D�ūda Devero

Vēlmju akmens

.

D�emma pavisam skaidri zināja, ka ļoti vēlas �o darbu un būtu gatava pat nogalināt, lai to dabūtu.

Nu, varbūt ne glu�i nonāvēt kādu cilvēku, ta�u salauzt da�as rokas vai kājas noteikti.

Viņa stāvēja blakus misis Freizerei un skatījās uz nolikta�vas telpu, kura bija pilna ar netīrām, vecām kastēm, rūpīgi saliktām uz jauniem koka plauktiem. Viņa zināja, ka neko tik skaistu savā dzīvē nav redzējusi. Galvā skaļi skanēja vārdi: "Tie ir pirmavoti!" Viņa raudzījās uz dokumentu krājumu, kuriem neviens nav pieskāries jau simtiem gadu.

Misis Freizere, majestātiska gara auguma sieviete, vēroja D�emmu. Bija skaidri manāms, ka viņa gaida, lai D�emma kaut ko saka. Bet kā gan D�emma varēja ietērpt vārdos sa�vas izjūtas? Kā vislabāk aprakstīt savu mū�a aizrau�anos ar vēsturi? Vai pateikt, ka viņai �ie dokumenti nozīmē jaunus atklājumus un neaizmirstamus piedzīvojumus? Vai mēģināt aprakstīt to sajūsmu, ko rada jaunas informācijas meklē�ana un atra�ana, jaunu�

Dro�i vien tas viss izskatās mazliet nomāco�i, misis Freizere noteica un noklik�ķināja gaismas slēdzi. Tā bija skaidra norāde, ka D�emmai jāatstāj nenovērtējami dārgās kastes un to noslēpumainais saturs. D�emma negribīgi sekoja viņai uz omulīgo dzīvojamo istabu. Pat viesu namiņ�, kurā apmetīsies cilvēks, kas �o darbu dabūs, bija patīkami mīlīgs. Tajā bija pla�a dzīvojamā istaba, kuras vienā galā ierī�kota virtuve, vēl bija liela guļamistaba, atsevi�ķa vannas is�taba un noliktavas telpa, kuru viņas tikko bija apskatīju�as. Mājas priek�pusē atradās neiedomājami skaists un pla�s ka�binets ar dubultām fran�u stila durvīm, pa kurām varēja rau�dzīties uz akriem pla�u zālāju un ko�ām puķēm. Ārā aiz no�jumes bija garā�a, kas paredzēta trim automa�īnām. Tā no grīdas līdz griestiem bija pilna ar daudzām kastēm, kurās glabājās vēl nesakārtoti un katalogos neierakstīti dokumenti.

D�emmu reibināja doma par to, cik neaptverami pla�u uz�devumu klāstu ietvēra �is darba piedāvājums. Viņas vēstu�res doktorantūras zinātniskā darba vadītājs bija atsūtījis elektroniskā pasta vēstuli, kurā paziņoja, ka viņam izdevies sarunāt D�emmai darba interviju un veiksmes gadījumā vi�ņa varētu dabūt pagaidu darbu mazītiņā pilsētā Edilīnā Vird�īnijas �tatā. D�emma bija ļoti nopriecājusies. Zinātniskā darba vadītājs ari paskaidroja, ka sieviete, kura �o darbu piedāvā, pati ir pabeigusi viņu universitāti un vēlas nolīgt kādu, kur� varētu izpētīt un sakārtot ģimenes dokumentus, un pēc tam uzrakstīt �īs ģimenes vēsturi. D�emmai �ī doma likās smieklīga. Ko gan tas īsti nozīmēja? Tas būs stāsts par to, kā vecvecmāmiņa ieradās Ņujorkas ostā kopā ar citiem imigrantiem? Ļoti, ļoti garlaicīgi�

Vēlāk tajā dienā viņa bija iegriezusies sava zinātniskā dar�ba vadītāja kabinetā, lai izrādītu pieklājību un personiski snieg�tu atbildi. D�emma sacīja, ka viņai patie�ām �ēl, tomēr tagad, kad lekciju kurss ir beidzies, viņai nopietni jāstrādā ar savu di�sertāciju, lai varētu to pabeigt un iegūt doktora grādu.

Domāju, ka tev vajadzētu paskatīties uz �o, zinātnis�kā darba vadītājs sacīja un pasniedza D�emmai vēstuli, kas bija uzdrukāta uz dārga, bieza velīnpapīra. Vēstulē bija sacīts, ka misis Alija Freizere no sava vīra ģimenes mui�as Anglijā atvedusi vairākus simtus kastu ar se�padsmitajā gad�simtā rakstītiem dokumentiem. Viņa piedāvā darbu kādam, kur� tos spētu kataloģizēt un, izmantojot noskaidrotos fak�tus, uzrakstīt ģimenes vēsturi.

Pāri galdam D�emma skatījās uz savu darba vadītāju. "Se�padsmitais gadsimts" un "vairāki simti kastu" kaut kā īsti neatbilda terminam "ģenealoģija".

-��� Kur� vēl ir redzējis tos dokumentus?

-��� �urkas, peles� zinātniskā darba vadītājs sacīja un pa�cēla kādu cie�i piebāztu aploksni. Te viss ir paskaidrots. Dokumenti ir glabāju�ies Anglijā, mājas bēniņos, jau kop� tiem laikiem, kad ēka celta. Tas bijis apmēram Elizabetes Pir�mās valdī�anas periods. Ģimene� Viņ� izņēma kādu lapu no aploksnes un paskatījās uz to. Tā bija Riptonas grāfu dzimta. īpa�umu viņi pārdeva apmēram astoņpadsmitā gad�simta otrajā pusē, Amerikas Neatkarības kara laikā. Ta�u nā�kamajai ģimenes paaudzei kaut kā izdevās īpa�umu atkal at�gūt. Pavisam nesen �ī senā vieta vēlreiz pārdota, tikai �oreiz tā nonāca kādas korporācijas īpa�umā, kura vēlējās, lai bē�niņi tiek iztīrīti. Viņi sarīkoja izsoli.

D�emma apsēdās. Patiesībā viņa gandrīz sabruka krēslā iepretim rakstāmgaldam. Tātad �ī misis Freizere�

-���� �aizbrauca uz Angliju un nopirka visus dokumentus, kas bija glabāju�ies tajā mājā gadsimtiem ilgi. Te nekas nav minēts, cik tie�i viņa par tiem ir samaksājusi. Teikts tikai, ka tie biju�i "daudzi tūksto�i". Liekas, ka izsolē gājis karsti, tomēr misis Freizerei izdevies atgriezties mājās ar visu �o bagātību. Man radies iespaids, viņa ir sīksta sieviete. Ja vi�ņa kaut ko vēlas, to arī iegūst.

-��� Un neviens nezina, kas ir tajos dokumentos? D�em�ma paskatījās uz vēstuli, ko turēja rokā.

-��� Nē. Izsoļu nama darbinieki visu nostiepa lejā un sada�līja pa atsevi�ķām vienībām. Viņi neko neatvēra, un tie�i tas bija viens no iemesliem, kas izsolei pie�ķīra īpa�u asumu. Tie tiklab varēja būt vienkār�i mājsaimniecības rēķini, par ku�riem ģimenei nepiederīgiem ļaudīm nebūtu nekādas intere�ses. Tas, cik daudz liellopu gaļas grāfs nopircis tūksto� sep�tiņsimt �etrdesmit otrajā gadā, varētu interesēt vienīgi viņa pēcte�us. Un nevienu citu. Zinātnisko padomi jau nu noteikti ne. Viņ� mirkli klusēja. Tomēr tur varētu glabāties arī kaut kas daudzkārt interesantāks, viņ� ar smaidu sejā pie�bilda.

D�emma mēģināja aptvert �os vārdus. Un kā �ī sievie�te domā, cik ilgs laiks būs nepiecie�ams tam cilvēkam, lai bez palīgiem izpētītu dokumentus un vēl arī visu uzzināto apkopotu ģimenes vēsturē?

-���� Iesākumam viņa piedāvā divus gadus. Tas nozīmē arī bezmaksas dzīvo�anu viņas ģimenes īpa�umā, ma�īnu un divdesmit piecu tūksto�u dolāru lielu gada algu. Ja divu ga�du laikā viss vēl nebūs pabeigts� Viņ� paraustīja plecus. Domāju, varēs vienoties par to, ka darbu turpinās, cik tas būs nepiecie�ams. Ja man nebūtu sievas un bērnu, es pats to gribētu pamēģināt.

D�emma joprojām pūlējās aptvert visus faktus. Ja tikko dzirdētā informācija ir precīza, viņa savu disertāciju varēs rakstīt, izmantojot faktus, ko būs atradusi �ajā materiālu pār�bagātībā. Pagaidām viņa pat nebija izvēlējusies tematu savam pētnieciskajam darbam, nemaz jau nerunājot par pētījumu uzsāk�anu. Viņa paskatījās uz savu zinātniskā darba vadītā�ju. Un kur slēpjas lamatas?

-��� Tev būs ļoti spēcīgi konkurenti.

Viņ� vilcinājās, un D�emma saprata, ka ziņas nebūs ieprie�cino�as.

-��� Kas viņi ir?

-��� Ķērks Lorenss un Aila Vilmonta.

Abi minētie kolēģi bija apmēram viņas vecumā un ari tie�cās iegūt doktora grādu vēsturē. Tiesa, tā bija vienīgā līdzī�ba. D�emmas seja pauda pārsteigumu.

-��� Kāpēc gan kādam no viņiem būtu vajadzīgs �āds darbs? Dzīvo�ana viesu namā mazā pilsētiņā Vird�īnijas �tatā? Iz�pētes darbs gadu garumā? Tas neizklausās pēc kaut kā tā�da, ar ko varētu viņus iekārdināt.

-��� Dzirdēju, ka esot arī trīs pieaugu�i dēli. Neprecēju�ies. Bagāti.

-��� Tas varētu interesēt Aiļu, bet Ķērks? D�emma novai�dējās.

-���� Kā noprotu, naudu no viņa tēva dibinātā trasta fonda viņ� saņem tik ilgi, kamēr mācās. Viņam atliek tikai apburt misis Freizeri, iegūt �o darbu, un tad jau mācību beigas va�rētu atlikt uz nezināmu laiku� Esmu dzirdējis, ka viņam nāksies iesaistīties ģimenes biznesā, ja neizdosies atrast dar�bu uzreiz pēc grāda iegū�anas. Logu un durvju izgatavo�a�na. Vadītājs paskatījās uz D�emmu. Tie dokumenti varē�tu būt labs materiāls publikācijām.

D�emma ievilka elpu. Publikācijas būtu lieliska iespēja iekļūt akadēmiskajā vidē un palīdzētu karjeras veido�anai nākotnē. Publikācijas nozīmē to, ka Kērkam nenāktos iesais�tīties ģimenes biznesā un Ailai nevajadzētu izmisīgi alkt pēc precībām ar kādu, kur� viņu materiāli atbalstītu.

Iedomājoties par Kērka un Ailas izsmalcināto laipnību, D�emma pavisam viegli varēja iztēloties, kā abi apbur sie�vieti no mazpilsētas. D�emma tomēr negrasījās atteikties no lieliskās iespējas. Arī tad, ja viņai nav lielu cerību pārspēt tos abus, viņa vienalga mēģinās.

-��� Un kā �ī misis Freizere uzzināja par mani?

-��� Liekas, universitātes rektors ir sens viņas draugs. Pirms pāris mēne�iem viņ� lūdza visus Vēstures fakultātes pasnie�dzējus ieteikt labākos studentus, kuri būtu piemēroti �ādam darbam. Mēs visi viņam nosūtījām vairākus ieteikumus, un misis Freizere izvēlējās trīs cilvēkus un uzaicināja uz inter�viju. Tu esi viena no �iem trim. Starp citu, es uzrakstīju spī�do�u rekomendāciju, kurā minēju, ka tu �o darbu paveiktu tik labi, cik vien tas iespējams.

-���� Un esmu pārliecināta, ka vēl kāds vai, visdrīzāk, pus�ducis citu, tādus pa�us vārdus uzrakstīja arī par Kērku un Aiļu.

-���� Par to nav ne mazāko �aubu, vadītājs piekrita. At��ķirība ir tikai tāda, ka es rakstīju patiesību. Tu ta�u dosies uz to interviju? Vai ne?

-���� Protams. Kaut vai tādēļ, lai to visu apskatītu. D�em�ma atvēra viņa kabineta durvis, tad pagriezās un paraudzī�jās uz pasniedzēju. Jūs ta�u saprotat, tas, ka misis Freizerei pieder mui�a, nozīmē arī da�ādus lauku klubus, golfa spēles un izsmalcinātas vakariņas. Ķērks un Aila ir no tiem cilvēkiem, kādus viņa vēlētos redzēt dzīvojam savā tuvumā. Ne jau tādi kā D�emma Renforda, kura�

-���� �kura nedēļā, smagi strādājot, paveic vairāk nekā tie divi gaisagrāb�ļi vesela gada laikā.

-��� Paldies, noteica D�emma un uzcēla plecā savu smago somu.

Pasniedzējs priecājās, ka viņa piekrita vismaz pamēģināt. D�emma noteikti bija pelnījusi �ādu iespēju. Viņam vēl ne�kad nebija nācies sastapt studentu, kur� strādātu tikpat cītī�gi kā D�emma. Un kurp tu tagad dosies?

-��� Uzminiet!

Viņ� pasmaidīja. Iekaustīt zēnus?

-��� Tie�i tā. Man kaut kas jādara, lai pārliecinātos, ka viņi mācās. D�emma izgāja no pasniedzēja kabineta un ielika aploksni somā.

Tajā naktī viņa aizvēra savas guļamistabas durvis, iekār�tojās gultā un izskatīja dokumentus, ko bija atsūtījusi misis Freizere. D�emma izlasīja par izsoli Anglijā, par pilsētiņu Edilīnu, kas atradās desmit jūd�u aiz Viljamsburgas. Izlasīja arī par Viljama un Mērijas koled�u. Viņa visu rūpīgi pārdo�māja. Vienpadsmitos atgriezās viena no D�emmas dzīvokļa biedrenēm. Skaļi ķiķinot un uzgrū�oties mēbelēm, viņa iegā�ja savā guļamistabā. Kopā ar meiteni tur iegāja arī viņas ta�gadējais draugs, un jau pavisam drīz atskanēja glu�i citādi trok�ņi.

D�emma pārvilka segu pāri galvai un lasī�anas lampas gaismā turpināja izskatīt dokumentus. Tur bija arī Freizeru mui�as fotogrāfijas. Milzīga māja, divdesmit piecu akru pla��umi, divi viesu namiņi, kas vīdēja aiz kokiem. Freizeriem Vird�īnijā piederēja divas apjomīgas autotirdzniecības firmas. D�emma apskatīja vienu bro�ūru par firmu, kas atrodas Ri�mondā. Aprakstos dominēja vārds "vislielākais".

Tiesa, pārdo�anas apraksti D�emmu neinteresēja. Viņa do�māja par iespēju izskatīt senos dokumentus, kuriem neviens dro�i vien nebija pieskāries jau gadsimtiem ilgi.

Biedrenes istabā atskanēja būk�ķis. Likās, kāds izvēlies no gultas.

-��� Man būs klusums un miers, lai pilnībā varētu pievēr�sties darbam, D�emma skaļi noteica.

Kad nepārprotamās skaņas kļuva vēl uzmācīgākas, D�emma uzlika sev uz galvas spilvenu. Viņa nevarēja atļau�ties īrēt dzīvokli tikai sev vienai. Nauda, ko viņa nopelnīja, palīdzot mācībās gandrīz vai visiem universitātes sporta ko�mandas dalībniekiem, tika izmantota, lai samaksātu par stu�dijām. Tas, ka ar tik niecīgiem līdzekļiem spējusi aizkļūt jau tik tālu, bija brīnums arī viņai pa�ai.

Tagad viņu gaidīja ļoti nopietns izpētes darbs, lai uzrak�stītu disertāciju, un naudas jautājums darīja raizes. Padzi�ļināta izpēte prasīja daudz līdzekļu. Ja viņa izvēlēsies tema�tu, kas saistīts ar vēstures aspektiem, kuri norisināju�ies tālu no mācību vietas un tā noteikti būs, ja vien viņa vē�lēsies strādāt ar kaut ko jaunu un neizzinātu, tas ietvers ceļo�anu, kas savukārt nozīmē maksu par pajumti un ēdie�nu. Turklāt būs nepiecie�amas grāmatas, da�ādi palīglī�dzekļi, fotokopijas. Visu pēdējo mācību gadu D�emma bija raizējusies par to, kā tiks galā ar �īm problēmām. Disertā�cijai būs ļoti liela nozīme, kad iz�ķirsies jautājums par to, vai viņa dabūs skolotājas darbu vietējā koled�ā, vai arī kā�dā labā augstskolā strādās par pasniedzēju. Ja izdotos di�sertāciju uzrakstīt, izmantojot Freizeres sagādātos materi�ālus, lielākā daļa �o problēmu atrisinātos pa�as no sevis. Varbūt pat visas.

Troksnis gaiteņa otrā pusē pieņēmās spēkā, un D�emma cie�āk piespieda spilvenu ausīm, lai to kaut nedaudz apslā�pētu. Es mēģinā�u, viņa �ukstēja. Dro�i vien tie gaisagrāb�ļi mani pārspēs, tomēr es parādī�u labāko, uz ko esmu spējīga.

Un tā nu viņa nonāca patvaldnieciskās misis Freizeres viesu namā, kur tagad stāvēja kopā ar �o dāmu. Pulkstenis rādīja vienpadsmit, bija skaists pavasara rīts, un D�emma ti�kai pirms da�ām minūtēm bija ieradusies no lidostas. Misis Freizere pavēstīja, ka Ķērks un Aila jau esot klāt. D�emma atskārta, ka vajadzēja paredzēt kaut ko tādu. Abi ieradu�ies jau dienu pirms noteiktā intervijas laika. Acīmredzot viņi ir ļoti spēcīgi konkurenti. "Un misis Freizere, visdrīzāk, jau paguvusi viņus abus iemīlēt," D�emma nodomāja. "Galu ga-

Iā gan Ķērks, gan Aila ir ļoti �armanti, un tas nav nekāds noslēpums." Viņa bija dzirdējusi, kā fakultātes studentu ballē kāds profesors sacīja:

-��� Tie divi ir kā gaisma Vēstures fakultātē.

-��� Gudri un daudz lasīju�i. Neko vairāk pat nevar vēlē�ties, bija skanējusi atbilde.

D�emma to visu bija dzirdējusi, jo iznēsāja paplāti ar dzē�rieniem. Tā bija vēl viena iespēja piepelnīties.

-��� Man atbrauku�i pakaļ, misis Freizere sacīja, paskatī�jusies ārā pa dzīvojamās istabas logu. Tur bija apstājies viens no tiem nelielajiem kravas auto, ko ļaudis izmanto da�ādu mantu pārvadā�anai. Pie stūres sēdēja jauns, pievilcīgs liela auguma puisis. Vai vēlaties iepazīties ar manu dēlu? viņa vaicāja.

Pēc visiem pieklājības likumiem D�emmai vajadzētu do�ties ārā un iepazīties ar kundzes dēlu, bet viņai ārkārtīgi ne�gribējās pamest viesu namiņu un tajā glabātos dārgumus.

-��� Vabūt jums labāk patiktu pabūt �eit kādu mirkli vienai pa�ai? misis Freizere vaicāja klusā, mīlīgā balsī, it kā ru�nātu ar mazu bērnu.

-��� �eit� D�emma izstomīja.

-��� Labi, misis Freizere atvēlēja un devās uz durvju pusi. Pusdienas ir pulksten vienos, un no �ejienes līdz mājai ir apmēram desmit minū�u gājiens. Vai varbūt vēlaties, lai at�sūtu kādu jums pakaļ?

-��� Es aizie�u pati, D�emma atbildēja un pēc tam noska�tījās, kā sieviete iekāpj nelielajā kravas auto un aizbrauc. D�emma atviegloti nopūtās un klupdama krizdama metās atpakaļ uz pla�o kabinetu. Apkārt vēdīja svaiga krāsas smar��a. Likās, ka telpa pavisam nesen remontēta. Pie trim sie�nām bija skaisti ķir�koka grāmatu plaukti, apak�ā bija ska�pī�i ar atvilktnēm. Pretī fran�u stila logiem bija novietots liels, vecs rakstāmgalds ar misiņa plāksnītēm apdarinātiem stūriem. D�emma neuzskatīja sevi par eksperti seno mēbe�ļu jomā, tomēr nojauta, ka �is galds ir iegādāts tajā pa�ā iz�solē, kurā nopirkti senie dokumenti. Grīda bija noklāta ar modernu pelēkbaltu materiālu, kur� bija darināts, lai izska�tītos pēc roku darba. Tam pāri uzklāts gandrīz nodilis Aus�trumu stila paklājs. Izskatījās, ka pa to jau gadsimtiem ilgi staigāts �urpu turpu. Blakus durvīm uz sienām bija divi at�tēli, kuros redzami vīri zirgu mugurā un turpat blakus me�dību suņi, kas nevar vien sagaidīt, kad būs jādodas ceļā.

D�emmas acīm istaba izskatījās debe�ķīga. Pa logiem skaidri saskatāms dārzs, plauktos kaudzēm vēl neizpētītu dokumentu. Viņa būtu gatava te palikt uz mū�īgiem laikiem.

Viņa izstaigāja telpu un visu apskatīja. Plauktos atradās gan koka, gan kartona kastes, grozi, kas teju grasījās izjukt, pāris metāla toveru un papīru saiņi, pārsieti ar vecu lenti. Uz grīdas bija novietotas divas ar ādu apvilktas lādes, ko�ka soliņ� ar paceļamu virsējo daļu un vairākas mazas kastī�tes. Viena no tām bija aiznaglota.

Ar ko īsti sākt? Gandrīz trīco�ām rokām D�emma kā iz�mēģinot nocēla priek�metu, kas līdzinājās cepuru kārbai. Dro�i vien tā bija no tūksto� deviņi simti divdesmitā gada vai tam tuva laika posma. Viņa ļoti cerēja, ka, to atvērusi, neieraudzīs cepuri. Patēriņa pre�u vēsture nebija viņas mī�ļākais lauciņ�.

Ieraudzījusi, ka cepuru kārba ir pilna ar vēstulēm, D�em�ma skaļi ievilka elpu. Vēstules un dienasgrāmatas tās bija viņas iecienītākās lietas. Pie durvīm atradās krēsls, kur� iz�skatījās glu�i ērts, bet D�emma neņēma to vērā, apsēdās tur�pat uz paklāja un izņēma no kārbas pirmo vēstuļu sainīti. Tas bija pārsiets ar tum�u, raupju lenti. D�emma izvilka pir�mo vēstuli un uzmanīgi to atlocīja.

Daļa vēstules bija pazudusi. Teksts rakstīts stūrainā, smal�kā rokrakstā un bija grūti izlasāms. Likās, kāds ļoti centies saglabāt tie�i pēdējo vēstules daļu.

Lai gan tagad esmu jau veca un esmu redzējusi vairāk ne�kā nepiecie�ams, jo īpa�i to briesmīgo karu, kur� teju vai sa�dalīja mūsu valsti divās daļās, visdzīvāk un ar vislielākajām sirdssāpēm es atceros to, kas notika ar D�ūlianu un Viniju. Es nenoticēju tās sievietes asarām, kad viņa sacīja, ka D�ūliana nāve bija negadījums. Vēl ļaunāk es domāju, ka viņai neticēja arī Evans. Atklā�u Jums noslēpumu, ko biju nolēmusi paņemt līdzi kapā. Vai atceraties, kāda bija histērija, kad pa�zuda Vēlmju akmens? Es to meklēju tikpat uzcītīgi kā visi pārējie, tikai zināju, ka to nebūs iespējams atrast, jo biju to paņēmusi līdzi, kad devos uz Angliju. Toreiz, tālajā vasarā pirms tik daudziem gadiem. Gribēju izmantot Vēlmju akmens maģiskās spējas savtīgiem nolūkiem, tomēr galu galā tikai vē�lējos, lai Vinijai viss būtu labi. Nekad agrāk neesmu to sacī�jusi, tomēr ticu, ka Vēlmju akmens dāvāja viņiem tik nepa�rasti skaistu bērnu. Pagāju�ajā nedēļā es uzrakstīju visu, kā bija, un noliku dro�ā vietā. Ceru, ka visi Freizeri to izlasīs un uzzinās, ko viņu laulību ceļā iegūtie radinieki nodarīju�i 01drid�u ģimenei. Ceru, ka pienāks diena, kad �īs sievietes pēc�te�i zaudēs mui�u. Viņi to nav pelnīju�i! Un tagad man jā�iet. Manas vecās, sāpo�ās locītavas neļauj vairs ilgāk rakstīt.

Ar mīlestību Temzina

Oho! D�emma skaļi noteica. Jau ar pirmajiem soļiem viņa bija paguvusi iemaldīties noslēpumu un romantikas lau�kā. Viņa ieskatījās rokaspulkstenī un sacīja sev, ka līdz pus�dienām vēl ir ļoti daudz laika, izstiepās guļus UZ vacfe� uņ aizrautīgi nodevās lasī�anai.

Kolins Freizers bija sadrūmis. Viņam bija vēl ļoti daudz darāmā, bet tagad nācās braukt uz viesu namiņu pēc kādas studentes. Vienas no tiem, ko māte uzaicinājusi viņu mājās. Pārējie divi jau bija lielajā mājā un tik draudzīgi �aloja ar mā�ti, ka līdzinājās sen zudu�iem radiniekiem, kas glu�i negai�dot atgriezu�ies ģimenes klēpī. Jaunā sieviete, vārdā Aila, nemitējās atkārtot, cik viss te esot "izsmalcināts", bet puisis savukārt centās iedraudzēties ar Kolina brāli Leniju, pļāpā�jot par automa�īnām. Lenijs jau astoņu gadu vecumā bija at�jaunojis kāda auto transmisijas iekārtu un sarunā ar Kērku aizvien vairāk pārliecinājās, ka darba meklētājs students ne�nieka nezina par braucamajiem.

Jaunākais brālis �eimuss tikai stāvēja malā un grozīja pirk�stos monētu. Vecāki �eimusam, ģimenes māksliniekam, bija aizliegu�i jelko zīmēt, jo baidījās, ka viņ� nāks klajā ar kādu nejēdzīgu karikatūru par �iem studentiem un tādējādi ap�kaunos savus vecākus. Vai, precīzāk sakot, māti. Tēvs pa�rasti uzjautrinājās par visu, ko �eimuss uzzīmēja.

Viss bija iesācies apmēram pirms trim gadiem, kad misis Freizere uzzināja, ka pēdējais Riptonas grāfs, ļoti attāls vi�ņas vīra radinieks, nomiris, neatstājot pēcnācējus, un līdz ar to titulu neviens nav mantojis. Viņai nelika mieru doma par to, vai �o titulu būtu iespējams atjaunot. Tas radītu iespēju viņas vīram kļūt par grāfu, bet viņai pa�ai par grāfieni.

Vakarā, kad viņa �o jautājumu vēlējās pārrunāt ģimenes lokā, kopīgi atpū�oties dzīvojamā istabā, trīs jaunākie dēli nespēja valdīt smieklus. �eimuss, kur� tolaik vēl mācījās vi�dusskolā, paķēra savu ski�u bloknotu un uzzīmēja visai ne�glaimojo�u mātes karikatūru, kurā attēloja viņu ar kroni galvā.

Jāteic, viņai pa�ai tas nemaz ne�ķita smieklīgi. Alija Frei�zere izslēja zodu un izsoļoja no istabas.

Tā, nu tas ir paveikts, viņas vīrs sacīja. Nu viņa ne�dēļām ilgi būs dusmīga uz mani. Lenij! Aizvāc to smīniņu no sejas un sāc domāt par atvaino�anos. Viņ� paskatījās uz savu jaunāko dēlu. Un tu, jaunais cilvēk, ar to savu zīmē�jumu� Vīrietis aprāvās, nepateicis līdz galam, it kā iece�rētais sods būtu tik �ausmīgs, ka par to labāk neieminēties.

Misters Freizers izteiksmīgi nopūtās un smagi piecēlās no sava iemīļotā krēsla, lai dotos uzmeklēt sievu. Durvīs viņ� apstājās. Tas jūsu mātei nozīmē ļoti daudz, un tāpēc es vē�los, lai vairs nebūtu nekādu jociņu par �o tematu. Ja viņa grib būt lēdija, tad, sasodīts, viņa var tāda būt! Vai sapra�tāt?

Kad tēvs izgāja no istabas, aizritēja divas minūtes, un tad dēli atkal izplūda smieklos.

Lenijs, tre�ais vecākais, pagriezās pret Kolinu, jo lielais brālis nepievienojās jautrībai. Izbeidz! Atslābsti! Vai tad tev tas ne�ķiet jautri?

Kolins novaibstījās. Es gribētu zināt, ko mūsu dārgā mā�te gatavojas darīt, lai noskaidrotu, vai mūsu tēvs patie�ām ir grāfs.

Perijs, otrs vecākais brālis, sacīja: Kā tu domā, vai māte liks, lai tēvs nopērk viņai pili?

-��� Ar aizsarggrāvi? Lenijs pievienojās.

Izlikdamies, ka viņam rokā ir zobens, Perijs uzbruka Lenijam. Vai mēs, brāļi, kļūsim par ļaunākajiem ienaidniekiem un cīnīsimies cits ar citu, lai kļūtu par nākamo grāfu?

�eimuss skicēja brāļu teatrālo zobenu kauju un, nepaska�tījies aug�up, sacīja: Nākamais pie titula tiks Kolins. Jums abiem, lai titulu saņemtu, nāksies viņu nogalināt.

Pēc �iem vārdiem Perijs un Lenijs, izstiepu�i rokas, it kā turētu zobenus, pagriezās pret brāli, kur� sēdēja gara dīvā�na galā. Tas būs vienkār�i, Lenijs noteica un tēlotā izklupienā metās uz priek�u.

Jau nākamajā sekundē Kolins bija pielēcis kājās. Viņ� pa�ķēra Leniju ap vidu un uzcēla sev plecos.

�ajā brīdī istabā atkal ienāca misters Freizers. Puikas, ja jūs te kaut ko salauzīsiet, maksāsiet no savas kabatas nau�das.

Smejoties un sprauslājot Kolins nocēla brāli zemē. Tēva paziņojums lika domāt, ka viņ� runā ar maziem zēniem, bet Kolinam tikko bija apritēju�i divdesmit septiņi gadi, Lenijam divdesmit pieci, bet Perijam divdesmit se�i gadi.

-��� Kā jūtas mamma? vaicāja Kolins.

-��� Labi. Misters Freizers veltīja savam vecākajam dēlam skatienu, kur� vēstīja, ka tas ir tikai sākums. Iesaistījusies jel�kādā projektā, misis Freizere kļuva līdzīga dabas spēkam, apmēram tādam kā tornado, kas traucas pāri zemei, noslau�cīdams visu savā ceļā. Izskatījās, ka Riptonas grāfa lieta kļūs par viņas nākamo aizrau�anos.

Tas notika pirms trim gadiem, bet nesen Anglijā grāfa ģimenei piederējusī māja tika izlikta pārdo�anā. Misteram Freizeram nācās pamatīgi nopūlēties, lai atrunātu sievu no nodoma to iegādāties. Tika atrasts kompromiss viņa no�pirka visus dokumentus, kas glabājās mājā. Visus līdz pēdē�jai papīra druskai. "Mūsu vēsture" tā viņa tos nodēvēja. Dokumenti tika savākti un nogādāti uz viņu mājām Vird�īnijā. Kad viņa atgriezās no sava brauciena uz izsoli, kurp bija devusies viena pati, ģimene nodomāja, ka māte dro�i vien iegādājusies kādu pusduci papīriem pilnu kastu. Rēķini to�brīd vēl nebija atsūtīti. Tomēr ieradās se�i FedEx furgoni un atveda profesionāli iesaiņotus koferus, grozus, kastes un pat ceļasomas, kuras bija piebāztas ar laika zoba skartiem ve�ciem dokumentiem.

Misters Freizers nepavisam nejutās laimīgs, kad nācās no viesu namiņa garā�as izbraukt divus antīkus automobiļus, lai to vietā sakrautu sievas jaunieguvumus. Alij, parau�dzījies uz kolekciju, viņ� neiedomājami pacietīgi sacīja. Kur� gan to visu� to visu varēs�

-�� Visumīļais, par to neraizējies! Esmu par to parūpējusies. Es piezvanīju Fredijam, mēs ilgi un pamatīgi pārrunājām, kā varētu �o visu izskatīt. Viņ� piedāvāja patiesi izcilu risinā�jumu.

