MAIKLS KRAITONS

SPIETS

Tēze - "pasaule mums apkārt nemitīgi attīstās" - izklau�sās banāla; mēs reti apzināmies, ko tas patiesībā nozīmē. Pie�mēram, gandrīz nekad mums neienāk prātā, kā, epidēmijai izplatoties, mainās epidēmiskas slimības raksturs. Tāpat mēs neiedomājamies, ka augu un dzīvnieku evolūcija varētu no�risināties da�u dienu vai nedēļu laikā, - tomēr tā notiek. Un mēs lielākoties nciztēlojamics zaļo pasauli mums apkārt kā pastāvīga, sare�ģīta ķīmiskā kara lauku, kur augi, reaģējot liz uzbrukumu, izstrādā pesticīdus, bet dzīvnieki izstrādā pretes�tības spējas.

Ja mēs vēlētos apjēgt dabas patieso būtību - ja mēs spētu aptvert, kāda ir evolūcijas īstā nozīme, mums jāiztēlojas pa�saule, kurā ikkatra aktīvā augu, kukaiņu un dzīvnieku suga nemitīgi mainās, reaģējot uz visiem citiem aktīvajiem au�giem, kukaiņiem un dzīvniekiem. Veselas organismu popu�lācijas piedzīvo uzplaukumu un aiziet bojā, pārvietojas un pārtop. �īs nerimtīgās un mū�īgās pārmaiņas, tikpat nepie�lūdzamas un neapturamas kā viļņi, kā paisuma un bēguma mija, liecina, ka pasaulē jebkurai cilvēku rīcībai, nenoliedza�mi, ietekme nav zināma. Totālā sistēma, ko saucam par bio- sferu, ir tik komplicēta, ka mēs iepriek� nevaram zināt, kādas var būt jebkuras mūsu darbības sekas.1

Tādēļ pat mūsu visrūpīgāk apsvērtajiem pagātnes pūliņiem ir biju�i nevēlami rezultāti - vai nu tāpēc, ka mums pietrūka izpratnes, vai arī tāpēc, ka nemitīgi mainīgā pasaule uz mū�su rīcību reaģēja negaidītos veidos. No �ī viedokļa apkārtējās vides aizsardzības vēsture ir tikpat neiepriecino�a kā vides piesārņo�anas vēsture. Ja kāds gribēs iebilst, piemēram, ka in�dustriālā me�u izcir�anas politika ir posto�āka nekā ekoloģis�kā ugunsgrēku apsplāpē�anas politika, tad viņ� ignorēs fak�tu, ka abas politikas tiek īstenotas ar absolūtu pārliecību un abas ir neatgriezeniski izmainīju�as neskartos me�us. Kā vie�na, tā otra sniedz gana daudz piemēru stūrgalvīgajam egois�mam, kas vislabāk raksturo cilvēka mijiedarbību ar vidi.

Fakts, ka biosfera neprognozējami reaģē uz mūsu rīcību, nav iemesls bezdarbībai. Toties tas ir spēcīgs arguments, lai rīkotos piesardzīgi, lai pret visu, ko mēs uzskatām un ko mēs darām, izturētos apdomīgi. Diem�ēl mūsu suga pagātnē ir demonstrējusi satrieco�u piesardzības trūkumu. Grūti iztēlo�ties, ka nākotnē mēs būsim citādi.

Mums �ķiet, ka zinām, ko darām. Mēs vienmēr esam tā domāju�i. Izskatās, ka mēs nekad neatzīsim, ka esam kļūdī�ju�ies pagātnē un tātad varam kļūdīties nākotnē. Tie�i pretē�ji, ikkatra paaudze noraksta priek�te�u pūliņus kā aprobe�o�tības un ncattapības rezultātu - un tad sāk pa�apzinīgi vairot savas kļūdas.

Uz mūsu planētas ir tikai trīs sugas, par kurām var apgal�vot, ka tām piemīt spēja sevi apzināties, un viena no tām esam mēs2, ta�u precīzāk mūsu ģinti raksturotu vārds "pa�apmāns".

* * *

Kaut kad divdesmit pirmajā gadsimtā mūsu sevi māno�ā neapdomība nonāks konfliktā ar pieaugo�o tehnoloģisko va�ru. Viena no jomām, kur tas notiks, atrodas nanotchnoloģi- ju, biotehnoloģiju un datortehnoloģiju sadurē. �īm trim zi�nātnēm ir kas kopīgs - spēja radīt un izlaist apkārtējā vidē patstāvīgas vienības, kas spēj sevi pavairot.

Mēs jau esam da�us gadus nodzīvoju�i kopā ar pirmajām �īm sevi pavairojo�ajām patstāvīgajām vienībām - datorvī- rusiem. Un mums sāk uzkrāties zināma praktiska pieredze ar biotehnoloģijas problēmām. Nesenie ziņojumi par to, ka Meksikā dabiskajā kukurūzā parādās modificētās kukurūzas gēni - par spīti likumiem, kas to aizliedz, un pūlēm to no�vērst - ir tikai sākums ceļam, kas, domājams, izvērtīsies par ilgiem un grūtiem pūliņiem savaldīt mūsu tehnoloģijas. Ilgi pastāvējusī pārliecība par to, ka biotehnoloģija pa�os pama�tos ir dro�a - �o uzskatu kop� 20. gadsimta 70. gadiem aiz�stāvēja lielākā daļa biologu - �obrīd vairs ne�ķiet tik negro�zāma. Tas, kā Austrālijas zinātnieki 2001. gadā nevil�us radīja posto�i letālu vīrusu, daudziem ir licis pārskatīt vecos pieņē�mumus.3 Nākotnē mēs vairs neizturēsimies pret �o tehnolo�ģiju tik nevērīgi kā pagātnē.

Nanotehnoloģija ir jaunākā no �īm trim tehnoloģijām un kaut kādā ziņā arī pati radikālākā. Tā cen�as izstrādāt cilvē�ka radītu mehānismu, kā izmērs būtu ārkārtīgi mazs - ar kār�tu 100 nanometri jeb metra simt miljardā daļa. �ādas ierīces būtu 1000 rei�u mazākas par cilvēka mata diametru. Zinību vīri pareģo, ka �īs niecīgās ierīcītes nodro�inās visu, no mini�atūriem datoru komponentiem un jaunām vē�a ārstē�anas ie�spējām līdz jauniem kara iero�iem.

Nanotchnoloģijas jēdziens pirmoreiz parādījās Ri�arda Feinmana 1959. gadā teiktajā runā, kuras nosaukums bija "Apak�ā vietas netrūkst"4. Ir pagāju�i �etrdesmit gadi, un, par spīti pla�saziņas līdzekļu nemitīgajai brēkai, �ī nozare ļoti lielā mērā joprojām atrodas bērna autiņos. Tomēr jau ir gūti prak�tiski panākumi, un finansējums ir pieaudzis dramatiski. Lie�lās korporācijas, tādas kā "IBM", "Fujitsu" un "Intel" gāz�ti n gā� naudu pētījumiem. ASV valdība divu pēdējo gadu laikā nanotehnoloģijām ir atvēlējusi 1 miljardu dolāru.

Tikām nanotehnoloģijas jau tiek izmantotas automobiļu saules filtru, pret traipiem noturīgu audumu un kompozīt�materiālu ra�o�anai. Drīz tos lietos, lai ra�otu ārkārtīgi ma�za izmēra datorus un glabā�anas ierīces.

Tāpat ir sāku�i parādīties ilgi gaidītie "brīnumprodukti". Kāda kompānija 2002. gadā ra�oja pa�tīro�os logu stiklu; ci�ta no nanokristāliem izstrādājusi brū�u pārsienamo materiā�lu ar antibiotiskām un pretiekaisuma īpa�ībām.

Patlaban nanotehnoloģija visupirms ir matcriāltehnoloģi�ja, ta�u tās potenciāls ir daudz pla�āks. Gadu desmitiem ir spriedelēts par ierīcēm, kas pa�as spētu vairoties. Kādā NASA izdevumā 1980. gadā tika iztirzātas vairākas metodes, ar kuru palīdzību varētu ra�ot �ādas ierīces. Pirms desmit gadiem di�vi kompetenti zinātnieki uztvēra to nopietni:

Tuvāko piecdesmit līdz simt gadu laikā, domājams, radī�sies jauna organismu klase. �ie organismi būs mākslīgi tai no�zīmē, ka tos būs izveidoju�i cilvēki. Ta�u tie vairosies un attīs�tīsies, pārtopot par kaut ko at�ķirīgu no sava sākotnējā veidola; tie būs "dzīvi" atbilstīgi jebkurai saprātīgai �ā vārda definīci�jai. So organismu attīstība būs citāda pa�os pamatos� Temps� būs ārkārtīgi strauj�� Iespaids uz cilvēci un biosferu var būt milzīgs, lielāks nekā ietekme, ko atstāj industriālā revolūcija, kodoliero�i vai apkārtējās vides piesārņo�ana. Mums jau tagad jāsāk rīkoties, lai kontrolētu mākslīgu organismu ra�anos�5

Arī galvenais nanotehnoloģiju aizstāvis K. Ēriks Drekslers pauda līdzīgas ba�as:

Ir daudz cilvēku, tostarp cs pats, kuriem ir ļoti nemierīgs prāts par �o tehnoloģiju ietekmi uz nākotni. Mēs runājam par tik globālām pārmaiņām, ta�u pastāv ļoti liels risks - sabied�rība tam nav sagatavota un netiks ar tām galā.6

Pat saskaņā ar optimistiskākajām (vai �au�alīgākajām) prognozēm �ādi organismi tiks radīti tuvākajos gadu desmi�tos. Mēs varam cerēt, ka ap to laiku, kad tie radīsies, mēs būsim vienoju�ies par starptautiskām direktīvām pa�reprodu- cējo�o tehnoloģiju jomā. Mēs varam cerēt, ka �īs direktīvas tiks piemērotas piespiedu kārtā. Pret datorvīrusu rakstītājiem jau esam iemācīju�ies izturēties ar bardzību, kāda pirms div�desmit gadiem nebija iedomājama. Esam iemācīju�ies likt cietumā hakerus. Drīz tiem piebiedrosies nogrēkoju�ies bio�logi.

Protams, vienmēr ir iespējams, ka mēs neieviesīsim direk�tīvas. Vai varbūt kādam izdosies radīt mākslīgus, pa�repro- ducējo�os organismus daudz ātrāk, nekā mēs gaidām. Ja tā notiks, sekas ir grūti iedomāties. Par tām ir �is romāns.

Maikls Kraitons LOSAND�ELOSA, 2002

Pusnakts. Māja ir tum�a. Es nezinu, ar ko tas viss beig�sies. Bērniem ir ļoti slikti, viņi vemj. Es dzirdu, kā da�ādās vannasistabās rīstās mans dēls un meita. Pirms da�ām mi�nūtēm es biju aizgājis paskatīties, kā viņiem klājas, lai sa�prastu, kas gaidāms. Es uztraucos par mazulīti, bet man nā�cās izraisīt nelabumu arī viņai. Tā ir viņas vienīgā cerība.

Ar mani, �ķiet, viss ir kārtībā, vismaz pagaidām. Ta�u iz�redzes, protams, ir nelāgas:gandrīz visi, kas bija iesaistīti �ai lietā, jau ir miru�i. Turklāt ir tik daudz kā tāda, par ko es neko nezinu.

Rūpnīca ir iznīcināta, bet es nezinu, vai mēs paspējām to izdarīt laikus.

Es gaidu Meju. Viņa pirms divpadsmit stundām aizbrau�ca uz Palo Alto laboratoriju. Ceru, ka viņai viss izdevās. Ce�ru, ka viņa spēja tiem ieskaidrot, cik �ausmīga ir situācija. Es biju domājis, ka no laboratorijas kāds piezvanīs, ta�u pa�gaidām neviens nav to darījis.

Man d�inkst ausīs, tā ir nelāga pazīme. Turklāt es jūtu vibrāciju krūtīs un vēdera dobumā. Mazulīte atraugājas, ne�vis vemj. Man reibst galva. Esmu vajadzīgs bērniem, jo sevi��ķi mazajai. Viņi ir pārbiju�ies. Es viņus nevainoju.

Arī man ir bail.

Sē�ot �eit tumsā, ir grūti noticēt, ka pirms nedēļas mana lielākā problēma bija darba atra�ana. Tagad tas �ķiet gan�drīz smieklīgi.

Ta�u, no otras puses, viss vienmēr iznāk citādi, nekā tu esi gaidījis.

Viss vienmēr iznāk citādi, nekā tu esi gaidījis.

Es nebiju plānojis kļūt par mājsaimnieku. Par vīru, kur� dzīvo mājās. Par tēti uz pilnu slodzi, sauciet to kā gribat - pienācīga apzīmējuma tam nav. Ta�u tie�i tāds es esmu jau pusgadu. Nupat es Sanhosē centrā pirku glāzes aCrate & Barrel"veikalā un, tur grozīdamies, pamanīju, ka viņiem lielā izvēlē ir �ķīvju paliktņi. Mums vajadzēja jaunus �ķīvju palikt�ņus: ovālie, pītie, ko D�ūlija bija nopirkusi pirms gada, bija krietni nolietoti un pinumā bija ieķēries zīdaiņu ēdiens. Tā kā tie bija pīti, tos diem�ēl nevarēja mazgāt. Tāpēc es apstā�jos pie vitrīnas, lai paskatītos, vai viņiem nav tādu paliktņu, kādi mums varētu noderēt, un atradu vienus, gai�i zilus, tīri jaukus, un nopirku ari baltas servjetes. Tad manu skatienu piesaistīja dzelteni paliktņi, jo tie izskatījās tik tie�ām ko�i un pievilcīgi, un es nopirku arī tos. Plauktā nebija se�u, bet es spriedu, ka mums būtu vajadzīgi se�i, tāpēc palūdzu pārde�vējai palūkot, vai krājumā nav vēl. Kamēr viņa meklēja, es noliku paliktni uz galda un novietoju uz tā baltu �ķīvi, un tam blakus - dzeltenu servjeti. Izskatījās visnotaļ līksmi, un es sāku prātot, vai labāk nevajadzētu nopirkt astoņus, nevis se�us. Tad iepīkstējās mans mobilais tālrunis.

Zvanīja D�filija.

"Sveiks, dārgum."

"Sveika, D�ūlij. Kā klājas?" es vaicāju. Fonā bija dzirdams mehānisma troksnis, tāda kā vienmērīga el�ana. Dro�i vien elektronu mikroskopa vakuumsūknis. Viņas laboratorijā bija vairāki clcktronmikroskopi.

"Ko tu dari?" viņa jautāja.

"Vispār jau pērku �ķīvju paliktņus."

"Kur?"

" "Crate and Barrel" veikalā."

Viņa iesmējās. "Vai tu tur esi vienīgais vīrietis?" "Nē�"

"Ai, jā, tas ir labi," viņa teica. F>s nojautu, ka �ī saruna D�ūliju itin nemaz neinteresē. Viņai prātā bija kas cits. "Klausies, es gribēju tev teikt, D�ek, ka ļoti atvainojos, bet te atkal būs jāsē� līdz vēlam vakaram."

"Ahā�" Nesdama dzeltenos paliktņus, atgriezās pārde�vēja. Turēdams tālruni pie auss, es māju, lai viņa nāk tuvāk. Pacēlu trīs pirkstus, un viņa nolika uz letes trīs paliktņus. D�ūlijai es jautāju: "Vai viss kārtībā?"

"Jā, tikpat plānprātīgi kā vienmēr. �ovakar mēs pa satelī�tu raidām demonstrāciju videokonferencēm Āzijā un Eiro- pā, un mums te neiet satelīta savienojums, jo tas video krāms, ko viņi atsūtīja� ak, tu jau negribi zināt� nu, īsi sakot, mēs aizkavēsimies par divām stundām, dārgum. Varbūt ilgāk. La�bākajā gadījumā bū�u atpakaļ ap astoņiem. Vai tu vari pa�barot bērnus un nolikt viņus gulēt?"

"Protams," es atbildēju. Un tā arī bija. Es pie tā biju pie�radis. Pēdējā laikā D�ūlija mēdza strādāt ļoti ilgi. Lielāko- ries viņa pārradās mājās tad, kad bērni jau gulēja. aXymos Tcchnologyfirma, kurā viņa strādāja, kārtējo reizi mēģināja iegūt jaunas investīcijas - divdesmit miljonu dolāru - un spriedze bija liela. Jo sevi�ķi tāpēc, ka aXymos" strādāja ar tehnoloģijām, kuras firmā dēvēja par "molekulāro ra�o�anu", bet parasti visi sauca par nanotehnoloģijām. Investētāju vidē nanotehnoloģijas �ajos laikos nebija populāras. Pārāk daudzi kapitāli pēdējos desmit gados bija nosvilu�i tādu produktu dēļ, kuri it kā tepat vien bija, ta�u tā arī neiznāca no laboratori�jas. Investētāji uzskatīja, ka nanotehnoloģijas ra�o vienus vie�nīgus solījumus, nevis produktus.

D�ūlijai tas nebija jāstāsta; viņa pati bija konsultējusi di�vus investējo�us uzņēmumus. Pēc izglītības būdama bērnu psiholoģe, viņa galu galā bija kļuvusi par speciālisti "tehno�loģiju inkubācijā", palīdzēja iesācējām tehnoloģiju kompā�nijām atsperties. (Viņa mēdza jokot, ka vēl aizvien nodar�bojoties ar bērnu psiholoģiju.) Galu galā viņa beidza konsultēt firmas un vienā tādā sāka strādāt pilnu slodzi. �o�brīd viņa bija "Xymos" viceprezidente.

D�ūlija bija teikusi, ka "Xymos" ir izdarīju�i vairākus re�volucionārus atklājumus un savā sterā bija tālu apsteigu�i pā�rējos. Viņa teica, ka tikai pēc da�ām dienām var sagaidīt piln�vērtīgu komerciāla produkta modeli. Ta�u es viņas sacīto uztvēru maķenīt skeptiski.

"Klau, D�ck, gribu tevi brīdināt," viņa vainīgā balsī bil�da, "Ēriks satrauksies."

"Kāpēc?"

"Nu� es viņam solīju, ka bū�u uz spēli."

"Bet kāpēc, D�ūlij? Mēs ta�u runājām par tādiem solīju�miem. Tu nekādi nevarēji tikt uz to spēli. Tā sākas trijos. Kā�pēc tu viņam teici, ka būsi?

"Es domāju, ka man izdosies."

Es nopūtos. Tā izpau�as viņas rūpes, es sev sacīju. "Labi. Neuztraucies, dārgumiņ. Es tik�u galā."

"Paldies. Ā, zini, D�ek? Par tiem paliktņiem. Dari, ko gri�bi, tikai nepērc dzeltenus, labi?"

Un viņa nolika klausuli.

Vakariņās es pagatavoju spageti, jo par spageti nekad nebi�ja ķīviņu. Astoņos mazie jau gulēja, un Nikola beidza pildīt mājas darbus. Viņai bija divpadsmit gadu un bija jāiet gulēt desmitos, kaut ari viņai negribējās, lai kāds no viņas draugiem to zinātu.

Mazākajai, Amandai, bija tikai deviņi mēne�i. Viņa bija sākusi rāpot pa visu māju un pieturēdamās cēlās kājās. Ēri�kam bija astoņi gadi; viņ� bija futbolists un labprāt spēlētu visu laiku, kad nebija pārģērbies par bruņinieku un netrcn- kāja vecāko māsu ar plastmasas zobenu rokā.

Nikolai dzīvē bija iestājies kautrības periods; Ērikam nebija mīļākas izpriecas kā pagrābt viņas krū�turi un skraidīt pa māju, kliedzot: "Nikijai ir krū�turis! Nikijai ir krū�turis!", bet Nikola, kurai pa�cieņa neļāva dzīties viņam pakaļ, sakoda zo�bus un kliedza: "Tēti? Viņ� atkal tā dara! Tēti!" Un man bija jāiet, jānoķer Ēriks un jāsaka viņam, lai vairs neaiztiek māsas mantas.

Tāda tagad bija mana dzīve. Sākumā, kad es biju zaudē�jis darbu "MediaTronics", man bija interesanti iz�ķirt bērnu sāncensības izraisītos ķīviņus. Un nereti �ķita, ka tas, ar ko biju noņēmies darbā, nemaz nav tik ļoti at�ķirīgs.

"Mcdia Tronics" es biju vadījis programmē�anas nodaļu, ganījis bariņu jaunu, talantīgu programmētāju. �etrdesmit gadu vecumā es biju par vecu, lai pats strādātu par program�mētāju: kodu rakstī�ana ir jaunu cilvēku darbs. Tāpēc es va�dīju komandu, un tas aizņēma visu manu darba laiku; tāpat kā lielākā daļa Silīcija ielejas programmētāju, arī mana ko�manda, �ķiet, dzīvoja nemitīgās sadauzītu "Porsche", neuzti�cību, neveiksmīgu romānu, vecāku ka�ķu un table�u lieto�a�nas seku krīzē, tam visam piedevām vēl bija arī forsēts darba grafiks ar nakts maratoniem, kurus izturēt palīdzēja neskai�tāmas diētiskās kolas un �ipsu kastes.

Ta�u �is darbs bija aizraujo�s, mēs atradāmies nozares pir�majās rindās. Mēs rakstījām programmas, ko pa�i saucām par dalītās paralēlās datu apstrādes jeb uz aģentiem bāzētām pro�grammām. �īs programmas modelēja bioloģiskos procesus, radot datorā virtuālus aģentus un tad liekot �iem aģentiem mijiedarboties, lai risinātu reālās pasaules problēmas. Viena no mūsu programmām, piemēram, imitēja skudru baro�anos - kā skudras atrod īsāko ceļu pie barības -, lai mar�rutētu plūsmu lielā telefonu tīklā. Citas programmas atdarināja ter�mītu, bi�u spieta vai medībās izgāju�u lauvu bara uzvedību.

Tas bija interesanti, un es dro�i vien joprojām tur strādātu, ja nebūtu uzņēmies �ādu tādu papildu atbildību. Beidzamajos "MediaTronics" pavadītajos mēne�os mani iecēla par dro�ības pārzini nolīgta konsultanta vietā - tas bija pie mums nostrādā�jis divus gadus, ta�u nebija spējis atklāt firmas pirmkoda zādzī�bu, un tad �is kods parādījās kādā Taivānā ra�otā programmā. Jāpiezīmē, ka tas bija manas nodaļas pirmkods - programma�tūra dalītai datu apstrādei. �is kods tad ari bija nozagts.

Mēs zinājām, ka tas ir mūsu kods, jo Lieldienu olas nebi�ja aiztiktas. Programmētāji vienmēr noslēpj savos kodos Liel�dienu olas, tādus knibu�us, kuri nekalpo nekādam derīgam mērķim un programmā ir iebāzti tikai tāpēc, lai būtu intere�santāk. Tā Taivānas firma nevienam no tiem nebija ne pirk�stu pielikusi; mūsu kodu viņi tirgoja "uz svara". Un tā, no�spie�ot Alt-Shift-M-9, atvērās logs, kurā bija redzams kāda mūsu programmētāja kāzu datums. Klaja zādzība.

Mēs, protams, tiesājāmies, ta�u uzņēmuma direktors Dons Gross vēlējās būt dro�s, ka nekas tāds vairs neatkārtosies. Tā�pēc viņ� iecēla mani par dro�ības pārzini, un es biju tik pikts par �o zādzību, ka to ari uzņēmos. Tas nebija pilnas slodzes darbs; es joprojām vadīju mūsu nodaļu. Pirmais, ko izdarīju, kļuvis par dro�ības sistēmas vadītāju, - sāku pārraudzīt darba staciju izmantojumu. Tas bija visnotaļ saprotami: mūslaikos astoņdesmit procentu firmu kontrolē, ko viņu darbinieki dara pie datoriem. Tas tiek veikts vai nu ar video palīdzību, vai reģistrējot taustiņsitienus, vai meklējot elektroniskajā pastā noteiktus atslēgvārdus� īsi sakot, visas iespējamās procedūras.

Dons Gross bija ciets rieksts, biju�ais jūras kājnieks, un tā arī nebija zaudējis savas armijnieka manieres. Kad es viņam pastāstīju par jauno sistēmu, viņ� teica: "Bet manu terminālu tu ta�u nekontrolē, ko?" Protams, nē, es atbildēju. Patiesībā es kontroles programmas biju uzlicis visiem firmas datoriem, viņējo ieskaitot. Un tie�i tā es pēc divām nedēļām atklāju, ka Donam ir mīlas dēka ar kādu grāmatvedības meiteni, un viņ� ir atļāvis tai braukt ar firmas ma�īnu. Es aizgāju pie viņa un pastāstīju, ka, sprie�ot pēc grāmatvedes D�cinas elektro�niskā pasta, viņai ir dēka ar kādu nenoskaidrotu cilvēku un izskatās, ka viņa bauda tādas privilēģijas, uz kādām viņai nav tiesību. Teicu, ka nezinu, kas ir �is cilvēks, bet, ja viņi turpi�nās sazināties pa elektronisko pastu, es drīz to noskaidro�u.

Es spriedu, ka Dons sapratīs mājienu, un viņ� tie�ām to saprata. Ta�u tagad viņ� tikai sūtīja inkriminējo�ās vēstulītes no mājām, neaptverdams, ka tās iet caur firmas serveri un nonāk manās rokās. Tā uzzināju, ka viņ� "ar atlaidēm" pār�dod programmatūru ārzemju izplatītājiem un saņem prāvus "konsultanta honorārus" kādā Kaimanu salu bankas kontā. Tas nepārprotami bija nelikumīgi, un es nevarēju to ignorēt. Apspriedos ar savu advokātu Geriju Mārderu, kur� ieteica man aiziet no darba.

"Aiziet?" es parjautāju.

"Jā. Protams."

"Kāpēc?"

"Kāda starpība, kāpēc. Tu esi saņēmis labāku piedāvāju�mu. Tev radu�ās problēmas ar veselību. Vai varbūt kaut kādi ģimenes apstākļi. Nepatik�anas mājās. Galvenais - tiec no tu�rienes prom. Aizej."

"Paga, paga," es teicu. "Tu domā, ka man ir jāaiziet no darba tāpēc, ka viņ� pārkāpj likumu? Vai tāds ir tavs ietei�kums?"

"Nē," Gerijs atbildēja. "Mans advokāta ieteikums ir tāds: ja tu esi uzzinājis par kaut kādām nelikumībām, tavs pienā�kums ir par tām ziņot. Bet mans drauga ieteikums ir turēt muti ciet un a�i aizvākties no turienes."

"Izskatās diezgan gļēvulīgi. Man �ķiet, es paziņo�u inves�toriem."

Gerijs nopūtās. Viņ� uzlika roku man uz pleca. "D�ek," viņ� teica, "lai investori pa�i tiek galā. Tinies no turienes!"

Man ne�ķita, ka tas ir pareizi. Es biju dusmojies par to, ka ir nozagts mans kods. Tagad es sāku domāt, vai tas patie�ām bija nozagts. Varbūt tas bija pārdots. Mēs bijām privāts uzņē�mums, un es visu pastāstīju vienam no padomes locekļiem.

Izrādījās, ka arī viņ� bija iesaistīto vidū. Nākamajā dienā mani padzina no darba par rupju nevērību un sliktu pienāku�mu pildī�anu; lai saņemtu atlai�anas pabalstu, man vajadzēja parakstīt veselu kaudzi vieno�anos par noslēpuma neizpau�a�nu. �os dokumentus manā vietā nokārtoja mans advokāts, nopūzdamies ik reizi, kad ieraudzīja kārtējo papīru.

Kad viss beidzās, mēs izgājām ārā, pienainajā saules gais�mā. Es teicu:

"Nu, tas vismaz ir beidzies."

Viņ� pagriezās un ieskatījās man acīs. "Kāpēc tu tā saki?" viņ� vaicāja.

Jo, protams, nekas nebija beidzies. Kaut kādā mistiskā vei�dā man bija uzspiesta kauna zīme. Man bija teicama kvalifi�kācija, un es strādāju ļoti pieprasītā jomā. Bet, aizgājis uz dar�ba intervijām, es ik reizi redzēju, ka tas nevienu neinteresē. Silīcija ieleja aizņem daudz vietas, tomēr tā ir maza. Visi visu zina. Pēdīgi es nonācu pie intervētāja, kuru mazliet pazinu - pie Teda Lcndova. Gadu iepriek� es biju trenējis viņa puiku pirms Mazās līgas beisbola sacīkstēm. Kad intervija bija bei�gusies, es viņam jautāju:

"Ko tu esi par mani dzirdējis?"

Viņ� papurināja galvu. "Neko, D�ek."

Es teicu: "Ted, es desmit dienu laikā esmu bijis uz des�mit intervijām. Pasaki!"

"Nav nekas sakāms." "Ted"

Viņ� pastumdīja savus papīrus, skatīdamies uz tiem, nevis uz mani. Viņ� nopūtās. "D�eks Eormens. Kārtības traucētājs. Nesadarbojas. Kareivīgs. Karstgalvīgs. Nav komandas spēlē�tājs." Brīdi vilcinājies, viņ� teica: "Un vēl tu, domājams, esi iesaistīts kaut kādos darījumos. Te nav rakstīts, kādos, bet kaut kādos tum�os darijumos. Savtīgos nolūkos."

uEs- savtīgos nolūkos?" es pārjautāju. Mani pārņēma dus�mu uzplūds un es sāku kaut ko runāt, ta�u attapos, ka dro�i vien izskatos karstgalvīgs un kareivīgs. Tāpēc aizvēros un pa�teicu viņam paldies.

Kad gāju prom, viņ� teica: "D�ek, tevis pa�a labā. Lai pa�iet mazliet laika. Ielejā viss ātri mainās. Tev ir spēcīgs CV un izcilas prasmes. Nogaidi, kamēr�" Viņ� paraustīja plecus.

"Pāris mēne�u?"

"Es teiktu - �etrus. Varbūt piecus."

Es kaut kā zināju, ka viņam ir taisnība. Pēc �īs sarunas pār�stāju tik ļoti pūlēties. Sāka klīst baumas, ka "MediaTronics"

ejot pa burbuli un dro�i vien bū�ot tiesas darbi. Nākotnē sā�ka vīdēt iespējamā manis reabilitācija, ta�u pagaidām neva�rēju darīt neko citu, kā vien gaidīt.

Dīvainā sajūta, kas radās, no rīta neejot uz darbu, palē�nām izzuda. D�ūlija savā darbā strādāja ilgāk un bērniem bija savas prasības: ja es biju mājās, viņi vērsās pie manis, nevis pie mūsu saimniecības vadītājas Marijas. Es sāku vadāt viņus uz skolu, sagaidīt pēc stundām, vest pie ārsta, ortodonta, uz futbola treniņiem. Pāris pirmās reizes manis pagatavotās va�kariņas bija katastrofa, bet pamazām es iemanījos.

Un, iekams pats biju to pamanījis, es jau pirku �ķīvju pa�liktņus "Crate & Barrel" un pētīju galda klājumus. Un tas �ķita pilnīgi normāli.

D�ūlija pārradās ap pusdesmitiem. Es skatījos televīzijā "Giants" spēli, īsti nepievērsdams tai uzmanību. Viņa ienāca un noskūpstīja mani uz skausta. Viņa teica:

"Sīkie jau guļ?"

"Izņemot Nikolu. Viņa vēl pilda mājasdarbus."

"Ak kungs, vai tad nav pārāk vēls, lai viņa vēl būtu aug�ā?"

"Nē, saulīt, " es teicu. "Mēs vienojāmies. �ogad viņa drīkst iet gulēt desmitos, atceries?"

D�ūlija paraustīja plecus, it kā neko tādu neatcerētos. Un varbūt neatcerējās arī. Bija notikusi savdabīga lomu maiņa: vienmēr par bērniem visu labāk bija zinājusi viņa, bet tagad tas biju es. Da�kārt D�ūlija tādēļ jutās neveikli, kaut kādā ziņā uztverdama to kā varas zaudējumu.

"Kā klājas mazajai?"

"Saaukstē�anās gājusi mazumā. Viņa vairs tikai puņķojas. Ēd labāk."

Kopā ar D�ūliju devāmies uz guļamistabām. Viņa iegāja mazulītes istabā, noliecās pār gultiņu un maigi noskūpstīja aizmigu�o bērnu. Uz viņu skatīdamies, es domāju - māte bērnu aprūpē tā, kā neviens tēvs nekad nespēs. D�ūlijai ar oērniem bija tāda saikne, kādas man nekad nebūs. Vai vis�maz �ī saikne bija citāda. Viņa ieklausījās mazulītes klusajā elpā un teica: "Jā, viņai ir labāk."

Tad viņa aizgāja uz Ērika istabu, noņēma no segas elek�tronisko spēlīti un, saraukusi pieri, palūkojās uz mani. Juz�damies mazliet aizkaitināts, paraustīju plecus: es zināju, ka Ēriks spaida spēlītes taustiņus, kad viņam jau vajadzēja gu�lēt, bet biju pārāk aizņemts, lai noliktu mazulīti gulēt laikus, un nepievērsu puikam uzmanību. Nodomāju, ka D�ūlija va�rētu būt saproto�āka.

Tad viņa iegāja Nikolas istabā. Nikola sēdēja pie sava por�tatīvā datora, ta�u, kad ienāca māte, aizcirta vāku. "Cau, mammu."

"Ir jau vēls."

"Nē, mammu�"

"Tev bija jāpilda mājasdarbi."

"Es jau izpildīju."

"Tad kāpēc tu neesi gultā?"

"Tāpēc, ka�"

"Es negribu, ka tu caurām naktīm sēdi, datorā pļāpāda�ma ar saviem draugiem."

"Mammu�" viņa sāpīgā balsī sacīja.

"Tu katru dienu satiec viņus skolā, ar to arī pietiek."

"Mammu�"

"Nemaz neskaties uz savu tēvu. Mēs jau zinām, ka viņ� darīs visu tā, kā tu gribi. Tagad ar tevi runāju es."

Viņa nopūtās. "Es zinu, mammu."

�ādas sarunas D�ūlijai ar Nikolu gadījās arvien bie�āk. Dro�i vien �ai vecumā tas ir normāli, tomēr nolēmu iesaistī�ties. D�ūlija bija nogurusi un, kad bija nogurusi, viņa kļuva stīva un mēģināja visu kontrolēt. Es apliku roku viņai ap ple�ciem un teicu:

"Tie�ām, jau ir vēls. Nevēlies tasīti tējas?"

"D�ek, nejaucies iek�ā."

"Es nejaucos, es tikai�"

"Nē, tu jaucies. Es runāju ar Nikolu, un tu jaucies iek�ā, glu�i tāpat kā vienmēr."

"Dārgā, mēs visi vienojāmies, ka viņa drīkst palikt nomodā līdz desmitiem. Es nezinu, kāpēc �ī�"

"Bet ja viņa ir izpildījusi mājasdarbus, viņai jāiet gulēt."

"Tā nebija runāts."

"Es negribu, lai viņa caurām diennaktīm sē� pie datora."

"Tā nemaz nav, D�ūlij."

�ai brīdī Nikola apraudājās un pielēca kājās, kliegdama: "Tu visu laiku mani kritizē! Es tevi ienīstu!" Viņa ieskrēja vannasistabā un aizcirta durvis. Mazulīte pamodās no trok��ņa un sāka raudāt.

D�ūlija pagriezās pret mani un teica: "Vai tu, lūdzu, ne�varētu vienkār�i ļaut man pa�ai ar to tikt galā, D�ek?"

Un es teicu: "Tev taisnība. Piedod! Tev taisnība."

Patiesībā es nebūt tā nedomāju. Jo dienas, jo vairāk uz�skatīju �o māju par manu māju un �os bērnus par maniem bērniem. Viņa ietenterē manā mājā, vēlu vakarā, kad esmu nodibinājis mieru tā, kā man patīk, tā, kā tam jābūt. Bet vi�ņa ierodas un sarīko jandāliņu.

Es nebūt nedomāju, ka viņai ir taisnība. Man �ķita, ka vi�ņai nav taisnība.

Turklāt da�u pēdējo nedēļu laikā biju ievērojis, ka �ādi in�cidenti kļūst arvien bie�āki. Sākumā man likās - varbūt D�ū�lija jūtas vainīga par to, ka viņas tik bie�i nav mājās. Tad es domāju, ka viņa mēģina atkarot savas tiesības, cen�as atgūt to kontroli pār saimniecību, kas tagad bija manās rokās. Pēc tam nospriedu - tas viss ir tāpēc, ka viņa ir nogurusi vai var�būt tās spriedzes dēļ, kāda viņai jāiztur darbā.

Tomēr beidzamajā laikā man �ķita, ka es cen�os aizbildināt viņas izturē�anos. Man sāka rasties sajūta, ka D�ūlija ir mainī�jusies. Viņa bija citāda, kaut kādā ziņā saspringtāka, cietāka.

Mazulīte brēca pilnā kaklā. Es izņēmu viņu no gultiņas, apskāvu, dūdoju viņai ausī un vienlaikus iebāzu pirkstu auti�ņa aizmugurē, lai pārbaudītu, vai tas nav mitrs. Tas bija mitrs. Noguldīju viņu uz galdiņa un viņa atkal sāka brēkt, līdz es pakratīju viņas mīļāko grabulīti un ieliku to viņai rokā. Tad viņa apklusa un ļāva apmainīt autiņu, īpa�i nespārdīdamās.

"Es to izdarī�u," ienākusi sacīja D�ūlija.

"Būs jau labi."

"Es viņu pamodināju, ir tikai godīgi, ja es to izdaru."

"Patie�ām, saulīt, viss ir kārtībā."

D�ūlija uzlika roku man uz pleca, noskūpstīja mani uz skausta. "Atvaino, es esmu stulbene. Es patie�ām esmu no�gurusi. Nezinu, kas man uznāca. Ļauj man pārģērbt mazulī�ti. Es viņu vispār nedabūju redzēt."

"Labi," teicu. Pakāpos sānis, un viņa piegāja pie galdiņa.

"Sveika, paijiņ," viņa teica, pakutinādama mazulītei pa�zodi. "Kā klājas manai mazajai �abulītei?"" Visu �o uzmanī�bas apliecinājumu dēļ mazulītei izkrita no rokas grabulis un viņa sāka raudāt un locīties uz galdiņa. D�ūlija nepamanīja, ka brēk�anas cēlonis ir pazudu�ais grabulis; viņa mierino�i ūboja un mēģināja uzvilkt jaunu autiņu, ta�u meitiņas locī��anās un spārdī�anās dēļ tas nebija viegli. "Amanda, izbeidz!"

Es teicu: "Tagad viņa tā dara." Un tā bija taisnība. Aman�dai bija tā stadija, kad viņa aktīvi pretojās autiņu mainī�anai. Un viņa varēja patie�ām spēcīgi iespert.

"Nu, viņai nāksies izbeigt. Izbeidz!"

Mazā iebrēcās skaļāk, mēģināja aizgriezties. Viens no li�pekļiem notrūka. Autiņ� noslīdēja. Amanda vēlās uz galdiņa malas pusi. D�ūlija iegrūda viņai dunku mugurā. Amanda ne mirkli nepārtrauca spārdīties.

"Sasodīts, es teicu - izbeidz!" D�ūlija uzkliedza un iesita mazajai pa kāju. Viņa tikai iebrēcās vēl skaļāk, spārdījās spē�cīgāk. "Amanda! Izbeidz! Izbeidz!" Viņa atkal iesita zīdai�nim. "Izbeidz! Izbeidz!"

Mirkli es nereaģēju. Biju apstulbis. Nezināju, ko lai dara. Meitiņas kājas bija ko�i sarkanas. D�ūlija joprojām viņu kaus�tīja. "Saulīt�" es teicu, pieliekdamies tuvāk, "nevajag�"

D�ūlija uzsprāga. "Velns parāvis, kāpēc tev vienmēr jālien pa vidu?" viņa auroja, ar dūri iezveldama pa galdiņu. "Kas tā ir par preteklību?"

Un viņa izslāja no istabas.

Es lēni izpūtu elpu un paņēmu rokās mazuli. Amanda ne�remdināmi brēca gan no apjukuma, gan sāpju dēļ. Es sapratu, ka man vajadzēs iedot pudelīti, lai atkal noliktu viņu gulēt. Glaudīju bērnam muguriņu, līdz viņa mazliet nomierinājās. Tad uzvilku viņai autiņu un paņēmu līdzi uz virtuvi, kur gra�sījos uzsildīt pudelīti. Virtuvē bija tum�s, dega tikai dienas gaismas spuldzes virs letes.

D�ūlija sēdēja pie galda, dzerdama alu no pudeles, skatīda�mās tuk�umā. "Kad tu taisies atrast darbu?" viņa noprasīja.

"Es mēģinu."

"Patie�ām? Man �ķiet, tu vispār nemēģini. Kad tu pēdējo reizi biji uz interviju?"

"Pagāju�ajā nedēļā," es atbildēju.

Viņa kaut ko noņurdēja. "Kaut tu ātrāk sāktu strādāt," viņa teica, "jo �ādi es jūku vai prātā."

Noriju dusmas. "Es zinu. Visiem ir grūti," es sacīju. Bija vēls vakars un man vairs negribējās strīdēties. Tomēr ar acs kaktiņu es viņu vēroju.

Trīsdesmit se�u gadu vecumā D�ūlija bija satrieco�i glīta sieviete - miniatūra, ar tum�iem matiem un tum�ām acīm, uzrautu degunu; tāda personība, kādu mēdz dēvēt par dzirk�sto�u vai mutuļojo�u. At�ķirībā no daudziem tehnisko uzņē�mumu vadītājiem viņa bija pievilcīga un saskarsmē pieeja�ma. Viņa viegli iemantoja draugus, viņai bija laba humora izjūta. Pirms daudziem gadiem, kad Nikola bija maza, D�ū�lija mēdza pārnest mājās jautrus stāstus par savu kolēģu in�vestoru dīvainībām. Mēs sēdējām pie �ī pa�a virtuves galda un smējāmies, līdz man fiziski kļuva nelabi, bet Nikola, vē�lēdamās piedalīties līksmībā, raustīja viņu aiz rokas un pra��ņāja: "Kas tur ir smieklīgs, mammu? Kas tur ir smieklīgs?" Protams, mēs viņai nekad to neizskaidrojām, ta�u D�ūlijai, �ķiet, alla� bija padomā kāds "Ku-kū!" joks tie�i Nikolai, un arī viņa varēja smieties kopā ar mums. D�ūlijai bija īsts ta�lants saskatīt dzīves smieklīgo pusi. Viņa bija slavena savas nosvērtības dēļ; viņa tikpat kā nekad neļāva vaļu dusmām.

Tagad, protams, viņa bija pārskaitusies. Pat neskatījās uz mani. Sēdēja tumsā pie apaļā virtuves galda, vienu kāju pār�metu�i pār otru, nepacietīgi spārdīdama gaisu un raudzīda�mās tuk�umā. Uz viņu lūkodamies, es manīju, ka viņas iz�skats kaut kādā ziņā ir mainījies. Protams, pēdējā laikā viņa bija zaudējusi svaru darba spriedzes dēļ. Viņas sejā bija zudis kaut kāds maigums: vaigu kauli bija kļuvu�i izcilnāki, zods �ķita asāks. Viņa izskatījās bargāka, ta�u arī tāda kā elegan�tāka.

Ari ģērbusies viņa bija citādi. D�ūlijai mugurā bija tum�i svārki un balta blūzīte, parastais biznesa apģērbs. Ta�u svār�ki bija �aurāki nekā parasti. Un nemierīgās pēdas dēļ es pa�manīju, ka viņai kājās ir augstpapē�u kurpes ar siksniņas aiz�dari. Tādas viņa mēdza saukāt par "maucīgajām" kurpēm. Uz darbu viņa tādas kurpes nekad neāva.

Un tad es aptvēru, ka viss ir kļuvis citāds - viņas manieres, viņas izskats, garastāvoklis, pilnīgi viss - un pēk�ņas atskārtas uzplaiksnījumā sapratu, kāpēc: manai sievai ir mīlas dēka.

Ūdens uz plīts sāka tvaikot, izņēmu pudelīti un pieliku to pie elkoņa iek�puses. Tā bija pārāk uzkarsusi un nāksies mir�klīti pagaidīt, kamēr tā padzisīs. Mazulīte atkal sāka raudāt, un es nedaudz paucināju viņu uz pleca, staigādams pa virtuvi.

D�ūlija ne reizi uz mani nepaskatījās. Viņa tikai �ūpoja kāju un vērās tuk�umā.

Kaut kur biju lasījis, ka esot tāds sindroms. Kad vīrs ne�strādā, viņa vīri�ķā pievilcība sarūk, sieva viņu vairs neciena un sāk blandīties apkārt. Es biju to lasījis "Glamour" vai "Redbook" vai kādā no tiem mājā izmētātajiem �urnāliem, kurus �ķirstīju, gaidīdams, kamēr veļasma�īna pabeigs ciklu vai mikroviļņu krāsns atkausēs hamburgeru.

Tomēr mani caurstrāvoja apjukums. Vai tā tie�ām ir? Var�būt es vienkār�i biju noguris un prātā sacerēju nejaucības? Ga�lu galā, kāda tam nozīme, ja arī viņa nēsā �aurākus svārkus un citādas kurpes? Mode mainās. Katru dienu mēs jūtamies citādi. Un vai tas vien, ka da�reiz viņa niknojas, tie�ām no�zīmē, ka viņai ir dēka? Protams, ka nē. Jādomā, es vienkār�i jūtos nepilnvērtīgs, nepievilcīgs. Dro�i vien spraucas ārā ma�nis pa�a nedro�ība. Bridi manas domas ritēja pa �o gultni.

Ta�u kaut kāda iemesla dēļ es tam nespēju noticēt. Biju pārliecināts, ka tā tie�ām ir. Kopā ar �o sievieti biju nodzī�vojis vairāk nekā divpadsmit gadu. Es zināju, ka viņa ir citā�da, un sapratu - kāpēc. Jutu, ka tuvumā ir kāds cits, kāds nepiederīgs, mūsu attiecībās kāds ir ielauzies. Es jutu to tik pārliecino�i, ka pats biju pārsteigts. Sajutu to savos kaulos kā sāpes.

Man bija jānovēr�as.

* * *

Mazulīte ķērās pie pudelītes, laimīgi grudzinādama. Tum��ajā virtuvē viņa raudzījās man sejā ar to īpa�o, koncentrēto skatienu, kāds ir zīdaiņiem. Lūkoties uz viņu bija savā ziņā nomierino�i. Pēc brī�a viņa aizvēra acis un viņas mutīte atslā�ba. Nesdams viņu atpakaļ uz istabu, es uzliku viņu uz pleca un sagaidīju atraugu. Lielākoties vecāki, gaidīdami atraugu, pārāk spēcīgi plik�ķina saviem bērniem pa muguru. Labāk ir tikai vieglītēm paberzēt muguriņu un da�kārt tikai pavilkt ar diviem pirkstiem gar mugurkaulu. Viņa klusītēm atraugā�jās un atslābinājās.

Noliku viņu gultiņā un izslēdzu naktslampiņu. Tagad vie�nīgais gaismas avots istabā bija akvārijs, kas zaļi zils burbuļoja stūrī. Pa tā dibenu pakaļ burbuļiem vilkās plastmasas nirējs.

Pagriezdamies, lai ietu ārā, ieraudzīju durvīs D�ūlijas si�luetu, viņas tum�ie mati bija izgaismoti no aizmugures. Vi�ņa bija mani vērojusi. Nespēju izprast viņas sejas izteiksmi. Viņa paspēra soli uz priek�u. Es saspringu. D�ūlija apķērās man ap kaklu un piespieda galvu man pie krūtīm.

"Lūdzu, piedod man," viņa teica. "Es patie�ām esmu stul�bene. Tu dari brīni�ķīgu darbu. Es vienkār�i esmu greizsirdī�ga, tas ari viss." Mans plecs bija mitrs no viņas asarām.

"Es jau sapratu," teicu, viņu apskaudams. "Viss ir kārtībā."

Gaidīju, vai mans augums atslābināsies, ta�u tā nenotika. Es biju aizdomu pilns un modrs. Jutu tādu kā naidīgumu pret viņu, un tas neizgaisa.

Viņa izgāja no du�as un ienāca guļamistabā, ar dvieli slau�cīdama savus īsos matus. Es sēdēju gultā, mēģinādams no�skatīties spēli līdz beigām. Man ienāca prātā, ka agrāk viņa nemēdza iet du�ā vakarā. D�ūlija vienmēr bija mazgājusies du�ā no rīta, pirms darba. Apjautu, ka tagad viņa bie�i, pār�nākusi mājās, uzreiz devās uz du�u un tikai pēc tam gāja sa�sveicināties ar bērniem.

Mans augums joprojām bija sasprindzis. Izslēdzu televi�zoru. Es jautāju: "Kā izdevās demonstrācija?"

"Kas?"

"Demonstrācija. Vai tad tev �odien nebija demonstrācija?"

"Ā," viņa teica. "Ak, jā. Bija gan. Viss bija labi, kad nu mums beidzot bija izdevies to palaist. Vācijas investori ne�noskatījās visu līdz beigām laika starpības dēļ, bet� klau, vai tu nevēlies to redzēt?" "Kā?"

"Man ir kopija. Gribi redzēt?"

Es biju pārsteigts. Paraustīju plecus. "Labs ir, lai notiek."

"Īstenībā es gribētu zināt, ko tu par to domā, D�ek."

Pamanīju viņas balsī aizbildnieciskumu. Mana sieva iesais�tīja mani savā darbā. Lika man justies kā daļai no viņas dzī�ves. Es skatījos, kā viņa atver portfeli un izņem DVD disku. Ielikusi to atskaņotājā, viņa atnāca un apsēdās pie manis gul�tā.

"Ko jūs demonstrējāt?" es vaicāju.

"Jauno medicīniskās attēlveido�anas tehnoloģiju," viņa at�bildēja. "Ja man pa�ai jāsaka, tā patie�ām ir spo�a." Viņa ie�rīkojās ērtāk un pieglauda galvu man pie pleca. Ļoti omulī�gi, glu�i kā vecajos laikos. Joprojām jutu nemieru, tomēr apliku roku viņai ap pleciem.

"Starp citu," es ierunājos, "kāpēc tu esi sākusi iet du�ā va�karā, nevis no rīta?"

"Nezinu," viņa atbildēja. "Vai es tā daru? Laikam gan. Tā �ķiet vienkār�āk, dārgum. Rīti vienmēr ir tik sasteigti, un man ir tie konferen�u zvani no Eiropas, tie aizņem tik daudz laika� ahā, sākas," viņa teica, norādīdama uz ekrānu. Es re�dzēju melnbaltas �vīkas, tad uzradās attēls.

Ierakstā bija redzama D�ūlija lielā laboratorijā, kas bija iekārtota kā operāciju zāle. Uz galda gulēja vīrietis, rokā vi�ņam bija intravenozās sistēmas adata, blakus stāvēja aneste�ziologs. Virs galda bija gluda, apaļa metāla plāksne, apmē�ram se�u pēdu diametrā. To varēja pacelt un nolaist zemāk, �obrīd tā bija nolaista. Visās malās bija video monitori. Un priek�plānā, cie�i raudzīdamās monitorā, stāvēja D�ūlija. Vi�ņai līdzās bija videotehniķis.

"Tas ir drausmīgi," viņa teica, rādīdama uz monitoru. "Kas tie par traucējumiem?"

"Mēs domājam, ka tos izraisa gaisa filtri."

"Tā, tas nav pieļaujams."

"Patie�ām?"

"Patie�ām."

"Ko jūs gribat, lai mēs izdarām?"

"Es vēlos, lai jūs to salabojat," teica D�ūlija.

"Tad mums vajadzēs paaugstināt spriegumu un jums būs�"

"Man vienalga," viņa teica. "Es nevaru rādīt investētājiem �ādas kvalitātes attēlu. No Marsa viņi ir redzēju�i labākas bil�des. Salabojiet!"

D�ūlija man blakus gultā sacīja:

"Nezinu, kāpēc tas viss ir nofilmēts. Tas ir pirms tās de�monstrācijas. Varbūt patin uz priek�u!"

Es nospiedu pults podziņu. Attēls izjuka. Pāris sekun�u no�gaidījis, atkal palaidu filmu.

Tā pati aina. Priek�plānā joprojām stāv D�ūlija. Kerola, viņas palīdze, �ukst viņai ausī:

"Labi, bet ko tad lai es viņam saku?"

"Saki - nē."

"Bet viņ� grib sākt."

"Es sapratu. Bet pārraide sāksies tikai pēc stundas. Saki viņam - nē."

D�ūlija gultā man teica:

"Trakais suns - mūsu eksperimenta "trusītis". Viņ� bija ļoti nemierīgs. Par visām varēm gribēja, lai mēs sākam."

Palīdze uz ekrāna pieklusināja balsi:

"Man �ķiet, viņ� nervozē, D�ūlij. Es ari nervozētu, ja man iek�ā rāpotu pāris miljonu knislīgu radību�"

"Tur nav pāris miljonu un neviens tur nerāpo," teica D�ū�lija. "Galu galā tas ir viņa pa�a izgudrojums."

"Tik un tā."

"Vai tas tur ir anesteziologs?"

"Nē, tikai kardiologs."

"Nu, varbūt tas kardiologs var viņam kaut ko iedot pret �o nervozitāti."

"Jau izdarīts. Injekcija."

D�ūlija man blakus gultā sacīja: "Patin uz priek�u, D�ek." Es patinu. Attēls aiztraucās uz priek�u. "Tā, �eit."

Atkal ieraudzīju D�ūliju stāvam iepretim monitoram, bla�kus bija tehniķis. "Tagad ir pieņemami," D�ūlija uz ekrāna sacīja, rādīdama uz attēlu. "Nav nekas izcils, bet pieņema�mi. Tagad parādiet man ST'Af."

"Ko?"

USTM. Elektronmikroskopu. Parādiet man, kāds ir tā attēls!"

Tehniķis bija apjucis. "UL.Mums neviens neko nav teicis par kaut kādiem elektronu mikroskopiem."

"Dieva dēļ, palasiet ta�u tos nolādētos kadru aprakstus!"

Tehniķis samirk�ķināja acis. "Tas ir kadru aprakstos?"

"Vai jās vispār ieskatījāties kadru aprakstos?"

"Piedodiet, rādās, ka esmu palaidis to garām."

"Piedo�anai nav laika. Savediet kārtībā!"

"Nevajag tā kliegt."

"Skaidrs, ka vajag kliegt! Man ir jākliedz, jo man apkārt ir idioti!" Viņa pavicināja gaisā roku. "Es grasos iet ēterā, uzrunāt vienpadsmit miljardu dolāru investētājus piecās val�stīs un parādīt viņiem submikroskopisku tehnoloģiju, tikai tāds nieks - mikroskops nav pieslēgts un �o tehnoloģiju ne�viens neredzēs!"

D�ūlija gultā sacīja: "Es tā kā drusciņ norāvos ar to puisi. Tas bija kaut kas briesmīgs. Mums tik�ķēja minūtes līdz sa�telīta laikam, tas bija stingri rezervēts. Mēs tur neko nevarē�jām mainīt. Vajadzēja paspēt, un tas puika bija pilnīgs pālis. Galu galā tomēr viss strādāja. Patin uz priek�u!"

Uz ekrāna bija redzama nekustīga plāksnīte, uz kuras bi�ja rakstīts:

Privāta demonstrācija Moderna medicīniskā attēlveido�ana

"Xymos Technolojļj" Mauntinvjū, Kalifornija Pasaules līderis molekulārajā rūpniecībā

Tad uz ekrāna parādījās D�ūlija, kas stāvēja operāciju gal�da un medicīniskā aparāta priek�ā. Viņa bija saķemmējusi matus un sakārtojusi blūzīti un svārkus.

"Sveicināti," viņa sacīja, uzsmaidīdama kamerai. "Es es�mu D�ūlija Formena no "Xymos Technolojjvun mēs vēla�mies nodemonstrēt tikko izstrādātu revolucionāru medicīnis�kās attēlveido�anas procedūru. Mūsu objekts Pīters Moriss guļ uz galda man aiz muguras. Pēc īsa brī�a mēs ieskatīsimies viņa sirdī un asinsvados tik viegli un uzmanīgi, kā vēl nekad nav bijis iespējams."

Viņa sāka iet apkārt galdam, vienlaikus stāstīdama:

"At�ķirībā no sirds katetrizācijas mūsu procedūra ir simt�procentīgi dro�a. Turklāt, at�ķirībā no katetrizācijas, mēs va�ram ieskatīties itin visā ķermenī, visos asinsvados, vienalga, vai tie būtu lieli vai mazi. Mēs ieskatīsimies viņa aortā, ķer�meņa lielākajā artērijā. Un mēs ieskatīsimies arī viņa plau�u alveolās un viņa pirkstu galiņu sīkajos kapilāros. To visu mēs spēsim tāpēc, ka �īs kameras, kuras mēs esam ievietoju�i vi�ņa asinsvados, ir mazākas nekā sarkanie asinsķermenī�i. Pa�tiesību sakot, krietni mazākas.

"Xymos" mikroapstrādes tehnoloģija tagad spēj ra�ot �ā�das miniatūras kameras, turklāt spēj tās ra�ot lielā daudzu�mā - lēti, ātri. Lai izveidotu zīmuļa gala lieluma punktu, būtu vajadzīgas tūksto� �ādas kameras. Stundas laikā mēs varam sara�ot kilogramu.

Ne�aubos, ka jūs visi klausāties skeptiski. Mēs labi sapro�tam, ka nanotehnoloģija ir devusi solījumus, kums nav izpil�dījusi. Kā jūs zināt, līdz �im problēma bija tāda, ka zinātnie�ki spēja izstrādāt molekulas lieluma ierīces, bet tās nebija izdevies sākt ra�ot. Ta�u "Xymos" �o problēmu ir atrisinājis."

Man pēk�ņi pielēca, ko īsti viņa saka.

"Ko?" es iejautājos, izslicdamics taisni. "Vai tu joko? Ja tā būtu taisnība, tas ta�u būru milzīgs solis uz priek�u, visīs�tākā tehnoloģiskā revolūcija, un tas nozīmē�"

"Tā ir taisnība," D�ūlija klusi teica. "Mums Nevadā ir rūpnīca." Viņa smaidīja, priecādamās par manu apstulbumu.

D�ūlija uz ekrāna sacīja: "Viena no mūsu kamerām man ir zem elektronmikroskopa, lūdzu," - viņa norādīja uz ekrā�nu - "jūs varat redzēt to salīdzinājumā ar sarkano asinsķer�menīti, kas atrodas tai blakus."

Attēls kļuva melnbalts. Es ieraudzīju sīciņu zondīti, ar ku�ru uz mikroskopa priek�metu galdiņa bakstīja kaut ko līdzī�gu mazam kalmāriņam - viens gals �im kunkulim bija ko�nisks, no otra rēgojās �ķiedru tausteklī�i. Tas bija desmit rei�u mazāks par sarkano asinsķermenīti, kur� skenējo�ā elektron- mikroskopa vakuumā izskatījās krunkaini ovāls kā pelēka ro�zīne.

"Mūsu kameras garums ir viena miljardā daļa collas. Kā jūs redzat, tai ir kalmāra apveids," D�ūlija sacīja. "Attēlvei- do�ana notiek degunā. Mikro�ķicdriņas astes galā nodro�ina stabilitāti, tā darbojas tāpat kā gaisa pūķa aste. Ta�u tās var arī aktīvi svārstīties un pārvietot "ķermenīti". D�crij, varbūt mēs varam pagriezt kameru tā, lai būtu redzams deguns� Tā, �eit. Paldies. Lūk, skats no priek�puses - vai redzat icro- bījumu centrā? Tas ir miniatūrs gallija arsenīda fotonu detek�tors, kas funkcionē kā tīklene, un svītrainā zona tam apkārt

kaut kas līdzīgs radiālam mērķim - ir bioluminiscējo�a un apgaismo to, kas atrodas tās priek�ā. Ar �o degunu vien ir ie�spējams saskatīt ļoti komplicētas spirālveida molekulu virte�nes. Tā ir mūsu patentētā ATF7 kaskāde. Varat uzskatīt to par primitīvām smadzenēm, kas kontrolē kameras uzvedību

taisnība, �ī uzvedība ir ļoti ierobe�ota, ta�u mūsu nolūkiem ar to pietiek."

Atskanēja statisko traucējumu �ņākoņa un klepus. Attēla stūri atvērās lodziņ� un tajā bija redzams Fricis Laidermeijers no Vācijas. Milzīgi resnais investors sagrozījās un jautāja:

"Atvainojiet, mis Formena. Vai jūs, lūdzu, nevarētu man pateikt, kur ir lēca?"

"Lēcas nav."

"Kā tad var būt kamera bez lēcas?"

"Paskaidro�u, kad mēs pie tā nonāksim."

Es bildu: "Tā ir camcra obscuraV

"Pareizi," viņa atsaucās, pamādama ar galvu.

Camera obscura - latīniski tas nozīmē "tum�a telpa" - ir vecākā mums zināmā attēlveido�anas ierīce. Romie�i bija at�klāju�i, ka, izurbinot mazu caurumiņu sienā, aiz kuras ir tum��a telpa, uz pretējās sienas parādās otrādi apvērsts ārpuses at�tēls. Tas notiek tāpēc, ka gaisma, virzoties cauri jebkurai �au�rai atverei, fokusējas kā lēcā. Pēc tāda pa�a principa darbo�jas bērnu fotoaparāti ar mazu caurumiņu. Tie�i �ī iemesla dēļ kop� romie�u laikiem attēlrado�ās ierīces tiek dēvētas par ka�merām. Bet �ajā gadījumā�

"Kā veidojas atvere?" es jautāju. "Vai tur ir kāds cauru�miņ�?"

"Man likās, ka tu zināsi," viņa atbildēja. "Par �o daļu esi atbildīgs tu."

"Es?"

"Jā. "Xymos" nopirka licenci da�iem uz aģentiem balstī�tiem algoritmiem, ko uzrakstījusi tava komanda."

"Nē, es to nezināju. Kādiem algoritmiem?"

"Daļiņu tīkla kontrolei."

"Jūsu kameras ir apvienotas tīklā? Visas �īs sīkās kameri- ņas savā starpā sazinās?"

"Jā," viņa teica. "Īstenībā viņas ir spiets." Viņa joprojām smaidīja, uzjautrinādamās par manu reakciju.

"Spiets." Es mēģināju saprast viņas sacīto. Jā, mana ko�manda tie�ām bija uzrakstījusi vairākas programmas, ar ku�rām varēja kontrolēt aģentu spieta uzvedību. �īs program�mas bija veidotas pēc bi�u uzvedības parauga. Tām bija daudz noderīgu īpa�ību. Tā kā spietus veido daudz aģentu, tad spiets spēj atjautīgi reaģēt uz apkārtējo vidi. Saskaroties ar jauniem un negaidītiem apstākļiem, spieta programmas neizjūk: tās it kā aplido �ķēr�ļiem apkārt un turpina ceļu.

Ta�u mūsu programmas darbojās, radot virtuālus aģentus datorā. D�ūlija bija radījusi reālus aģentus reālajā pasaulē. Acumirklī es nesapratu, kā mūsu programmas varēja pielā�got tam, ko darīja viņa.

"Mēs izmantojam tās strukturē�anai," viņa sacīja. "�ī pro�gramma izkārto spietu struktūrā."

Nu, protams. Bija pilnīgi skaidrs, ka viena molekulārā ka�mera nespēj adekvāti reģistrēt nekādu attēlu. Tādējādi attēls jāveido, savienojot miljoniem vienlaicīgi funkcionējo�u kame�ru attēlus. Ta�u �īs kameras telpā ir jāizkārto kaut kādā struk�tūrā, visticamāk, sfēriskā. Te iesaistās programma. Ta�u tas savukārt nozīmē, ka aXymos"laikam ir radījis ekvivalentu�

"Jūs esat uztaisīju�i aci."

"Aptuveni. Jā."

"Bet kur ir gaismas avots?"

"Tas bioluminiscējo�ais perimetrs."

"Ar tā gaismu nepietiek."

"Pietiek. Skaties!"

D�ūlija uz ekrāna bija lēni pagriezusies, norādot uz intrave�nozās sistēmas caurulīti, kas atradās viņai aiz muguras. No tuvumā noliktā ledusspainī�a viņa izņēma �ļirci. Tās stobrs, �ķiet, bija pilns ar ūdeni. "�ajā �ļircē," viņa sacīja, "izotoniskā sāls �ķīdumā atrodas aptuveni divdesmit miljonu kameru. Pat�laban tās pastāv atsevi�ķu daļiņu veidā. Ta�u, kad tās tiks inji�cētas asinīs, to temperatūra palielināsies un drīz tās sapulcēsies un izveidos metafigūru. Glu�i tāpat kā putni, salidojot kopā, izveido kāsi."

"Kādu formu tās izveidos?" jautāja kāds no riska kapitā�listiem.

"Steru," viņa atbildēja. "Ar mazu atveri vienā galā. Varat uzskatīt to par kaut ko līdzīgu blastulai embrionālajā attīstī�bā. Ta�u pēc būtības daļiņas izveido aci. Un �īs acs attēlu vei�dos miljona fotonu detektoru kopējais attēls - tāpat kā cilvē�ka acs veido attēlu no vālī�u un nūjiņu �ūnām."

Viņa pagriezās pret monitoru, kas rādīja vēl un vēlreiz atkār�totu animācijas cilpu. Kameras ieslīdēja asinīs kā lavīnveida, neorganizēta masa, kaut kas līdzīgs ņirbo�am mākonim. Asinis nokavējoties saplacināja mākoni iegarenā strēlē. Ta�u da�u se�kun�u laikā strēle sāka apvienoties sfēriskā struktūrā. Sī struktū�ra kļuva arvien izteiktāka, līdz beidzot �ķita gandrīz blīva.

"Ja tas jums atgādina īstu aci, tas nav bez pamata. Mēs �eit, "Xymos", nenoliedzami, imitējam organisko morfoloģi�ju," sacīja D�ūlija. "Mēs strādājam ar organiskām molekulām un tāpēc apzināmies, ka miljoniem evolūcijas gadu laikā pa�saulē ap mums ir izveidojies ievērojams funkcionējo�u mole�kulāru struktūru krājums. Tālab liekam tās lietā."

"Jūs nevēlaties izgudrot riteni?" kāds jautāja.

"Tie�i tā. Arī acs ābolu ne."

Viņa deva zīmi, un plakanā antena nolaidās zemāk, līdz atradās tikai da�as collas virs eksperimenta objekta.

"Sī antena iedarbinās kameras un uztvers pārraidīto attē�lu," viņa teica. "Protams, attēlu var noglabāt digitālā formā, uzlabot asumu, palielināt un darīt visu citu, ko jūs varat da�rīt ar digitāliem datiem. Un tā, ja jautājumu vairs nav, mēs varētu sākt."

Viņa iestiprināja �ļircē adatu un iedūra to intravenozās sis�tēmas gumijas aizbāznī.

"Fiksējiet laiku!"

"Nulle nulle."

"Sākam!"

Viņa veikli nospieda virzuli. "Kā redzat, es rīkojos ātri," viņa teica. "Mūsu procedūra nepavisam nav smalka un sa�re�ģīta. Neko nevar sabojāt. Ja mikroturbulcncc, ko rada plūsma adatā, noraus caurulītes da�iem tūksto�iem kameru, tam nav nozīmes. To ir miljoni un vēlreiz miljoni. Atliku li�kām, lai paveiktu savu uzdevumu." Viņa izvilka adatu. "Kār�tībā? Parasti ir jāpagaida apmēram desmit sekun�u, kamēr izveidojas forma, un tad mēs ieraudzīsim attēlu� Ahā, �ķiet, kaut kas jau nāk� Un, lūk, te tas ir."

Uz ekrāna bija redzama kamera, kas vērā ņemamā ātru�mā virzījās uz priek�u pa tādu kā asteroīdu lauku. Ta�u �ie asteroīdi bija sarkanie asinsķermenī�i - lēkājo�i, purpursārti maisiņi, kas kustējās dzidrā, viegli dzeltenīgā �ķidrumā. Palai�kam priek�ā iz�āvās krietni prāvāks baltais asinsķermenītis, bridi aizpildīja visu ekrānu un nozuda. Tas, ko es redzēju, vai�rāk izskatījās pēc videospēles, nevis pēc medicīniska attēla.

"D�ūlij," es teicu, "tas ir kaut kas pārsteidzo�s."

D�ūlija man līdzās pieglaudās cie�āk un pasmaidīja. "Man jau likās, ka tu to novērtēsi."

D�ūlija uz ekrāna sacīja: "Mēs esam iekļuvu�i vēnā, tā�pēc sarkanie asinsķermenī�i nav piesātināti ar skābekli. �o�brīd mūsu kamera tuvojas sirdij. Jūs redzēsit, kā, virzoties uz priek�u pa venozo sistēmu, asinsvadi kļūst platāki� Jā, ta�gad mēs esam netālu no sirds� Jūs redzat asinīs pulsāciju, to izraisa sirds kambaru sarau�anās�"

Tā bija taisnība, es redzēju, kā apstājas kamera, tad pa�virzās uz priek�u, tad apstājas. Tā pārraidīja skaņu, kas nāca no puksto�ās sirds. Objekts uz galda gulēja nekustēdamies, plakanā antena nekustīgi karājās virs viņa ķermeņa.

"Mēs tuvojamies labajam priek�kambarim un tūlīt ierau�dzīsim trīsviru vārstuli. Mēs aktivizējam viciņu, lai kamera virzītos lēnāk. Lūk, vārstulis! Mēs esam sirdī." Es redzēju sar�kanus vārstus, kā muti, kas atveras un aizveras, un tad ka�mera ie�āvās iek�ā, sirds kambarī, un atkal iz�āvās ārā.

"Tagad mēs dodamies uz plau�ām, kur jūs redzēsiet to, ko vēl neviens nav redzējis: �ūnu bagātinā�anu ar skābekli."

Es skatījos, kā asinsvads strauji kļūst �aurāks un tad �ūnas cita pēc citas strauji uzbrieda un aiztraucās, spo�i sarkanas. Tas bija ārkārtīgi ātri: nepagāja ne sekunde, kad tās visas bija sarkanas.

"Tagad eritrocīti ir piesātināti ar skābekli," teica D�ūlija, "un mēs dodamies atpakaļ uz sirdi."

Es pagriezos pret D�ūliju gultā. ^Tas patie�ām ir kaut kas fantastisks," es teicu.

Ta�u acis bija aizvērtas un viņa tikai klusiņām elpoja. "D�ūlij?"

Viņa bija aizmigusi.

D�ūlijai bija raksturīgi aizmigt, skatoties televīziju. Aiz�migt pa�as gatavotas prezentācijas laikā - tas bija visnotaļ sa�protami; galu galā viņa jau to bija redzējusi. Turklāt bija ļoti vēls. Es pats biju noguris. Nospriedu, ka demonstrācijas bei�gas noskatī�os citu reizi. Kaut kā �ķita, ka �ī bija neparasti gara. Cik ilgi es jau skatos? Pagriezdamies, lai izslēgtu televi�zoru, uzmetu skatienu laika kodam, kas bija redzams ekrā�na apak�ā. Cipari traucās, skaitīdami sekundes simtdaļas. Citi cipari, kreisajā pusē, nekustējās. Es saraucu pieri. Viens no tiem bija datums. Pirmīt es tam nebiju pievērsis uzmanību, jo tas bija starptautiskajā formātā - vispirms gads, diena un tad mēnesis. Tur bija rakstīts: 02.21.09.

Divdesmit pirmais septembris.

Vakardienas datums.

�o demonstrāciju viņa bija ierakstījusi vakar, nevis �odien.

Es izslēdzu televizoru un nodzēsu lampu pie gultas gala. Noliku galvu uz spilvena un mēģināju aizmigt.

Mums bija vajadzīgs vājpiens, "Toastie-O" pārslas, aPop- Tarts"cepumi, "Jell-O" deserts, trauku mazgā�anas �ķīdums un vēl kaut kas, ta�u es nespēju izburtot savu rokrakstu. Devi�ņos no rīta stāvēju lielvcikalā starp plauktiem, lauzīdams gal�vu par saviem ķeburiem. Kāda balss sacīja: "Sveiks, D�ek! Kā svie�as?"

Pacēlis galvu, es ieraudzīju Rikiju Morzi, vienu no i(Xywwsv nodaļu vadītājiem.

"Sveiks, Rikij! Un tev?" es paspiedu viņam roku, no tie�sas priecādamies, viņu sastopot. Rikijs man vienmēr bija pa�ticis. Viņ� bija iededzis, ar gai�iem, ezītī apcirptiem matiem un platu smaidu - ja ne "SourceForge / ^ krekliņ�, viņu vieg�li varētu noturēt par sērfotāju. Rikijs bija tikai da�us gadus jaunāks par mani, ta�u viņā jautās mū�īgas jaunības gars. Es biju viņa pirmais darba devējs, uzreiz pēc koled�as, un viņ� strauji bija izvirzījies vadībā. Ar savu līksmo dabu un mun�dro izturē�anos Rikijs bija kļuvis par ideālu projektu vadītā�ju, par spīti savai nosliecei neatbilsto�i novērtēt problēmas un dot vadībai ncrcālistiskas cerības par projekta pabeig�anas ter�miņiem.

Kā bija stāstījusi D�ūlija, tas aXymos"da�kārt bija radījis sa�re�ģījumus: Rikijam gadījās dot solījumus, kurus viņ� nespēja pildīt. Un da�kārt viņ� neteica glu�i visu taisnību. Ta�u viņ� bija tik līksms un pievilcīgs, ka visi viņam vienmēr piedeva. Vismaz es tā darīju, kad viņ� strādāja pie manis. Es biju itin lepns par viņu un uzskatīju viņu par tādu kā jaunāko brālīti. Kad viņ� pārgāja uz "Xymos", es rakstīju viņam rekomendāciju.

Rikijs stūma iepirkumu ratiņus, kas bija piekrauti ar pa�pīra autiņiem lielās plastikāta pakās: ari viņam mājās bija ma�zulis. Es apjautājos, kāpēc viņ� ir veikalā, nevis darbā.

"Mērijai ir gripa un kalpone ir Gvatemalā. Tāpēc pietei�cos �o to nopirkt."

"Skatos, tu ņem "Huggics"" es sacīju. "Es pats vienmēr pē rku "Pa mpersv."

"Man �ķiet, "Huggies"labāk uzsūc," viņ� atbildēja. "Tur�klāt "Pampērs" ir pārāk cie�i. Tie saspie� mazā kājiņu."

"Bet "Pampcrs" ir slānis, kas novada mitrumu, un tā di- bentiņ� paliek sauss," es sacīju. "Ar "Pampcrs" mums ir ma�zāk izsitumu."

"Kad es mēģināju tos lietot, lipekļi taisījās vaļā. Un, ja tic ir pilni, tad viss notek gar kāju, un tad man ir lielāka noņem��anās. Nezinu, man tikai �ķiet, ka "Huggies"ir kvalitatīvāki."

Stumdama garām savus ratiņus, mums a�u skatienu uz�meta kāda sieviete. Sākām smieties, jo dro�i vien izskatījās, it kā mēs piedalītos reklāmā.

"Tad paklau, kā ir ar tiem "darīts"*." Rikijs skaļi sacīja sievietes mugurai, ta�u viņa rikai virzījās tālāk pa eju starp plauktiem.

"Bļāviens, taisnība, tad viņi galu galā vinnēja vai pakāsa?" es kasīdamies atsaucos.

Mēs pasmejamies, tad sākām kopā stumt savus ratiņus uz priek�u. Rikijs sacīja: "Gribi zināt patiesību? Mērijai patīk "Hitjļgies", un ar to ari sarunai beigas."

"Es zinu, kā tas ir," atbildēju.

Rikijs, ielūkojies manos ratiņos, sacīja: "Es skatos, tu pērc organisko vājpienu�"

"Izbeidz," es atsaucos. "Kā iet pa darbu?"

"Zini, tur viss ir sasodīti labi," viņ� teica. "Tā tehnoloģija izskatās lieliski, ja es pats drīkstu tā teikt. Mēs tikko to de�monstrējām naudas ve�iem, un viss bija gludi."

"D�ūlijai sokas labi?" vaicāju, cik nevērīgi vien spēdams.

"Jā, viņai sokas lieliski. Cik man zināms," Rikijs atbildēja.

Uzmetu viņam a�u skatienu. Vai viņ� pēk�ņi bija kļuvis atturīgs? Vai viņa seja bija sastingusi, muskuļi savilkti? Vai viņ� kaut ko slēpa? Nespēju to noteikt.

"Patiesībā es viņu diezgan reti redzu," Rikijs teica. "Pē�dējā laikā viņas �eit tikpat kā nav."

"Es ari viņu redzu diezgan reti," sacīju.

"Jā, viņa daudz laika pavada tajā rūpnīcu kompleksā. �o�brīd pats galvenais notiek tur." Rikijs �igli palūkojās uz ma�ni. "Nu, to jauno ra�o�anas procesu dēļ."

Ņemot vērā, cik aXymos" rūpnīcas bija sare�ģītas, tās bija uzbūvētas rckordīsā laikā. Ra�o�anas cehā tika no atsevi�ķiem atomiem savāktas molekulas - molekulu fragmentus sasprau�da kopā kā "Lcjļo" klucī�us. Liela daļa �ā darba bija jāveic vakuumā, un tam bija nepiecie�ami ārkārtīgi spēcīgi mag�nētiskie lauki. Tāpēc rūpnīcai bija grandiozi sūkņu agregāti un jaudīgas dzesē�anas ierīces magnētu atdzesē�anai. Bet, kā bija sacījusi D�ūlija, liela daļa tehnoloģiju bija izstrādātas tie�i �ai rūpnīcai: nekas tāds nekad vēl nebija būvēts.

"Pārsteidzo�i, ka to rūpnīcu izdevās uzcelt tik ātri," es sa�cīju.

"Mjā, mēs visu laiku uzturējām spiedienu. *Molecular Dynamics"clpo mums pakausī. Mēs esam uzcēlu�i to rūpnīcu un jau ra�ojam, un patentu pieteikumus varam vest ar kravas ma�īnu. Bcl ne "MolDyne", ne "NanoTech" nevarētu būt se�vi�ķi tālu. Pāris mēne�u. Varbūt pusgads, ja mums paveiksies.

"Tātad �obrīd jūs tajā fabrikā taisāt molekulas?" es vaicāju.

"Uz mata, D�ek. Visīstākās molekulas. Nu jau pāris ne�dēļu."

"Es nezināju, ka D�ūliju interesē tādas lietas." Tā kā D�ū�lija bija mācījusies psiholoģiju, es alla� biju uzskatījis viņu par cilvēku speciālisti.

"Es tev teik�u, viņa ir ļoti aizrāvusies ar �īm tehnoloģijām. Tur netrūkst arī programmē�anas," viņ� sacīja. "Tu jau sa�proti. Iteratīvie cikli, noregulējot ra�o�anu."

Pamāju ar galvu. "Ko īsti viņi tur programmē?" es vaicāju.

"Dalīto datu apstrādi. Daudzaģentu tīklus. Tā mēs panā�kam, ka atsevi�ķas vienības koordinējas, darbojas kopā."

"Tas viss ir tāpēc, lai uztaisītu to medicīnas kameru?"

"Jā." Viņ� brīdi paklusēja. "Citstarp." Viņ� nemierīgi pa�skatījās uz mani, it kā būtu pārkāpis vieno�anos par konfi�dencialitāti.

"Tev nekas nav jāsaka," es bildu.

"Nē, nē," viņ� �igli atsaucās. "Ap�ēliņ, mēs ar tevi esam pazīstami veselu mū�ību, D�ek." Viņ� uzsita man pa plecu. "Turklāt tava sieva ir vadībā. Nu, kas tad ir?" Ta�u viņ� jo�projām �ķita nemierīgs. Viņa seja nepauda to pa�u, ko vārdi. Un, sacīdams "sieva", viņ� novērsa skatienu no manis.

Saruna tuvojās beigām, un es jutu, ka mani pārņem sasprin�dzinājums, tas neveiklais sasprindzinājums, kas rodas domājot, ka tas otrs kaut ko zina, bet tev nesaka - jo ir apjucis, jo nezi�na, kā lai to pasaka, jo negrib jaukties iek�ā, jo to pat piemi�nēt ir pārāk bīstami, jo uzskata, ka tev pa�am tas jānoskaidro.

Sevi�ķi tad, ja runa ir par tavu sievu. Piemēram, ja viņa tevi krāpj. Viņ� skatīsies uz tevi tā, it kā tu būtu staigājo�s sirdzējs, it kā būtu pienākusi dzīvo miroņu nakts, ta�u tev neko neteiks. Mana pieredze liecina, ka pui�i nekad nesaka viens otram, ja kaut ko zina par viņu sievām. Toties sievietes vienmēr pastās�ta citām, ja kaut ko zina par kāda vīra neuzticību.

Tā vienkār�i ir.

Ta�u es jutos tik saspringts, ka man gribējās�

"Skat, cik jau ir pulkstens," Rikijs sacīja, man plati uzsmaidījis. "Es jau kavējos, Mērija mani nositīs, man jā�skrien. Viņa jau tāpat ir sapīkusi, jo man uz pāris dienām ir jāaizbrauc uz to rūpnīcu. Tātad manis nebūs pilsētā un kal�pone ir prom�" Viņ� paraustīja plecus. "Pats saproti."

"Jā. Lai tev veicas!"

"Cau, vecais. Turies!"

Mēs apmainījāmies ar rokasspiedieniem. Vēlreiz nomurmi�nājis atv adas, Rikijs aizstūma savus ratiņus gar stūri un nozuda.

Da�reiz cilvēks nespēj domāt par sāpīgām lietām, nespēj likt savam prātam uz tām koncentrēties. Domas vienkār�i aiz�slīd prom - nē, paldies, mainīsim tēmu. Tie�i tā man bija �o�brīd. Es nespēju domāt par D�ūliju, tāpēc sāku prātot par to, ko Rikijs bija stāstījis par viņu ra�o�anas uzņēmumu. Un no�spriedu, ka tas dro�i vien ir taisnība, kaut ari bija pretrunā ar tradicionālajām zinā�anām par nanotehnoloģijām.

Nanotehnoloģiju speciālistu vidē jau visai ilgu laiku plau�ka fantāzija, ka, tiklīdz kāds izgudros, kā var ra�ot atomu līmenī, notiks vesels apvērsums - kā noskrienot jūdzi �etrās minūtēs. To darīs visi, pla�ajā pasaulē no konveijeru lentām sāks straumēm plūst brīnumainas molekulāras radības. Da�u dienu laikā �ī pasakainā jaunā tehnoloģija izmainīs cilvēku dzīvi. Tiklīdz kāds izgudros, kā lai to izdara.

Ta�u tas, bez �aubām, nekad nenotiks. Pati ideja bija ab�surda. Būtībā molekulu ra�o�ana nemaz tik ļoti neat�ķiras no datoru ra�o�anas vai vadības vārstu ra�o�anas, vai automobi�ļu ra�o�anas vai jebkā cita ra�o�anas. Pagāja kāds brīdis, lai to saprastu. Patiesībā atomu samontē�ana, lai izveidotu jau�nu molekulu, bija visnotaļ līdzīga datorprogrammas kompi- lē�anai no atsevi�ķām koda rindiņām. Un pirmajā piegājie�nā datorkods nekad netiek sakompilēts. Programmētājiem vienmēr nākas atgriezties un kaut ko izlabot koda rindiņās. Un pat tad, kad programma ir sakompilēta, tā nekad nesāk strādāt pareizi pirmajā piegājienā. Vai otrajā piegājienā. Vai simtajā piegājienā. Ir jāizķer kļūdas, un atkal jāizķer kļūdas, un atkal jāizķer. Un atkal.

Es vienmēr biju domājis, ka ar �īm ra�otajām molekulām būs tāpat - tajās vajadzēs atkal un atkal izķert kļūdas, līdz tās sāks strādāt, kā nākas. Un, ja aXymos" gribēja, lai veseli mole�kulu spieti darbotos kopīgi, tad vajadzēja ari atkļūdot veidu, kā molekulas sazinās savā starpā, lai cik ierobe�ota arī būtu �ī sazinā�anās. Jo, ja reiz molekulas sazinās, tātad pastāv primi�tīvs tīkls. Lai to organizētu, būtu saprātīgi programmēt dalītu tīklu. Līdzīgu tam, kādu es biju izstrādājis "MediaTronics

Tāpēc es lieliski varēju iztēloties, kā viņi paralēli ra�o�anai nodarbojas ar programmē�anu. Bet es nespēju iedomāties, ar ko tur nodarbojas D�ūlija. Rūpnīcu komplekss atradās tālu no "Xymos" galvenās ēkas. Tā atradās burtiski "nekurienes vidū" - tuksnesī netālu no Tonopahas, Nevadas pavalstī. Un D�ūlijai nepatika atrasties nekurienes vidū.

Es sēdēju bērnu ārsta uzgaidāmajā telpā, jo mazulītei bi�ja pienācis kārtējās potes laiks. Te bija �etras mātes, tās �ū�poja klēpī slimos bērneļus, kamēr vecākie bērni spēlējās uz grīdas. Visas mātes sarunājās savā staipā un centīgi nepievēr�sa man uzmanību.

Es sāku pie tā pierast. Vīrietis mājās, vīrietis tādā vidē kā bērnu ārsta prakse bija neparasta parādība. Ta�u tas vienlaikus nozīmēja - kaut kas nav kārtībā. Dro�i vien kaut kas nav kārtī�bā ar �o vīrieti: viņ� nespēj atrast darbu, iespējams, viņ� atlaists par dzer�anu vai narkotiku lieto�anu, varbūt viņ� ir klenderis. Lai kā ari tur būtu, nav normāli, ka dienas vidū vīrietis atrodas ārsta kabinetā. Tāpēc pārējās mātes izlikās, ka manis tur nav, vienīgi palaikam uzmeta ba�īgu skatienu, it kā es varētu paklu�sām pielavīties, lai viņas izvarotu, kamēr viņas ir uzgriezu�as man muguru. Pat medmāsa Glorija �ķita aizdomu pilna. Viņa palūkojās uz mazulīti man rokās - tā neraudāja un tikpat kā nepuņķojās. "Kāda tad varētu būt problēma?"

Es teicu, ka mēs esam atnāku�i uz potēm.

"Vai viņa �eit jau ir bijusi?"

Jā, viņa �o ārstu apmeklē kop� dzim�anas.

"Vai jūs esat tuvinieks?"

Jā, es esmu viņas tēvs.

Beidzot mūs aicināja iet iek�ā. Ārsts paspieda man roku, izturējās ļoti laipni, nejautāja, kāpēc �eit esmu es, nevis ma�na sieva vai saimniecības vadītāja. Viņ� izdarīja divas injek�cijas. Amanda brēca nelabā balsī. Es �ūpoju viņu uz pleca, mierināju viņu.

"Var būt neliels uztūkums, neliels, lokāls apsārtums. Pie�zvaniet, ja �etrdesmit astoņu stundu laikā tas nepāriet."

Un es jau atkal biju uzgaidāmajā telpā un mēģināju iz�zvejot kredītkarti, lai samaksātu. Mazulīte raudāja. Tad pie�zvanīja D�ūlija.

"Sveiks. Ko tu dari?" Viņa dro�i vien dzirdēja meitiņas raudas.

"Maksāju bērnu ārstam."

"Esmu piezvanījusi nelaikā?"

"Tā varētu būt�"

"Labi, klausies, es tikai gribēju teikt, ka beig�u ātrāk - nu tad vienreiz! - un bū�u mājās uz vakariņām. Kā tev �ķiet, varbūt man kaut ko nopirkt pa ceļam?"

"Tas būtu vareni," es sacīju.

Ērika futbola treniņ� ievilkās. Laukumā jau bija tum�s. �is treneris alla� vilka treniņu garumā. Es staigāju gar laukuma malu, prātodams, vai nevajadzētu sūdzēties. Ir tik grūti sa�prast, kad tu lutini savu bērnu un kad tu ar pilnām tiesībām viņu aizstāvi. Nikola piezvanīja no sava mobilā, lai pavēstī�tu, ka viņas teātra mēģinājums ir beidzies - kāpēc es viņu nesagaidot? Kur es esot? Es teicu, ka vēl arvien gaidu Ēriku, un apjautājos, vai kāds nevar viņu aizvest uz mājām.

"Tēt�" viņa aizkaitināta izsaucās. Varētu nodomāt, ka biju licis viņai vilkties mājup rāpus.

"Klau, es esmu iestrēdzis."

Ļoti sarkastiski: "Nu un tad?"

"Domā, kā tu runā, jaunkundzi"

Ta�u pēc da�ām minūtēm futbols pēk�ņi tika pārtraukts. Laukumā izbrauca liels, zaļ� apkopes furgons un izkāpa divi maskās un lielos gumijas cimdos tērpu�ies vīri ar baloniem uz muguras. Viņi grasījās izsmidzināt nezāļu apkaro�anas lī�dzekli vai kaut ko tamlīdzīgu, un visiem bija jāvācas prom no laukuma.

Es piezvanīju Nikolai un teicu, ka mēs aizbrauksim viņai pakaļ.

"Kad?"

"Mēs jau braucam."

"No tā sīkā utes treniņa?

"Izbeidz, Nika!"

"Kāpēc viņam vienmēr ir priek�roka?"

"Viņam vienmēr nav priek�roka."

"Nē, ir gan. Viņ� ir sīks ute."

"Nikola�"

"Pie-dod."

"Pēc pāris minūtēm būsim klāt." Es pārtraucu savienoju�mu. �ais laikos bērni attīstās daudz ātrāk. Pusaud�u vecums viņiem iestājas, tiklīdz viņiem paliek vienpadsmit gadu.

Pusse�os bērni bija mājās un siroja pa ledusskapi. Nikola ēda lielu satītā siera ņuku. Es liku viņai izbeigt: pēc tam vi�ņa neēdīs vakariņas. Tad atsāku klāt galdu.

"Kad tad būs vakariņas?"

"Drīz. Mamma atvedīs."

"Uhū." Viņa uz da�ām minūtēm nozuda un tad atgrie�zās. "Viņa saka - viņa atvainojoties, ka nav piezvanījusi, bet viņa būs mājās vēlu."

"Ko?" Es patlaban lēju ūdeni uz galda saliktajās glāzēs.

"Viņa atvainojas, ka nav piezvanījusi, bet mājās viņa būs vēlu. Es tikko ar viņu runāju."

"Jēziņ." Tas bija kaitino�i. Es vienmēr centos neizrādīt sa�vu aizkaitinājumu bērnu klātbūtnē, ta�u da�reiz kaut kas pa�spruka. Es nopūtos. "Labi."

"Es tie�ām ļoti gribu ēst, tēt."

"Pasauc brāli un ejam uz ma�īnu," es teicu. "Mēs doda�mies uz ēstuvi autobraucējiem."

Vakarā, kad es nesu mazulīti uz gultiņu, mans elkonis aiz�ķērās aiz fotogrāfijas, kas stāvēja dzīvojamajā istabā uz grā�matplaukta. Tā ar troksni nokrita uz grīdas; es apstājos un to pacēlu. Tajā bija redzama D�ūlija un Ēriks Saules ielejā, kad Ērikam bija �etri gadi. Viņi abi bija slēpo�anas tērpos; D�ūlija palīdzēja viņam mācīties slēpot un starojo�i smaidīja. Blakus stāvēja cita fotogrāfija - mēs ar D�ūliju kāzu vienpa�dsmitajā gadadienā Konā; es biju ģērbies kliedzo�i ko�ā hava�jie�u kreklā, viņai ap kaklu aplikta krāsainu ziedu vija, un mēs saulrietā skūpstījāmies. Tas bija burvīgs brauciens; patiesībā mēs bijām itin pārliecināti, ka Amanda tika ieņemta tur. Es atcerējos, kā vienu dienu D�ūlija, pārnākusi no darba, teica: "Dārgum, atceries, tu apgalvoji, ka tie maitai/ esot bīsta�mi?" Es atbildēju: "Jā�" Un viņa sacīja: "Nu, teiksim �ādi: tā ir meitenīte," un es biju tik ļoti pārsteigts, ka zelteris, ko tobrīd dzēru, saskrēja man degunā, un mēs abi sākām smie�ties.

Tad - fotogrāfija, kurā D�ūlija cep groziņkūkas kopā ar Nikolu, kura ir tik maza, ka sē� uz virtuves letes un viņas kājas nesniedzas līdz malai. Tolaik viņai nevarēja būt vairāk par pusotru gadu. Nikola koncentrēdamās rauc pierīti, vadot milzīgo mīklas karoti glu�i �ķērsām, bet D�ūlija pūlas ne- smieties.

Un fotogrāfija, kurā mēs ejam pārgājienā Kolorādo, D�ū�lija tur pie rokas se�gadīgo Nikolu, bet es nesu uz pleciem Ēriku, mana krekla apkaklīte ir tum�a 110 sviedriem - vai no kā ļaunāka, ja pareizi atceros to dienu. Ērikam laikam bija kādi divi gadi; viņ� vēl staigāja autiņos. Atceros - viņam �ķi �ta jautri aizsegt man acis, kamēr es nesu viņu pa taku.

Pārgājiena fotogrāfija bija ieslīdējusi ietvarā un sagriezu�sies �ķībi. Es padauzīju pa ietvaru, mēģinādams to iztaisnot, ta�u tā nekustējās. Ievēroju, ka vairākas citas fotogrāfijas bi�ja izbalēju�as vai pie stikliem lipa emulsija. Par �īm bildēm neviens nerūpējās. Mazulīte �ņākuļoja man rokās, berzēda�ma acis ar dūritēm. Bija laiks iet gulēt. Noliku fotogrāfijas atpakaļ uz plaukta. Tās bija vecas ainas no citas, laimīgākas dzīves. No citas dzīves. �ķita, ka man ar to vairs nav nekāda sakara. Tagad viss bija citāds.

Pasaule tagad bija citāda.

Tovakar es atstāju vakariņu galdu uzklātu - kluss pārme�tums. Ap desmitiem pārradusies mājās, D�ūlija to ieraudzī�ja. "Piedod, dārgum."

"Zinu, tu biji aizņemta," es sacīju.

"Jā. Lūdzu, piedod."

"Piedodu," es teicu.

"Tu esi vislabākais." Stāvēdama durvīs, viņa pameta man gaisa skūpstu. "Ieie�u du�ā," viņa sacīja un devās prom pa gaiteni. Noraudzījos, kā viņa iet.

Pa ceļam viņa ieskatījās mazulītes istabā, tad iespruka ta�jā. Pēc brī�a izdzirdēju viņas dūdo�anu un mazulītes grudzi- nā�anu. Piecēlos un devos pa gaiteni viņai pakaļ.

Tum�ajā bērnistabā viņa turēja mazulīti rokās, pieglaudu�si degunu pie viņas vaidziņa.

"D�ūlij� tu viņu pamodināji," es teicu.

"Nē, nemaz, viņa jau bija pamodusies. Pareizi, mazo pai- jiņ? Tu biji pamodusies, vai ne, �abulīt?"

Mazā ar dūrītēm paberzēja acis un no�āvājās. Viņa pavi�sam noteikti izskatījās pamodināta.

D�ūlija tumsā pagriezās pret mani. "Es viņu nepamodi- nāju. Patie�ām. Nemaz. Kāpēc tu uz mani tā skaties?"

"Kā skatos?"

"Tu zini, kā. Apsūdzo�i."

"Es tevi ne par ko neapsūdzu."

Mazā ie�ņukstējās un tad sāka raudāt. D�ūlija pataustīja vi�ņas autiņu. "Man �ķiet, viņa ir slapja," viņa teica un, pasnie�gusi bērnu man, izsoļoja no istabas. "Rīkojies, nevainojamais."

Mūsu starpā bija radusies spriedze. Kad biju pārģērbis ma�zuli un atkal nolicis viņu gulēt, dzirdēju, kā D�ūlija iznāk no du�as, aizcirzdama durvis. Kad D�ūlija sāka blīk�ķināt dur�vis, tā bija zīme, ka man ir jāiet viņu nomierināt. Ta�u �ova�kar man negribējās to darīt. Mani kaitināja tas, ka viņa bija pamodinājusi mazo, un mani kaitināja tas, ka uz viņu nevar paļauties, - viņa paziņo, ka būs mājās agri, un pat nepiezva�na, lai pateiktu, ka nebūs. Mani biedēja tas, ka viņa varbūt ir kļuvusi tik neuzticama tāpēc, ka viņas uzmanību novēr� jau�na mīla. Vai varbūt viņai vienkār�i vairs nerūpēja ģimene. Ne�zināju, ko lai ar to visu iesāk, ta�u man nebija vēlē�anās no�gludināt spriedzi mūsu vidū.

Es vienkār�i ļāvu, lai viņa blīk�ķinās. Viņa aizcirta savu slīddurvju skapi tik spēcīgi, ka koks ieplaisāja. Viņa nolamājās. Tā bija vēl viena pazīme, ka man skrie�us jāmetas pie viņas.

Atgriezos dzīvojamajā istabā un apsēdos. Paņēmu grāma�tu, ko pa�laik lasīju, un ar skatienu ieurbos lappusē. Mēģinā�ju koncentrēties, ta�u man, bez �aubām, neizdevās. Es biju nikns un klausījos, kā viņa blīk�ķinās pa guļamistabu. Ja vi�ņa tā turpinās, tad pamodinās Ēriku, un man nāksies tikt ar viņu galā. Cerēju, ka tik tālu nenonāks.

Beidzot trok�ņi apklusa. Viņa dro�i vien bija apgūlusies. Ja tā, tad viņa drīz aizmigs. D�ūlija spēja aiziet gulēt, kad mēs ķildojāmies. Es nespēju; paliku nomodā un nikni stai�gāju �urpu turpu, pūlēdamies nomierināties.

Kad beidzot likos gulēt, D�ūlija bija gandrīz aizmigusi. Es paslīdēju zem segas un apgūlos uz sāna, pagriezies prom no viņas.

Vienos naktī mazulīte sāka kliegt. Es sagramstīju gaismas slēdzi, apgāzu modinātājpulksteni, un pulksteņa radio, no trieciena ieslēdzies, sāka dārdināt rokenrolu. Es lamādamies ķepurojos pa tumsu, līdz beidzot man izdevās ieslēgt lampu un apklusināt radio.

Bērns joprojām kliedza.

"Kas viņai lēcies?" D�ūlija miegaini jautāja.

"Nezinu." Es izkāpu no gultas, purinādams galvu, pūlēda�mies pamosties. Es iegāju bērnistabā un ieslēdzu gaismu. Ista�ba �ķita ļori ko�a, klaunu tapetes ļoti dzeltenas un svelo�as. Ne no �ā, ne no tā nodomāju: kāpēc viņa negrib dzeltenus �ķīvju paliktņus, ja reiz visu bērnistabu izkrāsojusi dzeltenu?

Mazā stāvēja kājās gultiņā, turēdamās pie redelēm, un brē�ca, muti plati iepletusi, saraustīti elpodama. Asaras plūda vi�ņai pār vaigiem. Izstiepu rokas viņai pretī un viņa sniedzās pēc manis, un es viņu mierināju. Nospriedu, ka viņai dro�i vien rādījies slikts sapnis. Ku�ināju viņu, maigi �ūpodams.

Viņa neremdināmi kliedza. Varbūt viņai kaut kas sāpēja, varbūt autiņā kaut kas bija. Es nopētīju viņas ķermenīti. Tie�i tad ieraudzīju viņai uz vēderiņa nikni sarkanus izsitumus, kuri �vīkās sniedzās viņai pa visu muguru un aug�up līdz kaklam.

Ienāca D�ūlija. "Vai tu nevari to izbeigt?" viņa jautāja.

"Kaut kas nav labi," es sacīju un parādīju viņai izsitumus.

"Vai viņai ir drudzis?"

Pataustīju Amandas pieri. Viņa bija karsta un nosvīdusi, ta�u tas varēja būt arī no raudā�anas. Pārējais ķermenītis �ķi�ta vēss. "Nezinu. Neizskatās."

Tagad es pamanīju izsitumus uz viņas kājiņām. Vai pirms brī�a tic tur bija? Man gandrīz likās, ka es redzu, kā tic iz�platās man acu priek�ā. Ja tas bija iespējams, mazā kliedza vēl skaļāk.

"Jēziņ," teica D�ūlija. "Es piezvanī�u ārstam."

"Jā, dari tā." Es biju pagriezis mazuli uz muguras - viņa kliedza, kā kliegusi - un rūpīgi aplūkoju visu viņas ķermenī�ti. Izsitumi izplatījās, par to nebija �aubu. Un �ķita, ka viņai briesmīgi sāp, viņa brēca, vai īkstis ārā.

"Piedod, mīlulīt, piedod�" es teicu.

Neap�aubāmi izplatās.

Atkal ienāca D�ūlija un sacīja, ka atstājusi ziņu ārstam. Es teicu: "Es negaidī�u. Vedī�u viņu uz slimnīcu."

"Tu tie�ām domā, ka tas ir nepiecie�ams?" viņa jautāja.

Es neatbildēju, vienkār�i devos uz guļamistabu apģērbties.

D�ūlija vaicāja: "Vai tu gribi, lai es braucu kopā ar tevi?"

"Nē, paliec pie bērniem," es atbildēju.

"Esi pārliecināts?"

"Jā."

"Labi," viņa sacīja. Viņa nedro�ā gaitā devās atpakaļ uz guļamistabu. Es paķēru ma�īnas atslēgas.

Mazulīte kliedza, kā kliegusi.

"Es saprotu, ka tas ir nepatīkami," sacīja interns. "Bet ne�domāju, ka būtu dro�i dot viņai nomierino�us līdzekļus."

Mēs atradāmies ar aizkariem norobe�otā kaktiņā slimnī�cas neatliekamās palīdzības nodaļā. Interns bija noliecies pār manu kliedzo�o meitu un ar savu instrumentu pētīja viņas au�sis. Nu jau viss Amandas ķermenis bija spilgti, neganti sar�kans. Viņa izskatījās kā apvārīta.

Biju pārbijies. Nekad agrāk par ko tādu nebiju dzirdējis - zīdainis kļūst ko�i sarkans un nepārtraukti kliedz. Es neuzti�cējos �im internam, �ķita, ka viņ� ir daudz par jaunu, lai bū- "tu kompetents. Viņam nevarēja būt pieredze; viņ� izskatījās tā, it kā vēl nekad nebūtu skuvies. Trinos, mīņādamies no vienas kājas uz otru. Sāku justies mazliet vājprātīgs, jo mana meita pēdējās stundas laikā ne mirkli nebija pārstājusi kliegt. Es biju izmocīts. Interns klieg�anai nepievērsa uzmanību. Ne�sapratu, kā viņ� to spēj.

"Drud�a viņai nav," viņ� teica, to atzīmēdams kartiņā, "ta�u viņas vecuma bērniem tas neko nenozīmē. Līdz ga�dam viņiem vispār var necelties temperatūra, pat ar nopiet�nām infekcijām."

"Vai tas viņai ir?" cs jautāju. "Kaut kāda infekcija?"

"Es nezinu. Es pieņemu, ka vīruss - to izsitumu dēj. Bet jāsagaida asins analīze� ā, labi." Māsiņa, garām ejot, pasnie�dza viņam papīra strēmeli. "Uhh� hmm�" Viņ� apklusa. "Mjā�"

"Kas mjā?" es teicu, nemierīgi mīņādamies.

Viņ� skatījās uz �o papīru, galvu kratīdams. Neko neat�bildēja.

"Kas mjā?"

"Tā nav infekcija," viņ� teica. "Balto asinsķermenī�u skaits ir normāls, olbaltuma frakcijas normālas. Viņai vispār nav imūnaizsardzības."

"Ko tas nozīmē?"

Viņ� bija ļoti nosvērts, tikai stāvēja, pieri saraucis, un do�māja. Man ienāca prātā, ka varbūt viņ� glu�i vienkār�i ir stulbs. Tad, kad visu vada HMO labākie ļaudis vairs neiet strādāt medicīnā. �is zaļknābis varētu būt no jaunās ārstu stul�beņu paaudzes.

"Mums jāpapla�ina diagnostikas tīkls," viņ� teica. "Es pie�prasī�u ķirurga konsultāciju, neirologa konsultāciju, gaidām dermatologu un infekcionistu. Tas nozīmē, ka daudzi cilvē�ki runās ar jums par jūsu meitu, atkal un atkal uzdos vienus un tos pa�us jautājumus, bet�"

"Tas nekas," sacīju. "Es neiebilstu. Tikai� Kā jums �ķiet, kas ar viņu ir?"

"Es nezinu, mister Formen. Ja tā nav infekcija, mums jā�meklē citi iemesli �ai ādas reakcijai. Viņa nav ceļojusi ārpus valsts?"

"Nē," papurināju galvu.

"Nav pēdējā laikā nonākusi saskarsmē ar smagajiem me�tāliem vai toksīniem?"

"Piemēram?"

"Izgāztuves, rūpnīcas, ķīmiskas vielas�"

"Nē, nē."

"Vai jūs nespējat iedomāties pilnīgi neko, kas varētu būt izraisījis �o reakciju?"

"Nē, neko� pagaidiet, vakar viņai bija potes."

"Kādas potes?"

"Es nezinu, tās, kādas viņai �ai vecumā pienākas�"

"Jūs nezināt, kādas potes?" viņ� jautāja. Viņa piezīmju bloknots bija atvērts, rakstāmais novietots uz papīra.

"Nē, Dieva dēļ," es aizkaitināts atsaucos. "Es nezinu, kā�das potes. Katru reizi, kad es viņu turp aizvedu, viņa dabū kaut ko citu. Sasodīts, jūs �eit esat ārsts�"

"Viss kārtībā, mister Formen," viņ� mierinādams sacīja. "Es saprotu, tas ir liels stress. Varbūt vienkār�i pasakiet man, kā sauc jūsu pediatru, es viņam piezvanī�u, labi?"

Es pamāju ar galvu. Ar roku paberzēju pieri. Es svīdu. No�saucu viņam bērnu ārsta vārdu un viņ� to pierakstīja savā blok�notā. Es mēģināju nomierināties. Mēģināju domāt skaidri.

Un visu �o laiku mans mazulis kliedza.

Pēc pusstundas viņai sākās krampji.

Tas notika brīdī, kad viens no baltā uzsvārcī tērptajiem konsultantiem, noliecies pār mazuli, viņu izmeklēja. Mazās ķermenītis locījās un me�ģījās. Viņa rīstījās, it kā viņai nāk�tu vēmiens. Viņas kājas spazmatiski raustījās. Viņa sāka gārgt. Acis pārgriezās.

Neatceros, ko es tad teicu un darīju, bet ienāca masīvs sani�tārs, tik liels kā futbolists, un aizstūma mani līdz kambarī�a sienai, un satvēra manus delmus. Garām viņa milzīgajam ple�cam es skatījos, kā se�i cilvēki ņemas ap manu meitu; māsiņa ar Bārta Simsona tcniskreklu mugurā iedūra viņai pierē adatu. Es sāku kliegt un rauties ārā. Sanitārs auroja: "Pievena, pieve- na, pievcna," vēl un vēlreiz. Pēdīgi apjēdzu, ka viņ� saka "Pie�res vēna." Viņ� paskaidroja, ka vienkār�i tiek sākta intravenozā terapija, jo mazulis ir dehidrēts. Tāpēc viņai bija krampji. Ks dzirdēju kaut ko par elektrolītiem, magniju, kāliju.

Tā vai citādi, da�u sekun�u laikā krampji bija beigu�ies. Bet viņa turpināja kliegt.

Es piezvanīju D�ūlijai. Viņa bija nomodā. "Kā viņai ir?"

"Tāpat."

"Joprojām kliedz? Tā ir viņa?"

"Jā." D�ūlija fonā dzirdēja Amandu.

"Ak Dievs." Viņa novaidējās. "Ko viņi saka?"

"Viņi vēl neko nezina."

"Ak, nabaga mazulis."

"Viņu jau ir apskatīju�i kādi piecdesmit ārsti."

"Vai es varu kaut ko darīt?"

"Nedomāju."

"Labi. Dod ziņu!"

"Labi."

"Es negulē�u."

"Labi."

Neilgi pirms saullēkta konsultantu orda paziņoja, ka mei�tiņai ir vai nu zarnu obstrukcija, vai smadzeņu audzējs, viņi nespējot iz�ķirties, kas, un nozīmēja magnētiskās rezonanses angiogrāfiju. Kad beidzot Amandu ietipināja izmeklē�anas telpā, debesis jau sāka kļūt gai�ākas. Telpas centrā stāvēja lie�la, balta ma�īna. Māsiņa man sacīja, ka mazulīte būs mierī�gāka, ja es palīdzē�u viņu sagatavot, un izņēma adatu no Amandas galviņas, jo, izmeklējot ar MR, pacientam Idāt ne�drīkst būt nekādi metāla priek�meti. Pāri Amandas sejai iz��ļācās asinis, tās ietecēja viņai acī. Māsiņa tās noslaucīja.

Amanda bija piesprādzēta pie baltas plāksnes, kas tika ie- ripināta ietaises dziļumos. Mana meita �ausmās skatījās uz MR attēlveidotāju, viņa joprojām kliedza. Māsiņa man sacī�ja, ka es varot pagaidīt blakustelpā kopā ar tehniķi. Es iegā�ju telpā ar stikla logu, pa kuru varēja redzēt MR aparātu.

Tehniķis bija tumsnējs ārzemnieks. "Cik veca viņa ir? Vai tā ir viņa?"

"Jā, viņa. Deviņi mēne�i."

"Plau�as viņai ir kārtībā."

"Jā."

"Sākam." Viņ� ķimerējās ar saviem kloķiem un skalām, gandrīz neskatīdamies uz manu meitu.

Amanda bija pavisam iek�ā ma�īnā. Viņas �ņukstiem mik�rofonā bija metāliska pieskaņa. Tehniķis nospieda slēdzi un sāka klabēt sūknis; tas sacēla lielu troksni. Tomēr es tik un tā dzirdēju savas meitas klieg�anu.

Un tad pēk�ņi viņa apklusa.

Viņa pat nepīkstēja.

"Oho," es sacīju. Paskatījos uz tehniķi un māsiņu. Viņu sejas pauda �oku. Mēs visi iedomājāmies vienu un to pa�u - noticis kaut kas �ausmīgs. Man sākās sirdsklauves. Tehniķis steidzīgi izslēdza sūkņus un mēs ieskrējām atpakaļ izmeklē��anas telpā.

