes kaut kas no�vadzēja � tik griezīgi, it kā kāds uz metāla paplātes būtu uzmetis metālis�kus instrumentus. Un pēk�ņi apstulbu. Atska�nēja sīki solī�i, it kā bērna riksī�i: mazu kā�jiņu bie�a, steidzīga dipoņa. Varbūt� var�būt kāds to neiedomājami veikli atdarināja, ar pirkstgaliem bungodams pa tuk�u, labi re�zonējo�u kārbu.

���� Doktor Sartorius! � es kliedzu. � At�vērsiet vai neatvērsiet?!

Nekādas atbildes, tikai atkal bērna riksī�i un da�i ātri un plati, tik tikko sadzirdami soli, it kā �is cilvēks pārvietotos uz pirkstgaliem. Bet, ja viņ� soļoja, tad ta�u nevarēja tai pa�ā laikā imitēt bērna solī�us! �Galu galā kāda man daļa!� es nodomāju un, nespēdams vairs valdīt augo�o niknumu, ierēcos:

���� Doktor Sartorius!!! Ne tāpēc esmu lido�jis se�padsmit mēne�us, lai piedalītos jūsu komēdijās! Skaitu līdz desmit. Pēc tam uz�lauzī�u durvis!!!

�aubījos, vai man tas izdosies.

Gāzes pistoles strūkla nav pārāk spēcīga, bet es biju apņēmies tā vai citādi izpildīt sa�vus draudus, kaut arī vajadzētu doties uz no�liktavu, kur sprāgstviela noteikti bija pietie�kamā daudzumā. Sacīju sev, ka nedrīkst at�kāpties, jo vairs nespēju spēlēt ar �īm ārprāta iezīmētajām kārtīm, ko man rokās bija iegrū�dusi situācija.

Pēc atbalss likās, ka dzirdu cīņas troksni, vai arī kāds pārvietoja kaut ko smagu, aiz�slietnis laboratorijas iek�pusē varbūt par kādu pusmetru pavirzījās sānis, uz matētā, it kā ar sarmu pārklātā durvju stikla parādījās stalta ēna, un nedaudz aizsmacis diskants norunāja:

��� Es atvēr�u, bet jums jāapsola, ka nenāk- siet iek�ā.

���� Kāpēc tad jūs vērsiet vaļā?!

���� Es pats iznāk�u laukā.

���� Labi. Apsolu.

Viegli noklik�ķēja atslēga, tad tum�s si�luets, aizsedzis pusi no durvīm, rūpīgi aizvilka atpakaļ aizslietni (iek�ā notika kaut kas ne�saprotams � dzirdēju it kā bīdīta koka gal�diņa brīk�ķē�anu), un durvis beidzot pavērās tie�i tik daudz, lai Sartoriuss varētu izsprauk�ties gaitenī.

Viņ� stāvēja manā priek�ā, ar savu augumu aizsegdams durvis. Viņ� bija neparasti liels un kalsns, �ķita, ka viņa ķermenis zem krēm- krāsas triko sastāv vienīgi no kauliem. Ap kaklu bija aptīts melns lakats; pār plecu no�karājās divkārt salocīts, reaktīvu apsvilināts laboratorijas aizsargpriek�auts. Neparasti �auro galvu Sartoriuss turēja kaut kā sāniski. Gandrīz pusi no viņa sejas aizsedza melnas, izliektas brilles, tā ka acis nevarēju saskatīt. Viņam bija gar� apak��oklis, iezilas lūpas un prāvas, arī zilganas, kā apsaldētas ausis. Sar�toriuss bija neskuvies. No elkoņiem, auklās iestiprināti nokarājās sarkani pretradiācijas cimdi. Tā mēs brītiņu stāvējām, skatīdamies viens uz otru ar neslēptu nepatiku. Viņa matu atliekas (izskatījās, ka viņ� pats tos būtu īsi apcirpis) bija svina pelēkā krāsā, bārdas ru�gāji uz sejas � pavisam sirmi. Seja iedegusi, tāpat kā Snautam, bet apmēram pieres vidū, veidojot horizontālu līniju, brūnums beidzās. Acīm redzot, saulē viņ� pastāvīgi nēsāja kaut kādu micīti.

���� Es klausos, � Sartoriuss beidzot teica.

Man likās, ka viņ� ne tik daudz gaida manu

sakāmo, cik, ar pleciem balstīdams stikla dur�vis, saspringti ieklausās, kas notiek iek�ā. Krietnu brīdi nezināju, ko sacīt, lai neizgrūstu muļķību.

����������� Mans uzvārds ir Kelvins� Dro�i vien esat dzirdējis par mani, �es iesāku. � Esmu, tas ir � biju Gibariāna līdzstrādnieks �

Viņa liesajā, stateniskajā sejā � tā lai�kam izskatījās Dons Kihots � nebija nekādas izteiksmes. Pret mani pavērstais aceņu mel�nais, izliektais stikls stipri apgrūtināja man sarunu,.

����������� Uzzināju, ka Gibariāns� nav starp dzīvajiem, � jutu, ka man sa�ņaudzās balss.

���� Jā. Klausos? �

Tas skanēja nepacietīgi.

���������� Viņ� izdarīja pa�nāvību? � Kas atrada ķermeni � jūs vai Snauts?

����������� Kāpēc jūs to jautājat man? Vai doktors Snauts jums nestāstīja? �

����������� Es gribēju dzirdēt, kas jums �ai lietā sakāms �

���� Jūs esat psihologs, doktor Kelvin?

��� Jā. Un tad?

���� Zinātnieks?

���� Jā ta�u! Bet kāds tam sakars �

����������� Man likās, ka esat kriminālierēdnis vai policists. Pa�laik pulkstenis ir divi �etrdesmit, ta�u jūs pat nemēģināt iekļauties- Stacijas darba ritmā, kas galu galā būtu saprotams, bet brutāli lau�aties laboratorijā un izpra��ņājat mani gandrīz vai tā, it kā es būtu aiz�domīgs.

Ar pūlēm savaldījos, un tas lika manai pierei norasot.

��� Jūs esat aizdomīgs, Sartorius! � sacīju aiz�ņaugtā balsī.

Man par katru cenu gribējās viņu sakaiti�nāt, tādēļ nikni piemetināju:

�� Un jūs pats to lieliski zināt!

���� Ja jūs neņemsiet savus vārdus atpakaļ un neatvainosieties, radioziņojumā sūdzē�os par jums, Kelvin!

���� Par ko man jāatvainojas? Par to, ka jūs nevis uzņemat mani un iepazīstināt ar �ejie�nes apstākļiem, bet gan ieslēdzaties un aizba�rikadējaties laboratorijā?! Vai jūs jau pilnīgi esat zaudējis prātu?! Kas jūs galu galā esat � zinātnieks vai no�ēlojams gļēvulis?! Ko? Varbūt jūs man atbildēsiet?!

Vairs neatceros, ko kliedzu, bet viņa sejā nenotrīcēja ne vaibsts. Pa viņa bālo, poraino ādu ritēja lielas sviedru lāses. Pēk�ņi sapratu: viņ� manī nemaz neklausās! Abas rokas no�slēpis aiz muguras, viņ� no visa spēka ar tām turēja durvis, kas viegli notrīcēja, it kā kāds no iek�ienes būtu tās pagrūdis.

���� Paej iet� sānis � � Sartoriuss ievai�dējās dīvainā, pīksto�ā balsī. � Dieva dēļ� ejiet! Ejiet prom! Kāpiet lejā, es atnāk�u, at�nāk�u, izdarī�u visu, ko vēlaties, tikai lūdzu, ejiet!!!

Viņa balsī bija tādas mokas, ka es pilnīgā apjukumā instinktīvi pacēlu roku, lai palī�dzētu pieturēt durvis, jo tie�i to viņ� gribēja izdarīt, bet tad Sartoriuss �ausmīgi ieklie�dzās, it kā es būtu atvēzējies ar nazi; sāku kāpties atpakaļ, bet Sartoriuss joprojām kliedza falsetā: �Ej! Ej!� � tad atkal: �Nāku jau! Nāku! Jau nāku!!! Nē! Nē!!!�

Viņ� pavēra durvis un metās iek�ā, man likās, ka viņa krū�u augstumā pazibēja kaut kas zeltains, it kā spīdīgs disks, no laboratori�jas tagad atplūda dobj� troksnis, aizslietnis aizlidoja sānis, liela, gara ēna pa�āvās uz stikla ekrāna, aizliktnis atgriezās savā vietā, un nekas vairs nebija redzams. Kas tur no�tika?! Nodipēja soļi, neprātīgs skrējiens no�slēdzās ar griezīgu plīsto�a stikla �ķindoņu, un es izdzirdu līksmus bērna smieklus �

Man trīcēja kājas; palūkojos visapkārt. Iestājās klusums. Apsēdos uz zemas, no plast�masas veidotas palodzes. Sēdēju kādu ceturt�daļstundu, nezinu, vai ko gaidīdams, vai vien�kār�i nonācis līdz galējai robe�ai tā, ka man negribējās pat piecelties. Galva plīsa vai pu�u. Kaut kur aug�ā atskanēja stiepta �īkstoņa, un apkārtne uzreiz kļuva gai�āka.

No savas vietas redzēju tikai daļu no apaļā koridora, kas apjoza laboratoriju. �īs telpas atradās pa�ā Stacijas virsotnē, tie�i zem aug��ējā apvalka bruņām, tāpēc ārsienas bija ieliektas un slīpas, ik pēc pāris metriem tajās bija logi, kas atgādināja �aujamlūkas; ārpusē pa�laik slīdēja uz aug�u aizsargplāksnes, zilā diena dzisa. Caur biezajiem stikliem ielauzās �ilbino�s spidums. Katra niķelēta plāksne, katrs durvju rokturis iemirdzējās kā maza saule. Laboratorijas durvis � �ī lielā, grubu�ļainā stikla plate � iekvēlojās kā kurtuves ugunīs. Vēroju savas uz ceļgaliem saliktās ro�kas, kas spokainajā gaismā bija kļuvu�as pe�lēkas. Labajā rokā turēju gāzes pistoli � ne�sapratu, kad un kā biju to izrāvis no futrāļa. Ieliku atpakaļ. Es jau zināju, ka man nelīdzēs pat kodolpistole, � ko es varētu ar to izdarīt? Izgāzt durvis? felauzties laboratorijā?

Es piecēlos. Ūdeņra�a bumbas uzliesmoju�mam līdzīgs disks, grimstot okeānā, paguva iz�aut manī horizontālu, gandrīz vai materia�lizētu staru kūli; kad tas trāpīja man vaigā (jau kāpu pa trepēm lejā), jutu it kā nokaitēta zīmoga pieskārienu.

Nokāpis līdz pusei, pārdomāju un atgriezos aug�stāvā. Apgāju laboratorijai apkārt. Kā jau minēju, koridors ieskāva to: nogājis kādus simt soļus, atrados pretējā pusē, pie tādām pa�ām stikla durvīm. Nemēģināju tās atdarīt, zināju, ka durvis ir slēgtas.

Meklēju lodziņu plastmasas sienā, kaut vai kaut kādu spraugu; slepus pavērot Sarto�riusu � tā nebija zemē metama doma. Gri�bēju atbrīvoties no minējumiem un uzzināt patiesību, kaut arī nevarēju iedomāties, kā spē�u to saprast.

Man ienāca prātā, ka gaismu laboratorijas zālēm dod griestu logi, tātad tie ierīkoti Sta�cijas aug�ējā apvalkā, un, ja es izkļūtu ār�pusē, varbūt tad varētu ielūkoties caur tiem iek�ā. Tāpēc man vajadzēja nokāpt lejā pēc skafandra un skābekļa aparāta. Stāvēju pie kāpnēm, domādams, vai vērts tādēļ pūlēties. Bija pilnīgi iespējams, ka aug�ējo logu stikli ir matēti, bet kas man vairs atlika. Nokāpu vienu stāvu zemāk. Man nācās iet gar radio�staciju. Durvis bija līdz galam vaļā. Snauts sēdēja krēslā tāpat, kā biju viņu atstājis. Aiz�midzis. Manu soļu troksnis lika viņam satrūk�ties un atvērt acis.

���� Paklau, Kelvin! � viņ� aizsmacis iesau�cās.

Es klusēju.

���� Nu, vai kaut ko uzzināji? � viņ� jautāja.

���� Jā, � es gausi atteicu. � Viņ� nav viens.

Snauts sa�ķobīja lūpas.

���� Ko tu saki! Tas jau ir kaut kas. Tātad viņam ir viesi, ko?

���� Nesaprotu, kāpēc jūs negribat man iz�stāstīt, kas tas ir, � sacīju it kā starp citu. � Palikdams te, es ta�u agri vai vēlu visu uzzinā�u. Kam vajadzīgi �ie noslēpumi?

���� Sapratīsi, kad tev pa�am būs viesi, � Snauts teica.

Likās, ka viņ� kaut ko gaida un ne sevi�ķi grib turpināt sarunu.

���� Uz kurieni dodies? � viņ� izmeta, kad es pagriezos.

Es neatbildēju.

Raķetodroma hallē atradās tai pa�ā stā�voklī, kādā es to atstāju. Uz paaugstinājuma līdz galam vaļā stāvēja mans apsvilu�ais kon�teiners. Piegāju pie skafandru statņiem, un man pēk�ņi zuda vēlē�anās doties ceļojumā pa Stacijas jumtu. Pagriezos un pa stāvām trepītēm nokāpu lejā uz noliktavām.

�aurais koridors bija pieblīvēts ar stikla baloniem un grēdās sakrautām kastēm. Gais�mā zilgani lāsmoja sienu metāls. Vēl da�i des�miti soju, un pie griestiem parādījās saldē�a�nas iekārtas balti apsarmoju�ās caurules. Tās man noderēja par ceļa rādītāju. Biezā plasti�kas slānī ietverta uzmava ievadīja caurules hermētiski slēgtā telpā. Kad atvēru smagās ar gumijas blīvēm apgādātās durvis, kas bija divu delnu biezumā, mani pārņēma stindzi�no�s aukstums. Es sāku drebēt. No apsnigu�u spirālveida cauruļu mud�ekļa nokarājās le�dus lāstekas. Arī te stāvēja ar sniega kārtiņu pārklātas kārbas, kastes, plaukti pie sienām bija piekrauti ar bund�ām un caurspīdīgā ap�valkā iesaiņotām dzeltenīgu tauku pikām.

Telpas dziļumā mucveida velve kļuva ze�māka. Tur, dzirkstīdams ledus adatās, karājās biezs aizkars. Es atbīdīju vienu malu. Uz re�- ģota alumīnija paaugstinājuma, ar pelēku au�dumu apklāts, gulēja liels, garens priek�mets. Pacēlu audekla stūri un ieraudzīju Gibariāna saviebto seju. Melnie mati ar sirmo �ķipsnu uz pieres bija gludi sasukāti. Lauzdams kakla līniju, augstu rēgojās gāmurs. Iz�uvu�ās acis skatījās tie�i griestos, vienu acs kaktiņu aiz�pildīja duļķaina ledus lāse. Mani tik ļoti stin�dzināja aukstums, ka gandrīz vai klabēja zobi. Ar vienu roku turēju līķautu, ar otru piedū- ros Gibariāna vaigam. Iespaids tāds,_it kā es būtu pieskāries sasalu�ai pagalei. Ada bija raupja no bārdas rugājiem, kas izdalījās kā melni punktiņi. Bezgalīgas, nicino�as pacie�tības izteiksme sastingusi lūpu izliekumā. No�lai�ot pārsega malu, ievēroju, ka otrpus ķer�menim no auduma krokām laukā raugās tādas kā melnas, iegarenas zīlītes, kā pupiņas, sākot ar mazākām un beidzot ar lielām. Es pēk�ņi pamiru.

Tie bija kailu kāju pirksti, redzami no pēdas apak�puses, olveida pirkstu spilventiņi atradās mazliet atstatu cits no cita; zem līķ�auta saburzītās malas plakaniski gulēja Nēģeriete.

Viņa gulēja uz mutes, kā iegrimusi dziļā miegā. Sprīdi pa sprīdim vilku nost rupjo audumu. Galva ar mazos, zilganos ku�ķī�os sapītiem matiem dusēja uz melna, masīva el�koņa locītavas. Spīdīgo ādu izspīlēja mugur�kaula skriemeļi. Varenais ķermenis gulēja pilnīgi nekustīgs. Vēlreiz paskatījos uz viņas kailo kāju pēdām, un mani pārsteidza dīvaina detaļa: pēdas nebija ne plakanas, ne arī mil�zīgā ķermeņa smaguma no�ķiebtas, āda no staigā�anas basām kājām nebija kļuvusi raupja, tā izskatījās tikpat plāna kā uz ple�ciem vai rokām.

Pārbaudīju �o iespaidu, pieskardamies viņai, un to izdarīt man bija krietni vien grū�tāk nekā pieskarties Gibariāna ķermenim. Un tad notika neticamais: divdesmit grādu salā gulo�ais ķermenis izrādījās dzīvs � tas sa�kustējās. Nēģeriete pievilka kāju, glu�i kā snaudo�s suns, kad to paņem aiz ķepas.

�Viņa te nosals,� es nodomāju, bet viņas ķermenis bija rāms un ne visai auksts, pirkst�

galos vel jutu ta elastīgumu. Kapos atmugu�riski atpakaļ, nolaidu aizkaru un atgriezos gaitenī. Man likās, ka te valda velni�ķīgs kar�stums. Pa trepēm izkļuvu raķetodroma hallē. Apsēdos uz rullī saritināta gredzenveida iz�pletņa un satvēru ar rokām galvu. Jutos kā piekauts. Nezināju, kas ar mani notiek. Biju salauzts, domas kāpās atpakaļ un draudēja nobrukt kaut kādā bezdibenī � samaņas zau�dē�ana, iznīcība man likās kā neizsakāma, ne�aizsniedzama �ēlastība.

Nebija nozīmes iet pie Snauta vai Sarto- riusa, uzskatīju, ka neviens nespēj salikt vienā veselā to, ko biju līdz �im pārdzīvojis, ko re�dzēju, kam pats savām rokām pieskāros. Vie�nīgo glābiņu, bēg�anas iespēju, izskaidro�jumu deva diagnoze � vājprāts. Jā: noteikti biju vājprātīgs, saslimu uzreiz pēc nosē�anās. Okeāns iedarbojās uz manām smadzenēm � redzēju halucināciju pēc halucinācijas, un, ja tas tā, tad nevajag veltīgi tērēt spēkus, risi�not īstenībā neeso�us noslēpumus, bet jā�meklē ārsta palīdzība, jāizsauc pa radio �Pro�metejs� vai kāds cits kosrnosa kuģis. Jāno�raida SOS signāli.

Tad notika tas, ko nekādi nebiju gaidījis: doma par to, ka esmu vājprātīgs, mani no�mierināja.

Pat pārāk labi sapratu Snauta vārdus � ja pieņem, ka tāds Snauts vispār eksistē un es ar viņu kaut kad esmu runājis; halucinācijas ta�u varēja sākties krietni vien agrāk � kas zina, varbūt joprojām vēl atrados uz �Prome�tejā� klāja, pēk�ņas gara slimības piemeklēts,

un viss, ko pieredzēju, bija manu uzbudināto smadzeņu ra�ojums. Bet, ja es biju slims, tad varēju izveseļoties, un tas man deva vismaz cerību uz glāb�anos, da�as murgainu pārbau�dījumu pilnās stundas uz Solāris bija sniegu��as vienīgi izmisumu.

Tātad vispirms vajadzēja realizēt kaut kādu loģiski pārdomātu eksperimentu pa�am ar sevi � experimentum ciucis[3] �, kas man pa�rādītu, vai tie�ām esmu zaudējis prātu, kriz�dams par upuri pats savai murgainajai iztēlei, vai arī mani pārdzīvojumi, neraugoties uz to absurdumu un neticamību, ir reāli.

Tā es prātoju, vērodams metālisko kron- �teinu, kas balstīja raketodroma neso�o kon�strukciju. Tas bija no sienas izvirzīts, ar izliek�tām platēm ap�ūts, salātzaļ� tērauda masts; da�ās vietās, apmēram metra augstumā, krāsa bija aplupusi, dro�i vien to nobrāzu�as garām brauco�as raķe�u vagonetes. Pieskāros tērau�dam, pasildīju to mazliet ar delnu, pieklau�vēju pie aizsargplates ievelmētās malas; vai murgi spēj sasniegt tādu realitātes pakāpi? Spēj � atbildēju pats sev; tā ta�u bija mana specialitāte, te es kaut ko sapratu.

Bet vai ir iespējams izgudrot tādu iz�ķiro�u eksperimentu? Sākumā likās, ka ne, jo manas slimās smadzenes (ja tās tie�ām ir slimas) pro�ducēs visas ilūzijas, kādas tik no tām piepra�sī�u. Ta�u ne tikai slimojot, bet arī visparastā�kajā miegā gadās, ka sarunājamies ar īstenībā mums nepazīstamiem cilvēkiem un uzdodam �īm nosapņotajām personām jautājumus, un dzirdam viņu atbildes; turklāt, kaut arī �ie tēli būtībā ir mūsu pa�u psihes produkti, uz ne�ilgu laiku atdalīti, pseidopatstāvīgi fragmenti, mēs tomēr nezinām, kādi vārdi tiks pateikti, � līdz pat brīdim, kad mēs (�ajā miegā) tie�kam uzrunāti. Bet patiesībā ta�u �os vārdus radījusi mūsu pa�u saprāta vissavrupinātākā daļa, un tāpēc mums tie būtu jāzin jau tai brīdī, kad pa�i tos izdomājam, lai ieliktu fik�tīvā tēla mutē. Tādējādi, lai ko es ieplānotu un īstenotu, alla� varēju sev pasacīt, ka rīko�jos tie�i tā, kā rīkojas pa sapņiem. Kā Snauts, tā Sartoriuss varēja reāli nemaz neeksistēt, tāpēc veltīgi bija uzdot viņiem jebkādus jau�tājumus.

Nodomāju, ka varētu iedzert kaut kādas stipri iedarbīgas zāles, piemēram, pejotīlu vai citu līdzekli, kas izsauc halucinācijas un krā�sainas vīzijas. Sādu fenomenu ra�anās pierā�dītu, ka ieņemtais preparāts tie�ām eksistē un sastāda daļu no materiālās īstenības, kurā es atrodos. Bet arī tas � turpināju domu � nebūtu vajadzīgais iz�ķiro�ais eksperiments, jo es zināju, kādā veidā zāles (kuras ta�u man pa�am bija jāizvēlas) iedarbosies, un tātad varēja gadīties, ka ne tikai �ī līdzekļa pielietojums, bet arī radītais efekts būs vie�nādi dzimu�i manā iztēlē.

Man jau likās, ka, reiz ieslēgtam ārprāta aplī, man neizdosies no tā izlauzties � nevar ta�u domāt citādi kā vien ar smadzenēm, ne�var atrasties ārpus sevis pa�a, lai pārbaudītu ķermenī notieko�o procesu normalitāti, � kad prātā pēk�ņi ie�āvās tikpat vienkār�a, cik veiksmīga doma.

Pielēcu kājās no saritināto izpletņu kaudzes un skrie�us devos taisni uz radiostaciju. Tā bija tuk�a. Garāmejot uzmetu skatienu elek�triskajam sienas pulkstenim. Bija gandrīz �etri naktī, nosacītajā Stacijas naktī, jo ār�pusē valdīja sarkana blāzma. Atri ieslēdzu tā�lās darbības radiosakaru aparatūru un, gaidī�dams, kamēr iesils lampas, domās vēlreiz pre�cizēju atsevi�ķus eksperimenta posmus.

Neatcerējos, kāds ir Solāris pavadoņa au�tomātiskās stacijas izsauk�anas signāls, bet atradu to uz tabulas, kas karājās virs galve�nās pults. Devu izsaukumu Morzes alfabētā, un pēc astoņām sekundēm saņēmu atbildi. Sa- teloīds, precīzāk, tā elektroniskās smadzenes atsaucās ar ritmiski atkārtotu signālu.

Tad pieprasīju, lai pavadonis � ar preci�zitāti līdz piektajai decimālzīmei � man pa�ziņo, kādus galaktikas zvaig�ņotā kupola me�ridiānus tas �ķērso, divdesmit divu loka se�kun�u attālumā riņķojot ap Solāris.

Pēc tam es apsēdos un gaidīju atbildi. Tā atnāca pēc desmit minūtēm. Norāvu papīra lenti ar nodrukāto rezultātu (uzmanījos, lai pat skatienu tam neuzmestu) un, noslēpis to atvilktnē, atnesu no bibliotēkas lielās debesu kartes, logaritmu tabulas, satelīta diennakts kustības almanahu un da�as rokasgrāmatas; tad sāku meklēt atbildi uz to pa�u jautājumu. Gandrīz stunda pagāja, kamēr sastādīju vie�nādojumus; neatceros, kad pēdējo reizi biju tā noņēmies ar rēķinā�anu, laikam studiju gados, kārtojot eksāmenu praktiskajā astro�nomijā.

Aprēķinus izdarīju ar Stacijas lielās skait�ļo�anas ma�īnas palīdzību. Manu prātojumu secība bija �āda: no debesu kartēm dabū�u skaitļus, kas pilnībā nesakritīs ar Sateloīda paziņotajiem datiem. Nesakritīs, jo abu sav�starpēji rotējo�o sauļu un Solāris gravitācijas spēki, kā arī okeāna izsauktās �o spēku lokā�lās izmaiņas pakļauj Sateloīdu ļoti komplicē�tām perturbācijām. Kad manā rīcībā būs jau divas skaitļu rindas � Sateloīda paziņotā un teorētiski ar debesu kar�u palīdzību aprēķi�nātā, izdarī�u savos aprēķinos labojumus, tad abiem rezultātiem jāsakrīt līdz ceturtajai de- cimālzīmei; nevienādība būs tikai piektajā zīmē � okeāna neaprēķināmās iedarbības dēļ.

Pat ja Sateloīda dotie skaitļi īstenībā neek�sistē un ir dzimu�i tikai manā slimajā iztēlē, tie nesaskanēs ar otru rindu � ar aprēķināta�jiem datiem. Manas smadzenes var būt neve�selas, bet nekādos apstākļos tās nav spējīgas veikt aprēķinus, ko izdara Stacijas lielā skaitļo�anas ma�īna, jo tas prasītu daudzus mēne�us laika. Tātad, ja cipari sakritīs, tad Stacijas lielā skaitļo�anas ma�īna tie�ām pa�stāv un es to izmantoju īstenībā, nevis murgos.

Man drebēja rokas, kad ņēmu no atvilktnes telegrāfa papīra lenti un liku to blakus citai, platākai, kas nāca no skaitļo�anas ma�īnas. Abas ciparu rindas, kā jau paredzēju, sakrita līdz ceturtajai zīmei. Nevienādība bija tikai piektajā.

Noglabāju visus papīrus galdā. Tātad skait�ļo�anas ma�īna pastāvēja neatkarīgi no ma�nis; no tā izrietēja Stacijas un visa pārējā eksistē�anas realitāte.

Gribēju jau atvilktni aiztaisīt, kad pama�nīju tanī veselu kaudzīti lapiņu, kas bija no�klātās ar nepacietīgiem aprēķiniem. Izņēmu lapiņas, un no pirmā skatiena kļuva skaidrs � kāds jau bija realizējis tādu pa�u eksperi�mentu; vienīgā starpība, ka ar zvaig�ņoto sfēru saistīto datu vietā viņ� pieprasīja no Sateloīda Solāris koordinātu mērījumus �etr�desmit loka sekun�u attālumā.

Es nebiju vājprātīgs. Pēdējais cerību sta�riņ� nodzisa. Izslēdzu raidītāju, izdzēru no termosa buljona paliekas un devos gulēt.

Aprēķinus veicu, pilns apslēpta niknuma, un tikai tas mani turēja uz kājām. Nogurums bija mani tā notrulinājis, ka pat nejaudāju uz�klāt kabīnē gultu, aizmirsis, ka vispirms jā�atbrīvo aug�ējie aizspiedņi, vilku aiz turekļa, līdz visa gulta uzgāzās man virsū; kad beidzot biju to nolaidis, apģērbu un apak�veļu no�metu uz grīdas un pusnemaņā nokritu uz spilvena, pat lāgā nepiepūtis to. Aizmigu, gaismai degot, neatceros cikos.

Atvēris acis, nodomāju, ka esmu gulējis tikai da�as minūtes. Istabu pildīja drūma, sar�kana gaisma. Man bija vēsi un labi. Gulēju kails, ne ar ko neapsedzies. Iepretī gultai, pie pusatsegta loga, sarkanās saules staros kāds sēdēja uz krēsla. Tā bija Hareja, vieglā, baltā tērpā, basām, sakrustotām kājām; tum�ie mati atsukāti atpakaļ, plānā drāna uz krūtīm izspī�lē jusies, līdz elkoņiem iedegu�ās rokas no�laistas; caur savām melnajām skropstām viņa bez apstājas skatījās uz mani. Vēroju viņu ilgi, pavisam mierīgi. Mana pirmā doma bija: �Cik labi, ka es guļu un zinu, ka visu redzu sapnī.� Un tomēr gribēju, lai viņa pazūd. Aiz�vēru acis un sāku to ļoti intensīvi vēlēties, ta�u, kad atdarīju plakstus, viņa sēdēja tāpat kā pirms tam. Lūpas viņa bija savilkusi pēc sava paraduma, it kā uz svilpo�anu, bet acis nesmaidīja. Es atsaucu atmiņā visu, ko biju domājis par sapņiem iepriek�ējā vakarā pirms gulētie�anas. Hareja izskatījās uz mata tāda pati, kā toreiz, kad pēdējo reizi viņu re�dzēju dzīvu, bet tad ta�u viņai bija deviņpa�dsmit gadu; tagad Harejai būtu divdesmit de�viņi, bet nekas, dabiski, nebija mainījies � miru�ie paliek jauni. Viņai bija tās pa�as acis, kas par visu brīnījās, un viņa skatījās uz mani. �Metī�u ar kaut ko,� es nodomāju, bet, kaut arī tas bija tikai sapnis, pat pa miegam nespēju mest ar kaut kādu priek�metu miru��ajai.

� Nabadzīte, � es sacīju. � Atnāci paciemoties, ko?

Mazliet izbijos, jo balss ieskanējās tik skaidri, bet istaba un Hareja � viss man likās tik reāls, cik nu vispār tas ir iespējams.

Cik plastisks sapnis, turklāt krāsains, bez tam redzu uz grīdas daudz mantu, kuras vakar, gulēt iedams, pat nepamanīju. �Kad uzmodī�os,� nodomāju, �vajadzēs pārbaudīt, vai tās te tie�ām atrodas, vai ir tikai sapņu tēli, tāpat kā Hareja ��

� Vai ilgi tu tā sēdēsi? � � es jautāju un atskārtu, ka runāju klusi. Glu�i kā baidīda�mies, lai kāds nenoklausās, � it kā varētu dzirdēt to, kas notiek pa sapņiem!

Saule pa �o laiku jau bija mazliet pakāpu�sies. �Arī tas ir labi,� nodomāju. �Likos gu�lēt sarkanā dienā, pēc tam bija jābūt zilai un tikai tad � otrai sarkanai dienai. Tā kā es ne�varēju nogulēt piecpadsmit stundas no vietas, tas noteikti ir sapnis!�

Nomierinājies sāku Hareju vērīgi aplūkot. Gaisma plūda no mugurpuses; caur �alūzijas spraugu krīto�ais stars zeltīja samtainās pūci�ņas uz viņas kreisā vaiga, bet skropstas meta uz sejas garu ēnu. Viņa bija skaista. �Lūk,� es nodomāju, �cik pedantiski precīzs esmu pat ārpus realitātes: pamanu saules staru un arī to, ka viņai bedrīte ir tur, kur nevienai citai tās nav, zem izbrīnīju�os lūpu kaktiņa; un tomēr es gribētu, lai tas viss beigtos. Jā�ķeras ta�u pie darba.�

Cenzdamies pārtraukt sapni, stingrāk aiz�spiedu plakstus, kad pēk�ņi izdzirdu �aboņu. Uzreiz atvēru acis. Viņa sēdēja man blakus uz gultas un uzmanīgi vēroja mani. Uzsmai�dīju viņai, un arī viņa pasmaidīja un noliecās pār mani; pirmais skūpsts bija gaisīgs, it kā mēs būtu bērni. Skūpstīju viņu ilgi. �Vai var tā izmantot sapni?� es domāju. Bet tā nebūt nav neuzticība viņas piemiņai, jo es ta�u viņu redzu sapnī, viņu pa�u. Nekad nekas tamlī�dzīgs man nebija gadījies �

Mēs joprojām klusējām. Gulēju aug�pē�dus; viņai paceļot seju, varēju redzēt saules caurstrāvotās mazās nāsis, kas alla� bija viņas jūtu barometrs; ar pirkstu galiem pieskāros viņas ausīm, kuru ļipiņas sārtojās no skūp�stiem. Nezinu, kas mani padarīja tik nemie�rīgu; joprojām sacīju sev, ka tas ir sapnis, ta�u sirds man sa�ņaudzās.

Es saspringu, taisīdamies izlēkt ārā no gul�tas; biju sagatavojies, ka tas neizdosies, miegā ļoti bie�i nevaldām pār savu ķermeni, tas ir kā paralizēts vai arī promeso�s, drīzāk rēķinājos ar to, ka �is nodoms man palīdzēs uzmosties. Tomēr neatmodos � tikai sēdēju uz gultas, nolaidis kājas uz grīdas. �Neko da�rīt, jāizsapņo līdz galam,� nodomāju, bet la�bais garastāvoklis izgaisa bez pēdām. Pār�ņēma bailes.

� Ko tu gribi? � balss bija aizsmakusi, un man nācās atkāsēties.

Automātiski, ar basām kājām sāku meklēt rītākurpes un, iekams atcerējos, ka te nav ne�kādu kurpju, tā sasitu pirkstu, ka iekliedzos. �Nu vienreiz būs cauri!� es apmierināti no�domāju.

Bet arvien vēl nekas nenotika. Kad es ap�sēdos, Hareja mazliet atvirzījās. Ar pleciem viņa atspiedās pret gultas atzveltni. Viņas kleita zem pa�a kreisās krūts galiņa tikko ma�nāmi drebēja � puksto�as sirds taktī. Viņa vēroja mani ar mierīga interesi. Nodomāju, ka vislabāk būtu paiet zem du�as, tomēr ap�ķēros, ka du�a, kas rādās pa sapņiem, ta�u nespēj uzmodināt.

���� Kā tu te gadījies? � es jautāju.

Viņa paņēma manu roku un ar savu ierasto �estu pasvieda to gaisā, no apak�as pasita manus pirkstus uz aug�u un atkal saķēra.

���� Nezinu, � viņa atbildēja. � Vai tas ir slikti?

Arī balss bija tā pati, zemā, un skanēja iz�klaidīgi. Viņa vienmēr runāja tā, it kā ne se�vi�ķi domātu par izteiktiem vārdiem, it kā jau būtu nodarbināta ar kaut ko citu, tāpēc rei�zēm atstāja neapdomības, reizēm bezkaunības iespaidu; viņa visu vēroja ar apslāpētu iz�brīnu, kas atklājās vienīgi acīs.

���� Vai tevi� kāds redzēja?

���� Nezinu. Es vienkār�i atnācu. Vai tas ir svarīgi, Kris?

Hareja aizvien vēl spēlējās ar manu roku, bet viņas seja rotaļā vairs nepiedalījās. Viņa sadrūma.

���� Harej? �

���� Jā, mīļais?

���� Kā tu uzzināji, kur es atrodos?

Tas viņu samulsināja. Smaidot � viņai bija tik tum�as lūpas, ka ķir�u sula neatstāja uz tām nekādas pēdas, � parādījās viņas zobu galiņi.

���� Man nav ne mazākās sajēgas. Jocīgi, vai ne? Kad es ienācu, tu gulēji un nepamo- dies. Negribēju tevi modināt, jo tu esi dusmu pūķis un rūgumpods, � taktī ar �iem vārdiem viņa enerģiskāk pameta manu delnu uz aug�u.

���� Vai tu biji apak�ā?

���� Biju. Aizbēgu no turienes; tur ir auksti.

Viņa palaida vaļā manu roku. Atbalstīju�sies uz elkoņa, Hareja ar galvas kustību pār�meta matus uz vieniem sāniem un paskatījās uz mani ar to pussmaidu, kas tikai tad pār�stāja mani kaitināt, kad viņu iemīlēju.

���� Bet� Harej� ta�u, � es buldurēju.

Noliecos pār Harej u un atrotīju īso kleiti�ņas piedurkni. Tie�i virs baku potējuma zīmī�tes sārtoja sīka dūriena rēta. Kaut arī biju to gaidījis (jo arvien vēl instinktīvi meklēju lo�ģikas paliekas neiespējamajā), mani pārņēma pavisam nelāga sajūta. Ar pirkstu pieskāros �ai niecīgajai vātij, kas man gadiem ilgi rā�dījās sapņos, liekot ar vaidu pamosties uz sa- vandītās gultas � alla� vienā un tai pa�ā pozā, salīku�am, tā, kā gulēja Hareja, kad at�radu viņu jau sastingu�u; miegā centos izdarīt to pa�u, ko viņa, it kā lūgdams piedo�anu vai gribēdams būt kopā tais pēdējās minūtēs, kad viņa jau sajuta injekcijas iedarbību un no�kļuva baiļu varā. Viņa ta�u baidījās pat no visparastākās skrambas, nemaz nerunājot par asinīm, neprata panest sāpes, bet, lūk, toreiz iz�ķīrās par �o drausmīgo soli, atstādama tikai piecus vārdus uz man adresētās zīmītes. Tā gulēja manos dokumentos, es alla� nēsāju sev līdzi apbru�āto, liekuma vietās izdilu�o papīra gabaliņu, man nebija drosmes no tā �ķirties � tūksto�iem rei�u atgriezos pie mirkļa, kad Hareja to rakstīja, pie tā, kas viņai tad bija jāizjūt. Mierināju sevi, ka viņa gribēja to izdarīt tikai joka pēc un pabiedēt mani, un vienīgi indes deva nejau�i izrādījās pārāk liela; visi centās mani pārliecināt, ka tie�i tā arī notika un tas varbūt bija depresi�jas, pēk�ņas depresijas izsaukts acumirklīgs lēmums. Bet neviens nezināja to, ko viņai pa�teicu piecas dienas pirms tam, kā es, lai sāpi�nātu viņu vēl vairāk, sāku kravāt mantas, kā viņa tai brīdī neparasti mierīgi iejautājās: �Vai tu zini, ko tas nozīmē?�� Izlikos, ka nesaprotu, kaut gan sapratu lieliski, bet uz�skatīju viņu par gļēvuli un pateicu viņai arī to� un tagad, lūk, atlaidusies �ķērsām pāri gultai, viņa vērīgi skatījās manī, it kā nemaz nezinātu, ka es viņu biju iedzinis nāvē.

���� Neko vairāk neproti pateikt? � viņa jautāja.

Istaba bija sarkana no saules. Harejas ma�tos gruzdēja blāzma, viņa paskatījās uz savu plecu, kas tik ilgi bija saistījis manu interesi, un, kad mana delna noslīdēja, viņa piekļāva tai vēsu, gludu vaigu.

���� Hareja, � es nosēcu, � tas nevar būt�

���� Rimsties!

Viņas acis bija aizvērtas, redzēju, kā dreb plaksti, kā melnās skropstas pieskaras vai�giem.

���� Kur mēs atrodamies, Harej?

���� Pie mums.

���� Kur tas ir?

Viena acs uz īsu mirkli atvērās, un skrop�stas noglāstīja manu delnu.

���� Kris!

���� Jā?

���� Man ir labi.

Sēdēju nekustēdamies. Pacēlu galvu un spogulī virs mazgājamās ierīces ieraudzīju daļu gultas, Harej as izjuku�os matus un sa�vus kailos ceļgalus. Ar kāju piestūmu sev klāt vienu no tiem pusizkausētajiem instrumen�tiem, kas mētājās uz grīdas, un ar brīvo roku pacēlu. Gals rādījās ass. Pieliku to pie ādas virs tās vietas, kur sārtojās pusapaļa simet�riska rēta, un ietriecu ķermenī. Sāpes bija svelo�as. Skatījos uz plūsto�ajām asinīm, kas lielām lāsēm ritēja pa gurna iek�pusi un klusi pilēja uz grīdas.

Viss bija veltīgi. Aizvien skaidrākas kļuva briesmīgās domas, kas �audījās man galvā, nu vairs neteicu sev: �Tas ir sapnis,� � sen jau tam neticēju, tagad domāju: �Man jāaiz�sargājas.�

Paskatījos uz viņas pleciem, kas zem baltās drānas pārgāja vidukļa izliekumā; viņas basās pēdas neskāra grīdu. Pastiepos uz viņas pusi, vieglītēm satvēru sārto papēdi un ar pirkstiem pārvilku pa pēdas apak�u.

Tā bija maiga, kā jaunpiedzimu�ajiem.

Es jau pilnīgi dro�i zināju, ka tā nav Ha�reja, un gandrīz biju pārliecināts, ka viņa pati to nezina.

Kailā pēda sakustējās manā delnā, Harejas tum�ās lūpas piebrieda no neskanīgiem smiek�liem.

���� Izbeidz � � viņa no�ukstēja.

Maigi palaidu vaļā pēdu un piecēlos. Jo�projām vēl biju kails. Steidzīgi ģērbjoties, pamanīju, ka viņa paceļas uz gultas sēdus un pievērsa skatienu man.

���� Kur tavas mantas? � es jautāju, bet tūlīt to no�ēloju.

���� Manas mantas?

���� Vai tev ir tikai �ī kleitiņa?

Tagad es sāku izlikties. Centos tī�ām iztu�rēties nevērīgi, ikdieni�ķi, it kā mēs būtu �ķīru�ies tikai vakar, nē, it kā mēs vispār ne�kad nebūtu �ķīru�ies. Viņa piecēlās un, izlī�dzinādama krokas, ar man pazīstamu vieglu, bet spēcīgu rokas kustību pārvilka pār brun��iem. Mani vārdi Hareju ieintriģēja, kaut gan viņa nekā nesacīja. Pirmo reizi viņa pavērās apkārt ar lieti�ķu, meklējo�u skatienu, tad, jūtami izbrīnījusies, pagriezās pret mani.

���� Nezinu � � viņa bezpalīdzīgi teica un, piemetinājusi: � Varbūt skapī? � � atvēra durtiņas.

���� Nē, tur ir tikai kombinezoni, � es atteicu.

Blakus mazgājamai ierīcei atradu elek�trisko skū�anās aparātu un sāku dzīt bārdu, cenzdamies nenostāties ar muguru pret mei�teni, lai viņa būtu kas būdama.

Viņa staigāja pa kabīni, ielūkojās visos kaktos, paskatījās pa logu, beidzot pienāca pie manis un sacīja:

���� Kris, man ir tāds iespaids, it kā kaut kas būtu noticis.

Viņa apklusa. Es gaidīju ar izslēgtu aparātu rokā.

���� It kā es būtu kaut ko aizmirsusi�

daudz ko aizmirsusi. Zinu � atceros tikai tevi� un � un vairāk nekā.

Klausījos �ajos vārdos, cenzdamies valdīt pār savu seju.

���� Vai es biju � slima?

����������� Nu � var sacīt arī tā. Jā, kādu laiku mazliet slimoji.

���� Ahā. Tas laikam tāpēc.

Viņas seja noskaidrojās. Neprotu izstāstīt, ko pārdzīvoju. Kad viņa klusēja, staigāja, sēdēja, smaidīja, pārliecība, ka manā priek�ā ir Hareja, bija stiprāka par pretīgo nemieru, ta�u citreiz atkal, kā, piemēram, �ai brīdī, man likās, ka �ī Hareja ir vienkār�ota, redu�cēta līdz da�ām raksturīgām uzrunām, kustī�bām, �estiem. Viņa pienāca pavisam tuvu man klāt, atbalstījās ar sa�ņaugtām dūrēm manās krūtīs pie pa�a kakla un jautāja:

���� Kā ir ar mums? Labi vai slikti?

���� Labāk nemaz nevar būt! � es attraucu.

Viņa pasmaidīja.

���� Kad tu tā saki, tad ir drīzāk slikti.

����������� Kas tev nāk prātā, Harej, mīļā, man tagad jāiziet, � es steidzīgi sacīju. �Tu mani pagaidīsi, labi? Bet varbūt� tu esi izsal�kusi? � es piemetināju, jo pats jutu mosta�mies arvien lielāku ēstgribu.

���� Izsalkusi? Nē.

Viņa pakratīja galvu tā, ka sakustējās mati.

���� Man tevi jāgaida? Vai ilgi?

����������� Kādu stundu � � es iesāku, bet viņa mani pārtrauca:

���� Ie�u tev līdzi!

�I bija pavisam cita Hareja: īstā nekad neuzplijās. Nekad.

���� Mazulīt, tas nav iespējams �

Viņa skatījās uz mani no apak�as, tad pēk��ņi paņēma mani pie rokas. Noglāstīju viņu, pieskāros siltam, elastīgam plecam, un negri�bot mani pārņēma gandrīz vai maigums. Mans ķermenis pazina Hareju, alka, tiecās pēc viņas, neraugoties uz prātu, neraugoties uz argumentiem un bailēm.

Mēģinādams par katru cenu saglabāt mieru, atkārtoju:

����������� Tas nav iespējams, Harej: tev jāpaliek �eit.

���� Nē.

Kā tas noskanēja!

�� Kāpēc?

���� N � nezinu.

Viņa pavērās apkārt un atkal pievērsa ska�tienu man.

����������� Nevaru� � viņa pateica pavisam klusi.

���� Bet kāpēc?!

����������� Nezinu. Nevaru. Man liekas.. . man liekas . ..

Viņa cītīgi meklēja sevī izskaidrojumu, un, kad atrada, jutās pārsteigta.

���������� Man liekas, ka man tevi nepārtraukti.. . jāredz.

Lieti�ķā intonācija atņēma �iem vārdiem jūtu apzīmē�anas nozīmi; tas bija kaut kas pavisam cits. �o vārdu ietekmē apkampiens, kurā viņu turēju, piepe�i mainīja savu rak�sturu, kaut gan ārēji viss palika pa vecam;

skatīdamies viņai acīs, ņemos lauzt atpakaļ viņas rokas, �ī kustība, kas sākumā bija visai nedro�a, kļuva noteiktāka � bija atrasts mēr�ķis. Jau skatījos pēc kaut kā, ar ko varētu viņu sasiet.

Viņas atliektie elkoņi vieglītēm saskārās un tūlīt saspringa ar spēku, pret kuru mans tvēriens izrādījās veltīgs. Cīnījos varbūt se�kundi. Pat atlēts, atgāzts atpakaļ kā Hareja, tikko skardams ar pēdām grīdu, nespētu at�brīvoties, bet viņa, ar absolūti vienaldzīgu sejas izteiksmi, vāji, nedro�i smaidīdama, pār�rāva manas skavas, atbrīvojās un nolaida rokas.

Viņas acis pētīja mani ar to pa�u mierīgo ziņkāri kā sākumā, kad pamodos, it kā viņa nemaz neapzinātos manu pirmītējo, panikas lēkmes diktēto izmisīgo piepūli. Tagad viņa stāvēja mierīgi un, likās, gaidīja kaut ko � reizē vienaldzīga, koncentrēta un mazliet pār�steigta par visu.

Man nolaidās rokas. Atstāju viņu istabas vidū un piegāju pie plaukta blakus mazgā�jamam galdiņam. Jutu, ka krītu neiedomāja�mos slazdos, un meklēju izeju, apsvērdams arvien ne�ēlīgākus līdzekļus. Ja kāds man pajautātu, kas ar mani notiek un ko tas viss nozīmē, es nevarētu izdabūt pār lūpām ne vārda, kaut gan paguvu jau noskaidrot, ka tas, kas ar mums visiem notiek Stacijā, ir viens vienots veselums, tik pat neizprotams, cik briesmīgs; tomēr �ai brīdī manu prātu no�darbināja kas cits. Centos izgudrot kādu triku, kādu gājienu, kas dotu iespēju aizbēgt. Nepa�

griezdamies jutu Harej as skatienu. Sienā virs plaukta bija iekārtota maza mājas aptieciņa. Pavir�i apskatīju tās saturu. Atradu pudelīti ar miega zālēm un iemetu glāzē �etras table�tes � maksimālo devu. Es pat ne sevi�ķi slēpu savas manipulācijas no Harej as. Grūti pateikt, kāpēc. Nedomāju par to. Ielēju karstu ūdeni, nogaidīju, kamēr tabletes izkūst, un piegāju pie Harej as, kas joprojām stāvēja istabas vidū.

���� Tu dusmojies? � viņa klusi jautāja.

���� Nē. Izdzer �o.

Nezinu, kāpēc nolēmu, ka viņa paklausīs. Un tie�ām, viņa bez ierunām paņēma no ma�nām rokām glāzi un vienā paņēmienā to iz�tuk�oja. Noliku tuk�o trauku uz galdiņa un apsēdos stūrī starp skapi un grāmatu plauktu. Hareja lēnām pienāca pie manis un iekārtojās uz grīdas blakus krēslam tā, kā viņa agrāk bie�i darīja, � pievilka kājas un ar ierastu, man tik pazīstamu kustību atmeta atpakaļ matus. Kaut es vairs nepavisam neticēju, ka tā ir viņa, ik reizi, kad pazinu viņu �ais maza�jos ieradumos, kaklā sakāpa kamols. Tas bija nesaprotami un briesmīgi, bet visbriesmīgā�kais bija tas, ka man pa�am vajadzēja izturē�ties a�gārni, izliekoties, ka uzskatu viņu par Hareju; bet viņa pati ta�u sevi uzskatīja par Hareju, un viņas uzvedībā nebija viltības. Nezinu, kā nonācu līdz tādai domai, bet par to es biju pārliecināts, ja vispār vēl spēju būt par kaut ko pārliecināts!

Es sēdēju, bet meitenes pleci balstījās pret maniem ceļgaliem, viņas mati glāstīja manu nekustīgo roku, tā sēdējām gandrīz nekusto�ties. Pāris rei�u nemanāmi ielūkojos pulk�stenī. Pagāja pusstunda, un miega zālēm jau vajadzēja iedarboties. Hareja kaut ko klusī�tēm nomurmināja.

�- Ko tu saki? � es jautāju, bet viņa neat�bildēja.

Uzskatīju to par augo�as miegainības pazī�mi, kaut gan, godīgi sakot, dvēseles dziļumos �aubījos, ka zāles iedarbosies. Kāpēc? Arī uz �o jautājumu neatradu atbildi, visdrīzāk tāpēc, ka mana viltība bija pārāk vienkār�a.

Maz pamazām viņas galva noslīga uz ma�niem ceļgaliem, tum�ie mati pilnīgi apsedza seju, viņa vienmērīgi elpoja kā cilvēks miegā. Pieliecos, lai aiznestu Hareju uz gultu. Pie�pe�i viņa, neatverot acis, viegli parāva mani aiz matiem un skaļi iespurdzās.

Es sastingu, bet viņa pilnā kaklā jautri smējās. Piemiegusi acis, Hareja vēroja mani ar naivu un reizē viltīgu sejas izteiksmi. Sē�dēju nedabiski stīvs, apstulbis un bezpalīdzīgs, bet Hareja iesprauslojās vēlreiz, pieglauda seju manai rokai un apklusa.

���� Kādēļ tu smejies? � es jautāju kokainā balsī.

Tā pati mazliet nemierīgā domu izteiksme atplaiksnījās viņas sejā. Redzēju, ka Hareja grib būt godīga. Viņa uzsita ar pirkstu pa savu mazo degunu un beidzot ar nopūtu sacīja:

���� Pati nezinu.

�ais vārdos skanēja neviltots pārsteigums.

���� Es uzvedos idiotiski, vai ne? � viņa iesāka. � Tas man uzreiz kaut kā � bet tu arī neesi labāks: sēdi piepūties kā. .. kā Pelviss�

���� Kā kas? � es pārjautāju, jo man izlikās, ka slikti dzirdu.