-��� Fredijs? misters Freizers stīvi pārvaicāja. Frederiks D�. Taunzends bija rektors universitātē, kuru absolvējusi viņa sieva. Turklāt arī kādreizējais mīļotais. Vīrietis, ar kuru vi�ņa gandrīz bija apprecējusies. Un kā tad vecajam zēnam Fredijam klājas? misters Freizers caur sakostiem zobiem vaicāja.

-��� Kā alla� lieliski. Viņ� man nosūtīs vairāku �im uzdevu�mam piemērotu studentu dzīves un darba aprakstus. Iespē�jams, tie būs pat doktoranti. Izvēlē�os �etrus vai piecus un uzaicinā�u �urp uz interviju. Vai varbūt, tavuprāt, tas ir par daudz? Varbūt man vajadzētu samazināt skaitu un izvēlē�ties trīs kandidātus. Jā, tā ir laba doma. Fredijs apsolīja, ka atsūtīs pa�us labākos, kādus vien universitāte spēj piedāvāt. Ko tu par to saki, mīļais?

Misters Freizers piemiegtām acīm paraudzījās uz sievu. Viņ� skaidri manīja, ka tiek muļķots. Misis Freizere ne tuvu nebija pateikusi visu. Nu, kaut vai to, cik lielu algu jau no�teikti piedāvājusi par �o darbu, vai arī to, cik ilgi izvēlētais kandidāts pie viņiem strādās. Tā kā sieva bija uzstājusi, ka jaunieguvumi jānovieto garā�ā pie viesu namiņa, viņam bija aizdomas arī par to, kur �is students dzīvos. Es domāju, viņ� lēnām sacīja, ka mēs abi apsēdīsimies un tu man iz�stāstīsi visu, ko esi iecerējusi darīt.

-��� Protams, dārgais, viņa smaidot atteica. Ar prieku tev visu izstāstī�u.

Tajā dienā pie vakariņu galda ģimene tika iepazīstināta ar mātes ieceri nolīgt kādu, kur� mitinātos viesu namiņā un divu vai vairāku gadu laikā izlasītu un kataloģizētu visus no Anglijas atvestos dokumentus.

-��� Divus gadus?! Perijs satriekts pārvaicāja.

Lenijs savukārt piebilda: Tikai izvēlies sievieti. Un skaistu.

-��� Trīs draudzenes tev pa�laik jau ir. Manuprāt, ar to pil�nīgi pietiek, misters Freizers aizrādīja, bet Lenijs tikai pa�smaidīja.

Misis Freizere pievērsās vecākajam dēlam: Kolin, un ko domā tu?

Ģimenē visi zināja, ka parasti Kolins nemēdz izpaust sa�vas domas. Viņa māte bie�i sacīja, ka vecākais dēls piedzimis ar neatkarīgu raksturu, tāpēc dodas, kur un kad pats vēlas. Viņa tēvs teica, ka vainojami apstākļi. Kad Kolinam bija tikai trīs gadi, viņam bija divi jaunāki brāļi, kuri nemitīgi pieprasī�ja lielāko daļu vecāku uzmanības. Tēvam nācās strādāt sep�tiņdesmit stundu nedēļā, bet mātei bija jātiek galā ar diviem mazākajiem bērniem, un Kolins iemācījās pats parūpēties par sevi, ar savām vēlmēm un vajadzībām neapgrūtinot citus.

Es domāju, Kolins lēnām atbildēja, ka tev tas nāks par labu.

�eimuss, jaunākais dēls ģimenē, nākamajā gadā uzsāks mācības koled�ā, un mātei būs vientulīgi. Edilīnā dzīvoja vie�nīgi Kolins, ta�u viņ� tik daudz laika pavadīja pilsētā, ka tik�pat labi varēja dzīvot arī citā �tatā. Kāds, kur� mitinātos viesu namiņā un vītu stāstus par ģimenes vēsturi, dro�i vien sagādātu labu izklaidi viņu mātei. Iespējams, viņa pat uz brī�di varētu aizmirst, ka bērni izkaisīti pa visu valsti.

Tagad, pēc vairākiem mēne�iem, Kolins sprieda, ka viņam vajadzēja vairāk iesaistīties lēmuma pieņem�anā par kāda sve�inieka izmitinā�anu ģimenes īpa�umā uz tik ilgu laiku. Viņ� bija saticies ar diviem kandidātiem, un tie viņam nepa�visam nepatika. Gan jaunais vīrietis, gan sieviete bija gara auguma, ļoti slaidi. Abi ģērbu�ies lieliskās dārgās drānās. Sieviete raudzījās uz Leniju ar tādu skatienu, ka likās tajā neona gaismās jau atmirdz kāzu torte. Un Kolins bija pama�nījis, ka vīrietis paceļ �ķīvi, lai izlasītu ra�otāja vārdu. Pa�gaidām neviens no viņiem nebija ieskatījies kādā grāmatā un nepavisam neizrādīja interesi par netīrajām kastēm viesu namā.

Kolins jau iztēlojās, kā viss notiks. Nolīgtais vai nolīgtā brīvi staigās pa viņu īpa�umu un alla� atradīs ieganstu, lai pievienotos ģimenei. Un Kolina māte, dāsna būdama, to pie�ļaus. Kolins gara acīm redzēja, kā vīrietis pie viņiem iekār�tojas uz divdesmit gadiem. Māte sacītu: "Mani bērni ta�u ir devu�ies projām; kālab gan Ķērks nevarētu būt �eit, pie ma�nis?" Kolins �o ieceri aizvien vairāk uztvēra kā posto�u ne�laimi.

Runājot par pēdējo pretendenti viņa pat nebija ieradu�sies uz pusdienām. Jaunā sieviete, kura ieradās ātrāk, Lenijam bija paguvusi ārkārtīgi iepatikties, un viņ� labprātīgi pie�teicās aiziet pakaļ ari otrajai. Viņaprāt, jo vairāk jaunu un skaistu sievie�u apkārt, jo labāk.

Kad tika uzdoti jautājumi par tre�o kandidāti, misis Frei�zere bija atbildējusi: Ļaujiet viņai palikt tur, kur viņa ir. Un to viņa pateica tādā toni, ka Kolins novaidējās. Izskatī�jās, ka māte jau pieņēmusi lēmumu par to, kuru kandidātu nolīgs, un vairs nav nepiecie�ams uzzināt kaut ko vairāk par tre�o. Kolins gan turpināja cerēt, ka �ī studente interesēsies arī par kaut ko vairāk, nevis tikai par ģimenes īpa�umiem.

-��� Māt, Kolins teica, kad viņi devās pusdienās, es do�māju, ka arī tai otrai sievietei ir jābūt �eit. Tev ar viņu jāpa�runā.

-��� Esmu jau noskaidrojusi visu, ko man par viņu vajadzē�ja zināt. Vienkār�i izbaudīsim jauku maltīti, labi? Ķērks un Aila ir uzjautrino�i, vai ne?

-��� J-jā, vienreizēji, Kolins atbildēja, kad māte pasprau�cās viņam garām. Viņ� mēģināja māti aizturēt. Es tikai iedomājos�

Misis Freizere pagriezās pret Kolinu. Ja reiz tā otra mei�tene tevi tik ļoti interesē, tu vari pats aizbraukt viņai pakaļ. Atstāju viņu viesu namiņā. Pieņemu, ka viņa tur atrodas jo�projām. Misis Freizere iegāja ēdamistabā.

Jau spēris soli viņai pakaļ, durvīs Kolins apstājās. Galda klā�anā bija izmantots labākais porcelāns, un viņu mājkal�potāja Rei�ela bija ģērbusies baltā, savam darbam atbilstīgā uniformā. Viņa paraudzījās aug�up, sastapa Kolina skatienu un paraustīja plecus, kas nozīmēja, ka �āds ietērps izvēlēts, paklausot misis Freizeres norādījumam.

Vecāki apsēdās katrs savā galda galā. Izskatījās, ka mis�ters Freizers �ajā brīdī labprātāk atrastos jebkur citur pasau�lē, tikai ne �eit. Lenijs sēdēja blakus jaukajai mis Ailai, bet pievilcīgais Ķērks viņam otrā pusē.

Galda pretējā pusē bija vietas vēl trim cilvēkiem. Vienā jau sēdēja �eimuss, pārējās divas paredzētas Kolinam un tre��ajai kandidātei.

Misis Freizere ar rokas mājienu aicināja vecāko dēlu ap�sēsties.

Kolins paspēra soli uz priek�u, tomēr nespēja apsēsties. Es� viņ� teica. Es do�os� Viņ� norādīja sev pār ple�cu, apmēram viesu namiņa virzienā, un tad aizsteidzās. Kolins iemetās nelielajā kravas automa�īnā un aiztraucās pro�jām.

Kad Kolins piebrauca pie viesu namiņa, rieva viņa pierē drūmās omas lieciniece bija savilkta tik ļoti, ka tum�ās uz�acis teju vai saskārās viena ar otru. Viņ� apturēja automa�ī�nu zālājā un ātri veica pēdējos soļus līdz viesu namiņam. Ba�gātinājies ar pieredzi par pārējiem diviem kandidātiem, viņ� nolēma, ka būs labāk jau laikus noskaidrot, kas padomā tre��ajai. Viņas automa�īna vismaz nebija novietota tepat tuvu�mā, un viņa nestiepa turp visu, ko vien varētu panest. Kas gan bija licis mātei atstāt �o sve�inieci vienu namiņā? Tas ta�u bija pilns ar vērtīgām senlietām! Visas tika atvestas no An�glijas, turklāt da�as nedēļas pēc tam, kad piegādāja doku�mentus.

Pieskāries bibliotēkas durvju rokturim, Kolins jau grasī�jās mesties iek�ā, kad ieraudzīja tre�o kandidāti. Viņa sēdē�ja uz vecā paklāja ar muguru pret grāmatu skapjiem, kas bija tur novietoti tikai pagāju�ajā nedēļā. Viņai apkārt bija se�as kastes ar mātes nopirktajiem dokumentiem.

Meitenes seja bija pagriezta pretējā virzienā, bet zem brī�vajām drānām Kolins varēja redzēt, ka viņa ir maza augu�ma, proporcionāli veidota, tum�i blondiem matiem, kas snie�dzās līdz pleciem. Pie viņas piedurknes bija piestiprināta viena pildspalva, otru viņa turēja rokā, bet trīs citas da�ā�du krāsu pildspalvas gulēja turpat uz grīdas. Blakus viņa bija nolikusi atvērtu biezu piezīmju grāmatu, viena tās lappuse bija pierakstīta.

Kolins vēroja, kā viņa paliecas un noliek uz grīdas kādu lapu, kas varētu būt veca vēstule, tad kaut ko pieraksta pie�zīmju grāmatā. Lappuses malā viņa uzrakstīja vēl kaut ko. �oreiz ar citas krāsas tinti.

Kad meitene pacēla galvu, Kolins nosprieda, ka ir pama�nīts, tomēr viņas acīs bija savāda izteiksme. Viņ� saprata, ka tre�ā kandidāte acīmredzot iegrimusi domās un neredz ne�ko sev apkārt.

Meitene sakustējās, un tagad Kolins varēja labāk saskatīt viņas seju. Piemīlīga. Ne tik skaista kā Kolina draudzene D�īna, ne arī ēteriski daiļa kā viņa māsīca Sāra, tomēr patie��ām glīta. Viņ� nodomāja, ka �ī jaunā sieviete izskatās pēc� pēc tādas, kas iederas bibliotēkā. Meitene, kura svētdienās iet uz baznīcu, bet piektdienās gatavo sautētu liellopa gaļu.

Visvairāk Kolinu satrieca tas, ka viņ� vēl nekad dzīvē ne�bija redzējis nevienu, kur� izskatītos tik� jā, laikam jau lai�mīgs. Ja vien vispār viņam bija gadījies redzēt kādu, kur� darīja tie�i to, kas viņam jādara, un tie�i tur, kur tas pare�dzēts. �is bija tāds gadījums. Ja �eimuss tagad uzzīmētu vi�ņas portretu, tam varētu ne�aubīdamies dot nosaukumu "Apmierinātība".

Kolina drūmums pagaisa kā nebijis. Tie�i to viņ� bija iz�tēlojies, kad māte pirmo reizi ieminējās par kāda speciālista nolīg�anu, lai sakārtotu ģimenes dokumentus un uzrakstītu tās vēsturi.

Viņ� smaidīdams pagrieza rokturi un atvēra durvis. Ta�gad galvenais bija meiteni nenobiedēt.

* * *

Troksnis, ko radīja durvju atvēr�anās, atsauca D�emmu īstenībā no transam līdzīgā stāvokļa. Viņa paraudzījās aug��up un pamanīja durvīs ļoti liela auguma vīrieti. Visai pie�vilcīgu, tum�ām, biezām uzacīm un izteiktu zoda līniju.

Viņam mugurā bija krekls, kas, kā likās, bija pārāk �aurs spēcīgajam augumam. Tas skaidri izcēla visus muskuļus, un D�emma nodomāja, ka dro�i vien zina visus vingrinājumus, kādus viņ� veic. Viņa �etrus gadus bija strādājusi ar atlētiem, tālab zināja, kas nepiecie�ams, lai iegūtu �ādu augumu.

Vīrietim bija tie�i tāda pati sejas izteiksme kā "viņas spor�tistiem". Pirmajā tik�anās reizē viņi vienmēr nogaida, lai re�dzētu, kādu iespaidu uz cilvēku atstājis viņu neiedomājami varenais augums. Viņai bija aizdomas, ka �is vīrietis ar tum��ajām uzacīm un iespaidīgo augumu bie�i mēdz iebiedēt cil�vēkus.

Tikai D�emma nebija tik viegli iebiedējama. Patiesībā "sa�vu zēnu" dēļ viņa pie cilvēkiem, kas izskatās �ādi, bija pie�radusi un viņu klātbūtnē jutās omulīgi. Ne tā, kā tiekoties ar misis Freizeri, kurai ausu ļipiņās mirguļoja briljanti.

D�emma piecēlās un sirsnīgi uzsmaidīja ienācējam. Svei�cināti! Vai atbraucāt, lai atgādinātu man par pusdienām? Viņa ieskatījās pulkstenī. Bija jau pusdivi. Ak kungs! Esmu nokavējusi, ja?

-��� Pilnīgi un galīgi, Kolins sacīja un aizvēra durvis aiz sevis. Viņ� ar galvas mājienu norādīja uz atvērtajām kas�tēm, kas bija saliktas uz grīdas. Vai atradāt kaut ko inte�resantu?

-��� Mīlestību, traģēdiju un kaut ko tādu, kam cilvēki pie�dēvēju�i maģiskas spējas, viņa atbildēja.

Kolins apsēdās lielā krēslā pie durvīm. Un to visu jūs atradāt tik īsā laikā?

Pagriezusies ar muguru pret viņu, D�emma kaut ko iz�ņēma no grāmatu plaukta. Tajā brīdī meitenes bikses cie�āk piekļāvās augumam, un Kolinam radās iespēja labāk apska�tīt viņas sievi�ķās formas. �īs skaistās kājas nepavisam ne�liecināja, ka viņa augām dienām tikai sē� vien.

-���� Vēl neesmu pārliecināta, viņa atteica, tomēr domā�ju, ka te varētu slēpties īsti dārgumi. Viņa paraudzījās uz sve�o vīrieti. Vai jūs esat viens no misis Freizeres dēliem?

-��� Vecākais. Mani sauc Kolins. Viņ� vēroja, kā D�emma izlīdzina papīra lapas uz grīdas un pēc tam noliek tās atpa�kaļ plauktos. Viņai piemita kaut kāds īpa�s rimtums, kas Kolinam patie�ām patika.

-��� Mani sauc D�emma, un laikam jau jūsu mātes acīs es�mu pilnībā izgāzusies, vai ne? viņa klusi vaicāja un nolika cepuru kārbu atpakaļ plauktā. Neiera�anās uz pusdienām no manas puses bija liela nepieklājība. Aila un Ķērks nemū��am�

-��� Viņi ir pārāk aizņemti ar sudrablietu skaitī�anu, lai pa�manītu, kur� ieradies, bet kur� ne, Kolins attrauca.

D�emma pagriezās pret viņu, un sievietes sejā bija lasāms pārsteigums.

-��� Nu, vismaz puisis noteikti veic aprēķinus, Kolins pa�skaidroja. Un tā meitene jau ir gatava pavēstīt manam brā�lim, cik lielu saderinā�anās gredzenu viņa vēlētos.

-��� Jūs esat diezgan vērīgs.

-��� Nē. Esmu tikai kārtējais milzenis, biju�ais futbolists un tuk�galvis.

Bija skaidrs, ka, par spīti �ādai vieglprātīgai valodai, Ko�lins vēlas kaut ko jautāt.

-��� Milzenis? D�emma pārvaicāja. Jūs laikam jokojat! Es esmu futbola komandas oficiālā privātskolotāja. Divi mani skolojamie ir tik lieli, ka salīdzinājumā ar viņiem ledusska�pis ar dubultām durvīm izskatītos pēc skaidiņas.

Kolins pasmaidīja. Viņiem vajadzētu iepazīties ar manu mazo brāļuku. Viņ� joprojām vēl aug, un mēs baidāmies, ka drīz jau viņ� līdzināsies Hummer automa�īnai.

-��� Tad jau jūsu ģimenei vajadzēs izņemt numura zīmes un atļaujas brauk�anai?

-��� Nē, bet �ad tad viņ� tomēr lieto aizmugures gaismas.

Abi iesmējās.

Kolins jau grasījās kaut ko sacīt, kad iezvanījās mobilais telefons. Viņ� bik�u kabatā sameklēja aparātiņu, paraudzī�jās uz numura noteicēju un atbildēja: Jūs ta�u vēl neesat beigu�i pusdienot, ko? Brīdi Kolins klusēja. O! Nu, pro�tams. �urp? Tagad? Nē, hmm� patiesībā es� tagad esmu ceļā uz pilsētu. Paēdī�u tur. Viņ� klausījās runātājā un vē�roja D�emmu. Piedod, mamm. Satiksimies pie vakariņām. Viņ� beidza sarunu un D�emmai teica: Visa kompānija ir ceļā uz �ejieni. Es dodos projām. Vai gribat braukt kopā ar inani un kaut ko ieēst pusdienās?

-���� Es to darītu ar lielāko prieku, tomēr baidos, ka jau tā�pat esmu aizvainojusi jūsu māti. Domāju, labāk būs, ja palik��u. Bet, vienalga, paldies par piedāvājumu. D�emma pa�skatījās apkārt, lai pārliecinātos, ka nolikusi visu atpakaļ tie�i tur, kur iepriek�. Viņa pagriezās un pavērās uz Kolinu, kur� joprojām sēdēja krēslā pie durvīm. Labāk steidzieties pro�jām. Jau dzirdu viņus tuvojamies.

-���� Domāju, ka mirkli pagaidī�u, viņ� atteica. Jūs �o darbu patie�ām gribat, vai ne?

-��� Jūs ne iedomāties nespējat, cik ļoti.

-��� Patiesībā spēju gan. Arī es reiz kaut ko vēlējos.

-��� Vai dabūjāt?

-��� Jā, viņ� atbildēja.

D�emma viņam uzsmaidīja, tomēr nekādi nespēja iedo�māties, ko gan tāds bagāts cilvēks kā Kolins varētu vēlēties tikpat karsti kā viņa �o darbu. Izdzirdējusi Ailas spalgos smieklus, viņa paraudzījās ārā pa stikla durvīm. Ķērks un Aila gāja katrs savā pusē misis Freizerei, tagad viņi jau at�radās vien da�u jardu attālumā no viesu namiņa un izskatī�jās pēc seniem draugiem. Acīmredzot misis Freizerei bija cits viedoklis par potenciālajiem līgumdarbiniekiem nekā viņas dēlam. �ēl, ka tie�i misis Freizere būs tā, kas pieņems kādu darbā.

Tiklīdz D�emma spēra soli tuvāk durvīm, Kolins pastei�dzās pirmais un atvēra tās, lai māte varētu ienākt.

-��� Kolin! misis Freizere pārsteigumā izsaucās. Man li�kās, ka tu devies uz pilsētu pusdienās.

-�� Nevarēju atraut D�emmu no viņas pētījumiem, tāpēc no�lēmu, ka labāk pagaidī�u.

-��� O! Vai jūs esat sadraudzēju�ies?

-���� Viņu interesē tikai tavi garlaicīgie vecie papīri, viņ� sacīja un atvēra durvis pla�āk, lai varētu ienākt arī pārējie divi.

-��� Sveicināts vēlreiz, Aila mo�i sacīja Kolinam. Izklausī�jās, ka abi ir pazīstami jau gadiem ilgi. D�emma, mīļā, tu palaidi garām patie�ām izcilu maltīti! Aila piegāja pie vi�ņas un noskūpstīja uz vaiga.

Pagalam izbrīnīta, D�emma iepleta acis. Viņa nebūt ne�piederēja pie tām pa�ām aprindām, kurās apgrozījās Aila. Un pilnīgi noteikti viņas nekad agrāk nebija �ādi skūpstīju�ās sa�sveicinoties.

-���� D�emma, Ķērks teica un arī noskūpstīja viņas vaigu. Vai �ī nav viena brīni�ķīga vieta?

-��� Ir gan, D�emma atteica.

-��� Tas, ko jūs esat izdarījusi ar �o nelielo namiņu, ir vien�kār�i pasakaini, Aila sacīja misis Freizerei. Lūdzu, tikai nesakiet, ka bijāt nolīgusi interjera dizaineru!

-���� Es nopirku da�as lietas, kuras piederēju�as mana vīra ģimenei, misis Freizere atturīgi teica.

-���� Māt, tu nopirki pilnīgi visu, kam reiz, iespējams, pie�skāru�ās kāda Freizeru sen�a roka, Kolins aizrādīja.

-��� �eimuss, D�emma sacīja, un visi pagriezās, lai paraudzītos uz runātāju.

-��� Jā, mans jaunākais dēls, misis Freizere teica. Nemaz nezināju, ka esat pazīstami.

Ķērks piebilda: Apburo�s jauns cilvēks. Patie�ām apbrī�noju viņa veikumu.

-�� Es domāju, ka D�emma runāja par pirmo �eimusu, Ko�lins iestarpināja. To, kur� palīdzēja dibināt Edilīnu.

Visi atkal paraudzījās uz D�emmu, un viņa piekrīto�i pa�māja ar galvu. Viņa bija tik satraukta, ka gandrīz nespēja pa�runāt. Kvēlā vēlē�anās dabūt �o darbu mēli bija sasaistījusi glu�i stīvu.

-��� Kur jūs par viņu dzirdējāt? misis Freizere vaicāja.

D�emma dziļi ievilka elpu. Viņa vārds bija minēts Edi-

līnas vēsturē, kas publicēta interneta mājaslapā, kā arī jūsu ģimenes ģenealoģijā. Man likās interesanti uzzināt, kādi no�tikumi veicināja bankrotu tai paaudzei, kas nāca pēc viņa. Internetā atradu ziņas par laiku, kad ģimenes māja tika at�pirkta. Astoņpadsmitā gadsimta beigās to izdarīja Amerikas ieceļotāju �eimusa un Prūdensas Freizeru dēls. Tad uzvārds tika mainīts uz Lankasters. Freizeri vairs netika pieminēti. Vai atsve�inā�anos veicināja lielais attālums starp Ameriku un Angliju, vai arī bija vēl kāds nesaskaņu iemesls?

Apklususi D�emma pamanīja, kā misis Freizere, Aila un Ķērks uz viņu skatās. Kolins stāvēja visiem aiz muguras, un viņa acis mirdzēja. Likās, viņ� priecājas par visu, kas te no�tiek.

-��� Atvainojiet! D�emma pakāpās soli atpakaļ. Es nevē�lējos rakņāties sve�ā dzīvē. Tā bija tikai ziņkārība, vairāk ne�kas.

-��� Jā, labi, misis Freizere noteica un pagriezās pret Aiļu. Kas attiecas uz jūsu jautājumu� nē, es neaicināju dizaineru.

-���� Bet izskatās pēc profesionāļa veikuma! Vai neiebilstai, ja vēlreiz apskatīsim dzīvojamo istabu? Aila veltīja D�em�mai skatienu, kas skaidri pauda, ka viņa tikko ir zaudējusi iespējas iegūt �o darbu.

-��� Protams. Misis Freizere izgāja pirmā, viņai cie�i pa pē�dām sekoja Aila.

-���� Ielīdi, kur nevajag, ko? Ķērks noteica un tad arī izgā�ja no telpas.

Palikusi divatā ar Kolinu, D�emma sacīja: Es un mana lielā mute! Kāpēc gan es nevarēju viņai pavaicāt kaut ko par paklāju vai rakstāmgaldu?

-��� Jo tev tas nepavisam ne�ķiet interesanti.

-��� Taisnība, ta�u man vajadzēja izlikties� Viņa apklusa. Tūlīt ie�u turp un pamēģinā�u pierādīt tavai mātei, ka ne�esmu rupjākais cilvēks uz �īs pasaules. D�emma apstājās durvīs. A�i! Pasaki, kas viņai patīk.

-��� Pa�laik viņas lielākā kaislība ir mana tēva aristokrātis�kie sen�i.

-��� Ta�u es tie�i� D�emma iepleta acis.

-���� Pareizi. Tu pavaicāji par viņiem un parādīji, ka jau esi paguvusi veikt nelielu izpētes darbu.

D�emma stāvēja un izbrīnā mirk�ķināja acis. Bet viņu vairāk interesē pļāpā�ana ar Aiļu par telpu dizainu.

-��� Arī man likās tāpat, ta�u tad es ieraudzīju mātes seju brīdī, kad viņa klausījās tevī. Māte nevar ciest, ja kāds zina, kas viņai padomā. Ļauj, es mazliet aizņem�os tavu piezīmju grāmatu.

-���� Bet�

-��� Uzticies man, lūdzu.

D�emma īsti nesaprata, ko viņ� izdomājis, bet izņēma no savas lielās somas piezīmju grāmatu un pasniedza to Kolinam. Pēc tam aizsteidzās pakaļ pārējiem uz dzīvojamo istabu.

-��� Izklausās, ka �ī ir apbrīnojama pilsēta, sacīja Aila. Ja man tiks piedāvāts �is darbs, es ar prieku kļū�u par �īs sa�biedrības daļu.

-���� Nespēju ne sagaidīt, kad varē�u iedziļināties izpētes darbā, Ķērks savukārt steidzās apliecināt. Atklājumu prieks, aizrautība, kādu sniedz faktu savirknē�ana stāstā, iespēja uzzināt kaut ko tādu, ko neviens vēl nav izpētījis� Viņa skatiens likās aizklīdis tālumā. D�emma neatcerējās �ā�du skatienu viņam jelkad redzējusi, lai gan pēdējos �etrus gadus bija mācījusies ar viņu kopā. Viņi gan nekad nebija vie�nā studiju grupā, ta�u D�emmas noslogojums darbā neļāva saskaņot nodarbību laikus ar citiem studentiem.

-��� Pilnībā piekrītu, viņu atbalstīja Aila. Būs ļoti intere�santi uzsākt �o dokumentu izpēti. Ja vien man tik lielu prieku nesagādātu jūsu sabiedrība, es jau tagad ar to nodar�botos.

-��� Un jūs? misis Freizere pievērsās D�emmai.

-��� Viņa jau ir sākusi, Kolins sacīja un pasniedza mātei D�emmas piezīmju grāmatu.

Misis Freizere pār�ķirstīja lappuses. D�emma bija pie�rakstījusi tikai piecas, tomēr likās, ka viņas sīkais rokraksts palīdzējis ietilpināt daudz informācijas. Vai uzskatāt, ka pie�raksti ar da�ādu krāsu tinti palīdz darbā?

-���� Es reizēm izmantoju pat astoņas krāsas, Ķērks iejau�cās sarunā, iekams D�emma paguva atbildēt.

-��� Savukārt es visu atzīmēju ar da�ādu krāsu punktiem, Aila stāstīja. Ak� visu to izskatīt ta�u būs tik jautri!

-���� D�emma, vai arī jūs tā domājat? vaicāja misis Freize�re. Ka tas būs jautri?

-����� Man liekas, ka vārds "spraigi" būtu piemērotāks, D�emma atbildēja. Uzdro�inos pieņemt, ka lielākā daļa do�kumentu, varbūt pat astoņdesmit procentu no tiem, nebūs izmantojami ģimenes vēstures rakstī�anai, jo tie ir mājsaim�niecības rēķini. Ja vēlaties uzrakstīt jūsu vīra ģimenes finan�siālo vēsturi, tad es ieteiktu uzaicināt kādu tiesu ekspertu finan�u jautājumos.

-��� Man liekas, D�emma gribēja sacīt� Ķērks metās skaidrot.

Misis Freizere pacēla roku. Tātad, jūsuprāt, darbam in�teresanti būs tikai divdesmit procenti dokumentu?

"Jau atkal esmu visu izdarījusi aplam," D�emma nosprie�da un paraudzījās uz Kolinu, bet viņ� iedro�inot pamāja ar galvu.

-��� Jā, D�emma apstiprināja. Es vispirms izskatītu kas�tes un kārtīgi visu sa�ķirotu. To, ko izmanto�u, paglabātu. Tad dienasgrāmatas, vēstules un personiskos papīrus novie�totu bibliotēkā un uzsāktu darbu.

Kādu mirkli misis Freizere raudzījās uz D�emmu, tad pa�griezās pret Aiļu. Un kā darbu sāktu jūs?

-��� Tāpat, viņa ātri attrauca. Tā ir standarta procedūra.

D�emma uzzibsnīja Ailai niknu skatienu. Nebija nekādas

"standarta procedūras", ja bija runa par vēsturiskiem fak�tiem. Katram pētniekam bija sava darba metode.

Misis Freizere pievērsās dēlam. Domāju, ka tagad ie�u nosnausties. Es atgriezī�os lielajā mājā kopā ar Aiļu un Kērku, bet tu aizved D�emmu pusdienās. Jūs abi dro�i vien esat izbadēju�ies. Kamēr būsiet pilsētā, tu varētu viņai parādīt savu biroju. Misis Freizere pagriezās pret D�emmu un at�deva viņai piezīmju grāmatu, bet neko neteica. Tad viņa pa�skatījās uz Aiļu un Kērku. Vakar liku uzsildīt baseinā ūdeni. Jūs abi dro�i vien gribēsiet izpeldēties?

Jau nākamajā mirklī Kolins un D�emma palika vieni vie�su namiņā.

-��� O� D�emma sacīja un apsēdās uz dīvāna. Nevaru pateikt, vai es tavai mātei patīku vai, glu�i otrādi, �ķietu gau�ām nevēlama. Viņa paraudzījās uz Kolinu. Izbrau�kums ar tevi ir balva vai sods?

-��� To es nezinu. Pa�laik var būt abējādi. Viņa nav pārāk apmierināta ar mani, jo vakar es paudu ba�as par sve�inie�ka ievāk�anos viesu namiņā. Sākotnēji man �ī doma pat pa�tika, bet, kad iepazinos ar Aiļu un Kērku� Nu, laikam jau varētu sacīt tā: ja vien māte varētu mani pārlikt sev pār celi un nopērt, viņa to darītu. Kolins paraudzījās uz D�emmu. Vai vēlies braukt uz pilsētu pusdienās?

-��� Jā, lūdzu, viņa atteica.

-��� Tad nāc man līdzi uz ma�īnu un uzmanies, lai mūs ne�viens neredz. Negribu, lai tie divi man pieliptu. Viņ� izveda D�emmu no viesu namiņa, tad garām kokiem un skaisti iekopta mauriņa malai. D�emma ieraudzīja kādu milzīga au�guma jaunu puisi, patiesībā pusaudzi, kur� stāvēja aiz stikla durvīm un viņus vēroja. Galu galā viņi nonāca uz piebrau�camā ceļa mājas priek�ā. Tur bija novietotas se�as automa�ī�nas, ieskaitot arī D�emmas īrēto, un skats atgādināja lieto�tu auto tirgotavu.

Kolins izņēma atslēgas no kabatas.

-��� Tas puisis, ko redzēju durvīs, laikam bija tavs mazais brālis? D�emma jautāja.

-��� Dro�i vien, Kolins atteica un devās pie d�ipa, kas iz�skatījās pēc tāda, kur� lieliski piemērots brauk�anai aug�up un lejup pa kalniem. Tas nozīmē, ka viņ� to pateiks arī ci�tiem.

-��� Vai tad viņ� ir tenku vācele? D�emma vaicāja.

-��� Ļaunāk. Viņ� ir mākslinieks. Tā kā D�emma pāri au�toma�īnas pārsegam vaicājo�i paraudzījās uz Kolinu, viņ� paskaidroja: Glu�i tāpat kā rakstnieki pavēsta visu, kas ar viņiem atgadījies, mans mazais brālis visu uzzīmē. Līdz va�karam viņam jau būs apmēram pusducis tavu un manu attē�lu. Visdrīzāk, viņ� būs uzzīmējis, kā mēs ar tevi bēgam no Ailas un Kērka.