Tur gulēja mana meita, joprojām piesprādzēta, smagi el�podama, ta�u viņa manāmi jutās labi. Viņa kā apstulbusi lē�ni mirk�ķināja acis. Āda bija jau ievērojami gai�āka, ar nor�mālas krāsas plankumiem. Izsitumi izbalēja mūsu acu priek�ā.

"Sasper mani zibens," teica tehniķis.

Neatliekamās palīdzības nodaļā Amandu negribēja laist mājās. Ķirurgi joprojām domāja, ka viņai ir audzējs vai kri�tiskas problēmas ar zarnām, un viņi vēlējās paturēt Amandu slimnīcā, lai novērotu. Ta�u izsitumi joprojām vienmērīgi iz�zuda. Tuvākās stundas laikā sārtums izbalēja un izgaisa.

Neviens nespēja saprast, kas bija noticis, un ārsti bija ne�mierīgi. Pieres otrā pusē atkal bija iedurta vēnas adata. Ta�u mazā ņēmās kāri sūkt no pudelītes, izsalkumā strauji rīdama piena maisījumu, kamēr es turēju pudelīti. Viņa skatījās uz mani ar parasto hipnotizējo�o baro�anas laika skatienu. Iz�skatījās, ka viņa jūtas visnotaļ labi. Viņa aizmiga man uz ro�kām.

Nosēdēju tur vēl stundu, tad sāku klaigāt, ka man jābrauc atpakaļ pie bērniem, jāved viņi uz skolu. Un drīz pēc tam ārsti pasludināja kārtējo modernās medicīnas uzvaru un pa�laida mani ar mazo mājās. Amanda visu ceļu gulēja cie�ā miegā un nepamodās, kad es izņēmu viņu no ma�īnas sēdek- lī�a. Kad nesu viņu pa piebraucamo ceļu uz māju, nakts de�besis jau kļuva palsas.

Mājā valdīja klusums. Bērni vēl gulēja. Es atradu D�ūliju ēdamistabā - viņa stāvēja pie loga un lūkojās uz sētas puses pagalmu. Bija ieslēgti mauriņa smidzinātāji, tie �ņāca un klik��ķēja. D�ūlija turēja rokā kafijas tasi un nekustīgi skatījās pa logu.

"Mēs esam atpakaļ," es sacīju.

Viņa pagriezās. "Viss kārtībā?"

Es sniedzu mazo viņai. "Tā izskatās."

"Paldies Dievam," viņa teica, "es tā uztraucos, D�ek." Ta��u viņa nepaņēma Amandu un nepieskārās mazajai. "Es tā uztraucos."

Viņas balss bija savāda, atsve�ināta. Nemaz neizklausījās, ka viņa būtu uztraukusies, viņa it kā mehāniski atkārtoja pieklā�jības frāzes, kā deklamējot citā kultūrā sakņotu rituālu, kur� viņai patiesībā nav saprotams. Viņa iedzēra malku kafijas.

"Visu nakti nevarēju aizmigt," viņa teica. "Es biju ļoti no�ba�ījusies. Es jutos drausmīgi. Mīļais Dievs." Viņas acis aiz��āvās pie manas sejas, tad novērsās. Viņa izskatījās vainīga.

"Negribi viņu paņemt?"

"Es, uh�" D�ūlija papurināja galvu un pamāja kafijas tasei savā rokā. "Ne tagad," viņa sacīja. "Jāapskatās tic smidzinātāji. Vēl apslīcinās manas rozes." Un viņa izgāja pagalmā.

Es skatījos, kā viņa aiziet līdz pagalma tālākajam galam un apstājas, raudzīdamās uz smidzinātājiem. Viņa pameta skatienu uz manu pusi, tad sarīkoja veselu izrādi, pārbaudīda�ma taimeri pie sienas. Viņa atvēra vāciņu un ieskatījās iek�ā. Es neko nesapratu. Tikai pirms nedēļas dārznieki bija smidzi�nātājus noregulēju�i. Varbūt viņi bija noregulēju�i nepareizi.

Amanda man uz rokām no�ņaukājās. Es aiznesu viņu uz bērnistabu, apmainīju autiņu un noliku viņu gultā.

Kad es atgriezos, D�ūlija virtuvē runāja pa mobilo tālru�ni. Vēl viens no viņas jaunajiem ieradumiem. Viņa vairs tik�pat kā neizmantoja mājas tālruni, bet runāja pa savu mobi�lo. Kad es viņai par to apjautājos, viņa teica, ka tas vienkār�i esot ērtāk, jo viņai esot daudz tālsarunu un darbavieta ap�maksājot mobilā rēķinus.

Es palēnināju gaitu un gāju pa paklāju. Es dzirdēju viņu sakām: "Jā, sasodīts, protams, bet mums tagad jābūt uzmanī�giem�"

Viņa pacēla acis un ieraudzīja mani. Viņas balss acumir�klī mainījās. "Labi, uh� paklau, Kerola, man �ķiet, to var nokārtot, piezvanot uz Frankfurti. Tad aizsūti faksu un ziņo man, kā viņ� reaģēs, skaidrs?" Un viņa aizcirta tālruņa vāci�ņu. Es iegāju virtuvē.

"D�ek, man riebjas aiziet, kamēr bērni vēl guļ, bet�"

"Tev jābrauc?"

"Baidos, ka jā. Darbā kaut kas atgadījies."

Es ieskatījos rokas pulkstenī. Ceturksnis pāri se�iem. "Labi."

Viņa teica: "Tad tu, ah� ar bērniem�"

"Protams, es tik�u galā."

"Paldies. Es tev vēlāk piezvanī�u."

Un aizgāja.

Es biju tā pārguris, ka nespēju skaidri domāt. Mazulīte jo�projām gulēja un, ja paveiksies, nogulēs vēl vairākas stundas. Se�os ieradās saimniecības vadītāja Marija un salika brokastu bļodiņas. Bērni paēda, un es vedu viņus uz skolu. Man tikai ar pūlēm izdevās palikt nomodā. Es �āvājos.

Ēriks sēdēja priek�ējā sēdeklī man blakus. Arī viņ� �āvājās.

"Miegs nāk?"

Viņ� pamāja ar galvai. "Tie vīri mani nemitīgi uzmodinā�ja," viņ� teica.

"Kādi vīri?"

"Tie, kas atbrauca naktī."

"Kādi vīri?" es atkārtoju.

"Putekļu sūcinātāji," viņ� teica. "Viņi visu izsūca. Un vi�ņi uzsūca ari spoku."

Nikola aizmugures sēdeklī iezviedzās. "Spoku�"

Es teicu: "Man �ķiet, tev rādījies sapnis, dēls." Ērikam pē�dējā laikā mēdza rādīties spilgti murgi, no kuriem viņ� bie�i pamodās nakts vidū. Es biju tikpat kā pārliecināts - tas ir tā�pēc, ka Nikola ļauj viņam skatīties �ausmu filmas, zināda�ma, ka tās viņu satrauks. Nikola bija tai vecumā, kad viņas mīļākajās filmās darbojās maskoti slepkavas, kuri noslepka�vo pusaud�us, kas nodarboju�ies ar seksu. Tā pati vecā for�mula: tu esi mīlējies - tu mirsti. Ta�u Ērikam tas viss nebija piemērots. Es daudzas reizes biju Nikolai skaidrojis, ka ne�vajag ļaut viņam to skatīties.

"Nē, tēt, tas nebija nekāds sapnis," Ēriks teica un atkal no�āvājās. "Tie vīri bija īstenībā. Vesels bars."

"Ahā. Un kas bija spoks?"

"Tas bija spoks. Viss sudrabots un spīdīgs, tikai sejas vi�ņam nebija."

"Uhū." Mēs jau piebraucām pie skolas un Nikola ziņoja, ka man vajagot viņu sagaidīt nevis 15:45, bet gan 16:15, jo pēc stundām viņai esot kora mēģinājums, un Ēriks pavēstīja, ka neie�ot pie bērnu ārsta, ja viņam bū�ot jāpotējas. Es at�kārtoju visu vecāku mū�īgo mantru: "Paskatīsimies."

Abi izkūņojās no ma�īnas, vilkdami somas sev nopakaļ. Viņiem abiem bija mugursomas, kas svēra apmēram divdes�mit mārciņu. Es nekādi nespēju pie tā pierast. Kad es biju viņu vecumā, bērniem nebija milzīgu mugursomu. Mums vis�pār nebija mugursomu. Tagad tādas, �ķiet, bija visiem. Va�rēja redzēt, kā sīki otrklasnieki ietenterē pa skolas durvīm, kā �erpas salīku�i zem savu somu smaguma. Da�iem bērniem bija somas uz ritentiņiem, viņi vilka tās kā bagā�u lidostā. Manam prātam tas nebija aptverams. Pasaule kļuva digitāla; viss bija mazāks un vieglāks. Bet skolas bērni stiepa lielākus smagumus nekā jebkad agrāk.

Pirms da�iem mēne�iem es biju par to jautājis vecāku sa�pulcē. Un direktors bija atbildējis: "Jā, tā ir liela problēma. Mēs visi par to domājam." Un mainīja tēmu.

Arī to es nesapratu. Ja reiz viņi visi par to domā, tad kā�pēc nekas netiek darīts? Kaut gan, protams, tāda ir cilvēka daba. Neviens neko nedara, iekams nav par vēlu. Mēs uzstā�dām krustojumā luksoforu pēc tam, kad bērns ir sabraukts.

Es atkal braucu mājās, iekļaudamies rīta satiksmes gausa�jā plūsmā. Cerēju, ka varbūt izdosies pāris stundu pagulēt. Tas bija vienīgais, par ko spēju domāt.

Marija pamodināja mani ap vienpadsmitiem, spēcīgi kra�tīdama mani aiz pleca. "Mister Formen! Mister Formen!"

Es biju grīļīgs. "Kas ir?"

"Mazā."

Es-acumirklī pamodos. "Kas noticis?"

"Aiziet pie mazās, mister Formen. Viņa visa�" Saimnie�cības vadītāja paberzēja plecu un delmu.

"Viņa visa - kas?"

"Aiziet pie mazās, mister Formen."

Es izģeņģerēju no gultas un devos uz bērnistabu. Amanda gultiņā stāvēja kājās, turēdamās pie redelēm. Viņa lēkāja un laimīgi smaidīja. Viss �ķita normāli, izņemot to, ka viņas ķer�menis no vienas vietas bija violeti zilā krāsā. Kā liels zilums.

"Ak kungs," es izdvesu.

Es nespē�u izturēt vēl vienu slimnīcas apmeklējumu, ne�spē�u izturēt vēl kādus balti tērptus ārstus, kuri tev neko ne�saka, nespē�u vēlreiz par visu baidīties. Man joprojām nebija spēka pēc aizvadītās nakts. Iedomājoties, ka ar manu meitu kaut kas nav kārtībā, man vēders sarāvās �okurā. Piegāju pie Amandas, kura no prieka iegrudzinājās un man uzsmaidīja. Viņa izstiepa man pretī rociņu, tvarstīdama gaisu - tā viņa aicināja, lai es viņu paņemu uz rokām.

Tad nu es viņu paņēmu. Izskatījās, ka viņa jūtas labi, viņa uzreiz saķēra mani aiz matiem un, kā vienmēr, mēģināja no�raut brilles. Izjutu atvieglojumu, lai ari tagad spēju labāk ap�lūkot v iņas ādu. Tā izskatījās kā apdauzīta - asinsizplūduma krāsā -, ta�u tāds bija absolūti viss viņas ķermenītis. �is krā�sas vienmērigums biedēja.

Galu galā es nolēmu piezvanīt neatliekamās palīdzības no�daļas ārstam. Izzvejoju no kabatas viņa vizītkarti, kamēr Amanda centās noraut man brilles. Ar vienu roku spiedu nu�mura pogas. Es ļoti daudzas lietas pratu izdarīt ar vienu ro�ku. Sazvanīt izdevās uzreiz; viņ� �ķita pārsteigts.

"Ā," viņ� teica. "Es tie�i �obrīd grasījos jums zvanīt. Kā jūtas jūsu meita?"

"Nu, izskatās, ka viņa jūtas labi," es sacīju, atliekdams gal�vu, lai Amanda nevarētu aizsniegt manas brilles. Viņa ķiķi�nāja; tā bija spēle. "Viņa jūtas labi," es teicu, "bet ir tā, ka�"

"Vai viņa gadījumā nav dabūjusi zilumus?"

"Jā," es atbildēju. "Patiesībā - jā, ir gan. Tāpēc ari es jums zvanu."

"Zilumi ir uz visa viņas ķermeņa? Vienmērīgi."

"Jā," es teicu. "Tie�i tā. Kāpēc jūs tā jautājat?"

"Mjā," ārsts atbildēja, "ir gatavas visas viņas analīzes, un tur viss ir kārtībā. Pilnīgā kārtībā. Veselīgs bērns. Vienīgais, ko mēs vēl gaidām, ir MRI rezultāts, bet MR aparāts ir salū�zis. Viņi saka, tas bū�ot salabots pēc pāris dienām."

Es vairs nespēju izlocīties un purināt galvu; noliku Amandu atpakaļ gultiņā, lai varētu parunāt. Tas viņai, protams, nepati�ka, viņa saviebās, gatavodamās iebrēkties. Iedevu viņai cepu�mu briesmonlti, un viņa apsēdās un sāka spēlēties. Es zināju, ka ar cepumu briesmonīti pietiks apmēram piecām minūtēm.

"Vienalga," teica ārsts, "man prieks, ka viņa jūtas labi."

Es teicu, ka ari man par to prieks.

Sekoja pauze. Ārsts nokrem�ļojās.

"Mister Formen, jūsu iestā�anās veidlapā es pamanīju, ka esat ierakstījis - jūsu profesija ir programmatūras in�enieris."

"Tā gan."

"Vai tas nozīmē, ka jūs esat iesaistīts ra�o�anā?"

"Nē. Es nodarbojos ar programmu izstrādi."

"Un kur jūs to darāt?"

"Ielejā."

"Varbūt jūs, piemēram, strādājat kādā rūpnīcā?"

"Nē. Es strādāju birojā."

"Skaidrs." Pauze. "Vai drīkstu jautāt, kur?"

"Patiesībā �obrīd esmu bezdarbnieks."

"Skaidrs. Saprotu. Cik ilgu laiku?"

"Pusgadu."

"Skaidrs." īsa pauze. "Mjā, labi, es tikai gribēju to no�skaidrot."

"Kāpēc?" es jautāju.

"Kā, lūdzu?"

"Kāpēc jūs uzdodat man �os jautājumus?"

"A. Tie ir veidlapā."

"Kādā veidlapā?" es jautāju. "Es aizpildīju visas slimnīcas veidlapas."

"Sī ir cita veidlapa," viņ� teica. " VDB pieprasījums. Ve�selības un dro�ības biroja pieprasījums."

"Kādēļ?" es vaicāju.

"Ir ziņas par citu gadījumu," viņ� teica, "kas ir ļoti līdzīgs tam, kas notika ar jūsu meitu."

"Kur?"

"Sakramento, Centrālajā."

"Kad?"

"Pirms piecām dienām. Bet tā ir pilnīgi citāda situācija. Tur bija �etrdesmit divus gadus vecs dabas pētnieks, kas kal�nos bija nak�ņojis zem klajas debess. Kaut kādi specifiski ziedi vai kaut kas tamlīdzīgs. Nu, un viņ� nonāca Sakramento slimnīcā. Un viņam bija tā pati klīniskā norise, kas jūsu mei�tai - pēk�ņs, neizskaidrojams sākums, drud�a nav, sāpīga eri- tēmatiska reakcija."

"Un, izmeklējot ar MR, pārgāja?"

"Es nezinu, vai viņam veica MRI" ārsts atbildēja. "Bet, kā rādās, �is sindroms - lai kas tas arī būtu - ir pa�ierobe- �ots. Ļoti pēk�ņi sākas un pilnīgi negaidīti beidzas."

"Tagad viņ� ir vesels? Tas dabas pētnieks?"

"Viņ� jūtas labi. Da�as dienas bija tic zilumi, un tas arī viss."

"Labi," es noteicu. "Man prieks to dzirdēt."

"Man jau likās, ka jūs gribēsiet to zināt," viņ� sacīja. Tad pateica, ka varbūt piezvanīs man vēl, ja radīsies vēl kādi jau�tājumi, vai tā drīkstētu? Es teicu, lai zvana, kad vien vēlas. Viņ� mani uzaicināja zvanīt, ja Amandai kaut kas mainīsies, es pateicu, ka tā arī darī�u, un noliku klausuli.

Amanda bija pametusi cepumu briesmonīti, piecēlusies kājās un ar vienu roku turējās pie gultiņas redelēm, bet ar otru sniedzās pēc manis, ar pirkstiņiem tvarstīdama gaisu.

Paņēmu viņu rokās - un tai pa�ā brīdī viņa norāva man brilles. Es ķēru pēc tām, bet viņa sajūsmā spiedza. "Aman�da�" Ta�u bija jau par vēlu; viņa nosvieda tās zemē.

Es samirk�ķināju acis.

Bez brillēm es lāgā neredzu. �īs bija metāla ietvaros, ta�gad tās bija grūti saskatīt. Es nometos �etrrāpus, joprojām turēdams mazuli, un lokiem vilku plaukstu pa grīdu, cerē�dams uztaustīt brilles. Tas neizdevās. Piemiedzu acis, parā�pos uz priek�u, atkal nobraucu ar roku pa grīdu. Joprojām nekā. Tad es pamanīju zem gultiņas kaut ko nozibam. Es no�liku mazuli un parāpoju zem gultiņas, atguvu brilles un uzli�ku tās uz deguna. Kaut kur tam pa vidu atsitos ar galvu pret gultiņu un atkal sagumu.

Un tad pēk�ņi es skatījos uz elektrības kontaktligzdu, kas atradās sienā zem gultiņas. Ligzdai bija pievienota maza plastmasas kastīte. Es izvilku to ārā un apskatīju. Tas bija di�vas collas liels kubs, pēc izskata sprie�ot - sprieguma izlīdzi�nātājs, parasts komcrcprodukts, ra�ots Taivānā. Plastmasā bija iekausēti ieejas un izejas spriegumi. Aizmugurē bija balta uz�līme, uz kuras bija rakstīts "PROP. SSVT" un svītru kods. �ā�das uzlīmes uz sava inventāra priek�metiem līmē firmas.

Pagrozīju kubiņu plaukstā. No kurienes tas bija uzradies? Pēdējā pusgada laikā �ajā mājā galvenais biju es. Es zināju, kas kur atrodas. Un Amandai istabā pilnīgi noteikti nebija vajadzīgs sprieguma izlīdzinātājs. Tāds nepiecie�ams tikai ju�tīgai elektroniskai aparatūrai, piemēram, datoriem.

Piecēlos kājās un palūkojos apkārt, lai redzētu, vai vēl kaut kas nav mainījies. Pārsteigts ieraudzīju, ka mainījies bija viss - ta�u tikai mazliet mainījies. Uz Amandas naktslampiņas kupola bija Vinnija Pūka tēli. Es alla� pret gultiņu pagriezu Tīģeri, jo Tīģeris viņai bija pats mīļākais. �obrīd uz gultiņas pusi bija pagriezts ī-ā. Pārtī�anas galdiņa pārklājs vienā stūri bija notraipīts; man �is traips vienmēr bija apak�ā pa kreisi. Tagad tas bija aug�ā pa labi. Ziedes pret autiņu izraisītiem izsitumiem es turēju uz plaukta pa kreisi, tur, kur viņa neva�rēja aizsniegt. Tagad tās atradās pārāk tuvu, viņa varētu tās paķert. Un tā joprojām�

Man aiz muguras nostājās kalpone. "Marij," es teicu, "vai jūs uzkopāt �o istabu?"

"Nē, mister Formen."

"Bet istaba ir citāda," es sacīju.

Viņa paskatījās apkārt un paraustīja plecus. "Nē, mister Formen. Tāda pati."

"Nē, nē," es neatlaidos. "Tā ir citāda. Skatieties!" Es no�rādīju uz lampas kupolu, uz pārtinamo galdiņu. "Citāda!"

Viņa atkal paraustīja plecus. "Labi, mister Formen." Vi�ņas sejā bija lasāms apjukums. Vai nu viņa nesaprata, ko es saku, vai ari domāja, ka esmu jucis. Un dro�i vien es arī iz�skatījos mazliet jucis, pieaudzis vīrietis, kas ir apsēsts ar Vin�nija Pūka lampas kupolu.

Parādīju viņai plaukstā noslēpto kubu. "Vai jūs agrāk esat tādu redzējusi?"

Viņa papurināja galvu. "Nē."

"Tas bija zem gultiņas."

"F"s nezinu, mister Formen." Viņa aplūkoja to, pagrozīja �urpu turpu. Tad paraustīja plecus un atdeva man atpakaļ. Viņa rīkojās nevērīgi, ta�u viņas skatiens bija modrs. Es sāku justies neomulīgi.

"Labi, Marij," es teicu. "Viss ir kārtībā."

Viņa noliecās, lai paceltu mazuli. "Es viņu pabaro�u."

"Jā, labi."

Izgāju no istabas, juzdamies savādi.

Joka pēc es paskatījos, ko par aSSVT"vir uzzināt tīmek�lī. Tiku pie saitēm ar Srī Sivas Vi�nu templi, ar "Waffen-SS" treniņu skolu Konicā, escsic�u rcgālijām afor sale", "Studentu servisu", veidņu koka sijām "VT 20K'\ ar Vispasaules tī�mekļa pārlūkprogrammu sarakstu, grupu ar nosaukumu ".Slinjļshot Venus", �veices �au�anas federāciju� Jo dziļāk me��ā, jo vairāk malkas.

Es uzgriezu datoram muguru.

Skatījos pa logu.

Marija bija iedevusi man iepirkumu sarakstu, ko bija uz�rakstījusi ar savu neveiklo roku. Man neap�aubāmi vajadzēja paspēt iepirkties, pirms es braucu pakaļ bērniem. Ta�u es ne�kustējos. Bija brī�i, kad mājas dzīves nemitīgais ritums mani it kā iznīcināja, lika man justies izskalotam un tuk�am. Tā�dos mirkļos man vienkār�i vajadzēja da�as stundas pasēdēt.

Man negribējās kustēties. Ne tagad.

Prātoju, vai �ovakar D�ūlija man piezvanīs, un es prātoju, vai viņai būs kāds jauns aizbildinājums. Prātoju, ko es darī��u, ja kādudien viņa ienāks pa durvīm un pavēstīs, ka mīl kā�du citu. Prātoju, ko es darī�u, ja tai laikā man joprojām ne�būs darba.

Prātoju, kad es atkal dabū�u darbu. Kamēr manas domas klejoja, dīki grozīju plaukstā mazo sprieguma izlīdzinātāju.

Tie�i pie mana loga auga liels koraļļkoks ar biezām lapām un zaļu stumbru. Mēs bijām iestādīju�i pavisam sīku kociņu īsi pēc ievāk�anās �ajā mājā. Stādīja, bez �aubām, pui�i no kokaudzētavas, ta�u mēs visi bijām ārā. Nikolai bija plast�masas lāpstiņa un spainītis. Ēriks autiņos rāpoja pa mauriņu. D�ūlija bija apbūrusi strādniekus un viņi palika līdz vēlam vakaram, lai pabeigtu darbu. Kad tie bija aizbrauku�i, es vi�ņu noskūpstīju un notraucu netīrumus viņai no deguna. Vi�ņa sacīja: "Kādu dienu tas būs lielāks par visu mūsu māju."

Tomēr galu galā tā nenotika. Viens zars vētrā nolūza, tā�pēc tas izauga mazliet greizs. Koraļļkokam ir mīksta kok�sne, zari viegli lūst. Tas tā arī neizauga lielāks par māju.

Ta�u man atmiņā tas viss bija kā dzīvs; raudzīdamies pa logu, es atkal redzēju mūs, izgāju�us pagalmā. Bet tās bija tikai atmiņas. Un ļoti baidījos, ka tās jau ir novecoju�as.

Gadiem ilgi strādājot ar daudzaģentu sistēmām, cilvēks sāk tvert dzīvi �o programmu terminos.

Lielā mērā daudzaģentu vidi var uzskatīt par kaut ko lī�dzīgu �aha galdiņam, un aģenti ir �aha figūras. Aģenti mijie�darbojas uz galdiņa, lai sasniegtu mērķi, glu�i tāpat kā �aha figūras virzās, lai gūtu uzvaru spēlē. At�ķirība ir tāda, ka aģen�tus neviens nebīda. Tic patstāvīgi mijiedarbojas, lai nodro�i�nātu rezultātu.

Ja tu esi izstrādājis aģentus, kuriem ir atmiņa, tie var kaut ko zināt par savu vidi. Tie atceras, kur uz galdiņa tie ir atra�du�ies un kas tur notika. Tic spēja atgriezties noteiktās vie�tās ar noteiktiem nolūkiem. Programmētāji mēdz sacīt, ka aģentiem ir priek�stati par vidi, kurā tie funkcionē, un tie rī�kojas, vadoties pēc �iem priek�statiem. Tas nav pavisam pre�cīzi, ta�u tikpat labi tā varētu arī būt. Tā izskatās.

Ta�u interesanti, ka ar laiku da�iem aģentiem izveidojas kļūdaini priek�stati. Vai nu motivāciju konflikta, vai kāda cita iemesla dēļ tie sāk rīkoties nepareizi. Vide ir mainījusies, bet viņi it kā to nezina. Tie neatlaidīgi rīkojas saskaņā ar noveco�ju�iem paraugiem. To uzvedība vairs neatspoguļo realitāti, kā�da pastāv uz �aha galdiņa. Tie it kā ir iestrēgu�i pagātnē.

Evolūcijas programmās �ādi aģenti aiziet bojā. Tiem nav bērnu. Citās daudzaģentu programmās tos vienkār�i nostumj pie malas, tic nonāk perifērijā, kamēr galvenais aģentu trie�ciens turpinās. Da�ām programmām ir "gru�u aizvāk�anas" modulis, kas laiku pa laikam tos atsijā un novāc no galdiņa.

Ta�u galvenais ir tas, ka tie nespēj izrauties no savas pa�gātnes. Da�kārt tie saņemas un atgrie�as sliedēs. Da�kārt tas nav iespējams.

�ādas domas padarīja mani ļoti nemierīgu. Es sagrozījos, ieskatījos pulkstenī. Izjuzdams atvieglojumu, ieraudzīju, ka ir laiks braukt pakal bērniem.

Ēriks izpildīja mājasdarbus ma�īnā, kamēr mēs gaidījām Nikolas teātra mēģinājuma beigas. Meita iznāca sliktā gara�stāvoklī: viņa bija domājusi, ka pretendē uz kādu no galve�najām lomām, bet teātra skolotājs bija ieskaitījis viņu statis�tos. "Tikai divi teikumi!" viņa teica, aizcirzdama ma�īnas durtiņas. "Gribat zināt, ko es teik�u? Es teik�u: "Skatieties, tur nāk D�ons." Un otrajā cēlienā es teik�u: "Tas izklausās ļoti nopietni." Divi teikumi!" Viņa atzvila sēdeklī un aizvē�ra acis. "Nesaprotu, kas misteram Blekijam lēcies!"

"Varbūt viņ� domā, ka tu esi tizla," teica Ēriks.

"�urkas sūds!" Viņa ie�ķēla brālim pa galvu. "Mērkaķa pakala!"

"Diezgan," es teicu, iedarbinādams ma�īnu. "Dro�ības jos�tas."

"Sīkais smirdsmadzeņu sesks, viņ� neko nesaprot," aiz�sprādzēdama jostu, sacīja Nikola.

"Es teicu - diezgan."

"Es saprotu, ka tu smirdi," paziņoja Ēriks. "Smirdone!"

"Diezgan, Ērik."

"Jā, Ērik, klausi tēvu un aizveries!"

"Nikola�" Es palūkojos uz viņu atpakaļskata spogulītī.

"Pic-dod."

�ķita, ka viņa ir par mata tiesu no asarām. "Dārgumiņ, man patie�ām �ēl, ka tu nedabūji to lomu, kuru gribēji," es viņai teicu. "Zinu, cik ļoti tu to gribēji, tu noteikti esi ārkār�tīgi vīlusies."

"Nē. Man vienalga."

"Nu, man tie�ām �ēl."

"Nudien, tēt, man vienalga. Tā ir pagātne. Es eju tālāk." Un tad, pēc mirkļa: "Zini, kas to dabūja? Tā sīkā stulbene Keitija Ri�ardsa! Misters Blekijs ir pilnīgs diņkisl" Un, ie�kams es paspēju ko sacīt, viņa izplūda asarās, skaļi un teatrā�li �ņukstēdama. Ēriks palūkojās uz mani un nobolīja acis.

Es braucu mājās, atgādinādams sev, ka jāparunājas ar Ni�kolu par viņas valodiņu - pēc vakariņām, kad viņa būs no�mierinājusies.

Kad es kapāju zaļās pupiņas, lai tās satilptu tvaicē�anas katlā, ieradās Ēriks. Viņ� apstājās virtuves durvīs.

"Paklau, tēt, kur ir mans MP3V

"Nav ne jausmas." Tā arī nebiju pieradis pie domas, ka man jāzina, kur atrodas visas viņu mantiņas. Ērika elektro�niskā spēlīte, viņa beisbola cimds, Nikolas krekliņi, viņas ro�kassprādze�

"Nu, es nevaru to atrast." Ēriks joprojām stāvēja durvīs, ne�nākdams tuvāk - ja nu es lieku viņam palīdzēt uzklāt galdu.

"Vai tu meklēji?"

"Visur, tēt."

"Ahā. Savā istabā pameklēji?"

"Visur izmeklējos."

"Lielajā istabā?"

"Jā."

"Ma�īnā? Varbūt tu to atstāji ma�īnā?" "Nē, tēt."

"Tu neatstāji to skolā, savā skapītī?"

"Mums nav skapī�u, mums ir kastes."

"Jakas kabatā paskatījies?"

"Tēt! Izbeidz! Es visur izmeklējos. Man to vajag."

"Ja reiz tu jau visur izmeklējies, tātad ari es nespē�u to atrast, vai ne?"

"Tēt! Vai tu, lūdzu, nevarētu man palīdzēt?"

Liellopu gaļai podiņā vēl sava pusstunda jāpasautējas. No�liku nazi un gāju uz Ērika istabu. Es paskatījos visās parasta�jās vietās, skapja dziļumā, kur bija kaudzē sasviestas drēbes (par to jāaprunājas ar Mariju), pagultē, aiz naktsgaldiņa, van- nasistabas apak�ējā atvilktnē un zem visa kā grēdām uz viņa galda. Ērikam bija taisnība. Viņa istabā tā nebija. Mēs devā�mies uz lielo istabu. Pa ceļam ieskatījos bērnistabā. Un uz�reiz to ieraudzīju. Tas stāvēja uz plaukta pie pārtī�anas gal�diņa, tie�i blakus zīdaiņu ziedes tūbiņām. Ēriks to pakampa. "Ei, paldies, tēt!" Un aizdrāzās.

Nebija jēgas jautāt, kāpēc tas atradās bērnistabā. Atgrie�zos virtuvē un atsāku kapāt savas zaļās pupiņas. Gandrīz tū�līt pat:

"Tē-ē-ēt!"

"Kas?" es atsaucos.

"Nedarbojas!"

"Nekliedz!"

Viņ� atkal ienāca virtuvē, izskatīdamies sabozies. "Viņa ir to salauzusi!"

"Kur� ir salauzis?"

"Amanda! Viņa ir to apsickalojusi vai kaut ko citu izdarī�jusi, un tagad tas ir salauzts. Tas nav godīgi."

"Tu pārbaudīji bateriju?"

Viņ� uzmeta man no�ēlas pilnu skatienu.

"Skaidrs, ka pārbaudīju, tēt. Es ta�u tev saku, viņa ir to salauzusi! Tas nav godīgi!"

Es �aubījos, vai viņa MP3 atskaņotājs ir salauzts. �īs lieti�ņas bija cietas un viengabalainas, rajās nebija kustīgo daļu. Turklāt tas bija pārāk liels, lai mazulīte varētu ar to darbo�ties. Sakrāvu zaļās pupiņas tvaicētāja paplātē un izstiepu ro�ku. "Iedod man!"

Mēs aizgājām uz garā�u un es sadabūju savu darbarīku kasti.

Ēriks sekoja katrai manai kustībai. Man bija pilns to smal�ko darbarīku komplekts, kādi nepiecie�ami datoriem un elek�troniskām ierīcēm. Es strādāju ātri. �etras "Phillips" apaļās skrūves, un aizmugures apvāks palika man rokā. Es skatījos uz zaļu mikroshēmu plati. To klāja plāna pelēcīgu putekļu kārtiņa, līdzīga plu�iem no elektriskā drēbju �āvētāja, tā no�sedza visas elektroniskās detaļas. Man radās aizdomas, vai Ēriks nav jozis uz mājas plati10 ar �o lietiņu kabatā. Dro�i vien tāpēc arī tas nestrādāja. Ta�u, nopētījis plastmasas ma�lu, ieraudzīju gumijas blīvi, kas nosedza vietu, kur ierīcei bi�ja piestiprināts vāciņ�. Tādējādi tā bija gaisa necaurlaidīga� un tā arī vajadzēja būt.

Lai labāk redzētu, nopūtu putekļus. Cerēju pamanīt vaļī�gu bateriju kontaktu vai no karstuma atleku�u atmiņas plati - kaut ko viegli salabojamu. Acis piemiedzis, es pētīju mik�roshēmas, pūlēdamies salasīt, kas uz tām rakstīts. Uz vienas uzraksts nebija salasāms, jo uz tā, �ķiet, bija kaut kas�

Es apstājos.

"Kas ir?" mani vērodams, jautāja Ēriks.

"Padod man to lupu!"

Ēriks iedeva man lielu lupu un es nolaidu zemāk jaudīgo lampu un noliecos pār mikroshēmu, lai to pamatīgi izpētītu. Uzrakstu es nespēju salasīt tāpēc, ka shēmas virsma bija cie�tusi no korozijas. Pa visu shēmu bija gravējumu urdziņas, īs�ta miniatūras upes delta. Tagad sapratu, no kurienes bija ra�du�ies tic putekļi. Tās bija sadalīju�ās mikroshēmas atliekas.

"Vai tu vari to salabot, tēt?" jautāja Ēriks. "Vari salabot?"

Kas būtu varējis to izraisīt? Citādi mātesplate izskatījās nor�māli. Kontroliera mikroshēma bija neskarta. Sabojāta bija ti�kai atmiņas shēma. Es nebiju "dzel�u" speciālists, ta�u tik, cik nepiecie�ams, lai veiktu minimālu datoru remontu, zinā�ju. Pratu pieslēgt cietos diskus, pievienot atmiņu - tamlīdzī�gas lietas. Man bija gadījies darboties ar atmiņas mikroshē�mām, un neko tādu es nekad nebiju redzējis. Vienīgais, kas man nāca prātā, - ka mikroshēma bijusi defektīva. Dro�i vien �ajos MP3 atskaņotājos liek iek�ā pa�as lētākās detaļas.

"Tēt? Vai tu vari to salabot?"

"Nē," es teicu. "Vajadzīga jauna mikroshēma. Rīt nopirk��u."

"Jo viņa ir to saslienājusi, ja?"

"Nē. Man �ķiet, mikroshēmā ir bijis defekts."

"Tēt! Veselu gadu viss bija kārtībā! Viņa ir to saslienāju�si! Tas nav godīgi!"

Kā to izdzirdusi, mazulīte sāka raudāt. Es atstāju MP3 at�skaņotāju garā�ā uz galda un atkal iegāju mājā. Ieskatījos ro�kas pulkstenī. Man bija tie�i tik daudz laika, lai nomainītu Amandai autiņu un sajauktu viņas vakariņu pārslas, tad arī būs gatava liellopu gaļa podiņā.

Deviņos mazākie bērni jau gulēja un mājā valdīja klu�sums, bija dzirdama tikai Nikolas balss: " Tas izklausās ļoti nopietni. Tas izklausās \oti nopietni. Tas izklausās� ļoti no- pletni." Viņa stāvēja vannasistabā pie spoguļa, skatījās sev acīs un deklamēja savu tekstu.

Es biju saņēmis balss pasta ziņu no D�ūlijas, kura teica, ka bū�ot mājās ap astoņiem, ta�u viņas nebija. Negrasījos zvanīt un noskaidrot, kas noticis. Es biju noguris, ļoti nogu�ris, un man nebija spēka par viņu uztraukties. Pēdējo mēne��u laikā biju apguvis daudzas viltības - galvenokārt devīgu staniola lieto�anu, lai nebūtu tik daudz jāuzkopj -, ta�u ar visu to, pagatavojis vakariņas, uzklājis galdu, pabarojis bēr�nus, tēlojis lidma�īnu, lai mazulīte apēstu savas pārslas, no�kopis galdu, noslaucījis augsto krēsliņu, nolicis mazo gulēt un tad vēl sakopis virtuvi, es biju noguris. Jo sevi�ķi tāpēc, ka mazā visu laiku spļāva ārā pārslas un Ēriks ne mirkli ne�pārtrauca apgalvot, ka tas neesot godīgi, viņ� esot gribējis ne�vis liellopu galu, bet cāļa pirkstiņus.

Atkritu gultā un ieslēdzu televizoru.

Atskanēja tikai trok�ņi, un es sapratu, ka joprojām ir ie�slēgts DVD atskaņotājs, kas traucē kabeļtelevīzijas pārraidei. Nospiedu pogu uz pults, un ierīce sāka atskaņot DVD disku. Tā bija D�ūlijas demonstrācija.

Kamera virzījās pa asinsvadu un nonāca sirdī. Es atkal re�dzēju, ka asiņu �ķidrums bija gandrīz bezkrāsains ar lēkājo��iem, sarkaniem asinsķermenī�iem. D�ūlija runāja. Ekscpri- menta "trusītis" uz galda gulēja, virs viņa bija antena.

"Mēs nākam ārā no sirds kambara un priek�ā jūs redzat aortu� Un tagad mēs nonākam arteriālajā sistēmā�"

Viņa pagriezās ar seju pret kameru.

"Attēls, ko jūs redzat, ir īslaicīgs, bet mēs varam likt ka�merai riņķot veselu pusstundu un varam izveidot ārkārtīgi de�talizētus, kompleksus attēlus visam, ko vēlamies redzēt. Mēs varam arī apturēt kameru, izmantojot spēcīgu magnētisko lauku. Kad esam pabeigu�i, mēs vienkār�i novirzām asinis pa intravenozu cilpu, ko apņem spēcīgs magnētiskais lauks, kas "izķer" daļiņas, un tad sūtām pacientu mājās."

Videoattēlā atkal parādījās D�ūlija.

"Sī KXymos" tehnoloģija ir dro�a, uzticama un ārkārtīgi vienkār�i lietojama. Tai nav nepiecie�ams augsti kvalificēts personāls; ar to var darboties māsiņa vai medicīnas tehniķis. Tikai Amerikas Savienotajās Valstīs vien ik gadu no asinsvadu slimībām mirst miljons cilvēku. Vairāk nekā trīsdesmit miljo�niem ir diagnosticētas sirds un asinsvadu slimības. �ai attēlvci- do�anas tehnoloģijai ir ļoti spēcīgas komerciālas izredzes. Tā ir nesāpīga, vienkār�a un dro�a, tāpēc tā aizstās citas attēlvci- do�anas tehnoloģijas, piemēram, datortomogrāfiju un angio- grāfiju, un kļūs par standartprocedūru. Mēs pārdodam nano�tehnoloģijas kameras, antenu un monitoru sistēmas. Analīze maksās tikai divdesmit dolāru. Tas manāmi kontrastē ar zinā�mām gēnu tehnoloģijām, kuru piclietotāji �obrīd prasa divus līdz trīs tūksto�us dolāru par analīzi. Ta�u par nieka divdesmit dolāriem mēs ceram, ka ieņēmumi visā pasaulē pirmajā gadā pārsniegs �etrsimt miljonus dolāru. Un, kad procedūra stabili�zēsies, �ie skaitļi trīskār�osies. Runa ir par tehnoloģiju, kas ga�dā ienesīs viens, komats, divus miljardus dolāru. Tā, ja ir kādi jautājumi�"

Es no�āvājos un izslēdzu televizoru. Tas bija iespaidīgi, un viņas argumenti bija spēcīgi. Patiesībā es nesapratu, kāpēc "Xymos" ir problēmas palielināt kapitālu. �is te investētājiem ta�u noteikti bija īsts trīspunktu metiens grozā.

No otras puses, dro�i vien viņai nekādu problēmu nebija. Dro�i vien viņa tikai izmantoja kapitāla krīzi kā ieganstu, lai vakaros pārrastos vēlu. Viņai bija pa�ai savi iemesli.

Es izslēdzu gaismu. Gulēdams tumsā, skatīdamies gries�tos, es sāku redzēt gaisto�as ainas. D�ūlijas stilbs pāri cita vī�rie�a kājai. D�ūlijas izliektā mugura. D�ūlija smagi elpo, vi�ņas muskuļi ir saspringti. Viņa izstiepj roku, lai atspiestos pret galvgali. Izrādījās, ka �īs ainas es nespēju apturēt.

Izkāpu no gultas un devos apraudzīt bērnus. Nikola jo�projām bija nomodā, rakstīja c-pasta vēstules draugiem. Pa�teicu viņai, ka ir laiks izslēgt gaismu. Ēriks bija nospārdījies. Es viņu atkal apsedzu. Mazulīte joprojām bija purpursarka- na, ta�u gulēja cie�ā miegā, elpodama klusi un vienmērīgi.

Es atkal apgūlos. Vēlējos aizmigt, domāt par kaut ko ci�tu. Svaidījos un grozījos, stumdīju spilvenu, aizgāju pēc glā�zes piena un cepumiem. Pēdīgi iekritu nemierīgā miegā.

Un man rādījās ļoti savāds sapnis.

Kaut kad nakts vidū es pagriezos uz muguras un ierau�dzīju, ka blakus gultai izģērbdamās stāv D�ūlija. Viņa lēni - it kā būtu nogurusi vai dziļi aizsapņojusies - atpogāja blūzī�ti. Viņa stāvēja ar muguru pret mani, ta�u es redzēju viņas seju spogulī. Viņa izskatījās brīnumdaiļa, gandrīz karaliska. Sejas vaibsti bija smalkāki, nekā man bija palicis prātā, gan varbūt tāpēc, ka bija gandrīz tum�s.

Manas acis bija puspievērtas. Viņa nepamanīja, ka esmu nomodā. Viņa turpināja lēni pogāt vaļā blūzīti. Viņas lūpas kustējās, it kā viņa kaut ko �ukstētu vai lūgtu Dievu. Viņas acis �ķita tuk�as, aizklīdu�as pārdomās.

Pēc tam, man noskatoties, viņas lūpas kļuva tum�i sarka�nas, tad - melnas. Viņa it kā to neievēroja. Melnums aizplū�da no viņas mutes pāri vaigiem un sejas apak�daļai, tad pār�metās uz kaklu. Es aizturēju elpu. Sajutu lielas briesmas. Tagad melnums kā palags noslīdēja gar viņas augumu, līdz viņa bija pilnībā tajā ietīta, glu�i kā apmetnī. Neskarta bija tikai viņas sejas aug�ējā daļa. Viņas vaibsti bija mierīgi; pa�tiesībā viņa �ķita izklaidīga, vien skatījās tuk�umā, bez ska�ņas kustinot tum�ās lūpas. Viņu vērodams, es izjutu aukstu�mu, kas sniedzās līdz pa�iem kauliem. Pēc brī�a melnais pa�lags noslīdēja uz grīdas un izgaisa.

D�ūlija, atkal kļuvusi normāla, līdz galam atpogāja savu blūzīti un iegāja vannasistabā.

Gribēju celties un viņai sekot, ta�u atklāju, ka nespēju pa�kustēties. Smags gurdums turēja mani nospiestu gultā, neļā�va man neko darīt. Biju tā pārguris, ka ar pūlēm spēju pael�pot. Sī nomāco�ā gurdenuma izjūta strauji auga augumā un pārņēma mani pavisam. Zaudēdams jebkādu apziņu, es ju�tu, kā manas acis aizveras, un gulēju.

Nākamajā rītā sapnis man prātā vēl arvien bija svaigs, dzīvs un moko�s. Tas likās galēji reāls un nemaz nelīdzinājās sapnim.

D�ūlija jau bija piecēlusies. Es izkāpu no gultas un apgāju apkārt līdz vietai, kur naktī biju viņu redzējis. Apskatīju paklā�ju, naktsgaldiņu, saburzīto palagu un spilvenu. Nebija nekā ne�parasta, nekā ārkārtēja. Nekur nebija tum�u �vīku vai traipu.

Es iegāju vannasistabā un nopētīju viņas kosmētiku - tā glīti rindojās viņai atvēlētajā izlietnes pusē. Viss, ko redzēju, bija glu�i ikdieni�ķs. Lai cik moko�s bija mans sapnis, tas vien�alga bija tikai sapnis.

Ta�u kaut kas no tā tomēr bija taisnība: D�ūlija tie�ām izskatījās daiļāka nekā jebkad. Sastapis viņu virtuvē, lejot kafi�ju, redzēju, ka viņas seja nudien izskatās smalkāka, efektīgā�ka. D�ūlijas seja vienmēr bija bijusi apaļīga. Tagad tā bija kal�sna, noteikta. Viņa izskatījās kā modelc augstās modes skatēs. Arī viņas augums - kad nu es to redzēju tuvumā - �ķita kal�snāks, muskuļaināks. Viņa nebija zaudējusi svaru, viņa vien�kār�i izskatījās vingra, sparīga, enerģiska.

"Tu lieliski izskaties," es sacīju.

Viņa iesmējās. "Nespēju iedomāties, kāpēc. Es esmu pār�guru�i."

"Cikos tu atbrauci?"

"Ap vienpadsmitiem. Ceru, ka tevi nepamodināju."

"Nē. Bet es redzēju dīvainu sapni."

"Jā?"

"Jā, tas bija�"

"Mammīt! Mammīt!" virtuvē iejoņoja Ēriks. "Tas nav godīgi! Nikola neiet ārā no vannasistabas! Viņa tur sē� jau stundul Tas nav godīgi!"

"Ej, nomazgājies mūsu vannasistabā."

"Bet man vajag manas zeķes, mammīt! Tas nav godīgi!"

Pazīstami sare�ģījumi. Ērikam bija viens pāris mīļāko ze�ķu, kuras viņ� valkāja diendienā, līdz tās no netīrumiem bija melnas. Kaut kādu iemeslu dēļ citas zeķes viņa atvilktnē vi�ņu neapmierināja. Man tā arī nebija izdevies panākt, lai viņ� paskaidro, kāpēc. Ta�u zeķu au�ana no rītiem ar viņu bija lielākā problēma.

"Ērik," es teicu, "mēs esam par to runāju�i, tev jāvalkā tīras zeķes."

"Bet �īs ir labās!"

"Ērik. Tev ir milzums labu zeķu."

"Tas nav godīgi, tēt. Viņa tur sē� jau stundu. Nopietni!"

"Ērik, ej sameklē citas zeķes." "Tēt�"

Es tikai norādīju ar pirkstu uz viņa istabas pusi.

"Johaidī." Viņ� devās prom, murminādams, cik tas ir ne�godīgi.

Es atkal pagriezos pret D�ūliju, lai turpinātu mūsu saru�nu. Viņa dzedri uz mani skatījās. "Tu tā arī neko neesi sa�pratis, ja?"

"Ko?"

"Viņ� ienāca, runādams ar mani, un tu iejaucies pa vidu. Tu vienmēr jaucies pa vidu."

Acumirklī sapratu, ka viņai ir taisnība. "Piedod!" es sacī�ju.

"Pēdēja laikā es bērnus tikpat kā nesatieku, D�ek. Man �ķiet, es būtu spējīga runāt ar viņiem pati, bez tavas iejauk��anās."

"Piedod! Es ar tādām lietām noņēmos augām dienām, un dro�i vien�"

"Tur jau arī ir problēma, D�ek."

"Es jau atvainojos."

"Es dzirdēju, ko tu teici, bet nedomāju, ka tu patie�ām atvainojies, jo neredzu, ka tu darītu kaut ko, lai izmainītu savu nemitīgo iejauk�anos."

"D�ūlij," es sacīju. Tagad es jau centos apvaldīt dusmas. Ievilku elpu. "Tev taisnība. Atvaino, ka tā notika!"

"Tu vienkār�i mani apklusināji," viņa teica, "un tu neļauj man runāt ar maniem bērniem�"

"D�ūlij, nolādēts, tevis nekad �eit nav\"

Ledains klusums. Tad: "Es pilnīgi noteikti �eit esmu," vi�ņa teica. "Neuzdrīksties apgalvot, ka manis nav."

"Pagaidi brītiņu, pagaidi! Kad tu �eit esi? Kad tu pēdējo reizi biji mājās uz vakariņām, D�ūlij? Vakar ne, aizvakar ne, aizaizvakar ne. Visu nedēļu tevis nebija, D�ūlij. Tevis �eit nav."

Viņa nikni pablenza uz mani. "Nezinu, ko tu mēģini pa�nākt, D�ek. Nesaprotu, kādu spēli tu te spēlē."

"Es nespēlēju nekādu spēli. Es tev kaut ko jautāju."

"Es esmu laba māte un sabalansēju darbu, kas man prasa daudz spēka, ļoti daudz spēka, un savas ģimenes vajadzība/ Un no tevis nesaņemu pilnīgi nekādu palīdzību."

"Ko tu runā?" cs jautāju, mana balss kļuva arvien spalgā�ka. Tas viss �ķita arvien nereālāk.

"Tu mani pārtrauc, tu mani sabotē, tu noskaņo bērnus pret mani," viņa sacīja. "Es redzu, ko tu dari. Nedomā, ka es neredzu. Tu mani vispār neatbalsti. Pēc visiem mūsu lau�lības gadiem, jāsaka, tā izturēties pret savai sievu ir pretīgi."

Un viņa izsoļoja no virtuves, dūres sa�ņaugusi. Viņa bija tik nikna, ka nepamanīja - aiz durvīm stāv Nikola un to vi�su dzird. Un ieplestām acīm skatās uz mani, kamēr viņas mā�te pabrā�as viņai garām.

Mēs braucām uz skolu. "Viņa ir traka, tēt."

"Nē, nav."

"Tu pats zini, ka tā ir. Tu tikai izliecies."

"Nikola, viņa ir tava māte," es sacīju. "Tava māte nav tra�ka. �obrīd viņa ļoti smagi strādā."

"To tu teici jau pirms nedēļas, pēc tās izplē�anās."

"Nu, tā arī ir."

"Agrāk jūs neplēsāties."

"�obrīd ir liela spriedze."

Nikola nosprauslojās, sakrustoja rokas, skatījās uz priek��u. "Nesaprotu, kā tu viņu paciet."

"Un es nesaprotu, kāpēc tu klausies to, kas uz tevi neat�tiecas."

"Tēt, kāpēc tu gvelz tādas blēņas?"

"Nikola�"

"Pie-dod. Bet kāpēc tu nevari runāt pa īstam, nevis visu laiku viņu aizstāvēt. Tas, ko viņa dara, nav normāli. Es zinu, ka tu domā - viņa ir traka."

"Nedomāju," es teicu.

Ēriks, sēdēdams aizmugures sēdeklī, ieblieza viņai pa pa�kausi. "Tie�i tu jau �eit esi traka," viņ� paziņoja.

"Aizveries, smirdīgais stulbeni!"

"Pati aizveries, zebiekstes pirdien!"

"Es vairs nevēlos dzirdēt neko tādu no jums abiem," ska�ļi sacīju. "Neesmu īstajā noskaņojumā."

Tobrīd mēs jau iegriezāmies aplī iepretim skolai. Bērni ķe�purojās ārā no ma�īnas. Nikola izlēca no priek�ējā sēdekļa, pagrieza muguru, lai izvilktu savu mugursomu, uzmeta man vienu skatienu un aizskrēja.

Es nedomāju, ka D�ūlija ir traka, ta�u kaut kas pilnīgi no�teikti bija mainījies, un, prātā vēlreiz atskaņojot �ārita saru�nu, es izjutu nemieru cita iemesla dēļ. Daudzas viņas piezī�mes izldausījās tā, it kā viņa gatavotu tiesas darbus pret mani. Metodiski, soli pa solim, klāstīja:

Tu mani apklusini, tu neļauj man runāt ar maniem bēr�niem.

Es �eit esmu, tu tikai to neievēro.

Es esmu laba māte un sabalansēju darbu, kas man prasa daudz spēka, ļoti daudz spēka, un savas ģimenes vajadzības.

Tu mani vispār neatbalsti. Tu mani pārtrauc, tu mani sabotē.

Tu noskaņo bērnus pret mani.

Es bez pūlēm varēju iztēloties, kā viņas advokāts �ādi iz�sakās tiesā. Un es zināju, kāpēc. Saskaņā ar rakstu, ko nesen biju izlasījis �urnālā "Redbook", "mīlestības atsavinā�ana" tie�sā �obrīd bija modīgs arguments. Tēvs noskaņo bērnus pret māti. Saindē viņu prātiņus ar vārdiem un darbiem. Kamēr mamma ir nevainojama, kā vienmēr.

Katrs tēvs zina, ka tieslietu sistēma ir bezcerīgi neobjektī�va par labu mātēm. Tiesas vārdiem pasludina vienlīdzību, un tad nolemj, ka bērnam ir vajadzīga māte. Arī tad, ja viņas nekad nav mājās. Ari tad, ja viņa to nemitīgi iekausta vai aiz�mirst pabarot. Kamēr viņa tos ncgalē nost vai nelau� viņiem kaulus, tiesas acīs viņa ir pienācīga māte. Un arī tad, ja viņa galē tos nost, tēvs var prāvu zaudēt. Vienam no maniem "MediaTronics" draugiem bijusī sieva lietoja heroīnu, gadu gadiem viņa te pārtrauca durties un izgāja rehabilitāciju, te atsāka lietot. Beigās viņi iz�ķīrās, un viņiem bija kopīga aiz�bildniecība. Tika uzskatīts, ka viņa nelieto, ta�u bērni apgal�voja, ka tā neesot. Mans draugs uztraucās. Viņ� negribēja, lai bijusī sieva sadūrusies ved bērnus ar ma�īnu. Viņ� negribēja, lai bērniem apkārt slaistās narkotiku tirgotāji. Tāpēc viņ� de�vās uz tiesu, lai prasītu pilnu aizbildniecību, un zaudēja. Ties�nesis paziņoja, ka viņa sieva patiesi cen�oties uzveikt savu at�karību un bērniem esot vajadzīga māte.

Tāda bija realitāte. Un nupat man izskatījās, ka D�ūlija sāk gatavot �ādu prāvu. Man pār kauliem pārskrēja �ermuļi.

Ap to bridi, kad es, �ādi prātodams, biju notriecis sevi pu�tās, iezvanījās mans mobilais tālrunis. Tā bija D�ūlija. Viņa zvanīja, lai atvainotos.

"Lūdzu, piedod man! Es �odien sarunāju muļķības. Es tā nemaz nedomāju."

"Ko?"

"D�ek, es zinu, ka tu mani atbalsti. Skaidrs, ka tu tā dari. Bez tevis es nespētu tikt galā. Tas ir ļoti svarīgi, ka tu noņē�mies ar bērniem. Pēdējā laikā es īsti netieku ar sevi galā. Tas bija stulbi, D�ek. Piedod, ka es tev to sarunāju."

Likdams nost tālruni, nodomāju - man vajadzēja to ie�rakstīt.

Desmitos man bija tik�anās ar manu darba aģenti Anniju D�erārdu. Mēs satikāmies Beikcra ielā kādas kafejnīcas sau�lainajā pagalmā. Mēs vienmēr sēdējām ārā, lai Annija varētu smēķēt. Viņa bija izvilkusi savu portatīvo datoru un iesprau�dusi bezvadu modemu. Mutē viņai bija cigarete un viņa mie�dza acis, sargādamās no dūmiem.

"Kaut ko atradi?" vaicāju, apsēzdamies viņai pretī.

"Jā, patiesībā atradu gan. Divas ļoti labas iespējas."

"Vareni," atsaucos, maisīdams savu latte. "Pastāsti!"

"Kā būtu ar �o? Galvenais pētījumu analītiķis aIBMjā�strādā ar moderno dalīto sistēmu arhitektūrām."

"Tie�i mans lauciņ�."

"Man arī tā likās. Te nu tev ir īstā kvalifikācija, D�ek. Tu esi vadījis se�desmit cilvēku pētījumu laboratoriju. Pamatal�ga divi piecsimt, piecu gadu laikā arvien lielākas prēmijas, plus autorhonorāri par visu, kas tavā laboratorijā izstrādāts."

"Izklausās vareni. Kur?"

"Armonkā."

"Ņujorkā?" Es pa�ūpoju galvai. "Neiet cauri, Annij. Kas vēl?"

"Vadīt komandu daudzaģentu sistēmu izstrādē apdro�inā��anas kompānijai, kas nodarbojas ar datu "izrak�anu". Tā ir fantastiska iespēja, un�"

"Kur?"

"Ostinā."

Es nopūtos. "Annij. D�ūlijai ir darbs, kas viņai patīk, viņa tam ir nodevusies ar visu sirdi, un viņa nebūs ar mieru �obrīd to pamest. Mani bērni iet skolā, un�"

"Cilvēki visu laiku maina dzīvesvietas, D�ek. Visiem bēr�ni iet skolā. Bērni pierod."

"Bet ar D�ūliju�"

"Arī citiem ir strādājo�as sievas. Viņi tik un tā pārceļas."

"Es zinu, bet lieta tāda, ka D�ūlija�"

"Vai tu esi ar viņu to pārrunājis? Vai jūs vispār esat par to runāju�i?"

"Nu, nē, tāpēc ka es�"

"D�ek." Annija cie�i lūkojās manī pāri datora ekrānam. "Beidz muldēt niekus. Tu neesi tādā situācijā, lai atļautos būt izvēlīgs. Tev sāk rasties problēmas ar "glabā�anas laiku"."

" Ar glabā�anas laiku," es atkārtoju.

"Tie�i tā, D�ek. Tu jau se�us mēne�us nestrādā. Augstajās tehnoloģijās tas ir ilgs laiks. Darba devēji sprie� - ja reiz tev tik ilgi nav izdevies atrast darbu, tātad ar tevi kaut kas nav kārtībā. Viņi nezina, kas, bet vienkār�i pieņem, ka tu dau�dzas reizes esi noraidīts, daudzi uzņēmumi tevi nav paņēmu�i. Ļoti drīz tevi pat neaicinās uz pārrunām. Ne Sanhosē, ne Ar- monkā, ne Ostinā, ne Kembrid�ā. Vilciens aizgājis. Vai tu mani dzirdi? Vai tu saproti, par ko es runāju?"

"Jā, bet�"

"Nekādus bet, D�ek! Tev jāparunā ar sievu. Tev jāatrod veids, kā tikt ārā no �ī plaukta."

"Bet es nevaru atstāt Ieleju. Man jāpaliek �eit."

"Te nemaz nav tik labi." Viņa atkal izgaismoja ekrānu. "Kur vien es pieminu tavu vārdu, tā uzreiz dzirdu� Paklau, kas tajā "MediaTronics" īsti notiek? Vai Donam Grosam iz�virzīs apsūdzību?"

"Es nezinu."

"Jau mēne�iem ilgi klīst visādas baumas, bet �ķiet, nekas nenotiek. Tevis pa�a labā ceru, ka tas notiks drīz."

"Es kaut ko nesaprotu," es teicu. "Man ir lieliska piere�dze "karstā" jomā, daudzaģentu datu dalītajā apstrādē, un�"

"Karstā?" viņa pārjautāja, piemiegdama acis. "Dalītā datu apstrāde nav karsta, D�ek. Sasodīts, tā ir radioaktīva. Ielejā visi saprot, ka mākslīgajā dzīvībā revolūcija sāksies no dalītās apstrādes."

"Tā gan," es pamāju ar galvu.

Pēdējos gados mākslīgo intelektu kā datoristu ilglaicīgo mērķi bija aizstājusi mākslīgā dzīvība. Mērķis ir uzrakstīt programmas, kam piemīt visas dzīvu būtņu īpa�ības - spēja adaptēties, sadarboties, pielāgoties pārmaiņām. Daudzas no �īm īpa�ībām robotzinātnē ir sevi�ķi svarīgas, un to īsteno�a�nas sākums ir dalītās datu apstrādes jomā.

Dalītā datu apstrāde nozīmē, ka tu izkliedē savu darbu pa vairākiem procesoriem vai ari pa datorā radītu virtuālu aģen�tu tīklu. Ir vairāki pamatveidi, kā to var izdarīt. Viena iespē�ja ir radīt prāvu diezgan dumju aģentu populāciju, lai tie sa�darbojas mērķa īsteno�anas labad - līdzīgi tam, kā skudru kolonija darbojas kopā, lai sasniegtu savus mērķus. Mana ko�manda �ai virzienā bija izdarījusi daudz.

Cita metode ir radīt tā dēvēto neirotīklu, kas atdarina nei�ronu tīklu cilvēka smadzenēs. Izrādās, ka pat vienkār�iem nei�ronu tīmekļiem piemīt pārsteidzo�a jauda. �ie tīkli spēj mā�cīties. Tic spēj balstīties uz pagātnes pieredzi. Arī �ai virzienā mēs bijām �o to paveiku�i.

Tre�ā tehnika ir radīt datorā virtuālus gēnus un ļaut, lai tic virtuālajā pasaulē attīstās, līdz sasniegts kaut kāds mērķis.

Tāpat bija vēl vairākas procedūras. Kopumā ņemot, �īs procedūras pārstāvēja milzīgo lēcienu no senākajiem priek��statiem par mākslīgo intelektu jeb MI. Sendienās program�mētāji mēģināja uzrakstīt noteikumus, kas aptvertu itin visas situācijas. Piemēram, viņi mēģināja iemācīt datoriem, ka, ja veikalā kāds kaut ko nopērk, pirms izie�anas no veikala ir jā�samaksā. Ta�u �īs veselajā saprātā balstītās zinā�anas izrādījās ārkārtīgi sare�ģīti programmējamas. Datori �ad un tad kļūdī�jās. Lai izvairītos no kļūdām, nācās pievienot jaunus noteiku�mus. Tad atkal jaunas kļūdas un jauni noteikumi. Galu galā �īs programmas kļuva gigantiskas, miljoniem koda rindu, un tās sāka "nobrukt" tikai savas sare�ģītības dēļ. Tās bija pā�rāk lielas, lai būtu iespējams izķert kļūdas. Nevarēja noteikt, no kurienes �īs kļūdas nāk.

Tāpēc sāka izskatīties, ka uz noteikumiem balstīts MI tā arī nekad nesāks funkcionēt. Daudzi izteica briesmīgas pro�gnozes par mākslīgā intelekta galu. Astoņdesmitie gadi bija jauks laiks tiem angļu valodas skolotājiem, kuri uzskatīja, ka datori nekad nesasniegs cilvēka prāta līmeni.

Ta�u dalītie aģentu tīldi bija pilnīgi cita pieeja. Un arī pro�grammē�anas filosofija bija jauna. Vecā, uz noteikumiem balstītā programmē�ana darbojās "no aug�as uz leju". Uz�vedības noteikumi tika doti sistēmai kopumā.

Ta�u jaunajā programmē�anā viss tika darīts "no apak�as uz aug�u". Programma viszemākajā struktūrlīmenī definēja atsevi�ķu aģentu uzvedību. Turpretim tas, kā uzvedas sistē�ma kopumā, nebija definēts. Sistēmas uzvedība radās kā sim�tiem smalku zemākā līmeņa mijiedarbību rezultāts.

Tas, ka sistēma nebija ieprogrammēta, varēja sniegt pār�steidzo�us rezultātus. Rezultātus, kādus programmētāji ne�bija gaidīju�i. Tādēļ tā varēja izskatīties "kā dzīva". Un tā�dēļ �ī joma bija tik karsta, jo�

"D�ek!"

Annija papliķēja man pa roku. Es samirk�ķināju acis.

"D�ek, vai tu dzirdēji kaut ko no tā, ko es tev tikko tei�cu?"

"Atvaino!"

"Pievērs uzmanību man, lūdzu," viņa teica. Viņa iepūta man sejā cigaretes dūmus. "Jā, tev ir taisnība, tu esi speciali�zējies "karstā" jomā. Bet tādēļ tikai vēl vairāk jāuztraucas par to glabā�anas laiku. Ja tu būtu elektriķis, kas specializējies optisko diskdziņu jomā, būtu citādi. "Karstajās" jomās viss notiek ātri. Se�os mēne�os rodas un bankrotē uzņēmumi."

"Es zinu."

"Tu riskē, D�ek."

"Es saprotu."

"Tātad. Vai tu parunāsi ar savu sievu? Lūdzu?"

"Jā."

"I,abi," viņa noteica. "Skaties, izdari tā. Jo citādi es ne�varē�u tev palīdzēt." Viņa iesvieda kvēlojo�o cigareti manas latte atliekās. Tā no�ūkstēja un izlaida garu. Viņa aizcirta savu portatīvo datoru, piecēlās un aizgāja.

Mēģināju piezvanīt D�ūlijai, ta�u viņa necēla klausuli. At�stāju ziņu balss pastā. Es zināju, ka pat ieminē�anās par pār- vāk�anos ir veltīga laika �ķie�ana. Viņa pilnīgi noteikti teiks nē - jo vairāk tad, ja viņai ir jauns draugs. Ta�u Annijai bija taisnība, man draudēja briesmas. Rija kaut kas jādara. Man bija jāvaicā.

Sēdēju mājās pie sava galda, grozīdams rokās SSVT kār�biņu, mēģinādams izdomāt, ko lai iesāk. Pēc pusotras stun�das bija jāsavāc bērni. Es patie�ām vēlējos parunāt ar D�ūli- ju. Nospriedu vēlreiz zvanīt D�ūlijai caur firmas komutatoru - ja nu �ādi viņu izdodas sameklēt.

" aXymos Technology�r

"D�ūliju Formenu, lūdzu."

"Lūdzu, uzgaidiet." Kaut kāda klasiskā mūzika, tad cita balss: "Misis Formcnas birojs."

Es pazinu Kcrolu, viņas palīdzi.

"Kerol, te D�eks."

"A, sveicināti, mister Formen. Kā jums klājas?"

"Labi, paldies."

"Vai jūs meklējat D�ūliju?"

"Jā."

"Viņa visu dienu būs Nevadā, rūpnīcā. Vai man pamēģi�nāt jūs savienot?"

"Jā, lūdzu."

"Mirklīti."

Es gaidīju. Krietnu brīdi.

"Formcna kungs, vēl stundu viņa būs apspriedē. Es ceru, ka pēc tam viņa man piezvanīs. Vai jās vēlaties, lai viņa ar jums sazinās?"

"Jā, lūdzu."

"Vai nevēlaties, lai es viņai nododu kādu ziņu?"

"Nē," es sacīju. "Vienkār�i palūdziet, lai viņa man pie�zvana."

"Labi, mister Formen."

Es noliku klausuli un skatījos tuk�umā, grozīdams SSVT kārbiņu. Viņa visu dienu būs Nevadā. D�ūlija man nebija pat ieminējusies par brauk�anu uz Nevadu. Prātā vēlreiz atskaņo�ju sarunu ar Kcrolu. Vai Kerolas balss nebija izklausījusies ne�dabiska? Vai viņa kaut ko slēpa? Es nezināju. Vairs neko nezi�nāju. Es palūkojos pa logu, un manu acu priek�ā iedarbojās smidzinātāji, triekdami �ļakatu konusus pa visu mauriņu. Bija dienas vidus tveice, laistī�anai nepiemērots laiks. Tā nedrīkstē�ja būt. Smidzinātāji tikai pirms pāris dienām bija salaboti.

Raudzīdamies uz �o ūdeni, mani pārņēma nomāktība. �ķita, ka viss iet greizi. Man nebija darba, sievas nebija mājās, bērni bija tīrās mokas, ar viņiem noņemdamies, es nemitīgi jutos nekam nederīgs - un tagad vēl �ie draņķa smidzinātāji nedarbojas, kā nākas. Tie izsvilinās to sasodīto mauriņu.

Un tad ieraudājās mazulīte.

Es gaidīju D�ūlijas zvanu, ta�u viņa tā arī nepiezvanīja. Sakapāju vakariņām cāļa krūtiņas (āķis ir tāds, ka tām ir jā�būt aukstām, gandrīz sasalu�ām), jo cāļa pirkstiņi bija otrs ēdiens, par kuru nekad nebija jāķildojas. Es sadabūju rīsus. Apskatīju ledusskapī ieliktos burkānus un nospriedu - lai arī tic bija mazliet pastāvēju�i, �ovakar vienalga tos izmanto�u.

Mizodams burkānus, cs iegriezu pirkstā. Brūce nebija lie�la, ta�u ļoti asiņoja, un plāksteris asiņo�anu neapturēja. Uz dēlī�a pilēja asinis, tāpēc es visu laiku līmēju jaunus plākste�rus. Tas bija nomāco�i.

Vakariņas bija vēlu, un sīkie niķojās vienā gabalā. Ēriks skaļi gaudās, ka mani cāļa pirkstiņi esot briesmīgi, "McDonald's" esot daudz gar�īgāki, kāpēc tad mēs nevarot ēst tos? Nikola izmēģināja da�ādus veidus, kā izrunāt savu tekstu, bet Ēriks viņu pusbalsī izmēdīja. Mazulīte izspļāva katru pārslu karoti, līdz es metu mieru un sajaucu tās ar sa�spiestu banānu. Tad viņa ēda kārtīgi. Nezinu, kāpēc man ne�kad agrāk nebija ienācis prātā tā izdarīt. Amanda auga, un vairs negribēja to sājo barību.

Ēriks bija aizmirsis mājasdarbus skolā; cs teicu, lai viņ� pie�zvana draugiem un noskaidro, ta�u viņ� to nedarīja. Nikola stundu nosēdēja internetā ar draugiem; ik pa laikam iegrie�zos viņas istabā un liku viņai iet nost no datora, kamēr nav izpildīti mājasdarbi, un viņa atkārtoja: "Vēl vienu minūti, tēt." Mazulīte bija nemierīga, un pagāja ilgs laiks, kamēr vi�ņu aizmidzināju.

Atkal aizgājis uz Nikolas istabu, uzbrēcu: "Tūlīt pat, sa�sodīts!" Nikola sāka raudāt. Ēriks iegriezās patīksminātics. Es apjautājos, kāpēc viņ� vēl nav gultā. Viņ� ieraudzīja ma�nu sejas izteiksmi un aizmuka. Nikola �ņukstēdama paziņo�ja, ka man vajagot viņai atvainoties. Es teicu, ka viņai jau pirms stundas vajadzēja darīt, ko cs viņai liku. Viņa iegāja vannasistabā un aizcirta durvis.

Ēriks no savas istabas auroja: "Es nevaru gulēt tādā jan�dāliņā!"

Es auroju pretī: "Vēl viens vārds, un visu nedēļu bez tele�vizora!"

"Nav godīgi!"

Devos uz guļamistabu un ieslēdzu televizoru, lai noskatī�tos spēles beigas. Pēc pusstundas aizgāju apraudzīt bērnus. Mazulīte mierīgi gulēja. Ēriks bija aizmidzis, nogrūdis uz grī�das visas segas. Es atkal viņu apsedzu. Nikola mācījās. Ierau�dzījusi mani, viņa atvainojās. Es viņu apkampu.

Atgriezos guļamistabā un, kādas desmit minūtes skatījies spēli, aizmigu.

No rīta pamodies, es ieraudzīju, ka D�ūlijas pusē gulta vēl aizvien ir saklāta, viņas spilvens nav saburzīts. Naktī viņa vis�pār nebija pārradusies mājās. Es paskatījos telefona ziņoju�mus: tādu nebija. Ieklīda Ēriks un ieraudzīja gultu. "Kur ir mamma?"

"Nezinu, dēls."

"Vai viņa jau aizbrauca?"

"Varbūt�"

Viņ� cie�i paskatījās uz mani, tad - uz nesaklāto gultu. Un izgāja no istabas. Viņ� negrasījās to apspriest.

Toties es sāku domāt, ka man vajadzētu tā darīt. Iespējams, man pat vajadzētu parunāt ar advokātu. Saruna ar advokātu nemaz nebija kaut kas neatgriezenisks, vien manā prātā tā va�rētu būt. Ja reiz viss bija tik nopietni, tad dro�i vien vairs ne�kas nebija glābjams. Negribēju ticēt, ka manai laulībai pienā�ku�as beigas, tāpēc vēlējos atlikt tik�anos ar advokātu.

Tad nolēmu piezvanīt māsai uz Sandjcgo. Elena bija klī�niskā psiholoģe, viņai bija prakse Lahoijā. Bija diezgan agrs, un cs spriedu, ka viņa vēl nebūs aizgājusi uz darbu; viņa pa�cēla mājas tālruņa klausuli. Par manu zvanu viņa �ķita pār�steigta. Es mīlu savu māsu, bet mēs esam ļoti at�ķirīgi. Lai nu kā, vienalga viņai īsi pastāstīju par to, kādas aizdomas man bija radu�ās par D�ūliju un kāpēc.

"Tu saki - D�ūlija ncpārnāca mājās un nepiezvanīja?"

"Jā."

"Vai tu viņai piezvanīji?"

"Vēl ne."'

"Kā tad tā?"

"Nezinu."

"Varbūt viņa cietusi satiksmes negadījumā, varbūt viņa ir ievainota�"

"Nedomāju."

"Kāpēc?"

"Ja notiek kāds negadījums, par to vienmēr ir kaut kas dzirdams. Nekāda negadījuma nav bijis."

"Izklausās, ka tu esi satraucies, D�ek."

"Nezinu. Varbūt."

Bridi māsa klusēja. Tad viņa sacīja: "D�ek, tev ir problē�ma. Kāpēc tu neko nedari?"

"Piemēram?"

"Piemēram, aizej pie laulību konsultanta. Vai pie advo�kāta."

"Ak, debess."

"Tu nedomā, ka to vajadzētu?" viņa jautāja.

"Nezinu. Nē. Vēl ne."

"D�ek. Naktī viņa ncpārnāca mājās un pat nepapūlējās piezvanīt. Kad �ī sieviete dod mājienu, viņa izmanto bom- bardicra tēmēkli. Vai tev vajag vēl klajāk?"

"Nezinu."

"Tu ļoti bie�i saki: "Nezinu". Vai tu to apzinies?"

"Jā."

Pauze. "D�ek, vai ar tevi viss ir kārtībā?"

"Nezinu."

"Gribi, cs uz pāris dienām pie tevis aizbrauk�u? Es varu, nav problēmu. Man vajadzēja doties izbraukumā kopā ar draugu, bet tikko pārpirka viņa firmu. Tāpēc esmu pieeja�ma, ja tu vēlies, lai es aizbraucu."

"Nē. Viss ir labi."

"Dro�i zini? Es par tevi raizējos."

"Nē, nē," cs sacīju. "Nevajag raizēties."

"Vai tev ir depresija?"

"Nē. Kāpēc?"

"Guli labi? Nodarbojies ar sportu?"

"Puslīdz. Ar sportu gan ir diezgan trūcīgi."

"Ahā. Vai atradi darbu?"

"Nē."

"Izredzes?"

"īsti nekādu. Nē, nav."

"D�ek," viņa teica. "Aizej pie advokāta!"

"Varbūt mazliet vēlāk."

"D�ek! Kas tev lēcies? Klausies, ko tu man stāstīji. Tava sieva pret tevi izturas salti un nikni. Viņa tev melo. Viņa dī�vaini izturas pret bērniem. Ne�ķiet, ka viņa rūpētos par savu ģimeni. Viņa ir īgna un bie�i nav mājās. Kļūst arvien ļau�nāk. Tu domā, ka viņai ir attiecības ar kādu citu. Vakarnakt viņa vispār neieradās un nepiezvanīja. Un tu taisies ļaut, lai tā vienkār�i notiek, neko nedarīdams?"

"Nezinu, ko lai dara."

"Es tev teicu. Aizej pie advokāta."

"Tu tā domā?"

"Jā gan. Tie�i tā es domāju."

"Nezinu�"

Viņa nopūtās - ilgs, aizkaitināts �ņāciens. "D�ek. Paklau�sies. Es zinu, da�reiz tu esi nedaudz pasīvs, bet�"

"Es neesmu pasīvs," cs teicu. Un piebildu: "Ciest neva�ru, kad tu ņemies mani analizēt."

"Tava sieva tevi krāpj, tu domā, ka viņa gatavo prāvu, lai atņemtu tev bērnus, un tu vienkār�i ļauj, lai tā notiek. Es to sauktu par pasivitāti."

"Ko tad man vajadzētu darīt?"

"Es tev teicu." Vēl viena aizkaitināta nopūta. "Labi. Es paņemu pāris brīvdienu un braucu pie tevis."

"Elen�"

"Nestrīdies. Es braucu. Vari pateikt D�ūlijai, ka cs palī�dzē�u tikt galā ar bērniem. Bū�u �odien pievakarē."

"Bet�"

"Nestrīdies!"

Un viņa nolika klausuli.

Es neesmu pasīvs. Esmu apdomīgs. Elcna ir ļoti enerģiska, viņas raksturs ir ideāli piemērots psiholoģes darbam, jo viņai patīk skaidrot cilvēkiem, kas viņiem jādara. Godīgi sakot, es uzskatu, ka viņa ir uzmācīga. Un viņa uzskata, ka es esmu pasīvs.

Tāds ir Elenas viedoklis par mani. Jā, septiņdesmito bei�gās cs devos uz Stenfordu un studēju populāciju bioloģiju - tīri akadēmiska nozare, nekāda praktiska pielietojuma, ne�kāda darba, vienīgi universitātēs. �ajos laikos populāciju bio�loģijā notika apvērsums - to nodro�ināja dzīvnieku pētījumi to dzīvesvietās un genoma pētniecības sasniegumi. Gan vie�nam, gan otram bija vajadzīga datoranalīze, izmantojot mo�dernus matemātiskus algoritmus. Man neizdevās atrast tādas programmas, kādas bija vajadzīgas maniem pētījumiem, un sāku tās rakstīt pats. Un nemanāmi ieslīdēju datorzinātnē - vēl vienā nejēdzīgā, tīri akadēmiskā nozarē.

Ta�u sagadījās tā, ka universitāti beidzu tai laikā, kad ra�dās Silīcija ieleja un bija personālo datoru bums. Firmiņas, kurās iesākumā strādāja pavisam nedaudzi darbinieki, astoņ�desmitajos kļuva stāvus bagātas, un pirmajā, kurā es strādā�ju, man gāja ļoti labi. Es iepazinos ar D�ūliju un mēs appre�cējāmies, piedzima bērni. Viss gāja gludi. Mēs abi labi pelnījām, tikai parādoties darbā vien. Mani pārvilināja cita firma: vairāk piemaksu, lielākas prēmijas. Deviņdesmitajos gados es traucos uz priek�u viļņa mugurā. Ap to laiku vairs neprogrammēju, bet pārraudzīju programmatūras izstrādi. Un viss man bija nostājies īstajās vietās, pa�am nemaz ne piepūloties. Es biju ņēmis un iekritis savā dzīvē. Man nekad nebija nācies sevi apliecināt.

Tāds bija Elcnas viedoklis par mani. Mans viedoklis bija citāds. Starp Silīcija ielejas uzņēmumiem pastāv vissīvākā sān�censība planētas vēsturē. Visi strādā simt stundu nedēļā. Visi cen�as apsteigt grafikus. Visi saīsina izstrādes ciklus. �is cikls sākumā bija trīs gadi jaunam produktam, jaunai versijai. Tad - divi gadi. Tad - astoņpadsmit mēne�u. �obrīd bija runa par divpadsmit mēne�iem: ik gadu - jauna versija. Ja ņem vērā, ka beta atkļūdo�ana "zelta oriģinālam" prasa �etrus mēne��us, tad reālajam darbam atliek tikai astoņi mēne�i. Astoņi mēne�i, lai caurskatītu desmit miljonu koda rindu un pārlie�cinātos, ka viss strādā, kā nākas.

īsi sakot, Silīcija ieleja nav piemērota pasīvām personām, un es tāds neesmu. Esmu rosījies kā nesamanīgs ik minūti, ik dienu. Man vajadzēja nemitīgi sevi apliecināt - vai arī ma�ni izsviestu.

Tāds bija mans viedoklis par sevi. Ne�aubījos, ka tas bija pareizs.

Ta�u vienā ziņā Elenai tomēr bija taisnība. Manai karje�rai cauri stiepās spo�a veiksmes strēle. Tā kā sākumā biju stu�dējis bioloģiju, man bija priek�rocības, kad datorprogrammas sāka izteikti atdarināt bioloģiskās sistēmas. Patiesībā bija ari tādi programmētāji, kuri �audījās �urpu turpu starp datorsi- mulācijām un dzīvnieku pētījumiem savvaļā, vienā nozarē apgūto, pielietodami otrai nozarei.

Turklāt cs biju nodarbojies ar populāciju bioloģiju - pētī�jis dzīvu organismu grupas. Un datorzinātne bija attīstījusies masīvu paralēlu tīkla struktūru virzienā, programmējot saprā�tīgu aģentu populācijas. Lai organizētu aģentu populācijas, bija nepiecie�ams īpa�s domā�anas veids, un es �ādi domāt biju vingrinājies gadiem ilgi.

Tāpēc biju apbrīnojami piemērots savas nozares tenden�cēm un, kad �ī joma uzradās, guvu teicamas sekmes. Es biju īstajā laikā atradies īstajā vietā.

Tas viss bija taisnība.

Uz aģentiem balstītas programmas, kas modelē bioloģis�kas populācijas, reālajā pasaulē kļūst arvien svarīgākas. Piemē�ram, manas programmas, kas atdarināja to, kā skudras meklē barību, kļuva neaizstājamas lielu komunikāciju tīklu pārval�dē. Ari programmas, kas atdarināja darba sadali tennītu kolo�nijās, tika izmantotas debesskrāpjos, kontrolējot termostatus. Tie�i tāpat pla�am lietojumu spektram bija nepiecie�amas pro�grammas, kas atdarināja ģenētisko izlasi. Vienā no program�mām nozieguma aculieciniekiem tika parādītas deviņas sejas un lūgts izvēlēties to, kas bija vislīdzīgākā noziedzniekam, pat ja īstenībā līdzīga nebija neviena; tad programma parādīja vi�ņiem vēl deviņas sejas un atkal lūdza izvēlēties; un no daudzām pakāpēm programma lēni izstrādāja ārkārtīgi precīzu sejas at�tēlu, daudz precīzāku, nekā spētu uzzīmēt jebkur� policijas mākslinieks. Lieciniekiem nevajadzēja teikt, ko viņi atrod katrā sejā; viņi tikai izvēlējās, bet programma attīstīja.

Vēl bija biotehnoloģiju uzņēmumi, kas atklāju�i, ka ne�spēj veiksmīgi konstruēt jaunus proteīnus, jo proteīniem bija tendence veidot ērmīgas kombinācijas. Tāpēc tagad tic jau�nus proteīnus "attīstīja," izmantojot ģenētiskās izlases pro�grammas. Visas �īs procedūras tikai pāris gadu laikā bija kļu�vu�as par vispārpieņemtu praksi. Un tās palika arvien jaudīgākas, arvien svarīgākas.

Tā ka - jā, biju gadījies īstajā vietā un īstajā laikā. Ta�u cs nebiju pasīvs - cs biju veiksminieks.

Es vēl nebiju nedz noskalojies du�ā, nedz noskuvies. Iegāju vannasistabā, norāvu teniskreklu un skatījos uz sevi spogulī. Mani satrieca tas, cik mīksts izskatījās mans vēders. Nebiju to pamanījis. Protams, man bija �etrdesmit un, godīgi sakot, pē�dējā laikā nebiju sevi�ķi daudz nodarbojies ar sportu. Ne jau tāpēc, ka man būtu depresija. Biju aizņemts ar bērniem un ļoti bie�i biju noguris. Man vienkār�i negribējās sportot, tas arī viss.

Skatījos uz savu atspulgu un prātoju, vai Elenai ir taisnība.

Ar visām psiholoģiskajām zinā�anām ir viena problēma - neviens nespēj tās piemērot sev. Ļautiņi var būt neticami at�jautīgi, kad runa ir par viņu draugu, laulāto, bērnu kļūmēm. Turpretim par sevi viņiem nav it nekādas sajēgas. Tie pa�i cil�vēki, kuri ar vēsām, skadrām acīm raugās uz apkārtējo pa�sauli, spēj lolot vienīgi fantāzijas par sevi. Psiholoģiskās zi�nā�anas nelīdz, skatoties spogulī. �is savādais fakts, cik man zināms, nav izskaidrots.

Es personiski vienmēr biju domājis, ka atminējumu var sniegt datorprogrammē�ana - procedūra, ko sauc par rekur�siju. Rekursija ir programmas sacilpo�ana, liekot tai izman�tot pa�ai savu informāciju un darboties vēl un vēlreiz, līdz iegūts kaut kāds rezultāts. Rekursiju var izmantot noteiktiem datu �ķiro�anas algoritmiem un tamlīdzīgām lietām. Ta�u tā jāpielieto uzmanīgi, citādi ma�īna var iepiņķēties tā sauktajā nebeidzamajā regresā. Programmē�anā tas ir ekvivalents at�rakciju parku spoguļiem, kas atspoguļo spoguļus un atkal spo�guļus, arvien mazākus un mazākus, līdz pa�ai bezgalībai. Pro�gramma darbojas, nemitīgi atkārtodama vienu un to pa�u, ta�u nekas nenotiek. Ma�īna "uzkaras".

Es vienmēr biju domājis - kaut kas līdzīgs laikam notiek, kad cilvēks pavēr� savu psiholoģiskās izpratnes aparātu pret sevi. Smadzenes "uzkaras". Domas process visu laiku notiek, ta�u nekur neaizved. Kaut kam tādam tur jābūt, jo mēs zi�nām, ka cilvēki spēj bezgalīgi domāt par sevi. Da�i gandrīz ne par ko citu nedomā. Tomēr ne�ķiet, ka savu intensīvo in�trospekciju rezultātā cilvēki mainītos. Tie tā ari nesāk sevi saprast labāk. Patiesa sevis izpratne ir liels retums.

Gandrīz �ķiet, ka ir vajadzīgs kāds cits, kur� spēj pateikt, kas tu esi, kur� noliek tev acu priek�ā spoguli. Un tas, ja tā padomā, ir ļoti ērmīgi.

Vai varbūt tā nemaz nav.

Mākslīgā intelekta nozarē pastāv sens jautājums par to, vai programma vispār spēj sevi apzināties. Lielākā daļa program�mētāju teiktu, ka tas nav iespējams. Ir mēģināts to panākt, ta�u nekas nav izdevies.

Ta�u �im jautājumam ir ari fundamentālāka versija, filo- sofisks viedoklis par to, vai jebkāda ma�īna spēj saprast, ko īsti tā dara. Da�i saka - arī tas neesot iespējams. Ma�īna ne�spēj sevi izprast tāpat, kā cilvēks nespēj iekost sev zobā. Un �ķiet, ka tas nav iespējams; cilvēka smadzenes ir vissare�ģī�tākā struktūra zināmajā universā, ta�u par sevi smadzenes jo�projām zina ļoti maz.

Pēdējos gadus trīsdesmit bija ierasts �ādus jautājumus pa�mētāt piektdienas vakarā pēc darba, alu dzerot. Tic nekad netika uztverti nopietni. Ta�u beidzamajā laikā �ie filosofiskie jautājumi ir ieguvu�i jaunu nozīmīgumu, jo strauji progresē�jusi noteiktu smadzeņu funkciju reproducē�ana. Ne jau visu smadzeņu, tikai atsevi�ķu funkciju. Piemēram, pirms mani atlaida, mana programmētāju brigāde izmantoja daudzaģen�tu datu apstrādi, lai iemācītu datoriem lasīt, pamanīt datu plūsmā vienādas secības, saprast dabiskās valodas, izvēlēties svarīgākos uzdevumus un nomainīt tos. Sajās programmās bū�tiskākais bija tas, ka ma�īnas mācījās vārda vistie�ākajā nozī�mē. Uzkrājot pieredzi, tās savus darbiņus paveica arvien la�bāk. Cilvēki par sevi neko tādu nevar apgalvot.

Iezvanījās tālrunis. Elcna. "Vai tu piezvanīji savam advo�kātam?"

"Vēl ne. Dieva dēļ!"

"Es dodos 14:10 uz Sanhosē. Tiksimies ap pieciem tavā mājā."

"Paklau, Elcn, tas galīgi nav nepiecie�ams�."

"Zinu. Es vienkār�i dodos izbraukumā. Man vajag atpūs�ties. Uz drīzu redzē�anos, D�ek!" Un viņa nolika klausuli.

Ahā, māsa ir izlēmusi mani audzināt.

Tik un tā nebija jēgas zvanīt advokātam �odien. Man bija pārāk daudz darāmā. Bija jāaizbrauc uz ķīmisko tīrītavu, un cs to izdarīju. Pāri ielai bija "Starbucksun tur iegriezos, lai paņemtu līdzi latte.

Un tur bija Gerijs Mārdcrs, mans advokāts, blakus loti jau�nai blondīnei d�insos ar zemu jostas vietu un īsā krekliņā - vēders palika neapsegts. Viņi maigojās rindā pie kases. Blon- dīnīte neizskatījās daudz vecāka par koled�as audzēkni. Es biju pārsteigts un jau griezos, lai dotos prom, kad Gerijs ma�ni pamanīja un pamāja ar roku.

"Sveiks, D�ek!"

"Sveiks, Gerij."

Viņ� izstiepa roku un es to paspiedu. Viņ� teica: "Sasvei�cinies ar Melisu!"

"Sveika, Melisa!"

"Ā, sveiks." Izskatījās, ka �is traucējums viņu mazliet kaiti�na, tomēr līdz galam pārliecināts es nebiju. Viņai bija tas tuk��ais skatiens, kāds da�ām jaunām meitenēm rodas vīrie�u tuvumā. Man ienāca prātā, ka viņa dro�i vien ir tikai kādus se�us gadus vecāka par Nikolu. Ko viņa dara kopā ar tādu vīrieti kā Gerijs?

"Un tātad. Kā klājas, D�ek?" Gerijs teica, apslidinādams roku ap Melisas kailo vidukli.

"Labi," es atbildēju. "'Visnotaļ labi."

"Jā? Tas ir jauki." Ta�u, raudzīdamies uz mani, viņ� rau�ca pieri.

"Nu, uff, jā�" Es stāvēju minsdnādamies, juzdamies muļ�ķīgi �īs meitenes priek�ā. Viņa nepārprotami vēlējās, kaut cs aizvāktos. Ta�u cs domāju, ko teiks Elcna: tu uzskrēji virsū savam advokātam un pat neko nepajautāji?

Tāpēc cs teicu: "Gerij, vai tev neatrastos brītiņ� laika?"

"Protams." Viņ� iedeva meitenei naudu, ar ko samaksāt par kafiju, un mēs pagājām malā.

Pieklusināju balsi. "Klausies, Gerij," cs teicu, "�ķiet, man vajadzīga tāda advokāta konsultācija, kas specializējies laulī�bu �ķir�anas prāvās."

"Kāpēc?"

"Tāpēc, ka man �ķiet - D�ūlijai ir mīlas dēka."

"Tev tā �ķiet? Vai arī tu skaidri zini?"

"Nē. Es nezinu skaidri."

"Tātad tev vienkār�i ir aizdomas." "Jā."

Gerijs nopūtās. Viņ� zīmīgi paskatījās uz mani.

Es sacīju: "Un ir vēl �is tas. Viņa ir sākusi teikt, ka es no�skaņojot bērnus pret viņu."

"Mīlestības atsavinā�ana," viņ� noteica, pamādams ar gal�vu. "Modīgākā juridiskā kli�eja. Kad viņa to apgalvo?"

"Kad mēs strīdamies."

Vēl viena nopūta. "D�ek, pāri strīdoties sarunā visādas cū�cības. Tas vēl neko nenozīmē."

"Man �ķiet, ka nozīmē gan. Ks baidos, ka nozīmē."

"Tas tevi uztrauc?"

"Jā."

"Vai tu esi bijis pie laulību psihologa?"

"Nē."

"Aizej!"

"Kāpēc?"

"Divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tāpēc, ka tā vajag. Tu esi precējies ar D�ūliju jau ilgu laiku, un pagaidām, cik man zi�nāms, viss lielākoties ir bijis labi. Un otrkārt - tāpēc, ka tev jāsāk veidot raksturojums, kā tu mēģini glābt laulību, kas būs pretrunā ar pretenzijām par mīlestības atsavinā�anu."

"Jā, bet�"

"Ja tev ir taisnība un viņa ir sākusi gatavot prāvu, tad tev jābūt ārkārtīgi uzmanīgam, draugs. Pret apsūdzību mīlestības atsavinā�anā ir grūti cīnīties. Bērni ir pikti uz mammu, un viņa paziņo, ka tā ir tava vaina. Kā tu vari pierādīt, ka tas nav taisnība? Nekā. Plus vēl tas, ka tu daudz uzturies mājās - ir pavisam viegli iztēloties, ka apsūdzība varētu būt pamato�ta. Tiesa uzskatīs, ka tu esi neapmierināts un apvainojies uz savu strādājo�o sievu." Viņ� pacēla roku. "Es zinu, es zinu, ka tas galīgi nav taisnība, D�ek, ta�u tas ir vienkār�s pamato�jums, to cs gribu teikt. Un viņas advokāts to izmantos. Savā aizvainojumā tu esi noskaņojis bērnus pret viņu."

"Tās ir blēņas."

"Protams. Es zinu." Viņ� uzsita man pa plecu. "Tāpēc aizej pie laba psihologa. Ja nezini, piezvani uz manu biroju un Bārbara tev ieteiks pāris cienījamu konsultantu."

Piezvanīju D�ūlijai, lai pateiktu, ka uz pāris dienām at�brauks Elena. Protams, D�ūliju cs nesazvanīju, tikai viņas balss pastu. Atstāju pagaru ziņu, paskaidrodams, kas īsti no�tiek. Tad devos iepirkties, jo, ja pie mums dzīvos Elena, va�jadzēja papildināt krājumus.

Kad es stūmu ratiņus starp lielveikala plauktiem, man pie�zvanīja no slimnīcas. Tas atkal bija bezbārdainais ārsts no ne�atliekamās palīdzības nodaļas. Viņ� zvanīja, lai uzzinātu, kā klājas Amandai, un es teicu, ka zilumi ir gandrīz pazudu�i.

"Tas ir labi," viņ� teica. "Man prieks to dzirdēt."

"Kā ar MR7?" es vaicāju.

Ārsts atbildēja, ka MRI rezultāti neesot vērā ņemami, jo ierīce esot salūzusi un Amanda nemaz neesot izmeklēta. "Īste�nībā mēs uztraucamies par visiem pēdējo pāris dienu dariem," viņ� teica. "Jo ierīce acīmredzot bija lēnām bojājusies."

"Kā - bojājusies?"

"To bija skārusi korozija vai kaut kas tamlīdzīgs. Visas at�miņas mikroshēmas bija pārvērtu�ās pulveri."

Es atcerējos Ērika MP3 atskaņotāju, un man pārskrēja �er�muļi. "Kā tas varēja atgadīties?" es jautāju.

"Prātīgākais minējums - ka koroziju izraisījusi kaut kāda gāze, kas izlauzusies no sienas caurulēm, domājams, nakts laikā. Piemēram, hlora gāze. Vienīgais, kas nav skaidrs, - bo�jātas bija rikai atmiņas mikroshēmas. Pārējām mikroshēmām nekas nebija noticis."

Jo tālāk, jo dīvaināk. Un vēl dīvaināk viss kļuva pēc pāris minūtēm, kad piezvanīja D�ūlija, itin jautra un mundra, lai paziņotu, ka pievakarē būs mājās un viņai būs vesela jūra lai�ka, lai pagatavotu vakariņas.

"Būs jauki satikt Elenu," viņa teica. "Kāpēc viņa atbrauks?"

"Man �ķiet, viņai vienkār�i gribējās izkustēties."

"Nu, tas ir jauki, ka viņa pāris dienu te padzīvos. Tev būs pieaugu�a cilvēka sabiedrība."

"Un kā vēl," es sacīju.

Gaidīju, kad viņa paskaidros, kāpēc naktī nebija pārradu- sies mājās. Ta�u viņa pateica tikai: "Klau, man jāskrien, D�ek, vēlāk parunāsim�"

"D�ūlij," es teicu, "pagaidi mirklīti!"

"Kas ir?"

Vilcinājos, nezinādams, kā lai to pasaka. Es tcicu: "Va�karnakt cs par tevi uztraucos."

"Jā? Kāpēc?"

"Kad tu nepārradies mājās."

"Dārgum, es tev zvanīju. Es biju iestrēgusi rūpnīcā. Vai tu nepaskatījies saņemtās ziņas?"

"Paskatījos�" '

"Un manas ziņas tur nebija?"

"Nē, nebija." '

"Jā, es nezinu, kas gadījās. Es atstāju tev ziņu, D�ek. Vis�pirms es piezvanīju uz mājām un klausuli pacēla Marija, bet viņa nespēja, tu jau saproti, tas bija pārāk sare�ģīti� Tāpēc es piezvanīju tev uz mobilo un atstāju ziņu, ka esmu iestrē�gusi rūpnīcā uz visu nakti."

"Nu, es to nesaņēmu," cs teicu, pūlēdamies, lai ncizklau sās, ka esmu sabozies.

"Piedod, dārgum, bet painteresējies telefonu kompānijā. Labi, klausies, man tie�ām jāiet. Tiksimies vakarā, labi? Bu�a!"

Un viņa nolika klausuli.

Izvilku no kabatas savu mobilo tālruni. Nekādu ziņu ne�bija. Paskatījos zvanu sarakstā. Vakarnakt nebija reģistrēts ne�viens zvans.

D�ūlija man nebija zvanījusi. Neviens nebija man zvanījis.

Mani pārņēma slīk�anas sajūta, jau atkal draudēja iegrim��ana depresijā. Jutos noguris, nespēju pakustēties. Stīvi skatī�jos uz produktiem lielveikala plauktos. Nevarēju atcerēties, kālab biju �eit ieradies.

Biju tikko izlēmis iet ārā no lielveikala, kad man saujā ie�zvanījās mobilais tālrunis. Es atvēru vāciņu. Zvanīja Tims Bergmans, vīrs, kur� aMcdiaTronics" tagad strādāja manā vietā. "Vai tu sēdi?" viņ� jautāja.

"Nē. Kāpēc?"

"Man uzdots tev paziņot kaut ko ļoti dīvainu. Saņemies!"

"Labi�"

"Dons grib tev zvanīt."

Dons Gross bija uzņēmuma vadītājs, tas, kur� bija mani izsviedis. "Kāpēc?"

"Viņ� grib tevi atkal pieņemt darbā."

" Ko viņ� grib?"

"Jā. Es zinu. Tas ir ārprāts. Atkal pieņemt tevi darbā."

"Kāpēc?" cs jautāju.

"Mums ir �ādas tādas problēmas ar dalītajām sistēmām, kuras mēs esam pārdevu�i klientiem."

"Ar kurām?"

"Nu, ar PREDPRET"

"Tā ta�u ir no vecajām," es sacīju. "Kur� to pārdeva?" PREDPRET bija sistēma, ko mēs bijām izstrādāju�i vairāk nekā pirms gada. Kā lielākā daļa mūsu programmu, tā balstī�jās uz bioloģiskiem modeļiem. PREDPRET bija mērķa mek�lē�anas problēma, kuras pamats bija plēsoņas un tā medījuma dinamika. Ta�u tās struktūra bija ārkārtīgi vienkār�a.

"Nu, aXymos" vēlējās kaut ko ļoti vienkār�u,"sacīja Tims.

"Jūs pārdevāt PREDPRET "Xymos">"

"Tie�i tā. īstenībā - licenci. Ar uzturē�anas līgumu. Tur jau ir tas ārprāts."

"Kāds?"

"Izskatās, ka tā nestrādā, kā nākas. Mērķa meklē�ana ir sagājusi sviestā. �ķiet, ka bie�i vien programma savu mērķi pazaudē."

"Tas mani nepārsteidz," es sacīju, "jo mēs ncspecificējām pastiprinātājus." Pastiprinātāji ir programmas atsvari, kas uz�tur mērķus. Tic ir vajadzīgi tādēļ, ka satīklotie aģenti spēj mācīties, un tātad tie spēj mācīties arī, pazaudējot mērķi. Ir vajadzīgs veids, kā saglabāt sākotnējo mērķi, lai tas nepazūd. Patiesībā var diezgan viegli sākt domāt par aģentu program�mām kā par bērniem. Programmas aizmirst savas mantiņas, pazaudē, palai� tās vaļā.

Tas viss bija neprognozētā uzvedība. Tā nebija ieprogram�mēta, ta�u radās kā programmē�anas rezultāts. Un acīmre�dzot aXymos" tie�i tā arī bija gadījies.

"Mjā," teica Tims, "Dons domā, ja reiz tu vadīji koman�du tad, kad �ī programma tika uzrakstīta, tātad tie�i tu ari spēsi to savest kārtībā. Turklāt tava sieva ieņem augstu ama�tu "Xymos"vadībā, tātad, ja tu piebiedrosies komandai, viņu priek�niekiem būs mierīgāks prāts."

Es nebiju pārliecināts, ka tā tie�ām varētu būt, tomēr ne�ko neteicu.

"īsi sakot, tāda ir situācija," turpināja Tims. "Es tev zva�nu, lai pajautātu, vai Dons var tev piezvanīt. Jo viņ� negribē�tu tikt atraidīts."

Sajutu spējas dusmas. Viņ� negribētu tikt atraidīts. "Tim," cs teicu, "cs nevaru atkal tur strādāt."

"Ai, tu nemaz �eit nestrādāsi. Tu strādāsi aXymos" rūpnīcā."

"Jā? Kā tad tā?"

"Dons pieņems tevi darbā kā ār�tata konsultantu. Kaut kā tamlīdzīgi."

"Ahā," novilku, cik neuzticīgi vien spēdams. �is priek��likums �ķita caurcaurēm neveiksmīga ideja. Pēdējais, ko es vēlējos darīt, bija atkal strādāt tam kuņasdēlam Donam. Un atgriezties darbā tai pa�ā uzņēmumā, no kura tu esi izsviests - jebkāda iemesla dēļ, lai kā tas būtu nokārtots -, vienmēr ir slikta ideja. Tas zināms visiem.

Bet, no otras puses, ja cs piekristu strādāt par konsultan�tu, tad atkristu manas "glabā�anas laika" problēmas. Un tā es tiktu ārā no mājas. Tas daudz ko atrisinātu. Pēc kāda brī��a es sacīju. "Paklau, Tim, man jāpadomā."

"Tu gribi man piezvanīt vēlāk?"

"Jā. Labi."

"Kad tu zvanīsi?" viņ� teica.

Viņa balsī bija skaidri jau�ams saspringums. Es teicu: "Tas tev ir steidzami, ja?"

"Nu, jā, savā ziņā. Es jau teicu - tas līgums ir tīrais ār�prāts. Pieci programmētāji no tavas toreizējās komandas prak�tiski dzīvo tajā "Xymos" rūpnīcā. Un netiek nekādā galā. Ja tu mums nepalīdzēsi, tad mums jāmeklē kaut kur pavisam citur."

"Labi, piezvanī�u tev rīt," es sacīju.

"Rīt no rīta?" viņ� deva mājienu.

"Labi," es teicu. "Jā, rīt no rīta."

Tima zvana dēļ man tagad vajadzētu justies labāk, ta�u tā nebija. Aizvedu mazulīti uz parku un kādu brīdi �ūpoju. Viņa spēja �ūpoties divdesmit-trisdesmit minū�u bez pārtrau�kuma un vienmēr sāka raudāt, kad ņēmu viņu ārā. Vēlāk cs sēdēju uz smil�u kastes betona apmales, kamēr viņa rāpoja apkārt un slējās kājās, turēdamās pie betona bruņurupu�iem un citām rotaļlietām. Viens no vecākajiem ķipariem viņu ap�gāza, ta�u viņa neraudāja, tikai atkal piecēlās kājās. Izskatī�jās, ka viņai patīk dzīvoties starp vecākiem bērniem.

Skatījos uz viņu un domāju par to, ka jāatsāk strādāt.

"Tu, protams, teici jā," man sacīja Elena. Mēs bijām vir�tuvē. Viņa bija tikko atbraukusi, melnais �emodāns neizkra�vāts stāvēja stūrī. Elena izskatījās glu�i tāda pati kā agrāk - joprojām tieva kā maiksts, sparīga, gai�mataina, hiperaktīva. Izskatās, ka mana māsa nekad nekļūs vecāka. Viņa dzēra tē�ju, kas bija pagatavota ar tējas maisiņiem, ko viņa bija atve�dusi līdzi. Speciāla organiskā pusfermentētā tēja no speciāla Sanfrancisko veikala. Arī tur nekas nebija mainījies - Elena alla� bija pārmēru izvēlīga ēdiena ziņā, pat bērnībā. Pieaugu�si viņa braukāja apkārt ar savām tējām, savām salātu mērcēm, saviem vitamīniem, glīti iesaiņotiem pauspapīra maisiņos.

"Nē," es atbildēju. "Es neteicu jā. Es teicu, ka padomā�u par to."

"Padomāsi? Vai tu joko, D�ek? D�ek, tev vajag atgriez�ties darbā. Tu pats to zini." Viņa vērtējo�i skatījās uz mani. "Tu esi nomākts."

"Neesmu vis."

"Tev vajadzētu padzert manas tējiņas," viņa teica. "Tā ka�fija nenāk par labu taviem nerviem."

"Tējā ir vairāk kofeīna nekā kafijā."

"D�ek! Tev vajag atgriezties darbā."

"Es zinu, Elen."

"Un, ja tas ir konsultanta darbs� Vai tas nebūtu ideāli? Atrisinātu visas tavas problēmas?"

"Nezinu," es sacīju.

"Patie�ām? Ko tu nezini?"

"Es nezinu, vai man ir pastāstīts viss," cs sacīju. "Nu, ja "Xymos" ir radu�ās problēmas, kā tas nāk, ka D�ūlija man neko nav teikusi?"

Elena papurināja galvu. "Man �ķiet, D�ūlija pēdējā laikā tev necik daudz nestāsta." Viņa skatījās uz mani. "Tad kā�pēc tu nepiekriti uz līdzenas vietas?"

"Man vispirms �is tas jānoskaidro."

"Kas tev ir jānoskaidro, D�ek?" Viņas tonis liecināja par neticību. Elena izturējās tā, it kā man būtu kāda psiholoģis�ka problēma, ko vajadzētu atrisināt. Māsa sāka mani izrīkot, un mēs kopā bijām pavadīju�i tikai pāris minū�u. Mana ve�cākā māsa atkal izturējās pret mani, it kā es būtu pui�elis. Piecēlos kājās. "Paklau, Elen," es teicu. "Visu mū�u esmu strādājis �ajā biznesā un zinu, kā tas notiek. Ir divi iespēja�mie iemesli, kāpēc Dons grib mani atgūt. Pirmais - firma ir sprukās, un viņi domā, ka es varu palīdzēt."

"Tie�i tā viņi apgalvo."

"Jā. Tie�i tā viņi apgalvo. Ta�u ir arī otra iespēja - viņi visu ir saputroju�i tā, ka tur vairs nekas nav glābjams - un viņi to zina."

"Tad viņiem ir vajadzīgs kāds vainīgais?"

"Jā. Viņiem ir vajadzīgs peramais zēns."

Viņa sarauca pieri. Redzēju, ka viņa vilcinās. "Vai tu tie��ām tā domā?"

"Es nezinu, tur jau tā lieta," cs sacīju. "Bet man tas ir jā�noskaidro."

"Un tu to izdarīsi�"

"Piezvanot da�iem cilvēkiem. Varbūt ierodoties rūpnīcā pārsteiguma vizītē, rit no rīta."

"Labi. Izklausās saprātīgi."

"Priecājos, ka tu esi piekritusi." Manā balsī negribot ie�zagās aizkaitinājums.

"D�ek," viņa sacīja. Viņa piecēlās kājās un mani apkam�pa. "Es vienkār�i uztraucos par tevi, tas arī viss."

"Paldies," es sacīju. "Ta�u tu man nepalīdzi."

"Labi. Tad kā es varu tev palīdzēt?"

"Pieskati bērnus, kamēr es runāju pa telefonu!"

Nolēmu vispirms piezvanīt Rikijam Morzem, puisim, ko biju sastapis liclveikalā, pērkot "Huggies". Ar Rikiju mani saistīja ilgas attiecības, turklāt viņ� strādāja aXymos" un pic- tiekami nevērīgi izturējās pret informāciju, tā ka varēs man pateikt, kas īsti tur notiek. Vienīgā nelaime bija tāda, ka Ri�kijs uzturējās Ielejā, un viņ� jau bija man teicis, ka galvenā norises vieta �obrīd ir rūpnīca. Tomēr ar viņu varēja sākt.

Es piezvanīju viņam uz darbu, ta�u sekretāre atbildēja: "Diem�ēl birojā mistera Morzes nav."

"Kad viņ� varētu atgriezties?"

"Nudien nevaru pateikt. Vai nevēlaties atstāt ziņu?"

Es atstāju ziņu Rikija balss pastā. Tad piezvanīju viņam uz mājām.

Atsaucās viņa sieva. Mērija rakstīja disertāciju par Franci�jas vēsturi; cs iztēlojos, kā viņa lasa, �ūpodama bērnu, turēda�ma klēpī atvērto grāmatu. Es teicu: "Kā tev klājas, Mērij?"

"Labi, D�ek."

"Kā klājas mazulītei? Rikijs man teica, ka viņai nemēdz būt izsitumi no autiņiem. Mani moka skaudība." Es centos runāt nevērīgi, it kā būtu piezvanījis tāpat vien patērzēt.

Mērija iesmējās. "Viņa ir laba meitene, un mums nav ko- liku, paldies Dievam. Ta�u izsitumus Rikijs vienkār�i nav re�dzējis," viņa teica. "Mums tādi ir biju�i."

"Patiesībā es meklēju Rikiju," es sacīju. "Vai viņ� ir mājās?"

"Nē, D�ek. Viņa nav jau nedēļu. Viņ� ir tajā Nevadas rūp�nīcā."

"Ā, pareizi." Tagad es atcerējos, ka toreiz, sastopoties licl- veikalā, Rikijs bija to pieminējis.

"Vai tu esi bijis tajā rūpnīcā?" Mērija vaicāja. Man �ķita, ka viņas balsī esmu pamanījis nemieru.

