Leslijs Lorencs

BUDISTU KLOSTERA NOSLĒPUMS

.

Litanga ir draudzīgs, pussabrucis klosteris netālu 110 Timpu. Tas atrodas uz mēreni stāva paugura, kaut gan apzīmējums "mērens" par tādu atzīstams tikai Āzijas apstākļos. Paugura augstums ir krietni pusotra tūksto�a metru, no kalna gala un klostera paveras brīni�ķa apkārtējo kalnu un ieleju ainava. Kalna pakājē iepleties ciems ar tibetie�u tipa plakanjumtu mājiņām, gar to tek mazs strauts, bezvēja mēnesnīcas vakaros līdz pat klosterim skan pui�eļu - jaku dzinēju dziesmas.

Apkārtne draudzīga, mūku manieres tīkamas, un es Litangā būtu juties itin labi, ja nebūtu �ostimpas. Ta�u viņ� bija un darīja visu, lai mazinātu manu lab�sajūtu, ko radīja jau ganu dziesmas vien.

Litangā ieradies, es īsu brīdi biju pārliecināts, ka esmu laimīgākais cilvēks pasaulē. Romantisks klosteris, svaigs gaiss, klusums un gleznaina apkārtne, kuru dievi radīju�i tālab, lai rietumu pasaules kņadā pārguris ceļinieks noautu kājas, uzģērbtu lamas apmetni un aizmirstu visu, kas viņu saista pie aizjūras. Saberzēju plaukstas un jau iepriek� jutu degunā seno notaukoto dārgumglabā- tāju grāmatu smar�u. It īpa�i Di�ā Atbrīvotāja Tharpa�enpo, kura dēļ biju at�braucis uz Litangu. Indijā, Daramsalā, Dalailamas rezidencē no ceļojo�a mūka biju dzirdējis, ka Litangā glabajoties kāds nesen atklāts rokraksts, kas ievēro�jami at�ķiroties no jau zināmajiem. Vairāk man nevajadzēja, ņēmu kājas pār pleciem, braucu uz Timpu, sameklēju Jondonu, kur�, par laimi, tur uzturējās, un viņ� mani iekārtoja rinpo�es Ņemdena klosterī.

Ar tādu sparu es būtu varējis iemitināties pat Sind�ē, pazemes valdnieka impērijā.

Nekad neaizmirsī�u to brīdi, kad mani ielaida pie rinpo�es Nemdena. Man tik tikko pietika laika apbrīnot greznos vārtus uz gaiteni, kas veda rinpo�es mitekli, daudzos ugunssp|āvējus uz sienām, krāsainas drapērijas pie logiem, jau vērās durvis, un es atrados tik lielā telpā kā konferen�u zāle. Vecais mūks, kur� bija mani atvadījis �urp, pārstūma mani pār slieksni, diskrēti atkāpās malā un aizvēra durvis.

Rinpo�e Ņemdens bija vidēja vecuma vīrietis, paresns, plikpaurains, uz de�guna acenes zelta ietvarā, viņa augumu sedza sarkana mantija. Kad vecais mūks bija aizdarījis durvis, Ņemdens kaktā pie rakstāmgalda pētīja kādu papīru. Tad viņ� nolika papīrus uz galda, piecēlās un aplūkoja mani. Savādajā pusēnā labi neredzēju viņa seju, bet �ķita, ka tā izstaro labvēlību.

-Sveicu tevi, rinpo�e Blobzang! - viņ� sacīja siltā, draudzīgā balsī.

Palocījos kā pieklājas un pasniedzu viņam zilo zīda lenti, khadak, ko jau krietni iepriek� biju izvilcis no kabatas. Khadak bija simboliska dāvana, uz kuru pieklājās atbildēt ar līdzīgu.

Viņa khadak bija skrandaina un tik netīra, it kā mūki būtu ar to ilgsto�i tīrī�ju�i zābakus. Tomēr neņēmu |aunā, pieņēmu, ka tā ir sena manta un uzkrāju�ies netīrumi tikai vairo tās vērtību.

-���� Sveicu tevi, rinpo�e Ņemden! - sacīju tajā tibetie�u valodā, kuru runā Butānā. Tā mazliet at�ķiras no ladakhi tibetie�u valodas, bet man bija diezgan laika to apgūt, kad pirms gadiem tiku pavadījis ilgāku laiku �ajā mazajā Tālo Austrumu zemē.

Rinpo�e Ņemdens mani aicināja pie maza galdiņa, kuram blakus gaidīja augstu sakrauti sē�amspilveni. Kā pieklājas, apsēdos uz krietni bieza polstera. Klostera priek�nieks iekārtojās man pretim un da�as reizes sasita plaukstas. Līdzko izskanēja pēdējais sitiens, vērās durvis, un divi mūki ienesa kūpo�u tēju, aizdarītu ar jaku sviestu. Ieņēmām pa malkam, kā pieklājība prasa, un nolikām tases sev priek�ā.

-��� Sveicu tevi, rinpo�e Blobzang! - rinpo�e Ņemdens atkārtoja, pastumdī�dams acenes. - Es priecājos, ka esi ieradies.

-Arī es priecājos, rinpo�e.

-��� Dzirdēju, ka tu vēloties pētīt Di�o Atbrīvotāju.

-Gribētu,-atbildēju,-ja vien nav� kādu �ķēr�ļu, � bikli piebildu.

-��� Nav, - rinpo�e Ņemdens smaidīja. - Kāpēc lai būtu?

Atviegloti atlaidos sēdeklī, un tā bija mana nelaime. Uz mirkli biju noticējis, ka sē�u atzveltnī, ta�u atrados tikai uz spilveniem. Skaidrs, ka �ās kustības dēļ nozvēlos zemē aug�pēdus. Nu jā, vēl nebiju pielāgojies vietējiem apstakļiem.

Rinpo�e Ņemdens izlikās nemanām manu izmisīgo ķepuro�anos. Viņ� do�mīgi malkoja tēju, un man �ķita, ka vēro izkusu�ā sviesta rimbulī�us; tikai, kājas uztrausies, pamanīju, ka viņ� uz mani skatās. Lūpu kaktiņos rotājās ļaunīgs smīns.

-��� No rinpo�es Jondona dzirdēju, ka tu labi zinot tibetie�u valodu un mūsu iera�as,-viņ� sacīja.

-��� Līdz �im es arī tā domāju, - taisnojos, beidzot izslējies.

-��� Un tu gribētu lasīt Tharpa�enpo, Di�o Atbrīvotāju?

-Jā,-es nopūtos.

-��� Vai esi dzirdējis par Padma Gyacol

Veltīgi piepūlēju smadzenes, nekas neatausa prātā.

-��� Nezinu� - nomurmināju.

-Tas bija ievērojams klostera priek�nieks, - Ņemdens �ukstēja, galvu pie- liecis. - Tur aug�ā� tālīnā klosterī. Viņ� izdeva rīkojumu sakarā ar Di�ā Atbrī�votāja rakstu pētī�anu. Vai neesi dzirdējis par to?

Biju spiests atzīties, ka neesmu. Biju daudz ko dzirdējis, bet par to - nekā.

-��� Tomēr� viņ� ir uzrakstījis mazu grāmatiņu par to, kur� drīkst pētīt Di�ā Atbrīvotāja sūtras un kādos apstākļos. Tepat tai jābūt. Kur esmu nolicis, kur esmu nolicis?

Viņ� rakņājās pa labi, pa kreisi, tad izvilka mazo grāmatiņu no sava apģērba un nolika sev priek�ā uz galda. Atraisīja zīda ietinumu un ielūkojās.

Ielūkojos ari es. Man par lielu pārsteigumu, pirmajā lapā neredzēju nekā. Lai kā piepūlēju acis, nespēju uz brūnganā rīspapīra samanīt nevienu vienīgu burtu.

Rinpo�e Ņemdens ar pirkstu pabakstīja tuk�ās lapas vidū.

-���� Te stāv rakstīts, ka tam, kur� grib pētīt Tharpa�enpo, jāklausa ticības vadonim, jo bez ticības vadoņa - �ostimpas - neviens nedrīkst pētīt sutras. Vai saproti?

-��� Sa.. .pro� tu, - palocīju galvu, nojauzdams ko nelāgu.

-�� Tev jāzina, ka ticības vadonis stāv augstu pāri audzēknim. Audzēknis zaudē visus iepriek� iegūtos titulus un vārdu. Visu. Vai tie�ām tu gribi pētīt Tharpa��enpo?

Tobrīd es sāku saprast, ka Ņemdena draudzīgais smaids ir bijis tikai maska. Tā smaida vilks, tuvodamies zaķēniem.

-��� Gribu, - atbildēju, jau sagatavojies cīņai. Ņemdens paberzēja plaukstas.

-��� Pareizi. Tatad, kā tevi sauc?

-��� Rinpo�e Blobzangs, - pa�apzinīgi atbildēju.

Ņemdens apmierināti ieņēma malciņu 110 tases.

-��� Kop� �ā brī�a tu tas neesi. Kop� �ā brī�a tu esi Pharva. Kā patīk vārds?

Pharva nozīmē me�onīgu suni, tādu, kas visiem pretīgs, ko pie pirmās izde�vības nosit.

-��� Skaists vārds, - atbildēju, atzinīgi palocīdams galvu. - Man patīk.

-�� Tie�ām? - Ņemdens smaidīja. - Turklāt tu esi rinpo�e, tātad meistars vai profesors. Taisnība?

-Taisnība.

-�� Kop� �ā brī�a tu būsi audzēknis. Parasts trapa, mūks. Trapa Pharva. Vai būs labi?

-Jā,-atbildēju.

-��� Ja nepatīk, vari iet projām.

-��� Labāk palik�u.

-��� Pats zini.

Viņ� pa�ķirstīja grāmatu. Es vairs nebiju pārsteigts, ka arī nākamā lapa ir tuk�a.

Ņemdens pabakstīja arī tās vidū.

-��� Te stāv rakstīts, ka trapa, kas pētī Tharpa�enpo, nevar saņemt nekādas atlaides, kaut ari iepriek� bijis nezin kas. Viņam pienākas vissliktākā celle klosteri. Ko teiksi par to?

-���� Ja jau prasības ir tādas, tad neteik�u neko, - sacīju, paraustīdams plecus.

-���� Norīko�u pie tevis kadu audzēkni. Lamu mācekli. Viņ� tev norādīs, kas jādara. Parādīs tavu celli. Tev būs jāēd tas pats, ko ēd citi, jāpiedalās tajās pa�ās lūg�anās. Vai saproti, trapa?

-Saprotu, rinpo�e.

-Ja satiksi kādu, kam augstāks rangs, pēc sena tibetie�u paraduma atkapsies sāņus un par cieņas zīmi izkārsi mēli. Tev jāizturas kā parastam zemniekam, kaut gan tavs rangs ir augstāks. Tu esi trapa un lepojies ar to.

Man bija skaidrs, ka trapa nav rangs, bet apzīmējums mūkam. Bie�i vien par trapu sauc tādu, kas vēl nav devis solījumu. Trapa ir tāds kā ierindnieks mūku armijā.

-��� Es lepo�os, - apsolīju.

-��� Norīko�u pie tevis Dongenu. Viņ� parādīs, kas tev jādara.

Viņ� atkal sasita plaukstas, durvis atkal atvērās. Ienāca kāds, par kuru uzreiz nesapratu, kas tas ir.

Tik smirdo�s, ka varētu būt ari beigts �akālis.

Bet nebija vis �akālis.

Pat rinpo�e Ņemdens atkāpās, �o smaku sajutis, bet viņ� ta�u rēķinājās ar to, kas būs. Man tas nāca negaidīti, daudz netrūka, ka es atkal būtu nogāzies aug�pēdus. Par laimi, man izdevās vēl laikā atslieties taisni, tatad nesagādāju Ņemdenam to prieku - noskatīties, kā es izmisīgi ķepurojos. Dongens bija lamu māceklis, ilgāk ieskatoties, aiz ādu pārklāju�ās netīrumu kārtas bija manāma arī seja. Apģērba skrandas uz auguma karājās, caur to plīsumiem �ur tur brūni pavīdēja kaut kas, rokas vai kājas, varbūt. Nekļūdīgos sacīdams, ka visā mū�ā nebiju redzējis tik netīru puiku, kaut gan Tālajos Austrumos bērni nav tādi, ka uz viņiem mu�ai kājas slīd.

Starp citu, Dongen nozīmē "neglītā seja", un zēns �o vārdu nebija dabūjis nejau�i.

-��� Tas ir Dongens, - rinpo�e Ņemdens apmierināti sacīja. - Norīkoju viņu pie tevis. Desmit stundu dienā viņ� būs ar tevi un brīdinās par klostera kār�tību.

Gribējās izmisīgi protestēt, sak, man viņa nevajag, bet rinpo�es Ņemdena draudīgi paceltais rādītājpirksts apslāpēja neizteiktos vārdus. Viņ� par�ķira lapu un atkal pabakstīja tre�ajā tuk�ajā lappusē.

-��� Te stāv, ka trapam, kas pētī Tharpa�enpo, līdzās jābūt lamu māceklim. Ja tev �is noteikums nepatīk, vari iet projām. Timpu dzīve ir tīkamāka.

-��� Es palik�u, - sacīju.

-��� Labi. Dongens ir devis solījumu.

-��� Patiesi?

-Viņ� ir solījies trīs gadus nemazgāties.

-��� Cik laika jau ir pagājis? - es ar cerību pajautāju.

-��� Cik ir, Dongen? - rinpo�e vērsās pie zēna.

-Trīs mēne�i, rinpo�e,-caur netīrumu kārtu no�ķindēja smalka balstiņa.

-��� Tad jau atliku�i tikai divi gadi un deviņi mēne�i. Viņ� būs tavs palīgs. Dzī�vosiet viena celle.

Pasaule ap mani it kā sagriezās, bet es pulējos neko neizrādīt.

-��� Labi, - noteicu.

-��� Kā jau nu pats domā, mūk Pharva. Dongens parādīs tavu celli.

Tad viņ� piecelās un ar elegantu �estu parādīja, ka varu iet.

-Tagad ej, trapa Pharva! Ja tevi kas interesē, nāc pie manis. Tad �ajā grāmatā izlasīsim atbildi.

Klumburēju pa krēslaino gaiteni līdzi Dongenam.

Dongens neuzplijās ar sarunu, un man nebija patikas pļāpāt. Klusēdams un nākotni apcerēdams, vilkos viņam lidzi. Sapratu, ka pār manu Litangā veicamo darbu savilku�ies melni negaisa mākoņi. Vai spē�u tos izkliedēt?

Uztrūkos no drūmajām pārdomām, kad zem kājām nokrak�ķēja kāpnes. Ne�vis nokrak�ķēja vien, bet ari paslīdēja sāņus. Ja nebūtu veikls, pēk�ņi pavīdēju�ā caurumā būtu salauzis kāju. Palūkojos apkārt un tikai tagad ievēroju, ka esam nonāku�i tādā ēkas daļā, kur mīt tikai iznīcība. Biju�ās galerijas sānsienas bija nogāzu�ās ar nezālēm aizaugu�ā pagalmā, kāpnes vairs turējās tikai uz lūg�anām, bet ceļļu durvis pat ne uz tam. Durvis bija samestas cita citai virsū uz sapuvu�as dēļu grīdas, it kā ar tām kāds būtu mēģinājis aizlapīt caurumus grīdā.

Iespraudu rokas sānos un apstājos. Ari Dongens apstājās un pagriezās atpakaļ. Kaut gan saulei bija mākonis priek�a un pa pusei vaļējā gaitenī valdīja puskrēsla, tomēr saredzēju, ka aiz netīrumu kārtas uz mani zibinās acis.

Nopūtos un pamāju uz cellēm ar izlauztajām durvīm.

-��� Kas te ir?

Dongens paraustīja plecus.

-��� Nāves vieta.

Man �ķita, ka neesmu sapratis.

-��� Kāda vieta?

-��� Nāves vieta.

Taisnība gan, te patiesi tā bija. Gaismā vēl izskatījās cik necik, bet naktī, kad pamestajās cellēs spokojas miru�o mūku gari, �ī apkārtne varēja būt baisma. Laime gan, ka es te nedzīvoju.

-���� Kas noticis ar mūkiem? - jautāju, rādīdams uz kādu, ar zāli aizaugu�u, celli. Dongens atkal paraustīja plecus.

-Nomiru�i.

-Vai viņi bija veci?

Dongens pakasīja ausi.

-��� Biju�i arī veci, skaidrs. Biju�i ari trīsdesmit gadu veci. Bet viņi jau nemira aiz vecuma. Kāds dēmons bija atraisījis savu maisu. Tāda ta vaina.

Dongens runāja par kadu 110 slimību dēmoniem, kas, kā zināms, ir sērgu sargi. Viņi glaba maisos 1111 pārnēsā uz muguras epidēmijas. Da�reiz slimībām izdodas tikt brīve, tad tās nodara cilvēkiem lielu postu. Citreiz dievi pa�i atdara maisus. Tēvs Kribjangs tika stāstījis, ka viņa vadītaja klosterī reiz gāju�i bojā visi mūki, līdz gai�reģiem izdevies atklāt, kur� dievs to nelaimi uzlaidis. Bijis tā, ka pirms da�iem gadiem klostera vadība sastādījusi to dievu sarakstu, kuriem noteiktas dienās jādod ziedojums. Neviens neatcerējās, kā bija atgadījies - mūks, kur� to varētu atcerēties, pats jau gozējās viņpasaules saulītē, miru�o valdnieka Sind�ē sabiedrībā -, ka ticis piemirsts kāds dievs, kas stipri apvai�nojies. Bijis aizmirsts ierakstīt sarakstā, tātad ziedojumus nesaņēmis. Izsal�ku�ais un aizvainotais dievs divus gadus cietis pazemojumu, tad beidzot atraisījis kāda dēmona maisu. Klosteri izslaucīja tāda holeras epidēmija, ka tas būtu k|uvis pilnīgi tuk�s, ja modrie gai�reģi nebūtu laikā uzgāju�i traģēdijas cēloni. A�i sameklēja noliktavā dieva tēlu, nomazgāja, izrotāja, nolika tam priek�ā ziedojuma gaļu, sviestu, kvie�us. Pāris dienās sērga izbeidzās un kop� tā laika vairs nav atkārtojusies.

-��� Kad tas notika? - pajautāju Dongenam.

-Tad es vēl nedzīvoju klosterī, - pui�elis nopūtās.

Manī neradīja prieku doma, ka, apmeklējot bibliotēku, nāksies vairākas reizes dienā �ķērsot �o drūmo nojumi, bet es neļāvos skumjām. Par laimi, man ir kabatas baterija, un pēc vakara tumsas iestā�anās uzmanīgāk skatī�os, kur kāju likt.

-��� Dongen, varam iet! - uzrunāju mācekli.

Viņ� pat nepakustējās, pat tā kā ar izbrīnu vērās man sejā.

-Kurp, rin�, tas ir, trapa Pharva?

-��� Kā tā, kurp? - biju pārsteigts. - Uz manu celli.

Dongens pacēla roku un norādīja uz ceļiem, ar zāli aizaugu�ām, ar izlauztām durvīm.

-��� Izvēlies, trapa!

Ko liegties, man aizrāvās elpa.

-�� Vai tu gribi teikt, ka es� dzīvo�u �eit?

-��� �eit, - Dongens palocīja galvu.

-��� Kurā cellē?

-��� Kura vēlies, trapa. Rinpo�e Ņemdens �ēlīgi atļāva izvēlēties.

Atzvilu pret galerijas sānsienu, tad nobijos un atlēcu nost, jo dēļu siena zem mana svara satrauco�i nokrak�ķēja. Man jau lauzās ārā dusmas, vismīļāk būtu gājis un neapstājies līdz pat Timpu, bet pēk�ņi man priek�ā pavīdēja rinpo�es Ņemdena ļauni priecīgā seja. "To tu vari pagaidīt!" klusībā nodomāju. "Palik�u, un viss."

-��� Palik�u te, - sacīju Dongenam. - Palik�u, un viss.

-��� Kurā? - pui�elis iztapīgi jautāja.

Pārlūkoju celles, tad mans skatiens apstājās pie kādas, kurai bija durvis.

-��� �ajā.

Dongens raizīgi pakasīja degunu. -Tie�i �ajā?

-��� Kā tā - tie�i �ajā?

-�� Te esot dzīvojis mūks ar sarkano kapuci. Ta laika priek�nieks viņam at|āvis te apmesties.

Es zināju, ka tie ar sarkanajām kapucēm at�ķirībā novaldo�ā dzeltenkapu�u novirziena nodarbojas galvenokārt ar burvestībām un no viņiem baidās pat ļoti vareni klosteru priek�nieki. -Vai arī viņ� nomiris? Dongens palocīja galvu. -Jā, trapa. -Vai sērgā?

Dongens drebelīgi savilka cie�āk noskrandu�o apmetni.

-��� Nē, trapa. -Ar ko tad?

-Viņu nogalināja dēmoni, trapa. -Nu tad! Un� kā?

-Ar nazi, trapa. Domājams, ar purbu. Pēc tam sacirta gabalos.

-��� Ko viņi izdarīja? - es �ausmās jautāju.

-���� Sacirta gabalos. Lai maitu lijām vieglāk. Uz celles sienām vēl tagad ir asinis. Vai paskatisimies?

Dveseles dzīlēs ieslēpies sargātājgars me�onīgi liedza skatīt sakapātā mūka celli, diem�ēl, pirms es pakļāvos viņa varai - man jau bija paspruku�i vārdi:

-��� Paskatīsimies, Dongen!

Patiesi, uz sienām vēl brūnēja mūka asinis. Man gan tas izskatījās tā kā par svaigām, ne tādas, kā butu jābūt, bet es neteicu ne vārda.

-��� Būs labi, - drusku pavilcinājies, piekritu. Dongens pa�ņaukājās.

-��� Trapa, vai ir dro�i, ka gribi dzīvot te?

-��� Dro�i.

-Varbūt viņ�� drīz atkal nāks, - Dongens bija nemierīgs.

-��� Kas? - es biju pārsteigts.

-��� Nu, dēmons. Viņ� domās, ka ir slikti strādājis. Nāks atpakaļ un pabeigs iesākto. Sakapās arī tevi, trapa.

-��� Un tevi arī, - es skumīgi piebildu.

-��� Dēmoni neaiztiek lamu mācekļus, - Dongens pa�pārliecināti protestēja.

-��� Tā tikai tu domā, dēls, - es ar dziļu nopūtu iepletu rokas. - Kad dzīvoju * Sēras klosterī, pa�a acīm redzēju, kā salmu suņi sako� vairākus lamu audzēkņus.

Dongenam mute palika vaļā.

-��� Salmu� suņi? Kas tie tādi?

-Vai tu vēl neesi lasījis klosterpriek�nieka Lin-�i darbus? -Vēl ne, rinpo� tas ir, trapa.

-��� Briesmīgi dēmoni. Tie ne�ēlo pat lamu mācekļus. Tātad te dzīvosim abi, tu un es.

-��� Un, ja nu es� iekārtotos citā cellē?

-��� Tas jau ir kas cits, - atbildēju. - Tad jau tu izspruktu sveikā. Dēmoni dro�i vien trin zobus tikai uz mani.

-��� Bet tēvs Ņemdens man piekodināja dzīvot vienā cellē ar tevi.

-��� Nu tad� katru vakaru pirms apgul�anās varēsi skaitīt mirēja lūg�anu. Dongens iekunkstējās, laikam aiz bailēm.

-Ja tēvs Ņemdens uzzinās, man no muguras siksnas plēsīs.

-��� Kāpēc viņam jāuzzina? -Vai tu nesacīsi?

-��� Par to vari būt dro�s. Neņemtu uz sirdsapziņas, ka manis dēļ tevi saskalda dēmoni. Klusē�u kā kaps.

Dongens drusku padomāja, tad palocīja galvu.

-��� Labi. le�u cellē tavējai blakus� bet rinpo�e Ņemdens to nedrīkst zināt. Uzliku pirkstu uz lūpām. Par zīmi, ka dievi jau slēgu�i manu muti.

Biju guvis pirmo uzvaru pār rinpo�i Ņemdenu.

Neilgā laikā man izdevās ar savu nazi novākt grīdas �ķirbās saaugu�ās ne�zāles, to izdarīju arī Dongena cellē. Dongens visu laiku tupēja sienmali, galvu plaukstā atspiedis, un ziņkāri vēroja, ko es daru. Logu ietvari bija kartībā, pat stikli nebija izbiru�i. Arā bija tīkami silts, tātad nebija jābaidas, ka naktī salsim.

-�� Man būtu vajadzīgs ūdens, - es sacīju, bāzdams nazi kabatā atpakaļ. - Dabu kaut kur, Dongen!

-��� Kāpēc tev vajag ūdens, rin� trapa? - lamu māceklis bija ziņkārīgs.

-��� Uzkopt un mazgāties, - atteicu.

-��� Mazgaties?

-��� Piemēram.

Dongens pagrozīja galvu.

-��� Kā būtu, ja tu arī dotu solījumu? Tad tev nevajadzētu mazgāties.

Lamu māceklis saspringti sekoja ikvienai manai kustībai, tad - es tāpat vien bez instrumentiem, tikai ar nazi biju viņam no da�iem salauztiem dēļiem uztaisījis lietojamu gultas rāmi - nonāca pie kāda lēmuma un pēk�ņi atsāka runāt.

-��� Ūdens ir, trapa.

-Kur?

Viņ� rādīja ārup, uz gaiteni un pla�o pagalmu aiz tā.

-��� Pagalmā.

-Es tur neredzēju aku.

-��� Trapa, avots ir aizgāzts ar akmeņiem. Sērgas laikā pareģis teicis, ka avotu gari kluk varot nodarīt daudz ļauna, tāpēc avots aizgrauts. Varbūt tas zem akmeņiem vēl ir. Es nezinu, kāpēc tev to stāstu, rin� tas ir, trapa.

Izgāju gaitenī, sargādamies iegrūst kāju kadā caurumā, nostājos pie izdri- mēju�ajām margām, kas �ķīra gaiteni no pagalma, un skatījos uz pagalma vidu. Patiesi, tur zem plakaniem akmeņiem slēpās avots. Pa akmeņu spraugām lauzās sīkas strūkliņas, kas nozuda pa glīti krāsoto vārtu apak�u.

Arī otrajā gājienā biju pieveicis rinpo�i Ņemdenu.

Avots ar omulīgu �urkstē�anu pateicās, ka esmu nokrāvis malā akmeņus un atbrīvojis to no cietuma. Noāvu zābakus un iemērcu kājas ūdenī. Tas bija rem�dens, gandrīz silts. Litangas klostera pa�ā vidū no zemes lauzās siltavots, pūz�dams sīkas tvaika strūkliņas pret skumjajiem pagodas jumtiem pāri mums.

-Tas ir� silts! - iztrūcies iesaucās Dongens. - Silts ūdens!

Viss turpmākais ritēja kā pa diedziņu. Dongens nevilcinājās ne mirkli, pār�liecinājies, ka dēmoni no avota aizvāku�ies, metās pāri galerijai uz nez kurieni un pēc mirkļa bija atpakaļ ar diviem ādas spaiņiem.

- Tev būs ūdens, rin� tas ir, trapa! - viņ� kliedza tik līksmi, it kā arī pa�am būtu lemti mazgā�anās prieki. - Trapa, tev būs silts ūdens! Tikai drēbes tu nedrīksti tajā mazgāt.

Nedrīkstu mazgāt drēbes? - es protestēju. - Varbūt avota garu aiz�vaino�u?

-Tu aizvainosi rinpo�i Ņemdenu, - Dongens drūmi atbildēja.

-��� Bet viņ� ta�u nezina, ka mēs atbrīvojām avotu.

Dongens nevis atbildēja, bet no gaitenī sakrautas durvju kaudzes izvilka aiz�domīga izskata un vēl aizdomīgāk smirdo�u vīstokli, kuru jau iepriek� biju redzējis viņam roka.

-Te būs, rinpo� tas ir, trapa.

-��� Kas tur ir? - es ar aizdomām jautāju.

-��� Nu, tavas drēbes.

Lai apstiprinātu sacīto, viņ� ar da�ām a�ām kustībām atritināja satīto.

Man aiz �ausmām aizrāvās elpa. Sainītis bija pārvērties par skrandainu, netīru, smirdo�u lamas apmetni, tajā bija slēpusies kliedzo�as krāsas mūku cepure, kas pludināja tādu smaku, ka man �ķita: tur iek�ā ir beigts kaķis.

-��� Es� tās nav manas drēbes! - es protestēju, gan ne sevi�ķi pārliecināti. - Manas drēbes ir man mugurā, apmetnis somā.

-���� �īs būs tavas drēbes, - Dongens sacīja tādā tonī, kas necie� pretim runā�anu. - Rinpo�e Ņemdens pieteica, lai ziņojot viņam, ja tu tās nevalkā�ot, un tad tev drīz visi ceļi vaļā.

Ne mirkli ne�aubījos, ka rinpo�e Ņemdens solījumu turēs. Izmetīs no klostera kā apgrēkoju�os kaķi.

-Vai uzģērbsi? - Dongens interesējās.

-��� Uzģērb�u, - palocīju galvu. - Vai varētu uzzināt, kā drēbes tās bija?

-Trapa, to tev labāk nezināt.

-Ja nu mani tomēr interesē.

-Tad es pateik�u. Ta mūka, kuru tavā cellē piebeidza dēmoni.

Apmetnis tā kā sāka svilināt pirkstus, ta�u tikai īsu brītiņu. Varbūt miru�ais mūks man bija sūtījis sveicienu no viņsaules.

-��� Labi, - teicu. - Vai rinpo�e Ņemdens nekā cita neatsūtīja?

-��� Atsūtīja, - Dongens pamāja. - Tur aiz durvīm ir tava bļoda. Tajā tu ievāksi dāvanas.

-Kur?

-��� Lejā, ciemā. Katru tre�dienu iesi turp ievākt ediena ziedojumus. Ja nebūsi ievācis pietiekami daudz, rinpo�e Ņemdens noteiks tev gavēni. Tev būs jāpiedalās ari mācībās.

-��� Kādās?

-���� Priek�pusdienās mūs māca rinpo�e Gulags. Un tev būs jāpiedalās arī kopējās lūg�anās.

-��� Labi.

-Tevatliks maz laika pētīt Tharpa�enpo, trapa. -Es zinu.

- Rinpo�e Ņemdens lika sacīt, ka tu vari iet uz Timpu, ja tev �ķiet, ka laika par maz.

Viņa balss bija kļuvusi skumīga, tajā skanēja arī skaudība, un es sapratu, ka viņ� miļuprat mainītos ar mani. Viņ� gan dotos uz Timpu, ja būtu tāda iespēja. Iedomājos, ka ar viņu drīz bū�u ieguvis sabiedroto manā karā pret rinpo�i Ņemdenu.

Nevienu mirkli ne�aubījos, ka drīz starp mums abiem sāksies kar�.

Līdz tam atgadījās vēl �is un tas. Piemēram, lēnītēm pienāca vakars. Kad saule aizslīdēja aiz tuvējiem kalniem, man jau bija gulta, salmu maiss, uz kura reiz dēmoni bija izķidāju�i celles saimnieku, ari durvis bija kārtībā, arī logs, da�i spaiņi ūdens bija ļāvu�i nozust lielumam netīrības no grīdas. Noliku kaktā savu sporta somu, uz tās novietoju mazu Maitrejas statuju, ko biju dabūjis no Jon- dona. Patlaban aizdedzināju statujas priek�ā kvēpināmkociņu, kad durvis nostājās Dongens. Ieraudzījis statuju, viņ� dziļi paklanījās, gandrīz ar pieri grīdu skardams.

-��� Lai tūksto�kārt svētīts Maitreja, Nākotnes Buda. Vai tavs, trapa?

-Mans,-atbildēju.

-�� Vai tu zini, kas ir Maitreja?

-Zinu.

-Nu tad izstāsti!

Izstāstiju viņam visu, ko vien zināju par Nākamo Laiku Budu. Dongens klausījās, muti iepletis. Kad biju beidzis, viņ� atzinīgi palocīja galvu.

-Tu, trapa, esi gudrs cilvēks. Tomēr es esmu par tevi pārāks.

-��� Kāpēc? - es jautāju, iedegdams sveci.

-�� Ta teica rinpo�e Ņemdens. Viss, ko saka rinpo�e Ņemdens, ir pareizi. Vai tu varbūt domā citādi?

-��� Tapat ka tu, - es ar smaidu atbildēju.

-Tad es ie�u gulēt, - lamu māceklis nomurmināja, iztriepdams netīrību pa seju. - Ja gribi, naktī vari aizbēgt.

-��� Es vēl padomā�u, - apsolījos.

Dongens, skaļi aizcirzdams durvis, iegāja savā cellē.

Pasmaidīju un iededzu jaunu kvēpinātāju pie dieva tēla, kas mani vērās ar �ēlumu. Maitrejas skatiens it kā staroja domu, ka būtu labāk atteikties no cīņas. Rinpo�e Ņemdens neliksies mierā, kamēr nebūs mani padzinis no klostera.

Pasitu padusē netīro, smirdo�o mūka apmetni, rinpo�es Ņemdena dāvanu un devos pie avota. Iebāzu drēbes gabalu siltajā ūdenī un ar drusku mazgājam- līdzekļa berzu, kamēr nozuda netīrība un līdz ar to smaka. To pa�u izdarīju ar cepuri, tad ņēmu padusē nu jau tīrākos apģērba gabalus un kāpu atpakaļ uz celli. Pakāru slapjo apmetni pie pusatvērtā loga, likos gultā un domāju, ka �ī būs visnemierīgākā nakts mana mū�ā.

Tā vis nebija.

Pēc maza brītiņa man priek�ā izslējās milzīgi izaudzis Maitrejas tēls, nokāpa no manas somas, paņēma rokā dego�o sveci un aplūkoja manu apmetni. Viņa augums nodrebēja, un viņ� sāka baismi kliegt, norāva apmetni no loga un ņēmās mīdīt kājām.

-Tīrs, tīrs, tīrs,-murdēja sa�utusi balss.-Rinpo�e Ņemdens bija aizliedzis mazgāt! Tu neklausīji rinpo�i Ņemdenu, tu esi pārkāpis Mācības likumu. Mar�, uz Timpu.

Strauji uztrūkos no pusmiega. Maitreja ātri vien pieņēma sākotnējo lielumu un beidza klieg�anu. Toties kliedza kāds cits.

-�� Vai! Trapa, vai rinp� Blobzang, nē, trapa! Vai, palīdzi man!

Vienu mirkli domāju, ka arī tas pieder pie sapņa, tomēr Dongena kliedzieni skanēja tik dzīvīgi, ka tas nevarēja būt sapnis. Pielēcu no salmu maisa un metos pie durvīm.

Nebūtu es uzmanījies, mani nogāztu atsprāgu�ās durvis un lamu māceklis, kas drāzās iek�ā. Par laimi, pēdējā brīdī paspēju atlēkt sāņus, tāpēc Dongens uzskrēja manam slapjajam apmetnim.

-��� Ai, ai, kas tas tāds, - viņ� spiedza, kad piekārtais apmetnis tinās viņam apkārt. - �ūska!� Ai, ai, nav vis �ūska, sikspārnis ir.

Atbrīvoju viņu no apmetņa, kamēr viņ� vēl nebija noskaitījis visus biedējo�os dzīvniekus. Nabadziņ� tā drebēja, it kā tie�ām butu pabijis zem milzīga sikspārņa sparna.

-��� Kas vainas, Dongen?

-Vai, vai, rinpo� trapa, es viņus satiku.

-��� Ko satiki?

-��� Divus bālus mūkus.

To viņ� pateica tā, it kā runātu par mū�a lielāko nelaimi. Pārslēdzu smadzenes uz tre�o ātrumu, tomēr arī tad nevarēju atcerēties, ka būtu kādreiz par tādiem dzirdējis. Nācās noticēt, ka runa ir par kādu jaunu rinpo�es Nemdena triku.

-��� Kas tie divi bālie mūki tādi ir? Dongens drebēja kā ap�u lapa.

-Vai tu nekad neesi par viņiem dzirdējis? -Nē.

-Viņi staigā te pa klosteri un pa citiem klosteriem arī.

-Cejojo�i mūki?

Dongens �ausmās iekliedzās.

-Miru�i mūki, trapa!

-Ak tā. Un kāpēc viņus sauc par bālajiem mūkiem?

-��� Miroņi ta�u ir bāli, trapa. Viņi dzīvoju�i ļoti, ļoti sen, kad cilvēki vēl neesot pazinu�i Būdas mācību. Viņi biju�i burvji, dvēseļu pavēlnieki. Tā stāsta. Vai, vai, rinpo�e, es mir�u! Vai! Es mir�u!

-��� Nemirsi vis, - es viņu mierināju. Kāpēc gan jāmirst? -Tas, kur� viņus redz, mirst.

-��� Man ir tāds amulets, kas pasargā no burvestības.

-��� Kur tas ir?

-��� Man kaklā pakārts. -Vai parādīsi?

Paveru krekla apkakli un parādīju māmuļas Enes amuletu, ko biju no viņas dabūjis Mand�ūrijā. -Vai �is� ir tas? -�is�

-Vai tu aizdosi? Tikai tik ilgi� Cik ilgi man vajadzētu to nēsāt? -Apaļu nedēļu. Bet es nedo�u.

-��� Kāpēc tu nedosi?

-�� Tad tas zaudētu savas spējas.

-��� Nesaprotu.

-�� Glu�i vienkār�i. Tu esi tik netīrs, ka amuleta spēks netiks tev klāt. Ja gribi, lai tas darbojas, tev jānomazgājas un jāizmazgā drēbes.

Dongens sa�ļuka. Ļāvu, lai viņ� sevī pārgremo �o jautājumu. Kamēr puika lauzīja galvu, ērti atlaidos uz salmu maisa. Drīz vien uznāca miegs, bet aizmigt neizdevās. Uztrūkos no tā, ka Dongens bukņīja man sānos.

-Mosties, trapa! Vai� man ir tik slikti!

Paslējos uz elkoņa un aplūkoju viņu. Patie�ām, viņ� bija tik bāls, it kā ar bālumu inficējies no abiem bālajiem mūkiem.

-��� Man ir arī nelaba dū�a, - pui�elis ņikstēja, spiezdams roku pie vēdera. - Un bail� ari ir. Ai, ko lai es daru, rinpo� trapa Pharva?

-��� Ko jau nu tev prāts liek, - atbildēju.

-��� Bet vai tu nestāstīsi rinpo�em Ņemdenam?

Kategoriski papurināju galvu.

-��� Tad es ie�u� nomazgā�os. Ari drēbes izmazgā�u. Kad bū�u kārtībā� vai varē�u kārt kaklā to amuletu?

-��� Es ta�u apsolīju.

-��� Es jau eju, trapa.

Dongens aizcilpoja, bet es iegrimu dziļā miegā. Pamodos no ta, ka māceklis atkal bukņīja man sānos.

Nespēju iedomāties, kas viņu atvairījis no mazgā�anās. Vai tad atkal būtu parādīju�ies abi leģendārie mūki?

-��� Kas jauns, Dongen? - es nokunkstēju, acis nemaz nevērdams vaļā. - Vai avots izsīcis?

-��� Kā tu to domā, trapa? Es ta�u nomazgājos.

-Jau? Nebūsi diezcik pamatīgi mazgājies. Un drēbes?

-��� Izmazgāju, trapa.

-��� Ari drēbes? Kāpēc tad mani modināji? Talismans ir uz grīdas, apliec to!�

-��� Ir rīts, trapa.

Ar bailēm vēru acis vaļā. Vienu mirkli �ķita, ka acīs ieduras nazis, bet tas bija tikai rita spo�ums.

-Jau? - neticīgi noducināju. - Cik pulkstenis?

Nepazīstams, izskatīgs puisēns, nometies ceļos pie manas gultas, pavilka augstāk piedurkni un palūkojās rokas pulkstenī.

-��� Pulkstenis pieci, trapa.

-��� Un kas esi tu?

Biju pārliecināts, ka tēvs Ņemdens, sadusmojies uz Dongenu par mazgā�anos avotā, ir atsūtijis viņa vietā kādu citu. �is puisēns bija tīrs, smar�īgs, arī viņa apmetnis drīzāk tīrs, nekā netīrs.

-��� It kā tu nezinātu, ka esmu Dongens. Nu man bija miegs no acīm ārā.

-��� Pie Būdas, kā tu esi pārvērties. Dongens priecīgi iesmējās.

-��� Es atnesu divus spaiņus ūdens.

Vel bija agrs rīts, bet pirmais brīnums jau bija noticis. Lai vēl kāds sacītu, ka nav vērts dzīvot klosterī.

Agrs, patīkami silts rīts. Da�as reizes no�āvājos un mēģināju noskaidrot Don- gena rosības iemeslu.

-Vai jāiet sacensties dziedā�anā ar putniem?

Taisnība kas taisnība, pa logu skanēja gaiļa dziesma, un gailis arī savā ziņā ir putns.

-��� Pēc piecām minūtēm sāksies rīta svētbrīdis, trapa.

-��� Kā būtu, ja tu mani pārstāvētu?

-��� Ķo man darīt?

-��� Es gulē�u, bet tu skaitīsi lūg�anas ari manā vietā.

Dongens papurināja galvu.

-��� Tad tu nedabūsi brokastis un nevarēsi lasīt Di�o Atbrīvotāju. Rinpo�e Ņemdens tevi padzīs no klostera. Piesargies, trapa!

-�� Ja padzīs, atņem�u tev amuletu.

-�� To tu, rinpo�e, nevari man nodarīt, - Dongens sāka lūgties. - Tu ta�u to nedarīsi, vai ne?

Pēk�ņi atkal biju rinpo�e, nevis trapa.

Tev jānāk līdzi, rinpo�e. Ņemdens jokus nesaprot. Patiesi padzīs 110 klostera.

Drusku paņurdēdams vilku mugurā mūka apmetni, kas gan bija tīrs, bet vēl arvien skrandains. Diem�ēl, avota dievs nebija pa nakti salāpījis caurumus un plīsumus.

Uzliku galvā kapuci un bēdīgi palūkojos uz Dongenu.

-Tad jau varam iet.

Dongens raizīgi paskatījās uz mani.

-��� Nebūs labi, tra� tas ir, rinpo�e.

-��� Kas nebūs labi?

-��� Drusku pagaidi, lūdzu.

Viņ� metās āra un nozuda aiz galerijas. Pēc mirkļa jau bija atpakaļ. Tie�i tobrīd, kad biju izlēmis likties gultā un gulēt. Zēns kaut ko turēja saujā, es uzreiz nevarēju pateikt, kas tas ir.

Tie bija sodrēji. Melni kvēpi, ko viņ� bija savācis no apdegu�a dēļa. Āra mētājās ne mazums apdegu�u dēļu par zīmi, ka pagāju�aja ziemā kāds gribējis aukstumu mīkstināt ar koka gabaliem.

-��� Es drusku uztriep�u tev uz sejas, trapa?

-Vai tu esi sajucis?

-��� Ja rinpo�e Ņemdens pamanīs, ka tu esi pārkāpis aizliegumu, padzīs no klostera. Drusciņ uztriep�u arī tev uz drēbēm. Arī sev uz sejas. Tikai pavisam drusciņ. Redzi, no tā ta�u amuleta spēks nezudīs?

Notika tā, ka rīta sanāksmē mūki pavir�i paskatījās manī un novietojās uz spilveniem. Rituāls varēja sākties.

Rīta lūg�ana notika sapul�u zālē cuglhakangā. Lai neviens neiedomājas politisku saietu, cuglhakanga ir mūku kopēju lūg�anu vieta. Tur pulcējas vairākas reizes dienā uz obligātajām lūg�anām. Litangas klosterī sapul�u zāle bija liela kā futbola laukums; tā bija būvēta toreiz, kad ēku vēl apdzīvoja tūksto�iem mūku. Tagad zem Litangas jumtiem dzīvoja labi ja puse �ā daudzuma, tātad mēs �ajā cuglhakangā jutāmies ta kā izklīdu�i.

Muki sasēdās trīs rindas uz sē�amspilveniem. Vistālāk, iepretim durvīm, uz augstākas spilvenu kaudzes ka uz troņa sēdēja mūks, kur� skandēja priek�ā svētos tekstus. Tas bija plikpauris ar krunkainu seju un dziļi iegrimu�ām acīm. Viņ� nelabvēlīgi palūkojās manī, kad kopā ar Dongenu nācu pa durvīm. Dongens iedro�inādams pastūma mani un nozuda.

Tad pienāca jaunāks plikpauris mūks un aizveda uz manu vietu. Uz neeso�o ceturto rindu.

Ceturtajā rinda bija viens vienīgs spilvens. Bija aizdomas, ka agrāk to par rotaļlietu izmantoju�i klostera suņi, jo malas bija mākslinieciski apgrauztas un no iek�as spraucās ārā pildījums. Turklāt tas bija tik plakans, ka man butu ērtāk sēdēt tie�i uz cietas grīdas.

Mūks, lūg�anas vadītājs, drusku pamurmināja, izmēģināja balsi, tad apklusa. Durvis vērās, un mūku mācekli ienesa lielus dzelzs katlus ar brokastu tēju.

Kamēr viņi stiepa katlus, man bija laiks palūkoties apkārt pa cuglhakangu. Kokgriezumiem rotāto, spilgti krāsoto jumtu balstīja ugunīgi sarkanas kolon�nas, starp tām sēdspilvenu rindas. Gar sienām da�i altāri. Man vistuvāk bija lielā ticības reformatora, dzeltenkapu�u lamu ticības dibinātāja Congkapas apzeltītā statuja, ap to kvēpināmie un sveces. Priek�ā sudraba b|oda ar ziedoto ēdienu gaidīja izsalku�os dievus. Saldenie kvēpināmo dūmi pildīja zāli. Līdzās Cong- kapam bija Padmasambhavas, sarkankapu�u sektas svētā statuja, kas sludināja abu sektu mierīgu sadzīvo�anu. Protams, ne vienmēr tā ir bijis. Bija laiks, kad atsevi�ķas lamu ticības konfesijas cīnījās uz dzīvību un nāvi.

Noriju siekalas, kad lamu mācekļi sāka dalīt brokastu tēju. Es saku - tēju, bet lai ar to neviens nemēģina saprast eiropie�u tēju. Klostera brokastu teja bija gatavota no zaļiem tējas koka zariem un bagātīgi aizdarīta ar pienu un sviestu. Par laimi, gatavodamies da�ādām iespējām, biju paņēmis līdzi koka tasi, kuru ar pla�u vērienu man bija uzdāvinājis rinpo�e Ņemdens. Gaidīdams noliku to sev priek�ā un aiz izsalkuma riju siekalas.

Lamu mācekļi dalīja, dalīja tēju, bet pie manis vis nenonāca. Kad jau bija man itin tuvu, apgriezās un aizgāja atpakaļ uz pirmo rindu.

Muku sejās atspoguļojās laimīgs apmierinājums, kad viņu rīklēs ieplūda �ī debe�ķīga dzira. Nevajadzēja liela prāta, lai apjēgtu, ka rinpo�e Ņemdens ir devis attiecīgus norādījumus. Uzzināju arī to: ja es celtos un pats ietu pie katla, un iesmeltu sev tēju, tad būtu pietiekami izpelnījies, lai Ņemdens mani uz karstām pēdām patriektu no klostera.

Mukām - lūg�anas vadītājam bija tik dobja balss, ka skanēja glu�i kā 110 pazemes. Man no tā ne acs nenodrebēja, biju jau mēne�us un gadus pavadījis klosteros un iemācījies, ka lamas, svētos rakstus lasīdami, �īs skaņas izvilina no vēdera dziļuma. Mūsu priek�lasītājs pie izdevības varētu iet uz jebkuru skaņas dobjuma konkursu.

Tekstu es pazinu, tā bija parasta lūg�ana, kas aicināja Mahākalā, Lielo Melno Dievu un lūdza viņu ņemt sava aizsardzībā �o mūku kopumu. Lielais Melnais atradās zāles viņā galā un raidīja uz mums piktus skatienus. Tum�i nokrāsotais dievs tomēr bija dusmīgs nevis uz mums, bet uz dēmoniem, kuri dro�i vien slapstījās mūsu vidū, gatavi traucēt rituālu.

Lai ka es vēroju, neredzēju starp kolonnām nekādus dēmonus, un ja kaut kas varētu traucēt rituālu, tad visdrīzāk mana vēdera kurkstē�ana.

Varēju būt mazliet aizsapņojies, jo kaut kā man blakus bija atradies Dongens, 1111 es uztrūkos, sadzirdējis viņa uztrauktos �ukstus.

-Trapa, uzmanies! �ostimpa!

Mūsu �ostimpa bija maza auguma paresns muks, domājams, ne jau 110 rita rituālos iebaudītās tējas tā apvelies. Sejā kaut kāds zemiskums, varbūt tāpēc viņ� bija izraudzīts par rituālu uzraudzītāju.

Pēk�ņi skaudē�ana apklusa, zālē iestājās dziļ� klusums. �ostimpa nāca pie manis un noliecās man pāri.

-Vai tu runā tibetie�u valodā, trapa? - viņ� draudīgā balsī jautāja.

Viņa seja bija tik ļaunsolo�a, ka es neviļus ierāvu galvu plecos.

-Runāju,-atbildēju.

-Vai lasi arī?

-��� Lasu arī, - pamāju.

-Tad izlasi man �o te!

Viņ� pasniedzās savā apģērbā un iespieda man rokā papīra lapu. Teksts bija rakstīts uz sena rīspapīra, bet raksts bija pie viņa nonācis nesen. Sākotnēji tur bijis vēl senāks teksts, kas no biezā papīra nokasīts ar nazi.

Teksts bija rakstīts bumed rakstībā, visbriesmīgākajā tibetie�u rakstu va�loda, kuras izburto�ana prasītu ilgāku laiku. Stingi skatījos papīrā, bet no jucek�līgā burtu kopojuma izlasīt nevarēju vairāk kā da�as bezjēdzīgas zilbes.

Mazliet paducināju, mēģinādams salikt kopa burtkopas, bet necik tālu netiku.

-��� Nu? - �ostimpa kļuva nepacietīgs. - Kāpēc nelasi, trapa?

Noplātīju rokas un mēģināju lapu atdot atpakaļ.

-��� Neiet, - sacīju. - Tas ir bumed rakstībā.

-Un tad?

-��� Nevaru izlasīt.

Muka sejā izplūda apmierināts smaids.

-��� Tu nevari, trapa?

-Nē.

-���� Bet nupat vēl apgalvoji, ka pazīsti tibetie�u rakstus. Mūki, vai visi dzir�dējāt?

Vienprātīgā murdoņa apliecināja, ka visi dzirdēju�i.

-��� Bet viņ� neprot.

-��� Nē, neprot, - lamas piekrīto�i māja.

�ostimpa pieliecās man tuvāk.

-Trapa, tu meloji.

-��� Ne prātā nenāk melot, - mēģināju aizstāvēties, bet lama man uzbrēca:

-�� Tu meloji. Apgalvoji, ka proti lasīt tibetie�u valoda, tomēr neproti.

-��� Bet �ī ir bumed rakstība.

�ostimpa izvilka no apmetņa apak�as pletni ar isu kātu, pavicināja gaisā un vilka man pa muguru.

-��� Tas tev par meliem, trapa. Tam, kas grib but mūks, nekad nav brīv melot. Meli ir tāds grēks, par kuru lielāks tikai rijība. Par sodu es tev liedzu �ās dienas tēju. Un vēlreiz uz�au�u tev ar svēto pletni.

Uzsita arī. Ne sevi�ķi sāpēja, bet ādu apdedzināja gan. Un manu dvēseli - kauns. Nekad vēl klosterī nebiju sists, kaut gan da�u labu reizi biju ticies ar kādu nepazīstamu klostera priek�nieku.

Domāju tā: lai kā nu būs ar to klostera dzīvi, tomēr sist sevi neļau�u. Jau cēlos kājās, lai aiztriektu viņu atpakaļ pie pārējiem, bet tad jutu mazas rokas spiedienu uz delma.

-��� Uzmanies, rinpo�e! - Dongens �ukstēja man ausī. - Ja sitīsi, Ņemdens padzīs no klostera.

Man nolaidas roka. Vai pieļaut, lai rinpo�e Ņemdens uzvar cīņā?

Pa�ķielēju uz pletni, ko �ostimpa dēvēja par svētu. Neredzēju nekā tāda, kas varētu but svētuma pazīme. Ta bija parasta pletne, ar kādu gani mudina zirgus joņot ātrāk.

-Vai tu meloji mūku kopienai, trapa? - atkal dzirdēju �ostimpas spalgo balsi.

Padevīgi noliecu galvu.

-��� Es meloju, �ostimpa.

Atzinīgs ņurdiens vēstīja, ka mana grēku no�ēla tiek atzīta.

Pat �ostimpa bija aizkustināts. Pāris īsu mirklī�u viņ� nespēja parunāt, tad atjēdzās un atkal raidīja man jautājumu kopā ar pletnes sitienu.

-��� Kāpēc tu meloji?

-��� Man sirdī liela iedomība, - atteicu.

�ostimpam mute palika vaļā.

-��� Kā tu to saproti?

-��� Gribēju jūs ap�ilbināt, - norīstīdamies atbildēju. - Gribēju apmānīt mūku kopienu. Gribēju, lai domājat mani esam gudrāku nekā esmu. Ļoti no�ēloju nodarīto. Esmu neapzinīgs cilvēks, neesmu pelnījis saukties par trapu. Lūdzu, palīdziet, lai caur jums kļūstu gudrāks, lai manā dvēselē iemājotu miers.

-��� Ehē! - mūki brīnījās. - Ehē!

-��� Ehē! - brīnījās �ostimpa. - Ehē!

Noliecu galvu un sāku dedzīgi skaitit lūg�anu.

Mana lūg�ana lidoja pie Maitrejas, pie Nākamo Laiku Būdas.

Apsolījos viņam pie pirmās izdevības salauzt pletnes katu uz �ostimpas muguras.

Kad nolaidās vakars, es ķēros pie darba.

Nogaidīju, kamēr Dongens kaut kur pazūd, - varbūt gāja ziņot rinpo�em Ņemdenam, ka vēl esmu dzīvs, - tad apēdu porciju konservu, ko tālredzīgi biju paņēmis līdzi noTimpu, uz spirta prīmusa pagatavoju tēju un, brītiņu apdomājies, aizstaigāju pa galeriju uz pagalma vidū burbuļojo�o avotu. Avots, glu�i ka zinā�dams, ka esmu to atbrīvojis no desmit gadus ilgu�a gūsta, sagaidīja mani, jautri �alodams.

Vienu no Dongena sadabūtajiem ādas spaiņiem noliku uz avota malas, uz�ģērbu caurspīdīgu plastmasas lietusmēteli, iesmēlu spainī ūdeni un uzgāzu sev virsū.

Avots �ausmās norīstījās. Cita nekā nevarēja iedomāties, ka vien: atbrīvotājs sajucis prāta.

Ta�u es biju pie skaidras apziņas, pat ļoti, vēlreiz piesmēlu spaini, pēc tam otru arī. Palūkojos apkārt, vai viss klusu, tad iespiedu zobos kabatas lukturīti un ar abiem spaiņiem devos uz mūku cellēm.

Jau minēju, ka Ņemdens manu dzīvesvietu bija noteicis pasaules galā, ēkas sabruku�aja spārnā. Man bija jāiet pāri diviem pagalmiem, kamēr atradu muku celles. Gaitenis bija kluss, lamas laikam iek�ā pie dievu tēliem lasīja lūg�anas.

Taisnību sakot, man būtu jāsāk ar �ostimpu, bet ne jausmas, kura varētu būt viņa celle, tāpēc paspārdīju pirmās durvis, kas gadījās pa ceļam. Par laimi, celle bija apdzīvota, to apliecināja pārsteigti ņurdieni un kreksti. Klusām gaidīju ar spaini rokā.

Durvis pavērās spraudziņa, kāds pabāza degunu.

- Vai tu, Jolba? - tricelīga balss jautaja.

Dabiski, es nevarēju sacīt, ka tā ir. Dēmoni nemēdz izmantot sve�u vārdu.

Celles saimnieks iznaca gaitenī un, acis miegdams, skatījās apkart. Mugurā plāns zīda apmetnis, galvā nevis kapuce, bet apdilusi peleka audekla cepure. Gaiteņa galā dego�ā sviesta gaismekļa netīkamā, dzeltenā gaisma apņēma ceļļu durvis.

Negaidīju, kamēr viņ� mani kārtīgi apskatīs. Sa�ūpoju spaini un iegāzu ta sa�turu viņam sejā.

Mūks, aiz pārsteigumā skaļi kliegdams, kāpās atpakaļ. Viņam par nelaimi, durvis bija ļaunīgi aizvēru�ās. Nelaimīgajam neatlika nekas cits kā atkal pagriez�ties pret mani. Viņ� pacēla roku, varbūt gribēja skaidrot, ka ir devis solījumu tāpat kā Dongens, kaut gan - cik es pazīstu mūkus -viņi arī bez solījuma nealkst pēc ūdens.

Tad viņ� saņēma otru devu. Arī tie�i sejā. Es vēl asinis stindzino�i iegaudo�jos un paplivināju viņam priek�ā sava caurspīdīgā plastmasas mēteļa stūri.

Mūks sāka aurot, it kā viņam ādu plēstu.

Es pagriezos un labi paveikta darba apziņā ar abiem spaiņiem atgriezos savā cellē.

No rīta atkal modos, Dongena bukņīts. Atvēru acis un pārmeto�i paskatījos uz viņu. Dongens, kā no�ēlodams, paraustīja plecus un parādīja pa logu saul lēktu.

-Vai esi dzirdējis, trapa, kas noticis naktī? - viņ� jautāja, kamēr ģērbos.

-��� Kas ir noticis? - ielēju sev saujā siltu ūdeni. - Vai tikai rinpo�e Ņemdens nebūs dabūjis caureju?

Dongens paslēpa smaidu zem neeso�ajām ūsām.

-Vēl daudz ļaunāk, rinpo�e.

-Tie�ām? Kas tad?

-��� Mūks Demba redzējis dēmonu.

-��� Sasodīts! Kāds tas dēmons bijis?

-��� Briesmīgs, rinpo�e. Pēc Dembas sacītā-pati elle. Ledus elle. Kad Demba izgājis gaitenī, jutis tadu aukstumu, ka gandrīz apsaldējis rokas un kājas. Pretim stāvējis kalnu dēmons, kas pūtis viņam virsū ziemas saltumu. Mute tāda, ka varētu norīt Dembu. Miesa kā stikls. Demba esot tam cauri redzējis. Varbūt dēmons būtu muku parāvis līdzi uz briesmīgo kalnu smaili, ja Dembam sirds nebūtu īstajā vietā.

-Vai tad ir?

-��� Ir. Viņ� paķēris lūg�anu krelles un ar tām gāzis dēmonam.

-Vai-ī! Kāda drosme!

-Ar to dēmons bijis pilnīgi pagalam. Sabrucis, kā jau no ledus būdams. Tikai spaiņa tiesa ūdens palikusi uz gaiteņa grīdas. Tā, lūk, bijis �onakt, rinpo�e. Un rinpo�e Ņemdens gribētu ar tevi runāt. Vēl pirms svētbri�a sakuma.

Tatad jau nākamajā dienā pēc iera�anās Litangā es atkal tikos ar rinpo�i Ņemdenu.

�I satik�anās notika nevis Ņemdena telpās, bet kādā gaiteņa stūrī. Izskatījās, ka Ņemdens mani nevērtē tik augstu, lai atkal ielaistu svētajā vietā.

Līdzko parādījos viņa priek�ā, viņ� uzbruka.

-�� Tu, trapa, tiec padzīts no klostera. Savāc panckas un taisies ka tiec.

Atbalstījos pret sienu un izbrīnījies vēros viņa.

-��� Par ko tieku padzīts?

-���� Nav tava daļa! - priek�nieks piktojās. Viņu pavadīja divi bra�a auguma mūki.

-��� Tomēr es gribētu zināt, - es turējos pretim.

-��� Kāpēc tev viss jāzina? - priek�nieks grieza zobus. - Kāda velna pēc?

-Ja man Timpu lielais ministrs jautās, par ko esmu padzīts no Litangas, kaut

kas ta�u būs jāsaka.

Ņemdens tā kā aprima. Rādījās, ka viņam tomēr drusku bail no varenā lielā ministra.

-��� Par to, ka tu izcēli akmeņus no avota, - viņ� stiepa uz manu pusi raditaj pirkstu.

-��� Milzu kļūda! - es kategoriski liedzos. - Neesmu nekādus akmeņus cēlis ne no kā.

-��� Kas tad tos izcēla? Nakti atkal avots burbuļoja.

-��� Ūdens dēmons, - es, plecus raustīdams, atbildēju. - Vienīgi tas varēja būt.

-��� Kas? - Ņemdens palēca atpakaļ. Tā, ka gandriz novēlās skaistā dzeltenā kapuce. - Par ko tu runā?

-��� Es labi neprotu tibetie�u valodu, - taisnojos. - Lasīt protu vēl sliktāk un dēmonus nepazīstu, tāpēc negribu sarunāt muļķības.

-���� Sasodīts, kas ar tevi ir? - galīgi aizmirsies, priek�nieks atkal uzbruka. - Stāsta, ka tu par Mācību zinot vairāk nekā jebkur� no augstākajiem lamām. Saki jel, ko tu zini, ko redzēji!

-��� Dēmonu, - atbildēju. - Nakti pamodos, jo� nevarēju labi gulēt. Kas man kaitēja? Jau aizmirsu. Aha, atcerējos. Biju izsalcis. Biju aizmirsis paēst vaka�riņas.. . vai varbūt nedabūju?

-Turpini!

-��� Viņam varēja būt desmit rokas, viņ� pagalmā krāva akmeņus. Labak ap�skatījies, redzēju, ka viņ� nevis tāpat vien vāc akmeņus, bet velk tos āra no aiz�bāztā avota, ar visām desmit rokām. Pusstundā viss bija pabeigts. Avots sāka darboties.

-��� Ko vēl redzēji?

-��� Pa�u dēmonu. Miesa it kā no ūdens� Mani pamanījis, viņ� meta uz manu pusi da�us akmeņus� tad� vienkār�i kļuva par ūdeni. Viņa lāses ielija avotā. Es ta�u tiem akmeņiem neesmu pieskaries, rinpo�e. Tas bija caurspīdīgs ūdens krāsas dēmons.

Ņemdens pakasīja pakausi. -Vai ir dro�i, ka tu to redzēji?

-��� Lai zempasaules kungs Sind�ē tev acis izspie�, ja tas nav taisnība.

-��� Ej uz savu vietu, trapa!

Tas nozīmēja, ka neesmu no klostera padzīts.

Tomēr �ostimpam nebija liegts dancināt pletni man pa muguru.

Iedomājos, ka arī viņ� būtu jāiepazīstina ar ūdens dēmonu.

Piecas reizes dienā piedalījos kopējās lūg�anās, un tas nozīmēja, ka piecas reizes biju pakļauts �ostimpas varai un vēlmei. Dabiski, nevis es viens, bet arī visi lamu audzēkņi. Mūsu bija ap trīdesmit, visvecākajam nevarēja būt vairāk kā piecpadsmit gadu. Es viņu vidū sēdēju kā pāraudzis, novecojis, eksāmenos izgāzies skolēns, un pūlējos izvairīties no �ostimpas pletnes sitieniem.

Patiesību sakot, �ostimpa vairāk sita simboliski, nevis tā, lai sāpētu. Tā, ka brīdina zirgu: tagad jāpagrie�as pa labi, vai - tagad pa kreisi. Tomēr mani darīja nervozu �ī nemitīgā pletnes vicinā�ana ap mani; tiklīdz aizķēros teksta skandē- �anā, pletne triecās man pa muguru.

Lai �ostimpu attaisnotu, varētu sacīt, ka pletni viņ� lietoja ne glu�i veltīgi. Pa trim dienām man bija iespēja novērot, ka visgrūtākie gabali arvien tika uzdoti man, un, ja es, tekstus lasīdams, kaut ko sajaucu, viņ� tikai rāmi pavicināja pletni. Man bija aizdomas, ka viņ� sirds dziļumos ir aizrautīgs pedagogs, kas, lietodams īpatnās klostera metodes, katrā ziņā grib iemācīt pareizi lasīt tekstus. Laikam ritot, mūsu attiecības kļuva aizvien familiārākas. Es jau uz viņu skatījos itin maigi, arī viņ� ar draudzīgu smaidu vēroja manus panākumus.

Tajā pēcpusdienā biju vairāk izsalcis nekā parasti. Pa visu dienu biju izdzēris trīs lāses tējas ar �ķidru mie�u putru. Tāpēc ar lielu prieku sagaidīju, ka kopējas lūg�anas laikā de�ūrējo�ais lamu māceklis ielēja tasē manu daļu. Gaidīt gaidīju mirkli, kad ar aukslējām baudī�u tīkamo sviesta gar�u.

Tad nāca �ostimpa. Gāja man garām, maigi uzsmaidīja un apspēra manu tasi.

Nācās gaidu, kamēr dabū�u nākamo tējas tasi. Tā sekoja pirmajai pēc krietnas pusstundas, lidz tam es ar kurksto�u vēderu vēroju, kā pārējie audzēkņi malko tēju. Nolēmu otru tasi labāk pieskatīt.

Diem�ēl, neizdevās. Tiklīdz lamu mācekļi bija piepildīju�i manu tasi, tiklīdz biju to nolicis paredzētajā vietā, �ostimpa to atkal apgāza. Tāpat kā iepriek�.

Man nācās satraukties, jo nu vairs ne runas nevarēja būt par nejau�ību. Galvenais, ka �ostimpa vēl bija da�as reizes uzsitis ar pletni.

Pēk�ņi �ostimpa pagriezās un pamāja uz durvju pusi.

Manīju durvju spraugā pavīdam tādu kā rinpo�es Ņemdena seju.

Ap pusnakti uztrūkos no tā, ka ārā no�īkstēja grīda. Paslējos uz elkoņa un ieklausījos uz durvju pusi. Es nenotēloju, ka grīdas �īkstoņa mani pamodinājusi, tik un tā slikti gulēju, biju modrs. Biju izsalcis kā vilks, turklāt man bija jāsagaida, kamēr aizmieg Dongens. Tikai pēc tam varēju ķerties pie savas akcijas.

Pavēru durvis spraudziņā un paglūnēju gaitenī. Par laimi, biju durvis tik tikko pakustinājis, jo aiz tām bija Dongens. Skatījos ar izbrīnu. Dongens stāvēja gai�teni, apģērbies no galvas līdz kājām. Tas vēl nebūtu nekas pārsteidzo�s, bet - kāda jēga viņam naktī te stāvēt? Manī izraisīja ziņkārību, ka viņ� zābakiem kājas, cepuri galvā, virs apmetņa uzģērbis aitādas ka�oķeli, devās uz gaiteņa neredzamā gala pusi. Gandrīz gribēju lavīties viņam nopakaļ, tomēr laikus apdomājos. Lai ta�u iet, kas man daļas. Ja gribu tikt pie Tharpa�enpo studē�anas, man jāno�darbojas ar pa�a lietām.

Kad Dongens bija nozudis no mana redzes loka, es atkal piepildīju abus spaiņus ar ūdeni, tad izvilku 110 matra�a apak�as divas kazadas, ko biju jau pus�dienlaikā pacēlis kāda no pagalmiem. Divas parastas kazādas, varbūt reiz tās bija klosterim dāvinājis kāds kazu īpa�nieks. Būtiski bija tas, ka es tās pievācu.

Iepriek�ēja dienā man bija izdevies noskaidrot, kura ir �ostimpas celle. To bija izpļāpājis vientiesīgais Dongens, nemaz nenojauzdams, kādu bēdu ar to gā� uz galvas pletnes īpa�niekam.

Noguldīju kazādas pie avota, saslapināju abām virspusi, izvilku 110 kabatas ziepes 1111 bieza kārtā ietriepu ar tām kazādas. Uz ādām putas neradās, toties smirdoņa bija tāda, ka man kļuva nelabi.

Nomazgaju seju, tad saņēmos un piepildīju abus spaiņus. Ar spaiņiem rokās un kazadām uz muguras devos uz �ostimpas celli.

Viss ritēja gludi kā pa diedziņu. Noliku spaiņus blakus �ostimpas durvīm, kazādas izklāju pie sliek�ņa. Ādas jau bija uzsūku�as ziepes, ieberzēju tās vēl�reiz. Nemitīgi �ķielēju pa labi un pa kreisi, vai tuvumā neuzrodas kads klaiņojo�s mūks.

Par laimi, neuzradās. Uzrāvu mugurā lietusmēteli, apslapināju, tad spēru pa �ostimpas durvīm.

- Mosties, �ostimpa! - kliedzu spalgā bērna balsī. - Uguns!

�ostimpa vēl nebija gulējis, varbūt pina jaunu pletni vai ari jau iepriek� berzēja plaukstas, domādams, cik rei�u no rīta mani pletnēs; līdzko es biju uz�kliedzis, vērās durvis un �ostimpa ar visu pletni izsprāga gaitenī.

Tad viņ� saņēma pirmo spaini. Skaļi ierēcās un varbūt rēktu vēl tagad, ja balsi neaizslāpētu otrs spainis ūdens.

Parādīju da�as �au�alīgas grimases, seja man bija tik sodrējaina kā nepie�redzēju�am skursteņslauķim, tad apsviedos un skrie�us metos uz gaiteņa galu.

Tomēr �ostimpa nebija nekāds vārgs divgadnieks. Dēmoniem viņ� gan ticēja, gan neticēja, otru lējienu saņēmis, viņ� pacēla pletni, lai mestos man virsu.

Ar to viņ� ari zaudēja. Uzkāpa uz saziepētajām kazādām un paslīdēja.

Kamēr vien dzīvo�u, neaizmirsī�u to deju, kas mani iepriecināja. Izskatijas pēc dzērvju kāzu dejas, kaut gan dzērves tādā dejā reti kad varētu lietot pletni. Ar visu pletni un apmetni viņ� gāzās vispirms pret vienu sienu, atspērās pret to un krita pret otru. Sienas drusku paspēlēja bumbu, tad atgrūda viņu uz gaiteņa vidu. Tie�i uz kazādas.

Samiedzu acis. Klosteri taisni kā zemestrīce kratīja. �ostimpa norēcās un jauki kunkstēdams izstiepās uz grīdas.

Paņēmu padusē abas kazadas, paķēru spaiņus un soļoju atpakaļ uz savu celli.

Jutu, ka arī �ī diena nav pavadīta veltīgi.

Rita svētbrīdis sākās kā parasti. Ta�u da�us sīkumus pamanīju un rūpīgi noglabāju savā atmiņā. Piemēram, Dongens bija miegains un bāls, tik tikko turējās kājās. Kopējās lūg�anas laikā viņa lūpas kustējās bez skaņas. Viņ� pat nepamanīja, ka �ostimpa viņam viegli uz�auj pa muguru.

Torīt notika iz�ķiro�ais pagrieziens manās attiecībās ar �ostimpu. Muku audzēknis ielēja man teju, noliku tasi sev priek�ā uz grīdas, pec noteikumiem nekur citur likt nevarēju. �ostimpa draudīgi tuvojās un apstājās pie tases.

- Nu ir iz�ķiro�ais brīdis, - nodomāju. - Ja apspers, tad esmu veltīgi pūlējies.

�ostimpa pieturēja apmetņa stūri un graciozi pārkāpa pāri.

Es rāmi uzsmaidīju viņam. Līdz �im viņa seja bija apēnota, nebiju to saskatījis. Tagad palūkojos un nobijos. Pieres vidū rēgojās tāds puns, it kā �ķietami lā�dzīgais �ostimpa grasītos kļūt par vienradzi. Viena sejas puse uztukusi, deguns no�ķiebies.

Viņ� vairs neuzdro�inājās apgāzt manu tasi.

Nākamajā naktī vajadzēja �ostimpu likt mierā. Domāju, ka ir laiks noskaidrot par Dongenu. Katrā ziņā es varēju tie�i pajautāt, kur viņ� pa naktīm staigā, tomēr izlēmu, ka labak būs pa�a acīm pārliecināties.

Laimīgi tiku galā ar obligātajām lūg�anām, nav pat pāpiemin tas, ka atļauju Tharpa�enpo studē�anai ari todien nebiju dabūjis, īso brīvo laiciņu pavadīju klusā meditācijā. Paēdu vakariņas - divas tases tējas ar mazliet jaku sviesta - un atlaidos guļvietā ar kurksto�u kuņģi. Dongens reiz ielūkojās, pajautāja kaut ko muļķīgu un aizgāja. Kamēr viņ� jautāja, es plati no�āvājos, it kā taisīdamies tūlīt aizmigt.

Ne prātā nenāca gulēt. Līdzko ārā no�īkstēja grīda, paglūnēju pa durvju spraugu. Tie�i īstajā laikā, lai vēl saskatītu Dongena apmetņa mugurpusi, kas tūlīt iegrima tumsā.

Nogaidīju da�us mirkļus, lai grīdas �īkstoņa mani nenodotu. Tikai pie kāpnī�tēm, kas veda no galerijas uz pagalmu, man ienāca prātā, ka esmu neapbruņots. Mans 38. kalibraSmith and Wesson atradās cellē, �emodāna dibenā. Varbūt va�jadzēja paņemt līdzi, kaut gan sirds dziļumos kaut kas �ukstēja, ka par to nav jā�uztraucas, esmu ta�u lamu klosterī, tie�i dieviem pret acīm, viņi mani uzmanīs.

Nokļuvis pagalma, iejutos tumsā. Aug�ā kā mazi gaismeklī�i mirk�ķinājās zvaigznes, mēness bija sācis savu ceļojumu pa debesu laukiem. Ta spo�ie stari mīņājās gar klostera sētu, gaidīdami uz iek�a lai�anu. Sviesta lampiņu gai�ums gaiteņu līkumos kļuva aizvien bālāks. Varbūt tas nojauta, ka drīz vien radīsies neuzvarami sacensoņi.

Pēc da�iem soļiem varēju pārliecināties, ka Dongens gatavojas ne jau drau�gus apciemot. Izgājis cauri nākamajam pagalmam, viņ� devās nevis uz muku cellēm, bet nogriezās uz lielajām lūg�anu dzirnām.

Sastingu un prātodams noskatījos viņam pakaļ. Vai viņ� gribētu griezt lūg��anu dzirnas? Varbūt rinpo�e Ņemdens vai �ostimpa ir viņu sodīju�i, likdami nakts vidū griezt lūg�anu dzirnas?

Lūg�anu dzirnas bija izvietotas rindā gar muku dzīvojamkorpusu, garā pa�viljonā bez sānsienas. Lielākā daļa 110 tām bija augstākas nekā Dongens; ja viņ� gribētu aizsniegt sānos ierīkotos koka rokturus, viņam būtu pamatīgi jā�stiepjas.

Mans sargātājgars Jidamons pagaidām mierīgi atpūtās manas dvēseles dzī�lēs, skats uz lūg�anu dzirnavām radīja klusu nostalģiju. Es pats aizsapņojos līdz tiem laikiem, kad iepazinos ar �īm dzirnavām. Iztēlē spēji uzausa lamas Altan- gerela kalsnējais augums un, kā viņ� ar lielajiem, uzliektu purngalu zābakiem brien pa kupenām un ved mani pie lūg�anu dzirnām.

-�� Tās ir lūg�anu dzirnas, - viņ� rādīja milzīgu veltņveidīgu ierīci. - Vai tu zini, kas tur iek�ā?

Es zināju, bet pieklājīgi turēju muti.

-���� Lūg�anas, - Altangerels skaidroja. - Om mani padme hum un citas. Ja pagriezīsi dzirnas, tava lūg�ana aizlidos tie�i pie Būdas. Pagriezīsi tūksto� rei�u, aizlidos tūksto� lūg�anu. Cik rei�u gribi griezt?

Es neap�aubāmi jutos aizkustināts, pirmo reizi mū�ā stāvēdams pie veselas rindas varenu, gandrīz divmetrīgu, uz vertikālas ass ierīkotu lūgsnu dzirnu, tajās slēpās svētās lūg�anas, un te bija iespēja pēc zināma apgriezienu skaita raidīt dieviem neierobe�oti daudz lūg�anu, tomēr pa īstam nepriecājos par �o iespēju. Arā varēja būt ap piecdesmit grādu, protams, zem nulles, tātad es pat nezināju, vai esmu puisis vai mei�a. Mana elpa drusku palidoja gaisā, tad bira zemē. Ja uz vienu mirkli apstājos, zābaki piesala pie sniega.

-���� Griez dro�i! - caur ledaino gaisu dzirdēju kalsnējā lamas mudinājumu. - Labas attiecības ar dieviem nenāk par ļaunu.

Saņēmu visus spēkus un vilkos pie malējām dzirnām. Grie�anai domātais rokturis rēgojās manu gū�u augstuma, domāju, ka nekādu sare�ģījumu nebūs.

-��� Tikai īstam cilvēkam izdodas tās pagriezt, - kalsnais lama smējās. - Pa�skatīsimies, vai esi īsts cilvēks. Veltīgi mēģinās tāds, kuram jau dēmoni izme�tu�i tīklus. Tad trumulis un ass pat nepakustēsies. Runā, ka to spie�ot atpakaļ pats Sind�ē, zempasaules valdnieks, protams, neredzams. Iesim, Lubsang, griez!

Satveru dzirnu rokturi un spēcīgi grūdu uz priek�u, lai grie�as varenā koka ierīce. Tai ne prātā nenāca griezties, toties griezos es. Pirms apjomīgās dzirnas pakustējās, es slīdēju un noplak�ķēju uz dibena. Kaut gan man kājās bija neslīdīgi labas ādas zābaki, papēdis bija paslīdējis uz ledus, kas slēpās zem sniega.

Lama Altangerels, lai arī mācīta un izcila personība, smējās, ceļgalus plik��ķinādams. Viņ� bija varen omulīgs mūks; neviens cits neprata tik uzskatāmi pasniegt d�ataku, tas ir, Būdas �akjamuni darbus iepriek�ējā dzīvē, tajos bija arī itin jautri gadījumi. Vārdu sakot, Altangerels smiedamies vispirms dauzija pa ceļgaliem, tad saķēra sānus. Un tas notika piecdesmit grādu salā.

-��� Mēģini vēlreiz, Lubsang! - viņ� mudināja. - Ar īstu sirdi izdodas ari salā.

Mēģināju. Vai man jāteic, ka ar tādiem pa�iem panākumiem?

Līdzās daudzām citām pozitīvām īpa�ībām Altangerelam piemita arī gudrība. Vēl brītiņu viņ� smejas, tad kļuva nopietns.

-��� Pagaidi, Lubsang, es tev palīdzē�u. Palīdzība ir viens no visskaistākajiem cilvēka tikumiem. Pats Buda savās bezgaldaudzajās atdzim�anās ir palīdzējis tiem, kam vajadzēja. Griezīsim lūgsnu dzirnas kopā!

Man jau bija izdevies tikt uz kājām. Metos pie dzirnām tre�o reizi, satvēru kloķi un saspringu. Nekrilu gan, bet koka ierīce nepakustējās.

Lama Altangerels pagrozīja galvu un noplātīja rokas.

-�� Varbūt vēl neesi diezgan mācījies. Varbūt dievi ar tevi nav glu�i apmieri�nāti. Pagaidi, pamēģināsim�

Viņ� pie�āpoja pie dzirnām un saspringa. Nākamajā mirklī arī viņ� gulēja uz muguras un spārdījās kājām, ka signalizēdams neredzamiem lidojo�iem dē�moniem.

Es pūlējos skatīties sāņus, tomēr nevarēju izvairīties no viņa skatiena.

-��� Ak vai� kas te varētu būt noticis? - lama mulsi murmināja. - Ledus sli�dens, tā jau ir�

Arī otrreiz viņ� nolaidās uz dibena.

Tad viņa skatiens vairs nebija samulsis, bet pauda gatavību cīņai, kā smag- svara bokserim, kur� pēc pirmā saņemtā nopietnā sitiena izlēmis pretinieku pārvērst kotletē.

Kad viņ�, ar biksēm bremzēdams, atspirinājās man blakus, pastiepu roku un mēģināju viņu atturēt no jauna piedzīvojuma.

-��� Varbūt, ja mēģinātu kopā, fļuāj Altangerel, - saķēru viņu aiz jostas. - Es jūs pieturē�u aiz apmetņa malas.

Guajs Altangerels - guāj ir godinājuma uzruna, tā nozīmē: kungs vai meis�tars - nopurināja manu roku. Spītīgi paliecies uz priek�u, viņ� vilkās pie lūg�anu dzirnām.

-�� Griezīsies, - viņ� draudīgi sacīja. - Ticīga, skaidras sirds cilvēka griba tās iegriezīs.

Viņ� ķērās pie kloķa un spieda, cik spēka. Beigās es jau baidījos, ka viņu ķers trieka. Seja pietvīkusi, deguns ne vairs sarkans, bet jau kļuva zils, ta�u dzirnas nekustējās.

Lama vēl brītiņu spieda kloķi, tad atteikdamies atmeta ar roku.

-Aizsalis. �ādā laikā pat dievu griba piesalst pie ledus.

Tad manī ielīda velns. Varbūt viņa vietnieks Mara, visu laiku kārdinātājs, man ie�ukstēja ausī, lai drusku turoties pretim.

-��� Un ja nu nav aizsalis?

Altangerels pārsteigti palūkojās manī.

-��� Kāpēc tad?

-(7tfā/Altangerel, tu neesi diezgan tikumīgs.

Altangerels nosarka. Domāju, ka aiz dusmām; tolaik es vēl nevarēju zināt, ka, pēc ļaunu mēļu vēstījuma, Altangerelam kādā jurtu nometnē blakus klosterim esot tuva paziņa, ko viņ� pa naktīm apciemojot, lai pārrunātu interesantākos klostera notikumus. Pēc jau minēto ļauno mēļu stāstītā, minētā persona neesot vīrietis. Un vēl pēc ļaunu mēļu sacītā: kad Altangerelam pietrūkstot klostera notikumu, jurtā tiekot nodzēsta gaisma.

Tajā brīdi es par visu to vēl nekā nezināju, tikai redzēju, ka lamas Altangerela seja pietvīkst vēl sarkanāka.

-��� Aizsalis, - viņ�, spēkus saņēmis, atkārtoja. - Ass iesalusi. Aukstuma tā gadās.

-Un ja nu tomēr tā nav?

-��� Nav tāda cilvēka, kas �ādā reizē pagrieztu.

-��� Un ja tomēr?

Altangerels ar lamām neparastu sa�utumu iebrēcās:

-��� Tad es veselu nedēļu, saulei lecot, desmit rei�u vienās apak�biksēs ap- skrie�u pagalmam apkārt. Vai esi apmierināts? Ej un mēģini pagriezt!

Iespļāvu plaukstās un jau taisījos iet, bet tobrīd no vienas ēkas durvīm at�skanēja zvanīgi smiekli. Pa tām viens pakaļ otram izskrēja divi mazi lamu mā�cekļi. Savos sarkanajos apmetņos viņi uz balta sniega izskatījās kā lielas, no vasaras pārpaliku�ās zemenes. Viens no viņiem a�i noliecās, sagrāba sauju sniega un iemeta otram pa muguru.

Pa priek�u skrējējam vairāk nevajadzēja. Viņ� apsviedās un atdarīja aiz�devumu. Vēl mirklis, un abi jau valstījās pa sniegu, smiedamies, kliegdami ņurcīdami viens otru.

Altangerels nepatikā pagrozīja galvu.

-��� Kad es vēl biju audzēknis, kaut kas tāds ne prātā nenāca. Ja priek�niecība zinātu�

Kaut kur vienā no iek�ējiem pagalmiem ierunājās lielās taures ih burē aici�no�ās skaņas. Abi mūku audzēkņi, savi, trausās aug�ā un purināja nost sniegu. Taures skaņas rosināja mūku uzmanību uz drīzo rīta svētbrīdi.

Abi mazie audzēkņi, rokās saķēru�ies, skrēja pie lūgsnu dzirnām. Ak Buda! Viņi izvēlējās tie�i tās dzirnas, ko mēs nespējām iekustināt. Viens pastiepās, ar pirkstu galiem pieķērās pie kloķa, draugs satvēra viņa delmu, lai abi kopā iekustinātu svēto ierīci. Lūg�anu dzirnas sakustējās un sāka griezties. Viegli, it kā dievi tās turētu uz spārniem.

Abi mūku mācekļi pagrieza rei�u desmit, vairākkārt sauca om mani padme liurn, tad skrēja atpakaļ uz māju.

Mēs, akmenī sastingu�i, noskatījāmies tiem pakaļ.

Altangerels tikai pēc ilgāka laika atguva valodu.

-Varbūt tomēr neesmu diezgan tikumīgs?

Mēs sargājāmies vēlreiz ķerties pie lūg�anu dzirnavām. Toties noglāstījām abus lūgsnu karodziņus pie ieejas durvīm. Pēc �āda glāsta debesīs uzlidoja tikpat daudz lūg�anu kā ar dzirnām.

Nākamajā rītā jau agri sākās rosība blakuscellē, dzirdēju kāju dipoņu, vērās durvis, pa gaiteņa grīdu �ļūca zābaki. Izbāzu galvu pa durvju spraugu, bet nekā īpa�a neredzēju. Ja vien par īpa�u nesauksim veco lamu, kur� netālu no manas celles durvīm, atbalstījies pret sienu, ar svētbijīgu seju pārstumdija lug�anu krelles.

-��� Guāj lama, vai kas noticis? - es godbijīgi jautāju.

Vecais skumīgi pamāja uz pagalma pusi.

-��� Nabaga Altangerelu nelabais apsēdis. Pats nezin; ko dara.

Metos atpakaļ cellē un izliecos pa logu. Arā pamanītais man iezvēla pa galvu kā milzīga krīto�a lāsteka.

Pagalmā redzēju mūku Altangerelu, apak�biksēs, kas sniedzās tikai līdz ceļ�galiem, kājās lieli iz�ūti zābaki uzliektiem purniem, rokas piespiestas krūtīm, tā viņ� riņķoja pa pagalmu kā prātā jucis pulksteņa rādītājs.

-��� Altangerels pēdējā laikā daudz skraida tur, uz jurtām, - man aiz muguras pukstēja vecais lama. -Tā gan nedrīkstētu, jo esmu dzirdējis, ka tur lejā strīpām vien sprāgstot aitas no nez kāda tārpa. Tārps ielienot aitai galvā un liekot skriet, līdz tā nosprāgst. Nabaga Altangerels, varbūt viņam arī galvā ir tārps.

Vai nu bija vai nebija, bet pēc nedēļas �ī skraidī�ana beidzās.

Viņ� atkal sāka pa naktīm staigāt uz ciemu.

�is gadījums man nāca atmiņā, kamēr sekoju Dongenam uz lūg�anu dzirnu pusi. Dongens negrieza vis dzirnas. Pat nepavērās uz tām, gāja uz sētas pusi. Tikai vienu reizi atskatījās atpakaļ, bet mani, par laimi, nepamanīja, jo es tobrīd atrados mājas ēnā.

Māceklis tika līdz pagalma sētai, tad apstājās un vēlreiz palūkojās atpakaļ. Es a�i pieplaku pie zemes. Biju pārsteigts, cik tā auksta. Protams, vasara gāja uz beigām, Himalaju ielejas jau pildīja rudens vēji.

Dongens pārlidoja pār augsto sētu, it kā būtu no tiem mūkiem, kuri pēc ilgām, ilgām meditācijām nonāk tādā stāvoklī, ka spēj viegli pārvarēt gravitāciju un lido gaisā kā putni.

Izberzēju acis. Vai neesmu pārskatījies ar Dongenu?

Kļuva vieglāk, kad nokļuvu pie sētas. Kāds bija pret to atbalstījis dēli, pa kuru māceklis bija uzskrējis aug�ā, tad veikli nolēcis otrā pusē.

Sētai blakus bija da�i mani mūri. Mani mūri ir no akmeņiem un lieliem oļiem mūrēta sēta, kurai katrā atsevi�ķā akmenī iekalts: orn manipadme hum. Ta kā tur iemūrēti vairāki desmiti tūksto�u akmeņu, jāiedomājas, cik darba un pacietības vajadzēja to sagatavo�anai. Mani mūris ir svēts, dēmoni neuzdro��inās tam ne pieskarties, ne pāri lidot. Laimīgs tāds klosteris, kam ir biezs mani mūris.

Un ja vēl tas nevis vienā kārtā, bet dubulti apjo� klosteri! Tas tik būtu dēmons, kas tiktu tam pāri!

Dongens nebija dēmons, tātad viegli tika pāri. Pārlīda pār svētajiem akme�ņiem, oļiem un nolaidas klin�ainajā pakalnē, uz apdilu�ās krātera malas pakājē nogūlu�ā ciema pusi.

Britiņu pārdomāju, vai iet viņam līdzi, tad jau kājas pa�as mani nesa. Taisnība, mans sargātājgars sirds dziļumos sāka nemierīgi rosīties. Vēl viņ� nekliedza, nelēkāja, nikni nekratīja duri, pagaidām viņ� tikai modās un klusu apjautājās, kāda velna pēc man vajadzējis kāpt pār sētu. Kāda velna pēc man vajadzējis rāpties lejā gar senā krātera sienu uz ciemu? Kāpēc mani interesē, kur viens lamu māceklis pa nakti vazājas?

Es nevarēju viņam dot attiecīgu atbildi, jo pa�am nebija skaidrs, kāpēc tā daru. It kā neredzams blakus soļojo�s dievs būtu mudinājis neklausīt sargātāj- garu un darīt to, ko �ukst viņ�, dievs.

Kaut gan man nepatīk nepazīstamu dievu �uksti, tomēr biju pakļāvies viņa vēlmei.

Dongens skrēja apmēram piecdesmit metru man pa priek�u. Ne reizi nepapūlējās palūkoties atpakaļ; būtu atskatījies, būtu mani pamanījis. Kamēr rāpāmies pār mani mūri, arī mēness bija sācis savu gājienu pa debesu lauku un no sava jaku sviesta ķipī�a lēja pār pasauli sviestu. Da�os mirkļos viss kļuva balts kā ar sniegu apsnidzis. Draudīgi vizmoja robainie klin�u bluķi, citkārt melnās aizas rādīja man baltas rīkles, arī koki, tērpu�ies baltā, locīja savas naba�dzīgās lapotnes. Varbūt pat vēj�, kas purināja koku lapas, bija balts.

Dongens starp sudrabainajām ciema mājām tik pēk�ņi nozuda un tik ne�gaidīti parādījās, ka beidzot es viņu pazaudēju.

Pieliku soli un palūkojos gar galējās mājas stūri. Lai kā piepūlēju acis, ne�saskatīju viņu nekur �ajā bezgalīgajā gai�umā.

Nepatikā papurināju galvu. Vai man bija jāpūlas prāvu pusstundu, lai tik viegli pazaudētu? Savilku cie�āk savu apmetni un uz labu laimi gāju tālāk starp mājām.

Brītiņu nostaigājis, apstājos un paskatījos uz kādu māju, no kuras logiem plūda tabakas dūmi. Spalga klaigā�ana vēstīja, ka tur sanākusi līksma sabiedrība. Bēda tikai tāda, ka logs bija otrajā stāvā un es stāvēju uz ielas. Ja man neizaugs stārķa kājas, paliks mū�īgs noslēpums, kas tur iek�ā notiek.

Aizviļu pret mājas sienu un prātoju, vai nebūtu jāgrie�as atpakaļ. Butānas mājas pa lielākajai daļai ir divstāvu, aug�ā atrodas dzīvojamās telpas un guļam�istabas, apak�ā - virtuve un kūts, kur pa nakti sadzen lopus. Ko gan es te lejā gribu izdibināt?

Jau būtu griezies .atpakaļ, kad nakts klusumā iecirtās dobj� sauciens:

-��� Kas tur ir?

-��� Dongens.

-��� Pagaidi, tūlīt atvēr�u durvis.

Dialogs skanēja no malas, no ielas puses māju rindas. Atrāvos no sienas un pavērsos uz sarunas pusi. Netālu 110 manis ierējās suns. Tā vien tikai trūkst, ka ciema suņi man sarīkos iepazī�anās vakaru.

Pārkāpu pār �ogu - par laimi, tajā sētā nebija suņa - un steidzos pa sniegbaltu zāli, līdz atkal atrados pie kāda �oga. Pāri arī tam, aizcīnījos līdz �aurai ieliņai. Dongens stāvēja da�us metrus tālāk ar muguru pret mani.

Māja, pie kuras durvīm viņ� bija klauvējis, uzpūtīgi lūkojās manī. Pie grezni izkrāsotās fasādes plivoja lūg�anu karodziņ�. Bija redzams, ka īpa�nieks ir pār�ticis cilvēks.

Dongens bija mājai tuvojies ne jau pa to ceļu, kur es, dro�i vien, nebiju pa�manījis �ķersieliņu. Pēk�ņi no manis pa�a zābakiem sāka kāpt degunā satrie�co�i pretīga smaka.

-��� Vai es neteicu? - dzirdēju no dvēseles dzīlēm sava Jidama ļaunpriecīgo balsi. - Tā iet tādam, kur� par spīti sargātājgara brīdinājumam lo�ņā pa sve�iem pagalmiem.

Kaut gan nāktos viņam piekrist, vairs nevarēju labot savas kļūdas. Dongens jau sāka skatīties atpakaļ, man bija jābūt piesardzīgam, lai nepamana.

-��� Nāku, nāku, - dzirdēju rupju balsi. No�irkstēja atslēga, puikas priek�ā at�vērās durvis.-Vaiviss kārtībā, dēls?

-���� Kārtībā, - Dongens atbildēja, noliekdams galvu durvīs iznāku�ā pavecā vīrie�a priek�ā.

-��� Vai tev nesekoja?

-��� Nē, rinpo�e.

-Vai esi pārliecināts?

-Jā, rinpo�e. Es bie�i atskatījos.

-��� Nāc iek�ā, Dongen!

Aiz viņiem aizcirtās durvis.

Ticēju, ka esmu nonācis gala pieturā. Nebija ne jausmas, kas Dongenam meklējams ciema mājā. Neko īpa�i sliktu viņ� nevarētu darīt, jo vecā mūka pa�tīkamā balss un smalkās manieres liecināja par labu sabiedrību. Varbūt aiz �ās mājas sienām notiek kādi slepeni reliģiski rituāli, par kuriem nedrīkst zināt Litangas mūki.

Nopūtos un jau gribēju pagriezties un soļot atpakaļ uz klosteri, bet tobrīd iek�ā iedegās gaisma. Turklāt man vistuvākajā pirmā stāva istabā.

Ja tagad kāds iedomātos, ka man bija tikai jāiekārtojas pie loga, lai varētu ka no lo�as noskatīties, kas notiek iek�ā, tad tie ir maldi. Logu sedza no bieziem dēļiem gatavoti koka slēģi, kas cauri laida vienu vienīgu par adatu tievāku gaismas stariņu. Arī tam pa�am nācās ieraut vēderu, lai tiktu cauri pa �o gandrīz vai spraudziņu.

Noliecos pie �ā matiņa, ko nevarēja saukt par spraugu. Mēģināju ielūkoties, bet saskatīju tikai no spraugas malas atlupu�as, par milimetru sīkākas ska- bardziņas, tāpēc labāk pieliku ausi. '

Ta jau bija veiksmīgāk, tomēr arī ar noklausī�anos nekā neieguvu. It kā tālīni, sāpīgi kunksti, Dongena smalkā balss un dziesma. Dīvaina, dobja, re�itējo�a dziesma.

Papurināju galvu un noplātīju rokas. Labāk būs atgriezties klosteri. Galu galā - kas man da|as, ko Dongens pa naktīm dara.

- Patiesi, kas tev daļas? - dvēseles dzīlēs līksmi māja Jidams.

-Sahib Leslij, noklausīties ir neglīti! - no zvaig�ņotās, mēness izgaismotās debess dzirdēju ari citu balsi, mana senā skolotāja Rad�-Kumar Sinlia balsi. - Ciemā, kur esmu dzimis, tādus noklausītājus da�reiz ne�ēlīgi sodīja. Vainīgie visbie�āk bija bērni, kas, ziņkārības dzīti, pielavījās pie mājām un pa�ķīra palmu lapas, no kurām bija veidotas sienas. Reiz viena sieviete, mana tante Lalula, resns sievi�ķis, jāteic, ka nekāda prieka jau nevarēja būt noskatīties, kā tie�i viņa mazgājās, bija pamanījusi, ka ikvienu viņas kustību novēro ziņkāras acis. Viņa bija tik gudra un ļauna, ka nevis cēla skandālu, bet izlikās neko nemanām. Labi zināja, ka ne jau viņa ir mērķis, bet bet gan radiniece, skaistule Baru�ita, kas tovakar gulēja nevis mājās, bet pie radiem kaimiņu ciemā. Pui�eļi bija gribēju�i glūnēt uz viņu. Nākamajā dienā tante Lalula gāja uz me�u, pazīdama indīgus augus, savāca tos veselu klēpi. Zāles, koku mizas, sēnes, velns vien zina, ko vēl. Mēs, nāgas, labi pārzinām me�a zaļumus. Vārdu sakot, tante Lalula sa�vārīja kaut kadu zaņķi, salēja spaini un gaidīja. Nākamajā dienā no kaimiņu ciema pārnāca skaistā Baru�ita. Pui�u un pui�eļu satraukums bija liels, ar tagadējo prātu nesaprotu, par ko. Tolaik pie mums par ģērb�anos diez ko nerūpējās, turklāt bija karstais laiks, tātad cilvēkiem tikpat kā nekā nebija mugurā. Ja jau gribēja vērot Baru�itas daiļumu, nevajadzēja nekā cita, kā iet viņai pretim pa ielu vai uzsākt sarunu, kad viņa pie būdas mala graudus. Nebaidies, es tev �o mākslu iemācī�u.

Viņa balss aizlidoja, bet es paliku Butānas ciema vidū pie aizdarītiem slēģiem.

Nopūtos un tvēru kabata. Vispirms rokā gadījās pīpe, pastūmu to nost. Labi jau butu tagad to paņemt zobos, būtu ta ari darījis, ja netraucētu darba. Bet tas, ko izvilku, netraucēja. Tas bija mans pīpes urķis, kas aizritēju�o gadu gaitā man bija lieti noderējis. Da�u labu reizi varēju tam pateikties par savu dzīvību.

Glu�i parasts pīpes urķis. Ja neņemam vērā da�us vēlāk piemontētus sīku�mus. Piemēram, to korķuviļķim līdzīgo urbīti, ko tagad uzmanīgi ievirzīju mili�metra desmitdaļas platuma �ķirbā.

Sāku to uzmanīgi griezt, ta ka pat dēlī paslēpu�ies ķirmji nepamanīja. Vis�pirms pavisam mazdrusciņ pakustināju un, kad jau bija izveidojies tāds cauru�miņ� kā kniepadatas galviņa, turpināju urbt. Pēc piecu minū�u uzmanīga darba biju caurumiņu tiktāl papla�inajis, ka varēju ielūkoties istabā.

Nav jāteic, ka mana darbība prasīja ellīgu piesardzību. Nevarēju ta�u zināt, cik �is slēģis ciets, varbūt vidū tuk�s. Es varēju piesaistīt uzmanību, ja urbis atbrīvotos un iekļūtu koka tuk�umā.

Par laimi, nekas tāds nenotika. Slēgis bija biezs un ciets, urbis savu darbu prata, tāpat arī es. Istabā redzamais nebija nekas baigs, pat noslēpumains ne�izskatījās. Pavisam ikdieni�ķa situācija, tomēr es biju pārliecināts, ka tā nebija glu�i ikdieni�ķa.

Pla�ajā telpā, kas agrāk varēja būt kalpojusi par kūti, atradās plata koka gulta ar galu pret sienu. Gultā gulēja vecs vīrs, sasegts ar raibām segām. Tas bija cilvēks ar krunkainu, iekritu�u seju, - par tādiem mēdz sacīt: tur dvēsele at�nāk tikai pārgulēt. Pār zodu kā salauzti putna spārni slīga plānas ūsas, tikai da�i matiņi. Caurspīdīgā roka atdusējās uz segas. Viņā �ķietami nebija ne tik daudz dzīvības, lai paceltu smago, pirkstā vizo�o gredzenu.

-��� Vai tu dzirdi, rinpo�e? - jautāja vīrietis ar plakanu cepuri galvā, viņ� stā�vēja pie gultas un ar asu skatienu vēroja ve�uka seju. Tas bija cilvēks vidējos gados, ģērbies mūka apmetnī. Lai kā es piepūlēju smadzenes, nevarēju atce�rēties viņu redzējis klostera lamu vidū.

Novērsu skatienu no viņiem. Vēl trīs vai �etri stāvēja istabas tālākajā malā, kur tik tikko iespīdēja gaisma no diviem zemē noliktiem gaismekļiem. Redzēju tikai viņu aprises, tomēr biju pārliecināts, ka arī viņi ir mūki.

Tad pamanīju Dongenu. Viņ� stāvēja mūkiem mazliet priek�ā un ar ne�daudz izbiedētu seju lūkojās uz veco vīru.

Tas ar cepuri galvā noliecās pāri gulo�ajam.

-��� Rinpo�e, vai dzirdi mani?

Tad viņ� drusku atkāpās un pamāja pārējiem. Tie nekustējās un spitigi slēpa sejas tumsā.

Cilvēks ar plakano cepuri noliecās vēl zemāk pār veco.

-��� Cilvēka mū�s ir galīgs, rinpo�e. Viss reiz dzimst un mirst. Putns sasniedz ligzdu, kurp lidojis no tālām zemēm, �ūska iemanto sev biedrus. No putna ne�paliek nekas vairāk kā da�as plīvojo�as spalvas gaisā, no �ūskas da�i siekalu pilieni uz akmens. Kas paliek pēc cilvēka, rinpo�e?

Vecais pat nepakustināja galvu. Viņa acis nekustīgi blenza griestos. Ko gan varētu atbildēt uz tādu jautājumu?

-���� Pēcpusdienā es runāju ar garieai, - otrs turpināja. - Jautāju, kad viņi gaidīs tavu dvēseli, bet gari negribēja to izpaust� Rinpo�e, vai zini, kas tevi gaida?

Guļo�ais nepakustināja galvu.

-���� Kad būsi pārkāpis robe�u, tavā priek�ā būs asinssūcēju dievu pulks. Ar Buddahahēruka priek�galā. Viņam purpura miesa, viņ� nikni kratis pret tevi savas trīs galvas, ar se�ām rokām tvers pēc tevis. Rādīs tev savas trīs sejas. Vienu baltu, otru sarkanu, tre�o purpurkrāsā. Viņa deviņas acis urbsies tavējās, aiz �ausmām trico�ās. Uzacis lēkās kā zibeņi, zobi spīdēs kā vara lāpstas, viņ� rēks uz tevi"alala" un "haha"; viņa mati sarkani un dzelteni, un liesmo, liesmo kā dzīva uguns. Viņa galvu rotā kaltēti galvaskausi, ap kaklu melna �ūska. Rokās viņ� turēs riteni, kaujas cirvi, zobenu, zvanu, dzelzs arklu, kaula bļodu. Budda�hahēruka nav viens, viņa māte un pavadone ir Buddahakrodkisvari. Viņa mīlas apskāvienā vijas ap se�ro�a augumu, ar labo roku ķeras viņam ap kaklu, kreisajā tur asinssarkanu glieme�vāku, ceļ to viņam pie mutes, viņas balss kā pērkona grāviens, viņas vārdi ir pūķu vārdi. No viņas nesatrūksties, nedrebi, nebaidies. Koncentrējies uz atpazī�anu un atbrīvo�anos!

Es nesapratu katru vārdu, tomēr labi zināju, kas notiek turpat man degungalā. Mūks ducināja vecajam mirējam ausī Miru�o Grāmatas fragmentus. Vairs nebija �aubu, ka vecais mirst vai jau ir miris.

Minūtes piecas nostāvēju pie loga, vērodams mūku �ukstam vecā vīra ausī. Savā mū�ā reti biju saticis tādus lamas, kas nodarbojas ar mirēju sagatavo�anu ceļojumam. Nu manā priek�ā savā dabiskā lielumā stāvēja viens no viņiem, un es viņā nesaskatīju nekā īpa�a.

Tomēr viņ� varēja būt puisis ar īpa�ām spējām. Pirmkārt, viņ� zināja no galvas Miru�o Grāmatu, kas jau pati par sevi ir ievērības cienīgs darbs. Bezgal- daudzo tajā pieminēto dievu uzskaitījums, nesajaucot to svarīgākās īpa�ības, ir gandrīz neiespējams uzdevums. Bet �im mūkam tas nebija grūti. Viņ� tikai skaitīja un skaitīja briesmīgos tēlus, ar kādiem mirēja dvēselei nāksies satikties ceļā uz bardo, pārejas stāvokli.

Izslējos un skatījos uz zvaig�ņu gaismā peldo�o ciemu. Te ārā dzīve gulēja, aiz slēģiem modās nāve. Nodrebēju un iedomājos, ka man laiks atkapties.

Tomēr kaut kas man nedeva miera, ziņkārība mani plosīja kā ērgļi mirēja aknas. Ko gan Dongens var meklēt pie mūkiem, kuri apgādā ar ceļamaizi dvēseli, kas po�as uz bardo?

Kādu mirkli man priek�ā pavīdēja seja, tas vecais lama, kas man pirms da�iem gadiem bija skaidrojis pieturas ceļā uz nāvi.

-��� Kad dzīvas būtnes liktenis ir piepildījies, tai jāmirst, - viņ� mācīja, kasī�dams pliko pakausi. - Tava dvēsele ir no miesas neatkarīga, miesas iznīcība to skar tikai netie�i. Dvēsele ir ieslodzīta miesas cietumā, tā ir saistīta; ja arī da��brīd atbrīvojas, tai jāatgrie�as savā vietā, ko likteņa likums, karma, tā nosaka.

Kad miesa beidz �āszemes eksistenci un gatavojas sairt, dvēselei vajag to pamest. Miesa tuvojas nāvei, un dvēsele satraukti meklē bēg�anas ceļu. Da�ai tas izdodas bez īpa�as piepūles, bet da�as dvēseles iesprūst miesās, tad jāpalīdz zino�iem lamām, lai tās atbrīvotos. Mūks noliecas pie mirēja auss un sāk aicināt dvēseli. Ieskaidro tai, kā atbrīvoties. Piemēram, pa degunu vai muti. Protams, gadās arī tā - lai dievi man piedod ka dvēselei ir smagnēja uztvere un tā neatrod ārupceļu. Un tas ir bīstami, jo miesas atveres drīz noslēdzas un dvēsele iesprūst miesā. Tad jāaicina nāves saucēji, kas ar kliedzieniem atver galvaskausa virsu, ar citiem līdzekļiem to darīt stingri aizliegts. Ja galvaskausu atdarīs ar nazi, dvēsele ārā netiks.

Jau pirms nāves iestā�anās jāieskaidro dvēselei, kas to gaidīs, kad būs ārā no miesas, no kā jābaidās, no kā nav. Ja tai izdosies pamest cietumu, tā nokļūs pārejas stāvoklī bardo. Tas ir viņpus dzīves, bet vēl pirms atdzim�anas. Tai jā�iztur daudz cie�anu. Ja dvēsele sagatavota, tā zinās, kam pretim jāstājas, kādi briesmīgi tēli ap to riņķos starp nāvi un atdzim�anu. Tad tā zinās, ka rēgainie tēli ir pa�as iedomu radīti. To visu viņ� �ukst mirējam ausī, tad dvēsele bez bailēm aiziet uz bardo stāvokli.

Istabas dziļumā lama piespieda muti pie vecā vīra auss.

- Vai zini, rinpo�e, kas tev jādara? Visu izstāstī�u, lai tava dvēsele�

Tad man uzbruka suns. Ja tas nabaga suņuks būtu pakavējies vēl divas mi�nūtes, es būtu sev aiztaupījis daudz �ausmu un būtu varējis aizkavēt da�as slepkavības.

Sunim nebija nekādas daļas gar Miru�o Grāmatu, viņ� ieķērās man bik�u starā un rāva, un plēsa, cik jaudas.

Suņuks bija mazs, necik lielāks par prāva auguma kaķi, tomēr viņā bija tik daudz niknuma kā nupat minētajās dievu sodībās. Mēģināju viņu atvairīt ar da�iem spērieniem, bet viņ� nepadevās. Rūca, rēja, ķērās bik�u starā.

Ja negribēju dabūt uz kakla visu ciemu, vajadzēja rīkoties. Man suņi patīk, bet �oreiz vajadzēja kāpt pāri simpātijām. Viņ� tik veikli lēkāja man apkārt, ka ar kaju nevarēju trāpīt, mēģināju viņu noķert. Noliecos un sniedzos ķert. Suns nevis bēga, bet klupa man virsū. Ta iekoda pirkstā, ka man gar acīm zvaigznes nolēkāja.

Nebēdādams par sāpēm, saķēru viņu aiz kakla un brīdinādams pa�miedzu.

Suņuks pazibināja acis, atbrīvojās un iekoda man otrā pirkstā. Un visu laiku rēja, triumfēdams, it kā būtu nogāzis ziloni.

Man vairāk nevajadzēja. Klusu iekliedzos un, visus speķus saņēmis, sviedu viņu.

Kā izmisu�a karavīra pēdējā granāta lido uz ienaidnieku, tā ari suns uzlidoja gaisā, pārlidoja pār vairākām sētām un nozuda manam skatienam. Samiedzu acis un gaidīju dobju būk�ķi, kas nozīmētu labāku likteni gaidīju�ā sunī�a galu. Buk�ķis arī atskanēja, kaut kur ciema otrā galā, bet klusums neiestājās, rie�ana kļuva vēl niknāka un draudīgāka nekā iepriek�. Uzmanīgi piespiedu aci pie cauruma. Muks ar plakano cepuri jau bija izslējies un ausījās uz loga pusi. Parāvos nostāk un pieplaku atpakaļ pie cauruma, kad auss bija uztvērusi klusu sarunu tur iek�ā.

-��� Kas tur bija?

-�� Tikai suns, - no ēnas atsaucās kāds bass.

-��� It kā uzbruka kādam.

-Vai paskatīties?

-��� Paliec! Jau apklusa.

Par laimi, istabā nebija sadzirdama tālīnā trakā rie�ana.

-��� Ko darisini?

-�� Varbūt Objigpo ieradies. Savādi, ka vēl nav atnācis.

-�� Vai nāksi manā vietā, rinpo�e? - mūks ar plakano cepuri, kur� bija locījies ap sirmgalvi, pavērsās uz tum�o kaktu.

-��� Jā, - balss atbildēja.

-��� Noliecies pie auss un mēģini pārliecināt dvēseli, lai atstāj miesu.

-Un viņ�?

Mūks paskatījās uz Dongenu.

-��� Viņam jāpaliek te. Jebkura brīdī var būt vajadzīgs.

Būtu vēl klausījies, bet aiz muguras kaut kas ie�abējās. Negribīgi pagriezos. Biju pārliecināts, ka tur ir suns, atradis ceļu atpakaļ un nu turpinās to, ko pirms brītiņa pārtraucis, ar manām biksēm.

Tas divas ēnas, kas stāvēja da�us metrus aiz manis, neinteresējās par biksēm.

Kamēr es tur glūnēju, mēness bija paslēpies aiz melna mākoņa, glu�i kā negribēdams uzņemties atbildību par mani. Lai tik glūnu, ja gribu, tad lai strebju pats, ko ievārījis.

Mēness izlīda no mākoņa tie�i taja acumirklī, kad novērsos no loga. Sudraba stari izskrēja cauri pagalmam, apgaismoja �aurās ieliņas, naktī iegrimu�ās sētas un abus līdz tam tum�os tēlus, kas vēroja mani.

Mazliet sagrīļojos, kad biju aptvēris, kas stāv man iepretim. Divi gari, dzelteni ģērbu�ies mūki, sniegbaltām, stingām sejām. Divi bālie mūki.

Tie, par kuriem klīst ticējums: tie esot miru�o dvēseļu vedēji, un mirstot tas, kur� viņus redzējis.

Es nemēdzu smaidīt par ticējumiem, jo zinu no pieredzes, ka da�reiz aiz tiem slēpjas daudzu gadsimtu pieredze. Tatad nesmaidīju. Apgāju ar līkumu viņiem apkārt un devos atpakaļ uz klosteri.

Mosties bija viegli, sajūta bija laba. Tā, kā mostoties viņsaulē. Protams, tās labākajā daļā, nevis kādā elles nostūrī, kur pat elpa sasalst līdz kaulam un nabaga grēciniekam kailam jāpacie� velnu bikstī�ana. Turklāt vārda īstajā nozīmē, jo ledainajā viņsaules ziemā elles karavīri ar smailiem �ķēpiem apstrāda labāku likteni nenopelnīju�u grēcinieku zili nosalu�os dibenus.

Auksto elli man atgādināja tikai tas, ka drusku sala kājas.

Atvēru acis un mēģināju iztēloties, kāda ir viņpasaule. Tās jumts katrā ziņā būtu rēgaini līdzīgs manas �aizemē pamestās celles griestiem. Arī tam birst nost apmetums, arī pa to ir priecīgi iepletu�ās pelējuma sēnes un mājvietu ieņēmu�i zirnekļi.

Drīz vien konstatēju ari, ka guļu. Uz kaut kā tam līdzīga, kas bija mana gulta �ās zemes dzīvē. Kā tolaik, tā arī tagad man muguru spieda savēlies matra�a kunkulis.

Pagriezos uz sāniem. Manas mūka skrandas, ko bija dāvinājis tēvs Ņemdens, glīti salocītas gulēja pie gultas. Manai kapucei caurums vidū, tāpat kā tai otrai, ko biju mantojis no kāda miru�a mūka. Varbūt pa �o caurumu dvēsele bija aizlidojusi no nelietojama kļuvu�ā mitekļa.

Tad manī iecirtās atziņas zibsnis: neesmu pārcēlies ne uz kādu viņsauli, esmu uz zemes, savā cellē, turklāt pēc ilgsto�a spirdzino�a miega.

Piegāju pie loga, atvēru slēģus.

Ieplūsto�ā gaisma ielēca acīs kā nikns kaķis. Samiedzu acis; būtu man klāt lūg�anu krelles, būtu lūdzies paris pērlī�u tiesu, lai notiek tā, kā es gribētu.

Lai es neredzētu pirkstā suņa kodumu.

Dziļi ievilku elpu un atvēru acis.

Kodums tur bija.

Un tā vieta sāka kļūt zila.

Domāju, nav ko, a�i jānokļūst atpakaļ ierastajā gultnē. Lai nebūtu parpratumu: ne jau tajā, no kuras izvēlos pagāju�ajā nakti, bet taja, ko atstāju pirms diviem gadiem, kad �eit, Butānā, kopā ar Jondonu atrisinājām mīklu par �ivas pēdējo deju.

Noklāju savu apmetni uz satrunēju�ās grīdas. Dziļi ieelpoju visu nakti pie Maitrejas degu�ā kvēpinātāja smar�u un mēģināju klusumā atraisīties. Koncen�trējos uz to, lai manī atbrīvotos tie spēki, kas līdz �im bija cie�i gulēju�i.

Sādā apreibumā bija pagājis vairāk par stundu, kad pie durvīm skaļi klauvēja, un tas mani atgrieza realitātē. Sapurinājos un ar pēk�ņu asu sāpi galvā cēlos kājās, noliku apmetni uz gultas. Gāju pie durvīm un pla�i atrāvu vaļā.

Gaitenī stāvēja mans sens draugs Domingu de Karvalju, senās tibetie�u arhitektūras cienītājs. Nu viņ� norūpējies virpināja graciozās ūsiņas.

Jau pēc mirkļa abi tupējām uz paklāta apmetņa Maitrejas tēla priek�a. Domingu ar apmierinātu smaidu ieelpoja kvēpināmā smar�u.

-��� Viņa augstība, karaliskais celtniecības ministrs man uzticēja remontēt Litangas klosteri. Piemēram, arī �is ēkas spārns man jāuzceļ. Te būs viesnīca.

-��� Kā tā - viesnīca? - man mute palika vaļā.

-��� Klosterviesnīca, cilvēk! �urp brauks tūristi. Vai redzat �os kalnus? -Nē.

-��� Sasodīts, no �ejienes patiesi neredzat, bet, līdzko iziesiet pagalmā, tie jau turpatvien būs.Cilvēk, cik jums sīka fantāzija! Ak mīļais Dievs, ja es tā padomāju: man jau bija izdevies jūs aizmirst. Pirms pāris mēne�iem Lisabonā man rokās nonāca kāda divus gadus veca fotogrāfija. Stāvu pie kāda klostera, varētu būt Pukhangā vai Taglungā, man blakus gar�, spēcīga auguma puisis, seja� hm� nesaskatīju tur kā komētu pazibam gara gaismu. Klusībā teicu sev: nez kas �is zellis tads ir? Ar ko es, sasodīts, esmu tur pasaules malā runājies? Pēc tam ienāca prātā: kāds Lorencs. Pavisam dro�i, tas bijāt jūs. Pat vārdu jau biju aiz�mirsis. Nesapratu, kāpēc pēdēja laika mana dzīve ir tik mierīga, tīkama, gandrīz glāsmaina. Tad man pēk�ņi nāca apgaismība, bodhi. Tāpēc, ka man tuvumā nav jusu, pat esmu sācis jūs aizmirst. Un, luk, kas notiek, līdzko speru kāju uz Buta- nas zemes, lai izpildītu viņa augstības karaļa vēlmi� Litangā atrodu jūs!

-Jūs tā kā pieminējāt tūristus.

-��� Vai tad neesat vēl dzirdējis par klosteru tūrismu? Raksturīgi.

-��� Par ko? - biju pārsteigts.

-�� Esmu lepns, ka bū�u pirmais, kas ar to saista jūsu uzmanību. �o programmu ir ierosinājis pats karalis.

-��� Tūristu programmu? - apstulbis purināju galvu.

De Karvalju paraustīja plecus. - Butāna ir nabadzīga zeme. Vajadzīgi ieņē�mumi no tūrisma. Viesnīcu nepietiek. Lai attīstītu viesnīcu programmu, vaja�dzētu miljardiem dolāru. Un tā nu kāds� hm� ir izgudrojis, ka klosteri jā�pielāgo viesu uzņem�anai.

Mans skatiens satumsa. Vienmēr esmu bijis pret to, ka klosterus izmanto citiem nolūkiem, nevis tam, kam tie domāti. Pat tad, ja tie grūst kopā.

-Vai tā ir jūsu ideja?

Domingu pavirzījās nostāk, cik jau bija iespējams.

-��� Un ja ari� mana? Karalis jautāja, es pateicu savas domas. Nebaidieties par klosteriem, tūristi ta�u neplūdīs straumēm. Kādā ēkas spārnā apmetīsies da�i. Piemēram, �eit.

-Kad?

-��� Kad būsim beigu�i remontu. Biju domājis� nevajadzēs vairāk kāvienu vai divus mēne�us. Protams, tad vēl neņēmu vērā jūs. Būtu zinājis, ka atradī�u te jūs, būtu viņa augstībai minējis ilgāku laika posmu.

-��� Kas jums te būvēs?

-�� Jus jautajai, kas būvēs? Nu, būvstrādnieki. Pirmkārt, butānie�i, bet būs arī nepalie�i un indie�i. Atvedu trīs darbu vadītājus. Vēl viņi palika Timpu, bet rīt 110 rīta būs �eit. Klosteri ir diezgan lietojamu ceļļu. Kāpēc jūs esat iemitinājies tie�i �eit, �aja pū�u perēkli?

-��� Ņemdens� vai viņ� zina?

-Vai jūs domājat, ka bez viņa piekri�anas augstība būtu riskējis pārbūvēt Litangu? Rinpo�e Ņemdens vienmēr ir gribējis kļūt par ministru. Tagad ir lielā iespēja. Bagātu klosteru priek�nieki bie�i kļūst par ministriem.

Mes būtu domu apmaiņu turpināju�i, ja nebūtu iebrāzies Dongens.

Viņa skatiens pauda �ausmas, balss drebēja, kad viņ� sastinga mūsu priek�ā. Laikam pat nepamanīja, ka neesmu cellē viens.

-��� Vai, vai, rinpo�e! - viņ� elsa, tvarstīdams gaisu. - Vai, vai, kada liela ne�laime!

-��� Kāda nelaime? - ļaunu jauzdams, trausos aug�ā no apmetņa.

Dongens tvēra pie mirdzo�i tīrās, kailās galvas un to paberzēja. Ar tādu spēku, ka no pakau�a izlēca elektriskās dzirksteles.

- Vai, vai, rinpo�e! �orīt avotā atrada miru�u mūku. Runā, kāds esot to nodūris. Turklāt blakusēkā nupat nobruka galerija. Kas gan vēl notiks, rinpo�e? Arī mani tas sāka interesēt.

Domingu klusēdams, nobālis devās meklēt savu bagā�u. Dongens, drusku vilcinādamies, art gāja. Izskrēja gaitenī un nozuda manam skatienam. Veltīgi saucu, viņa pēdas nozuda gaiteņu labirintā.

Klīdu pa gaiteņiem, un man priek�ā uzradās kāds salicis mūks. Mani ieraudzījis, sastinga un dro�i vien būtu meties bēgt, ja es nebūtu uzsaucis:

-Ei! Nāc �urp, trapa!

Neko darīt, viņam nācās vilkties pie manis. Nezinu, kādas vēstis par mani bija paklīdu�as mūku vidū, bet viņa seja pauda, ka nekas labs tas nav.

Trapa pienāca man klāt un pazemīgi nolieca galvu.

-��� Trapa, vai tu zini, kur ir līķu kambaris?

Mūka mugura noraustījās, kā ar �ostimpas pletni skarta.

-��� Man nav brīv zināt, rinpo�e.

-��� Kāpēc nav brīv?

-��� Rinpo�e Ņemdens aizliedza par to pat ieminēties. Teica, mums gar miru��ajiem neesot nekādas daļas.

-�� Nupat nāku tie�i no viņa,-es lēju.-Rīkojos pēc viņa pavēles, tikai aizmirsu pajautāt, kur līķu kambaris atrodas.

Jaunais mūks, kam bija uz priek�u izvirzīti zobi, palocīja galvu un, ne vārda neteicis, gāja uz gaiteņa galu. Izgājām cauri diviem pagalmiem un apstājāmies pie zemas, no�ēlojama izskata ēciņas.

-Te nu ir, rinpo�e! Te uzglabā miru�os.

Ap ēku bija zems mani mūris. Izbrīnā savilku lūpas. Nekad nebiju redzējis mani mūri klostera iek�ienē, jo tā galvenais uzdevums ir sargāt dievu mitekli 110 ārpuses, no uzglūno�iem gariem.