D�emma pasmaidīja par tik pārliecino�u apgalvojumu. Vi�ņa iekāpa d�ipā un apsēdās Kolinam blakus. Viņ� nedaudz pabrauca atpakaļ, tad veikli un prasmīgi izmanevrēja gar trim automa�īnām, kuras traucēja kustību.

Kad viņi jau bija izbrauku�i uz ceļa, Kolins vaicāja: Vai sendvi�i derēs?

-��� Man gar�o viss, ja vien pa�ai nav jāgatavo.

-��� Te nu bija mana teorija par sautētu liellopa gaļu�

-��� Ko tas nozīmē?

-���� Es tevi noturēju par tādu, kura mēdz vakariņās gata�vot sautētu liellopa gaļu.

-��� īsti nezinu, kā �āds apgalvojums raksturo tavu viedok�li par mani, tomēr varu garantēt, ka man nepatīk, ja mani mēģina klasificēt.

Viņ� paraudzījās uz D�emmu un izbrauca uz galvenā ce�ļa. Acīs bija lasāms jautājums, vai iepriek�teiktais ir meiteni aizvainojis.

-��� Gaļas rulete, D�emma paziņoja.

-Ko?

-��� Es protu pagatavot tādu ruleti, ka tīri vai jāraud.

-��� Prieka vai �ausmu asaras?

D�emma smaidīja. Tas ir mans noslēpums.

Mirkli abi klusēja, un viņ� vadīja automa�īnu pa nelie�lās Edilīnas ielām. Tās sazarojās uz visām pusēm no lau�kuma, kura centrā auga milzīgs ozols. D�emma bija izlasī�jusi pilsētas mājaslapā, ka �is koks ir tie�s pēctecis ozolam, kura sēklu no Skotijas atvedusi sieviete, kam par godu pēc tam nosaukta pilsētiņa.

Kā jau vēsturniece D�emma nespēja nejūsmot par ēkām, kas slējās ap pilsētas laukumu. Da�as no tām bija modernas.

Tas gan nozīmēja, ka celtas apmēram Otrā pasaules kara lai�kā, tomēr daucizas �ķita krietni vecākas. Pavisam noteikti būvētas pirms Pilsoņu kara. Izskatījās, ka �ērmana nodevī�gā rīcība nebija attiekusies uz �o Dienvidu pilsētu.

-��� Par kādu biroju tava māte runāja? Vai tev ir darbs? D�emma paraudzījās uz Kolinu.

Viņ� asi paskatījās uz meiteni. Tu gribēji zināt, vai pats pelnu iztiku, vai arī tērēju to, ko mans tēvs nopelna, pārdo�dot ma�īnas?

Vienā mirklī D�emma pietvīka glu�i sarkana. Tie�i to vi�ņa bija domājusi. Es�

-��� Ir jau labi. Tādu pieņēmumu parasti izsaka visi, turklāt divi mani brāļi strādā pie tēva. Ta�u mani pavisam nesen ofi�ciāli ievēlēja par Edilīnas �erifu.

-���� Patie�ām? Viņas acis iepletās. Vai tev ir birojs un vietnieks, un skapis ar �autenēm? Kādi noziegumi �ajā pil�sētā notiek?

Kolins iesmējās. Vai tevi interesē pilnīgi viss, vai arī ti�kai tas, kas saistās ar mani?

-��� Viss. Jebkas. Nu, vai es uzminēju?

-��� Jā, man tas patie�ām ir. Mana jurisdikcija attiecas arī uz apgabalu ap Edilīnu, tāpēc darba pietiek. Pēc pusdienām pa�rādī�u tev savu biroju.

D�emma saminstinājās. Vai tava māte nesāks domāt, ka es, glu�i tāpat kā Aila, mēģinu nomak�ķerēt vienu no viņas dēliem?

-���� Viņa nejaucas mūsu personīgajā dzīvē. Vai tu, atbrau�cot �urp, atstāji kādu skumsto�u draugu?

-��� Ar pēdējo iz�ķīrāmies pirms se�iem mēne�iem.

Kolins bija izbraucis cauri pilsētai un nogriezās uz �aurā�ka ceļa. Koku zari liecās pāri, biezā lapotne aizklāja debe�sis, un likās, ka viņi brauc me�ā. Un tie futbolisti, kuriem tu palīdzi mācīties? Nekādu īpa�u attiecību? Kolins taujāja.

-��� Viņi mani uzskata glu�i vai par māti.

-��� Nevar būt. Kaut kā �aubos.

-��� Jā, patie�ām! Viņi mani sauc par misis D�I un dalās ar mani stāstos par savām problēmām.

-��� Piemēram?

-��� Izskatās, ka ziņkārīga neesmu tikai es vien.

-��� Tā ir daļa no mana darba, Kolins atbildēja un iebrau�ca autostāvvietā pie pārtikas veikala. Tiesa, tas ne�ķita pa�rasts veikals ar spo�ām stikla durvīm. Ēka bija gara un zema. Jumts sniedzās tālu uz priek�u, veidojot pārklājumu lieve�nim. Tā līdzinājās bagātu mednieku atpūtas namam. Ja D�emma neredzētu apmēram duci cilvēku, kuri nāca ārā, stumdami lielus metāla ratiņus, tad neticētu, ka tas patie��ām ir pārtikas veikals.

Kolins izslēdza automa�īnas dzinēju un sēdēja pie stūres, skatīdamies uz D�emmu. Likās, viņ� nodomājis tā turpināt, līdz būs sagaidījis atbildi.

D�emma paraustīja plecus. Nu, sacīsim tā. Man bija jā�uzzina ļoti daudz par dzimstības regulē�anu un to, kādas ir sekas, ja nelieto izsargā�anās līdzekļus. Zēnu mājasdarbi la�sī�anā bie�i vien nozīmē iepazī�anos ar bro�ūrām par to, kā jūtas cilvēks, kur� pirmo reizi atrodas projām no mājām. Rei�zēm esmu glu�i kā seksuālās izglītības skolotāja.

-��� Ja tev zināms kaut kas patie�ām rado�s, ko vari iemā�cīt, noteikti pasaki man, Kolins nopietni teica.

-���� Lai tu varētu �īs zinā�anas tālāk nodot saviem vēlētā�jiem?

-���� Protams, Kolins attrauca. Kā jau vēlēta amatperso�na es raizējos tikai par viņiem un uzskatu, ka viņu izglīto��ana ir mans pienākums. Viņ� smaidīdams izkāpa no auto�ma�īnas un pagaidīja, kamēr D�emma viņam pievienojas. Abi kopā viņi iegāja veikalā.

Telpā valdīja puskrēsla un bija vēss. Labajā pusē bija pla��i plaukti. Vizēja ko�as krāsas, un viss izskatījās glu�i vai ide�āli. Kolins devās dziļāk veikalā, un D�emma viņam sekoja.

-��� Kolin! izsaucās kāda sieviete, un viņ� apstājās. Sievie�te bija vēl pavisam jauna, un izskatījās, ka pēdējā laikā viņai nav izdevies izgulēties. Un tas bija saprotams. Pie rokas vi�ņai bija divus gadus vecs puisēns, kur� nemierīgi dīdījās un kura sejas izteiksme pavisam skaidri vēstīja: "Uz tualeti! Ātri!" Uz gurna viņa balstīja se�us mēne�us vecu meitenīti. Mazā zelēja baranku.

Ar kustību, kas liecināja, ka viņ� tā ir darījis jau neskai�tāmas reizes, Kolins paņēma mazo meitēnu rokās. Pateicīgi smaidīdama, māte pacēla pui�eli un aiztraucās projām.

-��� Un kā tev klājas, mis Keitlina? Kolins vaicāja mazajai meitenītei. Viņa tam mīlīgi uzsmaidīja.

Kolins paraudzījās uz D�emmu un devās tālāk veikalā. Mazā Keitlina viņa rokās jutās dro�a un laimīga.

D�emma gāja un raudzījās apkārt. Plauktos izliktās pre�ces bija ļoti kvalitatīvas, un viņa nosprieda, ka cenas noteikti ir pārāk lielas, lai viņa te kaut ko varētu atļauties. "Intere�santi, kur gan atrodas vietējais milzīgais lielveikals ar lētām precēm?" viņa nodomāja.

Viņa sekoja Kolinam pie augsta skapja ar stikla durvīm. Tas bija piekrauts ar jūras produktiem, kas izskatījās pavisam svaigi. Jā, neap�aubāmi, �ī vieta bija ārpus viņai pieejamo ce�nu zonas.

-��� Kolin! sacīja izskatīga pusmū�a sieviete, kura stāvēja aiz letes. Tie�i tevi es vēlējos satikt.

Pirms viņ� paguva kaut ko sacīt, parādījās mazs zēns, ap�mēram �etrus gadus vecs. Viņ� skrēja pie Kolina. Puisēna pa�celtajā rokā bija rotaļu kravas automa�īna, bet otrajā tās riteņi. Viņa sejiņā bija redzamas no�uvu�u asaru pēdas. Ma�zais skatījās uz Kolinu tik dievino�i, it kā viņa priek�ā stā�vētu Supermens. �erif, viņ� no�ukstēja ar manāmu viltī�bas pieskaņu balstiņā.

Paņemt salauzto automa�īnu nebija iespējams, jo rokas Kolinam bija aizņemtas ar mazulīti.

D�emma nevilcinoties paņēma bērnu pie sevis, Kolins no�tupās pie zēna un ātri ielika riteņus vietā. Puika aizdieba projām brīdī, kad viņa māte parādījās pie stūra.

-���� Te tu esi, Metjū. Nekad vairs �ādi nebēdz projām! O, Kolin! Paldies.

-���� Vienmēr laipni, viņ� atbildēja sievietei, kura pacēla puisēnu uz rokām un devās projām. Atgriezās iepriek� sa�staptā sieviete, un D�emma ielika viņai rokās mazo meite�nīti.

Visu �o laiku sieviete aiz letes bija vērojusi notieko�o. Kā vienmēr, ko, Kolin? viņa smaidot sacīja.

-��� Gandrīz nekādas at�ķirības. Un kāpēc tu vēlējies mani sastapt, Elij? Vai kāds bija ielauzies?

-��� Tu nu gan esi jocīgs. Vai vari �o to aizvest?

-��� Mūsu iemīļotajam vīriņam?

-���� Nu, man viņ� noteikti ir "iemīļotais", kop� palīdzēja manai meitai. Vai vari pāris kastu aizvest uz fermu?

-��� Kāpēc viņ� pats neierodas, lai paņemtu visu, kas nepie�cie�ams?

-��� Kluba kundzītes viņu atkal sāku�as vajāt.

-���� Labi. Iesaiņo visu. Kolins pasmaidīja. Domāju, ka D�emma labprāt apskatīs Merlina fermu.

-��� Vai man jāpieņem, ka D�emma ir jūsu auklīte? Tā jaunā sieviete tev aiz muguras.

Kolins pagriezās un ieraudzīja, ka D�emma pēta tikko iz�ceptas vistiņas. D�emma, �ī ir Elija �ova, mana� Kas tu īsti man esi?

-��� Ceturtās pakāpes māsīca, attāla radiniece, Elija sacīja D�emmai. Mūsu pilsētiņas iedzīvotāja izveidojusi da�u Edilīnas ģimeņu ģenealoģisko koku, un mēs beidzot uzzi�nājām, kādi kuram radi esam. Es paspiestu tev roku, bet� Viņai rokās bija sterili cimdi.

-��� Priecājos iepazīties, D�emma teica. Vai esat �ī vei�kala īpa�niece?

-��� Kas tad mani nodod? Elija vaicāja.

-��� Ipa�nieciskā attieksme, Kolins atteica. Izdzirdējis, ka mazulis sāk raudāt, viņ� ātri sacīja: Vai varam dabūt da��as sviestmaizes? Līdzne�anai.

-�� Kolins ir vietējo bērnu mīlulis, Elija paskaidroja D�em�mai un ziņkārīgi nopētīja te vienu, te atkal otru.

-��� Nu jau pietiks, Kolins sacīja. Es te cen�os viņai ra�dīt iespaidu par sevi, stāstu, ka esmu �erifs un man darī�a�na ar nelietīgiem noziedzniekiem.

-��� Un kā? Vai viņ� atstājis uz tevi iespaidu? Elija vaicāja.

D�emma nolēma, ka pienācis laiks visu paskaidrot. Es

esmu viena no pretendentēm uz darba vietu, ko piedāvā mi�sis Freizere.

-��� Ak jā! Tikt galā ar visu to jūkli, ko viņa atveda no An�glijas. Elija paraudzījās uz Kolinu. Un kur tad ir pārējie divi, kas pretendē uz �o darbu?

-��� Mājās. Pie baseina. Mamma aizgāja nosnausties.

Elija pavīpsnāja. Tava māte nekad mū�ā nav gulējusi diendusu.

-��� Es to zinu, Kolins atbildēja un pasmaidīja.

-��� Un kādas sviestmaizes jūs abi vēlaties? Elija atkal pa�raudzījās vispirms uz Kolinu, tad uz D�emmu.

-��� Ar rostbifu, abi vienā balsī atsaucās.

-��� Un piedevās? Man ir kāpostu salāti un kartupeļu salāti.

-��� Kāpostu, abi, glu�i kā sarunāju�i, atkal vienā balsī at�teica.

-��� Tūlīt dabūsiet. Kad Elija aizgriezās, viņas sejā rotājās smaids.

-��� Vai gribēsi apskatīt apkārtni? Kolins vaicāja.

-��� Lai varu Ailai pastāstīt par vietu, kur viņa dzīvos?

-��� Jā, tie�i tā es ari biju iedomājies, Kolins ķircinājās, bet D�emmai darba iegū�ana vai neiegū�ana nebija nekāds joks, to viņ� redzēja pēc meitenes sejas izteiksmes. Viņa balss kļu�va klusāka. Es �ovakar parunā�u ar mammu. Ceru, ka arī tētim būs savs vārds sakāms. Un �eimusam. Varbūt mums trim izdosies pierunāt viņu izvēlēties pareizo cilvēku. Ko�lins jau grasījās sacīt vēl kaut ko, bet apklusa, jo sieviete, ku�ra stāvēja pie izliktajām graudaugu pārslām, pagriezās uz vi�ņa pusi.

-��� Kolin! viņa teica. Biju �odien iegājusi tavā birojā, bet Roja sacīja, ka tev esot ģimenes lietas kārtojamas. Es ļoti priecājos tevi satikt!

-��� Vai tas notika atkal, Tāra? Kolins vaicāja.

Pirmo reizi D�emma redzēja Kolina "�erifa seju". Vienā sekundē no ķircinātāja un smējēja viņ� kļuva par ļoti nopiet�nu cilvēku.

-��� Kāds atkal izbradājis manas puķes, sieviete atbildēja, un D�emmai nācās apslēpt smaidu. Ziņu izlaidumi bija pilni ar stāstiem par slepkavībām un citiem �au�alīgiem noziegu�miem, bet �ī sieviete uztraucās par savām tulpēm!

-��� Vai Roja izveidoja pēdu atlējumus?

-��� Jā. Ieradās uzreiz pēc tam, kad piezvanīju.

D�emma iepleta acis. Pēdu atlējumi?! Izskatījās, ka viss

ir daudz nopietnāk par izbradātām puķēm.

-��� Es nezinu, ko iesākt, Kolin, Tāra sacīja. Man ir divi mazi bērni, un tagad, kad D�imijs tik bie�i ir projām�

Kolins apskāva sievieti, un viņa piespieda vaigu vīrie�a krūtīm, ar pūlēm valdīdama asaras. Vai vēlies padzīvot mūsu viesu namiņā? viņ� vaicāja. Lielākais jau ir aiz�ņemts, bet jūs ar bērniem esat laipni aicināti apmesties ot�rajā.

Viņa atvirzījās. Nē, mums viss būs labi. Tas cilvēks, ko tu ieteici, uzliks novēro�anas kameras, un D�imijs �ovakar būs mājās. Mums viss būs labi. Tāra izņēma nēzdodziņu no kabatas un iz�ņauca degunu. Tad viņa paraudzījās uz D�emmu. Jaunā draudzene?

-��� Es esmu viena no pretendentēm uz misis Freizeres pie�dāvāto darba vietu. Rima ir par dokumentu kataloģizāciju, D�emma a�i paskaidroja un pakāpās mazliet tālāk no Koli�na. �ī bija maza pilsētiņa, un viņa nevēlējās būt par tenku iemeslu.

Sprie�ot pēc Tāras vienaldzīgās sejas, viņai nebija ne jaus�mas par ko D�emma runā. Ja Kolinam tu patīc, es balsoju par tevi. Viņa lūkojās savos iepirkumu ratiņos. Man jā�iet, lai tas viss neatkūst. Kolin, paldies par tavu� par visu.

-��� Tev ir mana mobilā telefona numurs. Ja dzirdi kaut ko vai kaut ko pamani, tikai piezvani man, un es bū�u klāt.

-��� Paldies! Tāra pateica un aizstūma iepirkumu ratiņus.

Viņ� pagriezās pret D�emmu, izskatīdamies tik ikdieni�ķi,

it kā nebūtu atgadījies nekas neparasts. �ī ir tā vieta, kur Elija glabā brokastu pārslas. Ja tev gar�o Kellogg's Raisin Bran� tādas, kā ēd īsti cilvēki� tad pateicies man, ka tās te ir. Es paziņoju Elijai, ka brauk�u uz Viljamsburgu, ja viņa ne�sāks tirgot arī Kellogg's Raisin Bran, un�

-��� Par ko bija runa? D�emma vaicāja, pārtraukdama Ko�linu. Lūdzu, pasaki, ka drīksti man to atklāt, jo citādi es sajuk�u prātā, mēģinot izdomāt pati.

Kolins paraustīja plecus. Mēs neko skaidri nezinām. Kāds nemitējas izbradāt Tāras puķu dobes, un tas parasti notiek ap pusnakti. Vakar lija sīks lietutiņ�, tāpēc mana viet�niece Roja varēja izgatavot pēdu atlējumus. Tā gan ir vec�modīga metode, bet mēs jau arī dzīvojam vecmodīgā pilsē�tā, un mūsu bud�ets ir visai ierobe�ots�

-���� Vai tu domā, ka tas tiek darīts ļaunprātīgi, ar nolūku viņu iebiedēt? Vai tas varētu būt zaglis? Vai pat ļaunāk�

-��� Ielau�anās nav bijusi, nekas nav paņemts arī no viņas pagalma, ta�u Tāra ir pārbiedēta līdz neprātam. Viņa likusi izvietot novēro�anas kameras.

-��� Un tu viņai piedāvāji pajumti, D�emma sacīja.

-��� J-jā. Viesu namiņus mēs galvenokārt izmantojam, lai iz�mitinātu cilvēkus, kam tas nepiecie�ams. Elija mums māj ar roku. Mūsu sviestmaizes ir gatavas.

D�emma devās viņam līdzi uz tālāko veikala daļu un pa�gaidīja, kamēr Elija iedod Kolinam baltu turzu.

-��� Vai runāji ar Tāru? Elija vaicāja.

-��� Jā, Kolins atbildēja. Lai kur� to dara, liekas, nav no�domāts viņai nodarīt ko ļaunu, tomēr ir jābūt piesardzīgam.

-���� Tu tāds esi vienmēr. O, starp citu, Teilore �orīt jau pa�ņēma tās kastes no Merlina fermas, tāpēc tev uz turieni nav jābrauc. Vai esi saticis mūsu pilsētas jaunpienācēju doktoru Bērd�esu?

-��� Vēl ne, Kolins atteica, bet esmu par viņu dzirdējis. Viņ� pagriezās pret D�emmu. Uz �ejieni pārcēlies pensio�nēts angļu vēstures profesors. Vēlas dzīvot Viljamsburgas tu�vumā, esot strādājis par pasniedzēju Oksfordas universitātē.

-��� Izklausās interesanti. Es labprāt ar viņu iepazītos.

-���� Man liekas, viņam ir slikti ar veselību. Nabaga vīrs. Elija paraudzījās uz D�emmu. Ja jūs abi plānojat ēst ārā, tad ņemiet vērā, ka tepat ir vesela bērnudārza grupiņa. Ko�linu glu�i vienkār�i nelaidīs vaļā.

-���� Paldies par brīdinājumu, Kolins sacīja un pakāpās sāņus, lai D�emma varētu paiet uz priek�u. Blakus kases aparātam bija liela aukstuma vitrīna, kas pilna ar da�ādiem augļu dzērieniem. Izvēlies.

-��� Jebko ar avenēm, D�emma noteica, kad Kolins atvē�ra durtiņas. Un tev?

-��� Esmu īsts limonādes cienītājs.

-��� Sārto vai dzelteno? Tiklīdz Kolins savādi paskatījās uz D�emmu, viņa piemetināja: Jā, pareizi. Mani zēni arī nepieskartos nekam, kas ir sārtā krāsā.

-��� Tā, un tagad es jau esmu viens no taviem zēniem?

Viņi devās pie kases aparāta, un kasiere apsveicinājās ar

Kolinu, nosaucot viņu vārdā. Viņ� pacēla un parādīja izvē�lētos pirkumus, kasiere pamāja ar galvu, un viņi devās ārā. Izskatījās, ka viņam �eit atvērts rēķins.

-��� Ja es pateiktu, ka tu esi viens no maniem puikām, vai tas ļautu man dabūt �o darbu? D�emma vaicāja, kad abi bija piegāju�i pie durvīm.

-��� Un kā tu domā, kālab es tevi aizvedu uz Edilīnas pub�liskāko vietu?

-��� Man nav ne jausmas.

-��� Nu jau vismaz trīs sievietes ir piezvanīju�as manai mā�tei un pateiku�as, ka tevi vajadzētu pieņemt darbā.

-���� Kāpēc lai viņas tā darītu? Viņas nezina, kāda esmu es un kādi ir pārējie pretendenti.

-���� Ha! Viņas ne vien zina tavu vārdu, bet dro�i vien no�skaidroju�as arī tavu sociālās apdro�inā�anas numuru.

D�emma iesmējās. Nevarētu būt, ka �eit ir ļaunāk nekā koled�as studentu pilsētiņā. Kur� un ko pētīs, mēs zinām vēl pirms tam, kad kāds paguvis atvērt grāmatu.

Kolins stāvēja pie ieejas durvīm un lūkojās ārā. Kreisajā pusē zem jumta pārsega bija vairāki nelieli galdiņi. Tur bija pilns ar jaunām māmiņām un viņu bērniem. Viena no viņām izrādījās sieviete, kuras meitiņu bija auklējis gan Kolins, gan

D�emma. Pēc skaņas sprie�ot, �ī ir biedējo�a vieta, viņ� nomurmināja.

-��� Un tu izskaties nobijies.

-��� �ausmīgi. Viņas zina, ka protu nomainīt autiņus. Bija pilnīgi skaidrs, ka �oreiz Kolins nerunā par akadēmiskās dzī�ves niansēm.

-��� Iedod man savas ma�īnas atslēgas.

Viņ� paskatījās uz D�emmu. Ko?

-��� Iedod man atslēgas. Es piebrauk�u veikala otrā pusē un tevi paņem�u.

-��� Manam d�ipam ir manuālā ātrumkārba.

-��� Oho! Ar sajūgu un visu pārējo? Kā gan es ar tādu tik�u galā? D�emma tēlotā bezspēcībā noplivināja skropstas.

Kolins viņai �ķībi uzsmaidīja un iedeva atslēgas. Tieka�mies pēc minūtes.

D�emma pamāja ar galvu un pēc tam izgāja pa galvena�jām durvīm. Viņa juta, kā jauno māmiņu skatieni dursta muguru, tomēr nepagriezās, lai palūkotos uz viņām. Sasnie�gusi Kolina automa�īnu, viņa a�i iekāpa tajā un iedarbināja dzinēju. Vīrietis, kuru D�emmas māte bija nolīgusi par mei�tas autobrauk�anas pasniedzēju, uzstāja, ka viņai jāiemācās izmantot manuālo ātrumkārbu. Tagad D�emma bija viņam par to pateicīga.

Mirklī, kad viņa vadīja d�ipu atpakaļgaitā, tapa skaidrs, ka dzinēja jauda kaut kā ir palielināta. Lai gan Kolins ap�galvoja, ka nav iesaistījies ģimenes autotirdzniecības bizne�sā, tomēr viņam piederēja ma�īna, kuras iespējas krietni vien pārsniedza standarta transportlīdzekļu sniegumu.

Uz bridi D�emmu pārņēma panika, viņa pārslēdza pir�mo ātrumu, pārbīdīja ātrumpārslēgu, un automa�īna rāvās uz priek�u glu�i kā gepards, kur� uzglūn laupījumam. Kad automobilis aiz�vīkstēja garām veikala stūrim, viņa juta, ka tas turas tikai uz diviem riteņiem, lai cik lēnām viņa pūlējās braukt. Viņa tik tikko spēja valdīt �o spēkratu, bet tad jau arī pamanīja Kolinu, kur� bija izgājis ārā un gaidīja. Kolins sarunājās ar diviem jauniem vīrie�iem, kuri, apsēju�i priek��autus, nesa kastes uz kravas automa�īnu. D�emma pamanī�jās līgani apturēt d�ipu un izslēgt dzinēju. Pēc tam viņa ieslī�dēja pasa�iera sēdeklī.

Kolins iekārtojās �ofera vietā. Dzērienus un ēdienu viņ� nolika uz aizmugures sēdekļa. Vai bija kādas problēmas?

-��� Ne mazāko, D�emma atbildēja, tad abi saskatījās un iesmējās. Vai tavam braucamajam ielieta lidma�īnas deg�viela? D�emma tincināja.

-���� Vai redzi to sarkano podziņu? Kolins norādīja uz paneli. Tā liek riteņiem ievilkties, un tad parādās spārni, lai varu pacelties gaisā.

-�� Izklausās visai ticami. Drosmīgais �erifs aizlai�as no ne�tīriem autiņiem!

Viņ� smiedamies izstūrēja auto no stāvlaukuma, apbrau�ca ap stūri un atkal nonāca laukumā veikala priek�ā. Ja mēs �ajā pilsētā kaut kur apsēdīsimies paēst, visur būs viens un tas pats. Glu�i tāpat kā �eit. Edilīnā esmu diezgan pazīstams cilvēks.

-��� Jūtu, ka tūlīt tu teiksi "bet", D�emma sacīja.

-��� Man ir kāds noslēpums. Vai gribi redzēt?

-��� Protams, viņa atbildēja, tomēr balsī jautās piesardzī�ba. Viņa Kolinu vēl tik labi nepazina, lai paredzētu, par kā�du noslēpumu viņ� runā.

-���� Pagāju�ajā nedēļā es noformēju pirkuma līgumu. Man tagad ir sava māja, un pilsētā neviens par to nezina. Pat ma�na ģimene.

D�emma skaļi izelpoja, lai gan pat nebija pamanījusi, ka aizturējusi elpu.

-��� Vecu māju? Viņas balsi skanēja cerība.

-��� Nē, piedod. Pēc Edilīnas standartiem tā ir vēl pavisam jauna. Celta tūksto� deviņi simti �etrdesmit sestajā vai sep�tītajā gadā. Un pavisam nesen pilnībā rekonstruēta.

-��� O� D�emmas balss pauda vil�anos.

-���� Tā mazliet izskatās pēc mājām, ko projektēja Frenks Loids Raits.

-��� O! D�emma sarosījās.

-��� Māju pārbūvēja mans brālēns Ljūks. Viņ� tur kādu lai�ku dzīvoja, bet tad apprecējās ar sievieti, kurai pieder Edi�līnas mui�a, tāpēc viņ� pārcēlās uz turieni. Mēs abi privāti noslēdzām darījumu, un tagad �ī māja pieder man.

-��� Edilīnas mui�a� D�emma platām acīm palūkojās uz Kolinu un noteica: Es redzēju fotogrāfijas internetā. Vai tā patie�ām ir tik lieliska, kā izskatās?

-��� Vēl labāka. Es parūpē�os, lai tu varētu to apskatīt.

-���� Pirms do�anās projām, D�emma piebilda un sadrūma. �ajās da�ās stundās viņai darbs jau nozīmēja vairāk nekā tikai Freizeru dokumentus. Viņa bija iepazinusies ar cilvē�kiem un pat jutās iesaistījusies viņu problēmās. Un var būt, ka viņa ar Kolinu pamazām iedraudzējas. Vai varbūt tur ra�dās pat kaut kas vairāk par draudzību� Viņ� D�emmai �ķi�ta visai pievilcīgs gan fiziski, gan arī dvēseliski. Un D�em�mu valdzināja tas, ka pilsētas iedzīvotāji Kolinu ļoti ciena. Pat bērniem viņ� patika.

-��� Ja tev nāksies doties projām, Kolins izlaboja viņas sa�cīto un iestūrēja automa�īnu kādā piebraucamajā ceļā pie ļoti skaistas mājas.

Mēģinot apslēpt smaidu par to, kādā tonī viņ� to patei�ca, D�emma paliecās uz priek�u, lai labāk apskatītu māju. Ar dziļajām jumtu pārkarēm un iebūvētajām puķu kastēm tā pa�tie�ām mazliet līdzinājās ēkām, kas būvētas pēc Frenka Loida Raita projekta. Logu un durvju rotājumi bija darināti no koka, kas, kā �ķita, mirdzēja siltā gaismā.

Kolins nospieda pogu, kas bija iestrādāta automa�īnas saules aizsargpanelī, un atvērās garā�as durvis. Tā bija pil�nīgi tuk�a, tajā nebija pilnīgi nekā, pat ne tik, cik parasti mēdz būt dārza mājiņā. Kad viņiem aiz muguras aizvērās lielās durvis, Kolins pasniedzās pēc iesaiņotā ēdiena. Vai vēlies apskatīt māju?

-��� Ar lielāko prieku, D�emma atbildēja, izkāpa no auto�ma�īnas un sekoja viņam. Turpat bija ierīkota īpa�a eja, kas veda no garā�as uz mājas sānu durvīm. Viss bija darināts no triju krāsu koka un apstrādāts ar īpa�iem līdzekļiem, lai saglabātu dabīgos toņus.

D�emma ar plaukstu pieskārās �ķērskokam. Tu sacīji, ka to paveica tavs brālēns Ljūks? Vai viņ� nolīga kādu, kas to visu izdarīja?

-��� Viņ� ir lielisks namdaris. Kolins atslēdza sētas puses durvis, un viņi iegāja virtuvē. Tā bija patie�ām skaista. Jau�ni skapī�i nokrāsoti bāli dzeltenā krāsā, granīta darba vir�smas izrādījās piesātināti zeltainas. Viss aprīkojums bija no nerūso�ā tērauda.

No virtuves varēja nokļūt ēdamistabā, kur bija aplūkoja�mi vēl vairāki skaisti apdarināti logi ar skatu uz pagalmu.

-��� Oho! D�emma sajūsminājās, un Kolins viņai uzsmai�dīja. Pa labi atradās dzīvojamā istaba, kas ar sienu daļēji bi�ja atdalīta no ēdamistabas un virtuves zonas. Vienā malā bija akmens kamīns, kam abās pusēs izvietoti grāmatu plaukti un liels televizors. Grīdu sedza milzīgs austrumnieciska sti�la paklājs, ta�u tas arī bija vienīgais priek�mets istabā. Mē�beļu nebija. Nekur.

-��� Vai neiebilsti, ja nāksies sēdēt uz grīdas? Kolins vai�cāja.

-��� Tā ir mana iecienītākā vieta sēdē�anai.

-���� Tikai tad, ja tev apkārt izlikts apmēram ducis atvērtu grāmatu, bet klēpī piezīmju grāmata. Un cik da�ādu krāsu pildspalvas tu lieto?

-��� Septiņas. Par vienu mazāk, nekā lietojot Ķērks. Vismaz, ja ticam viņa vārdiem. Man vajadzēs viņam pavaicāt, ko īsti nozīmē cipars "astoņi".

Viņi apsēdās uz paklāja, izsaiņoja ēdienu no papīra un sā�ka mieloties.

-��� Tas nu ir patie�ām izcili, slavēja D�emma.

-���� Ja to gatavo Elija, tad tā ir vienmēr. Par to var būt dro�s.

D�emma aplūkoja skaisto telpu. Tās tālākajā daļā bija stikla durvis, kas veda uz pagalmu, kura vienā pusē atra�dās dārzs. D�emma atkal paskatījās uz Kolinu un kārtējo rei�zi nodomāja, cik ļoti viņai patīk �is cilvēks. Pēdējos pāris ga�dus viņa tik daudz laika pavadījusi atlētisku pui�u sabiedrībā, ka glu�i nemanot viņai iepatiku�ies liela augu�ma vīrie�i. Turklāt, neskaitot zēnus, kuriem viņa palīdzēja apgūt zinības, bija arī treneri. Ar kādu trenera palīgu viņa satikās vairākus mēne�us. Ta�u, sapratusi, ka �o cilvēku in�teresē tikai un vienīgi sports, viņa �īs attiecības pārtrauca.