���� Kā Pelviss, tu ta�u zini, tas resnais �

Nav nekādu �aubu, ka Hareja nevarēja pa�zīt Pelvisu, ne arī dzirdēt par to no manis � vienkār�i tāpēc, ka no savas ekspedīcijas viņ� atgriezās vairāk nekā trīs gadus pēc viņas nāves. Arī es līdz tam Pelvisu nepazinu un ne�zināju, ka viņam piemīt necie�ams paradums, vadot Institūta sanāksmes, vilkt tās garumā līdz bezgalībai. Pareizāk, viņu sauca Pelle Viliss, no kā arī radās saīsinātā palama, ko tāpat nezināju pirms viņa atgrie�anās.

Hareja atbalstīja elkoņus uz maniem ceļ�galiem un skatījās man sejā. Satvēru viņas rokas un lēnām virzīju savus pirkstus uz aug��u, pāri pleciem, kamēr tie gandrīz savieno�jās uz viņas kailā, pulsējo�ā kakla pamatnes. Galu galā tas varēja būt arī glāsts, un, sprie��ot pēc viņas skatiena, viņa to nemaz citādi neuztvēra. Īstenībā es gribēju pārliecināties par to, ka viņai ir parasts, silts, cilvēcisks ķermenis un ka tas slēpj sevī muskuļus, kau�lus un locītavas. Skatoties viņas mierīgajās acīs, sajutu briesmīgu vēlē�anos strauji sa�spiest pirkstus.

Jau gandrīz to izdarīju, kad pēk�ņi atcerē�jos Snauta asiņainās rokas un palaidu viņu vaļā.

���� Kā tu skaties � � viņa mierīgi teica.

Man tā dauzījās sirds, ka nebiju spējīgs at�bildēt. Uz mirkli pievēru plakstus.

Man pēk�ņi radās rīcības plāns, pilnīgi skaidrs no sākuma līdz beigām, ar visām de�taļām. Nezaudējot ne mirkli, piecēlos no krēsla.

��� Man jāiet, Harej, � sacīju, � bet, jātu ļoti vēlies, tad vari nākt līdzi.

���� Labi.

Viņa pielēca kājās.

���� Kāpēc tev basas kājas? � es jautāju, pieiedams pie skapja un no daudzkrāsaina�jiem kombinezoniem izvēlēdamies divus, sev un viņai.

��� Nezinu� bū�u tupelītes kaut kur aiz�mirsusi � � viņa nedro�i sacīja.

Es izlikos nedzirdam.

���� Kleita jānovelk nost, lai �o te dabūtu mugurā, tev būs jāizģērbjas.

���� Kombinezons? � Kāpēc? � viņa jau�tāja, uzreiz ķerdamās pie kleitas, bet te at�klājās kaut kas dīvains: kleitu nevarēja no�vilkt, jo tai nebija nevienas aizdares. Sarka�nās pogas vidū kalpoja kā izrotājums. Nebija ne sprādzes, ne rāvējslēd�a, ne kā cita. Ha�reja samulsusi smaidīja. Izlikdamies, ka tā ir visparastākā lieta pasaulē, ar skalpeļveida no grīdas paceltu instrumentu pārgriezu drēbi tur, kur mugurpusē beidzās dekoltē. Tagad viņa varēja novilkt kleitu pār galvu. Kombi�nezons bija mazliet par lielu,

���� Lidosim?� Un tu arī? � viņa taujāja, kad abi, jau saģērbu�ies, atstājām istabu. Pa�māju tikai ar galvu. �ausmīgi baidījos, ka sastapsim Snautu, tomēr gaitenis uz lidlauku bija tuk�s, bet radiostacijas durvis, kurām nācās iet garām, aizvērtas.

Stacijā joprojām valdīja nāves klusums. Hareja vēroja, kā es ar mazu elektrisku vago�neti izripināju no vidusnodalījuma raķeti. Pēc kārtas pārbaudīju mikroreaktora, tālvadāmās stūres iekārtas un sprauslu stāvokli, tad ar starta vagonetes palīdzību novietoju raķeti uz starta diska apaļās plaknes, kas atradās zem kupola centrālās piltuves, iepriek� aizvācis no turienes tuk�o konteineru.

Tā bija neliela raķete sakaru uzturē�anai starp Staciju un Sateloīdu, ko izmantoja, pār�vadājot kravu, un tikai izņēmuma gadījumos tā uzņēma cilvēkus, jo nebija atdarāma no iek�puses. Tie�i to man vajadzēja, tas kā sa�stāvdaļa ietilpa manā plānā. Protams, netaisī�jos raķeti iz�aut, bet darīju visu tā, it kā ga�tavotos īstam startam: Hareja, kas bie�i bija lidojusi ar mani kopā, kaut ko no tā saprata. Vēlreiz pārbaudīju raķetes klimatizācijas un skābekļa aparatūru, un, kad pēc galvenās ķē�des ieslēg�anas iedegās kontrolspuldzītes, iz�spraucos no �aurās iek�ienes un teicu Harej ai, kas stāvēja pie trepītēm:

���� Kāp iek�ā.

���� Un tu?

���� Iekāp�u pēc tevis. Man jāaizver aiz mums lūka.

Biju pārliecināts, ka viņa priek�laikus neat�minēs manu viltību. Tikko Hareja pa kāpnī�tēm nokļuva raķetē, iebāzu kabīnē galvu un pajautāju, vai viņa ērti ierīkojusies, un, kad izdzirdu dobju, telpas �auruma sa�ņaugtu �jā�, padevos atpakaļ un ar joni aizcirtu lū�kas vāku. Vienā paņēmienā aiz�āvu abus aiz�bīdņus un ar iepriek� sagatavotu atslēgu sāku piegriezt piecas bultskrūves raķetes apvalka gropēs.

Smailais cigārs saslējās vertikāli, it kā tie��ām taisītos pēc mirkļa sākt lidojumu kos�mosā. Zināju, ka ieslodzītajai nekas ļauns ne�notiks � skābekļa raķetē bija pietiekami un pat nedaudz pārtikas, galu galā mans nolūks nemaz nebija turēt viņu tur bezgalīgi ilgi.

Alku par katru cenu iegūt vismaz pāris stundu brīvības, lai sastādītu turpmākās rīcī�bas plānu un tiktos ar Snautu, tagad jau kā līdzīgs ar līdzīgu.

Piegriezdams priek�pēdējo skrūvi, sajutu, ka metāliskie atgā�ņi ar atsaitēm, kas no trim pusēm balstīja raķeti, viegli dreb, bet nodo�māju, ka es pats, sparīgi darbodamies ar lielo uzgrie�ņa atslēgu, esmu nejau�i satricinājis tērauda ķermeni.

Bet, kad biju pāris soļus atkāpies, ierau�dzīju kaut ko tādu, ko es negribētu skatīt vēlreiz.

Drausmīgu, no iek�puses izdarītu sitienu tricināta, raķete līgot līgojās. Vai, kas tie bija par sitieniem! Ja slaidās, melnmatainās meite�nes vietā raķetītē atrastos tērauda robots, pat tas nevarētu piespiest astoņtonnīgo masu raustīties tādās konvulsijās!

Lidlauka lampu atspulgi raķetes pulētajā virsmā zibsnīja un laistījās. Tiesa, nekādus sitienu trok�ņus es nedzirdēju, raķetes iek��ienē valdīja absolūts klusums, vienīgi pla�i izplestās atsaites, kas turēja mazo raķeti, vib�rēja kā stīgas, un to kontūras izplūda. �o vib�rāciju frekvence bija tāda, ka sāku �aubīties par ap�uves izturību. Ar drebo�ām rokām pie- vilku pēdējo skrūvi, aizsviedu atslēgu un nolēcu no trepītēm. Lēnām kāpjoties atpakaļ, redzēju, kā amortizējo�ās atsperes, kas aprē�ķinātas tikai konstantam spiedienam, uzsāk deju savās ligzdās. Man izlikās, ka bruņu ap�valks zaudē savu viengabalaino spīdumu. Kā neprātīgs metos pie tālvadības pults, ar abām rokām pagrūdu uz aug�u reaktora un sakaru iedarbinā�anas sviras; tad no skaļruņa, kas bija savienots ar raķetes iek�ieni, izlauzās griezīga spieg�ana, svelpoņa, kurai trūka jeb�kādas līdzības ar cilvēka balsi, un tomēr es tanī saklausīju atkārtotu, kauco�u �Kris! Kris! Kris!!!�.

Dzirdēju to ne pārāk skaidri. No saplosīta�jiem pirkstiem man plūda asinis � tik hao�tiski un spēji biju tiecies iedarbināt raķeti. Zilganā atspulgā iespīdējās sienas, no starta laukuma zem sprauslām uzvirpuļoja putekļu mākoņi, kas pārvērtās indīgu dzirksteļu spietā, un visas skaņas nomāca augsta, gari stiepta rūkoņa. Raķete pacēlās uz trim liesmu mēlēm, kas tūlīt saplūda vienā uguns kolonnā, un, atstājot aiz sevis elli�ķīgu virpuļviesuli, caur vaļējo izsviedēju iz�āvās laukā. Diafrag�mas momentāni noslēdza atvērumu, automā�tiski ieslēgtie kompresori sāka ar svaigu gaisu skalot halli, kur mutuļoja kodīgi dūmi.

Neko no tā nemanīju. Atspiedies ar rokām pret pulti, krampjaini tvarstīju gaisu, kas bija pilns deguma un jonizācijas produktu smakas. Mana seja kaisa kā applaucēta, mati no ter�miskā viļņa iedarbības bija sasprogoju�ies un apsvilu�i. Kaut gan starta brīdī instinktīvi aiz�vēru acis, liesmu strūkla tās tomēr bija ap�il�binājusi. Labu laiku redzēju tikai melnus, sarkanus un zeltainus riņķus. Pamazām tie izzuda. Tāpat kā dūmi, putekļi un tvaiki, ko iesūknēja stiepti svelpjo�ās ventilācijas cau�rules.

Pirmais, ko man izdevās saskatīt, bija zaļ�gani spīdo�ais radara ekrāns. Manevrēdams ar virziena reflektoru, sāku meklēt raķeti. Kad beidzot atradu, tā bija jau ārpus atmo�sfēras. Pirmoreiz dzīvē palaidu raķeti tik ne�prātīgā un aklā veidā, pat nepadomājis, kādu paātrinājumu tai pie�ķirt un � uz kurieni to raidīt. Nolēmu, ka vislabāk būs, ja ievirzī�u to riņķa orbītā ap Solāris, apmēram tūksto� kilometru augstumā; pēc tam varē�u izslēgt dzinējus, jo nebiju dro�s, ka, tiem ilgi darbo�joties, neizceļas kāda katastrofa ar neaprēķi�nāmām sekām. Tūksto�kilometru orbīta, kā pārliecinājos pēc tabulas, bija stacionāra. Arī tā, atklāti runājot, neko negarantēja, glu�i vienkār�i � tā bija vienīgā izeja, kādu re�dzēju.

Skaļruni, ko izslēdzu tūlīt pēc starta, man nebija drosmes ieslēgt. Biju gatavs izdarīt visu, lai tikai no jauna nedzirdētu �o draus�mīgo balsi, kurā vairs nebija nekā cilvēciska. Visas �aubas � to varēju sev pateikt � bija likvidētas, un Harej as �ķietamajai sejai cauri vīdēja cita, īstā, kuras priek�ā prāta zaudē�a�nas alternatīva tie�ām likās kā glābiņ�.

Kad atstāju lidlauku, pulkstenis rādīja vienu.

Ada uz sejas un rokām man bija apdegusi. Atcerējos, ka, meklējot aptieciņā miega līdzekli Harejai (es tagad smietos par savu naivitāti, ja tikai varētu), pamanīju trauciņu ar smēri pret apdegumiem, un devos uz savu kabīni. Atdarīju durvis un sarkanajā norieta gaismā ieraudzīju, ka krēslā, pie kura pirmīt bija nometusies Hareja, kāds sē�. Bailes mani paralizēja, panikā rāvos atpakaļ, lai mestos bēgt; viss ilga sekundes daļu. Tas, kas sēdēja, pacēla galvu. Tas bija Snauts. Vienu kāju pārmetis pāri otrai, sēdēdams ar muguru pret mani (viņ� joprojām nēsāja tās pa�as reak�tīvu apsvilinātās audekla bikses), viņ� pētīja kaut kādus papīrus. Vesela lapiņu kaudzīte gulēja blakus uz galdiņa. Pagriezis galvu, Snauts nolika visu pie malas un kādu brīdi drūmi vēroja mani, skatīdamies pāri brillēm, kas bija noslīdēju�as līdz pa�am degungalam.

Neteikdams ne vārda, piegāju pie mazgāja�mās ierīces, izņēmu no aptieciņas pus�ķidru dziedēkli un sāku ieziest visstiprāk apdegu��ās vietas uz pieres un vaigiem. Par laimi, seja nebija pārāk uztūku�i, bet acis, pateico�ties tam, ka biju cie�i aizspiedis plakstus, pa�lika veselas. Da�as lielākās tulznas uz deni�ņiem un vaiga pārdūru ar sterilu injekciju adatu un izspiedu �ķidrumu. Pēc tam uzliku sev uz sejas divus mitras marles gabalus. Visu laiku Snauts mani uzmanīgi vēroja. Es to ignorēju. Kad �ī procedūra beidzot bija galā (bet seja man dega aizvien stiprāk), ap�sēdos uz cita krēsla. Vispirms man nācās no tā novākt Harej as kleitu. Tas bija pavisam parasts apģērba gabals, ja neskaita starpga�dījumu ar kleitas aizdari, kuras patiesībā nemaz nebija.

Snauts, sakrampējis rokas uz smailā ceļ�gala, ar kritisku skatienu vērtēja manas izda�rības.

���� Vai nepapļāpāsim? � viņ� ierunājās, kad es apsēdos.

Es klusēju, spiezdams pie vaiga marles gabalu, kas grasījās slīdēt nost.

���� Mums bija viesi, ko?

���� Jā, � vēsi atbildēju. Man nebija ne mazākās vēlē�anās pielāgoties viņa tonim.

���� Un esam no tiem tiku�i vaļā? Oho, pamatīgi esi ķēries pie lietas.

Viņ� pieskārās savai pierei, no kuras ar�vien vēl lobījās āda. Uz viņa sejas bija arī sārti jaunas ādas plankumi. Vēroju tos ap�stulbumā. Kāpēc līdz �im nebiju padomājis dziļāk par Snauta un Sartoriusa tā saukto iede�gumu! Visu laiku domāju, ka tas no saules, � bet uz Solāris ta�u neviens neiedeg �

���� Bet iesāki tu dro�i vien pieticīgi? � Snauts sacīja, nepievērsdams uzmanību tam, ka man pēk�ņi bija ataususi gaisma, par ko varēja spriest pēc manas sejas. � Visādas narkotiskas vielas, venena\ brīvā cīņa, ko?

���� Ko tu gribi? Mēs varam runāt kā līdzīgs ar līdzīgu. Ja tev gribas ākstīties, tad ej labāk prom.

���� Da�reiz negribot nākas būt par ākstu, � viņ� teica, tad paskatījās uz mani ar piemieg�tām acīm. � Tev neizdosies mani pārliecināt, ka neizmantoji ne virvi, ne āmuru. Un tint�nīcu, gadījumā, nemeti, kā Luters? Nē? Ē-ē, � viņ� saviebās, � tad tu esi velna pul�veris! Mazgājamā ierīce vesela, galvu sa�triekt pat nemēģināji, istabu nemaz nedemo- lēji, tikai tā, vienā rāvienā, iepakoji, iz�āvi, un gatavs?!

Snauts uzmeta skatienu pulkstenim.

���� Kādas divas, varbūt pat trīs stundas tagad ir mūsu rīcībā, � viņ� nobeidza. Viņ� skatījās uz mani, skatījās ar nepatīkamu smīnu, līdz atkal iesāka:

���� Tātad tu uzskati, ka es esmu nelietis?

��� Pēdējais nelietis, � es izteiksmīgi ap�stiprināju.

���� Tā? Bet vai tu noticētu, ja es būtu izstās�tījis? Būtu noticējis kaut vai vienam vienīgam vārdam?

Es klusēju.

���� Gibariāns bija pirmais, ar kuru tas no�tika, � viņ� turpināja, arvien vēl tāpat māk�sloti smīnēdams. � Viņ� ieslēdzās savā ka�bīnē un sarunājās tikai caur durvīm. Un mēs, tu saproti, ko mēs nodomājām?

Es sapratu, ta�u nolēmu, ka labāk ir klusēt.

����������� Skaidrs. Domājām, ka viņ� ir jucis. �o to viņ� mums izstāstīja caur durvīm, bet ne visu. Varbūt tu noproti, kāpēc viņ� neteica, kas pie viņa atrodas? Tu ta�u jau zini: suum cuiquel . Bet viņ� bija īsts zinātnieks. Viņ� pieprasīja, lai mēs viņam atstājam izredzes.

���� Kādas izredzes?

����������� Nu, man �ķiet, viņ� mēģināja to kaut kā klasificēt, kaut kā vienoties, atrisināt, strā�dāja naktīs. Zini, ko viņ� darīja? Dro�i vien zini!

����������� �ie aprēķini, � es teicu. � Atvilktnē. Radiostacijā. Viņ�?

�� Jā. Bet tad es vēl neko nezināju.

���� Cik ilgi tas turpinājās?

����������� Vieso�anās? Kādu nedēļu. Sarunas caur durvīm. Vai, kas tur notika! Mēs domājām, ka viņ� redz halucinācijas un viņam uzbudi�nāti motoriskie centri. Devu viņam skopola- mīnu.

���� Kā tā . .. viņam?!

����������� Jā. Viņ� ņēma, bet ne sev. Eksperimen�tēja. Tā tas notika.

���� Un jūs? �

����������� Mēs? Tre�ajā dienā nolēmām iekļūt pie viņa, uzlauzt durvis, ja citādi nevarēs, savā cildenumā gribējām viņu ārstēt.

���� A� tātad tāpēc! � man izspruka.

���� Jā.

���� Un tur � tai skapī�

���� Jā, mans mīļais. Jā. Viņ� nezināja, ka ari mūs pa tb laiku apmeklēju�i viesi. Un mēs vairs nevarējām noņemties ar viņu. Bet viņ� nezināja par to. Tagad jau � jau ir zināma � pieredze.

Viņ� pateica to tik klusi, ka pēdējo vārdu drīzāk uzminēju, nekā izdzirdu.

����������� Pagaidi, nesaprotu, � es teicu. � Kā tad tā, jums ta�u vajadzēja dzirdēt. Pats teici, ka jūs noklausījāties. Jums vajadzēja dzirdēt divas balsis, un tātad �

����������� Nē. Tikai viņa balsi, un, ja arī tur bija nesaprotamas skaņas, tad, jādomā, tu saproti, ka visas piedēvējām viņam �

���� Tikai viņa balsi? � Bet� kāpēc?

����������� Nezinu. Tiesa gan, man ir viena teorija par �o tematu. Bet uzskatu, ka nav vērts ar to steigties, it īpa�i tāpēc, ka �ī teorija visu tik un tā neizskaidro. Jā. Bet tev bija nepiecie��ams kaut ko redzēt jau vakar, citādi tu mūs abus uzskatītu par vājprātīgiem.

���� Domāju, ka pats esmu vājprātīgs.

���� Ak tā? Un nevienu netiki redzējis?

���� Redzēju.

���� Ko tu redzēji?!

Viņa grimasi vairs nevarēja nosaukt par smīnu. Ilgi vēroju viņu, iekams atbildēju:

���� To � melno �

Viņ� neko neteica, bet viss viņa salīku�ais un uz priek�u noliektais ķermenis mazliet sa�ļuka.

■� Tu tomēr varēji mani brīdināt, � es iesāku jau nedro�āk.

���� Es ta�u tevi brīdināju.

���� Kādā veida!

����������� Vienīgi iespējamā. Pacenties saprast, es nezināju, kas tas būs! To nezināja neviens, to nevar zināt�

����������� Klausies, Snaut, pāris jautājumu. Tu to � jau kādu laiku zini. Vai tā � tas � kas ar viņu notiks?

���� Tevi interesē, vai viņa atgriezīsies?

���� Jā.

���� Atgriezīsies un neatgriezīsies.

���� Ko tas nozīmē?

����������� Atgriezīsies tāda pati kā � pirmās vi�zītes sākumā. Viņa vienkār�i neko nezinās vai, izsakoties precīzāk, uzvedīsies tā, it kā tu nekad nebūtu darījis to, ko izdarīji, lai tiktu no viņas vaļā. Ja situācija neliks, viņa nebūs agresīva.

���� Kāda situācija?

���� Tas ir atkarīgs no apstākļiem.

���� Snaut!

���� Ko tu vēlies?

����������� Mēs nevaram ļaut sev prieku spēlēt paslēpes!

����������� Tas nav prieks, � viņ� sausi pārtrauca. � Kelvin, man paliek iespaids, ka tu jopro�jām vēl nesaproti� vai arī, paga!

Viņam sāka spīdēt acis.

���� Vai tu vari pastāstīt, kas te bija?!

Noriju siekalas. Nolaidu galvu. Negribēju

uz viņu skatīties. Labāk, lai tas būtu kāds cits, ne viņ�. Bet nebija izejas. Marles gabals ne�turējās pie sejas un nokrita man uz rokas. Nodrebēju no glumā pieskāriena.

���� Sieviete, ar kuru �

Es nepabeidzu.

����������� Viņa nokāva sevi. Izdarīja sev� in�jekciju �

Snauts gaidīja.

����������� Tātad pa�nāvība? � � viņ� jautāja, redzēdams, ka es klusēju.

���� Jā.

���� Tas ir viss?

Es klusēju.

���� Tas nevar būt viss �

�igli pacēlu galvu. Viņ� neskatījās manī.

���� Kā tu to zini?

Viņ� neatbildēja.

������������ Labi, � es teicu. Nolaizīju lūpas. � Mēs sastrīdējāmies. Patiesību sakot, nē. Es biju tas, kur� pateica, zini, kā tas notiek dusmās. Savācu mantas un aizgāju � viņa lika man saprast, gan netie�i, bet, ja esi dzīvojis ar kādu gadiem, tad tas arī nemaz nav vaja�dzīgs � Biju pārliecināts, ka tie ir tikai vārdi � ka viņa baidīsies to izdarīt, un to� arī viņai pasacīju. Otrā dienā atcerējos, ka atstāju atvilktnē � indi; viņa to zināja � biju atnesis no laboratorijas, jo man bija va�jadzīgs, � toreiz paskaidroju viņai, kāda ir iedarbība. Izbijos un gribēju iet pakaļ, bet vēlāk nodomāju, ka tas izskatīsies tā, it kā es viņas vārdus būtu ņēmis nopietni un � at�metu ar roku; tre�ajā dienā tomēr aizgāju, jo man nekur nebija miera. Bet� kad atnācu, viņa jau "bija mirusi.

���� Ak tu, svētā vientiesība! �

Tik tikko savaldījos. Bet, paskatījies uz Snautu, sapratu, ka viņ� neņirgājas. Es viņu

it kā no jauna iepazinu. Viņa seja bija pe�lēka, neizsakāms nogurums slēpās dziļajās grumbās uz vaigiem, tā izskatās smagi slims cilvēks.

���� Kāpēc tu tā runā? � es nedro�i jautāju.

���� Tāpēc, ka �is notikums ir traģisks. Nē, nē, � viņ� ātri piebilda, pamanījis, ka es sa�kustos, � tu joprojām vēl nesaproti. Protams, tu vari to ļoti smagi pārdzīvot, pat uzskatīt sevi par slepkavu, tomēr � tas nav ļaunākais.

���� Ko tu neteiksi! � es indīgi sacīju.

���� Priecājos, ka tu man netici. Tas, kas no�ticis, laikam ir briesmīgs, bet vēl briesmīgāks ir tas, kas � nav noticis. Nekad.

���� Nesaprotu � � es nedro�i teicu.

Tie�ām neko nesapratu. Snauts pamāja ar

galvu.

���� Normāls cilvēks � � viņ� teica. � Kas tas ir � normāls cilvēks? Tāds, kas nekad nav izdarījis nekā nekrietna? Jā, bet vai viņ� nekad neko tamlīdzīgu nav domājis? Un var�būt viņ� pats nemaz nav domājis, bet viņā kaut kas nodomāja, dzima pirms desmit vai trīsdesmit gadiem, varbūt viņam izdevās at�vairīt to, un viņ� visu aizmirsa, vairs nebaidī�jās, jo zināja, ka nekad to nerealizēs. Tā, un tagad iedomājies, ka uzreiz, gai�ā dienas laikā, citu cilvēku vidū, tu sastopi TO � iemiesotu, piekaltu pie tevis, neiznīcināmu, ko tad? Kas tad būs?

Es klusēju.

��� Stacija, � viņ� klusi noteica. � Tad būs Solāris Stacijā.

���� Bet� kas tas galu galā var būt? � es nenoteikti ieminējos. � Ne tu, ne Sartoriuss ta�u neesat slepkavas �

���� Bet tu ta�u esi psihologs, Kelvin! � viņ� nepacietīgi mani pārtrauca. � Kur� gan kād�reiz nav redzējis tādu sapni? Murgus? Iedo�mājies � feti�istu, kur� ir iemīlējies, teiksim, netīrā veļas gabalā un kur�, riskējot ar savu ādu, lūdzot un draudot, iegūst �o sev dārgo, pretīgo lupatu, tas ta�u ir amizanti, ko? Fe�ti�istu, kur� vienlaicīgi jūt riebumu pret iekā�roto priek�metu un neprātīgi to mīl, un ir ga�tavs atdot par to dzīvību, sasniegdams varbūt Romeo un D�uljetas jūtu augstumu � Tādas lietas notiek. Ir ta�u zināms, ka pastāv arī lie�tas � situācijas � ko neviens nav iedro�i�nājies īstenot ārpus savām iedomām � kaut kādā apstulbuma, depresijas, ārprāta mirklī, sauc to, kā gribi. Tad vārds kļūst par darbu. Tas ir viss.

���� Tas .. . viss, � kokainā balsī bezjēdzīgi atkārtoju. Galva dūca. � Bet� bet Stacija? Kāds tam sakars ar Staciju?

���� Tu izliecies, vai? � Snauts izgrūda. Viņ� pētījo�i skatījās manī. � Es ta�u visu laiku runāju par Solāris, tikai par Solāris, ne par ko citu. Nav mana vaina, ja tas tik krasi at�ķiras no tā, ko tu gaidīji. Kaut gan tu esi piedzīvojis pietiekami daudz, lai vismaz no�klausītos manī līdz galam.

Mēs dodamies kosmosā, sagatavoju�ies uz visu, tas ir, uz vientulību, cīņu, cie�anām un nāvi. Aiz kautrības nesakām to skaļi, bet da��brīd domājam, ka esam lieliski. Tomēr, tomēr tas nav viss, un mūsu gatavība izrādās ārēja. Mēs nemaz negribam iegūt kosmosu, gribam tikai papla�ināt Zemi līdz tā robe�ām. Da�as planētas ir tuksne�ainas kā Sahāra, citas le- dusaukstas kā pols vai tropiskas kā Brazīlijas d�ungļi. Mēs esam humāni un cēli, negribam paverdzināt citas rases, gribam vienīgi nodot tām mūsu vērtības un pretī saņemt viņu man�tojumu. Mēs uzskatām sevi par svētā Kon�takta bruņiniekiem. Tie ir otri meli. Nemek�lējam neko, izņemot cilvēkus. Mums nav va�jadzīgas citas pasaules. Vajadzīgi spoguļi. Nezinām, ko iesākt ar citām pasaulēm. Pie�tiek �īs vienas, un jau tā mūs nomāc. Gribam atrast savu idealizētu tēlu; tām jābūt planē�tām, kur civilizācija ir uz augstāka līmeņa nekā mūsējā, citur atkal ceram atrast mūsu primitīvās pagātnes atspulgu. Bet faktiski viņā pusē ir kaut kas, ko mēs nepieņemam, no kā aizsargājamies, mēs ta�u atvedām no Zemes ne tikai tikumības destilātu, ne tikai Cilvēka heroisko monumentu! Atlidojām �urp tādi, kādi esam īstenībā, un, kad otrā puse parāda mums �o īstenību � to īstenības daļu, kuru noklusējam, � nespējam ar to samieri�nāties!

��� Tātad � kas tas ir? � es jautāju, pacietīgi viņā noklausījies.

��� Tas, ko gribējām: kontakts ar citu civilizāciju. Te tas ir, �is kontakts! It kā zem mikroskopa palielināta mūsu personiskā necilvēcīgā nekrietnība, mūsu ākstība un negods!!! � Snauta balss drebēja niknumā.

-� Tātad tu uzskati, ka tas ir� okeāns?

Ka tas ir viņ�? Bet kāpēc? Atstāsim �obrīd mierā mehānismu, bet, dieva dēļ, kāpēc?! Vai tu nopietni domā, ka viņ� grib ar mums pa�rotaļāties? Vai sodīt mūs?! Tā vienkār�i ir primitīva demonoloģija! Planēta, ko sagrābis ļoti liels sātans, kas savas sātaniskā humora izjūtas apmierinā�anai zinātniskās ekspedī�cijas dalībniekiem mēģina iesmērēt mīļākās! Tu pats, liekas, netici �im galīgajam idiotis�mam?!

���� �is sātans nemaz nav tāds muļķis, � Snauts novilka caur zobiem.

Pārsteigts paskatījos uz viņu. Man ienāca prātā, ka viņa nervi varēja sabrukt pat tādā gadījumā, ja Stacijai nemaz nebūtu uzspiests ārprāta zīmogs. Reaktīvā psihoze? � � man vēl pazibēja doma, kad viņ� iesāka gandrīz neskanīgi smieties.

���� Uzstādi man diagnozi? Nesteidzies. Bū�tībā tu visu pārdzīvoji tik vieglā formā, ka turpinājumu nemaz nezini!

���� Ahā. Sātans ie�ēlojās par mani, � es izmetu. Saruna sāka man apnikt.

����� Ko tu, īsti sakot, gribi? Lai tev pasaku, kādus plānus kaļ pret mums �ie n kvadriljoni metamorfās plazmas �ūnu? Varbūt nekādus.

���� Kā tas ir � nekādus? � es pārsteigts jautāju.

Snauts arvien vēl smīnēja.

���� Tev jāzina, ka zinātne pētī tikai to, kā kaut kas tiek darīts, nevis to, kāpēc tas tiek darīts. Kā? Nu, tas sākās astoņas vai deviņas dienas pēc �ī eksperimenta ar rentgenu. Var�būt okeāns uz �o apstaro�anu atbildēja ar kādu citu starojumu, varbūt ar tā palīdzību izzondēja mūsu smadzenes un izdabūja no tām izolētus psihisku nogulsnējumu attēlus.

���� Psihisku nogulsnējumu attēlus?

Tas mani ieinteresēja.

���� Jā, sevī ieslēgtus, apdzisu�us, it kā iemūrētus, no visa pārējā atrautus procesus, glu�i kā iekonservētus atmiņas avotus. Oke�āns tos uztvēra kā recepti, kā konstrukcijas plānu� tu ta�u zini, ka asimetriskie hromo�somu kristāli ir ļoti līdzīgi �iem cerebrozīdu nukleīnsa vieno jumu kristāliem, kas nosaka atmiņas procesus. Mantota plazma ta�u ir �iegaumējo�a� plazma. Tādējādi okeāns izda�būja no mums ziņas, fiksēja tās un pēc tam � tu zini, kas bija pēc tam. Bet kādēļ tas tika darīts? Ha! Katrā gadījumā ne tāpēc, lai mūs iznīcinātu. Okeāns to varētu izdarīt daudz vienkār�āk. Vispār � ar tādām tehnoloģis�kām iespējām � tas galu galā varēja visu, piemēram, uzsūtīt mums dubultniekus.

���� Ahā! � es iesaucos. � Lūk, kāpēc tu tā izbijies pirmajā vakarā, kad es atnācu!

���� Jā. Bet varbūt, � Snauts piebilda, � okeāns jau ir to izdarījis. Kā tu zini, ka es tie�ām esmu tas pats vecais labais Zurkulēns, kur� atlidoja �urp pirms diviem gadiem? �

Viņ� sāka klusi smieties, it kā mans muļķī�gais izskats sagādātu viņam dievs zina kādu baudu, tad pēk�ņi aprāvās.

���� Nē, nē, � Snauts nomurmināja. � Arī bez visa tā pietiek� At�ķirību varbūt ir vairāk, bet es zinu tikai vienu: mūs abus var nonāvēt.

���� Bet viņus nē?

���� Neiesaku mēģināt. Drausmīgs skats!

���� Ne ar ko?

����������� Nezinu. Katrā ziņā neder ne inde, ne nazis, ne cilpa �

���� Un atomliesmu metējs?

���� Tu mēģinātu?

����������� Grūti pateikt. Ja zini, ka tie nav cil�vēki �

����������� Bet ja savā ziņā ir? Subjektīvi viņi ir cilvēki. Viņi galīgi neko nezina par savu � izcel�anos. Laikam esi to ievērojis?

���� Jā. Un � kā tas notiek?

����������� Viņi reģenerējas neiedomājamā tempā. Neiespējamā ātrumā, tavā klātbūtnē, saku tev, un atkal no jauna sāk izturēties kā� kā�

���� Kā tad?

����������� Ka mūsu priek�stati par viņiem, �ie attēli atmiņā, pēc.kuriem vadoties �

����������� Jā. Tas tiesa, � es apstiprināju. Nepie�vērsu uzmanību tam, ka ziede plūst pa apsvi�lu�a jiem vaigiem un pil man uz rokām.

���������� Vai Gibariāns zināja?� � piepe�i iejautājos.

Snauts uzmanīgi paskatījās uz mani:

���� Vai viņ� zināja to, ko mēs?

���� Jā.

���� Tikpat kā noteikti.

���� Kā tu to zini, viņ� tev stāstīja?

����������� Nē. Bet es atradu pie viņa kādu grā�matu �

����������� �Mazo Apokrifu�?! � es iesaucos, pielēkdams kājās.

��� Jā. Bet kā tu to vari zināt?�Snauts jau�tāja, pēk�ņi satraukts, ar skatienu ieurbda�mies man sejā.

Es noliedzo�i pakratīju galvu.

���� Mieru, � sacīju. � Tu ta�u redzi, ka esmu apdedzis un nemaz nereģenerējos. Kabīnē bija man adresēta vēstule.

���� Ko tu saki?! Vēstule? Kas tanī bija?

���� Diezgan maz. Faktiski zīmīte, nevis vēs�tule. Bibliogrāfiska rekomendācija iepazīties ar solāristikas pielikumu, ar �o �Apokrifu�. Kas tas tāds?

��� Veca lieta. Iespējams, ka kaut kāds sakars te ir. Ņem.

Viņ� izvilka no kabatas plānu sējumu ādas vākos ar nodilu�iem stūriem un pasniedza to man.

��� Bet Sartoriuss? � � es izmetu, nogla�bādams grāmatu.

���� Ko Sartoriuss? Tādā situācijā katrs iztu�ras, kā . .. māk. Viņ� cen�as būt normāls, viņam tas nozīmē � oficiāls.

���� Nu, zini!

���� Bet tā tas ir. Iekūlāmies, atceros, vien�reiz ķibelē. Nekavē�os pie detaļām, pietiks, ja pateik�u, ka uz mums astoņiem palika piec�simt kilogramu skābekļa. Viens pēc otra at�metām ikdienas rūpes, beigās visi staigājām bārdaini, tikai viņ� vienīgais skuvās, spodri�nāja zābakus, tas ir tāds cilvēks. Protams, kaut ko viņ� tagad izdarīs, tā būs simulācija, komēdija vai noziegums.

���� Noziegums?

����������� Labi, tas nebūs noziegums. Mums jāiz�gudro tam kāds jauns apzīmējums. Piemēram, �reaktīvā �ķir�anās�. Skan labāk?

���� Tu esi ārkārtīgi asprātīgs.

����������� Labāk būtu, ja es raudātu? Iesaki kaut ko.

���� Ak, liec mani mierā.

����������� Nē, es runāju nopietni: tagad tu zini ap�mēram tikpat daudz, cik es. Vai tev ir kāds plāns?

����������� Tu nu gan esi labais! Nezinu, ko iesākt, kad � atkal ieradīsies � � vai viņai jāiero�das?

���� Dro�i vien jā.

����������� Kā īsti viņi tiek iek�ā? Stacija ta�u ir hermētiska? Varbūt Stacijas apvalks �

Snauts noraido�i pagrozīja galvu.

�- Apvalks ir kārtībā. Nesaprotu, kā tas notiek, bet visbie�āk viesus mēs ieraugām pēc uzmo�anās, mazliet ta�u galu galā ir jāguļ.

���� Bet ieslodzī�ana?

����������� Palīdz uz īsu brīdi. Atliek līdzekļi, pats zini, kādi.

Viņ� piecēlās. Arī es piecēlos.

����������� Klausies, Snaut� Tu domā par Stacijas likvidāciju, tikai gribi, lai es to pasaku?

Viņ� pakratīja galvu.

����������� Tas nav tik vienkār�i. Skaidrs, ka mēs vienmēr varam aizbēgt, kaut vai uz Sateloīdu, un no turienes noraidīt SOS. Mūs, saprotams, kvalificēs kā juku�us � kaut kāda sanatorija uz Zemes, līdz pat brīdim, kamēr visu glīti un kārtīgi atsauksim, � atgadās ta�u kolek�tīva sajuk�ana prātā �ādās izolētās bāzēs � Tas, iespējams, nemaz nebūtu visļaunākais. Dārzs, miers, baltas istabiņas, pastaigas sani�tāru uzraudzībā�

Viņ� runāja pavisam nopietni, sabāzis ro�kas kabatās, neredzo�u skatienu pievērsis is�tabas kaktam. Sarkanā saule jau nogrima aiz apvār�ņa, un krēpj ainās viļņu galotnes izkusa tintes melnajā tuksnesī. Debess kvēloja. Pāri �im divkrāsainajam, neizsakāmi drūmajam pla�umam peldēja mākoņi ar violetām ap�malēm.

���� Tātad gribi mukt? Vai varbūt ne? Vēl ne?

Snauts pasmīnēja:

���� Nesalau�amais iekarotāj � neesi vēl to pa īstam nobaudījis, citādi tu tā neuzstātos. Runa nav par to, ko gribi, bet par to, kas ir iespējams.

���� Kas?

���� Tie�i to es nezinu.

���� Tātad paliekam �eit? Tu domā, ka atradīsies līdzeklis �

Viņ� paskatījās uz mani, novārdzis, ar grumbu izvagotu seju, no kuras lobījās nost āda.

��� Kas zina. Varbūt tas atmaksāsies, � viņ� beidzot teica. � Par viņu laikam neuzzināsim neko, bet varbūt par mums �

Snauts novērsās, paņēma savus papīrus un izgāja. Gribēju viņu aizturēt, bet pār pavēr�tajām lūpām nenāca ne skaņa. Nevarēju neko pasākt, atlika vienīgi gaidīt. Piegāju pie loga un skatījos uz asinsmelno okeānu, to tikpat kā neredzēdams. Man ie�āvās prātā, ka va�rētu ieslēgties kādā no raķetēm lidlaukā, ta�u es nopietni par to nedomāju, tas bija pārāk muļķīgi; agri vai vēlu man ta�u vajadzētu iznākt ārā. Apsēdos pie loga un izņēmu grā�matu, ko man bija iedevis Snauts. Gaismas vēl pietika, lappuses sārtojās, visa istaba sar�kani kvēloja.

Otons Ravincers, filozofijas maģistrs, �ai grāmatā sakopojis materiālus, kuru vērtība bija neapstrīdama. Katrai zinātnei alla� iet līdzi pseidozinātne, tās dīvaina refrakcija zi�nāma tipa intelektos; astronomijai ir sava ka�rikatūra � astroloģija, ķīmijai savā laikā tāda bija alķīmija, un saprotams, ka solāris�tikas dzim�anu pavadīja īsts briesmonīgu domu vulkāna izvirdums; Ravincera grāmata saturēja tie�i �āda tipa garīgo barību, kaut gan godīgi jāatzīst, ka ievadā grāmatas autors norobe�ojās no visa �ī raibā jūkļa. Viņ� vien�kār�i, un ne bez pamata, uzskatīja, ka �āds krājums var kļūt par vērtīgu laikmeta doku�mentu � kā vēsturniekam, tā arī zinātnes psihologam.

Bertona ziņojums grāmatā ieņēma goda vietu. Tas sastāvēja no vairākām daļām. Pirmā daļa bija kuģa �urnāla kopija, ļoti lakoniska.

No pulksten �etrpadsmitiem līdz se�pa�dsmitiem �etrdesmit pēc ekspedīcijas nosacītā laika nekas nenotika, piezīmes bija lakonis�kas un negatīvas.

�Augstums 1000 � vai 1200 � vai 800 mefru � nekas nav pamanīts okeāns tuk�s.� Tas atkārtojās vairākas reizes.

� Pēc tam � 16.40: �Kāpj sārta migla. Redzamība 700 metru. Okeāns tuk�s.�

17.00: �Migla sabiezē, klusums, redzamība 400 metri, skaidrojas. Nolai�os uz 200.�

17.20: �Esmu miglā. Augstums 200. Redza�mība 20�40 metri. Bezvēj�. Paceļos uz 400.�

17.45: �Augstums 500. Miglas blāķis līdz apvārsnim. Miglā � piltuvveida plaisas, caur kurām redzama okeāna virsma. Tur kaut kas notiek. Mēģinu iekļūt vienā no �īm piltuvēm.�

17.52: �Redzu kaut ko līdzīgu ūdensvirpu- lim � iz�ļāc dzeltenas putas. Miglas sienas ielenkumā. Augstums 100. Nolai�os uz 20.�

Ar to Bertona ieraksti kuģa �urnālā izbei�dzās. Ziņojuma turpinājumu sastādīja izraksts no viņa slimības vēstures vai, pareizāk sakot, tas bija Bertona diktētās liecības teksts ar iestarpinātiem komisijas locekļu jautājumiem.

�Bertons: Kad nolaidos uz trīsdesmit met�riem, grūti bija noturēt augstumu, jo �ai apa�ļajā, no miglas brīvajā telpā plosījās brāz�maini vēji. Man nācās ķerties pie stūrēm, un tāpēc kādu laiku � varbūt 10 vai 15 minū�tes � es nebāzu galvu ārā no kabīnes. Pret savu gribu es atkal iekļuvu miglā, mani tur iedzina spēcīgs vēja brāziens. Tā nebija pa�rasta migla, bet kaut kas līdzīgs, liekas, koloi�dālai emulsijai, kas aizķepināja visus stiklus, Krietni nopūlējos ar tīrī�anu, jo emulsija bija ļoti lipīga. Pa to laiku, miglai izrādot pretes�tību manam propellerim, par kādiem trīsdes�mit procentiem kritās motora apgriezienu skaits, un es saku zaudēt augstumu. Tā kā at�rados ļoti zemu un baidījos, ka aizķer�os aiz viļņiem, devu pilnu gāzi. Ma�īna palika uz vietas un augstāk necēlās. Man bija vēl �etri reaktīvie paātrinā�anas lādiņi. Es tos neiz�mantoju, uzskatīdams, ka situācija var pa�sliktināties un tad tie man noderēs. Pie pil�niem apgriezieniem sākās ļoti spēcīga vibrācija; sapratu, ka propelleris ietinies �ajā dīvainajā emulsijā; vilkmes mērierī�u rādī�tāji joprojām stāvēja uz nulles, tur es nekā nespēju līdzēt. Kop� brī�a, kad ieniru miglā, sauli neredzēju, tomēr tās virzienā bija ma�nāma sarkana fosforescence. Turpināju riņ�ķot, cerēdams, ka galu galā uzdur�os kādai no miglas brīvai vietai, un apmēram pēc pusstun�das man tie�ām palaimējās. Ielidoju brīvā telpā, gandrīz pilnīgi apaļā, da�u simtu metru diametrā. To apņēma miglas siena, kas strauji mutuļoja, it kā to dzītu spēcīgas konvekcijas plūsmas. Tāpēc mēģināju turēties pēc iespē�jas �cauruma� vidū � tur gaiss bija vismie- rīgāks. Tad ievēroju izmaiņas okeāna virsmas izskatā. Viļņi gandrīz pavisam izzuda, bet �ī �ķidruma (tā, no kā sastāv okeāns) virsējā kārta kļuva dūmakaini caurspīdīga, pēc ne�ilga laika tā pilnīgi noskaidrojās, un cauri vairākus metrus biezajai kārtai varēju ieska�tīties dziļumā. Tur blīvējās tādas kā dzelte�nas dūņas, kas tievām, stateniskām strūkli�ņām cēlās uz aug�u, tiku�as līdz virsmai, stiklaini spīdēja, sāka vārīties un putot un sa�biezēja; izveidojās kaut kas līdzīgs ļoti bie�zam dedzināta cukura sīrupam. �īs dūņas vai gļotas tinās blīvos kamolos, virs okeāna līmeņa izauga puķkāpostveida pauguri, kas lēnām formēja da�da�ādas figūras. Mani nesa uz miglas sienas pusi, tāpēc biju spiests pāris minū�u cīnīties pret �o spēku ar stūres un ap�griezienu palīdzību, un, kad es atkal varēju palūkoties ārā, apak�ā ieraudzīju kaut ko, kas atgādināja dārzu. Jā, dārzu. Redzēju pun- durkociņus un dzīv�ogu, un taciņas, � viss bija neīsts, viss sastāvēja no tās pa�as sub�stances, kas jau bija pilnīgi sacietējusi un līdzinājās iedzeltenam ģipsim. Tā tas izska�tījās; virsma stipri spīdēja, nolaidos cik vien varēju zemu, lai to labi aplūkotu.

Jautājums: Vai �iem kokiem un citiem augiem, ko tu redzēji, bija lapas?

Bertona atbilde: Nē. Tās bija tikai vispārē�jas formas � it kā dārza modelis. Jā, jā! Mo�delis. Tā tas izskatījās. Modelis, ta�u laikam īstajā lielumā. Pēc brī�a viss sāka plaisāt un lūzt kopā, no spraugām, kas bija pilnīgi mel�nas, viļņveidā virda laukā biezas gļotas un sa�cietēja, daļa aizplūda, bet daļa palika, un viss sāka vārīties vēl enerģiskāk, pārklājās ar putām, un, izņemot tās, neko citu vairs nere�dzēju. Vienlaicīgi no visām pusēm mani sāka ielenkt migla, tāpēc palielināju motora āt�rumu un pacēlos 300 metru augstumā.

Jautājums: Vai esi pilnīgi pārliecināts, ka tas, ko redzēji, atgādināja dārzu � un neko citu?

Bertona atbilde: Jā. Tāpēc ka manu uzma�nību tur saistīja da�ādas detaļas; atceros, pie�mēram, ka vienā vietā stāvēja rindā it kā kvadrātveida kastītes. Vēlāk man ienāca prātā, ka tā varēja būt bi�u drava.

Jautājums: Tas tev ienāca prātā vēlāk? Un nevis brīdī, kad to redzēji?

Bertona atbilde: Nē, jo tas viss bija kā no ģip�a. Redzēju arī citus priek�metus.

Jautājums: Kādus priek�metus?

Bertona atbilde: Nevaru pateikt kādus, jo nepaspēju tos sīkāk aplūkot. Man palika iespaids, ka zem da�iem krūmiem gulēja kaut kādi darba rīki, tiem bija iegarena forma un roboti izciļņi, it kā nelielu dārza ma�īnu atlē- jumi ģipsī. Ta�u par to neesmu pilnīgi pār�liecināts. Par iepriek�ējo � jā.

Jautājums: Vai tu nenodomāji, ka tā ir ha�lucinācija?

Bertona atbilde: Nē. Uzskatīju, ka tā ir fa�tamorgāna. Par halucinācijām nedomāju, jo jutos pavisam labi, un arī tāpēc, ka nekad dzīvē nebiju neko tamlīdzīgu redzējis. Kad pacēlos uz trīssimt metriem, migla zem manis bija caurumu pilna, izskatījās glu�i kā siers. Da�i no �iem caurumiem bija tuk�i, un es redzēju tajos okeāna viļņo�anos, bet citos kaut kas mutuļoja. Nolaidos vienā no tādām vietām un no �etrdesmit metru augstuma ieraudzīju, ka zem okeāna virsmas � ta�u pavisam sekli � guļ siena, it kā ļoti lielas celtnes siena; tā skaidri iezīmējās cauri viļ�ņiem, un uz tās bija regulāru, taisnstūrainu at�vērumu rindas, it kā logi; un man pat likās, ka da�os logos kaut kas kustas. Par to gan neesmu glu�i pārliecināts. �ī siena sāka lēnām celties aug�up un iznirt no okeāna. No tās

aumaļām plūda gļotas un kaut kāda recekļ- veida masa, tādi kā dzīsloti sabiezējumi. Pie�pe�i siena sa�ķēlās divās daļās un grima dzel�mē tik strauji, ka momentā pazuda. Vēlreiz pacēlu ma�īnu augstāk un lidoju virs pa�as miglas, gandrīz skarot to ar �asiju. Ieraudzīju vēl vienu piltuvveida tuk�umu � tas bija vai�rākas reizes lielāks par iepriek�ējo.

Jau no tālienes pamanīju kaut ko peldo�u, gai�u, gandrīz baltu, un tāpēc man izlikās, ka tas ir Fehnera skafandrs, it sevi�ķi tāpēc, ka pēc formas atgādināja cilvēku. Ļoti spēji pa�griezu ma�īnu, baidījos, ka varu aizlidot ga�rām �ai vietai un to vairs neatrast; tad �ī figūra vieglītēm iznira, un izskatījās, ka tā peld vai arī stāv viļņos līdz jostas vietai. Steidzīgi nolaidos tik zemu, ka sajutu �asijas sadur�anos ar kaut ko mīkstu, dro�i vien ar viļņa muguru, jo �ai vietā viļņi bija pamatīgi. �is cilvēks, jā, cilvēks, bija bez skafandra. Neraugoties uz to, viņ� kustējās.

Jautājums: Vai redzēji viņa seju?

Bertona atbilde: Jā.

Jautājums: Kas tas bija?

Bertona atbilde: Tas bija bērns.

Jautājums: Kāds bērns? Vai esi redzējis to kādreiz agrāk?

Bertona atbilde: Nē. Nekad. Vismaz neat�ceros. Beidzot, tikko biju pietuvojies � mūs �ķīra kādi �etrdesmit metri, varbūt nedaudz vairāk, � pamanīju, ka viņā ir kaut kas nelabs.

Jautājums: Kā to lai saprot?

Bertona atbilde: Tūlīt paskaidro�u. Sākumā neaptvēru, kas par lietu. Tikai pēc brī�a sa�pratu: bērns bija pārāk liels. Milzīgs � tas vēl par maz teikts. Augums tam dro�i vien bija kādi �etri metri. Labi atceros, ka brīdī, kad ar �asiju ietriecos vilnī, viņa seja atradās nedaudz augstāk par manējo, kaut gan es sē�dēju kabīnē un tātad atrados metrus trīs virs okeāna līmeņa.

Jautājums: Bet, ja viņ� bija tik liels, kāpēc tu nolēmi, ka tas ir bērns?

Bertona atbilde: Tāpēc, ka tas bija ļoti mazs bērns.

Jautājums: Vai tev neliekas, Berton, ka tava atbilde ir neloģiska?

Bertona atbilde: Nē. Nepavisam ne. Jo es redzēju viņa seju. Un arī ķermeņa proporci�jas bija kā bērnam. Viņ� izskatījās pēc � pēc pilnīga zīdaiņa. Nē, tas ir pārspīlējums. Vi�ņam bija divi vai trīs gadi. Melni mati un debeszilas acis, milzīgas! Un viņ� bija kails. Pilnīgi kails; kā jaunpiedzimu�ais. Un slapj�, pareizāk sakot, glums, āda laistīt laistījās.