-��� Kāpēc gan te taisīts mani mūris? - jautāju drīzāk pats sev. Mūks tomēr bija dzirdējis.

-��� Rolangu dēļ.

Rolangs vai rod�ungs ir pamests liķis, kuru apsēdis ļaunais gars.

-��� Vai tad te staigā rolangi?

Mūka sejā iegula nāves bālums.

-��� Ceru, ka ne, rinpo�e. Kop� tā laika nav redzēti.

-��� Kop� kura laika?

-��� Kop�� tā notikuma.

-��� Kāda notikuma?

-��� Kad dēmonu maiss pavērās un slimība tika ārā. Bija tik daudz miru�o, ka dzīvie nepaspēja tos apglabāt. Naktī nāca rolangi un iemitinājās nedzīvajos ķermeņos.

-��� Kā tu zini?

-Vecie stāstīja. Te pa pagalmu visi miru�ie mēnesnīcā dejoju�i mūku ap�ģērbos �am deju, skaļi klaigāju�i un ēdu�i vēl puksto�as sirdis.

-��� Kā sirdis?

-To� es nezinu.

Nodrebēju. Man vairs ne visai gribējās iet līķu kambarī.

Lama joprojām runāja.

-�� Tad uzcēlu�i �o mani mūri. Drīz pēc tam, kad tie mūki apmiru�i. Stāsta, ka rolangi iestrēgu�i klosterī un nevarot atrast ārupceļu.

Lai nepārdomātu citādi, a�i lēcu pāri apmēram pusmetru augstajam mani mūrim un devos uz ieejas durvīm. Jau biju klāt, kad pamanīju - tās ir pusvirus. Apstājos un ielūkojos ēkas iek�ienē.

Redzēju lielu, sviesta gaismekļa vāji apspīdētu zāli. Gar sienām da�as cilvēklieluma statujas, to priek�ā sveces, kvēpināmie un sudraba bļodas ar zie�doto uzturu.

Miru�ais gulēja zāles vidū, apsegts ar baltu palagu. Apsegs gulēja dīvainos viļņos sameties, it kā būtu mēģināts to aizspert projām. To pieklājīga attālumā sargāja divi snaudo�i mūki. Jaunākais sēdēja lotosa pozā, viņam rokā dēmonu atvairāmais dord�e, zibensveida simbols; otrs, vecākais lama, nez vai būtu dienu izturējis lotosa pozā, viņ� atpūtās, pusguļus atlaidies, uz da�iem sēdspilveniem. Acis ciet, rokā turētajai lūg�anu grāmatai izkritusi lapa un noslīdējusi uz grīdas.

Kad ienācu pa durvīm un viens no maniem zābakiem nepiesardzīgi no- �vīkstēja, abi mūki atvēra acis un pacēla galvu.

Uzsmaidīju viņiem kā izsalcis zirgs auzu kulei. Viņi manam smaidam ne�atbildēja.

-��� Nāku no rinpo�es Ņemdena, - sacīju, ne glu�i patiesībai atbilsto�i.

Viņi nesacīja nekā.

-��� Es gribētu apskatīt miru�o.

Tāpat neviena vārda.

-�� Vai varu iet pie tā?

It kā es runātu ar sienu.

Domādams, ka klusē�ana ir piekri�ana, vilkos pie miru�ā. Pats skaidri ne�zināju, ko meklēju, toties labāk zināju, ko atradī�u.

Pirms ņēmu nost apsegu, palūkojos pār plecu atpakaļ. Abi muki, acis izbo�līju�i, vēroja, ko es darī�u. Kad sāku viegli vilkt apsegu uz savu pusi, viņi saro�sījās ne pa jokam. Stingi lotospozā sēdēju�ais ar vienu kustību bija kājās, otrs pacēlās uz spilveniem sēdus un izlaida no rokām grāmatu. Baltās lapas plīvoja gaisā kā varenas sniegpārslās vētrā.

Norāvu miru�ā pārsegu. Arī baltais palags uzlidoja kā sniegpārsla, vēl lielākā nekā grāmatas lapas.

Uzlidoja gaisā un nokrita atpakaļ. Uz īskājainās koka la�iņas, kur vajadzēja atdusēties miru�ajam.

Tur neviens neatdusējās, tur bija tikai da�i noplīsu�i apģērba gabali.

Laime gan, ka aiz pārsteiguma nepārvertos sālsstabā. Vadīdamies no in�stinkta, lēcu uz durvīm un aizsprostoju izeju.

-Atpakaļ! Atpakaļ, trapas!

Abi muki ierāvās tuvākajā kaktā, apsēdās un tvēra lūg�anu krelles. Jaunakais izmantoja lūg�anu dzirnas. Grieza tās, it kā no tā būtu atkarīga viņa dzīviba.

Gāju pie viņiem. Kad viņi palūkojās manī, redzēju viņu acīs �ausmu mir�dzumu.

Domāju, ka būs labak, ja tūlīt, bez kaut kādas pieklājības, ķer�os pie bū�tiskā.

-��� Kur ir miru�ais?

Jaunākais mūks norīstījās un pastiepa lug�anu dzirnaviņas uz īskāju la�as pusi.

-Vajag būt tur, rinpo�e.

Tātad taja gultā. Bet tur viņa nebija.

-Tur nav.

Abi sāka strauji māt ar galvu. Tak jau, ka nav.

-Vai kads aiznesa?

-��� Nē, rinpo�e.

Runāja tikai jaunākais, vecākajam, kā �ķita, aiz �ausmām bija aprāvusies valoda.

-Kur tad viņ� ir?

-Varbūt pa logu izlidojis.

Vecākais pielēca kājās, paķēra no zemes kādu nūju, varbūt viņ� to lietoja garakās pastaigās pa pagalmu, un, histēriski kliegdams, sāka ar to zvetēt jau�nākajam pa galvu.

Nu vairs nebija joki. �ie sitieni jau tālu pārsniedza �ostimpas rotaļas. Ja neizrau�u viņam to koku, varbūt pat nositis savu biedru. Kaut arī ticīgam bu�distam ir stingri aizliegts nogalināt dzīvu būtni.

Vecais auroja un katrā ziņā gribēja ar koku aizsniegt jaunāko. Galu galā man nācās viņam atņemt koku. Nemaz nevajadzēja pūlēties, vecais bija tik vārgs, ka viņā dvēsele vairs nāca tikai pārnak�ņot.

-��� Es viņam pavēlēju, - vecais rēca. Bija kļuvis tik sarkans, ka man �ķita, viņu ķers trieka. - Es pavēlēju: neuzdro�inies aizmigt! Un pamodini mani, ja iesnau- �os. Tikai svētie raksti var glābt no rolangiem, tikai tie.

Man izdevās no viņa saraustītās runas un �ad tad paspruku�ajiem kliedzie�niem izlobīt, ka viņ� ir uzdevis jaunākajam ne uz mirkli neaizdarīt acu un, ja viņu, vecāko, sparīgas, skaļas lasī�anas laikā pārņemtu nogurums, tūlīt modina. Ro�langi uzdro�inās mesties virsū līķim tikai tad, kad vairs neskan lūg�anu vārdi. Tomēr jaunākais mūks bija aizmidzis, un rolangi varēja brīvi rīkoties. Tā nu tie aizrāvu�i nelaiķi sev līdzi, un mūki nebija nekā manīju�i.

Apstaigāju la�iņai apkārt, bet neatradu neka tāda, pēc kā varētu ko secināt. Kamēr es pētīju, abi mūki izslīdēja pa durvīm.

Apsēdos uz gultas malas un paspaidīju acis.

Tūksto� Tunhuangas Būdas! Kas no visa tā iznāks?

Gadījās nelaime. Ne jau mana.

Sākās ar to, ka atpakaļceļā gaitenī saskrējos ar Domingu, kur�, mani pama�nījis, tūlīt bruka virsū.

-��� Man seja kņud, un tā ir jūsu vaina.

Uzmanīgi ielūkojos viņa sejā. Patiesi, tur bija sarkani plankumi.

-��� Lidzko ieraugu jūs, alerģija klāt. Bet manas zāles ir bagā�ā zem drupām. Biju nolicis tie�i zem tās galerijas, kura sabruka. Uzskatiet par savu pienākumu nākt man palīgā to izkārpīt!

Man gan bija skaidrs, ka viņa alerģijai nav nekāda sakara ar mani, vairāk turēju aizdomās gaitenī plīvojo�os putekļus vai sēnes, tomēr ar viņu strīdēties nebūtu lietderīgi. Gribēju nekavējoties ziņot rinpo�em Ņemdenam par pazu�du�o mironi.

-Vispirms man jārunā ar rinpo�i Ņemdenu. Nozudis miru�ais�

-��� Paspēsiet vēlāk, - Domingu sacīja balsī, kas necie� ierunas. - Iesim, sa�meklēsim manas mantas.

Biju spiests vilkties viņam līdzi uz sabruku�o galeriju. Pari Himalajiem līdzī�gai drupu kaudzei gaisā putekļu mākonis, no pirmajiem ieelpotajiem Domingu skaļi no�ķaudījās.

-Ari pie �ā� jūs� vai� - viņ� cēla pie deguna mutautiņu. - Kāda velna pēc man vajadzēja ar jums sasveicināties? Atkal jācie� savas labās sirds dēļ. Vismaz izurķējiet man to sasodīto somu!

Pateikt bija viegli, izdarīt - grūti. Piekarinātā gaiteņa gabali me�onīgā jūklī mētājās pa iek�pagalmu. Vajadzētu vismaz desmit �aklu lamu, lai tos pa dienu novāktu.

Papurināju galvu un bēdīgi pavēros viņā.

-��� Nebūs nekā, Domingu!

-��� Kā tā, nebūs? Jābūt! Ņemiet piemēru no manis! Skatieties, kā es daru! Celtnieks būdams, zinu, ko runāju. Redziet �o baļķi! Ņemsim aiz gala, tā re! Kungs Dievs, neaiztieciet!

Nometu nelaimīgo baļķi, it kā būtu bijis pakampis milzu �ūsku.

-Vai redzat?Vai redzat?

Tādu es viņa balsi nekad nebiju dzirdējis. Tajā bija izbīlis, ta�u vibrēja ari tā kā debesu svētlaime.

-��� Kas man jāredz?

-�is gals! Baļķa gals!

Nezināju, ko domāt. Viņ� bija notupies uz gruve�u kaudzes, paņēmis klēpī baļķa nolūzu�o galu un to nu paijāja un auklēja, glu�i kā mazu bērnu, ko izvilcis no drupām.

Baļķa gals bija glu�i parasts baļķa gals, no tā rēgojās pāris koka �ķembu, kas �ķita esam iesprūdu�as koka daļas.

-��� Kas man tur jāskatās?

-�is salaidums, cilvēk!

-��� Kas tas ir?

-��� Ko lai jums, nelaimīgais, stāstu? Vai redzat �īs koka �ķembas te?

-��� Un tad?

-Tas ir slavenais saules salaidums. Beidzot es tomēr esmu to atradis.

-��� Un kā būs ar jūsu somu?

-��� Kuru vairs interesē tā no�ēlojamā soma? Mani vairs neuztrauc, ja būs kaut vai simt dienu jā�ķauda. Palīdziet man nogādāt dro�ā vietā �o baļķi!

Baļķis bija milzīgs, varēja būt vairāki centneri, tāpēc man viņa raizes �ķita liekas. Baļķis varētu nozust vienīgi, ja tam pieaugtu kājas un tas aizietu pats.

-��� Lieciet to mierā, vakarā atnāksim tam pakaļ ar vairākiem mūkiem. Domingu nikni purināja galvu.

-���� Ko jūs, nelaimīgais, darītu, ja atrastu lielu gabalu zelta? Tapat vien, te zemē.

-��� Bāztu kabatā, - pacietīgi nopūtos.

-��� Un ja tas būtu pārāk liels?

-��� Paņemtu padusē.

-��� Bet katrā ziņā ņemtu līdzi?

-��� Protams, ņemtu līdzi. Domingu radīja uz baļķi.

-��� Man �is ir īsts zelta gabals. Jau �onakt man vajag to dokumentēt, uzzīmēt, nofotografēt, izmērīt garumu, �ķērsgriezumu�

Kamērviņ� runāja, es apskatīju gruve�u kaudzi. Pēk�ņi jutu, ka elpa aizraujas, es nespētu vairs pretoties Domingu, pat ja tam būtu jēga.

Uz gruve�u kaudzes pa�ā aug�ā, it kā kalnu gaisu baudīdama, atpūtās resna soma. Tās zaļais ķermenis spīdēja mēnesnīcā kā fosforescējo�s kukainis. Ar priekpilnu kustību rādīju aug�up.

-��� Domingu, vai tā tur aug�ā nav jūsu soma?

Runāju tikpat kā ar sienu. Viņ� greizsirdīgā mīlā glāstīja baļķi. Skatījās uz to tik maigi, ka biju pārliecināts: viņ� redz nevis baļķi, bet ta garu, puskailu feju.

-��� E-ū! Vai dzirdat, ko es saku?

-��� Nē, un tas nav svarīgi. To, ko jūs sakāt, labāk nedzirdēt.

-��� �oreiz varu pakalpot ar priecīgu ziņu.

-��� Kas tas par prieku? -Jūsu soma.

-��� Kur tā ir?

Beidzot viņ� atrāva skatienu no mīļotā baļķa un nepacietīgi palūkojās manī.

-��� Tur, pa�ā galā.

-Tad ejiet tai pakaļ!

Pagrozīju galvu un sāku kāpt aug�ā. Nācās atzīt, ka mans draugs Domingu ir iemīlējies baļķī.

Soma nebija tālu no manis, kādi trīs soļi, un es varētu to sasniegt. Tikai �ie trīs soļi bija jāsper uz aug�u pa ķieģeļiem un apmetuma gabaliem. Izmēģinājos, tiku uz cita baļķa, uz kura notupies varēju sasniegt somu.

-��� Kas nu būs? - dzirdēju aiz muguras Domingu nepacietīgo balsi. - Ko jūs tur blisināties? Nāciet lejā, viens es netieku galā ar baļķi.

Satvēru somu aiz siksnas un rāvu klāt.

-��� Domingu, kas jums somā?

-��� Piemēram, apak�bikses. Varat būt dro�s, es tas neaizdo�u.

Nonesu somu lejā, gruve�u pasaules pakājē. Tur, kur Domingu auklēja baļķi.

-Te būs jūsu īpa�ums.

Domingu uzmeta somai pavir�u skatienu un atkal novērsās.

-Nolieciet to kaut kur!

-��� Gribētos, lai jūs paskatāties, kas tur iek�ā.

Domingu pastiepa uz priek�u ūsas.

-���� Ko jūs man te uzplijaties? Vai neredzat, ka esmu aizņemts? Esmu pie lielākā atklājuma sava mū�ā, bet jūs te ar kaut kādu somu� Madonna, kāds sods man uzlikts ar �o puisi! Vai jūs gribēsiet, lai es tūlīt ķēros pie inven�tarizācijas? Nu, dodiet to krāma somu! Kas, pie velna, tas? Tur ta�u gandrīz nekā nav! Kur manas apak�bikses un zeķes?

Viņ� vilka vaļā rāvējslēdzi un izskatījās dusmīgs. Tad atlēca no somas tā, ka man jau �ķita, ka novelsies aug�pēdus drupās.

-��� Madonna! - viņ� gārdza. - Madonna, kas tad tas?

Viņ� pacēla somu un izkratīja tās saturu zemē.

Izkrita bronzas upurējamais nazis,purbu.

Domingu vēl joprojām ar skatienu glāstīja baļķi, bija vajadzīgs laiks, kamēr viņ� pilnībā aptvēra, kas bija slēpies viņa somā. Beidzot aptvēris, viņ� tā ieplēta muti, ka varētu aprīt baļķa galu.

-��� Kas tas par brīnumu?

-�� Purbu, - es atteicu.

-��� Cilvēk, es ta�u redzu. Bet kā tas nokļuvis manā somā?

-��� Domājams, kāds to ielicis.

-��� Mans Dievs, cik jūs esat gudrs! Varbūt pateiksiet ari, kāpēc ielicis? Sa�sodīts. .. kas man te uz rokas? Tas ir�

-��� Sarecēju�as asinis, - es palīdzēju. Viņ� ķēra pie galvas un metās uz avotu.

Kad panācu, viņ� jau tupēja uz ceļiem pie avota un berza plaukstu tā, it kā vajadzētu mēģināt dabūt nost pielipu�u asfaltu.

-��� Asinis, asinis, asinis, - viņ�, zobus ņirgdams, murmināja. - No kurienes tās man pie rokām� No kurienes�

Kad mana ēna krita uz viņu, viņ� izrāva roku no seklā ūdens un smalkā, spiedzīgā balsi uzkliedza man:

-��� Ejiet prom, vai dzirdat! Vācieties pie joda! Negribu jūs redzēt, negribu ar jums runāt, negribu�

Es nekad neuzzināju, ko vēl viņ� ar mani negrib. Viņam pēk�ņi aprāvās balss, viņ� skatījās aizēnotajā avotā.

-��� Kungs Dievs! - viņa balss pārgāja pus�ukstā. - Tas ir� tas neplūst! Vai re� dzat? Glu�i nesen, kad Dongens man to parādīja, tas vēl tecēja.

-��� Tagad ne, - es skumīgi piekritu.

-��� Kāpēc ne?

Noplātīju rokas.

-Varbūt to zābaku pēc.

-��� Kadi� zābaki?

Jautādams viņ� jau bija pamanījis platus iz�ūtus zābakus, kas rēgojās starp akmeņiem kā dīvaina izsaukuma zīme.

Domingu glu�i satumsu�u seju palūkojās mani.

-��� Nupat jūs tikāt minējis� esot pazudis kāds līķis. Vai tikai�?

-Dro�i vien,-atbildēju.

-��� Kas tagad notiks?

-Velciet āra!

Domingu atlēca sāņus un zvēla man pa krūtīm tā, ka gandrīz nogāzos aug��pēdus.

-���� To jus nesagaidīsiet! - viņ� rēca. - Neesmu �ajā klosterī ieradies, lai vilktu kādu nolādētu līķi 110 vēl vairāk nolādēta avota. Velciet pats, ja gribat, man lieciet mieru! Vēl ko pateik�u: kop� �ā brī�a aizliedzu nākt man tuvāk par trim metriem. Ja jūs nāksiet, ņem�u revolveri un pataisī�u jūs pārsietu. Nolāpīts, vai neesmu pazaudējis arī revolveri? Pieprasu zaudējuma atlīdzību. Man bija soma ar piecpadsmit apak�biksēm, piecpadsmit pāriem zeķu, revolveri�

-��� Rinpo�e, es palīdzē�u.

Pie mums nāca Dongens, kura sejā trīsoja bailes.

De Karvalju sapūties atkāpās malā un slaucīja rokas bik�u starā. Es pats tikai notupos pie avota un pūlējos nomazgāt rokas tajā ūdens mazumiņā, kas sūcās gar zābakiem.

-��� Kas tev uz rokas, rinpo�e? - Dongens jautāja.

Brītiņu pavilcinājos, vai sacīt. Jidams sirds dziļumos mudināja būt atklātam, neklājas melot bērnam

-Asinis,-sacīju.

-Kas ir tas� avotā?

-Varbūt tas lama, kuru naktī atrada miru�u. Par kuru uzzināju no tevis. Kuru laikam ar purbu�

-Vaivilksim ārā, rinpo�e?

-Vilksim.

Dongens saņēma vienu kāju aug�pus zābaka, es - otru. Skaitījām līdz trīs un rāvām ar visu spēku. Ta�u līķis avota rīklē pat nepakustējās. It kā to kāds vilktu atpakaļ. Mēģinājām vēlreiz, veltīgi.

Jau gribēju ierosināt: pasauksim da�us lamas, kad Domingu, histēriski kliegdams, izgrūstīja mūs malā.

-Akjūs, nepadevu�ies nelaimes putni! -viņ� kliedza, piemirsis, ka Dongens tomēr ir tikai puika. - Neka jūs nesaprotat! Nekā! Laidiet mani, kaut jūs nelabais parāvis! Jādara tā.

Viņ� iebrida avotā, saķēra līķi aiz ceļgaliem, rava, vilka cik jaudas. Atzinu par labāku neprotestēt, stājos viņam blakus un darīju tāpat kā satrakojies draugs. Dongens piesardzīgi ierāvās kolonnas ēnā un, muti pavēris, skatījās, ko mēs darām.

Domingu iejauk�anās bija �ai akcijai iedvesusi dzīvību. Da�i rāvieni, un mums izdevās aizgājēju noguldīt uz krasta.

-�� Tā tas jādara! - Domingu kliedza, slaucīdams nosvīdu�o pieri. Viņa rokas tā drebēja, ka viņu ar prieku pieņemtu ikviena Papua - Jaungvinejas cilts deju grupa.

-�� Jūs pat ar� nelaimīgu līķi netiekat galā. Parādiet ce|u un iesim!

Līķu kambarī, protams, neviena nebija. Kas zina, kur tie mūki, kam bija uzticēta vāķē�ana.

-��� Būtu jāziņo rinpo�em Ņemdenam, - klusām nomurmināju.

-��� Gan jau es, rinpo�e, - Dongens bija gatavs. - Uztici tikai man. Mierīgi varat viņu atstāt te. Nolieciet uz gultas! Gan jau rinpo�e Ņemdens norīkos kādu vāķēt.

Domāju, ka būs labāk, ja atkāp�os. Tāpat arī Domingu, jo viņ�, ne vārda ne�teicis, stingriem soļiem devās pasaulē.

Bija aizmirsis pat savu sirds mīlestību, baļķi ar saules salaidumu.

Nākamaja rīta pēc nakts ar moko�iem sapņiem pamodos no tā, ka manu celli kāds dungodams slauka. Uzmanīgi pavēru acis, sak, ja ieraudzī�u ņirdzīgu dē�monu, a�i taisī�u acis ciet. Ieraudzīju nevis dēmonu, bet Dongenu, kur� ar mazu slotiņu slaucīja grīdu. Laikam biju pamodies tāpēc, ka degunu sāka kņudinat lidojo�ie putekļi.

Pamanījis, ka esmu nomodā, Dongens svarīgi nostājās pie manas gultas.

-��� Rinpo�e, labi būtu, ja tu celtos aug�ā.

-��� Kuram labi? - jautāju, zem segas staipīdamies.

-��� Piemēram, rinpo�em Ņemdenam.

-Kas viņam par labumu?

-Viņ� jau trīs mūkus ir sūtījis pēc tevis. Ņemdens grib steidzīgi runāt ar tevi. Es iededzu kvēpināmo pie Maitrejas, pabēru rīsus uz ziedojumu bļodas, apmainīju krūzē ūdeni, atnesu no avota svaigu. Vari pat mazgāties, rinpo�e.

-Vai tu jau nomazgājies?

Dongens nosarka līdz ausim.

-Tu vēl nebiji devis atļauju.

-��� Kāpēc tev vajadzīga mana atļauja, lai mazgātos?

-Tāpēc ka� rinpo�e Ņemdens pavēlēja, lai jebkurā gadījumā lūdzot tev atļauju.

-��� Esi to saņēmis.

Dongens lūdzo�i paskatījās uz mani.

-��� Ko darīt, rinpo�e?

-��� Mazgāties.

-��� Vai nevarētu, ka� tu to nedod?

-��� Nē, - kategoriski noteicu. - Atnes vēl vienu spaini ūdens, bet ātri!

Dongens ar nepatiku aizgaja, bet es mēģināju sagatavot dvēseli, lai tiktos ar Ņemdenu. Kad Dongens atnāca ar ūdeni, jau, lidz pusei izģērbies, stāvēju pie spaiņa.

-��� Uz priek�u, Dongen, dari tā, kā es!

Dongens ar nopūtu nosvieda apmetni un ielūkojās spaini.

-��� Un ja nu es noslīk�u, rinpo�e?

-Tad es noskaitī�u vairākas mirstamās lūgsnas.

Dongens izmisīgi ievaidējās un, kad es iebāzu galvu spainī, viņ�, sagatavojies mirt, atkārtoja manu kustību.

-�� TSds pats kā �ostimpa, - nolasīju no viņa lūpām.

Maitreja pāri kvēpinātājam pārmeto�i vērās mani.

Dro�i vien pārdomāja, kāds sods man viņsaulē nāksies par �o nepārprotamo bērna mocī�anu.

Rinpo�e Ņemdens bija sarūgtināts. Kad iegāju, viņ� patlaban bija strīdējies ar izbiedēta izskata mūku par aukstu tēju.

Godu prazdamies, atkāpos sāņus pie mājas altāra un iznācu no puskrēslas tikai tad, kad lama jau bija pa durvīm ārā.

-��� Nu beidzot, - Ņemdens nopūtās, mani pamanījis. - Rinpo�e, kas tad īsti tur notika pagāju�ajā nakti? Dongens bija pie manis un sastāstīja zilus brīnu�mus. Stāstīja, esot meklējis visu dienu, jo jaunie gari kādu nogalināju�i un iebāzu�i avotā.

-��� Kāds patiesi nogalināts, - palocīju galvu. - Turklāt ar purbu.

-��� Neiespējami! - Ņemdens, acis izbolījis, ievaidējās. - Ar svēto upurnazi? Manā klosterī? Kas to vispār varēja izdomāt? Tu, rinpo�e, tikai joko? Tu esi liels joku meistars, tas jau visiem zināms.

-��� Nepavisam nejokoju, - papurināju galvu un pārstāstīju viņam notiku�o no sākuma līdz galam. Ka mūki nakti atradu�i avotā nepazīstamu līķi. It kā tas būtu noslīcis. Tomēr tas ūdenī iebāzts jau miris. Nogalēts ar purbu. Naktī miru�ais nozudis 110 līķu kambara, lai atkal atrastos avotā. Ņemdens klausījās muti vaļā, un acīs bailes sprēgāt sprēgāja.

-��� Nelaime nenāk viena, - viņ� nopūtās un aizdomīgi drīz nomierinājās.

Saspringti vēroju viņa seju: īstu pārbīli tajā vairs neredzeju. Itin kā viņ� būtu

tikai tēlojis pārbiedētu klostera priek�nieku.

-��� Ir vēl ari citas grūtības, rinpo�e. - Svēta patiesība: �orīt mani uzrunāja ar "rinpo�e", nevis "trapa".

-��� Kas tad vēl? - ziņkāri apjautājos. - Ja runājam par miru�o, tūlīt jāsauc policija.

-��� Vispirms padzersim tēju! - Ņemdens ieteica. Mūks ar izbiedēto seju, glu�i kā aiz durvīm klausījies, nāca iek�ā ar tējkannu. Ņemdens aptaustīja kannas sānus un apmierināti palocīja galvu. - Liec klāt sviestu, rinpo�e!

Ta kā nevarēju pretoties tik laipnam uzaicinājumam, pacēlu savu tasi bez osas. Lama to piepildīja ar tēju. Tad sniedzos sviesta traukā, tāpat ar pirkstiem izurķēju gabaliņu krietni pastāvēju�ā jaku sviesta un iemetu tēja.

Ņemdens sekoja manam piemēram. Runāt atsāka tikai tad, kad gaisu jau pārņēma gar�īgās sviestotās tējas vieglais pelējuma aromāts.

-��� Es gribētu tev palīdzēt, rinpo�e, - viņ� sacīja, galvu sāņus noliecis.

-���� Paldies, - es pamāju un iedzēru malku tējas. Man bija aizdomas, ka Ņemdenu ne jau labsirdības fejas apsēdu�as.

-��� Zinu, cik ļoti tev pie sirds ir Tharpa�enpo, - viņ� sāka savu zirnekjtikla au�anu. - Ļoti labs darbs. Un tulkojums, kuru tu gribētu lasīt, ir brīni�ķīgs. Un attēli! Visi ar roku gleznoti! Tur ir tāds elles skats, taisni pacilājo�s. Velni - visi zili krāsoti - ar līkiem na�iem gā� ārā iek�as ellē atnāku�ajiem grēciniekiem. Kad skatījos, aizkustinājums man sariesa asaras acīs. Ari tev tiks daudz prieka, rinpo�e.

-��� I-i-jā, - nomurmināju. - Dro�i vien.

-��� Man ir vēl divi citi Tharpa�enpo varianti.

Nevi|us man mute palika vaļā.

-Vēl divi?

-���� Un abi pilnīgi nezināmi tulkojumi. Liku bibliotēkas lamam, lai tev tos sameklē.

Mani pārņēma sen nejusta liela atklājuma prieka viļņi. Kaut gan mans sargātājgars dvēseles dzīlēs lēkāja, lai es uzmanoties. Rinpo�e Ņemdens esot man pametis mānekli, un es, ja to norī�ot, bū�ot uz āķa, bet es viņā neklausījos. Divu jaunu nezināmu Tharpa�enpo rokrakstu atra�ana vienkār�i aizpūta manu piesardzību. Metos uz lielo iespēju kā zivs uz priecīgu, lokanu slieku.

-Vai būtu iespēja� man pastudēt tos?

-���� Dabiski, - Ņemdens medaini smaidīja. - Tas ir pagodinājums manam klosterim, ka �eit glabātos rokrakstus studēs tāds meistars ka rinpo�e Blob- zangs.

Tomēr es nebiju tāds muļķis, lai pieņemtu, ka ar viņa muti runā simpātijas pret mani un zinātni. Aizvakar ta�u viņ� mani vēl uzrunāja par trapu un gribēja padzīt. Vai tad slepkavība butu viņu tā nobiedējusi?

-��� Kas man par to būtu jadara? - jautāju, aplaizīdams lupas.

Arī Ņemdens aplaizijās.

-Naktī� ieradās mistersVorloks.

-��� Kas tas tāds?

-�� Tūlīt paskaidro�u, rinpo�e. Tu jau zini, ka manā klosterī� hm� tiek celta viesnīca.

-Zinu.

-Tad jau dro�i vien zini arī to, ka cels rinpo�e de Karvalju. �odien ieradās viņa būvstrādnieki.

Jutu, ka esmu uztvēris, no kurienes pū� vēj�.

-���� Viņi neuzzinās, ko mēs atradām avotā, - mierināju Ņemdenu. - Un slepkavu es dabu�u rokā. Tomēr būtu labi ziņot policijai.

-���� Tev nevajag vairs piedalīties kopējās lūg�anās, tu dabūsi vienu Thar�pa�enpo.

-��� Un tos divus?

-��� Par to gribu ar tevi parunāt. - Viņ� noslaucīja pieri un pa�ķielēja uz tēj�kannu. -Vai vēlies vēl vienu tasi?

Pirms paspēju atbildēt, viņ� jau bija piepildījis manu tasi, bet savu atstājis tuk�u. Sviesta piku pats ar savu svēto roku iemeta man tējā.

-���� Uz mūsu nākamo viesnīcu kads ceļojumu kantoris vedīs tūristus. Tā prezidents ir misters Vorloks.

-��� Kārtībā. - Es pacēlu roku. - Par Litangu stāstī�u tikai skaistu un labu. Un par to līķi neviena vārda. Kaut gan - ja es pazīstu tūristus - viņi skries �urp, ja tu izpaudīsi, ka te �ad tad avotā peldas kads miru�ais.

-Tas nav joks, rinpo�e. Un runa nav par to.

-��� Par ko tad?

Ņemdens dziļi nopūtās.

-��� Par viņa meitu, rinpo�e.

-��� Nesaprotu.

-�� Tūlīt sapratīsi. Vai tu zini, kas ir akciju sabiedrība?

-Kā nu to nezinā�u.

-�� Misters Vorloks ir tādas akciju sabiedrības priek�sēdētājs. Akciju ir daudz, bet vairakums to nepieder viņam.

-��� Saprotu.

-��� Pieder viņa meitai mis Vorlokai.

-��� Kā tā? - biju pārsteigts.

-���� Ir tā, ka mistera Vorloka tētiņ�, kuram piederēja visvairāk akciju, pirms nāves tās atstāja nevis dēlam, bet mazmeitai, mistera Vorloka meitai. Viņa ir galvenā� kas?

-��� Akciju turētāja.

-Jā. Un tur tā nelaime.

-��� Kāpēc tā ir nelaime, ka mis Vorloka ir galvenā akciju turētāja?

-��� Tāpēc, ka viņa negrib celt Litangā viesnīcu. Un arī nekur citur. Vispār negrib celt viesnīcu.

-��� Apstājies uz mirkli, rinpo�e! - es pacēlu pirkstu. - Tu sacīji, ka misters, �is� Vorloks ir ceļojumu kantora prezidents. Ceļojumu kantori nemēdz celt viesnīcas.

-Tu, rinpo�e, nepareizi zini. �oreiz ir citāds gadījums. Pieņemama viesnīca te būs tikai tad, ja ari misters Vorloks piedalīsies darījumā. Ieguldītājs var te ieguldīt lielāku summu tikai tad, ja arī mis Vorloka, ceļojumu kantora īpa�niece, Litangā ieguldīs lielāku summu. Vai saproti?

Viss bija skaidrs. Misters Vorloks ir ceļojumu kantora direktors, bet akciju vairākuma īpa�niece - viņa meita. Misters Vorloks grib piedalīties Litangas pārbūvē, meita negrib. �ādā gadījuma klosterī var uzcelt tikai daudz pieticīgāku viesnīcu. Tā ir pasaules vēsturē gadījies un gadīsies vēl.

Kaut gan būtu darījis visu, lai varētu studēt tik ļoti kāroto Tharpa�enpo rok�rakstu, jutos nevarīgs. Skaistā sapņu mirā�a �ķita izirstam gaisā.

-��� Ko es varu darīt, rinpo�e? - jautāju, noplātīdams rokas. Tobrīd man svies- totā tēja jau �ķita slikti o�am un brokastīm domātajā sierā jutu sīvu piegar�u.

-��� Tev jāiepazīstas ar mis Vorloku. Jāpanāk, lai viņa atbalsta mūsu plānus. Rinpo�e Domingu domā, ka tu to varēsi.

Tas bija smieklīgi, tomēr es par viņu nesmējos.

-��� Rinpo�e, tu lūdz ko neiespējamu, - bēdīgi sacīju. Vaļēju acu priek�ā parā�dījās trīs Tharpa�enpo sējumi, tie lidoja gaisā, cits citam lidzās, tad, zobgalīgi paplivināju�ies, izslīdēja pa logu.

-��� Kāpēc neiespējamu?

-��� Man ta�u nav laika ceļot uz Ameriku. Pēc trim mēne�iem jāatgrie�as Lon�donā, jo sāksies jauns mācību gads.

-��� Kas tev teica, ka jābrauc uz Ameriku?

-��� Man nav laika braukt nekur.

-Navjābrauc nekur.

-��� Kā tad es satik�u mis Vorloku? Un vispār, rinpo�e, ta nekas nesanāks. Kā gan es varētu viņu pierunāt mainīt savu lēmumu?

-Tava darī�ana, rinpo�e. Domā par trim Tharpa�enpo!

Saskumis mēģināju celties aug�ā no sēdspilveniem.

-Tādā gadījumā�

Ņemdens nobijies saķēra mani aiz rokas.

-��� Es teicu, ka tev nav nekur jāceļo.

-��� Bet es jautāju, kur tad satik�u mis Vorloku.

Ņemdens dziļi nopūtās.

-�� Tepat, rinpo�e.

-Te? Litangā?

-Te.

-Vai tu gribi sacīt, ka arī mis Vorloka uzturas Litangā?

-Diem�ēl.

-��� Kur?

-��� Pagriezies, rinpo�e!

Nebija divreiz jāsaka. Sviedos apkārt tik dedzīgi, ka gandrīz muguru iz�me�ģīju.

Pie vaļējām durvīm mīņājās divi cilvēki. Viens zems, drukns, ar cigāru roka, otrs - gar�, tievs, uz deguna tādas acenes, ka seju tikpat kā neredzēju.

Ar straujo kustību biju apgāzis tasi, tēja izlija un tecēja lejup man pa kāju.

Itin kā man kāds �ukstētu, ka nez vai �ajā atdzim�anā es Litangā pētī�u Tharpa�enpo, tas ir, Liela atbrīvotāja, rakstus.

Misters Vorloks bija zema auguma, cik gar�, tik plats, arī galva tāda pati kā ķermenis. Rokas un kājas īsas, seja sarkana un vasarraibumiem nosēta. Balss skanēja ka ieplīsis pods, turklāt no visas viņa būtnes plūda neizskaidrojama jautrība.

Meita, cik no tās redzēju, bija tie�s pretstats. Tāda kā sievie�u kārtas sēro�jo�s huzārs smalka kapsētā. Tērps gar� un tum�s, mati nekopti, pinkaini, acenes milzīgas un biezas, vārdu sakot no tām, kuras mana drauga Makalistera aprindās dēvē par divām viskija pudelēm. Tas nozīmē: jāizlok divas pudeles viskija, lai ar godīgu nolūku tadai tuvotos. Jau tas vien, kā viņa apstājās pie durvīm, bija vesela traktāta vērts. Kāja drusku uz priek�u izvirzīta, mugura salikusi ka cilvēkam, kur� izlēmis savu mū�u �aja telpā nespert ne soli.

-��� Esam klāt, mazulīt, - misters Vorloks priecīgi vēstīja. - Esam �eit.

Meitene pamāja, tad smalkā, nepatīkamā balsī pajautāja:

-Kur?

-��� Nu te� galvenā lamas kabinetā.

Mis Vorloka palūkojās uz mums, kaut gan milzu aceņu dēļ nebūtu pamanāms pat tas, ja viņa iesnaustos.

-��� Kas tas tāds?

-Galvenais lama? �ā klostera priek�nieks, maziņā.

-Tie�ām? Un kur� tas ir?

-��� Sarkanajā apmetnī.

-Apmetnī? Es domāju, ka tas ir naktskrekls.

Par laimi, rinpo�e Ņemdens necik daudz nesaprata no mis Vorlokas stipri amerikāniskās izrunas, turklāt viņ� vispār nebija stiprs angļu valodā. Tāpēc viņ� tikai smaidīja un māja ar galvu.

-��� Nāc iek�ā, mīlulīt, apsēdīsimies pie tiem kungiem.

-Te ta�u nav krēslu, tēt.

-��� �eit sē� uz spilveniem. Tā ir pieņemts.

-��� Kur tu, tēt, mani esi atvedis, nolādēta bū�ana?

-��� Mia, mīļā, tu apsolīji izturēt trīs dienas. Tu devi vārdu.

Meitene nopūtās tik dziļi, ka liesmiņas uz altāra salīgojās.

-��� Labi. Esmu apsolījusi. Bet tikai trīs dienas, nevienu nieka sekundi vairāk.

Ar diviem stingriem soļiem viņa atradās pustum�ajā kaktā, izrāva no turienes

�etrus vai piecus sēdspilvenus, nometa zemē, nometās uz ceļiem tiem blakus, izvilka no kabatas pudelīti, nospieda podziņu.

Gaisā izplūda asa, pikanta smar�a. Rinpo�e Ņemdens, kuram jau kop� mis Vorlokas ienāk�anas mute visu laiku bija vaļā, atvēra to vēl platāk, it kā gaidīdams, lai meitene arī tajā iepū�.

-Ta, re,-mis Varloka palocīja galvu, sniegdama man pudeliti.-Vai vēlaties? Ak, sasodīts, vai tikai es neaizmirstu, ka �itie angliski nesaprot? Vai tu, nakts�kreklā ģērbtais, gribi?

Paliecos uz priek�u un skatījos uz pudeliti.

-��� Kas tur iek�ā?

-���� Ak, �itas saprot angliski!? - Mis Vorloka bija pārsteigta. - Vai drīkstu jautāt, kur mācījāties?

-��� Protams, - es pamāju. - Vispirms Viduseiropā, tad Hārvardā, tad�

-��� Piedodiet, es domāju, ka jus esat tāds parasts�

-Mūks?

-Tā es iedomājos. Vai tomēr esat?

-��� Pagaidām vēl ne. Kas jums tajā pudelē?

-��� Insekticīds. Galvenokārt pret blusām.

-��� Mierīgi varat likt to nost. Rinpo�em Ņemdenam nav blusu.

Rinpo�e Ņemdens, sadzirdējis savu vārdu, apmierināti pasmaidīja.

Mis Vorloka gan nolika pudeliti, bet viņas sejas izteiksme neatmaiga.

-��� Ka jūs esat pie viņiem gadījies? - viņa līdzjūtīgi apvaicājās.

Gribējās cirst pretim ko indīgu, bet mans skatiens satikas ar mistera Vorloka skatienu. Viņ� lūkojās tik lūdzo�i, ka noriju visu, ko biju gribējis sacīt.

-��� Es nodarbojos ar Tibetas kultūru, - noducināju. - Gribētu pārlūkot da�us senus rokrakstus.

Tostarp atkal bija uzradies plikpauris mūks ar tējkannu. Arī mis un misteram Vorlokiem nolika priek�ā pa bezosu tasei un ielēja tēju. Lai kā es krek�ķināju, diem�ēl, rinpo�e Ņemdens sniedzās sviesta traukā un iemeta katrā tasē sviesta pikuci.

Mis Vorloka domīgi vēroja, kā tējas virskārtā sviests priecīgi kūst un pār�vēr�as dzeltenos ripuļos.

-��� Kas tas ir? - viņa beidzot jautāja, rādīdama uz priek�ā nolikto tasi.

Ņemdens jautājumu nesaprata, un man nebija patikas tēlot gidu. Galvenais,

manas cerības bija izkūpēju�as kā blusu indes smaka gaisā.

Tā kā jautājums vēl plīvoja pār mums, misters Vorloks atbildēja pats.

-Tāir� tēja,mīlulīt.

-��� �ī ir tēja?

-Jā, mīlulīt.

-��� Es vienmēr domāju, ka tēja ir tas, ko dzeram mājās. Pilnīgi dro�i, ka tas nav viens un tas pats. Vai jūti smaku, tēt?

-Jā, kaut kas� it kā�

-Tēt, vai tu atceries, ka Fredis iesprūda notekcaurulē?

-��� Fredis?

-��� Kaimiņu kaķis, kad es vēl biju maza.

-Ak tā. Atceros.

-��� Toreiz ta smirdēja. Tēt, �ī ir smirdo�a. �ī tēja smird, tā nav cilvēkam lie�tojama. Tāpat kā viss, kas �eit ir. Vai tu nopietni cerēji, ka es lik�u te būvēt viesnīcu? Vai tev nav nācis prātā, ka tikai trakais varētu braukt �urp vasaras atpūtā?

-��� Tūrisma ziņā Butāna ir ļoti populāra zeme, meitiņ.

-�� Ta tikai tu domā, tēt. Ja nu brauks vienīgi alusvēderi vācie�i, glieme�rijēji fran�i un futboltrakie briti. Godigs amerikānis te kāju nespers. Es arī biju muļķe, tevi klausīdama. Vēl trīs dienas, tēt, un tad es �o vietu vairs neredzē�u kā savas ausis.

Kad skatījos uz viņas izpūru�ajiem, plu�ķainajiem matiem un nervozajām kustībām, spēju saprast viduslaiku inkvizīcijas tēvus.

Ir tādi gadījumi, kad jākur sārts.

Kad iznācu iek�ējā pagalmā, man cirtās pretim vēlīna rīta vēsums. No Hima- laju kalnu ieskautajām augstienēm sāk plūst auksti vēji un joņo pa ielejam. Sarāvos savā novalkātajā apmetnī un jau gandrīz devos no tre�ā iek�ējā pagalma uz ceturto, kad manas ausis skāra patīkama sievietes balss.

-��� Rinpo�e, vai jūs uz mirkli neapstātos?

Apstājos un pagriezos.

Gandrīz apstājās sirdsdarbība krūtīs. Aiz manis, kājas ieplētusi, stāvēja kāda brūnmate, no galvas līdz kājām ģērbusies dzeltenā kombinezonā.

Es pats nevarēju būt tāds, kas izraisa uzticību. Joprojām valkāju no sen mi�ru�ā lamas mantoto apmetni, no kura vēl pilēja sviestotā tēja. Meitene pienāca klāt, nokrem�ķinājās un noglāstīja sev zodu it kā pirms liela priek�nesuma.

-��� Esi sveicināts, rinpo�e! - viņa sacīja tibetie�u valodā.

-Arī es tevi sveicu, kundze! - palocīju galvu.

-��� Es priecājos, ka saule ir pagodinājusies uzlēkt� un� ka tas ir?� ak tā, uz klintīm� un vārdu sakot, mums ir uzausis mierīgs rīts� Nu labi, sasodīts, vai saprotat, ko es saku?

-��� Saprotu, - pamāju.

-��� Tad ir labi. Es gribēju jums jautāt� vai �eit strādājat� Tādā ziņā, vai dzīvojat� �ajā klosterī?

-Jā.

-Vakar te kaut kur bija� liels� bum! Vai saprotat? Ka lai paskaidroju? Debesis gruva, zemestrīce, - �o frāzi viņa sacīja portugāliski. - Vārdu sakot� akmeņi krita cits uz cita� bum, bum! Vai saprotat, ko gribu teikt?

-Saprotu.

-��� Patiesi? Tas ir lieliski! Jēzus, kā es ar �o puisi tik�u galā?

-��� Piemēram, ja runāsiet portugāliski.

Viņa sagrīļojās, domāju, ka tūlīt gāzīsies no kājām.

-Jūs saprotat� portugāliski?

-��� It īpa�i, ja runāsiet lēni. Saprotu arī angliski.

-Augstais Dievs! Kur jūs to esat mācijies?

-��� Iedams un nākdams. Ziniet, mums diendienā jāiet vākt produktus. Ņemam koka �ķīvi un dodamies pla�ā pasaulē. Te uz �ķīvja kāds uzber risu sauju, tur - uzliek kādus dārzeņus, runādamies ar mums. Ta mēs pamazām iemācāmies valodas.

-��� Tas jau� vienkār�i brīni�ķīgi! Manuprāt, jus esat atklājis īsti jaunu pa�ņēmienu valodu mācībā. Atļaujiet iepazīties. Vai drīkstu jums pieskarties? Tai�zemē reiz pieskāros kādam mūkam, un� hm� tam nelaimīgajam bija lielas nepatik�anas. Veselu gadu viņ� nedrīkstēja runāt, bija jāceļas trijos no rīta.

-��� Pie mums nav tik stingru likumu. Varat skarties jebkur.

Viņa satvēra manu roku un pamatīgi kratīja.

-��� Esmu Esperansa Kautinju. Esmu ieradusies savest kārtībā jūsu klosteri. Es vadī�u darbus. Vai runāju diezgan lēni?

-��� Jums tikai portugāliski jārunā lēni, angliski tas ir lieki.

-��� Piedodiet! Kā jūs sauc?

Sakrustoju rokas uz krūtīm un paklanījos tik zemu, ka piere skāra potītes.

-��� Mans vārds ir Blobzangs. - Izslējies sacīju. - Rinpo�e Blobzangs.

Senjorita Kautinju man draudzīgi uzsmaidīja.

-��� Es meklēju to vietu, kur vakarvakarā nogāzās galerija.

-��� Nāciet līdzi! - es uzsmaidīju. - Tie�i turp eju.

Pēc desmit minū�u soļo�anas bijām sasniegu�i nogruvuma vietu. Senjorita Kautinju palūkojās uz gruve�u kaudzi un tulil rāpās aug�a. Nebūdams visai pār�liecināts, sekoju viņai. Kad tiku aug�ā, senjorita Kautinju jau sēdēja uz baļķa un tvarstīja gaisu, it ka to dabūtu, maisiņos iepildītu.

Nometos līdzās un ar neviltotu līdzjūtību pavēros viņā.

-��� Pie �ā augstuma jāpierod.

-��� Pa� tie�i? - viņa elsoja. - Ne�elojiet, nekas jau nekait. Tikai� atgfi�u elpu, un� būs labi.

-��� Elpojiet dziļāk! - ieteicu.

-Jūs� esat tik laipns. Tatad� es vēl elpoju?

Pēc brītiņa viņa bija atguvusies. Atgūlās uz drupām, nemaz nebēdādama, ka notrieps skaisto, dzelteno kombinezonu, bet manus nervus viņa samud�ināja kā kaķis zemē nokritu�u dzijas kamolu.

-�� Ko jūs� tā skatāties?-viņa pēc garāka pārtraukuma izdvesa.-Vai neesat redzējis� cilvēku, kas gaisu ieņem pa tējkarotei?

-��� Tādu vēl ne, - atbildēju.

Mis Kautinju aizdomīgi palūkojās uz mani. -Vai dro�i, ka esat mūks? -Vai esmu tā teicis?

Viņa samiedza acis un raidīja man vēl aizdomīgāku skatienu.

-��� Kas tad jūs esat?

-��� Dzīvoju te, klosterī.

Viņa pacēla pirkstu, un viņas seja iekvēlojās satraukumā.

-��� Butānietis jūs neesat. -Jāatzīstas, ka neesmu. -Arītibetietis ne. -Arī ne.

-Kas tad jūs esat? Atkārtoju iepriek�ējo klanī�anos.

-��� Mans vārds ir Lorencs, - teicu. - Leslijs L. Lorencs.

Nu es varēju pārliecināties, kāda at�ķirība ir starp iepazī�anos un iepazī��anos. Kad stādījos priek�ā kā rinpo�e Blobzangs, viņa ne aci nepamirk�ķināja. Neteik�u, ka jutos aizvainots, jo kur� gan Eiropā zina tibetie�u vārdus. Toties otra iepazī�anās uzvijām gandarīja par pirmo. Vēl nebiju beidzis pieklājīgo klanī�anos, kad atrados pret nolauztas kārts galu. Tas bija smails un notēmēts pret manu krū�u kurvi.

-Tātad jus esat tas slavenais Lorencs,-viņa sacīja.-Nekustieties, ja jums dzīvība mīļa!

-��� Es nekustē�os, - apsolīju.

-��� Pareizi darīsiet. Jūs vēl mani nepazīstat. Manā sirdī �ēlastības nav ne tik, cik melns aiz naga.

-��� Tā jau izskatās, - es palocīju galvu.

-To neaizmirstiet ne uz mirkli! Rāpieties lejā un pazūdiet!

-��� Ko esmu jums ļauna nodarījis? - drusku apvainojies, painteresējos.

-��� Darītu gan, ja es ļautu.

-Es?

-�� Jūs esat tas Lorencs, vai ne?

-Protams, esmu.

-���� Tatad runa ir par jums. Noziedznieks bez sirdsapziņas un aizsprie�dumiem.

-��� Kas jums to teica?

-��� Mans priek�nieks.

Pēk�ņi visu sapratu. Tatad Domingu mani iegāzis peļķē.

-��� Senjors de Karvalju?

-���� Viņ� brīdināja, lai ar jums esmu ļoti uzmanīga. Jūs esot kā fregoli mētelis.

-Es?

-��� Protams, jūs. Ārpusē rūtains, iek�pusē strīpains. Ārēji - eņģelis, iek�ēji - velns. Visbīstamākais zellis, kādu viņ� savā mū�ā saticis. Izskatoties, ka murrā�jot kā kaķis, bet dvēselē snau�ot tīģeris. Viņ� teica, lai piesargos, citādi pa- modī�oties, kad jau bū�ot par vēlu.

-��� Vai viņ� paskaidroja, kas ar to domāts?

-��� Godīgi sakot, es nezinu.

Noplaku gruve�u kaudzes virsotnē un bēdīgi skatījos uz kārts smaili.

-�� To nu gan es nebiju no viņa gaidījis, - nopūtos. - Es viņa labā darītu visu� bet viņ�. Ak Dievs, ko viņ� par mani� Bet tādi jau cilvēki ir. Nepateicīgais suns!

Visu to sacīju tādā tonī, ka pa�am parskrēja �ermuļi. Tāpat varēja justies arī senjorita Kautinju, jo viņas ievērības cienīgās krūtis zem kombinezona pēk�ņi sāka viļņoties.

-��� Par ko jūs runājāt? Par senjoru de Karvalju?

-��� Ta�u par viņu.

-��� Kā tas saprotams: jūs viņa labā esat darījis visu?

-��� Kā tas saprotams? Pirms diviem mēne�iem dabūju viņu ārā no cietuma, sagādāju �o darbu, toreiz viņ� pateicās man rokas bu�odams.

Senjorita Kautinju nobāla.

-�� Jūs� viņu� no cietuma? - viņa stomījās. - Kur?

-��� Portu.

-Tur ta�u nav cietuma.

-��� Kā nu nav. Tikai valdība to neizpau�. Turp ved sabiedrībai ārkārtīgi bīsta�mus noziedzniekus.

-Ak debestiņ!

-���� Bet� tur nokļuva arī Karvalju. Bija parakstījis viltotu vekseli un zaga banku kartes. Arī man vienu nocēla, bet es viņu neiesūdzēju. Kaut arī bija runa par desmit tūksto�iem dolāru. Domāju tā: kļūdīties var katrs. Līdz zināmai pakāpei es sapratu �o nelaimīgo. Viņ� ta�u zaga nevis pa�a, bet tās meitenes labad.

-��� Kādas meitenes?

-Ar kuru viņam ir bērni. Brīnumskaisti dvīņi, Manuels un Estebans.

-��� De Karvalju� ir dvīņi?

-Jā. Ceru, ka tā meitene ari ir samierinājusies.

-��� Ar dvīņiem?

-Ar de Karvalju. Meitene ienida Karvalju, jo viņ� to bija izvarojis.

Mis Kautinju vērās manī, pilnīgi nobālusi.

-De Karvalju� kādu izvarojis? Es jūs lāgā nesaprotu, tas ir tik juceklīgi.

Pastiepu roku un noliku uz viņas delma.

-Redziet, senjorita Kautinju� es par to runāju nelabprāt, jo Domingu reiz bija mans draugs. Ta�u viņa dzīvē notika kaut kas tāds, briesmīga traģēdija, kas viņu pārvērta par citu cilvēku.

-��� Traģēdija?

-���� Kad viņ� nogalināja savu tēvu. Patiesībā tā varēja būt arī nejau�ība, es viņam ticu. Toreiz viņa dzīve sajuka. Viņu it kā Nelabais paņēma savā varā. Neilgi pirms tam Portu cietuma direktors piezvanīja, ka Domingu gribot izsūdzēt grēkus. Tad viņu nosacīti atbrīvoja, un es viņam sagādāju �o darbu. Svaigs gaiss, skaidra vide, nekādu kārdinājumu� es ticēju, ka �eit viņ� pārvērtīsies, kļūs tāds kā agrāk. Pateicību negaidīju, �ī īpa�ība cilvēkiem nepiemīt, tomēr man ļoti nepatīkami, ka viņ�, tikko ieradies, izplata par mani apmelojumus. Kā jūs sa- gadijāties kopā?

-Atsaucos uz sludinājumu avīzē. Bija nepatik�anas iepriek�ēja darbavietā.

-��� Ta viņ� mēdz. Ar sludinājumiem vāc savus upurus.

-��� Upurus?

Ar roku parādīju noraido�u �estu.

-��� Tagad pietiks, jaunkundz, vairāk nerunā�u. Jāiet atpakaļ uz celli.

Jau grasījos iet, laisties lejā 110 gruve�u kaudzes, bet tobrīd Himalaju pakājē uzradas da�i vīri aizsargķiverēm galvā. Viņus ieraudzījusi, senjorita saspieda man delmu.

-��� Neviena vārda! Par Domingu viņiem ne vārda! Ja viņi uzzinās, kas Domingu īsti ir, tad aizies, un man darbs būs pagalam.

-���� E-ū! - tūlit sadzirdēju dobju, murdo�u balsi. - Vai esat te, senjorita Kautinju?

Meitene paslējās un raudzījās lejup.

-��� Esmu te aug�ā.

-�� Mēs jau jūs visur izmeklējāmies. Vajadzētu �o to pārrunāt. Ko jūs tur aug�ā meklējat?

-��� Man �ķiet, zaudētās ilūzijas.

-Nesadzirdēju!

-��� Neko īpa�u, tūlīt kāp�u lejā.

-��� Uzmanīgi, jaunkundzi Vispār nevajadzēja kāpt aug�ā. Ak Dievs, un to vaja�dzēs novākt!

Senjorita Kautinju kāpa lejā. Pēc kustībām bija redzams, ka viņa zina, kur kāpj. Biju pārliecināts, ka ne jau pirmo reizi viņa lo�ņā pa sabruku�u apmetumu. Viņa veikli noslīdēja lejā un iespieda rokas sānos.

-��� Kas jauns, mister Heineman?

Uzrunātais bija drukns liela auguma cilvēks ar stipru dienvidniecisku akcentu.

-��� Butu jāapsprie� plāni, jaunkundz.

-��� Pameklēsim piemērotu vietu, mister Heineman. Vai viss kārtībā?

-��� Da�iem strādniekiem sāp galva.

-��� Augstuma dēļ, drīz pāries. Vai ar galveno lamu viss sarunāts?

-�� Ar vietnieku, jaunkundz. Viņa vārds ir Dendrubs.

Tas man bija kaut kas jauns. Līdz �im biju domājis, ka Nemdena vietnieks ir �ostimpa.

-��� Viņ� parādīja pirmo lūg�anu zāli. Te to sauc par Ihakangu. Būs jāstrādā starp dievu tēliem un dego�ām svecēm, bet divus metrus tālāk tie pui�i pielūgs dievus. Es tam Dendrubam jautāju, vai tā būs labi, viņ� atbildēja, ka citas vietas neesot. Tālab mums jāremontējot vecais spārns un jāceļot jauns, lai būtu.

-Un kā ar Karvalju?

-��� �odien vēl neesmu viņu redzējis. Viņ� esot atradis kaut kadu baļķi un ņemoties ap to.

Pa to laiku arī pārējie bija pienāku�i klāt un sastāju�ies ap senjoritu Kautinju. Precīzāk sakot, pārējie bija divi vīrie�i, kalsnējs puisis, kura seju zem ķiveres nevarēju saskatīt, un mazs likkājis, kuram nebija ķiveres. Līkkājis ar plaukstu aizēnoja acis un palūkojās uz mani.

-���� Kas tas tāds? - viņ� jautāja ar nepārprotami spānisku akcentu. - Vai mūks?

-�� Apmēram, - senjorita Kautinju izvairīgi atteica.

Uzmanīgi, lai neslīdētu, laidos lejup pa kaudzes sāniem. Ticis viņiem blakus, pieklājīgi palocījos.

Visi trīs vīrie�i labi audzināti atkārtoja manas kustības. Lielais palūkojās uz senjoritu Kautinju.

-Vai viņ� angliski saprot?

-��� Pajautājiet viņam pa�am!

-��� Glu�i lieki, - pasmaidīju. - Mēs sapratīsim viens otru. Druknais vīrs pagrozīja galvu.

-��� �ejienietis neesat. Pārāk laba izruna. Bet amerikānis arī ne. Tad ir par sliktu.

Tā runāja viņ�, kuram �ekspīra valodas vārdi �irkstēja zobos kā zem vilciena riteņiem pakļuvu�i.

-��� Anglis, vai? -Teiksim tā. -Ja ne, kas tad?

-��� Dzīvoju Anglijā. -Vai esat no tiem? -No kuriem?

-��� No tiem, kam mājās banāni apniku�i, un tad viņi nāk �urp, te Dievam aiz muguras meklēt dvēseles mieru, vai nez ko vēl. Apsē�as iepretim kalnam, sakrusto kājas un iztēlojas, ka lido. Vai zināt, kāpēc to dara?

-��� Kāpēc? - es ar ziņkāri jautāju.

-��� Pateik�u, kaut gan jūs apvainosieties. Lai nebūtu jāstrādā. Vai esat no tiem zeļļiem?

-��� Domāju, ka ne, - atteicu.

-��� Kāpēc tad esat tā nomaskējies? -�eit tā ir ērtāk.

-Vai kalnos skatīties? -Nē, bibliotēkā sēdēt. Sarunu biedrs samiedza acis.

-��� Kālab jūs tupat bibliotēkā?

-��� Lasu senas grāmatas.

-�� �ito te grāmatas?

-��� Jā gan.

-Vai atrodat tajās kaut ko interesantu? -Jautājums tāds: kas kuram interesants?

-�� Vai par to kāds maksā?

-��� Gadās.

Viņ� atkal pagrozīja galvu.

-Tur tā vaina, kungs, neapvainojieties! Tāpēc pasaule skrien pretim bojāejai. Cilvēkiem maksā par to, ka viņi skatās kalnos un nīkst bibliotēkās te, pasaules mala. Vai bijāt �eit, kad galerija gāzās? -Par laimi, nebiju. Viņ� sniedza man roku.

-��� Esmu D�o Heinemans. No Dienvidkarolīnas. Kas esat jūs? Pieklājīgi palocījos un mēģināju uzsmaidīt visiem trim reizē.

-��� Mans vārds - Lorencs, - sacīju. - Leslijs L. Lorencs.

Izgāju cauri iek�ejiem pagalmiem un patlaban pagriezos uz savu celli, kad saskrējos ar Dongenu. Puika, mani ieraudzījis, aiz prieka gandrīz kūleni ap�meta.

-���� Tomēr atradu, rinpo�e! Varenas bū�anas notiek, kamēr tu staigā nezin kur. Tagad tev iekārto celli, jo rinpo�e Ņemdens tev iedalīja jaunu. Es arī dzī�vo�u pie tevis. �orīt es nomazgājos, rinpo�e. Tur jau ienesa paklājus, nomainīja statuju�

-Ar ko?

-��� Ar citu statuju. Rinpo�e, tu dabū apzeltītu Congkapas statuju.

Congkapa gan nav dievs, tomēr tam izrāda ne mazāku cieņu kā dieviem.

Congkapa bija reformētās lamu konfesijas, dzeltenkapu�aiņu gelugpa ordeņa dibinātājs; viņ� bija padzinis no klostera sarkankapu�ainos pesteļotājus mūkus, viņ� bija noteicis mūkiem celibātu, apvienojis puritāniskā reliģiskā vienībā līdz tam ļoti brīvās mūku kopienas.

-�ostimpa iratnesisarīziedotoēdienu, sudraba bļodas, sviesta gaismekļus, jaunus kvēpināmos� Rinpo�e Ņemdens lika pateikt, lai tu noteikti viņu uz�meklējot, viņam kas steidzīgi sakāms.

Nolēmu pirms ie�anas pie Ņemdena ielūkoties jaunajā cellē. Tie�i tobrīd no tās nāca ārā �ostimpa ar skābenu smaidu sejā. Rokā lupata, ko viņ� izpurināja pagalma pāri galerijas margām.

Aiz brīnumiem man mute palika vaļā. Vai tikai varenais lūg�anu pārzinis nebūs manā cellē slaucījis putekļus?

Mani pamanījis, viņ� zibenīgi paslēpa lupatu drēbēs. Uz manu pusi pazibināja tā ka smaidu, kas gan nebija necik izdevies. Atgādināja tādu atņirdzienu, kādu rāda slazdā iekritis vilks, cerēdams, ka reiz tiks brīvībā un saplosīs druskās to pabiru, kas uzstādījis slazdu. Tāds bija �ostimpas smaids, un es nemaz ne��aubījos, ka arī viņ� mani saplosītu, ja varētu.

Tā kā to viņ� nevarēja, tad - ar putekļu lupatu uz krūtīm - ņirdza man pretī.

-Tev celle kārtībā, trapa� tas ir, rinpo�e.

-��� Kur� lika to iekārtot?

-��� Protams, ka rinpo�e Ņemdens.

-��� Tev nevajadzēja pūlēties.

-��� To tu vari pārrunāt ar rinpo�i Ņemdenu.

�ostimpa galu galā nebija neglīts. Pareiza seja, deguns drusku prāvāks, nekā �ajā novadā mēdz būt, arī vaigu kauli ne tik izspiedu�ies kā butānie�iem. Arī lūpas plānākas, varbūt pirms vairākiem gadsimtiem viņa ciltskokā bija ieplūdu�as indie�u asinis.

Iegāju savā cellē un uzreiz sastingu. Man priek�ā atradās rinpo�es Ņemdena luksuscelles kopija ar platu gultu, kas mani aicināja no rūpīgi saklāto raibo segu apak�as. Kaktā Dongena gulta, mazāka gan, arī sega vairāk nolietota, tomēr drīzāk līdzinājās miljardiera gultai nekā tai, kas palika agrākajā cellē.

Nojautu, ka rinpo�e Ņemdens mani nepacietīgi gaida, tomēr vajadzēja ap�domāt da�us sīkumus. Starp citu, arī tādu: pie velna, kas te ap mani notiek? Ierodos Litangā, vismierīgākajā pasaules klosterī, lai studētu kādu līdz �im neredzētu Tharpa�enpo rokrakstu, bet nespēju tikt tam klāt, toties ap mani risinās tādi notikumi, ko var apzīmēt da�ādi, tikai ne par mierīgiem. Tas, ka Ņemdens mani nelai� pie Tharpa�enpo, ka �ostimpa man gā� ārā tēju un sit ar pletni, nav nekas salīdzinājumā ar to, ka netālu no celles burbuļojo�ā avotā atrod noslepkavotu mūku, kur� vēlāk pazūd no līķu kambara un atkal atrodas avotā� Man nekavējoties jāziņo par �iem notikumiem uz Timpu tie�i manam draugam Jondonam, viņa augstības karaļa dro�ības dienesta priek�niekam. Viņ� noskaidros, kas te notiek. Ja neziņo�u par slepkavību, kļū�u par nozieguma līdzzinātāju.

Patiesi, rinpo�e Ņemdens mani nepacietīgi gaidīja. Viņ� tikai atmeta ar roku, kad godbijīgi sveicināju, tad piedāvāja tēju. Izraidīja āra palīdzīgo lamu un, negaidīdams, kamēr iemalkoju tēju, metās sarunā ar mani.

-Vai celle patīk, rinpo�e?

-���� Nevajadzēja, rinpo�e, - es atrunājos. - Es samierinātos ar mazāk, ja Tharpa�enpo�

-Tu to lasīsi,-viņ� mierināja. - Bet pagaidām tev jādara kas cits.

-�� Jādara?

-��� Tu apsolīji man palīdzēt.

Viņ� pacēla tējas tasi, un tase rokā drebēja. Apklusu. Ja vecākajam lamam dreb rokas, tas nozīmē, ka viņ� ir vai nu ļoti slims, vai lielā nelaimē. Ņemdens slims neizskatījās.

-��� Litanga būs liels klosteris, - viņ� a�i bēra vārdus. - Bagāts klosteris. Jāiet pasaulei līdzi, rinpo�e. Palūkojies apkārt! - Viņ� pacēla brīvo roku un rādīja man pēc kārtas visus pirkstus. - Te ir kristie�i� Vai bagāti? Protams, bagati. Esmu bijis Romā, redzējis, cik bagāti. Islāma zemes? Biju Saūda Arābijā, biju Emirātos. Bagāti. Biju Izraēlā, arī viņi ir bagāti. Arī hindi sāk saņemties. Vienīgi Būdas piekritēji ir nabagi. Varbūt Japāna ir vienīgais izņēmums, bet viņi Budam tic citādi nekā mēs. Ja mēs gribam, lai mūsu ticība, lamu ticība, neaiziet nebūtībā, arī mums jākļūst bagātiem. Tādam nolūkam kalpos jaunie klosteri, uz kuriem naks tūristi, atstas te naudu. Tie varētu būt parādes klosteri, rinpo�e. Uz āru spo�i, mirdzo�i, bet iek�ienē risināsies reliģiskā dzīve.

-��� Kā, piemēram, Litangā?

-Tā ir, rinpo�e.

Pagrozīju galvu.

-��� Varbūt tu, rinpo�e, visam tam tici, bet es gan ne. Bagātos klosteros ne�turpinās reliģiskā dzīve. Drīzāk tur plūst dzērieni. Tu gribi Litangu darīt bagātu, gar to man nekādas daļas, tikai neprasi, lai es klusēju par slepkavību.

Ņemdens noplātīja rokas.

-��� Kur� tevi spie�? Tu mani pārproti, rinpo�e. Es ar tevi runāju par saim�nieciskiem jautājumiem, tu man piemini slepkavību. Ja jau noticis kas tāds, �ķēr�ļu nav, ziņo uz Timpu.

-��� Es to darī�u, �odien pat.

Ņemdens nopūtās un cēla tējas tasi pie lūpām.

-��� Nepārsteidzies, rinpo�e! Pie slepkavības jābūt ari līķim.

Sāku nojaust ko nelāgu. Savilku uzacis, un mana roka ar tasi palika gaisā.

-Vai tad kas atgadījies?

Ņemdens skumīgi palocīja galvu.

-��� Diem�ēl, ir atgadījies, rinpo�e.

-��� Miru�ais�?

-��� Pazudis bez vēsts, rinpo�e.

-Vai liki sargāt?

-�� Protams, sargājām. Divi mūki pie viņa ne acu neaizvēra. Tomēr nozudis bez pēdām. Viens no mūkiem stāsta, ka tas ap pusnakti pacēlies gaisā un izlidojis pa logu kā rod�ungs. Laikam pārvērties par rod�ungu.

-�� Avots?

-��� Pārbaudījām arī to, rinpo�e. Tur nav. Un viesi drīz būs klat. Satrūcies blenzu viņā.

-��� Kādi viesi?

-�� Vai tad es vēl neteicu? -Vēl ne.

-Arī �ostimpa neieminējās? -Arīviņ� ne.

-��� Tad jau man nāksies atgādināt.

-��� Par kādiem viesiem ir runa?

-��� Par ce|ojumu kantora pārstāvjiem. Tie, kas vedīs �urp klientus. Pagrozīju galvu un sāku lūkoties pa vaļējo logu. No ielejas otras puses, no

strauta malas līdz mums atplūda skumīga jaku bauro�ana.

-��� Un ja mis Vorloka negribēs ieguldīt? -Piespied, rinpo�e!

-��� Kā lai piespie�u?

-�� Appreci viņu! Ja viņa dos līdzekļus, es tev parādī�u piecus Tharpa�enpo. Līdz �im vēl neviens tos nav redzējis.

Noreibu no �ādas lielas iespējas. Ja viņ� iepriek� solītajiem pievienos vēl divus nepazīstamus rokrakstus, varbūt es tie�ām varētu aiz prieka precēt mis Vorloku. Ja viņa pie manis nāktu.

-��� Rinpo�e, es gribētu, lai tu nodarbojies ar viesiem. Tu vari ar viņiem sa�prasties.

-��� Kā man vajadzētu ar viņiem saprasties?

-Tu iestāstīsi, ka �ī ir visskaistākā vieta pasaulē. Tēviņi atradīs visu, ko vien vēlas. Mieru, klusumu, aizsūtī�u mūkus, kas ar viņiem kopā meditēs. Svarīgi, lai viņiem iepatīkas Litanga, �ī miera sala.

-��� Un miru�ais lama avotā? -Par to klusē!

-��� Un pa gaisu aizlidoju�ais rod�ungs? -Ari par to klusē!

-��� Un ko man darīt atliku�aja brīvajā laika?

-��� Lasi Tharpa�enpo, rinpo�e. Tālab ta�u esi ieradies, vai ne?

-��� Kad varu sākt?

-��� Rīt, rinpo�e. �odien tev būs daudz darba ar viesiem. -Tūksto� Budu! Vai jau �odien ieradīsies? Ņemdens bēdīgi palūkojās manī.

-Jau ir klāt, rinpo�e.

Man par laimi vai pat par nelaimi, pirmo satiku nevis nupat atbrauku�u viesi, bet de Karvalju. Mani gaitenī ieraudzījis, viņ� saka virpināt ūsas un domīgi skatījās.

-��� Labdien, Domingu, - es silti, sirsnīgi sveicināju.

De Karvalju, uzticīgs savam ieradumam, neatņēma sveicienu. Tikai virpināja ūsu galus un caururbjo�u skatienu lūkojās gaisā.

Paraudzījos sev aiz muguras, bet tur neviena neredzēju. Tātad �ī ūsu virpi- nā�ana varēja attiekties vienigi uz mani.

-Vai kaut kas ir slikti? - mierīgi apjautājos.

-��� Kop� ieraudzīju jūs, nemitīgi, - viņ� atmeta ar roku. - Paklausieties� es gribētu jums ko teikt.

-Sakiet!

-��� Iziesim pagalmā!

Izgājām tuvākajā iek�ējā pagalmā. Arī Domingu tāpat kā pārējie celtnieki bija darba drēbēs, dzeltenais kombinezons priek�pusdienas spozmē mir�dzēt mirdzēja.

-��� Paklausieties, Leslij, - viņ� iesāka. Tad es apjautu, ka mums slepeni uzglūn lielas briesmas. Ja Domingu mani uzrunā par Lesliju, tad pasaules gals nav tālu. - Es pārbaudīju sabruku�ās galerijas drupas. Naktī. Vispirms pārbaudīju sa�laidumus.

Parlielu brīnumu viņa balsī nesamanīju daudz prieka. Vai viņ� būtu maldījies? Varbūt baļķos atradis nevis saules, bet mēness salaidumus? Man ta�u nebija ne jausmas, vai tie pēdējie vispār eksistē.

-��� Kas tad ir?

Domingu skatījās manī piesardzīgi, uzmanīgi.

-��� Es jums, Leslij, kaut ko pateik�u. Atklāti sakot, es jums neticēju.

-��� Kā tā, neticējāt?

-��� Biju pārliecināts, ka to cūcību ar miru�o un purbu esat izdarījis jus.

-��� Es? - salēcos. - Kāpēc lai es būtu tā darījis?

-��� Tāpēc, ka tas s� rinpo�e Ņemdens nelai� jūs pie jūsu mīļotajiem rok�rakstiem. Domāju, ka gribat priek�nieku baidīt, līdz viņ� atļaus jums lasīt tos nekam nederīgos papīrus.

-��� Domingu, - rāmi uzrunāju viņu, - vai jūs mani pazīstat tādu?

-��� Tādu, - viņ� kategoriski atbildēja. - Ja ir runa par veciem, peļu apgrauz�tiem foliantiem, tad jūs neatzīstat ne Dievu, ne cilvēkus. Ir jau bijusi laime to pieredzēt. Bet naktī� man nācās kaut ko atklāt. Kad pētīju baļķu galus, tas ir, salaidumus.

Nācās vairāk ieklausīties viņā. Nevis tāpēc, ka nebūtu klausījies, bet viņa ļaunu vēsto�ā balss mudināja būt vērīgam.

-��� Es pārliecinājos, ka man tie�ām ir darī�ana ar slaveno saules salaidumu.

-Apsveicu.

-��� Pie velna� Diem�ēl, pārliecinājos vēl par ko citu.

-��� Par ko gan?

Viņ� paliecās uz priek�u un ie�ukstēja man ausī savu brīdinājumu.

-��� Tie�i zem salaiduma vietas baļķi bija aizzāgēti. Tā galerija ir tī�i nogāzta, cilvēk. Labi, ka vēl nebijām sāku�i tur strādāt. Ja tā būtu gāzusies mums virsū, nez vai būtu izspruku�i sveikā, bez roku un kāju lūzumiem. Vai zināt pasaku par Melno mākoni? Ja pareizi atceros, tā nākot no portugāļu Indijas. Par mazu puisēnu, ko nolādējis ļauns burvis. Kop� tā brī�a viņam vienmēr klājies pāri neglīts, biezs, melns mākonis, aizsegdams sauli. Saulstari nevarēja viņu ap�spīdēt, viņ� nevarēja priecāties par gaismu, jo ļaunais, melnais mākonis neļāva. Ticiet vai neticiet: tas puisēns esmu es. Vai zināt, kas ir melnais mākonis?

-��� Kāda pazīstama dāma? - interesējos. Domingu, ūsas uz priek�u saslējis, ierēcās:

-���� Jūs! Jūs esat melnais mākonis! Jūs aizsedzat man sauli. Desmit gadu, kop� jūs pazīstu, jūs grozāties ap mani un nesat nelaimi. Nevis vienu vien, bet veseliem maisiem. Es aizbraucu uz klosteri Nepālā, biju saklausījis, ka tur atrasts kāds neparasts jumta konstrukcijas risinājums. Tikko nolieku bagā�u, un kas tur nāk pretim ar ļaunīgu ņirdzienu sejā? Jūs, Lorenc. Kop� ta brī�a mans miers pagalam. Slepkavība pēc slepkavības, un man vairs neatliek laika tai jumta konstrukcijai, man jāiet kopā ar jums medīt ļaundarus. Man bija jāsargā sava un kolēģu dzīvība, dabiski, jūsējā ari. Kad suri pūlēdamies esmu atmaskojis slepkavu, varu doties mājās, jo mans laiks ir izsmelts. Jumta konstrukcija paliek neizpētita.

-Nebija jau nu glu�i tā.

-��� Klusu! Pēc gada es aizbraucu uz Zanskaru, jo kads ir stāstījis kaut ko par koka tiltu, kura būvē izmantota ārkārtīgi īpatna salaidumu tehnika. Tur netālu ir kāds kluss klosteris, tur varē�u pabūt tuvumā, un tā tālāk. Uzkāpju līdz klos�terim, sameklēju tiltu, speru kāju uz tā un skatos: ko redzu tilta otrā galā? Jūs, Lorenc! Turpinājums kā iepriek�. Slepkavība, pēdu dzi�ana, savas un jūsu dzī�vības glāb�ana. Tiltu izpētīt es "dabiski" nepaspēju.

-��� Manuprāt, es tur ierados agrāk nekā jūs�

-��� Klusu! Pirms diviem gadiem uzkāpu līdz klosterim Austrumtibetā, jo biju dzirdējis, ka tur, likdami mani mūra pamatus, esot atradu�i koka konstrukciju� vienalga, es neturpinā�u. Ko es atrodu pie mani mūra dzeram sviestotu tēju? Protams, jūs. Vēl neesmu muti pavēris, kad jūs jau pavēstāt, ka notikusi slep�kavība, pa klosteri staigājot gari, dēmoni, kaķu dēmoni, ūdens dēmoni, suņu dēmoni, velns sazina, kādi vēl dēmoni. Un viss jau rit parastajā gultnē. Pametu novārtā darbu, glābju savu un kolēģu dzīvību, galvenais, jūsu dzīvību. Mani mūra pamatu lik�anu pat apo�ņat nedabūju. Bet nu jau pietiek. Vēl vismaz piecus gadījumus varētu minēt.

-��� Se�us, - kautrīgi palaboju.

-���� Nokļuvis Timpu, nemaz neuzdro�inājos apjautāties par jums. Vai zināt, kāpēc? Aiz māņticības. Ticēju: ja domā�u, ka Butānā jūsu nav, tad arī nebūs. Kāpēc lai jūs būtu tie�i te? Jūs varētu būt Tibetā, varētu būt Indijā, bet tikpat labi Nāgazemē, pie jūsu mīļajiem �ūsku cilvēkiem. Kāpēc lai jūs būtu Butānā un tie�i Litangā? Tāpēc pat muti neveru vaļā, nevienam neapjautājos par jums. Litangai tuvodamies, nemitīgi lūdzu dievus. Nekaunos sacīt, ka lūdzos. Vai zināt, ko?

-Nē.

-��� Klusu! Uz maniem jautājumiem nav jāatbild, tiem ir tikai retoriska nozīme. Vispirms Dievmāti. Labi, nedaudz, Butāna nav viņai atbilsto�a teritorija. Lūdzos Sākjamuni Budu, Maitrejas Budu, Mahakalā, Congkapu, trīsdesmit trīs dievus, tūksto� Bodhisatvas, lai jusu te nebūtu. Kad tuvojos Litangai, caur mākoņiem paspīdēja saule, nobārstīja pār klintīm, jaku ganībām un klosteri zelta spozmi. Tas bija kā dievu vēstījums, pauda, ka beidzot esmu brīvs, pirmo reizi klosterī varē�u darīt, ko gribu, jūs esat vismaz trīstūksto� kilometru tālumā, Nāga�zemē, un, ja man būs ļoti paveicies, �ūsku cilvēki jūs ziedos kadam no saviem dieviem. Pēk�ņi pār galvu pārslīdēja melns mākonis. Pirmais lama, kuru uzrunāju, man ziņoja, ka klosterī ir viesis, rinpo�e Blobzangs, tas ir, jūs. Man visa pasaule sagriezās, visvairāk gribējās kliegt, lādeties, griezties atpakaļ, ne�apstāties līdz pat Timpu. Tomēr te man ir svarīgs darbs. Nemaz nerunājot par saules salaidumu, ko man beidzot izdevās atrast. Kā jūs domājat, ar ko es aiz�vadīju pagāju�o nakti?

-��� Mērījāt baļķi?

-Arī. Un domāju. Ne jau maz. Domās vēlreiz izstaigāju savu mū�u un jūsu lomu tajā. Vai zināt, ar ko tas beidzās?

-Jūsu sirdī sarosījās kristīgā mīlestība.

De Karvalju atkal tā ierēcās, ka aizzāģēta galerija, ja tāda būtu, sabruktu pāri mums.

-���� Ne velna! Manī radās pārliecība, ka jātiek no jums vaļā. Un es tik�u. Klausieties, Lorenc! Es gribu paveikt �o darbu. Izremontē�u pussabruku�o spārnu, uzcel�u jaunu, kurā būs vieta viesnīcai, paveik�u visu, kas man uzticēts, bet par jums - pasvilpo�u, vai sapratāt?

-Jā,-palocīju galvu.

-��� Lai jūs mani neizslavinātu par zemisku blēdi, pēdējo reizi atgādinu par to gadījumu ar baļķiem. Cilvēk, te kādu grib nogalināt. Un ar to mans uzdevums ir beidzies. Nebū�u vairs jūsu sargeņģelis, nebū�u! Mani neinteresē, kas ar jums notiks, vai jūs nogalinās, vai ne, es rūpē�os tikai par savu darbu un neuzņem�os nekādu atbildību par jums. Vai varat to aptvert?

-��� Domāju, ka varu.

-��� Pieņemiet �o brīdinājumu par manu gulbja dziesmu. Turklāt - rokas nost no Esperansas! Starp citu, nabadzīte ir saslimusi.

-��� Saslimusi? - biju pārsteigts.

-��� Viņa nepanes augstumu. Ceru, ka nav nekas nopietns. Viņa visu jauc� runā visādas muļķības. Viņai ir vīzijas vai kaut kas tāds. Stāsta par kādu slep�kavību, diezgan nesaprotami, es esot savu tēvu� pat izrunāt riebjas, vel kādu izvarojis� Pie velna, ko jūs ņirdzat? Slimnieka murgi drudzī, esmu īsts muļķis, jums to izpļāpādams. Kop� �ā brī�a neesam pazīstami, katram savs ceļ�. Es veik�u savu darbu, jūs - savējo, kaut gan - atklati runājot - senu papīra skrandu burto�anu tikai jūs atzīstat par darbu. Tagad, uz redzi! Ja tiksimies, jums nevajag mani sveicināt. Ja katrā ziņā vajag, tad klusu un diskrēti.

Viņ� apsviedās uz papē�a un klīrīgi, stingriem soļiem aizgāja.

Lai pēc brītiņa atgrieztos, mazāk klīrīgi un nemaz ne stingriem soļiem.

Par laimi, līdz tam man izdevās atvilkt elpu. Nebiju Domingu vārdus ņēmis pie sirds, desmit gadu pazī�anās laiks man bija pietiekams, lai ar tādiem samie�rinātos. Kaut gan tie skanēja skarbi, necie�ot pretim runā�anu, ari pats de Kar�valju �ķita skarbs un iebildumus noraido�s, es labi zināju, ka īstenībā viņam ir zelta sirds. Nekad neaizmirsī�u viņa rāmo, maigo skatienu.

Tad atskanēja kauciens. It kā tur rēktu lauva. Izbīlī tvēru pēc sava 38. kalibra Smith and Wesson. Par laimi, tas �odien bija man klāt, varbūt es to izmantotu, ja vien kāds man uzgrūdies ķermenis nebūtu izsitis to 110 rokas. Apjomīgais lidojo�ais priek�mets mani atsita pret sienu. .Jutu, ka ceļgalā iesveļ dzēliga sāpe, dzirdēju klusu �vīkstienu no mana jau tā noplīsu�ā apmetņa.

Pirms varēju ko teikt, rēk�ana turpinājās. Tagad tai jau bija jēga.

-�� Ko blen�at kā ēzelis uz skābenēm? - dzirdēju balsi, kas nebija salīdzināma ne ar ko. - Iesim, noķersim viņus!

Tiku minējis, ka Domingu de Karvalju pazīstu jau desmit gadu; pa �o laiku man ir bijusi iespēja pierast pie viņa balss maiņām, noskaņu variācijām, untumiem. Lasu viņa dvēselē kā atvērtā grāmatā. �obrīd jutu viņā kaut ko tādu, pie kā nebiju radis. Domingu, portugāļu lauva, bija nobijies; slēptas aiz sa�u�tuma vārdiem, viņa balsī vibrēja bailes.

Rūpīgāk viņā ielūkojoties, atklāju, ka �īs bailes nav nepamatotas. Deguns, kas parasti bija viņa sejas rota, īsts portugāļu augstmaņa deguns, patlaban ne visai bra�i lūkojās starp bra�ajām ūsām, kas slējās uz abām pusēm. Tas, ko varēja redzēt, bija neparasti sarkans, kā magone.

Arī Osu gali bija sarkani. Pa�os galos karajās pa sarkanam pilienam.

Beidzot man izdevās satvert revolveri. Pirmajā uztraukumā metos uz pagalma pusi, kurp pirms brītiņa Domingu bija nozudis manām acīm. Tad spēji no�bremzēju. Lai nu kāds bija viņa sa�utuma objekts, tas jau bija projām.

-Vai kas noticis?-sausi�un vienaldzīgi pajautāju. Un turpināju iesāņus pētīt viņa seju, nejau nu mierīgi, nepavisam ne vienaldzīgi.

-��� Ir noticis, - Domingu tikpat strupi atbildēja.

-��� Kas notika?

-���� Man iegāza pa purnu. Pareizāk sakot, pa degunu. Es viņus nogalinā�u. Tikko biju pāri slieksnim otrajā pagalma, tie gļēvie blē�i gāza pa degunu.

-Cik viņu bija?

-Vismaz piecdesmit. Nez vai mazāks skaits uzdro�inātos ķerties man klāt. Viņi nāca no aizdurves, tikai tāpēc viņiem izdevās iegāzt man pa degunu. Tad aizskrēja. Ja nebutu aizbēgu�i, es viņiem kaulus salauztu.

-��� Domingu, parādiet degunu!

Domingu spītīgi izslēja galvu un nikni skatījās manī. Viņa acīs mutuļoja glu�i citas jūtas. Par laimi, viņa pamatīgi lielais, aristokrātiski veidotais o�as orgāns nebija lauzts, uz tā tikai rēgojās asiņains pu�ums.

-Ja nebūtu noģībis, būtu viņus kotletēs samīcījis, - viņ� nopūtās.

-��� Uzmeklējiet mis Kautinju. Lai viņa jums aizlimē brūci.

Viņ� piekrizdams pamāja un atkal devās uz otro iek�ējo pagalmu. Pēc da�iem soļiem pagriezās atpakaļ un uzmeta man drūmu skatienu.

-��� Man jau ir arī otra ēna, nevis jūs vien.

-��� Ak tā! - es biju pārsteigts.

-����� Pirms da�iem gadiem konkursā izcīnīju darbu Taizemē. Bija jābūvē klosteris pa�os ziemeļos �jang-Maiā. Uzvarēju konkursā, aizbraucu, tiklīdz gri�bēju likt pamatus, apkārtnē sākās mistiskas, varētu sacīt, parapasaules parā�dības. Es negribu ilgi gleznot �os notikumus, ta�u, sākot ar �o spoku staigā�anu, viss sagriezās kājām gaisā. Beidzās ar to, ka man uzdevumu atņēma. Pateica, ka ļoti �ēl, bet viņi negribot pretoties debesu vēlmei. Vēlāk uzzināju, ka uzdevumu saņēmusi akciju sabiedrība "Saules spozme", kas arī uzcēla templi. Ko teiksiet par to?

-��� Biznesa lietās gadās ari tā, bet jūs tās labāk pārzināt.

-��� Nedaudz vēlāk atkārtojās tas pats Taivanā. Man uzticēja būvēt templi, un tūlīt gari klāt. Darbu man atņēma un vēlāk to dabūja "Saules spozme". Glu�i tāpat gāja arī Indijā.

-Vai jūs nezināt, kam tā "Saules spozme" pieder?

-"Banisters un Banisters."

-��� Kas ir "Banisters un Banisters"?

-��� Nav ne jausmas. Dzinu pēdas, tomēr neizdevās neko noskaidrot.

-��� Man tas vārds "Saules spozme" �ķiet aizdomīgs.

De Karvalju nolieca galvu.

-��� Man arī.

-��� Vai esat kādreiz kaut kur rakstījis par tibetie�u slaveno saules spozmes salaidumu?

-Vienuvienīgu rakstu "HarvardJournal".

-��� Tātad to kāds varēja izlasīt?

-Jo vairāk tāpēc, ka tas ir arī internetā.

-Ar jums, Domingu, kads dzen jokus. Vai nevarat iedomāties, kur� tas varētu būt?

Viņ� bēdīgi papurināja galvu.

-Vai tajas vietās, kur tikāt vajāts, bija arī slepkavības?

-��� Par laimi, ne. -Vai pa degunu sita? -Ari ne.

-��� Kas tad notika?

-��� Sīkas cūcības.

-���� Vai nav neviena cilvēka, kur� varētu pateikt, kas ir "Banisters un Banisters"?

-Viņu darbs esot konfidenciāls.

-��� Bet tik daudz ta�u ir zināms, kas ir firmas rīkotājdirektors?

-��� Protams, Rūdolfs Pjerce.

-��� Kas tas zellis ir?

-���� Kāds akls zvejnieks Kaimanu salās. Par piecsimt dolāriem pārdevis savu vārdu uzņēmumam. Tik daudz man izdevās uzzināt. Nu es eju, jāķeras pie teritorijas uzmērī�anas. Uz redzi, mister Lorenc.

Nu viņ� vairs nekliedza uz mani. Laikam nabadziņ� bija ļoti satriekts.

Atgriezos savā celle pameklēt Dongenu. Tikai nomītu zābaciņu pāris liecināja, ka viņ� ir galigi pārcēlies pie manis.

lezvelos gultā un mēģināju domāt. Laikam mani bija pieveicis nogurums, jo pamodos 110 tā, ka man kāds skrāpē durvis. Domāju, ka tas ir Dongens, bet ne, manā cellē ielavījās jauns, izskatīgs muks. Rokā glu�i jauns apmetnis, vēl jaunāka dzeltena kapuce, lieli, iz�ūti zābaki, uz kuriem spīdēt spīdēja pērles. Pār slieksni kāpdams, viņ� vairākas reizes zemu paklanījās. Viena palocī�anās pienācās Congkapam, viena - pagrie�oties pret logu - kalnu dieviem, viena - kakta eso�ajiem sabdagiem, viena - man. Arī es pūlējos klanīties, bet stāvus tas ir vieglāk neka guļus. Turklāt man vajadzēja, cik iespējams neuzkrīto�i, iedabūt revolveri zem spilvena.

- Esmu Dendrubs, rinpo�es Ņemdena vietnieks, - viņ� sveicināja un, ka atvainodamies, smaidīja. - Rinpo�e, pieņem no mums �o mazumiņu! Tu esi mācīts cilvēks, tev neklājas staigāt skrandās.

Tiesa, kas tiesa, manu apmetni jau toreiz, kad Ņemdens man to dāvināja, kopā turēja tikai Būdas griba, bet pēc aizritēju�o stundu vētrām tas bija sairis gabalos. Dongens, starp citu, man bija vajadzīgs, lai kaut kur sadabūtu citu apmetni.

-��� Vai Ņemdens sūta? - es apjautājos, kad bijām beigu�i abpusējo kla�nī�anos.

-��� Es sūtu, rinpo�e. Mūsu noliktavā ir pavisam jaunas drēbes. Iedomājos, ka tev būtu laiks nomainīt apmetni.

-��� Pateicos, rinpo�e.

-��� Kā tev veicas ar Tharpa�enpo?

-Atklāti sakot�

-��� Dzirdēju, ka Ņemdens esot licis pārkraut visas grāmatas, lai meklētu Lielā Atbrīvotāja rokrakstus. Ir savākti kadi �etrdesmit. Es pa kluso tos pārlukoju, rinpo�e.

-��� Un? - satraukti pieliecos viņam tuvāk.

Dendrubs kā vīlies savieba lupas.

-��� Tur nav neviena, kas vēl nebūtu zināms. Diem�ēl, man jāiet� Lai dievi ir ar tevi, rinpo�e�

Viņ� palocījās un, draudzīgi smaidīdams, izgāja pa durvīm.

Piecēlos, lai iedzertu glāzi ūdens un izdzirdu kādu balsi. Tā bija veca vīrie�a balss, runāja tibetie�u valodā, pie manis tā nokļuva it kā caur jūras �alkoņu.

-���� Lejā� - dzirdēju balsi. - Lejā� Ej� lejā� lejā� palīdzi, rinpo�e Blobzang!

-��� Kas runā? - es izbijies jautāju. Pat nepamanīju, ka plastmasas glāze izkrīt no rokas.

-����� Nezinu� palīdzi, palīdzi, palīdzi! Pa�ķirsti Tharpa�enpo!� Pa�ķirsti Tharpa�enpo!

Metos pie durvīm un izskrēju gaitenī. Tur valdīja nepatīkama puskrēsla, uz Nepālās pusi peldeja biezi, melni mākoņi, kas aizsedza sauli. Da�i bija nolaidu�ies iek�ējos pagalmos, lai ziņkāri pārlūkotu mūku ceļļu apkārtni. Gaitenī pret manu celli bija apsēdies mākonis vārnas krasā.

Patlaban iedomājos, ka aiz tā varētu būt paslēpies jebkur�, pat kāds ļaun�prātīgs dievs, un paklupu. Man kājās jau bija lielie, rinpo�es Dendruba dāvinātie zābaki.

Tas, kur� jau ir valkājis �ādus greznuinzābakus, zina: ja gribam tos lietot, nevis glabāt kaktā kā istabas dekorāciju, ir jāiemācās ar tiem staigāt. Nedaudz pārspīlējot es varētu sacit, ka ar greznumzābakiem jāsper divi soļi, lai tiktu soli uz priek�u. Tātad nebija nekas sevi�ķs, ka es paklupu.

Noliecos, lai aiz tuvāk slīdo�a melnā mākoņa strēlēm apskatītu zābakus, varbūt sakārtotu uzliektos purngalus, kad ieraudzīju zeme kaut ko.

�is kaut kas bija garens, satīts dzeltenā zidā un atgādināja kādu peruānie�u bērna mūmiju. Tikko pamanījis to, parāvos atpakaļ, tad a�i noliecos un pacēlu. Pie mana sliek�ņa zemē gulēja grāmata. Uz dzeltenā zīda vizēja sarkans virsraksts. Tibetie�u burti vēstīja: Tharpa�enpo. Lielais Atbrīvotājs. Ņēmu grāmatu padusē un nesu iek�ā.

Āzijas tipa grāmatas parasti nav iesietas, tās sastāv no atsevi�ķām lapām. Lapas ir �etrstūrainas, teksts uz tām ar roku rakstīts vai iespiests. Lai atsevi�ķās lapas nesajauktu, tās tiek ievietotas starp koka dēļiem, tad iesaiņotas zida audumā.

Manai grāmatai �ādu dēlī�u nebija, tikai zīds saturēja lapas kopā. Lai redzētu, vai tie�ām tur ir Tharpa�enpo, vajadzēja attīt zīdu.

Tas bija Tharpa�enpo. Viens no tiem kokiespiedumiem, kas neskaitāmos eksemplāros apgrozās pasaulē. Kokiespiedums ir īpa�s tipogrāfijas darinājums: izraudzīto tekstu iegravē koka dēlītī, notriepj ar krāsu un uzspie� virsū papīru. Ta no viena gravējuma dēlītī var pagatavot neskaitāmus eksemplārus. Upēc kokiespieduma grāmatas nav retums.

Arī mana grāmata nebija no retumiem. �o Tharpa�enpo, Lielā Atbrīvotāja variantu biju redzējis Londonā, Parīzē, Budape�tā, Berlīnē, arī Ulanbatorā, Ņudeli, Pekinā un vēl neskaitamas vietās. Biju to vairākkārt lasijis, atsevi�ķas vielas pat no galvas iemācījies. Savā Londonas dzīvoklī glabāju vismaz trīs eksemplārus, ko bija dāvināju�i da�ādu pakāpju skolotāji un draugi. Kur� gan varētu but pūlējies slepeni atstiept līdz manām durvīm man pilnīgi neinteresantu eksemplāru?

Mazliet paprātoju, tad pagrozīju galvu. Ņemdens tas nevareja būt, viņ� ta�u zināja, ka �is eksemplārs, ko pazīst visi pētnieki, man nav vajadzīgs, tā nevarēja būt arī rinpo�es Dendruba dāvana, viņ� ta�u nesen aizgāja un, ja gribētu dāvināt, butu ienesis grāmatu cellē. Turklāt viņ� zināja, ka �is variants mani neinteresē.

Brītiņu aplūkoju titullapu, domādams, ka varbūt atradī�u tur kādu norādi, pēc kuras izdarit secinājumus, bet neko neatradu. Grāmata gatavota no rīs- papīra, visticamāk, kādā no pagāju�iem gadsimtiem, notaukotās, nobrūneju�as lapas liecināja, ka tās bie�i �ķirstītas. Dro�i vien pie manām durvīm to nolicis nepazīstams mūks. Varbūt no kāda dzirdējis, ka es meklēju Tharpa�enpo, un gribējis man izpatikt.

�ķirstot lapas, pēk�ņi no tām kaut kas izkrita zemē.

Noliku grāmatu uz gultas un noliecos pacelt. Zemē nokritusī papīra lapa bija avīzes izgriezums. Laiks to bija iz�āvējis dzeltenu, tomēr tas nebija tik nodilis un sataukots kā Tharpa�enpo lapas. Nezināma roka bija to izgriezusi no kādas Honkongas, Taivanas vai Indijas avīzes.

Kas būs jaunais klostera priek�nieks?-masīviem burtiem pauda virsraksts. Zem tā, drusku iesāņus: Mūsu informatore mis Karola Fēliksa ziņo no Tun- huangas.

Atklāti atzī�os, man drusku aizrāvās elpa, kad lasīju vārdu Tunhuanga. Tie�i tajā tālajā novadā, tālu no Pekinas, senās Turkestānas teritorijā pagāju�ā gad�simta sākumā tika atrasts Tūksto� Budu alu templis, 110 kurienes divi slaveni austrumu pētnieki Pols Peljē un Aurels Steins bija uz Eiropu atvedu�i bezgal- daudz senu rokrakstu.

Ta�u �is raksts nerunāja par to atklājumu. Par alām tur nebija ne vārda.

Tomēr rakstu es izlasīju vienā piegājienā, bez atelpas. Tad atzvilu gultā un nezināju, ko ar �o rakstu iesākt. Nojautu, ka lasītais kaut kādā veidā saistīts ar mani, ar Litangu un varbūt arī ar slepkavību. Tikai es nezināju, kā.

"�eitTunhuangā ir brīnumjauks laiks." Ta sākās raksts. "Man laiks atskaitīties mīļajiem lasītajiem, jo līdz �im manos ziņojumos ir bijis par daudz ko, tikai ne par laiku. Turkestānā tagad sākas vasara, un vēl vienu mēnesi temperatūra būs pacie�ama. Koki slīgst ziedos, un es justos lieliski, ja nebūtu ziņu par karu. Par ķīnie�u un turkestānie�u virtuvi rakstī�u citā reizē, �oreiz drīzāk par to, kas patlaban nodarbina budistu sabiedrisko domu.

Varbūt mazāk zināms, ka �ajā Ķīnas daļā islāmticīgie ir vairākumā, tomēr daudzas ģimenes turas pie budistu ticības. Tie�i viņu vidū klīst ziņas, par kurām es tagad gribētu stāstīt.

Tā jaukā vietēja ģimene, kuru labprāt�un bie�i apmeklēju, arī ir Būdas ticības piekritēji. Reiz, apmēram pirms desmit dienām, biju vienā no kārtējiem apciemojumiem; parasti mēs vienmēr labā noskaņā pārspriedām apkartnes notikumus, bet �oreiz es sagaidītāju draudzīgajās sejās nemanīju ierasto laipnību. Viņus it kā nomāca kādas raizes. Uz maniem uzmācīgajiem jautājumiem viņi atbildēja tikai ar klusu smaidu, kas bija tik neparasti, ņemot vēra mūsu līdz �im atklātās, godīgās attiecības.

Mani neveda viesistabā, kur līdz tam pavadīju pēcpusdienas ar saldiem augļiem un izmeklētiem Ķinas vīniem.

�oreiz viesistaba bija aizņemta. Tikai uz mirkli pavērās durvju aizkars, kad no turienes izslidēja kalpone ar tējkannu. Manām korespondentes acīm pietika ar �o īso mirkli, lai ielūkotos viesistabā. Pamanītais mani patiesi pārsteidza. Redzēju tur iek�ā vīrieti dīvainā apģērbā, ar smailu kapuci galvā. Tadu apģērbu nekad vēl nebiju redzējusi, man nebija ne jausmas, kas �is cilvēks varētu būt.

Izdzērām tēju, pēc tam iemalkojam mazliet Ķīnas vīna, baudījām saldumus, runājāmies, ta�u nezin kādēļ negribēja atgriezties tā intīmā noskaņa, kas līdz tam vienmēr pavadīja mūsu sarunas. Tādēļ es pēc īsas patērzē�anas atrunājos ar nevaļu un atstāju �o māju.

Pēc divām nedēļām noslēpums nāca gaismā. Mājas saimnieks man izstāstīja notikumu, kas spilgti raksturo dīvainās politiskās un reliģiskās attiecības, kādas valda Pasaules jumta apvidū.

�is gadījums ir tads: blakus Ķīnai atrodas maza Himalaju zeme, kuru apdzīvo daļēji tibetie�u valodā runājo�i cilvēki. �ajā zemē tauta tic dvēseļu atdzim�anai, kas nozīmē to, ka pēc nāves dvēsele aizlido no ķermeņa un atdzimst citā miesā. �is likums attiecas ari uz lielo klosteru vadītājiem; �etrdesmit deviņu dienu laikā pēc priek�nieka nāves mūkiem jāatrod zīdainis, kurā atdzimusi aizgājēja dvēsele. Protams, ka mūki bērnu atrod un sēdina klostera priek�nieka krēslā. �is paradums nācis no Tibetas.tā meklē arī dievi�ķā valdnieka dalailamas at�dzim�anu. Dīvains paradums, ta�u tam ir sava jēga.

Atgrie�oties pie jau minētās mazās Himalaju karalistes, jāmin slavens klos�teris, pēc manu draugu sacītā, tas saucās Devād�ins, austrumnieku valodā �is vārds nozīmē "debesu valstība". Klostera politiskā nozīme nav maza, pēc manu draugu teiktā, pagāju�os gadsimtos tam esot bijusi nopietna loma politisko attiecību veido�anā starp Himalaju mil�iem.

Tātad pirms daudziem gadiem bija nomiris Devād�ina vecais priek�nieks, un mūkiem bija liels uzdevums: sameklēt klosterim jaunu vadītāju. Varbūt es ne�laupī�u lasītāju ilūzijas, atgādinādama, ka jaundzimu�ais priek�nieks ir politisku kompromisu "rezultāts". Da�ādiem, bie�i vien at�ķirīgiem politiskiem grupē�jumiem jāvienojas par kādu vienu zīdaini, kurā atdzimu�o dvēseli atzīs tikai tad, ja būs dota visu grupējumu svētība.

�ajā gadījumā situācija veidojās tā. Kā tika ziņots, spēlē iesaistījusies ari Ķīnas valdība - piedodiet par nodeldēto izteicienu - un arī atradusi kandidātu Devād�ina klostera vadī�anai. Zīdainis atrasts Tibetā, kas pēdējā laikā ir stiprā

Ķīnas ietekmē. Dro�i vien Ķīnas ģenerāli izdomāja, ka gadījuma, ja mazās Hima�laju karalistes varenāko klosteri vadītu viņu cilvēks, Ķīnai būtu milzu ietekme Āzijā izkaisīto Būdas ticīgo vidū.

Ta�u Āzijas mazās karalistes mūki nepadevās. Da�as dienas vēlāk arī viņi paziņoja, ka esot atradu�i zīdaini - pēcnācēju, turklāt savas karalistes teritorijā. Tibetā atrastais neesot īstais. Svētās zīmes ap bērnu nepārprotami liecinot par viņu apgalvojuma pareizību. Nu izcēlās zināmi ķīviņi, ta�u Himalaju karalistes muki atradās savā teritorijā, un neviens nevarēja viņus aizkavēt savu kandidātu padarīt par klostera priek�nieku. �ā klostera vadītāja vārds vēlāk bija Lhamo Dord�e, ja pareizi atceros un varu pareizi aprakstīt. Viņ� kļuva par varenā klostera priek�nieku, vēl bērns būdams.

Tibetā atrastais mazulis auga, un ap viņu pulcēju�ies lamas ne uz mirkli neatteicās no domas, ka reiz viņ� pārņems savu "likumīgo" valdījumu.

Viss, par ko runāju, ir noticis pirms daudziem gadu desmitiem, pa �o laiku Lhamo Dord�e bija kļuvis pieaudzis cilvēks. Tad notika kaut kas tāds, par ko manis apciemotie draugi stāstīja tikai fragmentāri. Viņi sacīja, ka Lhamo Dord�e esot no Devād�ina klostera nolaupīts, viņu gribēju�i piespiest atdot vietu sān�censim. Lai atzīstot, ka ne jau viņ� ir likumīgais Devād�ina klostera priek�nieks. Viņu it kā aizvedu�i uz Ķīnu, gribēju�i nogalināt, lai viņa vietu ieņemtu otrs. Viņam kaut kā izdevies izbēgt, nu viņ� slapstoties Ķīnā un gribētu nokļūt atpakaļ mazajā Himalaju karalistē.

Kaut gan mani draugi nebija noskaņoti uz tie�u sarunu, viņi lika man nojaust, ka �is kāds, kur� todien bija aizņēmis viesistabu, bijis pats Lhamo Dord�e.

Lai kā man gribējās, vairāk uzzināt par dīvaino situāciju neizdevās. Arī �o es rakstu tikai tālab, lai jūs, manas dāmas, kas dzīvojat Birmā, gūtu priek�statu par �o dīvaino un pasakā iederīgo pasauli, kas slēpjas starp Himalaju augstajiem kalniem un ir mums tik sve�a�"

Tiktāl vēstīja avīzes izgriezums. Ātri pār�ķirstīju grāmatas lapas, vai tur nav paslēpies vēl kaut kas, bet nebija vis. Bija tik vientulīgi kā policistam nakts postenī pie publiskās tualetes.

Dro�ības dē| paglūnēju gaiteni. Ārā neviena nemanīju, tikai vārnas krāsas mākonis sēdēja uz galerijas margām.

Aizvēru durvis un mēģināju sakārtot domas. Vispirms pūlējos izgudrot, kas varētu būt sūtījis Tharpa�enpo. Jau iepriek� biju pieņēmis, ka ne rinpo�e Ņemdens, ne arī Dendrubs. Atrastais avīzes izgriezums visu nolika citā gaismā. Nu būtiskais vairs nebija Tharpa�enpo, bet tas, kas tur iek�ā. Tharpa�enpo bija tikai aploksne, kurā slēpās vēstule.

-���� �ķirsti Tharpa�enpo! - ar gara ausīm dzirdēju nepazīstama vīrie�a balsi, kura, kaut arī tikai gara ausīm saklausīta, �ķita reāla. - �ķirsti Tharpa��enpo!

Kas zina, cik ilgi es būtu lauzījis galvu, ja nebūtu ie�īkstēju�ās spraudziņā pamestās celles durvis.

Vienu mirkli domāju, ka tās �īkstina mākoņi vai vēj�. Tikai tad rāvu no ap�metņa apak�as ārā savu 38. kalibra Smith and Wesson, kad durvju spraugā pavīdēja tā kā acenes.

Laime gan, ka mana kaftāna piedurkne bija plata un es uzreiz varēju ieroci taja paslēpt, kad durvis vērās pla�āk un kāds pieklauvēja.

-��� Hallo! - dzirdēju bailīgu peles pīkstienu. - Vai te kads ir?

A�i pagrūdu zem segas avīzes izgriezumu.

Paņēmu klēpī Tharpa�enpo un izlikos lasām.

�is kāds vēl brītiņu klausījās, tad meta mieru. Tā kā galerijā bija pilnīgs klusums, pat mākoņi nevēcināja spārnus, cellē bija saklausāms katrs vārds. Un to ārā izskanēja diezgan daudz.

-���� Kas ir, Moda, kas tur iek�ā ir? - dzirdēju drusku paaugstu vīrie�a balsi. - Vai tā ir lamas celle, vai kas? Kāpēc tev visur jāskatās iek�ā? Kas tev tas par niķi, Moda?

-Tāpēc, mīļais, ka esmu ziņkārīga. Ziņkārība ir elements, kas mani rosina. Ja redzu kaut ko satrauco�u, man paceļas adrenalīna līmenis.

-��� Bet manējo pastāvīgi paaugstina tava ziņkārība. Jēzus, Moda, tu ta�u to nedomā nopietni. Ko jūs teiksiet, mister Stīvens?

-��� Neko, - norūca lācis, kur�, �ķiet, vilkās aiz viņiem pa gaiteni. - Esmu tikai grāmatvedis.

-��� Es līdī�u cellē, - atteica sievietes balss.

-�� Jēzus, Moda, kas gan tevi satrauc, ka esi tik saspringta. Ja tur kāds būtu iek�ā, tad būtu atbildējis.

-Bet tur ta�u kāds bija.

-��� Kā tu zini?

-���� Es redzeju. Ielūkojos tikai vienu mirkli. Zini, Ernij, kas tur ir? Brīni�ķa statuja. Stāv kaktā. Tas priek�ā deg kvēpināmais. Vai nejūti smar�u?

-��� Moda, mīļā, kop� esam te, es sao�u tikai veca sviesta smaku. Manas o�as �ūniņas ir pilnīgi sagrautas. Nav nemaz dro�i, ka tās kādreiz atjaunosies. Baidos, Moda, ka līdz mū�a galam jutī�u vairs tikai �o dvaku.

-�� Neesi ta�u tik no�ļucis! Nav nekāda uzmundrino�a perspektīva iedomāties, ka tu atgulsies man līdzās gultā, es nometī�u mazo paltraciņu un tu pie manis saodīsi vecu sviestu. Ko jūs, Stīvens, par to teiksiet?

-��� Neko, - rūca lācis. - Esmu tikai gramatvedis.

-��� Ta�u ari grāmatvedim var but savi uzskati, vai ne?

-��� Dvakas es neiegrāmatoju.

-�� Vārdu sakot, Ernij, vai nu tev patik vai ne, es ie�u tajā� celle. Talab ta�u esam ieradu�ies, vai ne? Tu sacīji, ka vajagot drusku romantikas. Talab at�braucām.

-��� Moda, patiesi vajag mazliet romantikas, bet es ar romantiku saprotu ko citu nekā tu.

-��� Ko tu, Ernij, ar to saproti?

-���� Vai mums to vajag apspriest tie�i tagad? Katrā ziņā es to iedomājos tā: sē�u pieczvaig�ņu viesnicā uz balkona un skatos uz kalniem. Tas ir D�omo- lungma, tas ir Kan�endzenga, tas ir Ceringma, bet �is - Makalu. Zem manis mutuļo dzīve. Ūdens vedēji tirgo ūdeni, pui�i ar ēzeļu ratiņiem brauc uz tirgu�

-Vai tu nekad neesi iedomājies reiz aiziet uz kalniem un iebāzt rokas kalnu sniegā?

-��� Kāpēc man tās tur jābā�? Sniegu es pazīstu labi. Sniegs visur ir vienāds.

-��� Ko jūs par to sakāt, mister Stīvens?

-��� Neko, - rūca lācis. - Esmu tikai grāmatvedis.

-Nu, un?

-��� Sniegu neiegrāmatoju.

-��� Uz redzē�anos, Ernij!

-��� Kur tu ej?� Moda!

-��� Iek�ā.

Durvis atvērās, un manā cellē ielidoja Moda. Kopā ar viņu it ka pavasaris.

Moda bija tieviņa, drusku �inkstīgu balsi, skaistu seju, proporcionālu augumu. Lielas zilas acis, mazliet pilnīgas lūpas un gari, gai�i mati. Nācās parakņāties atmiņā, lai apjēgtu, ko viņa atgādina. Atradu. Pirmās paaudzes Bārbiju.

Pūlējos rādit drūmu seju, bet tikai tā, lai viņa no manis nenobītos.

Meitene ieplīvoja pa durvīm un ar vienu ilgsto�u skatienu novērtēja manu celli. Ari mani, Congkapu, kvēpināmos,ziedojumu bļodas,varbutari Tharpa�enpo man klēpī. Visu �o īso brītiņu no viņas sejas nenozuda draudzīgs smaids. Inventarizāciju beigusi, viņa smaidīdama pagriezās pret mani un nometās man līdzās uz gultas malas. Ne tik tuvu, lai es to pieņemtu par uzmācību, bet ne tik tālu, it kā baidītos.

'Di nebija pasaka, nācās ielaisties sarunā. Aizvēru grāmatu, gribēju to nolikt uz segas, bet maza, muskuļota roka mani atturēja. Moda uzlika roku man uz locītavas.

-Vai drīkstu paskatīties?

Savāds iepazī�anās veids, svēta patiesība, tomēr es neka nesacīju. Padevīgi piestūmu grāmatu viņai tuvāk.

-��� Kas� tas ir?

-��� Grāmata, - bezkaislīgā balsī atteicu.

-�� Jus� runājat angliski?

-��� Runāju.

-Vai, cik labi! Vai esat mūks?

-Apmēram.

-�� Vai �ī ir svētā grāmata?

-Apmēram.

-Vai jūs tikai sē�at te un lasāt?

-Tikai sē�u te un lasu.

-��� Cik stundu dienā?

-Atkarībā no� Ja atļauj, tad daudz, ja neatļauj, maz.

-Vai zināt, kas ir nauda?

-��� Man ir zināms priek�stats par to.

-Vai negribat mazu paciņu naudas?

Pagriezu galvu sāņus, it kā aplūkodams celli. Kas būtu tas, kam varētu iztērēt naudu?

-����� Paraugieties �urp! - meitene sacīja, atkal noglāstīdama man rokas locītavu. Glāsts bija tīkams, nezinu, vai īsts muks arī to izjustu tā. - Ja ir nauda, tad var izdarīt daudz ko. Vai klosterī ir ari kāda ērtaka celle?

-��� Domājams, rinpo�es Ņemdena celle.

-���� Redziet, ja ir diezgan naudas, tad �ā� ē� rinpo�es celle var kļūt par jūsējo.

-��� Ka tad tā var būt mana?

-Nopirksiet.

-��� Bet man ta�u nav naudas.

Meitene pameta skatienu uz durvju pusi. No tā es sapratu, ka pārējie divi, iespējams, aiz durvīm noklausās.

-��� Tie�i par to ir runa. Es� jums iedo�u naudu.

-��� Ziedojums?

-��� Gandrīz. Tikai jums par to vajadzēs kaut ko izdarīt. Neko tādu, ko jus cit�kārt nedarītu.

Kļuvu patiesi ziņkārs, ko gan viņa 110 manis grib.

-Vai jūsu svētībai ir kāds vārds?

-�� Vārds? - es brinijos. - �ajā klosteri ikvienam ir vārds.

Viņa skatījās uz mani, un viņas acis smaidīja.

-��� Ari tam kungam tur kaktā?

Minētais kungs bija Congkapa, dzelteno kapu�u ordeņa dibinātājs. Viņa zelta acis ar augo�u interesi vēroja meitenes aizvien vairāk tvīksto�o seju. Sārtumu bija izvilinājis satraukums pirms liela veikala darījuma slēg�anas.

-��� Protams. Viņa vārds ir Congkapa.

-�� Vai �is vārds kaut ko nozimē?

-��� Congkapa? Nu� Cēlies no sīpolu ielejas. Tāda ir nozīme.

-��� Interesanti. Vai varētu uzzināt jūsu vārdu?

Izvilku savu roku 110 viņējās un, cik vien iespējams, turpat uz gultas malas palocījos.

-��� Mans vārds ir Blobzangs, - teicu. - Rinpo�e Blobzangs.

Neizskatījās, ka viņa būtu pārsteigta. Skatiens drizāk pauda pārdomas.

-��� Skan labi, - viņa sacīja. - Vai tam arī ir nozīme?

-��� Ar asu prātu, - atbildēju.

-�� Tatad jūs esat ar asu prātu. Tad jau nekādu problēmu nebūs. Pateik�u, kas esmu es. Mans vārds - Moda.

-Vai tam ir kada nozīme? - pārtraucu. Meitene pakasija mazā, dievināmā deguntiņa galu.

-���� Redziet nu, jūs mani noķērāt. Nav ne jausmas, ko tas nozīmē. Sev par attaisnojumu pateik�u, ka man ir ari otrs vārds - Benda. Kā jums patīk?

Ko es varēju sacīt? Ne visai patika. Ne Moda, ne Benda.

-��� Ne jau tālab pie jums apsēdos, lai debatētu par vārdiem. Vai varat sekot?

Klusu pamāju.

-Tikai sakiet, ja kaut ko nesaprotat, es pamazām paskaidro�u, lātad, mīļais Blo� tas ir, rinpo�e� par naudu var nopirkt visu ko. Piemēram, uzturu. Vai klosterī ir kārtīgs ēdiens?

Iedomājos rinpo�es Ņemdena pieticīgās brokastis, un man gribējās smieties.

-��� Var iztikt, - nopietni atbildēju.

-��� Ko jūs katru dienu ēdat?

-��� Ko mēs ēdam? Tēju� un ķinku.

-��� Kas tas ir?

-��� Biezputra.

-�� Vai gaļu ne?

-Nē.

-���� Nu, redziet, būs nauda, varēsiet ēst gaļu. Dosieties uz pilsētu un no- pirksiet.

-��� Mis� Moda� vai drīkstu lūgt?

Balss nāca no durvju puses. Mistera Stīvensa balss.

-��� Kas ir, mister Stīvens? - meitene neiecietīgi pagriezās atpakaļ.

-��� Es esmu tikai grāmatvedis, tomēr apņēmos jūsu uzmanību pievērst tam, ka �ie pui�i ir veģetārie�i.

Mis Moda norīstījās.

-���� Ak tā, - viņa pagriezās pret mani un pielāgoja sejai mirdzo�u smaidu. - Varēsiet nopirkt sev, piemēram, jaunus zābakus.

-��� Jaunus? - es neapzināti brīnījos un pacēlu kāju.

-��� �ie, kā redzu, jums da�us numurus par lieliem. Dosieties uz Timpu un pasūtināsiet pēc sava izmēra.

-��� Būtu jau labi, - es sacīju. - Bet ka lai tieku pie naudas?

-Es varu jums palīdzēt.

-��� Un kas man par to būs jādara?

-��� Tas pats, kas līdz �im. Jāsē� uz gultas malas un jālasa. Astoņas stundas dienā.

-Tikai sēdēt un lasit?

-���� Mēs mazliet pārkārtosim celli. Vai citādu dievu nav? Timpu es vienu redzēju, kā lai ieskaidroju, jūs tomēr esat mūks. Vārdu sakot� ja vīrietis un sieviete ir intīma divatne� tad� da�reiz viņiem uznāk, viņi mēdz kaut ko darīt.

-��� Medz?

-��� Mēdz. Ka lai jums paskaidroju? Vārdu sakot, Timpu es redzēju skulptūru, kur kāds dievs sē� lotosa pozā vai kā nu tur� Klēpī sieviete, no kuras tikai mugura redzama.

-��� Yab-yum, - sacīju.

-��� Ko tādu?

-��� Yab-yum. Dzīvības spēka pārplūsme. Dievību, vīrie�a un sievietes, sānu saplū�ana. Svēta lieta.

-��� Patiesi? Ak, pie jums to sauc tā? Pie mums citādi, bet būtība tāda, ka jūsu cellei dabūsim tādu statuju, jo tūristi uz tādām krīt. Jūs sēdēsiet cellē, lasīsiet, dzersiet tēju, ēdīsiet gaļu� vai arī ne, bet to tur� biezputru� tad pavērsieties uz toyab-yum, tikai neaizsedziet to, lai tūristi caur stiklu labi saredz.

-Caur stiklu?

-Jūsu cellei būs stikla durvis. Tūristi nāks pa gaiteni, apstāsies pie celles, palūkosies pa durvīm un redzēs, kā Himalajos dzīvo vienkār�s mūks. Vai jums ir bungas un gara trompete?

-��� Neviens, ne otrs.

-��� Būs. Reizēm pūtisiet vienu, reizēm otru.

-�� Arī bungas?

-Ari. Tas ir� sasodits, bungas nevar pūst. Tās sit. Par to jūs saņemsiet, teiksim, piecsimt dolāru mēnesī. Tas ir ļoti daudz naudas. Ja rūpīgi krāsiet, pēc desmit gadiem varēsiet nopirkt sev klosteri. Ak tā, vissvarīgāko nepateicu. Es esmu tūrisma biroja "Labs gaiss" vadītāja. Protams, jums tas necik daudz nenozīmē. Vārdu sakot, esam sarunāju�i?

-��� Sarunāju�i? Ko tas nozīmē?

-�� Jūs te aiz stikla durvīm lasīsiet un sitīsiet bungas.

Paraustīju plecus.

-Par to varētu but runa.

-��� Alga - piecsimt dolāru.

-��� Tas būs labi, - palocīju galvu. - Arī jauni zābaki derētu. Vai celli varēs izkrāsot?

-��� Protams, - mis Moda pamāja. - Lik�u izkrāsot jūsu celli.

-�� Rinpo�e Ņemdens jau bija man pavēlējis to darīt. Tūlīt pēc Drakpo nāves. Bet man negribējās. Bija jāizlasa trīs grāmatas.

-��� Kas ir Drakpo?

-�� Viņ� �eit dzīvoja pirms manis. Arī �ie zabaki, kas man kājas, bija viņa. Tāpēc tik lieli. Nav mana mēra. Tas nekas, būs nauda, ie�u uz Timpu�

Meitene samiedza acis. Gribēja kaut ko jautāt, bet tie tur ārpusē viņu ap�steidza.

-���� Mis Moda, - dzirdēju mistera Stīvensa balsi. - Es jau gan esmu tikai grāmatvedis, bet jūsu vietā pajautātu, ar ko tas zellis ir miris. Nekad nevar zināt.

-��� Pajautā, Moda! - mudināja arī otrs.

-��� Ar ko tas Drakpo nomira? - Moda jautāja, pavirzīdamās no manis nostāk.

-�� Nekas bīstams, - atmetu ar roku. - Slimība klosterī jau izbeigusies. Dievi ir noslēgu�i slimību dēmona maisu.