Abu attiecībās virmoja kaut kas vārdos neizsakāms, un D�emma apjauta, ka arī Kolins pret viņu nav vienaldzīgs. Viņa apzinājās, ka Kolins virzījis sarunu tā, lai noskaidrotu, vai D�emmai nav pui�a, tomēr pats par savu mīlas dzīvi nav pateicis neko. Ja viņas zinātniskā darba vadītājs nebūtu pa�vēstījis, ka visi trīs misis Freizeres dēli nav precēju�ies, viņa nezinātu pat to. Un kā tavai draudzenei patīk �ī māja?

-��� Es jau tev sacīju, ka to neviens vēl nav redzējis.

"Ideāla atbilde, lai neko nepateiktu," nodomāja D�emma.

Lai viņa nolādēta, ja mēģinās vēl kaut ko izzināt par Kolina privāto dzīvi. Man �ī māja ļoti patīk, viņa beidzot sacīja.

Tu dro�i vien �eit jūties ļoti laimīgs.

Kolins pavirzījās uz sienas pusi un atspiedās pret to. Viņ� brīdi klusēja, tad lēni ierunājās, it kā apsvērtu katru vārdu. Apmēram pusotra gada laikā trīs mani draugi nē, pat �etri ir apprecēju�ies. Un tas lika man padomāt pa�am par savu nākotni. Viņ� paraudzījās uz D�emmu un silti uzsmai�dīja. Esmu pārliecināts, ka tas ir pat vairāk, nekā tu vēlē�jies par mani uzzināt.

D�emma gribēja teikt, ka vēlētos dzirdēt vēl daudzkārt vairāk, tomēr kaut ko tādu sacīt bija vēl pāragri.

Viņi kādu brīdi klusēja, tad D�emma pavaicāja Kolinam par viņa brāļiem.

-��� īsta sodība, Kolins sacīja, tomēr balsī skanēja tik daudz mīlestības, ka tas �ķita pat mulsino�i. Kamēr abi ieturēja mal�tīti, vīrietis stāstīja D�emmai par savu ģimeni. Viņa skaidri redzēja, cik tuvi cits citam �īs ģimenes locekļi ir.

Kolins izstāstīja D�emmai par saviem brāļiem Leniju un Periju, kuri strādā ģimenes autotirdzniecības biznesā. Iz�stāstīja, cik nozīmīga ģimenei liekas �eimusa māksliniecisko dotību attīstī�ana un ka viņi vēlas izraudzīties vislabāko iespējamo mākslas skolu, kur brālim mācīties. Mūsu māte ir izvaicājusi universitā�u pārstāvjus tik cītīgi, it kā plānotu iz�ķiro�u kauju. Pagaidām neviena vēl nav izrādījusies gana laba viņas dārgajam bērniņam.

Beidzot viņ� pievērsās savai māsai Arielai, kura jau drīz atgriezīsies Edilīnā un uzsāks ārsta darbu. Likās, Kolina krū�tis vai plīst no lepnuma.

-���� Es tevi apskau�u, D�emma sacīja, kad viņ� bija bei�dzis.

-��� Un tava ģimene?

-��� Man ir māte un māsa. Abas ir ārkārtīgi līdzīgas. Smejas par vienu un to pa�u, zvana viena otrai katru dienu. Tāds labs pāris.

-��� Un kā tu sadzīvo ar viņām?

-��� Man tas neizdodas, D�emma sacīja. Man lieliski sa�skanēja ar tēvu. Mēs bijām kā divi draugi. Man bija divpa�dsmit gadu, kad viņ� nomira. Un pēc tam es� Viņa pa�raustīja plecus. Skumjas atmiņas. Labās ziņas ir tādas, ka mana māsa apprecējās ar bagātu cilvēku, kuram pieder san�tehnikas kompānija, un sūta man patie�ām jaukas dāvanas. Pateicībā par to man tikai nedēļām ilgi jāpieskata viņas bērni.

Kolins iesmējās. Un kādas dāvanas viņa tev sUta?

-���� Kindle elektronisko grāmatu lasī�anas ierīci, �ādu tādu sporta aprīkojumu, labu klēpjdatoru un BlackBemj. Solīja at�sūtīt iPad, ja dabū�u �o darbu.

-��� Izklausās, ka viņa par tevi rūpējas, Kolins sacīja.

-��� Tas ir abpusēji, tomēr mēs neesam draudzenes. Viņai ir divi bērni, un viņa vēlas arī tre�o. Abas ar mammu raizējas, ka es nekad neapprecē�os.

-��� Dari ko darīdama, tikai neļauj viņai runāt ar manu mā�ti. Manu nabaga māsu tik ļoti nogurdināja mātes nemitīgā skandē�ana par bērniem, ka pagāju�ajā gadā Ariela nozvē�rējās veikt olvadu nosie�anas operāciju.

-���� Visai radikāla metode.

-��� Mana māsa ir īsts dramatisma iemiesojums.

-�� Un kur� ir tavs "mīļotais vīriņ�"? Vai Merlina ferma nav tā vieta, kur pagāju�ajā gadā tika atrastas tās gleznas?

Kolins tik spēji iesmējās, ka teju aizrijās ar savu sviest�maizi. Tu patie�ām klausies, vai ne?

-��� Pilsētas mājaslapā izlasīju par to fermu un vēlos uzzi�nāt vairāk. Tā ir tā pati ferma, ja?

-�� Jā, viņ� atbildēja. Liekas, tu jau zini, ka Merlina ferma�

-��� Ir celta tūksto� se�i simti septiņdesmit ceturtajā gadā, vai ne?

Kolins apbrīnā pa�ūpoja galvu par viņas zinā�anām. Man ir tāda sajūta, ka tu varētu pateikt, kur� tolaik bija Anglijas karalis un kas tobrīd notika pasaulē.

Viņa patie�ām varēja, tikai nebija sevi�ķi ieinteresēta to darīt. Tās gleznas sacēla vētru vēsturnieku aprindās. Pro�tams, ka es par tām esmu dzirdējusi. Tās pieder Merlina fer�mas īpa�niecei� Es neatceros viņas vārdu.

-��� Sāra �ova. Mana māsīca. Viņa apprecējās ar detektīvu, kur� tās gleznas atrada. Tās bija noglabātas vecajā mājā kā�dā slepenā telpā. Tev būs tā jāapskata. Telpa aiz kamīna bija izbūvēta patie�ām atjautīgi.

D�emmas skatiens kļuva gai�āks, tomēr viņa neko nesa�cīja, tikai ļāva Kolinam runāt.

-���� Lai nu kā, viņ� turpināja, Maiks un Sāra joprojām dzīvo Fortloderdeilā. Tur viņi uzturēsies līdz brīdim, kamēr Maiks atvaļināsies no dienesta. Tas notiks apmēram pēc di�viem gadiem. Tad viņi atgriezīsies te un apmetīsies uz pa�stāvīgu dzīvi.

-��� Gleznas� D�emma mudināja.

-��� O, jā. Tās apmēram tūksto� septiņsimtajā gadā bija ra�dījis kāds mūsu sencis�

-��� �ārlzs Alberts Jeitss, D�emma sacīja.

-��� Ne�aubos, ka tev taisnība, Kolins piekrita. D�osija tā sieviete, kurai pieder Edilīnas mui�a domā, ka tās glez�nojusi sieviete. Viņa�

-��� Oho! D�emma izsaucās, un viņas acis no brīnumiem iepletās. Sieviete tūksto� septiņi simti deviņdesmit devī�tajā gadā ieradās lejup pa Sanhuanriveru un gleznās iemū��ināja floru un faunu? Cik neparasts atklājums!

Kolins iesmējās, tomēr viņu patīkami pārsteidza D�em�mas lieliskā atmiņa un zinā�anas. Tev noteikti jāiepazīstas ar D�osiju un Sāru!

Kolins ēda atliku�o sviestmaizi un raudzījās uz D�emmu. Viņ� redzēja, ka meitene domā par gleznām un iespēju, ka tās radījusi sieviete. Kolins gan negrasījās to sacīt, tomēr bija ārkārtīgi iepriecināts, ka viņa nevaicāja, kāda ir gleznu vēr�tība. Gleznu atra�ana kļuva par starptautiski nozīmīgu no�tikumu, kuru atspoguļoja BBC un arī Parīzē. Kādu laiku pil�sētu pārplūdināja tūristu pūļi. Tika uzdoti jautājumi. Ar pavisam nedaudziem izņēmumiem apmeklētāji galvenokārt vaicāja par naudu. Kolins bija jau tik ļoti noguris no �iem jautājumiem, ka tikai atrūca: Miljoni. Un atstāja viesus savas vietnieces Rojas ziņā.

Izskatījās, ka D�emmu vismazāk interesē atraduma finan�siālā puse, un Kolinam tas ļoti patika.

-���� Un Sāra ir Elijas meita? D�emma apēda savu sviest�maizi. Un "tavs iemīļotais vīriņ�", kur� viņai palīdzēja?

-���� Pētniecības darbā tev noteikti būs lieliski panākumi! Kolins sacīja. Jā, Sāra ir Elijas meita, un misters Langs uzrauga Merlina fermu. Tagad viņam ir krietni pāri astoņ�desmit, un mēs par viņu rūpējamies. Kad �urp atbrauc Sāra un Maiks, ve�uks pārceļas uz māju, ko viņi pārbūvēja un ie�kārtoja īpa�i viņa vajadzībām. Kolins negrasījās D�emmai stāstīt par mistera Langa nebeidzamajām �ēlabām saistībā ar tūristiem un sūdzībām, ka viņam tagad jādzīvo citur, ne�vis vecajā mājā, ko viņ� uzskatīja par savu.

D�emma gribēja pavaicāt, ko Elija bija domājusi ar vār�diem "kluba kundzītes viņu atkal sāku�as vajāt", bet no�sprieda, ka ir uzdevusi jau pietiekami daudz jautājumu.

Viņa piecēlās. Vai neiebilsti, ja izstaigā�u tavu māju un paskatī�os?

-�� Laipni lūdzu! Kolins jutās patie�ām iepriecināts, ka vi�ņai �eit tik ļoti patīk.

Dodoties uz priek�u pa gaiteni, D�emma ieskatījās trijās guļamistabās un divās vannas istabās. No saimnieka apar�tamentiem varēja iziet tie�i uz dārzu. Viņa atslēdza durvis un izgāja ārā. D�emma nebija liela augu pārzinātāja, bet bū�tu gatava saderēt pat uz naudu, ka atsevi�ķi koki te nav glu��i parasti, kādus iespējams iegādāties vietējā veikalā. Nē, �ī vieta līdzinājās miniatūram botāniskajam dārzam. Lai to ap�skatītu, cilvēki būtu gatavi pat samaksāt.

Kad D�emma iedomājās par visu, ko redzējusi �ajā pilsē�tiņā, par �o vīrieti, viņa ģimeni un tagad arī māju, viņu pār�ņēma ilgas. Kop� tēva nāves D�emma nekur īsti nebija jutu�sies kā mājās. Būt piederīgai kaut kur, būt cie�i saistītai ar kādu tās bija D�emmas karstākās alkas.

"Kā tas būtu izaugt pilsētā, kur visi zina, kā tevi sauc?" viņa domāja. "Pat vairāk ja cilvēki tevi �eit labi pazīst." Pārtikas veikalā bija redzams, ka �erifu Kolinu te pazīst ļoti labi un dro�i uztic viņam pat savu mazuli. Pat bērni ir pār�liecināti, ka �erifs salabos salauztu rotaļlietu. D�emma dzir�dēja, kā pa gaiteni tuvojas Kolina soļi.

-���� Vai viss ir kārtībā? viņ� vaicāja D�emmai aiz mugu�ras. Nekas ta�u nav noticis?

Viņ� bija pamanījis skumjas D�emmas skatienā, un viņa pacentās ātri tās aizgainīt. Nē. Glu�i pretēji. Es apbrīnoju ainavu. Tavs dārzs izskatās lielāks, nekā ierasts redzēt pie citām mājām.

-��� Savi pāris akri būs.

-���� Nevar ta�u būt, ka arī dārzu izveidojis tavs brālēns Ljūks?

-��� Un tomēr tā ir, to visu paveicis viņ�. Un vēl viņ� ir arī Ljūks Konors.

Pēc D�emmas sejas izteiksmes varēja spriest, ka viņai �is vārds neko neizsaka.

-��� Ljūks raksta romānus, Kolins mēģināja uzvedināt.

-��� Atvaino, es nekad nelasu daiļliteratūru. Man nepietiek tam laika.

Viņ� pasmaidīja. Kāda pārmaiņa! Parasti, kad tiek pie�minēts Ljūka vārds, cilvēki teju vai ģībst no sajūsmas.

-��� Vai patie�ām? D�emma smaidot pārvaicāja. Es do�māju, ka tu lasīji tos dokumentus, ko nopirka tava māte.

-���� Patiesībā es mēģināju da�us pārskatīt. Tad iezvanījās mans mobilais telefons, un nācās doties projām. Bija reizes, kad es aizmigu. Man ir grūti iedomāties, ka ir cilvēki, kas alkst �āda darba tik ļoti kā tu. Kad man nākas augu dienu pavadīt birojā, es nespēju nosēdēt mierā. Ievibrējās Koli�na mobilais telefons. Viņ� to izņēma no kabatas un parau�dzījās ekrānā. Mamma atsūtījusi īsziņu. Esot ieradusies D�īna. Domāju, būs labāk, ja tagad dosimies.

-���� Protams, D�emma piekrita. Vēlreiz aizvainot tavu mammu to es nedrīkstu atļauties.

-��� Man ne�ķiet, ka tu kaut reizi to būtu izdarījusi.

-��� Kaut es varētu būt par to pārliecināta! Nonākusi pie vir�tuves durvīm, D�emma pagriezās un paraudzījās uz Kolinu. Es �odien lieliski pavadīju laiku. Man patika iepazīties ar cil�vēkiem, un jo īpa�i man patika apskatīt tavu māju. Paldies!

-���� Nav par ko! viņ� attrauca. Vai vēlēsies sēsties pie stūres?

-��� Apmēram tikpat ļoti es vēlos nolēkt no brauco�a vilcie�na jumta.

-��� Tad uz priek�u! Kolins noteica. Dosimies paraudzīt, vai Ķērks ir ticis skaidrībā ar manas mātes juvelierizstrādā�jumiem.

-��� Vai varbūt Aila aizbēgusi ar tavu brāli.

-��� �eimuss to nemū�am nepieļautu.

Abi iesmējās un kopā izgāja no mājas.

D�emma izstiepās gultā istabā, kur bērnībā bija mitinājies Kolins, un paraudzījās apkārt. Tā joprojām vēstīja par biju�o īpa�nieku pusaugu zēnu. Tikai futbolistu plakātu vietā pie sienām bija piestiprinātas D�emmai nepazīstamu vīrie�u fo�togrāfijas. Viņa pieņēma, ka tie varētu būt valdības spēku aģenti. īsti, nevis aktieri, kurus rāda televīzijā. "Kālab gan Kolins nav kļuvis par FIB aģentu vai pievienojies CIP spē�kiem?" D�emma domās sprieda. Atbildi viņa jau zināja. Ko�lins mīl savu mazpilsētu Edilīnu un cilvēkus, kuri te dzīvo.

Pēc tam, kad abi devās projām no Kolina jauniegādātā īpa��uma, viņ� bija vadījis automa�īnu taisnā ceļā uz ģimenes mā�jām. Pirms vairākām stundām, kad D�emma ieradās, misis Freizere uzreiz bija viņu vedusi uz viesu namiņu un parādī�jusi dokumentus. D�emmai pat nebija laika izņemt no auto�ma�īnas līdzatvesto ceļasomu, tālab viņa nezināja, kur Frei�zeru namā viņai tiks ierādīta istaba.

Kolins sacīja, ka lūdzis, lai māte izmitina D�emmu viņa agrākajā istabā. Tur no ārpuses ir kāpnes, tāpēc tu varēsi nākt un iet, kad pa�ai gribēsies, viņ� teica. Turklāt tā at�rodas tre�ajā stāvā tev būs vairāk privātuma.

Tavas privātās kāpnes? Izklausās, ka esi bijis varen aiz�ņemts jauns cilvēks.

Ne�ķita, ka viņ� D�emmas vārdus uztvēris kā joku. Kad mācījos desmitajā klasē, mani tik bie�i aicināja projām nakts vidū, ka tēvs lika ierīkot kāpnes, lai es nemodinātu pārējo ģimeni.

Viņa īsti nesaprata, par ko Kolins runā. Vai tu biji �eri�fa amatā arī desmitajā klasē?

-���� Nē. Bet man patika da�ādas brīvprātīgo lietas. Turklāt es alla� esmu bijis� viņ� vilcinājās.

-��� Glu�i kā liels buldozers?

-���� Vairāk vai mazāk, Kolins smaidot atteica. Kad man bija �etrpadsmit gadu, es mēdzu pievienoties ugunsdzēsē�jiem. Turēju �ļūteni.

-��� Vai tas ir likumīgi tik agrā vecumā?

-��� Nav gan, bet pēc tam, kad se�as reizes biju izbēdzis pa logu un trīs reizes ieskrējis dego�ā ēkā, vairs neviens mani nemēģināja aizkavēt mājās. Domāju, ka �ļūteni man iedeva, lai tā, līdzīgi enkuram, mani turētu vietā.

-��� Liekas loģiski. Tātad ģimene iemitināja tevi mājas aug��ējā stāvā un pierīkoja īpa�as kāpnes tavām vajadzībām.

-��� Tā gan.

Iestūrējis auto piebraucamajā ceļā, Kolins pavēstīja D�em�mai, ka Lenijs viņas somu jau uznesis aug�ā un viņa var maz�liet atpūsties. �odien vakariņas gatavo D�īna.

-��� Vai viņa ir tava draudzene?

-��� O! Viņa ir visas ģimenes draudzene. Advokāte, strādā Ri�mondā. Viņai patīk gatavot īpa�as maltītes.

-��� Nevaru vien sagaidīt, kad ar viņu iepazī�os.

Pēc da�ām minūtēm viņ� apturēja automa�īnu pie kāp�nēm, kas slējās visas mājas augstumā. D�emma manīja, ka Kolins labprāt pavadītu viņu aug�up, bet viņa to nevēlējās. Viņai Kolins tik ļoti patika un likās tik valdzino�s, ka viņa baidījās izdarīt kaut ko nepiemērotu vai mulsino�u. Turklāt bija labāk saglabāt zināmu distanci ar tās sievietes dēlu, ku�ra, kā D�emma cerēja, dos viņai darbu.

-��� Es pati atradī�u ceļu, viņa sacīja.

-��� Es tikai tev parādī�u�

-��� Nē, patie�ām. Man vajadzīgs kāds laiciņ�, lai izskatītu piezīmes.

-��� Labi, viņ� atteica, tomēr izklausījās vīlies. Nāc lejā ap se�iem. Vispirms iemalkosim kādu dzērienu, pēc tam va�kariņosim.

/

-�� Noteikti, D�emma sacīja un kāpa aug�up. Kolins pali�ka, kur bijis. D�emma saprata, ka viņ� vēlas pārliecināties, vai viņa dro�i uzkāpusi aug�ā. Tikai brīdī, kad D�emma jau bija pie durvīm, viņ� pagriezās un devās projām.

Tagad, guļot un raugoties apkārt, D�emma domāja par to, ko �ajā dienā dzirdējusi un redzējusi. Visa bija patie�ām daudz. Pirmkārt, dokumenti, kurus vēl neviens nav pētījis, un tas lika pamosties viņā slepkavnieciskām tieksmēm. Vi�ņa būtu gatava nogalināt, lai tikai būtu dro�a, ka �o darbu dabūs. Pēc tam bija ieradies Kolins, un abi kopā pavadīju�i visu dienu.

D�emma domāja, cik at�ķirīga gan ir abu dzīve. Viņ� vienmēr dzīvojis vienā vietā. Dro�i vien gājis pamatskolā ko�pā ar cilvēkiem, kuri arī tagad ir viņa draugi. Un vēl bija viņa neskaitāmi daudzie radinieki.

Kop� D�emma pirms septiņiem gadiem sāka mācīties uni�versitātē, viņas dzīvē viss bija pagaidu. Un ne jau tāpēc, ka viņa nemitīgi kaut kur pārceltos, bet augstskolā visi to vien darīja kā nāca un gāja� Gadu gaitā viņai biju�as �etras tu�vas draudzenes. Visas bija paziņoju�as, ka iegūs doktora grādu, tomēr cita pēc citas sastapa kādu vīrieti, apprecējās un atmeta zinātnei ar roku, nu visām �etrām viņas kādrei�zējām draudzenēm jau bija bērni. Viņas sazinājās aizvien re�tāk. Tagad jau tikai nosūtīja pa kādai elektroniskā pasta vēstulītei reizi trijos vai �etros mēne�os.

D�emmas dzīvē biju�i arī da�i vīrie�i, tomēr visi jau aiz�klīdu�i. Viens no viņiem pat bija lūdzies, lai viņa dodas lī�dzi. Bet D�emma atbildēja, ka ir nolēmusi palikt turpat, ka viņa dzīvē iecerējusi �o to sasniegt un negrasās �o ieceri at�mest. Patiesībā viņa �o cilvēku nemīlēja un nevēlējās doties

viņam līdzi.

r

Viņas mērķi bija paliku�i nemainīgi. Iegūt doktora grā�du, atrast darbu labā skolā un pēc tam domāt par stabilitāti un pastāvību. Un tas nozīmēja vīru, māju un ģimeni.

"Apprecēties ar tādu vīrieti kā Kolins," viņa ļāvās sapņiem. D�emmas pirmais iespaids par viņu bija Nepār�spējamā Halka un tūksto� deviņi simti se�desmitā gada melnbalto filmu varoņa kovboja sajaukums. Vienā mirklī sie�vietes viņam lika bērnus rokā, bet jau nākamajā lūdza pēc aizstāvības. Ja sievietes nebūtu runāju�as ar viņu par visai nopietniem jautājumiem, D�emma nodomātu, ka viņ� ir pil�sētas bērnauklis un glu�i vai senils.

Ta�u Kolins ne tuvu nebija vecs. Viņ� bija jauns, izskatīgs un� "Tavas potenciālās darba devējas dēls," D�emma sev atgādināja.

Piecēlusies no gultas, D�emma pastaigāja pa istabu un no�pētīja Kolinam piedero�ās lietas. Uz grīdas bija nolikts liels kauss ar uzrakstu "Centra aizsargam". Pie skapja durvīm bija piestiprinātas vairākas apbalvojumu lentes, kuras liecināja par panākumiem arī citos sporta veidos peldē�anā, hokejā un viena pat jātnieku sportā. "Dro�i vien tas bijis frīzu �ķir�nes zirgs," D�emma nodomāja un iztēlojās, kā viduslaiku bruņinieki dodas kaujā uz saviem milzīgajiem, labi barota�jiem zirgiem. Vēsturniece D�emma skaidri zināja, ka Kolins viduslaiku bruņinieka bruņās izskatītos lieliski.

Uz skapja atradās atvērta kaste. Tādās parasti mēdz gla�bāt dārgas rotaslietas. Ta�u tajā nebija nekādu patiesi vērtī�gu mantu, tikai lēta metāla zvaigzne, kurai pāri stiepās vārds "�erifs". Ar vienu vienīgu skatienu pietika, lai sapras�tu, ka tā ir lolota un glabāta gadiem ilgi. Pat asās malas bija nodeldētas un kļuvu�as līdzenas.

�is rotaļu �etons uzbūra jaunā Kolina tēlu. Dro�i vien viņ� bija liela auguma arī pusaud�a vecumā. Un �is zēns ar lep�numu nēsājis �erifa �etonu. Smaidot D�emma pārslidināja pirkstus zvaigznes malām, tad paskatījās uz pulksteni. Ja vi�ņa nevēlējās nokavēt, bija laiks nomazgāties du�ā un pār�ģērbties vakariņām.

Pēc trīsdesmit minūtēm D�emma ieskatījās spogulī un zi�nāja, ka ir izdarījusi visu iespējamo. Mazliet uzkrāsojusies, uzvilkusi tum�as bikses un zilganzaļu zīda blūzi. Kurpju pa�pē�i �ķita saprātīgā augstumā, tās bija krietni panēsātas, ta��u rūpīgi nospodrinātas. Viņa sev atgādināja, ka pūlas iegūt �eit darbu, nevis iekļūt ģimenes piederīgo kārtā.

Roka jau atradās uz durvju roktura, viņa bija gatava ieiet mājā, kuras interjeru tā arī vēl nebija redzējusi, bet piepe�i nobijās. Viņa metās pie sānu durvīm, uzkāpa uz lievenī�a un pa kāpnēm noskrēja lejā. "Un tagad?" viņa sev vaicāja. "Vai vajadzētu iet pie parādes durvīm un piezvanīt?"

Sasodīts! iesaucās kāda sieviete. Da�as pēdas tālāk bija kādas durvis. D�emma ieskatījās pa tām un ieraudzīja lielu, modernu virtuvi. Telpas stūrī stāvēja skaista gara auguma sieviete. Mirdzo�ie, tum�ie mati bija saņemti vaļīgā mezglā uz pakau�a. Viņai kājās bija melnas zīda bikses un mugurā smaragda zaļ� krekliņ�, kas cie�i piekļāvās viņas ievēroja�majām krūtīm. Ne jau to D�emma bija iedomājusies, kad Ko�lins sacīja "visas ģimenes draudzene" par sievieti, kura iera�dīsies gatavot vakariņas. D�emma no sirds cerēja, ka viņa nav Kolina mīļotā.

Piepe�i D�emma atskārta lai cik eleganta un daiļa, �ī sie�viete bija atspiedusies pret virtuves leti, kreiso roku pacē�lusi un pa to lejup strūkliņā tecēja asinis. Viņa nekustējās, tikai stiklainām acīm raudzījās uz asinīm.

D�emma atrāva vaļā durvis, ieskrēja virtuvē, satvēra sie�vietes delnas locītavu un aizvilka viņu pie izlietnes. Viņa at�grieza aukstā ūdens krānu un pastūma sievietes roku zem strūklas.

-��� Kur ir pirmās palīdzības aptieciņa? D�emma vaicāja, ta�u sieviete neatbildēja. D�emma no virtuves letes pagrā�ba trauku dvieli un aptina savainotajam pirkstam. Viņa aiz�grieza krānu, pēc tam aizveda sievieti līdz augstam koka krēslam, bet pati ķērās pie pārsēja meklē�anas. Pieliekamajā viņa atrada lielu baltu metāla kasti, kurā bija pirmās palī�dzības snieg�anai nepiecie�amās lietas.

Ar �o kasti rokā D�emma devās pie sievietes, kura tā arī nebija pakustējusies kop� brī�a, kad tika atstāta viena. D�em�ma no�ēloja, ka mobilais telefons palicis aug�stāvā. Ja nāk�sies zvanīt uz slimnīcu, telefons noteikti būs vajadzīgs. Bet tad viņa sev atgādināja, ka Kolins noteikti ir tepat tuvumā. Viņ� jau nu zinās, kas darāms.

D�emma uzmanīgi noņēma dvieli no sievietes rokas. Vispirms jāapskatās, cik dziļa ir brūce, un tad, ja nepiecie�ams, jāmeklē palīdzība. Ieraudzījusi, ka iegriezums ir visai sekls un pavisam neliels, viņa neticīgi paskatījās uz sievieti, kura joprojām sēdēja mēmā klusumā. Viņas daiļā seja bija kļuvusi glu�i bāla.

-��� Domāju, ka tagad viss būs kārtībā. D�emma uzmanī�gi apsaitēja viņas pirkstu. Sieviete joprojām klusēja, tādēļ D�emma turpināja: Mani sauc D�emma. Esmu viena no kandidātēm, kas�

-��� Maizītes! sieviete iesaucās, pielēca kājās, metās pie lie�lās plīts un atrāva vaļā cepe�krāsns durvis. Viņa sniedzās pēc karstās paplātes, bet nespēja to izņemt, jo ievainoto roku jo�projām turēja paceltu, bet otrā nebija cimda.

-��� Ļaujiet, es to izdarī�u, D�emma pieteicās, uzvilka vir�tuves cimdus un izņēma paplāti ar maizītēm.

-��� Es nu gan esmu gļēvule, sieviete sacīja un atkal apsē�dās uz augstā krēsla. Kad runa ir par asinīm, jo īpa�i par manām, es pārbīstos līdz nāvei. Mani sauc D�īna Koldvela. Un liels paldies! Ja tu nebūtu gājusi garām, es dro�i vien no�ģībtu, un vakariņas būtu pagalam. Un tas nozīmētu, ka Freizeriem nāktos pasūtīt picu. Vīrie�iem gan tas patiktu. D�īna nopūtās. Varbūt tev nemaz nevajadzēja mani glābt.

D�emma pasmaidīja, bet D�īnas seja joprojām bija pārāk bāla. Varbūt labāk pasēdi un ļauj man tikt te ar visu galā. Uz katra no se�iem plīts riņķiem burbuļoja kāds katliņ�.

-��� Vai tu proti gatavot?

-��� Nepavisam, bet es lieliski izpildu norādījumus. To es�mu darījusi jau kop� piecu gadu vecuma.

-��� Ak jā. Pareizi. Skola. Atceros, ka nespēju ne sagaidīt, kad tik�u vaļā no profesoriem un kļū�u beidzot brīva. Tie�sa, vajadzēja pavisam nedaudz, lai saprastu, ka, salīdzinot ar priek�niekiem, pasniedzēji ir glu�i vai eņģeļi.

-��� Pieņemu, ka tev nekad nav bijusi darī�ana ar doktoru Frēdriksonu.

D�īna pasmaidīja. Kolins jau teica, ka tu esot jautra.

-��� Viņ� tā sacīja? D�emma pārvaicāja un jutās ļoti ieprie�cināta par �ādu komplimentu. Ja D�īna būtu Kolina mīļotā meitene, viņa ta�u tā nerunātu, vai ne? Vai man te kaut kas jādara?

-��� Pagriez mazāku uguni deglim kreisajā pusē aizmugurē un apmaisi to oran�o katlu. Mans Dievs! Es dzirdēju, ka Ko�lins tevi �ajā pēcpusdienā bija paņēmis līdzi, kad aizlaidās no �ejienes.

D�emma nepagriezās. D�īnas balsī, kad viņa pieminēja Kolinu, ieskanējās kaut kas tik ļoti īpa�niecisks, ka D�em�mas sirds teju vai apstājās. Kolins� viņa nedro�i sacīja.

-���� Es jūs abus nevainoju, D�īna sacīja. Es satiku Aiļu un Kērku. Aila ieradās te un sāka mani mācīt, kā jāgatavo ēdiens. Liku viņai sakapāt sīpolus un tā tiku no viņas vaļā. Tad tas sīkais, manierīgais Ķērks atnāca un iestūma karoti manā osobuko teļa sautējumā. Pēc tam viņ� paziņoja, ka va�jagot vairāk sāls. Kolins paguva viņu no �ejienes aizvākt, pirms es iemērcu viņa ģīmi katlā. Vai gribēsi mazliet vīna?

D�emma pūlējās, lai sejā būtu jauka izteiksme, bet die�nas gaitā justā pacilātība pamazām zuda.

D�īna paņēma sarkanvīna pudeli, kas atvērta bija nolika uz virtuves letes, un no jauna piepildīja pati savu glāzi. Man tas ir vajadzīgs, ja reiz nāksies tos divus atkal sastapt pie pusdienu galda. Viņa ar rokas mājienu norādīja uz trau�ku skapi. D�emma to atvēra un ieraudzīja vīna glāzes. At�vaino, ka neko nespēju, bet visu dienu pavadīju tiesā. Lie�kas, kājas mani glu�i vienkār�i nobeigs. Pēc tam nācās braukt teju septiņdesmit jūd�u no Ri�mondas, un, kad ierados �eit, mani iepazīstināja ar to Aiļu� Likās, viņa domā, ka mums abām lemts kļūt par labākajām draudzenēm.

Priecādamās, ka D�īna runā par kaut ko citu, nevis par Kolinu, D�emma pamāja ar galvu. Manuprāt, Aila uzska�ta, ka viņa pārspēs visus un iegūs �o darbu. Mani viņa ne�uztver kā pienācīgu konkurenti un neraizējas par mani ne �eit, ne arī skolā.

-��� Nespēju iztēloties viņu tajā jūklī, ko Alija nopirkusi. Ko viņa īsti vēlas?