�is skats uz mani iedarbojās briesmīgi. Ne�ticēju vairs nekādai fatamorgānai. Pārāk skaidri viņu redzēju. Viņ� cēlās un grima reizē ar viļņa kustību, bet neatkarīgi no tā arī pats kustējās, tas bija pretīgi!

Jautājums: Kāpēc? Ko viņ� tādu darīja?

Bertona atbilde: Viņ� izskatījās, nu, kā kaut kādā muzejā, kā lelle, bet kā dzīva lelle. Vēra vaļā un taisīja ciet muti un izdarīja visādas kustības, riebīgas. Jā, jo tās nebija viņa kustības.

Jautājums: Kā tu to saproti?

Bertona atbilde: Es nepielietoju viņam tu�vāk par pārdesmit metriem, divdesmit laikam būs visprecīzāk teikts. Bet es jau sacīju, cik liels bija bērns, un, pateicoties tam, es viņu redzēju ārkārtīgi skaidri. Acis viņam spīdēja, un vispār palika iespaids par dzīvu bērnu, vienīgi �īs kustības, it kā kāds mēģinātu � kā kāds viņu pārbaudītu �

Jautājums: Pacenties paskaidrot sīkāk, ko tas nozīmē.

Bertona atbilde: Nezinu, vai man izdosies. Man palika tāds iespaids. Tas bija intuitīvi. Es par to netiku domājis. �īs kustības bija ne�dabiskas.

Jautājums: Vai tu gribi sacīt, ka bērns, pie�ņemsim, �estikulēja tā, kā cilvēks roku locī�tavu ierobe�otā kustīguma dēļ darīt nespēj?

Bertona atbilde: Nē. Nemaz ne. Tikai� �īm kustībām nebija nekādas jēgas. Katra kustība vispār kaut ko nozīmē, kalpo kaut kam�

Jautājums: Tu tā uzskati? Zīdaiņa kustības var neko nenozīmēt.

Bertona atbilde: To es zinu. Bet zīdaiņa kustības ir haotiskas, nekoordinētas. Vispāri�nātas. Bet �īs bija� jā, tie�ām! Sistemātis�kas! Tās notika pēc kārtas, grupveidā, vese�lām sērijām. It kā kāds būtu gribējis izpētīt, ko �is bērns spēj izdarīt ar rokām, un ko ar vidukli un muti, ar seju bija visļaunāk, lai�kam tāpēc, ka seja visvairāk izsaka, bet �ī bija kā� nē, neprotu to nosaukt. Tā bija dzīva, jā, bet nebija cilvēciska. Tas nozīmē �

sejas panti pilnīgi pareizi un acis, un krasa, un viss pārējais, bet izteiksme, mīmika � ne.

Jautājums: Vai tās bija grimases? Vai tu zini, kā izskatās cilvēka seja epilepsijas lēk�mes laikā?

Bertona atbilde: Jā. Esmu redzējis tādu lēkmi. Saprotu. Nē, tas bija kaut kas cits. Epilepsijas gadījumā ir spazmas un krampji, bet �īs kustības bija absolūti plūsto�as un ne�pārtrauktas, veiklas, vai, tā sakot, melodiskas. Man nav cita apzīmējuma. Un atkal seja, ar seju bija tas pats. Nevar viena puse sejas būt jautra, bet otra skumja, viena tās daļa draudēt vai bīties, bet otra triumfēt vai izsacīt kaut ko tamlīdzīgu; bet ar �o bērnu notika tie�i tā. Bez tam visas �īs kustības un mīmikas rotaļa notika nedzirdētā ātrumā. Es tur biju ļoti ne�ilgi. Varbūt desmit sekundes, bet varbūt arī mazāk.

Jautājums: Un tu gribi sacīt, ka visu to pa�spēji ieraudzīt tik īsā laikā? Starp citu, kā tu zini, cik ilgi tas turpinājās, vai tu skatījies pulkstenī?

Bertona atbilde: Nē. Pulkstenī neskatījos, bet es lidoju jau se�padsmit gadus. Manā pro�fesijā jāprot noteikt laiku ar precizitāti līdz sekundei, es runāju par acumirkli, tas ir ref�lekss. Tas nepiecie�ams pie nosē�anās. Pilots, kas nepratīs jebkuros apstākļos orientēties, cik� piecas vai desmit sekundes � ir ildzis kaut kāds process, nav nekā vērts. Tas pats ir ar novēro�anu. Cilvēks ar gadiem iemācās aptvert visu maksimāli īsā laika sprīdī.

Jautājums: Vai tas ir viss, ko redzēji?

Bertona atbilde: Nē. Bet pārējo tik skaidri neatceros. Iespējams, ka deva izrādījās pārāk spēcīga. Manas smadzenes bija kā aizkorķē�tas. Migla sāka biezēt, un man nācās celties augstāk. Bija jāceļas, bet neatceros, kad un kā es to izdarīju. Pirmo reizi dzīvē gandrīz avarēju. Rokas man tā drebēja, ka nespēju kārtīgi noturēt stūri. Liekas, es kaut ko kliedzu un mēģināju izsaukt Bāzi, kaut gan zināju, ka sakaru nav.

Jautājums: Vai mēģināji pēc tam atgriez�ties?

Bertona atbilde: Nē. Jo vēlāk, kad biju uz�ņēmis augstumu, nodomāju, ka varbūt kādā no �iem caurumiem atrodas Fehners. Zinu, tas skan bezjēdzīgi. Un tomēr tā domāju. �Ja jau notiek tādas lietas,� nodomāju, �tad varbūt arī Fehneru man izdosies atrast.� Tādēļ no�lēmu pārmeklēt tik miglas caurumu, cik vien varēs. Bet tre�ajā mēģinājumā, kad pacēlos aug�up, es sapratu, ka pēc tā, ko redzēju, man nekas neiznāks. Nevarēju. Man jāatzīstas, galu galā tas ir zināms. Man kļuva nelabi, un es izvēmos kabīnē. Līdz tam es nezināju, ko tas nozīmē. Mani nekad nebija mocījis nela�bums.

Jautājums: Tā bija saindē�anās pazīme, Berton.

Bertona atbilde: Iespējams. Nezinu. Bet to, ko ieraudzīju tre�ajā reizē, neesmu izdomājis, to nevar izskaidrot ar saindē�anos.

Jautājums: Kv tu vari to zināt?

Bertona atbilde: Tā nebija halucinācija.

Halucinācija lā�u ir tas, ko rada manas perso�nīgās smadzenes, vai ne?

Jautājums: Jā.

Bertona atbilde: Nu lūk. Bet neko tādu tās nevarēja radīt. Nekad tam neticē�u. Neesmu uz to spējīgs.

Jautājums: Izsakies precīzāk, kas tas bija, � norunāts?

Bertona atbilde: Vispirms man jāuzzina, kā tiks novērtēts tas, ko izstāstīju līdz �im.

Jautājums: Kāda tam nozīme?

Bertona atbilde: Man personiski � princi�piāla. Pateicu, ka redzēju kaut ko tādu, ko neaizmirsī�u vairs nekad. Ja komisija atzīs, ka tam, ko pastāstīju, var ticēt kaut vai par vienu procentu, tik daudz, lai sāktu attiecīgi pētīt �o okeānu, domāju, �inī virzienā, tad izstāstī�u visu. Bet, ja komisija to novērtēs kā kaut kādu murgojumu, nestāstī�u nekā.

Jautājums: Kāpēc?

Bertona atbilde: Tāpēc, ka manu halucinā�ciju saturs, kaut arī tas brēktu uz debesīm pēc atriebības, ir mana personiska darī�ana. Toties manu Solāris pētījumu saturs � ne.

Jautājums: Vai tas nozīmē, ka tu atsakies no visām tālākām atbildēm, līdz attiecīgie ekspedīcijas orgāni pieņem lēmumu? Tu ta�u saproti, ka komisija nav pilnvarota izdarīt to uz vietas.

Bertona atbilde: Jā, pareizi.�

Ar to beidzās pirmais protokols. Bija vēl cita, vienpadsmit dienas vēlāk rakstīta pro�tokola fragments.

�Priek�sēdētājs: � ņemot visu to vērā, ko�misija trīs ārstu, trīs biologu, viena fiziķa, viena in�eniera mehāniķa un ekspedīcijas va�dītāja vietnieka sastāvā nonāca pie atziņas, ka Bertona attēlotie notikumi ir planētas in�dīgās atmosfēras izsaukto halucināciju kom�plekss, ka aptum�ojuma simptomus pavadījis smadzeņu garozas asociatīvo zonu uzbudinā�jums un ka �iem notikumiem nekas vai gan�drīz nekas nav kopīgs ar īstenību.

Bertons: Piedodiet. Ko nozīmē �nekas vai gandrīz nekas�? Kas tas ir �gandrīz nekas�? Cik liels tas ir?

Bertons: Es atkārtoju savu iepriek�ējo jau�tājumu.

Priek�sēd.: Lieta ir vienkār�a. �Gandrīz ne�kas� nozīmē, ka da�i reāli notikumi varēja kļūt par pamatu tavām halucinācijām, Berton. Visnormālākais cilvēks vējainas nakts laikā spēj kusto�u zaru noturēt par nez kādu fan�tomu. Vēl jo vairāk uz sve�as planētas, kad novērotāja apziņa atrodas indīgu vielu ie�spaidā. Tas tevi nenoniecina, Berton. Kāds ir tavs lēmums, ņemot vērā minēto?

Bertons: Vispirms es vēlētos uzzināt, kādas sekas būs doktora Mesend�era votum separa�tum?

Priek�sēd.: Praktiski nekādas. Tas nozīmē, ka pētniecības darbi �ai virzienā nenotiks.

Bertons: Vai tas, ko runājam, tiek ieproto�kolēts?

Priek�sēd.: Jā.

Bertons: Tad es gribu pasacīt, ka komisija, manuprāt, ir noniecinājusi nevis mani � man te nav nozīmes �, bet �īs ekspedīcijas garu. Saskaņā ar to, ko teicu pirmajā reizē, uz tālā�kiem jautājumiem neatbildē�u.

Priek�sēd.: Vai tas ir viss?

Bertons: Jā. Vienīgi es gribētu tikties ar doktoru Mesend�eru. Vai tas iespējams?

Priek�sēd.: Protams.�

Ar to noslēdzās otrs protokols. Lappuses apak�malā sīkā salikumā bija ievietotā pie�zīme, ka nākamajā dienā dr. Mesend�eram bijusi gandrīz trīs stundas ilga konfidenciāla saruna ar Bertonu, pēc tam viņ� griezies pie Ekspedīcijas Padomes, mēģinādams panākt, lai pilota raportu izmeklētu par jaunu. Viņ� apgalvojis, ka tāds lēmums nepiecie�ams sa�karā ar jauniem papildu datiem, kurus viņam esot sniedzis Bertons, bet kurus atklāt viņ� varē�ot vienīgi tad, ja Padome pieņems pozi�tīvu lēmumu. Padome �enehena, Timolisa un Trajē sastāvā atbildēja uz �o priek�likumu negatīvi, un ar to lieta beidzās.

Grāmatā vēl bija viena vēstules lappuses fotokopija; �o dokumentu atrada Mesend�era papīros pēc viņa nāves. Dro�i vien tas bija melnraksts; Ravinceram neizdevās nedz uz�zināt, vai vēstulē tikusi nosūtīta, nedz arī, kādas tai biju�as sekas.

�� tās netjcamais stulbums,� sākās teksts. �Rūpējoties par savu autoritāti, Padome, kon�krēti runājot, �enehens un Timoliss (jo Trajē balss neskaitās), noraidīja manas prasības. Tagad es grie�os tie�i Institūtā, bet pats sa�proti, ka tas ir tikai bezspēcīgs protests. Mani saista goda vārds, un diem�ēl es nevaru Tev izstāstīt to, ko dzirdēju no Bertona. Padomes lēmumu, acīm redzot, ietekmēja tas, ka atklā�jumu izdarīja cilvēks bez jebkāda zinātniskā grāda, kaut gan ne viens vien pētnieks va�rētu apskaust �ī pilota aukstasinību un novē�ro�anas spējas. Lūdzu, tūdaļ izsūti man sekoj. datus:

1)�� Fehnera biogrāfiju, sākot no viņa bēr�nības;

2)�� visu, ko vien zini par viņa radiem un radniecības attiecībām; viņ�, liekas, atstāja mazu bāreni;

3)�� Fehnera dzimtās puses topogrāfisko izziņu.

Man gribētos vēl Tev pasacīt, ko es par visu to domāju. Tu zini, ka drīz pēc Fehnera un Karu�i izlido�anas sarkanās saules centrā izveidojās plankums, kas ar savu korpusku�lāro starojumu gandrīz pilnīgi pārtrauca ra�diosakarus, īpa�i, kā varēja secināt no Sate�loīda datiem, dienvidu puslodē, t. i., tur, kur atradās mūsu Bāze. Fehners un Karu�i salī�dzinājumā ar citām pētnieku grupām bija visvairāk attālināju�ies no Bāzes.

Tik biezu un ietiepīgu miglu pilnīga bez�vēja apstākļos mēs neredzējām visā mūsu at�ra�anās laikā uz planētas līdz pat katastrofas dienai.

Es domāju, ka tas, ko redzēja Bertons, ietilpa kā sastāvdaļa �ī stīgrā briesmoņa realizētajā operācijā �Cilvēks�. Patiesais avots visam tam, ko redzēja Bertons, bija Feh�ners � viņa smadzenes kaut kādas mums ne�izprotamas �psihiskas sekcijas� laikā; tā bija da�u (jādomā, spilgtāko) Fehnera atmiņas attēlu rekonstrukcija, eksperimentāla repro�ducē�ana.

Zinu, ka tas skan fantastiski, zinu, ka varu kļūdīties. Tādēļ lūdzu Tavu palīdzību; pa��reiz atrodos Alarikā un te gaidī�u Tavu at�bildi.

Tavs A.�

Ar pūlēm varēju lasīt, tik ļoti satumsa, grā�mata manā rokā kļuva pelēka; tad burti sāka saplūst kopā, bet lappuses tuk�ā daļa lieci�nāja, ka notikums, ko personisko piedzīvo�jumu ietekmē atzinu par ļoti ticamu, ir bei�dzies. Pagriezos uz loga pusi. Tas zaigoja tum�i violets, virs horizonta kā dziesto�as og�les vēl kvēloja da�i mākoņi. Satumsu�ais oke�āns nebija redzams. Varēja dzirdēt vieglu papīra strēmeļu �alk�anu pie ventilatoriem.

Sasildītais, pēc ozona vāji smar�ojo�ais gaiss, likās, sastinga. Absolūts miers piepil�dīja visu Staciju. Es nodomāju, ka mūsu lē�mumā � palikt � nebija nekā varonīga. Sen vairs nebija bezbailīgu cīņu, drosmīgu ekspe�dīciju, �ausmino�u notikumu � kaut vai tādu, kā okeāna pirmā upura � Fehnera nāve. Mani vairs gandrīz neinteresēja, kas ir Snauta vai Sartoriusa �viesi�. �Pēc kāda laika,� es nodomāju, �mēs vairs nekaunēsimies un ne�noslēgsimies sevī. Ja nespēsim atbrīvoties no �viesiem�, tad pieradīsim un dzīvosim ar vi�ņiem kopā, bet, ja viņu Radītājs mainīs spē�les noteikumus, mēs piemērosimies no jauna, kaut gan zināmu laiku spurosimies, pretosi�mies un, iespējams, viens otrs pat izdarīs pa��nāvību, tomēr beigās viss atkal nonāks līdz�svara stāvoklī.�

Istaba satumsa, glu�i kā uz Zemes. Tikai mazgājamās ierīces un spoguļa kontūras blāvi spīdēja tumsā. Piecēlos, taustīdamies samek�lēju vates ku�ķi uz plaukta, ar samitrinātu tamponu noslaucīju seju un nolikos aug�pē�dus gultā. Kaut kur virs manis, līdzīgi nakts�tauriņa spārnu vēdām, cēlās un krita �aboņa pie ventilatora. Neredzēju pat logu, visu ap�ņēma melnums, nezin no kurienes nāko�s at�blāzmas stariņ� spīdēja manu acu priek�ā, varbūt uz sienas, varbūt tālu aiz loga, tuk�sne�a dziļumā. Atcerējos, kā iepriek�ējā va�karā mani bija sa�ausminājis solāristiskā izpla�tījuma tuk�ais skatiens, un gandrīz pasmai�dīju. Es no tā vairs nebaidījos. Ne no kā ne�baidījos. Tuvināju acīm rokas locītavu. Fos- forizēts ciparu vainadziņ� iespīdējāsuz pulk�steņa ciparnīcas. Pēc stundas jālec zilajai saulei. Atbrīvojies no visām domām, dziļi elpoju un tīksminājos ar pilnīgo tumsu.

Kādā mirklī sakustoties sajutu pie gurna piespiesto magnetofona plakano kārbu. Jā. Gibariāns. Viņa balss, kas ierakstīta lentē. Man pat prātā nebija ienācis to atdzīvināt, noklausīties. Tas bija viss, ko varēju viņa labā izdarīt. Izņēmu magnetofonu, lai nogla�bātu to zem gultas. Izdzirdu �aboņu un durvju ie�īkstē�anos, tām atveroties.

���� Kris? � � atskanēja klusa, gandrīz �uksto�a balss. � Tu esi te, Kris? Tik tum�s.

���� Tas nekas, � es atbildēju. � Nebaidies. Nāc �urp.

Es gulēju aug�pēdu, man uz pleca viņas galva, prātā nevienas domas. Tumsa, kas pie�pildīja istabu, sabiezēja. Dzirdēju soļus. Sie�nas izgaisa. Kaut kas mil�a virs manis, aiz�vien augstāk, bezgalīgi. Es sastingu, tumsas apņemts, bez pieskārieniem iekļauts tumsas skāvienā, jutu tās dzidro, elastīgo caurspīdī�gumu. Lielā tālumā saklausīju sirdi. Agonijas gaidās koncentrēju visu uzmanību, spēku pa�liekas, bet agonija nenāca. Vienīgi kļuvu ar�vien mazāks, bet neredzamās debesis, nere�dzamie horizonti, bezformas izplatījums bez mākoņiem, zvaigznēm, atkāpjoties un augot veidoja mani par savu centru, es pūlējos ie�spraukties savā guļas vietā, bet zem manis vairs nekā nebija, un tumsa vairs neko ne�slēpa. Sa�ņaudzu rokas, aizsedzu ar tām seju. Tās vairs nebija. Pirksti izgāja cauri, gribēju kliegt, kaukt.. .

Istaba bija kļuvusi zili pelēka. Mēbeles, plaukti, kakti starp sienām iezīmēti it kā pla��iem matētiem triepieniem, viss bezkrāsains, tikai kontūras vien. �ilbino�s, pērļains bal�tums vizēja klusumā aiz loga. Biju nosvīdis slapj�, paskatījos sānis, viņa raudzījās manī.

���� Tev notirpa roka?

���� Ko?

Viņa pacēla galvu. Acis bija tādā pa�a krāsā kā istaba, pelēkas, tās mirdzēja melno skropsta ielokā. Iekams sapratu vārdus, sajutu viņas �uksta siltumu.

���� Nē. Ak tā, jā.

Uzliku roku viņai uz pleca. Tiklīdz biju pieskāries viņai, man pārskrēja tirpas. Lē�nām viņu apkampu ar otru roku.

���� Tu redzēji sliktu sapni.

���� Sapni? Jā, sapni. Un tu negulēji?

��� Nezinu. Varbūt ne. Man negribas gulēt. Bet tu guli. Kāpēc tu tā skaties?

Pievēru acis. Jutu sīki, ritmiski sitam viņas sirdi, turpat, kur mazliet lēnāk pukstēja ma�nējā. �Butaforija,� es nodomāju. Bet mani nekas nepārsteidza, pat mana pa�a vienal�dzība ne. Bailes un izmisums jau palika aiz muguras. Es atrados tālāk, o, tik tālu neviens vēl nav bijis. Ar lūpām pieskāros viņas kak�lam, noskūpstīju mazu, gludu kā glieme�vāka iek�iene bedrīti starp cīpslām. Arī te sita pulss.

Atbalstījos uz elkoņa. Nekādas blāzmas, ne�kādu rītausmas maigo nokrāsu, horizontu ap�ņēma pelēkzili kāvi, pirmais stars caururba istabu kā bulta, viss ievizuļojās atspulgu

rotaļā, varavīk�ņainas ugunis iedegās spo�gulī, rokturos, niķelētās caurulēs, likās, ka gaisma triecas katrā priek�metā, kas gadās ceļā, it kā gribēdama atbrīvot, uzspridzināt �auro telpu. Vairs nebija iespējams skatīties. Aizgriezos. Harej as acu zīlītes sa�aurinājās un pievērsās manai sejai.

����������� Vai jau sākas diena? � viņa jautāja klusinātā balsī.

Tas bija it kā pa pusei miegā, pa pusei īstenībā.

���� Te vienmēr tā, mīļā.

���� Bet mēs?

���� Ko mēs?

���� Ilgi te būsim?

Man gribējās smieties. Bet, kad no manām krūtīm izlauzās neskaidras skaņas, tie nebija smiekli.

���� Domāju, ka diezgan ilgi. Tu negribi?

Harej as plaksti nodrebēja. Viņa uzmanīgi

vēroja mani. Vai viņa mirk�ķināja acis? Ne�biju pārliecināts. Viņa pavilka segu, un es redzēju uz viņas pleca iesārtojamies mazu, trīsstūrainu dzimumzīmīti.

���� Kādēļ tu tā skaties?

���� Tāpēc, ka tu esi skaista.

Viņa pasmaidīja. Bet tā bija tikai pieklā�jība, pateicība par komplimentu.

���� Tie�ām? Tu skaties tā, it kā � it kā �

���� Kas?

���� It kā kaut ko meklētu.

���� Nerunā niekus!

����������� Nē, it kā tu domātu, ka ar mani kaut kas ir noticis vai es tev kaut ko nebūtu pateikusi.

���� Kāpēc tā?

���������� Ja jau tu tā liedzies, tad noteikti. Bet lai nu paliek.

Aiz liesmojo�iem logiem dzima nāvējo�a zila tveice. Ar roku aizsedzis acis, sameklēju brilles. Tās gulēja uz galda. Atsēdos uz gultas, uzliku acenes un ieraudzīju viņas attēlu spo�gulī. Viņa kaut ko gaidīja. Kad atkal apgūlos viņai blakus, viņa pasmaidīja.

���� Bet man?

Uzreiz sapratu:

���� Brilles?

Piecēlos un sāku rakņāties atvilktnēs, pār�baudīju galdiņu pie loga. Atradu divus pārus, abus pārāk lielus. Pasniedzu viņai. Viņa pie�laikoja, bet brilles noslīdēja iīdz pat degun�galam.

Ar stieptu �īkstienu aizvērās logu aizsarg- plāksnes. Vēl mirklis, un Stacijā, kas līdzīgi bruņurupucim ieslēpās savā �aulā, iestājās nakts. Taustīdamies noņēmu viņai acenes un kopā ar savām noliku zem gultas.

���� Ko mēs darīsim? � viņa jautāja.

���� To, ko dara naktī, � gulēsim.

���� Kris!

���� Ko?

���� Varbūt sagatavot tev jaunu kompresi?

���� Nē, nevajag. Nevajag � mīļā.

Tad, pats nesaprotu kāpēc, varbūt izlikda�mies, � bet pēk�ņi tumsā apskāvu viņas trauslos plecus un, juzdams, ka tie trīc, noti�cēju viņai. Kaut gan neesmu pārliecināts. Man piepe�i sāka likties, ka es krāpju viņu, nevis viņa mani, ka viņa ir īsta.

Pēc tam vēl vairākas reizes laidos snaudā, bet arvien mani no miega izrāva krampji; sirds, kas neganti dauzījās, lēnām norima, līdz nāvei noguris, spiedu viņu sev klāt. Viņa ļoti uzmanīgi pieskārās manai sejai, pierei, pār�baudot, vai man nav temperatūra. Tā bija Hareja. Citas, īstākas, nevarēja būt.

Pēc �īs domas manī kaut kas izmainījās. Es pārtraucu cīņu. Gandrīz momentāni aizmigu.

Mani uzmodināja viegls pieskāriens. Pieri ieskāva patīkams vēsums. Kaut kas mitrs un mīksts sedza manu seju, tad apliekamais lē�nām pacēlās, un es ielūkojos pār mani nolīku- �ajā Harej as sejā. Abām rokām viņa izgrieza marli virs porcelāna bļodiņas. Blakus stāvēja pudelīte ar �ķidrumu pret apdegumiem. Viņa man uzsmaidīja.

��� Tev nu gan ir ciets miegs, � viņa teica un uzlika marli no jauna. � Vai sāp?

���� Nē.

Saraucu pieri. Tie�ām, tagad apdegumu vairs nejutu.

Hareja sēdēja uz gultas malas, ietinusies baltā, oran�i svītrotā vīrie�u peldmētelī. Mel�nie mati bija izrisu�i uz apkakles, piedurknes uzrotītas līdz pat elkoņiem, lai netraucētu.

Jutu velni�ķīgu izsalkumu, gandrīz divdes�mit stundas neko nebiju ēdis. Kad Hareja bei�dza pūlēties ap manu seju, es piecēlos. Pēk�ņi ieraudzīju divas pilnīgi vienādas baltas klei�tas ar sarkanām pogām, vienu, kuru es viņai biju palīdzējis novilkt, uz�ķērsdams dekoltē, otru, kurā viņa ieradās vakar. �oreiz viņa pati

ar �ķērēm izardīja �uvi. Pateica, ka dro�i vien rā vēj slēdzis sabojājies.

�īs divas vienādās kleitas bija visbriesmī�gākais no visa, ko līdz �im biju piedzīvojis. Hareja kārtoja zāļu skapīti. Slepus aizgriezos no viņas un ar zobiem iecirtos dūrē līdz asi�nīm. Arvien vēl skatoties uz �īm divām klei�tiņām vai, pareizāk, uz vienu un to pa�u, di�vas reizes atkārtotu, sāku kāpties uz durvju pusi. No krāna joprojām ar troksni lija ūdens. Atdarīju durvis, klusām izslīdēju gaitenī un piesardzīgi tās aizvēru.

Dzirdēju vāju plūsto�a ūdens �alk�anu un pudeļu �ķindu, tad pēk�ņi �īs skaņas pār�trūka. Koridorā dega iegarenas griestu lam�pas, neskaidrs atstarotas gaismas plankums krita uz durvīm, pie kurām es gaidīju ar sa�kostiem zobiem. Turēju rokturi, kaut arī ne�cerēju, ka spē�u to noturēt. Spēj� rāviens gandrīz izsita man to no rokām, bet durvis ne�atvērās, tikai nodrebēja un sāka briesmīgi krak�ķēt. Apstulbis palaidu rokturi un atkā�pos. Ar durvīm notika kaut kas neiedomā�jams, gludā plastmasas plāksne ieliecās, it kā kāds no manas puses to spiestu uz iek�pusi, uz istabu. Sīkām lauskām sāka at�ķelties emalja, atkailinot durvju stenderes tēraudu, kas saspringa arvien vairāk. Es pēk�ņi sa�pratu: viņa nevis grūda durvis, kas vērās uz gaiteni, bet mēģināja tās atdarīt, velkot uz savu pusi. Gaismas atspīdums uz baltās vir�smas sa�ķobījās kā ieliektā spogulī, atskanēja skaļ� krak�ķis, un monolītā, līdz pēdējai ie�spējai izliektā plāksne ieplīsa. Tai pa�ā laikā no durvīm izrautais rokturis ielidoja istabā. Caurumā tūlīt kļuva redzamas asiņainas ro�kas, kas, atstājot uz lakojuma sarkanas pēdas, vilka tālāk � durvis salūza divās daļās, sa�griezās eņģēs greizi, un balti oran�s radījums ar nedzīvu, zilganu seju, asaraini elsojot, me�tās man pie krūtīm.

Ja �ī aina nebūtu mani paralizējusi, es dro�i vien mēģinātu aizbēgt. Hareja konvulsīvi cīnījās pēc elpas, sita galvu pret manu plecu, purinot savus izjuku�os matus. Kad es viņu apkampu, sajutu, ka viņa neturas uz kājām. Izspraucies gar sa�ķaidīto durvju spārnu, ienesu viņu istabā un noliku gultā. Viņas nagi bija salauzti un asinīm noplūdu�i. Kad viņa pagrieza roku, ieraudzīju pilnīgi sadriskāto delnas iek�pusi. Ielūkojos viņas sejā: atvērtās acis bez izteiksmes skatījās man cauri.

���� Harej!

Viņa kaut ko nesaprotami murmināja.

Tuvināju pirkstus viņas acij. Plaksts aizvē�rās. Piegāju pie zāļu skapī�a. Gulta ie�īkstē�jās. Pagriezos. Viņa sēdēja izslējusies, ar iz�bailēm skatīdamās uz savām asiņainajām ro�kām.

���� Kris, � viņa ievaidējās, � es � es � kas ar mani noticis?

���� Uzlau�ot durvis, tu savainoji rokas, � es vēsi teicu.

Kaut kas notika ar manām lūpām, sevi�ķi ar apak�ējo, kas bija kā notirpusi. Iekodos tajā ar zobiem.

Hareja brīdi skatījās uz robotajiem plast�masas gabaliem, kas brīvi nokarājās no dur�vju stenderes, tad pievērsa acis man. Zods vi�ņai iedrebējās, redzēju, kā viņa pūlējās pār�varēt bailes.

Nogriezu gabalu marles, izņēmu no skapī�a pulveri, ar ko apkaisīt brūces, un atgriezos pie gultas. Viss, ko nesu, pēk�ņi izslīdēja no manām atslābu�ajām rokām, stikla trauciņ� ar �elatīna plēvi saplīsa, bet es pat nepielie- cos. Nekas vairs nebija vajadzīgs.

Saņēmu viņas roku. Nagus vēl apņēma plāna sakaltu�u asiņu apmale, bet brūces bija izgaisu�as, un delnas iek�pusi klāja jauna, sārta āda. Tā manu acu priek�ā kļuva arvien baltāka.

Apsēdos, noglaudīju viņas seju un mēģi�nāju pasmaidīt; nevaru apgalvot, ka man tas būtu izdevies.

���� Kāpēc tu to izdarīji, Harej?

���� Nē. To � es?

Viņa ar skatienu parādīja uz durvīm.

���� Jā. Neatceries?

����������� Nē. Tas ir, pamanīju, ka tevis nav, stipri pārbijos un �

���� Un ko?

����������� Sāku tevi meklēt, nodomāju, ka varbūt tu esi vannas istabā �

Tikai tagad pamanīju, ka skapis ir nobīdīts sāņus un redzama ieeja uz vannas istabu.

���� Un vēlāk?

���� Skrēju pie durvīm.

���� Un?

���� Neatceros. Kaut kam bija jānotiek?

���� Kam?

���� Nezinu.

���� Bet ko tu atceries? Kas bija pēc tam?

���� Sēdēju te, uz gultas.

���� Bet to, ka es tevi atnesu, neatceries? Viņa svārstījās. Lūpu kaktiņi noslīdēja uz

leju, seja saspringa.

���� Man liekas � Varbūt. Pati nezinu. Viņa nolaida kājas uz grīdas un piecēlās.

Piegāja pie salauztajām durvīm.

���� Kris!

No mugurpuses apskāvu viņas plecus. Viņa drebēja. Tad a�i apgriezās, meklēja manu ska�tienu.

���� Kris, � viņa �ukstēja. � Kris . ..

���� Nomierinies.

���� Kris, bet ja nu man ir epilepsija .. . Kris? Epilepsija, �ēlīgais dievs! Man gribējās smieties.

����������� Ko nu, mīļā. Durvis vienkār�i, zini, te ir tādas, nu, tādas durvis .. .

Mēs atstājām istabu, kad ārējā aizsargplāk- sne ar stieptu �īkstoņu atsedza logus, parādot okeānā grimsto�u saules disku.

Devāmies uz nelielu virtuvīti koridora viņā galā. Saimniekojām abi ar Hareju, pārmeklē�jot ledus skapjus un pieliekamos. Uzreiz pa�manīju, ka viņa ne sevi�ķi orientējas ēdiena gatavo�anā un prot tikai nedaudz vairāk kā atvērt konservu kārbas, tas ir, tikpat maz, cik es. Notiesāju divu tādu kārbu saturu un iz�dzēru neizmērojamu daudzumu kafijas. Arī Hareja ēda, bet tā, kā reizēm ēd bērni, negri�bēdami apbēdināt pieaugu�os, pat ne ar pie�spie�anos, bet mehāniski un vienaldzīgi. Pēc tam devāmies uz mazo operāciju zāli blakus radiostacijai; man padomā bija kāds plāns. Pateicu, ka gribu viņu izmeklēt, nosē�dināju uz saliekamā krēsla un dabūju no ste�rilizatora �ļirci un adatas. Zināju gandrīz no galvas, kur kas atrodas, tā mēs bijām izdresēti treniņos Stacijas kopijā uz Zemes. Paņēmu pilienu asins no viņas pirksta, izdarīju uz�triepi, izkaltēju sausinātājā un, ievietojis aug�stā vakuumā, apsmidzināju ar sudraba joniem.

�ī lieti�ķā darbo�anās mani nomierināja. Hareja, atlaidusies uz saliekamā krēsla spil�veniem, aplūkoja ar aparātiem pieblīvēto telpu.

Klusumu pārtrauca nevienmērīgs iek�ējā telefona zvans. Pacēlu klausuli.

� Kelvins, � es teicu un nenovērsu acis no Harej as. Viņu bija pārņēmusi apātija, it kā pēdējās stundās piedzīvotie notikumi būtu viņu novārdzināju�i.

���������� Tu esi operāciju zālē? Beidzot! � sa�klausīju it kā atvieglojuma nopūtu.

Runāja Snauts. Gaidīju, piespiedis klausuli pie auss.

���� Tev ir viesis, ko?

���� Jā.

���� Un esi aizņemts?

���� Jā.

���� Neliela izmekle�ana, hm?

���� Un tad? Gribi saspēlēt �aha partiju?

���������� Izbeidz, Kelvin. Sartoriuss grib tevi re�dzēt. Pareizāk sakot � mūs abus.

����������� Tas ir jaunums! � es pārsteigts atbil�dēju. � Bet kas ir ar � � es aprāvos un tad pabeidzu: �- Vai viņ� ir viens?

����������� Nē. Es neprecīzi izteicos. Viņ� grib pa�runāties ar mums. Mēs visi savienosimies ar videotelefona palīdzību, tikai aizklāsim ekrā�nus.

���������� Ak tā? Kāpēc tad viņ� pats man nepie�zvanīja? Kautrējas?

����������� Kaut kas tamlīdzīgs, � Snauts neskaidri noburk�ķēja. � Kā tad paliek?

���������� Runa ir par vieno�anos? Teiksim, pēc stundas. Labi?

���� Labi.

Redzēju viņu uz ekrāna, tikai seju, ne lie�lāku par delnu. Kādu brīdi, ko pavadīja viegls strāvas troksnis, viņ� pētījo�i skatījās man acīs. Beidzot, mazliet svārstīdamies, teica:

���� Kā tev klājas?

���� Cie�ami. Un kā tev?

���������� Liekas, ka mazliet sliktāk nekā tev. Vai es varētu �

����������� Gribi atnākt pie manis? � es atskārtu. Pāri plecam paskatījos uz Hareju. Viņa gu�lēja, nolikusi galvu uz spilvena un sakrusto�jusi kājas, un kā garlaikodamās mētāja sudra�botu bumbiņu, ar kuru noslēdzās ķēdīte pie krēsla atbalstņa.

����������� Rimsties, vai dzirdi? Rimsties! � manu dzirdi aizsniedza Snauta paceltā balss.

Ieraudzīju uz ekrāna viņa profilu. Pārējo nedzirdēju, viņ� aizsedza ar roku mikrofonu, bet redzēju, kā kustējās viņa lūpas.

����������� Nē, nevaru atnākt. Varbūt vēlāk. Tā�tad pēc stundas, � viņ� ātri pateica, un ek�rāns nodzisa.

Es uzkarināju klausuli.

��� Kas tas bija? � Hareja vienaldzīgi jau�tāja.

���� Ir te tāds vīrs. Snauts. Kibernetiķis. Tu viņu nepazīsti.

���� Vai vēl ilgi jāgaida?

���� Tev garlaicīgi? � es jautāju.

Pirmo, kas pagadījās preparātu sērijā, ievietoju neitrīno mikroskopa kasetē un pēc kārtas nospiedu slēd�u krāsainos taustiņus. Dobji iedūcās spēka lauki.

����� Izpriecu te nav daudz, un, ja mana sa�biedrība tevi neapmierinās, tad nebūs labi, � es teicu, izklaidīgi pagarinot pauzes starp vār�diem. Tai pa�ā laikā ar abām rokām pievilku klāt lielo, melno aparātu, kurā spīdēja mikro�skopa okulārs, un iespiedu pieri mīkstā gumi�jas lodziņā. Hareja kaut ko pateica, bet tas mani neaizsniedza. It kā no liela augstuma redzēju milzīgu, sudraboti mirdzo�u tuksnesi. Vieglā dūmakā tīti, it kā sasprēgāju�i un sa- dēdēju�i tanī zvilnēja plakani, klin�aini pau- guriņi. Tie bija sarkanie ķermenī�i. Pieliku asumu un, neatraudams acis no okulāriem, arvien vairāk iedziļinājos sudrabaini kvēlo�jo�ā klajumā. Vienlaikus ar kreiso roku griezu galdiņa regulējo�o rokturi un, kad vientuļam laukakmenim līdzīgais punktiņ� ievirzījās melno līniju krustojumā, palielināju attēlu. Objektīvs tuvojās deformētam, vidū iekritu�am eritrocītam, kur� nu jau izskatī�jās pēc apaļa, klin�aina krātera, ar melnām, asām ēnām apmales padziļinājumos. Tad �ī apmale, ko klāja adataina, kristalizēta sud�raba jonu kārtiņa, pazuda aiz mikroskopa lauka robe�ām. Parādījās duļķainas, it kā caur opalescējo�u ūdeni redzamas, pusizkusu�u, sametu�os olbaltuma ķēdī�u kontūras. Notvē�ris melnajā krustojumā kādu no olbaltuma drupu sablīvējumiem, lēnām virzīju palielinā��anas sviru tālāk, aizvien tālāk . .. kuru katru brīdi �im ceļojumam dziļumā vajadzēja beig�ties .. . vienas molekulas plakanā ēna aizpil�dīja visu ekrānu � noskaidrojās � tūlīt!

Tomēr nekas nenotika. Man vajadzēja ieraudzīt atomu drebo�os plankumus, līdzīgus trīso�am receklim, bet to nebija. Ekrānā kvē�loja tīrs sudrabs. Pagrūdu sviru līdz galam. Dūkoņa nikni pieauga, bet es joprojām neko neredzēju. Atkārtots spalgs signāls deva man ziņu, ka aparatūra ir pārslogota. Vēlreiz ieskatījos sudrabainajā tuk�umā un izslēdzu strāvu.

Paskatījos uz Hareju. Viņa �āvādamās at�vēra muti, bet tad veikli �āvas pārvērta par smaidu.

���� Kā tur ir ar mani? � viņa jautāja.

���� Ļoti labi, � atteicu. � Domāju, ka . . . nemaz nevar būt labāk.

Joprojām skatījos uz viņu, atkal juzdams �īs tirpas apak�lūpā. Kas īsti bija noticis? Ko tas nozīmēja? �is ārēji tik vārgais un traus�lais, ta�u būtībā neiznīcināmais ķermenis � savos pamatos sastāvēja no nekā? Uzsitu ar dūri pa mikroskopa cilindrisko korpusu. Var�būt kāds defekts? Varbūt nefokusējas lauki? � Nē, es zināju, ka aparatūra ir kār�tībā. Nokāpu pa visiem pakāpieniem: �ūnas, olbaltuma konglomerāts, molekulas, � viss izskatījās tie�i tā, kā esmu redzējis tūksto� preparātos. Bet pēdējais solis uz leju izgaisa tuk�umā.

Paņēmu viņai asinis no vēnas un pārlēju mērcilindrā. Sadalīju daļās un ķēros pie analī�zes. Tā aizņēma vairāk laika, nekā domāju, mazliet bija aizmirsu�ās iemaņas. Reakcijas izrādījās normālas. Visas. Bet ja nu . ..

Uzpilināju sarkanajai asins pērlītei koncen�trētu skābi. Nokūpēja, lāse kļuva pelēka, pār�klājās ar netīru putu kārtiņu. Sadalī�anās. De- naturācija. Tālāk, tālāk! Pasniedzos pēc mēģe�nes. Kad pagriezos atpakaļ, plānais stikla trauks gandrīz iz�ļuka man no pirkstiem.

Pa�ā mēģenes dibenā zem netīrā uzvirdņa no jauna parādījās tum�i sarkans slānis. Skā�bes sadedzinātās asinis atjaunojās! Tas bija bezjēdzīgi! Tas bija neiespējami!

���� Kris! � es izdzirdu it kā no liela tā�luma. � Telefons, Kris!

���� Ko? Ak tā, paldies.

Telefons zvanīja jau sen, tikai tagad to sa�dzirdēju.

���� Kelvins, � pacēlu klausuli.

���� Snauts. Es ieslēdzu līniju tā, ka mēs va�ram dzirdēt visi trīs vienlaicīgi.

���� Sveiciens jums, doktor Kelvin, � at�skanēja Sartoriusa augstā, nazālā balss. �ķita, ka runātājs, aizdomu pilns, modrs un ārēji mierīgs, uzsāk ceļojumu pa laipām, kas uz katra soļa bīstami salīgojas.

���� Esiet sveicināts, doktor! � atbildēju.

Man gribējās smieties, bet nebiju pārlieci�nāts, vai �īs jautrības iemesli man ir pietie�kami skaidri. Par ko tad es varēju smieties? Turēju kaut ko rokā: mēģeni ar asinīm. Pa�kratīju to. Asinis jau bija sarecēju�as. Var�būt viss, kas notika iepriek�, bija tikai murgi? Varbūt man tikai tā izlikās?

���� Gribēju kolēģiem darīt zināmus da�us apsvērumus, kas saistīti ar � ē � fanto�miem, � dzirdēju un tai pa�ā laikā nedzir�dēju Sartoriusu. Balss centās izlauzties līdz manai apziņai. Es pretojos �ai balsij, jopro�jām pētīdams mēģeni ar sarecēju�ām asinīm.

���� Dēvēsim tos par F būtnēm, � Snauts �igli piemetināja.

���� A, lieliski.

Ekrāna vidū melnoja vertikāla līnija, par zīmi, ka vienlaicīgi uztveru divus kanālus, � abpus līnijai bija jābūt manu sarunu biedru sejām. Stikls tomēr palika tum�s, un vienīgi �aura, spīdo�a strēmelīte visgarām rāmītim liecināja, ka aparatūra darbojas, tikai ekrāni ar kaut ko aizsegti.

���� Katrs no mums ir izdarījis da�ādus eks�perimentus � � atkal tā pati piesardzība runātāja nazālajā balsī. Klusuma mirklis. � Varbūt vispirms sniegsim cits citam infor�māciju, bet vēlāk es varētu izklāstīt to, ko esmu konstatējis personiski� Varbūt jūs pirmais, doktor Kelvin? .. .

���� Es?

Pēk�ņi sajutu Harej as skatienu. Noliku mē�ģeni uz galda tā, ka tā paripoja zem statīva ar stikliem, un, ar papēdi piebīdījis sev tuvāk augstu trijkāji, apsēdos. Pirmajā brīdī gribēju atteikties, bet sev par pārsteigumu sacīju:

���� Labi. Neliela apsprie�anās? Labi! Tikpat kā nekā neesmu paveicis, bet varu runāt. Viens histoloģisks preparāts un pāris reak�ciju. Mikroreakciju. Palika iespaids, ka �

Līdz �im brīdim man nebija ne jausmas, ko lai stāstu. Piepe�i manī it kā atvērās slū�as:

���� Viss normas robe�ās, bet tā ir komēdija. Maska. Savā ziņā tā ir superkopija: reprodu- cējums precīzāks par oriģinālu. Tas nozīmē, ka tur, kur cilvēkā mēs atduramies pret dis- krētības robe�u, strukturālās dalāmības ro�be�u, �inī gadījumā, pateicoties subatomu struktūrai, ceļ� ved tālāk!

��� Tūlīt. Tūlīt. Kā jūs to saprotat? � Sarto�riuss jautāja.

Snauts klusēja. Bet varbūt tas bija viņ�, kas paātrināti elpoja klausulē? Hareja paskatījās uz manu pusi. Sapratu, ka uzbudinājumā pē�dējos vārdus esmu gandrīz vai izkliedzis. At�jēdzies, salīku uz sava neērtā ķeblī�a un aiz�vēru acis. Kā to lai izsaka?

��� Mūsu ķermeņa vissīkākais konstruktī�vais elements ir atoms. Domāju, ka F būtnes uzbūvētas no vēl niecīgākām daļiņām nekā parastie atomi. Daudz niecīgākām�

���� No me�oņiem? � � Sartoriuss pateica priek�ā. Viņ� nemaz nebija pārsteigts.

��� Nē, ne no me�oņiem � Me�oņus varētu konstatēt. At�ķirtspēja �ai aparatūrai � te pie manis, lejā � sasniedz desmit mīnus div�desmitajā pakāpē angstrēmu. Pareizi? Bet pat ar �ādu palielinājumu nekas nav redzams. Tātad tie nav me�oni. Drīzāk laikam neitrīno.

���� Kā jūs to saprotat? Neitrīno sistēmas ta�u ir nestabilas �

���� Nezinu. Neesmu fiziķis. Iespējams, ka tos stabilizē kaut kāds spēka lauks. Neesmu �ai lietā kompetents. Katrā ziņā, ja viss ir tā, kā stāstu, tad F būtnes sastāv no daļiņām, kas ir vismaz desmit tūksto� reizes mazākas par atomiem. Bet tas nav viss! Ja �ūnas un olbal�tuma molekulas būtu uzbūvētas tie�i no �iem �mikroatomiem�, tad mēs tās redzētu attiecīgi samazinātas. Un sarkanos asinsķermenī�us arī, un fermentus, visu, bet nekā tamlīdzīga nav. No tā izriet, ka visi olbaltumi, �ūnas, �ūnu kodoli ir tikai maska! īstā struktūra, kas atbildīga par �viesa� funkcionē�anu, slēpjas dziļāk.

���� Bet, Kelvin! � Snauts gandrīz ieklie�dzās.

Es �ausmās apklusu. Pasacīju �viesis�? Jā, bet Hareja to nedzirdēja. Starp citu, viņa to nesaprastu. Ar roku balstīdama galvu, viņa skatījās pa logu, viņas smalkais, skaidrais profils iezīmējās uz purpursarkanas blāzmas fona. Klausule klusēja. Dzirdēju tikai tālus elpas vilcienus.

���� Kaut kas te ir, � Snauts nomurmināja.

���� Jā, iespējams, � Sartoriuss piebilda, � tikai mums jāpārvar viens �ķērslis: okeāns nesastāv no �īm Kelvina hipotētiskajām daļi�ņām. Tas sastāv no parastajām.

���� Varbūt viņ� spēj sintezēt arī tādas, � es piezīmēju.

Piepe�i mani pārņēma apātija. �ī saruna ne�bija pat smieklīga. Tā bija nevajadzīga.

���� Bet tas izskaidrotu �o neparasto preto��anās spēju, � Snauts nomurmināja. � Un reģenerācijas tempus. Varbūt pat enerģijas avots atrodas tur, dzelmē, viņām ta�u nav jāēd�

���� Ludzu vardu, � atsaucas Sartoriuss.

Es viņu necietu. Kaut jel viņ� paliktu vis�maz savas samākslotās lomas ietvaros!

���� Es gribu pieskarties motivācijas jautā�jumiem. F būtņu ra�anās motivācijai. Es jau�tātu tā: kas ir �ī F būtne? Tā nav ne konkrētas personas kopija, ne arī pati persona, tā ir tikai materializēta projekcija no tā, ko par doto personu zina mūsu smadzenes.

�ī apzīmējuma trāpīgums mani pārsteidza. �is Sartoriuss, kaut arī izraisīja manī antipā�tiju, tomēr nebija muļķis.

� Tas ir pareizi, � es iestarpināju. � Tas pat izskaidro, kāpēc ieradās tādas perso � būtnes un ne citādas. Tika izmantoti visspil�gtākie, visizolētākie atmiņas attēli, kaut gan nevienu no �iem attēliem, protams, nevar pil�nīgi norobe�ot, un �kopē�anas� procesā bija, varēja būt skartas citu attēlu paliekas, kas ga�dījuma pēc atradās blakus; lūk, tāpēc atnācē�jam brī�iem ir vairāk zinā�anu, nekā varēja būt īstajai personai, kura tam jādublē �

���� Kelvin! � Snauts atkal iesaucās.

Mani pārsteidza, ka vienīgi viņ� reaģēja uz maniem neuzmanīgajiem vārdiem. Sartoriuss, kā likās, no tiem nebaidījās. Vai tas nozīmētu, ka viņa �viesis� pēc dabas nav tik vērīgs kā Snauta �viesis�? Uz īsu brīdi iedomājos kaut kadu pundurveida kretīnu, kas mīt blakus mā�cītajam doktoram Sartoriusam.

���� Jā, mēs to ievērojām, � �ai mirklī viņ� atbildēja. � Tagad, kas attiecas uz F būtņu ra�anās motivāciju � Pirmkārt, visai dabiska ir doma, ka ar mums tiek eksperimentēts. To�mēr tādā gadījumā tas būtu jānosauc par � sliktu eksperimentu. Ja mēs kaut ko pētām, tad no rezultātiem un vispirmām kārtām no kļūdām mācāmies un, pētījumus atkārtojot, izdarām labojumus � �oreiz par to nevar būt ne runas. Tās pa�as F būtnes rodas no jauna� nekoriģētas � bez papildu aizsar�dzības pret mūsu � mēģinājumiem atbrīvo�ties no tām �

���� Vārdu sakot, te nav sevī noslēgta iedar- bes cikla ar koriģējo�u atgriezenisko saiti, kā to apzīmētu doktors Snauts, � es piezī�mēju. � Un kas no tā izriet?

���� Tikai tas, ka eksperimentam tas būtu bijis � brāķis, kaut kādā citā sakarībā neti�cams. Okeāns ir � precīzs. Tas liek sevi ma�nīt kaut vai dubultīgajā F būtņu konstrukcijā. Līdz zināmai robe�ai tās uzvedas tā, kā uzves�tos īstenībā � īstie �

Viņ� nevarēja izķepuroties.

���� Oriģināli, � Snauts �igli pateica priek�ā.

���� Jā, oriģināli. Bet, kad situācija pār�sniedz vidēja � ē � oriģināla normālās iespējas, F būtnei it kā �izslēdzas apziņa� un sākas pilnīgi cita darbība, kas nav raksturīga cilvēkiem�

���� Tas tiesa, � es teicu, � bet tādējādi mēs tikai sastādām �o � �o būtņu izturē�anās katalogu un neko vairak. Tas ir gau�ām ne�auglīgi.

��� Es neesmu par to tik pārliecināts, � Sar�toriuss protestēja.

Pēk�ņi sapratu, kas mani tik ļoti kaitināja: viņ� nerunāja, bet uzstājās, glu�i tāpat kā In�stitūta sēdēs. Acīm redzot, citādi viņ� neprata.

���� �eit spēlē iesaistās arī individualitātes jēdziens. Okeāns no tā absolūti neko nesa�prot. Tā jābūt. Man liekas, cienītie kolēģi, ka �ī eksperimenta � ē � visaizvainojo�ākā, �okējo�ā puse pilnīgi paslīd viņam garām, jo atrodas ārpus okeāna sapra�anas robe�ām.

��� Jūs uzskatāt, ka tas notiek bez iepriek��ēja nolūka? � � es jautāju.