Mis Moda tomēr bija spītīga un nepadevās.

-�� Ar ko nomira �is� Drakpo?

-Sērgā,-atteicu.

-��� Sērgā? - mis Moda satraucās. - Ko tas nozīmē?

-�� Mis Moda! -atkal saklausīju neapmierinātu rūcienu aiz durvīm. - Es esmu tikai grāmatvedis, bet domāju, ka tas puisis runā par mēri.

Mis Moda Benda glu�i ka atsperu sviesta izlēca no manas gultas.

-��� Ko-o!!?? Mēris??!! Un to jūs tapat vien pasakāt? Vai zināt, ka tas ir lipīgs?

-��� Kā nu nezinā�u, - pamāju. - Kop� tā laika klosterī daudzas celles ir brīvas. Ak, jūs sacījāt: piecsimt dolāru?

Mis Moda Benda piecēlās un sāka atmuguriski kāpties uz durvīm.

-���� Par to� mēs vēl parunāsim. Liels paldies, ka� - viņa apklusa. - Mēs vēl tiksimies. Dro�i, ka tiksimies.

Par to es ne�aubījos.

Kad viņi bija projām, cēlos un nomazgāju seju aukstā ūdenī. Ta mēdzu sevi mierināt jau kop� jaunām dienām, ja gadījās lieli garīgi satricinājumi.

Būtu es zinājis, kas sekos, tad nebūtu uzņemies lieku darbu.

Patlaban apmierināti aplūkoju rinpo�es Dendruba dāvinātos zābakus, kad ārpusē sāka grabināties pie durvīm. Tā kā Moda bēgdama bija tās aizcirtusi, man nācās iet un atvērt. Kad durvis atvērās, es aiz pārsteiguma gandrīz nozvēlos sēdus. Labi, ka man kājās bija daudz pieminētie milzu zābaki, tie mani noturēja stāvus.

Ārā, pustum�ajā gaitenī, ietinu�ās glūnigā vārnas krāsas mākonī, stāvēja di�vas raganas. Divas īstas raganas ar gariem deguniem un kārpām. Abas melnos, līdz kaklam aizpogātos tērpos, pinkainiem, sirmiem matiem, melnām, stingam acīm. Toties mutes sarkanas, it kā viņas būtu nupat atgriezu�ās no raganu zemes bufetes, kur piena vietā izsniedz asinis.

Viņas bija tik vienādas, ka pie labākās gribas nevarēju at�ķirt vienu no otras. Viena varbūt bija drusku garāka un ar smailāku zodu. Kaut gan ari otrai bija tik smails zods, ka ar to varētu dēlī caurumu izsist.

-��� Misters Lorencs?

-��� Esmu tas, - �ausmu pārņemts, atbildēju.

-��� Lūdzu, vai jūs mūs neielaistu?

Viņas runāja angliski, tomēr valoda bija manāms pavisam maziņ� akcentiņ�. To es sapratu tūlīt, kad viņas stādījās priek�ā.

-��� Esmu Marija Ma�ado, - sacīja viena.

-��� Esmu Izabella Ma�ado, - sacīja otra.

Man gribējās ņemt baro svētūdens trauku no Congkapas statujas pakajes un viņas drusku apslacīt, varbūt no �a ūdens viņas izgarotu, bet vēl laikā pārdo�māju. Nav mana darī�ana aizbiedēt rinpo�es Ņemdena nākamos klientus, glu�i otrādi.

Atkāpos no durvīm un pieklājīgi lūdzu viņas iek�ā.

Masas Ma�ado nedomāja, ka esmu Butānas mūks, nevēlējās pārkārtot manu trūcīgo celli, nepiedāvāja naudu, pat netaisījās ierīkot manai cellei stikla durvis. Viena iekārtojās uz mazā krēsla, kur turēju mazgājamo bļodu - tobrid tā par laimi bija kaktā -, otra novietojās uz manas gultas malas, it kā tas būtu vis�dabiskākais pasaulē.

-Rinpo�e Ņemdens mūs atsūtīja pie jums,-viena sacīja. Es pat nemēģināju uzminēt, kura. Domāju, ka ar laiku kaut kā mēģinā�u viņas at�ķirt.

-���� Priecājos par �ādu laimi, - pieklājīgi sacīju. Viena Ma�ado sakrustoja kājas. Ar pārsteigumu konstatēju, ka viņas kājas ir glu�i cie�amas.

-��� Mister Lorenc, pēc rinpo�es Ņemdena teiktā, jūs nodarbojoties ar vie�siem. Mēs esam tūrisma biroja "�ausminā�anās" vadītajas. Un vienlaikus arī īpa�nieces.

-��� Priecājos� manas dāmas.

-��� Mēs gribētu mazliet apskatīt klosteri.

-��� Nekādu �ķer�|u, manas damas. Pāris minū�u�

Viena Ma�ado pacēla roku. Tā, kura sēdēja uz manas gultas.

-Vispirms uzklausiet mūs. Mes esam īpa�a ceļojumu biroja vadītājas. Mes organizējam tikai speciālus ceļojumus.

-Saprotu.

-���� Baidos, ka vēl ne. Bet tūlit sapratīsiet. Mēs vedam savus klientus tādos ceļojumos, kur viņi var izbaudīt �ausmas. Divas reizes diena. Piemēram, vedam uz Rumāniju, uz Drakulas pili. Par laimi, mums ir lieliska sadarbība ar rumāņu koleģiem. Pa Īriju vedam klientus Vilka�u turē. Viesi dzīvo brūko�ās viesnīcās, viss novads miglā, bet, ja nejau�i miglas nav - kaut gan tur reti ir skaidrs laiks -, tad ir speciālas iekārtas, ar kurām mēs varam radīt biezu miglu jebkad.

-��� Klausos ar prieku.

-��� Uz Indonēziju braucām skatīties varānus. Tur dzivo tās milzu ķirzakas, kas ar vienu kampienu aprij kazu.

-J-ā-ā.

-�� Jau esam turp vedu�as vienu tūri. Tā bija tikai ievada ture, tomēr guvām lielus panākumus� zināmā izpratnē.

-�� Vai varāni kazu apēda?

-��� Tie apēda gidu. Tomēr brauciens bija neaizmirstams. Tapat ka būs uz �ejieni.

Domāju, ka nedzirdu pareizi.

-Jūs gribat organizēt braucienu uz �ejieni? �ausmu tūri, vai ko?

Viņas reizē sāka locīt galvu. Pat kārpas uz deguna lēkāja vienādi.

-�� Tā gan.

Nezināju, raudāt vai smieties. 'Rīpēc izvēlējos tre�o variantu. Iedomājos, ka jāmēģina viņas atrunāt no �ā plāna.

-��� Baidos, damas, ka tas neizdosies. �eit nav nekā �ausmino�a.

Tomēr tas nebija glu�i pareizi. Tas, kas pēc manas iera�anās ar pa�u bija atgadījies, deva iemeslu ne mazumam �ausmu.

-Vispirms kaut kur ierīkosim moku kambari.

-��� Lamu klosteros nav biju�i moku kambari.

-�� Gan būs. Vismaz �ajā klosterī. Izraudzīsimies atbilsto�u pagrabu, saliksim mocību rīkus, piesiesim ķēdēs da�us pui�us, un moku kambaris gatavs.

-��� Rinpo�e Ņemdens nekad tam nepiekritīs.

-Jau ir piekritis. Pat� pie�ķīra jus. Jūs ļoti labi protot ierīkot moku kam�barus.

Vismīļāk būtu lēcis kājas un aiztriecis viņas pie velna. Tikai kaut kas mani kavēja. Pat ne viens vien faktors. Pirmais bija noslepkavotais mūks, otrs - skats uz aizzāģētajiem baļķiem. Nebija pārliecības, ka man nāks par labu, ja ar visiem saķīvē�os.

-Vai tas ir viss?

-Ak, nē. Tas ir tikai moku kambaris. Vai te kaut kur ir labirints?

-Nez vai.

- Rinpo�e Ņemdens stāstīja, ka zem klostera stiepjoties alu sistēma, kas iepriek�ējos gadsimtos vairākas reizes aizbērta. Mēs to nelaimīgo atbrīvosim. Starp citu, vai jūs nezināt, kur varētu iegādāties pūci? Mūsējā, nabadzīte, pēdējā bridi nomira. Skaists putns bija. Tas ir viss, ko gribējām jums sacīt, mister Lorenc. Vai jūs aizvestu mūs, teiksim, rit uz alām? Rinpo�e Ņemdens un mēs būtu ļoti pateicīgi.

es kļuvu par divu ceļojumu biroju darbinieku. Pēc viena rīkojuma man vajadzēja aiz stikla durvīm lasīt grāmatas, pēc otra - ierīkot pazemē moku kameras. Un tas viss ar varenu rinpo�es Ņemdena atbalstu.

Tad es vēl nenojautu, ka Litangas klosteri saņem�u ne tikai �os divus uz�devumus.

Arī citus, daudz bīstamākus.

Nebūtu pārsteigts, ja uzzinātu, ka rinpo�e Ņemdens ikvienam jaunat- braucējam ir izsniedzis manu fotogrāfiju. Tūrisma kantoru darbinieki un vadītāji it ka nedarīja nekā cita, tikai medīja mani. Vai pēc visa �a kāds pārsteigums, ka mani atrada ari divi Āzijas pui�i? Tie�i otrā pagalma vidū, kad gāju pie Domingu.

Mani apturēja divi vidēja auguma dzeltenīgi vīrie�i, ģērbu�ies elegantas divrindu �aketēs, kurpes melnas, rūpīgi nospodrinātas. Viņu apģērbi un eiro�peiskā uzvedība ļoti at�ķīrās no Litangā ierastā - �eit pat lielākā daļa ieradu�os eiropie�u un amerikāņu mēģināja uzvesties pēc aziātu iera�ām -, tā ka es uz viņiem skatījos ar pārsteigumu.

-���� Misters Lorencs? - pirmais ziņkāri jautāja, kad mēģināju paiet viņiem garām.

Biju spiests apstāties un uzsmaidīt.

-Vai jūs viņu meklējat?

-��� Viņu, - sacīja garākais, palocīdamies pret mani.

Roku pastiepis, rādiju uz durvīm, kas veda uz pirmo pagalmu.

-Nupat viņu redzēju tur.

Abi sāka smieties.

-��� Labs joks, mister Lorenc.

Būtu bijis, .la izdotos.

-���� Rinpo�e Ņemdens jus precīzi aprakstīja. Atļaujiet stādīties priek�ā. Mans vārds: Sok Tok Pong. Mans biedrs - Pak Ung He.

-��� Korejie�i? - biju pārsteigts. Biju iedomājies, ka taivanie�i vai Honkongas ķīnie�i.

-��� Esam korejie�i, - viens palocīja galvu. - Es esmu tēvs Pong.

-���� Bet es - tēvs He, - pamāja otrs. Viņ� tūlīt ieķērās man elkonī un lēnām virzīja tuvāk durvīm uz tre�o pagalmu.

-��� Jūs, mister Lorenc, dro�i vien neesat par mums dzirdējis. Mēs esam apvienotās �an meditācijas skolas priesteri. Pieņemu, ka ziņas par mums vēl nav nonāku�as līdz jums.

Man bija zināms, ka budisma �an novirziens sniedz skaidrojumu par �oka iedarbības rezultātu, tas ir, apjausmu, kāpēc mēs garajā atdzim�anu virknē cie�am. Piemeram, �an skolotājs sit, lamā, zobo savus audzēkņus, jo tādā veidā uz tiem kritī�ot svētā gaisma. Viņu metodes daudzējādi līdzīgas mūsu �ostimpas rīcībai, kaut gan viņ� nez vai pieder pie �an grupējuma.

-��� Mūsu ticības būtība ir rimtums,- meistars skaidroja. - Mēs nekaujamies, nesitām, nelamājam nevienu, kaut gan pārsteidzo�ā veidā nokļūstam aizvien tuvāk apskaidrībai. Piemēram, meditētājs rītausmā paskatās pa logu, viņa ska�tiens krīt uz varena, sniegu klāta kalna smaili. Arī skats uz saules apspīdētu milzi rosina procesu, kas mirkli pēc mirkļa ved uz pēk�ņi atklāju�os viedumu.

-��� Hm. Un mans uzdevums? - jautāju, samierinājies ar neizbēgamo.

-���� Pirmkārt, mums būs vajadzīgas celles ar logiem pret kalniem, vesela rinda.

Tā kā ikvienai cellei logi bija pret kalniem, �ī vēlme i ita īstenojama.

-��� Tuvākajās dienās Litangā ieradīsies desmit vai p; cpadsmit apskaidrības meklētāju, - skaidroja meistars Sok Tok Pong. - Mēs 'amies tikai klusumu un mieru.

-��� To nu es vairāk vai mazāk varu apsolīt, - sacīju.

-��� Būtiskais ir dabas tuvums. Mēs būsim spiesti iejaukties no malas tikai tad, ja citādi nevarēs, - piebilda meistars Pak Ung He.

Samiedzu acis.

-��� Ko tas nozīmē?

Meistars Pak Ung He ieķērās man elkonī un pagrieza mani. Atkal gājām uz izeju pirmā pagalma pusē.

-���� Jūs mums būsiet vajadzīgs, ļoti vajadzīgs, - viņ� saberzēja plaukstas. - Meditētāji nedrīkst uzzināt, ka viss notiek ar iepriek�ēju nodomu.

-��� Kas notiek? - es satrūkos.

-��� Piemēram, jūs �ausiet pa logu.

-��� Ko es dari�u?

-��� Pareizi dzirdējāt. �ausiet pa logu.

-Ar ko?

-Ar kādu �aujamieroci. Ar bisi, piemēram.

-��� Bet man ta�u bises nav.

-Tad ar revolveri.

-Arī revolvera nav, - sameloju.

-�� Aizņemieties no kāda! Klosteri ta�u kāda veca bise atradīsies.

-��� Neticu vis.

-��� Sadabūjiet kādu ciematā!

-Bet� kālab man ja�auj pa logu?

-��� �oka efekta dēļ. Blīk�ķa radītais izbīlis var veicināt apskaidro�anos.

-��� Un ja es kādam trāpī�u?

-��� Uzmanieties, lai nevienu neievainotu! Kaut gan arī pie ievainojuma pār�dzīvotais var vest pie dvēseles gaismas. Pat� bailes.

Tātad es biju bagātīgi apgādāts ar uzdevumiem. Ņemdens bija man uzticējis nodarboties ar viesiem, noslēpumainā balss dvēseles dzīlēs bija uzticējusi �ķirstīt Tharpa�enpo, Moda Benda bija uzdevusi man sēdēt cellē aiz stikla durvīm un lasīt divdesmit �etras stundas dienā, abas māsas Ma�ado - ierīkot viņām pagrabā moku kambarus, abi meistari ticības dibinātāji - laiku pa laikam �aut ar revolveri viņu audzēkņu logos, viņi varbūt pat neņemtu ļaunā, ja es tur iemestu paciņu dinamīta. Sāku apskaust slaveno Goldoni sulaini, kuram nācās kalpot tikai diviem kungiem.

Ta kā man nebija vēlmes meditēt, nolēmu mazliet paskatīties apkārtni. Jutu, ka neņem�u vērā daudzos uzdevumus un nedarī�u neko, kamēr visi man apkārt drud�aini darīs kaut ko. Tādēļ uzņēmu virzienu uz rinpo�es Ņemdena celli, lai pārliecinātos, vai tie�ām pēc viņa norādījuma visi �ie uzdevumi biru�i man virsū kā maiga pavasarīga lietus lāses. Kamēr, galvu nodūris, virzījos uz gaiteni, kas slēpa galvenā lamas celli, pēk�ņi gaiteņa galā pamanīju �ostimpu. Mēģināju paslēpties aiz maza galdiņa - nezin kas bija to aizmirsis gaitenī -, ta�u �ostim- pam acis kā ērglim. Nebiju vēl ne līdz pusei aiz galdiņa, kad jau saklausīju viņa balsi:

-Ak, rinpo�e Blobzangs. Nu vairs ne trapa Pharva, vai ne?

Apkaunējies slējos aug�ā un izlikos slaukām putekļus no zābakiem.

-��� Ko tu, rinpo�e, meklēji aiz galda? - pletnes vīrs nāca tuvāk.

-��� Kaut ko� pazaudēju, - kaunīgi nomurmināju.

Gaidīju, ka viņam spruks vaļā ņirdzīgi smiekli un viņ� ķers pletni, ta�u �os�timpa, pretstatā paredzētajam, apveltīja mani ar ramu smaidu.

-��� Rinpo�e, es nodo�u tev rinpo�es Ņemdena lūgumu. - Pārsteigumā iz- slēju galvu. Biju viņa balsī saklausījis tā kā raizes.

-Vai tad kaut kas atgadījies? - jautāju.

�ostimpa joprojām rāmi smaidīja.

-��� Ak, nē. Tikai pēc rinpo�es Ņemdena domām, tev nav diezgan darba. Rin�po�e, te ikviens kaut ko dara. Ja vēlamies, lai Litangas klosteris uzplaukst, jā�dara viss. Vai ne, tu ta�u esi gatavs darīt visu Litangas labā?

Nu manam sargātājgaram dvēseles dzīlēs vajadzētu lēkāt un protestēt, bet viņ� dīvainā kārtā klusēja.

-��� Ko tu no manis vēlies? - nopūtos.

�ostimpa satvēra mani aiz delma, it kā negribētu nekad vairs laist vaļā.

-��� Tiem rietumu cilvēkiem ir dīvaina gaume, trapa, ak, ko es saku, rinpo�e. Viņi neēd mūsu edienus. Nevis tā, kā tu trapa. Tev tie gar�o, taisnība?

-��� Pat ļoti, - es nopūtos.

-Vai tu kaut ko sajēdz no rietumu ēdieniem?

-��� H puslīdz, - piesardzīgi nomurmināju.

-��� Tad tu būsi pavārs.

-Nē!

�ostimpa bēdīgi pagrozīja galvu.

-��� Un tu saki: visu darītu Litangas labā.

-��� Tikai vārīt gan ne.

-��� Tad vismaz apmāci da�us mukus. Tas ir rinpo�es Ņemdena kategorisks lugums. Viņ� liek sacīt, ka� tad tu varēsi izmantot klostera bibliotēku, kad vien gribēsi.

-Tūlīt ved mani pie rinpo�es Ņemdena!

�ostimpa pagrozīja galvu. Viņa acīs lasīju gandrīz īstas skumjas.

-��� Rinpo�e Ņemdens ir nozudis.

It kā man kāds būtu pa krūtīm iebelzis. Turklāt stipri. Man bija japieķeras pie �ostimpas, lai aiz pārsteigumā neiegāztos sienā.

-��� Kā tā - pazudis?

�ostimpa paraustīja plecus.

-��� Rinpo�e Ņemdens bie�i pazūd.

-��� Uz kurieni?

-��� To tikai viņ� pats zina. Viņ� katru mēnesi uz nedēļu kaut kur pazūd. Da��reiz uz divām.

-��� Bet ir ta�u kaut kāda nojausma, uz kurieni?

�ostimpa palūkojās apkārt, kā baidīdamies, ka mūs var noklausīties, tad noliecās man pie auss.

-Viņ� alās meditē un praktizē thumo.

-��� Kādās alās?

-��� Tā kalna mala pie ciemata ir pilna alu. It kā tur esot viņa celle, akmenī izcirsta.

-��� It kā?

-��� Rinpo�e, es ta�u neesmu redzējis. Es te esmu nesen.

-��� Nesen? Es domāju�

-�� Tikai pirms mēne�a pārnācu no cita klostera, drīz vien pēc rinpo�es Den�druba iera�anās. Viņ�� nav no turienes, no kurienes es. Rinpo�e Ņemdens baidās no nemiera, ko radīs būvē�anās. Varbūt pa divām nedēļām tiks novākti sabruku�ās galerijas gruve�i.

-��� Kas aizstāj rinpo�i Ņemdenu?

-��� Dendrubs.

-Vai man kāds nevarētu parādīt to alu, kur rinpo�e Ņemdens meditē?

-��� Neviens to vietu īsti nezina, rinpo�e Blobzang.

Nopūtos un visus pārējos uzdevumus noliku malā. Kopā ar �ostimpu iegāju virtuvē. Par laimi, kādā skapī atradu divas pavārgrāmatas, vienu - butānie�u, otru - indie�u, un - par vēl lielāku laimi - man izdevās de Karvalju ļau�u vidū atrast būvstrādnieku, kur� reiz bija strādājis par palīgu kādā Bangkokas ēdnīcā.

Nebija rūpju par pēcpusdienu.

Un tā aizlidoja kā putns a�iem spārniem.

�ostimpa varēja biit mierā ar mani. Pirms lika pūst lielās taures vakariņu signālam, viņ� ieskrēja pie manis virtuvē. Ar strupo deguntiņu aizdomīgi pa�o�ņāja gaisu un pagrozīja galvu.

-��� Iedomājos, ka deg. Jums savāda gaume, rinpo�e. Kā nu var ēst kaut ko, kam tāda smaka.

Virtuvē norīkotie lamas, biju�ais Bangkokas ēdnīcas pavāra palīgs un es pats, mēs bijām darīju�i visu, lai viesus ap�ilbinātu ar vakariņām, ne jau �ādām tādām, tomēr nācās atzīt, ka nebijām radīju�i neko ideālu. Nez kādu noslēpu�mainu iemeslu pēc izmantotie produkti negribēja pakļauties mūsu gribai. Gaļa, lai darījām, ko darīdami, palika cieta; nespējām no rīsiem dabūt ārā mazās melnās skrotītes, neviens no mums īsti nezināja, kas tās ir. Tikai, kad vienai atradās spārni un tā izlidoja pa logu, mēs sākām kaut ko nojaust. Tas, kam bija jābūt spageti, locījās katlā kā sliekas un, kad gribējām celt ārā, saira atomos. Gribējām tos aizstāt ar citu mīklas ēdienu, bet tas savēlās vienā kamolā un nokrita zemē.

Tie�i pēc taures pūtiena atzinu, ka pareizi būs laisties prom. Nodevu at�bildību mūkiem un Bangkokas ēdnīcas palīgstrādniekam, kur� arī bija saodis ko aizdomīgu, jo tāpat posās nozust. Tikai pēc manas daiļrunības zib�ņiem un drusku bak�i�a viņ� apņēmās palīdzēt arī pie apkalpo�anas.

Kāpu atpakaļ uz savu celli, lai nomazgātos un mēģinātu dabūt nost nepie�vilcīgo ēdienu dvaku, kas bija manī ieķērusies kā dadzis sunī.

Par lielu pārsteigumu, mājās atradu Dongenu. Viņ� sēdēja gultā un blenza pa logu. Mani ieraudzījis, nodrebēja, it kā viņam nebūtu tīra sirdsapziņa.

-��� Kur tu biji, Dongen? - jautāju, arī pats sēzdamies gultā.

Puika lūkojās manī. Skatienā vibrēja bailes.

-��� Rinpo�e, es atkal redzēju viņus, - viņ� drebo�ā balsī sacīja.

-��� Ko redzēji? - uzdevu lieku jautājumu.

-Abus� bālos mūkus.

-Kur tu viņus redzēji?

-���� Satiku gaitenī. Gribēju bēgt, bet kājas neklausīja. Par laimi nāca lēdija mis Mia.

-Vai pamanīja viņus?

-��� Nē, jo viņas balss bija dzirdama, pirms viņa iznāca no pagrieziena. Bija pret kaut ko paklupusi un sacīja kaut ko.

-Ko?

-���� Es maz zinu angliski, tik cik Timpu mācījos. To vārdu, kurus kliedza mis Mia, manā vārdnīcā nebija.

Uzsitu viņam knipi un pats drud�aini lauzīju galvu. Tad ar nopūtu sacīju:

-��� Iesim vakariņās! Jau pūta lielās taures.

Dongens papurināja galvu.

-���� Es tur nevaru iet, rinpo�e. Nevaru ēst pie jums. Mana vieta ir pie mūkiem.

-��� Tava vieta ir turpat, kur manējā, - satvēru viņu aiz delma. - Gaļu, ja gribi, vari atstāt uz �ķīvja malas.

Pirmais, kuru ieraudzīju, bija Domingu de Karvalju. Viņ� sēdēja pie galda kopāar trim darbu vadītājiem un Esperansu Kautinju, drūmu skatienu vērdamies �ķīvī. Kad labāk ieskatījos, stingdams redzēju, ka mūki nav ēdienus pasniegu�i atsevi�ķi, bet visus sajauku�i vienā lielā katlā, pagatavoju�i īpatnu himalajie�u ēdienu 110 visa, pie kā augu pecpusdienu biju pulējies kopā ar Bangkokas ēdnicas palīgu. Gururad�s - tā viņu sauca - bija "izgarojis", bet mūki jutās varen lepni par savu darbu, ko pa�i nebūtu nogar�oju�i ne par kādiem pasaules dārgumiem.

-���� Interesanti, - Domingu maisīja ēdienu. - "Rīdu es Himalajos nekad neesmu ēdis.

Mis Kautinju tāpat kā Domingu aizdomīgi aplūkoja �ķīvi, tad izbāza sārto mēlīti un nolaizīja karotes galiņu.

-��� Pikanta gar�a.

Piecēlos, aizstaigāju līdz katlam, ko mūki bija novietoju�i kakta uz trijkāju statīva. Kad noliecos pār to, viens no darbu vadītājiem, druknais Jozefs Heinemans iesaucās:

-��� Pie velna, kas tas tāds?

Caur padusi palūrēju atpakaļ. Heinemans, acis izvalbījis, pētija kaut ko savā karotē, ko tādu, kas varētu būt tomāts. Ja mēs būtu ēdienam pievienoju�i tomātus. Mans sargātājgars yidam klusēja, it kā būtu mani pametis, un mani pārņēma nelāga izjūta.

�ajā mirkli vērās durvis, nāca vēl da�i. Pirmie telpā ieradās trīs tūrisma kantora "Labs gaiss" vadītāji: Moda Benda, Ernijs un misters Stīvenss, grāmat�vedis. Mis Benda pamanīja mani, pamāja, kaut ko pa�ukstēja abiem pārējiem un nāca pie manis, skumīgi grozīdama galvu.

-��� Mister Lorenc, jūs mani piemānījāt.

-��� Es? - brīnījos. - Ka es piemānīju?

-Jūs neesat mūks.

-��� Īstenībā neesmu vis.

-Kāpēc jūs neteicāt?

-��� Negribēju jau pirmajā dienā sabojāt jūsu prieku.

-��� Un kas tagad ar mums būs?

-��� Rinpo�e Ņemdens norīkos manā vietā citu.

-Vai jūs patiesi� esat eiropietis?

-��� Patiesi.

Mis Moda atmeta ar roku.

-��� Nekas. Jums ta�u nebūs jārunā. Tikai nepagrieziet profilu.

Varbūt mēs būtu turpināju�i �o daudzsolo�o dialogu, ja mūsu vārdus ne�apslāpētu sacēlies skaņu jūklis. Svaigais Himalaju gaiss gan bija sakāpinājis at�braucēju ēstgribu, jo visi mīņājās ap kaktā nolikto katlu, skaļā balsī prātodami, ar ko smelt, kādā traukā. Man iepretim pavīdēja abu raganu Ma�ado sejas, viņas, pretstatā citiem, sēdēja pie galda un neizteiksmīgām sejām vēroja drūzmu ap katlu. Lūpu kaktiņos rotājās tāds kā zobgalīgs smaids. Viņām blakus, skatienus �ķīvjiem pievērsu�i, gaidīja abi korejie�u skolotāji.

Misteru �ārlzu Vorloku vēl nebiju pamanījis - atklāti sakot, man viņa ne�trūka -, bet, viņa balsi sadzirdējis, uzreiz sapratu, ka arī viņ� ir mūsu vidū.

-���� Kas tad nu? - dzirdēju viņa spēcīgo, mazliet piesmaku�o balsi. - Te ir austrumi, cilvēk! Himalaji! �eit jāēd tas, ko dod.

-��� Man to neskaidrojiet! - viņam atcirta blonds vīrietis, kura ūsas zem de�guna izskatījās kā ber�amā suka. - Es pusi mū�a esmu pavadījis ar ēdieniem. Indonēzijā esmu ēdis pat �urku ragū� esmu ēdis�

-��� Ku�! - apsauca kāda balss. - Nevienu neinteresē, ko jūs esat ēdis.

-��� Itin ēdams, - misters Vorloks uzslavēja �ķīvja saturu. - Vai ne, Mia, dār�gumiņ, tu ta�u arī tā domā?

-��� īstas kakas, - meita atcirta. - Izrūnit vajadzētu to, kur� gatavojis.

-��� Mazajai dāmai ir taisnība, - ūsainis viņai piekrita. - Es to darbu mīļuprāt paveiktu, ja dāma vainīgo noķertu�

Tad kāds iespiedzās. Turklāt tā, ka man uz muguras ik spalviņa nostājās miera stājā. Māsu Ma�ado �ausmu tūre �ķietami bija sākusies.

Spiedzēja bija vidēja auguma brunete.

-��� Fre-ed, - viņa izmisīgi kliedza. - Fre-ed! Kas tas par draņķi manā �ķīvī?

Gar�, stalts, drūma izskata jauns cilvēks paskatījās uz galdu un paraustīja

plecus.

-��� Kā lai es zinu, D�eina? Es nezinu pat to, kas manā �ķīvī, kur nu vēl tavējā.

-��� Kas tas ir, Fred? Ak Dievs, kas tas par draņķi?

Viņa pacēla karoti un rādīja uz mūsu pusi, kas tajā ir.

Bija vērts rādīt, jo tadu vaboli, kāda melnojās karotē, laikam savā mū�ā ne�biju redzējis, kaut gan pirms da�iem gadiem biju uzrakstījis apjomīgu pētījumu par Āzijas tarakāniem.

-Sasodīts, D�eina, tā ir vabole!

-Vai tā ir ielīdusi dāmas �ķīvī?

-Viņa to iesmēla no katla.

-Jēzus, ko mums te dod!

D�eina nemitējās spiegt, bet vaboli nometa. Melnais kukainis pārlidoja pāri vairākiem galdiņiem un nokrita pie raganas Ma�ado elkoņa. Kārpainā gar- degune ar vieglu smaidu nogrūda vaboli no galda.

-��� Arī manā �ķīvī! - ierēcās viens no darbu vadītājiem, ka vēlāk uzzināju, Ektors Longavilja. - Senjor de Karvalju, arī manā �ķīvī ir vabole!

-��� Metiet ārā! - ūsas uz priek�u izslējis, atkliedza de Karvalju. - Vai gribat, lai es izmetu?

Auro�ana un spiedzieni turpinājās. Bet tikai tik ilgi, līdz kāds �ķīvi atrada �ūsku. Tad visi apklusa, bailēs sastingu�i. Tas, kur� jau bija da�as karotes ieēdis, blenza sev priek�ā, acis izbolījis. Bija pārliecināts, ka drīz vien �ūsku inde viņu nogalēs.

Bija sekundes jautājums, vai izcelsies panika. Pirms panikas mēdz būt nāves klusums.

�ajā klusumā mistera Stīvensa lā�a rūciens izskanēja kā debesu vēstījums.

-���� Piedo�anu, ka iejaucos, esmu tikai grāmatvedis, bet te kaut kas ne- �timmē.

�is īpa�i smieklīgais izteiciens nobremzēja paniku. Kaut gau bija absurds un te neiederīgs, tas izrava �ausmām indes zobu.

-��� Ne�timmē? - satraucās misters Vorloks. - Tak jau ne�timmē! Ja cilvē�kam vaboles �ķīvi, un vēl tādas! Kas, pie velna, te ir pavārs?

-��� Jaunkundzei taisnība, - atkārtoja ūsainais, glāstīdams savu suciņu. - To zelli tie�ām nāktos izkastrēt.

Ikviens teica savu sakāmo, klusēja tikai abi korejie�u skolotāji un abas masas Ma�ado. Mani ieinteresēja, kāpēc.

-��� Ko jūs, Stīvens, gribējāt teikt? - nervozi jautaja Moda Benda. Izskatījās, ka viņai skaidrs: kaut gan viņ� ir tikai grāmatvedis, tomēr nekait ieklausīties viņa piezīmēs.

Nedzirdēju, ko uzrunātais atbildēja, bet visi atstūma �ķīvjus. It kā pie�dalīdamies ipatnējā �ķīvju grūstī�anas spēlē. �ķīvju pamatnes �irkstēja pa galdu.

Grāmatvedis piecēlās un gāja kaktā, kurp brūnmate D�eina bija aizmetu�i vaboli. Viņ� izvilka vaboli, paņēma to divos pirkstos un ielika karotē. Tad pa�griezās pret mums, un viņa skatiens bija gandrīz priecīgs.

-�� Tas ir Hydrous piceus.

-��� Kas tas par draņķi? - uzacis saraukusi, jautāja mis Vorloka.

-��� Lielais ūdensmīlis.

Man jau bija skaidrs, no kurienes pū� vēj�. Nozīmīgi pavēros uz Domingu, kur� izvairījās mana skatiena.

-���� Nu, un? - jautāja misters Longavilja, kura �ķīvi arī gozējās ūdensmīļa brālītis. - Vai gadījumā nezināt �itā kristīto vārdu?

Misters Stīvenss paraustīja plecus.

-Tā ir� Eiropas vabole.

Atkal mūs pārņēma klusums. Nu vairs no galdiem neskanēja �ķīvju �vīk�stoņa.

-��� Un? - kāds jautāja.

-��� �ajā pusē� �is kukainis nedzīvo�

-��� Kā tad nedzīvo, ja tas ir te �ķivī? - misters Longavilja iesmējās. Smējās gan, bet viņa smiekli nebija līksmi.

Mis Mia Vorloka gaja pie mistera Stīvensa, noliecās pār karoti un pamatīgi aplūkoja vaboli, tad, neņemdama vērā pretīguma pilnos skatienus, uzsita ku�kainim pa melno muguru un pat pao�ņāja to.

-��� Tur kaut kas ir jūtams, - viņa pēc tam sacīja.

-��� Jēzus! - nokunkstēja brunete D�eina. - Laidiet mani garām, man vairs nekas neturas iek�ā.

-��� Mēģini noturēt, D�eina!

-Protams, viņai tas jāmēģina,-iepriek�ējam runātājam pievienojās tre�ais darbu vadītājs AIekss Rīglers. - Apetītes rosinā�anai jau ar vaboli pietiek.

Misters Vorloks pagrozīja galvu un uzsmaidīja meitai.

-��� Mia, vai tu to neliktu nost?

Meitene nolika vaboli atpakaļ grāmatve�a karotē. Vorloks pievērsās mis�teram Stīvensam.

-��� Jūs, kungs, apgalvojat, ka tā ir Eiropas vabole un to kāds ir ievedis no Eiropas.

-Jā, - misters Stīvenss kategoriski palocīja galvu, tad attapies iepleta rokas. - Kaut gan esmu tikai grāmatvedis�

-��� Kā jūs tik labi pazīstat kukaiņus? - ar aizdomām pētīja misters Vorloks.

-���� Es desmit gadu biju grāmatvedis Bostonas Dabaszinību kolekcijā. Arī �ūskas labi pazīstu,-viņ� piebilda visai nozimīgi.

Tad mēs sākām uztraukties par to, ka ne tikai vaboles, bet vismaz viens rāpulis slēpjas kāda �ķīvī.

-Kuram ir �ķīvī� tā� �ūska?-Vorloks jautāja.

-��� Manējā, - norūca de Karvalju darbu vadītājs Jozefs Heinemans. - Tikko satilpst. Vai kāds grib redzēt?

-Ja atļaujat, kungs, - misters Stīvenss ar da�iem soļiem bija pie Heinemana �ķīvja. Viņ� sakārtoja acenes uz deguna un ielūkojās darbu vadītāja �ķīvī.

-��� Diem�ēl, neredzu.

-��� Dro�i vien, nolīdusi lejā.

Misters Stīvenss paķēra 110 galda karoti un pavērās uz D�o Heinemanu.

-Vai drīkstu pajaukt?

-��� Uz priek�u! - Heinemans mudināja. - Kaut vai apmaisiet!

-�� Karote ir tīra, - Stīvenss pacēla gaisā ēdamrīku. - Pēc tam varēsiet mierīgi turpināt vakariņas.

Heinemana seja kļuva drusku zaļgana, kā uz ielas ar zaļu neona gaismu ap�spīdēta. Misters Stīvenss, pieklājīgi smaidīdams, iesniedzās �ķīvī, un, kad atta- pamies, uz karotes karājās maza �ūskiņa.

-��� Ak Dievs! - Moda Benda tvēra pie rīkles. - Kas gan te notiek?

Labi gan būtu to zināt.

Katrā ziņā mēs bijām uz vislabākā ceļa, kā to uzzināt.

Kaut gan es sēdēju diezgan tālu no nelaimīgās �ūskas līķa, kas karājās uz karotes, tūlīt saskatīju, kas tā ir. Ierāvu galvu starp pleciem un vairījos runāt. Manā vietā to darija misters Stīvenss.

-���� Kaut gan esmu tikai grāmatvedis, - viņ� sāka savu izglītojo�o lekciju, - esmu spiests jums pateikt, ka �eit redzamais dzīvnieks ir Carphopis arnoneus amoneus. Ko jūs par to teiksiet?

Misters Vorloks paberzēja degunu.

-Vai indīga?

-��� Kāpēc indīga? Ne savā �ķīvī atradu.

-��� Es jautāju, vai tā ir indīga �ūska.

-Vienkār�s zalktis. Pārtiek galvenokārt no sliekām.

-��� Ja drīkstu lūgt, neuzskaitiet visu �ūskas ēdienkarti. Pietiek problēmu ar savējo.

-��� Beidziet ar ēdienkarti! - mis Vorloka pacēla pirkstu. Viņa, kamēr domāja, bija uzlikusi kājas uz krēsla. Kaut gan viņa bija neglīta kā rudenīga, ledaina lietus �austīta ainava, man nācās atzīt, ka no melno, līdz potītei garo, svārku �ķēluma spīd pirmklasīgas kājas. - Vai jūs gribat teikt, ka arī �ī �ūska nedzīvo Butānā?

Kaut gan misters Stīvenss līdz �im neko tādu nebija teicis, �ķita, ka mis Mia ir uzminējusi viņa domas.

-�� Jā, ja nu jūs, jaunkundz, vaicājat, tādas ir manas domas.

-Hm.Arī �ī no Eiropas?

To viņa pateica ar tādu noskaņu, tik nicīgi lūpas saviebdama, itkā būtu pilnīgi pārliecināta, ka tikai no Eiropas var rasties viss nepareizais, viss, kas jauc saprātīga amerikaņu pilsoņa domā�anu un krāso pasauli melnu.

-��� Nē, jaunkundz! - grāmatvedis purināja galvu. - �ī �ūska ir no Amerikas.

Miai Vorlokai sabruka vesela pasaule.

-Un� no kurienes?

-��� Ta dzīvo Masa�ūsetsas �tatā, visvairāk tā dienvidaustrumu daļā, sasto�pama ari D�ord�ija un Alabamā.

-Citur nekur?

-��� Nekur.

-���� Izņēmums - Butāna. - papildināja Modās Bendas biedrs Ernijs Boss. -Tagad tā sastopama arī �eit.

-Sasodīts! - Heinemans trieca karoti pret galdu.-Tas ta�u kaut ko nozīmē! Man no �ķīvja lien ārā amerikāņu �ūska, un vēl te ir vaboles no Eiropas� Ta nevar būt nejau�ība!

Skaidrs, ka tā nebija nejau�ība. Man tā izkalta rīkle, ka labprāt būtu iedzēris tēju, ja uzdro�inātos. Ta�u - kas var garantēt, ka arī tējas katlā nav kāda iemītniece.

Tāda, kas nāktu no Amerikas vai Eiropas.

Ūsainais pacēla �ķīvi un ar kategorisku kustību trieca pret grīdu.

-��� Ļautiņi, te kāds par mums uzjautrinās! Kads� ir ar nolūku �o te sataisījis.

-��� Bet kāds nelabais? - jautāja Moda Benda, kurā pamazām atgriezās dzīvība. - Kāds velns ies pūlēties, lai mūs biedētu?

-Turklāt ar vabolēm, kas nav vietējās� Kaut es zinātu, kā tās te nokļuvu��as! - spalgā balsī kliedza Alekss Rīglers. - Manuprāt, par notieko�o jāatbild klostera vadībai. Mūs ataicina celt klosteri, un, lūdzu! Man taisnība, vai ne, mister de Karvalju?

Domingu pacēla galvu. Viņa skatienā bija tāda tumsa, it kā viņ� nule būtu modies no simtgadu miega.

-Jums taisnība, - viņ� rezignēti atsaucās.

Nebija aptverams, kas ar viņu noticis. Es vēl sapratu, ka senjorita Kautinju sē�, sevī ierāvusies, es ta�u viņu nepazinu, bet manam draugam Domingu tagad būtu vajadzējis kliegt, draudēt, lēkt uz galda, izslieties, bet viņ� sa�ļuka uz galda, it kā nupat saņēmis ziņu, ka lielākais gadsimta orkāns aiznesis viņa māju un visu atliku�o aizskaloju�i plūdi. Citiem vārdiem sakot, es vairs nepazinu Domingu.

-��� Kādam ta�u par to jāatbild! - kliedza tas ar sukas veida ūsām. - Materiāli un morāliski! Tas ir ļoti neglīts joks, un maksās ļoti dārgi tam, kur��

Mis Mia Vorloka pēk�ņi iesita sev pa pieri.

-Konservējo�s līdzeklis! Jūtu tā smaku.

Ūsainis aprāvās.

-��� Konservējo�s līdzeklis?

-Apostiet vaboli!

-Jaunkundz, jūs esat prātu zaudējusi!

Mis Mia pacēla un apo�ņāja vaboli.

-��� Tas ir atvestas �ķidrumā, - viņa klusu noteica. - Patiesi, kads ar mums dzen jokus. Kamēr nenoskaidrosies, kur� ir bijis tā atkritumu tvertne, es neie�u no �ejienes prom nevienu soli.

-��� Dāmas un kungi, cienījamie rinpo�es, vai kaut kas atgadījies?

Durvis stāvēja �ostimpa, sejā tik salds smaids kā medus krūzīte. Tad medus no viņa sejas notecēja, un viņ� uzmeta man slepkavīgu skatienu. Ja no viņa skatiena dievi radītu �ķīvjos �ūskas, tad dro�i, ka mēs visi būtu atstiepu�i kājas.

�ostimpa labi runāja angliski, tikai izruna ļāva vēl ko vēlēties. Tomēr mēs lieliski sapratām ikvienu viņa vārdu.

Paris mirk|os atkal sabruka lēni atgriezies miers. Visi, cits citu pārtraukdami, attēloja notiku�o. Mis D�eina un darbu vadītāji pārkliedza pārējos.

�ostimpa, rokas uz krūtīm savijis, pacietīgi klausījās. Kad viņ� novērsa ska�tienu no manis, sejā atkal atgriezās medainais smaids.

Tas nenozuda pat tobrīd, kad viņ� apskatīja vaboles un �ūsku. Lēni, nevienu neuzrunādams, viņ� aizsoļoja līdz katlam, ielūkojās tajā un pamatīgi apmaisīja ar lielo koka karoti, kas bija pieslieta turpat blakus. Nezinu, ko viņ� tur varēja biti saskatījis, ta�u, ātri nolicis karoti, viņ� atgriezās pie durvīm, it kā nodro�inādams atkāp�anās ceļu.

Kad troksnis pierima, viņ�, vēl arvien ar smaidu, norādīja uz mani.

-�� Vakariņas vārīja rinpo�e Blobzangs.

�āda nodevība man bija trieciens pa sirdi. Bet ko citu no viņa varēju gaidīt?

Visas acis pievērsās man. Pagaidām viņi tikai skatījās, neteikdami ne vārda.

Tad arī tas beidzās. Sākās kliedzienu vētra, glu�i kā Niagāra man pāri plūda pārmetumu vārdi.

-��� Jūs? Kā jūs vispār tikāt pie katliem? Jūs, maita tāds, sabāzāt tur visas �īs cūcības?

Piecēlos no galda un centos nodro�ināt savu aizmuguri.

Krietnu brīdi viņi vēzējās man gar degunu, līdz misters Vorloks viņus iz�grūstīja. Viņ� stāvēja man priek�ā kā laikā ieradies glābējeņģelis.

-Vai tie�ām jūs vārījāt to edienu? - viņ� daudznozīmīgi jautāja.

-��� Tie�ām, - palocīju galvu.

-Vai jūs varētu pateikt, ko gatavojāt?

Dabiski, es varētu novelt vainu uz mūkiem, kas bija sagāzu�i kopā katlu sa�turu, tikai man ne prātā nenāca tā rīkoties.

-��� Himalaju fantāziju, - atteicu.

Un tad gāja elle vaļā. Ūsainis un Alekss Rīglers jau vicināja dūres.

-���� Klusu! - Vorloks norēcās. - Uzklausīsim �o puisi! Vai jus sametat �īs cūcības ēdienā?

-��� Ne prātā nav nācis, - protestēju.

-��� Kur� tad?

Tobrīd jau būtu atradis kādu pieņemamu skaidrojumu, bet Domingu satvēra mani aiz apmetņa un izrāva gaitenī.

�ostimpa ar tīģera smaidu sejā nolūkojās mums pakaļ.

Domingu pēc da�iem soļiem apstājās un pagriezās pret mani. Seja drūma, �ķita, ka viņ� par kaut ko lauza galvu.

-Vai jūs sametāt katlā kukaiņus? - viņ� jautāja, glaudīdams ūsas.

-Nebūt ne!-protestēju.

-��� Es jau tā domāju. Vispār� esmu tik ļoti apjucis, ka tur� lai nelabais rauj! Vispirms man kāds iegā� pa degunu, tagad atkal tie sala�ņas.

-Atkal?!

Domingu pamāja, kā sen zinādams, ka viss velti. Mana galva bija smaga kā Himalaji. Da�reiz nespēju aptvert pat visvienkār�āko.

-��� Pēc tam, kad zināmu iemeslu dēļ pametu universitātes katedru, man pir�mais patstāvīgais darbs būtu bijis Taizemē, �iang Mai.

-��� To jūs jau minējāt, - palocīju galvu. - Jums bija jāceļ templis.

-��� Otrā vakarā� kāds bija sametis mūsu ēdienā vaboles. Tādas pa�as kā �eit

-Un �ūskas?

-Arī.

-����� Un? - jautāju. - Kā man zināms, Taizemē ar patiku ēd kukaiņus un �ūskas.

-��� Tikai ne �ādus. Vēl pēc gada Taivanā atkārtojas tas pats. Mēs par ē�anu necik daudz nebēdājām, bija jau aizritējis gads, kop� pieredzējām tās �ausmas �iang Mai, palēnām bijām aizmirsu�i. Tad atradām ēdienā vaboles un �ūskas. Strādnieki sadumpojās, un mēs varējām doties mājās. Tāpat arī vēl pēc trim gadiem Indijā. Turklāt tur strādnieki bija veģetārie�i un viņiem bija aizdomas, ka mēs tī�uprāt gribam viņiem iebarot gaļu. Es vēl nerunāju par spoku staigā�anu, par to, ka naktī nodega mūsu teltis.

Tobrīd gaiteņa galā paradījās rinpo�e Dendrubs. Ar milzīgajiem zābakiem viņ� plak�ķinajās kā zoss uz ledus.

-��� Rinpo�e de Karvalju, rinpo�e de Karvalju! - viņ� kliedza, plātīdamies ar rokām. - Liela nelaime!

De Karvalju tvēra pie deguna un uzplēsa iepriek�ējā dienā iegūto brūci. Tūlīt viņam uz rokas sāka pilēt sarkanas lāses.

-��� Kas noticis? - viņ�, ļaunu jauzdams, kliedza. - Dendrub, kas noticis?

-Ārā deg jūsu teltis� rinpo�e.

Mēs skrējām, cik kājas nesa. Bet nenesa jau necik. Ne vien man, bet arī de Karvalju kājās bija platie lamu zābaki ar uzliektajiem purngaiem, īstenībā ļoti tīkams, ērts apavs, ja nav jāskrien. Turpretim brīdī, kad kājas kustība paātrinās, zābaki sāk dzīvot patstāvīgu dzīvi. Citiem vārdiem, tie dara, ko pa�i grib, nevis to, ko gribētu saimnieks.

Kamēr tikām līdz teltīm, uguns jau bija nodzēsta. Bija nodegu�as tikai da�as teltis, pārējās nebija skartas.

Būvstrādnieki - kadi piecdesmit - satraukti apsprieda notiku�o. Pagaidām es tikai maldījos valodu jūklī, jo tie�i man blakus runāja tibetiski, tālāk kāds lādējās taju valodā, kāds puisis ar turbānu galvā filipīnie�u valodā pieminēja Svēto Jaunavu.

De Karvalju mierīgi stāvēja protestējo�ā izbiedēto un nikno cilvēku pūļa vidū un klusēdams glaudīja ūsas.

Nelikdamies zinis par klieg�anu visapkart, piegāju pie Domingu un satvēru aiz rokas.

-���� Domingu, drusku piepūlējiet smadzenes. Ja tas ir atgadījies ar jums Taizeme, Taivanā, pat Indijā, tad ir lielas iespējas, ka vainīgie ir vieni un tie pa�i. Tie pa�i ari liku�i kukaiņus un �ūskas ēdienā, tie pa�i dedzināju�i teltis. Kuri �inī apkārtnē ir tie, kas bija klāt visos nelaimīgajos darījumos?

Domingu paraustīja ūsu galus.

-Vai jums �ķiet, ka es par to neesmu domājis? Pirmām kārtām, tur biju es pats.

-��� Par to jūs mierīgi varat aizmirst. Ja vien neesat darbojies hipnozē.

-���� Mani nevar hipnotizēt, - viņ� saslēja ūsas. - Kur� to mēģinās, tam iebrauk�u ģīmī. It visur ar mani kopā bija pieci uzticami filipīnie�u strādnieki. Par tiem es varu roku likt ugunī.

-��� Un ko gribat darīt turpmāk? - noraizējies jautāju. - Es ieteiktu�

Domingu palūkojās mani. Viņa skatienā redzēju verdam ugunīgu krāteri.

-��� Kādu nogalinā�u, -viņ� kategoriski sacīja. - Lai kas butu upuris, tik�u no viņa vaļā. Vai esat dzirdējis par notikumu ar Fernandi�u de Karvalju?

-Vēl ne, bet�

-��� Kādreiz izstāstī�u. Kāds mans sencis bija kuģa kapteinis, lai Dievs dod mieru viņa dvēselei. Ja bija sakaitināts, viņ� iemeta jūrā vienu vai divus matro�us. Kaut vai okeāna vidū.

-��� Vai viņu par to netiesāja? Kā man zināms, tādas lielas pat viduslaikos uztvēra ļoti nopietni.

-��� Netiesāja neviens, jo viņ� jūrā grūda nevis īstus jūrniekus, bet iepriek� sagatavotas, jūrnieku drēbēs ietērptas salmu lelles. Kuģa tilpnēs tādu bija kads simts. Tikai vajadzēja uzmanīties, lai to pietiktu no viena krasta līdz otram. Tagad ie�u, nogalinā�u kādu, nemēģiniet mani apturēt!

Pat gribēdams nevarētu viņu atturēt.

Un es nemaz negribēju.

Senjorita Kautinju izlīda no malējās telts aizmugures un, galvu grozīdama, noskatījās, kā Domingu klumburē savos zābakos ar uzliektajiem purngaliem.

-���� Ļoti �ēl, labs cilvēks, pat ja� reiz ir kļūdījies. Mums visiem ir kļūdas, kuram mazākas, kuram lielākas. Taisnība� ir grūti to norīt, ka viens reiz ir nositis pa�a tēvu� pat, ja tā ir kļūda� vai ne� un, ka cilvēks kādu izvarojis, savu bērnu māti� dro�i vien tam ir sava nozīmēja�

-��� Ari man tā nabadziņa ir ļoti �ēl, - ar dziļu nopūtu �ukstēju. - Mums vēl vajadzētu parunāties par da�iem sīkumiem saistībā ar viņu.

-��� Ko jūs konkrēti domājat?

-Ja mēs abi ķertos pie ta, varbūt varētu viņam palidzēt.

-��� Priecājos, ka arī jūs tā domājat.

-��� Domingu man ir sens draugs, negribētos ņemt to uz savas sirdsapziņas, ja ar viņu kas notiktu.

Viņas acīs atspīdēja īstas bailes.

-Vai ar viņu� varētu kas notikt? Ak Dievs, kas varētu notikt?

Es drūmi kasiju degungalu.

-��� Negribu jūs baidīt, senjorita Kautinju.

-��� Esperansa, ja varu lūgt.

-��� Okei, Esperansa, uzrunājiet mani par Lesliju!

-��� Pateicos, Leslij.

-��� Vārdu sakot, es nezinu, vai esat ievērojusi, ka Domingu garastāvoklis ir nestabils.

-Nestabils?

-Varētu sacīt, tas viļņojas. Da�reiz uzlido debesīs, citreiz dauza elles vārtus, lai lai�ot iek�ā.

-��� Kā� lai lai�ot iek�ā?

-���� To es tā tēlaini izteicu. Viņ� ir tāds cilvēks, kas nepanes ilgsto�as neveiksmes.

-To arī es esmu ievērojusi.

-�� Vai jums viņ� nav stāstījis par Rodrigi�u de Karvalju?

-��� Neatceros. Kas tas ir bijis? Kāds radinieks?

-�� Vec-vec-vec-vectēvs, vai pat vēl senāks sencis. Viņ� kopā ar Vasko da Gamu devies braucienā ap zemeslodi. Ļoti rosīgs cilvēks, tāds pats kā Domingu.

-��� Kā jūs to zināt?

-Viņ� pats stāstīja. Atmiņas par to ir ģimenes leģendu krājumā, ir atrasti arī �ā� nelaiķa papīri.

-��� Nelaiķa? Jēzus, kas ar viņu noticis?

Viņas krūtis satraukumā viļņojās ka jūra vētrā. Uz mirkli aizvēru acis. Kad atvēru, mana balss atkal bija mierīga.

-Tajos rakstos bijis, ka Rodrigi�s de Karvalju nosēdies kuģa galā mak�ķerēt. Dro�i vien gribēja papildinat virtuves niecīgos gaļas krājumus. Komanda viņam ticēja, jo no kāda bija dzirdējusi, ka Rodrigi�s de Karvalju pievelkot zivis. Arī viņ� pats bija par to pārliecināts. Visu dienu neatlaidīgi karināja jūrā savas mak�ķeres, bet neizdevās ne nieka zivteli noķert. Pat ne sīku ķīsi.

-Ķīsis nav jūras zivs.

-����� Es to sacīju tāpat vien, piemēram. Varēju nosaukt kaut vai tunci. Ap saulrietu nabaga Rodrigi�s, spīvi lādēdamies, apsolīja pieviltajiem jūrniekiem otrā dienā ar uzviju pārspēt neiegūto. Tomēr arī nākamajā dienā viņ� neko ne�noķēra, ari tre�ajā ne, ceturtajā viņam pat taisnoties nevajadzēja, komanda par viņu vienkār�i ņirgājās. Autoritāte bija zaudēta. Tad Rodrigi�s de Karvalju uzkāpa masta un 110 turienes metās ūdenī. Viņu gan mēģināja glābt, bet neizdevās. Tā aizgāja bojā nabaga Rodrigi�s de Karvalju. Vai zināt, kāpēc?

-Viņ� neprata peldēt?

-��� Tāpēc, ka bija lepns! Viņa dvēsele nespēja pārciest neveiksmi. Tikpat lepns ir ari mūsu Karvalju.

Senjorita Kautinju izbīlī iebāza pirkstu mutē. -Jūs domājat, ka�? Skumji palocīju galvu.

-��� Esmu pārliecināts.

-��� Panāk�u un parunā�u ar viņu. Izbīlī saķēru viņu aiz delma.

-��� Esperansa, ar to jūs visu sabojasiet. Viņ� ir pārāk lepns, lai padotos. -Ak Dievs!

-��� Tikai taktiski varam novērst �īs briesmas.

-��� Kā� jūs to iedomājaties?

-��� Tā, ka vakarā vai labāk naktī, kad Domingu jau gulēs, es jūs uzmeklē�u. Mēs kaut ko izdomāsim, redzēsiet.

-��� Nu� es nezinu, - viņa bija nedro�a.-Varam pamēģināt. Varbūt� Galvu noliekusi un gurnus �ūpodama viņa aizgāja uz klostera pusi. Man kļuva tik karsti, it kā tuvumā vēl arvien degtu teltis.

Tas ar sukas veida ūsiņām, Freds, un brunete D�eina arī paradījās man priek�ā no tel�u ēnas. Osainā vīra suciņa karājās tik sērigi, it kā gribēdama nosukāt mani mūri. Par Fredu sauktais, jau drusku vēderā izlaidies jauns cilvēks un omulīgu seju kautrīgi mīņājās, turpretim skaistā brūnmate D�eina ziņkāri raudzījās manī.

-��� Mister Lorenc? Piedodiet� domāju, ka mums jāparunā da�i vārdi.

-��� Esmu jūsu rīcībā, - iepletu rokas.

Osainais nopūtās un paskatījās uz pārējiem.

-��� Mūsu visu vārdā man jālūdz jums piedo�ana. Domāju� mēs esam pama�tīgi pārpratu�i situāciju.

-�� Tas nekas, - mēģināju pasmaidīt. - Ta gadās, ja cilvēks nokļūst nezināmā teritorijā.

-��� Mums visiem ir ārkārtīgi neērti� - viņ� mulsi nokrekstēja.

-��� īstenībā mēs vēl neesam iepazinu�ies. Mans vārds - Astors Hārtlends. Vai neesat dzirdējis?

�ķita, ka 110 nez kurienes, no kāda smadzeņu stūrī�a slepenās atvilktnes izkrīt zīmīte. Tikai ar rakstu uz leju, tā ka izlasīt nevarēju.

-��� Ē�ana, dzer�ana, eu?

Ari tā es neatcerējos. Varbūt esam tiku�ies kādā pieņem�ana ar zviedru galdu?

-��� Vai jums gar�o steiki? - misters Hārtlends smaidīdams jautāja.

-�� Vispār, jā, - es nedro�i pamāju.

-��� Indiāņu gaumē?

-Arī.

-��� Un Hārtlenda gaumē?

Galvā kaut kas vareni nodārdēja.

-��� Jus esat� misters Hārtlends?

-��� Esmu.

Nu man galvaskausa jau dzirksteļoja tāda gaisma kā Meksikas galvaspilsētas centrālajā laukuma uguņo�anas laikā� Di�ais Astors Hārtlends! Pasaulslave�nās Astoru dzimtas sānzara atvase, kur� aiz cieņas pret radiem �o mirdzo�o vārdu izmantoja kā kristīto vārdu, turklāt bija viens no slavenākajiem pavāru un recep�u grāmatu autoriem pasaulē.

-��� Ak, debestiņ! - es sasitu plaukstas. - Nekad nebūtu ticējis, ka reiz per�soniski satik�u jus.

-Atļaujiet stādīt priek�ā manus draugus! Mis D�eina Parisa, �ūskmēlīte, un Freds �orejs, ar brīnumpirkstiem.

Smaidīju un māju ar galvu. Visu savu sūru mū�u nebiju dzirdējis ne vārda par Fredu ar brīnumpirkstiem. Par mis Parisu jau vairāk. Viņa bija kritiķe kādā populāra, slavenā aizjūras avīzē, no viņas rakstiem par restorānu biznesu gan eksistence gruva, gan kapitāli dzima. Citādi izsakoties, ja mis Parisa vilka lejup izcilu restorānu, tad tas varēja nolaist �alūzijas; ja viņa uzrakstīja labu vērtē�jumu, ar to bija likts stingrs pamats nākotnei. Tātad puspasaules restorānu īpa�nieki sacentās par mis Parisas �ēlastību. Pretstatā savai skandalozajai slavai viņa izskatījās glu�i rāma un saproto�a.

-��� Priecājos, kundze, priecājos, kungs, - uzsmaidīju viņiem ka slieka dārza lāpstai.

Misters Astors Hārtlends satvēra mani aiz elkoņa un būtu aizvilcis līdzi, ja netraucētu mani mūris.

-��� Mister Lorenc, tā ir bezgalīga laime, ka man beidzot ir izdevies jūs atrast. Ceru, ka vairs nedusmojaties, ka� hm� tur iek�ā es uzvedos rupjāk nekā vajadzēja. Ta�u� ja notiek kaut kas briesmīgs, ar kadu ēdienu, tad es jūtos, it kā manis pa�a darbs būtu sabendēts. Varbūt jūs spēsiet saprast manu gara�stāvokli.

Palocīju galvu par zīmi, ka spēju.

-���� Iedomājieties, es jau mutē jutu kāda brīnumaina, īpa�a vietējā ēdiena gar�u, kad atradu tās vaboles. Tas nu bija tā, piedodiet, it kā putns būtu manu saldējumu apķēzījis. Citu starpā iekļuva neiederīga gar�a. Vai nav briesmīgi?

-Ir gan.

-��� Tas spēj sasodīti bojāt omu. Kā nu var kādam netīrelim ienākt prātā mest katlos vaboles? Tad man asinis saskrien galvā; ja es to zelli noķer�u, druskās samal�u. Par laimi, de Karvalju kungs pirms tam bija ieviesis skaidrību par jums. Vai nejautāsiet, kādās darī�anās esam ieradu�ies �ajā pusē?

-��� Patiesi, - ieplētu acis. - Kādās darī�anās esat �ai pusē?

Misters Hārtlends ar rādītājpirkstu paaicināja mani tuvāk. Ari mis Parisu un misteru �oreju, tā ka galvas noklaudzēja sasizdamās. Par laimi, mis Parisas galva manējai bija tuvāk, tā es �o sadursmi izjutu patīkamāku.

-��� Mēs gribētu Litangā atvērt restorānu. Mēs trīs.

-��� �eit? - biju pārsteigts.

-�-�! - viņ� izbijies uzlika pirkstu uz lūpām. - Ne tik skaļi! Sienam ir ausis.

Ja par sienu pieņemam mani mūri, tad stāvējām sliktā vietā. Lielo nākotnes noslēpumu man ie�ukstēja tie�i pie mūra.

-��� Nezinu, vai esat dzirdējis, ka drīzumā klosterī tiks atklāta viesnīca?

-Aptuveni.

-���� Klusējiet kā kaps! Ja konkurenti uzzinās, zaudē�u veselu kapitālu. Par laimi, tie cūkas vēl nav pamodu�ies. Kad pamodīsies, es jau bū�u parakstījis līgumu ar klostera vadību. Pagaidām es meklēju vietu restorānam. Vai zināt, kāds būs nosaukums? "Austrumu gar�as". Kā patīk?

-Vareni! - sacīju. - Kur� to izdomāja?

-��� Mis Parisa.

-��� Un es, - ar aizvainojumu sejā piebilda Freds.

-��� Pareizi, tu jau arī piedalījies pie �ās idejas, - misters Hārtlends augstsir�dīgi pamāja. - Vai varam paļauties uz sadarbību, mister Lorenc?

-Vai domājat mani? Es ta�u itin nekā nesaprotu no virtuves mākslām.

-��� Neesiet tik kautrīgs! To ēdienu, tur katlā, to ta�u gatavojāt jūs, vai ne?

-��� Da�ā ziņā.

-���� Nebija slikti. Protams, varētu vēl uzlabot ar gar�vielām. Tikai vaboles un �ūskas tur neiederas. Tik ļoti neiederas ka� kā� - viņ� meklēja salīdzinā�jumu, tad pēk�ņi paskatījās uz blakustelti un atrada. - ..Kā vienā no teltīm at�rast līķi. Jo tas tur neiederas.

�ajā mirklī aiz mani sienas uzradās Dongens. Pieskrēja klāt un ieķērās man rokā.

-Vai, vai, rinpo�e, nāc ātri! Liela nelaime!

-���� Kāda? - biju uztraucies. Ari pārējie bija viņu sapratu�i, jo Dongens aiz �ausmām kliedza angliski.

-Rinpo�e de Karvalju pārnāca no klostera, tagad lamājas un grib nodedzināt visas teltis. Mis Kautinju ar viņu netiek galā.

-��� Pie velna, kas viņu tā satriecis? - es salēcos. - Nupat ta�u vēl nekā tāda nebija.

Mazliet pārspīlēti sacīts, tomēr, kad �ķīrāmies, nerādījās, ka viņ� metīsies virsū atliku�ajām teltīm, lai tajās sakurtu uguni.

-��� Dongen, kas viņam noticis?

Puika jau turējās nevis man pie rokas, bet pie apmetņa stūra.

-��� Rinpo�e Domingu vienā teltī atrada līķi.

�ī vēsts uzkrita mums uz galvas tik negaidīti kā mūrniekam pusķieģelis.

Kaut ko norūcis, apsviedos un metos uz mani mūra tālāko galu. Nelaimes vieta nebija jāmeklē: ap aizdomīgo telti jau bija sastāju�ies cilvēki kā vilciena negadījuma vietā. Tur drūzmējās lielākā daļa viesu, būtu ari mūki, ja tiem nebūtu jāpiedalās kopējā lūg�anā cuglhakangā.

Telts iek�pusē Domingu ģība senjoritas Kautinju un kāda lamas sabiedrībā. Viņ� sēdēja uz maisa ar uzrakstu "Amerikas tautas dāvana" un "Piena pulveris". Tomēr pa mazu caurumiņu uz telts grīdas bira rīsi. Domingu bija bāls un nemaz nemanīja, ka es iespraucos pa atveri. Tas viņam bija tikai kā rudens vēja �alkas.

Senjorita Kautinju turēja rokā plastmasas maisiņu, kurā, acīm redzami, bija ledus gabaliņi. Ar to viņa ik pēc brītiņa skāra Domingu pieri, tad viņ� iegārdzas un mulsām acīm palūkojās telts kaktā.

Bāls bija arī vīrietis lamas apģērbā, arī viņ� sēdēja uz maisa, atbalstījies pret telts sienu. Viņ� plati atvērtām acīm blenza uz mums, pat nepamirk�ķinādams. Ap Domingu plīvoja rūgtenu vīrie�u smar�u dvesma, ap senjoritu Kautinju kāda sievi�ķīgāka un jauneklīgāka, turpretim lamu ietvēra smaga, saldena dvaka, kam bija piemaisīta arī kvēpināmo smar�a. Man viegli sagriezās kuņģī, kad sāku to puisi kārtīgi apskatīt.

Protams, tas bija tas pats mūks, kur� bija noslepkavots ar purbu un kuru atradām avotā ar galvu uz leju, it kā viņ� būtu gribējis no kāda paslēpties zem zemes.

-Tās ir beigas! - Domingu teatrālu �estu pavadībā apgalvoja, grūzdams nost meitenes palīdzīgo roku. - Atkal varam posties uz mājām.

-��� Kāpēc? - ar izbrīnu jautāju.

-��� Mūsu cilvēki ta�u aizbēgs. Es viņus pazīstu.

Būvstrādnieki tie�ām drūzmējās ap telti. Viņi satraukti pārsprieda notiku�mus; sarunas nokļuva cauri brezentam un sasniedza mūsu ausis. Domingu bija taisnība: tur vairākās valodās reizē, balsīm apraujoties, pārsprieda, ka dieviem te kaut kas nepatīkot, ka labāk būtu pārtraukt, pat nemaz nesākt darbu.

-��� Nu, ko es teicu? - Domingu virpināja ūsas.

Kamēr es lauzīju galvu, kā novērst briesmas, kas apdraudēja manu draugu Domingu, pa telts atveri bija ielavijusies mis Moda Benda. Ieraudzījusi miru�o, viņa aizlika roku mutei priek�ā.

-Jēzus, vai viņ� ir nomiris arto?

-�� Ar ko? - senjorita Kautinju jautāja.

-���� Sērgā. Misters Lorencs ieminējās, ka agrāk, nav īsti zināms, kad, viss klosteris izmiris tuk�s. Varbūt mēs jau esam inficēti?

Modai uz pieres bija sviedru pērlītes un rīklē iesprūdis spiedziens. Es zināju: ja viņa sāks kliegt, mums beigas. Vairākkārt izskanēju�am histēriskas sievietes spiedzienam ir lielāks graujo�s spēks nekā - sazin cik megatonnu ūdeņra�a bumbai.

Zibenīgi pielēcu pie līķa, atraisīju jostu, rāvu vaļā apmetni. Pret sirdi bija labi saredzams purbu cirstais caurums.

-��� Paskatieties labi! - uzsaucu meitenei. - Viņ� nomira no �ā, nevis no mēra. Vai redzat?

Mis Benda noliecās pār miru�o. Tad atviegloti man pamirk�ķināja.

-�� �is cilvēks ir nogalināts! Jēzus, un es iedomājos, ka atkal ir sākusies sērga. Ak, kā biju nobijusies. Paldies, mister Lorenc, ka nomierinājāt.

Man uzsmaidījusi, viņa izlīda no telts.

Domingu aiz pārsteiguma pat aizmirsa ūsas virpināt.

Ari dienas atlikusi daļa bija juceklīga. Atgriezos savā cellē un mēģināju pie sveces, kas dega Congkapas priek�ā, izskaitļot, ko nu darīt. Biju apsolījis Esperansai Kautinju viņu uzmeklēt un apspriesties par Domingu, tomēr, līdzko apsēdos uz gultas malas, pārņēma tāds nogurums, ka tik tikko spēju pakustināt rokas un kājas. Vēros bālajā sveces gaismā un vairs nebiju pārsteigts, kad liesmā parādījās cilvēka seja.

Atlaidos uz spilvena un ļāvos, lai �ī seja plīvo pār mani. Melnas acis urbās manējās, jutu it kā smailu na�a asmeni duramies deniņos, izsitās sviedri, pat pēdas zābakos nosvīda.

Līdz tam spītīgi slēgtās lūpas pavērās, un seja sāka ar mani runāt. Pacēlos, bez roku palīdzības. Kas zina, kur man radās spēks piecelties. Un tomēr mans augums bija stings, kā tiem, kurus apsēdis ļaunais gars un ar drausmu spēku spie� kustēties.

Veltīgi pūlējos, balsi nedzirdēju. Starp mums glu�i kā bieza stikla siena.

Tad uzreiz es cēlos aug�up. Kāds biju, ar apmetni, zābakiem kājās. Ar �aus�mām aptveru, ka lidinos virs gultas, nezin cik augstu. Augstāk nekā drīkstētu, augstāk nekā ļautu manas celles griesti. Bet kur nu vairs manas celles griesti, kur pati celle? Lidinājos starp zvaigznēm virs Litangas klostera, man blakus bezgalība, zem manis drausms dziļums. Visapkārt klusums, mēms klusums. Gaiss ne�alca ausl�, starp zvaigznēm ne�audījās Himalaju vēji, sniegotās ga�lotnes bezgalīgajā dziļumā izskatījās kā sīkas rotaļlietiņas.

Tad seja no jauna parādījās man priek�ā. Ta it kā ietvēra sevi visu pasauli. Acis mirdzēja zvaigznes, un to atspoguļotajā gaismā es skatīju sevi plīvojam pāri pasaules Visumam.

Pēk�ņi klusumu pārlauza elli�ķīgs brlk�ķiens, krak�ķis. It kā vienā mirkli būtu sabrukusi visa pasaule. Zvaigznes sāka virpuļot, seja nozuda nebūtībā, Himalaju kalni reibino�ā ātrumā pieņemās apjomā. Es jau biju virs Litangas, jau jumts turpat man tuvuma� jutu zem sevis gultu un ieķēros koka apmalē.

Tad atkal dzirdēju klaudzienu. Klaudzēja durvis, un to atvērumā uzradās Dongens.

Pavērsu skatienu uz Congkapas statuju. Sve�u gaisma dzeltenīgi vizēja, bet nekādas sejas tur vairs nebija.

Dongens bija bāls, nāca uz manu gultu, un viņam visu laiku pinās kājas. Gandrīz uzskrēja manai gultai, bet pēdējā bridi viņam izdevās izvairīties un aizvilkties līdz savai gultai.

Papurināju galvu. Smadzenes noskaidrojās, sve�u blāvā gaisma pludināja cellē ne �ās zemes mieru.

- Vai tu, Dongen? - jautāju celdamies. Nebija grūti, vairs nebija tā nāvīgā noguruma, kas pirms maza brītiņa gula uz maniem locekļiem.

-��� Es� rin� po�e, - Dongens no�inkstēja.

-Vai tev nekas nekai�?

-��� Ne-ē, rinpo�e.

Acis viņam bija pa pusei ciet, acu zilītes �ķielēja gar nolaistām skropstām, viņ� bija tā samiegojies.

-Mēslūdzāmies� un�

Viņ� tikai nosvieda apmetni, aizspēra projām zābakus un iegāzās gultā.

Nopūtos un nodomāju, ka būtu jāceļas un jāpiespie� sevi nomazgāties, apmainīt ve|u, tad likos mierā, piecēlos, gāju pie Dongena un apsedzu viņu. Dongens jau gulēja �etrpadsmit asu dziļa miegā.

Rādījās, ka līdz rīta taures skaņām viņu neviens nepamodinās.

Biju stipri maldījies.

Sve�u liesmas aicino�i uzplīvoja. Dongens gultā mierīgi �ņakuļoja, bet es lauzīju galvu, vai būs drosme vēlreiz ielūkoties liesmās. Glu�i kā bērns, kas rotaļājas ar sērkociņiem, gan vēlējos liesmas uzplaiksnī�anos, gan baidījos no sekām. Ta prātodams, biju aizmidzis. Neatceros, ko sapņoju, laikam neko, varbūt vēl nebiju pilnīgi atslēdzies no nomoda, kad kāds sāka kliegt man ausī.

-��� Mosties, rinpo�e Blobzang!

Tūlīt atvēru acis. Cellē bija gai�s, pa logu iespīdēja mēness. Stari apsudra�boja istablietas, manu gultu, Dongena gultu, arī Congkapas statuju. Dzeltenīgā bronzas statuja bija glu�i kā sudrabā pārvērtusies. Pat sveces gaisma bija kļuvusi sudrabpelēka.

Veltīgi grozīju galvu, neredzēju neviena, kur� būtu varējis kliegt.

-��� Mosties, rinpo�e Blobzang!

�o balsi es biju dzirdējis ari citkārt, ja naktī uztrūkos no miega. It ka mani aicinātu kads, pazīstams vai nepazīstams. Man bija skaidrs, ka tam ir zinātnisks izskaidrojums, ta�u arī kas cits. Jondons reiz bija sacījis, ka mūs saucot dvēseles no banlo, no dzīvības un nāves robe�as, lai palīdzam tām atrast laimīgāku ceļu uz jaunatdzim�anu.

Man bija skaidrs, ka neesmu dzirdējis īstu balsi; lai kas arī kliedza, tas kliedza manī. Tāpat kā mans neuzticīgais sargātājgars mēdza mani brīdināt, ka tuvojas briesmas.

Patlaban gribēju laisties atpakaļ uz spilvena, kad skatiens atmetās pret otru gultu. Dongens vairs negulēja. Sēdēja gultā stingu muguru ka stabiņ�. Galva pacelta, un viņ� vaļējām acīm blenza tuk�ā gaisā.

-��� Dongen! - es maigi un piesardzīgi viņu uzrunāju. Himalajie�i zina, ka ne�drīkst skaļi vērsties pie tiem, kas lūkojas ar aizsaules skatienu. Tajā pasaulē, kur tāds gremdējies, neiederas skaļa balss.

-Dongen?

Vienu mirkli ticēju, ka viņ� ir pamodies un praktizē meditāciju. Ta�u pār�grieztie acu baltumi liecināja ko citu.

Klusītēm pieplaku savai segai.

Pēk�ņi skats mainījās. Dongens nodrebēja, acis atgriezās savā vietā. Kā lellei ar iesprūdu�ām acīm, kad to sakrata.

-��� Dongen?

Lamu māceklis nolika kājas zemē un sāka ģērbties. Uzvilka apmetni, iekāpa zābakos. Apsēja jostu, tad pirmo reizi palūkojās uz mani.

Viņa skatiens mani satrauca. Tas spiedās man cauri, it kā es būtu no stikla. Es tobrid aizsedzu lielā ticības reformatora tēlu, to viņ� nevarēja aiz manis redzēt. Tomēr viņ� kaut kā redzēja. Beidzis ģērbties, viņ� man paklanījās.

-��� Visu cieņu tev, Congkapa! Lai svētīts Congkapa! Namo, namo, namo! Svētība, svētība, svētība!

Man nebija ne jausmas, kas ar viņu varētu būt noticis, tikai tik daudz man bija skaidrs, ka viņ� nav sevī. Varbūt ir mēnessērdzīgs un iespīdēju�ā mēness ietekmē gatavojas nakts pārgājienam.

Dongens dro�iem soļiem devās uz durvīm. Acis plati vaļā, it kā viņ� redzētu visu, ko sedz sienas.

Durvis atvēris, viņ� izgaja gaitenī. Izskatījās, ka vilcinās, tad palocīja galvu.

-��� le�u! - viņ� sacīja, kā atbildēdams kādam.

Un arī gāja uz kāpnēm, kas veda lejā 110 galerijas. Piesardzīgiem soļiem lavījos viņam līdzi. Uzmanījos, lai dēļi zem kājām mazāk ņirkstetu.

Pagalmā nokāpis, Dongens pagriezās uz lūg�anu dzirnām. Tie�i tāpat, kā tad, kad viņu izsekoju pirmo reizi.

Toreiz viņ� negrieza dzirnavas, bet tagad gan. Taisnība, vienas vien, tās - pa�ā galā. Trīsreiz pagrieza, tad devās uz sētu. Dēlis, pa kuru viņ� pirms divām dienām kāpa pār mūri, arī tagad bija savā vietā. Mūkiem, kas uzkopa pagalmu, varēja būt citas rūpes nekā novākt dēli. Kam gan var traucēt pie sētas piesliets dēlis?

Dongens tika pāri akmens mūrim tik veikli, it kā viņam būtu izaugu�i spārni. Mazais, sīkais augumiņ� maldino�i stingri nolēca otrā pusē.

Mēness ziņkārīgi blenza mani. Nu, rinpo�e Blobzang, vai tu tā varēsi?

Izdarīju tāpat, bet, ja par manu sniegumu dotu punktus, es noteikti saņemtu mazāk nekā Dongens. Kad es tiku pāri, viņ� jau pa kalna nogāzi soļoja uz ciema pusi.

Es jau zināju, uz kurieni viņ� steidzas, tāpēc ne visai pūlējos tikt līdzi. Man nebija skaidrs, vai viņ� tie�ām guļ, vai ir jau pamodies. Ja pamanīs mani, iespējams, es samaitā�u kaut ko tādu, ko nedrīkst sabojāt.

Dongens apgāja kādu �ogu, tad apstājās pie tās mājas, kur es biju kavējies pirms divām naktīm.

Pēc da�iem klusiem piesitieniem durvis pavērās klusu kā elpa.

-Dongens?

-��� Es, rinpo�e.

-��� Nāc iek�ā!

Durvis aiz viņa aizvērās.

īsu brītiņu pavadīju elpu aizturējis, pieplacis pie sētas. Tikai mirkli pēc tam, kad aiz Dongena aizvērās durvis, klusumu pār�ķēla satraukta suņa rie�ana. Par laimi, pie sētas kārtī karajās liels lūg�anu karogs, kas meta tum�u ēnu mēness apspīdētajā pagalmā. Piekļāvos pie plakanu akmeņu sētas karoga ēna.

Tas neprātīgi rejo�ais bija mazs �unelis ar strupu degunu, nervozi kustīgām Osiņām virs mutes. Viņ� izspraucās pa, manuprāt, neredzamu plaisu mūri, tad, galvu atpakaļ pagriezis, sāka smilkstēt. Ēna gan mani sedza, bet pret suņa o�u biju neaizsargāts.

Labi, ka suns nemedīja mani. Arī pagalma tālākajam stūrim cauri skrejo�o kaķi viņ� neievēroja. Pacēla gaisā strupo deguntiņu un smilkstēja kā uz dēmonu tuvo�anos.

Ciemā valdīja klusums, tikai da�u māju logos sviesta gaismekļi. Pēk�ņi sacēlās vēj�, man virs galvas paplivināja karogu, uz kura bija lieliem burtiem rakstīts: Orn manipadme hum. Cik rei�u karogs noplivo, tik lūg�anu. Saimnieks var mierīgi sildīties uz krāsns mūrī�a, karogs lūdz dievus viņa vieta.

Suns apgūlās zemē, kā vairīdamies 110 vēja. Galvu pacēlis, viņ� uzmanīgi lūkojās tuk�ajā pagalma dziļumā.

Man paradijās dīvains gājiens, glu�i kā mēnesnīcas radīts. Tam tuvojoties, bija dzirdama tikai vēja �alkoņa. Priek�galā vilkās pavecs mūks parādes ietērpā, aiz viņa trīs lamas ar zibens simbolu dord�e, ar bund�iņām damaru un lūgsnu dzirnaviņām. Gājienu noslēdza divi neparasti gara auguma vīrie�i, kādreizējos lamu apmetņos, dzeltenos, skrandainos, viņiem rokās upurējamie na�i purbu. Kas bija uz galvas, labi neredzēju, pirmajā brīdī rādījās tā kā salmu vīk�ķi.

�unelis smilkstēja, viņa ķermenitis drebēja. Pa mutes kaktiņiem vēlās putas, �ķita, ka viņu kāds būtu trencis.

Gājiens neapstājās, redzot �ādu suni, par trakumsērgu aizdomās turamu. Suns pamanīja, ka atnācēji dodas tie�i uz viņu un mēģināja aizlavīties no ceļa.

Kamēr es kaut cik saņēmos, nācēji jau bija manam skatienam izzudu�i. Arī suņa vairs nekur nebija, tikai vēj� atnesa no tāluma, no ciema viņa gala, klusus smilkstienus. Pāri man apmierināti plandījās lūg�anu karogs, it kā sacīdams: "Ej projām, Lorenc, tu, kuru sauc par rinpo�i Blobzangu, ej, skrien tālu projām, kamēr vēl vari!"

Aizturēju elpu, lai saklausītu sava sargātājgara bailīgo protestu, ta�u dvēselē mita vienīgi mēms klusums. It kā mansyidam būtu mani galīgi pametis.

Dziļi ievilku elpu un līdu pie jau zināmās mājas loga. Pabāzu roku zem apmetņa un izvilku garo gai�pelēko zīda lakatu, ko biju pievācis ihakangā, tas ir, lūg�anu zālē. Sātiņos lakatā un ticēju, ka �ī drāna saplūdīs ar sienas pelēcību, tātad, ja kāds iztālēm paskatītos, viņa skatiens slīdētu man pāri.

Centos nekustēties. Iekārtojos zem loga un vēlreiz pārliecinājos, ka pagalms ap mani ir kluss - ne suņa, ne cilvēka, tad piekļāvu aci pie cauruma un ielūkojos.

Istaba nebija necik mainījusies, kop� biju skatījies pēdējo reizi, varbūt tikai dūmi pie dieva tēla biezāki. Mahakāla, galvu dūmos iebāzis, apmierināti tos ieelpoja.

Arī tagad galvenais priek�mets istabā bija gulta. Miru�ais tur gulēja, it kā pirms piecām minūtēm nomiris. Galvu sedza lamas kapuce, pirkstos lūg�anu krelles. Smailais deguns pret griestiem pavērsts. Seja lēni vērtās pelecīga, uz tās vidēja (izziestais jaku sviests.

Apgultu stāvēja vairāki: jauns, liela auguma lama; vecāks vīrs krunkainu seju, galvā plakana cepure ar mazu apmalīti; tad kāds iepriek� neredzēts vīrietis ar lielām ūsām, ari lamas ietērpā; vēl tas mūks, kur� vadīja gājienu un trīs lamas ar purbu, dord�e un mazām rokas bund�iņām, damaru-, un divi savādie pui�i ar salmu vīstokļiem uz galvas. Visbeidzot, tur bija ari Dongens. Ja vispār tas, ko redzēju, bija Dongens.

Tam vajadzēja būt Dongenam, un tomēr tas nebija glu�i viņ�. Dongens, kuru es pazinu, bija līksms pui�elis, dzīvīgs, mirdzo�ām acīm, turpretim �ā Dongena acīs nebija dzīvības. Viņ� skatījās tik truli, kā pa viņpasauli staigādams.

Biju pie cauruma noliecies tie�i tobrīd, kad nule ieradies gājiens tur iek�ā iekārtojās. Vietas bija maz, mirēja gulta aizņēma vairāk nekā pusi telpas. Par laimi, koka dēlis bija plāns, un es labi sadzirdēju visu, kas iek�a izskanēja.

-��� Ko darīsim?-jautāja jaunais mūks, plikpauris.

Tas ar plakano cepuri noglāstīja lielas ūsas.

-Jāmēģina. Vēlreiz.

-Ja nu jau ir izdevies viņam?

-��� Nav izdevies.

-��� Kā tu zini?

-��� Dzirdēju, ka meklē ceļu.

-��� Kur tas varētu būt?

-Varbūt vēl� iek�ā. Es gribētu pārliecināties.

-��� Nē! - jaunais lama ļoti kategoriski noteica. - Sarkankapucainis nedrīkst.

Ūsainis pakāpās soli atpakaļ.

-��� Kā vēlies, rinpo�e.

Lama, kur� bija vadījis gājienu, bija citās domās.

-��� Ļauj viņam! Viņ� ta�u ir izglītots, gudrs mūks.

Jaunais brīdi klusēja, tad iepleta rokas.

-��� Labi. Vari mēģināt.

Ūsainais palocīja galvu un, man par lielu pārsteigumu, apstājās pie Dongena, kur� sēdēja uz paaugstas sēdspilvenu kaudzes. Par laimi, viņ� man neaizsedza skatu.

Kad ūsainais pievērsa skatienu Dongenam, puika spalgi iekliedzās. Paliecās atpakaļ un būtu nokritis, ja mūks ar plakano cepuri nebūtu viņu saķēris.

Ūsainais pagriezās pret mūku trijotni.

-Varat sākt.

Jaunais aizliegdams pacēla roku.

-Tikai bungas!

Ūsainais palocīja galvu un pastūma nost divus no trim, kas jau bija virzīju�ies pie Dongena. Laida klāt tikai damaru, mazās bungas. Dongens joprojām stingi blenza sev priek�ā. It nemaz nebija manāms, ka viņ� apjēgtu jel ko no visa, kas notiek viņa degungalā.

-���� Sāc! - Ūsainais pavēlēja. Bundzinieks, kaklu sasprindzinājis, uzmanīgi noliecās pār Dongenu, turēja bungas puikam pie deguna un sāka lēni, bet veiklām kustībām bungot. No galvaskausa gatavotajām bungām bija stīgās piestiprinātas divas mazas kaula lodītes, ar kurām viņ� veikli sita pa bungām uzstieptu plēvi.

Bungu skaņas lika puisēna augumam nodrebēt, tas saspringa kā loka stiegra.

Tad lama, kur� turēja Dongenu, palaida viņu vaļā. Dongens vairs nekrita atpakaļ, viņ� dro�i gulēja uz nekā, tik dro�i kā neredzamu roku turēts.

Osainais, neņēmis vērā aizliegumu, uzsauca tam, kur� turēja dord�e.

-��� �urp ar dord�el

Bronzas zibens tuvojās Dongena sejai. Puika pat acu nepamirk�ķināja; mūks, ja gribētu, varētu izdurt viņam acis.

Bungas skanēja bez mitas, dord�e zibinājās Dongena priek�ā.

-��� Es tevi saucu, lama! - mūks ar plakano cepuri un ūsām kliedza asā, spalgā balsī. - Saucu ari jūs: dievi Golya,Molha, Sroglha, Pholha, Dgralhal Atbildiet! Vai �eit ir tas, ko meklējam? Chedas, ak aizgāju�ais, arī tevi saucam, vai esi vēl te?

Iestājās dziļ� klusums. Damaru bundzinieka rokās sastinga.

-��� Bezcerīgi, - pēc īsa gaidī�anas brī�a nopūtās ūsainais. - Atkārtosim ari pie viņa.

Jaunais mūks pacēla Dongenu un atbalstīja pret sienu. Lamas sastājās ap miru�o gultā. Sair�anas pazīmes nebija manāmas, varbūt biezi uzziestais sviests bija konservējis ādu.

Jaunais plikpauris mūks sarūgtināts vērās no sviesta spīdo�ajā sejā.

-��� Ak, Chedas, kāpēc tu tā dari mums?

Man nebija glu�i skaidrs, vai Chedas nozīmē pa�u aizgājēju, vai tikai viņa dvēseli. Jondons reiz stāstīja, ka �ā vārda nozīmi da�ādos reliģiskos novirzienos skaidro at�ķirīgi.

Mūki ar salmu vīstokļiem uz galvas līdz �im bija turēju�ies sienmali, tālāk no visa istabā notieko�ā, bet nu viņi sāka dobjās vēderbalsīs dūkt. Balsis plūda kā no bezdibenīgas akas. Kaut arī loti koncentrējos, nespēju konstatēt, ko viņi re�itē. Varbūt tie�i Tharpa�enpo, Lielā Atbrivotāja pantus.

Abi lamas ar atspērienu atgrūdās no sienas un sāka virpuļot pie gultas galvgaļa. Viņiem laikam vajadzētu ari izstiept rokas kā virpuļojo�iem dervi�iem, bet vieta bija par �auru, lai tā darītu. Ik pa brīdim viņi uzgrūdās pārējiem, kas mēģināja pavirzīties nostāk.

-��� Phat! - viens iekliedzās. - Phat!

Tur iek�ā it kā vibrēja sabiezējis gaiss, man pat �ķita, ka redzu: pēc �ā kliedziena miru�ais gultā sakustas.

-��� Phat! - atkārtoja mūki ar salmiem uz galvas. - Phat!Phat!

Pēk�ņi miru�ais pasviedās aug�up. Kā slimnieks klīniskā nāvē, kad tam pieskaras defibrilators.

-Phat! Phat!

Miru�ais atslīga spilvenos. Nu tie ar salmiem uz galvas varēja kliegt kā gribēja, viņ� vairs nepakustējās.

Tagad bija dord�e meistara kārta. Viņ� gāja pie gultas un vairākas reizes tuvināja miru�ā atvērtajām acīm zibens simbolu. Bungu meistara rokās norī�bēja bungas, ūsainais nometās ceļos pie gultas un pieliecās pie miru�ā auss. Redzēju tikai viņa lūpas kustamies, vārdi nenokļuva līdz logam.

Miru�ais vēlreiz nodrebēja, tad istabā iestājās mēms klusums. Damaru ap�klusa, dord�e tika attālināts, jaunais plikpauris ar sarūgtinājumu sejā atbalstījas pret gultu.

Osainais nejautāts paraustīja plecus.

-��� Nezinu gan, - viņ� purināja galvu. - Nespēju gūt saziņu ar viņu.

Vecākais lama, kur� bija vadījis gājienu, nikni noplātīja rokas.

-��� Kur tad viņ� ir?

Tas ar cepuri palūkojās uz miru�o.

-Rīt noskaidrosies.

-��� Kur? - neiecietīgi jautāja jaunais lama.

-��� Kapsētā.

-��� Nē! - jaunais, kā parasti, kategoriski protestēja. - To nevaru atļaut.

-��� Tomēr tas jādara. Pēdēja iespēja. Rīt pusnaktī.

Mēness pamazām laidās lejup, ari vēj� bija norimis. Gaiss tomēr nekļuva siltāks. Glu�i otrādi. Tīkami vēsā vēja vietā nu mācās virsu nejauks aukstums. Lūg�anu karogi uz māju jumtiem slābani karājās, glu�i kā nosalu�i. Man stinga rokas, arī kājas zābakos sāka salt.

Atkāpos no savas novēro�anas vietas un notupos pie sētas. Ciema māju logi tum�i blenza manī, kā aizbiedēt gribēdami. Vācies projām, sve�inieki Tas, kas notiek �eit, neattiecas uz tevi! Tas, kas notiek �eit, tev, no sve�as pasaules nāku�am, ir māņticība, burvestību izrāde, �arlatānisms, acu apmāns, bet tiem, kas dzīvo aiz mums, tā ir ikdienas dzīve. Vai ikdienas nāve.

Tie�i tad, kad gribēju celties kājās, pagalmā parādījās abi bālie mūki. Man palika tikvien laika, kā noliekt galvu, un, kad atkal piesardzīgi paskatījos, viņi jau bija nogāju�i pusi ceļa līdz mājai.

Abi bālie mūki soļoja cie�i viens otram līdzās, viņu kajas it kā nemaz neskāra zemi. Ap viņiem mutuļoja rēna, zilgana migla, kas vilkās Ildzi, lai kurp viņi virzījās.

Abi muki jau bija pāri divām tre�daļām pagalma, kad glu�i negaidīti pagriezās. Reizē, kā neredzamas rokas virzīti. No viņu baltajām acīm, bez redzokļiem, izlēca zaļgani stari, kas ieurbās man acīs.

Nepārvarams spēks spieda mani celties un ielūkoties viņu acis. Es tikai pa pusei biju pie samaņas, jo, būdams pie pilnas apziņas, būtu apsviedies un bēdzis pa galvu, pa kaklu.

Pat �ajā dīvainajā stāvokli, kad jutos kā zemē ieaudzis, pamanīju, ka mūkiem īstenībā nav seju. Tikai baltas acis bez redzokļiem.

Vērodams satrauco�o un neizprotamo ainu, biju kļuvis skatītājs no malas. Abi bālie mūki vienā mirklī atradās man priek�ā, kaut gan līdz �im bija kustēju�ies cienīgi lēni, atrazdamies da�us centimetrus virs zemes. Lai ka vēroju, neredzēju no garo, zilo zīda apmetņu apak�as parādāmies zābaku purngalus.

Zināju, ka jābēg, ta�u nebija spēka, turklāt kāda nedzirdama balss pavēlēja palikt. Pilnīgi dro�i, ka tā nebija nozudu�ā sargātājgara balss, jo viņ� mēdza vaimanāt, spārdīties, veltīt man izmeklētas rupjības, un vienmēr cilvēka balsī. Arī tad, ja to nedzirdēja neviens cits kā es.

�i balss, kas mani uzrunāja bez vārdiem, nebija salīdzināma ne ar ko. It kā runātu klusums. Tik vien jutu, ka āda kņud, it kā vēj� glāstītu ar vieglu roku.

-��� Chedas!-dzirdēju nesadzirdamo balsi. - Chedas!

Man nebija ne jausmas, kā vienam no viņiem ticis rokā zibens simbols dord�e. Ja vispār tā bija roka, ko viņ� stiepa uz manu pusi. Redzēju tikai pie�durkni un dord�e. Starp tiem nekā nebija.

Dord�e iezibējās un skāra manu pieri.

-Chedas!

Jutu, ka sagrīļojos, gribēju ķerties pie sētas. Un reizē jutu, ka man neļauj nokrist. Mani balstīja it kā neredzamas rokas.

Tad pēk�ņi pāri pagalmam paradījās divas milzīgas acis. Varbūt tās piedereja kādam no viņiem, varbūt nevienam, varbūt kādam dievam vai bodhisatva. Milzīgās, baltās acis �ūpojās, plīvoja man priek�ā mēnesnīcas pārpludinātajā gaisā. Vidū tik maziņi redzokļi kā kniepadatu galviņas. Tas bija briesmīgas, tomēr es nebaidījos.

Acis sāka liet asaras. Baltas, pienam līdzīgas, asaru lāses lija uz zemi, bet mēness paslēpās aiz da�ām mākoņu klintīm, kas bija pēk�ņi parādīju�ās pie debesīm.

-����� Rin� po�e! - dzirdēju �ēlu, lūdzo�u balsi. - Palīdzi� rinpo�e� palīdzi!

Kad attapos, abu bālo inūku vairs nekur nebija.

Stāvēju viens pagalma vidu, rokas ieplētis, nekurienē vērstu skatienu. No pelēkajām debesim kā rudenīga dāvana sāka lielām pārslām krist sniegs.

No rīta mozdamies, pāris ilgus brī�us nezināju, kur esmu. Ne�ēlīgi sāpēja galva, it kā es būtu neapdomīgi uzrāpies pārāk augstu pa kalna nogāzi. Rīkle sausa, norit grūti, katra �ūniņa brēca pēc ūdens.

Izbāzu kājas no segas apak�as. Kur nu ir vakardienas siltums?! Kaut gan klosteri vēl nedrebināja ziemas sals, rudens, mani brīdinādams, bija iespiedies līdz kauliem.

Piecēlos, iededzu sviesta gaismekli pie Congkapas, izdzēru glāzi aukstas tējas, tad gāju pie loga un vēru vaļā. Biju gatavs redzēt, ka visu apkārtni klāj sniegs. Par milzu pārsteigumu no baltuma ne vēsts, tikpat zaļi zāles stiebri plīvoja vieglā, bet jau saltāka vējā nekā vakar.

Pieskāros pierei, noglāstīju to. Varbūt vakarējo sniegu esmu tikai no�sapņojis?

Pagriezos uz puisēna gultas pusi, manas acis satika Dongena skatienu. Viņ� tik izbijies lūkojās no segas apak�as, glu�i kā blēņas nodarījis.

Apsēdos uz viņa gultas malas un maigi spiedu atpakaļ, kad viņ� grasījās celties.

-�� Mierīgi paliec, kur esi, - ar smaidu sacīju. - �odien vari gulēt brītiņu ilgāk. Dro�i vien naktī esi noguris.

-��� Rinpo�e, man jāatnes tev svaigs ūdens, - puika lūdzo�i sacīja.

-��� Kanna vēl pilna, - mierināju. - Paspēsi lidz pusdienai.

-��� Bet� Jāatnes arī siltais ūdens.

-Vēlāk paspēsi.

-Jāiededz�

Viņ� gribēja sacīt, ka jāiededz gaismeklis pie Congkapas statujas, ta�u tas nieka gaismeklis jau dega, tāpat arī kvēpināmais blakus.

Centos uz viņu skatīties tik draudzīgi, cik vien spēju. Nebija jau grūti, galu gala nebiju uz viņu dusmīgs. Viņ� ta�u ari tikai pakļaujas, tapat ka es.

-��� Dongen, kur tu nakti biji? - jautāju, viņam acīs skatīdamies.

Dongens norīstījās un novērsās.

-Esgulēju� rinpo�e.

-�eit, gultā? -�eit, rinpo�e.

-��� Pa nakti nemaz neizgāji ārā?

-��� Nē, rinpo�e.

Laikam taisnība. Ne jau viņ� naktī izgāja no mūsu celles. Tad - kur� tas ir bijis?

Pirmais, kuru gaitenī satiku, bija misters Vorloks. Viņu ietvēra tīkama skū��anās odekolona smar�a kopā ar rūgtenu kvēpinājuma aromātu.

-���� Nāciet, iziesim pagalmā! - Viņ� satvēra mani aiz elkoņa. - Ceru, ka brokastis esat paēdis.

-Tikai nupat piecēlos.

-��� Man ir jums laba ziņa. Jums nevajadzēs vārīt, es atradu divus profesio�nālus pavārus.

-��� Kur tad tādu brīnumu? - pārsteigti jautāju.

-�� Vakar vēlu vakarā biju ciematā.

-Vakarā? Ciematā?

-���� Ko jūs brīnāties? Nebaidieties par mani, cilvēk! Esmu jau visu pasauli krustām �ķērsām izstaigājis, ne reizi vien. Aizgāju un meklēju tik ilgi, kamēr atradu divus pui�us, kas labi gatavo.

-Un kā jūs to zināt?

-��� Ielūdzos pie viņiem. Kamēr tur klejoju starp māj n, no vienas iznāca divi jaunekļi, sākām runāties. Noskaidrojās, ka abi esot str; iaju�i Timpu, turklāt abi vienā virtuvē. Uz sava rēķina pieņēmu viņus par pavāriem.

Izgājām pagalmā. Tobrīd saule cēlās pāri �ogam. Apkārtējās kalnu smailes sarkanajā gaismā izskatījās kā asinīs mērkti, pret debesīm tēmēti milzu purbu.

-��� Vienmēr esmu pēc tā ilgojies, - misters Vorloks pacēla roku uz saules pusi. - Jau bērnudienās biju nolēmis, ka mir�u Himalajos. Neuztraucieties, man nav ne depresīvu baiļu, ne pa�nāvības plānu. Domāju tikai par to, ka reiz nāksies atmest ķedeles, un kāpēc ne �eit. Ja jau kaut kur būs jāpavada vecum�dienas, kāpēc ne �eit?

Misters Vorloks jūsmoja, radīja ar roku, slavēja saullēktu, slavēja mani, sla�vēja Himalajus, turpretim es biju diezgan vecs buks, lai man nepaslīdētu garām viņa balsī slēptas raizes.

-��� Vai kaut kas nav labi? - jautāju, kad viņa sajūsma uz da�iem mirkļiem pārtrūka.

Misters Vorloks pagriezās pret mani, pret debesim paceltā roka vienā mirkli noslīga. Savādais jūsmīgais smaids viņa seja novīta.

-��� M-jā� tā gan,-viņ� murmināja. - Tāpēc es gribēju� parunāt ar jums.

-��� Esmu te, - iepletu rokas.

-���� Nejautājiet, kāpēc es savas raizes gribu dalīt tie�i ar jums� varbūt tāpēc, ka jūs to zelli pazīstat labāk nekā es. Ludzu dodiet padomu! Es raizējos par Miu. Nelaidiet viņai tuvumā to cilvēku!

-��� Kādu cilvēku? - biju pārsteigts.

-Todrupu urķētāju. De Karvalju.

-To nu es nesaprotu.

-��� Nāciet, es parādī�u.

Pirms paspēju turēties pretim, viņ� jau bija mani uzvilcis aug�ā pa kāpnēm uz otrā stāva galeriju. Nogājām divus pagriezienus un apstājāmies pie neap�dzīvotas bezdurvju celles.

-Palūkojieties pa logu!

Gāju pie loga un piesardzīgi pavēros ārā.

Tadam, kas Domingu nepazīst tik labi kā es, lejā redzamais neliktos nekas pārsteidzo�s. Mans draugs Domingu sēdēja blakus lielajām lūg�anu dzirnavām, uz dēļa, kas balstījās uz ķieģeļu kājām, viņam līdzās Mia Vorloka, pievērsusi svētbijīgu skatienu Domingu ūsām, līdzīgām buļļa ragiem. Domingu skaidroja meitenei par salaidumiem baļķu galos. Tas bija tik vienkār�s, kluss skats, kurā neslēpās nekādas īpa�as briesmas.

Tā varētu runāt kāds, kur� nav pietiekami uzmanīgs un diezcik labi nepazīst de Karvalju. Jo �is mierīgais skaidrojuma priek�nesums nebūt nebija tik ne�vainīgs. Sāksim ar to, ka Domingu un Mia Vorloka sēdēja tik tuvu kopā, ka starp viņiem ne �iletei neiznāktu vietas, ja vien �ilete attiecigā darbnīcā nebūtu izplāta vēl plānāka. Ievēroju arī to, ko Domingu dara ar rokām. Un te nu uz mirkli ap�stāsimies. Nezinu, vai esmu jau minējis, ka alla� apbrīnoju Domingu par to, ka viņ� ar divām rokām paveic to, ko, teiksim, �iva ar se�ām. Arī tagad viņ� reizē rādija meitenei baļķa galu ar salaidumu, reizē apņēma viņu un - protams, ne�jau�i, gremdējies savā priek�nesumā - pabakstīja ar pirkstiem tikai da�u �iletasmeņu attālumā no Mias krūtīm, reizē noglāstīja meitenes kāju, pagaidām vēl virs svārkiem, reizē apkampa viņas vidukli. Ja viņ� būtu mācijies spēlēt ērģeles, būtu kļuvis par slavenāko mākslinieku pasaulē.

-���� Par to es runāju, - misters Vorloks man aiz muguras sacīja. - Vai ari gandrīz par to.

-�� Vai ir vēl kas cits?

-��� Mia kļuvusi skaistāka. Vai neredzat?

-��� Drusku par tālu no manis.

-���� Turklāt� pat izteikt briesmīgi, viņa jautāja man, kādus odekolonus, smar�as un, Dievs vien zina, ko sievietes mūslaikos lietojot. To jautāja man. �orīt! �ausmas!

-��� Kas tur �ausmīgs?

Mistera Vorloka sejai pāri slīdēja panisku baiļu izteiksme.

-��� Mister Lorenc! Mia ir iemīlējusies!

Gandrīz sāku smieties.

-Vai tas tik ļauni?

-��� Tas vēl ne, bet viņa ir iemīlējusies tie�i de Karvalju. Sakiet, ja jums būtu meita, vai jūs labprāt viņu atdotu �im zellim?

-��� Nekad! - man paspruka godīgs kliedziens.

-��� Par to arī ir runa. Es baidos par savu meitu, mister Lorenc.

Biju spiests apsolīt viņam, ka darī�u visu, kas no manis atkarīgs, lai Mias un de Karvalju draudzība nepadziļinātos vairāk nekā vajadzīgs. Bet pats lauzīju galvu, kāds ir mistera Vorloka baiļu īstais iemesls.

Saderēt varēju, ka nejau tas, ko viņ� man stāstīja.

Atgriezos cellē, pabrokastoju, Dongens bija atnesis no virtuves teju, sieru un rupjmaizi, tad gāju uz ēkas brūko�o spārnu. Tiklīdz tuvojos durvīm, kas veda uz pagalmu ar sagruvu�o galeriju, kliedzieni, blīk�ķi un bie�ie putekļu mākoņi vēstīja, ka remontētāji ir sāku�i darbu. Tie�i blakus durvīm stāvēja D�o Heinemans. Kad gribēju kāpt pār slieksni, viņ� pienāca klāt un atstūma mani atpakaļ.

-��� Uzgaidiet brītiņu! Patlaban gā� zemē atliku�o.

Viņ� laida mani pie de Karvalju tikai tad, kad galerijas pārpalikums jau gulēja zemē. Domingu, ģērbies dzeltenā kombinezonā, dzeltenu kapuci galvā, skraidīja starp gruve�u kaudzēm un skaidroja kaut ko gan vienam, gan otram. Pie drupani darbojas vismaz divdesmit būvstrādnieku, arī dzeltenos kombinezonos. Gruve�u kaudzes otrā pusē ieraudzīju Esperansu Kautinju, patlaban viņi ar Alek�u Rīgleru bija sabāzu�i kopā galvas.

Domingu, mani pamanījis, pienāca klat un ar aizdomām ielūkojās man sejā.

-��� Ko, pie velna, jūs te meklējat? Pagaidām nelaime vēl nav notikusi, man gribētos, lai nenotiek. Tie�i tālab mīļi lūdzu, pazūdiet no �ejienes!

-Nācu pie mis Kautinju.

-��� Nemulsiniet manus darbabiedrus!

-��� Kā klājas mis Vorlokai?

Domingu nikni saslēja ūsas.

-��� Rūpējieties par pa�a darī�anām!

Viņ� zag�us palūkojās uz gruve�u kaudzes aug�galu. Aiz kaudzes uz sola, tuvākajā saulesapspīdētajā stūrītī, sēdēja mis Vorloka, kājas nokārusi. Paskatījos uz viņu, un man noreiba galva. Domāju, ka redzu brīnumu. Mis Vorloka, kas �eit �ūpoja kājas, itin nemaz nebija līdzīga agrākajai mis Vorlokai.

�ī, kas sēdēja uz ķieģeļu un dēļu sola, bija izskatīga meitene, smuidru, bet spēcīgu augumu, kuplām krūtīm un skaistu seju. Mati paslēpti zem plāna zīda lakatiņa.

Laikam biju pat muti iepletis, jo, man noklabēja zobi, kad Domingu iegrūda dunku sānos.

-��� Ko blen�at? - viņ� nervozi jautāja.

-��� Uz rēgu, - atbildēju, roku pastiepis. - Kas tā ir?

-��� Mis Vorloka,-viņ� netīksmi atteica.-Tur jums nav nekādas daļas!

-��� Kā piespiedāt viņu nomainīt acenes un tērpu?

-Acenes ir manējās. Es tās tikai aizdevu viņai. Viņējām, hm� ietvari drusku par platiem.

H varēja sacīt. Bet patiesībā mis Vorlokas aceņu ietvari varēja sacensties platumā ar senlaiku gleznu ietvariem.

-��� Un pārējais?

-��� Es palūdzu Esperansu, lai� mazliet parūpējas par viņu.

-�� Tātad atkal iemīlējies, - galvu grozīdams, nopūtos.

-��� Ko nozīmē - atkal? - Domingu saslēja ūsas pret mani. - Tagad pirmo reizi un galīgi. Tas, kas ar mani noticis līdz �im, ir bijis viegls vējiņ�, kas portugāļu jūras krastā dzenā vieglus vilnī�us, bet te ir taifūns, orkāns un tornado, viss kopā. No tā nav glābiņa.

-��� Gan es to jums kādreiz bāzī�u degunā.

-���� Tikai neraizējieties par manu degunu. Arī bez ta man ir nepatik�anu papilnam.

-Nu, nu.

-Vai uzskaitīt? Piemēram, Esperansa. To es saku tikai jums, konfidenciāli: ar to nabaga meiteni kaut kas ir noticis. Viņu apsēdis, nelabais zina, kas. Varbūt ta ir augstkalnu slimība, kaut gan tai nu jau vajadzētu pāriet. Nelaimīgā nespēj atbrīvoties no maldīgām idejām, kas� hm� ir glu�i satrieco�as.

-Jūs jau arī iepriek� tikāt kaut ko ieminējies.

-��� Kop� tā laika viņa vienā laidā tās atkārto. Viņas jājamzirdziņ�: viņa man piedodot.

-��� Nepieredzējusi būtne.

-��� Beidziet jel savas muļķības! Viņa teic: piedodot man, ka es esot izvarojis savu bērnu māti, nogalinājis tēvu un sazin ko vēl nodarījis. Kad mēģināju viņai ieskaidrot, ka tam visam nav reāla pamata un, domājams, tikai slimība rada viņas prātā tik greizu priek�statu par mani, viņa vēl uzbrēca, lai nepavairojot savus noziegumus ar meliem. Viņa jau esot piedevusi� vai vismaz mēģinā�ot.

-��� Un jūs?

-��� Ko es varēju iesākt?-viņ� noplātīja rokas.-Trakajiem un hipohondriķiem nedrīkst runāt pretī. Viņi ātrāk veseļojas, ja pieņemam viņu viedokli. Kad atgriezīsimies Timpu, aizvedī�u viņu pie psihoanalītiķa. Turklāt mani ļaudis nepavisam nav labā noskaņojumā.

Aplūkoju drupu kaudzi. Patlaban gribēju jautāt, kā viņ� domā, cik ilgā laikā varēs to novākt, bet tajā mirkli pie otrā pagalma ieejas parādījās mazs iekrāvējs.

-����� Drupas novāksim, - Domingu paskaidroja, vērodams ma�īnu. - Būtu vajadzīgs Ņemdens, lai pasaka, uz kurieni to visu vest. Tci nu man pa�am nācās noteikt tam vietu. Pēc tam uzlauzīsim pagalma bruģi.

-��� Un avots?

-��� Tam nekas nenotiks. Mēs to uzmanīsim. Ja atradīsim kādas vērtības, jūs pirmais to uzzināsiet.

Sarunu vajadzēja beigt, jo mis Vorloka piecēlās un pameta Domingu gaisa skūpstu.

Bija laiks vākties projām.

�ķērsoju otro iek�ējo pagalmu, lai tiktu atpakaļ savā cellē un apraudzītu Dongenu, bet - tiklīdz vārtiem cauri - man pretim abas māsas Ma�ado.

-��� Nāciet, nāciet, mister Lorenc! - viena no viņām, laikam Izabella, kliedza.

Mēs jūs visur meklējām. �ostimpa sacīja, ka jūs grozoties ap drupu no�vācējiem.

-��� Tie�ām biju tur, - atbildēju. Vispār man radās ziņkāre, kā �ostimpa var zināt, kur es esmu.

-��� Ekspedīcija ir sagatavota, - ragana Ma�ado numur divi berzēja plaukstas. -Pēc pusstundas iesim.

-���� Kurp? - es pārsteigts jautāju. - Jūs ta�u negribēsiet iekarot D�omo- lungmu?

Izabella paskatījās uz mani un pat lūpas nesavieba.

-��� Man bezgala patīk jūsu humors. Tomēr dosimies nevis uz aug�u, bet uz leju.

-��� Uz kurieni - uz leju?

-Zem klostera. Pārlūkosim pagrabu tīklu.

-��� Kādu pagrabu tīklu?

-Zem klostera.

-��� Neesmu atbraucis uz Litangu, lai klīstu pa pagrabiem.

-Tomēr jūs to darīsiet.

-Ja drīkstu jautāt, ko jūs, pie velna, meklēsiet Litangas pagrabos? �ausmi�nāsieties, vai?

Tāpat vien pajautāju, gandrīz pa jokam.

Ja būtu zinājis, kas mūs tur lejā gaida, ne prātā nenaktu jokus dzīt.

Ne ar deviņiem jakiem mani neaizvilktu pazemē.

-��� Galu galā, ko jūs tur pazemē gribat? - es vēlreiz pēc nozīmīga klusuma brī�a pajautāju, kaut gan lielās līnijās man atbilde bija skaidra.

-���� Mēs gribam tur iedzīvināt �ausmino�us skatus, - Izabella paraustīja plecus. - Maisos ie�ūtus un upē iemestus zagļus, nelabā apsēstus mūkus, dēmonus un citus biedējo�us tēlus. Kādu daļu izremontēsim, iekārtosim tur noslēpumainu noskaņgaismu, pat bufeti ierīkosim.

-��� Bufeti? - biju pārsteigts.

-Tur būs dabūjams kokteilis dēmonu asinis, raganu cepetis un sviestmaizes, iesaiņotas mazos maisiņos, tādos, kā ie�uva notiesātos, pirms meta upē. Mus vadīs �ostimpa.

-��� Un kāpēc tad es?

-���� Rinpo�e Ņemdens pirms divām dienām noteica, lai bez jums ne soli nesperot. Un puisēns ari nāks Ildzi. Tā būs kupla ekspedīcija, mister Lorenc.

-��� Kā tā? - samiedzu acis.

-Ari pārējie pievienosies, diem�ēl. Mēģināju turēties pretim, bet �ostimpa mani apklusināja.

-��� Kas vēl nāks?

-���� Kā �ostimpa teica, abi korejie�i. Dzenbudisti. Viņiem tāds plāns: da�us audzēkņus, kam bail no tumsas, ieslodzīt pagrabā, lai caur bailēm gūst ap�gaismību. Tumsā apgaismoties? Vareni, vai ne?

-��� Kas vēl?

-�� Tūrisma kantora "Labs gaiss" pārstāvji. Tā pretīgā persona, tā �ikstule, jūs zināt, tā, kurai ģīmītis cukursalds kā lellei Bārbijai. Ja man reiz, spogulī skatoties, pretī raudzītos tāda seja, es uz vietas apvemtos.

Biju tā izsists no sliedēm, ka mute palika vaļā. �o priek�pusdienu abas raganas Ma�ado tālu pārspēja pa�as sevi. Abām sejas pelēkas kā 110 Himalaju sarmas, karpas uz deguna vēl spalvainākas, mati - vai nu īstie, vai parūkas - pinkaini nekārtīgi nokarājās, acu kaktiņos mazi, apaļi nakts "miega" kriksī�i. Balsis ķērco�as kā pensionētām vārnām.

-��� Taisieties, drīz iesim! Pulcē�anās pie pirmā pagalma durvīm. Pēc pus�stundas. Nenokavējiet!

Apsolīju būt precizs un joņoju uz savu celli.

Asinis pa degunu sāka plūst tobrīd, kad ieraudzīju pie sliek�ņa Tharpa��enpo.

Hds pats kokgrebuma novilkums, kādu biju atradis vakar. Nebija noslaucīts pat mazais apaļais krasas traipiņ� labajā aug�ējā stūrī. Dro�ības dēļ pavēru durvis un ieskatījos kaktā zem manas somas, vai tie�ām �is ir tas pats koka novilkums. Bija tas pats.

Kamēr nebiju pārliecinājies, ka Tharpa�enpo kāds ir paņēmis, un nolicis atpakaļ, es nemaz nepaskatījos cellē apkārt. Dongenu uz gultas malas pamanīju tikai tad, kad atgriezos no gaiteņa ar kokspieduma eksemplāru padusē.

Dongens, galvu nokāris, kleknēja un pat nepakustējās.

-��� Kas jauns, Dongen?

Puika, uz mani paskatījies, sarāvās.

-��� Tev seja asiņaina� rinpo�e.

Ņēmu mutautiņu un noslaucījos visapkārt ap degunu. Lakatiņ� kļuva sarkans ne pa jokam. Ātrumā nemaz nevarēju atcerēties, kad man augstuma dēļ būtu sākusies deguna asiņo�ana. Un vēl dīvaināk tas �ķita tāpēc, ka es jau vairākas nedēļas biju uzturējies trīstūksto� metru augstumā.

Dro�i vien augstuma dēļ.

Tad pamanīju, ka arī Dongena deguns asiņo.

Izraku no somas da�us drēbju gabalus, izcēlu pirmās palīdzības lādīti, pārplēsu apsēju �etrās daļās un aizbāzu viņam degunu.

-Vai labi, Dongen?

Dongens man bāli uzsmaidīja.

-��� Rinpo�e, tev tek asinis.

Sagatavoju sev divus marles tīstoklī�us. Labi gan mēs abi, lamu māceklis un es, izskatījāmies ar aizbāztām nāsīm sēdēdami uz gultas malas.

-Vai tev kādreiz jau ir asiņojis deguns?

Puika palocīja galvu.

-��� Reiz. Atsitos pret akmeni.

-��� Vai tagad arī tu pret kaut ko atsities?

-��� Nē, rinpo�e.

-�� Varbūt arī augstuma dēļ.

-��� Vectēvs stāstīja, ka senos laikos esot gadījies: ja no Ceringmas puses nācis melnais mākonis, da�iem no deguna tecēju�as asinis. Bet� tagad nav melno mākoņu, rinpo�e.

-Vai neko citu neesi dzirdējis?

-��� Vēl no vecātēva esmu dzirdējis, ka esot tādi dēmoni, kas barojoties ar asinīm.

-��� Hm. Kad tu pamanīji, ka deguns asiņo?

-��� Pirms tu ienāci, rinpo�e. Es pat nomazgājos spainī.

Kaut gan man nebija viegli, uztrausos un gāju pie spaiņa turpat istabā. Tuvākais, līdz pusei pilns, tagad rādīja tik sarkanu ūdeni ka uz pusēm ar tomātu sulu sajauktu.

Noliecos spaini pacelt. Asiņainais ūdens saviļņojās. Vispirms lajā palēkāja siki vilnī�i, tad aizvien lielāki, kas da�os mirkļos izauga un pārņēma visu celli. Es glu�i izmisis skatījos uz tiem, nespēju valodu atgūt pat tad, kad asins viļņos paradījās kada nepazīstami pazīstama seja. Lūpas pakustējās, cellē gāzās iek�ā tāds kā negaisa vēj�.

-��� Ri-i-inpo�e� Blobzang, - dzirdēju skumju, gandrīz raudo�u balsi. - Pa�līdzi man! Muļķi, muļķi, muļķi. Liec salmus� uz galvas! Asinis� tavas asinis� tu mirsi. Salmus� salmus� zem kapuces. Palīdzi� Blobzang� rin�

Uztrūkos no tā, ka Dongens, raustīdams mani aiz piedurknes, mēģina vilkt atpakaļ uz gultu.

-Akvai, rinpo�e! Nemirsti, rinpo�e!

Palēnām man atgriezās redze un laikam arī dvēsele.

-��� Mieru, Dongen! - sacīju viņu mierinādams, tomēr mana balss vēl dobji klaudzēja, it ka nebūtu dzīva cilvēka balss.

-Vai, vai, rinpo�e, kas ar tevi notika?

-��� Domāju� ka noreiba galva.

-��� Rinpo�e, ko tu spainī redzēji?

-��� Ko tur varētu redzēt? Asiņainu ūdeni.

Piecēlos un, asiņaino degunu slaucīdams, gāju pie loga.

-��� Dongen, tavam vectēvam ir bijusi taisnība. Tagad, rudens laikā, Himalajos bie�i gadās atmosfēras spiediena maiņas. Vai tu vispār zini, kas ir atmosfēras spiediens?

-��� Nē, rinpo�e.

Drusku vilcinājos, tad atteicos no nodoma viņam to izskaidrot.

Pats gan �aubijos, vai pie mūsu nelaimes varētu būt vainīgs atmosfēras spiediens.

Palūdzu Dongenu aiziet līdz avotam, izmazgāt spaini un atnest svaigu ūdeni. Nevis tāpēc, ka man tas vajadzīgs, bet vienkār�i gribēju puiku aizdabūt projām, kamēr pa�ķirstī�u Tharpa�enpo. Man bija aizdomas, ka ne jau nejau�i kāds nezināmais ir to izzadzis no manas istabas kakta un nolicis pie sliek�ņa.

Kad pār�ķirstīju lapas, no tām izkrita avizes izgriezums, un vienu mirkli es ticēju, ka esmu maldījies. Domāju, ka tas pats papīrs, kuru jau biju lasījis.

Ļoti drīz atklāju, ka tas ir glu�i cits izgriezums. īsas rindas, dīvaini griezti, slīpi burti. Virsraksta nebija, un es nezināju, no kādas avīzes sūtītājs rakstu izgriezis.