-��� Es domāju, ka viņa grib Leniju, bet Kolins teica, ka vi�ņa mēģina savaldzināt �eimusu. D�emma vēroja, vai D�ī�nas sejā parādīsies kādas īpa�as emocijas, kad tika pieminēts

Kolins. Nekā tāda nebija. Vai nu viņi nebija pāris, vai ari D�ī�na bija ārkārtīgi pārliecināta.

D�īna iesmējās. Jā, tas patie�ām izklausās pēc kaut kā tāda, ko varētu pateikt Kolins. Otra brāļa, Peregrina, �eit nav. Viņ� ir tas izskatīgais. Aila dro�i vien viņam veltītu īpa��u uzmanību. Vai nogriezīsi uguni zem tā lielā kastroļa? Kolinam negar�o pārsautēta vēr�gaļa. Paldies.

-��� Problēma ir tā, ka� D�emma sacīja un lēnām iemal�koja vīnu. Viņa mēģināja pieņemt to, ko tagad redzēja skaid�ri, proti, Kolins un D�īna ir pāris. Misis Freizerei patīk Aila.

-��� Es par to nebūtu tik pārliecināta. D�īna ierunājās klu�sāk. Nekad nevar skaidri zināt, ko Freizeri domā.

-��� Pat Kolins?

-��� Ar viņu ir visļaunāk. Es tev varētu pastāstīt tādas lie�tas! D�īna sacīja. Viņ� pazīst daudzus cilvēkus. Ieklau�sās, ko viņi saka! Un viņam tie rūp. Bet pat tie, kuri uzska�ta Kolinu par savu labāko draugu, nezina, kas nomāc viņu pa�u. Viņ� neko neizpau�.

-���� Tas man būs jāpatur prātā, D�emma noteica un atce�rējās, kā Kolins bija izvairījies atbildēt uz personiskākiem jautājumiem, ko viņa uzdeva. Viņa pūlējās attapties no at�klājuma, ka Kolins ir jau aizņemts.

-��� Par to neraizējies. Visi Freizeri glabā savus noslēpumus. Tagad tu varētu ielikt maizītes tajā groziņā un apklāt ar drā�nu. Paldies. Tu lieliski tiec galā ar �efpavāra palīdzes dar�bu. Tā, par ko mēs runājām?

-��� Par Freizeru noslēpumaino dabu.

-���� Jā, noslēpumaino. Tas nu patie�ām ir ideāls vārds vi�ņu raksturo�anai. Lai nu kā, bet es gribēju pateikt, ka Alijas iecietība pret Ailas un Kērka nebeidzamo jūsmo�anu vēl nepavisam nenozīmē, ka vienam no viņiem tiks pie�dāvāts darbs. Zinu, Kolins jau ir pateicis mātei, ka, viņa�prāt, jānolīgst tevi. Un arī es pavisam noteikti balsoju par labu tev.

Tā vien �ķita, ka D�īna tiek uzskatīta par ģimenes piederīgo.

-��� Vai tev nevajadzētu mani vispirms mazliet vairāk iepa�zīt?

D�īna pacēla roku ar apsaitēto pirkstu. Es vienmēr es�mu par cilvēkiem, kuri izglābj man dzīvību.

-���� Diezin vai tas, ko izdarīju, ir �ādi nosaucams. Lai gan asiņu bija daudz, un cilvēka ķermenī to krājumi nav bezga�līgi. Kur� zina, kas varēja atgadīties?

-��� Piekritu, noteica D�īna un pacēla glāzi tostam. Do�māju, ka mēs ar tevi labi sapratīsimies. Lai gan man vairāk patiktu, ja tu nebūtu tik piemīlīga.

-��� Kaut ko tādu man vēl neviens nav sacījis.

-��� Mīļā, ar da�ām pabalinātām �ķipsnām un piemērotu acu kosmētiku� D�īna apklusa un domīgi nopētīja D�emmu.

-Kas?

-��� Glu�i vienkār�i iedomājos, ka pilsētā dzīvo kāds, kur� tev būtu ideāli piemērots. Tas arī viss. D�īna nokāpa no augstā krēsla un piegāja pie plīts. Viņa bija apmēram puspēdu garāka nekā D�emma un ar augstpapē�u kurpēm kājās izskatījās kā tikko ieradusies no Parīzes modes skates. Tu ta�u būsi ar mieru sarīvēt sieru, ja palūg�u. Vai ne? Pieņe�mu, ka man ir vēl desmit minū�u laika, un pēc tam Freizeri sāks pieprasīt ēdamo. Viņi ēd neiedomājami daudz un vis�labprātāk vēr�a gaļu. Es teicu Kolinam�

-��� Ko tad tu man teici?

Abas sievietes pagriezās un palūkojās uz Kolinu. Viņ� bi�ja noskalojies du�ā, uzģērbis melnas platas bikses un baltu kreklu, ne tik pieguļo�u, kāds bija iepriek�ējais. Viņ� izska�tījās ļoti labi, un D�emmai bija grūti apspiest trīsas, kas pār�skrēja augumam un dvēselei. Gara acīm viņa redzēja sevi stāvam uz pirkstgaliem un apvijam rokas vīrie�a kaklam. Vi�ņa varēja iztēloties, cik lieliski būtu piekļauties Kolina au�gumam.

-��� Man neizdosies pierunāt tevi uzlikt kaklasaiti? D�ina jautāja, piegāja pie Kolina un apvija rokas viņam ap kaklu. Viņa gribēja noskūpstīt vīrieti uz lūpām, ta�u viņ� aizgrieza galvu. D�īnas lūpas pieskārās viņa vaigam.

D�emma novērsās. "Nolādēts! Nolādēts! Dubultnolādēts!" viņa nodomāja. Viņa bija glu�i tāda pati kā Aila, kura skatījās uz Freizeriem un gara acīm redzēja kāzu zvanus.

-��� Vai D�emma palīdz tev gatavot ēdienu, vai arī jūs abas te slēpjaties? Kolins vaicāja.

-��� Slēpjamies, D�emma un D�īna vienā balsī atteica.

-��� Nevar ta�u būt, ka tava māte patie�ām vēlas nolīgt kā�du no tiem abiem, D�īna sacīja, kad Kolins atvirzījās no viņas un devās pie plīts.

-���� Ceru, ka ne. Kas tas ir? viņ� vaicāja, kad bija nostā�jies blakus D�emmai.

-��� Man nav ne jausmas, bet aromāts ir dievi�ķīgs, viņa atbildēja un pakāpās soli tālāk. Kolins smar�oja pārāk labi, lai stāvētu viņam tik tuvu.

-���� Tā patie�ām ir, Kolins piekrita un pacēla vāciņu. Vai tev ir karote?

-��� Te būs, sacīja D�īna, kura stāvēja viņam otrā pusē.

-��� Tad te jūs esat! no aizmugures atskanēja misis Freize�res balss. D�īna, dārgā! Iedod man glāzi tā vīna! Kolin, ielej man arī mazliet tekilas.

D�emma stāvēja pie plīts un noraudzījās, kā D�īna un Ko�lins steidz izpildīt lūgumu. Viņa nespēja nedomāt, ka abi ir patie�ām skaists pāris. Viņa tik slaida, gara un daiļa. Viņ� tik muskuļots un vīri�ķīgs.

Misis Freizere apsēdās uz augstā krēsla, vienā malkā iz�tuk�oja tekilas porciju, ko viņai pasniedza Kolins, bet pēc tam izdzēra ari pusglāzi vīna. Tā. Nu es jūtos labāk.

-��� Kas tad tevi noskaņojis uz dzer�anu? Kolins vaicāja, saraucis uzacis.

-��� �o sīkumu ta�u grūti nosaukt par dzer�anu. Patiesībā� misis Freizere apklusa, izdzēra atliku�o vīnu un pastiepa glā�zi, aicinot ieliet vēl.

-���� Kur tad visi paliku�i? vēlējās zināt misters Freizers un ienāca virtuvē. Alij, vai tu grasies piedzerties? Bez ma�nis? Kolin! Ātri iedod man alkoholu!

Kolins paķēra glāzīti un ielēja tēvam tekilu. Pēc sekun�des misters Freizers jau bija to iztuk�ojis un sabruka uz krēs�la līdzās sievai. Alij, palīdzi man! Ja tu nolīgsi kādu no tiem diviem, es no tevis �ķir�os.

-��� Ja es būtu pietiekami stulba, lai pieņemtu darbā vienu no viņiem, es tev ļautu to darīt.

D�emma, kura stāvēja mazliet tālāk no pārējiem, strauji ievilka elpu.

-��� Tad darbu dabūs D�emma? Kolins vaicāja. Viņ� stā�vēja blakus D�īnai un rokā turēja tekilas pudeli.

-���� Protams. Misis Freizere paraudzījās uz dēlu un pēc tam uz D�emmu. Man jau no pa�a sākuma nebija ne ma�zāko �aubu. Es redzēju, kā tu skatījies uz tiem vecajiem do�kumentiem. Man pat likās, ka tev tūlīt būs orgasms.

-��� Māt! Kolins teica, bet D�īna smējās.

Misis Freizere turpināja skatīties uz D�emmu. Tu pat iedomāties nevari, cik daudz izsmiekla saņēmu no savas ģimenes tikai tāpēc vien, ka gribu izzināt mūsu vēsturi. Un tagad es redzu, ka tu jūties tāpat kā es. Un Kolins ir sajūs�mā par tevi!

-��� Māt, es nedomāju� Kolins iesāka.

-��� Tristans, D�īna skaļi noteica un visi apkārtējie paska�tījās uz viņu. Es iedomājos, ka D�emma un doktors Triss būtu brīni�ķīgs pāris.

-���� Dievs, misis Freizere sacīja. Tam zēnam vajadzīga ģimene.

D�emma paspēra soli uz priek�u un uzlika plaukstas uz vēsās darba virsmas. Viņai bija nepiecie�ams kaut kur pie�turēties, jo ceļgali kļuva glu�i ļengani un uz tiem vairs ne�varēja paļauties. Viņa ir dabūjusi �o darbu. Patie�ām un pa īstam dabūjusi! Nākamos divus gadus vai, iespējams, pat ilgāku laiku viņa dzīvos tajā jaukajā viesu namiņā un izzi�nās seno dokumentu glabātos noslēpumus. Un viņai jau ga�tavoja randiņu ar kādu vietējo iedzīvotāju.

Tajā mirklī nākotne likās tik ro�aina, ka viņa iedomājās papētīt darba iespējas Viljama un Mērijas koled�ā. Varbūt vi�ņai palaimētos dabūt pasniedzējas vietu, un tad Edilīnā va�rētu palikt uz visiem laikiem.

Visi skatījās uz D�emmu un gaidīja, ko viņa sacīs, tomēr viņa nevēlējās atklāt savas domas. Kādā jomā Tristans strā�dā? D�emma vaicāja.

-���� Medicīnā, D�īna atbildēja. Ja tu nebūtu apturējusi asiņo�anu, viņ� tagad būtu �eit.

Kad D�īna bija pieminējusi savainojumu, apkārtējie sāka uzdot jautājumus. D�emma pakāpās atpakaļ. Pārējie �etri bija sastāju�ies ap virtuves leti un uzmanīgi klausījās D�īnas stās�tu par to, kā viņa savainojusies un kā D�emma ieradusies viņu glābt. Turpat blakus bija durvis, un D�emma izslīdēja ārā.

Viņa apstājās pie kāda sārtiem ziediem klāta krūma un vairākas reizes dziļi ieelpoja. "Tas nu ir noticis. Mana jaunā darba vieta un iespēja priecāties par �o lielisko skatu!"

-��� Visa pārāk daudz? vaicāja Kolins, kur� bija pienācis no mugurpuses.

-��� Nē, D�emma sacīja. Ne tuvu.

-��� Mana ģimene tevi nav nobiedējusi?

-��� Glu�i otrādi. Tikai�

-��� Kas "tikai?"

-��� �ķiet, ka jūs visi, ieskaitot D�īnu, esat ļoti tuvi. Apsolu, ka nekļū�u par traucēkli.

-�� Tu neesi nekāds traucēklis. Māte gribēs, lai tu katru die�nu vakariņo lielajā mājā un�

-���� Nekādā gadījumā! D�emma strikti teica. Es �eit esmu, lai strādātu! Un tie�i ar to arī nodarbo�os.

Kolins ķircino�i viņai uzsmaidīja. �o smaidu D�emma bi�ja redzējusi jau iepriek�. Tev ēdot ir nepiecie�ams arī lasīt, vai ne? Tāda ir tā patiesība?

-��� Jā gan.

-���� Labi. Es pateik�u mātei, ka viņa nevarēs tevi adoptēt. Tagad, kad mūsu māsa ir Kalifornijā, mātei vairs nav mei�tenes, kuru iz�ķērdīgi apbērt ar dāvanām. Tomēr nebrīnies, ja laiku pa laikam tev uzradīsies kāds jaunu kurpju pāris.

-��� D�īna sacīja, ka man nepiecie�ams frizieris. D�emma cerēja, ka viņas vārda pieminē�ana liks Kolinam kaut ko sa�cīt par abu attiecībām. Piemēram, ka �ādu attiecību nemaz nav.

Kolins sadrūma. Reizēm D�īna mēdz pārkāpt robe�as. Es domāju, ka ar taviem matiem viss ir kārtībā. Un tagad labāk iesim. Tie abi nākamajā rītā aizbrauks.

-��� Ceru, ka maltītes laikā viņiem neviens neteiks, ka viņi nav dabūju�i darbu. Neizdosies nekādas jaukās vakariņas, ja Ķērks un Aila jutīsies no�ēlojami, bet D�īna ir ļoti centu�sies, gatavojot ēdienu.

-���� Līdzjūtība pret ienaidniekiem, Kolins sacīja un pietu�rēja durvis. D�emma paliecās un zem viņa paceltās rokas ieslīdēja atpakaļ virtuvē. Man tas patīk.

-����� Atvaino, tomēr vairāk tā ir pa�aizsardzība. Kad jūs viņiem to pateiksiet, es vēlos ieslēgties tavā istabā mājas aug�ējā stāvā.

-��� Noslēpties kopā ar manu veco �erifa zīmotni?

-��� Tie�i tā. Vai tas bija sākums tavai tap�anai par �erifu?

Viņ� smaidīja. Mammai patīk visiem stāstīt, kā es �o no�zīmi nēsāju visu laiku, jau kop� savas otrās dzim�anas die�nas un līdz brīdim, kad kļuvu astoņus gadus vecs. Viņai ļo�ti patīk visos sīkumos izklāstīt, kā nācies to man pielīmēt pie miesas, kad kopā ar brāļiem mazgājāmies vannā. Kādu die�nu, kad būsiet divas vien, pavaicā viņai par to.

-��� Tā arī darī�u, D�emma sacīja, un viņu pārņēma prieks. Viņa patie�ām būs �eit un varēs uzdot jautājumus. Tad tāda bija tava vēlē�anās! Tu teici, ka arī esot vēlējies kaut ko tik�pat karsti, kā es �o darbu. Tu vēlējies būt Edilīnas �erifs!

Kolina smaids bija tik silts, ka D�emma paspēra soli vi�ņam tuvāk. Jā, viņ� klusi atbildēja. Tev ir taisnība.

Ne viens, ne otrs nemanīja, ka telpas otrā pusē D�īna vi�ņus vēro un izskatās sadrūmusi.

D�emma gulēja gultā un skatījās Kolina istabas griestos. Viņa prātoja par to, vai nu jau būtu dro�i kāpt lejā. Vakari�ņas iepriek�ējā dienā aizritēja neveiklā un brī�iem pat tie�ām nepatīkamā gaisotnē. Viņa gandrīz nemaz nerunāja, vienīgi izteica komplimentus D�īnai par lielisko ēdienu. Viņa baidī�jās runāt, jo ba�ījās nevil�us atklāt, ka ir pieņemta darbā.

D�emma sēdēja blakus Kolinam, viņam otrā pusē vieta bija ierādīta D�īnai. Pretī bija Ķērks un Aila, bet starp vi�ņiem Lenijs. Misters un misis Freizeri atradās katrs savā galda galā. �eimuss kaut kā bija pamanījies izvairīties no �ā smagā pārbaudījuma.

Pārsvarā runāja Aila, kura stāstīja par smieklīgiem noti�kumiem universitātē. Maģistra grādu gan viņa, gan Ķērks bija ieguvu�i citās augstskolās, tālab �ajā pavadīju�i mazāk laika nekā D�emma.

Aila bija laba stāstītāja, un visi smējās par to, kā viņa ap�rakstīja profesorus un studentus. Kad viņa sāka runāt par D�emmu, kļuva neomulīgi.

-���� D�emma ir mūsu mū�īgā studente, Aila paziņoja. Viņa universitātē ir pavadījusi vairāk laika nekā da�s labs profesors.

-��� Cāļu māte, tā mēs viņu saucam, Ķērks piebalsoja.

-��� Jā, piekrita Aila un apēda kumosu, D�emmai gan�drīz vienmēr seko vesels bars futbolistu. Glu�i kā cāļi �ie staigā viņai nopakaļ pa visu studentu pilsētiņu.

-��� Jums vajadzētu dzirdēt, kā viņa runā! Ķērks teica un pārgāja uz falsetu. Kas ir Musolīni? Un kas ir fa�ists? Kur� uzrakstīja neatkarības deklarāciju? Un� ja es dzirdē�u vār�du "Henkoks", lai arī tas būs domāts kā joks, teicējs sēdēs uz sodīto spēlētāju soliņa! Kāpēc Dienvidu �tatu cīnītāji ne�varēja uzvarēt Pilsoņu karā? Vai atceraties, ko sacīja Rets?

D�emma priecājās, ka neviens cits, izņemot Aiļu, par �o tēlojumu nesmējās.

-��� Izklausās, ka tu esi veikusi gana slavējamu darbu, mi�sis Freizere sacīja D�emmai un apveltīja Kērku ar ledusaukstu skatienu.

"Laikam jau nospriedis, ka darbu nedabūs," D�emma no�domāja, jo Ķērks nelikās ne zinis par �o piezīmi. Tomēr �ķi�ta, ka, viņaprāt, uzvarējusi ir Aila.

Minētā jaunkundze visu vakaru nevarēja ne acu novērst no Lenijā. Viņi mija a�us skatienus, un divas reizes Aila at�ļāvās pat ieķiķināties.

Abas reizes D�īna un D�emma pāri Kolina galvai saska�tījās. Otrajā reizē viņ� vaicāja: Vai es jums traucēju? Var�būt jūs abas gribētu sēdēt kopā?

-���� Nē, D�īna atbildēja, man patīk tas, ko redzu. Vi�ņa pavērās uz Kolinu un lika noprast, ka tie�i viņ� ir tas, uz ko D�īnai patīk noraudzīties.

Vienā mirklī izgaisa visas D�emmas �aubas par to, vai Ko�lins un D�īna ir pāris. D�emma nodūra galvu, lai neviens neredzētu viņas sejas izteiksmi. Viņa ta�u ir dabūjusi dar�bu, tāpēc nav ne mazāko tiesību justies tik noskumu�ai, it kā būtu zudis pilnīgi viss. Tomēr viņa jutās tie�i tā. Bija grūti sagaidīt, kad beigsies �īs �ķietami bezgalīgās vakariņas. Brī�di, kad sāka pasniegt desertu, D�emma bija gatava izskriet no istabas. Kāda viņas dvēseles daļa vēlējās pateikt, ka Aila darbu nav dabūjusi, tādēļ viņai pietiek sevi pataisīt par muļķi.

Kad maltīte beidzot bija galā, D�emma grasījās palīdzēt galda novāk�anā, bet misis Freizere, noraidījusi arī mājkal�potājas pūliņus, vērsās pie Ailas un Kērka ar lūgumu "palī�dzēt". Un pēc tam viņiem nācās paveikt visu darbu.

D�emma zināja, ka pēc galda nokop�anas un trauku no�mazgā�anas Aila un Ķērks būs nelāgā noskaņojumā. Viņai negribējās būt tur klāt. Ieraudzījusi �eimusu, kur� ar glez�no�anas piederumiem padusē gāja garām dzīvojamai istabai, D�emma aizsteidzās viņam līdzi. Viņ� pavadīja D�emmu aug�up pa kāpnēm uz Kolina istabu un atstāja vienu. D�em�ma priecājās, ka vairs nav jāpacie� saspringtā atmosfēra, kas valdīja lejasstāvā, ta�u arī gulēt negribējās. Tagad, beidzot palikusi viena, viņa sāka prātot, ko tad īsti nozīmē darbs �a�jā vietā. Viņa pat nebija nojautusi, cik ļoti patiesībā raizējas par savas disertācijas uzrakstī�anu. Tikai tagad, kad viss it kā atrisinājies, viņa to saprata.

"�eit es dzīvo�u divus gadus," viņa domāja un pārģēr�bās pid�amā. Jo vairāk viņa uzzināja par veicamo darbu, par ģimeni un pilsētu, jo laimīgāka jutās. Un kopā ar Kolinu pa�vadītais laiks bija vienkār�i lielisks! Kolins būs viņas draugs, un ar to jāpietiek.

Iedomājusies par to, ka rīt jau nak�ņos viesu namiņā, kur apkārt būs visi interesantie vēsturiskie avoti, D�emma no prieka sāka dejot pa istabu. Nāksies lidot uz mājām, sakra�vāt mantas un tad atgriezties Vird�īnijā. Tas prasīs apmē�ram nedēļu laika, bet pēc tam varēs sākt darbu.

Viņa piespieda sevi izbeigt rmķo�anu un iekārtojās gul�tā, tomēr aizmigt nespēja. D�emma izņēma no somas savu

Kindle elektronisko grāmatu lasī�anas iekārtu un uzmeklēja Ljūku Konoru. Varbūt neliela deva daiļliteratūras palīdzēs iemigt. Viņa atrada Ljūka Konora pirmo grāmatu un nospie�da taustiņu "Pirkt", un apmēram pēc trīsdesmit sekundēm ekrānā parādījās teksts. D�emma sāka lasīt un līdz trijiem no rīta tā arī neizslēdza gaismu.

* X*

Bija jau rīts. Daudz vēlāks, nekā viņa paradusi celties, jo parasti jau se�os vai pusseptiņos viņa jau bija sporta zālē. Un tā katru dienu. D�emma zināja, ka vajadzētu doties lejā. To�mēr Aila un Ķērks joprojām vēl bija �eit un tagad jau zināja, ka ir zaudēju�i, bet vietu ieguvusi D�emma. Zaudējuma sa�triekti, viņi nebūs visai laipni.

-��� D�emma Renforda, viņa skaļi sacīja, tu esi gļēvule.

Kāpjot ārā no gultas, D�emma uzmeta skatienu savai

elektroniskajai grāmatu lasī�anas ierīcei un Emīlijas Dikinsones melnbaltajam attēlam tajā. Viņa sajuta kārdinājumu pie�spiest vajadzīgo podziņu un turpināt lasī�anu. Tas, ka �is Ljūks Konors rakstīja romānus, kuru darbība norisinājās as�toņpadsmitajā gadsimtā, D�emmai likās fascinējo�i. Viņa no�sprieda, ka patie�ām vēlētos ar �o cilvēku iepazīties.

Viņa ātri apģērbās, pa āra kāpnēm devās lejup un pēc tam uz virtuvi. Tur bija saimniecības vadītāja Rei�ela, kuru D�emma bija satikusi jau iepriek�ējās dienā. Tikai �oreiz vi�ņai mugurā nebija uniformas. Viņa bija ģērbusies d�insos un teniskreklā, jauna un glīta, tum�iem matiem un acīm. Pēc iz�skata nekādā ziņā nevarētu noteikt, ka viņa strādā par māj�saimniecības vadītāju.

-��� Uzvarētāja! Rei�ela sacīja, tiklīdz pamanīja D�emmu durvīs.

-��� Tā gan, D�emma apstiprināja un apsēdās pie virtuves letes. Vai vēl kāds ir piecēlies?

-��� Esi nobijusies no Ailas ne�petnās mēles, ja? Rei�ela pa�vaicāja un no cepe�krāsns izņēma pilnu paplāti ar cepumiem.

-��� Briesmīgi nobijusies.

-���� Vari mierīgi atpūsties, jo misis Freizere abus �orīt jau aizveda projām. Aina nebija no patīkamajām.

-��� Tie�ām? D�emma no brīnumiem iepleta acis.

Rei�ela pieklusināja balsi. Tā vien liekas, ka Aila un

Ķērks pagāju�ajā naktī nepiedienīgi uzvedu�ies.

D�emma iesmējās. Varu iedomāties, ka tas misis Frei�zerei nudien nebija pa prātam.

-��� Lenijam patīk koķetēt. Vai viņ� jau ir izmēģinājis spē�kus ar tevi?

-��� Nekā tamlīdzīga.

-��� Ak jā, pareizi. Misis F tevi nodevusi Kolina aizsardzībā, vai ne? Leniju var ietekmēt tikai tad, ja uzstāj lielais brālis.

-���� Diezin vai �oreiz tā bija, D�emma sacīja, bet jutās iepriecināta, to dzirdot. Mēs ar Kolinu braucām uz pilsētu pusdienās, jo es nokavēju tās, ko pasniedza �eit. Vai drīkstu paņemt vienu cepumu?

-��� Nē. Man likts tevi sūtīt uz ēdamistabu, lai tu brokasto�tu kopā ar to, kas nu palicis no Freizeru ģimenes. Lenijs ar negodu tika aizraidīts atpakaļ uz Ri�mondu. Rei�ela pa�smaidīja. Dro�i vien paies trīs vai �etras dienas, līdz māte viņam piedos. Un �eimuss ir kopā ar saviem draugiem no skolas.

-��� Bet Kolins un D�īna?

-��� Kolins ir darbā. Viņa ir projām. D�īna uzrodas �eit, iz�dara kaut ko brīni�ķīgu, metas virsū Kolinam un pēc tam atkal dodas savās advokātes gaitās.

D�emmai nācās apslēpt vil�anos, jo �ie vārdi apstiprināja viņas aizdomas. Pēc tam viņa izbrīnīti paraudzījās uz Rei�elu. Izklausās, ka tev D�īna nepatīk.

Rei�ela uzlika uz pannas �ķiņķa �ķēli. Viņa ir lieliska. Pagāju�ajos Ziemassvētkos uzdāvināja man Prada rokassomi�ņu. Uz dzim�anas dienu dāvanā ceru saņemt Manolo apavu pāri. Viņa alla� ir jauka un taktiska un prot mani sasmīdi�nāt. Neko sliktu nevaru par viņu sacīt.

-���� Bet�

Mājkalpotāja pagriezās, lai paraudzītos uz D�emmu. �ķiet, Kolins domā, ka D�īna grasās pārcelties uz Edilīnu, piedzemdēt trīs bērneļus un dzīvot te kopā mū�am un lai�mīgi.

D�emma iedomājās par māju, ko nopirka Kolins, un par viņa vārdiem, ka draugi jau nodibināju�i ģimenes. Izskatī�jās, ka Rei�elai taisnība. Sievietēm mūsdienās skaitās mo�derni pamest karjeru un pārtapt par māmiņu un mājsaim�nieci.

Rei�ela pavīpsnāja. Tu ar D�īnu iepazinies. Vai tie�ām tev liekas, ka Edilīna ir gana aizraujo�a vieta tādai kā viņa?

Lai arī vēl neredzējusi sevi�ķi daudz Edilīnas jaukumu, D�emma tomēr noprata, ka D�īna ar savām augstpapē�u kurpēm un ārkārtīgi dārgajām drēbēm �eit neliekas iederīga. Varbūt viņa varētu kļūt par pilsētas mēru? D�emma ieminējās.

-���� Un nodarboties ar pazudu�u suņu meklē�anu? Es gan tā nedomāju. Ievibrējās Rei�elas mobilais telefons. Viņa to izņēma no kabatas un paskatījās ekrānā. Tas ir misters F. Viņ� sē� pie galda, bet ēdiena tur nav. Viņam tā ir patie�ām liela katastrofa.

-��� Viņ� tev no ēdamistabas atsūtīja īsziņu?

Rei�ela smaidīja. Tie�i tā. Viņ� nopirka man viedtālruni un maksā rēķinu tikai tādēļ, lai varētu man paziņot, kur at�rodas un uz kurieni jānes ēdiens. Drīz tu sapratīsi, ka Frei�zeri nav tādi kā pārējie cilvēki uz pasaules. Telefons atkal ievibrējās, un viņa ieskatījās ekrānā. Viņ� man atgādināja, ka tevi jāsūta turp.

D�emma piecēlās no krēsla. Tagad, kad Ķērks un Aila ir projām, es labprāt brokasto�u kopā ar misis un misteru Freizeriem. Viņa apklusa un nopietni paraudzījās uz Rei�elu. Vai ir kas tāds, ko man vajadzētu zināt par �iem cil�vēkiem? Man te kādu laiku nāksies dzīvot.

-��� Viņi ir jauki. Varbūt mazliet izlutināti lielā naudas dau�dzuma dēļ, tomēr labi cilvēki. Turies tālāk no Lenija, ja vien nevēlies kļūt par iemeslu kārtējam ierobljumam viņa gultas galā. Un ļauj, lai �eimuss tevi uzzīmē. Un, kad mājās atgrie�zīsies Perijs, neiemīlies viņā. Vecāki to nezina, bet viņa sirds vairs nav brīva.

-��� Un Kolins? D�emma ar plaukstu pārvilka pār vēso marmora darba virsmu. Rei�ela neatbildēja, un D�emma pa�raudzījās uz viņu.

Mājkalpotāja nesmaidīja, tomēr acīs dzirkstīja draiskas uguntiņas. Kolins no visas kompānijas ir pats labākais. Ti�kai tev jāzina, ka viņ� ir vienreizēji uzticīgs un�

-Un?

-��� D�īna uzskata viņu par savu īpa�umu. Vai atceries, kā �reks cīnījās ar pūķi, lai iegūtu princesi Fionu?

-Jā.

-��� Salīdzinājumā ar D�inu pūķis ir tikai maigs un trausls tauriņ�. Ja vien nevēlies cīnīties uz dzīvību un nāvi, turies no Kolina tālāk.

-��� Paldies! D�emma pateicās un virzījās uz durvju pusi. Un tas ārsts? Tristans? Vai tā viņu sauca?

Rei�ela tikai pavicināja ar roku kā atvairoties. Par dok�toru Trisu pat nav vērts domāt. Nepiepildāms sapnis. Kalns, kurā nemū�am neuzkāpt. Varēsi uzskatīt sevi par veiksminieci, ja viņ� tevi uzaicinās uz satik�anos. Tomēr, ja gribēsi viņam atdot savu sirdi, tā tiks salauzta.

D�emmas seja paradijas izbrīns. �ķiet, ka �ī ir varen ne�parasta pilsēta, viņa nomurmināja un devās uz ēdamistabu.

Misters Freizers sēdēja galda galā un lasīja laikrakstu.

-������ īstajā laikā, viņ� sacīja, nepaskatīdamies uz D�emmu.

-��� Esmu izbadējies.

-�� Atvainojiet, ta�u tā esmu tikai es, D�emma noteica un apsēdās viņam blakus. Ēdiena nav. Bet Rei�ela cep �ķiņķi neliela dīķī�a lielumā.

-���� Izklausās pareizi. Misters Freizers nolika laikrakstu un uzsmaidīja viņai. Pēc vakarvakara man nepiecie�ams pa�ēst. Vai Rei�ela tevi iepazīstināja ar visām tenkām?

-��� Diezin vai Aila tiks aicināta atpakaļ.

Misters Freizers iesmējās. Mana sieva uzskata, ka visas sievietes, kuras kaut vai tikai parunājas ar mūsu dēliem, vi�ņus pavedina. Man tomēr jāatzīst, ka tikai Lenijs alla� saka "jā". Ja viņ� kaut reizi�

D�emma jau zināja, ko viņ� grasās sacīt, un iejaucās: Es ļoti daudz laika esmu pavadījusi ar patie�ām veselīgiem jau�niem vīrie�iem. Es varu tikt galā.

-���� Labi, viņ� noteica, tad pamanīja, ka nāk Rei�ela un nes pilnu paplāti ar da�ādiem ēdieniem. Tevi gaidīdams, es zaudēju desmit mārciņu svara.

-��� Jūs glu�i labi pārdzīvotu arī divdesmit mārciņu zaudē�jumu, Rei�ela nesatricināmi attrauca. Kur tad misis F?

-��� Runā pa telefonu. Viņai bija jāpiezvana apmēram ducim draudzeņu, jāpastāsta par darbu, D�emmu un vēl arī par to, ko pēdējā meitene nodarīja Lenijam.

Rei�ela pa�ūpoja galvu. Nekas nemainās. Vēlaties ave�ņu vai persiku ievārījumu? Nē. Pagaidiet. Jūs gribēsiet abus.

-��� Un kāpēc ne? Mums jānosvin D�emmas iera�anās.

-��� Derēs jebkur� iemesls, Rei�ela noteica un devās atpa�kaļ uz virtuvi.