"Nē, neesmu, bet�"

"D�ūlija tur bie�i uzturas, ja? Ko viņa stāsta?"

"Nu, neko daudz. Es saprotu, ka viņiem tur ir jauna teh�noloģija, briesmīgi slepena. Kāpēc tu jautā?"

Viņa vilcinājās. "Varbūt tās ir manas iedomas�"

"Kas?"

"Nu, da�reiz, kad Rikijs zvana, viņ� izklausās tāds dīvains."

"Kā tā?"

"Es saprotu, viņ� ir izklaidīgs un smagi strādā, bet viņ� mēdz sarunāt �o to dīvainu. Ne vienmēr viņ� runā saprātīgi. Un viņ� �ķiet izvairīgs. It kā, cs nezinu, viņ� kaut ko slēptu."

"Kaut ko slēptu�"

Viņa īsi iesmējās, sevi nosodīdama. "Es pat iedomājos, vai viņam nav kāda dēka. Zini, tur ir tā Meja Gana, un Rikijam viņa vienmēr ir patikusi. Viņa ir ļoti glīta."

Meja Gana "Media Troni cs" strādāja manā nodaļā. "Es ne�biju dzirdējis, ka viņa ir tajā rūpnīcā."

"Jā. Man �ķiet, tur �obrīd ir daudzi 110 tiem, ar kuriem kopā tu strādāji."

"Mjā," es sacīju. "Nedomāju, ka Rikijam ir dēka, Mērij. Tas vienkār�i neizskatās pēc viņa. Un tas neizskatās pēc Mcjas."

"Klusie ūdeņi ir tie bīstamākie," viņa teica, acīm redzot, domādama par Meju. "Un es vēl aizvien baroju ar krūti, tā�pēc vēl neesmu zaudējusi svaru, 11u, manas ciskas ir lielas kā vēr�a sāni."

"Nedomāju, ka�"

"Ejot tās berzējas. Plak�ķ."

"Mērij, es esmu pārliecināts�"

"Vai ar D�ūliju viss ir kārtībā, D�ek? Viņa neizturas dī�vaini?"

"Ne dīvaināk kā parasti," es atteicu, mēģinādams pajo�kot. Tā sacīdams, es jutos nelāgi. Vairākas dienas biju vēlē�jies, lai kāds man kaut ko pastāstītu par D�ūliju, ta�u tagad, kad varēju parunāt ar Mēriju, man negribējās viņai neko stās�tīt. Grasījos turēt muti. Es teicu: "D�ūlija smagi strādā, un palaikam viņa ir mazliet jocīga."

"Vai viņa nav pieminējusi melnu mākoni?"

"Uff� nē."

"Jauno pasauli? Par piedalī�anos jaunas pasaules kārtības dzim�anā?"

Tas izklausījās pēc sazvērnieku runām. Tā izsakās tic, ku�rus interesē trīspu�u komisija un kuri domā, ka pasaulē valda Rokfclleri. "Nē, nekā tamlīdzīga."

"Viņa nav runājusi par melnu apmetni?"

Es strauji aprāvos. Kļuvu ļoti uzmanīgs. "Ko?"

"Vienvakar Rikijs kaut ko runāja par melnu apmetni, it kā viņu klātu melns apmetnis. Bija vēls, viņ� bija noguris un pļāpāja nedomādams."

"Ko viņ� teica par to melno apmetni?"

"Neko. Tik vien." Viņa apklusa. "Tu nedomā, ka viņi tur varbūt lieto narkotikas?"

"Nezinu," es atbildēju.

"Saproti, tā spriedze, strādā�ana caurām diennaktīm, ne�dabūjot izgulēties. Es baidos par narkotikām."

"Zini, es piezvanī�u Rikijam," es sacīju.

Mērija nodiktēja man viņa mobilā tālruņa numuru un es to pierakstīju. Jau grasījos zvanīt, kad noblīk�ķēja durvis un cs dzirdēju Ērika balsi: "Hei, mammu! Kas ir tas tips, kas sēdēja ma�īnā tev blakus?" Piecēlos un pa logu paskatījos uz piebraucamo ccļu. Tur stāvēja D�ūlijas "BMW" kabriolets, jumts bija nolaists. Es ieskatījos pulkstenī. Bija tikai 16:30.

Es izgāju hallē un ieraudzīju, ka D�ūlija apkampj Ēriku. Viņa teica: "Dro�i vien vējstiklā atspīdēja saule. Ma�īnā vai�rāk neviena nav."

"Bija gan! Es redzēju."

"Ak tā?" Viņa atvēra ārdurvis. "Ej, paskaties vēlreiz!" Ēriks izgāja mauriņā. D�ūlija man uzsmaidīja. "Viņ� domā, ka ma�īnā kāds ir."

Ēriks, plecus raustīdams, ienāca atpakaļ. "Nu, labi. Pār�skatījos."

"Tie�i tā, dārgumiņ." D�ūlija panāca uz manu pusi. "Vai Elena ir �eit?"

"Tikko atbrauca."

"Vareni. Ieie�u du�ā un tad mēs parunāsimies. Atvērsim kādu vīna pudeli. Kas tev padomā vakariņām?"

"Esmu sagatavojis steikus."

"Vareni. Vienkār�i vareni."

Un, līksmi pamājusi ar roku, viņa aizsoļoja pa gaiteni.

Vakars bija silts, un mēs uzklājām galdu pagalmā. Es uz�klāju sarkani rūtotu galdautu, aplicis savu �efpavāra priek��autu ar uzrakstu �EFA VĀRDS IR LIKUMS, uz bārbekjū grilēju steikus, un mums bija kaut kas līdzīgs klasiskām ame�rikāņu ģimenes vakariņām.

D�ūlija bija apburo�a un pļāpīga, viņa koncentrēja uzma�nību uz manu māsu, runādama par bērniem, par skolu, par pārmaiņām, kuras vēlējās ieviest mājā. "To logu ņemsim ārā," viņa teica, pamādama uz virtuves pusi, "un ieliksim fran�u durvis, kas vērsies uz pagalmu. Būs vienkār�i vareni." Mani pārsteidza D�ūlijas tēlojums. Pat bērni platām acīm vēroja viņu. D�ūlija pieminēja, kā viņa lepojoties ar Nikolas lielo lomu gaidāmajā skolas izrādē. Nikola iebilda: "Mammu, man ir slikta loma."

"Ak, nebūt ne, dārgumiņ," teica D�ūlija.

"Jā gan. Man ir tikai divi teikumi."

"Bet, dārgumiņ, cs ne�aubos, ka tu�"

Iesaistījās Ēriks: ""Skatieties, tur nāk D�ons." "Tas izklau�sās ļoti nopietni"."

"Aizveries, zebiekstes sūds!"

"Viņa to skaita vannasistabā vienā laidā," paziņoja Ēriks. "Jau kādas miljons - triljons reizes."

"Kas ir D�ons?" jautāja D�ūlija.

"Tas ir mans teksts."

"Ā. Nu, vienalga, es ne�aubos, ka tu nospēlēsi brīni�ķīgi. Un mūsu mazajam Ērikam ir tādi panākumi futbolā, vai ne, mīlulīt?"

"Nākamnedēļ beidzas," saīgdams teica Ēriks. �oruden D�ūlija nebija ieradusies ne uz vienu viņa spēli.

"Tas viņam ļoti nāk par labu," D�ūlija teica Elenai. "Ko�mandu sports izkopj sadarbības spējas. Jo sevi�ķi noderīgi zē�niem - palīdz tikt galā ar to sāncensību."

Elena neko neteica, tikai māja ar galvu un klausījās.

D�ūlija �ovakar bija gribējusi barot mazulīti un nolikusi augsto krēsliņu līdzās savējam. Ta�u Amanda bija pieradusi, ka ikkatrā ēdienreizē tiek tēlota lidma�īna. Viņa gaidīja, kad kāds tuvinās karoti viņas mutei, sacīdams: "R-r-r-r-v-r-r-r� lidma�īna brauc� atveriet durvis!" Tā kā D�ūlija to nedarī�ja, Amanda bija cie�i sakniebusi lūpas. Arī tas ietilpa spēlē.

"Ā, nu, labi. Izskatās, ka viņa nav izsalkusi," D�ūlija teica, paraustīdama plecus. "Vai viņa tikko dabūja pudelīti, D�ek?"

"Nē," cs atbildēju. "Viņa dabū tikai pēc vakariņām."

"Nu, to cs zinu. Es domāju - pirms tam."

"Nē," es atbildēju. "Pirms tam - nē." Pamāju uz Aman�du. "Vai drīkstu pamēģināt?"

"Protams." D�ūlija pasniedza man karotīti, es apsēdos blakus Amandai un sāku tēlot lidma�īnu: "R-r-r-r-v-r-r-r�" Amanda uzreiz plati pasmaidīja un atvēra muti.

"D�eks pasakaini tiek galā ar bērniem, vienkār�i pasakai�ni," D�ūlija teica Elenai.

"Es domāju - ir labi, ka vīrietis zina, kāda ir dzīve mā�jās," sacīja Elena.

"O, tā ir. Tā tie�ām ir. Viņ� man ir daudz palīdzējis." Vi�ņa paplik�ķināja man pa ceļgalu. "Tu tie�ām man esi daudz palīdzējis, D�ek."

Man bija skaidrs, ka D�ūlija ir pārāk mundra, pārāk jaut�ra. Viņa bija uzskrūvējusies, runāja ātri un acīm redzami cen�tās radīt Elenai iespaidu, ka ģimenē galvenā ir viņa. Es re�dzēju, ka Elena nav tam noticējusi. Ta�u D�ūlija pārāk steidzās, viņa to neievēroja. Es sāku prātot, vai viņa nelieto narkotikas. Varbūt tie�i tāds ir viņas savādās uzvedības ie�mesls? Varbūt viņa dzer amfetamīnus?

"Un darbā," D�ūlija turpināja, "patlaban iet pavisam ne�ticami. aXymos3> radīs visīstāko revolūciju - tādu revolūciju, kādu visi ir gaidīju�i vairāk nekā desmit gadu. Un beidzot tā notiek."

"Piemēram, melnais apmetnis?" es teicu, tēmēdams uz dullo.

D�ūlija samirk�ķināja acis. "Kas?" viņa papurināja galvu. "Par ko tu runā, dārgum?"

"Par melnu apmetni. Vai tad tu pirms da�ām dienām ne�pieminēji melnu apmetni?"

"Nē�" Viņa pakratīja galvu. "Nezinu, par ko tu runā." Viņa atkal pievērsās Elenai. "īsi sakot, visas �īs molekulārās tehnoloģijas tirgū nonāca daudz lēnāk, nekā mēs bijām gai�dīju�i. Un beidzot tās patie�ām ir klāt."

"Izskatās, ka tu nudien esi sajūsmā," sacīja Elena.

"Man tev jāsaka - tas ir aizraujo�i, Elen." Viņa pieklusi�nāja balsi. "Un labākais ir tas, ka mums tas dro�i vien ienesīs kārtīgu �ūksni."

"Tas būtu jauki," teica Elena. "Bet tev laikam nākas strā�dāt ilgas stundas�"

"Nemaz nc tik ļoti," attrauca D�ūlija. "Ja tā visu apsver, nav bijis tik slikti. Laikam tikai pagāju�ajā nedēļā."

Redzēju, kā Nikolai ieple�as acis. Ēriks ēzdams skatījās mātē. Tomēr bērni neko neteica. Es tāpat.

"Tas vienkār�i ir pārejas periods," D�ūlija turpināja. "Vi�siem uzņēmumiem ir �ādi pārejas periodi."

"Protams," Elena sacīja.

Saule rietēja. Gaiss kļuva dzestrāks. Bērni aizgāja. Es pie�cēlos un sāku nokopt galdu. Elena man palīdzēja. D�ūlija tur�pināja runāt, tad sacīja: "Es mīļuprāt paliktu, bet man ir �is tas iesākts, un man uz brītiņu jāatgrie�as birojā."

Ja arī Elena bija pārsteigta, to izdzirdot, viņa neko neiz�rādīja. Viņa noteica tikai: "Ilgas stundas."

"Tikai pārejas periodā." Viņa pagriezās pret mani. "Pal�dies, ka paliec cietoksnī, dārgum." Pie durvīm viņa pagrie�zās un pameta man gaisa skūpstu. "Mīlu, D�ek."

Un aizgāja.

Elena, pieri saraukusi, noskatījās. "Mazliet negaidīti, ko tu saki?"

Paraustīju plecus.

"Vai viņa neatvadīsies no bērniem?"

"Dro�i vien nē."

"Viņa tā vienkār�i ņems un izskries pa durvīm?"

"Jā."

Elena pa�ūpoja galvu. "D�ek," viņa teica, "cs nezinu, vai viņai ir vai nav kāda dēka, bet� ko viņa lieto?"

"Neko, cik man zināms."

"Viņa kaut ko lieto. Es par to ne�aubos. Vai tu neteiktu, ka viņa ir zaudējusi svaru?"

"Jā. Mazliet."

"Un ļoti maz guļ. Un ir manāmi rosīga�" Elena nogrozī�ja galvu. "Liela daļa augsta līmeņa darbinieku ir narkomāni."

"Nezinu," es sacīju.

Viņa tikai palūkojās manī.

Es atgriezos savā kabinetā, lai piezvanītu Rikijam, un pa logu redzēju, kā D�ūlija atpakaļgaitā ripina pa piebraucamo ceļu. Piegāju pie loga, lai viņai pamātu, ta�u viņa skatījās pār plecu uz ceļu. Vakara gaismā redzēju koku zaru mestos zel�tītos atspulgus uz vējstikla. Viņa jau gandrīz bija izbraukusi uz ielas, kad man likās - es redzu pasa�iera sēdeklī viņai bla�kus kādu sē�am. �is kāds izskatījās pēc vīrie�a.

Ma�īnai braucot, viņa vaibsti cauri vējstiklam nebija iz�ķira�mi. Kad D�ūlija izbrauca uz ielas, viņas augums aizsedza man skatu uz pasa�ieri. Ta�u izskatījās, ka D�ūlija dzīvi ar viņu saru�nājas. Tad viņa, pārslēgusi pārnesumu, atlaidās sēdeklī un mirkli es varēju visu redzēt. Vīrietis bija apgaismots no aizmugures, viņa seja bija ēnā, un �ķita, ka viņ� tobrīd runā ar D�ūliju, jo es joprojām nespēju iz�ķirt viņa sejas vaibstus, ta�u pēc tā, kā viņ� bija uzmetis kūkumu, nospriedu, ka viņ� ir jauns, gadi div�desmit, tomēr pilnīgi dro�s es nebiju. Tas bija tikai mirklis. Tad "BMV/"palielināja ātrumu un aizbrauca pa ielu.

Ellē ratā, es nodomāju. Izmetos ārā un skrēju pa piebrau�camo ceļu. Nonācu ielas malā tie�i tai brīdī, kad D�ūlija ap�stājās pie stopzīmes kvartāla beigās - dega viņas ma�īnas brem�u lukturi. Viņa bija kādu piecdesmit jardu attālumā, ielas lampas meta pār viņu zemu, ieslīpu dzeltenu gaismu. Izskatījās, ka ma�īnā viņa ir viena, ta�u es lāgā nevarēju sa�skatīt. Mirkli jutos atvieglots un dumj�. Te nu es biju, stāvē�ju uz ielas bez saprātīga iemesla. Mans prāts mani muļķoja. Ma�īnā neviena nebija.

Tad, kad D�ūlija nogriezās pa labi, vīrietis atkal uzradās, it kā viņ� pirmīt būtu noliecies, lai kaut ko paņemtu 110 cim�du nodalījuma. Un tad ma�īna nozuda. Un acumirklī visas manas bēdas bija atpakaļ, tās pārņēma mani kā asas sāpes un izplatījās pa krūtīm un visu manu augumu. Man trūka elpas, es jutos kā apreibis.

Ma�īnā tie�ām kāds sēdēja.

Vilkos atpakaļ pa piebraucamo ceļu, emocijām bangojot, nezinādams, ko nu lai iesāk.

* * *

"Tu nezini, ko lai iesāk?" noprasīja Elena. Mēs pie izliet�nes noņēmāmics ar katliem un pannām - ar to, kas negāja iek�ā trauku ma�īnā. Elena slaucīja, es berzu. "Paņem tele�fonu un piezvani viņai."

"Viņa ir ma�īnā."

"Viņai ma�īnā ir telefons. Piezvani viņai!"

"Ahā," es sacīju. "Un ko es teik�u? Klau, D�ūlij, kas ir tas vīrietis, kas sē� ma�īnā tev blakus?" Es pakratīju galvu. "Tā būs sūra saruna."

"Tā varētu būt."

"Tur būs �ķir�anās, nav divu domu."

Viņa skatījās uz mani. "Tu laikam negribi �ķirties, ja?"

"Velns parāvis, nē! Es gribu saturēt ģimeni kopā."

"Tas var izrādīties neiespējami, D�ek. Iespējams, ka tu ne�būsi tas, kas lems."

"Tas viss ir pilnīgas muļķības," es sacīju. "Nu, tas vīrietis ma�īnā - viņ� izskatījās pēc pui�eļa, pavisam jauns."

"Un tad?"

"Tas nav D�ūlijas stilā."

"Ja?" Elena sarauca uzacis. "Viņam dro�i vien bija pāri divdesmit vai ap trīsdesmit. Un galu galā vai tu tik labi pa�zīsti D�ūlijas stilu?"

"Ei, es esmu nodzīvojis kopā ar viņu trīspadsmit gadu."

Viņa ar troksni nolika vienu no katliem. "D�ek! Es sapro�tu, ka to visu varbūt ir grūti pieņemt."

"Tā gan, tā gan." Gara acīm atkal un atkal redzēju, kā ma�īna atpakaļgaitā izripo uz piebraucamā ceļa. Man �ķita, ka ar otru ma�īnā sēdētāju saistās kaut kas savāds, viņa iz�skats kaut kādā ziņā bija dīvains. Es prātā pūlējos saskatīt vi�ņa seju, ta�u man tas neizdevās. Vaibstus izpludināja vējstikls, mainīgā gaisma, viņai braucot atpakaļgaitā� Nespēju iz�ķirt nc acis, ne vaigu kaulus, ne muti. Man atmiņā �ī seja bija tum�a un nenoteikta. Mēģināju to viņai paskaidrot.

"Nav nekāds brīnums."

"Nav?"

"Nav. To sauc par nolieg�anu. Paklau, D�ek, ir skaidrs, ka pierādījums ir tepat, tev acu priek�ā. Tu to redzēji, D�ek. Vai tev ne�ķiet, ka būtu laiks tam noticēt?"

Es zināju, ka viņai ir taisnība. "Jā," es sacīju. "Ir laiks."

Zvanīja tālrunis. Man rokas bija līdz elkoņiem ziepju pu�tās. Palūdzu Elenu atbildēt, ta�u kāds no bērniem jau bija paņēmis klausuli. Es beidzu berzt bārbckjū grilu, pasniedzu Elenai, lai viņa to noslauka.

"D�ek," Elena sacīja, "sāc redzēt lietas tādas, kādas tās patiesībā ir, nevis tā, kā tev gribētos."

"Tev taisnība," cs teicu. "Es viņai piezvanī�u."

�ai brīdī virtuvē ienāca Nikola, viņa bija bāla.

"Tēt? Policija. Viņi grib runāt ar tevi."

D�ūlijas kabriolets bija noskrējis no ceļa apmēram piecas jūdzes no mājām. Tas bija nokritis piecdesmit pēdu dziļā, stā�vā gravā, ievelkot dziļu sliedi starp salviju puduriem un ka�diķu krūmiem. Pēc tam tas laikam bija vēlies, jo �obrīd tas gulēja slīpi, ar riteņiem uz priek�u. Es redzēju tikai ma�īnas apak�u. Saule bija norietējusi un gravā bija tum�s. Trīs ātrās palīdzības ma�īnas stāvēja uz ceļa ar ieslēgtām sarkanām bāk�ugunīm, un glābēju brigādes jau rāpās lejup gar nostiepta�jām virvēm. Man acu priek�ā tika uzstādīti pārnēsājamie pro��ektori, un vraku appludināja asa, zila gaisma. Dzirdēju visapkārt sprak�ķam rācijas.

Es stāvēju aug�ā uz ceļa kopā ar policistu, kas bija atbraucis ar motociklu. Jau biju lūdzis atļauju nokāpt lejā un uzklau�sījis aizliegumu: man bija jāpaliek stāvam uz ceļa. Dzirdē�dams rāciju trok�ņus, jautāju: "Vai viņa ir ievainota? Vai mana sieva ir ievainota?"

"Tūlīt uzzināsim." Viņ� bija mierīgs.

"Un tas otrs?"

"Mirklīti," viņ� sacīja. Ķiverē viņam bija radioaustiņas, jo viņ� uzreiz sāka runāt klusā balsī. Tur bija daudz kodētu ap�zīmējumu. Es dzirdēju: "� te �etri-nulle-divi, prasu scpti- ņi-trīs-deviņi�"

Es stāvēju pie kraujas malas un lūkojos lejup, pūlēdamies kaut ko saskatīt. �obrīd ap ma�īnu rosījās strādnieki, da�i ne�bija redzami aiz apgāztā korpusa. �ķita, ka pagājis ilgs laiks.

Policists sacīja: "Jūsu sieva ir bez samaņas, ta�u viņa ir� Viņa bija piesprādzējusies un nav izkritusi no ma�īnas. Viņi domā, ka viss ir kārtībā. Dzīvības pazīmes ir stabilas. Viņi sa�ka, mugurkauls neesot traumēts, bet� viņa� izskatās, ka vi�ņai ir lauzta roka."

"Bet citādi viss ir kārtībā?"

"Tā viņi domā." Atkal apklusis, viņ� klausījās. Es dzirdē�ju, kā viņ� saka: "Man te ir vīrs, tāpēc astoņi-septiņi." Atkal pievērsies man, viņ� teica: "Jā. Viņa nāk pie samaņas. Viņu aizvedīs uz slimnīcu paskatīties, vai nav iek�ējo orgānu asi�ņo�anas. Un viņa ir salauzusi roku. Bet viņi saka - viss esot kārtībā. Viņu �obrīd liek uz nestuvēm."

"Paldies Dievam," es sacīju.

Policists pamāja ar galvu. "Nelāgs posms."

"Tā ir gadījies ari iepriek�?"

Viņ� pamāja. "Reizi pāris mēne�os. Parasti ne tik laimīgi."

Atvēru mobilo tālruni un piezvanīju Elenai, teicu, lai vi�ņa paskaidro bērniem, ka viss ir kārtībā, mamma nav nopietni ievainota. "Jo sevi�ķi Nikolai," cs piekodināju.

"Es par to parūpē�os," Elena man apsolīja.

Aizvēru tālruni un atkal pagriezos pret policistu. "Un kā ir tam otram?" es vaicāju.

"Viņa ma�īnā bija viena."

"Nē," paliku pie sava. "Kopā ar viņu bija vīrietis."

Viņ� parunāja radioaustiņas, tad pievērsās man. "Viņi sa�ka - nē. Nekas neliecinot, ka tur bijis vēl kāds."

"Varbūt viņ� ir izsviests ārā," es minēju.

"�obrīd viņi jautā jūsu sievai�" Viņ� ieklausījās. "Viņa ap�galvo, ka esot bijusi viena."

"Kādas muļķības," cs noteicu.

Viņ� palūkojās manī, paraustīja plecus. "Tā viņa apgalvo." Atrās palīdzības ma�īnu bākugunīm zibot, es nespēju izprast viņa sejas izteiksmi. Ta�u viņa tonis pauda: vēl viens, kur� ne�pazīst pa�a sievu. Es aizgriezos un skatījos pāri ccļa malai.

Viena no glābēju ma�īnām bija izstiepusi tērauda roku ar vin�u, kas nokarājās gravā. Tika nolaista trose. Es redzēju, kā strādnieki pūlas noturēties kājās uz stāvās nogāzes, stipri�nādami nestuves pie vin�as. Nespēju saskatīt nestuvēs D�ūli�ju, viņa bija piesprādzēta, apsegta ar sudrabotu folijas segu. Viņa sāka celties aug�up, izgāja cauri zilas gaismas konusam, tad nozuda tumsā.

Ierunājās policists.

"Viņi jautā par narkotikām vai zālēm. Vai jūsu sieva lieto kādas narkotikas vai medikamentus?"

"Vismaz cs neko tādu nezinu."

"Alkohols? Vai viņa bija dzērusi?"

"Vīnu vakariņu laikā. Vienu vai divas glāzes."

Policists aizgriezās un atkal sāka klusi runāt tumsā. Es dzirdēju, kā viņ� pēc klusuma brī�a saka: "Tas ir apstiprināts."

Nestuves, ceļoties aug�up, lēni griezās. Viens no strādnie�kiem, ticis līdz nogāzes vidum, izstiepa roku un tās sakārto�ja. Nestuves turpināja celties aug�up.

Es nespēju skaidri saskatīt D�ūliju, līdz beidzot nestuves bija vienā līmenī ar ceļu un glābēji tās apgrieza un atāķēja no troses. Viņa bija apdauzījusies; kreisais vaigs bija sarkans un pietūcis un piere virs kreisās acs arī bija sarkana. Laikam viņa bija ļoti spēcīgi sasitusi galvai. Viņas elpa bija sekla. Pie�gāju pie nestuvēm. Viņa ieraudzīja mani un teica: "D�ek�" un mēģināja pasmaidīt.

"Mierīgi," cs biltki.

Viņa ieklepojās. "D�ek. Tas bija negadījums."

Mediķi �obrīd manevrēja ap motociklu. Man bija jāska�tās, kur lieku kāju. "Protams."

"Tas nebija tā, kā tu domā, D�ek."

"Kas, D�ūlij?" es vaicāju. Izskatījās, ka viņa murgo. Vi�ņas balss te uzradās, te pazuda.

"Es zinu, ko tu domā." Viņas plauksta satvēra manu del- mu. "Apsoli man, ka tu tajā neiesaistīsies, D�ek."

Es neko neteicu, vien gāju viņai blakus.

Viņa saspieda stiprāk. "Apsoli, ka paliksi ārpusē."

"Apsolu," es sacīju.

Tad viņa atslābinājās, palaida vaļā manu roku. "Tas ne�skar mūsu ģimeni. Ar bērniem viss būs kārtībā. Ar tevi būs labi. Tikai paliec ārpusē, labi?"

"Labi," es teicu, vienkār�i vēlēdamies viņu nomierināt.

"D�ek?"

"Jā, dārgā, es esmu �eit."

Mēs bijām nonāku�i pie tuvākās ātrās palīdzības ma�īnas. Durvis atvērās. Viens no glābējiem vaicāja: "Jūs esat viņas radinieks?"

"Es esmu viņas vīrs."

"Gribat braukt līdzi?"

"Jā."

"Leciet iek�ā!"

Es pirmais iekāpu ma�īnā, tad viņi ieslidināja ari nestuves, viens no glābēju brigādes iekāpa un aizcirta durvis. Mēs sā�kām kustēties, sirēnām gaudojot.

Mani acumirklī pastūma malā divi feld�eri, kuri darbojās ap D�ūliju. Viens, abalstījis paliktni, rakstīja piezīmes, otrs ie dūra sistēmu ari viņas otrā rokā. Mediķus uztrauca viņas asins�spiediens - tas kritās. Tas bija nopietns iemesls ba�ām. Tā visa laikā cs D�ūliju neredzēju, ta�u dzirdēju viņas murminā�anu.

Mēģināju pievirzīties tuvāk, ta�u feld�eri mani atstūma. "Ļaujiet mums strādāt, ser. Jūsu sieva ir ievainota. Mums jā�strādā."

Visu atliku�o ceļu cs nosēdēju uz atlokāma sēdeklī�a un tvēros pie sienas ik reizi, kad ma�īna līkumos sasvērās. Nupat jau D�ūlija nepārprotami murgoja, viņa pļāpāja blēņas. Es dzirdēju kaut ko par "melnajiem mākoņiem", kuri "vairs nav melni". Tad viņa sāka tādu kā lekciju par "pusaud�u dumpī- gumu". Viņa pieminēja Amandas un Ērika vārdu, jautāja, vai ar viņiem viss kārtībā. Viņa �ķita uzbudināta. Mediķi pūlējās viņu nomierināt. Beidzot viņa sāka atkārtot: "Es nedarīju ne�ko sliktu, cs negribēju darīt neko sliktu." Ātrās palīdzības ma�īna traucās tumsā.

Viņā klausīdamies, cs gribot negribot uztraucos.

Izmeklē�anā tika secināts, ka D�ūlija varbūt ir savainota nopietnāk, nekā sākumā domāts. Vēl daudz kas bija jāizpēta: iespējamie iegurņa lūzumi, iespējamā hematoma, iespējamais kakla skriemeļa lūzums, kreisā roka bija salauzta divās vietās - dro�i vien vajadzēs likt skrūves. Visvairāk ārsti raizējās par viņas iegurni. Pārvczdami viņu uz intensīvās terapijas nodaļu, tie ar viņu rīkojās jau daudz uzmanīgāk.

Ta�u D�ūlija bija pie samaņas, viņa palaikam ieskatījās man acīs un uzsmaidīja, kamēr beidzot aizmiga. Ārsti teica, ka man te nekas neesot darāms; naktī viņi ik pēc pusstundas D�ūliju modinā�ot. Viņi sacīja, ka slimnīcā viņai būs jāpava�da vismaz trīs dienas, varbūt - nedēļu.

Viņi ieteica man atpūsties. Es izgāju no slimnīcas īsi pirms pusnakts.

Ar taksometru aizbraucu līdz katastrofas vietai, kur bija palikusi mana ma�īna. Nakts bija auksta. Policijas un ātrās palīdzības ma�īnas bija aizbrauku�as. To vietā bija ieradusies tehniskā palīdzība ar lielu bezbortu kravas auto, kas patla�ban cēla aug�up D�ūlijas ma�īnu. Vin�u vadīja kārns puisis, kas smēķēja cigareti.

"Nav ko skatīties," viņ� man teica. "Visi ir slimnīcā."

Es sacīju, ka tā ir manas sievas ma�īna.

"Nav braucama," viņ� paziņoja. Viņ� paprasīja manus ap�dro�inā�anas dokumentus. Izņēmu tos no kabatas portfeļa un pasniedzu viņam. Viņ� sacīja: "Dzirdēju, ka ar jūsu sievu viss ir kārtībā."

"Pagaidām."

"Jums paveicies." Viņ� pacēla īk�ķi, norādīdams uz ceļa otru pusi. "Vai tie ir kopā ar jums?"

Tur bija apstājies balts busiņ�. Sienas bija tīras, bez uzrak�stiem vai logotipiem. Ta�u uz priek�ējām durvīm cs ierau�dzīju melniem burtiem uzrakstītu numuru. Un zem tā bija rakstīts aSSVT VIENĪBA"

"Nē, tie nav kopā ar mani," cs sacīju.

"Jau stundu stāv," viņ� teica. "Ārā nekāpj."

Es nespēju saskatīt nevienu no busiņā sēdo�ajiem: priek��ējie logi bija tum�i. Sāku iet pa ielu uz viņu pusi. Izdzirdēju apslāpētu rācijas sprak�ķi. Kad biju apmēram desmit pēdu at�tālumā, iedegās gaismas, iedarbojās motors un busiņ�, padrā�zies man garām, aiztraucās pa maģistrāli.

Kad tas brauca man garām, cs paspēju ieraudzīt vadītāju. Tas bija ģērbies mirdzo�ā tērpā no savāda materiāla, tāda kā sudrabota plastikāta, un galvā viņam bija cie�a kapuce no tā pa�a materiāla. Man �ķita, ka viņam kaklā pamanīju jocīgu, sudrabotu aparātu. Tas izskatījās pēc gāzmaskas, tikai sudra�botas. Tomēr pārliecināts es nebiju.

Busiņam aizbraucot, pamanīju, ka uz aizmugures bufera ir divas zaļas uzlīmes, divi lieli X. Tas bija "Xymosv logotips. Ta�u mans skatiens aizķērās aiz numurzīmes. Ncvadas nu�murs.

�is busiņ� bija ieradies no rūpnīcu kompleksa, atbrāzics no tuksne�a.

Es saraucu pieri. Pienācis laiks apmeklēt �o rūpnīcu, es no�domāju.

Izvilku mobilo tālruni un piezvanīju Timām Bergmanam. Teicu viņam, ka esmu apsvēris viņa piedāvājumu un tomēr esmu ar mieru strādāt par konsultantu.

"Vareni," Tims sacīja. "Dons ļoti priecāsies."

"Vareni," es teicu. "Kad varu sākt?"

Helikoptera vibrāciju iemidzināts, laikam uz pāris minū�tēm biju iesnaudies. Pamodos un no�āvājos, dzirdēdams aus�tiņās balsis. Runātāji bija vīrie�i:

"Nu, kas īsti ir par problēmu?" Ņurdīga balss.

"Rādās, ka rūpnīca palaidusi apkārtējā vidē kaut kādu pie�sārņojumu. Esot bijis nelaimes gadījums. Tuksnesī atrasti vai�rāki beigti dzīvnieki. Netālu no rūpnīcas." Prātīga, savaldīga balss.

"Kas tos atrada?" Ņurdētājs.

"Pāris ok�ķerīgu vides aizstāvju. Ignorēja aizlieguma zī�mes, lo�ņāja ap rūpnīcu. Viņi ir sūdzēju�ies firmai un pieprasa rūpnīcas inspekciju."

"Ko mēs nevaram atļauties."

"Nē, nē."

"Kā mēs rīkojamies?" jautāja bikla balstiņa.

"Es apgalvoju, ka mēs samazinām izlauzu�os piesārņoju�mu līdz minimumam, un uzrādu datus, kas liecina, ka ne�labvēlīgas sekas nav iespējamas." Savaldīgā balss.

"Velns un elle, es nu gan tā nespēlētu," sacīja ņurdīgā balss. "Labāk būtu kategoriski noliegu�i. Nekāda piesārņojuma nav. Nu, kādi ir pierādījumi, ka vispār kaut kas ir noticis?"

"Mjā, beigtie dzīvnieki. Koijots, pāris tuksne�a �urku. Var�būt pārītis putnu."

"Velns un elle, dzīvnieki dabā visu laiku mirst. Nu, atce�raties to lietu par sagrieztajām govīm? Visi domāja, ka govis uz�ķēr� citplanētie�i no NLO. Galu galā izrādījās, ka govis mirst dabisku iemeslu dēļ un tās uzplē� līķos uzkrājusies pu�vuma gāze. Atceraties?"

"Neskaidri."

Biklā balss: "Es nedomāju, ka mēs varam tā vienkār�i no- liegt�"

"Nav ko jātics, skaidrs, jānoliedz."

"Vai tur nav nekādu fotogrāfiju? Man likās, tic vides aiz�stāvji kaut ko safotografeja."

"Nu, un tad? Kas tajās bildēs būs redzams, sprādzis koi�jots? Neviens nesāks celt traci par sprāgu�u koijotu. Ticiet man. Pilot? Pilot, kur, ellē, mēs esam?"

Es atvēru acis. Sēdēju helikoptera priek�galā, blakus pilo�tam. Helikopters lidoja uz austrumiem, tie�i zemās rīta saules spo�umā. Apak�ā bija redzams lielākoties gluds līdzenums ar zemiem kaktusu un kadiķu puduriem un reti, nīkulīgi D�o- �ua koki.

Pilots lidoja gar elektrības līnijas stabiem, kas garā rindā �ķērsoja tuksnesi, tērauda armija ar izplestām rokām. Stabi meta garas ēnas rīta saules gaismā.

No aizmugures sēdekļa uz priek�u paliecās drukns vīrs. Viņ� bija ģērbies uzvalkā un apsējis kaklasaiti. "Pilot? Vai mēs jau esam klāt?"

"Tikko �ķērsojām Nevadas robe�u. Vēl desmit minūtes."

Druknais kaut ko noburk�ķēja un atkal apsēdās. Dodoties ceļā, mēs tikām iepazīstināti, ta�u cs vairs neatcerējos, kā viņu sauca. Es pametu skatienu atpakaļ uz trim vīrie�iem - visi bija uzvalkos un kaklasaitēs kas ceļoja kopā ar mani. Viņi visi bija aXymos" nolīgti PR konsultanti. Slaids, nervozs vīrietis �ņaudzīja rokas. Blakus - vidēja vecuma vīrietis ar portfeli klēpī. Un druknais, vecākais un ņurdīgais, acīm redzami - galvenais.

"Kāda velna pēc viņi to ir uzcēlu�i Nevadā?"

"Mazāk noteikumu, vieglākas pārbaudes. Kalifornijā �o�brīd atvērt jaunas rūpnīcas ir ķēpīgi. Būtu jāaizkavējas par ve�selu gadu tikai tāpēc, lai novērtētu ietekmi uz apkārtējo vi�di. Turklāt atļaujas saņem�anas process pie mums ir daudz sare�ģītāks. Tāpēc viņi izvēlējās �ejieni."

Ņurdētājs paskatījās pa logu uz tuksnesi. "Kāds ānuss," viņ� sacīja. "Man bijis nebijis, kas �eit notiek, nav mana pro�blēma." Viņ� pagriezās pret mani. "Ar ko jūs nodarbojaties?"

"Es esmu programmētājs."

"Jūs saista NIV?" Viņ� gribēja zināt, vai es esmu parak�stījis vieno�anos par neizpau�anu, kura neļautu man apspriest to, ko es tikko dzirdēju.

"Jā," es atbildēju.

"Jūs braucat strādāt tajā rūpnīcā?"

"Konsultēt," es sacīju. "Jā."

"Konsultē�ana - tas ir prātīgi," viņ� teica, pamādams ar galvu, it kā es būtu sabiedrotais. "Nekādas atbildības. Nekā�du saistību. Tikai izsaki savu viedokli un noskaties, kā viņi to ignorē."

Austiņās atskanēja sprak�ķi un pilota balss. " aXymos Mo- lecular Manufacturīnjj" ir tie�i priek�ā," viņ� teica. "Jau var redzēt."

Divdesmit jūd�u attālumā tie�i priek�ā es ieraudzīju pret apvārsni iezīmējamies izolētu zemu ēku puduri. Visi PR vīri paliecās uz priek�u.

"Tur?" jautāja ņurdētājs. "Tā visa ir tā rūpnīca?"

"Tā ir lielāka, nekā no �ejienes izskatās," atbildēja pilots.

Kad helikopters pielidoja tuvāk, cs redzēju, ka ēkas ir savā starpā savienotas - neizteiksmīgi betona bloki, visi balti. PR vīri tā sapriecājās, ka gandrīz sāka aplaudēt. "Ei, tā ir glītiņa!"

"Izskatās pēc vienas sasodītas slimnīcas."

"Varena arhitektūra."

"Fotogrāfijā izskatīsies iespaidīgi."

"Kāpēc tā fotogrāfijā izskatīsies iespaidīgi?"

"Tāpēc, ka nav nekādu izvirzījumu," atbildēja vīrs ar port�feli. "Nekādu antenu, nekādu smaiļu, nekur nekas nerēgojas. Ļautiņi baidās no smailēm un antenām. Ir izpētīts. Bet ja kā�da māja ir vienkār�a un kvadrātiska kā �ī te, turklāt balta - nevainojama krāsas izvēle, asociācijas ar jaunavīgumu, slimnī�cu, dziedinā�anu, tīrību, - ja ēka ir �āda, tad viss ir kārtībā."

"Tic vides puikas ir apjāti," gandarījumā noteica ņurdē�tājs. "�eit veic medicīniskus pētījumus, skaidrs?"

"Nc glu�i�"

"Kad es ķer�os tam klāt - veiks, ticiet man. Medicīniski pētījumi ir īstais veids, kā ar �ito apieties."

Apmezdams loku virs ēkām, pilots nosauca to funkcijas. "Tas pirmais betona bloks ir elektrostacija. No tās ved eja uz to zemo ēku, kur ir dzīvojamās telpas. Blakus - noliktavas, laboratorijas un tamlīdzīgi. Un tad tā kvadrātiskā trisstāvīgā bez logiem - tā ir rūpnīcas galvenā ēka. Man stāstīja, ka tā esot glieme�nīca, iek�ā esot cita ēka. Tālāk, pa labi, tas zemais, plakanais �ķūnis - tā ir vēl viena noliktava un stāvvieta. Ma�ī�nas ir jātur ēnā, citādi mēraparātu paneļi izliecas. Pieskaroties sava vāģa stūrei, var dabūt pirmās pakāpes apdegumus.

"Un viņiem te ir dzīvojamās telpas?" cs jautāju.

Pilots pamāja ar galvu. "Jā. Nekas cits neatliek. Tuvākais mo�telis ir simt se�desmit vienas jūdzes attālumā. Netālu no Rīno."

"Tad cik daudzi īsti �eit dzīvo?" jautāja ņurdētājs.

"Vietas pietiek divpadsmit cilvēkiem," teica pilots. "Bet lielākoties �eit ir pieci līdz astoņi. Lai �o kompleksu uzturētu, daudz nevajag. Viss ir automatizēts, vismaz tā es dzirdēju."

"Ko vēl jūs esat dzirdējis?"

"Neko di�u," pilots atbildēja. "Par to visu neviens īpa�i nepļāpā. Es pat nekad neesmu bijis iek�ā."

"Labi," noteica ņurdētājs. "Pielūkosim, lai tā būtu arī turpmāk."

Pilots pagrieza vadspieķi. Helikopters sasvērās uz sāniem un sāka nolaisties.

Es atvēru uzpūstās pilota kabīnes plastikāta durvis un kā�pu ārā. Sajūta bija, kā lienot krāsns mutē. No karstuma trie�ciena es noelsos.

"Tas nav nekas!" pilots pārkliedza propellera dūkoņu. "Tikpat kā ziema! Nevar būt vairāk par simtu pieciem!"

"Vareni," cs atsaucos, ieelpodams versmīgo gaisu. Pasnie�dzos aizmugurē pēc somas ar mantām nak�ņo�anai un por�tatīvā datora. Biju tos pabāzis zem biklā vīrie�a sēdekļa.

"Man vajag pa�urāt," atsprādzēdams dro�ības jostu, teica ņurdētājs.

"Dciv�" brīdino�i bilda vīrietis ar portfeli.

"Nemuldi, tas būs viens mirklis."

"Deiv�^Apjucis skatiens manā virzienā, tad, pieklusinot balsi: "Viņi teica, lai mēs nekāpjam ārā no helikoptera, atce�ries?"

"Pie vienas vietas. Vēl stundu es neizcietī�u. Galu galā kā�da starpība?" Viņ� pamāja uz tuksnesi, kas pletās visapkārt. "Miljoniem jūd�u attālumā nav nc suņa sūda."

"Bet, Deiv�"

"Ve�i, nekaitiniet mani. Es eju �urāt, sasodīts." Viņ� uz�slējās kājās un devās uz durvju pusi.

Turpmāko sarunu cs nedzirdēju, jo jau biju noņēmis aus�tiņas. Ņurdētājs rāpās ārā. Es paķēru savas somas, pagriezos un devos prom, salicis zem propellera lāpstiņām. Tās meta zemē ņirbīgas ēnas. Es piegāju pie stāvlaukuma malas, kur betons pēk�ņi pārvērtās zemes takā, kas līkumoja starp �ol- jas kaktusiem uz stūrainās, baltās spēkstacijas ēkas pusi - tā atradās apmēram piecdesmit jardu attālumā. Mani neviens nesagaidīja - patiesībā vispār nebija redzams neviens cilvēks.

Atskatīdamies redzēju, ka ņurdētājs aizvelk bik�u rāvējslē�dzēju un ielien atpakaļ helikopterā. Pilots aizvēra durvis un pacēlās gaisā, pamādams man ar roku. Es pamāju pretī, tad spruku prom no smil�u virpuļa. Helikopters apmeta loku un devās uz rietumiem. Rūkoņa noklusa.

Tuksnesis bija Iduss, ja neskaita augstsprieguma līnijas dūk�anu da�u simtu jardu attālumā. Vēj� paraustīja manu kreklu, pluinīja bik�u staras. Es lēni apgriezos, prātodams, ko iesākt, un domādams par PR vīra vārdiem: Viņi teica, lai mēs nekāpjam ārā no helikoptera, atceries?

"Ei! Ei, jūs!"

Es atskatījos. Baltajā spēkstacijas ēkā bija atvēru�ās dur�vis. Kāds vīrs bija pabāzis galvu. Viņ� kliedza: "Vai jūs esat D�cks Eormcns?"

"Jā," es atsaucos.

"Nu ko, ellē, jūs tur gaidāt, rakstisku ielūgumu, vai? Nā�ciet iek�ā, Dieva dēļ."

Un viņ� atkal aizcirta durvis.

Tā mani sagaidīja "Xymosv rūpnīcā. Stiepdams somas, vil�kos pa taku uz durvju pusi.

Viss vienmēr ir citādi, nekā tu esi gaidījis.

Es iegāju mazā telpā ar tum�pelēkām sienām trīs pusēs. Sienas bija no kāda laminātam līdzīga gluda materiāla. Pa�gāja kāds brīdis, kamēr manas acis pielāgojās relatīvajai tum�sai. Tad ieraudzīju, ka ceturtā siena man tie�i priek�ā bija vis�caur no stikla, aiz tās bija mazs kambarītis un vēl viena stik�la siena. Gar stikla sienām bija salokāmas tērauda strēles, ku�ru galos bija metāla starplikas. Kaut ko tamlīdzīgu ir pierasts redzēt bankas velvēs.

Aiz otrās stikla sienas pamanīju druknu vīru zilās biksēs un zilā darba kreklā ar "Xymos" logotipu uz kabatas. Viņ� nepārprotami bija rūpnīcas in�enieris. Viņ� pamāja man.

"Tās ir gaisa slū�as. Durvis veras automātiski. Ejiet uz priek�u!"

Es paklausīju, un tuvākās stikla durvis �ņākdamas atvērās. Iedegās sarkana lampiņa. Kambarītī ieraudzīju re�ģotu grī�du, griestus un pārējās sienas. Es saminstinājos.

"Izskatās kā vienā sasodītā tosteri, vai nc?" vīrietis pavīp�snādams sacīja. Viņam trūka da�u zobu. "Bet neuztraucie�ties, jūs tikai mazliet papluinīs. Uz priek�u!"

Iegāju stiklotajā kambarītī un noliku somu uz grīdas.

"Nē, nē. Paceliet somu!"

Es atkal to pacēlu. Stikla durvis man aiz muguras acumir�klī aizvērās, tērauda strēles līgani adocījās. Starplikas nobūk- �ķot noslēdza telpu. Kad slū�ās mainījās gaisa spiediens, man iesāpējās ausis. Vīrietis zilā sacīja: "Varbūt aizveriet acis."

Aizvēris acis, uzreiz jutu, kā man pa seju un visu ķermeni no �etrām pusēm triecas ledainas strūklas. Manas drēbes sa�mirka. Es saodu smirdoņu, līdzīgu acctona vai nagu lakas no�ņēmēja dvakai. Sāku drebēt: �ķidrums nudien bija auksts.

Pirmais gaisa pūtiens rēkdams nāca no aug�puses un drīz vien pieauga gandrīz līdz viesuļvētras spēkam. Es sasprindzinā- jos, lai noturētos kājās. Manas drānas plandījās un cie�i piekļā�vās pie auguma. Vēj� kļuva spēcīgāks, daudz netrūka, un tas būtu izrāvis somu man no rokām. Tad pūsma uz bridi pierima un sākās no jauna, no grīdas puses. Tas izjauca apjausmu par telpu, ta�u ilga tika da�us mirkļus. Tad - �-�-� - iedarbojās vakuuma sūkņi un, spiedienam krītoties, man mazliet iesāpē�jās ausis, kā lidma�īnai nosē�oties. Pēc tam - klusums.

Kāda balss sacīja: "Viss. Uz priek�u!"

Es atvēru acis. �ķidrums, ar ko biju ap�ļākts, bija izgaro�jis; manas drānas bija sausas. Man priek�ā atvērās durvis. Es izgāju ārā un zilā ģērbtais vīrietis uzmeta man zobgalīgu ska�tienu. "Kāda ir sajūta? Labi?"

"Jā, laikam."

"Nekas neniez?"

"Nē�"

"Labi. Gadās, ka cilvēkiem mēdz būt alerģija uz to �ķid�rumu. Ta�u mums tas ir jādara, lai iek�ā būtu tīrs."

Es pamāju ar galvu. Acīm redzot, �ī procedūra tika veikta tāpēc, lai iek�ā neiekļūtu putekļi un citi sārņi. Dezinfekcijas �ķidrums ļoti ātri iztvaikoja, izgaroja istabas temperatūrā, iztī�rīdams mana ķermeņa un auduma poras no mikrodaļiņām. Tīrī�anas procedūru pabeidza gaisa strūklas un vakuums. Tās rezultātā no manis tika izsūktas visas brīvās daļiņas.

"Mani sauc Vinss Reinolds," sacīja vīrietis, ta�u roku ne�sniedza. "Sauciet mani par Vinsu. Un jūs esat D�eks?"

Atbildēju, ka esmu gan.

"Labs ir, D�ek," viņ� sacīja. "Jūs jau gaida, tāpēc sākam. Jāveic piesardzības pasākumi, jo �eit ir SML, proti, spēcīgi magnētiskie lauki, vairāk par 33 teslām, tāpēc�" Viņ� pa�ņēma kartona kasti. "Noņemiet pulksteni!"

Es ieliku pulksteni kastē.

"Un siksnu arī!"

Atsprādzēju siksnu, ieliku to kastē.

"Ir kādas rotaslietas? Rokassprādzes? Ķēdītes? Pīrsings? Dekoratīvas piespraudes vai medaļas? Aproces ar brīdināju�mu mediķiem?"

"Nē."'

"Un kā ir ar metālu jūsu ķermenī? Veci ievainojumi, lo�des, �rapneļi? Nē? Skavas lauztās rokās vai kājās, mākslīgas detaļas ceļgalos? Nē? Mākslīgi vārstuļi, mākslīgi skrim�ļi, asinsvadu sūkņi vai implanti?

Es atbildēju, ka nekā tāda man nav.

"Jā, jūs vēl esat jauns," viņ� sacīja. "Un kas ir somā?" Viņ� lika man visu izņemt ārā un salikt uz galda, lai viņ� varētu to izrakņāt. Tur gan bija vesels lērums metāla: vēl viena sik�sna ar metāla sprādzi, nagu knaiblītcs, skū�anās krēma fla�kons, skuveklis un asmenī�i, kabatas nazis, zili d�insi ar me�tāla kniedēm�

Nazi un siksnu viņ� paņēma, ta�u pārējo atstāja. "Varat likt atpakaļ," viņ� tcica. "Tā, norunāsim �ādi. Jūsu soma pa�liek dzīvojamajās telpās, tālāk netiek nesta. Skaidrs? Tur dur�vīs ir signalizācija, tā iedarbosies, ja jūs mēģināsiet iznest kaut ko no metāla. Bet esiet tik laipns, nedariet tā, labi? Jo tad dro�ības apsvērumu dēļ izslēdzas visi magnēti, un paiet ap�mēram divas minūtes, kamēr izdodas tos iedarbināt. Tehniķi lec vai no biksēm ārā, jo sevi�ķi, ja tobrīd notiek ra�o�ana. Viss viņu smagais darbs pagalam."

Es teicu, ka centī�os atcerēties.

"Viss pārējais paliks �eit." Viņ� pamāja uz sienu man aiz muguras; ieraudzīju kādu duci nelielu seifu, katram bija elek�troniskā slēdzene. "Izvēlieties kombināciju un pats aizslē- dziet." Viņ� aizgriezās, lai cs varētu to izdarīt.

"Man nevajadzēs pulksteni?"

Viņ� papurināja galvu. "Mēs iedosim jums pulksteni."

"Un siksna?"

"Mēs iedosim jums siksnu."

"Un mans portatīvais dators?" cs jautāju.

"Paliks seifa," viņ� sacīja. "Ja nu vienīgi jūs vēlaties, lai magnētiskais lauks nober� jums cieto disku pa tīro."

Ieliku datoru pie pārējām mantām un aizslēdzu durvis. Es jutos savādi kails, kā cilvēks, kas ieiet cietumā. "Vai nevēla�ties ari manas kurpju saites?" jokodams vaicāju.

"Ne-e. Tās jūs drīkstat paturēt. Lai varat no�ņaugties, ja rodas tāda vajadzība."

"Kāpēc lai man to vajadzētu?"

"Nudien nezinu." Vinss paraustīja plecus. "Ziniet, kas te strādā? Es jums teik�u - viņi visi ir pilnīgi traki. Viņi taisa tos knibu�us, kuri nemaz nav redzami, dzenā visādas molekulas un mēslus, līmē to visu kopā. Tas ir baisi saspringts un rūpīgs darbs, un tāpēc viņi visi ir traki. Nolāpīts, visi, līdz pēdējam! Ķerti, ka bail! Nācict, uz �o pusi!"

Mēs izgājām pa vēl vienām stikla durvīm. Bet �oreiz ap�smidzinā�anas nebija.

Mēs iegājām rūpnīcā. Zilu halogēna spuld�u gaismā es re�dzēju milzīgas, desmit pēdu augstas metāla caurules un ke�ramikas izolatorus, resnus kā vīrie�a gurns. Viss dūca. Grīda manāmi vibrēja. Visās malās bija zigzagotas zīmes un uzrak�sti: UZMANĪBU! AUGSTSPRIEGUMS!

"Jums �eit aiziet daudz elektrības," cs sacīju.

"Pietiktu nelielai pilsētiņai," atbildēja Vinss. Viņ� pamā�ja uz vienu no zīmēm. "Ņemiet tos brīdinājumus nopietni. Pirms kāda laika mums te bija problēmas ar deg�anu." "Tā?"

"Jā. Bija ieperināju�ās �urkas. Cepās vienā gabalā. Burtis�ki! Man riebjas, kā o� dego�s �urkas ka�oks, un jums?"

"Nav gadījies izbaudīt," es atbildēju.

"O� tie�i tā, kā jūs domājat."

"Ahā," es noteicu. "Kā �urkas tika �eit iek�ā?"

"Pa tualetes podiem." Laikam izskatījos pārsteigts, jo Vinss turpināja: "A, jūs nezinājāt? �urkas vienmēr tā dara, mazliet papeld un lien ārā. Protams, ja tas notiek, kamēr jūs sē�at, var iznākt nejauks pārsteigums." Viņ� īsi iesmējās. "Būvuzņēmējs, celdams �o ēku, nogulsnētavas nebija izbū�vējis pietiekami dziļas. Kaut kā tās �urkas tika iek�ā. Kop� es �eit strādāju, ir biju�i vairāki negadījumi."

"Tie�ām? Kādi negadījumi?"

Viņ� paraustīja plecus. "�īs ēkas mēģināja uzbūvēt ideāli," viņ� teica. "Ja reiz �eit strādā ar tik sīkām lietiņām. Ta�u �ī nav ideāla pasaule, D�ek. Un nekad nav bijusi. Nekad arī nebūs."

"Kādi negadījumi?" es vēlreiz jautāju.

Tikām mēs bijām nonāku�i pie tālākajām durvīm ar elek�tronisko tastatūru, un Vinss �igli nospieda pogas. Durvis at�vērās. "Visām durvīm kods ir vienāds. Nulle se�i, nulle �etri, nulle divi."

Vinss pla�i atvēra durvis un mēs iegājām gaitenī, kas sa�vienoja rūpnīcu ar pārējām ēkām. Par spīti rūco�ajiem gaisa kondicionētājiem, te valdīja spiedīgs karstums.

"Būvuzņēmējs," Vinss paskaidroja. "Tā arī nav noregulē�jis kondicionētājus. Mēs piecas reizes atsaucām viņu atpakaļ, lai uztaisa, kā nākas, bet �ajā gaitenī tik un tā ir karsti."

Gaiteņa galā bija kārtējās durvis un Vinss lika man pa�am nospiest koda taustiņus. Durvis atvērās.

Manā priek�ā bija vēl vienas gaisa slū�as: bieza stikla sie�na, aiz kuras da�u pēdu attālumā bija otra siena. Un aiz �īs otrās sienas stāvēja Rikijs Morze; viņ� bija ģērbies d�insos un teniskreklā, smaidīja un jautri māja man ar roku.

Uz viņa teniskreklā bija rakstīts: "Klausi man, cs esmu sakne."

Tas bija tāds savējo jociņ�. UNIX operētājsistēmā "sak�ne" nozīmē "galvenais lietotājs".

Ar iek�ējās saziņas sistēmas starpniecību Rikijs sacīja: "Es pārņem�u, Vins."

Vinss pamāja ar roku: "Lūdzu."

"Tu salaboji to pozitīvā spiediena regulē�anu?"

"Jau pirms stundas. Kāpēc jautā?"

"Izskatās, ka galvenajā laboratorijā nedarbojas."

"Pārbaudī�u vēlreiz," teica Vinss. "Varbūt ir vēl kāda no�plūde." Viņ� uzsita man pa muguru, ar īk�ķi pamāja uz nā�kamās telpas pusi. "Daudz veiksmes tur, iek�ā!" Tad viņ� pa�griezās un devās prom pa to pa�u ceļu.

"Vareni, ka tu atbrauci," teica Rikijs. "Zini kodu, ar ko tiek iek�ā?"

Atbildēju, ka zinu. Viņ� pamāja uz tastatūru. Es nospiedu taustiņus. Stikla siena aizslīdēja sānis. Atkal iegāju slū�u kam�barītī - apmēram �etras pēdas platā, ar metāla restēm visās �etrās pusēs. Siena man aiz muguras aizvērās.

No grīdas iz�āvās nikna gaisa brāzma, tā uzpūta aug�up manu bik�u staras, raustīja drānas. Gandrīz tūlīt pat tai seko�ja brāzmas no abām pusēm, tad - no aug�as, spēcīgi pū�ot man matos un triecoties plecos. Pēc tam - vakuuma �ņāk�a�na. Stikls man priek�ā aizslīdēja malā. Es pieglaudu matus un izgāju no kambarī�a.

"Atvaino par to ņem�anos." Rikijs sparīgi paspieda man roku. "Bet vismaz trusī�u tērpos mums te nevajag staigāt," viņ� sacīja. Es ievēroju, ka viņ� izskatās spēcīgs, veselīgs. Bija jau�ami viņa aug�delmu muskuļi.

"Tu labi izskaties, Rikij," es sacīju. "Strādā svaigā gaisā?"

"Ā, tu jau saproti. Ne glu�i."

"Tev ir vareni musī�i," cs teicu. Iegrūdu viņam dunku plecā.

Viņ� pavīpsnāja. "Saspringts darbs. Vai Vinss tevi nobie�dēja?"

"Ne glu�i�"

"Viņ� ir mazliet dīvains," sacīja Rikijs. "Vinss ir audzis tuksnesī divatā ar māti. Viņa nomira, kad viņam bija pieci gadi. Kad viņu beidzot atrada, līķis jau bija baigi sadalījies. Nabaga sīkais, viņ� vienkār�i nezināja, ko lai iesāk. Man �ķiet, es ari būtu dīvains." Rikijs paraustīja plecus. "Bet man prieks, ka tu esi �eit, D�ek. Es baidījos, ka tu nebrauksi." Par spīti Rikija manāmi labajai veselībai, cs sāku ievērot, ka viņ� iz�skatās nervozs, raustīgs. Viņ� straujā solī veda mani pa īsu gai�teni. "Un tātad. Kā klājas D�ūlijai?"

"Lauzta roka un ļoti nelāgi sasista galva. Viņa ir slimnī�cā, novēro�anā. Bet viss būs kārtībā."

"Labi. Tas ir labi." Viņ� veikli pamāja, turpinādams so�ļot. "Kas palika pie mazajiem?"

Es pastāstīju, ka ir atbraukusi mana māsa.

"Tad tu vari kādu brīdi pakavēties? Kādas da�as dienas?"

"Dro�i vien," es atbildēju. "Ja es jums tik ilgi bū�u vaja�dzīgs." Parasti programmizstrādes konsultanti notikumu vietā nepavada sevi�ķi ilgu laiku. Vienu dienu, iespējams - divas. Ne vairāk.

Rikijs pār plecu uzmeta man skatienu. "Vai D�ūlija, hm, tev paskaidroja, kas �ī ir par vietu?"

"Ne glu�i, nē."

"Bet tu zināji, ka viņa �eit bie�i uzturējās?"

"Jā, protams," cs sacīju. "Jā."

"Pēdējās pāris nedēļās viņa ieradās gandrīz ik dienu, ar he�likopteru. Da�as reizes arī palika pa nakti."

"Es nezināju, ka viņu tik ļoti interesē ra�o�ana," es teicu.

Rikijs it kā saminstinājās. Tad viņ� sacīja: "Nu, D�ek, tas ir kaut kas pilnīgi jauns�" Viņ� sarauca pieri. "Viņa tie�ām tev neko nav stāstījusi?"

"Nē. Patiesībā - nē. Kāpēc jautā?"

Viņ� neatbildēja.

Viņ� atvēra durvis gaiteņa galā un pamāja, lai eju iek�ā. "�īs ir mūsu dzīvojamās telpas, te visi guļ un ēd."

Pēc gaiteņa te �ķita vēsi. Sienas bija no tā pa�a gludā, lami- nātam līdzīgā materiāla. Es dzirdēju dobjo, nerimtīgo gaisa kondicionētāju �ņākoņu. Gaitenī bija virkne durvju. Uz vienas no tām bija mans vārds, uzrakstīts ar marķieri uz līmlentas strē�meles. Rikijs atvēra durvis. "Mājas, mīļās mājas, D�ek."

Telpa bija līdzīga klostera cellei - �aura gulta, galdiņ� - tie�i tik liels, lai pietiktu vietas datora monitoram un klaviatūrai. Virs gultas - plaukts grāmatām un drēbēm. Visas mēbeles bija pārvilktas ar mīkstu, baltu plastikāta pārsegu. Nebija nc kaktu, ne spraugu, kur varētu slēpties noklīdu�i putekļi. Istabā nebija arī loga, toties �ķidro kristālu ekrānā bija redzams tuksnesis, kas pletās ap kompleksu.

Gultā bija nolikts plastmasas pulkstenis un siksna ar plast�masas sprādzi. Es tos apliku.

Rikijs sacīja:

"Nosvied savas mantiņas, un es izvadā�u tevi ekskursijā."

Joprojām soļodams tikpat straujā solī, viņ� ieveda mani vi�dēja lieluma salonā, kur atradās kafijas galdiņ�, dīvāns un at�zveltņi, bet pie sienas karājās neliels ziņojumu dēlis. Visas mē�beles bija pārvilktas ar to pa�u mīksto plastikāta materiālu. "Pa labi ir virtuve un atpūtas telpa ar televizoru, videospē- lēm un tamlīdzīgi."

Mēs iegājām virtuvītē. Tur divi cilvēki, vīrietis un sieviete, stāvēdami kājās, ēda sviestmaizes. "Man �ķiet, �os abus tu pa�zīsti," Rikijs pavīpsnādams sacīja. Un es tie�ām viņus pazinu. Viņi bija strādāju�i "McdiaTronicsmanā komandā.

Rozija Kastro bija eksotiska, tumsnēja, kalsna un pēc da�bas sarkastiska; viņa bija ģērbusies maisveidīgās kamuflā�as auduma īsbiksēs, viņas lielās krūtis cie�i apspīlēja teniskrckls ar uzrakstu "GRIBI GAN!" Neatkarīgā un dumpīgā Rozija bija Hārvardā studējusi �ekspīru, ta�u izlēmusi, kā pati iz�teicās, ka " tas stulbais �ekspīrs ir miris. Jau pirms miljons gadsimtiem. Tur neko jaunu nevar pateikt. Tad kāda jēga?" Viņa pārgāja uz MTĻ kļuva par Roberta Kima prote�ē, no�darbojās ar programmē�anu dabiskajās valodās. Izrādījās, ka �ai ziņā viņai ir izcils talants. Un pēdējā laikā dabisko valo�du programmē�ana sāka saplūst ar dalīto datu apstrādi. Izrā�dījās, ka cilvēks uzreiz vairākos veidos novērtē teikumu vēl tā izrunā�anas laikā: viņ� negaida, kamēr tas tiks pabeigts, drī�zāk sagaida to, kas tiks sacīts. Tic ir dalītajai datu apstrādei ideāli piemēroti apstākļi, jo tā spēj ar problēmu strādāt no da�ādiem punktiem vienlaikus.

"Vēl aizvien tie pa�i krekliņi, Rozij," cs sacīju. "McdiaTronics" mums bija zināmi sare�ģījumi viņas ģērb�anās stila dēļ.

"Hei! Uztur puikas mo�us," viņa, plecus paraustīdama, attrauca.

"Patiesībā mēs nepievēr�am tiem uzmanību." Es pagrie�zos pret Deividu Bruku - stīvai, oficiālu, līdz apsēstībai kār�tīgu un - divdesmit astoņu gadu vecumā - gandrīz plikpau�ri. Viņ� mirk�ķināja acis aiz biezajiem briļļu stikliem. "Nemaz arī nav tik labi," viņ� teica.

Rozija parādīja viņam mēli.

Dcivids bija in�enieris, un viņam bija raksturīgs tipiska in��eniera skarbums un sociālo iemaņu trūkums. Viņ� bija pret�runu pilns: viņ� nejēgā noņēmās ap katru sava darba un iz�skata sīkumu, bet brīvdienās joņoja ar vieglo motociklu un bie�i pārradās mājās, viss vienos dubļos. Viņ� jūsmīgi paspie�da manu roku. "Ļoti priecājos, ka tu atbrauci, D�ek."

"Vai kāds nevarētu man pastāstīt, kāpēc jūs visi tā priecā�jaties, mani ieraugot?" cs vaicāju.

"Nu, tas ir tāpēc, ka tu vairāk zini par �iem daudzaģentu algoritmiem, kas�" Rozija sacīja.

"Vispirms es viņam visu parādī�u," Rikijs viņu pārtrauca. "Tad parunāsim."

"Kādēļ?" Rozija jautāja. "Tu gribi, lai tas ir pārsteigums?"

"Baisais pārsteigums," teica Deivids.

"Nē, nebūt ne," atsaucās Rikijs, uzmezdams viņiem bar�gu skatienu. "Es tikai gribu D�ekam vispirms parādīt kaut kādas pamatlietas. Es gribu kopā ar viņu vēlreiz iziet tam cauri."

Dcivids ieskatījās rokaspulkstcnī. "Labi, cik daudz laika, tavuprāt, tam vajadzēs? Jo man �ķiet, ka mums ir�"

aEs teicu - es viņam visu parādī�u, Dieva dēļi" Rikijs gan�drīz ierūcās. Es biju pārsteigts: vēl nekad nebiju redzējis, ka viņ� zaudē savaldību. Izskatījās, ka pārējie gan ir to manīju�i.

"Labi, labi, Rikij."

"Jā, jā, tu esi priek�nieks, Rikij."

"Tā gan, esmu!" Rikijs atcirta, joprojām acīm redzami sadusmots. "Un, starp citu, jūsu pārtraukums beidzās pirms desmit minūtēm. Tā ka ejiet vien pie darba." Viņ� ieskatījās līdzās eso�ajā spēļu istabā. "Kur pārējie?"

"Labo pcrimctrālos sensorus."

"Jūs gribat teikt - ārāV

"Nē, nē. Viņi ir ierī�u telpā. Bobijs domā, ka sensori nav kārtīgi kalibrēti."

"Vareni. Vai Vinsam kāds ir pateicis?"

"Nē. Tā ir programmatūra: ar to nodarbojas Bobijs."

�ai brīdī iepīkstējās mans mobilais tālrunis. Es pārsteigts izvilku to no kabatas. Pagriezos pret pārējiem: "Mobilie te�lefoni darbojas?"

"Jā," atbildēja Rikijs, "mēs �eit esam pieslēgti." Viņ� at�sāka strīdu ar Deividu un Roziju.

Es izgāju gaitenī un ieskatījos saņemtajās īsziņās. Bija tikai viena, no slimnīcas - par D�ūliju. "Mēs sapratām, ka jūs esat misis Formenas vīrs, vai jūs nevarētu mums iespējami drīz piezvanīt�" Un Dr. Rcinas tālruņa numurs. Es tūdaļ zvanīju.

Komutators mani savienoja. "Intensīvā terapija."

Palūdzu pasaukt Dr. Reinu un gaidīju, līdz viņa pacēla klausuli. Es teicu: "Te D�cks Formens. D�ūlijas Formenas vīrs."

"Ā, jā, mister Formen." Patīkama, melodiska balss. "Pal�dies, ka piezvanījāt. Es sapratu, ka vakarnakt jūs pavadījāt savu sievu tiz slimnīcu? Tad jūs zināt, cik nopietnas ir viņas traumas, vai varbūt man jāsaka - potenciālās traumas. Mēs patie�ām uzskatām, ka viņai ir nepiecie�ama rūpīga izmeklē�ana, lai pār�baudītu, vai nav kakla skriemeļu lūzumu un subdurālu hemato- mu, tāpat ari jānoskaidro, vai viņai nav iegurņa lūzumu."

"Jā," cs sacīju. "To cs dzirdēju jau vakarnakt. Vai radu�ās kādas problēmas?"

"Patiesībā jā. Jūsu sieva atsakās no ārstē�anas."

"Kā lūdzu?"

"Vakarnakt viņa atļāva mums veikt rentgenoloģisko iz�meklē�anu un salikt kopā rokas lūzumus. Mēs viņai paskaid�rojām, ka ar rentgenu nav iespējams aplūkot visu un ir ļoti svarīgi veikt MRI, ta�u no tā viņa atsakās."

"Kāpēc?" cs jautāju.

"Viņa apgalvo, ka viņai tas neesot nepiecie�ams."

"Skaidrs, ka viņai tas ir nepiecie�ams," cs teicu.

"Jā, tie�i tā, mister Formen," sacīja Reina. "Nevēlos jūs biedēt, bet iegurņa lūzuma gadījumā var rasties masīva asi�ņo�ana vēderdobumā un, mjā, noasiņo�ana līdz nāvei. Tas var notikt ļoti ātri, un�"

"Ko jūs gribētu, lai cs izdaru?"

"Mēs vēlētos, lai jūs ar viņu parunātu."

"Protams. Iedodiet viņai klausuli."

"Diem�ēl tie�i �obrīd viņa ir aizvesta uz vēl vienu rentge�nu. Vai jūs var kaut kā sazvanīt? Pa mobilo tālruni? Ļoti la�bi. Un vēl kas, mister Formen, mums neizdevās uzzināt, vai jūsu sievai nav bijusi līdz�inēja psihiatriska ārstē�anās�"

"Kā tā?"

"Viņa atsakās par to runāt. Es domāju - narkotikas, uz�vedības traucējumi un tamlīdzīgi. Vai jūs nevarētu mums kaut kā palīdzēt �ai ziņā?"

"Pamēģinā�u."

"Nevēlos jūs biedēt, bet jūsu sievas uzvedība ir bijusi, nu, teiksim, mazliet iracionāla. Brī�am gandrīz murgaina."

"Pēdējā laikā viņa ir dzīvojusi lielā spriedzē," es sacīju.

"Jā, tas, protams, ir veicinājis," Dr. Reina liegi noteica. "Un viņa ir pārcietusi spēcīgas galvas traumas, kuras mums jāizmeklē rūpīgāk. Nevēlos jūs biedēt, bet, godīgi sakot, psi�hiatrs pēc izmeklē�anas ir secinājis, ka jūsu sieva slimo ar ma�niakāli depresīvo sindromu vai atrodas narkotiku atkarībā, vai varbūt gan viens, gan otrs."

"Saprotu�"

"Un, protams, �ādi jautājumi vienmēr rodas, kad satik�smes negadījumā ir iesaistīta tikai viena automa�īna�"

Viņa lika noprast, ka negadījums varēja būt bijis pa�nāvī�bas mēģinājums. Es nedomāju, ka tas būtu ticami. "Es neko nezinu par to, ka mana sieva varētu lietot narkotikas," es sa�cīju. "Bet viņas uzvedība mani uztrauc jau, hm, da�as nedē�ļas."

Rikijs bija pienācis klāt un nepacietīgi stāvēja man bla�kus. Es ar roku aizsedzu tālruni. "Par D�ūliju." Viņ� pamāja ar galvu un ieskatījās pulkstenī. Savilka uzacis. Man �ķita ļo�ti dīvaini tas, ka viņ� mani steidzina brīdī, kad cs sarunājos ar ārstiem par savu sievu - un viņa tie�o priek�nieci.

Ārste vēl kādu bridi runāja riņķī un apkārt, un es, cik varē�dams, mēģināju atbildēt uz viņas jautājumiem, ta�u patiesī�bā nezināju neko tādu, kas viņai varētu noderēt. Viņa teica, ka palūgs, lai D�ūlija man piezvana, kad būs atgriezusies, un cs teicu, ka gaidī�u viņas zvanu. Aizvēru tālruni.

Rikijs sacīja:

"Jā, labi. Piedod, ka tevi steidzinu, D�ek, bet� saproti, man tev daudz kas jāparāda."

"Vai laiks ir ierobe�ots?" es vaicāju.

"Nezinu. Iespējams."

Es vēru muti, lai vaicātu, ko tas nozīmē, ta�u viņ� jau bi�ja sācis iet un soļoja naigi. Mēs izgājām no dzīvojamās zo�nas, izgājām pa kārtējām stikla durvīm un nonācām kārtējā gaitenī.

Ievēroju, ka �is gaitenis bija rūpīgi hermetizēts. Mēs gā�jām pa stikla eju, kas karājās virs grīdas. Stiklā bija mazi cau�rumiņi un apak�ā bija neskaitāmi vakuumsūkņi. Es jau sāku pierast pie nepārtrauktās gaisa kondicionētāju �ņāk�anas.

Gaiteņa vidū bija kārtējās stikla durvis. Tām cauri vaja�dzēja iet pa vienam. Kad mēs gājām, tās pa�ķīrās, un mums aiz muguras aizvērās. Ejot tālāk, man atkal radās izteikta sa�jūta, it kā cs būtu cietumā, ietu cauri rcstotu vārtu virknei, arvien dziļāk un dziļāk kaut kurienē.

Kaut ari te viss bija pilns ar augstajām tehnoloģijām un sienas bija no spo�a stikla - tas tik un tā bija cietums.

Mēs iegājām lielā telpā, uz kuras durvīm bija rakstīts IERĪ�CES un mazākiem burtiem - MOL. NOD. /RŪP. NOD./ ENERGO. NOD. Sienas un griestus klāja jau pazīstams, gludais plastikāta materiāls. Uz grīdas kaudzēs bija sakrauti prāvi, lami- nēti konteineri. Labajā pusē es redzēju lielu nerūsējo�ā tērauda katlu rindu, kas iesniedzās zem grīdas līmeņa, tiem apkārt bija milzums cauruļu un vārstuļu, kas stiepās cauri griestiem. Izska�tījās uz mata kā nelielā alus brūzī, un es jau grasījos apjautāties Rikijam, kas tas ir, kad viņ� iesaucās: "Tad re, kur jūs esat!"

Pie sadales dēļa monitora strādāja vēl trīs manas vecās ko�mandas darbinieki. Mums ienākot, viņi izskatījās mazliet vai�nīgi - kā bērneļi, kas pieķerti, snaikstāmies ap cepumu trau�ku. Viņu līderis, protams, bija Bobijs Lembcks. Trīsdesmit piecu gadu vecumā Bobijs kodus nevis rakstīja, bet pārrau�dzīja, ta�u, ja vēlējās, viņ� joprojām spēja tos uzrakstīt. Kā jau vienmēr, viņ� bija ģērbies izbalēju�os d�insos un teniskrek�lā ar uzrakstu "Spoks bruņās", pie jostas piekāris neiztrūk�sto�o portatīvo disku atskaņotāju.

V�l tur bija Meja Cana, daiļa un smalka, tik ļoti citāda nekā Rozija Kastro, cik at�ķirīgas vispār var būt sievietes. Me�ja bija Si�uaņā strādājusi par lauka bioloģi, pētot zeltainos strupdeguna pērtiķus, un tikai aptuveni divdesmit piecu ga�du vecumā pievērsusies programmē�anai. Laukā pavadītā lai�ka, tāpat sava rakstura dēļ viņa bija gandrīz nedzirdama. Me�ja ļoti maz runāja, kustējās teju bez skaņas un nekad nepacēla balsi - ta�u arī nevienā strīdā nekad nebija zaudējusi. Kā dau�dzi lauka biologi, viņa bija izkopusi pārdabisku spēju saplūst ar fonu, kļūt nemanāma, gandrīz nozust.

Un, visbeidzot, �ārlijs Devenpdrts - īdzīgs, saņurcīts un trīsdesmit gadu vecumā jau pārmēru resns. Viņ� bija lēns un lempīgs, izskatījās, it kā viņ� būtu gulējis ar visām drēbēm, un patiesībā pēc programmē�anas maratoniem tā bie�i arī no�tika. Cārlijs bija strādājis pie D�ona Holenda �ikāgā un pie Doina Pārmēra Losalamosā. Viņa specialitāte bija gēnu al�goritmi, tāda programmē�ana, kur, lai iegūtu maksimāli pre�cīzas atbildes, tika imitēta dabiskā izlase. Ta�u kā cilvēks viņ� bija kaitino�s - viņ� dungoja, sprausloja, sarunājās pats ar se�vi, skaļi un nevērīgi pirda. Grupa pacicta viņu tikai tāpēc, ka viņ� bija ļoti talantīgs.

"Vai patie�ām �im darbam ir nepiecie�ami trīs cilvēki?" noprasīja Rikijs, kad es biju ar visiem sarokojies.

"Jā," atbildēja Bobijs. "Ir vajadzīgi trīs cilvēki, senjor Sak�ni, jo �is ir sare�ģīts darbs." x

"Kādēļ? Un nesauc mani par senjoru Sakni."

"Dzirdu un paklausu, mister Sakni."

"Pie lietas�"

"Nu," sacīja Bobijs, "pēc �ārita ekscesa cs sāku pārbaudīt sensorus un man izskatās, ka tie ir nepareizi kalibrēti. Bet, tā kā ārā neviens neiet, tad nav zināms, vai mēs tos nepareizi nolasām, vai varbūt pa�i sensori ir defektīvi, vai arī uz �īm te ierīcēm ir nepareizs mērogs. Meja pazīst �os sensorus, viņa ar tiem ir strādājusi Ķīnā. Es �obrīd pārbaudu kodus. Un Cār- lijs �eit ir tāpēc, ka negrib iet prom un likt mūs mierā."

"Ncgvclz, man ir, ko darīt," sacīja Cārlijs. "Bet es rakstī�ju to algoritmu, kas kontrolē sensorus, un, kad viņi būs pa�beigu�i, vajadzēs optimizēt sensoru kodu. Es te sē�u un gai�du, kad viņi beigs muļļātics. Tad cs optimizē�u." Viņ� zīmīgi paskatījās uz Bobiju. "Neviens no �amējiem nc velna nespēj nooptimizēt."

"Bobijs spēj," sacīja Meja.

"Jā, ja viņam dod se�us mēne�us laika, tad varbūt."

"Bērni, bērni," iejaucās Rikijs. "Ncplēsīsimies ciemiņa klātbūtnē."

Es sāji pasmaidīju. Patiesībā es vispār nepievērsu uzmanī�bu tam, ko viņi runā. Es vienkār�i viņus vēroju. Te bija trīs no maniem labākajiem programmētājiem - un toreiz, kad viņi strādāja pie manis, viņi bija pa�pārliecināti līdz uzpūtī�bai. Bet tagad mani satrieca tas, cik nervozi viņi izskatījās. Viņi visi bija uzbudināti, ka�ķīgi, lecīgi. Un, mazliet pado�mājis, es apjautu, ka arī Rozija un Dcivids bija uzbudināti.

Cārlijs sāka kaut ko dungot savā tracino�ajā manierē.

"Ak Dievs" iesaucās Bobijs Lcmbcks. "Vai tu nevari pa�teikt, lai viņ� aizveras?"

"�ārlij, tu zini, ka mēs runājām par �o dungo�anu," teica Rikijs.

Cārlijs dungoja vien tālāk.

"�ārlij�"

Cārlijs dziļi, teatrāli nopūtās. Viņ� beidza dungot.

"Paldies tev," noteica Bobijs.

�ārlijs, acis nobolījis, palūkojās griestos.

"Labi," teica Rikijs. "Veicīgi pabeidziet un ejiet atpakaļ pie saviem darbiem."

"Jā, labi."

"Es gribu, lai visi iespējami ātri būtu savās vietās."

"Jā," sacīja Bobijs.

"Es runāju nopietni. Savās vietās."

"Dieva dēļ, Rikij, jā, jā. Vai tu vienreiz izbeigsi bļaustī�ties un ļausi mums strādāt?"

Paejot grupiņai garām, Rikijs ieveda mani mazākā telpā. Es sacīju:

"Rikij, viņi galīgi nav tādi, kā toreiz, kad strādāja pie ma�nis."

"Es zinu. �obrīd visi ir maķenīt uzskrūvēju�ies."

"Un kādēļ?"

"Tā dēļ, kas �eit notiek."

"Un kas īsu �eit notiek?"

Viņ� apstājās telpas tālākajā galā pie nelielas kabīnītes. "D�ūlija nedrīkstēja tev neko stāstīt, jo tas bija slepeni." Viņ� pieskārās durvīm ar atslēgas kartīti.

"Slepeni?" cs pārjautāju. "Medicīniskā attēlveido�ana ir slepena?"

Aiz�aujamais noklik�ķēja, durvis atvērās un mēs iegājām iek�ā. Durvis aizvērās. Es ieraudzīju galdu, divus krēslus, da�tora monitoru un klaviatūru. Rikijs apsēdās un nekavējoties sāka rakstīt.

"Tas medicīniskās attēlveido�anas projekts uzradās tikai vēlāk," viņ� sacīja, "neliels komerciāls pielietojums tehnolo�ģijai, ko mēs jau bijām sāku�i izstrādāt."

"Ahā. Un tā būtu?"

"Militāra."

" "Xymos" strādā armijas vajadzībām?"

"Jā. Uz līguma pamata." Viņ� uz bridi apklusa. "Pirms di�viem gadiem Aizsardzības departaments pēc pieredzes Bosnijā saprata, ka ārkārtīgi vērtīga būtu robotu lidma�īna, kas varētu lidot pa gaisu un reālā laikā pārraidīt attēlus no kara lauka. Pentagons apzinājās, ka nākotnes karos �ādām lidojo�ām ka�merām būtu arvien sare�ģītāks pielietojums. Tās varētu iesūtīt ienaidnieka karaspēka atra�anās vietās, arī tad, ja tas slēptos d�ungļos vai ēkās; varētu izmantot, lai kontrolētu lāzervadāmo raķe�u uguni, lai identificētu draudzīga karaspēka atra�anās vie�tu, un tā tālāk. Komandieri uz zemes varētu pieprasīt nepiecie��amos attēlus viņiem nepiecie�amajā spektrā - redzamajā, in�frasarkanajā, ultravioletajā, jebkādā. Reālā laika attēlveido�ana nākotnes karos būs ļoti jaudīgs palīglīdzeklis." "Jā�"

"Ret bija acīm redzams," Rikijs turpināja, "ka �īs robot- kameras bija pārāk nedro�as. Tās varēja no�aut kā balo�us. Pentagons vēlējās kameru, kuru nevarētu notriekt. Viņi bija iedomāju�ies kaut ko ļoti sīku, varbūt spāres lielumā - tik mazu mērķi, lai tajā nevarētu trāpīt. Ta�u bija problēmas ar energoapgādi, ar mazām stūrēm un ar iz�ķirtspēju, izmanto�jot tik sīkas lēcas. Bija vajadzīgas lielākas lēcas."

Es pamāju ar galvu. "Un tad jūs izdomājāt nanokompo- nentu spietu."

"Tie�i tā," Rikijs norādīja uz ekrānu, kur gaisā, līdzīgi put�niem, virpuļoja un griezās melnu punktu puduris. "Kompo�nentu mākonis lautu izveidot kameru ar tik lielu lēcu, cik būtu nepiecie�ams. Un to nevarētu sa�aut, jo lode vienkār�i izietu mākonim cauri. Tālāk mākoni varētu izkliedēt - glu�i tāpat, kā, atskanot lodes �āvienam, izklīst putnu bars. Tad kamera būtu neredzama, līdz izveidotos no jauna. Risinājums �ķita ideāls. Pentagons deva mums DARPAU finansējumu un trīs gadus laika."

"Un?"

"Mēs ķērāmies taisīt �o kameru. Protams, uzreiz bija skaidrs, ka radīsies problēmas ar dalīto intelektu."

�ī problēma man bija pazīstama. �ā mākoņa nanodaļiņām bija jāpie�ķir rudimentārs saprāts, lai tās spētu, savā starpā sadar�bojoties, izveidot gaisā virpuļojo�o bani. �āda koordinēta darbī�ba varēja izskatīties ļoti saprātīga, ta�u tā notika ari tad, ja baru veidojo�ie indivīdi bija pilnīgi dumji. Galu galā to spēj putni un zivis, un uz �īs planētas tie nebūt nav ģeniālākie radījumi.

Daudzi, skatīdamies uz pumu vai zivju baru, sprie�, ka tiem ir vadonis un pārējie dzīvnieki seko vadonim - jo cilvēkiem, tāpat kā sabiedriskākajiem zīdītājiem, mēdz būt grupu līderi.

Ta�u putniem un zivīm līderu nav. To grupas tiek organi�zētas citādi. Rūpīgi bara uzvedības pētījumi - kadru pēc kad�ra veikta video analīze - liecināja, ka tiem līdera nav. Putni un zivis savstarpēji reaģē uz da�iem vienkār�iem stimuliem, un rezultāts ir koordinēta uzvedība. Ta�u to neviens nekon�trolē. Neviens to nevada. Neviens nevirza.

Tāpat atsevi�ķi putni nav ģenētiski ieprogrammēti turēties barā. Bara instinkts tiem nav iedzimts. Putnu smadzenēs nekas nepavēl: "Kad notiek tas un tas, meties barā." Tie�i pretēji, bara veido�ana sākas daudz vienkār�āku, zema līmeņa noteiku�mu rezultātā. Piemēram, �ādu - "Turies blakus tuvākajiem putniem, bet neskrien viņiem virsū." Vadoties pēc �iem notei�kumiem, visa grupa, viegli koordinējoties, izveido baru.

Bara veido�anu izraisa zema līmeņa noteikumi, tādēļ to dēvē par iegūto uzvedību. Saskaņā ar tehnisko iegūtās uzvedī�bas definīciju, tā ir uzvedība, kas rodas grupā, bet nav iepro�grammēta nevienam no grupas locekļiem. Iegūtā uzvedība var rasties jebkurā populācijā, ieskaitot datoru populāciju. Vai robotu populāciju. Vai nanospietu.

"Jūsu problēma bija spieta iegūtā uzvedība?"

"Tie�i tā."

"Tas bija neprognozējams?"

"Maigi izsakoties."

Pēdējo gadu desmitu laikā �is grupu iegūtās uzvedības jē�dziens bija izraisījis nelielu apvērsumu datorzinātnēs. Pro�grammētājiem tas nozīmē, ka tu vari definēt noteikumus at�sevi�ķu aģentu uzvedībai, bet nevis aģentiem, kas mijiedarbojas savā starpā.

Atsevi�ķi aģentus - vienalga, programmu moduļus, pro�cesorus vai, kā �ai gadījumā, īstus mikrorobotus - var iepro�grammēt tā, lai vienos apstākļos tie sadarbotos, bet citos - sacenstos. Tiem var dot mērķus. Tiem var iemācīt dzīties pēc saviem mērķiem ar nelokāmu intensitāti vai uz brīdi novēr�sties no mērķa, lai palīdzētu citicm aģentiem. Ta�u �o mij�iedarbību rezultātu nav iespējams ieprogrammēt. Tas vien�kār�i rodas, un iznākums bie�i ir negaidīts.

Savā ziņā tas ir glu�i fantastiski. Pirmo reizi programma spēj sniegt rezultātu, kuru programmētājs nav prognozējis. �īs programmas izturējās drīzāk kā dzīvi organismi un nevis kā cilvēka radīti automāti. Programmētājus tas sajūsmināja - bet arī nomāca.

Jo programmas iegūtā uzvedība mēdza būt ekscentriska. Reizēm konkurējo�ie aģenti cīnījās līdz pilnīgam strupceļam, un programma neko nespēja izpildīt. Reizēm aģenti tā ie�spaidojās cits no cita, ka aizmirsa par savu mērķi un sāka da�rīt kaut ko citu. �ai ziņā �īs programmas bija ļoti līdzīgas bēr�niem - neprognozējamas, ar viegli izkliedējamu uzmanību. Kā izteicās kāds programmētājs, "mēģināt programmēt da�līto intelektu ir kā likt piecgadīgam bērnam iet uz istabu un pārģērbties. Iespējams, viņ� to izdarīs, ta�u tikpat iespējams, ka darīs kaut ko citu un neatgriezīsies."

Tādēļ, ka �īs programmas uzvedās kā dzīvas būtnes, pro�grammētāji sāka meklēt analoģijas ar reālu organismu uzve��anos reālajā pasaulē. Patiesībā tic sāka modelēt dzīvu orga�nismu uzvedību, cerot �ādi gūt kaut kādu kontroli pār programmu rezultātiem.

Un tā programmētāji pētīja to, kā skudras pulcējas baros, kā termīti ceļ pū�ņus, kā dejo bites, - lai uzrakstītu program�mas lidma�īnu nolai�anās grafika kontrolei, pasta sūtījumu pār�vieto�anai vai valodu tulko�anai. Bie�i �īs programmas strādāja brīni�ķīgi, bet bie�i vienalga sagāja pavisam �ķērsām, sevi�ķi tad, ja krasi izmainījās apstākļi. Tad tās savus mērķus pazaudēja.

Lai panāktu, ka programmas neaizmirst savus mērķus, es pirms pieciem gadiem sāku modelēt plēsoņas-medījuma at�tiecības. Izsalku�a plēsoņas uzmanība neizklicdējas. Apstākļi var piespiest to improvizēti mainīt metodes; pirms laupījums ir noķerts, tie var uzbrukt daudzas reizes - ta�u tie nepazau�dē sava laupījuma pēdas.

Tā es kļuvu par lietpratēju plēsoņas-laupījuma attiecībās. Es zināju, kā uzvedas hiēnu bari, Āfrikas hiēnsuņi, medībās iz�gāju�as lauvenes un uzbrukumā izgāju�u karotāju skudru kolon�nas. Mana komanda bija studējusi lauka biologu sarakstītos darbus, un mēs bijām vispārināju�i uzzināto programmas mo�dulī, ko nosaucām par PREDPRET- to varēja izmantot, lai kontrolētu jebkādu aģentu sistēmu un lai padarītu tās uzvedī�bu mērķtiecīgu. Lai liktu programmai meklēt mērķi.

Skatīdamies Rikija ekrānā, kur, virpuļojot gaisā, viegli kus�tējās savstarpēji koordinēti punkti, cs jautāju: "Lai program�mētu savas atsevi�ķās vienības, jūs izmantojāt PREDPRET?"

"Jā. Mēs izmantojām �os noteikumus."

"Nu, man izskatās, ka viņi uzvedas ļoti labi," es teicu, vē�rodams ekrānu. "Kur ir problēma?"

"Mēs nezinām."

"Ko tad tas nozīmē?"

"Tas nozīmē - mēs zinām, ka ir kaut kāda problēma, bet nezinām, kas to izraisa. Vai �ī problēma slēpjas programmā� vai varbūt kaut kur citur."

"Kaut kur citur? Piemēram?" es saraucu pieri. "Rikij, es nesapratu. Sis ir vienkār�i mikrorobotu bars. Tu vari ar to da�rīt, ko vien vēlies. Ja programma nestrādā pareizi, tu to izla�bo. Ko cs nesaprotu?"

Rikijs manāmi neveikli palūkojās uz mani. Viņ� atgrūda krēslu un piecēlās. "Nāc, es tev parādī�u, kā mēs �os aģentus ra�ojam," viņ� teica. "Tad tu labāk izpratīsi situāciju."

Tā kā es biju redzējis D�ūlijas demonstrācijas ierakstu, mani ārkārtīgi interesēja tas, ko viņ� grasījās man parādīt. Jo daudzi manis cienīti cilvēki uzskatīja, ka molekulārā rūpnie�cība nav iespējama. Viens no�galvenajiem teorētiskajiem ie�bildumiem saistījās ar laiku, kāds būtu vajadzīgs, lai izveido�tu funkcionējo�u molekulu. Lai nanoagregāts vispār darbotos, tā ra�o�anas konveijeram jābūt daudz efektīvākam nekā visi tic, kas līdz �im bija pieredzēti rūpniecībā. Gandrīz visi cil�vēka ra�otie konveijeri darbojas aptuveni vienādā ātrumā: tic spēj pievienot vienu detaļu sekundē. Automobilim, piemē�ram, ir da�i tūksto�i detaļu. Ma�īnu var uzbūvēt pāris stundu laikā. Komercaviācijas lidma�īnai ir se�i miljoni detaļu, un tās uzbūvē�anai ir vajadzīgi vairāki mēne�i.

Savukārt tipiska ra�ota molekula sastāv no 102S detaļu. Proti, 10 000 000 000 000 000 000 000 000 detaļu. Praktis�ki raugoties, �is skaitlis ir neiedomājami milzīgs. Cilvēka sma�dzenes nespēj to aptvert. Ta�u aprēķini liecināja, ka, pat ja būtu iespējams montēt ātrumā miljons detaļu sekundē, laiks, kas būtu nepiecie�ams vienas molekulas būvei, tik un tā bū�tu 3000 triljonu gadu - proti, �is laiks būtu ilgāks par mums zināmo Visuma vecumu. Un tā jau bija problēma. To dēvē�ja par būves laika problēmu.

Es teicu Rikijam: "Ja jūs veicat rūpniecisku ra�o�anu�"

"Mēs to darām."

"Tātad jūs dro�i vien esat atrisināju�i būves laika problēmu."

"Esam." "Kā?"

"Tūlīt redzēsi."

Lielākā daļa zinātnieku pieņēma, ka �ī problēma tiks at�risināta, būvējot lielākas subvienības - molekulu fragmentus, kas sastāvētu no miljardiem atomu. Tā būves laiku varētu sa�īsināt līdz pāris gadiem. Tad, daļēji izmantojot pa�montē�a- nos, laiku varētu saīsināt līdz vairākām stundām, iespējams - līdz vienai stundai. Ta�u pat ar tālākiem uzlabojumiem komerciālu produkta kvantitā�u ra�o�ana palika teorētisks izaicinājums. Jo mērķis jau nebija ra�ot vienu molekulu stun�dā. Mērķis bija stundā sara�ot vairākas mārciņas molekulu.

Vēl neviens nebija izgudrojis, kā lai to izdara.

Mēs pagājām garām da�ām laboratorijām, viena no tām izskatījās pēc parastas mikrobiologu vai ģenētiku laboratori�jas. Es redzēju, ka tajā knibinās Meja. Es sāku Rikijam jau�tāt, vai viņiem �eit ir mikrobioloģijas laboratorija, bet viņ� pat neklausījās. Viņ� bija nepacietīgs, viņ� steidzās. Pamanī�ju, ka viņ� ieskatās pulkstenī. Tie�i priek�ā bija pēdējās stik�lotās slū�as. Uz stikla durvīm ar trafaretu bija uzkrāsots: MIKRORA�O�ANA. Rikijs pamāja, lai es eju iek�ā. "Pa vienam," viņ� sacīja. "Sistēma citādi neļauj."

Es iegāju slū�ās. Durvis man aiz muguras �ņākdamas aiz�vērās, starplikas ar būk�ķi noslēdzās. Kārtējais gaisa brāzmas trieciens: no aug�as, no sāniem, no apak�as. Es jau sāku pie tā pierast. Atvērās otras durvis, un es iegāju vēl vienā īsā gai- tenītī, pa kuru varēja nokļūt lielā telpā. Es ieraudzīju spo�i mirdzo�u, baltu gaismu - tik spo�u, ka man iesmeldzās acis. Rikijs ienāca man aiz muguras, kaut ko runādams, ta�u es neatceros, ko viņ� sacīja. Es nespēju koncentrēties uz viņa vārdiem. Es tikai skatījos. Jo nu es biju nokļuvis rūpnīcas gal�venajā cehā - milzīgā telpā bez logiem, tā bija līdzīga gigan�tiskam, trīs stāvus augstam angāram. Un �ajā angārā atradās neiedomājami sare�ģīta konstrukcija, kas �ķita karājamies gaisā un mirdzēja kā dārgakmens.

Sākumā bija grūti aptvert, ko es redzu - izskatījās, ka ma�nā priek�ā gaisā planē gigantisks, spīdīgs astoņkājis, kas uz visām pusēm izstiepis zalgojo�us, daudz�ķautņainus taustek�ļus, mezdams uz ārsienām sare�ģītus atspulgus un krāsainas joslas. �ī astoņkāja taustekļi atradās vairākos līmeņos. Viens līmenis bija pavisam zemu, tikai kādu pēdu virs grīdas. Ot�rais bija krū�u augstumā; tre�ais un ceturtais līmenis bija aug�stāks, man virs galvas. Un tic visi laistījās, spo�i dzirkstīja.

Es apstulbis mirk�ķināju acis. Sāku iz�ķirt detaļas. Astoņ�kājis bija savienots ar neregulāru trīsstāvu karkasu, kas bija uzbūvēts no modulāriem stikla kubiem. Ta�u tie bija izkār�toti kā pagadās, it kā telpas vidū kāds būtu nosviedis veselu kalnu milzīgu, caurspīdīgu cukurgraudu. �ajā kubu lērumā uz visām pusēm izlocījās astoņkāja ekstremitātes. To visu tu�rēja melnu anodizētu statņu un savienojumu tīkls, ta�u at�spīdumu dēļ tic gandrīz nebija pamanāmi, un izskatījās, ka astoņkājis karājas gaisā.

Rikijs pasmaidīja. "Konverģenta montā�a. Fraktāļu arhi�tektūra. Glīti, ko?"

Es lēni pamāju ar galvu. Tagad cs saskatīju vairāk detaļu. Tas, ko biju ieraudzījis kā astoņkāji, patiesībā bija sazarota koka struktūra. Centrālais kvadrātveida cauruļvads sniedzās vertikāli cauri telpas centram, un no tā uz visām pusēm at�zarojās mazākas caurules. No �iem zariem savukārt izgāja vēl mazāki un mazāki zari. Pa�as tievākās caurules bija zīmuļa resnumā. Viss spīdēja tā, it kā būtu noklāts ar spoguļstiklu.

"Kāpēc tas tā spīd?"

"Stiklam ir dimantoīdu pārklājums," viņ� teica. "Moleku�lu līmenī tas stikls ir kā �veices siers, pilns ar caurumiem. Un, protams, tas ir �ķidrs, tāpēc atomi mierīgi staigā tam cauri."

"Tāpēc jūs pārklājāt to stiklu."

"Jā. Nācās."

�ai mirdzo�i zarotajā stikla me�ā staigāja Dcivids un Ro�zija, rakstīdami piezīmes, pieregulēdami vārstuļus, ieskatīda�mies rokas datoros. Es sapratu, ka skatos uz iespaidīgu para�lēlo konveijeru. �aurākajās caurulītēs tika ievadīti mazi molekulu fragmenti, savukārt tiem tika pievienoti atomi. Kad tas bija paveikts, tie virzījās tālāk uz lielākajām caurulēm, kur tika pievienoti jauni atomi. �ādi molekulas pakāpenski virzījās uz struktūras centru, kur montā�a tika pabeigta un tās tika izgrūstas centrālajā caurulē.

"Glu�i pareizi," teica Rikijs. "Tas ir tie�i tāpat kā auto�mobiļu konveijers, vienīgi �is te ir molekulu mērogā. Mole�kulas sākas galos un pa konveijeru nonāk centrā. Te mēs pie�stiprinām proteīnu sekvenci, tur - mctila grupu, tie�i tāpat, kā viņi piestiprina ma�īnai durvis un riteņus. Lentes galā no�ripo jauna, pēc pasūtījuma izgatavota molekulāra ietaise. Uz�būvēta atbilstīgi jūsu spccifikācijām."

"Un da�ādie taustekļi?"

"Būvē da�ādas molekulas. Tādēļ ari �ie taustekļi izskatās at�ķirīgi." Vairākās vietās astoņkāja ekstremitātes stiepās cauri tērauda tunelim, kas bija nostiprināts ar smagām skrūvēm, - vakuuma kanalizācijai. Citās vietās kādu kubu klāja stepēta sudraba izolācija, un tuvumā cs redzēju tvertnes ar �ķidru slā�pekli: �ajās sekcijās rika uzturētas ārkārtīgi zemas temperatūras.

"Tās ir mūsu kriogēnās kameras," teica Rikijs. "Mēs ne�ejam pārāk zemu, maksimums -70 Celsija skalā. Nāc, cs tev parādī�u." Viņ� veda mani pa kompleksu, iedams pa stikla gaiteņiem, kas vijās starp taustekļiem. Da�ās vietās īsas kāp�nes ļāva pārkāpt pāri zemākajām ekstremitātēm.

Rikijs nemitīgi �aloja par tehniskām detaļām: �ļūtenes va�kuuma apvalkā, metāla fazu sadalītāji, lodveida pretvārsti. Kad mēs bijām nonāku�i pie izolētā kuba, viņ� atvēra sma�gas durvis, aiz kurām atklājās mazs kambarītis, kuram lī�dzās atradās vēl viena telpa. Tie izskatījās līdzīgi diviem me�tāla skapī�iem. Visās durvīs bija stikla lodziņi. �obrīd visur bija istabas temperatūra. "�eit var dabūt divas at�ķirīgas tem�peratūras," viņ� teica. "No vienas var vadīt otru, ja ir tāda vēlē�anās, ta�u parasti tas notiek automātiski."

Rikijs atkal izveda mani ārā, pa ceļam ieskatīdamies pulk�stenī. "Vai mēs kavējam kādu tik�anos?" es vaicāju.

"Ko? Nē, nē. Nekā tamlīdzīga." Divi tuvākie kubi patiesībā bija masīvas metāla telpas, kurās iestiepās resni elektrības vadi.

"Tās ir jūsu magnētu telpas?" es vaicāju.

"Tie�i tā," Rikijs atbildēja. "Mums ir impulsu lauka mag�nēti, kas serdenī ģenerē 33 teslas. Tas ir apmēram miljons rei��u vairāk nekā Zemes magnētiskajā laukā."

Nostenēdamies viņ� atgrūda tērauda durvis uz tuvāko magnēttelpu. Es ieraudzīju prāvu, virtulim līdzīgu objektu, aptuveni se�u pēdu diametrā, kura centrā bija kādu collu plats caurums. Virtuli viscaur ietina caurules un plastikāta izo�lācija. Smagas tērauda skrūves, kas sniedzās no aug�as līdz apak�ai, noturēja apvalku vietā.

"Tādam mazulim vajag pamatīgu dzesē�anu, cs tev teik��u. Un daudz enerģijas: piecpadsmit kilovoltu. Kondcnsato- riem vajag veselu minūti, lai uzlādētos. Un, protams, mēs va�ram to darbināt tikai impulsu re�īmā. Ja to ieslēgtu pastāvī�gi, tas uzsprāgtu - pa�a radītais lauks to saraustītu gabalos." Viņ� norādīja uz magnēta pamatni, kur ceļgalu augstumā bija apaļa poga. "Tas ir avārijas dro�inātājs," viņ� teica. "Katram gadījumam. Ja rokas ir aizņemtas, var nospiest ar ceļgalu."

Es teicu: "Tātad jūs izmantojat spēcīgus magnētiskos lau�kus, lai veiktu daļu no montā�"

Ta�u Rikijs jau bija pagriezies un soļoja ārā pa durvīm, atkal ieskatīdamies pulkstenī. Es steidzos viņam pakaļ.

"Rikij�"

"Man tev vēl �is tas jāparāda," viņ� sacīja. "Mēs jau tuvo�jamies beigām."

"Rikij, tas viss ir ļoti iespaidīgi," es teicu, pamādams uz mirdzo�ajām ekstremitātēm. "Bet lielākā daļa jūsu konvei�jera darbojas istabas temperatūrā - bez vakuuma, bez krio, bez magnētiskā lauka."

"Jā. Bez kaut kādiem īpa�iem apstākļiem."

"Kā tas ir iespējams?"

Viņ� paraustīja plecus. "Ascmblcriem tas nav vajadzīgs."

"Asemblcricm?" cs pārjautāju. "Vai tu gribi teikt, ka pie �ī konveijera jums strādā molekulāri asembleri?"

"Jā. Protams."

"Molekulārie asembleri liek jums visu kopā?"

"Protams. Man likās, ka tu to esi sapratis."

"Nē, Rikij," cs sacīju, "es to galīgi nesaprotu. Un man nepatīk, ka man melo."

Viņa sejā parādījās sāpīgs vaibsts. "Es nemeloju."

Bet es biju dro�s, ka viņ� melo gan.

Viens no pirmajiem apstākļiem, ko zinātnieki noskaidro�ja molekulārās ra�o�anas sakarā, bija tas, cik fenomenāli sa�re�ģīti ir to veikt. Da�i "IBM"pētnieki 1990. gadā stumdīja ksenona atomus pa niķeļa plāksni tik ilgi, līdz tic izveidoja burtus "IBM" uzņēmuma logotipa formā. Viss logotips bija vienu desmit miljardo daļu collas liels un to varēja saskatīt tikai elektronmikroskopā. Ta�u tas izskatījās satrieco�i un gu�va pla�u ievērību. "IBM" ļāva visiem domāt, ka tas pierāda jauno koncepciju, atver durvis uz molekulāro ra�o�anu. Ta��u drīzāk tas bija triks, un vairāk nekas.

Atsevi�ķu atomu sastum�ana noteiktā kārtībā ir lēns, rūpīgs un dārgs darbs. "IBM" pētniekiem nācās veltīt visu dienu, lai saliktu pareizajās vietās trīsdesmit piecus atomus. Neviens neti�cēja, ka �ādi var radīt jaunu tehnoloģiju. Patiesībā gandrīz visi uzskatīja, ka nanoin�enieri galu galā atradīs veidu, kā būvēt "asemblerus" - miniatūras molekulāras icrīcītes, kas spēs ra�ot noteiktas molekulas tie�i tāpat, kā lodī�u gultņu ra�o�anas au�tomāts izgatavo lodī�gultņus. Jaunā tehnoloģija, balstoties uz molekulārām ierīcēm, ra�os molekulārus produktus.

Doma bija skaista, ta�u praktiskās problēmas bija biedējo��as. Asembleri bija nesalīdzināmi sare�ģītāki nekā to ra�otās molekulas, un tāpēc mēģinājumi tos projektēt un uzbūvēt jau no pa�a sākuma sekmējās vāji. Cik man zināms, neviena la�boratorija nekur pasaulē to nebija paveikusi. Un tagad Rikijs man itin nevērīgi mēģina iestāstīt, ka aXymos" spēj būvēt mo�lekulārus asemblerus, kuri �ai firmai ra�o molekulas.

Es viņam neticēju.

Visu mū�u biju nostrādājis tehnoloģiju jomā un man bija izstrādājusies nojauta par to, kas ir iespējams. �is gigantiskais lēciens uz priek�u vienkār�i nebija varējis notikt. Nevarēja, un viss. Tehnoloģijas ir zinā�anu veids, un, kā jau visas zinā��anas, tehnoloģijas aug, attīstās, nobriest. Ticēt, ka var citā�di, nozīmētu ticēt, ka brāļi Raiti spēja uzbūvēt raķeti un aiz�lidot uz Mēnesi, nevis noplivināties trīssimt pēdu virs smil�u kāpām ar "Kitty Hawk".

Nanotehnoloģijas joprojām bija "Kitty Hawk" stadijā.

"Izbeidz, Rikij," es sacīju. "Kā jūs īstenībā to darāt?"

"Tehniskās detaļas nav tik svarīgas, D�ek."

"Kas tās par jaunām blēņām? Skaidrs, ka tās ir svarīgas."

"D�ek," viņ� sacīja, apveltīdams mani ar savai visapburo��āko smaidu. "Vai tu patie�ām domā, ka es tev meloju?"

"Jā, Rikij," es atbildēju. "Domāju gan."

Es palūkojos uz astoņkāja ekstremitātēm, kas stiepās man visapkārt. Stāvēdams stikla ielokā, redzēju visās �ajās virsmās desmitiem savu atspulgu. Tas bija mulsino�i, jauca galvu. Mē�ģinādams sakopot domas, es paskatījos lejup.

Un pamanīju to, ka, lai gan mēs staigājam pa stikla gaite�ņiem, arī pirmais stāvs da�viet ir no stikla. Viena tāda zona bija tepat tuvumā. Es pagājos uz tās pusi. Cauri stiklam redzē�ju tērauda caurules un vadus, kas sniedzās zemāk par pirmā stāva līmeni. Aiz vienām caurulēm mans skatiens aizķērās, jo tās veda no noliktavas uz tuvējo stikla kubu, tur izauga no grīdas un sazarojoties stiepās aug�up mazākās caurulēs.

Es sapratu, ka tās ir izejvielas - organiska jēlmateriāla �ķī�dums, kas konveijerā tiks pārveidots pabeigtās molekulās.

Atkal pievērsdamies grīdai, izsekoju caurulēm līdz vietai, kur tās iesniedzās no blakustelpas. �is savienojums arī bija no stikla. Es ieraudzīju liektas tērauda pavēderes - tur stāvēja lieli katli, kurus biju pamanījis iepriek�. Biju nodomājis, ka �īs tvertnes izskatās kā miniatūrā alus brūzī. Jā, tie�i tā - kā alus brūzītī. Aparāts kontrolētai fermentācijai, kontrolētai mikrobu audzē�anai.

Un tad es sapratu, kas tas patiesībā ir.

Es teicu: "Tu, kuņas dēls."

Rikijs atkal pasmaidīja un paraustīja plecus. "Klau," viņ� tcica. "Viss strādā".

�ie katli blakustelpā tik tie�ām bija tvertnes kontrolētai mikrobu audzē�anai. Ta�u ne jau alu Rikijs brūvēja - viņ� perināja mikrobus, un man nebija �aubu - kālab. Tā kā "Xymos" nebija spējīga uzbūvēt īstus nanoasemblerus, tad nu taisīja savas molekulas ar baktēriju palīdzību. Tā bija gēnu in�enierija, nevis nanotehnoloģijas.

"Mjā, nc glu�i," atbildēja Rikijs, kad es viņam pateicu, ko domāju. "Bet cs atzīstu, ka mēs izmantojam hibrīdu teh�noloģiju. Vismaz nav tik liels pārsteigums, ko?"