Raksts sakās tā: "No mūsu korespondenta Taivanā". Tas turpinājās, it ka la�sītājam vajadzētu būt skaidrība par iepriek�ējiem notikumiem. Tāpēc secināju, ka turu rokā veselas sērijas daļu. - Sekojo�ais stāsts par Mihaelu Liu skan ne mazāk briesmīgi un me�onīgi - autors rakstīja: "Kaut kur Hopejas provincē ierīkota slimnīca, kurā kopj kultūrrevolūcijas laikā fiziski un mentāli cietu�os inteliģences pārstāvjus. Vispār zināms, ka "revolūcijas dēli" ievērojamu rado�ās inteliģences daļu novirzīja uz darbu provincēs - necilvēciskos apstakļos. Sarkangvardu me�onībai nebija robe�u. Stāsta par ievērojamiem mūziķiem - pianistiem un vijolniekiem -, kam salauzti pirksti, lai viņi nevarētu spēlēt imperiālistu mūziku: Mocartu, Vivaldi, Bēthovenu. Vairāki 110 pasaulslaveniem Ķīnas cirka māksliniekiem ir �ā �ausmu re�īma sakropļoti. Minētajā iestādē notiek to un citu inteliģences pārstāvju rehabilitācija. Pēc Mihaela Liu sacītā, pēdējās dienās �ās slimnīcas sienās varēja būt kaut kas atgadījies, jo tās apkaimē bija vērojama pastiprināta policijas klātbūtne. Patrulējo�ie kareivji apturēja ma�īnas, pāri me�iem ap slimnīcu riņķoja helikopteri. Pēc vietējo iedzīvotāju domām, kāds varētu būt aizbēdzis 110 �ās iestādes, ko varētu saukt arī par cietumu. Tātad kāda valdibai svariga persona. Mr. Liu sākumā bija aizdomas par kādu izcilu, kultūras revolūcijas sevi�ķi ne�ēlīgi izmocītu atomfiziķi, tad - pēc sarunas ar informatoru - viņ� nāca pie secinājuma, ka bēglis ir Lhamo Dord�e, kāda Butānas klostera priek�nieks, kur� mīklainos apstākļos bija nokļuvis Ķīnā jau pirms pasaules kara sākuma, bet vēlāk pazudis bez pēdām. Viņ� it kā atkal uzradies kultūras revolūcijas laikā un pārcietis grūto laiku kādā pāraudzinā�anas nometnē, tad pazudis arī no turienes. Ir vērts pieminēt, ka ķinie�i ik reizi noraidīju�i Butānas varas organizāciju meklējumus, sacīdami, ka nav iespējams konstatēt da�u, sarkangvardu rokās nokļuvu�u augsta ranga mūku identitāti, un neesot nekādu pierādījumu, ka minētā persona īstenībā būtu Lhamo Dord�e, kādreizējais Litangas (agrāk: Devād�ina) klostera priek��nieks. Pirms da�iem gadiem �ie meklējumi beigu�ies. Ķīnas valdība darījusi zināmu Butānai: visus pieņēmumus par Lhamo Dord�e viņi atzīstot par ne�draudzīgu �estu. Tomēr Mihaels Liu ir pārliecināts, ka no Hopejas rehabilitāci�jas slimnīcas nozudusi persona ir Lhamo Dord�e, biju�ais Litangas klostera priek�nieks. Kādā no mūsu turpmākajiem ziņojumiem atkal pievērsīsimies minētas personas svarīgajam postenim lamu reliģija. Tagad sekosim stāstam par pavāru, kur� trīsdesmitajos gados vadīja pasaulslavenās �anhajas viesnīcas "Majestic" virtuvi�"

Te raksts beidzās.

Papiru salocīju un ieslidināju atpakaļ starp Tharpa�enpo lapām.

Sāku saprast, kas pa naktīm notiek ciema.

Arī to, kāpēc reizē ar Dongena degunu asiņo ari manējais.

Norunātajā pulcē�anās vietā jau drūzmējās lielākā daļa viesu. Varu sacit - visi, kaut gan misters Vorloks un Mia ieradās tikai tad, kad �ostimpa jau bija beidzis savu lekciju.

�ostimpa mūs pagodināja, iepazīstinādams ar īsu senās Devād�inas, tagad Litangas, vēsturi.

-��� Zem klostera atrodas vesela alu sistēma, - �ostimpa atkartoja. - Kad te par priek�nieku vēl bija leģendārais Lhamo Dord�e, mūki �ad tad gāja alās. Tur glabāja klostera pārtikas produktus, jo vasaras karstumā ejās bija vēsāks. Pēc tam, kad Lhamo Dord�e pazuda un bija mainīju�ies ari klostera iemītnieki, alas vairs netika izmantotas. Tā kā jūs tomēr� gribētu izmantot zināmas ēkas daļas, rinpo�e Ņemdens man piekodināja tās jums parādīt. Ceru, ka līdzi ir kabatas laternītes.

Vairāki pamāja, arī viena no raganām Ma�ado parādīja zīmuli ar lampiņu.

-��� Kārtībā, - �ostimpa palocīja galvu. - Sekojiet man, lūdzu!

Būtu arī sekoju�i, bet, līdzko izkustējāmies, pirmā pagalma vārtos uzradās Domingu. Mūs ieraudzījis, viņ� sāka mat ar rokām. �ostimpa apstājās un vērās uz tuvojo�os Domingu. De Karvalju seja bija steigā satvīkusi, līdz mums ticis, viņ� satraukti virpināja ūsas. Pamanījis �ostimpu, viņ�, �ķiet, jutās atvieglots.

-���� Priecājos, ka jūsu svētību atrodu �eit, - viņ� ceremoniāli sacīja. - Es gribētu uzzināt, vai� rinpo�es Ņemdena vēl arvien nav klosterī.

-��� Cik man zināms, nav, - �ostimpa atbildēja.

-��� Bet� būtu labi, ja viņ� atrastos.

-�� Vai kaut kas noticis? - �ostimpa interesējās.

-���� Diem�ēl, - Domingu nopūtās. - Situācija ir tāda, ka� tre�aja pagalmā lauzām akmeņus. Ma�īna pastūma tālāk nobruku�as galerijas daļas un� pa�galms zem tās iegruva.

-��� Iegruva? - �ostimpa glāstīja zodu.

-Jā, - Domingu palocīja galvu. - Iekrāvējs ielūza. Patlaban mani strādnieki pūlas to izcelt.

-��� Tad jau nav nekāda liela nelaime, - misters Vorloks paraustīja plecus.

Grāmatvedis Stīvenss pacēla roku.

-Vai drīkstu ko teikt?

Tā kā neviens nesacīja ne pieci, viņ� pārlaida skatienu mums visiem.

-��� Es gan esmu tikai grāmatvedis, - viņ� uzsvērti, sevi niecino�ā toni sacīja, - tomēr no ma�īnām �o to saprotu. Reiz strādāju kādā uzņēmumā, kur darbojās ar mazām ma�īnām. Grāmatvedības darba nebija daudz, un brīvajā laikā es iemācījos vadīt ma�īnas.

-��� Paldies, - Domingu pamāja. - Varbūt jūs būsiet man vajadzīgs. Diem�ēl, ir arī citas problēmas.

-��� 1as būtu? - �ostimpa jautāja.

-���� Tur lejā ir alas. Ielūkojies lejup gar ma�īnu, redzēju tuneļus. Sienas izmūrētas ar akmeņiem. Gaidu norādījumus, ko darīt.

�ostimpas pa�pārliecinātība sāka �ķietami grīļoties.

-��� Nav iespējams, - viņ� sacīja. - Zem pagalma nav pagrabu.

-���� Tomēr tie ir. Es pats redzēju. Kā jau teicu, tuneļu sienas izliktas ar skaldītiem akmeņiem. Akmeņos iegrebts: om manipadme hum, tapat kā mani mūra akmeņos.

�ostimpa, galvu grozīdams, pasniedzās zem apmetņa un izvilka papīra tīstokli. Tas bija saritināts kā sienas kartes: abi gali piestiprināti pie tieviem koka stienī�iem, un uz viena no tiem karte uztīta.

-��� Kas tas tāds? - misters Vorloks interesējās. - Vai karte?

-�� Tuneļu zīmējums, - �ostimpa skaidroja. - Paskatieties �urp! - Viņ� rādija papīru.-Vai redzat?

-Neredzu neko,-burk�ķēja Astors Hārtlends, "Austrumugar�as" restorāna nākamais īpa�nieks ar sukai līdzīgām ūsiņām.-Vaijūs nepaskaidrotu saprotami, par ko ir runa?

�ostimpa atkal pabāza karti zem apmetņa.

-Vieta, par kuru runā senjors de Karvalju, nekādu tuneļu nav.

-��� Neuztraucieties, mister de Karvalju! - tum�ādainais Freds �orejs uzsita Domingu pa plecu. - Vai nu tā ala ir, vai nav tur, kur jūs stāstāt. Ja nav, tad nav par ko runāt; ja ir, tad apskatīsim to, kad no tā cauruma būs izcelta ma�īna. Esmu jau dzirdējis, ka esot kaut kur kaut kas, kam nevajadzētu tur atrasties. Paraugieties �urp! - Viņ� uzlocīja �aketes piedurkni un parādīja kailu delmu. - Vai redzat �īs rētas? Tās es ieguvu, pārveidodams gāzes uzņēmumu lidojo�ā objektā. Vai zināt, kāpēc? Tāpēc, ka, pēc uzņēmuma uzskaites ziņām, gāzes vadam nebija jābūt tur, kur mēs cēlām māju. Pamatus mūrējot, jau jutu smagnēju gāzes smaku, bet ne�piegriezu vērību, jo tuvākais gāzes vads bija pusjūdzi no mums. Nekas ļauns nenotika, kamēr tēvocis Freds nebija aizkūpinājis cigāru. Tad bija bum! Jūs pat iedomāties nevarat, cik satrauco�s skats ir angļu mazpilsēta 110 putna lidojuma.

Domingu paraustīja ūsas.

-���� Nelaime nenāk viena. Arī misters Longavilja ir pazudis� Ceru, ka ne galīgi.

-��� Kas tas tāds? - �inkstlgā balstiņā apjautājas mis Benda. - Kur� puisis? -Viens no darbu vadītājiem.

-��� Pazudis? - ducināja �ostimpa. Es vērīgi lūkojos viņa sejā, bet nesaskatīju, ka �is fakts viņu dziļāk skartu.

-��� Man vajadzētu ziņot Ņemdenam vai vismaz viņa vietniekam. -Varbūt tikai aizmaldījies kādā pagalmā.

-Jau pusstundu meklējam. Mumsviņ�vajadzīgs;jastrādniekiem neizdosies, viņ� dro�i vien spēs izcelt ma�īnu. -Varētu būt aizgājis uz ciematu.

-��� Kada joda pēc? Viņ� ta�u tur nevienu nepazīst. Viņ� nemēdz darba laikā pastaigāties.

Sok Tok Pong, nākamās dzenbudistu grupas meistars un skolotājs paklanījās pret Domingu.

-��� Senjor, vai drīkstu ko jautāt? -Speriet vaļā, mister!

-��� Kad jūs to kungu pēdējo reizi redzējāt? -Apmēram pirms stundas.

-Koviņ� darīja?

-��� Slaucīja degunu. Asinis tecēja vai nez kas bija.

Ar acu kaktiņu redzēju, ka vairāki drūmi blen� sev priek�ā. -Varbūt viņam kļuvis slikti?

Ernijs Boss, tūrisma kantora "Labs gaiss" vadītājs, satvēra Domingu roku. -Jūs sakāt� asinis 110 deguna?

-��� Dzirdēju to no senjoritas Kautinju.

-��� Interesanti� arī man asiņoja deguns.

Man blakus iekunkstējās Dongens. Paspiedu viņa roku, lai tur muti. Domingu pavirpināja ūsu galu. -Jums arī� tas ir, deguns asiņoja?

-��� Jā, - Ernijs Boss atbildēja. - Tik tikko spēju apturēt. Ja Modās nebūtu blakus, laikam noasiņotu.

-���� No deguna asiņo�anas parasti nemirst, - meitene smaidīja. - Tomēr� ja deguns asiņo tik daudziem, vai kads varētu pateikt, no kā tas ir.

-��� Iespējams, augstuma dēļ, - es sacīju.

-��� Izslēgts, - protestēja Ernijs Boss. - Esmu kāpis vairākos augstos kalnos, bet tā ar mani vēl nekad nav gadījies. Neesmu no tiem, kam asiņo deguns.

-��� Es arī ne, - ar nepatiku piebilda Domingu. - Tomēr� hm� tomēr arī ar manu degunu kaut kas nebija kartībā.

-��� Kā tas jāsaprot, ari jūsu�?

-�� Kā gan citādi varētu saprast? Ari par to gribēju jautāt Ņemdenain. Negribas celt paniku, bet� �eit kādreiz mūki esot apmiru�i sērgā.

Mums uzgāzās satraukuma klusums, kuru lauza mistera Stīvensa balss.

-��� Lūdzu piedo�anu, ka atkal iejaucos, kaut gan esmu tikai grāmatvedis, bet esmu kādreiz strādājis mikrobioloģijas institūtā� kur noņemas ar vīrusiem un baktērijām. Nav labi rotaļāties ar �iem sīkajiem briesmoni�iem.

-Ak, mīļais Dievs!-�inkstēja mis Moda Benda.-Varbūt mēs esam inficēti? Vai jau esam ceļā uz kapu?

-���� Noskaidrosim kaut ko! - misters Vorloks pacēla pirkstu. - Mums ātri jābrauc projām. Es personiski vēl paliktu, man jāturpina sarunas ar priek�nieku. Ceru, ka rinpo�e Ņemdens atgriezīsies?

-�� Nekad nevar zināt, - �ostimpa raustīja plecus. - Rinpo�e Ņemdens da�reiz nedēļām ilgi paliek prom.

-��� Kāpēc viņ� to neteica agrāk? - pukojās misters Vorloks. - Mēs dzērām tēju, runājāmies. Kūpinājām cigārus� bet viņ� ne ar vārdu neieminējās, ka po�as projām. Kāpēc?

-Ar rinpo�i Ņemdenu bie�i atgadās kas dīvains.

-��� Kā to saprast?

-��� Da�reiz� viņ� nezina, ko darīs pēc īsa brītiņa.

-Vai viņ� ir slims?

-��� Kāpēc slims? Viņ� vienkār�i jūt, ka jāiet meditēt, un arī aiziet. Nevienam neko nesaka, tikai aiziet. Tad pēk�ņi ir atpakaļ.

-��� Kāds bija visilgākais laiks� kad viņa te nebija?

-��� Stasta, ka divi mēne�i.

�is teiciens visos vienlīdz izraisīja nemieru. Misters Vorloks nervozi sa�meklēja un iebāza mutē cigāru. Mia noņēma no deguna Domingu acenes un bezpalīdzīgi turēja rokā.

Mia, ak Dievs, Mia! Par viņu man jārunā īpa�i, jo ar viņu bija noticis� brinums. It ka viņu būtu pārveidojusi kāda citas pasaules valdniece vai bodhisatva. Ja es nezinātu, ka vel vakar viņa bija no�ņurkusi persona, kas varētu būt tre�ā līdzās māsām Ma�ado, es neticētu, lai kur� man mēģinātu to iegalvot. �i glītā, pievilcīgā un� - tūksto� Budu! man tas jāsaka - nenoliedzami iekarojamā dāma, kas raida Domingu mīlas pilnus skatienus, jā, tā ir Mia Vorloka. Tikai citāda. Savukārt redzēju arī to, ar kādiem netīksmes pilniem skatieniem viņu uzlūko misters Vorloks, �ķiet, viņam meita bija labak patikusi raganiski melnā tērpā nekā rozā blūzē un Īsos svārciņos.

Pagaidām nebija noskaidrots, kā pārejiem patiku�as �is pārvērtībās. Ikviens bija tik ļoti aizņemts ar sevi un jaunakajiem notikumiem, ka Min varbūt nemaz nepamanīja.

-�� Tas jau nu ir par traku! - Domingu nervozi piespēra kāju. - Man vajadzētu katru dienu saņemt norādījumus, ko es drikstu aiztikt, ko nedrīkstu. Nemaz negribētos, ka rinpo�e Ņemdens pēc atgrie�anās mani apsūdzētu līguma lau��anā. Pietiek nepatik�anu jau tā, tie�ām pietiek.

Atkal misters Stīvenss bija tas, kur� izvilka mūs no peļķes.

-���� Piedo�anu, ka atkal iejaucos, - viņ� sacīja, pieklājīgi paceldams roku. - Kaut gan esmu tikai grāmatvedis un tādam kā man neklātos iejaukties citu darī�anās, ta�u te pastāv kaut kāda hierarhija, vai ne?

�ostimpa noslaucīja pieri.

-��� Hierarhija? Tads mūks mūsu klosterī nedzīvo.

-��� Kur� ir tūlīt� aiz� rinpo�es Ņemdena pakāpē augstākais?

�ostimpa nolieca galvu.

-Rinpo�e Dendrubs.

-����� Tad jau skaidrs, - suciņūsiņu valkātājs misters Hārtlends saberzēja plaukstas. - Mister de Karvalju, jūs mierīgi varat apspriesties ar Ņemdena vietnieku.

�ostimpa papurināja galvu.

-��� Rinpo�e Dendrubs ir vietnieks tikai reliģijas jautājumos. Viņam nav tie�sību, hm� dot norādījumus� attiecībā uz viesiem.

-��� Velns parāvis! - ducināja D�eina Parisa. - Kad ieradāmies, neviens ne�teica, ka mums līgums jāslēdz ar fantomiem.

-Varbūt rinpo�e Ņemdens atradīsies,-Ernijs Boss mierināja.

-��� Un ja neatrodas?

Domingu nikni piecirta kāju.

-��� Man nav laika te cūkoties! Nevis nedēļu, bet pat septiņas minūtes ne. Man skaidri jāzina, ko darīt. Zem manas ma�īnas ir paverusies zeme, es nezinu, kas notiks, kad ma�īnu izvilksim no cauruma.

�ostimpa pasmaidīja.

-Jūsu stāvoklis, rinpo�e, ir skaidrs.

De Karvalju bija satriekts.

-��� Skaidrs? Man gan tā ne�ķiet. Ja rinpo�i Ņemdenu ir aprijis ne� gribu sacīt, ja viņ� kaut kur medite un Dendrubs nav tiesīgs� kur� tad? Lūdzu, sakiet, rinpo�e, vai �ajā� klosterī ir cilvēks, kur� tiesīgs�?

�ostimpa palocīja galvu.

-Ir.

- Nevelciet mūs uz moku sola! Kur�? �ostimpa ņirdzīgi pavērsās uz manu pusi. -Rinpo�e Blobzangs.

It kā tuvumā būtu sprāgu�as mīnas. Visi sastingu�i, sa�ļuku�ām sejām lūkojās uz mani.

-Viņ�? - De Karvalju tvarstīja elpu. - Kā tad viņ�?

-��� Rinpo�e Ņemdens, pirms gāja prom, man atstāja tādu rīkojumu.

-�� Tad to nu mēs būtu noskaidroju�i, - misters Vorloks saberzēja plaukstas. - Karalis miris, lai dzīvo karalis! Tad jūs, mister Lorenc, nu esat �eit tāds moderns, eiropeisks abats?

-��� Mjā� tas nav tik vienkār�i� - es murmināju un vēl ilgi būtu tvarstījis gaisu, ja Domingu nebūtu mani saķēris aiz rokas.

-��� Man nav laika cūkoties. Kas būs ar ma�īnu?

-��� Laikam vispirms būtu jāatrod senjors Longavilja.

-Viņu meklē Esperanca un misters Rīglers.

-���� Eū, efi! Kas notiks ar mums? - misters Vorloks saķēra mani aiz otras rokas. - Lai tie kungi rok ārā savu ma�īnu, bet mēs pa to laiku kāpsim pagrabā. Vai tā būs pareizi, rinpo�e �ostimpa?

�ostimpa neatbildēja. �ķiet, gaidīja manu lēmumu.

-���� Pareizi! - nobrēca viena no Ma�ado raganām, laikam Izabella. No �ā brēciena visi sarāvāmies. Dongens palīda zem mana apmetņa. - Pazemē! Es gribu pati �ausmināties, ne tikai nākamos klientus �ausmināt. Ak Dievs, ja padomāju, ka vēl nekad neesmu bijusi lamu klostera pagrabā�

-Tikai lai pēc tam mums nenāktos no�ēlot, - raizējās Freds �orejs. Tiesa kas tiesa, viņu man vieglāk bija iedomāties ar augstu baltu pavāra cepuri galvā, nekā mīcoties pa tum�u kazemātu netīrumiem.

-���� Nerunājiet tā! - viņu apsauca Moda Benda. - Tur lejā tumsā būs tik satrauco�i. Ja labi uzvedīsieties, varēsim salīst kopā.

-��� Mierā, Moda! - Ernijs Boss viņu apsauca.

-��� Nu? - De Karvalju atkal raustīja mani aiz piedurknes. - Sakiet ta�u kaut ko!

Pāris mirkļa desmitdaļas vēl pakavējos pie nule izlidoju�ā tauriņa - pie mis

Vorlokas ceļgaliem, tad nonācu pie nopietna secinājuma.

-�� Atliksim �o pastaigu pa pazemi, - sacīju.

-��� To nu gan ne! - protestēja misters Vorloks, kaut gan viņam �is gājiens nebija svarigs. - Tikai tāpēc, ka �is zellis kaut ko ievārījis?

-��� Ne jau tāpēc, - atbildēju. - Bet tāpēc, ka nav viena no darbu vadītājiem.

-��� Gan atradīsies.

-Vai drīkstu partraukt? � jautaja Ernijs Boss..lajau tas, kāviņtursauc puisis tie�ām ir pazudis un to ma�īnu nevarēs izcelt�

-��� Izcelsim, - sacīju.

-��� Kur� izcels?

-��� Misters Stīvenss.

Biju�ais grāmatvedis satrūkās.

-Es?

-Jūs teicāt, ka protot.

-��� Neap�aubami, tomēr es esmu tikai grāmatvedis un�

-��� Mans priek�likums: palīdzēsim senjoram de Karvalju atbrīvot ma�īnu un sameklēt darbu vadītāju. Kad būsim to paveiku�i, varēsim doties pazemes ekskursijā. Vai piekrītat, rinpo�e �ostimpa?

�ostimpa mani pat ar mājienu nepagodināja.

Kop� pēdējo reizi skatīju sagruvu�o galeriju, pagalmā bija notiku�i lieli darbi. Mazais, �aklais iekrāvejs bija sagrābis gruve�us, lai sabērtu tos kravas automa�īnā. Bet nu tas, aplauztiem spārniem, gulēja līdz pusei iebrucis cau�ruma. No zemes apak�as rēgojās kāpurķē�u aug�ējā daļa. Stāvējām apkārt ka medību inspektori ap malu mednieku nogalinātu ziloni.

Ma�īnai blakus bija atiezies melns caurums, draudēdams, ka jebkurā brīdī var norit iekrāvēju. �ķita, ka tā liktenis jau nolemts, viena kustība, un tas gāzī�sies dziļumā.

-��� Pagalam ir, - misters Vorloks atmeta ar roku, aplūkojis iekrāvēju. - To neizvilks neviens.

-���� Ektors Longavilja izvilktu, - de Karvalju virpināja ūsas. - Ceru, ka viņ� atradīsies.

Neatradās vis. Kamēr mēs aplūkojām ma�īnu, pa otra pagalma vārtiem mums pievienojās divi darbu vaditāji un senjorita Kautinju.

-��� Nu? - Domingu jautāja. - Kur viņ� ir?

-��� Pazudis, - Heinemans grozīja galvu. - Manuprāt, viņ� kadā lauku ūķī no�bauda alu. Kaut gan �ejienes alus nav mums piemērots.

-��� Ektors tā nedarītu.

-��� Man deguns sācis asiņot. Varbūt tas ir kādas slimības sākums.

Nu mēs jau bijām pie bīstama virziena, un es pievērsos Stivensam.

-��� Mister Stīvens!

Grāmatvedis novilka �aketi, rūpīgi salocīja un nolika zemē.

-��� Stīvens, vai jūs esat prātu zaudējis? - viņam uzklupa mis Moda. - Pats nezināt, ko darāt. �o ma�īnu tikai Dievs tur virs bezdibenīga dziļuma, .la ta pa�kustēsies, tad gāzīsies lejā, un jūs nolauzīsiet kaklu.

Misters Stīvenss rāmi pasmaidīja.

-Tad pasaulē būs par vienu grāmatvedi mazak. Nekā sevi�ķa.

-Jēziņ!

Ari manā sirdi �i tum�ā dzīle blakus ma�īnai neiedvesa nekādu mierinājumu. Pielavījos pie cauruma un ielūkojos pazemē. Arī bez kabatas laternītes bija labi saskatāmas Domingu pieminētās eju sienas. Vai nu �ostimpas kartē �ie tuneļi zem pagalma bija vai nebija, bet zem ma�īnas ejas bija.

-��� Stīvens, vai esat dro�s par to, ko darāt?

-Vai tad te var būt dro�s?

Domingu noplātīja rokas un uzbrēca Stīvensam:

-��� Ejiet nost, cilvēk, ja jums sava dzīvība mī|a. Mēģinā�u es.

Mia Vorloka spēra soli uz priek�u, liegdama pacēla roku un gribēja portu�gāliski kliegt, bet aprāvās. Pārējie laikam nemanīja, turpretim es labi redzēju, kādām dzēlīgām acīm viņā noraugās māsas Ma�ado.

Domingu uzmanīgi tuvojās ma�īnai, jau gandrīz spēra kāju uz tās, kad ieklie�dzās D�o Heinemans:

-��� Senjor de Karvalju! Jums asiņo deguns!

Domingu tvēra pie aizlīmētā deguna, Heinemans pagrozīja galvu un ieplēta rokas.

-Tie�i tāpat notika ar mani! Nupat nomazgājos spainī. Un Esperansa arī.

�ādā vispārējas �ēlo�anās pārspriedē neviens nebija ievērojis, ka misters Stīvenss bija kaut ka iekļuvis ma�īnas sēdekli. Kad mēs to pamanījām, viņ� jau atradās virs bezdibeņa.

Mis Moda, roku sirdij piespiedusi, iekliedzās:

-��� Stīvens, uzmanieties!

Misters Stīvenss paliecās uz priek�u un ielūkojās dziļumā. Varbūt klusībā prātoja, kas notiktu, ja ma�īna sazvāļotos un gāztos lejā kopā ar viņu. Es neuzdro�inājos domāt, kas no viņa paliktu pari, ja iekrāvējs viņu nogādātu tur lejā.

Elpu aizturēju�i, skatījāmies, ka viņ� sniedzas pēc aizdedzes atslēgas un pagrie� to.

Uzkūlās putekli, kuriem cauri mēs neko neredzējām. Ātrumā pat nezinājām, no kurienes tie nāk: no ma�īnas vai no dzijuma. Katrā ziņā ap mums virmoja biezi, dzelteni putekļi.

Kad atjēdzāmies, ma�īna jau bija izlēkusi no cauruma. Atpakaļgaitā - kā pārbiedēts sisenis. Ko Stīvenss bija ar to darijis, mēs neuzzinājām ne toreiz, ne vēlāk. Kad jautājām, viņ� tikai noslēpumaini smaidija.

Stīvenss izkāpa no sēdekļa, paplik�ķināja mazajai ma�inai pa sānu un gāja pie de Karvalju.

-Viss kārtībā, senjor. Varat turpināt darbu. Bet kas tur, pie velna, lejā ir?

-���� Es arī gribētu to zināt, - Domingu sacīja, raustīdams ūsas. - Ka tevi nelabais! Atkal pa degunu tek asinis. Pagaidiet drusku!

Viņ� paslēpa seju kabatas lakatiņā.

-��� Tas ir mēris! - mis Benda, galvu saķērusi, vaidēja. - Mēs visi nomirsim!

-��� Nemirsim, ja uzsiesim uz galvas salmus, - sacīju, piespiedis sevi palikt mierīgam. - Sena tibetie�u metode� pret ļaunu aci.

D�eina Parisa spalgi iesmējās. It ka pārbaudāmā restorānā viņai būtu pa�sniegta apkaltu�i maize.

-��� Tas ta�u nav taisnība! - viņa kliedza, diskrēti notrausdama no deguna da�as asins lāses. - Lai es salmus sienot uz galvas? Mister Lorenc, jūs esat rietumnieks, jūs ta�u nevarat ticēt tādām muļķībām!

-��� Pamēģināsim, varbūt palīdzēs.

-�� Vai jums neasiņo deguns? - misters Vorloks ar aizdomām pievērsās �os- timpam. - Kā tas var būt, ka jums neasiņo?

Nu es pirmo reizi redzēju �ostimpas sejā apjukumu. Viņ� sakustējās, kā gribēdams bēgt projām, bet beidzot palika uz vietas.

Ari Ernijam Bosam sāka no deguna pilēt asinis. Moda Benda �ausmās pavēra muti un gribēja man uzkliegt, bet misters Boss aizspieda viņai muti.

-��� Klusē! Klusē, Moda!

Tad arī meitenes seja kļuva asiņaina. Kur� varētu pateikt, kas notiktu, ja vadību atkal nepārņemtu misters Stīvenss.

-����� Piedo�anu, dāmas un kungi, ka atkal iejaucos, kaut gan esmu tikai grāmatvedis, nevis tik svarīga persona kā jūs.

-Beidziet jel �o stulbumu! - viņam uzkliedza Hārtlends, nervozi glāstīdams ūsiņas. - Vai jums ir kāda doma, vai nav?

-��� Pamēģināsim tos salmus!

-��� Labi, - Ernijs Boss pacēla plaukstu. - Pamēģināsim. Bet kur ir salmi?

-��� Ciemā, - sacīju. - Kādam vajadzēs aiziet pēc tiem.

-��� Kā jūs to domājat? - jautāja .lozefs Heinemans. - Lai sienam uz galvas salmu bunti? Es nesie�u.

-��� Pietiks ar da�iem salmiem, - sacīju. - Ielīksiet zem ķiveres. Jums ta�u tās aizsargķiveres ir obligātas. Mums pārējiem ari katram ir kāda galvas sega. Mazliet salmu starp galvu un cepuri patiesi nevarēs mūs traucēt.

-11 nav īstenība! - novaidējās Heinemans, sabrukdams zemē. - Mostieties, cilvēki, skaidrs, ka es sapņoju. Vai neietriept padusē lidojumziedi? Ja izdosies, varē�u pat bez slotas tikt uz raganu nakti. Vai ne, dāmas?

�o jautājumu viņ� adresēja abām māsām Ma�ado, kuras, lupas sakniebu�as, skatījās pāri viņa galvai.

-���� Es atkārtoju jautājumu, - Ernijs Boss sasita plaukstas. - Kur� dabūs salmus?

-��� Gan jau Dongens, - es pastūmu puiku uz priek�u.

Dongens palocija galvu un aizjoņoja. Pēc pusstundas mēs visi sabāzām cepurēs pa saujai salmu.

Vienīgi D�o Heinemans ne.

Kā rādās,�no tā viņiem atgriezās drosme, jo ma�īnas izrautajai bedrei tika veltīti aizvien ziņkārīgāki skatieni.

-��� Būtu jākāpj lejā, - Heinemans kasīja zodu. - Nevaram te braukt ar ma- �īnam, kamēr nebūs noskaidrots, vai tuk�uma pārsegs izturēs to svaru. Pado�mājiet par mistera �oreja stāstu. Ja nu mums zem kājām tik�ķ laikabumba� Pat �ostimpa nezina, kas tur lejā ir.

-Tad kāpiet lejā un paskatieties, - ieteica mis Parisa.

-��� Es kāp�u, - pieteicās misters Vorloks, kuram no apaļās basku cepurītes apak�as pāri degunam karājās salms. - Ir laiks uzzināt, kas zem visa �ā slēpjas. Varbūt no ta mums asiņo deguni. Ja nokāpsim lejā, varbūt atradīsim zārku un tajā vampīru� Mister de Karvalju, vai jums ir miets?

-��� Kas? - Domingu uztrūkās no pārdomām. - Miets? Nav. Kāpēc vajag?

-��� Ja tur lejā atradīsim tādu mū�am dzīvu zelli, tad tam sirdī jāiedur miets. Man �ī deguna asiņo�ana �ķiet aizdomīga. Vai tikai kāds viņsaules sala�ņa nebūs mūs noskatījis sev brokastīm.

-Vai jūs beidzot nevarētu turēt muti? - D�eina Parisa salika plaukstas.

-Varu turēt muti, bet tas zellis varēs slēpties savā zārkā.

Domingu rāmi pavilka sāņus mūku.

-��� Mums jānokāpj pazemē, rinpo�e �ostimpa. Es nevaru riskēt ar to, ka atkal zem kādas ma�īnas ielūst pamats. Mister Heineman! Mazliet apzāģējiet tā cauruma malu!

Man gribējās iet un paskatīties, ko viņi tur dara ar caurumu, bet nevarēju, jo Freds �orejs 110 "Austrumu gār�ām" bija pienācis un noraizējies lūkojās manī.

-�� Vai varētu da�us vārdus, mister Lorenc?

-���� Cik tik gribat, - atbildēju, ar vienu aci uzmanīdams, vai ma�īna atkal neiegāzīsies kādā ejā.

-��� Stāvoklis ir tāds, ka� man par kaut ko jaatzīstas.

-��� Tas būtu?

-��� Arī man mazliet asiņoja deguns.

Paskatījos, vai viņam nevajag palīdzības, ta�u viņa seja bija tīra, tur nebija manāma neviena asins lāse. Arī viņa skatiens bija skaidrs, no mistera �oreja starot staroja laba noskaņa un miers.

-Vai ielikāt cepurē salmus?

-��� Ieliku.

Mistera �oreja galvu rotaja tāda pati basku cepure kā misteram Vorlo- kam. Tikai �ī bija zila, bet mistera Vorloka - sarkana.

-��� Tad - kāda ir problēma?

-��� Tikai gribēju pateikt� mums visiem� hm� tecēja asinis. Tas nav� hm� normāli.

-��� Leslij! - pēk�ņi saklausīju Domingu joprojām ērcīgo balsi. - Nāciet �urp, kur jūs, pie velna, klīstat?

-��� Esmu �eit. - Gāju pie viņa.

-Paraugieties lejup!

Paraudzījos. Man nācās konstatēt, ka - vai nu �ostimpas papīros eja bija vai nebija - te, mūsu acu priek�ā tā bija. Turklāt, ne jau kāds nieks. Platums ap�mēram pusotra metra, augstums - vismaz divi, sienas izmūrētas 110 mani akmeņiem, tāpat arī kāpnes, kas veda pazemē.

-��� le�u, - Domingu kategoriski noteica. - Kur� gan zina, kas tur lejā ir. Ja pagrabi atrodas zem visa pagalma, remonts var ieilgt. Tad būs jāliek balsti.

-��� Es ari ie�u, - pievienojās D�o Heinemans.

-��� Kā jūs gribat nokāpt? - zobgalīgi jautāja viena no Ma�ado, laikam Izabella.

-��� Vai virvē laidīsieties? Vai arī mums nāksies 110 atliku�ajiem salmiem kāpnes pīt?

Domingu pikti pavirpināja ūsas.

-��� Nevajadzēs neko pīt. Lejup ved kāpnes.

Patie�ām, no tās vietas, kur pirms brī�a stāvēja iekrāvējs, kāpnes veda ne�izzinātā tumsā.

-��� Kur� ies pirmais? - Domingu jautāja, me�onīgi saslējis ūsas.

Kopumā tas nozīmēja tik daudz, ka viņ� labprāt atstās �o godu citam, ja vajadzēs. Arī tad, ja nevajadzēs.

Pēc neilga pārdomu klusuma gāju pie cauruma un vēlreiz palūkojos lejup. No mani akmeņiem būvētie pakāpieni �ķita aicino�i mājam man pretim. Sper te kāju, rinpo�e Blobzang! Tad jau redzēsi, kas notiks.

-Tā būs pareizi! - dzirdēju aiz muguras Domingu apmierināto balsi. - Viņ� ir mūsu tehniskais uzraugs, viņam jāpārliecinās, vai vispār varam strādāt. Nu, un man arī. Ejiet ta�u, es do�os jums līdzi.

Aizdedzu kabatas laternīti. Domāju, ka tur lejā atradī�u eju uz bezgalību, bet jau pēc desmit metriem man ceļu noslēdza vareni koka vārti.

Pirms tuvojos tiem, pagriezos atpakaļ. Domingu jau stāvēja gandrīz blakus man, un no cauruma tobrīd karājās kāda kāja, laikam Mia Vorloka nāca pie mums.

Pat �eit pazemē man nācās atzīt, ka process - no kūniņas par tauriņu - ir turpinājies ari pēdējās stundās. Mia Vorloka jau bija kļuvusi ne vien glīta, savā ziņā apskates vērta, bet arī vilino�a sieviete. Burvigo mazo dibentiņu cie�i ap�tvēra dzeltenas sintētiska auduma bikses. Netraucēja arī tie da�i salmi, kas gar ausi karājās no adītās cepures apak�as.

Domingu, viņu ieraudzījis, bija pārsteigts.

-��� Mia, dārgā, tev jāiet atpakaļ!

-��� Domingu, es gribu palikt tev blakus.

-���� Dārgā, mūs �eit var gaidīt pārcilvēciskas briesmas, ne jau sievietēm� To visu var pārciest tikai rūdīti vīrie�i. - Viņ� pavirpināja draudīgi izslietās ūsas.

-��� �is uzdevums prasīs no manis absolūtu koncentrē�anos. Man pietiks ar mis�tera Loren�a pieskatī�anu un� glāb�anu, ja būs vajadzīgs.

-Ak, Domingu!

-��� Bet, ja nu te esi� nebaidies, dārgā, sargā�u tevi no visa.

Viņi sadevās rokās un lūkojās viens otram acis. Man jaatzīst, ka Domingu laiku nezaudēja. Bija daudz panācis, ja ņemam vērā, ka viņ� Miti Vorloku pazina tikai �etrdesmit astoņas stundas. Viņa skatienā, pievērstā Mias sejai, es lasīju, ka viņ� ir nolēmis nākamajā naktī uzlikt kroni visiem līdz�inējiem panākumiem.

Kamēr tie abi gremdējās viens otra acīs, es gāju pie vārtiem. Tie bija biezi, saplaisāju�i koka vārti, vēl labi saredzamas sarkana krāsojuma pēdas. Par pa�gāju�o gadu posta darbu raudāja lielie, agrak dzeltena vara, klaudzināmie riņķi, kas tagad bija oksidēju�ies melni.

-��� Un� tie ved tie�i uz elli, rinpo�e, - man blakus kāds ievaidējās.

Protams, tur pie sienas bija pieplacis Dongens, kā parasti, ieķēries mana

apmetņa piedurknē.

-��� Pie vārtiem uz elli stāv velni, nevis Būdas zīme, - atbildēju, rādīdams uz vārtiem.

-Vai tu dro�i zini, rinpo�e?

Uz vārtiem tie�ām bija Būdas zīme, pat aizritēju�ais laiks nebija spējis to nodzēst. Pirms kads iedomājas uz vārtiem Būdas atveidu, man jālaupa tā sapnis: Būdas zīme bija nevis pa�a Sākmajuni Būdas zīme, bet divas gazeles un virs tām ritenis. Abi vieglie, graciozie dzīvnieki ticīgajam atgādināja birzi, kurā princis Gautama Sidhārtha, tātad Buda, meditējis, kad viņu skāra apgaismība. Ritenis virs tām bija cie�anu rats, kura apgriezieniem cauri jāizlau�as tam, kur� grib sasniegt nirvānu.

-��� Ko mēs darīsim, rinpo�e?

-��� Parvarēsim vārtu pretestību un lauzīsimies alā iek�ā.

-Un ko tur rinpo�e dara� ar lēdiju Miu?

-��� Arī viņ�� hm� mēģina uzveikt kadu pretestību, kaut gan, manuprāt� tas necik nebūs vajadzīgs.

Par laimi, Dongens tālāk nepētīja, tāpēc varēju visu uzmanību pievērst vār�tiem. Skatījos, skatījos, un man aizvien vairāk nepatika. Dvēseles dzīlēs kaut kas �ukstēja, ka eja aiz vārtiem vedot, ja ne uz elli, uz debesīm ari ne.

Satrūkos no murdoņas turpat tuvumā. Domāju, ka Domingu beidzis laksto- �anos, ta�u mani skāra milzu pārsteigums, ieraugot, ka ejā saspiedusies visa mūsējo grupa. Netiku viņus skaitījis, bet nespēju noticēt, ka jebkur� no viņiem laistu garām piedzivojumu, kas solījās būt brīnumains.

Domingu izlīda grupai cauri pie manis un paslēja ūsas pret vārtiem.

-��� Kas tas tads? - viņ� jautāja.

-Ja pareizi redzu,vārti.

-��� Gudrinieks, mani interesē, kas aiz tiem.

Dabiski, man bija skaidrs, ka vārti aizslēgti un ar tiem nāksies ņemties krietnu brīdi. Ja vispār izdosies dabūt vaļā. Par laimi, tas, kur� bija vārtus aizvēris, nebija domājis, ka jāslēdz. Līdzko pagrūdu, vārti nodrebēja, tad, spalgi ņirkstēdami, lēni vērās vaļā.

Bezdibeniga tumsa raudzījas pretim, �āvādamās kā plēsoņas rīkle. Iegāju mū�īgā naktī.

Es melotu, sacīdams, ka tur leja bija nepatīkami. Vēsais gaiss, kas plūda pretim, drīzāk nomierināja, nekā draudēja. Nejutu tādu sastāvēju�os dunējuma smaku, kāda raksturīga pazemes ejām. Biju pārliecināts, ka tālumā �ī eja kaut kur pievienosies citam gaitenim.

Ar kabatas laternīti pazibināju uz priek�u. Eja, mazliet sa�aurinādamās, veda taisni uz priek�u, uz klostera ārieni, uz mani mūriem. �eit sienas vairs nebija izliktas ar mani akmeņiem, tos aizstāja dedzināti māla ķieģeļi bez jebkāda skaistuma un romantikas.

-��� Ei! - man aiz muguras pēk�ņi iesaucās D�eina Parisa. - Tur kaut kas ir!

Viņas laternītes stars apstājās pie kādām durvīm, mazākām nekā iepriek��ējās, tomēr sarkani krāsotām. �īs durvis noslēdza nevis mūsu ceļu, bet kādu sāneju vai zemē ieraktu telpu.

Pagaismoju sev pie kājām. Putekļos it kā bija kas redzams. Varbūt nogludi�nātās pēdas.

�ajā brīdi mums sejā ietriecās ledains vēj�. It kā Himalaji mums sūtītu savu ziemas sveicienu. Pa ejām joņoja stiprs caurvēj� un norāva mums cepures ar visiem salmiem. Vēja brāzma aizķēra mazās sarkanās durvis un atrava līdz galam vaļā. Tiklīdz durvju vērtnes bija atsitu�ās pret sienām, no to segta padziļinājuma izkāpa kāds un, rokas izstiepis, apķēras ap kaklu misteram Vorlokam, kur� stā�vēja man blakus, un sabruka viņam uz krūtīm.

Mēmais klusums, kas pildīja pazemes pasauli, bija sāpīgs. Tas plosīja bung�ādiņas vairāk nekā visstiprākās trompe�u skaņas.

Arī misters Vorloks apskāva tumsas radīto būtni un, acis aizmiedzis, turēja ciet kā saņēmis pavēli nelaist vaļa līdz pasaules galam.

Skaļā �ausminā�anās pēc mēmā klusuma pārsniedza jebkuru iztēli. Don�gens iekrampējās manī un mēģināja stumt uz izejas pusi.

-���� Nāc, rinpo�e, bēgsim! - viņ� spiedza. - Rod�ungs! Ak, tūksto� Būdas, apburts mironis. Izsūks rinpo�em asinis.

Mis Vorloka un abas raganas Ma�ado, izbīlī kliegdamas metās virsū miste�ram Vorlokam, lai mēģinātu uzbrucēju atraut no viņa. Domingu viņām pievie�nojās, atzīdams par pienākumu palīdzēt Miai.

Īstenībā kliedza visi, pats misters Vorloks un Jozefs Heinemans, kliedza Ernijs Boss, laikam arī abi korejie�i, dzen meistari, un pilnīgi dro�i, ka Astors Hārtlends kauca ka �akālis. Viņ� gaudoja desmit centimetru no manas auss.

Kā ievēroju, negaudoja tikai divi. Misters Stīvenss, grāmatvedis, it ka būtu jau zinājis, kas slēpjas aiz durvīm, savija rokas uz krūtīm un vērās uz mums ar augstprātīgu smaidu.

Misters Vorloks, skaļi aurodams, pa �o laiku atbrīvojās no kakla iekrampē�ju�ās viņsaules būtnes. Puse viņa sejas bija sarkana no ietrieptām asinīm, vienu mirkli noticēju, ka viņam atkal asiņo deguns.

Tad biju spiests pārliecināties, ka viņa seju nokrāsoju�as ne jau asinis no deguna.

Drīzāk tas, kur� bija karājies viņam kaklā.

Misteram Vorlokam kaklā bija karājies miris cilvēks, ģērbts dzeltenā kombinezona, ar plastmasas aizsargķiveri galvā.

Viņam pret sirdi bija izmircis sarkans plankums, it kā viņ� tumsā butu uzgrūdies da�iem sienas ierobē aizmirstiem tomātiem.

Protams, viņa apģērbu būtu nokrāsoju�i arī tomāti, ta�u tur rēgojās zibeņa simbols dord�e, kas reizē bija ari purbu spals un skaidrāk par vārdiem liecināja, ka sarkanais plankums nav tomātu sula.

Dzeltenā kombinezonā tērptais ķermenis pasviedās gaisā un nozvēlās mums pie kājām. Seja palika nekustīga, acis stiklaini blenza tumsas tītajos ejas griestos.

Domingu atgrūda mis Vorloku un pielēca pie zemē guļo�ā vīrie�a.

- Mans Dievs, Ektor, kas ar tevi noticis?

No sānu iedobes izkritu�ais līķis bija darbu vadītājs Ektors Longavilja.

Atkal kliedzieni un spiedzieni triecās pret griestiem. Saķēru Dongenu un kopā ar viņu pieplaku pie sienas. Es pazinu panikas dabu, zināju: ja izcelsies panika, �ēlastības nebūs, sabradas katru, kas gadīsies ceļā.

Par laimi, biju maldījies. Kliedza un spiedza, tomēr panika nesākās. D�eina Parisa �ņukstēja, ta�u, ieķērusies Astora Hārtlenda pleca, netaisījas laist garam nevienu baismu mirkli.

-Vai atceraties, Astor� ak Dievs� to puisi, kur� atstiepa kājas no japāņu zivs? Tam bija tāda seja.

-���� Ektor! - Domingu ar sāpēs saviebtu seju kliedza. - Ektor, kas ar tevi noticis?

Jautājums bija lirisks. Visu izskaidroja purbu Ektora sirdi.

-��� Kas ir noticis� mister Lorenc? - man pie auss kunkstēja Moda Benda. -Vai viņi to noslepkavoju�i?

-��� Vajag viņu kaut kā aiznest, - vērsos pie Domingu, neņemdams vērā viņa jautājumu. - �ostimpa parādīs�

Pagriezos atpakaļ, bet �ostimpu neredzeju. Pagriezos sāņus, ari tur ne�redzēju.

-Kur �ostimpa?

-Varbūt uzkāpis aug�ā? - Hārtlends ieteicās. - Kaut gan te lejā netiku viņu redzējis.

Noskaidrojās, ka neviens nav redzējis. Ari es pats pamazām sāku ap�aubīt, ka esmu redzējis.

-���� Dongen! - uzsaucu puikam, kur� drebinājās man blakus. - Ej pie āra durvīm un taisi vaļā! Kad būsi attaisījis, turi vērtni!

Dongens palocīja galvu un metās projām.

-��� Ņemiet, Domingu! - es pamāju uz liki. - Ņemiet aiz kājām, vai�

Tobrīd puskrēslu pār�ķēla spalga satraukta bērna balss.

-Vai,vai, rinpo�e!

Pie mums aljoza Dongens, komiski lēkādams platstulmu zābakos.

-Vai,vai, rinpo�e!

Viņ� metās man virsū, kā apgāzt gribēdams.

-��� Dongen, kas noticis?

Pui�elis ar pārbiedētu izteiksmi rādīja tumsībā.

-Rinpo�e, durvis!

-Kas durvīm noticis?

-Kāds� ir tās aizslēdzis.

Zibenīgi pārlaidu skatienu klāteso�ajiem. Kaut arī blāvajā kabatas laternītes gaismā nebija viegli viņus identificēt, man izdevās konstatēt, ka visi turpat ap�kārt vien mīņājas.

Izņēmums-�ostimpa.

Tas nelietis bija aizgājis un aizslēdzis durvis.

Visi vēl drusku pakliedza, drusku paspiedza, tad nomierinājās.

-�� Vai tu, puisīt, esi pārliecināts? - misters Vorloks jautāja Dongenam.

-��� Pār� lie� cināts, - nokunkstēja Dongens. - Mēģināju atvērt, bet ne�izdevās.

-Varbūt tu neesi diezgan spēcīgs, - misters �orejs minēja.

-���� Kāds ir� aizslēdzis, - Dongens apliecināja. - Atslēgas mēlīte ir re�dzama.

-��� Kuram gan varētu būt atslēga no �ādām simtgadīgam durvīm? - satrau�cās Astors Hārtlends.

Mis Vorloka pieplaka pie Domingu, kur� ar drūmu seju apskāva viņas plecus.

-��� E-u, Lorenc! - dzirdēju Ernija Bosa balsi. - Ko nu iesāksim?

-��� Es izgāzī�u durvis, - piedāvājās D�o Heinemans. - Nav nekas īpa�s.

Kaut gan durvis nelikās viegli izgā�amas, es neticēju, ka mēs, tik daudzi,

neliksim galā. Tomēr tāda durvju lau�ana man �ķita lieka. Vismaz pagaidām.

-���� Es ieteiktu ko citu, - sacīju, �ņaugdams rokā savu trīsdesmit astoto. - Iesim pa eju tālāk! Varbūt tā izvedīs virszemē. Ar vārtiem varēsim tikt galā ari vēlāk, ja izrādīsies, ka �is ceļ� nav izmantojams.

-��� Ta gan! - piekrita viena no raganām Ma�ado. - Iesim tālāk!

-��� Manis pēc! - misters Vorloks paraustīja plecus. - Man ir pilnīgi vienalga, kur mēs izkāpsim virszemē. Mister de Karvalju!

-��� Esmu te, - man aiz muguras atņurdēja Domingu.

-��� Ko jūs sakāt par �īm ejām?

-��� Tā vien vēl trūka, - Domingu, cīnīdamies ar asarām, krekstēja. - Visbei�dzot man nāksies ierīkot balstus visā �ajā alu sistēmā. Pat apak�bikses būs jāiegulda �ajā bū�anā.

-��� Kas būs ar miru�o? - drebinādamās jautāja Moda Benda. - Vai nesīsim līdzi?

-��� Pagaidām ne, - es ar nopūtu atbildēju.

-��� Es Ektoru te neatstā�u! - Heinemans protestēja. - �eit pie viņa kājām es zvēru atriebties. Ja uzzinā�u, kur� vainīgs, tam sirdi izrau�u.

Viņa zverests bija mazliet traģikomisks un teatrals, ta�u pazemē neizklau�sījās tāds. Te, tumsā, tas izskanēja pat ļoti nopietni.

-���� Pie velna! - drūmā balsī sacija misters Vorloks. - Ja jau nogalinaja viņu, var nogalināt ari mūs.

-��� Atjēdzāties gan, - Hārtlends norūca. - Kop� esam viņu atradu�i, man mugura kā ūdenī mērcēta.

-�� Sasodīts, ļautiņi! - neskanīgā balsī iesaucās D�eina Parisa. - Pārdomāsim �o situāciju! To cilvēku kāds ir nogalinājis. Briesmīgā veidā. Vai zināt, no kurienes nāca slepkava?

-��� No kurienes? - Ernijam Bosam mute palika vaļā.

-��� No turienes, kurp mēs taisāmies iet. Mēs ta�u kopā nokāpām lejā un neredzējām pēdas. Viņ� nevarēja būt nācis tur, kur mēs. Kad �o nelaimīgo nogalēja, ieeja uz �ejieni vēl nebija iebruku�i. Viņ� ir ienests pa citu ceļu.

-��� Bet kālab, Dieva dēļ? - Moda Benda iegrūda mutē rādītājpirkstu.

-��� Kā lai es to zinu? Tik vien zinu, ka mēs gribējām iet turp, kur varētu slēp�ties slepkava. Vai kādam ir ierocis?

-���� Man ir, - sacīja misters Vorloks. - Bet es pirmām kārtām paļaujos uz savām dūrēm.

-�� Slikti darāt, - Ernijs Boss grozīja galvu. - �is zellis gan labi pazīst terito�riju. Kamēr pacelsiet dūri, viņ� būs iedūris jums sānos purbu.

-��� Nebaidiet mani, ka nepietaisu bikses.

Biju spiests atraut Domingu no meitenes. Pierāvu viņu sev klat un �ukstēju ausī:

-��� Palieciet pie miru�ā!

Domingu pavirpināja ūsu galu.

-��� Un jūs?

-���� Es ie�u pa priek�u. Paskatī�os, kas tur ir. Man nepatīk �īs noslēgtās durvis.

-��� Kā jūs domājat, vai man patīk?

-��� Mēģiniet viņus nomierināt!

-��� Nolāpīta bū�ana, nez kā?

Gāju pie mistera Stīvensa un uzliku roku viņam uz delma.

-�� Vai nāksiet līdzi? Misters Vorloks un jūs?

-Kur jūs gribat iet?

-��� Paskatīsimies, kurp ved �ī eja.

-��� Labs ir, - misters Stīvenss palocīja galvu. - Ja domājat, ka no grāmatve�a var būt kāds labums.

-���� Ei! Kurp jūs ejat? - mums uzsauca D�eina Parisa, pamanījusi, ka mēs ievirzāmies tumsā. - Neatstājiet mūs! Jēzus, jūs atstāsiet mūs te kopā ar mironi�

-��� Iesim! - stūmu tos divus. - Iesim!

Devāmies līdzi vārgi gaismojo�as laternītes staru strēlei. Bijām nogāju�i kādus piecpadsmit metrus, bet nekā pieminē�anas vērta nemanījām.

Gaitenis turpinājās, un, ja vērtēju pareizi, mēs varējām but zem kādas ēkas pagalma otrā pusē.

Pēc vēl piecpadsmit metriem mēs kaut ko ieraudzījām.

Mums priek�ā uz putekļu klātās zemes gulēja tāds kā sarkani krāsots sainis.

�o kaut ko sedza sarkans zīda apmetnis, dzeltenā kapuce mētājās blakus, abi zabaki atpūtās putekļos kā divas jautājuma zīmes.

-���� Kungs Dievs! - misters Vorloks izsaucās, sa�ņaugdams dūri. - Tur� kads guļ.

-�� Jautājums� kas guļ - misters Stīvenss �ukstēja.

Pēc īsa brī�a �āda jautājuma vairs nebija.

Mūsu priek�ā gulēja rinpo�e Dendrubs, priek�nieka Ņemdena vietnieks, balu seju, visticamāk - miris.

Misters Stīvenss pagrozīja galvu un atspieda pieri pret ķieģeļu sienu.

-��� Augstais Dievs! Kur gan iemaisās grāmatvedis, izgājis no sava biroja!

Noliecos pār rinpo�i Dendrubu 1111 meklēju purbu, ar ko viņ� nogalēts. Un asins traipu pret sirdi. Neatradis ne vienu, ne otru, atrāvu no viņa krūtīm ap�metni un noliecu galvu pie krūtīm. Rinpo�es Dendruba sirds sitās neregulāri kā zvans narkozē. Un kaut kur no viņa auguma plūda asinis. Tikai bridi meklējis, atradu brūci, aug�delms netālu no pleca bija tum�s.

Necik tālu atradu ari purbu. Tas bija rupji apdarināts eksemplārs, bija re�dzams, ka dord�e steigā piemetināts pie trīs�ķautņu asmeņa.

-Vai miris? - Vorloks satraukti jautāja - Kas tas zellis ir?

-��� Dendrubs,-atteicu.

-Ak, augstās debesis! Ņemdena vietnieks? Kas �eit notiek, mister Lorenc?

Nākamajā mirkli rinpo�e Dendrubs pacēlās sēdus un ar izbiedētu skatienu vērās manī. Acis gan tā ka pusvirus, tomēr viņ� mūs redzēja. Tāpat sēdus viņ� paklanījās un salika rokas.

-��� Ak varenie, bargie dievi, lūdzu neplosiet mani gabalos! - viņ� pievērsās misteram Stīvensam. - Ari tu, bargais dievs, - �is lūgums bija misteram Vor�lokam. Mani, ka izskatījās, viņ� vēl nebija pamanījis.

-��� Ne prātā nenāk, - Vorloks viņu mierināja. - Rinpo�e, vai varat piecelties?

Kādu brīdi Dendrubs vēl bija tālu no mums. Ari vēlāk mums bija grūti viņu

atrunāt no uzskata, ka mēs esam bargi dievi. Beidzot izdevās. Kad viņ� pār�liecinājās, ka ir vēl dzīvs un kaut kur pazemē, grīļodamies piecēlās un savilka apmetni kopā.

-��� Kā esmu te nokļuvis? - viņ� novaidējās uz manu pusi.

-��� To mēs jautajam tev, rinpo�e, - ziņkāri pavēros viņā.

Dendrubs noplātīja rokas.

-��� Pastaigājos.

-Kur?

-Otraja pagalmā. Dzirdēju, ka rinpo�e Domingu kliedz, gribēju iet pie viņa. Tad viss satumsa, sāpēja roka�

-Tev, rinpo�e, ir neglīta brūce.

-��� Gan jau lama mediķis izārstēs. Kā tu tiki te pazemē, rinpo�e Blobzang?

Izstāstīju, kā tiku. Dendrubs tikai purināja galvu. Arī viņ� nebija zinājis, ka

zem tre�ā pagalma ir ejas. Kā gan viņ� varētu zināt, ja bija nodzīvojis Litangā tikai da�as nedēļas?

Gandrīz no jauna sākās panika, kad ieradāmies pie gaidītājiem. Pa �o laiku asinis jau bija izsūku�ās cauri Dendruba apmetnim, arī viņa seja bija bālāka nekā parasti.

-Jēzus! - Moda Benda, mūs ieraudzījusi, iebrēcās. - Mironis! Dzīvs mi�ronis! �aujiet viņu nost!

-��� Mieru, mieru! - misters Hārtlends viņu mierināja, ar drebo�u roku glās�tīdams ūsiņas. - Ja miris, tad to vairs nevar no�aut.

-Vai viss kārtībā, mister Lorenc? - uz manu pusi sauca D�eina Parisa.-Vai ar visiem viss labi?

-���� Kā nu kuram, - Domingu runāja, slaucīdams pieri. - Zem klostera vieni vienīgi caurumi, glu�i kā Ementāles sierā, mans labākais darbu vaditājs no�galināts. Jēzus, es vel nespēju noticēt� Rinpo�e Dendrubs ievainots� Ja neņemam vērā �os sīkumus, viss ir labi.

-Tas te� Dendrubs� kas viņ� ir?

-��� Rinpo�es Ņemdena vietnieks.

-���� Mans Dievs, es ta�u nekad nespē�u iegaumēt �os vārdus. Ko jūs tur atradāt?

-Tikai viņu.

-��� Un izeju?

-Tik tālu mēs netikām.

-��� Pui�elis pirmīt kliedza, ka mēs esot ieslēgti. Vai taisnība?

-��� Tūlīt paskatī�os. Par to neuztraucieties. Ja ne citādi, uzlauzīsim durvis.

Pēc brītiņa rinpo�e Dendrubs jutās labak. Tad mums bija jāizlemj, ko darīt.

Kaut gan sirds mani aicināja doties tālāk pa eju, prāts ieteica pārtraukt �o ekspedīciju.

Pec mirkļa jau mīņājāmies pie aizslēgtajām durvīm. Dongenam bija taisnība, lai kā mēģinājām spiest rokturi, atvērt neizdevās. Nevajadzēja milzum daudz prāta, lai pārliecinātos, ka durvis tie�ām aizslēgtas ar atslēgu.

-�� Neticami! - Ernijs Boss purināja galvu. Da�i salmi izslīdēja no viņa cepures 1111 nobira zemē. - Viņ� bija spējīgs mūs ieslēgt!

-��� Kas? - rinpo�e Dendrubs ar vienu vārdu pajautāja.

-��� �ostimpa.

Izstāstīju viņam, ka arī �ostimpa nokāpa pazemē kopā ar mums, tad pēk�ņi izkūpēja. Turklāt aiz sevis bija aizslēdzis durvis. Hs gadsimtiem vaļā stāvēju�ās durvis, kurām, �ķietami, sen vairs nevarētu būt atslēgas.

Rinpo�e Dendrubs gāja pie durvīm un aplūkoja slēdzeni. Viņa patīkamo seju izkropļoja sāpes. Nojautu, ka brūce var elli�ķi sāpēt, jo delmā durtais purbu bija miesu nevis griezis, bet vairāk plosījis. Noliecies pie slēdzenes, viņ� mazliet sagrīļojās. Gribēju mesties palīgā, ta�u viņ�, pat neatskatījies, ar roku deva zirni: stāt!

-�� Ko viņ� tur darās? - Moda Benda nervozi jautāja. - Varbūt gribēs ar pirkstu atslēgt?

-��� �itie spēj visu, - atteica misters �orejs. - Pirms braucu �urp, izlasīju da�as grāmatas par viņiem. Tāpēc arī atļāvu likt salmus sev uz galvas.

-��� Ak Dievs, viņ� atstās mūs te. - mis Parisa �ausminājās.

-Vai jūs domājat, ka viņ� izkūpēs dūmos un izlidos pa atslēgas caurumu?

-Jūs smiesieties, bet es tie�i ko tādu iedomājos.

Rinpo�e Dendrubs neizlidoja vis pa atslēgas caurumu, viņ� tikai urķējās tam apkārt. Es nebiju ipa�i pārsteigts, kad pēk�ņi durvis mūsu priek�ā ar klusu knik�ķi atdarījās.

-���� Izeja ir brīva, - Dendrubs murmināja, taustīdams delmu. - �ķiet, ka� ģībstu.

Tā ari būtu bijis, ja es ar lēcienu nebūtu pie viņa un nesaturētu. Viņa piere bija vienos sviedros, arī uz virslūpas lielas sviedru lāses.

-��� Kā jūs to izdarījāt? - pie mums lauzās misters Vorloks. - Sasodīts, kā jūs to darījāt? Tūksto� dolāru, ja iemācīsiet.

Pietiks ar pieciem simtiem� - Dendrubs kunkstēja, izspiedis sejā smaidu. - Tas bija ļoti vienkār�i.

-Tikai nenoģībstiet, kamēr neesat parādijis triku.

-Gan jau� rīt.

-���� Līdz tam jūs pārdomāsiet. Parādiet tagad, rinpo�e! Vai jums ir buram- vārdi?

-��� Buramvārdi? - rinpo�e Dendrubs bija pārsteigts. - Tādu� nav.

-Tad jūs uzlikāt rokas? Bioenerģija?

-��� Arī ne, - Dendrubs atzinās.

-��� Lūg�anas? Vai arī es varētu tādu iemācīties?

-��� Ne jau� lūg�anas, - Dendrubs kunkstēja.

-��� Kas tad?

Dendrubs sniedzās apmetņa iek�ienē un izvilka pamatīgu atslēgu.

-�is.

Misters Vorloks muti vien ieplēta aiz pārsteiguma..

-Atslēga? Kas tā par atslēgu? Te ta�u ir� simtgadīgi vārti.

-���� Litangas klosteris ir pilns ar simtgadīgiem vārtiem, rinpo�e. Un visiem tiem vienādas slēdzenes. Ar vienu atslēgu var atslēgt visas. Izņēmums ir celles. Vai vēl ko gribējāt� mister Vorlok?

-��� Nebūt ne, - norūca apkaunotais misters Vorloks, - nevēlos.

-��� Tad es tagad ģībstu, - di�ciltīgi vienkār�i sacīja pazudu�ā rinpo�es Ņem�dena vietnieks.

Un noģiba arī.

Nevarētu sacīt, ka man tajā pēcpusdienā nebija ko darit. Vispirms vajadzēja miru�o dabūt aug�ā no ejas, jo mūki nebija ar mieru to nest, viņi nevarot zināt, vai tajā neslēpjas uz visu gatavs ļaunais gars. Ari strādniekus izmantot mums nelikās lietderīgi. Viņi jau tā diezgan negribīgi veica darbu; pēc Domingu domām, mūs vairs tikai stundas �ķir no brī�a, kad viņi paķers savu nabadzīgo iedzīvi un neapstāsies lidz pat Timpu. Senjorita Kautinju nemitīgi rosijās tel�u tuvumā un centās viņus pierunāt uz palik�anu.

Mans galvenais darbs bija mierināt Domingu, kur� staigāja pa savu celli kā ieslodzīts tīģeris.

-��� Neticami! Mans Dievs, neticami! -viņ� kliedza un vairākas reizes zvēla ar dūri sev pa pieri. - Es jau nojautu, ka ir kaut kam jānotiek. Es pat pārliecināts biju. Kāds� grib nogalināt. Grib slepkavot. Ne ar nazi, ne ar lodi, ne ar indi, bet iznīcinot manu pa�apziņu. Ja es kaut ko uzņemos, viņ� to izdara manā vietā. Vai saprotat? Nobendē mani morāliski. Garīgi slims.

-��� Vai viņ� ari līdz �im ir slepkavojis?

-���� Lidz �im vēl ne. Bet garīgai slimībai raksturīgi, ka process norit rāmi, mierīgi, ta�u neapturami. Taizemē viņ� vēl neslepkavoja. Arī Taivanā ne. Arī Indijā ne, turpretim �eit jau to darīja. Gatavs. Tas ir viss. Man beigas. Esmu miris.

Mia Vorloka maigi apņēma viņu ap pleciem.

-���� Nomierinieties, mister� nomierinies, Domingu, es stāvu tev blakus. Turpmāk� tevi no �ejienes neaizbiedēs neviens, par to es galvoju.

-���� Paldies� mīļā, - de Karvalju �ukstēja, uz mirkli izkritis no bezceriga upura lomas.

Aizvēru acis. Zināju, ka viss ir da�u mirkļu jautājums, tūlīt atgriezīsies iepriek�ejā noskaņa.

-���� Nogalinā�u! - viņ� ierēcās, kā no miega modies. - Nogalinā�u kā mans sencis Ernandu de Karvalju to no�ēlojamo bulli.

-��� Mīļais, vai tev bija daudz slavenu sen�u? - Mia Vorloka ar maigu skatienu jautāja.

-��� Da�i bija, - Domingu, nedaudz nomierinājies, atrūca. - Kaut gan tēvocis Ernandu visvairāk izcēlās sangrijas glā�u cilā�anā. Tonēr� viņ� bija izcils toreadors. Pirms apaļiem divsimt gadiem. Diem�ēl mfr i beigās viņ� jau pama�tīgi meta uz ceriem, ari tad, ja bija jāstrādā. Tas ir: k d arēnā bija jācīnās ar bulli. Reiz viņ�, ham, bija iedzēris drusku vairāk neka vajadzēja un� hm� ne�saskatīja bulli.

-��� Ak, �ēlīgās debesis! - Mia novaidējās. - Vai viņu nogalināja?

-Bulli?

-��� Bullis viņu.

-��� Nē, nenogalināja. Beidzot viņ� nogalināja, bet publikas pirmās trīs rindas jau bija izretinātas, kamēr bulli noķēra. Tādi nu mēs, Karvalju esam, ja kļūstam nikni. Vai! tam, kur� gadās man pa ceļam. Ak Dievs! Longavilja!� Nabaga Ektors! Desmit gadus viņu pazīstu, nebija par viņu labāka drauga� Ja uzzinā�u, kur� to izdarījis, dzīvam izrau�u sirdi.

Klusām aizdarīju aiz sevis durvis.

Domāju, ka nekad neatradī�u �ostimpu, tomēr atradu. Atklāti sakot, nemaz daudz nebija jāmeklē. Viņ� darbojās savā cellē ap Mahakalas statuju. Kad gāju iek�ā, patlaban iededza kvēpināmo. Visdabiskāk būtu, ja es viņu saķertu, piespiestu pie sienas un mazliet apstrādātu viņa vēderu. Ta�u �ostimpa bija lama, turklāt no Litangas ierēdņiem, kurus nav pieņemts sist. Pat tad ne, ja viņi kaut ko nodarīju�i. It ipa�i neklājas traucēt lūg�anas laika, ja nu tomēr, tad pēc lūgsnas beigām.

�ostimpa vēl brītiņu klanījās, iebēra sudraba bļodā ar ziedojamo ēdienu vēl da�us rīsu graudus, tad laimīgi pavērās manī.

-��� Ko tu, rinpo�e, gribi?

Viņ� pat nejautāja, kā mēs esam tiku�i ārā no tuneļa.

-�� Vai tu aizslēdzi durvis? - es, draudīgi lūkodamies, jautāju.

-��� Es, - �ostimpa palocīja galvu.

-��� Kāpēc?

Viņa sejai pārslīdēja izbrīna smaids.

-��� Kā tā, kāpēc? Trapa, man ta�u jāuzmana klosteris, nevis �ādi tādi klaiņotāji. Kas notiktu, ja tur lejā patiesi dzīvotu rod�ungi, kas mestos ārā pa durvīm, ko? Vai par to neesi padomājis?

-��� Zem klostera rod�ungu nav, to es varu kaut apzvērēt.

-�� Aha, kā tu to vari zināt? Pa to eju cilvēki nav staigāju�i simtiem gadu.

-Vai tu pat nejautā, ko mēs tur atradām?

�ostimpa paskatījās uz Mahakalu un pagrozīja galvu.

-��� Tā kā tevi pazistu, tūdaļ tik un tā uzzinā�u.

-��� Mēs atradām līķi, �ostimpa.

Tobrīd es pirmo reizi manīju viņā kādu pārsteigumu. Tikai ne lielāku kā par siseni, uzlēku�u uz svētku apmetņa.

-��� Un tu nemaz nejautā, kas tas bija?

-Visticamāk kāds sen sen miris mūks.

-��� Maldies, - sacīju. - Mes atradām mistera Longaviljas līķi.

�ostimpa noglāstīja pieri.

-��� Kā viņ� nogalināts?

-Arpurbu, rinpo�e.

�ostimpa piegāja pie loga un skatījās ārā. H viņ� palika īsu brīdi, pa pusei izliecies pa logu. Kad pagriezās atpakaļ, seja bija marmorā sastingusi, vairs nebija iepriek�ējā zobgalīgā smīna.

-Un vēl?

-Ari rinpo�e Den� ir ievainots.

�ostimpa izbīlī grāba gaisā, glu�i ka ķerdams lidojo�u tauriņu.

-��� Vai smagi?

-��� Skaties pats! Es tevi, �ostimpa, gribētu par kaut ko brīdināt.

Bija pienācis laiks, viņu uzrunājot, nelietot pagodino�o rinpo�e.

-��� Par ko?

-Jāvēl kādreiz aizslēgsi aiz manis durvis vai vārtus, ko bū�u pametis va|ā� tad tev nebūs iespēju vēlreiz kaut ko slēgt. Vai saprati, �ostimpa?

-Vai draudi, trapa Blobzang?

-Tikai brīdinu.

Paklanījos un gāju.

Es jau biju gaiteņa galā, bet viņ� vēl arvien neuzdro�inājās aizvērt celles durvis man aiz muguras.

Mani biedri juta, ka pēc rinpo�es Ņemdena pazu�anas, Dendruba ievaino- �anas un �ostimpas dīvainās uzvedības var paļauties tikai uz mani, tāpēc visi pēc kārtas nāca pie manis, tā ka jau iedomājos: vajadzētu izsludināt pieņem�anas laiku.

Pirmais apmeklētājs bija Domingu. Pēc da�iem ikdieni�ķiem teikumiem viņ� sniedzās kabatā, izvilka kaut ko un meta uz celles vidū nolikta galdiņa malas ar tādu �estu, kā būtu izspēlējis savu labāko kārti, beigdams spēli, kas sola varenu laimestu.

-��� Izlasiet!

Nogultas malas paskatījos uz viņu, un man �ausmās apstājās sirds. Viņa ūsu viena puse nikni slējās uz aug�u ka buļļa rags uzbrukumā, otra bija noļuku�i kā trenkāta zaķa auss.

Piecēlos un slāju pie galda.

-��� Kas tas ir?

-��� Izlasiet, netaujājiet! Kālab jūs mū�dien dzesējat muti?

Nopūtos un pacēlu papīru. Vienkār�s vēstuļu papīrs, tāds, kādu visā pasaulē ikvienā rakstāmlietu veikala tirgo du�iem. At�ķīrās vienīgi ar to, ka aug�ējā kreisajā stūri bija sarkans lūpu nospiedums.

-��� Vai mīlestības vēstuli esat saņēmis? - pārsteigts jautāju.

-��� Neākstieties, lasiet!

Vēstulē tikai trīs rindiņas.

"Vai zini, kas tu esi, de Karvalju? Pats sava ēna. Es gribu, lai met mieru iesāktajam un pazudi. Ja paliksi Litangā, mirsi. Ari tā meitene mirs."

Tikvien. Ne datuma, ne paraksta.

De Karvalju pielēca kājās, izskrēja istabas vidū un saķēra galvu plaukstās. Un gaudoja kā �akālis.

-�� Ak, mans Dievs, ko esmu nogrēkojies? Vienmēr kārtīgi pielūdzu tevi, pat uz misi gāju, ja laiks atļāva. Taisnība, pēdējā laikā biju drusku nolaidies, bet to gan no tevis nebiju pelnījis. Ko esmu grēkojis, ko esmu grēkojis, ko esmu grēkojis? Leslij, dodiet padomu, ko man darīt!

Paņēmu un aplūkoju papīru, tad iebāzu to apmetņa ielocē.

-Vaivaru paturēt?

-Varat ar to pat apslaucities.

-Vai esat ko tādu ari citreiz saņēmis?

-��� Protams, esmu. Tikai noslepkavots gan vēl neesmu.

-��� Ko tagad gribat darīt?

De Karvalju noslīga uz manas gultas malas.

-��� Metī�u mieru.

-Vai esat pārliecināts, ka tā vajag?

Reti bija gadījies viņa sejā redzēt tādu izmisumu kā tobrīd. Viņ� gandrīz raudāja aiz pazemojuma un nevarības.

-��� Sakiet ta�u no sirds, ko man darīt! Ja draudētu tikai man� es turētos pretim, uzdurtu tādu sava na�a galā. Bet te jau ir runa par ko vairak. Par slepkavībām, Leslij. Varbūt tas pats nolādētais fantoms ir nogalinājis arī mūku, ko vilkām no avota ārā. Un nu Longavilja� Nevaru riskēt, ka manis dēļ kādam kaut matiņ� nokristu. Izbeig�u. Atstā�u Litangu. Varbūt kļu�u par korridas cīnītāju kā mans sencis. Nelaime vien tā, ka man to vēr�u �ēl. Varbūt arēnā mēslus novāk�u. Dro�a nodarbe, to man neviens negribēs atņemt.

Baidijos, ka viņ� sāks raudāt, tāpēc dro�inādams uzsitu pa plecu.

-��� Domingu, nestrebiet to putru karstu! Gan jau kaut ko izgudrosim. Kā ar mis Vorloku?

-�� Nezinu, vai viņai nāk par labu draudzēties ar mani. Jūtos ka spitālīgais. Es nesu nelaimi visiem.

Man gribējās viņu mierināt, ta�u pagaidam to nevarēju.

Nevarēju ta�u viņam sacīt, ka slepkavībām nez vai ir kāda sakarība ar fantomu, kas viņu vaja.

Nākamā apmeklētāja bija Mia Vorloka. Kad viņa ielavījās pa durvīm, man seja izstiepās vai lidz grīdai. �ī Mia atkal bija agrākā Mia, neglīta kā Ma�ado raganas. Atkal uzģērbusi to divsimt gadu veco, garo raganas tērpu, matus apsējusi ar melnu lakatu. Arī acenes agrākās, briesmīgajos, platajos ietvaros.

Viņa apstājās pie durvīm un negribēja nākt tālāk, lai kā mēģināju pierunāt vismaz apsēsties pie galda. Viņa palika pie izejas, lai būtu gatava jebkurā mirklī bēgt ārā.

-��� Mister Lorenc� es atnācu tikai tādēļ, lai pateiktu jums kaut ko. Es gribu sacīt, ka� pat divas lietas.

-Vai jūs neapsēstos?

-��� Labāk palik�u stāvam. Esmu pārāk nervoza, lai sēdētu.

-��� Klausos, jaunkundz.

-��� Pirmais, ko gribēju teikt� es piedalos klostera viesnīcas būvē. Līdzko būsim Timpu, es sagatavo�u vajadzīgos dokumentus. Izpildī�u tēva vēlē�anos.

-��� Sapratu, jaunkundz.

-��� 'lalāk tas, ka� jāatzīstas, esmu jūsos vīlusies.

-��� Ļoti �ēl, bet�

-��� Esmu patīkami vīlusies, mister Lorenc. Tur pazemē man bija iespēja jūs novērot, un� jums sirds ir īstajā vietā.

-��� Pateicos.

-��� Un jūs esat Domingu īsts, labs draugs. Jūs daudz strīdaties, tomēr mīlat viens otru. Tie�i tāpēc� es gribētu jums piedāvāties.

-��� Kā, ludzu?

-��� Es domāju, manu palīdzību.

-��� Pateicos, jaunkundz, bet nez vai man to vajadzēs, - nopūtos. - Domingu pamet darbu, arī es do�os projām. Visprātīgāk būs, ja visu pārņems Timpu policija. Ir notiku�as divas slepkavības, un�

Vorlokas jaunkundze ar lēcienu metās man klāt un gandriz nometās ceļos man priek�ā. Ja nebutu viņu saķēris, laikam patiesi nomestos.

-����� Lūdzu, mister Lorenc! Palīdziet Domingu! Pierunājiet viņu turpināt darbu!

-��� Nevaru, Mia.

-��� Kāpēc?

Mazliet vilcinājos, tad, nedomādams par sekām, vārdu pa vārdam atstāstīju nesen Domingu saņemtās vēstules saturu.

Nebija nekāda sarūgtinājuma, viņas seja pārakmeņojās, un viņa mirdzo�ām acim vērās mani.

-��� Kad Domingu saņēma to vēstuli?

-�� To viņam piegādāja nesen. Pēc tam, kad bijām iznāku�i no pazemes.

Mia Vorloka norāva acenes un ar pla�u �estu trieca pret zemi. Abi stikli saplīsa, pa grīdu izklīda tūksto�iem �ķembu.

-��� Pie velna viņu! - Mia kliedza kā bez prāta. - Pie velna! Viņa apsviedās un metās āra.

Paņēmu no kakta slotu un saslaucīju stikla �ķembas.

Jozefs Heinemans ar vajātā skatienu palūkojās atpakaļ, it kā jebkurā brīdī gaidīdams upurējamdun�a dūrienu. Tāpat kā Mia Vorloka arī viņ� neapsēdas, tikai blakus galdiņam atbalstījās pret sienu.

-��� Biju pie Dendruba, - viņ� bez īpa�a ievada sacīja, �ķielēdams uz Congka�pas statuju. - Vai jūtaties labi cellē kopā ar �o puisi?

-��� Man nav iebildumu, - atteicu. - Man ir biju�i arī nepatīkamāki istabas biedri.

-��� Es viņus ienīstu, - Jozefs ņurdēja. - It īpa�i, kop� viņi ar mums tā iz�rīkojas.

-��� Kā ar Dendrubu?

-��� Pretīga brūce. Pēc tam apciemoju arī �ostimpu. Vai nejautāsiet, kāpēc?

-��� Kāpēc?

-Gribēju uzzināt, kas te notiek. Domingu nemitīgi rēc un plē� ūsas. Manu�prāt, drīz mēs visi nojūgsimies. Ja neaizvāksimies no �ejienes. Mūsu cilvēki jau ir uz to gatavi. Mis Kautinju viņus vel kaut kā notur� bet jebkurā brīdī viņi var aiziet. Labi būtu, ja ari jūs izietu pie viņiem, kaut gan� nezinu, vai tam būtu kadi panākumi. Turklāt arī Rigleru nekur nevaru atrast, arī man it ka piemetusies sērga. Man viss redzētais dubultojas, vai kā tur. Un visu laiku asiņo deguns. �obrīd tikai jums par godu ir pārstājis. Vai redzējāt Longaviljas līķi?

-��� Kā nu ne.

-��� Pat to, ka pirms nāves� arī viņam bija asiņojis deguns?

-Redzēju.

-��� Kas tas ir? Vai sērga?

-��� Uzlieciet salmus uz galvas! Varbūt palīdzēs.

Heinemans atgrūdās 110 sienas, pienāca pie manis un sagraba manu apmetni pret krūtīm.

-��� Jūs zināt vairāk neka pasakāt. Man riebjas tādi paslepeni tipi. Ko nozīmē �īs asinis 110 deguna?

-Varu tikai atkartot: lieciet salmus uz galvas.

Tikko biju izteicis pēdējo vārdu, viņam atkal sāka plūst asinis 110 deguna. Divas prāvas lāses tūlīt nopilēja zemē. Heinemans izrāva kabatlakatiņu un piespieda pie deguna.

-���� Man riebjas �ī zeme, es ienīstu �os �ķībacainos tipus un ienīstu viņu māņticību. Vel izturē�u mazliet deguna asiņo�anu. To jus varat pateikt saviem draugiem.

-��� Draugiem?

-��� Neliedzieties, jūs ta�u piederat pie viņiem. Esat velnam pārdevis dvēseli. Ie�u meklēt Rigleru. Ja vajadzēs, no zemes apak�as dabū�u rokā. Bet vienu gan iegaumējiet: ja arī viņu atradī�u miru�u, tad kādu nogalē�u. Iespējams, ka tas būsiet jūs. Nedomājiet, ka D�o Heinemans salūzīs tāpēc, ka drusku asiņo deguns.

Viņ� vēl nebija īsti projām, kad manā cellē iesoļoja visi trīs ceļojumu kan�tora "Labs gaiss" pārstāvji. Moda Benda aizlika roku sejai priek�ā un izbiedēti blenza, kā 110 Heinemana deguna sūcas asinis. Heinemans bija tik ļoti iegrem�dējies savās domās, ka viņus pat nepamanīja.

-Viņam tek asinis 110 deguna? - sabijusies jautāja Moda Benda. Varbūt viņa vēl nekad nebija tik ļoti līdzinājusies bezpalīdzīgai lellei kā tajā brīdī. - Ak Dievs, viņam asiņo deguns?

-��� Un kā jums klājas? - jautāju, pārlaidis viņiem skatienu. Visiem trim adītas cepures, zem tām salmi.

-���� Necik spīdo�i nav, - Ernijs Boss atbildēja. - Es aizvien vairāk jūtos kā Agatas Kristi romānā. Esam ieslodzīti noslēpumainā cietoksnī, te ārdās kāds ārprātīgais, ik pēc brī�a kadu no mums nosūta uz viņsauli. Ne jau tādu iedo�mājāmies �o ceļojumu. Un salmi uz galvas! Kop� uzlikām tos, vismaz deguni vairs neasiņo, bet� mēs ta�u nezinām, pret ko tie ir. Pagaidīsim vēl vienu dienu un dosimies projām. Ja līdz tam nebūs atradies rinpo�e Ņemdens. Tomēr sa�vādi, mēs te ierodamies uz sarunām ar viņu, bet viņ� izkūp.

Masas Ma�ado ari tagad izskatījās pēc īstām raganām. Līdzinājās raganām pat tādā ziņā, ka gandrīz nekad viņām nebija iepriek�ējās sejas. Varbūt viņām nemaz nebija pastāvīgu seju. Tikai vareni deguni ar kārpām izteica zināmu pa- stāvīgumu.

Viņas viegli, bez skaņas ieslīdēja manā cellē un novietojās tās vidū kā divi milzīgi tintes traipi. Ļaunu vēstījo�as krāsas svārki nosedza abus mazos krēslus, uz kuriem viņas novietojās, kā melnie caurumi gaismu. Mazās putnu actiņas nezibēja tik zobgalīgi kā parasti. Un sejas bija drūmākas, bet - kas zina?

Izabella vai Marija, norīstījās un noslaucīja svārkos sasvīdu�o plaukstu.

-Atnācām tikai, lai darītu jums zināmu: mister Lorenc, mēs ļoti no�ēlojam notiku�o. Un� mēs esam jums līdzās.

-��� Man līdzās?

-Jūs esat vienīgais� hm� uz rīcību gatavais vīrietis visā klosterī. Hm.

Viņa blenza uz priek�u, it kā lauzītu galvu par kaut ko. Es nekustējos, gaidīju, lai izsaka, kas uz sirds.

Marija Ma�ado pastiepa roku un satvēra mani aiz locītavas.

-Lūdzu, nāciet līdzi!

-��� Kurp? - biju pārsteigts.

-��� Nāciet gaitenī!

Pagrozīju galvu un gāju līdzi. Tur manu roku satvēra Izabella Ma�ado un vilka mani sev līdzi. Man pat neatlika laika aizvērt celles durvis.

Mēs neapstājāmies lidz pat viņu cellei. Izabella Ma�ado - bet varbūt Ma�rija - noliecās pie slēdzenes un pagrieza atslēgu.

-��� Lūdzu, ejiet iek�ā!

-��� Man jāiet?

-��� Nebaidieties, mēs būsim tepat aiz muguras.

Uzmanīgi atvēru durvis. Normālos apstākļos man rokā būtu 38. kalibra and Wesson, tikai �oreiz man tā nebija. Kuram gan ienāktu prātā to ņemt līdzi?

Dziļi ievilku elpu un kāpu pār slieksni.

Iek�ā bija puskrēsla, ar kuru nācās cīnīties tikai sviesta gaismekļa blāvajā gaismā.

Man nevajadzēja piepūlēt acis, lai pamanītu pie mazā galdiņa sakņupu�o virieti. Vienu mirkli noticēju, ka raganu Ma�ado cellē uzradies pazudu�ais rin�po�e Ņemdens. �is vīrietis bija mūks, par to liecināja galvassega un mūka ap�metnis. Vienu no platstulmu zabakiem ar uzliekto purngalu viņ� bija pavilcis sev apak�ā, otru izstiepis, it ka baidīdamies apgāzties, ja neatspersies.

Tad iedomājos, ka tomēr būtu labāk, ja 38. kalibra Smith and Wesson būtu man līdzi.

Mūks nekustējās. Pat galvu nepacēla, kad tuvojos. Neuzdro�inājos domāt, ka viņ� meditē, jo kur� mūks gan izraudzītos divu sievi�ķīgu būtņu celli par sevī gremdē�anās vietu.

Viņ� stingi, nekustīgi vērās logā, it ka gaidīdams kādu bargu dievu, ar ko dalīties savā vientulībā.

Vienu soli uz priek�u, un noliecos pie lamas.

-Sveicu tevi, rinpo�e!

Apsveiktais pat nepakustējās. Viņ� vēl vienmēr ar nekustīgu skatienu vērās pa logu uz kalniem.

-��� Rinpo�e, vai vēlies ar mani runāt?

Viņ� neatbildēja.

Uzmanīgi virzījos pie sviesta gaismekļa, paņēmu to, pacēlu pati galvai.

Pa grīdu aizslīdēja bālas gaismas mēlītes, ari pa istablietām, sēdētājā zābakiem, uz kuru stulmiem veikls zābaku meistars bija iz�uvis mū�am atpakaļ nāko�as dzīvības simbolu, gaismiņas ķērās pie mūka apmetņa, tad slīdēja aug�ā pa kaklu, tad uz sejas.

Iekliedzos, un daudz netrūka -, būtu gaismekli nometis zemē.

Mūks - lai kas būdams - bija nevis aziāts, bet eiropietis.

Mūks - lai kas būdams - vairs nebija dzīvs.

Mukām - lai kas būdams - seja bija pelēka un acis izvalbītas.

Mūkam - lai kas b'ūdams - bija sirdī iedurts purbu, kura spals zeltaini vizēja plando�ajā lampas gaismā.

Noliecos un, atpakaļ nepaskatījies, ielūkojos viņa sejā.

�is upuris bija Alekss Rīglers, Domingu darbu vadītājs.

Domingu bija ne dzīvs, ne miris, kad viena no māsām Ma�ado - laikam Izabella, bet varbūt Marija? - viņu informēja par notiku�o. Viņ� ieskrēja raganu istabā, nometās zemē blakus Alek�a Riglera līķim, gulēja zemē un blenza uz priek�u. Laikam pat elpot bija aizmirsis.

Māsas Ma�ado bija ierāvu�ās kaktā. Rīglera galva nez kāpēc noslīdēja uz krūtīm, it kā viņ� meditēdams būtu aizsnaudies.

-��� Man beigas, - pēc ilgāka laika de Karvalju nopūtās. - Esmu zaudējis visu. Mirst mani labakie cilvēki� Man laiks projām�

-��� Nepadodieties, Domingu! - es aizkapa balsi mierināju. - Esam jau citreiz ari biju�i smagā situācijā.

-��� Tas bija citreiz. Bet te ir gals klāt. No rīta do�os uz Timpu.

-��� Nekur tu neiesi, - kliedza kāds no durvīm.

Visi pagriezām galvu skaņas virzienā. Durvis stāvēja Heinemans, drūmu skatienu, pie deguna asinis. Ja saku, ka viņa skatiens bija drūms, neesmu pa�teicis neko. Heinemana skatiens bija ārprātīgi drūms. Nav vārdos pasakāms, ko visu es tur saskatīju.

-���� Neviens nekur neies! - viņ� draudīgi kliedza un - vēl draudīgāk - rokā turēja 45. kalibra pistoli, kuras stobru pārmaiņus vērsa pret katru�no mums. - Kur� kustēsies, to no�au�u.

Domingu tūlīt pārvērtās. Viņa sejā izzuda trulās �ausmas un pamazām atgriezās parastā viltīgā izteiksme, kas man bija likusi tik daudz lauzīt galvu. Nekad nespēju tikt skaidrībā, kad to rada kadas emocijas un kad viņ� pozē. Tagad es varētu zvērēt, ka skaidrais prāts viņam uznācis kā caureja kādam, kas tualetē lasa avīzi.

-��� Kas jums� D�o, noticis?-viņ� jautāja, lēni celdamies kājās.

-���� Kādu nogalinā�u, - Heinemans atteica, pēc kārtas apstaigādams mus visus.

Domingu paraustīja plecus.

-Varat sākt. Man tik un tā jau visa diezgan.

-�� Jūs ne, priek�niek, - Heinemans purinaja galvu. - Jūs neesat vainīgs. Jus noteikti neesat viņu nogalinājis.

-Tad nobeidziet �īs skuķes, - Domingu atkal paraustīja plecus. - Ar vienu lodi abas. Divas ar vienu �āvienu.

Ierocis Heinemana rokā nodrebēja.

-Vai jūs domājat, ka viņas� viņas?

-�� Nedomāju vis, - Domingu sacīja. - Bet vai jums nav vienalga? Gribat kādu nobeigt, vienalga, kuru. Ņemiet viņas!

-����� Nē! - Heinemans kliedza, pagriezdams ieroci pret mani. - Nobeig�u viņu!

-Arī tas ir atrisinājums, - de Karvalju palocīja galvu. - Da�reiz arī es esmu to gribējis. Tikai man neizdodas.

Heinemans skaļi iekliedzās:

-Vai gribat lūgt Dievu?

Pirms spēju pakustēties, Domingu rādīja uz mani.

-��� Vispār arī viņ� ir bez vainas. Bet �aujiet vien! Man nepatīk tādi lielmutīgi pui�i. Kāpēc jūs teicāt, ka neviens nedrīkst doties uz Timpu?

-��� Jo visu �o gribu nokārtot es, vienīgi es. Pazīstu �o �ķībacaino juridisko dienestu. Viņi vilks cits citu no dubļiem ārā, bet balto cilvēku dzīs tajos iek�ā. Ja nāks poli�i no Timpu, mūs aiztrieks mājās, bet slepkavas baudīs dzīvi. Tā vis nenotiks! Es ņemu �o lietu savās rokās, likvidē�u katru aizdomās turamo, tad lai mani pakar. Es pildī�u savu pienākumu. Kaut visi tā darītu! Kā jūs, priek�niek, saprotat, tad arī �is puisis ir bez vainas?

-��� r Rī, kā tas ir. Kad Rīgleru galināja nost, �is bija pie manis. Bet likvidējiet vien viņu, nevilcinieties! Man ir apnicis, ka eju, kur iedams, es atrodu viņu priek�ā. �aujiet nost, tad pieskaitīsim viņu pie pārējiem.

Ierocis Heinemana rokā nodrebēja.

-Vai esat pārliecināts?

-��� Par ko?

-��� Ka viņ� tie�ām� nav vainīgs.

-Vai tas jūs interesē?

Heinemans sāpīgi iekliedzās, meta pistoli pret sienu, sabruka līdzās Rīgle- ram un sāka raudāt.

Pavēlēju savām kājām: so|os, mar�! Tomēr kājas sāka darboties tikai pie tre�ās komandas.

Mani neinteresēja, ko man nopakaļ tik sarūgtināti kliedz raganas Ma�ado.

Izgāju tre�ajā pagalmā, tad laukā pa vārtiem un, pagriezies uz mani sienu, nokļuvu strādnieku nometnē. Nakts nebija vēsa, ugunskuri - to bija divi -vairāk simbolizēja mājīgu noskaņu, nekā bija sakurti siltuma dēļ. Strādnieki drūmām sejām sēdēja ap uguni, no mājīgas noskaņas nevēsts. Viņu acis lasīju, ka pietiktu uzsprakstēt vienai dzirkstelei, un viņi aizskrietu uz visām pusēm. Sveicināju un iekārtojos pie ugunskura. Pui�elis, mazliet vecāks par desmit gadiem, nolika man priek�ā greizu skārda krūzīti ar tēju. Kamēr dzēru, zag�us lūkojos apkārt. �ķita, ka noteicējs ir pavecs, bezzobains vīrs ar turbānu galvā, jo ikviens, lai ko arī teica, paskatījās uz viņu. Vecais tad vai nu pamāja, vai papurināja galvu.

Turklāt viņ� nevis sēdēja, bet bija notupies. Gandrīz dro�i, ka viņ� bija no Taizemes ziemeļu kalnu ciltīm, no Mekongas apvidus, kur mēdz atpūsties tupot, nevis apsē�as. Seja �ķita pazīstama, kaut gan biju pārliecināts, ka tiku�ies nekad neesam. Labprāt būtu viņu uzrunājis, bet iera�a prasīja, lai pagaidu, kamēr viņ� mani uzrunā.

Drīz arī tas notika. Vēl nebiju izdzēris tēju līdz pusei, kad viņ� mani uzrunāja. Drusku �ņāco�ā, tomēr cie�amā angļu valodā.

-Vai tu esi rinpo�e Blobzangs?

Pamāju.

-��� Es tas esmu.

-��� Stāsta, ka tu esot mācīts cilvēks. Tu zinot par dievu un dēmonu pasauli daudz ko tādu, ko citi nezina.

-�� �o to zinu, - palocīju galvu. Kautrīgums ir ļoti svarīgs, bet ne vienmēr ved uz mērķi.

-�� Ko tu par viņiem zini? - vecais jautāja, savilkdams lūpas smaidā. Arī pārējie smaidīja. Redzēju, ka viņi muļķojas. Esmu viņiem tāds jucis eiropietis, kur� iedomājies, ka saprot Austrumus, var runāt ar dieviem, un dēmoni no viņa baidās. Tādu nelaimīgo var tikai no�ēlot un par viņu smieties.

-��� Pilnmēness laika viņi da�reiz parādās d�ungļos, - sacīju. - Tad �ūsku dēli iet medībās.

Vecais nodrebēja, man �ķita, viņ� nogāzīsies. Tomēr me�a cilvēki negā�as pat tad, ja zilonis ar snuķi uzsit pa galvu.

-��� Kāds tev vārds? - viņ� �ukstēja.

-��� Un tev?

-��� �andrabābū, - viņ� sacīja.

-Vai esi indietis?

-Tikai mana māte.

Tie no otra ugunskura sāka pārvietoties pie mums. Vākdams kopā atmiņas, pārgāju uz nāga valodu.

-��� Vai esi nāga?

�andrabābū atspiedās ar roku pret zemi, lai nenoveltos uz dibena. Baidījos, ka aiz pārsteiguma viņam izkritīs pēdējie divi zobi.

-��� Tu zini� �ūsku cilvēku valodu?

-��� Daudz esmu aizmirsis. Vai esi dzirdējis par Rad�u Kumar Singhu?

-��� Par di�eno �ūsku Burvi? Lai svētīta viņa piemiņa.

-Viņ� man mācīja �ūsku cilvēku valodu.

-��� Svētais Nāgarād�a! Tu viņu pazini?

-��� Pazinu. Dejoju Lielo �ūsku deju, kad bijām ēdu�i �ūsku karaļa gaļu� Arī es kļuvu nāga, jo piedalījos lielajā �ūskas dirā�anā.

-��� Parādi roku!

-Nācpie manis!

�andrabābū pārlēca pār ugunskuru kā tīģeris uzbrukumā. Apsēdās cie�i man līdzās, lai pārējie neredzētu, ko taisos darīt. Uzrotīju piedurkni un parādīju viņam plecā ietetovētu �ūsku.

�andrabābū uzmeta tai vienu skatienu, palēcās un atgriezās iepriek�ēja vietā.

-���� Kā tevi sauc�? - viņ�, smagnēji izrunādams vārdus, atkārtoja, jau no ugunskura otras puses.

-��� Sahibs Leslijs.

-��� Ko tu no manis gribi, sahib Leslij?

-��� Es gribētu, lai jūs paliekat. �andrabābū palocīja galvu. -Tabūs.

-��� Un es gribētu, lai neviens neaiziet no Litangas klostera. �andrabābū pacēla no zemes un parādīja man mū�senu, sarūsēju�u �au�teni.

-��� Ta būs. Vai vēl ko, sahib Leslij? -Tas ir viss. Paldies, �andrabābū! Cēlos un gāju uz klosteri.

Pie ugunskura man vairs nekas nebija darāms.

Dongena cellē nebija, tāpēc atzinu, ka nu ir laiks stāties kontaktā ar Jondonu. Zināju, ka ap �o laiku viņ� jau ir mājās, ja vien viņu pie sevis nav aicinājis Viņa Augstība, Butānas valdnieks. Lama Jondons bija mans draugs, Himalajos bijām kopā da�am labam piedzīvojumam cauri gāju�i.

Jutu, ka tagad viņa palīdzība vajadzīga vairak nekā jebkad.

Aizslēdzu durvis, atslēgu atstāju slēdzenē. Ja Dongens pārnāktu, lai mani nepārsteidz negaidīti.

Gatavoju stipru za|o teju. Citkārt vairījos to vārīt tik stipru, bet tagad biju dro�s, ka nakti acu neaizver�u.

Nodzēsu sveci pie Congkapas, atstāju degam vienu vienīgu kvepināmstieb- riņu. Pagrābājos pa papīra turzu somā, izvilku sauju rīsa un, skaitīdams da�as burvju mantras, iebēru sudraba bļodiņās, paredzētās ziedojumiem. Atklāti sakot, es neticēju mantru spēkam, vienmēr biju �aubījies, ka ar vārdiem varētu piespiest jebkurus �ās zemes vai arpuszemes spēkus mums kalpot. To var pa�nākt tikai pareiza darbība.

Risa graudi klusu nograbēja pret sudraba bļodām. Pacēlu grezno vāzi, kurā stāvēja 110 pāvu spalvām gatavots ziedojamā ūdens slaceklis, sajaucu ūdeni un izslacīju da�us pilienus uz �etrām pusēm. Vispirms uz durvīm, lai nelai� iek�ā aiz tām glūno�us dēmonus, uz logu, lai attur pret mani noskaņotus tum�os spēkus, uz zemi, lai man blakus stātos tās saimnieki un sargātājgari sabdagi, pret griestiem, lai debesīs lidojo�ie dākini saglabātu labestību.

Apsēdos lotosa pozā un dzēru tēju. H bija karsta, pat dedzināja rīkli. Mēģināju iztēloties, kā pa noslēpumainiem kanāliem mani ieplūst dzīvības spēks, arnrita. Kamēr izbaudīju tējas gar�u, izdomāju, kāda veida meditāciju izvēlē�os. �oreiz �akra, ritenis, un padma, lotoss, kombināciju.

Pasaule ap mani pamazam pārstāja eksistēt. Kad man priek�ā parādījās lotosi, kas �ūpojās ezerā, es vairs nebiju �ajā dimensija.

Lotosi - to bija septiņi, kā Septiņi Vecajie debesīs, Lielā Lā�a zvaigznājā - �ūpojās neticami zila ezera spogulī. Ezera ūdens bija tik spilgti zils, ka nekādā ziņā nevarēja būt īsts. Ezers, kurā �ūpojās lotosi, dro�i vien bija gleznots.

Es pats laikam sēdēju ezera krastā, jo gleznā nebiju redzams. Ap galvu kaut kas klusu sanēja, varbūt no niedrāja iztraucēti odi.

Pēk�ņi ezera virsma saka viļņoties ka negaisa pērta. Lotosi pacēlās no ūdens un uzlidoja gaisā. Neilgi lidoju�i, tie saķērās kopa un ka sniegbalts ziedu vainags saka griezties virs ūdens.

Man bija skaidrs, ka redzētais ir simbols, tomēr tā jēgu nesapratu. Zilais ezers ir pati zemes dzīve, tas ir skaidrs, mēs ticam, ka par to skaistāka nekā nav, ta�u, no ārienes skatoties, tā �ķiet smieklīgi samākslota kā �is pasteļzilais, nekad nebiju�ais ūdens ezerā. Lotosi ir budistu viedo svētās mācības, kas rāda ceļu, kā varam izbēgt no vil�anās un �ķietamo sapņu valstības. Asi virpuļojo�ais ziedu vainags atgādina Tan riteni, kas grie�as aizvien trakākā ātrumā un spie� tam pievienoties, taja izkust.

Pēk�ņi aizlidoja ezers un lotosi, un es jau stāvēju augsta kalna smailē. Man iepretim, kalna pakājē, pilsēta, aiz tās pacēlās otrs kalns. Arī uz tā stāvēja kāds sarkanā apmetnī, ar dzeltenu galvassegu un stiepa rokas uz manu pusi.

Mūks sarkanajā apmetnī bija Jondons. Viņ� kaut ko kliedza, bet es dzirdēju tikai daļu sacītā, it kā attālums būtu izkampis kādu gabalu no katra teikuma.

-��� Salmi� - dzirdēju Jondona balsi. - Salmi uz galvas� mirsiet.

-��� Kāpēc, Jondon? Kāpēc?

Mana balss raudāja, �ņukstēja.

-Esat� pazaudēju�i. Meklējiet� Viņ�� palīdzēs. Vislabākais� policists. Ļoti gudrs� mūks. Uzticies� uzticies� viņam. Salmi� uz galvas. Rīt pusnaktī� kapsētā� steidzies. Lhamo� Dord�e.

�ī vienpusīgā saruna negaidīti beidzās. Pilsēta nozuda, tās vietā starp mums iespraucās milzīga cilvēka seja.

-��� Tharpa�enpo, - �ī seja kategoriski sacīja. - Tharpa�enpo.

Tad viss izjuka. Kalni saira, tāpat ari seja. Un es atkal sēdēju uz paklāja pie savas gultas.

Nakts vēj� drebināja loga rūtis.

Paskatījos pulksteni. Neilgi iepriek� varēja būt beidzies vakara svētbrīdis, un Dongenam drīz jāierodas cellē. Nolēmu iet viņam pretim, lai viens neklimst pa tum�ajiem pagalmiem. Turklāt man gribējās drusku izvēdināt galvu. Izgāju no celles, pa galeriju līdz galam, un nokāpu tre�ajā pagalmā, kur tīkams nakts vēj� plivinātu mūku apmetņus, ja kāds no viņiem būtu pagalmā. Pagalms bija tuk�s, pat mū�dien drūzmējo�ās vārnas bija nozudu�as. Tikai no lūgsnu dzirnavu puses skanēja kādas neieziestas ass nepatīkama �īkstoņa.

Vēj� nesa skaņas no tāluma. No ciema puses apmierinātu jaku īdē�anu, kliedzienus, naktsputnu ķērcienus un dobju māvienu, kas varētu būt ari kāda instrumenta skaņa, bet varbūt tur rīkiī izmēģināja dēmons.

Pēc da�iem so|iem manas ausis uztvēra klusas sarunas fragmentus. Runātāji varēja būt pie lūg�anu dzirnavām, ar dro�u pārliecību, ka neviens nevar viņus noklausīties. Kur� gan spētu saņemt dū�u, lai lavītos pāri vējainam pagalmam un liktos uz vēdera aiz lielakajām lūg�anu dzirnavām.

Es saņēmu. Aizlavijos pāri pagalmam un, lai cik pretīgi bija, apgūlos uz aukstas zemes aiz malējām lūg�anu dzirnavām.

Jutu, ka esmu apgūlies pa�ā vēja pūsmā, jo vēj�, kas arī tāpat nebija silts, virs manas galvas bija kļuvis pilnīgi ledains un skaņas man piegādāja tik skaidri kā augstas markas telefons.

-�� Tam jādara gals! - dzirdēju nervozu izsaucienu. - Vai dzirdi? Vai tu vispār dzirdi, ko es saku?

-��� Dzirdu! - atsaucās sievietes balss.

Tas, kur� stridejās, varēja būt misters Vorloks, bet arī grāmatvedis misters Stīvenss varēja būt. Vai Astors Hārtlends. Tāpat sievietes balss varēja piederēt Miai Vorlokai, D�einai Parisai vai Modai Bendai.

-��� Tam jādara gals! Jau �ovakar!

-Bet es negribu.

-��� Pārējie grib.

-��� Mani neinteresē pārējie. Es izstājos.

-��� Mīļais Dievs, tu ta�u zini, ka to nevari.

-��� Kāpēc es nevaru? Izstājos un viss.

-Vai viņa dēļ?

-�� Pieņemsim. Man ir laiks kļūt nopietnākai. Nevar ta�u visu mū�u dzīties pec atriebības.

-��� Uzklausi mani! - sacīja balss. - Es tevi saprotu. Ari es gribu tikai mieru, nekā cita. Bet� tev jāpārliecina�

-Varbūt palīdzētu misters Lorencs. Mums viņam viss godīgi jaizstāsta.

-��� Vēl drusku pagaidi! Es mēģinā�u pārliecināt, ka jāpārtrauc. Tikai pasaki vienu iemeslu, kāpēc. Vienu vienīgu.

-��� Esmu iemīlējusies.

-Ak Dievs, tu nelaimīgā! Vai tu domā ar to kādu pieverst labākām domām?

-��� Kāpēc ne?

-��� Paklausies� - te viņ� sacīja ko tādu, ko es nesapratu. � Ta ir vislielākā bēda. Zini, no kā es baidos? Ka tevi var nogalināt. Tajās sirdīs ir tik daudz naida, ka jau pāri plūst. Es zaudē�u tevi, kāds kļus par slepkavu, un es zaudē�u arī pārējos. Zaudē�u visus, ko mīlu.

-��� Kā tad jabut?

-��� Vēl mazliet pagaidi! Varbūt da�as dienas. Pēc tam - jābeidz. Mājās no�runāsim. Varbūt arī tur nāks atziņa, ka �is amoka skrējiens jābeidz uz visiem laikiem. Es negribu jūs zaudēt.

Spēcīga vēja brāzma aizpūta viņu balsis prom. Kad vēj� pieklusa, ap lielajām lūgsnu dzirnavām valdīja klusums.

Bija laiks posties projām.

Sakārtoju apmetni, ar salmiem piebāzto cepuri un uzmanīgi lavījos projām pa gaiteni. Ticēju, ka jebkur�, mani saticis, pieņemtu, ka parasts muks iet savās darī�anās.

Ticis pie durvīm, velreiz palūkojos apkārt, tad viegli pieklauvēju.

Cellē bija dzirdama klusa rosī�anās, bet durvis vaļā nevērās. Pieklauvēju vēlreiz. Tad iek�ā iepīkstējās pele.

-��� Kas tur ir?

-��� Rinpo�e Blobzangs, - atbildēju.

-��� Kas tas tāds?

-��� Lorencs. Leslijs Lorencs.

-��� Mazliet pagaidiet!

Gaidīju. Durvis vairākas reizes nodrebēja, it kā celles iemītnieks tām pie- kļautos, lai ieklausītos skaņas no gaiteņa. Pēc apaļas pusotras minūtes slēdzenē beidzot pagriezās atslēga un durvis atvērās.

Gandrīz mute vaļā aizmirsās. Senjorita Kautinju stāvēja man priek�ā kā no modes salona izkāpusi, tērpusies bali ro�ainā, pieguļo�ā mājas apģērbā. Arī tad, kad viņa darba drēbēs rosījās pa drupām, es jau nojautu, ka pie sievi�ķīgo daiļumu sadales viņa nav bijusi rindas beigās, bet nu varēju par to pārliecināties. Viņa ne tikai nebija rāvusies malā, bet gan varmācīgi lauzusies uz priek�u. Tāpēc bija dabūjusi bagātīgi no visa, kas citām skopi dots.

-�� Hallo! - viņa sacīja, kautri smaidīdama, kad bija pārliecinājusies, ka ārpusē tie�ām esmu es. - Vai nāksiet iek�ā?

-��� Njā� ka� ie�u� - es stomījos.

-Vai jums slikti?

-��� Nekas� tikai� drusku� tum�s.

-Arī man nepatīk tum�i gaiteņi,-viņa, uzmundrino�i smaidīdama, noteica. - Mierīgi nāciet iek�ā!

Ari es smaidīju un apstājos vienu soli aiz sliek�ņa.

Tad atskanēja varens blīk�ķis, man nodrebēja smadzenes un pāri gāzās labestīga nakts.

Kad atvēru acis, man pretim vērās viena no senjoritas Kautinju krūtīm. Kaila. Domāju, ka sapnis. Sapnī esmu ar viņu runājis, sapnī ienācis cellē, sapnī apbrīnojis viņas kalniem un ielejām bagāto tērpu, un sapnī man uz galvas ir uzkritis Visums.

Pa�laik gribēju - sapnī - vērt acis ciet un atkal atvērt, varbūt tad vientuļajai krūtij būs pievienojusies arī otra, bet mani saka plaukāt, un manas ausis uztvēra izmisīgas raudas.

-Vai Dieviņ, celieties ta�u aug�ā, vai Dieviņ, nenomirstiet. Vai Dieviņ!�

Krūts ieslīdēja savā vietā aiz kleitas. Pēc tam no nekurienes izslīdēja mis Kautinju seja.

-Ak Dievs, kā jūs jūtaties?

-��� Labi, - atbildēju. - Kur es esmu?

-��� Uz� grīdas.

-��� Ko es daru uz grīdas?

-��� To pa�u jautāju arī es. Lūdzu, celieties aug�ā!

Pamēģināju, neizdevās. Pagaidam vel zvaigznes lēkāja gar acīm, juku jukām lielas un mazas.

-��� Nevaru, - sacīju, kad kājas bija divas reizes saļimu�as. Jutu, ka zobos kaut kas �irkst, no apmetņa acis bira sīki gru�i.

-��� Kaut kas� man mutē, - iz�inkstēju. - Kas tas ir?

-��� Smiltis, - senjorita Kautinju atbildēja.

-��� Smiltis? No kurienes?

-��� No� spaiņa.

-��� Kāda spaiņa?

-��� No tā, ko es lieku virs durvīm.

-��� Smil�u spainis virs durvīm?

-��� Slazdi, - viņa kunkstēja. - Ja kāds gribētu ielauzties, es parautu aukliņu, un smiltis uzkristu nācējam uz galvas. Diem�ēl.

-��� Es ta�u� negribēju ielauzties. Pati teicāt, ka varu nākt.

-��� Es ta�u negribēju raut to auklu.

-��� Kāpēc tad rāvāt?

-Aiz nervozitātes.

-Par ko jūs nervozējat?

-Jūsu dēļ.

-Manis dēļ?-ar vaidu jautāju un novēlos atpakaļ uz grīdas.-Vai, cik skaisti! Ieraugāt mani un kļūstat nervoza.

-Ak Dievs, es jau nedomāju tā. Cik ilgi jūs gribat palikt zemē?

-��� Vēl drusciņ, - lūdzos. - Varbūt, ja jūs palīdzētu�

Senjorita Kautinju palīdzēja. Apņēma mani un mēģināja pacelt no grīdas. Kā tur bija, kā nebija, bet mana galva nokļuva starp viņas krūtīm.

-���� Pagaidiet, pagaidiet� varbūt man nevajadzēja bērt spainī tik daudz smil�u� bet es domāju� ja nu kadam cieta galva, ķivere galvā vai� Ta, ļoti labi, atlaidieties gultā� vai ir labāk?

-��� Drusku reibst, - atbildēju, un tas bija taisnība, vairāku iemeslu dēļ.

-�� Vai jūs kaut ko neiedzertu? - viņa jautāja. Paskatījos viņai acīs un tūlīt arī tajās nogrimu. Kā kalnu ezeriņā iekritis.

Nu būtu īstais laiks bilst da�us vārdus par sirdi kveldējo�o parādību, kas saucās senjorita Kautinju. Diem�ēl, �ajā gadījumā katrs pateikts vai uzrakstīts vārds būtu tikai bāls realitātes atspulgs. Esperansas brūnie mati atgādināja ' tropu kokus, kam jau notīrīta miza un kas tagad gaida, lai labi meistari no tiem gatavo Būdas statujas. Viņas lūpas bāli sārtas kā koraļļi, brūnajās acīs zibēja dzeltenīgs mirdzums, kas atgādināja to dārgakmeni, ko sauc par Ķīnas tīģeraci. Krūtis kā visslavenākā skulptora veidotas, kaut ari Indijas un Nepālas skulptoru modeļiem netrūka apaļumu. Turklāt �aurā mājas kleitiņa �ķita par diviem iz�mēriem mazāka nekā jābūt.

-��� E-ū! - viņa mani at�ilbināja no domām. - Es jautāju, vai nevēlaties kaut ko dzert.

-��� Ko? - izvaidēju.

-��� Man ir portugāļu vīns. Vai nogar�osiet?

-��� Labprāt, - biju pieklājīgs.

-Vai negribat noņemt apmetni?

-���� Jau gribēju lūgt atļauju, ta�u man zem tā tikai triko� krekliņ� un apak�bikses� jo� nav jau vēl ziema.

-��� Apsegties ar manu segu. Projām iedams, uzģērbsiet atkal apmetni. Es izpurinā�u no tā smiltis. Ak Dievs, te vienas smiltis�

Tad es attapos, ka patie�ām esmu tik smil�ains kā Gobi tuksnesī izvārtījies kamielis. Pagaidām nekā nebēdāju, novilku apmetni, noliku blakus gultai, tad arī veļu. No zābakiem biju izkāpis jau agrāk. H nu man nepalika nekā cita, tikai kapuce ar salmiem.

-��� Te tā pudele, - senjorita izvilka no kakta melnu, vēderainu pudeli. - īsts porto. Septiņdesmit astotā gada. Vai vēl reibst?

-��� Kļūst aizvien labāk.

-Jēzus�! Pagaidiet, atkorķē�u. Te būs divas glāzes, viena gan man zobu tīrī�anai, bet tas nekas� Pagaidiet, ielie�u. Ak Jēzus, es nemaz nezinu, ko sacīt, man vajadzētu teikt "prieka", bet mēs ta�u neko nesvinam� es kopju slimnieku, vai apmēram tā� dzeriet kā zāles.

Saskandinājām glāzes. Patiesi izcils vīns. Kad tas skāra manu rikii, gribējās lēkt no gultas ārā un pasludināt sevi par veselu. Par laimi, man izdevās apspiest �o eiforiju. Bija skaidrs, ka sasteigta veseļo�anās da�reiz beidzas slikti.

-���� Pagaidiet! - senjorita Kautinju nolika glāzi. - Kaut kur somā ir suka. Izsukā�u no jūsu drēbēm smiltis. Kā es varēju būt tāda muļķe? Vai varat ko�ncentrēties?

-��� Koncentrēties? - Jautājums mani pārsteidza. - Par ko ir runa?

-��� Par kādu cilvēku. Par Domingu. Galu galā jūs ta�u atnācāt apspriesties, ko ar viņu iesākt, vai ne?

-��� Noteikti, - es saciju. - Noteikti.

Runādama viņa sukāja manu apmetni, tad ar diviem pirkstiem pacēla no grīdas manus veļas gabalus un izpurināja.

-�� nu, re! Tomēr nekaitētu, ja jus tos izmazgātu. Smiltis ir zemiska viela. Jau noticam, ka esam no tām tiku�i vaļā, bet smil�u graudi prot slepties� Vai dzersiet vēl glāzīti?

Dzērām. Senjorita Kautinju nolika suku un apmetās uz gultas malas.

-Ziniet� no jūsu stāstītā es pilnīgi sabruku. Daudz domāju par to un nācu pie secinājuma, ka Domingu man ļoti simpātisks, kaut arī ir sastrādājis tos briesmu darbus.

Manī sastinga asinis, kad atklāju, ka vairs neatceros, ko biju par de Karvalju sarunājis. Toties viņa nebija aizmirsusi neko.

-Vai jūs nezināt� vai viņ� ir vēl kādu nogalinājis, vai tikai toreiz?

-��� Laikam gan tikai toreiz.

-��� Tas viņa tēvs laikam gan bija briesmīgs tips, vai jums ta neliekas?

-��� Tā jau bija, - es piekritu.

-��� Un tāpēc� tomēr tas nevar būt attaisnojums.

-��� Nē, - es bēdīgi atbildēju.

-��� Un tā izvaro�ana� tas ir tie�ām riebīgi.

-��� Nenosodīsim, kamēr skaidri nezinām iemeslus.

-Taisnība gan. Vai nezināt� kāpēc viņ� nogalināja tēvu.

Atainoju sev priek�ā Domingu seju, tad nodomāju: kas bus, tas būs. Gan jau kaut kā izskaidro�os.

-��� Nozaga viņa laimestu, - sacīju.

-��� Kā laimestu?

-��� Domingu. Viņ� bija laimējis kādā kār�u spēlē.

-���� Reiz viņ� man stāstīja, ka nepazīstot kārtis. Kādā garlaicīgā vakarā viņu aicināja uz da�ām pokera partijām, bet viņ� sacīja, ka�

-Ak, tikai tāpēc, ka viņ� ir slims ar melo�anu. Noliegs jebko, kaut gan pirms piecām minūtēm to būs apgalvojis. Protams, viņam skaidrs, ka tā ir atkarība, viņ� mēģina to uzveikt, tikai� tur vajag milzīgu garīgu spēku. Piemēram, kā manējais.

-Nabaga nelaimīgais!

-��� Jā. Turklāt viņ� ir izcils in�enieris. Protams, ikvienam no mums piemīt sīkas kļūdas.

-���� Un to jūs saucat par sīku kļūdu? Jēzus! Kā viņ� nogalināja to veco, es gribēju sacīt, savu tēvu?

-���� No kādas būves parnesa cirvi un ar to� Ja redzat viņu ar cirvi, sar�gieties!

-Jēzus! Un viņa sieva?

-�� Tā nebija viņa sieva, tikai� nu nē. Teiksim tā: viņa bērnu māte. Te nu es neticu, ka Domingu bija galvenais vainīgais. Ja kādu tik ilgi kārdina�

-��� Kas tad īsti notika?

-�� Cik man zināms, viņa mājas balkons bija pretim otras mājas balkonam, kur Manuela� vienmēr sauļojās kaila.

-Jēzus!

-��� Un reiz tā stiga trūka, un viņ� pārlīda turp.

-��� Uz kaimiņmājas balkonu?

-��� Viņam tas bija viegli, pirms iestājās universitātē, viņ� dzīvoja pie gaisa akrobāta. Tur viņ� iemācījās līst pa virvi. Vēlāk viņam �ī māka bagātīgi atmaksājās, kad viņ� ar ielau�anos gādaja sev papildienākumus pie stipendijas.

-�� To nu gan� nebūtu par viņu domājusi. Ak Dievs! Man kļuva karsti.

-Jums taisnība, te iek�ā ir pārāk silts.

-�� Vai atvērt logu?

-��� Baidos, ka salsim. Ap �o laiku nakts gaiss jau ir vēss. Drīzāk� jums vaja�dzētu kaut ko novilkt.

-��� Man ta�u tik tikko kaut kas mugurā. Pagaidiet� varbūt ar īsām piedur�knēm. Vai jūs uz mirkli neaizgrieztos?

-Ar prieku.

Pagriezu galvu projām. Tie�i pret spo�u, varbūt sudraba, krūzi, kura atradas rokas stiepiena attālumā no manis uz maza soliņa un kuras spoguļvirsmā redzēju aiz muguras notieko�o, glu�i kā spogulī skatīdamies.

Viņas pārģērb�anās lika man pa pieri ritēt sviedru lāsēm. Ja es būtu tā iz�tēlotā Domingu vietā, kur� līda no sava balkona pie dāmas, kas sauļojās kaila, gan jau arī es būtu rīkojies tāpat. Ta�u es tikai slēpos zem segas un skaitīju zobos �irksto�os smil�u graudiņus.

-Tā, re. Nu ir daudz ērtāk, varat griezties atpakaļ.

Pagriezos atpakaļ. Tūlit man draudēja ģīb�ana. Senjoritas Kautinju krūtis bija ie�ņaugtas jaunā cietumā un veica izmisīgus mēģinājumus lauzties no tā ārā.

-��� Piedodiet! - viņa apjukusi sacīja. - Laikam noslīdējis�

Beidzot viss bija savā vietā. Tik ļoti, ka viņa varēja turpināt manis iztaujā��anu.

-��� Jūs sakāt, viņ� parlīda uz kaimiņu balkonu, kur sauļojās kaila dāma?

-Tie�i tā.

-Un?

-��� Kā, lūdzu?

Es saraucu pieri.

-��� Kā lai saku� zināma varmācīga darbība� no tās piedzima dvīņi.

-Briesmīgi,vai ne?

-Tie�i tā.

-��� Un cietums?

-��� Pēc tam Domingu drusku noslīdēja.

-Jūs domājat: no balkona?

-���� Es domāju: 110 godīga ceļa. Ņēma aizdevumus un tamlīdzīgi. Zaga banku kartītes. Briesmīgi. Bet gan jau dabūs izpirkt grēkus. Pēc budistu pārliecības, viņ� nokļūs ellē.

-��� Manuprāt, ari pēc kristīgās ticības.

-��� Bet pēc budistu ticības viņa dvēseli vēl var glābt.

-��� Patiesi? Un kā?

-Ar mantrām un notikumapārspēlē�anu.

-��� Kas tas ir?

Mantras ir tādi burvju vārdi, kas var mums palīdzēt ciņā pret ļaunām tieksmēm. Ja izrunājam da�as atbilsto�as mantras, dievi ir gatavi pieņemt pārspēlē�anu. Un tas nozīmē: ja pārspēlē�anā nenotiek tas, kas īstenībā noticis, tad dievi dzē� noziedzīgo rīcību.

-��� Piedodiet, bet es no tā visa nesaprotu neviena vārda.

-��� Tūlīt visu paskaidro�u. Vispirms atļaujiet personisku jautājumu: cik ļoti Domingu jums ir simpātisks?

-����� Ļoti. Es domāju tādā nozīmē� līdz �im viņ� ir bijis tie�ām kārtīgs priek�nieks. Bet tagad, kad esmu par viņu tik daudz uzzinājusi� nemaz nezinu, ko par viņu domāt.