Kad misters Freizers un D�emma bija paliku�i divatā, vi�ņi sāka piepildīt savus �ķīvjus.

-��� Kādu ma�īnu tu vēlētos? misters Freizers vaicāja.

-��� Duesenberg, viņa a�i atbildēja.

-��� Tā nu gan ir neparasta izvēle.

-��� D�emma, sacīja misis Freizere, kura ienāca istabā un apsēdās pretējā galda galā. Papildu plāksnes bija noņemtas, un galds kļuvis īsāks. Es tevi brīdinu, ka �ajā ģimenē la�bāk nejokot par ma�īnām, jo citādi tam vairs nebūs ne gala, ne malas. Tev neizdosies nākt klajā ar kaut ko tādu, kas vi�ņus iedzītu strupceļā.

-��� Tas ir izaicinājums vēsturniecei. D�emma paraudzījās uz misteru Freizeru. Un kā būtu ar Dun/ea?

-���� Duryea Motor Wagon Compamj, misters Freizers sacīja. To dibināja Frenks un �ārlzs Dirē. Tūksto� astoņi simti de�viņdesmit tre�ajā gadā viņi radīja "dāmu faetonu" un pēc diviem gadiem uzvarēja Chicago Times-Herald ātrumsacīkstēs. Bet, ak vai� Sākās brāļu cīniņi. Bēdīgas beigas.

-��� Redzu, ka �ajā jomā man laikam patie�ām nāksies pa�likt zaudētājos, D�emma atzina.

-��� Vai tu zināji, ka �eimuss Freizers tas, kur� te ieradās no Skotijas apmēram tūksto� septiņi simti septiņdesmitajā ga�dā taisīja kravas ratus D�ord�a Va�ingtona karaspēkam?

D�emmas acis no izbrīna kļuva glu�i apaļas. Patie�ām?

-��� Mūsu ģimenē vīrie�u kaislīgā aizrau�anās ar transporta līdzekļiem pāriet no paaudzes uz paaudzi. Mūsdienās viņu visdrīzāk nosauktu par mānijas pārņemtu un sūtītu pie spe�ciālista ārstēties. Ta�u viņ� glu�i vienkār�i radīja labākos kra�vas ratus, kādus cilvēki tolaik bija redzēju�i.

-��� Tie bija pietiekami labi, lai palīdzētu gūt uzvaru karā pret ļoti nopietnu ienaidnieku, D�emma noteica. Varo�nis.

Misters Freizers paraudzījās uz D�emmu ar gandrīz mī�lestības pilnu skatienu.

-���� Dieva dēļ, Grinij, ieteicās misis Freizere. Ļauj ta�u meitenei paēst! Jūs abi vēl gadiem ilgi varēsiet runāt par vēs�turi. �ie vārdi izklausījās nelaipni, tomēr viņas acīs vīdēja laimīgs mirdzums. Pa�laik mums jāapsprie� praktiskāki jautājumi. D�emmai jāpārceļas uz Edilīnu, tāpēc mums va�jag izdomāt, kā atgādāt �urp viņas mantas.

-���� Es tev varētu aizdot pikapu. Tu aizbrauktu gan turp, gan atpakaļ, misters Freizers ierosināja. Ta�u laikam jau viss atkarīgs no tā, cik daudz mantu esi iecerējusi vest uz �ejieni.

-��� Domāju, ka rīt no rīta ar lidma�īnu do�os atpakaļ, sa�cīja D�emma. Un noīrē�u ma�īnu ceļam uz �ejieni. Mantu nebūs pārāk daudz.

-��� Pat grāmatu nebūs?

Visi paraudzījās uz Kolinu, kur� stāvēja durvīs. Viņ� uz�smaidīja D�emmai, apsēdās pie galda iepretī viņai un uzli�ka sev uz �ķīvja olu kulteni.

-���� Da�as grāmatas man ir, D�emma atteica un arī uz�smaidīja Kolinam. Viņ� izskatījās atpūties un laimīgs. To�mēr ne tik daudz, kā tev �ķiet.

-���� Tu noteikti gribēsi arī no kāda atvadīties, minēja mi�sis Freizere, un visi paraudzījās uz D�emmu. Vakar Aila netie�i norādīja, ka tavā dzīvē ir ļoti daudz jaunu vīrie�u.

-��� Tikai mani audzēkņi, D�emma paskaidroja. Un� ir mulsino�i par to runāt, ta�u viņi bija pilnīgi pārliecināti, ka es �o darbu dabū�u, tāpēc sarīkoja man atvadu ballīti jau pirms tam, kad devos uz interviju. Viņa gremdējās atmi�ņās. Sportiskie audzēkņi sarīkoja pārsteigumu, un tas izvēr�tās par patie�ām jautru pasākumu. Pui�i bija sarūpēju�i as�prātīgas dāvanas: sīciņus boksa cimdus un sporta krekliņu ar daļēji nogrieztu apak�ējo malu. Viņi vienmēr bija D�em�mu ķircināju�i, jo viņa alla� uz nodarbībām mēdza ģērbties lielās maisveida drānās, kas apslēpa auguma aprises. Kad apmēram stundu visi bija baudīju�i jautrību, viens no augu�mā lielākajiem pui�iem uzcēla D�emmu plecā un aiznesa at�pakaļ uz viņas dzīvokli. Pārējie viņiem sekoja. Tā nu iznāca, ka D�emma atradās daudzu jaunu, spēcīgu un muskuļotu vī�rie�u ielenkumā, kuru kopējais svars dro�i vien bija vairāk nekā tonna. �āda pieredze bija patie�ām uzmundrino�a.

-��� Tad varam visu uzskatīt par nokārtotu, misis Freize�re paziņoja. Visas mantas tiks atsūtītas �urp, un D�emmai nekur nebūs jābrauc.

-��� Es īsti nezinu� D�emma mēģināja iebilst.

Misters Freizers paraudzījās uz sievu ar tādu skatienu, kas lika domāt, ka viņ� ir par kaut ko apmulsis.

-��� Domāju, ka tas ir ideāls risinājums, misis Freizere no�teica, tad piecēlās un piegāja pie skapja, atvēra atvilktni un izņēma uz riņķī�a savērtas atslēgas. Tās viņa sniedza D�em�mai. Te ir garā�as un viesu namiņa atslēgas. Ja tu man pa�teiksi visu nepiecie�amo informāciju, es parūpē�os, lai tavas mantas tiek sasaiņotas un atgādātas �urp.

-��� Es nevaru �ādi jums uzplīties, D�emma atvairījās.

-��� Varu apliecināt, misters Freizers paliecās uz viņas pu�si, ka mana sieva ir izcili prasmīga, kad nepiecie�ams pa�rūpēties, lai lietas tiek iesaiņotas un atgādātas �urp. Anglija dro�i vien jau ir iztuk�ota pilnībā, tagad, kad viss ir atsūtīts uz mūsu mājām.

D�emmu plosīja pretrunīgas izjūtas. Viņai ļoti negribējās sagādāt kādam lieku darbu un izdevumus. Ta�u arī braukt projām nebija ne mazākās vēlē�anās. Viņa paskatījās uz at�slēgām plaukstā. Tās bija uzvērtas uz Frazier Motors riņķī�a, un D�emma tās turēja tik cie�i, ka metāls iespiedās rokā. -

Labi, viņa galu galā piekāpās. Ja reiz palieku �eit, man vajadzēs iegādāties da�us tualetes piederumus un�

-���� Kolins tevi aizvedīs, misis Freizere steig�us izrīkoja.

-��� Visu, kas tev nepiecie�ams. Kurp vien tev būs vajadzīgs, viņ� tevi tur nogādās.

Misters Freizers domīgi paskatījās uz sievu, tad pievēr�sās dēlam. Aizved D�emmu uz Viljamsburgu, un paņemiet viņai ma�īnu.

-��� Viņai būs vajadzīgi arī kancelejas piederumi, misis Freizere atgādināja.

-��� Da�ādu krāsu pildspalvas jau nu noteikti, Kolins pie�bilda, un viņa acīs uzdzirkstīja ķircino�i velniņi.

Jā. Bet tagad dodieties ceļā, misis Freizere teica.

-��� Man �odien daudz darba, un jūs abi tikai traucēsiet.

Kolins pāri galdam paraudzījās uz D�emmu. Izskatās, ka mēs te neesam vēlami.

D�emma pasmaidīja. Viņa ļoti labprāt pavadītu vēl vienu dienu kopā ar Kolinu!

Tiklīdz Kolins un D�emma bija izgāju�i no ēdamistabas, Perigrins Freizers vērsās pie sievas. Alij, viņ� lēnām sa�cīja, kas īsti tev padomā? Kad atbilde kavējās, viņ� ar plaukstu pārvilka sejai. Tā vien �ķiet, ka pēdējā laikā es tev �o jautājumu uzdodu katru mīļu dienu.

Alija joprojām neko neteica, tikai sēdēja un lūkojās uz vīru ar tādu sejas izteiksmi, kas neko nespēja viņam paskaidrot.

-��� Es piekāpos tev par visiem tiem vecajiem papīriem un tagad studentei maksāju algu un uzturē�anās izdevumus. Mēs to bez ba�ām varam atļauties, bet tev ir padomā kaut kas sais�tībā ar mūsu vecāko dēlu, un man gribētos zināt, kas tie�i.

Misis Freizere nopūtās. Mēs esam precēju�ies jau vai�rāk nekā trīsdesmit gadu. Tev gan būtu jāzina, ko es vēlos vairāk par visu pasaulē.

-��� Atrast kādu cilvēku Anglijā, kur� apstiprinātu, ka esi lē�dija? Perigrins Freizers vaicāja, un balss skanēja kā īsta vil��anās simfonija. Viņam ļoti nepatika, ja sieva izrīkojas �ādi, it kā sacītu, ka īsteni mīlo�am vīram intuitīvi jābūt skaidrī�bā par viņas slēptākajām domām.

-��� Ja tu uzskati, ka visdziļākā un vispatiesākā mana vēlē��anās ir tikai �ī, tu par mani nezini vispār neko.

Perigrins nepakļāvās vēlmei steig�us paraudzīties rokas pulkstenī, turklāt pieredze bija viņam iemācījusi, ka �āda rī�cība izraisītu ķīviņu. Viņ� vēlējās doties uz darbu, pabeigt pāris līgumu un pēc tam ar draugu uzspēlēt golfu. Ar dok�toru Henriju �ovu. Tomēr viņam gribējās uzzināt, kas sie�vai īsti prātā, jo reizumis viņas gājieni radīja problēmas. Iz�ņemot karsto vēlē�anos iecelt sevi grāfienes kārtā, visi pārējie viņas plāni saistījās ar vīru vai abu kopīgajiem bēr�niem. Lai gan jāteic, ne vienmēr viss izdevās, kā māte bija iecerējusi.

Kad viņu meita Ariela vidusskolā lēja gau�as asaras, jo viņai nebija daudz draugu, Alija kļuva par skolas karsējmeiteņu komandas sponsori. Viņa pat finansēja formas tērpu iegādi. Tikai bija viens noteikums Ariela jāuzņem �ajā ko�mandā. Viss izdevās glu�i labi. Kad Lenijs se�padsmit gadu vecumā bija tik kautrīgs, ka nespēja pat uz dejām aiziet, Alija noorganizēja viņam iespēju vienu vasaru pavadīt Parīzē un apgūt baleta soļus. Savā mācību grupā viņ� bija vienīgais he�teroseksuālais dalībnieks. Un tas vairs nebija īpa�i labi.

-�� Alij, viņ� pacietīgi iesāka, es patie�ām nezinu� Pie�pe�i viņ� apklusa, jo bija atcerējies, ko sieva sacījusi reiz, pirms daudziem gadiem. Kad Kolinam bija apmēram �etri gadi, viņa teica: "Domāju, ka viņ� mums sagādās gudrus un skaistus mazbērnus." Ņemot vērā puisēna vecumu, tie bija visai savādi vārdi, tālab palika atmiņā.

-���� Mazbērni, viņ� no�ukstēja. Kad Alija viņam silti uz�smaidīja, bija skaidrs, ka tā ir pareizā atbilde. Tomēr viņ� joprojām nesaprata. Vai tu saki, ka tevi vairs pārāk neinleresē kļū�ana par grāfieni?

-��� Protams, ka ne! Ja mana ģimene patie�ām domā, ka es�mu tik sekla, lai to vēlētos� Likās, ka viņa nespēj atrast pareizos vārdus, lai aprakstītu, cik slikti tas liek viņai jus�ties.

Perigrins ērtāk iekārtojās krēslā. Cik ilgi tu jau plāno �o� �o lietu? Un kas tie�i tas ir?

-���� Kop� dienas, kad piedzima Eleonoras �ovas pirmais mazbērns, Alija attrauca. Kā enerģijas lādiņu saņēmusi, vi�ņa piecēlās kājās. Katrai sievietei �ajā pilsētā ir mazbērni!

Bija skaidrs, ko viņa vēlējās pateikt. Ne jau katrai sievie�tei, bet gandrīz katrai, kurai ir pieaugu�i bērni, turklāt �īs sie�vietes nāca no septiņām pilsētas dibinātāju dzimtām. Un viņām bija mazbērni.

-��� Elijai Sovai jau ir trīs mazbērni. Un viņas jaunākā meita Sāra ir gaidībās! Viņa ir precējusies tikai da�us mēne�us. Tad vēl Helēna Konora. Dvīņi! Un viņas vedekla nosauca bēr�nus vecvecāku vārdos!

Alija bija gara auguma sieviete, turklāt miesās padevu�sies �ī viņas fiziskā īpatnība vīram alla� bija patikusi -, bet varēja kļūt visai biedējo�a, kad izslējās pilnā augumā.

-��� Visām viņām ir mazbērniņi, kurus lutināt un dievināt, Alija turpināja gausties. Helēnai ir tikai viens bērns, bet divi mazbērni! Un būs vēl. Bet kas ir man? Pieci bērni un ne mazākās cerības uz mazbērniem.

-���� Ariela dro�i vien apprecēsies ar to vīrieti. To Frenku Tīsenu, Perigrins rimti sacīja. Viņam nebija ne jausmas, ka sie�vu nomāc �ādas problēmas. Viņ� ticēja, ka dzīvē notiek tas, kam jānotiek, un vislabāk ir ļaut, lai daba pati visu nosaka.

-��� Mūsu meita vēl nav beigusi rezidentūru. Alija pa�āva rokas gaisā. Vai tie�ām tu domā, ka tad, kad tas beidzot būs noticis, viņa uzreiz metīsies mātes pienākumu jūrā?

-��� Viņa varētu�

Alija nikni paraudzījās uz vīru. Vai tie�ām tev �ķiet, ka es neesmu ar viņu par to runājusi? Vai tu domā, ka mums nav bijis mātes un meitas sarunu par viņas iespējamajiem bērniem? Runa ir par viņas ol�ūnu vecumu, par to, cik vecs ir vīrietis, ar kuru viņa precēsies. Tā tas ir. Frenks ir� lai�kam tre�ais vīrietis, ar kuru viņai biju�as nopietnas attiecī�bas.

Lai arī sejas izteiksme palika nemainīgi mierīga, tomēr klusībā Perigrins nozvērējās pēc iespējas ātrāk piezvanīt mei�tai un pateikt, ka mīl viņu tādu, kāda viņa ir.

-��� Un mūsu puikas� Alija turpināja. Lenijs neapprecē�sies nekad. Viņam patīk� man pat domāt negribas par to, ar ko viņ� tur nodarbojas. Perijam vislabāk patīk vienkār�i sēdēt, nedarīt neko un ļaut, lai sievietes padara pa�as sevi par muļķēm, jo viņam ir glīta seja. �o prieku viņ� nemainīs pret kādu vienu sievieti, kura turklāt vēl gaidīs, lai viņ� pa�līdz mājas darbos.

Perigrinam likās, ka viņa mājā rit da�ādas dzīves, par ku�rām viņam nav ne mazākās jausmas. Un tas viņu fascinēja. �eimuss? viņ� vaicāja.

-��� Vai esi redzējis viņu ejam uz satik�anos ar meiteni? Kaut vai tikai vienu reizi?

-��� Nē. Neesmu vis, Perigrins atbildēja. Tomēr jāteic, ka viņ� nemaz nebija par kaut ko tādu iedomājies. Viņ� zināja, ka reizēm karsējmeitenes �eimusu izmanto par piramīdas centra balstu. Un tas nozīmēja, ka piecas piemīlīgas meite�nes īsos bruncī�os rāpās pa viņa augumu aug�up. Ta�u Perig�rins ne reizi nebija dzirdējis, ka �eimuss būtu kaut ko sacījis par �o triku. Un kaut ko baudkāru jau nu pavisam ne.

-��� Tātad atliek Kolins, teica Perigrins. Kad sievas seja no satraukuma kļuva glu�i sarkana, viņ� saprata, ka trāpījis pa�ā sāpīgākajā vietā.

Alija apsēdās un pieklusināja balsi. �im puikam ir trīs�desmit gadu.

-��� Viņam ir D�īna. Tā kā Alija cie�i paraudzījās uz vīru, viņ� turpināja: Vai tad tu nedomā, ka viņ� apprecēsies ar D�īnu?

-��� Apprecēsies un pēc tam iz�ķirsies, Alija noteica.

Perigrina mute no pārsteiguma pavērās. Un man likās,

ka tev D�īna patīk.

-���� Es viņu mīlu gandrīz tikpat, cik pa�as meitu. Priecājos par katru minūti, ko esam pavadīju�as divatā. Iepirk�anās kopā ar viņu ir īsta izklaide. Bet viņa nav īstā Kolinam.

-��� Vai tev neliekas, ka to viņam vajadzētu izlemt pa�am? Kad sieva neko neatbildēja, Perigrins cie�i paraudzījās uz vi�ņu. �ķita, ka viņas acis pūlas kaut ko pateikt. "Kā gan viss tikko dzirdētais saistās kopā?" misters Freizers prātoja. Un piepe�i viņ� saprata. Ja reiz tu vairs neraizējies par to grā�fienes lietu� tad jau D�emmu tu nolīgi Kolina dēļ? Visa �ī jezga, to veco dokumentu pirk�ana, viesu namiņa pārbūve, pētnieces nolīg�ana� Viss Kolina dēļ? Tā ir, ja?

Alijas skatiens liecināja, ka vīrs ir patie�ām gudrs, ja reiz visu beidzot ir sapratis. Mūsu dēls savus �erifa pienāku�mus uztver ārkārtīgi nopietni. Un viņ� neizvēlēsies sievieti, kura dzīvo viņa jurisdikcijā. Vai esmu tev stāstījusi, kā reiz gaidīju Kolinu ma�īnā, un Doloresa Kostasa parādījās sava nama durvīs, tērpusies sārtā negli�ē?

"Vismaz piecpadsmit rei�u," nodomāja Peregrīns, tomēr neko neteica. Viņ� bija par to pavaicājis ari Kolinam, bet dēls tikai nosmējās. �ī sieviete bija vientuļā māte, viņas trīs ga�dus vecajai meitiņai naktī sacēlās augsta temperatūra. Un vi�ņa uz lieveņa iznāca, ģērbusies pid�amā un rītakleitā, kuru mazā apvēmusi. Perigrins gan sprieda, ka patiesība atradās kaut kur pa vidu abiem �iem stāstiem. Viņ� daudzkārt bija redzējis, kā sievietes mēģina koķetēt ar Kolinu, tikai viņu pūliņiem nebija rezultātu. Viņ� tās glu�i vienkār�i likās ne�ievērojam. Kolins uzskatīja visus Edilīnas iedzīvotājus par aizbilstamajiem. Viņam ne prātā nenāktu ielaisties dēkā ar kādu, par kuru darba dēļ jāuzņemas rūpes.

"Un tie�i tālab D�īna ir tik lieliski piemērota Kolinam," nodomāja Perigrins. Viņa darbs Edilīnā nav saistīts ar no�teiktām stundām. Viņu var izsaukt jebkurā brīdī, jebkāda iemesla dēļ. Sniega vētras laikā nogādāt ārstu pie kādas grūtnieces, atrast apkārtnes me�os apmaldīju�os cilvēkus vai notvert traku suni. Normāla sieva būtu nelaimīga, ja viņas vīrs tik ilgu laiku pavadītu ārpus mājām, bet D�īnai ir plauksto�a karjera. Viņa pati būs pārāk aizņemta, lai vēl arī raizētos, ka vīrs nav atgriezies mājās precīzi se�os vakarā.

-��� Vai tu zini, ko izdarīja Kolins? Alija vaicāja.

-��� Diezin vai man par to ir kaut mazākais priek�stats.

-��� Viņ� nopirka Ljūka Konora māju.

-��� To, kuru Ljūks rekonstruēja?

-Jā.

-��� Skaista vieta. Cik Kolins par to samaksāja? Vai viņ��

Alija nikni raudzījās uz vīru. Ja reiz viņu dēls nopircis

māju un vairs nemitināsies tajā briesmīgajā dzīvoklī virs �e�rifa biroja, tas nozīmē, ka viņ� gatavojas nopietni iekārto�ties dzīvē, iespējams, pat apprecēties. Vai tad Alija par to ne�būtu priecīga? Ak tā, pareizi. Perigrinam tas nekad agrāk nebija ienācis prātā, tomēr viņam bija jāatzīst, ka D�īnu viņ� nekādi nespēja iedomāties kā māti. Pavisam noteikti viņ� ne�spēja iztēloties D�īnu augu nakti paliekam nomodā pie sasli�mu�a bērna un nākamajā rītā atveram durvis ar netīru pid�a�mu mugurā. Patiesībā viņ� D�īnu vispār nespēja iedomāties dzīvojam Edilīnā.

-��� Nu, vai tagad tu saproti? Alija vaicāja.

-��� Vai jūs to izplānojāt kopā ar tavu seno draudziņu Frediju? Lai arī sieva jau gadiem ilgi nav tikusies ar vīrieti, kur� nu jau kļuvis par universitātes rektoru, tomēr viņu tra�cināja tas, ka abi joprojām vēl sazinās. Frazier Motors vairā�kas reizes bija ziedoju�i automa�īnas, lai uzlabotu universi�tātes finansiālo stāvokli. Ja nevēlies to darīt Fredija labā, izdari to manis dēļ, sieva bija lūgusies. Lūdzu!

-��� Mēs ar Frediju diezgan rūpīgi izpētījām ziņas par katru pretendentu. Alija �ķībi uzsmaidīja vīram. Es nevēlējos nolīgt kādu, kura būtu cie�i saistīta ar savu ģimeni un pat negrasītos apsvērt iespēju pārcelties uz Edilīnu. Vai tā Aila nesagādāja vienu vienīgu vil�anos?

-��� Un ko tad Ķērks? Perigrins ieinteresēti vaicāja. Nē, nesaki man. Ja ierastos trīs jaunas sievietes vien, Kolinam uzreiz kļūtu skaidrs, kas tev padomā.

Alija viņam silti uzsmaidīja.

-��� Un Kolinam patīk D�emma, Perigrins no�ukstēja.

-��� Pat vairāk, nekā es biju uzdro�inājusies cerēt. Kad Fre�dijs man pateica, ka tā meitene palīdz mācībās futbola ko�mandas pui�iem, es sapratu, kāds varētu būt iznākums.

-��� Un kas notiks tagad? Perigrins ieskatījās savā rokaspulkstenī. Viņ� grasījās aizmirst par darbu un taisnā ceļā do�ties uz golfa spēli. Viņam bija nepiecie�ams kaut nedaudz fi�zisku nodarbību, lai sakārtotu domas un prāts darbotos skaidrāk.

-���� Es parUpē�os, lai viņi kaut ko dara kopā tik bie�i, cik vien iespējams.

Perigrins piecēlās kājās. �is viņa sievas plāns �ķita pietie�kami nekaitīgs. Nebūs jau pirmā reize, kad Kolins un D�īna pa�ķiras. Būs asaras, bet varēs līdzēt, visu vainu par noti�ku�o uzveļot misis Freizerei. Tomēr D�īnas patie�ām �ēl. Perigrinam patika D�īna un ļoti gar�oja viņas gatavotais ēdiens. Nu ko, dārgā, viņ� sacīja, ja vien vēlies, vari spēlēt savedēju. Tikai parūpējies, lai es vienmēr būtu infor�mēts par visu. Viņ� apklusa. Un kā tad doktors Triss? Vai tad par viņu nebija runa? Varbūt viņi ar D�emmu atras�tu kopīgu valodu un viens otram iepatiktos?

-���� Katra pilsētas sieviete ir izmēģinājusi laimi. Nespēju iedomāties, ka mūsu centīgajai D�emmai varētu izdoties vi�ņu savaldzināt. Pat brīni�ķīgā D�īna nespēja sagrozīt dok�toram Trisam galvu.

Mācoties koled�ā, Perigrins tikās ar daudzām meitenēm, kuras bija krietni vien skaistākas un valdzino�ākas par Aliju. Tomēr brīdī, kad sporta zāles otrā pusē ieraudzīja viņu, saprata, ka �ī būs īstā. Tas notika basketbola spēles laikā. Viņ� vēroja Aliju, kāds viņam pa galvu trāpīja ar basketbola bumbu, tā strauji atlēca. Visai skolai bija lielum lieli smiekli. Jau pēc �etriem mēne�iem viņa gaidīja pirmo bērnu. Vēl pēc diviem mēne�iem tika svinētas kāzas.

Viņ� noskūpstīja sievas vaigu. Ceru, ka tev ir taisnība, dārgā, un tu panāksi to, ko vēlies. Tikai nedari neko radi�kālu, labi?

-��� Paskaidro, ko tu domāji, sacīdams "radikālu"?

Perigrins nevēlējās domāt par to, kas varētu notikt. Kā

būtu, ja es �ovakar uzgrilētu da�us steikus?

-��� Jauki. Pateik�u, lai Rei�ela tos �odien nopērk. Mīļumiņ, lai tev �odien labi veicas! Pasveicini doktoru Henriju no ma�nis!

D�emma uzkāpa aug�ējā stāvā, lai paņemtu somu. Kad viņa iznāca ārā, Kolins stāvēja pie sava d�ipa un runāja pa mobilo telefonu. Viņ� neizskatījās iepriecināts. Ieraudzījis D�emmu, viņ� strupi atsveicinājās, aizvēra telefona vāciņu un ielika aparātu kabatā.

Automa�īnā viņa apsēdās Kolinam blakus, viņ� klusējot izmanevrēja garām pārējiem automobiļiem un izstūrēja au�to uz piebraucamā ceļa.

-��� Vai kaut kas atgadījies? D�emma vaicāja.

-��� Nē, nekas. Viss kārtībā. Vai zini, kādu ma�īnu gribēsi?

-���� Es jau tavam tētim sacīju, ka Duesenberg. Kad �is gā�jiens nepalīdzēja un Kolins nekļuva runīgāks, D�emma sacī�ja: Kā būtu, ja mēs to izdarītu vēlāk? Kad tev būs labāka oma.

Tiklīdz viņi bija sasniegu�i ātrgaitas �oseju, Kolins nospie�da sajūga pedāli, noregulēja auto tre�ajā ātrumā, un D�em�ma spēji atkrita sēdeklī.

-���� Nē, man nepiecie�ama izklaide. Vai zini, kur es dzī�voju?

-��� Kaut kur pilsētā?

-���� Esmu apmeties dzīvoklī virs mana biroja. Apak�stāva telpās kādreiz bija dāmu apģērbu veikals, bet aug�stāva platību izmantoja noliktavai. Tur ir tikai da�i logi un viss o� pēc pretko�u līdzekļa.

-��� Un tu vēlies ievākties savā jaunajā mājā, D�emma sā�ka saprast.

-��� Tie�i tā. Bet, kā jau redzēji, man nav nevienas mēbeles. D�īna sacīja, ka rīt dosies kopā ar mani, lai kaut ko varu no�pirkt. Bet tagad viņa manā balss pastkastītē atstājusi ziņu, ka pirmdienas rītā esot paredzēts izskatīt kādu nozīmīgu lie�tu un līdz nākamajai nedēļai viņa nevarēs ierasties.

D�emma iedomājās par to, ko bija sacījusi Rei�ela. Ja D�ī�nai nebija pa spēkam atrast laiku, lai kopā pavadītu nedēļas nogali, kā gan viņa varēs �ajā pilsētiņā dzīvot?

-��� Varu saderēt, tu nepateici, ka esi viņai sagatavojis pa�matīgu pārsteigumu? D�emmai �ķita, ka D�īna diezin vai pieder pie sievietēm, kura priecātos, ja viņai māju izvēlētos kāds cits. Tomēr tā nebija D�emmas darī�ana. Viņa vēlējās, lai Kolins izstāsta par savām attiecībām ar D�īnu.

Diem�ēl viņ� mājienu neuztvēra. Vai tu kaut ko zini par mēbelēm? viņ� vaicāja.

-��� Par tām, kas ra�otas pēc tūksto� astoņi simti se�desmi�tā gada, necik daudz. Lai gan man ir zināma Bauhauza sko�la, ta�u Mīss van der Roe man neko īpa�u nenozīmē. Tomēr jāteic, ka ari rokoko mani atstāj vienaldzīgu. Un nevarētu nosaukt divus vēl at�ķirīgākus stilus, vai ne? Tā kā Kolins neizpratnē skatījās uz viņu, D�emma piebilda: Ā, tu runā�ji par mūsdienu mēbelēm, ja? Par tām, ko veikalos var iegā�dāties tagad? Nē, par tām es nezinu neko.

-��� Tu ļoti labi sapratīsies ar manu tēvu. Viņ� dzīvo antīko automa�īnu pasaulē. Viņ� ir ļoti vīlies, ka neviens no viņa bērniem nav mantojis �o dzimtas apsēstību.

-��� Bet tu sacīji, ka divi tavi brāļi strādā pie viņa.

-��� Tas ir darbs, nevis mīlestība, Kolins paskaidroja.

D�emma nespēja iedomāties, kā vecāki var būt vīlu�ies, ja dēls ir kļuvis par �erifu, meita pavisam drīz kļūs par ārsti un vēl viens dēls dzīvo un elpo ar mākslu. Varbūt� D�emma ieteicās, bet viņu pārtrauca balss, kas atskanēja no konsolē ierīkotās divpusējās sakaru ierīces.

-��� Kolin, vīrietis vaicāja, vai tu mani dzirdi?

Viņ� paņēma mikrofonu. Jā, Tom. Kas tev vajadzīgs?

-��� Cik tālu tu atrodies no Keikrīka strauta atzarojuma?

-��� Desmit minū�u brauciens, Kolins atbildēja un parau�dzījās uz D�emmu. Turies. Viņ� pārbīdīja sajūga slēdzi un, pat nesamazinot brauk�anas ātrumu, apgrieza automa��īnu par deviņdesmit grādiem.

D�emma turējās pie durvīm un sēdekļa. Tā vien �ķita, ka viņa piedalās ātruma sacensībās vai atrodas kādā NASA treniņierfcē.

Kolins nepārtrauca runāt mikrofonā. Tagad esmu ap�mēram astoņu minū�u attālumā. Kas atgadījies?

-��� Kāds �etrgadīgs zēns uzkāpis kokā un tagad sē� uz zara, bet tas kuru katru mirkli var nolūzt. Jau piecpadsmit minū��u mēģinu viņu pierunāt. Es gribu, lai viņ� ielec man rokās, bet viņ� nekādi nav ar mieru to darīt. Viņ� apgalvo, ka es�mu pārāk vecs un viņu nenoķer�u. Vīrie�a balsī bija dzir�dama vil�anās. Ugunsdzēsēji ar kāpnēm jau ir ceļā. Bet es iedomājos, ka tu varētu viņu pierunāt, ja vien esi tepat tu�vumā. Kāris ir �eit, bet�

-���� Vēl tikai piecas minūtes, Kolins noteica, tad izslēdza mikrofonu, izliecās pa logu un ieslēdza sarkano gaismu uz automa�īnas jumta. Iegaudojās sirēna. Viņ� paraudzījās uz D�emmu. Man �ēl, ta�u tagad jābrauc ātri.

D�emma neteica neko, bet viņas acis iepletās. Viņi jau tā brauca ar ātrumu se�desmit jūd�u stundā, turklāt pa līku�motu ceļu. Ceļ� bija saskatāms tikai da�as pēdas uz priek�u. Ja automa�īna�

Domas pārtrūka, jo viņiem priek�ā piepe�i iznira kāds pi�kaps ar laivu piekabē. Izskatījās, ka viņi traucas tie�i tam virsū. Kolins spēji pagrieza stūri pa kreisi� Priek�ā parādī�jās pretimbrauco�s automobilis. D�emma pūlējās saņemties un gaidīja neizbēgamo sadursmi.

