D�eimss Vaits

KOSMISKAIS HOSPITĀLIS. - "Albatross

FANTASTIKA

Milzīgā kolosālā konstrukcija, kas iezīmējās divpadsmitā galaktiskā sek�tora kosmiskajā tuk�umā, bija hospitālis � Hospitālis, kuram nebija līdzīga nekur citur Visumā un kura mērķis bija sniegt pirmo neatliekamo palīdzību visiem nelaimē nokļuvu�ajiem starpzvaig�ņu ceļotājiem. Hospitāļa personāls un pacienti � saprotams, visu Galaktikas saprātīgo iemītnieku pārstāvji: ūdeni, hloru, skābekli elpojo�ie, ar ledus asinīm vai pilnīgi kristāliskie, radiā�cijas �rijēji", savu fizisko veidolu maino�ie, da�ādi telepātiskie paveidi� sie�nā�iem, milzu bruņukrabjiem, �elejām un automobiļu kamerām līdzīgie� gal�vu, kāju, locekļu skaits nav ierobe�ots. �ai raibajā citplanētie�u kompānijā lieliski spēj iejusties arī �ī aizraujo�ā stāsta galvenie varoņi zemie�i Monitors O'Mara un doktors Konvejs.

Būtne, kas bija ieņēmusi Oivlaras kajītes guiamnodalījumu, svēra ap pustonnu. Tā bija apveltīta ar se�iem īsiem resniem taustekļiem, kas kalpoja tai gan kā rokas, gan kā kājas, bet tās ādas apvalks atgādināja elastīgas tērauda bruņas. Būtnēm no Hudlaras planētas, kur smaguma spēks ir �etrreiz, bet spie�diens astoņreiz lielāks nekā uz Zemes, tāda ķermeņu uzbūve nebija nekas neparasts.

O'Mara zināja, ka, neraugoties uz milzu spēku, �ī būtne bija glu�i bezpalīdzīga, jo bija tikai se�us mēne�us veca un pa�visam nesen kļuva par liecinieci avārijai, kurā gāja bojā viņas vecāki, ta�u tā jau bija pietiekami saprātīga, lai �is skats to spētu satriekt.

��� Es a-a-atgādāju mazuli, � noteica staru operators Vo- rings, kur� strādāja vienā iecirknī ar O'Maru. Vorings nemīlēja O'Maru, un viņam tam bija visai pamatots iemesls, ta�u �oreiz viņ� tomēr pacentās neizrādīt savas jūtas. � K-k-kakstons ma�ni sūtīja. Viņ� t-t-teica, ka tu ar tādu kāju v-v-vienalga nevari p-p-pastrādāt, tad vismaz p-p-pieskati mazuli, līdz pēc viņa ie�radīsies no viņa p-p-planētas. Viņi jau ir kādu a-ai-aizsūtīju- �i�

Viņ� pameta ar roku sveicienu un sāka pārbaudīt skafandra vārstus, cen�oties pēc iespējas ātrāk nozust, lai tikai O'Mara neuzsāktu ar viņu sarunu par notiku�o avāriju.

���� Es �eit a-a-atstāju viņam ēdamo, � viņ� steidzīgi no�teica.^� Tas ir slū�ās.

O'Mara klusējot pamāja. Viņ� bija vēl jauns. Ļauns liktenis apveltīja viņu ar spēcīgu ķermeņa uzbūvi; viņa seja bija tikpat smagnēja, stūraina un rupji izcirstiem vaibstiem kā viss pārējais viņa muskuļainais ķermenis.

O'Mara lieliski saprata, ka nav nekādas nozīmes izrādīt, cik ļoti viņu ietekmējusi �ī avārija, jo Vorings nospriedīs, ka viņ� vienkār�i izliekas.

O'Mara jau sen bija atklājis, ka no cilvēkiem ar viņa kom- pleksiju vismazāk sagaida jebkādas sentimentalitātes izpaus�mes.

Tiklīdz Vorings izgāja, O'Mara devās uz slū�ām, lai aplū�kotu smidzinātāju, ar kura palīdzību baroja hudlarie�us, kad tie neatradās uz savas dzimtās planētas. Pārbaudījis smidzinātāju un tā rezerves ēdinā�anas balonus, O'Mara domāja par to, kā viņ� visu �o notikumu atstāstīs Kakstonam. Ik pa brīdim skumji palūkojoties iluminatorā, aiz kura peldēja gigantiskās a�ūra la�birinta sekcijas, kas aizņēma izplatījumā veselas, piecdesmit ku- bikjūdzes, O'Mara apzinīgi centās sevi piespiest domāt par ne�seno avāriju. Ta�u domas spītīgi atgriezās pie daudz senākas pagātnes notikumiem vai arī traucās nākotnē.

Milzīgā konstrukcija, kas pakāpeniski iezīmējās divpadsmitā galaktiskā sektora kosmiskajā tuk�umā (pusceļā starp mūsu Ga�laktiku un biezi apdzīvotajām Lielā Magelāna mākoņu sistē�mām), kalpoja kā hospitālis � Hospitālis, kuram nebija līdzīga nekur citur Visumā. �eit vajadzēja reproducēt simtiem visda��ādāko planētu dzīves apstākļu variantus � jebkurus galējos karstuma, aukstuma, spiediena, smaguma, radiācijas vai at�mosfēras sastāva variantus, kas būs nepiecie�ami Hospitāļa pa�cientiem un personālam.

�ādas sare�ģītas un kolosālas konstrukcijas radī�ana daudzas reizes pārsniedza jebkuras atsevi�ķas planētas iespējas, un tāpēc katra no simtām apdzīvoto pasauļu izgatavoja savu

Hospitāļa sekciju, bet tad transportēja to uz galīgās montā�as vietu.

Ta�u arī �ī monstra montā�a nebūt nebija viegls darbs.

Katrai no planētām, kas ņēma dalību �ajā projektā, bija sava ģenerālā plāna kopija. Un tomēr laiku pa laikam atgadījās kļūdas � iespējams tāpēc, ka plānu nācās pārtulkot visās ie�spējamās valodās un tā skaitļus pārvērst visās at�ķirīgajās skai�tī�anas sistēmās.

Sekcijas, kuras bija paredzēts savienot, visai bie�i nācās pārtaisīt, lai tās precīzi piedzītu vienu otrai, tāpēc arī tās vaja�dzēja vairākas reizes bīdīt uz priek�u un atpakaļ ar koncentrētu staru enerģijas kūļu palīdzību. Tas bija grūts uzdevums, lai gan sekciju svars kosmosā līdzinājās nullei, to masa un inerce bija vienkār�i kolosāla.

Hudlarie�i, kas gāja bojā nesenās avārijas laikā, piederēja pie FROB klases. Viņi svēra ap divām tonnām, un tiem bija neparasti cieta, bet elastīga āda, kas aizsargāja tos no spiediena uz viņu dzimtās planētas un tai pa�ā laikā ļāva dzīvot un strā�dāt jebkuros zema spiediena apstākļos, tai skaitā arī kosmiskajā vakuumā. Piedevām tie vēl arī bija pilnīgi nejūtīgi pret radiā�ciju, un tas padarīja tos vienkār�i nenovērtējamus un neaiz�stājamus, kad vajadzēja montēt kodoltermiskās enerģijas agre�gātus.

Divu labāko montā�as iecirkņa strādnieku zaudējums dro�i vien padarīja Kakstonu burtiski traku. To iedomājoties vien, O'Mara smagi nopūtās. Tad viņ� savāca smidzinātāju un at�griezās kajītē.

Parastos apstākļos hudlarie�i uzsūc barības vielas cauri sa�vai ādai pa taisno no savas planētas atmosfēras, kas tur ir tik bieza glu�i kā zupa; ta�u uz citām planētām vai kosmosā viņu ādu laiku pa laikam nācās apsmidzināt ar speciālu barojo�u koncentrātu. Uz mazgadīgā citplanētie�a ādas varēja samanīt pla�us plankumus, arī pārējās vietās garoziņa, kas pielipusi pa�gāju�ās baro�anas laikā, bija kļuvusi ievērojami plānāka. Nē, mazuli noteikti vajadzēja vēlreiz pabarot.

O'Mara pietuvojās mazulim tiktāl, cik to atļāva piesardzība, un uzmanīgi ieslēdza barotāju.

Apsmidzinā�ana ar barojo�o koncentrātu mazgadīgajam FROBam dro�i vien �ķita visai patīkama procedūra. Viņ� izlīda no kakta un sāka uzbudināti �audīties pa niecīgo guļamnoda- lījumu.

O'Maram vajadzēja trāpīt ar strūklu pa ātri kusto�os ob�jektu un tai pat laikā enerģiski manevrēt, lai izvairītos no sa�dursmes ar �o objektu. No �iem lecieniem krietni vien dabūja ciest slimā kāja un tāpat arī � guļamistabas mēbeles.

Tai brīdī, kad uzradās Kakstons, visa tagad jau rāma kļu�vu�ā mazuļa virsma, kā arī visa guļamistabas ārējā virsma, bi�ja noklāta ar biezu necie�ami smirdo�ā barības maisījuma slā�ni.

��� Kas �eit notiek? � iecirkņa priek�nieks skaļi uzbļāva.

Apvaldījis dusmas, O'Mara paskaidroja, kas notiek, un pie�bilda:

��� Tagad es nolēmu viņu palaist atklātā kosmosā un tur arī barot�

���� Nekādā gadījumā! � Kakstons burtiski uzsprāga. � Mazulim visu laiku jāatrodas �eit, kopā ar jums. Ta�u mēs vēl par to pagūsim aprunāties. Tagad runa būs par avāriju. Jūsu vaina visā �ai notikumā � lūk, kas mani interesē pirmām kār�tām.

Ar visu savu izturē�anos Kakstons lika noprast, ka ir gatavs pacietīgi klausīties, ta�u jau iepriek� netic nevienam O'Maras vārdam.

* * *

Tiklīdz O'Mara pateica divas frāzes, Kakstons viņu pār�trauca:

��� Jūs jau zināt, ka mūsu Projekts atrodas Monitoru Kor�pusa pārziņā. Parasti viņi ļauj mums pa�iem tikt galā ar savām nepatik�anām, ta�u �ajā gadījumā iet runa par citplanētie�iem, un nāksies Monitoriem sniegt izsmeļo�u atskaiti. Būs izmek�lē�ana, � viņ� pieskārās pie mazas plakanas kastītes uz savām krūtīm. � Uzskatu par savu pienākumu jūs brīdināt, ka es fik�sēju katru jūsu vārdu.

O'Mara pamāja un sāka monotoni atstāstīt bēdīgā inci�denta gaitu. Viņ� saprata, ka viņa stāsts �ķiet visai neticams, bet uzsvērt kaut kādas detaļas, kas liecinātu viņam par labu, nozīmētu padarīt visu �o stāstu vēl neticamāku.

Pāris reizes Kakstons, �ķiet, grasījās kaut ko teikt, ta�u dro�i vien pārdomāja. Beidzot viņ� neizturēja:

���� Bet vai kāds redzēja, ka jūs patiesi darījāt visu iespē�jamo, lai viņus glābtu? Vai redzējāt abus citplanētie�us bīsta�majā zonā, kad jau bija ieslēgti brīdinājuma signāli? Jūs esat izdomājis lielisku pasaciņu, kas izskaidro viņu bezjēdzīgo uz�vedību, bet pie viena � protams, pilnīgi nejau�i, � iztēlo jūs glu�i vai par īstu varoni. Varēja ta�u notikt arī tā, ka signālus jūs ieslēdzāt jau pēc nelaimes gadījuma, ka visam par iemeslu ir bijusi jūsu nevērība, bet visi �ie jūsu stāstiņi par it kā apmal�dīju�os mazuli nav nekas vairāk kā vienīgi meli, lai novērstu no sevis visai nopietnu apsūdzību.

��� Mani redzēja Vorings� � O'Mara viņu pārtrauca.

Kakstons vērīgi uz viņu palūkojās. Apvaldīto dusmu iz�teiksmi iecirkņa priek�nieka sejā nomainīja nicinājuma pilna grimase.

O'Mara pēk�ņi aptvēra, ka viņa seja deg kā ugunīs.

��� Tad lūk kā, Vorings� � Kakstons neizteiksmīgi novil�ka. � Nu ko, veikli izdomāts. Visiem ir labi zināms, ka jūs mū�dien ņirgājāties par nabaga Voringu, izvedāt viņu no pacie�tības un izsmējāt viņa bezpalīdzību tik lielā mērā, ka viņam dro�i vien būtu jūs vienkār�i jāienīst. Un, saprotams, tiesne�i nospriedīs, ka pat ja arī viņ� jūs ir redzējis, tad turēs mēli aiz zobiem. Bet ja arī neko nav redzējis, viņi vienalga nospriedīs, ka viņ� ir redzējis, bet speciāli nesaka ne vārda.

Viņ� ātri pagriezās un devās uz slū�ām. Jau pārkāpis iek�- durvju slieksnim, viņ� atskatījās:

� Un iegaumējiet, O'Mara: ja mazulim jūsu dēļ kļūs slikti vai ar viņu vispār kaut kas atgadīsiem, Monitoriem neizdosies ar jums pat aprunāties.

�Pārāk tie�s mājiens," � O'Mara ar dusmām nodomāja, kad Kakstons izgāja; kop� �ī brī�a viņ� ir nolemts dalīt savu kajīti ar �o piecsimt kilogramus smago dzīvo tanku. Bet visi ta�u lieliski zina, ka atlaist hudlarieti kosmosā ir tas pats kā atbrīvot suni no saites uz nakti: tam ta�u absolūti nekas ne�draud.

Diem�ēl O'Maram bija darī�ana ar vienkār�iem, atklā�tiem, neparasti sentimentāliem un visai izlēmīgiem ļaudīm �

kosmisko konstrukciju montētājiem.

* * *

Pirms se�iem mēne�iem, iestājies darbā Projektā, O'Mara atklāja, ka viņam atkal būs jānodarbojas ar lietu, kas, lai gan arī ir ļoti svarīga, tomēr nesagādā viņam nekādu gandarījumu un neprasa no viņa to, ko viņ� spētu dot. Kop� skolas beig��anas brī�a visa viņa dzīve bija viena vienīga tamlīdzīgu vil�anos virkne. Kadru inspektori nekādi nespēja noticēt, ka jaunais pui�sis ar stūraino seju un varenajiem pleciem, uz kuriem galva �ķita pārlieku maziņa, varētu interesēties par tik smalkām lie�tām kā psiholoģija vai elektronika.

O'Mara metās kosmosā, cerībā, ka vismaz �eit viss būs sa�vādāk, bet te tev nu bija. Lai gan viņ� katrā sarunā centās paspīdēt ar savām patiesi pārsteidzo�ajām zinā�anām, visus, kā likums, apbūra viņa atlētiskā ķermeņa uzbūve, un viņiem ne prātā neienāca vēl arī ieklausīties, ko viņ� saka. Galu galā viņa anketās neizbēgami parādījās rezolūcija: �Izmantot darbos, kas prasa ilgsto�u fizisku piepūli."

Iestājies �ai darbā, O'Mara izvirzīja sev mērķi iegūt �eit sliktu slavu. Tā rezultātā viņa dzīvi varētu raksturot da�ādi, ta��u tikai ne kā garlaicīgu. Tagad viņ� nodomāja, ka labāk tomēr nebūtu tik ļoti centies atgrūst visus no sevis.

Pa�laik viņam vairāk par visu bija vajadzīgi draugi, bet draugu viņam nebija.

Hudlarie�u ēdiena asā un nospiedo�ā smaka atrāva O'Maru no pārdomām par drūmo pagātni un atgrieza viņu vēl drū�mākajā tagadnē. Vajadzēja kaut ko darīt, un pēc iespējas āt�rāk.

O'Mara steidzīgi ieģērbās vieglā skafandrā un metās uz slū��ām.

O'Maras kajīte atradās nelielā apak�sekcijā, kuru ar laiku bija paredzēts pārvērst par operācijas, ķiruģisko palātu un pa�līgtelpām sekcijai, kas bija paredzēta MSVK klases zemas gra�vitācijas būtnēm. Iemītnieka ērtības labad divas nelielas ista�biņas un tās savienojo�ais gaitenītis atradās zem spiediena un bija aprīkots ar mākslīgo gravitāciju; pārējās telpās nebija ne gaisa, ne gravitācijas.

O'Mara peldēja pa īsiem gaitenī�iem, kas atvērās tie�i kos�miskajā tuk�umā, pa ceļam ielūkojoties niecīgās sānu ni�ās, kas bija pārāk mazas, lai tajās ietilptu mazulis, vai arī atvērās tuk��umā. Tā pārlūkojot savus niecīgos īpa�umus, viņ� atgrūdās no kādas re�ģainas sienas.

Virs viņa, zem viņa un ap viņu desmitiem jūd�u tālumā tuk�umā peldēja nākamā Hospitāļa daļas, kuras nevarēja labi saskatīt �eit mū�īgi valdo�ajā komiskajā tumsā, ja neskaita, pro�tams, spilgtās zilās gaismas signālugunis, kas bija uz tām uz�stādītas, lai nodro�inātu dro�u kosmoplānu kustību �ai zonā.

�Glu�i it kā stāvētu lodveida zvaig�ņu kopas pa�ā centrā," � O'Mara nodomāja. �is skats bija visai iespaidīgs cilvēkam, kas bija noskaņots uz tā vēro�anu.

O'Mara nebija noskaņots, jo daudzās no �īm apak�sekcijām de�ūrēja staru operatori, kuru uzdevumos ietilpa iz�ķirt sek�cijas, ja tām draudēja sadursme. �ie cilvēki varēja ievērot un paziņot Kakstonam, ka O'Mara izvedis savu aprūpējamo mazuli ārā � vismaz tikai tāpēc, lai to pabarotu.

�Nē, kā redzams, nāksies tikai aizbāzt degunu," � viņ� ar pretīgumu nodomāja, griezdamies atpakaļ.

Slū�ās to sagaidīja rēciens, kas atgādināja nelielas kuģa si�rēnas kaucienu.

Mazulis izdeva asas kauco�as skaņas pēc noteiktiem laika intervāliem, kuri bija pietieko�i ilgi, lai ar trīsām sagaidītu nā�ko�o sirdi ploso�o rēcienu. Tuvākas apskates rezultātā uz ādas, kas bija klāta ar ēdiena garozu, atklājas tuk�i plankumi, kas ļāva izdarīt secinājumu, ka viņa dārgais bērnelis ir atkal iz�salcis.

O'Mara devās pēc smidzinātāja.

Kad viņ� jau bija apstrādājis gandrīz trīs kvadrātmetrus mazuļa ādas, kajītē ienāca doktors Pelings.

Projekta galvenais ārsts noņēma aizsargķiveri un cimdus, izlocīja pirkstus un norūca:

���� Runā, ka jūs esat savainojis kāju. Rādiet �urp, palū�kosimies.

Pelings bija ļoti laipns, ta�u viņ� palīdzēja ne tik daudz draudzības apsvērumu vadīts, cik pienākuma dēļ. Viņa balss skanēja atturīgi.

��� Stipri sasitumi, nedaudz izstieptas cīpslas, tas arī viss � esat laimīgi ticis cauri. Miers, atpūta. Es iedo�u jums ziedi. Vai esat nolēmis pārkrāsot sienas?

���� Kā? � O'Mara mēģināja iebilst, bet tad ieraudzīja, kurp skatās Pelings. � Nē, tas ir barības maisījums. Riebīgais radījums �audās pa kajīti �urpu turpu, kad es viņu laistu. Starp citu, reiz jau mēs esam sāku�i par to runāt, vai jūs nevarētu man pateikt�

��� Nē, nevaru, � Pelings viņu pārtrauca. � Man galva ir piebāzta ar savu tautie�u slimībām un zālēm, kur nu vēl, lai es piebāztu to ar FROB klases mnemogramām! Vispār jau �īs būtnes ir ļoti dzīvotspējīgas � ar tām gandrīz vispār nekas nevar atgadīties! � viņ� ievilka gaisu nāsīs un saviebās. � Kā�pēc jūs neturat to ārpusē?

��� Da�i cilvēki ir pārlieku mīkstsirdīgi, � O'Mara sarūg�tinājuma pilnā balsī atbildēja. � Kad viņi redz, kā kaķēnus ceļ gaisā aiz �upra, viņu sirdis sa�ņaudzas, vērojot tik acīm�redzamu cietsirdību.

���� Hm� � Pelings gandrīz vai līdzjūtīgi norūca. � Ko tur lai saka, jūsu darī�ana. Es apciemo�u jūs pēc pāris ne�dēļām.

��� Pagaidiet! � O'Mara lūdzo�i iesaucās, tenterējot pakaļ doktoram ar vienu ievilktu bik�u staru; otra, tuk�a plandīja ap gū�u. � Bet ja nu kaut kas notiks? Jābūt ta�u kaut kādiem norādījumiem kā viņus, �os FROBus, apkopt, barot, kaut vai visvienkār�ākie norādījumi! Jūs ta�u neatstāsiet mani vienu ar �o� ar �o�

��� Es jūs saprotu, � Pelings noteica. Viņ� kādu brīdi pa�domāja, tad teica: � �ķiet, ka man kaut kur mētājas viena grāmatele, kaut kas līdzīgs hudlarie�u rokasgrāmatai pirmās pa�līdzības snieg�anai. Ta�u tā ir universālā valodā�

��� Es lasu universālā valodā, � O'Mara teica.

Pelings, �ķiet, izbrīnījās.

��� Malacis. Labi, es jums to atsūtī�u.

Viņ� aprauti pamāja un izgāja.

# * *

O'Mara cie�āk aizvēra guļamnodalījuma durvis, cerībā, ka smirdoņa būs nedaudz mazāka, tad uzmanīgi apgūlās uz dīvā- niņa, lai baudītu, viņaprāt, godam pelnīto atpūtu.

Slimo kāju viņ� iegrozīja tā, ka sāpes kļuva gandrīz vai pa�tīkamas, un viņ� sāka pats sevi samierināt ar �o jauno pie�spiedu situāciju.

Viņa acu plaksti aizvērās, un pa visu ķermeni sāka jau izlīt silts, patīkams stingums.

O'Mara nopūtās, saritinājās un sāka laisties miegā�

Rēkoņa, kas viņu burtiski norāva no divāniņa, bija tik spal�ga, pavēlnieciska un uzstājīga, ka �ķita, tur rēc visas pasaules sirēnas, un tik vareni, ka likās guļamistabas durvis tūlīt izlidos no eņģēm.

O'Mara instinktīvi metās pie skafandra, tad, sapratis, kas īsti notiek, lādēdamies nometa to uz grīdas un devās pēc smi�dzinātāja.

Mazulis atkal bija izbadojies!..

Pēdējo astoņpadsmit stundu laikā O'Mara paguva tā īsti aptvert, cik maz viņ� īstenībā agrāk ir zinājis par hudlarie�u mazuļiem. Viņam vairākkārt bija nācies sarunāties ar mazuļa vecākiem pa translatoru, un �ajās sarunās bie�i tika pieminēts mazulis, ta�u ne reizes netika runāts par vissvarīgākajām lie�tām. Tādām, kā piemēram, miegs.

Sprie�ot pēc O'Maras pa�reizējiem novērojumiem, mazga�dīgie FROBi vispār iztiek bez miega. Kārtējo ēdienrei�u starp�laikos � diem�ēl neparasti īslaicīgos � viņi vazājas riņķī pa kajīti, graujot savā ceļā visu to, kas nav izgatavots no metāla un pieskrūvēts pie ap�uvuma, bet visu metālisko un pieskrūvēto viņi iemanās sabojāt līdz nepazī�anai un padarīt par pilnīgi ne�lietojamu; vai arī tie iespie�as kaktā un nodarbojas ar savu taustekļu savī�anu un atvī�anu.

Iespējams, ka pieaudzis hudlarietis, ieraugot savu dārgo mazuli, kur� glu�i kā bērns ar saviem pirkstiņiem rotaļājas ar taustekļiem, vaidētu aiz labsajūtas, ta�u O'Maram �is skats nez kādēļ izraisīja tikai riebumu un vēlē�anos pēc iespējas ātrāk novērsties.

Un ik pēc divām stundām �o briesmoni vajadzēja barot. Labi vēl, ja mazulis gulēja mierīgi, daudz bie�āk gan O'Maram vajadzēja dzīties tam pakaļ ar smidzinātāju rokās. Tādā vecumā FROBi parasti vēl ir pārāk vāji, lai pastāvīgi pārvietotos, � ta�u tas tā ir uz Hudlaras, ar tās drausmīgo spiedienu un gravi�tāciju. �eit, kur gravitācija bija �etrreiz mazāka par tiem ie�rasto, hudlarie�u mazuļi kustējās apbrīnojami strauji. Un tas viņiem sagādāja patiesu prieku.

O'Maram tas prieku nesagādāja; viņam likās, ka viņa ķer�menis ir kļuvis par biezu, irdenu sūkli, kas līdz pēdējai iespējai piesūcināts ar nogurumu.

Pēc katras kārtējās ēdienreizes viņ� iekrita divāniņā un ie�grima nemaņā.

Pēc katras kārtējās apsmidzinā�ajas viņ� loloja sevi cerību, ka �oreiz viņ� nu ir paguris neglābjami un dro�i vien neiz�dzirdēs, kad nolādētais briesmonis atkal sāks aurot. Ta�u ikreiz piesmaku�ās asās skaņas pēk�ņi izrāva to no pussnauda un viņ�, grīļojoties kā piedzēries, atkal sāka mehāniski atkārtot procedūru, kas uz īsu mirkli pieklusināja �o drausmīgo, sirdi

un prātu ploso�o rēk�anu.

# # #

Pavadījis tādā veidā apmēram trīsdesmit stundas, O'Mara saprata, ka vairāk viņ� nespēs izturēt. Savāks �o mazuli pēc divām dienām vai pēc diviem mēne�iem � O'Maram tas jau būs vienalga: viņ� jau tāpat būs zaudējis prātu. Ja, protams, viņ� līdz tam kādā vājuma brīdī neizmetīsies ārpusē bez ska�fandra.

Viņ� zināja, ka Pelings nekad neļautu pakļaut viņu tāda veida spīdzinā�anai, ta�u Pelings neko nesaprata no FROB kla�ses dzīvības formām. Kakstons, protams, zināja nedaudz vairāk, ta�u viņ� bija vienkār�s un vaļsirdīgs cilvēks, kuram sagādāja prieku tādi rupji jociņi, it īpa�i vēl tad, ja viņ� uzskatīja, ka upuris ir to pelnījis.

Bet ja nu iecirkņa priek�nieks ir gudrāks nekā tas �ķiet? Ja nu viņ� lieliski apzinās, kādām mocībām ir nolēmis cilvēku, uzdodams tam rūpēties par hudlarie�u mazuli?

O'Mara dusmīgi sāka purināt galvu, velti cen�oties aizdzīt nogurumu, kas aptum�oja viņa apziņu.

Kakstons par to vēl dabūs trūkties.

O'Mara zināja, ka viņ� �eit ir pats izturīgākais un viņam piemīt prāvas spēka rezerves. Viņ� spītīgi centās sev iestāstīt, ka viss �is nogurums un nervu sabrukums ir tikai viņa iztēles auglis un ka viena vai divas diennaktis bez miega viņa vare�najam organismam ir tīrais nieks, pat pēc tās pārcilvēciskās pārpūles nesenās avārijas laikā. Kopumā ņemot, sliktāk nemaz nevarēja būt, tāpēc stāvoklim kuru katru bridi ir jāsāk uzla�boties. Gan jau viņ� viņiem vēl parādīs! Kakstonam neizdosies viņu padarīt par psihopātu vai vismaz piespiest lūgt palīdzī�bu.

Vēl nesen viņ� pats sev sūrojās, ka nav atradis nodarbo��anos, kas tam prasītu visu to, uz ko vi� ir spujīgs. Tagad viņam būs nepiecie�ama visa viņa milzu izturība un apķērība. Viņam uzticēja mazuli, un viņ� rūpēsies par to neatkarīgi no tā, vai �is mazulis uzturēsies �eit divas dienas vai divus mē�ne�us. Vēl vairāk, viņ� darīs tā, lai tad, kad ieradīsies mazuļa aizbildņi, tie atzītu viņa nopelnus�

Pavadījis piecdesmit septiņas stundas bez miega, �etrdesmit astoņas no tām mazgadīgā FROBa sabiedrībā, O'Mara daudz nebrīnījās par �iem aloģiskajiem un nedaudz sentimentālajiem sapņiem.

Un pēk�ņi �ī stingrā dienaskārtība, kuru O'Mara jau sāka uzskatīt par pilnīgi neizbēgamu, izjuka. Pēc kārtējā FROBa rē�ciena, kad viņ�, kā parasti, tika pabarots, tas tomēr atteicās apklust.

Sākumā O'Mara apjuka un sa�uta: tāda rīcība bija pret vi�siem noteikumiem. Parasti mazuļi bļauj, tos pabaro, un tie pār�stāj bļaut � katrā ziņā uz kādu laiku � FROBs turpretī iztu�rējās tik nekaunīgi, ka O'Mara bija vienkār�i �okēts.

Tā bija kaut kāda neprātīga rēkoņa neskaitāmās variācijās. �ēlabaini, kauco�i, nesakarīgi auri kā okeāna viļņi vēlās par O'Maru. Laiku pa laikam skaņas augstums un stiprums mai�nījās visme�onīgākajā un bezjēdzīgākā veidā, tad pēk�ņi pārgāja �ņirksto�ā tink�ķē�anā it kā mazuļa balss saites būtu pārblīvētas ar drupinātiem stikliem. Laiku pa laikam iestājās divas sekun�des līdz pusminūti ilgas pauzes, un tad O'Mara sarāvās, kārtējā skaņu viļņa gaidās.

Viņ� turējās cik spēja � minūtes desmit, ne vairāk, � tad, jau nez kuro reizi, novilka no dīvāniņa savu svina noguruma pielieto ķermeni.

���� Kāda velna pēc tu auro? � viņ� iekliedzās, pārspējot mazuļa rēkoņu. FROBs bija no galvas līdz kājām pārklāts ar barības maisījumu, tāpēc viņ� nevarēja būt izsalcis.

Tiklīdz mazulis ievēroja O'Maru, viņ� ieaurojās vēl skaļāk un uzstājīgāk. Uz mazua muguras izvietotais kaluja plu�ām lī�dzīgais muskuļainais vārsts, kuru FROBi izmantoja tikai lai pa�dotu skaņu signālus, neiedomājamā ātrumā �āvās ārā un krita atpakaļ.

O'Mara aizbāza ausis � tas neko nelīdzēja � un me�onīgi iekliedzās:

��� Aizveries!

Viņ� lieliski saprata, ka nesen par bāreni kļuvu�ais hud- larietītis dro�i vien vēl joprojām ir apjucis un izbiedēts, ka tikai ar baro�anu vien nevar apmierināt visas tā emocionālās pra�sības, un tāpēc viņ� izjuta dziļu �ēlumu pret nelaimīgo radī�jumu. Ta�u �īs jūtas bija pilnīgā pretrunā ar sāpēm, nogurumu un tiem drausmīgajiem skaņu viļņiem, kas plosīja viņa ķerme�ni.

��� Aizveries! AIZVERIES!!! � O'Mara ieaurojās un me�tās virsū mazulim, spārdot to ar kājām un apstrādājot ar dū�rēm cik spēka.

Un � tavu brīnumu! � pēc �ādas intensīvas desmitminū�u dauzī�anas hudlarietītis pēk�ņi pārstāja aurot.

Kad O'Mara atkal atkrita krēslā, viņ� vēl arvien trīcēja. �īs desmit minūtes viņu bija vadījis akls dzīvniecisks naids. Un ta�gad viņ� ar �ausmām un pretīgumu aptvēra sava nodarījuma absolūto bezjēdzību un cietsirdību.

Nebija nekādas jēgas mēģināt sev iestāstīt, ka hudlarietītis, protams, ir biezādaina būtne un, iespējams, pat nav sajutis �os belzienus; mazulis ta�u tomēr bija apklusis � tātad, tā vai ci�tādi, viņ� ticis iespaidots. Hudlarie�i ir tie�ām stipras un ne�parasti izturīgas būtnes, bet tas ta�u bija tikai mazulis, un cil�vēka mazuļiem, piemēram, ir viegli ievainojama vieta � galv�vidus�

Kad O'Maras izmocītais ķermenis jau sāka grimt miegā, pēdējā viņa sakarīgā doma bija par to, ka viņ� dro�i vien ir

pats pēdējais nelietis pasaulē.

* * #

Pēc se�padsmit stundām viņ� pamodās. Tas bija lēns, da�bisks atmo�anās process, kas to lēni iznesa no nemaņas dzel�mes.

Tiklīdz viņ� paspēja izbrīnīties, ka par savu pamo�anos vi�ņam nav jāpateicas mazulim, viņ� tūdaļ atkal iegrima miegā. Nāko�reiz viņ� pamodās jau pēc piecām stundām, un �īs pamo��anās iemesls bija Voringa iera�anās.

��� Doktors P-p-pelings lūdza nodot �o te lietu, � viņ� tei�ca, pametot O'Maram mazu grāmateli. � T-t-to es nedaru te�vis dēļ, vai s-s-saprati. � Vienkār�i viņ� teica, ka tas vajadzīgs mazulim. K-k-kā viņam klājas?

��� Guļ, � O'Mara atbildēja.

Vorings aplaizīja lūpas.

��� Man� jāpārbauda. Ka-ka-kakstons tā teica.

���� Lai tad Ka-ka-kakstons arī pārbauda, � O'Mara mē�doties viņu atdarināja.

Viņ� klusējot vēroja, kā Voringa seja saspringa un ko�i pie�sarka.

Vorings bija kalsns, jauns, ātri iekarsa un nebija ļoti stiprs. Jau kop� pa�as pirmās dienas O'Maram piestāstīja pilnas ausis par �o staru operatoru.

Reiz, atomreaktora uzpildī�anas laikā, atgadījās avārija, un Vorings tika iesprostots nodalījumā, kas nebija pietiekami aiz�sargāts pret radiāciju. Ta�u viņ� nezaudēja galvu un, sekojot instrukcijām, kuras tam pa radio nodeva in�enieris, spēja no�vērst kodolsprādzienu, kas apdraudēja visu to dzīvības, kuri at�radās �ai iecirknī. Viņ� strādāja, skaidri apzinoties, ka ar �ādu radiācijas līmeni pilnīgi pietiek, lai viņu nogalinātu da�u stundu laikā.

Aizsardzība tomēr izrādījās daudz dro�āka, nekā to bija domāju�i, un Vorings neaizgāja bojā. Tomēr �im atgadījumam bija likumsakarīgas sekas.

Vorings bie�i zaudēja samaņu, sāka stostīties, viņa nervu sistēma sāka uzdot, un vispār mēļoja, ka Voringa uzvedība rei�zēm ir visai dīvaina, par ko O'Mara drīz pats varēs pārlie�cināties, un viņ� pareizi darīs, ja pacentīsies nepievērst tam vi�sam nozīmi. Galu galā Vorings ta�u viņus visus izglāba, un jau tāpēc vien viņ� ir pelnījis īpa�u attieksmi. �ī iemesla dēļ Vo- ringam it visi piekāpās: viņam padevās visās sadursmēs, strīdos un spēlēs, neatkarīgi no tā, vai iznākumu iz�ķīra prasme vai akls gadījums, un vispār viņu cie�i un gādīgi ietina sentimentālu rūpju mīkstajā vatē.

Raugoties uz niknumā nobālu�ajām Voringa lūpām, uz viņa cie�i sa�ņaugtajām dūrēm, O'Mara pasmaidīja. Viņ� nepiekā�pās Voringam nevienā lietā, cik vien tas, protams, bija viņa spēkos.

���� Ej un palūkojies, � O'Mara beidzot ieteica. � Dari tā, kā tev Kakstons lika.

Viņi iegāja kajītē, uzmeta ātru skatienu mazulim, kas laiku pa laikam nodrebēja miegā, un tūdaļ pat izgāja.

Vorings stostīdamies paziņoja, ka viņam jāiet prom, un de�vās pie slū�ām. Vispār jau viņ� pēdējā laikā nemaz tik stipri nestostījās, un O'Mara to lieliski saprata: dro�i vien Vorings baidījās, lai neaizsāktos saruna par pēdējo avāriju.

���� Pagaidi, � O'Mara viņu atturēja. � Man iet uz bei�gām barības maisījums. Vai tu nevarētu�

��� P-p-pats arī gādā!

O'Mara lūkojās viņam tie�i virsū, un Vorings samulsis no�vērsa skatienu.

Tad O'Mara mierīgi teica:

���� Kakstons nevar prasīt no manis vienlaicīgi gan vienu, gan otru. Ja jau mazulis ir tik rūpīgi jānovēro, ka pat baro�anas laikā to nedrīkst izvest ārpusē, tad no manas puses būtu no�ziegums tā vienkār�i ņemt un aiziet, un atstāt viņu vienu uz vairākām stundām. Tev tas būtu jāsaprot. Dievs vien zina, kas ar viņu notiks, ja es viņu �eit atstā�u vienu. Man uzdeva par viņu rūpēties, un tāpēc es uzstāju�

��� B-b-bet nedrīkst ta�u�

���� Tikai kādas pāris stundiņas pārtraukumos starp mai�ņām, un arī ta�u ne katru dienu, � O'Mara asi noteica. � Izbeidz �īkstēt. Un izbeidz ap�ļakstīt mani ar savām siekalām, tu jau esi izaudzis no īsajām bik�elēm un tev jau būtu laiks sākt runāt pareizi.

Vorings dziļi, krampjaini ievilka gaisu plau�ās un, �okļus neatverot, izelpoja.

��� Tas� aizņems� visu� manu brīvo laiku� � viņ� teica. � FROBu sekcija, kurā glabājs viņu barība� rīt tiks pievienota gal�venajam korpusam. Barības maisījumu nāksies izvest vēl līdz pie�vieno�anai.

��� Redzi, cik tev labi sanāk, kad tu seko tam, kā runā, � O'Mara smaidot piebilda. � Panākumi ir acīmredzami. Jā, vēl � kad nometīsi barības rezervuārus pie slū�ām, pacenties pārāk netrok�ņot, lai nepamodinātu mazuli.

Divas nākamās minūtes Vorings tikai to vien darīja, ka ap�saukāja O'Maru visos iespējamajos lamu vārdos, ne reizi pie tam neatkārtojoties un neaizķeroties.

��� Es ta�u tev jau teicu, ka panākumi ir acīmredzami, � O'Mara beidzot pārmeto�i piebilda. � Nav nekādas vajadzības to lieku reizi vēl pierādīt.

Kad Vorings izgāja, O'Mara iedomājās par priek�ā stāvo�o hudlarie�u sekcijas montā�u. FROBi dzīvoja vienā no centrā�lajiem nodalījumiem, kur gravitācijas re�ģi nodro�ināja �etrus g, kā arī bija radītas da�as citas ērtības. Ja jau �o nodalījumu paredzēts teju teju montēt kopā ar galveno korpusu, tas no�zīmē, ka līdz pilnīgai montā�as pabeig�anai atliku�as kādas pie�cas se�as nedēļas.

O'Mara labi saprata, ka �īs pēdējās montā�as stadijas radīs vislielākos satraukumus. Operatori, krītot nost no kājām aiz no�guruma, patvēru�ies dro�ā aizsegā, pārbīdīs tuk�umā tūksto�- tonnīgus milzeņus un uzmanīgi tos savienos vienu ar otru, bet montētāji pa to laiku pārbaudīs tuvojo�os virsmu paralelitāti, koriģēs un sagatavos savieno�anai.

Daudzi no viņiem, ignorējot brīdinājuma signālus, pakļaus sevi galējam riskam, lai tikai ieekonomētu laiku un vēlāk neva�jadzētu visu pārmontēt.

O'Mara, protams, daudz labprātāk strādātu �īs montā�as noslēguma posmos, nekā �eit auklētu visādus mazuļus.

Atcerējies par mazuli, viņ� atkal izjuta satrukumu, kuru bija slēpis no Voringa. Vēl nekad līdz �im mazulis nebija tik ilgi gulējis � kop� tā laika, kad viņ� aizmiga, vai, pareizāk sakot, tika aizmidzināts visai nedelikātā veidā, bija jau pagāju�as vis�maz kādas divdesmit stundas. Tiesa, FROBi ir izturīgas būtnes, ta�u tomēr, vai nevarētu tā atgadīties, ka mazulis nav vis vien�kār�i aizmidzis, bet zaudējis samaņu �īs ne�ēlīgās dauzī�anas rezultātā.

O'Mara sagrāba grāmatu, kuru tam atsūtījis Pelings, un sā�ka drud�aini lasīt.

Tas nebija nemaz tik viegli, bet pēc divām stundām O'Ma�ra jau �o to zināja par mazgadīgu hudlarictī�u kop�anu; �ī in�formācija viņu nomierināja un tai pa�ā laikā arī satrauca. Kā rādās, O'Maras dusmu uzliesmojums un tam sekojo�ā rīcība bija gājusi mazulim tikai labumā � mazgadīgiem FROBiem ir nepiecie�ami īsti glāsti, bet pavir�s to pūļu uzskaitījums, kādas pieliek pieaugu�ie FROBi, maigi iepliķējot savu bērneli, pār�liecināja O'Maru, ka viņa negantie belzieni mazulim �ķita kā ļoti maigi glāsti. Ta�u grāmata brīdināja no pārbaro�anas bries�mām, un �eit O'Mara neap�aubāmi bija �āvis pār strīpu.

Pēc visa sprie�ot, mazulim esot nomodā, to vajadzēja barot pēc katrām piecām se�ām stundām un nomierināt ar fiziska spēka pielietojumu, iepliķējot, ja mazulis ir satraukts vai prasa vēl barību. Izrādījās arī, ka FROBu bērneļi ir regulāri jāpel�dina un turklāt visai bie�i.

Uz viņu dzimtās planētas �āda pelde atgādināja attīrī�anas procedūru ar spēcīgas smil�u strūklas palīdzību, ta�u O'Mara uzskatīja, ka tas dro�i vien ir saistīts ar spiedienu un viņu dzim�tās atmosfēras blīvumu. Turklāt viņam radās vēl viena problē�ma � kā nodro�ināt pietiekami spēcīgus nomierino�us belzie�nus? Viņ� ļoti nopietni �aubījās par to, ka spēs nonākt afek�ta stāvoklī katrreiz, kad mazulim būs nepiecie�ama vecāku mī�lestības hudlarietiskā porcija.