-����� Ko jūs darītu viņa labā, ja būtu dro�a, ka jūsu darītais viņu glābs 110 viņsaules soda?

-Vai �im jautājumam ir kāda jēga?

-��� Noteikti. Mēs tagad dzīvojam budistu klosterī. �eit valda citādi reliģiskie likumi nekā Eiropā. �ejienes dievi varbūt dos Domingu atlaidi, ko gadījumā varētu atzīt arī citu reliģiju dievi.

-Jā� es nezinu.

-��� Nupat jūs jautājāt, kas ir �ī pārspēlē�ana. Nu, es izstāstī�u. Pēc zināmām atziņām, no kuram vadijās jau senie akmens laikmeta mednieki: ja notiek kas slikts, tā sekas var atgriezt atpakaļ. Piemēram tā, ka mēs atkal nospēlēsim to skatu, kā noticis minētais ļaunums. Tikai tas ļaunums nenoliks,�un tad arī iepriek�ējais it kā nebūtu noticis. Nakamā laika josla dzē� pirmo.

Es nezinu, ko būtu teicis filosofs vai reliģijas vēsturnieks, dzirdēdams manu iztirzājumu, dro�i vien kliegtu, ka man vajadzīgs trako krekls. Turpretim Esperansa Kautinju aizdomājās.

-��� Tas ir interesanti, - viņa sacija. - Kāds ienes eso�ajā uzlabotu variantu. Tur ir loģika.

-���� Pieņemsim, - es turpināju, - tikai pieņemsim, ka mēs abi, jūs un es, nospēlējam to balkona skatu�

-Ar balkonu?

-��� To, kā Domingu līda uz balkona pie kailās dāmas. Notiek viss tie�i tā, kā toreiz, izņemot to. Ja tas nenotiks, tad nesāksies process, kas nogremdēja Domingu.

-Vai viņ� kaut kur krita?

-��� Es domāju morālu grim�anu. Ja mēs to izdarīsim, dievi pieņems, ka it kā nebūtu notiku�as tās �ausmas, kas ierosināja karinas procesu.

-��� Kas tas ir?

-��� Karma? Liktenis. Cilvēka liktenis. Ja mēs notikumu gaitu mainīsim citādi, arī gala rezultāts bus citāds.

-��� Kā citāds?

-��� Domājams, ka Domingu nenokļūs ellē.

-Vai jūs tie�ām ticat �īm burvestībām?

-��� Da�ām burvestībām noteikti.

-Vai neiedzersim vēl pa glāzītei?

-Ja piedāvāsiet.

Esperansa atkorķēja jaunu pudeli, mēs klusēdami sūcām vīnu. Ļāvu, lai doma viņā nobriest.

Pēc tre�ās glāzītes viņa atkal pacēla galvu.

-���� Kā jūs īstenībā iedomājaties to bū�anu? Vai nospēlēsim to skatu kā mistēriju�? Vai izsauksim laika garu, lai� grie�as atpakaļ?

-��� Kaut kā tā.

-��� Bet te nav balkona.

-��� Patiesībā nav.

-��� Nu, redziet! - viņa atviegloti nopūtās. - Ja balkona nav, viss velti.

-��� Jūsu gulta varētu būt balkons.

-��� Mana gulta?!

-�� Dieviem nav svarīgi, lai būtu pilnīgi precīzi. Viņiem svarīgas tikai emocijas. Nolūks. Ja gulta aizstās mūsu balkonu, tad viņiem ta ari būs balkons.

-Vai dro�i?

-��� Ta lasiju kādā senā grāmatā.

-��� Labi, labi, bet otra balkona nav.

-��� Tur ir krēsls, tur, jums blakus. Tas būs Domingu balkons.

-Nu, un virve?

-��� Mana apmetņa josta derēs. -Es iedzertu vēl glāzīti.

-�� Ja par to runājam, es arī.

Iesūcām vēl da�as lāses, tad senjorita Kautinju paskatijās uz mani. -Vai varu jums uzticēties?

-��� Pat �āds jautājums ir aizvainojo�s. Par ko ir runa? -Vai jūs nevienam neteiksiet, ka mēģinājām �o pārspēli?

-��� Neesmu p|āpa. Un par burvestībām pļāpāt nav labi. Arī jums iesaku� par to nevienam nestāstīt.

-��� Es klusē�u, tas ir dro�i. Un� vai varu jūs lūgt� kad lidīsiet uz mana balkona� novērsties?

-�� Tas ta�u dabiski.

-��� Kāpiet ārā no gultas! Te ir jūsu apmetnis.

Izkāpu un satinos apmetnī. Senjorita Kautinju palīda zem segas un aizvēra acis.

-Vai balkons gatavs? Pievilku krēslu gultai blakus.

-�� Gatavs.

-��� Un virve?

-��� Arī gatava.

-�� Tad varat nākt.

-��� Uz kurieni? - es brīnījos. -Kur, kur, nu� uz balkonu. -�ādi?

-��� Ko nozīmē - �ādi?

-���� Manuela bija kaila� uz balkona. Ja jūs aizstājat viņu, jums nevar būt drēbju.

Esperansa paslējās uz elkoņa un pārsteigta skatījās mani. -To es nesaprotu. Ja balkons ir nevis balkons, bet gulta un krēsls; ja virve ir nevis virve, bet jūsu josta; ja es esmu es, nevis Manuela; ja jūs neesat Domingu, kāpēc tad ir svarīgi, vai esmu apģērbusies vai ne?

-��� Ai, tas ir ļoti svarīgi, - es smaidīju viszinīgu smaidu. - Kaut kam �ajā pārspēlē jābūt īstam. To minēto balkonu mums nav iespējams dabūt, ari virvi ne, lai vismaz ar apģērbu ir pa īstam.

-Apģērbu?

-��� Es gribu sacīt - kailumu. Un kas tad ir? Tik un tā es aizvēr�u acis.

-Vai apsolāt?

-�� Protams. Lai uz Domingu galvas krīt puskilograms gruve�u, ja es lauzī�u �o solījumu.

-��� Un kā būs ar tiem buramvārdiem?

-��� Kamēr līdī�u uz jūsu balkonu, es tos atkārto�u. -Vai ir dro�i, ka nevienu neaizmirsīsiet?

-��� Pilnīgi dro�i. Varat man ticēt.

-���� Vai jūs tie�ām domājat, ka tam būs kāda nozime Domingu viņsaules spriedumā?

-Par to esmu dro�s.

-��� Labi� piekrītu. Ja apsolāt, ka� neskatīsieties uz mani un, līdzko pār- lidīsiet �urp, tūlīt arī atpaka|. Vai apsolāt?

-��� Protams. �ādos jautājumos nedrīkst jokus dzīt. -E-u! Ko jūs darāt?

-�� Aizdedzu kvēpināmo pie dieva statujas. Vai zināt, kas tas ir? -Vēl neviens nav paskaidrojis.

-��� Khraghtung Krobo� bargs dievs. Sēlyabyum pozā. -Kas� tas ir?

-Vai redzat, ka viņam klēpī kāds atrodas? Viņa nolieca galvu uu nosarka līdz ausīm. -Vēl neesmu kārtīgi apskatījusi.

-��� Varētu sacīt, ka tā ir viņa sieva. Sanskrita valodā - saktī. Viņi tā sē�, lai ar zināmām darbībām palīdzētu nākt apskaidrībai. �is ir populārs budisma novirziens.

-�is novirziens mani neinteresē. Kāpēc aizdedzināt kvēpināmo?

-��� No pārspēles viedokļa nav vienalga, kada noskaņā risinās notikumi. -Vai nevarētu pilnīgā tumsā?

-��� Tad es neatradī�u balkonu.

-��� Ka tevi nelabais, tad lieniet ta�u!

Dziļi ievilku elpu un sāku ķepuroties pari reibino�ajam dziļumam. Jau domāju, ka netik�u pāri, tomēr izdevās.

-��� Ei! - dzirdēju pārsteigtu balsi. - Ko jūs darāt?

-��� Esmu pāri, - priecājos. - Esmu �eit.

-Vai jūs nepavirzitos drusku nostāk? Kas jums uznācis, ka spie�aties man klāt?

-��� Piedo�anu, - es taisnojos. - Es paklupu tur aug�ā.

-��� Kur aug�ā?

-Nu� uz virves. Paklupu pret balkona margām. Labi, ka nenogā�os lejā.

-��� Labi, nu jau pietiek. Esat pārnācis uz manu balkonu, esat te, tikai drusku atvirzieties no manis! Jēzus, jums ta�u nekā nav mugurā!

-��� Kā man varētu būt? Domingu ari toreiz�

-��� Nevajag atkārtot. Ejiet drusku nostāk!� Galu gala es nokritī�u, man kaut kur jāpieturas� piedo�anu� Jēzus� kas tad nu?

-��� Mieru! - es sacīju. - Tagad sekos�

-Vai tā ir jūsu roka? Pavirzieties drusku tālāk, jā, vislabak būtu, ja jūs dotos atpakaļ uz savu balkonu� un liktu man mieru� Ko jūs darāt�? Mans Dievs, bija ta�u runa, ka nenotiks tie�i tas, ko Domingu darija.

-��� Nenotiks arī, - apgalvoju.

-Jēzus, bet nu jau gandrīz�

-Piedodiet, es tikai�

-��� Beidziet muļķoties� neatstājiet mani pusceļā� gan jau kaut kā� ai� mansDievs� neapstājieties� apstājieties� palieciet�eit� neapstājieties� Jēzus!

Pārspēle izdevās labāk, nekā es biju domājis.

-H nu esam visu sajauku�i, - Esperansa �ukstēja man ausi. - Nu esam visu pamatīgi sajauku�i. -Kādā ziņā?-jautāju.

-��� Mums vajadzēja darīt tā� lai nenotiek�

-��� Kāpēc? Vai tad kaut kas ir noticis?

-Turi muti,citādi nogrūdī�u no balkona! Tu ta�u� te�

-��� Es tikai gribēju palīdzēt Domingu.

-��� Varu iedomāties. Laikam viņam būs taisnība. Pamazām sāku tevi iepazīt. Pēc Domingu vārdiem, tu esi fregoli mētelis, ārpusē svitrains, iek�pusē rūtains. Ārēji jērs, iek�ēji vilks.

-���� Man labāk patīk, ja mani salīdzina ar tīģeri. Tas labāk piederas manai būtībai.

-��� Saki man no skaidras sirds, vai tie�ām tāda pārspēlē ir dro�a. Man nebija brīvas rokas, tomēr kaut kā izdevās pakasīt pakausi.

-��� Ja par to runājam� tā vēl ir ideja. Patlaban nodarbojos ar tās izvei�do�anu.

-��� Ideja?

-�� Varbūt no tās radīsies jauna konfesija. Katrā ziņā, divi ticīgie jau ir. -Kas?

-�� Tu un es.

-Tātad mantra un pārspēle ir tikai meli?

-�� Sacīsim ta, ka ar �ās metodes atklā�anu es eju savam laikam pa priek�u.

-��� Es jau nojautu, - viņa sacīja. - Pat zināju.

-��� Kāpēc tad�?

-��� Ziņkārība dzina� un tāpēc ka� Tu esi pelnījis attiecīgu sodu. -Tas būtu?

-��� Mar� - uz savu balkonu!

-�� To ta�u tu nevari sacīt nopietni?

-��� Protams, es to saku nopietni. Lien atpakaļ! -Ārā ir auksts.

-��� Uzģērb savu apmetni!

-��� Un ja nu es nokritī�u no virves?

-�� Turēsies.

-��� Es tikai�

-�� Tūlīt atpakaļ uz savu balkonu!

Jutu, ka esmu kaut ko sabojajis. Nezin ko?

Nopūtos un rāpos atpakaļ uz savu balkonu, tas ir, uz krēslu blakus gultai.

-��� Nu, kā jūties, tur būdams?

-��� Ne visai, - atbildēju. Khraghtung Krobo ļaunā priekā blenza uz mani garām kvēpināmā nūjiņai. - Tev jau viegli, - klusībā domāju, - tevi nedzen projām tava saktī.

-Vai tu vēl klausies?

-��� Nekā cita nedaru.

-�� Vai tu riskētu vēlreiz līst pāri?

-�� Jebkura laikā.

-Vai nebaidies no augstuma?

-��� Gan jau kaut kā.

-��� Tad nāc!

Drosmīgi, navi nicinādams, ķepurojos atkal uz balkonu. Tur viss atkartojās. Kaut gan abi zinājām, ka nekādas pārspēles nav, tomēr mums bija jāuzņemas atbildība par reiz notiku�o. Likteni, karmu, ne ar kādiem atkārtojumiem nevar padarīt par neeso�u.

Tātad es atkal aizķepurojos līdz balkonam, atkal tiku viņas tuvumā, varbūt ar milimetra starpību, atkal viņa spiedza un kunkstēja man pie auss.

-Ak Dievs, cik brīni�ķīga pārspēle! Es pievienojos tam parspēlētaju klu�bam�11 es tikai� būvēju� un būvēju� un man nav laika pārspēlēt� nues gribu kompensēt� visu. Vēl drusku Domingu labad, tad tev par prieku, man par prieku� tad es pateik�u� vēl kuram par prieku� Vai� ka tikai balkons nenogāztos!

Nenogāzās vis.

Vismaz līdz ritam nenogāzās. Vaina bija nevis balkonā, bet manī. �ķiet, ka biju aizsnaudies un tāpēc zaudējis modrību. Biju nolēmis pamazām, ar tējkaroti iebarot viņai patiesību; ja gāztu to virsū visu reizē, viņa dro�i vien sasirgtu.

Pie loga sāka klauvēt rīta saules stari, es domāju, ka no manas puses visa pārspēle beigusies, kad pusmiegā saklausīju viņas balsi.

-Vai varu kaut ko jautāt?

-���� Nē, - atbildēju �ūpodamies uz miega un nomoda robe�as. - Es vairs nerāp�os pāri uz savu balkonu un atpakaļ. Kad pēdējo reizi paskatījos, redzēju, ka virve kļuvusi bīstami tieva. Ta pārtrūks, un es sasitī�os līdz nāvei. To tu no manis nevari gribēt.

-��� Ne jau par to ir runa, - viņa sacīja.

-Tad� par ko?

-��� Par Domingu.

-��� Kas ar viņu ir?

-��� Man vēl arvien galva neņem pretim, ka viņ� ir nogalinājis tēvu.

Tad notika nelaime. Nevis devu izvairīgu atbildi, bet mēles galu pakutināja patiesība. Un to es nevarēju nopurināt, jo vēl biju pusaizmidzis.

-Viņ�� nav nevienu nogalinājis, - norūcu.

Gandrīz nepamanīju, ka viņa zem segas sastingst.

-��� Nevienu?

-��� Ne�vienu.

-�� Arī savu tēvu� ne?

-Viņ� nemaz nepazina savu� tēvu. Viņ� bija mazs, kad tēvs nomira.

-��� Un tā izvaro�ana? Uz bal� kona? Un dvīņi?

-Kādi� dvīņi?

-Viņa bērni. Manuels un Estebans.

-��� Domingu nemaz nav bērnu.

-��� Kāpēc tad viņ� sēdēja cietumā?

-��� Nekad� nav sēdējis cietumā. -Vai ari banku kartes nav zadzis? -Nē.

Saņēmu tādu spērienu sānos, ka gandrīz nokritu no balkona� Ko es saku, gandrīz izkritu 110 gultas.

-��� Tūlīt mosties! Mar�, ārā no manas gultas, no manas istabas, no manas dzīves!

-��� Kas� noticis? - es pūlējos attapties.

-��� Prom no �ejienes! Negribu tevi vairs redzēt. Nekad, nekad vairs! Pamodos un atklāju, ka esmu izdarījis muļķību.

-Tu mani� apspēlēji! - viņa �ņukstēja, spilvenā ieurbusies. - Apspēlēji! Ak Dievs, un es, mulķe, pat ticēju tev. Pati sevi par muļķi pataisīju. Ko Domingu par mani domās? Es viņam sacīju, ka� visu var vērst par labu, slepkavību, izva�ro�anu, cietumu� viņ� tikai skatījās manī un domāja, ka esmu prātu zaudējusi. Taisies projām! Neticu vairs nevienam tavam vārdam. Kāpēc tu tā darīji?

-�� Tevis dēļ, - maigā balsi atbildēju.

Esperansa brīdi domāja, tad pavērās mani, tas ir, skatījās uz manu balkonu.

-�� Varbūt es piedo�u, - viņa sacīja. - Bet tikai ar vienu noteikumu.

-��� U11� kas tas būs? - es jautāju un miega dēļ gandrīz nokritu no krēsla.

-��� Ja tu atlidisi pie manis un vēlreiz no sākuma līdz galam visu izskaidrosi. Pārspēlēsim tavu skaidrojumu. Ko tu par to teiksi?

-Vai labāk nevaretu�? -Nē.

Biju spiests doties garaja ceļā.

Gandrīz acis lipa ciet, tomēr izdevās nokļūt uz balkona.

Ta�u ar pārspēli bija vēl grūtāk.

Nakti izbeidza glieme�vāku taures, kas sauca uz rīta lūg�anu.

Kad iegāju savā cellē, lamu māceklis jau citigi darbojās. Kad saules apspīdē�tajā cellē parādījās mana ēna, viņ� pārtrauca rosīgo darbo�anos un vērās manī ar domīgu, skumīgu skatienu.

-��� Esi sveicināts, rinpo�e!

Ar pārsteigumu redzēju, ka celle ir izslaucīta, laikam arī paklāji izpurināti, gaismeklis un kvēpināmais pie Congkapas iedegti, uz galda kūpēja liela tējas kanna ar nepārprotamo jaku sviesta smar�u. \

-��� Kad tu pamodies, Dongen?-jautāju �ķietami vienaldzīgi.

-�� Ak, rinpo�e, pirms krietna laika, - puika atbildēja. - Es jau biju pie avota pēc ūdens. Un� pagalmā kaut ko redzēju� Tik tikko spēju sagaidīt, lai� tev izstāstītu. Kur tu pa nakti biji, rinpo�e? Biju par tevi uztraucies.

-���� Man bija darī�anas pie rinpo�es Domingu, - meloju. - Ko tu pagalmā redzēji, ka esi tik noskumis?

-Asinssūcēju Khraghtung Krobo, - Dongens �ukstēja.

-��� Kā tu zini, ka tas bija viņ�? - es brīnījos.

-��� Pazinu, rinpo�e. Es bie�i lūdzos pie viņa statujas. Būtu viņ� mani pamanījis, varbūt nogalinātu.

Tur nu kaut kas bija. Dieviem netik, ka tos slepeni novēro.

-��� Es pieplaku pie sētas� par laimi, nespīdēja mēness. Būtu spīdējis, tad viņ� mani pamanītu. Tik un tā viņ� ilgi skatījās pa labi, pa kreisi, pirms izvilka pagalma�

-��� Ko, Dongen?

-��� Rinpo�e, vai es vēl nepateicu?

-��� Nepateici, Dongen.

-��� Interesanti, es atceros, ka jau pateicu.

-Vēl nepateici.

-�� Labi, tad pateik�u tagad. Viņ� vilka nestuves. Nolika pagalmā un� Tad viņ� mani gandrīz pamanīja, tomēr nepamanīja.

-�� Vai tuk�as nestuves? Dongens papurināja galvu.

-��� Nebija vis tuk�as, rinpo�e. -Nē? Un kas tad tur bija? Dongens izmisīgi palūkojās manī.

-��� Līķis, rinpo�e.

Aizvēru un atkal atvēru acis. Dongens stāvēja man priek�ā ar tik vainīgu seju, it kā pats būtu kādu noslepkavojis. Viņ� bija pārliecināts, ka bargais dievs nestuvēs atvilcis nedabiskā nāvē miru�a cilvēka ķermeni.

-�� Vai tu redzēji, kas �is miru�ais bija? - strupi jautāju. Dongens pamāja, ka redzējis.

-Redzēju, rinpo�e.

-��� Kas tas bija?

-��� Rinpo�e Longavilja.

-Ak Kungs! Kā dievs varēja tikt pie nestuvēm?

-��� Saimniecības ēkā, rinpo�e. Tur ir viss. Nestuves, darbarīki.

-��� Ko viņ� darīja?

-Vilka talak. Pie� lūgsnu dzirnavam.

-��� Kā tu zini?

-��� Lavījos viņam nopakaļ, rinpo�e.

Atzinīgi palocīju galvu. Tikai es zināju, kādas bailes nācās pārvarēt mazajam puisēnam, lai spētu zagties nopakaļ barga dieva nestuvēm ar mironi.

-��� Kas notika pie lūgsnu dzirnavām? -Viņ� tur paslēpa līķi, rinpo�e.

-��� Lūgsnu dzirnavās?

-Vislielākajās. Noņēma aug�u, pacēla līķi un iebaza. Tas nevarētu būt nieka darbs.

-��� Un tad?

-���� Ņēma nestuves un nozuda manām acīm. Es atgriezos pagalmā un� patlaban būtu gājis virtuvē, atnest tev, rinpo�e, karstu tēju, un tad Khraghtung

Krobo nāca atpakaļ. Tik tikko paspēju noslēpties.. Viņ� aizvilka tās nestuves man tuvu garām. Ja būtu gribējis, varētu pieskarties miru�ajam rinpo�em. -Tātad uz nestuvēm bija vēl viens liķis?

-��� Kā tu zini, rinpo�e?

-��� Kas tas bija? Vai misters Rīglers? -Tūksto� Būdas! Tu, rinpo�e, gan esi gudrs!

Nopūtos un vienā malkā izdzēru pustasi tējas, ta�u himalajie�u tēja laba visādi, izņēmums vienīgi tāds, to nevar dzert, ka noguris tuksne�a ceļotājs dzer ūdeni. Tēja ar jaku sviestu jasūc, jāmalko, jāizbauda gar�a�

-��� Arī viņu aizvilka pie lūgsnu dzirnavām. Arī viņu iebāza vienās lielākajās. Tad�

-��� Viņ� aizgāja.

-���� Nu tu, rinpo�e, labi nezini. Neaizgāja vis. Viņ� apstājās pagalma vidu un noņēma galvu, kas bija nevis īsta galva, bet maska. Un es� ieraudzīju īsto seju. Vai, vai, rinpo�e, es to redzēju.

-��� Kas bija zem maskas, Dongen? Pui�elis izbijies vērās manī. -Rinpo�e� �ostimpa.

Iedami uz ihakangu, uzduramies abām māsām Ma�ado. Viņas stāvēja gaiteņa galā, atspiedu�ās pret sienu; nebija nekādu �aubu, viņas gaidīja mani. Pamāju Dongenam, lai iet uz ēdamzali.

-��� Labrīt, manas dāmas, - sveicināju. - Brīni�ķīga diena, vai ne?

Ma�ado raganas �o kārti neņēma. Varbūt viena, kas pazibināja uz manu pusi tādu kā mierino�u smaidu. No ta man pa muguru pārskrēja tirpas. Smaids viņai nepiestāvēja - kā ķenguram kaķa aste.

-��� Mister Lorenc, -viņas sāka reizē, bet tobrīd gaiteņa galā atskanēja spalgs kliedziens. Ne mirkli ne�aubījos, ka tur kā �akālis kauca slaveno portugāļu sen�u slavenais pēcnācējs.

-��� Es beidzu, - viņ� rēca, cik balss ļāva. - Beigas! Cauri! Padodos!

Pārsteigts saskatīju, ka viņam aiz muguras skrien Esperansa ar �ausmām

acis. Viņai galvā vēl bija ar salmiem oderēta ķivere. Domingu vairs ne. Zināmu satraukumu man radīja ari tas, ka Domingu atkal asiņoja deguns, glu�i kā trie�cienu dabūjis.

Domingu de Karvalju bija pilnīgi izmisis. Laikam es vēl nekad nebiju viņu redzējis tik izmisu�u, kaut ari mēs Himalajos bijām kopā izdzēru�i ne mazums sviestotās tējas.

-��� Man pietiek, - viņ� sāpīgi auroja. - Dodos uz Timpu. �odien pat. Padodos un vairs neatstā�u Portugāli. Lai nelabais ar to deguna asiņo�anu� Ko jūs tā blen�at uz mani? Vai nekad neesat redzējis kādu, kas atsakās no saviem sapņiem?

-��� Kas nolicis, Domingu?

-��� Gan jau Esperansa izstāstīs. Es par to pat runāt nevaru.

Esperansai zem acīm zilpelēki loki. Redzēju, ka viņai visvairāk gribētos gulēt aug�ā, savā cellē.

-��� Kas vainas, Esperansa? - norīstījies jautāju.

-���� Tie�ām, kas tur ar jums noticis? - man pievienojās viena no māsām Ma�ado. - Vai �urku ieraudzījāt, vai kādu sūdu?

Man jāatzist, ka jautājums bija viņas stilā.

Esperansa rādīja uz kādu no pagalmiem.

-��� Uzspridzināju�i, - viņa izvaidēja. - Visus.

Man pulss apstājās. Vai tikai nav noticis atentāts pret strādniekiem?

-��� Miru�i?

-��� Neviens nav miris. Uzspridzinātas ir ma�īnas.

Noskaidrojās, ka nakti, kamēr� mēs ar Esperansu veicām pārspēles Do�mingu dvēseles glāb�anas labad, kads bija iznīcinājis visas darba ma�īnas.

-��� Un cilvēki? - aizsmacis jautāju.

-���� Nevienam nekas nav noticis, - Esperansa mani mierināja. - Tomēr nav jēgas te palikt. Bez ma�īnām mēs neko neizdarīsim.

Viena no Ma�ado raganām, laikam Izabella, uzlika -laukstu Esperansai uz delma.

-��� Man jūsu ļoti �ēl, maziņā.

Viņas balss �irkstēja, ņirkstēja un krakstēja.

Nespēju izlemt, vai tajā skanēja īsts �ēlums, vai varbūt ļauns prieks.

Tā kā pagaidām nevarēju pateikt Domingu nekā nomierino�a, ļāvu, lai viņ� iet uz ēdamzāli. Ma�ado raganās palika pie manis.

-���� Mēs gribētu ar jums parunāties, mister Lorenc, - sacīja viena, laikam Marija.

-��� Esmu jūsu rīcībā, - palocīju galvu. Ta�u mans prāts bija citur.

-��� Es domāju, ka pēc senjora de Karvalju arī mēs dosimies projām.

-���� Jāsaprot tā� jūs nevēlaties ierīkot �ausmu viesnīcu vai ko 11u tur gribējāt.

Viņas ar no�ēlu purināja galvu.

-��� Diem�ēl, jāatsakās.

-Vai drīkstu uzzināt, kāpēc?

-��� Protams, - pamāja Marija Ma�ado, bet varbūt Izabella. - Ļoti vienkār�i, mister Lorenc. Mēs meklējam pasaku, nevis realitāti.

-Vai nobijāties?

Abas atvēcinajās reizē, glu�i kā uztrenējies sinhrono peldētāju pāris.

-��� Nav tā, kā jūs domājat. Ne jau par savu dzīvību baidāmies.

-��� Bet es tā iedomājos.

-���� Mēs nebaidāmies no pa�u ēnas, ja jus tā domājat. Mēs gribējām būvēt pasaku valstību, bet �eit sastapām ne�ēlīgu realitāti. Te plosās kads slepkava; kas zina, cik ilgi vēl viņ� ievāks upurus. Cilvēki mirst, ma�īnas uzsprāgst� tas vairs nav mūsu �anrs. Varbūt ar likumu ietu pat rūdīti piedzīvojumu meklētāji, uzzināju�i, ka brauciens plānots uz turieni, kur notiek �ādi briesmu darbi. Cilvēkiem vajadzīga pasaka, nevis realitāte. Paēdīsim brokastis un dosimies uz Timpu. Vai noskūpstīt jūs uz atvadām?

Neapzināti atkāpos soli atpakaļ.

Kaut ka neticēju, ka pēc da�ām pavir�ām bu�ām kāda no viņa varētu pār�vērsties par princesi.

Es vēl grozījos pa gaiteni, kad pa ihakanga durvīm izlavījās misters Vorloks un klusītēm pienāca man klāt.

-Vai esat dzirdējis jaunākās ziņas? -Vai domājat par de Karvalju ma�īnām?

-��� Kā tas varēja notikt?

-��� Kas zina? - noplātīju rokas. - Sprādzienu nedzirdēju.

-��� Domingu saka, esot izmantota tāda sprāgstviela, kas darbojas gandrīz bez skaņas. Mēs jau arī dosimies projām, mister Lorenc.

-��� Projām?

-��� Diem�ēl. Man jāmaina plāni. Es gribēju �eit novecot, varbūt pat nomirt Himalajos� bet �ādos apstakļos varētu būt runa tikai par pēdējo. Es nezinu, kas �eit notiek, kas slepkavo celtniekus, kāpēc no deguna tek asinis, ta�u �ādos apstākļos�

-Mis Mia?

-��� Protams, es runāju arī viņas vārdā. Arī viņa dosies uz Timpu, tad�

-To tu vari pagaidīt!

Man par lielu pārsteigumu gaismas lokā uzradās Mia Vorloka.

-Mia?

-��� Kā redzi.

-��� Kur tu biji pa nakti? Trīs reizes klauvēju pie tavām durvīm.

-��� Tur tev nav nekādas daļas!

-��� Es tikai gribēju�

-��� Es gribētu, lai tu apklusti.

Misters Vorloks nervozi pavērās uz manu pusi.

-Varbūt mēs divatā, Mia� Misteru Loren�u nevarētu interesēt mūsu problēmas.

-��� Interesē vai neinteresē, kāda jēga? Te un tagad tu klusēsi.

-Mia, meitiņ�

-��� Pirmais punkts: mēs paliekam.

-Mīļā Mia, tu labi zini�

-���� Otrs punkts: neuzrunā mani ar "mīļā Mia", tu zini, ka man tas ļoti nepatīk.

Mia Vorloka tobrīd parādījās kareivīgas dievietes lomā. Tērps - kaut kas vidējs starp raganas apģērbu un izcila miljonāra sievas tērpu. Arī seja pauda �ādu atbilsto�u pārejas stāvokli. Da�brīd iek�ējās emocijas to darīja brīnum- daiļu, pēc mirkļa viņa atkal varētu sacensties ar jebkuru no Ma�ado.

-Tre�ais punkts: tev, tēt, jāizlemj, kura pusē nostāsies.

-��� Meitiņ, tomēr par to tikai divatā.

Mia pacēla pirkstu un draudo�i parnaja uz mistera Vorloka pusi.

-��� Būtu labi, ja tu iegaumētu da�us sīkumus. Viesnīca tiks būvēta, un to būvēs Domingu. Turklāt - ar manu palīdzību. Un arī ar tavējo, ja beidzot izlemsi, ko gribi darīt.

Misters Vorloks nometa zemē un nikni samina vēl neaizdedzinātu cigāru.

-��� Tas cilvēks ir tevi nobūris. Vienkār�i nobūris. Tu esi viņa dēļ prātu zau�dējusi. Mia, meitiņ, tu esi neprātigi iemīlējusies Domingu de Karvalju.

-Nu, un?Vai slikti?

Misters Vorloks lēni pagrozīja galvu un saka meklēt citu cigāru.

-��� Nav slikti, meitiņ. Vispār - nav slikti.

Pirms man kaklā uzkārtos nākamais viesis, lai pavēstitu neatsaucamās at�kāp�anās iemeslu, aizslīdēju uz rinpo�es Dendruba istabu. Gaitenī jau bija gai�s, tikai �ur tur kaktos vēl vīdēja skumīgas sviesta gaismekļu liesmiņas.

Piedauzīju pie durvīm, biju gatavs atrast tās aizslēgtas. Man par laimi, durvis bija vaļā. Rinpo�e Dendrubs gulēja gultā un patlaban mēģināja dabūt pie lūpām tējas tasi.

Pielēcu klāt un palīdzēju viņam. Dendrubs ar pateicīgu smaidu pieņēma manu palīdzību. Seja vienos sviedros, bija redzams: kaut ari rīta stunda, viņam ir spēcīgs drudzis.

-Vai dzirdējāt, kas �onakt noticis?-jautāju, paņemdams tasi nost.

-��� Nekā neesmu dzirdējis, rinpo�e, - viņam noraustījās lūpas. - Vai tikai nebūs atkal kāds� nogalināts?

-��� Līķi ir pazudu�i.

Viņ� mēģināja pacelties uz elkoņa, bet tūlīt arī atkrita atpakaļ. Sāpes dejoja Vita deju viņa skaistajā, pareizajā, austrumnieciskajā sejā.

-��� Pazudu�i? Kuri?

-��� Misters Longavilja un misters Rīglers. Bet ir vēl lielāka nelaime, rinpo�e.

-��� Kāda?

-��� Deguni asiņo.

-��� Ko tu ar to gribi sacīt?

-��� Rinpo�e, man jāizlemj.

Dendrubs aizdomīgi samiedza acis.

-Kas tev jāizlemj?

-��� Es kādu aizsūtīju uz Timpu.

-Kuru?

-�� Kādu strādnieku. Ar ziņu, ka vairākiem viesiem no deguna plūst asinis. No rīta viņ� pārnāca ar Jondona norādījumiem.

Dendrubs ar veselo roku tā sa�ņaudza manu delmu, ka aiz sāpēm iesēcos.

-��� Tev katrā ziņā vajadzēja pajautāt. Par �o klosteri atbildu es. Ko noradīja rinpo�e Jondons? - viņ� jautāja ļaunu vēstījo�ā balsī.

-��� Neviens nedrīkst atstāt Litangu. Uz ceļiem nostādīti karavīri. Kur� gribēs aiziet, to no�aus. Nezināmas sērgas gadījumā ilgi negudro.

-��� Kā tu varēji tā darīt? - Dendrubs sēca, ierakdamies spilvenā. - Ja tu� sacelsi paniku, viņi tur, Timpu, nobīsies un atcels viesnīcas programmu. Rin�po�e, tu iznīcināsi Litangu.

-��� Es drīzāk ticu, ka bū�u to izglābis.

Dendrubs ilgi skatijas man acīs. It kā mēģinātu tajās izlasīt, kas slēpjas manas dvēseles dzīlēs. Nezinu, ko viņ� tur saskatīja, tikai, pat sekundes beigas nenogaidījis, paraustīja plecus.

-��� Rinpo�e, tu pats zini. Varbūt tev ir taisnība. Katra ziņā uz mani vari pa�ļauties. Es zinu, ka �ādā situācijā palīdzību solīt ir smieklīgi, bet� kas zina, ko nesīs rītdiena. Vai nav taisnība?

-��� Kas zina? - atkārtoju arī es.

Tomēr es zināju.

�ausmas, slepkavību, nāvi.

Patiesi lielas nepatik�anas sākās, kad atvēru ēdamzāles durvis. Mis Moda Benda, kas līdz �im netika mani pagodinājusi ar savu interesi, pielēca kājās no galda, pie kura bija nikusi, nagus grauzdama, un uzklupa man.

-��� Kur jūs, Lorenc, klīstat? Esiet tik laipns, paskaidrojiet, kas �eit notiek!

Pirms paspēju atbildēt uz viņas jautājumu, viņai blakus jau bija Ernijs Boss.

Taisniba, viņ� bija stipri nedro�āks, ar trīso�u roku glaudīja mazās Osiņas un neuzdro�inājās skatīties man tie�i acīs. Misters Stīvenss palika pie galda un ļoti cītīgi pūta savā tējā.

-�� Ari man pa�am ļoti gribētos zināt, - mierīgi atbildēju, ieliedams sev tasi tējas.

-��� Stāsta, ka pa nakti� pazudu�i līķi.

-��� Kas stāsta?

-��� Es, - no tālāka plāna sacīja misters Stīvenss.

-No ka jūs �o labo ziņu dzirdējāt?-jautāju, pacēlis tasi.

-��� No mūkiem.

Zibenīgi pārlaidu skatienu visiem klāteso�ajiem. Visiem galvas segtas, vienīgi Jozefam Heinemanam nebija cepures. No viņa deguna glītām lāsēm pilēja asinis.

Pirms varēju ķerties pie turpmākā skaidrojuma par pazudu�ajiem līķiem, pie manis pienāca D�eina Parisa. Ap galvu lakats, no kura spraucās ārā da�i salmi. Nervozi knik�ķinādama garos, sarkanos nagus, viņa nostājās man tie�i pie deguna.

-��� Mēs dodamies mājup, mister Lorenc, - viņa sacija saldā dziedo�ā balsī. -Akcija atcelta.

-Jāsaprot tā, ka jūs atsakāties no saviem plāniem?

-��� Vēlāk mēs atgriezīsimies, - viņa sacīja. - Tas, kas �eit notiek, nav ne pa pusei joks. Es nekā nesaprotu no tādām ne �ās zemes parādībām un arī negribu saprast, pat televizoru mēdzu izslēgt, kad ir runa par poltergeistiem un citām blēņām, nekad neesmu ticējusi, ka Himalaji ir noslēpumu pasaule, un tā tālāk. Domāju, ka tikai lamas izrādās - vajag ta�u drusku reklāmas -, un da�i ļautiņi, kas klīst �urpu turpu� Bet tagad� esmu spiesta mainīt savus uzskatus. Un esmu ļoti nobijusies, ari Freds ir nobijies, misters Hārtlends arī.

Misters Sorejs tie�ām izskatījās nobijies, turpretim misters Hārtlends ne. Taisnība gan, viņ� nemitīgi glaudīja ūsiņas, bet tā jau vēl nav dro�a nobīļa pazīme.

-��� Tātad jūs gribat projām?

-Tikai līdz Timpu. Ja gaiss būs tīrs, mēs atgriezīsimies. Mēs neesam attei�ku�ies no "Austrumu gār�ām". Jūsuprāt� vai mūsu dzīvība ir apdraudēta?

Viņa ar cerībām lūkojās manī. Gaidīja, ka es sacī�u nē, ka vispār neviena dzīvība nav apdraudēta. Ka līdz �im notiku�ais ir tikai spēle, Himalaju pār�steigums, glu�i kā tūristu kristī�ana ar aukstu ūdeni, kad pirmo reizi brauc pāri ekvatoram. Ka miru�ie nav miru�i, vērsies durvis, nāks iek�ā "miru�ais" lama, tad misters Longavilja un misters Rīglers, nāks pie mums un mēmi uzsitīs pa plecu, jo aiz smiekliem nespēs parunāt.

Tomēr es sacīju patiesību.

-��� Esmu pārliecināts, ka tā ir.

-Tikai domājat, vai�?

-��� Diem�ēl, patie�ām pastāv briesmas.

-��� Mūs var nogalināt jebkurā brīdī?

-��� Lielās līnijās, jā.

-Bet� kāpēc?

-To es nezinu.

-��� Nezināt?

-��� Pagaidām vēl ne.

Jo vairāk iemeslu, lai mēs no �ejienes nozustu. Fred! Vācam kopā mantas!

-��� Diem�ēl nevar, - es nopūtos. - Neviens nedrīkst atstat klosteri. Kamēr nebūs ieradusies pārbaudes komisija no Timpu.

Noglāstīju zodu un gaidīju orkāna sāk�anos.

Nebija ilgi jagaida. Orkāns sākās mēreni skaļi, jo bija vajadzīgs laiks, kamēr viņi apjauta manis teiktā jēgu.

-�� Ka jūs teicāt? - ar izbrinu jautāja mis Parisa, izriezdama ievērības cienīgas krūtis.-Mēs� nevaram� tikt projām� pārbaudes� kas tad?

-��� Diem�ēl tāda ir situācija.

-���� Bet tas ta�u� neiespējami! Neviens nevar mani aizkavēt pamest kādu vietu, kur negribu palikt. Un es aizvien vairāk negribu te palikt.

-��� Man �ēl.

-Velna bū�ana, ne�ēlojiet te mani! Kas notiks, ja paņem�u mantas un ie�u uz Timpu?

-��� Jūs no�aus, - atbildēju.

-Kas?

-��� Kareivji. Klosteris ir ielenkts.

-Kāda velna pēc?

-��� Sērgas iespējamības dēļ. Neaizmirstiet, ka mums gandrīz visiem asiņoja deguns.

Tad sprāga bumba. Visi reizē sāka runāt, kliegt, rēkt un grūstīties. Vispirms misters Vorloks kratija dūri man pie deguna un kaut ko kliedza, tikai es ne�dzirdēju, ko. Man galvā iesitās tik asas sāpes, ka skaņas nenonāca līdz ausīm.

Misters Vorloks nedabūja ilgi kliegt, jo Mia aizrava viņu prom no manis. Abas Ma�ado raganas, galvā melni, ar salmiem oderēti lakatiņi, skatījās uz Miu tik ļauni, ka man tirpas skrēja pa muguru. Viņas neteica ne vārda, vismaz viņu lūpas nekustējās.

Toties kustējās Moda Benda un Ernijs Boss. Bosa rokas darbojās kā vēj�dzirnavu spārni. Mis Benda vienkār�i spārdījās kājām.

Protams, bija arī tadi, kas nepiedalījās vispārējā ļembastā. Piemēram, Domingu sēdēja pie galdiņa, skatienu ieurbis tā virsmā, ar tik nekustīgu seju, it kā izvēlēdamies kādu no iespējamiem drīzas pa�nāvības variantiem. Esperansa sēdēja viņam blakus un da�brīd pievērsa man izbiedētu skatienu. Tūksto� Budu, cik tālu mēs bijām no pagaju�ās nakts!

Abi korejie�u skolotāji arī uztvēra ziņu pārsteidzo�i mierīgi. Rokas uz krūtīm sakrustoju�i, viņi apmierināti lūkojās uz mums. Zem melnajam zida cepurītēm katram pa salmu vīk�ķim. Es sapratu viņu mieru, kā nu ne. Viņiem �is jandāliņ� nāca par labu. Jo lielāks nemiers viņus skars, jo lielākā iespējamība, ka �oka viņi atradīs ceļu uz apskaidrību.

Pēk�ņi man viss satumsa, tad ausīs atskanēja blīk�ķis. It kā būtu sprucis ārā iesprūdu�ais gaiss.

-���� �onakt, - skumigi runāja vecīga, cietēja balss. - �onakt� kapsētā� dēls� palīdzi, palīdzi, Blobzang�

Atkal kaut kas noklaudzēja, un man tik pēk�ņi tā iezvēla troksnis, kas pildīja telpu, ka nācās ieķerties galda malā.

-�� Ko viņi grib� ko gan viņi grib? - mis Benda kliedza. - Varbūt zem klostera ir kapsēta? Reiz kaut kur lasīju�

Pacēlu roku, un troksnis apklusa. Pārlaidu skatienu visiem pēc kārtas, tad runāju. Negribēju gan, tomēr mana balss skanēja ļaunu vēstījo�i.

-���� Pagaidām varu pateikt tik vien, ka man nav ne jausmas, kas �eit ar mums notiek. Nezinu, kas ir nogalinājis misteru Rīgleru un misteru Longavilju. Varbūt kāds nojums nav vēl dzirdējis, ka ap jūsu iera�anās laiku klosterī bija nogalināts vēl kāds. Vārdu sakot, Litangai tagad nesmaida labi laiki.

-��� Ak, �ēlīgās debesis! - �ausminājās mis Parisa. - Un to jūs tā vienkār�i pasakāt?

-Tālāk� ir biju�i da�i uzbrukumi, kas varēja beigties ar nezin ko�

-��� Dzirdēju, ka �ostimpa esot apliets ar saindētu ūdeni, - mani pārtrauca misters Hārtlends.

-�� J-jā. Bija arī tā, kaut gan es nedomāju tie�i to. Baidos, ka ar mums rotaļājas tādi spēki, par kuriem patiesi maz ko zinām.

-��� Vai tas varētu nozīmēt, ka esam ieslodzīti Drakulas pilī? - jautāja mis Benda.

-��� Iespējams, ka �is salīdzinājums ir pat ļoti trāpīgs, - pamāju. - Protams, nevar būt ne runas par Drakulu, jo esam Austrumos.

Ernijs Boss �aubīdamies glāstīja kaklu.

-��� Mister Lorenc� es gribētu skaidru priek�statu, domāju, ka pārējie ari.

-��� Jā gan, - drūmi piekrita misters Vorloks. - Lūdzu� runājiet atklati! Vai jūs ticat pārdabiskajam?

-��� Ko jūs saprotat ar pārdabisko? - centos izvairīties no atbildes.

-���� Burvestības, dēmonus, noslēpumainus, graujo�us spēkus, atdzīvoju�os līķus, vai es zinu� Vai ticat tam, atbildiet godīgi.

Noliecu galvu un klusēju.

Agrāk vai vēlāk vajadzēja kaut ko izgudrot. Patlaban prātoju, ko viņiem sacit, kad Ernijs Boss mani paraustīja aiz piedurknes.

-���� Lūg�us lūdzu, mister Lorenc, runājiet. Jūs pazīstat �o kultūru. Kas ar mums te notiek?

-��� Es nekā skaidri nezinu, - vilcinājos.

-Vai Himalajos vispār ir vampīri?

-Vampīri ir visur,-Astors Hārtlends nopūtās.-Vai arī nekur.

Pūlējos savu sakāmo savilkt īsāk. Kaut vai tāpēc, ka pats taustījos pa tumsu.

-��� Kādreiz Litanga ir bijusi ziedo�s budistu klosteris ar daudziem tūksto�iem mūku, - es mēģināju izveidot kompaktu stāstiņu. - Gadsimtiem tas te plauka un ziedēja, līdz reiz mūkiem uzbruka sērga un visus iznīcināja.

-��� Kad tas notika? - Moda Benda jautāja.

-��� Tie�i pirms simt gadiem. Klosteris kļuva tuk�s. Būdams Timpu, pirms iera�anās �eit izlasīju kādu rakstu. Pēc tā iznāk, ka mukus pieveikusi kāda ne�zināma slimība.

-��� Kā jūs to domājat: nezināma?

-��� Ta nebija līdzīga nevienai no infekcijas slimībām. Ne bakas, ne tīfs, ne holera, ne mēris. Varas iestādes, protams, noteica karantīnu, tātad par �ejienes notikumiem maz tika zināms ārpusē. Mūki apglabāja savus miru�os un nomira arī pa�i. Es nezinu, vai kāds no viņiem palika dzīvs.

-��� Kungs Jēzus! - mis Parisa saķēra galvu. - Kur es esmu nokļuvusi?

-��� Un pēc tam? - misters Hārtlends aizkritu�ā balsī jautāja.

-Visi izmira, un klosterī ienāca citi mūki.

-��� Un� viņi arī�?

-��� Nē, viņi vairs ne. It kā sērga būtu diezgan iztrakojusies. Ta nekad vairs neparādījās. Varbūt bija runa par vienkār�u gripu.

-��� Bet dro�i tas nav?

-Nē.

Misters Vorloks sakārtoja cepuri uz galvas. Salmi vien no�aukstēja.

Kur gan viņi varēja apglabāt miru�os? - Jozefs Heinemans gudroja, slaucīdams sarkano degunu. - Vai viņu kapsēta ir atrasta?

-��� Domāju, ka nav.

-��� Tātad iespējams� kaut kur tepat tuvumā.

-��� Principa iespējams.

Vorloks noglāstīja zodu.

-Vai Litanga pēc tam varētu būt pārbūvēta?

-��� Cik man zināms, jā.

-��� Tad viss ir skaidrs, - Ernijs Boss palocija galvu. - Te ir plosijies vam- pīrisms.

-��� Kas tas tāds? - D�eina Parisa piespieda roku pie sirds. - Ak Dievs, kas tas ir?

-�� Te starp viņiem bija iekļuvis vampirs, un visi bija kļuvu�i par asinssūcējiem. Tad sameklēju�i sev klusu vietu un būtu gulēju�i kaut tūksto� gadu, ja jūs tiem netraucētu miegu. Vai dzirdat, de Karvalju?

Domingu paskatījās uz Erniju Bosu, tad atmeta ar roku. No tā bija redzams, cik ļoti viņam zudis pamats zem kājām. Ja tā nebūtu, tad viņ�, satvīcis kā titars, draudētu misteram Bosam pie pa�a deguna.

-��� Litanga atrodas uz laika bumbas, mēs esam atvienoju�i dro�inātājmehā- nismu. Var uzsprāgt jebkura brīdī.

-Jau ir uzsprāgusi, - mūs mierināja Freds Sorejs.

-��� Mister Lorenc?

-��� Tas ir iedomājams pieņēmums, - sacīju.

-��� No tā es baidījos, - mis Parisa bija nobālusi. - Kas� mums tagad jā�dara?

-��� Pagaidiet, pagaidiet! - Heinemans kliedza, pielēcis pie manis. - Tatad jūs to visu jau agrak zinājāt, vai tā?

-�� Ja ticētu visām leģendām�

-��� Ta�u tā nav leģenda, un jūs arī to ne tā pasniedzāt. Ja ticējāt leģendai, kāpēc likāt salmus uz galvas, kāpēc mums deguni asiņoja, ko? Atbildiet!

Ierāvu galvu plecos un neteicu ne vārda.

Viņi skatījās uz mani tā, kā skatītos uz vienu no vampīriem. Atklāti sakot, viņiem bija pamats �ādām �aubām. Galu galā viņi mani nepazina, pirmo reizi sa�lika te, klosterī, es �ajā, viņiem sve�ajā, pasaulē rosījos itin mājīgi, turklāt aiz�domīgi uzvedos. Uzspiedu kaut ko viņiem nesaprotamu, nemaz nepaskaidro�dams iemeslu.

Noglaudu galvu, kurā atkal iedzēla pamazām pierastais sāpju �ķēps. Pa acs kaktiņu redzēju, ka Jozefs Heinemans it kā nejau�i devas uz durvīm. Tur viņ� apstājās, nogriezdams man bēg�anas ceļu. Tobrīd jau biju pārliecināts, ka viņu smadzenēs ir nopietna doma, ka esmu vampīrs. Un reizē saskatiju, ka Domingu noņem roku no galda un iebā� bik�u kabatā. Tur, kur glabā pistoli.

Mister Lorenc, vai varu jautāt, kā jūs zināt, ka klosteris ir kareivju ielenkumā?

-��� Es tur ārā satiku viņu komandieri, - atbildēju, ne aci nepamirk�ķinādams. -Viņ� ir saņēmis pavēli nevienu neizlaist no Litangas.

-Cik ilgi?

-To viņ� nesacīja.

Ernijs Boss ņirdzīgi smīnēja. Viņa acīs jau sprēgāja ārprāta dzirksteles.

-��� Jo to viņ� jums nevarēja sacīt. Tie tur, Timpu, ir mūs notiesāju�i uz nāvi. Viņi labi zina, ka mūs apdraud nevis sērga, bet asinssūcējs. Viņi neuzdro�ināsies ierasties, jo baidās pa�i kļūt par vampīriem. Pagaidīs, kamēr �ie briesmekļi mūs sako�, tad nodedzinās klosteri kopā ar mums. Jauks plāns, tas jau nu jāatzīst. Tikai jus, puikiņas, neesat rēķināju�ies ar Erniju Bosu.

-��� Ko jūs gribat darīt? - drūmi jautāja Astors Hārtlends.

-��� Patiesi, ko jūs gribat? - kā atbalss skanēja Freda �oreja vārdi.

No visa tā bija redzams, ka vadība pamazām izslīd no manām rokām, kaut gan biju tie�ais priek�nieks Litangā.

Ernijs Boss draudīgi palūkojās uz mani.

-��� Mēs aizstāvēsimies! Un uzvarēsim �ajā kaujā.

Viņ� pienāca pie manis, izrāva no kabatas pistoli un augstmanīgi vienkār�i iespieda stobru man sānos.

-��� Ieroci �urp!

-��� Ernij, neniekojieties!

Tad Ernijs Boss izdarīja ko lādu, kam es nebūtu ticējis. Apgrieza savu ieroci gaisā un iesita ar to man pa zodu. No sitiena man noklaudzēja zobi. Jutu mutē metālisku gar�u.

-���� Iemācieties, Lorenc, ka �ī man nav nekada izklaide! Atdodiet ieroci! Lēnām, prātīgi atdodiet! Uzmanieties, pie vissīkākās aizdomīgās kustības es nospiedī�u gaili.

Esperansa pielēca no galda un gribēja skriet pie manis, bet Moda Benda nostājās ceļā.

-��� Paliec, kur esi, maziņā!

-Tas cilvēks ir traks!

Ernijs Boss palocīja galvu.

-Varbūt. Bet aiz bailēm. Atdodiet ieroci!

Atdevu revolveri. Viņ� to neskatīdamies iebaza kabata.

-Ja nevienam nekas nav pretim, pārņemu vadību. Klausieties, Lorenc! Jūs te klosterī bijāt tā kā priek�nieks vai nez kas, kop� �ā brī�a - nekas. Vai saprotat?

-Saprotu,-pamāju.

-��� Kur ir rinpo�e Ņemdens?

-��� Kaut kur meditē.

-�� Iespējams, ka arī viņ� ir kļuvis par vampīru. Viņu nozaga, sakoda un gatavs. Un tas otrs zellis? Vietnieks, Dendrubs?

-��� Guļ savā cellē. Kā zināt, viņ� ir sadurts ar purbu.

-��� Ak svētās debesis! - iekliedzās D�eina Parisa. - Varbūt arī viņ��

-�� Viss ir iespējams, - Ernijs Boss palocīja galvu. - Tāpēc mums jābūt ļoti uzmanīgiem. Moda, nāc �urp!

Moda Benda ar pāris soļiem bija Ernijam blakus.

-��� Esmu te, Ernij.

-��� Ņem �o �aujamo! Ja klieg�u, �auj nost to, uz kuru rādī�u, okei?

-��� Ernij, vai vajag?

-��� Ja gribi palikt dzīva, dari, ko es teik�u. - Viņ� noņēma no kakla ķēdīti. Kā redzēju, pie tās karājās paliels krusts. Ernijs Boss pacēla krustu un rādīja mums. - Tas ir sudraba krusts, kuru reiz dabūju no vecās krustmātes. Pēc ģimenes leģendas, kāds sencis pirms divsimt gadiem darbojies ar velnu iz�dzī�anu un it kā tie�i ar �o krustu izraidījis nelabo no daudziem pilsoņiem. Ņemiet to rokā visi pēc kārtas!

-��� Kas tās par blēņām? - Domingu paslēja ūsas uz priek�u. - Vai gribat mūs pacienāt ar viduslaiku māņticību?

-��� Dabiski, jūs varat noraidīt manu lūgumu, senjor de Karvalju, bet tad Moda jūs no�aus; vai tā, Moda?

-�� Jā, - Moda Benda nedro�i atsaucās.

-��� Kāda velna mums �is cirks vajadzīgs? - Astors Hārtlends interesējās, ar netīksmi glāstīdams ūsiņas.

-��� Gadījumā, ja neesat dzirdējis: vampīri baidās no krusta. Ja tāds paņems rokā sudraba krustu, plaukstā izdegs caurums.

-��� Labais cilvēk, te ir Butānas vampīri! Tie ta�u nezina, kas ir krusts.

-��� Tomēr jūs neesat butānie�i, - Boss �ņāca. - Uz priek�u, nezaudēsim laiku! - Krustu rokā sa�ņaudzis, viņ� gāja pie mistera Vorloka un Mias Vorlo�kas. - Sāksim ar jums. Sākam, Moda!

Moda Benda pacēla pistoli.

-��� Kas man jādara? - misters Vorloks nervozi jautāja, sūkadams neaizdedzi�nātu cigāru. - Tikai paņemt rokā?

-��� Tikai.

-��� Labi. Neesmu pretim.

Viņ� paņēma no Ernija Bosa krustu un sa�ņaudza to plaukstā. Ernijs stingi skatijās uz mistera Vorloka roku, bet tur nekas vairāk nenotika, tikai dūre sasarka.

-Vai esat apmierināts?

-Turpinām! - Ernijs komandēja. - Tagad jaunkundze!

Mia nekliedza, no viņas plaukstas necēlās dūmu mutuļi, ari no pārējo plauk�stām ne. Mums visiem nācās spiest krustu. To darīja da�s vairāk, da�s mazāk jūsmīgi, tomēr mēs visi.

-Nu tad� ko mēs darīsim, Ernij?-jautaja Moda Benda. Viņa bija �ķietami apjukusi, ka nevajadzēja nevienu �aut nost.

-��� Gatavosim kara plānu, - Boss atbildēja. - Velns parāvis, neesmu lasījis pietiekami daudz vampīru grāmatu� ja apdomājos, pat vienu ne. Bet nu jūs palīdzēsiet. Lorenc, paejiet drusku pie malas! Jūs ta�u nedusmosieties, ka paturu jūs acīs?

-��� Bet es ta�u neesmu vampīrs, - protestēju. - Nupat es to pierādīju.

-��� Piesardzība nekait. Sajūtas nemēdz mani vilt: tagad tās �ukst, ka ar jums kaut kas nav kārtībā. Mister Hārtlend!

-Jā?

-Vai jums ir ierocis?

-Tikai revolveris.Te, man kabatā.

-��� Turiet gatavībā! Vai jums būtu iebildumi, ja norīko�u jūs par mistera Loren�a uzraugu?

-��� Ko jūs, vai jūs domājat�

-Jā gan, es tā domāju. Nojums neprasu nekā cita, tikai paturiet viņu acīs. Ja manāt ko aizdomīgu, �aujiet nost!

-��� Ernij, vai to nevarētu es? - Moda, apburo�i smaidīdama, apjautājās.

-��� Tu paliec man blakus, būsi vajadzīga. Nu, dāmas un kungi, apspriedīsim turpmāko taktiku. Kaujas taktiku. Kop� �ā brī�a: kar� ar vampīriem.

-��� Piedodiet, - mis Parisa pacēla roku. - Vai nebūtu labāk izvēlēties nevis kaujas, bet bēg�anas taktiku? Ja jau esam tik uzņēmīgi, mēģināsim izlauzties caur aplenkumu! Es nedomāju, ka jā�auj, mēģināsim pārspēt viņu modribu. Piemēram, naktī�

-���� Pat nedomājiet! - Ernijs Boss atcirta. - Valsti pamest mēs tik un tā ne�varētu. Labākajā gadījumā mūs ieslodzītu slimnīcā vai trako mājā. Sliktākajā�

-Jēzus! Kas būtu sliktakajā?

-������������� Mūs nogalinātu un sadedzinātu, kā mēdz darīt ar vampīriem. Vai to jūs gribat?

-��� Nebūt ne!

-��� Ko tad jūs gribat?

�-Labi. Dariet, kā gribat!

-Vispirms jāatrod vieta, kur tie slēpjas.

-��� Tas jau ir tas, - nopūtās misters �orejs. - Kur tie varētu slēpties?

-Tikai pazemē, - Ernijs Boss atbildēja. - Vampīri baidās no gaismas. Sau�les stari tos apdedzina līdz nāvei..

-Vai jūs domājat par pazemes ejām?

-�������������� Dabiski. Tur lejā zem klostera ir alas, arī mākslīgi veidoti gaiteņi un kazemāti. Vampīriem jābūt kaut kur tur.

-��� Kur� pazīst tās ejas? - misters Vorloks jautāja.

-Varbūt misters Lorencs, - Mia palūkojās uz mani.

-������������ Es nepazīstu, - liedzos. - Nekad neesmu bijis tur lejā. Vienīgi, kad iebruka ma�īna. Ta�u tā nav tā eja, par kuru runāja rinpo�e Dendrubs.

-������������ Vēl viens iemesls noticēt, ka tie maitas slēpjas tur lejā. Kāpsim lejā un sameklēsim! Ko jūs, mister Lorenc, par to teiksiet?

Ko es varēju sacīt? Pretim runādams, tikai ielietu uguni eļļu.

-��� Piekrītu, - atbildēju. - Kāpsim lejā alās!

-������������� Un ja� neatradīsim? - jautāja viena no Ma�ado raganām, laikam Iza�bella.

-Atradīsim! - atcirta Ernijs Boss. - Ņemsim līdzi kabatas laternītes, lāpas, gaismekļus. Krusts mums ir, tomēr vajadzētu vēl da�us. Mister Lorenc?

-��� �is ir budistu klosteris, - sacīju. - Ja neesat pamanīju�i.

-������������� Esam pamanīju�i, - Ernijs Boss mierināja aizvien augstprātīgākā tonī. - Tad mēs da�us uztaisīsim. Vai taisnība, ka arī budisti lieto svētīto ūdeni?

-Taisnība, - pamāju.

-Ceru, ka tas ir tikpat iedarbīgs ka mūsējais. Iztaisīsim da�us koka krustus un aplaistīsim tos ar svētīto ūdeni. Vai piekrītat?

-Jā,-palocīju galvu.

-��� Pēc tam jāsagatavo mieti.

-������������� Mieti? - vampiroloģijā nezinīgais Astors Hārtlends iepleta muti. - Vai mēs stādīsim vīnogulājus, vai cīnīsimies pret vampīriem.

-������������� Ja atradīsim to atpūtas vietu, mums tie jānogalē. Vai zināt, kā iznīcina vampīrus?

-��� Nē, - Hārtlends sacīja. - Neesmu lasījis nevienā pavargrāmatā.

-��� Ar nosmailētu mietu iedur sirdi. Mums būs vajadzīgs labi daudz mietu. Nu, mister Lorenc, pastāstiet mums, kur varētu dabūt mietus.

-��� Nav ne jausmas, - atteicu. - �is ir kokiem nabadzigs apvidus.

-��� Un tie dēļu gabali pie lielajām lūgsnu dzirnavām?

Viņam taisnība, tie dēļu gabali tie�ām ir piemēroti mietu gatavo�anai. Dro�i vien pēc senāka remonta celtnieki tos aizmirsu�i pagalma stūrī.

-��� Redziet nu, - Ernijs Boss man uzsmaidīja. -Es zinu visu. Veltīgi būtu to noliegt.

-��� Es negribēju neko noliegt, - aizstāvējos. - Tikai biju tos piemirsis.

Gribot vai negribot, man nācās pamanīt, ka plaisa starp mani un pārējiem

aug augumā. Jozefs Heinemans skatījās uz mani ar nepārprotamu naidu, it kā es būtu vainīgs viņa biedru slepkavībā. Moda Benda bija pieņēmusi Ernija Bosa ideju; ko citu viņa varēja darīt? Misters Stīvenss, galvu nokāris, glāstīja ūsas. Varbūt atcerējās vecos, labos laikus, kad strādāja par grāmatvedi kadā līķu mazgā�anas uzņēmumā un viņam nebija iemesla baidīties. Starp greznajiem zārkiem viņ� varēja dzīvot mierīgu, līdzsvarotu dzīvi.

Abas masas Ma�ado arī, �ķiet, bija pieņēmu�as Erniju Bosu par vadoni. Taisnība gan, viņas neveltīja man sevi�ķu nicinājumu. Viņas nicināja visu pasauli, tādu, kāda tā ir. Abi korejie�i, dzen skolotāji, acīm redzami norobe�ojās no manis, tāpat arī "Austrumu gar�u" komanda. D�einas Parisas skatienā redzēju ta kā �ēlumu, bet viņai drīz izdevās to apspiest.

Ja Ernijs Boss būtu mani notiesājis uz nāvi, laikam tikai Domingu, Esperansa un Mia Vorloka rāmi mēģinātu viņu atrunāt. Vienkār�i sakot, paliku viens kā spārnus aplauzis stārķis ziemā.

Laikam tikai viens bija kopā ar mani, kāds vecs cilvēks, kuru savu mū�u nebiju pazinis.

Tas, kura vārdus biju dzirdējis no citas pasaules.

-Tad ar to nu butu tiktāl, - Ernijs Boss saberzēja plaukstas. - Tūlīt sadalīsim uzdevumus. Mister Heineman, vai vēlaties piedalīties akcijā?

-��� Jā, - Heinemans atbildēja, atņirgdams zobus pret mani. - Jūs, velns! Salmus uz galvas tomēr nelik�u. Tomēr ne.

-Jūs varētu to darīt, - Ernijs sacīja. - �aja ziņā misteram Lorencam varētu būt taisnība. Es esmu tos uzlicis. Varbūt tas ir kads sens austrumnieku aizsardzības līdzeklis pret vampīriem. Jums un misteram �orejam būs uzde�vums sagatavot, teiksim, desmit mietu. Senjors Domingu nodos jūsu rīcībā da�us cirvjus. Vai darīsiet to?

-��� Dabiski, - Domingu pamāja.

-��� Paldies, senjor! Bet tagad iesaku visiem atgriezties savās istabās un pēc iespējas nevērt durvis vaļā, kaut gan, manuprāt, dienā no viņiem nav jābaidās. Rit no rīta kāpsim lejā viņus meklēt.

-Tikai rit? - jautājavīlies Hārtlends. - Kāpēc ne �odien?

-��� Man līdz tam vēl kas jānokārto. Mis Parisa� jūs man būsiet vajadzīga.

-Ak Dievs, es? Tie�i es?

Ernijs Boss pamirk�ķināja uz manu pusi. Acīm redzami, pārdomāja, vai manā klātbūtnē var runāt. Beidzot izlēma: kāpēc gan ne?

-��� Jūs ta�u kaut ko saprotat 110 ārstniecības augiem, vai ne? Domāju, ja jau jūs darbojaties pavārmakslas nozarē�

-Tikai drusku� - meitene no�ukstēja� - Kas man būtu jāmeklē?

-Ķiploki.

-Ķip� loki?

-�� Vampīri nevar paciest to smaku. Kalna nogāze pilna ar da�ādiem augiem. Sameklējiet tur ķiplokus!

-Nezinu, vai pazī�u� Varbūt labāk misters Hārtlends.

-���� Labi, ejiet viņai līdzi, mister Hārtlend! Turklāt apgādājiet man sudraba trauku. Svarīgi, lai tas būtu tīra sudraba.

-��� Man nekad nav paticis, ka tūristi aizved par suvenīriem rituāla traukus, - pagrozīju galvu. - Pie muitas iekritīsiet.

Ernijs Boss sāka smieties. Viņa smieklos bija kaut kas asinis stindzino�s un nervus ploso�s.

-Tas ir labi. Brīni�ķīgi. Mister Lorenc, es netaisos to bļodu vest projām. Es gribu to izkausēt. Vai zināt, kāpēc? Izlie�u lodi. Sudraba lodi. Vēl nezinu, kā, bet izlie�u. Ceru, ka man vairs nav jāpaskaidro, kam nolemta sudraba lode.

Pēc vampīru iznīcinā�anas zinātnes sudraba lode sirdī galīgi nobeidz asins�sūcēju.

Ja ar nosmailētu mietu nav pieticis.

Vēlā pēcpusdienā, jau pret vakaru - gaiteņos tikko sāka plaiksnīties sviesta gaismekļu liesmas - pie manis ienāca Moda Benda kopā ar vienu no Ma�ado raganām. Mis Bendas rokā melnojās revolveris, laikam 38. kalibra. Ma�ado ragana nolieca galvu un pētīja manu istabu. Melnās, apaļās acis �audījās pa labi, pa kreisi, no tā es secināju, ka Ernijs Boss viņai uzticējis izspiego�anu. Aiz centības viņa pat apgriezās ap savu asi.

-��� Ernijs gribētu ar jums runāt, mister Lorenc, - Moda sacīja.

Veltīgi smaidīju viņai savu apburo�o smaidu, kas man bija nesis daudz panākumu, ta�u �oreiz tas iedarbojās tikvien, it kā es smaiditu sniegaviram.

Ernijs Boss bija savu �tābu iekārtojis Ihakangā, kas kalpoja par ēdamzāli. Pa durvīm iegājis, aiz pārsteiguma gandrīz iekliedzos. Litangas viesi sēdēja zeme cits citam iepretim, na�i rokās, un cītīgi graizīja koku. Precīzi sakot, smailēja mietus. Skaidas vien lidoja, kā drīz starp Himalaju klintīm lidos sniega pārslas.

Ernijs Boss nesmailēja mietus, viņ� sēdēja uz zema krēsla ar manu revolveri rokā. Kad pavērās manī, viņa sejā parādījās draudīgs smīns.

-Ak, tātad esat ieradies, rinpo�e Blobzang?

-��� Kā redzat, - nostājos viņa priek�ā. - Ko jūs, Bos, gribat no manis?

Kokgriezēji naidīgi blenza manī. Visnaidigākaisjoprojām bija D�o Heinemans.

Viņam nebija galvā ne cepures, ne ķiveres, un viņam vēl arvien no deguna pilēja asinis.

-��� Gribēju, lai redzat, ka mēs veicam vajadzīgos sagatavo�anās darbus. Vai ne, dāmas 1111 kungi?

No viņu dedzīgajiem mājieniem secināju, ka bailēm robe�u nav. Savā izbīli viņi nebija pamanīju�i, ka nonāku�i ārprātīga cilvēka varā. Pamāja misters Vorloks, kuram vairs nebija cepures galvā, toties sarkanas lāses pie deguna, pamāja abas Ma�ado raganas, ari abi korejie�i, dzen skolotāji. Viņu acīs bija lasāms, ka viņus satrauc ne tik daudz plānotās vampīru medības; no paredzamā satraukuma viņi gaidīja apskaidrību. Pamāja Freds �orejs, Astors Hārtlends 1111 D�eina Parisa. Prieks skatīties, kā D�einas pirksti ar mākslinieciski lakotiem nagiem groza virtuves nazi, ka viņa ar skābenu sejas izteiksmi tē� mietu. Pie katras neveiklas kustības viņas krūtis salīgojās uz priek�u, tā ka jau baidījos: tās izkāps 110 blūzes.

-��� Vai redzat gatavo�anos?

-��� Redzu, - palocīju galvu.

Ernijs Boss pasniedzās līdz grīdai un pacēla jau nosmailētu mietu.

-�� Ari �o redzat?

-��� Redzu.

-��� Ar to es pārdur�u viņu nekrietnās sirdis. Vai redzat manu degunu?

Jā, protams, es redzēju. Viņam galvā cepures nebija, un ari viņam no deguna pilēja asinis.

-��� Nospļauties par jūsu salmiem!� Atsakos no agrāk teiktā, mēs tos ne�gribam. Vai taisnība?

Vairāki pamāja. Turpretim D�eina Parisa pavērās mani ka palīdzību lūgdama. No viņas deguna mazas, sarkanas lāsītes pilēja uz klēpī paņemtās latas.

Ernijs bāza roku kabatā un parādīja divas pelēkas lodītes.

-���� Sudraba lodes. Izkausēju bļodu. Tagad varat iet. Padomājiet par visu redzēto!

Palocīju galvu un gāju.

Nebiju solījies padomāt.

Arī bez tā zināju, kas man jādara.

Vispirms vajadzēja parunāt ar Dongenu.

Ap pulksten deviņiem pie manām durvīm klusu pieklauvēja. Atveru. Ārā stāvēja senjorita Esperansa, ietinusies sarkanā lamas apmetnī. Galvā dzeltena kapuce, no kuras karājās ārā salmi.

Paskatījos pulkstenī. Līdz norunātajam laikam vēl bija divas stundas.

-��� Tu esi atnākusi par agru, - sacīju, atkal paskatījies pulksteni. - Ar Don�genu sūtīju ziņu, ka�

Viņa apsēdās uz manas gultas malas un sakrustoja kājas. Uz vienu mirkli radās aizdomas, ka viņai zem apmetņa nekā nav.

-��� Slikti, - viņa sacīja di�īgā vienkār�ībā. - Turklāt ļoti slikti.

Man pulss apstājās. Vai bū�u ko sajaucis?

-Kādā� sakarībā?-aplaizīju lūpas.

-Sakarāar Domingu.

-��� Un� tas ir? - pārbijies izspiedu.

-��� Ar viņa dvēseli ir slikti. Nezinu, vai glābjama.

Palūkojos pulksteni. Jau tre�o reizi. Domāju, ka mums vēl ir mazliet laika noņemties ar Domingu dvēseli.

-Kā tu zini, ka� ar viņu ir slikti?

-��� Redzēju.

-��� Un� kā tu to saproti?

Viņa paplivināja apsegu un parādīja uz gultu.

-��� Ķinie�u paruna teic, ka nevajag nogriezties no uzsākta ceļa. Kas reiz ir izdevies, no tā nenovērsies. Cik vari, bie�āk trenējies! Nu?

-��� Nezinu gan, - bezpalidzigi glāstīju zodu. - Situācija tāda�

Esperansa manī neklausījās. Kā �ūska, kam apnikusi vecā āda, viņa ar vieglu

kustību nosvieda apmetni.

Pirmīt, kad viņa sakrustoja kājas, man bija aizdomas, ka zem apmetņa nav veļas. Nācās atzīt, ka da�kārt maņas viļ. Zem apmetņa tomēr kaut kas bija, bet man vajadzētu elektronmikroskopu, lai konstatētu tā krāsu un lielumu.

-�� Vai esi gatavs? - Esperansa jautāja, pastiepusi roku uz manu pusi.

-��� Īstenībā� gatavs.

-��� Kāpēc tad tev tā maska?

Desmit sekundes, un �ā jautājuma vairs nebija.

-��� Arī man ir problēma, - sacīju, ticis zem segas.

-��� Kāda?

-��� Neklājas likties gultā ar ziemas mēteli mugurā.

Vispirms viņa nesaprata, tad sāka smieties.

-��� Un to tu sauc par ziemas mēteli. Man tas mugurā tikai tāpēc�

-��� Kāpēc?

-��� Godīga meitene nevar gulēt vienā gultā ar vīrieti, ja viņai nekā nav mu�gurā.

-Nu jau vairs nav.

-��� Kas tu esi? Burvju mākslinieks. Kā tu tā novilki� es nemaz� nemanīju. Bet es pamanīju� pat ļoti. Ak Dievs� jā. Kāpēc mums vajag nemitīgi pa kap- sētam vazāties un ar stulbiem spokiem noņemties� jadienunnakti� mēs�

Aizspiedu viņai muti.

�ķita, ka Congkapa aiz gaismekļa liesmas pagroza galvu.

It ka no�ēlodams, ka tajos laikos aizliedzis sievietēm uzturēties dzelteno kapu�u klosteros.

Laikam biju drusku iesnaudies, jo modos no tā, ka tuvumā kāds spalgi iekliedzas. Atvēru acis un paslējos uz elkoņa. Esperansa, mierīgi �ņākuļodama, gulēja man blakus, ari miegā spiezdama sev klāt aizsargķiveri. Tajā iepildītie salmi iepriek�ējās stundas vētrā bija izbiru�i un izkaisiju�ies pa visu gultu kā pēc kul�anas pavir�i izslaucītā klonā.

Papurināju galvu. Jutu vieglu reibumu, krūtis dūrās tik asas sāpes, it kā mani no iek�puses kāds plēstu ar smailu darbarīku.

Uzmanīgi pa�ķielēju uz Esperansu, tad mēģināju koncentrēties uz Jondonu. �oreiz izmantoju metodi khorlo, tas ir, ritenis grie�as. Būtība ir tāda, ka jādomā par �akru, par Mācības Riteni, kura spieķi ir miera stāvoklī. Vēl viegli varam izburtot uzkrāsoto Om mani padme hum. Tad pamazām, uzmanigi, protams, domās, pagriezu riteni. Spieķi sakustējās, grie�anās paātrinājās un spieķi sa�lējās vienā varenā plūdumā. Un ari uz tā bija lasāms liels uzraksts Om mani padme hum, lotoss slēpj dārgumu.

Kad �ī grie�anās paātrinās tā, ka kļūst nepanesama, uzraksts nozūd un dod vietu kādam. Tam, kura vēsti gribēju dzirdēt.

Lai kā es koncentrējos, khorlo telpā neviens neparādījās. Skrēja tikai bez- galgaras horizontālas līnijas kā televizorā pārraides traucējuma brīdī.

Jau gribēju mest pie malas mēģinājumu, kas bija prasījis tik daudz enerģijas, cik vajadzētu, visu dienu nesot maisus uz piekto stāvu, tad saklausīju saraustītu, �irksto�u Jondona balsi.

-�� Kaut kas traucē� dzirdi� Uzmanies, Blobzang� Slazdi� es steidzos� Viņ� palīdzēs� būs ar tevi� Blobzang, uzmanies!� slazdi� steidzos� Viņi tikās Makao� maldījos� Uzmanies!

Balss vēl drusku krakstēja, tad ritenis apstājās. Tik negaidīti, ka man vaja�dzēja ieķerties gultas malā.

Kad atvēru acis, sastapu Esperansas uzmanīgo skatienu.

-Vai kaut kas slikts?-viņa jautāja, noslidinādama ķiveri gar gultu zemē.

-��� Kas varētu būt? - atjautāju un mēģināju smaidīt.

-Tikai tas, ka tu griezi zobus un mēģināji ar kādu runāt.

-��� Runāt?

-��� Tu murmināji ko tadu: runā skaļāk, vai apmēram tā.

-��� Neatceros neko sapnī redzējis.

Esperansa ieritinājās blakus un dudināja man sejā:

-��� Ja par to runājam, es kaut ko redzēju sapnī. Vai neesi ziņkārīgs, ko?

-��� Klausos, - atteicu. - Un esmu ļoti ziņkārīgs.

-Tad es stāstī�u. Bet skaļi nav dū�as.

-��� Kā tad tā? - es brīnījos. - Te ta�u neviena cita nav.

-Un tas tips tur?

-��� Congkapa? Tā ta�u tikai statuja.

-Acis tādas, it kā skatitos manī. Un tādas ausis, ka viņ� noteikti sadzirdēs, ko gribu sacīt.

-���� Tad palien zem segas un �uksti no turienes. Un pasteidzies, jo mums jāiet� Es jau po�os.

-���� Labi, - Esperansa �ukstēja. - Pieņemu tavu padomu. Zem segas pa��ukstē�u tev savu sapni.

-��� Es pa to laiku gatavo�os, ja neņem ļaunā.

Esperansas galva pazuda zem segas.

-�� Vai man sākt? - dzirdēju viņas �ukstu.

-��� Sāc! - atbildēju un mēģināju izbāzt kājas no segas.

-��� Jēzus! - pēc da�iem mirkļiem attapos. - Mums jāiet� Esperansa!� Jā� po�as!

-To es sapņoju! - Esperansa �ukstēja. - Vai gribi kāpt no gultas?

-��� Ne jau� gribu! - �ukstēju. Riteņa vietā uzpeldēja milzīgi ziepju burbuļi. Katram iek�ā īsta uguņo�ana, kas, pēc kārtas uzplaiksnidamās, ietina visu celli spilgtā gaismā.

�ie starojuma plūdi neturpinājās ilgi, bet dro�i vien �is spo�ums būtu pat sauli aptum�ojis, ja nebūtu nakts.

Jutu, ka ilgi nevarē�u aizmirst Esperansas sapni.

Ap desmitiem ieradās Dongens. �ķita noguris, tikai pavir�i apjautājās, vai man ko nevajag. Viņ� tie�ām jutās atvieglots, kad paskaidroju, ka nekā nevajag, jo ūdeni esmu atnesis no virtuves, arī sviesta lampās ir diezgan, un kvēpināmās nūjiņas izturēs līdz rītam. Manus pēdējos teikumus viņ� noklausījās ar jau aizvērtām acīm. Puika bija tik pārguris, ka kri�us iekrita gultā.

Kad vilka nost zābakus, acis jau bija ciet; ja es nebūtu viņu pierunājis iz�ģērbties, viņ� būtu apmetni atstājis mugurā. Līdzko nolika galvu, jau bija iegri�mis miega atvarā.

Manā sirdī urdījās kāds nemiers, kaut gan bija skaidrs, ka tam, kura spēlē esmu iejaukts, ir lielākā vara pār dvēselēm, nekā jebkur� varētu iedomāties. Varbūt pat.londons nenojau�, kadi spēki koncentrējas ap mums.

Dongens gulēja slikti, ik pēc desmit sekundēm grozijās, svaidījās un kunk�stēja. It kā lūdzās, it kā pieminēja �ostimpu.

Pēk�ņi viņ� nomierinājās. Elpa kļuva lēna, miegs mierīgs. Noraizējies vēroju skaisto, sārtvaidzīgo bērna seju un domāju, vai drīkst tādu cilvēciņu pakļaut visam, kas sekos. Kaut kas sirds dziļumos it kā �ukstēja, ka nedrīkst, bet citas izejas nav. Vienkār�i tas jādara.

Dongens pacēlās gultā tik negaidīti un strauji, būtu viņ� bijis nomodā, dro�i būtu pamanījis, ka stāvu netālu no viņa. Pat acis bija pievērsis man. Tikai tās bija baltas kā ar sniegu piesnigu�as. Baltas un bez redzokļiem.

Zināju, ka viņ� neredz, tomēr atkāpos pie savas gultas. Ja viņ� kaut kur ies, lai neuzskrien man.

Dongens palocīja galvu, glu�i kā klausīdamies kādu norādījumu. Tad noslīdēja uz gultas malas. Uzrāva apmetni, zābakus un rūpīgi sakārtoja kapuci.

- Es eju, - viņ� pateica skaļi, bet miegainā balsī. - Eju, rinpo�e.

Vēl kaut ko noņurdējis, viņ� gāja uz durvīm.

Atvērt nebija grūti, nebiju durvis aizslēdzis. Negribeju vēl ar atslēg�anu noņemties. Dongens vienkār�i nospieda koka rokturi un bija ārā gaitenī.

Viņ� kā ēna aizslīdēja garām Domingu, Esperansai un Miai, kuri gaidīja mani.

Puikam acis vaļā, tomēr tas viņus neredzēja.

Mazais lamu māceklis grīļīgiem soļiem klunkurēja vareno lugsnu dzirnavu ēnā. Da�as no tām bija tik lielas, ka viņa galva nesniedzās pat līdz grie�amajiem rokturiem sānos. Starp mil�iem Dongens izskatījās kā punduris, ta�u da�ā ziņā pats bija milzis. Lielāks par lūg�anu dzirnavām, lielāks par jebkuru no mums, pat par Himalajiem lielāks.

Laikam jau esmu minējis, ka tie�i blakus lūg�anu dzirnavu rindai pagalma stūrī atradās balti krāsota statuja - dievietes Baltās Taras tēls. Statuja varēja būt no ģip�a, pelējumu traipi uz tās pleciem liecināja par tuvojo�os ziemu. Mate Tara neviļus piesaistīja vīrie�u skatienus: gracioza sieviete �auriem gurniem, kuplām krūtīm, indie�u dejotājas poza. Viņa turēja rokā lotosa ziedu, uu ar to nekādi nesaderēja kaklā pakārta rota no cilvēku galvaskausiem.

Statujas priek�ā no dēļiem sameistaroti guļamsoli. Ja kāds jaulatu, kādam nolūkam tie gatavoti, es varētu dot vairākus skaidrojumus, bet vispareizākais laikam būtu tas, ka pirmo pagatavoja pirms daudziem gadsimtiem tiem rakst- nepratējiem cieminiekiem, kas nevarēja lasit svētās gramatas un neprata pat lūg�anas. Viņiem tika izdomāts �is dīvainais soda veids. Par attiecīgu no�ziegumu izdarī�anu mūki da�kārt sodīja grēku no�ēlniekus ar vairākiem simtiem pievilk�anās un atgrū�anās vingrojumu. Ja grēku no�ēlnieks rokā turēja papīru ar svēto formulu Om mani padme hum, tad katrs balsts aizstāja vienu lūg�anu. Bie�i tiku brīnījies par elastību, ar kādu Himalaju tautas atrod vienkār�āko risinājumu.

Ta�u Dongens nez vai turēja rokā samiegtu kaut ko, viņa gadījumā nevarēja būt runa ne par noziegumu, ne sodu.

Puika apstājās pie viena 110 dievietes priek�ā novietotajiem soliem, apgūlās un nekustīgi palika tur. Pavir�s vērotājs būtu noticējis, ka viņ� ir aizmidzis. Ta�u Domingu un man bija skaidrs, ka Dongens �onakt vairs neaizmigs.

Tad notika kaut kas tads, ko nekad vēl nebiju redzējis, bet par ko biju dzirdējis no Jondona. Puisēns pacēlās un sāka balsta vingrojumu.

Tas jau nu pats par sevi nebūtu pārsteidzo�i, jo arī mūslaikos Himalaju klosteros medz �ādi atbrīvoties no grēkiem. Ta�u tas, ko darīja Dongens, nebija cilvēka prātam aptverams. Pēc pirmā lēnā balsta viņ� uzņēma tādu ātrumu, ka ar acīm nevarēju izsekot. It kā skatītos paātrināti demonstrētu filmu. Nezinu, cik kustību sekundē, bet ne mazāk kā divas. Viņ� kustējās tik ātri, ka noteikti būtu iekļuvis rekordu grāmatā, ja tiktu hronometrēts.

-�� Ak Dievs! - Mia �ukstēja. - Ko viņ� dara? Kā viņ� var tik ātri?

-��� Mieru! - uzliku roku viņai uz delma. - Nekas nenotiks. Viņi grib, lai puika nogurst, lai viņa ķermenis nepretojas.

-��� Kāda preto�anās? Ko tad viņi 1ļribl

Dongens bez mitas atgrūdās, it kā viņu būtu velns apsēdis. Velnu izdzī�anas rituālos biju redzējis tādus slimniekus ar kokainām, mehāniskām kustībām. Laikam velni nespēj radit smalkas, līdzenas kustības.

Balstvingrojumi beidzās tikpat strauji kā bija sāku�ies. Dongens vēlreiz atkārtoja vingrojumu lēni, mierīgi, tad cēlas. Acis vēl arvien baltas, no pieres lija sviedri.

-��� Divsimt, - Mia pusbalsī pateica. - Divsimt rei�u. Neticami.

Dongens dziļi ievilka gaisu, tad pagriezās un nāca uz mūsu pusi. Tik strauji, ka bija jābaidās: uzskries mums. Par laimi pēdējā brīdī viņ� mainīja virzienu un devās uz muri. Nu jau tik ātri kā auto. Zināju, ka tur ir dēlis, pa kuru uzskrienot, viņ� tiks pāri sētai, tomēr raizējos. Kas notiks, ja viņ� nejau�i liks kāju dēlim garām? Vai arī dēlis būs paņemts, lai taisītu pretvampīru mietus?

Nevajadzēja raizēties. Puika, trakā ātrumā joņodams, ar lielajiem zābakiem, kam uzliekti purni, tomēr neieskrēja mūrī, nesasitās pret akmeņiem. Tomēr dēļa tur vairs nebija. Varbūt tie�ām vampīru mednieki to bija paņēmu�i mietu gatavo�anai.

Dongens atkal paveica kaut ko neiespējamu. Ticis pusotra vai divu metru attālumā no mūra - ar apmetni, smagajiem zābakiem un galvassegu - viņ� vienkār�i pacēlās gaisā. It kā viņu būtu atspere uzsviedusi. Uzlidoja virs akmens �oga un, lai nezaudētu līdzsvaru, plivinādamies virs mūra, ar rokām atspiedās pret akmeņiem. Un nākamajā mirklī jau bija lejā otrā pusē.

-��� Ak Dievs, - man līdzās no�ukstēja Mia Vorloka. - Kā viņ� to izdarīja?

-��� Iesim! - uzkliedzu Domingu. - Sētai pāri!

Viņam nepielipa mana aizrautība. Zodu pakasījis, viņ� kaunīgi pavēras manī.

-Vai drīkstu atzīties?

-Tie�i tagad jums nāk virsū vēlme atzīties? Ko gribat sacīt?

-Es� neprotu lidot.

Es aprimu. Biju pārsteigts, ka arī pats nebiju piedzimis ar spārniem. Bija aizdomas, ka man klātos slikti, ja mēģinātu atdarināt Dongenu.

Ta kā zināmo dēli vairs neatradu, atkal uzsaucu Domingu:

-Palaidiet uz pleciem! Tik�u pāri, bet jūs�

-���� Piedodiet, ka iejaucos, - Esperansa bailīgi pacēla roku. - Ne par ko negribu iejaukties, tomēr� tur ir durvis.

Patiesi bija. Murī bija sprauga, mazliet augstāka par lielajām lugsnu dzir�navām, par durvīm saukt gan to nevarēja, tomēr mēs ērti tikām cauri. Varbūt sprauga bija radusies kādā no agrākajām zemestrīcēm un slinkākie mūki to pamazām papla�ināju�i.

Pa to izlienot, varēja uzņemt ceļu tie�i uz ciemu, nevajadzēja iet ēkām ap�kārt.

Dabiski, Dongenu jau bija aprijusi nakts, kad mēs izlauzāmies caur �o spraugu. Mums priek�ā līdz pat ciemam pletās mēness apspīdēts lauks. Būtu jau gāju�i un neapstāju�ies līdz pirmajām mājām, tikai bijām piemirsu�i par mani mūri. Tas stiepās mums priek�ā, no�ķirdams mūs no mēness apspīdētā lauka.

Mia Vorloka daudz nevilcinājās. Pacēla kāju, lai kāptu aug�ā-�ajā Vielā mani mūris nevarēja būt augstāks par astoņdesmit centimetriem -, bet palēca at�pakaļ, kad Domingu nikni uzkliedza:

-Nē-ē!

Nabaga mis Vorloka tā rāva kāju atpakaļ, ka gandrīz novēlās aug�pēdus. Man dzīslās bija asinis sastingu�as. Esperansa iezvila man rokās un �ukstēja ausī: �

-Jēzus! Paskaties, vai man sirds vēl darbojas!

-���� Es ar prieku būtu pārbaudījis, bet Domingu neatstaja man laiku pār�domām.

-��� Tas ir mani mūris, vai dzirdi? Mia apjukusi skatījās uz viņu. -Un tad?

-��� Uz mani mūra nedrīkst kāpt.

-��� Labi, tad rāpsimies pāri! -Ari rāpties aizliegts.

-��� Kāpēc aizliegts?

-��� Tlpēc, ka �is ir dievu mūris. Ar to klosteris tiek pasargāts no ļauniem dēmoniem.

Mia Vorloka tā savādi pavērās uz Domingu.

-��� Bet tagad� ta�u neviens neredz.

-��� Dievi redz.

-��� Mister Lorenc?

-��� Iesim apkārt! - ieteicu kompromisu.

-��� Kā tika pāri Dongens?

-��� Pārlēca.

Miai Vorlokai iemirdzējās acis.

-��� Lieliski. Tad ari es lēk�u.

Viņa to pateica un tūlīt bija pāri. Kā veikla gazele pārlidoja pār mani mūri. Esperansa neko nejautāja. Nebiju ne aci pamirk�ķinājis, kad viņa jau bija pie Mias.

Iedro�inādams uzsitu Domingu pa plecu. -Nu?

-��� Patiesība ir tāda, ka� arī lēkt neklājas.

-Ja kājas nepieskaras pie mūra, tad dievi nav aizvainoti. Nāciet ta�u! leskrējos un pārlēcu pār mūri. Kaut gan smagie zābaki vilka kājas lejup, �is lēciens man neradīja grūtības.

Domingu pavirpinaja ūsas. Gribēja jau ieskrieties, bet vēl pārdomāja.

-��� Neiznāks, - viņ� sacīja. -Skrieniet dro�i!

Domingu augstprātīgi atmeta ar roku.

-���� Ne jau drosmes trūkst� Pārlēk�u, ja gribē�u. Ja vajadzēs, pat metra augstumā. Tikai aizliegums pastāv.

-Aizliegums? Kas aizliedza, ko aizliedza?

-���� Lēkt pāri mūrim, ja vēlaties zināt. Viens no sen�iem� Tāds �ozē de Karvalju. Viņam iznāca tā�

-��� Vēl nekad neesmu par viņu dzirdējis, - es nemierīgi palūkojos pulkstenī.

Domingu atkal pavirpināja ūsas.

-��� Nevarējāt ari dzirdēt, jo� neesmu par viņu stāstījis. Viņa vārds nav ierak�stīts dzimtas slavas grāmatā, ja zināt, ko es domāju.

-��� Nezinu, - atbildēju. - Nav ne jausmas, ko jūs domājat.

-��� Eū! - Esperansa paraustīja mani aiz apmetņa malas. - Vai kas noticis?

-��� Ejiet abas ar Miu uz ciema pusi! Tikai uz priek�u pāri laukam.

Esperansa nopūtās un atstāja mūs. Es pastiepu roku uz Domingu pusi.

-��� Nāciet ta�u, kaut jūs nelabais�

-��� Paklausieties! - viņ� sāka ar nopūtu. - Tas, par ko runā�u, neiederas de Karvalju slavenā stāsta lapās, tomēr noticis ir. Mans sencis �ozē, lai viņam Dieva miers, bijis liels meitu mednieks. Vai zināt, kas tas ir?

-Tieciet ta�u pāri, citādi pametī�u jūs te!

-�� Neesiet tik nepacietīgs! Vārdu sakot, reiz viņ� bija savaldzinājis kādu pils- kundzi� vai esat redzējis portugāļu pilis?

-Jūs smiesieties, esmu redzējis.

-��� Tad jūs zināt, ka vēlīno viduslaiku pilis nav identas ar agrīno viduslaiku pilīm.

-�� Vai nu jūs lēksiet, vai ari manis te vairs nav.

-��� Kur jūs skrienat? �is stāsts jums jānoklausās! Vārdu sakot, viss risinājās, pilskundze, Kartagenas vikonta sieva, gaidīja manu senci �ozē, istabene visu zināja, vikonts bija medībās ar karaļa galmu, mana sen�a �ozē priek�ā bija tikai viens �ķērslis: mūris, kam bija jātiek pāri. Mūris nebija augsts, tie�i tāds kā �is. Varbūt tomēr drusku augstāks, bet viņ� to nepamanīja�

-Ko?

-��� Nevajag nervozēt, tūlīt uzzināsiet. Sencis �ozē uzlēca uz mūra, turklāt tā, kā portugāļu bruņinieki lec uz zirga. Atspērās un bija aug�ā. It kā uz zirga uz�lēcis.. . jums jāzina, ka sakarīgs portugāļu bruņinieks zirgā sē� ne tā kā francūzis ar mīkstu dibenu vai kāpostgalva vācietis, kas bā� kāju kāpslī un rāpjas nabaga �etrkājim virsū, portugālis ieskrienas, palecas un aug�ā ir. Kā mūslaiku cirkā. Vai tuvumā nejau�i nebūtu kāds zirgs?

-��� Ciemā ir jaki.

-Tie ne velna neder. Portugāļi ar jakiem nejāj. Vārdu sakot, kamēr neesmu aizmirsis, sencis �ozē atspērās un uzlidoja uz mūra. Tikai� kop� viņ� bija sa�runājis ar kundzi �o randevū, kas solija skaistu nakti, bija noticis kaut kas, ko vieglprātīgā kundze nezināja. Pilskungs, Karlagenas vikonts, pirms aizbrauk�anas bija uzdevis pārvaldniekam, lai - aizsardzībai pret zagļiem - apsprauda mūra virsu ar stikla �ķembām un iemūrē tās akmeņu spraugās. Nabaga sencis ieskrējās, atspērās un uzlēca uz mūra. Tad ierēcās tā, ka vairāki suņi aiz �ausmām dabūja nervu lēkmi, bet dzimtļaudis ieslēdzās būdās, domādami, ka uzbrūk angļu marodieri.

-��� Patiesi skumj� stāsts, - atsaucos. - Atļaujiet aizrādīt, ka uz mani mūra stiklu nav.

-���� Bet tas viss vēl nav nekas, - Domingu turpināja. - Kad viņu nocēla no sētas, mūra otrā pusē atrada līķi ar zobenu rokā. Vai zināt, kas tas bija? Pats Kartagenas vikonts. Kāds bija ietriecis dunci viņam sirdi. Kā vēlāk noskaidrojās, nabaga vikonts bija tikai izlicies, ka dodas medībās, bet īstenībā paslēpies tuvējā medību namiņā, lai pārliecinātos, vai sieva patiesi savu labvēlību izdāļā kā klai- donlgs suns blusas. Pa vakariem viņ� nogūlās pie mūra, jo nojauta, ka tam, kur� nakti zagsies pie viņa sievas, jānāk pa �o ceļu. Neviens nezina, kas tur bija no�ticis. Atrada zemē gulo�u vikontu, miru�u, savās asinīs sastingu�u, bet sencis �ozē ar asiņainu �e� dibenu sē� uz mūra asos stiklos. Tomēr izmeklē�anas slēdziens bija: Kartagenas vikonts notvēris �ozē lavāmies pie sievas, bet, bū�dams ļoti stiprs un ātri saniknojams cilvēks, uzmetis �ozē uz mūra, tie�i stikla �ķembas. Tikai sencis �ozē nav padevies. Paķēris dunci un, tāpat �ķembās sēdēdams, sviedis Kartagenas vikontam. Duncis trāpijis sirdī, un vikonts tūlīt bijis pagalam. Sencim �ozē gribēja piespriest nāves sodu, iļarrote, zināt, ta ir tāda viduslaiku �ņaudzamiekārta; par laimi nāves soda izpildes naktī viņam iz�devās aizbēgt, viņ� neapstajās līdz pat Jamaikai un kļuva par pirātu, haizivs viņam nokoda kāju, nu, vēl viens labs stāsts, viss notika tā�

-��� Ja nelēksiet, atstā�u jūs te, - sacīju nezin kuro reizi. - Man nav laika klausīties jūsu bezgalīgos stāstus.

-��� Kop� tā laika ģimenes tradīcijas mums liedz lēkt pari mūriem. Ja lecam, mus skar nelaime.

-��� Piemēram, - es piktojos. - Vai jūs atrodat sētmalē liķi?

-��� Piemēram, - viņ� palocīja galvu.

-Ar dunci sirdī, ja?

-Var but arī tā.

-���� Kārtībā, - nopūtos. - Esmu vilies, Domingu. Dāmām teik�u tik vien, ka esat pie mūra atradis līķi ar purbu sirdi. Ja jautās, kur jūs palikāt, teik�u, ka aizlidojāt ka Dongens. Izdomā�u ticamu stāstiņu. Uz redzi!

-��� Pagaidiet! - viņ� izmisīgi iekliedzās. - Jau lecu. Diem�ēl, pēc kāda krogus kautiņa man vāji kustas gū�as locītava.

-Jums vajag lēkt, nevis dejot tvistu, - atgādināju.

-Labi� lecu.

Viņ� ieskrējās, atspērās un lēca. Labi uzņēma gan augstumu, gan virzienu, es jau noticēju, ka nekas negadisies un viņ� veiksmīgi tiks pāri �ķērslim, ta�u notika kaut kas negaidīts. Kas zina, kāpēc, Domingu lēkdams nolaida vienu kāju, zābaka papēdis aizķērās aiz mūra malas un apsvieda Domingu gaisā. Viņ�, skaļi kliegdams, lidoja ar dibenu pret mani.

Man tik tikko pietika laika atkāpties sāņus. Viņ� lidoja pamatīgi, ari otram mani mūrim pāri, kaut gan tam mēs būtu tiku�i garām, tas nebija garāks par desmit metriem.

Tur viņ� pazuda manam skatienam. Viņu nosedza otra mani mūra ēna, kas bija izstiepusies tik gara, ka varētu būt ari lielā Ķīnas mūra ēna.

Man atkal uzbruka galvassāpes, skaļa klaudzoņa ausīs, nepazīstams un nepielūdzams spēks spieda notupties mūra pakajē. Vel vien knik�ķis, un jau sadzirdēju pazīstamo balsi.

-����� Pēdējā iespēja� steidzies! Kapsētā� Tur tev jābūt� jo� abas dvēseles, ja�

Nostājos �etrrāpus un trausos aug�ā.

Sapratu, ka manī tik�ķ laika bumba.

Vēl nebiju glu�i piecēlies, kad mūra otrā pusē paslējās Domingu galva. Viņ� bija nāves bāls, tāpat kā es. Pieķēries pie mūra malas, viņ� kodīja lūpas un satraukti vērās manī.

-��� Man nekas nekai�, - mānījos. - Tikai drusku atpū�os� Nekas nekai�.

-��� Man gan, - viņ� elsoja. - Man gan�

-Vai sasitāties?

-Nē� Tas ir� nav būtiski.

-Vai� kaut kas noticis?

Domingu tvarstīja gaisu.

-��� Es pārkāpu noteikumus� Nebija brīv virs sētas� Pārkāpu de Karvalju noteikumus.

-��� Ne jau tā, - es mierināju. - Jūs ta�u tikai pārlēcāt pāri.

-��� Tomēr kāja pieskārās pie akmeņiem.

-��� Un tad?

-��� Mans �e� dibens ari pieskārās.

-��� Tas ta�u nekas.

-��� Glu�i kā es būtu tur jā�us sēdējis. -Vispār, ko jūs tur gvel�at?

-Es jums stāstīju, ka� �ozē de Karvalju atrada līķi� ar dunci sirdi� pēc tam, kad bija jā�us uz sētas� Es ari biju jā�us�

-��� Bet jūs ta�u neatradāt līķi, - mierināju. Domingu izslējās. -Atradu.

Jutu, ka man pār muguru pārskrien ledaini viļņi, bet sirdi �ņaudz viduslaiku portugāļu bruņinieku dzel�cimdotā roka.

-��� Ko jūs atradāt?

-��� Līķi. -Kur?

Domingu norādīja uz ēnu. Uz isākā mani mūra ēnu. -Te.

Pārlēcu pār mūri, ne nieka nebēdādams, vai zābaka zole skars akmeņus, vai ne. Nolēcu zemē un sasprindzināju acis uz ēnu, tad tik tikko noturējos ne�kliegdams.

Mūra pakājē, acis pievērsis cienīgi spīdo�ajam mēnesim, gulēja misters �orejs. Slavenais uzņēmuma 'Austrumu gar�as" pavārs. Misters �orejs.

Tas garenais kaut kas, kas rēgojās no viņa paduses, nebija koka karote, kas pavāram piederētos labāk.

Tā bija nevis koka karote, bet tibetie�u upurējamais nazis purbu. Un tas bija nevis padusē, bet gan iedurts sirdi. Mēness apsēdās uz kaila, lapas nometu�a zara un ziņkāri lūkojās manī. Nu, kas tagad bus, mīļais draugs Leslij L. Lorenc?

īsu brītiņu nedarīju neko. Tikai vēroju miru�o. Īstenībā tur nebija daudz ko redzēt, kā jau vispār pie miru�ajiem. Tik un tā mūsu acis nesaredz tik tālu, cik tālu klejo mūsu dvēseles. Un labi, ka dievi ir tā noteiku�i. Domingu noklepojās un pavirpināja ūsas. -Tas ir� misters �orejs.

-Jā,-es pamāju.

-Vai� kas varēja viņu nogalināt?

Sagrābu viņa apmetņa malu un rāvu sev klāt.

-��� Neviena vārda Esperansai un Miail Vai saprotat? Domingu pavirpināja ūsas.

-Jā.

-Tad iesim! -Viņu� te atstāsim?

-Vai zināt ko labāku? Mēs �onakt esam vajadzīgi.

-��� Un., ja nu� ar viņu� kaut kas notiek?

-��� Ar viņu vairs nekas nevar notikt.

-��� Nu labi, - viņ� nopūtās, samierinādamies ar nenovēr�amo. - Iesim! Viņ� uzņēma soli, bet negaidīti sabruka uz mani mūra. �ķiet, bija aizmirsis,

ka neviens de Karvalju nedrīkst atrasties uz akmens mūra.

-�� Vai vēl kas noticis? - es kļnvu nepacietīgs. - Ja par to domājat, rod�ungi nez vai kritīs virsū viņa augumam. Driz tie būs ar ko citu nodarbināti.

-Nejau tā� ir mana problēma.

-��� Bet kas tad? -Zābaks ber�.

-��� Tad sakārtojiet to!

Viņ� piecēlās un tūlīt apsēdās atpakaļ.

Redzēju, ka ne jau zabaks vainīgs. Viņam vienkār�i bija vajadzīga maza atpūta.

Mīļā miera dēļ arī es sāku kārtot zābakus. Pēc kādām piecām minūtēm Domingu ņēmās stingri virpināt ūsas.

-��� Kad iesim? Cik ilgi jūs tur niekosieties ar zābakiem?

Devāmies uz ciema pusi. Mia un Esperansa mūs gaidīja tie�i pie galējās mājas akmens mūra. Viņām iepretim nogaido�ā pozā sēdēja mazs sunītis, ne- nolaizdams acu 110 abām.

-��� Sasodīts, kur jūs tik ilgi bijāt? - Mia kurnēja.

Domingu vienā mirklī bija aizmirsis, ko es viņam piekodināju, un, rokas plā�tīdams, saka skaidrot, viņa ūsas paslējās uz priek�u kā buļļa ragi.

-��� Nokavējāmies tāpēc, ka atradām�

Man izdevās nemanīti atrast ar zābaku viņa stilbu. Par laimi, abiem apmetņi mugurā, tātad lejup krīto�ais zīds nosedza mūsu kājas.

-��� Mēs atradām� zābakus. Mia Vorloka samiedza acis.

-��� Zābakus?

-��� Zābakus.

-��� Kādus zābakus?

-��� Nu� greznus.

-��� Kur tie ir?

Domingu izmisīgi pavērās mani.

-��� Misteram Lorencam kājās.

Mia pārsteigti pavērās manī.

-�� Jums kājās? Un kur tad ir jūsu zābaki?

Gribēju atbildēt izvairīgi, bet Domingu pasteidzās.

-Arī tie ir kājās.

Mia noglāstīja pieri.

-�� Ja pareizi sapratu, jūsu divās kājās ir �etri zābaki. Vai pareizi?

Pa �o laiku Domingu bija attapies un uzklupa meitenei.

-���� Kā nu var nesaprast kaut ko tik vienkār�u? Drīzāk atbildi, kā te gadījies suns!

Mia paraustīja plecus.

-��� Tas te bija.

-��� Nu, tātad. Zābaki arī bija tur.

Mia iespieda rokas sānos un pagrozīja galvu.

-��� Kāpēc man da�reiz rodas sajūta, ka jūs neesat normāli?

Par laimi, sunim bija apnicis te nikt, viņ� divreiz ierējās un nozuda aiz sētas. Varēju tikai cerēt, ka nesacels kājās visu ciemu.

Kaut gan bija samērā agrs, nevienā logā nebija manāma gaisma. Ciems bija klusu pieplacis, spēcīgas mēness gaismas apspīdēts, it kā nezin kāpēc nejustos labi. Kā �ķiet, arī Domingu likās aizdomīgs �is dīvainais, gaidu pilnais klusums, jo viņ� aizvien nervozāk grozīja galvu pa labi, pa kreisi.

-��� Galu galā� kurp mēs ejam? Vai turp?

-Vispirms palūkosimies pa logu!

Mia pagrozīja galvu.

-Vai esat pārliecināts, ka mums tā jādara?

Nevis atbildēju, bet devos uz priek�u. Ceļu jau zināju, tātad nevajadzēja maldīties starp �ķietami juceklīgiem �ogiem, kas bija ierikoti pēc cieminiekiem vien saprotamas loģikas; nepieredzējis ceļotājs starp tiem var nomaldīties ka labirintā.

Nevilcinādamies gāju uz to maju, kuras koka slēģī man bija izdevies izurbināt caurumu, kas jau divas reizes bija kalpojis novēro�anai. Tur, kur gulēja miru�ais mūks, kur��

-�� Vai te? - Domingu man aiz muguras �ukstēja. - Logu slēģi ir ciet.

-���� Paskatieties uz �o caurumu! - es piegrūdu pirkstu slēgim. - Ja nav grūti, palūkojieties iek�ā!

Nebija divreiz jāsaka. Domingu jau bija pielicis aci pie cauruma.

Pagriezos un aplūkoju ciemu. Man jau agrak bija �ķitis uzkrīto�i, ka logi ir tum�i; klusums valdīja arī tajās mājās, kur manu iepriek�ējo apciemojumu laikā rosījās dzīvība. Tagad nakts klusumu nepārtrauca neviena skaņa. Pat suņi gar sētām nerēja. Visai apkaimei bija uzgulu�as it kā saspringtas gaidas.

Nezinu, kāpēc man pēk�ņi nāca prātā kāda tāla pagatnē nogrimusi Indijas nakts. Mēs ar Naritu sēdējām Indas krastā, pāri mums līgojās palmas, Narita mani baidīja, ka jebkurā brīdī krokodils varot izbāzt galvu 110 ūdens un nokost man zābaka purngalu. Atteicu viņai, ka krokodilam daudz labāk gar�o tādas sarkanas tupelītes, kādas viņai kājās. Narita izlikās nobijusies, iespiedzās un paslēpās man klēpī. Palmas diskrēti nosedza mūs, un krūmu lapotnes �alkoja mīlas dziesmu�

-��� Ak Dievs! - Domingu iegārdzās, vēl arvien glūnēdams pa slēgī izurbto caurumu. - Ak Dievs, tas ir neticami! Leslij, iekniebiet man!

Domingu bija nobālis, un es redzēju, ka viņ� vismīļāk kaut kur nozustu. Ta�u tuvumā nebija mani mūra, aiz kura viņu nogrūst.

Mia pacēla galvu un skatījās uz sētas pusi.

-Suns ir atpakaļ.

Pats par sevi tas nebūtu nekas slikts, bet sunītis notupās pie sētas un sāka gaudot. Sāpīgi, purnu pie zemes piekļāvis.

-��� Tā vien vēl trūka, - Esperansa noņurdēja. - Vācies prom!

Viņa izlikās, ka ņem akmeni un svie� sunim.

Sunītis nodrebēja, pacēla pret Esperansu lūdzo�as acis, bet nekustējās. Turpināja gaudo�anu.

-��� Sacels kājās visu ciemu, - meitene �ukstēja.

-��� Noķersim viņu! - Mia ieteica.

-��� Lieciet mierā to sasodīto suni! - Domingu elsoja. -Tas� ir briesmīgi! Kā tas var notikt? Ziniet� es nekad� īsti neticēju burvestībām�

Tikai tad sāku pievērst uzmanību viņa sacītajam. Līdz �im manas acis lodāja ap kaimiņu mājām un viņa vārdi lidoja ausīm garām.

-��� Par ko jūs runājat? - es satvēru viņa apmetņa malu.

Biju pārsteigts, konstatēdams, ka viņam dreb kājas, tāpat kā pirms brītiņa pie klostera, blakus mani mūrim.

-���� Par liķi, - viņ� kunkstēja. - Tur ir līķis� - Apjucis paskatījos uz logu. Tātad līķis vēl ir te. �ādā gadījumā�

Papurināju galvu. Vai neesmu kaut ko parpratis? Divas dienas biju ne�ēlīgi pūlējies, kamēr kaut kā izdevās salikt kopā mozaīkas klucī�us, līdz izveidojās stāsts. īsts briesmu stāsts, pilns ar vēderu kņudino�iem notikumiem�. Ta�u, ja miru�ais vēl arvien ir te, gultā, tad esmu veltīgi lauzījis galvu, esmu ieskrējis maldu ceļā. Varē�u sākt no gala, ja man vispār iznāks tam laika.

1a kā Domingu bija pieaudzis pie cauruma, neuzdro�inājos viņu atraut. Ja pastum�u, varbūt nogāzīsies zemē.

-��� Kas tur iek�ā vēl ir? - interesējos.

-��� Nav nekā, -viņ� purināja galvu.

-Tikai miru�ais?

-Vai jums nepietiek?

-Vai gultā?

-Kā varētu būt gultā� gultas tur nav.

-��� Nav gultas? - biju pārsteigts. - Kas tad ir?

-��� Nekas. Tikai krēsls.

-�� Jūs gribat sacīt, ka vecais mūks sē� uz krēsla un�

Domingu pievērsa man izmocītu seju.

-��� Mūks? Kāds mūks? Paskatieties pats, jūs nelaimīgais!

Pieķēries pie slēģaviņ� pavilkās sāņup, lai es varētu pienākt blakus.

Noliecu galvu un ielūkojos pa pīpes urķa izurbināto caurumu. Tad iekliedzos

tā, ka mazais �unelis pārtrauca gaudo�anu.

-Ak Dievs!

Tobrīd Domingu, ne vārda neteicis, sabruka zemē p : loga.

Pūlējos apvaldīt �ausmu kliedzienu, kas lauzās mai īrā. Tas izdevās tikai pa daļai, no manis skanēja �ēlabaina �inkstē�ana.

Kā es varētu ne�inkstēt, ja iek�ā nebija itin nekā tāda, kas atgādinātu iepriek�ējo istabu. Nebija istablietu, zemo krēslu, koka sola, tempļa karodziņu pie sienām, zīda lentu pie durvju stenderēm, pats galvenais, nebija cilvēku. Un nebija arī gultas, kurā bija gulējis aizgājējs.

Toties līķis tur bija. Tas sēdēja uz krēsla tuk�as istabas vidū ar seju pret logu, it kā nojauzdams, ka no ārienes tiek vērots.

Ne tikai istabā bija notiku�as pārvērtības, kop� sāku glūnēt pa caurumu, pārvērties bija arī miru�ais. Nebija nekā 110 tā, kas viņu nāvē darīja svinīgu. Nebija muka apģērba, nebija kapuces, pat mierīga aizsaules smaida viņa sejā nebija.

Tas, kas bija �ā miru�ā sejā, varēja būt viss, tikai ne aizsaules smaids. Drīzāk bailes, sāpes, �ausmas, izmisums.

Apmēram tas pats varēja būt arī manā sejā, kad pamanīju, ka �is miru�ais nav tas, kuru biju iepriek�ējo reizi redzējis.

�is bija tas līķis, kuru nesen atradām ēnā pie mani mūra.

Tas bija misters Freds �orejs, kuru bijām pametu�i pie klostera.

Tagad viņ� sēdēja uz krēsla neapdzīvotas mājas istabā un pārmeto�i lūkojās uz mums.

Daudz netrūka, arī es būtu saļimis blakus Domingu.

Pirms Domingu paspēja kaut ko sacīt, uzrāvu viņu aug�ā un vilku uz sētas pusi.

-��� Iesim! Mums jātiek tur pēc iespējas ātrāk!

Viņi nāca gan, ta�u es redzēju, ka ikvienu manu kustību vēro ar aizdomām.

-Jūs sakāt� miru�ais?-aiz muguras dzirdēju Mias Vorlokas balsi. - Kads miru�ais? Vai tad kads ir nomiris?

-Visu izskaidro�u, - apsolīju neapsolāmo, - kad būs kaut cik laika. Vai salmi uz galvas kārtībā?

Viņi sakārtoja. Salmi bija kārtibā.

Mia Vorloka pienāca līdzās un pūlējās ieskatīties man acīs.

-��� Vai zināt, ko jums teik�u? - viņa klusu runāja. - To, ka sāku ticēt� mēs visi esam juku�i. Jūs esat mūs inficējis.

Mēs jau bijām garām ciema galējām mājām. Priek�ā slējās augstas klintis, starp tām bezlapu koki sniedza pret debesīm kailos zarus. Ar pēdām jutu, ka skrienam aug�up, tad piepe�i zeme iztaisnojās. Bijām sasniegu�i pakalna virsu.

Pēk�ņi ap mums bija daudz lūgsnu karodziņu, kas bie�i redzami Tibetas līdzenumos. Tie plīvoja koku zaros vai arī uz akmeņu krāvumiem, kas bija iz�veidoti uz lielākiem akmeņiem. Netālu no mums ar tuk�iem acu dobumiem pretim vērās nocirsta jaka galva.

-��� Brr! - Mia noskurinājās. - Kas tas par ērmu?

-Ziedojums gariem.

-Vai mums noteikti vajadzēja� nākt �urp?

-�� Ja gribam palikt dzīvi, tad jā.

Manis teiktais bija taisnība, kaut gan "palikt dzīvam" attiecās pirmām kārtām uz mani. Man patiesi bija jānāk, ja gribēju palikt dzīvs. Manā dvēselē ieskanējusies balss arī brīdināja, ka mir�u, ja �onakt neie�u uz kapsētu.

Kapsēta atradas ielejā starp diviem pauguriem. Ja nebūtu zinājis, ka tai jābūt �eit, tuvuma, nez vai būtu atradis. Pretstatā eiropie�u kapsētām te bija redzamas tikai da�as kopiņas, pārējās jau sen bija aiznesu�i līdzi vēji. Tibetas līdzenumos vēja plosītas kapu kopiņas tikai neilgu laiku spēj turēties pretim iznīcībai. �odien vēl līdzenā vietā pace|as glīts kapiņ�, atgādinādams par apglabātā varu, bagātību, piederīgo pateicību un piemiņu, bet pēc pāris dienam mū�am kauco�ie vēji pār izkaltu�iem kauliem dungo miega dziesmu.

Un vēl vilki, kas ar da�u aizdomīgu kumosu mutē steidz uz savu slēptuvi.

Naktīs kapsētas ir tuk�as, cieminieki neuzdro�inās pat tuvuma rādīties. Pēc saules rieta neviens uz to pusi neiet, vienīgi ļaunie gari, kas starp tuvējiem kokiem un klintīm vēro, gatavi pārņemt miru�o savā varā, ja vēj� rimsies un lūgsnu karodziņi neplīvos. Tad tie zagsies ārā no savām slēptuvēm un mēģinās apsēst nelaimīgo miru�o.

Ta�u mūsējā kapsēta nebija tuk�a. Taisnība, kapu kopiņu bija maz, arī ne�daudzās bija iegrimu�as un nomiņātas, no tā es secināju: ja mēģinātu atrakt, tur apak�ā neatrastu nekā, tikai lēzenu bedri. Kapsētas vidū aug�up slējās trīs pamatīgi klin�u bluķi, glu�i kā kapa piemineklis. Tomēr piemineklis tas nebija, ja vien pa�i dievi nebija to nostatīju�i te, aizgājības zemē. - Vēro klintis, cilvēk! - �ie monstri sludināja. - Pēc miljoniem gadu arī mēs aiziesim nebūtībā, ko vari gribēt tu ar savu irsto�o miesu? Vēro �o aizgājības zemi�

-��� Kas ar jums notiek? - Mia iebukņīja man sānos. - Jums tāda seja, it kā jau būtu miris. Vai �ī ir kapsēta?

-Jā.

-��� Biju iedomājusies ko sliktāku.

-��� Būs arī, - daudz ko nojauzdams, ducināja de Karvalju.

-Mīļais, vai tu ko teici?

-Tikai ūsas pavirpināju.

-��� Tad jau� stafetes nūjiņa pie jums, - Mia Vorloka sacīja. - Jūs gribējāt nākt un esat �eit. Pēc Domingu domām, te ir mīklas atrisinājums. Nu, paskatī�simies, cik tālu viņ� tiks.

Varbūt viņa vēl turpinātu, ja no klin�u viņpuses līdz mūsu ausīm neatplūstu dīvainas skaņas. It kā tur dziedātu kāds, vārgā dziesto�ā balsi. 1a varētu dziedāt mirējs, sapratis, ka �ajā pārdzim�anā dziesma pēdējo reizi izskan no viņa rīkles. �ajā skaņu buķetē �ķitos saklausām arī kucēna smilkstus, meklējot māti.

-��� Kas tur ir? Jēzus, kas tur ir? - Esperansa pieķērās man pie rokas.

-��� Miru�ais dzied, - Domingu atteica. - Esmu jau dzirdējis.

-��� Miru�ais? - satraucās Mia. - Kā miru�ais var dziedāt?

-Ar lamas muti.

-��� Tātad dzied lama?

-��� Nē, - Domingu purinaja galvu. - Dzied miru�ais.

-��� Miru�ais nevar dziedāt.

-��� �eit var.

Viņ� paspēra soli uz priek�u, lai pie�ķirtu nozīmīgumu pa�a teiktajam. �ajā mirklī lejā, apmēram simt metru garajā ielejā kaut kas notika. Mēness aizslīdēja uz apkārtējo pakalnu galotnēm, pamatīgi izstiepdams tris klin�u ēnas. Vēj�, kas līdz �im bija pfitis tikai simboliski, tagad pieņēmās spēkā un plivināja koku zaros iestiprinātos lūgsnu karodziņus. Nocirstā jaka galva apmierināti māja mums. Vaido�ā raudu dziesma pacēlās uz vēja spārniem un pēk�ņi skanēja no visām pusēm, it kā to pastiprinātu skaļruņi kokos un klin�u virsotnēs. No ta man radās dīvaina sajūta, ka mēs neesam te vienīgie novērotāji un ka ne velti ciema mājas mūs vēroja ar tuk�iem acu dobumiem, jo to iemītnieki slēpjas te krūmos un saspringti raugās, kas notiek starp kapiem.

Vēj� pūta, ēnas sakustējās un sāka �ūpoties. Tās pacēlās no zemes, uzlidoja gaisā, apskāvās, tad - kā nespēdamas panest pieaugo�o svaru - novēlās uz klintīm. Ēnu gabali izbira pazemi kā melni oniksi. Mēs pārakmeņoju�ies vērojām nomāco�o skatu. Tad pie klintīm uzradās trīs mūki. Visi trīs sarkanos apmetņos, zābaki uzliektiem purniem, uz galvas katram pa salmu sai�ķim. Pārāk tālu, lai es varētu viņus pamatīgi apskatīt, tomēr biju pārliecināts, ka divus no �iem trim jau esmu redzējis ciemā, kad ielūkojos mirēja mājā.

Tris mūki lēni, cienīgiem soļiem virzījās uz priek�u, tad sastinga un saskatījās. Tā viņi ilgi palika nekustīgi, tikai rokas darbojās kā vējdzirnavu spārni vētrā.

-�� Ko� viņi dara? - Mia no�ukstēja. - Vai tas ir kāds cīņas sports? Ak Dievs, mēs ta�u nesāksim kauties ar viņiem?

-Viņi sauc dievus, - Domingu paskaidroja.

-��� Kādus dievus?

-��� Kapsētas dievus un vietējos garus, sabdagus.

-Un� kālab?

Domingu, ūsas virpinādams, palūkojās uz mani. Tikko manāmi pamaju viņam. Agrāk vai vēlāk viņām tik un tā būs jāuzzina.

-��� Uz dzīrēm, - viņ� lakoniski, strupi noteica. - Uz �ed.

-Vai bus arī dzires? Ta kā bēru mielasts.

-��� Kaut kādā ziņā, jā.

-��� Kaut kādā ziņā?

-Lūdzu, labāk vēro!

Ari es vēroju, neka cita tik un tā nevarēju darīt. Kaut gan jutos no�ēlojami. Atkal ne�ēlīgi mocīja galvassāpes, manā dvēselē kāds nemitīgi lēkāja, turklāt ne basām kājām, bet pamatīgos lamu zābakos ar uzliektiem purngaliem. �is kāds it kā dauzīja celles durvis un mēģināja izlauzties no cietuma.

Tie, kas ir redzēju�i �am deju, ko mūki dejo Jaungadā vai Padmasambhava dzim�anas dienā, zinās, par ko es runāju. �ās dejas būtību izsaka ar roku kustību valodu. Tāds, kas nesaprot īpatno roku pozu nozīmi, nesapratis arī pa�u deju. Pirkstu pozīcijām ir tāda pati nozīme kā kurlmēmo �estu valodai. Ta dejotāji dara zināmu tiem, kam jāzina, ko no viņiem grib vai ko grib viņiem vēstīt. Arī mūsu mūki ar �ādu kustību valodu sazinājās savā starpā vai, visdrīzāk, ar viņ�saules varenajiem. Viņi klusēdami sabāza galvas kopā kā basketbola komanda, solījumu dodot, bet viņu rokas nemitīgi runāja.