Bet tad, glu�i kā ūdens Bībeles si�etā, braucēji pa�ķīrās uz abām pusēm. Blakus eso�ā kravas automa�īna spēji no�bremzēja un pa�āvās uz labo pusi, bet otrs vadītājs prasmī�gi pagrieza ma�īnu pa kreisi, un tā ar purngalu slīdēja koku virzienā. Ceļ� viņiem priek�ā bija tīrs. Un Kolins pat nebija samazinājis brauk�anas ātrumu.

Tiklīdz viņi bija pabrauku�i tālāk, D�emma pagriezās un paraudzījās atpakaļ. Abas automa�īnas bija apstāju�ās. Gara auguma vīrietis izkāpa no kravas automobiļa un devās pie transportlīdzekļa ceļa otrajā pusē.

D�emma atkal pagriezās taisni. Tagad viņu brauk�anas āt�rums bija septiņdesmit jūd�u stundā.

-��� Cilvēks tajā kravas ma�īnā bija Ljūks, grāmatu autors, Kolins sacīja. Un vieglajā ma�īnā bija Remzijs. Viņ� ir ju�rists.

-���� Man bija prieks ar viņiem iepazīties, D�emma atteica, joprojām cie�i turēdamās.

Kolins iesmējās un asi iegrieza auto pa labi vietā, kur ne�bija ne miņas no ceļa. Es nevēlējos tevi biedēt, bet zināju, ka viņi atļaus man izbraukt. Abi ir mani radinieki.

D�emmai gribējās pavaicāt, ko viņ� darītu, ja ceļ� būtu pilns ar tūristiem, tomēr viņa bija pārāk aizņemta ar turē�anos, lai kaut ko sacītu. Visur bija bedres un pauguriRiteņi lēkāja uz aug�u un leju. D�emmu uz sēdekļa mētāja tik stipri, ka galva laiku pa laikam atsitās pret automa�īnas griestiem.

-��� īsākais ceļ�, Kolins spalgi sacīja, lai pārkliegtu sirēnas gaudo�anu un troksni, kas izklausījās kā metāla instrumen�tu kastes grabē�ana automa�īnas aizmugurē. Mēs braucam garām Merlina fermai, viņ� sacīja un norādīja pa labi.

Koku lapotne daļēji aizsedza nelielu astoņstūru ēku ar augstu, smailu jumtu, kas līdzinājās raganas cepurei. Bija re�dzamas nelielas durvis, bet tām blakus eja sienā, kas aiz�darīta ar vārtiem. Nebija nepiecie�ams vēsturnieka prāts, lai pamanītu, ka māja ir ārkārtīgi sena.

-��� Tā ta�u� D�emma ierunājās. Vai tā ir�

-��� Glabātava. Iek�ā ir ūdens, Kolins klieg�us skaidroja, pārslēgdams ātrumus. Jau nākamajā sekundē viņ� apbrauca pāris lielu koku, un skatienam atklājās apgabala �erifa die�nesta automa�īna. Kolins spēji nobremzēja, saceldams biezu putekļu un sīku akmentiņu mākoni.

Klepodama D�emma palika automa�īnā, bet Kolins izlē�ca ārā, iekams tā bija īsti apstājusies. Kad auto joprojām vir�zījās uz priek�u, D�emma pamanīja, ka dzinēja izslēg�anu Kolins acīmredzot uzticējis viņai. Paliekusies pāri konsolei, viņa beidzot izslēdza ma�īnas dzinēju.

Pa priek�ējo logu D�emma ieraudzīja Kolinu un divus likumsargus, ģērbu�os brūnos formastērpos. Viņi stāvēja da��as pēdas atstatu no liela, pērkona laikā cietu�a koka. Puse stumbra bija atdalījusies un nokritusi zemē, izveidojot kaut ko līdzīgu rampai, pa kuru var nokļūt uz aug�u. Bērns itin viegli varētu pa tādu uzrāpties.

Aug�ā uz zara, kur� aizlūzis slīga lejup, sēdēja mazs zēns. Viņam bija gai�i mati un zilas acis, no bailēm kļuvu�as glu�i platas. Puisēna māte stāvēja turpat zem koka un klusā balsī runāja ar dēlu. Viņa mēģināja pierunāt zēnu nekustēties, lai neizraisītu straujāku zara lū�anu.

D�emma izkāpa no automa�īnas, devās pie Kolina un no�stājās viņam blakus. Viņas skatiens bija pievērsts bērnam.

-��� Lai atbrauktu �urp, viņiem būs nepiecie�ams vēl vismaz desmit minū�u, sacīja apgabala �erifs Toms, gara auguma pievilcīgs vīrietis sirmiem matiem, krietni vairāk nekā piec�desmit gadu vecs. Viņ� pagriezās ar muguru pret puisēna māti. Kāris mēģināja uzrāpties pie viņa, bet zars aizlūza. Kā tev �ķiet, ja puika kritīs, vai varēsi viņu noķert?

-���� Noteikti, Kolins sacīja klusi, lai zēna māte nevarētu dzirdēt. Bet koks ilgi vairs neizturēs. Domāju, ka mums viņ� jādabū lejā jau tūlīt. Kolins pagāja tuvāk puisēnam un paraudzījās aug�up. Sveiks�

-��� �ons, zēna māte paskaidroja.

-��� �on, mani sauc Kolins. Es esmu pilsētas �erifs. Un, kā tu redzi, esmu gana spēcīgs. Es gribu, lai tu tagad palaid vaļā to zaru un krīti zemē. Es tevi noķer�u. Tas būs gandrīz kā futbola spēlē. Vai tā būs labi?

-��� Nē! puika iekliedzās un cie�āk pieķērās zaram. Tas skaļi nokrak�ķēja.

-��� Viņ� rāpjas itin visur, zēna māte stāstīja. Balss trīcēja, un sieviete tik tikko spēja apslāpēt histēriju. Viņ� uzkāpj uz virtuves darba virsmām un pēc tam uz augstu piestipri�nātiem plauktiem. Kādu rītu es atvēru durvis skapītim, kur� atrodas virs izlietnes, un viņ� bija iek�ā. Sēdēja un man uz�smaidīja. Viņ��

Kolins pastiepa roku, apskāva sievietes plecus, un viņa pārstāja runāt. Viņ� pagriezās pret zēnu. Labi, �on. Es gri�bu, lai tu tagad sēdi ļoti, ļoti mierīgi. Vai varam tā sarunāt, draudziņ? Mazais atradās tikai apmēram se�as pēdas aug�stāk par Kolina galvu, bet tikpat labi tas varēja būt arī desmitstāvu nama augstumā, ja Kolins gaidīs, kad zars lūzīs, un tad ķers zēnu, abi noteikti cietīs.

-��� Karsējmeitenes, Toms noteica D�emmai aiz muguras. Kad viņa pagriezās, vīrietis uz viņu cie�i skatījās. Kolina jaunākais brālis kopā ar piecām karsējmeitenēm piedalās dzīvās piramīdas veido�anā. Tā, kura ir pa�ā virsotnē, stāv viņam uz pleciem.

D�emmai likās, ka viņ� runā pavisam dīvaini. Vietējās sporta aktivitātes pa�reizējā mirklī nebija uzskatāmas par pa��u aktuālāko notikumu. Kad D�emma atskārta, ko Toms vē�las ierosināt, viņas seja kļuva gai�a no prieka.

Kā tev �ķiet, vai spēsi to izdarīt? Toms vaicāja. Pro�tams, ja puika to pieļaus. Viņ� ir pietiekami smags, un būs nepiecie�ams arī gana liels muskuļu spēks, lai to rezgali no�turētu. Viņ� vaicājo�i nopētīja D�emmu no galvas līdz kā�jām.

Kā alla�, D�emma bija ģērbusies platos d�insos un citu pāri citam uzvilkusi trīs topiņus. Pieradusi strādāt ar jau�niem, vīri�ķīgiem pui�iem, viņa bija iemācījusies ar apģērbu noslēpt sava auguma aprises. Un bija iemācījusies arī tikt ar viņiem galā tādā veidā, kā viņi to saprot. Proti, trenējusies kopā ar viņiem.

Attaisījusi rāvējslēdzēju kokvilnas jaciņai, D�emma to no�ģērba. Zem tās parādījās sārts krekliņ�. Viņa to atpogāja un novilka. Zem tā bija fuksiju krāsas topiņ� ar �aurām lencī�tēm, zem kura bija redzams pieskaņots me�ģīņu krū�turis.

Vīrie�u kolektīvā D�emma bija sapratusi, ka viņi dievina darbu ar ķermeņa aug�daļas muskuļiem. �ķita, ka viņu gal�venās rūpes un raizes alla� saistītas ar bicepsiem un deltveida muskuļiem. Pirms trim gadiem, kad D�emma ierosi�nāja mācīt treniņu laikā, viņa tik tikko spēja pacelt pāri galvai pārīti divas mārciņas smagu hanteļu, bet tagad jau viegli tika galā ar svarcel�anas stieni �etrdesmit piecu mār�ciņu smagumā.

Ar diezgan atkailinātu plecu daļu nostājusies Toma priek�ā, D�emma apzinājās, ka pūliņu rezultāti ir pamanā�mi. Viņa bija nodarbojusies ari ar boksu un veikusi tūksto��iem īpa�u vingrinājumu deltveida muskuļa attīstī�anai. Ta�gad viņas rokas bija spēcīgas un nevainojami veidotas.

-��� Laba meitene, Toms noteica un viņai uzsmaidīja.

Viņiem aiz muguras Toma kaulainais un gados jaunais

vietnieks �etons pie viņa krūtīm vēstīja, ka �ā cilvēka vārds ir Kāris, sāji smaidīja.

-��� Un tu domā, ka ar �īm biksēm kājās spēsi uzrāpties Ko�linam plecos? Kāris pavīpsnāja. Varbūt tev vajadzētu no�vilkt arī tās?

Toms nosodo�i paraudzījās uz savu vietnieku, tad pagrie�zās pret Kolinu, kur� joprojām vēroja zēnu. Kolin! �ī jauna dāma� Sekoja zīmīgs skatiens.

-��� D�emma.

-���� D�emma ir gatava atkārtot to, ko karsējmeitenes dara kopā ar �eimusu, un dabūt to puiku lejā.

-���� Mazais ir pārāk smags. Viņa nevar� Kolins sāka pa�matot noraidījumu, bet tad paskatījās uz D�emmu, un viņa acis iepletās. D�emmas augums �ķita pasakains! Viņa bija spē�cīga un glīti muskuļota. Lielas krūtis un tievs viduklis, kuru Kolinam būtu viegli aptvert ar rokām. Kādu mirkli viņ� ne�spēja atrast piemērotus vārdus. J-jā. Labi� viņ� beigu beigās izstomīja.

-��� Man jau likās, ka tu varētu piekrist, Toms noteica.

Kad D�emma nostājās viņam priek�ā, Kolins atzinīgi vi�ņu nopētīja. Tie studenti tev ir �o to iemācīju�i par trenē�anos, vai ne?

Iespējams, tāpēc, ka mugurā nebija ierasti sargājo�o drēb�ju kārtu, bet varbūt vainojams bija Kolina skatiens vai arī tas, ka D�emmai jau mēne�iem nebija pui�a, viņu pārņēma spēcīgas alkas� pēc Kolina. Pēc vīrie�a, kur� jau kādai pie�derēja. Kuru par savu uzskatīja īsts pūķis.

-��� Klau, Kolin! Kāris uzsauca. Vai D�ina par jums abiem zina?

Kolins ar skatienu lika vietniekam apklust. Pēc tam viņa sejā atkal atgriezās �erifam piedienīga izteiksme, un viņ� pa�raudzījās uz zēnu. Ja es tagad uz saviem pleciem pacel�u mis D�emmu aug�ā, vai tu kāpsi pie viņas?

Puisēns pavērās lejup uz D�emmu ar trūcīgā topiņa sko�pi apsegtajām krūtīm un gandrīz pasmaidīja. Jā. Viņa ir smuka.

-��� Tas puika, kad izaugs, būs vēl viens Lenijs, Kolins sa�cīja, paraudzījies uz D�emmu. Vai varēsi viņu pacelt?

-��� Domāju, ka varē�u, D�emma atbildēja, ta�u viņas sirds nemierīgi sitās; likās, tā dun jau pa�ā kaklā. Kad koka zars nokrak�ķēja atkal un zēna māte aizspieda ar plaukstu muti, lai neiekliegtos, D�emma spēja domāt tikai par to, kas no�tiks, ja viņa puisēnu tomēr nenoturēs.

-��� Labi, Kolins noteica. Viņ� runāja gandrīz kā skolotājs rāmi, klusi un pārliecino�i. Es gribu, lai tu uzkāp uz ma�nas kājas. Un pēc tam es tev palīdzē�u tikt man uz pleciem. Es pieturē�u tevi pie potītēm, lai tev būtu vieglāk saglabāt līdzsvaru. Kad jutīsies pietiekami stabili, pasniedzies pēc vi�ņa. Ļauj, lai viņ� pats nāk pie tevis. Nevelc puiku uz priek��u. Kad būsi viņu satvērusi, turi cie�i. Pārējo paveik�u es pats. Vai saprati?

-��� Jā, viņa atbildēja.

Neviena nemanīts, Kāris ieslēdza sava mobilā telefona vi�deokameru, tad pakāpās atpakaļ, lai iemū�inātu notikumu.

Kolins mazliet paliecās uz priek�u un pastiepa labo kāju, lai viņa varētu uzkāpt viņam uz gurna. Viņ� pastiepa rokas, lai palīdzētu. D�emma svārstījās, un viņ� pamanīja bailes mei�tenes acīs. Bija skaidrs, ka nepiecie�ams iedro�inājums. Ko�lins pārāk labi D�emmu vēl nepazina, tomēr bija pamanījis, ka viņai piemīt sacensības gars. Viņ� teica: Uz priek�u, Renforda! Vidusskolas meitenes rāpo pa manu mazo brāli turpu �urpu; vai tad tu pieļausi, lai tās sīkaļas tevi pārspēj?

�ī vīrie�a balss tonis tas līdzinājās tam, kādā runāja vi�ņas treneris, aizgainīja gandrīz visas D�emmas bailes. Vi�ņa noāva kurpes, pieķērās Kolina rokām un uzkāpa uz viņa saliektās kājas.

Kad viņa bija stabili nostājusies, Kolins uzlika rokas vi�ņai uz kājām un paraudzījās aug�up. Tagad es tevi pacel�u un gribu, lai tu nostājies man uz pleciem. Esi gatava?

D�emma pamāja ar galvu. Viņa palūkojās uz zēnu, kur� kā apburts vēroja viņu rosī�anos un sēdēja pilnīgi mierīgs.

Kolins bez pūlēm pacēla D�emu glu�i kā svarcel�anas stie�ni pāri galvai. Viņa gan saprata, ka tik liels vīrietis �āda vin�grinājuma veik�anai dro�i vien izmanto vismaz pārīti astoņ�desmit mārciņu smagu atsvaru. Un kopā tas bija vairāk, nekā svēra D�emma.

Nostājusies uz Kolina platajiem pleciem, D�emma ar ro�kām atspiedās pret viņa galvu, lai noturētu līdzsvaru. Viņ� stingri turēja viņas potītes un pakāpās soli atpakaļ, kad D�emma izslējās taisni.

Tagad viņas galva bija gandrīz vienā līmenī ar zēna atra��anās vietu un tikai pēdu atstatu. Viņa mazajam uzsmaidīja. Diezgan for�i, vai ne? viņa sacīja, mēģinot puiku iedro��ināt.

-��� Jā. Vai tagad tu vari dabūt mani lejā?

-��� Protams. Es pastiep�u rokas, un tu nāksi pie manis, ja?

Zēns pamāja ar galvu.

D�emma pastiepās uz zara pusi, un Kolins paspēra soli tuvāk kokam. Tagad D�emma bija ļoti tuvu baiļu pārņem�tajam zēnam. Viņa paplēta rokas. Tu tikai nelec. Vienkār�i mēģini it kā krist pie manis. Labi?

Puika atkal pamāja ar galvu un jau nākamajā sekundē lai�dās kritienā. Viņ� patie�ām bija smags, un D�emma gandrīz zaudēja līdzsvaru, tomēr apvija rokas mazajam tik cie�i, ka viņ� tik tikko spēja paelpot.

Kolins nedeva D�emmai laiku sa�ūpoties. Tvēriens ap D�emmas potītēm atslāba, viņ� paspēra soli atpakaļ. Kādu netveramu sekundes daļu D�emma un zēns bija zaudēju�i pamatu zem kājām un it kā karājās gaisā se�as pēdas virs zemes.

Nākamajā mirklī D�emma, joprojām cie�i spiezdama pui�ku pie krūtīm, krita lejup. Un Kolins noķēra abus savās lie�lajās, muskuļotajās rokās. Kad Kolins viņus turēja, D�emma varēja sajust, kā pret viņas vaigu sitas vīrie�a sirds. Zēns bija D�emmai pieķēries tik cie�i, it kā vairs negrasītos viņu laist vaļā.

Pēc brī�a māte izņēma savu dēlu D�emmai no rokām, un mazais atvieglojumā iekliedzās, kad tika nests projām.

-���� Vai viss ir kārtībā? Kolins joprojām turēja D�emmu paceltu.

-��� Jā. Viņa zināja, ka vajadzētu atbrīvoties no Kolina ro�kām, tomēr sajūta bija pārāk laba. Dro�ībā. Un cie�i klāt pie viņa. D�emma brīdi uzdro�inājās piekļauties Kolina augu�mam. Likās, uz pasaules tagad ir tikai viņi divi vien.

-��� Paldies, Toms sacīja. Jums abiem. Tālumā bija dzir�dama sirēnas kauk�ana. Tuvojās ugunsdzēsēju automa�īna.

-��� Uzmanieties! iekliedzās Kāris.

Kolins, joprojām turēdams D�emmu, palēcās atpakaļ un nogāza Tomu no kājām. Zars, uz kura bija sēdējis zēns, ar skaļu krak�ķi nogāzās zemē.

Kad viss bija apklusis un putekļi nosēdu�ies, Toms atra�dās pa�ā cilvēku kaudzītes apak�ā. Kolin, viņ� izdvesa. Es tevi mīlu kā dēlu, bet ja tu, pie joda, ātri nenokāpsi no manis, manas plau�as vienkār�i eksplodēs.

-��� Atvaino, sacīja Kolins un noripinājās no Toma. D�em�ma piecēlās kājās.

Kolins apsēdās un ar lepnumu paskatījās uz D�emmu. Tu labi tiki galā, viņ� uzslavēja. Tev ir lieliska līdzsva�ra izjūta. Un�

-��� Augstā debess! Toms izsaucās, jo D�emmas seja pie�pe�i kļuva glu�i bāla. Viņa lēnām pagriezās uz papē�iem un slīga lejup. Ja Toms nepagūtu viņu satvert, viņa būtu nogā�zusies zemē.

Nepagāja ne sekunde, kad Kolins bija pielēcis kājās un pa�ņēmis D�emmu no Toma rokām. Pēctraumatiskais �oks?

-��� Nē, Toms atbildēja un pastiepa rokas uz priek�u. Uz delnām vīdēja asinis.

Prasmīgām kustībām Toms pacēla D�emmas krekliņa aiz�muguri uz aug�u. Koka zars bija ievainojis viņai sānu. Ar�tērijas nav skartas, tomēr varētu būt pietiekami dziļa brū�ce, lai vajadzētu likt �uves.

-���� Piezvani Trisam, Kolins izrīkoja. Pasaki, ka ieradī��os pēc septiņām minūtēm. Ar bezsamaņā guļo�o D�em�mu rokās viņ� skrie�us metās pie sava d�ipa.

Aiz viņa steidzās Kāris. Viņam joprojām rokā bija mobi�lais telefons, un joprojām tas strādāja video filmē�anas re�ī�mā. Kameru viņ� izslēdza vienīgi tad, kad Kolins aizcirta au�toma�īnas durvis un neprātīgā ātrumā aiztraucās projām.

Doktors Edvards Bērd�ess lēnām atvēra savas automa��īnas durvis, nolika spieķi uz ietves un uzmanīgi sagrozījās, lai izkļūtu no kabīnes. Viņ� saviebās no sāpēm, kad kājai nā�cās izturēt auguma svaru. Ar abām rokām atspiedies pret sēdekli, viņ� tika ārā no auto. Kaimiņiene ielas otrajā pusē slaucīja savas mājas lieveni. Viņa pārtrauca darbu, līdzjūtīgi paskatījās uz vīrieti un pamāja sveicienu, un viņ� vārgi pa�vicināja roku atbildei.

Smagi atspiedies uz spieķa, viņ� aizslēdza automa�īnu, bet pēc tam salīcis gāja uz priek�u pa ietvi. Lai atslēgtu durvis, viņam nācās atbalstīties pret aplodu. Kad tās beidzot bija va�ļā, viņ� vēlreiz pagriezās pret kaimiņieni un atkal pamāja ar roku. Kā jau viņ� bija domājis, sieviete skatījās, vai kaimiņ� dro�i ticis mājās.

Iegājis iek�ā, doktors Bērd�ess aizvēra durvis un uz mir�kli atspiedās pret tām. Viņ� skaļi nopūtās. Vecā ziņkārīgā kuce, vīrietis nomurmināja un iemeta spieķi garā, īpa�i �im nolūkam paredzētā statīvā pie durvīm. Ar skaļu un nepatī�kamu troksni tas iekrita vietā.

Vīrietis pieliecās, pacēla aug�up bik�u staru un atsprādzēja zem ceļgala piestiprināto siksnu. To viņ� uzsvieda uz spie�ķa. Kad tas bija paveikts, viņ� izslējās, iztaisnoja plecus un izvingrināja kaklu. Pie sienas bija novietots skapis. Doktors Bērd�ess devās pie tā un pa ceļam atpogāja kreklu. Viņ� no�ņēma ap vidukli aplikto polsteri, kas radīja iespaidu par apa�ļīgu vēderiņu. To viņ� nevērīgi nosvieda uz grīdas.

Pāris rei�u viņ� ievilka plau�ās atspirdzino�a gaisa mal�kus, paberzēja ādu uz stingrā, gludā vēdera un atvēra ska�pi, lai ielietu sev kādu dzērienu. Ledus spainītis bija piepil�dīts, bet tas viņu nepārsteidza. Viņ� iemeta pāris ledus gabaliņu glāzē un pielēja to līdz pusei ar trīsdesmit gadu iz�turētu skotu viskiju. Pēc tam viņ� pagriezās un gaidīja.

Neglītais atpūtas krēsls daļa no īrētās mājas mēbelēm bija novietots ar priek�pusi pret sienu. Ne tā, kā to bija at�stājis viņ�.

-��� Vai tu slēpies? viņ� vaicāja, kad bija iedzēris malku viskija.

Krēsls tika pagriezts apkārt, un uz viņu raudzījās daiļā brāļameita. Ko tu esi iekārojis tik ļoti, ka tā dēļ biji gatavs ierasties pat mazajā Edilīnā?

-��� D�īna, dārgumiņ, viņ� sacīja. Vai tad �ādi jāsasvei�cinās ar tēvoci?

-���� Vai tavējās? Viņa ar pirkstu galiem pabungoja pa sa�vu aug�lūpu.

Viņ� noņēma biezās, sirmās ūsas un nolika tās uz plauk�ta. Vai esi paēdusi? Es varētu mums pagatavot�

-���� Es zinu, ko tu proti gatavot. Tu iemācīji arī mani, vai atceries? Kāpēc esi ieradies?

-��� Atbraucu apciemot tevi, viņ� atbildēja. Kā klājas ta�vai mātei?

-��� Tik labi, cik vien iespējams pēc tā, ko tu viņai nodarīji.

-��� D�īna, D�īna, D�īna, viņ� noskandēja. Kālab gan tu pret mani izturies tik naidīgi?

-��� Nezinu. Varbūt tas ir kaut kā saistīts ar to, kā tu uzlau�zi mammas bankas kodus un iztīrīji pilnīgi visu. Divas rei�zes. Bet, iespējams, tas varētu būt tāpēc, ka mans tēvs kādā vakarā kopā ar tevi izgāja no mājas un tā ari nav atgriezies. Izvēlies pats.

Viņ� paraustīja plecus. Mēs par to visu esam runāju�i arī agrāk, un man likās, ka tas nu ir palicis pagātnē. Ja ru�nājam par tavu tēvu� viņam vienmēr piemitu�i bruņrupu�a refleksi. Nekad neesmu varējis saprast, kā gan iespējams, ka viņ� ir mans brālis. Man patie�ām vajadzētu veikt DNS testu.

D�īna dusmīgi piecēlās no krēsla. Vietējais �erifs ir man ļoti labs draugs. Man tikai jāpastāsta viņam par tevi, un viņ� tevi izsviedīs ārā no �īs pilsētas.

-���� Draugs varbūt. Bet vairāk gan nekā tur nav, tēvocis noteica, kad viņa virzījās uz ārdurvju pusi. Man gadījās dzirdēt, ka nu jau vairākas dienas viņ� ir glu�i ne�ķirams no kādas jaunas, pievilcīgas sievietes, kura dzīvo viņa vecā�ku īpa�umā. Patiesību sakot, kāds man pirms stundas parā�dīja viņus tajā� nu, kā to sauca? YouTube. Tas nu gan ir viens pretīgs izgudrojums. Tomēr man jāatzīst, ka ar patiesu bau�du skatījos uz viņas neticami skaisto augumu. Un viņa iz�skatās tik ļoti jauna.

D�īnas zods saspringa. Viņa paraudzījās uz vīrieti. Mēs ar Kolinu mīlam viens otru.

-��� Patie�ām? tēvocis vaicāja ar mākslotu smaidu sejā. Pat par spīti tam, ka tum�ie mati bija nokrāsoti sirmi, viņ� bija ļoti pievilcīgs vīrietis, kuram izdevies saglabāt slaidu augu�mu pat tagad, kad jau tuvojās piecdesmit. D�īnas tēva jau�nākais brālis, kuru māte izlutinājusi un glu�i vai dievināju�si. Vienmēr izpestījusi no visām nepatik�anām, kad viņ� kļuva pieaudzis un sāka izkopt zagļa prasmes.

Platiem soļiem D�īna pāri istabai devās uz durvju pusi.

-���� Vai tevi interesē tas trasta fonds, no kura viņ� pārtiek? Tēvocis uzlika plaukstu uz D�īnas rokas, kura jau skāra durvju rokturi. Vīrie�a vaibsti kļuva maigāki. Vai tad tē�vocis nedrīkstētu būt greizsirdīgs? viņ� vaicāja. Kādreiz ta�u es biju galvenais vīrietis tavā dzīvē, bet tagad dzirdu, ka mana mīļotā brāļameitiņa ir kopā ar� Viņ� pasmaidīja. Ar �erifu. Protams, ka cel�u viņam neslavu, cik vien būs manos spēkos.

D�īna uz mirkli novērsās. Viņ� varēja būt visai �armants, ja vien pats to vēlējās. Turklāt viņu kopīgā vēsture bija ļoti bagātīga. D�īna patie�ām vēlējās uzzināt, ko tēvocis dara Edilīnā. Vai atkal jau mēģina apkrāpt viņas māti, vai tagad viņam padomā kāds cits? Viņa zināja, ka dusmas nepalīdzēs uzzināt patiesību. Turklāt tie�i viņ� D�īnai iemācīja, kā ap�slēpt savas īstās jūtas. D�īna pagriezās un tik tikko manāmi uzsmaidīja.

Kad, pēc viņa domām, D�īna bija padevusies, tēvocis ap�lika roku viņai ap pleciem. Abi bija slaidi gara auguma cil�vēki, un viņ� bija tikai vienpadsmit gadu vecāks. Kamēr D�ī�nai vēl nebija desmit gadu, viņa domāja, ka tēvocis Eidrians ir asprātīgākais un gudrākais cilvēks pasaulē. Bija nepiecie��ami gadi, lai viņa saprastu patiesību. Viņ� vienmēr kaut ko bija ieplānojis, un katrs viņa sacītais vārds bija meli.

Nu ta�u, viņ� sacīja. Veco labo laiku vārdā baudī�sim kopīgu maltīti. Man vienmēr ļoti paticis saimniekot kopā ar tevi virtuvē.

D�īna piekrita, tomēr vienīgi tāpēc, ka vēlējās uzzināt, kas viņam padomā. Gatavojot maltīti viss noritēja gludi, un viņi viens otram netraucēja, viņa iesaistīja tēvoci sarunā. D�ī�na it kā stāstīja par savu dzīvi, ta�u patiesībā brīdināja vi�ņu. Vēl tikai pirms da�iem mēne�iem, kad Edilīnā tika mek�lētas astoņpadsmitā gadsimta gleznas, pilsētiņa bija pilna ar FIB aģentiem. Un tagad �eit dzīvo arī superdetektīvs, viņa beigās piemetināja. To, ka Maiks Ņūlends lielāko daļu laika pavada Fortloderdeilā, viņa negrasījās pieminēt.

-��� Es zinu, tēvocis sacīja, un tum�i zilajās acīs iemirdzē�jās draiskas uguntiņas. D�īna, dārgumiņ, lūdzu nomieri�nies. Es atbraucu �urp tikai tāpēc, lai satiktu tevi.

-��� Kāpēc? viņa vaicāja un uzlika risoto trauku uz galda.

-��� Vai "mīlestība" būs pārāk vecmodīgs vārds, ja to lie�to�u?

Bija skaidrs, ka viņ� melo. Kad viņa vēl bija bērns, Eidri�ans nakts vidū mēdza nākt viņas istabā. Viņ� nekad nezva�nīja, neklaudzināja pie durvīm. Viņa mierīgi gulēja, bet tad pamodās, jo juta, ka viņ� stāv un noraugās. Tēvocis piespie�da pirkstu sev pie lūpām, lai norādītu, ka viņai jāklusē. Vi�ņa piecēlās, apskāva tēvoci, un viņ� meiteni apbēra ar dā�vanām. Skaistas kruzuļotas kleitas no Francijas, itālie�u kurpes no vismīkstākās ādas, lelles, kuras lika skaudībā mo�cīties viņas draudzenēm. Kad D�īna kļuva vecāka, parādī�jās auskari ar īstiem safīriem. Kad viņa beidza vidusskolu, tēvocis uzdāvināja pērļu kaklarotu.

D�īnas māti pārņēma �ausmas, kad viņa uzzināja, ka vī�ra brālis nakts laikā ielavās viņu mājā. Viņa uzstāja, ka jāie�rīko dro�ības sistēma.

-��� Tam nebūs nekādas jēgas, viņas vīrs, Eidriana vecā�kais brālis, sacīja.

Ta�u D�īnas māte neticēja �im apgalvojumam. Viņa fanā�tiski pieraudzīja, lai logi būtu aizvērti un durvis aizslēgtas, bet dro�ības sistēma alla� trauksmes gatavībā. Bet kādu rī�tu mazā D�īna ienāca virtuvē, ģērbusies jaunā kleitā ar sīku vītolu zariņu rakstu. To garās, �aurās lapas bija da�ādu toņu zaļumā. Zariņi bija pu�ķī�os, kurus kopā saturēja sārta len�te. Kleitai bija Baby Dior firmas zīme. Meitene sacīja, ka naktī to viņai uzdāvinājis tēvocis Eidrians. Viņas mātei gandrīz uz�nāca histērijas lēkme. Viņa kliedza, ka grib, lai pie katras ieejas tiek piestiprināti dzelzs re�ģi.

Vīrs uzlika rokas viņai uz pleciem un mēģināja nomieri�nāt. Lai ko tu ari izdarītu, viņ� saskatīs vienīgi izaicināju�mu. Tu vari izvietot �eit kameras, re�ģus, jebko, kas vien tev ienāks prātā, tomēr viņ� tiksies ar savu brāļameitu, ja to vēlēsies.

-��� Bet viņa ta�u ir bērns! Viņ� modina meiteni nakts vidū, un man tas nepatīk.

-���� Man tas riebjas! D�īnas tēvs kaislīgi izsaucās. Man tas ir riebies, kamēr vien dzīvoju! Kad biju pusaudzis, bet viņ� vēl mācījās pamatskolā, viņ� vienmēr ok�ķerēja pa ma�nu istabu. Savas mīļākās un sirdij tuvākās lietas mēdzu gla�bāt aizslēgtā kastē. To es ievietoju otrā un pēc tam to visu vēl arī tre�ajā kastē. Katrai kastei bija sava atslēga. Nāka�majā rītā pie brokastīm Eidrians izlika manas mantas uz gal�da visu apskatei.

Viņa pamazām nomierinājās. Ja mēs viņam laipni palūgtu nākt pa parādes durvīm dienas laikā?

-���� Vai tu domā, ka neesmu mēģinājis? Viņ� to nedarīs. Vienkār�i ļauj, lai viņ� satiekas ar D�īnu, un nemēģini izjaukt viņa spēli.

-��� Bet� Māte nespēja izdomāt neko, kas spētu �o cilvē�ku aizkavēt.