Taisnība gan. Jau vismaz desmit gadu novērotāji progno�zēja, ka gēnu in�enierija, datorzinātnes un nanotehnoloģijas galu galā saplūdīs. �o sfēru intereses objekti bija līdzīgi - un savstarpēji saistīti. Nav nemaz tik liela at�ķirība, vai dators tiek izmantots, lai atkodētu kādu daļu no baktērijas geno- ma, vai arī tas tiek izmantots, lai būtu vieglāk pievienot �ai baktērijai jaunus gēnus, lai ra�otu jaunus proteīnus. Un nav liela at�ķirība, vai mēs radām jaunu baktēriju, kas dod ārā, teiksim, insulīna molekulas, vai radām pa�taisītu mikrome- hānisku asemblcru, kas ra�o jaunas molekulas. Tas viss no�tiek molekulu līmenī. To visu junda viens izaicinājums - uz�tiept cilvēka konstrukcijas ārkārtīgi sare�ģītām sistēmām. Un molekulu konstrukcijas bija visaugstākajā mērā sare�ģītas.

Var domāt par molekulu kā par virkni atomu, kas sakabi- nāti kopā līdzīgi "Lejjo" klucī�iem, cits pēc cita. Ta�u �āda iztēles aina ved maldinā�anā. Jo, at�ķirībā no "Lego" kom�plekta, atomus nevar sakabināt jebkādā tev tīkamā secībā. Pievienots atoms ir pakļauts jaudīgiem lokāliem spēkiem - elektriskiem un ķīmiskiem - un rezultāti bie�i vien nav ie�priecino�i. Atomu var izgrūst ārā 110 tā vietas. Tas var ari tur palikt, ta�u nejēdzīgā leņķī. Tas var pat satīņāt visu moleku�lu mezglos.

Rezultātā molekulārā rūpniecība ir vingrinā�anās iespēja�mību mākslā, mācī�anās, kā aizstāt atomus un atomu grupas, lai izveidotu ekvivalentas struktūras, kas funkcionētu iecerēta�jā veidā. Visu �o grūtību priek�ā nebija iespējams ignorēt fak�tu, ka jau pastāv pārbaudītas molekulāras rūpnīcas, kas spēj ra�ot molekulas lielos daudzumos: tās sauc par �ūnām.

"Diem�ēl ar �ūnu rūpniecību mēs tālāk netiekam," sacīja Rikijs. "Mēs ievācam substrāta molekulas - jēlmatcriālu un tad būvējam tālāk jau ar nanoin�enicrijas palīdzību. Tā sanāk, ka mēs ņemam pa kripatai no abām."

Es rādīju lejup, uz tvertnēm. "Kādas �ūnas jūs audzējat?"

"Theta-d 5972,v viņ� atbildēja.

"Un, proti?"

"Ј. coli paveids."

E. coli jeb zarnu nūjiņa bija izplatīta baktērija, atrodama gandrīz visur dabiskajā vidē, pat cilvēka zarnās. Es jautāju: "Vai kādam ienāca prātā, ka nav prātīgi izmantot �ūnas, kas var dzīvot cilvēkā?"

"Ne glu�i," viņ� atbildēja. "Godīgi sakot, par to nemaz netika runāts. Mēs tikai vēlējāmies kādu labi izpētītu �ūnu, kas būtu pilnvērtīgi dokumentēta literatūrā. Izvēlējāmies rūp�niecisku standartu."

"Ahā�"

"Un vispār," Rikijs turpināja, "es nedomāju, ka tā ir pro�blēma, D�ek. Tā neperināsies cilvēka iek�ās. TP)eta-d ir opti- mizēta da�ādām barotnēm - lai to būtu lētāk audzēt labora�torijā. Īstenībā es domāju, ka tā varētu augt pat atkritumos."

"Tad savas molekulas jūs iegūstat �ādi. Jums tās ra�o bak�tērijas."

"Jā," viņ� atbildēja, "�ādi mēs iegūstam pirmmolekulas. Mēs ievācam divdesmit septiņas pirmmolekulas. Tās tiek sa�montētas relatīvi augstas temperatūras vidē, kur atomi ir ak tīvāki un ātrāk sajaucas."

"Tāpēc �eit ir tik karsti?"

"Jā. Reakcijas efektivitātes maksimums tiek panākts simt �etrdesmit septiņu grādu temperatūrā pēc Fārcnheita, tāpēc mēs strādājam tādā. Tā mēs dabūjam vislielāko kombinē�a�nās ātrumu. Ta�u �īs molekulas kombinēsies daudz zemākās temperatūrās. Pat kādu trīsdesmit piccu-�etrdesmit Fārcn�heita grādu temperatūrā var dabūt zināmu daudzumu mole�kulāru kombināciju."

"Un citi apstākli jums nav vajadzīgi?" es jautāju. "Vaku�ums? Spiediens? Spēcīgi magnētiskie lauki?"

Rikijs papurināja galvu. "Nē, D�ek. Mēs uzturam �os ap�stākļus, lai paātrinātu montā�u, bet, stingri ņemot, tas nav nepiecie�ams. Viss ir izdomāts patie�ām eleganti. Kompo�nentu molekulas saiet kopā pavisam viegli."

"Un �īs komponentu molekulas tiek kombinētas, lai galu galā izveidotu jūsu asemblerus?"

"Kuri pēc tam montē tās molekulas, kuras mēs vēlamies. Jā."

Radīt �os asemblerus ar baktēriju palīdzību - tas bija at�jautīgs risinājums. Ta�u Rikijs man apgalvoja, ka �ie kom�ponenti samontējas gandrīz automātiski, nav nepiecie�ams tikpat kā nekas, izņemot augstu temperatūru. Tad kādam no�lūkam tika izmantota �ī sare�ģītā stikla būve?

"Efektivitātei un procesu no�ķir�anai," atbildēja Rikijs. "Mēs varam vienlaikus būvēt deviņus asemblerus, katru savā ekstremitātē."

"Un kur �ie asembleri izgatavo galīgās molekulas?"

"�ai pa�ā būvē. Bet vispirms mēs tās atpiclietojam."

Es papurināju galvai. So terminu cs nezināju. "Atpiclictojat?"

"Tas ir mazs uzlabojums, mēs �eit esam to izgudroju�i. Mēs to patentēsim. Redzi, mūsu sistēma ideāli strādāja jau no pa�a sākuma - bet ieguvumi bija ārkārtīgi mazi. Mēs ievā�cām pusgramu pabeigtu molekulu stundā. �ādā ātrumā, lai uztaisītu vienu kameru, būtu vajadzīgas vairākas dienas. Mēs nespējām izdomāt, kur te ir āķis. Noslēguma montā�a eks�tremitātēs notiek gāzes tazē. Izrādījās, ka molekulārie mon�tieri bija smagi un viņiem bija tendence nogrimt. Baktērijas uzturējās līmeni augstāk par tiem, atāķējot komponentu mo�lekulas, kas bija vēl vieglākas un lidinājās augstāk. Tādējādi asembleri gandrīz ncsaskārās ar molekulām, kuras tiem va�jadzēja likt kopā. Mēs izmēģinājām jaukt tehnoloģijas, ta�u ar to nekas nebija līdzēts."

"Un ko jūs galu galā izdarījāt?"

"Mēs modificējām ascmblcru konstrukciju, izveidojot li- potrofii pamatni, kas pieāķējas pie baktērijas virsmas. Tādē�jādi mūsu molekulārie montētāji nonāca labākā kontaktā ar komponentu molekulām un mūsu ieguvumi uzreiz bija par piecām kārtām lielāki."

"Un tagad jūsu montētāji sē� uz baktērijām?"

"Pareizi. Tie pieāķējas pie ārējās �ūnas apvalka."

Pie tuvējā datora Rikijs, uzsitis pa taustiņiem, izvilka uz plakanā �ķidro kristālu displeja shematisku asemblera attēlu. Tas izskatījās aptuveni līdzīgs ūdensdzirnaviņām - da�ādos virzienos pavērsti neskaitāmi spirāliski atzari ar blīvu atomu mezglu centrā. "Kā jau es teicu, tas ir fraktālis," viņ� sacīja. "Tāpēc mazākos kārtu līmeņos tas izskatās tie�i tāpat."Viņ� iesmējās. "Kā tai vecajā anekdotē - bruņurupu�i vien, līdz pa�ai apak�ai." Viņ� nospieda vēl da�us taustiņus. "Skaties, te ir picāķētā konfigurācija."

Tagad uz ekrāna bija redzams asemblers, kas bija piezī�dies daudz lielākam zāļu graudiņam līdzīgam objektam - iz�skatījās, it kā pie zemūdenes būtu piestiprinātas vējdzirnavi- ņas. "�ī ir tā Theta-d baktērija," sacīja Rikijs. "Un uz tās atrodas montētājs."

Kamēr es skatījos, pieāķējas vēl vairākas dzirnaviņas. "Un �ie asembleri uztaisa īstās kameras vienības?"

"Pareizi." Viņ� atkal kaut ko uzrakstīja. Es ieraudzīju jau�nu attēlu. "�is ir mūsu mērķis - mikroierice, kamera. Tu re-

v *

dzēji asinsvadu versiju. Sī ir Pentagona versija, krietni prāvā�kā, uztaisīta tā, lai spētu lidot. Tu skaties uz molekulāru helikopteru."

"Kur tad ir propellers?" es jautāju.

"Tādu nemaz nevajag. �ī ierīce izmanto tos sīkos, apaļos izvirzījumus, kurus tu redzi lienam ārā no stūriem. Tic ir mo�tori. Patiesībā �īs iericītes manevrē, rāpjoties pa gaisa viskozi�tāti."

"Rāpjoties pa koV

"Pa viskozitāti. Gaisa." Viņ� pasmaidīja. "Vai atceries - te ir mikroierī�u līmenis! Pavisam jauna pasaule, D�ek."

Lai cik novatorisks bija dizains, Rikijam joprojām radīja pienākumus Pentagona tehniskās specifikācijas produkta izstrāde, un produkts nefunkcionēja. Jā, viņi bija uzbūvēju�i kameni, ko nebija iespējams notriekt, un attēlus tā pārraidī�ja ļoti labi. Rikijs stāstīja, ka pārbaudēs, kuras norisināju�ās telpās, tā esot darbojusies nevainojami. Ta�u ārā pat niecī�gākais vējiņ� varēja to aizpūst prom kā putekļu mākoni - un tāds tas arī bija.

aXymos,>projektētāju brigāde mēģināja modificēt atsevi��ķās vienības, lai palielinātu mobilitāti, ta�u pagaidām bez pa�nākumiem. Tikām Aizsardzības departaments bija izlēmis, ka konstrukcijas ierobe�ojumi ir nepārvarami, un atkāpies no visas nano idejas: aXymos" līgums bija anulēts, tuvāko se�u nedēļu laikā AD grasījās atņemt finansējumu.

Es teicu: "Tad tāpēc D�ūlija beidzamajās nedēļās tik iz�misīgi noņēmās ap to kapitāla palielinā�anu."

"Jā," atbildēja Rikijs. "Godīgi sakot, viss �is uzņēmums vēl pirms Ziemassvētkiem var aiziet pa burbuli."

"Ja vien jūs neuzlabosiet vienības, lai tās varētu darboties vējā."

"Jā, jā."

Es teicu: "Rikij, cs esmu programmētājs. Es nevaru jums palīdzēt atrisināt jūsu aģentu mobilitātes problēmas. Tas ir molekulārās konstrukcijas jautājums. Tā ir ma�īnbūve. Tas nav mans lauciņ�."

"Mhm, cs zinu." Viņ� apklusa, sarauca pieri. "Bet īstenībā mēs domājam, ka programmkods varētu būt saistīts ar risināju�mu."

"Kods? Saistīts? Ar kādu risinājumu?"

"D�ek, teik�u tev godīgi. Mēs esam kļūdīju�ies," viņ� tei�ca. "Bet tā nav mūsu vaina. Es tev zvēru! Pie tā ir vainīgi būvuzņēmēji." Viņ� piecēlās. "Nāc, es tev parādī�u!"

Strauji soļodams, viņ� mani veda uz rūpnīcas tālāko galu, kur ieraudzīju pie sienas piestiprinātu dzeltenu, vaļēju liftu. Lifts bija mazs, un man bija neomulīgi, jo tas bija vaļējs; es novērsu acis. "Tev nepatīk augstums?"

"Nepanesu."

"Nu, tas ir labāk, nekā iet kājām." Viņ� pamāja sānis, kur no sienas līdz griestiem stiepās dzelzs kāpnes. "Kad lifts ne�darbojas, jārāpjas pa tām."

Es noskurinājos. "Tikai ne es."

Mēs uzbraucām ar liftu līdz griestiem, trīs stāvu augstumā virs grīdas. Zem griestiem karājās cauruļvadu un izolācijas va�du mud�eklis un vesels līklo�u eju tīkls, lai strādnieki varētu to apkalpot. �is tīkls man riebās, jo caur to bija redzama grīda - daudz, daudz zemāk. Centos neskatīties lejup. Mums vairāk�kārt nācās pieliekties, lai palīstu zem nokarenām caurulēm. Rikijs sauca, pārkliegdams aprīkojuma rēkoņu.

"Te, aug�ā, ir viss!" viņ� kliedza un rādīja uz visām pusēm. "Gaisa kondicionētāji! Ūdens tvertne ugunsdzēsības sistēmai! Elektrības sadales kastes! Patiesībā visa centrs ir �eit!" Rikijs soļoja tālāk pa eju, līdz beidzot apstājās pie liela ventilatora - apmēram trīs pēdu diametrā -, kas bija iebūvēts ārsienā.

"Ventilators numur trīs," viņ� teica, pieliekdamies man pie auss. "Viens no �etriem galvenajiem ventilatoriem, kas sūknē gaisu ārup. Redzi tās spraugas gar malām un tās kvadrātiskās kastes, kas iebūvētas spraugās? Tās ir filtru paketes. Mums te ir pakāpeniskos līmeņos izkārtoti mikrofiltri, lai izvairītos no jebkāda ārēja piesārņojuma, kas var nākt no rūpnīcas."

"Redzu�"

"Tu redzi tos tagad" sacīja Rikijs. "Diem�ēl tie�i �ajā ven�tilatorā būvuzņēmējs bija aizmirsis filtrus ierīkot. Īstenībā viņi pat nebija izurbu�i spraugas, tāpēc būvinspekcija tā arī neuz�zināja, ka �eit kaut kā trūkst. Tie parakstīja ēkas pieņem�anas aktu; mēs sākām strādāt. Un pūtām ārā nefiltrētu gaisu."

"Cik ilgi?"

Rikijs iekoda lūpā. "Trīs nedēļas."

"Un jūs ra�ojāt ar pilnu jaudu?"

Viņ� pamāja ar galvu. "Mēs rēķinām, ka esam izpūtu�i ārā apmēram divdesmit piecus kilogramus piesārņojuma."

"Un kas veidoja �o piesārņojumu?"

"Pa druskai no visa. Mēs precīzi nezinām."

"Tātad jūs izpūtāt ārā E. coli, asemblerus, pabeigtās mo�lekulas - visu?"

"Tie�i tā. Bet nezinām, kādās proporcijās."

"Vai proporcijas ir svarīgas?"

"Iespējams. Jā."

To visu stāstīdams, Rikijs arvien vairāk satraucās, kodīja lūpu, kasīja galvu, vairījās no mana skatiena. Es kaut ko ne�sapratu. Rūpnieciskā piesārņojuma annālēs piecdesmit mār�ciņu piesārņojuma bija pierasta lieta. Piecdesmit mārciņu jeb�kā mierīgi varētu satilpt sporta somā. Ja nu vienīgi tas bija kaut kas ārkārtīgi toksisks vai radioaktīvs - un �oreiz tā ne�bija -, tik nelielam daudzumam vienkār�i nebija nozīmes.

Es teicu:

"Rikij, kas tad ir? Vēj� �īs daļiņas izkaisīja pa tuksnesi sim�tiem jūd�u platībā. Tās sairs saules gaismas un kosmosa ra�diācijas ietekmē. Tās sadalīsies, sairs. Da�u stundu vai dienu laikā to vairs nebūs. Pareizi?"

Rikijs paraustīja plecus. "Patiesībā, D�ek, nc par to�"

�ai mirklī iedarbojās avārijas signalizācija.

Signalizācija nesacēla lielu troksni - bija dzirdama vien klusa, vienmērīga pīkstoņa, ta�u, to izdzirdis, Rikijs palēcās. Dimdinot metālu, viņ� metās skrie�us pa gaiteni pie sienā ie�būvētā datora. Monitora stūri bija redzams stāvokļa logs. Tajā sarkani mirgoja uzraksts: PV-90 ENTRT.

"Ko tas nozīmē?" cs jautāju.

"Kaut kāda iemesla dēļ iedarbojusies periterā signalizāci�ja." Viņ� atāķēja rāciju un pavēlēja: "Vins, noslēdz!"

Rācija icsprak�ķējās. "Esam noslēgti, Rikij."

"Palielini pozitīvo spiedienu!"

"Tas par piecām mārciņām pārsniedz bāzlīniju. Gribi vai�rāk?"

"Nē. Lai paliek. Vai mums ir vizualizācija?"

"Vēl nav."

"Velns!" Rikijs atkal aizāķēja rāciju aiz jostas un sāka �igli drukāt. Datora ekrāns sadalījās se�os mazos attēlos, ko raidī�ja visapkārt rūpnīcai izvietotās dro�ības sistēmas kameras. Da��os attēlos bija redzami apkārtējie tuksne�i skatā no aug�as, no koku galotnēm. Citos bija redzama zeme. Kameras lēni panoramēja.

Es neko neredzēju. Tikai tuksne�a brik�ņus un retu kak�tusu puduri.

"Viltus trauksme?" es vaicāju.

Rikijs papurināja galvu. "Kaut tā būtu."

Es teicu: "Es neko neredzu."

"Paiet kāda minūte, līdz izdodas to atrast."

"Ko atrast?"

"To."

Viņ� iebakstīja ar pirkstu monitorā un iekoda lūpā.

Tas, ko es ieraudzīju, izskatījās pēc virmojo�a tum�u daļiņu mākonī�a. Tas līdzinājās smil�u vētrai, vienam no tiem sīkajiem tornado tipa sabiezējumiem, kas pārvietojas nelielā augstumā, no karstās tuksne�a zemes pacēlu�os konvekcijas straumju griezts. Ta�u �is mākonis bija melns, un tam bija zināms ap�veids - �ķita, ka vidū ir ie�mauga, un tādēļ tas mazliet izskatī�jās pēc vecmodīgas kokakolas pudeles. Ta�u �ī forma nebija pastāvīga. Tā apveids visu laiku kustējās, pārveidojās.

"Rikij," cs tcicu. "Uz ko mēs skatāmies?"

"Es cerēju, ka tu man pateiksi."

"Izskatās pēc aģentu spieta. Vai tas ir jūsu kameru spiets?"

"Nē. Tas ir kas cits."

"Kā tu zini?"

"Mēs nespējam to kontrolēt. Tas nereaģē uz mūsu radio�signāliem."

"Jūs mēģinājāt?"

"Jā. Mēs jau gandrīz divas nedēļas mēģinām nodibināt ar to sakarus," viņ� teica. "Tas ģenerē elektrisko lauku, mēs va�ram to izmērīt, bet kaut kādu iemeslu dēļ nespējam ar to mij�iedarboties."

"Tātad jums ir aizbēdzis spiets."

"Jā."

"Kur� darbojas autonomi."

"Un tas ilgst jau�"

"Vairākas dienas. Apmēram desmit dienu."

"Desmit dienu?" Es saraucu pieri. "Kā tas iespējams, Ri�kij? �is spiets ir mikrorobotisku ierī�u kopums. Kāpēc tās nav sairu�as, kāpēc tām nav izbeigusies enerģija? Un kas ir par lietu, kāpēc jūs nespējat to kontrolēt? Ja reiz tie spēj sapul�cēties barā, tad to starpā eksistē kaut kāda elektriski pastar�pināta mijiedarbība. Tātad jums ir jāspēj pārņemt kontroli pār �o spietu - vai vismaz to sagraut."

"Tas viss ir taisnība," teica Rikijs. "Tikai mēs to nespē�jam. Un esam izmēģināju�i visu, ko vien varējām iedomā�ties." Viņ� bija koncentrējies uz ekrānu, uzmanīgi vērodams attēlu. "Tas mākonis ir no mums neatkarīgs. Punkts."

"Un tātad jūs atsaucāt mani �urp�"

"Lai tu palīdzētu mums dabūt to draņķi atpakaļ," teica Rikijs.

Jā, es nodomāju, �āda problēma nevienam nebija ienākusi prātā. Visus �os gadus, kop� es programmēju aģentus, galvenais uzdevums bija, kā tos piedabūt sadarboties tā, lai iegūtu derī�gus rezultātus. Mums nc reizi nebija ienācis prātā, ka varētu būt runa par lielāku kontroli, ka var rasties neatkarības problē�mas. Jo tā vienkār�i nevarēja notikt. Atsevi�ķi aģenti bija pārāk mazi, lai darbotos autonomi: tiem bija jāuzņem enerģija no kāda ārēja avota, piemēram, pievadīta elektriskā vai mikroviļņu lauka. Pietika izslēgt lauku, un aģenti gāja bojā. Spietu kontro�lēt nebija grūtāk kā jebkuru mājsaimniecības ierīci, piemēram, virtuves blcnderi. Izslēdz strāvu, un tas apstājas.

Turpretim Rikijs man apgalvoja, ka �is mākonis dienām ilgi bija pats sevi uzturējis. Tas izklausījās pēc galīgām muļķībām.

"Kur tas iegūst enerģiju?"

Viņ� nopūtās. "Mēs iebūvējām vienībās mazas pjezovafe- lītes, kas ģenerē strāvu no fotoniem. Tās bija domātas tikai kā papildu enerģijas avots - mēs tās pievienojām pēdējā brī�dī -, bet izskatās, ka ar to arī pietiek.

"Tātad �īs vienības darbojas ar saules enerģiju," es teicu. "Jā."

"Kam kaut kas tāds ienāca prātā?" "To pieprasīja Pentagons." "Un jūs iebūvējāt kapacitāti?" "Jā. Lādiņu var uzglabāt trīs stundas." "Ahā, jauki," es noteicu. Beidzot mēs bijām kaut kur no�nāku�i. "Tātad tām pietiek enerģijas trim stundām. Kas no�tiek naktī?"

"Domājams, ka naktī, pēc trim tumsas stundām, tās zau�dē enerģiju."

"Un tad �is mākonis izjūk?" "Jā."

"Un visas atsevi�ķās vienības nokrīt zemē?" "Domājams, ka tā." "Vai tad jūs nevarat pārņemt kontroli?" "Varētu," teica Rikijs, "ja mēs spētu tās atrast. Mēs katru nakti ejam un meklējam. Ta�u tā arī neesam tās atradu�i." "Jums ir iebūvēti marķieri?"

"Jā, skaidrs, ka ir. Katrai vienībai korpusā ir fluorescējo�s modulis. Ultravioletajā gaismā tās izskatās zilgani zaļas."

"Tātad jūs naktīs ejat ārā, meklējot tuksnesī zili zaļi mir�dzo�u plankumu."

"Jā. Un pagaidām neesam to atradu�i."

Tas mani sevi�ķi nepārsteidza. Ja mākonis sabruka blīvi, tuksne�a zemē radās apmēram se�as collas liels kukurznis. Un tuksnesis bija liels. Tādu kukurzni nepamanīt bija viegli, arī nakti pēc nakts.

Bet, ja es tā padomāju, bija absolūti nesaprotams aspekts.

Tiklīdz �is mākonis nokrita zemē - tiklīdz atsevi�ķās vienī- * �

bas zaudēja enerģiju, - tā mākonis vairs nebija organizēts.

To glu�i kā milzumu putekļu daļiņu varēja izkaisīt vēj�, un tas vairs neatjaunotos. Ta�u, kā rādās, tā nenotika. Daļiņas ncizklīda. Tie�i pretēji - dienu no dienas mākonis atgriezās. Kādēļ tā notika?

"Mēs domājam," Rikijs sacīja, "ka naktīs tas varbūt pa�slēpjas."

"Paslēpjas?"

"Jā. Mēs domājam, ka tas nolien kādā dro�ā vietā, iespē�jams - zem pārkares vai kādā alā."

Es norādīju uz mākoni, kur� virmoja uz mūsu pusi. "Jūs domājat, ka �is spiets spēj paslēpties?"

"Mēs domājam, ka tas spēj adaptēties. Patiesībā es zinu, ka tas to spēj." Viņ� nopūtās. "Un vispār, tur nav tikai viens mākonis vien, D�ek."

"Tur nav tikai viens mākonis?"

"Ir vismaz trīs. Varbūt jau vairāk."

Mani pārņēma apjukums, kaut kas līdzīgs miegaini pelē�kam apdullumam. Pēk�ņi cs vairs nespēju domāt, nespēju to visu aptvert. "Ko tu gribi teikt?"

"Es gribu teikt, ka tas vairojas, D�ek," viņ� sacīja. "Tas draņķa spiets vairojas."

Kamera rādīja skatu no zemes uz putekļu mākoni, kur� vir�puļoja uz mūsu pusi. Ta�u, uz to skatīdamies, es aptvēru, ka tas virpuļo citādi nekā smil�u vētra. Daļiņas pārmaiņus griezās uz vienu pusi, tad uz otru - savdabīgā viļņveida kustībā.

Tās neap�aubāmi spietoja.

"Spieto�ana" ir termins, ar kuru apzīmē noteiktu sabiedris�ku kukaiņu, piemēram, skudru vai bi�u uzvedību - tās spieto, visas kopā dodamās uz jaunu dzīvesvietu. Bi�u mākonis lido vispirms vienā virzienā, tad otrā, veidojot gaisā tādu kā tum�u upi. Spiets var apstāties un ieķerties kādā kokā, varbūt uz stun�du, varbūt uz visu nakti, un tad atkal turpināt ccļu. Galu galā bites izvēlas jaunu dzīves vietu un beidz spietot.

Pēdējos gados programmētāji bija uzrakstīju�i program�mas, kurās tika modelēta �ī kukaiņu uzvedība. Programmē��anā spieta intelekta algoritmi ir kļuvu�i par svarīgu rīku. Pro�grammētājiem spiets nozīmē datoraģentu populāciju, kuras locekļi kopīgi rīkojas, lai ar dalītā intelekta palīdzību atrisi�nātu kādu problēmu. Spiets ir kļuvis par iecienītu veidu, kā savākt aģentus kopīgam darbam. Ir nodibinātas profesionā�ļu organizācijas, tiek rīkotas konferences, kas ir veltītas tikai spieta intelekta programmām. Pēdējā laikā tās ir kļuvu�as par savdabīgu pamatrisinājumu - ja nevari izdomāt neko intere�santāku, liec saviem aģentiem spietot.

Ta�u, �o mākoni vērodams, cs redzēju, ka tā izturē�anās nav spieto�ana vārda parastajā nozīmē. Viļņveidīgā �urpu-turpu kus�tība, �ķiet, bija tikai daļa no visām kustībām. Melnais mākonis ari ritmiski izpletās un sarāvās, pulsēja, tikpat kā elpoja. Un brī�iem izskatījās, ka tas izretinās un paceļas augstāk, tad kļūst blīvāks un Ierit lejup. �īs izmaiņas notika visu laiku, ta�u peri�odiskā ritmā - vai drīzāk tās bija pārklājo�os ritmu virknes.

"Velns!" teica Rikijs. "Es neredzu pārējos. Un cs zinu, ka �is nav viens." Viņ� atkal nospieda rācijas pogu. "Vins? Tu redzi pārējos?"

"Nē, Rikij."

"Kur ir pārējie? Ve�i! Atbildiet man!"

Visā rūpnīcā icsprak�ķējās rācijas. Bobijs Lembeks: "Ri�kij, tas ir viens pats."

"Tas nevar būt viens pats."

Meja Cana: "Rikij, nekas cits tur nav manāms."

"Tikai viens spiets, Rikij." Tas bija Dcivids Bruks.

"Tas nevar būt viens pats!" Rikijs bija tik cie�i sagrābis rā�ciju, ka viņa pirksti bija balti. Viņ� nospieda pogu. "Vins? No�liec PSI uz septiņi!"

"Dro�i zini?"

"Rīkojies!"

"Nu, labi, ja tu tie�ām domā�"

"Norij savus sasodītos komentārus un rīkojies!"

Rikijs lika palielināt pozitīvo spiedienu ēkas iek�ā līdz sep�tiņām mārciņām uz kvadrātcollu. Visos tīros objektos tiek uz�turēts pozitīvais spiediens, lai pa kādu spraugu nespētu iekļūt putekļu daļiņas no ārpuses; izspiestais gaiss tās izpūtīs ārā. Ta��u, lai to uzturētu, pietika ar vienu, divām mārciņām. Septi�ņas mārciņas pozitīvā spiediena - tas bija daudz. Lai iek�ā neiekļūtu pasīvas daļiņas, tā bija pārpārēm.

Ta�u �īs daļiņas, bez �aubām, nebija pasīvas.

Vērodams, kā mākonis tuvodamies virpuļo un viļņojas, es redzēju, ka laiku pa laikam atsevi�ķas tā vietas notver saules gaismu un sudraboti iemirdzas visās varavīksnes krāsās. Tad krāsas apdzisa un spiets atkal kļuva melns. Domājams, ka pje- zopaneļi �ādi ķēra saules gaismu. Ta�u tas nepārprotami lie�cināja, ka atsevi�ķās mikrovienības bija ārkārtīgi mobilas, jo viss mākonis nekad nekļuva sudrabots vienlaikus, tikai pa da�ļām vai joslām.

"Man likās - tu sacīji, ka Pentagons no jums esot attei�cies, jo jūs nespējot kontrolēt �o spietu vējā."

"Jā. Mēs to nespējam."

"Bet pēdējo dienu laikā jums �eit noteikti ir bijis stiprs vēj�."

"Protams. Parasti tas saceļas pievakarē. Vakar bija desmit mezglu."

"Tad kāpēc spiets nav aizpūsts prom?"

"Tāpēc, ka tas ir to at�ifrējis," Rikijs drūmi sacīja. "Tas ir pielāgojies."

"Kā?"

"Skaties, gan jau redzēsi. Kad uzpū� vēj�, spiets noslīd ze�māk un karājas virs pa�as zemes. Kad vēj� noplok, tas atkal paceļas gaisā."

"Tā ir iegūtā uzvedība?"

"jā. Neviens to nav ieprogrammējis." Viņ� iekoda lūpā. Vai viņ� atkal meloja?

"Tad tu gribi man teikt, ka tas ir iemācījies�" "Jā, jā."

"Kā tas varēja iemācīties? Aģentiem nav atmiņas."

"UfT� mjā, tas ir gar� stāsts," teica Rikijs.

"Tiem ir atmiņa?"

"Jā, tiem ir atmiņa. Ierobe�ota. Mēs to iebūvējām." Ri�kijs nospieda rācijas pogu. "Kāds kaut ko dzird?"

Sprak�ķēdamas atskanēja atbildes.

"Vēl nc."

"Neko."

"Nc skaņas?"

"Vēl nav."

"Tas izdod skaņas?" es Rikijam jautāju.

"Mēs īsti nezinām. Brī�iem tā liekas. Mēs mēģinājām tās ierakstīt�" Viņ� uzsita pa datora taustiņiem, veikli pārbīdī�dams attēlus monitorā, citu pēc cita tos palielinādams. Viņ� pa�ūpoja galvu. "Man tas nepatīk. Tas nevar būt viens pats," viņ� sacīja. "Es gribu zināt, kur ir citi."

"Kā tu zini, ka ir citi?"

"Tā, ka tie viemēr ir biju�i." Lūkodamies monitorā, viņ� zelēja lūpu. "Nesaprotu, kas tagad ir noticis�"

Gaidīt nevajadzēja ilgi. Pēc pāris mirkļiem melnais mā�konis bija nonācis da�u jardu attālumā no ēkas. Pēk�ņi tas sa�ķēlās divās daļās, tad atkal sa�ķēlās. Tagad cits citam bla�kus virpuļoja trīs mākoņi.

"Maucība," Rikijs noteica. "Pārējos tas bija paslēpis sevī." Viņ� atkal nospieda savu pogu. "Ve�i, ir visi trīs. Un pavisam tuvu."

Patiesībā tic bija pārāk tuvu, lai tos varētu redzēt apak�ē�jā kamerā. Rikijs pārslēdza uz skatu no aug�as. Es redzēju trīs melnus mākoņus, tie visi sāniski virzījās gar ēkas garāko malu. To uzvedība �ķita izteikti mērķtiecīga.

"Ko viņi grib?" cs vaicāju.

"Tikt iek�ā," Rikijs atbildēja.

"Kāpēc?"

"Pajautā viņiem. Bet vakar viens no viņiem�"

Pēk�ņi no tuvīna kaktusu pudura izmetās trusis un joza prom pa tuksnesi. Trīs spieti tūdaļ pagriezās un metās tam pakaļ.

Rikijs pārslēdza monitora skatījumu. Mēs raudzījāmies no zemes līmeņa. Trīs mākoņi dzinās pakaļ pārbiedētajam gar�ausim, kas skrēja, cik jaudas, uz ekrāna bija redzams bālgans ļ'laukums. Mākoņi pārsteidzo�ā ātrumā virpuļoja tam pakaļ. To uzvedība bija nepārprotama: tie medija.

Mirkli cs izjutu nesaprātīgu prieku. PREDPRET funkci�onēja nevainojami! Sie spieti tikpat labi varēja būt lauvenes, kas dzenas pakaļ gazelei, tik mērķtiecīga bija to uzvedība. Spieti strauji pagriezās, tad pa�ķīrās, liedzot trusim iespēju mukt pa kreisi un pa labi. Trīs mākoņu uzvedība �ķita visno�taļ koordinēta. Tic tuvojās savam medījumam.

Un pēk�ņi viens no spietiem krita lejup un aprija trusi. Pā�rējie divi nolaidās pēc brī�a. Izveidojās tik blīvs daļiņu mā�konis, ka trusis gandrīz vairs nebija saskatāms. Acīm redzot, tie bija nogāzu�i dzīvnieku aug�pēdus, jo es redzēju, kā gai�sā, virs mākoņa, krampjaini raustās tā pakaļkājas.

Es teicu:

"Viņi to nogalina�"

"Jā," Rikijs pamāja ar galvu. "Tie�i tā."

"Man likās, ka tas ir kameru spiets."

"Nu jā."

"Tad kā tie viņu nogalina?"

"Mēs nezinām, D�ek. Bet tas notiek ātri."

Es saraucu pieri. "Tad jūs jau esat to redzēju�i?"

Rikijs vilcinājās, kodīdams lūpu. Viņ� man neatbildēja, ti�kai raudzījās ekrānā.

Es atkārtoju:

"Rikij, jūs to jau esat redzēju�i?"

Viņ� gari nopūtās. "Jā. Nu, pirmā reize bija vakar. Vakar tic nogalināja klabur�ūsku."

Vakar tie nogalināja klabur�ūsku, es domāju. "Jēziņ, Ri�kij." Es atcerējos tos vīrus helikopterā, viņu sarunu par beig�tajiem dzīvniekiem. Interesanti, vai Rikijs man stāsta visu, kas viņam zināms. "Jā."

Trusis vairs nespārdījās. Viena vienīga mākonim cauri iz�līdusi kāja drebēja, krampjaini noraustījās un tad aprima. Mā�konis virmoja ap dzīvnieku nelielā augstumā, mazliet pacel�damies un nolaizdamies. Tā turpinājās gandrīz minūti.

"Ko viņi tur dara?" es jautāju.

Rikijs papurināja galvu. "Es īsti nezinu. Bet ari iepriek� viņi tā darīja."

"Gandrīz izskatās, it kā viņi to ēstu."

"Zinu," atbildēja Rikijs.

Tas, bez �aubām, bija absurds. PREDPRET bija tikai biolo�ģiska analoģija. Noskatoties uz pulsējo�o mākoni, man ienāca prātā, ka �ī uzvedība patie�ām varētu liecināt par programmas "uzkār�anos". Nespēju precīzi atcerēties, kādu rīcību mēs bi�jām priek�rakstīju�i atsevi�ķām vienībām, kad mērķis ir sa�sniegts. īsti plēsoņas, protams, aprītu savu laupījumu, ta�u �ādi mikroroboti tā uzvesties nevarēja. Tāpēc var jau būt, ka māko�nis vienkār�i virmoja apjukumā. Ja tā, drīz tas atsāks kustēties.

Parasti dalītā intelekta programmu apstā�anās bija tikai īs�laicīgs fenomens. Agri vai vēlu nejau�i apkārtējās vides ietek�mes faktori iekustinās gana daudz mikrorobotu, lai tie izrai�sītu arī pārējo darbo�anos. Tad programma atkal sāk funkcionēt. Vienības atkal ķeras pie mērķa meklē�anas.

Aptuveni �ādu uzvedību var redzēt lekciju zālē, kad lekcija beigusies. Klausītāji kādu laiku mīņājas uz vietas, staipās, pa�runājas ar tuvāk sēdo�ajiem, sasveicinās ar draugiem, savāc mēteļus un mantiņas. Uzreiz projām aiziet tikai da�i, un pā�rējais bars nepievēr� viņiem uzmanību. Ta�u, kad zināms klausītāju procents ir aizgājis, atliku�ie beidz tūļāties un sāk strauji doties prom. Notiek kaut kas līdzīgs fokusa maiņai.

Ja man bija taisnība, tad mākoņa uzvedībā vajadzēja būt redzamam kaut kam līdzīgam. Virpuļiem vajadzētu zaudēt koordinēto veidolu; gaisā vajadzētu pacelties atsevi�ķiem daļi�ņu lēveriem. Tikai tad sāktu kustēties lielais mākonis.

Es pametu skatienu uz pulksteni monitora stūrī. "Cik ilgi jau tas notiek?"

"Apmēram divas minūtes."

Nav sevi�ķi ilga apstā�anās, cs domāju. Rakstot PRED�PRET, mēs vienubrīd ar datoru simulējām koordinētu aģen�tu uzvedību. Pēc "uzkār�anās" mēs alla� restartējām, ta�u reiz izlēmām pagaidīt un paskatīties, vai tie�ām programma ir apstājusies pavisam. Izrādījās, ka programma var "karāties" veselas divpadsmit stundas, bet tad pēk�ņi atdzīvojas un atsāk darboties. Vispār �ī uzvedība ieinteresēja neirobiologus, jo�

"Sākas," teica Rikijs.

Un tā tie�ām bija. Spieti sāka celties gaisā, atstājot beig�to trusi. Es uzreiz sapratu, ka mana teorija ir aplama. Mel�nais mākonis nciz�ķīda, nebija nekādu daļiņu lēveru. Visi trīs mākoņi cēlās gaisā vienlaikus, gludi un viegli. To uzvedība slota visnotaļ tī�a un kontrolēta. Brīdi mākoņi virmoja atsevi��ķi, tad saplūda vienā. Saulē nozibēja sudrabs. Trusis nekustī�gi gulēja uz sāna.

Un tad spiets strauji devās prom, aizsvilpa tuksnesī. Pie apvār�ņa tas saruka mazumā. Da�u mirkļu laikā tas bija pazu�dis.

Rikijs skatījās uz mani. "Ko tu domā?"

"Jums ir aizbēdzis robotu nanospiets. Kuram kāds idiots ir pie�ķīris iespēju pa�am apgādāties ar enerģiju un sevi uz�turēt."

"Domā, mēs varam to dabūt atpakaļ?"

"Nē," cs atbildēju. "Sprie�ot pēc tā, ko es redzēju, nav itin nekādu iespēju."

Rikijs nopūtās un pa�ūpoja galvu.

"Bet jūs ta�u noteikti varat tikt no tā vaļā," es sacīju. "Jūs varat to nogalināt."

"Varam?"

"Neap�aubāmi."

"Patie�ām?" Viņa seja kļuva gai�āka.

"Neap�aubāmi." Un cs nudien tā domāju. Es biju pārlieci�nāts, ka Rikijs pārspīlē �īs problēmas nopietnību. Viņ� noteikti nav to pārdomājis. Viņ� nav izdarījis visu, kas ir viņa spēkos.

Es biju pārliecināts, ka ātri vien spē�u iznīcināt aizmuku �o spietu. Es cerēju, ka ar �o lietu bū�u ticis galā līdz nāka�mās dienas rītausmai. Vēlākais.

Lūk, cik slikti cs pazinu savu pretinieku.

Raugoties atpakaļ, vienā ziņā man izrādījās taisnība: uzzi�nāt, kā nomira trusis, bija vitāli svarīgi. Protams, tagad es zi�nu, kāpēc. Es zinu arī, kāpēc trusim uzbruka. Ta�u tai pirmajā dienā laboratorijā man nebija pat visaptuvenākā priek�stata par to, kas notiek. Un es varēju nekad neuzzināt patiesību.

Tobrīd neviens no mums to nevarēja.

Pat Rikijs.

Pat D�ūlija.

Bija pagāju�as desmit minūtes pēc tam, kad spieti bija no�zudu�i, un mēs visi stāvējām noliktavā. Bija sapulcējusies visa grupa, visi bija saspringti un ba�īgi. Viņi skatījās, kā cs pie�stiprinu pie siksnas radioraidītāju un uzlieku galvā saziņas sis�tēmu. Saziņas sistēmā ietilpa ari videokamera, tā bija piestip�rināta man pie kreisās auss. Pagāja kāds brīdis, kamēr tika noregulēts videoraidītājs.

Rikijs teica:

"Tu tie�ām iesi ārā?"

"Jā," es atbildēju. "Gribu zināt, kas notika ar to trusi." Pagriezos pret pārējiem. "Kur� nāks man līdzi?"

Neviens nekustējās. Bobijs Lembeks, rokas kabatās sabā�zis, skatījās grīdā. Dcivids Bruks strauji samirk�ķināja acis un novērsās. Rikijs pētīja savus nagus. Es notvēru Rozijas Kas- tro skatienu. Viņa papurināja galvu. "Es neesmu nojūgusics, D�ek."

"Kāpēc, Rozij?"

"Pats redzi. Viņi medī."

"Tie�ām?"

"Un kā vēl, nolāpīts!"

"Rozij," es sacīju. "Es tevi tā neesmu mācījis. Kā �ie spieti var medīt?"

"Mēs visi to redzējām." Viņa stūrgalvīgi izslēja zodu. "Vi�si trīs spieti koordinēti medīja."

"Bet kā?" es jautāju.

Viņa sarauca pieri un �ķita apjukusi. "Ko tu jautā? Tur nav nekā noslēpumaina. Aģenti var sazināties. Katrs no viņiem spēj ģenerēt elektrisku signālu."

"Pareizi." Es piekritu. "Cik spēcīgs ir signāls?"

"Nu�" viņa paraustīja plecus.

"Cik spēcīgs, Rozij? Liels tas nevarētu būt, aģents ir tikai piecas simtdaļas no cilvēka mata resnuma. Tas ta�u nespētu ģenerēt pārāk spēcīgu signālu, pareizi?"

"Pareizi�"

"Un elektromagnētiskā radiācija samazinās proporcionāli rādiusa kvadrātam, pareizi?" So faktu vidusskolas fizikas kursā uzzina katrs skolas bērns. Attālinoties no elektromagnētiskā sta�rojuma avota, strauji samazinās jauda - ļoti strauji. Un tas no�zīmē, ka atsevi�ķi aģenti spēj sazināties rikai ar saviem tuvāka�jiem kaimiņiem, ar tiem aģentiem, kas atrodas tiem ļoti tuvai. Nevis ar citiem spietiem divdesmit vai trīsdesmit jardu attālumā.

Rievas Rozijas pierē kļuva dziļākas. �obrīd jau visi rauca pieres, neveikli saskatīdamies.

Dcivids Bruks nokrem�ļojās. "Tad ko mēs redzējām, D�ek?"

"Jūs redzējāt �ķitumu," cs stingri noteicu. "Jūs redzējāt trīs spietus, kuri darbojās neatkarīgi, un nolēmāt, ka tic savā starpā sazinās. Bet viņi to nedara. Un esmu pilnīgi pārlieci�nāts, ka arī citu apstākļu, kuriem jūs ticat �o spietu sakarā, patiesībā nav."

Es daudz ko par �iem spietiem nesapratu - un daudz kam neticēju. Neticēju, piemēram, ka �ie spieti vairojas. Es domā�ju, ka Rikijs un pārējie acīmredzot 11 tik ļoti sanervozēju�ies, ka vienkār�i to izdomāju�i. Galu gala ar piecdesmit mārci�ņām ra�o�anas materiāla, ko viņi bija izpūtu�i gaisā, pilnīgi varēja pietikt trim spietiem, ko biju redzējis, - un vēl desmi�tiem citu. (Es lēsu, ka ikkatru spietu veido trīs mārciņas nano- daļiņu. Aptuveni tik daudz sver liels bi�u spiets.) Savukārt tas, ka �ie spieti demonstrēja mērķtiecīgu uzmanību, it nemaz ne�bija uztrauco�i: tas bija paredzēts zema līmeņa programmē�a�nas rezultāts. Un neticēju, ka spieti rīkojas koordinēti. Tas vienkār�i nebija iespējams, jo lauku jauda bija pārāk vāja.

Es neticēju arī tam, ka spietiem piemīt pielāgo�anās spē�jas, ko Rikijs tiem piedēvēja. Biju redzējis neskaitāmas de�monstrācijas, kur roboti vcica kādu uzdevumu - piemēram, kopīgiem spēkiem stumdīja apkārt kasti -, un novērotāji to interpretēja kā saprātīgu uzvedību, kaut patiesībā roboti bija dumji, minimāli ieprogrammēti un sadarbojās nejau�ības pēc. Ļoti bie�i uzvedība izskatās gudrāka, nekā tā īstenībā ir. (Kā mēdza sacīt Cārlijs Dcvenports: "Rikijam vajadzētu pateik�ties Dievam par to.")

Un, visbeidzot, es nekādā ziņā neticēju, ka �ie spieti ir bīs�tami. Neuzskatīju, ka trīs mārciņas smags nanodaļiņu māko�nis var kādu apdraudēt, pat trusi. Nebūt nebiju pārliecināts, ka tas ir nogalināts. Es it kā atcerējos, ka tru�i ir nervozas būtnes un mēdz nomirt aiz bailēm. Vai varbūt vajātājas daļi�ņas spietoju�as cauri tā degunam un mutei, aizsprostojot elp�ceļus, un tāpēc dzīvnieks nosmacis. Tādā gadījumā nāve bija nejau�a, nevis tī�a. Nejau�a nāve man �ķita reālāka.

īsi sakot, es domāju, ka Rikijs un pārējie visu laiku nepa�reizi interpretēja to, ko redzēja. Viņi bija pa�i sevi iebiedēju�i.

No otras puses, bija jāatzīst, ka mani kaitināja vairāki ne�atbildēti jautājumi.

Pirmais un acīm redzamākais kāpēc spiets bija aizbē�dzis no viņu kontroles? Sākotnējais kameru spiets bija pro�jektēts, lai to varētu kontrolēt ar tā virzienā pavērstu daudz- kanālu raidītāju. Tagad izskatījās, ka spiets ignorē pa radio noraidītās komandas, un es nesapratu - kādēļ. Jādomā, daļi�ņas bija nepareizi darinātas.

Otrs jautājums attiecās uz spieta ilgo mū�u. Atsevi�ķās da�ļiņas bija ārkārtīgi mazas, tās varēja iznīcināt kosmosa staro�jums, fotoķīmiskās reakcijas, to proteīnu ķē�u dehidrācija un citi apkārtējās vides faktori. Skarbajā tuksnesī visiem spietiem jau pirms daudzām dienām vajadzēja sa�okuroties un nomirt "no vecuma". Ta�u tic nebija aizgāju�i bojā. Kādēļ?

Tre�kārt, pastāvēja spieta �ķietamā mērķa problēma. Kā apgalvoja Rikijs, spieti pastāvīgi atgriezās pie galvenās ēkas. Rikijs uzskatīja, ka tie mēģina iekļūt iek�ā. Ta�u man ne�ķi�ta, ka �āds aģentu mērķis ir racionāls, un cs vēlējos redzēt programmkodu, lai saprastu, kas to izraisa. Godīgi sakot, man bija aizdomas, ka kodā ir kļūda.

Un visbeidzot, es vēlējos zināt, kāpēc tic bija vajāju�i trusi. PREDPREYprogramma neliek vienībām kļūt par plēsoņām vārda burtiskajā nozīmē. Tā vienkār�i izmanto plēsoņas mo�deli, lai aģenti koncentrētos un neatlaidīgi virzītos uz mērķi.

Tas kaut kādā veidā bija mainījies, un �obrīd izskatījās, ka spieti no tiesas medī.

Arī tā, domājams, bija kļūda kodā.

Manuprāt, visām �īm neskaidrībām bija viens kodols, un galvenais jautājums - kā bija gājis bojā trusis? Es nedomāju, ka tas tika nogalināts. Man bija ai/domas, ka tru�a nāve bija nejau�a, nevis ar nodomu izraisīta.

Ta�u tas bija jānoskaidro.

Es sakārtoju portatīvo sakaru ierīci to veidoja rācijas aus�tiņas un pie saulesbriļļu kreisā stikliņa picrīkota videokame�ra. Paņēmu plastmasas maisu tru�a līķim un pagriezos pret pārējiem. "Kāds nāks kopā ar mani?"

Neveikls klusums.

"Kam tev tas maiss?" jautāja Rikijs

"Lai atnestu trusi."

"Nekādā gadījumā," paziņoja Rikijs. "Ja tu gribi iet ārā - tā ir tava darī�ana. Bet to trusi tu atpakaļ nenesīsi."

"Tu dro�i vien joko," cs sacīju.

"Nē. Mums �eit ir sestā līmeņa vides tīrība, D�ek. Tas tru�sis ir netīrs. Iek�ā to nevar nest."

"Labi, tad mēs varam to nolikt Mcjas laboratorijā un�"

"Nekādā ziņā, D�ek. Atvaino! Tas netiks cauri pat pirma�jām slū�ām."

Palūkojos uz pārējiem. Visi piekrītot māja ar galvām.

"Labi, tad es izpētī�u to ārā."

"Tu tie�ām grasies iet ārā?"

"Kāpēc ne?" Es noskatīju viņus, citu pēc cita. "Man jums jāsaka, draugi, manuprāt, jūs visi esat pārnervozēju�ies. Tas mā�konis nav bīstams. Un - jā, cs eju ārā." Es pagriezos pret Mc- ju. "Vai tev nav kaut kāds anatomē�anas komplekts, kas�"

"Es ie�u tev līdzi," viņa klusi sacīja.

"Labi. Paldies." Mani pārsteidza tas, ka Meja pirmā bija piekritusi manam skatījumam. Ta�u, būdama lauka bioloģe, viņa dro�i vien labāk nekā pārējie prata novērtēt reālo risku. Katrā ziņā viņas lēmums it kā mazliet izldiedēja telpā valdo�o spriedzi: pārējie manāmi atslābinājās. Meja devās paņemt anatomē�anas piederumus un kaut kādas lietas no laboratori�jas. Tad iezvanījās tālrunis. Vinss atbildēja un pagriezās pret mani. "Tu pazīsti kādu vārdā Dr. Elena Formena?"

"Jā." Tā ir mana māsa.

"Viņa zvana." Vinss pasniedza man tālruni un pakāpās malā. Pēk�ņi sāku nervozēt. Paskatījos pulkstenī. Bija vien�padsmit no rīta, Amandai vajadzētu gulēt. Tad atcerējos, ka biju apsolījis māsai, ka vienpadsmitos viņai piezvanī�u, lai no�skaidrotu, kā klājas mājās.

Es teicu: "Hallo? Elena? Vai viss ir kārtībā?"

"Protams. Labi." Ilga, ilga nopūta. "Viss ir labi. Es nezi�nāju, kā tev klājas, tas arī viss."

"Nogurusi?"

"Kā nekad mū�ā."

"Bērni aizbrauca uz skolu bez problēmām?"

Vēl viena nopūta. "Jā. Ma�īnā Ēriks iesita Nikolai pa mu�guru un viņa iezvēla tam pa ausi."

"Tev jāiejaucas, ja viņi sāk tā uzvesties, Elen."

"Tā izskatās," viņa gurdi noteica.

"Un mazā? Kā viņas izsitumi?"

"labāk. Es uzziedu smēri."

"Kustas labi?"

"Jā. Savam vecumam viņai ir laba koordinācija. Vai ir kā�da problēma, par ko man vajadzētu zināt?"

"Nē, nē," es atsaucos. Pagriezis pārējiem muguru, es pie�klusināju balsi. "Es gribēju zināt - vai viņa kakā labi?"

Dzirdēju, kā �ārlijs Devenports man aiz muguras iespurcas.

"Dāsni," atbildēja Elena. "�obrīd viņa guļ. Mēs mazliet pastaigājām pa parku. Viņa labprāt aizmiga. Mājās viss ir kār�tībā. Vienīgi ūdens sildītāja signāllampiņa izdega, bet atnāks meistars un to salabos."

"Labi, labi� Klau, Elen, �obrīd es esmu aizņemts�"

"D�ek? Pirms da�ām minūtēm zvanīja D�ūlija no slim�nīcas. Viņa meklēja tevi."

"Ahā�"

"Kad es pateicu, ka tu esi aizbraucis uz Nevadu, viņa briesmīgi satraucās."

"Tie�ām?"

"Viņa teica, ka tu neesot sapratis. Un tagad viss bū�ot vēl ļaunāk. Apmēram tā. Varbūt labāk piezvani viņai. Izklausī�jās, ka viņa ir uzbudināta."

"Labi. Piezvanī�u."

"Kā tev tur sokas? Vakarā būsi mājās?"

"�ovakar nebū�u," es atbildēju. "Kaut kad rit no rīta. Elen, man jāiet�"

"Piezvani bērniem ap vakariņu laiku, ja vari. Viņi priecā�sies. Tante Elena - tas ir jauki, tomēr viņa nav tētis. Tu jau pats saproti."

"Labi. Jūs ēdīsiet se�os?"

"Aptuveni."

Es apsolīju, ka mēģinā�u piezvanīt, un noliku klausuli.

Mēs ar Meju stāvējām ārējās slū�ās pie dubultās stikla sie�nas, pie pa�as izejas. Aiz stikla bija redzamas ugunsizturīgās tērauda durvis, kas veda ārup. Drūms un nervozs mums līdzās stāvēja Rikijs, noskatīdamies, kā mēs veicam beidzamos saga�tavo�anās darbus.

"Tu dro�i zini, ka tas ir nepiecie�ams? Iet ārā?"

"Tas ir būtiski nepiecie�ams."

"Kāpēc jūs ar Meju nevarat pagaidīt līdz vakaram un iet ārā, kad būs tum�s?"

"Tāpēc, ka tad tru�a tur vairs nebūs," es sacīju. "Naktī uz- radīsics koijoti vai vanagi un aizstieps tās atliekas projām."

"Neesmu pārliecināts," sacīja Rikijs. "Mēs tc labu bridi neesam redzēju�i nevienu koijotu."

"Velns parāvis!" es nepacietīgi sacīju, ieslēgdams radioaus�tiņas. "Kamēr mēs te strīdamies, jau būtu varēju�i aiziet un atnākt atpakaļ. Cau, Rikij."

Izgāju pa stikla durvīm un apstājos slū�ās. Durvis man aiz muguras aizvērās. Brīdi jau pazīstamajā veidā pa�ņāca gaisa kondicionētāji, tad atvērās tālākās stikla durvis. Es devos uz ugunsdro�o tērauda durvju pusi. Atskatīdamies redzēju, kā Meja ieiet slū�ās.

Es pavēru mazu spraudziņu tērauda durvīs. No nejauki �il�bino�ās, spo�ās saules uz grīdas palika kvēlojo�a josla. Man sejā iesitās karstais gaiss. Rikijs austiņās novēlēja: "Veiksmi, draugi."

Es ievilku elpu, atgrūdu durvis pla�āk un izgāju tuksnesī.

Vēj� bija mitējies un priek�pusdienas tveice bija smacējo��a. Kaut kur �ivināja putns; citādi bija klusums. Stāvēdams pie durvīm, es miedzu acis saulē. Pār muguru pārskrēja dre�buļi. Vēlreiz dziļi ievilku elpu.

Es biju pārliecināts, ka spieti nav bīstami. Ta�u tagad, stāvot ārā, mani teorētiskie slēdzieni it kā zaudēja spēku. Laikam man bija pielipis Rikija sasprindzinājums, jo es manāmi nervo�zēju. Ārā izejot, beigtais trusis �ķita daudz tālāk, nekā biju ie�domājies. Tas gulēja kādu piecdesmit jardu attālumā no dur�vīm - puse futbola laukuma garuma. Apkārtējais tuksnesis likās kails un draudīgs. Es rūpīgi nopētīju mirgojo�o apvārsni, vai kaut kur neparādīsies melnas ēnas. Neko tādu neredzēju.

Tērauda durvis man aiz muguras atvērās, un Meja sacīja: "Kad būsi gatavs, es arī varē�u iet, D�ek."

"Tad ejam."

Mēs devāmies uz tru�a pusi, soļiem gurkstot tuksne�a smil�tīs. Mēs attālinājāmies no ēkām. Gandrīz tūdaļ mana sirds sāka spēcīgi dauzīties un cs nosvīdu. Liku sev elpot dziļi un lēni, pūlēdamies saglabāt mieru. Saule svilināja man seju. Es apzinā�jos, ka esmu ļāvis, lai Rikijs mani nobiedē, ta�u neko nespēju līdzēt. Visu laiku metu skatienus uz apvār�ņa pusi.

Meja nāca da�us soļus aiz manis. Hs vaicāju:

"Kā jūties?"

"Priecā�os, kad tas būs galā."

Mēs gājām pa dzeltenu �oljas kaktusu lauku - tic snie�dzās līdz ceļiem. To ērk�ķi mirdzēja saulē. Vietumis no ze�mes kā durstīgi īk�ķi spraucās ārā lieli kaktusu stumbri.

Pa zemi �olju pakājē lēkāja kaut kādi klusējo�i putniņi. Mums tuvojoties, tie pacēlās gaisā un kā riņķojo�i plankumi vīdēja uz ziluma fona. Simt pēdu tālāk tie atkal nolaidās.

Beidzot mēs bijām nokļuvu�i pie tru�a, ap kuru bija dū�co�s, melns mākonis. Es izbijos un apstājos.

"Tās ir mu�as," teica Meja. Viņa devas uz priek�u un pic- tupās līdzās beigtajam trusim, nepievērsdama mu�ām uzma�nību. Viņa uzvilka gumijas cimdus un pasniedza arī man tā�dus. Viņa nolika zemē kvadrātveida plastikāta gabalu un katru stūri nostiprināja ar akmeni. Viņa paņēma trusi un noli�ka to plastikāta vidū. Viņa atvilka anatomē�anas piederumu somiņas rāvējslēdzēju un atvēra somiņu. Saulē iemirdzējās tē�rauda instrumenti: pincetes, skalpelis, vairāku veidu �ķēres. Viņa izņēma un sarindoja arī �ļirci un vairākas analī�u pude�lītes ar gumijas vāciņiem. Viņa kustējās veikli un prasmīgi. �o darbiņu viņai jau bija nācies darīt.

Es pietupos viņai blakus. Beigtais trusis ne pēc kā neoda. Nekādas ārējas pazīmes neliecināja par nāves cēloni. Ieples�tā acs bija sārta un �ķita veselīga.

"Bobij? Vai tu ieraksti?" ierunājās Meja.

Bobija Lcmbeka balss austiņās atbildēja: "Nolaid zemāk kameru!"

Meja pieskārās saulesbrillēs iemontētajai kamerai.

"Vēl mazliet� vēl� Piedks. Tā būs labi."

"Skaidrs," atsaucās Meja. Viņa pagrozīja tru�a līķi rokās, nopētīdama to no visām pusēm. "Ārējā apskatē dzīvnieks iz�skatās pilnīgi normāli," viņa strauji diktēja. "Nav nekādu ie�dzimtu anomāliju vai slimību pazīmju, ka�oks ir biezs un izskatās veselīgs. Deguna kanāli �ķiet daļēji vai pilnīgi aiz�sprostoti. Ānusā ir mazliet fekāliju, ta�u es pieņemu, ka tā ir parastā defekācija, kas notiek, nāvei iestājoties."

Viņa apgrieza dzīvnieku uz muguras un ar rokām pa�ķīra priek�ķepas. "Man vajag tavu palīdzību, D�ek." Viņa vēlē�jās, lai cs pieturu ķepas. Līķis joprojām bija silts un vēl nebi�ja sācis sastingt.

Viņa paņēma skalpeli un, strauji pārgrie�ot, atsedza vēdera dobumu. Pavērās sarkana brūce; sāka plūst asinis. Es ieraudzī�ju ribu kaulus un zarnu sārtenos rituļus. Meja griezdama visu laiku runāja, atzīmēdama audu krāsu un tekstūru. Viņa lika man: "Pieturi �eit!" un es pavilku vienu roku zemāk, lai pa�ņemtu sānis slidenās zarnas. Ar vienu skalpeļa griezienu viņa pār�ķēla kuņģi. Iz�ļācās dubļaini zaļ� �ķidrums un kaut kāda gaļīga viela, kas varēja būt nesagremotas �ķiedras. Kuņģa iek��ējā sieniņa �ķita paraupja, ta�u Meja sacīja, ka tas esot nor�māli.Viņa lietpratīgi pārvilka ar pirkstu gar kuņģa sieniņu, tad aprāvās.

"Mmm. Paskaties!" viņa sacīja.

"Kur?"

"Seit." Viņa parādīja. Vairākās vietās kuņģis bija sarkanīgs un mazliet asiņoja, it kā būtu noberzts jēls. Asinīs cs pama�nīju melnus plankumus. "Tas nav normāli," sacīja Meja. "Tā ir patoloģija." Viņa paņēma lupu un paskatījās uzmanīgi, tad nodiktēja: "Novērojami tum�i plankumi aptuveni �etru līdz astoņu milimetru diametrā, cs pieņemu, ka tic ir nanodaļiņu sakopojumi kuņģa gļotādā," viņa sacīja. "�ie sakopojumi atrasti saistībā ar nelielu kuņģa sieniņas asiņo�anu."

"Kuņģī ir nanodaļiņas?" cs pārjautāju. "Kā tās varēja tur iekļūt? Vai trusis ir tās apēdis? Netī�ām norijis?"

"�aubos. Es teiktu, ka tās ir aktīvi iekļuvu�as."

Es saraucu pieri. "Tu domā, ka tās ir nokļuvu�as tur�"

"Pa barības vadu. Jā. Vismaz es tā domāju."

"Kāpēc lai tās �ādi darītu?"

"Nezinu."

Viņa nc mirkli nepārtrauca veiklo �ecē�anu. Viņa paņē�ma �ķēres un grieza uz aug�u cauri kru�kaulam, tad ar pirk�stiem atvēra vaļā ribas. "Pieturi �eit!" Es pārliku rokas, lai turētu atvērtas ribas, kā to bija darījusi viņa. Kaulu gali bija asi. Ar otru roku es turēju pavērtas pakaļkājas. Meja darbo�jās starp manām rokām.

"Plau�as ir ko�i sārtas un cietas, izskats normāls." Viņa ar skalpeli pār�ķēla vienu daivu, tad vēl un vēlreiz. Beigās viņa atsedza bronhiolu un pārgrieza to pu�u. Tās iek�puse bija pa�visam melna.

"Bronhos redzama spēcīga nanodaļiņu invāzija, kas noti�kusi spieta elementu ieelpo�anas rezultātā," viņa diktēja. "Re�dzi, Bobij?"

"Redzu visu. Iz�ķirtspēja laba."

Viņa turpināja griezt aug�up. "Izsekojot bronhu kokam uz aug�u�"

Un viņa turpināja griezt, pārgrieza rīkli, tad - no deguna atpakaļ pāri vaigam, tad atvēra muti� Es uz brīdi biju spiests novērsties. Ta�u viņa mierīgi turpināja diktēt. "Novērojama spēcīga visu deguna kanālu un rīkles infiltrācija. Tas liek do�māt par daļēju vai pilnīgu elpceļu obstrukciju, kas savukārt varētu būt nāves cēlonis."

Es atskatījos. "Kas?"

Tru�a galvu tagad gandrīz nevarēja pazīt, viņa bija nogrie�zusi �okli un �obrīd skatījās kaklā. "Paraugies pats," viņa ai�cināja, "izskatās, ka rīkli blīvi noslēdz daļiņas un ir reakcija, kas izskatās pēc alerģiskas reakcijas vai�"

Iejaucās Rikijs: "Kas ir, jūs vēl ilgi taisādes tur tupēt?"

"Cik ilgi vajadzēs," es atbildēju. Pagriezos pret Meju. "Kāda alerģiska reakcija?"

"Nu," viņa sacīja, "redzi, �ie audi, tic ir iekaisu�i, un tu redzi, ka tic ir kļuvu�i pelēki, un tas liek domāt�"

"Jūs apjēdzat," jautāja Rikijs, "ka jūs tur esat jau �etras minūtes?"

"Mēs esam �eit tikai tāpēc, ka nevaram ienest trusi iek��ā," es atcirtu.

"To jūs tie�ām nevarat."

Meja, to klausīdamās, �ūpoja galvu. "Rikij, tu �obrīd ti�kai traucē�"

Iejaucās Bobijs: "Nekustini galvu, Meja. Tu �ūpo kameru �urpu turpu."

"Piedod."

Bet es redzēju, ka viņa paccļ galvu, kā lūkodamās uz ap�vārsni, un tikmēr noņem analī�u caurulītes vāciņu un ieslidi�na tajā kuņģa sieniņas �ķēlīti. To viņa ielika sev kabatā. Tad atkal nolaida galvu. Skatoties video, neviens nevarēja pama�nīt, ko viņa dara. Viņa sacīja, "Labi, tagad mēs paņemsim asins paraugus."

"Iek�ā jūs drīkstat ienest tikai asinis, citu neko," piekodi�nāja Rikijs.

"Jā, Rikij. Mēs zinām."

Meja paņēma �ļirci, iedūra adatu artērijā, izvilka asins pa�raugu, ielaida to plastmasas trauciņā, ar vienu roku izņēma adatu, iesprauda citu un paņēma vēl vienu paraugu no vē�nas. Visu laiku viņa rīkojās vienlīdz strauji.

Es sacīju:

"Man ir rāda sajūta, ka tu jau esi to darījusi."

"Sis te ir sīkums. Si�uaņā mēs vienmēr strādājām spēcī�gās sniegavētrās - tu neredzi, ko dari, rokas salst, dzīvnieks ir pavisam sasalis, adatu nav iespējams iedurt�" Viņa nolika pudelītes ar asins paraugiem. "Paņemsim vēl pāris kultūru, un viss būs padarīts�" Viņa meklējot apgāza somiņu. "Ai, neveicas."

"Kas par lietu?" es jautāju.

"Aizmirsu paņemt tamponus kultūru paraugiem."

"Bet iek�ā tev tie ir?"

"Jā, pilnīgi noteikti."

"Rikij, tu neredzi kaut kur tos tamponus?"

"Redzu. Tepat pie slū�ām."

"Negribi atnest?"

"Kāda runa, ve�i." Viņ� asi iesmējās. "Es nemū�am ne�sper�u kāju ārā pa dienu. Ja jums vajag, nāciet pa�i pakaļ."

"Gribi aiziet?" Meja vaicāja man.

"Nē," cs sacīju. Es jau turēju dzīvnieku pavērtu; manas rokas atradās īstajā vietā. "Es pagaidī�u. Ej tu!"

"Labi." Viņa piecēlās. "Mēģini nelaist klāt mu�as. Nekāds lieks piesārņojums mums nav vajadzīgs. Tūlīt bū�u atpakaļ." Viņa vieglā riksī devās uz durvju pusi.

Es dzirdēju, kā soļu duna noklust, tad viņai aiz muguras noblīk�ķ metāla durvis. Tad - klusums. Pavērtā līķa pievili�nātas, bariem atgriezās mu�as, tās sīca man ap galvu un mēģi�nāja nolaisties uz atvērtajām iek�ām. Es palaidu vaļā tru�a pa�kaļkājas un ar vienu roku atgaiņāju mu�as. Es centīgi domāju par tām, lai man nebūtu jādomā par to, ka es �eit esmu viens pats.

Brīdi pa brīdim palūkojos tālumā, ta�u tā arī neko ncie- raudzīju. Es visu laiku atgaiņāju mu�as, un reiz mana roka nejau�i pieskārās tru�a ka�okam - tai mirklī es pamanīju, ka tru�a āda zem spalvas ir ko�i sarkana.

Ko�i sarkana - uz mata kā saules apdegums. To redzē�dams, es nodrebēju.

Es ierunājos: "Bobij?"

Sprak�ķis. "Jā, D�ek."

"Vai tu redzi trusi?"

"Jā, D�ek."

"Tu redzi ādas sarkanumu? Vai tu to uzņem?"

"Uff, pagaidi brītiņu."

Man pie deniņiem atskanēja klusa dūk�ana. Bobijs attāli�nāti vadīja kameru, pievilkdams trusi tuvplānā. Dūk�ana ap�klusa.

Es teicu:

"Vai tu to redzi? Manā kamerā?"

Atbildes nebija.

"Bobij?"

Es dzirdēju murminā�anu, �ukstus. Vai varbūt tie bija clektrostatiskie traucējumi.

"Bobij, vai tu tur esi?"

Klusums. Es dzirdēju elpu.

"Aū, D�ek?" Atskanēja Deivida Bruka balss. "Labāk nāc iek�ā."

"Meja vēl nav atgriezusies. Kur viņa ir?"

"Meja ir iek�ā."

"Nu, man jāpagaida, viņa grib paņemt kultūras�"

"Nē. Tūlīt pat nāc iek�ā, D�ek."

Es palaidu vaļā trusi un piecēlos kājās. Palūkojos apkārt, nopētīju apvārsni. "Es neko neredzu."

"Viņi ir mājas otrā pusē, D�ek."

Viņa balss �ķita mierīga, ta�u man kļuva auksti. "Viņi ir klāt?"

"Tūlīt pat nāc iek�ā, D�ek."

Es noliecos, savācu Mcjas paraugus; anatomē�anas piede�rumi gulēja blakus beigtajam trusim. Melnā ādas somiņa bi�ja sakarsusi saulē.

"D�ek?" "Tūlīt�"

"D�ek! Beidz �akarēties!"

Es sāku iet uz tērauda durvju pusi. Pēdas uz tuksne�a ze�mes rāvās �okurā. Es pilnīgi neko neredzēju.

Ta�u es kaut ko izdzirdēju.

Es izdzirdēju specifiski zemu, monotonu skaņu. Pirmajā mirklī man �ķita, ka tur dūc ierīces, ta�u skaņa pieņēmās spē�kā un noklusa, pulsējot tādā kā sirdspukstu ritmā. Tai pāri klājās cits ritms, vēl tur kaut kas �ņāca, un tas viss kopā iz�klausījās dīvaini, ir kā ne no �īs pasaules - neko tādu es nebi�ju dzirdējis.

�obrīd, par to domājot, man �ķiet, ka mani nobiedēja tie�i skaņa, nevis viss pārējais.

Sāku iet ātrāk. "Kur viņi ir?" es vaicāju.

"Tuvojas."

"Kur?"

"D�ek? Labāk skrien!"

"Ko?"

"Skrien!"

Es joprojām neko neredzēju, ta�u skaņa pieņēmās spēkā. Es sāku skriet vieglā riksī. Skaņas frekvence bija tik zema, ka cs izjutu to kā mana ķermeņa vibrāciju. Ta�u tā bija arī dzirdama. Duno�s, nevienmērīgs pulss.

"Skrien, D�ek!"

Es nodomāju - pie visiem velniem!

Un skrēju.

Virmodams un sudrabā mirdzēdams, pie ēkas stūra parā�dījās pirmais spiets. �ņākoņa un vibrācija nāca no mākoņa. Slīdēdams gar ēkas sienu, tas virzījās uz manu pusi. Tas sa�sniegs durvis daudz ātrāk par mani.

Es palūkojos apkārt, vai kaut kur nav otrs spiets - un tas parādījās pie ēkas tālākā stūra. Arī tas virzījās uz manu pusi.

Icsprak�ķējās austiņas. Es izdzirdēju Dcivida Bruka balsi. "Tu nepaspēsi, D�ek."

"Redzu," es atbildēju. Pirmais spiets jau bija pie durvīm un stāvēja tām priek�ā, aiz�ķērsodams man ceļu. Es apstājos, nezinādams, ko darīt. Es ieraudzīju zemē mētājamies nūju - lielu, �etras pēdas garu. Es to pacēlu, pa�ūpoju.

Spiets pulsēja, ta�u neatrāvās no durvīm.

Otrs spiets joprojām virzījās uz manu pusi.

Bija laiks novērst uzmanību. Es pazinu PREDPRET ko�du. Es zināju, ka spieti ir ieprogrammēti vajāt kustīgus mērķus, ja izskatījās, ka tie no viņiem bēg. Kas varētu būt labs mērķis?

Es paslēju roku un uzmetu augstu gaisā melno anatomē��anas somiņu, tēmēdams aptuveni uz otrā spieta pusi. Somi�ņa nokrita uz sāna un brīdi ripoja pa zemi.

Otrs spiets uzreiz metās tai pakaļ.

Tai pa�ā mirklī pirmais spiets atrāvās no durvīm un ari me�tās vajāt somiņu. Gandrīz kā suns, kas dzenas pakaļ bumbi�ņai. Skatīdamies, kā tas aizslīd, cs izjutu acumirklīgu pacilā�tību. Galu galā tas tomēr bija tikai ieprogrammēts spiets. Es nodomāju: bērnu spēlīte. Steidzos uz durvju pusi.

Tā bija kļūda. Acīm redzot, manas steidzīgās kustības re�ģistrēja spiets, kas tūlīt apstājās un aizvirmoja atpakaļ uz dur�vju pusi, aiz�ķērsojot man ceļu. Tas apstājās; pulsējo�ās sud�raba joslas zibēja saulē kā asmens.

Aiz�ķērsojot man ceļu.

Pagāja mirklis, kamēr es aptvēru, ko tas nozīmē. Manas kustības nebija liku�as spietam dzīties man pakaļ. Tas vispār nebija mani vajājis. Tas bija devies tādā virzienā, lai nostātos man ceļā. Tas gaidīja manas kustības.

Kodā nekā tāda nebija. Spiets izgudroja jaunu, situācijai piemērotu uzvedību. Tā vietā, lai dzītos man pakaļ, tas bija devies atpakaļ un noķēris mani kā slazdā.

�āda uzvedība programmā neietilpa - ne tuvu neietilpa. Es nesapratu, kas bija noticis. Nospriedu, ka dro�i vien spie�ta spējas kaut kā netī�i pieaugu�as. Atsevi�ķajām daļiņām ta��u bija ļoti maza atmiņa. Spieta intelekts bija visnotaļ iero�be�ots. Gan jau to apmuļķot nebūs pārāk grūti.

Es mēģināju pasistics pa kreisi, tad pa labi. Mākonis gāja man līdzi, ta�u tikai brīdi. Tad tas atkal nostājās pie durvīm. It kā zinātu, ka mans mērķis ir durvis, un, palikdams tur, tas sasniegs vēlamo.

�ī jau bija neticami saprātīga uzvedība. Dro�i vien kaut kas bija pieprogrammēts klāt, un viņi man nebija pateiku�i. Es noprasīju: "Ko, ellē, jūs ar viņiem esat izdarīju�i?"

Dcivids: "Viņ� tevi nelaidīs garām, D�ek."

To dzirdēdams, cs uzreiz kļuvu nikns. "Ak tā? Paskatī�simies."

Jo mans nākamais solis bija acīm redzams. Atrazdamies tik tuvu zemei, spiets bija viegli sagraujams. To veidoja daļi�ņas, nc lielākas par putekļa kripatiņu. Ja es izjauk�u �o sako�pojumu - ja iznīcinā�u tā struktūru, tad daļiņām nāksies no jauna sakārtoties, glu�i tāpat, kā izklīdināts putnu bars no jauna izveido kāsi. Tas ilgs vismaz pāris sekun�u. Un tikmēr man izdosies ieskriet pa durvīm.

Bet kā lai to izjauc? Es �ūpoju nūju, dzirdēdams, kā tā �vīkstēdama �ķeļ gaisu, ta�u ar to nepārprotami bija par maz. Man bija vajadzīgs kaut kas ar daudz lielāku plakanu virsmu, teiksim, airis vai palmas lapa - kaut kas tāds, ar ko varētu sacelt lielu, posto�u vēju�

Mans prāts darbojās drud�ainā ātrumā. Kaut kas bija va�jadzīgs.

Kaut kas.

Aizmugurē man tuvojās otrs mākonis. Tas virzījās uz manu pusi juceklīgā zigzaga rakstā, lai nepieļautu manus mēģināju�mus paskriet tam garām. Es skatījos uz to kaut kādā baiļpilnā valdzinājumā. Es zināju, ka ari �āda uzvedība programmā nebi�ja paredzēta. Tā bija patvaļīga, iegūta uzvedība - un tās nolūks bija skaidrāks par skaidru. Tas mani vajāja.

Pulsējo�ā duna kļuva skaļāka, mākonis nāca arvien tuvāk.

Man tas jāizjauc.

Griezdamies riņķī, es nopētīju zemi visapkārt. Neko pie�mērotu ncicraudzīju. Tuvākais kadiķis bija krietni par tālu. Coljas kaktusi bija mīksti. Es nodomāju - skaidrs, ka te ne�kā nav, te ir sasodīts tuksnesis. Es pārlaidu skatienu ēkas sie�nai, cerēdams, ka varbūt ārā ir atstāts kāds darbarīks, piemē�ram, grābeklis�

Nekā nebija.

Nebija vispār nekā. Es stāvēju �eit tikai ar kreklu mugu�rā, un nebija nekā, ar ko es varētu�

Protams!

Austiņās atskanēja sprak�ķis: "D�ek, klausies�"

Ta�u neko vairāk es nedzirdēju. Pāri galvai noraujot krek�lu, austiņas nokrita un novēlās zemē. Un tad, turēdams krek�lu rokā, cs vēzēju to pa gaisu pla�os, svelpjo�os lokos. Un, kliegdams kā nāves gars, es uzbruku tam spietam, kas aiz��ķērsoja durvis.

Spiets vibrēja, dobji, monotoni dūkdams. Kad es skrie�us tuvojos, tas mazliet saplaka, un tad jau es atrados daļiņu vidū, iegrimis savādā pustumsā, kāda mēdz būt smil�u vētrā. Es ne�ko neredzēju - es neredzēju durvis akli taustījos, meklē�dams tvcrekli - man acis svila no daļiņām, ta�u es visu laiku vicināju kreklu pla�os, �vāksto�os lokos, un pēc brī�a tumsa sāka izklīst. Es biju izklīdinājis mākoni, daļiņas bija aizvirpu�ļoju�as uz visām pusēm. Redze kļuva asāka un elpoju es jopro�jām normāli, tikai kakls bija izkaltis un sāpēja. Sāku just, kā visu manu ķermeni dursta tūksto�iem sīku adatiņu, ta�u dūrie�ni bija gandrīz nesāpīgi.

Priek�ā es ieraudzīju durvis. Tvereklis atradās mazliet pa kreisi. Es joprojām vicināju kreklu, un pēk�ņi mākonis it kā nozuda pavisam, it kā mēģinātu aizbēgt no manas plosī�anās. Sai mirklī es ieslīdēju pa durvīm un aizcirtu tās aiz muguras.

Piepe�i nokļuvis tumsā, es samirk�ķināju acis. Gandrīz ne�ko neredzēju. Nospriedu, ka acīm jāpierod pēc spo�ās saules gaismas, un brīdi gaidīju, ta�u redze neuzlabojās. Tie�i pre�tēji - tā, �ķiet, kļuva arvien sliktāka. Es ar pūlēm saskatīju slū�u stiklotās durvis, kas atradās man tie�i priek�ā. Visu ķer�meni joprojām durstīja adatiņas. Mana rīkle bija izkaltusi un elpa saraustīta. Redze aptum�ojās. Man sāka reibt galva.

Otrpus slū�ām stāvēja Rikijs un Meja, skatīdamies uz ma�ni. Es dzirdēju Rikija kliedzienu: "Kusties, D�ek! Ātrāk!"

Acis moko�i svila. Reibonis strauji kļuva izteiktāks. Lai ne�nokristu, cs atspiedos pret sienu. �ķita, ka rīkle ir aizsērējusi. Man bija grūti elpot. Es elsdams gaidīju, kad atvērsies stikla durvis, ta�u tās palika aizvērtas. Es stulbi skatījos uz slū�ām.

"Tev jānostājas durvju priek�ā! Stājies!"

Likās, ka pasaulē viss sācis notikt palēninātā tempā. Man vairs nemaz nebija spēka. Ķermenis bija vārgs un trīcelīgs. Durstī�ana kļuva spēcīgāka. Telpa satumsa. Man ne�ķita, ka es pats varētu pieslieties kājās.

"Stājies! D�ek!"

Man kaut kā izdevās atgrūstics no sienas un aiztenterēt uz slū�u pusi. Stikla durvis �ņākdamas atvērās.

"Ej, D�ek! Ātri!"

Man acu priek�ā bija parādīju�ies plankumi. Reiba galva un vēderā jautās nelabums. Es iemeimuroju slū�ās, uztriek�damies stiklam. Ar katru sekundi elpot kļuva grūtāk. Es sa�pratu, ka smoku.

Es dzirdēju, ka ārpusē atkal atskan zemā, monotonā dū�koņa. Lēni pagriezos, lai atskatītos.

Stikla durvis aizvērās.

Es nolaidu acis, lai paraudzītos uz sevi, ta�u gandrīz ne�redzēju savu augumu. Āda �ķita melna. Mani klāja putekļi. Sāpēja visas maliņas. Arī krekls bija melns no putekļiem. Strūkla koda, un cs aizvēru acis. Tad, skaļi svelpdamas, sāka darboties gaisa apstrādes kameras. Es redzēju, kā no mana krekla tiek izsūkti putekļi. Redze kļuva asāka, ta�u cs jopro�jām nespēju paelpot. Krekls izslīdēja man no rokas un man pie kājām saplaka uz restēm. Es noliecos, lai to paceltu. Sā�ku trīcēt, drebēt pie visām miesām. Dzirdēju tikai mehānis�mu rūkoņu.

Mani pārņēma nelabums. Ceļgali saļodzījās. Es atslīgu pie sienas.

Cauri otrām stikla durvīm es redzēju Meju un Rikiju; �ķi�ta, ka viņi atrodas ļoti tālu. Manu acu priek�ā tic atkāpās ar�vien tālāk, dodamies projām. Drīz de bija tik tālu, ka es vairs nespēju par to uztraukties. Zināju, ka mirstu. Aizvēris acis, cs nokritu, un gaisa apstrādes kameru rūkoņa aprima aukstā un pilnīgā klusumā.

"Nekusties."

Manās vēnās plūda kaut kas ledaini salts. Es nodrebēju.

"D�ek! Nekusties! Tikai mirklīti, labi?"

Kaut kas auksts, auksts �ķidrums �ļācās aug�up pa manu delmu. Es atvēru acis. Tie�i virs galvas dega spuldze, �ilbi�no�a, zaļgani spo�a; es aizmiedzu acis. Visas maliņas sāpēja. Sajūta bija tāda, it kā es būtu piekauts. Gulēju uz muguras Mejas bioloģijas laboratorijā uz melnās ku�etes. Miegdams acis �ilbino�ajā gaismā, es redzēju, ka Meja stāv man blakus, noliekusies pār manu kreiso roku. Man elkonī viņa bija ie�dūrusi intravenozās sistēmas adatu.

"Kas te notiek?"

"D�ek, lūdzu! Nekusties! Es esmu to darījusi tikai labo�ratorijas dzīvniekiem."

"Tas priecē." Es pacēlu galvu, lai redzētu, ko viņa dara. Deniņos pulsēja. Es ievaidējos un atslīgu atpakaļ.

"Slikti jūties?" jautāja Meja.

"Drausmīgi."

"Varu derēt. Man nācās izdarīt trīs ie�ļircinājumus." "Kādus?"

"Tev bija anafilaktiskais �oks, D�ek. Briesmīga alerģiska reakcija. Kakls bija gandrīz ciet."

"Alerģiska reakcija," es atkārtoju. "Ak tad tā?"

"Briesmīga."

"No tā spieta?"

Viņa mirkli vilcinājās, tad atbildēja: "Protams." "Vai nanodaļiņas izraisa �ādas alerģiskas reakcijas?" "Tas noteikti ir iespējams�" "Bet tu tā nedomā," es sacīju.

"Jā, es tā nedomāju. Es domāju, ka nanodaļiņas antigēnu ziņā ir neitrālas. Es domāju, ka tā bija reakcija uz zarnu nūjinu indi."

"Zarnu nūjiņu indi�" Pulsē�ana deniņos uznāca viļņiem. Es ievilku elpu, lēni izelpoju. Es mēģināju saprast viņas sacī�to. Prāts darbojās lēni: sāpēja galva. Zarnu nūjiņu inde. "Tie�i tā."

"Inde no E. coli baktērijām? Tā tu domā?" "Tie�i tā. Visticamāk, proteolītiskais toksīns." "Un no kā tāds toksīns varēja rasties?" "No spieta," viņa sacīja.

Izklausījās pēc galīgām aplamībām. Kā bija sacījis Rikijs, E. coli baktērijas tika izmantotas tikai prekursoru molekulu ra��o�anai. "Bet spietā ta�u �īs baktērijas nevar būt," cs iebildu. "Nezinu, D�ek. Domāju, ka var." Kāpēc viņa bija tik nedro�a? Es nesapratu. Tas neizskatī�jās pēc viņas. Parasti Meja bija precīza, asa. "Mjā," cs sacīju. "Kāds to zina. �is spiets ir projektēts. Baktērijas vai nu ir ie�projektētas, vai nav."

Dzirdēju viņu nopū�amies, it kā nekādi nespēru aptvert. Bet ko īsti cs neaptvēru?

Es sacīju:

"Vai jūs savācāt tās daļiņas, kuras iepūta slū�ās? Vai jūs kaut ko paņēmāt no slū�ām?"

"Nē. Visas slū�u daļiņas tika sadedzinātas."

"Vai tas bija gudri�"

"Tas ir iebūvēts sistēmā, D�ek. Kā dro�ības sastāvdaļa. To nevar apiet."

"Skaidrs." Bija mana kārta nopūsties. Tātad mums nebi�ja neviena spieta aģenta parauga, ko izpētīt. Es mēģināju pie�celties sēdus, ta�u viņa uzlika saudzīgu roku man uz krūtīm, mani apvaldīdama.

"Lēnām, D�ek."

Viņai bija taisnība, jo apsē�oties, mana galva sāka sāpēt vēl vairāk. Es pārsviedu kāju pāri galda malai. "Cik ilgi es biju izslēdzies?"

"Divdesmit minūtes."

"Tāda sajūta, it kā es būtu piekauts." Ievelkot elpu, kat�ru reizi iesāpējās ribas.

"Tev bija nopietnas problēmas ar elpo�anu."

"Joprojām ir." Es paņēmu papīra kabatlakatiņu un iz�ņau�cu degunu. Ārā iznāca daudz melnu gļotu, kas jaucās ar asi�nīm un tuksne�a putekļiem. Lai iztīrītu degunu, man bija jā- no�ņaucas �etras vai piecas reizes. Saburzījis kabatlakatiņu, grasījos to izmest. Meja izstiepa roku. "Es paņem�u."

"Nē, es pats�"

"Dod man, D�ek."

Viņa paņēma kabatlakatiņu un, ieslidinājusi plastmasas maisiņā, to hermētiski noslēdza. Tad cs apjēdzu, cik muļķīgi bija darbojies mans prāts. Protams, �ajā kabatlakatiņā būs tie�i tās daļiņas, kuras es vēlējos izpētīt. Aizvēru acis, dziļi elpoju un gaidīju, kad kaut nedaudz pierims pulsē�ana galvā. Kad cs atkal atvēru acis, gaisma telpā vairs ne�ķita tik spilgta. Nu jau bija gandrīz normāli.

"Starp citu," teica Meja, "tikko zvanīja D�ūlija. Viņa lū�dza, vai tu nevarētu viņai piezvanīt, viņa pieminēja kaut kā�das analīzes. Ta�u viņa gribēja runāt ar tevi. "Ahā."

Es skatījos, kā Meja ieliek maisiņu ar kabatlakatiņu her�mētiski noslēdzamā traukā. Viņa cie�i aizskrūvēja vāku. "Me�ja," es sacīju, "ja tajā spietā ir E. coli, mēs varam to noskaid�rot, tūlīt pat to izpētot. Darīsim tā?"

"�obrīd es nevaru. Tiklīdz varē�u, tā izpētī�u. Man radu��ies nelieli sare�ģījumi ar vienu fermentācijas tvertni, un tam ir vajadzīgs mikroskops."

"Kādi sare�ģījumi?"

"Vēl nezinu. Bet vienā tvertnē strauji samazinājies baktē�riju aug�anas ātrums." Viņa papurināja galvu. "Dro�i vien ne�kas nopietns. Tā gadās ik pa laikam. �ī ra�o�ana ir neticami smalks process, D�ek. Tās uzturē�ana līdzinās �onglē�anai ar simt bumbiņām uzreiz. Man ir darba pilnas rokas."

Es pamāju. Ta�u sāku domāt, vai īstais iemesls, kura dēļ viņa nevēlas pētīt kabatlakatiņu, nav tas, ka viņa jau zina - jā, spietā ir �īs baktērijas. Viņa vienkār�i nedomāja, ka tie�i viņai būtu man tas jāpasaka. Un, ja reiz tā, viņa man neko neteiks.

"Meja," cs sacīju, "kādam vajadzētu man paskaidrot, kas �eit patiesībā notiek. Ne Rikijam. Es gribu, lai kāds patie��ām pastāsta."

"Labi," viņa atbildēja. "Man �ķiet, tā ir ļoti laba doma."

Un tāpēc es �obrīd atrados vienā no mazajiem kambarī��iem un sēdēju datora priek�ā. Man blakus sēdēja projekta in�enieris Deivids Bruks. Runādams Deivids nemitīgi kārto�ja apģērbu - viņ� nogludināja kaklasaiti, aizpogāja aproces, nolīdzināja apkaklīti, savilka uz aug�u bik�u krokas. Tad viņ� uzlika vienu kāju uz ceļgala, savilka uz aug�u zeķi, to pa�u izdarīja ar otru zeķi. Pārlaida rokas pār pleciem, notraukdams iedomātus putekļus. Un tad sāka no gala. Tas viss, protams, notika neapzināti, un sāpo�ās galvas dēļ tas man varēja �ķist kaitino�i. Ta�u cs nepievērsu tam uzmanību. Jo ar katru jau�nās informācijas kripatiņu, ko man sniedza Dcivids, mana galva sāpēja arvien briesmīgāk.

At�ķirībā no Rikija, Deividam piemita ļoti sakārtots prāts, un viņ� man pastāstīja visu, sākot no pa�a sākuma. "Xymos" bija noslēdzis līgumu par tāda mikrorobotu spieta ra�o�anu, kas funkcionētu kā aerokamera. Daļiņas bija sekmīgi izstrā�dātas, un telpās viss funkcionēja. Ta�u, pārbaudot ārā, vējā tās zaudēja mobilitāti. Pārbaudes spietu aizpūta spēcīgs vēj�. Tas notika pirms se�ām nedēļām.

"Pēc tam jūs turpinājāt pārbaudīt spietus?" es jautāju.

"Jā, daudzus. Apmēram �etras nedēļas."

"Neviens nefunkcionēja?"

"Tie�i tā. Neviens nefunkcionēja."

"Tātad visi sākotnējie spieti ir pazudu�i - tos aizpūta vēj�."

"Jā."

"Un tas nozīmē, ka tiem bēguļojo�ajiem spietiem, ko mēs redzam, nav nekā kopīga ar tiem spietiem, ko jūs sākumā izmēģinājāt."

"Pareizi�"

"Tie ir kontaminācijas rezultāts�"

Deivids strauji samirk�ķināja acis. "Ko tu gribi teikt ar vār�du "kontaminācija"?"

"Tie divdesmit pieci kilogrami materiāla, kurus ventila�tors izpūta ārā tāpēc, ka nebija filtra�"

"Kur� teica, ka tur bija divdesmit pieci kilogrami?"

"Rikijs."

"Ak, nē, D�ek," sacīja Dcivids. "Mēs pūtām ārā dienām ilgi. Dro�i vien ir izpūsti piecsimt vai se�simt kilogramu pie�sārņojuma - baktērijas, molekulas, asembleri."

Tātad Rikijs kārtējo reizi bija aplam novērtējis situāciju. Ta�u cs nesapratu, kāpēc viņ� pūlējās, par to melodams. Ga�lu galā tā bija tikai kļūda. Un, kā Rikijs bija sacījis, tā bija būvuzņēmēja kļūda. "Labi," es teicu. "Un kad jūs ieraudzī- jāt pirmo no �iem tuksne�a spietiem?"

"Pirms divām nedēļām," atbildēja Deivids, mādams ar galvu un nogludinādams kaklasaiti.

Viņ� paskaidroja, ka sākumā spiets ir bijis tik neorganizēts, ka, tam pirmoreiz parādoties, viņi domāju�i - tur lido vesels mākonis tuksne�a kukaiņu, kni�ļi vai kaut kas tamlīdzīgs.

"Tas parādījās, palidinājās ap laboratorijas ēku un nozu�da. Viss kopā izskatījās pēc nejau�ības."

Pēc da�ām dienām spiets bija uzradies vēlreiz, Deivids sacī�ja, un tad jau tas bijis daudz labāk organizēts. "Tas demonstrē�ja nepārprotamu spieto�anas uzvedību, tādu virmo�anu māko�nī, kādu tu redzēji. Tad bija skaidrs, ka tie ir mūsu nanoroboti."

"Un kas tad notika?"

"Spiets virpuļoja pa tuksnesi netālu no kompleksa, glu�i tāpat kā iepriek�. Tas parādījās un pazuda. Pāris turpmākās dienas mēs pūlējāmies iegūt radiokontroli pār to, ta�u mums nekas neizdevās. Un galu galā - apmēram nedēļu pēc tam - mēs atklājām, ka neviena automa�īna nav iedarbināma." Viņ� apklusa. "Es izgāju ārā, lai paskatītos, un atklāju, ka visi borta datori ir pagalam. �ajos laikos visām ma�īnām ir iebūvētie mikroprocesori. Tic kontrolē visu, no degvielas padeves līdz radio un durvju atslēgām."

"Bet tagad �ie datori nefunkcionēja?"

"Jā. Patiesībā ar procesoru mikroshēmām viss bija kārtī�bā. Turpretim atmiņas mikroshēmas bija saēstas. Tās bija bur�tiski pārvērtu�ās putekļos."

Velns, es nodomāju. "Vai jums izdevās noskaidrot, kāpēc?"

"Jā gan. Tā nebija nekāda lielā mīkla, D�ek. Erozijai bi�ja gamma asembleru raksturīgās pazīmes. Tu zini, kas tie ir?

Nē? Nu, mums ra�o�anā piedalās deviņi da�ādi asembleri. Katram ir sava funkcija. Gamma asembleri silikātu slāņos sa�grauj oglekli. Patiesībā tic burtiski graiza to nanolīmenī - no��ķeļ oglekļa substrāta gabalus."

"Tātad �ie asembleri saēda ma�īnu atmiņas mikroshēmas."

"Jā, jā, bet�" Deivids saminstinājās. Viņ� izturējās tā, it kā es pa�u galveno nebūtu sapratis. Viņ� paraustīja aproces, pabungoja ar pirkstiem pa apkaklīti. "Paturi prātā vienu, D�ek, - �ie asembleri spēj funkcionēt istabas temperatūrā. Vispār tuksne�a tveice viņiem patīk pat vēl labāk. Karstumā iznāk efektīvāk."

Mirkli es nesapratu, ko īsti viņ� grib pateikt. Kāda starpī�ba, istabas temperatūrā vai tuksne�a tveicē? Un kāds tam sa�kars ar atmiņas mikroshēmām automa�īnās. Un tad man pie�pe�i pielēca.

"�ēlīgā debess," es tcicu.

Viņ� pamāja ar galvu. "Jā."

Deivids gribēja teikt, ka tuksnesī bija izpūsts komponen�tu maisījums, un �ie komponenti - kuri bija izgatavoti tā, lai ra�o�anas procesā pa�i spētu samontētics spētu samontē- tics arī ārpasaulē. Tuksnesī varēja notikt autonoma montā��a. Un, kā rādās, tie�i tas arī notika.

Es pa vienam atliecu pirkstus, lai pārliecinātos, vai esmu pareizi sapratis. "Montā�as pirmais līmenis sākas ar baktēri�jām. Tās ir uztaisītas tā, ka spēj ēst visu, pat atkritumus, tā�tad tās spēj tuksnesī atrast sev barību."

"Jā."

"Un tas nozīmē, ka baktērijas vairojas un sāk ra�ot moleku�las, kas samontējas, veidojot lielākas molekulas. Drīz vien ir gatavi asembleri - molekulārie montētāji, un �ie montētāji ķe�ras pie pēdējiem darbiem un lai� klajā jaunus mikroaģentus."

"Jā, jā."

"Un tas nozīmē, ka spieti vairojas."

"Jā. Tie vairojas."

"Un atsevi�ķajiem aģentiem ir atmiņa."

"Jā. Neliela."

"Bet viņiem nemaz nevajag lielu, tāda jau ir dalītā inte�lekta pamatideja. Tas ir kolektīvs. Viņiem ir intelekts un, ja reiz viņiem ir atmiņa, tātad viņi var mācīties no pieredzes."

"Jā."

"Un ar programmu PREDPRETviņi spēj risināt problē�mas. Un programma ģenerē pietiekami daudz nejau�u ele�mentu, lai viņi varētu ieviest jauninājumus."

"Pareizi. Jā."

Man pulsēja deniņi. Tagad cs redzēju visas slēptās nozī�mes, un tās bija nelāgas.

"Tātad," es sacīju, "tu man stāsti, ka �is spiets vairojas, pats sevi uztur, mācās no pieredzes, tam piemīt kolektīvs intelekts un tas spēj ieviest jauninājumus, lai atrisinām problēmas."

"Jā."

"Un tas nozīmē, ka praktiski tas ir dzīvs."

"Jā." Deivids palocīja galvu. "Vismaz tas izturas tā, it kā būtu dzīvs. Funkcionāli tas ir dzīvs, D�ek."

"Draņķība, tā ir ļoti nejauka ziņa," es teicu.

"Nemaz nerunā," atsaucās Bruks.

"Es vēlētos zināt," es sacīju, "kāpēc tas ķēms jau sen nav iznīcināts?"

Deivids neatbildēja. Viņ� nogludināja savu kaklasaiti un izskatījās saspringts.

"Tāpēc, ka jūs sapratāt," es turpināju, "ka runa ir par me�hānisku mēri. Lūk, kas jums �eit ir. Tas ir tāds pats kā bakte- riālais mēris vai vīrusu mēris. Tikai tā organismi ir mehānis�ki. Jums te ir viens maucīgs pa�taisīts mēris."

"Jā." Viņ� pamāja ar galvu.

"Tas attīstās." "Jā."

"Un to neierobe�o evolūcijas bioloģiskie tempi. Tas dro��i vien attīstās daudz ātrāk."

Viņ� pamāja. "Tas patie�ām attīstās ātrāk."

"Cik ātrāk, Deivid?"

Bruks nopūtās. "Nolādēts, daudz ātrāk. Pievakarē atgrie�zies �eit, tas jau būs citādāks."

"Tas atgriezīsies?"

"Tas vienmēr atgrie�as."

"Un kāpēc tas atgrie�as?" es jautāju.

"Mēģina tikt iek�ā."

"Un kāpēc?"

Deivids, juzdamies neomulīgi, sagrozījās.

"Mums ir tikai teorijas, D�ek."

"Pamēģini izklāstīt!"

"Viena iespēja ir tāda, ka tas ir teritoriāls. Kā tu zini, sā�kotnējā PREDPREY kodā ietilpa savannas jēdziens, proti - teritorija, kurā plēsoņas klejos. Sajā savannā ir definēta kāda mājas bāze, un, iespējams, ka �is spiets uzskata - tā atrodas �ajā ēkā."

"Tu pats tam tici?" cs jautāju.

"Nc glu�i. Nē." Viņ� vilcinājās. "Patiesībā," viņ� teica, "mēs gandrīz visi domājam, ka tas atgrie�as, meklēdams ta�vu sievu, D�ek. Tas meklē D�ūliju."

Lūk, tāpēc, moko�u galvassāpju tirdīts, es zvanīju uz San- hosē slimnīcu.

"D�ūliju Formenu, lūdzu." Es nosaucu operatoram viņas vārdu pa burtiem.

"Viņa ir intensīvajā terapijā," teica operators.

"Jā, es zinu."

"Atvainojiet, tie�i zvani nav atļauti."

"Tad māsu posteni."

"Paldies, uzgaidiet, lūdzu."

Es gaidīju. Neviens necēla klausuli. Es piezvanīju vēlreiz, atkal izrunājos ar operatoru un beidzot tiku līdz intensīvās terapijas nodaļas māsu postenim. Māsiņa man teica, ka D�ū�lija esot rentgenā un neesot zināms, kad viņa atgriezī�oties. Es sacīju, ka viņai jau vajadzēja būt atpakaļ. Māsiņa diezgan īgni attrauca, ka �obrīd viņa skatodes uz D�ūlijas gultu un varot pilnīgi dro�i apgalvot, ka D�ūlija tajā neatrodas.

Es teicu, ka piezvanī�u vēlāk.

Aizvēris tālruni, es pagriezos pret Deividu.

"Ko D�ūlija te darīja?"

"Palīdzēja mums, Deivid."

"Neap�aubāmi. Bet kā?"

"Sākumā viņa mēģināja atvilināt to atpakaļ," viņ� sacīja. "Mums vajadzēja, lai spiets atrodas netālu no ēkas - tad mēs varētu pārņemt radiokontroli. Tāpēc D�ūlija palīdzēja to pa�turēt tuvumā."

"Kā?"

"Nu, viņa to izklaidēja."

"Ko viņa darīja?"

"Man �ķiet, tā to varētu nosaukt. Ļoti drīz kļuva skaidrs, ka spietam piemīt rudimentārs saprāts. D�ūlijai ienāca prā�tā, ka pret to var izturēties kā pret bērnu. Viņa gāja ārā ar ko�iem klucī�iem, ar rotaļlietām. Ar tādām mantiņām, kas varētu patikt bērnam. Un izskatījās, ka spiets uz to reaģē. Viņa par to bija lielā sajūsmā."

"Toreiz tas bija dro�i, ka spiets atrodas tuvumā?"

"Jā, pilnīgi dro�i. Tas bija tikai daļiņu mākonis." Deivids paraustīja plecus. "Nu jā, kādā otrajā dienā viņa nolēma spert nākamo soli un veikt zināmus testus. Tu jau zini, testēt to kā psihologs bērnu."

"Tu gribi teikt - to mācīt," es izlaboju.

"Nē. Viņa gribēja to testēt."

"Deivid," es sacīju. "Tam spietam piemīt dalīts intelekts. Tas ir viens sasodīts tīkls. Tas mācās no visa, ko tu dari. Tes�tē�ana ari ir mācī�ana. Ko īsti viņa ar to darīja?"

"Tikai, nu, saproti, kaut kādas spēles. Viņa nolika zemē trīs krāsainus klucī�us, divus zilus un vienu dzeltenu, un ska�tījās, vai tas izvēlēsies dzelteno. Tad to pa�u ar kvadrātiem un trijstūriem. Visu ko tādu."

"Bet, Deivid," es tcicu. "Jūs visi zinājāt, ka tas ir bēglis, ka tas attīstās ārpus laboratorijas. Vai tie�ām neviens neiedo�mājās to iznīcināt?"

"Protams. Mēs visi to gribējām. D�ūlija neļāva."

"Kāpēc?"

"Viņa gribēja, lai tas paliek dzīvs."

"Un neviens ar viņu nestrīdējās?"

"Viņa ir �ī uzņēmuma viceprezidente, D�ek. Viņa visu lai�ku atkārtoja, ka �is spiets ir laimīgais gadījums, ka mēs ne�jau�i esam uzdūru�ies kaut kam patie�ām lielam, ka galu ga�lā tas izglābs uzņēmumu un nedrīkst to iznīcināt. Viņa bija - es nezinu - viņa bija patie�ām pārņemta. Nu, es gribu teikt, ka viņa ar to lepojās. It kā tas būtu viņas izgudrojums. Viņa gribēja vienīgi to "iegro�ot". Tas ir viņas izteiciens."

"Jā. Ahā. Cik sen viņa tā sacīja?"

"Vakar, D�ek." Dcivids paraustīja plecus. "Zini, vēl va�kar viņa bija �eit."

Pagāja kāds brīdis, līdz es aptvēru, ka viņam ir taisnība. Rija pagājusi tikai viena diena kop� D�ūlijas aizbrauk�anas no �ejienes, tad bija notikusi avārija. Un pa �o laiku spieti jau bija neiedomājami progresēju�i.

"Cik spietu �eit bija vakar?"

"Trīs. Bet mēs redzējām tikai divus. Man �ķiet, viens slē�pās." Viņ� pa�ūpoja galvu. "Zini, viens no tiem spietiem pret viņu izturējās kā klēpja sunītis. Tas bija mazāks par pārējiem. Tas gaidīja, kad viņa izies ārā, un vienmēr lipa viņai klāt. Da��reiz, kad viņa izgāja, tas virpuļoja viņai apkārt it kā ļoti prie�cātos, viņu satiekot. Viņa ar to arī sarunājās, it kā tas būtu kāds mājdzīvnieks."

Es piespiedu pirkstus pie pulsējo�ajiem deniņiem.

"Viņa ar to sarunājās," es atkārtoju. Jēzus Marija. "Tikai nesaki man, ka �iem spietiem ir arī dzirdes sensori."

"Nē, to viņiem nav."

"Tātad runā�ana bija pa tuk�o."

"Uff, nu� pēc mūsu domām, �is mākonis bija tik tuvu, ka viņas elpa novirzīja da�as daļiņas. Ritmiski atkārtojoties."

"Tātad viss mākonis bija viena milzīga bungādiņa?"

"Kaut kādā ziņā jā."

"Un tas ir tīkls, tātad tas mācījās.-.."

"Jā."

Es nopūtos. "Vai tu gribi man teikt, ka tas atbildēja?"

"Nē, bet tas bija sācis izgrūst dīvainas skaņas."

Es pamāju ar galvu. �īs dīvainās skaņas es dzirdēju.

"Kā viņ� to dara?"

"Mēs īsti nezinām. Bobijs domā, ka viņi a�gārnā secībā atkārto dzirdētās vibrācijas. Daļiņas pulsē koordinētā frontē, ģenerējot skaņas vilni. Kaut kas līdzīgs skaļruņa membrānai."

Tā varētu būt, es nodomāju. Kaut arī tas �ķita neticami. Spiets savā būtībā bija miniatūru daļiņu mākonis. �īm daļi�ņām nebija ne masas, nc enerģijas skaņu viļņa ģenerē�anai.

Man kaut kas ienāca prātā.

"Deivid," es teicu, "vai D�ūlija vakar bija ārā pie spie�tiem?"

"Jā, no rīta. Viss bija labi. Pēc da�ām stundām, kad viņa bija aizbraukusi, tie nogalināja �ūsku."

"Un vai pirms tam kaut kas tika nogalināts?"

"Uff� iespējams, koijots, pāris dienu iepriek�, - cs īsti nezinu."

"Tātad varbūt tā �ūska nebija pirmā?"

"Varbūt�"

"Un �odien tie nogalināja trusi."

"Jā. Tas ir sācis strauji progresēt."

"Paldies, D�ūlij," es noteicu.

Es biju pilnīgi pārliecināts, ka spietu paātrinātā attīstī�a�nās, ko mēs bijām novēroju�i, ir iepriek�ējo dienu mācī�anās rezultāts. Tā bija raksturīga dalīto sistēmu īpatnība - un, ja reiz par to runājam, tas ir raksturīgs arī evolūcijai vispār - jo evolūciju var uzskatīt par savdabīgu mācī�anos. Abos gadīju�mos tas nozīmē, ka sistēmas izdzīvo ilgu, lēnu sākuma peri�odu, kuram seko attīstība aizvien straujākā tempā.

Tādu pa�u paātrinājumu var ieraudzīt, pavērojot, kā attīstī�jās dzīvība uz zemes. Pirmās dzīvās būtnes - vien�ūņi - parā�dījās pirms �etriem miljardiem gadu. Divu miljardu gadu laikā nekas nemainījās. Tad �ūnām parādījās kodoli. Lietas iekustē�jās. Tikai pēc �etrsimt miljoniem gadu radās daudz�ūnu orga�nismi. Vēl pēc da�iem miljoniem gadu - sprādzienveidīga dzī�vības daudzveidība. Un �ī daudzveidība kļuva arvien lielāka. Pirms da�iem simtiem miljonu gadu uz zemes bija lieli augi un dzīvnieki, sare�ģītas būtnes, dinozauri. Tai visā cilvēks ir vēlīns ienācējs - pirms �etriem miljoniem gadu parādījās stāvais staigājo�i mērkaķi. Pirms diviem miljoniem gadu - agrīnie cilvēku sen�i. Pirms trīsdesmit pieciem tūksto�iem gadu - alu zīmējumi.

Ātrums palielinājās dramatiski. Ja saspiestu dzīvības vēs�turi divdesmit �etrās stundās, tad daudz�ūnu organismi parā�dījās pēdējās divpadsmit stundās, dinozauri - pirms stundas, pirmie cilvēki - beidzamajās sekundēs un modernie cilvēki mazāk nekā pirms sekundes.

Bija vajadzīgi divi miljardi gadu, lai primitīvajās �ūnās izvei�dotos kodols: tas bija pirmais solis sare�ģītības virzienā. Ta�u pietika ar divsimt miljoniem gadu - desmito daļu no �ī laika - lai attīstītos daudz�ūnu dzīvnieki. Un tikai �etri miljoni gadu bija nepiecie�ami, lai no mērkaķiem ar mazām smadzenītēm un raupjiem kaula darbarīkiem nonāktu līdz modernajiem cilvē�kiem un gēnu in�enierijai. Tik strauji bija palielinājies ātrums.