-��� Vai viņi� mums rāda? - nobālusi jautāja Esperansa.

-���� Vēl ne, - nozīmīgi atteica Domingu, tad atkal palūkojās uz mani. - Vai jūtaties labi?

-Var iztikt,-atbildēju.

-Jūs slikti izskatāties.

�is jau bija tas Domingu, kuru mīlēju. Mīļ�, noraizējies draugs.

-Vai ir dro�i� ka tas jādara?

-��� Citas iespējas nav.

-��� Kā nu nav. Iesim uz Timpu, gan jau Jondons�

-Klusu!

Mūki, kā pietiekami izrunāju�ies, no�ķīrās cits no cita. Viens nosēdās klints pakājē, otrs - kapsētas vidū, tre�ais - patālu no viņiem, samērā tuvu mums. Viņi veidoja trijstūri, kura vidū bija redzams iegrimis kaps.

Tikai tad pamanīju, ka starp senākajiem kapiem ir trīs vienādi, desmit kvadrātmetru lieli, gludi, zālaini laukumiņi, pie kuriem bija manāms cilvēka roku darbs.

-���� Mūki, - man aiz muguras �ukstēja Mia. - Vai redzat? Tiem uz galvam salmu sai�ķi.

Domingu viegli pamāja. It kā salmi uz mūka galvas būtu visdabiskākais pasaulē.

Mia spēji tvēra pie lakata.

-��� Jēzus, ari man ta�u uz galvas� Ir kāda sakarība starp viņu salmiem un �iem, uz manas galvas.

Viņa nevarēja turpināt, jo mūki sāka skandēt kādu tekstu. Nevis dziedāt, jo tas, ko dzirdējām, nebija īsta dziedā�ana. Viņi citēja fragmentus no Miru�o grāmatas, tādās dziļās vēderrunātāju balsīs, ka es nespēju saprast tekstu.

Ēnas atkal sakustējās, lūgsnu karodziņu plivinā�anās pieņēmās, un no klin�u viņpuses nāca citi mūki. Protams, tie, kurus agrak biju redzējis mirēja mājā. Tur bija jauns, liela auguma mūks; ūsains vīrietis ar plakanu cepuri galvā; lama ar lielām ūsām - tas bija savādi arī tāpēc, ka lamas nemēdz valkāt sejas apmatojumu; un tie trīs mūki ar svētajiem priek�metiem rokās: dord�e - zibens simbols, purbu - upurējamais nazis, damaru - garu saucamās bungas. Un vēl da�i agrāk neredzēti vīrie�i drūzmējās pie klintīm.

Es pats nemaz neievēroju, kas vēl pie viņiem ir. Domingu beidzot atklāja veco mūku.

-��� Tur ir miru�ais! - viņ� sacīja drebo�ā balsi. - Tur� viņ� nāk!

Esperansa izbīlī iespiedzās. Man nācās ar plaukstu aizspiest viņai muti.

Turpretim Mia nespēja izdvest ne skaņu, viņa, acis ieplētusi, blenza uz tiem, kas nāca no klin�u aizmugures.

Patiesi, tur kopā ar viņiem nāca miru�ais. Es mierinādams noglāstīju Espe�ransas muguru un noņēmu otru plaukstu viņai no mutes.

-��� Pal-dies, - viņa �ukstēja. - Biju� mazliet zaudējusi galvu. Kur ir miru�ais?

-��� Starp pārējiem, - atbildēju.

-Neredzu.

-��� Tur viņ� nāk kopā ar citiem.

-��� Nāk? Kungs Dievs, miru�ais?

-��� Nebaidieties, pārējie viņu balsta.

-��� Lai nebaidos? Ja miru�ais vienkār�i nāk uz �o pusi.

īstenībā miru�ais nevis pats nāca, bet pārējie to turēja, lai nenogā�as. Pavecs vīrs, ar patīkamu seju, rāmiem vaibstiem, pat miris būdams, tomēr viņa sejā bija da�as savādas rievas, ko nespēju izskaidrot. Varbūt nāve bija uzbūrusi zobgaligo, gandrīz nerātno izteiksmi mutes kaktiņos. Vai arī viņ� īsti neticēja tam, kas notiek ap viņu?

Man uz pieres lāsoja sviedri. Ka gan varētu nebūt sviedru, ja runa ir par manu dzīvību.

Paspaidīju deniņus, ploso�ās galvassāpes it kā pierima. Tūksto� Budu, kas notiks, ja viņ� neticēs tam, kas sekos vēlāk.

Mūki nesa un cēla miru�o aiz padusēm. Kāds lama noklāja uz viena no zālai�najiem laukumiņiem sarkanu brokāta segu. Pārējie pamāja un noguldīja uz tās miru�o. H, lai viņ� būtu ar seju pret vislielāko lūgsnu karogu.

Tie mūki, kam salmi uz galvas, atkal sāka skandēt. Tad jau es starp pie�sauktajiem saklausīju da�us dievus. Tur tika minēti Khaghtung Rdord�ē no Vad�rahēruka dievu cilts, tas, kuru parasti sauca tikai par "Asins dzērāju"; sa�klausīju arī Sgoma Icagsgrogma, tas ir "Dzel�os kaltās sievas" vārdu. Tie ir no visiem visbriesmīgākie dievi, kurus sargāt ir lamu mācības uzdevums.

Pēc brītiņu ilgu�ās skandē�anas lielākā daļa mūku aizgāja atpakaļ aiz augstākās klints.

-Vai mums nebūtu jāmaina vieta? - Esperansa iegrūda elkoni man sānos. - No turienes būtu labāk redzams.

-��� Dieva dēļ, nē! - Domingu protestēja. - Palieciet sē�am!

Atkal mūki skandēja, atkal mūku grupa parādījās no klints aizmugures.

Arī tagad viņu pulciņ� bija ielencis kādu, kur� platām, vaļējām acīm stāvēja viņu vidū. �is kāds bija nevis pieaudzis vīrietis, bet zēns. Sniedzās tikai līdz viduklim lielajam, jaunajam lamam, toties viņa acis bija krietni lielākas nekā pieaugu�ajiem. Tas iepletās tik platas, ka tur varbūt pat klin�u bluķi satilptu.

-Jēzus, tas ta�u Dongens! Jūsu� izpalīgs! - Mia no�ukstēja.

-��� Zinu,-palociju galvu.

-���� Un to jūs tāpat vien sakāt! Jēzus, tas puika ta�u ir miris! Viņi� to nogalināju�i� ak Dievs! Leslij, kas �eit notiek?

Pēc mirkļa ari uz otra zālāja segtais brokāta paklājs bija aizņemts. Tur gulēja Dongens, uz krūtīm saņemtām rokām.

-��� Miris, - Mia kunkstēja. - Nogalināts. Ari mūs nogalinās. Iesim projām, kamēr nav par vēlu.

Domingu papurināja galvu.

-Viņ� nav miris.

-��� Bet kā tad?

-Viņ� pārdzimst.

Mis Vorloka �ausmās skatījās uz mums. Dro�i vien bija pārliecināta, ka �eit, �ajos divos kvadrātkilometros, visi ir prātā juku�i, bet visvairāk juku�i esam mēs.

Ūsainais lama pastiepa rādītājpirkstu un pabakstīja pret debesīm, kā aicinādams dievus, kas, slēpdamies aiz mākoņiem, noskatās.

-��� Palīdziet! - viņ� kliedza, pievērsis seju zvaig�ņotām debesīm. - Palīdziet! Palīdziet!

�ķita, ka nakts mēnesnīcu pār�ķeļ zibens. Nebiju pārliecināts, vai man tikai acis �ilbst, vai tie�ām tuvojas vētra. Protams, �is zibens varēja but arī atbilde.

Dievu atbilde.

Muki saspiedās pie klints. Nu vairs nevis slēpās aiz tās, bet, muguras pie- kļavu�i pie akmens, vēroja augumus uz brokāta segām.

Ūsainais palocīja galvu, it kā dievi būtu viņam darīju�i zināmu kaut ko ļoti svarīgu, un pievērsās tiem ar salmiem uz galvas.

-Varat sākt.

Tomēr uzrunātie nesāka neko. Sēdēja lotosa poza, stingi lūkodamies sev priek�ā, glu�i kā aizsnaudu�ies pa ieilgu�ās darbo�anās laiku.

Domingu nervozi tvēra pie ūsām.

-��� Vai visiem ir salmi uz galvas?

Atbildēt neiznāca laika, jo viens no mūkiem sāka �agoties. Viss viņa augums nodrebēja, vispirms viņ� sarāvās kā leopards, gatavodamies lēcienam, tad izslējās un saspringa kā uzvilkts loks.

-��� Hi-īk! Hi-īk!

Otrs nesarāvās un neizslējās. Viegli paliecies uz priek�u, viņ� izgrūda savādu kliedzienu.

-��� Fadd!

-��� Fadd! - atkārtoja tre�ais.

Man nācās atvērt muti, ja gribēju elpot. Pirmais kliedziens kā urbis triecās man smadzenēs. Radās tāda piespiedu aina, ka glu�i reāli manā galvā strādā smalks, bet spēcigs urbis un kliedziens ir radījis tur kādu jūdzi dziļu caurumu.

-��� Kas tas ir? - Esperansa vaidēja, piekļāvusies man pie sāniem. - Kas ir �is briesmīgais�

Pastūmu viņu nost un aptaustīju savu kapuci. Salmu odere bija savā vietā. Un tomēr es jutos neaizsargāts un pakļauts. Kā sencilvēks, kur�, līdzīgi ūdenī iemestam korķim, svaidās, kad elementi trako.

-��� Hi-īk!

-Fadd!

�ajā mirklī miru�ais pacēlās. Mēs labi neredzējām; kaut gan mēness spīdēja �ilbino�i, kapsētu sāka pārņemt rena, zilga migla. Tā nevis nolaidās no aug�as, bet pacēlās no zemes, darīdama nereālu visu, kas notika mūsu acu priek�ā. Migla tā kā sakustināja pasīvo ainu. Mūki klin�u priek�ā �ķita līgojamies. Kā viņi varētu nelīgoties, ja Ilgojās pati klints, tāpat arī apkārtējie koki un krūmi. It ka tos kustinātu varens, neredzams spēks.

-Hi-īk!

-��� Fadd!

Arī miru�ais mūks sa�ūpojās, tad apsēdās uz sava brokāta paklāja. Pacēlās gaisā, kakls saspringts, tur viņ� lidinājās da�us centimetrus virs paklāja.

-Hi-Ik!

Miru�ā seja saviebās, no pusatvērtās mutes it kā nāca skaņa. Kakls izstiepās gar� kā �irafei, rādījās, ka galva varētu nolūzt.

-��� Fadd!

Miru�ais nokrita atpakaļ uz paklāja. Tur viņ� drebēja un raustījās kā malārijas lēkmē. Kakls atguva normālo stāvokli, galva noapaļojās.

-��� Es ģībstu, - Esperansa kunkstēja. - Jūs ta�u ari redzat�

Viņa gan neteica, ko redz, bet nebija �aubu, ka mēs visi redzam vienu un to pa�u.

-���� Vai kāds no jums varētu paskaidrot� kas �eit notiek? - jautāja Mia Vorloka. Viņas balss �ķita pārsteidzo�i mieriga. Laikam viņa bija nonākusi līdz punktam, kad vairs ne�ausmina nekas.

Domingu paskatījās uz mani, es palocīju galvu. Nav vērts noliegt patiesību.

-��� Tas ir rituāls, - Domingu sacīja.

-��� Man jau bija nojauta, ka ne jau mātes dienu taisās atzīmēt. Kāds rituāls?

-��� �ed. Ta to sauc.

-Un?

-Vēlāk to kombinēs ar citu rituālu.

-��� Labi gan. Mums nebūs jānāk divreiz, lai noskatītos. Kas tas �ed ir?

-��� Drusku sare�ģīta bū�ana.

-Saki, ko mēs redzam!

-��� �is vēl nav �ed. �is ir tikai� vārdu sakot, tie trīs vīri ir nāves saucēji.

Mia atvēra, tad atkal aizvēra muti.

-Kas?

-��� Nāves saucēji, - Domingu ducināja. - Vai neesi par tādiem dzirdējusi?

-��� Manā meiteņu skolā tāda priek�meta nebija. Vai tu varētu pateikt, ko tas nozīmē?

-��� Patlaban to daru, - Domingu �ukstēja, nevienu mirkli nenolaizdams acu no miglas aizsegā notieko�ā. - Nāves saucēji� atbrivo miru�ā dvēseli 110 miesas.

-��� Kā, lūdzu?

-��� Pareizi dzirdēji. Mirēja dvēsele ne vienmēr spēj atbrīvoties 110 miesas. Miesa ir mirusi, bet dvēsele tajā ieslodzīta. Vai saprati?

-���� Baidos, ka man nav kārtība ar galvu. Redzu, ka tev mute kustas, dzirdu balsi, dzirdu, ko saki, bet� neticu, ka tu saki to, ko es dzirdu. Mister Lorenc, vai jūs dzirdat to pa�u?

-��� Ļoti iespējams,-atbildēju.

-��� Tas cilvēks runā par kaut kādiem nāves saucējiem. Vai arī jūs to dzirdat?

-��� Arī es.

-��� Un ko ieteiksiet?

-��� Klausieties!

Domingu nopūtās un turpināja:

-��� Da�reiz dvēsele ir bezpalīdzīga. Ta dreb nedro�ībā. Nezina, kas to gaida otrā pusē.

-Kur-otrā pusē?

-Bardo. Vidējā stāvokli, kā to sauc. Pēc nāves dvēsele nokļūst tur. Maldās kā pa labirintu un meklē izeju. To moka rēgi. Tai jāsatiek nikni dievi, dēmoni, briesmīgi spoki. Dvēsele to zina un negrib atstāt miesu. Nāvei iestājoties, dvēsele to vēl varētu itin viegli. Pēc tam jau grūtāk. Iznīcībā dodoties, slēdzas miesas atveres, pa kurām dvēsele varētu aiziet. Gļēvas un rēgu izbiju�ās dvē�seles paliek miesas gūstā. Ja tās nepaspēj septiņās nedēļās, tas ir, �etrdesmit deviņās dienās pārcelties uz jaunu ķermeni - atdzimt, tad atdzim�ana notiek, iejaucoties asinskāriem dieviem, un dvēsele tiek ne�ēlīgi sodīta par gļēvumu.

-��� Piemēram, kā?

-��� Tā kļūst preta. Vai zini, kas tas ir?

-��� Meiteņu skolā nemācīja.

-Tāda būtne ar milzīgu vēderu, mū�am izsalkusi, rīkle toties tieva ka adatiņa. Grib ēst, bet nevar, tāpēc aiz bada gaudo. Ja Himalajos lietus grabina logu un no tālienes skan rūgtas raudas, tad mātes iededz gaismekļus pie dievu tēliem un baida bērnus, ka tur ārā gaudojot prētas.

-��� īpatna audzinā�anas metode, - norūca Mia.

-��� Da�reiz dvēsele ir iesprudusi irsto�as miesas cietumā. Tad to vajag at�brīvot. Ne ar kādiem līdzekļiem nedrīkst aizskart miesu. Tikai ar vārdiem. Ar iedarbīgiem vārdiem. Vai saproti?

Mia palocīja galvu. Viņa sāka aptvert, kas �eit kapsētā notiek.

-Vislabākais paņēmiens dvēseles atbrīvo�anai ir tas, ko izmanto nāves sau�cēji. Tie ir tādi mūki, kas ar burvestību saucieniem spej pār�ķelt miru�ā galvas�kausu, lai iesprudusi dvēsele beidzot varētu pamest iznīcībai lemto ķermeni.

Gaidīju, ka Mia zobgalīgi iesmiesies, tomēr viņa palika nopietna. Domingu skaidrojums bija noslaucījis no viņas sejas neticīgo smaidu.

Turpretim Esperansa - ne dzīva, ne mirusi. Ik pēc brī�a aizvēra acis, lūpas kustējās ka lūg�anā. Laikam lūdzās, lai ļaunais sapnis beidzas.

Mia ar asu skatienu pētīja miru�o, kur� gan cēlās sēdus, gan laidās guļus.

-��� Kas tagad notiek?

-Varbūt dvēsele viņā svaidas, - Domingu atbildēja. - Vai ta, Leslij?

-���� Nezinu, - papurināju galvu. Es patiesi nezināju. Nav viegli orientēties jautājumos par miru�ajiem un viņos iesprudu�ām dvēselēm. Ja patiesi viss notika tā, kā biju iztēlojies, mirēja dvēsele nekādā ziņā nevarēja būt miesā. Vai tikai to nav nolaupījis kāds klejojo�s ļaunais gars?

Mia pievērsa skatienu man.

-Vai puika tur ir tālab?

-��� Tālab.

-Vai jus zinājāt, ka tā iznāks?

-��� Zināju.

-��� Kaunieties!

Pirms paspēju viņu apturēt, Mia piecēlās un sāka iet uz kapsētas pusi. Pa�skriet viņai nebija spēka, viņa drīzāk klumburēja. Par laimi, lejā eso�o skatienam viņu aizsedza migla.

Pielēcu kājās un metos viņai pakaļ. Saķēru aiz kājas un nogāzu zemē. Mia man viegli iespēra. Kamēr pagriezu galvu sāņus, nokrita ar salmiem oderētā kapuce. Mirklī, kad tā nokrita zemē, man deniņos iecirta tāda sāpe, ka palaidu vaļā Mias kāju.

Nezinu, kas būtu sekojis, varbūt viņa noveltos lejā pie kapiem un visu sabojātu; no manis atbrīvojusies, viņa virzījās tālāk, saukdama Dongena vārdu, un pazaudēja lakatu.

-��� Hi-īk! - noskanēja skaļāk par iepriek�ējo.

-��� Fadd! Fadd!

Mia sakņupa un nokrita zemē. No deguna sāka tecēt asinis. Viņa pavērsa pret mani asinīm nopludu�o seju un lūdzo�i pastiepa roku.

Ignorēdams ploso�ās sāpes, aizlēcu pie viņas, pagrābu salmus, piespiedu viņai pie galvas. Par laimi, lakats bija turpat, da�us centimetrus no manas rokas. Noliecos un apsēju viņai galvu.

-��� Ta ir slepkavība! - viņa kunkstēja. - Slep� ka� vība!

-Jūs pārprotat situāciju,-es izdvesu, slaucīdams viņai degunu. Kad nolaidu roku, pirkstu gali bija sarkani. - Tur lejā nekas briesmīgs nenotiek. Vismaz� pagaidām ne.

Es vairs skaidri nezināju, ko runāju. Jutu, ka nevaldu pār sevi. Vismīļāk būtu meties lejup pa nogāzi un pievienojies pārējiem. Acu priek�ā aizslīdēja ēku, statuju un cilvēku aprises. Tās bija tikai garām zibo�as ainas, tikai tādas vielas, kur vēl nekad nebiju bijis. Tad pēk�ņi mani pārņēma bailes. Vienu mirkli skatīju savā priek�ā Litangu - nevarēja būt nekādu �aubu -, tomēr �ī Litanga nebija tā, kuru biju atstajis pirms stundas. �ī Litanga varēja būt Litanga pirms piecdesmit gadiem. Tā, kuru nekad nebiju redzējis, pat attēlā ne.

-Hi-īk!

-��� Fa-add!

-Va-ī!

Tre�ais vairs nebija nāves saucēju kliedziens. Netālu no mums kāds cēlās no zemes un metās lejā pa nogāzi, tie�i tā, kā gribēja darīt Mia. Mati plīvoja vējā, zilga migla neļāva saskatīt viņa kājas, bet to varēju samanīt, ka viņam rokā pistole ar stobru uz kapsētas pusi.

-��� Es novāk�u� jūs� tārpi tādi! - viņ� rēca, ar brīvo roku taustīdamies ap galvu. - Ai-ī!

Viņam, iespējams, velni�ķi sāpēja galva, tomēr viņ� skrēja, cik kājas nes. Cepures nebija, jo viņ� ta�u bija liedzies uzklausīt manus norādījumus.

D�o Heinemans laidās lejup pa nogāzi.

Līdz sasniedza kapsētas robe�u.

Tur viņ� gaisā apsviedās ap savu asi un sabruka.

Kliedzieni aprima tikpat negaidīti, kā bija sāku�ies. Muki, galvas nolieku�i, klusēja.

Mia ar tādu sejas izteiksmi kā piedo�anu lūgdama, uzlika roku man uz delma.

-��� Piedodiet� biju drusku apjukusi. Man nevajadzēja�

-���� Noteikti nē, - es piekritu. Domingu izvilka no kabatas mutautiņu un noslaucīja Miai degunu.

-��� Ko nozīmē tie salmi� uz galvas?

.Jautāts tika man, vajadzēja atbildēt.

-��� Salmi neļauj nāves saucēju burvestībām kaitēt galvaskausam, kā arī kavē deguna asiņo�anu. Salmi pasargā galvu no viņu kliedzieniem.

-Vai jūs runājat nopietni?

-�� Vai man uz to jāatbild?

Viņa klusēdama pamāja, ka nevajag.

Turpretim Esperansa tik viegli nelikās mierā. Viņa lūdzo�i pastiepa man pretim saņemtās rokas.

-������������� Leslij� lūdzu� tā nevar but taisnība. Ak Dievs, ļauj man pamosties. Jūs� tu� inteliģenti divdesmitā gadsimta cilvēki� Kā jūs varat ticēt �īm muļķībām?

Es tikai paraustīju plecus, bet Domingu veltīja meitenei pārmeto�u ska�tienu.

-������������ Esperansa, �is nav ticības jautājums. �ī ir realitāte arī tad, ja jūs tai ne�ticat.

-Bet� tas viss� ta�u ir pretrunā ar fizikas likumiem!

-������������ Līdz �im zināmiem fizikas likumiem, - Domingu pacēla rādītājpirkstu. - Vispār, ar �ādiem atgādinājumiem par fizikas likumiem esmu pilns kā� Ja pagāju�ā gadsimta cilvēkiem būtu stāstīts par rentgena stariem, viņi atcirstu, ka tas ir pretrunā ar fizikas likumiem. Nav iespējams ielūkoties dzīvā organismā. Protams, �is pieņēmums būtu pretrunā ar tajā laikā zināmiem fizikas liku�miem.

-Vai jūs domājāt, ka� ari �eit ir kādi stari vai kaut kas tāds?

Domingu noplātīja rokas.

-������������� Nav ne jausmas. Es kopā ar misteru Loren�u esmu vairākas reizes bijis aculiecinieks �ādai nāves saucēju darbībai. Iespējams, ka te ir runa par skaņu viļņiem, varbūt nevis par viļņiem, kas to zina? Tomēr ir dro�i, ka �ie nāves saucēji ir bīstami pui�i. Viņi spēj atvērt galvaskausus ne vien miru�ajiem, bet arī dzīvajiem.

-�� Tātad - slepkavot?

Domingu papurināja galvu.

-��� Nāves saucēji nekad neslepkavo.

-Tad� kāpēc mums asiņo deguni?

-Viņi var pa�i pret savu gribu izraisīt kaitīgas parādības. Vārdu sakot, tā ir viņu rīcības blakusparādība. Viņi grib iedarboties uz kādu, bet nevar aizkavēt, lai nenotiktu zināms kaitējums pārējiem.

-��� Baidos, ka� ne visai saprotu.

-������������� Nāves saucēji nevar novirzīt savus kliedzienus. Viņi nespēj radīt efektu tikai tai personai, kurai grib. Diem�ēl, viņu kliedzieni iedarbojas arī uz tiem, kas atrodas mērķa tuvumā. Zinu, ka tas skan drusku samāksloti, bet tāda ir realitāte.

-Tu saki� �ie puisi tēmēju�i uz kādu no klostera iemītniekiem, un mēs, pārējie, tikai nejau�i esam saņēmu�i no �ās svētības?

Domingu pamāja.

Es nepievienoju viņa vārdiem paskaidrojumu, bet būtu varējis pievienot. To, ka tagad nāves saucēji ir zaudēju�i galvu. Tāpat kā vēl ko citu. Viņiem nebija mērķa - es atsaucos uz Domingu vārdiem uz kurieni varētu vērst savus saucienus. Viņi akli �audīja gaisā, ja varu izmantot �o profāno teicienu.

Viņi bija kādu pazaudēju�i un ar saviem saucieniem to mekleja.

Vēlāk ari atrada.

zemes un .-Tie viņu

Meklētais biju es.

No Esperansas atkratīties nebija viegli.

-��� Un salmi? - viņa jautāja, spītīgi atgriezdamās pie galvassegās apslēptajiem salmiem.-Varbūt salmi ir apburti?

Atkal tēmu pārtvēra Domingu.

-���� Neviens nezina, kāds mehānisms rosina �īs parādības, ta�u jau pirms gadsimtiem tika atklāts, ka salmi nodro�ina aizsardzību pret nāves saucēju klie�dzieniem.

-��� Kādēļ tad ari viņiem salmu sai�ķi uz galvas?

-���� Kaut gan tas �ķiet dīvaini, arī viņu pa�u galvaskausi nav dro�i 110 �iem kliedzieniem. Bie�i ir gadījies, ka nepiesardzīgs nāves saucējs nogalina pats sevi.

-Tas ir� vienkār�i satrieco�i. Jūs esat pieaugu�i� mācīti cilvēki.

Domingu rāmi pagrozīja galvu.

-Te ir Himalaji, mīļā. Himalaji.

-Vai beidzot izpaudīsiet, kas te notiek?

Būtu izpaudis, ja mums būtu laiks.

Nebija.

-��� Kas notika ar Heinemanu?- Mia �ukstēja. - Vai viņ� ir miris?

Da�i no mūkiem steidzās pie zemē gulo�ā vīrie�a, pacēla to no

aiznesa aiz attālāka klints bluķa.

-Viņu nogalinās, - meitene runāja nesagraujami pa�pārliecināti nogalinās.

-��� Kādē| gan nogalinās? - Domingu jautāja, - ,1a bulu gribēju�i, jau sen būtu varēju�i to izdarīt. �ie cilvēki nenogalina. Viņi ta�u ir mūki, lamas, pasaules visrāmākās reliģijas priesteri.

-��� Un tu to saki pēc tam, kad esi redzējis viņu dievus. To sejās viena vienīga asinskāre.

Gribēju viņai atbildēt, bet lūpas bija kā salipu�as. Nekustīgi, klusēdams blenzu uz kapsētu, kur atkal sākās kaut kas jauns.

Nāves saucēji vairs nekliedza, miru�ais stingi gulēja uz paklāja, tāpat ari Dongens. Viens no nāves saucējiem noņēma no galvas salmus un nometa zemē.

-��� �ķiet, ka beigu�i, - Mia �ukstēja. - Viņiem īstenībā kaut kas nav izdevies.

Tad gar klinti iznāca ūsainais un tas ar plakano cepuri. Rokās koka nestuves.

At�ķirībā no parastajām nestuvēm �īm bija �etras kājas, pa vienai pie katra turek|a.

-Aiznesīs, - Esperansa atviegloti noteica. - Iesim lejā pie viņiem, uzzinā�sim par Heinemanu. Rituāls ir beidzies.

Ar �ēlumu palūkojos uz viņu.

Nebūt nebija beidzies.

Pēk�ņi no klin�u aizsega iznāca mūki un uzsāka traku, juceklīgu virpuli kapsētas vidū. Viņi nedejoja, negriezās ap sevi, viņi tikai darīja savu darbu kā skudras. Divi pievilka Dongenu tuvāk pie miru�ā mūka, da�i izrāva no apak�as paklaju un uzsedza to uz nestuvēm. Citi urķējās pa zemi, tad pēc brītiņa tādas pavir�as darbības sasēdās zālē, puslokā ap Dongenu un miru�o.

-Viņu upurēs, - Mia �inkstēja. - Ticiet man, Leslij, būs cilvēka upurē�ana. Viņu nogalinās. Jūs tos pui�us nepazīstat. Tik draudzīgi, un� tomēr� Mans Dievs, kur� var sazināt, kas viņos mīt.

Saskatījos ar Domingu. De Karvalju bija bāls, un viņam drebēja rokas. Arī manējās drebēja. Acu priek�ā lidoja melni loki, atkal sākās galvassāpes, atkal kāds sāka ar zābakiem lēkāt pa manu dvēseli.

Par laimi, lejā atskanēja mūzika. Ja vispār varēja saukt par mūziku �o klie�dzo�o bezmelodijas skaņu jūkli, kas cirtās mums ausīs. Vispirms zvanu, drilbu, saka �ķindināt mūks, kas to turēja, pievienojās damaru, bungu skaņas. Lama ar dord�e, zibens simbolu, pagrozīja rokā �o bronzas priek�metu. �ai kaķu mūzikai pievienojās glieme�vāku taures skaņas aiz klints.

Beigās skaņas lēni, nemanāmi izlīdzinājās. Zvaniņ� skanēja tīkami kā Ziemas�svētku vakarā pie eglītes, damaru rībēja klusu, glieme�vāku taures skaņas cēlās augstumos kā nopūtas. Da�i lamas saka lūgties. Klusu, rāmi, kā vismierīgākos baznīcas svētkos.

Mia nopūtās un sakārtoja lakatu, Esperansa piekļāvās man pie pleca, bet Domingu nomierinājies virpināja ūsas. �ķita, ka grūtākais ir pāri.

Drausms kliedziens sastindzināja asinis mūsu dzīslās. Acis izbolīju�i, blen�zām uz to, kas notika musu priek�ā. Ne jau tāpat vien saku - acis izbolīju�i, es tie�ām tā jutos. It kā no iek�ienes, no galvas dziļuma, citas acis spiestos virsū manējām, lai ari saskatītu kaut ko. It kā mēs būtu divi vienā miesā, un tas otrs aizvien vairāk pieprasītu sev vietu.

Mūki turpināja lūgties, purināja zvaniņu, sita bungas, pūta tauri un skandēja Miru�o grāmatu. Da�i mūki, kuriem it kā nepietika ar kluso lūg�anu, cēlās un aurodami, gaudodami gāja pie miru�ā.

Tas bija pazīstams skats, es nemaz nebiju pārsteigts. Zināju, kas notiks, �eda rituāls jau bija vairakkārt redzēts Tibetā. Tikai tur upurē�ana bija simbo�liska, īsto, asiņaino realitati man vēl nebija gadījies redzēt.

Domingu paskatījās uz mani un nikni paraustīja ūsas.

Mēness apsēdās uz kaila koka zara un ziņkāri blenza uz �o jucekli. Nabadziņam nevarēja būt ne jausmas, kas sekos. Par laimi, arī Esperansai un Miai ne.

Jaunā liela auguma mūka roka spīdēja purbu. Viņ� noliecās pār liķi un pagrozīja rokā purbu.

Tas, kas sekoja, bija un nebija deja, bija kas briesmīgs un reizē pacilājo�s, �ausmino�s un ari nomierino�s. It kā notieko�ais citētu dabas mū�īgās pretrunas.

Lama ar da�iem dejas soļiem tuvojās miru�ā mūka ķermenim uz nestuvēm, tad spalgi iekliedzās. Pacēla roku un trieca purbu. Līķa galva it kā pamāja, kā pateikdamās par dūrienu.

- 0, Kouri Bradgyi Khromok. Astoņas Niknās Sievas! Nāciet, nāciet uz dzīrēm! Kourima, Couri, Pramo, Vetāli, Pukkasi, Kasmari, Candali, Smeshani, nāciet uz dzīrēm! Nāciet arī jūs, Sdebrgyadsidrēk, nāciet uz dzīrēm! Astoņi kapu sargi, DurkhrodBrģadģiMkhagrok! Nāciet uz dzīrēm!

Turpmāko tikai ar smagu sirdi stāstī�u. Negribu radīt pretīgumu nevienā, kur� lidz �im ar sapratni vērojis lamu darbību. �eds īstenībā nepieder pie Tibetas budisma būtības, ta cilme ir sensenos laikos, pirms budisms ienāca Tibetā un, lai nostiprinātu savas pozīcijas, sajaucās ar vietējiem rituāliem. �ķiet, ka lamu rituālos tas iekļuvis no senās tibetie�u bona ticības. Mūslaikos to piekopj vairs tikai simboliski, tomēr �ī ceremonija, kuras liecinieki varējām būt, norisinājās kā pirms tūksto� gadiem. Ta bija jādara, ja gribēja atrast pazaudēto.

Mia spiedza, Esperansa aizvēra acis. Es pats, ja ari gribētu, nevarētu acis aizdarīt, kāds butu to kavējis. Viņ� gribēja redzet, kas notiek lejā, jo tur kapu dievi lēma viņa likteni.

Aiz staltā, druknā jaunā lamas paradijās vēl da�i ar na�iem. Visi pēc kartas cēla un nolaida purbu. Asinis neredzēju, skaņu nedzirdēju, tomēr jutos, it kā manā priek�ā notiktu slepkavība.

Tomēr tur mūki saskaldīja tikai līķi.

Mia sāka rīstīties. Domingu, galīgi nobālis, mēģināja viņu mierināt, ta�u pa�am bija vajadzīgs mierinājums.

-��� Lijas! - jaunais mūks kliedza. - Nesiet projām!

Un skatiet brīnumu: no mēness apspīdēto koku kailajiem zariem uzlidoja lieli putni, glu�i kā sapratu�i cilvēka teikto. Mazliet pariņķoju�i gaisā virs miru�ā, tie metās lejup.

Tikai fragmentāri varu runāt par to, kas sekoja. Laikam migla nolaidās acu priek�ā, jo pasaule paslēpās kā aiz pienstikla. Aiz miglas kustējās bālas ēnas, redzēju dejojo�us zābakus, plīvojo�us apmetņus, dzirdēju zvaniņa skaņas un damaru, pēc tam vairs neko.

Kas zina, cik ilgi varēja turpināties �is pilnīgais klusums; kur� zinās, kas pa to laiku varēja notikt ar mani un pārējiem; kur� zinās, cik ilgi varēja turpināties �is dīvainais stāvoklis ārpus laika; pēk�ņi satrūkos, ka atkal visu redzu skaidri. Redzu kapsētu, klintis, mūkus, Dongenu, zvanu, damaru, tikai miru�ā vairs nav. Uz nestuvēm tikai sarkans no�ēlojama izskata apmetnis.

Man ausīs iecirtās spalgs, steidzino�s sauciens.

-�� Svētais mūsu aicinātais! Ja esi tuvumā, pagodini mus! Ir gatavs tavs jaunais miteklis, tas gaida tevi. Mēs lūdzam tevi, ieej tajā!

Noskanēja zvans, bungas, iekliedzās glieme�vāku taure.

Varens spēks rāva mani kājās. Izslējos un, ar uzliekto purnu zābakiem uzmanīgi apiedams klints gabalus, devos pa nogāzi lejā uz kapsētu. Nebēdāju par to, ka manu gājumu pavada kliedzieni un spiedzieni, es neapturami lauzos uz priek�u. Ja man kads jautātu, vai tobrīd biju pie pilna prāta, nez vai prastu ticami atbildēt. Varēju būt tāda stāvoklī kā toreiz Sēras klosteri, kur Drumangpo vecais lama mani ievadīja noslēpumā, kā nonākt transā. Pasauli jutu no iek�ienes, bet reizē skatīju no ārpuses. Vēroju sevi ar �etrām acīm, divām pa�a, divām sve�inieka acīm.

Abas sve�ās acis redzēja garu vīrieti lamas apģērbā, steidzamies pa nogāzi lejup, platstulmu zābakiem kājās. �ad tad paklūp, ķerstās pa tuk�u gaisu, bet līdzsvaru nezaudē. Viņ� neņem vērā kliedzienus un spiedzienus, kas skan viņam nopakaļ, tikai skatās uz kapsētu un akmenī sastingu�o mūku grupu.

Mūki stingām sejām vēroja manu iera�anos. Pat muzicētāji bija pārtrauku�i savu priek�nesumu. Garu bungas damaru klusēja bundzinieka rokās, zvana mēlītes skumīgi karājās korpusā, dord�e bija zaudējis spo�umu, kaut gan mēness nevienu mirkli nebija slēpies aiz skrejo�iem mākoņu lēveriem. Vienīgi glieme�vāka taure vēl skumīgi skanēja, gandrīz raudāja. Varbūt apraudāja miru�o, varbūt sauca garus uz briesmīgām dzīrēm.

Apstājos da�us metrus no muzicētājiem un gaidīju, lai kaut kas notiek. Manam galvaskausam draudēja iespēja pārplīst, kaut gan man bija kapuce ar salmu pildījumu. �ķita, ka caur manu galvu kāds grib tikt projām.

Jaunais liela auguma lama iznāca no pūlī�a vidus ar asiņainu purbu rokā un nostājās man iepretim�

-��� Kas tu esi?

-��� Rinpo�e Blobzangs, - atbildēju.

Pārējie sabāza galvas kopā un klusu sa�ukstējās. Vairākiem rokās bija sarkani upurē�anas na�i.

-�� Tu esi rinpo�e Blobzangs? - atjautāja tas ar plakano cepuri.

-��� Jā, tas esmu.

Viņi atkal sabāza galvas kopā un �ukstējās. Pagriezu galvu uz tuk�o nestuvju pusi. Pa tām mēnesnīcā staigāja divas lijas, vākdamas sīkos gaļas gabaliņus.

-��� Vai tu zini, kas �eit notiek? - jaunākais mūks jautāja, pacēlis purbu un rādīdams ar to uz tuk�ajām nestuvēm.

-Zinu,-palocīju galvu.

-Kas?

-�ed.

-��� Ko tu, rinpo�e Blobzang, meklē �edl

Gribēju atbildēt, bet manā vietā atbildēja kāds cits. Laikam tas vecais vīrs, kur� vērās man pretim no spoguļa, kad reiz tur ieskatījos.

Atbilde bija reizē vienkār�a un sare�ģīta. Nebija tāda, kādu viņi gaidīja vai kādu gaidīju es pats. Pēk�ņi sāku skandēt kādu tekstu, ko nekad nebiju mācījies un nemaz nezināju. Mans es, kas vēroja no ārienes, konstatēja, ka runāju tādu lūgsnu, kas nāk no Tibetas. Tajā pieminēju arī da�as Lasas apkaimē zināmas dievības, par da�ām biju tikai dzirdējis, bet nekad vēl netiku ietvēris savās lūg�anās.

Kamēr es murmināju lūgsnas tekstu, pārējie stāvēja sastingu�i kā akmeņi. Nebūs pārspīlējums, ka pat elpot aizmirsa. Vienu mirkli mani skāra baiļu pātaga, vai ar savu lūgsnu nebū�u viņus apbūris. Varbūt viņi ir pārvērtu�ies akmeņos kā nolādētie prin�i "Tūksto� un vienā naktī".

Par laimi, nebija vis pārvērtu�ies akmeņos. Kad biju beidzis lūgsnu, lama ar lielajām ūsām nometās zemē manā priek�ā. Satvēra un noskūpstīja mana apmetņa malu.

-��� Tas ir viņ�! - lama uzsauca pārējiem. - Tas ir viņ�! Ta ir viņa lūgsna.

-��� Kā tu zini? - ar aizdomām jautāja kāda balss.

-���� Kad es viņu satiku� toreiz� viņ� zināja tikai �o vienu lūgsnu. Tas ir viņ�.

-���� Nav iespējams, - jaunais lama, galvu grozīdams, �aubījās. - Aizjūras cilvēks. Tas nevar būt viņ�.

Mūks ar plakano cepuri satvēra viņu aiz rokas.

-��� Kāpēc gan ne? Ja nebija citas izejas� - Viņ� pienāca man klāt un ielūkojās acīs. Viņa skatiens bija tum�s, visaptvero�s. Man priek�ā it kā pavērās dziļa aka, gatava mani aprit uz mū�iem. - Cik ilgi tu dzīvo Litangā, rinpo�e Blobzang?

-��� Da�as nedēļas.

-Vai uz ciemu mēdz iet?

-Jā, - palocīju galvu.

-Vai zini� rinpo�esVang�uka māju?

Es nezināju, kas ir rinpo�e Vang�uks, tomēr atkal palocīju galvu. Ne jau aiz pa�a brīva prāta. �ķita, ka gara roka saņēmusi mani aiz kakla un pa�ūpojusi galvu uz priek�u.

-Vai esi tur bijis?

-��� Es� mu.

-Kad?

-Vairāk� rei�u.

-��� Ko tu tur darīji?

-Slepus� noskatījos.

-��� Kāpēc?

-��� Sekoju Dongenam. Mani itin kā aicināja kāds.

-��� Om mani padme hum, - kāds no lamām murmināja, grozīdams pirkstos lūg�anu krellītes.-Aicināja.

-��� Bet kāpēc tie�i viņu? - aizvainoti jautāja kāds mūks. - Kāpēc?

-���� Laikam viņam vairāk uzticējās, - stingrā balsī atbildēja tas ar plakano cepuri.

-��� Kā varēja zināt, ka viņ� tur� slepus noskatās?

Man nejautāja, tomēr atbildēju.

-Izurbu slēģīcaurumu.

Atkal viņiem mutes vaļā. Zvaniņ� muka rokā maigi ie�ķindējās.

-Kālab?

-��� Laikam, lai� uzzinātu� kas tur iek�ā notiek.

Ūsainis pagriezās un uzkliedza pārējiem:

-Vai nesaprotat? Dvēsele nespēja atbrīvoties. Tur tā svaidījās. Mēs esam strādāju�i neveikli. Ari jūs.-Viņ� parādīja ar pirkstu uz trim lamām, kuriem bija salmi uz galvas.

Lamas nolieca galvas, it kā ļoti kaunētos.

-���� Kad puika atnāca, dvēsele vēl bija iek�ā, bet� nez kāpēc neizvēlējās viņu.

-��� Kāpēc ne viņu, rinpo�e? - kāds jautāja.

-Atzina par dro�āku �ādi. Kur� zina, kas notiktu, ja puiku kāds nogalinātu. Blobzangu �eit neturēja aizdomās. Tālab. Bet tagad�

-���� Pagaidi! - iekliedzās staltais, jaunais lama. - Pirms tu jebko daritu, pārbaude jānoved līdz galam.

-��� Tam �obrīd nav laika, - ūsainis atteica. - Pabeig�u, ko esmu sācis. Viņ� izvēlējās citu miesu, ne to, ko mēs bijām izraudzīju�ies. Mums jāciena viņa griba.

-Bet kāda ir viņa griba?

Atkal man pavērās lūpas. Atkal es skaitīju lūgsnu, atkal tādu, ko nezināju. Starp �īm lūgsnām varēja būt tā viena, kuru miru�ā ausī �ukstēja tie mūki, kas līdzināja ceļu dvēselei atstāt miesu.

-�� Viņ� grib� pāriet, - atviegloti noteica jaunais lama.

-Uz kuru?

Es atkal sāku lūgties. Tas, ko es tur ducināju, varēja būt fragments no Būdas kādas dzīves. Kad viņ� upurēja sevi izsalku�ai tīģerienei, lai tā varētu pabarot mazuļus.

-��� Puika, - tas ar plakano cepuri atviegloti noteica. - Puika� Dongens.

-��� Un kas notiks ar �o? - ūsainis jautāja, ar pirkstu rādīdams uz mani.

Jaunais, staltais lama paraustīja plecus.

-��� Turpinās dzīvot bez dvēseles.

-��� Un pa�a dvēsele?

-��� Kas zina?

Gribēju protestet, sak, ne prātā nenāk dzīvot bez dvēseles, bet nespēju formulēt savu protestu. Tikai memi plātīju muti ka krastā izmesta zivs.

Jaunais lama pacēla pirkstu, un visi apklusa.

-��� Es pieprasu pārbaudi, - viņ� sacīja. - Negribu vēlreiz kļūdīties. Viņa svē�tība nav man devis tiesības kļūdīties.

Ūsainis padomāja, tad pamāja.

-��� Kārtībā. Sāc!

Lama pagriezās un pamāja pārējiem. �etri vai pieci lamas noliecās tā, ka redzēju tikai viņu muguras. Mana galva drausmi smeldza, �ajā klusumā mani spēcīgi kratīja salti drebuļi. Pie gaisa tiku reti, it kā to man kads atsūktu.

Viens no lamām piegāja pie nestuvēm un pacēla asiņaino apsegu. Nestuvju tuvumā apmetu�ās lijas pacēlās spārnos un, turēdamas knābjos aizdomīgus lēverus, lēni, apmierināti planēja uz klin�u galotnēm. Tikai tagad redzēju, cik to ir. Vismaz piecdesmit maitasputnu bija saspiedies uz smailēm.

Lama nopurināja brokāta segu kā rūpīga saimniece viesa palagu un sakārtoja to uz nestuvēm. Tad bāza roku apģērba dziļumos un izvilka da�ādus priek�metus. Stāvēju tikai da�us soļus atstatu un labi redzēju, ka viņ� uz asiņainās drānas noliek divus vai trīs zvaniņus, trīs tabakas kārbiņas, trīs purbu un rokas lūgsnu dzirnaviņas. Viņ� paklanījās tiem, kaut ko nomurmināja un atgriezās pie pā�rējiem. Tad es saskatīju D�o Heinemanu. Viņ� sēdēja klints pakājē un blenza uz mani. Miris nebija, jo viņam ik pēc brī�a noraustījās seja. No deguna lielām lāsēm plūda asinis.

Ar milzu piepūli pastiepu roku un rādiju uz viņu.

-Viņam� deguns asiņo.

Vispirms man nepiegrieza vērību, bet, kad vēl divreiz biju atkārtojis �o teikumu, ūsainis sadzirdēja un deva zīmi vienam no tiem, kam salmi uz galvas. Tas palocīja galvu, gāja pie Heinemana un ar plaukstu noslaucīja viņam degunu. Heinemans atrāva galvu atpakaļ un skaļi iekliedzās. Viss viņa augums noraustījās kā strāvas skarts.

Mūks vēlreiz noslaucīja darbu vadītāja degunu un atgriezās pie pārējiem.

Heinemana deguns vairs neasiņoja.

Nākamajā mirklī visu vērība bija piegriezta man. No abām pusēm manas rokas saņēma ūsainis un otrs ar cepuri. Pirms paskatījos uz brokāta segā izliktajiem priek�metiem, nepazīstams spēks mani spieda paraudzīties aug�up uz augstākās klints virsotni. Tur redzētais lika man sarauties un atkāpties, gandrīz nogāzos uz nestuvēm.

Uz klints netālu no manis maitu lijas snaikstīja kailos kaklus uz nestuvju pusi. Kāda 110 tām jau bija noskatījusi sev manas acis, jo plēsējputni savu mielo�anos parasti sāk ar acim. Gribēju putnus aizbiedēt, bet nākamajā mirkli man paralizējās rokas. Divas, varmācīgākās, kaklus vistālāk izstiepu�ās lijas sasita spārnus un sāka augt. Klints galotni apņēma zilgana migla, varbūt tā darīja putnus lielākus. Viens no tiem draudīgi ieķērcās un nopurināja spalvas.

Uz klints manā priek�ā stāvēja viens no bālajiem mūkiem, no tiem, kurus biju saticis gan ciemā, gan Litangā. Neviļus aizvēru acis. Kad atvēru, tur aug�ā stāvēja abi lamas, aiz zilas miglas maitu liju vidū.

Abi bālie mūki, it kā uzmundrinādami man uzsmaidīja.

Mūks ar lielajām ūsām mani pievērsa nestuvēm un rādīja uz brokāta pārklāju.

-���� Izvēlies, rinpo�e! No katra pa vienam! - Kāds spieda mani saliekties. Klanījos pār asiņaino brokātu, no kura plūda tāda smaka, ka grieza kuņģi otrādi. Izstiepu roku, satvēru aiz malas zvaniņu un nometu sev blakus zemē, tāpat ari kārbiņu, purbu un rokas lūgsnu dzirnaviņas. Tad joprojām tvarstīju gaisu un spaidīju deniņus.

Ūsainis pacēla no zemes�un parādīja priek�metus, tad paklanījās man.

-��� Esi svētīts, rinpo�e! Esi svētīts, dzīvais dievs!

Pieņēmu �o pielūgsmi tik dabiski, it kā vienmēr būtu to vēlējies.

Arī jaunais lama �ķita padevies, jo dziļi godbijīgi norādīja uz nestuvem.

-��� Rinpo�e, esi �ēlīgs, ieņem tur savu vietu.

Pēk�ņi manas ausis skāra arī kas cits. No tālākas vietas atplūda kliedzieni angļu valodā.

-�� To nedrīkst darīt! - es dzirdēju izmisu�u sievietes balsi. - Vai neredzat, ka viņu nogalinās? Laid mani turp,., jo�

-��� Tu paliksi te, - iebilda vīrie�a balss. - Viņu nogalinās, ja tu nepaliksi mierā� Gan es tev izskaidro�u, kas notiks�

Skaņas apklusa, un es apgūlos uz brokāta paklāja nestuvēs.

-��� Tomēr atradām, - kāds virs manis nopūtās. - Ja tu zinātu, cik ilgi mek�lējām.

Atvēru acis. Pāri man bija noliecies mūks ar lielajām ūsām, rokā purbu.

-��� Noņem kapuci! - kāda balss mudināja.

Jutu, ka mani atbrīvo no galvassegas. Gribēju pretoties, lai ta�u vismaz sal�mus atstāj. Citādi nāves saucēji varētu mani nogalināt, tikai es nebiju spējīgs runāt.

-��� Nāciet �urp!

Ar acu kaktiņu redzēju, ka ap nestuvēm sastājās trīs viri ar salmiem uz galvas, leskanejās zvaniņ�, damaru un glieme�nīcas taure; man acu priek�ā zibinājās purbu un dord�e.

-��� Sāciet! - pamaja jaunais, lielais lama pārējiem. - Sāciet!

Nāves saucēji ieaurojās:

-Hi-īk!

-��� Fadd!

-��� Fadd!

Dongens uz nestuvēm pasviedās. Uzlidoja gaisā, tad nokrita atpakaļ kā putns ar salauztiem spārniem.

Man deniņus plosīja asas sāpes. Krū�ukurvis pacēlās ka ar gaisu piesīiknēts. Tad arī es lidoju. Ka būtu kritis atpakaļ, to vairs nejutu, paliku tur plīvojam uz nekā. Jutu, ka tā palik�u uz visiem laikiem.

Uztrūkos no tā, ka mani kads kratīja aiz pleciem un glāstīja pieri.

-��� Ei! Atjēdzieties ta�u!

Balss bija prasīga un tomēr satraukta. It kā tās īpa�nieks baidītos, ka es nepado�os.

Tobrīd es vēl �ūpojos nebūtībā un nevēlējos nokļūt nekur. Jutos ļoti labi �ajos nebūtības viļņos, mani �ūpoja it kā silta jūra. Nezināju, vai esmu nirvānā, es ta�u īsti nezināju, kas ir nirvāna, bet pret to vietu man nebija iebildumu.

Man nebija nedz jānodarbojas ar tagadni, nedz jādusmojas uz pagātni, nedz jāplāno nākotne, man vajadzēja tikai �ūpoties un baudīt nebūtības viļņus.

-��� Atveriet acis! - pavēlēja uzmācīgā balss. - Veriet vaļā, citādi vilk�u tā, ka abas acis saskries kopā.

Nebūtības viļņi ar no�ēlu atvadījās 110 manis. Noglāstīja vēl pēdējo reizi un it kā �ukstēja, ka gaidī�ot mani atpakaļ.

-Veriet vaļā, citādi dabūsiet īstu zirga spērienu!

Nopūtos un atvēru acis. Pretim spīdēja blāvi pelēka, miglaina gaisma, tomēr ari tās bija diezgan, lai es miegtu acis kā metinā�anas liesmās ielūkojies.

Nākamais skats bija vēl netīkamāks. Līdzās gaismas avotam - tas bija mē�ness - pacēlās galva, kurai abas pusēs rēgojās kaut kas līdzīgs garām, smailām naglām. Tikai pēc maza brītiņa man izdevās apjēgt, ka tie ir nevis briesmoņa ragi, bet pār mani nolīku�ā vīrie�a ūsas.

-��� Nu, beidzot, - viņ� atviegloti noteica, kad biju samirk�ķinājis acis. - Vaļā ir. Un jūs vēl ap�aubījāt manu metodi.

-�� Piedodiet! - ārpus mana redzes loka �ukstēja Esperansa, - tomēr cilvēkus nemēdz modināt ar solījumu sist tā, lai abas acis saskrien kopā.

-��� Mēdz vai nemēdz, bet varējāt pārliecināties, ka mana metode iedarbojās. Puisis ir dzīvs un ziedo�s.

Nākamajā mirklī virs manis parādījās Esperansas galva.

-Ak Dievs, Leslij� Vai tev viss labi?

Man nācās justies pārsteigtam, jo tie�ām viss bija labi. Galvassāpes kā vēja aizpūstas, skaidri redzēju pār mani noliektās sejas, pat Domingu ūsu smailos galus.

-��� Saki ta�u kaut ko! Es nepieņemu, ka esi aizmirsis runāt.

-��� Man ir labi, - izkunkstēju.

Vēja pūsmai pievienojās trīs nopūtas. Trīs atvieglojuma nopūtas.

-��� Kā būtu, ja jūs celtos aug�ā? Ta vēl apsaldēsiet nieres, pie�urāsiet celli krustām �ķērsām.

-��� Domingu, es tevi lūdzu.

-��� Ko tu uztraucies? H ar viņu jārunā. Mēģināsi pa smalkam, paliksi zaudē�tājos. Izskatās, ka atkal man jāpalīdz. Ak mans Dievs, kāpēc tu mani sodi ar �o zelli? Vai jums, manas dāmas, ir skaidrs, cik rei�u man ir nācies viņam palīdzēt celties 110 zemes? Nu, ķerieties man pie rokas, tā! Turieties, es rau�u kā muļķa Billijs tā grimsto�ā kuģa enkuru. Ja gribat, balstieties pret mani! Esmu pieradis, ka pret mani balstās kā mans vectētiņ� pret Estoriala apdro�inātājiem: arī viņ� zaudēja visu īpa�umu, ko bija ieguvis, blēdīdamies ar nodokļiem� Nu, ņemiet manu roku! Sirsnīgi sveicu kapsētā! Labākā vietā nevarējām tikties. Vai tie�ām jums ir labi?

Man patie�ām bija labi. Un kļuva vel labāk, kad dvēseles dziļumos ierunājās sen nedzirdēta balss.

-��� Nolāpita bū�ana, Leslij, atkal tu biji kaut kur iepiņķerējies? Līdzko atstāju tevi, tu jau līdz kaklam purvā. Kālab man vajadzēja ar tevi sapīties? Nekad vairs neviens mani nepierunātu kļūt par tavu sargātājgaru.

Piecēlos, pagriezos pretvēju un vieglajā gaisa pūsmā atsvaidzināju seju.

Tad saku smieties, klusu un aizvien skaļāk.

Pārējie tris satruku�ies vēroja, kā es smejos. Viņu acīs bija bailes, ka es varētu būt zaudējis prātu.

Domingu ar lēcienu bija klāt un jautājo�i ielūkojās man sejā.

-Vai kaut kas noticis?

-��� Nekas nav noticis, - papurināju galvu.

-��� Ko tad jūs te rēcat kā pusdulns?

Man kaut kas ienāca prātā.

-��� Kur pārējie? - Ar "pārējie" es domāju mūkus, nāves saucējus, lielo jauno lamu, mūku ar plakano cepuri, mūku ar lielajām ūsām, ari zvaniņu, damaru, dord�e, glieme�nīcas tauri, nestuvēm, brokāta segu un Dongenu. Kapsēta bija tuk�a, laikam tikai neredzami gari lodāja ap mums.

-��� Aizgāja, - Esperansa pateica un nolika galvu man uz pleca. - Paldies Dievam!

-��� Dongens?

-Viņu aiznesa līdzi.

-Aiznesa?

-Gāja jau� pa�a kājām.

Vairāk nejautāju. Nekur nemanīju ne līķa atlikumus, ne maitu lijas. Kapsēta tuk�a, it kā nedēļām ilgi tur neviens nebūtu rādījies.

-��� D�o Heinemans?

-Arī viņu aizveda.

-��� Leslij, ko mēs tagad darīsim? - Esperansa jautāja, aplaizīdama lūpas.

Mana balss bija tik līksma, ka gandrīz neiederējās drūmajā situācijā.

-��� Dosimies mājup. Tas ir, atpakaļ uz klosteri.

-Vai bija kāda jēga nākt �urp? - Mia jautāja, pētīdama manu seju.

-��� Pat ļoti, - palocīju galvu. - Atrisinājās Litangas noslēpuma pirmā daļa.

Neviens 110 viņiem nejautaja, kas un kā ir atrisinājies. Jutu, ka būs labāk pa-

gaidām paturēt pie sevis to, ko zinu. Noliektām galvām, klusēdami soļojām uz klosteri. Tur atvadījāmies un gājām katrs uz savu celli.

Bija laiks gatavoties rītdienai.

Pirms paspēju kaut ko darīt, gaitenī atskanēja �ļūco�i soļi. Tie tuvojās manai cellei, pie durvīm apstajas un izzuda. Elpu aizturējis, gaidīju, ka notiks kaut kas, ka nepacietīgi pieklauvēs vai kāds ko teiks, ta�u nekas nenotika. No durvju puses neskaneja pat ne kluss, tikko sadzirdams skrapstiens.

Cēlos tikai tad, kad klusums bija necie�ami ieildzis. Tā kā man nebija 38. kalibra Smith and Wesson, nācās ņemt roka zābaku. Tam bija ar dzelzi apkalts papēdis, varē�u pamatīgi zvelt, ja vajadzēs.

Nevajadzēja vis. Ja vien negribēju gaitenī gaisu kulstīt. Jo nekā cita tur nebija.

Tikai Tharpa�enpo sējums gulēja pie manām durvīm.

Pacēlu, palūkojos apkārt, neviena neredzēju, nesu atradumu istabā.

Nelauzīju galvu par to, kur� ir bijis pastnieks.

Agrāk vai vēlāk laiks atradīs atbildi lielākajai daļai jautājumu.

�ī grāmata bija tas pats kokspiedes novilkums, kas mani ne visai satrauca. Neredzamais pastnieks bija izmantojis par aploksni �o labāku likteni pelnīju�o literāro darbu.

Man piegādāta vēstule atkal bija avīzes raksts. Ka jau ierasts, ari �eit nebija dots �urnāla nosaukums, tikai vēlāk noskaidrojās, ka lasu kādas Taivanā angliski izdotas dienas avīzes rakstu.

"No mūsu informatora" - tā sākās sleja.

"�ajās dienās saņemtas satrauco�as ziņas 110 "tautas" Ķīnas, un avota tica�mība nav ap�aubāma. Neminot vārdus, mēs darīsim zināmu tik vien, ka �ī informācija saņemta no kāda in�eniera. Vienkār�ības dēļ �o in�enieri sauksim par Cena kungu. Būdams Pekinas delegācijas loceklis, viņ� ieradās Makao, no turienes nokļuva Taivanā, pēc tam, kad bija Makao iestādēs lūdzis patvēruma tiesības. Turienie�i, labi saprotamu iemeslu dēļ, bija noraidīju�i viņa lūgumu, kaut gan nelika �ķēr�ļus Cena kunga izceļo�anai uz Taivanu. Kop� tā laika Cena kungs irTaivanas pavalstnieks un atradis savu vietu darba kolektīvā.

Cena kungs nesen referēja �auram klausītāju lokam par Ķīna piedzīvotajiem pārbaudījumiem, ar viņa atļauju da�us fragmentus publicējam, protams, nevienu nesaucot vārdā.

Stāsts sākās ar to, ka studiju laikā Cena kungs piedalījies Ķīnas kultūras revolūcija. Varbūt jaunības kvēles uzkurināts, varbūt tikai nespedams pretoties valdo�ās ideoloģijas plūsmai (tajā laikā bija grūti atbildēt ar "nē" zināmiem aicinājumiem), vārdu sakot, ari Cena kungs ņēma sarkano grāmatiņu un pārstaigāja ielas, skandēdams Mao saukļus, kūdīdams cīņai pret pasaules impe�riālismu. Tolaik arī viņ� vēl ticēja, ka Di�ā Vadoņa Mao vadībā pēc pāris mēne��iem, ilgākais pēc pāris gadiem, notiks pasaules revolūcija. Visa mūsu planēta kļūs par milzīgu ra�o�anas kooperatīvu, kura kapitālisti strādās, bet sarkanā gvarde ar stingrību�un aģitāciju viņus pārveidos par mierīgiem darbaļaudīm.

Mūsu godājamie lasītāji dro�i vien zina, ka viens no kultūras revolūcijas mērķiem, kaut arī ne galvenais, bija likvidēt atmiņas par veco pasauli, tas ir, kapitālismu, bur�uāziju, pilsoniskām iekārtām, ne tikai galvās, bet arī tempļos. Tas nozīmē, ka pūlis, kas atzina reliģiju par opiju tautai, likvidēja visas atmiņas par visām reliģijām. Tostarp ari budistu tempļus un rituālu priek�metus, ari svētās grāmatas.

Grūti runāt ar vienaldzīgiem vārdiem par barbarisko postī�anu. Tempļus sagrāva, no koka būvētos klosterus nodedzināja, svētos priek�metus un statujas sadauzīja vai pārkausēja. �ajā brīvprātīgajā postī�anā gāja bojā neskaitāmi pieminekļi, grāmatas un klosteru ēkas.

Pēc Cena kunga domām, bija kaut kas tāds, kas grautiņu vadoņiem lika ne mazums lauzīt galvu. �o problēmu radīja no zelta gatavotie, dārgakmeņiem ro�tātie rituālu piederumi, kādu izpostītajos klosteros bija papilnam. Gudrākie sarkangvardisti redzēja, ka viņu rokās nonāk milzu vērtības, kuras iznīcināt būtu neprāts. Dro�i vien viņu vidū bija arī tādi, kas gvardē bija iestāju�ies nevis idejas vadīti, bet aiz iespējām brīvi laupīt. Viņiem nebija viegli noskatīties, ka vesela kapitala vērti mākslas priek�meti tiek samesti nepieejamās aizās.

Tālab kultūras revolūcijas sarkanās gvardes vadība nodibināja komisiju, kuras uzdevums bija �ķirot un inventarizēt vērtības. Daudzi sarkangvardes vadī�tāji jau sapņoja par skaisto laiku, kad viņi, ieguvu�i �īs vērtības savā īpa�umā, dzīvos sildīdamies Floridas vai Kalifornijas saulītē un aizmirsīs komunistiskajā Ķīnā notiku�o.

Cena kungs nevarēja pateikt, pēc kā pavēles �ī komisija likusi nodibināta, viņ� pats tur dziļākā plānā nojauta Mao Dzeduna dzīvesbiedri Dzjanu Ginu. Iespējams, ka �ī sieviete, mērķtiecīga mākslas cienītāja, vēlējās vērtīgākos darbus iegūt sev.

Pēc Cena kunga domām, �i komisija tūlīt būtu sākusi darbu, ja būtu kāds speciālists, kas prastu noteikt katra rituālpriek�meta vērtību.

Zinu, ka, pirmo reizi dzirdot, �ķiet dīvaini, ta�u neizglītoto studentu un lauku jaunie�u vidū nebija daudz tādu, kam mū�ā būtu bijusi dari�ana ar zeltu un dārgakmeņiem. Viņiem nebija ne jausmas, kura statuja darināta no zelta, kura ir sakausējums, var� vai bronza. Dārgakmeņu noteik�ana viņiem bija vel bezcerīgāks darbs. Cilvēks, kur� nekā nesaprot no akmeņiem, neat�ķirs tos no stikla vai mazvērtīgākiem pusdārgakmeņiem; bie�i vien tas nav viegls uzdevums pat pieredzēju�iem speciālistiem.

Cena kungam nav zināms, kur� sastapis veco lamu, no kurienes tāds uzradies. Pēk�ņi tas bruņotu viru pavadībā ieradies pie komisijas un ķēries pie darba. Cena kungam ir aizdomas, ka �is lama atvests no pāraudzināmo nometnes, kur kopā ar gūsta biedriem mācījies kāpostu audzē�anu. Pēc visām ziņām, viņ� reiz bijis kāda slavena klostera priek�nieks un tagad apbrīnojami veikli rīkojies ar rituālu piederumiem. Viņ� tūlīt pratis noteikt akmeni, vai tas ir dimants vai parasts stikls, vai tas, ko domā esam zeltu, ir zelts vai arī kāds mazvērtīgs sa�kausējums.

Sarkangvardisti katrā ziņā akli paļavās uz vecā vīra spriedumu; ko gan citu viņi varēja iesākt? Daudzajos pāraudzinā�anas nometnes �ausmu mēne�os mūks bija arī garīgi traumēts, viņ� izskatījās kā rāms mazliet apjucis ve�uks, kas pat melot nespēj. Baudāmās privilēģijas viņu darīja laimīgu. Seja laistījās priekā, kad atradās kada dārgakmeņiem rotāta statuja. Viņ� bija laimīgs piedāvāt pa�kalpojumus Di�ajam Vadonim Mao Dzedunam. Ap to laiku jau bija komisijas lēmums visus dārgumus izkausēt, izveidot vienu masīvu zelta gabalu un pasniegt to Mao kā gvardistu dāvanu.

Vecais kungs bija laimīgs un izraudzijās. Nederīgās, tātad nevērtīgās statujas un rituālpiederumi tika sanesti kādā alā un tur iemūrēti. Mūra darbus vecais mūks godprātigi veica pats, tātad nevienam gvardistam nebija jāatraujas no aizvien vairāk sakāpinātās ideoloģiskās cīņas.

Pārpalikumu, apmēram tre�daļu statuju, ieslēdza seifos un aizsūtīja projām.

Mums nav jāteic, ka pēc vairāku mēne�u cītīga darba veco mūku nogādāja atpakaļ uz pāraudzinā�anas nometni audzēt kāpostus. Dabiski, no solītajiem atvieglojumiem viņam nekas netika. Sarkangvardisti nemēdza turēt savus solī�jumus.

Mīļie lasītāji, tas, kas tagad sekos, būs reizē komiski un traģiski. Pēc da�ām nedēļām, kad Pekinā notika sīvas cīņas, kuru laikā Mao izdevās nostiprināt varu, komisija nosūtīja uz Hunaņu da�us steigā aizturētus metālmāksliniekus - tempļu rituālpiederumi bija savākti Hunaņā, kur arī vecais mūks bija veicis savu darbu. Mākslinieku uzdevums bija 110 statujām un citiem priek�metiem izņemt dārgakmeņus un tos atsevi�ķi nosūtīt uz Pekinu, bet zeltu kvalificēti sakausēt kopā.

Metālmākslinieki ķērās pie darba. Viņi atvēra seifus un konstatēja, ka itin visi tur atrastie priek�meti ir nevērtīgi. Dimanti ir nevis dimanti, bet stikli, un zelta tur tikvien kā gvardes orķestra taurē.

Komisijas locekļi sākumā neticēja mākslinieku vērtējumam, ta�u mākslinieki ari pēc atkārtotas iekaustī�anas savas domas nemainīja, un tika atzīts, ka vecais muks viņus ir neglīti izāzējis. Seifos sabazis nevērtīgas statujas un mantas, bet vērtīgās kaut kur iemūrējis.

Komisija izmisīgi pūlējās atrast kādu, kas piedalījies mūrē�anā, bet nevienam tādam cilvēkam nespēja sadzīt pēdas. Kāds gvardists liecināja, ka vecais strā�dājis viens, jo kuru gan varēja interesēt, kur viņ� ir paslēpis izbrāķēto. Kur� gan būtu iedomājies, ka rāmais, prātīgais vecais kungs viņus tā apvedis ap stūri.

Sākās ārprātīga iemūrēto dārgumu meklē�ana, nav nemaz jāteic, ka nesek miga. Vientiesīgais ve�uks bija iznīcinājis visas pēdas, nebija ta�u iespējams parmeklet visas kalnu alas un ūdens ieplūdes.

Turklāt pa�a vecā pēdas bija galīgi izgaisu�as. Tik vien izdevās noskaidrot, ka neilgi pēc atgrie�anās viņ� vēl uzturējies nometnē, tad vienkār�i nozudis. Varbūt nomiris un apglabāts - nemaz netika noskaidrots, kas viņ� tāds varbūt aiz�bēdzis, ceļā zaudējis dzīvību, miesu apriju�i vilki. Iespējams arī, ka viņam bija izdevies aizbēgt un viņ� savu mū�u turpina kopā ar kādas lielpilsētas ubagiem vai ari kādā tālīnā ciematā.

Sarkangvardisti un komisija aiz dusmām spļāva tīri zaļu. Ja viņiem izdotos notvert nabaga ve�uku, laikam dzīvam ādu novilktu. Protams, tikai pēc tam, kad viņ� būtu parādījis nenovērtējamo dārgumu slēptuvi.

Kop� tā laika nezināma kalna nezināmā alā glabājas galvenokārt Tibetas klosteru relikvijas, gaididamas, ka tās kāds atradis. Par laimi, tās netika izkau�sētas un tām netika gods ar savu daiļumu kalpot Mao Dzedunam.

Varbūt kādreiz tālā nākotnē - varbūt pēc simt vai tūksto� gadiem - kāds veiksminieks atradīs �os �ilbino�os cilvēka gara un veiklības darinājumus, un nākotne tos pratis nevērtēt labāk nekā raupjā tagadne.

�is stāsts ar to arī varētu beigties, varētu sacīt happv erid, ja Cena kungs nebūtu pastāstījis vēl ko citu. Viņ� stāstīja, ka da�i sarkangvardisti esot spraudu�i par dzīves mērķi atrast veco kungu, ja viņ� vēl nebūtu miris.

Cena kunga otrs apgalvojums: vecais mūks vēl joprojām ir dzīvs. Neviens nezina, no kurienes nāk �ī ziņa. Tatad vecais ir nevis nomiris pāraudzinā�anas nometnē, bet izkļuvis ārpus Ķīnas. Savu vārdu viņ� neatklāj, jo tad vajātāji viņu tulit noķertu. Viņ� tic, ka agrāk vai vēlāk Tibetā pie varas nāks tādi spēki, kas novērtēs valsts kultūras dārgumus. Tikmēr viņ� savu noslēpumu sargā.

Dabiski, rodas jautājums, kas notiks, ja negaidīti nomirtu �is vecais kungs, kur� sitis knipi pie deguna Ķīnas kultūras revolūcijai un pa�am prezidentam Mao, bet uz �ādu jautājumu Cena kungs nevarēja atbildēt. Viņ� sacīja, ka ticot - gan vecais mūks atradī�ot paņēmienu, kā savu noslēpumu nodot pēclaikiem.

Ticēsim tam ari mēs, neko citu darit nevaram. Bet tagad pāriesim pie�" Te raksts beidzās.

Nometu grāmatu uz paklāja un palocīju galvu. Tuneļa galā bija parādījusies gaisma.

Apsēdos uz gultas malas un kadu bridi nekustējos. Sēdēju un blenzu sev priek�ā. Galva tik skaidra, it ka sargātājgars būtu to izslaucījis ar spalvu slotiņu. To viņ� būtu pelnījis par sodu, ka iepriek�ējās dienās bija mani tik neglīti pa�metis. Es viņam nepārmetu, zināju ta�u, ka mani pamest viņam bija licis kāds varenāks spēks.

Kad pacēlu galvu, cellē vairs nebiju viens. Man iepretim, tikai da�u soļu attālumā, stāvēja divi cilvēki. Abi kalsni, gara auguma, kājas tinās zilā miglā. Abi lamu apģērbā, abi bāli un garām sejām.

Divi bālie mūki.

Pacēlos, gribēdams iet pie viņiem, ta�u viens liegdams papurināja galvu.

Abi mūki mani ilgi un nekustīgi pētīja, tad vienā mirklī nozuda manām acīm.

Pēc viņiem palika viegla sandala smar�a.

Aizdedzu gaismekli pie Congkapas statujas un piespraudu līdzās kvēpinām- nūjiņu.

Noklāju apmetni uz grīdas un apsēdos lotosa pozā. Paņēmu jau iepriek� sagatavotas lūgsnu dzirnaviņas un sāku lēni griezt.

Om mani padme hum! Om mani padme hum!

Lūgsnu dzirnaviņas izkrita man no rokām, un es atkal nokļuvu nebūtībā.

Pamodos, kad pa logu jau iespīdēja saule.

Uzmetu pavir�u skatienu Dongena gultai, kas, protams, nebija aiztikta. Drusku padomāju, vai tuvākajā laikā viņu redzē�u. Ta kā man nebija neviena, kas atnestu sviestu, gāju pats lejā uz virtuvi. Tur bija divi sadrūmu�i mūki, cita neviena. Pat manu sveicienu viņi atņēma visai negribīgi. Par to nebiju īpa�i pārsteigts, jo Himalajos pat vislīksmākie cilvēki da�reiz bez iemesla kļūst drūmi, bet drūmie - vēl drūmāki.

Nomazgājos, noskaitīju īsu lūgsnu pie Congkapas, tad kapu uz ēdamzāli.

Pirmais man acis gadījās D�o Heinemans. Viņ� viens pats nīka pie galdiņa; kad tuvojos, viņ� parāvās atpakaļ un atņirdza zobus kā slazdos iekritis vilks.

-Vācieties prom, kamēr runāju ar labu!

Nebija divreiz jāsaka. Man pietika ar to, ka viņ� ir sveiks un vesels, tērzēt ar viņu nevēlējos. Salmu viņam uz galvas nebija, tomēr �obrīd asinis no deguna netecēja. Toties acis izskatījās tādas, it kā viņ� būtu par daudz dzēris.

Otrais ar neskaidru skatienu bija Ernijs Boss, kur� ne tikai nebija izgulējies pēc vakardienas, bet vēl uzmeta garu savam trakumam.

-��� Pārtraukt! - viņ� norēcās, kad da�i jau bija sāku�i ēst. - Es teicu: pār�traukt!

Visi pārsteigti skatijās viņā, bet atsākt ē�anu neuzdro�inājās. Galvenais, ka viņa rokā spīdēja paprāvs ierocis.

-Jūs varat ēst! - viņ� �ēlīgi pamāja uz manu pusi.-Jūsu nav �ēl.

Paraustīju plecus un iestrēbu tēju. Esperansa būtu sekojusi manam pie�mēram, bet, uz pistoli paskatījusies, a�i nolika tasi uz galda.

-���� Mus grib noindēt! - Ernijs Boss kliedza. - Tur arī jūsu roka ir klāt, neliedzieties!

Apsūdzība, protams, attiecās uz mani. Neka neatbildēju, sūcu savu tēju.

-��� Desmitos iesim, - Ernijs Boss dārdināja kā kaujai gatavs karavadonis.

-���� Salīdziniet pulksteņus! Man ir ceturksnis pāri astoņiem. Nulle nulle sekundes. Lai ta rāda ikviena pulkstenis. Vai jums ir pulkstenis, mis Mia?

-��� Ir, - meitene palocīja galvu.

-Vai visiem ir? Okei! Tad es pateik�u, kas darāms.

Pat mu�as zumē�ana būtu saklausāma, ja te iek�a būtu mu�as. Ta�u to nebija. Rudens mu�as jau bija iemigu�as uz labāku dzīvi, alkdamas mu�ai tīka�māku atdzim�anu, vai arī, Ernija Bosa skatiena �ausminātas, salīdu�as Ihakanga sienu plaisās.

Pārlaidu skatienu klāteso�ajiem un mēģināju uzminēt, ko katrs varētu domāt. Pie galdiņa man blakus sēdēja abi korejie�i, dzen skolotāji Sok Tok Pong un Pak Ung He, acis pievērsu�i galda virsmai. Sejās nekādas izteiksmes, it kā �ās pasaules jūtas nespētu viņus satraukt. Varbūt skolotāja Paka lūpu kaktiņos slēpās sīciņ� cinisks smīns, kas vispār ir raksturīgs dzen meistariem. Viņ� varētu domāt, ka �o ārprātīgo klātbūtne palidzēs tikt pie apskaidrības.

Misters Vorloks glāstīja sev matus, bet viņa skatiens izmisīgi svaidījās. Viņ� bija tik ļoti noskaņots pretī, ka pat man pamirk�ķināja. Mēģināja atrast sa�biedroto pret Erniju Bosu, jo arī viņ� redzēja, ka tas cilvēks aiz �ausmām sācis jukt prātā.

Domingu pluinīja ūsas un tikai reizi paskatījās uz mani. Esperansa sēdēja viņam blakus, gremdēdamās sevī. Viņiem iepretim abu Ma�ado raganu ēnā nopūtās Mia.

Raganas �oreiz bija uzģērbu�as seno Holandes gleznotāju modeļu tērpus. Ja savā laikā viņas būtu saticis Rembrants, viņ� aiz prieka iekliegtos un tūlīt rautu savā darbnīca. Holandē. Turpretim Itālijā viņām būtu gals klāt inkvizīcijas bendes rokās, ja iedro�inātos iziet uz ielas.

Pat Ernijs Boss apjuka, uz viņām paskatījies. Izabellas sejā bija savairoju�ās kārpas, Marijas lūpu kaktiņos rēgojās tādi neglīti burbuļi, it kā viņa būtu brokastīs ziepes saēdusies. Viņas ar interesi ieklausījās Ernija Bosa vārdos un pat da�brīd pamāja.

Bet es vēl neesmu pastāstījis par viņu tērpiem. Melns samts no kakla līdz potītēm, vecmodīgas kurpes augstiem papē�iem un, glu�i neticami, tadas kā mūķeņu galvassegas, kas nu jau bija bez salmu pildījuma. Mani interesēja, kā viņas uzzināju�as, kad var mest nost salmus.

Vēlāk noskaidrojās, ka salmus noņemt licis Ernijs Boss. Apgalvojis, ka salmi ne vien nenovēr� deguna asiņo�anu, bet to pat ierosina. Savu apgalvojumu viņ� pamatoja ar to, ka patiesi kop� tā brī�a asiņo�ana izbeigusies.

Par Modu Beudu nekas daudz nav sakāms. Viņa saravusies sēdēja blakus Ernijam Bosam un akli izpildīja viņa norādījumus. Man būtu interesanti uzzināt, vai viņa to dara 110 sirds, vai aiz bailēm. Viņas pareiza Barbijas seja bija bāla un izmocīta, acīs - neizpratne. Viņa nespēja saprast, kā varējusi iekulties �ādā situācijā, jo māmiņa bija viņu sargājusi pat no vēja, �ukstējusi ausī, lai vairās no aizdomīgu cilvēku sabiedrības, jo ir cilvēki, kas spējīgi uz daudz ko tādu, ko godīga lelle Bārbija pat iedomāties neuzdro�inās.

D�einas Parisas sejā nekā cita, vien �ausmas. Pēdējo stundu laikā viņas acis bija drusku iekritu�as, bija redzams, ka nakts pavadīta nomodā. Viņa turēja tējas tasi, un rokas drebēja.

Astors Hārtlends burzīja savas sukai līdzīgās ūsiņas un �ad tad uzmeta Ernijam Bosam �ēluma pilnu skatienu. Man bija skaidrs, ka pirmajā izdevīgā gadījumā viņ� izlēks kā blusa no vāja suņa.

Papurināju galvu, iedzēru pāris malkus tējas un noliku tasi uz galda. Tie�i tobrīd D�eina Parisa pacēla roku un pavērās uz Erniju Bosu ar tādu kā atvai�no�anās smaidu.

-Vai drīkstu teikt� kaut ko? Gribētu, lai zināt�, ka �onakt pazudis Freds.

-��� Freds?

-��� Misters �orejs. Mūsu pavārs.

-��� Kā tā - pazudis? - Ernijs Boss uztraucās.

-��� Vienpadsmitos iegāju pie viņa, jo durvis bija vaļā. Cellē viņa nebija. Pēc pusstundas gāju vēlreiz, tad vēl ap trim. Viņa nebija mājās. Un nav arī tagad. Gulta nav aiztikta.

Ernijs Boss neizpratnē sarauca pieri.

-Vai kāds ir redzējis misteru �oreju?

Neviens.

-��� Varbūt aizbēdzis, - sacīja viena 110 Ma�ado raganām. - Nakts vēj� būs aizpūtis.

-��� Nav iespējams, - Astors Hārtlends iebilda. - Pilnīgi neiespējami.

-��� Kāpēc?

-��� Klosteri pamest� ta�u nav iespējams.

Ernijs Boss ar aizdomām palūkojās viņā.

-Vai esat pārliecināts?

Astors Hārtlends dziļi nopūtās.

-��� Man jāatzīstas par kaut ko� pat ja mani nosodīsiet. �onakt es mēģināju bēgt. Pat D�einai neteicu. Pārrāpos pār mūri, tiku uz lauka un devos uz Timpu pusi. Nogāju puskilometru, tad man kāds uzkliedza: - Stāt! - Nokritu zemē, pieplaku, bet tas tips mani pamanīja.

-��� Kas tas bija? - Boss dobjā balsī jautāja.

-��� To tikai mīļais Dieviņ� zina. Bise viņam bija, jo uz mani �āva.

-��� Uz jums �āva?

-���� Noteikti. Pielēcu kājās, gribēju laisties prom, tad viņ� �āva. Pēc tam kliedza, lai man ne prātā nenākot vēlreiz mēģināt, nogalinā�ot katru, kas gribē�ot pamest Litangu. Griezos atpakaļ un esmu te.

Ernijs Boss paliecās uz priek�u.

-��� Nu jūs redzat, ka esam pamesti pa�u liktenim, latad iepazīstinu jūs ar saviem rīkojumiem. Es esmu komandieris. Tātad ierocis pie manis. Vai zināt, kas tas ir?

Visi klausījās, da�s ar vaļēju muti, da�s galda virsmā skatīdamies.

-��� Man ir revolveris ar sudraba lodēm. Galējais līdzeklis. Tas būs vajadzīgs, ja kāds riebeklis izvairīsies no mieta. Misters Vorloks būs� ar mietiem bruņots. Tas nozīmē: līdzko būsim viņus atradu�i, misters Vorloks katram iedurs sirdī noasinātu mietu. Vai darīsiet to?

-�� Jā, - misters Vorloks apņēmīgi atbildēja. - Bērnu spēle.

-Tomēr uzmanieties! Viena lieta - runāt, otra - izdarīt.

-��� Esiet mierigs, izdarī�u.

-���� Mis Vorloka. Arī jūs būsiet �ajā akcijā vajadzīga. Arī jūs strādāsiet ar mietu.

-��� Es arī gribu mietu! - no galda cēlās D�o Heinemans. Viņa skatiens nebija skaidrāks kā Ernijam Bosam. - Es pieprasu, lai varu dabūt mietus.

-��� Būs, - Boss mierināja. - Mietu pietiek.

-��� Es gribētu ar savu mietu palikt mistera Loren�a tuvumā, - Heinemans turpināja, uzmezdams man asinskāru skatienu. - Pie izdevības dur�u viņam.

-��� Nekādu patvaļīgu dur�anu! - Ernijs viņu apsauca. - Kamēr nebū�u devis rīkojumu, neviens nevienam nedurs. Vai sapratāt?

-��� Protams, - atbildēja Heinemans. - Bet pēc signāla es viņu nodur�u. Pie visa vainīgs viņ�! Ari pie Ektora un Alek�a nāves. Vai redzējāt tā tipa roku?

-��� Kura? - Ernijs Boss jautāja.

-��� Loren�a. Palūkojieties uz viņa roku!

To viņ� sacīja tik pārliecino�i, ka es pats paraudzījos uz savu roku. Vai tur nav kaut kas, par ko es nezinu?

Par laimi, nebija vis.

-Vai redzējāt?

Pie manis pienāca Ernijs Boss un Moda Benda.

-��� Parādiet rokas! - Ernijs pavēlēja. - Un bez trikiem. Man ir ierocis.

-��� Okei! - Pamāju. - Varat but mierīgs. Kaut gan manā rokā nekā nav. Parādīju, ka tur nav ko redzēt. Lai kā pētīja, ari viņi nekā neatrada. Ne Ernijs,

ne Moda.

-��� Kam tur vajadzētu būt? - Ernijs jautāja, savilkdams lupas.

-��� Asinīm! - rēca Heinemans. - Alek�a un Ektora asinīm. �is tips viņus nogalināja. Un es savas rokas ieziedī�u ar viņa asinīm, zvēru!

-��� Tikai tad, kad bū�u devis pavēli, - brīdināja Ernijs Boss. - Līdz tam ne�uzdro�inieties viņam pieskarties!

-��� Bet viņam ir asinis uz rokām, - Heinemans trīsēdams rādīja uz mani. Boss atmeta ar roku un novērsās. Pagāja da�us so|us sāņus un piebikstīja

Domingu.

-Vai jūs esat mistera Loren�a draugs? Domingu paskatījās uz mani un pavirpināja ūsu galu.

-��� Nevarētu tā sacīt. Pat glu�i otrādi.

-��� Labi, - Ernijs Boss palocīja galvu. - Ari jūs iesiet ar mietu. Un paturēsiet acis misteru Loren�u.

-Ar prieku! - Domingu virpināja ūsas. - Neviens, kuru es paturu acis, nevar izbēgt.

-��� Mis Esperansa!

Meitene nopūtās, rūpīgi vairīdamās mana skatiena.

-��� Dodiet arī man mietu!

-��� Dabūsiet.

Pēc tam Ernijs pievērsās māsām Ma�ado. -Un jūs?

Izabella tvēra pie kakla un izvilka no apģērba paprāvu sudraba krustu.

-�� Vai derēs? Ernijs palocīja galvu. -Vai ir apsvētīts?

-��� Jūs ta�u nedomāsiet, ka es nēsāju neapsvētītu krustu? Lisabonā lūdzu apsvētīt.

-Un jūs, Marij?

Marija uzsita sev pa krūtīm, rādīdama, ka ari viņai zem apģērba ir krusts.

-���� Kartībā, - noteica Ernijs Boss. - Ja gadītos kāda ķeza, gadījumā kāds kļūdītos un netrāpītu tam riebeklim sirdī, jūs pacelsiet krustu un spiedīsiet tam maitam pie pieres. Tad tas būs pagalam.

-��� Lai notiek, - Izabella atbildēja un pakniksēja.

-��� Mister Hārtlend?

-�� Nemaz nezinu,- Hārtlends atrūca. - Varbūt ari es varētu iet ar mietu. Man ir zināma pieredze ar iesmiem. Reiz esmu pat vērsi cepis. Un ar aunu glu�i labi tieku galā. Ņem nodīrātu aunu, uz�ķērd, izķidā, saliec iek�ā�

-��� Mis Parisa?

-��� Es lūg�u Dievu, - meitene atbildēja. - Es protu labi lūgties.

-���� Tas nelīdzēs, - Ernijs Boss atmeta ar roku. - Uz lūg�anām tiem no�spļauties.

-Tad es gaismo�u ar kabatas laternīti.

-��� Tas būs labi, - noteica Ernijs Boss. - Mister Stīvens! -Jā?

-��� Ko jūs teiktu par kabatas laternīti? Misters Stīvenss pakasīja zodu.

-��� Nezinu. Esmu tikai grāmatvedis. Vēl nekad neesmu piedalījies vampīru medībās. Varbūt man labāk nepiedalīties.

Ernijs Boss papurināja galvu.

-��� Te neviens nedrīkst palikt malā. Vai nu ar mums vai pret mums.

-��� Tad jau labi, - misters Stīvenss padevās. - Galu galā nekur nav rakstīts, ka vajadzības gadījumā grāmatvedis nevarētu medīt vampīrus. Kas man jādara?

-Arī jūs rādīsiet gaismu, tāpat kā mis Parisa. Misters Stīvenss palocīja galvu.

-��� Centī�os labi veikt savu darāmo, kungs. Beidzot Boss ievēroja abus korejie�u skolotājus.

-��� Mani kungi, kā jūs iedomājaties medības?

Korejie�u dzen meistari saskatījās. Meistars Sok pabāza roku zem apģērba un izvilka da�us sausus zāles stiebrus.

-��� Ar �o.

-��� Hm. Kas tas ir?

-Tie ir augu�i pie pakārta cilvēka mājas.

-��� Un tad?

-��� Ķīnā tie atzīti par dro�iem vampīru atbaidītajiem. Ernijs Boss aizdomīgi apskatīja no�ēlojamos zāles stiebrus.

-�� Vai ir dro�i, ka tie augu�i tur?

-��� Pirku �anhajā, zināmā vietā no meistara Luanga. Viņa preces par tūksto� procentiem dro�as.

-Kārtibā. Un jūs?

Meistars Pak ari bāza roku apģērbā un parādīja Bosam kādu cilvēkveidīgu priek�metu.

-�eņ�eņa sakne. Boss pakasīja galvas virsu.

-��� Es zinu tikai to, ka �eņ�eņa sakne� hm� vairo vīrie�a spēku. Meistars Pak rāmi pasmaidīja.

-�eņ�eņs der visam.

Ernijs Boss nopūtās un pacēla roku.

-��� Labi, esam vienoju�ies. Nevienam nepieskarties pie ēdiena vai dzēriena. Arī jūs, mister Lorenc, beidziet!

A�i izdzēru tējas atlikumu. Pārējiem aiz izsalkuma acis sprāga ārā, bet viņi neuzdro�inājās pakustēties. Mis Parisa pacēla roku.

-��� Piedodiet, vai drīkstu ko jautāt? -Jautājiet!

-Vai ir zināms, kur atrodas ieeja pagrabā? Ernijs Boss pasmaidīja.

-��� Tie�i par to gribēju runāt. Lūdzu, nāciet iek�ā!

Viņ� sasita plaukstas un pagriezās pret durvīm. Arī mēs pagriezāmies, visi. Drusku pagaidījām, bet durvis netaisījās vērties vaļā.

Ernijs Boss sadrūma un vēlreiz sasita plaukstas. Tad durvju vērtne nodrebēja un lēni pavērās.

Pa atvērumu visā mūka greznībā ieslīdēja �ostimpa.

�ostimpa augstprātīgi parlūkoja mūs. Pie manis viņa skatiens apstājās tā kā drusku ilgāk. Acis tāda nicīga izteiksme, ka es vismīļāk butu paslēpies zemē.

�ostimpa nemaz nevairījās no tā, ka citi pamanis viņa nepaliku pret mani. Aizgāja man garam, uzkrīto�i paraudamies nostāk. It ka pat pieskarties man būtu pretīgi.

-��� Tas ir �ostimpa, - Ernijs Boss iepazīstināja. - Viņ� nāks ar mums.

D�o Heinemanam tas nepatika. Viņ� kā apsūdzētājs norādīja uz �ostimpu.

-��� Arī tāds pats tārps! �ķībacainais. Neuzticos tādiem. Varbūt arī uz viņa rokām ir Rīglera un Longaviljas asinis.

-�� Uz viņa rokām nav neviena asiņu, - Boss mierināja. - Viņ� ir mūsu draugs. Parādīs ceļu uz pagrabiem. Reiz jau ir bijis lejā.

Viņam drebēja rokas, drebēja balss, viņ� viss drebēja. Kā kār�u spēlmanis, kam ir visu iz�ķiro�a kārts, - gatavībā pēdējam iznīcino�am gājienam.

Ernijs Boss palūkojās pulkstenī.

-����� Desmitos �eit pie ihakanga. Nenokavēt. Lūdzu, mister Vorlok, mister Stivens un mister Hartlend, nāciet man līdzi. Mums jānogādā mieti attiecīgā vietā.

-��� Kā ar viņu? - Heinemans rādīja uz mani. - Vai pieskatīt?

-��� Lieciet viņu mierā! - Ernijs Boss atmeta ar roku. - Viņ� tik un tā nevar atstāt klosteri. Arī jūs, Lorenc, esiet te desmitos! Ja nebūsiet, mēs pēc jums aiziesim. Mister �ostimpa, vai viņ� var klosteri paslēpties tā, lai viņu ne�atrastu?

�ostimpa pa�pārliecināti pasmaidīja.

-��� No manis nenoslēpsies.

-��� Visi ejiet, kur ejams! - Ernijs Boss noteica. - Neaizmirstiet par laiku. Manuprāt� esam pie pēdējā cēliena.

Par to biju pārliecināts arī es. Turklāt �is pēdējais cēliens nerisināsies tā, kā ir iedomājies viņ�.

Pat ne uz to pusi.

Bija atlikusi vēl stunda līdz desmitiem, es pat varētu sagatavoties, ja būtu, kam gatavoties. Man nebija ne mieta, ne sudraba lo�u, ne �eņ�eņa saknes, nekā tāda, ar ko nogalinat vampīru. Pat mans revolveris bija paņemts, un ko gan es ar to iesāktu bez sudraba lodēm.

Pirms jāiet uz ihakangu, mēģināju apciemot rinpo�i Dendrubu. Durvis atradu aizslēgtas un tāpat, uz labu laimi, pieklauvēju. Man par pārsteigumu, atskanēja Dendruba nedraudzīgā balss.

-��� Kas tur ir?

-��� Rinpo�e Blobzangs.

-��� Ko gribi, rinpo�e?

-Vai tev, rinpo�e Dendrub, kaut kā nevajag?

-��� Tikai mieru, rinpo�e. Nupat aizgāja ārstējo�ais lama. Iedeva kaut ko pret drudzi.

-��� Man ir zāles pret drudzi.

-��� Rinpo�e, es gribu gulēt. Lūdzu, ej projām! Rit varēsim parunāties. Nopūtos un gāju tālāk.

Da�as minūtes pēc ceturk�ņa uz desmitiem pieklauvēja Esperansa. Mugurā kombinezons kā toreiz, kad iepazināmies. Kad viņa palūkojās manī, acis vidēja ta kā asaras.

-��� Drīz iesim, - viņa sacīja, nolikdama blakus gultai sporta somu.

-��� Kas tur iek�ā? Mieti? - pētīju. Esperansa cauri asarām man uzsmaidīja.

-��� Mana veļa.

Nav ko liegties, biju pārsteigts.

-��� Tava� veļa? Vai tu domā mēģināt bēgt? Neieteiktu, jo�

-��� Es nemēģinā�u bēgt.

-��� Kurp tu taisies iet? -�urp, pie tevis.

-��� Tu ta�u teici, ka somā ir veļa, - es nekā nesapratu. -Tā tas ir.

Esperansa pienāca man klāt un, tuvāk tikusi, atrāva uz krūtīm kombinezona rāvējslēdzi. Man aiz pārsteiguma gandrīz acis izsprāga. Tad es sapratu, ka veļa patiesi ir somā.

-��� Baidos, ka mums jāsteidzas, - es raizējos. Esperansa man uzmundrino�i uzsmaidīja.

-��� Cik vēl ir laika?

-��� Maza pusstundiņa.

-���� Būsim centīgi, - viņa apsolīja. - Tu pat nenojaut, cik daudz var satilpt pusstundā.

Paliesi, tur satilpa daudz. Patiesi, mēs bijām ļoti centīgi.

Esperansa uz pulcē�anās vietu izgāja piecas minūtes agrāk, tāpēc es, tur ieradies, atradu viņu runājamies ar Domingu. Ernijs Boss tobrīd jau rūpīgi dalīja mietus. Plakanie, no līstītēm izgrieztie mietiņi bija ar labi nosmailētiem galiem. Jābūt varenam vampīram, lai neatstieptu kājas, ja �ādu mietu iedur sirdi.

Ernijs Boss nometa zemē atliku�os mietiņus un pamāja, lai esam klusu.

-Vaivisi ir klāt?

Pēc īsas tautas skaitī�anas noskaidrojās, ka abu korejie�u dzen meistaru nav.

Boss bija neapmierināts, ta�u atmeta ar roku.

-��� Nāks vai nenāks, pa�u darī�ana.

-Vēl var atnākt, - Hārtlends vilcinājās.

-��� Ķersimies pie darba! Mister Lorenc?

-Esmu te,-pieteicos.

-��� Ceru, ka iero�a jums nav.

-Nav.

-��� Tomēr kādam jāpārbauda. Negribētos, ka jūs uzbrūkat no aizmugures. Mister Heineman, ejiet un pārmeklējiet viņu!

Heinemans, vēl arvien apmācies kā janvāra pēcpusdiena Islandē, pienāca pie manis un uzrēca:

-��� Rokas aug�ā!

Pacēlu rokas. Heinemans mani pamatīgi pārmeklēja. Viņa rokas bija cietas kā betons. Jutu, ka viņam gribētos pie manām ribām parotaļāties ar zobu bakstāmo. Nesapratu gan, kas viņā bija izraisījis tādu naidu pret mani, bet es jau pats arī nemaz nevēlējos kādreiz iekļaut viņu tuvāko draugu sarakstā.

-Tīrs, - Heinemans beidzot noteica.

-�� Jūs viņu pieskatīsiet. Labi?

-��� Varat būt mierīgs, - Heinemans apliecināja. - Es to zelli neizlaidī�u no acīm.

Par to es biju pārliecināts.

Tāpat arī par to, ka tikai ar vaļējām acīm ir iespējams kādu novērot.

Noģību�ajiem parasti acis ir ciet.

Ekspedīcijas "militārās daļas" locekļi brālīgi sadalīja savā starpā mietiņus. To bija tik daudz, ka varētu iznīcināt puspasaules vampīru. Es nemaz nepieminu sudraba lodes, krustiņus un pārējos pretvampiru līdzekļus. Viņi bija tā ap�bruņoju�ies, ka varētu ieviest atsevi�ķu darba kārtības punktu nākamajā ANO apspriedē par atbruņo�anos.

Vispēdējais ieradās �ostimpa. Mūs pārlūkojis, viņ� atzinīgi palocīja galvu.

-�� Vai visi gatavi? - Boss jautāja.

-��� Par mani runājot, pilnīgi, - nokunkstēja D�eina Parisa. - Es pat nezinu, vai esmu puisis vai meitene.

Palūkojos uz viņas krūtīm, iespīlētām brūnā samta �aketē, un nodomāju: ja nu viņa nezina, es varētu paskaidrot. Protams, ne tūlīt. Vēl pārāk netālu bija pagājusī pusstunda.

-��� Nāciet man lidzi! - �ostimpa murmināja kā pats sev. - Taisnība ir tāda, ka aries labi nezinu ceļu.

-��� Kur� tad zina? - jautāja misters Vorloks.

-��� Dendrubs vai rinpo�e Ņemdens.

-��� Tuk�a runa, - noducināja Astors Hārtlends. - Viens ir aizlaidies, otrs uz nāves cisām.

-�� Piedo�anu, - D�eina Parisa �ukstēja tik klusu, ka mēs tik tikko sadzirdējām. - Freds vēl arvien nav atradies.

-Arī neatradīsies! - Boss kategoriski atbildēja.

-Kātā� neatradīsies?

-��� Nevēlos jūs biedēt, mis Parisa, bet man ir aizdomas, ka misters �orejs ir, hm� pārvērties.

-Pār� vērties? Par ko?

-Par vampīru.

-�� Ak Dievs!

-��� Gribētu pievērst jūsu visu uzmanību faktam, ka, sākot no �ā brī�a, mēs dzīvosim pēc citiem likumiem.

-��� Kā� jūs to domājat?

-��� Mums jābūt ne�ēlīgiem� pat pret labiem paziņām, ja pārliecināmies, ka tie ir kļuvu�i par vampīriem. Bez �ēlastības un nevilcinoties mietiņu sirdī! Citādi visi būsim pagalam. Piemēram, ko jūs, mis Parisa, darītu, ja ieraudzītu, ka misters Hārtlends ņirdz zobus, un pamanītu, ka viņ� ir kļuvis par vampīru?

-��� Domāju� laikam bēgtu.

-��� Ta būtu vislielākā muļķība, ko jūs varētu izdarīt. Jums jāņem krustiņ� un jāgrū� viņam purnā. Vai saprotat?

-Ak Dievs!

-��� Kalab tie�i man? - Hārtlends bija neapmierināts. - Kāpēc ne jums?

-��� Iesim, iesim! - mūs steidzināja �ostimpa.

�ķita, ka arī �ostimpam tur pazemē kas steidzīgi darāms.

-��� Kāpēc mēs neejam tur, kur ma�īna ielūza? - jautāja viena no Ma�ado raganām. - Tur vismaz ir zināms, ka gaitenis aizved pazemē.

-��� To gaiteņa daļu neviens nepārzina, - atbildēja �ostimpa.

-��� Un �o?

�ostimpa paraustīja plecus.

-��� Reiz esmu tur bijis. Pa�ā sākumā.

-Vai nav neviena mūka, kas mūs pavadītu? - jautāja misters Vorloks.

-��� Cilvēk, par to aizmirstiet! - Ernija Bosa vietā iekliedzās D�o Heinemans. -Ta vien vēl trūkst, ka �ķibacainais nāks par gidu. Iesim lejā un sauksim viņus pie kārtības!

�ostimpa stingriem soļiem gāja uz otrā pagalma pusi.

Ārā jauki spīdēja saule. Tobrīd tās stari bija sasniegu�i klostera pagodas veida jumtu. Pajumta spilgti krāsotajiem izvirzījumiem skraidīja sikas gaismiņas, pat greznojumam domātas dvīņu gazeles bija it kā atdzīvoju�ās. Daudzspieķu ritenis starp gazelēm saules staros �ķita grie�amies.

Mis Parisa nopūtās un pagrozīja galvu.

-Ak Dievs! Tik brīnumskaistā laikā mums vajag medīt vampīrus.

-��� Arī tā ir viltība, tāpat kā viss, - rūca Ernijs Boss. - Aiz skaistā slēpjas ļaunais. Aiz dienas ir nakts. Mums tie jānogalina.

-�� Vai nevarētu� pēdējo reizi pasauļoties? - mis Parisa taujāja.

Ernijs Boss nosodo�i paskatījās. Mis Parisa nopūtās un sakārtoja krūtis zem samta �aketes.

-�� Ak mīļais Dievs! Nākamajā pavāru grāmatā es kaut kā iedabū�u arī vampīru medības. Ja izdzīvo�u. Vai izdzīvo�u?

-��� Ir zināmas iespējas, - mierināja Ernijs Boss.

-��� Cik daudz?

-�� Ja �inkstēsiet, tad ne visai.

Mis Parisa ierāva galvu plecos un neteica ne vārda, kamēr nokļuvām līdz ieejai.

Noeja uz pagrabu sākās kāda pamestā virtuvē, pareizāk sakot, no �ās virtuves pieliekamā. Tur pavisam nesen bija glabāti pārtikās produkti, jo vēl plīvoja tādas smar�as, ka pat Ernijs Boss palēca atpakaļ.

-Vai ir dro�i, ka esam īstajā vietā? - viņ� jautāja �ostimpam.

�ostimpa sakārtoja cepuri, savilka cie�āk apmetni, tad pamāja.

-��� Dro�i. Nekāpiet uz sliek�ņa!

-��� Kāpēc?

-��� Zem sliek�ņa mitinās gars.

-��� Kāds gars?

-��� Zem katras ieejas pazemē dzivo gars. Kas uzkāpj uz sliek�ņa, tas uzkāpj garam uz galvas. Un tas gariem nepatīk.

-��� �ajā ziņā esam līdzīgi, - norūca misters Vorloks.

-�� Jādod viņam upuris, - �ostimpa kategoriski noteica.

-��� Nākotnē, - viņu pārtrauca Ernijs Boss. - Tagad mums nav laika.

-��� Bez tā es lejā neie�u, - iespītējās �ostimpa. - Ja ar mums kopā nebūs dziļumu gars, būsim pagalam.

-�� Ak debess! - Moda tvēra pie pieres. - Kadu upuri jūs domājat?

-�� Neraizējieties! - �ostimpa norūca. Pabāzis roku zem apmetņa, viņ� izvilka mazu pudelīti un vienā mirklī izrāva aizbāzni. - Svētītais degvīns. - Viņ� iebāza pirkstu pudelītes paplatajā kakliņā un uzslacīja slieksnim divus pilienus. - Ta re! Gatavs ir. Varam iet.

-��� Kurp? - Ernijs Boss skatījās apkart telpā bez logiem, bez durvīm. - Es neredzu ieeju.

-��� Paskatieties zem kājām! - �ostimpa brīdināja.

Tad mēs pamanījām, ka tie�i blakus Ernijam Bosam melnojas lūka.

-�� Veriet vaļā! - �ostimpa komandēja.

-��� Mister Stīvens!

-���� Esmu tikai vienkār�s grāmatvedis, - misters Stīvenss taisnojās, tad sastapa Ernija Bosa skatienu 1111 uzrāva plecus. - Tomēr cel�u. Kapec gan ne?

-��� Kabatas bateriju! - komandēja Boss.

Modās rokā pazibēja laternīte.

-Celiet aug�ā to lūku!

Misters Stīvenss noliecās, atspērās un pacēla. Bija redzams, ka viņam ne�nākas īpa�i piepūlēties, lai gūtu panākumus.

-��� Uzmanieties ar kāpnēm! Sen būvētas, un�

Heinemans, kas līdz �im nebija acu nolaidis 110 manis, noliecās un pacēla no zemes mazu papīra lūgsnu karodziņu.

-Ehe! Te kāds ir gājis!

-��� Te jau katru dienu iet lejā, - �ostimpa skaidroja. - Da�i mūki tur savas mantas glabā. Kur� ies lejā? Kur� ies pirmais?

-��� Ejiet pats! - sacīja Boss.

-��� Kā tad! - Heinemans bija pretim. - Es nepieļau�u, ka iet �ķibacis. Labāk ie�u es.

-��� Kur� tad sargās misteru Loren�u?

-��� Es varētu sargāt, - pieteicās mis Parisa. - Vai kāds iedos mietu?

-��� Te būs revolveris, - sacīja Moda Benda, sniegdama D�einai manu ieroci. -Ja būs kādas problēmas, �aujiet viņu nost!

-��� No�au�u, - mis Parisa solījās. - Gan jau.

-��� Uzmanieties uz kāpnēm! - Heinemans, līdz pusei iekāpis noejā, atkārtoja �ostimpas vārdus. - Tas tie�ām ir sliktā stāvoklī.

Es gribēju nogaidīt, kamēr nokāpj pārējie, bet Ernijs Boss pamāja mis Parisai.

-��� Ejiet pa priek�u! Es negribu, ka �is zellis zogas man aiz muguras.

Gāju pie noejas un ielūkojos dziļumā. Lejup veda plati, neērti akmens kāpieni. Kāpnes nebija stāvas, pakāpieni plati, redzams, lamu zābakiem pielāgoti. Kādreiz mūki tur lejā tika glabāju�i pārtikas krājumus, ar kuriem viņus apgādaja apkārtējo ciemu iedzīvotāji. Pirms da�iem desmitiem gadu, kad Timpu kļuva viegli sasniedzama ar kravas ma�īnām, vairs nebija vajadzības uzkrāt lielas rezerves.

-��� Beidzas! - dzirdēju zem sevis Heinemana balsi. - Kāpnes beidzas.

Nolēcu viņam blakus. Stāvējām pla�ā tuk�umā. Ta gals grima tumsā. Gar

sienām redzami samētāti krāmi: sapelēju�i maisi, grozi, nestuves, salūzu�as koka siles; viss liecināja, ka esmu pareizi novērtējis alas sākotnējās funkcijas.

-��� Sienās ir iestiprinātas lāpas, - sacīja �ostimpa. - le�u un iededzinā�u.

-��� Ejiet!

Pagaidām gaismoja tikai bālais lūkas �etrstūris virs mums. Pēk�ņi atskanēja dobj� blīk�ķis, un �etrstūris nozuda. Neredzēju nekā cita, vien tumsu.

-���� Iesim! - Heinemans man iebukņīja sānos. - Palieciet kopā ar mani, citādi�

Es nekustējos. Man blakus �audījās divas trīs gaismas svēdras, meklēdamas atbalsta punktu, kur palikt.

-��� Mister Bos! - mēģināju �ajā nakti sameklēt Erniju. - Kur jūs esat, mister Bos?

-��� Ko jūs gribat? - no kāpņu puses dzirdēju Ernija neiecietīgo balsi.

-Tur aug�ā kāds ir aizcirtis lūku.

Vienā mirklī visas tris gaismas svēdras slīdēja uz lūku.

Protams, kāds bija to aizcirtis. Uz mums ņirdzīgi blenza nomelnēju�ie dēļi.

-��� Ak Dievs! - kunkstēja mis Parisa. - Mēs esam ieslodzīti pie vampīriem. Mīļi lūdzu, gribu tikt ārā. Lūdzu, es�

-��� Kur� cels paniku, to no�au�u, - uzsvērti mierīgā balsī sacīja Ernijs Boss. -Mister Heineman!

-��� Esmu te.

-Ja misters Lorencs vēlreiz�

-��� Ernij! - iesaucās pārbijusies Moda Benda. - Tie�ām mūs kāds ir ieslo�dzījis.

-��� Kā tu, pie velna, to zini? - Boss uzbrēca. - Varbūt tikai aizkrita. Caurvēj�. Vai kaķis.

-Ernij!

-��� Nu labi, es paskatī�os. Pagaidiet, kamēr atgrie�os!

-��� Es paskatī�os, - piedāvājās misters Stīvenss. - Ja viss būs kārtībā, pa�svilp�u. Esmu gan tikai grāmatvedis, bet ar luku tik�u galā.

-Tikmēr mēs aizdegsim lāpas. Kur ir �ostimpa? Atbilde bija pilnigs klusums.

-��� Eu! - Ernijs Boss atkārtoja. - Kur ir �ostimpa?

Varenais ceremoniju un mūku mācekļu audzinā�anas pārraugs bija nozudis kā lietus lāse svaigā jaka leķē.

Palikām pazemē, tumsā, padoma nezinādami.

-��� Tumsa man arvien ir bijusi pretīga, - pret sienu atzvilusi, �ēlojās Izabella Ma�ado. - Bērnībā man pat pagrabā noiet nebija dū�as. Cik lieliski gari pagrabi bija Andalūzijā!

-��� Kuru tie interesē? - Heinemans viņu klusināja. - Kuram gan gribas zināt par jūsu sasodītajiem pagrabiem.

-��� Rupeklis! - pārmeto�ā tonī noteica Marija Ma�ado.

Heinemans neprotestēja. It kā atzina �ādu apzīmējumu par atbilsto�u.

-��� Ei! Kas tur aug�ā ir? - Ernijs Boss nepacietīgi jautāja.

-Jau esmu pie lūkas, - misters Stīvenss mierināja. - Jau esmu klāt. Pēc ilga klusuma un gaidī�anas atkal atskanēja Bosa balss. -Sakiet ta�u kaut ko,ei!

-��� Aizslēgts, - Stīvenss sauca lejup. - Veltīgi mēģināt, neiet.

-��� Paspiediet stiprāk!

-��� Es jau to daru. Pat nekustas.

-���� Labi, kāpiet lejā! Gan kaut ko izdomāsim. Varbūt kāds nejau�i ieklidis mūks ir aizcirtis.

-��� Bet te kaut kas ir,-misters Stīvenss izbijies sēca.- It kā� nezinu�

-Kas?

-�� Ta kā būtu kāja, - klusumu �ķēla spalgs baiļu kauciens. No tās puses, kur gaidījām misteru Stīvensu. Nespēju noteikt, vai tā bija viņa balss; katrā ziņā izklausījās, ka tur kādam ādu plē�. - Vai-l! �ēlastību! Es ne� Vai-i!

Jutu, ka man kāds ieķeras delmā. Nevis Heinemana, bet maza sievietes roka.

-Ak kungs! - mis Parisa �ukstēja man ausi. - Kas tur notiek?

-��� Mister Stīvens! - Ernijs Boss kliedza. - Vai vēl esat tur?

Klusums.

-��� Mister Stīvens, vai mani dzirdat?

Klusums.

-��� Mister Stīvens, lūdzu atbildiet!

-��� Nogalināju�i, - �ņukstēja Moda Benda. - Ernij, viņi ir to nogalināju�i.

-��� Kur nu nogalināju�i, - Boss nepiekrita. - Varbūt� viņ� tikai nokrita pa kāpnēm.

-��� Kur gan, velna bū�ana, tas nolādētais �ostimpa? - piktojās Astors Hārt�lends. - Sacīja, ka pie sienas bū�ot lāpas. Es nevienu neredzu.

-���� Es pat sienu neredzu, - ņurdēja Domingu. Viņa balss bija pārsteidzo�i mierīga, it kā mēs neatrastos pazemē, pilnīgā tumsā, kaimiņos ar vairākiem simtiem vampīru.

-��� Kādam vajadzētu palūkoties, kas ir ar misteru Stīvensu, - ieteica misters Vorloks. - Varbūt viņam kļuvis slikti.

-�� Vai kāpsiet aug�ā? - Hārtlends jautāja.

-��� Es uzkāp�u, - pieteicos.

-��� H tik vēl trūka, - Heinemans bija nikns. - Tad kāp�u es.

-Tad kāpiet! - Ernijs Boss atvēlēja. - Pārējiem palikt uz vietas! Mis Parisa!

-Esmu� te!

-����� Spiediet revolvera stobru misteram Lorencam sānos. Ja manāt ko aizdomīgu, nospiediet gaili.

-��� Labi, - mis Parisa pamāja. - Tūlīt uzvilk�u.

Dabiski, viņai ne prāta nenāca spiest ieroci man sānos, viņa, aizsardzību meklēdama, pieglaudās man.

-��� Mister Heineman!

-��� Esmu te, - mēs dzirdējām darbu vadītāja balsi no kāpņu pagrieziena. Divi gaismas stari iztaustīja sienu, ta�u redzeslokā nebija ne Heinemana, ne mistera Stivensa.

-Vai redzat kaut ko?

-Tikai tās durvis� Patiesi, kāds ir tās aizslēdzis� Jēzus� �ie sala�ņas!

-��� Tūlīt nāciet lejā! Vai dzirdat? Tūlīt nāciet lejā�!

Atskanēja kāju dipa, un lampu gaismas lokā ieradās Heinemans. Viņam padusē divi mieti, sejā �ausmas. Pie mums ticis, viņ� parādīja vienu mietu.

-Paraugieties!

Visu triju laternu gaisma sastapās uz mieta, ko bāza mums pie deguniem.

Mieta gals sarkans kā krāsā mērkts.

-�� Asinis, - viņ� �ukstēja. - Mistera Stīvensa asinis.

Ernijs Boss sagrīļojās. Blenza uz mietu un kliedza uz māsām Ma�ado:

-Krustu!

Abas melni ģērbtās māsas raganas reizē izrāva savus sudraba krustus un reizē pastiepa pretim Ernijam Bosam. Ernijs aizsedza seju un turpinaja klieg�anu.

-��� Neturiet to pret mani, velna bū�ana!

-��� Kur tad? - interesējās Izabella Ma�ado.

-Pret vampīriem.

-��� Kur tie ir?

Tas bija āķīgs jautājums. Tik ļoti, ka Ernijam Bosam nācās padomāt.

-Var būt jebkur. Kur jūs atradāt mietu?

-��� Uz kāpnēm, - Heinemans atbildēja. - Tas gulēja uz viena pakāpiena.

-Vai nekā cita neatradāt?

-����� Kur varēja nozust misters Stīvenss? - visu pārtrauca Modās Bendas �inkstiens. - Ernij, man te nekas nepatīk! To vajadzētu nokārtot tur aug�ā. No�auj misteru Loren�u un viss. To tu varēji darīt ari aug�ā, kālab mums te jālo�ņā pa caurumiem? Iesim aug�ā un�

-��� Kā tad mēs iesim, Moda?

-��� Tāpat kā tikām lejā. Kads ta�u dabūs vaļā tās nolādētās durvis.

-���� Izvairīsimies no panikas! - ierosināja misters Vorloks. - Līdz �im ta�u nekas īpa�s nav noticis.

-��� Patiesi? - ar zināmu nepatiku balsi jautāja Domingu. - Tik tikko desmit metrus esam nogāju�i, bet divi no mums jau pazudu�i. Ja notikumi risināsies �ādā ātrumā�

-��� Turiet muti, de Karvalju! Mister Heineman! Vai nekā cita neatradāt, tikai �o mietu?

-���� Atradu, - Heinemans atbildēja. Pacēlu galvu. Viņa balss bija kļuvusi skaidra. Nejutu tajā ne nervozitātes vibrāciju, ne paniku.

-Ko jūs atradāt?

-��� Mistera Stīvensa kurpi. Daudz ko biju iedomājies, tikai ne to�

-��� Kur� pi? - Ernijs Boss brīnījās. - Kur tā kurpe ir?

-�� Atstāju aug�ā, - Heinemans izspieda. - Aug�ā uz kāpnēm.

-��� Kāpēc� nenesāt lejā? Vispār, ka zināt, ka tā ir mistera Stīvensa kurpe? -Pazinu. Es� to apskatīju ēdamistabā. Nodomāju: kur� idiots pa Himalajiem

staigā sprād�u kurpēs?

-��� Atstājāt aug�ā? Kāda velna? -Jo no tās kaut kas lija.

-��� Kas lija? - stipri pieklusu�ā balsī jautāja Ernijs Boss. -Asinis� Mistera Stīvensa asinis. Pilna kurpe. Atkal iestājās klusums.

Man bija aizdomas, ka ne pēdējo reizi.

Kur� zina, kas būtu noticis, ja no tumsas dzilēm neierunātos Domingu.

-��� Dodiet kāds sērkociņus!

-��� Ko jūs gribat darit? - Boss novaidējās.

-��� Atradu lāpu.

Mis Parisa ar kabatas bateriju pazibināja uz balss pusi. Domingu bija no�meties ceļos ar nolauztu lāpu.

-�� Tā bija te zemē, - viņ� sacīja. - Es paklupu. Te ir vairākas. - Gaismas lau�kumi mums parādīja sienmali kaudzē samestas lāpas.

-��� �ostimpa tās pieminēja, - sacīja misters Vorloks. - Tātad viņ� nav melojis.

-��� Tikai nozudis.

-Varbūt atradīsies.

-��� Pagaismojiet tur tālāk! Kas tur ir?

Gaismas nozuda tumsā. Lai tur būtu, kas būdams, viss grima naktī.

-��� Nekas ļauns nav noticis, - Ernijs Boss mēģināja mūs mierināt. - �ostimpa jebkuru brīdi var atgriezties.

Neviens nekā nesacīja, ta�u katram bija savas domas. Nāks gan viņ� atpakaļ, kad gailis lidos no cepe�pannas un sāks dziedāt.

-��� Ak Dievs, Ernij, - Moda �ukstēja. - Man ir pretīgi slikta nojauta.

Uzplaiksnījās pirmās lāpas gaisma. Mēs atradāmies lielas telpas galā. Tās otrs gals zuda tālumā; ne kabatas laternī�u, ne lāpu gaisma nespēja to sasniegt.

-��� Uzmanīgi ar lāpām! - Ernijs Boss uzsauca. - Un ikvienam būt gatavība. Sakot no �ā brī�a situācija ir saasinājusies.

-��� Kāpēc? Un ka līdz �im? - Domingu interesējās.

-��� Mister Vorlok!

-��� Esmu te.

-Vai miets ir? Turiet to gatavībā! Arī jūs, mister Hārtlend. Mister de Karvalju, saņemiet dū�u!

-��� Centī�os, - norūca Domingu.

-��� Mis Parisa, lūdzu uzmaniet misteru Loren�u! Un turiet uz priek�u savu laternīti! Pagaidiet, jums būs arī �ī lāpa. Nu� vai visi gatavi?

-��� Mēs esam gatavas, - jūsmīgi atsaucās māsas Ma�ado. Viņu acis mirdzēja, sejas bija pietvīku�as, it kā viņas visu mu�u būtu gaidīju�as vampīru medības.

-��� Kā tu, Ernij� vari būt tāds, ja misters Stīvenss ir miris? Labāk vāksimies projām.

-��� Uz kurieni, Moda? Mister Heineman! -Jā?

-Turiet gatavībā mietu! Iesim!

Gājām uz tumsas pusi. Lavijāmies tik ilgi, kamēr saskatījām telpas viņā galā dīvainas mājiņas, pieaugu�as pie alas sienām kā jūras bezdelīgu ligzdas pie klintīm. Mājiņas būvētas 110 dolomīta, ne logu, ne durvju nemānijām.

-��� Stāt! - Ernijs Boss mūs apturēja, pirmās mājiņas pamanījis. - Pie velna, kas tas?

Domingu nozīmīgi pavērās manī. Es pretim, tad noliecu galvu.

-��� Māja, - atbildēja Astors Hārtlends. - Kas cits tas varētu būt?

-��� Klau, Ernij, - ņaudēja mis Moda. - �im ta�u nav ne durvju, ne logu.

-���� Ļautiņi, tā nav māja, - Heinemans saviebās. - Pagaismojiet �urp, mis Parisa!

Mis Parisa pacēla lāpu. Mums pretim skumīgi vērās pelēki akmeņi.

Ernijs Boss kaut ko klusībā nomurdēja, tad uzkliedza man:

-��� Ei, Lorenc! Kas par velnu te? Jūs ta�u �os zeļļus pazīstat.

-��� Kapenes! - misters Vorloks iesita sev pa pieri. - Skaidrs, kapenes. Un tajās guļ vampīri!

It kā mūsu vidu būtu bumba iemesta. Mis Benda skaļi iespiedzās, nometa lāpu un metas skriet uz alas tum�o dziļumu. Ernijs Boss - viņai pakaļ, paspēja vēl saķert aiz rokas, pirms viņa pazuda tumsā.

-Stājies ta�u, muļķe! - viņ� auroja nekad vēl nedzirdētā, augstā balsi.-Kur tu skrien, bezprāte?

-Viņi� mūs nogalinās, Ernij! - meitene �ņukstēja. - Es gribu no �ejienes prom! Gribu ārā no pazemes!

Ernijs Boss viņu pierāva sev klāt, tad iegāza simbolisku plauku. Tikai tik, lai viņai pārietu histērija.

-��� Nāc pie prāta, Moda! Ari es negribu nekā cita. Tikai iepriek� iznīdēt tos riebekļus. Vai neesi apjēgu�i: vai nu viņi, vai mēs? Arā varēsim tikt vienīgi tad, kad būsim viņus nogalināju�i.

Moda Benda pamazām nomierinājās. Ernijs viņu palaida, pacēla nomesto lāpu un iespieda meitenei rokā.

-��� Ņem un gaismo! Skaties, kā mis Parisa!

Pieminētais paraugs stāvēja apmēram tādā pozā kā amerikāņu Brīvības statuja. Tikai acis bija ciet. Lāpa viņas paceltajā roka dega un gaismoja.

-���� Mieru, tikai mieru! - Ernijs Boss atkārtoja. - Iespējams, ka tur iek�ā patiesi ir vampīri, bet tad tur vajadzētu būt logiem un durvīm. Tagad misters Lorencs būs tik laipns un pastāstīs�

Tobrīd vienā no mājiņām - to varēja būt ap divdesmit - kāds ievaidējās un sāka no iek�puses dauzīt sienu.