�is apgalvojums mani mazliet pārsteidza, bet padomājis atzinu, ka to nav iespējams iz�slēgt.

���� Jā. Es neticu nekādai ļaunprātībai, nik�nam viltum, nodomam pēc iespējas jūtamāk ievainot� kā domā kolēģis Snauts.

���� Es nemaz nepiedēvēju okeānam cilvē�ciskas izjūtas, � Snauts pirmo reizi ņēma vārdu, � bet varbūt tu pastāstīsi, kā izskaid�rot �o pastāvīgo atgrie�anos?

���� Varbūt uzstādīta kāda ierīce, kas grie��as riņķī kā gramofona plate, � es sacīju ne bez apslēptas vēlē�anās iedzelt Sartoriusam.

����� Lūdzu kolēģus nenovirzīties no te�mata, � doktors paziņoja nazālā balsī. � Tas vēl nav viss, ko gribēju pateikt. Normālos ap�stākļos es uzskatītu, ka uzstāties kaut vai ar iepriek�ēju ziņojumu par manu darbu stāvokli ir pāragri, bet, ņemot vērā specifisko situāciju, es pieļauju izņēmumu. Man radās iespaids, atkārtoju, man radās iespaids, �o�brīd nekas vairāk, ka kolēģa Kelvina hipotēzē slēpjas patiesība. Es runāju par neitrīno sis�tēmu uzbūves hipotēzi� �ādas sistēmas mēs pazīstam tikai teorētiski, nezinājām, ka tās var stabilizēt. Te parādās zināmas izredzes, jo iznīcināt to spēka lauku, kas pie�ķir sistēmai stabilitāti. ..

Jau labu brīdi manīju, ka tum�ais priek��mets, kas aizsedza ekrānu Sartoriusa pusē, tiek bīdīts prom: pa�ā aug�malā izveidojās sprauga, un varēja manīt kaut ko iesārtu, kas tur lēni kustējās. Tagad tum�ā plāksne pēk�ņi nokrita.

���� Prom! Prom!! � klausulē atskanēja drausmīgs Sartoriusa kliedziens.

Ekrāns uzreiz kļuva gai�s, un starp labora�torijas uzro�os ietērptajām doktora rokām, kuras ar kaut ko cīnījās, iemirdzējās liels, zel�tains diskveida priek�mets, un viss nodzisa, pirms paguvu saprast, ka �is zelta disks ir sal�menīca �

���� Snaut? � es teicu, dziļi ievilcis elpu.

���� Jā, Kelvin, -� man atbildēja kibernētiķa noguru�ā balss.

�inī mirklī sajutu, ka viņu mīlu. Es tie�ām uzskatīju par labāku nezināt, kas �viesojas� pie viņa.

���� �ai reizei pietiks, ko?

���� Liekas, jā, � es atbildēju. � Paklau, ja varēsi, nokāp lejā vai atnāc uz manu kabīni,

labi? � steidzīgi piebildu, lai viņ� nepagutu nolikt klausuli.

����������� Norunāts, � Snauts teica. � Tikai ne�zinu, kad.

Ar to arī noslēdzās problēmu diskusija.

Nakts vidū mani uzmodināja gaisma. Pacē- los uz elkoņa, ar otru roku aizsedzis acis. Ha�reja, ietinusies palagā, saknupusi sēdēja gul�tas kājgalī, mati sakritu�i pār seju. Viņas pleci raustījās. Hareja klusām raudāja.

���� Harej!

Viņa salīka vēl vairāk.

���� Kas ir ar tevi? � Harej �

Apsēdos uz gultas, vēl īsti neuzmodies, pa�mazām atbrīvodamies no murgiem, kas pirms brī�a mani mocīja. Meitene trīcēja. Es viņu apskāvu. Viņa atstūma mani ar elkoni. Slēpa seju.

���� Mīļā.

���� Nerunā tā.

���� Bet, Harej, kas noticis?

Ieraudzīju viņas mitro, uztūku�o seju. Lie�las bērna asaras ritēja pār vaigiem, mirdzēja bedrītē virs zoda, pilēja uz palaga.

���� Tu mani negribi.

���� Kas tev nāk prātā!

���� Es dzirdēju.

Jutu, ka seja man stingst.

����������� Ko tu dzirdēji? Tu nesaprati, tas bija tikai�

���� Nē. Nē. Tu teici, ka tā neesmu es. Lai es aizeju. Aizeju. Ak dievs! Es aizietu, bet ne�varu. Nezinu, kas tas ir. Gribēju un nevaru. Esmu tik ļoti, ļoti nekrietna!

���� Mazulīt!!!

Satvēru viņu, no visa spēka piespiedu sev klāt, viss pazuda, skūpstīju viņas rokas, mit�ros, sāļos pirkstus, atkārtoju kaut kādus zvē�restus, lūgsnas, lūdzu piedo�anu, sacīju, ka tas bija muļķīgs, pretīgs sapnis. Pamazām viņa nomierinājās. Pārstāja raudāt. Viņas acis bija milzīgas, mēnessērdzīgas. Asaras no�uva. Viņa pagrieza galvu.

���� Nē, � viņa teica. � Nerunā tā, neva�jag. Tu neesi īsts�

���� Es neesmu!

Tas man izlauzās kā vaids.

���� Jā. Tu mani negribi. Es visu laiku to jutu. Izlikos, ka neredzu. Domāju, ka varbūt man liekas. Bet nē. Tu izturies� citādi. Tu neņem mani nopietni. Tiesa, tas bija sapnis, bet pa miegam tu redzēji mani. Sauci mani vārdā. Es biju tev pretīga. Kāpēc! Kāpēc?!

Es nokritu viņas priek�ā uz ceļiem, apskāvu viņas kājas.

���� Mazulīt�

���� Negribu, ka tu tā runā. Negribu, dzirdi! Neesmu nekāds mazulītis. Es esmu �

Viņa izplūda raudās un nokrita ar seju gultā. Es piecēlos. No ventilācijas lūkām, klusi �alcot, plūda auksts gaiss. Man bija vēsi. Apmetu peldmēteli, apsēdos uz gultas un pie�skāros viņas plecam.

��� Harej, paklausies. Es tev kaut ko pa�teik�u. Es tev pateik�u taisnību �

Balstoties uz rokam, viņa lēnām piecēlās sēdus. Redzēju, kā viņai uz kakla zem plānās ādas pulsē artērija. Seja man atkal sāka stingt, un kļuva tik auksti, it kā es stāvētu salā. Galvā bija absolūts tuk�ums.

���� Taisnību? � viņa teica. � Svēts vārds?

Neatbildēju uzreiz, nācās pārvarēt kamolu kaklā. Tas bija mūsu vecais zvērests. Kad tas tika pateikts, neviens no mums nedrīkstēja ne tikai melot, bet pat kaut ko noklusēt. Bija laiks, kad mēs mocījāmies ar pārmērīgu at�klātību naivā pārliecībā, ka tas mūs glābs.

���� Svēts vārds, � es nopietni teicu. � Ha�rej �

Viņa gaidīja.

���� Arī tu esi izmainījusies. Mēs visi mai�nāmies. Bet ne to es gribēju pateikt. Tie�ām izskatās tā � ka mums abiem īsti nezināma iemesla dēļ� tu nevari mani atstāt. Bet tas ir ļoti labi, jo arī es nevaru tevi. ..

���� Kris!

Es viņu pacēlu, ietītu palagā. No asarām mitrais drānas stūris gulēja man uz pleca. Staigāju pa istabu un aijāju viņu. Viņa no�glāstīja man seju.

���� Nē. Tu neesi mainījies. Tikai es, � viņa pa�ukstēja man ausī. � Kaut kas ir noticis ar mani. Varbūt tas?

Viņa skatījās melnajā, tuk�ajā taisnstūrī, kas palika pēc salauztajām durvīm, kuru at�liekas es vakarā aiznesu uz noliktavu. �Būs jāieliek citas,� nodomāju. Tad nosēdināju viņu uz gultas.

� Vai tu vispār guli? � es jautāju, nolie�cies pār viņu.

���� Nezinu.

���� Kā tā � nezini? Padomā, mī]ā.

����������� Tas dro�i vien nav īsts miegs. Varbūt esmu slima. Es tā guļu un domāju, un zini. ..

Viņa sāka drebēt.

����������� Ko? � es jautāju �ukstus, man aiztrūka balss.

���������� Tās ir ļoti dīvainas domas. Nesaprotu, no kurienes tās rodas.

� Piemēram?

�Man jābūt mierīgam, vienalga, ko dzir�dē�u,� es nodomāju un sagatavojos viņas vār�diem kā stipram sitienam.

Viņa bezpalīdzīgi pakratīja galvu.

���� Tas ir kaut kas tāds � visapkārt�

���� Nesaprotu �

����������� It kā ne tikai manī, bet tālāk, tā, it kā � es neprotu izstāstīt. Tam nav vārdu �

����������� Tie laikam ir sapņi, � es it kā negribot izmetu un atviegloti nopūtos. � Bet tagad iz�slēgsim gaismu un līdz rītam aizmirsīsim vi�sus sarūgtinājumus, bet rīt, ja mums tā gribē�sies, sagādāsim jaunus. Labi?

Viņa pasniedzās uz slēd�a pusi, kļuva tum�s, es nolikos vēsajā gultā un sajutu viņas elpas siltumu.

Es viņu apskāvu.

����������� Cie�āk, � viņa �ukstēja. Un pēc gara mirkļa: � Kris!

���� Ko?

���� Es tevi mīlu.

Man gribējās kliegt.

Rīts bija sarkans. Uztūcis saules disks ka�rājās virs pa�a apvār�ņa. Pie istabas sliek�ņa gulēja vēstule. Uzplēsu aploksni. Hareja at�radās vannas istabā, dzirdēju, kā viņa dungo. Laiku pa laikam, slapjo matu apņemta, viņa skatījās no turienes ārā. Piegāju pie loga un lasīju:

�Kelvin, mēs esam iestigu�i. Sartoriuss ir par enerģisku rīcību. Viņ� tic, ka viņam izdo�sies destabilizēt neitrīno sistēmas. Lai reali�zētu mēģinājumu, viņam nepiecie�ams zināms daudzums plazmas � kā F izejmateriāla. Viņ� liek tev priek�ā doties rekognoscē�anas gā�jienā un iesmelt konteinerā nedaudz plazmas. Rīkojies pēc savas izpratnes, tikai paziņo savu lēmumu man. Man nav sava uzskata. Liekas, ka man vispār vairs nekā nav. Es gribētu, lai tu to izdarītu tikai tāpēc, ka tas virzīs mūs uz priek�u, kaut arī �ķietami. Citādi atliek vie�nīgi apskaust G.

Zurkulēns

P. S. Radiostacijā iek�a neej. Tu ta�u vari izpildīt manu lūgumu. Vislabāk piezvani.�

Sirds man sa�ņaudzās, kad lasīju �o vēstuli. Uzmanīgi pārskatīju to vēlreiz, saplēsu un driskas iemetu izlietnē. Tad sāku meklēt kom�binezonu Harejai. Jau tas bija �ausmīgi. Glu�i kā iepriek�ējā reizē. Bet viņa neko ne�zināja, citādi nevarētu tā nopriecāties, kad pateicu, ka man jādodas nelielā izlūkgājienā ārpus Stacijas, un lūdzu viņu mani pavadīt.

Mēs pabrokastojām mazajā virtuvē (pie kam Hareja atkal tik tikko norija pāris kumosu) un devāmies uz bibliotēku.

Pirms darīt to, ko vēlējās Sartoriuss, gri�bēju pārskatīt literatūru par spēka lauku un neitrīno sistēmu problēmu. Vēl nezināju, kā pie tā ķerties, bet nolēmu kontrolēt viņa darbu. Man ienāca prātā, ka �is pagaidām vēl neeksistējo�ais neitrīno'anihilators varētu at�brīvot Snautu un Sartoriusu, bet mēs ar Ha- reju nogaidītu, kamēr �operācija� beigsies, kaut kur ārpusē � piemēram, lidma�īnā. Kādu laiku kvernēju pie lielā elektroniskā kata�loga, uzdodot tam jautājumus, uz kuriem tas atbildēja vai nu ar lakonisku rindu uz kartī�tes �bibliogrāfijā nav�, vai arī ieteica man iedziļināties tādos speciālu fizikas sacerējumu d�ungļos, ka nezināju, ko ar visu to lai iesāku. Man ne visai gribējās atstāt �o lielo, apaļo telpu ar gludām sienām, kurā viscaur bija atvilktnes ar daudziem tūksto�iem mikro- filmu un neskaitāmiem elektroniskiem pie�rakstiem. Bibliotēka atradās pa�ā Stacijas centrā, tai nebija logu, un tā bija vislabāk izolētā vieta tērauda �aulas iek�ienē. Kas zina, varbūt tie�i tāpēc man te bija tik labi, kaut gan mani meklējumi izrādījās pilnīgi neveik�smīgi. Klīdu pa lielo zāli, līdz apstājos pie mil�zīga plaukta, kas sniedzās līdz griestiem un bija pilns ar grāmatām. �o grāmatu vērtība bija diezgan ap�aubāma, tās drīzāk bija pie�miņas un cieņas apliecinājums solāristisko pētījumu pionieriem: apmēram se�simt sēju�mos bija ietverta visa �ī priek�meta klasika, sākot ar monumentālo, kaut arī zināmā mērā novecoju�o Gīzes deviņsējumu monogrāfiju. Cilāju �īs grāmatas, kuru smagums uzreiz lieca roku lejup, un, piemeties uz krēsla at- balstņa, negribīgi tās �ķirstīju. Arī Hareja atrada sev kaut ko lasāmu � pāri viņas ple�cam saburtoju da�as teksta rindiņas. Tā bija viena no nedaudzajām grāmatām, kas piede�rēja pirmajai ekspedīcijai, varbūt pat pa�a Gīzes kādreizējais īpa�ums � �Starpplanētu Pavārs� � Redzēdams, ar kādu uzmanību Hareja studē kosmonautikas skarbajiem ap�stākļiem pielāgotos kulinārijas padomus, nekā nesacīju un pievērsos respektablajam sējumam, kas gulēja man klēpī. �Solāris pētī�jumu desmit gadi� iznāca �Solāriānas� sērijā ar kārtas numuriem no �etri līdz trīspadsmit, turpretī pa�reizējos izdevumus apzīmē ar �etrzīmju cipariem.

Gīze nebija apveltīts ar pārāk spilgtu fan�tāziju, starp citu, �ī īpa�ība spēj vienīgi kaitēt Solāris pētniekam. Dro�i vien nekur citur fan�tāzija un prasme veikli izvirzīt hipotēzes ne�kļūst tik bīstama. Galu galā uz �īs planētas viss ir iespējams. Plazmas radīto formu aprak�sti, kas �ķiet neticami, tomēr ir pilnīgi pre�cīzi, kaut arī tos nevar pārbaudīt, jo okeāns reti kad atkārto savas evolūcijas. Cilvēku, kur� to redz pirmo reizi, pārsteidz galveno�kārt mīklainība un milzīgums; ja �īs formas parādītos mazākā mērogā, kaut kādā purvā, tās noteikti atzītu par vēl vienu �dabas izlē�cienu�, nejau�u un aklu spēku rotaļas iz�pausmi. Arī tas, ka viduvējība un ģēnijs ir vienādi bezpalīdzīgi solāristisko formu neiz�smeļamās daudzveidības priek�ā, neatvieglo attiecības ar dzīvā okeāna fenomeniem. Gīze nebija ne viens, ne otrs. Viņ� bija vienkār�i klasificētājs pedants, viens no tiem ārēji mie�rīgajiem cilvēkiem, kam visu dzīvi aizpilda neizsīksto�a kaislība uz darbu. Cik ilgi varēja, viņ� izmantoja tīri apraksto�u valodu, bet, kad vārdu pietrūka, izlīdzējās, radot jaunus, bie�i neveiksmīgus, aprakstāmajiem notiku�miem neatbilsto�us vārdus. Starp citu, nekādi termini neatspoguļo to, kas notiek uz Solāris. Viņa �kokkalni�, viņa �garaud�i�, �sēņblāķi�, �simetriādes� un �asimetriādes�, �skriemeļ- ne�i� un ��iglaiņi� skan ārkārtīgi samāksloti, tomēr dod kaut kādu priek�statu par Solāris pat tiem, kas, izņemot neskaidrus fotoattēlus un gau�ām nepilnīgas kinofilmas, neko nav redzēju�i. Protams, arī �is pa�aizliedzīgais klasificētājs nogrēkojās, pateikdams ne vienu vien aplamību. Cilvēks izvirza hipotēzes vien�mēr, pat tad, kad viņ� ir ļoti piesardzīgs, pat tad, kad viņ� to neapzinās. Gīze uzskatīja, ka �garaud�i� ve:do pamatformu, un salīdzināja tos ar daudzkārt palielinātiem un sablīvētiem Zemes jūru paisuma viļņiem. Starp citu, tie, kas rakņājās Gīzes grāmatas pirmajā iz�devumā, zina, ka sākumā viņ� tos tā arī dē�vēja par �paisumiem�, ka viņu iedvesmoja ģeocentrisms, kas būtu bijis smieklīgs, ja ne�būtu tik bezpalīdzīgs.

Tās ta�u � ja jau meklējam analoģiju uz Zemes � ir formācijas, kas apjomā pārsniedz Lielo Kolorādo kanjonu, modelētas tādā masā, kurai virspuse ir recekligi putaina konsis�tence (turklāt �īs putas sastingstot izveido milzīgas, viegli lūsto�as vītnes, me�ģīnes ar milzu caurumiem, bet da�iem pētniekiem tās likās pat kā �skeletveida uzaugumi�) un dzi�ļumā tā pāriet aizvien elastīgākā substancē, kā saspriegts muskulis, bet tāds muskulis, kur� drīz � pusotra desmita metru dziļu�mā � kļūst cietāks par klinti, kaut arī jopro�jām saglabā elasticitāti. Starp sienām, kuras uzspīlētas kā plēves uz briesmoņa muguras un pie kurām pieāķēju�ies �skeletiņi�, dau�dzus kilometrus stiepjas pats �garaudzis� � pēc ārējā izskata patstāvīgs radījums, līdzīgs kaut kādam milzu pitonam, kas, veselus kal�nus rīdams, ir pārēdies un tagad klusējot tos sagremo, laiku pa laikam lēni un svārstīgi sa�kustinādams savu plakano zivveida ķermeni. Bet tā �garaudzis� izskatās tikai no aug�as, no lidojo�as ma�īnas borta. Bet, ja piekļūst tam pavisam tuvu klāt, ar lidma�īnu nolai�oties vairāku simtu metru dziļumā starp �aizas sie�nām�, tad �pitona rumpis� rādās izstiepts līdz pat apvārsnim un ir tik neizprotamas kustības pilns, ka izskatās pēc slinki briesto�a cilindra. Pirmais iespaids ir tāds, ka virpuļo glums, pe- lēkzaļ� smērs, kas sablīvējuma vietās atstaro spilgtu saules spīdumu, bet, kad lidaparāts sastingst pie pa�as virsmas (�aiza�, kas slēpj sevī �garaud�i�, tad it kā pārvēr�as par ģeo�loģisku ieplaku, ko no divām pusēm ieslēdz kalnu virsotnes), kļūst redzams, ka kustība ir nesalīdzināmi komplicētāka. Tai ir koncen�trisks riņķojums, kurā krustojas tum�ākas strūklas, virsējais �apmetnis� brī�iem pariet spoguļgludā līmenī, kur atspīd debesis un mā�koņi un ko ar �āvieniem līdzīgu troksni pār�plē� pus�ķidras, ar gāzi sajauktas serdes iz�virdumi. Pamazāk kļūst saprotams, ka tepat apak�ā atrodas to spēku darbības centrs, kuri valda pār �īm debesīs vērstajām, slinki cie�tējo�ajām recekļa nogāzēm; bet ar to, kas ir tik acīm redzams, zinātnei nepietiek. Cik gadu pagāja karstās diskusijās par tematu, kas īsti notiek �garaud�os�, kuru miljoni vago dzīvā okeāna nepārredzamos pla�umus! Tika uzska�tīts, ka tie ir kaut kādi briesmoņa orgāni, ka tajos notiek vielu maiņa, elpo�anas procesi, barības vielu piegāde, un tikai apputēju�as bibliotēkas zina, kas vēl. Katru hipotēzi galu galā izdevās apgāzt ar tūksto�iem ļoti rūpīgu un nereti bīstamu pētījumu palīdzību. Un tas viss skar vienīgi �garaud�us�, formu, kas būtībā ir visvienkār�ākā, visnoturīgākā; to eksistē�ana turpinās nedēļām ilgi � bet tā uz Solāris ir pavisam ārkārtēja parā�dība.

Visnesaprotamākā un kaprīzākā forma, kas novērotājā izsauc visasāko protestu � instin�ktīvu protestu, protams, � ir �mimoīdi�. Var teikt bez pārspīlējuma, ka Gīze tos iemīlējis un to izpētei, aprakstī�anai, būtības noskaid�ro�anai veltīja sevi visu bez atlikuma. Nosau�kumā viņ� centās atspoguļot to, kas tajos ir visraksturīgākais no cilvēka redzes viedokļa: tieksme pēc apkārtējo, vienalga, tuvo vai tālo, formu reproducē�anas.

Kādā dienā dziļi zem okeāna līmeņa sāk melnēt plats, plakans aplis ar nelīdzenām ma�lām un it kā nodarvotu virsmu. Pēc da�ām stundām tas sāk �ķelties un arvien skaidrāk sadalīties, vienlaicīgi spraucoties uz aug�u, uz virsmas pusi. Novērotājs varētu apzvērēt, ka apak�ā notiek briesmīgs cīniņ�, jo no visām pusēm �urp sadrā�as it kā sa�ķobītas lūpas, it kā dzīvi, iemiesoti, aizaugo�i krāteri, neskai�tāmas gredzenveida viļņu rindas blīvējas virs dzīlē izplūdu�ā melnā, trīco�ā rēga un, saslē- ju�ās stāvus, gā�as lejā. Katru tādu simttūk- sto�tonnīgu lavīnu pavada vairākas sekundes ilgsto�a lipīga, gribētos teikt, �makstino�a pērkona duna, jo te viss notiek ar milzu vē�rienu. Tum�ais radījums tiek nogrūsts dzi�ļumā, katrs nākamais trieciens, liekas, to sa�placina un sa�ķeļ, no atsevi�ķiem slāņiem, kas nokarājas līdzīgi samirku�iem spārniem, atdalās iegareni ķekari, sa�aurinās garās kaklarotās, sakūst kopā un peld uz aug�u, vel�kot līdzi it kā tiem pieaugu�u, sadrumstalotu mātes disku, bet pa to laiku jau krietni dziļajā dobumā no aug�as nerimtīgi gā�as kārtējie viļņu gredzeni. Un �ī rotaļa rit reizēm dienu, reizēm mēnesi. Da�kārt viss ar to arī beidzas. Centīgais Gīze �o variantu nosauca par �priek�laicīgi dzimu�u mimoīdu�, it kā nezin no kurienes viņam būtu precīzi zināms, ka ikkatras tādas kataklizmas galīgais mērķis ir �nobriedis mimoīds�, tas ir, to polīpveida gai�o izaugumu kolonija (parasti tā pārsniedz Zemes pilsētas apmērus), kuras uzdevums ir pārmēdīt apkārtējās formas. Saprotams, tūlīt uzradās cits solārists, uzvārdā Jūvenss, kas �o pēdējo fāzi atzina par �deģenerāciju�, par kroplību, izdzim�anu, bet radīto formu daudz�veidību � par acīm redzamu no mātes virs- varas no�ķīru�os daļu brīvības izpausmi.

Tomēr Gīze, kur� visos citu solāristisko vei�dojumu aprakstos, ne par matu neatkāpjoties no savas sausās frāzes vienmērīgā ritma, ir piesardzīgs kā pa sasalu�u ūdenskritumu rā�pojo�a skudra, �oreiz bija tik ļoti pārliecināts par sevi, ka atsevi�ķas mimoīda formē�anās fāzes sistematizēja pēc pieaugo�as pilnības pakāpes.

Vērojot no aug�as, mimoīds liekas līdzīgs pilsētai; tomēr tā ir ilūzija, ko radījusi kaut kādas analoģijas meklē�ana pazīstamu parā�dību vidū. Kad debesis ir tīras, visus daudz�stāvu izaugumus un to galotņu piedēkļus ietver sasildīta gaisa slāņi, liekot jau tā grūti nosakāmiem apveidiem �ķietami svārstīties un mainīties. Pirmais mākonis debesu zilgmē (es tā saku aiz ieraduma, jo �ī �zilgme� ir ruda sarkanās un spilgti balta zilās dienas laikā) nekavējoties izsauc reakciju. Sākas vēt�raina pumpuro�anās, uz aug�u izsprāgst no pamatnes gandrīz pilnīgi atdalīta staipīga puķkāpostveidā briesto�a �aula, kas vienlai�cīgi balē un pēc da�ām minūtēm līdz pat op�tiskā māna pakāpei imitē mutuļojo�o mākoni. �is gigantiskais veidojums met iesarkanu ēnu un no vienas mimoīda virsotnes it kā snie�dzas uz nāko�o; �ai kustībai alla� ir pretējs virziens nekā īstajam mākonim. Man liekas, ka Gīze noteikti ļautu sev nocirst roku, lai uz�zinātu kaut vai to, kāpēc tas tā notiek. Bet �ādi �vientuļi� mimoīda ra�ojumi ir nieks sa�līdzinājumā ar stihisko darbību, kad to ar sa�viem priek�metiem un konstrukcijām �sakai�tina� atnācēji no Zemes.

Tiek reproducēts itin viss, kas atrodas as�toņu līdz deviņu jūd�u apkārtnē. Visbie�āk mimoīds veido palielinātus attēlus, da�reiz de�formē tos, pārvēr�ot karikatūrās vai grotes- kos vienkār�ojumos; sevi�ķi tas attiecas uz ma�īnām. Par materiālu, saprotams, vienmēr noder tā pati ātri balējo�ā masa, kas pēc iz��au�anas nekrīt atpakaļ, bet gan planē gaisā; viegli trūksto�as saites to savieno ar pamatni, pa kuru tā lēnām pārvietojas un, vienlaicīgi �ķoboties, savelkoties vai izple�oties, plastiski formējas vissare�ģītākajās konstrukcijās. Lid�ma�īna, ferma vai masts tiek reproducēti ar vienādu ātrumu; mimoīds nereaģē vienīgi uz pa�iem cilvēkiem, izsakoties precīzāk, ne uz kādiem dzīviem radījumiem, tāpat arī uz stā�diem, jo pat tos eksperimentālos nolūkos at�gādāja uz Solāris nenogursto�ie pētnieki. Tur�pretī manekens, cilvēka lelle, suņa vai koka atveidojums jebkurā materiālā tiek nokopēts nekavējoties.

Te diem�ēl starp citu jāatzīmē, ka mimoīda �paklausība� eksperimentētājiem, tik nepa�rasta uz Solāris, laiku pa laikam pazūd. Vis�nobriedu�ākajam mimoīdam ir savas �slin�kuma dienas�, kad tas tikai ļoti lēni pulsē. �ī pulsācija gan nav acij manāma, tās ritms, �pulsa� atsevi�ķa fāze ilgst vairāk nekā di�vas stundas, un bija vajadzīga speciāla filmē��ana, lai to atklātu.

Tādos apstākļos mimoīdu, sevi�ķi � vecu, var lieliski izpētīt, jo okeānā iegremdētais pa�matnes disks un arī uz tā sakuploju�ās formas veido pavisam dro�u balstu kājām.

Mimoīda robe�ās, protams, var uzturēties arī tā �darba� dienās, bet tādās reizēs redza�mība noslīd gandrīz līdz nullei, jo kopējo�ās pamatmasas uztūku�ie dzinumi nepārtraukti izdala gai�u koloidālu suspensiju, kas gausi krīt kā pūkains, sasmalcināts sniegs. �īs for�mas nevar apjaust no neliela attāluma to mil- zīguma dēļ; pēc izmēriem tās ir salīdzināmas ar kalniem. Bez tam �strādājo�a� mimoīda pa�matne kļūst staigna no gaļīgajiem nokri��ņiem, kuri tikai pēc vairākām stundām pār�vēr�as cietā garozā, kas ir daudzkārt vieglāka par pumeku. Bez attiecīga ekipējuma var viegli apmaldīties labirintā starp lielvēderai- niem kātiem, kas pa pusei atgādina sa�okuro- tas kolonnas, pa pusei �' pus�ķidrus geizerus. Tas viss notiek gai�ā dienas laikā, kad saules gaisma nespēj izlauzties cauri atmosfērā ne�pārtraukti virpuļojo�iem �pseidoeksploziju� mākoņiem.

Mimoīda novēro�ana tā laimīgajās dienās (precīzāk izsakoties, �īs dienas ir laimīgas pēt�niekam, kas atrodas virs tā) var kļūt par ne�aizmirstamu iespaidu avotu. Mimoīdam ir savi �rado�ie pacēlumi�, kad sākas velni�ķīga hiperprodukcija. Tad tas sāk atveidot vai nu savus personiskos apkārtējo formu variantus, vai komplicētākus attēlus, vai pat �formālus turpinājumus�, � tā uzjautrinoties stundām ilgi par prieku māksliniekam abstrakcionis- tam un par izmisumu zinātniekam, kur� vel�tīgi pūlas notieko�ajos procesos kaut ko sa�prast. Lāgiem mimoīda darbībā parādās ne�pārprotamas bērni�ķīgas vienkār�o�anas tieksmes, lāgiem tas nokļūst �baroka novir�ziena� ietekmē, tad viss, ko tas būvē, ir apzī�mēts ar piebriedu�as elefantiāzes zīmogu. Vecie mimoīdi fabricē galvenokārt formas, kas spēj izsaukt sirsnīgus smieklus. Tiesa, man personiski nekad nav nācies par tām smieties, jo pārāk stipri �okēja izrādes noslē�pumainība.

Pats par sevi saprotams, ka pirmajos pētī�jumu gados zinātnieki, burtiski, uzbruka mi- moīdiem, noturēdami tos par solāristiskā okeāna brīni�ķiem centriem, par vietām, kur notiks sengaidītais divu civilizāciju kontakts. Diem�ēl ļoti drīz noskaidrojās, ka ne par kādu kontaktu nevar būt runas, jo viss sākas un beidzas ar formu imitāciju, kas neved nekur.

Pētnieku izmisīgajos meklējumos nemitīgi sastopamais antropo- vai arī zoomorfisms ar�vien jaunajos dzīvā okeāna veidojumos re�dzēja �domājo�us orgānus� vai pat �ekstre�mitātes�, par kādām zinātnieki (kā Mārtenss un Ekonajī) uzskatīja Gīzes �skriemeļne�us� un ��iglaiņus�. Bet �īs dzīvā okeāna protube- rances, kas da�reiz uz�aujas atmosfērā pat di�vas jūdzes augstu, ir tādas pa�as �ekstremitā�tes� kā zemestrīces � Zemes garozas �vin�gro�ana�.

Katalogs, kas veltīts formām, kuras atkār�tojas relatīvi pastāvīgi un kuras dzīvais okeāns rada tik bie�i, ka diennakts laikā uz tā virsmas var atklāt vairākus desmitus un pat simtus �o formu, apvieno apmēram trīssimt nosaukumu. �Visnecilvēciskākais� izskats saskaņā ar Gīzes skolu piemīt simetriādēm � tām nav ne mazākās līdzības ar to, ko cilvēks jebkad ir iepazinis uz Zemes. Sen jau bija labi zināms, ka okeāns nelolo agresīvus nodo�mus un ka aiziet bojā viņa plazmatiskajās dzelmēs var tikai tas, kas pēc tā sevi�ķi tie�cas, � savas neuzmanības vai neprātīguma dēļ (nerunāju, protams, par gadījumiem, kas radu�ies, piemēram, sabojājoties skābekļa aparātam vai klimatizatoram); pat caur cilin�driskajām garaud�u upēm un briesmīgajiem skriemeļne�u stabiem, kas nedro�i klejo starp mākoņiem, var bez jebkādām briesmām izlidot ar lidma�īnu vai citu lidojo�u aparātu: plazma dod brīvu ceļu, pa�ķiroties sve�a ķer�meņa priek�ā ar ātrumu, kas līdzīgs skaņas ātrumam solāristiskajā atmosfērā, atverot, ja tai liek to darīt, dziļus tuneļus pat zem okeāna virsmas (turklāt enerģija, kas �ai nolūkā tiek momentāni iedarbināta, ir milzīga � Skrja- bins aprēķinājis, ka ārkārtējos gadījumos tā sasniedz 1019 ergu!!!). Simetriādu pētī�ana tika uzsākta ar ārkārtēju piesardzību, nemitīgi at�kāpjoties, daudzkārt nodro�inoties � bie�i, tiesa gan, fiktīvi, � bet to uzvārdi, kas pir�mie ielūkojās simetriādu dzīlēs, pazīstami kat�ram bērnam uz Zemes.

�ausmas, ko iedve� �ie milzeņi, neizskaidro to ārējais izskats, kaut gan tas tie�ām spēj uzvēdīt baismīgus sapņus. Drīzāk tas rodas no tā, ka simetriādēm nepiemīt nekas pastāvigs, nekas neap�aubāms, tanīs tiek pārkāpti pat fizikas likumi. Tie�i simetriādu pētnieki alla� visskaļāk atkārtoja tēzi, ka dzīvais okeāns ir saprātīgs.

Simetriādēs rodas pēk�ņi. To dzim�ana at�gādina izvirdumu. Kādu stundu pirms tam okeāns piepe�i sāk spīdēt, it kā vairāku des�mitu kvadrātkilometru platībā tas būtu pār�klājies ar stiklu. Turklāt nemainās ne okeāna plūstamība, ne arī viļņo�anās ritms. Da�reiz simetriāde rodas tur, kur pēc �iglaiņa iesūk�a�nas izveidojas piltuve, bet tas tā nav vienmēr. Pēc kādas stundas stiklainā plēve uzlido gaisā kā milzīgs pūslis, kurā sagrozoties un lūstot atspulgojas vesela debess mala, saule, mākoņi, visi apvār�ņi. Zibenīgajai krāsu ro�taļai, ko izsauc gan gaismas staru noliek�a�nās, gan to lau�ana, nav nekā līdzīga.

Sevi�ķi vētrainus gaismas efektus sniedz simetriādes, kas rodas zilās dienas laikā vai īsi pirms zilās saules rieta. Tad rodas iespaids, ka viena planēta dzemdē otru, kas ar katru mirkli dubulto savu apjomu. Nupat kā no dzi�ļumiem iz�autais, ugunīgi mirdzo�ais globuss sa�ķeļas pie virsotnes vertikālos sektoros, bet tas nav sairums. �ī ne pārāk veiksmīgi par �ziedkausiņa fāzi� nosauktā stadija ilgst da��as sekundes. Debesīs notēmētās plēvaino posmu arkas apgrie�as, neredzamajā iek�daļā savienojas un zibenīgi sāk veidot kaut ko lī�dzīgu druknam torsam, kura iek�ienē notiek simtiem parādību uzreiz.

Pa�ā centrā, ko pirmo reizi izpētīja septiņ�desmit vīru lielā Gamalejas grupa, gigantiskas polikristalizācijas rezultātā izaug cilindris�ka neso�a serde, ko lāgiem dēvē par �mu�gurkaulu�; bet es nepiederu pie �āda termina atzinējiem. Visu �o galvu reibino�o arhitek�toniku in statu nascendi[5] balsta stipri at�ķai�dīta, gandrīz ūdeņaina recekļa vertikāli stabi, kas nerimtīgi strūklo no kilometriem dziļām ieplakām. �ī procesa laikā koloss izdve� dobju, stieptu rēkoņu, to ielenc verdo�s, sniegveida biez�ūnainu putu valnis. Tad � no centra uz apmales pusi � ārkārtīgi kompli�cētā veidā sāk rotēt raupjās plaknes, kas apaug ar valkanas, no dziļumiem izmestas masas slāņiem; nupat pieminētie dzelmju gei- zeri sacietē, pārveidojoties par dzīvām, taus- teklīgām kolonnām, turklāt to kūļi tiecas uz viengabalainas dinamikas ziņā visraksturīgā�kajām konstrukcijas vietām, atgādinot kaut kāda ar tūksto�kārt lielu paātrinājumu augo�a radījuma debesīs vērstas �aunas, kurām cauri rit gai�sārtu asiņu un tum�i zaļu, gandrīz melnu ūdeņu straumes.

No �ī brī�a simetriāde jau sāk demonstrēt savu visneparastāko īpa�ību � modeļu radī��anas spēju, vai � bez aplinkiem � tā pār�kāpj noteiktus fizikas likumus. Vispirms jāatzīmē, ka nav divu vienādu simetriādu, jebkura no tām ir it kā jauns dzīvā okeāna �izgudrojums�. Tālāk simetriāde savā iek�ienē producē to, ko bie�i dēvē par �momentālajām ma�īnām�, kaut arī �ie veidojumi nepavisam neizskatās pēc cilvēku konstruētiem mehānis�miem; runa te ir vienīgi par relatīvi �auru un tāpēc it kā �mehānisku� darbības mērķi.

Kad no dzelmes strūklojo�ie geizeri sa�stingst vai pārvēr�as par visos virzienos skre�jo�ām kapitālām galerijām un gaiteņiem, bet �plēves� izveido krustojo�os plakņu, tauvu, velvju sistēmu, simetriāde attaisno savu no�saukumu ar to, ka jebkuras formas posmam, slīpnei, ejai viena pola rajonā visās detaļās atbilst tās spoguļattēls pretējā polā.

Pēc kādām divdesmit vai trīsdesmit minū�tēm gigants sāk lēnām grimt okeānā, da��reiz sagāzies attiecībā pret vertikālo virzienu par astoņiem līdz divpadsmit grādiem. Simet- riādes ir da�āda lieluma, bet pat punduri pēc iegrim�anas paceļas krietnus astoņsimt met�rus virs horizonta un ir redzami no pāris desmit jūd�u attāluma. Iekļūt simetriādes iek��ienē visdro�āk var tūlīt pēc līdzsvara atjau�no�anās, kad veidojums vairs negrimst dzī�vajā okeānā, vienlaicīgi atgrie�oties vertikālā stāvoklī; vispiemērotākā iekļū�anas vieta ir virsotnes rajons. Virsmu zem relatīvi gludās pola �cepures� kā sietu caurumo ieejas iek��ējās kamerās un tuneļos. �ī formācija � kopumā � ir kaut kāda augstākas kārtas vie�nādojuma trīsdimensiju modelis.

Kā zināms, katru vienādojumu var izteikt augstākās ģeometrijas figurālajā valodā un uzbūvēt tam atbilsto�u ģeometrisku ķermeni. Tādā izpratnē simetriāde ir Loba�evska ko�nusu un Rīmana negatīvā liekuma radiniece, gan ļoti tāla, tāpēc ka neiedomājami kompli�cēta. Tas ir veselas matemātikas sistēmas mo�delis ar vairāku kubikjūd�u tilpumu, turklāt �etrdimensiju modelis, jo vienādojumu būtis�kie koeficienti ir funkcijas arī no laika, tas ir, tie mainās ne tikai telpā, bet arī laikā.

Visvienkār�ākā doma, dabiski, bija tā, ka simetriāde ir ne vairāk, ne mazāk kā dzīvā okeana �matemātiskā ma�īna�, attiecīgos mē�rogos radīts aprēķinu modelis, kur� viņam va�jadzīgs mums nezināmiem mērķiem, bet �o Fermonta hipotēzi �odien neviens vairs neat�balsta. Bez �aubām, tā bija vilino�a � bet priek�stats, ka ar tādiem titāniskiem izvirdu�miem, kur katra daļiņa tiek nemitīgi pakār�tota aizvien sare�ģītākām lielās analīzes for�mulām, dzīvais okeāns iztirzā matērijas, kosmosa, esamības problēmas � nenoturē�jās. Milzeņa dzīlēs var atrast pārāk daudz pa�rādību, kas neļauj samierināties ar �o būtībā vienkār�o (bērni�ķīgi naivo, kā izsakās da�i) ainu.

Netrūka mēģinājumu izgudrot kaut kādu pieņemamāku simetriādes modeli, padarīt to uzskatāmu; pietiekami populārs ir Averiāna piemērs: iedomāsimies senu celtni uz Zemes no Bābeles uzplaukuma laikiem, ko veido dzīva, ierosināma un evolucionējo�a sub�stance; tās arhitektonika plūsto�i vijas cauri daudzām pārejas fāzēm, mūsu acu priek�ā iegūstot vispirms grieķu, pēc tam romie�u celtniecības formas; tad kolonnas kļūst slai�das kā stiebri, sprie�ļotais pārsegums top vieglāks, izgaist, iemanto smailumu, arkas pāriet stāvās parabolās, beidzot stalti izliecas.

�ādi izveidojusies gotika sasniedz briedumu, noveco, pāriet vēlākajās formās, līdz�inējo kraujā kāpuma skarbumu, tiek�anos uz aug�u nomaina neprātīgas auglības izvirdums, mūsu acu priek�ā ar savu pārmērīgo greznību iz�plaukst baroks; ja �o secību turpināsim tālāk, mūsu mainīgo vienādojumu joprojām traktē�jot kā dzīvās esamības atsevi�ķus posmus, nonāksim galu galā līdz kosmiskā laikmeta arhitektūrai, reizē varbūt tuvojoties izpratnei, kas ir simetriāde.

Bet �is salīdzinājums, lai arī to attīstīja un bagātināja (starp citu, notika vizualizācijas mēģinājumi ar speciālu modeļu un filmas pa�līdzību), labākajā gadījumā paliek kaut kas bezspēcīgs, bet sliktākajā � tā ir izvairī�a�nās, ja ne visparastākie meli, jo simetriādei nav nekā līdzīga uz Zemes �

Cilvēks vienlaicīgi spēj aptvert ļoti ne�daudz; redzam tikai to, kas notiek mūsu priek�ā, te un tagad; uzskatāmi priek�statīt savstarpēji saistīto, kaut vai abpusēji papil�dino�o procesu vienlaicīgo daudzveidību � tas pārsniedz viņa iespējas. To mēs izjūtam pat attiecībā uz relatīvi vienkār�ām lietām. Viena cilvēka liktenis var nozīmēt daudz, vairāku simtu likteni ir grūti apjēgt, bet tūk�sto�u, miljonu dzīves stāsts būtībā nenozīmē neko. Simetriāde ir miljons, nē, kāpināts mil�jards, pati neiedomājamība; kas par to, ka, stāvot kādā simetriādes jomā � desmitkār��otā Kronekera telpā � tāpat kā skudriņas elpojo�as velves krokā, redzam gigantisku, mūsu laternu gaismā pelēki opalescējo�u virsmu kāpumu, to mijiedarbi, liegumu un ne�kļūdīgo, nevainojamo atrisinājumu, tas ta�u ir tikai moments (te viss plūst) � jo �īs ar�hitektonikas saturs ir kustība, vienota un mērķtiecīga. Novērojam niecīgu procesa da�ļiņu, vienas stīgas vibrē�anu supermilzeņu simfoniskajā orķestrī, un arī tas ir sīkums, jo zinām � gan tikai zinām, neizprotot �, ka vienlaikus virs un zem mums, sprai�ļotos bez�dibeņos, aiz redzes un iztēles robe�ām notiek tūksto�i un miljoni vienlaicīgu pārvērtību, kas saistītas savā starpā tāpat kā notis ar ma�temātisko kontrapunktu. Tāpēc kāds to no�sauca par ģeometrisko simfoniju, bet mēs diem�ēl esam kurli tās klausītāji.

Lai te tie�ām kaut ko pa īstam ieraudzītu, vajadzētu aizskriet prom, atkāpties kaut kādā milzīgā tālē, bet simetriādē ta�u viss saturs ir iek�ienē, tā ir no dzemdību lavīnām sastā�vo�a vairo�anās, nepārtraukta veido�anās, turklāt tas, kas izveidojas, vienlaicīgi veido kaut ko citu, un pat mimoza tā nereaģē uz pieskārienu, kā no mums jūdzēm attālinātā, ar simtiem stāvu atdalītā simetriādes daļa reaģē uz izmaiņām, kas notiek tai vietā, kur mēs stāvam. Te katra konstrukcija ir momen�tāna un glīta, tā īstenojas aiz redzamības ro�be�ām, konstruējot sev līdzi un diriģējot vi�sas citas, līdzitopo�ās; bet tās savukārt mo�delējo�i ietekmē viņu.

Simfonija � labi, bet tikai tāda, kas pati sevi rada un pati sevi no�ņaudz. Briesmīgs ir simetriādes gals. Neviens, kas to redzējis, nav varējis atbrīvoties no iespaida, ka viņ� ir traģēdijas, ja pat ne slepkavības liecinieks. Pēc kādām divām, augstākais, trim stun�dām � �ī sprādzienveida aug�ana, vairo�a�nās un pa�izcel�anās nekad neilgst vairāk � dzīvais okeāns uzsāk uzbrukumu. Lūk, kā tas izskatās: gludais līmenis sakrokojas, jau nomierinātais, sakaltu�ām putām klātais pai�sums sāk mutuļot, no horizontiem joņo kon�centrisku viļņu rindas � tādi pa�i gaļīgi krā�teri kā tie, kas pavada mimoīda dzim�anu, tikai �oreiz to izmēri ir nesalīdzināmi lielāki. Simetriādes iegremdētā daļa tiek sa�ņaugta, koloss gausi slienas aug�ā, it kā to izraidītu aiz planētas sfērām; okeāniskās plazmas vir�sējie slāņi sāk aktivizēties, rāpjas pa sānu sienām aizvien augstāk, pārklāj tās, sabiezē�jot aizmūrē izejas, tomēr tas viss ir sīkums, salīdzinot ar to, kas vienlaicīgi notiek dzelmē. Vispirms formu radī�anas procesi � kārtējo arhitektoniku pa�izcelsme � uz īsu mirkli sastingst, tad tiek strauji paātrināti: līdz �im brīdim plūsto�ās kustības � iekļau�anās, kro�ko�anās, pamatu un velvju izple�anās �, kas bija ritmiskas un tik noteiktas, it kā visam jāeksistē gadu simteņiem ilgi, iegūst auļo�jo�u raksturu. Sajūta, ka koloss draudo�o briesmu priek�ā drud�aini pūlas īstenot kaut kādas ieceres, kļūst nomāco�a. Tomēr, jo vai�rāk pieaug pārvērtību ātrums, jo skaidrāka kļūst pa�as celtnes un tās dinamikas bais�mīgā, pretīgumu modino�ā metamorfoza. Visi apbrīnojami elastīgo plakņu savienojumi kļūst mīksti, ļengani, sa�ākst, parādās kļū�dainas, nepabeigtas, kroplīgas formas, no neredzamām dzīlēm atlido augo�s troksnis, rēkoņa, it kā kaut kādu agonizējo�u plau�u izmestais gaiss, spraucoties caur sa�aurinātām aizām, krācot un pērkonīgi dārdot neaizspros�totajos posmos, liek brūko�ajām velvēm gārgt kā kādām �ausmīgām rīklēm, kas apaug ar dūņu stalaktītiem, nedzīvām balss stīgām, un skatītāju, neraugoties uz trakojo�o, visneprā�tīgāko kustību � tā ta�u ir iznīcinā�anas kustība �, momentāni pārņem pilnīgs sastin�gums. Vairs tikai no bezdibeņa caur tūksto��iem �ahtu kauco�ais orkāns piepūzdams balsta debesīs saslieto celtni, kas kā liesmu pārņemtas �ūnas sāk grimt lejā, brukt kopā, bet �ur tur vēl manāmas pēdējās trīsas, bez�spēcīgas, no pārējām atrautas kustības, aklas, arvien vājākas, līdz no ārpuses nemitīgi �ķai�dītais, izskalotais milzenis krīt ar kalna di�e�numu un pazūd putu virpulī, tādā pa�ā kā tas, kur� pavadīja viņa titānisko dzim�anu.

Un ko tas viss nozīmē? Jā, ko tas no�zīmē? �

Atceros, reiz kāda skolas ekskursija apmek�lēja Adenas solāristikas institūtu, kad es biju Gibariāna asistents; caur bibliotēkas mazo zāli jaunatni ieveda galvenajā telpā, kuras lielum lielo dalu aizņem mikrofilmu kasetes. Uz katras no tām fiksēts neliels, protams, sen jau neeksistējo�as simetriādes iek�ienes frag�ments, un tādu tur ir � ne attēlu, bet pilnu spoļu � vairāk nekā deviņdesmit tūksto�i. Un tad tukla, varbūt piecpadsmit gadus veca meitenīte brillēs, ar mundru un saprātīgu ska�tienu, piepe�i uzdeva jautājumu:

� Bet kam tas viss vajadzīgs? �

Un neveiklajā klusumā, kāds tad iestājās, vienīgi skolotāja uzmeta stingru skatienu sa�vai nedisciplinētajai skolniecei; no pavado�ņiem solāristiem (es biju to skaitā) neviens neatrada atbildi.

Simetriādes ir neatkārtojamas, un neatkār�tojamas ir visas tajās notieko�ās parādības. Lāgiem gaiss tajās pārstāj vadīt skaņu. Lā�giem palielinās vai pamazinās refrakcijas koeficients. Vietām parādās pulsējo�as, rit�miskas pievilk�anas spēka maiņas, it kā si- metriādei būtu puksto�a gravitācijas sirds. Laiku pa laikam pētnieku �irokompasi sāk uzvesties kā ārprātīgi, izveidojas un pazūd paaugstinātas jonizācijas slāņi� �o uzskai�tī�anu varētu turpināt. Galu galā, ja simetri�ādu noslēpums kādreiz būs atrisināts, paliks vēl asimetriādes �

Tās rodas tāpat, vienīgi tām ir citāds gals un tanīs nevar pamanīt neko, izņemot vibrā�ciju, kvēlmi, ziboņu; zinām tikai tik daudz, ka asimetriādēs notiek absolūti neizprotami procesi uz fizikāli iespējamu ātrumu robe�as, tās dēvē arī par �pārspīlētiem kvantu feno�meniem�, kuru matemātiskā līdzība ar īsta�jiem atoma modeļiem tomēr ir tik nestabila un īslaicīga, ka da�i to uzskata par blakus- pazīmi vai � bez aplinkiem � par gadījuma rakstura pazīmi. Asimetriādes mū�s ir nesa�līdzināmi īsāks, tik tikko pāris desmit minū�u, bet gals �ķiet vēl �ausmīgāks: pēc viesuļvēt�ras, kas aizpilda to ar cietu, rēco�u gaisu, zem netīru putu slāņa velni�ķi �igli kāpj un visu pārplūdina verdo�s, burbuļojo�s, riebīgs �ķid�rums, pēc tam kā dubļu vulkāna sprādziens seko eksplozija, kas uz�auj gaisā gruvekļu stabu, un mēslains lietus vēl ilgi kapā okeāna nemierīgo virsmu. Da�us vēja dzītus atlū�- ņus, sausus kā skalus, iedzeltenus, plakanus un tāpēc kaut kādiem plēvainiem kauliem vai krim�ļiem līdzīgus, var atrast dreifējam viļ�ņos daudzus desmitus kilometru no eksplo�zijas centra.

īpa�u grupu sastāda veidojumi, kas uz īsāku vai ilgāku laiku pilnīgi atdalās no dzīvā okeāna, kurus daudz retāk un grūtāk ir pamanīt. Pirmoreiz atrastās �o veidojumu atliekas, kā krietni vēlāk izrādījās, pavisam aplami piedēvēja nez kādiem okeāna dzīlēs mīto�iem, izburbu�iem radījumiem. Da�reiz likās, ka brīnumaini, daudzspārnoti putni bēg no vajātājiem � �iglaiņu apaļajiem snuķiem, bet �is uz Zemes rastais jēdziens kļūst par vēl vienu nepārvaramu �ķērsli. Reizēm, bet ļoti reti, uz salu klin�ainajām krastmalām var ieraudzīt dīvainus, it kā guļo�u roņu vai pingvīnu barus, tie sauļojas, tad slinki ierāp�jas okeānā, lai saplūstu ar to vienā veselā.