Sī pati shēma bija redzama uz aģentiem balstītu sistēmu uzvedībā. Pagāja ilgs laiks, kamēr aģenti "ielika pamatus" un pabeidza sākotnējo materiālu, bet, kolīdz tas bija gatavs, turpmākais process varēja norisināties �igli. Izlaist pamatu lik��anu nebija iespējams, glu�i tāpat kā cilvēks nevar "pārlēkt pāri" bērnībai un uzreiz kļūt pieaudzis. Priek�darbi ir jāveic.

Ta�u tāpat nav iespējams izvairīties no turpmākā paātri�nājuma. Tas ir, tā sakot, iebūvēts sistēmā.

Mācoties �ī attīstība kļūst efektīvāka, un es ne�aubījos, ka tam, ko darīja D�ūlija, bija liela nozīme spieta pa�reizējā uz�vedībā. Vienkār�i mijiedarbojoties ar tiem, viņa bija ieviesusi izvēlē�anās mehānismu organismiem ar iegūto uzvedību, ko nebija iespējams paredzēt. Tā bija ļoti nesaprātīga rīcība.

Spiets - kas jau tāpat strauji attīstījās - nākotnē attīstīsies vēl straujāk. Un, tā kā tas bija cilvēku radīts organisms, evo�lūcija nenorisināsies bioloģiski noteiktajā laikā. Tā notiks da��ās stundās.

Ar katru nākamo stundu spietus iznīcināt būs arvien grūtāk.

"Lai nu kā," cs teicu Deividam. "Ja �ie spieti atgrie�as, tad labāk sāksim gatavoties."

Es piecēlos kājās, saviebdamies no galvassāpēm, un devos uz durvju pusi.

"Kas tev padomā?" jautāja Deivids.

"Un kā tev �ķiet, kas man varētu būt padomā?" es atjau�tāju. "Mums jāno�miedz tie ķēmi kā prusaki. Mums jāno�slauka tic no zemes virsas. Un tas jādara nekavējoties."

Deivids saknosījās.

"Man jau nekas nav pretī," viņ� sacīja. "Bet es nedomā�ju, ka Rikijam tas patiks."

"Kāpēc?"

Deivids paraustīja plecus. "Tā ir, un viss."

Es gaidīju, nekā nesacīdams.

Deivids padīdījās, juzdamies ar katru brīdi neomulīgāk.

"Lieta tāda, ka viņi ar D�ūliju ir, ē-ē, par to vienoju�ies."

"Viņi ir vienoju�ies."

"Jā. Viņi ir pilnīgi vienis prātis. Nu, �ai ziņā."

"Ko tu mēģini man pateikt, Deivid?" cs jautāju.

"Neko. Tikai to, ko tu dzirdēji. Viņi ir vienoju�ies, ka spie�tiem ir jāpaliek dzīviem. Manuprāt, Rikijs tev pretosies, tas arī viss."

Man atkal bija jāparunā ar Meja. Atradu viņu bioloģijas laboratorijā, piclieku�os pie datora monitora un raugoties at�tēlos, kur baltas baktērijas auga tum�i sarkanā vidē.

"Meja," es bildu, "paklausies. Es paaināju ar Deividu un man vajag� mhm, Meja? Vai kaut kas nav labi?" Viņa nebi�ja atrāvusi skatienu no ekrāna.

"Tā izskatās," viņa atbildēja. "Radu�ies sare�ģījumi ar izejvielām."

"Kādi sare�ģījumi?"

"Pēdējās Theta-d neaug tā, kā vajag." Viņa norādīja uz attēlu monitora aug�ējā stūrī, kurā bija redzama baktērija, kas auga gludos, baltos lokos. "Tā ir normāla zarnu nūjiņas kultūra," viņa sacīja. "Sādi tai jāizskatās. Bet �eit�" Viņa iz�vilka ekrāna vidū citu attēlu. Apļi izskatījās kā ko�u saēsti, izplūkāti un kroplīgi. "Tā nav normāla kultūra," viņa teica, galvu grozīdama. "Baidos, ka tas ir fagu piesārņojums."

"Tu gribi teikt - vīruss?" Fāgs ir vīruss, kas uzbrūk baktē�rijām.

"Jā," viņa atbildēja. "Nūjiņas ir uzņēmīgas pret neskaitā�miem vīrusiem. Protams, izplatītākais ir T4 fāgs, ta�u Theta-d ir konstruēts tā, lai tas būtu rezistents pret T4. Tādēļ man ir aizdomas, ka tas var būt kāds jauns fags."

"Jauns fags? Tu gribi teikt - tikko attīstījies?"

"Jā. Dro�i vien kāda eso�ā celma mutants, kas nezin kā apgājis ieprojektēto rezistcnci. Bet tas var ļoti nelāgi iespai�dot ra�o�anu. Ja bakteriālās izejvielas ir inficētas, ra�o�ana jā�pārtrauc. Citādi mēs tikai izplatām vīrusus."

"Atklāti sakot," es bildu, "pārtraukt ra�o�anu nemaz nav tik slikta doma."

"Man tas laikam ir jādara. Es mēģinā�u to izolēt, bet tas izskatās agresīvs. Varbūt man neizdosies tikt no tā vaļā, ne- izber�ot katliņu. Rūs jāsāk no jauna ar svaigām izejvielām. Rikijam tas nebūs pa prātam."

"Vai tu ar viņu jau runāji?"

"Vēl ne." Meja papurināja galvu. "Man �ķiet, �ai dienai viņam nelāgu jaunumu ir pārpārēm. Turklāt�" Viņa aprā�vās, it kā būtu pārdomājusi un vairs negribētu sacīt to, ko bija iesākusi.

"Turklāt?"

"Rikijs ir daudz ieguldījis �ī uzņēmuma panākumos." Vi�ņa pagriezās pret mani. "Robijs vakar dzirdēja, kā viņ� pa tāl�runi runā par savu akciju cenu. Un viņ� esot bijis noba�ījies. Man �ķiet, Rikijs uzskata aXymos" par savu pēdējo lielo ie�spēju izsisties. Seit viņ� ir nostrādājis piecus gadus.Ja �is pro�jekts neizdosies, viņ� būs pārāk vecs, lai sāktu no nulles citā uzņēmumā. Viņam ir sieva un mazs bērns; viņ� nevar riskēt un vēl piecus gadus gaidīt, lai redzētu, vai nākamais uzņē�mums izpeld virspusē. Tāpēc viņ� no visa spēka pūlas, lai viss izdotos, briesmīgi izdzen sevi. Viņ� naktīs neguļ, strādā, do�mā. Viņ� neguļ vairāk par trim �etrām stundām. Atklāti sa�kot, man bail, vai tas neietekmē viņa sprie�anas spējas."

"Varu iedomāties," es sacīju. "Spiediens noteikti ir �ausmīgs."

"Viņ� ir tik ļoti ncizgulējies, ka kļūst dīvains," teica Me�ja. "Nekad nevar zināt, ko viņ� pateiks un kā reaģēs. Rrī�iem man ir sajūta, ka viņ� nemaz negrib iznīcināt tos spietus. Vai varbūt viņ� baidās."

"Varbūt," es piekritu.

"īsi sakot, viņ� ir dīvains. Tāpēc cs tavā vietā uzmanītos," viņa teica, "ķeroties pie spietu vajā�anas. Jo tie�i to tu gra- sics darīt, vai nc? Vajāt un iznīcināt."

"Jā," cs atbildēju. "Tie�i to es grasos darīt."

Visi bija sapulcēju�ies atpūtas telpā, kur bija videospēles un pinbola automāti. Neviens neko nespēlēja. Es skaidroju, kas jādara, un visi ar nemierīgām acīm skatījās uz mani. Mans plāns bija diezgan vienkār�s - spiets pats teica priek�ā, kas darāms, tikai �o nepatīkamo patiesību cs izlaidu.

Būtībā es viņiem sacīju, ka mums ir vaļā pasprucis spiets, ko mēs nespējam savaldīt. Un �is spiets uzrāda pa�organizētu uzve�dību. "Ja reiz pastāv spēcīgs pa�organizācijas elements, tas nozī�mē, ka spiets spēj sevi izveidot no jauna pēc bojājuma vai izjauk��anas. Tie�i tā notika ar mani. Tādēļ �is spiets ir pilnīgi, fiziski jāiznīcina, proti, jāpakļauj daļiņas karstumam, aukstumam, skā�bei vai spēcīgiem magnētiskiem laukiem. Un, sprie�ot pēc tā, ko esmu novērojis, es teiktu, ka lielākā iespēja to iznīcināt ir naktī, kad spiets zaudē enerģiju un noslīgst līdz zemei."

"Es ta�u jau tev teicu, D�ek, naktī mēs nevaram to at�rast�" Rikijs nodīca.

"Taisnība, nevarat," es atbildēju. "Jo jūs neesat to mar�ķēju�i. Paskatieties, cik tas tuksnesis ir liels! Ja jūs gribat iz�sekot tam līdz vietai, kur tas slēpjas, jums jāiezīmē tas ar kaut ko tik spēcīgu, lai jūs varētu visur sekot tam pa pēdām."

"Ar ko lai to iezīmē?"

"Tas ir mans nākamais jautājums," es turpināju. "Kādi marķē�anas līdzekļi mums �eit ir?" Manī raudzījās tuk�as acis. "Nu, izbeidziet, ve�i. �eit ir rūpnīca. Jums noteikti ir kaut kas tāds, kas noklās aģentus un atstās pēdas, pa kurām mēs varēsim iet. Es runāju par spēcīgi fluorescējo�ām vielām vai kādu feromonu ar raksturīgu ķīmisku parakstu, vai kaut ko radioaktīvu� Nekā nav?"

Joprojām tuk�as acis. Galvas purinā�ana.

"Nu," ierunājās Meja, "mums, protams, ir radioaktīvie izotopi."

"Paldies, ļoti labi." Beidzot kaut kas!

"Mēs tos izmantojam, lai pārbaudītu, vai sistēmā nav no�plū�u. Tos reizi nedēļā atved helikopters."

"Kādi izotopi jums ir?"

"72. selēns un 186. rēnijs. Da�reiz ari 133. ksenons. Es īsti nezinu, kas mums �obrīd ir krājumā."

"Kādi tur ir pussabruk�anas periodi?"

Ir izotopi, kas ļoti strauji zaudē radioaktivitāti, da�u stun�du vai minū�u laikā. Tādā gadījumā tie man nav derīgi.

"Pussabruk�anas periods vidēji ir nedēļa," atbildēja Meja. "Selēnam astoņas dienas, rēnijam - �etras, 133. ksenonam - piecas. Piecas un ccturtdaļdiena."

"Labi. Mūsu nolūkam noderēs jebkur� no tiem," es sacī�ju. "Vajag, lai radioaktivitāte noturētos vienu nakti pēc tam, kad būsim iezīmēju�i spietu."

"Parasti mēs izotopus turam FDG. Tā ir �ķidrās glikozes bāze. Tie ir izsmidzināmi."

"Tas būtu jauki," es sacīju. "Kur izotopi �obrīd atrodas?"

Meja vārgi pasmaidīja. "Noliktavā," viņa sacīja.

"Kur tas ir?"

"Ārā. Pie stāvvietas."

"labi," es teicu. "Tad iesim un tos paņemsim."

"Ak, Dieva dēļ," rokas izsliedams, iesaucās Rikijs. "Vai tu esi prātu izkūkojis? Tu jau �orīt gandrīz atstiepi pekas, D�ek. Tu nedrīksti atkal iet ārā."

"Nav izvēles," es attraucu.

"Skaidrs, ka ir. Pagaidi līdz vakaram."

"Nē," es neatkāpos. "Jo tas nozīmē, ka mēs varēsim tos apsmidzināt tikai rīt. Un izsekot un iznīcināt varēsim tikai rītnakt. Tas nozīmē, ka mēs gaidīsim trīsdesmit se�as stun�das ar ātri evolucionēju�u organismu. Tā nevar riskēt."

"Riskēt? D�ek, ja tu tagad iziesi ārā, dzīvs nepaliksi. Tu esi galīgi traks, ja vispār par to domā!"

Cārlijs Devenports visu laiku bija skatījies monitorā. Ta�gad viņ� pagriezās pret pārējiem.

"Nē, D�eks nav traks." Viņ� man greizi uzsmaidīja. "Un es ie�u kopā ar viņu." Cārlijs sāka dūkt "Born to Be Wild,\

"Es arī ie�u," teica Meja. "Es zinu, kur �ie izotopi atro�das."

"Tas nav nepiecie�ams, Meja, tu vari man pastāstīt�" es iesāku.

"Nē. Es ie�u."

"Mums vajadzēs uztaisīt kaut kādu smidzināmo ierīci." Deivids Bruks rūpīgi atrotīja piedurknes. "Vēlams - vadāmu no attāluma. Tā jau Rozijas sfēra."

"Labs ir, es ari ie�u," skatīdamās uz Deividu, bilda Rozi�ja Kastro.

"Jūs visi iesiet?" Rikijs, galvu purinādams, skatījās te uz vienu, te uz otru. "Tas ir ārkārtīgi liels risks," viņ� teica. "Ārkārtīgi licis."

Neviens neatbildēja. Mēs visi tikai lūkojāmies viņā.

Tad Rikijs sacīja:

"�ārlij, vai tu, velns parāvis, nevari aizvērties?" Viņ� pa�griezās pret mani. "Nedomāju, ka cs varu to atļaut, D�ek�"

"Manuprāt, tev nav izvēles," es atbildēju.

"Es �eit esmu galvenais."

"Nc �obrīd," es atcirtu, juzdamies sapīcis. Man gribējās viņam pateikt, ka viņ�, ļaudams spietam attīstīties savā vaļā, ir izdarījies drausmīgi stulbi. Ta�u es nezināju, cik daudz no�zīmīgu lēmumu ir pieņēmusi D�ūlija. Galu galā Rikijs izta�pa direktoriem, cenzdamies viņus iepriecināt kā bērns mēģi�na iepriecināt vecākus. Viņ� to darīja apburo�i; tie�i tā viņ� dzīvē virzījās uz priek�u. Tas arī bija viņa lielākais vājums.

Toties tagad Rikijs stūrgalvīgi izslēja zodu.

"Tu vienkār�i to nevari, D�ek," viņ� teica. "Jūs nevarat iziet ārā un palikt dzīvi."

"Skaidrs, ka varam," atsaucās Cārlijs Dcvcnports. "Paska�ties pats!" Viņ� norādīja uz monitoru.

Monitorā bija redzams tuksnesis. Pundurkaktusus apspī�dēja pēcpusdienas saule. Tālumā uz saules fona vīdēja viens nīkulīgs kadiķis. Mirkli cs nesapratu, ko Cārlijs grib pateikt. Tad ieraudzīju gar zemi pūstās smiltis. Un arī kadiķis bija no�liecies uz vienu pusi.

"Tā gan, ve�i," teica Cārlijs Dcvenports. "Tur, ārā, ir stiprs vēj�. Atceraties? Stiprs vēj�, spietu nav. Tic spie�as pie zemes." Viņ� devās uz gaiteni, kas veda uz elektrostaciju. "Laiks iet. Ķeramies pie lietas, biedrī�i."

Visi rindiņā izgāja ārā. Es paliku pēdējais. Man par pār�steigumu, Rikijs pavilka mani sānis, aizstādamies priek�ā dur�vīm.

"Atvaino, D�ek, cs negribēju tevi mulsināt pārējo priek��ā. Bet es nevaru tev ļaut to darīt."

"Varbūt tu vēlies, lai to izdara kāds cits?" es jautāju.

Viņ� savilka uzacis.

"Ko tu ar to gribi teikt?"

"Skaties patiesībai acīs, Rikij. Ir notikusi katastrofa. Un, ja mēs tūlīt pat to nesavaldīsim, tad nāksies izsaukt palīgus."

"Palīgus? Par ko tu runā?"

"Es runāju par to, ka būs jāzvana Pentagonam. Jāizsauc armija. Mums nāksies izsaukt kādu, kas savaldītu �os spietus."

"Jēziņ, D�ek! To mēs nevaram!"

"Mums nav izvēles."

"Bet tad uzņēmums būtu iznīcināts! Mēs vairs nemū�am nedabūtu finansējumu."

"Tas nu mani maz uztrauc," es atbildēju. Mani kaitināja tas, kas bija noticis �ai tuksnesī. Vesela virkne aplamu lēmu�mu, kļūdu un jādī�anās, kas ilga jau nezcik nedēļu un mēne��u. Izskatījās, ka aXymos" darbiniekus interesē tikai īstermi�ņa risinājumi, ielāpiņu lik�ana, �igla un cūcīga. Neviens nepievērsa uzmanību ilgtermiņa sekām.

"Paklau," es teicu, "jums te ir izsprucis spiets, acīm re�dzami letāls. Ilgāk jūs vairs nevarat muļļāties."

"Bet D�ūlija�"

"D�ūlijas �eit nav."

"Bet viņa teica�"

"Mani neinteresē, ko viņa teica, Rikij."

"Bet uzņēmums�"

"Pie pakaļas uzņēmumu, Rikij!" Es saķēru viņu aiz ple�ciem un vienu reizi kārtīgi sapurināju. "Vai tu neko neap�jēdz? Tu atsakies iet ārā. Tu baidies no tiem ķēmiem, Rikij. Tos vajag nogalināt. Un, ja tuvākajā laikā mēs to neizdarī�sim, tad būs jāsauc palīgi." "Nē." "Jā, Rikij."

"Mēs vēl paskatīsimies!" viņ� ierūcās. Viņa augums sasprin�ga, acis zibēja. Viņ� sagrāba mani aiz krekla apkaklītes. Es stāvēju un skatījos uz viņu. Es nekustējos. Kādu bridi Rikijs nikni lūkojās man acīs, tad atlaida tvērienu. Viņ� uzsita man pa plecu un nogludināja apkaklīti. "Oi, velns, D�ek," viņ� teica. "Ko cs te daru?" Un viņ� uzsmaidīja man savu vainī�go sērfotāja smaidu. "Piedod! Rādās, mani sāk ietekmēt sprie�dze. Tev taisnība. Tev pilnīga taisnība! Pie pakaļas uzņēmu�mu. Mums tas jāizdara. Mums viņi nekavējoties jāiznīcina."

"Jā," es piekritu, joprojām skatīdamies viņam acīs. "Tā gan."

Viņ� apklusa un atvilka roku no manas apkaklītes.

"Tu domā, ka es izturos dīvaini, ja? Mērija ari domā, ka es izturos dīvaini. Tā viņa vakar teica. Vai es izturos dīvai�ni?"

"Nu�"

"Pasaki!"

"Varbūt mazliet� Tu kaut cik izgulies?"

"Nc visai. Pāris stundu."

"Varbūt tev jāiedzer zāles."

"Es jau dzēru. Neizskatās, ka būtu līdzējis. Tā sasodītā spriedze. Es �eit mētājos jau nedēļu. Sī vieta var tevi padarīt traku."

"To es spēju iztēloties."

"Jā. Nu, labi." Viņ� aizgriezās, it kā piepe�i būtu apmul�sis. "Paklau, cs bū�u pie radio," viņ� sacīja. "Es seko�u kat�ram jūsu solim. Esmu tev ļoti pateicīgs, D�ek. Tu �eit ienesi veselo saprātu un kārtību. Tikai� tikai tur, ārā, esi uzmanīgs, labi?"

"Labi."

Rikijs pakāpās sānis.

Es izgāju pa durvīm.

Soļodams pa gaiteni uz elektrostaciju, gaisa kondicionic- riem rūcot, cik jaudas, es panācu Meju. Es viņai teicu:

"Tev tie�ām nevajag iet ārā, Meja. Tu man pa radio varē�si izstāstīt, kā apieties ar tiem izotopiem."

"Ne jau izotopi mani uztrauc," viņa teica, pieklusinājusi balsi, lai tā pazustu rūkoņā. "Mani uztrauc tas trusis."

Es nebiju pārliecināts, vai esmu pareizi saklausījis. "Kas?"

"Tas trusis. Man vajag to vēlreiz apskatīt."

"Kāpēc?"

"Atceries to audu paraugu, ko es izgriezu no kuņģa? Nu, pirms da�ām minūtēm es to apskatīju mikroskopā."

"Un?"

"Baidos, ka mums ir lielas problēmas, D�ek."

Es pirmais izgāju pa durvīm un samiedzu acis tuksne�a saulē. Kaut gan pulkstcns bija jau gandrīz trīs, saule �ķita tik�pat spo�a un svelmīga kā vienmēr. Karsts vēj� purināja manas bikses un kreklu. Pievilcis mikrofonu tuvāk lūpām, es sacīju:

"Bobij, tu tver?"

"Tveru tevi, D�ek."

"Dabūji bildi?"

"Jā, D�ek."

Cārlijs Devenports, izgājis ārā, iesmējās. Viņ� teica:

"Zini, Rikij, tu nu gan esi kretīns. Tu to zināji?"

Man austiņās atskanēja Rikija balss:

"Pietaupies! Tu ta�u zini, ka man nepatīk komplimend. Labāk ķeries pie lietas!"

Nākamā pa durvīm iznāca Meja. Plecā viņa bija uzmetu�si mugursomu.

"Izotopiem," viņa man sacīja.

"Tic ir smagi?"

"Konteineri ir smagi."

Tad iznāca Dcivids Bruks un viņam pa pēdām sekoja Ro�zija. Spērusi pirmo soli smiltīs, viņa novaikstījās.

"Ak kungs, cik karsts!" viņa tcica.

"Un man �ķita, ka tu esi informēta par �o tuksne�u īpat�nību," ķircinājās Cārlijs.

"Nesmirdi, Cārlij!"

"Nemū�am, Rozij!" Viņ� atraugājās.

Es rūpīgi pētīju apvārsni, ta�u neko neredzēju. Ma�īnas stāvēja nojumē apmēram piecdesmit jardu attālumā. Noju�mes tālākajā galā bija balta taisnstūrveida ēka ar �auriem lo�giem. Tā bija noliktava.

Mēs sākām iet uz to pusi.

"Vai tur ir kondicionieri?" jautāja Rozija.

"Ir," atbildēja Meja. "Bet tur vienalga ir karsts. Izolācija nekam neder."

"Vai tā ir hermētiska?" es vaicāju.

"Ne glu�i."

"Proti, nav," Devcnports smiedamies iejaucās. "Bobij, kāds vēj� mums te ir?" viņ� jautāja mikrofonā.

"Septiņpadsmit mezglu," teica Bobijs Lembcks. "Labs, stiprs vēj�."

"Un kad tas norims? Ap saulrietu?"

"Dro�i vien. Jūsu rīcībā ir trīs stundas."

"Milzums laika," es noteicu.

Es pamanīju, ka Dcivids Bruks nav bildis ne pu�plēsta vār�da. Viņ� tikai klamzāja uz ēkas pusi. Rozija gāja tie�i viņam aiz muguras.

"Bet nekad neko nevar zināt," teica Devenports. "Mums visiem var būt vāks. Kuru katru brīdi." Viņ� atkal smēja sa�vus kaitino�os smiekliņus.

"Cārlij, vai tu, velns parāvis, vienreiz nevarētu aizvērties?" noprasīja Rikijs.

"Varbūt tu gribi iznākt ārā un mani apklusināt, tēvaini?" atcirta Cārlijs. "Kas tad nu, tev vēnas aizdambēju�i cāļu sūdi?"

"Koncentrēsimies uz darāmo, �āriij," cs iejaucos.

"Ko tu, es koncentrējos. Un kā vēl koncentrējos!"

Vēj� pūta smiltis un virs zemes veidojās brūngana ņudzo- ņa. Man blakus gāja Meja. Viņa pameta skatienu uz tuksne�si un aprauti sacīja:

"Es gribu paskatīties uz to trusi. Ejiet tālāk, ja tīk."

Viņa pagriezās pa labi, uz beigtā tru�a pusi. Es gāju viņai līdzi. Un visi pārējie bariņā pagriezās un mums sekoja. Izskatī�jās, ka mums gribējās palikt kopā. Vēl arvien pūta stiprs vēj�.

"Kāpēc tu gribi to redzēt, Meja?" jautāja Cārlijs.

"Gribu kaut ko pārbaudīt." Viņa iedama uzvilka cimdus.

Austiņās nosprak�ķēja. Rikijs jautāja:

"Vai kāds, lūdzu, nevarētu man paskaidrot, kas jums tur, ellē, notiek?"

"Mēs ejam apskatīt trusīti," atbildēja Cārlijs.

"Kāpēc?"

"Mejai gribas to redzēt."

"Viņa jau ir to redzējusi. Ve�i, jūs tur, ārā, esat pilnīgi ne�aizsargāti. Jūsu vietā cs nevandītos apkārt."

"Neviens te nevandās apkārt, Rikij."

Es jau redzēju tālumā trusi, ko daļēji aizsedza sapūstās smiltis. Pēc brī�a mēs visi stāvējām tam apkārt. Vēj� bija ap�vēlis līķīti uz sāniem. Meja pietupās, apgrieza to uz muguras un paplēta ķepas.

"Jēziņ!" izgrūda Rozija.

Es biju satriekts, ieraugot, ka atsegtā miesa vairs nav glu�da un sārta. Tā bija kļuvusi grubuļaina un da�ās vietās izska tījās kā noskrāpēta. Turklāt to sedza pienaini balts aplikums.

"Izskatās kā skābē pamērcēts," teica Cārlijs.

"Jā gan," atsaucās Meja. Viņas balss �ķita drūma.

Es ieskatījos rokaspulkstcnī. Tas viss bija noticis divu stun�du laikā.

"Kas atgadījies?"

Meja bija izņēmusi palielināmo stiklu un pieliekusies pie dzīvnieka. Veikli pārvietodama lupu, viņa aplūkoja trusi. Tad viņa teica:

"Tas ir daļēji saēsts."

"Saēsts? Kas to izdarījis?"

"Baktērijas."

"Paga, paga," iebilda Cārlijs Devenports. "Tu gribi teikt, ka to paveiku�as Theta-d? Tu domā, ka to apgrauzu�as E.colii'"

"Drīz uzzināsim," viņa atbildēja. Iebāzusi rokas somiņā, viņa izņēma vairākas sdkla mēģenītes ar steriliem tampo�niem.

"Bet tas ta�u ir beigts pavisam īsu brīdi!"

"Pietiekami ilgi," teica Meja. "Un augsta temperatūra paātrina aug�anu." Viņa citu pēc citas paņēma uztriepes un ielika tās mēģenītēs.

"Tad jau �īs Theta-d ļoti agresīvi vairojas."

"Baktērijas tā dara, ja tikai tām ir labs baro�anās avots. Iestājas aug�anas logfaze, un ik pēc divām trim minūtēm to skaits dubultojas. Manuprāt, tie�i tas arī �eit notiek."

"Bet, ja tā ir, tas nozīmē, ka spiets�" es iesāku.

"Nezinu, ko tas nozīmē, D�ek," viņa mani pārtrauca. Vi�ņa paskatījās man acīs un vieglītēm pa�ūpoja galvu. Doma bija skaidra: ne tagad.

Tomēr pārējie mierā nelikās.

"Meja, Meja, Meja!" uzstāja Cārlijs Devenports, "tu gri�bi mums teikt, ka spieti nogalināja �o trusi, lai to apēstu? Tā�dēļ, lai izaudzētu nūjiņas? Un radītu jaunus nanomākoņus?"

"Es tā neteicu, Cārlij." Viņas balss bija rāma, gandrīz mie�rino�a.

"Bet tu tā domā" Cārlijs turpināja, "tu domā, ka �ie spieti izmanto zīdītāju audus vairo�anās nolūkā�"

"Jā. Tie�i tā es domāju, Cārlij." Meja uzmanīgi savāca uztriepes un piecēlās kājās. "Bet tagad es tikai paņēmu kul�tūras. Uztaisīsim luriju un agaru12 un tad paskatīsimies, kas tur atklāsies."

"Varu derēt - ja mēs atkal atnāksim pēc stundas, tās bal�tās �ļuras vairs nebūs un viss ķermenis būs melns. Jaunas, mel�nas nanodaļiņas. Un galu galā to būs tik daudz, ka pietiks jaunam spietam."

Viņa palocīja galvu. "Jā. Es arī tā domāju."

"Un tie�i tādēļ no �ejienes ir pazudu�i visi dzīvnieki?" jau�tāja Deivids Bruks.

"Jā." Viņa ar roku atglauda matu �ķipsnu. "Tas turpinās jau labu bridi."

Iestājās klusums. Mēs visi bijām sanāku�i ap beigto trusi, pagriezu�i muguras pret vēju. Trusis tika apēsts tik veikli, ka tā vien likās - tas notiek manu acu priek�ā, reālā laikā.

"Derētu gan tos draņķa spietus pie�miegt," noteica Cār�lijs.

Mēs visi pagrie�amies un sākām soļot uz nojumi.

Neviens neko neteica.

Nekas arī nebija sakāms.

Mums ejot, da�i no putneļiem, kas bija lēkāju�i pa sauso zemi ap �oljas kaktusiem, pēk�ņi uzspurdza gaisā, �ivināda�mi un plivinādamies mums pa priek�u.

Es uzrunāju Meju:

"Tātad dzīvnieku �eit nav, bet putni ir paliku�i?"

"Tā izskatās."

Putnu bariņ� palidoja uz priek�u, tad atgriezās un nolai�dās zemē kādus simt jardus tālāk.

"Varbūt tic ir pārāk mazi un spieti tiem nepievēr� uzmanī�bu," teica Meja. "Nav pietiekami daudz gaļas uz kauliem."

"Varbūt." Man �ķita, ka atbilde varētu būt arī citāda. Ta��u, lai to zinātu dro�i, man bija jāieskatās kodā.

No saulainās teritorijas es iegāju rievotā skārda nojumes ēnā un gar ma�īnu rindu soļoju uz noliktavas durvju pusi. Durvis bija nolīmētas ar brīdinājuma zīmēm - par radioak�tīvo starojumu, bioloģiskajām briesmām, mikroviļņiem, spē�cīgām sprāgstvielām, lāzeru radiāciju. "Tagad tu saproti, kā�pēc mēs tos draņķus turam ārā," sacīja Cārlijs.

Kad es piegāju pie durvīm, mani pasauca Vinss:

"D�ek, tev zvana. Es savieno�u."

Zvanīja mans mobilais tālrunis. Dro�i vien D�ūlija. Es at�vēru vāciņu.

"Hallo?"

"Tēt!" Zvanītājs bija Ēriks, un viņ� runāja tai zīmīgajā to�nī, kāds viņam uzradās satraukuma brī�os.

Es nopūtos.

"Jā, Ērik."

"Kad tu būsi atpakaļ?"

"Nezinu, dēls."

"Vai uz vakariņām tu nebūsi?"

"Baidos, ka nebū�u. Kas par lietu? Vai kaut kas atgadījies?"

"Viņa ir tāda pakaļa!"

"Ērik, lūdzu, pasaki man, kas atgadījies�"

"Elenas tante visu laiku viņu aizstāv. Tas nav godīgi."

"Ērik, es �obrīd esmu diezgan aizņemts, lūdzu, pasaki�"

"Kāpēc? Ko tu dari?"

"Lūdzu, pasaki man, kas nav labi, dēls."

"Kāda starpība," viņ� saīga. "Ja tu nebrauc mājās, tam nav nekādas nozīmes. Un kur tu vispār esi? Tai tuksnesī?"

"Jā. Kā tu to zini?"

"Es runāju ar mammu. Elcnas tante lika mums aizbraukt pie viņas uz slimnīcu. Tas nav godīgi! Es negribēju! Viņa vienalga man lika."

"Ahā. Kā klājas mammai?"

"Viņa rakstās ārā no tās slimnīcas."

"Viņa ir uztaisījusi visas analīzes?"

"Dakteri gribēja, lai viņa vēl paliek," sacīja Ēriks. "Bet viņa grib tikt ārā. Viņai roka ir ģipsī, un tas ari viss. Viņa tei�ca, ka nekas cits viņai nekai�. Tēt? Kāpēc man visu laiku jā�dara tas, ko Elenas tante liek? Tas nav godīgi!"

"Es parunā�u ar Elenu."

"Viņas nav mājās. Viņa aizveda Nikolu pirkt jaunu kleitu tai viņas izrādei."

"Kur� tad ir mājās kopā ar tevi?"

"Marija."

"Skaidrs," es noteicu. "Vai tu mājasdarbus izpildīji?"

"Vēl ne."

"Nu, tad ķeries klāt, dēls. Es gribu, lai līdz vakariņām tu būtu izmācījies." Pārsteidzo�i, cik viegli �ie teksti plūst no vecāku mutes.

Tikām es biju piegājis pie noliktavas durvīm un skatījos uz visām �īm brīdinājuma zīmēm. Da�as cs nebiju redzējis, piemēram, dimantu, kas bija izveidots no �etru da�ādu krā�su kvadrātiem un katram bija numurs. Meja atslēdza durvis un iegāja iek�ā.

"Tēt?" Ēriks apraudājās. "Kad tu būsi mājās?"

"Nezinu," cs atbildēju. "Ceru, ka rit."

"Labi. Apsoli?"

"Apsolu."

Dzirdēju, kā viņ� �ņākuļo, un tad klausulē bija dzirdams ilgs pūtiens - viņ� iz�ņauca degunu kreklā. Es viņam patei�cu, ka viņ�, ja grib, drīkst man piezvanīt vēlāk. �ķita, ka viņ� ir nomierinājies, viņ� piekrita un tad atvadījās.

Es aizvēru tālruni un iegāju noliktavā.

�ī telpa bija sadalīta divās lielās glabātavās ar plauktiem pie visām �etrām sienām, plaukti stāvēja ari plānvidū. Betona sienas, betona grīda. Bija vēl vienas durvis uz otru telpu un rievoti bīdāmie vārti smagajām ma�īnām. Pa logiem koka rāmjos lauzās karsta saule. Skaļi rūca gaisa kondicionētāji, bet, kā jau Meja bija sacījusi, �eit tik un tā bija tveicīgi. Es aizvēru durvis sev aiz muguras un paskatījos uz to malu. Vis�parastākās blīves. �is �ķūnis pilnīgi noteikti nebija hermētisks.

Es gāju gar plauktiem, kuros rindojās kastes ar rezerves daļām, kas bija paredzētas rūpnīcas ietaisēm un laboratori�jām. Otrajā telpā bija ikdieni�ķākas lietas - telpu uzkop�a�nas līdzekļi, tualetes papīrs, ziepes, sauso brokastu kārbas un pāris ledusskapju ar ēdienu.

Pagriezos pret Meju.

"Kur ir izotopi?"

"�eit." Viņa man pa priek�u apgāja apkārt plauktam un apstājās pie tērauda lūkas vāka. Betona grīdā iebūvētā lūka bija aptuveni trīs pēdu diametrā. Tā izskatījās pēc apraktas atkritumu tvertnes, vienīgi vāka vidū kvēloja �ķidro kristālu displejs un tam līdzās bija tastatūra. Meja nometās uz ceļga�la un �igli nospieda koda taustiņus.

Vāks �ņākdams pacēlās.

Es ieraudzīju kāpnes, kas veda uz apaļu tērauda kameru. Izotopi glabājās da�āda lieluma metāla konteineros. Meja acīm redzot jau pa gabalu zināja, kas tajos atrodas, jo viņa sacīja:

"Mums ir 72. sclēns. Vai būs gana labs?"

"Protams."

Meja sāka nokāpt kamerā.

"Vai tu, velns parāvis, vienreiz rimsies?" Noliktavas stūri Deivids Bruks atlēca no Cārlija Devenporta. Cārlijam rokā bija liela izsmidzināmā "Windex*pudele. Viņ� bija izmēģi�nājis slēdzi un pie viena ap�ļakstījis Deividu. Neizskatījās, ka tas būtu noticis nejau�i. "Atdod man to draņķību!" Deivids pavēlēja, sakampdams pudeli.

"Man ienāca prātā, ka tas varētu noderēt," nodūdoja Cār�lijs. "Bet mums vajag kaut ko tālvadāmu."

Rozija, kas bija palikusi pirmajā telpā, jautāja:

"Varbūt �is derēs?"

Viņa pacēla spo�u cilindru, kuram apkārt kūļājās vadi. "Vai tas nav ieslēdzējrclejs?"

"Ir," atbildēja Deivids. "Bet es �aubos, vai tas spēj saspiest �o pudeli. Kāda tam ir jauda? Mums vajadzīgs kaut kas lielāks."

"Un neaizmirsti, ka mums vajadzīgs arī tālvadāms regu�lators," sacīja Cārlijs. "Ja nu vienīgi tu gribi tur stāvēt un pa��rocīgi apsmidzināt tos ķēmus."

Meja izkāpa no lūkas, nesdama smagu metāla cauruli. Vi�ņa piegāja pie izlietnes un paņēma salmu krāsas �ķidruma pu�deli. Uzvilkusi biezus gumijas cimdus, viņa sāka sajaukt izo�topu ar �o �ķidrumu. Ictark�ķējās virs izlietnes piestiprinātais radiācijas skaitītājs.

Austiņās atskanēja Rikija balss:

"Vai jūs, ve�i, neesat kaut ko aizmirsu�i? Pat ja jums būs tālvadāma ierīce, kā jūs piedabūsiet mākoni peldēt tai virsū? Es nedomāju, ka spiets tā vienkār�i ieradīsies un stāvēs ne�kustēdamies, kamēr jūs to aplaistāt."

"Mēs atradīsm kaut ko, ar ko to pievilināt," cs sacīju.

"Piemēram?"

"Tos pievilināja trusis."

"Mums te nav nekādu tru�u."

"Zini, Rikij," teica Cārlijs, "tev ir raksturīga ļoti negatī�va domā�ana."

"Es tikai izklāstu faktus."

"Paldies par palīdzību," atcirta Cārlijs.

Glu�i tāpat kā Meja, arī Cārlijs redzēja, ka Rikijs cen�as aizkavēt katru mūsu soli. Izskatījās, ka viņ� grib, lai spieti pa�liktu dzīvi. Un tas bija pilnīgs stulbums. Tomēr tie�i tā viņ� izturējās.

Es būtu Cārlijam kaut ko pateicis par Rikiju, ta�u mūsu austiņās visi dzirdēja visu. Moderno saziņas veidu ēnas puse: klausīties var katrs.

"Klau, ve�i?" Tas bija Bobijs Ixmbcks. "Kā sokas?"

"Teicami. Kāpēc tu jautā?"

"Vēj� mazinās."

"Kāds ir �obrīd?" es jautāju.

"Piecpadsmit mezglu. Pirmīt bija astoņpadsmit."

"Joprojām spēcīgs," cs sacīju. "Būs labi."

"Zinu. Es tikai informēju."

Rozija blakustelpā jautāja:

"Kas ir termīts?" Viņa turēja rokā plastmasas paplāti ar īk�ķa lieluma metāla cilindriņiem.

"Uzmanīgi!" brīdināja Deivids. "Tas dro�i vien palicis no būvdarbiem. Man �ķiet, viņi metināja ar termītu."

"Bet kas tas ir?" '

"Termīts ir alumīnija un dzelzs oksīds," Deivids sacīja. "Tas deg, izdalot ļoti daudz siltuma - apmēram trīstūksto� grādu, un deg ar tādu liesmu, ka uz to nav iespējams skatī�ties. Ar to kausē tēraudu metinā�anai."

"Cik daudz tā ir?" es jautāju Rozijai. "�onakt mums tas var noderēt."

"Tur stāv �etras kastes." Viņa izvilka vienu caurulīti no kastes. "Un kā to uzlai� gaisā?"

"Esi uzmanīga, Rozij. Tam ir magnija aplika. To var aiz�dedzināt jebkur� cik nccik pienācīgs siltuma avots."

"Pat sērkociņi?"

"Ja vēlies palikt bez rokas. Labāk jau izmanto avārijas brīdinājuma gaismas, kaut ko ar detonatoru."

"Ahā," viņa teica un nozuda aiz stūra.

Radiācijas skaitītājs joprojām tik�ķēja. Es pagriezos pret izlietni. Meja bija uzlikusi izotopa stobriņam vāku. �obrīd vi�ņa lēja salmu krāsas �ķidrumu aWindex" pudelē.

"Klau, ve�i?" Tas atkal bija Bobijs Lembcks. "Es te manu zināmu nestabilitāti. Vēj� svārstās ap divpadsmit mezgliem."

"Paldies," es teicu. "Nevajag ziņot par katru niecīgo pār�maiņu, Bobij."

"Es tikai redzu nestabilitāti, tas arī viss."

"Manuprāt, vēl bridi viss būs labi."

Pēc pāris minūtēm Meja pavisam noteikti būs pabeigusi. Es piegāju pie datora un to ieslēdzu. Ekrāns iemirdzējās; tur bija redzama opciju izvēlne. Es skaļi jautāju:

"Rikij, vai es varu �ai monitorā redzēt spieta kodu?"

"Kodu?" Rikijs pārvaicāja. Viņa balsī jautās satraukums. "Kāpēc tev vajag to kodu?"

"Es gribu redzēt, ko jūs �eit esat izdarīju�i."

"Kāpēc?"

"Rikij, Dieva dēļ, vai cs varu to redzēt, vai nē?"

"Jā, protams, ka vari. Visas koda versijas ir direktorija slīp- svītru kodā. Tur vajag paroli."

Es jau klabināju taustiņus. Atradu direktoriju. Man neļā�va tajā ieiet. "Un parole būtu?"

"L-e-n-g-t-o-n-s, visi burti mazie."

"Skaidrs."

Es ievadīju paroli. Tagad cs biju iegājis direktorijā un re�dzēju programmas modifikāciju sarakstu, katrai bija norādīts faila izmērs un datums. Visi dokumenti bija lieli, un tas no�zīmēja, ka tic attiecas uz citiem spieta mehānisma aspektiem. Pa�u daļiņu kodam bija jābūt pavisam mazam - da�ām rin�diņām, kādiem astoņiem-desmit kilobaitiem, ne vairāk.

"Rikij!"

"Jā, D�ek."

"Kur ir daļiņu kods?"

"Vai tad tur nav?"

"Nolāpīts, Rikij. Izbeidz ākstīties."

"Ei, D�ek, es neatbildu par arhivē�anu�"

"Rikij, tic ir darba faili, nevis arhīvi," es teicu. "Kur tas ir?"

īsa pauze.

"Tur jābūt apak�direktorijam slīpsvītra C-D-N. Tajā." Es patinu uz leju. "Redzu."

�ajā direktorijā bija failu saraksts, un visi faili bija ļoti ma�zi. Modifikācijas bija sāku�ās pirms se�ām nedēļām. Pēdējo divu nedēļu laikā nekas klāt nebija nācis.

"Rikij! Tu divas nedēļas neesi mainījis to kodu?" "Jā, kaut kā tā."

Es uzklik�ķināju uz jaunāko dokumentu. "Tev ir koda apraksti?"

Kad �ie pui�i bija strādāju�i pie manis, es vienmēr biju pie�prasījis, lai viņi raksta programmu struktūras kopsavilkumus dabīgā valodā. Tos varēja caurskatīt ātrāk nekā pa�ā kodā ie�tilpinātos komentārus. Turklāt loģiskās problēmas bie�i va�rēja atrisināt, mēģinot tās īsi uzrakstīt. "Jābūt," atbildēja Rikijs. Uz ekrāna es redzēju:

/*Initialize*/

For j=l to L x V do

Sj=0 /* set initial demand to 0/

End For

For i = 1 to L x V do

5ij = (statc (x, y, z)) / *agent threshold param*/ 0 ij = (intent (Cj, Hj)) / * aģent intention fill */ Rcsponse = 0 / * begin aģent response */

Zonc = z(i) / *initial zonc unlearned by agcnt */ Swecp = 1 / *activatc agcnt travcl*/ End For

End For

/* Main * /

For kl = 1 to RVd do

For tm = to nv do

For d = 1 to j do /* tracking surrounds*/ 0 ij = (intent Cj, Hj)) /*agcnt intention fill*/ 8ij <> (statc (x, y, z)) / * agcnt is in motion*/ �)ikl = (filcd (x, y, z)) /* track ncarcst aģents */

Es bridi to pētīju, meklēdams, kādas īsti ir izmaiņas. Tad patinu tālāk līdz īstajam kodam, lai redzētu implemcntāciju. Ta�u svarīgā koda nebija. Visa daļiņu uzvedība bija izteikta kā objekta izsaukums kaut kam ar nosaukumu "compstat_do".

"Rikij," es ierunājos, "kas ir "compstat_do"> Kur tas ir?"

"Turpat jābūt."

"Nav."

"Tad cs nezinu. Varbūt tas ir kompilēts."

"Nu, no tā man laikam nekāda labuma nebūs, ja?" Kom�pilētu kodu izlasīt nav iespējams. "Rikij, es gribu redzēt to sasodīto moduli. Kas par lietu?"

"Jā, jā. Man jāpameklē, tas arī viss."

"Labi�"

"Es to izdarī�u, kad jūs būsiet atpakaļ."

Es atskatījos uz Meju. "Vai tu esi redzējusi to kodu?"

Viņa papurināja galvu. Viņas sejas izteiksme lika domāt, ka �o kodu man neredzēt kā savas ausis. Rikijs izgudros jeb�kādus aizbildinājumus, lai mani tam klāt nepielaistu. Es ne�sapratu, kāpēc. Galu galā es biju �eit ieradies, lai konsultētu viņus par kodu. Tā bija mana joma.

Blakus telpā Rozija un Dcivids rakņājās pa plaukdem, meklēdami radiorelejus. Panākumu viņiem nebija. Cārlijs Devenports, stāvēdams noliktavas otrā galā, skaļi nopirdās un iebrēcās: "Bingo!"

"Jēziņ, �ārlij!" izgrūda Rozija.

"Tās lietas nedrīkst apspiest," teica Cārlijs. "No tā paliek nelabi."

"Man nelabi paliek no tevis" atcirta Rozija.

"Vai, piedod!" �ārlijs pacēla roku, parādīdams mirdzo�u metāla daiktu. "Tad jau tu dro�i vien negribi �o tālvadāmo saspiedes vārstu!"

"Ko?" Rozija pagriezdamās pārjautāja.

"Ko tu tur gvelz?" Deivids piegāja paskatīties.

"Un tas ir paredzēts spiedienam līdz divdesmit atmosfērām."

"Tie�i tāds, kā mums vajag," sacīja Deivids.

"Ja tikai tu to nesajāsi," attrauca �ārlijs.

Viņi paņēma vārstu un piegāja pie izlietnes. Meja, ar sa�viem biezajiem cimdiem rokās, joprojām pārlēja �ķidrumu. Viņa teica:

"Es pabeig�u�"

"Vai es tumsā spīdē�u?" �ārlijs, greizi uzsmaidīdams, jau�tāja.

"Tikai tavi pirdieni," uzsauca Rozija.

"Ei, tie jau spīd. īpa�i tad, kad aizdedzina."

"Jēziņ, �ārlij!"

"Pirdieni ir metāns, tu ta�u zini. Deg ar intensīvi zilu, spo��u liesmu." Un viņ� iesmējās.

"Priecājos, ka tu pats sev patīc," teica Rozija. "Jo nevie�nam citam tu nepatīc."

"Vai, vai," piespiezdams rokas pie krūtīm, vaimanāja �ār�lijs. "Mirstu, mirstu�"

"Nepievil mūsu cerības!"

Manās austiņās atskanēja sprak�ķi.

"Klau, ve�i?" Tas atkal bija Bobijs Lembcks. "Vēj� tikko nokritās līdz se�iem mezgliem."

"Skaidrs," es atsaucos un pagriezos pret pārējiem. "Lie�kam punktu, ve�i!"

"Mēs gaidām Meju," teica Deivids. "Tad pieskrūvēsim to ventili."

"Darīsim to laboratorijā," es sacīju.

"Jā, cs tikai gribēju pārliecināties�"

"Laboratorijā," es atkārtoju. "Taisāmies prom!"

Piegāju pie loga un paskatījos ārā. Vēj� joprojām bu�inā- ja kadiķu krūmus, ta�u smiltis pa zemi vairs nepūta.

Austiņās ierunājās Rikijs:

"D�ek, vāc savu sasodīto bandu prom no turienes!"

"Jau ejam," es atbildēju.

"Ve�i, nav jēgas kaut kur iet, iekams mums nav vārsta, par kuru ir zināms, ka tas der �ai pudelei�" oficiālā tonī sa�cīja Deivids Bruks.

"Labāk jau iesim," teica Meja. "Vai nu ir pabeigts, vai nav."

"Kāda no tā būs jēga?" noprasīja Dcivids.

"Taisāmies," cs uzsaucu. "Beidziet pļāpāt un taisāmies, ka tiekam."

Bobijs austiņās sacīja:

"�etri mezgli un turpina kristies. Ātri."

"Viss, ejam!" es teicu. Viņiem pa priek�u devos uz durvīm.

Tad ierunājās Rikijs: �Nē!�

"Ko?"

"Jūs nekur nedrīkstat iet."

"Kāpēc?"

"Par vēlu. Viņi ir klāt."

Visi piegāja pie loga; apdauzīdami galvu, mēs mēģinājām skaddes uz visām pusēm. Ciktāl es redzēju, apvārsnis bija tīrs. Nekas nebija manāms.

"Kur viņi ir?" es jautāju.

"Tuvojas no dienvidiem. Ir redzami monitoros."

v

"Cik?" jautaja Cārlijs.

"�etri."

"�etri!"

"Jā, �etri."

Uz dienvidiem no mums bija galvenā ēka. �ķūņa dienvi�du sienā logu nebija.

"Mēs neko neredzam," sacīja Deivids. "Cik strauji viņi tuvojas?"

"Strauji."

"Vai mums pietiks laika aizskriet?"

"Nedomāju."

Dcivids sarauca uzacis. "Viņ� nedomā. Jēziņ!"

Un, pirms es biju paspējis kaut ko pateikt, Deivids pie- drāzās pie tālākajām durvīm, atrāva tās vaļā un izgāja ārā, saulē. Vaļējo durvju taisnstūri mēs redzējām, ka viņ�, acis ar plaukstu noēnojis, skatās uz dienvidiem.

"Deivid!"

"Deivid, ko tu, ellē, dari!"

"Deivid, tu, pakaļa!"

"Es mēģinu ieraudzīt�"

"Nāc atpakaļ!"

"Stulbais ķēms!"

Ta�u Bruks stāvēja, kur stāvējis, ar plaukstām sargādams acis.

"Es vēl neko neredzu," viņ� sacīja. "Un neko nedzirdu. Paklau, varbūt mēs varam mēģināt skriet� uff, nevaram vis." Viņ� ieskrēja atpakaļ, durvīs paklupa, uzķepurojās kājās un aizcirta durvis, cie�i aizvilka tās sev aiz muguras, raustīdams tverekli.

"Kur viņi ir?"

"Nāk," viņ� atbildēja. "Viņi nāk!" No saspringuma viņam drebēja balss. "Jēzu, viņi nāk!" Viņ� ar abām rokām vilka tverekli, likdams lietā visu savu svaru, atkal un atkal murmi�nādams: "Nāk� viņi nāk�"

"Vareni," noteica Cārlijs. "Tas mūlāps ir salūzis."

Es piegāju pie Dcivida un uzliku roku viņam uz plcca. Sa�raustīti elpodams, Dcivids rāva tverekli.

"Deivid," es klusi sacīju, "nomierinies! Dziļi ieelpo!"

"Es tikai� es tikai viņus� nedrīkst laist�" Viņ� svīda, viss viņa augums bija saspringts, plecs zem manas delnas trīcēja. Vistīrākā panika.

"Deivid!" es sacīju. "Dziļi ievelc elpu, labi?"

"Man vajag� vajag� vajag� vajag�"

"Kārtīgi ievelc elpu, Deivid�" Es pats ieelpoju, rādīdams priek�zīmi. "Tā būs labāk. Nu, mēģini. Kārtīgi ieelpo�"

Deivids māja ar galvu, pūlēdamies dzirdēt, ko es saku. Viņ� īsi ieelpoja. Tad atsāka elsot.

"Labi, Deivid, labi, tagad vēlreiz�"

Vēl viena ieelpa. Pamazām viņa elso�ana palēninājās. Viņ� beidza trīcēt.

"Labi, Deivid, tā ir labi�"

Man aizmugurē ierunājās �ārlijs:

"Es jau zināju, ka tas d�eks ir nojūdzies. Paskaties, ar vi�ņu jārunā kā ar tādu sasodītu zīdaini."

Es pār plecu uzmetu �ārlijam niknu skatienu. Viņ� tikai paraustīja plecus.

"Ei, sasodīts, man tak ir taisnība!"

"No tā labāk nekļūst, �ārlij."

"Pie pakaļas!"

"�ārlij, lūdzu, aizveries uz bridi, labi?" teica Rozija.

Es atkal pagriezos pret Deividu. Centos runāt mierīgā bal�sī. "Viss kārtībā, Deivid� Labi, elpo� Tā, tagad palaid vaļā tverekli."

Deivids atteikdamies papurināja galvu, ta�u izskatījās ap�mulsis, �ķita, ka viņam pa�am nav skaidrs, ko viņ� dara. Viņ� strauji samirk�ķināja acis, it kā atmostos no transa.

"Palaid vaļā tverekli," es rāmi aicināju. "Tas neko nedod."

Beidzot viņ� palaida to vaļā un apsēdās uz grīdas. Galvu rokās paslēpis, viņ� sāka raudāt.

"Ak Dievs," izgrūda �ārlijs. "Tā tik vēl trūka."

"Aizveries, �ārlij!"

Rozija piegāja pie ledusskapja un atgriezās ar ūdens pu�deli. Viņa iedeva to Dcividam, un viņ�, joprojām raudādams, padzērās. Rozija palīdzēja viņam piecelties kājās un pamāja man, ka turpmāk varu paļauties uz viņu.

Es atgriezos istabas vidū, kur pie datora ekrāna stāvēja pārē�jie. Koda rindiņu vietā uz ekrāna bija redzams kameru rādītais galvenās ēkas ziemeļu fasādes skats. Tur bija �etri spieti, kas, sudraboti mirdzēdami, �ūpojās aug�up un lejup gar ēkas sienu.

"Ko viņi dara?" cs jautāju.

"Mēģina tikt iek�ā."

"Kāpēc viņi to dara?" es vaicāju.

"Mēs īsti nezinām," atbildēja Meja.

Brīdi skatījāmies klusēdami. Mani atkal satrieca spietu uz�vedības mērķtiecīgums. Tie man atgādināja lā�us, kuri mēģi�na ielauzties treileri, lai tiktu pie barības. Pie katrām durvīm un aizvērtajiem logiem tie apstājās, bridi palidinājās aug�up un lejup gar malām, tad devās pie nākamā loga vai durvīm.

"Un viņi vienmēr tā pārbauda durvis?" es jautāju.

"Jā. Kāpēc tu prasi?"

"Tāpēc, ka izskatās - tic neatceras, ka durvis ir hermētis�ki noslēgtas."

"Jā," sacīja Cārlijs. "Tie patie�ām neatceras."

"Tāpēc, ka viņiem nepietiek atmiņas?"

"Vai nu tā," viņ� atbildēja, "vai ari �ī ir cita paaudze."

"Tu domā, ka �ie ir jauni spieti, nevis tic, kas bija no rīta?" "Jā."

Es paskatījos rokaspulkstenī. "Ik pēc trim stundām rodas jauna paaudze?"

�ārlijs paraustīja plecus.

"Nemāku sacīt. Mēs tā arī neesam atradu�i, kur viņi vai�rojas. Es tikai prātoju."

Ja tie�ām jaunas paaudzes rodas tādā tempā, tas nozīmē, ka spietu kodā iebūvētais evolūcijas mehānisms, lai kāds ari tas būtu, progresē tikpat strauji. Parasti ģenētiskie algoritmi, kuri modelē vairo�anos, lai panāktu risinājumus� tātad, pa�rasti tiem vajadzīgas 500 līdz 5000 paaudzes, lai notiktu uzla�bojums. Ja �ie spieti vairojas ik pa trim stundām, tas nozīmē, ka pēdējo divu nedēļu laikā ir radu�ās aptuveni 100 paaudzes. Un pēc 100 paaudzēm uzvedība ir daudz noteiktāka.

Meja, vērodama tos monitorā, sacīja:

"Par laimi, tie paliek pie galvenās ēkas. Rādās, tic nezi�na, ka mēs esam �eit."

"Kā viņi to varētu zināt?" cs jautāju.

"Viņi to nezina," sacīja Cārlijs. "Viņu galvenā sensorā mo�dalitāte ir redze. Var jau būt, ka, paaudzēm nomainoties, tie ir ieguvu�i ari �ādu tādu dzirdi, ta�u primārā tik 1111 tā paliek redze. Ja viņi kaut ko neredz, tas viņiem neeksistē."

Pie mums pienāca Rozija, kopā ar viņu bija Deivids. Viņ� sacīja:

"Lūdzu piedodiet, ve�i."

"Viss kārtībā."

"Ir jau labi, Deivid."

"Pats nezinu, kas uznāca. Es vienkār�i to nespēju izturēt."

"Neuztraucies, Deivid," sacīja Cārlijs. "Mēs visu sapro�tam. Tu esi psihs un tu salūzi. Pilnīgi skaidrs. Viss kārtībā."

Rozija aplika roku Deivdam ap plecicm, viņ� skaļi iz�ņau�ca degunu. Rozija skatījās monitorā.

"Kas ar tiem �obrīd notiek?" viņa jautāja.

"Izskatās, ka viņi nezina, ka mēs esam �eit." "Ahā�"

"Cerams, ka tā arī paliks."

"Uhū. Un ja tā nebūs?" Rozija jautāja.

Es par to domāju. "Ja tā nebūs, mēs paļausimies uz cau�rumiem PREDPRET premisās. Izmantosim programmas vājās vietas."

"Un proti?"

"Mēs izveidosim baru," es sacīju.

�ārlijs iezviedzās. "Jā, lieliski, mēs izveidosim baru� un pilnā kaklā lūgsim Dievu!"

"Es runāju nopietni," es sacīju.

Pēdējo trīsdesmit gadu laikā zinātnieki ir pētīju�i plēso- ņas-medījuma mijiedarbību visda�ādākajās izpausmēs, no lauvām un hiēnām līdz karotājskudrām. Tagad mēs daudz labāk sapratām, kā upuri aizstāvas. Tādi dzīvnieki kā zebras vai ziemeļbrie�i nedzīvo baros tāpēc, ka būtu sabiedriski: pul�cē�anās barā ir aizsardzība pret plēsoņām. Ja dzīvnieku ir daudz, ir nodro�ināta paaugstināta modrība. Uzbrūko�ie plē�soņas bie�i apmulst, kad bars pajūk uz visām pusēm. Da��kārt tic vispār met mieru medībām. Ja plēsoņām parāda daudz kustīgu mērķu, tic nevienu nemēdz vajāt.

Tas pats attiecas uz putnu un zivju bariem - ja grupa pār�vietojas koordinēti, plēsoņām ir grūtāk izvēlēties, kuram ba�ra dalībniekam uzbrukt. Plēsoņām ir tieksme uzbrukt tam dzīvniekam, kur� kaut kādā ziņā at�ķiras. Tas ir viens no ie�mesliem, kālab tic tik bie�i uzbrūk mazuļiem - nc tikai tā�pēc, ka tie ir vieglāks laupījums, bet ari tāpēc, ka tie izskatās citādi. Tāpat plēsoņas bie�āk nogalina tēviņus, nevis mātī�tes, jo nedominējo�iem tēviņiem ir tieksme klaiņot netālu no bara, un tie ir vieglāk pamanāmi.

Hanss Krūks, pirms trīsdesmit gadiem pētot Scrcngcti hi�ēnas, noskaidroja, ka, iezīmējot kādu dzīvnieku ar krāsu, tas nākamajā uzbrukumā noteikti tiks nogalināts. Tāds spēks ir at�ķirībai.

Tāpēc doma bija vienkār�a. Turēties kopā. Būt līdzīgiem.

Tad mums bija izredzes.

Tomēr cs cerēju, ka tik dramatiska mūsu situācija nekļūs.

Spied uz brīdi nozuda. Tic bija aizlidoju�i pie citas labo�ratorijas ēkas sienas. Mēs saspringti gaidījām. Pēdīgi tie at�kal parādījās. Tie vēlreiz sāka lidot gar sienu, citu pēc cita pārbaudīdami logus un durvis.

Mēs visi skatījāmies monitorā. Deivids Bruks svīda auma�ļām. Viņ� ar piedurkni slaucīja pieri.

"Cik ilgi viņi tā turpinās?"

"Tik ilgi, cik viņiem, draņķiem, labpatiks," atbildēja Cārlijs.

"Vismaz tik ilgi, kamēr atkal nesacelsies vēj�," sacīja Meja. "Un neizskatās, ka tas varētu notikt drīz."

"Ak kungs," teica Deivids. "Nezinu, kā jūs, ve�i, varat to izturēt."

Viņ� bija bāls; sviedri no uzacīm pilēja viņam uz brillēm. Izskatījās, ka viņ� kuru katru brīdi var noģībt.

"Deivid!" es sacīju. "Vai tu negribi apsēsties?"

"Varbūt tie�ām."

"Labi."

"Nāc, Deivid,!" aicināja Rozija. Viņa aizveda Deividu uz telpas otru galu un nosēdināja viņu uz grīdas pie izlietnes. Viņ� apkampa ceļgalus ar rokām un nodūra galvu. Rozija sa�mērcēja papīra dvieli ar aukstu ūdeni un uzlika viņam uz skausta. Viņas kustības bija maigas.

"Tas idiots," Cārlijs, galvu kratīdams, sacīja. "Tā tikai mums vēl trūka."

"�ārlij," bilda Meja. "�ādi tu nepalīdzi�"

"Nu un tad? Mēs esam iesprostoti �ai draņķa �ķūnī, tas, maita, nav hermētiski noslēgts, mēs neko nevaram darīt, ne�kur nevaram aiziet un viņ� te jūdzas nost, padarīdams visu vēl ļaunāku."

"Jā," Meja klusi atbildēja, "tie�i tā arī ir. Un tu nekādā ziņā nepalīdzi."

�ārlijs pablenza uz viņu un sāka dūkt tēmu no "Miglas zonas".

"�ārlij!" es uzsaucu. "Pievērs uzmanību!"

Es vēroju spietus. To uzvedība bija tikko manāmi mainī- jusies.Tic vairs nelipa ldāt pie ēkas. �obrīd tie līklo�u kustī�bā virzījās prom no sienas uz tuksne�a pusi, tad atkal atpa�kaļ. �ai savdabīgi līganajā dejā piedalījās visi spieti.

Arī Meja to pamanīja. "Jauna uzvedība�"

"Jā," cs teicu. "Eso�ā stratēģija neguva panākumus, tā�pēc viņi mēģina kaut ko citu."

"Tas viss ir pie pakaļas, nekas viņiem neiznāks," sacīja �ār�lijs. "Var līkumot, cik gribas, nevienas durvis tas neatvērs."

Pat �obrīd es kā apburts vēroju �o iegūto uzvedību. Līklo�i kļuva arvien izvērstāki, spieti atvirzījās no ēkām arvien tā�lāk. Viņu stratēģija turpināja mainīdes. Tā attīstījās mūsu acu priek�ā.

"Pārsteidzo�i," es teicu.

"Sīkie sūdubambuļi," sacīja �ārlijs.

Viens no spietiem jau atradās pavisam tuvu beigtajam tru�sim. Tas pieplīvoja līdz da�u jardu atstatumam, tad atkal aiz- virmoja uz galvenās ēkas pusi. Man kaut kas ienāca prātā.

"Cik labi tic spieti redz?"

Austiņās atskanēja klik�ķis. Pieslēdzās Rikijs.

"Tic redz pasakaini," viņ� teica. "Tie�i tam jau viņi galu galā bija domāti. Redze divtūksto� pieci," viņ� teica. "Fan�tastiska iz�ķirtspēja. Labāka nekā jebkuram cilvēkam."

"Un kā viņi veido attēlu?" cs jautāju. Tās tomēr bija ti�kai atsevi�ķu daļiņu virtenes. Tāpat kā ar acs vālītēm un nū�jiņām, lai no visām ievadēm iegūtu attēlu, bija vajadzīga cen�trālā datu apstrāde. Kā �ī apstrāde notika?

"Khm�" Rikijs nokrek�ķējās. "Fs īsti nezinu."

"Tā parādījās nākamajās paaudzēs," sacīja �ārlijs.

"Tu gribi teikt, ka redzi viņi attīstīja pa�i?"

"Jā."

"Un mēs nezinām, kā viņi to dara�"

"Jā. Mēs zinām tikai, ka dara."

Mēs skatījāmies, kā spiets ieslīpi peld prom no sienas, tu�vojas trusim, tad atkal atgrie�as pie sienas. Pārējie spieti at�radās tālāk tuksnesī un uzvedās tāpat. Virmoja dziļāk tuk�snesī, tad peldēja atpakaļ.

"Kāpēc tu tā prasi?" Rikijs austiņās jautāja.

"Tāpēc."

"Tu domā, ka viņi atradīs to trusi?"

"Trusis mani neuztrauc," es atbildēju. "Izskatās, ka viņi jau ir tam garām."

"Kas tad?"

"Oho!" bilda Meja.

"Ej nost!" Cārlijs iesaucās un lēni izpūta elpu.

Mēs skatījāmies uz tuvāko spietu, uz to, kurs tikko bija palidojis garām trusim. Spiets bija atkal aizpeldējis tuksnesī, iespējams, kādu desmit jardu attālumā no tru�a. Ta�u tad viņ� nevis atgriezās, kā līdz �im, bet apstājās tuksnesī. Tas nekus�tējās uz priek�u, toties sudrabotais stabs cilājās aug�up un le�jup.

"Kāpēc viņ� to dara?" es jautāju. "Kāpēc viņ� tā cilājas?"

"Tam ir kāds sakars ar attēlveido�anu? Fokusē�anos?"

"Nē," es attraucu. "Es gribēju zināt, kāpēc viņ� apstājās."

"Programma "uzkārās"?"

Papurināju galvu. "�aubos."

"Kas tad?"

"Man �ķiet, viņ� kaut ko redz."

"Piemēram?" jautāja Cārlijs.

Man bija bail, ka es zinu atbildi. Spiets veidoja ārkārtīgi augstas iz�ķirtspējas kameru kopā ar dalītā intelekta tīklu. Un īpa�i labi dalītie tīkli prata pamanīt sistēmu. Tādēļ dalītā tīkla programmas izmanto apsardzes sistēmās, seju pazī�anai, vai tādēļ, lai savāktu kopā arheologu atraktās māla lauskas. At�rast sistēmu datos tīkli spēja labāk nekā cilvēka acs.

"Kādu sistēmu?" �ārlijs jautāja, kad es viņam to pateicu. "Tur ārā nekā atrodama nav, tikai smiltis un kaktusu ērk�ķi."

"Un pēdas," sacīja Meja.

"Ko? Tu gribi teikt - mūsu pēdas? Ko mēs atstājām, nāk�dami �urp? Negvelz, Meja, tās smiltis piecpadsmit minū�u lai�kā jau ir aizpūstas. Nekādu pēdu tur vairs nav."

Mēs skatījāmies, kā spiets tur karājas, cilādamies kā elpo�jot. �obrīd mākonis bija gandrīz pilnīgi melns, tikai retumis nozibēja sudrabs. Tas palika uz vietas desmit vai piecpadsmit sekundes, pulsēdams aug�up un lejup. Pārējie spieti turpinā�ja savu līklo�u gaitu, turpretim �is stāvēja kā stāvējis.

�ārlijs iekoda lūpā. "Jūs tie�ām domājat, ka tas kaut ko redz?"

"Nezinu," cs teicu. "Iespējams."

Pēk�ņi spiets pacēlās augstāk un atkal sāka virzīties uz priek�u. Tomēr tas nenāca uz mūsu pusi, bet gan pa diago�nāli virzījās pāri tuksnesim, uz elektrostacijas ēkas durvju pusi. Nonācis pie �īm durvīm, tas apstājās un virmoja uz vietas.

"Kas par draņķību?" jautāja �ārlijs.

Es zināju atbildi. Meja arī. "Tas tikko sadzina mums pē�das," viņa sacīja. "Atpakaļgaitā."

Spiets bija izsekojis ceļu, pa kuru mēs bijām gāju�i no dur�vīm pie tru�a. Bija viens jautājums: ko tas darīs tālāk?

Nākamās piecas minūtes bija saspringtas. Spiets gāja pats savās pēdās un atgriezās pie tru�a. Brīdi tas virmoja ap trusi, lēnos puslokos virzīdamies uz priek�u un atpakaļ. Tad atkal pa ierasto taciņu atgriezās pie elektrostacijas durvīm. Brīdi tur pakavējies, spiets devās atpakaļ pie tru�a.

�ādi spiets rīkojās trīs reizes. Citi spieti tikmēr turpināja līkumot ap ēku un �obrīd nebija redzami. Vientuļais spiets atgriezās pie durvīm, tad atkal devās pie tru�a.

"leciklējies," teica �ārlijs. "Tas visu laiku atkārto vienu un to pa�u."

"Mums paveicies," cs sacīju. Mani interesēja, vai spiets mainīs savu uzvedību. Pagaidām tas nebija noticis. Un, ja tam bija ļoti neliela atmiņa, tas, iespējams, līdzinājās cilvē�kam ar Alcheimcra slimību, kur� nevar atcerēties, ka to visu ir darījis jau agrāk.

�obrīd tas puslokos apstaigāja trusi.

"�aubu nav - icciklējies," atkārtoja �ārlijs.

Es gaidīju.

Man nebija izdevies izskatīt visas izmaiņas, kas �eit bija iz�darītas PREDPRET, tāpēc ka trūka centrālā moduļa. Ta�u sā�kotnēji programmā bija iebūvēts gadījuma skaitļu elements, kura uzdevums bija tikt galā ar �ādām situācijām. Kad PREDPRET neizdevās sasniegt mērķi un nebija nekādu īpa��u apkārtējās vides iespaidu, kas izraisītu jaunu rīcību, program�mas uzvedība tika mainīta pēc nejau�ības principa. Tas ir visno�taļ populārs risinājums. Psihologi, piemēram, �obrīd uzskata, ka jaunu risinājumu radī�anai ir nepiecie�ams zināms nejau�as uzvedības daudzums. Cilvēks nevar būt rado�s, ja nerosās da�ā�dos virzienos, un �ie virzieni, visticamāk, būs nejau�i izvēlēti�

"Oho," noteica Meja.

Uzvedība bija mainījusies.

Spiets virzījās lielākos lokos, atkal un atkal apriņķodams trusi. Un gandrīz uzreiz tas uzgāja citu taku. Uz mirkli ap�stājies, tas pēk�ņi pacēlās aug�ā un sāka taisnā ceļā peldēt pie mums. Tas virzījās tie�i pa to pa�u ccļu, pa kuru mēs bijām gāju�i uz �ķūni.

"Nu ir pakaļā," teica �ārlijs. "Manuprāt, mums ir vāks."

Meja un �ārlijs skrie�us metās pie loga. Deivids un Rozi�ja piecēlās un pieplaka pie loga, kas bija virs izlietnes. Un cs sāku kliegt:

"Nē, nē! Ejiet nost no logiem!"

"Ko?"

"Tas tver vizuāli, atceraties? Ejiet nost no logiem!"

Noliktavā īsti nebija, kur paslēpties. Rozija un Deivids palī�da zem izlietnes. �ārlijs, nepievērsdams uzmanību viņu protes�tiem, iespraucās viņiem blakus. Meja ieslīdēja kaktā un nozuda ēnainā spraugā, kur nesagāja kopā divu plauktu gali. Viņu va�rēja saskatīt tikai no rietumu loga, un ari tad ar grūtībām.

Iesprak�ķējās radio. "Klau, ve�i?" Tas bija Rikijs. "Viens dodas pie jums. Un, uff� Nē� Tam piebiedrojas divi citi."

"Rikij!" es sacīju. "Ārā no ētera!"

"Ko?"

"Vairs nekādu radiosakaru!"

"Kāpēc?"

"Ārā, Rikij!"

Es nometos uz ceļiem galvenajā telpā aiz kartona kastes. Tā nebija pietiekami liela, lai es varētu pilnīgi noslēpties - pēdas rēgojās ārā -, tomēr mani, tāpat kā Meju, saskatīt ne�bija viegli. No ārpuses vajadzētu lūkoties noteiktā leņķī pa ziemeļu puses logu. Un neko labāku es tik un tā nevarēju darīt.

No turienes, kur es tupēju, varēja redzēt tikai tos, kas bija sakņupu�i zem izlietnes. Meju es neredzēju nemaz, ja nu vie�nīgi izbāzis galvu gar kastes stūri. Kad to izdarīju, viņa �ķita klusa un savaldīga. Es atkal paslēpos un gaidīju.

Nekas nebija dzirdams, tikai gaisa kondicionieris rūca.

Pagāja desmit vai piecpadsmit sekundes. Es skatījos, kā pa ziemeļu logu virs izlietnes ieplūst saules gaisma. No tās uz grīdas pa kreisi no manis palika balts taisnstūris.

Manas austiņas iesprak�ķējās. "Kāpēc nedrīkst būt sakaru?"

"Ka tevi�" nomurdēja Cārlijs.

Es pieliku pirkstu pie lūpām un papurināju galvu.

"Rikij," cs jautāju, "vai viņiem gadījumā nav dzirdes spē�jas?"

"Protams, varbūt neliela, bet�"

"Apklusti un aizvācies no ētera."

"Bet�"

Es sataustīju pie bik�u siksnas raidītāju un to izslēdzu. Pa�māju tiem, kas sēdēja zem izlietnes. Viņi visi izslēdza savus raidītājus.

�ārlijs, bez skaņas kustinot muti, man kaut ko sacīja. Man tas izskatījās pēc: "Tas mūlāps grib mūs nobeigt."

Tomēr pārliecināts es nebiju.

Mēs gaidījām.

Noteikti nepagāja vairāk par divām trim minūtēm, ta�u tās vilkās kā mū�ība. Tupot uz cietās betona grīdas, man sāka sāpēt ceļgali. Mēģinādams iekārtoties ērtāk, cs piesardzīgi mainīju po�zu; nu jau es ne�aubījos, ka pirmais spiets ir pavisam tuvu. Tas vēl nebija parādījies pie logiem, un cs prātoju, kāpēc tas kavējas. Iespējams, ja reiz tas sekoja mums pa pēdām, tad bija apstājies pārbaudīt ma�īnas. Interesanti, kā spieta intelekts uztvers auto�ma�īnu? Cik mulsino�as tās dro�i vien �ķiet tādai augstas iz�ķirt�spējas acij. Bet varbūt tāpēc, ka ma�īnas nav dzīvas, spiets nepie�vērsīs tām uzmanību un uzskatīs par lieliem, ko�iem akmeņiem.

Bet tomēr� Kāpēc tas kavējas?

Ar katru aizrito�o sekundi ceļgali sāpēja arvien vairāk. Es mainīju pozu, atbalstīdams svaai uz rokām un paceldams ceļ�galus kā skrējējs pie starta. Man tika dāvāts īslaicīgs atvieg�lojums. Biju tā koncentrējies uz savām sāpēm, ka uzreiz ne�pamanīju, ka mirdzo�i baltais taisnstūris uz grīdas vidū kļūst tum�āks, un �is tum�ums ple�as platumā. Pēc brī�a viss taisn�stūris bija kļuvis nomāco�i pelēks.

Spiets bija klāt.

Pārliecināts cs nebiju, bet man �ķita, ka līdzās gaisa kon- dicioniera rūkoņai skan zema, trink�ķīga dūkoņa. Sēdēdams aiz kastes, cs redzēju, kā logs virs izlietnes kļūst arvien tum��āks no virmojo�ajām melnajām daļiņām. Izskatījās, it kā ārā plosītos smil�u vētra. �ķūnī kļuva tum�s. Pārsteidzo�i tum�s.

Deivids Bruks, joprojām sēdēdams zem izlietnes, sāka ste�nēt. �ārlijs ar roku aizspieda viņam muti. Viņi skatījās uz aug�u, lai ari izlietne neļāva viņiem ieraudzīt logu, kas atra�dās virs viņiem.

Un tad spiets logā pagaisa tikpat �igli, kā bija uzradies. Telpa atkal pielija ar gaismu.

Neviens nekustējās.

Mēs gaidījām.

Pēc brī�a tum�s kļuva rietumu sienas logs, tādā pa�ā vei�dā. Es prātoju, kāpēc spiets nenāk iek�ā. Logs nebija hermē�tiski noslēgts. Nanodaļiņas varēja bez grūtībām ieslīdēt pa spraugām. Tomēr izskatījās, ka tās pat nemēģina.

Iespējams, beidzot kāds labums 110 tīkla mācī�anās bija arī mums. Varbūt spieti no pieredzes ap laboratoriju bija uzzi�nāju�i, ka durvīm un logiem cauri tikt nav iespējams. Var�būt tāpēc viņi pat nemēģināja.

�ī doma mani uzmundrināja un palīdzēja cīnīties pret sā�pēm ceļgalos.

Rietumu logs vēl bija tum�s, kad atkal satumsa ziemeļu logs virs izlietnes. �obrīd iek�ā skadjās abi spieti reizē. Rikijs bija tei�cis, ka ēkai tuvojoties trīs spieti. Ceturto viņ� nebija pieminējis. Es prātoju, kur gan ir tre�ais. Pēc mirkļa es to uzzināju.

Kā klusa, melna dūmaka pa spraugu zem rietumu durvīm sāka ieplūst nanodaļiņas. Drīz to kļuva vairāk, tās ieplūda pa durvju perimetru. Iekļuvu�as tās �ķietami bezjēdzīgi virpuļoja un griezās, tomēr cs zināju, ka pēc mirkļa tās iedibinās kārtību.

Tad cs ieraudzīju, ka daļiņas ieplūst arī pa spraugām zie�meļu logā. Pa gaisa kondicionētāja ventilatoriem griestos le�jup traucās vēl viena daļiņu straume.

Nogaidīt vairs nebija jēgas. Es piecēlos un izgāju no savas paslēptuves. Es uzkliedzu, lai visi nāk ārā.

"Nostājieties divās rindās!"

Cārlijs pakampa aWindex" pudeli un nostājās ierindā, no�ņurdēdams:

"Kādas, tavuprāt, ir mūsu sūda iespējas?"

"Neko labāku viņi nedabūs," cs atcirtu. "Reinoldsa liku�mi!13 Man blakus! Trīs �etri - uz priek�u!"

Ja mēs nebūtu tik ļoti pārbiedēti, tad justos smieklīgi, �ā�di, cie�i sagrupēju�ies, stumdīdamics �urpu turpu pa visu tel�pu, pūlēdamies koordinēt kustības - pūlēdamies atdarināt putnu baru. Sirds man krūtīs smagi dauzījās. Ausīs kaut kas gaudoja. Bija grūti koncentrēties uz soļo�anu. Es apzinājos, ka mums iznāk drausmīgi, ta�u ātri vien mēs ievingrinājā�mies. Nonāku�i pie sienas, mēs apcirtāmics un, saskanīgi kus�tēdamies, devāmies atpakaļ. Es sāku �ūpot rokas un katrā solī sist plaukstas. Pārējie darīja tāpat. Tā bija vieglāk koordinēt kustības. Un mēs visi cīnījāmies ar �ausmām. Kā vēlāk teica Meja: "Tāda aerobika varētu būt ellē."

Un visu �o laiku mēs skatījāmies, kā pa logu un durvju spraugām �ņākdamas iek�ā plūst melnas nanodaļiņas. �ķita, ka tas turpinās ilgi, ta�u dro�i vien pagāja tikai trisdesmit- �etrdesmit sekun�u. Drīz telpa bija pilna ar neiz�ķiramu mig�lu. Man visu ķermeni durstīja kā adatiņām, un cs ne�aubījos, ka pārējie jūt to pa�u. Dcivids sāka stenēt, ta�u viņam bla�kus bija Rozija, kas viņu uzmundrināja un mudināja turēties vienā solī.

Piepe�i satrieco�ā ātrumā migla izklīda, daļiņas saauga di�vos nevainojamas formas stabos, kas stāvēja tie�i mums pre�tī, cilādamies kā melni viļņi.

Tik nelielā attālumā spieti izstaroja nepārprotamu drau- dīgumu, gandrīz ļauna vēlējumu. To dobjā trink�ķoņa bija skaidri saklausāma, ta�u laiku pa laikam es sadzirdēju niknu �ņāk�anu - kā no �ūskas mutes.

Tomēr tas mums neuzbruka. Mūs, glu�i kā es biju cerē�jis, paglāba programmas trūkumi. Sastopoties ar koordinē�ju�os upuru pulku, �ie plēsoņas nonāca strupceļā. Viņi vispār neko nedarīja.

Vismaz pagaidām.

Plauksta si�anai pa vidu Cārlijs iesaucas:

"Ticiet vai neticiet� �ī �ākstī�anās� strādā!"

"Jā, bet tas� var nebūt ilgi," es atbildēju. Mani māca ba��as par to, cik ilgi Deivids spēs savaldīt savu uztraukumu. Un mani māca ba�as par spietiem. Es nezināju, cik ilgi tie �eit stāvēs un kad izdomās jaunu uzvedību. Es sacīju: "Ierosinu� doties uz tām durvīm� aizmugurē� un vākties prom no �e�jienes."

Kad mēs, nonāku�i pie sienas, apcirtāmies, es mazliet mai�nīju leņķi uz dibentclpas pusi. Sizdami plaukstas un iedami soli solī, mēs gājām prom no spietiem, kuri, dobji trink�ķē�dami, mums sekoja.

"Un, ja arī mēs tiksim ārā, ko tad?" ie�ņukstējās Dcivids. Viņam bija grūti ievērot ritmu. Panikas pārņemtam, viņam visu laiku samisējās solis. Viņ� svīda un ātri mirk�ķināja acis.

"Turpināsim tāpat� turēsimies barā� uz laboratoriju�un iek�ā� vai esi gatavs?"

"Jēzu," viņ� novaidējās. "Tas ir tik tālu� Es nezinu�" Viņ� atkal paklupa un gandrīz zaudēja līdzsvaru. Turklāt viņ� nesita plaukstas kopā ar pārējiem. Es gandrīz sajutu viņa �aus�mas, viņa nevaldāmo vēlē�anos mesties bēg�us.

"Deivid, paliec ar mums� ja tu iesi viens� tev neizdosies izsprukt� vai tu dzirdi?"

Deivids novaidējās.

"Es nezinu� D�ek� nezinu, vai es spē�u�" Viņ� atkal pa�klupa, uzskrēja virsū Rozijai, kura krītot uzgrūdās Cārlijam, kur� viņu noķēra un atkal uzrāva kājās. Ta�u mūsu bara kār�tība uz bridi izjuka, koordinācija pazuda.

Spieti acumirklī kļuva blīvi melni, saritinājās un savilkās, kā gatavojoties lēcienam. Es dzirdēju, kā �ārlijs pusbalsī no��ukst: "Vāks," un man patie�ām uz brīdi �ķita, ka viņam ir taisnība un mums ir gals klāt.

Ta�u tad mēs atguvām ritmu un spieti uzreiz izauga, kļu�va tādi pa�i kā iepriek�. To blīvais melnums izbalēja. Tic at�kal sāka vienmērīgi pulsēt.Tie mums pa pēdām ielidoja bla�kus telpā. Tomēr tie joprojām neuzbruka. Mēs atradāmies apmēram divdesmit pēdu attālumā no durvīm, tām pa�ām, pa kurām bijām ienāku�i. Man radās cerība. Pirmo reizi man �ķita, ka mēs varbūt tie�ām spēsim aizbēgt.

Un tad, tai pa�ā brīdī, viss aizgāja pa pieskari.

Deivids Bruks salūza un laidās prom.

Mēs bijām labi tālu dibcntclpā un jau grasījāmies iet ap�kārt plauktiem, kas stāvēja istabas vidū, kad viņ� metās skrie��us, izjoņoja starp spietiem un, pabrāzies tiem garām, devās uz tālākajām durvīm.

Spieti acumirklī apsviedās un traucās viņam pakaļ.

Rozija kliedza, lai Deivids atgrie�as, ta�u viņ� bija kon�centrējies uz durvīm. Spieti vajāja viņu pārsteidzo�ā ātrumā. Deivids jau bija gandrīz ticis līdz durvīm - viņa roka stiepās pēc tverekļa -, kad viens spiets nolaidās lejup, izklājās gar grīdu viņam priek�ā, un tur viss kļuva melns.

Mirklī, kad Dcivids Bruks nonāca uz melnās virsmas, vie�na viņa kāja strauji paslīdēja uz priek�u, it kā viņ� būtu uz�kāpis uz ledus. Sāpēs iegaudojies, viņ� nogāzās uz betona un nekavējoties pūlējās uzrausties kājās, ta�u nespēja: viņ� visu laiku slīdēja un krita, atkal un atkal. Viņa brilles sa�ķīda drum�slās, ietvars saspieda degunu. Viņa lūpas klāja melns, virmo�jo�s aplikums. Viņ� sāka aizclstics.

Rozija joprojām kliedza, bet pār Deividu nolaidās otrs spiets, un melnums izpletās pār viņa seju, līda viņam acīs un matos. Viņ� kustējās arvien drud�aināk, �ēli stenēdams kā dzīvnieks, tomēr kaut kādā veidā, �ādi slīdot un ķepurojoties �etrrāpus, viņam izdevās virzīties uz durvju pusi. Pēdīgi viņ� rāvās uz priek�u, saķēra tverekli un rau�us nostājās uz ceļiem. Beidzamajā izmisīgajā kustībā viņ� pagrieza tverekli, atvēra durvis un nokrita.

�ķūnī gai�i iemirdzēja saule� un iek�ā ievirmoja tre�ais spiets.

"Mums kaut kas jādara!" kliedza Rozija un metās skriet uz Dcivida pusi. Kad viņa skrēja man garām, es sakampu vi�ņu aiz delma. Viņa rāvās ārā no mana tvēriena. "Mums vi�ņam jāpalīdz! Mums viņam jāpalīdz!"

"Mēs neko nevaram darīt."

"Mums viņam jāpalīdz."

"Rozij! Mēs neko nevaram darīt."

Patlaban Dcivids valstījās pa grīdu, melns no galvas līdz kājām. Viņu bija ievīstījis tre�ais spiets. Starp dancojo�ajām daļiņām viņu bija grūti saskatīt. �ķita, ka Dcivida mute ir tum�s caurums, viņa acu āboli bija pavisam melni. Es nodo�māju, ka viņ� dro�i vien ir akls. Viņ� elpoja saraustīti un clsai- ni, klusi rīstīdamies. Spiets plūda viņam mutē kā melna upe.

Viņa ķermenis sāka drebēt. Ar rokām viņ� sa�ņaudza kak�lu. Kājas bungoja pa grīdu. Es ne�aubījos, ka viņ� mirst.

"Kusties, D�ek," teica Cārlijs. "Vācamies reiz prom no �ejienes."

"Nedrīkst viņu atstāt!" kliedza Rozija. "Nedrīkst, nedrīkst!"

Deivids slīdēja ārā pa durvīm, saulē. �obrīd viņ� vairs ne�spārdījās tik sparīgi; viņa mute kustējās, ta�u mēs dzirdējām tikai elsas.

Rozija pūlējās izrauties.

�ārlijs saķēra viņu aiz pleca un sacīja:

"Sasodīts, Rozij�"

"Ej dēt!" Viņa izrāvās no Cārlija tvēriena, uzmina man uz kājas, es aiz pārsteiguma palaidu viņu vaļā, un viņa aizjo�ņoja uz blakustclpu, kliegdama:

"Deivid! Deivid/"

Viņai pretī izstiepās Dcivida roka, melna kā minētājam. Viņa satvēra Deivida delmu. Un tai pa�ā mirklī viņa nokri�ta, paslīdējusi uz melnās grīdas glu�i tāpat kā pirmīt viņ�. Vi�ņa visu laiku atkārtoja Deivida vārdu, līdz sāka klepot un vi�ņai ap lūpām uzradās melna apmale.

"Ejam, Dieva dēļ!" iesaucās Cārlijs. "Es nespēju skatī�ties!"

Es nejaudāju pakustināt kājas, nejaudāju kaut kur doties. Pagriezos pret Meju. Viņai pār vaigiem ritēja asaras. Viņa tei�ca:

"Ej!"

Rozija joprojām kliedza Dcivida vārdu, apskaudama vi�ņu, pievilkdama viņa augumu pie krūtīm. Ta�u izskaūjās, ka viņ� pats vairs nekustas.

�ārlijs pieliecās man klāt un sacīja:

"Tā nav tava vaina, velns lai parauj."

Es lēni pamāju. Zināju, ka viņ� saka taisnību.

"Bļāviens, �ī tev ir pirmā darbadiena!" Cārlijs izstiepa ro�ku un ieslēdza manu sakaru ierīci. "Ejam!"

Es pagriezos pret durvīm, kas bija man aiz muguras.

Un mēs izgājām ārā.

Zem rievotā jumta gaiss bija karsts un nekustīgs. Mums priek�ā bija automa�īnu rinda. Bija dzirdams, kā zem jumta dūc videokameras motors. Rikijs laikam bija monitoros ieraudzījis, ka mēs iznākam no �ķūņa. Manās austiņās atskanēja �ņākoņa.

"Kas, pie velna, jums tur notiek?" noprasīja Rikijs.

"Nekā laba," cs atbildēju. Aiz ēnām joprojām spo�i spī�dēja pēcpusdienas saule.

"Kur pārējie?" teica Rikijs. "Vai visiem viss kārtībā?"

"Nē. Visiem viss nav kārtībā."

"Nu, pasaki vienreiz�"

"Ne tagad." Mēs visi bijām mēmi, apzinoties, kas ir noti�cis. Vienīgais, ko mēs vēlējāmies, - ātrāk nokļūt dro�ībā.

Laboratoriju ēka atradās simt tuksne�a jardu attālumā pa labi no mums. Līdz elektrostacijas durvīm mēs varējām no�kļūt trīsdesmit vai �etrdesmit sekundēs. Sākām skriet �iglā riksī. Joprojām kaut ko runāja Rikijs, ta�u mēs viņam neat�bildējām. Mēs visi domājām par vienu un to pa�u: vēl pēc pusminūtes mēs sasniegsim durvis un dro�ību.

Ta�u mēs bijām aizmirsu�i par ccturto spietu.

"Sūds!" izgrūda �ārlijs.

Ceturtais spiets parādījās gar laboratorijas ēkas stūri un vir�moja tie�i pie mums. Mēs apjukumā apstājāmies. "Ko darī�sim?" jautāja Meja. "Veidosim baru?"

"Nē," es papurināju galvu. "Mēs esam tikai trīs."

Mūsu bija pārāk maz, lai apmulsinātu plēsoņu. Ta�u ne�vienu citu iespējamo stratēģiju cs nespēju izdomāt. Atsaucu prātā visus lasītos pētījumus par plēsoņām un upuriem. Par kaut ko tic bija vienisprātis. Vienalga, vai tiek modelētas ka- rotājskudras vai Screngeti lauvas, visi pētījumi apstiprināja galveno dinamiku: atstāti savā ziņā, plēsoņas nogalinās visus upurus, līdz vairs neviens nebūs palicis dzīvs - ja nu vienīgi upuris būs patvēries dro�ā vietā. īstie upuri varēja patverties kādā ligzdā kokā vai pazemes midzenī, vai upes dzelmē. Ja upurim bija, kur patverties, viņ� var palikt dzīvs. Ja patvēru�ma nebija, plēsoņas nogalina visus līdz pēdējam.

"Izskatās, ka mēs esam pakaļā," teica �ārlijs.

Mums bija vajadzīgs patvērums. Spiets nāca mums virsū. Es jau gandrīz jutu, kā adatiņas dursta ādu, mutē jau uzradās sausais plienainums. Mums bija jāatrod kaut kāds patvērums, iekams spiets bija mūs sasniedzis. Es apgriezos ap savu asi, skatīdamies uz visām pusēm, ta�u neredzēju neko, izņemot�

"Vai ma�īnas ir aizslēgtas?"

Manas austiņas iesprak�ķējās. "Nevajadzētu būt."

Mēs pagriezāmies un skrējām.

Tuvākā ma�īna bija zils "Ford sedan ". Es atvēru vadītāja durvis, Meja - durvis blakussēdētāja pusē. Spiets bija tie�i mums aiz muguras. Aizcirzdams durvis, cs dzirdēju trink�ķo- ņu, tad Meja aizcirta savējās. �ārlijs, joprojām ar "Windex" pudeli rokās, pūlējās atdabūt vaļā aizmugurējās durvis, ta�u tās bija aizslēgtas. Meja pagriezās, lai atbloķētu atslēgu, ta��u Cārlijs jau bija pieskrējis pie nākamās ma�īnas, "Land Cruiserun iclēcis tajā. Un aizcirtis durvis.

"Au!" viņ� iesaucās. "Velns, kur karsts!"

"Zinu," cs atbildēju. Ma�īnā bija karsts kā cepe�krāsnī. Mēs ar Meju jau bijām nosvīdu�i. Spiets metās uz mūsu pusi un vir�moja gar vējstiklu, pulsēdams, stumdīdamics �urpu turpu.

Panikas pārņemtais Rikijs austiņās sauca:

"Ve�i? Kur jūs esat? Ve�i?"

"Ma�īnās."

"Kādās ma�īnās?"

"Ellē ratā, kāda starpība?" atcirta �ārlijs. "Mēs esam di�vās no tām draņķa ma�īnām, Rikij."

Melnais spiets atstāja mūsu "Scdan"un devās uz "Toyota" pusi. Mēs skatījāmies, kā tas slīd no viena loga pie otra, pū�lēdamies tikt iek�ā. �ārlijs caur sdklu man greizi uzsmaidīja.

"Seit nav, kā tajā �ķūnī. Sitie vāģi ir noblīvēti. Tā kā� �ie var iet�"

"Bet ventilācijas atveres?" cs jautāju.

"Es savējo aizvēru."

"Bet tās ta�u nav hermētiski noslēgtas, vai ne?"

"Nav gan," viņ� atbildēja. "Bet, lai tiktu iek�ā, vajag pa�līst zem motora pārsega. Vai varbūt jālien caur bagā�nieku. Un es varu derēt, ka �itā pārbarotā dūcenīte nespēs tik tālu aizdomāties."

Meja citu pēc citas vēra ciet mūsu ma�īnas ventilācijas lū�kas. Viņa atvēra cimdu nodalījumu, ieskatījās tajā un atkal to aizvēra.

"Atradi kādas atslēgas?" es jautāju.

Viņa papurināja galvu - nē.

Austiņās atskanēja Rikija balss:

"Ve�i? Jums ir jauni cicmiņi."

Es pagriezos un ieraudzīju, kā gar noliktavu tuvojas vēl divi spieti. Tic nekavējoties metās virsū mūsu ma�īnai no priek�puses un no aizmugures. Man bija sajūta, it kā mēs būtu iekļuvu�i smil�u vētrā. Palūkojos uz Meju. Viņa sēdēja pilnī�gi nekustīgi, ar akmenscictu seju, un vērīgi skatījās.

Divi jaunie mākoņi beidza apriņķot ma�īnu, tad aizvirmo- ja uz priek�u. Viens ierīkojās tie�i pie loga Mcjas durvju pu�sē. Tas pulsēja, mirdzinādams sudrabu. Otrs bija uz motora pārsega un virzījās �urpu turpu no Mejas pie manis. Laiku pa laikam tas uzklupa vējstiklam un iz�ķīda pa stiklu. Tad tas atkal saauga kopā, aizslīdēja uz motora pārsega priek��galu un no jauna metās pret stiklu.

"Mēģina tikt iek�ā," Cārlijs līksmi ietark�ķējās. "Es tak jums teicu - viņiem neizdosies!"

Es nebiju tik ļoti pārliecināts. Ievēroju, ka pēc katra trie�ciena spiets atvirzās arvien tālāk, ieskrienas ilgāk. Drīz tas būs atkāpies līdz priek�gala re�ģim. Un, ja tas sāks lo�ņāt pa re��ģi, tad atradīs ventilācijas atveres. Un tad mums būs beigas.

Meja rakņājās pa sīklietu kastīti starp sēdekļiem. Viņa iz�vilka līmlentes rullīti un kārbiņu ar sviestmai�u maisiņiem.

"Varbūt mēs varam aizlīmēt atveres�" viņa teica.

Es papurināju galvu. "Nav jēgas," es sacīju. "Tās ir nano�daļiņas. Tās ir tik sīkas, ka var tikt cauri plēvei."

"Tu gribi teikt, ka tās tiks cauri polietilēnam?"

"Jā, vai varbūt izsprauksies gar malām, pa sīkām �ķirbiņām. Nav iespējams aizlīmēt tik hermētiski, lai tās netiktu cauri."

"Tad mums adiek tikai sēdēt?"

"Lielā mērā jā."

"Un cerēt, ka tās neiedomāsies."

"Tie�i tā," es pamāju.

Bobijs Lembcks austiņās sacīja:

"Vēj� atkal sāk celties. Se�i mezgli."

Izklausījās, ka viņ� grib mūs uzmundrināt, ta�u se�i mez�gli ne tuvu nebija pietiekams stiprums. Spieti aiz vējstikla bez pūlēm virmoja ap ma�īnu.

"D�ek?" iejautājās Cārlijs. "Mana dūcenīte tikko pazuda. Kur �ī palika?"

Es atskatījos uz Cārlija ma�īnu un redzēju, ka tre�ais spiets bija noslīdējis pie priek�ējās riepas un virmoja iek�ā un ārā pa diska caurumiem.

"Pēta tava riteņa disku, Cārlij," es atbildēju.

"M-m-m." Viņ� neizklausījās laimīgs, un tam bija pietie�kams iemesls. Ja reiz spiets bija sācis rūpīgi pēdt ma�īnu, tas var nejau�i atklāt, kā tajā var iekļūt. "Manuprāt, viss atduras jautājumā, kāda ir viņu PO komponente, vai ne?" viņ� sacīja.

"Tā gan," es atbildēju.

"Un kā tas būtu angliski?" vaicāja Meja.

Es paskaidroju. Spietiem nav ne vadoņa, ne centrālā prā�ta. To intelekts ir atsevi�ķu daļiņu summa. �īs daļiņas pa�or- ganizējas spietā un to pa�organizē�anās tendencei ir nepro�gnozējami rezultāti. Nekādi nav iespējams zināt, ko tās darīs. Spieti var turpināt darboties tikpat nesekmīgi kā �obrīd. Tie var nejau�i uzdurties kādam risinājumam. Tie var arī sākt meklēt organizēti.

Pagaidām gan tie tik tālu nebija tiku�i.

Mans apģērbs bija smags, sviedros izmircis. Sviedri pilēja no deguna un zoda. Ar delnas virspusi noslaucīju pieri. Palū�kojos uz Meju. Ari viņa svīda.

"Klau, D�ek?" ierunājās Rikijs.

"Kas ir?"

"Pirms brī�a zvanīja D�ūlija. Viņa ir izrakstījusies no slim�nīcas un�"

"Ne tagad, Rikij."

"Viņa �ovakar atlidos."

"Parunāsim vēlāk, Rikij."

"Es tikai domāju, ka tu gribēsi zināt."

"Jēziņ!" uzsprāga Cārlijs. "Pasakiet tam pakaļcaurumam, lai aizveras. Mēs esam aizņemtiV

"Vēja stiprums - astoņi mezgli," teica Bobijs Lembeks. "Nē, piedo�anu� septiņi."

"Jēziņ, tā spriedze mani nobeigs," sacīja �ārlijs. "Kur ir mans spiets, D�ek?"

"Zem ma�īnas. Es neredzu, ko viņ� tur dara� Nē, paga� Tas ceļas aug�ā tev aiz muguras, �ārlij. Izskatās, ka tas pēta tavas gabaritugunis."

"Vēl viens, kas ķerts uz vāģiem," viņ� noteica. "Nu, lai pēta vien."

Es joprojām pār plecu lūkojos uz �ārlija spietu, kad ieru�nājas Meja:

"D�ek. Paskaties/"

Spiets, kas virmoja gar sānlogu viņas pusē, bija mainījies. �obrīd tas bija gandrīz pilnīgi sudrabots, mirgojo�s, ta�u ļoti noturīgs, un cs redzēju, kā �ajā sudrabotajā virsmā atspīd Me- jas galva un pleci. Atspulgs nebija ideāls, viņas acis un mute bija mazliet izplūdu�as, ta�u lielos vilcienos tas bija precīzs.

Es saraucu pieri.

"Tas ir spogulis�"

"Nē," viņa iebilda. "Nav vis." Viņa aizgriezās no loga un paskatījās uz mani. Viņas attēls uz sudrabotās virsmas nemainījās. Seja vēl arvien lūkojās ma�īnā. Tad, pēc kāda brī�a, attēls notrī�sēja, iz�ķīda un pēc tam, atkal izveidojies, rādīja viņas pakausi.

"Ko tas nozīmē?" Meja jautāja.

"Man ir viena laba doma, bet�"

Spiets uz motora pārsega izturējās glu�i tāpat, vienīgi tā sudrabotajā virsmā bijām redzami mēs abi, plecu pie pleca ma�īnā, ļoti izbiedēti. Arī �is attēls bija zināmā mērā izplū�dis. Un tagad man bija skaidrs, ka spiets nebija spogulis vār�da burtiskajā nozīmē. Tas patstāvīgi veidoja attēlu, precīzi iz�vietojot atsevi�ķas daļiņas, un tas nozīmēja�

"Draņķīgi�" ierunājās Cārlijs.

"Zinu," cs atbildēju. "Tic ievie� jauninājumus."

"Kā tev �ķiet, vai tas ir kāds no iebūvētajiem gājieniem?"

"Lielā mērā jā. Manuprāt, tā ir imitē�ana."

Meja nesaprazdama papurināja galvu.

"Programmā ir iepriek� paredzētas noteiktas stratēģijas, kas palīdz sasniegt mērķus. �īs stratēģijas modelē to, ko da�ra īstie plēsoņas. Piemēram, viena no iebūvētajām stratēģi�jām ir sastingt uz vietas un gaidīt, uzglūnēt no slēpņa. Cita ir skraidīt �urpu turpu, līdz esi uzdūries medījumam, un tad dzīties tam pakaļ. Tre�ā ir nomaskētics, pārņemot kaut kā�dus apkārtējās vides elementus, saplūst ar to. Un ceturtā ir atdarināt medījuma uzvedību - imitēt upuri."

"Tu domā, ka tā ir imitē�ana?" viņa jautāja.

"Es domāju, ka tas ir imitē�anas paveids, jā."

"Tas mēģina izskatīties tāds pats kā mēs?" "Jā."

"Tā ir iegūtā uzvedība? Viņ� patstāvīgi ir to attīstījis?"

"Jā," es teicu.

"Nelāgs jaunums," sērīgi novilka Cārlijs. "Nelāgs, nelāgs jaunums."

Ma�īnā sēdēdams, es sāku niknoties. �ī spoguļattēla vei�do�ana man lika saprast, ka cs nezinu nanodaļiņu patieso uz�būvi. Man bija teikts, ka tiem ir iebūvēti pjczoclementi, kas spēj atstarot gaismu. Tāpēc nebija brīnums, ka spiets ik pa laikam sudraboti nozibsnīja saulē. Nekāda sevi�ķi izsmalci�nāta daļiņu orientē�ana tam nebija vajadzīga. Īstenībā �ādu sudrabotu ņirbu varēja uzskatīt par nejau�u efektu, glu�i tā�pat, kā ma�īnām pilnās �osejās tc uzrodas, te izzūd satiksmes "korķi". Sastrēgumus izraisa viens vai divi autobraucēji, ga�dījuma pēc mainot ātrumu, ta�u tā iespaids aizviļņo pa visu �oseju. Tas pats, iespējams, bija sakāms par spietiem. Gadī�juma efekts varēja viļņveidīgi izplatīties pa visu spietu. Un tie�i to ari mēs bijām redzēju�i.

Toties �ī spoguļo�ana jau bija kaut kas pavisam cits. Spie�ti veidoja krāsainus attēlus, turklāt tiem piemita pasakaina noturība. Tik sare�ģītu uzvedību nevarēja gaidīt no tām vien�kār�ajām nanodaļiņām, kas man bija parādītas. Es �aubījos, vai no sudraba slāņa ir iespējams radīt pilnu spektru. Teorē�tiski bija iespējams, ka sudrabu var precīzi izliekt, lai radītu prizmas krāsas, ta�u tam bija vajadzīga ārkārtīgi izsmalcinā�ta kustība.

Loģiskāk bija pieņemt, ka daļiņas rada krāsas citādi. Un tas nozīmēja, ka cs nezināju patiesību par daļiņām. Rikijs kār�tējo reizi bija man melojis. Tāpēc es niknojos.

Es jau biju secinājis, ka ar Rikiju kaut kas nav lāgā, un, �obrīd visu apjau�ot, tā bija mana, nevis viņa problēma. Pat pēc katastrofas noliktavā cs joprojām neaptvēru, ka spieti at�tīstās tik ātri, ka mēs tiem netiekam līdzi. Man būtu vaja�dzējis sajēgt, kas atrodas manā priek�ā jau tad, kad spieti de�monstrēja jaunu stratēģiju - padarīt grīdu slidenu, lai viņu medījums nespētu aizbēgt un to varētu pārvietot. Runājot par skudrām, to dēvēja par kolektīvo transportu; tas bija labi zināms fenomens. Turpretī �o spietu gadījumā tā bija nepie�redzēta, tikko izstrādāta uzvedība. Ta�u tobrīd es biju neprā�tīgi pārbijies un nespēju aptvert, cik tas ir būtiski. Tagad, sē�ot svelmīgajā ma�īnā, nebija jēgas vainot Rikiju, tomēr es biju nobijies un noguris, un nejaudāju skaidri domāt.

"D�ek." Meja piebikstīja man pie pleca un norādīja uz Cārlija ma�īnu.

Viņas seja bija drūma.

* * *

Spiets pie �ārlija ma�īnas pakaļējām gabaritugunīm bija kļuvis par melnu straumi, kas augstu gaisā izliecās un tad no�zuda vīlē, kur sarkanā plastmasa bija savienota ar metālu.

Es ierunājos:

"Paklau, Cārlij� Manuprāt, tie ir atradu�i ceļu."

"Jā, es redzu. Kas par draņķiem!"

Cārlijs patlaban mēģināja ierāpties aizmugures sēdeklī. Daļiņas ma�īnas iek�pusē jau bija savairoju�ās un veidoja pe�lēku dūmaku, kas strauji satumsa. Cārlijs ieklepojās. Es ne�redzēju, ko viņ� dara, - viņ� bija zemāk par loga līmeni. Viņ� atkal ieklepojās.

"�ārlij?"

Viņ� neatbildēja. Ta�u es dzirdēju, kā viņ� nolamājas.

"�ārlij, kāp ārā!"

"Pie pakaļas tos draņķusi"

Un tad atskanēja dīvains troksnis, kura izcelsmi cs uzreiz nespēju saprast. Pagriezos pret Meju, kas bija piespiedusi sa�karu ierīci pie auss. Bija dzirdama savāda, ritmiska �ņirksto- ņa. Viņa jautājo�i pavērās manī.

"�ārlij?"

"Es� apsmidzinu tos mērglēnus. Paskatīsimies, ko �ie da�rīs, kad būs slapji."

"Tu izsmidzini izotopu?" pārjautāja Meja.

Viņ� neatbildēja. Ta�u pēc brī�a viņ� atkal bija redzams pa logu un uz visām pusēm smidzināja ar "Windex" pudeli. �ķidrums tecēja pār stiklu un pilēja zemē. Ma�īnas iek�iene kļuva vēl tum�āka - tajā sanāca arvien vairāk daļiņu. Drīz mēs viņu vairs nespējām saskaut. No melnuma iznira viņa rokas, tās atspiedās pret stiklu un atkal nozuda. Viņ� nemitī�gi klepoja. Sausi un rejo�i.

"�ārlij," es teicu, "negaidi, bēdz!"

"Ai, pie pakaļas. Kāda jēga?"

"Vēj� - desmit mezglu," sacīja Bobijs Lembcks. "Izman�tojiet!"

Ar desmit mezgliem nebija diezgan, tomēr tas bija labāk nekā nekas.

"�ārlij? Tu dzirdi?"

No melnās ma�īnas atskanēja balss:

"Jā, labi� Bs meklēju� nevaru atrast� to draņķa roktu�ri, nevaru sataustīt� Kur, ellē, ir tas sasodītais rokturis�" Viņ� aprāvās un sāka aizvilkdamies klepot.

Austiņās es dzirdēju, kā laboratorijā skan drud�ainas balsis.

"Viņ� sē� aToyota teica Rikijs. "Kur uToyota" ir rokturis?"

Bobijs Lembcks: "Nezinu, tā nav mana ma�īna."

"Kā ma�īna tā ir? Vins?"

Vinss: "Nē, nē. Tam �alim ar slimajām acīm."

"Kuram?"

"Tam in�enierim. Tam, kur� visu laiku mirk�ķina acis."

"Deividam Brukām?"

"Jā. Viņam."

"Ve�i?" mūs uzrunāja Rikijs. "Mēs domājam, ka tā ir Dei�vida ma�īna."

Es iesāku: "Tas mums neko�"

Un tad cs aprāvos, jo Meja rādīja uz mūsu ma�īnas aiz�muguri. No �uves, kur sēdekļa spilvens saskārās ar atzveltni, �ņākdamas ieplūda daļiņas, līdzīgas melniem dūmiem.

Es ieskatījos un pamanīju aizmugurē uz grīdas segu. Arī Meja bija to ieraudzījusi un, ienirdama starp sēdekļiem, ie�metās aizmugurē. Lēkdama viņa iespēra man pa galvu, to�ties sega bija viņai rokā un viņa sāka to bāzt iek�ā spraugā. Es mēģināju ierāpties aizmugurē, lai viņai palīdzētu, un ma�nas austiņas nokrita un aizķērās aiz stūres. Ma�īnā nebija vie�tas. Austiņās skanēja kāda metāliska balss.

"Ātrāk," skubināja Meja. "Ātrāk!"

Es biju par viņu lielāks; man aizmugurē nepietika vietas; saliecies līdzīgi kabatas nazim, sniedzos pāri vadītāja sēdek�lim, saķēru segu un palīdzēju viņai to bakstīt spraugā.

Kaut kur tālumā es neskaidri manīju, ka ar troksni atveras aT(>yota"durvis un no melnuma iznirst Cārlija pēda. Viņ� gribē�ja izmēģināt laimi ārā. Varbūt mums jādara tāpat, cs nodomā�ju, palīdzēdams Mejai darboties ar segu. Nekāda labuma no segas nebūs, tā bija tikai notikumu novilcinā�ana. Es jau manī�ju, ka daļiņas spie�as cauri audumam; ma�īnā to bija arvien vairāk. Kļuva arvien tum�āks. Visu manu ādu durstīja adatiņas.