Atkārtojās iepriek�ējais skats, mis Moda nometa lāpu un mēģināja bēgt. Ernijs Boss metās viņai pakaļ, noķēra un iepļaukaja. Mis Moda paņēma lāpu un paskatījās uz mis Parisu, kas joprojām, acis aizvērusi, ar paceltu lāpu stāvēja pie pirmās mājiņas Visam vēl pievienojās da�i Mias Vorlokas spiedzieni, drusku lāstu 110 mistera Vorloka mutes, mistera Heinemana zobu grie�ana, bezpalīdzīga mīņā�anās un krustu cilā�ana, - to darija Ma�ado raganas, citādi viss bija kārtībā.

-�� Tomēr� tur iek�ā kāds ir, - mis Benda �ukstēja, atbalstījusies pret Ernija Bosa plecu. - Nesaki, Ernij, ka esmu mu|ķe un ka tās ir halucinācijas, jo tur kāds� dauzīja sienu.

Glu�i kā sa�ukstē�anās uzmundrināts, kāds atkal sāka dauzīt sienu.

-Vampīrs! - Heinemans ierēcās, pavērsis mietu uz priek�u. - le�u, caur�dur�u to uz mieta.

-Vai caur sienu? - apjautājās viena no māsām Ma�ado.

-��� Tas riebeklis nāks ārā. Ņemiet krustu, parādiet viņam! Ar mietu caur�dur�u sirdi� Tūlīt viņ� nāks ārā. Ja nenāks, noārdīsim akmeņus.

-��� Mieru! - Domingu pagāja uz priek�u. - Ne jau vampīri tur iek�ā.

Ernijs Boss bija pārsteigts.

-��� Ak, nē? Kas tad?

-��� Mūki. Vai vientuļnieki. Kā tik.

Ernijs Boss palika ar muti vaļā. It kā labi nesapratis, ko viņam saka. Vai ari negribētu saprast.

-��� Kas? - viņ� pārsteigts jautāja.

-�� Vientuļnieki. Tikai viņi nav no pasaules aizgāju�i klasiskajā veidā.

-��� Ko tad, sasodīts, tas var nozīmēt?

Atkal tur iek�ā kāds dauzīja sienu. Tad arī pārējās mājās da�i rēgi sāka dārdināt mūrus.

-�� Tur iek�ā ir divi cilvēki, - Domingu sacīja.

-��� Mājiņās?

-��� Kā jūs domājat, par ko es runāju? -Bet� kā tas iespējams?

-��� Tas ir viens veids, kā izrauties no pasaules, - Domingu skaidroja. - Vai nekad neesat ko tadu redzejis?

-��� Kur, pie velna, varēju to redzēt, ja tagad pirmo reizi esmu �ajā zemē? Un domāju, ka arī pēdējo. Kas tie vientuļnieki tādi ir?

-��� Cilvēki, kas grib mierīgi meditēt. Grib, lai neviens netraucē viņu mieru. Liek uzbūvēt sev tādu māju un pa�u tajā iemūrēt.

-��� Kas viņus� iemūrē?

-��� Pārējie. Citi mūki.

Visi bija sanāku�i ap mums un pārsteigtām sejām blenza uz Domingu. -Vai viņ� runā patiesību? - Boss, aizdomu mākts, pievērsās man.

-��� Protams, - es palocīju galvu. -Vai tie�ām �ajos ir iek�ā cilvēki? -Tā ir.

-Un� cik ilgi� gribu sacīt, uz kādu laiku viņus iemūrē?

-��� Uz gadiem. Uz desmit vai divdesmit gadiem, varbūt uz visu mū�u. Kā nu katrs vēlas.

-��� Ko viņi tur iek�ā tik ilgi var sadarīt?

-��� Meditē. Mēģina tikt līdz apskaidrībai.

-��� Neiespējami. Bez ē�anas, dzer�anas nevar�

-Viņi nepaliek bez ē�anas, dzer�anas. Mūki laiku pa laikam viņus apciemo, atnes ēdienu un dzērienu.

-��� Bet nav ta�u ne logu, ne durvju.

-��� Ja kārtīgi apskatīsieties, redzēsiet, ka mūrī da�i akmeņi ir vaļēji. Tos no ārpuses var izņemt un pa to vietu pasniegt vajadzīgo uzturu.

-��� Nu� bet� elementāri higiēnas noteikumi?

-��� Katrai mājiņai ir sava ateja. Par mazgā�anos, protams, nav ne runas.

-��� Un gaisma?

-��� Mūki meditē tumsā. Gadu gaitā viņi bie�i vien zaudē redzi. Bet viņiem jau acu nevajag. Viņus interesē nevis ārpasaules gaisma, bet iek�ējā.

-Tas ir� barbarisms!

-��� �eit ar tādiem jēdzieniem necik tālu netiksiet. Turklāt neiedomājieties, ka visi mūki liek sevi iemūrēt. Tā dara tikai patie�am apņēmīgie un fanātiķi.

-Un ja viņi nomirst?

-�� Tad mūri izlau� un līķi izņem. Da�reiz gan tikai vairākas nedēļas pēc nāves pamana, ka da�s klostera brālis ir pametis �o pasauli. Var jau būt, ka mūks tā gremdējies meditācijā, cita veida apziņā, ka pat nedzird, ja tiek uzrunāts. Tad mūki iet projām un pēc nedēļas atkal mēģina pasniegt ēdienu un dzērienu. Ja neizdodas, nogaida vēl nedēļu�

-Kungs Dievs!

-��� Bet tagad� kāpēc viņi klauvē? - jautāja Moda, kas likās pamazām atgūs- tamies.

-Viņi domā, ka atnests ēdiens. Kuram kaut ko vajag, tas klauvē.

-Vai varam kaut ko� darīt viņu labā?

-��� Liksim viņus mierā.

�ķita, ka sagrīļojas Ernija Bosa ticība vampīriem.

-��� Un tie asinssūcēji� vai tie viņus neaiztiek?

Domingu pavirpināja ūsas.

-��� Laikam necie� to smaku. Vampiri ir jutīgi pret smakām.

-Vai to jūs nopietni sakāt?

-��� Kā jūs domājat, kāpēc viņi vairās no ķiplokiem?

-��� Eū! - Heinemans iekliedzās, pacēlis lāpu. - Tur ir vēl viena ala.

Starp tre�o un ceturto mājiņu melnojās jauna alas atvere. Heinemans piegāja un pagaismoja ar lāpu.

-Vai iesim?

Ernijs Boss pakasīja zodu. Nupat viņ� bija kļuvis nedro�s, un �ī nedro�ība pamazām parādījās viņa sejā.

-��� Varbūt viņi ir tur iek�ā?

-��� Durvis, - Heinemans sacīja. - Ar dzelzi apkaltas koka durvis. It kā agrāk biju�as aizmūrētas.

-��� �urp krustus un mietus! Uz priek�u!

Ielūkojos ejā. Aiz manis dego�o lāpu gaisma atspīdēja no lielu koka durvju roktura.

-�� Vai vajag krustu? - man aiz muguras apjautajās viena no Ma�ado raganām.

Satvēru rokturi un atgrūdu durvis. Pretim plūda vēja brāzma, trapija mums

tie�i virsū. Pats tūlīt atrāvos līdz sienai, bet pārējie, kurus pazemes elpa bija skārusi negaidīti, sagrīļojās un sāka kliegt. Lāpas nodzisa un atstāja mūs tumsā. Pirms izdzisa lāpa mis Parisas rokā, redzēju, ka viņa izmisīgi pieplok pie sienas un mans revolveris izkrīt viņai no rokas. Noliecos, pacēlu, aizbāzu aiz apmetņa.

-�� Vai-ī! - Moda spiedza. - Jē-ēzus! Viņi mūs nogalinās. Mani mati! Ieķērās man matos!

-��� Stāt! - dzirdēju Domingu kliedzienu. - Iededziet kāds lāpu! Mis Parisa! Lūdzu, atjēdzieties!

-��� Es negribu atjēgties, - meitenei man blakus klabēja zobi. - Gribu mājās. Zvēru, ka turpmāk par restorāniem rakstī�u tikai labu. Nekad�

Heinemana rokā pavīdēja �ķiltavu liesmiņa. Caurvēj� to nolieca, bija jābaidās, ka tūlīt nodzisīs. Heinemans pagriezās tā, lai uguni aizsegtu no vēja.

-���� Sargieties no caurvēja! Kas tur iek�ā? Mis Parisa! Nāciet ar kabatas laternīti!

Uzmirdzēja bateriju lampiņas gaisma. Tā bija sīka vārga gaismiņa salīdzi�nājumā ar lāpas sniegto, toties tai nekaitēja gaisa plūsma.

Tumsā ieurbās gaismas strēle. Tik tālu, līdz mūsu priek�ā parādījās cilvēka seja.

Pareizāk sakot, seja, kas reiz bijusi cilvēka seja.

Tagad mēs tur priek�ā skatījām tikai sa�uvu�u, mumificēju�os miroņa viepli.

-Vampīrs! - iekliedzās Ernijs Boss. - Vampīrs! Iesim iznīcināt to pretekli!

Viņ� man tā iegrūda sānos, ka atkritu pret sienu. Siena, protams, mani atgrūda, es jauki novēlos zemē. Pa tumsu kāds man uzkapa, kāds pret mani paklupa un gandrīz nogāzās. Tas nu vēl nebūtu nekas slikts, tikai viņam izkrita no rokas lāpa un uzkrita man uz galvas. Lēcu kājās un notrausu to nost. Maz trūka, būtu aizdedzies mans apmetnis.

Ernijs Boss, aptrakuma un baiļu vadīts, ar lēcienu metās virsū mums pretim izniru�ajam stāvam un skaļi rēca:

-��� Mūsu Tēvs debesīs! Tu, nekrietneli, nu es tevi nogalinā�u.

Viņ� pacēla mietu un trieca mūmijai sirdī.

Mēs, �ausmās sastingu�i, vērojām �o skatu. Māsu Ma�ado rokās jau vizēja sudraba krusti, tomēr tie neiedarbojās. Arī miets ne. Smailais koka gabals ieurbās pelēcīgajā audumā, kas reiz bijis nomirēja apmetnis, tad bez grūtībām izdūrās cauri starp ribām. Galvaskauss paliecās uz priek�u, it kā miru�ais mūs sveicinātu.

Ernijs Boss dūra vēlreiz, tad beidza bezcerīgo cīņu. Elsdams pagriezās un skatījās uz mani.

-��� �is nav vampīrs, - viņ� sacīja. - �is ne.

-�is ne,-piekritu.

Ķermenis sāka griezties. Caurvēja skarts, tas pagrieza sānus, tad parādīja mums muguru.

-��� Tas lido, - Moda Benda �ukstēja. - Ak Dievs, tas lido.

-��� Tikai grie�as, - precizēja misters Vorloks.

-Kā tā� grie�as?

-��� Pakārts. Tā.

Patiesi, miru�ais griezās, aukliņā karadamies, kā da�dien pakārti cilvēki.

-��� Kā tas� te nokļuvis? - pīkstēja Mia. - Varbūt slepkavības upuris?

Mūsu priek�ā pavērusies ala neveda bezgalībā, tā varēja būt divdesmit vai

divdesmit piecus metrus gara.

Tās sienas klāja nevis cildens pelējums, bet miru�i muki pelēkos apmetņos, uzsieti aukliņās. Varbūt kādi divsimt. Uz mums vērās tuk�i acu dobumi, it ka ar ziņkāri nolūkodamies atnācējos, kas te iemaldīju�ies gadu desmitiem pēc �o muku nāves.

Tagad neviens vairs nekliedza. Pat Moda ne. Varbūt viņas spiedzienu rezerve jau bija izsīkusi.

-Ak mīļais Dievs! - izvaidēja misters Vorloks. - Kas te ir? Liķu kambaris?

-��� Dro�i, - es pamāju. - Senās Litangas līķu kambaris.

Ernijs Boss nu vairs pat acis nemirk�ķināja, it kā baidīdamies, ka pa to laiku, kamēr acis ciet, kāds muks varētu tikt vaļā no auklas un sakost mūs. Viņ� turēja uz priek�u pastieptu pistoli ar sudraba lodi un ar galvas mājienu aicināja mani tuvāk.

-Lorenc, nāciet �urp!

Aizvilkos pie viņa. Muki ar tuk�iem acu dobumiem ziņkāri vēroja notieko�o.

-��� Esmu te, - ar nopūtu sacīju.

-��� Kas �ie zeļļi tādi?

-��� Muki, - atbildēju. - Agrākie Litangas klostera mūki.

-Jūs sakāt� nevis vampīri?

-��� Pārbaudījāt ta�u, vai ne?

Ar to es domāju nosmailēto mietiņu, ko viņ� bija iedūris vienā līķī.

-��� Kāpēc viņi atnesti �urp?

-Varbūt viņus negribēja izmest.

-��� Izmest? - viņ� uztraucās.

-Vai esat redzējis �ejienes kapsētas?

-Tikai� pa gabalu.

-��� �eit apglabā�ana ir simboliska. Sasalu�ā vai akmeņaina zemē nevar izrakt dziju bedri. Izkārpa tikai centimetrus dziļu kapu, iegulda miru�o. Kapa kopiņu vēj� novāc pāris dienās, tad nāk plēsoņas un�

-��� Diezgan! Turpmāko varu iedomāties.

-Viņi negribēja, ka aizgājējs kļūst par plēsoņu laupījumu. Kaut ari pēc viņu uztveres miesu, ko pametis gars�

-��� Kā viņi varēja saglabāties tik veseli?

-��� Alas sausais gaiss konservēja ķermeņus.

Ernijs Boss pa�ķielēja uz Heinemanu.

-��� Jūs, Lorenc, man �ķietat aizdomīgs. Man nepatīk jūsu samud�inātā pļa- pā�ana. Liekas, jūs kaut ko slēpjat no mums.

Es gandriz sāku smieties. Kaut ko? Ja viņ� zinātu, ko visu no viņa slēpju.

-��� Iespējams, - turpināju, - ka uz �ejieni pārnesti sērgās miru�o mūku līķi.

Tagad pasaule ap mani sāka mutuļot.

-��� Sērgas? - Moda Benda �ausmināta �ukstēja. - Ernij, vai dzirdi, �is tips runa par sērgām!

-���� Pirms krietni daudziem desmitiem gadu Litangu piemeklēja ne�ēlīgas sērgas. Tik ļoti bargas, ka klosteris palika tuk�s. Varbūt dzīvi paliku�ie baidijas, ka, novietojot miru�os kapsētā, plēsoņas iznēsās infekciju pla�umā, tālab viņus iemūrēja te.

-��� Iemūrēja.

Parādīju uz biezo kaļķa kārtu zemē.

-Vai redzat �o? Esmu pārliecināts, ka �o alas daļu aizmūrēja, un� mūrējums ir tikai nesen atlauzts.

Misters Vorloks norīstījās.

-Ne� sen? Kad� nesen?

-Varbūt pirms da�ām dienam. Iespējams, ka �odien. Iespējams viss.

-Bet� kādēļ?

Pat ja gribētu, nevarētu atbildēt uz �o jautājumu, jo Ernijs Boss sagrāba mani aiz rokas.

-��� Un auklas? Man nepatīk, ka viņi karajas auklas. Tas ta�u kaut ko nozīmē?

-�� Neko sevi�ķu, - mierināju. - Vai esat redzējis dievu statujas lielajā lūg�anu zālē.

-��� Protams, esmu.

-��� Ari tās sē� gar sienām. Varbūt mūki gribēja pieturēties pie �ā kārtojuma. Auklas bija vajadzīgas, lai caurvēj� tos nenogāztu zemē.

-��� Man tas ir par daudz, - Ernijs Boss bija sa�utis. - Kur tad ir vampīri? Heinemans, galvu noliecis, klusēja, kaut gan viņam nāktos kliegt. �ķita, ka

viss notiku�ais atņēmis viņa interesi.

-��� Ernij, iesim atpakaļ! - Moda Benda sāka lūgties Bosu. - Te neviena nav� tikai tie tur� Tie ta�u nav vampīri.

-��� Un tomēr tie slēpjas kaut kur te, - Boss pacēla ieroci ar sudraba lodēm. -Ja �ie te ir miru�i un nekad nemodisies, kas tad nogalināja darbu vadītājus un misteru Stīvensu? Kur palika �ostimpa?

-��� Esmu te, - atskanēja 110 alas dziļuma.

Līķi sāka līgoties savās aukliņās kāvēja sa�ūpoti. Līķis, kur� �ūpojās mums iepretim, pavirzījās sāņus, un gar to iznāca �ostimpa.

Viņa smaids bija savāds, it ka ne dzīva cilvēka smaids. Lūpas drusku pavērtas, tikai tik daudz, lai vienu mirkli pavīdētu uz priek�u izvirzītie acu zobi. Biju pārliecināts, ka tos pamanīju tikai es, neviens cits.

Ernijs Boss apsveica �ostimpu ar tādu atvieglojumu, it kā viņi būtu pazīstami nezin cik ilgi.

-�� Kur jus bijāt pazudis? - Boss viņam uzklupa. Bija redzams, ka viņ� piktojas tikai skata pēc. - Pie velna, kur jūs klistat?

-�� Drusku apskatījos tur leja, - �ostimpa taisnojās. - Negribēju, ka mūs skar negaidīti pārsteigumi.

-��� Kā jūs tikāt mums priek�ā?

-��� Pa blakus eju.

-Vai nevarējāt pateikt?

�ostimpa apmierināti smaidīja.

-Vai zināt, ka misters Stīvenss ir nogalināts?

�ostimpa smaidīja un māja ar galvu.

-��� Es redzēju viņa kurpi.

-�� Vai jūs zināt, kas to ir izdarījis? �ostimpa palocīja galvu.

-��� Ne�ķīstas dvēseles. Asinssūcēji.

-��� Tātad vampīri. Vai �ie, te?

�ostimpa purināja galvu.

-��� Nevis �ie. Te ir tikai miru�ie. �ie nav vampiri.

-��� Kur ir viņi?

-��� Mazliet tālāk. Nāciet Ildzi! Es parādī�u.

�ostimpa gāja pa priek�u. Moda Benda atkal ieķērās Ernija Bosa rokā un mēģināja viņu atturēt.

-��� Ernij, lūdzu, man tas tips nepatīk. Vai tu redzēji viņa zobus?

-��� Kādus zobus?

-Acu zobus. īsti vampīra zobi.

Tātad mis Benda bija ievērojusi to pa�u, ko es.

-��� Uz priek�u! - �ostimpa aicināja, - lieniet cauri, garām miru�ajiem. Ne�baidieties no viņiem, viņi jūs neaiztiks. Nāciet, es saku! Un� turiet gatavibā mietus!

Tas, kas sekoja, neiederas manās pacilājo�ās atmiņās. Ālavai eja bija iespē�jami �aura, mēs nevarējām nepieskardamies izslīdēt starp līķiem, kas karājās pie sienām. Mis Benda, bāla ka krīts, piekļāvās Ernijam Bosam; Mia Vorloka centās turēties, tāpat arī Esperansa, kas pēdējos brī�os bija attālinājusies no manis. Viņa viena pati, nobālusi, sakniebtām lūpām, lauzās caur miru�o rindām. Vienīgi māsas Ma�ado �is nomaco�ais skats nesatrauca. Vai varbūt es daudzo kārpu un biezās smiņķa kārtas dēļ nesaskatīju viņu īstās sejas.

Līķi karājās, �ūpojās, nācās tos vienkār�i pagrūst nostāk, ja gribējām tikt uz priek�u.

-���� Ei! - dzirdēju aiz kāda plīvojo�a līķa saucam Erniju Bosu. - �ostimpa, apstājieties! Kurp mēs ejam?

�ostimpa neatbildēja.

-Varbūt pa kreisi? - Boss nebija pārliecināts. - Tur ala turpinās.

-Jēzus, Ernij, kāpēc mēs neejam uz priek�u?

-��� Uz priek�u nav kur iet, - Ernijs atrēca. - Tur ir tikai siena, bet te sākas cita

eja.

-Jēzus, Ernij, ari tā ir pilna ar līķiem. Labāk griezīsimies atpakaļ!

Aiz mums līķu rindas bija sakļāvu�ās. Man radās dīvaina izjūta, ka tie ar no�lūku slēdz mums atpakaļceļu.

-�� Stājiet jel, vai dzirdat? - kaut kur kliedza misters Vorloks. - Es nezinu, kur esmu. Redzu tikai �os tipus, bet jūs - ne.

-��� Nodzēsiet jel �īs sasodītās lāpas! - aiz muguras dzirdēju izmisīgi iesau�camies Heinemanu. - Nodzēsiet, jo �ie var aizdegties. Jēzus, �is jau ir aizde�dzies. Deg kā papīrs. Tūlīt nodzēsiet.

-��� Ka tad īsti �ādu lāpu nodzē�? - mis Parisa �ausmās jautāja.

-��� Nometiet zemē un sabradājiet! Gaismojiet tikai ar bateriju!

Apstājos pie kada pakārtā līķa un mēģināju orientēties. Mūmijas ar platiem vaigu kauliem mani vērās ar no�ēlu. Varbūt jau zināja to, ko es nojautu un kam turējās pretim ikviena mana �ūniņa.

-Ei! - kliedzu tumsā.-Vai te kāds ir?

-��� Nu jā, - atsaucās Domingu līķa otrā pusē. - Kur jus esat?

Nākamajā mirkli kļuva redzami viņa usu gali.

-�� Vella bū�ana, ko tādu vēl nebiju pieredzējis. Vai Miti neesat manījis? - Viņ� salika rokas ruporā un auroja:

-��� Mia! Kur tu esi, mana mazā?

-��� Tas ir portugālis, - dzirdēju Ernija Bosa balsi. - Nāciet visi �urp!

-��� Kurp? - no tumsas jautāja Heinemans.

-��� Uz priek�u! Visu laiku uz priek�u!

-Vai kāds zina, kur ir "uz priek�u"?

Tomēr mēs cits citu atradām. Vajadzēja apmēram piecas minūtes, kamēr sapulcējāmies starp auklās sakārtajiem mūkiem.

-���� Lietot tikai kabatas baterijas! - ar pamatotām ba�ām balsī atkārtoja Heinemans. - Ja viņi aizdegsies, sadegsim arī mēs.

Esperansa ari tagad nenāca pie manis. Paskatījos viņā, bet viņa likās ne�redzam. Domās nogrimusi blenza pakārtajos mūkos, un viņas skatiens pamazām apmācās.

Toties pienāca mis Parisa. Un pieplaka man tā, it kā ar viņu būtu pavadījis pagāju�o nakti.

-��� Jēzus, - viņa kunkstēja. - Tomēr jūs esat �eit. Es ticu vienīgi jums. Jūs tomēr pazīstat �o kultūru un iera�as. Citādi es dro�i vien pamazām zaudētu prātu. Mani vairs nesatrauc, ka �ie te karājas visapkārt. Tā ir glu�i� kā mana dabīgā vide. Vai nav dīvaini?

Vārdu sakot, ari mis Parisa sāka zaudēt līdzsvaru.

-��� Kur ir �ostimpa? E-ū! �ostimpa!

Kliedza Ernijs Boss, tad pēk�ņi apklusa. Dzirdēju tādu kā grūstī�anās troksni. Gandrīz jau būtu ņēmis roka atgūto revolveri, bet atkal atskanēja Bosa saniknotā balss.

-��� Moda, vai prātu zaudējusi? Kāpēc turi man muti ciet?

-��� Nekliedz, Ernij, lūdzu, nekliedz!

-��� Ko nozīmē, lai nekliedzu?

-�ostimpa�

-��� Kur viņ� ir?

-��� Paldies Dievam, pazudis. Vai tu, Ernij, neredzēji?

-��� Ko man vajadzēja redzēt?

-Viņa zobus. Viņam ir vampīra zobi. Esmu pārliecināta, ka arī� arī �ostimpa ir vampīrs. Un nu viņ� � mūs ved pie pārējiem.

-���� Pietiek! - misters Vorloks noteica ļoti cieti. - Es atkāpjos. Griezī�os atpakaļ. Kaut kā izlīdī�u no pazemes�

-��� Paliksi te! - tikpat cieti sacīja Mia. - Neiesi nekur, jo�

-��� Nepalik�u, - misters Vorloks strīdējās. - Izstājos. Man pietiek tā visa.

-��� Jūsu tēvam ir taisnība, - pievienojās Astors Hārtlends. - Lai tas debilais ķersta vampīrus viens pats, ja grib. Man �īs medības jau līdz kaklam. Es arī ie�u atpakaļ.

Satvēru mis Parisu aiz rokas un vilku līdzi. Kāds no pakārtajiem pa�ūpojās sāņus. Tur izlīda Domingu kopā ar māsām Ma�ado. Visiem bālas sejas, vai varbūt tikai Domingu laternītes gaisma tās rādīja tādas?

Mēs tur tupējām kā �ū�anas fabrikas noliktavā starp pleciņos sakārtiem uzvalkiem. Tikai �ie "uzvalki" nebija tuk�i.

-�� Vai visi ir? - apjautājās Astors Hārtlends.

Mans skatiens a�i pārslīdēja pār sanāku�ajiem. Nebija vienīgi �ostimpas un, protams, mistera Stīvensa.

-��� Ticiet man! - Moda lūdzās, rokas salikusi. - �ostimpa ir vampīrs. Viņ� mūs atmānīja �urp�

-��� Vāksim panckas un taisīsimies projām! - ieteica Hārtlends. - Aug�ā pa kāpnēm, un atpakaļ neskatīdamies!

-��� Nē! - protestēja Mia. - Mēs nevaram bēgt.

-��� Kāpēc ne? - Hārtlends jautāja. - Līgumu ne ar vienu neesam slēgu�i.

-��� Esam gan, - Ernijs sacīja, pavērsis pret Astoru savu ieroci.

-��� Ar ko gan? - Hārtlends piktojās. - Ar jums? Neatceros.

-Ar nāvi, - Ernijs Boss atbildēja. - Un tā bargi soda līgumlauzējus.

�ajā ziņā man nācās viņam piekrist.

-��� Kur jūs gribat iet? - Hārtlends atsacīdamies atmeta ar roku un pajautaja. - Kur jūs tos vampīrus gribat meklēt?

-��� Iesim atpakaļ uz tam mājiņām.

-��� Pēc mistera Loren�a un de Karvalju domām tur iek�ā ir muki.

-��� Un ja viņi grib mūs piemānīt? Lai mēs liekam tās kapenes mierā?

Visi apklusa un skatījās uz mani. Ma�ado raganas, Hārtlends, Heinemans, Moda Benda, misters Vorloks, pat Mia un Esperansa. Tikai D�eina noņēmās ar kabatas laternu.

-��� Labi, - Hārtlends padevīgi noteica, - iesim atpakaļ, ja jūs tā domājat. Man jau ir galīgi apriebies veselu mū�ību maldīties te starp līķiem.

-��� Iesim! - pamāja arī Heinemans. - Iesim!

-��� Kurp? - Hārtlends jautāja.

Ernijs Boss bezpalīdzīgi mīņājās starp pakārtajām mūmijām. Mūsu stilbus saldēja auksts vēj�, it kā 110 kaut kur pavērtām ledus kambara durvīm.

-��� Turp! - Ernijs Boss sacīja, ta�u neviens neredzēja, uz kuru pusi viņ� rāda.

-��� Ernij! - Modās balss drebēja. - Man ir slikta nojauta.

-��� Moda, turi muti!

-��� Ernij, man ir aizdomas, ka esam apmaldīju�ies.

-��� Klusu, ja es reiz saku!

-��� Ernij, man ir aizdomas, ka esam te ievilināti.

-Es teicu: turi muti!

-Ernij, es domāju, ka visi būsim pagalam. Tad nāks kāds� piesies auklu un pakārs mūs pie sienas.

-��� Moda, vēl vienu vārdu un�

-��� Ernij, mēs� nekad vairs neredzēsim sauli!

Ernijs Boss zaudēja galvu. Metās virsū Modai un atkal gribēja viņu iepļaukat. Misters Vorloks nostājās starp viņiem, gribēdams aizkavēt, tā nu Ernija plauksta no�ņāca pret viņu.

Sitiens mērķi netrāpīja. Misters Vorloks to atvairīja tik viegli, kā nekaunīgu mu�u aizgaiņādams.

Ernijs Boss pats sagrīļojas�un uz sejas gāzās starp diviem pakārtajiem. Tur viņ� nozuda, varbūt līdzīgi Alisei bija iekritis Aizspogulijā.

-��� Pameklē citu, ar ko kauties! - misters Vorloks mierīgi noteica. - Man �is histēriķis līdz kaklam. Mēģināsim domāt �ā āmurgalvas vietā! Vai jūs, mīļā, mierīgi pacietīsiet, ka �is klauns jus pļaukā?

Moda nevis atbildēja viņam, bet sāka izmisīgi saukt Bosu.

-��� Ernij� Kur tu esi, Ernij?

Lai nu kur Boss būtu, viņ� klusēja kā zivs.

-��� Ernij, dārgo Ernij� kur tu esi?

Ernijs pat neiepīkstējās.

Tad Moda uzbruka misteram Vorlokam.

-��� Ko jūs, nolādētais, ar viņu izdarījāt? Ko jūs izdarījāt?

-��� Es? - brīnījās misters Vorloks. - Neko. Gribēju jūs aizstāvēt un aizstāvēju arī. Tikai saķēru viņu aiz rokas un� palaidu vaļā.

Tomēr viņ� neatzinās, ka Bosa roku arī nedaudz pagriezis.

-��� Kur tad viņ� pazuda? Ernij, kur tu esi?

Es pagājos uz priek�u, pastūmu sāņus divas mūmijas, lai varētu starp tām iebāzt galvu, jo biju saklausījis Ernija Bosa balsi.

-��� Esmu te.

-�� Jēzus! - Moda kliedza. - Ernij, kur tu esi?

-��� Laikam� citā alā.

Pastiepu kaklu. Aiz �iem diviem pakārtajiem melnojās jauna alas ieeja.

-��� Mis Parisa! Pagaismojiet tur!

Pazibinātajā gaismā ieraudzīju Erniju Bosu sē�am uz akmeņiem alā ar zemiem griestiem. Viņa sejā nebija dusmu, drīzāk viņ� ar izbrīnu aplūkoja melnās sienas.

-Jauna ala.

-��� Nez kurp tā ved? - jautāja Astors Hārtlends.

-Ak Dievs! - �ukstēja mis Parisa. - Dro�i vien uz elli.

-��� No kurienes jums tādas muļķības?

-��� Paskatieties uz sienām. Vieni kvēpi.

Patiesi, tās alas sienas klāja bieza sodrēju kārta. It kā elles ieeja būtu tuvumā un te būtu uzkrāju�ies velnu kurinātās uguns dūmi.

-Tikai mieru! - Domingu pacēla roku. - Pagaidiet īsu brīdi!

Un viņ� nozuda starp grozīgo, Ilgojo�os pakarto miru�o masu.

-��� Ak Dievs� arī viņ� neatgriezīsies! - mis Parisa �ukstēja. - Cits pēc cita�

Tomēr Domingu atgriezās. Nostājās mums iepretim un noraizējies virpināja ūsas.

-��� Nevaru atrast ceļu atpakaļ, - viņ� sacīja. - It visur tikai� �ie līķi. Tur to ir vismaz tūkstotis, ja ne vairāk.

-��� Sakiet kaut ko, Ernij! - misters Vorloks mudināja vampiru mednieku, it kā pats nebūtu viņu aizlidinājis uz jaunatklāto eju. - Jūs ta�u esat ģēnijs, vai ne? Ko lai mēs iesākam?

Ernijs Boss iekļāva galvu plaukstās.

-��� Nezinu, - viņ� �ukstēja. - Nezinu.

-��� Nezināt? Mēs esam pazemē� Biju spiests pārņemt iniciatīvu.

-Viss būs kārtībā, - paspēru soli uz priek�u. - Vai jums ir labi, Ernij?

-��� Nē! - uzrunātais atburk�ķēja. - Man nemaz nav labi.

-��� Mans nabaga, nabaga Ernijs, - Moda saļima viņam blakus un sāka glāstīt galvu.-Vai nelabais onkulis pāri darīja?

Misters Vorloks nozimīgi palūkojās uz mani, tad noplātīja rokas. Domingu piegāja pie Bosa un pastiepa roku.

-��� Dodiet �urp revolveri!

Ernijs paklausīgi iespieda to viņam roka.

-��� Nedod, Ernij! - spiedza Moda. - Viņi grib mūs nobendēt. -Arī jūs, jaunkundz!

-Varat pagaidīt!

Moda izrāva pistoli un pavērsa pret Domingu. Tas ir, gribēja to darīt. Līdzās stāvo�ais Heinemans pasita viņas roku un gaisā notvēra uzlidoju�o ieroci.

-��� Mieru, meitenīti

-Jūs te mani par meitenīti nesauksiet! Es pieprasu� Ernijs Boss rāmi satvēra viņas roku. -Moda, turi muti!

Moda Benda nolieca galvu uz Ernija pleca un sāka raudat. Aiz mums kā zvanu mēles �ūpojās pakārtie miru�ie.

-�� Ar to nu būtu tiktāl, - norūca Astors Hārtlends. - Man jau sāka apnikt �īs muļķības. Uz kuru pusi, mister Lorenc?

-Vispareizāk būtu uz priek�u. -Vai tam ir kāds būtisks pamats?

-��� Sodrēji uz sienas. Vai jūs tur arā redzējāt sienas?

-��� Ne visai. Līķi tās nosedza.

-���� Es apskatīju. Tik tikko apkvēpu�as, tas nozīmē, ka tie, kas dedzināju�i lapas, ir nāku�i no citas puses. Vispār� to mietu varat mest nost, pārējie arī.

-�� Jūs domājat, ka� te vampīru nav? -Vampīru vispār nav.

Hārtlends nometa zemē savu mietu.

-��� Es pats arī tā domāju. Vai atgriezīsimies virs zemes?

-��� Mēģināsim. Pagaidām nāksies skatīties acīs da�iem�

Misters Hārtlends bija pārsteigts.

-��� Kam?

Izvilku no apmetņa ieloka ieroci un pavirpināju.

-��� Slepkavām, mister Hārtlend. Slepkavām.

Pēc īsas atpūtas turpinājām ceļu. Mis Parisa un viena no Ma�ado raganām ar kabatas baterijām rādīja ceļu.

-��� Un krusts? - Izabella �ukstēja man ausī. - Vai tas nebūs vajadzīgs?

Nācās noiet diezgan daudz soļu, kamēr sasniedzām pirmās pie sienas pie-

mūrētās mājiņas. Tie�i tādas pa�as, kādas jau bijām redzēju�i, kaut gan es apzvērēt varētu, ka esam citā alu sistēmas stūrī.

-���� Kapenes! - Ernijs Boss �ukstēja, bailēs aizsegdams seju. - Kapenes ar vampīriem.

Izskatījās, ka viņā atkal sāk atgriezties drausmās bailes no asinssūcējiem. Par laimi, viņam vairs nebija iero�a, tātad vismaz nebija jābaidās, ka viņ�, �ausmu mākts, varētu sākt �audīties.

-�� Vai arī te� dzīvo vientuļnieki? - drebo�ā balsī jautāja Esperansa.

-�� Kas to lai sazin,-paraustīju plecus. - Varbūt tās stāv tuk�as. Pārāk tālu no pārējām.

-��� Lūdzu, iesim tālāk! - mis Parisa lūdzās. - Misters Lorencs sacīja, ka �ie zeļļi gribot but tumsā, iemūrēti. Kālab traucēt viņu mieru, vai tā nav? Es arī ne�gribu, ka mani traucē, ja, uzrakstījusi kārtējo rakstu par restorāniem, apmieri�nāta atlai�os uz ku�etes. Nīstu traucētājus. Pazudīsim no �ejienes, bet a�i!

Varbūt mēs būtu viņai paklausīju�i, ja akmens mājiņā kāds neievaidētos.

Drusku vilcinājos, tad gāju pie mājiņas. Īstajā brīdī, lai saklausītu otru sāpīgu vaidu.

-��� Iesim ta�u, vai dzirdat!? - mis Parisa steidzinaja. - Iek�ā skatīdamies jūs viņu tikai sakaitināsiet.

Pēc tre�ā vaida jau biju dro�s, ka tam, kur� iek�ā - lai viņ� būtu, kas bū�dams - ir vajadzīga palīdzība.

-��� Mums jāuzzina, kas ir �ajā mājā, - es kategoriski sacīju. - Izņem�u no sienas attiecīgos akmeņus.

-Neņemsiet neko! - Astors Hārtlends glāstīja ūsiņas. Tas vēl nebūtu nekas slikts, bet otrā rokā viņ� turēja pistoli, pavērsis stobru pret mani. - Uzkāpsim aug�ā, tiksim dro�ībā, tad, ja gribesiet, varēsiet nākt leja. D�einai taisnība: tas zellis, ja navvampirs, ir pats licis sevi ieslodzīt.

-���� Mums noteikti viņ� jādabū ārā, - Domingu steidzās man palīgā. - Viņ� varētu mūs izvest no pazemes.

Astors Hārtlends vilcinājās, tad atmeta ar roku un iebāza pistoli kabatā.

-��� Lauziet ar, jupis ar jums! Tikai pacentieties!

Sākām celt ārā vaļējos akmeņus. Pēc pirmajiem mums pievienojās Espe�ransa. Pārējie tikai stāvēja un skatījās. Nekā cita viņi nevarētu darīt, jo mēs arī trijatā tik tikko varējām piekļūt pie spraugas.

Izcēlām pirmo akmeni, otro, tad tre�o. Vaidi visu laiku pieņēmās spēkā un liecinaja, ka man ir taisnība, tur iek�ā ir kāds, kam vajadzīga palīdzība.

-��� E-ū! - iekliedzu caurumā, pa kuru pretim mums plūda bezdibenīga tumsa. - Kas tu esi?

Kāds kaut ko nokunkstēja. Nespēju pat konstatēt, kādā valodā.

Par laimi, caurums bija pietiekami liels, lai kalsnējāks ziņkārīgais varētu ielist. Vairāk nelauzām, saistviela starp akmeņiem bija cieta ka betons.

Domingu jautājo�i pavērās mani. Palocīju galvu un mēģināju iespiesties spraugā. Veltīgi spiedos, pleci aizķērās spraugas malās.

Pirms mēģināju otrreiz, Domingu pastūma mani sāņus un pamēģināja ielīst. Diem�ēl, ari viņ� netika spraugai cauri.

-��� Neies! - viņ� nikni piespēra kāju. - Golfa bumba �ai bedrītei par lielu.

Mis Parisa sarūgtināta pasita gaisā dūri.

-��� Laidiet mani, ka jūs jupis�!

Domingu pārsteigts pavērās viņā.

-Jūs� gribat līst iek�ā?

-��� Nelabais grib� - mis Parisa nikni atcirta, uzlocīdama samta �aketes pie�durknes.-Bet kādam ta�u jāiet� Ja jūs nevarat�

-��� Paklausieties, D�eina�

-��� Ejiet nost, kamēr neesmu pārdomājusi. Nemaz nezinu, kā varu uzņemties tādu trakumu. Ejiet nost, es saku.

Negribigi atkāpos malā. Mis Parisa pārmeta krustu un iebāza galvu atverē.

Viņu it kā iesūca bezgaisa tuk�ums. Vienu mirkli iek�ā bija tikai viņas galva, nākamajā - jau visa mis Parisa. Un viņas laternītes gaisma.

-��� Sasodīts! - saklausīju viņas �ķendē�anos. - Vai tā ir māja? Drīzāk atejas bedre. Ļautiņi, kā te smird! Kas jūs esat? Jēzus! Tas ir� tas�

Metos pie cauruma, iebāzu galvu. Diem�ēl, nelaimīgā kārtā sasitāmies ar mis Parisu, noklaudzēja vien. Da�us mirkļus man priek�ā lēkāja visas pasaules zvaigznes.

-��� Glābiet! - kliedza mis Parisa. - Man kāds iesita.

-��� Tas biju es, - kautri stomīdamies atzinos.

-Jēzus! Ja jūs kādam esat draugs, tad tam ienaidnieki ir lieki. Neniekojie�ties tur! Kur� var izvilkt �o tipu?

�is "tips" pagaidām nebija redzams. Tad caurumā pavīdēja kaut kas dzel�tens, kas varēja but mūka apmetnis.

-��� Ņemiet aiz pleciem, viņ� ir tik vāj�, ka dro�i vien izvilksiet.

-��� Ko jaunkundze� ir atradusi? - Domingu pluinīja ūsu galus.

-���� Kādu mūku. Baidos, ka viņ� nav pie samaņas. Nesakiet man, ka viņ� ir sērgas skarts, jo tad es klieg�u. Nemaz nesaprotu, kā varēju būt tāda muļķe un līst iek�ā. Turiet ta�u, neākstieties!

Redzēju gaisā karājamies tādu ka greizu, nopluku�u plecu. Sniedzos iek�ā, satvēru un pūlējos vilkt ārā. Manas svētīgās darbības dēļ redzes laukā nonāca vispirms galva, tad abi pleci. Arī Domingu iebāza roku un palīdzēja vilkt atradumu ārā.

-��� Om mani padme hum, - slimā cilvēka lūpas pavērās. Nebija �aubu, ka mājiņas iemītnieks ir slims. Galva slīga sāņus kā nokautam cālim, augums sa��ļuka tik no�ēlojami ka skatloga manekens zemestrīces laikā.

-��� Om� mani� padme hum, - kunkstēja lama; nu jau es biju dro�s, ka atrastais ir mūks. - Palīdzi, dievs Mahakala.

Balss nez kāpēc �ķita pazīstama.

-��� Velciet! - komandēja mis Parisa. - Uz priek�u, es negribu �eit pavadīt skaistākos jaunības gadus. Ak Dievs, no �ās smakas simt gadu netik�u vaļā. Sa�kiet, mister Karvalju, vai jūs spētu precēt tik smirdo�u i evieti?

Domingu smaidīdams pavirpināja ūsas.

-�� Ja runa par jums, noteikti varētu.

-��� Paldies! Bija patīkami. Velciet!

Pamatīgi rāvām. Caurums negribīgi atdeva savu upuri, kur� nokrita zemē.

Beidzot viņa seja pavērsās uz manu pusi. 'la bija tik netīra, ka labu brīdi nevarēju at�ķirt vaibstus.

Pēc laiciņa viņa seja it kā kļuva gludenāka un viņ� atvēra acis, un tad es tā iekliedzos, ka otrs mūks - ja būtu tur iek�ā - aiz bailēm pats izlīstu ārā.

Visa glāb�anas akcija pārvērtās kopīgā klieg�anā. Kāds spiedza, kāds metas skriet uz tumsas pusi, tad a�i apsviedās un pievienojās mums.

Es tikai stāvēju, pārvērties par sālsstabu, tomēr man nemaz nevajadzētu būt tik pārsteigtam. Es ta�u jau biju rēķinājies ar kaut ko tādu, tomēr pārsteigts raudzījos muka netīrajā sejā.

Mūsu priek�ā gulēja Litangas klostera varenais priek�nieks rinpo�e Ņem�dens.

Viņ� kādu bridi murmināja om mani padme hum, tad zaudēja samaņu.

Rinpo�e Ņemdens zaudēja samaņu un nemaz netaisījās to atgūt. Veltīgi pļaukāju, vārda pilnā nozīmē mēģināju ar dauzī�anu iedauzīt viņā dvēseli, nekā. It kā būtu nolēmis pārtraukt visus sakarus ar ārpasauli.

-��� Kā viņ� te nokļuvis? - ar pārsteigumu sejā jautāja Astors Hārtlends.

-��� Iemūrēts, - Moda �ukstēja. - Ak Dievs, kur� gan viņu te iemūrējis?

-��� Pārējie muki, - misters Vorloks noteica. Mis Parisa pagrozīja galvu.

-��� Nezinu, kas viņu iemūrējis, bet tas nu skaidrs, ka ne ēst, ne dzert viņam nav devu�i. Kad tiksim virszemē, jādod padzerties.

-��� Tiksim? Labs joks! - Hārtlends norūca.

Pacēlu rinpo�i Ņemdenu no zemes, apkampu un mēģināju noturēt stāvus. -Vai kāds man nepalīdzētu?

Misters Vorloks pienāca klāt un pamāja, lai liekot Ņemdenu viņam uz muguras.

-��� Gan es pateik�u, kad gribē�u aptaisīties.

Mis Parisas baterijas gaisma atdūrās pret pamatīgu, krietni lielāku par citām, tomēr tādu pa�u mūra mājiņu. Tai bija durvis un pat divi logi. Kaut gan nekad neesmu pasaulē redzējis ko nevajadzīgāku kā logi pazemes mājā. -Jauns vientuļnieks, - aiz muguras �ukstēja Esperansa. - Un kāds vēl! Ernijs Boss ievaidējās.

-��� �ajā var būt vampīri.

-���� Jūs tā domājat? - jautāja Heinemans, kur� pēdējā laika izcēlās ar klusē�anu.

-�� Tur ir logi un durvis, - Boss skaidroja. - Viņi var pa tām staigāt. Domingu apstājās un, noņemdamies ar savām ūsām, skatijās uz pusvirus

pamestajām durvīm -Vai iesim iek�ā?

-�� Tikai uzmanīgi, - es brīdināju. - Kur� gan zina, kas tur iek�ā. �oreiz es nesacīju patiesību.

Skaidri zināju, kas mūs sagaida, ja pārkāpsim pazemes mājas slieksni.

-����� Neapdzīvota, - pēc īsas, aizdomu pilnas klusē�anas no�ukstēja Mia Vorloka.

-��� Un ja nu tā nav?

Nevienam negribējās tuvoties ieejai. Domingu pa�ķielēja uz mani, ta�u nekā nesacīja, tikai pavirpināja ūsu galu.

-��� Nu tad es, - piedāvājos. - Palūko�os, kas tur iek�ā.

Jau gāju uz durvīm, bet mani apturēja ragana Izabella Ma�ado.

-��� Ei! Pakariet kaklā �o!

Mis Parisas baterijas gaismā uzmirdzēja mazs sudraba krustiņ�. Es pieklājīgi noraidīju �o piedāvājumu.

-Vai ari �o nevajag? - Heinemans sniedza uz manu pusi Ernija Bosa pistoli ar sudraba lodēm.

Nevis atbildēju viņam, bet uzkāpu uz sliek�ņa un ielūkojos tumsā. Gaismas tik vien, cik ieplūda pa logu no mis Parisas laternas.

Lielajā telpā redzēju kādas piecpadsmit gultas, da�us krēslus, mazu, zemu galdiņu un neskaitāmi daudz sē�amspilvenu. Uz galda neiespējamā jucekli samesti trauki, da�ās bļodās vēl svaigas ēdiena atliekas. Piegāju pie galda, ap�taustīju sudraba tējkannu galda vidū. Sāni silti.

Istabas kaktā pacēlās par cilvēka augumu lielāka altāra statuja: tlģergalvas dieva Tagmara statuja. Tās priek�ā nodzisu�ās sveces un pārpelnoju�ies kvē- pināmkociņi. Sameklēju kārbiņu ar kvēpināmiem, izņēmu da�us kociņus un iespraudu nodegu�o vietā, aizdedzu ar sērkociņiem, kas atradās pie tīģerdieva kājām. To pa�u izdarīju ar abām svecēm un abiem sviesta gaismekļiem. Liesmas, kas pacēlās, deva siltāku, bet noslēpumaināku gaismu nekā pa logu iespiedu�sies baterijas gaisma.

-��� Pie velna, ko jūs tur iek�ā darāt? - dzirdēju Mias Vorlokas balsi. - Lorenc, sakiet ta�u kaut ko!

Sve�u un sviesta gaismekļu liesmas noplaka un liecās uz otras istabas pusi.

No turienes skanēja tāda kā skrapstē�ana, kā apslapēta runa.

-���� Lorenc, vai ar jums viss kārtībā? - pa logu iekliedza Astors Hārtlends. -Vai jūs ko redzat? Vai mums iet līdzi?

Apsēdos uz spilvena, atspiedu muguru pret sienu un aizvēru acis.

-��� Nāciet! - pēc tam teicu. - Vampīru te nav.

Kad atskanēja soļi, atvēru acis.

Bija sācies pirmais cēliens.

Viņi cits aiz cita nāca pa durvīm. Pirmais Domingu, joprojām virpinādams ūsas, viņam blakus Mia Vorloka ar revolveri rokā. �ad tad viņa paskatījās uz Domingu, kā iedro�inājumu gaidīdama. De Karvalju bija tik aizņemts pats ar sevi, ka uz mī|oto ne acu nepameta. Misters Vorloks nervozi glāstīja rudos matus, bet viņa acis �audījās �urpu turpu, ka tenisa ma�u vērojot. Pie abām māsām Ma�ado arī tagad nebija manāmas nekādas jūtas, �ķita, ka �ajā pasaulē viņām vairs nekas nevarētu sagādāt pārsteigumu. Astors Hārtlends un Heine�mans nāca sakniebtām lūpām. Esperansa skatījās manī ar pārmetumu. Varbūt apvainojusies, ka pamesta, ka ap mani visu laiku tīņājas mis Parisa.

Ernijs Boss un Moda Benda pamazām samierinājās, ka ir zaudēju�i vampīru mednieku godu, viņi jau ļāvās straumes plūdumam. Kaut gan Bosa acīs vēl redzēju zināmu nedro�ību, sak, ja nu tomēr no kaut kurienes uzlido asinssūcēji un negaidīti uzklūp mums.

Domingu sastinga pie galda un vēroja dieva statuju.

-�� Vai jūs aizdedzāt gaismekli?

Pamāju.

-��� Kas tad te ir? - Astors Hārtlends jautāja, griezdamies apkārt. - Lūgsnu zāle, vai?

-��� Drīzāk dzīvojama māja, - misters Vorloks noducināja. - Trauki uz galda.

Tikai tad viņi pamanīja durvis uz otru istabu.

-��� Kas tur ir? - Heinemans jautāja. - Vai bijāt iek�ā?

Papurināju galvu.

-��� Man tas nepatīk, - ducināja misters Vorloks. - lt kā viņi būtu bēgu�i no mums. Vai kas nu�

Tajā brīdī tum�ajā istabā ieskanējās mūzika. Sākās ar klusām zvaniņa skaņām, kam pievienojās damaru - garu bungu - rīboņa. Atsaucās spalgā glieme�nīcas svilpes skaņa.

Tie, kas nebija sastingu�i no �ās mūzikas, tvarstīja pēc iero�a. Domingu pavērās mani, es palocīju galvu.

Visi pagriezāmies uz mūzikas pusi. Sākumā pa durvju melno �etrstūri mums pretim plūda tikai mūzika, tad parādījās pirmais mūks.

Tas bija jaunais, garais, liela auguma lama parādes tērpā, rokā zibeņu sim�bols dord�e. Tūlīt aiz viņa nāca lama ar lielām ūsām, �ķietami mūs neredzedams. Roka lūgsnu karodziņ�, uz kura zelta burtiem uzkrāsots: Om mani padme hum. Pēc tam nāca vīrietis ar plakano cepuri un vēl pieci vai se�i nepazīstami mūki. Tur varēja būt arī nāves saucēji, tikai tagad nevienam nebija salmu uz galvas.

Jaunais, milzīga auguma lama man uzsmaidīja.

-��� Sveicam tevi, rinpo�e Blobzang! Noliecu galvu un saņēmu rokas uz krūtīm.

-��� Sveicu jūs, lamas! Lai svētīti Tris Dārgakmeņi: Buda, Mācība un Templis.

-��� Mūku kopums! - par atbildi no�alca mazais lamu pulciņ�.

-�� Rinpo�e Blobzang, esam tev pateicību parādā, - vēl joprojām smaididams, sacīja jaunais lama. - Mums izdevās tas, kam gatavojāmies. Tu palīdzēji mums gūt veiksmi. Kā tu zināji, ka atradīsi mūs te, zem Litangas?

-Tikai nojautu, - arī es smaidīju.-Jūsu slēptuvi atradām glu�i nejau�i.

-��� Vai viņi ir tavi draugi? - lama pameta asu skatienu man līdzās stāvo�a�jiem.-Vai visi?

-��� Nē, lama. Lama izslējās. -Nē?

-��� Ne visi.

Lama samiedza acis.

-��� Kāpēc ne, rinpo�e?

-Tāpēc ka slepkavas nevar būt mani draugi.

Bija pārsteigti visi, kas tuvumā kustējās un bija dzīvi. Tie, kuri valodu saprata, par manis sacīto, tie, kuri nesaprata, tomēr juta, ka esmu teicis kaut ko, ne jau uzjautrino�u. Domingu lēni tulkoja manus vārdus, pēc tam skatieni sastinga vēl vairāk, ja vien iespējams.

-��� Nu, uz vienu vardu pārtrauksim! - Astors Hārtlends pacēla roku. - Jūs minējāt slepkavības, vai ne?

-Jā,-palocīju galvu.

-���� Un jus apsūdzējāt mūs. �eit mēs visi esam� hm� sabiedrībā cienīti cilvēki. Bet tas, ka� hm� Ernijs Boss devās vampīru medībās, tas vēl ne�nozīmē, ka viņ� ir slepkava. Ka man zināms, viņam nav izdevies pat nieka vampīru nobendēt.

-��� Kur� teica, ka Ernijs Boss būtu slepkava?

-��� Bet uz kādu jus tomēr tēmējat?

-Tēmēju gan. īstenībā jau nevis vampīri nogalināti, bet misters Stīvenss.

-��� Tas nevarēja būt misters Boss, - misters Hārtlends aizstāvēja tūrisma firmas "Labais Gaiss" vadītāju. - Viņ� visu laiku bija kopā ar mums. Ja kāds novācis Stīvensu, tad tikai �ostimpa to varēja. Kur, pie velna, tas zellis nozudis?

Ernijs Boss pamazām attapās un vairakkārt piecirta kaju.

-��� Es noraidu �īs aizdomas! -viņ� kliedza, un viņam reizumis aizrāvās balss. -Es nevienu neesmu nogalinājis.Taisnība, es draudēju� misteram Lorencam, bet ari� tikai pārējo interesēs. Es gribēju, lai visi veseli tiekam projām no �ejienes.

-��� Ernijs ir labs cilvēks, viņ� nekad nemelo, - Moda Benda ar asarām acīs pieplaka pie Bosa krūtīm. - Pat mu�ai nedara pāri.

-��� Tad - kur� ir slepkava? - ar draudīgu kustību priek�ā iznāca Heinemans.

Es tāpat vien, kā starp citu, izvilku revolveri. Paripināju it kā aiz paraduma.

Ar otru roku izvilku pīpi un iebāzu mutē. Aizkūpināt nemaz negribēju, tabakas ari nebija. Tomēr bija nomierino�i turēt to zobos.

-���� Es varētu pastāstīt jums kādu notikumu, - sacīju pa pusei pret klostera viesiem, pa pusei pret mūkiem pagriezies. - Būtu labi, ja jūs to noklausītos.

-����� Labāk �aujiet ārā, kur� ir slepkava! - nepacietīgi kliedza Heinemans. - Teicāt, ka zināt. Ko tad vīstāties? Es apsolījos sa�ķaidīt galvu tam, kur� no�slepkavojis Rigleru un Longavilju. Nu, stāstiet jel! Bet lai būtu pierādījumi!

Viņ� turēja rokā pistoli, tā, lai tūlīt varētu �aut.

-���� Stāsts nebūs vienkār�s, un jūsu vidū būs ari tādi, kas neticēs, - sāku, grozīdams rokā pīpi. - Jus neticat un nekad tam neticēsiet. Atgriezisieties mājās un sāksiet �aubīties, vai vispār esat biju�i Himalajos. Pēc da�iem gadiem jau smiesieties, ka esat biju�i tik lētticigi un kritu�i par upuri da�iem blē�iem, no kuriem vienu sauc par Lesliju L. Loren�u.

-��� Nepārspīlējiet! - Heinemans brīdināja. - Labāk paliksim pie tā, ka ticēsim jums. Galu galā ari jus varat būt nogalinājis manus biedrus.

-��� Es? Kālab?

-��� Tas jāzina jums pa�am. Varbūt negribējāt, ka mēs tur aug�ā būvējamies. Varbūt esat �ķībacaino pusē.

-Viņi grib to pa�u, ko jūs.

-��� Ir tādi, kas negrib. Turpiniet, Lorenc! Stāstiet, to �ķietami ticamo stāstu! Man sāk nepatikt, ka mēs glu�i nejau�i esam te lejā satiku�i da�us pui�us, glu�i nejau�i jūs tos labi pazīstat, glu�i nejau�i ar viņiem penterējat viņu valodā.

Tobrīd jaunais, staltais lama pamanīja nesamaņā gulo�o Ņemdenu.

-��� Kas� viņ� tāds? - Lama rādīja.

-��� Rinpo�e Ņemdens.

-Kāviņ� te nokļuvis?

-��� Es domāju, ka to zināt jūs.

-��� Ka mēs varētu zināt? Mēs viņu nepazistam.

Saruna jau risinājās angliski, visi varēja saprast. Heinemans atkal ar aiz�domām pievērsās man.

-��� Kas �ie pui�i ir, Lorenc?

-Mūki,-atbildēju.

-��� Nu, pagaidiet! Rinpo�i Ņemdenu pazīst ikviens. Kā tad viņi nepazīst?

Paraudzījos uz mūkiem. Lama ar plakano cepuri paraustīja plecus.

-��� Mēs tomēr nepazīstam.

-��� Bet viņu ta�u pazīst ikviens dzīvs cilvēks Butānā! Timpu netiku sastapis neviena, kas viņu nepazītu.

Mūks ar plakano cepuri zobgalīgi pasmaidīja.

-��� Butānā dzīvojo�ie, tu teici, rinpo�e?

-�� Jā, - Heinemans atteica. - Kā citādi man bija jāsaka? Timpu pilsētā ikviens pazīst rinpo�i Ņemdenu.

Vīrs ar plakano cepuri smaidīja.

-�� Iespējams. Tikai� mēs neesam butānie�i. Nākam no tādas vietas, kur vēl nesen bija nāves tuksnesis.

Aiz mums atkal caurvēj�, kut kur aizcirtās durvis. Varbūt tās aizcirta paka- rinātie miru�ie, lai nav jādzird, ko mēs runājam.

Pirms sāktos panika, bēg�ana vai �audī�anās, pacēlu roku un devu mājienu visiem palikt mierā.

-��� Palieciet mierā, nav no kā baidīties.

Visi palika uz vietas, kaut gan bija gatavi bēg�anai. Ernijs Boss sabijies rakņājās pa kabatu, it ka gribēdams pārliecināties, vai patiesi viņam atņemts ierocis.

-Vampīri,-viņ� �ukstēja. - Es jau teicu.

Tagmara statujas priek�ā nomierino�i plivinājās sviesta gaismekļa liesmas, kvēpināmkociņu dūmi pildīja telpu ar tīkamu smar�u. Kā rāmās vasaras pēc�pusdienās Eiropas zemēs uz skapja smaidīja āboli. Tomēr �is miers bija pasle�pens kā plēsoņa atpūtā.

-��� Sakiet ta�u kaut ko! - Heinemans mudināja. - Vienalga kā, bet mēģiniet paskaidrot, kas ar mums notiek. Kur� nogalināja manus draugus?

Iekodu pīpes kātā un turpināju savu stāstāmo.

-�� Stāsts jāsāk ar tās zemes vēsturi, kurā patlaban uzturamies. Jūs to saucat par Butānu, bet tās pavalstnieki - par Druk-jul, tas ir, puķa zemi. Iedzīvotāju te pusotra miljona, valsts atrodas starp Ķīnas okupēto Tibetu un Indiju. To es pie�minu tikai tādēļ, lai jūs varētu saprast politiskās attiecības �ajā mazajā zemē.

-����� Manu biedru noslepkavo�ana nav saistīta ar politiku, - Heinemans protestēja. - Mēs būvējam, nevis noņemamies ar politiku.

-�� Jūs tikai tā domājat, - nopūtos. - Galu galā viss ir saistīts ar politiku. Zinu, ka tā nav labi, bet tāds ir fakts. Bie�i vien politika ir fonā pat tur, kur to neviens neiedomājas.

-Turpiniet, Lorenc! - Vorloks mudināja. - Bet jūs pēc iespējas nejaucieties pa vidu.

-���� Domāju, jums nav noslēpums, ka Butānu apdzīvo galvenokārt tibetie�u valodā runājo�i cilvēki, iedzīvotāju lielākā daļa pieder pie lamu ticības. Valsts dzīvi vada karalis un klosteru priek�nieki. Kaut gan karaļa vara ir neap�aubāma, arī klosteru vadītāju uzskatiem ir liels svars. Tā tas ir tagad, tā ir bijis arī pagāju�os gadsimtos.

-Tie gadsimti pagāja britu kolonizācijas zīmē. Briti kopā ar Indiju pakļāva ari Butānu, kaut gan te nenotika tāda kolonizācija kā Indijā. Lielbritānija kārtoja tikai �ās valsts ārlietas. 1949. gadā, kad sabruka kolonizatoru vara, britu vietā stājās Indija. Tagad Butāna ir patstāvīga valsts, vienīgi ārpolitika tai jāsaskaņo ar Indiju, tas reizēm ir grūti, ne visai izdodas. Butāna jau ilgi atrodas ķinie�u intere�u lokā. Ķīnas politika visos laikos ir kārojusi dabūt Druk-jul savā varā, un tas nozīmētu, ka Butānai butu Tibetas liktenis, tas ir, ta kļutu par Ķīnas daļu. Par laimi, ir izdevies no tā izvairīties, tomēr lielais kaimiņ� lidz pat �ai dienai stāv gatavs lēcienam, lai iespējas un vajadzības gadījumā pārņemtu �o valsti savā varā.

Dziļi ievilku elpu un turpināju.

-�� Ta kā Ķīnas vadoņi - ķeizari un ģenerāļi - labi zināja, kā rokās atrodas vara Butānā, viņi mēģināja atrast atbalstītājus vareno klosteru priek�nieku vidū. Mēģināja dabūt savā pusē da�us klosteru priek�niekus ar to, ka gadījuma, ja ķīnie�iem izdotos pārņemt varu, viņus varētu iecelt par valsts vadītājiem.

-��� Un tagad atļaujiet sacīt da�us vārdus par vienu no slavenākajiem Butānas klosteriem, par Litangu. Senā Litanga bija varens klosteris, varētu sacīt, vesela klosterpilsēta. Kop� divdesmito gadu sakuma to vadīja Lhamo Dord�e, jauns, augsti mācīts, izglītots mūks. Kā secināms no turpmākajiem notikumiem, ķīnie�i apmeklēja arī Lhamo Dord�e, bet viņ� sacīja nē.

-Jēzus, uz kurieni jūs virzāties, - Moda Benda kļuva nepacietīga. - Te mēs esam vampīru ielenkumā, bet jūs lasāt lekciju par Ķīnas ārpolitiku. Es tūlīt zaudē�u prātu.

-���� Nesteidziniet! - apsauca Astors Hārtlends. - Pietiks laika ari vēlāk. Papūlieties bie�āk ievilkt elpu!

Pamāju un turpināju.

-��� Tā ķinie�u grupa, kuras uzdevums bija noskaņot Lhamo Dord�e sev par labu, sāpīgi pārdzīvoja, ka �a varenā klostera priek�nieks atsakās sadarboties. Varbūt viņ� pat bija izpaudis augstākstāvo�iem par ķīnie�u mēģinājumiem, tāpēc ķinie�i - atļaujiet izteikties izsmalcinātā stilā - uzpūta viņam pūķa uguni. Jums jāzina, ka divdesmitā gadsimta divdesmito gadu sākumā Ķīnā bija visai juceklīga situācija. Vieni ģenerāļi cīnijās pret citiem, viens novads pret citu, tad 1924. gadā izcēlās Pirmais Revolucionārais kar�, kurā da�ādi politiski novirzieni sabiedrojās, lai atbrīvotu Ķīnu no rietumvalstu varas. Izveidojās arī Ķīnas Komu�nistiskā partija, un ar to Ķīnā sākās vēl lielāks sajukuma laiks. �ajā laikā risinājās sarunas starp kādu intere�u grupu - kas zina, ar kuru pēc kārtas - un Lhamo Dord�e. Varbūt viņam solīja pat ministru prezidenta vietu, ja līdzēs viņiem pie�spēlēt valsti. Tomēr Lhamo Dord�e paradīja viņiem pigu.

-���� Diem�ēl, tas neturpinājās ilgi. Jaunais klostera priek�nieks kādudien - divdesmito gadu beigās - pēk�ņi pazuda. Neviens nezināja, kur, neviens skaidri nezināja, kad. Pazuda bez pēdām.

-��� Kā jūs visu to zināt? - ar aizdomām jautāja Heinemans.

-��� No da�iem avī�u rakstiem, kurus� man kādi piegādā. -Kādi?

-Par to vēlāk. Lai kā viņu meklēja, Lhamo Dord�e neatradās. Varam pieņemt, ka viņ� bija nolaupīts un aizvests uz Ķīnu. Tas, kur� lika viņu nolaupīt, ticēja, ka izdosies klostera priek�nieku padarīt mīkstu - Ķīnas spīdzinā�anas tehnikai līdzīgas nav trejdeviņās zemēs -, un tad, ja būs apstrādāts, viņ� ka jēriņ� izpildīs kungu pavēli.

-Ta�u iejaucās vēsture. Pieņemsim, ka attiecīgā uzticības persona bija kāds varens ķinie�u ģenerālis, kas vēlējās iegūt Butānas karaļa posteni, lai vēlāk da�būtu ari tolaik tuk�o Ķīnas ķeizara troni. Kaut gan izdevās nolaupīt Lhamo Dord�e, viņam nācās rūgti vilties. Trīsdesmito gadu sākumā Japāna uzbruka Ķīnai un ieņēma daļu tās. Piemeram, to pla�o teritoriju Ķīnas ziemeļu stūrī, ko sauc par Mand�ūriju. Varbūt neņemsiet ļaunā, ja atgādinā�u, ka mand�uri bija Vidusāzijas nomadu tauta, kas kādreiz, nemierīgajos vēstures gadsimtos, ieņēma Ķīnas ziemeļu provinces un hana Nurhad�i vadībā nodibināja tur savu valsti. Vēlāk mand�ūri savu varu izplatīja pa visu Ķīnu, viņi deva ari ķeizarus. Tāpēc kop� 17. gadsimta valdo�os Ķīnas ķeizarus mēdz saukt ari par mand�ūru ķeizariem, jo viņu dzīslās bija mand�ūru asinis, kaut gan valodu un senas tradīcijas viņi jau sen bija zaudēju�i.

-��� Japāņi, uzbrukdami Ķinai, uzbruka tie�i valstij bez valdnieka. 1911. gadā armija bija laupījusi ķeizaram Puji varu un pasludinājusi republiku. Japāņi, oku�pēju�i Mand�ūriju, atjaunoja troni padzīto un pasludināja Mand�uoko ķeiza- risti.

-�� Ak kungs! - Mia Vorloka saķēra galvu. - Kur� to var iegaumēt?

-��� Cik ilgi jūs to mācījāties? - Astors Hārtlends ar interesi skatījās mani.

-Tikai da�us desmitus gadu, - es smaidīju.

-��� Labāk būtu apguvis kādu normālu profesiju.

-��� Es to stāstīju tikai tālab, lai jus labāk saprastu notieko�o. Mēs palikām pie tā, ka Ķinas ģenerālis ar tālejo�iem plāniem lika nolaupīt Lhamo Dord�e, lai ar viņa palīdzību iegūtu Butānas karaļa troni un pēc tam arī Ķinas ķeizara troni. Mums nav zināms, uz kurieni ģenerālis lika nogādāt klostera priek�nieku, bet man ir iemesls pieņemt, ka uz Mand�ūriju.

-��� Un tāpēc jūs par viņu tik daudz stāstāt? - pārtrauca Hārtlends.

-Tatad, kā jau minēju, ģenerālis bija pamatīgi pārrēķinājies. Nolaupīja gan

Lhamo Dord�e, dro�i vien arī sāka mūka "pārstrādā�anu", kad japāņi - hop - uzbruka viņa zemei. Arī musu ģenerālim nācās bēgt. Kas un kā notika, dro�i vien nekad neuzzināsim, toties varam pieņemt, ka Lhamo Dord�e atbrīvojās 110 gūsta.

-��� Kalab lai mēs to pieņemam? - Mia jautāja.

-Tūlīt pateik�u. Tātad Lhamo Dord�e atbrīvojās 110 gūsta un 1111 stāvēja Ķīnas vidū, glu�i viens, vairākus tūksto�us kilometru no dzimtenes, viņam nenozīmīga kara pa�ā vidū. Neticu, ka Lhamo Dord�e būtu bijis bruņots ar īpa�ām ģeografijas zinā�anam, dro�i vien nelaimīgais nezināja, kur atrodas. Viņ� tikai juta, ka blakus sprāgst bumbas, pari galvai aizdrā�as lidma�īnas - varbūt viņ� ko tādu vēl nebija redzējis - un nezināmi kareivji kaudzēm vien gale nost ķinie�us.

-��� Kas ir, tas ir, stāstīt viņ� prot, - norūca Mia Vorloka. - Tūlīt apraudā�os.

-��� Varbūt nenotika tā? Varbūt Lhamo Dord�e nebija viens? Varbūt kopa ar viņu bija citi gūstekņi, aicināti kalpot ģenerāļa tālīniem mērķiem? Kas zina? Skaidrs tikai tas, ka pēc da�iem gadiem Lhamo Dord�e atradās vairākus tūksto��us kilometru no Mand�ūrijas, Ķīnas otrā pusē, turku apdzīvotajā Turkestānā.

-��� Ka viņ� tur nokļuva? - misters Vorloks jautāja.

-����������� Labs jautājums. Man ir pārliecība, ka viņam palīdzēja kads no gūsta bied�riem. Atpakaļ uz Butānu viņ� netika kara dēļ, bija jānogaida, līdz aprimst vēstu�res vētra.

Nokrekstējos un izstāstīju par vienu no tiem avī�u rakstiem, ko man kads bija piegādājis kopā ar Tharpa�enpo.

-��� Kas tad sūtīja jums to rakstu? - Astors Hārtlends jautāja. - Tas pienāca tāpat vien, bez sūtītāja?

-�� Tāpat vien, - palocīju galvu. -Tomēr es pieņemu, ka �urnāliste ir rakstījusi patiesību. Kādreiz, apmēram piecdesmitajos gados, viņa varēja būt tikusies ar Lhamo Dord�e Tunghuangā. Tad jau bija beidzies Otrais pasaules kar�, Japāna bija sakauta, Ķina - atguvusi neatkarību. Lhamo Dord�e varētu doties mājās uz Butānu, bet Ķīnā pie varas bija komunisti, kas itin drīz ieņēma Tibetu. Lhamo Dord�e domāja, ka, komunistu nagos nokļuvu�am, viņam klāsies tāpat kā ģene�rāļa gūstā. Viņu gribēs izmantot, lai pēc Tibetas pievāktu arī Butānu.

-��� Atkal Lhamo Dord�e dzīvē iejaucās vēsture. Mao Dzeduns, Ķīnas komu�nistiskās partijas vadītājs 1966. gada izsludināja Kultūras revolūciju, kuras uz�devums bija bur�uāziskās kultūras atlieku iznīcinā�ana, bet īstenībā tika izmantota, lai Mao Dzeduns izrēķinātos ar partijas pretiniekiem. Ķīnā bija iestā�jies viduslaiku tumsonības un barbarisma laiks. Mao ideoloģijas apreibinātie jaunie�i ķērās pie Ķīnas seno kultūras vērtību sistemātiskas iznīcinā�anas. Saplēsa tūksto�iem gadu senu porcelānu, uzspridzināja varenas senas statujas, dedzināja klosterus, grāmatas, rokrakstus. Inteliģenci kā bur�uāzijas karog�nesējus nosūtīja uz pāraudzinā�anas nometnēm. Lielāka �o nometņu daļa bija vienkār�i iznicinā�anas nometnes, no kurām ceļa atpakaļ nebija. Pianistiem salauza pirkstus par to, ka reiz viņi bija atskaņoju�i bur�uāzisku komponistu darbus - Bēthovenu, Bahu, Mocartu. Pasaulslaveni dziedoņi bija spiesti tautas mūzikas teātros dziedāt operas, kas slavināja vadoni Mao. Tostarp nemitīgi turpinājās iznīcinā�ana. Vienīgi Buda varētu pateikt, cik cilvēku zaudēja dzīvību �ajā briesmīgajā laikā.

-���� Likteņa grimases dēļ Lhamo Dord�e atkal nokļuva varas pārstāvju rokās un kādā pāraudzinā�anas nometnē. Nav grūti iedomāties, kas ar viņu tur notika. Revolucionārie gvardisti, kas apsargāja nometni, zināja, ka viņ� reiz bijis mūks, varbūt pats bija kādam ieminējies, un pret viņu attiecīgi izturējās, tas ir, sliktāk nekā pret pārējiem. Tur, tajā nometnē gadījās kaut kas tāds, kas atsaucās arī uz mūsu dzīvi.

-��� Ko jūs sakāt? - Hārtlendam nelikās ticami.

-Tomēr tā ir. Kads no Ķīnas komunistiskās partijas centrālkomitejās, varbūt pats Mao, Di�ais Vadonis, kā viņu tolaik sauca, izdeva rīkojumu pārbaudīt no tempļiem savāktos un iznīcinā�anai lemtos kulta piederumus, pirms iznici�nā�anas atlasīt 110 cēlmetāliem darinātos. Par tiem Ķīna gribēja kaimiņvalstīs iepirkt labību, jo saimniecisko aplamību dēļ varenās zemes lauksaimniecības produkcija bija noslīdējusi zemu, vardei līdz ceļgaliem. Draudēja bads, ka jau daudzkārt vēstures gaitā. Citiem vārdiem, no miljoniem salaupīto reliģisko re�likviju daudzuma bija jāizraugās pārdodamie.

-��� Rīkojumu izdot bija viegli, bet izpildīt nebūt ne vienkār�i. Nebija �im uz�devumam atbilsto�u speciālistu. Nometņu vadītāji izmisīgi svaidījās, lai izpildītu partijas un vadoņa Mao norādījumus.

-��� Tad atkal atrada Lhamo Dord�e. Dabiski, var rasties jautājums, kā viņu atrada, uz to es nevaru atbildēt. Laikam tas paliks mū�īgs noslēpums. Ari tas, kā mūks veica savu darbu� kaut gan par to man ir da�i priek�stati.

Izstāstīju arī otra avīzes raksta saturu.

-��� Un� arī to jūs saņēmāt no nepazīstamiem? - misters Vorloks ap�aubīja.

-��� Tie�i tāpat kā pirmo. Iznāk tā, ka vecajam mūkam uzticējās tiktāl, ka viņu nevisai kontrolēja. Un viņ� darīja savu darāmo. Nevērtīgākos priek�metus no�vērtēja par vērtīgiem, bet cēlmetāla priek�metus noslēpa. Tikai Būdas debesīs varētu pateikt, kur. Kā rakstā minēts, viņ� esot tos kaut kur iemūrējis un pats nozudis bez pēdām. Kultūras revolūcijas gvardistiem nācās ņemt vērā, ka Lhamo Dord�e ir pazudis bet bezgalīgi daudzie, galvenokārt Tibetā salaupītie dārgumi viņiem zudu�i. Vai tomēr ne?

-Turpmāko es varu tikai minēt, kaut gan varētu būt, ka mani minējumi daudz neat�ķiras no īstenības. Mans pirmais minējums ir tāds, ka no nometnes izkūpēju�ais Lhamo Dord�e beidzot atgriezās Butāna. Pēc gandriz se�desmit klejojumu gadiem noguru�ais ceļotājs atgriezās.

-��� Neticami, - ducināja Hārtlends. - Glu�i vienkār�i - neticami.

-��� Bet tā notika. Protams, man nav ne jausmas, kā viņ� nokļuva mājās. Toties varu iedomāties, ko viņ� atrada Butānā. Saudzīgi izsakoties: glu�i citu zemi, nevis to, kuru bija atstājis pirms se�desmit gadiem. Toreiz viņ� bija varens ievērojama klostera priek�nieks, bet pārnākdams - vecs nezināms nabags. Litanga bija vairākkārt pārbūvēta, mūki vai nu aiz vecuma nomiru�i, vai sērgas piebeigti. Nelaimīgais vecais vīrs, biju�ais jaunais, talantīgais priek�nieks, nu vientuļ� stāvēja jaunās pasaules vidū. Nevarēja būt ne runas, ka viņ� klosteri dabutu atpakaļ, bija jau krietni pāri astoņdesmitiem, varbūt arī saprāts nebija senais. Turklāt Lhamo Dord�e nemaz negribēja vadīt klosteri. Viņa vienīgā vēlme varēja būt: atpūsties dzimtajā zemē.

-����������� Ta�u Lhamo Dord�e zināja kaut ko tādu, kas viņam nozīmēja tādas pa�as briesmas ka sildīt zem apmetņa indīgu �ūsku. Viņ� zināja, kur paslēpti gvardistu salaupītie dārgumi.

-��� Kāpēc tad viņ� neizpauda aizmūrētās slēptuves vietu Butānas vadītajiem? Varbūt domāja, ka dārgumi ir izlaupīto Tibetas klosteru ipa�ums. Gan jau reiz, kad nojauktās ēkas būs uzceltas par jaunu, viņ� kādam atklās noslēpumu.

-��� Butānas varas iestādes ņēma vērā Lhamo Dord�e lūgumu un noteica par viņa uzturē�anās vietu Litangu. Un viņ� apmetās �eit, pazemē. Dāmas un kungi, �ī telpa, kurā atrodamies, domājams, bija Lhamo Dord�e mītne. Vai es maldos?

Muks ar plakano cepuri palocīja galvu.

-��� Patiesi, - viņ� sacīja. - Lhamo Dord�e dzīvoja te.

-��� Varētu jautāt, kālab viņam vajadzēja ievākties pazemē. Nu, viņ� negribēja traucēt mūku darbību, turklāt viņam bija vajadzīga vienatne. Viņ� gribēja meditēt, jo-var likties dīvaini - vairāk nekā astoņdesmit gadu mū�ā viņam nebija daudz iespēju meditēt, jo mū�a gadi bija pagāju�i bēgot un slēpjoties.

-�� Un vēl bija tre�ais iemesls, laikam vissvarīgākais. Viņ� baidījās, ka atkal var uzrasties tie un viņu nolaupīt. Jūs varat man jautāt, kas ir tie. Ari par to atbilde nevar būt skaidra. Daudzi varēja zināt, kādas atmiņas glabā Lhamo Dord�e, un būt gatavi uz visu, lai izspiestu no viņa slēptuves atra�anās vietu.

-��� No�ēlojamā kārtā stāsts par Lhamo Dord�e pārnāk�anu dzimtenē drīz vien ar avīzes raksta starpniecību kļuva vispār zināms. Varbūt kāds neuzmanīgs Butānas lama bija par to stāstījis �urnālistam. Tatad vairs nebija noslēpums, ka vecais mūks ir vesela kapitāla vērts.

-Veco kungu meklēja ne tikai "ļaunie", bet arī "labie" cilvēki. Pārstāvji no gvardistu izlaupītajiem klosteriem. Vai tā?

Jaunais, staltais lama man draudzīgi uzsmaidīja.

-Tā, rinpo�e.

Būtu turpinājis, bet Mia Vorloka pasteidzās:

-��� Kā jūs to zināt?

Jaunais lama pieklājīgi palocījās viņai.

-Jaunkundz, es esmu viens no viņiem.

Ja kāds no mums būtu ticējis, ka viņu �ajā dienā nekāds pārsteigums vairs neskars, tam jāatzīst, ka ir pamatīgi maldījies. Pat man aiz uztraukuma iz�uva rīkle, kaut gan es zināju, kam jāseko.

-Jus�? - Mia stomījās.-Ko tas nozimē?

Jaunais lama joprojām smaidīja.

-��� Misteram Lorencam, tas ir, rinpo�em Blobzangam ir taisnība, viņ� pagātni skata pareizi. Viss notika tā, kā viņ� stāstīja. Viņa stāstā bija sīkas novirzes, ta�u būtībā tas atsedz notiku�o.

-���� Kas� jūs esat? - misters Vorloks radīja uz lamu. - Kas ir tas: viens no viņiem?

Lama skaisti un pareizi runāja angliski, ar vieglu indie�u akcentu. Biju pārliecināts, ka viņ� ilgi dzīvojis Daramsalā, dalailamas tuvuma.

-��� Ja jūs atļautu� es ar da�iem vārdiem papildinā�u rinpo�es Blobzanga stāstīto. Piebilstu, ka� tas, ko viņ� iepriek� sacīja, bija patiesība. Piebildī�u, ka arī viņa agrāk runātais bija patiesība. Vai atceraties? Daudzi 110 jums neticēs �iem notikumiem. Es izstāstī�u, jo jums ir tiesības uzzināt patiesību, ja jau esat sevi pakļāvu�i tik daudzām briesmām.

-���� Pirmkārt, mani interesē, kas nogalināja manus biedrus! - Heinemans kliedza, pacēlis ieroci. - Labi apdomājiet, ko sacīt. Jūtu, ka man pirksts uz gaiļa niez.

Lama mierino�i uzsmaidīja viņam.

-���� Nevajag mani tūlīt iztēloties par slepkavu tikai tāpēc, ka esmu "�ķīb�acainais".

-Stājiet jel, Heineman! - darbu vadītājam uzbrēca Astors Hārtlends. � Ļau�jiet kungam runāt!

Heinemans vēl drusku paņurdēja, tad apklusa. Pistoli tomēr nelika nost, to viņ� arī turpmāk zīmīgi spaidīja plaukstā.

Muku neinteresēja pistole. Viņ� skatījās uz pazemes mājas pelēkajām akmens sienām, it kā gribēdams sakāmo nolasīt no tām.

-��� Misters Lorencs, tas ir, rinpo�e Blobzangs ar novērotāja vārdiem attēloja tā sauktās kultūras revolūcijas �ausmas. Jūs esat izglītoti cilvēki, esat mācīju�ies par fran�u revolūciju, kad valstī iestājās neapstādināms terors un giljotīna strādāja divdesmit �etras stundas diennaktī. Nu, un tas, kas Ķīnā notika kultūras revolūcijas laikā, talu pārsniedza fran�u revolūcijas �ausmas. Visam līdzās notika nemitīga tautas iznīcinā�ana, sarkangvardisti gribēja noslaucīt no zemes virsas ne vien atmiņas par bur�uāzisko pagātni, bet arī veselu tautu, tibetie�u tautu. Nevēlos atkārtot rinpo�es Blobzanga vārdus, jau jūsu naktsmiera labad ne. Tomēr es kaut ko parādī�u. - Viņ� pacēla roku un pamāja tiem aiz muguras. Viens no grezni ģērbtajiem lamām - laikam no tiem, kuri ar salmiem uz galvas piedalījās �ed rituālā - pienāca runātājam blakus.

Jaunais lama atkal pievērsās mums.

-��� Paskatieties uz viņa roku!

Mūks drusku padarbojās ap savu apmetni, daļēji atbrīvojās no tā, atkailināja roku.

Tas ir, atkailinātu, ja tā būtu. Roka izbeidzās netālu no pleca, tikai īss strupulis rādīja, ka reiz noticis kaut kas briesmīgs.

-���� Mans brālis bija sena, slavena Tibetas klostera priek�nieks, - stāstīja jaunais mūks.-Kad klosteri ielauzās gvardisti un sāka iznīcināt kulta piederumus un bibliotēku, kur glabājās seni jo seni rokraksti, viņ� stājās pretim. Mao gvardisti viņu noķēra un ar cirvi nocirta roku, lai viņ� vairs nevarētu griezt lugsnu dzirnaviņas, tad smagi ievainotu pameta vienu. Par laimi, viņ� prata apturēt asiņo�anu - bez palīglīdzekļiem - un nedēļām ilgi slapstījās, līdz nokļuva tādā vietā, kur viņam palīdzēja.

Viņ� atkal paliecās mums pretim.

-Ar to es beidzu briesmu darbu aprakstu.

Sakropļotais mūks uzvilka atpakaļ apmetni un atkāpas pie pārējiem.

-��� Kā jau teicu, rinpo�e Blobzangs pareizi saredz pagātni. Lhamo Dord�e, būdams butānietis, nekad nebija spēris kāju uz Tibetas zemes, bet juta savu ticīga budista pienākumu glābt nolaupītos mūsu klosteru dārgumus. Viņ� tos iemūrēja kādā plaisā, veltīgi tos meklēja, dārgumu meklētājiem neizdevās atrast.

-��� Pēc kultūras revolūcijas beigām Lhamo Dord�e atgriezās Butānā, dzīvoja te, zem Litangas klostera, meditēja, domāja par aizgāju�o laiku. Viņ� gaidīja, kamēr Ķīnā pa�os pamatos mainīsies politiskās attiecības un viņ� beidzot varēs atdot klosteriem nolaupītos dārgumus. Izskatījās, ka tas, ko viņ� cerēja, lēnām īstenojas. �ausmu laiks bija beidzies, kaut gan Ķīna vēl ir tālu no tā, lai kļūtu par demokrātisku valsti, pirmie nedro�ie soļi uz to pusi jau sperti. Par Tibetas patstāvību Ķina ne dzirdēt negrib, tomēr budistu reliģijas vajā�ana ir izbeigta. Glu�i otrādi: ticīgajiem izrāda aizvien vairāk uzmanības. Tagad nevienam vairs nedraud nepatik�anas par savas ticības kop�anu; mūkiem nav jābaidās no spīdzinā�anas un vajā�anas; pamazām sāk atjaunot nopostītos klosterus; pati Ķīnas partija ir nosodījusi briesmīgo kultūras revolūciju. Budistu tempļi pamazām atgūst zaudētās pozīcijas. Protams, es negribu ar to sacīt, ka Ķīnā viss ir kārtībā, es uzsveru, viņi vēl ir tikai ceļa sākumā.

Viņ� mazliet paklusēja, tad dziļi nopūtas un turpināja:

-��� Atgrie�os pie Lhamo Dord�e. �is vecais vīrs vairākas reizes mēģināja uzņemt sakarus ar mums, tas ir, ar to klosteru vadītājiem, kur bija nolaupīti kulta piederumi. Tikai pagāju�ie gadu desmiti vel nebija piemēroti sakaru nodibinā�anai. Pirms gada mums pirmo reizi izdevās nokļūt te, pie viņa. Lhamo Dord�e mums apsolīja: ja pārliecinā�oties, ka dārgumi nonāks īstajās rokās, tūlīt atklā�ot glabātuves noslēpumu. Karte bija iezīmēta viņa smadzenēs, no turienes to neviens nevarēja izzagt, lietus nevarēja izskalot, uguns nevarēja sadedzināt.

Da�i no mums ir lielo Tibetas klosteru - Sera, Dupunga un citu - pārstāvji, sanācam kopā Lasā, lai apspriestu darāmo. Mūsu klosterus ķinie�i bija izre�montēju�i, arī palīdzību saņemam, bet senās piemiņlietas viņi mums nevar atdot, tās jādabū atpakaļ pa�iem. Tie�i tāpēc ar tādu prieku saņēmām Lhamo Dord�e vēsti. A�i nokomplektējām delegāciju, turklāt - lai pilnīgi nomierinātu veco klostera priek�nieku -, sagādājām Viņa Svētības dalailamas rakstisku piekri�anu. Dalailama, kaut ari dzīvoja trimda Indijā, piekrita, ka nolaupītajiem un paslēptajiem dārgumiem jānonāk atpakaļ sākotnējās vietās. Bija novērsti visi �ķēr�ļi, lai Lhamo Dord�e varētu izpaust dārgumu slēptuves vietu.

Viņ� nopūtās un nokrekstējās.

-��� Diem�ēl, tostarp notika kaut kas tāds, no kā mēs ļoti baidījāmies. Kad mūsu pilnvarotais ieradās Litangā un runāja ar Lhamo Dord�e�

-Vai tas bijāt jūs? - pārtrauca Astors Hārtlends.

Lama izslēja galvu.

-��� Vai tas svarīgi?

-��� Nav svarīgi, - Hārtlends atbildēja. - Tikai mana ziņkārība. Piedodiet!

Lama pasmaidīja.

-��� Ziņkārība ir nevis grēks, bet tikums. Jā, pirms gada es biju te. Mēģināju Lhamo Dord�e pierunāt izpaust slēptuves vietu, jo viņ� ta�u jebkurā brīdī varēja nomirt. Viņa veselības stāvoklis bija ļoti slikts� Tomēr viņ� iespītējās. Sacīja, ka nevarot rakstīt uz papīra, bet viss esot viņam smadzenēs iegravēts, un �ī zinā�ana nezudī�ot ari pēc viņa nāves. Tas esot kā akmenī iegravēts.

-��� Kā� jūs to saprotat? - pēc īsa klusuma brī�a ievaicājās Mia Vorloka.

Mūks, galvu noliecis, klusēja. Tikai reiz paskatījās, uz mani. Viņu saistīja

mūku noteikumi, bet mani ne. Es varēju izstāstīt to, ko viņ� nevarēja.

-��� Vai atļausiet man turpināt? - jautāju, gribēdams viņam palīdzēt.

-��� Lūdzu! -augstsirdīgi atļāva Hārtlends.

-��� Lhamo Dord�e juta: ja mirs, tad mirs tikai viņa miesa. Ceru, ka par dvēseļu pārceļo�anu esat dzirdēju�i.

-��� Nesaprotu neviena vārda, - Hārtlends nopūtās.

-�� Centī�os saprotami paskaidrot. Lhamo Dord�e zināja: ja nomirs, viņa dvē�sele atdzims kāda zēna miesā. Atdzims visas viņa zinā�anas, kas uzkrāju�ās iepriek�ējā dzīvē.

-��� Nu, pagaidiet jel brītiņu! - misters Vorloks pacēla pirkstu. - Jūs mēģināt mums iestāstīt, ka, cilvēkam nomirstot, visas zinā�anas pāriet uz to, kurā pēc jūsu ticības, iemiesojas viņa dvēsele?

-Ta gan.

-��� Nedusmojieties� Ta�u tā ir tikai pasaka.

-��� �eit tic citādi. Tāpēc ari minēju, ka jūs noteikti ap�aubīsiet, ka viss notika tie�i tā, kā es stāstu. Dabiski, tās ir katra tiesības�

Jaunais muks, kā redzams, bija pārvarējis �ķēr�ļus sevi, jo negaidīti pārņēma sarunas vadību.

-��� Kad es biju pie viņa�, Lhamo Dord�e lūdza, lai dabūjam viņam kādu, kura vajadzības gadijumā varētu pāriet viņa dvēsele.

-Jēzus! - mis Parisa �ukstēja.

-Viņ� lūdza, lai pie viņa atvedot puisēnu.

-��� Zīdaini?

Mūks papurināja galvu.

-���� Kaut gan pēc mūsu ticības aizgājēja dvēsele parasti atdzimst zīdainī� ir atsevi�ķi gadījumi, kad likums var mainīties. Var gadīties, ka nāves brīdī kāds var iemitināties jau zīdaiņa vecumu pārsniegu�ā personā.

-��� Piemēram� pieaugu�ā cilvēkā?

Mūks nedro�i pa�ūpoja galvu.

-��� Pieaugu�ā dvēsele jau stingri turas pie miesas. Bērna dvēsele vēl ne. Ir iespējams, ka lielāka bērna miesa vēl pieņem miru�ā dvēseli. Reti, es teik�u, ļoti reti, �āds brīnums var atgadīties arī ar pieaugu�ajiem.

-Es sapņoju� - vaidēja mis Parisa. - Sakiet, ka sapņoju!

Neviens to neteica. Visi, elpu aizturēju�i, klausījās mūka vārdos.

-��� Tātad Lhamo Dord�e lūdza, lai viņam atsūtām mūsu izraudzīto puisēnu, kas būs viņa tuvumā lai tad, kad pienāks brīdis un viņa dvēselei būs ja�ķiras no irsto�ā, nolietotā ķermeņa, bet mūsu nebūs Litangā, dvēsele varētu atdzimt izraudzītā bērna miesā.

-��� Man prāts apstājas! - �ukstēja mis Parisa.

-��� Diem�ēl, delegācijas sastādī�ana prasīja laiku, vēl vajadzēja, lai piekri�anu dod viņa svētība Dalailama. Man nav jāteic, ka �o pēcteci izraudzījāmies ļoti rūpīgi. Zēna vecākiem apsolījām, ka bērnam netiks darīts pāri, viņ� ir paredzēts augstam reliģiskam postenim. Puika kopā ar mani ieradās Litangā, un� mēs viņu stādījām priek�ā Lhamo Dord�em. Vecajam mūkam zēns likās piemērots, un viņ� lūdza, lai mēs izdzē�ot no zēna galvas visu, kas atgādina pagātni. Gan ar smagu sirdi, tomēr mēģināju izpildīt viņa lūgumu.

-��� Ko viņ� saka? - mis Parisa neticīgi noplātīja rokas. - Jūs� izdzēsāt kaut ko no zēna atmiņas?

-�� Atkārtoju, ne jau ar labu prātu. Sev par attaisnojumu sacī�u, ka man nebija daudz laika apdomāt, jo Lhamo Dord�e fiziskais stāvoklis bija tik slikts, ka viņ� jebkurā brīdī varēja nomirt. Un tad mēs būtu nopietnu grūtību priek�ā. Atkāp�simies tur, no kurienes sākām: izraudzījāmies piemērotu puisēnu, atvedām uz Litangas klosteri, iepazīstinājām ar Lhamo Dord�e, kur� �ēlīgi piekrita, ka pēc nāves viņa dvēsele pārcelsies uz �o zēnu.

-���� Piedodiet, rinpo�e! - ragana Izabella Ma�ado pacēla roku. - Visā �ajā pārdzim�anas bū�anā es kaut ko nesaprotu.

-��� Tas ir? - mūks sarauca pieri.

-��� Runa par to, ka ir kāds zēns, kuram jau ir dvēsele. Jus sakāt, ka vajadzības gadījumā� tur iemitinās mirēja dvēsele, vai - kā jūs sakāt - pārdzimst �aja miesā. Vai, sākot ar to brīdi, tam zēnam būs divas dvēseles?

Lama palocīja galvu.

-��� Labs jautājums, kundze.

-Jaunkundze.

-���� Piedodiet� �ajā puskrēslā� Vārdu sakot, divas dvēseles, vienkār�oti izsakoties, sakūst kopa. Senākā nes līdzi atmiņas, un tās iekausējas cita, svaigā dvēselē. Tā atceras iepriek�ējās pārdzim�anas un dzivo jaunajā. Vēlāk abas dvēseles klust par vienu, salējas kopā pilnīgā harmonijā.

-Paldies, rinpo�e.

Viņas balsī saklausīju it kā bālu zobgalību.

-���� Beidzot bija pienākusi diena, kad posāmies ceļā, lai apmeklētu Lhamo Dord�e. Mums jau bija visi vajadzīgie dokumenti, lai vecais mūks mums atklātu savu noslēpumu.

-��� Piedodiet! - pārtrauca misters Vorloks. - Vai klostera priek�nieks, rin�po�e Ņemdens, - viņ� paskatījās uz nesamaņā gu|o�o Ņemdenu - zināja, ka Lhamo Dord�e dzīvo te klosterī?

Mūks palocīja galvu.

-�� Protams, zinaja. Viņam bija skaidrs, ka vecajam lamam un ari puikam draud briesmas. Viņ� pieņēma attiecīgus piesardzības pasākumus.

-Tas ir?

Mūks paskatījās uz mani.

-��� Pēc attiecīgu cilvēku ieteikuma atvilināja uz klosteri Lesliju L. Loren�u, tas ir, rinpo�i Blobzangu. Jūs viņu vēl nepazīstat, varbūt vienīgi rinpo�e Domingu de Karvalju� Jāatzīstas, arī es par viņu iepriek� nebiju nekā dzirdējis. Toties

Ņemdens bija pārliecināts: ja ir kāds, kas var līdz mu�u atbrauk�anai sniegt dro�ību vecajam vīram un zēnam, tas var būt vienīgi rinpo�e Blobzangs. Rinpo�e Ņemdens ar pasaciņu par Tharpa�enpo variantu atvilināja �urp rinpo�i Blob�zangu. Ņemdens zināja, cik ļoti rinpo�i Blobzangu interesē seni rokraksti, tāpēc� hm� izmantoja �o viņa vājību. Litanga joprojām dzīvoja savu rāmo dzīvi uz zemes un pazemē. Mēs bijām jau tuvu, kad uzzinājām, ka Lhamo Dord�e nomiris.

Mēs visi sarāvāmies. It kā no pazemes ejām būtu izskrējusi nāves elpa.

-Turklāt bija noticis vēl kas briesmīgs�, lai to saprastu, atkal jāatgrie�as pie iepriek� sacītā. Mēs runājām par to, ka pēc nāves dvēsele tūlīt grib atstāt miesu un meklēt sev jaunu ķermeni. Diem�ēl ne vienmēr izdodas. Gadās, ka izmocīta, bezpalīdzīga dvēsele netiek ārā no miesas un kļūst par gūstekni.

-����� Tlpēc pa to laiku, kamēr biju tālu no Litangas un kārtoju formalitātes, atstaju blakus Lhamo Dord�e gudru, izglītotu mūku, lai viņ� vajadzības gadī�jumā, tas ir, ja vecais negaidīti mirtu, aizvadītu dvēseli zēnā. Miru�o Grāmatā ir sīki aprakstīti �ādā gadijumā veicamie rituāli. Nu, un to mūku kāds nogalināja. Mes bijām pusceļā uz Litangu, kad uzzinājām briesmīgo vēsti. Mums kļuva skaidrs, ka arī citi tīko pēc mūsu īpa�uma un nevairās pat no slepkavībām.

-��� Es zinu, kur� ir slepkava! - kliedza Heinemans.

-��� Kur�? - mis Parisa neizpratnē jautāja.

-���� �ostimpa! Viņ� klosterī jaunienācējs. Kā teica rinpo�e Ņemdens, �os�timpa �urp atsūtīts no Indijas tikai da�as nedēļas pirms mūsu iera�anās.

-����� Mūsu stāvokli vieglāku nedarīja arī tas, ka rinpo�e Ņemdens gribēja klosteri pārbūvēt atbilsto�i jaunā laika garam un sagruvu�o spārnu atvēlēt viesnīcas cel�anai, - mūks pārņēma sarunas pavedienu. - Ta kā �eit sākās varena rosība, Litangā viegli varētu iekļūt ari tādi, kam glu�i citādi mērķi, nekā pa�i deklarē. Atgriezīsimies pie mums; pa ceļam saņēmām ziņu, ka mūks nogalināts un arī Lhamo Dord�e nomiris. Diem�ēl, bija gadījusies nelaime, ko mēs pat ļaunākajos sapņos nebijām domāju�i. Lhamo Dord�e dvēsele bija aizķērusies miesā, tā nespeja tikt ārā, nespēja ieņemt vielu zēna ķermenī.

-Pagaidiet mirklīti, lūdzu! - mis Parisa pacēla roku.-Jūs visu laiku runājat par zēnu. Kas viņ� ir?

Lama pasmaidīja.

-��� Jūs visi viņu pazīstat. īstais vārds nav svarīgs, to viņ� nekad vairs nelie�tos. - Viņ� pagriezās pret mani un pamāja. - Mēs viņu nosaucām par Don�genu.

-���� Dongens? - kāds iegārdzās. - Dongens? Bet viņ� ta�u ir rinpo�es Blob�zanga izpalīgs!

-��� Rinpo�e Ņemdens zēnu norīkoja pie rinpo�es Blobzanga, būdams dro�s, ka Dongens tiks aizstāvēts, ja viņu apdraudētu nezināmi ienaidnieki. Pa to laiku mēs ieradāmies Litangā un izlēmām neapmesties klosterī. Nebija �aubu, ka slepkavīgais ienaidnieks uzglūn Litangas mūros, tālab apmetāmies kada ciema mājā. Pirmais darbs bija slepeni izdabūt no klostera un pārnest uz mūsu mitekli Lhamo Dord�e līķi. Mums izdevās konstatēt, ka dvēsele vēl arvien uzturas ķermenī.

-��� Mīļais Dievs, kā tad to var konstatēt?

Mūks nez kuru reizi pasmaidīja.

-Jaunkundz, ir tādi mācīti lamas, kas desmitiem gadu ir mācīju�ies saskatīt miesā iesprudu�as dvēseles briesmu signālus. Viņi konstatēja, ka Lhamo Dord�e dvēsele vēl arvien ir ķermenī, nav pārgājusi uz puisēnu� Mums bija uzdevums pierunāt dvēseli beidzot ieņemt cienījamu vietu.

-Vai Dongens to zināja?

Mūks pa�ūpoja galvu.

-��� Nezināja nekā. Viņ� dzīvoja ikdieni�ķu dzīvi līdzās rinpo�em Blobzangam. Bet pa naktīm nāca uz ciemu un piedalījās rituālos. Par to varētu vairāk pastāstīt rinpo�e Blobzangs. Vai taisnība?

-��� Taisnība, - es piekritu. Domās vēl piebildu, ka man ne prātā nenāk par to stāstīt. Ja es stāstītu visu to, ko biju pieredzējis sakarā ar Dongenu, viņi mani atzītu par juku�u. Cilvēki bie�i atzīst par juku�iem tādus, kas rīkojas, viņuprāt, nesaprotami.

-��� Pa naktīm mēs izsaucām Dongenu uz ciemu un mēģinājām Lhamo Dord�e dvēseli ievilināt zēna ķermenī. Diem�ēl, nekā neizdevās.

-���� Jūs domājat, ka� Lhamo Dord�e nevēlējās pāriet uz Dongenu? - Mia Vorloka jautāja. Tad tvēra pie galvas 1111 pārsteigta no�ukstēja:

-��� Ak Jēzus, ko es arī runāju?

-Varbūt nevarēja, varbūt neuzdro�inājās.

-��� Neuzdro�inājās?

Jaunais mūks sadrūma.

-���� Mēs isti nepazīstam dvēseles dabu, jaunkundz. Kaut gan visi jau esam dzīvoju�i uz �ās zemes, iepriek�ējo mū�u atmiņas pamazām izirst. Mēs ticam, ka dvēsele ir pārāk piesardzīga, pat par gļēvu varam to saukt. Varbūt ta ieskatās nākotnē. Varbūt zina, ka mūsu iecerētais tai nozīmē nelaimi.

-��� Konkrēti?

-���� Lhamo Dord�e dvēsele varēja nojaust, ka Dongenam draud briesmas, tāpēc negribēja pāriet viņa ķermeni. Bet Lhamo Dord�e gribēja ari turpmāk būt mūks, lai uzticīgi kalpotu Būdas Sakjamani ticībai.

-��� Ka pasakā, - Heinemans purināja galvu. - �eit dvēsele, tur dvēsele, lien ārā, lien iek�ā, [autiņi, ko jūs runājat?

Mūks viņu nemaz neņēma vērā, tikai turpināja savu stāstu.

-��� Mēs darījām visu. Dongens mocīdamies gaidīja Lhamo Dord�e dvēseli, bet dvēsele negribēja atstāt miesu. Vai arī nevarēja. Veltīgi �ie brāļi - viņ� pameta ar roku uz ūsainā un otra, ar plakano cepuri, pusi - �ukstēja ausī, kas jādara, veltīgi uzmundrināja, dvēsele palika miesas ieslodzījumā. Mēs jau noticējām, ka visi rituāli veltigi, neveiksmīgi ar buramiem vārdiem un dēmonu atvairī�anas lūg�anām esam dzinu�i projām dēmonus, veltīgi ir skanēju�i svētie mūzikas instrumenti-zvaniņ�,flfa/naw,glieme�nīcas taure-, 110 kuru skaņām dēmoniem plīst bungādiņas, dvēsele bija paslēpusies kādā ķermeņa stūrītī. Aicinājām nāves saucējus, lai ar kliedzieniem atver miru�ā galvaskausu.

-Vai atvēra? - Astors Hārtlends jautāja dobjā, �ausmu pārņemtā balsī.

Lama palocīja galvu.

-Atvēra. Tomēr dvēseli tur neatradām.

-��� Un tāpēc mums asiņoja deguni?

Mūks noplātīja rokas.

-��� Man �ēl. Pret �iem kliedzieniem mēs esam neaizsargāti. Kaut gan dzīva cilvēka galvaskauss paveras reti� deguna asiņo�ana gadās bie�i. Salmi uztver kaitīgās skaņas. Par laimi, rinpo�e Blobzangs zināja, kas jādara.

-Tatad� tomēr taisnība, - D�o Heinemans klusu no�ukstēja.

-���� Un tad� notika kaut kas negaidīts. Nācās atklāt, ka� esam slikti strā�dāju�i. Plānotais nebija izdevies. Mūsu brālis, - viņ� atkal norādīja uz ūsaino, - atklāja, ka rituālus esam veiku�i pie miesas, kurā vairs nav dvēseles. Viņ� gan mēģināja nodibināt kontaktu ar Lhamo Dord�e ķermeni aizķēru�os dvēseli, bet neizdevās. Beidzot viņ� ķērās pie sen�u metodes, kuru es nepazīstu, kuru vēl burvestību skolotājs Padmasambhava bija atnesis uz Tibetas zemi. Mūsu brālis� hm� konstatēja, ka Lhamo Dord�e ķermenis ir tuk�s, dvēsele to ne�manīta pametusi. Ta�u uz Dongenu pārgājusi tā nebija. Mēs bijām pazaudēju�i Lhamo Dord�e dvēseli.

-Ak debestiņ! - mis Parisa kunkstēja. - Jūs runājat ka par pazaudētu nau�das maku.

-�� Varat iedomāties, cik izmisu�i mēs bijām. Līdz ar Lhamo Dord�e dvēseli bija zudu�as arī mūsu cerības kādreiz atdabūt zaudētās relikvijas un kulta piederumus. Ja tos atradis ķīnie�i, tad ar tiem bagātinās Pekinas muzejus. Mūsu dzīvie svētumi kļūs par nedzīviem izstādes eksponātiem. Bijām izmisumā un izmēģinājāmies visu, lai uzzinātu, kurā varētu but pārgājusi dvēsele. Vērojām arī cits citu, ta�u ne pie viena nebija manāmas tās zīmes, kādām vajadzētu būt. Neviens no mums nejutās sevī uzņēmis Lhamo Dord�e dvēseli. Vērojām un iztaujājām ari Dongenu, ta�u arī viņ� neka īpa�a nejuta.

-���� Tatad� jūs pazaudējāt dvēseli, - ar dīvainu spīdumu acis pārtrauca Heinemans. - Vai beidzot atradāt?

Lama noglāstīja gludi skūto galvu.

-��� Mums bija jaizpilda Lhamo Dord�e pēdējā griba.

-��� Kā tas ir? - jautāja Mia Vorloka. - Nebija ta�u uzrakstījis testamentu?

Lama dziļi nopūtās.

-��� Zināmā veidā - jā. Atsūtīja mums savu testamentu. Kad atradām līķi un aiznesām uz ciema māju, pamanījām, ka viņa sastingu�ie pirksti veido burtu, vienu no tibetie�u alfabēta burtiem.

-��� Kuru burtu? - Domingu jautāja, elpu aizturējis.

-C.

-��� Un� ko tas nozīmē? - ka slāpdama jautāja mis Parisa.

-��� Vienu vārdu, - lama atbildēja. - �ed.

Nekas īpa�s nenotika, kad viņ� to izteica, bet bija redzams, ka lama �o vārdu izspļauj kā kvēlo�u ogli, kas uz mēles nokļuvusi.

-��� �ed? - meitene neizpratnē jautāja. - Kas tas par brīnumu?

-��� Mielasts, jaunkundz.

-��� Dzīres?

-��� Miru�ā dzīres.

-��� Tātad bēru mielasts. Tads jau ir visur pasaulē. Sērojo�iem pasniedz at�spirdzinājumus un sviestmaizes. Da�viet kauj cūku�

Lama saviebās.

-��� �īs ir citādas dzīres, jaunkundz.

-Citādas?

-��� Rinpo�e Blobzang!

Es ar prieku pārņēmu stāstī�anu. Redzēju, ka lamam ir grūti runāt par �ed, it ipa�i tādā stilā, kā mis Parisa runāja ar viņu. Nelaimīgā mis Parisa būtu labāk izvēlējusies izteicienus, ja būtu nojautusi, par ko ir runa.

Pavērsos pret mis Parisu un sāku skaidrot:

-��� �ed ir gan bēru mielasts� tikai tur ēd nevis sviestmaizes, bet pa�u miru�o.

Ar acs kaktiņu redzeju,ka Mia Vorloka aizver acis un pieglau�as Domingu pie sāniem. Biju pārliecināts, ka viņa redz savā priek�ā pagāju�o nakti, kapsētu un visu, kas tur notika.

-Vai tas ir kāds� rituāls kanibālisms? - Hārtlends nokunkstēja. - Esmu par ko tādu dzirdējis.

-��� Ne jau par to ir runa, - papurināju galvu. - �ed - tas nozīmē, ka miru�ā ķermeni piedāvā dieviem un dēmoniem. Aiznes uz kapiem, tur lamas, kas pie�prot �o rituālu, ataicina pārdabiskas būtnes, kas ierodas plēsīgu zvēru un putnu izskatā. Mūki� sadala līķi un atdod viņiem. Būtībā tas ir �ed.

-��� �ausmas! - D�eina novaidējās.

-��� Tas, kas nakti notika kapsētā? - Esperansa klusu jautāja.

Lama pārsteigts palūkojās uz viņu. Līdz �im klusēju�ās meitenes jautājums viņu skāra tik negaidīti, ka viņam neviļus palika mute vaļā.

-��� Mēs izdarījām vēl pēdējo mēģinājumu. Ja nu dvēsele tomēr vēl palikusi Lhamo Dord�e ķermenī� Varbūt nepareizi domājam, ka tā aizlidojusi. Pa�mēģinājām neiespējamo. Ari Dongens bija tur� veltīgi. Pēc tam izdarījām �ed rituālu. - Tobrīd viņa seja vairs nebija skumja, drīzāk skatienā kvēloja triumfs. - Beidzot mēs atradām Lhamo Dord�e dvēseli.

-�� Atradāt? - Heinemans brīnījās. - Kur jūs to atradāt?

Mūks pavērās uz mani.

-���� Lhamo Dord�e dvēsele bija meklējusi sev citu ķermeni. Nez kāpēc tā pārgāja nevis uz puisēnu, bet uz citu cilvēku. Uz pieaugu�u vīrieti. No kura varēja cerēt aizstāvību un palīdzību beidzot gūt mieru.

-��� Dvesele� ielidoja citā? - Heinemans jautāja. - Kurā?

Mūks pacēla roku un ar pirkstu parādīja uz mani.

-��� Rinpo�ē Blobzangā.

Tobrid kāds no�agojās tā, ka klusumā noskanēja kā lielgabala �āviens. -Vai tas ir� joks? - Esperansa ar mokām jautāja. Mia Vorloka un Domingu pārsteigti skatījās manī. Domingu skaidri saprata, kas bija norisinājies kapsētā, bet viņa smadzenes patvaļīgi noraidīja to, ko acis bija redzēju�as.

Ko es varēju sacīt? Vai stāstīt par veco vīru, kas lūdzās manu palidzību un kas mani aicināja uz kapsētu? Ja es runātu, mani glu�i pamatoti turētu par traku. Jo arī pats noticēju, ka esmu prātu zaudējis, toreiz, kad pirmo reizi jutu dīvainos simptomus.

Heinemans pienāca man klāt un dziji ielūkojās acīs.

-��� Ja pareizi saprotu� es atkārtoju, ja pareizi saprotu, viņi apgalvo, ka Lhamo Dord�e dvēsele ievākusies pie jums.

Klusēdams pamāju.

Heinemans aplaizīja lūpas.

-��� Kas tad jūs tagad esat? Leslijs L. Lorencs vai� tas vecais mūks?

-��� Esmu Leslijs L. Lorencs. �eit - rinpo�e Blobzangs.

-Tātad nevis Lhamo Dord�e?

Mūks sarauca uzacis, un es formulēju sakāmo drusku citādi.

-��� Domāju, ka esmu abi.

-Tā ka �izofrēniķis?

-��� Apmēram. Ar laiku �ī divējadiba izbeigsies. Domāju, ka tad palik�u tikai es. Vai arī viņ�. Viena dvēsele ieplūdīs otrā un pamazām zaudēs savas atmiņas.

-��� Vai iespējams, ka tad jūs būsiet nevis Leslijs L. Lorencs, bet Lhamo Dord�e?

-��� lespejams.

-��� Ko jūs tad darīsiet?

-Palik�u Litangā.

Heinemans bija praktisks cilvēks. Viņu tik ļoti interesēja nevis mans turp�mākais liktenis, bet kaut kas cits.

-Vai jūs zināt, kur noslēpti tie rituāla piederumi, ap kuriem grie�as viss �is notikums?

Lama palocīja galvu. Tik vien, lai es pamanitu.

-��� Zinu, - sacīju. - Es atceros.

-��� Kā Lhamo Dord�e?

-Kur� gan cits?

-��� Un jūs varētu tur aiziet un atrast?

-���� Esmu pārliecināts, ka varētu. Pavisam dro�i. Protams, steigties nevajag, jo� nav dro�i, ka Lhamo Dord�e grib manī palikt. Varbūt es viņam biju vajadzīgs tikai kā glābiņ�. Pēc kāda laika viņ� var mani pamest. Tad es vairs neatcerē�os vērtslietu slēptuvi.

-�� Vai jūs domājat tā, ka tam, kur� grib no jums uzzināt slēptuvēs vietu, vajag pasteigties?

Pabāzu roku zem apmetņa un stingri satveru sava 38. kalibra iero�a spalu.

-Tie�i tā saprotu.

-Vai esat pilnīgi pārliecināts, ka varētu atrast rituāla priek�metu slēptuvi?

-Pilnīgi,-atbildēju.

Tālumā it kā atvērās, tad aizcirtās durvis. Sviesta gaismekļu liesmas pie- plaka kā lēcienam gatavs lauva.

-��� Neticami! - Heinemans pie sevis norūca. - Pavisam neticami.

-��� Tomēr taisnība, - kāds aiz muguras sacīja. Mūki redzēja, kas stāv durvīs, bet viņiem ne skropsta neiedrebējās. Tikai jaunajam liela auguma lamam seja sastinga ka saldētavā aizmirsts alus.

Mēs reizē, kā pēc komandas, pagriezāmies atpakaļ.

Durvīs stāvēja abi dzen skolotāji Sok Tok Pong un Pak Ung He ar automātiem rokā. Laikam maza ap�aude ar da�iem līķiem varēs vest viņus pie apskaidrības.

Skolotājs Pak smaidīdams vēroja mūs, tad pagrozīja galvu.

-��� Nekad nebūtu domājis, ka reiz piedalī�os tik neticamā notikumā, - viņ� runāja, galvu �ūpodams. - Kādreiz es biju ateists. Man mācīja, ka Dieva nav, nekā pārdabiska nav, nekā nav, ir tikai partija. Bet - te, lūdzu. Esmu spiests revidēt savu viedokli. Ļoti lūdzu, nekustieties un negrābstieties ap saviem iero��iem. Negribu nevienu nogalināt, tomēr nāksies to darīt, ja bū�u spiests. Jūs ta�u mani nepiespiedīsiet, vai ne?

-��� Kungs Jēzus! - kā pēc saraksta iespiedzās mis Parisa. - Ko jūs te gribat? Vai vēl nepietiek, ka neatnācāt, kur bija norunāts?�

-��� Vampīri! - �ukstēja Ernijs Boss, kura balsi nebiju dzirdējis vismaz divas stundas.-Viņi ir vampīri.

-���� Ernij, vai mūs nogalinās? - drebo�a balsī jautaja Moda. - Atbildi, Ernij! Vai arī mēs kļūsim par vampīriem, Ernij?

Meistars Pak uzsmaidīja meitenei.

-Jaunkundz, nevajag raizēties. Ja nekustēsieties,jums nekas nenotiks.

-Vai nekļū�u� par vampīru?- meitene izmocīja.

-��� Baidos, ka ne.

-Jūs nekodīsiet?

-Ja nebū�u spiests.

-��� Ko, pie velna, tas viss nozīme? - viņiem uzsauca misters Vorloks.

Skolotājs Pak gāja pie lamas.

-��� To jūs esat labi izgudroju�i. Ziniet, brāl lama� Kāds ir jūsu vārds?

Mūks saviebās.

-Vai tev nav vienalga?

Meistars Pak paraustīja plecus.

-��� Protams, pilnīgi vienalga.

-��� Kas jūs tādi esat? - Heinemans iesprauda rokas sānos. - Arvien vairāk ap�aubu, ka dzen skolotāji.

-��� Vai patiesi? - jautāja Sok Tok Pong. Arī viņ� smaidīja tāpat ka otrs. Te pazemē valdija tikai skaidrība un smaidi.

-��� Jūs neesat ne dzen, ne �an skolotāji, - Heinemans sacīja, rādīdams uz viņiem ar pirkstu.

Skolotājs Pak kautrīgi noplātīja rokas.

-Tā jau ir� neesam.

-Jūs nemaz neesat korejie�i?

-��� Diem�ēl, neesam, mister Heineman.

-��� Kas tad?

Vecākais vīrietis pacēla automātu pret lamām.

-��� Tātad sapratāt, ko es teicu? Negribu nekādu asinspirti. Negribu nevienu asins lāsīti. Gribu tikai uzzināt slēptuves vietu, nekā cita. - Pēk�ņi viņ� pavērsa automāta stobru pret mani. - Rinpo�e, nāciet �urp!

Paklausīgi gāju pie viņa. Gāju tik tālu, ka automāta stobrs jau skārās man pie krūtīm. To es varēju darīt, jo nekad vēl nebiju juties tik dro�i ka tajā brīdī tur zem Litangas.

-��� Palieciet manā tuvumā! Liu turēs ieroci pret jums, neaizmirstiet to!

-��� Liu? - Mia Vorloka jautāja. - Kas ir Liu?

-�� Viņ�! - Pak parādīja uz Sok Tok Pong. - Viņam ir arī garāks vārds, bet jums pietiks ar �o.

-�� Ķīnie�i?�pārsteigta jautāja Moda Benda. Vienu mirkli arī es biju pārsteigts. Neizskatījās, ka Moda spētu at�ķirt ķīnie�u un korejie�u vārdus.

-��� Protams, esam tie, - skolotājs Pak palocīja galvu. - Tomēr varat mani arī turpmāk uzrunāt par Pak.

-��� Tātad jūs nemaz� negribējāt� nodibināt Litangā meditācijas centru?

Pak smaidīja.

-��� Ļoti �ēl, jaunkundz, bet tas patiesi nebija mūsu nolūks.

-��� Ko tad� jūs gribat no mums?

Meistars Pak pārlaida skatienu mums visiem. Ar tādu triumfu, kādu var izjust tie�ām lieli karavadoņi, samalu�i miltos ienaidnieka spēkus.

-��� Noslēpumu. Dārglietu glabātuvi.

Izskatījās, ka Moda Benda pārņem jautātājas lomu izmeklē�anā. Nu viņai vairs nebija jābaidas kļūt par vampīru, un mēle atraisījās.

-��� Bet tie dārgumi� ta�u nav jūsējie!

-��� Nav, - Pak vēl arvien smaidīja. - Tomēr bus. Mēs par tiem esam cietu�i.

-��� Kā tad jūs cietāt?

Skolotājs Pak uz mirkli sadrūma. Tad paraustīja plecus.

-Arī es piedalijos tā sauktajā kultūras revolūcijā.

-��� Ka gvardists? - ar asu ironiju balsī jautāja Domingu.

Meistars Pak pagrozīja galvu.

-��� Nē, senjor de Karvalju. Biju nometnes iemītnieks. Reiz biju ārsts. Ta�u sarkangvardi izpostīja manu kabinetu un pa�u aizsūtīja uz pāraudzinā�anas no�melni dieviem aiz muguras. Turklāt viņi noslepkavoja.

-��� Noslepkavoja?

-���� Cilvēku manī nogalināja. Piecus gadus nodzīvoju visdziļākajā elles di�benā. .. Tur es izlēmu, ja reiz izbēg�u, nekad nekāro�u sve�a labuma, tapat kā ārsts būdams - tikai savējo. Izdzivoju. Viegli nebija, bet izdevās.

-��� Vēl arvien nesaprotu�

-��� Ak jaunkundz, ko jūs varat no visa tā saprast? Kā jūs varētu saprast, ko nozīmē, ja cilvēks reiz pamana: brīvs gan ir, ta�u viņā viss ir miris. Viņu interesē tikai baudīt dzīvi, kamēr iespējams. Nav vairs principu un mērķu, eksistē tikai mirklis. Aizlidojo�ais mirklis. Un tas jātver par katru cenu. Vārdu sakot, mīļo jaunkundz, kad es dzīvoju taja ellē un brīvība bija tik tālu ka mēness pavasara debesīs no ceļinieka uz zemes, es izlēmu: ja palik�u dzīvs, vairs ne par vienu neuztrauk�os. Visu pasauli sakoncentrēju vienā es. - Viņ� nodrebēja no savām domām un a�i paskatījās uz otru. - Un dabiski, tur ietilpst ari tie, kas ar mani kopā ir izstaigāju�i grambaino dzīves ceļu.

-Viņ� ir traks, - dzirdēju aiz muguras �ukstam Izabellu Ma�ado.

Meistaram Pak dzirde varēja būt asa kā samurajam, viņ� pacēla galvu un paskatījās uz raganu.

-Maldāties, jaunkundz. Neesmu traks..lūs vienkār�i nevarat iejusties manā vietā. Kā gan jus to varētu! Liu, pārmeklē viņus! Jūs atceraties, ko es teicu, vai ne? Negribu asinspirti. Negribu jūsu dzīvības! Tomēr atņem�u, ja bū�u spiests. Liu, savāc viņu iero�us! Un lai nebūtu nekādu ilūziju; ja mēģināsiet kaut ko, tūlīt �au�u. Man neviena dzīvība nav koka sprunguļa vērta, vienīgi misters Lorencs.

Liu profesionāli veica kratī�anu, un pārejie profesionāli ļāvās, lai viņus pārmeklē.