Katrā ziņā viņam tagad bija milzum daudz laika, lai to visu rūpīgi apdomātu, un viņ� vēl arī noskaidroja, ka hudlarietī�i paliek nomodā divas diennaktis, bet tad guļ veselas piecas no vietas.

Pa to laiku, kamēr viņa aprūpējamais gulēja, O'Mara spēja izdomāt, kā viņu samīļot un mazgāt, un pat iemanījās izbrīvēt pāris brīvas dienas, lai atpūstos un uzkrātu spēkus divām priek��ā stāvo�ajām sūrā darba diennaktīm.

Cilvēkam ar parasto spēku rezervi �āds re�īms būtu ne�panesams, ta�u O'Mara pēc divām nedēļām ievēroja, ka viņa organisms fiziski un garīgi pielāgojās �ādam darba ritmam un visām ar to saistītajām grūtībām.

Pēc �etrām nedēļām savainotā kāja pārstāja sāpēt un nebija vairs stīva, bet mazulis tam vairāk nesagādāja vispār nekādas rūpes.

Bet tostarp grandiozais projekts tuvojās noslēgumam. Ja neskaita �ādas tādas nebūtiskas pārbūves, tad �is viss a�ūrais telpiskais labirints bija jau samontēts. Ieradās izmeklētājs no Monitoru Korpusa un nopratināja acīmredzot visus, bet tikai ne O'Maru.

O'Maru, protams, interesēja, vai Voringu jau arī noprati�nāju�i, un ja tas noticis, ko viņ� liecinājis. Izmeklētājs bija pro�fesionāls psihologs, kā visi pārējie Projekta in�enieri, un dro�i vien nebija muļķis.

O'Mara pie sevis nosprieda, ka arī viņ�, O'Mara, nav ne�kāds muļķis; viņ� visu apdomāja un būtībā par izmeklē�anas rezultātiem bija dro�s. Ta�u viss atkarīgs no tā, ko Monitoram teicis Vorings.

�Tu esi glu�i vai kļuvis zaļ� no bailēm, � O'Mara ar nici�nājumu domāja par sevi. � Tagad, kad tavas iemīļotās teorijas beidzot tiek pakļautas nopietnai pārbaudei, tu kā tāds muļķis esi pārbijies, ka tās varētu izrādīties nepareizas. Tu esi gatavs līst uz vēdera pie Voringa un laizīt viņam zābakus."

O'Mara apzinājās, ka tas ienestu nejau�ības elementu tai situācijā, kurai vajadzēja būt prognozējamai, un gandrīz pilnīgi noteikti visu izbojātu. Neraugoties uz to, vilinājums bija ļoti spēcīgs.

# * *

Tā bija jau sestā nedēļa, kop� O'Mara bija spiests kopt mazuli, un viņ� sāka studēt tās pārsteidzo�ās un ērmīgās kaites, kurām ir pakļauti mazgadīgie hudlarietī�i, kad pēk�ņi slū�u sig�nālierīce ziņoja, ka kāds ieradies vizītē.

O'Mara steidzīgi pieleca no krēsla un lūkojās uz lēnām va�ļā vero�os lūku, cen�oties neizrādīt pat mazākās satraukuma pazīmes.

Ta�u tas bija tikai Kakstons.

� Es gaidīju Monitoru, � O'Mara teica.

Kakstons pasmīnēja.

��� Hm� Vai tad viņ� ar jums vēl nerunāja? Iespējams, viņ� to uzskata par lieku laika tērē�anu. Pēc visa tā, ko mēs viņam pastāstījām, viņ� dro�i vien domā, ka �ī lieta ir pilnīgi skaidra. Pie jums viņ� ieradīsies jau ar roku dzel�iem.

O'Mara tikai palūkojās uz viņu. Viņam tā vien gribējās pa�jautāt Kakstonam, vai Monitors jau ir nopratinājis Voringu, ta��u viņ� apspieda �o vēlē�anos.

��� Es atnācu pavaicāt, ko jūs darāt ar ūdeni, � Kakstons naidīgi noteica, � no noliktavām ziņo, ka jūs esat pieprasījis trīsreiz vairāk ūdens nekā varējāt izmantot. Esat �eit ierīkojis akvāriju vai kaut ko tādā pa�ā garā?

O'Mara tī�ām izvairījās no tie�as atbildes. Viņ� tikai no�teica:

��� Laiks peldināt mazuli, vai negribat paskatīties?

Viņ� pieliecās, veikli atbīdīja malā ap�uves gabalu sev tie�i zem kājām un iebāza roku atsegtajā caurumā.

��� Ko jūs darāt? � Kakstons iekliedzās. � Tur ta�u atro�das gravitācijas re�ģi, tos nedrīkst aiztikt.

Grīda pēk�ņi sa�ķiebās asā leņķī. "Kakstons lādēdamies uz�gāzās virsū mēbelēm. O'Mara iztaisnojās, atvēra slū�u iek�ējās durtiņas un devās uz guļamnodalījumu.

Kakstons viņam sekoja, nepārstādams aurot, ka O'Maram nav ne tiesību, ne pietiekamas kvalifikācijas, lai tas varētu pats regulēt mākslīgās gravitācijas ierīci.

Iegājis guļamistabā, O'Mara paziņoja:

��� Tas ir rezerves baro�anas rezervuārs, uz kura uzrīkots sūknis, kas ir pārtaisīts tā, lai padotu ūdens strūklu zem augsta spiediena.

Viņ� nodemonstrēja, kā darbojas ierīce, apskalojot nelielu hudlarietī�a ādas apgabalu. Ta�u mazulis bija pilnībā aizņemts ar to, ka beidza lauzt vienu no krēsliem, un nepievērsa ie�nācējiem nekādu uzmanību.

��� Jūs savā priek�ā redzat, � O'Mara turpināja, � ādas apgabalu, kur barības maisījums vēl nav pilnīgi sacietējis. �o garozu pēc noteikta laika perioda ir jānoskalo, tāpēc ka tā aiz�sprosto barības uzņem�anas ceļus un tādā veidā samazina barī�bas pārstrādi. Tā visa rezultātā mazais hudlarietītis slikti jūtas, un viņ� � ē-ē� sāk draiskoties.

O'Mara turpināja runāt tuk�umā. Viņ� redzēja, ka Kak�stons pat neskatās uz mazuli, bet apcer ūdens strūkli, kas, atsi�toties no hudlarietī�a, tagad jau straumītē tecēja pa krietni sa��ķiebtajām dzīvojamās telpas durvīm atvērtajā slū�u lūkā. Ta�u tas nāca O'Maram tikai par labu, jo uz mazuļa ādas pēk�ņi parādījās tādas krāsas un konsistences pleķis, kādu O'Mara ne�kad agrāk netika ievērojis.

Iespējams, ka uztraukumam nebija pamata, ta�u tomēr labi, ka Kakstons to neredz un neuzdos liekus jautājumus.

���� Bet kas tur aug�ā? � Kakstons vaicāja, norādot uz griestiem.

Lai nodro�inātu mazulim maigu apie�anos, kādu tas neap��aubāmi bija pelnījis, O'Maram nācās izgatavot veselu sviru, bloku un atsvaru sistēmu un nostiprināt �o neveiklo ma�īnu pie griestiem. �ķiet, viņ� pat lepojās ar savu ierīci; tā ļāva apveltīt mazuli ar kārtīgu, solīdu pliķi � sitienu, ar kuru varētu uz vietas nosist cilvēku. Ta�u O'Mara stipri �aubījās par to, vai �is izgudrojums iepatiksies Kakstonam. Visticamāk, ka iecirkņa priek�nieks apvainos viņu par to, ka tas ņirgājas par mazuli, un aizliegs pielietot tamlīdzīgus paņēmienus.

Tāpēc O'Mara steidzās ārā no guļamnodalījuma un kā starp citu izmeta:

��� Vienkār�s pacēlājs.

* * *

O'Mara izberza ar lupatu slapjos plankumus uz grīdas un iemeta lupatu slū�ās, kas bija jau līdz pusei piepildītas ar ūde�ni. Kurpes un kombinezons arī bija samirku�i, tāpēc viņ� tos arī iemeta turpat, tad aizvēra iek�ējo lūku un atvēra ārējo.

Kamēr ūdens uzvārījās, izlau�oties vakuumā, O'Mara pār�slēdza gravitācijas re�ģus, lai grīda atkal kļūtu horizontāla, tad izvilka no slū�ām savas kurpes, kombinezonu un pārējo ap�ģērbu, kas jau bija paguvis pilnīgi iz�ūt.

��� Jums, kā redzu, viss ir lieliski organizēts, � Kakstons norūca, nostiprinot sava skafandra sejassargu. � Katrā ziņā jūs rūpējaties par mazuli labāk nekā to darīja viņa vecāki. Pacen�tieties turpināt tādā pa�ā garā.

Pēc tam viņ� piebilda:

��� Monitors apciemos jūs rīt deviņos no rīta.

Un izgāja.

O'Mara iemetās atpakaļ guļamistabā, lai uzmanīgāk aplū�kotu aizdomīgo plankumu. Plankums bija bāls, pelēki zils, un �ai vietā gludā, gandrīz tēraudcietā āda bija sasprēgājusi.

O'Mara uzmanīgi paglaudīja plankumu, mazulis tūdaļ pat sarāvās un nesapratnē iekaucās.

O'Mara neatcerējās, ka būtu lasījis grāmatā par kaut ko tamlīdzīgu, bet viņ� ta�u nebija to izlasījis līdz galam. Jo ātrāk viņ� to izdarīs, jo labāk.

Visda�ādākās būtnes �eit galvenokārt sazinājās ar transla- tora palīdzību, kas �ķiroja un klasificēja visas saprātīgās skaņas, bet tad atskaņoja tās runājo�ās būtnes valodā. Tajos gadījumos, kad ar translatoru nepietika, izmantoja mnemogrammu sistē�mas. Mnemogrammas pārnesa visas būtnes jutekliskās sajūtas, zinā�anas un psiholoģiskās īpatnības tie�i otras būtnes apziņā.

Daudz mazāk populāra un precīza bija to rakstisko simbolu izmanto�ana, kas veidoja tā saucamo universālo valodu jeb uni- versumu.

Universums derēja tikai tām būtnēm, kuru smadzenes bija pieslēgtas pie optiskiem receptoriem, kas spēja izlobīt ziņas no simboliskām zīmēm uz plakanas virsmas � citiem vārdiem sa�kot, no rakstiska teksta.

Lai gan bija visai daudz būtņu, kas apveltītas ar �o spēju, tomēr da�ādiem tipiem parasti bija da�āda reakcija uz krāsu. Tas, ko O'Mara uzskatīja par pelēki zilo, citai būtnei varēja likties pelēki dzeltens vai purpursarkans, un, pilnīgi iespējams, tie�i �ī cita būtne varēja būt hudlarie�u grāmatas autors.

Vienā no grāmatas pielikumiem bija ievietota salīdzināmā tabula aptuvenai krāsu attiecību noteik�anai, ta�u rakņāties tajā bija ļoti garlaicīgs un ilgs darbs, turklāt arī O'Maras univer-

suma zinā�anas nebija nemaz tik spīdo�as.

* * *

Pēc piecām stundām O'Mara vēl joprojām nespēja noteikt diagnozi, bet pa to laiku pelēki zilais plankums uz mazuļa ādas palielinājās divkārt un līdzās tam uzradās vēl trīs tādi pa�i. Skaidri nezinot, vai rīkojas pareizi, O'Mara tomēr pabaroja mazuli un atkal iegrima grāmatas studē�anā.

Ja varēja ticēt rokasgrāmatai, tad bija burtiski simtiem da��ādu slimību, kas apdraudēja jaunos hudlarietī�us. O'Maras mazulis no tām laimīgā kārtā izvairījās tikai tāpēc, ka viņu ba�roja ar barības koncentrātiem un viņam nebija kontakta ar tām baktērijām, kas bagātīgi mājoja viņa dzimtās planētas atmos�fērā.

O'Mara gan mierināja sevi, ka mazuļa slimība dro�i vien ir kāds masalu uzbēruma hudlarie�u ekvivalents, tomēr plan�kumi izskatījās visai draudīgi. Nāko�ajā baro�anas reizē tie jau bija veseli septiņi, visi tie ieguva zilgani ļaunu vēsto�u nokrāsu, un piedevām vēl mazulis nepārtraukti sevi pļaukāja ar saviem izaugumiem jeb taustekļiem. Acīmredzot plankumi necie�ami kņudēja.

Uzzinājis �os jaunumus, O'Mara atkal uzmanīgi pievērsās grāmatai.

Un pēk�ņi viņ� uzdūrās tam, ko meklēja. Simptomu uz�skaitījumā tika norādīti izteikti plankumi uz ādas un necie�ama kņudoņa, kuru izsauc ādā neuzsūku�ās barības daļiņas.

Vienīgā ārstē�anas metode bija kairināto ādas apgabalu at�tīrī�ana, lai tādā veidā novērstu kņudoņu un niezi, bet par visu pārējo parūpēsies pati daba. �ī bija hudlarie�iem visai reta sli�mība, tās simptomi parādījās ļoti pēk�ņi, tā tikpat ātri attīstījās un tikpat ātri arī izzuda.

Grāmatā tika apgalvots, ka pareizas slimnieka kop�anas ga�dījumā �ī slimība nav absolūti bīstama.

O'Mara sāka salīdzināt hudlarie�u skaitļus ar cilvēku skait�ļiem. Viņ� izskaitļoja, ka krāsainie plankumi var sasniegt astoņ�padsmit collu diametrā un tie var uzrasties pat vesels ducis, pirms sāks izzust. Un tam visam jānotiek se�u stundu laikā kop� tā brī�a, kad O'Mara ievēroja pirmo plankumu.

Tāpēc viņam nebija nekāda pamata satraukties.

Pēc kārtējās baro�anas O'Mara rūpīgi notīrīja zilos plan�kumus, tomēr, neskatoties uz to, mazulis turpināja sevi ne�ēlīgi �austīt ar taustekļiem un raustīties. Viņ� atgādināja pietupu�os ziloni, kas sirdīgi vicina uzreiz se�us snuķus.

O'Mara atkal ielūkojās grāmatā, ta�u rokasgrāmata jopro�jām dro�i apliecināja, ka normālos apstākļos slimība norit viegli un ātri un ir tikai jāraugās, lai infekcijas skartie ādas apgabali būtu tīri.

�Bērni, tās ir vienas vienīgas rūpes", � O'Mara satraukti nodomāja.

Veselais saprāts tam teica priek�ā, ka visa �ī raustī�anās un pa��austī�anās izskatās nenormāli un tai reiz būtu jādara gals.

Varbūt ka mazulis vienkār�i knosās tikai aiz ieraduma, ta�u diez vai � kaut kā pārlieku neganti viņ� to dara. Bet, iespē�jams, ja izdotos novērst viņa uzmanību, viņ� pārstātu knosīties?

O'Mara ar savas ierīces palīdzību sāka ritmiski pliķēt ma�zuli pa to vietu, kur, kā viņ� to bija noskaidrojis, hudlarietītim sitieni sagādāja vislielāko baudu � pusmetra attālumā no cie�tās, caurspīdīgās membrānas, kas aizsargāja acis.

Kamēr O'Mara pliķēja mazuli, viņa kustības nebija tik dru�d�ainas. Ta�u tiklīdz O'Mara apstājās, hudlarietītis sāka sevi �austīt ar taustekļiem vēl negantāk nekā ieriek� un pat metās uz sienām un mēbeļu atlūzām.

Viena �āda neganta uzbrukuma laikā viņ� gandrīz vai ie�lauzās dzīvojamā telpā, viņu atturēja tikai tas, ka viņ� nespēja iespraukties pa durvīm. Līdz �im O'Mara vēl kaut kā nebija aptvēris, cik ļoti mazulis pēdējo piecu nedēļu laikā pieņēmies svarā.

Galu galā O'Mara tik ļoti pārgura, ka viņam nācās atkāp�ties. Viņ� ļāva mazulim bezpalīdzīgi �audīties pa guļamistabu un taranēt tās sienas, bet pats iemetās dīvānā, cen�oties ne�daudz koncentrēties.

Ja varēja ticēt grāmatai, tad zilajiem plankumiem būtu pats pēdējais laiks sākt nozust. Ta�u tie neizzuda � tie bija jau veseli divpadsmit, un krietni vien lielāki nekā tiem vajadzēja būt, � tik lieli, ka nāko�ās baro�anas laikā virsma, kas būs spējīga uzsūkt barību, krietni vien samazināsies, bet tas nozīmē, ka mazulis zaudēs spēkus, jo nesaņems pietiekami daudz ba�rības.

Un vispār jebkuram cilvēkam ta�u ir skaidrs, ka kņudo�ās vietas nedrīkst kasīt, ja vien nevēlies, lai slimība izvērstos par krietnām nepatik�anām�

Viņa pārdomas pārtrauca aizsmacis saraustīts rēciens. Pēc skaņas rakstura O'Mara jau spēja noteikt, ka mazulis ir ār�kārtīgi izbijies, bet pēc tās salīdzino�i mazā skaļuma � ka tas ir arī novārdzis.

O'Maram bija ļoti vajadzīga palīdzība, ta�u viņu māca no�pietnas �aubas par to, vai kāds spēs viņam palīdzēt. Kaut ko teikt Kakstonam bija pilnīgi bezjēdzīgi � iecirkņa vadītājs no�teikti griezīsies pie Pelinga, bet Pelings ir vēl nekompetentāks par O'Maru jautājumos, kas skar hudlarie�u mazuļu kop�anu. Tā tikai velti zaudēsi laiku un nekādi nepalīdzēsi mazulim. Tur�klāt vēl Kakstons, neraugoties uz Monitora klātbūtni, pacen�tīsies visu novelt uz O'Maru, jo apvainos viņu par to, ka viņ� tī�ām pieļāvis mazuļa saslim�anu, � iecirkņa priek�nieks neap��aubāmi tie�i tā novērtēs notiku�o.

Kakstons nemīlēja O'Maru. Neviens nemīlēja O'Maru. Ja viņ� �eit būtu ar visiem draudzīgās attiecībās, tad viņu neviens nesāktu apvainot par mazuļa saslim�anu vai arī tik vienprātīgi kā tagad uzskatīt, ka tie�i viņ� ir vainojams mazgadīgā FROBa vecāku nāvē. Ta�u O'Mara jau no pa�a sākuma bija nolēmis �eit spēlēt netīkamā subjekta lomu � un bija sasniedzis at�zīstamus rezultātus, pat pārlieku.

Bet, iespējams, ka viņ� patiesi bija nelietis, tāpēc arī viņam tik viegli ir spēlēt �o lomu. Iespējams, ka pastāvīgais sapīkums par to, ka viņam nekad nerodas izdevība pa īstam izmantot savu intelektu, padarījis O'Maru ļaunu, un tas, ko viņ� uzskatīja tikai par lomu, īstenībā ir kļuvis par viņa patieso būtību?

Ja vien viņ� nebūtu iejaucies visā �ai notikumā ar Voringu! Tie�i jau tādēļ visi tik neglābjami arī satrakojās.

Bet O'Mara ta�u gribēja pierādīt, ka viņ� ir uzticams, pa�cietīgs, sirsnīgs cilvēks un viņam piemīt visas tās īpa�ības, kuras tik ļoti ciena viņa darbabiedri. Un lai to sasniegtu, vispirms vajadzēja pierādīt, ka viņam var uzticēt rūpēties par mazuli.

O'Mara pēk�ņi iedomājās, vai viņam gadījumā nevarētu pa�līdzēt Monitors. Ne jau personīgi pats Monitors � diez vai Monitoru Korpusa psihologs kaut ko saprot no hudlarie�u bēr�neļu mīklainajām slimībām � bet gan ar savas organizācijas starp�niecību. Monitoru Korpuss ir visgalaktiska organizācija, augstā�kais autoritārais orgāns, kas atbild par �visu un visiem", dro�i vien viņ� spētu nekavējoties sameklēt speciālistu. Lai gan �āds speciālists varētu atrasties tikai uz pa�as Hudlaras, bet turienes varas iestādēm jau paziņots par nabaga mazuli, un palīdzība, protams, ieradīsies ātrāk nekā Monitors paspēs kaut ko no�organizēt. Ta�u tā var arī neierasties laikā.

Tāpēc visa atbildība par mazuli pilnīgi gūlās uz O'Maras pleciem.

Slimība mazulim nav nopietnāka kā masalu laikā�

Ta�u cilvēka bērnam masalas var izvērsties par ļoti no�pietnu slimību, ja to tur aukstā telpā vai kādos citos apstākļos, kas var nebūt nāvējo�i pa�i par sevi, ta�u ir nāvējo�i bīstami organismam ar novājinātām pretestības spējām. Rokasgrāmata ieteica mieru, plankumu attīrī�anu un neko vairāk�

Vai patiesi viss? Tika ta�u uzskatīts, ka pacients slimības laikā atrodas uz savas dzimtās planētas. Viņam ierastos ap�stākļos slimība dro�i vien patiesi noritēja ātri un viegli.

Bet vai tad O'Maras guļamistabā valdīja slimā hudlarie�a mazuļa ierastie dzīves apstākļi?!

O'Mara strauji pieleca no dīvāniņa un metās pie skafandru ni�as.

Viņ� jau līda dro�as aizsardzības skafandrā, kad pēk�ņi ie�pīkstējās komunikatora signāls.

���� O'Mara, � atskanēja Kakstona asā balss, � Monitors vēlas ar jums aprunāties. Bija domāts, ka saruna nenotiks ātrāk par rītdienu, ta�u�

��� Pateicos jums, Kakston, � viņu pārtrauca mierīgāka un daudz stingrāka balss.

Sekoja pauze, tad atskanēja:

���� Mani sauc Kreitorns. Kā jau jums tas zināms, es gra�sījos ar jums tikties rīt, ta�u es jau paguvu tikt galā ar da�ām

citām lietām un izbrīvēju laiku iepriek�ējai sarunai�

* * *

�Vajadzēja ar viņam izvēlēties tik velni�ķīgi nepiemērotu laiku!" � O'Mara sirds dziļumos sūtīja zibeņus un lāstus pār Monitora galvu.

Viņ� uzvilka skafandru, ta�u nesāka vilkt aizsargķiveri un cimdus. Tā vietā viņ� atvēra sadales plāksni, kas regulēja gaisa padevi, lai varētu aizsniegt gravitācijas re�ģus.

���� Atklāti sakot, � Monitors vienmērīgā balsī turpināja, � jūsu lieta nebūt nav mans galvenais uzdevums, kālab esmu �eit ieradies� Man uzdots radīt visus nepiecie�amos apstākļus da��ādu tipu būtnēm, kas drīz vien sāks ierasties Hospitālī, lai tiktu ieskaitītas tā �tatā. Man jārūpējas arī par to, lai viņu star�pā nerastos kādas nesaskaņas. Jāņem vērā tūksto�iem visda��ādāko nian�u, bet tie�i �obrīd esmu relatīvi brīvs. Jūs esat ma�ni ieinteresējis, O'Mara. Es gribēju uzdot jums da�us jautā�jumus.

���� Lūdzu atvainojiet, � O'Mara viņu pārtrauca, � ta�u man nāksies �o to izdarīt, kamēr mēs sarunāsimies. Kakstons jums visu paskaidros�

��� Es jau pastāstīju par mazuli, � Kakstons iejaucās, � un ja jūs cerat apmuļķot Monitoru, tēlojot no sevis gādīgu mā�miņu�

��� Es gribētu vēl arī piebilst, � Monitors teica, � ka pa�vēle likt jums dzīvot kopā ar FROBu bērnu ir pielīdzināma ne�ēlīgam un pretlikumīgam sodam, un par visu to, ko esat izcietis pēdējo piecu nedēļu laikā, no jūsu sprieduma tiks at�skaitīti kā minimums desmit gadi � ja, protams, jūs vispār tiksiet atzīts par vainīgu. Starp citu, vai nebūtu labāk redzēt to, ar kuru sarunājies? Vai jūs nepiekristu ieslēgt videosakarus?

Pēk�ņi smaguma spēks kajītē no viena g palielinājās līdz diviem.

O'Mara nebija gaidījis �o pēk�ņo pārmaiņu � viņam saļo�dzījās kājas, un viņ� gar�ļaukus nogāzās uz grīdas.

Mazuļa rēcieni blakusistabā dro�i vien slāpēja O'Maras ra�dīto troksni, tāpēc ka viņa sarunasbiedrs uz to nekādi nerea�ģēja.

O'Mara ar piepūli uzslējās ceļos un noteica:

��� Atvainojiet, mans videofons nestrādā.

Monitors brīdi klusēja, tā liekot O'Maram saprast, ka ir uzminējis viņa melus un piekrīt tagad nepievērst tiem uzma�nību.

Beidzot viņ� noteica:

��� Neko darīt, lai gan mani jūs, ceru, varat redzēt, � un videofona ekrāns ieslēdzās.

Uz ekrāna parādījās jauneklīgs vīrietis ar īsi apcirptiem matiem, kura acis �ķita kādus divdesmit gadus vecākas nekā pati seja. Uz tum�i zaļā parādes mundiera varēja saskatīt ma�jora nozīmes, uz apkaklītes � emblēmu ar zizli. O'Mara no�sprieda, ka savādākos apstākļos �is cilvēks dro�i vien viņam patiktu.

��� Man ir �is tas jāizdara blakustelpā, � viņ� teica. � Es tūdaļ atgriezī�os.

Viņ� noregulēja antigravitācijas jostu, lai tās atgrū�anas spēks būtu divi g, kas precīzi līdzsvarotu kajītē eso�o smagumu spēku un ļautu tam paaugstināt gravitāciju līdz �etriem g bez kaut kādām īpa�ām sekām. Pēc tam viņ� grasījās noregulēt trīs g, un tā rezultātā iegūtu summāro pievilk�anās spēku, kas līdzi�nātos vienam g.

Katrā ziņā tādi bija viņa plāni.

Tā vietā gravitācijas josta (vai re�ģi, vai josta un re�ģi vien�laicīgi) sāka radīt pus g lielu gravitācijas fluktuāciju [1] , un kajīte burtiski satrakojās.

Tas atgādināja brauk�anu ātrgaitas liftā, kas ik pa brīdim ieslēdzas, bet tad atkal apstājas. Svārstību skaits ātri pieauga, līdz O'Maru sāka tā kratīt, ka viņam klabēja zobi. Ta�u viņ� nepaguva vēl kaut ko uzsākt, kad radās jauns vēl nopietnāks sare�ģījums.

Gravitācijas re�ģi ne tikai nepārtraukti mainīja smaguma spēku, tie pārstāja darboties perpendikulāri grīdai. Pat vētras pārsteigts kuģis, �ķiet, nekad nav tā raustījies un valstījies no vieniem sāniem uz otriem kā O'Maras kajītes grīda.

O'Mara salīgojās, izmisīgi centās pieķerties pie dīvāna, ta�u aizlidoja garām un smagi atsitās pret sienu. Pirms viņ� paguva atslēgt jostu, viņu aizmeta pāri visai kajītei pie pretējās sienas.

Kajītē atkal valdīja pastāvīgs divus g liels smaguma spēks.

��� Un cik ilgs laiks jums tam ir nepiecie�ams? � Monitors pēk�ņi pajautāja.

Visā �ai jezgā O'Mara bija par viņu pilnīgi aizmirsis. Atbil�dot Monitoram, viņ� pielika visas pūles, lai viņa balss skanētu dabiski.

��� Kas to lai zina. Vai jūs nevarētu piezvanīt vēlāk?

��� Es pagaidī�u, � Monitors teica.

Cen�oties nepievērst uzmanību sasitumiem, kurus viņ� bi�ja guvis, neraugoties uz dro�as aizsardzības skafandru, O'Mara centās koncentrēties, lai rastu izeju no kļūmīgās situācijas. Viņ� nojauta, kas �eit bija noticis.

Kad līdzās vienlaicīgi ieslēdzas divi vienādas jaudas un frekvences antigravitācijas ģeneratori, rodas interference [2] , kas izjauc to abu stabilitāti. O'Maras kajītē bija uzstādīti pagaidu re�ģi, un tie barojās no ģeneratora, kas bija līdzīgs jostas ģene�ratoram. Parasti starp tiem pastāvēja frekven�u nobīde � tie�i tāpēc, lai izvairītos no līdzīgiem gadījumiem. Ta�u pēdējo pie�cu nedēļu laikā O'Mara pastāvīgi bija rakņājies re�ģu mehānis�mā, turklāt viņ� vēl līda tur katrreiz, kad rīkoja mazulim pel�di, � un viņ� acīmredzot, pa�am to nezinot, izmainīja frek�venci.

Viņam nebija ne jausmas, kur tie�i viņ� kļūdījies, un pat ja arī viņ� to zinātu, viņam nebūtu laika �o kļūdu izlabot.

Viņ� atkal uzmanīgi ieslēdza jostu un sāka lēnām palielināt tās jaudu. Pirmās nestabilitātes pazīmes parādījās, kad jostas antigravitācija sasniedza trīs ceturtdaļas g.

��etri g mīnus trīs ceturtdaļas � tas ir nedaudz vairāk par trim g. Kā rādās, nāksies strādāt bez jebkādiem atvieglo�jumiem," � O'Mara drūmi nodomāja.

O'Mara steidzīgi uzlika galvā aizsargķiveri, pārstiepa kabeli no skafandra mikrofona pie komunikatora, lai varētu sarunāties un lai ne Kakstons, ne Monitors nesaprastu, ka viņ� atrodas skafandrā. Jāmēģina atlikt �o sarunu līdz ārstniecības kursa beigām, ta�u viņiem nedrīkst rasties aizdomas, ka �eit notiek kaut kas ārkārtējs.

Viņ� sāka regulēt gaisa padevi un gravitācijas re�ģus.

Nepilnu divu minū�u laikā atmosfēras spiediens kajītē pa�lielinājās se�as reizes, bet mākslīgais pievilk�anas spēks pieauga līdz �etriem g � tas bija maksimāli iespējamais hudlarie�u �ie- rasto" apstākļu variants, kādu O'Maram izdevās sasniegt. Sajū�tot, kā saspringst un gandrīz vai pārtrūkst pleca muskuļi � josta ta�u neitralizēja tikai trīs ceturtdaļas g no �etriem � O'Mara izvilka no cauruma ap�uvumā neparasti smago un ne�veiklo bluķi, par kādu tagad pārvērtās viņa roka, un smagi pār�vēlās uz muguras.

Viņam bija tāda sajūta it kā viņam uz krūtīm būtu uzvēlies viņa dārgais pustonnlgais mazulis; acu priek�ā lēkāja lieli tum�i plankumi. �iem plakumiem cauri vīdēja neliels griestu gabals un videofona ekrāns kaut kādā glu�i neiespējamā leņķī. Uz ek�rāna redzamais cilvēks izrādīja nepacietības pazīmes.

���� Esmu �eit, � O'Mara ar pūlēm izteica. Viņ� pūlējās pakļaut sev savu elpo�anu. � Jūs dro�i vien gribat uzzināt ma�nu �ī nelaimes gadījuma versiju.

���� Nē, � Monitors atbildēja. � Es noklausījos Kakstona izdarīto ierakstu. Mani interesē jūsu pagātne, vēl līdz tam, kad jūs �eit sākāt strādāt. Es ievācu ziņas, un te nu glu�i viss ne�saskan�

Viņu sarunu pārtrauca apdullino�s rēciens. Lai gan pa�augstinātā spiediena dēļ mazulis rēca piepūlētā basā, O'Mara saprata, ka tas ir izsalcis un aizkaitināts.

O'Mara ar milzu pūlēm pagriezās uz sāniem, tad atspiedās uz elkoņiem. Kādu laiku viņ� nekustīgi gulēja tādā stāvoklī, sa�kopojot spēkus, lai pārvietotu ķermeņa smagumu uz plaukstām un ceļiem. Tad kad viņam tas beidzot izdevās, viņ� atklāja, ka viņa kājas ir piepampu�as, un �ķita, ka tās tūdaļ tūdaļ pār�sprāgs no tajās pieplūdu�o asiņu spiediena.

Aizelsdamies viņ� nolaida galvu. Asinis tūdaļ ieplūda ķer�meņa priek�daļā � un viņam acu priek�ā sāka peldēt sarkani riņķi..,

Viņ� nevarēja rāpot �etrrāpus vai līst uz vēdera. Un, pro�tams, trīs g viņam neļāva tā vienkār�i piecelties un iet. Kas gan cits vēl atlika?

O'Mara atkal pielika milzu pūles, lai pagrieztos uz sāniem, bet tad pārvēlās uz muguras, ta�u �oreiz jau piepalīdzēja sev ar elkoņiem. Skafandra apkakle noturēja viņa galvu, bet pie�durkņu blīves bija pārlieku plānas un elkoņi necie�ami sāpēja. Piedevām vēl no �ī milzu sasprindzinājuma viņam sāka dru�d�aini sisties sirds. Un visļaunākais, O'Mara atkal sāka zaudēt samaņu.

Protams, ir ta�u jābūt kādam paņēmienam, kas ļautu līdz�svarot vai vismaz sadalīt ķermeņa smagumu tā, lai varētu kustē�ties un pie tam nezaudēt samaņu.

Viņ� centās iedomāties, kādā pozā cilvēks sēdēja speciāli ierīkotajos aizsargkrēslos, kurus pielietoja uz kosmiskajiem ku�ģiem tajos laikos, kad vēl nebija izgudrota mākslīgā gravitācija. Viņ� pēk�ņi atcerējās, ka tajos gulēja ne glu�i plakaniski, bet ar ceļiem gaisā�

Lēnām atgrū�oties ar elkoņiem, muguru un pēdām, locoties glu�i kā �ūska, O'Mara devās guļamistabas virzienā. Varenie muskuļi, ar kuriem to bija apveltījusi daba, tagad lieti noderē�ja � parasts cilvēks tādos apstākļos noteikti būtu pieplacis pie grīdas un nespētu pat pakustēties. Ta�u pat O'Maram bija ne�piecie�amas veselas piecpadsmit minūtes, lai aizrāpotu līdz smi�dzinātājam, un visu �o laiku mazulis nepārtraukti rēca. �ī skaņa bija tik skaļa un zema, ka no tās, �ķiet, vibrēja katrs O'Maras ķermeņa kauliņ�.

���� Man ar jums nepiecie�ams aprunāties, � Monitors kā�dā īslaicīga klusuma brīdi iekliedzās. � Vai patiesi jūs nespē�jat aizbāzt rīkli �im nolādētajam zīdainim?!

���� Viņ� ir izsalcis, � O'Mara atbildēja. � Viņ� nomie�rināsies, tiklīdz viņu pabaros.

Smidzinātājs bija nostiprināts uz ratiņiem, un O'Mara bija aprīkojis tos ar kājas pedāli, lai ar rokām varētu brīvi vadīt strūklu mērķī.

Tagad, kad �etrkārt pieaugu�ais smaguma spēks piekala vi�ņa aprūpējamo pie vienas vietas, O'Maram nācās stumt ratiņus ar plecu, lai tie ieņemtu vajadzīgo stāvokli, un ar elkoni spiest pedāli.

Pieaugu�ā smaguma spēka iespaidā barības strūkla sliecās uz grīdas pusi, ta�u galu galā O'Maram tomēr izdevās pārklāt mazuli ar barības kārtu.

Attīrīt slimos apgabalus no barības maisījuma bija krietni vien grūtāk.

Ūdens strūklu, kuru O'Mara, guļot uz grīdas, �ā tā vēl spē�ja regulēt, nekādi nevarēja novirzīt tie�i mērķī. Viņam tikai iz�devās trāpīt platajā spilgti zilajā plankumā, kur� izveidojās, trim plankumiem saplūstot vienā, un aizņēma gandrīz veselu ce�turtdaļu mazuļa ķermeņa.

* * *

Ticis ar to galā, O'Mara izstiepa kājas un uzmanīgi no�laidās uz muguras. Neraugoties uz trim g, viņ� jutās gandrīz labi, pēc tam kad kādu pusstundu bija centies noturēt ķermeni pussēdus stāvoklī.

Mazulis pārstāja aurot.

���� Es gribēju teikt, � Monitors stingri noteica, kad ie�stājās klusums, � es gribēju teikt, ka tās atsauksmes, kuras es saņēmu no jūsu iepriek�ējām darba vietām, nesakrīt ar tām, kādas es ieguvu �eit. Jūs raksturo kā nemierīgu un neapmie�rinātu cilvēku, tāds jūs esat arī patreiz, ta�u agrāk jūs tikāt ļoti labi ieredzēts no savu biedru puses un nedaudz mazāk � no priek�niecības puses; jūsu priek�nieki ta�u reizēm kļūdījās, bet jūs � nekad�

���� Es nebūt nebiju dumjāks par viņiem, � O'Mara gur�deni iebilda, � un bie�i vien viņiem to pierādīja. Bet man ģīmī ta�u bija rakstīts, ka esmu neaptēsts tēviņ�.

Dīvaini, ta�u visas �īs personiskās nepatik�anas O'Maram pa�laik bija gandrīz pilnīgi vienaldzīgas. Viņ� nespēja atraut skatienu no ļaunu vēsto�ā zilā plankuma uz mazuļa sāna: tas bija kļuvis tum�āks, bet tā vidusdaļa �ķita viegli piepampusi. Radās tāds iespaids, ka supercietā bruņu �aula �ai vietā kļuvu�si mīkstāka un kolosālais iek�ējais spiediens FROBu plē� pu��u.

Viņ� ļoti cerēja, ka tagad, kad smagums un spiediens ir paaugstināju�ies līdz hudlarie�u normai, �is nelabvēlīgais pro�cess apstāsies � ja vien tas, protams, nav kādas glu�i citas slimības simptoms.

O'Mara jau apdomāja nākamo savas rīcības soli � izsmi- dzināt barības maisījumu tie�i gaisā pie sava aprūpējamā. Uz Hudlaras aborigēni pārtika no sīksīkiem dzīviem organismiem, kas peldēja planētas superblīvajā atmosfērā, � bet, no otras puses, rokasgrāmatā bija skaidri norādīts, ka barības daļiņas nedrīkst saskarties ar inficētajiem ādas apgabaliem, tāpēc dro�i vien pietika ar paaugstināto spiedienu un gravitāciju�

���� Tomēr, � Monitors turpināja savas pārdomas, � ja kaut kas tamlīdzīgs būtu atgadījies vienā no tiem kolektīviem, kur jūs strādājāt agrāk, jūsu versiju uzskatītu par pilnīgi tica�mu. Pat ja tas būtu noticis jūsu vainas dēļ, visi solidarizētos ar jums, lai aizstāvētu jūs no man līdzīga sve�inieka. Kāpēc tad jūs no labsirdīga, simpātiska cilvēka pārvērtāties pa tādu�

��� Man viss noriebās, � O'Mara lakoniski atbildēja.

Mazulis klusēja, ta�u O'Mara ievēroja raksturīgo taustekļu

raustī�anos, kas liecināja par kārtējā jūtu izvirduma tuvo�anos. Un tas arī sākās.

Turpmāko desmit minū�u laikā jelkādas sarunas, protams, nebija iespējamas.

O'Mara piecēlās uz sāna un atkal atspiedās uz nobrāzta�jiem un asiņojo�ajiem elkoņiem. Viņ� zināja, kas par lietu: ma�zulim pietrūka ierastās pēcmaltītes maiguma devas.

O'Mara lēni aizkļuva līdz virvēm ar atsvariem, kas bija do�māti hudlarietī�a iepliķē�anai, un sagatavojās jau labot savu no�laidību. Bet diem�ēl virvju gali karājās pusotra metra augstumā no grīdas.

Pusguļus, atspiedies uz viena elkoņa un visiem spēkiem cen�oties pacelt otras rokas necie�amo smagumu, O'Mara mie�rināja sevi ar domu, ka virve ar glu�i tādiem pa�iem panā�kumiem varēja karāties �etru jūd�u augstumā.

Sviedri aumaļām lija pār viņa seju, viņ� viss izmirka no sasprindzinājuma un visbeidzot, lēni, drebot un kratoties, aiz�sniedzās līdz virvei un drud�aini iekrampējās tajā. Turot to ar savu dzel�aino tvērienu, viņ� saudzīgi nolaidās uz grīdas, pa�stiepjot sev līdzi virvi.

Ierīce darbojās uz atsvaru principa, tāpēc tas viss neprasīja nekādu papildus piepūli. Smagā krava akurāti nolaidās uz ma�zuļa muguras, apveltot to ar maigu plauk�ķi.

O'Mara da�as minūtes atpūtās, tad pieķērās pie otras vir�ves, kuras smagumam nolai�oties, pie reizes tika pacelts pir�mais smagums.

Izdarījis apmēram astoņus plauk�ķus, O'Mara atklāja, ka viņ� vairāk neredz virves galu, lai gan pamanās katrreiz to at�rast. Viņa galva pārāk ilgu laiku atradusies augstāk par ķerme�ni, un viņ� bija tuvu ģībonim.

Nepietiekamais asins pieplūdums smadzenēm izraisīja arī vēl citas sekas� O'Mara izbrīnījies izdzirda savu balsi, kas no��ļupstēja:

� Nu, nu� būs jau labi� tētiņ� tūdaļ papaijās� nu, tū�daļ� �u�i-guli�

Visdīvainākais bija tas, ka viņ� patiesi izjuta atbildību un kaut kādas neprātīgas bailes par mazuļa dzīvību. Vai tad tāpēc viņ� to izglāba, lai notiktu kaut kas tāds. Iespējams, ka trīs g smaguma spēks, kas spieda viņu pie grīdas, kad katrs viegls nopūtiens nogurdināja kā vesela ilga darba nedēļa, bet katra niecīgākā kustība prasīja visu spēku piepūli, � iespējams, tas atgādināja viņam citu situāciju: divu milzīgu nejēdzīgu un neva�dāmu metālisku milzeņu lēnu, nepielūdzamu tuvinā�anos?

Nelaimes gadījums�

Tai nolādētajā dienā O'Mara bija atbildīgais montētājs un, tiklīdz ieslēdza brīdinājuma signālus, ieraudzīja divus pieaugu��us hudlarie�us, kas skrēja pakaļ savam lolojumam pa vienu no montējamajām konstrukcijām.