"Meja, skrienam!"

Viņa neatbildēja, tikai sāka vēl sparīgāk stumt segu sprau�gās. Dro�i vien viņa apzinājās, ka ārā mums nav izred�u iz�sprukt sveikā. Spieti mūs panāks, nostāsies ceļā, liks mums paklupt un krist. Un, kad mēs būsim nokritu�i, tic mūs no�smacēs. Glu�i tāpat kā pārējos.

Gaiss kļuva blīvāks. Es sāku klepot. Pustumsā visu laiku skanēja metāliskā balss no austiņām. Nebija skaidrs, no ku�rienes tā nāk. Arī Mejas austiņas bija nokritu�as, es it kā biju manījis tās uz priek�ējā sēdekļa, ta�u jau bija pārāk tum�s, lai kaut ko varētu saskatīt. Acis svila. Es nemitīgi klepoju. Arī Meja klepoja. Es nezināju, vai viņa joprojām baksta spraugā segu. Viņa bija tikai ēna miglā.

Aso sāpju dēļ cs aizmiedzu acis. Rīkle sa�ņaudzās, klepus bija sauss. Man atkal reiba galva. Es apzinājos, ka mums atlikusi ti�kai apmēram minūte, iespējams, mazāk. Atskatījos uz Meju, ta�u viņu neredzēju. Dzirdēju viņas klepu. Pavicināju roku, mē�ģinādams izklīdināt miglu, lai viņu ieraudzītu. Tas nelīdzēja. Pa�vicināju roku vējstikla priek�ā, un tas acumirklī kļuva tīrs.

Neraugoties uz klepus lēkmi, cs tālumā redzēju laborato�rijas ēku. Spīdēja saule. Viss izskatījās tāpat kā parasti. Cik kaitino�i, ka viss varēja izskatīties tik normāli un mierīgi, bet mēs �eit bijām noklepoju�ies līdz nāvei. Nespēju saskatīt, kur palicis Cārlijs. Viņ� vairs ncatradas man priek�ā. īstenībā - es atkal pavicināju roku - redzamas bija tikai�

Vēja pūstas smiltis.

Ak kungs, vēja pūstas smiltis.

Atkal bija sacēlies vēj�.

"Meja," es klepoju. "Meja. Uz durvīm!"

Nezināju, vai viņa ir dzirdējusi. Viņa smagi klepoja. Es iz�stiepu roku uz vadītāja durvju pusi un gramstīdamies mek�lēju rokturi. Jutos apjucis un dezorientēts. Bez apstājas kle�poju. Sataustīju karstu metāla stienīti, parāvu to lejup.

Durvis man blakus atvērās. Ma�īnā, savirmojot miglu, ie�plūda karstā tuksne�a gaisa straume. Vēj� neap�aubāmi bija spēcīgāks.

"Meja!"

Viņa bija noklepojusies gandrīz līdz bezsamaņai. Iespē�jams, viņa nespēja kustēties. Es metos uz pasa�iera durvīm iepretim. Apdauzīju ribas pret ātrumpārslēgu. Migla bija kļu�vusi plānāka, un es ieraudzīju rokturi, pagriezu to un atgrū- du durvis vaļā. Vēj� aizcirta tās ciet. Es pavilkos uz priek�u un, atkal atgrūdis tās vaļā, pieturēju ar roku.

Vēj� pūta cauri ma�īnai.

Da�ās sekundēs melnais mākonis izgaisa. Pakaļējais sēdek�lis joprojām bija tum�s. Es līdu uz priek�u, izrāpos pa pasa��iera durvīm un atvēru pakaļējās durvis. Meja izstiepa rokas man pretī un es izrāvu viņu ārā. Mēs abi smagi klepojām. Viņas kājas saļodzījās. Es apmetu viņas roku sev ap pleciem un pusne�us izvilku viņu klajā tuksnesī.

Vēl joprojām nezinu, kā man izdevās nokļūt līdz labora�toriju ēkai. Spieti bija nozudu�i; pūta spēcīgs vēj�. Meja ne�kustīgi gulēja man uz pleciem, viņas augums bija ļengans, kājas vilkās pa smildm. Man nebija spēka. Mani mocīja kle�pus lēkmes, kuru dēļ bie�i vajadzēja apstāties. Nespēju atgūt elpu. Jutos apreibis un dezorientēts. Saules stariem bija zaļ�gana nokrāsa, un gar acīm man griezās raibs. Meja vārgi kā�sēja; viņas elpa bija sekla. Man radās sajūta, ka viņa neizdzī�vos. Es klamzāju uz priek�u, likdams pēdu aiz pēdas.

Kaut kur man priek�ā vīdēja durvis un es dabūju tās vaļā. Ienesu Meju melnajā priek�namā. Otrā pusē bija stikla slū�as, tur gaidīja Rikijs un Bobijs Lembcks. Viņi mums uzgavilēja, ta�u es neko nedzirdēju. Austiņas bija paliku�as ma�īnā.

Durvis no�ņācot atvērās, un es iestiepu Meju slū�ās. Viņai izdevās noturēties kājās, kaut ari klepojot viņa bija saliekusies uz pusēm. Pagāju malā. Vēj� sāka viņu appūst. Atslīgu pret sienu, aizelsies, apdullis.

Vai tikai tas jau reiz nav noticis, cs nodomāju.

Ieskatījos rokaspulkstenī. Tikai pirms trim stundām cs biju par mata tiesu izbēdzis no iepriek�ējā uzbrukuma. Noliecies uzliku plaukstas uz ceļgaliem. Blenzu grīdā un gaidīju, kad slū�as atsvabināsies. Pametu skatienu uz Rikiju un Bobiju. Viņi kaut ko auroja, bakstīdami sev ausīs. Papurināju galvu.

Vai tie�ām viņi neredz, ka man nav austiņu?

"Kur Cārlijs?" es jautāju.

Viņi atbildēja, ta�u es neko nedzirdēju.

"Vai viņ� izglābās? Kur ir �ārlijs?"

Es saviebos - atskanēja spalgs elektronisks pīkstiens un tad iek�ējās sakaru ierīces pastiprinātā Rikija balss:

"� tu tur neko nevari darīt."

"Vai viņ� ir �eit?" es jautāju. "Vai viņ� izglābās?" "Nē."

"Kur viņ� ir?"

"Joprojām ma�īnā," atbildēja Rikijs. "Viņ� tā arī neizkā�pa. Tu nezināji?"

"Biju aizņemts," es sacīju. "Tad viņ� joprojām ir tur?"

"Jā."

"Miris?"

"Nē, nē. Viņ� ir dzīvs."

Es vēl arvien smagi elpoju, joprojām reiba galva. "Ko?"

"Tai videomonitorā ir grūti saprast, bet izskatās, ka viņ� ir dzīvs�"

"Tad kāda velna pēc jūs nestiepjat viņu �urp?"

"Mēs nevaram, D�ek." Rikija balss bija mierīga. "Mums jāparūpējas par Meju."

"Kāds ta�u var aiziet."

"Mums nav lieku cilvēku."

"Es nevaru," es sacīju. "Man nav iek�ā kaut kur iet."

"Protams," atbildēja Rikijs, likdams lietā savu mierino�o balsi. Apstāvētāja balsi. "Tev tas viss noteikti bija briesmīgs trieciens, D�ek, viss, kas tev bija jāpārdzīvo�"

"Pasaki� vienu� kur� ies viņam pakaļ, Rikij?"

"Ne�ēlīgi atklāti runājot," Rikijs sacīja, "cs nedomāju, ka ir jēga to darīt. Viņam bija konvulsijas. Spēcīgas. Nedomā�ju, ka viņ� vēl ilgi izvilks."

"Neviens neies?" es jautāju.

"Baidos, ka tam nav jēgas, D�ek."

Slū�ās Bobijs palīdzēja Mejai iziet ārā un veda viņu prom pa gaiteni. Rikijs stāvēja un caur stiklu skatījās uz mani.

"Tava kārta, D�ek. Nāc iek�ā!"

Es nekustējos. Paliku, atbalstījies pret sienu. "Kādam ir jā�iet un viņ� jāatstiepj," cs tcicu.

"Ne tagad. Vēj� nav noturīgs, D�ek. Kuru katru bridi tas var pazust."

"Bet viņ� ir dzīvs."

"Vairs nebūs ilgi."

"Kādam ir jāiet," cs tcicu.

"D�ek, tu tikpat labi kā es apzinies, ar ko mēs esam sa�dūru�ies," teica Rikijs. �obrīd viņ� tēloja saprāta balsi, rāmu un loģisku. "Mēs esam cietu�i drausmīgus zaudējumus. Vairs nedrīkstam riskēt ne ar vienu cilvēku. Ap to laiku, kad izdo�sies nokļūt līdz �ārlijam, viņ� būs miris. Varbūt viņ� jau ta�gad ir miris. Izbeidz runāt niekus un ej iek�ā slū�ās!"

Es izvērtēju savai ķermeni, iztaustīju elpu, krūtis, dziļo pār�gurumu. Savā pa�reizējā stāvoklī cs nespēju atkal iziet ārā.

Tāpēc iegāju slū�ās.

Gaisa pūtēji rēkdami saplacināja man matus, pluinīja drē�bes un notīrīja melnās daļiņas no apģērba un ādas. Redze gan�drīz uzreiz uzlabojās. Es uzelpoju. Tagad pūta uz aug�u. Es izstiepu savai melno roku un redzēju, kā tā kļūst bālgani pe�lēka un tad atgūst normālo miesas krāsu.

Iedarbojās gaisa pūtēji slū�u sānos. Es dziļi ievilku elpu. Adatiņas vairs tik sāpīgi ncdursdja man ādu. Vai nu cs mazāk tās jutu, vai arī tās pūta prom. Galva kļuva nedaudz skaidrāka. Vēlreiz ievilku elpu. Pa�sajūta bija nelāga. Tomēr jutos labāk.

Stikla durvis atvērās. Rikijs izstiepa rokas.

"D�ek! Paldies Dievam, tu esi dro�ībā."

Es neatbildēju, vien pagriezos un devos atpakaļ pa to pa��u ccļu.

"D�ek�"

Stikla durvis svelpdamas vērās ciet un ar būk�ķi noslēdzās.

"Es viņu tur neatstā�u," cs sacīju.

"Ko tu taisies darīt? Tu ta�u nevari viņu nest, viņ� ir pā�rāk liels. Ko tu taisies darīt?"

"Nezinu. Bet es viņu neatstā�u, Rikij."

Un es atkal izgāju ārā.

Protams, es rīkojos tie�i tā, kā Rikijs vēlējās� tie�i tā, kā viņ� gaidīja� ta�u tobrīd es to neaptvēru. Un ari tad, ja kāds būtu mani brīdinājis, cs nebūtu noticējis, ka Rikijam var pie�mist tik attīstīta psiholoģiska izsmalcinātība. Rikija parastais vadības stils bija ļoti triviāls. Tomēr �oreiz viņ� mani bija ap�vedis ap stūri.

Pūta spirdzino�s vēj�. Spieti nekur nebija manāmi, un cs bez starpgadījumiem nokļuvu pie �ķūņa. Austiņu man nebi�ja, tāpēc man bija aiztaupīti Rikija komentāri.

aToyota" aizmugurējās durvis bija vaļā. Es atradu Cārliju nekustīgi guļam uz muguras. Pagāja kāds brīdis, līdz es sa�pratu, ka viņ� vēl elpo, gan sekli. Ar pūlēm uzslēju viņu sē�dus. Viņ� skatījās uz mani ar trulām acīm. Viņa lūpas bija zilas un āda krita pelēka. Pāri viņa vaigam noritēja asara. Mu�te pakustējās.

"Nepūlies runāt," es sacīju. "Pataupi enerģiju." Es stenēdams aizvilku viņu līdz sēdekļa malai, līdz dur�vīm, un sagriezu kājas tā, ka viņ� atradās ar seju pret dur�vīm. Cārlijs bija liels, se�as pēdas gar� un vismaz divdesmit mārciņas smagāks par mani. Es zināju, ka nespē�u viņu aiz�nest līdz laboratoriju ēkai. Bet aiz "Toyota"pakaļējā sēdekļa biju pamanījis bczceļu motocikla platās riepas. Tur kaut kas varētu sanākt.

"Cārlij, vai tu mani dzirdi?"

Tikko jau�ams galvas mājiens.

"Vai tu vari noturēties uz kājām?"

Nekā. Pilnīgi nekādas reakcijas. Viņ� uz mani neskatījās; viņ� lūkojās tuk�umā.

"Cārlij," es neatlaidos, "kā tev �ķiet, tu vari turēties kā�jās?"

Viņ� atkal pamāja, tad sasprindzinājās tā, ka noslīdēja no sēdekļa un nostājās zemē. Brīdi viņ� ļodzīgi stāvēja, kājām trīcot, tad saļima pret mani, pieķerdamies pie manis, lai ne�nokristu. Es sagrīļojos zem viņa svara.

"Labi, Cārlij�" Es atbalstīju viņu pret ma�īnu un apsēdi�nāju uz pakāpiena. "Pasēdi �eit, labi?"

Palaidu viņu vaļā, un viņ� palika sē�am. Viņ� joprojām iz�klaidīgu skatienu lūkojās tuk�umā.

"Tūlīt bū�u atpakaļ."

Es aizgāju līdz "Land Cruiser" pakaļgalam un atvēru ba�gā�nieku. Jā, tajā bija motocikls - tīrākais bczccļu motocikls, kādu es mū�ā biju redzējis. Tas bija ietīts smagā 'xMylar" maisā. Turklāt pēc lieto�anas tas bija noslaucīts. Tas tie�ām izskatās pēc Deivida, es nodomāju. Viņ� vienmēr bija tik tī�rīgs, tik akurāts.

Es izvilku motociklu no ma�īnas un noliku zemē. Aizde�dzē atslēgas nebija. Piegājis pie aToyota* priek�gala, atvēru pasa�iera durvis. Priek�ējie sēdekļi bija nevainojami tīri un rūpīgi sakārtoti. Dcividam pie priek�ējā paneļa bija tāfclīte ar piesūcekņiem, ligzdiņa mobilajam tālrunim un uz āķī�a pakārtas radioaustiņas. Atvēru cimdu nodalījumu un redzē�ju, ka ari tur viss bija glīti salikts. Automobiļa dokumenti ap�loksnē, zem tiem - plastmasas paplātīte ar nodalījumiem lū�pu balzamam, papīra kabadakatiņiem, plāksteriem. Atslēgu nebija. Tad es pamanīju, ka starp sēdekļiem ir lādīte kom�paktdisku atskaņotājam, bet zem tās - aizslēgta atvilktnīte.

Tās slēdzene bija tāda pati kā aizdedzei. Dro�i vien to varēja atvērt ar aizdedzes atslēgu.

Es iezvēlu pa atvilktnīti ar plaukstas malu un dzirdēju, ka iek�ā nogrāb kaut kas metālisks. Tā varēja būt kāda maza atslēdziņa. Piemēram, motocikla atslēga. Jebkurā gadījumā kaut kas 110 metāla.

Kur bija Deivida atslēgas? Man ienāca prātā, ka Vinss var�būt ir tās paņēmis, kad Deivids atbrauca, glu�i tāpat, kā viņ� bija savācis manējās. Ja tā, atslēgas bija laboratorijā. Un no tā man nebūtu nekāda labuma.

Es palūkojos uz laboratoriju ēku, prātodams, vai nedoties pa�kaļ atslēgām. Tā es ievēroju, ka vēj� vairs nav tik stiprs. Gar zemi joprojām vēipās smiltis, ta�u pūsma vairs nebija tik sparīga.

Lieliski, es nodomāju. Tie�i tas man vajadzīgs.

No jauna sajuzdams steigu, es nolēmu atmest ar roku mo�tociklam un tā pazudu�ajai atslēgai. Varbūt noliktavā ir kaut kas noderīgs, lai es varētu aizvest �ārliju uz laboratoriju. Ne�ko tādu es neatcerējos, tomēr devos uz �ķūni apskatīties. Iek�ā es iegāju piesardzīgi, dzirdēdams blīk�ķinā�anos. Izrādījās, ka tās ir tālākās durvis, kas virinās vējā. Rozijas līķis gulēja uz�reiz aiz durvīm, pamī�us gai�s un tum�s durvju dauzī�anās rit�mā. Viņai uz ādas bija tas pats pienainais aplikums, kādu mēs bijām redzēju�i trusim. Ta�u es nepiegāju viņai klāt, lai pa- raudzītos. Skubīgi pārmeklēju plauktus, atvēru slotu skapi, paskatījos aiz kaudzēs sakrautajām kastēm. Atradu no koka listēm darinātus ratiņus ar maziem ritentiņiem. Tomēr smil�tīs no tiem nebūtu nekāda labuma.

Es atkal izgāju ārā zem rievotā skārda un steidzos pie "To- yotaNeatlika nekas cits, kā vien stiep�us stiept Cārliju uz laboratoriju ēku. Varbūt man tas izdosies, ja viņ� pats spēs noturēt kādu daļu sava svara. Iespējams, tagad viņ� jūtas la�bāk, es domāju. Varbūt viņ� ir stiprāks.

Ta�u, paskatījies uz viņa seju, es sapratu, ka tā nav. Viņ� neap�aubāmi izskatījās vārgāks.

"Sasodīts, �ārlij, ko lai cs ar tevi daru?"

Viņ� neatbildēja.

"Es nevaru tevi nest. Un Deivids nav atstājis ma�īnā at�slēgas, tā ka mums neveicas�"

Es aprāvos.

Ja nu Deividam kādreiz atslēgas būtu paliku�as iek�ā? Viņ� bija in�enieris, viņ� paredzēja �ādas nejau�ības. Pat ja nekas tāds gandrīz nevarētu atgadīties, Deivids vienalga būtu saga�tavojies. Viņ� nemū�am nestāvētu �osejas malā ar paceltu ro�ku, taujādams, vai nevar no kāda palicnēt metāla drēbju pa�karamo. Nē, nē.

Dcivids būtu kaut kur noslēpis atslēgu. Domājams, kādā no magnētiskajām atslēgu kastītēm. Es jau gandrīz biju pa�līdis zem ma�īnas, kad man ienāca prātā, ka Deivids nekādā ziņā nebūtu smērējis apģērbu tikai tāpēc, lai tiktu pie atslē�gas. Viņ� noteikti ir to noslēpis atjautīgi izvēlētā, ta�u viegli pieejamā vietā.

Paturēdams to prātā, cs pārlaidu pirkstus gar priek�ējo bu�feru iek�pusi. Nekā. Piegāju pie aizmugures buferiem un rīko�jos tāpat. Nekā. Pataustīju zem pakāpieniem abās ma�īnas pusēs. Nekā. Nc magnētisko kastī�u, ne atslēgu. Nespēdams tam noticēt, es noliecos un paskatījos zem ma�īnas, lai redzē�tu, vai tur nav kāda skava vai balstenis, ko mani pirksti nez kā palaidu�i garām.

Nē, nekā tāda tur nebija. Atslēga nebija atrodama.

Es apjucis pa�ūpoju galvu. Slēptuvei bija jābūt no tērau�da, lai varētu piestiprināt magnētisko kastīti. Turklāt tai bija jābūt pasargātai no dabas spēkiem. Tāpēc gandrīz visi slēpa atslēgas aiz savu ma�īnu buferiem.

Deivids tā nebija darījis.

Kur vēl var paslēpt atslēgu?

Es vēlreiz apgāju ap ma�īnu, lūkodamies uz metāla glu�dajām aprisēm. Pārvilku pirkstus pār priek�ējā re�ģa atveri un pataustīju aizmugurē zem numura ierobījuma.

Atslēgu nebija.

Es sāku svīst. Vainīga bija nc tikai svelme: tagad es skaid�ri jutu, ka vēj� noplok. Atgriezos pie Cārlija, kur� joprojām sēdēja uz pakāpiena.

"Kā tev klājas, �ārlij?"

Viņ� neatbildēja, vien mazliet paraustīja plecus. Noņēmis viņa austiņas, uzliku tās sev galvā. Izdzirdēju sprak�ķus un klusas balsis. �ķiet, tur runāja Rikijs un Bobijs, un, liekas, vi�ņi strīdējās. Es pievilku mikrofonu pie mutes un sacīju:

"Ve�i? Parunājiet ar mani!"

Pauze. Bobijs, pārsteigts: "D�ek?"

"Tā gan�"

"D�ek, tu tur nevari palikt. Beidzamajās minūtēs vēj� vienmērīgi noplok. �obrīd ir tikai desmit mezglu."

"Jā�"

"D�ek, tev jānāk iek�ā."

"Vēl nevaru."

"Zem septiņiem mezgliem spieti sāk pārvietoties."

"Jā�"

Rikijs: "Ko tu gribi teikt ar savu jā? Jēziņ, D�ek, tad tu nāc vai nē?"

"Es nevaru panest �ārliju."

"Tu to zināji, jau ārā iedams." "Ahā."

"D�ek! Ko, ellē, tu tur dari?"

Es dzirdēju, kā nojumes stūri iedūcās videomonitors. Pa�lūkojies pār ma�īnas jumtu, es redzēju lēcu grie�amies - viņi notēmēja uz mani. aToyot a" bij* tik liels auto, ka gandrīz no�slēpa mani kameras skatienam. Un vēl augstāku to padarīja slēpju statne uz jumta. Es garāmejot nobrīnījos, kāpēc gan Deividam bija vajadzīga slēpju statne, jo viņ� ncslēpoja: viņ� necieta aukstumu. Dro�i vien statne ir nākusi kopā ar ma�ī�nu kā standarta aprīkojums un�

Es nolamājos. Tas bija tik acīm redzami!

Tikai vienā vietā es vēl nebiju paskatījies. Uzlēcis uz pa�kāpiena, es paraudzījos uz ma�īnas jumta. Ar pirkstiem no�braucu gar slēpju statni un gar jumtam pieskrūvētajām para�lēlajām sliecēm. Pie melnās statnes mani pirksti sataustīja melnu izolācijas lenti. Es norāvu lenti un ieraudzīju sudra�bainu atslēdziņu.

"D�ek? Deviņi mezgli."

"Jā."

Es atkal nolēcu zemē un ierāpos vadītāja sēdeklī. Ieliku atslēgu atvilktnītes slēdzenē un pagriezu. Kastīte atvērās. Tajā es atradu mazu, dzeltenu atslēdziņu.

"D�ek? Ko tu tur dari?"

Es aizskrēju uz ma�īnas pakaļgalu. Ieliku dzelteno atslē�dziņu aizdedzē. Uzsēdos uz motocikla un piestartēju. Mo�tors skaļi ierūcās zem rievotā skārda. "D�ek?"

Es piestūmu motociklu pie tā ma�īnas sāna, kur sēdēja �ārlijs. Tagad sāksies ķēpīgākais. Motociklam nebija atlokā�mā balsta; es piegāju iespējami tuvu �ārlijam un tad pūlējos pieturēt viņu, lai viņ� varētu apsēsties aizmugurē, bet pats joprojām sēdēju uz motocikla, lai tas neapgāztos. Par laimi, viņ� laikam bija sapratis, kas man padomā; es aizdabūju vi�ņu līdz īstajai vietai un liku turēties pie manis.

Bobijs Lembeks:

"D�ek? Viņi ir klāt."

"Kur?"

"Dienvidos. Dodas uz tavu pusi."

"Skaidrs."

Es pie�ķīlu motoru un aizvēru pasa�iera durvis. Un pali�ku stāvam, kur biju stāvējis.

"D�ek?"

Rikijs:

"Kas viņam lēcies? Viņ� ta�u zina, kas viņam draud."

"Zinu."

"Viņ� vienkār�i tur sē�!"

Cārlijs bija ar rokām apķēries man ap vidukli. Viņa galva gulēja man uz pleca. Es dzirdēju viņa �erksto�o elpu.

"Turies cie�i, �ārlij," es tcicu. Viņ� palocīja galvu.

Rikijs:

"D�ek? Ko tu tur dari?"

Tad, man tie�i ausī, neko daudz skaļāk par �ukstu, ieru�nājās �ārlijs:

"Stulbais kretīns."

"Jā." Es pamāju. Gaidīju. Nu jau es spietus redzēju, tie parādījās pie ēkas stūra. �oreiz bija deviņi spieti, un tie, iz�kārtoju�ies V veidā, taisnā ceļā lidoja pie manis. Arī viņi bija izveidoju�i baru.

Deviņi spieti, es domāju. Drīz būs trīsdesmit, tad - divsimt�

Bobijs:

"D�ek, vai tu viņus redzi?"

"Redzu." Skaidrs, ka redzu.

Un skaidrs, ka viņi bija citādi nekā iepriek�. Tagad viņi bija blīvāki, kolonnas cie�ākas un vieliskākas. �ie spieti vairs nesvēra trīs mārciņas. Es nopratu, ka tur runa ir drīzāk par desmit vai divdesmit mārciņām. Varbūt vēl vairāk. Varbūt trīsdesmit mārciņu. Tagad tiem bija īsts svars un īsta matērija.

Es gaidīju. Stāvēju, kur stāvējis. Kāda savrupa manu sma�dzeņu daļa prātoja, ko tie darītu, mani sasniegu�i. Vai tie ma�ni aplenktu? Vai da�i spieti atpaliktu un nogaidītu? Ko tie domāja par dārdo�o motociklu?

Neko - tic devās tie�i pie manis, izstiepdami V vienā līni�jā, tad izveidodami kaut ko līdzīgu otrādi apgrieztam V. Es dzirdēju dobjo, vibrējo�o dūkoņu. Kad spietu bija tik daudz, tā bija daudz skaļāka.

Virmojo�ās kolonnas bija divdesmit jardu attālumā no ma�nis, tad - desmit jardu. Vai tie�ām tagad tic spēja pārvieto�ties ātrāk, vai varbūt tās bija manas iedomas? Es nogaidīju, līdz tie bija gandrīz virs manis, tad pagriezu droseli un me�tos uz priek�u. Izbraucu taisni cauri pirmajam spietam, ie- skrēju melnumā un iz�āvos no tā, un tad brā�os uz elektro�stacijas durvju pusi, lēkādams pa tuksne�a zemi, neuzdro�inādamies atskatīties pār plecu. Tas bija me�onīgs brauciens un ilga tikai da�as sekundes. Kad mēs bijām pie elektrostacijas, es nosviedu motociklu, iestūmu plecu �ārli- jam padusē un aiztenterēju da�us atliku�os soļus līdz durvīm.

Spieti vēl arvien bija piecdesmit jardu attālumā, kad man izdevās pagriezt tverekli, paraut, iestumt vienu kāju spraugā un atgrūst durvis vaļā. Tālāk cs zaudēju līdzsvaru, un mēs abi ar Cārliju burtiski iegāzāmies pa durvīm uz betona. Durvis �ūpodamās vērās ciet un iemauca mums pa kājām - tās ka�rājās ārā. Potītes spēji iesāpējās, ta�u ļaunākais bija tas, ka durvis joprojām bija vaļā, tām neļāva aizvērties mūsu kājas. Pa spraugu es redzēju tuvojamies spietus.

Uzrausos kājās un ievilku iek�ā �ārlija ļengano ķermeni. Durvis neaizvērās pavisam, palika maza spraudziņa, kaut ari es tās pāris rei�u paraustīju, pūlēdamies aizvērt. Ta�u aplodā acīmredzot bija sakrājusies zeme. Man vajadzēja aizdabūt mūs abus līdz slū�ām. Mēs nebūsim dro�ībā, iekams nebūs aizvēru�ās pirmās stikla durvis.

Stenēdams un svīzdams, es ievilku �ārliju slū�ās. Uzstū- mis viņu sēdus, cs atbalstīju viņu pret gaisa pūtējiem pie sie�nas. Tā izdevās aizvākt viņa pēdas no stikla durvīm. Un, tā kā slū�ās drīkstēja atrasties tikai viens, es izgāju ārā. Un gai�dīju, kad durvis aizvērsies.

Ta�u tās nevērās.

Pārlaidu skatienu sienai, meklēdams kaut ko līdzīgu po�gai, ta�u neko tamlīdzīgu neicraudzīju. Slū�ās dega gaisma, tātad strāva bija. Tomēr durvis ciet nevērās.

Un es zināju, ka spieti strauji tuvojas.

Tālākajā telpā ieskrēja Bobijs Lembcks un Meja. Es re�dzēju viņus caur otrajām stikla durvīm. Viņi vēcināja rokas, māja, acīm redzot, rādīja, ka man jāiet atpakaļ slū�ās. Ta�u tas bija nejēdzīgi. Es mikrofonā sacīju:

"Man likās, ka jāiet pa vienam!"

Viņiem nebija austiņu un viņi mani nedzirdēja. Viņi iz�misīgi māja - ej iek�ā, ej iek�ā!

Es jautājot pacēlu divus pirkstus.

Viņi purināja galvas. Izskatījās, ka, viņuprāt, es kaut ko nesaprotu.

Es redzēju, ka man gar kājām iek�ā kā melni tvaiki sāk ieplūst nanodaļiņas. Tās sūcās gar ugunsdzēsēju durvju ma�lām. Manā rīcībā bija paliku�as piccas līdz desmit sekundes.

Es atkal iegāju slū�ās. Bobijs un Meja piekrīto�i māja ar galvu. Ta�u durvis nevērās ciet. Tagad viņi vicināja rokas ci�tādi, kā cilādami kaut ko.

"Jūs gribat, lai cs paceļu Cārliju?"

Tie�i to viņi gribēja. Es papurināju galvu. Cārlijs bija sa- kņupis sēdus, neizkustināms smagums uz grīdas. Es atskatī�jos uz priek�kambari un redzēju, ka to piepilda melnas daļi�ņas, sākdamas gaisā veidot pelēcīgu miglu. Pelēcīgā migla ieplūda arī slū�ās. Es sajutu ādā ieduramics pirmās adatiņas.

Palūkojos uz Bobiju un Meju stikla otrajā pusē. Viņi re�dzēja, kas notiek; viņi zināja, ka atliku�as tikai da�as sekun�des. Viņi atkal māja ar rokām: pacel Cārliju! Es noliecos pār viņu, ieliku rokas viņam padusēs. Mēģināju uzvilkt viņu kā�jās, ta�u viņ� pat nepakustējās.

"Cārlij, Dieva dēļ, palīdzi!"

Stenēdams mēģināju vēlreiz. �ārlijs atspērās ar kājām un atgrūdās ar rokām, un es pacēlu viņu da�as pēdas virs zemes. Tad viņ� at�ļuka atpakaļ. "Cārlij, nu, vēl reizīti�" Es vilku, cik jaudas, un �oreiz viņ� krietni palīdzēja - mēs dabūjām vi�ņa pēdas zem viņa un ar pēdējo rāvienu nostatījām viņu uz kājām. Es joprojām turēju viņu aiz padusēm; mēs bijām sa�ķēru�ies tādā kā juku�u mīlētāju tvērienā. �ārlijs sēca. Es at�skatījos uz stikla durvīm.

Durvis nevērās ciet.

Gaiss kļuva arvien melnāks. Palūkojos uz Meju un Bobi- ju, un viņi bija kā neprātīgi, cēla divus pirkstus un kradja tos manā virzienā. Es nesapratu.

"Jā, mēs �eit esam divi�"

Kas lēcies tām sasodītajām durvīm? Pēdīgi Meja noliecās un ļoti apņēmīgi norādīja ar abu roku rādītājpirkstiem uz abām savām kurpēm. Es redzēju viņas muti: "Divas kurpes!" Un viņa rādīja uz �ārliju.

"Jā, mums ir divas kurpes. Viņ� stāv divās kurpēs."

Meja purināja galvai.

Viņa pacēla �etrus pirkstus.

"�etras kurpes?"

Adatu dūrieni tracināja, traucēja domāt. Es jutu, kā manī iesūcas vecais apjukums. Smadzenes kļuva gausas. Kādas �et�ras kurpes?

Slū�ās satumsa. Bija arvien grūtāk saskaut Meju un Bo- biju. Viņi rādīja kaut ko citu, ta�u es neko nesapratu. Viņi kļuva arvien tālāki, tālāki un mazsvarīgāki. Man nebija spē�ka, un viss bija vienalga.

Divas kurpes, �etras kurpes.

Un tad es apjēdzu. Pagriezis Cārlijam muguru, es atbal�stījos pret viņu un teicu:

"Liec rokas man ap kaklu!"

Viņ� paklausīja, un es, saķēris viņu aiz kājām, pacēlu viņa pēdas no grīdas.

Durvis acumirklī �ņākdamas aizvērās. Ak tā, es nodomāju.

Gaisa pūtēji sāka laist pūsmu no aug�as. Gaiss ātri tīrījās. Es pūlējos noturēt Cārliju un man tas izdevās, līdz es ierau�dzīju, ka otras durvis paveras un aizslīd katra uz savu pusi. Slū�ās ieskrēja Meja un Bobijs.

Un tad es vienkār�i nokritu. �ārlijs uzgāzās man virsū. �ķiet, Bobijs novilka viņu no manis. Es īsti nezinu. No tā brī��a es ļoti vāji kaut ko atceros.

Es pamodos savā gultā dzīvojamo telpu modulī. Gaisa ap�strādes kameras rūca tik skaļi, ka sajūta bija kā lidostā. Aiz�miglotām acīm aiztenterēju līdz durvīm. Durvis bija aizslēg�tas.

Kādu bridi dauzījos, ta�u neviens neatsaucās, pat tad, kad es sāku bļaustīties. Piegāju pie datora, kas stāvēja uz galda, un to ieslēdzu. Uzradās izvēlne, un cs meklēju, vai nav pie�ejama kaut kāda iek�ējās saziņas sistēma. Neko tamlīdzīgu nespēju atrast, tomēr kādu bridi pabakstījos pa saskarni. Lai�kam biju kaut ko iedarbinājis, jo atvērās logs un tajā parādī�jās Rikija smaido�ā seja.

"Ahā, esi pamodies!" viņ� sacīja. "Kā jūties?"

"Atslēdz tās sasodītās durvis."

"Vai tad tavas durvis ir aizslēgtas?"

"Atslēdz, velns parāvis!"

"Tas ir tikai tavas dro�ības labad."

"Rikij!" cs teicu. "Atslēdz tās draņķa durvis!"

"Jau atslēdzu. Tās ir vaļā, D�ek."

Piegāju pie durvīm. Viņam bija taisnība, tās uzreiz atvē�rās. Palūkojos uz aizkritni. Tur bija viena lieka bulta, kaut kas līdzīgs tālvadības slēdzējmehānismam. Jāatceras noblo�ķēt to ar izolācijas lenti.

Rikijs monitorā sacīja:

"Tu dro�i vien vēlēsies noskaloties du�ā."

"Jā, vēlē�os gan. Kāpēc tas gaiss tā rēc?"

"Mēs ieslēdzām tavā istabā pilnīgu ventilāciju," Rikijs at�bildēja. "Gadījumam, ja nu kādas daļiņas būtu paliku�as."

Parakņājos pa somu, meklēdams drēbes.

"Kur ir du�a?"

"Varbūt tev palīdzēt?"

"Nē, man nevajag palīdzēt. Tikai pasaki, kur ir tā sasodī�tā du�a."

"Izklausās, ka tu esi saniknots."

"Ej pupās, Rikij!"

Du�a palīdzēja. Es stāvēju zem tās kādas divdesmit minū�tes, ļaudams karstajam, kūpo�ajam ūdenim līt pār manu smeldzo�o augumu. Izskatījās, ka man milzums skrambu - uz krūtim, uz gū�as -, ta�u es neatcerējos, kā biju tās ieguvis.

Iznācis es atradu Rikiju turpat, sē�am uz ķebļa.

"D�ek, es esmu ļoti noba�ījies."

"Kā klājas �ārlijam?"

"Izskatās, ka viss būs labi. Viņ� guļ."

"Vai tu arī viņa istabu aizslēdzi?"

"D�ek! Es zinu, ka tu esi pārcietis smagu pārbaudījumu, un vēlos, lai tu zini, ka mēs visi esam ļoti pateicīgi par to, ko tu izdarīji� es gribu teikt, uzņēmums ir pateicīgs, un�"

"Es uzspļauju uzņēmumam!"

"D�ek, es saprotu, ka tu dro�i vien esi nikns�"

"Izbeidz gvelzt, Rikij! Sasodīts, es neesmu saņēmis pilnī�gi nekādu palīdzību! Nc no tevis, nc arī no kāda cita."

"Jā, protams, tā varētu izskatīties�"

"Tā ir., Rikij. Ncpalīdzē�ana ir nepalīdzē�ana."

"D�ek, D�ek! Lūdzu! Es mēģinu tev pateikt, ka man ir �ēl par visu notiku�o. Es jūtos drausmīgi. Patie�ām! Ja būtu kāda iespēja pagriezt visu atpakaļ un izmainīt, es to darītu, tici man!"

Es palūkojos viņam acīs.

"Es tev neticu, Rikij."

Viņ� triumfējo�i pasmaidīja, ar mutes kaktiņiem vien.

"Ceru, ka tas ar laiku mainīsies."

"Nemainīsies."

"Zini, es vienmēr esmu augstu vērtējis tavu draudzību, D�ek. Tā vienmēr man ir bijusi ārkārtīgi svarīga."

Es tikai blenzu viņā. Rikijs vispār neklausījās. Viņam sejā joprojām bija tā pati muļķīgā izteiksme, kas pauda: smaidi, un viss būs brīni�ķīgi! Varbūt viņ� lieto narkotikas, es nodo�māju. Viņ� neap�aubāmi uzvedās ērmīgi.

"labi," viņ� ievilka elpu un mainīja tēmu. "�urp brauc D�ūlija, tā ir labā ziņa. Viņa būs klāt kaut kad vakarā."

"Ahā. Kāpēc viņa �urp dodas?"

"Nu, bez �aubām, tāpēc, ka uztraucas par tiem aizbēgu��ajiem spietiem."

"Cik ļoti viņa uztraucas?" es jautāju. "�os spietus vajadzēja nokaut pirms nezcik nedēļām, kad pirmo reizi parādījās evo�lūcijas pazīmes. Bet tas nenotika."

"Jā. Mhm. Saproti, toreiz neviens īsti nesaprata�"

"Manuprāt, saprata gan."

"Nu, tomēr nē." Viņ� pamanījās izskatīties netaisni apsū�dzēts un mazliet aizvainots. Ta�u man viņa spēlīte sāka apnikt.

"Rikij," es teicu, "kad lidoju �urp, helikopterā sēdēja bariņ� PRvc�u. Kur� viņiem paziņoja, ka te radusies PR problēma?"

"Par kaut kādiem PR ve�iem cs neko nezinu."

"Viņiem bija piekodināts nekāpt ārā no helikoptera. �eit esot bīstami."

Viņ� papurināja galvu. "Nav nc jausmas� Nezinu, par ko tu runā." Es pacēlu rokas un izgāju no vannasistabas. "Es nezinu!" Rikijs protestēdams sauca man nopakaļ. "Zvēru, cs neko par to nezinu!"

Pēc pusstundas, kā zināmu izlīguma upuri, Rikijs atnesa man trūksto�o kodu, kuru cs biju prasījis. Tas bija īss, viena papīra lapa.

"Atvaino," viņ� teica. "Pagāja labs brīdis, kamēr man iz�devās to atrast. Pirms pāris dienām Rozija paņēma visu apak��direktoriju paralēlajā zonā, lai padarbotos ap vienu gabalu. Dro�i vien viņa bija aizmirsusi to ielikt atpakaļ. Tāpēc gal�venajā direktorijā tā nebija."

"Ahā." Es pārlaidu acis papīra lapai. "Ar ko viņa tur no�ņēmās?"

Rikijs paraustīja plecus.

"Manam prātam nav aptverams. Tas bija viens cits fails."

/* Mod Compstat_do*/ Exec (move (0 ij (Cxl, Cyl, Czl) /*init* / (3ij (xl, yl, zl)/ *state */3ikl (xl, yl, zl) (x2, y2, z2) /* track */ Push ļz(i) ļ / * store */ React <advan> / * ref state*/ 61 ļ(dx (i, j, k)ļ placc (Cj, Hj)fi2 (fx (a, q)ļ Place ļz(q)ļ / * store*/ Intent < advan> / *ref intent */ fiijk(dx (i,j,k)ļ place (Cj,Hj)| fix fx (a, q)ļ Load z(q)ļ / * store*/

Exec move (0 ij (Cxl, Cyl, Czl)ļ)

Exec (prc 0 ij (Hxl, Hyl, Hzl)ļ)

Exec (post 0 ij (Hxl, Hyl, Hzl)

Push jdij (xl,yl, zl)

(5ikl (x 1, yl, zl) move (x2, y2, z2) track */

"Rikij," cs teicu, "�is kods gandrīz nemaz neat�ķiras no sākotnējā."

"Jā, tā varētu būt. Izmaiņas ir pavisam niecīgas. Nezinu, kāpēc tas ir dk svarīgi." Viņ� paraustīja plecus. "Saproti, tik�līdz mēs zaudējām kontroli pār spietu, koda precizitāte, ma�nuprāt, zaudēja savu nozīmi. Tik un tā vairs neko nevarēja mainīt."

"Un kā jūs zaudējāt kontroli? Sai kodā nav nekāda evo�lūcijas algoritma."

Viņ� izpleta rokas. "D�ek," viņ� teica, "ja mēs to zinātu, tad zinātu visu. Tad mēs nebūtu iepinu�ies �ajā jezgā."

"Bet mani uzaicināja atbraukt un paskatīties, kādi sare��ģījumi notiku�i ar manas komandas rakstīto kodu, Rikij. Man tcica, ka aģenti pazaudējot savus mērķus�"

"Es sacītu, ka izlau�anās no radiokontrolcs ir mērķu zau�dē�ana."

"Bet kods nav mainīts."

"Jā, nu, panesībā kods kā tāds nevienu neinteresēja, D�ek. Nozīme ir sekām, ko tas radīja. Uzvedībai, kas radās no �ī koda. Tāpēc mēs vēlējāmies, lai tu mums palīdzi. Jo tas ta��u ir tavs kods, pareizi?"

"Jā, un tas ir jūsu spiets."

"Taisnība, D�ek."

Viņ� savā no�ēlotāja manierē paraustīja plecus un izgāja no istabas. Es brīdi blenzu uz papīru un tad sāku domāt, kā�pēc viņ� to ir man izdrukājis. Tas nozīmēja, ka es nevaru ap�skatīties elektronisko dokumentu. Iespējams, Rikijs kārtējo reizi izskaistināja problēmu. Iespējams, kods patiesībā bija mainīts, bet viņ� man to nerādīja. Vai ari�

Pie velna to visu, es nodomāju. Saņurcījis papīra gabalu, cs iesviedu to atkritumu grozā. Lai kāds arī bija �īs problē�mas risinājums, tas nebūs rodams programmkodā. Tik daudz nu bija skaidrs.

Meju es atradu bioloģijas laboratorijā. Atbalstījusi zodu ro�kās, viņa ar skatienu urbās monitorā.

"Jūties labi?" es jautāju.

"Jā," viņa pasmaidīja. "Un tu?"

"Noguris. Un man atkal sāp galva."

"Man ari. Bet dro�i vien �ī laga dēļ." Viņa norādīja uz mo�nitora ekrānu. Tur bija rastra elektronmikroskopā redzams melnbalts vīruss. Fāgs izskatījās pēc mīnas - sīpolveidīga, nosmailināta galva pie �aurākas astes.

"Tas pats jaunais mutants, par kuru tu pirmīt stāstīji?" es jautāju.

"Jā. Es jau izņēmu vienu fermentācijas tvertni no lieto�a�nas. Ra�o�ana �obrīd notiek tikai ar se�desmit proccntu jau�du. Kaut gan, manuprāt, tam nav nozīmes."

"Un ko tu dari ar to izņemto tvertni?"

"Pārbaudu antivīrusu reaģentus," viņa atbildēja. "Daudz man nav. Mēs nebijām plānoju�i analizēt sārņotājus. Saska�ņā ar protokolu sabojātā tvertne ir vienkār�i jāizņem no lie�to�anas un jāizber�."

"Kāpēc tu tā nedari?"

"Dro�i vien beigās tā ari darī�u. Bet, tā kā tas ir jauns mu�tants, es nolēmu, ka jāpamēģina atrast pretaģents. Turpmā�kai ra�o�anai tas būs vajadzīgs. Vīruss ta�u atgriezīsies."

"Tu gribi teikt, ka tas atkal uzradīsies? Vēlreiz attīstīsies evolūcijas ceļā?"

"Jā. Varbūt vairāk vai mazāk bīstams, ta�u būtībā tāds pats."

Pamāju ar galvu. Tas man bija zināms no darba ar ģenētis�kajiem algoritmiem - programmām, kas īpa�i izstrādātas, lai atdarinātu evolūciju. Lielākoties cilvēki iztēlojas evolūciju kā vienreizēju procesu, nejau�u notikumu sakritību. Ja augi nebū�tu sāku�i izstrādāt skābekli, dzīvnieki tā arī nebūtu radu�ies. Ja kāds asteroīds nebūtu noslaucījis no zemes virsas dinozaurus, zīdītāji nekad nebūtu guvu�i pārsvaru. Ja kāda zivs nebūtu izrā�pusies krastā, mēs visi joprojām dzīvotu ūdenī. Un tā tālāk.

Tas viss nudien bija taisnība, ta�u evolūcijai bija arī otra puse. Noteiktas varietātes un noteiktas dzīvības izpausmes vi�su laiku radās no jauna. Piemēram, parazītisms - kad viens dzīvnieks pārtiek no cita - evolūcijas gaitā bija neatkarīgi at�tīstījies vairākas reizes. Parazītisms dzīviem organismiem bi�ja dro�s mijiedarbības veids; un tas radās atkal un atkal.

Līdzīgs fenomens notika ģenētiskajās programmās. Tās slie�cās attīstīties praksē pārbaudītu risinājumu virzienā. Program�mētāji runāja par tām, piesaucot smaiļu pielāgo�anos ainavā: tās varēja attēlot kā trīsdimensiju kalnu grēdu nedabīgās krā�sās. Ta�u takts ir tāds, ka evolūcijai ir arī stabilais aspekts.

Un viens apstāklis, ar kuru var rēķināties, ir tāds, ka jeb�kuru lielu, karstu baktēriju barotni noteikti piesārņos kāds vī�russ un, ja �is vīruss nespēs inficēt baktērijas, tad pārveidosies tik ilgi, līdz to spēs. Ar to var rēķināties tikpat dro�i, kā ar to, ka tu noteikti atradīsi skudras savā cukurtraukā, ja to pā�rāk ilgi turēsi vaļā.

Ņemot vērā to, ka evolūcija tiek pētīta jau simtpiecdesmit gadu, pārsteidzo�s ir fakts, cik maz mēs par to zinām. Vccās idejas par stiprāko izdzīvo�anu jau sen ir izgāju�as no modes.

Tā uzskatīt bija pārāk liela vientiesība. Deviņpadsmitā gadsim�ta domātāji evolūciju iztēlojās apmēram �ādi: "Sarkani ir dabas ilkņi un nagi" , redzēdami pasauli, kurā stiprākie dzīvnieki no�galināja vājākos. Viņi neņēma vērā to, ka vājākie neizbēgami kļūst stiprāki vai pretojas citādi. Un, protams, tā notiek vienmēr.

Jaunās idejas uzsvēra mijiedarbību starp nemitīgā attīstībā eso�ajiem dzīvajiem organismiem. Da�i runā par evolūciju kā par bruņo�anās sacensību, domādami arvien pieaugo�o mijie�darbību. Augs, kuram uzbrūk kaitēkļi, lapās izstrādā pesticīdus. Kaitēklis attīstās, kļūst izturīgs pret pesticīdiem, tāpēc augs sāk izstrādāt arvien spēcīgākus pesticīdus. Un tā joprojām.

Citi runā par to kā par kocvolūciju, kurā divi vai vairāki dzīvie organismi attīstās vienlaikus, lai būtu noturīgi cits pret citu. Tādējādi augs, kuram uzbrūk skudras, attīstās, lai būtu izturīgs pret skudrām, un pat sāk izstrādāt īpa�u skudrubarī- bu uz savām lapām. Atbildot uz to, vietējās skudras aizsargā augu, sakozdamas dzīvniekus, kas mēģina apēst lapas. Drīz vairs ne �is augs, ne �ī skudru suga nespēj izdzīvot vieni pa�i.

Sī shēma ir tik fundamentāla, ka daudzi uzskata to par patieso evolūcijas būtību. Evolucionāro pārmaiņu īstais pa�mats ir parazītisms un simbioze. Sie procesi veido visu evo�lūciju kodolu un iesaistās tajās jau no pa�a sākuma. Linna Marguli kļuva slavena, kad parādīja, ka baktērijas sākotnēji izstrādāju�as kodolu, aprijot citu baktēriju.

Divdesmit pirmajā gadsimtā bija skaidrs, ka kocvolūcija neietver tikai da�us kustoņus, kas saķēru�ies pārī, grie�as kaut kādā izolētā riņķadejā. Pastāv kocvolūcijas shēmas, kurās ie�saistīti trīs, desmit vai n dzīvie organismi, un n var būt pil�nīgi jebkāds skaidis. Kukurūzas laukam ar visda�ādākajiem augiem uzbrūk da�ādi kaitēkļi, tiek izstrādātas da�ādas aiz�sardzības. Kultūraugi konkurē ar nezālēm, kaitēkļi konkurē ar citiem kaitēkļiem, lielie dzīvnieki apēd gan augus, gan kai- t�kļus. �īs sare�ģītās mijiedarbības iznākums nemitīgi mainās, alla� attīstās.

Un tas nekad nav paredzams.

Lūk, tāpēc es biju tik nikns uz Rikiju.

Viņam vajadzēja apzināties �īs briesmas jau tobrīd, kad viņ� atklāja, ka nespēj kontrolēt spietus. Bija neprāts vienkār�i sēdēt un ļaut, lai tie savā nodabā attīstās. Rikijs bija gudrs, viņ� zināja par ģenētiskajiem algoritmiem, viņ� zināja pro�grammē�anas jaunāko tenden�u bioloģiskos pamatojumus.

Viņ� zināja, ka pa�organizē�anās ir neizbēgama.

Viņ� zināja, ka iegūtie organismi ir neprognozējami.

Viņ� zināja, ka evolūcija nozīmē n organismu mijiedar�bību.

Viņ� visu to zināja, un tik un tā neko nedarīja.

Viņ�, vai varbūt D�ūlija.

Es iegriezos pie Cārlija. Viņ� joprojām bija aizmidzis, iz�stiepies gultā gar�ļaukus. Garām gāja Bobijs Lembeks.

"Cik ilgi jau viņ� guļ?"

"Kop� jūs atgriezāties. Kādas trīs stundas."

"Kā tev �ķiet, vai nevajag viņu pamodināt, paskatīties, kā viņam ir?"

"Ne-c, lai guļ. Paskatīsimies pēc vakariņām."

"Kad būs vakariņas?"

"Pēc pusstundas." Bobijs Lcmbcks iesmējās. "Es esmu ķēk�a."

Tas man atgādināja, ka man ap vakariņu laiku vajadzēja pie�zvanīt uz mājām, tāpēc devos uz savu istabu un piezvanīju.

Klausuli paņēma Elena.

"Hallo? Kas runā!"

Viņa izklausījās samocīta. Es dzirdēju, ka fonā brēc Aman�da un Ēriks kliedz uz Nikolu. Elena uzsauca: "Nikola, ne�dari tā savam brālim!"

"Sveika, Elen," cs sacīju.

"Ak, paldies Dievam," viņa izdvesa. "Parunā ar savu meitu!"

"Kas tur notiek?"

"Tūlīt. Nikola, tavs tēvs zvana." Es nopratu, ka Elena pa�stiepj klausuli Nikolai.

Pauze,tad:

"Sveiks, tēt."

"Kas notiek, Nika?"

"Nekas. Ēriks ir knēvelis." Pavisam lieti�ķi.

"Nika, cs gribu zināt, ko tu dari savam brālim."

"Tēt!" Viņa sāka runāt �ukstus. Es zināju, ka viņa ar plaukstu aizsedz klausuli. "Tante Elena nav sevi�ķi jauka."

"Es dzirdēju!" fonā uzsauca Elena. Bet vismaz mazulīte bija beigusi brēkt: viņa bija paņemta rokās.

"Nikola," es sacīju. "Tu esi vecākā un es paļaujos uz tevi, ka tu palīdzēsi uzturēt kārtību, kamēr manis nav."

"Es jau cen�os, tēt. Bet viņ� ir drausmīgs dtarpakaļa."

Fonā: "Neesmu vis! Pad tāda, zebiekstes sūds!"

"Tēt! Tu redzi, ar ko man te jādzīvo."

"Pati tāda, kā mērkaķa āda!"

Es skatījos monitorā, kas atradās man priek�ā. Tajā bija redzams tuksnesis, pārmaiņus visu apsardzes kameru uzņem�tie attēli. Viena kamera rādīja manu motociklu, kas apgāzts gulēja pie elektrostacijas durvīm. Cita kamera rādīja nolikta�vu, kuras durvis virinājās ciet un vaļā, atklājot skatienam Ro- zijas līķa aprises. �odien bija aizgāju�i bojā divi cilvēki. Es pats gandrīz biju zaudējis dzīvību. Un mana ģimene, kas va�kar bija pats svarīgākais manā dzīvē, �obrīd �ķita tāla un ne�nozīmīga.

"Tas viss ir ļoti vienkār�i, tēt," Nikola skaidroja savā vis�saprātīgākajā "liela cilvēka" balsī. "Mēs ar tanti Elenu pār�braucām no veikala - es dabūju ļoti jauku blūzīti izrādei -, un tad Ēriks ienāca manā istabā un nogāza visas manas grā�matas uz grīdas. Tāpēc cs viņam liku tās savākt. Viņ� pazi�ņoja, ka nevāks, un nosauca mani vārdā, kas sākas ar "m", un tāpēc es viņam iespēru pa pakaļu - nestipri! - atņēmu viņa kareivi D�o un noslēpu. Tas arī viss."

"Tu atņēmi viņam kareivi Dzo?" es pārjautāju. Kareivis D�o bija pati galvenā Ērika manta. Viņ� ar kareivi D�o sarunājās. Gulēt iedams, viņ� kareivi D�o nolika uz spilvena sev blakus.

"Viņ� dabūs to atpakaļ," viņa atbildēja, "kolīdz savāks manas grāmatas."

"Nika�"

"Tēt, viņ� nosauca mani vārdā ar "m"!"

"Atdod viņam kareivi D�o!"

Attēli uz ekrāna riņķoja pa vairākām kamerām. Katrs at�tēls bija redzams tikai vienu divas sekundes. Es gaidīju, kad atkal parādīsies noliktavas aina. Kaut kas man nelika mieru. Kaut kas uztrauca.

"Tēt, tas ir pazemojo�i�"

"Nika, tu neesi māte�"

"Ak, jā, viņa �eit iegriezās varbūt uz piecām sekundēm."

"Viņa bija mājās? Mamma bija iegriezusies?"

"Bet tad, kāds pārsteigums, viņai bija jābrauc prom. Jā�skrien uz lidma�īnu."

"Ahā. Nikola, tev jāklausa Elena�"

"Tēt, cs jau tev teicu, viņa nav�"

"Tāpēc, ka pa to laiku, kamēr manis nav, galvenā ir viņa. Ja viņa kaut ko saka, tev ir jāklausa."

"Tēt! Es uzskatu, ka tas ir nesaprātīgi." Viņa runāja kā zvērināto tiesas locekle.

"Mjā, dārgumiņ, tā nu tas ir."

"Bet mana problēma�"

"Nikola! Tā nu tas ir. Līdz es atgriezī�os."

"Kad tu būsi mājās?"

"Dro�i vien rīt."

"Skaidrs."

"Un tātad. Mēs sapratāmies?"

"Jā, tēt. Es te dro�i vien dabū�u nervu sabrukumu�"

"Tad es apsolu, ka uzreiz pēc atgrie�anās apciemo�u tevi psihiatriskajā slimnīcā."

"Ļoti smieklīgi."

"Iedod klausuli Ērikam!"

Es īsi aprunājos ar Ēriku, un viņ� vairākas reizes man patei�ca, ka tas neesot godīgi. Liku viņam savākt Nikolas grāmatas. Viņ� apgalvoja, ka nemaz neesot tās nogāzis, tā esot bijusi nejau�ība. Liku, lai viņ� vienalga tās savāc. Tad mazliet paru�nāju ar Elcnu. Uzmundrināju viņu, cik nu bija manos spēkos.

Kaut kad �īs sarunas laikā ekrānā atkal parādījās kameras filmētais noliktavas ārskats. Un es vēlreiz ieraudzīju �vanksto- �ās durvis un nojumi. �ādā leņķī noliktava bija mazliet virs ze�mes līmeņa: uz durvīm veda �etri koka pakāpieni. Tomēr viss izskatījās glu�i normāli. Nesapratu, kas mani bija uztraucis.

Tad es to apjēdzu.

Nebija Deivida līķa. Pa durvīm tas nebija saskatāms. Die�nā es biju redzējis, kā viņa ķermenis izslīd pa durvīm un no�zūd skatienam, tātad tam vajadzēja gulēt ārā. Ņemot vērā vieglo slīpumu, tas varēja būt aizripojis pāris jardu no dur�vīm, bet nc vairāk.

Līķa nebija.

Varbūt cs biju kaut ko sajaucis. Vai varbūt te bija koijoti. Tā vai citādi, kameras attēls bija nomainījies. Man bija jāpa�lai� garām pilns cikls, lai atkal to ieraudzītu. Nolēmu negai�dīt. Ja Deivida līķis bija pazudis, es tur neko nevarēju darīt.

Ap septiņiem mēs apsēdāmies, lai dzīvojamo telpu moduļa virtuvītē ieturētu vakariņas. Bobijs atnesa �ķīvjus ar ravioli to�mātu mērcē un da�ādiem dārzeņiem. Biju gana ilgi nodzīvojis kā "mājas tētis", lai pazītu viņa izmantoto sasaldēto ēdienu markas. "Īstenībā man �ķiet, ka "Contadina"ravioli ir labāks."

Bobijs paraustīja plecus.

"Es piegāju pie ledusskapja un paņēmu, kas nu tur bija."

Es biju pārsteidzo�i izsalcis. Apēdu visu, kas bija uzlikts uz �kīva.

"Laikam nemaz tik slikti nebija," sacīja Bobijs.

Meja ēda klusējot, kā parasti. Viņai blakus trok�ņaini ie�turējās Vinss. Rikijs sēdēja galda tālākajā galā un bija pie�vērsis skatienu ēdienam, nepalūkodamies uz manu pusi. Man nebija iebildumu. Nevienam nebija vēlē�anās runāt par Ro- ziju un Deividu, ta�u tuk�ie krēsli pie galda ļoti dūrās acīs.

"Tad tu �onakt iesi ārā?" Bobijs man jautāja.

"Jā," es atbildēju. "Cikos kļūst tum�s?"

"Saule rietēs ap septiņiem divdesmit," Bobijs teica. Viņ� ieslēdza sienas monitoru. "Tūlīt pateik�u precīzi."

"Tātad mums jāiziet apmēram trīs stundas vēlāk. Kaut kad pēc desmitiem," cs sacīju.

"Un tu domā, ka tev izdosies atrast spietu?"

"Vajadzētu. Vienu spietu Cārlijs kārtīgi nosmidzināja."

"Un tā rezultātā es tumsā spīdu," �ārlijs smiedamies sa�cīja. Viņ� ienāca virtuvē un apsēdās pie galda.

Visi viņu jūsmīgi apsveica. Patīkami bija kaut vai tas vien, ka pie galda sē� vēl viens cilvēks. Es apjautājos, kā viņ� jūtas.

"Labi. Maķenīt vārgs. Un vēl man drausmīgi sāp galva."

"Zinu. Man ari."

"Man tāpat," bilda Meja.

"�īs sāpes ir vēl briesmīgākas par tām, ko man uzdzen Rikijs," teica �ārlijs, palūkojies uz galda galu. "Un neparko nepāriet."

Rikijs neko neteica. Turpināja ēst.

"Kā jums �ķiet, vai tie ķēmi var ielīst smadzenēs?" Cārlijs jautāja. "Nu, tās tak ir nanodaļiņas. Tu tās ieelpo, tās �ķērso hematocncefalisko barjeru� un ielien smadzenēs?"

Bobijs piestūma Cārlijam �ķīvi ar ēdienu. Viņ� uzreiz no�bārstīja to ar pipariem.

"Vai tu nevēlies pagar�ot?"

"Tikai neņem ļaunā! Esmu pārliecināts, ka tas ir vajadzīgs." Viņ� sāka ēst. "Saprotiet," viņ� turpināja, "vai tad ne tāpēc visi tā uztraucas, ka nanotehnoloģijas piesārņo apkārtējo vidi, ko? Nanodaļiņas ir tik mazas, ka var iekļūt tādās vietās, par kādām agrāk neviens nedomāja. Tās var ielīst sinapsēs starp neironiem. Tās var iekļūt sirds �ūnu citoplazmā. Tās var ielīst �ūnas kodo�lā. Tās ir tik mazas, ka var ielīst pilnīgi jebkur, visā ķermenī. Tā ka varbūt mēs ar tevi esam inficēti, D�ek."

"Neizskatās, ka tas tevi pārāk uztrauktu," teica Rikijs.

"Paklau, ko tad es �obrīd varu pasākt? Cerēt, ka aplipinā��u tevi, tas ari viss. Ei, tas spageti nemaz nav slikts."

"Ravioli," sacīja Bobijs.

"Vienalga. Vajag tikai mazliet iepiparot." Viņ� uzbēra vēl mazliet.

"Saule riet deviņpadsmitos divdesmit septiņās," teica Bo�bijs, nolasīdams laiku no monitora. Viņ� atkal ķērās pie ē�a�nas. "Un pipari nemaz nav vajadzīgi."

"Skaidrs, ka ir."

"Es jau pieliku piparus."

"Vajag vairāk."

"Ve�i?" cs jautāju. "Vai kāda trūkst?"

"Diez vai, kāpēc tu prasi?"

Es norādīju uz monitoru.

"Kur� tad stāv tajā tuksnesī?"

"Sūdu bū�ana," izgrūda Bobijs. Viņ� pielēca kājās un iz�skrēja no virtuves. Visi pārējie darīja tāpat. Es sekoju.

Rikijs pa ceļam bija paķēris rāciju:

"Vins, noslēdz mūs! Vins?"

"Mēs esam noslēgti," Vinss atsaucās. "Spiediens - plus pieci."

"Kāpēc nav iedarbojusies signalizācija?"

"Nezinu sacīt. Varbūt viņi ir iemanīju�ies arī tai aizlīst garām."

Es sekoju visiem pārējiem palīgtelpā, kur atradās lieli, sie�nā iebūvēti �ķidro kristālu ekrāni, kas rādīja ārpuses videoka�meru attēlus. Tuksnesis visvisādos leņķos.

Saule jau bija nolaidusies aiz apvār�ņa, bet debesis pie pa�males bija spilgti oran�as, mazliet augstāk tās kļuva violetas un tad - tum�i zilas. Uz �o debesu fona bija redzams jauns vīrietis ar īsiem matiem. Viņ� bija ģērbies d�insos un baltā krekliņā un izskatījās pēc sērfotāja. Dziesto�ajā gaismā es vi�ņa seju nespēju saskatīt, tomēr, arī tāpat vērodams, kā viņ� kustas, es viņā redzēju kaut ko pazīstamu.

"Tur ārā mums ir kaut kādi jupiteri?" jautāja Cārlijs. Viņ� staigāja apkārt ar savai makaronu bļodu, joprojām ēzdams.

"Tūlīt ieslēgsies," teica Bobijs, un pēc mirkļa jaunais vī�rietis stāvēja, spo�as gaismas apspīdēts. Tagad es viņu redzē�ju skaidri�

Un man pielēca. Viņ� izskadjās glu�i tāpat kā tas �alis, kas bija sēdējis D�ūlijas ma�īnā pēc vakariņām, kad viņa brau�ca prom, tie�i pirms avārijas. Tas pats blondais sērfotājs, kur� tagad, kad es viņu atkal redzēju, izskadjās pēc�

"Jēziņ, Rikij," teica Bobijs. "Viņ� izskatās pēc tevis."

"Tev taisnība," piekrita Meja. "Tas ir Rikijs. Pat krekliņ� ir viņa."

Rikijs stāvēja pie automāta un lēja sev dzērienu. Viņ� pa�griezās pret displeja ekrānu.

"Par ko jūs tur runājat?"

"Viņ� izskatās pēc tevis," teica Meja. "Viņam ir pat tavs krekliņ� ar "Es esmu sakne" uz krūtīm."

Rikijs palūkojās uz savu krekliņu, tad atkal pievērsa ska�tienu ekrānam. Bridi viņ� bija glu�i mēms. "Nolādēts!"

"Tu neesi izgājis no ēkas, Rikij," es sacīju. "Kā tas nākas, ka tas esi tu?"

"Manam prātam tas nav aptverams," Rikijs atbildēja. Viņ� nevērīgi parausdja plecus. Pārlieku nevērīgi?

"Es īsti nespēju saskadt seju," teica Meja. "Nu, vaibstus."

Cārlijs piegāja pie lielākā ekrāna un piemiegtām acīm vē�roja attēlu.

"Tu nespēj saskatīt vaibstus tāpēc," viņ� sacīja, "ka nekā�du vaibstu nav."

"Ei, nepūt pīlītes!"

"Cārlij, tas ir iz�ķirtspējas dēļ!"

"Nav vis," teica Cārlijs. "Tur nav nekādu sasodītu vaib�stu. Pievelciet klāt un pa�i redzēsiet!"

Bobijs palielināja attēlu. Gai�matainās galvas attēls kļuva lielāks. Tas virzījās �urpu turpu, te iekļuva ekrānā, te nozuda, ta�u uzreiz bija skaidrs, ka �ārlijam taisnība. Vaibstu nebija. Tur bija ovāls bālas ādas plankums zem gai�o matu kontūras; bija nojau�ami deguna un uzacu loki un kaut kas līdzīgs paaugstinājumam tur, kur vajadzētu būt lūpām. Tomēr īstu vaibstu nebija.

Izskatījās, it kā tēlnieks būtu sācis izkalt seju, bet atstājis darbu pusratā. �ī seja nebija pabeigta.

Tomēr uzacis laiku pa laikam sakustējās. It kā sa�ķobījās, it kā notrīsēja. Vai varbūt tas bija attēla efekts.

"Jūs ta�u zināt, uz ko jūs tagad skatāties, vai ne?" jautāja Cārlijs. Viņa balsī skanēja ba�as. "Patin uz leju! Paskatīsimies uz visu pārējo." Bobijs patina attēlu zemāk, un mēs ierau�dzījām baltas kedas, kas pārvietojās pa tuksne�a smilti. Tikai �is kedas neskārās pie zemes, drīzāk plivinājās nelielā augstu�mā. Un pa�as kedas bija it kā izplūdu�as. Bija nojau�amas saites un �vīka tur, kur vajadzēja atrasties "Nikev logotipam. Tomēr tās izskatījās drīzāk pēc skices, nevis pēc īstām kedām.

"Ļoti dīvaini," teica Meja.

"Nemaz nav dīvaini," attrauca �ārlijs. "Tā ir aprēķināta blīvuma aproksimācija. Spietam nepietiek aģentu, lai izvei�dotu augstas iz�ķirtspējas apavus. Tāpēc tie ir aptuveni."

"Vai varbūt," cs sacīju, "tas ir labākais, ko tas spēj izvei�dot no tā materiāla, kas ir pie rokas. Tas dro�i vien ģenerē krāsas, izliecot savu fotoelektrisko virsmu smalkos leņķos, tverot gaismu. Kā tās kartiņas, ko skatītāji paceļ aug�ā fut�bola stadionos, veidojot bildes."

"Un tādā gadījumā," secināja �ārlijs, "tā uzvedība ir vis�notaļ izsmalcināta."

"Daudz izsmalcinātāka nekā tā, ko mēs redzējām agrāk," es piekritu.

"Ak, Dieva dēļ," Rikijs aizkaitināts iesaucās. "Jūs runājat tā, it kā �is spiets būtu Ein�teins."

"Nebūt ne," atcirta Cārlijs. "Ja tas modelē tevi, tad tas pilnīgi noteikti nav nekāds Ein�teins."

"Liecies mierā, �ārlij."

"Es labprāt, Rikij, bet tu esi tāds pakala, ka visu laiku ma�ni izprovocē."

"Vai jūs abi, lūdzu, nevarētu likdes mierā?" iejaucās Bobijs.

Meja, pagriezusies pret mani, vaicāja:

"Kāpēc spiets to dara? Viņ� imitē medījumu?"

"Principā - jā," es atbildēju.

"Man riebjas domāt par mums kā par medījumu," pazi�ņoja Rikijs.

"Tu gribi teikt, ka tas iekodēts - vārda burtiskā nozīmē -, lai fiziski imitētu medījumu?" jautāja Meja.

"Nē," es atbildēju. "Programmas instrukcija ir vispārīgā�ka. Tā vienkār�i liek aģentiem tiekties uz mērķi. Tā nu mēs redzam vienu no iespējamajiem iegūtajiem risinājumiem. Uzlabotu, salīdzinājumā ar iepriek�ējo versiju. Pirmīt tam lā�gā neizdevās izveidot noturīgu 2-D attēlu. �obrīd tas mode�lē trīs dimensijās."

Pametu skatienu uz programmētājiem. Viņi izskatījās sa�triekti. Viņi skaidri apzinājās, cik milzīgs ir progress, ko viņi patlaban redz. Pāreja uz trim dimensijām nozīmēja, ka spiets ne tikai imitē mūsu ārējo izskatu, bet ari mūsu uzvedību. Mū�su gaitu, �estus. Un tas liecināja par daudz sare�ģītāku iek��ējo modeli.

"Un spiets pats to ir izdomājis?" jautāja Meja.

"Jā," cs sacīju. "Lai gan neesmu pārliecināts, ka "izdo�mājis" ir atbilsto�ākais vārds. Iegūtā uzvedība ir individuālo aģentu uzvedību summa. Tur neviens neko "neizdomā". �ai spietā nav smadzeņu, nav augstāka līmeņa kontroles."

"Grupas intelekts?" jautāja Meja. "Stropa prāts?"

"Savā ziņā," cs piekritu. "Galvenais - tam nav vienota va�dības centra."

"Bet tas ta�u izskatās ļoti kontrolēts," Meja iebilda. "Tas izskatās pēc augsti organizēta, mērķtiecīga organisma."

"Mjā, mēs tāpat," spalgi iesmiedamies, sacīja Cārlijs.

Neviens nesmējās kopā ar viņu.

Ja vēlaties domāt �ādās kategorijās, cilvēks patiesībā ir mil�zīgs spiets. Vai, precīzāk, spietu spiets, jo katrs orgāns - asi�nis, aknas, nieres - ir atsevi�ķs spiets. Tas, ko mēs saucam par "ķermeni", īstenībā ir visu �o spietorgānu kopsalikums.

Mēs domājam par mūsu ķermeni kā par cictu, ta�u tikai tāpēc, ka neredzam, kas notiek �ūnu līmenī. Ja varētu cilvēka ķermeni palielināt, pamatīgi uzpūst, tad jūs ieraudzīm, ka ta�jā nav burtiski nekā cita kā vien virmojo�a masa, ko veido �ū�nas un atomi, savērpjoties mazākos �ūnu un atomu virpuļos.

Nu un tad? Mjā, izrādās, ka liela daļa datu apstrādes no�tiek orgānu līmenī. Cilvēka uzvedība daudzējādi ir determi�nēta. Mūsu uzvedības vadība nenāk no smadzenēm. Tā risi�nās visā ķermenī.

Tāpēc varētu pierādīt, ka "spieta intelekts" vada arī cil�vēkus. Līdzsvaru pārvalda mugurkaula spiets, vien retumis ie�saistot apziņu. Citi dati tiek apstrādāti mugurkaula smadze�nēs, kuņģī, zarnā. Redze lielā mērā pastāv acu ābolos un jau ilgi pirms smadzeņu iesaistī�anās.

Un, ja reiz par to runājam, zem mūsu apziņas sliek�ņa no�tiek ari liela daļa sare�ģītas smadzeņu darbības. Vienkār�s pie�rādījums ir izvairī�anās no priek�metiem. Mobilam robotam ir jāvelta milzīgs daudzums procesorlaika, lai izvairītos no �ķēr�ļiem, kas pastāv apkārtējā vidē. To pa�u dara arī cilvēki, ta�u nemēdz to apzināties - kamēr nav izslēgta gaisma. Tad viņi moko�i atskār�, cik daudz datu patiesībā ir jāapstrādā.

Tāpēc arguments par visas apziņas struktūru un to, ka cil�vēkiem �ķiet - viņi pa�i sevi kontrolē un vada, ir lietotāja ilūzi�ja. Mums nepavisam nav apzinātas kontroles pār sevi. Mums tikai �ķiet, ka tāda pastāv.

Tikai tas vien, ka cilvēki sāka staigāt apkārt, domādami par sevi kā par "es", vēl nenozīmē, ka tā ari ir. Un, cik mums zināms, �im sasodītajam spietam piemīt kaut kāda rudimen�tāra apjēga par sevi kā vienotu veselumu. Vai, ja vēl nav, tad, iespējams, drīz radīsies.

Skatīdamies uz bezsejaino vīrieti monitorā, mēs ieraudzī�jām, ka attēls sāk kļūt nestabils. Spietam īsti neizdevās pa�nākt, lai izskats būtu noturīgs. Tas mainījās: brī�iem seja un pleci it kā iz�ķīda mijkrēslī, tad atkal uzradās un it kā kļuva stingri. To vērot bija savādi.

"Zaudē kontroli?" jautāja Bobijs.

"Nē, manuprāt, tas nogurst," sacīja Cārlijs.

"Tu gribi teikt, ka tam izsīkst enerģija?"

"Jā, tā varētu būt. Daudz spara aizgāja, lai visas daļiņas izliektu precīzos virzienos."

Patie�ām, spiets atkal sāka pārvērsties par mākoni.

"Tātad �is ir enerģijas taupī�anas re�īms?" es vaicāju.

"Jā. Ne�aubos, ka tiem ir iestrādāta enerģijas vadības spēja."

"Vai varbūt tagad viņi to apgūst," es tcicu.

Strauji satumsa. Nekā oran�a debesīs vairs nebija. Moni�tors sāka zaudēt iz�ķirtspēju.

Spiets pagriezās un aizlidoja.

"Nolādēts," teica �ārlijs.

Es skatījos, kā spiets izgaist pie apvār�ņa.

"Trīs stundas," es sacīju. "Pēc tam tie būs vēsture."

Uzreiz pēc vakariņām �ārlijs atkal likās gulēt. Desmitos, kad mēs ar Meju gatavojāmies no jauna doties ārā, viņ� vēl gulēja. Mēs uzvilkām vestes un jakas, jo vēlāk kļūs auksts. Bija vajadzīgs tre�ais līdznācējs. Rikijs paziņoja, ka viņam jāsagaida D�ūlija - viņa kuru katru brīdi varēja atlidot; man nebija iebil�dumu, cs tik un tā negribēju, lai viņ� nāk kopā ar mums. Vinss kaut kur skatījās televīziju un dzēra alu. Atlika Bobijs.

Bobijs nākt nevēlējās, ta�u Meja viņu nokaunināja un viņ� piekrita. Nebija skaidrs, kā mēs trijatā pārvietosimies, jo bija iespējams, ka spieta slēptuve atrodas kaut kur tālu, varbūt pat vairāku jūd�u attālumā. Mūsu rīcībā joprojām bija Deivida motocikls, ta�u uz tā varēja sēdēt tikai divi. Izrādījās, ka Vin- sam ir visurgājējs, kas stāv nojumē pie noliktavas. Es aizgāju pie viņa uz elektrostaciju, lai palūgtu atslēgu.

"Atslēgu nevajag," viņ� atteica. Viņ� sēdēja uz dīvāna, ska�tīdamies "Gribi būt miljonārs?" Es dzirdēju, kā Rcd�iss sa�ka: "Galīgā atbilde?"

"Ko tu ar to gribi pateikt?" cs jautāju.

"Atslēgas ir iek�ā," Vinss atbildēja. "Vienmēr."

"Paga, paga," es sacīju. "Tu gribi teikt, ka nojumē visu �o laiku ir stāvējusi ma�īna ar atslēgām?"

"Nūja." Es dzirdēju, kā televīzijā kāds vervelē: "Jautājums par �etriem tūksto�iem dolāru - kā sauc mazāko valsti Eiropā?"

"Kāpēc neviens man to nepateica?" es noprasīju, palēnām zaudēdams pacietību.

Vmss paraustīja plecus. "Nemāku sadt. Neviens man nejautāja."

Es aizsoļoju atpakaļ uz galveno ēku.

"Kur, ellē, ir Rikijs?"

"Pie telefona," atbildēja Bobijs. "Runā ar di�ajiem Iele�jas kramapierēm."

"Neuzskrūvējies," mierināja Meja.

"Es ncuzskrūvējos," atcirtu. "Pie kura telefona? Galvenajā ēkā?"

"D�ek!" Viņa mani apturēja, uzlikdama rokas man uz ple�ciem. "Jau ir pāri desmitiem. Aizmirsti to!"

"Aizmirst? Viņa dēļ mēs varējām atstiept kājas!"

"Bet �obrīd mums ir jāķeras pie darba."

Es ielūkojos viņas rāmajā sejā, viņas mierīgajos vaibstos. Iedomājos par to, cik veikli viņa bija izķidājusi trusi.

"Tev taisnība," es atzinu.

"Labi," viņa aizgriezdamās noteica. "Tā, manuprāt, tiklīdz mēs sadabūsim kaut kādas mugursomas, tā varēsim doties."

jā, ne bez pamata Meja nevienā strīdā netika sakauta, es nodomāju. Piegāju pie skapja un izņēmu trīs somas. Vienu pasviedu Bobijam.

"Ceļā!" es sacīju.

Nakts bija skaidra un zvaig�ņota. Tumsā mēs gājām uz noliktavu - tum�u aprisi uz tum�o debesu fona. Es stūmu motociklu. Brīdi neviens no mums neko neteica. Visbeidzot ierunājās Bobijs:

"Mums vajadzēs lukturus."

"Mums vajadzēs daudzas lietas," atbildēja Meja. "Es sa�stādīju sarakstu."

Mēs piegājām pie noliktavas un atgrūdām vaļā durvis. Es re�dzēju, ka Bobijs vilcinās, nevēlēdamies ieiet tum�ajā telpā. Iegā�ju un taustījos, meklēdams gaismas slēdzi. Ieslēdzu gaismu.

Noliktavā izskatījās glu�i tāpat kā tad, kad mēs to atstā�jām. Meja atvilka savas mugursomas rāvējslēdzēju un sāka iet gar plauktu rindu. "Mums vajadzēs lukturus� degļus� signālraķetes� skābekli�"

"Skābekli?" pārjautāja Bobijs. "Patie�ām?"

"Ja perēklis atrodas pazemē, jā, mēs varēsim�. Un vēl mums vajag termītu."

"Rozijai bija," es sacīju. "Varbūt viņa nolika to zemē, kad� Paskatī�os." Iegāju blakustelpā. Termīta caurulī�u kaste apgā�zusies gulēja uz grīdas, līdzās mētājās caurulītes. Dro�i vien Ro�zija bija to nosviedusi, kad metās skrie�us. Es iedomājos, vai kāda nav palikusi viņai rokā. Atskatījos uz viņas līķi pie durvīm.

Rozijas līķa nebija.

"Ak kungs!"

Ieskrēja Bobijs.

"Kas ir? Kas noticis?"

Es norādīju uz durvīm.

"Rozija pazudusi."

"Kā - pazudusi?"

Es ieskatījos viņam acīs.

"Pazudusi, Bobij. Agrāk līķis te bija, un tagad tā vairs nav."

"Kā tas iespējams? Kāds dzīvnieks?"

"Nezinu." Es piegāju un notupos tur, kur bija gulējis vi�ņas līķis. Kad es viņu beidzamo reizi redzēju, pirms piecām vai se�ām stundām, viņas līķi klāja pienains sekrēts. Sī sekrē�ta atliekas bija uz grīdas. Tas izskatījās glu�i kā biezs, sakal�tis piens. Tur, kur bija gulējusi viņas galva, sekrēts bija gluds un neaizskarts. Ta�u durvju tuvumā tas izskatījās kā saskram�bāts. Aplikumā bija �vīkas.

"Izskatās, ka viņa ir aizvilkta prom," teica Bobijs.

"Jā."

Es rūpīgi pētīju sekrētu, meklēdams pēdu nospiedumus. Viens pats koijots nebūtu varējis viņu aizvilkt; lai dabūtu viņu ārā pa durvīm, būtu jārīkojas veselam dzīvnieku baram. Viņi noteikti atstātu kādas pēdas. Neko tamlīdzīgu es neredzēju.

Piecēlos un piegāju pie durvīm. Bobijs apstājās man aiz muguras, lūkodamies tumsā.

"Tu kaut ko redzi?" viņ� jautāja.

"Nē."

Atgriezos pie Mejas. Viņa bija visu atradusi. Viņai bija magnija degauklas ritulis. Viņai bija signālraķe�u pistole. Vi�ņai bija pārnēsājami halogēnlukturi. Viņai bija pie pieres pie�stiprināmi lukturī�i ar platām, elastīgām lentēm. Viņai bija binokļi un nakts redzamības brilles. Viņai bija lauka rācija. Un viņai bija skābekļa baloni un caurspīdīgas plastmasas gāz�maskas. Man sametās nelāgi, kad sazīmēju, ka tie�i tādas mas�kas cs vakarnakt Kalifornijā biju redzējis vīriem aSSVT" bu- siņā, vienīgi �īs nebija sudrabotas.

Un tad cs domāju - vai tie�ām tas bija tikai vakarnakt? Jā, tie�ām. Vēl nebija pagāju�as pat divdesmit �etras stundas.

Man �ķita - vismaz mēnesis.

Meja sadalīja visu pa trim mugursomām. Viņu vērodams, cs aptvēru, ka vienīgi viņa ir strādājusi laukā, neskartā dabā. Salīdzinot ar Meju, mēs visi bijām mājās sēdētāji, teorētiķi. Pārsteidzo�i, cik atkarīgs no Mejas es �onakt jutos.

Bobijs pacilāja tuvāko somu un nostenējās.

"Tu patie�ām domā, tas ka viss būs vajadzīgs, Meja?"

"Tev ta�u tas nebūs jānes; mēs brauksim. Un - jā, dro�s paliek dro�s."

"Jā, labi, bet nu� lauka rācija?"

"Nekad neko nevar zināt."

"Kam tu taisies zvanīt?"

"Saproti, Bobij," viņa sacīja, "ja izrādīsies, ka jebkas no tā visa ir vajadzīgs, tad tas patie�ām būs vajadzīgs."

"Jā, bet�"

Meja paņēma otru mugursomu un uzmeta to plecā. Tās svaru viņa cilāja viegli. Viņa ieskadjās Bobijam acīs.

"Vai tu kaut ko teici?"

"Nepievērs uzmanību."

Es paņēmu tre�o mugursomu. Nebija tik briesmīgi. Bo�bijs gaudās tāpēc, ka bija nobijies. Jā, skābekļa balons bija mazliet lielāks un smagāks, nekā man būtu paticis, un mu�gursomā tas iegūla ārkārtīgi neērti. Ta�u Meja uzstāja, ka mums ir jāņem līdzi rezerves skābeklis.

"Rezerves skābeklis?" Bobijs nervozi noprasīja. "Cik lie�la tad, jūsuprāt, tā paslēptuve ir?"

"Nav nc jausmas," atbildēja Meja. "Ta�u pa�i pēdējie spie�ti ir daudz lielāki."

Viņa piegāja pie izlietnes un paņēma dozimetru. Ta�u, no- āķēdama to no sienas, viņa ieraudzīja, ka baterija ir tuk�a. Mums bija jādzen rokā jauna baterija, jāskrūvē vaļā kastīte, jānomaina baterija. Es ba�ījos, vai arī jaunā baterija nebūs tuk�a. Ja tā gadīsies, mums ir vāks.

"Uzmanieties ari ar nakts redzamības brillēm," sacīja Me�ja. "Es nezinu, cik noderīgas �īs baterijas ir tām lietiņām, kas mums �eit ir."

Tomēr radiācijas skaitītājs skaļi tik�ķēja. Baterijas indika�tora spuldzīte dega. "Maksimālā jauda," viņa teica. "Pietiks �etrām stundām."

"Tad sākam," es sacīju.

Pulkstenis rādīja 22:43.

Kad mēs pienācām pie "Toyota dozimetrs satrakojās un tik�ķēja tik ātri, ka skaņa kļuva nepārtraukta. Turēdama �o burvju nūjiņu sev priek�ā, Meja pagāja ma�īnai garām un iz- soļoja tuksnesī. Viņa pagriezās uz rietumiem, un tik�ķi kļu�va retāki. Viņa pagājās uz austrumiem, un tie paātrinājās. Ta��u, jo tālāk uz austrumiem viņa gāja, jo lēnāk aparāts tik�ķēja. Viņa pagriezās uz ziemeļiem, un tic kļuva bie�āki.

"Uz ziemeļiem," viņa teica.

Es apsēdos uz motocikla un iedarbināju motoru.

Bobijs izdārdināja no stāvvietas visurgājējā ar platiem aiz�mugures riteņiem un velosipēda stūri. Visurgājējs izskatījās lempīgs, ta�u es zināju, ka tas ir īsti piemērots naksnīgiem pārbraucieniem tuksnesī.

Meja, apsēdusies man aiz muguras uz motocikla, noliecās, lai antena būtu tuvāk zemei un sacīja: "Labs ir. Braucam!"

Zem dzidrajām nakts debesīm mēs devāmies tuksnesī.

Motocikla priek�ējo lukturu gaismas stars lēkāja aug�up un lejup, raustīdams līdzenuma ēnas, un tikai ar grūtībām va�rēja saskatīt, kas atrodas mums priek�ā. Tuksnesī, kas dienā bija izskadjies tik plakans un neizteiksmīgs, nu atldājās smil��ainas ieplakas, akmeņainas dangas un dziļas iz�uvu�u strautu gultnes, kas bez brīdinājuma uzradās ccļā. Man bija no visa spēka jākoncentrējas, lai motocikls neapgāztos, - jo sevi�ķi tāpēc, ka Meja nemitīgi sauca man pār plccu: "Pa kreisi� taisni� taisni� labi, pietiks, pa kreisi�" Da�reiz vajadzēja apmest riņķi, iekams viņa pārliecinājās, ka mēs esam atradu��i īsto ceļu.

Ja kāds dienas gaismā izsekotu mūsu pēdām, tad domā�tu, ka motocikla vadītājs ir bijis piedzēries - tik līkumains un raustīgs bija mūsu ceļ�. Uz nelīdzenās zemes motocikls lēkāja un grozījās. Bijām nobrauku�i vairākas jūdzes no la�boratorijas, un es sāku uztraukties. Dzirdēju dozimetra tik��ķus, un tic kļuva arvien retāki. Radās grūtības at�ķirt spieta "pēdas" no fona radiācijas. Es nesapratu, kāpēc tā notika, to�mēr �is fakts nebija ap�aubāms. Ja mēs drīz neatradīsim spieta paslēptuvi, tad pavisam pazaudēsim "pēdas".

Arī Meja bija noba�ījusies. Viņa liecās arvien zemāk, ar vienu roku turēdama uztver�anas ierīci, ar otru apķērusies man ap vidukli. Un man bija jāsāk braukt lēnāk, jo "pēdas" kļuva tik tikko jau�amas. Mēs tās pazaudējām, atradām, at�kal aizmaldījāmies. Zem melnā zvaig�ņu kupola mēs grie- zāmics atpakaļ pa to pa�u ceļu, braukājām riņķiem. Es pa�manīju, ka esmu aizturējis elpu.

Un pēdīgi es atkal un atkal braucu pa vienu un to pa�u vietu, pūlēdamies nejusdes izmisis. Apmetu tre�o loku, tad ceturto, ta�u tas bija veltīgi: dozimetrs Mejas rokā te tik�ķē�ja, te netik�ķēja. Un pēk�ņi mums bija skaidrs, ka "pēdas" patie�ām ir pazudu�as.

Mēs bijām kaut kādā Dieva pamestā vietā un braukājām pa apli.

Mēs bijām pazaudēju�i pēdas.

Pēk�ņi un nesaudzīgi mani pārņēma nogurums. Visu die�nu mani bija dzinis uz priek�u adrenalīns, un tagad, kad es biju galīgi sakauts, manu augumu pārņēma dziļ� gurdums. Acis lipa ciet. Man �ķita, ka es varētu aizmigt turpat uz mo�tocikla.

Meja man aiz muguras apsēdās taisni un sacīja:

"Neuztraucies, labi?"

"Kā tas ir?" es gurdi jautāju. "Mans plāns ir pilnīgi izgā�zies, Meja."

"Varbūt vēl nc," viņa teica.

Mums blakus piebrauca Bobijs.

"Jūs atpakaļ skatāties?" viņ� uzsauca.

"Kāpēc?"

"Atskatieties!" viņ� teica. "Redzat, cik tālu mēs esam?"

Es pagriezos un palūkojos pār plecu. Dienvidos spīdēja rūpnīcas spo�ās gaismas, tās bija pārsteidzo�i tuvu. Diez vai mēs bijām tālāk par pāris jūdzēm. Laikam bijām brauku�i lielā puslokā un galu galā pagriezu�ies uz starta punkta pusi.

"Savādi."

Meja nokāpa no motocikla un nostājās priek�ējo lukturu gaismas lokā. Viņa skatījās uz dozimetra �ķidro kristālu dis�pleju. "Hmmm," viņa novilka.

"Nu, ko tu saki, Meja?" Bobijs cerīgi jautāja. "Laiks do�ties atpakaļ?"

"Nē," atbildēja Meja. "Nav vis laiks doties atpakaļ. Pa�skatieties!"

Bobijs pieliecās tuvāk un mēs abi ielūkojāmies �ķidro kris�tālu ekrānā. Tas rādīja radiācijas intensitātes līkni, kas pakā�peniski nolaidās arvien zemāk un pa�ās beigās strauji nokri�tās. Bobijs sarauca pieri:

"Un tas būtu?"

"Sāvakara nolasījumu izvērsums laikā," viņa atbildēja. "Sī ierīcc rāda, ka, sākot ar brīdi, kad mēs devāmies ceļā, radiā�cijas intensitāte ir sarukusi aritmētiskā progresijā - tā ir �ī lī- nijveida pazeminā�anās, kāpnītes, redzat? Un tā palika arit�mētiska līdz, apmēram pirms minūtes, sarukums pēk�ņi kļuva cksponenciāls. Tas uzreiz nokrita līdz nullei."

"Un tad?" Bobijs �ķita apjucis. "Ko tas nozīmē? Es nesa�protu."

"Es gan saprotu." Viņa pagriezās pret mani un atkal ap�sēdās uz motocikla. "Man �ķiet, es zinu, kas notika. Brauc uz priek�u� lēnām."

Es atlaidu sajūgu un ducināju uz priek�u. Lēkājo�ais gais�mas stars priek�ā rādija nelielu uzkalnu tuksnesī, sarainu kak�tusu�

"Nē. Lēnāk, D�ek!"

Es samazināju ātrumu. �obrīd mēs virzījāmies uz priek�u gandrīz soļotāja ātrumā. Es no�āvājos. Viņu izpra�ņāt nebija jēgas: viņa bija saspringta, koncentrējusies. Es biju tikai no�guris un jutos sakauts. Mēs rāpāmies uzkalnā, līdz tas kļuva lēzens, tad motocikls sa�ķiebās uz leju�

*stopr

Es apturēju motociklu.

Tie�i priek�ā pēk�ņi beidzās tuksnesis. Aiz tā vīdēja mel�na tumsa.

"Vai te ir klints?"

"Nē. Tikai augsta kalnu grēda."

Es uzmanīgi stūmu motociklu uz priek�u. Zem kājām pa�tie�ām izzuda zeme. Drīz mēs bijām kraujas malā un cs no�orientējos. Mēs stāvējām piecpadsmit pēdu augstas kraujas malā - tā veidoja vienu ļoti pla�as upes gultnes krastu. Tie�i apak�ā bija redzami lieli, gludi upes akmeņi, rets klintsblu- ķis un nīkulīgu krūmu puduri; tas viss stiepās apmēram piec�desmit jardu platumā līdz iz�uvu�ās upes otram krastam. Aiz tālākā krasta atkal pletās līdzens tuksnesis.

"Sapratu," es sacīju. "Spiets lēca."

"Jā," viņa atbildēja. "Tas pacēlās gaisā. Un mēs pazau�dējām pēdas."

"Bet tad jau tas ir nolaidies kaut kur tur," teica Bobijs, rādīdams uz upes gultni.

"Varbūt," es atteicu. "Bet varbūt arī nē."

Es prātoju, ka paies ilgs laiks, kamēr mēs atradīsim dro�u ceļu, kā nokļūt lejā. Tad mēs nezcik ilgi pārmcldēsim �os krū�mus un akmeņus, līdz beidzot atkal uzdursimies "pēdām".

Iespējams, paies vairākas stundas. Iespējams, mēs vispār ne�ko neatradīsim. Stāvēdami �eit, kraujas malā, mēs redzējām, cik biedīgi pla�s tuksnesis ir mūsu priek�ā.

"Spiets varēja piezemēties tai gultnē," cs sacīju. "Vai var�būt tas nolaidās viņā krastā. Vai varbūt ceturtdaļjūdzi tālāk."

Meja nezaudēja drosmi.

"Bobij, tu paliec �eit," viņa teica. "Iezīmēsi vietu, 110 ku�rienes tas lēca. Mēs ar D�eku atradīsim, kā tikt lejā, nobrauk�sim tai līdzenumā un dosimies tie�i no austrumiem uz rietu�miem, līdz atkal uziesim pēdas. Agri vai vēlu mēs tās atradīsim."

"Jā," atsaucās Bobijs. "Visu sapratu."

"Jā," noteicu es. Kāpēc gan ne? Mums tik un tā nebija ko zaudēt. Tomēr cs tikpat kā neticēju, ka mums kaut kas izdosies.

Bobijs savā visurgājējā pieliecās. "Kas tas tādsV

"Kas?"

"Dzīvnieks. Es redzēju spo�as acis."

"Kur?"

"Tajā krūmā." Viņ� norādīja uz gultnes vidu.

Es saraucu pieri. Gan viņa, gan mana braucamā priek�ē�jie lukturi bija vērsti uz priek�u. Mēs izgaismojām pasakaini pla�u tuksne�a loku. Nekādus dzīvniekus es neredzēju.

"Tur!" iesaucās Meja.

"Neko neredzu."

"Tas tikko nozuda aiz tā kadiķa," viņa rādīja. "Redzi krū�mu, kas izskatās pēc piramīdas? Kam vienā pusē zari nokal�tu�i?"

"Redzu," es atbildēju. "Bet�" Nekādu dzīvnieku es ne- dzēju.

"Tas iet�no kreisās uz labo pusi. Pagaidi, tūlīt atkal iznāks - - �

ara.

Mēs gaidījām, un tad cs ieraudzīju divus ko�i zaļus, zal�gojo�us plankumus. Nelielā augstumā virs zemes tie virzījās pa labi. Redzēju palsa bāluma zibsni. Un gandrīz uzreiz sa�pratu - kaut kas nav labi.

Arī Bobijs bija to aptvēris. Viņ� pagrieza stūri, virzīdams luktura staru tie�i tai virzienā. Viņ� pasniedzās, lai satvertu tālskati.

"Tas nav dzīvnieks�" viņ� teica.

Starp zemajiem krūmiem atkal bija redzams baltums - miesas baltums. Ta�u mēs to saskatījām tikai mirklīgi. Un tad cs pamanīju plakanu, baltu virsmu un �ausmās atskārtu, ka tā ir pa zemi vilkta cilvēka roka. Plauksta ar izstieptiem pirkstiem.

"Ak kungs," izgrūda Bobijs, skatīdamies tālskatī.

"Kas? Kas tur ir?"

"Tur pa zemi velk līķi," viņ� teica un tad piebilda ērmīgā balsī: "Tā ir Rozija."

Pie�ķīlis motociklu, es kopā ar Meju devos uz priek�u un braucu gar kraujas malu, līdz tā kļuva lēzenāka. Bobijs, ska�tīdamies uz Rozijas līķi, palika turpat. Da�ās minūtēs cs biju �ķērsojis iz�uvu�o upi un nokļuvis otrā krastā, kur virzījos uz viņa visurgājēja luktura gaismas plankuma pusi.

"Lēnāk, D�ek," teica Meja.

Tāpēc es sāku braukt lēnāk, noliecies pār stūri, pūlēdamies saskatīt, kas atrodas zemē mums priek�ā. Pēk�ņi atkal ietark- �ķējās dozimetrs.

"Laba zīme," es sacīju.

Mēs braucām tālāk. Tagad mēs atradāmies tie�i pretī Bo- bijam, kur� stāvēja kraujas malā. Viņa braucamā lukturis blāvi apgaismoja zemi mums apkārt, tas bija kaut kas līdzīgs mē�nesnīcai. Es pamāju, lai viņ� brauc lejā. Viņ� pagrieza savu visurgājēju un devās uz rietumiem. Kad viņa gaisma nozu�da, zeme pēk�ņi kļuva tum�āka, noslēpumaināka.

Un tad mēs ieraudzījām Roziju Kastro.

* * *

Rozija gulēja uz muguras, viņas galva bija tā izliekta, ka �ķita - viņa lūkojas atpakaļ, tie�i uz mani, ieplestām acīm, izstiepusi roku uz manu pusi, bālā plauksta bija atvērta. Vi�ņas sejā bija lūguma - vai �ausmu - izteiksme. Bija iestājies nāves stingums, un viņas augums stīvi raustījās, virzoties pāri zemajiem krūmiem un tuksne�a kaktusiem.

Viņu vilka prom - ta�u viņu nevilka neviens dzīvnieks.

"Varbūt izslēdz savu spuldzi," ierosināja Meja.

"Bet cs neredzu, kas to dara� Zem viņas ir kaut kāda ēna�"

"Tā nav ēna," sacīja Meja. "Tie ir viņi."

"Viņi ir tie vilcēji?"

Meja pamāja. "Izslēdz savu spuldzi."

Es izslēdzu lukturīti, kas bija man uz pieres. Mēs stāvē�jām tumsā.

"Man �ķita, ka spietiem jaudas pietiek tikai trim stun�dām," es bildu.

"Tā apgalvoja Rikijs."

"Viņ� atkal meloja?"

"Vai arī viņi, savā vaļā dzīvojot, ir pārvarēju�i �o ierobe��ojumu."

Tam varēja būt nepatīkamas sekas. Ja spieti tagad var sa�glabāt enerģiju visu nakti, tad, iespējams, būs aktīvi ari tad, kad mēs nonāksim līdz viņu slēptuvei. Es biju domājis atrast viņus sabruku�us, daļiņas - izkaisītas pa zemi. Es biju grasī�jies, tā sakot, nogalināt viņus, kamēr viņi guļ. Nupat izskatī�jās, ka viņi neguļ.

Mēs stāvējām tumsā un aukstumā, visu pārdomādami. Visbeidzot Meja jautāja:

"Vai �ie spieti nav modelēti pēc kukaiņu uzvedības parauga?"

"Ne glu�i," es atbildēju. "Programmā tika veidots plēso- ņas-medījuma modelis. Bet, tā kā spiets ir mijiedarbīgu daļiņu kopums, tad līdz zināmai robe�ai tas uzvedīsies kā jeb�kur� mijiedarbīgu daļiņu, piemēram, kukaiņu kopums. Kā�pēc tu jautā?"

"Kukaiņi spēj īstenot ieceres, kas pārsniedz vienas paau�dzes mū�a ilgumu. Tie spēj izveidot ligzdas, un tam ir vaja�dzīgas vairākas paaudzes. Tā ir taisnība?"

"Tā varētu būt�"

"Tāpēc varbūt kādu brīdi līķi nes viens spiets, un tad, ie�spējams, to pārņem cits. Varbūt to jau ir darīju�i trīs vai �etri spieti. Tā nevienam no viņiem naktī nav jāfunkcionē trīs stun�das."

Arī �is variants mani nebūt neiepriecināja. "Tas nozīmē, ka spieti sadarbojas," es sacīju. "Tas nozīmē, ka tie ir koor�dinēti."

"Par to pagaidām nav �aubu."

"Vienīgais - tas nav iespējams," es viņai teicu. "Viņiem ta�u nav sazinā�anās spēju."

"Tas nebija iespējams pirms vairākām paaudzēm," Meja iebilda. "Tagad tas ir iespējams. Atceries, pie tevis viņi lido�ja, izkārtoju�ies V veidā? Viņi savstarpēji saskaņojās."

Taisnība. Es tikai to vēl nebiju aptvēris. Stāvēdams tur, tuksne�a naktī, es domāju - ko vēl es neesmu aptvēris? Pie�miedzis acis, ielūkojos tumsā, pūlēdamies kaut ko saskatīt.

"Uz kurieni tic viņu nes?" es jautāju.

Meja atvilka manas mugursomas rāvējslēdzēju un izņēma nakts redzamības brilles. "Uzliec!"

Es grasījos palīdzēt viņai sadabūt viņas brilles, ta�u viņa jau bija veikli noņēmusi mugursomu un izvilkusi savas bril�les. Viņa kustējās ātri un pārliecināti.

Es uzmaucu brilles, sakārtoju elastīgo lenti un nolaidu lē�cas pār acīm. Tās bija jaunās, ceturtās paaudzes brilles, kurās attēls bija redzams blāvās krāsās. Gandrīz uzreiz ieraudzīju tuksnesi Roziju. Viņas līķis nozuda aiz krūma, viņu nesa aiz�vien tālāk un tālāk.

"Ahā, tad uz kurieni tic viņu nes?" cs vēlreiz jautāju. Ru�nādams es pacēlu brilles augstāk un uzreiz ieraudzīju, kurp tic viņu nes.

Iztālēm tas izskatījās pēc dabiska veidojuma - tum�as ze�mes uzkalns, apmēram piecpadsmit pēdu plats un se�as pē�das augsts. Erozija bija iegrebusi tajā dziļas, vertikālas sprau�gas, tāpēc uzkalns mazliet izskatījās pēc milzīga, uz sāna noguldīta zobrata. �o veidojumu viegli varēja nepamanīt, no�turot par kaut ko dabisku.

Ta�u tas nebija dabisks. Un nc jau erozija bija izveidojusi tā formu. Glu�i otrādi - es skatījos uz mākslīgu būvi: līdzī�gus pū�ņus darina Āfrikas termīti un citi sabiedriski kukaiņi.

Uzlikusi brilles, Meja kādu bridi skatījās klusēdama, tad sacīja: "Vai tu gribi teikt, ka tas ir pa�organizējo�as uzvedī�bas rezultāts? Un uzvedība, kuras rezultātā to varēja uzbū�vēt, ir vienkār�i radusies pati no sevis?"

"Vispār jā," cs sacīju. "Tie�i tā arī notika."

"Grūti noticēt."

"Saprotu."

Meja bija laba bioloģe, ta�u viņa nodarbojās ar primātiem. Viņa bija radusi pētīt mazas, ar augsti attīstītu saprātu apvel�tītu dzīvnieku populācijas, kurām bija varas hierarhijas un grupu vadoņi. Viņas izpratnē kompleksai uzvedībai bija jā�sakņojas kompleksā intelektā. Un viņa tikai ar grūtībām ap�tvēra, kāds spēks piemīt pa�organizējo�ai uzvedībai ļoti lielā stulbu kustoņu populācijā.

Vispār jau tic bija dziļi cilvēciski aizspriedumi. Cilvēki do�mā, ka jebkurā organizācijā ir viena vadība. Valstīm ir pārval�des. Korporācijām ir valdes. Skolām ir direktori. Armijām ir ģenerāļi. Cilvēki sliecas uzskatīt, ka bez vienas vadības orga�nizācijā iestājas haoss un neko nozīmīgu paveikt nav iespējams.

Tā domājot, bija grūti noticēt, ka ārkārtīgi muļķīgas ra�dības, kuru smadzenes nav lielākas par kniepadatas galviņu, spēj uzbūvēt celtnes, kas ir sare�ģītākas par jebkuru cilvēku būvētu ēku. Ta�u tā desām ir.

Klasisks piemērs ir Āfrikas termīti. �ie kukaiņi no zemes veido pilīm līdzīgus paugurus, kuru diametrs var sasniegt simts pēdu un spirāles uzvijas divdsmit pēdu augstumā. Lai novērtētu �o veikumu, iztēlojieties, ka termīti ir cilvēku augu�mā - tad pauguri būtu jūdzi augsti debesskrāpji piecu jūd�u diametrā. Un, glu�i tāpat kā debesskrāpjos, termītu paugurā ir sare�ģīta iek�ējā arhitektūra, lai nodro�inātu svaigu gaisu, izvadītu lieko ogļskābo gāzi un siltumu, un tā tālāk. �ajās būvēs ir dārzi ēdamā audzē�anai, mitekļi karaliskajai ģimenei un dzīves telpa vairāk nekā diviem miljoniem termītu. Nav divu pilnīgi vienādu termītu pū�ņu; katrs ir būvēts individuāli, lai atbilstu konkrētās vietas prasībām un priek�rocībām.

Tas viss tiek paveikts bez arhitekta, bez brigadiera, bez galvenā pārrauga. Tāpat arī termītu gēnos nav iekodēts bū�ves rasējums. �ie milzīgie veidojumi rodas, sekojot relatīvi vienkār�iem likumiem, kuriem atsevi�ķi termīti paklausa sa�dzīvē. (Piemēram, �ādiem: "Ja tu saod, ka te ir bijis cits ter�mīts, noliec �eit dubļu piciņu.") Ta�u iznākums neap�aubā�mi bija sare�ģītāks par jebkuru cilvēku celtu ēku.

Patlaban mēs skatījāmies uz jaunu būvi, ko bija uzcēlu�as jaunas radības, un jau atkal bija grūti aptvert, kā tas ir noti�cis. Galu galā, kā spiets spēj sakraut kalnu? Tomēr es sāku apjēgt, ka �ajā tuksnesī pra�ņāt, kā kaut kas noticis, ir veltī�gi. Spieti mainījās ātri, gandrīz katru minūti. Dabiskā, cilvē�ciskā vēlme to izprast bija tuk�a laika �ķie�ana. Kad tu būsi to aptvēris, viss jau atkal būs citādi.

Bobijs pierūcināja ar savu visurgājēju un izslēdza lukturi. Mēs klusējot stāvējām zem zvaig�ņotajām debesīm.

"Ko darīsim?" Bobijs jautāja.

"Sekosim Rozijai," es atbildēju.

"Rādās, ka Roziju velk uz to pauguru," viņ� sacīja. "Tu gribi teikt, ka ari mēs līdīsim tur iek�ā?"

"Jā," es sacīju.

Paklausot Mejas ierosinājumam, līdz uzkalnam mēs gā�jām kājām. Ar smagajām mugursomām uz pleciem bija va�jadzīgas gandrīz desmit minūtes, līdz mēs nonācām paugura tuvumā. Apmēram piecdesmit pēdu attālumā mēs apstājā�mies. Kaut kas �ķebino�i smirdēja, nāsīs cirtās pretīga puvu�ma un trūdu dvaka. Tā bija tik spēcīga, ka man vēders sarā�vās �okurā. No uzkalna iek�puses it kā izsūcās arī blāvi zaļa blāzma.

"Tu tie�ām gribi tur līst?" Bobijs �ukstus jautāja.

"Ne uzreiz," �ukstēja Meja. Viņa norādīja sānis. Rozijas līķis tika nests pa uzkalna nogāzi. Kad viņa nokļuva līdz tā malai, brīdi aug�up slējās viņas stīvās kājas. Tad viņas līķis ap�griezās otrādi un viņa nozuda uzkalna iek�ienē. Ta�u tas ne�notika uzreiz; vairākas sekundes virs malas rēgojās viņas gal�va un izstieptās rokas, it kā viņa ķertos pie tuk�a gaisa. Tad viņa lēni noslīdēja zemāk un izgaisa.

Bobijs notrīcēja.

"Tā. Ejam!" no�ukstēja Meja.

Viņa spēra pirmos soļus savā klusajā gaitā. Viņai seko�dams, es pūlējos iespējami mazāk trok�ņot. Bobijs iedams brīk�ķinājās un būk�ķinājās. Meja apstājās un uzmeta viņam bargu skatienu.

Bobijs pacēla rokas, kā sacīdams - ko cs varu darīt?

"Skaties, kur liec kājas!" Meja no�ukstēja.

"Es jau skatos," viņ� �ukstus atbildēja.

"Neskaties vis."

"Te ir tum�s, es neredzu."

"Jagribēsi, redzēsi."

Neatcerējos, kad vēl būtu redzējis Meju izrādām aizkaiti�nājumu, tomēr �obrīd mēs visi izjutām spriedzi. Turklāt vēl �ī drausmīgā smirdoņa. Meja pagriezās un atsāka klusītēm vir�zīties uz priek�u. Bobijs sekoja, trok�ņodams tāpat kā pirmīt. Mēs bijām nogāju�i tikai da�us soļus, kad Meja apstājās un pacēla roku, liekot, lai viņ� paliek stāvam.

Bobijs papurināja galvu - nē. Viņ� nepārprotami nevēlē�jās palikt viens.

Meja satvēra viņu aiz pleca, stingri pamāja uz zemi un no��ukstēja: "Tu paliec �eit!" "Nē�."

"Tevis dēļ mēs visi būsim pagalam," viņa �ukstēja.

"Es apsolu!" viņ� �ukstēja pretī.

Viņa papurināja galvu un rādīja zemē. Sēdi!

Pēdīgi Bobijs apsēdās.

Meja paraudzījās uz mani. Es palocīju galvu. Mēs atsākām ie�anu. Nu jau mēs bijām divdesmit pēdu attālumā no uz�kalna. Smaka bija kļuvusi gandrīz neizturama. Man vēders rāvās �okurā; baidījos, ka varu sākt vemt. Turklāt, atrazda�mies tik tuvu, mēs atkal dzirdējām dobjo trink�ķoņu. �īs ska�ņas, nevis visa pārējā dēļ, man sagribējās bēgt prom no �ejie�nes. Ta�u Meja neapstājās.