Tas viss ietilpa Zemes iedzīvotājiem kaut aptuveni saprotamu jēdzienu robe�ās, bet pir�mais kontakts�

Ekspedīcijas veica simtiem kilometru si�metriādu dzīlēs, uzstādīja reģistrējo�us apa�rātus, automātiskas kinokameras; mākslīgo pavadoņu teleacis reģistrēja mimoīdu un garaud�u dzim�anu, viņu nobrie�anu un bojā eju. Pildījās bibliotēkas, auga arhīvi, maksa par Visu to brī�iem kļuva ļoti dārga. Septiņsimt astoņpadsmit cilvēku dabūja galu katakliz�mās, nepaspēdami laikā izkļūt no jau iznīcī�bai nolemtajiem kolosiem, simt se�i no viņiem vienā pa�ā katastrofā, kurā gāja bojā arī pats Gīze, tobrīd septiņdesmit gadus vecs vīrs, � gals, kas parasti raksturīgs asimetriādēm, bija negaidīti pienācis veidojumam, kas bija skaidri izteikta simetriāde. Septiņdesmit de�viņus bruņu skafandros tērptus cilvēkus kopā ar ma�īnām, aparātiem da�ās sekundēs pēc sprādziena aprija dubļaina sutra, ar savām �ļakatām notriekdama pārējos divdesmit sep�tiņus, kuri virs pētījumu rajona pilotēja lid�ma�īnas un helikopterus. �ī vieta uz �etrdes�mit otrās paralēles un astoņdesmit devītā me�ridiāna krustojuma kartēs apzīmēta kā Simt Se�u Izvirdums. Bet �is punkts eksistē tikai uz kartēm, okeāna virsma tur ne ar ko neat��ķiras no citiem plazmatiskā izplatījuma rajo�niem.

Tad pirmo reizi solāristisko pētījumu vēs�turē atskanēja balsis, kas pieprasīja kodol�termisko līdzekļu pielieto�anu. Būtībā tas bija daudz ļaunāk nekā atriebība: gribējām iznī�cināt to, ko mēs nespējam saprast. Gīzes re�zerves grupas priek�nieks Tsankens, kur� bija palicis dzīvs tikai kļūdas dēļ, � releju auto�māts nepareizi apzīmēja punktu, kur pārējie pētīja simetriādi, un Tsankens savā ma�īnā ieradās notikuma vietā, burtiski, da�as minū�tes pēc eksplozijas (lidojot viņ� vēl redzēja melno sēni) � brīdī, kad apsprieda �o priek��likumu, piedraudēja, ka uzspridzinās Staciju kopā ar sevi un astoņpadsmit paliku�ajiem cilvēkiem; un var pieļaut, ka �is pa�nāvnie�ciskais ultimāts, kaut gan oficiāli tas nekad nav atzīts, būs ietekmējis balso�anas rezul�tātus.

Bet laiki, kad planētu apmeklēja tik kuplas ekspedīcijas, jau aizgāju�i pagātnē. Pa�u Sta�ciju � tās būvi kontrolēja no satelītiem, un tā bija tāda mēroga in�enierceltne, ka Zeme varētu ar to lepoties, ja nebūtu bijis okeāna, kas da�u sekun�u laikā spēja radīt miljonreiz lielākas konstrukcijas, � uzbūvēja diska veidā, divsimt metru diametrā, ar �etriem stā�viem centrā un diviem pie apmales. Ar ani- hilācijas enerģiju darbinātie gravitori ļāva Stacijai karāties piecsimt līdz tūksto� piecsimt metru augstumā virs okeāna; bez visas pa�rastās aparatūras, ar kādu apgādātas citu pla�nētu Stacijas un lielie Sateloīdi, tai bija spe�ciālas radarierīces, kas, tiklīdz okeāna līmenis sāka mainīties, spēja ieslēgt papildjaudu, tā ka tērauda disks, parādoties jauna briesmoņa dzim�anas pazīmēm, cēlās aug�up stratosfērā.

Tagad Stacija bija gandrīz tuk�a. Kop� au�tomāti � man joprojām nezināmu iemeslu dēļ � bija ieslēgti apak�ējās noliktavās, va�rēja klaiņot pa koridoriem, neviena nesatie�kot, � kā uz akli dreifējo�a vraka, kura ma��īnām ilgāks mū�s nekā komandai.

Kad liku plauktā Gīzes monogrāfijas devīto sējumu, man izlikās, ka ar pūkaina putu�plasta slāni pārklātais tērauds būtu notrīcējis zem manām kājām. Sastingu, bet trīsas vairs neatkārtojās. Bibliotēka bija labi izolēta no parēja korpusa, un vibrācijai varēja būt tikai viens iemesls. Kāda raķete būs startējusi no Stacijas. �ī doma atgrieza mani īstenībā. Vēl nebiju galīgi nolēmis, vai lidot, kā to vēlējās Sartoriuss. Ja izturē�os tā, it kā pilnībā atbal�stītu viņa plānus, vislabākajā gadījumā va�rēju vienīgi attālināt krīzi; biju gandrīz vai pārliecināts, ka lieta nonāks līdz sadursmei, jo nolēmu darīt visu iespējamo, lai glābtu Hareju. Viss bija atkarīgs no tā, vai Sartoriu- sam bija izredzes gūt panākumus. Viņa pār�svars pār mani bija milzīgs � kā fiziķis viņ� orientējās problēmā desmitkārt labāk par mani, un es, lai cik tas nebūtu paradoksāli, varēju cerēt vienīgi uz okeāna izvirzīto uz�devumu sare�ģītību. Visu nāko�o stundu es kvernēju pie mikrofilmām, cenzdamies iz�mak�ķerēt kaut ko saprotamu sātaniskās ma�temātikas jūrā, kuras valodā runāja neitrīno procesu fizika. Sākumā man tas likās bezce�rīgi, it īpa�i tāpēc, ka velni�ķīgi grūtās neit�rīno lauka teorijas bija veselas piecas � dro�a zīme, ka neviena no tām nav pilnīga. Tomēr beigu beigās man izdevās atrast kaut ko, kas iedvesa cerības. Patlaban pierakstīju formulas, kad atskanēja klauvējiens.

�igli piegāju pie durvīm un pavēru tās, ar savu ķermeni aizsedzot spraugu. Durvīs pa�rādījās Snauta sviedros spīdo�ā seja. Gaite�nis aiz_viņa muguras bija tuk�s.

����� A, tas esi tu, � es teicu, atdarīdams durvis. � Ienāc.

���� Jā, tas esmu es, � viņ� atteica.

Snauta balss bija aizsmakusi, zem iekaisu- �ajāin acīm � maisiņi. Viņ� bija uzlicis no gumijas darinātu spīdīgu pretradiācijas priek�autu ar elastīgām lencēm, no priek�auta apak�as rēgojās arvien to pa�u notraipīto bik�u stilbi. Snauta skatiens apskrēja apaļo, vienmērīgi apgaismoto zāli un apstājās, kad viņ� pamanīja tālāk pie krēsla stāvo�o Ha�rej u. Mēs apmainījāmies ar zibenīgu skatienu, es pievēru plakstus, tad viņ� viegli paklanī�jās, bet es, uzņemdams draudzīgu toni, teicu:

��� Tas ir doktors Snauts, Harej. Snaut, tā ir � mana sieva.

��� Es esmu � neievērojams ekipā�as lo�ceklis un tāpēc� � pauze bīstami ieilga,

��� man nebija izdevības iepazīties �

Hareja pasmaidīja un pasniedza roku, viņ�

to paspieda, kā man likās, mazliet apjucis, kādu brīdi blisināja acis un sastinga, skatīda�mies uz viņu, līdz beidzot es saņēmu viņu aiz pleca.

��� Atvainojiet, � viņ� tad sacīja Harej ai.

��� Gribēju ar tevi parunāt, Kelvin �

��� Nu, protams, � atbildēju ar augstākai sabiedrībai raksturīgu nepiespiestību; tas viss man likās kā lēta komēdija, tomēr nebija citas izejas. � Harej, mīļā, nepievērs mums uzmanību. Mums ar doktoru jāaprunājas par mūsu garlaicīgajām darba lietām �

Paņēmu Snautu pie elkoņa un aizvedu pie mazajiem krēsliņiem zāles pretējā pusē. Ha�reja apsēdās krēslā, kurā pirmīt biju sēdējis es, turklāt pastūma krēslu tā, lai, paceļot galvu no grāmatas, varētu mūs redzēt.

���� Kā ir? � es klusi jautāju.

���� Esmu �ķirts, � viņ� atbildēja svelpjo�ā �ukstā.

Var būt, ka es iesmietos, ja man kādreiz atstāstītu �o notikumu un tādu sarunas sā�kumu, bet Stacijā mana humora izjūta bija paralizēta.

��� Kop� vakardienas esmu nodzīvojis pāris gadus, Kelvin, � viņ� piebilda. � Pāris diez�gan labus gadus. Un tu?

����� Neko� � es pēc brī�a atbildēju, jo nezināju, ko lai saku. Mīlēju viņu, bet jutu, ka tagad man no viņa jāuzmanās, pareizāk sakot, mani biedēja nolūks, kādā viņ� pie manis atnācis.

��� Neko � � Snauts atkārtoja tādā pa�ā tonī kā es. � Pat tā? �

���� Par ko tu runā? � izlikos, ka nesaprotu.

Viņ� piemiedza asinīm pieplūdu�ās acis un,

pieliecies tā, ka uz sejas jutu viņa silto elpu, �ukstēja:

����� Mēs iestiegam, Kelvin. Ar Sartoriusu es vairs nevaru sazināties, zinu vienīgi tik daudz, cik tev uzrakstīju, tas ir, to, ko viņ� man pateica pēc �īs mūsu mazās konferen�ces �

��� Viņ� izslēdza videotelefonu? � es jau�tāju.

�� Nē. Viņam tur īssavienojums. Liekas, ka viņ� to izdarīja tī�ām vai� � Snauts izdarīja kustību ar dūri, kā kaut ko dragā�dams.

Klusēdams skatījos uz viņu. Kreisais mutes kaktiņ� viņam sa�ķobījās neglītā smaidā.

���� Kelvin, es atnācu, jo �

Viņ� nepabeidza.

���� Ko tu taisies iesākt?

������ Tu domā �o vēstuli?� � es gausi at�bildēju. � Varu to izdarīt, neredzu iemesla, lai atteiktos, tāpēc arī te sē�u, gribēju orien�tēties �

���� Nē, � viņ� pārtrauca. � Ne tāpēc �

����� Nē?� � pārjautāju, tēlodams izbrīnu. � Tad runā, es klausos.

������ Sartoriuss, � viņ� pēc brī�a noburk��ķēja. � Viņam liekas, ka viņ� atradis ceļu � zini.

Snauts nenolaida no manis acis. Es mierīgi sēdēju, cenzdamies saglabāt vienaldzīgu sejas izteiksmi.

������ Pirmkārt, �ī lieta ar rentgenu. Tas, ko ar rentgenu darīja Gibariāns, atceries. Ir iespējama zināma modifikācija �

�i Kāda?

������ Mēs vienkār�i raidījām staru kuli okeānā un modulējām tikai tā intensitāti at�bilsto�i da�ādiem likumiem.

����� Jā, es zinu to. Niļins jau to darīja. Un ļoti daudz citu.

������ Pareizi, tikai viņi lietoja mīksto staro�jumu. Bet mums bija cietais, mēs triecām okeānā visu, kas atradās mūsu rīcībā, ar pilnu jaudu.

������ Tam var būt nepatīkamas sekas, � es piebildu. � ANO un �etru konvencijas pār�kāpums.

������ Kelvin� neizliecies. Tam ta�u tagad nav nekādas nozīmes. Gibariāns nav starp dzīvajiem.

���� Ahā, Sartoriuss grib visu uzvelt viņam?

����������� Nezinu. Neesmu ar viņu par to runā�jis. Tas nav svarīgi. �Viesis� alla� ierodas tikai atmo�anās brīdī, tāpēc Sartoriuss domā, ka ra�o�anas recepti okeāns, acīm redzot, no mums iegūst miega laikā. Tas uzskata, ka vis�svarīgākais mūsu stāvoklis ir tie�i miegs. Tā�pēc viņ� tā rīkojas. Un Sartoriuss grib viņam nodot realitāti � mūsu domas nomoda laikā �, saproti?

���� Kādā veidā? Pa pastu?

����������� Asprātības atstāj vēlākam laikam. �o izstaro jumu kūli modulēs kāda Stacijas ap�kalpes locekļa smadzeņu strāvas.

Man viss uzreiz kļuva skaidrs.

����������� Ahā, � es teicu. � �is kāds esmu es. Ko?

���� Jā. Viņ� domāja tevi.

���� Sirsnīgs paldies.

���� Ko tu par to teiksi?

Es klusēju. Nekā nesacīdams, viņ� lēni pa�raudzījās uz lasī�anā iegrimu�o Hareju un pēc tam atkal pievērsās manai sejai. Jutu, ka kļūstu bāls. Nevarēju sevi novaldīt.

���� Tātad kā? � � viņ� jautāja.

Paraustīju plecus.

���������� �o rentgenisko sprediķo�anu par cilvēka di�enumu es uzskatu par ākstību. Un tu arī. Varbūt ne?

���� Tā?

���� Jā.

����������� Tas ir ļoti labi, � viņ� teica un pa�smaidīja, it kā es būtu izpildījis viņa vēlē�a�nos. � Tātad tu esi pret Sartoriusa plānu?

Es vēl nesapratu, kā tas notika, bet no viņa acīm nolasīju, ka viņ� bija panācis to, ko gri�bēja. Klusēju, ko gan es tagad varēju sacīt?

���� Lieliski, � viņ� teica. � Tāpēc, ka ir vēl viens projekts. Pārbūvēt Ro�a aparatūru.

���� Anihilatoru? �

��� Jā, Sartoriuss jau izdarījis aptuvenus aprēķinus. Tas ir reāli. Un nebūs pat vaja�dzīga liela jauda. Aparāts darbosies cauru diennakti vai neierobe�oti ilgi, radīdams anti- lauku.

���� Pa � pagaidi! Kā tu to iedomājies?!

���� Ļoti vienkār�i. Tas būs neitrīno anti- lauks. Parastā matērija paliek bez izmaiņām. Iznīcina tikai� neitrīno sistēmu. Saproti?

Viņ� apmierināti pasmaidīja. Es sēdēju ar puspavērtu muti. Pamazām viņ� pārstāja smaidīt. Sarauca pieri, pētījo�i skatījās manī un gaidīja.

��� Tātad pirmo projektu � �Domas� mēs atmetam. Ko? Otro? Sartoriuss pie tā jau sē�. Nosauksim to �Brīvība�.

Aizvēru uz brīdi acis. Steidzīgi apsvēru. Snauts nebija fiziķis. Sartoriuss izslēdza vai iznīcināja videotelefonu. Ļoti labi.

��� Es to nosauktu precīzāk � �Slak�tiņ�� � � es gausi pateicu.

��� Pats biji slaktētājs. Varbūt ne? Bet tagad tas būs kaut kas pavisam cits. Nekādu �viesu�, nekādu F būtņu � nekā. Jau materializē�a- nās sākuma momentā iestāsies sairums.

��� Tas ir pārpratums, � es atteicu, ar smaidu kratīdams galvu; cerēju, ka izskatos pietiekami dabisks. � Tas nav morālisks pe�

dantisms, tikai pa�saglaba�anās instinkts. Es nevēlos mirt, Snaut.

���� Ko? �

Viņ� bija pārsteigts un aizdomīgi skatījās uz mani. izvilku no kabatas saburzītu lapiņu ar formulām.

��� Es arī esmu par to domājis. Tas tevi pār�steidz? Es ta�u pirmais izvirzīju neitrīno hi�potēzi, vai ne? Paskaties. Antilauku var iero�sināt. Parastajai matērijai tas ir nekaitīgs. Tas tiesa. Bet destabilizācijas momentā, kad nei�trīno sistēma sairst, atbrīvojas stabilizācijas enerģijas pārpalikums. Pieņemot uz viena miera masas kilogramu desmit astotajā pa�kāpē ergu, vienai F būtnei dabūjam piecas līdz septiņas reizes desmit astotajā pakāpē. Zini, ko tas nozīmē? Tas līdzinās neliela urāna lādiņa sprādzienam Stacijā.

��� Ko tu saki! Bet� bet Sartoriusam va�jadzēja to ņemt vērā �

���� Nav obligāti, � es noliedzu ar ļaunu smaidu. � Redzi, lieta tāda, ka Sartoriuss pie�der pie Frēzera un Kajolli skolas. Viņi uz�skata, ka sair�anas brīdī visa saites enerģija atbrīvojas gaismas starojuma veidā. Tas vienkār�i būtu spēcīgs uzliesmojums, iespē�jams, ne glu�i nekaitīgs, bet ne iznīcino�s. Ta�u eksistē arī citas hipotēzes, citas neitrīno lauka teorijas. Pēc Kaijata, pēc Avalova, pēc Siona, emisijas spektrs ir krietni pla�āks, bet maksimumu tas sasniedz cieto gamma staru diapazonā. Tas jauki, ka Sartoriuss tic saviem skolotājiem un viņu teorijai, bet ir citi, Snaut. Un zini, ko tev pateik�u? � es turpinājii, redzēdams, ka mani vārdi atstāja iespaidu. � Jāņem vērā ari okeāns. Ja viņ� izdarīja to, ko ir izdarījis, tad noteikti ar optimālo metodi. Citiem vārdiem: viņa rīcība, man rādās, ir arguments par labu citai sko�lai � pret Sartoriusu.

��� Iedod man �o lapiņu, Kelvin �

Pasniedzu viņam to. Viņ� pielieca galvu,

pūlēdamies saprast manus ķeburus.

��� Kas tas ir? � viņ� parādīja ar pirkstu.

Paņēmu no viņa zīmīti.

���� Tas? Lauka transmutācijas tenzors.

���� Dod �urp �

���� Kam tev? � zināju, kāda būs atbilde.

���� Jāparāda Sartoriusam �

����������� Kā vēlies, � es vienaldzīgi atteicu. � Vari to paņemt. Tikai redzi, neviens to nav pārbaudījis eksperimentāli, tādas struk�tūras mēs vēl nepazīstam. Viņ� tic Frēzeram, bet mani aprēķini ir pēc Siona. Viņ� tev sacīs, ka es neesmu fiziķis un Sions arī tāds nav. Vismaz viņa izpratnē. Bet tā ir tēma disku�sijai. Nenovēlu sev diskusiju, kuras iznākumā es varu pārvērsties tvaikos, lai Sartoriusa slava augtu lielāka. Tevi varu pārliecināt, viņu ne. Pat nemēģinā�u.

����������� Un ko tu gribi pasākt? � Viņ� pie tā strādā, � Snauts pateica vienmuļā balsī. Viņ� sakumpa, viss viņa mundrums izgaisa. Nezi�nāju, vai viņ� man tic, bet man jau bija viss vienalga.

���������� To, ko dara cilvēks, kuru grib nogali�nāt, � es klusi atbildēju.

���� Mēģinā�u ār viņu sazināties. Varbūt viņ� domā par kaut kādiem dro�ības līdzek�ļiem, � Snauts nomurmināja un pievērsa ska�tienu man. � Klausies, bet ja nu tomēr? � To, pirmo projektu. Ko? Sartoriuss piekritīs. Noteikti. Tad būtu � katrā gadījumā� kaut kādas izredzes �

���� Tu tam tici?

���� Nē, � viņ� nekavējoties atbildēja. � Tikai� kas tur slikts?

Negribēju pārāk ātri piekrist, tie�i tas man bija vajadzīgs. Viņ� kļuva par manu sabied�roto novilcinā�anas spēlē.

���� Padomā�u, � es teicu.

���� Nu, es aizeju, � Snauts pieceļoties sa�cīja. Viņam nokrakstēja visi kauli, ceļoties aug�ā no krēsla. � Tātad encefalogrammu ļausi sev izdarīt? � viņ� jautāja, ar pirkstiem berzēdams priek�auta virsmu, it kā gribētu notīrīt neredzamu traipu.

���� Labi, � es teicu.

Nepievērsdams uzmanību Harej ai (viņa skatījās uz �o ainu klusējot, turēdama grā�matu uz ceļiem), viņ� piegāja pie durvīm. Kad tās aizvērās, es piecēlos. Izgludināju lapiņu, kuru turēju rokā. Formulas bija īstas. Nebiju tās viltojis. Tikai nezinu, vai Sions būtu vie�nis prātis ar mana risinājuma gaitu. Dro�i vien ne. Satrūkos. No mugurpuses pienāca Hareja un pieskārās manai rokai.

���� Kris!

���� Ko, mīļa?

���� Kas tas bija?

���� Es tev teicu. Doktors Snauts.

���� Kas viņ� par cilvēku?

���� Maz viņu pazīstu. Kāpēc tu jautā?

���� Viņ� tā uz mani skatījās �

���� Būsi viņam iepatikusies.

����������� Nē, � viņa pakratīja galvu. � Tas bija pavisam savāds skatiens. Viņ� skatījās uz mani kā � it kā �

Viņa nodrebēja, pacēla uz mani acis un tūlīt pat tās nolaida.

�� Iesim no �ejienes prom �

Nezinu, cik ilgi gulēju tum�ā istabā, � nekustīgi, lūkojoties rokas pulksteņa spīdī�gajā ciparnīcā. Klausījos savā elpā un par kaut ko brīnījos, bet tas viss � zaļganā ci�paru aplī�a hipnotiskais spēks un izbrīns � atstāja mani pilnīgi vienaldzīgu. Pagriezos uz sāniem, gulta bija dīvaini plata, man kaut kā trūka. Aizturēju elpu. Iestājās pilnīgs klu�sums. Sastingu. Nebija dzirdams ne mazākais troksnītis. Hareja? Kāpēc nedzirdu viņas elpu? Ar rokām aptaustīju guļasvietu: es biju viens.

�Harej!� gribēju iesaukties, bet izdzirdu soļus. Kāds nāca � liels un smags kā�

���� Gibariāns? � es mierīgi sacīju.

���� Jā, tas esmu es. Neieslēdz gaismu.

���� Nē?

���� Nevajag. Tā būs labāk mums abiem.

���� Bet tevis nav starp dzīvajiem.

���� Tas nekas. Tu ta�u pazīsti manu balsi?

���� Jā. Kāpēc tu to izdarīji?

����������� Vajadzēja. Tu nokavējies par �etrām dienām. Ja tu atlidotu agrāk, varbūt nevaja�dzētu, bet nepārmet sev. Man nav slikti.

���� Tu tie�ām te esi?

����������� A, tu domā, ka redzi mani pa sapņiem, kā domāji par Hareju?

���� Kur viņa ir?

���� Kāpēc tu domā, ka es zinu?

���� Tas ir mans minējums.

����������� Paturi to pie sevis. Pieņemsim, ka es esmu te viņas vietā.

���� Bet es gribu, lai arī viņa te būtu.

���� Tas nav iespējams.

����������� Kāpēc? Klausies, tu ta�u zini, ka īste�nībā tas nemaz neesi tu, tikai es?

����������� Nē. Tas tie�ām esmu es. Ja tu gribētu būt pedantisks, tad varētu sacīt � vēl viens es. Bet netērēsim velti vārdus.

���� Tu iesi prom?

���� Jā.

���� Un tad viņa atgriezīsies?

���� Vai tu to vēlies? Kas viņa tev ir?

���� Tā ir mana darī�ana.

���� Tu ta�u no viņas baidies.

���� Nē.

���� Un tev pretīgi�

���� Ko tu no manis gribi?

���������� �ēlot vari pats sevi, ne viņu. Viņai vien�mēr būs divdesmit gadu. Neizliecies, ka tu to nezini!

Piepe�i, nemaz nesaprotu, kāpēc, es nomie�rinājos. Klausījos viņā pavisam aukstasinīgi. Man izlikās, ka tagad viņ� stāv tuvāk, gultas galā, bet joprojām tumsā neko neredzēju.

��� Ko tu gribi? � es klusi jautāju.

Mans tonis it kā pārsteidza viņu. Kādu brīdi viņ� klusēja.

������������ Sartoriuss pārliecināja Snautu, ka tu viņu esi piemānījis. Tagad viņi tevi krāps. Rentgena aparatūras vietā viņi montē lauka anihilatoru.

���� Kur viņa?

����������� Vai tad tu nedzirdēji, ko es tev teicu? Es tevi brīdināju!

���� Kur viņa?

����������� Nezinu. Iegaumē: tev būs vajadzīgi iero�i. Te ne uz vienu nevari paļauties.

���� Varu paļauties uz Hareju, � es teicu.

Izdzirdu klusu, ātru skaņu. Viņ� smējās.

���������� Protams, ka vari. Līdz zināmai robe�ai. Galu galā vienmēr vari izdarīt to pa�u, ko es.

���� Tu neesi Gibariāns.

����������� Labdien. Bet kas tad? Varbūt tavs sap�nis?

���� Nē. Viņu lelle. Tikai tu to nezini.

���� Bet kā tu zini, kas tu esi!?

Tas mani samulsināja. Gribēju piecelties, bet nevarēju. Gibariāns kaut ko stāstīja. Ne�sapratu vārdu jēgu, dzirdēju tikai viņa balss skaņu, izmisīgi cīnījos ar ķermeņa vājumu, vēlreiz ar vislielāko piepūli saspringu� un uzmodos. Tvarstīju gaisu kā pusnoslāpusi zivs. Bija pavisam tum�s. Sapnis. Murgi. Tū�līt� �dilemma, kuru neprotam atrisināt. Mēs vajājam pa�i sevi. Politērija mūsu domas tikai selektīvi pastiprina. �īs parādības motivācijas meklējumi ir antropomorfisms, Kur nav cil�vēku, tur nav arī cilvēkam pieejamu motīvu. Lai turpinātu plānā paredzētos pētījumus, va�jag vai nu iznīcināt personiskās domas, vai arī to materiālo realizāciju. Pirmais nav mūsu spēkos. Otrais pārāk līdzinās slepkavībai.�

Tumsā klausījos �ajā tālajā, ritmiskajā balsī, kuru tūdaļ pazinu: runāja Gibariāns. Izstiepu uz priek�u rokas. Gulta bija tuk�a.

�Esmu uzmodies, lai sapņotu tālāk,� es nodomāju.

������ Gibariān?� � es iesaucos. Balss uz�reiz aprāvās, pusvārdā. Kaut kas klusi no�klik�ķēja, un es sajutu vieglu vēsmu uz se�jas.

������ Nu, ko tad tu, Gibariān? � � es �āvā�damies novilku. � Tā vajāt no sapņa sapnī, zini�

Kaut kas no�abēja man blakus.

���� Gibariān! � es atkārtoju skaļāk.

No�īkstēja gultas atsperes.

����� Kris� tā esmu es� � tepat man līdzās atskanēja �uksti.

���� Tā esi tu, Hareja� bet Gibariāns?

������ Kris� Kris � bet viņ� ta�u ne � pats teici, ka viņ� ir miris �

����� Pa sapņiem var dzīvot, � es skaidroju. Vairs nebiju pilnīgi pārliecināts, ka tas bija sapnis. � Viņ� kaut ko runāja, bija te.

Mani māca miegs. �Ja esmu miegains, tad es guļu,� idiotiski nodomāju, pieskāros ar lū�pām Harej as vēsajam plecam un iekārtojos ērtāk. Viņa man kaut ko atbildēja, bet es jau iegrimu nebūtībā.

No rīta sarkani apgaismotajā istabā atce�rējos �īs nakts notikumus. Sarunu ar Giba- riānu es nosapņoju, bet kas notika vēlāk? Dzirdēju viņa balsi, varēju apzvērēt, tikai labi neatcerējos, ko viņ� teica. Tas neskanēja kā saruna, drīzāk kā referāts. Referāts?�

Hareja mazgājās. Dzirdēju ūdens �ļakstus vannas istabā. Paskatījos pagultē, kur pirms da�ām dienām noglabāju magnetofonu. Tā tur vairs nebija.

���� Harej! � es iesaucos.

No skapja aizmugures parādījās viņas slapjā seja.

����� Vai tu gadījumā neesi redzējusi zem gultas magnetofonu? Mazs, portatīvs �

��� Tur gulēja-da�ādas mantas. Es visu no�liku tur, � viņa norādīja uz plauktu pie zāļu skapī�a un pazuda vannas istabā.

Izlecu no gultas, bet meklējumi bija nesek�mīgi.

��� Tev vajadzēja to redzēt, � es teicu, kad viņa atgriezās istabā.

Viņa neko neatbildēja, sukāja matus pie spoguļa. Tikai tagad ievēroju, ka viņa ir bāla, bet viņas acīs, kad spogulī tās satikās ar ma�nām, bija kaut kas pētījo�s.

���� Harej, � es kā ēzelis iesāku vēlreiz, � magnetofona uz plaukta nav.

���� Nekā svarīgāka tu man nevari pa�teikt? �

��� Piedod, � es nomurmināju. � Tev tais�nība, tas ir muļķīgi.

Tā tikai trūka, ka mēs sāktu strīdēties!

Pēc tam mēs devāmies brokastīs. �odien Hareja visu darīja savādāk nekā parasti, bet es nepratu apjēgt �o starpību. Viņa skatījās apkārt, vairākas reizes it kā pēk�ņi iegrima domās un nedzirdēja, ko teicu. Vienreiz, kad viņa pacēla galvu, pamanīju, ka viņas acis spīd.

���� Kas tev kai�? � pazemināju balsi līdz �ukstam. � Tu raudi?

��� Ak, liec mani mierā. �īs asaras nav īs�tas, � viņa izdvesa.

Iespējams, ka man nevajadzēja ar to apmie�rināties, bet nekas mani tā nebiedēja, kā �at�klātas sarunas�. Tomēr prātā man bija kaut kas pavisam cits � kaut gan zināju, ka Snauta un Sartoriusa intrigas esmu tikai nosapņojis, sāku apsvērt, vai Stacijā vispār ir kāds pie�mērots ierocis. Nedomāju, ko ar to iesāk�u, vienkār�i gribēju tādu iegūt. Pasacīju Hare- jai, ka man jāieskatās noliktavas telpās. Viņa klusējot devās man līdzi. Rakņājos kārbās, cī�tīgi meklēju kastēs, bet, kad nokāpu pa�ā apak�ā, nespēju pretoties kārdinājumam ielū�koties saldētavā. Man tomēr negribējās ielaist tur Hareju, tāpēc es tikai pavēru durvis un pārlaidu pāri visai telpai acis. Tum�ais līķ�auts arvien vēl sedza iegarenu apveidu, bet no savas vietas nevarēju redzēt, vai melnā jo�projām guļ turpat, kur iepriek�. Man izlikās, ka viņas tur nav.

Neatradu neko, kas man noderētu, un tā klīdu aizvien sliktākā garastāvoklī, līdz pēk��ņi atskārtu, ka neredzu Hareju. Viņa tūlīt gan atnāca � bija atpalikusi koridorā �, bet jau tam, ka viņa mēģināja kaut uz sekundi attālināties no manis, kas prasīja no viņas tādu piepūli, vajadzēja darīt mani uzmanīgu. Bet es joprojām vēl uzvedos kā nezin uz ko apvainojies vai glu�i vienkār�i kā kretīns. Man sāka stipri sāpēt galva, nevarēju samek�lēt nekādus pulverus, un dusmīgs kā sātans apgriezu otrādi visu aptieciņas saturu. Iet at�kal uz operāciju zāli man negribējās, uzvedos �odien tik nejēdzīgi kā reti kad. Hareja kus�tējās pa kabīni kā ēna, lāgiem uz brīdi pazū�dot, bet pēcpusdienā, kad mēs jau bijām pa�ēdu�i (taisnību sakot, viņa nemaz neēda, bet. es � bez apetītes un galvassāpju dēļ pat ne�mēģināju viņu piedabūt pie ē�anas), viņa pie�pe�i apsēdās man blakus un sāka plūkāt ma�nas blūzes piedurkni.

��� Nu, kas ir? � es mehāniski norūcu.

Man bija vēlē�anās uziet aug�ā, jo likās,

ka pa caurulēm atlido vāja sitienu atbalss, kas liecināja, ka Sartoriuss rakņājas augst�sprieguma aparatūrā; tomēr uzreiz ienāca prātā, ka jāiet būs ar Hareju, un, ja viņas klātbūtne bibliotēkā vēl bija pa pusei izskaid�rojama, tad tur, starp ma�īnām, tā var kaut kā priek�laikus pievērst Snauta uzmanību.

���� Kris, � Hareja no�ukstēja. � Kā ir ar mums?�

Nevil�us nopūtos, nevaru teikt, ka tā man bija laimīga diena.

���� Ļoti labi. Kas tev atkal lēcies?

���� Es gribētu ar tevi parunāties.

���� Lūdzu. Es klausos.

���� Tikai ne tā.

����������� Bet kā? Nu es ta�u tev teicu, zini, man galva sāp, milzums darba �

���� Mazliet pacietības, Kris.

Piespiedu sevi pasmaidīt. Laikam izskatījos no�ēlojams.

���� Jā, mīļā. Runā.

���� Bet tu teiksi man taisnību?

Saraucu uzacis. Man nepatika tads sākums.

���� Kāpēc man būtu jāmelo?

����������� Tev var būt iemesli. Nopietni. Bet, ja gribi, lai� nu, zini� tad nemelo man.

Klusēju.

���������� Es tev kaut ko pateik�u, un tu man kaut ko pasacīsi. Labi? Tā būs taisnība. Neskato�ties ne uz ko.

Neskatījos viņai acīs, kaut arī viņa mek�lēja manu skatienu. Izlikos, ka to nemanu.

����������� Es jau tev teicu, ka nezinu, kā te gadī�jos. Bet varbūt tu zini. Pagaidi, es turpinā�u. Varbūt nezini. Bet, ja zini, tikai nevari to man tagad pateikt, tad varbūt vēlāk, citreiz? Tas nebūs visļaunākais. Katrā gadījumā tu atstāsi man cerības.

Man likās, ka mani ap�ļāc ar ledainu ūdeni.

����������� Mazulīt, ko tu runā? Kādas cerī�bas? � � es raustīju valodu.

���������� Kris, vienalga, kas esmu, tikai ne bērns. Tu solīji. Pasaki.

�is �vienalga, kas esmu� tā sagrāba mani aiz rīkles, ka spēju tikai pamuļķīgi skatīties uz viņu, noliedzo�i kratīt galvu, it kā sargā�joties no vārdiem, kas izteiktu visu.

���������� Es ta�u tev skaidroju, ka nekas nav jā�saka. Pietiks, ja tu pateiksi, ka nevari.

���������� Es neko neslēpju � � es aizsmacis at�bildēju.

��� Tad lieliski, � viņa teica pieceldamās.

Gribēju kaut ko pateikt. Jutu, ka nevaru

viņu tā atstāt, bet visi vārdi man iespiedās kaklā.

���� Harej �

Viņa stāvēja pie loga, pagriezusies pret mani ar muguru. Tum�zilais, tuksnesīgais okeāns snauda zem kailajām debesīm.

���������� Harej, ja tu domā, ka� Harej, tu ta�u zini, ka mīlu tevi�

���� Mani?

Pienācu viņai klāt. Gribēju viņu apskaut. Viņa atbrīvojās, atgrūdusi manu roku.

���������� Tu esi tik labs� � viņa teica. � Tu mani mīli? Es labāk gribētu, ka tu mani sistu!

���� Harej, mīļā!

���� Nē! Nē. Labāk jau klusē.

Viņa piegāja pie galda un sāka novākt traukus. Es skatījos zilajā tuk�umā. Saule rie�tēja, un Stacijas lielā ēna ritmiski �ūpojās uz viļņiem. �ķīvis izslīdēja no Harej as rokām un nokrita uz grīdas. Skalojamos aparātos guldzēja ūdens. Sarkanbrūnā krāsa apvār�ņa malās pārgāja netīri sarkanā zeltā. Ja es zi�nātu, ko lai daru! O, ja es zinātu! Pēk�ņi iestā�jās klusums. Hareja stāvēja man aiz mugu�ras.

��������� Nē. Negriezies apkārt, � viņa �ukstēja. � Tu nemaz neesi vainīgs, Kris. Es zinu. Ne�bēdājies.

Pastiepu roku uz viņas pusi. Viņa pabēga

dziļāk kabīnē un, pacēlusi veselu kaudzi �ķīvju, pateica:

��� �ēl. Ja tie varētu saplīst, es sadauzītu, ek, visus sadauzītu!!!

Brītiņu man likās, ka viņa tie�ām trieks tos pret grīdu, bet viņa uzmeta man a�u skatienu un pasmaidīja:

���� Nebaidies, es nerīko�u tev scēnas.

Uzmodos nakts vidū un uzreiz saspringts un modrs apsēdos uz gultas; istaba bija tum�a, caur pusatvērtajām durvīm no koridora ieplū�da vāja gaisma. Kaut kas indīgi �ņāca, �ī skaņa pieņēmās spēkā reizē ar dobjiem, tru�liem sitieniem, itin kā kaut kas liels strauji dauzītos aiz sienas. �Meteors!� pazibēja doma. �Sadragājis ārējo apvalku. Tur ir kāds!�

Stiepts gārdziens.

Es at�ilbu pilnīgi. Tā bija Stacija, nevis ra�ķete, bet �ī drausmīgā skaņa �

Izskrēju gaitenī. Mazās laboratorijas durvis bija līdz galam vaļā, tur spīdēja gaisma. Ieskrēju iek�ā.

Mani ietina �ausmīga aukstuma vilnis. Ka�bīni aizpildīja tvaiks, kas elpu pārvērta sniegā. Baltu pārslu mākonis vijās virs peld- mētelī tērpta ķermeņa, kas vāri raustījās uz grīdas. Tā bija Hareja. Ar pūlēm to pamanīju �ajā ledainajā mākonī, metos pie viņas, sa�tvēru aiz vidukļa, mētelis dedzināja man rokas, viņa gārdza, izskrēju gaitenī, garām zibēja durvis, nejutu vairs aukstumu, tikai viņas elpa tvaika makulī�iem plūda par lūpām un kā uguns svilināja man plecu.

Noguldīju viņu uz galda, pārplēsu uz krū�tīm halātu, sekundi skatījos viņas pārvērstajā, drebo�ajā sejā: pavērtās lūpas ar melnu ga�rozu klāja sasalu�as asinis, uz mēles mirdzēja ledus kristāliņi�

�ķidrais skābeklis. Laboratorijā Djuāra traukos bija �ķidrs skābeklis, paceļot Hareju, es jutu, ka saminu trauslu stiklu. Cik daudz viņa varēja iedzert? Vienalga. Sadedzināts elpvads, rīkle, plau�as, �ķidrais skābeklis saēd spēcīgāk par koncentrētu skābi. Viņas elpa sausi �ņirkstēja kā plīsto�s papīrs un kļuva aizvien seklāka. Acis bija aizvērtas. Agonija.

Uzmetu skatienu lielajiem, stiklotajiem skapjiem ar instrumentiem un zālēm. Traheo- tomija? Intubācija? Bet plau�u ta�u vairs nav! Sadegu�as. Tik daudz zāļu! Daudzkrāsainu pudeļu un kārbiņu rindas aizpildīja plauktus. Gārdzoņa pārplūdināja visu istabu, migla jo�projām plūda no viņas atvērtajām lūpām.

Termofori�

Sāku tos meklēt, bet, iekams atradu, pie- skrēju pie cita skapja� Pa�ķīda ampulu kārbiņas � tagad �ļirci� kur? � steriliza�toros � nevarēju to ar sastingu�ām rokām salikt, pirksti bija stīvi un negribēja liekties. Sāku neprātīgi dauzīt roku pret sterilizatora vāku, bet neko nejutu, atskaitot vieglas, du�ro�as sāpes.

Hareja iegārdzās skaļāk. Pielēcu viņai klāt. Viņas acis bija atvērtas,

���� Harej!

Tas nebija pat �uksts. Biju palicis bez balss. Mana seja bija kā no ģip�a, sve�a, traucējo�a. Viņas ribas zem baltās ādas strauji cilājās, no kūsto�ā sniega slapjie mati izjuka uz pa�galvja. Viņa skatījās uz mani.

�� Harej!

Neko vairāk es nespēju pasacīt. Stāvēju kā bluķis ar �īm sve�ajām, kokainajām ro�kām, kāju pēdas, lūpas un plakstiņi man kaisa aizvien spēcīgāk, bet es to tikpat kā nejutu, siltumā izkususi asins lāse noritēja pa viņas vaigu, novilkdama slīpu svītriņu. Mēle no�raustījās un pazuda, viņa joprojām vēl gār�dza.

Meklēju viņas pulsu, bet tā nebija, pa�ķīru peldmēteļa stūrus un piespiedu ausi pie stin�dzino�i aukstā ķermeņa zem pa�as krūts. It kā cauri sprēgājo�a ugunskura troksnim iz�dzirdu auļojo�u sirds dipoņu, tik ātru, ka at�sevi�ķus pukstus nevarēju uztvert. Stāvēju, zemu noliecies, ar aizvērtām acīm, kad kaut kas pieskārās manai galvai. Viņas pirksti pa- bu�ināja man matus. Ielūkojos viņai acīs.

�� Kris, � viņa nogārdza.

Strauji satvēru viņas roku, viņa atbildēja ar spiedienu, kas gandrīz vai sa�ķaidīja manu delnu, samaņa pazuda no viņas drausmīgi pār�vērstās sejas, acu baltumi pamirdzēja starp plakstiem, rīklē nokrāca, un visu ķermeni sa�tricināja vem�ana. Tik tikko varēju noturēt viņu, pārkāru�os pār galda malu. Viņa sita galvu pret porcelāna piltuves malu. Es balstīju viņu un spiedu pie galda, pie katras nākamās spazmas viņa izrāvās no manām ro�kām, es acumirklī nosvīdu, un kājas man kļuva kā no vates. Kad vem�ana pierima, mēģināju viņu noguldīt. Viņa, elpai sēcot, tvarstīja gaisu. Pēk�ņi �ai briesmīgajā asiņai�najā sejā iemirdzējās Harejas acis.

���� Kris, � viņa sēca, � cik � cik ilgi, Kris?

Viņa sāka rīstīties, lūpas pārklājās ar pu�tām, no jauna viņu plosīja vem�ana. Turēju viņu ar pēdējiem spēkiem. Viņa nokrita uz muguras, tā ka zobi noklakstēja, un ātri elpoja.

���� Nē, nē, nē, � Hareja strauji dvesa ar katru elpas vilcienu, un katrs no tiem likās pēdējais. Bet vem�ana vēlreiz atkārtojās, un viņa atkal krampjaini svaidījās manās rokās, īsajos pārtraukuma brī�os ievelkot gaisu ar piepūli, kas izspīlēja uz āru visas ribas. Bei�dzot plaksti līdz pusei aizsedza viņas neredzī�gās acis. Viņa sastinga. Es domāju, ka tās ir beigas. Nemēģināju pat noslaucīt sārtās pu�tas no viņas lūpām, stāvēju, noliecies pār viņu, dzirdot kaut kāda tāla, liela zvana ska�ņas, un gaidīju pēdējo nopūtu, lai tad sa�bruktu uz grīdas, bet viņa joprojām vēl el�poja, gandrīz bez gārdzoņas, aizvien klusāk, bet tad krū�u galiņ�, kas jau bija tikpat kā sastindzis, sāka cilāties strādājo�as sirds straujajā ritmā. Stāvēju salīcis, bet viņas seja sāka sārtoties. Vēl neko nesapratu. Abas del�nas man nosvīda un likās, ka kļūstu kurls, ka kaut kas mīksts, elastīgs aizpilda ausis, tomēr joprojām vēl dzirdēju �is zvana skaņas, tagad jau dobjas, it kā zvana sirds būtu ieplīsusi.

Viņa atvēra plakstus, un mūsu skatieni sa�stapās.

�Harej,� es gribēju pateikt, bet man it kā trūka mutes, seja bija nedzīva, smaga maska, un es varēju vienīgi skatīties.

Viņa ar acīm pārskrēja istabu, galva sakus�tējās. Bija pavisam klusi. Man aiz muguras, kaut kādā citā, tālā pasaulē vienmērīgi pilēja ūdens no neaizgriezta krāna. Viņa atbalstījās uz elkoņa. Apsēdās. Es atkāpos. Viņa vēroja mani.

��������� Ko, � viņa sacīja, � ko? � Ne � neiz�devās? Kāpēc? Kāpēc tu tā skaties? �

Un pēk�ņi Hareja briesmīgi iekliedzās.

�� Kāpēc tu tā skaties!!!

Iestājās klusums. Viņa nopētīja savas ro�kas. Pakustināja pirkstus.

���� Tā esmu es?� � viņa teica.

���������� Harej, � es izrunāju bez elpas, tikai ar lūpām.

����������� Hareja? � � viņa pacēla galvu. Tad lēni noslīdēja uz grīdas un nostājās uz kājām. Salīgojās, atguva līdzsvaru, spēra da�us soļus. Visu to viņa darīja kaut kādā transa stāvoklī, skatījās uz mani un tikpat kā mani neredzēja.

����������� Hareja? � viņa lēni atkārtoja vēl�reiz. � Bet� es � neesmu Hareja. Kas es esmu? � Hareja? Bet tu, tu?!

Pēk�ņi viņas acis izpletās, iemirdzējās, pa�vīdēja smaids, un milzīgs izbrīns noskaidroja viņas seju.

���� Varbūt tu arī? Kris! Varbūt tu arī?!

Klusēju, ar muguru atspiedies pret skapi, tur, kur mani bija atdzinu�as bailes.

Viņas rokas nolaidās.

���� Nē, � viņa sacīja. � Nē, jo tu baidies. Bet klausies, es vairs tā nespēju. Tā nevar. Es neko nezināju. Es tagad� es tālāk vairs neko nesaprotu. Tas ta�u nav iespējams? Es, � viņa spieda sa�ņaugtās, nobālu�ās ro�kas pie krūtīm, � nekā nezinu, izņemot, izņe�mot Hareju! Varbūt tu domā, ka es izliekos? Neizliekos, svēts vārds, neizliekos.

Pēdējie vārdi pārgāja vaidā. Elsodama viņa nokrita uz grīdas, �is kliedziens it kā satrici�nāja manī kaut ko, ar vienu lēcienu atrados viņai blakus, apskāvu plecus, viņa aizsargā�jās, grūda mani prom, elsojot bez asarām, kliedza:

���� Laid! Laid! Tev pretīgi! Zinu! Es tā ne�gribu! Negribu! Tu ta�u redzi, pats redzi, ka tā neesmu es, neesmu es, neesmu es �

���� Klusē! � es kliedzu, purinādams viņu, mēs abi neapzināti kliedzām, nometu�ies ceļos viens otram pretī. Harej as galva svaidījās, ba�dot man plecā, spiedu viņu sev klāt no visa spēka. Piepe�i sastingām, smagi elpojot. Ūdens vienmērīgi pilēja no krāna.

���� Kris, � viņa nomurmināja, piespiez�dama seju pie manām krūtīm, � saki, kas jādara, lai manis nebūtu, Kris �

���� Izbeidz! � es iekliedzos.

Viņa pacēla seju. Cie�i skatījās manī.

���� Kā? � Tu arī nezini? Neko nevar izda�rīt? Neko?

���� Harej� ap�ēlojies.

����������� Es gribēju� tu ta�u redzeji. Nē. Ne. Laid, nevēlos, ka tu man pieskaries! Tev pre�tīgi.

���� Nav tiesa!

����������� Tu melo. Tev jāizjūt pretīgums. Es� es pati� arī. Ja es varētu. Ja es tikai varētu�

���� Tu padarītu sev galu?

���� Jā.

����������� Bet es negribu, saproti? Negribu, ka tu sevi nogalini. Gribu, lai tu būtu �eit, ar mani, un nekā cita man nevajag!

Milzīgas, pelēkas acis pētīja mani.

����������� Kā tu melo� � viņa sacīja pavisam klusi.

Es palaidu viņu un piecēlos. Viņa apsēdās uz grīdas.

����������� Saki �� kas man jādara, lai tu noticētu, ka runāju to, ko domāju? Ka tā ir patiesība. Ka citas nav.

���������� Tu nevari runāt patiesi. Es neesmu Ha�reja.

���� Bet kas tad?

Hareja ilgi klusēja. Vairākas reizes nodre�bēja viņas zods, tad viņa nokāra galvu un no�ukstēja:

������������ Hareja � bet� bet es zinu, ka tie ir meli. Tā nebiju es � ko tu mīlēji tur, agrāk �

����������� Jā, � es teicu. � Biju�ā vairs nav. Tas ir miris. Bet �eit es mīlu tevi. Saproti?

Viņa pakratīja galvu.

����������� Tu esi labs. Nedomā, ka neprotu nover-; tēt visu, ko tu darīji. Tu to darīji pēc iespējas

labāk, kā prati. Bet ar to nekas nav līdzēts. Kad pirms trim dienām agrā rītā sēdēju pie tavas gultas un gaidīju, kad tu pamodīsies, es nezināju nekā. Man liekas, ka tas bija ļoti, ļoti sen. Es uzvedos tā, it kā būtu sajukusi prātā. Man galvā bija kaut kas līdzīgs miglai. Nezināju, kas bijis agrāk, kas vēlāk, ne par ko nebrīnījos, itin kā pēc narkozes vai ilgas slimības. Un pat domāju, ka varbūt esmu sli�mojusi, tikai tu negribi man to pateikt. Bet vēlāk arvien vairāk notikumu lika man do�māt. Tu zini, kādi notikumi. Man kaut kas atausa jau pēc tavas sarunas bibliotēkā ar �o, kā viņu sauc, ar Snautu. Kad tu man negribēji neko paskaidrot, naktī piecēlos un ieslēdzu magnetofonu. Samelojos tikai to vienu vie�nīgo reizi, jo pēc tam es magnetofonu no�slēpu, Kris. Kā sauca to, kur� runāja?

���� Gibariāns.

���� Jā, Gibariāns. Tad sapratu visu, bet ta�gad, atklāti runājot, neko vairs nesaprotu. Nezināju vienu lietu, ka es nevaru � ka es neesmu � ka tas tā beigsies � bez beigām. Par to viņ� neko neteica. Varbūt arī teica, bet tu pamodies, un es izslēdzu aparātu. Ta�u pa�guvu dzirdēt pietiekami daudz, lai saprastu, ka neesmu cilvēks, tikai instruments vien.

���� Ko tu runā!

���� Jā. Tavas reakcijas pētī�anai vai kaut kas tamlīdzīgs. Katram no jums ir tāds � tāda kā es. Tas balstās uz atmiņām vai priek��statiem, ir apslēpts. Kaut kas tamlīdzīgs. Galu galā tu to visu zini labāk nekā es. Viņ� stās�tīja par tik �ausmīgām, neticamām lietām, un, ja viss nebūtu saskanējis, es dro�i vien ne�ticētu!

���� Kas saskanēja?

����� Kaut vai tas, ka man nav vajadzīgs miegs un ka man vienmēr jābūt kopā ar tevi. Vakarrīt es vēl domāju, ka tu mani neieredzi, un tāpēc biju nelaimīgā. Dievs, kāda es biju muļķe! Bet pasaki, pats pasaki � vai es va�rēju iedomāties? Viņ� ta�u ieredzēja to, savu, bet kā viņ� par to izteicās! Tikai tad sapratu: lai es daru ko darīdama, gribu to vai negribu, tev tas alla� būs mocības. Un pat vēl ļaunāk, jo moku rīki ir nedzīvi un nevainīgi � kā akmens, kas var nokrist un izdzēst dzīvību. Bet, ka rīks varētu labu vēlēt un mīlēt, to es nespēju iedomāties. Es gribētu tev izstāstīt kaut vai to, ko pārdzīvoju tad, vēlāk, kad sa�pratu, kad klausījos �o lentu. Varbūt no tā tev būtu kāds labums. Es pat mēģināju to pierakstīt�

���� Tad tāpēc tu ieslēdzi gaismu? � es jau�tāju, ar pūlēm izdabūdams skaņas caur aiz��ņaugto rīkli.