-���� Ta, lūk, - meistars Pak apmierināti noteica. - Pieņemu, ka viss, kas te notiek, jums urda ziņkārību, kaut gan jaunais draugs muks, domāju, bija izstāstījis visu, kas varētu jūs interesēt. Diem�ēl, mēs, aiz durvīm stāvēdami, nesadzirdējām viņa vārdus. Atzī�os, ka arī mani �ie notikumi dzīli aizkustināja, nē, ne jau tie�i tie, kas ar mums notika pēdējās stundās vai dienās. Pirmais veselīgais �oks mani skāra, kad man, ārstam, nācās atzīt, ka cilvēks nav tikai matērija: miesa, kauli, cīpslas, skrim�ļi, bet arī kas cits� ko varam dēvēt par dvēseli. Bet skolā mums mācīja, ka viss ir tikai matērija, matērijas kustība, matērijas produkts un tā tālāk. Pēc tam tur, tajā ellē, pāraudzinā�anas nometnē ar pārsteigumu atklāju, ka viss mans materiālisms nav gra�a vērts. Tas ne tikai pasauli neizskaidro, bet pat mūs pa�us ne. Ziniet, ko es tur redzēju, tajā ellē? Redzēju mūkus, ko trīsdesmit grādu salā kailus piesēja pie koka un aplēja ar aukstu ūdeni. Atstāja viņus tur pa nakti un no rīta gāja novākt līķus. Bet viņi bija dzīvi. Nebija miru�i, pat locekļus apsaldēju�i nebija. Sēdēja uz Iedus un pielūdza dievus. Ap viņiem sniegs nokusis� Tiku redzējis arī to, ka mirsto�a mūka dvesele - par to es bez smaida runāt nevarētu, ja nebūtu savam acim redzē�jis, - pārgāja uz citu mūku. Runāja aizgājēja balsī, pārnesa uz jauno ķermeni zinā�anas. Tad es atjautu, ka esmu gājis maldu ceļu. Tie, kuri runāja par ma�teriālismu, bija mūs neglīti apkrāpu�i. Tas, kur� netic dvēselei, akli pakļaujas. Un to viņiem vajadzēja.

-��� Nejautājiet, kā, bet es uzzināju, ko dara Lhamo Dord�e. Es atklāju, ka viņ� atlasa no nevērtīgā vērtīgo un paslēpj. Tomēr nevarēju atklāt, kur. Godīgi sakot, tas mani arī neinteresēja. Atzinu, ka viņam ir taisnība, lai netiek tiem maitām. Lai noslēpj, lai drīzāk viss zud uz mū�iem, nekā tie utis iegūst kaut ko.

-Vēlāk, īsi pirms manas atbrīvo�anās, kad manī jau viss bija miris, kad vairs nespēju ne mīlēt, ne nīst, izdomāju, ka ar apslēptajiem dārgumiem varētu dibināt nākotnes labklājību, bez mīlestības, bez naida. Ņem�u no dzīves to, kas man pienākas. Lai tibetie�i atpērk dārgumus no manis, ja grib. Kādam ta�u jā�samaksā par tiem gadiem, ko es pavadīju nometnē. Vienalga, kur� maksās, bet kādam būs jāmaksā.

-��� Man par lielu vil�anos, Lhamo Dord�e pazuda. Tolaik nometni tikpat kā neapsargāja, mūsu uzraugi bija apjuku�i, varēja bēgt jebkur�, kam pietika dū�as mesties nezināmajā. Viņ� bija uzdro�inājies un nozuda manām acīm. Varat iedomāties, kā es situ galvu pret sienu par to, ka esmu palaidis garām lielo izdevību.

-�� Kad biju mazliet atjēdzies, mēģināju kaut ko vērst par labu. Sāku dzīt pēdas Lhamo Dord�e. Zināju, ka viņ� ir butānietis, tāpēc pieņēmu, ka būs atgriezies

Butānā. Negribu jūs garlaikot ar garo un rūgto meklē�anu, kas mani beidzot uzveda uz viņa pēdām. Izdevās noskaidrot, ka viņ� dzīvo kaut kur Litangas tuvumā.

-��� Meklē�anas laikā atklāju, ka - lai ari veikli kārtoju visu - viens necik tālu netik�u. Vienuties tāpēc, ka neorientējos budistu kultūrā. Man nav reliģijas un nez vai būs. Tie�i tāpēc bija vajadzīgs kāds, kas ievada �ajā neiestaigātajā ceļa. Kad attapos, ka ar mani nepietiek, lai iegūtu dārgumus, meklēju biedru, ar kuru tajā pekles dibenā biju sadraudzējies, gribēju piedāvāt pieklājīgu summu, ja viņ� man palīdzētu. Diem�ēl, viņ� vairs nebija dzīvs. Toties dzīvs bija viņa dēls, kur� uzņēmās nākt tēva vietā. Tas ir Liu. Un Liu ideja bija nākt uz Litangu kā dzen skolotājiem. Būdams vēl universitātes students, Liu reiz bija saticies ar da�iem japāņu dzen skolotājiem un no viņiem arī kaut ko iemācījies. Nu, un - kaut arī Liu man ir daudz palīdzējis un nebūs vīlies par atalgojumu-vislielāko palīdzību tomēr saņēmu nevis no viņa, bet no kāda tibetie�a.

Viņ� nopūtās, paskatījās uz mums un turpināja:

-�� Netiku vēl jums minējis, ka pēc atbrīvo�anās no gūstniecības dabūju darbu kāda cietuma slimnīcā. Ārsta pienākumus vairs nevarēju uzņemties, nemaz ne�būtu varējis. Kļuvu par slimnieku kopēju. Darbā iepazinu bezgaldaudz noziedz�nieku, viņu vidū ari kādu tibetie�u jaunekli, kur� par krāp�anu bija notiesāts uz desmit gadiem. Tas cilvēks man vēl joprojām ir mīkla. Labu stāju, izglītots, laipns, pilnum pilns pozitīvu īpa�ību. Saucās par Kjedaku un stāstīja, ka, pirms kļuvis par likumpārkāpēju, bijis mūks lielā Tibetas klosterī. Kjedaks bija izdarījis visus noziegumus, par kādiem var nokļūt cietumā. Blēdījies, zadzis, strādājis varasdarbus, pat no slepkavībām nav vairījies. Viņ� visā pilnībā pārzināja lamu un klosteru dzīvi, iera�as, rituālus, piederumus, mitoloģiju. īsāk sakot, man tie�i viņ� bija vajadzīgs.

-���� Kjedaks ieradās Litangā ātrāk nekā es. Viņ� ieguva vietu klostera hie�rarhijā� Kā tas notika, par to atkal vesels stāsts. Viņam nāca ausis, ka jauni, enerģiski lamas norīkoti uz Litangas klosteri, lai stātos vadībā līdzās rinpo�em Nemdenam, tāpēc Kjedaks nāca viena tāda vietā. Man kauns stāstīt, bet viņ� nelaimīgo nogalināja un, uzdodamies par to, ieradās Litangā. To viņ� varēja, jo otrs, kura vietā viņ� stājās, bija nupat ieradies tie�i no Indijas, no Dalailamam pietuvinātajiem, tātad to neviens nepazina.

-��� Kāda laime, ka biju saistījis savu likteni ar viņu! Drīz pēc iera�anās Litangā viņam nāca zināms, ka Lhamo Dord�e tie�ām slēpjas te, pazemē, un vecā dienas ir skaitītas. Viņam bija nācis ausīs pat tas, ka Lhamo Dord�e dvēseli gribot uz laiku saglabāt kādā, ja vecais negaidīti nomirtu.

-��� Sākumā es neuzdro�inājos noticēt �ādām muļķībām. Tad atcerējos pār�audzinā�anas nometnē notiku�o, un man atkal nācās justies pārsteigtām: �ie cilvēki patiesi zina ko tādu, ko nezina citi, ka dvēsele tie�ām eksistē, turklāt kaut kā neatkarīgi no miesas, varbūt tikai vāji saistīta ar miesu un ka materiālisms ir tikai ziepju burbulis. Pēc mūsu iera�anās noskaidrojās, ka Litangā uzturas rinpo�e Blobzangs, tas ir, Leslijs L. Lorencs, slavenais austrumu pētnieks, budisma kultūras profesors, un es biju pārliecināts, ka viņ� ir tā persona, kas izredzēta dvēseles uzglabā�anai uz laiku. Piedodiet man, ka runādams lietoju tik primitīvu izteiksmi, bet labāk neprotu. Rinpo�em Blobzangam jāglabā miru�ā dvēsele, kamēr nebūs atrasts Lhamo Dord�e cienīgs pēctecis. Lūdzu, neska�tieties uz mani tā, es neesmu prātā jucis; pirms da�iem mēne�iem es pats tā skatītos uz citiem, ja to dzirdētu no viņiem.

-��� Mēs izdomājām sagaidit to brīdi, kad Lhamo Dord�e mirs, sagaidīsim, līdz dvēsele jau būs rinpo�es Blobzanga ķermenī, tad notversim rinpo�i un dārgumi piederēs mums. �ķita tik vienkār�i. Tomēr nekas dzivē nav vienkār�i. Mūsu draugu Kjedaku at�ifrēja, ar to viss mūsu pasākums bija briesmās. Kāds nelabais būtu iedomājies, ka Litangā mīt cilvēks, kur� pazīst Kjedaku.

-��� Bet bija. Tas vecais gudrais lama, kur� bija norīkots pie Lhamo Dord�e, lai negaidītas nāves gadījumā dvēselei parādītu ceļu uz rinpo�es Blobzanga ķer�meni.

-Jēzus, viņ� runā kā gids! - nokunkstēja mis Parisa.

Skolotājs Pak pasmaidīja.

-��� Jaunkundz, tā apvienojas cildenais ar parasto. Satiekamies ar visbrīnu�maināko un vismistiskāko pasaulē, un tomēr stāstījumā jālieto parasti vārdi. Tātad vecais mūks bija sazīmējis Kjedaku, un bija jābaidās, ka var viņu nodot rinpo�em Ņemdenam. lapēc Kjedaks veco mūku nogalināja. Tads viņ� ir. Kur� stāv viņam ceļā, to novāc.

-��� Un jūs? - mis Parisa jautāja.

Meistars Pak pakasīja auss ļipiņu.

-�� Es vēl nekad neesmu nevienu nogalinājis. Ta�u nav dro�i, ka nenāksies. Es pats nezinu, uz ko būtu spējīgs, ja draudētu briesmas. Nedariet tā, lai es iz�mēģinu.

-��� Dievs pasarg! - atsaucās mis Parisa.

-Vai jau ieminējos, cik ļoti mūs traucēja daudzie sve�inieki Litangā? Vēl ne? Katrā ziņā priecīgi par jums nebijām, kaut gan neap�aubāmi mums bija izdevīgi iekļauties jūsu vidū kā dzen meistariem. Vēlāk, kad bijām pārliecināju�ies, ka negaidīti nomiru�ā Lhamo Dord�e dvēsele pārcēlusies uz rinpo�i Blobzangu, mēs mēģinājām jūs sabiedēt. Nozagām noslepkavotā lamas liķi un iebāzām avotā, kur Kjedaks to reiz jau bija iemīcījis. Bijām pārliecināti, ka visi nobīsies un pametīs Litangu. Diem�ēl tā nenotika, jūs esat spītīgāki, neka biju iedomājies.

-���� Vēlāk mums nācās galīgi atteikties no �ā plāna, jo Timpu pārvaldes iestādes, būdamas aizdomās par sērgu, aplenca klosteri, un tas vēl arvien ir aplenkumā.

-��� Tātad aizbēgt jūs nevarat, - ar nemaskētu ļaunvēlību balsī piebilda Hei�nemans.

-��� Kāpēc gan mēs nevarētu aizbēgt? - meistars Pak smaidīja. - Mēs zinām tādas pazemes ejas, kas ved ārā no Litangas. Par mums neraizējieties! Ak tā, vēl kaut kas� Senjora Domingu degunu ielauzām mēs, arī slepkavības ieroci viņa somā paslēpām un uz galerijas drupām nometām mēs. Diem�ēl, nelīdzēja. Jūs negribējāt aizvākties no Litangas.

-���� Sasodītie slepkavnieki! - Heinemans negaidīti metās uz priek�u. Viņ� rīkojās tik strauji, ka tik tikko paspēju aizkavēt. Ar acs kaktiņu redzēju, ka Liu pace| automātu un tēmē.

-���� Nē-ē! - ierēcos, nometos zemē un saķēru Heinemanu aiz kājas. Viņ� gāzās kā ziemas olimpiādē uz ledus izgājis tupelēs, nevis uz slidām.

Automāts Liu rokās ierējās. Par laimi, lodes aizgāja pāri mūsu galvām.

-��� Es viņus nogalinā�u, - Heinemans gaudoja, mēģinādams tikt kājās. Man vajadzēja pielikt visus spēkus, lai glābtu viņa dzīvību. Aptuveni tas nozīmēja, ka divas reizes no visa spēka gāzu viņam zem acīm. Tad viņ� glīti aizvēra muti un izstiepās uz akmeņiem.

-���� Ta� vairs nedariet! - mūs brīdināja nobālu�ais meistars Pak. - Var beigties ar to, ka mums nāksies jūs nogalināt. Kāda velna pēc jūs negribat sa�prast, ka man pret jums nekā nav. Pat rinpo�em Blobzangam ne matiņ� neno�kritīs. Viņ� parādīs mums dārgumu slēptuvi; kad būsim to izkravāju�i, varēs iet ar Būdas svētību. Kāpēc jūs spie�at mūs darīt to, ko nevēlamies? Man no ta �ermuļi skrien.

Heinemans bija at�ilbis un, visus spēkus sasprindzinājis, paslējās uz ceļiem. Un apsūdzo�i bakstīja ar rādītājpirkstu uz meistara Pak pusi.

-Jūs nogalinājāt manus kolēģus. Longavilju, Rīgleru�

-���� Dro�i vien arī misteru �oreju, - iespiedzās mis Parisa. - Vislabākais pavārs visā kontinenta. Jēzus, jūs patiesi esat nekrietni slepkavnieki!

Meistars Pak �ausmās pierāva automātu pie krūtīm.

-Neesam nogalināju�i. Nevienu neesam nogalināju�i. Tikai Kjedaks to veco lamu.

-��� Ak nē? - Heinemans sēca. - Kas tad viņus nogalināja? Meistars Pak paraustīja plecus.

-��� Es to gan gribētu zināt. Kā �ķiet, arī citi ir izmetu�i tīklu tai pa�ai zelta zivtiņai, kurai es. Man ir lielas aizdomas, ka jūsu vidu ir kāds vai da�i� kas�

-���� Eū! - Domingu nepieklājīgi iejaucās. - Vai jūs bijāt tas, kur� aizzāģēja baļķus, lai sagrūst galerija? Vai jūs sabojājāt manas ma�īnas? Vai jūs sametāt mūsu ēdienā vaboles un �ūskas?

Meistars Pak glu�i izmisīgi purināja galvu.

-��� Nē, un nē! Tie nebijām mēs. Nav ne jausmas, kas to ir izdarījis. -Varbūt jūsu Kjedaks?

-��� Izslēgts.

-��� Pajautāsim viņam. Sauciet to zelli �urp, lai� Meistars Pak smaidīja.

-��� Neraizējieties, drīz nāks. Heinemans piecēlās un pūlējās nostāvēt.

-��� Kjedaks� man jāsmejas. Kāpēc nesakāt, ka �ostimpa? �ostimpa ir tas noladētais slepkava.

Meistars Pak saķēra galvu.

-��� Kāpēc �ostimpa?

-��� Neliedzieties! Jūsu cilvēks ir nogalinājis manus kolēģus. �ostimpa! Viņam jau pat greizās acis ir nekrietnas.

Meistars Pak ieplēta muti, tad sāka skaļi smieties.

-��� �ostimpa? Jus ticat, ka �ostimpa ir Kjedaks?

-��� Protams, ticu, - Heinemans ārdījās. - Kāpēc, vai tad nav? Meistars Pak joprojām smējās.

-��� Skaidrs, ka nav.

Tagad Heinemanam palika mute vaļā.

-��� Ne-ē? Kur� tad?

Meistars Pak, vēl arvien smiedamies, pamāja uz tumsas pusi. Kluss �alco�s soļu troksnis, tad melnajā durvju �etrstūrī kāds nostājās. Gar�, stalts vīrietis, tur viņ�, mazliet salīcis, stāvēja ar nakti aiz muguras.

-��� Ārā neviena nav, - viņ� sacīja, ar vienu roku taustidams otru. Balsī ska�nēja sāpes, arī vaibstos izpaudās sāpes. - Nav� neviena.

-��� Nāc tuvāk, Kjedak!

Vīrietis panācās da�us soļus uz priek�u.

Sviesta lampiņu gaisma krita vispirms uz viņa zābakiem, tad kāpa aug�up uz apģērbu. Tas bija sarkans lamas apmetnis, apsiets ar zilu zīda jostu.

-Vēl tuvāk, Kjedak! Lampiņu gaisma sasniedza viņa seju. - Ak debestiņ! - �ausmās iekliedzās mis Parisa. - Tātad jūs? Lampiņu gaisma veidoja oreolu virs jaunā vīrie�a galvas. Mūsu priek�ā stāvēja Ņemdena vietnieks rinpo�e Dendrubs. Ar labo roku viņ� spieda ievainoto kreiso.

Visi kliedza, kaut gan bija lieki ta trok�ņot, neviens ta�u nesaprata, ko kliedz otrs. Laikam ikviens mēģināja izkliegt savas bailes un pārsteigumu. -Jūs tas esat? - Heinemans sēca.-Jūs? Bet jūs ta�u� esat mūks. Dendrubs - Kjedaks pamāja.

-��� Reiz biju.

-Jūs esat slepkava.

-��� Reiz biju. Un ne tikai reiz.

-Jūs nogalinājāt to lamu, ko atrada avotā!

-��� Biju spiests.

-��� Un manus kolēģus! - rēca Heinemans. Lama papurināja galvu.

-��� Meistars Pak jau pateica, ka nevienu citu neesmu nogalinājis. �eit ne.

-�� Un mani kolēģi?

-���� Nav ne jausmas. Mani pa�u gandrīz piebeidza. Kāds mani sastapa ejā. Notvēra un dūra ar purbu. Laime, ka izspruku dzīvs.

-��� Un kāds jūsu nolūks ar mums? - jautāja viena no Ma�ado raganām, lai�kam Marija.

-���� Labs jautājums, - meistars Pak pakasīja galvu. - Man nav vajadzīgs ne�viens cits kā tikai rinpo�e Blobzangs. Viņ� zina, kur ir dārgumi. Ko es varētu iesākt ar jums?

-�� Jēzus, Ernij, dari ta�u kaut ko, �is tips grib mūs nobeigt. Ernijs Boss no�agojās.

-Vai tie�ām� grib nobeigt? Nu meistars Pak protestēja jau nervozāk nekā iepriek�. -Velns parāvis, cik rei�u man jāteic, ka nevienu neesmu nogalinājis un man nav tāda nolūka. Paņem�u līdzi rinpo�i Blobzangu, bet jus man neesat vajadzīgi. Mia Vorloka aplaizīja lūpas.

-��� Tātad� mēs varam iet?

Meistars Pak pasmīnēja.

-Tomēr ne.

-��� Es jau zināju, - Heinemans ņurdēja. - Melo kā visi �ķībacainie.

-�� Un tomēr, ko jūs gribat ar mums darīt? - mis Parisa jautāja, roku pie rīkles piespiedusi. Viņa juta, ka sekos kas briesmīgs.

Meistars Pak paraustīja plecus.

-Es jūs ieslodzī�u.

-Ku� ur?

-Te, pazemē.

-Jūs domājat� �ajā mājā?

-��� Ne glu�i� - meistars Pak nopūtās. - Kjedak, vai viss sagatavots?

-��� Jā, - rinpo�e Dendrubs palocīja galvu, un viņam pa pieri slīdēja lielas sviedru lāses. Ari pēc acīm bija redzams, ka viņu moka brū�u drudzis. Man bija aizdomas: ja piedurtos ar pirkstu, viņ� apgāztos.

-���� Mīļais� meistar Pak, - mis Parisa salika rokas kā lūg�anā. - Pasakiet atklati� kāds liktenis mums lemts.

Meistars Pak uzmundrino�i pasmaidija meitenei pretim.

-��� Būs jāiztur tikai da�as dienas. Varbūt� viena vai divas nedēļas. Kamēr mēs atradīsim rituālu piederumus. Kad laupījums bus rokā, sūtī�u ziņu uz Litangu, lai lai� jūs ārā.

-��� Labi, labi, bet no kurienes?

-��� No �īm mājiņām.

-��� Jūs gribat mūs iemūrēt? - iekliedzās Moda Benda. - Tajās tum�ajās kapenēs.

Atkal sākās spalga klieg�ana. Vairāki gribēja mesties virsu meistaram Pak, bet automāts Liu rokās atkal ierunājas. Zalve skāra akmens sienu un riko�eta lodes dūca ap mums ka lapsenes.

-���� Stāt! Izbeidz! - Pak uzkliedza kolēģim. - Tu ari mūs nogalināsi. Ja viņi vēlreiz mēģinās kaut ko, �auj uz viņiem. Vai saprati?

Liu palocija galvu, ka sapratis. Biju pārliecināts, ka viņ� norādījumu ievēros.

-��� Uzklausiet mani! - Pak runāja, saraucis pieri grumbās kā rūpju mākts. - Saprotiet ta�u, es nevaru citādi rīkoties. Es nevaru riskēt.

-��� Un ja mēs apsolāmies� - �inkstēja Moda Benda.

-�� Tas ir vienīgais atrisinājums. Mes jūs iemūrēsim. Diem�ēl, to laiku jums nāksies pavadit tumsā. Mūki arī to iztur. Mes jums noliksim ēdienu un dzērienu, tikai, lūdzu jūs, esiet taupīgi. Ieslēgsim kopā pa divi, lai varētu sarunāties.

Neceriet, ka mūki no virszemes jūs atbrīvos, jo izraudzītās celles ir tādās tune|u vietās, ko nelieto jau desmitiem gadu. Apsolu, lidzko būsim meklēto atradu�i�

-��� Un ja nu ar jums kaut kas atgadās?

-���� Lūdziet dievus, lai neatgadās. Kjedak! Rādi ceļu ! Nāciet mums lidzi! Ari jūs, mūki!

Mūki nekustējās. Viņi skatījās puskrēslā tītās telpas viena punktā, it kā gribēdami sakoncentrēt spēkus. Pirms notika kaut kas mistisks, neizskaidrojams, klusumu pār�ķēla spalga, sve�a balss.

-��� Uz kurieni tik steidzīgi?

Mūki novērsa skatienu no tā punkta, abi nekad nebiju�ie dzen meistari pacēla automātus. Ko darīja rinpo�e Dendrubs, tas ir, Kjedaks, man nebija laika novērot, jo metos uz akmeņiem tā, ka noklaudzēja vien. Kādu norāvu sev Ildzi, tikai jau gulēdams pie akmeņiem piekļāvies, atklāju, ka zem manis, viegli elsojot, guļ viena no Ma�ado raganām, Marija.

Ja to brīnumu ari neredzēju, vismaz aptaustīju. �i Ma�ado ragana, kas vienmēr klunkurēja garā, melnā tērpa un �ķita izplatām pelējuma dvaku, �oreiz rādija sevi no citas puses. No viņas plūda nevis pelējuma, bet viegla ziedu smar�a, un augums� hm� patiesi nebija raganas augums. Es atpūtos uz tādiem izciļņiem, ka visskaistākajos sapņos nevarētu vēlēties neko labāku. Pat kārpas viņas sejā �ķita skaistākas.

Diem�ēl pa �o laiku pari manai galvai nodārdēja vairākas automāta kārtas, skanēja kliedzieni, vīrie�u rēcieni, sāpīgi kunksti un lo�u pak�ķi, atsitoties pret klin�u sienu.

-��� Rokas aug�ā! - kliedza kāds, un es pēc balss pazinu �ostimpu. - Iero�us nomest!

Par atbildi atskanēja vēl viena automāta kārta, tad otra, tad tre�ā. Kaut kas uzkrita man virsū, notriepa manu seju ar asinīm. Mēģināju celties, bet nejau�i ar elkoni atspiedos pret raganu Ma�ado.

-���� Ko jūs, pie velna, darāt? - dzirdēju sāpīgu balsi mana kuņģa tuvumā. - Rāpieties ta�u nost, vai dzirdat!

Viņas vārdus apslāpēja nakamā automāta karta. Viņa drebēja zem manis kā klēpja sunītis zem ziloņa.

Mēģināju uzminēt, kas notiek virs manis, bet gaisā saskatīju tikai blāvu du maku. Man nebija pat nojautas, vai �ie dūmi no automāltiem, vai no sviesta lampiņām.

-���� Mister Lorenc, rinpo�e Blobzang! - dzirdēju �ostimpas saucienu. - Kur jūs esat?

Norāpos no raganas Ma�ado, kas spirinājās zem manis, un mēģināju celties kājās. Sākumā vēl ļimu kā jaundzimis �irafēns.

Pēk�ņi migla pa�ķīrās un man priek�ā parādījās nepatīkamā �ostimpas seja.

-Vai jums viss kārtībā?

-Var iztikt.

-��� Ņemiet �o automātu.

Kad attapos, man jau bija ierocis rokā.

-Visiem palikt uz vietas! - �ostimpa uzsauca. Ņemot vērā, ka arī viņam rokā bija automāts, balss skanēja diezgan nervozi.-Visiem!

Nodārdēja �āviens, un �ostimpa sagrīļojās. Bija �āvis kāds man tie�ā tuvumā, jo lode nospindza man gar ausi.

Pagriezos istajā brīdī, lai ieskatītos pistoles stobrā. Pistoli rokā turēja rinpo�e Dendrubs, tas ir, Kjedaks. Es būtu bijis nākamais aiz �ostimpas.

Darīju to, kas jādara. Nometos zemē, satvēru viņu aiz kājas un rāvu. Var būt, ka lamu skolā, kur Dendrubs esot mācījies, viņam bija iemācīts daudz, literatūra, vēsture, filosofija, bet krist nebija mācīts. Viņ� krita aug�pēdu kā izgāzies koks. Pa jokam mēģināja tverties aiz gaisa, sak, varbūt atradīs, pie kā pieturēties.

Ta�u �ajā alā nebija gaisā iebūvēti aizķeres punkti, tātad rinpo�e Dendrubs noplak�ķēja zemē.

Otrs plak�ķis bija mazaks, bet krietni vien smadzenes satrieco�āks, tas attiecas uz Dendruba smadzenēm. Pielīdu klāt un, kad viņ� mēģināja celties, es tāpat no lejas, it kā pa jokam uzsitu ar automāta laidi viņam pa zodu. Rinpo�e Dendrubs, nez kāpēc, aizdarīja muti. Aiz centības pat acis aizvēra.

Mūki sanāca ap mums un mēģināja mūs nostatīt uz kājām. Ar mani tas ne�nācās grūti, jo man tikai drusku sāpēja sāni, citādi biju ticis cauri bez skrambas �ajā karā, kas risinājās man virs galvas.

Nabaga ragana, Marija Ma�ado jau bija vairāk cietusi. Kad viņu cēla kājās, viņa man uzmeta tādu skatienu, it kā es būtu ne vien viņai virsū gulējis, bet arī izvarojis.

-�� Jēzus, nu es varu iztēloties, kā cilvēks jūtas, nokļuvis zem ceļu veltņa.

-��� Nevēlos, ka jūs to izbaudītu īstenībā, - mierināju viņu.

-��� Ceļu veltnis būtu daudz patīkamāks, - viņa �inkstēja. - Tam vismaz nav elkoņu.

Un tad karātavu humors mūsu lūpās sastinga. Pie manis grīļodamies pienaca �ostimpa un uzsmaidīja. Nevienam to nenovēlu, reti kādam no maniem ienaid�niekiem, tādu smaidu. �ostimpas seja bija vienās asinīs. No divām dziļām brūcēm, kas sniedzās no acīm līdz zodam.

-���� Meistara Pak pēdējā velte, - viņ� sacīja, uzzibinādams man zobgalīgu skatienu. - Vai jums nav kabatlakata?

Meklēju, līdz atradu.

-��� Domāju� esam pabeigu�i, - viņ� nokunkstēja, spaidīdams seju. Nevi|us papurināju galvu.

Biju pārliecināts, ka vēl neesam ne līdz pusei.

Rinpo�e Dendrubs, tas ir, Kjedaks, pamazām nāca pie samaņas un snaikstīja roku pēc zemē nokritu�ā revolvera. Biju spiests pārtraukt jauko draudzē�anos ar �ostimpu, gāju pie Kjedaka un aizspēru prom ieroci.

-��� Tu, maita! - rimtais rinpo�e Dendrubs atņirdza zobus. - Vajadzēja tevi piebeigt.

-��� Par vēlu bēdāties, - mierināju.

-��� Gan tu vēl gadīsies man ceļā.

Pagriezos un gāju pie �ostimpas.

-�� Vai jūs esat Jondona cilvēks?

-Protams, esmu.

-�� Jondons kaut ko vēstīja� es labi nesapratu. Viņ� it kā gribēja ziņot, ka Litangā ir kāds, kuram varu uzticēties. Tatad jūs?

�ostimpa spīvi uzsmaidīja man.

-��� Labi, ka mani nepiebeidzāt.

-Vai nevarējāt kaut kā brīdināt?

-��� Biju saņēmis rīkojumu neuzņemt sakarus ar jums. Ļaut jums strādāt. Tad jūs arī pamatīgi strādājāt! Tik tikko spēju pasargāt jūsu dzīvību.

Tas bija stipri pārspīlēti, kaut gan uz beigām mūsu cīniņ� jau bija sācis atslābt.

-�� Ko tas viss nozīmē? - piekliboja misters Vorloks. Ari viņam seja asiņoja, it kā butu meistara Pak pār�ķeltā.

-�� Vai esat ievainots? - sniedzos pie viņa sejas.

-��� Tikai no sienas atsprāgu�ās �ķembas ieskrambāja. Tas cilvēks ir pagalam.

-Kur�?

-���� Pak, vai kā to velnu sauca. �ostimpa no�āva. Stāvēju turpat blakus. Ak, mīļais Dievs, vēl nespeju noticēt. �is rinpo�e Dendrubs, �is laipnais, izpalīdzī�gais jaunais cilvēks nemaz nav rinpo�e Dendrubs?

-��� Baidos, ka nav.

-��� Un īstais� Dendrubs?

-��� To viņ� nogalināja un stājās tā vieta.

Misters Vorloks spēra soli uz priek�u.

-��� le�u un viņu izķidā�u.

-��� Ja iespējams, atlieciet to uz vēlāk! Pagaidām tikai paskatieties, vai viņ� smagi ievainots!

Pie manis piestreipuļoja Domingu. Pavēros viņā, un mani pārņēma �ausmas. Viņam nebija puses ūsu, domāju, ne ar vienu Karvalju tā nav gadījies, kop� �ī ģimene ir uz vēstures skatuves. Viņ� atgādināja trijkājainu bifeli. �ēlo�anas vērts, tomēr biedējo�s.

Varēju tikai cerēt, ka Domingu vēl nav pamanījis, kas ar viņu noticis.

-Jūs vēl esat dzivs? - viņ� jautāja, griezdams zobus. - Iedomājieties� tas maita man iegāza pa galvu. Tas Liu vai kas viņ� ir. Vēl tagad ausis d�inkst. Pak ir miris.

Pak Ung He patiesi bija pagalam. Stiklainās acis skatijās griestos, visa miesa asinis, drēbes lo�u saplosītas.

-��� �el viņa, - �ostimpa man blakus nopūtās. - Diem�ēl, citādi nevarēju. Ja ne�autu es, viņ� būtu no�āvis mūs visus.

Liu sēdēja sienmali un, roku sāniem piespiedis, vaidēja. Kad gāju viņam klāt, pūlējās pavilkties nostāk.

-�� Vai� nogalināsiet? - viņ� trīso�ā balsī jautāja. - Lūdzu, es ta�u negribēju nevienu aiztikt. Vienīgi naudu gribēju.

-Parādiet brūci!

Brūce nebija bīstama, nebija jābaidās, ka viņ� varētu palikt sienmali bez dzīvības.

Moda Benda ar pirkstu rādīja uz miru�o Pak.

-��� Vai� viņ� bija vampīrs?

Man par lielu pārsteigumu Ernijs Boss nervozi uzbrēca viņai:

-��� Beidz �īs muļķības, Moda! Te nekādu vampīru nav.

Viņ� to teica tā, it kā vienmēr butu bijis par to stingri pārliecināts.

-��� Nav? - meitene saviebās. - Tad jau�

Viņi runāja juku jukām un nekā nespēja aptvert, kas pirms brītiņa te noticis. Ap mums lidoja automātu lodes, kads mira, citi ievainoti. Varbūt �ie divi vēl bija �okā, tāpēc pasauli uztvēra kā caur matētu stiklu.

Man blakus uzradās lama ar lielajam ūsām un radīja uz miru�o Pak, kur�, visu pamests, gulēja sienmali.

-�is bija viens no tiem�, no kuriem mēs baidījāmies. Mes nojautām, ka ari citi grib iegūt mūsu dārgumus.

Astors Hārtlends bez kādas cieņas pastūma lamu tālāk, satvēra mani aiz rokas un pavilka malā. Viņa seja bija pelēka no putekļiem un pielipu�ajiem zirnekļtikliem.

-��� Paklausieties! - viņ� murmināja. - Man te kaut kas nepatīk.

Man ari nepatika, tomēr klusēdams skatījos viņā, mans 38. kalibra^m/M and Wesson atkal gulēja apmetņa ielocē, man bija izdevies to atrast starp zemē nomestiem iero�iem.

-���� Paklausieties! - viņ� sāka vēlreiz. - �ie apgalvoja, ka neesot nevienu nogalināju�i. Es viņiem ticu� Ja viņi būtu nogalināju�i Rīgleru, Longavilju, �oreju un Stīvensu, tad mierīgi varētu atzīties. Pui�i, kas strādā tādus darbus, nemēdz noliegt izdarīto. Drīzāk lielās ar to.

Liu sienmali ievaidējās.

-Viņam vajadzīgs ārsts, - mis Parisa kliedza, nometusies ceļos pie ievai�notā. -Jēzus, viņ� ta�u nopietni traumēts. Viņ� jānes aug�ā. Mūki parādīs ceļu. Ceru, ka atradīsiet izeju.

-��� Iesim! - komandēja vienūsainais Domingu. - Mia! Nāc man blakus!

Mūki ātri sakartojās pa diviem. Domājams, tālab, lai pa ejām vieglāk tiktu

cauri.

Zināju, ka vēl kaut kam jānotiek, un vēroju, kas notiks, tomēr neizdevās pret likteni neko uzsākt. Vēroju pa labi, pa kreisi, tikai ne tur, kur vajadzēja.

-��� Mister Lorenc! - pēk�ņi no kaut kurienes dzirdēju �ukstam Modu Bendu. Zibenīgi apsviedos. Aiz muguras stāvēja Moda kopā ar Esperansu. Moda smai (lija, Esperansas sejā bija iesalu�as �ausmas.

Modās seja staroja, viņas blondie mati atsauca atmiņā skandināvu princesi, kas no veciem preciniekiem aizbēga pie ziemeļbrie�iem. Turpretim Esperansa bija ista latīņu skaistule, mirdzo�ām, gai�i violetām acīm, ķir�sārtām lūpām.

�obrid viņas acu mirdzums bija it kā izdzisis un ķir�sārtās lūpas drebēja kā cilvēkam, ar kuru kaut kas nav kārtībā.

-��� Mister Lorenc! Lūdzu, atdodiet pistoli!

Mēģināju saķert Esperansu un pieraut sev klāt, bet Moda Benda man uz�sauca:

-���� Nemaz nemēģiniet! Es viņai kaklu nolauzī�u, ja nedarīsiet, kā es saku. Pistoli �urp!

Biju spiests atdot ieroci. Moda Benda atgrūda Esperansu, kura iekrita man rokās, tad skaļi kliedza:

-Atpakaļ! Visi atpakaļ! Pie sienas! Ātri, es �au�u.

Nebūtu bijis lielāks pārsteigums, ja pie ieejas paradītos ziloņi ar mērkaķiem, taures pūtējiem uz muguras. Visi sastinga, kā ķeizara Sihuandi terakotas zaldā�tos pārvērtu�ies.

-��� Eu! Eu! - balsi pacēla misters Vorloks, kur� bija pārliecināts, ka Moda mūkos saskata vampīrus. - Neuztraucieties, jaunkundz, �ie nav asinssūcēji.

Viņ� paspēra da�us soļus, lai atņemtu meitenei automātu. Ierocis Modās rokās notark�ķēja. Tam bija asa, nepatīkama skaņa, ne tāda ka automātam.

Misters Vorloks izbrīnā apstājās, tad lēni tvēra pie kājas.

-Es tikai� gribēju�

Viņ� noslīga uz ceļgala un tā palika. It kā izteikdams pielūgsmi meitenei ar automātu.

Mia Vorloka iekliedzās un uzlidoja gaisā. Kaja uz priek�u kā karatē cīņā. Automāts ietark�ķējās, es atkal novēlos zemē, �oreiz rāvu līdzi nevis kādu no raganām Ma�ado, bet Esperansu.

Jezga turpinājās tikai divdesmit vai trīsdesmit sekundes, bet pa �o laiku gandrīz visi klāteso�ie bija gāju�i man pāri. Izņēmums vienīgi lamas. Man uzkāpa tikai viens lamu zābaks, un tas bija Domingu.

Kad kaujas troksnis bija pierimis un es riskēju pacelties uz elkoņa un atvērt acis, mis Moda Benda patlaban mainīja magazīnu. Tik veikli ka izglītots bandīts. To darīdama, viņa nenolaida acu no manis; kad paskatījos, viņa pamāja ar stobru.

-��� Lorenc, nāciet �urp!

Paskatījos uz Esperansu, kura tobrīd pamatīgi nospļāvās man blakus. Mute viņai bija pilna ar akmens drumstalām, un viņa mēģināja tikt no tām vaļā.

Ar pūlēm piecēlos un kāpu pie mis Bendas. Zag�us lūkojos apkārt. Kādu nelaimi kuram nodarīju�as automāta kārtas?

Zemē guļo�os cilvēkus sedza pelēku putekļu kārta, vēl biezākā nekā iepriek�, kopā saspiedu�ies lamas izskatījās kā dīvaina skulptūru grupa.

-��� Mia! - Domingu kliedza. - Mia, kur tu esi?

-Nāciet ta�u, Lorenc!

Modās Bendas sejā dejoja muskuļi. Ja nemaldos, dejoja salsu. Virs aug�lupas sārtojās �aurs ie�ķēlums, no kura sīkās lāsītēs tecēja asinis. Varbūt viņu bija savainojis Mias spēriens, varbūt asa, no klints atsista �ķemba.

-��� Ko jūs gribat? - jautāju ne visai draudzīgi.

-��� Paskatieties, vai tie vēl dzivi! Ja būs kāda aizdomīga kustība, no�au�u. Ejiet!

Pie Domingu iet nevajadzēja. Vienigo ūsu gaisā paslējis, viņ� auroja kā draudzeni pazaudējis staltbriedis.

-��� Kur tu esi, Mia? Kur tu esi?

Nebija ilgi jāmeklē. Meitene gulēja zemē, izspuru�iem matiem, un purināja galvu. Bija redzams, ka viņa vēl lāgā nedzird. Domingu sabruka viņai līdzās un paņēma tās galvu klēpi.

-��� Mans Dievs, Mia! Kā tev ir?

Meitene norīstījās un palocīja galvu.

-��� Labi. Kur ir� tēvs?

-��� Nav īpa�as� vainas. Viņ� gulēja man blakus.

-��� Tā stulbā zoss iegāza man pļauku. Aiz bailēm galīgi prātu zaudējusi. Vaja�dzētu.. . viņai atņemt ieroci, pirms tiekam sacaurumoti.

Pamazām ari abas raganas Ma�ado pietrausās kājās. Viņu melnie tērpi bija kļuvu�i svina pelēki, sejas biezā kārtā klāja akmens putekļi, no vienmuļās pelēcības �ur tur pacēlās kada varonīga kārpa, glu�i kā kamielis 110 tuksne�a smiltīm.

-��� Mister Vorlok, vai esat ievainots? - noliecos pār viņu.

-��� Kāja, - viņ� kunkstēja. - Ta plānprātīgā vampīru medniece sa�āva.

-Apskatiet arī pārējos! - aiz muguras pavēlēja Moda Benda. Balss stingra,

komandēt radusi. Ne miņas no tās klīrīgās �inkstē�anas, kas iepriek� mūs kaitināja līdz nāvei.

Pēc brī�a pārbaudes izdevās noskaidrot, ka vienīgais izņēmums bija Liu, ar pārējiem nekas nopietns nebija noticis. Ar Liu bija citādi. Lode bija ieurbusies viņa krūtīs un izraisījusi tūlītēju nāvi. It kā dzen dievi būti gribēju�i viņu par kaut ko sodīt. Tas izskatījās jo ticamāk tāpēc, ka ari rinpo�e F ndrubs nebija ap�audi pārcietis neskarts. Viņ� bija dabūjis lodi tajā pa�ā rok kurā kāds bija iedūris purbu. Viņ� aiz sāpēm spieda galvu pie sienas un klusu gārdza.

Tie, kas bija atguvu�ies, mēģināja pierunāt mis Bendu nolikt ieroci, jo tuvumā ta�u nekādu vampīru nav. Ta�u meitene stāvēja ar automātu rokā, gaidīdama, ka es ziņo�u par stāvokli. Kamēr biju pārliecinājies, ka pārējiem nekas nav noticis, ziņot vairs nebija vajadzigs. Ernijs Boss, varbūt ap�audes dēļ, bija pilnīgi attapies. Viņa matus klāja pelēki putekļi, bet prāts jau bija atpakaļ agrākajās sliedēs.

-��� Labi, Moda, - viņ� sacīja, nostājies meitenei iepretim un sniegdams roku pēc iero�a. - Dod �urp, mazulīti Es jau zinu, ka biju muļķis, vienīgi es biju tas muļķis. Kā man varēja uznākt tik ārprātīga doma� vampīri? Ak Dieviņ, kā da�reiz cilvēks zaudē prātu. Vārdu sakot, Moda, atdod ieroci, nu jau viss ir kārtībā.

Moda Benda pamāja.

-��� Nu jau gan, Ernij, tie�ām viss ir kārtībā.

-Tad dod �urp ieroci!

-��� Ne prātā nenāk, Ernij.

-��� Bet� es ta�u saku, biju muļķis un te nekādu vampīru nav.

Meitene smaidīja un māja ar galvu.

-��� Ernij, tu tie�ām biji muļķis. Un tie�ām te nav nekādu vampīru.

-��� Tātad?

Meitene negaidīti piespieda man pie deniņiem mazā automāta stobru.

-Ja kāds kaut ko mēģinās, es spiedī�u gaili. Un tad rinpo�em Blobzangam beigas. Kaut gan es neticu jūsu hokuspokusiem, ticiet pa�i, ja gribat! Bet, ja jūs tam ticat, tad jums jāzina, ka arī Lhamo Dord�e ar to pa�u būs beigas.

-��� Moda, tu esi prātu zaudējusi!

Meitene pacēla acis pret Bosu.

-��� Ernij, es nevēlos to vēlreiz dzirdēt. Vispār tu man esi līdz kaklam.

-��� Mans Dievs, Moda, kas ar tevi ir noticis? Mēs tik labi satikām�

Meitene saviebās.

-��� Ernij, kad mēs iepazināmies?

-Jēzus, Moda, vai tie�i tagad tas jāapsprie�?

-���� Apspriediet vien, - murmināja Astors Hārtlends. - Velns lai parauj, uzturiet sarunu! Vismaz runādama viņa ne�auj.

Moda nelika manīt, ka dzirdējusi. Varbūt bija tā aizņemta ar savām domām, ka neuztvēra nekādus ārpasaules kairinājumus. Tikai tādus, kas saistījās ar kustībām.

-Tātad, Ernij?

-��� Nu� pirms da�ām nedēļām.

-��� Cik rei�u kop� tā laika esam pārgulēju�i, Ernij?

-Jēzus, Moda, tu esi prātu zaudējusi. Es nevēlos apspriest ar tevi intīmus jautājumus tik daudzu cilvēku klātbūtnē. Un ko tas nozīmē? Greizsirdības lēkme? Zvēru, ka bez tas Honkongas padauzas neviena�

-��� Ernij, tu neatbildēji uz jautājumu.

-��� Un neatbildē�u.

-��� Tad es tevi no�au�u.

-��� Ak Dievs, nu pasakiet ta�u kādu skaitli! - man aiz muguras bubināja Hārtlends. - Nesakiet pārāk lielu, tad neticēs ne viņa, ne es. Tikai sakiet kaut ko, citādi viņai noknik�ķēs un viņa �aus.

-���� Labi, - Ernijs Boss mēģināja visu pārvērst par joku. - Daudz. Teiksim, piecdesmit rei�u.

Meitene palocīja galvu.

-���� Labi, lai būtu piecdesmit. Tik daudz rei�u man nāca vēmiens, Ernij! Es jutos tā, it kā mani izvarotu pusidiotisks, pēc zivīm smirdo�s eskimoss.

-��� Man zivju smaka?? - ierēcās Boss. - Man ta�u nepiemīt zivju smaka!

-��� To es saciju simboliski.

-��� Bet man ta�u pat simboliski nav zivju smakas. Ko tad tu, Moda, līdi ar mani gultā, ja tā juties?

Meitenes sejai pārslīdēja mākonis.

-Vajadzēja, Ernij.

-��� Kā varēja vajadzēt? Kāda vajadziba?

-��� Materiāla vajadzība. Tas nozīmē tik daudz, ka ne man, ne Gustavam nebija neviena gra�a.

-��� Gustavam? Kas tas par Gustavu?

-��� Mans puisis. Ar kuru sēdējām ķurķī.

Ernijs Boss sagrīļojās.

-��� Tu� esi ķurķī sēdējusi?

-��� Skaidrs.

-��� Bet tu ta�u sacīji, ka esot turīga, vecāki Austrālijā� tu gribot ar mani uz pusēm uzsākt� Butānā� klosteri. Nemuļķojies, Moda! Kas tad tas par tūrisma kantori "Labs gaiss"?

-��� Labs gaiss, - meitene atteica. - Apzīmētāju vari mest nost. Vienkār�i - gaiss. Tada tūrisma kantora nav, Ernij.

Ernija Bosa sejā izpaudās ārprāta �ausmas.

-��� Kas tu� vispār esi?

Mis Moda smaidīja.

-��� Mīļa meitene, kam gribas ievākt drusku naudiņas 110 tādiem pui�iem kā tu. Da�reiz izdodas, da�reiz ne. Piemēram, pēdējo reizi neizdevās. Tāpēc tiku ķurķī. Turklāt Makao, kur jau nu tas nav baudījums. Ernij, vai esi sēdējis Makao ķurķī?

-��� Vai tu traka, Moda? - Ernijs, pietvīcis asinssarkans, protestēja. - Es vēl nekur neesmu sēdējis.

-��� Baidos, ka arī nesēdēsi.

-��� Skaidrs, ka nesēdē�u.

-��� Baidos, ka mēs nedomājam vienu un to pa�u, Ernij. Baidos, ka nesēdēsi nevis tā dēļ, par ko tu domā, bet tā dēļ, ko domāju es.

-��� Kādas blēņas tu runā, Moda?

Meitene jau skatījās uz mums, kaut gan vēl arvien runāja ar Erniju Bosu.

-���� Man nav nekādu turīgu radu Austrālijā, Ernij. Man vispār nav radu, ne Austrālijā, ne citur. Būtu pasaulē glu�i viena kā putnubiedēklis vīnadārzā, ja man nebūtu Gustava.

-��� Kas tas Gustavs ir? Es it kā reiz jau vaicāju.

Meitene neļāva sevi samulsināt.

-��� Es vēl biju pusaudze, kad aizbēgu no patversmes un satiku Gustavu. Ja ar viņu gāju gultā, tad mani nemocīja nelabums kā ar tevi. Mēs esam pasaulē daudz jautru bū�anu pieredzēju�i. Es dievināju Gustavu un dievinu arī tagad, kaut gan viņ� ir ciets kā granīts. Gustavs nesvārstās. Pat savu māti nogalētu, ja saostu naudu� un to iztērētu man. Viņ� bija labā roka kādam Makao spēļu elles īpa�niekam� bet es pūlējos kungus piespiest a�āk tērēties, tad� notika nelaime. Nav būtiski, kāda, pietiek ar to, ka mūs ieslodzīja. Ķurķī Gustavs bija kaut ko izo�ņājis. Kamerā bijis ķīnietis, kur� opija deļ vai nost miris. Ernij, vai zini, kādi ir narkomāni? Dvēseles pestī�anu atdos par devu kārotās vielas. Tas puisis bijis no tādiem. Gustavs viņam da�as reizes izpalīdzēja. Viņam izdevās noorganizēt, lai tas puisis da�reiz tiek pie mazliet kokaīna. Nē, Gustavs nav labsirdīgs, viņ� tikai domāja, ka tas zellis var būt viņam noderīgs, jo bija stāstījis, ka Ķīnā viņam esot pla�i sakari. Ķīna ir varena valsts, tur dzīvo daudz cilvēku, arī bagātie, papilnam. Tālab tas puisis dabūja drusku opija, bija Gustavam pateicīgs un pļāpāja. Piemēram, izpļāpāja, ka savā laikā - kultūras revolūcijā - esot strādājis par uzraugu kādā pāraudzinā�anas nometnē. Viņ� izstāstījis Gustavam par Lhamo Dord�e, par dārgumiem, par to, cik lama bijis viltīgs. Vajadzēja desmit gadu, lai tiktu uz pēdām vecajam mūkam. Tad mūks dzīvoja Butānā, Litangas klosterī. Mūks vienīgais zināja, kur ir dārgumi. Tātad jādodas uz Litangu, jānotver vecais un jāņem aiz dziesmas.

-���� Gustavs ņēma aiz dziesmas to narkomānu. Kad vairs nebija vajadzīgs, novāca. Tads bija Gustavs, un tāds ir vēl tagad. Gumiju nestiepj. Ne gultā, ne ārpus tās. Cietumsargi noticēja, ka tas puisis ir pa�nāvnieks, un izmekle�anu nesāka. Kuram gan vēl trūktu tāda jampadra�a viena narkomāna nāves dēļ, vai ne? Kad tikām brīvē, Gustavs man visu izstāstīja. Tad mēs zibenīgi atstājām Makao, jo par Gustava galvu bija izsolītas da�as asins prēmijas. Devāmies uz Honkongu un ķērāmies pie darba. Vispirms mums bija vajadzīgs klaiņojo�s muļķis, kas nodro�inātu aizsardzību, ja gribēsim strādāt Litangā. Gustavs nedēlam ilgi pētīja Butānas avīzi, līdz atrada rakstu par Litangas remontu, un mums jau bija konkrēts plāns. Tikai tā muļķa vēl nebija.

-����������� Un tā tu nokļuvi pie mums. Pa�a Dieva sūtīts, Ernij. Gustavs man pat atļāva iet gultā ar tevi, lai es tevi cie�āk piesaistītu. Kā lai saku, nekādi svētki tie nebija. Tomēr tevi piesaistīju. Naudu no tevis neprasīju, ne jau tavu naudu man vaja�dzēja, bet tevi pa�u, tavu neaptraipīto vārdu un pasi. Vai tu nemanīji, ka mēs it visur tevi stūmām pa priek�u? Tu gan esi varens stulbenis, Ernij, maz esmu mū�ā satikusi tev līdzīgu muļķu. Un �ī tava trakā ideja par vampīriem! .Jēzus! Ernij!

-Ja runā�u par �ejienes dzivi, tad man bija iemesls būt pārsteigtai. Pirmkārt, �ī dvēseļu maiņa man pamatīgi plosīja nervus. Zini, Ernij, es tajā iestādē tiku audzināta stingri ateistiski, Dievu mēs pieminējām tikai tad, ja gribējām neglīti izteikties. Dvēsele bija kaut kas lidzīgs spokam. Zini, tiem neglītajiem purniem, kas naktis vazājas pa gaiteņiem un baida bērnus.

-��� Nu, Ernij, te pierādījās, ka pasaulē ir ari kas cits, ne vien tas, kam ticējām mājās. Biju spiesta atzīt, ka te, starp Himalaju kalniem, ikvienai kustībai ir cita nozīme un līdzās trim dimensijām eksistē vēl citas. No tā izriet, ka neesmu tāda idiotiska "blondīne", par kādu mani turēji tu un arī pārējie.

-Atgrie�oties pie būtiskā, Ernij, tevi nebija grūti aptīt ap pirkstu, pierunāt dibināt kopēju uzņēmumu un braukt uz Litangu. Es domāju, ka būs bērnu spēle atrast veco mūku un piespiest, lai pasaka, kur noslēpis dārgumus. Ta�u mēs bijām mazliet maldīju�ies, Ernij, vai ne?

-��� Mēs vēl kaut kā uzzinājām, ka vecais slapstās kaut kur alās zem klostera, bet ne jausmas mums nebija par to, ka viņ� nomiris tie�i mūsu iera�anās laikā. Ak tā, un kur� izdarīja tās slepkavības? Domāju, ka tās jauzņemas man. Glu�i vienalga, kur� ir īstais vainīgais, vai tas, kur� iedur nazi, vai tas, kur� izplāno. Un plāno�ana bija mans darbs, tas man jāsaka atklāti.

-���� Mēs te grozījāmies pa Litangu vairākas dienas, un tad noskaidrojās - ak vai! - mūsu te tik daudz kā Vecgada ballē. Turklāt tas vienūsainais grib uzrakt visu apkārtni.

Domingu izslēja savu vienīgo ūsu.

-Vai jūs runājat par mani? - viņ� jautāja, acis zibinādams.

-Protams, pārjums.

-��� Es protestēju! Es neesmu vienūsains.

-Tomēr esat.

-Protestēju�

-Varbūt pārliecinieties par to, mīļais!

Domingu tvēra pie ūsām, noglāstīja un palēcās atpakaļ. Ar tādu kustību, it kā gribētu atmuguriski mest kūleni.

-��� Man� man� tās nav! Ak Kungs, esmu iznīcināts!

Mia mēģināja viņu mierināt, bet de Karvalju meiteni atstūma.

-Par to viņi vēl samaksās! - viņ� kauca ar putām uz lūpām. - Par to�

-���� Gan jau ataugs, - Moda sacīja ar mierino�u smaidu. - Nē, nenāciet vis tuvāk! Nāksies jūs nogalināt, un kāda tadjēga ūsām. Palieciet mierā! Priecājieties, ka jums galva nav aizlidojusi, tā vairs neataugtu. Nemaz nerunājot par citām sastāvdaļām. Atgriezīsimies, kur palikām, �is tips gribēja uzrakt apkārtni, mēs baidījāmies, ka viņ� var atrast vecā kunga slēptuvi, pirms to būsim atklāju�i mēs. Tikai vienu dieniņu vēl vajadzēja, lai mēs izvilktu veco no slēptuves. Vienu dieniņu. Tikai �ī ziņkārīgā pīle, �is �ostimpa visu laiku lo�ņāja mums pa pēdām. Nu, citas izejas nebija, nācās sākt akciju. Atklāti sakot, mums nepatika neviena jūsu seja. Tikai muļķis nebūtu pamanījis, ka abi dzen meistari ir biju�i dzen meistari tad, kad es biju medmāsa zirgu slimnīcā. Un tad �ostimpa� No viņa starot staroja, ka viņ� uz kaut ko gatavojas. Nemaz nerunājot par mīļo rinpo�i Dendrubu. Izlēmām paretināt jūs� Ta�u� velns parāvis� arī citi bija sāku�i akciju. Degunu asiņo�ana mūs brīdināja uzmanīties. Mums kļuva skaidrs, ka gadīju�ies sāncen�i.

-���� Daudziem vārdiem liels pamats, domājām, ka vislabāk būs sākt ar celt�niekiem. Ja da�i kritīs, citiem pāries patika urķēties zem zemes. Novācām Lon- gavilju, Rīgleru, arī �oreju, kaut gan viņ��

-��� Misteru Stīvensu! - Mis Parisa kliedza. - Arī viņu nogalinājāt!

Moda iesmējās. Asus netīkamus smieklus.

-��� Misteru Stīvensu? Jauki� Atklāti sakot, es nevaru aptvert, ka mums tā laimējās. Staigājām pa �o no�ēlojamo klosteri kā ziloņi pa trauku veikalu, mek�lējām vecu vīru, kur� vairs nebija dzivs. Mums nebija ne jausmas, ka viņa dvē�sele� hm, pat izrunāt smieklīgi� pārcēlusies mistera Lorencā. Varētu jau sacīt, ka esam veltigi slepkavoju�i. Tomēr, galu galā misters Lorencs ir mūsu rokās. Un izstāstīs mums to, ko gribam.

-��� Lūdzu, mis Benda, vai nez kā jūs sauc� - mis Parisa pacēla roku. - Jūs visu laiku runājat daudzskaitlī. Ja nenogalinājāt jūs, ari ne misters Boss�, kur� tad?

-��� Gustavs, - mis Benda atbildēja. - Kur� gan cits?

-��� Un� kur� ir Gustavs?

-��� Baidos, ka es.

Skaņa nāca�no tumsas, ārpus mājas.

Sviesta lampiņu gaisma līda pa ienācēja kājām, vidukli, aizķērās uz gai�zilā d�empera, tad apmetās ūsās.

Melnaja durvju �etrstūri stāvēja gramatvedis misters Stīvenss.

No pārsteiguma kliedzieniem un spiedzieniem secināju, ka pārējie nebija sapratu�i, kas ir minētais Gustavs. Es to nojautu jau tad, kad bija atrasta asinis izmirku�i kurpe. Galvenais, asinis nebija īstas asinis. No kurpes plūda tik jauka sarkanvīna smar�a, ka to vajadzēja saost mums visiem, ja nebūtu līdz nāvei pārbiju�ies. Zināju, ka viņ� atnāks, ja vien nebūs apmaldījies eju labirintā.

Misters Stīvenss - Gustavs nebija apmaldījies. Viņ� nāca pie mums tik atsperīgi un apmierināti, it kā viņam galvā būtu eju karte. Arī viņam rokā bija mazs automāts, plīvojo�ajā sviesta lampiņu gaismā nevarēju saskatīt tā marku.

-�� Nu tad beidzot! - meitene viņu sagaidīja ar atvieglojuma nopūtu. - Kur tik ilgi aizķēries?

-��� Paskatījos, vai gaiss tīrs.

-��� Glu�i lieki.

Misters Stīvenss noglāstīja ūsas.

-��� Es gan esmu tikai grāmatvedis, tomēr zinu, ka dro�ība ir pats galvenais.

-��� Vai jūs tie�ām� esat grāmatvedis? - triso�ām lūpām jautāja mis Parisa.

-��� Tie�ām, - misters Stīvenss palocīja galvu. - Pareizāk sakot, biju. Grāmat�vedis kādā zināmā grupā, kuru varas iestādes nosodāmā kārtā dēvē par mafiju. Ta�u runa ir tikai par da�u nopelniem bagātu vīrie�u sabiedro�anos, lai ar savdabīgu pa�u metodi atrisinātu saimnieciska rakstura problēmas.

-��� Pietiek, Gustav! Kas tur aug�ā ir?

-��� Nekas, - misters Stīvenss, ūsas glāstīdams, atbildēja.

-��� Kā tā - nekas?

-��� Galīgi nekas.

-��� Ko tu saproti ar: nekas?

-��� Tur �um un mud� tikai mūki un strādnieki. Ja gribi, vari doties tie�i uz Timpu.

Mis Modās sejai pārskrēja ēna.

-��� Un kareivji?

-��� Nav nekādu kareivju.

-��� Kā tā - nav?

-Nav.

Mis Moda iespieda man automātu sānos.

-��� Runājiet!

-��� Par ko?

-Jums jāzina, kas tur aug�ā notiek!

-��� No kurienes man tas jāzina? - paudu savu sa�utumu un reizē arī �ausmas.

-��� Naktī vēl tie kareivji bija.

-��� Tā ir, - misters Stīvenss pamāja. - Kad arī es parbaudīju, vai viņi tur ir, viens uz mani pat �āva.

-��� Man tas nepatīk, - Moda Benda pagrozija galvu. - Ja Litangas ielenkums ir atsaukts, tas kaut ko nozīmē. Mums jāpasteidzas, Gustavi

-Kādi �ķēr�ļi?

Moda Benda mani pabakstīja ar automāta stobru.

-�� Mēs nupat visu dzirdējām. Vai esat dro�s, ka� uz jums pārcēlusies Lhamo Dord�e dvēsele?

-�� Tie ir� meli, - nedro�i sacīju. -Jūs tā sakāt?

-���� Neticiet! - pēk�ņi iekliedzās ūsas zaudējuma dēļ apjuku�ais Domingu.

-���� Melo! Es gribu tikt ārā! Vediet �o no�ēlojamo Loren�u, kurp gribat. Viņ� ir vainīgs, ka esmu tā izcūkots. Man viņ� pateica, ka viņā mitinoties sve�a dvēsele. Sākumā neticēju, bet nu jau ticu. Viņ� zina, kur ir tā slēptuve. Viņ� man par to atzinās.

-���� Kaunies, Domingu! - Mia viņam uzbruka. Arī Esperansa satriekta vērās viņā.

-��� Labi jau! - Moda apsauca. - Nomierinieties, ūsas jums vairs nebūs vaja�dzīgas. Viņsaulē ūsas nevalkā. Nekad nav dzirdēts, ka eņģeļi vai velni skūtos.

-Ko� tas nozīmē? - mis Parisa ievaidējās. - Vai viņa grib sacīt, ka� -Tātad? - Moda mani pabakstīja.

-��� Nav taisnība tas, ko viņ� saka.

Misters Stīvenss gribēja kaut ko teikt, bet bruņotā meitene viņu apklu�sināja.

-��� Rinpo�e Dendrub!

"Rinpo�e" sēdēja zemē sienmali, spiezdams ievainoto roku. Lupas drudzi saplaisāju�as, bija redzams, ka viņ� tik tikko ir pie samaņas. "Rinpo�e" ar pūlēm pacēla galvu.

-��� Ko jūs gribat� 110 manis? -Gustavi

Misters Stīvenss paraustīja plecus un �āva. Automāta kārta cirtās rinpo�ē Dendruba, tas ir, Kjedakā. Kjedaks iekliedzās un pasviedās aug�up. Viņ� dejoja, gan atsizdamies pret akmeņiem, gan palocīdamies gaisā, it kā mēģinātu kādu dīvainu kazaku deju.

Atkal sākās auro�ana, spiedzieni, klieg�ana. Kliedza arī līdz �im savaldīgās Ma�ado raganas, sargādamās aizliku�as plaukstas sejai priek�ā.

-Ak Dievs! Vai-ī!

Automāts apklusa. Kjedaks, rokas ieplētis, gulēja asins peļķē, kailā galva tie�i peļķes vidū.

-Stāt! - misters Stīvenss kliedza. - No�au�u to, kur� pakustēsies.

Moda Benda aplaizīja lūpas.

-�� Gribu likt jums saprast, ka mums nekas nav dārgs, mēs nebaidāmies nekā. Nu, rinpo�e Blobzang? Vai jums ir tā dvēsele?

Jutu, ka �o stīgu vajag vēl mazliet pievilkt. Ja viegli pado�os, var rasties aizdomas.

-��� Nē, - atteicu. - Nav.

-Esperansa! Pie sienas!

Esperansa lūdzo�i pastiepa roku pret mani. It kā Moda Benda būtu sace�rējusi �ā skata horeogrāfiju.

-Leslij� es lūdzu� atzīsti patiesību! Ja tu liegsies� viņi nogalinās.

Par to ne�aubījos. Ja varēs, nogalinās.

Tad mani pirmo reizi pavīdēja �aubas, kas notiks, ja ari viņ� nevarēs palī�dzēt. Vai negribēs. Kur� gan var ielūkoties tajā pasaulei

Patvaļīgi pacēlu roku.

-Stājiet! Ne�aujiet!

-��� Nu re! - Moda pasmējās. - Saki, dārgais, ko gribi teikt!

-��� Domāju, ka mani� tomēr slēpjas� Lhamo Dord�e dvēsele.

-Un?

-Es zinu,kur� ir dārgumi.

-Kur?

-���� Pateik�u tikai tad, ja� palaidīsiet viņus. Ja kaut vienam matiņ� no�kritīs�

Moda spalgi iesmējās.

-���� Kas tad būs? Zini, mīļais, es esmu no tādas cilts, ko nevar �anta�ēt. Lai kādus noteikumus tu gribi izvirzīt� �itievisi mirs.Trīs minūtēs. Visi,arī lamas. Veltīgi tu, dārgais, stāsti, ka tad nerunāsi. Kā nu nerunāsi? Par to parūpēsies Gustavs. Tomēr negribu smagi kļūdīties. Dod kādu pierādījumu, ka tā� sa�sodīts, pat izteikt grūti� dvēsele slēpjas tevī.

-��� Kādu pierādījumu es varētu dot?

-��� Izdari kādu brīnumu vai nez ko. Ja nevarēsi apliecināt, ka esi mūsu cilvēks, nogalināsim Esperansu. Gustav, esi gatavs!

Gustavs pacēla automātu.

-��� Man ļoti �ēl, Esperansa. Bet bizness paliek bizness.

-��� Stāt! - es izmisīgi iekliedzos. - Ja gribat, skatieties �urp!

Gāju uz durvīm. Ne Moda, ne Gustavs manu kustību nevērtēja par bīstamu, jo no lodēm paslēpties es tik un ta nevarētu. Tad es, kā īsta burvestībā iederas, pacēlu roku pret griestiem.

Visi neviļus paskatījās aug�up.

-���� Lhamo Dord�e! - es saucu pelēkajam akmenim. - Lhamo Dord�e, pa�līdzi!

Ar acu kaktiņu saskatīju, ka lamu rinda zibenīgi pa�ķiras, no viņu vidus iznāk kāds, kas līdz �im bija stāvējis aizmugurē, neviena nepamanīts.

Trauslā, jaukā, mazā būtne bija Dongens. Viņa seja bija kļuvusi garāka, balajā sejā liesmoja milzīgas, zilas acis. No �ās savādās zilgmes viss it kā ietinās zilā miglā. Dongens pacēla abas rokas un pavēra muti.

Es nezinu, vai visi dzirdēja to, ko es. Vēlāk pat nebiju dro�s, vai vispār esmu kaut ko dzirdējis.

Ta�u tobrīd dzirdēju. Skaņu, ko nevaru aprakstīt. Līdzīgu tai, ar kādu ievainots lauva mēģina paslēpties no medniekiem alā un, pirms to sasniedz jaunas lodes, rēcienā ieliek visas savas mokas un niknumu. Sienas atbalsoja skaņu, pastiprināja un beidzot skaņu viļņi starp klintīm trakoja ar tādu spēku, kā plosītos krātiņā ieslodzīts orkāns, kāda dieva gūstā ņemts.

Tādu skaņu es dzirdēju un ikviena sejā skatīju ārprāta �ausmas. Mēģināju satvert Esperansu, bet mani pirksti tvēra tuk�u gaisu. Sacēlās vēj�, drīzāk vētra, tā brāzās mums virsū un gandrīz gāza no kājām. Lamas saķērās kopā un skaitīja lūg�anas. Dongens bija izaudzis milzīgs un rēca, rēca, rēca.

Sacēlās vēl lielāks vēj�, tas gāzās virsū no ārienes, no nezināmo eju dziļuma. Brāzās iek�ā un izgāza visas durvis.

Tad uzradās viņi. Lidoja gaisā, kopā saķeru�ies, kā uz raganu vai dēmonu nakti lidodami. Uz mums blenza tuk�i acu dobumi, klāt ķērās līki pirksti, un mūsu sejās triecās skrandaini, sapelēju�i mūku apmetņi, kaulainas plaukstas aizsedza mums acis. Miru�ie lamas bezgalīgi garā rindā tikai naca un nāca.

Vairākas reizes pazibēja gaisma. Vienā tādā zibsnī man izdevās mesties uz Modu Bendu. Viņa patlaban cinījās ar lielu nuimificētu mūku un nespēja pre�toties, kad izņēmu viņai no rokas automātu.

Pamazām kliedziens dzisa, dzīvie mūki saslēdzās cie�ās rindās, durvis no�klaudzēja, no līķiem te nepalika nekas vairāk kā da�as apģērbu skrandas.

-�� Om mani padme hum, - sacīja ūsainais muks, griezdams dzeltenas lūgsnu dzirnas. - Brāļi, varam iet mājās.

Mēs trijatā sēdējām lamas Jondona dzīvojamtelpā, vienā no lielākajiem Timpu klosteriem, un sūcām tēju. .londons zināja, ka man gar�o īsta himalajie�u tēja ar jaku sviestu, tādēļ man par godu bija sagatavojis vairākas kannas. Tur�pretim Domingu par to nejūsmoja.

-��� Tūksto� Būdas, atkal �is maisījums, - viņ� norūca un gribēja noslaucīt ūsas, lai tomēr nogar�otu "maisījumu", tad attapās, ka var sakārtot tikai vienu ūsu pusi, un kustība aprāvās kā ievainotam putnam.

Jondons - at�ķirībā no ieraduma - sāka taisnoties.

-��� Rinpo�e Blobzang, man nebija ne jausmas, kā notikumi veidojās, - viņ� runāja ar zināmu vainas apziņu balsī. - Turklāt nebiju mājās. Būtu es bijis Butāna, dro�i vien būtu atradis iespēju tevi precīzi informēt.

-���� Bet ideja bija tava, - es sacīju. Manā balsī nebija ne drusciņas pār�metuma.

-���� Ideja gan, - Jondons palocīja galvu. - Ar kuru citu es varētu rēķināties. Tibetas mūki vērsās manā kantorī ar lūgumu, viņi vēlējās uzzināt Lhamo Dord�e noglabāto dārgumu slēptuvi. Protams, es piekritu, tapat arī mūsu augstākie reli�ģiskie vadītāji. Rituālu piederumi tie�ām ir Tibetas klosteru īpa�ums. Mūki mani informēja par katru savu soli, tātad es zināju, ka, pēc Lhamo Dord�e lūguma, pie viņa norīkots vecs dvēseļu vadītājs mūks un puisēns, lai būtu tur, kamēr nav ieradusies oficiāla tibetie�u delegācija; ja liktenis tā lemtu, tiktu izdarīts viss vajadzīgais. Tostarp es apjautu, ka attiecīgā gadījumā augsti godājamam Lhamo Dord�e vajadzētu pārvietoties Dongena ķermenī. Viņa dvēselei, protams'.

Jutu Jondona vārdos drusciņ zobgalības, un tā viņam nepiestāvēja. Jondons pats ta�u bija izglītots mūks ar pla�am zinā�anām, kaut arī Viņa Augstība Butānas valdnieks viņu bija iecēlis par dro�ības dienesta vadītāju.

-��� Mēs bijām uzzināju�i, ka ir vairāki, kas grib apsteigt Tibetas lamas, iegūt ziņas par slēptuvi. Zināju, ka Dongens un Lhamo Dord�e ir apdraudēti, tāpēc domāju, ka viņiem līdzās jāliek kāds, kur� vajadzības gadijumā aizstāvēs. Iedo�mājos par tevi, Blobzang.

Nav ko liegties, jutu siltumu sirdī. Jondons nemēdza atzinību dalīt pilnām riek�avām, un �ie da�i klusie vārdi darbojās kā dārga ziede.

-��� Kad man nācās aizbraukt, vairs nebija laika tevi gaidīt te, Timpu. Aizsūtīju uz Litangu savu cilvēku Sakja Sengi, lai vēro ikvienu tavu kustību un lai ir tavā rīcībā, ja tevvajadzētu palīdzību. Turklāt �ajā lietā darbojās vēl da�i no manējiem, viņi pūlējās noskaidrot, kas ir tie, no kuriem tev jabaidās. Kapteinim Sakja Sengem uzdevu klosterī tēlot stingru �ostimpu, kas nedrīkst pret tevi būt saudzīgs. Lai tie, kuri tur lo�ņā apkārt, meklēdami Lhamo Dord�e, notic, ka tu esi mierīgs zinātnieks, kuru interesē tikai Tharpa�enpo varianti.

-Arī to izdomāji tu?

-��� Neko neizdomāju. Litangā patiesi glabājas kāds satrauco�s rokraksts. Gan jau rinpo�e Ņemdens tev to parādīs. Mani cilvēki sistemātiski sūtīja ziņas, galvenokārt, strādāja arhīvos un piegādāja attiecīgus avī�u rakstus. Man katrā ziņā vajadzēja tevi brīdināt, lai neizdari ko tādu, kas varētu jūs ieraut briesmās. Sapratu, ka vismērķtiecīgāk būs, ja materiālu saņemsi ar kokspieduinu grā�matām, jo par tām - ja arī kāds atrastu - ikviens noticētu, ka tu tikai vēlies remdēt zinā�anu slāpes.

-��� �ostimpa, tas ir, Sakja Senge ta�u ar mani varēja parunāt divatā.

-��� Tas varētu būt liktenīgi, ja kāds pamanītu viņu izlavāmies no tavas istabas. Sakja Senge bija saņēmis pavēli tev neatklāties. Dro�i vien pamanīji, ka gribēju ar tevi citādi nodibināt sakarus. Kad uzzināju, kas ir Moda Benda un misters Stīvenss, mēģināju tradicionālā veidā darīt tev zināmu� diem�ēl neizdevās.

Domingu nejautāja. Viņ� skaidri zināja, kas ir tradicionālais veids.

Toties es vēl arvien kaut ko nesapratu.

-����� Kāpēc mums neizdevās� sarunāties tā? Es visu dariju pēc norādī�jumiem.

Es domāju par meditāciju un sagatavo�anos, kada jāveic, ja gribam ar kādu runāt tā.

Jondons glāstīja pliko pakausi.

-��� Nevaru iedomāties neko citu kā to, ka mūki, nāves saucēji, ir mūs trau�cēju�i. Viņi trīs dienas pārmaiņus kliedza, lai izvilinātu Lhamo Dord�e dvēseli no ķermeņa, kur tā bija paslēpusies. Konkrēti, no tavējā. �ie kliedzieni� hm�

Domingu neticīgi purināja galvu.

-���� Lama Jondon, vai jūs nopietni domājat, ka tas, ko jūs runājat� mēs runājām, ir realitāte? Kāds spēj� kāda dvēsele spēj pāriet cita ķermenī?

-��� Pārdzimt, - Jondons pamāja. - Spēj.

-��� Ta�u te ir runa ne jau par to, - Domingu, ūsas glastīdams, turējās pretī. - �ī nav vienkār�a pārdzim�ana. 11 ir burvestība vai nez kas. Tai nav daudz ko�pēja ar Būdas mācību.

Jondons skatījās sev priek�ā un daudznozīmīgi smaidīja.

-��� Es jums, rinpo�e Domingu, varu teikt tikvien, cik esmu dzirdējis 110 saviem meistariem. Cienījami skolotāji, lamas, tolaik man mācīja, ka sarkankapu�u mūku zinā�anas ir tik lielas, ka mēs, dzeltenkapu�u mūki, viņiem līdzi netiekam. Viņi ir īsti burvji, dvēseļu valdnieki. Viņi spēj dvēseli ievietot citā miesā vai arī sameklēt pazudu�as dvēseles. Viņi spēj valdīt pār dvēselēm.

-Jūs gribat sacīt, ka tibetie�i bija sarkankapu�u mūki?

-��� Da�i no viņiem noteikti, - Jondons palocīja galvu.

Arī es nojautu, ka lama ar lielajām ūsām, kaut gan uzģērbis dzeltenkapu�u ģērbu, piederēja pie sarkano sektas. Dzeltenkapu�ainie neatstāj uz galvas nekādu apmatojumu. Un tas ar plakano cepuri� Viņam bija tāda galvassega kā bona ticības burvju priesteriem pirms lamu ticības.

-��� �ed nav mūsu ticības rituāls, - Jondons skaidroja. - Mēs �ādu praksi noraidām.

-��� Un tomēr� notika tas, kas notika. Lhamo Dord�e dvēsele bija pazudusi, pārcēlusies uz rinpo�i Blobzangu, pēc tam uz Dongenu. Sasodīts, nu jau es runāju kā māņticīga vecmeita - spiritiste. Vai tā var būt realitāte? Vai patiesi notika tā?

-�� Var, - Jondons pamāja.

-Vai var būt, ka notika citādi?

-�� Arī var but, - mūks atkal pamāja.

-��� No jums gan viegli uzzināt patiesību, - Domingu nelikās miera. - Vai drīkstu vēl ko jautāt?

-��� Protams, - Jondons smaidīja.

-��� Pirmām kārtam, par asiņojo�iem deguniem. Rinpo�e Blobzangs skaidroja, ka degunu asiņo�ana bijusi no nāves saucēju kliedzieniem un tikai salmi uz galvas var to novērst. Vai var būt, ka tā notika?

-Var būt, - Jondons palocīja galvu.

-Vai var būt citādi?

-��� Protams, - Jondons pamāja. - Tajā laikā te kalnos bija neparasta me�teoroloģiska parādība. Gaisa spiediens samazinājās, turklāt pamatīgi. Deguni varētu asiņot ari tāpēc, un� da�iem rādījās vīzijas. Piemēram, tika redzēti divi bāli mūki, kas pēc leģendas esot Būdas mi|o mācekļu Anandas un Sarputras gari, ieguvu�i miesu, viņi nākot palīdzēt pārdzimt dvēselēm, kas nomaldīju�ās. Varbūt tie patiesi bija viņi, varbūt da�i redzēja vīzijas zemā atmosfēras spiediena dēļ.

-���� Labi, - Domingu nepacietigi atvēcinājās. - Un tā pēdējā spēle? Kad Dongens, es gribu sacīt, Lhamo Dord�e iekliedzās un pie mums nāca miru�ie? Kā tas iespējams? Kā to izskaidrot atbilsto�i dabaszinlbām?

Jondons uzrāva uzacis.

-��� Rinpo�e Domingu, jūs man iedalāt savādu lomu. Es esmu Butanas mūks, kam jāpārstāv mistika, bet jūs mani spie�at uzstāties dabaszinību aizstāvja lomā. Nu, labi. Kas attiecas uz notikumiem, ko jūs saucat par nobeiguma spēli: tajā blāvajā, nevienmērīgajā sviesta lampiņu gaismā ikviena seja �ķiet divaina. Ari Dongena.

-��� Bet tā klieg�ana un vētra?

-�� To varēja radīt ari caurvēj�. Kaut kur atvēra durvis, tad varbūt vēl vienas� ejās sākās caurvēj�, norāva auklās pakārtos miru�os un aizlidināja pie jums. Neaizmirstiet, ka mūmijas ir vieglas kā tauriņi.

-��� Un �ed? - Domingu tvarstīja gaisu. - Kad dievi pārvērtās putnos un aprija viņu.

-��� Rinpo�e Domingu, jūs redzējāt tikai putnus� Un vispār� kāpēc mums jāmeklē visam atbilde? Jūs, rietumu cilvēki, at�ķiraties no austrumniekiem ar to, ka gribat visu zināt. Kāpēc kas noticis, kāds iemesls? Es nekad neesmu jums uzdevis jautājumu, kalabad vajadzīga �ī milzum lielā zinā�ana. Vai nav labāk tikai novērot notieko�o un priecāties, ja efekts ir labvēlīgs. Jo reizēm jau viss pavēr�as arī uz sliktu. - Viņ� piecēlās un pasmaidīja. - Nu man jāiet. Rīt atkal tiksimies.

Diem�ēl, nākamajā dienā ar Jondonu nesatikāmies, arī tre�ajā dienā ne. Viņam bija jābrauc uz Indiju, vismaz viņ� bija mums atstājis tādu ziņu. Tā nu Domingu domāja, ka nekad neuzzinās, kas viņu vajā, kāds ļaunais gars pa pus�pasauli.

Drīz viņ� to uzzināja.

Moda Benda un Gustavs Frobergs - tāds bija viņa vārds - tika apcietināti. Noskaidrojās, ka viņu noziegumu skaits ir visai apjomīgs un, tos sarakstot uz plāna papīra, tā garums pārsniegtu attālumu no Zemes līdz Mēnesim. To man pavēstīja inspektors Pra�ands Lai, ar kuru pavadīju da�as patīkamas stundas pie viskija un ingverslrupa. Ingversirupu dzēra viņ�, bet viskijs tāpat vien noslīdēja kādam rīklē.

Cietumā Moda Benda neizskatījās nepavisam ne tik labi kā tad, kad viņu satiku pirmoreiz. Lūpu krāsa iztriepusies, rokas aiz nervozitātes trīcēja. Vis�briesmīgākais bija tas, ka Moda bija zaudējusi brīni�ķos gai�os matus un viņas galva bija kaila kā biljarda bumba. Pēc Pra�anda Lai sacitā, viņa matos esot slē�pusi divus mazus nazī�us, ar kuriem uzbrukusi cietumsardzei un to savainojusi. Pie konfrontē�anas viņa sākumā neskatījās uz mani, tad pacēla galvu un no�ņāca:

-��� Reiz es tev atmaksā�u, rinpo�e Blobzang!

Man nebija patikas pasmaidīt par �jem draudiem. Viņa izskatījās pārāk slikti, lai es spētu smaidīt.

Ar misteru Stlvensu, gribu sacīt, ar Gustavu Frobergu bija citādi. Viņ� drūmi pamāja man, palūdza uzraugiem cigareti un pūta dūmus pret griestiem.

-��� Redziet nu, cik uzmanīgam jābūt ar grāmatve�iem.

Kaut arī da�i protestēja, mums bija jāuzturas Timpu līdz otrajai konfron�tācijai.

Pa �im da�ām dienām atrisinājās vēl viena mikla.

Aizritēju�ajās dienās gandrīz netiku redzējis māsas Ma�ado, viņas it kā ar nolūku vairījās no manas sabiedrības. 1a kā man nepatīk neatrisinātas lietas, uzsāku akciju. Kādā jaukā, saulainā pēcpusdienā iebāzu �aketes kabatā savu 38. kalibra ieroci un iekārtojos gaidīt aiz kādas cilvēka lieluma vāzes. �ī vāze atradās netālu no māsu Ma�ado istabas. Tad mēs jau dzīvojām Timpu viesnīcā, netālu no kalniem, kas ietvēra pilsētu.

Māsas Ma�ado, par laimi, neapcerēja dīvaino faktu: �ī vāze gaitenī vēl ne- stavēja, kad viņas ieņēma istabu, tā parādījās tur nez no kurienes kādā patum�ā priek�pusdienā. Viņas jau nevarēja zināt, ka �ajā viesnīcā lietas bie�i dodas klejot, sevi�ķi, ja es esmu tuvumā.

Vārdu sakot, slēpos aiz vāzes, gaidīdams, ka jebkura no Ma�ado raganām izbāzīs gaitenī savu karpaino degunu. Nebija ilgi jāgaida, drīz notika tas, ko vēlējos. Durvis vērās, un viena ragana dungodama izlidinājās brīvā gaisā.

Viņa dungoja tik ilgi, līdz es izlēcu no slēptuves un saķēru viņu aiz rīkles. Tad pārtrauca.

-��� Labrīt! - es pieklājīgi sveicināju. - Ka jums klājas? Viņa nosprauslojās, tad mēģināja turēties pretim.

-��� Laidiet vaļā! � viņa �ņāca. - Es klieg�u!

-��� Kliedziet! - es mudināju.

Viņa a�i ķērās pie blūzes un to pa pusei norāva nost. Nekad nebūtu iedo�mājies, ka melnas zīda blūzes tik viegli plīst.

-�� Pazūdiet, es klieg�u, ka gribējāt mani izvarot! - Aiz centības pat viņas krūts bija izlēkusi no saplēstā zīda. Daudz netrūka, es būtu pieķēries.

-���� Uz priek�u! - dro�ināju. - Kliedziet! Blakus Modai Bendai vēl ir brīva vieta.

Nu viņa mainīja taktiku.

-��� Labi, - viņa sacīja, iekārtodama krūti atpakaļ blūzes skrandās. - Ko jūs gribat? Naudu? Cik?

-��� Nauda mani neinteresē, - atteicu.

-��� Es gulē�u ar jums, ja gribat. Kamēr esam Timpu, cik vien gribēsiet.

-��� Es nemēdzu gulēt ar raganām.

-��� Kaut jūs nosprāgtu!

-Tatad? Kā patiktu cietums? Modai Bendai kaimiņos? Viņai tā drebēja lūpas, viņa tā pacēla pret mani nagus, ka sāku jau nopietni raizēties par savu acu gaismu.

-��� Ko tad jūs gribat?

-��� Patiesību! - sacīju.

Viņa atgrūda mani un atkal kārtoja blūzi.

-��� Tu gan esi muļķis! Es parunā�u ar pārējiem.

-��� Pēcpusdienā pie Domingu, - sacīju. - Ta ap trim. -Un ja tur nebū�u?

-��� Neieteiktu, - atbildēju. - Un uzmaniet savas kārpas. Līmējiet tās vienmēr vienādā skaitā, gan jau vēl kāds saskaitīs tapat kā es.

Viņa aizgāja kā nākusi. Gū�as �ūpodama ne jau raganas gaitā. Jo nemaz nebija ragana. Bija daudz sliktāk.

Viņa varētu kļūt par slavenu mācībspēku kādā augsta līmeņa melo�anas augstskolā.

Domingu kartoja savu ūsu un nez kuru reizi izmisīgi palūkojās manī.

-Vai jūs domājat, ka� manu ūsu dēļ? Vai viņa tikai ūsu dēļ mani mīlēja? Tas ta�u nav iespējams?

Uzliku roku viņam uz delma.

-��� Paklausieties, Domingu! - sacīju. - Varbūt drizumā notiks kaut kas sa�trieco�s.

Portugālis, kā atsacīdamies, atmeta ar roku.

-��� Vēl vairāk? Jau kop� rita nevaru atrast Miu. Ja zvanu, noliek klausuli. Ja klauvēju, raida projām. Bez iemesla. Jau biju tik izmisis, ka nometos ceļos pie viņas durvīm. Kāda istabene jautāja, ko esmu pazaudējis. Sacīju, ka zobu protēzi. Vai tas viss ūsu dēļ?

-��� Es domāju� Mia driz jūs meklēs.

-Jēzus! Kā jūs zināt?

-��� Es lūdzu� lai kas arī notiktu, saglabājiet dvēseles mieru.

-��� Manu dvēseles mieru? Ko jūs gribat sacīt?

Beigās notika tā, ka es gandrīz pazaudēju savējo.

Kad piecas minūtes pēc trijiem klauvēja, es gāju atvērt durvis. Domingu ūsas jau bija kārtībā. Taisnība gan, vienu pusi viņ� bija ar uzacu zīmuli uzvilcis uz ādas, bet to varēja saskatīt tikai glu�i tuvu pieliecoties.

Atvēru durvis un ielaidu uztraukto, klibojo�o misteru Vorloku. Viņa sejā kvēloja sarkani plankumi, satraukumā mati uz galvas saslēju�ies miera stājā. Tie�i aiz viņa istabā ielavījās Mia.

Domingu nodrebeja, un tikai mans brīdino�ais skatiens neļāva viņam mes�ties pie Mias.

Tiesa, kas tiesa: �o pēcpusdien Mia Vorloka bija pamatīgi uzcirtusies. Nebija ne miņas 110 tās slikti ģērbu�ās meitenes ar acenēm, kuru satikām Litangā. Mia Vorloka tagad bija lielās pasaules dāma, turklāt satrauco�a kā filmu zvaigzne. Domingu ar drebo�u roku kārtoja neeso�o ūsu vietu.

-��� Miļā Mia, es patie�ām�.

Misters Vorloks drūmi ieslīga atzveltnī.

-��� Tūlīt nāks arī viņas, - Vorloks sacīja, rūpīgi vairīdamies mana skatiena.

Domingu gan pajautāja, vai nevēlamies kaut ko iedzert, bet neviens ne�gribēja.

Kad atskanēja klauvējiens, atvēru durvis un ielaidu divas nepazīstamas slai�das brūnmates, īsos svārciņos, blūzēs ar zīda �allēm. Viņu smar�as sauca atmiņā viselegantāko Parīzes smar�u salonu skaistākās dienas. Domingu pielēca kājās, plati iepletis acis.

-�� Piedodiet, - viņ� sacīja. Drīzāk gan stomījās. - Esmu Domingu de Karvalju, �is kungs� Es nesaprotu�

Meitenes apsēdās uz gultas malas un sakrustoja kājas. Nav ko teikt, no kautrīgajām viņas nebija.

Domingu acis lēkāja kā ugunsūdens apdullināts indiānis lielajā bifeļu dejā.

-��� Piedodiet, es esmu� Domingu de Karvalju�

-��� Mes zinām, - viena no skaistulēm atbildēja. -Jūs zināt?

-��� Zinām. Es esmu Izabella Zabaleta.

-��� Za-ba-le-ta?

-��� Mana māsa - Marija Zabaleta. Un tur mūsu tēvs, Stefans Zabaleta. Domingu mute pavērās, viņ� blenza uz misteru Vorloku.

-��� Stefano� Zaba� nevis misters Vorloks? Misters Vorloks skumīgi pagrozīja galvu. -Nē.

-Tad� kas jūs esat?

-��� Es esmu muļķis, - sacīja misters Vorloks-Zabaleta. - Liels muļķis. Tāds, kas tik ļoti mīl savas meitas, ka ļauj sevi pierunāt uz visādām muļķībām.

Mia Vorloka skatījās uz Domingu.

-��� Un tu pat nejautā, kā sauc mani.

-��� Kā tevi sauc? - Domingu dobjā balsi jautāja.

-��� Mia Zabaleta.

Domingu iespieda galvu plaukstā.

-��� Pamodiniet mani, Leslij!

Izabella Zabaleta piecēlās, saraustīja svārkus un gāja pie loga. Palūkojās ārā, tad pagriezās pret mums.

-��� Profesora kungs, vai mani neatceraties? Domingu pacēla galvu.

-Vai man jāatceras? Ta�u balss�

-��� Mēs bijām divas māsas Zabaletas� no Brazīlijas. Domingu seja sasala kā suņa kaka Sibīrijā.

-��� Divas Zabaletas� māsas? Tās, kuras dejoja?

Izabella Zabaleta nopūtās, tad paraustīja plecus.

-��� Tiksim reiz tam pāri! Pirms se�iem gadiem bijām jūsu audzēknes, pro�fesora kungs, būvin�enieru fakultātē. Un tostarp ari dejojām kadā rēvijā. Vai atceraties?

Domingu aizvēra acis.

-Atceros.

-��� Vai atceraties, ka parasti pie jums saņēmām labas atzīmes. Līdz jūs reiz nejau�i iemaldījāties bārā, kur mēs dejojām. Nākamajā dienā jūs ieaicinājāt mūs savā kabinetā un izteicāt ultimātu. Vai nu dejas, ko jūs nosaucāt par lēkā��anu, vai celtniecība. Jūsuprāt, abi neesot savienojami. Mēs negribējām atteik�ties no dejām, tāpēc jūs� izraidījāt mūs no universitātes. Mēs bijām spiestas aizvākties no Lisabonas� bet mēs tomēr kļuvām par celtniecēm. Tad, tikko saņēmu�as diplomus, mēs zvērējām līdz mū�a galam meklēt iespējas radīt jums nepatik�anas. Mums bija izdevīgi, ka jus drīz atstājāt universitāti un ķērāties pie praktiska darba. Mēs steidzāmies jums lidzi, tverdamas katru gadījumu, lai nojauktu jūsu darbību un pa�as uzceltu to, ko gribējāt uzcelt jūs. Dro�i vien neesat dzirdējis, ka par mūsu firmu sacen�as. Savukārt, mēs uzņēmāmies tikai to, ko jūs bijāt spiests pamest� kad kāds vajāja jūs un jūsu komandu.

-��� Es atceros, - Domingu sacīja. - Tātad jūs�

-��� Jūsu ēnas, - meitene sacīja. Viņas balsī nebija lepnuma, bet arī no�ēlas ne. - Mēs sabojājām ma�īnas, dedzinājām teltis, metām strādnieku ēdienā vaboles un �ūskas, mēs sūtījām draudu vēstules. Pēc tam radījām no jauna to, ko jūs bijāt izsapņojis. Un lepojamies ar to. Tēvs, gan nelabprāt, stavēja mums līdzās un palīdzēja.

-Un tu, Mia?

-��� Es tolaik vēl biju maza, - meitene �ukstēja. - Es nezināju, ko daru. Kop� kāda laika es nemitīgi gribu partraukt, galvenokārt, tāpēc�

-��� Kāpēc?

-��� Iemīlējos tevī.

Misters Vorloks piecēlās un gāja pie Domingu.

-�� Vai varat mums piedot, senjor de Karvalju?

Domingu paraustīja plecus. Es pirmo reizi ieveroju, cik komiski izskatās uz lūpas uzzīmētās ūsas.

-��� Domāju, ka esmu tikai saņēmis pelnīto.

-Vai piedosiet mums?

-Ludzu� tagad ejiet!

-��� Mēs vēlētos, lai jūs zināt� no mums vairs nav jabaidās. -Lūdzu� ejiet!

-��� Un� cieniet Miu!

-��� Ejiet!

Viņi aizgāja, es arī. Mia palika pie Domingu. Vēl krietni ilgi.

Ar misteru Vorloku jeb senjoru Zabaletu vēlāk sagadījāmies kopā bārā. Viņ� nīka pie viskija glāzes, un viņa sejā vīdēja tādas pasaules sāpes, ka es gandrīz vai sāku raudāt. Nemaz nezinu, kāpēc piesēdos viņam blakus. Varbūt tāpēc, ka man �ēl ļoti vientuļu cilvēku.

Pasūtīju dzērienu arī sev un gatavojos uz lielu taisno�anos.

Slava tūksto� Tunhuangas Būdām, misters Vorloks netaisnojās. Vismaz ne daudz.

-��� Kāds muļķis var būt cilvēks! - viņ� sacīja pēc neilgas klusē�anas. - Ne�vajadzēja ielaisties tadā ārprātā. Tikai �īs meitas� Īstenībā visas trīs ir mans acuraugs. Man asinis saskrēja galvā, uzzinot, ka �īs talantīgās meitenes nevar sevi apliecināt, tāpēc ka ir profesors ar iesūnoju�ām smadzenēm. Ak, velns parāvis! Man ta�u vajadzēja domāt. Vai zināt, cik rei�u es jau esmu gribējis iz�stāties. Bet neļāva. Viņas sacīja: ja jau iesākts, jādara līdz galam.

-��� Cik ilgi? - ar ziņkāri jautāju.

-��� Tas jau ir� - senjors Zabaleta kunkstēja. - Cik ilgi? Es jau reiz viņām sacīju, ka tas, kuru pārņēmusi atriebes kāre, daudz neat�ķiras no tā, kuram atriebjas.

-Un tagad� kas notiks?

Viņ� ieņēma da�us malciņus, un viņa acīs no tā atausa dzīvība.

-��� Izabella un Marija atgriezīsies sava kantorī un metīs mieru.

-��� Saprotu.

-��� Bet es� atgriezī�os Litangā. Un kopā ar Miu ieguldīsim tur naudu. Ceru, jūs nojau�at, ka tur aug�ā jums skaidroju tikai pa pusei taisnību. Protams, es varu ieguldīt arī bez Mias paraksta. Un ieguldī�u. Jau ir sarunāts ar rinpo�i Ņerndenu. Un es vadī�u viesnīcu, kopā ar misteru Hārtlendu.

-Un Mia?

Misters Vorloks paraustīja plecus.

- Iemīlējusies tajā pusūsaini. Kā jūs domājat� vai tas ir nopietni? Kā saprotu� vai galīgi?

Par laimi, uzradās mu�a. Kamēr to gaiņāju, misters Vorloks bija aizmirsis savu jautājumu. Par laimi.

Arī ar Erniju Bosu satikos bārā. Viņam priek�ā uz galda bija augļu sula, arī tā neaizskarta. Viņ� lūkojās glāzē ar tādu skatienu, it kā redzētu tur peldamies Modu Bendu. Līksmu un pliku.

-��� Kā jums klājas? - es piesardzīgi jautāju. Redzēju, ka viņa smadzenes vēl nav isti iegriezu�ās savā vieta.

Nebija arī. Līdzko apsēdos viņam blakus un pasūtīju sev dzeramo, ne jau augļu sulu, viņ� saķēra mani aiz rokas un gandrīz norāva no krēsla.

-��� Uzklausiet mani! - viņ� �ukstēja. - Jūs man esat vajadzīgs.

-Jēzus, jūs ta�u negribēsiet atkal ķert vampīrus? - man paspruka, pirms biju apjautis, ko runāju. Biju domājis kā joku, bet viņam pat acs kaktiņ� ne- ietrīsējās.

-���� Nospļauties par vampīriem! - viņ� drūmi sacīja. - Vai nu tie ir, vai nav. Mani interesē tikai Moda. Ka domā �ostimpa, es gribu teikt, inspektors, vai kas viņ� tur ir, varbūt Modu izdo�ot kādai ārvalstij?

-��� Kurai?

-��� Longavilja ir spānis, Rīglers - amerikānis, �orejs - anglis� kas zina? Lūdzu palīdziet man!

-��� Kā gan es varētu jums palīdzēt? - biju pārsteigts.

-��� Uzziniet no saviem draugiem, kurp viņu pārsūtīs. Es gribu apmesties tur cietuma tuvuma. Noīrē�u dzīvokli un gaidī�u. Es zinu, ka viņa ir laba. Tikai tas nelietis Gustavs Frobergs viņu noveda no ceļa.

Norīslījos un aizvēru muti. Viņ� bija tādā stāvoklī, ka jebkur� skaidrojums vai pierunā�ana būtu veltīgi. Vai nu viņu izārstēs laiks, vai ari viņ� neatlabs nekad.

Pēc gadiem man naca ausīs, ka Moda Benda izdota Spānijai. Nokļuvusi kada provinces cietumā uz divdesmit pieciem gadiem, ko viņai pie�ķīrusi tiesa. Ernijs Boss, palikdams uzticīgs solījumam, nopircis māju blakus cietumam un iestājies darba tuvējā banka.

Stāstīja, ka viņ� esot bie�i gājis pie Modās, kura ar priek�zīmīgu uzve�anos izcīnījusi bie�ākus Ernija apmeklējumus, nekā pienāktos pēc noteikumiem. Viņi plānoju�i apprecēties pēc Modās atbrīvo�anās.

Tad kaut kas noticis. Ernijs Boss nokļuvis bankas vadībā, viņa karjera kāpusi aug�up komētas cienīgā skrējienā. Kādu laiku viņ� vēl apciemojis Modu, braukdams tādā mersedesā kā kara kuģis, tad aizvien retāk, beidzot - nemaz.

Moda da�us gadus gaidījusi, tad vairs negaidījusi.

Klusā rudens pēcpusdienā viņa pārgriezusi vēnas. Viņas pēdējā vēlē�anās bijusi, lai pelnus izkaisot Himalajos.

Cietumam, protams, nebija iespēju �o vēlē�anos izpildīt.

Kop� tā laika viņa guļ spāņu mazpilsētiņas kapsētā, un tikai retumis uz viņas kapa tiek uzlikts puķu pu�ķis.

Neviens nezina, kas to uzliek.

Frobergs - Stīvenss nenokļuva cietumā. Drīz pēc aresta viņ� mēģināja bēgt un tika no�auts. Varētu sacīt, iegrāmatojās viņsaulē.

Astors Uārtlends, kā jau minēju, pievienojās misteram Vorlokam-Zabaletam un iemitinājās topo�ajā viesnīcā.

Ar rinpo�i Ņemdenu tikos kādā Butānas klosterī, uz kurieni viņ� mani aicināja trīs vai �etras dienas pēc manas iera�anās Timpu. Viņ� vēl bija bals un kalsns, klostera uzturs nav tāds, lai cilvēks pa īsu laiciņu kļūtu apaļīgs. Pat klostera priek�nieks ne.

Rinpo�e Ņemdens mani sagaidīja ar visādiem labumiem, bija licis radīt īstu "galdiņ, klājies!". Kaut gan arī viņ� tajā klosterī bija tikai viesis, pēc man parā�dītā goda redzēju, ka viņ� tur tiek mīlēts.

-��� Rinpo�e, vai jūties labi? - jautāju, kad bijām beigu�i pieklājības likumiem atbilsto�ās ceremonijas.

-��� Ne visai, - Ņemdens atteica, pataustīdams kuņģi. - �ķiet, ka �ie notikumi ir atsauku�ies uz manu kuņģi. Vai vari iedomāties, kā cilvēks jūtas akls, izsalcis, izslāpis, iemūrēts būdams?

-��� Interesanti, - pagrozīju galvu. - Tiku dzirdējis, ka tu ari citkārt esot gājis pazemē meditēt.

-Tad es gribēju iet! - rinpo�e sa�utis iesaucās. - �oreiz mani aizveda. Tā ir milzu at�ķirība.

Iedzērām mazliet sviestotās tējas, tad uzdevu da�us jautājumus.

-�� Vai tu zināji, kāpēc es ierados Litangā? - pajautāju ievadam.

Ņemdens pārsteigts paskatījās manī.

-��� Vai es zināju? Es ta�u ierosināju, lai tevi atsūta. Arī tā bija mana ideja - atvilināt tevi ar Tharpa�enpo rokrakstu.

-��� Kā tu zināji�

Ņemdens atmeta ar roku.

-Ak rinpo�e, ir ta�u vispārzināms, ka tu esi traks uz seniem rakstiem. Ja esi saodis kādā klosterī senu grāmatu, tad tevi uz vietas nenovaldīs tūksto� ziloņu. Es arī ieteicu Jondonam, ka tu sargāsi Dongenu.

-��� Un �ostimpa?

-�� Varbūt, ka� hm� viņ� drusku pārspīlēja. Bija saņēmis pavēli tēlot tava pretinieka lomu; viņam vajadzēja arī miru�os paslēpt, lai galīgi nozustu pie�rādījumi. Viņ� ievainoja Dendrubu un nonesa pazemes ejā, lai izslēgtu no spēles. �ostimpa zināja, ka jūs Dendrubu atradīsiet. Viņ� nepamanīja mistera Rīglera līķi, ko misters Stīvenss bija nonesis jau agrāk. Misters Stīvenss nojauta, ka jūs nokāpsiet ejā un to pamanīsiet. Tolaik viņ� vēl cerēja, ka jūs visi aizbēgsiet no Litangas. Man gribētos zināt, cik nak�u viņ� pavadīja pazemē, lai iepazītu ejas. Misters Stīvenss bija ne tikai izcils grāmatvedis.

-��� Dendrubs?

Ņemdens atkal atvēcinājās.

-��� Man bija skaidrs, ka Dendrubs ir tāds pats rinpo�e kā es - mērkaķu ko�pējs Timpu zvēru dārzā. Tas bija viņ�, kas izzaga no līķu kambara nelaimīgā mūka līķi, lai ar to iebaidītu jūs� un�

-Vai tev ir kāda nojauta, kāpēc nolaupīja tevi?

-�� Dro�i vien Dendrubs bija atklājis, ka man ir aizdomas. Nogalināt negribēja, nevarēja ta�u zināt, varbūt vēl bu�u vajadzīgs. Piemēram, par ķīlnieku, ja viņam reiz klātos slikti.

-��� No kā es saņēmu Tharpa�enpo paslēptas vēstules?

-���� No manis. Es - no Jondona. Viņa cilvēki vāca kopā pierādījumus. Viņ� gribēja, lai tev būtu skaidrs, kāda spēle te notiek.

Gribēju viņam uzdot vēl vienu jautājumu, tas ir, kālab bija vajadzīga �i liela slepenība, viņi ta�u varēja pateikt, kas ap mani norisinās. Beidzot turēju muti. Samierinājos, ka mani prāta ritenī�i grie�as citādi nekā Ņemdenam un Jondonam.

Un nepavisam nebiju pārliecināts, ka manējie grie�as labi.

Pēc da�ām dienām Domingu ienāca pie manis atvadīties. Osas bija gandrīz ataugu�as, zīmuli vajadzēja izmantot tikai mazliet. Viņ� nolaidās krēslā man iepretim un, rūpju mākts, noglāstīja savu vīri�ķīgo lepnumu.

-Ziniet, es būvē�u to viesnīcu uz pamestā un sagruvu�ā ēkas sparna.

-��� Es nojautu, - atbildēju.

-���� Rinpo�e Ņemdens man galīgi uzticēja �o darbu. Divi mēne�i, un būs gatavs.

-��� Heinemans?

-��� Ir atguvies. Nemaz lāgā neatceras, kā mēs izkļuvām no pazemes� Kāds bija viņam iezvēlis pa galvu, tā ka viņ� gandrīz nebija pie apziņas. Viņ� suta jums sveicienu. Skraida, gādādams būvmateriālus, viņam nebija laika nākt man līdzi. Lūdza, lai pasakot jums, ka viņ� bijis liels muļķis un lai jūs viņam piedodot, ja iespējams.

-Nokārtots,-atbildēju.

Domingu pakasīja zodu un pa�ķieleja uz mani. - Kamēr� hm� Heinemans savāks materiālus, mēs ar Miu aizskriesim uz Indiju. Aplūkosim Tad� Mahalu. Protams, tikai no arhitektūras viedokļa.

-Tikai,-pamāju.

-��� Ei, nu ko jūs tāds! Mia ir laimīga, ka tikusi vaļā no māsām� un es esmu viņai īstais, un viņa man. Ņemiet vērā, ka mēs viens no otra nekad ne�ķir�simies.

-��� Ņemu vērā.

-���� Ko jūs zināt par īstu mīlestību? Ak, - viņ� vēl brītiņu paburk�ķēja, tad pievērsa man pētījo�u skatienu. - �aujiet ta�u ārā godīgi� ko jūs par to visu domājat? Par to dvēseļu nomaiņu� un visu. Tas ir pretrunā ar veselo saprātu. Vai jūs tā nedomājat?

-��� Ir pretrunā, - palocīju galvu.

-��� Un tātad?

-��� Ir tikai jautājums: ko mēs atzīstam par veselo saprātu?

-��� Lai ko jūs sacītu, es neticu, ka viss ir noticis tā, ka mums �ķiet.

-��� Neticat? Kāpēc tad jūs pazeme tik dedzīgi apliecinājāt, ka manī ir Lhamo Dord�e dvēsele, kaut gan labi zinājāt, ka tā jau ir Dongenā, jūs ta�u bijāt klāt �ed rituālā. Un tomēr apgalvojāt, ka tā ir manī, jo jūs ticējāt: kamēr viņi vēros mani, Lhamo Dord�e, tas ir, Dongens mūs izglābs.

-Vai jūs tam neticējāt?

-��� Es to zināju, - atbildēju. - Kāds man pa�ukstēja.

- Muļķības! - Domingu pielēca kājās un sita ar dūri gaisā. - Muļķības! Muļķības! Muļķības!

Viņi ar Miu aizbrauca uz Indiju, bet es vēl neilgi paliku Timpu. No Himalaju puses jau pūta auksti vēji, un man bija vajadzīgs mazliet siltuma.

Esperansa veselu nedēļu nebija redzama. Sākumā vēl ticēju, ka viņai jāatgūstas no pārdzīvotā, viņai nāks par labu drusku vienatnes, bet vēlāk man radās aizdomas. Izskatījās, ka viņa vairās no manas sabiedrības.

Pēc nedēļas mums beidzot izdevās satikties. Apmetāmies viņas istabā, un atkal viss bija kā agrāk. Esperansa jutās brīvi, dzina jokus, ta�u mani maldināt nav viegli. Zināju, ka ir slikti, istabas kaktos slapstījās tum�as ēnas, gaidīdamas iespēju mesties uz priek�u.

Iespēja radās vakarā. Esperansa uzģērba zemeņu krāsas naktskreklu, arī mana pid�ama nebija peļama. Pid�amu juceklīgā nekārtībā greznoja bumbieri un melones, augļu dēļ mēs varētu justies kā Paradīzes dārzā.

Gandrīz arī tā jutāmies. Jau tuvojāmies Paradīzes vārtiem, kad Esperansa pēk�ņi atgrūda mani, izlīda no segas apak�as, apsēdās uz gultas malas un iespieda galvu plaukstās.

Mēness lūkojās pa logu un nesaprata, kas notiek. Tāpat kā nesapratu es.

-Vai� kaut kas nav labi?-jautāju, glāstīdams viņas muguru.

Jutu, ka no mana glāsta viņa nodreb.

-��� Nedusmojies! - viņa �ukstēja, un acīs viņai saplūda asaras. - Nesanāk. Lai kā vēlos� ne.

-Vai kas noticis? - es piesardzīgi jautāju.

-��� Es nezinu, kas tu esi. Ir noticis tas, ka es nezinu, kas tu esi.

-��� Kas es varētu būt? Leslijs. Leslijs L. Lorencs.

-�� Vai esi par to dro�s? Es gan ne. Nezinu, vai tu viens� kā lai saku� vai tu esi viens. Jau toreiz es jutu, nedusmojies, ka gultā esam trijata. Zinu, ka tā ir muļķība, ka tā ir tikai iedoma vai nez kas� bet es nemitīgi jutos tā. It kā mani kāds novērotu. Vēro caur tavām acīm. It ka pētītu, kāda esmu, un justu kopā ar mani tavus glāstus. Nekā nevaru darīt, Leslij, bet tagad nesanak. Piedosi, vai ne? Gan jau nākotnē� varbūt.

Nākotnes nebija.Viņa aiztraucās kā stirnas bērns, kas pavasarī aizbēg no tiem, kuri ziemā glābu�i tā dzīvību. Pie vaļējiem vārtiem vēl drusku pavilcinās,

tad dodas uz me�u. Vēl un vēl paskatās atpakaļ, gribētos atgriezties, pagulēt siltos salmos, bet nevar. Aicina me�s un brīvība. Satrauc bailes no slēgtas kūts. Nekad vairs netiku redzējis Esperansu.

No rīta cēlos un nostājos pie spoguļa. Tas biju tikai es, neviens cits. Neviens neizmantoja manas acis par lūramlodziņu.

-�� Es gribu zināt, ka esmu viens, - sacīju spogulim. - Labi būtu pārliecināties, ka� �is stāsts ir beidzies uz mū�iem. Lūdzu� ja 110 tevis te vēl palicis kāds mazumiņ�� lai pazūd.

Lai kā skatījos spogulī, lai cik ilgi gaidīju, nekas nekustējās. Mans sargātājgars sāka lēkāt un draudēt, lai ta�u es ejot pie darba, neesot ko kleknet pie spoguļa, savu seju vērojot, it kā būtu sevī iemīlējies.

-��� Kārtībā, - teicu savam spoguļattēlam. - Es tev ticu.

Tad mans spoguļattēls uz mirkli pārvērtās. Tā vietā uzradās vecs vīrs 1111 brīdino�i pacēla pirkstu. Pēc tam saklausīju it kā klusu lūgsnu dzirnavu dūkoņu.

-��� Om manipadme hum, - kāds murmināja, tad viss apklusa.

Mans sargātājgars bailīgi noplaka dvēseles dziļumā.

Nopūtos un gāju uz bāru iedzert viskiju.

Bija pagājis tie�i mēnesis, kop� pametu Litangu, kad pie Timpu lielāka universālveikala kāds man krita ap kaklu. Sākumā domāju, ka tur ir tikai sainī�i, tad pamanīju, ka starp tiem kads ir. Tā bija Mia Vorloka.

-��� Kā brīnumpasakā! - viņa jūsmīgi elsa man ausī. - Veselu mēnesi Indijā. Iedomājieties, mēs dzīvojām tie�i Gangas krastā. Ak, cik brīni�ķas Varanasi naktis! Ak Dievs, cik brīni�ķīgas!

-��� Un� Domingu? - es piesardzīgi jautāju.

Mias balss kļuva par vienas ieelpas tiesu nopietnāka.

-��� Mēs mīlam viens otru, - viņa sacīja, it kā gribēdama sevi par to pārliecināt. - Mēs drīz precēsimies. Mums bus desmit bērnu, un mēs laimīgi dzīvosim piparkūku mājiņā. Sēta būs no puķēm, un katru rītu stirniņas nesīs ūdeni no akas�. Mēs būsim ļoti, ļoti laimīgi. Nāksiet ta�u uz kazām, vai ne?

Apsolījos noteikti ierasties.

Pēcpusdiena manā istabā ieradās Domingu. Kautri sveicināja un mulsi glāstīja ūsas. Ne pēdu vairs no zīmētas ūsu imitācijas; abi ūsu gali varētu bra�i slieties pret debesīm, tomēr neslējās vis. Tie bija noļuku�i lejup kā vītu�i vīnogulāju zari.

Viņa acīs satraukums un bailes. Tagad ticu, ka viņam bija bail no manis.

Nebija ne runas par ierasto pieklājīgo tērzē�anu, viņ� nometās uz paklāja manā priek�ā ceļos. Saņēmis rokas, viņ� lūkojās manī kā pielūgt gribēdams.

Tad jau bija skaidrs, no kurienes pū� vēj�.

-�� Nē! - es ļoti kategoriski atteicu. - Nē un nē! Arī pagāju�o reizi es biju tas, kur��

-�� Ja jūs to izdarījāt pagāju�o reizi, varat arī �oreiz, - viņ� kunkstēja.

-Dariet pats!

-��� Es� nevaru. Ja man būtu� neviens vārds nenāktu ārā. Vai gribat mani nogalināt? Vai gribat, lai visu mu�u mirstu? Kā maza puķīte, kam viss mū�s jānodzīvo nevis dārzā, bet podā?

-Jūs un maza puķīte? Ha, ha!

-��� Smejieties vien un nogaliniet mani. Tas nekas, nomir�u, bet pa naktīm nāk�u pie jums. Sēdē�u uz jūsu gultas malas un nedo�u mieru.

-��� Labi, - es sarūgtināts atteicu. - Ejiet ellē!

Notika tā, ka atkal es biju tas, kur� kārtējai "liktenīgajai" mīlestībai pateica, ka Domingu neatliekamu ģimenes darī�anu dēļ noiet no skatuves. Viņa dzīvē ir briesmīgs noslēpums, kurā viņ� nevar dalīties ne ar vienu.

Mia Vorloka brītiņu klusēja, tad dziļi nopūtas. Domāju, ka saks raudāt, �ņukstēt, tomēr viņas acis palika sausas.

-��� Es zināju, - viņa �ukstēja. - Es jau Varanasi zināju, ka drīz viss beigsies. Tādu laimi dievi nevar mirstīgajiem dot, jo tad viņi aplaupītu pa�i sevi, vai ne?

Domingu devās uz Litangu un kopā ar Esperansu un misteru Vorloku ķērās pie būvē�anas.

Savācu visu, kas mans, un braucu uz Nepālu.

Katmandu mani skāra nepatīkams pārsteigums. Rezervētā viesnīcas istaba bija atdota citam, veltīgi protesteju, 110 pieklājīgajiem darbiniekiem nevarēju iz�spiest nekā cita kā vien mierino�us smaidus. Turklāt alpīnisma sezona tuvojās beigām, ap kalniem drūzmējas laimīgie un nelaimīgie, lai vēl pēdējo reizi pamē�ģinātu. Neklausot pavadoņu brīdinājumus, cilvēku bari tiecās uz virsotnēm, no�ķaudīdamies par katru piesardzību. Sēdēju uz savas bagā�as un, domās grimis, vēroju viņus. Cik no viņiem nāks lejā, iesaiņoti maisos?

Uz klosteri, kurp devos, pagaidām nevarēju tikt kalnu nogruvuma dēļ, tāpēc nebija skaidrs, kur pavadī�u nakti.

It kā dievi nez kāpēc nevēlētos, ka es palieku Katmandu. Visi pazīstamie �ejienie�i bija nozudu�i, it kā to �ajā pilsētā nemaz nebūtu bijis.

Sēdēju uz savas bagā�as un lauzīju galvu par nelaimīgo nākotni, līdz kāds ar prieka kliedzienu uzsita man pa plecu.

Satrūcies palūkojos aug�up. Man līdzās stāvēja mis Parisa, ieplestām kājām un prieka kliedzienu uz lūpām.

Nav jāteic, ka apmetāmies bārā. Viņa pastāstīja, ka �eit pa daļai pūtinot nervus, pa daļai mēģinot iegūt informāciju par nepālie�u virtuves mākslu. Esot visu dienu pavadījusi restorāna virtuvē, pētīdama sutinātu gaļas pildījumu no�slēpumus.

Kad biju izstāstijis, ka pagaidām esmu bez pajumtes, mis Parisa nodevās pārdomām. Brītiņu prātojusi, viņa klusu ieteicās, ka dzīvojot slavenā viesnīcā, istabā ar divām gultam. Gultas neesot blakus, un, ja es gribētu, varētu apmesties pie viņas. Galu galā esam pieaugu�i cilvēki, mums nav jāatbild nevienam, kas varētu ļaunoties un iedomāties kaut ko pilnīgi lieku, kas nemaz nenotiks.

Tatad es noliku galvu uz miegu mis Parisas istabā, kaktā iestumtā gultā.

Būtu nolicis. Es jau snauduļoju, ari gaismu diskrēti biju nodzēsis, kad mis Parisa ieradās 110 vannas istabas. Elektrība nedega, mēness gan it kā gribēja aizstāt mākslīgās gaismas avotu, spidēja kā Jaungada laterna �anhajā.

Mis Parisa stāvēja pie savas gultas un sāka mēnesnica vingrot. Viņai bija uzģērbta ļoti �aura un ļoti plāna pid�ama, zem tās - īsta reljefa mīlestības ģeogrāfijas karte.

Mis Parisa, būdama pārliecībā, ka mēnesnīca ir par vāju, lai es jel ko sa�skatītu, demonstrēja veselu pirmās klases vingro�anas konkursa programmu. Es tikai nesapratu, kā plānais audums iztur �os vingrojumus.

Beidzot mis Parisa ap�ēlojās par sevi un mani, jo ielīda gultā.

Es aizvēru acis un sāku iztēlē skaitīt pūkainas aitas, kas lec pār sētu. Katra desmitā bija melna un negribēja lēkt pāri.

Jau biju saskaitijis visas Jaunzēlandes aitas, kad mis Parisa gultā pacēlās uz elkoņa un paskatījāsuz manu pusi.

-Ei, ei! Vai guļat?

-Vēl ne,-atrūcu.

-��� Ko tad jūs darat?

-��� Skaitu aitas, - atteicu.

-��� Līdz kurai esat ticis?

-�� Ta ap desmit tūksto�iem.

-�� Varbūt kaut kas rada nemieru?

-��� Es arī tā domāju.

Pēc pāris minūtēm viņa atkal ierunājās.

-Vai drīkstu ko sacīt?

-Sakiet!

-Vai zināt, kā es jutos?

-Kā?

-��� Kā� pagaidiet, lai saprastu� Man ir uzdevums nogar�ot zināmus ēdie�nus un rakstīt par tiem.

-To es zinu.

-����� Iedomājieties: kāds ir pagatavojis izskatīgu, domājams, gar�īgu torti, pagatavojis to manā klātbūtnē� un es� tomēr nevaru to nogar�ot. Traks var palikt, bet es nevaru nogar�ot.

-��� Hm. Kāpēc ne?

-��� Es jau nezinu, ko par to sacītu torte.

-��� Hm� ja es būtu torte� laikam sacītu, ka�

-Ka?

-��� Neesmu pret nogar�o�anu.

-Vai dro�i?

-Absolūti.

Mis Parisa izlidoja no gultas kā raķete. Kamēr attapos, viņa jau gulēja man līdzās, cie�i klāt piekļāvusies.

-��� Kur ir torte?

Jāatzīst, ka viņas specialitātē izcīnītais, slavenais vārds, nav iegūts nepa�matoti. Neapstrīdami, viņa bija augstas klases degustatore. Saule jau spīdēja pa logu, bet viņa vēl bija sajūsmā.

Kalni paklanījās un uzsmaidīja mums. Mēs vismaz negribējām kāpt tiem uz galvas.

Pēc diviem gadiem biju Tibetā, Talungas pārejā, kur mani uzrunāja nepa�zīstams muks. Tradicionālais lamas apmetnis, ta�u galvā nevis lamas kapuce, bet plakana cepure. Pagriezu savu jaku viņam līdzās un bezcerīgi blenzu sniega gāzma, kas vērtās aizvien biezāka.

Viņa balss bija pazīstama, tomēr nezināju, kur to ierindot.

Tad pēk�ņi smadzenēs iesprakstēja sajēga. Viņ� ta�u bija tur, alās zem Litangas.

Mūks man rāmi uzsmaidīja.

-��� Rinpo�e, vai atceries vēl? Es atradu to miru�o pie mani sienas, es to ienesu mājā�

Tā kā mēs lēni virzījāmies pa krīto�o sniegu, bija diezgan laika parunāties.

-�� Vai ej uz savu klosteri? - jautāju ar cerību, ka varbūt varē�u pie viņa da�as dienas paciemoties. Mazos klosteros, nezināmās vietās pētnieks da�kārt atrod interesantus rokrakstus.

Lama papurināja galvu.

-��� Man nav klostera.

-��� Nav? - biju pārsteigts.

Mūks ar pla�u �estu paradīja visapkārt, kaut gan sniega dēļ no pasaules necik daudz nebija redzams.

-��� Mans klosteris ir �eit� visapkārt tev.

Man sirdī iezagās dīvainas aizdomas.

-Vai esi� lama?

Ceļabiedrs man uzsmaidīja.

-Vai tas svarīgi? Bet, ja tevi interesē, neesmu. Mūsu ticība, burvju ticība, ir uz mū�iem pazemē iedzīta. Bet vēl esam dzīvi.

-�� Vai esi bona priesteris? - es klusu jautāju.

-�� Bon-po, -viņ� palocīja galvu. - Mēs tikai palīdzējām viņiem atgūt dārgumus. Viņi vairs nekā nesaprot par dvēselēm. Toties mēs esam dvēseļu valdnieki. Un tādi paliekam.

Aizvien biezakajā sniega kaut kā aizklīdu no viņa. Kad ierados Norģunmas klosteri, starp ceļabiedriem viņu vairs neredzēju.

Klostera zvani mūs sveica ar klusu �ķindu. Vētra bija pārgājusi, saule at�mirdzēja pāri kalnu smailēm, kas sniedzās debesīs.

Mūks, kur� man blakus vadīja jaku, apstājās un sāka griezt lūgsnu dzirnas.

Om mani padme hum. Slava Budam, Mācībai un Ticīgo pulcē�anai.

Noliecu galvu un �ukstēju lūgsnu viņam līdzi.

I.�� Klusās dienas Litangā��������������������.. 3

II.� Līķis avotā������������������������.. 43

III.�� Rinpo�es Ņemdena drosmīgie plāni������������� 56

IV. Vaboles, �ūskas un dego�as teltis�������������.. 101

V. Rituāls��������������������������

VI.� Vampīru medības��������������������� 255

VII.�� Timpu pilsētā����������������������.. 339

Sagatavota iespie�anai SIA"Tapals". Reg. apl. Nr. 2- 0115. Adrese -Daugavgrīvas ielā 36-9, Rigā, LV-1048, tālr. 67602672. Noliktavas adrese lilijas ielā 17. Rigā, LV-1050, tālr. 67225669. Iespiesta uu iesieta a/s Preses nams.