Kāpjot pa uzkalna nogāzi, mēs pieliecāmies, pēc tam no- gūlāmies pie kraujas malas. Zaļajā atblāzmā, kas nāca no apak�as, es varēju saskatīt Mejas seju. Smirdoņa mani nezin kāpēc vairs neuztrauca. Dro�i vien biju pārāk nobijies.

Meja iebāza roku mugursomas sānkabatiņā un izvilka īk��ķa lieluma kameru tievā izbīdāmā kātā. Viņa izņēma sīciņu �ķidro kristālu ckrāniņu un nolika to mums pa vidu. Tad pār- slidināja kameru pāri malai.

Ekrānā bija redzamas zaļas, gludi viļņainas sienas. Nekur nekas nekustējās. Viņa pagrozīja kameru �urpu turpu. Rozi�ja nebija manāma.

Meja palūkojās uz mani, norādīja uz savām acīm. "Gribi paskatīties?"

Es pamāju.

Mēs lēni jo lēni virzījāmies uz priek�u, līdz redzējām pāri malai.

Viss bija citādi, nekā es biju gaidījis.

Uzkalns vienkār�i sa�aurināja jau eso�u alu, bija prāvs - vismaz divdesmit pēdu plats. Bija redzams nogruvums, kas sākās pie uzkalna kraujas un beidzās pie cauruma klintī, pa labi no mums. Zaļā atblāzma nāca no �ī cauruma.

Manā priek�ā bija ieeja ļoti lielā alā. Gulēdami uz kraujas malas, pa�u alu mēs neredzējām, ta�u trink�ķoņa liecināja, ka iek�ā ir rosība. Meja atvāza kameras saliecamo kātu līdz galam un piesardzīgi ieslidināja kameru caurumā. Drīz mēs varējām redzēt, kā izskatās tālāk. Ala bija neticami dabiska un milzīga: kādas astoņas pēdas augsta un desmit pēdu pla�ta. Klints sienas bija palsi baltas, un �ķita, ka tās klāj tā pati viela, ko mēs bijām redzēju�i uz Rozijas līķa.

Un Rozijas līķis atradās pavisam netālu no ieejas. Mēs re�dzējām viņas roku, tā rēgojās pie līkuma klints sienā. Tomēr aiz līkuma nekas nebija saskatāms.

Meja ar zīmēm man jautāja - gribi kāpt lejā?

Es lēni palocīju galvu. Man �eit nepatika, man nepatika tas, ka man nav ne jausmas, kas gaida aiz līkuma. Ta�u īste�nībā mums nebija izvēles.

Viņa pamāja atpakaļ, uz Bobija pusi. Pasaukt viņu?

Papurināju galvu - nē. No viņa �eit nebūs nekāda labuma.

Meja pamāja un sāka ļoti lēni slidināt no pleciem savas mugursomas lences. Viņa nesacēla ne mazāko troksnīti, bet te pēk�ņi sastinga. Burtiski sastinga: viņai nekustējās nc mus�kulis.

Ieskatījos ekrāniņā. Tad ari es sastingu.

Alas gaitenī bija ienācis kāds stāvs, kas �obrīd modri stā�vēja pie ieejas un lūkojās apkārt.

Tas bija Rikijs.

Viņ� izturējās tā, it kā būtu kaut ko izdzirdējis vai arī cita iemesla dēļ kļuvis modrs. No uzkalna kores joprojām lejup karājās videokamera. Tā bija pavisam niecīga; es nezināju, vai viņ� var to saskatīt.

Es saspringti raudzījos ekrāniņā.

Kameras iz�ķirtspēja nebija sevi�ķi laba, un ekrāns bija ma�nas plaukstas lielumā, tomēr ari tāpat bija skaidrs, ka tur stāv Rikijs. Es nesapratu, ko viņ� tur dara - un kā vispār viņ� tur nokļuvis. Tad alas gaitenī iznāca vēl viens cilvēks.

Arī tas bija Rikijs.

Es �igli palūkojos uz Meju, ta�u viņa joprojām bija pilnī�gi nekustīga, līdzīga statujai. Tikai viņas acis kustējās.

Es ar skatienu ieurbos ekrānā. Video iz�ķirtspējas ietvaros abi cilvēki izskatījās pavisam vienādi. Vienāds apģērbs, vie�nādas kustības, vienādi �esti un plecu raustī�ana. Sejas īsti ne�varēja saskatīt, tomēr man palika iespaids, ka tās ir rūpīgāk izzīmētas nekā pirmīt.

�ķita, ka viņi kameru nav pamanīju�i.

Viņi palūkojās debesīs, tad bridi raudzījās uz nogruvumu un tad, pagriezu�i mums muguru, atgriezās alas dzīlēs.

Meja joprojām nekustējās. Viņa bija sastingusi jau gandrīz minūti un �ai laikā nebija nc acu pamirk�ķinājusi. Tagad �ie cilvēki bija nozudu�i un�

Alas gaitenī iznāca vēl viens cilvēks. Tas bija Deivids Bruks. Viņ� kustējās lempīgi, iesākumā - stīvi, ta�u drīz vien kļuva lunkanāks. Man �ķita, ka es noskatos, kā leļļu teātra aktieris pilnveido kustības, lai viņa marionete kustētos iespējami ti�cami. Tad Dcivids kļuva par Rikiju. Pēc tam atkal par Dei�vidu. Un �is Deivids pagriezās un aizgāja.

Meja joprojām nogaidīja. Viņa gaidīja veselas divas minūtes un tikai tad izvilka savu kameru. Viņa ar īk�ķi norādīja, ka mums jāiet atpakaļ. Mēs kopā līdām prom no kraujas malas, prom no �ī uzkalna, un klusi attālinājāmies pa naksnīgo tuksnesi.

Mēs sapulcējāmies simt jardu uz rietumiem, pie brauca�majiem. Meja parakņājās pa mugursomu un izvilka rakstām- paliktni un flomāsteru. Iededzinājusi flomāstera spuldzīti, vi�ņa sāka zīmēt.

"Skaties, kas tevi sagaida," viņa sacīja. "Alai ir �āda mu�te, to tu redzēji. Aiz tā līkuma ir liels caurums grīdā, un ala vītņveidā iet lejup, kādus simt jardus. Tad tu nonāc lielā tel�pā, kas ir apmēram simt pēdu augsta un pārsimt pēdu plata. Vienkār�i liela telpa, tas arī viss. Tai nav citu izeju, vismaz cs nevienu nepamanīju."

"Nepamanīji?"

"Es esmu tur bijusi," viņa sacīja, palocīdama galvu.

"Kad?"

"Pirms pāris nedēļām. Kad mēs pirmo reizi sākām mek�lēt spietu paslēptuvi. Es atradu to alu un iegāju iek�ā, bet bi�ja diena. Toreiz es neatradu ne mazākās spietu pazīmes." Vi�ņa paskaidroja, ka ala esot bijusi pilna ar sikspārņiem, tic esot itin kā noklāju�i griestus, sablīvēju�ies sārtenā, ņudzo�ā masā no dziļumiem līdz pa�ai ieejai.

"Brr," sacīja Bobijs. "Nccic�u sikspārņus."

"�onakt tur nebija manāms neviens pats sikspārnis."

"Tu domā, ka tic ir padzīti?"

"Drīzāk jau apēsti."

"Ak kungs, ve�i," galvu purinādams, izgrūda Bobijs. "Es esmu tikai programmētājs. Nedomāju, ka es to spēju. Ne�domāju, ka es spē�u tur ieiet."

Meja nepievērsa viņam uzmanību. Viņa uzrunāja mani:

"Kad ieiesim iek�ā, mums jāizliek termīts, un jāturpina to darīt līdz pa�am lielajam kambarim. Neesmu pārliecināta, vai mums ir tik daudz termīta."

"Varbūt ari nav," cs atsaucos. Mani mocīja citas ba�as. "Ja netiek iznīcināti visi spied un visi asembleri, kas tos ra�o, tad mēs esam velti �ķiedu�i laiku. Pareizi?"

Abi pamāja ar galvu.

"Es neesmu pārliecināts, ka tas ir iespējams," es sacīju. "Biju domājis, ka naktī spietiem aptrūkstas jaudas. Biju do�mājis, ka mēs varam tos iznīcināt uz zemes. Bet viņiem nav aptrūcics jaudas - katrā ziņā nc visiem. Un, ja tikai viens no viņiem izsprūk, ja tas izbēg no alas�" Es paraustīju plecus. "Tad tas viss ir bijis veltīga laika �ķie�ana."

"Pareizi," Bobijs sacīja, mādams ar galvu. "Pareizi. Tā būs veltīga laika �ķie�ana."

"Mums jāizdomā, kā ieslodzīt viņus tai alā," teica Meja.

"Tas nav iespējams," iebilda Bobijs. "Viņi ta�u var izli�dot ārā, kad vien viņiem labpatīk."

"Varbūt tomēr ir iespējams," atsaucās Meja. Viņa atkal sāka rakņāties pa savu mugursomu. "Tikmēr būs labāk, ja sadalīsimies!"

"Kāpēc?" Bobijs satraucies vaicāja.

"Dariet tā," attrauca Meja. "Uz priek�u!"

Es savilku cie�āk mugursomu un sakārtoju lences, lai tā nekratītos. Uzstūmu nakts redzamības brilles pierē un sāku solot. Apmēram pusceļā pirms uzkalna ieraudzīju, ka nakts melnumā kustas tum�s stāvs.

Cik klusi vien spēdams, es nokritu pie zemes. Biju trīs pē�das augstu vībotņu bie�ņā, tātad itin labi noslēpies. Palūko�jies pār plecu, neieraudzīju nc Meju, ne Bobiju: ari viņi bija pieplaku�i pie zemes. Nezināju, vai viņi jau ir pa�ķīai�ies. Pie�sardzīgi pastūmu malā to lakstu, kas auga tie�i man priek�ā, un palūkojos uz paugura pusi.

Nācēja kājas iezīmējās uz blāvi zaļā spīduma fona. Ķer�meņa aug�daļa iepretim zvaig�ņotajām debesīm bija tum�a. Novilku zemāk brilles un, brīdi nogaidījis, līdz tās zilgani ie�kvēlojās, ieraudzīju attēlu.

�oreiz tā bija Rozija. Viņa staigāja �urpu turpu un skatījās uz visām pusēm, viņas augums bija modrs un piesardzīgs. Vienīgais - viņa nekustējās kā Rozija, kustības viņai bija kā vīrietim. Pēc brī�a siluets pārtapa par Rikiju. Tas arī kustējās kā Rikijs.

Stāvs pieliecās un it kā lūkojās pāri vībotņu galotnēm. Es prātoju, kas gan to paskubinājis iziet no uzkalna. Nebija ilgi jāgaida, lai to uzzinātu.

Aiz stāva pie apvār�ņa rietumu pusē parādījās balta gais�ma. Tā strauji kļuva spo�a un drīz es izdzirdu helikoptera propellera grie�anos. Dro�i vien no Ielejas �urp lido D�ūlija, es nodomāju. Kāpēc gan viņa par spīti ārstu pavēlēm tā stei�gusies izrakstīties no slimnīcas, lai nakts vidū lidotu �urp?

Lidodams tuvāk, helikopters ieslēdza starme�us. Es vēro�ju zilbaltās gaismas loku, tas vilnīja pār zemi un tuvojās mums. Arī Rikija stāvs to vēroja, tad nozuda skatienam.

Un tad helikopters rēkdams pārlidoja man pāri, uz brīdi ap�ilbinādams acis ar halogēnstariem. Gandrīz tūdaļ tas strauji sasvērās uz sāniem un lokā virzījās atpakaļ.

Kas, ellē, tur notiek ?

Helikopters lēnā lokā pārlidoja pāri uzkalnam, ta�u neap�stājās, tad palika gaisā karājamies tie�i virs manas paslēptuves.

Biju notverts zilganajā blāzmā. Apvēlos uz muguras un māju helikopteram ar roku, atkal un atkal norādīdams uz laborato�rijas pusi. Bez skaņas pavēlēju: "Prom!" un māju, lai tas lido.

Helikopters laidās zemāk, un man jau �ķita, ka tas nolai�dīsies tie�i man blakus. Tad tas piepe�i atkal sasvērās uz sāniem un devās prom zemā lidojumā uz dienvidiem, uz betona nolai�anās joslas pusi. Rūkoņa noklusa.

Es nospriedu, ka strauji jāmaina atra�anās vieta. Pierausos �etrrāpus un, pieliecies sāniski, pavirzījos trīsdesmit jardu pa kreisi. Tad atkal pieplaku pie zemes.

Atskatījies uz pakalnu, ieraudzīju, ka no tā iznāk trīs� nē, �etri stāvi. Tic virzījās savrupi, dodamies katrs uz savu pusi. Viņi visi izskatījās pēc Rikija. Es vēroju, kā viņi nokāpj pa nogāzi un ieiet krūmos. Sirds man krūtīs sāka strauji dunēt. Viens no stāviem nāca uz manu pusi. Kad tas pienāca tuvāk, es redzēju, ka tas pagrie�as pa kreisi. Tas devās uz turieni, kur cs pirmīt biju gulējis. Nonācis manā iepriek�ējā paslēp�tuvē, tas apstājās un grozījās uz visām pusēm.

Tas stāvēja itin tuvu. Ar brillēm cs redzēju, ka �im jauna�jam Rikijam bija pabeigta seja un ari apģērbs bija daudz smal�kāk izstrādāts. Turklāt �is stāvs kustējās tā, ka bija jau�ams ķer�meņa svars. Protams, tā varēja būt ilūzija, tomēr es lēsu, ka ir palielinājusies spieta masa, un �obrīd tas svēra savas piecdes�mit mārciņas, varbūt vairāk. Varbūt divreiz vairāk, [a tā tie��ām bija, tad �obrīd svaram pietika masas, lai dotu cilvēkam fiziski jūtamu grūdienu. Tas pat varēja notriekt tevi no kājām.

Ar brillēm cs redzēju, kā kustas un mirk�ķinās �ā cilvēka acis. Sejas virsmai bija ādas tekstūra. Mati bija it kā veidoti no atsevi�ķām �ķipsnām. Mute kustējās, mēle nervozi aplai�zīja lūpas. Visā visumā tas bija ļoti līdzīgs Rikijam - mulsi�no�i līdzīgs Rikijam. Kad tas pagrieza galvu uz manu pusi, man �ķita, ka Rikijs skatās tie�i man virsū.

Un domājams, tā ari bija, jo stāvs sāka virzīties taisni pie manis.

Es biju sprukās. Sirds man krūris smagi dauzījās. To cs ne�biju paredzējis, man nebija nekādas aizsardzības, nekādu ie�ro�u. Bez �aubām, es varēju piecelties un mesties bēgt, ta�u �eit nebija, kur patverties. Jūd�u jūdzēm apkārt pletās tuk�snesis, un spieti mani noteikti panāks. Pēc īsa brī�a es bū�u�

Rēkdams atgriezās helikopters. Rikija stāvs palūkojās uz tā pusi un tad pagriezās un metās skriet, burtiski lidodams virs zemes, vairs nepapūlēdamies animēt kājas un pēdas. No�skatoties, kā �is cilvēka atdarinājums piepe�i aizplanē pār tuk�snesi, bija spokaina sajūta.

Ta�u skrēja ari trīs pārējie Rikiji. Skrēja no visa spēka, pār�raidot nekļūdīgi pazīstamu paniku. Vai spieti baidās no heli�koptera? Tā izskatījās. Un cs, uz tiem raudzīdamies, sapra�tu, kāpēc. Kaut ari spieti patlaban bija smagāki un vieliskāki, stipri vēji joprojām varēja tos izkaisīt. Helikopters atradās kā du simt pēdu augstumā, ta�u lejupejo�ā gaisa straume bija tik spēcīga, ka spēja izkropļot skrejo�os stāvus, daļēji tos sa�placināt. Izskatījās, it kā tic tiktu dauzīti ar veseri.

Stāvi nozuda uzkalnā.

Es atskatījos uz Meju. Viņa bija piecēlusies kājās un stā�vēja iz�uvu�ajā upē, pa rāciju sarunādamās ar helikopteru. Jā, tā rācija viņai bija vajadzīga. Viņa uzkliedza man: "Skrie�nam!" un metās skrie�us uz manu pusi. Ar acs kaktiņu pa�manīju Bobiju, kur� joza prom no uzkalna, atgriezdamies pie sava visurgājēja. Tomēr nebija laika par viņu uztraukties. He�likopters karājās gaisā tie�i virs uzkalna. Uzvērpās putekļi, tic koda man acīs.

Tad Meja bija man blakus. Noņēmu�i brilles, mēs uzvil- kām skābekļa maskas. Viņa pagrieza mani un parāva balona vārstu man aiz muguras. Es to pa�u izdarīju ar viņas balonu.

Tad mēs atkal uzlikām nakts brilles. �ķita, ka man gar seju karājas un grab milzums daiktu. Viņa piestiprināja man pie jostas halogēnlukturiti, otru tādu pa�u - sev. Pieliekusies man klāt, viņa kliedza: "Gatavs?"

"Jā!"

"Labi, skrienam!"

Domāt nebija laika. Tā ari bija labāk. Helikoptera lejup�ejo�ā gaisa strāva rēca man ausīs. Mēs kopā, drēbēm plivino�ties, uzķepurojāmies uzkalnā. Pienācām pie kraujas malas, kas biezajā putekļu vērpetē gandrīz nebija saskatāma. Aiz �īs malas mēs neko neredzējām. Mēs neredzējām, kas ir apak��ā.

Meja saņēma mani aiz rokas, un mēs lēcām.

Es piezemējos uz akmeņu biruma un pa pusei notenterē- ju, pa pusei noslīdēju pa nogāzi līdz alas mutei. Mums virs galvas skaļi dārdēja helikoptera propelleris. Meja bija man tie�i blakus, ta�u biezajā miglā cs tikai ar grūtībām spēju viņu saskatīt. Rikiji nekur nebija redzami. Mēs piegājām pie alas mutes un apstājāmies. Meja izvilka termīta kapsulas. Viņa iedeva man magnija degļus un pasvieda plastmasas �ķiltavi- ņas. Un tas arī ir viss, kas mums ir? - cs nodomāju. Viņas seju daļēji aizsedza maska. Acis slēpa nakts redzamības brilles. Viņa norādīja uz alas mutes pusi. Es pamāju ar galvu. Viņa uzsita man pa plecu un ar pirkstu iebikstīja man bril�lēs. Es neko nesapratu, tāpēc viņa pasniedzās man pie vaiga un nospieda slēdzi.

"�dzirdi?" viņa jautāja. "Jā, dzirdu," "Labi, tad ejam!"

Mēs iegājām alā. Zaļā blāzma bija izgaisusi biezajā mig�lā. Mums bija tikai infrasarkanais lukturītis, kas bija picrīkots pie nakts redzamības brillēm. Cilvēku stāvi nekur nebija ma�nāmi. Nebija dzirdams nekas, izņemot helikoptera dārdoņu. Kad mēs iegājām alā dziļāk, troksnis kļuva klusāks.

Un, nokļūstot dārdoņai, noplaka arī vēj�.

Meja bija ļoti koncentrējusies.

"Bobij?" viņa jautāja. "Vai tu mani dzirdi?"

"Jā, es tevi dzirdu."

"Taisies �urp."

"Es mēģinu�"

"Nemēģini. Nāc �urp, Bobij!"

Es pa�ūpoju galvu. Ja cs kaut cik pazinu Bobiju Lembc- ku, viņ� nemū�am nelīdīs �ajā bedrē. Mēs nogriezāmies gar stūri un ncieraudzījām neko citu kā vien putekļus, kas karā�jās gaisā, un neskaidras alas sienu aprises. Sienas likās gludas, te nebija, kur paslēpties. Tad no tumsas mums tie�i priek�ā uzradās Rikija stāvs. Viņa seja bija glu�i neizteiksmīga, viņ� nāca uz mūsu pusi. Pēc mirkļa kreisajā pusē parādījās vēl viens stāvs, tad - vēl viens. Visi trīs nostājās rindā. Viņi nāca mums preti vienmērīgā solī, viņu sejas bija pilnīgi vienādas un neiz�teiksmīgas.

"Pirmā mācība," tcica Meja, pastiepdama termīta kapsulu.

"Cerēsim, ka viņi to neapgūs," es bildu un aizdedzināju degli. Pa�ķīda balti kvēlojo�as dzirksteles. Viņa meta kapsu�lu uz priek�u. Tā nokrita da�u pēdu attālumā no soļotājiem. Viņi nepievērsa tai uzmanību un nenovērsdamics lūkojās uz mums.

"Skaitu no trīs," tcica Meja, "divi� viens� aizgrieziet''''

Es sa�ķiebos un aizliku roku priek�ā galvai tie�i tai brīdī, kad tunelis pēk�ņi bija pilns ar �ilbino�i baltu lodi. Kaut arī acis cs turēju ciet, gaisma bija tik spo�a, ka tad, kad atkal pa�cēlu galvu, man gar acīm griezās raibs. Es vēlreiz aizgriezos.

Meja jau soļoja uz priek�u. Putekļi gaisā tagad bija maz�liet tum�ākā nokrāsā. Trīs stāvi nekur nebija manāmi.

"Vai viņi aizbēga?"

"Nē. Iztvaikoja," Meja atbildēja. Viņa �ķita iepriecināta.

"Jaunas situācijas," es bildu. Man sāka rasties cerība. Ja programmas pamatpremisas joprojām bija spēkā, tad uz pil�nīgi jaunām situācijām spieti reaģēs vāji. Ar laiku tie iemācī�sies, ar laiku tie izstrādās stratēģiju, kā tikt galā jaunajos ap�stākļos. Tomēr sākumā to reakcija būs neorganizēta, haotiska. Tur slēpjas dalītā intelekta vājā vieta. Tas ir spēcīgs un elastīgs, ta�u nebiju�ās situācijās reaģē lēni.

"Cerams," teica Meja.

Mēs pienācām pie viņas aprakstitā cauruma alas grīdā. Ar nakts brillēm cs redzēju kaut ko līdzīgu slīpai rampai. Uz mū�su pusi nāca �etri vai pieci cilvēku stāvi, un izskatījās, ka vi�ņiem seko vēl citi. Viņi visi bija līdzīgi Rikijam, ta�u daudzi nebija pārāk labi veidoti. Un tie, kas gāja pa�ās beigās, bija tikai virmojo�i mākoņi. Viņi visi dobji, skaļi trink�ķēja.

"Otrā mācība." Meja pastiepa uz priek�u kapsulu. Kad cs to aizdedzināju, tā �virkstēdama aizdegās ar baltu liesmu. Viņa glīti noripināja to lejup pa rampu. To ieraudzīju�i, stāvi saminstinājās.

"Nolādēts," es izgrūdu, ta�u bija laiks aizgriezties, lai pasar�gātu acis no sprādziena uzliesmojuma. Alas �aurībā izplezda- mās, gāze uzliesmoja, skaļi rēkdama. Man mugurā ietriecās spēj� karstuma vilnis. Kad es atkal pagriezos, gandrīz visi spieti bija izgaisu�i. Tomēr da�i vēl vīdēja, tiem nekas nebija noticis.

Tie mācījās.

Ātri.

"Nākamā mācība," tcica Meja, �oreiz pastiepdama uz priek�u divas kapsulas. Es aizdedzināju abas un otro aizmetu tālāk uz priek�u. Sprādzieni nodārdēja vienlaikus, un aug�up pie mums vēlās milzīga karsta gaisa brāzma. Man aizdegās krekls. Meja, veikli sizdama ar plaukstu, to apdzēsa.

Kad mēs atkal palūkojāmies lejup, nebija redzams neviens cilvēka stāvs, neviens tum�s spiets.

Mēs sākām iet pa rampu, dodamies alas dzīlēs.

Sākumā mums bija divdesmit piecas termīta kapsulas. Bija atlikusi divdesmit viena, un mēs bijām nogāju�i pavisam ma�zu gabalu uz lielā kambara pusi. Meja traucās ātri - man va�jadzēja pielikt soli, lai turētos viņai līdzi, - ta�u viņai bija ļo�ti laba reakcija. Tie nedaudzie spieti, kas materializējās mūsu priek�ā, mums tuvojoties, �igli atkāpās.

Mēs dzinām tos uz kambari.

"Bobij, kur tu esi?" Meja uzsauca.

Austiņās atskanēja sprak�ķi.

"� mēģinu� tikt�"

"Bobij, ātrāk, sasodīts!"

Ta�u tikām mēs gājām arvien tālāk alas dzīlēs un drīz aus�tiņās bija dzirdami vienīgi sprak�ķi. �eit, apak�ā, gaisā karā�jās putekļi, kas izkliedējās infrasarkanajos staros. Mēs varē�jām saskatīt sienas un grīdu tie�i mums priek�ā, ta�u tālāk viss bija absolūti melns. Tumsa un no�ķirtība iedvesa �ausmas. Nebija iespējams noprast, kas ir man apkārt, ja es nepagrie�zu galvu, lai padzenātu �urpu turpu gaismas staru. Atkal sā�ku saost puvuma smaku, asu un �ķebino�u.

Mēs bijām nonāku�i līdzenā vietā. Meja nezaudēja mie�ru; kad mūsu priek�ā iesanējās kāds pusducis spietu, viņa pa�stiepa man kārtējo kapsulu. Iekams cs biju paspējis aizsvelt degli, spieti atkāpās. Viņa uzreiz gāja tālāk.

"Izskatās pēc lauvu dresē�anas," viņa sacīja.

"Pagaidām," cs piekritu.

Es nezināju, cik ilgi mēs tā noturēsimies. Ala bija liela, daudz lielāka, nekā biju iztēlojies. �ķita, ka ar divdesmit vie�nu kapsulu būs par maz, lai izietu tai cauri. Es ieprātojos, vai ari Meja ir noba�ījusies. Tā nelikās. Tomēr diezin vai viņa to izrādītu.

Zem kājām kaut kas nokrak�ķēja. Es paskatījos lejup un ieraudzīju, ka alas grīdu klāj tūksto�iem sīku, smalku dzeltenu kaulu. Tie bija līdzīgi putnu kauliem, ta�u nebija vis - tie bija sikspārņu kauli. Mejai izrādījās taisnība: sikspārņi bija apēsti.

Manu nakts redzamības briļļu attēla aug�ējā stūrī iemir- gojās sarkana signāllampiņa. Dro�i vien tas bija kāds brīdi�nājums, visticamāk - par bateriju. "Meja�" cs iesāku. Tad, tikpat spēji kā sākusies, mirgo�ana beidzās.

"Kas?" viņa jautāja. "Kas noticis?"

"Viss kārtībā."

Un tad mēs beidzot bijām nokļuvu�i prāvajā kambari� tikai nekāda kambara te vairs nebija. Milzīgajā telpā no grīdas līdz griestiem rindojās tum�as lodes; to diametrs bija apmē�ram divas pēdas, tās noklāja smaili, sariem līdzīgi izvirzījumi. Lodes izskadjās pēc gigantiskiem jūras e�iem, kas sagrupēju��ies lielos �emuros. Tajā visā jautās kārtiba.

"Vai ir tā, kā man liekas?" Meja jautāja. Viņas balss bija rāma un bezkaislīga. Zinātnieces balss.

"Jā, domāju gan," cs sacīju. Ja nekļūdījos, tad �ie sarainie �emuri bija "Xymos" virszemē uzbūvētās rūpnīcas analoģija mātes Dabas klēpī. "Tad tā viņi vairojas�" Es paspēru soli uz priek�u.

"Nezinu, vai mums vajadzētu tur iet�" viņa sacīja.

"Ir jāiet, Meja. Skaties, cik tas viss ir kārtīgs!"

"Tu domā, ka �eit ir centrs?"

"Iespējams." Un, ja tā tie�ām bija, es gribēju tajā iesviest termītu. Gāju tālāk.

Staigājot starp �iem �emuriem, sajūta bija baisa. No smailēm pilēja biezs, gļotains �ķidrums. Turklāt lodes bija ietītas tādā kā biezā, trīco�ā receklī, un viss �emurs, �ķiet, kustējās kā dzīvs. Es apstājos, lai ieskatītos rūpīgāk. Tad pa�manīju, ka lo�u virsma patie�ām ir dzīva: receklī mud�eklīgi rāpoja melni tārpi. "Ak kungs�"

"Viņi te bija arī agrāk," Meja mierīgi sacīja.

"Kas?"

"Tie tārpi. Kad es iepriek�ējo reizi �eit biju, viņi dzīvoja mēslu kārtā uz alas grīdas. Viņi ēd organiskās vielas un viņu izdalījumos ir liels fosfora procents."

"Un tagad tie ir iesaistīti spietu sintēzē," cs sacīju. "Nc ilgi, tikai pāris dienu. Koevolūcija tīrā veidā. Lodes, jādomā, apgādā viņus ar pārtiku un kaut kādā veidā savāc viņu eks�krementus."

"Vai varbūt viņus pa�us," sausi teica Meja.

"Jā. Varbūt." Tas nebija nekas neiespējams. Skudras tur laputis glu�i tāpat kā mēs turam govis. Citi kukaiņi pārtikai dārzos audzē sēnes.

Mēs gājām tālāk. Mums apkārt virmoja spieti, ta�u tie tu�rējās pa gabalu. Dro�i vien kārtējais nebiju�ais gadījums, es domāju: viņu pūznī kāds iebrucis. Viņi nebija izlēmu�i, ko darīt. Es uzmanīgi liku kājas: grīda kļuva arvien slidenāka. To klāja kaut kādi biezi mēsli. Da�viet tie zalgoja zaļganām �vīkām. Tās it kā tiecās iek�up, uz centra pusi. Man bija sa�jūta, ka grīda ir nedaudz ieslīpa.

"Cik tālu vēl iesim?" jautāja Meja. Viņa joprojām �ķita mierīga, tomēr diez vai tā bija. Arī cs jutos nelāgi: atskato�ties kambara ieeja vairs nebija saskatāma, to apslēpa �emuri.

Un tad pēk�ņi mēs atradāmies telpas vidū, jo �emuru rin�das beidzās un tie�i man acu priek�ā bija kaut kas līdzīgs uz�kalnam, kas atradās virszemē, tikai samazinātā veidā. �is uz�kalns bija apmēram �etras pēdas augsts, nevainojami riņķveidīgs pamatnē, un no tā uz visām pusēm atzarojās pla�kanas lāpstiņas. Ari te bija manāmas zaļās �vīkas. No lāpsti- sņām kūpēja blāvi dūmi.

Mēs piegājām tuvāk.

"Karsts," teica Meja. Un tā tie�ām bija. Karstums bija spēcīgs - tāpēc ari tas kūpēja. "Kā tev �ķiet, kas tur atrodas?" viņa jautāja.

Es palūkojos uz grīdu. Tagad es redzēju, ka zaļās �vīkas sākas no �emuriem un sniedzas līdz �im centrālajam uzkal�nam. "Asembleri," es sacīju. Sarainie jūras e�i ģenerēja or�ganisko jēlmateriālu. Tas plūda uz centru, kur asembleri ra��oja molekulas. Seit notika noslēdzo�ā montā�a.

"Tad �eit ir tā visa sirds," teica Meja.

"Jā. Tā varētu sacīt."

Mūs no visām pusēm apņēma spieti, tie karājās gaisā �e�muru rindu galos. Izskatījās, ka pa�ā vidū tic nemēdza ienākt. Toties tie bija visur, tic mums uzglūnēja.

"Cik tu gribi?" Meja klusi jautāja, izņemdama no mugur�somas termītu.

Es pārlaidu skatienu spietiem.

"Piecus," cs atbildēju. "Pārējie būs vajadzīgi, lai tiktu ārā."

"Piecus uzreiz mēs nevarēsim aizdedzināt�"

"Tas nekas." Es izstiepu roku. "Dod man!"

"Bet, D�ek�"

"Ātrāk, Meja!"

Viņa iedeva man piecas kapsulas. Es piegāju tuvāk un ne�aizdedzinājis iesviedu tās uzkalna vidū. Spieti mums apkārt sanēja, tomēr vēl aizvien mums netuvojās.

"Skaidrs," Meja noteica. Viņa uzreiz saprata, ko es daru. Viņa jau ņēma ārā nākamās kapsulas.

"Tagad �etras," es sacīju, atskatīdamies uz spietiem. Tic nemierīgi virmoja �urpu turpu. Es nezināju, cik ilgi tie �eit paliks. "Trīs tev, viena man. Tu ņem spietus."

"Labi�" Viņa pasniedza man vienu kapsulu. Es aizdedzi�nāju pārējās. Viņa aizmeta tās uz to pusi, no kuras mēs bi�jām atnāku�i. Spieti aizplivinājās.

Viņa skaitīja:

"Trīs� divi� viens� aizieti"

Mēs salīkām, aizgriezdamies no ne�ēlīgā gaismas sprādzie�na. Kaut kas brik�ķēja; atkal pacēlis acis, cs ieraudzīju, ka vai�rāki �emuri sa�ķīst un izjūk. Pa zemi ripoja dzeloņi. Es ne�vilcinādamies aizdedzināju nākamo kapsulu un, kad tā izspļāva baltas dzirksteles, iesviedu to uzkalniņā.

''Skrienam!"

Mēs metāmies uz izejas pusi. Māsu priek�ā saira �emuri. Meja, ne uz mirkli neapstādamās, viegli lēca pāri nokritu�a�jiem dzeloņiem. Es viņai sekoju, prātā skaitīdams: trīs� di�vi�. viens�

Aiziet!

Atskanēja kaut kas līdzīgs spalgam kliedzienam, tam se�koja baismīgs karstas gāzes triccicns, dārdo�a dctonācija un dzeļo�as sāpes ausīs. Triecienvilnis nogāza mani gar�ļaukus uz grīdas un es aizslīdēju pa dubļiem. Jutu, kā manā ādā vis�caur saduras dzeloņi. Brilles nokrita un mani apņēma mel�nums. Melnums. Es pilnīgi neko neredzēju. Noslaucīju dubļus no sejas. Mēģināju pierausties kājās, paslīdēju un nokritu.

"Meja," cs saucu. "Meja�"

"Bija sprādziens," viņa pārsteigtā balsī sacīja.

"Meja, kur tu esi? Es neredzu."

Viss bija piķa melns. Es vispār neko neredzēju. Es atrados dziļi kaut kādā draņķa alā, kas bija pilna ar dzeloņiem, un neko neredzēju. Cīnījos ar paniku.

"Viss kārtībā," sacīja Meja. Es jutu, kā viņas plauksta tumsā satver manu delmu. Acīm redzot, viņa mani redzēja. "Luktu�rītis tev pie jostas," viņa teica un aizvadīja manu roku.

Es taustījos pa tumsu, meklēdams aizspiedni. Atradu, ta��u nespēju to atdabūt vaļā. Tajā bija atspere, un mani pirksd visu laiku slīdēja. Es izdzirdēju trink�ķoņu, sākumā klusu, tad arvien spēcīgāku. Manas rokas bija nosvīdu�as. Beidzot aiz- spiednis atvērās un cs, atviegloti nopūzdamies, ieslēdzu luk�turīti. Aukstajā halogēngaismā ieraudzīju Meju: viņai uz de�guna joprojām bija nakts brilles, un viņa aizgriezās. Es pārlaidu staru kūli alai. Sprādziens bija to pārvērtis. Daudzi �emuri bija izjuku�i, un grīdu no vienas vietas klāja dzeloņi. Uz grīdas sāka aizdegties kaut kāda viela. Sāka velties sīvu, riebīgu dūmu vāls. Gaiss bija blīvs un tum�s. Paspēru soli at�pakaļ un uzdūros kaut kam ļumīgam.

Palūkojies lejup, es ieraudzīju Dcivida Bruka kreklu. Tad cs apjēdzu, ka stāvu uz tā, kas bija palicis pāri no Dcivida rumpja, tas bija pārvērties kaut kādā bālganā galertā. Es bi�ju iekāpis tie�i viņam vēderā. Viņa ribas skrāpēja man ādu, astājot uz biksēm baltu �vīku. Atskatījies es ieraudzīju Deivi�da seju, rēgaini baltu un sadrupu�u, viņa vaibsti bija nograuzti un izskatījās tikpat blāvi kā spietu sejas. Man uzreiz kļuva nelabi un mutē uzradās �ults gar�a.

"Nāc," sauca Meja, saķerdama un spēcīgi saspiezdama manu roku. "Nāc, D�ek!"

Mana kāja ar �ļurkstienu izrāvās no līķa. Es mēģināju no�berzēt kurpi gar grīdu, kaut kā notīrīt balto galertu. Es vis�pār vairs nedomāju, tikai cīnījos ar nelabumu un neiztura�mām �ausmām. Man gribējās bēgt. Meja kaut ko tcica, bet es neko nedzirdēju. Telpa man apkārt ņirbēja, es pavisam ne�skaidri apzinājos, ka visās malās sarodas spieti, cits pēc cita, cits pēc cita. Tie dūca it visur.

"D�ek, tu man esi vajadzīgs!" teica Meja, pasniegdama �etras kapsulas, un man, kaut kā bakstoties ar lukturīti, iz�devās tās aizdedzināt; Meja aizmeta tās uz visām pusēm. Es pierāvu plaukstas pie acīm, visapkārt uzsprāga karstas lodes. Kad es atkal palūkojos, spieti bija pazudu�i. Ta�u jau pēc mir�kļa de sāka rasties no jauna. Vispirms viens, tad trīs, tad se�i, tad desmit, tad - pārāk daudz, lai varētu saskaitīt. Nikni dūk�dami, tie saplūda un devās mums virsū.

"Cik kapsulu vēl atlicis?" es jautāju.

"Astoņas."

Tad cs sapratu, ka mums nekas neizdosies. Mēs bijām pā�rāk dziļi alā. Mēs netiksim ārā. Man nebija nc jausmas, cik spietu ir mums apkārt - halogēnstars �ūpojās �urpu turp, iz�gaismojot neskaitāmus melnu mākoņu leģionus.

"D�ek�" teica Meja, izstiepdama roku. �ķiet, viņa ne�mēdza zaudēt mieru. Es aizdedzināju vēl trīs kapsulas, un Me�ja tās aizsvieda, vienlaikus steigdamās uz izejas pusi. Es cen�tos neatpalikt, tomēr apzinājos, ka mums nav nekādu cerību. Sprādzieni spietus izklīdināja tikai uz brīdi. Tad tie veicīgi sagrupējās no jauna. To bija pārāk daudz.

"D�ek!" Viņai rokās atkal bija termīts.

Es jau redzēju alas izeju, tā atradās tikai da�u jardu attā�lumā. No kodīgajiem dūmiem man asaroja acis. Halogēn- lukturītis ar pavisam �auriņu staru �ķēla miglu. Gaiss kļuva arvien biezāks un biezāks.

Pēdējā balti kvēlojo�o sprādzienu virkne, un mēs bijām no�nāku�i pie izejas. Es redzēju rampu, kas veda virszemē. Ne�biju domājis, ka mēs nokļūsim tik tālu. Un cs vairs ari nedo�māju, viss bija tikai iespaidi.

"Cik vēl atlicis?" cs jautāju.

Meja neatbildēja. Es dzirdēju kaut kur aug�ā rūcam mo�toru. Pacēlis galvu, ieraudzīju alas griestos raustīgu, baltu gais�mu. Rūkoņa kļuva pavisam skaļa - cs dzirdēju pie�ķiltu mo�toru - un tad ieraudzīju rampas aug�galā visurgājēju. Tur stāvēja Bobijs, kur� kliedza: "Nost no ceļa-a-a-a-a!"

Meja pagriezās un metās skrie�us pa rampu, cs ģeņģerēju viņai pakaļ. Neskaidri manīju, ka Bobijs kaut ko aizdedzina un �is kaut kas uzsprāgst ar oran�u liesmu, tad Meja piespie�da mani pie sienas un pa rampu aizripoja visurgājējs bez va�dītāja, tas devās lejas kambara virzienā, un no tā degvielas tvertnes plandījās liesmas. Tas bija motorizēts Molotova kok�teilis� tas devās uz noslēgtu, putekļu pilnu kambari.

Tiklīdz tas bija patraucies mums garām, Meja iegrūda man mugurā spēcīgu dunku.

"Skrien!"

Es nojoņoju da�us atliku�os jardus līdz rampas aug�galam. Bobijs izstiepa rokas un uzvilka mūs aug�ā. Es nokritu un nobrāzu ceļgalu, ta�u gandrīz neko nejutu, un viņ� atkal uzrā�va mani kājās. Tad es no visa spēka skrēju uz alas izeju un jau gandrīz biju to sasniedzis, kad me�onīgs sprādziens nogā�za mūs no kājām un es kūleniski aizlidoju pa gaisu un ietrie�cos alas sienā. Uzķcpurojos kājās, galva d�inkstēja. Lukturī�tis bija pazudis. Kaut kur man aiz muguras skanēja kas līdzīgs dīvainam kliedzienam, vai varbūt man tikai tā likās.

Paskatījos uz Meju un Bobiju. Viņi cēlās kājās. Aug�ā jo�projām dārdēja helikopters. Mēs uzrāpāmies pa nogāzi un sa- brukām uz pakalna malas, un noripojām lejup, vēsajā, mel�najā tuksne�a naktī.

Pēdējais, ko es redzēju, - Meja māj, lai helikopters lido prom, lido prom, prom, prom�

Un tad ala eksplodēja.

Zeme zem kājām salēcās un nogāza mani. Es nokritu ze�mē tie�i tai brīdī, kad no triecienviļņa ne�ēlīgi iesāpējās au�sis. Dzirdēju sprādziena dobjo dārdoņu. No alas mutes izri�poja milzīga, neganta ugunsbumba, melnumā ie�ņaugts oran�s spēks. Es jutu, kā uz manu pusi veļas karstuma vilnis, un tad tas pazuda, un viss piepe�i bija kluss, un pasaule man apkārt kļuva melna.

Cik ilgi tā biju nogulējis zem zvaig�ņotajām debesīm, es nezināju. Dro�i vien biju zaudējis samaņu, jo nākamais, ko es atcerējos - kā Bobijs stumj mani iek�ā helikopterā. Meja jau bija priek�ā, viņa pieliecās, lai mani apsēdinātu un aiz�sprādzētu siksnas. Viņu abu sejās, uz mani raugoties, bija la�sāmas ba�as. Es truli pārliku, vai neesmu ievainots. Nekādas sāpes nejutu. Durvis aizcirtās, un Bobijs apsēdās priek�ā, lī�dzās pilotam.

Mēs bijām to paveiku�i. Mums izdevās.

Es gandrīz neticēju, ka tas viss ir beidzies.

Helikopters pacēlās gaisā, un tālumā cs ieraudzīju labo�ratorijas ugunis.

"D�ek!"

Kad ienācu gaiteni, man pred metās D�ūlija. Griestu spul�d�u gaismā viņas seja izskatījās daiļa, kalsna un eleganta. Pa�tiesību sakot, viņa bija daiļāka, nekā man bija palicis prātā. Potīte viņai bija apsaitēta un rokas locītava - ieģipsēta. Viņa apkampa mani un noslēpa galvu man pie pleca. Viņas mati smar�oja pēc lavandas.

"Ak, D�ek, D�ek! Paldies Dievam, ar tevi viss ir kārtībā."

"Jā," es aizsmaku�ā balsī atbildēju. "Ir labi."

"Es tā priecājos� tā priecājos."

Es stāvēju, juzdams, kā viņa mani apskauj. Tad pats viņu apskāvu. Nezināju, kā izturēties. Viņa bija tik sparīga, tur�pretim es jutos pārguris, iztuk�ots.

"Vai ar tevi viss ir kārtībā, D�ek?" viņa jautāja, joprojām mani apkampusi.

"Jā, D�ūlij," es teicu tikai mazliet skaļāk par �ukstu. "Viss kārtībā."

"Kas noticis tavai balsij?" viņa jautāja, atraudamās, lai uz mani paskatītos. Viņa nopētīja manu seju. "Kas nav labi?"

"Dro�i vien apsvilu�as balss saites," teica Meja. Ari viņa bija aizsmakusi. Viņas seja bija melna no sodrējiem. Uz vai�ga viņai bija skramba, uz pieres - vēl viena.

D�ūlija atkal mani apkampa, viņas pirksti taustīja manu kreklu.

"Dārgais, tu esi ievainots�"

"Tikai krekls."

"D�ek, vai tu dro�i zini, ka neesi ievainots? Man �ķiet, ka esi�"

"Nē, viss ir kārtībā." Es neveikli paspēru soli atpakaļ.

"Nespēju vien izteikt," viņa sacīja, "cik pateicīga esmu par to, ko tu �onakt paveici, D�ek. Par to, ko paveicāt jūs visi," viņa turpināja, pievērsdamās pārējiem. "Tu, Meja, un Bobijs ari. Man tikai �ēl, ka es nebiju �eit un nevarēju palī�dzēt. Es zinu, ka tas viss ir mana vaina. Bet mēs esam ļoti pateicīgi. Uzņēmums ir pateicīgs."

Uzņēmums? - es nodomāju. Ta�u skaļi sacīju tikai:

"Mjā, nu, to vajadzēja izdarīt."

"Jā, patie�ām, noteikti vajadzēja. Ātri un apņēmīgi. Un tu to paveici, D�ek. Paldies Dievam!"

Attālāk, galvu klanīdams, stāvēja Rikijs. Viņ� līdzinājās mehāniskam putnam, kas dzer no ūdens glāzes. Aug�ā - le�jā. Es jutos nereāli, it kā te notiktu kāda izrāde.

"Man �ķiet, mums visiem vajadzētu kaut ko iedzert un to nosvinēt," teica D�ūlija, mums turpinot ceļu pa gaiteni. "Te ta�u noteikti ir �ampanietis, Rikij? Ir? Jā? Es vēlos no�svinēt jūsu veikumu."

"Es gribu tikai gulēt," es sacīju.

"Ai, nevajag, vienu glāzi ta�u var!"

Cik tipiski D�ūlijai, es nodomāju. Dzīvo pati savā pasau�lē, neievērojot, kā jūtas apkārtējie. Dzert �ampanieti nu bū�tu pēdējais, ko varētu gribēt kāds no mums.

"Paldies," papurinādama galvu, tcica Meja.

"Vai tu dro�i zini? Patie�ām? Tas būtu jauki. Un tu, Bobij?"

"Varbūt rit," atbildēja Bobijs.

"Ak, nu, labi, galu galā jūs esat varoņi un uzvarētāji! Tad rīt, labi."

Es ievēroju, cik ātri viņa iet, cik �iglas ir viņas kustības. Atcerējos, kā Elena bija ieminējusies, ka viņa noteikti lieto narkotikas. Neap�aubāmi, tā izskatījās. Ta�u cs biju tā pār�guris, ka man bija pilnīgi vienalga.

"Es pavēstīju �o jaunumu Lerijam Hendleram, uzņēmu�ma direktoram," viņa sacīja, "un viņ� bija ļoti pateicīgs jums visiem."

"Tas ir jauki," es sacīju. "Vai viņ� paziņos armijai?"

"Armijai? Par ko?"

"Par aizbēgu�o eksperimentu."

"Jā, D�ek, par to ta�u vairs nav jāraizējas. Tu jau par to parūpējies."

"Neesmu pārliecināts," es atbildēju. "Iespējams, da�i spie�ti izmuka. Vai varbūt kaut kur ir vēl kāds pūznis. Dro�s pa�liek dro�s, manuprāt, vajadzētu paziņot armijas vadībai." Pa�tiesībā es nedomāju, ka mēs esam kaut ko palaidu�i garām, ta�u vēlējos, lai �eit ierodas kādi cilvēki no malas. Es biju no�guris. Man gribējās, lai atbildību pārņem kāds cits.

"Armijai?" D�ūlijas skatiens aizslīdēja pie Rikija, tad at�griezās pie manis. "D�ek, tev ir pilnīga taisnība," viņa stin�gri noteica. "Sī ir ārkārtīgi nopietna situācija. Ja ir kaut ma�zākā iespēja, ka mēs esam kaut ko plaidu�i garām, tad vajag uzreiz viņiem paziņot."

"Es domāju - �onakt."

"Jā, piekritu, D�ek. �onakt. Vispār tūlīt pat to izdarī�u."

Es atskatījos uz Rikiju. Viņ� gāja kopā ar pārējiem, jopro�jām tikpat mehāniski klanīdams galvu. Es kaut ko nesapratu.

Kur tad viņa pirmītējā panika? Viņa bailes, ka par eksperimen�tu uzzinās sabiedrība? Nupat izskatījās, ka viņam ir vienalga.

"Jūs trīs ejiet gulēt, bet es piezvanī�u paziņām Pentago�nā," sacīja D�ūlija.

"Ie�u tev līdzi," es teicu.

"Tas galīgi nav nepiecie�ams."

"Es to gribu," es neatlaidos.

Viņa uzmeta man skatienu un pasmaidīja.

"Tu man neuzticies?"

"Nē jel," es atbildēju. "Bet viņiem var rasties jautājumi, un es varē�u uz tiem atbildēt."

"Jā, pareizi. Laba doma. Lieliska doma."

Es skaidri noskārtu - kaut kas ir aplam. Es jutos kā teātra izrādē, kur katrs spēlē savu lomu. Vienīgais - es nezināju, kas tā par izrādi. Atskatījos uz Meju. Viņa rauca pieri. Ari viņa bija to sajutusi.

Caur slū�ām mēs iegājām dzīvojamajās telpās. Man �ķi�ta, ka te ir nepatīkami auksti; es notrīcēju. Iegājām virtuvē, un D�ūlija paņēma tālruņa klausuli.

"Piezvanīsim, D�ek," viņa sacīja.

Es piegāju pie ledusskapja un paņēmu ingveralu. Meja pa�gatavoja sev lcdustēju. Bobijs izvēlējās alu. Mēs visi bijām iz�slāpu�i. Es pamanīju, ka ledusskapī stāv un gaida �ampanie��a pudele. Pataustīju: tā bija auksta. Turpat dzesējās ari se�as glāzes. Viņa jau bija izplānojusi ballīti.

D�ūlija ieslēdza telefonu skaļruņa re�īmā. Mēs izdzirdē�jām pīkstienu. Viņa nospieda numura pogas. Ta�u sazvanīt neizdevās. Pīkstiens apklusa.

"Ahā," viņa noteica. "Pamēģināsim vēlreiz�"

Viņa vēlreiz nospieda numura taustiņus. Savienojuma at�kal nebija.

"Jocīgi. Rikij, es netieku līdz tālsarunu līnijai."

"Pamēģini vēl," ieteica Rikijs.

Es malkoju savu ingveralu, viņus vērodams. Nebija �au�bu, ka tas viss ir teātris, izrāde, kas tika spēlēta mūsu dēļ. D�ū�lija apzinīgi nospieda numura taustiņus tre�o reizi. Es prāto�ju, kas īsti tas ir par numuru. Vai varbūt viņa Pentagona numuru zina no galvas?

"Uff," viņa tcica. "Nekā."

Rikijs paņēma aparātu, palūkojās tam apak�ā, atkal noli�ka. "It kā viss ir kārtībā," viņ� sacīja, tēlodams apjukumu.

"Ak, Dieva dēļ," es ierunājos. "Drīkst, es minē�u? Kaut kas atgadījies, un mēs nevienam nevaram piezvanīt."

"Nē, nē, varam!" atsaucās Rikijs.

"Es tikai pirms da�ām minūtēm zvanīju," piebilda D�ū�lija. "Tie�i pirms jūsu iera�anās."

Rikijs piecēlās kājās. "Aizie�u pārbaudīt vadus."

"Jā, pārbaudi gan," es skubināju, pārskaities līdz baltkvēlei.

D�ūlija cie�i lūkojās manī. "D�ek!" viņa tcica. "Esmu no�raizējusies par tevi." "Ahā."

"Tu esi nikns."

"Mani �akarē."

"Tā nav," viņa klusi sacīja, ieskaudamas man acīs. "Es tev apsolu."

Meja piecēlās un teica, ka ieie�ot du�ā. Bobijs aizgāja uz atpūtas telpu uzspēlēt kādu videospēli, tas bija viņa ierastais nomierinā�anās veids. Drīz cs izdzirdēju automāta kārtas un no�auto nejauceņu kliedzienus. Mēs ar D�ūliju virtuvē bijām paliku�i vieni.

Viņa noliecās pār galdu, lai būtu tuvāk man. "D�ek," vi�ņa ierunājās klusā, sirsnīgā balsī, "man laikam tev �is tas jā�paskaidro."

"Nē," es atbildēju. "Nevajag."

"Jā, par manu izturē�anos. Par maniem lēmumiem �o bei�dzamo dienu laikā."

"Nav svarīgi."

"Man - ir."

"Varbūt vēlāk, D�ūlij."

"Man vajag to pateikt tūlīt. Saproti, lieta tāda, ka es vien�kār�i gribēju izglābt uzņēmumu, D�ek. Tas arī viss. Kameras sabojājās, un mēs nespējām tās salabot, mēs zaudējām līgu�mu, un uzņēmums ira pa visām vīlēm. Es vēl nekad neesmu zaudējusi uzņēmumu, un man negribējās, lai c(Xymosv būtu pirmais. Man te bija investīcijas, man piederēja daļas, un, �ķiet, man bija savs lepnums. Es vēlējos to glābt. Zinu, ka nespriedu pietiekami saprātīgi. Es biju izmisusi. Neviens cits nav vainīgs. Viņi visi gribēja to apturēt. Es liku viņiem turpi�nāt. Tas bija� tas bija mans krusta kar�." Viņa paraustīja ple�cus. "Un tas viss - kaķim zem astes. Uzņēmums tuvāko die�nu laikā tiks slēgts. Tas ir zaudēts." Viņa pieliecās vēl tuvāk. "Bet es negribu zaudēt ari tevi. Es negribu zaudēt savu ģime�ni. Es negribu zaudēt mūs."

Viņa pieklusināja balsi un, izstiepusi rokas pāri galdam, uz�lika savas plaukstas uz manējām.

"Es gribu izpirkt savu vainu, D�ek. Es gribu visu izlabot, lai mēs atgrieztos vecajās sliedēs." Viņa apklusa. "Ceru, ka tu ari to gribi."

"Es īsti nesaprotu, kā jūtos," es atbildēju.

"Tu esi noguris."

"Jā. Bet es tik un tā nezinu."

"Tu gribi teikt - par mums?"

"Man riebjas �ī idiotiskā saruna," es sacīju. Un tā tie�ām bija. Man riebās tas, ka viņa to uzsāka tad, kad es biju nogu�ris, kad tikko biju izturējis tik smagu pārbaudījumu, par ma�ta tiesu izglābies no nāves, tu rīdāt tas viss, stingri ņemot, bi�ja viņas dēļ. Man riebās ras, ka viņa aizgaiņāja savu līdzdalī�bu kā "nepietiekami saprātīgu spriedumu", jo patiesībā bija daudz ļaunāk.

"Ak D�ek, kaut viss atkal būtu pa vecam," viņa teica un piepe�i pavisam pārliecās pār galdu un mēģināja mani no�skūpstīt uz lūpām. Es atrāvos un aizgriezu galvu. Viņa lū�dzo�ām acīm lūkojās manī. "D�ek, lūdzu!"

"Nav ne īstais laiks, nc īstā vieta, D�ūlij," es sacīju.

Pauze. Viņa nezināja, ko teikt. Pēdīgi:

"Bērniem tevis pietrūkst."

"Par to es ne�aubos. Man arī viņu pietrūkst."

Viņa izplūda asarās.

"Bet manis viņiem nepietrūkst�"viņa �ņukstēja. "Viņi jau ir aizmirsu�i par mani� par savu māti�" Viņa atkal sniedzās pēc manas rokas. Es ļāvu, lai viņa to satver. Mēģināju izvēr�tēt savas izjūtas. Es vienkār�i jutos noguris, un man tas viss ļoti nepatika. Es gribēju, lai viņa beidz raudāt. "D�ūlij�"

Iek�ējās saziņas sistēmā atskanēja klik�ķis. Es izdzirdēju Rikija balsi:

"Paklau, ve�i? Ir radusies problēma ar sakariem. Varbūt nāciet �urp, un labāk nekavējoties!"

Sakaru telpa patiesībā bija liels skapis galvenā korpusa vie�nā stūri. To hermētiski noslēdza smagas aizsargdurvis, kuru aug�ējā daļā bija ierīkots rūdīta stikla lodziņ�. Pa �o lodziņu varēja redzēt visus vadu un slēd�u paneļus, ar kuriem tika no�dro�ināti laboratorijas sakari. Es redzēju, ka vadi lieliem ku��ķiem ir izrauti ārā. Un vēl es redzēju, ka skapja stūri guļ Cār�lijs Devenports. Izskatījās, ka viņ� ir miris. Viņa mute bija palikusi vaļā, acis stingi raudzījās tuk�umā. Viņa āda bija vi�oleti pelēka. Ap viņa galvu virmoja melns, dūco�s spiets.

"Nespēju iztēloties, kā tas varēja atgadīties," sacīja Rikijs. "Kad es biju pie viņa iegriezies, viņ� gulēja cie�ā miegā�"

"Kad tas bija?" es jautāju.

"Pirms kādas pusstundas."

"Un spiets? Kā tas �eit iekļuva?"

"Nespēju iztēloties," teica Rikijs. "Dro�i vien viņ� ienesa to sev līdzi, kad nāca iek�ā."

"Kā?" es jautāju. "Viņ� izgāja cauri visām slū�ām."

"Es zinu, bet�"

"Kas - bet, Rikij? Kā tas ir iespējams?"

"Varbūt� Es nezinu, varbūt tas bija viņam kaklā vai kaut kā tamlīdzīgi."

"Viņam kaklā?" es pārjautāju. "Tu gribi teikt - tas vien�kār�i �vangājās viņam starp mandelēm? Tie ķēmi ir nāvējo�i, vai tu to zini?"

"Jā, es zinu. Skaidrs, ka zinu." Viņ� paraustīja plecus. "Ma�nam prātam tas nav aptverams."

Es vērīgi lūkojos Rikijā, mēģinādams izprast viņa uzvedī�bu. Viņ� tikko bija atklājis, ka viņa laboratorijā iekļuvis nā�vējo�i bīstams nanospiets, un nebūt neizskatījās, ka tas viņu uztrauktu. Viņ� par to runāja visnotaļ nevērīgi.

Iesteidzās Meja. Vienā skatienā viņa aptvēra, kas ir noti�cis. "Vai kāds ir ieskatījies videoierakstā?"

"Tas nav iespējams," atbildēja Rikijs. Viņ� norādīja uz sa�karu kabūzi. "Kontrolierices nedarbojas - tās ir tur."

"Tātad tu nezini, kā viņ� tur iekļuva?"

"Nē. Bet, kā redzams, viņ� negribēja mūs saukt. Vismaz� tā izskatās."

"Kāpēc Cārlijs tur iegāja?" jautāja Meja.

Es papurināju galvu. Man nebija ne mazākās nojausmas.

"Tā telpa ir hermētiska," sacīja D�ūlija. "Varbūt viņ� zi�nāja, ka ir inficēts, un vēlējās ieslēgties, lai neviens netiek vi�ņam klāt. Nu, viņ� aizslēdza durvis no iek�puses."

"Ak tā?" es pārvaicāju. "Kā tu to zini?"

"Hmm� Man vienkār�i tā liekas� ahā�" D�ūlija atbil�dēja. Viņa iclūrēja pa lodziņu. "Un, uff, var redzēt, kā tajā hroma apdarē atspīd atslēga�. Redzat, tur?"

Es pat nepapūlējos apskatīties. Turpretim Meja paraudzī�jās, un es dzirdēju, kā viņa saka:

"O, jā, D�ūlij, tev taisnība. labs novērojums! Es pati to nepamanīju." Izklausījās ļoti nedabiski, ta�u D�ūlija, �ķiet, to nepamanīja.

Tātad �obrīd teātri spēlēja visi. Viss bija inscenēts. Un es nesapratu - kāpēc. Ta�u, vērodams, kā Meja runā ar D�ūli�ju, es pamanīju, ka pret manu sievu viņa izturas ārkārtīgi uz�manīgi. Gandrīz tā, it kā Meja no D�ūlijas baidītos, vai vis�maz baidītos viņu aizskart.

Tas bija savādi.

Un mazliet uztrauco�i.

"Vai tās durvis ir iespējams atslēgt?" es jautāju Rikijam.

"Domāju, ka jā. Vinsam dro�i vien ir mūķīzeris. Bet ne�viens tās durvis vaļā neslēgs, D�ek. Vismaz tik ilgi, kamēr tur iek�ā ir tas spiets."

"Tātad mēs nekur nevaram piezvanīt?" es jautāju. "Esam ieslēgti? Bez sazinā�anās tiesībām?"

"Līdz rītam - jā. No rīta, kā parasti, atlidos helikopters." Rikijs pa lodziņu lūrēja uz posta�u. "Jēziņ! Cārlijs nu gan ir plosījies ap tiem paneļiem!"

"Kāpēc, tavuprāt, viņ� to darīja?" es vaicāju.

Rikijs papurināja galvu.

"Zini, �ārlijs bija mazlietiņ ķerts. Nu, viņ� bija krā�ņs. Bet visa tā pir�ana un ņurdē�ana� viņam visi nebija mājās, D�ek."

"Man tā nelikās."

"Tas ir tikai mans viedoklis," viņ� sacīja.

Es apstājos Rikijam aiz muguras un palūkojos pa lodzi�ņu. Spiets sanēja ap �ārlija galvu, un uz viņa ķermeņa sāka parādīties pienainais aplikums. Parastā shēma.

"Varbūt tur iek�ā var iepumpēt �ķidru slāpekli? Sasaldēt to spietu?" es ierosināju.

"Dro�i vien tas ir iespējams," Rikijs atbildēja, "bet man bail, ka tā mēs sabojāsim aparatūru."

"Vai tu nevari noregulēt kondicionētājus tā, lai tic izsūk�tu daļiņas ārā?"

"Kondicionētāji darbojas ar pilnu jaudu."

"Un ugunsdzē�amo aparātu tu arī negribēsi izmantot�"

Viņ� papurināja galvu. "Ugunsdzē�amajos aparātos ir ha- lons. Daļiņām tas būs kā pīlei ūdens."

"Tātad faktiski mēs tajā telpā iekļūt nevaram."

"Cik man zināms - nē."

"Mobilie tālruņi?"

Viņ� papurināja galvu. "Antenas iet cauri tai telpai. Visi sakaru veidi, kas mums �eit ir - mobilie, internets, ātrās datu maģistrāles, - pilnīgi viss iet caur to telpu."

"Cārlijs zināja, ka tā telpa ir hermētiski izolēta," ierunā�jās D�ūlija. "Lieku galvu ķīlā, ka viņ� tur iegāja, lai mūs pa�sargātu. Tā bija pa�aizliedzīga rīcība. Drosmīga rīcība."

Viņa izstrādāja savu teoriju par Cārliju, ietērpa to miesā, pievienoja detaļas. Tas mazliet novērsa uzmanību, ņemot vē�rā, ka joprojām nebija atbildes uz galveno jautājumu - kā atslēgt durvis un iznīcināt spietu. "Vai tajā kabūzī ir kāds logs?" es jautāju.

"Nē."

"Tad �is lodziņ� durvīs ir vienīgais?"

"Jā."

"Skaidrs, tad darīsim �ādi," es sacīju. "Aptum�osim �o lo�dziņu un izslēgsim gaismas. Nogaidīsim pāris stundu, kamēr spieti zaudēs enerģiju."

"Jēziņ, cs nezinu," Rikijs �aubīdamies novilka.

"Ko tu nezini, Rikij?" noprasīja D�ūlija. "Manuprāt, lie�liska doma. Noteikti ir vērts pamēģināt. Darīsim to nekavē�joties*."

"Jā, labi," atsaucās Rikijs, acumirklī piekāpdamies viņai. "Bet būs jāgaida kādas se�as stundas."

"Man likās - runa bija par trim stundām," es iebildu.

"Jā, tā ir, bet es gribu, lai pirms durvju atvēr�anas paiet pāris rezerves stundu. Ja tas spiets paspruks vaļā, mums vi�siem būs vāks."

Galu galā pie tā mēs ari palikām. Mēs sadabūjām melnu audumu un ar līīnlcnd piestiprinājām to pie loga, tam pāri uz- likām melnu papes gabalu. Izslēdzām gaismu un pielīmējām gaismas slēdzi stāvoklī "izslēgts". Ap to laiku mani atkal uz�veica pārgurums. Ieskatījos rokaspulkstenī. Bija viens nakti.

"Es ie�u gulēt," es sacīju.

"Mēs visi iesim gulēt," teica D�ūlija. "So te mēs varam apskatīt rīt."

Mēs visi devāmies uz dzīvojamo telpu moduli. Meja pie�nāca pie manis un sāka iet blakus. "Kā tu jūties?" viņa jautāja.

"Labi. Tā kā sāk sāpēt mugura."

Viņa pamāja ar galvu. "Varbūt ļauj man paskatīties!"

"Kāpēc?"

"Vienkār�i tāpat, cs paskatī�os, tad varēsi iet gulēt."

"Ak D�ek, dārgais!" sāka vaimanāt D�ūlija. "Mans ma�zais nabadziņ�!"

"Kas tur ir?"

Es, kreklu novilcis, sēdēju uz virtuves galda. D�ūlija un Meja dvesa un pūta man aiz muguras.

"Kas tur ir?" es vēlreiz jautāju.

"Nekas briesmīgs, tikai �ulgas," atbildēja Meja.

"�ulgas?" pārjautāja D�ūlija. "Viņam visa mugura�"

"Man �ķiet, mums ir plāksteri," Meja viņu pārtrauca un pasniedzās pēc aptieciņas, kas stāvēja zem izlietnes.

"Jā, es ceru gan." D�ūlija man uzsmaidīja. "D�ek, ne�spēju vien izteikt, cik vainīga jūtos par to, ka tev vajadzēja to visu pārdzīvot."

"Varbūt mazliet kodīs," teica Meja.

Es zināju, ka Meja gribēja parunāt ar mani zem �etrām acīm, ta�u tas nebija iespējams. D�ūlija negrasījās atstāt mūs divatā ne uz mirkli. Viņa vienmēr bija jutusies greizsirdīga uz Meju, jau pirms vairākiem gadiem, kad es pieņēmu Meju darbā savā uzņēmumā, un �obrīd viņa ar Meju sacentās par manu uzmanību.

Es nebūt nejutos glaimots.

Plāksteri pirmajā mirklī, kad Meja tos uzlīmēja, �ķita vē�si, ta�u drīz vien sāka ne�ēlīgi kost. Es noskurinājos.

"Nezinu, vai mums �eit ir piemēroti pretsāpju līdzekļi," tei�ca Meja. "Tev te ir krietni daudz otrās pakāpes apdegumu."

D�ūlija drud�aini rakņājās pa aptieciņu, mētādama tās sa�turu pa labi un pa kreisi. Nokrītot uz grīdas, d�inkstēja pude�lītes un trauciņi. "Ir morfijs," viņa beidzot sacīja, paceldama mazu pudelīti. Viņa man plati uzsmaidīja. "Tas palīdzēs!"

"Es negribu morfiju," iebildu. Patiesībā es vēlējos pateikt, ka gribu, lai viņa iet gulēt. D�ūlija mani kaitināja. Viņas dru�d�ainā uzvilktība krita man uz nerviem. Turklāt es gribēju aprunāties ar Meju.

"Nekā cita nav," teica D�ūlija, "vienīgi aspirīns."

"Ļoti labi, dod aspirīnu!"

"Baidos, ka ar to�"

*Ļoti labi.9

"Tādēļ jau nevajag klupt man virsū!"

"Piedod! Es nejūtos labi."

"Jā, cs tikai mēģinu palīdzēt." D�ūlija paspēra soli atpa�kaļ. "Protams, ja jūs abi gribat pabūt divatā, tad tā ari vajag pateikt."

"Nē," es atbildēju. "Mēs nevēlamies pabūt divatā."

"Jā, es tikai mēģinu palīdzēt." Viņa atkal ķērās pie aptie�ciņas. "Varbūt ir vēl kaut kas cits." Uz grīdas nokrita sai�u trauciņi un antibiotiku pudelītes.

"D�ūlij!" es sacīju. "Lūdzu, izbeidz!"

"Ko tad es daru? Ko es tik briesmīgu daru?"

"Vienkār�i izbeidz."

"Es rikai mēģinu palīdzēt."

"Es to zinu."

Man aiz muguras ierunājās Meja:

"Labi. Es pabeidzu. Līdz rītam vajadzētu būt labāk." Vi�ņa no�āvājās. "Un tagad, ja jums nav iebildumu, es eju gu�lēt."

Es viņai pateicos un noskatījos, kā viņa iziet no virtuves. Kad es atkal paskatījos uz D�ūliju, viņa sniedza man glāzi ūdens un divas aspirīna ripiņas.

"Paldies," es teicu.

"�ī sieviete man nekad nav patikusi," viņa paziņoja.

"Ejam gulēt," es sacīju.

"Te ir tikai vienguļamās gultas."

"Zinu."

Viņa pienāca tuvāk.

"Es gribētu būt kopā ar tevi, D�ek."

"Es patie�ām esmu noguris. Tiksimies rit, D�ūlij."

Aizgāju uz savu istabu un palūkojos uz gultu. Es nepapū- lējos izģērbties.

Kā mana galva pieskārās spilvenam, es neatceros.

Es gulēju nemierīgi, nepārtraukti redzēdams briesmīgus sapņus. Es sapņoju, ka atkal esmu Montrejā, atkal precos ar D�ūliju, un es stāvēju mācītāja priek�ā, kad pie manis pienāca viņa savā līgavas ldeitā un pacēla plīvuru, un es biju satriekts, cik viņa ir daiļa un jauna, un slaida. Viņa man uzsmaidīja, un cs pasmaidīju pretī, pūlēdamies neizpaust savu nemieru. Jo ta�gad es redzēju, ka viņa ir vairāk nekā slaida, viņas seja bija plā�na, gandrīz izģindusi. Gandrīz kā miroņseja.

Tad es pagriezos pret mācītāju, ta�u tur stāvēja Meja, kas laistīja pa mēģenītēm krāsainus �ķidrumus. Kad cs atkal pa�skatījos uz D�ūliju, viņa bija ļoti dusmīga un sacīja, ka viņai �ī sieviete nekad nav patikusi. Nez kāpēc - tas bija manis dēļ. Es biju vainīgais.

Es uz brīdi pamodos, biju nosvīdis. Spilvens bija slapj�. Es apgriezu to otrādi un atkal aizmigu. Es redzēju sevi. Es gu�lēju gultā un tad, pacēlis galvu, ieraudzīju, ka manas istabas durvis ir atvērtas. No gaiteņa iespīdēja gaisma. Istabā ienā�ca Rikijs un paskatījās uz mani. Viņa seja bija ēnā, tā bija tum�a un es nespēju saskatīt tās izteiksmi, bet viņ� sacīja: "Es vienmēr esmu tevi mīlējis, D�ek." Viņ� noliecās, lai kaut ko ie�ukstētu man ausī, un, kamēr viņ� liecās, es apjautu, ka viņ� grasās mani noskūpstīt. Viņ� gribēja mani kaislīgi noskūpstīt uz lūpām. Viņa mute bija pavērta. Mēle aplaizīja lūpas. Es biju ļoti satraucies, nezināju, ko darīt, ta�u tai brīdī ienāca D�ūlija. Viņa noprasīja: "Kas te notiek?" un Rikijs steidzīgi atrāvās un kaut ko izvairīgi sacīja. D�ūlija bija ļoti dusmīga un teica: "Ne jau tagad, muļķi!" un Rikijs vēl kaut ko izvai�rīgi piebilda. Tad D�ūlija paziņoja: "Tas absolūti nav vaja�dzīgs, lai pats tiek ar sevi galā!" Un Rikijs sacīja: "Veicot globālu optimizāciju, determinētiem algoritmiem ir spiedie�na koeficienti." Un viņa teica: aJa tu nespurosies pretī, ne�kas ļauns nenotiks." Viņa izslēdza gaismu un izgāja.

Tad piepe�i es atkal biju Montrejā, kāzās, D�ūlija, tērpu�sies baltā, stāvēja man līdzās, un es, pagriezies, lai paskatītos uz publiku, ieraudzīju pirmajā rindā savus trīs bērnus, smaidīgus un laimīgus. Un, kamēr es skatījos, ap viņu mutēm uzradās melna �vīka, tā kļuva platāka, aptvēra visu ķermeni, līdz viņi viscaur bija tinu�ies melnā. Viņi joprojām smaidīja, ta�u mani pārņēma �au�alas. Es metos pie viņiem, ta�u ne�spēju noberzt melno apmetni. Un Nikola mierīgi sacīja: "Neaizmirsti smidzinātājus, tēt!"

Es pamodos, sapinies palagos, izmircis sviedros. Manas is�tabas durvis bija atvērtas. No gaiteņa pāri manai gultai krita gaismas taisnstūris. Es palūkojos uz datora monitoru. Tur bija rakstīts: 4:55. Aizvēru acis un bridi gulēju, ta�u vairs nespēju aizmigt. Es biju slapj� un nejutos labi. Nolēmu ieiet du�ā.

īsi pēc pieciem no rīta es izkāpu no gultas.

Gaitenī valdīja klusums. Es devos uz vannasistabu pusi. Visu guļamistabu durvis bija vaļā, un tas likās dīvaini. Ga�rām ejot, es redzēju visus gulētājus. Turklāt visās guļamista�bās dega gaisma. Es redzēju aizmigu�o Rikiju, es redzēju Bo- biju un D�ūliju, un Vinsu. Mejas gulta bija tuk�a. Un, pro�tams, tuk�a bija arī Cārlija gulta.

Es iegriezos virtuvē, lai paņemtu no ledusskapja ingveralu. Ļoti gribējās dzert, rīkle smeldza un kalta. Bija mazliet nelabi ap dū�u. Es palūkojos uz �ampanie�a pudeli. Pēk�ņi man radās kaut kāda jocīga sajūta, it kā ar �o pudeli kaut kas nebūtu kārtībā. Es to izņēmu un rūpīgi nopētīju vāciņu, alumīnija foliju, kas klāja korķi. Izskatījās pavisam normāli. Nekas nebi�ja sabojāts, nekur nebija dūrienu pēdu, vispār nekā.

Parasta �ampanie�a pudele.

Es noliku to vietā un aizvēru ledusskapja durvis.

Sāku domāt, varbūt esmu netaisns pret D�ūliju. Varbūt vi�ņa tie�ām ticēja, ka ir kļūdījusies, un vēlējās visu vērst par la�bu. Varbūt viņa vienkār�i gribēja izrādīt savu pateicību. Varbūt es pret viņu izturējos pārāk skarbi. Pārāk ne�ēlīgi.

Ja tā padomā - ko aizdomīgu vai aplamu viņa bija izda�rījusi? Viņa priecājās, mani ieraugot, nūja, stipri pārsālīdama. Viņa uzņēmās atbildību par �o eksperimentu un atvainojās par to. Viņa uzreiz piekrita izsaukt armiju. Viņa piekrita ma�nam plānam, kā iznīcināt spietu, kas bija ieperinājies sakaru telpā. Viņa darīja visu, kas bija viņas spēkos, lai izrādītu, ka viņa mani atbalsta un ir manā pusē.

Bet es tik un tā jutu nemieru.

Vēl, protams, tā lieta ar Cārliju un viņa spietu. Rikija do�ma, ka Cārlijs nezin kā bija ienesis spietu sevī, mutē, padusē vai tamlīdzīgi, man �ķita visai nejēdzīga. �ie spieti cilvēku no�galināja da�u sekun�u laikā. Tātad joprojām nebija skaidrs, kā �is spiets nonāca sakaru telpā pie �ārlija? Vai tas iekļuva no ārpuses? Kāpēc tas neuzbruka D�ūlijai, Rikijam un Vinsam?

Es aizmirsu par du�u.

Nolēmu aiziet uz galveno ēku un papētīt sakaru kabū�a durvis. Varbūt es kaut ko nebiju pamanījis. D�ūlija bija nc- mitīgi runājusi, pārtraukdama manu domu gaitu. Gandrīz �ķita, ka viņai negribējās, lai es kaut ko izprātoju�

Tā, jau atkal es biju neiecietīgs pret D�ūliju.

Es izgāju cauri slū�ām, soļoju pa gaiteni, izgāju cauri vēl vienām slū�ām. Ja tu esi noguris, tad �ī nemitīgā appū�ana no visām pusēm �ķiet kaitino�a. Es iegāju galvenajā ēkā un piegāju pie sakaru telpas durvīm. Neko sevi�ķu nepamanīju.

Sadzirdēju kaut kur klik�ķam klaviatūras taustiņus un ie�skatījos bioloģijas laboratorijā. Meja sēdēja pie datora.

"Ko tu dari?" es jautāju.

"Skatos videoierakstu."

"Man likās - tas nav iespējams - Cārlijs ta�u izrāva vadus."

"Tā teica Rikijs. Bet tā nav taisnība."

Es sāku iet ap laboratorijas galdu, lai paskatītos viņai pār plecu. Viņa pacēla roku.

"D�ek!" viņa teica. "Varbūt tev labāk to neskatīties."

"Kā? Kāpēc?"

"Tas ir, uff� varbūt tev negribēsies par to domāt. Ne ta�gad. Varbūt rit."

Protams, to dzirdēdams, es gandrīz skrie�us aplēk�oju ap�kārt galdam, lai paskatītos, kas gan ir redzams viņas moni�torā. Un apstājos. Uz ekrāna bija redzams tuk�s gaitenis. Ar pulksteņa cipariņiem attēla apak�ā. "�is te?" es jautāju. "Vai �o man nevajadzēja redzēt?"

"Nē." Viņa ar visu krēslu pagriezās. "Saproti, D�ek, ir jā�iziet cauri visām apsardzes kamerām pēc kārtas, un katrā ir redzami tikai desmit kadri minūtē, tāpēc ir ļoti grūti būt pār�liecinātam, kas tur�"

"Parādi ta�u, Meja!"

"Mazliet jāpatin atpakaļ�"

Viņa vairākas reizes nospieda BACK pogu klaviatūras stūri. Kā daudzas jaunās kontroles sistēmas, ari arXymos� sistēma bija veidota pēc interneta pārlūku tehnoloģijas parauga. Varēja patlt atpakaļ, atgriezties pa to pa�u ceļu.

Kadri lēkāja atpakaļ, līdz Meja nonāca tur, kur gribēja. Tad viņa patina uz priek�u, attēli strauji pārlēca no kameras uz kameru. Gaitenis. Galvenā rūpnīcas telpa. Rūpnīca citā leņķī. Slū�as. Vēl viens gaitenis. Palīgtelpa. Gaitenis. Virtu�ve. Atpūtas telpa. Dzīvojamo telpu gaitenis. Ārskats, starme��u apgaismotais tuksnesis. Gaitenis. Elektrostacija. Ārskats, zemes līmenis. Vēl viens gaitenis.

Es samirk�ķināju acis.

"Cik ilgi tu jau tā sēdi?"

"Apmēram stundu."

"Ak kungs."

Tad es ieraudzīju gaiteni. Pa to gāja Rikijs. Elektrostaci�ja. Ārskats, D�ūlija ienāk starme�u gaismas lokā. Gaitenis. D�ūlija un Rikijs apskāvu�ies, tad gaitenis un�

"Pagaidi," es sacīju.

Meja nospieda taustiņu. Viņa paraudzījās manī, neko ne�teica. Viņa nospieda citu taustiņu, lēni aizzibēja attēli. Viņa apturēja attēlus tur, kur kamera rādīja Rikiju un D�ūliju.

"Desmit kadru."

Kustības bija izplūdu�as un raustīgas. Rikijs un D�ūlija gāja viens otram pretī. Viņi apskāvās. Bija skaidri jau�ams, ka viņiem ir tuvas attiecības. Nākamais kadrs - viņi kaislīgi skūpsdjās.

"Oh, sasodīts," es izgrūdu, aizgriezdamies, lai neredzētu ekrānu. "Sasodīts, sasodīts, sasodīts!"

"Atvaino, D�ek," teica Meja. "Nezinu, ko lai saka."

Mani pārņēma nelabums, �ķita, ka es turpat arī sabruk�u. Apsēdos uz galda. Turējos tā, lai neredzētu ekrānu. Es vienkār�i nespēju uz to skatīties. Dziļi ieelpoju. Meja vēl kaut ko sacīja, ta�u cs nedzirdēju. Vēlreiz ieelpoju. Ar roku pārvilkti pār matiem.

"Vai tu to zināji?" es jautāju.

"Nē. Tikai pirms da�ām minūtēm ieraudzīju."

"Kāds cits zināja?"

"Nē. Mēs mēdzām pajokot, ka viņiem ir attiecības, ta�u neviens no mums tam neticēja."

"Ak kungs." Es vēlreiz pārvilku roku pār matiem. "Pasa�ki man taisnību, Meja! Man jāzina taisnība! Tu zināji vai ne�zināji?"

"Nē, D�ek. Es neko nezināju."

Klusums. Es ievilku elpu. Mēģināju sakārtot izjūtas. "Zi�ni, kas ir jocīgi?" es jautāju. "Jocīgi ir tas, ka man jau labu laiku bija aizdomas. Saproti, es biju pārliecināts - kaut kas tāds notiek, tikai nezināju, kur�� nu� Lai gan es jau tā do�māju, vienalga, tas ir �oks."

"Protams."

"Nemū�am nebūtu domājis, ka tas ir Rikijs," es sacīju. "Viņ� ir tāds� es nezinu� tāds li�ķīgs. Turklāt viņ� ta�u nav nekāds "dzīves saimnieks". Laikam man kaut kā likās, ka viņa izvēlēsies kādu svarīgāku vīru." To sacīdams, es atcerē�jos savu sarunu ar Elenu pēc vakariņām.

Vai tu tik labi pazīsti D�ūlijas stilu ?

Viņa tā teica pēc tam, kad biju redzējis to �ali ma�īnā. To �ali, kura seju es nekādi nespēju saskatīt�

Elena: To sauc par nolieg�anu, D�ek.

"Ak kungs," es teicu, galvu grozīdams. Es jutos nikns, pār�steigts, apjucis, pārskaities. Izjūtas mainījās ar katru mirkli.

Meja gaidīja. Viņa nekustējās un nerunāja. Viņa sēdēja kā sastingusi. Pēdīgi viņa iejautājās:

"Vai gribi redzēt tālāk?"

"Ir ari tālāk?"

"Jā."

"Nezinu, vai es� ufff� Nē, es negribu redzēt tālāk."

"Varbūt tev labāk." "Nē."

"Es gribēju teikt - varbūt tad tu jutīsies labāk."

"Nedomāju," es sacīju. "Nedomāju, ka es spē�u to izturēt."

"Varbūt nav tā, kā tu domā, D�ek," teica Meja. "Vai var�būt vismaz ne tie�i tā, kā tu domā."

To sauc par nolieg�anu, D�ek.

"Piedod, Meja," cs teicu, "bet es vairs negribu izlikties. Es to redzēju. Es zinu, kas tas ir."

Es biju domājis, ka mēs ar D�ūliju vienmēr būsim kopā. Es biju domājis, ka mēs kopā mīlēsim bērnus, mums būs ģi�mene, māja, kopīga dzīve. Un Rikijam pa�am ta�u bija bēr�niņ�. Tas bija pavisam savādi. Es neko nesapratu. Ta�u, no otras puses, viss vienmēr iznāk citādi, nekā tu esi gaidījis.

Es dzirdēju, ka Meja veikli klabina klaviatūras taustiņus. Pagriezos tā, lai redzētu viņu, nevis ekrānu.

"Ko tu dari?"

"Mēģinu atrast �ārliju. Paskatī�os, vai nevar noskaidrot, kas ar viņu notika pēdējo stundu laikā."

Viņa turpināja klabināt taustiņus. Es ievilku elpu. Viņai bija taisnība. Vienalga, lai kas arī notika manā personiskajā dzīvē, viss ritēja pilnā sparā. Es tur neko nevarēju mainīt, vis�maz ne �obrīd.

Es pagriezos pavisam un ieskatījos ekrānā.

"Jā," es teicu. "Pameklēsim �ārliju!"

Raugoties, kā, nemitīgi atkārtodamies, zib kameru attēli, sā�ka griezties galva. Cilvēki attēlos te parādījās, te pazuda. Es re�dzēju D�ūliju virtuvē. Tad es ieraudzīju virtuvē viņu un Rikiju. Ledusskapja durvis bija atvērtas, tad aizvērtas. Redzēju ra�otnē Vinsu, tad viņ� nozuda. Viņ� parādījās gaitenī, tad izgaisa.

"Es neredzu �ārliju."

"Varbūt viņ� vēl guļ," minēja Meja.

"Vai guļamistabas tu vari redzēt?"

"Jā, ari tur ir kameras, bet tad man jāmaina sistēmas kods. Parastais cikls guļamistabas neaptver."

"Cik ķēpīga ir tāda sistēmas koda nomaiņa?"

"Es īsti nezinu. Vispār jau tā ir Rikija sfēra. �eit tā sistē�ma ir ļoti sare�ģīta. Rikijs ir vienīgais, kas zina, kā tā strādā. Paskatīsimies, vai nevaram atrast Cārliju parastajā ciklā."

To arī mēs darījām - gaidījām, vai viņ� neparādīsies kādā no līdz�inējo kameru attēliem. Meklējām vēl kādas desmit minūtes. Man laiku pa laikam nācās novērst skatienu, tur�pretim Mejai �ķietami neradās nekādas problēmas. Un tie��ām, mēs ieraudzījām viņu dzīvojamās zonas gaitenī: viņ�, se�ju berzēdams, gāja pa gaiteni. Viņ� bija tikko pamodies.

"Ahā," teica Meja. "Atradām."

"Cikos tas ir?"

Viņa apturēja attēlu, lai mēs ieraudzītu pulksteņa laiku. Bija 00:10.

"Tātad tikai pusstundu pirms mūsu atgrie�anās!" es sacīju.

"Jā." Viņa patina attēlus uz priek�u. �ārlijs nozuda no gaiteņa, bet mēs pamanījām, ka viņ� ieiet vannasistabā. Tad mēs ieraudzījām Rikiju un D�ūliju virtuvē. Es jutu, kā sa�springstu. Ta�u viņi vienkār�i sarunājās. Tad D�ūlija ielika le�dusskapī �ampanieti un Rikijs pa vienai sniedza viņai glāzes, bet viņa lika tās blakus pudelei.

Kadru maiņas intervāla dēļ bija grūti saprast, kas notika tālāk. Desmit video kadru minūtē - tas nozīmēja, ka attēls tiek iegūts reizi se�ās sekundēs, tāpēc notikumi �ķita izplū�du�i un raustīgi, kad viss risinājās ātri, jo pārāk daudz atgadī�jās starp kadriem.

Ta�u, manuprāt, viss norisinājās �ādi:

�ārlijs iznāca un sāka runāt ar viņiem abiem. Viņ� bija smaidīgs un līksms. Viņ� rādīja ar pirkstu uz glāzēm. D�ūlija un Rikijs runādami lika glāzes ledusskapī. Tad viņ� pacēla ro�ku, viņus apturēdams.

Viņ� norādīja uz glāzi, ko D�ūlija turēja rokā, grasīdamās ielikt ledusskapī. Viņ� kaut ko teica.

D�ūlija papurināja galvu un ielika glāzi ledusskapī.

Cārlijs izskatījās apmulsis. Viņ� norādīja uz citu glāzi. D�ūlija papurināja galvu. Tad �ārlijs uzmeta kūkumu un iz- rieza zodu kā saskaizdamies. Viņ� vairākkārt pieklauvēja ar pirkstu pie galda, kaut ko pierādīdams.

Rikijs paspēra da�us soļus un nostājās starp D�ūliju un �ārliju. Viņ� izturējās tā, it kā mēģinātu iz�ķirt strīdu. Viņ� klusinot izstiepa rokas uz �ārlija pusi: nomierinies!

�ārlijs nenomierinājās. Viņ� norādīja uz izlietni, kurā rē�gojās nemazgātu trauku kaudze.

Rikijs papurināja galvu un uzlika roku �ārlijam uz pleca.

�ārlijs to nopurināja.

Abi vīrie�i sāka strīdēties. Tikmēr D�ūlija mierīgi salika glāzes ledusskapī. Viņa nepievērsa ne mazāko uzmanību strī�dam, kas risinājās tikai da�u pēdu attālumā, it kā to vispār nedzirdētu. �ārlijs mēģināja apiet Rikijam apkārt un nokļūt pie ledusskapja, bet Rikijs visu laiku aizstājās viņam priek�ā, ik reizi paceldams rokas.

Rikija uzvedība liecināja, ka viņ� neuzskata �ārliju par sa�prātīgu cilvēku. Viņ� izturējās pret Cārliju ar to raksturīgo piesardzību, kā runā ar tādu, kas nevalda pār sevi.

"Vai �ārliju kaut kā ietekmēju�i spieti?" jautāja Meja. "Un tāpēc viņ� tā izturas?"

"Nezinu." Es vērīgāk ieskatījos ekrānā. "Es tur nevienu spietu neredzu."

"Es ari," viņa piekrita. "Bet viņ� ir ļoti sadusmots."

"Ko �ārlijs no viņiem grib?" cs jautāju.

Meja papurināja galvu. "Lai viņi noliek glāzes atpakaļ? Nomazgā tās? Paņem citas glāzes? Es nesaprotu."

"�ārlijam tādas lietas bija vienaldzīgas," es sacīju. "Viņ� mierīgi izēda �ķīvi, ko cits bija atstājis pustuk�u." Es pasmaidīju. "Pats esmu redzējis."

Pēk�ņi �ārlijs paspēra vairākus soļus atpakaļ. Mirkli viņ� stāvēja pilnīgi nekustīgi, it kā būtu kaut ko atklājis un �is at�klājums būtu viņu apstulbinājis. Rikijs viņam kaut ko sacīja. �ārlijs sāka vicināt rokas un kliegt uz viņiem abiem. Rikijs mēģināja pienākt viņam klāt.

�ārlijs joprojām kāpās atpakaļ, un tad viņ� pagriezās pret sienā iebūvēto tālruni. Viņ� pacēla klausuli. Rikijs panācās uz priek�u - ļoti ātri, viņa stāvs bija miglains - un nosvieda klau�suli atpakaļ. Viņ� stūma �ārliju prom� rupji. Rikijs bija pār�steidzo�i stiprs. �ārlijs bija liela auguma, ta�u viņ� nokrita uz grīdas un aiz�ļūca vairākas pēdas uz priek�u. Viņ� pielēca kā�jās, turpinādams aurot, tad pagriezās un izskrēja no virtuves.

D�ūlija un Rikijs saskatījās. D�ūlija kaut ko Rikijam pa�teica.

Viņ� nekavējoties metās pakaļ �ārlijam.

D�ūlija skrēja pakaļ Rikijam.

"Kur viņi skrien?" es jautāju.

Uz ekrāna nozibēja uzraksts: "Laika atjauninā�ana", un tad mēs atkal redzējām visu kameru attēlus pēc kārtas. Mēs redzējām, kā �ārlijs skrien pa gaiteni, un redzējām, kā Ri�kijs dzenas viņam pakaļ. Mēs nepacietīgi gaidījām nākamo ciklu. Ta�u tajā nekas nebija redzams.

Aiznākamais cikls. Mēs ieraudzījām �ārliju palīgtelpā, spie�am tālruņa taustiņus. Viņ� pār plecu atskatījās. Pēc mir�kļa ienāca Rikijs, un �ārlijs nolika klausuli. Viņi strīdējās, riņ�ķodami viens otram apkārt.

�ārlijs paņēma lāpstu un atvēzējās pret Rikiju. Pirmajā reizē Rikijs izvairījās. Nākamajā reizē tā trāpīja viņam pa ple�cu un nogāza viņu uz grīdas. �ārlijs atvēzēja lāpstu pāri galvai un zvēla Rikijam pa pieri. Zvēliens bija ne�ēlīgs, no�lūks - nepārprotami slepkavniecisks. Rikijam izdevās parau- ties atpakaļ tie�i tai brīdī, kad lāpsta ietriecās betona grīdā.

"Mans Dievs�" izdvesa Meja.

Rikijs padaban cēlās kājās, kad Cārlijs pagriezās un ierau�dzīja pa durvīm ienākam D�ūliju. D�ūlija bija izstiepusi roku, lūgdamās �ārliju (lai viņ� noliek lāpstu?). �ārlijs pārmaiņus skatījās te uz vienu, te uz otru. Tad kabūzī ienāca arī Vinss. Tagad, kad tur bija pilns cilvēku, izskatījās, ka �ārlijs ir zau�dējis savu cīņas sparu. Tie viņu ielenca, nāca arvien tuvāk.

Pēk�ņi �ārlijs metās uz sakaru telpu, ieskrēja pa durvīm un mēģināja ieslēgties. Vienā acumirklī Rikijs bija pie viņa. Viņ� ielika durvīs kāju, un �ārlijs nevarēja tās aizvērt. Lo�dziņā bija redzama �ārlija niknā seja. Rikijam blakus nostā�jās Vinss. Kad pie durvīm bija viņi abi, es nespēju saskatīt, kas tur notiek. Izskatījās, ka D�ūlija viņus komandē. Man �ķita, ka viņa izstiepj roku pa durvju spraugu, ta�u īsti sa�skatāms tas nebija.

Lai būtu, kā būdams, durvis atvērās, un kabūzītī iegāja Vinss ar Rikiju. Turpmāk viss norisinājās strauji, videoattēls bija izplūdis, tomēr bija skaidrs, ka trīs vīrie�i cīnās un Riki�jam izdevās nokļūt �ārlijam aiz muguras, viņ� saķēra un pa�rāva aug�up �ārlija rokas; Vinss no aizmugures sagrāba �ār�lija delmu un kopīgiem spēkiem viņi �ārliju pievārēja. Viņ� vairs neturējās pretī. Attēls vairs nebija tik izplūdis.

"Kas tur notiek?" jautāja Meja. "Viņi neko tādu nestāstīja."

Rikijs un Vinss turēja �ārliju no aizmugures. Cārlijs elso�ja, viņa krūtis smagi cilājās, ta�u viņ� vairs nekārpījās. Kabū�zī ienāca D�ūlija. Viņa palūkojās uz �ārliju un īsu brīdi pa�runāja ar viņu.

Un tad D�ūlija piegāja pie �ārlija un noskūpstīja viņu uz lūpām - cie�i un ilgi.

�ārlijs ķepurojās, pūlēdamies izrauties. Vinss saķēra �ārli�ju aiz matiem un mēģināja noturēt viņa galvu, lai tā neraustī�tos. D�ūlija joprojām viņu skūpstīja. Tad viņa pakāpās sānis, un tai brīdī es ieraudzīju melnu upi starp viņas un �ārlija mutēm. Tā bija redzama pavisam īsu brīdi, tad melnums iz�balēja.

"Ak, mans Dievs!" izdvesa Meja.

D�ūlija noslaucīja muti un pasmaidīja.

�ārlijs kļuva ļengans un nokrita uz grīdas. Izskatījās, ka viņam reibst galva. Melns mākonis izlidoja viņam no mutes un sāka virmot viņam ap galvu. Vinss paplik�ķināja viņam pa pakausi un izgāja no kabū�a.

Rikijs piegāja pie paneļiem� un saujām vien sāka raut ārā vadus. Viņ� burtiski saplosīja paneļus. Tad viņ� atkal pagrie�zās pret �ārliju, kaut ko pateica un izgāja no sakaru telpas.

�ārlijs uzreiz pielēca kājās, pieskrēja pie durvīm un tās aizslēdza. Ta�u Rikijs un D�ūlija smējās, it kā tas būtu glu�i veltīgs �ests. �ārlijs atkal sa�ļuka, un no �ā brī�a viņ� vairs nebija redzams.

Rikijs aplika roku D�ūlijai ap pleciem, un viņi kopā izgā�ja no palīgtelpas.

"Hm, jūs abi tik �aldi strādājat pa�ā rīta agrumā!"

Es pagriezos.

Durvīs stāvēja D�ūlija.

Viņa smaidīdama ienāca istabā.

"Zini, D�ek," viņa bilda, "ja es tev tik ļoti neuzticētos, tad domātu, ka starp jums abiem kaut kas ir."

"Nu gan," es atteicu. Pagāju solīti tālāk no Mejas, kamēr viņa �igli klabināja taustiņus. Es jutu briesmīgu nemieru. "Kāpēc tu tā domā?"

"Nu, jūs abi, galvas kopā sabāzu�i, kaut ko darījāt," viņa sacīja, nākdama mums tuvāk. "�ķita, ka tas, ko jūs redzat ekrānā, jūs ir galīgi apbūris. Uz ko īsti jūs tur skatījāties?"

"Ak, tīri tehniskas lietas."

"Vai drīkstu paskatīties? Mani interesē tehniskas lietas. Vai tad Rikijs tev nestāstīja, ka man radu�ās tehniskas intereses? Tā ir. Sī jaunā tehnoloģija mani fascinē. Pilnīgi jauna pasau�le, vai ne? Sācies divdesmit pirmais gadsimts. Necclies, Me�ja! Es paskatī�os tāpat, tev pār plecu."

Viņa jau bija apgājusi apkārt laboratorijas galdam un va�rēja saskatīt ekrānu. Pieri saraukusi, viņa lūkojās uz attēlu, kurā bija redzamas baktēriju kultūras sarkanā barotnē. Balti apļi sarkanos apļos. "Kas tas ir?"

"Baktēriju kolonijas. Zarnu nūjiņu �ķīdumā ir uzradies jauns sārņotājs. Man vajadzēja izņemt no ra�o�anas vienu tvertni. Mēs cen�amies noskaidrot, kas pie tā vainojams."

"Dro�i vien fags, vai tu tā nedomā?" jautāja D�ūlija. "Vai tad baktēriju audzē�anā tas nav tipiski - iemetas kāds vīruss?" Viņa nopūtās. "Molekulārajā ra�o�anā viss ir tik smalks. Tik viegli viss saiet grīstē, turklāt tik bie�i. Visu laiku jāgaida ne�patik�anas." Viņa uzmeta īsu skatienu man un Mejai. "Bet diezin vai jūs visu �o laiku skatījāties uz to�"

"Uz to gan," es iebildu.

"Uz ko? Uz pelējuma bildītēm?"

"Uz baktērijām."

"Jā, uz baktērijām. Jūs visu �o laiku skatījāties tās, Me�ja?"

Viņa paraustīja plecus un palocīja galvu. "Jā, D�ūlij. Tas ir mans darbs."

"Un es ne mirkli neap�aubu tavu �aklumu," teica D�ūli�ja. "Vai tev nebūs iebildumu?" Viņas roka pa�āvās uz priek��u un viņa nospieda Back pogu klaviatūras stūri.

Iepriek�ējā ekrāna attēlā bija redzami citi baktēriju aug��anas attēli.

Pirms tam bija vīrusu elektronu mikrogrāfija.

Un pirms tam - tabula ar datiem par baktēriju aug�anu pēdējo divpadsmit stundu laikā.

D�ūlija vēl vismaz piecas reizes nospieda Back pogu, ta��u redzēja tikai baktēriju un vīrusu attēlus, grafikus un datu tabulas. Viņa atvilka roku no klaviatūras. "Izskatās, ka tu tam veltī daudz laika. Vai tas tie�ām ir tik svarīgi?"

"Mjā, redzi, tas ir sārņotājs," teica Meja. "Ja mēs to ne�savaldīsim, nāksies slēgt visu sistēmu."

"Tad turies, cik spēka!" Viņa pagriezās pret mani. "Ne�gribi ieēst brokastis? Domāju, ka tu dro�i vien mirsti badā."

"Laba doma," es atbildēju.

"Nāc man līdzi," aicināja D�ūlija. "Pabrokastosim kopā."

"Labi," es atsaucos. Uzmetu skatienu Mejai. "Tiksimies vēlāk. Pasauc mani, ja varu būt noderīgs."

Izgāju kopā ar D�ūliju. Mēs sākām soļot pa gaiteni uz dzī�vojamajām telpām.

"Nezinu, kāpēc," D�ūlija sacīja, "bet �ī sieviete mani uz�trauc."

"Es ari nezinu, kāpēc. Viņa ir lieliska. Ļoti sakarīga, ļoti apzinīga."

"Un ļoti glīta." "D�ūlij�"

"Vai tādēļ tu nevēlies ar mani skūpstīties? Jo tev ir dēka ar viņu?"

"D�ūlija, Dieva dēļ!"

Viņa cie�i skatījās manī un gaidīja.

"Paklau," es sacīju. "Visiem pēdējās pāris nedēļas ir biju��as sūras. Atklāti sakot, dzīvot kopā ar tevi bija grūti."

"Tam cs ticu."

"Un, atklāti sakot, es uz tevi ļoti dusmojos."

"Tam ir pietiekams iemesls, es zinu. Es jūtos vainīga par to, ko tev manis dēļ vajadzēja pārciest." Viņa pieliecās un noskūpstīja mani uz vaiga. "Bet tagad tas viss �ķiet tik tāls! Man nepatīk �ī spriedze, kas ir starp mums. Vai mēs nevarē�tu saskūpstīties un izlīgt?"

"Varbūt vēlāk," es atbildēju. "�obrīd mums ir daudz darba."

Viņa kļuva draiska, savilka lūpas, skūpstīdama gaisu.

"Ohoho, nāc, manu saldumiņ, vienu mazu bu�iņu� nāc, tas tevi nenobeigs�"

"Vēlāk," es teicu.

Viņa nopūtās un padevās. Bridi mēs klusēdami soļojām pa gaiteni. Tad viņa nopietni sacīja:

"Tu no manis izvairies, D�ek. Un es gribu zināt - kāpēc."

Es viņai neatbildēju, tikai gari, sērīgi nopūtos un turpinā�ju ie�anu, izturēdamies tā, it kā uz viņas sacīto atbilde nebū�tu vajadzīga. Patiesībā es biju ārprātīgi uztraucies.

Es nespē�u mū�īgi izvairīties no skūpstī�anās ar viņu; agri vai vēlu viņa sapratīs, ko es zinu. Varbūt jau ir sapratusi. Pat tajos brī�os, kad D�ūlija uzvedās kā maza meitenīte, viņa �ķi�ta attapīgāka, modrāka nekā agrāk. Man bija sajūta, ka vi�ņai nekas nepaslīd garām nepamanīts. Un tāda pati sajūta man bija par Rikiju - it kā viņi abi būtu kaujas gatavībā, modrāki par modriem.

Un mani uztrauca tas, ko es biju redzējis Mcjas monito�rā. Melnais mākonis, kas, �ķiet, nāca no D�ūlijas mutes. Vai tie�ām tas tur, videomateriālā, bija? Cik es zināju, spieti savu medījumu nogalināja pirmajā pieskārienā. Viņi nepazina �ē�lastības. Tagad izskatījās, ka D�ūlija ir paglabājusi spietu. Kā tas var būt? Vai viņa bija kaut kādā ziņā imūna? Vai varbūt spiets viņu pacieta, nezin kādēļ nenogalināja? Un Rikijs, un Vinss? Vai ari viņi bija imūni?

Viens bija skaidrs: D�ūlija un Rikijs negribēja, lai mēs kā�du izsaucam. Viņi bija apzināti izolēju�i mūs tuksnesī, zinā�dami, ka viņu rīcībā ir tikai da�as stundas, pēc tam atlidos helikopters. Tātad jādomā, ka ar �o laiku viņiem pietika. Kam? Lai mūs nogalinātu? Vai varbūt lai mūs inficētu? Kam?

Plecu pie pleca ar savu sievu iedams pa gaiteni, es jutos tā, it kā soļotu kopā ar sve�u cilvēku. Ar pilnīgi nepazīstamu cilvēku. Ar neiedomājami bīstamu cilvēku.

Pametu skatienu rokaspulkstcnī. Helikopters būs klāt pēc nepilnām divām stundām.

D�ūlija pasmaidīja.

"Tev ir kāda tik�anās?"

"Nē. Tikai prātoja, ka pienācis laiks brokastīm."

"D�ek!" viņa mani uzrunāja. "Kāpēc tu nerunā ar mani godīgi?"

"Es runāju godīgi�"

"Nē. Tu prātoji, cik laika atlicis līdz helikoptera atlido�a- nai."

Parausdju plecus.

"Divas stundas," viņa sacīja un piebilda, "varu saderēt, ka tu priecāsies, ticis prom no �ejienes, tā ir?"

"Jā," cs atbildēju. "Bet, kamēr viss nebūs izdarīts, cs ne�kur nebrauk�u."

"Kāpēc? Kas vēl nav izdarīts?"

Mēs jau bijām nonāku�i pie dzīvojamajām telpām. Es sa�jutu bekona un ceptu olu smar�u. Gar stūri iznāca Rikijs. Ma�ni ieraudzījis, viņ� sirsnīgi uzsmaidīja.

"Sveiks, D�ek! Kā gulēji?"

"Labi."

"Patie�ām? Tu izskaties mazliet noguris."

"Man rādījās nejauki sapņi," cs sacīju.

"Ak tā? Nejauki sapņi? Kāds murgs!"

"Tā mēdz gadīties," es teicu.

Mēs visi iegājām virtuvē. Bobijs gatavoja brokasds.

"Olu kultenis ar lociņiem un krēmsieru," viņ� mundri sa�cīja. "Kādus grauzdiņus jūs vēlaties?"

D�ūlija vēlējās kvie�u grauzdiņu. Rikijs vēlējās angļu mai�zīti. Es tcicu, ka nevēlos neko. Vēroju Rikiju, atkal manīdams, cik stiprs viņ� izskatās. Zem viņa krekliņa reljefi iezīmējās mus�kuļi. Viņ� pieķēra mani lūkojamies. "Kaut kas nav labi?"

"Nē. Tikai apbrīnoju, kas tu par tēvaini."

Centos runāt nepiespiesti, ta�u patiesībā jutos ārkārtīgi ne�patīkami, sēdēdams �ajā virtuvē starp viņiem visiem. Es visu laiku domāju par �ārliju, par to, cik veikli tie bija viņam uz�bruku�i. Ēst man negribējās; vienīgā mana vēlē�anās bija tikt prom no �ejienes. Bet es nespēju iedomāties, kā lai to izda�ra, neizraisot aizdomas.

D�ūlija piegāja pie ledusskapja, atvēra durvis. Tur stāvēja �ampanietis.

"Nu, tagad jūs esat gatavi svinēt?"

"Bez �aubām," atsaucās Bobijs. "Varena doma, mazliet mimozas kokteilī�a no pa�a rīta�"

"Nekādā gadījumā," cs paziņoju. "D�ūlij, es pieprasu, lai tu �o situāciju uztver nopietni! Mēs joprojām esam purvā. Ir jāizsauc uz �ejieni armijnieki, un mums nav izdevies piezva�nīt. Nav īstais bridis korķēt vaļā �ampanieti."

Viņa uzmeta lūpu.

"Ak, tu esi tāds īgņa�"

"īgņa, ko tu neteiksi! Nekļūsti smieklīga."

"Ohoho, dūkulīt, nepiktojics, dod bu�iņu, dod bu�iņu!" Viņa atkal savilka lūpas un pārliecās pār galdu.

Ta�u �ķita, ka sadusmo�anās ir vienīgais gājiens, ko es va�rēju izdarīt. "Sasodīts, D�ūlij," es teicu, paceldams balsi, "mēs �eit esam tikai tāpēc, ka tu jau no sākuma neuztvēri to visu nopietni. Aizbēdzis spiets tev ganījās pa tuksnesi� cik - divas nedēļas? Un tā vietā, lai to iznīdētu ar visām saknēm, tu ar to spēlējies! Tu muļķojies tik ilgi, līdz tas vairs nebija savaldāms, un rezultātā trīs cilvēki ir miru�i. Velns parāvis, te nav ko svinēt, D�ūlij! Tā ir katastrofa. Un cs netaisos dzert nekādu sasodītu �ampanieti, kamēr esmu �eit, un neviens cits arī nedzers!" Es paņēmu pudeli, piegāju pie izlietnes un to sadauzīju. Atkal pagriezos pret viņu. "Saprati?"

Viņa ar akmcnscictu seju atbildēja: "Tas itin nemaz nebi�ja nepiecie�ams."

Es redzēju, ka Rikijs domīgi skatās uz mani. It kā pūlē�tos kaut ko izlemt. Bobijs uzgrieza muguru un darbojās pie plīts, it kā �is laulāto ķīviņ� viņu mulsinātu. Vai viņi jau bija savaņģoju�i arī Bobiju? Man �ķita, ka viņam pakaklē es re�dzu tievu, melnu svītriņu, ta�u pārliecināts nebiju un cie�i ie�skatīties neuzdro�inājos.

"Nebija nepiecie�ams?" Es atcirtu, pārskaities līdz balt�kvēlei. "Tie cilvēki bija mani draugi. Viņi bija ari tavi drau�gi, Rikij! Un tavi, Bobij! Es vairs negribu dzirdēt nekādu gvcl�anu par svinībām!" Pagriezos un izslāju no virtuves. Tie�i tobrīd ieradās Vinss.

"Paklau, netrako, vecīt," Vinss sacīja. "Dabūsi vēl sirds�trieku!"

"Ej ratā!" es atcirtu.

Vinss sarauca uzacis. Es virzījos viņam garām.

"Tu te nevienu nepiemuļķosi, D�ek!" D�ūlija sauca man pakaļ. "Es zinu, kas tev aiz ādas!"

Man kuņģis sagriezās otrādi. Tomēr es neapstājos.

"Es tev cauri redzu, D�ek! Es zinu, tu ej atpakaļ pie viņas!"

"Tie�i tā!" es atcirtu.

Vai D�ūlija tie�ām tā arī domāja? Es viņai ne mirkli ne�noticēju. Viņa tikai mēģināja mani maldināt, turēt neziņā, cik� cik ilgi? Ko viņi gribēja pasākt?

Viņi bija �etri. Un mēs - tikai divi. Divi, ja viņi jau nebi�ja savaņģoju�i arī Meju.

Bioloģijas laboratorijā Mejas nebija. Es palūkojos apkārt un redzēju, ka vaļā ir kādas sānu durvis, pa kurām varēja no�kļūt pazemes stāvā, kur bija ierīkotas fermentācijas kameras. Tuvumā tās bija daudz lielākas nekā es biju iedomājies, mil�zīgas nerūsējo�ā tērauda lodes aptuveni se�u pēdu diametrā. Tās ieskāva cauruļu, vārstu un temperatūras kontroles ierī�u labirints. Te bija karsti un ļoti trok�ņaini.

Meja stāvēja pie tre�ās tvertnes, rakstīdama piezīmes uz rakstāmdēlī�a un griezdama ciet vārstu. Pie kājām viņai bija statīvs ar mēģenītēm. Es nokāpu lejā un apstājos viņai bla�kus. Viņa palūkojās uz mani, tad uzmeta a�u skatienu gries�tiem, kur bija ierīkota novēro�anas kamera. Viņa apgāja tvert�nei apkārt, es viņai sekoju. Te starp mums un kameru atradās tvertne.