���� Jā. Bet nekas no tā neiznāca. Jo es meklēju sevī, zini� viņus � �o kaut ko citu, tici man, biju pavisam neprātīga! Kādu laiku man likās, ka zem ādas man nav ķermeņa, ka manī ir kaut kas cits, ka es esmu tikai, tikai virspuse. Lai tevi piemānītu. Saproti?

���� Saprotu.

���� Kad naktī stundām ilgi guli nomodā, var aizdomāties ļoti tālu un ļoti dīvainos vir�zienos, zini�

���� Zinu .

���� Bet es jutu sirdi, un ari atcerējos, ka tu pētīji manas asinis. Kādas ir manas asinis � pasaki man, pasaki atklāti! Tagad ta�u var.

���� Tādas pa�as kā man.

���� Patie�ām?

���� Zvēru tev!

����� Ko tas nozīmē? Zini, pēc tam domāju, ka varbūt tas ir kaut kur manī noslēpts, ka tas ir� var ta�u būt ļoti niecīgs. Bet nezi�nāju, kur. Tagad uzskatu, ka būtībā no manas puses tā bija izvairī�anās, jo ļoti baidījos no tā, ko gribēju izdarīt, un meklēju kādu citu izeju. Bet, Kris, ja man ir tādas pa�as asinis � ja ir tā, kā tu saki, tad� Nē, tas nav iespē�jams. Es ta�u vairs nedzīvotu, tiesa? Tas no�zīmē, ka kaut kas tomēr ir, bet kur? Varbūt

galvā? Bet es ta�u domāju pavisam parasti� un neko nezinu � Ja es domātu ar to, tad uzreiz visu zinātu un nemīlētu tevi, tikai izlik�tos un zinātu, ka izliekos� Kris, lūdzu, izstāsti man visu, ko zini, varbūt tomēr izdo�sies kaut ko izdarīt?

���� Ko izdosies izdarīt?

Viņa klusēja.

���� Tu vēlies mirt?

���� Laikam, jā.

Atkal iestājās klusums. Viņa bija sarāvu�sies �okurā, es stāvēju viņai blakus, skatījos tuk�ajā zālē, uz emaljētās iekārtas baltajām plātnēm, uz izmētātajiem spīdīgajiem instru�mentiem, � itin kā meklējot kaut ko ļoti va�jadzīgu, un nevarēju to atrast.

���� Harej, vai es arī drīkstu kaut ko pasacīt?

Viņa gaidīja.

���� Pareizi, tu neesi glu�i tāda pati kā es. Bet tas nenozīmē, ka tu būtu sliktāka. Tie�i otrādi. Galu galā vari domāt par to, ko vien gribi, bet, pateicoties tam� tu esi dzīva.

Kaut kāds bērni�ķīgs, �ēls smaids parādījās viņas sejā.

���� Vai tas nozīmē, ka esmu� nemirstīga?

���� Nezinu. Katrā ziņā daudz nemirstīgāka par mani.

���� Tas ir briesmīgi, � viņa no�ukstēja.

���� Varbūt ne tik ļoti, kā tev liekas.

���� Bet tu negribētu būt manā vietā �

���� Hareja, visdrīzāk tas ir tavas � predis- tinācijas jautājums, tā es to nosauktu. Sa�proti, �eit, Stacijā, tava predistinācija būtībā ir tikpat tum�a kā manējā un katra no mums. Tie turpinās Gibariāna eksperimentu, un var notikt viss �

���� Vai nekas.

���� Vai nekas, un teik�u tev, ka es gribētu, lai nenotiek nekas, ne jau baiļu dēļ (kaut gan arī tām varbūt ir sava loma, nezinu), bet tāpēc, ka tas neko nedos. Lūk, vienīgais, par ko esmu pilnīgi pārliecināts.

���� Neko nedos, bet kāpēc? Tu runā par �o � okeānu?

Viņa nodrebēja.

���� Jā. Par kontaktu. Domāju, ka būtībā tas ir ļoti vienkār�i. Kontakts nozīmē kaut kādu zinā�anu, jēdzienu, kaut vai rezultātu ap�maiņu, bet ja nu nav ar ko mainīties? Ja zilo�nis nav ļoti liela baktērija, tad arī okeāns nevar būt ļoti lielas smadzenes. Acīm redzot, no abām pusēm var notikt zināma darbība.

Vienas �ādas darbības rezultātā es tagad ska�tos uz tevi un pūlos tev ieskaidrot, ka tu man esi dārgāka nekā �ie divpadsmit dzīves gadi, kurus esmu veltījis Solāris planētai, un ka vē�los būt ar tevi kopā vienmēr. Varbūt tava iera�anās bija domāta, lai mani spīdzinātu, varbūt tas bija pakalpojums, bet varbūt tikai mikroskopiska pētī�ana. Varbūt draudzības izpausme, nodevīgs sitiens, varbūt ņirgā�a�nās? Varbūt viss reizē vai arī � kas man lie�kas visticamāk � kaut kas pavisam cits, bet galu galā vai tad mums jālauza galva par mūsu vēcāku nodomiem, lai arī cik sare�ģīti tie būtu? Tu vari pateikt, ka no �iem nodo�miem ir atkarīga mūsu nākotne, un tam es piekritī�u. Es nespēju paredzēt to, kas būs. Tāpat kā tu. Nevaru pat solīt, ka vienmēr tevi mīlē�u. Ja jau noticis ir tik daudz, tad var notikt viss. Varbūt es rīt pārvērtī�os par zaļu medūzu? Tas nav atkarīgs no mums. Bet bū�sim kopā visā, kas no mums ir atkarīgs. Vai tas ir maz?

���� Klausies, � viņa teica, � ir vēl kaut kas. Vai es . . . esmu ļoti� līdzīga viņai?

���� Tu biji ļoti līdzīga, � es teicu. � Bet tagad vairs nezinu.

���� Kā tā? �

Viņa piecēlās no grīdas un skatījās uz mani lielām acīm.

���� Tu esi viņu jau aizsegusi.

���� Un tu esi pārliecināts, ka ne viņu, bet mani? Mani? . ..

���� Jā. Tevi. Nezinu. Baidos: ja tu tie�ām būtu viņa, es nespētu tevi mīlēt.

���� Kāpēc?

���� Jo izdarīju kaut ko briesmīgu.

���� Viņai?

���� Jā. Kad bijām . ..

���� Nevajag.

���� Kāpēc?

���� Jo gribu, lai tu zinātu: es neesmu viņa.

Nākamajā dienā, atgriezies no pusdienām, uz galda pie loga atradu Snauta rakstītu zī�mīti. Viņ� ziņoja, ka Sartoriuss pagaidām pār�traucis darbu pie anihilatora, lai pēdējo reizi mēģinātu iedarboties uz okeānu ar cietu staru kūLi.

����������� Mīļā, � es teicu, � man jāaiziet pie Snauta.

Sarkana ausma dega logos un dalīja istabu divās daļās. Mēs atradāmies zilganā ēnā. Aiz tās robe�ām viss izskatījās kā no vara, �ķita, ka jebkura grāmata, krītot no plaukta, noska�nēs.

����������� Runa ir par �o eksperimentu. Tikai ne�zinu, kā to izdarīt. Es vēlētos, saproti� � es aprāvos.

����������� Nevajag skaidrot, Kris. Es tik ļoti gri�bētu � Ja tas nevilktos ilgi. . .

����������� Kādu laiciņu tas prasīs, � es teicu. � Paklau, bet ja nu tu ietu ar mani un pagai�dītu gaitenī?

���� Labi. Bet ja neizturē�u?

����������� Kā tas īsti ir? � es jautāju un a�i pie�bildu: � Nejautāju aiz ziņkāres, saproti, bet

varbūt, ja tu sāktu orientēties, tad pati spētu to pārvarēt.

���� Tās ir bailes, � viņa teica un mazliet nobālēja. � Nemāku pat pasacīt, no kā bai� dos, jo, īsti sakot, es nebaidos, tikai� tikai pazūdu. Pēdējā brīdī vēl izjūtu tādu� tādu kaunu, neprotu tev izskaidrot. Bet pēc tam vairs nekā nav. Tāpēc domāju, ka tā ir kaut kāda slimība� � viņa pabeidza klusāk un nodrebēja.

���� Var būt, ka tā ir tikai te, �inī nolādētajā Stacijā, � es teicu. � Kas attiecas uz mani, es darī�u visu, lai mēs to iespējami ātrāk at�stātu.

���� Tu domā, ka tas ir iespējams?

���� Kāpēc gan ne? Galu galā neesmu �eit piekalts� kaut gan tas būs atkarīgs ari no tā, ko mēs ar Snautu nolemsim. Kā tev liekas, tu ilgi varēsi būt viena?

���� Tas ir atkarīgs � � viņa lēni teica, tad nolieca galvu. � Ja dzirdē�u tavu balsi, tad laikam tik�u ar sevi galā.

���� Labāk būtu, ja tu nedzirdētu, ko runā�sim. Nē, man nav ko slēpt no tevis, bet ne�zinu, nevaru zināt, ko teiks Snauts.

���� Neturpini. Saprotu. Labi. Nostā�os tā, lai dzirdētu vienīgi tavas balss skaņu. Ar to man pietiks.

��� Tad es viņam tūlīt piezvanī�u no labo�ratorijas. Durvis atstā�u vaļā.

Viņa pamāja ar galvu. Cauri sarkanu saules staru sienai izgāju koridorā, kurā bija mākslī�gais apgaismojums, ta�u kontrasta dēļ tas man izlikās gandrīz melns. Mazās laboratori�jas durvis bija atvērtas. Djuāra trauku spīdī�gās drumslas uz grīdas zem lielu �ķidrā skā�bekļa rezervuāru rindas vēl liecināja par nakts notikumiem. Mazais ekrāns kļuva gai�s, kad nocēlu klausuli un uzgriezu radiostacijas numuru. Zilgana gaismas plēve, kas it kā no iek�ienes klāja matēto stiklu, pārplīsa, un Snauts, sāniski pārliecies pār augsta krēsla atbalstni, ielūkojās man tie�i acīs.

���� Sveiks, � viņ� teica.

���� Izlasīju zīmīti. Gribēju ar tevi parunāt. Vai varu atnākt?

���� Vari. Tūlīt?

���� Jā.

���� Ludzu. Vai� divatā?

���� Nē.

Viņa kalsnajā sejā, kas no apdeguma bija ieguvusi bronzas krāsu, ar asām �ķērsgrum- bām uz pieres, iegūla daudznozīmīga izteik�sme, izliektajā stiklā seja bija sa�ķiebta sā�niski un izskatījās pēc dīvainas akvārijā dzī�vojo�as zivs.

���� Nu, nu, � viņ� teica. � Tātad gaidu.

���� Mēs varam iet, mīļā, � es iesāku ar diezgan mākslotu mundrumu, ieiedams ka�bīnē cauri sarkanajām gaismas �autrām, aiz kurām bija redzams Harej as siluets.

Man aprāvās balss; viņa sēdēja, iespiedu�sies krēslā, sakrampējusi rokas zem elkoņ- balstiem. Vai nu viņa pārāk vēlu izdzirda ma�nus soļus, vai arī nespēja ātri atbrīvot rokas no �ī briesmīgā tvēriena un ieņemt normālu stāvokli, ta�u man pietika, ka vienu sekundi redzēju viņu cīnāmies ar �o neizprotamo spēku, kas viņā slēpās, un sirdi man sa�ņau�dza akls, neprātīgs, ar līdzcietību jaukts nik�nums. Ne vārda nerunādami, devāmies pa garu koridoru, gājām gar tā sekcijām, ko klāja daudzkrāsaina emalja, kurai, pēc arhi�tektu ieceres, vajadzēja padarīt tīkamāku uz�turē�anos �ajā bruņu �aulā.

Jau no tālienes ieraudzīju radiostacijas pus- pavērtās durvis. No tām uz koridora viņu galu stiepās gara, sarkana strēle, saule snie�dzās arī līdz �ejienei. Paskatījos uz Hareju, kura pat nemēģināja smaidīt, redzēju, kā viņa visu ceļu koncentrēti gatavojās cīņai ar sevi pa�u. Gaidāmā piepūle jau tagad izmai�nīja viņas seju, kas nobālēja un it kā saruka. Kādus desmit soļus no durvīm viņa apstājās. Es pagriezos uz viņas pusi, ar pirkstu gali�ņiem viņa mani viegli pagrūda, lai es ietu, un uzreiz mani plāni, Snauts, eksperiments, visa Stacija � viss man izlikās niecīgs salīdzinā�jumā ar mokām, kas �eit gaidīja viņu.

Jutos kā bende un gribēju jau atgriezties, kad plato saules gaismas strēli uz koridora sienas aizsedza cilvēka ēna. Pielicis soli, iegāju kabīnē. Snauts stāvēja pie pa�a sliek��ņa, it kā būtu steidzies man pretī. Sarkanā saule kvēloja tie�i aiz viņa muguras, un pur- purkrāsas mirdzums �ķita plūstam no viņa sirmajiem matiem. Skatījāmies viens uz otru krietnu brīdi un nebildām ne vārda. Viņ� it kā pētīja manu seju. Snauta sejas izteiksmi es neredzēju, jo manas acis ap�ilbināja loga mirdzums. Apgāju Snautam apkārt un apstā�jos pie augstas pults, kas slēja aug�up loka�nus mikrofonu stublājus. Viņ� lēni pagriezās uz vietas, mierīgi vērodams mani ar savu nelielo smīnu, kas reizēm pārvērtās par smaidu, reizēm par noguruma grimasi. Neno- laizdams no manis acis, viņ� piegāja pie me�tāla skapja, kur� aizņēma visu sienu un kuram abās pusēs steigā samestās kaudzēs blīvējās termoakumulatori un instrumenti, piestūma sev klāt krēslu un apsēdās, atbal�stījis plecus pret emaljētajām durtiņām.

Klusē�ana, kuru mēs arvien vēl nepārtrau�cām, kļuva vismaz dīvaina. Es ieklausījos tanī, koncentrēdams uzmanību uz klusumu, kas valdīja koridorā, kur bija palikusi Hareja, bet no turienes neatplūda ne vismazākais troksnītis.

���� Kad būsit gatavi? � es jautāju.

���� Mēs varētu sākt kaut vai �odien, bet ieraksts prasīs vēl mazliet laika.

���� Ieraksts? Tu runā par encefalogrammu?

���� Nu jā, tu ta�u piekriti. Bet kas ir? � viņ� aprāvās.

���� Nē, nekas.

���� Es klausos, � Snauts ierunājās, kad starp mums atkal sāka milzt klusums.

���� Viņa jau zina � par sevi, � es pazemi�nāju balsi gandrīz vai līdz �ukstam.

Viņ� pacēla uzacis.

���� Jā?

Man �ķita, ka viņ� nav pa īstam pārsteigts. Kāpēc tad viņ� izlikās? Pēk�ņi man vairs ne�gribējās runāt, ta�u es pārvarēju sevi. �Kaut vai lojalitātes pēc,� es nodomāju, �ja jau nekas cits vairs nav palicis.�

���� Viņa sāka nojaust kop� mūsu sarunas bibliotēkā, vēroja mani, salīdzināja, pēc tam atrada Gibariāna magnetofonu un noklausījās lenti�

Viņ� joprojām vēl balstījās pret skapi, tikai acīs pavīdēja vāj� spīdums. Stāvēdams pie pults, tie�i sev pretī redzēju uz koridora pusi atdarītas durvis. Ierunājos vēl klusāk:

���� �onakt, kad gulēju, viņa mēģināja izda�rīt pa�nāvību. �ķidrais skābeklis �

Kaut kas no�abēja, klusāk nekā papīrs caurvējā. Sastingu, cen�oties saklausīt, kas notiek koridorā, bet skaņas avots atradās tuvāk. Iegrauzās it kā pele � Pele! Absurds. Te nebija nekādu peļu. Skatījos caur pieri uz Snautu.

���� Klausos, � viņ� mierīgi teica.

���� Protams, viņai tas neizdevās� vārdu sakot, viņa zina, kas viņa ir.

���� Kāpēc tu man to stāsti? � viņ� negai�dīti jautāja.

Uzreiz neaptvēru, ko lai atbildu.

���� Gribu, lai tu orientētos� lai zinātu, kā ir.

���� Es brīdināju tevi.

���� Gribi pateikt, ka tu zināji, � es neviļus pacēlu balsi.

���� Nē. Protams, ne. Bet es skaidroju tev, kā tas ir. Katrs �viesis�, kad parādās, īstenībā ir tikai fantoms un bez haotiskā atmiņu un tēlu mistrojuma, kas smelts no sava� Ādama � patiesību sakot, nav it nekas. Jo ilgāk viņ� ir ar tevi kopā, jo vairāk līdzinās

cilvēkam. Tāpat iegūst patstāvību, līdz zinā�mai robe�ai, protams. Tāpēc, jo ilgāk tas tur�pinās, jo grūtāk �

Viņ� nepateica līdz galam. Paskatījās uz mani caur pieri un negribot izmeta:

���� Viņa zina visu?

���� Jā, es tev jau teicu.

����������� Visu? Arī to, ka vienreiz jau te bija un ka tu �

���� TOC \o "1-3" \h \z Nē!

Viņ� pasmīnēja.

����������� Paklau, Kelvin, ja līdz tādai pakāpei� ko īsti tu taisies iesākt? Atstāt Staciju?

��� Jā.

���� Kopa ar viņu?

���� Jā.

Viņ� klusēja, it kā apdomadams atbildi, bet viņa klusē�anā bija vēl kaut kas � Kas? At�kal �ī netveramā �aboņa tepat kaut kur, it kā aiz plānās sienas. Viņ� sakustējās krēslā.

����������� Lieliski, � viņ� sacīja. � Ko tu tā ska�ties? Domāji, ka stā�os tev ceļā? Darīsi, kā patīk, mans dārgais. Kā tas izskatītos, ja pie�devām pie visa mēs vēl sāktu pielietot spai�dus! Netaisos tevi pārliecināt, pateik�u tikai tik daudz: necilvēciskā situācijā tu pūlies izturēties kā cilvēks. Varbūt tas ir skaisti, bet veltīgi. Starp citu, arī par to, ka tas ir skaisti, neesmu pārliecināts, jo muļķība nevar būt skaista. Bet ne jau tas ir galvenais. Tu atsa�kies no tālākiem eksperimentiem, gribi aiz�iet, ņemot viņu līdzi. Tā?

���� Tā.

���� Bet arī tas ir � eksperiments. Skaidrs?

���� Kā tu to saproti? Vai viņa � varēs? � Ja kopā ar mani, tad neredzu �

Runāju aizvien lēnāk, līdz pavisam ap�klusu. Snauts nopūtās.

���� Mēs visi te pielietojam strausa politiku, Kelvin, bet mēs vismaz to zinām un netēlojam cildenumu.

���� Es neko netēloju.

����� Labi, negribēju tevi aizvainot. Ņemu at�pakaļ savus vārdus par cildenumu, bet strausa politika paliek spēkā. Tu to pielieto sevi�ķi bīstamā formā. Tu apmelo sevi un viņu, un atkal sevi. Vai tu zini no neitrīno matērijas būvētas sistēmas stabilizācijas no�sacījumus?

���� Nē. Arī tu nezini. To neviens nezina.

���� Protams. Bet mēs zinām, ka tāda sistēma ir nestabila un spēj eksistēt, vienīgi pateico�ties nepārtrauktam enerģijas pieplūdumam. Zinu to no Sartoriusa. �ī enerģija rada stabi�lizējo�u virpuļlauku. Tātad: vai �is lauks at�tiecībā pret �viesi� ir ārpusē? Vai arī lauka avots atrodas viņa ķermenī? Vai tu saproti starpību?

��� Jā, � es lēni pateicu. � Ja tas ir ār�pusē, tad � viņa tad � tāds �

���� Tad, attālinoties no Solāris, sistēma sairs, � viņ� pabeidza manā vietā. � To pa�redzēt mēs nespējam, bet tu ta�u jau izdarīji eksperimentu. �ī raķetīte, ko uz�āvi� arvien riņķo, zini. Es vaļas brīdī pat aprēķināju tās kustības elementus. Vari startēt, iziet orbītā, pietuvoties un pārbaudīt, kas noticis ar � pasa�ieri�

���� Tu esi traks! � es iekliedzos.

� Tu tā domā? Nu � bet ja nu � atvilkt viņu �urp, �o raķetīti? To var izdarīt. Tā ir vadāma no tālienes. Nocelsim to no orbītas un �

���� Izbeidz!

���� Atkal nē? Tad ir vēl viens paņēmiens, ļoti vienkār�s. Pat nevajag nosēdināt Stacijā. Tie�i otrādi, lai riņķo tālāk. Mēs tikai nodibi�nāsim radiosakarus; ja viņa dzīva, tad atsauk�sies un �

���� Bet� bet tur jau sen izbeidzies skā�beklis! � es ar pūlēm izdabūju.

���� Varbūt viņa iztiek bez skābekļa. Nu, pa�mēģināsim?

���� Snaut� Snaut�

����� Kelvin � Kelvin � � viņ� mani sir�dīgi izmēdīja. � Padomā, kas tu esi par cil�vēku. Ko tu gribi aplaimot? Glābt? Sevi? Viņu? Kuru? �o vai to citu? Abām tev vairs nepietiek dū�as? Pats redzi, pie kā tas noved! Saku tev pēdējo reizi: pa�reizējā situācija at�rodas ārpus morāles ietvariem.

Piepe�i es izdzirdu to pa�u skaņu, ko iepriek�, it kā kāds ar nagiem skrāpētu sienu. Nezinu, kāpēc mani pārņēma dziļ�, pasīvs miers. Man �ķita, ka visu �o situāciju, mūs abus, visu pārējo es redzu no liela attāluma, apgrieztā binoklī: viss bija sīks, mazliet smieklīgs, nesvarīgs.

����� Labi, � es teicu. � Un kas, pēc tavām domām, man būtu jādara? Jānovāc viņa? Rīt ieradīsies tāda pati, tiesa? Un vēlreiz? Un tā

katru dienu? Cik ilgi? Kālab? Kas man no tā tiks? Un tev? Sartoriusam? Stacijai?

���� Nē, tu man vispirms atbildi. Startēsi kopā ar viņu un, teiksim, būsi topo�u pār�maiņu liecinieks. Pēc pāris minūtēm redzēsi savā priek�ā �

���� Ko tad? � es kodīgi jautāju. � Bries�moni? Dēmonu, vai?

���� Nē. Visparastāko agoniju. Tu tie�ām jau noticēji viņu nemirstībai? Galvoju tev, ka viņi mirst� Ko tad iesāksi? Atgriezīsies pēc � rezerves?

���� Rimsties!!! � es sa�ņaudzu dūres.

Viņ� vēroja mani ar iecietīgu smīnu pie�miegtajās acīs.

���� Ak tad man jāpierimst? Zini, tavā vietā es pārtrauktu �o sarunu. Labāk dari ko citu, piemēram, atriebības pēc vari nopērt ar �aga�riem okeānu. Kas nedod tev miera? Tātad ja � � viņ� ar roku izdarīja pārspīlētu atva�dī�anās �estu, vienlaicīgi paceldams acis uz griestiem, it kā sekojot kādai tālē izgaisto�ai būtnei, � tad tu būtu nelietis? Bet, ja citādi, tad ne? Smaidīsi, kad gribēsies kaukt, izrādīsi prieku un mieru, kad tev gribēsies kost pirk�stos, un nebūsi nelietis? Bet ja nu te nevar neatrasties? Ko tad? Plosīsies Snauta priek�ā, kur� ir pie visa vainīgs, jā? Nu tad papildus tu esi arī idiots, mans dārgais �

���� Tu runā par sevi, � es atteicu ar nokārtu galvu. � Es � mīlu viņu.

���� Kuru? Savas atmiņas.

���� Nē. Viņu. Stāstīju tev, ko viņa gribēja izdarīt. Tā nerīkotos neviens � īsts cilvēks.

���� Pats atzīsti sacīdams �

���� Nepiesienies vārdiem.

���� Labi. Tātad viņa tevi mīl. Bet tu gribi viņu mīlēt. Tas nav viens un tas pats.

���� Tu maldies.

���� Kelvin, man ļoti �ēl, bet tu pats iesāki runāt par �īm savām intīmajām attiecībām. Nemīli. Mīli. Viņa gatava �ķirties no dzīves. Tu arī. Ļoti aizgrābjo�i, ļoti skaisti, cēli, viss, ko vien vēlies. Bet tam visam �eit nav vietas. Nav. Saproti? Nē, tu to nevēlies saprast. Tu esi iesaistīts tādu spēku darbībā, pār kuriem mēs nevaldām, riņķveida procesā, un viņa ir �ī procesa sastāvdaļa. Fāze. Atkārtots ritms. Ja viņa būtu� ja tevi vajātu briesmonis, gatavs tavā labā izdarīt visu, tu nesvārstītos ne mirkli, lai tiktu no tā vaļā. Vai nav tiesa?

���� Tiesa.

���� Bet varbūt� varbūt viņa tie�i tāpēc nav �āds briesmonis! Tas sasaista tev rokas? Tie�i par to arī ir runa, lai rokas tev būtu sa�saistītas!

���� Tā ir vēl viena hipotēze klāt tam mil�jonam bibliotēkā. Snaut, liecies mierā, viņa ir� nē. Negribu par to ar tevi runāt.

���� Labi. Pats iesāki. Bet padomā tikai par to, ka būtībā viņa ir spogulis, kurā atspogu�ļojas daļa no tavām smadzenēm. Ja viņa ir apbrīnojami skaista, tad tāpēc, ka brīnumaini skaistas bija tavas atmiņas. Tu devi recep�tūru. Riņķveida process, neaizmirsti!

���� Ko tad tu gribi no manis? Lai es viņu � lai es viņu likvidētu? Es jau tev jautāju: kā�lab man tas būtu jādara? Tu neatbildēji.

���� Tūlīt atbildē�u. Es tev neuzplijos ar �o sarunu. Nebāzu degunu tavās darī�anās. Ne�esmu devis tev nekādas pavēles, ne arī aiz�liegumus un nedarītu to, pat ja varētu. Tu pats atnāci �urp un izstāstīji man visu, un zini, kāpēc? Nē? Lai tiktu vaļā no tā. Nomestu no pleciem. Pazīstu �o smagumu, mans dār�gais! Jā, jā, nepārtrauc mani! Es tevi netrau�cēju, bet tu, tu gribi, lai es traucētu. Ja es nostātos tev ceļā, varbūt tu man pat galvu pārsistu, tad tev būtu darī�ana ar mani, ar kādu, kas veidots no tās pa�as miesas un asi�nīm kā tu un pats justu kā cilvēks. Bet ta�gad � nevari tikt ar to galā un tāpēc diskutē ar mani� bet būtībā pats ar sevi! Tu vēl man tikai pasaki, ka tevi nomāktu cie�anas, ja viņa piepe�i pazustu, nē, nesaki neko.

���� Nu, zini! Atnācu, lai lojalitātes pēc tev pateiktu, ka taisos kopā ar viņu atstāt Sta�ciju, � es aizstāvējos no viņa uzbrukumiem, bet mani vārdi pat mani pa�u nepārliecināja.

Snauts paraustīja plecus.

���� Ļoti iespējams, ka tev jāpaliek pie sa�vām domām. Ja es vispār izteicos par �o jau�tājumu, tad vienīgi tāpēc, ka tu rāpies aizvien augstāk, bet kritiens no liela augstuma, pats saproti. .. Uznāc rīt no rīta ap deviņiem aug�ā, pie Sartoriusa � Uznāksi?

���� Pie Sartoriusa? � es nobrīnījos. � Viņ� ta�u nevienu neielai�, tu teici, ka pat piezva�nīt nevar.

����� Tagad viņ� kaut kā iekārtojies. Mēs par to nerunājam, pats zini. Tu esi� pavisam kas cits. Bet nav svarīgi. Atnāksi rīt?

���� Atnāk�u, � es atbildēju.

Skatījos uz Snautu. Viņa kreisā roka, it kā nejau�i, ieslīdēja skapja durvīs. Kad tās pa�vērās? Dro�i vien sen, bet, iekarsis �ajā man nepatīkamajā sarunā, nepievērsu tam uzma�nību. Cik nedabiski tas izskatījās � it kā � viņ� tur kaut ko slēptu. Vai it kā viņu kāds turētu aiz rokas. Aplaizīju lūpas.

���� Snaut, ko tu? �

���� Ej prom, � viņ� teica klusi un pavisam mierīgi. � Ej prom.

Izgāju un aizvēru durvis, ko apgaismoja sārta, dziesto�a blāzma. Hareja sēdēja uz grī�das kādus desmit soļus tālāk, pie pa�as sie�nas. Ieraudzījusi mani, viņa pietrūkās kājās.

���� Redzi? � � viņa skatījās uz mani mir�dzo�ām acīm. � Izdevās, Kris � Esmu tik priecīga. Varbūt� varbūt būs arvien la�bāk �

���� O, noteikti, � es izklaidīgi atteicu.

Mēs soļojām atpakaļ uz savu kabīni, bet

es lauzīju galvu par �ī idiotiskā skapja pro�blēmu. Tātad, tātad viņ� slēpa tanī? � Un visa �ī saruna? � Man tā kaisa vaigi, ka ne�viļus sāku tos berzēt. Mans dievs, kāds ne�prāts! Un ko tad īsti mēs nolēmām? Neko? Tiesa gan, rīt no rīta �

Un pēk�ņi mani sagrāba bailes, gandrīz tā�pat kā pēdējā naktī. Mana encefalogramma. Visu smadzenēs notieko�o procesu pilnīgs pieraksts, pārveidots staru kūļa svārstībās, tiks nosūtīts uz leju. �ī neaptveramā, bezga�līgā briesmoņa dzīlēs. Kā Snauts teica: �Ja viņa pazustu, tev būtu drausmīgi jācie�, ko? �� Encefalogramma � tas ir pilnīgs pie�raksts. Tiek fiksēti arī neapzinātie zemapziņas procesi. Bet ja es gribu, lai viņa pazūd, dabū galu? Vai citādi mani tik ļoti pārsteigtu tas, ka viņa nenomira pēc �ī briesmīgā pa�nāvī�bas mēģinājuma? Vai var atbildēt par savu zemapziņu? Ja es par to neatbildu, kas tad atbild? � Kāds idiotisms! Kāda velna pēc piekritu, lai tie�i manu, manu � Varu, pro�tams, �o pierakstu provizoriski izstudēt, bet iztulkot ta�u nepratī�u. To neviens nespēj. Speciālistu spēkos ir noteikt vienīgi to, par ko izmēģinājuma objekts ir domājis, bet ti�kai pa�os vispārējos vilcienos: ka viņ�, pie�mēram, risinājis matemātikas uzdevumu, bet pateikt, tie�i kādu, neviens neprot. Apgalvo, ka tas nav iespējams, jo encefalogramma ir ļoti daudzu vienlaicīgi notieko�u procesu ne�jau�s sajaukums un vienīgi daļai no tiem pie�mīt psihiska �odere� � Bet zemapziņa? � Par to vispār nevēlas runāt, kur nu vēl tulkot atmiņas attēlus, apdzisu�us vai neapdzisu- �us� Bet kāpēc es tik ļoti baidos? Pats ta�u no rīta teicu Harej ai, ka �is eksperiments neko nedos. Bet, ja jau mūsu neirofiziologi neprot tulkot pierakstus, kā tad �is pavisam sve�ais, melnais, �ķidrais milzis �

Bet viņ� iekļuvis manī, nezinu, kādā veidā, lai izmērītu visu manu atmiņu un atrastu tās visvārīgāko atomu. Kā var par to �aubīties? Un absolūti bez palīdzības, bez jebkādas �staru transmisijas� viņ� izlauzies cauri div�kārt hermetizētajām bruņām, cauri smagajai

Stacijas �aulai, atrada tur manu ķermeni un aizgāja ar laupījumu �

���� Kris?� � Hareja klusi iesaucās.

Stāvēju pie loga, pievērsis stingu skatienu

tum�ajām debesīm. Smalks, �inī ģeogrāfis�kajā platumā neparasts plīvurs aizsedza zvaigznes. Vienveidīga plāna mākoņu sega peldēja tik augstu, ka saule, kas atradās dziļi zem apvār�ņa, pie�ķīra mākoņiem tikko ma�nāmu sārti sudrabotu spīdumu.

Ja viņa pazudīs pēc tam, tas nozīmēs, ka es gribēju to, ka es nogalināju viņu. Neiet uz turieni? Viņi nevar mani piespiest. Bet ko es viņiem teik�u? To � ne. To es nevaru. Tātad vajag izlikties, vajag melot, atkal no jauna un vienmēr. Bet tas tāpēc, ka manī varbūt dzīvo �ausmīgas, noziedzīgas domas, varbūt lieliski nolūki, cerības, tikai es neko par to nezinu. Cilvēks devies atklāt citas pasaules, citas civilizācijas, neuzzinājis līdz galam pats savus slepenos kaktiņus, aklās ieliņas, akas, aizbarikadētās, tum�ās durvis. Nodot Hareju viņiem� aiz kauna? Nodot tikai tāpēc, ka man trūkst drosmes?

��� Kris� � Hareja no�ukstēja vēl klu�sāk nekā pirms tam.

Drīzāk sajutu nekā dzirdēju, kā viņa bez trok�ņa piegāja pie manis, bet izlikos, ka ne�esmu manījis. �inī brīdī gribēju būt viens. Man vajadzēja būt vienam. Vēl nebiju iz�ķī�ries, neko nebiju nolēmis. Skatīdamies tum�sto�ajās debesīs, zvaigznēs, kuras bija tikai spokaina Zemes zvaig�ņu ēna, es stāvēju ne�kustēdamies, bet tuk�umā, kas nomainīja neprātīgo domu virpuli, bez vārdiem auga nedzīva, vienaldzīga pārliecība, ka tur, man nepieejamos apziņas dziļumos, jau esmu izvē�lējies, ta�u izlikos, ka nekas nav noticis, un man nebija pat tik daudz spēka, lai varētu sevi nicināt.

���� Kris, tas ir �ī eksperimenta dēļ?

Viņas balss man lika nodrebēt. Jau vai�rākas stundas gulēju bez miegā, skatīdamies tumsā, vientuļ�, jo nedzirdēju pat viņas elpu; iestidzis rēgaino, pusbezjēdzīgo domu sare��ģītajos labirintos � tas pie�ķīra jaunas di�mensijas un jaunu saturu �, biju par Hareju aizmirsis.

���� Ko� kā tu zini, ka neguļu? � � manā balsī skanēja bailes.

���� Pēc tā, kā tu elpo� � viņa klusu, kā atvainojoties teica. � Negribēju tevi trau�cēt � Ja nevari, nerunā�

���� Nē, kālab. Jā, tas ir �ī eksperimenta dēļ. Uzminēji.

���� Ko viņi no tā gaida?

���� Viņi pa�i nezina. Kaut ko. �īs operācijas nosaukums varētu but nevis �Domas�, bet gan �Izmisums�. Tagad vajadzīgs tikai viens � cilvēks, kuram būtu pietiekami daudz drosmes, lai uzņemtos atbildību par lēmumu, bet �o drosmes veidu vairums uz�skata par parastu gļēvulību, jo tā ir atkāp�a�nās, saproti, rezignācija, cilvēka necienīga bēg�ana. It ka cienīgi būtu iestigt un grimt kaut kur, ko viņ� nesaprot un nekad nesa�pratīs.

Apklusu, bet, iekams paātrinātais pulss pie�rima, mani pārņēma jauna lēkme:

���� Protams, nekad netrūkst ākstu ar prak�tiskiem uzskatiem. Viņi sacīja: pat ja neiz�dosies nodibināt kontaktu, tad, studējot �o plazmu � visus �os dulnos, dzīvos radījumus, kas izsprāgst no tās uz vienu diennakti, lai atkal pazustu, � mēs izzināsim matērijas no�slēpumu, it kā viņi nezinātu, ka tie ir meli, klaiņo�ana pa nesaprotamā valodā rakstītu bibliotēku, kur var vienīgi apbrīnot krāsai�nos grāmatu iesējumus � Kā gan citādi!

���� Vairāk tādu planētu nav?

���� Nav zināms. Varbūt ir, bet mēs pazīs�tam tikai �o vienu. Katrā ziņā, tas ir kaut kas ļoti reti sastopams, ne tā kā Zeme. Mēs, mēs esam parasti, mēs esam Visuma zāle un lepo�jamies ar savu parastumu, kas ir tik vispā�rīgs, un domājam, ka tanī var visu ietilpināt. Tā bija tāda shēma, ar kuru dro�i un paļāvīgi devāmies tālēs: urrā citām pasaulēm! Bet galu galā � kas tās tādas, �īs citas pasaules? Pakļausim tās vai pa�i tiksim pakļauti � nekā cita nebija �ais nelaimīgajās smadzenēs, ek, nav vērts. Nav vērts.

Piecēlos, taustīdamies atradu aptieciņu, tad plakanu kārbiņu ar miega zālēm.

���� Es gulē�u, mīļā, � sacīju, aizgriezda�mies tumsā. Augstu virs manis dūca ventila�tors, � Man jāguļ. Citādi pats nezinu �

Nolikos gultā. Viņa pieskārās manai rokai. Es satvēru viņas neredzamo delnu un turēju nekustīgi, kamēr mana roka atslāba miegā.

No rīta, kad uzmodos spirgts un atpūties, eksperiments man likās kaut kas maznozī�mīgs, nesapratu, kā varēju tam pie�ķirt tādu svaru. Arī tas, ka Hareja ies man līdzi uz la�boratoriju, mani maz uztrauca. Kad es uz da��ām minūtēm atstāju istabu, redzēju, ka visi viņas pūliņi bija veltīgi, tāpēc atsacījos no tālākiem mēģinājumiem, kaut arī viņa uzstā�jīgi tos pieprasīja (viņa bija ar mieru pat sēdēt' ieslēgta), un ieteicu viņai paņemt līdzi kādu grāmatu lasī�anai.

Vairāk par pa�u procedūru mani interesēja tas, ko ieraudzī�u laboratorijā. Izņemot diez�gan lielus tuk�umus sastatņu plauktos un skapjos ar medicīniskajiem stikliem (da�os skapjos trūka arī sienas, bet vienu durvju plātni greznoja zvaig�ņveida plīsums, it kā te nesen būtu noticis cīniņ� un tā pēdas būtu steidzīgi un rūpīgi likvidētas), �ai lielajā, gai��zilajā zālē nebija nekā neparasta.

Snauts, kur� rosījās gar aparatūru, uzve�dās vairāk nekā apmierino�i. Harejas iera�a�nos viņ� uzņēma kā kaut ko pavisam parastu un viegli paklanījās viņai no tālienes; kad viņ� slapināja man deniņus un pieri ar fizio�loģisko �ķīdumu, ieradās Sartoriuss. Viņ� ienāca pa mazām stikla durtiņām, aiz kurām bija tumsa, tērpies baltā virsvalkā ar melnu pretradiācijas priek�autu, kas sniedzās līdz potītēm. Lieti�ķs, sparīgs, viņ� sasveicinājās ar mani tā, it kā mēs būtu liela institūta dar�binieki uz Zemes un būtu �ķīru�ies tikai va�kar. Tikai tagad pamanīju, ka nedzīvo izteik�smi viņa sejai pie�ķir kontaktlēcas zem plak�stiem, kuras viņ� nēsāja aceņu vietā.

Sakrustojis rokas uz krūtīm, Sartoriuss vēroja, kā Snauts aptin manai galvai piekļau- tos elektrodus ar bandā�u, kas izveidoja kaut ko līdzīgu baltai micītei. Vairākas reizes viņ� aplūkoja zāli, it kā vispār nemanīdams Ha�reju, kas salīkusi, nelaimīga sēdēja uz maza ķeblī�a pie pa�as sienas un izlikās, ka lasa grāmatu; kad Snauts atkāpās no mana krēsla, es pakustināju metālā un vados ieskauto smago galvu, lai redzētu, kā ieslēdz apara�tūru, bet Sartoriuss negaidīti pacēla rokas un augstā stilā ierunājās:

� Doktor Kelvin! Lūdzu mirkli uzmanības un koncentrētības! Netaisos dot nekādas pa�vēles, jo tas nevestu pie mērķa, bet jums jā�pārtrauc domāt par sevi, par mani, par ko�lēģi Snautu, par kaut kādām citām personām, lai, izslēdzot jebkuru nejau�ību, varētu kon�centrēti domāt par to, ko mēs te reprezentē�jam. Zeme un Solāris, pētnieku paaudzes, kas sastāda vienotu veselu, � neraugoties uz to, ka atsevi�ķiem cilvēkiem ir sākums un gals, � mūsu neatlaidīgā tiek�anās nodibināt intelektuālu kontaktu, cilvēces nostaigātais, garais vēsturiskais ceļ�, pārliecība, ka nā�kotnē tas tiks turpināts, gatavība pārciest jebkādus upurus un grūtības, pakārtot visas personiskās izjūtas �ai mūsu misijai � lūk, temati, kuriem noteikti jāaizpilda jūsu ap�ziņa. Tiesa, asociāciju gaita nav pilnīgi atka�rīga no jūsu gribas, tomēr tas, ka jūs atroda�ties te, apstiprina manis sniegtā izklāsta autentiskumu. Ja jūs nebūsit pārliecināts, ka uzdevumu esat izpildījis, lūdzu darīt to zi�nāmu, un kolēģis Snauts ierakstu atkārtos. Laika mums pietiek �

Pēdējos vārdus viņ� izrunāja ar neizteik�smīgu smaidu, kas nespēja izdzēst caururb�jo�a stinguma izteiksmi viņa acīs. Man iek�ā viss sagriezās, dzirdot ar tādu nopietnību un svarīgumu nodeklarētu frā�u plūsmu; par laimi Snauts pārtrauca ieilgu�o pauzi.

���� Vai var, Kris? � viņ� nevērīgi un fami�liāri jautāja, ar elkoni atspiedies uz augstās encefalogrāfa pults, it kā tā būtu krēsla at�zveltne. Biju viņam pateicīgs, ka viņ� uzru�nāja mani vārdā.

���� Var, � es teicu, pievērdams acis.

Uztraukums, kas bija mani nogurdinājis,

izgaisa, tikko Snauts beidza piestiprināt elek�trodus un pieskārās slēd�iem; caur skropstām ieraudzīju kontrollampiņu iesārto spīdumu uz aparāta melnā paneļa. Pamazām zuda mitrā un nepatīkamā vēsuma sajūta, ko ra�dīja metāla elektrodi, kas glu�i kā aukstas mo�nētas apkļāva manu galvu. Es līdzinājos pe�lēkai, neapgaismotai arēnai, kuru kā amfi�teātri no visām pusēm ieskāva neredzamu skatītāju pūlis. Manī brieda mēms, ironijas pilns nicinājums pret Sartoriusu un Misiju. Iek�ējo vērotāju saspringums sāka atslābt. �Hareja?� es iedomājos, it kā eksperimentē�dams, nepatīkama nemiera pilns, gatavs uz�reiz aizmirst �o vārdu. Bet mana modrā un reizē aklā auditorija nesāka protestēt. Kādu brīdi manī bija tikai jūtīgums, �ēlums, biju gatavs nest moco�us, ilgus upurus. Hareja bez formas, bez kontūrām, bez sejas piepildīja manu būtni, un piepe�i cauri viņas bezperso�niskajam, izmisīgi sentimentālajam tēlam ar visu savu profesoriskā izskata autoritāti pe�lēkajā tumsā parādījās Gīze, solāristikas un solāristu tēvs. Bet ne par dubļaino izvirdumu es domāju, ne par smirdīgo atvaru, kas aprija viņa zeltītās acenes un rūpīgi sasukātās sir�mās ūsas, � redzēju tikai gravīru uz mono�grāfijas titullapas, blīvi aiz�vīkoto fonu, kurā mākslinieks kā oreolā bija ietvēris viņa galvu; ne jau �īs sejas panti, bet gan tās go�dīgums, vecmodīgais saprātīgums atgādināja mana tēva seju, tā ka galu galā es nezināju, kur� no viņiem skatās uz mani. Abiem nebija kapa vietas � mūsu laikos tik bie�i sasto�pama un parasta parādība, ka tā neizraisīja nekādus īpa�us pārdzīvojumus.

Tēls jau sāka gaist, kad es uz kādu brīdi pēk�ņi aizmirsu Staciju, eksperimentu, Ha�reju, melno okeānu, visu, un mani zibenīgi pārņēma pārliecība, ka tie divi vairs neeso��ie, bezgalīgi mazie, par izkaltu�u purvu pār�vērstie cilvēki tika galā ar visu, ar ko viņiem nācās saskarties, un �ī atklājuma radītais miers iznīcināja amorfo pūli, kas ielenca pe�lēko arēnu, mēmi gaidot manu sakāvi.

Tad aparatūru izslēdza; atskanēja divkār�s klik�ķis, un manas acis ap�ilbināja gaisma. Pievēru plakstus, Sartoriuss pētījo�i skatījās uz mani, arvien vēl stāvēdams tai pa�ā pozā.

Snauts, uzgriezis viņam muguru, rosījās pie aparāta, it kā tī�ām klaudzinādams savas pā�rāk vaļīgās sandales.

���� Kā jūs domājat, doktor Kelvin, vai iz�devās? � atskanēja Sartoriusa nepatīkamā nazālā balss.

���� Jā, � es atbildēju.

��� Vai jūs esat par to pārliecināts? � Sar�toriuss jautāja ar izbrīna un pat aizdomu pie�skaņu balsī.

���� Jā.

Pārliecība un manas atbildes asais tonis uz mirkli izsita viņu no vēsās augstprātības slie�dēm.

��� Tas � labi, � viņ� noteica un paskatī�jās apkārt, it kā nezinādams, ko tagad lai iesāk.

Pie krēsla pienāca Snauts un sāka noņemt bandā�u.

Es piecēlos un mazliet pastaigājos pa zāli, bet pa to laiku Sartoriuss, kur� bija pazudis tumsā, atgriezās ar jau attīstītu un nosausētu filmu. Uz pusotra desmit metru garas lentas stiepās drebo�as, balti robotas līnijas, it kā uz melnās, slidenās celuloīda plēves būtu uz�stiepts zirnekļa tīkls vai būtu parādījies pe�lējums.

Man vairāk nebija nekā, ko darīt, bet es negāju prom. Tie divi iesprauda modulatora oksidētajā kasetē filmu, kuras galu, neuzticīgi saraucis uzacis, Sartoriuss apskatīja vēlreiz, it kā mēģinādams at�ifrēt saturu, kas slēpts �inīs saraustītajās līnijās.

Eksperimenta pēdējo daļu vairs neredzēju. Vienīgi zināju, kas notiek, kad viņi nostājās pie sadales pultīm un ieslēdza aparatūru. Vāji, parupji ņurdot, strāva ieplūda spoļu ti�numos zem tērauda grīdas, un tikai tad ugun�tiņas pa mirdzspuld�u stateniskajām stikla virtenēm sāka skriet uz leju, liecinot, ka rent- genaparāta lielā lampa slīd pa vertikālo �ahtu tai pa�ā virzienā, lai apstātos atvērtajā izejā. Tad uguntiņas apstājās uz skalas vis�zemākajām iedaļām, un Snauts sāka palie�lināt spriegumu, kamēr bultiņas, pareizāk, bal�tās svītriņas, kas tās aizstāja, līgojoties izda�rīja puspagriezienu pa labi. Strāvas dūkoņa bija tikko dzirdama, nekas vairāk nenotika, kasetes ar filmām rotēja zem apvalka, tā ka to pat nevarēja manīt, kadru skaitītājs klusi tik�ķēja kā pulksteņa mehānisms.

Hareja skatījās pāri grāmatai te uz mani, te uz viņiem. Es piegāju viņai klāt. Viņa jau�tājo�i paskatījās. Eksperiments jau bija bei�dzies. Sartoriuss lēnām piegāja pie aparāta lielās konusveida galviņas.

� Ejam?� � Hareja jautāja tikai ar lūpām.

Pamāju ar galvu. Viņa piecēlās. Ne no viena neatvadoties � tas izskatītos pārāk ne�jēdzīgi �, pagāju garām Sartoriusam.

Aug�ējā koridora augstos logus piepildīja ārkārtīgi skaists riets. Tas nebija parastais drūmais, izblīdu�ais sārtums, likās, ka aizmig�loti mirdzo�ās, iesarkanu nian�u pārpilnās de�besis ir nobārstītas ar vissmalkākajiem sud�raba putekļiem. Okeāna bezgalīgā līdzenuma

smagie, nekustīgie, melnie viļņi, it kā atbildot uz �o silto mirdzumu, �ķita metam mīkstu, rudi violetu, dzirksto�u atspulgu. Tikai pa�ā zenītā debess stūrgalvīgi palika spilgti sar�kanbrūna.

Es pēk�ņi apstājos apak�ējā gaiteņa vidū. Glu�i vienkār�i nespēju domāt par to, ka at�kal kā cietuma kamerā mēs būsim ieslēgti kabīnē, no kuras redzams tikai okeāns.

���� Harej, � es teicu, � zini� es labprāt iegrieztos bibliotēkā� Vai tev nav nekas pretī? �

���� O, ar lielāko prieku, pameklē�u kaut ko lasāmu, � viņa atbildēja ar mazliet neda�bisku mo�umu.

Jutu, ka kop� vakardienas starp mums ir kaut kāda neaizbērta plaisa un ka man jābūt ar viņu kaut mazliet sirsnīgākam, bet mani pārņēma pilnīga apātija. Nezinu, kam būtu jānotiek, lai to nokratītu.

Mēs griezāmies pa koridoru atpakaļ, vēlāk, tiku�i pāri slīpumam, nokļuvām līdz mazai priek�telpai. Te bija trīs durvis, starp tām ziedi aiz kristāla stikliem, glu�i kā puķu vei�kala skatlogā.

Vidējās durvis, kas veda uz bibliotēku, no abām pusēm sedza grumbuļaina mākslīgā āda; iedams garām, alla� vairījos tai pieskar�ties. Iek�ā, lielā, apaļā zālē zem bāli sudrabo�tiem griestiem ar stilizētām saulēm, bija ne�daudz vēsāks.

Nobraucu ar roku pa solāristiskās klasikas grāmatu mugurām un jau gribēju paņemt Gīzes pirmo sējumu, kur ar zīdpapīru segtajā

titullapā bija �is portrets gravīra, kad negai�dīti uzdūros biezam astotdaļformātā izdotam Gravinska sējumam, kuru pagāju�ajā reizē nebiju pamanījis.