Viņ� pa translatoru pieprasīja, lai tie nekavējoties aizvācas un ļauj viņam pa�am noķert mazuli. O'Mara bija daudz mazāks nekā pieaugu�ie FROBi, tāpēc �īs ātri tuvojo�ās virsmas sa�spiestu viņus krietni vien ātrāk nekā viņu, bet �o da�u lieko minū�u laikā viņ� noteikti pagūtu aizdzīt mazuli pie tā vecā�kiem.

Vai nu FROBu translatori bija atslēgti, vai arī viņi baidī�jās uzticēt sava dārgā bērneļa izglāb�anu niecīgajai cilvēciskajai būtnei� lai kā arī tur nebija, ta�u viņi palika starp metālis�kajām konstrukcijām tik ilgi, līdz bija jau par vēlu. Un O'Ma�ra bija spiests noskatīties, kā tuvojo�ās konstrukcijas notvēra FROBus slazdā un tos saspieda.

Ieraugot mazuli, kas bija palicis dzīvs savu daudz mazāko izmēru dēļ un tagad riņķoja ap miru�ajiem vecākiem, O'Mara metās pie viņa. Pirms virsmas saskārās, viņam izdevās izdabūt mazo FROBu no spraugas un izslīdēt no tās arī ārā pa�am. Uz kādu brīdi O'Maram pat izlikās, ka viņ� vairs nespēs izvilkt savu kāju.

��eit nav īstā vieta bērniem, � viņ� dusmīgi nodomāja, raugoties uz drebo�o, trīco�o, spilgti ziliem plankumiem pār�klāto mazuli. � Glu�i vienkār�i ir jāaizliedz pieaugu�ām būt�nēm ņemt uz �ejieni līdzi bērnus � pat tik varenām kā hud�larie�i."

Ta�u tad Monitors atkal ierunājās:

� Sprie�ot pēc tā, ko esmu dzirdējis, � viņ� dzēlīgi no�teica, � jūs ļoti labi rūpējaties par savu aprūpējamo. Tas, ka mazulis ir vesels un apmierināts, neap�aubāmi tiks uzskatīts�

�Vesels un apmierināts, � O'Mara nodomāja, atkal pa�stiepjot roku pēc virves. � Vesels�"

���� Ta�u ir vēl arī citi apsvērumi, � mierīgā balss turpi�nāja. � Iespējams, ka jūs esat vainīgs pie tā, ka nelaimes gadī�juma laikā nevērības dēļ neieslēdzāt brīdinājuma signālus. Pie�devām, pretēji sākotnējām pozitīvajām atsauksmēm, �eit jūs pieteicāt sevi kā rupj�, ka�ķīgs ķildnieks, bet jūsu attieksme pret Voringu�

Monitors apklusa, neatzinīgi saviebās un turpināja:

��� Pirms da�ām minūtēm jūs paziņojāt, ka rīkojāties tā tā�pēc, ka jums viss apriebās. Paskaidrojiet, ko tas nozīmē.

����� Vienu mirklīti, Monitor, � Kakstons iejaucās, pēk�ņi uzradies uz ekrāna līdzās Kreitornam. � Es esmu pārliecināts, ka viņam atkal ir kaut kas aiz ādas. Visas �īs aizkavē�anās ar atbildēm, �ī smagā elpa un visādi ��u�i-guli, mazulīt" � �eit vienkār�i tiek spuluta komudija, lai parādītu jums, cik viņ� ir lieliska aukle. Es domāju, ka mums viņ� ir jāatgādā uz �ejieni, lai nostājas jūsu priek�ā aci pret aci�

���� Tas nebūt nav nepiecie�ams, � O'Mara steidzīgi at�bildēja. � Esmu gatavs kaut vai tūdaļ pat atbildēt uz visiem jautājumiem.

Viņa iztēlē jau iezīmējās baiga aina: Kakstona reakcija uz pa�reizējo mazuļa stāvokli; to iedomājoties, O'Maram kļuva slikti, un viņ� pat jau sāka pie tā pierast. Kakstons nesāks ap�grūtināt sevi ar prātojumiem, ir vai nav godīgi uzdot rūpēties par mazgadīgu citplanētieti cilvēkam, kur� ir absolūti nekom�petents citplanētu fizioloģijā. Kakstons glu�i vienkār�i darbo�sies � un turklāt visai enerģiski.

Bet kas attiecas uz Monitoru�

O'Mara iedomājās ka no �īs, ar nelaimes gadījumu saistītās lietas viņam, iespējams, arī izdotos izkļūt cauri sveikā, ta�u ja vēl tam visam piedevām nomirs mazulis, kuru viņ� aprūpēja, tad te nu viņam vairs nebūs nekādu cerību. Tagad O'Maram bija nepiecie�ams iegūt laiku. �etras se�as stundas, ja var ticēt rokasgrāmatai.

Pēk�ņi viņ� apjauta, ka mazulis ir nolemts bojāejai. Tam nekļuva labāk � viņ� vaidēja un drebēja, un vispār �ķita vis�no�ēlojamākā un slimākā būtne Visumā.

O'Mara, zaudējis cerības, nolamājās. To, ko viņ� centās iz�darīt tagad, vajadzēja izdarīt jau sen iepriek�; tagad mazulis bija jau tikpat kā miris, bet vēl piecas se�as stundas � un O'Mara pats atstieps kājas vai kļūs par invalīdu uz visu atliku�o mū�u. Un pelnīti!

Mazulis ļāva noprast, ka tūlīt atkal sāks aurot, un O'Mara ar drūmu nolemtību atkal sāka nedaudz piecelties uz elkoņiem, grasīdamies uzsākt kārtējo glāstu sēriju. Viņam vajadzēja iegūt laiku, lai pabeigtu uzsākto procedūru un atbildētu uz visiem Monitora uzstājīgajiem jautājumiem. Ja mazulis atkal sāks au�rot, �ādas iespējas nebūs.

���� � jūsu patiesai vaļsirdībai un vēlmei sadarboties, � Monitors dzestri turpināja. � Vispirms es vēlētos dzirdēt pa�skaidrojumu, kāpēc tik krasi izmainījās jūsu raksturs?

���� Man viss apriebās, � O'Mara teica. � �eit nav kur izvērsties. Iespējams, ka es patiesi esmu kļuvis par kaut ko lī�dzīgu �īkstulim. Ta�u tagad mani uzskata par nelieti, un es tā rīkojos apzināti. Esmu pietiekami daudz lasījis un domāju, ka nebūt neesmu slikts psihologs autodidakts.

Un �eit notika katastrofa. O'Maras elkonis paslīdēja uz grī�das, un viņ� nogāzās no trīs ceturtdaļmetru augstuma. Trīskār�a smaguma spēka gadījumā tas līdzinājās kritienam no otrā stāva. Par laimi viņ� bija smagā skafandrā ar blīvēm aizsargķiverē, tāpēc nezaudēja samaņu, ta�u krītot instinktīvi sagrāba virvi.

Tā izrādījās liktenīgā kļūda.

Viens svars nolaidās, otrs uzlidoja pārāk augstu. Tas ar troksni atsitās pret griestiem un triecās pret skavu, kas saturēja to uz vieglas metāliskas sijas.

Visa sare�ģītā konstrukcija salīgojās, sāka jukt ārā un pēk��ņi, smaguma spēka iespaidā, sabruka tie�i virsū mazulim.

O'Mara, būdams tuvu ģībonim, nespēja noteikt tā sitiena spēku, kādu saņēma mazulis: vai tas tikai nedaudz pārspēja ierasto pliķi, vai arī bija kaut kas krietni vien nopietnāks. Ma�zulis acumirklī apklusa, un tas satrauca O'Maru.

��� Es jums jau tre�o reizi vaicāju, � Monitors iesaucās, � kas tur pie jums notiek, velns parāvis?!

O'Mara kaut ko neskaidri nomurmināja. Ta�u tad iejaucās Kakstons.

��� Tur notiek kaut kas visai nelāgs, un es varu apzvērēt, ka tas ir kaut kādā veidā saistīts ar mazuli. Man jāpalūkojas pa�am�

���� Pagaidiet! � O'Mara izmisīgi iekliedzās. � Dodiet man se�as stundas laika!

��� Es bū�u pie jums pēc desmit minūtēm, � Kakstons pa�ziņoja.

���� Kakston! � O'Mara pēdējiem spēkiem nogārdza. � Ja jūs ieiesiet slū�ās, jūs mani piebeigsiet! Man iek�ējā lūka ir atvērta, un, ja jūs atvērsiet ārējo, viss gaiss acumirklī aizplūdīs. Monitoram vairs nebūs ko tiesāt.

Pēk�ņi iestājās pilnīgs klusums, tad Monitors mierīgi pavai�cāja:

��� Kāpēc jums ir nepiecie�amas �īs se�as stundas?

O'Mara pacentās sapurināt galvu, lai tādā veidā attīrītu

smadzenes, bet tā kā viņa galva tagad bija trīsreiz smagāka nekā parasti, tad viņ� gandrīz vai izme�ģīja sev kaklu.

Patiesi, kāpēc gan viņam būtu vajadzīgas �īs se�as stundas, viņ� pēk�ņi izbrīnījās, palūkojās visapkārt un ieraudzīja, ka at�svaru sistēma izjūkot ir sīkās driskās sa�ķaidījusi smidzinātāju un barības rezervuāru. Tagad viņ� nevarēja mazuli ne pabarot, ne apmazgāt, bet to pa�u gandrīz nevarēja saskatīt zem izju�ku�ās glāstu ma�īnas atliekām. Tāpēc viņam atlika tikai gaidīt vienīgi brīnumu.

�,. Tūdaļ tik�u skaidrībā, � Kakstons stūrgalvīgi noteica.

��� Nē, � Monitors iebilda joprojām laipnā, ta�u katego�riskā toni, kas noraidīja jebkādu tuk�u pļāpā�anu. � Es gribu uzzināt, kas par lietu. Jūs pagaidiet ārpusē, bet es tikmēr ap�runā�os ar O'Maru bez lieciniekiem. Nu, bet tagad, O'Mara, kas� pie jums� tur notiek?

Guļot uz muguras, O'Mara centās savākt pēdējos spēkus, lai izturētu ilgāku sarunu. Viņ� izlēma, ka saprātīgāk būtu izstāstīt Monitoram visu patiesību, bet tad lūgt, lai viņu liktu mierā nākamo se�u stundu laikā. Tikai tā varēja glābt mazuli.

Visas �īs grēksūdzes laikā O'Maras pa�sajūta bija ļoti draņ�ķīga, viss peldēja glu�i kā miglā, tā ka viņ� pats laiku pa laikam nesaprata, vai viņa acis ir vaļā vai ciet. Viņ� redzēja, ka kāds pabāza Monitoram zīmīti, bet Kreitorns to nesāka lasīt, līdz O'Mara nebeidza stāstīt.

���� Jūs esat iekūlies pamatīgā likstā, � Monitors beidzot noteica. Viņ� uzmeta O'Maram īsu līdzjūtīgu skatienu, bet ta�gad jau stingrāk noteica: � Parastos apstākļos man būtu jā�rīkojas tā, kā jūs to iesākāt, un es dotu jums se�as stundas laika. Galu galā rokasgrāmata ir pie jums, un jūs labāk zināt, kas jādara. Ta�u burtiski pēdējo minū�u laikā situācija ir ra�dikāli izmainījusies. Man tikko kā paziņoja, ka ieradu�ies divi hudlarie�i, turklāt viens no tiem ir ārsts. Tāpēc jums labāk būtu piekāpties, O'Mara. Jūs pūlējāties, cik tas bija jūsu spēkos, ta��u tagad ļaujiet kvalificētiem speciālistiem glābt to, kas vēl ir glābjams. � Viņ� brīdi paklusēja, bet tad piebilda: � Jūsu mazuļa dēļ.

* * *

Pēc trim stundām Kakstons, Vorings un O'Mara sēdēja pie galda iepretī Monitoram.

��� Tuvākajās pāris dienās es bū�u aizņemts, � Kreitorns enerģiski noteica, � tāpēc būtu labāk, ja mēs tiksim ātrāk skaidrībā ar visu �o lietu. Vispirms par nelaimes gadījumu. O'Mara, jūsu lieta pilnīgi bija atkarīga no tā, vai Vorings at�balstīs jūsu versiju. Man zināms, ka jums �ai sakarā bija kādi visai viltīgi apsvērumi. Voringa liecību es jau uzklausīju, ta�u man gribētos apmierināt savu ziņkāri un uzzināt, ko, jūsuprāt, viņ� teica.

��� Viņ� apstiprināja manu teikto, � O'Mara noguru�ā bal�si teica. � Viņam nebija citas izejas.

Viņ� palūkojās lejup uz savām rokām; domās viņ� vēl jo�projām bija līdzās bezcerīgi slimajam mazulim, kuru viņ� atstāja savā kajītē.

Vēlreiz un vēlreiz viņ� sev atkārtoja, ka nav vainīgs visā notiku�ajā, ta�u sirds dziļumos sajuta, ja vien būtu palauzījis smadzenes un uzsācis ārstē�anu hudlarie�u apstākļos ātrāk, tad mazulis pa�laik būtu jau absolūti vesels. Salīdzinājumā ar to izmeklē�anas iznākumam jau vairs nebija nekādas vērtības � glu�i tāpat kā Voringa liecībai.

����� Kāpēc jūs uzskatāt, ka viņam nebija citas izejas? � Monitors asi izmeta.

Kakstons tikai pavēra muti un izskatījās visai apjucis. Vo�rings nosarka no kauna un visādi centās izvairīties no O'Maras skatiena.

���� Kad es tikko atbraucu uz �ejieni, � O'Mara gurdeni paskaidroja, � es sev sāku meklēt kādu papildnodarbo�anos, lai kaut kā īsinātu laiku, un sāku vajāt Voringu. Es tā rīkojos tie�i pa�a Voringa dēļ. Tas bija vienīgais veids, kā viņu ie�tekmēt. Lai to izprastu, ir nedaudz jāatgrie�as pagātnē. Tās reaktora avārijas daļLvisi z^ni mūsu iecirknī uzskatīja, ka ir Voringam parādā milzu pateicību � jums jau dro�i vien ir zināmas �ī atgadījuma detaļas. Ta�u pats Vorings gan nekam nederēja. Viņ� bija fiziski vārgs � viņam vajadzēja izdarīt in�jekcijas, lai noturētu līmeni asinspiedienu, viņam knapi pietika spēka, lai tiktu galā ar visām ierīcēm, un viņ� burtiski smaka nost aiz �ēluma pret sevi. Psiholoģiski viņ� bija kļuvis par graustu. Lai gan Pelings viņam apgalvoja, ka pēc diviem mē�ne�iem injekcijas vairāk nebūs vajadzīgas, Vorings pats sev ie�galvoja, ka viņam ir asins vēzis. Piedevām viņ� vēl uzskatīja, ka kļuvis sterils � glu�i pretēji visiem ārsta apgalvojumiem � un tādēļ sarunājās un uzvedās tā, ka jebkuram normālam cil�vēkam sāka skraidīt skudriņas pa muguru. �ādas sarunas ir ti�piska patoloģija, bet Voringam nekā tamlīdzīga nebija. Kad es ieraudzīju un sapratu, kas par lietu, es sāku viņu izsmiet jeb�kurā izdevīgā gadījumā. Es viņu ne�ēlīgi vajāju. Tāpēc, manu�prāt, viņam vajadzēja apstiprināt manu versiju. Viņam nebija citas izejas. To prasīja elementārās pateicības jūtas.

��� Sāk nedaudz noskaidroties, � Monitors teica. � Tur�piniet vien.

��� Cilvēki, kas bija viņam līdzās, sajutās pārlieku lieli pa�rādnieki viņa priek�ā, � O'Mara turpināja. � Bet, tā vietā, lai viņu apvaldītu, aprunātos ar viņu atklāti, viņi burtiski �ņaudza to ar savu �ēlsirdību. Viņi ļāva tam uzvarēt visās sa�dursmēs, spēlēs un tamlīdzīgi un vispār izturējās pret viņu kā pret tādu trauslu idiotu. Es neko tamlīdzīgu nedarīju. Tiklīdz viņ� sāka puņķoties vai tizloties, es viņam sadevu kā nākas, neatkarīgi no tā, vai tas notiek viņ� slimīgās pa�iedvesmas vai īsta fiziska vājuma dēļ, kuru tas nespēja pārvarēt. Iespējams, reizēm es biju pat pārlieku ass, ta�u es vienatnē centos labot to ļaunumu, kuru viņam nodarīja visi pārējie piecdesmit bra��uļi. Saprotams, Vorings bija gatavs mani saplosīt, ta�u kopā ar mani viņ� vienmēr zināja, uz ko ir spējīgs. Es nekad viņam nepadevos. Tajos retajos gadījumos, kad viņam izdevās gūt virsroku, viņ� zināja, ka pievarējis mani, lai gan esmu darījis visu iespējamo, lai to nepieļautu. Un tie�i to viņam visvairāk vajadzēja, � viņam bija vajadzīgs cilvēks, kas pret viņu iztu�rētos kā līdzīgs pret līdzīgu un neluncinātu asti viņa priek�ā. Tāpēc, kad sākās visas �īs nepatik�anas, es biju absolūti pār�liecināts, ka viņi apjēgs, kādu pakalpojumu esmu tam izdarījis, un elementārā atzinība un godīgums neļaus tam noklusēt fak�tus, kas var mani attaisnot. Vai man izrādījās taisnība?

��� Jā, � Monitors teica. Viņ� ar �estu nomierināja Kak- stonu, kas sa�utumā pieleca kājās, un atkal vērsās pie O'Ma�ras.

��� Bet tagad pāriesim pie jautājuma par FROBu bērneli. Acīmredzot jūsu mazulis saķēra vienu no tām retajām, vieg�lajām slimībām, kas labi padodas ārstē�anai tikai dzimtās pla�nētas apstākļos, � Kreitorns negaidot pasmaidīja. � Katrā zi�ņā tā tika uzskatīts līdz �ai dienai. Ta�u tagad mūsu hudlarie�u draugi apgalvo, ka jūs jau esat organizējis visu nepiecie�amo ārstē�anu � tagad tikai atliek nogaidīt dienu divas, un mazulis būs svaigs kā gurķītis. Ta�u viņi ar jums ir ļoti neapmierināti, O'Mara, � Monitors teica. � Viņi saka, ka jūs esat sameis�tarojis speciālu ierīci, lai glāstītu un mierinātu mazuli, un tur�klāt esat to glāstījis un mierinājis daudz bie�āk nekā vajadzīgs. Viņi saka, ka�jūs esat visnekaunīgākā kārtā pārbarojis un izlu�tinājis viņu bērneli, ka tagad viņ� daudz labāk jūtas cilvēka sabiedrībā nekā ļauj to aprūpēt saviem ciltsbrāļiem.

Kakstons pēk�ņi iegāza ar dūri pa galvu:

��� Viņ� nedrīkst tā vienkār�i iziet cauri sveikā! � viņ� no�sarcis iekliedzās. � Vorings ne vienmēr atbild par saviem vār�diem�

��� Kakston, � Monitors viņu asi pārtrauca, � visi fakti, kas ir mūsu rīcībā, liecina par to, ka O'Mara nav pelnījis ne mazāko nosodījumu � gan nelaimes gadījuma laikā, gan vēlāk, kopjot mazuli. Ta�u es vēl patie�ām neesmu beidzis ar viņu sarunāties, tāpēc es domāju, ka jūs būsiet tik laipns un atstāsiet mūs divatā�

Kakstons kā lode iz�āvās no kabineta. Vorings, nedaudz vilcinādamies, viņam sekoja. Pie durvīm operators aizkavējās un veltīja O'Maram krietni piparotu vārdu, tad pēk�ņi pasmī�nēja un izgāja.

Monitors nopūtās.

��� O'Mara, � viņ� skarbi noteica, � jūs atkal esat palicis bez darba, un lai gan es negribētu uzbāzties ar nelūgtiem pa�domiem, es tomēr vēlētos jums �o to atgādināt. Pēc da�ām nedēļām sāks ierasties Hospitāļa ārstējo�ais un tehniskais per�sonāls, kurā ietilps gandrīz visu Galaktikas iemītnieku pārstāvji. Mans pienākums ir viņus kā nākas uzņemt un novērst iespē�jamās nesaskaņas, lai ar laiku tie labi sastrādātos. Tamlīdzīgiem gadījumiem vēl nav rakstītu likumu, ta�u, kad mana priek��niecība sūtīja mani uz �ejieni, man teica, ka tādam darbam būs nepiecie�ams cilvēks ar iedzimtām psihologa dotībām, kuram piemistu arī pietiekami daudz veselā saprāta un kas nebaidītos no pamatota riska. Domāju, ka nav vērts īpa�i skaidrot, ka divi tādi psihologi ir vēl labāk nekā viens�

O'Mara viņu uzmanīgi klausījās, ta�u vēl joprojām domāja par Voringa sminiņu. Viņ� zināja, ka gan ar mazuli, gan ar Voringu tagad viss būs kārtībā, un, atrodoties tādā pacilātā ga�rastāvoklī, viņ� nespēja nevienam neko atteikt. Ta�u Monitors dro�i vien noturēja �o viņa izklaidību par kaut ko glu�i citu.

� Velns parāvis, es ta�u piedāvāju jums darbu. Vai tad jūs neredzat, ka tas ir jums kā radīts! Mans dārgais draugs, tas ta�u ir Hospitālis, bet jūs tikko kā izārstējāt jūsu pirmo pacientu!

Glu�i kā Ziemassvētku lampiņas neizskatīgā, pārlieku kuplā eglē uz bālo zvaig�ņu lauku fona mirgoja divpadsmitā galak�tiskā sektora Galvenā Hospitāļa ugunis. Tā iluminatori laistījās dzeltenā, sārti oran�ā, liegi zaļā un ultrazilā krāsā. Bet �ur tur tie vispār, bija tum�i. �eit, aiz gaismas necaurlaidīgiem metā�liskiem ekrāniem bija ierīkotas sekcijas, kur apgaismojums bija neizturami spo�s vai ari vaidija tumsa un aukstums, tāpēc ka turienes iemītniekiem varēja kaitēt pat vājā zvaig�ņu gaisma.

Tiem, kas atradās uz telfie�u kosmoplāna, kur� tikko kā iznira no hipertelpas un tagad palika karājoties kādu divdesmit jūd�u attālumā no gigantiskās konstrukcijas, �ī acij tīkamo iz- starojumu parāde bija pārlieku nespodra, lai to spētu at�ķirt bez optisko ierī�u palīdzības.

Telfie�i bija radioaktīvās enerģijas rijēji.

Telfie�u kosmiskā lainera korpusu aptvēra mirdzo�i zilgans radioaktīvs izstarojums, bet tā iek�ienē tika uzturēts stabils augsts radiācijas līmenis, kas, starp citu, telfie�u izpratnē bija pilnīgi normāli.

Tikai niecīgā kosmiskā kuģa priek�galā valdīja pilnīgs ha�oss. �eit pa visu planctāro dzinēju nodalījumu bija izmētātas tikko kā uzsprāgu�ā kodolreaktora serdes nelielās, kritiskās ma�sas atlūzas; un �eit bija pārlieku �karsti" pat telfie�u izprat�nē.

Kolektīvi domājo�ā grupveida vienība, kas vienlaicīgi bija telfie�u kosmoplāna kapteinis un tā komanda, ieslēdza tuvās

darbības komunikatoru un ierunājās valodā, kura tika izman�tota saziņai ar būtnēm, kas nav spējīgas psihosaplūst � tas izklausījās pēc ātras d�inksto�as knik�ķu krusas.

���� Runā telfie�u simtlocekļu psihovienlba, � tā lēni un skaidri noteica. � Mums ir cietu�ie, un mums ir nepiecie�ama steidzama palīdzība. Mūsu grupas klasifikācija VTKM, atkār�toju - VTKM�

���� Esiet tik laipni, paziņojiet sīkākas detaļas un steidza�mības pakāpi, � kāda balss lieti�ķi noteica tie�i tobrīd, kad telfietis jau grasījās atkārtot savu paziņojumu.

Telfietis ātri paziņoja detaļas un sāka gaidīt. Viņa sma�dzenes un daudzlocekļu ķermenis sastāvēja no simt elemen�tārām būtnēm. Da�as no tām pārvērtu�ās par aklām, kurlām un, iespējams, pat miru�ām �ūnām, kas neuztvēra un neraidīja nekādu informāciju, bet bija arī citas, kas izstaroja tik nepa�nesamus moko�u sāpju viļņus, ka kolektīvā apziņa drebinājās un locījās mēmā līdzjūtībā. Vai �ī balss beidzot atbildēs, tā domāja, un ja atbildēs, vai spēs viņam palīdzēt?..

��� Jums tiek aizliegts tuvoties Hospitālim vairāk nekā pie�cu jūd�u attālumā, � tā pati balss pēk�ņi ierunājās. � Citādi jūs radīsiet draudus kosmiskajam transportam, kā arī būtnēm, kas slikti pacie� radiāciju.

��� Skaidrs, � telfietis teica.

��� Lieliski, � balss atbildēja. � Jums arī jāsaprot, ka jūsu tipa būtnes ir mums pārlieku �karstas", lai mēs varētu ar jums tie�i kontaktēties. Ta�u pie jums jau ir izsūtīti tālvadības me�hānismi, un tie atvieglos evakuācijas problēmu, ja jūs nogā�dāsiet cietu�os līdz kosmiskā kuģa vislielākajai lūkai. Ta�u ja to neizdosies izdarīt, nesatraucieties � mums ir mehānismi, kas spēs iekļūt jūsu kosmoplānā un iznest cietu�os.

Balss apklusa, vēl tikai paziņojusi, kas Hospitālis cer pa�līdzēt pacientiem, ta�u jebkāda precīzāka prognoze pa�laik nav iespējama.

Telfietis pie sevis nodomāja, ka drīz vien sāpes, kas pa�laik plosa viņa smadzenes un daudzlocekļu ķermeni, izzudīs, bet līdz ar tām izzudīs arī krietna pa�a ķermeņa ceturtdaļa�

Konvejs steidzīgi devās uz savu palātu ar tās laimes sajūtu, kādu izjūti tikai tad, kad tev aiz muguras ir astoņas stundas miega, bet iek�ā � lieliskas brokastis.

Atklāti sakot, to vēl nevarēja nosaukt par �viņa palātu" � ja tajā atgadītos kaut kas nopietns, tad pats lielākais, ko gaidīja no Konveja, bija tas, ka viņ� sauks palīgā. Ta�u tā kā viņ� Hospitālī atradās vēl tikai divus mēne�us, Konvejs nepievērsa tam īpa�u nozīmi un saprata, ka viņam ne tik drīz uzticēs kaut ko sare�ģītāku nekā visvienkār�ākās procedūras.

Visas ziņas par jebkuru ārpuszemes psiholoģiju var iegūt da�ās minūtēs ar mnemogrammas palīdzību, bet prasme izman�tot iegūtās ziņas, it īpa�i ķirurģijā, tas jau ir laika jautājums. Un Konvejs bija gatavs ziedot savu dzīvi, lai apgūtu �o mā�ku.

�ķērsojot divu gaiteņu krustojumu, Konvejs ievēroja savu paziņu no FGLI klases, sta�ieri traltanu, kuprainu ziloņveidī- gu masu uz se�ām sūkļveida kājām. �odien traltana īsās kājas, �ķiet, bija ielieku�ās vairāk nekā parasti, bet mazā OTSB būt�ne, kas dzīvoja simbiozē* ar viņa milzīgo ķermeni, atradās ne�samaņas stāvoklī.

Konvejs priecīgi pasludināja:

-������ Labrīt!

Par atbildi viņ� izdzirda translatora pārtulkoto un tāpēc, protams, absolūti neizteiksmīgo:

-������ K-�-�-�!

Konvcjam nekas cits neatlika kā viegli pavīpsnāt.

Vakar slimnieku uzņem�anas zālē valdīja dzīva rosība. Kon- veju gan tur neaicināja, bet traltans izskatījās tā it kā naktī nebūtu paguvis ne atpūsties, ne pat iztaisnoties.

Pagājis da�us soļus, Konvejs sastapa otru traltanu, kur� lēni gāja līdzās mazai DBDG klases būtnei, kas līdzinājās pa�am Konvejam. Lai gan tā nebija gan glu�i līdzīga: termins DBDG nozīmēja grupas klasifikāciju, kas ievēroja tikai galvenās fizis�kās pazīmes, tādas kā roku, galvu, kāju skaitu un to atra�anās vietu.

�ai būtnei bija septiņi pirksti, tā pacēlās virs grīdas tikai kādas �etras pēdas un izskatījās kā pinkains plī�a lācītis.

DBDG rokas bija savītas aiz muguras, bet atsve�ināti kon�centrētais skatiens pavērsts lejup. Viņa neveiklais pavadonis iz�skatījās tikpat lielā mērā koncentrējies, tikai viņa skatiens bija pavērsts aug�up � tās bija redzes orgānu izvietojuma īpatnī�bas. Abiem uz piedurknēm bija profesionālas at�ķirības zīmes � zeltītas emblēmas, kas liecināja par to, ka to īpa�nieki ir vismaz godājamie Diagnosti.

Nokļuvis viņiem līdzās, Konvejs atturējās no sveiciena un pat centās spert iespējami klusākus soļus. Iespējams, ka viņi bija iegrimu�i dziļās pārdomās par kādu medicīnisku problēmu, ta�u tikpat labi viņi varēja būt sastrīdēju�ies un apzināti ignorēt viens otru. Diagnosti vispār bija dīvainas būtnes.

Katrā gaiteņu krustojumā no skaļruņiem skanēja kaut kāda citplanētie�u tark�ķē�ana, kurā Konvejs necentās īpa�i iedziļi�nāties, ta�u, kad diktors pēk�ņi pārgāja uz Zemes valodu un Konvejs izdzirda savu vārdu, viņ� izbrīnā sastinga uz vietas.

� � nekavējoties pie divpadsmitajām ieejas slū�ām, � balss monotoni atkārtoja. � Doktor Konvej, nekavējoties do�dieties pie divpadsmitajām ieejas slū�ām. Klasifikācija VTKM-23.

Pirmajā brīdī Konvejs nodomāja, ka tas uz viņu neattiecas, runa ta�u gāja par nopietnu klīnisku gadījumu, jo skaitlis 23 pēc klasifikācijas indeksa norādīja ārstējamo pacientu skaitu. Un piedevām vēl �ī klasifikācija viņam bija kaut kas pilnīgi jauns. Tiesa, Konvejs nojauta, ka burti var sarindoties arī tādā kārtībā.

Viņ� neskaidri aptvēra, ka tā tiek apzīmēts kādu telepātisku būtņu paveids, kuru dzīvotspēja pamatojas uz tie�u radiācijas patērē�anu, un ka tās parasti eksistē kā cie�as sadarbības grupa vai psihovieniba. Viņ� vēl arvien centās aptvert, vai būs spējīgs tikt galā ar �ādu gadījumu, bet kājas jau pa�as no sevis pa�griezās un nesa viņu divpadsmito slū�u virzienā.

Pacienti gaidīja viņu pie slū�ām nelielā metāliskā kastē, kas bija iekrauta pa�gājēju ratiņos un visapkārt aplikta ar biezām svina plāksnēm.

Sanitārs īsi pavēstīja Konvejam, ka �īs būtnes sevi dēvē par telfie�iem, ka, sprie�ot pēc sākotnējās diagnozes, nāksies iz�mantot Radiācijas Operāciju zāli un ka. pateicoties savu pa�cientu niecīgajiem izmēriem, Konvejs vai ieekonomēt laiku, ie�rodoties ar tiem Mnemogrammu sekcijā un atstājot tos aiz dur�vīm, līdz viņ� pats apgūs telfie�u mnemogrammu.

Konvejs pateicīgi pamāja, ieleca ratiņos un ieslēdza mo�toru, cen�oties izturēties tā, it kā to būtu darījis simtreiz die�nā�

Visnotaļ patīkamajai un rosīgajai dzīvei, kuru Konvejs bau�dīja �ai visai neparastajā vietā, ko sauca par Kopējo sektoru, bija tikai viena tum�ā puse, un Konvejs atkal tagad ar to saskā�rās, kad iegāja Mnemogrammu sekcijas telpā: �odien de�ūrēja Monitors.

Konvejs nevarēja ciest Monitorus. To klātbūtne izraisīja vi�ņā glu�i tādu pa�u reakciju kā kontakts ar kādu īpa�i bīstamas infekcijas pārnēsātāju.

Konvejs lepojās ar to, ka kā jau saprātīga, civilizēta un tikumiska būtne viņ� nav spējīgs kādu vai kaut ko nopietni neieredzēt, ta�u tas nebūt netraucēja viņam ne acu galā neciest Monitorus. Viņ�, protams, zināja, ka laiku pa laikam kolektīvā atgadās kādi konflikti un vienmēr ir vajadzīgi cilvēki, kas �ādus gadījumus novērsīs un nodro�inās tik nepiecie�amo kārtību. Ta��u, izjūtot riebumu pret jebkāda veida vardarbību, Konvejs ne�spēja labi izturēties pret cilvēkiem, kas ar to bija spiesti no�darboties.

Un kam gan vispār Hospitālī bija vajadzīgi �ie Monitori?

Cilvēks kārtīgā tum�i zilā kombinezonā, kas sēdēja pie in�formatora kontrolpaneļa, izdzirdis soļus, steidzīgi pagriezās, un

Konveju sagaidīja vēl viens trieciens. Piedevām majora uz�uvēm Monitoram vēl bija arī nozīmīte ar zi�ļa un �ūskas attēlu � ārsta emblēma.

���� Mani sauc O'Mara, � viņ� visai laipnā balsī ierunā�jās. � Esmu visa �ī haosa Galvenais psihologs. Bet jūs, ja es�mu pareizi sapratis, esat doktors Konvejs?

Viņ� pasmaidīja.

Konvejs piespieda sevi pasmaidīt par atbildi, ta�u lieliski saprata, cik samocīts izskatījās �is smaids, un baidījās, ka viņa sarunasbiedrs arī to ir pamanījis.

���� Vai jums nepiecie�ama telfie�u mnemogramma? � O'Mara jau nedaudz vēsāk pajautāja. � Neko teikt, doktor, �oreiz jums iekritis rokās patiesi fantastisks gadījums! Bet kad beigsiet darbu, pacentieties pēc iespējas ātrāk izdzēst �o mne�mogrammu. Ticiet man, tās nav tādas atmiņas, kuras gribētos saglabāt ilgāk. Atstājiet lūk �eit savu pirksta nospiedumu un sēdieties tur.

Kamēr O'Mara aplika viņam ap pieri Apmācī�anas ma�īnas lenti un piestiprināja elektrodus, Konvejs centās izlikties iespē�jami vienaldzīgāks un nevairīties no stingrajām, prasmīgajām Monitora rokām. O'Maras īsi apcirptie mati laistījās blāvā me�tāliskā mirdzumā, un arī viņa skatiens bija metālisks, durstīgs. Konvejs saprata, ka �is skatiens tagad fiksē visas viņa reakcijas, bet asais, apķērīgais prāts izdara attiecīgus secinājumus.

��� Tas arī viss, � O'Mara teica, kad �ī nodarbo�anās bei�dzot bija galā. � Jā, doktor, kamēr jūs neesat aizgājis, lūk, vēl kāda lieta: es domāju, ka mums vajadzētu izbrīvēt laiku nelielai sarunai, ievirzes sarunai, ja tā var izteikties. Nē, ne jau tagad, protams, tagad jums ir nopietns gadījums, ta�u vistu�vākajā laikā.

Konvejs sajuta sev pievērsto Monitora stingro skatienu, kad viņ� gāja uz durvīm.

Konvejam pirmo reizi bija darī�ana ar citplanētu mnemo�grammu, un tagad viņ� ar interesi novēroja, kā dubultojas viņa apziņa � tā bija dro�a pazīme, ka programma ir �pieņemta". Brīdī, kad viņ� piegāja pie Operāciju zāles, viņ� jau sajutās kā divas būtnes vienlaicīgi � Zemes cilvēks Konvejs un milzīga telfie�u piecsimtlocekļu psihovienība, kurai vajadzēja reģistrēt visu, kas attiecas uz �īs rases fizioloģiju.

�ajā �dubulto�anā" slēpās mnemogrammu sistēmas vienī�gais trūkums, ja to vispār varēja uzskatīt par trūkumu. Sma�dzenēs, kas bija izgāju�as �o �apmācības" kursu, iegūla ne tikai fakti, bet vienlīdz arī to būtņu personības, kas uzglabāja �os faktus. Tāpēc nebija nekas pārsteidzo�s, ka Diagnosti, kuru at�miņā glabājās vienlaicīgi līdz pat desmit mnemogrammām, iz�turējās un uzvedās visai dīvaini.

Diagnostu darbs ir vissvarīgākais Hospitālī, � Konvejs prā�toja, uzvelkot pretradiācijas �bruņas" un sagatavojoties savu pacientu sākotnējai apskatei. Reizēm viņ� prātoja par to, ka arī pats varētu kļūt par Diagnostu. To galvenais mērķis ir veikt patstāvīgus pētījumus ksenoloģiskās terapijas un hirurģijas jo�mā, izmantojot savus ar mnemogrammām piestūķētos prātus, ta�u kad atsevi�ķos gadījumos mnemogrammas nebija, viņiem nācās pulcēties konsīlijos, lai noteiktu diagnozi un nozīmētu ār�stē�anas kursu.

Vienkār�ās, parastās slimības un traumas uz viņiem neat�tiecās. Lai Diagnosts veltītu pacientam savu uzmanību, �im pa�cientam bija jābūt unikālam un jāguļ uz nāves gultas. Ta�u ja reiz Diagnosts ķērās pie lietas, tad varēja dro�i apgalvot, ka pacients izveseļosies � Diagnosti drūmā vienveidībā darīja brī�numus. Konvejs zināja, ka zemāka ranga ārsti vienmēr cīnījās ar kārdinājumu neizdzēst mnemogrammas saturu, bet saglabāt to atmiņā, cerībā, ka kādreiz izdosies veikt kādu unikālu at�klājumu, kas padarīs tos slavenus. Ta�u saprātīgi domājo�iem vienkār�iem cilvēkiem, pie kuriem Konvejs pieskaitīja arī sevi,

tomēr tas bija un palika tikai kārdinājums.

* * *

Lai gan Konvejs izmeklēja savus miniatūros pacientus pa vienam, viņ� tos vienalga neredzēja. Viņ� arī nevarēja tos ie�raudzīt, tikai dabūtu bezjēdzīgi noņemties ar spoguļiem un aiz- sargekrāniem. Tomēr viņ� zināja, kā tie izskatās no iek�puses un ārpuses � tāpēc ka mnemogramma būtībā bija pārvērtusi viņu par vienu no tiem. �īs ziņas kopā ar izmeklē�anas re�zultātiem un viņam nodotās slimības vēsturi ļāva tam uzsākt savu pacientu ārstē�anu.

Viņa pacienti bija daļa no telfie�u psihovienības, kas pi�lotēja starpzvaig�ņu kosmoplānu, kurā notika viena kodolre�aktora avārija. �īs mazās, vabolēm līdzīgās un � ja tos vērtēja atsevi�ķi � visai trulās būtnes bija enerģijas rijēji, ta�u �is uz�liesmojums izrādījās pārlieku stiprs pat viņām. Slimību varēja klasificēt kā ļoti smagu pārē�anās gadījumu, kam pievienojās pārmērīga visu sajūtu orgānu, it īpa�i sāpju centru, stimulāci�ja.

Ja vienkār�i tos ievietotu antiradiācijas konteinerā un no�teiktu tiem radiācijas bada diētu (ārstniecības kurss, kas ab�solūti nav iedomājams uz viņu radioaktīvā kosmiskā kuģa), tad jau pēc da�ām stundām kādi septiņdesmit procenti no viņiem, jādomā, būtu pilnīgi veseli. Konvejs jau tagad pat varētu pa�teikt, kur� no viņa pacientiem būs �o laimīgo skaitā. Pārējo liktenis bija traģisks; pat ja viņiem izdotos izglābties no fizis�kas nāves, viņus sagaidīja daudz briesmīgāks liktenis: viņi varēja zaudēt saprātu saplū�anas spēju, bet telfie�iem tas nozīmē pār�vēr�anos par bezpalīdzīgu kropli.

Tikai tie, kas apguvu�i telfie�u domā�anas veidu un ie�mantoju�i to instinktus, spēja apzināties �ādas traģēdijas īsteno dziļumu.

Tas bija vēl jo briesmīgāk tādēļ, ka, spie�ot pēc slimības vēstures, nolemtas bija tie�i tās būtnes, kas spēja novērtēt si�tuāciju un da�u sekun�u laikā izglāba kosmoplānu no pilnīgas bojāejas.

Vēl gan tomēr atlika vienīgais �o nelaimīgo būtņu ārstē��anas veids. Sagatavojot servomehānismus priek�ā stāvo�ajai procedūrai, Konvejs visu laiku apjauta, ka �is ceļ� ir augstākā mērā nevēlams � tas bija apzināts risks, par to liecināja ari objektīvā klīniskā statistika, kuru viņ� nespēja mainīt, pat pie�liekot vispārcilvēciskākās pūles. Viņ� sajutās kā kaut kas vien�kār�am, primitīvam mehānismam līdzīgs.

Nekavējoties ķēries pie lietas, viņ� vispirms pārliecinājās, ka se�padsmit no viņa pacientiem sirgst ar akūtas gremo�anas traucējumu telfie�u ekvivalentu. �is būtnes viņ� atdalīja no ko�pējās grupas un ieslodzīja slēgtos, radiāciju apsorbējo�os trau�kos, lai viņu vēl aizvien �karsto" ķermeņu otrreizējais izsta- rojums neaizkavētu ārstniecības procesu. Traukus viņ� ievietoja nelielā reaktorā ar normālu telfie�u apstākļiem piemērotu ra�diāciju un katram traukam pieslēdza detektoru, kam vajadzēja atslēgt ekranizāciju, tiklīdz kritīsies liekā radiācija.