"Viņi gul, neizslēgu�i gaismu," teica Meja.

Es pamāju. Tagad es sapratu, ko tas nozīmē.

"Viņi visi ir inficēti," viņa sacīja.

"Jā."

"Un viņi no tā nemirst."

"Jā," es teicu, "bet es nesaprotu, kāpēc."

"Dro�i vien tas ir evolucionējis," viņa bilda, "un kļuvis pa�nesams."

"Tik ātri?"

"Evolūcija var būt ātra," viņa sacīja. "Tu ta�u zini Ēval�da pētījumus."

Jā, es zināju. Pols Ēvalds bija pētījis holeru. Viņ� bija at�klājis, ka holeras vibrions spēj ļoti ātri mainīties, lai epidēmi�ja neizbeigtos. Vietās, kur nav tīra dzeramā ūdens, labākajā gadījumā kāds grāvis ciema nomalē, holeras izraisītājs ir ļoti bīstams un agresīvs. Saslimu�o ir daudz un tie mirst uzreiz - no ne�ēlīgas, neizturamas caurejas. Viņu izkārnījumos ir mil�joniem holeras vibrionu; tie nokļūst ūdenī un inficē pārējos ciema iedzīvotājus. Tādējādi holera izplatās, un epidēmija turpinās.

Savukārt tur, kur ir pieejams tīrs dzeramais ūdens, bīstamais vibrions �ādi nevar izplatīties. Jā, saslimu�ais mirst, ta�u infekcija no viņa izkārnījumiem nenonāk dzeramajā ūde�nī. Pārējie neinficējas, un epidēmija apdziest. �ādos apstāk�ļos holeras vibrions attīstās un kļūst mazāk virulents - sasli�mu�ais var staigāt apkārt un izplatīt infekciju sadzīves kon�taktu ccļā, ar netīru gultas veļu un tamlīdzīgi.

Meja domāja, ka tie�i tas pats ir nodeis ar spietiem. Tiem bija izstrādājies ne tik agresīvs paveids, ko varēja nodot viens cilvēks otram.

"Drausmīgi," man paspruka.

Viņa pamāja ar galvu.

"Bet ko mēs tur varam darīt?"

Un viņa sāka klusītēm raudāt, asaras ritēja viņai pār vai�giem. Meja vienmēr bija tik stipra� Redzot, cik viņa ir iz�misusi, man dū�a sa�ļuka papē�os. Viņa pa�ūpoja galvu.

"D�ek, te nekas nav darāms. Viņi nogalinās mūs tāpat kā �ārliju!"

Viņa piespieda galvu man pie pleca. Es apskāvu viņu, ta��u nespēju mierināt. Es zināju, ka viņai ir taisnība.

Izejas nebija.

Vinstons Cērcils reiz ir teicis - kad uz tevi �auj, tu pēk�ņi sāc domāt apbrīnojamā ātrumā. Mans prāts �obrīd darbojās fantastiskā ātrumā. Es domāju, ka esmu kļūdījies un tagad man �ī kļūda jāizlabo. Kaut arī mana kļūda bija ļoti cilvēciska.

Ņemot vērā, ka mēs dzīvojam da�neda�ādu evolūciju laik�metā - ir evolūcijas bioloģija, evolūcijas medicīna, evolūcijas ekoloģija, evolūcijas psiholoģija, evolūcijas ekonomika, evo�lūcijas datorzinātnes -, pārsteidzo�i, cik reti cilvēki domā evo�lūcijas kategorijās. It kā tur cilvēkiem būtu "aklā zona". Mēs uzlūkojam apkārtējo pasauli kā momentuzņēmumu, kaut gan patiesībā tā ir filma, nemitīgi mainīga norise. Protams, mēs zinām, ka pasaule mainās, ta�u izturamies, it kā tā nebū�tu. Mēs noliedzam pārmaiņu realitāti. Tāpēc pārmaiņas mūs nemitīgi pārsteidz. Vecākus pārsteidz tas, ka pieaug viņu bēr�ni. Pieaugu�ie vienmēr izturas tā, it kā bērni būtu mazāki, nekā viņi patiesībā ir.

Un mani bija pārsteigu�as pārmaiņas spietu evolūcijā. Ne�kas ta�u spietiem netraucēja attīstīties vienlaikus divos vir�zienos. Vai galu galā trīs vai �etros, desmit virzienos. Man ta�u vajadzēja to gaidīt, man vajadzēja paredzēt �ādu iespē�ju. Ja es būtu par to padomājis savlaicīgi, tad būtu sagatavo�jies �ai situācijai.

Ta�u es tā vietā biju uzskatījis spietu par vienu problēmu - problēmu, kas pastāv tikai tuksnesī, - un atstājis neievēro�tas pārējās iespējas.

To sauc par nolieg�anu, D�ek.

Sāku domāt, ko vēl es būtu varējis noliegt. Ko vēl nebiju pamanījis? Kur biju kļūdījies? Kas bija tas pirmais pavediens, kuru es palaidu garām? Dro�i vien to, ka mana pirmā sastap��anās ar spietu bija radījusi alerģisku reakciju - tik spēcīgu, ka es gandrīz biju aizgājis bojā. Meja bija to nosaukusi par reakciju uz zarnu nūjiņām. To bija izraisījis toksīns, ko satu�rēja spieta baktērijas. �is toksīns, jādomā, bija radies evoluci�onāru izmaiņu rezultātā, kas bija notiku�as E.coli baktērijās un iespaidoju�as spietu. Jā, paraugoties �ādi, ari faga uzra�a- nās tvertnē bija evolucionāras pārmaiņas - vīrusu reakcija uz baktērijām, kuras�

"Meja!" es ieteicos. "Pagaidi brītiņu!"

"Kas ir?"

"Iespējams, mēs tomēr varam kaut ko darīt, lai viņus ap�turētu," es sacīju.

Meja �o paziņojumu uztvēra skeptiski - tas bija noprotams pēc viņas sejas izteiksmes. Tomēr viņa noslaucīja asaras un klausījās.

Es teicu:

"Spiets sastāv no daļiņām un baktērijām, pareizi?"

"Jā�"

"Baktērijas izstrādā jēlmatcriālu, izejvielas, lai daļiņas va�rētu vairoties. Pareizi? Jā. Tātad, ja baktērijas aizies bojā, tad ari spiets būs pagalam?"

"Iespējams." Viņa sarauca pieri. "Tu domā par kaut kā�dām antibiotikām? Sabarot visus ar antibiotikām? Lai apspies�tu zarnu nūjiņu infekciju, vajadzēs ļoti daudz antibiotiku, zā�les vajadzēs dzert vairākas dienas, un es nedomāju�"

"Nē. Es nerunāju par antibiotikām." Es pieklauvēju ar pirkstu pie tvertnes. "Es domāju par �o te."

"Par fagiem?"

"Kāpēc nc?"

"Nezinu, vai tas ko dos," viņa sacīja un sarauca pieri. "Varbūt ari izdosies. Vienīgi� Kā tu grasies iebarot viņiem �os fagus? Tu ta�u saproti, ka viņi nemū�am nepiekritīs iz�dzert kaut kādu mikstūru."

"Tad mēs izkaisīsim tos gaisā," cs sacīju. "Viņi tos ieel�pos un neko pat nepamanīs."

"Ahā. Kā mēs tos izkaisīsim?"

"Pavisam vienkār�i. Neizslēdz �o tvertni. Ielaid baktērijas sistēmā. Es gribu, lai ra�o�anas konveijers sāk izgatavot vīru�sus - daudz vīrusu. Un pēc tam mēs tos izlaidīsim gaisā."

Meja nopūtās.

"Nekas neiznāks, D�ek," viņa sacīja.

"Kāpēc?"

"Tāpēc, ka ra�o�anas konveijers nespēs ra�ot vīrusus."

"Kāpēc ne?"

"Vīrusu vairo�anās īpatnību dēļ. Tu ta�u zini - vīruss savā nodabā peld, tad pieāķējas pie �ūnas membrānas un ieurbjas �ūnā. Tad tas pievārē �ūnas DNS un liek tai ra�ot vīrusus. Sū�na pārstāj pildīt savas parastās metaboliskās funkcijas, tā tikai ccp aug�ā vīrusus. Pavisam drīz �ūna ir kā piebāzta ar vīru�siem un pārsprāgst kā balons. Visi vīrusi ir laukā, tic piepeld pie citām �ūnām, un proccss sākas no sākuma."

"Jā� un tad?"

"Ja es ielaidī�u lāgus ra�o�anas konveijerā, vīrusi sāks strau�ji vairoties - bet tas nebūs ilgi. �ūnu lipīdu membrānu skran�das, kas paliks pāri no vīrusu saplosītajām baktērijām, pie�sārņos sistēmas iek�ējos filtrus. Pēc stundas vai divām konveijeru līnijas sāks pārkarst, iedarbosies dro�ības sistēma un ra�o�ana tiks pārtraukta. Konveijeri vienkār�i apstāsies. Vīrusi netiks ra�oti."

"Vai var kaut kā atslēgt dro�ības sistēmas?"

"Var. Tikai es nezinu, kā tas izdarāms."

"Kur� zina?"

"Vienīgi Rikijs."

Es nogrozīju galvu.

"No tā mums nekāda labuma nebūs. Vai tu esi pārlieci�nāta, ka nespēsi izdomāt�"

"Tur ir parole," viņa teica. "Un paroli zina tikai Rikijs."

"Ahā."

"Lai būtu, kā būdams, D�ek, dro�ības sistēmu atslēgt ne�vajag - tas var būt bīstami. Daļa ra�o�anas notiek augstā temperatūrā, augstspriegumā. Sistēmas atzarojumos rodas daudz ketonu un metāna. To koncentrācija tiek pastāvīgi uz�raudzīta un liekais izvadīts, lai tas neuzkrātos un nekļūtu bīs�tams. Ja metāns un ketoni netiks izvadīti, un sāks dzirksteļot augstsprieguma vadi�" Viņa apklusa un paraustīja plecus.

"Ko tu gribi teikt? Tas viss var uzsprāgt?"

"Nē, D�ek. Es gribu teikt, ka tas noteikti uzsprāgs. Da�as minūtes pēc tam, kad atslēgsies dro�ības sistēma. Pēc se�ām, maksimums - pēc astoņām minūtēm. Un diez vai tev gribē�sies tobrīd būt tuvumā. Tāpēc ra�o�anas līniju vīrusu ra�o�a�nai lielos daudzumos izmantot nevarēs. Tur nekas neiznāks - vienalga, vai dro�ības sistēma būs ieslēgta vai izslēgta."

Klusums.

Bezcerība.

Es pārlaidu skatienu kamerai. Palūkojos uz nerūsējo�ā tē�rauda tvertni, kuras izliektais dibens bija man virs galvas. Pa�lūkojos uz mēģcnītēm ar paraugiem, kas stāvēja Mcjai pie kājām. Palūkojos kaktā - tur stāvēja slota, spainis un galona tilpuma plastmasas pudele ar ūdeni. Un palūkojos uz pārbie�dēto Meju, kas joprojām bija par mata tiesu no asarām, to�mēr kaut kā spēja tās valdīt.

Un man bija plāns.

"I^abi. Tik un tā izdari to! Ielaid vīrusus sistēmā!"

"Kāda tam būs jēga?"

"Vienkār�i ielaid, un viss."

"D�ek," viņa sacīja. "Kāpēc mēs to darām? Baidos, ka vi�ņi jau zina, ka mēs visu esam sapratu�i. Mēs nevarēsim viņus apmuļķot. Viņi ir pārāk atjautīgi. Ja mēs mēģināsim to iz�darīt, viņi acumirklī metīsies mums virsū."

"Jā," cs piekritu. "Dro�i vien tā būs."

"Un tik un tā nekas neizdosies. Sistēma nera�os vīrusus. Tad kāpēc, D�ek? Kāds mums no tā labums?"

Visu �o laiku Meja bija man labs draugs, un tagad man bija plāns, bet es nevēlējos viņai to atklāt. Man bija pretīgi tā rīkoties, ta�u man vajadzēja maldināt pārējos. Man vaja�dzēja viņus apmuļķot. Un man vajadzēja, lai Meja man pa�līdz to izdarīt - un tas nozīmēja, ka viņai bija jātic kādam citam plānam.

Es teicu:

"Meja, mums jānovēr� viņu uzmanība, jāapmuļķo viņi. Es vēlos, lai tu ielaid vīrusus ra�o�anas līnijā. Lai viņi koncen�trējas uz to. Lai viņi par to uztraucas. Tikām es uzrāp�os teh�niskās apkopes zonā zem jumta un ielie�u mazliet vīrusu ugunsdzēsības sistēmas rezervuārā."

"Un tad ieslēgsi smidzinātājus?"

"Jā."

Viņa pamāja.

"Un visi būs caurcaurēm izmirku�i vīrusos. Visi, kas vien atrodas �ai rūpnīcā. Slapji līdz pēdējai vīlītei."

"Tie�i tā."

"Vispār tas var izdoties, D�ek," viņa sacīja.

"Neko labāku es nevaru izdomāt," es bildu. "Un tagad atver kādu no �iem vārstiem un ielej tur da�as mēģenes vīru�su. Un vēl es gribu, lai tu ielej vīrusus tai galona pudelē."

Viņa saminstinājās.

"Vārsts ir tvertnes pretējā pusē. Mēs būsim novēro�anas kameras redzamības laukā."

"Tas nekas," es attraucu. "Tik un tā vairs nekas nav lī�dzams. Vienkār�i vajag, lai tu iegūtu man mazliet laika."

"Un kā es to izdarī�u?"

Es viņai pastāstīju. Meja saviebās.

"Tu laikam joko! Viņi nemū�am to nedarīs!"

"Protams. Man tikai vajag mazliet laika."

Mēs apgājām ap tvertni. Meja paņēma mēģenītes ar kul�tūru paraugiem. �ķidrums, kas tajās bija, izskatījās pēc bie�zām, brūnām samazgām. Tas smirdēja pēc fekālijām. Tas iz�skatījās kā fekālijas. Meja vēlreiz man pajautāja:

"Vai tu dro�i zini, ka tas jādara?"

"Jā," es atbildēju. "Nekas cits neadiek."

"Tu pirmais!"

Es paņēmu mēģenīti, dziļi ievilku elpu un vienā malkā no�riju visu, cik tur bija. Tas bija kaut kas pretīgs. Mans kuņģis krampjaini sarāvās. Man jau �ķita, ka es tūlīt izvem�os, to�mēr ncizvēmos gan. Es vēlreiz ievilku elpu, noriju mazliet ūdens no galona pudeles un paskatījos uz Meju.

"Drausmīgs, vai nc?" viņa jautāja.

"Drausmīgs."

Viņa paņēma mēģcnīti, aizspieda degunu un norija �ķid�rumu. Viņa sāka klepot. Es gaidīju, tomēr viņai izdevās ne- izvemdes. Pasniedzu viņai galona pudeli, viņa padzērās un pārējo izlēja uz grīdas. Tad viņa piepildīja to ar brūnajām sa�mazgām.

Un pēdējais, ko viņa izdarīja, - pagrieza inficētās tvertnes lielā vadības vārsta rokturi.

"Tā," viņa tcica. "Nu tas viss aiziet uz sistēmu."

"Labi," es atsaucos. Paņēmu divas mēģenes un iebāzu krekla kabatā. Paņēmu galona pudeli. Uz etiķetes bija rak- sdts: "Arouhedas dzidrais ūdens".

"Tiksimies vēlāk!" cs atvadījos un aizsteidzos.

Iedams pa gaiteni, cs prātoju - izredzes, ka mans plāns izdosies, ir viena iespēja pret simts. Varbūt viena pret tūksto�ti.

Tomēr �āda iespēja bija.

Vēlāk es visu noskatījos novēro�anas kameras ierakstā, tā�pēc zinu, kas notika ar Meju. Viņa iegāja virtuvē, nesdama savu konteineru ar brūnajām mēģenītēm. Visi sēdēja pie gal�da un ēda. D�ūlija uzmeta Mejai ledainu skatienu. Vinss ne�pievērsa viņai uzmanību. Rikijs jautāja:

"Ko tu tur atnesi, Meja?"

"Fāgus," viņa atbildēja.

"Kāpēc?"

Tagad D�ūlija palūkojās jau uzmanīgāk. Meja sacīja:

"Tas ir no inficētās fermentācijas tvertnes."

"Fū, tad nav brinums, ka tā smird."

"D�eks tikko vienu izdzēra. Viņ� lika arī man iedzert."

Rikijs nospurcās.

"Un kāpēc gan jums to vajadzēja? Ak kungs, brīnums, ka jūs ncapvēmādes!"

"Man daudz netrūka. D�cks grib, lai jūs arī izdzertu pa vienai mēģenei."

Bobijs sāka smieties. "Ak tā? Un kāpēc?"

"Lai pārliecinātos, ka neviens no jums nav inficēts."

Rikijs sadrūma.

"Inficēts? Ko tu ar to gribi teikt? Kādā nozīmē inficēts?"

"D�eks teica, ka spiets bija ieperinājies �ārlija ķermenī, un, iespējams, arī jūs staigājat apkārt ar spietiem. Varbūt nc visi. Tāpēc jāiedzer �is vīruss, un tas nogalinās baktērijas jūsu organismā un nobeigs spietu."

"Tu runā nopietni?" jautāja Bobijs. "Dzert to preteklību? Nemū�am, Meja!"

Meja pagriezās pret Vinsu.

"O� pēc sūdiem," Vinss sacīja. "Lai vispirms kāds cits no�gar�o."

"Rikij?" jautāja Meja. "Vai tu nevēlies būt pirmais?"

Rikijs papurināja galvu.

"Es netaisos to dzert. Kāpēc lai es to darītu?"

"Nu, pirmkārt, tu pārliecināsies, ka neesi inficēts. Un, otr�kārt - arī mēs par to pārliecināsimies."

"Ko tu gribi teikt - tā ir kaut kāda pārbaude, vai?"

Meja paraustīja plecus.

"D�eks tā uzskata."

D�ūlija sarauca pieri. Viņa pagriezās pret Meju.

"Un kur D�eks �obrīd ir?"

"Nezinu. Pēdējo reizi cs viņu redzēju pie fermentācijas tvertnēm. Kur viņ� ir �obrīd, es nezinu."

"Zini gan," D�ūlija dzedri atcirta. "Tu lieliski zini, kur viņ� ir."

"Nē, es nezinu. Viņ� man nepateica."

"Pateica gan. Viņ� tev saka visu," paziņoja D�ūlija. "Pa�tiesībā jūs abi kopā izdomājāt �o cirku, vai ne? Tu ta�u nedo�māji, ka mēs tie�ām dzersim to �ļuru. Kur ir D�eks, Meja?"

"Es jau tev teicu - nezinu."

"Pārbaudi monitorus," D�ūlija pavēlēja Bobijam. "Atro�di viņu!"

Viņa apgāja apkārt galdam.

"Un tātad, Meja," viņas balss bija mierīga, ta�u tajā bija jau�ami klaji draudi. "Es vēlos, lai tu atbildi uz maniem jau�tājumiem. Un es vēlos, lai tu pasaki man patiesību."

Meja kāpās atpakaļ. Rikijs un Vinss tuvojās Mejai no abām pusēm. Meja ar muguru piespiedās pie sienas.

D�ūlija lēni piegāja viņai klāt.

"Pastāsti man, Meja," viņa sacīja. "Būs daudz labāk, ja tu mums palīdzēsi."

Virtuves otrā galā ierunājās Bobijs:

"Es viņu atradu. Viņ� iet pa galveno cehu. Izskatās, ka vi�ņam rokā ir pudele ar to preteklību."

"Pasaki man, Meja," teica D�ūlija, liekdamās pie Mejas. Viņa bija tik tuvu, ka viņu lūpas gandrīz saskārās. Meja aiz�miedza acis un cie�i saknieba lūpas. Viņas augums no bai�lēm sāka trīcēt. D�ūlija noglāstīja viņai galvu. "Nebaidies! Nav, ko baidīties. Vienkār�i pastāsti man, ko viņ� taisās darīt ar to pudeli!"

Meja sāka histēriski �ņukstēt.

"Es jau zināju, ka nekas neiznāks! Es viņam teicu, ka jūs visu uzzināsiet!"

"Protams, uzzināsim," D�ūlija mierīgi atbildēja. "Pro�tams, ka mēs visu uzzināsim. Stāsti vien!"

"Viņ� ielēja pudelē vīrusus," teica Meja, "un tūlīt ielies to visu ugunsdzēsības sistēmas smidzinātājos."

"Ak tad tā?" D�ūlija sacīja. "Ļoti gudri izdomāts. Paldies, mīļumiņ!"

Un viņa noskūpstīja Meju uz lūpām. Meja pūlējās izvairī�ties, ta�u viņai aiz muguras bija siena un D�ūlija turēja viņas galvu. Beidzot atkāpusies, D�ūlija sacīja:

"Pacenties neuztraukties! Tikai atceries vienu - tev nekas nenotiks, ja tu nemēģināsi turēties pretī."

Un viņa izgāja pa durvīm.

Viss notika ātrāk, nekā es biju domājis. Izdzirdēju, ka vi�ņi skrien pa gaiteni pie manis. Es �igli noslēpu pudeli, tad aizskrēju atpakaļ un turpināju ceļu pa ra�o�anas cehu. Tie�i tad ari viņi man uzklupa. Es metos skrie�us. Vinss aizlika man priek�ā kāju, un cs nogāzos uz betona grīdas, sāpīgi sa- sizdamies. Rikijs uzreiz metās man virsū, un man aiz�ņau�dzās elpa. Tad Vinss pāris rei�u iespēra man pa ribām, un vi�ņi kopīgiem spēkiem uzrāva mani kājās un nolika aci pret aci ar D�ūliju.

"Sveiks, D�ek," viņa smaidīdama sacīja. "Kā klājas?"

"Ir bijis arī labāk."

"Mēs tikko jauki patērzējām ar Meju," sacīja D�ūlija. "Tāpēc nav jēgas runāt riņķī un apkārt." Viņa palūkojās ap�kārt. "Kur ir pudele?"

"Kāda pudele?"

"D�ek!" Viņa skumji pa�ūpoja galvu. "Kāpēc tu spītējies? Kur ir pudele ar fagiem, ko tu grasījies ieliet ugunsdzēsības sistēmā?"

"Man nav nekādas pudeles."

Viņa piegāja man klāt. Manu seju aizskāra viņas elpa.

"D�ek� Es pazīstu �o tavu sejas izteiksmi, D�ek. Tu esi kaut ko izperinājis, vai ne? Un tagad pasaki man, kur ir pu�dele!"

"Kāda pudele?"

Viņas lūpas pieskārās manām. Es stāvēju, nekustīgs kā sta�tuja.

"D�ek, dārgumiņ," viņa �ukstēja, "tu ta�u esi gana gudrs, lai nespēlētos ar bīstamām lietām. Es gribu dabūt �o pudeli."

Es tikai stāvēju.

"D�ek� vienu skūpstu�" Viņa bija tuvu, viņa kārdināja.

"Izbeidz, D�ūlij!" iejaucās Rikijs. "Viņ� no tevis nebai�dās. Viņ� ir iedzēris vīrusu un domā, ka tas viņu pasargās."

"Un pasargās arī?" D�ūlija jautāja un paspēra soli atpa�kaļ.

"Iespējams," atbildēja Rikijs, "bet varu derēt, ka no nā�ves viņ� baidās."

Un tad viņi abi ar Vinsu sāka vilkt mani pa galveno cehu uz telpu, kurā bija spēcīgs magnētiskais lauks. Es sāku ķepu�roties.

"Pareizi, pareizi," teica Rikijs. "Tu zini, kas tūlīt notiks, vai ne?"

Par to es nebiju iedomājies. Es nebiju to gaidījis, nezināju, ko lai tagad daru. Es izmisīgi pretojos, spārdījos un locījos, ta�u viņi abi bija neaptverami stipri. Viņi bez īpa�ām pūlēm vilka mani tālāk. D�ūlija atvēra smagās tērauda durvis uz magnētu telpu. Tur es ieraudzīju apaļo magnētu, se�u pēdu diametrā.

Viņi rupji iegrūda mani pa durvīm. Es izstiepos gar�ļau�kus uz grīdas, atsizdamies ar galvu pret tērauda aizsargre�ģi. Durvis aizvērās, noklik�ķēja atslēga.

Es piecēlos kājās.

Atskanēja rūkoņa - iedarbojās dzesē�anas sūkņi. Ar klik�ķi ieslēdzās iek�ējās saziņas sistēma. Es izdzirdēju Rikija balsi:

"Vai tev nav gadījies padomāt, kāpēc �īs sienas ir no tē�rauda, D�ek? Impulsu magnēti ir ļoti bīstami. Ja tos darbina bez pārtraukuma, tie uzsprāgst. Tos pārplē� pu�u viņu pa�u ģenerētais magnētiskais lauks. Uzlādē ilgst vienu minūti. Tā�tad tev ir minūte laika visu pārdomāt."

Es jau biju bijis �ai telpā, kad Rikijs izrādīja man rūpnīcu. Atcerējos, ka �eit ceļgalu augstumā ir panclītis, slēdzis, ar ko avārijas gadījumā var izslēgt magnētu. Es iezvēlu ar celi pa �o slēdzi.

"Nelīdzēs, D�ek," lakoniski paziņoja Rikijs. "Es apmai�nīju pārslēg�anas polus. Tagad �ī poga nevis izslēdz magnē�tu, bet gan ieslēdz. Man likās, ka tu vēlēsies to zināt."

Rūkoņa kļuva skaļāka. Telpa sāka viegli vibrēt. Gaiss kļu�va manāmi vēsāks. Pēc neilga brī�a mana izelpa kļuva re�dzama.

"Atvaino par neērtībām, tās ir tikai īslaicīgas," teica Ri�kijs. "Kad sāksies impulsi, uzreiz kļūst karsti. Uff, paskatīsi�mies. �etrdesmit septiņas sekundes."

Atskanēja �igli klak-klak-klak, izklausījās pēc klusināta at�skaldāmā āmura blīk�ķinā�anas. Troksnis kļuva arvien ska�ļāks. Bija grūti sadzirdēt, ko Rikijs saka pa iek�ējās saziņas sistēmu.

"Nu, D�ek!" viņ� skubināja. "Tev ta�u ir ģimene! Ģime�ne, kurai tu esi vajadzīgs! Tā ka labāk rūpīgi pārdomā, ko tu izvēlies."

"Gibu runāt ar D�ūliju," es sacīju.

"Nē, D�ek. Viņa �obrīd nevēlas ar tevi runāt. Viņa tevī ir ļoti vīlusies, D�ek."

"Es gribu ar viņu runāt!"

"D�ek, vai tu nedzirdēji, ko es teicu? Viņa runās ar tevi tikai tad, kad tu pateiksi, kur ir vīruss."

Klak-klak-klak. Kļuva karstāks. Es dzirdēju, kā caurulēs burbuļo dzesē�anas �ķidrums. Es ar ceļgalu iezvēlu pa avāri�jas slēdzi.

"Es ta�u tev teicu, D�ek! Ar to var tikai ieslēgt magnētu. Kas ir, tu mani slikti dzirdi?"

"Jā," es atkliedzu. "Slikti!"

"Ak vai," Rikijs atsaucās. "Cik �ēl!"

Katrā ziņā man �ķita, ka tie�i to viņ� atbildēja. Klak�ķoņa piepildīja visu telpu, pat gaiss sāka vibrēt. �ie milzīgie sūkņi darbojās ar tādu troksni kā gigantisks MR aparāts. Man ie�sāpējās galva. Es skatījos uz magnētu, uz prāvajām skrūvēm, kas saturēja kopā magnēta serdeni. Drīz �īs skrūves pārvērtī�sies par reaktīvajām raķetēm.

"Mēs nemuļķojamies, D�ek," teica Rikijs. "Mums būs ļo�ti �ēl tevi zaudēt. Divdesmit sekun�u!"

Uzlādēs laiks ir laiks, kas vajadzīgs, lai uzlādētos elektro�magnēta kondensatori, lai uzkrātā enerģija varētu atbrīvoties milisekundi ilgos impulsos. Es prātoju, cik ilgs laiks pēc uz�lādēs vajadzīgs, lai impulsi pārplēstu magnētu pu�u. Dro�i vien da�as sekundes, ne vairāk. Tātad man vairs daudz nebi�ja atlicis. Es nezināju, ko darīt. Viss bija sagājis grīstē. Un briesmīgākais bija tas, ka es biju zaudējis savu vienīgo priek��rocību, jo tagad viņi zināja, cik svarīgi ir vīrusi. Agrāk viņi neuztvēra tos kā draudus. Toties tagad viņi visu bija sapratu��i un pieprasīja, lai es atdodu pudeli. Drīz viņiem ienāks prā�tā iznīcināt fermentācijas tvertni. Vīrusus viņi izdeldēs ārkār�tīgi rūpīgi, par to es ne�aubījos.

Un es tur neko nevarēju darīt. Vismaz �obrīd.

Es ieprātojos par to, kur ir Meja, vai viņi nav Mejai no�darīju�i pāri. Vai viņa vēl ir dzīva? Mani pārņēma apātija, vienaldzība. Es sēdēju milzonīgā MR aparātā, tas arī viss. �ī drausmīgā klaboņa� dro�i vien tie�i to dzirdēja Amanda, gu�lēdama �ajā aparātā� Manas domas aizpeldēja kur kurā.

"Desmit sekun�u, D�ek!" Rikijs sauca. "Domā, D�ek! Netēlo varoni! Tas nav tavā stilā. Pasaki, kur ir vīruss! Se�as sekundes. Piecas. D�ek, ātrāk!"

Klak�ķē�ana apklusa, atskanēja skaļ� blīk�ķis un pu�u plēs�ta metāla spiedziens. Uz da�ām milisekundēm bija ieslēdzies magnēts.

"Pirmais impulss!" sauca Rikijs. "Neesi tāds pakaļa, D�ek!"

Vēl viens blīk�ķis. Blīk�! Blik�! Impulsi kļuva arvien bie��āki. Es redzēju, ka ar katru impulsu dzesētāja ap�uvums ar�vien vairāk izliecas. Impulsi bija pārāk bie�i. Blīk�! Blīk�!

Tas vairs nebija izturams. Es iekliedzos:

"Labi! Rikij! Es pateik�u!"

Blīk�! "Runā, D�ek!" Blīk�! "Es gaidu!"

"Nē! Vispirms izslēdz! Un es runā�u tikai ar D�ūliju!"

Blīk�! Blīk�!

"Ļoti nesaprātīgi no tavas puses, D�ek! Tu neesi tādā stā�voklī, lai varētu tirgoties." Blīk�!

"Jūs gribat vīrusu, vai varbūt labāk pārsteigumu?"

Blīk�! Blīk�! Blīk�!

Un tad - pēk�ņi - klusums. Pilnīgs klusums, vien cauru�lēs klusi �alca dzesē�anas �ķidrums. Magnēts bija ļoti karsts. Tomēr vismaz MR izmeklē�anas troksnis bija apklusis.

MR izmeklē�ana.

Es stāvēju telpas vidū un gaidīju, kad ienāks D�ūlija. Un tad, visu pārdomādams, apsēdos uz grīdas.

Noklik�ķēja slēdzene, durvis atvērās. Ienāca D�ūlija.

"D�ek! Tev ta�u nesāp, ko?"

"Nē," es atbildēju. "Tikai nervi pagalam."

"Nezinu, kāpēc tu pats sev to uztiepi," viņa sacīja. "Tas galīgi nebija vajadzīgs. Bet zini ko? Man ir labas ziņas. Tik�ko adidoja helikopters." "Ak tā?"

"Jā, �oreiz agrāk nekā parasti. Padomā, vai nebūtu jauki tagad tajā iekāpt, doties mājup? Doties uz mājām, pie savas ģimenes? Vai tas nebūtu vareni?"

Es sēdēju, atspiedies ar muguru pret sienu, un skatījos uz D�ūliju no apak�as.

"Tu saki - es varu doties prom?"

"Bet, protams, D�ek! Tev nebūt nevajag �eit palikt! Ti�kai atdod man pudeli ar vīrusu un dodies mājup!"

Es ne mirkli viņai nenoticēju. Es redzēju �o draudzīgo D�ūliju, �o kārdino�o D�ūliju. Ta�u es viņai neticēju.

"Kur ir Meja?"

"Meja atpū�as."

"Tu viņai kaut ko nodarīji."

"Nē. Nē, nē, nē. Kāpēc lai es tā darītu?" D�ūlija papuri�nāja galvu. "Tu laikam neko nesaproti, ja? Es nevienam ne�gribu ļaunu, D�ek. Ne tev, ne Mcjai, ne kādam citam. Jo sevi�ķi es negribu nodarīt ļaunu tev."

"Pamēģini to iestāstīt Rikijam."

"D�ek! Lūdzu! Uz brīdi aizmirsīsim emocijas un runāsim loģiski. To visu tu sev nodarīji pats. Kāpēc tu atsakies pie�ņemt �o jauno situāciju?" Viņa pastiepa man roku. Es to sa�tvēru un viņa uzrāva mani kājās. Viņa bija stipra. Stiprāka nekā jebkad agrāk. "Galu galā," viņa teica, "tu esi kļuvis par neatņemamu �ā visa sastāvdaļu. Tu mums iznīcināji me�onī�go paveidu, D�ek."

"lai labdabīgais varētu plaukt un zelt�"

"Tie�i tā, D�ek. Lai labdabīgais paveids varētu plaukt un zelt. Un radīt jaunu sinerģiju ar cilvēkiem."

"Tādu sinerģiju, kāda, piemēram, ir tev."

"Pareizi, D�ek." Viņa pasmaidīja. Tas bija drausmīgs smaids.

"Un kā jūs sadzīvojat? Tā ir koeksistence? Koevolūcija?"

"Simbioze." Viņa joprojām smaidīja.

"D�ūlij, tie ir pussprāgu�a suņa murgi," es sacīju. "Tā ir slimība."

"Mjā, protams, tu vari teikt arī tā. Jo pagaidām tu tikpat kā neko nezini." Viņa pienāca pie manis un apkampa mani. Es ļāvos. "Tu pat nespēj iedomāties, kas tevi gaida."

"Mans dzīves stāsts," cs atbildēju.

"Izbeidz tiepties tūlīt pat! Vienkār�i pieņem to. Tu izska�ties noguris, D�ek."

Es nopūtos.

"Es ari esmu noguris," cs sacīju. Un tā tie�ām bija. Viņas skavās es jutos pavisam slābans. Viņa, bez �aubām, to juta.

"Tad jau tev vienkār�i vajag atpūsties. Apskauj mani, D�ek."

"Nezinu� Varbūt tev taisnība."

"Protams, man taisnība." Viņa atkal pasmaidīja un ar vie�nu roku pabu�ināja man matus. "Ak, D�ek� Kā cs pēc te�vis ilgojos�."

"Es arī," es atbildēju. "Es arī pēc tevis ilgojos." Es viņu apkampu un cic�i piespiedu sev klāt. Mūsu sejas bija pavi�sam tuvu. Viņa izskatījās daiļa. Viņas lūpas bija pavērtas, acis lūkojās manī, maigas, aicino�as. Es jutu, ka viņa atslābinās. Un tad cs sacīju: "Atbildi man uz vienu jautājumu, D�ūlij. Tas mani visu laiku uztrauc."

"Protams, D�ek."

"Kāpēc tu slimnīcā neļāvi veikt MR izmeklē�anu?"

Viņa sarauca pieri un adiecās, lai labāk mani redzētu. "Ko? Kāpēc tu tā jautā?"

"Vai tu esi tāda pati kā Amanda?"

"Amanda?"

"Mūsu mazā meitiņa� Tu noteikti viņu atceries. MR apa�rātā viņa kļuva vesela. Acumirklī."

"Par ko tu runā, D�ek?"

"D�ūlij, vai spietam ir kaut kādas problēmas ar magnē�tiskajiem laukiem?"

Viņas acis iepletās. Viņa sāka ķepuroties, rauties laukā no mana tvēriena.

"Laid mani vaļā! Rikij, Rikij!"

"Piedod, saulīt," es sacīju un ar ceļgalu iezvēlu pa avāri�jas paneli. Atskanēja skaļ� blīk�ķis, magnēts sāka pulsēt.

D�ūlija sāka kliegt.

Viņa kliedza ilgi un nepārtraukti, mute bija plati atvērta, seja no sasprindzinājuma sastingusi. Es cie�i viņu turēju. Vi�ņas sejas āda ietrīcējās, sāka strauji vibrēt. Pēc tam viņas vaib�sti it kā izauga, it kā uzblīda. D�ūlija kliedza bez apstājas. Man �ķita, ka viņas acīs es redzu lielas izbailes. Viņas seja jo�projām piepampa, tad sāka iz�ķīst urgās un straumītēs.

Un tad, tie�i man acu priek�ā, D�ūlija pēk�ņi izira vārda vistie�ākajā nozīmē. Āda no viņas uzblīdu�ās sejas un ķerme�ņa aizlidoja pa gaisu daļiņu straumēs kā smiltis, kuras vēj� aizpū� no kāpas. Daļiņas magnētiskā lauka virpulī lidoja uz telpas sienu pusi.

Es jutu, kā viņas augums manās rokās kļūst arvien vieg�lāks. Vēl aizvien no viņas svelpdamas �āvās prom daļiņas, tās sablīvējās visos kaktos. Kad tas bija beidzies, pāri palika - pa�lika manās skaujās - bāla, līķim līdzīga būtne. D�ūlijas acis bija dziļi iegrimu�as. Viņas mute bija plāna un saplaisājusi, āda - caurspīdīga. Viņas mati bija sausi un bezkrāsaini. Asi rēgojās atslēgas kauls. D�ūlija izskatījās kā cilvēks, kas mirst no vē�a. Viņas lūpas kustējās. Viņa kaut ko gandrīz nedzir�dami sacīja. Es noliecos un piespiedu ausi pie viņas mutes, lai saklausītu.

"D�ek," viņa �ukstēja, "viņi mani saēd."

"Zinu," es atbildēju.

"Tev kaut kas jādara," tas bija pavisam kluss �uksts.

"Zinu."

"D�ek� bērni�" "Jā."

"Es� viņus skūpstīju�" viņa no�ukstēja.

Es neatbildēju. Tikai aizvēru acis.

"D�ek� glāb manus bērniņus� D�ek�"

"Jā," es sacīju.

Es pacēlu acis un ieraudzīju, ka man visapkārt pa sienām ir izstiepta D�ūlijas seja un ķermenis, tā, ka visa istaba bija pilna. Daļiņas bija saglabāju�as viņas izskatu, ta�u bija pie�placinātas pie sienām. Tās vēl arī �obrīd kustējās, pieskaņo�jās viņas lūpu kustībām, plakstu mirk�ķinā�anai. Man acu priek�ā tās no sienām sāka plūst atpakaļ pie viņas kā miesas- krāsas dūmaka.

"D�ūlij! D�ūlij!"aiz durvīm auroja Rikijs. Viņ� vairākas reizes iespēra pa durvīm, tomēr iek�ā nenāca. Es zināju, ka viņ� neuzdro�ināsies ienākt. Biju nogaidījis veselu minūti, lai kondensatori uzlādētos. Viņ� nespēja man neļaut ieslēgt im�pulsu magnētu. Varēju to darīt, kad vien vēlējos - vismaz tik ilgi, kamēr būs spriegums. Nezināju, cik ilgi tā pietiks.

"D�ek�"

Pagriezos pret D�ūliju. Viņas acis bija skumjas, lūdzo�as.

"D�ek," viņa klusi teica, "cs nezināju�"

"Nekas," cs atbildēju. Daļiņas peldēja atpakaļ, manu acu priek�ā no jauna izveidojot viņas seju. D�ūlija atkal kļuva tvir�ta un daiļa.

Es ar ceļgalu iezvēlu pa avārijas pogu.

Blīk�!

Daļiņas atsprāga, tās atkal salidoja pie sienām, tomēr �o�reiz vairs ne tik ātri. Un manās skavās atkal mironci līdzīgā D�ūlija, viņas dziļi iegrimu�ās acis lūdzo�i lūkojās manī.

Es iebāzu roku kabatā un izvilku vienu no mēģenītēm ar vīrusiem.

"Es gribu, lai tu izdzer," es sacīju.

"Nē� nē�" Viņa satraucās. "Par vēlu� lai�"

"Pamēģini," es mudināju. Pieliku mēģenīti viņai pie lū�pām. "Nu, mīlulīt! Iedzer!"

"Nē� lūdzu� Nav svarīgi�"

Rikijs nelabā balsī auroja:

"D�ūlij! D�ūlij!" Viņ� ar dūrēm dauzīja pa durvīm. "D�ū- lij, vai viss ir kārtībā?"

Mirones acis aizslīdēja uz durvju pusi. Viņas lūpas kustē�jās. Skeleta kauliem līdzīgie pirksti plūkāja manu kreklu, skrā�pējās gar audumu. Viņa vēlējās man kaut ko pateikt. Es at�kal noliecos, lai dzirdētu.

Viņa elpoja sekli, vārgi. Es nespēju saldausīt, ko viņa sa�ka. Un tad piepe�i viss bija skaidrs.

Viņa teica:

"Tagad viņiem vajadzēs tevi nogalināt

"Zinu," es atbildēju.

"Neļauj� Bērni�"

"Neļau�u."

Viņas kaulainā roka pieskārās man pie vaiga. Viņa �uk�stēja:

"Tu ta�u zini - es vienmēr esmu tevi mīlējusi, D�ek. Es nemū�am nenodarītu tev pāri."

"Zinu, D�ūlij. Zinu."

Pie sienām piespiestās daļiņas atkal sāka lidot uz D�ūlijas pusi, sastājās, atjaunoja viņas seju un ķermeni. Es vēlreiz ie�spēru pa avārijas paneli, cerēdams iegūt mazliet laika, lai pabūtu kopā ar viņu, ta�u atskanēja tikai dobj� mehānisks klaudziens.

Kondensators bija izlādējies.

Un pēk�ņi visas daļiņas �ņākdamas atgriezās, un D�ūlija atkal bija pilnīga, daiļa un stipra kā iepriek�, un viņa atgrūda mani, nomērodama ar nicīgu skatienu, un skaļā, stingrā bal�sī tcica:

"Man �ēl, ka tev vajadzēja to redzēt, D�ek."

"Man arī," es atbildēju.

"Tomēr ar to nekas nebūs līdzēts. Mēs veltīgi tērējam lai�ku. Es gribu to pudeli ar vīrusiem. Un cs gribu to dabūt tūlīt."

Savā ziņā tagad viss bija vienkār�āk. Es sapratu, ka ar mani vairs nerunā D�ūlija. Man nevajadzēja ba�īties par to, kas ar viņu notiks. Man vajadzēja ba�īties tikai par Meju - ja viņa vēl ir dzīva - un par sevi.

Ja man izdosies pārdzīvot da�as nākamās minūtes.

"Labi," es viņai teicu. "Labi. Es atdo�u tev tos vīrusus."

Viņa sarauca pieri.

"Tev atkal ir tāda sejas izteiksme�"

"Nē," es atbildēju. "Es padodos. Tu esi uzvarējusi."

"Lai būtu. Sāksim ar tām mēģenītēm, kas atrodas tev ka�batā."

"Ar kādām mēģenītēm - ar �īm?" es pārjautāju. Iebāzu roku kabatā, jau iziedams pa durvīm. Tur mani gaidīja Ri�kijs un Vinss.

"Velns lai parauj, ļoti smieklīgi!" teica Rikijs. "Zini, tu ta��u varēji viņu nogalināt! Tu varēji nogalināt pats savu sievu."

"Un kā būtu �itā?" es atbildēju.

Joprojām rakņājos kabatā, it kā mēģenītes būtu ieķēru�ās audumā. Viņi nezināja, ko es grasos darīt, tāpēc atkal sagrā�ba mani, Vinss no vienas puses, Rikijs - no otras.

"Ve�i," es sacīju, "es neko nevaru iesākt, ja jūs�"

"Palaidiet viņu vaļā," pavēlēja D�ūlija, iznākdama no magnētu telpas.

"Ko vēl ne!" iebilda Vinss. "Viņ� tur kaut ko velk ārā."

Es joprojām �ammājos, pūlēdamies izvilkt mēģenītes, un visu laiku cīkstējos ar Rikiju un Vinsu. Beidzot tās bija man rokā. Es nosviedu vienu, tā nokrita uz betona grīdas, un pa��ķīda brūnās samazgas.

"Ak kungs!" Viņi visi atlēca, palaizdami mani vaļā. Viņi blenza uz grīdu un noliecās, lai paskatītos uz savām kājām un pārliecinātos, ka viņus nav ķēru�as brūnā �ķidruma �ļakatas.

Tai brīdī es metos bēgt.

Pagrābu no paslēptuves pudeli un metos cauri ccham. Man vajadzēja tikt līdz liftam un uzbraukt līdz griestiem, kur at�radās visas iek�ējās komunikācijas. Tur, aug�ā, bija gaisa kon�dicionētāji un elektrības sadales kastes� un tvertnes ar �ķid�rumu ugunsgrēka gadījumiem. Ja es paspē�u nokļūt līdz liftam un uzbraukt tikai septiņu vai astoņu pēdu augstumā, viņi vairs netiks man klāt.

Ja es to spē�u, tad mans plāns izdosies.

Lifts atradās apmēram simt piecdesmit pēdu attālumā.

Es skrēju no visa spēka, lēkdams pāri astoņkāja zemāka�jiem taustekļiem, noliekdamies zem citiem taustekļiem, tiem, kas stiepās krū�u augstumā. Atskatījos, bet �ai taustekļu un aparatūras labirintā nespēju viņus saskatīt. Toties es dzirdēju, kā viņi saklicdzas, un dzirdēju pēdu dunoņu. Dzirdēju, kā D�ūlija uzsauc:

"Viņ� dodas uz smidzinātājiem!"

Priek�ā jau bija redzama lifta vaļējā, dzeltenā kaste.

Galu galā varbūt man tomēr izdosies.

Tie�i tai brīdī es paklupu pār vienu taustekli un izstiepos uz grīdas. Pudele aizslīdēja pa grīdu un apstājās pie stikla konstrukcijas balsta staba. Es uzlēcu kājās un paķēru pudeli. Nojautu, ka viņi min man uz papē�iem. Vairs neuzdro�inā�jos atskatīties.

Es metos uz liftu, palīzdams zem pēdējās caurules, ta�u, kad pacēlu galvu, Vinss jau bija man priek�ā. Acīm redzot, viņ� zināja īsāku ceļu starp astoņkāja taustekļiem; kaut kā vi�ņam bija izdevies mani apsteigt. Tagad viņ� vīpsnādams stā�vēja lifta kastē. Atskatījies es ieraudzīju, ka Rikijs ir tikai da��as pēdas aiz manis un strauji tuvojas.

"Izbeidz, D�ek!" kliedza D�ūlija. "No tā labāk nekļūs!"

Tur nu viņai bija taisnība - nekas labāks �eit nebija gai�dāms. Es nespēju tikt garām Vinsam. Un es vairs nevarēju aizbēgt no Rikija, viņ� bija pārāk tuvu. Pārlēcu pāri kaut kā�dai caurulei, apgāju apkārt kaut kādam elektrības skapītim un pietupos. Kad Rikijs pārlēca pāri �ai caurulei, es iebliezu viņam ar elkoni pa kājstarpi. Viņ� iekaucās, nokrita un sāka valstīties pa grīdu aiz briesmīgām sāpēm. Es pakavējos un no visa spēka iespēru viņam pa galvu. Tas - par �ārliju.

Metos skriet.

Vinss stāvēja pie lifta, pieliecies, sa�ņaudzis dūres. Viņ� ne�spēja vien sagaidīt, kad sāksies kautiņ�. Es skrēju tie�i viņam virsū, un viņ� apmierināts plati pasmaidīja.

Ta�u pēdējā brīdī es pacirtos pa kreisi. Es palēcos.

Un sāku rāpties pa kāpnēm, kas veda aug�up gar sienu.

D�ūlija ieldiedzās:

"Apturiet viņu! Apturiet!"

Rāpties bija ļoti grūti, jo labās rokas īk�ķī man karājās pu�dele; tā visu laiku sitās pret plaukstu. Es koncentrējos uz �īm sāpēm. Es paniski baidījos no augstuma un nevēlējos palū�koties lejup. Turklāt tā es neredzēju, kas velk mani aiz kā�jām, rauj mani lejā. Es spārdījos, ta�u - lai kas ari man seko�ja - tas neatlaidās.

Pēdīgi es tomēr pagriezos un paskatījos. Es biju desmit pēdu augstumā virs grīdas, un divus pakāpienus zem manis karājās Rikijs. Ar brīvo roku viņ� bija sagrābis mani aiz kā�jām un stipri spieda potīti. Viņ� parāva mani aiz kājām un nogrūda tās no pakāpiena. Es paslīdēju, un manas rokas caur�urba dedzino�as sāpes. Tomēr cs noturējos un nenokritu.

Rikijs drūmi smaidīja. Es spārdījos, mēģinādams trāpīt vi�ņam pa seju, ta�u man neveicās, manas kājas viņ� bija cie�i piespiedis sev pie krūtīm. Viņ� bija neiedomājami stiprs. Es vēl pakārpījos, tad aptvēru, ka varu paraut vienu kāju uz aug��u. Tā arī izdarīju, atbrīvoju kāju un kārtīgi uzminu viņam uz tās rokas, ar kuru viņ� turējās. Viņ� ieaurojās un palaida vaļā manas kājas, lai pieķertos pie kāpnēm ar otru roku. Es vēlreiz pamatīgi uzminu - un spēru atmuguriski, trāpīdams viņam tie�i pazodē. Viņ� noslīdēja piecus pakāpienus zemāk, tad pieķērās pie sprai�ļa un palika tur karājamies, gandrīz virs pa�as grīdas.

Es atkal sāku rāpties.

Pa cehu skrēja D�ūlija, kliegdama:

"Apturiet viņu!"

Es dzirdēju ierūcamies lifta motoru. Vinss pabrauca man garām. Viņ� gribēja sagaidīt mani aug�ā.

Es rāpos.

Es biju piecpadsmit pēdu augstumā virs grīdas līmeņa, tad - divdesmit. Palūkojos lejup un redzēju, ka Rikijs stipri tālu. Viņ� bija ļoti atpalicis. Es nodomāju, ka viņ� nepaspēs mani noķert, un tad D�ūlija savērpās kā korķuviļķis un uz�āvās gai�sā, traucās pie manis� un pieķērās pie pakāpiena tie�i man blakus. Tikai tā nebija D�ūlija, tas bija spiets, un kādu mir�kli tas mazliet pajuka, un es varēju redzēt tam cauri, cs re�dzēju virmojo�ās daļiņas, no kurām tas sastāvēja. Paraudzī�jies lejup, es ieraudzīju, ka īstā D�ūlija - mironīgi bāla - stāv un skatās aug�up uz mani, viņas seja bija kā ar ādu apvilkts galvaskauss. Ta�u spiets pa labi no manis atkal sablīvējās, glu��i tāpat kā iepriek�. Tas izskatījās kā D�ūlija. Lūpas kustē�jās, un es dzirdēju savādu balsi sakām: "Piedod, D�ek!" Un spiets sarāvās, kļuva vēl cie�āks un pārvērtās mazā D�ūlijā, viņas augums nepārsniedza �etras pēdas.

Es pagriezos un rāpos tālāk.

Mazā D�ūlija pa�āvās atpakaļ un ar spēku ietriecās manī. Sajūta bija tāda, it kā man būtu iezvelts ar cementa maisu, elpa aiz�ņaudzās. Plauksta atlaidās un man tik tikko izdevās palikt karājamies, kad D�ūlijas spiets ietriecās manī vēlreiz. Es locījos un vairījos, no sāpēm vaidēdams, un turpināju rāp�ties augstāk par spīti uzbrukumiem. Spietam pietika masas, lai man nodarītu sāpes, tomēr tās nepietika, lai mani nogāz�tu no kāpnēm.

Arī spiets laikam bija to aptvēris, jo tagad mazais D�ūli�jas spiets sablīvējās lodē un, līgani aizslīdējis uz priek�u, ieti�na manu galvu dūco�ā mākonī. Es biju pilnīgi akls. Vispār neko vairs neredzēju. Man bija tāda sajūta, it kā es būtu ie�kļuvis smil�u vētras sirdī. Sataustīju nākamo spraisli, tad aiz�nākamo. Man seju un rokas durstīja adatiņas, sāpes kļuva ar�vien spēcīgākas, arvien asākas. Acīmredzot spiets mācījās, kā koncentrēt sāpes. Labi vēl, ka tas nebija iemācījies �ņaugt. Spiets nedarīja neko, lai traucētu man elpot.

Es turpināju ceļu.

Rāpos augstāk tumsā.

Tad es sajutu, ka Rikijs atkal rauj mani aiz kājas. Un to�brīd es beidzot vairs nesapratu, ko lai tagad iesāk.

Es karājos gaisā, divdesmit piecu pēdu augstumā, no visa spēka ieķēries spraislī, vilkdams sev līdzi pudeli ar brūnām samazgām. Aug�ā mani gaidīja Vinss, apak�ā raustīja Rikijs, un ap galvu man dūca spiets, padarīdams mani aklu un ne�cie�ami sāpīgi dzeldams. Es biju pārguris un zaudējis cerību, jutu, ka mans cīņas spars izsīkst. Taustoties pēc pakāpieniem, pirksti drebēja. Es vairs nespēju pie tiem pieķerties. Apzinā�jos, ka man pietiktu tikai palaist vaļā rokas, un es nokritī�u, un vienā mirklī viss būs beidzies. Es tik un tā biju pagalam.

Sa�amdīju nākamo spraisli, pieķēros pie tā un pievilkos. Pleci dega kā ugunīs. Rikijs ne�petni rāva mani lejup. Es ap�jautu, ka viņ� uzvarēs. Viņi visi uzvarēs. Viņi uzvarēs vienmēr.

Un tad man ienāca prātā D�ūlija, bāla kā rēgs un tieva kā niedrīte. Tik dkko kustinādama lūpas, viņa lūdzās: "Glāb manus bērniņus." Man ienāca prātā bērni, kas gaidīja mani mājās. Es redzēju, kā viņi sē� pie galda un gaida vakariņas. Es sapratu, ka man jāturpina cīņa, pilnīgi vienalga - kā.

Un es tā darīju.

Man nav skaidrs, kas notika ar Rikiju. Viņam kaut kā bi�ja izdevies noraut manas kājas no pakāpieniem un es karājos gaisā, turēdamies tikai ar rokām un me�onīgi spārdīdamies; laikam biju iespēris viņam pa seju un salauzis degunu.

Jo Rikijs acumirklī palaida mani vaļā un cs dzirdēju, kā viņ�, ar troksni atsizdamies pret pakāpieniem, ripo lejup, iz�misīgi pūlēdamies kaut kur pieķerties, bet krīt arvien zemāk. Es dzirdēju: "Rikij, nē!", un mākonis man ap galvu bija no�zudis, es atkal biju pilnīgi brīvs. Palūkojies lejup, ieraudzīju D�ūlijas spietu blakus Rikijam, kuram bija izdevies ieķerties spraislī apmēram divpadsmit pēdu augstumā no grīdas. Viņ� nikni paskatījās aug�up. Viņa mute un deguns bija vienās asi�nīs. Viņ� atkal sāka ķepuroties man pakaļ, ta�u D�ūlijas spiets sacīja: "Nē, Rikij! Nē, nevajag! Lai Vinss rīkojas!"

Un tad Rikijs pa pusei nokāpa, pa pusei nokrita uz grī�das, bet spiets atkal iemitinājās D�ūlijas bālajā ķermenī. Vi�ņi abi stāvēja un skatījās uz mani.

Es aizgriezos un palūkojos aug�up.

Kāpņu galā, piecas pēdas virs manis, stāvēja Vinss.

Viņ� stāvēja uz aug�ējiem sprai�ļiem un pieliekdamies aiz��ķērsoja man ceļu. Tikt viņam garām nebija iespējams. Es apstājos, lai kaut cik apdomātos, pārnesu savu svaru uz vie�nu kāju, otru uzliku uz nākamā pakāpiena, aizāķēju brīvo ro�ku ap to pakāpienu, kas bija vistuvāk manai sejai. Ta�u, kā�ju celdams, es jutu, ka man kabatā kaut kas ir. Es apstājos.

Man bija palikusi vēl viena mēģene ar fagiem.

Iebāzu roku kabatā, izvilku mēģenīti un parādīju Vinsam. Ar zobiem izrāvu aizbāzni.

"Ei, Vins," es uzsaucu, "kā būtu ar mēslu du�u?"

Viņ� nekustējās. Tomēr viņa acis piemiedzās.

Es pakāpos vēl vienu spraisli augstāk.

"Labāk paej nost, Vins," es sacīju, ta�u elsoju tik skaļi, ka īsti draudi man neiznāca. "Paej nost, kamēr neesi kļuvis slapj��"

Kārtējais pakāpiens. Mūs �ķīra vairs tikai trīs pakāpieni.

"Pats uzprasījies, Vins." Es paņēmu mēģenīti otrā rokā. "No �ejienes es tev ģīmī nevarē�u trāpīt. Toties kājām un apa�viem gan krietni tiks. Kā tev patīk?"

Atkal viens pakāpiens.

Vinss pat nepakustējās.

"Var jau būt, ka patīk," es sacīju. "Tu esi briesmu cienītājs, ja?"

Apstājos. Ja es uzrāp�os vēl par vienu spraisli augstāk, viņ� varēs iespert man pa galvu. Ja es palik�u tepat, viņam nāk�sies nokāpt pie manis - un tad jau es viņam tik�u klāt. Tā�pēc es nekur nekāpu.

"Ko tu saki, Vins? Iesi prom vai stāvēsi?"

Viņ� sarauca pieri. Viņa acis �audījās no manas sejas uz mēģenīti un atpakaļ.

Un tad viņ� soli atkāpās.

"Labs puika, Vins!"

Es uzrāpos vienu pakāpienu augstāk.

Viņ� bija atkāpies tik tālu, ka cs nespēju viņu saskatīt. Dro��i vien viņ� bija iecerējis mesties man virsū, kad es bū�u pa�ā aug�ā. Tāpēc sagatavojos noliekties un sagriezties sāniski.

Pēdējais pakāpiens.

Tagad es viņu redzēju. Viņ� neko nebija iecerējis. Vinss drebēja no panikas kā stūrī iedzīts dzīvnieks. Viņ� bija ierā�vies kādā tum�ā gaiteņa spraugā, viņa acis es neredzēju, ta�u redzēju, kā trīc viņa augums.

"Nu tad tā, Vins," cs sacīju. "Es kāpju aug�ā."

Es spēru pirmo soli uz re�ģotās platformas. Stāvēju tie�i kāpņu aug�galā, man apkārt bija dūco�as ietaises. Nieka div�desmit pēdu attālumā bija redzamas kopā sajūgtās ugunsdzēsī�bas smidzinātāju tvertnes. Pametis skatienu lejup, es ieraudzīju Rikiju un D�ūliju - viņi stāvēja un lūkojās uz mani. Prātoju, vai viņi nojau�, cik tuvai savam mērķim esmu nokļuvis.

Atskatījos uz Vinsu, un tie�i īstajā brīdī. Viņ� vilka no stū�rī noliktas kastes baltu, caurspīdīgu polietilēna plēvi. Vinss ietinās tajā kā apmetnī un, dobji ieaurodamies, metās man virsū. Es stāvēju pie pa�as kāpņu malas. Man nebija laika pa- mukt malā, tāpēc cs tikai sagrie�os sāniski un pieplaku pie resnas caurules, lai būtu vieglāk izturēt triecienu.

Vinss uzskrēja man virsū.

Mēģene izlidoja man 110 rokas un saplīsa sīkās druskās uz re�ģotās grīdas. Pudele, ko biju turējis otrā rokā, no triecie�na aizripoja pa metālisko laipu un apstājās pie pa�as malas. Vēl pāris collu, un tā lidotu lejup. Es metos tai pakaļ.

Vinss, joprojām slēpdamies plēvē, vēlreiz man uzklupa. Es atkal ietriecos ar muguru caurulē. Galva nodunēja pret tērau�du. Gandrīz nokritu, paslīdējis brūnajās samazgās, kas sūcās pa re�ģa caurumiem un pilēja lejup. Vinss tre�o reizi triecās man virsū.

Viņ� bija tā pārbijies, ka pat nebija pamanījis, ka man vairs nav nekādu iero�u. Vai varbūt cauri plēvei viņ� to neredzēja.

Viņ� tikai atkal un atkal taranēja mani ar visa sava ķermeņa masu, un galu galā es paslīdēju un nokritu uz ceļiem. Tūdaļ pat rāpus metos pie pudeles, kas stāvēja tikai desmit pēdu at�tālumā. �ī ērmīgā uzvedība lika Vinsam uz bridi apstāties; viņ� parāva uz leju plēvi un ieraudzīja pudeli. Viņ� lēca tai pakaļ.

Ta�u bija jau par vēlu. Es jau biju satvēris pudeli un parā�vu to sānis tie�i tobrīd, kad Vinss, ietinies plēvē, nokrita tur, kur pirms brī�a bija stāvējusi pudele. Viņ� pamatīgi sasitās pret metāla laipas malu un apdullis kratīja galvu, lai attaptos.

Bet es saķēru viņa plēves malu un parāvu to uz aug�u.

Vinss iebļāvās un novēlās pāri apmalei.

Es redzēju, kā viņ� nokrita uz grīdas. Viņ� vairs nekustējās. Tad no viņa izlidoja spiets, tas uz�āvās gaisā kā Vinsa rēgs. �is rēgs piebiedrojās Rikijam un D�ūlijai - viņi joprojām stāvēja un, galvas atgāzu�i, skatījās uz mani. Tad viņi pagriezās un me�tās skrie�us pa cehu, lēkdami pāri astoņkāja taustekļiem, kas gadījās viņiem ceļā. Pēc tā, kā viņi skrēja, bija redzams, cik ļoti viņi steidzas. Varēja pat ienākt prātā, ka viņi ir pārbiju�ies.

Labi, es nodomāju.

Pierausos kājās un devos uz ugunsdzēsības sistēmas tvert�ņu pusi. Uz zemākās bija ar trafaretu uzkrāsota instrukcija. Nebija grūti saprast, kuri ir īstie vārsti. Es pagriezu vārstu, atskrūvēju ielietnes vāciņu, pagaidīju, kamēr ārā izplādīs sa�spiestais slāpeklis, un tad ielēju tvertnē visu galona pudeles saturu. Pēc tam es aizskrūvēju vāciņu, piegriezu vārstu, at�jaunoju slāpekļa spiedienu.

�is darbiņ� nu bija paveikts.

Es dziļi ievilku elpu.

�ķiet, ka uzvarētājs galu galā tomēr bū�u es.

Ar liftu nobraucu lejā. Pirmo reizi �odien es jutos labi.

Viņi visi bija sapulcēju�ies ceha tālākajā galā - D�ūlija, Ri�kijs un tagad arī Bobijs. Turpat bija Vinss, viņ� lidinājās fonā, ta�u brī�am es viņam redzēju cauri, jo viņa spiets bija diezgan skraj�. Es prātoju, kuri no pārējiem �obrīd vairs ir tikai spieti. To nevarēja zināt. Ta�u tam tik un tā nebija nozīmes.

Viņi stāvēja pie lielu monitoru pudura - tajos bija redza�mi visi ra�o�anas procesa parametri: temperatūras grafiki, ga�tavo produktu izlaide, Dievs zina, kas vēl. Ta�u monitoriem viņi bija uzgriezu�i muguru. Viņi skatījās uz mani.

Es rāmi gāju uz viņu pusi - vienmērīgā solī, man nekur nebija jāsteidzas. Kur nu. Dro�i vien pagāja vesela divas mi�nūtes, kamēr es no lifta aizgāju līdz tai vietai, kur viņi stāvē�ja. Viņi skatījās uz mani, sākumā apjuku�i, pēc tam - arvien klajākā uzjautrinājumā.

"Nu, D�ek," pēdīgi ierunājās D�ūlija. "Kā tev klājas?"

"Tā neko," cs atbildēju. "Jo tālāk, jo labāk."

"Izskatās, ka tu esi varen pārliecināts par sevi."

Parausdju plecus.

"Tad tu visu esi nokārtojis, ja?" D�ūlija jautāja.

Es atkal paraustīju plecus.

"Starp citu, kur ir Meja?"

"Nezinu. Kāpēc tu jautā?"

"Bobijs viņu meklēja, bet nekur nevarēja atrast."

"Nav ne jausmas," es atbildēju. "Kāpēc jūs viņu meklējāt?"

"Mēs domājām, ka mums visiem vajadzētu turēties ko�pā," sacīja D�ūlija, "līdz visi mūsu darbi �eit būs pabeigti."

"Ā," es teicu, "tad re, kas �obrīd notiek! Mēs pabeidzam savus darbus?"

Viņa lēni palocīja galvu. "Jā, D�ek. Tie�i tā."

Es nevarēju riskēt, tāpēc pulkstenī neskatījos un man bija jāmēģina tāpat uzminēt, cik ilgs laiks jau pagājis. Es lēsu - trīs vai �etras minūtes. Es jautāju:

"Nu, un kas jums padomā?"

D�ūlija sāka staigāt �urpu turpu.

"Zini, D�ek, man lielu vil�anos ir sagādājis tas, kā iznāca ar tevi. Patie�ām! Tu ta�u zini, cik svarīgs tu man esi. Es ne�mū�am nebūtu pieļāvusi, lai ar tevi notiek kas ļauns. Bet tu cīnies pret mums, D�ek. Un nevēlies izbeigt �o cīņu. Mēs nevaram to pieļaut."

"Ahā," es sacīju.

"Mēs vienkār�i to nevaram, D�ek."

Es iebāzu roku kabatā un izņēmu plastmasas �ķiltaviņas. Ja arī D�ūlija vai kāds no pārējiem to pamanīja, viņi neļāva to noprast.

D�ūlija turpināja staigāt. "D�ek, tevis dēļ es esmu nonā�kusi grūtā situācijā."

"Kā tad tā?"

"Tev tika dāvāta privilēģija būt klāt brīdī, kad �eit dzima kaut kas pilnīgi jauns. Kaut kas jauns un brīnumains. Bet te�vī nebija līdzjūtības, D�ek."

"Nebija gan."

"Dzim�ana ir sāpīga."

"Nāve tāpat," cs sacīju.

Viņa staigāja, kā staigājusi. "Jā," viņa piekrita, "nāve tā�pat." Pieri saraukusi, viņa palūkojās manī.

"Kaut kas noticis?"

"Kur ir Meja?" viņa atkal noprasīja.

"Nezinu. Man nav nc mazākā priek�stata."

Viņa savilka uzacis. "Mums viņa jāatrod, D�ek!"

"Ne�aubos, ka jūs to spēsiet."

"Jā, mēs to spēsim."

"Tad jau es jums nemaz neesmu vajadzīgs," cs sacīju. "Rī�kojieties vien! Nu, jums ta�u pieder nākotne, ja es pareizi at�ceros. Jūs esat neuzveicami un visuvareni. Bet es esmu pa�rasts cilvēks."

D�ūlija sāka mest loku ap mani, aplūkodama mani no vi�sām pusēm. Es nopratu, ka viņu mulsina mana izturē�anās. Vai varbūt viņa mani novērtēja. Varbūt es biju pārcenties? Aizgājis par tālu? Viņa kaut ko bija pamanījusi. Viņai bija radu�ās kaut kādas aizdomas. Tas mani ļoti uztrauca.

Es nervozi pagrozīju rokās �ķiltaviņas.

"D�ek," tcica D�ūlija, "es esmu tevī vīlusies."

"Tu to jau teici."

"Jā," viņa piekrita. "Bet cs joprojām neesmu pārliecināta�"

It kā uztvēru�i vārdos neizteiktu mājienu, visi vīrie�i sāka iet man apkārt. Viņi meta ap mani lokus. Vai tā bija savda�bīga skenē�anas procedūra? Vai varbūt tas nozīmēja ko citu?

Es mēģināju aplēst laiku. Dro�i vien jau bija pagāju�as pie�cas minūtes.

"Panāc, D�ek! Es gribu tevi labāk apskatīt!"

D�ūlija uzlika roku man uz pleca un pieveda mani pie vie�na no astoņkāja lielajiem taustekļiem. Tas bija teju teju se�as pēdas plats un tā virsma bija gluda kā spogulis. Es redzēju, kā D�ūlija stāv man blakus. Uzlikusi roku man uz pleca.

"Vai mēs neesam glīts pāris? Cik bēdīgi! Mums varēja būt tāda nākotne!"

"Mjā," es atsaucos.

Un, tiklīdz es biju atvēris muti, no D�ūlijas sāka strāvot blāvu daļiņu upe, tās savērpās gaisā un kā ūdens �alts lija pār mani, noklāja mani viscaur, krita man mutē. Es sa�miedzu lūpas ciet, ta�u tas nelīdzēja, jo mans stāvs spogulī it kā iz�kusa un tā vietā parādījās D�ūlijas stāvs. �ķita, ka viņas āda būtu viņu atstājusi un nolaidusies pār mani. Tagad spoguļa priek�ā plecu pie pleca stāvēja divas D�ūlijas.

"Izbeidz, D�ūlij!" es sacīju.

Viņa iesmējās. "Kāpēc? Manuprāt, tas ir uzjautrino�i."

"Izbeidz," es pavēlēju. Kaut arī es izskatījos kā D�ūlija, balss man joprojām bija iepriek�ējā, manējā. "Pārtrauc!"

"Vai tie�ām tev nepatīk? Manuprāt, tas ir ļoti smieklīgi! Tu pēk�ņi esi kļuvis par mani!"

"Pārtrauc, es teicu!"

"D�ek, tu vairs neko nesaproti no jokiem."

Es sagrābu D�ūlijas vaibstus uz savas sejas, mēģinādams tos noraut kā masku. Ta�u mani pirksti sataustīja tikai ma�nis pa�a ādu. Kad es paskrāpēju savu vaigu, spogulis rādīja nagu pēdas uz D�ūlijas vaiga. Es izstiepu roku un pieskāros saviem matiem. �ai izbīlī �ķiltaviņas izkrita man no rokām ar troksni uz betona grīdas.

"Aizvāc to no manis," es teicu. "Aizvāc!"

Man ausīs atskanēja �ņākoņa, un D�ūlijas āda bija pazu�dusi, tā uz�āvās gaisā un nolaidās pār D�ūliju. Vienīgi - ta�gad D�ūlija izskatījās kā es. Nu spoguļa priek�ā plecu pie ple�ca stāvēja divi D�cki.

"Tā ir labāk?" viņa apjautājās.

"Nesaprotu, ko tu mēģini pierādīt." Es uzelpoju.

Noliecos un pacēlu �ķiltaviņas.

"Es neko nemēģinu pierādīt," atbildēja D�ūlija. "Es ti�kai tevi izjūtu, D�ek. Un zini, ko es atklāju? Tev ir kāds no�slēpums, D�ek. Un tu domāji, ka es to neuzzinā�u."

"Ak tā?"

"Bet cs uzzināju!" viņa sacīja.

Nespēju izdomāt, kā lai uztver viņas vārdus. Es vairs nesapra�tu, kur cs esmu, un �īs izskata maiņas mani bija tā samulsināju��as, ka man vairs nebija nekāda priek�stata par laika ritējumu.

"Tu uztraucies par laiku, vai nc^ D�ek?" viņa jautāja. "Ne�vajag! Mums ir vesela jūra laika. �eit nevar notikt nekas ne�gaidīts. Vai padalīsies ar mums savā noslēpumā? Vai varbūt mums nāksies tevi piespiest?"

Viņai aiz muguras cs redzēju kontrolmonitoru grēdu. Ta�jos, kas stāvēja stūri, mirgoja sarkans taisnstūris ar kaut kādu uzrakstu, ko es nespēju izlasīt. Da�i grafiki strauji gāja uz aug�u, līnijas no zilām kļuva dzeltenas, tad - sarkanas.

Es neko nedarīju.

D�ūlija pagriezās pret vīrie�iem. "Lai notiek," viņa sacī�ja. "Piespiediet viņu pastāsdt!"

Visi trīs uzreiz pagriezās un devās pie manis. Bija laiks vi�ņiem parādīt. Bija laiks aizcirst slazdu.

"Mierīgi!" es sacīju. Pacēlu gaisā �ķiltavas, uz�ķīlu liesmi�ņu un pieliku tās pie tuvākā ugunsdro�ības sensora.

Vīrie�i apstājās kā zemē iemieti. Viņi vēroja mani.

Es turēju �ķiltavas, liesmiņa dega. Scnsors kļuva melns no dūmiem.

Un nekas nenotika.

Liesmiņa kausēja mīksto metāla plāksnīti zem sensora. Man pie kājām krita sudrabotas metāla lāses. Un joprojām nekas nenotika. Ugunsdzēsības sistēma nesāka darboties.

"Velns parāvis," es norūcu.

D�ūlija domīgi lūkojās uz mani.

"Tāds jauks plāns, D�ek! Atjautīga doma! Bet tu aizmir�si par vienu lietu."

"Kādu tad?"

"Rūpnīcā ir dro�ības sistēma. Un, kad mēs redzējām, ka tu dodies pie smidzinātājiem, Rikijs sistēmu izslēdza. Visa dro�ības sistēma ir izslēgta, tāpēc arī smidzinā�anas sistēma nedarbojas." Viņa paraustīja plecus. "Izskatās, ka tev nevei�cas, D�ek."

Es izslēdzu �ķiltaviņas. Nekas cits man neatlika. Es stāvē�ju un jutos kā idiots. Man �ķita, ka gaisā ir parādījusies kaut kāda tikko jau�ama smar�a. Kaut kas saldens un �ķebino�s. Bet kas to lai zina�

"Jā, plāns bija jauks," sacīja D�ūlija. "Tomēr laba daudz nevajag."

Viņa pagriezās pret vīrie�iem un pamāja ar galvu. Visi trīs devās pie manis. Es teicu:

"Ei, ve�i, ko jūs�" Viņi nereaģēja. Viņu sejas nepauda pil�nīgi neko. Viņi sagrāba mani, un es sāku kārpīties pretī. "Ei, izbeidziet�" Es izrāvos. "Ei!"

"Neradi mums liekas grūtības, D�ek," teica Rikijs, un es atsaucos: "Ej tu galīgi, Rikij!" un iespļāvu viņam sejā. Mani tūlīt pat nogāza uz grīdas. Es cerēju, ka vīruss iekļūs viņam mutē. Es cerēju, ka tā man izdosies viņu aizkavēt, ka mēs vēl kausimics� notiks vienalga, kas, un tiks novilcināts laiks. Ta�u viņi nogāza mani uz grīdas, visi trīs klupa man virsū un sāka mani �ņaugt. Es jutu, kā viņu rokas spie� man kaklu. Bobijs bija aizspiedis man muti un degunu. Mēģināju viņam iekost. Viņ� neatrāva rokas un cie�i skatījās man acīs. Rikijs izklaidīgi smaidīja - it kā viņ� mani nepazītu, it kā viņam nebūtu nekādu emociju pret mani. Trīs pilnīgi sve�i cilvēki slepkavoja mani lietpratīgi un ātri. Es dauzīju viņus ar dū�rēm, līdz Rikijs ar ceļgalu piespieda vienu manu roku pie zemes un Bobijs savaldīja otru. Es vairs nemaz nevarēju pa�kustēties. Mēģināju spārdīties, ta�u D�ūlija sēdēja man uz kā�jām. Palīdzēja viņiem mani no�miegt. Es manīju, ka pasau�le man acu priek�ā kļūst miglaina. Blāvi un dūmakaini pelēka.

Tad atskanēja kluss sprak�ķis - it kā tiktu cepta kukurūza vai būtu ieplaisājis stikls. D�ūlija iekliedzās: aKas tur ir?"

Trijotne palaida mani vaļā un piecēlās kājās. Viņi atstāja mani un pakāpās nost. Es klepodams gulēju uz grīdas. Pie�celties es pat nemēģināju.

"Kas tur ir?" auroja D�ūlija.

Augstu mums virs galvas uzsprāga pirmā stikla astoņkāja caurule. Kūpēdama un �ņākdama, izlija brūna �urga. Pārsprā�ga nākamā caurule, tad vēl viena. Cehā skanēja skaļa �ņāk��ana. Viss pieplūda ar tum�brūnas miglas vāliem.

"Kas tas ir?" kliedza D�ūlija.

"Konveijers," atbildēja Rikijs. "Tas ir pārkarsis un tagad uzsprāgst."

"Kā? Kā tas varēja notikt?"

Es uzslējos sēdus, joprojām klepodams, tad picrausos kā�jās. Es tcicu:

"Dro�ības sistēma nedarbojas - atceraties? Jūs pa�i to izslē�dzāt. Tagad te visu piepūtīs pilnu ar vīrusiem."

"Tas nebūs ilgi," atsaucās D�ūlija. "Tūlīt mēs atkal palai�dīsim dro�ības sistēmu." Rikijs jau stāvēja pie vadības paneļa, drud�aini dauzīdams taustiņus.

"Atjautīga doma, D�ūlij," cs sacīju. Aizdedzinājis �ķilta�vas, es pieliku tās pie ugunsdzēsības sensora.

"Beidz!" iekliedzās D�ūlija. "Rikij, beidz!"

Rikijs paklausīja.

"Dariet, ko darīdami, tik un tā būs slikti," cs sacīju.

D�ūlija apcirtās un, pārskaitusies līdz neprātam, uz�ņāca:

"Es tevi ienīstu!"

Viņas augums jau sāka izbalēt, kļuva vienmērīgi pelēcīgs. Tas pats notika ar Rikiju - ari viņ� strauji zaudēja krāsas. Gaiss bija pilns ar vīrusiem, un tic jau sāka iznīcināt viņu spietus.

Kaut kur astoņkāja augstāko taustekļu līmenī atskanēja sprak�ķis. Tad citviet nozalgoja elektriskais loks. To ieraudzī�jis, Rikijs iekliedzās:

"Tas nekas, D�ūlij! Riskēsim!"

Viņ� uzsita pa taustiņiem, un iedarbojās dro�ības sistēma. Sāka gaudot sirēnas. Ekrānos sarkani mirgoja informācija par pārsniegtu metāna un citu gāzu koncentrāciju. Galvenajā mo�nitorā parādījās uzraksts: DRO�ĪBAS SISTĒMA IESLĒGTA.

Un no ugunsdzēsības smidzinātājiem sāka straumēm līt brūnas �ļakatas.

Viņi sāka kliegt, kolīdz viņus ķēra pirmās lāses. Viņi locī�jās un rāvās �okurā, saruka man tie�i acu priek�ā. D�ūlijas seja bija pār�ķobīta. Viņa skatījās uz mani ar klaju ienaidu. Ta�u D�ūlija jau bija sākusi iz�ķīst. Viņa nokrita ceļos, tad nogāzās uz muguras. Pārējie valstījās pa grīdu, no sāpēm kliegdami.

"Nāc, D�ek!" Kāds pavilka mani aiz piedurknes. Tā bija Meja. "Nāc, D�ek!" viņa atkārtoja. "�eit viss ir pilns ar me�tānu. Laiks doties prom."

Es vilcinājos, joprojām skatīdamies uz D�ūliju. Tad mēs pagrie�amies un bēgām.

Helikoptera pilots atvēra durvis, jau pa gabalu ieraudzījis mūs skrienam pa nosē�anās laukumu. Mēs ielēcām kabīnē. "Braucam!" pavēlēja Meja.

"Es pieprasu, lai jūs vispirms aizsprādzētu dro�ības jostas, un tikai tad�"

"Celiet gaisā �o graba�u!" es iebļāvos.

"Atvainojiet, tādi ir noteikumi, un nav dro�i�"

No elektrostacijas durvīm, pa kurām mēs tikko bijām iz�skrēju�i, sāka velties melni dūmi. Tie kāpa zilajās tuksne�a debesīs.

Tos ieraudzījis, pilots iesaucās:

"Turieties!"

Mēs pacēlāmies gaisā un pagriczāmics uz ziemeļiem, tā�lāk no rūpnīcas ēkām. Dūmi jau stiepās no visām ventilāci�jas atverēm zem jumta dzegas. Debesīs vijās melns plīvurs.

"Uguns sadedzina gan nanodaļiņas, gan arī baktērijas," teica Meja. "Neraizējies!"

"Uz kurieni mēs dodamies?" jautāja pilots.

"Uz mājām."

Viņ� pagriezās uz rietumiem, un da�u minū�u laikā rūp�nīca palika mums aiz muguras. Tā nozuda aiz apvār�ņa. Meja bija atzvilusi sēdeklī, aizvērusi acis. Es viņu uzrunāju:

"Es biju domājis, ka tas viss uzsprāgs gaisā. Bet viņi atkal ieslēdza dro�ības sistēmu. Tad jau laikam nesprāgs."

Meja neatbildēja.

"Tad kāpēc bija tik briesmīgi jāsteidzas no �ejienes prom?" es turpināju. "Un kur tu vispār biji? Neviens tevi nevarēja at�rast."

"Es biju ārā, noliktavā," Meja atbildēja.

"Un ko tu tur darīji?"

"Meklēju termītu."

"Atradi?"

Skaņas nebija. Tikai dzeltenas gaismas zibsnis, kas mirkli zvēroja aiz tuksne�a apvār�ņa un tad nodzisa. Gandrīz jau va�rēja nodomāt, ka nekas nav noticis. Ta�u helikopters noraus�tījās un palēcās - mums garām aizvēlās triecienvilnis.

"Svētā Dievmāte, kas tur bija?" jautāja pilots.

"Ra�o�anas negadījums," es atbildēju. "Ļoti nepatīkami."

Viņ� pasniedzās pēc rācijas.

"Derētu paziņot."

"Jā," es atsaucos. "Derētu gan."

Mēs lidojām uz rietumiem, un cs ieraudzīju zaļo me�u lī�niju un Sjcrras viļņainās priek�kalnes. Mēs �ķērsojām Kalifor- nijas robe�u.

Ir vēls.

Gandrīz pusnakts. Mājā valda klusums. Es nezinu, ar ko tas viss beigsies. Bērniem ir ļoti slikti, es viņiem iedevu vīru�su, un viņi briesmīgi vemj. Es dzirdu, kā mans dēls un meita katrs savā vannasistabā rīstās. Pirms da�ām minūtēm es biju aizgājis palūkoties, kā viņiem klājas. Viņu sejas bija mironī- gi bālas. Es redzēju, ka viņiem ir bail, jo viņi zināja, ka man ir bail. Vēl nebiju viņiem pastāstījis par D�ūliju. Viņi arī ne�jautāja. �obrīd viņiem ir pārāk slikti, lai kaut ko jautātu. Visvairāk es uztraucos par mazulīti, jo man nācās arī viņai iebarot vīrusu. Tā ir viņas vienīgā cerība. �obrīd pie vi�ņas ir Elena, ta�u arī Elena vemj. Mazulīte vēl nav vēmusi. Nezinu, tas ir labi vai slikti. Mazi bērni var reaģēt pavisam at�ķirīgi.

Ar mani it kā viss ir kārtībā. Esmu līdz nāvei noguris. Dro�i vien laiku pa laikam es iesnaudos, un tā visu vakaru. �obrīd es sē�u pie loga, skatos uz pagalmu un gaidu Meju. Viņa pārlēca pār �ogu mana pagalma tālākajā galā un dro�i vien lau�as cauri krūmiem nogāzē, kas sākas uzreiz aiz �oga - tur stāv smidzinā�anas ierīces. Viņai �ķita - kaut kur uz tās nogāzes zalgoja zaļgana gaisma. Es teicu, lai viņa neiet turp viena pad, ta�u biju pārāk noguris, lai viņu pavadītu. Ja viņa pagaidītu līdz rītam, ierastos kareivji ar liesmu metējiem un pārpelnotu to draņķību - vienalga, lai kas ari tur slēptos.

Armijnicld visā �ai lietā tēlo muļķī�us, ta�u man te, mā�jās, ir D�ūlijas dators, un uz cietā diska ir saglabājusies viņas elektroniskā sarakste. Cieto disku es izņēmu - tāpat vien, dro�ības dēļ. Es to nokopēju un oriģinālu noglabāju bankas seifa pilsētā. Panesībā armija mani pārāk neuztrauc. Mani uz�trauc Lerijs Hendlers un citi "Xymos" bosi. Viņi apzinās, ka viņus gaida �au�alīgas tiesas prāvas. Uzņēmums tuvākajā lai�kā pasludinās sevi par bankrotēju�u, ta�u tas viņus neatbrī�vos no apsūdzībām kriminālnoziegumos. Jo sevi�ķi Leriju. Ja viņ� nonāks aiz restēm, es nesēro�u.

Mums ar Meju izdevās salikt kopā gandrīz visus da�u pēdē�jo dienu notikumus. Manas meitas izsitumus bija izraisīju�i gamma asembleri - mikroicrīces, kas no fragmentu kompo�nentiem montēja gala molekulas. Dro�i vien �ie gamma asem�bleri bija uz D�ūlijas drēbēm, kad viņa pārradās mājās no labo�ratorijas. D�ūlija baidījās, ka tā varētu notikt, tāpēc, pārnākusi mājās, uzreiz devās uz du�u. Pa�ā laboratorijā bija pietiekamas atsārņo�anas proccdūras, ta�u D�ūlija saskārās ar spietiem ari ārpus laboratorijas. Viņa apzinājās, ka tas ir bīstami.

Tā vai citādi, tonakt viņa nejau�i ienesa gamma asemble�rus bērnistabā. Tie bija projektēti oglekļa sa�ķel�anai, un, sa�skāru�ies ar tik elastīgu virsmu kā āda, gamma asembleri to vienīgi durstīja. Tas ir sāpīgi un izraisa mikrotraumas, kādas neviens vēl nebija redzējis. Un pat iedomāties nespēja. Nav brīnums, ka Amandai nebija drud�a. Viņai nebija nekādas in�fekcijas. Viņai uz ādas bija kodīgu nanodaļiņu slānis. MR aparāta magnētiskajā laukā meitiņa uzreiz kļuva vesela: jau pirmajā impulsā visi asembleri aizgāja pa gaisu. (Acīm redzot, tas pats notika ari ar to ekologu tuksnesī. Viņ� kaut kā bija nonācis saskarsmē ar ascmblcru partiju. Viņ� ta�u bija nak�ņo�jis tikai jūdzes attālumā no aXymos"ra�o�anas kompleksa!)

D�ūlija zināja, kas Amandai kai�, ta�u nevienam nestāstīja. Toties viņa izsauca "Xymos" tīrī�anas brigādi, kas ieradās nakts vidū, kamēr es biju slimnīcā. �os vīrus redzēja vienīgi Ēriks, un tagad es zināju, ko viņ� redzēja: tikai pirms da�ām stundām tā pati komanda bija atbraukusi, lai izmēztu manu māju. �os vī�rus es biju redzējis ari tonakt, ceļmalā stāvo�ajā busiņā.

Galvenajam ir sudrabots antimagnētisks kombinezons, un viņ� atgādina rēgu. Sudrabotās maskas dēļ izskatās, ka viņam nav sejas. Viņ� pirmais ieiet iek�ā un apskatās. Tad seko �etri vīri darba tērpos, viņi visu izsūc un iztīra. Es biju Ērikam tei�cis, ka viņ� to ir nosapņojis, ta�u viņam izrādījās taisnība. Ko�manda atstāja zem Amandas gultiņas vienu detektoru. Tas bija ar nolūku, lai pārliecinātos, vai ir iztīrīti visi gamma asembleri. Tas nebija nekāds sprieguma izlīdzinātājs - �ī ie�rīce vienkār�i bija tam līdzīga.

Beidzot to visu apjēdzis, es pārskaitos uz D�ūliju par to, ka viņa man neko neteica. Par to, ka viņa lika man uztrauk�ties. Bet, protams, viņa jau bija slima. Un �obrīd uz viņu nik�noties vairs nav nekādas jēgas.

Ērika MP3 atskaņotāju ari bija saēdu�i gamma asemble�ri, glu�i tāpat kā tuksnesī atstātās ma�īnas, tāpat kā magnē�tiskās rezonanses aparātu. Ik reizi gamma asembleri saēda at�miņas mikroshēmas, kuras satur daudz oglekļa, bet galvenos procesorus neaiztika.

Tonakt D�ūlijas ma�īnā tie�ām bija spiets. Viņa bija to at�vedusi no tuksne�a. Nezinu, vai tas bija ar nolūku vai nejau�i.

Spiets spēj sabrukt un kļūt gandrīz neredzams, un tādēļ Ēriks, izgājis paskadties, ma�īnā neko neredzēja. Ari es īsti neticēju savām acīm, kad D�ūlija brauca prom, un tas ir visnotaļ sa�protams. Dro�i vien spiets dīvaini atstaroja gaismu. Man pali�cis prātā, ka tas mazliet līdzinājās Rikijam, bet diez vai tā bija - tolaik spiets vēl neprata pieņemt cilvēku izskatu. Tas vēl nebija tik tālu evolucionējis. Vai varbūt es ieraudzīju kaut kādu nenoteiktu apveidu un savā greizsirdībā iztēlojos, ka tas ir cilvēks. Man ne�ķiet, ka es tur kaut ko izdomāju, tomēr tā var gadīties. Elena uzskata, ka tas ir iespējams.

Ar ma�īnu noripojusi no kraujas, D�ūlija izsauca tīrī�anas brigādi. Tādēļ arī viņi tonakt bija ceļmalā. Viņi gaidīja, kad varēs nokāpt lejā un visu sakopt. Nezinu, kāpēc īsti notika avārija, vai tam vispār bija kāds sakars ar spietu vai varbūt tas bija vienkār�s nelaimes gadījums. Un nav neviena, kam to pajautāt.

Rūpnīcas komplekss tuksnesī ir pilnīgi iznīcināts. Galve�najā laboratorijā bija tik daudz metāna, ka sprādzienā radās ugunīga bumba, kuras temperatūra pārsniedza divtūksto� grā�du pēc Eārcnheita. Jebkādas bioloģiskas vielas tādā karstu�mā pārvēr�as pelnos. Tomēr es vienalga uztraucos. Drupās neatrada nevienu līķi, nebija pat kaulu.

Meja aizveda bakteriofagus uz savu veco laboratoriju Pā�lo Alto. Ceai, ka viņai izdevās kolēģiem iestāstīt, cik �ī situ�ācija ir katastrofāla. Viņa neko nestāsta par biedru reakciju. Es biju domājis, ka viņi ielaidīs fagus ūdensvadā, ta�u Meja apgalvo, ka hlors tos iznīcinās. Varbūt tiks uzsākta vakcinā�cija. Cik mums zināms, ar �iem fagiem ir iespējams iznīci�nāt spietus.

Brī�am man ausīs sāk d�inkstēt, un tā ir nelāga zīme. Krū�tīs un vēderā palaikam kaut kas vibrē. Nezinu, varbūt man vienkār�i ir paranoja, bet varbūt ar mani kaut kas patie�ām notiek. Bērnu dēļ es cen�os izskatīties mundrs, ta�u bērni, protams, nav apmuļķojami. Viņi zina, ka esmu nobijies.

Viena mīkla vēl jāatmin, - kāpēc spieti alla� atgriezās la�boratorijā. Man �āda uzvedība joprojām �ķiet bezjēdzīga. Un tā mani uztrauc, jo mērķis ir ārkārtīgi nesaprātīgs. Tas neat�bilst PREDPRETformulējumiem. Kāpēc lai plēsoņa nemi�tīgi atgrieztos kādā noteiktā vietā?

Protams, paraugoties atpakaļ, ir iespējama tikai viena jē�dzīga atbilde. Spieti bija ieprogrammēti atgriezties. �o mēr�ķi bija definēju�i pa�i programmētāji.

Bet kāpēc lai cilvēks ieprogrammētu �ādu mērķi?

To es uzzināju tikai pirms da�ām stundām.

Kods, ko man parādīja Rikijs, nebija tas kods, ko viņi pa�tiesībā izmantoja nanodaļiņu ra�o�anā. Viņ� nevarēja man rā�dīt īsto kodu, jo es uzreiz būtu sapratis, kas ir izdarīts. Rikijs man tā arī nepateica taisnību. Neviens nepateica.

Mani visvairāk uztrauc vēstule, ko es �odien atradu D�ū�lijas cietajā diskā. To viņa bija rakstījusi Rikijam Morzem, kopija bija nosūtīta "Xymos" direktoram Lerijam Hendleram. Viņa ieskicēja procedūru, kurai sekojot, varētu kameru spie�tu iemācīt funkcionēt stiprā vējā. Viņa vēlējās apzināti izlaist spietu apkārtējā vidē.

Un tie�i to viņi izdarīja.

Viņi izlikās, ka spiets būtu izsprucis ārā nejau�i, nekvali�tatīvu gaisa filtru dēļ. Tāpēc Rikijs izvadāja mani garā eks�kursijā un piestāstīja man pilnas ausis par būvuzņēmējiem un ventilācijas sistēmu. Ta�u tas viss bija meli. Spiets bija izlaists ārā tī�uprāt.

Tas bija ieplānots jau pa�ā sākumā.

Kad viņiem neizdevās piespiest spietu funkcionēt stiprā vē�jā, viņi mēģināja atrast kādu tehnisku risinājumu. Nekas ne�iznāca. Daļiņas bija pārāk mazas un vieglas - un, iespējams, ari pārāk dumjas. Jau no sākta gala tās bija konstruētas ne�pareizi, un tagad �īs kļūdas vairs nevarēja izlabot. Viņi neti�ka galā, un visu aXymos" daudzmiljonu projektu pēc Aizsar�dzības departamenta pasūdjuma varēja izmest atkritumos.

Tad viņi izdomāja, ka jāpanāk, lai spiets visu atrisina viņu vietā.

Viņi pārkonfigurēja nanodaļiņas, apgādāja tās ar saules enerģijas elementu un atmiņu. Viņi pārrakstīja daļiņu pro�grammu, iekļaujot tajā ģenētisko algoritmu. Un viņi izlaida daļiņas ārā, lai tās vairojas un evolucionē, lai būtu redzams, vai spiets iemācīsies patstāvīgi izdzīvot.

�is eksperiments izdevās.

Tas bija tik stulbi, ka vai elpa aizrāvās. Es nesapratu, kā viņi varēja kaut ko tādu pasākt, nepadomājot, kādas var būt sekas. �is plāns, glu�i tāpat kā viss cits, ko es biju redzējis "Xymosbija izdomāts pavir�i, pa roku galam sasvie�ot visu kopā, lai tikai atrisinātu pa�reizējās problēmas, un ne mirkli neiedomājoties par nākotni. Dro�i vien tāda ir tipiska korpo�ratīvā domā�ana, kad tev nemitīgi kāds elpo pakausī, ta�u, strādājot ar �ādām tehnoloģijām, tas ir neiedomājami bīsta�mi.

Bet, protams, patiesībā viss ir daudz sare�ģītāk. �ī tehno�loģija pati stimulē tādu uzvedību. Dalītās aģentu sistēmas funkcionē patstāvīgi. Tā tas ir domāts un tie�i tāda ir to jē�ga: tu ieprogrammē un palaid. Tu picrodi tā rīkoties. Tu pic- rodi �ādi apieties ar aģentu tīkliem. Būtiskākais tajos ir auto�nomija.

Ta�u viens ir izlaist virtuālu aģentu populāciju datora at�miņā, lai tur atrisinātu kaut kādu problēmu. Pavisam kas cits ir palaist īstus aģentus reālajā pasaulē.

Viņi vienkār�i neizprata �o at�ķirību. Vai nevēlējās to iz�prast.

Un izlaida spietu brīvībā.

Tehniski to apzīmē ar terminu "pa�optimizācija." Spiets patstāvīgi evolucionē, ne tik veiksmīgie aģenti iet bojā, veik�smīgie aģenti atra�ojas nākamajā paaudzē. Pēc desmit vai simt paaudzēm spieta evolūcija tuvojas vislabākajam risinā�jumam. Labākajam no varbūtējiem risinājumiem.

Tādas lietas datoros tiek darītas pastāvīgi. Tās izmanto pat jaunu datoralgoritmu radī�anai. Jau pirms daudziem gadiem pirmais tā rīkojās Denijs Hiliss, lai optimizētu kārto�anas al�goritmu. Viņ� vēlējās noskaidrot, vai dators pats spēs izdo�māt, kā labāk strādāt. Un programma atrada jaunu metodi. �im paraugam drīz vien sekoja citi programmētāji.

Tomēr vēl neviens nebija tā rīkojies ar autonomiem robo�tiem reālajā pasaulē. Cik man zināms, �is bija pirmais gadī�jums. Iespējams, tas jau ir noticis, un mēs vienkār�i par to ne�esam dzirdēju�i. Tā vai citādi, es ne�aubos, ka tas notiks atkal.

Visticamāk - drīz.

Ir divi naktī. Bērni beidzot ir pārstāju�i vemt. Viņi ir noli�ku�ies gulēt. Izskatās, ka viņi guļ mierīgi. Mazulīte ir aizmigusi. Elena joprojām nemitīgi vemj. Es laikam atkal biju aizsnau�dies. Nezinu, kas mani pamodināja. Redzu, kā aiz manas mājas kalnup kāpj Meja. Viņai blakus iet vīrietis sudrabotajā kombi�nezonā un pārējie ((SSVTVbrigādes locekļi. Viņa nāk man pre�tī. Es redzu, ka viņa smaida. Ceru, ka viņai ir labas ziņas.

Labas ziņas mani �obrīd ļoti uzmundrinātu.

D�ūlijas elektroniskajā vēstulē ir rakstīts: "Mums nav, ko zaudēt." Ta�u galu galā viņi zaudēja visu - savu uzņēmu�mu, savas dzīvības, pilnīgi visu. Un dīvainākais ir tas, ka D�ū�lijas izdomātā procedūra izrādījās pareiza. Spiets patie�ām at�risināja uzticēto problēmu.

Ta�u tas neapstājās, tas turpināja attīstīties.

Un viņi ļāva.

Viņi nezināja, ko viņi dara.

Baidos, ka tāds būs uzraksts piemineklim, ko uzcels uz cil�vēku cilts kapa.

Ceru, ka tā nebūs.

Varbūt mums paveiksies.

�ai romānā aprakstītie notikumi ir izdomāti, tomēr tie bal�stās uz reāliem pētījumiem. Turpmāk minētā literatūra var palīdzēt ieinteresētam lasītājam uzzināt vairāk par to, kā aiz�vien izteiktāk tuvinās ģenētika, nanotehnoloģijas un dalītais intelekts.

Ādami, Christoph. Introduction to Artificial Life. New York: Springer-Verlag, 1998.

Bedau, Mark A., John S. McCaskill, Norman H. Packard, and Steen Rasmusscn. Artificial Life VII, Proceedings of the Seventh International Conference on Artificial Life. Cam- bridgc, Mass.: MIT Press, 2000.

Bcntiey, Peter, cd. Evolutionary Design by Computcrs. San Francisco: Morgan Kaufmann, 1999.

Bonabeau, Eric, Marco Dorigo, and Guy Theraulaz. Swarm Intelligence: From Natūrai to Artificial Systems. New York: Oxford Univ. Press, 1999.

Brams, Stevcn J. Theory ofMoves. Ncw York: Cambridgc Univ. Press, 1994.

Brooks, Rodney A. Cambrian Intelligence. Cambridge, Mass.: MIT Press, 1999.

Camazine, Scott, Jcan-Louis Deneubourg, Nigcl R. Franks, James Sneyd, Guy Thcraulaz, and Eric Bonabcau. Self-Organization in Biological Systems. Princeton, N.J.: Prin- ceton, 2001. (sevi�ķi 19. nodaļa).

Caro, T. M., and Clare D. Fitzgibbon. "Large Carnivo- res and Their Prey," in Cra\vley. Natūrai Enemies, 1992.

Crandall, B. C. "Molecular Engineering," in B. C. Cran- dall, ed., Nanotechnology. Cambridge, Mass.: MIT Press, 1996.

Crawley, Michael J., cd. Natūrai Encmies: The Popula- tion Biolo(jy of Predators, Parasites, and Diseases. London: Blackvvell, 1992.

Dobson, Andrew P., Peter J. Hudson, and Annaric M. Lylcs. "Macroparasites," in Crawley, Natūrai Enemies, 1992.

Drexler, K. Eric. Nanosystems, Molecular Machinery, Ma- nufacturinjj, and Computation. New York: Wiley & Sons, 1992.

"Introduction to Nanotechnology,r> in Krummenackcr and Lewis, Prospects in Nanotechnology.

Ewald, Paul W. Evolution of Infectious Disease. New York: Oxford Univ. Press, 1994. Ferber, Jacques. Multi-Agent Systems: An Introduction to Distributed Artificial Inteliģen�ce. Reading, Mass.: Addison-Wesley, 1999.

Goldberg, Dāvid E. Genetic Aļgorithms in Search, Opti- mization and Machine Learning. Boston: Addison-Wesley, 1989.

Hassell, Michael P The Dynamics of Competition and Pre- dation. Institutc of Biolog)', Studies in Biology No. 72, Lon�don: Edward Arnold, 1976. I

Hassell, Michael P, and H. Charles J. Godfray. "The Po- pulation Biolog)' of Insect Parasitoids," in Crawlcy, Natū�rai Enemies, 1992.

Holland, John H. Hidden Order: How Adaptation Builds Complexity. Cambridge, Mass.: Perseus, 1996.

Koza, John R. "Artificial Life: Spontaneous Emergence of Self-Replicating and Evolutionary Self-Improving Com�puter Programs," in Langton, ed., Artificial Life III.

Kellv, Kevin. Out of Control. Cambridge, Mass.: Perseus, 1994.

Kennedy, James, and Russell C. Eberhart. Swarm Intelli- gence. San Dicgo: Academic Press, 2001.

Kohlcr, Timothy A., and George J. Gumerman. Dyna- mics in Human and Primate Societies: Agent-Based Mode- ling ofSocial and Spatial Processes. Ncw York: Oxford Univ. Press, 2000.

Kortenkamp, Dāvid, R. Peter Bonasso, and Robin Murphy. Artificial Intellijjence and Mobile Robots. Cambrid�ge, Mass.: MIT Press, 1998.

Krummcnacker, Markus, and James Lcwis, cds. Prospects in NanotechnoloЈiy: Toward Molecular Manufacturinjj. Ncw York: Wilcy 8c Sons, 1995.

Kruuk, Hans. The Spotted Hyena: A Study of Predation and Social Behavior. Chicago: Univ. Chicago Press, 1972.

Langton, Christopher G., ed. Artificial Life. Santa Fc In- stitute Studics in thc Sciences of Complcxity, Proc. Vol. VI. Reading, Mass.: Addison-Wcslcy, 1989.

Langton, Christopher G., Charles Taylor, J. Doyne Far- mcr, and Stecn Rasmusscn, eds. Artificial Life II. Santa Fe Institute Studics in the Sciences of Complexity, Proc. Vol. X. Redwood City, Calif.: Addison-Wesley, 1992.

Langton, Christopher G., ed. Artificial Life III. Santa Fe Institute Studics in the Sciences of Complcxity, Proc. Vol. XVII Reading, Mass.: Addison-Weslcy, 1994.

Levy, Steven. Artificial Life. New York: Pantheon, 1992.

Lyshevski, Sergey Edward. Nano- and Micro-electromec- hanical Systems: Fundamentāls of Nano- and Microenginee- ring. New York: CRC Press, 2001.

Millonas, Mark M. "Swarms, Phase Transitions, and Col- lecdvc Intelligence," in Langton, cd., Artificial Life III.

Mitchell, Melanic. An Introduction to Genetic Algorithms. Cambridge, Mass.: MIT Press, 1996.

Nishimura, Shin I. "Studying Attention Dynamics of a Predator in a Prcy-Predator System," in Bedau et al., Arti�ficial Life VII.

Nishimura, Shin I., and Takashi Ikegami. "Emcrgcncc of Collective Strategies in a Prey-Predator Game Modei." Ar�tificial Life, V. 3, no. 4, 1997, p. 423 ff.

Nolfi, Stefano. "Coevolving Predator and Prey Robots: Do 'Arms Raccs' Arise in Artificial Evoludon?" Artificial Li�fe, Fall 98, V. 4, 1998, p. 311 ff.

Nolfi, Stefano, and Dario Florcano. Evolutionary Robo- tics: The Biology, Intelligence, and Technology of Self-Orga- nizing Machines. Cambridge, Mass.: MIT Press, 2000.

Rcggia, James A., Reincr Schulz, Gcrald S. Wilkinson, and Juan Uriagereka. "Conditions Enabling the Evolution of Intcr-Agent Signaling in an Artificial VVorld." Artificial Life, V 7,2001, p. 3.

Reynolds, Craig R. "An Evolved, Vision-Based Modei of Obstaclc Avoidancc Behavior," in Langton, ed., Artificial Life III.

Schelling, Thomas C. Micromotives and Mac-robehavior. New York: Norton, 1978.

Solem, Johndale C. "The Motility of Microrobots," in Langton, ct al., Artificial Life III.

VVooldridge, Michael. Reasoning About Rational Aģents. Cambridge, Mass.: MIT Press, 2000.

Yaeger, Larry. "Computational Gcnetics, Physiology, Me- tabolism, Ncural Systcms, Learning, Vision, and Bchavior or PolyWorld: Life in a New Contcxt," in Langton, ed., Arti- ftcial Life III.

People

Sī nedro�ība ir raksturīga visām sare�ģītām sistēmām, cil�vēku radītās sistēmas ieskaitot. Pēc tam, kad vienas dienas laikā 1987. gada oktobrī ASV akciju tirgus nokritās par 22 procen�tiem, tika ieviesti jauni noteikumi, lai novērstu �ādus pēk�ņus kritumus. Ta�u iepriek� nav iespējams zināt, vai �ie noteikumi vairos stabilitāti, vai ari padarīs situāciju vēl ļaunāku. Kā raksta D�ons L. Kesti: "So noteikumu ievie�ana vienkār�i bija aprēķi�nāts risks no Bir�as vadības puses." Sk. Kesti ļoti saprotami uz�rakstīto grāmatu "Iespējamās pasaules" ("Would-be Worldsv, New Tork, Willey, 1997) 80. lpp. un tālāk.

Vienīgie dzīvnieki, kuru spēja sevi apzināties pārliecino��i demonstrēta, ir cilvēki, �impanzes un orangutani. Pretēji pla�i izplatītajam uzskatam, apgalvojumi, ka apziņa piemī�tot arī citiem dzīvniekiem, piemēram, delfīniem un pērti�ķiem, nav neapstrīdami pierādīti.

Jackson, R. J.,A. J. Ramsay, C. D. Christensen, S. Bea- ton, D. F. Hall and I. A. Ramshaw. 2001. aExpression of Mouse Interleukin-4 by a Re-combinant Ectromelia Virus Suppresses Cytolitic Lymphocyte Responses and Overcomes Genetic Resis- tance to Mouscpox."Journal of'Virologv 75:125-1210.

Feynman, R. R, "There's Plenty of Room at the Bottom". Eng. and Sci. 23 (1960), p. 22.

Farmer, J. Doyne, Aletta D' A. Belin, "Artificial Life: The Corning Evolution", in "Artificial Life II," edited by C. G. Langton, C. Taylor, J. D. Farmer, and S. Rasmusscn. San�ta Fe Institute Studics in the Sciences of Complexity, Proc. Vol. X, Redwood City, Calif: Addison-Wesley, 1992, p. 815.

K. Eric Drexlcr, aIntroduction to Nanotechnologyin "Prospects in Nanotechnology: Toward Molccular Manufactu- ring" (Proceedings of the First General Confcrencc on Nano- technology: Development, Applications and Opportunities), edited by Markus Krummenacker and James l.nvis, Nav Tork: Wiley& Sons, 1995, p. 21.

ATF - adenozīna trifosfats.

Mcja-tais - kokteilis: rums, kirasao un augļu sula.

HMO- saīsinājums no "hcalth Maintcnancc organiza tion": apdro�inā�anas iemaksu finansēta korporācija, kuras biedri - ārsti sniedz medicīniskus pakalpojumus savervēta�jiem biedriem - pacientiem.

Mājas plate - (beisbolā) plakana piecstūraina plāksne, pie kuras sizdams stāv baters jeb sitējs un kuru jāsasniedz komandas spēlētājiem, ja viņu sitējam bumbu izdevies pārsist pāri sētai.

DARPA (no Defensc Advanced Research IVojccts Agen- cy) - Aizsardzības ministrijas moderno tehnoloģiju aģentūra.

Lurija - amerikāņu mikrobiologa Salvadora l.urias vār�dā nosauktā barotne, agars - agar-agara barotne.

Reinoldsa likumi - Krcgs Reinoldss l(->X6. gadā izstrādā�ja aģentu ("boids"), koordinētas kustības datormodeli, kura pamatā ir putnu bara uzvedība un �ādi likumi: I) savrupība - aģents nedrīkst atrasties pie citiem aģentiem; 2) līdzinā�a�nās - tiekties turp, kur tiecas centra aģenti; 3) saliedētība - tiekties turp, kur atrodas visvairāk aģentu.

Maikls Kraitons SPIETS

Redaktore Ingūna Jundze

Korektore Anija Brīce Operatore Ilona Smirnova Maketētāja Jekaterina Iļjenkova Atbildīgā sekretāre Helēna Daņilova

"Apgāds "Kontinents"", LV-1050 Rīgā, Elijas ielā 17, tālr. 7204130. Formāts 84x108/32. Ofsetiespiedums. Iespiesta un iesieta a/s "Paraugtipogrāfija", LV-1050 Rīgā, Pu�kina ielā 12. Pa�ūt. Nr. 25229137

M. Kraitons

Kr 090 Spiets/ No angļu vai. tulk. Māra Poļakova. - R., "Apgāds "Kontinents"", 2006.- 445 lpp.

Stāsts par amoka skrējienā joņojo�ām tehnoloģijām, kur galvenā lo�ma ir monstram, kuru jūs nevēlētos pazīt� Kraitons ir tehnotrillera tēvs� Tehnoloģijas, kuras viņ� apraksta, jau pastāv; autors ir tikai pacēlis �īs teh�noloģijas tādā līmenī, par kuru domājot, mēs varam cerēt - tas būs un paliks vien beletristikas priek�mets.

ISBN 9984 35-165-3

/\pgāda "KONTINENTS"" interneta grāmatnīca

Pirmais interneta grāmatveikals Latvijā aicina Jūs savās lappusēs! Mūsu adrese internetā:

www.kontinents.lv

Informāciju par �o gramatu vairumtirdzniecību var iegūt pa tālruni 7204130.