Iesēdos mīkstā krēslā. Bija pavisam klusi. Man aiz muguras Hareja �ķirstīja kādu grā�matu; dzirdēju, kā lapas viegli �aukst zem vi�ņas pirkstiem. Gravinska rokasgrāmata bija alfabētiskā kārtībā sarindotu solāristisko hi�potē�u krājums, no �Abioloģisks� līdz �2ig- laiņi�. Kompilators, kur� nekad pat nav re�dzējis Solāris, izurbās cauri visām monogrā�fijām, ekspedīciju protokoliem, atsevi�ķiem rakstiem un iepriek�ējiem ziņojumiem un iz�veidoja katalogu, kas mazliet atbaidīja ar formulējumu lapidaritāti, jo tie vietvietām kļuva pliekani un nokāva domu izsmalcināto sare�ģītību, ar kādu tie bija dzimu�i; starp citu, enciklopēdiskā ziņā �is darbs drīzāk bija kuriozs: tas bija izdots pirms divdesmit ga�diem, un pa �o laiku izauga jaunu hipotē�u kalni, kas vienā sējumā vairs nevarētu ietilpt. Pārskatīju autoru, pareizāk sakot, bojā gā�ju�o autoru alfabētisko sarakstu, retais no tiem vēl bija dzīvs, aktīvi solāristikā nedar�bojās tikpat kā neviens. Visa �ī visda�ādākos virzienus aptvero�ā intelektuālā bagātība ra�dīja iespaidu, ka vienai no hipotēzēm ta�u jābūt pareizai, likās neiespējami, ka īstenība būtu absolūti citāda, vēl savādāka nekā izvir�zīto hipotē�u miriādes. Gravinskis sastādīja grāmatai priek�vārdu, kurā viņ� sev zināmos gandrīz se�desmit solāristikas gadus sadalīja periodos. Pirmajā periodā, kad notika Solāris

agrīnie pētījumi, neviens neizvirzīja hipo�tēzes apzināti. Tad tīri intuitīvi, no �veselā saprāta� pozīcijām tika pieņemts, ka okeāns ir nedzīvs ķīmisks konglomerāts, planētu ap�tvero�a nejauka recekļveida masa, kas ar savu �kvazivulkānisko� darbību rada visbrī�numainākās formas un, pateicoties savdabī�gam procesu automātismam, stabilizē nepa�stāvīgo orbītu, līdzīgi tam, kā svārsts paliek reiz dotajā svārstību plaknē. Tiesa gan, jau pēc trim gadiem. Ma�enons izteicās par �ga- lertveida ma�īnas� dzīvo dabu, tomēr Gravin- skis uzskatīja, ka bioloģiskās hipotēzes radu��ās deviņus gadus vēlāk, kad Ma�enona izvirzītā tēze sāka iegūt arvien kuplāku pie�kritēju skaitu. Turpmākajos gados radās dau�dzi ar biomatemātiskām analīzēm pamatoti, detalizēti, teorētiski dzīvā okeāna modeļi. Tre�ais periods bija zinātnieku līdz�inējo, tik�pat kā monolīto uzskatu sairuma periods.

�ai periodā parādījās daudz da�ādu skolu, kas nikni cīnījās savā starpā. Tas bija Panmal- lera, �trobla, Freihausa, Legreija, Osipovi�a darbo�anās laiks, kad viss Gīzes atstātais man�tojums tika pakļauts iznīcino�ai kritikai. Tais gados parādījās pirmie atlanti, katalogi, asi- metriādu stereofotogrāfijas (līdz tam uzska�tīja, ka �ie veidojumi nepakļaujas pētī�anai); lūzumu ienesa jauni, no tālienes vadāmi apa�rāti, kurus sūtīja kolosu nemierīgajās dzīlēs, kas ik sekundi draudēja ar sprādzienu. Tad blakus trakulīgām diskusijām sāka parādīties atsevi�ķas, nievājo�i noklusētas minimālistis- kas hipotēzes; tās sludināja: ja realizēt izdau�dzināto �kontaktu� ar �saprātīgo briesmoni� neizdosies, pat tad, pētot stingsto�ās mimoi- dālās būves un balonveida kalnus, ko okeāns izspļauj, lai no jauna aprītu, mēs ievērojami bagātināsim zinā�anas ķīmijā, fizikālajā ķī�mijā, iegūsim jaunus datus gigantisko mole�kulu struktūras jomā; bet ar �ādu tē�u pie�kritējiem neviens pat neielaidās polemikā. Tas ta�u bija periods, kad dzima vēl �odien aktuālie tipu metamorfozes katalogi vai Franka bioplazmatiskā mimoīdu teorija, kas gan tika noraidīta kā maldīga, ta�u palika kā lielisks intelektuālā vēriena un loģiskā kon�struktīvisma piemērs.

�ie �Gravinska periodi�, kas kopsummā pārsniedza trīsdesmit gadus, bija naiva jau�nība, stihiski optimistisks romantisms; vis�beidzot ar pirmajām skeptiskajām balsīm sākās solāristikas brieduma laikmets. Jau div- desmitpiecgades beigās dzima pirmo koloidāli mehānistisko hipotē�u novēloju�ies pēc�te�i � pieņēmumi par solāristiskā okeāna apsihismu. Visi apzinīgās gribas izpausmju, procesu teleoloģiskuma, ar okeāna iek�ējo nepiecie�amību motivētas darbības meklē�jumi tika vispār atzīti par veselas pētnieku paaudzes novirzī�anos no pareiza kursa. Pub�licistiski dedzīgā cen�anās sagraut viņu ap�galvojumus sagatavoja augsni skaidriem, analītiski izstrādātiem, ar milzīgu, centīgi sakopotu faktu daudzumu pamatotiem Hol- dena, Eonidesa, Stolivas grupas pētījumiem; tas bija laiks, kad strauji auga un vairojās arhīvi, mikrofilmu kartotēkas, ekspedīcijas, kas tika bagātīgi apgādātas ar visda�ādāko aparatūru, automātiskiem reģistratoriem, sig�nalizatoriem, zondēm � ko tik vien Zeme spēja sadabūt. Da�us gadus pētījumos pieda�lījās pāri par tūksto� cilvēku uzreiz, bet, ne�pārtraukti vākto materiālu uzkrā�anās tem�pam vēl paātrinoties, ideja, kas bija iedves�mojusi zinātniekus, pamazām kļuva neaug�līga, un sākās laika robe�ās grūti ietverams �īs solāristisko pētījumu fāzes panīkums.

Te vispirms jāatzīmē tādas lielas, spilgtas individualitātes, kam piemita ne vien teorē�tiskās iztēles spēja, bet arī drosme noliegt, � kā Gīze, �trobls vai Sevada, kur� bija pēdē�jais no lielajiem solāristiem un gāja bojā pla�nētas dienvidu pola rajonā mīklainos apstāk�ļos, tik muļķīgi, kā negadās pat iesācējam. Lidojot virs pa�a okeāna, viņ� savu aparātu simt aculiecinieku klātbūtnē novirzīja �ig- laiņa iek�ienē, kur� � tas bija skaidri re�dzams � deva viņam ceļu. Runāja par kaut kādu pēk�ņu vājumu, ģīboni vai arī stūres iekārtas defektu. Pēc manām domām, īstenībā tā bija pirmā pa�nāvība, pirmais atklātais, pēk�ņais izmisuma izpaudums.

Pirmais, bet ne pēdējais. Gravinska rokas�grāmatā nebija tādu ziņu. Es pats papildināju datus, faktus un detaļas, �ķirstīdams nodzel�tēju�ās, ar sīkiem burtiem pārklātās lappuses.

Tik patētisku pa�nāvības gadījumu pēc tam vairs nebija, arvien mazāks kļuva arī piemi�nēto solāristu pulks. Neviens vēl nav izpētījis, pēc kādiem likumiem rodas zinātnieki, kas ziedo sevi planetoloģijas atsevi�ķas nozares izpētei. Cilvēki ar izcilām spējām un stingru raksturu dzimst vairāk vai mazāk vienādi bie�i, nevienādas ir tikai nozares, ko viņi iz�vēlas. Viņu darbību zināmā zinātnes nozarē laikam var izskaidrot ar perspektīvām, kādas tajā atklājas. Da�ādi vērtējot solāristikas kla�siķus, neviens nevar neatzīt viņu talantīgumu, pat ģenialitāti. Vairākus gadu desmitus klusē�jo�ais Solāris-gigants pievilka vislabākos ma�temātiķus, fiziķus, slavenus biofizikas, infor�mācijas teorijas, elektrofizioloģijas nozaru speciālistus. Pēk�ņi pētnieku armija no gada gadā sāka zaudēt savus vadoņus. Palika pe�lēka, bezpersoniska, pacietīga faktu krājēju, kompilatoru masa, kas realizēja ne vienu vien oriģinālu eksperimentu, bet nebija vairs ne masveida globālu ekspedīciju, ne drosmīgu, apvienojo�u hipotē�u.

Solāristika sāka it kā izjukt, un tās ideju aizvien zemāko lidojumu masveidā pavadīja tikai nenozīmīgās detaļās at�ķirīgas hipotēzes par solāristisko jūru deģenerāciju, iznīk�anu, involūciju. Laiku pa laikam parādījās drosmī�gāka, interesantāka pieeja, bet tās visas kaut kādā veidā apsūdzēja okeānu, atzīstot to par attīstības galējo produktu, kas sen, pirms gadu tūksto�iem pārdzīvojis visaugstākās or�ganizācijas periodu, bet tagad, vienots tikai fiziski, sairst nevajadzīgos, aplamos, agonizē- jo�os radījumos. Tātad jau monumentāla, gadu simteņiem ilgsto�a agonija; tādu redzēja planētu Solāris, garaud�us un mimoīdus kvali�ficējot kā audzējus, �ķidrajā milzenī notieko��ajos procesos saskatot haosa un anarhijas izpausmi; visa nākamo septiņu astoņu gadu laikā izdotā zinātniskā literatūra, kaut arī, protams, tajā nebija skaidri izteiktas autoru izjūtas, ir it kā viens vienīgs apmelojums, it kā atriebība pamestajai, bez vadoņiem pali�ku�ajai, pelēkajai solāristu masai.

Zināju �inī solāristiskās klasikas sarakstā laikam gan nepelnīti neietilpinātus vairākus oriģināldarbus, kuru autoriem � Eiropas psi�hologiem � ar solāristiku bija kopīgs tikai tas, ka ilgā laika posmā viņi sekoja sabiedris�kās domas reakcijai, kolekcionēdami vispa�rastākos izteicienus, nespeciālistu balsis; ta�u tādā veidā viņi atklāja apbrīnojami cie�o sakarību starp izmaiņām �ajā sabiedriskajā domā un procesiem, kas tai pa�ā laikā norisi�nājās zinātnieku aprindās.

Tāpat arī Planetoloģiskā institūta koordi�nācijas grupas darbībā, tur, kur lēma par pē�tījumu materiālo atbalstī�anu, notika pārmai�ņas, kas izpaudās nepārtrauktā, kaut arī pakāpeniskā solāristisko institūtu bud�eta un solāristiskajām ekspedīcijām sniegto dotāciju samazinā�anā.

Balsis par pētījumu sa�aurinā�anas nepie�cie�amību mijās ar pieprasījumiem izmantot stipri iedarbīgākus līdzekļus; �ai ziņā laikam gan neviens neaizgāja tālāk par Vispasaules Kosmoloģiskā institūta administratīvo direk�toru, kur� neatlaidīgi atkārtoja, ka dzīvais okeāns nepavisam neignorē cilvēkus, bet gan vienkār�i tos nepamana, tāpat kā zilonis nesa�jūt skudru uz savas muguras, un, lai pievēr�stu okeāna uzmanību, vajag pielietot spēcī�gākus impulsus un ma�īnas milzeņus visas planētas apjomā. Bija amizanta detaļa, kā indīgi pasvītroja prese, � tik dārgus pasāku�mus pieprasīja Kosmoloģiskā un nevis Plane- toloģiskā institūta direktors, kur� finansēja Solāris pētī�anu, tātad tas bija devīgums uz sve�as kabatas rēķina.

Un no jauna radās da�ādas hipotēzes, at�dzima vecās, da�ās ieviesa nebūtiskas izmai�ņas; precizē�ana vai, pretēji, daudznozīmības pie�ķir�ana līdz �im tik skaidro solāristiku, neraugoties uz tās lielo apjomu, pārvērta ar�vien juceklīgākā aklu ieliņu labirintā. Vispā�rējās vienaldzības, stagnācijas, zaudētas pa��paļāvības atmosfērā blakus Solāris okeānam veidojās cits � neauglīgu rakstu un grāmatu okeāns.

Kādus divus gadus pirms tam, kad es kā Institūta absolvents iestājos Gibariāna labora�torijā, nodibināja Metta-Irvinga fondu, kas pa�redzēja augstu apbalvojumu tam, kur� atklās, kā okeāniskās plazmas enerģiju izmantot cil�vēku vajadzībām. Arī agrāk par to tika sap�ņots, un ne vienu vien plazmatiskā recekļa kravu kosmiskie kuģi aiztransportēja uz Zemi. Ilgi un pacietīgi tika strādāts pie plaz�mas konservē�anas metodēm, izmantojot aug�stas un zemas temperatūras, mākslīgu mikro- atmosfēru un mikroklimatu (kā uz Solāris), konservējo�u apstaro�anu, beidzot tūksto� ķīmisku recep�u, � un tas viss tikai tāpēc, lai vērotu vairāk vai mazāk kūtru sair�anas pro�cesu, kur�, protams, tāpat kā viss cits, tika daudzkārt aprakstīts ar vislielāko precizitāti visās stadijās � pa�sagremo�ana, macerācija, sākotnējā un vēlākā, otrreizējā izjuk�ana. Analoģisku likteni piedzīvoja arī visda�ādāko plazmas darinājumu paraugi. At�ķīrās vienīgi pats process, bet fināls bija identisks � viegla kā pelni, metāliski spīdo�a, autofermentācijas iz�ķīdināta �urga. Tās sastāvu, elementu attiecības un ķīmiskās formulas spēja noskaitīt katrs nakts vidū uzmodinātais solārists.

Absolūtā neveiksme saglabāt dzīvu � kaut vai aizkavētas veģetācijas stāvoklī � bries�moņa mazu vai lielu daļiņu ārpus viņa plane- tārā organisma kļuva par cēloni pārliecībai (ko izvirzīja Menjē un Proroha skola), ka no atrisinājuma mūs �ķir viens vienīgs noslē�pums, un, kad atradīsim precīzi pieskaņotu interpretācijas atslēgu, viss uzreiz kļūs skaidrs�

�īs atslēgas, �ī Solāris filozofiskā akmens meklējumos �ķieda laiku un enerģiju cilvēki, kam bie�i vien nebija nekā kopīga ar zinātni, bet solāristikas eksistē�anas ceturtajā desmit�gadē ārpus zinātnes aprindām stāvo�o kombi- natoru-maniaku skaits, �o aplamnieku, kas fanātismā pārspēja savus senos perpetuum mobile vai riņķa kvadratūras tipa priek�gājē�jus, pieņēma epidēmisku raksturu, atklāti sa�traucot vairākus psihologus. �ī kaisle pēc da��iem gadiem tomēr apdzisa, un, kad gatavojos �ceļojumam uz Solāris, tā jau sen bija pazu�dusi no laikrakstu slejām un to nepieminēja sarunās, skarot plazmatiskā okeāna problē�mas.

Celdams atpakaļ Gravinska sējumu, tam blakus atradu grāmatas bija sarindotas al�fabētiskā kārtībā � mazītiņu, starp biezajām mugurām tikko samanāmu Gratenstroma bro��ūru, vienu no ievērības cienīgākām solāris- tiskās literatūras kvintesencēm. Tas bija darbs, kas vērsts � cīņā par Pārcilvēciskā izpratni � pret cilvēku, savdabīga paskvila par mūsu sugu, savā matemātiskajā vienal�dzībā negants autodidakta sacerējums. Gra- tenstroms, sācis ar neparastu pētījumu rezul�tātu publicē�anu labi izpētītos un visai detali�zētos kvantu fizikas nozarojumos, �inī savā galvenajā, kaut arī tikko pusotra desmit lap�pu�u biezajā neparastajā traktātā centās pie�rādīt, ka pat visabstraktākie, teorētiski vis�augstākie, matematizētie zinātnes panākumi īstenībā labi ja par soli vai diviem ir attālinā�ju�ies no apkārtējās pasaules pirmsvēsturis- kas, rupji jutekliskas, antropomorfiskas iz�pratnes. Relativitātes teorijās, spēka lauku teorēmu formulās, parastatikā, vienota kos�miskā lauka hipotēzēs meklējot vielas pēdas, visus atvasinājumus un visu to, kas patiesībā ir mūsu jutekļu eksistē�anas rezultāts, mūsu organisma uzbūves, cilvēka dzīvnieciskās fizioloģijas ierobe�ojumu un fizisko trūkumu rezultāts, Gratenstroms nonāca līdz galīgam slēdzienam, ka ne par kādu cilvēka �kon�taktu� ar ahumānistisku civilizāciju, kurai nav ne mazākās līdzības- ar cilvēku sabied�rību, nevar būt nekādas runas. �ajā paskvilā par visu cilvēci ne ar vienu vārdu nebija pie�minēts domājo�ais okeāns; tomēr viņa nicino�i triumfējo�ā, mēmā esamība bija jūtama gandrīz vai katrā teikumā. Vismaz man tā likās, iepazīstoties ar Gratenstroma bro�ūru pirmo reizi. Galu galā �is darbs drīzāk bija curiosum nekā solaiianum normālā nozīmē, tomēr Gibariāns to bija ietilpinājis solāristis- kajā klasikā un, starp citu, iedeva man izlasīt.

Ar dīvainu, gandrīz vai cieņas pilnu sajūtu uzmanīgi liku neiesieto iespieddarbu atpakaļ plauktā. Ar pirkstu galiem piedūros brūngani zaļajam �Solāristikas Almanaham�. Nerau�goties uz visu haosu, visu bezpalīdzību, kurā bijām iestigu�i, nevarēja noliegt, ka pēdējo dienu piedzīvojumi mums palīdzēja tikt skaid�rībā par da�iem pamatjautājumiem, kurus ap�rakstot gadiem ilgi tērēja veselas tintes jūras un kuri savas neatrisināmības dēļ vienmēr izrādījās neauglīgu strīdu temats.

Par to, vai okeāns ir dzīva būtne, jebkur� pietiekami stūrgalvīgs paradoksu cienītājs varēja �aubīties joprojām. Bet nebija iespē�jams noliegt, ka tam ir psihika, vienalga, ko saprata ar �o vārdu. Kļuva acīm redzams, ka okeāns pat pārāk labi jūt mūsu klātbūtni� �is viens konstatējums izsvītroja veselu solā�ristikas nozarojumu, kas sludināja, ka okeāns ir �pasaule sevī�, �esamība sevī�, ka tas at�kārtotas atrofijas rezultātā zaudējis kādreiz eksistēju�us maņu orgānus un iegrimis divu sauļu apspīdētā, verdo�ā dzelmē dzimsto�u gigantisku domu virpulī, neko nezinādams par ārēju objektu vai parādību eksistē�anu.

Un tālāk: uzzinājām, ka okeāns spēj māk�slīgi sintezēt to, ko mēs pa�i neprotam, � mūsu ķermeņus, un pat pilnveidot tos, to subatomu struktūrā izdarot mums nesaprota�mas izmaiņas, kas dro�i vien ir kaut kādā sakarā ar okeāna slepenajiem mērķiem.

Tātad okeāns eksistēja, dzīvoja, domāja, darbojās; izredzes reducēt �Solāris problēmu� līdz absurdam vai līdz nullei, spriedums, ka okeāns nav nekāda Dzīva Būtne un līdz ar to mūsu zaudējums nav nekāds zaudējums, � tas viss atkrita reizi par visām reizēm. Tagad cilvēkiem, vai viņi to gribēja vai negribēja, bija jāņem vērā kaimiņ�, kas gan atradās bil�joniem kilometru no Zemes, izplatījumā, dau�dzu gaismas gadu attālumā, ta�u nostājās ceļā viņu ekspansijas tieksmēm. Apjēgt to, salīdzi�not ar visu pārējo, kas notika Visumā, bija visgrūtākais.

Iespējams, ka mēs atrodamies visas Vēs�tures lūzuma punktā, � es domāju. Lēmumu par rezignāciju, atkāp�anos varēja pieņemt jau tagad vai tuvākajā nākotnē, pat Stacijas likvidāciju es neuzskatīju par neiespējamu. Tomēr neticēju, ka �ādā veidā kaut ko izdotos glābt. Pats domājo�ā kolosa eksistē�anas fakts nekad vairs nedos cilvēkiem mieru. Kaut arī būtu izpētītas visas galaktikas, būtu nodibi�nāti sakari ar citām mums līdzīgām civilizā�cijām, Solāris paliks par mū�īgu izaicinājumu cilvēkam.

Un vēl viens neliels sējums ādas vākos bija iemaldījies �Almanaha� gadagrāmatu bie�zoknī. Pirms to atvēru, brīdi skatījos uz no�bru�āto apvākojumu. Tas bija vecs izdevums, �is Muntiusa �Ievads solāristikā�, atcerējos nakti, ko pavadīju, to lasot, un Gibariāna smīnu, kad viņ� deva man �o eksemplāru, un Zemes rītausmu logā, kad nonācu līdz vār�dam �beigas�.

Solāristikā, � rakstīja Muntiuss, � aizstāj kosmiskās ēras reliģiju, tā ir zinātnes drānās tērpta ticība; kontakts, mērķis, uz kuru tie�cas, � ir tikpat miglains un tum�s kā pazī�a�nās ar svētajiem vai Mesijas nokāp�ana no debesīm. Pētniecība ir metodoloģiskās formu�lās ieslēpts reliģisks rituāls, pētnieku pazemī�gais darbs ir Pasludinājuma gaidī�ana, jo nav un nevar būt tiltu starp Solāris un Zemi. �o acīm redzamo patiesību, tāpat kā citas, � to, ka nav kopīgas pieredzes, nav pārraidāmu jē�dzienu, � solāristi ignorē, tāpat kā ticīgie ignorēja argumentus, kas grāva viņu ticības pamatus. Uz ko var cerēt cilvēki pēc �infor�matīvu sakaru nodibinā�anas� ar domājo�ām jūrām? Ko viņi galu galā gaida? Pārdzīvo�jumu reģistru, kas saistīts ar laika ziņā bezga�līgu eksistenci, tik vecu, ka dro�i vien neat�ceras savu personisko sākumu? Alku, kais�lību, cerību un cie�anu gammu, kas atbrīvojas dzīvu kalnu ra�anās momentā, matemātikai pārvēr�oties esamībā, vientulībai un rezig�nācijai � pilnībā? Bet �īs ir nedzīvas zinā�a�nas, un, ja mēģinās tās iztulkot kādā no Ze�mes valodām, tad visas meklētās vērtības un nozīmes pazudīs, paliks viņā pusē. Ne jau tādus � drīzāk poētikai, nevis zinātnei de�rīgus atklājumus gaida �piekritēji�, nē, jo, pa�i to neapzinoties, viņi cer uz Atklāsmi, kas viņiem izskaidros pa�a cilvēka būtību! Tādē�jādi soiāristika ir sen miru�u mitu atstāts pa�starītis, mistisku ilgu kvintesence, ko skaidri, pilnā balsī cilvēku lūpas vairs neiedro�inās izrunāt, un dziļi �īs celtnes pamatos ieslēpts stūrakmens ir Izpirk�anas cerība �

Bet, nespējot atzīt, ka tā tie�ām arī ir, solā- risti cītīgi izvairās no jebkādiem Kontakta iztulkojumiem, tā ka viņu sacerējumos tas kļūst par kaut ko galēju un � kamēr sākot�nējā, vēl skaidrā izpratnē tas nozīmēja sā�kumu, ievadu, pirmo soli uz viena no dau�dziem jauniem ceļiem � sacildināts gadu gaitā tas kļuva par viņu mū�ību un debe�sīm �

Vienkār�a un rūgta ir Muntiusa, �ī planeto- loģijas �ķecera�, ap�ilbino�ā negatīvā ana�līze, kurā viņ� sagrauj solāristisko mītu vai, precīzāk, Cilvēka Misiju. Pirmā balss, kam bija drosme atskanēt vēl uzticē�anās un ro�mantisma pilnajā solāristikas attīstības fāzē, tika uzņemta ar absolūtu, ignorējo�u klusē��anu. Tas ir pilnīgi saprotams, jo Muntiusa uzskatu atzī�ana būtu līdzvērtīga Solāris zi�nātnes � tādas, kāda tā eksistēja, � izsvītro��anai. Citas � skaidras, rezignējo�as � solā�ristikas sākumi veltīgi gaidīja savu pamatli�cēju. Piecus gadus pēc Muntiusa nāves, kad viņa grāmata jau kļuva par bibliogrāfisku retumu, ūnikumu, ko nevarēja atrast ne solā�ristisko, ne fizolofisko grāmatu krātuvēs, ra�dās viņa vārdā nosaukta skola, norvēģu pul�ciņ�, kas apguva viņa mantojumu atbilsto�i savu biedru individualitātei. Muntiusa mie�rīgo stāstījumu nomainīja Erles Enesona kodīgā, kaismīga ironija un � mazliet trivia- lizētā redakcijā � Fēlangas praktiskā solāris�tikā vai �utilitaristika�; Fēlanga aicināja tiek- pēc konkrētiem labumiem, kādus var dot pē�tījumi, nepaļauties uz fantāzijas apdvestām, neīstām cerībām, necensties pēc civilizēta kontakta, pēc divu civilizāciju intelektuāliem sakariem. Muntiusa analīzes ne�ēlīgās skaid�rības priek�ā visu viņa garīgo skolnieku sace�rējumi, izņemot Enesona un varbūt Takatas darbus, tomēr nav nekas vairāk kā līdzautoru darbība vai pat parasta popularizācija. Viņ� pats būtībā jau paveica visu, pirmo solāristi�kas fāzi nosaukdams par �pravie�u� posmu (pie tā pamatlicējiem viņ� pieskaitīja Gīzi, Holdenu, Sevadu); otro fāzi viņ� nosauca par �lielo shizmu� � vienotā solāristiskā tempļa sa�ķel�anos daudzās savstarpēji naidīgās sek�tās � un pareģoja tre�o fāzi � dogmatizāciju un sholastisku sastingumu, kas iestāsies tad, kad būs izpētīts viss, kas ir izpētāms. Tā to�mēr nenotika. Gibariānam bija taisnība, � es domāju, � kad viņ� Muntiusa likvidato- riskos secinājumus uzskatīja par monumen�tālu vienkār�o�anu, kas palīdzēja izvairīties no visa, kas solāristikā neatbilda ticības ele�mentiem.

Muntiusa grāmatā bija ielikta divkārt salo�cīta, galīgi nodzeltējusi sleja no �urnāla �Pa- rerga Solariana� � viens no pirmajiem Giba�riāna sacerējumiem. Virsrakstam �Kāpēc es esmu solārists� sekoja koncentrēts konkrētu parādību aprēķins, kas pierādīja Kontakta no�dibinā�anas reālu iespējamību. Gibariāns ta�u piederēja pie tās � tikpat kā pēdējās pēt�nieku paaudzes, kurai bija drosme pievieno�ties agrīnajiem, lieliskajiem optimisma ga�diem un kura neatteicās no savdabīgās mate�riālistiskās ticības, paļaujoties uz pietiekami neatlaidīgu un nepārtrauktu pūliņu triumfu.

Par pamatu viņ� ņēma Eirāzijas bioelektro- niķu Ho-En-Mina, Ngajalli un Kavakadzes tik labi zināmos klasiskos pētījumus. Viņi atklāja līdzības elementus starp smadzeņu elektris�kās darbības attēlu un da�iem plazmā notie�ko�ajiem izlādes veidiem, kas ievada, piemē�ram, Polymorpha agrīno stadiju un dubulto Solarīdu ra�anos. Viņ� atmeta pārāk antro- pomorfiskās interpretācijas, psihoanalītisko, psihiatrisko, neirofizioloģisko skolu da�da�ā�dās mistificējo�ās tēzes, kas nopūlējās plaz- matiskajā okeānā iedzīvināt atsevi�ķas cilvē�kiem raksturīgas slimības, kā, piemēram, epi�lepsiju (analoģija tika atrasta asimetriādu krampjainajos izvirdumos), jo viņ� starp Kon�takta sludinātājiem bija viens no vispiesar�dzīgākajiem un prātīgākajiem un neko tā ne�ieredzēja kā sensācijas, kuras, tagad jau visai reti, pavadīja to vai citu atklājumu.

Līdzīgu vislētākās intereses vilni, starp citu, izraisīja mans diplomdarbs. Arī tas te bija, protams, neiespiests, nobāzts kādā no mikrofilmu kasetēm. Tanī es balstījos uz Berg- maņa un Reinoldsa pētījumiem; viņiem no smadzeņu garozas procesu mozaīkas izdevās atdalīt un �nofiltrēt� komponentus, kas pa�vada visspēcīgākās emocijas � izmisumu, sāpes, ekstāzi, � es salīdzināju �os pierakstus ar okeāna strāvu izlādēm un atklāju līdzību abējādo līkņu oscilācijās un profilos (zināmos simetriādu kupolu tipos, nenobrie�du�u mimoīdu pamatņu tuvumā u. c.) � tā bija uzmanības vērta analoģija. Ar to pie�tika, lai mans uzvārds uzreiz parādītos bul�vāru presē zem muļķīgiem virsrakstiem, tā�diem kā �Izmisuma receklis� vai �Planēta ekstāzē�. Bet tas viss nāca man par labu (vis�maz nesen vēl tā domāju), tāpēc ka Gibariāns, kur�, tāpat kā jebkur� cits solārists, nelasīja visus tūksto�us iespiesto sacerējumu, īpa�i iesācēju darbus, pievērsa man uzmanību, un es saņēmu no viņa vēstuli. �ī vēstule noslēdza vienu un atklāja otru manas dzīves posmu.

Nesagaidīju�i nekādu reakciju, pēc se�ām dienām nolēmām eksperimentu atkārtot. Sta�cija, kas līdz �im bija nekustīgi karājusies �etrdesmit tre�ās paralēles un simt �espa- dsmitā meridiāna krustojuma punktā �etrdes�mit metru augstumā virs okeāna, sāka virzī�ties uz dienvidiem, kur, kā ziņoja radaraparāti un Sateloīda radiogrammas, plazmas aktivi�tāte jūtami pieņēmās spēkā.

Divas diennaktis ar manu encefalogrammu modulēts neredzams rentgenstaru kūlis ik pēc pāris stundām triecās gandrīz vai pilnīgi glu�dajā okeāna virsmā.

Otrās diennakts beigās mēs atradāmies jau ļoti tuvu polam: gandrīz viss zilās saules disks nogrima aiz apvār�ņa, ar purpuru piesātinātie mākoņi pretējā pusē jau vēstīja par sarkanās saules lēktu. Okeāna melno klajumu un tuk��ās debesis virs tā aizpildīja �ilbino�i auksta, metāliska spozme, indīgi zaļu, zibo�u krāsu cīniņ� ar apslāpētām, blāvām purpura lies�mām, bet pa�u okeānu pār�ķēla divu pretim- stāvo�u disku, divu ugunīgu spīdekļu � zili sudrabota un �arlaksarkana � radītā atspī�dumu rotaļa; pietika ar visniecīgāko māko�nīti zenītā, lai smagajās putās pa viļņu mugu�rām slīdo�ā gaisma bagātinātos ar neticamu, varavīk�ņainu mirgu.

Uzreiz pēc zilās saules rieta signalizatori dienvidvakaru pusē pamanīja simetriādi, kura tik ļoti saplūda ar sārtuma pielieto miglu, ka to varēja at�ķirt, tikai pateicoties atsevi��ķiem spoguļatspulgiem, kuri mirdzēja kā de�besu un plazmas saskares vietā izplauksto�s milzīgs stikla zieds. Stacija tomēr nemainīja kursu, un pēc kādas ceturtdaļstundas sarkani trīso�ais � kā dziesto�a rubīnu lampa � ko�loss atkal paslēpās aiz apvār�ņa. Pēc da�ām minūtēm augsts, tievs stabs, kura pamatni mūsu acīm aizsedza planētas liekums, uz�āvās vairākus kilometrus augstu, bez skaņas ur�bjoties atmosfērā. �is acīm redzamais simetri�ādes beigu vēstnesis, vienā pusē asiņaini deg�dams, otrā spīdēdams kā dzīvsudraba stabs, izauga divkrāsainā kokā, pēc tam tā arvien briesto�o zaru gali saplūda vienā sēņveida mākonī, kura aug�daļa divu sauļu ugunīs kopā ar vēju devās tālā ceļojumā, bet apaksējā ar smagiem ķekarveida atkārumiem, kas pletās pa horizonta tre�o daļu, neparasti lēni slīdēja lejup. Pēc stundas �ī aina bija pazu�dusi bez pēdām.

Un atkal pagāja divas diennaktis, eksperi�ments tika atkārtots pēdējo reizi, rentgena dūrieni apņēma jau diezgan lielu plazmatiskā okeāna daļu, dienvidu pusē, par spīti simt kilometru lielam atstatumam no mums, kļuva labi redzamas Arrenīdas � se��ķautnaina klin�u strēle; tās virsotnes, likās, klāja sniegs, bet īstenībā � organiskas izcelsmes apsūbē�jums, kas liecināja, ka �ī formācija kādreiz bijusi okeāna dibena sastāvdaļa.

Tad mēs mainījām kursu uz dienvidaustru�miem un kādu laiku virzījāmies paralēli kalnu grēdai, ko ietina sarkanajai dienai rak�sturīgi mākoņi, līdz beidzot arī tie pazuda. No pirmā eksperimenta realizē�anas jau bija pa�gāju�as desmit dienas.

Visu �o laiku Stacijā, patiesību sakot, nekas nenotika; Sartoriusa programmēto eksperi�mentu vēlāk atkārtoja automātiskā aparatūra, un neesmu pat pārliecināts, vai kāds kontro�lēja tās darbību. Tomēr pa �o laiku Stacijā norisinājās daudz vairāk notikumu, nekā va�rētu vēlēties. Cilvēkus tie skāra tikai netie�i. Es baidījos, ka Sartoriuss mēģinās atjaunot darbus pie anihilatora; gaidīju arī Snauta reakciju, kad viņ� uzzinās no Sartoriusa, ka esmu viņu zināmā mērā piekrāpis, pārspīlē�dams briesmas, kādas varēja rasties neitrīno matērijas iznīcinā�anas brīdī. Nekas tamlī�dzīgs tomēr nenotika, sākumā man pilnīgi

mīklainu iemeslu dēļ; protams, ņemu vērā kaut kādas blēdības iespējamību, rēķinājos ar to, ka viņi klusībā veic sagatavo�anās darbus, tāpēc katru dienu iegriezos telpā bez logiem, tie�i zem galvenās laboratorijas, kur atradās anihilators. Nekad nevienu tur nesatiku, bet putekļu kārta, kas klāja aparatūras apvalkus un kabeļus, liecināja, ka neviens nav tai pat pieskāries jau daudzas nedēļas.

Snauts �ai laikā kļuva tikpat neredzams kā Sartoriuss un vēl grūtāk notverams, jo tagad jau arī radiostacijas videotelefons neatbildējā uz izsaukumiem. Kāds kontrolēja Stacijas kustību, bet es nezinu pateikt, kas, jo mani tas glu�i vienkār�i neinteresēja, kaut arī tas skan varbūt dīvaini. Arī fakts, ka okeāns ne�reaģēja, man kļuva tik vienaldzīgs, ka pēc divām vai trim dienām ne tikai pārstāju ar to rēķināties vai baidīties no tā, bet pilnīgi aiz�mirsu kā par okeānu, tā par eksperimentu. Dienām ilgi sēdēju vai nu bibliotēkā, vai ka�bīnē ar Hareju, kas neatstājās no manis kā ēna. Redzēju, ka ar mums nav labi un ka �is apātiskais un bezjēdzīgais nestabilitātes stā�voklis nevar turpināties bezgalīgi. Man va�jadzēja to salauzt, izmainīt mūsu attiecības, tomēr pat domu par kaut kādu pārmaiņu es dzinu prom, jo nebiju spējīgs neko izlemt; nemāku to izskaidrot citādi, bet man likās, ka viss Stacijā un it sevi�ķi tas, kas ir starp Ha�reju un mani, atrodas ārkārtīgi nestabilā, bīstami pārslogotā līdzsvara stāvoklī un, tam izjūkot, var pārvērsties drupās. Kāpēc? Ne�zinu. Visdīvainākais bija tas, ka arī viņa

zināmā merā izjuta kaut ko tamlīdzīgu. Kad domāju par to tagad, man �ķiet, ka �o nedro��ības, sastrēguma, pavisam tuvās katastrofas iespaidu radīja tikai tādā veidā vien izjūtamā, visas Stacijas klājus un telpas piepildo�ā īste�nība. Kaut gan bija varbūt vēl viens cits atmi�nējums: sapņi. Tā kā man nekad ne pirms, ne arī pēc tam nebija tādu vīziju, nolēmu pierak�stīt to saturu; tikai �ie pieraksti ļauj kaut ko par �īm vīzijām pateikt, bet arī tie ir vienīgi fragmenti, kuriem gandrīz pilnīgi atņemta to �ausmino�ā daudzveidība.

Es atrados neizprotamos apstākļos, telpā bez debesīm, zemes, grīdas, griestiem, sienām, it kā iemīcīts vai iestidzis ārēji man sve�ā substancē, it kā viss mans ķermenis būtu ieaudzis pusdzīvā, nekustīgā, amorfā blāķī, vai, precīzāk, it kā es pats, pazaudējis ķer�meni, būtu kļuvis par tādu amorfu blāķi; mani ielenca sākumā neat�ķirami bāli ro�ai�nas krāsas plankumi, kas peldēja telpā ar ne�parastām optiskām īpa�ībām, tā ka tikai ļoti lielā tuvumā priek�meti kļuva skaidri, pār�lieku un pat nedabiski skaidri, jo �ajos sap�ņos tie�ās vides konkrētība un materialitāte pārspēja parasto īstenību. Pamostoties mani pārņēma paradoksāla sajūta, ka realitāte, īstā realitāte bijusi taisni sapnī, bet tas, ko redzu pēc acu atvēr�anas, ir vienīgi kaut kādas iz��uvu�as ēnas.

Pirmais tēls, sākums, no kura dzima sapnis, bija �āds. Ap mani kaut kas gaidīja atļauju, manu piekri�anu, iek�ēju mājienu, bet es zi�nāju, pareizāk, kaut kas manī zināja, ka ne�drīkstu padoties neizprotamajam kārdināju�mam, � jo vairāk tas klusēdams sola, jo briesmīgāks būs gals. īsti gan to nezināju, varbūt vienīgi instinktīvi baidījos, kaut gan patiesas bailes nejutu nekad. Gaidīju. Mani apņēma sārta migla, tajā dzima pirmais pie�skāriens, bet es, paralizēts kā bluķis, dziļi iestrēdzis kaut kādā masā, nevarēju ne atkāp�ties, ne pakustēties, bet �is kaut kas pētīja manu cietumu ar akliem un reizē redzo�iem pieskārieniem, un tā jau bija it kā delna, kas veidoja mani; līdz �im brīdim man nebija pat acu, bet, lūk, redzēju: zem pirkstiem, kas taustīdamies slīdēja pa manu seju, no nekā dzima manas lūpas, vaigi, un pēc tam, �im nebeidzami sīkās daļiņās sa�ķeltajam pieskā�rienam izvēr�oties, man jau bija seja un elpo�jo�s viduklis, kuru �is abpusējais radī�anas akts bija aicinājis eksistēt; no �ī brī�a arī es � veidots � savukārt veidoju, un dzima seja, kādu nekad vēl netiku redzējis, sve�a un reizē pazīstama, pūlējos, bet nevarēju ieskatī�ties tai acīs, jo visam arvien vēl bija izkrop�ļotas proporcijas; te nebija nekādu virzienu, un vienīgi kaut kādā svētā klusumā tapām un cēlāmies � abi divi, bet es jau biju īsts es pats, tikai it kā neierobe�oti palielināts, un �ī būtne � sieviete? � eksistēja kopā ar mani nekustīgumā. Kopīgs pulss vienoja mūs, bet tad piepe�i �īs ainas nekustībā, aiz kuras ne�kas neeksistēja un it kā nevarēja eksistēt, iezagās kaut kas neizsakāmi ne�ēlīgs, neie�spējams un pretdabisks. Tas pats pieskā�riens, kur� mūs izveidoja un ar neredzamu zelta plīvuru pieglaudās mums, sāka �ķelties. Mūsu ķermeņi, kaili un balti, sāka peldēt, melnējot spietojo�u mūd�u straumē, kas iz�plūda no mums kā gaiss, un biju � bijām � biju ņudzo�as, drud�ainas kustības pilna spī�dīga masa, nebeidzama, bez gala un malas, un �inī bezgalībā � nē! � es, bezgalība, klusē�dams kaucu par izdzi�anu, par beigām, bet tie�i tad pēk�ņi izplūdu uz visām pusēm un kļuvu liels savās cie�anās, kas bija spilgtākas par katru īstenību, simtkār�otas, sakoncentrē�tas melnās un sarkanās tālēs, kas gan sastinga klintī, gan dominēja kaut kur citas planētas vai pasaules mirdzumā.

Tas bija visvienkār�ākais no sapņiem, citus neprotu izstāstīt, jo tanīs verdo�ajiem drausmu avotiem vairs nebija nekā realitātē atbilsto�a. Par Harej as eksistē�anu nezināju sapņos neko, tāpat tajos neatbalsojās ne atmi�ņas, ne Stacijā pieredzētie notikumi.

Bija arī citi sapņi, kur nedzīvi sastingu�ajā tumsā es jutos kā kaut kādu lieti�ķu, nestei�dzīgu, bez jebkādiem ap jau�amiem instru�mentiem realizētu pētījumu priek�mets; tā bija iespie�anās, sadrumstalo�ana, likvidācija līdz pat pilnīgam tuk�umam, �īs klusās, iznī�cino�ās krustā si�anas pēdējais pakāpiens bija bailes, un vēlāk, tiklīdz tās atsaucu at�miņā, tūdaļ paātrinājās sirdsdarbība.

Bet dienas � vienādas, it kā izbalēju�as, apnicīga pretīguma pilnas � vilkās kūtri un bezgala vienmuļi, vienīgi no naktīm baidījos un nezināju, kā no tām glābties; atrados no�modā kopā ar Hareju, kurai vispār nebija va�jadzīgs miegs, skūpstīju viņu un glāstīju, bet zināju, ka tas nav ne manis, ne viņas dēļ, ka visu to daru bailēs no sapņiem, bet Hareja, kaut arī viņai ne vārda nebiju stāstījis par �iem satricino�ajiem murgiem, laikam kaut ko noprata, jo viņas padevībā es jutu nebei�dzamu pazemo�anos un nekādi nespēju tai palīdzēt.

Jau teicu, ka visu �o laiku nebiju ticies ne ar Snautu, ne ar Sartoriusu. Snauts ik pēc pāris dienām tomēr piezvanīja pa telefonu vai, retāk, atstāja zīmīti. Viņ� interesējās, vai neesmu manījis kādu jaunu parādību, kādu pārmaiņu, kaut ko, ko varētu uzskatīt par reakciju uz tik bie�i atkārtoto eksperimentu. Es atbildēju, ka neko neesmu manījis, un sa�vukārt jautāju to pa�u viņam. Snauts ekrāna dziļumā tikai noraido�i purināja galvu.

Piecpadsmitajā dienā pēc eksperimentu pārtrauk�anas uzmodos agrāk nekā parasti, un murgi bija mani tik ļoti nomocīju�i, ka at�darīju acis glu�i kā pēc dziļas narkozes izsaukta pamiruma. Raugoties caur atsegto logu sarkanās saules pirmajos staros, kas, līdzīgi sarkanu liesmu upei, pār�ķēla okeāna virsmu, es pamanīju, ka līdz �im nedzīvais klajums sāk lēnām viļņoties. Melnums uzreiz nobālēja, it kā nosegts ar plānu miglas �ķidr�autu, bet �ai miglai bija pārāk materiāla kon�sistence. Da�uviet tajā dzima nemiera pilni centri, līdz beidzot neskaidra kustība aizpil�dīja visu redzamo platību. Melnums pazuda, izliekuma vietās gai�sārtas, bet ieplakās � pērļaini rūsganas plēves aizsegts. Sākumā krāsas mijās, pārvēr�ot �o okeāna brīnu�maino pārvalku garās sastingu�u vilnu rin�dās, tad viss sajuka, un visu okeānu jau klāja burbuļojo�as putas, kas milzu lēveriem �jā- cās aug�ā kā zem pa�as Stacijas, tā arī visap�kārt tai. Tuk�ajās, sarkanajās debesīs no visām pusēm vienlaicīgi triecās horizontāli izplesti plēvspārnaini putu blāķi, kuriem ba- lonveidā piepampu�ās malas atņēma jebkādu līdzību ar mākoņiem. Tie, kas horizontālām svītrām aizsedza zemo saules disku, kontras�tējot ar tā kvēlmi, bija ogļumelni, citi, saules tuvumā, atkarībā no ausmas staru kri�anas leņķa sārtojās, iedegās ķir�u krāsā, violeti sarkanīgā tonī, un �is process turpinājās, it kā okeāns lobītu asiņainus slāņus, brī�iem atklājot zem tiem savu melno virsmu, brī��iem aizsedzoties ar jaunu sacietēju�u putu kārtu. Da�i no �iem veidojumiem parādījās pavisam tuvu, tepat aiz logiem pāris metru atstatumā, un viens no tiem ar savu it kā zī�daino virsmu pat pārslīdēja pār stiklu, tai pa�ā laikā �īs gūzmas, kas uz�āvās gaisā pir�mās, līdzīgi izkaisītiem putniem, tik tikko vī�dēja augstu debesīs un kā caurspīdīgs plī�vurs izkusa pa�ā zenītā.

Stacija apstādināta sastinga un palika uz vietas kādas trīs stundas, bet izrāde turpinā�jās. Beidzot, kad saule nogrima aiz apvār�ņa, bet okeānu zem mums ietina tumsa, slaidu, sārtu siluetu spieti cēlās aizvien augstāk un augstāk debesīs, it kā slīdēdami pa neredza�mām stīgām bezgalīgās rindās, nekustīgi, ne�tverami, un �ī majestātiskā saplosīto spārnu

debess brauk�ana turpinājās tik ilgi, kamēr to ietina pilnīga tumsa.

Visa �ī savā mierīgajā varenumā apbrīno�jamā parādība pārsteidza Hareju, bet es ne�mācēju neko par to teikt, man, solāristam, tā bija tikpat neredzēta un nesaprotama kā vi�ņai. Starp citu, nekādos katalogos pagaidām neatzīmētas formas un parādības uz Solāris var novērot reizes divas trīs gadā, bet, ja labi veicas, pat bie�āk.

Nākamajā naktī, apmēram stundu pirms gaidāmā zilās saules lēkta, mēs bijām cita fe�nomena liecinieki � okeāns fosforescēja. Vispirms uz tumsā neredzamās virsmas parā�dījās vientuļi, gai�i plankumi, kas bālgani, iz�plūsto�i blāzmoja, cilājoties atbilsto�i viļņo��anās ritmam. Tie saplūda kopā un palielinā�jās, līdz rēgainā spīdē�ana izplatījās uz visām debess pusēm. Fosforescences intensitāte pie�auga kādas piecpadsmit minūtes; tad parā�dība beidzās pārsteidzo�ā veidā: okeāns sāka dzist, no rietumiem pla�ā, simtiem jūd�u platā frontē virzījās tumsas josla. Kad tā sa�sniedza Staciju un aizgāja garām kā tumsā augstu saskatāma blāzma, bija redzama okeāna daļa, kas vēl fosforescēja. Sasniegusi apvārsni, tā pārvērtās milzīgā polārblāzmā un pēk�ņi pazuda. Kad uzausa saule, tuk�s, ne�dzīvs klajums, ko tikko manāmi rievoja vil�nī�i, mezdami sudrabainus spīguļus Stacijas logos, no jauna pletās visos virzienos.

Okeāna fosforescenci solāristi bija jau ap�rakstīju�i, gandrīz vienmēr to novēroja pirms asimetriādu dzim�anas, bez tam tā bija tipiska plazmas aktivitātes lokāla pastiprinājuma pa�zīme. Tomēr divu nākamo nedēļu laikā ne Stacijā, ne ārpusē nekas nenotika. Tikai vien�reiz, nakts vidū, izdzirdu it kā ne no kurienes un vienlaicīgi no visām pusēm atplūsto�u tālu kliedzienu, neparasti augstu, griezīgu un stieptu, glu�i kā pārcilvēciski kāpinātu vaidu; izrauts no murgiem, es ilgi gulēju ieklausīda�mies, ne visai pārliecināts, vai �o kliedzienu nedzirdu pa sapņiem. Iepriek�ējā dienā no laboratorijas, kas daļēji atradās virs mūsu kabīnes, atplūda klusinātas skaņas, it kā tur pārbīdītu lielus smagumus vai aparātus; man izlikās, ka kliedziens arī nāk no aug�as, starp citu, pavisam nesaprotamā veidā, jo abus stā�vus atdalīja skaņu necaurlaidīgs pārsegums. �ī agonizējo�ā balss bija dzirdama gandrīz vai pusstundu. Nosvīdis slapj�, pa pusei saju�cis prātā, jau gribēju skriet aug�ā, tik ļoti balss plosīja nervus. Galu galā tā apklusa, un atkal dzirdēju vienīgi smagumu pārvieto�anu.

Pēc divām dienām, vakarā, kad mēs ar Ha�reju sēdējām mazajā virtuvē, negaidīti ienāca Snauts. Viņam mugurā bija uzvalks, īsts Ze�mes uzvalks, kas pārvērta viņa izskatu. Viņ� bija kļuvis it kā lielāks augumā un vecāks. Tikpat kā neskatīdamies uz mums, viņ� pie�gāja pie galda, noliecās pār to un, pat neap�sēdies, sāka ēst aukstu gaļu tie�i no kārbas, piekozdams klāt maizi. Pie tam viņ� grūda piedurkni kārbā, notraipīdamies ar taukiem.

���� Nosmērēsies, � es teicu.

���� Hm? � viņ� novilka ar pilnu muti.

Viņ� ēda, it kā vairākas dienas viņam ne�

kas nebūtu bijis mutē, ielēja sev pusglāzi vīna, vienā paņēmienā izdzēra, noslaucīja lū�pas un, atdabūjis elpu, paskatījās apkārt ar asinīm pieplūdu�ām acīm. Tad pievērsās man un noburk�ķēja:

���� Ataudzēji bārdu? � Nu, nu �

Hareja ar troksni meta traukus izlietnē.

Snauts sāka vieglītēm �ūpoties uz papē�iem, viebās un skaļi �makstināja, ar mēli tīrīdams zobus. Man izlikās, ka viņ� to dara tī�ām.

��� Tev negribas skūties, ko? � viņ� jau�tāja, uzbāzīgi skatīdamies uz mani.

Es neatbildēju.

���� Pielūko! � viņ� izmeta pēc brī�a. � Iesaku tev tomēr noskūt bārdu. Arī viņ� vispirms pārstāja skūties.

���� Ej gulēt, � es atteicu.

���� Ko? Te neviens nav muļķis! Kāpēc mums neaprunāties? Paklau, Kelvin, bet var�būt viņ� mums vēl labu? Varbūt grib mūs aplaimot, tikai vēl nezina, kā? Viņ� nolasa vē�lē�anās mūsu smadzenēs, bet ta�u tikai divi procenti nervu procesu ir apzinīgi. Tātad viņ� pazīst mūs labāk nekā mēs pa�i. Tātad viņ� ir jāklausa. Jāpiekrīt. Saproti? Nevēlies? Kā�pēc, � viņa balss raudulīgi nodrebēja, � kā�pēc tu neskujies?

��� Rimsties, � es teicu. � Tu esi piedzē�ries.

���� Ko? Piedzēries? Es? Un kas par to? Vai cilvēks, kur� vazājis savus mēslus no galak�tikas vienas malas uz otru, lai uzzinātu, ko viņ� ir vērts, nedrīkst piedzerties? Kāpēc? Tu tici cilvēka misijai, Kelvin, ko? Gibariāns man

par tevi stāstīja, pirms ataudzēja bārdu � Tu esi tie�i tāds, kā viņ� iztēloja� Tikai neej uz laboratoriju, pazaudēsi vēl ticību � tur strādā Sartoriuss, mūsu Fausts au rebours\ meklē līdzekli pret nemirstību, zini? Tas ii svētā Kontakta pēdējais bruņinieks, tāds, kur� spēj kaut ko � viņa iepriek�ējā iecere arī nebija slikta � prolongēta agonija. Labi, ko? Agonia perpetuci� salmiņi� salmenī�cas � kā tu vari nedzert, Kelvin?

Viņa gandrīz neredzīgās acis uzpampu�a- jos plakstos pievērsās Harej ai, kas nekustīgi stāvēja pie sienas.

���� Ak, Afrodīte baltā, tu okeānā dzimusī, tu dievi�ķā, un tava delna � � viņ� sāka deklamēt un aizrijās smieklos. � Gandrīz� precīzi� ko, Kel� vin? � � viņ� klepo�dams izdabūja.