Septiņiem citiem telfie�iem bija nepiecie�ama īpa�a ārstē��ana. Viņ� ievietoja tos citā reaktorā un tie�i tobrīd regulēja aparatūru, lai iespējami precīzāk reproducētu apstākļus, kas ra�dās kosmoplānā avārijas brīdī, kad pēk�ņi atskanēja komuni- katora signāls.

Konvejs beidza regulēt aparatūru, visu pārbaudīja, tad at�saucās:

��� Klausos.

��� �eit Izziņu birojs. Doktor Konvej, mēs saņēmām no tel�fie�u kosmoplāna pieprasījumu, paziņot par cietu�o veselības stāvokli. Vai varat sniegt kādu jaunu informāciju?

Konvejs saprata, ka, ņemot vērā visus apstākļus, viņa jaunās ziņas nav nemaz tik sliktas, ta�u viņ� neprātīgi vēlējās, lai tās būtu vēl labākas. Reiz noformēju�ās telfie�u psihovienības sa�grau�anu vai pārveidi varēja pielīdzināt tikai nāvējo�ai traumai,

un Konvejs �uzņēmis" mnemogrammu, izjuta to ar visu savu būtni. Viņ� runāja, apsvērdams katru savu vārdu:

���� Pēc stundām �etrām se�padsmit telfie�i būs pilnīgi ve�seli, bet no septiņiem atliku�ajiem, baidos, ka puse nomirs, bet kuri konkrēti, to mēs varēsim noskaidrot tikai pēc pāris die�nām. Es cepinu tos reaktorā, dodu tiem divkār�u radiācijas de�vu un lēnām samazinā�u �o līmeni līdz normālajam. Skaidrs?

��� Visu sapratu.

Pēc da�ām minūtēm atkal atskanēja informatora balss:

�� Telfietis saka, ka tas ir lieliski, un sirsnīgi jums pateicas. Viss.

Konvejam vajadzēja būt apmierinātam, ka viņ� ir tik veik�smīgi ticis galā ar savu pirmo patstāvīgo ārstē�anas gadījumu, ta�u viņ� nez kāpēc jutās vīlies. Tagad, kad pats briesmīgākais jau bija aiz muguras, viņa smadzenēs viss kaut kā dīvaini sa�jaucās. Viņ� nespēja atbrīvoties no domas, ka puse no septi�ņiem ir trīs ar pusi, bet kā gan tad būs ar �o nolādēto telfie�a pusīti? Viņ� tomēr cerēja, ka no visas �īs ķibeles izkulsies svei�kā �etri, bet nevis trīs, un �ie �etri nebūs garīgi atpaliku�i.

Vēl viņ� domāja, cik labi ir būt par telfieti, nepārtraukti absorbēt radiāciju un izjust visas sava vienotā ķermeņa bagā�tīgās izjūtas. No visām �im domām viņa pa�a ķermenis tam sāka likties kaut kāds pārlieku vientuļ�. Tikai ar lielu gribas�spēka piepūli viņ� piespieda sevi atstāt mājīgo Radiācijas Ope-. rāciju zāli.

Aizvēris aiz sevis durvis, viņ� iekāpa pa�gājēja ratiņos un brauca atpakaļ pie ieejas lūkas. Vispareizāk tagad būtu, pro�tams, ierasties Mnemogrammu sekcijā, lai izdzēstu telfie�u mnemogrammu, � viņam tā arī bija liku�i darīt. Ta�u viņam negribējās turp iet; jau pati doma par satik�anos ar O'Maru viņam �ķita nepatīkama un pat nedaudz to biedēja.

Konvejs zināja, ka viņam derdzas visi bez izņēmuma Mo�nitori, bet �eit slēpās vēl arī kas cits. Viņ� sajutās pazemots, glu�i it kā O'Mara būtu par viņu pārāks, bet viņ� ta�u pat iedomāties nespēja, ka to varētu pārspēt kaut kāds Monitors.

�o jūtu spēks un intensitāte viņu patiesi biedēja; viņam, labi audzinātam, līdzsvarotam cilvēkam vispār nevajadzētu ras�ties jūtām, kas robe�otos ar īstu naidu. Izbijies � �oreiz jau pats par sevi � Konvejs centās kaut nedaudz kontrolēt savas domas. Viņ� nolēma novilcināt laiku un nerādīties Mnemo�grammu sekcijā, līdz nebūs pilnīgi pieņemams pretarguments gadījumam, ja O'Mara sāks viņam pārmest par aizkavē�anos, bet pa to laiku Galveno psihologu, iespējams, kaut kur izsauks vai arī viņ� pats aizies. Konvejs ļoti cerēja, ka tas tā notiks.

�ajā iecirknī Hospitāļa konstrukcija atgādināja spageti por�ciju � taisnus, izlocītus un neaprakstāmi savītus spageti. Tā, piemēram, katru gaiteni ar Zemes atmosfērām, spiedienu un temperatūru no aug�as, apak�as un no abām pusēm pēc no�teiktiem intervāliem �ķērsoja citi gaiteņi, ar citu atmosfēru, spiedienu un temperatūru, kas, kā likums, bija nāvējo�i cilvē�kiem.

Tas tika tā ierīkots tāpēc, lai nepiecie�amības gadījumā ārsts varētu visīsākajā laikā aizkļūt līdz jebkuram pacientam � �ķēr�sot Hospitāli no viena gala līdz otram, jau iepriek� ieģērbtam aizsargskafandrā, būtu ļoti neērti un tas aizņemtu krietnu laiku. Tāpēc nosprieda, ka būtu daudz saprātīgāk ietērpties atbilsto�ā skafandra tipā tie�i pie ieejas katra konkrētā pacienta palātā, kā to arī tagad darīja Konvejs.

Pa ceļam pie saviem aukstasiņu pacientiem, Konvejs ap�tvēra, ka var ievērojami saīsināt ceļu, ja dosies pa gaiteni, kas ir piepildīts ar ūdeni un ved uz �alderu Operāciju zāli, izies pa lūku hlora nodaļā, uzkāps vēl divus stāvus augstāk un no�kļūs metāna palātā. �āds mar�ruts ļāva tam vēl neilgu laiku uzkavēties siltā ūdenī, bet Konveju pilnīgi noteikti kratīja dre�buļi.

Hlora nodaļā garām Konvejam, ar saviem durstīgajiem, membrānveidīgajiem izaugumiem �aukstēdams, aizrāpoja at�spirgt sāku�ais PVS�, un Konvejam pēk�ņi izmisīgi sagribējās uzsākt ar to sarunu � vienalga par ko. Ta�u viņ� piespieda sevi paiet tam garām.

Metāna palātas Konvejam līdzīgu DBDG būtņu aizsargska- fandrs līdzinājās nelielam pa�gājēju tankam. Iek�pusē tam bija uzstādīti sildītāji, lai ārstējo�ais ārsts nenosaltu līdz nāvei, bet ārpusē � dzesētāji, lai izstarotie siltuma viļņi neizcepinātu na�baga pacientus, kuriem niecīga radiācijas vai pat gaismas staro�juma deva bija nāvējo�a.

Konvejam, piemēram, nebija ne jausmas, pēc kāda principa darbojas skanē�anas aparāts, kuru viņ� izmantoja pacientu iz�meklē�anas laikā � to zināja vienīgi tie uz tehniku ķertie tipi ar in�enieru zīmotnēm, � ta�u viņ� bija pārliecināts, ka �ī ie�rīce nestrādā ar infrasarkano viļņu palīdzību � tā būtu pār�lieku karsta viņa pacientiem.

Darba procesā Konvejs nepārtraukti palielināja siltuma pa�devi skafandrā, tā ka galu galā no viņa aumaļām sāka tecēt sviedri, ta�u viņam joprojām bija auksti.

Pēk�ņi viņu pārņēma bailes. Ja nu viņ� ir nogrābis kaut kādu slimību?

Atkal izkļuvis ārā, svaigā gaisā, viņ� steidzīgi palūkojās uz apak�delma ādā ie�ūto mazo ciparnīcu. Pulss, elpo�ana, hor�monālā vielu maiņa � viss bija normā, ja neskaita vienīgi ne�lielas pārbīļa izsauktas novirzes; asinīs nebija arī nekādu cit-

ķermeņu. Bet kas tad ar viņu īsti notiek?

* * *

Konvejs steidzās pabeigt apgaitu. Viņ� atkal izjuta satrau�kumu. Ja viņa personīgā apziņa izstrādā �ādus jociņus, tad ir nepiecie�ams atbilsto�i rīkoties. Dro�i vien tas ir kaut kā saistīts ar telfie�u mnemogrammu. O'Mara par to viņam kaut ko bija teicis, ta�u viņ� tagad nespēja atcerēties, ko īsti. Katrā ziņā viņam tūdaļ pat vajadzēja doties uz Mnemogrammu sekciju. Ta�u tagad viņam �āds lēmums jau nebūt ne�ķita vairs tik sa�prātīgs. Tur bija auksti un drūmi, bet vienīgais sarunasbiedrs varēja izrādīties �is O'Mara. Konvejam turpretī gribējās iejukt pūlī, un jo lielāks bija �is pūlis, jo labāk.

Viņ� atcerējās par ēdnīcu tepat netālu un devās turp. Gaiteņu krustojumā viņam patrāpījās acīs plāksnīte ar uzrakstu:

DIĒTISKĀ ĒDNlCA

palātas 52 - 68, DBDL, DBLF un FGLI tipa būtnes

Tad viņ� pēk�ņi atcerējās, ka ir drausmīgi nosalis�

Dietologi bija pārāk aizņemti, lai pievērstu uzmanību ap�meklētājam.

Konvejs noskatīja labi sakarsu�u plīti un apgūlās uz tās, ar baudu ienirstot ultravioletās antiseptiskās radiācijas plūsmā, kas apņēma viņa improvizēto guļvietu, un pilnīgi ignorējot dego�ā gumijotā auduma smaku, kas nāca no viņa vieglā kostīma. Ta�gad viņam palika siltāk, mazliet siltāk, ta�u viņu joprojām ne�pameta drausmīgā pilnīgās un dziļās vientulības sajūta. Tāds vientuļ�, neviena nemīlēts un nevienam nevajadzīgs� O, tad jau labāk viņ� nemaz nebūtu nācis pasaulē.

Kad pēc da�ām minūtēm, steigā uzvilcis kāda dietologa sil- tumizturīgo skafandru, pie viņa pieskrēja viens no Monitoriem, kas jau gaitenī bija pievērsis uzmanību viņa dīvainajai uzve�dībai, viņ� ieraudzīja, ka pa Konveja vaigiem plūst lielas sma�gas asaras�

� Jūs esat īsts laimesbērns un muļķa pui�elis, � kāda labi pazīstama balss noteica.

Pavēris acis, Konvejs atklāja, ka guļ mnemogrammu dzē��anai paredzētā krēslā, bet pār viņu pārlieku�ies O'Mara un vēl kāds Monitors.

Konveja mugura atgādināja pusizceptu bif�teku, bet viss ķermenis dega kā pēc spēcīga saules apdeguma.

Naidīgi lūkojoties uz Konveju, O'Mara atkal ierunājās:

���� Laimesbērns. Tāpēc ka neesat guvis nopietnus apde�gumus, bet muļķis � jo aizmirsāt paziņot man ļoti būtisku de�taļu: to, ka pirmoreiz dzīvē strādājat ar mnemogrammu�

O'Mara �os vārdus izteica nedaudz vainīgā toni un paskaid�roja, ja Konvejs būtu viņam to pateicis, viņ� būtu pakļāvis Konveju hipnoapstrādei, kas ļautu doktoram at�ķirt savas pa�a vēlmes no telfie�u vajadzībām, kas bija kļuvu�i par viņa sma�dzeņu līdzīpa�niekiem. Ka Konvejs �ai lietā ir iesācējs, O'Mara aptvēra tikai tad, kad aizpildīja viņa kartiņu ar pirkstu nospie�dumiem, un lai velns viņu parauj, ja kāds viņam apgalvos, ka tik gigantiskā iestādē var atcerēties, kur� ir jauniņais, bet kur� ne. Ta�u jebkurā gadījumā, ja vien Konvejs būtu vairāk domā�jis par savu darbu un mazāk par to, ka saņem mnemogrammu no tik ļoti nīstā Monitora, tad nekas tamlīdzīgs nebūtu atga�dījies.

Konvejs, O'Mara dzēlīgi turpināja, izrādījies pa�pārliecināts fanātiķis un pat necenties slēpt, ka jūtas apgānīts, ja viņam pieskaras tāds nejēga kā Monitors. Viņ�, O'Mara, pat nespēj aptvert, kā gan cilvēkam ar tādiem uzskatiem ir pieticis prāta, lai saņemtu norīkojumu uz �o Hospitāli.

Konvejs sajuta, ka viņa seja deg no kauna. Cik muļķīgi no viņa puses bija nepateikt psihologam, ka viņ� ir jauniņais! O'Mara tagad viņu mierīgi varēja apvainot par nevērīgu at�tieksmi pret personīgo dro�ību � bet �ādā svarīgā hospitālī tas tika pielīdzināts nevērīgai attieksmei pret pacientu, � un tad Konveju vienkār�i izmetīs ārā.

Otrs Monitors, kur� nogādāja Konveju uz �ejieni, tagad, jautri smīnēdams, lūkojās uz viņu. Un ar to Konvejam bija vēl grūtāk samierināties nekā ar O'Maras lādē�anos.

���� � bet ja jūs vēl joprojām neaptverat, kas notika, � O'Mara gurdeni turpināja, � tad varu jums paziņot, ka jūs � protams, pieredzes trūkuma dēļ � pieļāvāt, ka programmā ie�rakstītā telfie�a personība uz laiku apspie� jūsu pa�a personību. Tādēļ jūs pats izjutāt neapvaldītu tieksmi pēc spēcīgas radiā�cijas plūsmas, gaismas un siltuma un, visbeidzot, pēc garīgas saplū�anas, kas raksturīga psihovienībai. �īs tieksmes, protams, izpaudās jūsu pa�a cilvēciskās jūtās. Jūs sākāt uztvert visu ap�kārtni no telfie�a pozīcijas, bet telfie�u indivīds � ja tam tiek liegts garīgs kontakts ar savu grupu � tā patiesi ir nelaimīga būtne!

O'Mara pamazām nomierinājās. Tagad viņa balss jau ska�nēja gandrīz vai mierīgi:

� Jūs apcepinājāties nedaudz spēcīgāk nekā saules ap�deguma rezultātā. Jūsu mugura vēl kādu laiciņu sāpēs, bet tad sāks niezēt. Tā jums arī vajag. Bet tagad vācieties prom. Es nevēlos jūs redzēt līdz pat parītam. Pacentieties ierasties pie manis deviņos no rīta. Uzskatiet to par pavēli. Mums ir ne�piecie�ams par �o to aprunāties, vai neesat aizmirsis? * * *

Pēc nedēļas Konveju pilnīgi atbrīvoja no de�ūrām palātās un pārveda uz jaukto grupu, kas sastāvēja no zemie�iem un citplanētie�iem � visi viņi apmeklēja lekciju kursu �Kosmiskais glāb�anas dienests".

Konvejs nespēja ne nobrīnīties, cik grūti reizēm ir izdabūt no kosmiskajiem kuģiem avārijā cietu�os, it īpa�i no tiem, kuru reaktori vēl turpināja funkcionēt.

Lekcijām sekoja ārkārtīgi interesantas praktiskās nodarbī�bas, īsti rēbusi, kurus viņam kaut kādā brīnumainā kārtā tomēr izdevās atrisināt, bet pēc tam jau daudz sare�ģītākais citplanētu salīdzino�ās fizioloģijas kurss.

Paralēli tika lasīts arī lekciju cikls par pirmās palīdzības snieg�anu saindētā vidē: kā rīkoties, ja metāna palātā radusies plaisa un temperatūra paaugstinājusies līdz 41�? Kā rīkoties, ja hloru elpojo�a būtne bijusi pakļauta skābekļa iedarbībai vai arī ūdenī elpojo�a būtne slāpst gaisā, un otrādi?

Konvejs drebēja bailēs, iedomājoties, kā viņa kursa kolēģi varētu izdarīt tam mākslīgo elpinā�anu � da�i no viņiem svēra pat pustonnu! � ta�u, par laimi, praktisko nodarbību �ajā lek�ciju ciklā nebija.

Katrs lektors īpa�i uzsvēra, cik svarīgi ir ātri un precīzi klasificēt ieradu�os pacientus, kas reizēm pa�i nav spējīgi sniegt nepiecie�amo informāciju.

�etru burtu apzīmējumu sistēmā pirmais burts norādīja uz vielu maiņas vispārējo raksturu, otrs liecināja par ekstremitā�u un maņu orgānu skaitu un atra�anās vietu, bet pārējie � par nepiecie�amo smaguma spēka un spiediena kombināciju, kas ļāva vienlaikus izdarīt secinājumus par klasificēto būtņu masu un izmēriem, kā arī par to ādas tipu.

Ja pirmie burti bija A, B vai C, tātad tie bija ūdenī elpo�jo�ie. Ar L un M, piemēram, tika apzīmētas būtnes, kas dzīvo zemas gravitācijas apstākļos, ta�u līdzinās putniem. Hloru elpo�jo�os iedalīja O un P klasēs. Tad sekoja jau glu�i neiedomā�jamas būtnes: no radiācijas pārtieko�ās; ar ledus asinīm vai pil�nīgi kristāliskas; būtnes, kas spējīgas patvaļīgi izmainīt savu fi�zisko veidolu; būtnes, kurām piemita visneiespējamākās ārpussa- jūtu spējas. Telepātiskie paveidi tika atzīmēti ar pirmo burtu U.

Uz kādām trim sekundēm uz ekrāna parādījās nezināma citplanētie�a kājas vai ādas attēls, un ja vien Konvejs �ai laikā nepaspēja dot pareizo klasifikācijas apzīmējumu, tad pār viņa galvu bira visai sarkastiskas piezīmes.

Tas viss bija ļoti interesanti, ta�u, kad Konvejs aptvēra, ka iet uz beigām jau sestā nedēļa, bet viņ� vēl nav ne reizi redzējis dzīvu pacientu, viņ� satraucās ne pa jokam. Viņ� nolēma pie�zvanīt O'Maram un visai piesardzīgi noskaidrot situāciju.

� Protams, jūs vienkār�i gribat atgriezties pie jūsu slim�niekiem, � O'Mara paskaidroja, kad Konvejs beidzot aizkļuva līdz lietas būtībai. � Un jūsu nodaļas vadītājs jūs labprāt pa�ņems atpakaļ. Ta�u man, kā rādās, būs jums darbiņ�, un es negribētu, lai jūs ar kādu jau par kaut ko vienotos. Tikai ne�pārlieciniet sevi, ka jūs velti tērējat laiku. Jūs apgūstat vērtīgas lietas, doktor. Ceru, protams, ka jūs tās patiesi apgūstat.

Noliekot interkoma klausuli, Konvejs nodomāja, ka daudz no tā, ko viņam �eit māca, varētu attiecināt arī uz pa�u O'Ma- ru. Viņiem, tiesa, nebija lekciju kursa par Galveno psihologu, ta�u tādu kursu bija visai viegli iedomāties � nebija nevienas lekcijas, kurā nejaustos O'Maras neredzamā klātbūtne. Un tikai tagad Konvejs sāka aptvert, cik tuvu viņ� bija tam, lai izlidotu no Hospitāļa � tie�i viņa dīvainās uzvedības dēļ visā �ai nelai�mīgajā atgadījumā ar telfie�iem.

O'Mara valkāja Monitoru korpusa majora uz�uves, ta�u Konvejs jau zināja, ka ir visai grūti noteikt to robe�u, kur vairs nesniedzas viņa ietekmes sfēra Hospitālī. Kā Galvenais psiho�logs viņ� bija atbildīgs par visa personāla garīgo veselību, un �is personāls ta�u bija tik neparasti daudzveidīgs. Viņam bija jārūpējas arī par to, lai starp visu �o neskaitāmo veidu un tipu pārstāvjiem nerastos nekādas domstarpības.

Pat maksimālas iecietības un savstarpējas cieņas pilnajos apstākļos, kādi valdīja Hospitālī, tomēr starp līdzstrādniekiem reizēm radās nesaskaņas. �ādas bīstamas situācijas radās pie�redzes trūkuma vai pārpratuma dēļ; kādam pēk�ņi varēja uz- rasties ksenofobiska neiroze, kas tam laupīja darbaspējas vai izjauca garīgo līdzsvaru, vai arī tas notika vienlaicīgi. Tā, pie�mēram, viens no zemie�u ārstiem, kas zemapziņā baidījās no zirnekļiem, nespēja saglabāt objektivitāti attiecībā pret savu pa�cientu � ilensānieti, un tas traucēja normālai ārstniecības gai�tai. O'Maram vajadzēja atklāt un novērst tamlīdzīgas nepatik��anas vai � ja visi izmantotie līdzekļi tomēr nedeva vēlamo efektu � atbrīvoties no �ī potenciāli bīstamā indivīda, pirms vēl nesaskaņas nav pārvērtu�ās atklātā konfliktā. Cīņa pret ne�veselīgu, kļūdainu vai neiecietīgu attieksmi pret citām būtnēm bija vijjtupienākums, un vi^to pildīja tik apzinīgi, ka � Kon�vejs pats bija dzirdējis � viņu reizēm salīdzināja ar seno laiku Torkvemadu [4] .

O'Mara neatbildēja par pacientu psihiskajie traucējumiem, bet tā kā reizēm ir ļoti grūti at�ķirt, kur fiziskas sāpes ro�be�ojas ar psihosomātiskām cie�anām, ar viņu bie�i konsultējās ari �ajos jautājumos.

Tas, ka O'Mara atbrīvoja Konveju no darba palātās, varēja nozīmēt tiklab paaugstinājumu, kā sodu. Ta�u reiz jau nodaļas vadītājs piedāvājis viņam atgriezties, tātad darbs, par kuru ie�minējās O'Mara, ir svarīgāks. Tādā veidā Konvejs secināja, ka no O'Maras puses viņam nekas nedraud, � un �is secinājums �ķita visai patīkams. Ta�u tagad viņu mocīja ziņkāre�

Nāko�ā rītā viņ� saņēma pavēli ierasties Galvenā psihologa kabinetā, un pēc īsas sarunas tika nozīmēts par Bērnu nodaļas terapeitu.

Neraugoties uz milzīgajām medicīniskajām un tehniskajām iespējām, kas izvirzīja Hospitāli pirmajā vietā visā civilizētajā Galaktikā, tomēr gadījās, ka tur ieradās pacients, kuram nekā�di nebija iespējams palīdzēt. �ajā konkrētajā gadījumā pacients piederēja pie SRTT tipa � tādi Hospitālī vēl nekad nebija redzēti.

Viņ� bija līdzīgs amēbai un spēja izstiept ekstremitātes, sa�jūtu vai aizsargorgānus, kad varētu ievajadzēties attiecīgos ap�stākļos, un tam piemita tādas fantastiskas pielāgo�anās spējas, ka bija grūti iedomāties, ka tas vispār spētu saslimt.

Vispārsteidzo�ākais bija tas, ka nebija nekādu saslim�anas simptomu. Nekādu organisku traucējumu, ne miņas no kaitīgu baktēriju klātbūtnes. Pacients glu�i vienkār�i kusa � klusi, bez trok�ņa un satraukuma, glu�i kā ledus gabals siltā istabā.

Tika izmēģināti visi līdzekļi, ta�u nekas nelīdzēja. Diagnosti un jaunākie ārsti, kas novēroja slimnieku, mazpamazām nāca pie bēdīgā slēdziena, ka divpadsmitā sektora Galvenā hospitā�ļa vienveidīgo medicīnisko brīnumu ķēde drīz vien tiks pār�rauta.

� Domāju, ka būtu labāk sākt visu no pa�a sākuma, � doktors Konvejs teica, cen�oties neskatīties uz sava jaunā ko�lēģa mazajiem spārniņiem, kas laistījās visās varavīksnes krā�sās. � Sāksim no slimnieku uzņem�anas telpas.

Un viņi devās uz Uzņem�anas nodaļu. Konvejs gaidīja, kā asistents reaģēs uz viņa teikto. Viņ� centās iet divus soļus pa priek�u savam pavadonim � ne jau tāpēc, ka gribētu to ap�vainot, viņ� vienkār�i baidījās, ka, pieejot tuvāk, varētu sagādāt asistentam smagus fiziskus bojājumus.

Jaunais asistents piederēja pie GLNO tipa. Viņ� bija se�kā- ju bruņnesis, kukaiņveidīgs Cinrusas planētas iemītnieks. Sma�guma spēks uz viņa dzimtās planētas bija divpadsmit reizes ma�zāks nekā uz Zemes. Tāpēc kukaiņi tur sasniedza tādus iz�mērus un kļuva par valdo�o dzīvības formu.

Asistents bija aplicis divas antigravitācijas jostas � bez tām viņ� jau sen būtu saspiests plakans. Starp citu, viņam būtu pie�ticis arī ar vienu, ta�u Konvejs nespēja nosodīt viņu par �o divkār�o piesardzību. Asistents bija smalks, neveikls un apbrī�nojami trausls. Viņu sauca � doktors Prilikla.

Konvejs zināja, ka Prilikla medicīnā nav nekāds iesācējs � viņam bija liela darba pieredze gan uz savas dzimtās planētas, gan galaktiskajos hospitāļos, ta�u Galvenā Hospitāļa izmēri vi�ņu patiesi pārsteidza un mulsināja.

Konveja pienākumos ietilpa rūpēties par Priliklu un viņu vadīt, bet tad, kad Konveja norīkojuma termiņ� Bērnu nodaļā būs pagājis, nodot �o nodaļu Priliklam. Acīmredzot Hospitāļa vadītājs nolēma, ka ar citplanēlie�u bērneļiem vislabāk varētu tikt galā tie�i �ādi, pie zema spiediena pieradu�i, ar paaugsti�nātu jūtību un smalku uztveri apveltīti ārsti.

�Un tas noteikti ir bijis pareizs lēmums, � Konvejs no�domāja, metoties sānis, lai aizsegtu Priliklu ar savu augumu, jo tie�i tobrīd pa gaiteni uz visām savām se�ām ziloņa kājām aiz- dipināja traltanie�u praktikants, � ja vien Prilikla vispār spēs sadarboties ar saviem masīvajiem un neveiklajiem kolēģiem."

� Jūs, protams, saprotat, � Konvejs teica, pievedot Pri�liklu pie Uzņem�anas nodaļas kontrolcentra, � ka reizēm slim�nieka atgādā�ana uz Hospitāli izvēr�as par īstu problēmu. Kas attiecas uz maziem pacientiem, tad �eit viss ir vienkār�i, bet ko pavēlēsiet darīt ar traltaniem vai �etrdesmitpēdu AUGL no �aldereskolas?.. � Konvejs aprāva frāzi un teica: � Nu lūk, mēs esam atnāku�i.

Cauri platajai caurspīdīgai sekcijas sienai varēja redzēt tel�pu, kurā atradās trīs kontrolpultis. Pie vienas no tām sēdēja nfdiānis.

Pults indikatori norādīja, ka viņ� ir nodibinājis kontaktu ar kādu Hospitālim tuvojo�os kosmoplānu.

��� Paklausīsimies, � Konvejs noteica.

���� Lūdzu paziņojiet, � nldiānie�u sarkanais lācēns noteica savā ātrajā rejo�ajā balsi, kas, izejot cauri Konveja translato- ram, pārvērtās angļu valodā. Prilikla izdzirda �os pa�us vārdus savā gludajā, absolūti neemocionālajā cinrunie�u valodā. � Kas jūs esat? Pacients, viesis vai līdzstrādnieks? Kāda ir jūsu fizio�loģiskā piederība?

��� Viesis, � sekoja atbilde no kosmoplāna. � Cilvēks.

Pēc mazas pauzltes sarkanspalvainais de�urants piemiedza

ar aci aiz caurspīdīgās sienas stāvo�ajiem Konvejam un Pri- liklam un teica:

���� Esat tik laipns, paziņojiet jūsu fizioloģisko raksturoju�mu. Visas saprātīgās būtnes sauc sevi par cilvēkiem, bet visus pārējos uzskata par necilvēkiem. Tāpēc jūsu vārdiem trūkst dziļākas jēgas�

Konvejs gandrīz nedzirdēja pārējo sarunu, tāpēc ka centās iedomāties, kā gan varētu izskatīties SRTT � būtne ar �ādu fizioloģisko raksturojumu. Dubultais T nozīmēja, ka tās forma un fizioloģiskie rādītāji var mainīties, R � ka �ī būtne spēj izturēt augstas temperatūras un spiedienus, bet kas attiecas uz S, tad �eit bija lieki jebkādi komentāri� Ja vien �ī būtne neat�rastos netālu no Hospitāļa, Konvejs nekad nespētu noticēt, ka tā vispār var eksistēt.

Turklāt viesis izrādījās svarīga persona: de�urants steidzīgi paziņoja par viņa iera�anos medicīniskajam personālam � pār�svarā tiem, kas nebija zemāki par Diagnostu rangu.

Pēk�ņi Konvejam radās vēlē�anās palūkoties uz �o vis�augstākā mērā neparasto būtni, ta�u viņu atturēja doma, ka, metoties aplūkot �o brīnumu, viņ� rādīs sliktu piemēru Prilik- lam. Turklāt Konvejs vēl ļoti maz pazina savu asistentu: bet ja nu pēk�ņi Prilikla pieder pie tām pārlieku jūtīgajām personām, kas uzskata, ka, blen�ot uz citām būtnēm sava prieka pēc, tās tiek smagi apvainotas.

�� Ja vien tas netraucētu svarīgākām lietām, � no aparāta atskanēja Priliklas mērenā balss, � es gribētu palūkoties uz �o viesi.

��� Paldies Dievam, Konvejs nodomāja, ta�u izlikās, ka ap�domā Priliklas priek�likumu. Beidzot viņ� piekrita un teica:

�� Citos apstākļos es tam nekādā gadījumā nepiekristu, bet reiz jau slū�as, pa kurām SRTT iekļūs Hospitāli, atrodas netālu no �ejienes un mūsu rīcībā ir nedaudz brīva laika, es domāju, ka mēs varam atļauties apmierināt jūsu ziņkāri. Palūg�u jūs, doktor, man sekot.

Pamājis uz atvadām pinkainajam de�urantam, Konvejs no�domāja, cik labi gan, ka Priliklas trasnslators nespēja nodot viņa pēdējo vārdu ironisko zemtekstu. Citādi gan asistents spē�tu noprast, cik ļoti viņam ir pa prātam �is priek�likums.

Un tad pār Konveju nāca apskaidrība. Viņ� atcerējās, ka Prilikla bija empāts.

Kop� viņi iepazinās, Prilikla bija pateicis pavisam nedaudz, bet visi viņa teiktie vārdi apbrīnojami atbilda Konveja izjūtām. Jaunais asistents nebija telcpāts � viņ� nespēja lasīt domas, � ta�u viņ� uztvēra jūtas un emocijas un, protams, nojauta Kon�veja ziņkāri.

Konvejs sapīka � kā gan viņ� varēja aizmirst par asistenta empātiskajām spējām.

�Vēl nav zināms, kur� kuru �eit īsti izmanto savās inte�resēs," � viņ� nodomāja.

* * *

Sestās slū�as, pa kurām vajadzēja ienākt SRTT, atradās da��u minū�u gājiena attālumā, ja, protams, turp doties pa visīsāko ceļu, pa vienu no ar ūdeni piepildītajiem gaiteņiem uz AUGL Operāciju zāli un cauri hloru elpojo�o PVS� Hirurģiskajai no�daļai. Ta�u, lai veiktu �o gājienu, vajadzēja uzvilkt vieglos ūdenslīdēju skafandrus. Konvejs to varēja izdarīt bez kādām īpa�ām problēmām, ta�u viņ� visai skeptiski vērtēja daudzkā- jainā Priliklas spējas �ajā darbības jomā. Nācās izvēlēties ap�kārtceļu un pasteigties.

Viņus apdzina traltans ar Diagnosta zelta emblēmām un in�enieris no Zemes.

FGLI ripoja glu�i kā uzbrukumā ejo�s tanks, bet cilvēks steidzīgi tipināja nopakaļ, lai neatpaliktu.

Konvejs un Prilikla piespiedās pie sienas, lai grieztu ceļu cienījamajam Diagnostam un vēl arī tāpēc, lai nepakļūtu zem tā, bet tad turpināja savu ceļu.

No nejau�i noklausīta sarunas fragmenta viņ� uzzināja, ka traltans un in�enieris ietilpst komisijā, kas sagaidīs SRTT, bet, sprie�ot pēc Zemes in�eniera indīgā toņa, viņiem kļuvis zināms, ka viesis ieradies agrāk nekā ticis gaidīts.

Kad viņi bija nogriezu�ies aiz stūra un apstāju�ies netālu no milzīgās ieejas lūkas, Konvejs nespēja atturēties nepasmai�dījis, vērojot amizanto skatu, kas viņiem pavērās.

Pa visiem trim gaiteņiem, kas �ai līmeni izbeidzās pie slū�u kameras, pa augstākā un zemākā līmeņa gaiteņiem, kas arī bija savienoti ar to, steidzās komisijas locekļi. Izņemot traltanu un cilvēku, kuri viņus apdzina, pie lūkas bija sapulcēju�ies vēl viens traltans, divi DBLF kāpuri un trauslais, membrānām pār�klātais ilensietifcs caurspīdīgā aizsargskafandrā, kur� tikko kā iznāca no PVS� sekcijas hlora gaiteņa.

Visi viņi steidzās pie lūkas, kas lēnām vērās vaļā. Tas �ķita Konvejam smieklīgi, un viņam pēk�ņi izlikās, ka visi viņi sa�skriesies vienā punktā�

Ta�u, kamēr viņ� tā klusībā smaidīja par savām domām, pēk�ņi, bez jebkāda brīdinājuma, komēdija pārvērtās par tra�ģēdiju.

Kad viesis iznāca laukumiņā un lūka aiz viņa aizvērās, Kon�vejs ieraudzīja krokodiļveidīgu būtni ar taustekļiem, kuriem ga�los bija ragveida uzgaļi. Neko tādu Konvejs vēl nekad nebija redzējis.

�ī būtne atsprāga nost no figūrām, kas steidzās pie viņas, un pēk�ņi metās virsū tuvākajai no tām. Par upuri tika izrau�dzīts mazais PVS�, kas stāvēja tuvāk par pārējiem. �ķiet, visi vienlaicīgi iekliedzās, jo no translatoriem pārslodzes dēļ izlau�zās tikai spalgs kauciens.

Ieraudzījis savā priek�ā uzbrūko�ā viesa zobus un ragveida taustekļus, ilensietis bez �aubām iedomājās par to, cik neiz�turīgs ir mākslīgais apvalks, kas aizsargā viņu no gaisa, un me�tās pie lūkas, kas atdalīja to no viņa pa�a sekcijas.

Viesim ceļā pagadījās traltans, kas mēģināja to nomieri�nāt, ta�u viesis padrāzās tam garām un metās pie tās pa�as lūkas.

Visas starpgaiteņu lūkas bija aprīkotas ar ierīci, kas atvēra pirmās durvis tai acumirklī, kad otras aizvērās, lai nevajadzētu gaidīt, kamēr pārejas kamera piepildās ar citu gaisu. PVS�, kuru vajāja satrakojies viesis, nolēma, ka tāda nepiecie�amība tagad ir radusies, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņa skafandrs bija cietis no SRTT nagiem un viņam draudēja saindē�anās ar skā�bekli. Acīmredzot viņ� bija pārāk izbijies un neievēroja, ka vie�sis nepaguva ienākt pa pirmajām durvīm, bet tiklīdz atvērsies otrās durvis, viesi pirmās durvis pārgriezīs uz pusēm�

Visā �ai juceklī Konvejs neievēroja, kur� īsti atģidās no�spiest rezerves pogu, kas atvēra abas durvis vienlaicīgi, un tādā kārtā izglāba viesa dzīvību. SRTT bija glābts, ta�u pa atvēr�tajām durvīm ielauzās biezi dzeltenīgi hlora mākoņi. Un, vēl pirms Konvejs paspēja kaut ko uzsākt, sienās iebūvētie atmos�fēras signalizatori ieslēdza trauksmes signālu un vienlaicīgi aiz�vēra visas pārējās durvis, tā ka visi pie lūkas sapulcēju�ies no�kļuva slazdā.

# # #

Pirmajā acumirklī Konvejs tikai ar pūlēm apvaldīja vēlē��anos mesties uz hermētiskajām durvīm un dauzīt pa tām no visa spēka ar dūrēm. Tad viņ� nolēma izkļūt cauri indīgajai miglai līdz starpsekciju lūkai. Ta�u tad viņ� ieraudzīja, ka uz lūku steidzas arī in�enieris un viens no DBLF kāpuriem, ta�u viņus tik ļoti cie�i ieskāva hlora tvaiki, ka Konveju pārņēma �aubas, vai tikai viņi neies bojā ātrāk, pirms būs paguvu�i uz�vilkt skafandrus.

Vai ir izredzes aizkļūt līdz lūkai, Konvejs domāja. Tur, pā�rejas kamerā, kā to paredzēja noteikumi, atradās maskas un aizsargķiveres ar autonomu desmitminū�u skābekļa rezervi. Ta��u, lai aizkļūtu līdz ķiverei, nāksies vismaz uz trim minūtēm aizturēt elpu un aizspiest acis, jo atliek tikai ievilkt elpu vai atvērt acis, un tūdaļ pilnīgi zaudēsi spēju pārvietoties. Bet ja tu neko neredzi savā priek�ā, kā gan citādi vēl izkļūt cauri mud�o�ajai traltanu kāju un taustekļu masai, kas aiz�ķērsojusi gaiteni?

Pēk�ņi viņ� izdzirda Priliklas balsi:

� Atvainojiet, ta�u hlora atmosfēra man ir nāvējo�a.

Ar Priliklu notika kaut kas dīvains. Viņa garās daudzposmu kājas dejoja un raustījās it kā viņ� izpildītu kādu me�onīgu rituāla deju, bet divi no �etriem manipulatoriem (pateicoties kuriem viņa rase arī iemantoja izcilu hirurgu slavu) veica sare��ģītas manipulācijas ar priek�metiem, kas atgādināja caurspīdīga plastikāta ruļļus.

Konvejs nepaguva lāga saskatīt, kā tas notika, bet viņa asis�tents pēk�ņi izrādījās ievīstījies caurspīdīgā apvalkā, no kura izspraucās ārā se�as kājas un divi manipulatori. Viss Priliklas ķermenis, spārni un divi citi manipulatori, kas steidzīgi lipināja ciet spraugas, pa kurām spraucās ārā kājas, atradās jau zem apvalka, kas sāka uzpūsties. Tas bija hermētisks.

��� Man nebija ne jausmas, ka jūs� � Konvejs ierunājās, un tad viņam dzima ceriba.

���� Paklausieties, � viņ� �ēlabaini iesaucās. � Dariet to, ko es jums teik�u. Sagādājiet man aizsargķiveri. Un pēc iespē�jas ātrāk�

Ta�u pirms vēl viņ� paguva Priliklam visu paskaidrot, ce�rība nomira tikpat pēk�ņi kā bija uzradusies. Prilikla, sapro�tams, spēja atrast aizsargķiveri. Ta�u kā gan viņ� cauri �ai ķer�meņu masai uz grīdas aizkļūs līdz lūkai, kur glabājās aizsarg�ķiveres. Kāds nejau�s sitiens var noraut tam kāju vai saspiest kukaiņveidīgās bruņas. Viņam nav tiesības lūgt Priliklu izdarīt �ādu pakalpojumu � tas būtu pielīdzināms slepkavībai.

Viņ� jau gribēja ņemt savus vārdus atpakaļ un teikt Pri�liklam, lai tas paiet malā un parūpējas par savu izglāb�anos, kad pēk�ņi Prilikla �ķērsoja gaiteni, uzskrēja aug�ā pa sienu, uzradās pie griestiem un nozuda hlora miglā.

Konvejs atcerējās, ka daudziem kukaiņu tipiem pie kājām ir piesūcekņi, un viņ� atguva cerību un spēju pievērst uzmanību

tam, kas notiek visapkārt.

* # *

Skaļrunis līdzās Konvejam vēstīja visiem Hospitālī, ka sesto slū�u rajonā notikusi atmosfēras saindē�anās, signālierīce, kas atradās zem skaļruņa, mirgoja ar sarkanu gaismu un nepatī�kami sanēja � Apkalpes nodaļā centās uzzināt, vai kāds atro�das saindētajā zonā.

Konvejs pagrāba mikrofonu:

��� Klusāk! � viņ� iesaucās. � Klausieties! Runā Konvejs, es atrodos līdzās sestajām slū�ām. Divi FGLI, divi DBLF, viens DBGD saindēju�ies ar hloru, ta�u pagaidām vēl ir dzīvi. Viens PSV� bojātā skafandrā un saindējies ar skābekli, iespējams, ievainots, un viens�

Pēk�ņi viņam sāka dedzināt un durstīt acīs, Konvejs izmeta mikrofonu. Viņ� atkāpās atpakaļ, līdz atspiedās ar muguru pret hermētiskajām durvīm, un lūkojās kā dzeltenā migla arvien tu�vojās viņam.

Viņ� neredzēja, kas notiek gaiteni, un viņam likās, ka pa�gāja mū�ība, līdz pie griestiem virs viņa galvas parādījās dī�vainā Priliklas figūra.

iii

Aizsargķivere, kuru atnesa Prilikla, īstenībā bija maska, kas izdala skābekli, ja to stipri piespie� pie sejas. Skābekļa pietika neilgam laikam, kādām desmit minūtēm, ta�u, uzvilcis masku un atbrīvojies no nāves briesmām, Konvejs atklāja, ka spēj do�māt jau krietni vien saprātīgāk.

Sākumā Konvejs aizkļuva līdz atvērtajai lūkai, kas veda uz hlora sekciju. PVS� gulēja nekustīgi pie pa�ām durvīm, un pa viņa ķermeni izplūda pelēki plankumi � agrīnā ādas vē�a sta�dija. PVS� skābeklis bija ļoti bīstams.

Konvejs uzmanīgi atvilka ilcnsieti uz viņa sekciju, pie tu�vākās noliktavas telpas. Spiediens �ajā sekcijā bija nedaudz augstāks nekā skābekļa nodalījumos, un priek� PSV� gaiss bija pietiekami tīrs.

SRTT nekur neredzēja.

Konvejs paņēma līdzi pāris plastikāta pārklājus, kas �ai sek�cijā aizvietoja palagus.

Atgriezies gaitenī, viņ� izstāstīja Priliklam savu darbības plānu. Tad izlauzās cauri nekustīgo vai knapi kusto�os ķermeņu grēdai līdz sestajām slū�ām un atvēra tās. Iek�ā, kamerā, rindā stāvēja skābekļa baloni. Viņ� paņēma divus no tiem un izkļuva ārā.

Tad viņ� ieraudzīja in�enieri, kuram tomēr bija izdevies uz�vilkt skafandru, ta�u in�enieris nespēja neko saskatīt un, aiz�gūtnēm klepodams, klīda pa gaiteni. No viņa nevarēja gaidīt nekādu palīdzību.

Prilikla jau bija apklājis ar plastikāta pārklāju vienu no cie�tu�ajiem.

Konvejs atvēra skābekļa balona krānu, palika to zem pa�klāja un vēroja, kā plastikāta palags uzpū�as kā burbulis. Tā bija primitīva skābekļa telts forma, ta�u tobrīd viņ� nespēja ne�ko labāku izdomāt.

Konvejs, ilgi neprātojot, devās pēc jaunas balonu partijas.

Pēc tre�ā gājiena Konvejs ievēroja satrauco�as pazīmes. Viņ� pārklājās ar sviedriem, galva plīsa vai pu�u un acu priek�ā ņirbēja melni punkti � gaisa rezerves sāka izsīkt. Jau sen bija laiks noraut masku, pabāzt galvu zem skābekļa palaga un gaidīt glāb�anas brigādes iera�anos.

Viņ� paspēra da�us soļus pretī palagā ievīstītajai figūrai� un grīda me�onīgā ātrumā drāzās tam pretī. Sirds neprātīgi dauzījās krūtīs, plau�as liesmoja un nepietika spēka pat noraut masku�

* * *

No dziļā un pat savā veidā patīkamā ģīboņa Konveju izrāva necie�amas sāpes: kaut kas ar milzu spēku spieda viņa krū�tis.

Viņ� centās pārvarēt sāpes, bet kad vairs nepietika spēka, atvēra acis un teica:

��� Norāpieties no manis nost, velns parāvis! Ar mani viss ir kārtībā!

Varenais praktikants, kas ar entuziasmu izpildīja Konvejam mākslīgo elpinā�anu, piecēlās kājās un teica:

���� Kad mēs aizkļuvām līdz tām nolādētajām slū�ām, jūsu sienāzis teica, ka jūs esat jau atstiepis kājas. Es jau gandrīz vai izbijos. Es gribēju teikt� nedaudz izbrīnījos. � Viņ� pasmīnēja un piebilda: � Ja vien esat spējīgs kustināt kājas un mēli, ar jums vēlētos aprunāties O'Mara.

Konvejs kaut ko norūca par atbildi un piecēlās. Gaiteņa ventilatori un filtrējo�ās ierīces ātri attīrīja gaisu no pēdējām hlora paliekām, cietu�os evakuēja � da�us uz nestuvēm, kas bija apsegtas ar skābekļa teltīm, pārējie, sanitāru atbalstīti, aiz�gāja pa�i.

Konvejs aptaustīja prāvo punu uz pieres � praktikants bija pārāk strauji norāvis masku, � bet tad da�as reizes dziļi ie�elpoja svaigo gaisu � pārliecinājās, ka �is murgs beidzot bei�dzies.

��� Paldies, doktor, � viņ� izjusti noteica.

��� Nav par ko, doktor, � praktikants atbildēja.

* * *

Viņi sastapa O'Maru Zinātnes daļā. Galvenais psihologs nesāka tērēt velti laiku ievadam. Viņ� norādīja Konvejam uz krēslu, Priliklam uz kaut ko, kas atgādināja sirreālistisku pa- pīrkurvi, un norūca:

��� Kas tur notika?

Istaba grima puskrēslā, tikai uz pults mirgoja uguntiņas un O'Maram priek�ā dega galdalampa. Konvejs redzēja vienīgi spēcīgās plaukstas, kas rēgojās no tum�i zaļajām formas pie�durknēm, un pelēkās aukstās acis aizēnotajā sejā. Plaukstas ne�kustējās, un O'Mara ne uz mirkli nenovērsa acis no Konveja sejas, kamēr tas runāja.

Kad Konvejs apklusa, O'Mara nopūtās un da�as sekundes klusēja. Tad noteica:

��� Pie sestajām slū�ām atradās �etri no mūsu vado�ajiem Diagnostiem. Tas ir krietni vien vairāk nekā Hospitālis var at�ļauties pazaudēt. Jūsu enerģiskā rīcība izglāba dzīvības vismaz trim no viņiem. Tāpēc jūs var pat uzskatīt par varoņiem. Ta�u es nelik�u jums sarkt un nepakavē�os ilgāk pie �īs jautājuma puses. Turklāt, � viņ� sāji piebilda, � es negrasos jūs samulsināt ar jautājumu par to, kāpēc jūs vispār tur atrādā�ties. �

Konvejs iekāsējās:

��� Vienīgais, ko es vēlētos uzzināt, � viņ� teica, � kāpēc SRTT tā satrakojās? Visvienkār�āk būtu iedomāties, ka viņ� izbijās, ieraudzījis skrienam pretī sagaidītājus. Ta�u neviena sa�prātīga būtne nebūtu tā uzvedusies. �eit tiek ielaisti tikai val�dības locekļi vai speciālisti � un tos parasti nevar izbiedēt ērmīgais citplanētie�u izskats. Starp citu, kāpēc viņu sagaidīt ieradās tik daudz Diagnostu?

��� Viņi ieradās tur tāpēc, � O'Mara atbildēja, � ka viņi gribēja redzēt, kā izskatās SRTT tai brīdī, kad tas necen�as līdzināties kaut kam citam. �ī informācija varēja tiem noderēt tā pacienta ārstē�anā, ar kuru mēs pa�laik nodarbojamies. Tur�klāt, kad mēs sastopamies ar pilnīgi nezināmu dzīvības formu, nekad nav iespējams paredzēt, kāpēc tā rīkojas tie�i tā, bet ne citādi. Un visbeidzot, mūsu viesis nepieder pie to apmeklētāju loka, kādus mēs esam ieradu�i �eit uzņemt. Mums nācās pār�kāpt noteikumus, tāpēc ka viņa vecāks atrodas Hospitālī ārstē��anā. Un viņa stāvoklis ir bezcerīgs.

��� Skaidrs, � Konvejs klusi noteica.

Istabā ienāca Monitoru leitnants un piesteidzās pie O'Ma�ras.

��� Atvainojiet, � viņ� teica. � Man izdevās atklāt kādu detaļu, kas var izrādīties noderīga mūsu meklējumos. DBLF medmāsa paziņoja, ka redzēja PVS�, kas aizsteidzās no nega�dījuma vietas tie�i incidenta laikā. No DBLL kāpuru redzes viedokļa �ie PVS� nav nekādi īpa�ie skaistuli, ta�u medmāsa apgalvo, ka �oreiz viņai acīs pagadījies vienkār�i kroplis. Tāds kroplis, ka medmāsa nosprieda, ka tas ir pacients, kur� slimo ar velns zina ko�

��� Vai pārbaudījāt, ka starp PVS� pacientiem nav tāda, kas slimotu ar �ādu slimību?

�� Jā. Tāds nav atklāts.

O'Mara pēk�ņi sadrūma un teica:

��� Labi, Karson, jūs zināt, kas jādara.

Un viņ� pamāja, atlai�ot virsnieku.

Visas sarunas laikā Konvejs tikai ar pūlēm savaldījās un, kad leitnants izgāja, iz�āva:

���� Būtnei, kas izgāja no slū�ām, bija taustekļi� un� un� jebkurā gadījumā tā nemaz nelīdzinājās PVS�. Es zinu, ka SRTT var izmainīt savu fizioloģisko struktūru, bet tik radikāli un tādā ātrumā�

O'Mara strauji piecēlās.

���� Mēs būtībā neko nezinām par �o dzīvības formu, � viņ� teica, � nezinām ne tās vēlmes, ne prasības, ne iespējas, ne emocionālās reakcijas � un mums ir nepiecie�ams to stei�dzīgi noskaidrot. Es domāju mesties virsū Kolinsam no Sakaru nodaļas, un tad palūkosimies, ko viņ� spēs izrakt. Ceru kaut ko uzzināt par tās dzīves veidu, evolūciju, kulturālajām, sociā�lajām ietekmēm un tā tālāk. Nedrīkst ta�u pieļaut, ka mūsu viesis tā vienkār�i �audītos pa Hospitāli � viņ� var sagādāt nepatik�anas, pats īsti neapzinoties, ko dara.

��� Bet/fy) jums abiem es vēlētos lūk ko, � O'Mara tur�pināja. � Vērojiet, vai Bērnu nodaļā neparādās kādi dīvaini pacienti vai bērneļi. Karsons tikko kā devās uz Sakaru nodaļu, lai paziņotu par to pa interkomu. Ja jūs ieraudzīsiet kādu, kas atgādinās jums izbēgu�o SRTT, izturieties pret to saudzīgi. Tuvojieties tam piesardzīgi, izvairieties no asām kustībām, cen��aties viņu nesatraukt, nerunājiet ar viņu visi uzreiz. Un ne�kavējoties ziņojiet par to man.

Kad saruna ar O'Maru bija beigusies, Konvejs nosprieda, ka var vēl uz stundu atlikt palātu apgaitu, un devās ar Priliklu uz milzīgu telpu, kas kalpoja par ēdnīcu skābekli elpojo�ajiem Hospitāļa iemītniekiem.

Pēc pusdienām Konvejs uzaicināja Priliklu uz vienu no pa�lātām, kas atradās viņa pārziņā. Pa ceļam viņ� turpināja iepa�zīstināt asistentu ar �ejienes apstākļiem.

Hospitālis sastāvēja no trīssimt astoņdesmit �etriem līme�ņiem, un tajā bija rūpīgi atveidoti se�desmit astoņu da�ādu sa�prātīgu dzīvības formu dzīves apstākļi, kas bija zināmi Galak�tiskajai Federācijai.

Konvejam nenāca ne prātā apstulbināt Priliklu ar Hospitāļa milzīgajiem izmēriem vai lielīties, lai gan viņ� pasakaini lepojās ar to, ka strādā tik ievērojamā iestādē. Konvejs nebija pār�liecināts par to, cik lielā mērā viņa kolēģis ir sagatavots ap�stākļiem, kādos viņam nāksies strādāt�

Pa to laiku sienās iemontētie skaļruņi turpināja nepār�traukti ziņot par pazudu�ā SRTT meklē�anas gaitu. Viņu vēl arvien nebija atradu�i, ta�u jau daudzkārt tiku�i aizturēti pilnīgi nevainīgi garāmgājēji, un arvien bie�āk kādam �ķita, ka viņ� ir redzējis viesi.

Konvejs jau bija gandrīz vai aizmirsis par SRTT eksistenci, bet tagad, iedomājoties, ko bēglis var pastrādāt Bērnu nodaļā, nerunājot jau nemaz par to, ko ar viņu var izdarīt da�i no bērneļiem, viņu sāka pārņemt nemiers. Ja vien viņ� vairāk ko zinātu par �o SRTT!

Konvejs nolēma piezvanīt O'Maram.

Galvenais psihologs teica:

� Mēs saņēmām informāciju, ka SRTT evolucionēju�i uz planētas, kurai ir ekscentriska orbīta. Ģeoloģiskās, klimatiskās un temperatūras svārstības uz tās ir tik milzīgas, ka tās ie�mītniekiem vajadzēja izstrādāt neparastas piemēro�anās spējas. Līdz tur radās civilizācija, �īs planētas iedzīvotāju galvenais aiz�sardzības veids bija īpa�a veida mimikrija � spēja, mainot for�mu, iedvest bailes vai kopēt savu ienaidnieku ārējo izskatu. Pa�mazām mimikrija kļuva tik ierasta, ka SRTT sāka neapzināti mainīt savu izskatu. Viņi dzīvo ļoti ilgi � lūk, tas arī viss, ko izdevās noskaidrot, izpētot tās ekspedīcijas ziņojumu, kas at�klāja �o planētu. Vēl mēs uzzinājām, ka �īs būtnes nekad nesli�mo.

��� Skaidrs, � Konvejs teica.

��� Starp citu, viņiem ir �āda para�a � kad mirst vecāks, tad tur jābūt klāt viņa jaunākajam bērnam, bet nevis vecāka�jam, � O'Mara turpināja. � Starp vecāku un pēdējo no vi�ņa bērniem eksistē ļoti spēcīga emocionālā saikne. Mūsu bēgļa masa un izmēri norāda uz to, ka viņ� vēl ir ļoti jauns. Jau ne mazulis, ta�u nebūt ne pieaudzis indivīds.

Pēc pauzes O'Mara turpināja:

��� Ja mēs runājam par to, kas viņam varētu būt kaitīgi, tad metāna sekcija viņam ir pārlieku auksta, bet radioaktīvās palātas pārlieku �karstas". Diez vai viņ� līdīs �turku pirtī" astoņpadsmitajā līmenī, tur viņam nāktos elpot sakarsētu tvai�ku. Ņemot vērā �īs ziņas, jūs tagad ne sliktāk par mani zināt, kur viņ� varētu atrasties.

��� Es ļoti vēlētos palūkoties uz SRTT vecāku, � Konvejs teica. � Vai tas ir iespējams?

Pēc ilgas pauzes O'Mara atbildēja:

��� Tas nav tik viegli izdarāms. Pacientu ielenc tik daudz Diagnostu un augstas klases talantu� Ienāciet pie manis, kad beigsiet apgaitu, un es pacentī�os kaut ko izdarīt.

��� Paldies, � Konvejs teica un atslēdza sakarus.

Viņ� vēl aizvien izjuta nemieru, kas bija saistīts ar nepa�rasto viesi.

Ja bēgli noķert vēl joprojām nav izdevies, tātad SRTT ne�maz nav tik jauns un nesaprātīgs, lai nezinātu, kā atveras lūkas starp sektoriem.

Ta�u Konvejs centās neizrādīt savu nemieru un sāka stāstīt Priliklam par pacientiem nākamajā palātā un mēriem, kādus nākas pielietot, lai tos savaldītu.

Palātā bija divdesmit astoņi FROBu mazuļi � zemas, reti varenas būtnes, kuru apvalks bija vienas vienīgas kustīgas bru�ņas.

Pieaugu�ie FROBi bija tik masīvi, ka pārvietojās lēni un neveikli, ta�u bērneļi kustējās ārkārtīgi ātri.

�ajā palātā bija nepiecie�ami sevi�ķi augstas aizsardzības skafandri, ārsti un medmāsas tur iegāja tikai galējas nepiecie��amības gadījumos. Lai pacientus apskatītu, tos ar ceļamkrānu pacēla līdz pa�iem griestiem, kur to anestezēja, vēl pirms tika palaistas vaļā krāna ķepas. Narkoze tika ievadīta ar garu un ļoti izturīgu adatu, kuru vajadzēja iedurt vienā no nedaudzajām FROBu ķermeņa neaizsargātajām vietām � starp pakaļkāju un vēderu.

���� Baidos, ka jums nāksies salauzt ne mazums adatu, līdz jūs iemācīsieties durstīt �os FROBus, � Konvejs teica. � Ta��u neņemiet to tuvu pie sirds un nedomājiet, ka sagādājat tiem sāpes. �iem mazuļiem ir tik stipri nervi, ka, pat ja līdzās uz�sprāgs bumba, viņi ne aci nepamirk�ķinās.

Viņi ātri devās uz FROBu palātu. �ķita, ka Priliklas tievās kājiņas aizņem visu telpu, ta�u viņ� iemanījās ne reizi neaiz�skart Konveju.

Konvejs jau atbrīvojās no sajūtas, ka iet pa plānu ledu, viņ� vairāk jau nebaidījās pieskarties GLNO un nedomāja, ka viņa asistents izjuks, tiklīdz viņ� to aizskars. Prilikla jau ne reizi vien spīdo�i bija nodemonstrējis savu māku izvairīties no nevē�lamiem kontaktiem un sadursmēm un darīja to patiesi gracio�zi.

Cilvēks tomēr var sastrādāties ar ikvienu, � Konvejs no�domāja.

���� Atgriezīsimies pie mūsu biezādainajiem draugiem, � viņ� teica, � viņi ir ļoti izturīgi, ta�u bērnībā viņiem ir zemas pretestības spējas pret mikrobiem un da�ādām vīrusu infek�cijām; kļūstot vecāki, viņi izstrādā visas organismam nepiecie��amās antivielas, un pieaugu�ie indivīdi, kā likums, ir veseli, bet mazuļi�

���� Viņi iemanās saķert jebkuru slimību, � Prilikla iebil�da, � un atliek tikai atklāt kādu jaunu, kad viņi nekavējoties ar to saslimst.

Konvejs iesmējās.

���� Es pavisam aizmirsu, ka jums dro�i vien jau ir nācies saskarties ar FROBiem un jūs zināt, ka viņu slimības ļoti reti beidzas letāli, ta�u viņu ārstē�ana ir gar�, sare�ģīts un nepa�teicīgs process, tāpēc ka viņi nekavējoties saslimst ar vēl kādu citu infekciju. �eit nav neviena smaga gadījuma, un mēs turam visus �eit, bet nevis parastā hospitālī, tāpēc ka ceram atklāt serumu, kas pasargātu viņus no jebkuras infekcijas, un izstrādāt viņiem imunitāti, vēl pirms� Pagaidiet! � Konvejs pēk�ņi no�ukstēja.

Prilikla pamira, plati iepletis garās kājas, un vēroja būtni,

kas parādījās gaiteņu krustojumā.

* * *

Pirmajā acumirkli �ķita, ka tas ir ilensietis. Bczformlgais tievais ķermenis ar sa�uvu�ām, �auksto�ām membrānām, kas savienoja apak�ējās un aug�ējās ekstremitātes, neap�aubāmi piederēja hloru elpojo�ajam PVS�. Ta�u bez tam viņam vēl bija taustekļi, kas �ķita kā pārstādīti no FGLI, spalvainas krūtis kā DBLF, un, līdzīgi viņiem, viņ� elpoja ar skābekli piesātinātu gaisu.

Tas varēja būt vienīgi bēglis.

Pretēji visiem fizioloģijas likumiem Konvejs sajuta, kā viņa sirds daudzās kaklā, un, atcerējies O'Maras stingro piekodi�nājumu neizbiedēt bēgli, drud�aini centās rast kādus labus un nomierino�us vārdus.

Ta�u SRTT, ievērojis doktoru un asistentu, metās bēgt, un Konvejam nekas cits neatlika kā iesaukties:

�� Ātrāk viņam pakaļ!

Viņi metās uz krustojumu un nogriezās gaitenī, kurā nozu�da SRTT. Prilikla skrēja pa griestiem, lai netrāpītos Konvejam zem kājām. Ta�u, ieraudzījis FROBu palātas ieejas lūku, Kon�vejs vienā acumirklī aizmirsa visas O'Maras pavēles un iesau�cās:

�� Stāvi, idiot! Neiedomājies tur iet iek�ā!..

Bēglis pieskrēja pie FROBu palātas.

Viņi nokavēja un apjuku�i vēroja, kā SRTT atvēra iek�ējās durvis un, �etrkārtīgā smaguma spēka satverts, nozuda skatie�nam. Tad iek�ējās durvis automātiski aizvērās, un Konvejs un Prilikla iegāja slū�u kamerā, lai pārģērbtos.

Konvejs ātri ielīda augstas dro�ības skafandrā, kas glabājās skapī, un pārstādīja savas antigravitācijas jostas rādītāju. Pār�baudot skafandra vārstus un neganti lādēdamies, Konvejs palū�kojās pa iek�ējo durvju lodziņu un nodrebēja.

SRTT ilesiānie�a veidolā gulēja pieplacināts pie grīdas. Viņ� viegli drebēja, un viens no FROBu mazuļiem jau tuvojās viņam, lai izpētītu �o dīvaino lietiņu.

Mazulis ar vienu savu plato pēdu dro�i vien aizskāra SRTT, tāpēc ka tas nodrebēja un sāka ātri un neparasti mai�nīties.

Vājie membrānveidīgie PVS� izaugumi pārvērtās spēcīgā kaulainā ķirzakas ķermenī, bet no tā izbāzās asi kaulaini taus�tekļi � tos Konvejs jau bija redzējis pie sestajām slū�ām. Acīmredzot tā bija visbriesmīgākā forma, kādu vien spēja pie�ņemt SRTT.

Ta�u FROBu mazulis bija vismaz piecreiz masīvāks par briesmoni un nebūt neizbijās. Viņ� pielieca vareno galvu un iebadīja SRTT. Tas aizlidoja kādas divdesmit pēdas un atsitās pret bruņusienu.

FROBs nolēma paspēlēties ar viesi.

Doktors un asistents pa to laiku jau paguva izkļūt no ka�meras un ierīkojās galerijā virs zāles, no kurienes varēja labāk novērot notieko�o.

SRTT atkal izmainījās.

�etru g apstākļos ķirzakas ķermenis izrādījās nepiemērots un nespēja pretoties jaunajam behemotiņam, un tāpēc SRTT centās atveidot kaut ko jaunu.

Ziņkārīgais FROBs pienāca tuvāk un kā apburts lūkojās uz SRTT.

��� Doktor, vai jūs spējat vadīt pacēlāja satvērējus, � Kon�vejs vaicāja. � Lieliski. Ejiet pie pults..

Kamēr Prilikla aizkļuva līdz kontrolpunktam, Konvejs nore�gulēja antigravitācijas jostu uz nulli un iesaucās:

��� Es pado�u komandas no lejas!

Atrodoties bezsvara stāvoklī, viņ� atgrūdās un sāka peldēt virs grīdas. Ta�u mazie FROBi lieliski pazina Konveju, lai gan to nemīlēja vai arī viņ� bija tiem apnicis: viņ� ta�u prata spēlēt tikai vienu spēli � durstīties ar lielām adatām, kamēr tevi tur, lai tu neizrautos. Tāpēc, neraugoties uz Konveja kliedzieniem un �estiem, mazulis viņu pilnīgi ignorēja. Ta�u citi palātas ie�mītnieki izrādīja zināmu interesi, tiesa, nevis par Konveju, bet par viesi, kur� turpināja izmainīties.

���� Nedari to! � Konvejs iekliedzās, ieraudzījis, par ko pārvērties SRTT. � Apstājies! Tūdaļ pat pārtrauc!..

Ta�u bija jau par vēlu.

Visa palāta metās virsū SRTT, atskanēja sajūsminātu bēr�neļu kliedzieni:

��� Lelle! Lelle! Kāda lelle!

Uzlidojis augstāk, lai netrāpītos mazuļiem zem kājām, Kon�vejs palūkojās no aug�as uz lejā viļņojo�os FROBu masu un viņam kļuva slikti, iedomājoties, ka neveiksmīgais SRTT tagad noteikti zaudēs dzīvību. Ta�u bēglis kaut kādā dīvainā veidā iemanījās izmukt no dipo�o kāju apak�as un, piespiedies pie sienas, centās izvairīties no pret viņu pastieptajiem bērneļu ģī- ml�iem.

Viņ� izkļuva no �ī pūļa apdauzīts, pusno�ņaugts, vēl jopro�jām saglabājot pieņemto formu. Viņu gandrīz bija pazudinā�jusi doma, ka FROBi neuzbruks samazinātai viņu pa�u kopi�jai.

Konvejs uzsauca Priliklam:

��� Ķer ciet! Ātrāk!

Prilikla nezaudēja velti laiku. Masīvie pacēlāja satvērēji jau pārkārās pār apdullināto SRTT; pēc Konveja zīmes tie nolaidās un satvēra bēgli.

Konvejs ieķērās vienā no trosēm un, ceļoties līdz ar svaru, teica:

��� Viss kārtībā! Tu esi dro�ībā. Neuztraucies. Es gribu tev palīdzēt�

Par atbildi SRTT sāka dauzīties ar tādu spēku, ka gandrīz atspieda satvērējus, un negaidīti pārvērtās mīkstā masā, kas iz�slīdēja starp pacēlāja ķepām un nokrita uz grīdas.

FROBi līksmi ieaurojās un metās uz bēgli.

��oreiz jau viņam neizķepuroties," � Konvejs domāja, viņu sagrāba �ausmas, �ēlums un vil�anās. Būtni, kas izbijās brīdī, kad tā ieradās Hospitālī, un kop� tā laika bēguļoja, bija sa�grābusi tāda panika, ka to jau neviens nespēja glābt. Satvērēji nekam nederēja, ta�u atlika vēl viens līdzeklis. Dro�i vien O'Mara novilks viņam ādu pār acīm vēl dzīvam esot, ta�u tā vismaz Konvejs varbūt izglābs bēglim dzīvību, ja ļaus tam aiz�bēgt.

Sienā iepretī ieejas lūkai atradās durvis, pa kurām ielaida slimos FROBus. Tās bija visvienkār�ākās durvis, tāpēc ka spie�diens gaitenī bija tāds pats kā palātā.

Konvejs pārlidoja pāri palātai pie kontrolpaneļa un atvēra �īs durvis.

SRTT, kas nebija no bailēm zaudējis saprātu vēl tik lielā mērā, lai neievērotu atkāp�anās ceļu, ieslīdēja pa �īm durvīm un nozuda.

Konvejs aizcirta �īs durvis, neļaujot nerātnajiem mazuļiem sekot savam upurim, bet tad pacēlās līdz kontrolpunktam, lai par visu paziņotu O'Maram.

Tagad situācija bija daudz sliktāka nekā viņi domāja. Pre�tējā palātas stūrī Konvejs paguva ievērot kaut ko tādu, kas ne�parasti apgrūtināja bēgļa notver�anu.

Konvejs beidzot saprata, kāpēc SRTT nekādi nereaģēja uz visiem viņa izsaucieniem � SRTT translators bija sadauzīts un nedarbojās.

Konvejs jau pasniedzās ar roku pie interkoma slēd�a, kad pēk�ņi izdzirda Priliklas balsi:

���� Atvainojiet, vai jūs neuztrauc manas spējas uztvert jū�tas? Varbūt jums ir nepatīkami, kad es skaļi runāju par to, kas jūs satrauc?

���� Uz �iem abiem jautājumiem es atbildu noraido�i, � Konvejs teica. � Lai gan, kas attiecas uz otro, man nesagā�dātu īpa�u prieku, ja jūs sāktu stāstīt par saviem novērojumiem vēl kādam citam. Bet kāpēc jūs tā vaicājat?

��� Tāpēc ka es sajutu, cik ļoti jūs esat satraukts par to, ko SRTT var izdarīt ar jūsu pacientiem, � Prilikla atbildēja. � Un man īpa�i negribētos jūs satraukt vēl vairāk, stāstot jums par to emociju tipu un spēku, kuras es uztvēru bēgļa sma�dzenēs.

Konvejs nopūtās.

��� Klājiet tik vaļā. Viss ir tik slikti, ka sliktāk nemaz nevar

būt.

Ta�u kā nedaudz vēlāk izrādījās, tas vēl nebūt nebija pats sliktākais.

Kad Prilikla beidza stāstīt, Konvejs glu�i kā dzelts atrāva roku no interkoma.

���� Es nevaru to viņam stāstīt pa interkomu! � viņ� uz�sprāga. � Atliek par to uzzināt tikai kādam no pacientiem vai apkalpojo�ā personāla, un tūdaļ izcelsies panika. Skrienam, mums ir jāuzmeklē O'Mara!

Galvenā psihologa nebija ne viņa kabinetā, ne Mnemo- gramu sekcijā. Ta�u viņiem izdevās uzzināt, kur viņ� atrodas, un viņi steidzās uz �etrdesmit septīto līmeni uz Laboratoriju palātu Nr. 3.

Tā bija liela istaba, kurā valdīja spiediens un temperatū�ra, kas bija piemērota ar skābekli elpojo�ām siltasiņu būtnēm. Ārsti, kas ārstēja DBDG, BBLF un FGLI, �eit pētīja visretākos un eksotiskākos gadījumus. Ja palātas apstākļi pacientiem ne�bija piemēroti, tad viņi gaidīja savu kārtu lielos caurspīdīgos boksos, kas bija izvietoti gar sienām. Hospitālī �o palātu bija iesauku�i par �Izmēģinājumu poligonu", un Konvejs ieraudzīja �eit visda�ādāko formu un izmēru mediķu grupu, kas ielenca stikla bāku palātas vidū. Dro�i vien tajā atradās vecais mirsto��ais SRTT.

Konvejs ieraudzīja O'Maru pie sakaru pults un steidzās pie viņa.

O'Mara uzklausīja Konveju klusējot, lai gan vairākas reizes atvēra muti kā grasītos viņu pārtraukt, ta�u katrreiz spītīgi sa�knieba lūpas.

Kad veidzot Konvejs nonāca līdz salauztajam translato- ram, O'Mara ar �estu lika tam apklust un asi uzsita pa izsau�kuma pogu.

���� Savienojiet mani ar Skemptonu no Tehniskās pārval�des, � viņ� izmeta. � Skempton, mūsu bēglis atrodas Bērnu nodaļas FROB sektorā. Ta�u ir radies nopietns sare�ģījums. Baidos, ka viņ� ir zaudējis translatoru�

Pēc pauzes O'Mara turpināja:

���� Es nevaru iedomāties, kā jums izdosies viņu nomierināt, ja jūs nespējat ar viņu izskaidroties, ta�u turpiniet darīt visu, kas jūsu spēkos, bet es pamēģinā�u aprunāties ar sakarnie�kiem.

Viņ� atslēdza sakarus, tad atkal nospieda interkoma pogu un teica: v.

��� Kolinsonu, lūdzu� �eit O'Mara. Palūg�u jūs sazināties ar grupu, kas veikusi SRTT planētas pētījumus. Lai viņi saga�tavo tekstu SRTT valodā. Tūdaļ es nodiktē�u jums �ī teksta saturu, un jūs to viņiem paziņosiet. Jūs pat nevarat iedomāties, cik svarīgs mums ir �is paziņojums. Un es jums paskaidro�u, kāpēc�

* * *

SRTT dzīvo ļoti ilgi, O'Mara skaidroja, un rada pēcnācējus bez otra dzimuma indivīdu līdzdalības. Bērni tiem piedzimst ļoti reti, dzemdības ir neparasti moko�as, un tāpēc vecāku un bērnu starpā pastāv ne tikai stingras radniecības saites, bet vēl arī, kas ir tik ļoti svarīgi �ajā konkrētajā gadījumā, bērni it visā paklausa saviem vecākiem. Turklāt, kā uzskata, neraugoties ar visām ārējā izskata izmaiņām, �īs būtnes vienmēr saglabā ne�skartus runas un dzirdes orgānus, kas ļauj tiem uzturēt sakarus ar tuviniekiem.

Ja kāds no pieaugu�ajiem SRTT norās mazuli, kas slikti uzvedas, ja �is teksts tiks nodots uz Hospitāli, bet tad tālāk pa skaļruņiem paziņots bēglim, tad iedzimtā paklausība palīdzēs savaldīt mazuli.

��� Tā mēs, iespējams, tiksim galā ar �o mazo krīzi. Do�māju, ka pēc pāris stundām mēs spēsim nomierināt mazuli, � O'Mara teica un izslēdza interkomu. Ta�u, ievērojis Konveja sejas izteiksmi, viņ� klusi jautāja:

��� Vai vēl kaut kas?

��� Doktors Prilikla ir empāts, un viņ� uztvēra SRTT emo�cijas. Jūs saprotat, ka bēgļa psiholoģiskais stāvoklis nav no la�bākajiem. Viss viņam ir sajaucies: skumjas par mirsto�o vecāku un izbailes, kuras tas piedzīvoja pie sestajām slū�ām, kad vi�ņam visi metās virsū, un krietnais brāziens, kuru tas saņēma FROBu palātā. SRTT vēl ir jauns, nepieredzējis, nu� � Kon�vejs aplaizīja izkaltu�ās lūpas. � Vai kādam ir ienācis prātā, kad SRTT ir pēdējo reizi ēdis?

O'Mara tūdaļ saprata, cik tas ir svarīgi. Viņ� nekavējoties nospieda sakaru pogu un paķēra mikrofonu.

���� Skemptonu, steidzami!.. Skempton?.. Es negribētu �eit spēlēt melodrāmu, ta�u esiet tik laipns, ieslēdziet jūsu aparāta

pretnoklausī�anās sistēmu. Radies vēl viens sare�ģījums� * * *

Aizgājis no O'Maras, Konvejs nezināja, ko tagad darīt � palūkoties uz mirsto�o SRTT vai steigties atpakaļ un savu pa�lātu. Prilikla bija uztvēris bēgļa smadzenēs stipru badu, kas sa�jaucās ar bailēm un izmisumu, un Konvejs, bet tad arī O'Mara un Skemptons saprata, kādas nāvējo�as briesmas apkārtējiem tagad rada SRTT.

Jebkuru dzīvu būtņu bērni ir egoistiski, cietsirdīgi, ne�saprātīgi. �is bērns, bada dzīts, var uzbrukt saprātīgai būtnei. Viņ� pa�laik neaptver, ko dara, ta�u no tā viņa upuriem nekļūs vieglāk�

Ja vien Konveja aprūpējamie nebūtu tik mazi, neaizsargāti un� gar�īgi.

No otras puses, Konvejs cerēja, ka, ieraugot vecāko SRTT, viņ� sapratīs, kā savaldīt bērneli.

Konvejs sāka uzmanīgi spraukties tuvāk pie bākas, cen�o�ties nepagrūst Zemes doktoru, kas stāvēja tam ceļā, bet tad doktors pagriezās un sapīcis vaicāja:

���� Kur jūs spraucaties, velns parāvis?.. Ā, sveicināti, Kon- vej. Vai grasāties izteikt vēl kādu me�onīgu pieņēmumu.

Izrādījās, ka tas ir Manons, kura vadībā Konvejs kādreiz bija strādājis. Tagad Manons jau kļuvis par Vecāko terapeitu un mērķēja uz Diagnostu. Kad Konvejs pirmoreiz nokļuva Hos�pitālī, Manons ņēma viņu savā aizbildniecībā, jo, kā viņ� pats izteicās, viņ� vienmēr �ēloja nomaldīju�os kucēnus, kaķēnus un praktikantus. Doktoram Manonam bija atļauts turēt galvā vien�laicīgi trīs mnemogrammas � traltanie�u mikroķirurģijas ek�sperta un divu LSBO un MSVK ķirurgu, kas specializējās ope�rācijās zema spiediena apstākļos. Ta�u lielāko dienas daļu viņ� uzvedās kā cilvēks. Viņ� palūkojās uz Priliklu, kas centās apiet pūli.

Konvejs jau sāka skaidrot, ar ko izceļas viņa jaunais asis�tents, ta�u Manons skaļi teica:

���� Pietiek, cienījamais. Citādi tu sāc līdzināties notāram, kas lasa testamentu. Pārvieto�anās vieglums un empātiskās spē�jas dod lielas priek�rocības mūsu darbā. Ta�u tu vienmēr iz�vēlies sev dīvaina izskata draugus � te lidojo�ās lodes, te ku�kaiņus, te dinozaurus un tā tālāk. Tev jāatzīst, ka tie visi ir dīvaina tauta. Un ir tikai viens vienīgs izņēmums: es pilnīgi pievienojos tavai sajūsmai par medmāsu no divdesmit tre�ā lī�meņa.

���� Sakiet, vai jums izdevās gūt panākumus pieaugu�ā SRTT ārstē�anā? � Konvejs jautāja, tī�ām pievērsdamies gal�venajam sarunas priek�metam. Manons bija vislabākais cilvēks pasaulē, ta�u viņam piemita riebīgs paradums piebāzt savu sa- runasbiedru ar saviem jociņiem tiktāl, ka tie sāka tam jau līst ārā pa ausīm un degunu.

��� Bez panākumiem, � Manons atzinās. � Un kad es tei�cu par me�onīgiem priek�likumiem, es nebūt nejokoju. Mēs visi �eit pārtiekam no pieņēmumiem un minējumiem. �eit neder parastie diagnostikas paņēmieni. Tu tikai palūkojies uz viņu!

Manons atvirzījās sānis, un Konvejs sajuta mīkstu pieskā�rienu � tur Prilikla pastiepās uz priek�u, lai palūkotos uz SRTT.

vi

Aprakstīt bākā gulo�o būtni nebija iespējams, tāpēc ka tad, kad sākās izku�ana, tā acīmredzot centās pieņemt uzreiz vai�rākas formas. �eit bija locekļi un taustekļi ar locītavām un bez locītavām; tās ķermeni klāja ādas, vilnas un bruņuplāk�ņu ga�bali; uz purna bija kaut kas mutei un �aunām līdzīgs. Un pie�devām vēl nevienai ķermeņa daļai nebija noteiktu apri�u, tāpēc ka tā bija ļengana, slimības skarta masa, glu�i it kā tā būtu salipināta no vaska un aizmirsta saulē.

No pacienta ķermeņa nepārtraukti izdalījās �ķidrums, un ūdens līmenis bākā jau bija pacēlies par kādām se�ām col�lām.

��� Zinot par �o būtņu pielāgo�anās spēju, � Konvejs tei�ca, � par to, cik viegli tās pārcie� fiziskus ievainojumus, un, ņemot vērā to ķermeņa neparasto formu, es uzskatītu, ka visas �īs saslim�anas pamatā ir psiholoģiski cēloņi.

Manons tēlotās �ausmās lēni nomērīja viņu ar skatienu no galvas līdz kājām, tad ar pārākumu noteica:

��� Tātad psiholoģiski cēloņi?! Pārsteidzo�i! Labi, bet kāds vēl var būt slimības cēlonis tam, kas nebaidās ne no fiziskiem bojājumiem, ne no bakteriālas infekcijas? Kas gan vēl var no�vest līdz tādam stāvoklim, ja ne viņa smadzeņu kārba? Bet, iespējams, jums labpatiktu izteikties precīzāk.

Konvejs sajuta, kā viņa ausis un kakls nosarkst. Viņ� neko neatbildēja.

Pasmīnējis Manons turpināja:

��� Viņ� pārvēr�as par ūdeni, tie�i par ūdeni, kas satur tikai nelielu skaita absolūti nekaitīgu baktēriju. Mēs izmēģinājām vi�sas iespējamās fizioloģiskās un psihiskās ārstē�anas metodes. Un nekādu rezultātu! Tikko kāds piedāvāja viņu iesaldēt, lai izbeigtu viņa ku�anu un lai mums būtu laiks padomāt. �is ie�teikums tūdaļ pat ar balsu vairākumu tika noraidīts, jo tādā stāvoklī pacients tūdaļ pat dosies uz viņpasauli. Mēs palūdzām mūsu kolēģus telepātus noskaņoties uz viņa raidītajiem bioviļ- ņiem un iedarboties uz viņu attiecīgā veidā, bet O'Mara vispār atgriezās tālā tum�ā pagātnē un pielietoja arhaisko elektro�o- ku, ta�u bez jebkādiem rezultātiem! Mēs kopā un katrs at�sevi�ķi izmēģinājām visas civilizētajā Galaktikā zināmās medi�cīniskās metodes un vēl līdz pat �im brīdim nesaprotam, kas viņam kait�

��� Ja tas ir saistīts ar psihi, tad es domāju, ka telepāti� � Konvejs iesāka.

��� Nē, � Manons viņu pārtrauca, � SRTT smadzenes ir vienmērīgi izvietotas pa visu ķermeni, bet nevis koncentrētas smadzeņu kārbā, citādi jau �īs būtnes nemācētu tā pārvērsties. Mūsu pacienta smadzenes izzūd, izkūst kopā ar visu ķermeni, sadalās arvien mazākās un mazākās daļiņās � tik mazās, ka telepāti nespēj ar tām strādāt.

��� �ie SRTT patiesi ir neparastas būtnes, � Manons do�mīgi turpināja. � Protams, viņi ir iznāku�i no jūras, ta�u tad uz sauszemes aizsākās aktīva vulkāniskā darbība, zemestrīces. Visu planētas virsmu pārklāja sērs un vēl velns zina kas. Pēc tam viņu saule sāka izdzist, un planēta pārvērtās par tuksnesi, kāda tā ir vēl ari tagad. Lai izdzīvotu, viņiem vajadzēja pielā�goties. Viņu dzemdības norisinās tā, ka no pieaugu�ajiem in�divīdiem atdalās jaundzimu�ais, bet vecāks zaudē ievērojamu savas masas daļu. Un tas ir ļoti interesanti, jo bērns piedzimst ar daļu vecāku �ūnu. Viņ� nepārmanto tēva atmiņu un apzināto pieredzi, ta�u viņ� zemapziņā saglabā spēju pielāgoties jauniem apstākļiem.

Vajadzēja kaut kā likt bēglim pārvākties uz atveseļoties sā�ku�ajiem DBLF paredzēto palātu, kurā ierīkoja lamatas. Ta�u vispirms to vajadzēja aizvākt no AVGL palātas.

Divpadsmit Monitori smagos skafandros, lādot visu pa�saulē, plun�ājās ūdeni un ķēra SRTT, līdz iedzina to tādā vie�tā, no kuras bija tikai viena izeja � pa lūku, kas veda uz DBLF palātu.

Konvejs, Prilikla un apsardzes grupa gaidīja viņu gaiteni.

Bēglis izmainījās vēlreiz � pa�aizsardzības instinkta vadīts. Viņ� pieņēma cilvēka formu.

Viņ� lēni skrēja pa gaiteni ar mīkstām kājām, kas locījās glu�i neparastās vietās.

Pelēkā zvīņāda, kas tam bija AVGL baseinā, raustījās, krunkojās un atkal izstiepās, pārejot rozīgajā cilvēka ķermeņa un baltā halāta krāsā.

Konvejs varēja mierīgi noraudzīties uz jebkuru sve�as civili�zācijas būtni, kas sirga ar vispretīgāko slimību, ta�u, lūkojoties uz SRTT, kas skrienot centās pārvērsties par cilvēku, viņam kļuva slikti.

Pēk�ņi bēglis metās uz MSVK gaiteni, sekotāji nebija to gaidīju�i un, grūstot cits citu, sadrūzmējās pie savienojo�ajām slū�ām.