Arvien vēl biju mierīgs, bet �is miers sāka pāriet vēsā niknumā.

���� Rimsties! � es no�ņācu. � Rimsties un ej prom!

���� Tu mani dzen laukā? Tu arī? Ataudzēji bārdu un dzen mani prom? Vairs negribi, lai tevi brīdinu, lai dodu tev padomus � kā viens īsts zvaig�ņu brālis otram? Atvērsim apak�ējās lūkas, Kelvin, kliegsim viņam tur, uz leju, varbūt sadzirdēs? Bet kāds viņam vārds? Padomā, mēs nosaucām visas zvaig�znes un planētas, bet varbūt tām jau bija no�saukumi? Kas par uzurpāciju! Paklau, iesim turp. Kliegsim .. . pastāstīsim viņam, ko viņ� ar mums izdarījis, kamēr viņ� �ausmās nobī�sies . .. uzbūvēs mums sudraba simetriādes un ar savu matemātiku aizlūgs par mums, un ielenks mūs ar asiņainiem eņģeļiem, un viņa mokas būs mūsu mokas, bet viņa bailes � mūsu bailes, un viņ� lūgs mūs darīt galu. Jo viss. kas viņ� ir un ko viņ� dara, ir kvēls lū�gums darīt galu. Kāpēc tu nesmejies? Es ta�u tikai jokoju. Ja mūsu sugai būtu labāka hu�mora izpratne, mēs varbūt nenonāktu tik tālu. Zini, ko viņ� grib izdarīt? Viņ� grib to sodīt, �o okeānu, grib to novest līdz tādai pakāpei, ka tas kliegtu ar visiem saviem kalniem uz�reiz � tu domā, ka viņam pietrūks drosmes dot �o plānu apstiprinā�anai �im sklerotiska�jam areopagam,[6] kas atsūtīja mūs �urp kā sve�u grēku izpircējus? Tev taisnība, viņ� no�bīsies .. . bet tikai cepurītes dēļ. Cepurīti viņ� neparādīs nevienam, tik drosmīgs viņ� nav, mūsu Fausts �

Es klusēju. Snauts arvien stiprāk līgojās. Asaras ritēja viņam pa seju un pilēja uz drā�nām.

� Kas to izdarīja? Kas to izdarīja ar mums? Gibariāns? Gīze? Ein�teins? Platons? Tie bija noziedznieki � zini? Padomā, raķetē cilvēks var pārsprāgt kā burbulis vai sastingt, vai izcepties, vai arī tik ātri noasiņot, ka pat nepagūs ne iekliegties, un vēlāk tikai kauliņi grab bleķa bund�ā, riņķo pa Ņūtona orbītām ar Ein�teina korekciju, �ie mūsu progresa grabuļi! Bet mēs labprāt, jo tas ir skaists ceļ� � kamēr nonācām � un �ais būrī�os, pie �iem �ķīvjiem, starp nemirstīgajām trauku mazgātavām, ar uzticamo skapī�u pulkiem, klozetu rindām, te ir mūsu piepildījums � paskaties, Kelvin. Ja es nebūtu piedzēries, es tā nepļāpātu, bet galu galā kādam tas jāpa�saka. Kas galu galā ir vainīgs? Tu te sēdi kā bērns lopkautuvē, un mati tev aug � Kas vainīgs? Pats sev atbildi�

Viņ� lēni pagriezās un izgāja, uz sliek�ņa pieturējās pie durvīm, lai nenokristu, vēl dzirdama bija viņa soļu atbalss, kas plūda �urp no koridora.

Es vairījos no Harejas acīm, bet mūsu ska�tieni piepe�i sastapās. Gribēju pieiet viņai klāt, apkampt viņu, noglāstīt matus, bet ne�varēju. Nevarēju.

Nāko�ās trīs nedēļas bija kā viena un tā pati diena, kas atkārtojās, arvien tāda pati, logu slēģi vērās vaļā un ciet, naktīs vienus murgus nomainīja otri, no rīta mēs cēlāmies un sākās rotaļa, bet vai tikai tā bija rotaļa? Es izlikos mierīgs, tāpat kā Hareja, �ī klusā noruna, ab�pusēju melu apzinā�anās kļuva par mūsu pē�dējo patvērumu. Mēs daudz spriedām par to, kā dzīvosim uz Zemes, kā apmetīsimies kaut kur lielas pilsētas tuvumā un nekad vairs ne�atstāsim zilās debesis un zaļos kokus, un ko�

pīgi izdomājām mūsu nākamās mājas iekārtu, ierīkojām dārzu un pat strīdējāmies par sīku�miem .. . par dzīv�ogu, par soliņu .. . Vai es ticēju tam kaut vai vienu sekundi? Nē. Zi�nāju, ka tas nav iespējams. Zināju to. Pat ja viņa varētu atstāt Staciju � dzīva, � pieze�mēties var tikai cilvēks, bet cilvēks � tie ir viņa dokumenti. Pirmā kontrole izbeigtu �o ceļojumu. Mēģinātu viņu identificēt, vispirms �ķirot mūs vienu no otra, un tas uzreiz viņu nodotu. Stacija bija vienīgā vieta, kur mēs varējām dzīvot kopā. Vai Hareja to zināja? Dro�i vien. Vai viņai kāds to pateica? Pēc visiem �iem notikumiem liekas, ka jā.

Kādā naktī pa miegam izdzirdu, ka Hareja klusi pieceļas. Gribēju viņu apkampt. Tagad vairs tikai klusējot, vairs tikai tumsā varējām vēl uz mirkli kļūt brīvi, aizmirstoties nemaņā, kas tikai uz acumirkli aizsedza mūs aptvero�o bezgalīgo, mokpilno izmisumu. Viņa nema�nīja, ka esmu pamodies. Pirms paguvu pa�stiept roku, viņa izkāpa no gultas. Arvien vēl samiegojies, izdzirdu basu kāju soļus. Mani pārņēma neskaidras bailes.

� Harej? � es no�ukstēju. Gribēju iekliegties, bet neuzdro�inājos. Apsēdos uz gultas. Durvis uz gaiteni bija tikai pievērtas. �aura gaismas strēle ieslīpi �ķērsoja kabīni. Man izlikās, ka dzirdu klusinātas balsis. Viņa sarunājās? Ar ko?

Izlēcu no gultas, bet mani sagrāba tik drausmīgas bailes, ka nespēju pakustēties ne no vietas. Brīdi stāvēju ieklausīdamies � viss bija kluss. Lēni ierausos gultā. Galvā

me�onīgi pulsēja asinis. Sāku skaitīt. Sasnie�dzis tūkstoti, aprāvos, durvis atdarījās bez skaņas. Hareja ieslīdēja iek�ā un sastinga, it kā ieklausoties manā elpā. Centos padarīt to ritmisku.

���� Kris? � � viņa klusu pa�ukstēja.

Es neatbildēju. Viņa veikli iemetās gultā. Jutu, kā viņa izstiepusies guļ, un gulēju vi�ņai blakus nekustīgi, nezinu, cik ilgi. Mēģi�nāju sagudrot, ko lai jautā, bet, jo vairāk laika aizritēja, jo labāk sapratu, ka pirmais neiesāk�u. Pēc kāda laika, varbūt pēc stundas, aizmigu.

Rīts bija tāds pats kā vienmēr. Es viņu aiz�domīgi pētīju tikai tad, kad viņa nevarēja to manīt. Pēc pusdienām mēs sēdējām viens ot�ram blakus pretī izliektajam logam, aiz kura slīdēja zemi, sarkanbrūni mākoņi. Stacija peldēja starp tiem kā kuģis. Hareja lasīja kaut kādu grāmatu, bet es atrados paskontem- plācijas stāvoklī, kas tagad pārāk bie�i kļuva par vienīgo atelpu. Pamanīju, ka, zināmā leņķī pagrie�ot galvu, loga stiklā varu redzēt mūsu atspulgu, caurspīdīgu, bet skaidru. Noņēmu roku no atbalstņa. Hareja � to redzēju stiklā �, ar a�u skatienu pārliecinājusies, ka es vēroju okeānu, noliecās un ar lūpām pie�dūrās tai vietai uz atbalstņa, kurai pirms īsa brī�a biju pieskāries. Joprojām sēdēju, neda�biski sastindzis, bet viņa nolieca galvu pār grāmatu.

���� Harej, � es klusi teicu, � kurp tu �o�nakt gāji?

���� �onakt?

���� Ja.

���������� Tu � būsi kaut ko nosapņojis, Kris. Es nekur negāju.

���� Negāji?

-� Nē. Tas noteikti bija sapnis.

���������� Varbūt, � es teicu. � Jā, iespējams, ka bū�u nosapņojis �

Vakarā, kad jau likāmies gulēt, atkal sāku runāt par mūsu ceļojumu, par atgrie�anos uz Zemi.

����������� Ak, negribu par to dzirdēt, � viņa pār�trauca. � Nevajag, Kris. Tu ta�u zini�

���� Ko?

���� Nē. Neko.

Kad mēs jau gulējām, viņa sacīja, ka grib dzert.

���������� Tur uz galda ir glāze sulas, pasniedz, lūdzu.

Viņa izdzēra pusi un deva man. Es negri�bēju dzert.

���� Uz manu veselību, � viņa pasmaidīja.

Izdzēru sulu. Tā man likās mazliet sāļa, bet

nepievērsu tam uzmanības.

����������� Ja nevēlies runāt par Zemi, par ko tad? � es jautāju, kad viņa izslēdza gaismu.

���� Vai tu apprecētos, ja manis nebūtu?

���� Nē.

-i Nekad?

���� Nekad.

���� Kāpēc?

����������� Nezinu. Desmit gadus biju viens un ne�apprecējos. Nerunāsim par to, mīļā �

Man reiba galva, it kā es būtu izdzēris vis�maz pudeli vīna.

���� Nē, runāsim, noteikti runāsim. Bet ja es tevi palūgtu?

��� Lai es apprecētos? Izslēgts, Harej. Man nav vajadzīga neviena, izņemot tevi.

Viņa noliecās pār mani. Jutu viņas elpu uz lūpām, viņa apskāva mani tik stipri, ka ne�pārvaramā miegainība, kurā slīgu, uz mirkli atkāpās.

�� Pasaki to savādāk.

���� Es mīlu tevi.

Hareja piespieda galvu man pie krūtīm, sajutu, ka dreb viņas pietūku�ie plaksti, un sapratu, ka viņa raud.

���� Harej, kas noticis?

��� Nekas. Nekas. Nekas, � viņa atkārtoja aizvien klusāk. Pūlējos atdarīt acis, bet plak�sti pa�i vērās ciet. Aizmigu.

Mani pamodināja sarkana gaisma. Galva bija smaga kā svins, bet kakls stīvs, it kā visi skriemeļi būtu saaugu�i vienā kaulā. Raupjo, pretīgo mēli mutē nevarēju pakustināt. �Dro�i vien ar kaut ko esmu saindējies,� no�domāju, ar pūlēm paceldams galvu. Pastiepu roku uz Harejas pusi. Atdūros pret aukstiem palagiem.

Pietrūkos sēdus.

Gulta bija tuk�a, kabīnē � neviena. Logos kā sarkani diski atspīdēja saules ripas at�spulgi. Nolēcu uz grīdas. Laikam izskatījos komiski, jo sagrīļojos kā piedzēries. Turēda�mies pie mēbelēm, aizkļuvu līdz skapim � vannas istaba bija tuk�a. Koridors tāpat. Arī laboratorijā neviena nebija.

��������� Harej!!! � es iekliedzos, stāvēdams ko�ridora vidū un neapzinīgi airēdamies ar ro�kām. � Harej � � nogārdzu vēlreiz, jau zinādams.

Labi neatceros, kas notika pēc tam. Laikam skraidīju puskails pa visu Staciju, atceros tikai, ka iedrā�os pat saldētavā, bet vēlāk � kādā no noliktavām un ar dūrēm dauzīju aiz�slēgtās durvis. Varbūt pat biju tur vairākas reizes. Kāpnes dunēja, griezos apkārt, metos skrie�us, no jauna kaut kur drāzos, līdz ka�mēr stāvēju pie caurredzamas plātnes, aiz kuras atrodas izeja uz ārpusi: dubultas, bru�ņotas durvis. Grūdu tās no visa spēka un kliedzu, prasīdams, lai tas būtu bijis sapnis. Un kāds jau krietnu laiku bija ar mani, puri�nāja mani, kaut kur vilka. Tad nonācu mazajā laboratorijā, mans krekls bija slapj� no le�dainā ūdens, mati salipu�i, nāsis un mēli de�dzināja spirts, aizkusis gulēju puszviļus uz kaut kā auksta, metāliska, un Snauts savās notraipītajās audekla biksēs rosījās pie zāļu skapī�a, kaut ko meklēdams, instrumenti un stikli briesmīgi �ķindēja.

Piepe�i ieraudzīju viņu savā priek�ā, viņ� skatījās man acīs, uzmanīgs, salīcis.

���� Kur viņa?

���� Viņas nav.

���� Bet, bet Hareja . ..

����� Nav vairs Harej as, � viņ� lēni, izteik�smīgi sacīja, tuvinādams savu seju, it kā būtu man iesitis un tagad meklētu sitiena pēdas.

���� Viņa atgriezīsies � � es no�ukstēju, aizverot acis � Un pirmo reizi nemaz no tā nebijos. Nebaidījos no viņas rēgainās atgrie��anās. Nesapratu, ka varēju kādreiz no tā bai�dīties!

���� Izdzer �o.

Viņ� pasniedza man glāzi ar siltu �ķidrumu. Paskatījos uz to un pēk�ņi ie�ļācu visu glāzes saturu viņam sejā. Viņ� atkāpās, slaucīdams acis. Kad viņ� tās atvēra, stāvēju viņam bla�kus. Viņ� bija tik ļoti mazs.

���� To izdarīji tu?!

���� Par ko tu runā?

���� Nemelo, pats zini, par ko. Tu runāji ar viņu tonakt? Un liki, lai viņa iedod man miega zāles? � Ko tu ar viņu izdarīji?! At�bildi!!!

Viņ� kaut ko meklēja krū�u kabata. Izvilka saburzītu aploksni. Izrāvu viņam to no ro�kām. Aizlīmēta. Bez uzraksta. Atplēsu aplok�sni. No tās izkrita �etrkārt salocīta zīmīte. Lieli, mazliet bērni�ķīgi burti, nelīdzenas rin�diņas. Pazinu rokrakstu.

�Mīļais, es pati viņam to lūdzu. Viņ� ir labs. �ausmīgi, ka vajadzēja tevi piemānīt, bet citādi nevarēju. Man tev viens lūgums: klausi viņu un nedari sev nekā ļauna. Tu biji ļoti labs.�

Apak�ā bija viens sa�vīkāts vārds. Man izdevās to salasīt: �Hareja� � uzrakstīts, tad sastrīpots, tālāk vēl viens burts, it kā H vai K, pārvērties traipā. Izlasīju vienreiz un tad vēlreiz. Un vēl. Biju jau pārāk mierīgs, lai kristu histērijā, nespēju, pat ievaidēties, it kā būtu palicis bez balss.

���� Kā? � es no�ukstēju. � Kā?

Vēlāk, Kelvin. Turies.

���� Es turos. Saki. Kā?

���� Anihilācija.

���� Kā tā? Bet aparāts?! � es salēcos.

����������� Ro�a aparāts nederēja. Sartoriuss uzbū�vēja citu, speciālu destabilizatoru. Nelielu. Darbojas tikai da�u metru rādiusā.

���� Kas notika ar viņu? �

-� Izgaisa. Zibens un vēja pūsma. Viegla vēja pūsma. Nekas vairāk.

���� Da�u metru rādiusā, tu saki?

��� Jā. Lielākam pietrūka materiālu.

Man piepe�i likās, ka grūst sienas. Aizvēru acis.

���������� Mans dievs � viņa � atgriezīsies, at�griezīsies ta�u�

���� Nē.

���� Kāpēc nē? �

����������� Nē, Kelvin. Vai atceries tās verdo�ās putas? Kop� tā laika vairs neatgrie�as.

���� Vairs ne?

���� Nē.

���� Tu viņu nokāvi, � es klusi teicu.

���� Jā. Tu to neizdarītu? Manā vietā?

Satrūkos un sāku soļot arvien ātrāk. No sie�nas līdz kaktam un atpakaļ. Deviņi soļi. Pa�grieziens. Deviņi soļi.

Apstājos Snauta priek�ā.

������������ Klausies, dosim raportu. Pieprasīsim tie�us sakarus ar Padomi. To var izdarīt. Viņi piekritīs. Viņiem jāpiekrīt. Planētu izslēgs no �etru konvencijas. Visi līdzekļi atļauti. Atgādāsim antimatērijas ģeneratoru. Tu domā, ka ir kaut kas, kas varētu pretoties antimatē- rijai? Hekā nav! Nekā! Nekā! � es triumfē�jo�i kliedzu, akls no asarām.

����������� Gribi viņu iznīcināt? � Snauts jautāja. � Kāpēc?

���� Ej prom. Atstāj mani vienu!

�. Neie�u.

���� Snaut!

Skatījos viņam acīs. �Nē,� viņ� atbildēja ar galvas kustību.

���� Ko tu gribi? Ko gribi no manis?

Viņ� pienāca pie galda.

���� Labi. Dosim raportu.

Aizgriezos prom un sāku staigāt.

���� Apsēdies.

���� Liec mani mierā.

����������� Lietai ir divas puses. Pirmā � fakti. Otrā � mūsu pieprasījums.

���� Vai tie�i tagad par to jārunā?

���� Jā, tagad.

����������� Negribu. Saproti? Tā nav mana darī��ana.

����������� Pēdējo reizi sūtījām ziņojumu pirms Gibariāna nāves. Tas ir vairāk nekā pirms di�viem mēne�iem. Mums sīki jāattēlo viss pro�cess, kā parādījās �

����������� Vai tu nerimsies? � es sagrābu viņu aiz krūtīm.

����������� Vari mani sist, � viņ� teica, � bet es tomēr runā�u.

Palaidu viņu vaļā.

���� Dari, ko vēlies.

����������� Lieta tāda, ka Sartoriuss mēģinās noklu�sēt da�us faktus. Esmu par to gandrīz pārlie�cināts.

���� Un tu ne?

���� Nē. Tagad vairs ne. Tā nav tikai musu darī�ana vien. Tu zini, par ko ir runa. Okeāns nodemonstrēja saprātīgu darbību. Spēj izdarīt visaugstākās pakāpes organisko sintēzi, kādu mēs nepazīstam. Tas zina mūsu ķermeņu uz�būvi, mikrostruktūru, metabolismu . . .

���� Labi, � es sacīju. � Kāpēc tu pārtrauci? Tas veica ar mums . .. eksperimentu sēriju. Psihisku vivisekciju. Pamatojoties uz zinā�a�nām, kas tika izzagtas no mūsu galvām, nerē�ķinoties ar to, pēc kā tiecamies.

���� Tie vairs nav fakti un pat ne slēdzieni, Kelvin. Tās ir hipotēzes. Zināmā nozīmē viņ� rēķinājās ar to, ko gribēja kaut kāda no�slēgta, apslēpta mūsu prāta daļa. Tās varēja būt � dāvanas . ..

���� Dāvanas! Augstais dievs!

Es sāku smieties.

���� Apklusti! � viņ� iekliedzās, sagrāb�dams manu roku.

Saspiedu viņa pirkstus. �ņaudzu arvien spēcīgāk, kamēr nokrak�ķēja kauli. Viņ� ska�tījās uz mani caur pievērtiem plakstiem, ne�nodrebēdams. Palaidu viņu vaļā un atkāpos stūrī. Stāvēdams ar seju pret sienu, es teicu:

���� Pacentī�os nerīkot histērijas.

���� Nav svarīgi. Ko pieprasīsim?

���� Pasaki tu. Es pa�laik nevaru. Viņa kaut ko teica, pirms? �

���� Nē. Neko. Man liekas, ka tagad ir parā�dīju�ās izredzes.

���� Izredzes? Kādas izredzes? Uz ko? Aā � � es teicu klusāk, skatīdamies viņam acis, jo pēk�ņi sapratu. � Kontakts? Atkal Kontakts? Mums vēl par maz � un tu, tu pats, un viss �is trako nams . .. Kontakts? Nē, nē, nē. Bez manis.

���� Kāpēc? � Snauts jautāja pavisam mie�rīgi. � Kelvin, tu joprojām un tagad vēl vai�rāk nekā jebkad instinktīvi izturies pret viņu kā pret cilvēku. Neieredzi viņu.

���� Un tu ne?

���� Nē, Kelvin, viņ� ta�u ir akls . ..

���� Akls? � es pārjautāju, nebiju pārlieci�nāts, vai labi dzirdēju.

���� Protams, mūsu izpratnē. Mēs neeksistē�jam viņam tā, kā mēs abi viens otram. Sejas izskats, ķermeņa formas, ko redzam, palīdz mums pazīt vienam otru kā indivīdus. Viņam tas ir caurspīdīgs apvalks. Viņ� ta�u iekļuva mūsu smadzeņu iek�ienē.

���� Nu labi. Bet kas tālāk? Ko tu gribi pie�rādīt? Ja viņ� spēja atdzīvināt, izveidot cil�vēku, kas eksistē tikai manās atmiņās, un iz�darīt to tā, ka viņas acis, kustības, viņas balss � balss . . .

���� Turpini! Turpini tālāk, dzirdi!!!

���� Turpinu � turpinu � Jā. Tātad � balss � no tā izriet, ka viņ� spēj lasīt mūs kā grāmatu. Zini, ko gribu pateikt?

���� Jā. Ja viņ� gribētu, tad varētu ar mums sastapties?

���� Protams. Vai tas nav acīm redzams?

���� Nē. Nebūt ne. Viņ� ta�u varēja paņemt tikai ra�o�anas recepti, kas nesastāv no vār�diem. Tas ir atmiņā fiksēts pieraksts, olbal�tuma struktūra. Kā spermatozoīdā galviņa vai ola. Tur, smadzenēs, ta�u nav nekādu vārdu, sajūtu, cilvēka atmiņas � tas ir attēls, kas nukleīnskābju valodā pierakstīts uz lielmo�lekulārajiem asinhronkristāliem. Tāpēc viņ� izmantoja to, kas mūsos bija visspilgtāk izko- dināts, viscie�āk ieslēgts, vispilnīgāko un dziļāko nospiedumu, saproti? Un viņam ne�maz nebija jāzina, ko tas mums nozīmē, kāda tam visam jēga. Tas tāpat kā � ja mums iz�dotos izveidot simetriādi un mēs iemestu to okeānā, zinādami tās arhitektūru, tehnolo�ģiju un būvmateriālus, bet nesaprazdami, kam, kādam mērķim tā kalpo, ko tā nozīmē okeānam�

���� Tas ir iespējams, � es teicu. � Jā, tas ir iespējams. Tādā gadījumā viņ� varbūt� nemaz nav gribējis mūs tik ļoti mocīt, no�mākt. Varbūt. Un tikai gadījuma pēc �

Man sāka drebēt lūpas,

���� Kelvin!

���� Jā, jā. Labi. Viss jau ir kārtībā. Tu esi labs. Viņ� arī. Visi ir labi. Bet kāpēc? Pa�skaidro man. Kāpēc? Kādēļ tu to izdarīji? Ko tu viņai pateici?

���� Patiesību.

�� Patiesību, patiesību! Ko?

��� Tu ta�u zini. Iesim tagad pie manis. Rak�stīsim raportu. Nāc.

���� Pagaidi. Ko tu īsti gribi? Tu ta�u netai�sies palikt Stacijā? �

���� Gribu palikt. Jā.

Sēdēju pie lielā loga un skatījos okeānā. Man nebija ko darīt. Raports, pie kura strā�dājām piecas dienas, viļņu paketes veidā pa��laik joņoja cauri tuk�umam kaut kur aiz Ori- ona zvaigznāja. Aizkļuvis līdz tum�ajam pu�tekļu miglājam, kas aizņem astoņus triljonus kubikjūd�u lielu platību un absorbē jebkuru signālu un gaismas staru, tas uzdursies retrans- latoram � pirmajam garās ķēdes posmam. No �ejienes radioviļņu kūlis, aprakstīdams milzīgu loku, trauksies no vienas radiobojas uz otru miljardiem kilometru gariem lēcie�niem, līdz pēdējais retranslators � metāla konstrukcija, pieblīvēta ar precīzijas instru�mentiem, sakoncentrēs to vēlreiz un ar an�tenas iegareno snīpi metīs izplatījumā uz Zemes pusi. Aizritēs mēne�i, un tie�i tāds pats no Zemes iz�auts enerģijas kūlis, galak�tikas gravitācijas laukā dzīdams trieciende- formācijas vagu, sasniegs kosmiskā mākoņa bastionus, brīvi dreifējo�u boju virtenes pa�stiprināts, paslīdēs tam garām un, nesamazi�nādams ātrumu, aizjoņos Solāris divkār�o sauļu virzienā.

Okeāns zem augstu stāvo�ās sarkanās sau�les bija melnāks nekā parasti. Sarkanbrūna migla sakausēja to ar debesīm. �ī diena bija sevi�ķi tveicīga, tā it kā vēstīja vienu no tām ārkārtīgi retajām un neiedomājami niknajām vētrām, kas da�as reizes gadā apciemo Solā�ris. Ir pamats uzskatīt, ka planētas vienīgais iedzīvotājs kontrolē klimatu un �īs vētras rada pats.

Vēl da�us mēne�us man nāksies skatīties pa �iem logiem, no augstuma vērot balta zelta un garlaicīga sārtuma ausmu, kas laiku pa lai�kam guva atspulgu kaut kādā �ķidrā izvir�dumā, sudrabainā simetriādes burbulī, sekot pret vēju noliekto slaido �iglaiņu klejoju�miem, tikties ar pussadēdēju�iem, grūsto�iem mimoīdiem. Kādā jaukā dienā visu videotele�fonu ekrānos ieņirbēsies gaisma, sen jau klu�sējo�ā elektroniskā signalizācijas sistēma at�dzīvosies, to iedarbinās no simtiem tūksto��iem kilometru tāluma izsūtīts impulss, pavēstot, ka tuvojas metāla koloss, kas, gra- vitoriem stiepti dārdot, nolaidīsies virs okeāna. Tas būs �Uliss� vai �Prometejs�, vai kāds cits no lielajiem tāllidojumu kreiseriem. Kad 110 Stacijas plakanā jumta uzkāp�u pa trapu uz kuģa, ieraudzī�u uz klājiem baltās bruņās ieslēgtus masīvus automātus, kas, ne�mantoju�i cilvēku �iedzimto grēku�, ir tik nevainīgi, ka izpilda katru pavēli līdz pat pil�nīgai sevis vai �ķēr�ļa iznīcinā�anai, ja tā ieprogrammēta �o automātu kristāliskajā osci- lējo�ā atmiņā. Un tad zvaig�ņu kuģis startēs ātrāk par skaņu, iedūris okeānā basa oktāvās sadalītu pērkondārdu konusa smaili, un visu cilvēku sejas uz mirkli atplauks, jo viņi sāks ceļu uz mājām.

Bet man nebija māju. Zeme? Domāju par tās lielajām, cilvēku pārpildītajām, trok�ņai�najām pilsētām, kur noklīdī�u, pazudī�u gan�drīz tāpat, kā tas varēja notikt otrajā vai tre��ajā naktī, kad gribēju mesties okeānā, kas smagi viļņoja tumsā. Es noslīk�u cilvēkos.

Bū�u mazrunīgs un piesardzīgs, un par to mani cienīs biedri, man būs daudz paziņu, pat draugu, un sievietes, varbūt pat viena sie�viete. Kādu laiku man nāksies piespiesti smai�dīt, klanīties, celties kājās, izpildīt tūksto� sī�kumu, no kuriem sastāv dzīve uz Zemes, līdz pārstā�u tos ievērot. Radīsies jaunas intereses, jauns darbs, bet es neatdo�os visam tam pil�nībā. Nekam un nevienam, nekad vairs. Un varbūt naktīs skatī�os turp, kur debesīs pu�tekļu mākoņa tumsa kā melns aizkars aizsedz divu sauļu spīdumu, un atsauk�u atmiņā visu, pat to, ko domāju pa�reiz, un ar iecietīgu smaidu, kurā būs mazliet �ēluma, bet arī pā�rākuma apziņa, atcerē�os savu neprātu un cerības. Nemaz neuzskatu, ka �is nākotnes Kelvins būtu sliktāks par Kelvinu, kur� bija gatavs uz visu tā labā, ko sauca par Kontaktu. Un nevienam nebūs tiesību mani nosodīt.

Kabīnē ienāca Snauts. Viņ� pavērās visap�kārt, tad paskatījās uz mani, es piecēlos un piegāju pie galda.

���� Tu kaut ko gribēji?

����� Liekas, ka tev nav ko darīt? � � viņ� jautāja, mirk�ķinādams acis. � Es varētu tev dot� Zini, ir da�i aprēķini� tas gan nav steidzīgi.. .

����� Pateicos, � es pasmīnēju, � bet tas nav vajadzīgs.

����� Tu esi par to pārliecināts? � viņ� jau�tāja, skatīdamies logā.

���� Jā. Domāju par da�ādām lietām un .. .

���� Es gribētu, lai tu tik daudz nedomātu.

��� Ak, tu nemaz nezini, par ko ir runa. Saki man � vai� tu tici dievam?

Viņ� uzmeta man �iglu skatienu.

���� Ko tu runā? Kas tad �odien vēl tic? �

Viņa acīs gailēja nemiers.

���� Tas nav tik vienkār�i, � es tī�ām sacīju nepiespiestā tonī, � jo es nerunāju par tra�dicionālo Zemes ticības dievu. Neesmu reliģi- ologs un varbūt neko jaunu neizgudroju, bet. vai tu gadījumā nezini, vai kaut kad agrāk neeksistēja ticība � bezspēcīgam dievam? %

����� Bezspēcīgam? � viņ� atkārtoja, pacel�dams uzacis. � Kā tu to saproti? Zināmā mērā katras reliģijas dievs bija bezspēcīgs � ap�krauts ar visām cilvēkam raksturīgām pazī�mēm, tikai vēl spilgtākām. Piemēram, Vecās Derības dievs alka verdzisku zemo�anos un bija upuru kārs varmāka, skaudīgs pret citiem dieviem� grieķu dievi ar savu nesaticību, ģimenes ķildām cilvēciskā ziņā bija ne mazāk kroplīgi�

���� Nē, � es viņu pārtraucu, �� runāju par dievu, kura nepilnība izriet nevis no cilvēku- radītāju vaļsirdības, bet gan ir viņa īstā, ima- nentā pazīme. Tam jābūt dievam, kas ir iero�be�ots savā visuzinā�anā un visuvarē�anā, kas kļūdās savu nākamo darbu paredzē�anā, kuru viņa pa�a izsaukto parādību gaita spēj sa�aurināt. Tas ir� kropls dievs, kur� alla� vēlas vairāk nekā spēj un ne uzreiz to pats saprot. Kur� konstruēja pulksteņus, bet ne laiku, ko tie mēro. Iekārtas vai mehānismus, kas kalpo noteiktiem mērķiem, bet kas pār�auga �os mērķus un kļuva tiem neuzticīgi. Un

radīja bezgalību, kas kļuva nevis par viņa spēku, bet par viņa neizmērojamās sakāves rādītāju.

��� Kādreiz, sen, sen, maniheisms, � svārstī�damies iesāka Snauts.

Aizdomu pilnā atturība, ar kādu pēdējā laikā pie manis griezās Snauts, izgaisa.

���� Bet tam nav nekā kopēja ar labā un ļaunā būtību, � es tūdaļ viņu pārtraucu. � �is dievs neeksistē ārpus matērijas un ne�var no tās atrauties, viņ� vienīgi to vēlas �

���� Tādu reliģiju nepazīstu, � viņ� atbil�dēja, mirkli klusējis. � Tāda nekad nebija � vajadzīga. Ja tevi pareizi saprotu, bet bai�dos, ka tas tā ir, tad tu domā par kaut kādu evolucionējo�u dievu, kas laika ritējumā at�tīstās un izaug, kas kāpj pa arvien augstā�kiem varenības pakāpieniem, līdz apzinās tās bezspēcību. �is tavs dievs ir būtne, kas iegāja dievi�ķībā kā bezizejas situācijā un, sapratis to, padevās izmisumam. Jā, bet cerības zau�dēju�ais dievs, tas ta�u, mans dārgais, ir cil�vēks. Tu runā par cilvēku � Tā ir ne tikai slikta filozofija, bet pat vairāk � tā ir slikta mistika.

���� Nē, � es stūrgalvīgi atbildēju, � es ne�runāju par cilvēku. Iespējams, ka ar da�iem saviem vaibstiem tas atbilstu �ai provizoris�kajai definīcijai, bet tikai tāpēc, ka �ī defi�nīcija ir pilna robu. Cilvēks, par spīti āri�ķī�bai, neuzstāda sev mērķus. Viņam tos sagādā laiks, kurā viņ� dzimis. Viņ� var tiem kalpot vai pretoties, bet kalpo�anas vai preto�anās iemesls ir dots no iek�ienes. Lai izjustu abso�

lūtu brīvību mērķu izvēlē, būtu jābūt vien�tuļam, bet tas nav iespējams, jo cilvēks, kas nav uzaudzis starp sev līdzīgiem, nespēj kļūt par cilvēku. �is� mans � tā ir būtne bez daudzskaitļa, zini?

��� Ak, � viņ� teica, � kā tad es uzreiz � �� un parādīja ar roku uz loga pusi.

���� Nē, � es noliedzu, � arī okeāns ne. Viņ� savā attīstībā paskrējis garām dievi�ķī�bas izredzēm, pāragri ieslēdzoties sevī, ne vairāk. Drīzāk viņ� ir anahorets, kosmosa vientuļnieks, nevis tā dievs � yiņ� atkārto�jas, Snaut, bet tas, par kuru domāju, nekad to neizdarītu. Varbūt viņ� patlaban kaut kur dzimst, kaut kādā galaktikas nostūrī, un vis�drīzākajā laikā jauneklīgas sajūsmas uzplūdā sāks izdzēst vienas zvaigznes un iedegt citas, mēs to pamanīsim pēc kāda laika �

���� Jau pamanījām, � Snauts skābi teica. � Novae un Supernovae � vai tās, tavu�prāt, ir sveces uz viņa altāra?

���� Ja tu gribi to, ko saku, saprast tik bur�tiski �

���� Bet varbūt tie�i Solāris ir tava dievi�ķā zīdaiņa �ūpulis, � Snauts piebilda. Arvien nepārprotamāks smīns veidoja ap viņa acīm sīku grumbiņu tīklu. � Varbūt tie�i viņ� tavā izpratnē ir pirmais auglis, izmisu�ā dieva iedīglis, varbūt viņa vitālā bērni�ķība vēl krietni pāraug viņa saprātu, bet viss, ko satur mūsu solāristiskās bibliotēkas, ir tikai pla�s �ī zīdaiņa refleksu katalogs �

���� Un mēs kādu laiku izpildījām viņa ro�taļlietu lomu, � es pabeidzu. � Jā, tas ir iespējams. Un zini, kas tev izdevās? Radīt pilnīgi jaunu hipotēzi par tematu Solāris, bet tas tie�ām ir jau kaut kas! Un uzreiz tev ir rokā Kontakta nodibinā�anas neiespējamības izskaidrojums, klusē�anas, zināmu ekstrava- gan�u � �ādi nosauksim attiecības ar mums � izskaidrojums; maza bērna psihe �

���� Atsakos no autora tiesībām. � Snauts noburk�ķēja, stāvēdams pie loga.

Ilgāku laiku skatījāmies melnajos viļņos. Pie austrumu apvār�ņa miglā iezīmējās bāls, iegarens plankumiņ�.

���� Kā tevī radās �ī bezspēcīgā dieva kon�cepcija? � viņ� piepe�i jautāja, nenovērs�dams acis no spīdīgā tuksne�a.

���� Nezinu. Tā man izlikās ļoti, ļoti pareiza. Tas ir vienīgais dievs, kuram es varētu noti�cēt, kura mokas nav izpirk�ana, kur� neko neglābj, nekam nekalpo, tikai eksistē.

���� Mimoīds � � Snauts teica pavisam klusi, citādā balsī. _

���� Ko tu saki? A, jā. Pamanīju to jau pir�mīt. Ļoti vecs.

Abi vērāmies sarkanbrūni miglotajās debe�sīs.

���� Lido�u, � es negaidīti teicu. � It īpa�i tāpēc, ka nekad vēl neesmu atstājis Staciju, bet �ī ir laba izdevība. Atgriezī�os pēc pus�stundas �

���� Ko tu saki? � Snauts iepleta acis, � Li�dosi? Uz kurieni?

���� Turp, � es parādīju uz miglā izplūdu�o gaļīgo plankumu. � Kāpēc gan ne? Paņem�u mazo helikopteru. Būtu smieklīgi, ja uz Ze�

mes man, solāristam, kādreiz naktos atzīties, ka nekad neesmu spēris kāju uz solāristiskas virsmas�

Piegāju pie skapja un sāku izvēlēties kom�binezonu. Snauts klusēdams vēroja mani, līdz noteica:

���� Man tas nepatīk.

���� Kas? � es apgriezos ar kombinezonu ro�kās. Mani pārņēma sen neizjusts satraukums. � Par ko ir runa? Saki skaidri un gai�i! Tu baidies, ka kaut kas � absurds! Dodu tev vārdu, ka ne. Pat prātā neienāca. Nē, tie��ām, ne.

���� Lidosim abi.

���� Pateicos tev, bet es gribu lidot viens. Tas tomēr kaut kas jauns, kaut kas pilnīgi jauns, � es ātri runāju, vilkdams mugurā kombinezonu.

Snauts teica vēl kaut ko, bet es, meklējot va�jadzīgās lietas, klausījos tikai pa ausu galam.

Viņ� devās kopā ar mani uz lidlauku, palī�dzēja man izbraukt ma�īnu uz starta celiņa vi�dus. Kad vilku skafandru, viņ� pēk�ņi jautāja:

���� Vai dotais vārds tev vēl kaut ko no�zīmē?

���� Augstā debess, Snaut, tu atkal par to pa�u? Nozīmē. Es tev jau teicu. Kur papildu rezervuāri?

Viņ� neko vairs neatbildēja. Aizvēris caur�spīdīgo kupolu, signalizēju viņam ar roku. Viņ� iedarbināja celtni, es lēni izbraucu Sta�cijas virspusē. Motors atmodās, stiepti iedū�cās, trijspārnu propelleris sāka virpuļot, un aparāts pārsteidzo�i viegli pacēlās gaisā,

atstādams apak�ā Stacijas sudraboto disku, kas kļuva aizvien mazāks.

Pirmo reizi atrados viens pats virs okeāna; pavisam cits iespaids nekā tad, kad skatās pa logu. Varbūt vainīgs bija arī lidojuma nelie�lais augstums � slīdēju tikai pāris desmitu metru virs viļņiem. Tagad ne tikai zināju, bet jutu, ka eļļaini spīdīgās viļņu muguras un dzelmes plaisas ar savu ritmisko elpojumu drīzāk atgādina nevis paisuma vai mākoņa, bet kaut kāda zvēra kustības. Gaļīga, kaila rumpja nepārtraukta, kaut arī ļoti gausa pul�sācija � tā tas izskatījās; uz nesteidzīgi skre�jo�o viļņu galotnēm gailēja sārtas putas; kad izdarīju pagriezienu, lai precīzi uzņemtu kursu uz ārkārtīgi gausi dreifējo�ās mimoīda salas pusi, saule man iespīdēja tie�i acīs, asinssārti iezibsnījās izliektajos stiklos, bet pats okeāns kļuva tinteszils ar tum�as uguns punktiņiem.

Ne visai veiksmīgi nolidots loks aiznesa mani tālu vēja pusē, bet mimoīds palika aiz�mugurē, izdaloties uz okeāna fona kā liels, gai�s, nenoteiktas formas plankums. Tas pa�zaudēja miglas pie�ķirto iesārto toni, bija iedzeltens kā izkaltis kauls un uz mirkli izgaisa no mana redzesloka, tad es ieraudzīju Staciju, kas �ķita karājamies virs pa�a okeāna kā milzīgs veclaiku cepelīns. Atkārtoju manevru, sakoncentrēdams visu uzmanību: mimoīda masīvs ar stāvo, grotesko reljefu auga manā priek�ā. Man izlikās, ka varu skart augstā�kos no tā bumbierveida izciļņiem, un nobrem�zēju helikopteru ^tik spēji, ka, zaudējot āt�rumu, tas sa�ūpojās; pārmērīga piesardzība, jo dīvaino torņu noapaļotās virsotnes paslī�dēja dziļi apak�ā. Izlīdzināju ma�īnas lido�jumu un lēnām, metru pa metram, sāku sa�mazināt augstumu, līdz kamēr irsto�ās galot�nes slējās pāri kabīnei.

Mimoīds nebija liels. No viena gala līdz ot�ram tam bija varbūt trīs ceturtdaļas jūdzes, bet platumā tik tikko da�i simti metru; vai�rākās vietās manāmi sadilis, tas taisījās drīz sa�ķelties. Mimoīds bija tikai kādas nesalīdzi�nāmi lielākas formācijas fragments, pēc solā- ristiskās skalas � sīka atvase, atlūznis, un dievs vien zina, cik nedēļas vai mēne�us vecs tas bija.

Starp dzīslotajām augstieņu krantīm virs pa�a okeāna atklāju kaut ko līdzīgu kras�tam � da�u desmitu kvadrātmetru lielu, diez�gan slīpu, bet gandrīz plakanu virsmu, un no�sēdināju tur ma�īnu. Tas izrādījās grūtāk, nekā biju domājis. Mata tiesa �ķīra propel�leri no strauji man pretī kāpjo�ās sienas, bet man tomēr laimējās. Tūlīt izslēdzu motoru un atvāzu kabīnes kupolu. Stāvēdams uz spārna, vēl pārbaudīju, vai helikopters nevar noslīdēt okeānā; viļņi laizīja mimoīda zoboto malu ti�kai kādus desmit soļus no nosē�anās vietas, bet lidaparāts stāvēja stabili uz plati izplesta�jām sliecēm.

Nolēcu � �zemē�. Tas, ko pirms tam bijū iedomājies kā sienu, kurai gandrīz vai pieskā�ros, bija milzīga, kā siets caurumota kaula plātne plēves.plānumā ar re�ģveida paresni- nājumiem. Da�us metrus plata plaisa ieslīpi �ķērsoja visu �o vairākstāvu plakni, radot � tāpat kā lielie, �ur tur izmētātie caurumi � perspektīvas iespaidu. Uzrāpies uz tuvākā nolaidenā sienas posma, pārliecinājos, ka skafandra zābaki ļoti labi noder kāpaļā�anai, bet pats skafandrs it nemaz neapgrūtina kustī�bas; atrados apmēram �etrstāvu mājas aug�stumā virs okeāna, pagriezies uz skeletveida ainavas pusi, tikai tagad varēju, kā nākas, to aptvert ar skatienu.

Līdzība ar veclaicīgu, pussagruvu�u pilsētu vai kādu zemestrīcē vai citā kataklizmā iz�nīcinātu sensenu eksotisku marokāņu ciemu bija pārsteidzo�a. Visskaidrāk redzēju stāvas, daļēji aizbarikādētas ielu aizas, to spējos, kraujos kritumus krastā, ko apskaloja smēr- veida putas, augstāk bija saglabāju�ies basti�oni, to apaļie pamati, bet izliektajās un iedob�tajās sienās � melni caurumi, kas izskatījās pēc izdauzītiem logiem vai fortu ambrazūrām.

Smagi sasvērusies uz sāniem kā pusnogri- mis kuģis, �ī pilsēta-sala peldēja bezjēdzīgā, neapzinātā kustībā, ļoti lēnām grie�oties ap savu asi, par ko liecināja �ķietamā saules kus�tība pa debesu velvi, liekot ēnām slinki rāpties starp drupu nostūriem; brī�iem starp tām iz�lauzās saules stars, sasniedzot vietu, kur stā�vēju. Pakāpos vēl augstāk, jau krietni riskē�jot, līdz izciļņi, kas bija pārkāru�ies pār manu galvu, sāka birdināt sīku gru�u straumītes un lieli putekļu mākoņi aizsedza līkumotās aizas un ieliņas; mimoīds, protams, nav klints; un līdzība ar kalcītu pazūd, kad tuvāk aplūko �ķembu � tā sastāv no ļoti sīkām �ūnām, tā�pēc ir neparasti gaisīga un daudz vieglāka par putuplastu.

Atrados jau tik augstu, ka sajutu mimoīda kustību: tas ne tikai peldēja uz priek�u, oke�āna melno, stīgro viļņu mudināts, � no ku�rienes, uz kurieni? � bet arī svērās uz sāniem, uz vienu, tad otru pusi, ļoti lēni, katru no �iem vēzienveida zvalstieniem pavadīja brūnganu un dzeltenu lipīgu putu stiepta �aukstoņa, kas radās, tām atkal un atkal aizplūstot pa iznirsto�o krastmalu. Mimoīda svārstveida kustība bija sākusies ļoti sen, laikam mimo�īda dzim�anas brīdī, un saglabājās tā milzī�gās masas dēļ. Apskatījis no augstās vietas, kur atrados, visu apkārtni, piesardzīgi nokāpu lejā; un tikai tad � cik dīvaini! � sapratu, ka mimoīds mani nemaz neinteresē, ka esmu atlidojis �urp, nevis lai tiktos ar mimoīdu, bet gan ar okeānu.

Apsēdos uz salas raupjās, saplaisāju�ās virsmas, kādu pārdesmit soļu attālumā no he�likoptera. Melns vilnis smagi uzrāpās uz krasta, saplakdams un vienlaicīgi zaudēdams krāsu; kad vilnis atkāpās, tam sekoja drebo�u gļotu plēnes. Pavirzījos vēl zemāk un pastiepu roku pretī nākamajam vilnim. Tas precīzi at�kārtoja fenomenu, ko cilvēki pirmo reizi no�vēroja gandrīz pirms vesela gadsimta: salīgo�jās, nedaudz atkāpās, nepieskaroties aptvēra manu delnu tā, ka starp tās virspusi un oke�āna plazmas �cimdu� (kas uzreiz izmainīja konsistenci, no �ķidras kļūstot par gaļīgu) palika plāna gaisa kārtiņa. Lēnām cēlu roku aug�up, un vilnis, pareizāk sakot, tā tievs atzarojums, sekoja rokai līdzi, joprojām ap�jozdams manu delnu ar netīri zaļganu, aizvien caurspīdīgāku masu. Piecēlos kājās, jo citādi nevarēju pacelt roku vēl augstāk; recekļ- veida substances plēve saspringa kā uzvilkta stīga, ta�u pu�u netrūka; pilnīgi saplaku�ais vilnis, kā savāds mājdzīvnieks piekļāvies krastam pie manām kājām, pacietīgi gaidīja �ī eksperimenta beigas. Likās, ka no okeāna būtu izaudzis valkans zieds, kura vainags bez pieskar�anās apkļāva manus pirkstus, kļū�dams par to precīzu, negatīvu kopiju.

Es atkāpos. Zieda stublājs notrīsēja un kā negribēdams atgriezās atpakaļ, elastīgs, vibrē�jo�s, �aubu pārņemts. Vilnis saplūda ar to un pazuda okeānā. Atkārtoju �o rotaļu, līdz at�kal, tāpat kā pirms simt gadiem, viens no kār�tējiem viļņiem vienaldzīgi aizplūda prom, it kā piesātināts ar jauniem iespaidiem. Zināju, ka gaidīt uz �īs �ziņkāres� atmo�anos tagad vajadzētu vairākas stundas. Apsēdos kā pir�mīt, bet �ī teorētiski tik labi zināmā, manis pa�a izraisītā parādība it kā pārvērta mani; teorija nevarēja, neprata aizstāt reāla pārdzī�vojuma izjūtu.

�īs būtnes ra�anās, attīstības un izplatī�a�nās veidā, katrā tās atsevi�ķā kustībā un arī visu to kopumā bija jūtama kaut kāda, gribē�tos teikt, piesardzīga, bet ne bikla naivitāte; kad tā kaislīgi un strauji centās izzināt, ap�jēgt jaunu, negaidīti sastaptu formu, tai pusceļā nācās atkāpties, jo draudēja kāda noslēpumaina likuma nosprausto robe�u pār�kāp�ana. Kāds neizsakāms kontrasts bija starp �o �irgto interesi un majestātisko oke�ānu, kas mirdzēdams aizsedza visus horizon�tus! Nekad vēl tik tie�i nebiju sajutis viņa kolosālo klātbūtni, ritmiski viļņojo�o, vareno, absolūto klusumu.

Hipnotizēts, nomākts, es, likās, grimu ne�pieejamā inertības valstībā un, pieaugot zau�dējuma sajūtas intensitātei, bez mazākās pie�pūles saplūdu ar �o �ķidro, aklo kolosu. Neko nerunājot, neko nedomājot, piedevu viņam visu.

Pēdējās nedēļas laikā uzvedos tik prātīgi, ka Snauta acu neuzticīgais spīdums beidzot nodzisa. Arēji biju mierīgs, bet dvēseles dzi�ļumos, skaidri neapzinoties, kaut ko gaidīju. Ko? Viņas atgrie�anos? Kā gan es to varēju? Visi mēs zinājām, ka okeāns ir materiāla būtne, kas pakļauta fizioloģijas un fizikas likumiem, un ka mūsu � vienalga, individu�ālais vai apvienotais � jūtu spēks nespēj cīnīties ar �iem likumiem; tas spēj tos vienīgi ienīst. Iemīlēju�os un dzejnieku mū�senā ticība mīlestības visvarenībai, uzskats, ka mīlestība ir stiprāka par nāvi, �is gadsimtiem cauri mūs vajājo�ais �finis vitae, sed non amo- ris�1 ir meli. Bet �ie meli ir tikai veltīgi, tie nav smieklīgi. Vai nav nepanesami būt pulk�stenim, kur� akli mērī laika plūdumu, kur� vienmēr tiek sabojāts un atkal no jauna salikts, kura mehānismā, konstruktoram uz�velkot atsperi, ar pirmo apgriezienu sāk tik��ķēt izmisums un mīlestība; vai nav moko�i zināt, ka esi arvien no jauna uzvelkams pulk�stenis, kur� mērī cie�anas, kas, daudzreiz at�kārtojoties, kļuvu�as komiskas un tāpēc ir jo dziļākas? Var samierināties ar esamības at�kārto�anos, bet vai nav bezjēdzīgi atkārtot to tā, kā dzērājs atkārto banālu melodiju, metot arvien jaunas monētas mūzikas automātā?

Nevienu mirkli neticēju, ka divu cilvēku traģēdija spētu aizgrābt �o �ķidro milzi, kur� bija atnesis nāvi daudziem simtiem cilvēku, ar kuru desmitiem gadu ilgi visa mana rase bija veltīgi pūlējusies nodibināt kaut visnie�cīgāko sapra�anos un kur� tagad neapzinīgi turēja mani glu�i kā puteklīti uz savas mugu�ras. Bet viņa darbība ta�u bija vērsta uz kaut kādu mērķi! Kaut gan pat par to nebiju pil�nīgi pārliecināts. Ta�u aiziet � nozīmētu pār�vilkt svītru tām varbūt niecīgajām, varbūt tikai iedomās mīto�ajām izredzēm, kas slēpās nākotnē.

Tātad gadi ar priek�metiem, lietām, kam abi pieskārāmies un kas vēl glabā viņas elpu? Kā vārdā? Cerot uz viņas atgrie�anos? Man nebija cerību. Bet manī dzīvoja gaidas, pēdē�jais, kas pēc viņas palika. Kādu piepildī�jumu, kādu izsmieklu, kādas mokas es vēl gai�dīju? Es nezināju it nekā, tikai nesagrau�jami ticēju, ka vēl nav pagājis satrieco�u brī�numu laiks.

Zakopane, 1959. gada jūnijs � 1960. gada jūnijs