MSVK bija trijkāju būtnes, kas nedaudz atgādināja dzērves, un tie spēja eksistēt tikai maza pievilk�anas spēka apstākļos; Konvejam līdzīgajiem DBDG bija grūti acumirklī piemēroties �iem apstākļiem. Ta�u, kamēr Konvejs lēni peldēja pa telpu, trenētie Monitori drīz vien nostājās uz kājām.

SRTT atkal metās uz skābekļa sektoru.

Konvejam nācās pārdzīvot da�us nepatīkamus mirkļus, un viņ� ar atvieglojuma sajūtu nodomāja, ka, gadījumā ja bēglis aizkavētos �eit, viņu būtu ļoti grūti sameklēt necaurspīdīgā mig�lā, kuru MSVK dēvēja par atmosfēru. Ja viņ� nozudīs �ai mek�lējumu stadijā�

Nē, Konvejs nevēlējās par to pat domāt.

Tagad DBLF palāta atradās tikai da�u minū�u gājiena at�tālumā, un SRTT devās tie�i uz turieni.

Viņ� atkal izmainījās, pārvērties par kaut ko zemu un sma�gu, kas pārvietojās uz �etrām ekstremitātēm. �ķita, ka viņ� sa�spie�as un uz viņa muguras veidojas kaut kas līdzīgs bruņu�rupu�a bruņām.

Tie�i tobrīd no stūra, kliedzot un rokas vicinot, izdrāzās divi Monitori un iedzina viņu gaitenī, kur bija palātas�

Ta�u gaitenī neviena nebija.

Konvejs nolamājās. Se�iem Monitoriem vajadzēja slēgt gai�teni, ta�u vajātāji �eit ieradās tik ātri, ka Monitori nepaspēja kā nākas sagatavoties. Viņi dro�i vien vēl uzstādīja palātās aprī�kojumu.

Ta�u Konvejs nebija rēķinājies ar Priliklas reakcijas ātru�mu. Asistents noorientējās jaunajā situācijā līdz ar Konveju. Mazais GLNO ātri aizskrēja pa griestiem, apdzina SRTT un nolēca uz grīdas.

Konvejs centās brīdināt Priliklu, uzsaukt, ka trauslais ku�kainis nespēj apturēt SRTT, kas pārvērties par milzīgu un iz�veicīgu bruņukrabi. Tā ta�u ir vistīrākā pa�nāvība! Un tad viņa acīm pavērās �āda aina.

Kādas trīsdesmit pēdas priek�ā SRTT gaiteņa sienā bija iebūvēta ni�a, kur stāvēja pa�gājēju nestuves. Konvejs ierau�dzīja, ka Prilikla pamira pie ni�as, ieslēdza nestuves un palaida tās pretī bēglim. Prilikla nemaz nebija tik neprātīgs drosmi�nieks � viņ� glu�i vienkār�i prata ātri domāt, un tas bija kriet�ni vien svarīgāk.

Nestuves izdrāzās no ni�as un sadūrās ar SRTT. Atskanēja metāliska dārdoņa, gaisā uzvijās dzeltenu un melnu dūmu vāli. Un, pirms vēl ventilatori attīrīja gaisu, Konveja palīgi ielenca apdullināto SRTT un iedzina to DBLF palātā.

Pēc da�ām minūtēm pie Konveja pienāca Monitoru virs�nieks. Viņ� ar galvas mājienu norādīja uz da�ādām ierīcēm, kuras tika atnestas uz telpu tikai pirms da�ām minūtēm, kā arī uz vairākiem cilvēkiem tum�i zaļā formā, kas stāvēja pie sienām un lūkojās uz istabas vidu, kur lēni grozījās SRTT, meklējot vietu, kur noslēpties.

Virsnieks bez �aubām mira vai nost aiz ziņkāres, ta�u viņa balsī tas neatspoguļojās:

� Vai jūs esat doktors Konvejs? Tad ko jūs no mums īsti gribat? -

Konvejs aplaizīja lūpas. Agrāk viņam nebija laika pado�māt par �o operācijas stadiju. Ta�u tagad viņā pamodās �ēlums pret bēgli. Galu galā tas ta�u bija tikai bērns, kas no bēdām un bailēm zaudējis spēju saprātīgi spriest. Ja �is numurs neies cauri�

Konvejs nokratīja �aubas un neizlēmību un asi noteica:

��� Vai redzat �o zvērēnu istabas vidū? Es gribu, lai jūs to pārbiedētu līdz nāvei.

* * #

Saprotams, viņam nācās izteikties skaidrāk, ta�u Monitori ātri spēja orientēties �ādos apstākļos un ar patiesu entuziasmu laida darbā līdzatnesto aparatūru.

Konvejs drūmi vēroja, kā da�ādi priek�meti un ierīces, kas bija paredzētas gaisa attīrī�anai un sakaru uzturē�anai, kā arī diētiskās ēdnīcas trauki pildīja tiem neraksturīgas funkcijas. Tie asi svilpa vai dunēja un kauca glu�i kā milzu sirēnas, citi gra�bēja un d�inkstēja. �ai dārdoņai pievienojās to cilvēku klie�dzieni un saucieni, kas noņēmās ar �iem briesmīgajiem priek��metiem.

Un SRTT izbijās. Prilikla visu laiku ziņoja par viņa emo�cionālo stāvokli.

���� Klusu! � Konvejs negaidīti iesaucās. � Bet tagad � beztrok�ņa uzbrukums.

Līdz�inējā kakafonija bija tikai uvertīra. Tagad lietā tika likti patiesi briesmīgi iero�i � un visam tam bija jānotiek pil�nīgā klusumā, lai varētu sadzirdēt jebkuru SRTT izdoto ska�ņu.

Istabas centrā ap nelaimīgo būtni uzvijās liesmu mēles � tās bija spo�as, ta�u nededzināja. Vienlaicīgi spēka stari sāka grūstīt upuri, dzenāt to, piepacelt gaisā un pat pamest griestu virzienā.

Spēka stari darbojās pēc tāda pa�a principa kā gravitācijas jostas, ta�u tos varēja koncentrēt vienā punktā. Operatori rai- dlja pret gaisā pamesto izmisīgi pretojo�os bēgli raķetes un lodveida zibeņus, tikai pēdējā mirklī izmainot to virzienu.

Tagad SRTT bija patiesi izbijies, tik ļoti izbijies, ka to saju�ta pat cilvēki bez empātiskajām spējām. Viņ� pieņēma tādas formas, ka Konvejam bija nodro�ināti nakts murgi vairākas ne�dēļas uz priek�u.

Konvejs ieslēdza mikrofonu:

��� Vai ir reakcija?

��� Pagaidām nav, � no sirēnas skaļruņa nodārdēja varenā O'Maras balss. � Jums nāksies vēl pacensties.

��� Bet viņ� ta�u atrodas galēja uzbudinājuma stāvoklī� � Prilikla iesāka.

Konvejs pagriezās pret asistentu:

�� Ja jums ir grūti, ejiet prom.

��� Vai varat ieteikt, kā viņu vēl varētu stingrāk ietekmēt? � viņ� pavaicāja līdzās stāvo�ajiem virsniekiem.

�� Da�as būtnes spēj izturēt visu, � virsnieks savaldīgi no�teica, � ta�u reizēm tos pilnīgi var izsist no līdzsvara ar grie��anos un virpuļo�anu�

* # *

Negantajai spīdzinā�anai, kurai tika pakļauts SRTT, ātri ti�ka pievienota grie�anās. Ta�u ne vienkār�a grie�anās, bet me�o�nīga, nevienmērīga, vājprātīga kustība, uz kuru bija grūti norau�dzīties.

Raķetes un gaismas zibeņi uzliesmoja un griezās virs SRTT glu�i kā prātu zaudēju�i mēne�i virs me�onīgas planētas. Da�s labs no klāteso�ajiem zaudēja sākotnējo entuziasmu, bet Pri�likla �ūpojās uz savām se�ām tievajām kājām, viņu bija pilnīgi pakļāvu�as emocionālās vētras brāzmas, kas draudēja to aizraut sev līdzi kā pūciņu.

Nevajadzēja �urp vilkt Priliklu, Konvejs, dusmojoties uz se�vi, nodomāja. Empātam �āds pārdzīvojums līdzinās ellei. Dro�i vien Konvejs ir kļūdījies jau no pa�a sākuma, �ī doma bija ne�ēlīga, sadistiska un nepareiza. Viņ� ir sliktāks par jebkuru briesmoni�

Virpuļojo�ais, riņķojo�ais, drebo�ais brūnais kamols istabas centrā � mazais SRTT � �ausmās izkliedza augstu, asu, rīkles skaņu.

Sienu skaļruņus satricināja drausmīga dārdoņa; tajā jaucās auri, kliedzieni, lūzto�u mēbeļu troksnis, bēgo�u soļu skaņas, un to visu slāpēja zema un nebeidzama kauk�ana. Varēja dzir�dēt, kā O'Mara kādam cen�as kaut ko paskaidrot, tad nepa�zīstama balss iesaucās:

� Dieva dēļ, izbeidziet! Tētiņ� ir pamodies un grauj visu visapkārt!

Ātri un piesardzīgi viņi apstādināja SRTT un nolaida to uz grīdas. No skaļruņiem skanēja kliedzieni un dārdoņa. Drīz vien tie sasniedza apogeju, bet tad sāka norimt. Cilvēki stāvēja pie sienām, veroties viens uz otru, uz �ņuksto�o SRTT, sienas skaļruņiem. Gaidīja. Un sagaidīja.

Atskanēja skaņa, kas līdzinājās tai, kādu nesen pārraidīja ierakstā, ta�u tā skanēja tīri, bez kosmiskiem traucējumiem. Vi�siem bija translatori, un tāpēc visi saprata, par ko ir runa.

Tā bija vecākā SRTT balss, kas atkal kļuva par vienotu veselu.

Viņ� uzrunāja savu bērnu, maigi un stingri vienlaikus. Viņ� teica, ka mazulis slikti uzvedas, ka viņam ir nekavējoties jā�pārtrauc bēguļo�ana un viņ� vairs nedrīkst sagādāt apkārtē�jiem nekādas raizes. Un jo ātrāk mazulis paklausīs, jo ātrāk viņ� kopā ar tēvu varēs doties mājup.

Bēglim tā bija briesmīga eksekūcija. Varbūt viņ� pat pār- centies, Konvejs nodomāja.

Viņ� saspringti vēroja, kā SRTT, vēl arvien vienlaikus at�gādinot gan zivi, gan putnu, gan zvēru, pierāpoja pie sienas. Un kad viņ� uzmanīgi un padevīgi sāka berzties ar galvu pret kāda Monitora ceļgalu, istabā sacēlās tik skaļa jautrība, ka ma�zulis gandrīz atkal aizbēga.

���� Kad Prilikla man paziņoja, kāda ir vecākā SRTT sli�mības būtība, es sapratu, ka ārstē�anai jābūt radikālai, � Kon�vejs vērsās pie Diagnostiem un Vecākajiem terapeitiem, kas bi�ja sapulcēju�ies pie O'Maras galda.

Reiz jau Konvejs bija pieaicināts tik augstā sabiedrībā, tā�tad viņa rīcība ir novērtēta atzinīgi, un tomēr viņ� nespēja pār�varēt satraukumu.

��� Es nolēmu izmantot cie�o fizisko un emocionālo saiti, kas pastāv starp pieaugu�o SRTT un tā jaunāko atvasi, � Konvejs teica. � Viss notika tā, kā mēs bijām iecerēju�i. Ve�cākais SRTT nespēja mierīgi nogulēt, kad viņa lolojums atradās nāves briesmās. Vecāku mīlestība un pienākums guva virsroku un atgrieza slimnieku realitātē.

��� Jūs esat pierādījis atzīstamas dedukcijas spējas, dok�tor, � O'Mara no visas sirds noteica, � jūs esat cienīgs�

Tie�i tobrīd atskanēja interkoma dīk�ana. Mer�isone ziņoja, ka visiem trim AVGL sāk parādīties stīvuma pazīmes, un lūdza doktoru Konveju nekavējoties atnākt uz palātu.

Konvejs palūdza izsniegt viņam un Priliklam AVGL mne�mogrammas un ar no�ēlu nodomāja, ka Mer�isones zvans ir izbojājis viņa triumfu.

��� Nesatraucieties, doktor, � O'Mara jautri noteica it kā būtu nolasījis viņa domas. � Ja viņa būtu piezvanījusi minūtes piecas vēlāk, jūsu galva tik ļoti būtu uzpūtusies no visām uz�slavām, ka tajā vairs nepietiktu vietas mnemogrammai�

Pēc divām dienām Konvejs pirmo un pēdējo reizi sastrī�dējās ar Priliklu.

Konvejs apgalvoja, ka bez viņa asistenta empātisko īpa�ību izmanto�anas un māsas Mer�isones gādības būtu neiespējami izārstēt trīs AVGL mazuļus.

Doktors Prilikla iebilda, ka, lai gan viņ� nav ieradis strī�dēties ar priek�niekiem, ta�u �ajā gadījumā doktors Konvejs dziļi maldās. Mer�isone tikai atbildēja, ka priecājas, ja var izrā�dīties noderīga.

Konvejs turpināja strīdēties ar Priliklu.

Viņ� bija pilnīgi pārliecināts, ka bez mazā empāta palīdzī�bas viņam nebūtu izdevies izglābt AVGL.

Strīds, ja tā vispār var nosaukt draudzīgu diskusiju, ilga vairākas dienas. Un visu �o laiku neviens nenojauta, ka Hos�pitālim tuvojas avārijā cietis kosmoplāns, bet tajā atrodas � kāda būtne.

Konvejs nezināja arī to, ka pēc divām nedēļām viņu nicinās viss Hospitāļa personāls.

Kosmiskais de�ūrkreiseris ��eldons" iznira no hipertelpas piecsimt jūd�u no Galvenā Hospitāļa. Tas uzradās �eit tādēļ, ka hipertelpas ģeneratoru darbības lauku zonā bija avarējis kāds kosmiskais kuģis.

�ādā attālumā milzīgā, krāsainām ugunīm mirgojo�ā kon�strukcija �ķita tikai gai�s plankumiņ�, ta�u kreisera kapteinis neuzdro�inājās uzreiz tuvoties Hospitālim.

Kaut kur avāriju cietu�ajā kosmoplānā atradās tā ekipā�as loceklis, kuram bija nepiecie�ama steidzama medicīniskā palī�dzība.

Kreisera kapteinis bija īstens likuma un kārtības sargs un baidījās ar savu lēmumu kaut kā kaitēt nejau�iem garāmgā�jējiem. �ajā gadījumā garāmgājēju lomā uzstājās lielākā Galak�tiskā interzvaig�ņu hospitāļa iemītnieki.

Sazinoties ar Uzņem�anas nodaļu, kapteinis paskaidroja si�tuāciju un saņēma solījumu, ka ar �o lietu nekavējoties sāks nodarboties. Pārliecinājies, ka avārijā cietu�ā liktenis ir dro�ās rokās, kapteinis ar tīru sirdsapziņu nolēma ķerties klāt pie avā�rijā cietu�ā kosmoplāna izpētes, kur� kurā katrā brīdī varēja sasprāgt gabalos.

Doktors Konvejs visai neveikli iegūlās ļoti mīkstā krēslā Galvenā psihologa kabinetā un pāri ar papīriem apkrautajam

rakstāmgaldam lūkojās uz kvadrātveidīgo un stūraino O'Maras seju.

�� Atslābinieties, doktor, � O'Mara pēk�ņi noteica, kā pa�rasti uzminot viņa domas. � Ja es būtu jūs izsaucis, lai norātu, būtu apsēdinājis uz cietāka krēsla. Ta�u esmu saņēmis norā�dījumu paglāstīt jūs pa spalvai. Jūs, doktor, esat saņēmis pa�augstinājumu. Apsveicu. Tagad jūs godinās par Vecāko tera�peitu.

Ta�u nepaguva Konvejs ne muti atvērt, kad O'Mara pacēla lielo kvadrātveida plaukstu.

���� Personīgi es esmu pārliecināts, ka notikusi nejēdzīga kļūda, � viņ� turpināja. � Ta�u glu�i acīmredzami, ka jūsu panākumi ar kūsto�o SRTT atstāju�i vērā ņemamu iespaidu uz priek�niecību. Viņi iedomāju�ies, ka tā nav vistīrākā veiksme, bet gan jūsu spēju nopelns. Kas attiecas uz mani, � viņ� pa�smīnējis turpināja, � tad es neuzticētu jums izgriezt pat manu apendicītu.

�� Jūs esat ļoti laipns, � Konvejs vēsi noteica.

O'Mara pasmaidīja.

���� Bet jūs gaidījāt, ka es jūs sāk�u lielīt? Mans darbs ir mazgāt galvas, bet nevis kutināt aiz austiņas. Tagad es jums dāvā�u mirkli laika, lai jūs varētu aprast ar savas jaunās slavas spo�umu�

Konvejs lieliski saprata, ko viņam nozīmē �is paaugstinā�jums. Saprotams, viņ� jutās pagodināts, ta�u domāja, ka �o pa�kāpi iegūs ne ātrāk kā pēc diviem gadiem. Ta�u viņ� arī maz�liet izbijās�

Kop� �ī brī�a viņa piedurkni rotās sarkana uz�uve, viņam būs priek�rocības, salīdzinot ar citiem, izņemot kolēģus, kuriem būs tāda pati pakāpe un, protams, Diagnostus, viņa rīcībā būs visas Hospitāļa iekārtas un aparatūra. Tai pat laikā viņ� būs atbildīgs par jebkuru viņam uzticētu pacientu, un viņ� nevarēs uzkraut �o atbildības nastu kādam citam. Viņam būs mazāk brīvā laika. Nāksies lasīt lekcijas medmāsām, vadīt nodarbības praktikantiem, un viņu noteikti iesaistīs kādā kolektīvā pētīju�mā. Nāksies mū�dien izmantot vismaz vienu mnemogrammu, bet, iespējams, pat veselas divas. Tas nemaz nebija tik jautri.

��� Reiz jau jūs tagad esat Vecākais terapeits, � Psihologs teica, � es piedāvā�u jums kādu darbiņu. �eit mums ir uz�radies avarējis kosmoplāns ar cietu�o uz borta. Pārvest to uz Hospitāli parastā veidā mēs nevaram. �is būtnes fizioloģiskās īpatnības nav zināmas. Mums neizdevās noteikt, no kurienes �is kuģis ir lidojis. Tāpēc mēs nezinām, ko mūsu jaunais pa�cients elpo, ko ēd un kā izskatās. Es gribu, lai jūs pats perso�nīgi dotos turp, noskaidrotu visus lietas apstākļus un organizētu pacienta transportē�anu. Man paziņoja, ka avārijā cietu�ais iz�rāda ļoti vārgas dzīvības pazīmes, � viņ� pēk�ņi beidza, � tāpēc varam uzskatīt �o gadījumu par ārkārtēju.

��� Labi, � Konvejs, pielecot no krēsla, teica.

Pie durvīm viņ� uz mirkli aizkavējās. Vēlāk viņ� pats brī�nījās, kā gan viņam pietika nekaunības pateikt kaut ko tādu Galvenajam psihologam, un nosprieda, ka viņu tā ir ietekmējis negaidītais paaugstinājums.

���� Jūsu nolādētais apendiks ir pie manis, � viņ� svinīgi paziņoja. � To jums izgrieza Kelermans pirms trim gadiem un saglabāja to burkā. Bet tad zaudēja man to �ahā. Tā ka jūsu apendiks stāv manā grāmatplauktā�

O'Mara tikai viegli pielieca galvu kā pateicoties par �o komplimentu.

* * #

Gaitenī Konvejs piegāja pie tuvākā komunikatora un iz�sauca Transporta nodaļu.

���� Runā doktors Konvejs. Man ir steidzams gadījums. Lūdzu nodot manā rīcībā kosmisko kuteri un medmāsu, kas prot rīkoties ar analizatoru un, ja tas ir iespējams, vēlams, lai tai būtu pieredze glāb�anas darbos. Pēc da�ām minūtēm es bū��u pie astotajām ārējām slū�ām.

Pacilātais noskaņojums, kādā atradās Konvejs, izgaisa, tik�līdz viņ� aizkļuva līdz astotajām slū�ām.

Tur viņu gaidīja DBLF medmāsa � spalvaina daudzkāju būtne, kas, ieraugot Konveju, sāka kliegt un svilpot.

Konveja translators pacietīgi pārveidoja sve�ās valodas ska�ņas angļu vārdos, kā jebkuru �ņapstinā�anu, �ņarkstē�anu un kurkstē�anu, kādu tikai varēja saklausīt Hospitāli.

��� Es gaidu jūs jau vairāk nekā septiņas minūtes, � med�māsa paziņoja. � Man teica, ka �is uzdevums ir ļoti steidzams, ta�u jūs nemaz nesteidzaties�

Translators nespēja nodot emocijas. Tāpēc DBLF varēja jokot, vilkt uz zoba vai vienkār�i konstatēt faktu bez jebkādas slēptas vēlē�anās iedzelt doktoram. Tiesa, par �o pēdējo pie�ņēmumu Konvejs stipri �aubījās, ta�u viņ� zināja, ka izrādit sa�vu sa�utumu būtu absolūti bezjēdzīgi.

Viņ� dziļi nopūtās un teica:

���� Es būtu varējis saīsināt jūsu gaidī�anas laiku, ja visu ceļu būtu skrējis. Ta�u es neatzīstu bezjēdzīgu skraidī�anu; tā�pēc ka pārlieka steiga manā stāvoklī var radīt sliktu iespaidu. Apkārtējie vēl secinās, ka esmu pakļāvies panikai un neesmu pārliecināts par savām spējām. Tāpēc lūdzu iegaumēt, � viņ� oficiāli piebilda, � es nevis kavējos, bet gāju pārliecinātā, nor�mālā solī.

Skaņa, kuru izdeva DBLF par atbildi uz �o tirādi, nebija pārtulkojama.

Konvejs gāja uz pārejas tuneli, un pēc da�ām sekundēm viņi jau devās ceļā.

Kutera aizmugures ekrānā Galvenā hospitāļa uguņu masa sāka bālēt un sarauties, un Konveju pārņēma nemiers. Viņam ļoti gribējās dalīt ar kādu atbildību, vismaz ar doktoru Priliklu.

Lidojuma laikā DBLF, kas paziņoja, ka viņu sauc Kurseda, sarīkoja krietnu viņa pacietības pārbaudi. Māsai absolūti ne�piemita takta izjūtas, un izturēt viņu bija ļoti grūti.

DBLF, �ajā konkrētajā gadījumā Kursedai, nepiemita tele- pātiskas īpa�ības, bet tie spēja visai precīzi noteikt sava saru- nasbiedra domas, tos vērojot. Ta�u tie nebija spējīgi uz jeb�kādu diplomātiju un vienmēr runāja to, ko domāja.

Beidzot Konvejs un Kurseda pietuvojās kosmiskajam de�ūr- kreiserim un pie tā pietauvotajam avarēju�ajam kosmoplānam. �is kuģis bija ko�i oran�ā krāsā un ne ar ko īpa�i neat�ķīrās no citiem avarēju�iem kuģiem.

Konvejs nodomāja, ka kosmiskie kuģi atgādina cilvēkus � vardarbīga nāve laupa tiem individualitāti.

Viņ� pavēlēja Kursedai pāris reizes aplidot ap avarēju�o kuģi, bet pats pieplaka pie iluminatora.

Kosmiskais kuģis bija pārrauts uz pusēm.

Pēc korpusa spilgtā krāsojuma Konvejs varēja spriest par kuģi būvējo�o būtņu redzes aparāta raksturu, par atmosfēras blīvumu un tās caurspīdību. Pēc da�ām minūtēm, nospriedis, ka vizuālais apskats vairāk neko nedos, viņ� lika Kursedai pie�stāt pie ��eldona".

* * *

Kreisera pārejas kamera bija maza un �ķita vēl mazāka tā�pēc, ka tā bija piebāzta ar Monitoriem tum�i zaļās formās, kuri aplūkoja kādu mehānismu, kas dro�i vien bija noņemts no ava�rēju�ā kosmoplāna.

Gaisā virmoja tehnisko terminu piesātinātā balsu duna, kas tik raksturīga speciālistiem, un neviens nepievērsa absolūti ne�kādu uzmanību doktoram un medmāsai.

Konvejam vajadzēja divreiz skaļi nokāsēties, pirms kalsns, sirmot sācis virsnieks atdalījās no pūļa un pienāca pie viņiem.

����� Samerfilds, � viņ� stādījās priek�ā, � de�ūrkreisera kapteinis.

Kapteinis runāja ātri, nenovērsdams savu ieinteresēto ska�tienu no tā, kas gulēja uz grīdas. � Jūs, kā noprotu, esat me�dicīniskā priek�niecība no Hospitāļa.

Konvejs sāka izjust īgnumu. Viņ� spēja saprast �o cilvēku izjūtas � sadauzīts kosmoplāns no citas planētas, kas pieder līdz �im nezināmai kultūrai, bija rets atradums, tehnoloģisks dārgakmenis, kuru grūti novērtēt. Ta�u Konvejs domāja tikai par dzīvās būtnes glāb�anu. Tāpēc viņ� nekavējoties pārgāja pie lietas.

��� Kapteini Samerfild, � viņ� asi teica. � Mums ir nepie�cie�ams pēc iespējas ātrāk gan uz kutera, gan Hospitālī radīt cietu�ajam tā ierastos dzīves apstākļus. Palūg�u jūs nozīmēt man pavadoni uz avarēju�o kuģi. Vēlams, lai tas būtu piere�dzējis virsnieks, kur��

�� Saprotams, � Samerfilds viņu pārtrauca. �ķita, viņ� vē�lējās kaut ko piebilst, ta�u tad pārdomāja, paraustīja plecus un pasauca: � Hendriks!

Pie viņiem pienāca Hendrikss � jauns cilvēks ar nedaudz apjuku�u sejas izteiksmi, kas jau grasījās vilkt mugurā skafan�dru. Kapteinis viņu steidzīgi iepazīstināja ar ārstiem.

Hendrikss teica:

���� Jums būs nepiecie�ami augstas aizsardzības skafandri. Jums, doktor, es vienu piemeklē�u, bet kas attiecas uz doktoru Kursedu�

��� Neraizējieties, � medmāsa teica. � Mans skafandrs ir

kuterī. Es bū�u gatava pēc piecām minūtēm.

* # *

��� Kas �eit īsti notika? � Konvejs vaicāja, ziņkārīgi lūko�damies visapkārt. � Nelaimes gadījums, sadursme?

���� Mēs uzskatām, � Hendrikss atbildēja, � ka kāda mums nezināma iemesla dēļ izgāja no ierindas viens no diviem ģeneratoru pāriem, kas konstruēti speciāli hipertelpai. Tā re�zultātā kosmoplāns pārlūza uz pusēm. Puse no kosmiskā kuģa tūdaļ nekavējoties tika atmesta atpakaļ normālajā telpā, tas no�zīmē, ka tās ātrums kļuva ievērojami mazāks par gaismas ātru�mu. Otra tā puse ar bojātajiem ģeneratoriem vēl kādu laiku saglabāja kustību, jo pēc avārijas atliku�ais ģeneratoru pāris vēl vienu divas sekundes turpināja funkcionēt. Automātiskās ierīces likvidēja bojājumus un aizhermetizēja da�us nodalījumus, ta�u tā kā kuģis būtībā bija izjucis gabalos, tad �eit maz ko varēja līdzēt. Par laimi mums izdevās uztvert automātisko briesmu sig�nālu, un, kad mēs atradām kuģi, vienā no tā nodalījumiem acīmredzot bija palicis gaiss, tāpēc ka mēs izdzirdām, ka tur kāds pārvietojas. Ta�u man neliek mieru doma par to, kas no�ticis ar otru avarēju�ā kuģa pusi, � Hendrikss turpināja. � Automātiskais briesmu signāls tur neiedarbojās, citādi jau mēs to būtu dzirdēju�i. Bet tur ta�u arī kāds varēja palikt dzīvs.

���� Izglābsim vismaz �o, � Konvejs teica. � Kā lai tiek tam klāt?

Hendrikss pārbaudīja gravitācijas jostas uz sava skafandra, palūkojās uz gaisa balonu rādītājiem un teica:

��� Jums neizdosies to izdarīt. Katrā ziņā ne tūlīt. Sekojiet man, un jūs pats sapratīsiet, kāpēc.

Kad O'Mara pieminēja, ka līdz pacientam grūti nokļūt, Konvejs nosprieda, ka uz cietu�ā kosmoplāna kā parasti atlūzas ir aizbarikādēju�as pieeju. Ta�u zinot, cik Monitori ir kompe�tenti �ajā jomā, Konvejs saprata, ka �oreiz lieta ir daudz no�pietnāka nekā �ķita.

Kad viņi uzkāpa uz avarēju�ā kosmiskā kuģa borta, izrā�dījās, ka tā iek�telpas ir absolūti brīvas. Pa kajītēm lidoja priek�meti, ta�u barikā�u un atlūzu nebija.

Tikai vērīgāk ieskatoties, Konvejs spēja aptvert katastrofas vērienu. Nebija saglabājies nevienas veselas, neieplaisāju�as vai no vietas neizbīdītas caurules, skrūves vai sekcijas.

Telpas attālākajā sienā Konvejs ieraudzīja masīvas durvis ar lāzera izzāģētu caurumu, kurā bija iebūvēta pagaidu lūka.

��� Avārijas brīdī visas hermētiskās durvis aizveras automā�tiski, � Hendrikss, uztvēris Konveja vaicājo�o skatienu, atbil�dēja, � ta�u, kad kuģis ir tādā stāvoklī, aizvērtas durvis vēl nenozīmē, ka aiz tām ir spiediens. Un lai gan mēs esam tiku�i skaidrībā par �ā kosmoplāna rokas vadību, mēs nevaram būt pārliecināti, ka, atvēru�i vienas durvis, tādā veidā neatvērsim arī visas pārējās. Tad cietu�ais neglābjami ies bojā.

Konveja austiņās atskanēja īsa skumja nopūta. Hendrikss turpināja:

��� Mums nācās uzstādīt uz katrām durvīm hermētiskas slū��as, tāpēc, ja aiz durvīm slēgtajā nodalījumā ir saglabājies spie�diens, tas gandrīz nemaz nekritīsies, ja mēs ar lāzera staru iz�dedzināsim durvīs caurumu. Ta�u �is darbs prasīs ilgu laiku, un to nevar paveikt ātrāk, neriskējot ar cietu�ā dzīvību.

��� Tad vajag palielināt glāb�anas komandu skaitu, � Kon�vejs teica. � Ja �eit ir par maz glābēju, mēs atsūtīsim no Hos�pitāļa palīgus. Tas saīsinās laiku, kas nepiecie�ams�

��� Nē, doktor! � Hendrikss dedzīgi iebilda. � Kāpēc, jūs domājat, mēs nobremzējām piecsimt jūdzes no Hospitāļa? Mū�su rīcībā ir informācija, ka kaut kur uz �ī kosmiskā kuģa atro�das enerģijas krājumi. Un, kamēr mēs nezinām, kas tā par enerģiju un kur tā atrodas, mums ir jārīkojas ļoti piesardzīgi. Jā, mēs gribam izglābt citplanētieti, ta�u tālab negrasāmies pa�i uzsprāgt gaisā. Vai patie�ām jums to Hospitālī neteica?

Konvejs pagrozīja galvu.

��� Iespējams, negribēja mani uztraukt.

Hendrikss iesmējās.

���� Es ari negribu jūs uztraukt. Atklāti sakot, sprādziena iespēja ir niecīga, kamēr mēs ievērojam dro�ības noteikumus. Ta�u, ja kuģim metīsies virsū cilvēku pūļi un sāks to izvazāt pa gabaliņiem, tad briesmas kļūs reālas.

Pa to laiku viņi �ķērsoja vēl divus nodalījumus un īsu gai�teni.

Konvejs ievēroja, ka katra telpa bija nokrāsota savādākā krāsā. Viņ� nodomāja, ka rase, kas būvējusi �o kuģi, ir ļoti jūtīga pret krāsu.

���� Kad jūs cerat aizkļūt līdz �im citplanētietim? � Kon�vejs vaicāja.

��� Atbildēt uz �o jautājumu nav nemaz tik viegli, � Hen�drikss paskaidroja. � Dzīvo būtni atrada pēc trok�ņa, pareizāk sakot, pēc kosmoplāna vibrācijas, ko izraisīja tās kustības. Ta�u kosmiskā kuģa avārijas stāvoklis un tas, ka �ī nezināmā būtne kustas arvien mazāk un mazāk, neļauj mums noteikt tās precīzu atra�anās vietu. Mūsu cilvēki grie� kuģa starpsienas, virzoties uz centru. Mēs uzskatām, ka visticamāk tie�i tur ir saglabājies neskarts nodalījums. Turklāt troksnis, ko rada glābēju koman�da, neļauj tiem ieklausīties cietu�ā kustībās.

Visā visumā tas ilgs trīs līdz septiņas stundas.

Bet vēl pēc tam, kad glābēji sasniegs neskarto nodalījumu, nāksies paņemt atmosfēras paraugu, izanalizēt to un atveidot, uzzināt �īm būtnēm ierastos spiediena un smaguma spēka rā�dītājus, sagatavot cietu�o evakuācijai uz Hospitāli un sniegt tam pirmo palīdzību.

��� Pārāk ilgi, � Konvejs satriekts noteica.

Diez vai būtne, kas atrodas tik bēdīgā stāvoklī, spēs tik ilgi izturēt.

Brīdi padomājis, Konvejs pieņēma lēmumu.

���� Nāksies sagatavot telpu vēl pirms pacienta iera�anās. Citas izejas nav. Lūk, ko mēs darīsim�

Konvejs pavēlēja steidzīgi noraut grīdas ap�uvumu, lai at�klātu gravitācijas iekārtas. Pats Konvejs no tā visa maz ko sa�prata, ta�u viņ� cerēja, ka Hendrikss spēs aptuveni noteikt to jaudu. Galaktikā bija zināms tikai viens gravitācijas regulē�anas veids. Ja citplanētie�i ir izmantoju�i kādu citu � tad nāksies padoties.

��� Jebkuras būtnes fizisko raksturojumu, � Konvejs tur�pināja, � var noteikt pēc barības paraugiem, gravitācijas ie�kārtu izmēriem un gaisa sastāva. Ja mēs savāksim visus �os datus, tad varēsim atveidot tās dzīves apstākļus.

��� Da�i no mums riņķī lidojo�ajiem objektiem var izrādī�ties konteineri ar pārtiku, � Kurseda pēk�ņi iejaucās.

���� Nu ko, laba doma, � Konvejs piekrita. � Ta�u vis�pirms vajadzētu atrast un izpētīt atmosfēras sastāvu uz kuģa. Tādā veidā mēs uzzināsim kaut ko par cietu�ā vielu maiņu un noskaidrosim, kādi no konteineriem satur barību, bet kādi krāsu�

# * *

Viņi tūdaļ nekavējoties ķērās pie gaisa parauga meklē�anas. Jebkurā kosmiskā kuģa telpā atradās milzums cauruļu, ta�u to skaits pat visniecīgākajos nodalījumos izbrīnīja Konveju.

�Ja jau visi nodalījumi nodalīti ar hermētiskām durvīm, tad tas nozīmē, ka arī caurulēm, pa kurām tiek padots gaiss noda�lījumos, ir jābūt ieplūdes un izplūdes vārstiem," � Konvejs nosprieda.

Nācās izsekot katru cauruli līdz tās pārrāvuma vietai, kur viņi varēja pārliecināties, ka konkrētais kabelis vai caurule ne�pieder gaisa sistēmai. �is darbs bija grūts, apnicīgs, un Konvejs naidīgi lūkojās uz �o mehānisko rēbusu, no kura atminē�anas bija atkarīga pacienta dzīvība.

Pagāja divas stundas, un beidzot meklējumu loks sa�auri- nājās līdz resnai caurulei, kas, pēc visa sprie�ot, kalpoja izlie�totā gaisa aizvadī�anai, un veselam tievu caurulī�u kūlim, pa kuru gaiss ieplūda nodalījumā.

Ievadcaurules bija veselas septiņas!

��� Būtne, kurai nepiecie�ami septiņi da�ādi ķīmiskie� � Hendrikss iesāka un apjucis apklusa.

��� Gaisa pamatkomponents tiek padots tikai pa vienu cau�ruli, � Konvejs teica. � Pa pārējām plūst visi nepiecie�amie papildelementi un inertie komponenti, līdzīgi kā azots^ mūsu gaisā. Ja regulējo�ie vārsti nebija aizvērti tad, kad nodalījumā kritās spiediens, mēs spēsim noteikt, no kā sastāvēja viņu gaiss.

Konvejs runāja ļoti pārliecinātā tonī, ta�u pats nebūt tā nejutās. Viņu nomāca drūmas priek�nojautas.

Tad pie lietas ķērās Kurseda. Viņa izvilka no darba somas mazu elektrogriezēju, ieslēdza, nofokusēja liesmu un uzmanīgi pielika adatveida liesmas strūkliņu pie vienas no septiņām ie- vadcaurulēm. Konvejs pienāca tuvāk ar atvērtu mēģeni.

No caurules izrāvās dzeltena tvaiku strūkla, un Konvejs in�stinktīvi atrāva roku. Mēģenē gandrīz nekas neiekļuva, ta�u analīzei pilnīgi pietika arī ar to, kas tur atradās.

Kurseda ķērās klāt pie nākamās caurules.

��� Pēc visa sprie�ot, tas ir hlors, � DBLF teica, turpinot darbu. � Un ja vien hlors ir viņu atmosfēras pamatelements, mēs varēsim to ievietot modificētā PVS� palātā.

��� Baidos, ka tas viss nebūs tik vienkār�i, � Konvejs atbil�dēja.

Nepaspēja viņ� vēl pabeigt �o frāzi, kad no caurules iz�lauzās baltu tvaiku strūklaka, kas ieskāva visu telpu miglā.

Kurseda, neizlai�ot no rokām griezēju, pakāpās atpakaļ, un tvaiks, saskaroties ar liesmu, pārvērtās caurspīdīgā �ķidrumā, kas ieskāva glābējus kā kūpo�as lodes. Pēc izskata �is lodes bija no ūdens.

Konvejs savāca �ķidrumu otrā mēģenē.

Griezēja liesma, saskārusies ar gāzes strūklu, kas izlauzās no tre�ās caurules, spilgti uzliesmoja. Kļūdīties nebija iespē�jams.

���� Skābeklis, � Kurseda noteica, vārdiski materializējot Konveja domu. � Vai gāze ar augstu skābekļa saturu.

���� Mani mulsina ūdens, � Hendrikss piezīmēja. � Bet skābeklis ar hloru ta�u nevarētu būt visai noderīgs maisījums elpo�anai.

��� Piekrītu, � Konvejs atbildēja. � Jebkura būtne, kas el�po skābekli, iet bojā no hlora da�u sekun�u laikā, un otrādi. Ta�u, iespējams, ka viens no �iem elementiem sastāda atmos�fērā tikai niecīgu piemaisījuma daļu. Var izrādīties arī, ka abas �īs gāzes ir tikai niecīgi piemaisījumi, bet atmosfēras pamat- komponentu mēs vēl neesam atklāju�i.

Tūdaļ pat tika pārgrieztas �etras atliku�ās caurules, un gā�zu paraugus savāca mēģenēs. Visu �o laiku Kurseda glu�i no�teikti pārdomāja Konveja teikto. Pirms doties uz kuteri, lai veiktu paraugu analīzes, medmāsa uz mirkli aizkavējās.

���� Ja jau visas �īs gāzes ir tikai niecīgi piemaisījumi, � translators vienaldzīgā balsi tulkoja viņas teikto, � tad kāpēc �eit ne tikai inertās gāzes, bet arī skābeklis jau netiek sajaukts iepriek� kā visām citām būtnēm, bet tiek pievadīts nodalījumā pa atsevi�ķām caurulēm. Izvadīti visi ta�u tiek pa vienu.

Konvejs pavīpsnāja. Tie�i �is jautājums viņu visvairāk arī nomocīja, un viņ� nekādi nespēja rast uz to atbildi.

Viņ� asi noteica:

��� Tagad man ir nepiecie�ama paraugu analīze, un es pa�lūg�u jūs lieki nekavēties. Mēs ar Hendriksu pacentīsimies iz�skaitļot �īs būtnes izmērus un tai atbilsto�o smaguma spēku. Un neuztraucieties, � viņ� sāji piebilda, � nav neizdibināmu noslēpumu.

��� Cerēsim, ka �ie noslēpumi tiks izdibināti ārstē�anas lai�kā, � Kurseda atvairīja, � bet nevis fiksēti slēdzienā par nā�ves iestā�anos.

Hendrikss bez turpmāka atgādinājuma sāka raut nost grī�das plāksnes, lai piekļūtu gravitācijas ierīcēm.

Konvejs viņu uzskatīja par cilvēku, kas zina, ko dara, tāpēc atstāja to un devās meklēt kaut kādas mēbeles.

Parasti kosmisko katastrofu laikā visi priek�meti, kas atro�das uz kosmiskā kuģa, gan pārvietojamie, gan tie, kurus pie�ņemts uzskatīt par nepārvietojamiem, noraujas no savām vie�tām un lido trieciena virzienā. �eit turpretī avārija sarāva kuģi saisto�os spēkus, izmainot katras skrūves, katras �uves stāvokli. Mēbeles, kas vieglāk pakļaujas bojājumiem, bija cietu�as visvai�rāk.

Krēsls vai gulta var daudz ko pavēstīt par to lietotāju for�mu, locekļu skaitu un svaru. Ir svarīgi zināt, vai lietu īpa�nieks dod priek�roku cietai virsmai vai tam vajadzīgs mīksts paklā�jiņ�. Mēbeļu formas un materiālu izpēte ļauj arī noteikt �ai būtnei ierasto smaguma spēku. Bet Konvejam neveicās.

Da�as peldo�ās atlūzas un gabali neap�aubāmi bija mēbeļu atliekas, ta�u tas viss bija tik ļoti sasmalcināts un sajaukts, ka bija pilnīgi neiespējami sastādīt no tā visa kādu veselu priek��metu.

Konvejs jau gandrīz nolēma izsaukt palīgā O'Maru, ta�u atteicās no �īs domas. Diez vai majoram būtu interesanti uz�zināt, ka Konvejs netiek galā ar saviem pienākumiem.

Konvejs rakņājās pa tā atliekām, kas reiz bija skapis, cerot atrast kādu apģērbu vai pat uzdurties kādam dārgumam, kas līdzinātos mīļotās sievietes fotogrāfijai. Pēk�ņi viņu izsauca Kurseda.

� Analīze veikta, � medmāsa paziņoja. � Atmosfēras sastāvdaļas nav nekas neparasts. Ta�u to maisījums ir nāvējo�s jebkurai būtnei, kurai ir elpo�anas orgāni. Jauc kā gribi, kopā sanāk nāvējo�a dzira.

��� Palūg�u jūs izteikties konkrētāk, � Konvejs pārtrauca medmāsu. � Man ir vajadzīgi fakti, bet nevis spriedelējumi.

���� Kas attiecas uz gāzu sastāvdaļām, � Kurseda atbildē�ja, � tas ir amonjaks, oglekļa pārskābe un divas inertās gāzes. Savienojumā ar jau zināmajiem elementiem tās izveido ne�caurspīdīgu, smagu un indīgu atmosfēru�

��� Nevar būt! � Konvejs aprāva medmāsas teikto. � Vai jūs redzējāt, kā izkrāsotas kosmoplāna kajī�u sienas? Viņiem patīk smalkas, daudzveidīgas krāsas. Būtnes, kas dzīvo ne�caurspīdīgā atmosfērā, nespētu izjust da�ādus krāsu toņus�

��� Doktor Konvej, � kā atvainodamās atskanēja leitnanta balss, � es pārbaudīju gravitātes ierīces. Tās ir paredzētas pie�cu g lielai gravitātei.

* * *

Pievilk�anas spēks, kas piecreiz pārsniedz Zemes pievilk��anas spēku, attiecīgi nozīmēja arī augstu atmosfēras spiedienu. Tātad �ī būtne elpoja biezu indīgu sīrupu. Tas varēja radīt ļoti nopietnus sare�ģījumus.

Konvejs teica Hendriksam:

���� Nododiet glāb�anai komandai, lai viņi tuvojas cietu�a�jam ļoti uzmanīgi, ta�u pēc iespējas ātrāk. Jebkuram radīju�mam, kas dzīvo piecu g apstākļos, jābūt vareniem muskuļiem. Bet būtnes, kas iekļuvu�as tamlīdzīgās likstās, reizēm zaudē ve�selo saprātu.

�� Sapratu, � Hendrikss satraukti noteica un nozuda.

Konvejs atkal vērsās pie Kursedas:

��� Vai dzirdējāt, ko teica Hendrikss, � viņ� klusi notei�ca. � Izmēģiniet �o elementu kombināciju augsta spiediena apstākļos. Un atcerieties, ka mums ir vajadzīga tīra atmosfēra.

Pēc ilgāka klusuma brī�a medmāsa teica:

��� Es pakļaujos. Ta�u esmu spiesta piebilst, ka neieredzu velti tērēt laiku, pat ja man to pavēl darīt.

Kādu laiku Konvejs varonīgi cīnījās ar sevi, lai savaldītos un nepateiktu kaut ko lieku.

Pamazām Konveja dusmas pret spitigo, trulo, nekaunīgo ' medmāsu sāka norimt. Iespējams, Kurseda nebija nemaz tik aprobe�ota. Iespējams, ka viņai ir taisnība necaurspīdīgās at�mosfēras sakarā. Ta�u ko tas dod? Fakti runāja pretī viens otram.

�Viss �is kosmiskais kuģis ir pretrunu pilns," � Konvejs gurdeni nodomāja. Ne pēc tā formas, ne pēc uzbūves nevarēja pateikt, ka tā saimnieki būtu pieradu�i pie liela smaguma spē�ka. Ta�u gravitācijas ierīces bija paredzētas pieciem g.

Sprie�ot pēc telpu nokrāsām, �o būtņu redze maz at�ķī�rās no Konveja redzes. Ta�u, ja varēja ticēt Kursedai, tādā at�mosfērā vairāk būtu nepiecie�ams radars nevis acis. Un ko gan lai �eit vēl saka par nepamatoti sare�ģīto gaisa apgādes sistēmu un ko�i oran�o korpusa krāsojumu?

Jau kuru reizi Konvejs centās sastādīt saprātīgu situācijas ainu pēc viņa rīcībā eso�ajiem datiem, ta�u velti. Varbūt ja visai �ai problēmai pieietu no citas puses�

Pēk�ņi viņ� ieslēdza radio sakarus un teica:

��� Hendriks, savienojiet mani, lūdzu, ar Hospitāli. Man ir nepiecie�ams aprunāties ar O'Maru. Es gribētu, lai �ai sarunā piedalītos jūs, kapteinis Samerfilds un Kurseda. Vai to var iz�kārtot?

Hendrikss pavīpsnāja un teica:

��� Pagaidiet mirklīti.

* * *

Konvejs dzirdēja, kā Hendriksa balss, kuru ik pa brīdim pārtrauca sakaru sprak�ķi, izsauca ��eldona" radistu, tas sazi�nājās ar Hospitāli un palūdza kapteini Samerfildu nekavējoties ienākt sakaru kabīnē, kā atsaucās mierīgā, bezkaislīgā, trans- latora pārtulkotā citplanētu operatora balss Hospitālī. Apmē�ram pēc minūtes visa �ī kņada norima, un O'Maras labi pa�zīstamā balss noteica:

��� Galvenais psihologs klausās. Runājiet.

Konvejs īsumā raksturoja situāciju, kas valdīja uz avarēju�ā kosmoplāna. Tad viņ� turpināja:

���� Glābēji virzās uz kuģa centru, tāpēc ka tur dro�i vien arī atrodas dzīvā būtne. Ta�u nav izslēgts, ka tā slēpjas kaut kur sānu sektoros, ja vien tur ir saglabājies spiediens. Tādā gadījumā mums nāksies izlo�ņāt visus nodalījumus, pirms mēs to atradīsim. Tas var ilgt da�as dienas. Ja cietu�ais vēl nav nomiris, tad viņ� glu�i noteikti ir visai smagā stāvoklī. Mums vienkār�i nav laika.

��� Un ko jūs grasāties iesākt, doktor?

���� Kā lai jums pasaka, � Konvejs izvairījās no tie�as at�bildes. � Mums varētu palīdzēt da�as vispārējas ziņas. Iespē�jams, ka kapteinis Samerfilds pastāstīs mums tuvāk par apstāk�ļiem, kādos tika atrasts kosmoplāns, par tā stāvokli, virzienu vai arī par saviem personīgajiem iespaidiem un apsvērumiem. Vai lidojuma virziens mums nevarētu palīdzēt noteikt planētu, no kuras startējis �is kosmiskais kuģis�

���� Baidos, ka ne, doktor, � atskanēja Samerfilda balss. � Mēs centāmies izsekot kosmoplāna lidojuma virzienam un atklā�jām, ka tam vajadzētu �ķērsot vienu no saules sistēmām. Ta�u �ī sistēma tika apsekota vēl pirms kāda gadsimta un piereģistrēta kā iespējamais kolonizācijas objekts, kas, kā jūs pats to labi no�protat, nozīmē, ka tur nav saprātīgu dzīvības formu. Neviena ci�vilizācija nespēj simt gadu laikā noiet attīstības ceļu no nulles līdz kosmiskiem lidojumiem, bet tas nozīmē, ka kosmoplāns nevar būt startējis no turienes. �īs līnijas turpinājums veda tuk�umā � starpgalaktiku telpā. Acīmredzot katastrofa izsauca krasu kursa izmaiņu, tāpēc kosmoplāna stāvoklis mums neko nedod.

���� Neko nepadarīsi, nāksies atteikties no �īs domas, � Konvejs skumji noteica un piebilda jau krietni vien pārlieci�no�ākā balsī: � Kaut kur noteikti atrodas kosmiskā kuģa otra daļa. Ja to izdotos atrast un ja uz tās atrodas citu ekipā�as locekļi ķermeņi, tas mums palīdzētu atrisināt visas problēmas. Es saprotu, ka �is ceļ� nav no tiem taisnākajiem, ta�u ar mūsu tempiem tas var izrādīties visātrākais no visiem iespējamajiem. Es gribu, lai tiktu uzsākta otras kosmoplāna daļas meklē�ana.

Konvejs apklusa un gaidīja, kad sacelsies vētra. Pirmais re�aģēja kapteinis Samerfilds.

��� Tas nav iespējams! Jūs neaptverat, ko runājat! Nāksies mobilizēt kādus divus simtus kosmoplānu � visu sektora floti, lai pārmeklētu �o galaktikas sektoru. Un viss tikai tādēļ, lai jūs atrastu kādu mironi un ķertos pie kāda cita kosmonauta ārstē��anas, kur� līdz tam laikam jau arī būs kļuvis par mironi. Es zinu, ka jums jebkuras saprātīgas būtnes dzīvība ir svarīgāka par materiālajiem apsvērumiem, � Samerfilds jau nedaudz mierīgāk turpināja, � ta�u jūsu priek�likums robe�ojas ar ne�prātu. Turklāt man nav tiesību ne tikai uzsākt, bet pat piedāvāt tādu operāciju.

��� Hospitālim ir tādas tiesības, � O'Mara iejaucās. � Jūs, doktor, riskējat ar galvu. Ja jūs atradīsiet otru kosmoplāna pusi un tā rezultātā cietu�ais kosmonauts būs glābts, man nospļau�ties uz to, cik tas maksās un kāds troksnis tā visa dēļ tiks sacelts. Monitori var pat jūs uzslavēt par to, ka esat palīdzējis tiem atklāt agrāk nezināmu civilizāciju. Ta�u ja viņ� nomirs vai jau ir nomiris, visa atbildība gulsies uz jums, doktor.

Liekot roku uz sirds, Konvejs nevarēja teikt, ka būtu vairāk nekā parasti ieinteresēts �ī pacienta izglāb�anā, ta�u viņu vadīja ne tikai vienkār�a ziņkāre. Viņam bija kāda neapzināta sajūta, ka pretrunīgie fakti sastāda kādu veseluma daļu, kas bija kriet�ni vien lielāks nekā bojā gāju�ais kosmoplāns un tā vienīgais pasa�ieris. Citplanētu būtnes nekad nebūvē kosmiskos kuģus tikai tāpēc, lai apstulbinātu Zemes doktorus, un visiem �iem pretrunīgajiem faktiem noteikti vajadzēja kaut ko nozīmēt.

Uz kādu acumirkli Konvejs nosprieda, ka viņ� ir atradis atbildi. Kaut kur apziņā pazibēja miglains neskaidrs tēls� Ta�u to pilnīgi izdzēsa Hendriksa satrauktā balss, kas iezvanīja austi�ņās:

��� Doktor, mēs viņu atradām!

Pēc da�ām minūtēm Konvejs atklāja, ka ir jau ierīkotas pagaidu slū�as starp nodalījumiem. Hendrikss un glāb�anas grupas dalībnieki sarunājās, neizmantojot radiosakarus. Ta�u visvairāk Konveju pārsteidza stingri nostieptā lūkas membrāna.

Nodalījumā bija spiediens.

Hendrikss negaidīti ieslēdza rāciju un teica:

���� Ienāciet, doktor. Izrādās, varēja vienkār�i atvērt durvis, nemaz tās negrie�ot. � Viņ� norādīja uz membrānu un pie�bilda: � Nodalījumā ir apmēram divpadsmit mārciņu liels spiediens.

Nav nemaz tik daudz, nodomāja Konvejs, ja ņem vērā, ka normālais smaguma spēks �eit ir pieci g un atbilsto�s gaisa blīvums. Viņ� cerēja, ka iek�ā būs saglabājies pietiekami daudz gaisa, lai uzturētu pacienta dzīvību. Acīmredzot pēc avārijas gaiss pamazām izplūda no nodalījuma. Ta�u, iespējams, �īs būt�nes iek�ējais spiediens spēja kompensēt ārējā spiediena kritu�mu.

���� Ātri nododiet �ī gaisa paraugu Kursedai! � Konvejs pavēlēja. � Tiklīdz būs zināms tā sastāvs, nebūs grūti palie�lināt spiedienu arī uz kutera, kas nogādās cietu�o Hospitālī.

Pēc brī�a viņ� piebilda:

��� Lai �etri glābēji paliek pie kutera. Lai izvilktu pacientu no nodalījuma, mums, iespējams, būs steidzami vajadzīgas spe�ciālas iekārtas.

* * #

Konvejs iegāja pa lūku Hendriksa pavadībā, kas pārbaudīja slēģus, aizslēdza ārējās durvis un iztaisnojās.

Pēc skafandra �īkstoņas Konvejs saprata, ka no nodalījuma ieplūdu�ā gaisa spiediens bija lielāks nekā ārpusē. Gaiss bija caurspīdīgs un tam nebija nekā kopēja ar Kursedas paredzēju�miem par biezo, indīgo miglu.

Hermētiskās durvis atvērās.

���� Neejiet, pirms es jūs nesauk�u, � Konvejs klusi teica un gāja iek�ā. Austiņās atskanēja Hendriksa murminā�anā, kas nozīmēja piekri�anu, tad Kursedas balss, kas paziņoja, ka viņa ieslēdz ierakstu.

Sākumā Konvejs ieraudzīja tikai neskaidras �īs jaunās dzī�vības formas aprises. Viņam vajadzēja salīdzināt jaunatklāto būtni ar jau redzētajām � un tam bija nepiecie�ams zināms laiks.

�� Konvej! � atskanēja O'Maras asā balss. � Vai jūs tur esat aizmidzis?

Konvejs bija pavisam aizmirsis par O'Maru, Samerfildu un daudzajiem radistiem, kas bija pieslēgu�ies pie viņa rācijas. Viņ� isi nokāsējās un iesāka:

���� Gredzenveida būtne, atgādina piepūstu automobiļa ka�meru. Gredzena diametrs sasniedz deviņas pēdas, gredzena resnums � divas vai trīs pēdas. Tās masa acīmredzot �etrreiz pārsniedz manu masu. Nespēju saskatīt kustību vai fizisku bojā�jumu pēdas.

Viņ� atvilka elpu un turpināja:

��� Ārējais apvalks gluds, spīdīgs, pelēkā krāsā, �ur tur klāts ar resnām brūnganām dzīsliņām. Brūnie plankumi, kas pārklāj vairāk nekā pusi no ādas, rada vē�a izaugumu iespaidu, ta�u tā var būt arī dabiska kamuflā�a [5] .

Tie varēja rasties arī dekompresijas rezultātā.

Pēc brī�a Konvejs turpināja:

�� Riņķa ārmalā var saskatīt divas īsu taustekļveida locekļu rindas, kas pa�laik cie�i piespiesti pie ķermeņa. Pavisam ir pie�ci pāri taustekļu, to specializācijas pēdas nespēju atklāt. Ne�redzu arī ārējos orgānus. Nāksies pieiet tuvāk.

Kad viņ� pienāca pie nepazīstamās būtnes, tā nekādi uz to nereaģēja, un Konvejs jau sāka uztraukties, vai tikai glābēji nav nokavēju�i. Viņ� vēl aizvien neredzēja ne acis, ne muti, ta�u saskatīja kaut ko līdzīgu �aunu spraugām un ausu atverēm.

Viņ� izstiepa roku un uzmanīgi pieskārās pie viena no taustekļiem.

*

Būtne glu�i kā uzsprāga.

*

Konvejs aizlidoja malā. Labā roka kļuva nejūtīga no sitiena, kas būtu varējis sadragāt Konveja plaukstu, ja vien viņ� nebūtu tērpies smagajā skafandrā.

Viņ� drud�ainā steigā ieslēdza gravitācijas jostu, lai neuzlidotu pie griestiem, un sāka atkāpties uz durvīm.

No austiņās juceklīgi skano�o jautājumu gūzmas beidzot va�rēja izdalīt divas pamattēmas: kāpēc viņ� iekliedzās? Un kas tas par troksni nodalījumā?

Konvejs drebo�ā balsī noteica:

��� Es konstatēju, ka pacients ir dzīvs�

Hendrikss, kas visu novēroja caur lūku, aizrijās no smiek�liem.

���� Zvēru, ka es dzīvē neesmu redzējis vēl dzīvāku pa�cientu, � viņ� sajūsmināti noteica.

��� Vai jūs nevarat paskaidrot, kas īsti notiek? � O'Mara ierēcās.

�Nav nemaz tik viegli atbildēt uz �o jautājumu," � Konvejs domāja , vērojot kā cietu�ais braukā pa visu nodalījumu.

Fiziskais kontakts ar Konveju noveda pacientu panikas stā�voklī. Un ja viss sākās ar Konveju, tad tagad sadursme ar grī�du, sienām, priek�metiem, kas peldēja gaisā, izsauca ķēdes re�akciju. Pieci pāri spēcīgu, lokanu locekļu uzvijās divu pēdu augstumā, būtne braukāja pa visu telpu. Un lai ar kādu ķerme�ņa daļu tā nepieskartos priek�metiem, taustekļi spēji uzlidoja gaisā.

Konvejs paguva noslēpties kamerā, kad radās labvēlīgs brī�dis: būtne bezpalīdzīgi uzlidoja gaisā nodalījuma vidū un lēni griezās ap savu asi, atgādinot vienu no seno laiku kosmiskajām stacijām. Ta�u pakāpeniski tā tuvojās sienai, un Konvejam bija kaut kas steidzīgi jādara, pirms tā atkal sāks me�onīgi nēsāties pa nodalījumu.

Konvejs ātri noteica:

���� Mums ir vajadzīgs smalks izturīgs piektā izmēra tīkls, plastikāta maiss, kurā var ietilpt �is tīkls, un da�i sūkņi. Pa��reizējā brīdī mēs nevaram cerēt uz pacienta sadarbību. Kad mēs to notversim tīklā, mēs piesūknēsim ar sūkņiem gaisu mai�sā un tādā veidā nogādāsim to uz kutera. Ātrāk nesiet tīklu!

Konvejs nespēja aptvert, kā būtne, kas dzīvoja tāda sma�guma spēka apstākļos, varēja izvērst tik aktīvu darbību retinātā gaisā.

��� Kurseda, vai ir jau analī�u rezultāti? � viņ� negaidīti pavaicāja.

Māsa kavējās ar atbildi, un Konvejs jau gandrīz vai nodo�māja, ka viņa nav sadzirdējusi jautājumu, ta�u tad atskanēja viņas monotonā mierīgā balss:

��� Analīze veikta. Gaisa sastāvs nodalījumā ir tāds, ka jūs, doktor, mierīgi varat nolaist sejassargu un elpot sev par prieku.

Lūk pa�a galvenā pretruna, Konvejs apjucis nodomāja. Dro�i vien Kurseda ir tikpat lielā mērā apjukusi kā viņ�. Un pēk�ņi Konvejs iesmējās. Viņ� iedomājās, kas tagad notiek ar medmāsu�

Pēc se�ām stundām, neraugoties uz izmisīgo preto�anos, pacients tika nogādāts palātā 310-B, nelielā telpā ar operāciju zāli netālu no DBLF Galvenās operāciju zāles.

Kad tas bija izdarīts, Konvejs jau īsti nezināja, ko viņ� vēlē�tos vairāk: izārstēt pacientu vai piebeigt to uz vietas. Sprie�ot pēc glābēju un Kursedas izteicieniem, kas bija klāt pie pacienta transportē�anas, viņi izjuta apmēram to pa�u.

Konvejs veica sākotnējo apskati, cik vien tas bija iespējams zem tīkla un caurspīdīgā maisa, un paņēma ādas un asins pa�raugus. Paraugus viņ� nosūtīja uz Patoloģisko laboratoriju, uz�līmējis uz tiem etiķetes �Ipa�i steidzami".

Kurseda pati tos aiznesa uz laboratoriju, neuzticoties pnei�matiskajai caurulei, jo, kas attiecas uz etiķe�u krāsām, tad Pa�toloģiskās laboratorijas darbinieki �ai ziņā izcēlās ar apbrīno�jamu aklumu. Visbeidzot Konvejs lika izdarīt rentgenuzņēmu- mus, atstājot pacientu Kursedas uzraudzībā, un devās pie O'Maras.

Kad viņ� beidza stāstīt, O'Mara paziņoja:

��� Nu, grūtākais ir aiz muguras. Domāju, ka jums gribētos novest visu �o lietu galā?

��� N� n� nedomāju vis, � Konvejs atbildēja.

O'Mara sarauca uzacis.

��� Ja jūs atsakāties no pacienta, tad tā ari pasakiet. Necie��u izlocī�anos.

Konvejs dziļi ieelpoja caur degunu, bet tad lēni un skaidri noteica:

���� Es gribu turpināt �o lietu. �aubas, par kurām es iemi�nējos, attiecas uz jūsu kļūdaino apgalvojumu, ka viss grūtākais jau ir aiz muguras. Visgrūtākais stāv priek�ā. Es veicu sākot�nēju slimnieka apskati, un, tiklīdz būs gatavi analī�u rezultāti, es izdarī�u daudz rūpīgāku izmeklē�anu. Rīt, slimnieka apska�tes laikā, es vēlētos redzēt, ja tas, protams, ir iespējams, dok�torus Manonu, Priliklu, Skemptonu un jūs.

O'Maras uzacis uzrāvās.

���� Dīvains talantu sakopojums, � viņ� teica. � Vai jūs, doktor, nepateiktu, kāpēc mēs visi esam jums ievajadzēju�ies?

Konvejs pa�ūpoja galvu.

��� Es pagaidām negribētu par to runāt.

���� Labi, mēs atnāksim, � O'Mara teica, piespie�ot sevi savaldīties un nepārkāpt pieklājības normas. � Un, lūdzu, at�vainojiet, doktor, par to, ka es nospriedu, it kā jūs esat pa�devies, kad jūs murminājāt tā, ka man neizdevās saprast vairāk par vienu vārdu no jūsu trim teiktajiem. Ejiet, doktor, un izgu- lieties, pirms atkal es metī�os jums virsū.

Tikai tagad Konvejs saprata, cik ļoti viņ� ir noguris. Viņ� aizplijās līdz savai istabai, ta�u viņa gaita vairāk atgādināja ve��uka �ļūkā�anu nekā nesteidzīgo, pārliecino�o Vecākā terapeita gaitu.

* # #

Nāko�ajā rītā Konvejs pavadīja divas stundas pie sava pa�cienta, pirms sasauca konsīliju, par kuru vakar bija runājis ar O'Maru. Viņam izdevās noskaidrot ļoti maz, ta�u viņ� tikai pārliecinājās, ka viņam neko m i/dosies izdarīt bez speciālistu pieaicinā�anas.

Pirmais atnāca doktors Prilikla. O'Mara un Hospitāļa gal�venais in�enieris Skemptons ieradās kopā. Pēdējais uzradās doktors Manons, kas bija aizkavējies DBLF Operāciju zālē. Viņ� iedrāzās palātā, nobremzēja un tad lēni divreiz apgāja riņķī pacientam.

��� Izskatās pēc barankas ar magonēm, � viņ� teica.

���� Tās nav magones, � Konvejs teica. � Nebūt ne tik nekaitīgi. � Viņ� pieripināja pie pacienta rentgena ierīci. � Zēni no Patoloģiskās laboratorijas uzskata, ka tie ir ļaundabīgi veidojumi. Bet pa�am pacientam, ja tā vērīgāk ielūkojas, nav nekā kopēja ar baranku. Viņam ir parasti DBLF klasifikācijai raksturīgie fizioloģiskie rādītāji � cilindrisks ķermenis ar vāji izteiktu skeletu un spēcīgu muskulatūru. Maldīgais priek�stats rodas tāpēc, ka viņ� tikai viņam vienam zināmu iemeslu dēļ cen�as norīt savu asti.

Manons vērīgi ielūkojās rentgena ierīces ekrānā, iztaisnojās un noplātīja rokas.

��� Tipisks apburtais aplis, � viņ� noteica un piebilda: � Vai tāpēc jūs uzaicinājāt O'Maru? Vai jums ir aizdomas, ka pacientam nav visi mājās?

Konvejs palaida to gar ausīm un turpināja:

��� Pataloģija visvairāk izpau�as tai vietā, kur savienojas pa�cienta mute un aste. Būtībā �is apgabals ir tik lielā mērā slimī�bas pārņemts, ka ir grūti saskatīt robe�u starp tām. Acīmredzot �ie izaugumi ir ļoti sāpīgi vai vismaz rada ārkārtīgu niezi. Lūk tāpēc viņ� burtiski iekodies savā astē. No otras puses, �ādu ķermeņa stāvokli varētu izskaidrot ar slimības izraisītu nekon�trolējamu muskuļu savilk�anos, kaut kas līdzīgs epileptiskiem krampjiem�

��� Otrā ideja man vairāk pa prātam, � Manons iejaucās. � Lai �āda infekcija spētu pāriet no astes uz mutes rajonu vai otrādi, nepiecie�ams, lai �okļi būtu sakļauti ļoti ilgu laiku.

Konvejs turpināja:

��� Lai gan uz avarēju�ā kosmoplāna arī pastāvēja mākslīgā gravitācija, es noskaidroju, ka pacienta dzīves apstākļi ļoti tuvi mūsējiem. �aunveidīgās spraugas abās galvas pusēs, kuras vēl nav pārklāju�i �ie mīklainie izaugumi, kalpo tam kā elpo�anas orgāni. Mazāko izmēru atveres, ko daļēji aizsedz muskuļu izau�gumi, ir ausis. Pacients spēj dzirdēt un elpot, ta�u nevar ēst. Ceru, jūs piekritīsiet, ka vispirms ir jāatbrīvo mute.

Manons un O'Mara piekrīto�i pamāja. Prilikla noplātīja sa�vus �etrus manipulatorus, kas nozīmēja apmēram to pa�u, bet Skemptons blenza griestos un dro�i vien prātoja, kāda velna pēc viņu �eit pieaicināju�i. Konvejs vērsās pie viņa.

Kamēr viņ� un Manons saskaņos operācijas gaitu, Priliklam un Galvenajam in�enierim vajadzēs ņemt savā ziņā sakaru jau�tājumus. Tai laikā, kad Prilikla centīsies noskaidrot pacienta emocionālo reakciju, Skemptons ar palīgiem veiks virkni skaņu eksperimentu. Tiklīdz tiks noskaidrota pacienta dzirdes barjera, būs iespējams modificēt traanslatoru, un pats slimnieks varēs palīdzēt ārstiem noteikt diagnozi un pareizo ārstē�anas metodi.

��� �eit jau tāpat ir pārāk daudz tautas, � Skemptons lie�ti�ķi noteica. � Es arī viens tik�u galā. � Viņ� piegāja pie interkoma, lai pasūtītu nepiecie�amo aparatūru.

Konvejs pagriezās pret O'Maru.

��� Klusējiet, es pats gribu uzminēt, � Galvenais psihologs teica, vēl pirms Konvejs paguva atvērt muti. � Man ticis vis�vieglākais darbiņ� � tiklīdz mēs atradīsim veidu, kā sazināties ar pacientu, man viņ� jāpārliecina par to, ka �ie miesnieki � es domāju jūs un doktoru Manonu � nenodarīs tam neko ļaunu.

��� Pilnīgi pareizi, � Konvejs pasmaidīja un steidzīgi atkal pievērsa savu uzmanību pacientam.

Konvejam bija nācies vērot daudzus ļaundabīgus veidoju�mus gan Zemes slimniekiem, gan citplanētie�iem, ta�u ar �o nebūs viegli tikt galā.

Līdzīgi biezai, viļņotai koka mizai, izaugumi pilnīgi pārklāja pacienta mutes un astes savienojuma vietu. Piedevām visiem �iem sare�ģījumiem �okļa kaulu struktūru nebija iespējams sa�skatīt ar rentgenierīci, jo audzējs gandrīz nemaz nelaida cauri rentgena starus. Zem �īs �mizas" atradās arī pacienta acis, un tas arī radīja papildus grūtības, jo vajadzēja būt ārkārtīgi pie�sardzīgam.

Norādījis uz izplūdu�o siluetu uz rentgenierīces ekrāna, Manons izjusti noteica:

���� Vismaz būtu pakasījies, lai atbrīvotos no niezes. Viņa zobi ir tik ļoti sakosti, ka viņ� gandrīz vai nokodis savu asti! Pilnīgi skaidrs � tas ir epileptisks stāvoklis. Vai arī prāta ap�tumsums.

��� Ir nu gan! � O'Mara ar riebumu noteica.

Pa to laiku tika atgādāta Skemptona aparatūra, un viņ� ar Priliklu sāka meistarot pacientam translatoru. �ie visi ekspe�rimenti prasīja ilgu laiku un lielu piepūli, tā kā slimnieks at�radās bezsamaņā, un Konvejam ar Manonu nācās pāriet uz

Galveno Operāciju zāli, lai vienotos par turpmāko rīcību. * * *

Pēc pusstundas uzradās Prilikla un teica, ka viņi jau var parunāt ar pacientu, lai gan tas vēl nav īsti atguvies. Visi aiz�steidzās uz palātu.

O'Mara teica, ka ap pacientu ir sapulcēju�ies draugi, ka pacients tiem �ķiet ļoti patīkams un ka viņi darīs visu iespē�jamo, lai tam palīdzētu.

Viņ� klusi runāja savā translatorā, bet no otra translatora, kas atradās pie pacienta galvas, atskanēja nesaprotami klik�ķi un �īkstoņa. Pauzēs starp O'Maras frāzēm Prilikla ziņoja par pacienta morālo stāvokli.

��� Apjukums, naids un bailes, � skanēja GLNO balss no viņa personīgā translatora.

Jau da�as minūtes emocionālo reakciju intensitāte un tips nemainījās. Konvejs izlēma spert nākamo soli.

��� Nododiet viņam, ka es grasos stāties ar to fiziskā kon�taktā, � viņ� O'Maram teica. � Es lūdzu piedo�anu par ie�spējamajām nepatīkamajām sajūtām, ta�u es negrasos viņam nodarīt neko ļaunu.

Viņ� paņēma garu smailu stikla nūjiņu un pieskārās pie tās ķermeņa daļas, kuru klāja visintensīvākā izauguma kārta.

Prilikla paziņoja, ka tam nekāda reakcija nesekoja. Tas no�zīmēja, ka būtne asi reaģēja tikai tad, kas pieskārās pie slimī�bas neskartajiem ādas iecirkņiem. Konvejs sajuta, ka beidzot ir vērojams kaut neliels progress.

Izslēdzis pacienta translatoru, viņ� teica:

��� Uz to ari es cerēju. Ja slimības skartie iecirkņi ir sāpju nejūtīgi, mums izdosies ar pacienta palīdzību atbrīvot muti, ne�izmantojot anestēziju. Turklāt mums vēl nav zināma tik labi vielu maiņa, lai varētu dot narkozi, neriskējot to nogalināt. Bet vai esat pārliecināts, ka viņ� dzird un saprot to, ko mēs ru�nājam? � viņ� pajautāja Priliklam.

��� Jā, doktor, � GLNO apstiprināja, � viņ� saprot visu, ko jūs sakāt lēni un skaidri.

Konvejs atkal ieslēdza translatoru un nesteidzīgi, uzsverot katru vārdu, noteica:

��� Mēs grasāmies jums palīdzēt. Sākumā mēs gribam jums atbrīvot muti, bet tad mēs likvidēsim ļaundabīgos�

Pēk�ņi tīkls saspringa un nodrebēja. Pieci taustekļu pāri tika ar spēku izsviesti uz da�ādām pusēm.

Konvejs lādēdamies atlēca nost. Viņ� dusmojās uz pacien�tu, bet vēl vairāk uz sevi � par to, ka pārsteidzies.

���� Bailes un naids, � Prilikla teica un piebilda: � �ai būtnei, �ķiet, ir pamats �ādai reakcijai.

��� Bet kāpēc? Es ta�u vēlos tai palīdzēt�

* # *

Pacienta krampji sasniedza vēl līdz �im nebiju�u pakāpi. Priliklas trauslais ķermenis drebēja tās emocionālās vētras ie�spaidā, kas plosījās pacienta smadzenēs. Viens no taustekļiem, kas izauga no slimības skartā apgabala, iepinās tīklā un notrū�ka.

Akla, iracionāla panika, Konvejs gurdeni domāja. Bet Pri�likla teica, ka pacientam ir pamats �ādai panikai. Konvejs klusi nolamajās. Pat �īs būtnes smadzenes darbojas neparasti.

��� Nu! � Manons uzstājīgi noteica, kad pacients nedaudz nomierinājās.

���� Bailes, naids, dusmas, � GLNO ziņoja. � Es pilnīgi dro�i varu apgalvot, ka mūsu palīdzība tam nav vēlama.

�� Mums ir patrāpījies ļoti slims zvērēns, � O'Mara teica.

�ie vārdi, �ķiet, nebeidzami atbalsojās Konveja smadzenēs, un katrreiz aizvien skaļāk un uzstājīgāk. Tie bija nozīmes pilni. Saprotams, O'Mara bija domājis pacienta morālo stāvokli, ta�u tam nebija nekādas nozīmes. Ļoti slims zvērēns � �ie vārdi bija rēbusa atminējums, un tā pārējās daļas sāka noskaidroties. Kaut kā vēl joprojām trūka, ta�u arī tas, ko Konvejs saprata, izbiedēja viņu vēl vairāk nekā viss iepriek�ējais.

Kad viņ� atkal ierunājās, tad ar pūlēm pazina savu pa�a balsi.

��� Paldies. Es padomā�u, kā rast tam visam kādu citu pie�eju. Un tad jums paziņo�u�

Konvejs vēlējās, lai visi aizietu un ļautu tam paprātot. Vi�ņam gribējās aizbēgt un kaut kur paslēpties, lai gan diez vai visā Galaktikā atrastos vieta, kur viņ� varētu paslēpties no tā, no kā visvairāk baidījās.

Visi lūkojās uz viņu ar pārsteiguma, satraukuma un apju�kuma pilnām sejām. Daudzi pacienti nevēlas saņemt palīdzību, ta�u tas vēl nenozīmē, ka pie pirmajām preto�anās pazīmēm ārsts pārtrauc ārstē�anu. Viņi noteikti nosprieda, ka viņ� nobi�jies, nevēloties veikt nepatīkamu, tehniski sare�ģītu operāciju, un katrs, kā vien prazdams, centās viņu pārliecināt. Pat Skemp�tons piedāvāja da�ādas izejas no �ī grūtā stāvokļa.

���� Ja jūs gadījumā esat noraizējies par anestēzijas dro�ī�bu, � Skemptons teica, � vai tad patalogi nespēs radīt nar�kotiskus līdzekļus uz to datu bāzes, kas iegūti no miru�as vai ievainotas būtnes? Es domāju par jūsu ieteikto meklējumu pro�grammu. Un man �ķiet, ka mums ir pietiekams pamats pasūtīt�

��� Nē!

* * #

Tagad visi jau lūkojās uz Konveju ar platām acīm. O'Marā pamodās profesionāla interese.

Konvejs steidzīgi noteica:

��� Es aizmirsu pateikt, ka sarunājos ar Samerfildu. Pēc vi�ņa teiktā, pēdējie veiktie pētījumi ļauj apgalvot, ka mūsu rīcībā ir nonākusi tā kosmiskā kuģa puse, kas ir cietusi vairāk nekā otra. Tā otra puse nav iznīcināta, kā varētu iedomāties, bet acīmredzot pati spēs aizkļūs līdz mājām. Tāpēc meklējumi ne�ko nedos.

Konvejs izmisīgi cerēja, ka Skemptons neuzstās, lai tiktu pārbaudīta �ī informācija. Samerfilds patiesi bija runājis ar Konveju, ta�u viņa secinājumi nebija tik kategoriski kā Konvejs tos paziņoja visiem klāteso�ajiem. Jau tikai doma vien par Mo�nitoru kosmoplāniem, kas siro �ai izplatījuma sektorā, lika tam pārklāties aukstiem sviedriem.

Ta�u Skemptons tikai pamāja un mainīja sarunas tēmu. Konvejam kļuva nedaudz vieglāk ap sirdi, un viņ� ātri teica:

� Doktor Prilikla, es vēlētos ar jums aprunāties par pa�cienta emocionālo stāvokli pēdējās minūtēs. Vēlreiz pateicos jums par palīdzību un padomiem�

Viņ� tos burtiski izmeta no istabas un pēc viņu sejas iz�teiksmēm noprata, ka viņi to labi saprot � vēlāk viņam no�teikti nāksies atbildēt uz da�iem O'Maras nepatīkamajiem jau�tājumiem. Ta�u tobrīd Konvejs par to nedomāja. Viņ� palūdza Kursedu aplūkot pacientu ik pēc pusstundas un nekavējoties viņu izsaukt, ja notiks kādas izmaiņas. Tad viņ� devās uz savu istabu.

Konvejs reizēm piktojās par sava būceņa �aurību, kurā viņ� gulēja, glabāja savas nedaudzās mantas un paretam uzcienāja kolēģus. Ta�u tie�i tagad �ī �aurība viņu nomierināja.

Viņ� apsēdās, tāpēc ka nebija vietas, kur staigāt, un pa- centās noskaidrot to ainu, kas tam uzplaiksnīja smadzenēs, kad viņi bija palātā.

Viss bija acīmredzams kop� pa�a sākuma. Pirmkārt, gra�vitācijas iekārtas � Konvejs bija nepiedodami neņēmis vērā, ka tās var regulēt, uzstādot jebkuru smaguma spēku no nulles līdz pieciem g. Tad vēl �ī sare�ģītā gaisa padeves sistēma � tā bija pretrunīga, ja vien uzskatīt, ka tā ir domāta vienam dzīvo būtņu veidam. Bet ja nu vairākiem? Visbeidzot pacienta fiziskais stāvoklis un korpusa krāsojums � gai�i oran�s. �āda tipa Zemes kuģi parasti tiek krāsoti baltā krāsā.

Avārijā cietu�ais kosmiskais kuģis bija �ātrās palīdzības ka�riete"!

Ta�u �āda tipa starpplanētu kuģi ir attīstītas civilizācijas produkts, kas aptver vai ir gatava aptvert daudzas zvaig�ņu sis�tēmas. Tātad viņu radītā kultūra ir guvusi augstus sasniegu�mus. Galaktiskajā civilizācijā �ādu pakāpi bija sasniegu�as tikai Ilensas, Traltana un Zemes kultūras. Kā gan tas varēja gadīties, ka tāda mēroga kultūra vēl līdz pat �im brīdim palikusi nezi�nāma?

Konvejs sabozās. Viņam bija atbilde arī uz �o jautājumu.

Samerfilds teica, ka atrastā kosmiskā kuģa puse visvairāk cietusi katastrofā, bet pārējā kuģa daļa varēja patstāvīgi tur�pināt ceļu līdz tuvākajai remonta bāzei. Tādā veidā sekcija ar pacientu atrāvās avārijas laikā un kustējās izplatījumā tai pat virzienā, kāds bija kosmoplāna mar�ruts līdz katastrofai.

Tas nozīmēja, ka kuģis lidoja no planētas, kas bija pie�reģistrēta kā neapdzīvota. Ta�u simt gadu laikā kāds varēja tur uzcelt bāzi vai pat nodibināt koloniju. Un �ātrās palīdzības ka�riete" lidoja no tās planētas uz starpgalaktiku telpu�

Civilizācija, kas spēja pārvarēt starpgalaktiku telpu un ra�dīja kolonijas citas Galaktikas pievārtē, iedvesa godbijīgu at�tieksmi un lika iedomāties par piesardzības pasākumiem, stājo�ties ar to sakaros. Vēl it īpa�i tāpēc, ka vienīgo tās pārstāvi, neraugoties uz visām pūlēm, nevarēja uzskatīt par īpa�i saticīgu.

Viņa tautie�iem, kas noteikti ir guvu�i vērā ņemamus sa�sniegumus medicīnas jomā, var nepatikt, ja kāds slikti izturēsies pret viņu sasirgu�o ciltsbrāli. Un vispār �ādā situācijā viņi diez

vai labi izturēsies pret kādu, lai kas tas arī nebūtu.

* * *

�

Pēk�ņi iedūcās komunikators.

Kurseda paziņoja, ka pacients ir mierīgs, ta�u audzējs ātri izplatās un draud skart vienu no elpo�anas atverēm.

Konvejs atbildēja, ka tūdaļ atnāks. Viņ� izsauca doktoru Priliklu un atkal apsēdās uz dīvāniņa.

Viņ� neuzdro�inājās kādam paziņot par savu atklājumu. To darīt, nozīmētu aizsūtīt izplatījumā sargkuģus, kas censtos no�dibināt priek�laicīgu kontaktu � priek�laicīgu vismaz no Kon- veja redzes viedokļa. Viņ� baidījās, ka pirmā divu civilizāciju tik�anās var beigties ar pārpratumu, un kaut kā mazināt �o spriedzi var tikai tādā veidā, ja Federācija izglābs un izārstēs vienu no starpgalaktiskajiem kolonistiem.

Saprotams, nav izslēgts, ka pacients nav tipisks visai rasei, ka tam ir saprāta traucējumi, kā uzskatīja O'Mara. Ta�u Kon�vejs �aubījās, vai citplanētie�u acīs tas varētu būt pietiekams attaisnojums tam, ka netika darīts viss, lai to glābtu. Turklāt pacienta bailes bija saistītas ar naidu pret to personu, kas cen�tās viņu izārstēt.

Kādubrīd Konvejam ienāca prātā me�onīga doma, vai tikai Visumā neeksistē antizemes loģikas sistēma, pēc kuras palī�dzība izsauc nevis pateicības, bet naida jūtas. Pat tas, ka �ī būtne tika atrasta �ātrajā palīdzībā", nespēja izkliedēt viņa �au�bas. Konvejam līdzīgi cilvēki ātro palīdzību saistīja ar altru�istiskiem jēdzieniem, �ēlsirdības izrādī�anu un tādā garā. Ta�u daudzas rases, pat tās, kas ietilpst Federācijā, uzskata slimību par fiziskas nepilvērtības izpausmi.

Atstājot istabu, Konvejs vēl joprojām nespēja iedomāties, kā viņ� uzsāks pacienta ārstē�anu. Viņ� nezināja arī to, cik lai�ka tam vēl atlicis.

Kapteinis Samerfilds, Hendrikss un citi kosmiskā kuģa pēt�nieki pa�laik pārāk ir aizņemti ar daudzo mīklu minējumiem, lai domātu vēl par ko citu. Ta�u pēc kāda laika arī viņiem ienāks prātā �āda doma. Viņus no tās atdalīja tikai kādas pāris dienas, bet, iespējams, arī stundas.

Tad Monitori nodibinās kontaktus ar sve�iniekiem, bet tie, glu�i saprotams, gribēs uzzināt par sava slimā ciltsbrāļa likteni, kur� uz to laiku būs pavisam izveseļojies vai ari sācis izve�seļoties.

Vai ari�

Konvejs visiem speķiem centās aizdzīt domu: �Bet ja nu pacients nomirs?"

* # #

Pirms nākamā eksperimenta sākuma viņ� izpra�ņāja Priliklu par pacienta emocionālo stāvokli, ta�u neuzzināja neko jaunu.

Būtne bija nekustīga un acīmredzot bez samaņas.

Kad Konvejs to uzrunāja ar translatora palīdzību, būtni pārņēma bailes, lai gan, pēc Priliklas apgalvojuma, tā saprata, par ko runā Konvejs.

���� Es nenodarī�u jums neko ļaunu, � Konvejs lēni un skaidri noteica, tuvodamies pacientam. � Ta�u man ir nepie�cie�ams jums pieskarties. Ticiet man, es nevēlos jums nodarīt neko ļaunu. � Viņ� jautājo�i pavērās uz Priliklu.

GLNO teica:

���� Bailes un bezpalīdzība. Un vēl padevība liktenim, kas sajaucas ar draudiem� nē, ar brīdinājumu. Viņ� noteikti netic tam, ko jūs sakāt, ta�u cen�as jūs par kaut ko brīdināt.

�Nu, tas jau ir krietni vien labāk," � Konvejs nodomāja. Būtne viņu brīdināja, ta�u neiebilda pret pieskar�anos.

Viņ� piegāja pie pacienta un pieskārās ar cimdā tērptu ro�ku pie tīrās ādas iecirkņa.

Viņa roku it kā atmeta atpakaļ spēcīgs sitiens. Iekliedzies viņ� atlēca malā un, berzējot roku, izslēdza translatoru, lai ne�ļautu vaļu savām emocijām.

Nedaudz paklusējis, kā to prasīja pieklājība, FLNO teica:

��� Mums izdevās iegūt ļoti vērtīgas ziņas, doktor Konvej. Neraugoties uz fizisko reakciju, pacienta jūtas pret jums ne�maz nav izmainīju�ās.

��� Un kas par to? � Konvejs saērcināti noteica.

��� Tas, ka �ī reakcija ir nepatvaļīga.

Konvejs sagremoja Priliklas paziņojumu un sarūgtināts no�teica:

���� Tātad mēs nevarēsim pielietot vispārējo anestēziju, pat ja arī mums būtu piemērota narkoze, tāpēc ka sirdi un plau�as darbina nepatvaļīgas muskuļu sarau�anās kustības. Bet tas ir kārtējais sare�ģījums. Mēs nevaram to anestezēt, bet viņ� ne�grasās mums palīdzēt�

Viņ� piegāja pie palātas kontrolpaneļa un nospieda da�as pogas. Stiprinājumi, kas saturēja tīklu, atvērās, un tīkls atvilkās malā.

Konvejs turpināja:

� Viņ� pats sev rada traumas, sitoties tīklā. Jūs redzat, ka viņ� jau gandrīz pazaudējis vēl vienu taustekli.

Prilikla iebilda pret to, lai novāktu tīklu, uzskatot, ka, no�kļuvis brīvībā, pacients var nodarīt sev daudz lielāku ļaunumu.

Konvejs atzīmēja, ka �ādā pozīcijā pacients diez vai būs spējīgs brīvi pārvietoties. Viņam ienāca prātā doma, ka poza, kuru ieņēmis pacients, ir ideāla, lai aizsargātos. Tā atgādināja tam kaķa pozu, kur� kautiņa laikā guļ uz sāniem, lai varētu laist darbā visas �etras ķepas. Viņa priek�ā atradās desmitķepu kaķis, kas spēja aizsargāt sevi pret uzbrukumu no jebkuras pu�ses.

Iedzimtas nepatvaļīgas reakcijas bija evolūcijas produkts. Bet kāpēc gan būtnei vajadzētu ieņemt �o aizsardzības pozīciju un nelaist sev nevienu klāt tie�i tad, kad tai ir nepiecie�ama palīdzība.

Pēk�ņi pār Konveju nāca apskaidrība � viņ� atrada atbildi uz savu jautājumu! Nē, viņ� pats sevi steidzīgi izlaboja, pārvarot

satraukumu, viņ� ir pārliecināts, ka atradis atbildi.

* * *

Visi jau no pa�a sākuma bija izdarīju�i nepareizus seci�nājumus par �īs slimības būtību. Turpinājumā viņi nāca pie ne�pareiza slēdziena, vienkār�a un dabiska, kas bija diagnozes pa�matā.

Ja izmaina �o diagnozi, tad var izskaidrot pacienta fizisko un morālo stāvokli, saprast tā naidīguma iemeslus. Un turklāt, kas īpa�i svarīgi, tad varēs pielietot vienīgo pareizo ārstē�anas metodi. Beidzot Konvejam radās pamats domāt, ka viņa pa�cients nemaz nepieder pie ļaunam un naidīgām būtnēm, kā tas sākumā varēja izlikties.

Vienīgais vājais punkts viņa teorijā bija tas, ka tā varēja izrādīties kļūdaina.

Viņ� ne ar vienu nevarēja apspriesties par noteikto ārst�niecības kursu � tas varēja novest pie dienesta nepatik�anām. Ja viņ� iedomātos aizstāvēt �ādu ārstniecības metodi, tad pa�cienta nāves gadījumā viņu varētu vienkār�i atlaist.

Konvejs atkal pietuvojās pacientam un ieslēdza translatoru. Viņ� jau iepriek� zināja, kāda būs pacienta reakcija, jo tas, ko viņ� grasījās darīt, slimniekam bija smags pārbaudījums, bet Konvejs nespēja rīkoties citādi.

Viņ� teica:

� Nesatraucieties, jaunais cilvēk, mēs ātri jūs atgriezīsim sākotnējā stāvoklī.

Pacienta reakcija bija tik vētraina, ka doktoram Priliklam, kur� uztvēra visas pacienta jūtas, nācās atstāt palātu.

Un tikai tad Konvejs pieņēma iz�ķiro�o lēmumu. * * #

Nākamās trijās dienās Konvejs regulāri iegriezās palātā. Viņ� piefiksēja, cik ātri pieaug cietais apvalks, kas aptvēra jau trīs ceturtdaļas no pacienta ķermeņa. Nebija nekādu �aubu, ka izaugumi izplatās arvien ātrāk un audzējs kļūst arvien resnāks.

Viņ� aizsūtīja paraugus uz Patoloģisko laboratoriju, un no turienes viņam atbildēja, ka pacients sirgst ar īpa�u, visai aktīvu ādas vē�a formu, un vaicāja, vai ir iespējama ķirurģisko meto�u pielieto�ana, vai ārstē�ana ar radioaktīvajiem izotopiem. Kon�vejs atbildēja, ka ne viens, ne otrs nav iespējams, jo tas ap�draud pacienta dzīvību.

Konvejs deva rīkojumu, lai neviens pacientu necen�as mie�rināt, jo viņ� jau tāpat ir pietiekami daudz cietis �īs labvēlīgās aprobe�otības dēļ. Ja vien Konvejam būtu tiesības aizliegt ieiet palātā visiem, izņemot sevi, Kursedu un Priliklu, tad viņ� to nekavējoties izdarītu.

Ta�u lielāko daļu laika viņ� centās pats sevi pārliecināt, ka rīkojas pareizi.

Konvejs kop� pirmās konsīlija dienas apzināti izvairījās no doktora Manona. Viņ� negribēja, lai senais draugs apspriestu ar viņu slimības gaitu, tāpēc ka Manons bija pārāk gudrs un viņu nevarēja aptīt ap pirkstu, bet teikt patiesību Konvejs neuz�dro�inājās pat viņam. Viņ� dedzīgi vēlējās, lai kapteinis Sa- merfilds būtu pārāk aizņemts uz kosmiskā kuģa, lai O'Mara un Skemptons aizmirstu par Konveja eksistenci un lai Manons neiedomātos bāzt degunu sve�ās darī�anās.

Ta�u tas nenotika.

* * #

Kad piektās dienas rītā Konvejs otrreiz iegāja palātā, viņu tur sagaidīja doktors Manons. Viņ� pēc visiem noteikumiem palūdza atļauju palūkoties uz pacientu. Tad, atmetis pie malas formalitātes, viņ� teica:

���� Paklausieties, jaunais nekauņa, man apnicis skatīties, kā jūs lūkojaties uz kurpēm vai griestos, tiklīdz es pienāku jums tuvāk. Ja vien man nebūtu tikpat izturīga āda kā traltanam, es jūsu nevērīgās attieksmes dēļ jau būtu sagriezies �ķībs un greizs. Es zinu, ka Vecākie savu pirmo darba nedēļu laikā pār�lieku nopietni izturas pa�i pret sevi, ta�u jūsu rīcība pārsniedz visas robe�as.

Viņ� pacēla roku un, pirms vēl Konvejs paguva atbildēt, turpināja:

���� Es pieņemu jūsu atvaino�anos. Tagad pāriesim pie lie�tas. Es aprunājos ar Priliklu un zēniem no Patoloģijas. Viņi man teica, ka audzējs ir pilnīgi aptvēris visu ķermeni, ka tas ir rentgena staru necaurlaidīgs, tāpēc par iek�ējo orgānu dar�bību un stāvokli var tikai nojaust. Nevar nogriezt izaugumus, tāpēc ka tad nāksies paralizēt taustekļus, bet tas savukārt var apstādināt sirdi. Ja taustekļi darbosies, operāciju arī neizdosies izdarīt. Tai pa�ā laikā pacients kļūst aizvien vārgāks un vār�gāks, bet jūs nevarēsiet to paēdināt, neatbrīvojot viņa muti. Un turklāt vēl pēdējās analīzes liecina, ka audzējs izplatās ne tikai platumā, bet arī uz iek�u, un ir pamats domāt, ja vien ne�kavējoties netiks veikta operācija, aste pilnīgi saaugs ar muti. Vai ne?

Konvejs pamāja.

Manons atvilka elpu un turpināja:

��� Pieņemsim, jūs amputēsiet locekļus un attīrīsiet no au�dzēja galvu un asti, aizvietojot ādu ar atbilsto�u sintētisku ma�teriālu, bet tiklīdz pacients pietiekami atlabs, atkārtosiet �o operāciju uz pārējām ķermeņa daļām. Es atzīstu, ka �is ceļ� ir neparasti sare�ģīts, bet pa�reizējos apstākļos tas �ķiet vienīgais. Protams, var arī radīt viņam mākslīgus locekļus�

��� Nē! � Konvejs dedzīgi iesaucās. Ja viņa teorija ir pa�reiza, tad jebkura operācija �ai stadijā izrādīsies liktenīga. Ja ne, ja pacients izrādīsies tāds, kāds tas izliekas no pirmā acu uzmetiena � ļauns un neglābjami naidīgs, un viņa draugi to uzmeklēs�

Nedaudz nomierinājies, Konvejs teica:

��� Pieņemsim, jūsu draugs, kas saslimis ar ādas slimību, nokļuvis rokās citplanētu doktoram, un tas nevar izdomāt neko labāku, kā novilkt tam ādu vēl dzīvam esot un noraut viņam rokas un kājas. Kad jūs atradīsiet viņu tādā stāvoklī, jums tas noteikti nepatiks. Pat ja pieņemsim, ka jūs esat civilizēta, ie�cietīga un uz kompromisiem gatava būtne � bet �īs īpa�ības mēs vēl nekādi nevaram piedēvēt mūsu pacientam, � es varu dro�i apgalvot, ka jūs nespēsiet savaldīties.

��� Tas ta�u nav salīdzināms, un jūs visu to lieliski sapro�tat! � Manons dedzīgi iebilda. � Reizēm nākas riskēt. Jūsu priek�ā ir tie�i �āds gadījums.

��� Nē! � Konvejs atbildēja.

��� Varbūt jums ir labāks priek�likums?

Konvejs neatbildēja uzreiz, bet, rūpīgi apsverot katru vārdu, noteica:

��� Man ir kāda doma, ta�u pagaidām es nevēlētos to ap�spriest. Ja kaut kas izdosies, jūs pirmais par to uzzināsiet. Ja neizdosies � vienalga uzzināsiet. Visi uzzinās.

Manons paraustīja plecus un grasījās aiziet. Pie durvīm viņ� teica:

� Lai ari ko jūs nedarītu, tas ir pietiekami nopietni, reiz jau esat izlēmis turēt to visu noslēpumā. Ta�u atcerieties, ja jūs atklāsiet �o noslēpumu man, tad neveiksmes gadījumā vainu arī dalīsim uz pusēm�

�Man tomēr ir īsti draugi," � Konvejs nodomāja. Viņu pārņēma kārdinājums visu izstāstīt doktoram Manonam. Ta�u Manons bija piekasīgs, labs un ļoti kompetents Vecākais te�rapeits, kas ļoti nopietni izturējās pret savu profesiju, lai gan parasti mēdza jokot par �o tēmu. Diez vai viņ� spēs darīt to, ko Konvejs viņam lūgs, un diez vai viņ� saglabās noslēpumu, ja ar �o lietu nodarbosies pats Konvejs.

Un Konvejs ar no�ēlu pagrozīja galvu.

v

Kad Manons aizgāja, Konvejs atgriezās pie sava pacienta. Tas vēl aizvien atgādināja baranku, ta�u sa�uvu�u un grumbām izvagotu baranku.

Konvejam bija grūti sevi pārliecināt, ka ir pagājusi tikai nedēļa kop� tās dienas, kad pacients ieradās Hospitālī.

Taustekļi, kurus arī bija skāris audzējs, saspringti slējās gai�sā da�ādos leņķos kā sa�uvu�i miru�a koka zari.

Saprotot, ka audzējs noslēgs elpo�anas ceļus, Konvejs ie�vietoja tajos caurules, lai nodro�inātu normālu elpo�anu. Cau�rules līdzēja, ta�u, neraugoties uz to, pacienta elpo�ana palēni�nājās un zaudēja dziļumu. Izklausījis pacientu ar stetoskopu, Konvejs pārliecinājās, ka sirdsdarbība paātrinājusies, bet sitieni kļuvu�i vājāki.

Konveju nomocīja �aubas.

Fiksējis slimības vēsturē pulsu un elpo�anas ritmu, Konvejs nolēma, ka pienācis laiks bie�āk izmeklēt slimnieku, kā arī sa�runāt ar Priliklu, lai viņ� pavadītu Konveju �o vizī�u laikā.

Kurseda nenolaida acis no Konveja. Viņ� nebija to brīdi�nājis, lai tā klusētu par notieko�o, tā kā tas tikai vēl vairāk veicinātu baumu izplatī�anos. Konvejs jau tāpat bija kļuvis medmāsām par aprunā�anas objektu, un pēdējā laikā viņ� ie�vēroja, ka vecākās medmāsas sāka izturēties pret viņu samērā vēsi. Ta�u, ja viņam paveiksies, priek�niecība vēl da�as dienas par to neko neuzzinās.

Pēc trim stundām viņ� atgriezās palātā kopā ar Priliklu. Viņ� atkal pārbaudīja pulsu un elpo�anas ritmu, bet GLNO noskaidroja pacienta emocionālo stāvokli.

�� Viņ� ir ļoti izvārdzis, � Prilikla domīgi noteica. � Dzī�vības liesmiņa knapi viņā vairs kvēlo. Ja ņem vērā, ka elpa gandrīz nav jūtama, bet pulss ir bie�s un vāj�, tad� � Doma par nāvi empātam bija īpa�i nepieņemama, un jūtīgais radījums nespēja sevi piespiest pabeigt teikumu.

���� Mēs neesam spējīgi viņu par kaut ko pārliecināt, � Konvejs skaļi prātoja. � Viņ� nespēj uzņemt barību, un viņam nācās iztērēt enerģijas krājumus�

Konvejs grasījās turpināt apskati, ta�u viņu negaidīti iz�traucēja.

* # *

Būtne, kas tikai ar pūlēm iespraucās pa durvīm, bija tral�tans.

Konvejs nespēja at�ķirt traltanus vienu no otra, ta�u �o viņ� pazina. Pie viņa bija ieradies neviens cits kā pats Tornastors, Patoloģiskās laboratorijas vadītājs.

Diagnosts izbolīja divas acis Priliklas virzienā un iedūcās:

��� Izejiet, lūdzu, ārā. Un jūs arī, māsa. � Tad viņ� pa�vērsa visas �etras acis pret Konveju.

�� Es nolēmu aprunāties ar jums divatā, � Tornastors tei�ca, kad Prilikla un medmāsa izgāja. � Tā kā da�as no manām piezīmēm attiecas uz jūsu profesionālo uzvedību, es negrasos ar liecinieku klātbūtni nostādīt jūs vēl neērtākā stāvoklī nekā tas, kādā jūs jau atrodaties. Ta�u es sāk�u ar labām ziņām. Mums izdevās atklāt līdzekli, kas aptur audzēja aug�anu. Tas ne tikai pārtrauc ļaundabīgā audzēja veido�anos, bet arī mīks�tina jau bojātos audus un reģenerē ādu un bojātās locītavas.

� Velns parāvis!" � Konvejs nodomāja. Skaļi viņ� noteica:

��� Lielisks sasniegums!

Un tā tas patiesi arī bija.

���� Mums tas nebūtu izdevies, ja mēs neaizsūtītu uz bojā gāju�o kosmoplānu mūsu līdzstrādnieku ar instrukcijām izpētīt visu, kas attiecas uz pacienta vielu maiņu, � Diagnosts turpi�nāja. � Pilnīgi acīmredzami, ka jūs bijāt atstājis novārtā �o informācijas avotu, jo jūs nodarbojāties ar �o jautājumu tikai vienu vienīgu reizi, kad pirmoreiz nokļuvāt uz avarēju�ā kuģa. Un jums izdevās atrast tikai mazu daļiņu no tā, kas tur bija. Atļausiet man to uzskatīt par jūsu kļūdu, doktor, un norādīt jums, ka tikai jūsu biju�ie nopelni izglāba jūs no pazeminā�as amatā un atbrīvo�anas no pacienta ārstē�anas� Mūsu veiksme kļuva iespējama tikai tāpēc, ka mēs atklājām visai solīdi iekār�totu aptieciņu. Izpētīju�i tās saturu, kā arī citas kuģa ierīces, mēs nācām pie secinājuma, ka �is kosmoplāns bija specializēts medicīnisks kuģis. Monitoru virsnieki visai satraucās, kad mēs to viņiem paziņojām�

��� Kad? � Konvejs asi vaicāja. Viņa tik rūpīgi celtā celtne negaidīti sabruka. Konvejs sajuta, ka viņam notirpst rokas. Bet, iespējams, vēl nav par vēlu? � Kad jūs viņiem pateicāt, ka tas ir medicīniskais kuģis?

���� Tamlīdzīgai informācijai nevajadzētu izraisīt īpa�u jūsu interesi, � Tornastors teica, izvelkot no somas lielu kolbu fut�lārī. � Jums, pirmkārt, ir jāinteresējas par pacientu. Jums būs vajadzīgs �is līdzeklis lielā daudzumā, un mēs attiecīgi rīko�jamies, lai paātrinātu tā sintēzi. Ta�u arī ar to, ko es jums dodu, jau ir pietiekami bojātajiem galvas apgabaliem. Pielie�tojiet sakarā ar instrukciju. Efekts atklāsies apmēram pēc pus�stundas.

* * *

Konvejs uzmanīgi pacēla kolbu. Cen�oties novilcināt laiku, viņ� jautāja:

��� Kādi ir iespējamie blakusefekti?.. Es nevēlētos lieki ris�kēt� -

���� Doktor, � Tornastors viņu aprāva, � man �ķiet, jūs pārvēr�at piesardzību par muļķību, pat par noziegumu.

Diagnosta balss Konveja translatorā skanēja monotoni, ta��u, arī nebūdams empāts, viņ� noprata, ka viņa sarunasbiedrs ir ārkārtīgi saniknots. Pēdējās �aubas par to izzuda, kad Kon�vejs ieraudzīja, cik neganti apmeklētājs devās durvju virzienā.

Konvejs drūmi nolamājās. Monitori kuru katru brīdi stāsies kontaktā ar �o būtņu koloniju, ja vien viņi to jau nav paspēju�i izdarīt. Drīz vien pacienta ciltsbrāļi jau atradīsies Hospitālī un vaicās, kas ir izdarīts ar slimnieku. Un ja pacientam ir slikti, iespējamas nepatik�anas, lai cik miermīlīgi �ie sve�inieki arī ne�būtu. Ta�u vēl reālākas ir nepatik�anas pa�ā Hospitālī, tāpēc ka Konvejam neizdevās pārliecināt Tornastoru par savu pro�fesionalitāti.

Konvejam rokā bija sa�ņaugta kolba, kuras saturs spēja iz�ārstēt pacientu. Jebkurā gadījumā tas iznīcinās tā slimības ārē�jās izpausmes.

Konvejs apvaldīja �aubas, kas to uz mirkli bija pārņēmu�as, un stūlgalvīgi nolēma ieturēt savu līniju � lēmumu, kuru tas bija pieņēmis pirms da�ām dienām. Viņam izdevās noslēpt kol�bu, pirms atgriezās Prilikla.

��� Uzklausiet mani, � Konvejs izmisu�ā balsī noteica. � Es zinu, ko daru, ta�u, ja es kļūdos un jūs kļūsiet par �ī ekspe�rimenta dalībnieku, jūsu reputācija neglābjami cietīs. Vai sa�protat?

Kad Prilikla ierunājās, visas se�as viņa tievās kājas nodre�bēja. Ta�u �eit vārdiem nebija tik lielas nozīmes kā jūtām, ku�ras pārņēma doktoru. Konvejs saprata, ka viņa emocionālais starojums nevar sagādāt Priliklam īpa�u prieku.

��� Saprotu, � Prilikla teica.

��� Lieliski. Bet tagad ķersimies atkal pie darba. Es gribu, lai jūs vēlreiz kopā ar mani pārbaudītu slimnieka elpas bie��umu un pulsu, kā arī novērotu viņa emocionālo stāvokli. Es drīz sagaidu viņa stāvokļa izmaiņas un negribētu palaist garām īsto brīdi.

* # #

Divas stundas no vietas viņi nenolaida no pacienta acis, ta�u nekas nenotika. Uz kādu brīdi Konvejs atstāja pacientu ar Kursedu un Priliklu, cen�oties sazināties ar Skemptonu. Ta��u viņam atbildēja, ka tas steidzīgi atstājis Hospitāli pirms trim dienām, atstājot sava nozīmē�anas punkta koordinātes, ta�u no�dibināt ar viņu kontaktu nav iespējams.

Konvejs bija nokavējis un nespēja aizkavēt Monitorus no�dibināt kontaktu ar citu civilizāciju. Vienīgais, kas viņam tagad atlika � izārstēt pacientu.

Ja tikai viņam ļaus�

Sienas skaļrunis nokāsējās un noteica:

���� Doktoru Konveju lūdz nekavējoties ierasties O'Maras kabinetā.

Konvejs nodomāja, ka Tornastors nav velti zaudējis laiku un jau paguvis pasūdzēties.

Tie�i tobrīd Prilikla teica:

��� Elpo�ana gandrīz izzudusi. Pulss neregulārs.

Konvejs sagrāba interkoma mikrofonu un tajā iekliedza:

��� Runā Konvejs. Nododiet O'Maram, ka es esmu ļoti aiz�ņemts!

Tad viņ� pagriezās pret Priliklu un teica:

��� Bet kā ar emocijām?

���� Emocionālais izstarojums nedaudz palielinājās pulsa pārtraukuma laikā, ta�u tagad atkal viss atbilst normai. Orga�nisms arvien zaudē spēkus.

��� Lieliski. Esiet uzmanīgs!

Konvejs paņēma gaisa paraugu, kas izlauzās no �aunām, un izlaida to caur analizatoru. Pat ņemot vērā elpas retināto sastāvu, analīzes rezultāts neradīja nekādas �aubas. Konvejs sā�ka justies pārliecinātāks.

��� Elpo�ana gandrīz izzudusi, � Prilikla teica.

Pirms vēl Konvejs paguva atbildēt, pa durvīm iedrāzās O'Mara. Apstājies tikai se�u collu attālumā no Konveja, viņ� pārlieku mierīgā balsī noteica:

��� Ar ko gan jūs esat tik ļoti aizņemts, doktor?

Konvejs bija gatavs diet no nepacietības. Viņ� lūdzo�i pa�vaicāja:

��� Vai jūsu lieta nevar pagaidīt?

��� Nē.

Jā, viņam neizdosies atbrīvoties no psihologa, neizskaidro�jot tam savas uzvedības iemeslus. Ta�u Konvejam tik ļoti bija nepiecie�ama vismaz stunda bez nepiedero�o iejauk�anās!

Viņ� ātri piegāja pie pacienta un divos vārdos, nelūkojoties uz O'Maru, izklāstīja Galvenajam psihologam savus apsvēru�mus, kas attiecās uz citplanētie�u �ātro palīdzību" un tās pla�nētas kolonizāciju, no kuras tā startējusi. Viņ� beidza ar lūgu�mu O'Maram aizkavēt Skemptonu, pirms izdosies iegūt vairāk ziņu par pacienta stāvokli.

��� Un tā, jūs zinājāt par to jau pirms nedēļas un ne vārda man neteicāt, � O'Mara domīgi noteica. � Es varu saprast jūsu apsvērumus. Ta�u Monitori ne pirmo reizi nodibina kon�taktus un agrāk ar to ir lieliski tiku�i galā. Tie ir cilvēki, kas speciāli tiek gatavoti �ādām situācijām. Jūs turpretī darbojāties kā strauss � paslēpāt galvu zem spārna un gaidījāt, līdz pro�blēma atrisināsies pati no sevis. Ta�u viss, kas saistās ar civi�lizāciju, kura spēj pārvarēt starpgalaktisko telpu, ir pārāk nozī�mīgs, lai no tā varētu tik viegli izvairīties. �ādu problēmu ir nepiecie�ams risināt ātri un pozitīvi. Ideālā gadījumā mēs spē�sim nodemonstrēt mūsu labākās jūtas, atgrie�ot tiem slimnieku, kur� sācis izveseļoties�

Te O'Mara pārgāja uz dedzīgiem �ukstiem un pietuvojās Konvejam tik tuvu, ka tas sajuta un sava kakla viņa karsto elpu.

��� Pacienta pirmās apskates laikā jūs aizbēgāt uz savu ista�bu, pirms vēl mēs paguvām sasniegt kādus vērā ņemamus re�zultātus. Tas bija kaunpilns solis no profesionālā redzes vie�dokļa, ta�u es biju noskaņots labvēlīgi. Vēlāk doktors Manons piedāvāja ārstē�anu, lai gan riskantu, ta�u ne tikai pieļaujamu, bet pacientam pat vitāli nepiecie�amu. Jūs atteicāties kaut ko uzsākt. Patalogi atklāja vielu, kas spēja izārstēt pacientu da�u stundu laikā, ta�u jūs nevēlējāties izmantot pat �o līdzekli!

���� Parasti es nepievēr�u uzmanību tenkām un baumām, kas klīst pa Hospitāli, � O'Mara jau skaļāk turpināja. � Ta�u kad baumas kļūst īpa�i uzmācīgas un izplatās pārlieku pla�i, it īpa�i medmāsu vidū, kas zina, par ko viņas runā, man nākas pievērst tam uzmanību. Man kļuvis pilnīgi skaidrs, ka, nerau�goties uz regulārajām apskatēm, uz neskaitāmajiem paraugiem, kurus jūs esat sūtījis uz Patoloģisko laboratoriju, jūs neesat iz�darījis pacienta labā absolūti neko. Viņ� lēni mira tai laikā, kad jūs izlikāties, ka jūs viņu ārstējat. Jūs bijāt tik ļoti nobijies no savas iespējamās neveiksmes sekām, ka nebijāt spējīgs pie�ņemt pat visvienkār�āko lēmumu.

��� Nē, � Konvejs iebilda. �is apvainojums viņu aizskāra, lai gan tika balstīts uz nepietiekamu informāciju. Ta�u krietni vien nepatīkamāka par �iem vārdiem bija O'Maras sejas iz�teiksme � tās bija dusmas, skumjas un vil�anās tai cilvēkā, kuram viņ� uzticējās gan kā profesionālim, gan kā draugam un kur� viņu tik ne�ēlīgi pievīla. O'Mara nosodīja sevi ne mazākā mērā kā Konveju.

��� Piesardzība var novest līdz absurdam, � viņ� gandrīz ar skumjām turpināja. � Reizēm nākas būt drosmīgam. Ja jā�pieņem riskants lēmums, jums tas jādara un jāaizstāv to visiem spēkiem.

��� Bet kā jums �ķiet, velns parāvis, � Konvejs dusmās ie�saucās, � ko es daru?

��� Neko, � O'Mara atbildēja. � Absolūti neko!

��� Pareizi! � Konvejs iesaucās.

��� Elpo�ana izzudusi, � Prilikla klusi noteica.

Konvejs pagriezās pret pacientu un nospieda zvana pogu, izsaucot Kursedu. Tad vaicāja:

��� Sirds? Smadzenes?

���� Pulss paātrinājies. Emocionālais stāvoklis nedaudz pa�stiprinājies.

�ai brīdī uzradās Kurseda, un Konvejs sāka dot norādīju�mus. Viņam bija nepiecie�ami instrumenti no kaimiņos atro�do�ās DBLF operāciju zāles. Viņ� precizēja: nekāda aseptika nav vajadzīga. Nav vajadzīga arī anestēzija. Tikai lielais grie- �aminstrumentu komplekts.

Medmāsa nozuda, Konvejs izsauca Patoloģiju un vaicāja, kādu koagulantu viņi var rekomendēt pacientam, ja būs ne�piecie�ama ilgsto�a operācija. Viņi apsolīja atsūtīt pēc da�ām minūtēm.

Kad Konvejs atgāja no interkoma, O'Mara ierunājās:

�� Kālab �ī visa vētrainā darbība, visa �ī miglas pū�ana acīs neko nedod un nepierāda� Pacients ir pārstājis elpot. Ja viņ� vēl nav miris, tad ir tik ļoti tuvu nāvei, ka �eit gandrīz nav nekādas starpības. Un jūs esat par to atbildīgs.

Konvejs pa�ūpoja galvu.

���� Es nevaru pa�laik jums to visu paskaidrot, ta�u bū�u jums ļoti pateicīgs, ja jūs sazināsieties ar Skemptonu un palūg�siet viņu nesteigties. Man ir vajadzīgs laiks, bet cik tie�i � es nezinu.

��� Jūs nezināt, kad beidzot viss būs pagalam, � O'Mara ļauni noteica, ta�u, neraugoties uz to, tomēr piegāja pie inter�koma. Kamēr viņ� nodibināja sakarus, Kurseda ieripināja gal�diņu ar instrumentiem.

Konvejs novietoja to līdzās pacientam, tad pār plecu izmeta O'Maram:

��� Padomājiet lūk par ko: pēdējo divpadsmit stundu laikā no pacienta plau�ām izplūda pilnīgi svaigs gaiss.. Pacients elpo, ta�u neizmaina gaisa sastāvu organismā� Viņ� pieliecās pie slimnieka, pielika pie tā stetoskopu un ieklausījās. Sirdspuksti kļuva bie�āki un stiprāki. Ta�u pulss saglabājās neregulārs, ska�ņas, kas izlauzās cauri biezajai, cietajai �aulai, kas glu�i kā mi�za pārklāja visu ķermeni, �ķita dobjas un izkropļotas. Konvejs nebija īsti pārliecināts, vai tie bija tikai sirdspuksti vai vēl kaut kas cits. Viņ� nezināja, tas ir vai nav normāls stāvoklis.

��� Ko jūs te mel�at, � O'Mara izjauca viņa domu gaitu. Konvejs saprata, ka viņ� skaļi prātoja. � Vai tikai jūs negribat teikt, ka pacients nav nemaz slims?..

Konvejs izklaidīgi atbildēja:

��� Māte pirms dzemdībām var stipri ciest, ta�u to neno�sauksi par slimību�

���� Konvej! � O'Mara ierunājās, ar tādu spēku ievelkot gaisu, ka to varēja dzirdēt pa visu palātu. � Es sazinājos ar

Skemptona kosmoplānu. Viņi jau ir nodibināju�i kontaktu ar �o civilizāciju. Tūdaļ Skemptons pienāks pie mikrofona.. Es pa�lielinā�u skaņu � jūs arī dzirdēsiet, ko viņ� teiks.

��� Ne pārlieku skaļi, � Konvejs brīdināja. Tad, pagriezies pret Priliklu, noteica: � Kāds emocionālais starojums?

��� Paaugstinājies. Es atkal uztveru da�ādas emocijas. No�māktības, nepacietības un baiļu sajūta � iespējams, klaustro- fobija [6] , kas līdzinās panikai.

Konvejs uzmanīgi un nesteidzīgi aplūkoja pacientu. Tas bija nekustīgs, tad Konvejs aprauti noteica:

��� Vairāk mēs nevaram riskēt. Varbūt viņ� ir pārāk vārgs, lai pats ar visu tiktu galā. Sirmi, māsa.

Sirmis bija domāts tam, lai O'Mara nevarētu novērot ope�rācijas gaitu. Ja Galvenais psihologs ieraudzītu, ko Konvejs gra�sījās darīt, tad viņ� vēl varētu izdarīt nepareizus secinājumus un nolemtu pielietot spēku pret Konveju.

��� Satraukums pieaug, � Prilikla pēk�ņi noteica. � Sāpju sajūtas nav, ta�u sāku�ās intensīvas lēkmes�

Konvejs pamāja. Viņ� paņēma skalpeli un sāka griezt au�dzēju, cen�oties noteikt tā biezumu. Tas līdzinājās korķim un viegli padevās.

Astoņu collu dziļumā viņ� atklāja kaut ko tādu, kas līdzi�nājās pelēkai, eļļainai un pakļāvīgai membrānai, ta�u nekāds �ķidrums operācijas laikā neparādījās.

Konvejs atviegloti nopūtās, novāca skalpeli un izdarīja grie�zumu citā vietā. �oreiz membrāna bija zaļgana un viegli vibrēja.

Viņ� turpināja griezt.

Kļuva acīmredzams, ka audzēja biezums vidēji sasniedza astoņas collas. Strādājot drud�ainā ātrumā, Konvejs izdarīja griezumus deviņās vietās, apmēram vienādā attālumā vienu no otra ap visu ķermeņa riņķi. Tad jautājo�i pavērās uz Priliklu.

��� Daudz sliktāk, � GLNO teica. � Neizsakāma morāla nospiestība, izmisums, bailes, elpas trūkums�

Nepaspēja empāts izteikt līdz galam, kad Konvejs atvēzējās ar skalpeli. Viņ� graizīja ķermeni, savienojot griezumus vienā milzigā rētā. Ātruma labā viņ� ziedoja visu. Neviens nespētu �o operāciju nosaukt par ķirurģisku iejauk�anos � jebkur�

miesnieks ar trulu cirvi būtu veicis �o operāciju akurātāk. * * *

Pabeidzis darbu, viņ� kādu laiku lūkojās uz pacientu, ta�u nespēja uztvert nekādu kustību. Konvejs aizmeta skalpeli un sāka ar rokām raut nost mizu.

Pēk�ņi palātu piepildīja Skemptona balss, kas uzbudināti stāstīja par nolai�anos citgalaktiskajā kolonijā un par nodibi�nātajiem sakariem ar tās iemītniekiem. Viņ� turpināja:

��� � Paklausieties, O'Mara, viņiem ir tik neparasta sociālā struktūra. Es neko tamlīdzīgu vēl neesmu redzējis. Viņiem ir divas da�ādas formas�

���� Kas pieder vienai un tai pa�ai sugai, � Konvejs ie�starpināja, nepārtraucot darbu.

Pacients acīmredzami atdzīvojās un sāka palīdzēt ārstam.

Konvejam gribējās kliegt no satraukuma, bet viņ� turpināja:

���� Viena forma � �eit gulo�ais desmitkājainais draugs. Tiesa, viņam nav paredzēts bāzt asti mutē. Ta�u tā ir tikai pārejas stadija�

��� Otra forma, tā� tā� � Konvejs apklusa, ielūkojoties būtnē, kas tikko bija nākusi pasaulē.

�Audzēja" gabali mētājās uz grīdas. Daļu nogrieza Konvejs, bet no atliku�ās daļas atbrīvojās arī pats jaundzimu�ais.

��� Elpo skābekli, � Konvejs turpināja. � Dēj olas. Ga�rais, bet lokanais ķermenis aprīkots ar �etrām kājām kā ku�kainim, manipulatoriem, parastajiem sajūtu orgāniem un trim spārnu pāriem. Ārēji atgādina sienāzi. Es pat teiktu, ka pirmā forma, sprie�ot pēc primitīvajiem taustekļiem, ir piemērota smagiem darbiem. Tik ilgi līdz tā nepārdzīvos �kūniņas" stadiju un nepārvērtīsies daudz kustīgākajā, elegantajā būtnē, to nevar uzskatīt par pilnīgi nobriedu�u un gatavu patstāvīgam atbildī�gam darbam. Es domāju, ka tas arī noved pie �īs sare�ģītās sabiedrības ra�anās� v.

��� Es tie�i pa�laik gribēju teikt, � Skemptons iejaucās, un viņa balsī skanēja vil�anās, kā cilvēkam, kas gribējis radīt sen�sāciju, ta�u no tā nekas nav iznācis, � ka divas tādas būtnes atrodas uz mūsu kosmiskā kuģa borta un tās pārņems visas rūpes par pacientu. Viņi uzstāj, lai ar pacientu nekādā gadī�jumā neko nedarītu�

Tie�i tobrīd O'Mara iekļuva aiz �irmja. Viņ� stāvēja, acis iepletis, un lūkojās uz pacientu, kas izlocīja savus spārnus, tad ar pūlēm saņēma sevi rokās.

��� Es domāju, ka jūs pieņemat manu atvaino�anos, dok�tor, � viņ� teica. � Bet kāpēc jūs nevienam neteicāt?..

��� Man nebija pierādījumu, ka mana teorija ir pareiza, � Konvejs atbildēja. � Kad pacients izrādīja paniku, man radās iespaids, ka �is �audzējs" ir normālais stāvoklis. Jebkur� kāpurs pretosies, lai viņam nenorautu kūniņas apvalku, tāpēc ka tad viņ� aizies bojā. Bija arī citi apsvērumi. Trūka orgāna barības uzņem�anai, aizsargpozīcija ar izstieptiem taustekļiem, kas sa�glabājusies vēl no tām dienām, kad dabiskie ienaidnieki ap�draudēja jauno radību, kas ieslēpta lēni cietējo�ā apvalkā. Vis�beidzot tas, ka pēdējā stadijā gaisā, kas izgāja no plau�ām, nebija nekādu izmaiņu, tātad sirdij un plau�ām, kuras mēs sa�klausījām, nebija tie�as saistības ar organismu.

Konvejs pastāstīja, ka sākumā viņ� nebija īsti pārliecināts par savas teorijas pareizību, ta�u tomēr nepaklausīja Manona un Tornastora padomiem. Viņ� nolēma, ka pacienta stāvoklis ir normāls vai salīdzino�i normāls un labākais lēmums būtu ne�ko neuzsākt. Tā viņ� arī rīkojās.

��� Ta�u mūsu Hospitālis lepojas ar to, ka tajā viss tiek darīts slimnieka labā, � Konvejs turpināja. � Un es nevarēju iedomāties, ka doktors Manons, es pats vai kāds no mūsu kolē�ģiem sēdētu salicis rokas klēpī un vērotu, kā viņu acu priek�ā mirst slimnieks. Iespējams, kāds arī būtu pieņēmis manu teoriju un piekritis sadarboties, ta�u es par to stipri �aubījos.

' � Labi, labi, � O'Mara, pacēlis rokas, viņu pārtrauca. � Jūs esat ģēnijs, doktor, vai kaut kas tādā pa�ā garā. Kas tālāk?

Konvejs pakasīja zodu un domīgi noteica:

��� Ta�u mums būtu jāatceras, ka mūsu pacients atradās uz �ātrās palīdzības" borta, tātad ar viņu nebija viss kārtībā. Viņam bija nepiecie�ama palīdzība, tāpēc ka viņ� pats izrādījās pārlieku vārgs, lai pārsistu kūniņu. Iespējams, ka �is vārgums arī bija viņa slimība. Ta�u ja viņam ir vēl kāda cita kaite, tad tagad Tornastors ar saviem līdzstrādniekiem ātri vien viņu iz�ārstēs, vēl jo vairāk tāpēc, ka tagad viņ� var saņemt kvalificētu padomu no viņa ciltsbrāļiem� Ja vien mūsu sākotnējā kļūdainā rīcība neizsauca viņam kādas psihiskas novirzes, � viņ� pēk�ņi noraizējies piebilda.

Viņ� ieslēdza translatoru, pakodīja lūpas un vaicāja pa�cientam:

�� Kā jūs jūtaties?

Atbilde bija īsa un konkrēta un pilnīgi nomierināja sa�traukto doktoru.

�� Es esmu izsalcis, � pacients teica.

[1] fluktuācija � fizikāla lieluma haotiska novirze no vidējās vērtības. (Red.)

[2] interference � divu vai vairāku viļņu pārklā�anās. (Red.)

[3] simbioze � da�ādu sugu organismu kopdzīve. Izveidojusies, evolūcijas gaitā organismiem pielāgojoties eksistences apstākļiem. (Red.)

[4] tomass torkvemada (1420-1498) � Lielais Spānijas inkvizitors, kas bija ļoti neiecietīgs pret citādi domājo�iem.

[5] kamuflā�a � da�iem dzīvniekiem piemīto�ā spēja pieņemt apkārtējās vides vai priek�metu nokrāsu.

[6] klaustrofobija � bailes no noslēgtas telpas. (Red.)

r