īstās nedienas sākās tad, kad nomira D�īnas tēvs. Viņa tobrīd mācījās koled�as pirmajā kursā. Tēvs, grāmatvedis, bija izveidojis trasta fondu savas vienīgās meitas izglītības apmaksā�anai, tāpēc pirmie trīs mācību gadi aizritēja bez rai�zēm. Tiesa, viņa sēroja par tēvu, ta�u ari prata izbaudīt dzī�vi. Finansiālu problēmu nebija.

Tomēr reiz, atgriezusies mājās vasaras brīvdienās, viņa ierau�dzīja māti vienās asarās. Bija pazudusi visa viņu nauda. Līdz pē�dējam penijam. D�īnas trasta fonds bija iztuk�ots, apdro�inā�a�nas nauda arī pazudusi, un divi krājkonti bija kā izslaucīti.

-���� Es zinu, to izdarīja viņ�! misis Koldvela sacīja, kad viņas atgriezās no bankas.

-��� Kur�? D�īna vaicāja.

-��� Tava tēva brālis. Kur� gan cits!

-��� Tēvocis Eidrians? Man likās, ka viņ� ir cietumā, D�ī�na teica.

-���� Pagāju�ajā nedēļā viņ� tika ārā, misis Koldvela pa�skaidroja, un es zinu, ka to izdarīja viņ�.

Nākamais gads bija briesmīgs. Policijai neizdevās no�skaidrot, kā Eidrians spējis paņemt naudu. "Tas vienkār�i nav iespējams," viņi sacīja. D�īna saprata, ka, pēc likumsargu domām, viņas māte pati paņēmusi savu naudu. Ļoti iespējams, tādēļ, lai izvairītos no nodokļu maksā�anas.

D�īna palīdzēja mātei izkārtot hipotekāro kredītu, ieķī�lājot māju, kuras izpirk�anā savulaik tēvs bija ieguldījis tik milzīgus pūliņus. D�īna paņēma studiju kredītu, sameklēja darbu un tā varēja pabeigt pēdējo mācību gadu koled�ā. Vi�ņai vairs nebija laika ne sabiedriskiem pasākumiem, ne ran�diņiem. Ļaunākais bija tas, ka viņa atteicās no sava sapņa par studijām Juridiskajā augstskolā. Tas bija pārāk dārgi.

�ā briesmīgā gada laikā viņa ne reizi nesastapa savu tē�voci Eidrianu, ne arī saņēma kādas vēstis no viņa. Māte gan nemitējās par viņu gausties. Viņai bija nācies atteikties no brīvprātīgās darba. Bija jāpelna alga. Tuvējā frizētavā viņa mazgāja klientiem matus. Abas zināja, ka galu galā nāksies pārdot arī sirdij tuvo māju.

Viss �is murgs tomēr beidzās apmēram gadu pēc tam, kad bija sācies. Eidrians ieradās D�īnas guļamistabā, kā jau pa�radis alla� nakts vidū.

Viņa nikni raudzījās uz nelūgto viesi. Pagāju�ā gada lai�kā viņ� bija kļuvis par ienaidnieku. Par cilvēku, kura dēļ vi�ņa un māte dzīvoja trūkumā. Vai tu� D�īna iesāka, bet viņ�, kā vienmēr, piespieda pirkstu sev pie lūpām. Eidrians mīlēja noslēpumus.

Viņ� pasniedza meitenei zilu samta kārbiņu. D�īna to at�vēra un ieraudzīja skaistu gredzenu ar briljantu un sārtiem safīriem. Kad viņa pacēla galvu, tēvocis jau bija projām.

Nākamajā rītā misis Koldvelai piezvanīja no bankas un paziņoja, ka visa viņas nauda ir atkal vietā. Turklāt ar div�padsmit procentu pieaugumu.

Misis Koldvelas vīra agrākajam partnerim nācās grūti no�pūlēties, lai pārliecinātu Valsts ieņēmumu dienesta amatper�sonas, ka �ī nauda nav uzskatāma par jauniegūtiem ienāku�miem un tālab nav piemērojama �etrdesmit procentu nodokļu likme. Un viņam tas izdevās.

Drīz vien misis Koldvela aizgāja no darba frizētavā. D�īna uzsāka mācības Juridiskajā augstskolā. Un tomēr notikums ar naudu bija ļoti mainījis viņas māti. Viņa kļuva skarbāka, bie�āk dusmojās un alla� cilvēku rīcībā meklēja kādu apslēp�tu motīvu.

D�īna mātei neteica, ka, mācoties augstskolā, viņa daudz laika pavadīja kopā ar savu tēvoci. Viņa domāja, ka iemesls, kālab Eidrians lika viņām ar māti iziet caur tādu elli, ir vien�kār�s. Tēvocis neuzskatīja viņas par cilvēkiem. D�īna iedo�mājās, ka varbūt varēs piespiest tēvoci iemīlēt viņas pa īs�tam. Un tad viņ� kļūs abām par aizstāvi un nekad vairs nenodarīs pāri.

Gados, kad D�īna apguva juridiskās zinības, tēvocis iemā�cīja viņai gatavot ēdienu, eleganti ģērbties, dejot. D�īnas mā�tei nezinot, viņ� reizēm atsūtīja meitenei lidma�īnas biļetes uz eksotiskām vietām. Viņa devās turp, sastapās ar pasakaini interesantiem cilvēkiem un pat ielaidās a�ās dēkās ar da�iem no jauniegūtajiem paziņām. Ar tēvo�a palīdzību D�īna iegu�va izsmalcinātību, kāda piemita tikai retajam studentam. Vi�ņa labi mācījās un vadīja aizraujo�u dzīvi ārpus augstskolas sienām.

Viņu attiecību vienīgais trūkums bija tas, ka tēvocis ne�kad neļāva pieminēt D�īnai un viņas mātei nodarīto pāres�tību. Pēc Eidriana domām, nelāgais notikums nu jau palicis pagātnē un to cilāt nav nekādas vajadzības.

Kad D�īna absolvēja Juridisko augstskolu, tēvocis nozu�da tikpat veikli, kā bija parādījies. Vairāk nekā divus gadus viņa neko netika par viņu dzirdējusi un nebija arī viņu sati�kusi.

Bet drīz pēc tam, kad D�īna dabūja darbu juridiskajā fir�mā Ri�mondā Vird�īnijas �tatā, piezvanīja māte un sacīja: Viņ� to izdarīja atkal.

D�īna labi zināja, par ko māte runā. Ta�u tagad mainīju�sies bija pati D�īna. Cilvēks, ar kuru viņa pavadījusi tik dau�dzas dienas un nedēļas nogales, cilvēks, kur� viņai iemācījis tik daudz, no viņas pa�as nebija pasmēlies gandrīz neko un atkal bija apzadzis viņas māti. Tas nebija viegli, tomēr D�ī�na astoņpadsmit mēne�us pabalstīja mammu, tā arī neatklā�jot savu saistību ar tēvoci Eidrianu.

Kad nauda jau atkal bija iemaksāta misis Koldvelas ban�kas kontā, viņa bija pārāk dusmīga un vairs nespēja atgū�ties. Vīra nāve un divi ilgsto�i trūkuma periodi bija pārāk dziļi ievainoju�i viņas dvēseli. Viņa kļuva vecāka par saviem gadiem. Pēdējā vieso�anās reizē D�īna bija pamanījusi, ka māte dārzā aprok zelta monētas. Man tās jāpaslēpj. Ja nu viņ� atkal izrīkojas tāpat kā iepriek�ējās reizēs, viņa pa�skaidroja.

Eidriana balss atsauca D�īnu tagadnē. Pastāsti man visu par savu mīļoto vīrieti, viņ� sacīja un apēda mazliet risoto. Tēvocis alla� ēda no smalka porcelāna traukiem un iz�mantoja augstākās proves sudraba galda piederumus. Ta�u tagad viņ� ēda no vienkār�a, lēta �ķīvja īrētā mājā� Tas �ķita patiesi mulsino�i.

-��� Viņ� ir jauks. Mīļ�, D�īna piesardzīgi sacīja.

-��� Un kāpēc tad viņ� nav tevi bildinājis?

D�īna piemiedza acis. �ī nolai�anās zemākā līmenī varēja liecināt par to, ka tēvocis maskējas vai arī viņam klājas slik�ti. Ja viņam vajadzīga nauda, viņ� pēc tās dosies uz jebkuru vietu. Kāpēc tu gribi to zināt? Ja tu domā, ka es zinu Koli�na bankas kontu un tu varēsi to izvilināt no manis� Es to nezinu, tāpēc nevarē�u tev pateikt.

-���� �āds skarbums dāmai nepiedien, Eidrians aizrādīja. Un tavā vecumā� Viņ� apklusa, jo pamanīja, ka ir atļā�vies pārāk daudz. Dārgā D�īna, es atvainojos par visu, ko esmu nodarījis tev un tavai mātei. Abas reizes bija izveido�jusies tāda situācija, ka man glu�i vienkār�i nebija citu ienā�kumu avotu. Es pūlējos, kā mācēdams, lai jums atdarītu gan finansiāli, gan personiski.

Tāda piezīme D�īnu sāpināja. "Vai viņ� tagad apgalvo, ka laiks, ko pavadīja kopā ar mani, kamēr studēju Juridiskajā augstskolā, bija vien parāda atdo�ana? Un var jau būt, ka tā ir taisnība, jo viss biju�ais, kā redzams, viņam neko nenozī�mē. Viņ� ta�u pēc tam apzaga māti arī otru reizi."

D�īna paraudzījās uz Eidrianu un saprata, ka viņ� skaid�ri apzinās, kā licis viņai justies. Reiz viņa bija dzirdējusi kā�du sakām ja cilvēks paziņo kaut ko tādu, kas tevi sāpina, dro�āk ir ticēt, ka tas darīts ar nolūku.

Viņa piecēlās. Tev kaut kas ir padomā. Ja tu man nepa�teiksi, kas tie�i tas ir, es nekavējoties do�os pie Kolina un viņam visu izstāstī�u.

Tēvocis nepavisam neizskatījās satraukts. Viņ� tikai smai�dīja. Reiz D�īnai �is smaids bija licies apburo�s, ta�u tagad tas �ķita slēpjam viltu. Tu nekādi nespēj noticēt, ka esmu ieradies �eit ar vienu vienīgu mērķi, proti, satikt tevi.

-��� Nespēju gan.

Smaids tēvo�a sejā neizzuda, un likās, ka tas liecina par atzinību. Labi. Var jau būt, ka es tev nepateicu glu�i visu. Mani mazliet ieinteresēja tas, ko izlasīju par �o pilsēteli.

-���� Par Edilīnu? Ak jā. Protams. Tevi interesē tās gleznas, ko viņi atrada pagāju�ajā gadā. Man jau nu vajadzēja iedo�māties, ka tie miljoni tev liksies pievilcīgi. Un es tev pateik��u, ka man ar tām gleznām nav nekādas saistības.

-��� Es zinu, viņ� klusām sacīja. Ta�u, kad lasīju �os stās�tus, atcerējos kaut ko, kas man zudis.

-���� Kroņa dārgumi? Reiz Budape�tā kāds vīrs viņai bija sacījis, ka Eidrians vēl nav pamanījies nozagt vienīgi Angli�jas kroņa dārgumus.

-��� Jā, viņ� attrauca. Un, to sacīdams, es domāju tevi. Mana dārgā brāļameita. D�īna, tu esi vienīgais cilvēks, kur� man kaut ko nozīmē, un es ierados tevi sastapt, tevi atkal iepazīt. Es atvainojos par �o maskē�anos, bet�

-��� Tava seja redzama pārāk daudzās fotogrāfijās zem virs�raksta "Viņus meklē policija"?

Viņ� pasmaidīja. D�īna �o smaidu labi atcerējās. Savulaik tas lika viņai justies kā iesaistītai kādā slepenā sazvērestībā. Kopā ar Eidrianu�

D�īna atkal apsēdās pie galda. "Ja es izrādī�u dusmas, viņ� melos vēl vairāk."

-��� Vēl maizi, dārgā? Es to nopirku pie Ārmstrongas. �ī ir maza pilsēta, bet pārtikas veikals patie�ām izcils. Un tas pie�der tik interesantai sievietei! Turklāt dro�s informācijas avots. Mazliet pavaidēju, ka sāp, un viņa man izstāstīja visu par visiem.

-��� Kāda informācija tev vajadzīga? D�īna no groziņa pa�ņēma vienu maizīti.

/

-��� Nekas konkrēts. Tikai kaut kas tāds, ar ko aizpildīt lai�ku, kamēr tu esi Ri�modā.

-��� Un kāpēc tu nevarēji apmesties tur, bet izvēlējies �o vie�tu? D�īna nopētīja neglīto telpas iekārtojumu.

-��� Lielās pilsētās cilvēki cits ar citu nemēdz daudz runāt, viņ� sacīja. Un tie�i tāpēc tev Edilīnā tik ļoti nepatīk, vai ne? Tu negribi, lai cilvēki mēļo par tevi un apsprie� to, ko tu dari ārpus darba laika? D�īna sāka iebilst, bet viņ� pa�cēla roku un turpināja: Mana mīļotā brāļameita, atceries, ka es tevi ļoti labi pazīstu. Tev liekas grūti pacie�ama pat Ri�mondas laucinieciskā vide. Un cik bie�i tu brauc uz Ņu�jorku? Uz savu patvērumu, pied-ā-terre? Pastāsti, vai tavs būdīgais draugs maz zina par �o vietiņu? Kad D�īna neat�bildēja, Eidrians pasmaidīja. Domāju, ka viņ� to nezina vis. Un� vai tev ir zināms, ka tavam puisim ir pa�am savi no�slēpumi? Viņ� �ajā mazpilsētā ir iegādājies māju. Vai viņ� tev ir to parādījis?

-��� Vēl ne, D�īna atteica.

-���� Interesanti gan. Vai tu zini, ka viņ� turp aizveda ma�zo, brīni�ķo D�emmu? Jau dienā, kad viņa tikko ieradās Edilīnā.

D�īna nevil�us skaļi ievilka elpu. Un tā arī bija atbilde, ko Eidrianam vajadzēja.

Viņ� atkal pasmaidīja. Vai tu gribētu uzzināt vēl kaut ko no tā, ko esmu dzirdējis?

Kādu mirkli D�īna raudzījās savā �ķīvī, tad paskatījās uz tēvoci. Laikam jau gribētu gan. Viņa iedzēra krietnu mal�ku izcila vīna. Pastāsti man visu, kas tev zināms!

D�emma modās lēnām. Bija nepiecie�amas vairākas mi�nūtes, lai atmiņā ataustu viss notiku�ais. Viņa bija uz Kolina pleciem, pēc tam viņa rokās. Kāds brīdinot iekliedzās, Ko�lins palēca sāņus. Pēc tam viņ� nokrita, bet uzmanījās, lai ne�uzgāztos virsū D�emmai. Viņa atcerējās, kā piecēlusies kā�jās. Tālāk vairs nebija nekā� D�emma neko vairāk nespēja atcerēties. Viņai sāpēja kreisais sāns, galva �ķita smaga, to�mēr citādi viss bija kārtībā.

Viņa atradās telpā, kas līdzinājās guļamistabas un slimnī�cas palātas apvienojumam. Gultu bija iespējams pacelt aug�stāk un nolaist zemāk, D�emmai blakus bija novietota liela ierīce, no kuras nemitējās skanēt ritmiski pīkstieni, ta�u pā�rējās mēbeles izskatījās glu�i mājīgas un ērtas.

Pats neparastākais bija tas, ka, ieritinājusies lielā zilā krēs�lā, cie�i gulēja jauka meitenīte, kas izskatījās teju kā eņģelī�tis. Viņai varēja būt apmēram astoņi gadi. Viņa bija apskā�vusi tusnīgu rotaļu lā�uku, kur� bija saģērbts kā pirāts, turklāt vēl ar purpursārtu vesti un bezgaumīgām mākslīgām dārglietām.

Meitenīte sakustējās. Lācis gandrīz izkrita viņai no ro�kām, un mazā pamodās un atvēra acis. Viņai bija gari tum�i mati un izteiksmīgas zilas acis ar ļoti garām skropstām. Sveika! viņa sacīja.

-��� Sveika, D�emma atbildēja un mēģināja piecelties sē�dus. Viņa bija apsegta ar plānu slimnīcas segu, bet kājās jo�projām bija pa�as d�insi, tikai krekliņ� un krū�turis gan bija aizstāti ar slimnīcas naktskreklu.

-��� Neviens tevi neredzēja, meitenīte sacīja, apsēdās tais�nāk krēslā un no�āvājās.

-��� Mani neredzēja? D�emma pārvaicāja.

-��� Nu, bez drēbēm. Tēvocis Triss lika vīrie�iem aiziet pro�jām un tikai tad tevi izmeklēja. Un tas nav nekas slikts, jo viņ� ir ārsts.

-��� Esmu par viņu dzirdējusi, D�emma mēģināja apskatīt lielo apsēju ap savām ribām.

-��� Mana mamma teic, ka visas sievietes tuvējos trīs apga�balos zinot par viņas brāli.

D�emma pasmaidīja un beidzot apsēdās. Vai tu zini, kas ar mani atgadījās? Zini?

-��� Pasaule redz visu.

"Ko tad tas nozīmē?" D�emma jautājo�i paraudzījās uz meiteni.

-��� Kad tu uzkāpi tēvocim Kolinam uz pleciem un nocēli to puiku zemē, vietnieks Kāris to nofilmēja un ievietoja

YouTube.

-���� Tas nu gan nav labi, D�emma noteica, pagriezās un mēģināja izkāpt no gultas. Sareiba galva, un viņa atkal ap�gūlās.

-��� Tēvocis Triss iedeva tev laimes zālītes, meitenīte pie�klusināja balsi. Viņ� domā, ka es nezinu, kas ir narkoti�kas, tāpēc saka �ādi, lai es saprastu. Viņ� laikam baidās, ka es kļū�u liela un sāk�u pārdot narkotikas.

-��� Man jāpiekrīt, ka tā nebūtu visai laba karjeras izvēle.

Meitenīte piecēlās, joprojām cie�i piespiedusi lāci sev klāt.

-�is ir Lendijs. Vai tu gribētu paspiest viņam ķepu?

-��� Protams, atbildēja D�emma, pastiepa plaukstu un sa�tvēra rotaļu lā�a pinkaino ķepu. Pār viņa kreiso aci stiepās pārsējs. Vai tā viņ� nosaukts par godu Orlando Blūmam? viņa vaicāja.

Mazās meitenītes acis iepletās no brīnumiem. To ne�viens nezina. Tēvocis Kolins jau teica, ka tu esi gudra. Un tā patie�ām ir.

-��� Un ko vēl Kolins par mani sacīja?

-��� Tikai to, ka viņ� raizējas par tevi, baidās, ka vari no�mirt. Tēvocis Triss sacīja tēvocim Kolinam, ka viņam jāap�sē�as un jāaizveras, jo citādi arī viņam nāksies iedot laimes zālītes.

D�emma smaidīja. Un kā tevi sauc?

-��� Nella Sendlina. Mans tētis ir Irākā.

-��� O! D�emma noteica un noskaitīja klusu lūg�anu par to, lai �is vīrs sveiks un vesels atgrie�as mājās.

-��� Mammīte teica, ka mēs atkal brauksim uz Detroitu, kad viņ� atgriezīsies mājās� Ja vien viņai neizdosies pierunāt tēti palikt tepat, Edilīnā.

-���� Un ko tu vēlētos?

-��� Es gribu, lai tētis atgrie�as mājās. Mēs varam dzīvot pat sniega būdā, man ir vienalga. Lai tikai mans tētis ir kopā ar mums.

D�emma to nemū�am nebūtu gatava pateikt mazajai mei�tenei, bet arī viņa jutās tāpat, kad viņas tēvu aizveda uz slim�nīcu. Tikai viņam nebija lemts atgriezties.

Aiz durvīm atskanēja sarunas.

-��� Ak! Nella noteica. Apsolīju tēvocim Trisam pateikt, kad būsi pamodusies.

Uz galda, kas atradās blakus krēslam, bija nolikts pulk�stenis. Bija desmit pāri �etriem, tātad D�emma bez sama�ņas bijusi vairākas stundas. Varbūt tu varētu pateikt dok�toram Trisam, ka vēlos viņu redzēt?

-��� Protams. Nella piegāja pie durvīm, bet, uzlikusi plauk�stu uz roktura, apstājās. Kā tu domā, vai tu iemīlēsies ma�nā tēvocī?

-��� Centī�os, cik spēka, lai tā nenotiktu, atbildēja D�em�ma, apspiezdama smaidu. Ja vien tu negribēsi, lai iemīlos viņā.

Nella mirkli apsvēra �os vārdus. Mamma teic, ka tēvo�cis Triss iemīlējies "neiespējamā sapnī" un tāpēc neiemīlas īs�tās sievietēs. Bet var būt, ka tie�i tu esi tas sapnis.

-���� Par to gan es �aubos, tomēr padomā�u par �ādu vari�antu. Man liekas� D�emma nepaguva pabeigt teikumu, jo atvērās durvis un palātā ienāca neiedomājami pievilcīgs vī�rietis. Melniem matiem, zilām acīm un tādu �okļa līniju, kura būtu pelnījusi iemū�inā�anu marmorā. Viņam mugurā bija ār�sta uzsvārcis, un no kabatas nokarājās stetoskops.

D�emmai bija pilnīgi skaidrs, kālab tika runāts par to, ka visas sievietes iemīlas �ajā vīrietī. Viņa gaidīja, ka arī pa�ai paaugstināsies temperatūra, tomēr tas nenotika.

Doktors Triss palūkojās uz savu māsasmeitu. Biju pār�liecināts, ka jūs ar Lendiju grasījāties spēlēt medmāsās un pateikt man, kad paciente pamodīsies. Viņa balss bija ār�kārtīgi patīkama.

-��� Lendijs aizmiga, Nella paskaidroja. Viņa kaklarota mirdzēja un� Viņa paraustīja plecus.

-���� Es gribu, lai jūs abi ar Lendiju tagad aizejat uz blakus palātu un pasakāt tēvocim Kolinam, ka D�emma ir pamo�dusies.

Nellas sejiņa bija ļoti nopietna. Vai man jāpasaka viņam, ka tu atklāji smadzeņu audzēju?

-�� Ārā! Tristans uzsauca, un mazā aizspurdza viņam garām, noskandinādama smieklu zvārgulī�us. Ja tu nobiedēsi Koli�nu, es iesūdzē�u tevi tiesā par neprofesionālu rīcību! ārsts uz�sauca meitenei nopakaļ. Pa�ūpojis galvu, viņ� aizvēra durvis un pievērsās D�emmai. Atvainojiet! Mana māsasmeita ir pārāk gudra, un tas nenāk viņai par labu. Vainojama televīzija. Vai arī internets. Vēl neesmu izlēmis, kas tie�i.

Viņ� apstājās gultas galā un paraudzījās uz D�emmu. Vi�ņa nebija īsti pārliecināta, tomēr likās, ka ārsts apsver, vai �ī paciente varētu� nu, iespējams, uzsākt flirtu ar viņu.

Tomēr, lai cik izskatīgs un pat skaists doktors Triss bija, D�emmu viņ� īpa�i nesaistīja. Viņa nespēja izskaidrot iemes�lu. Ārsta skatiens bija aizklīdis tālumā, un tāpēc D�emma ju�tās neomulīgi, it kā viņ� nemaz neatrastos palātā.

Likās, ka redzētais Trisam sagādājis atvieglojumu, un viņ� nopūtās. Mani sauc Tristans Oldrid�s. Viņ� pastie�pa roku un paspieda D�emmas plaukstu.

-��� D�emma Renforda.

Viņ� apgāja apkārt gultai. Kolins par tevi stāstīja. Jūs abi �orīt esat veiku�i īstu varoņdarbu. Viņ� pastūma malā segu un pacēla viņas naktskreklu, lai paraudzītos, vai ar pār�sēju viss kārtībā.

-��� Kas īsti ar mani atgadījās?

-����� Nolūzu�ais zars tev trāpīja un ievainoja sānu visā krū�kurvja garumā. Tomēr ne pārāk dziļi. �uves, ko uzliku, pēc da�ām dienām uzsūksies. Kādu laiku vēl sāpēs, tā ka par dejo�anu nāksies aizmirst. Nu, arī par kāp�anu Kolinam ple�cos� apmēram nedēļu vai divas.

-��� Vai es zaudēju samaņu?

-��� Jā, bet, man liekas, tas vairāk bija pārmērīgās adrenalī�na devas dēļ. Kā dzirdēju, tu esi dabūjusi darbu, ko patie��ām vēlējies, pēc tam bija jāpacie� Kolina auto vadī�anas prasme, bet vēlāk tev nācās kāpt viņam plecos un izglābt mazu zēnu. �īs pāris dienas tev biju�as visai nemierīgas. Es ieteiktu dienu vai divas atpūsties, un tev viss būs labi.

-��� Vai viss patie�ām bija ievietots YouTube?

-���� Katra sekunde. Tristans pasmaidīja. Toms uz laiku atcēlis Kārlu no amata, bet glāb�anas operācija ir apskatā�ma internetā. Tur ir arī sekunde, kurā jūs abi ar to mazo pui�ku it kā karājaties gaisā. Da�i sīkie jau tirgo tos attēlus.

D�emma sadrūma. Vai tas izskatās slikti, ja?

-��� Slikti? Ārsts pārbaudīja D�emmas pulsu.

-���� Nu� es negribētu Kolinam radīt nekādas problēmas. Ne arī kādam citam Freizeram.

Joprojām turēdams D�emmas delnu, Triss paraudzījās uz viņu. Vai baidies zaudēt darbu?

-Jā.

-���� Freizeri nemū�am neatlaistu tevi no darba tikai tāpēc, ka tu�

Viņ� aprāvās, jo atsprāga durvis un telpā iebrāzās Kolins. D�emmas sejā atplauka smaids. Lai cik pievilcīgs arī būtu doktors Triss, viņas acīs �is cilvēks bija niecīgs un nenozī�mīgs salīdzinājumā ar Kolinu.

-���� Kā tu jūties? Kolins vaicāja. Sāp? Stipri jācie�? Vā�jums?

-��� Esmu izsalkusi, D�emma atbildēja.

Kolins viņai uzsmaidīja. To mēs varam labot. Viņ� pa�skatījās uz Trisu. Kad varam doties projām?

-��� Tiklīdz viņa būs apģērbusies.

Tā kā abi vīrie�i turpināja stāvēt gultas galā un skatīties uz viņu, D�emma sacīja: Vai būtu iespējams dabūt mazliet privātuma? Lūdzu!

-��� Protams, Triss atteica. Misis Freizere ir atsūtījusi da��as tavas drēbes. Tās ir skapī. Vari nesteigties.

D�emma vēroja, kā abi vīrie�i iziet no palātas, un tad lē�nām izkāpa no gultas.

Uzgaidāmajā telpā Kolins paraudzījās uz Tristanu. Vai esi pārliecināts, ka viņai nekas nopietns nekai�? Nella sacīja kaut ko par smadzeņu audzēju.

Triss veltīja savai māsasmeitai īpa�u skatienu. Viņa ap�spiesti ieķiķinājās. D�emma noteikti jūtas labi. Viņai nācās pārciest visai biedējo�u notikumu, un tas kopā ar ievainoju�mu veicināja samaņas zudumu.

-���� Un tad tēvocis Triss iedeva viņai narkotikas, Nella pavēstīja. Tā nu D�emma gulēja stundām ilgi.

Kolins pa�ūpoja galvu un paskatījās uz meiteni. Tu jau tagad esi īsta Oldrid�a. Kādā medicīnas skolā tu mācīsies?

-��� Nevienā. Es bū�u balerīna, Nella atbildēja un nokāpa no krēsla. Vai varu dabūt piecus dolārus? viņa vaicāja savam tēvocim.

-���� Un kā būtu ar diviem? Tristans atjautāja un izņēma naudasmaku. Kurp tu grasies doties?

-��� Tu ta�u zini, ka pēc manis atbrauks misters Langs. Nella paraudzījās uz Kolinu. Viņam ir kucēniņi, un es gra�sos vienu paņemt sev.

Pa logu viņi redzēja, ka pie ēkas administratīvās daļas piebraucis Brūstera Langa vecais kravas auto.

-��� Ej! izrīkoja Triss. Citādi viņ� sāks signalizēt.

Cie�i piekļāvusi savu rotaļu lāci, meitene izskrēja pa durvīm.

-��� Kad tas sākās? Kolins vaicāja.

-��� Pēdējā reizē, kad Sāra un Maiks bija mājās. Nella pava�dīja pēcpusdienu fermā kopā ar viņiem. Viņa un Langs iedraudzējās. Triss paraustīja plecus. Un ir vēl kaut kas, ko es nespēju saprast saistībā ar �o bērnu. Tas dīvainais lā�cis� Lai nu kā, vakar ieradās Sāra un Maiks. Viņi uzaicināja Nellu apskatīt kucēnus. Langs viņu aizvedīs.

Kolins tikpat kā neklausījās. Vai tu patie�ām esi pārlie�cināts, ka ar D�emmu viss ir labi?

Triss pieskārās Kolina platajam plecam un ieskatījās viņam ads. Viss ir labi. Viņa ir loti veselīga. Izskatās, ka viņa trenējas.

-��� Jā, tā ir. Viņa ir gudra, zinātkāra un atceras, ko viņai saka. Viņa ir sportiska, un ar viņu ir viegli būt kopā, un� Kolins aprāvās.

Ārsts bija nostājies aiz galda telpā, kur parasti strādāja viņa sekretāre. �ajā dienā viņas nebija, un Trisa birojs bija slēgts Ja Trisa brīvdienās Edilīnas iedzīvotājiem radās kā�das veselības problēmas, viņiem nācās doties uz Viljamsburgu. Tie�i tāpēc Kolina māsa Ariela plānoja strādāt kopā ar viņu, kad būs beigusi rezidentūru. Ta�u pēc Kolina aicināju�ma Triss bija ieradies.

-���� Izskatās, ka tev D�emma patīk, viņ� sacīja, noliecis galvu.

-��� Jā. Patie�ām patīk.

-��� Tad uzaicini viņu kaut kur, Triss ierosināja.

-��� Mēs ar D�emmu tikko iepazināmies. Man vispirms jā�nokārto �ādas tādas lietas.

-���� Laikam jau tas nozīmē "D�īna". �ēl gan. Izskatās, ka tas paver man iespēju uzaicināt D�emmu izklaidēties.

-��� Tu runā par randiņu?

-��� Jā. Vakariņas un kino. O! Es zinu. Maiks un Sāra mani uzaicināja uz pikniku. Pavaicā�u, vai D�emma gribētu iet ko�pā ar mani. Varu saderēt, ka viņai Merlina ferma patiks. Vi�ņas ar Sāru varēs runāt par arhitektūru līdz pat saullēktam.

Kolins cie�i skatījās uz viņu. D�emma ir ievainota. Ne�maz nezinu, vai viņa var tā�

-��� Es esmu ārsts. Protams, ka viņa var turp doties.

-��� Kurp doties? D�emma vaicāja, nostājusies durvīs.

Tristans paspēra soli uz priek�u. Pēc divām nedējām es�mu uzaicināts uz pikniku. Gribēju pavaicāt, vai tu bUtu ar mieru turp doties kopā ar mani.

D�emma jutās iepriecināta par �o uzaicinājumu. Viņai bi�ja nepiecie�ams iepazīties ar daudziem citiem Edilīnas iedzī�votājiem, ne tikai Freizeriem. Patiesībā viņa jau tagad pā�rāk daudz laika pavadīja kopā ar Kolinu.

Es labprāt tev pievieno�os, viņa sacīja un uzsmaidīja Trisam.

D�emma un Kolins sēdēja d�ipā un brauca atpakaļ uz Freizeru mājām.

-���� Klau, Kolins ierunājās.Man patie�ām �ēl, ka tu tiki ievainota. Man nevajadzēja tevi iesaistīt savu darba pienā�kumu veik�anā.

-���� Tas bija viens no manas dzīves aizraujo�ākajiem mir�kļiem, D�emma teica.

-����� Tie�ām? Vai arī tu glu�i vienkār�i centies izturēties jauki?

-���� jā, tie�ām. Mans laiks galvenokārt paiet kopā ar grā�matām un da�ādiem papīriem, tāpēc iespēja palīdzēt bērnam bija lieliska.

-���� Un tavi sportiskie studenti? Kolins jautāja. D�emma atkal bija paslēpusies zem savām platajām drānām, bet Ko�lins labi atcerējās viņas auguma skaistās aprises. Vai viņi tev palīdzēja; vai tu varēji izdarīt vairāk, nekā tikai nodar�boties ar lasī�anu?

D�emma pasmaidīja par atmiņām. Viņi lielā mērā mai�nīja manu dzīvi. Viņa paraudzījās uz Kolinu, kur� pamāja ar galvu, iedro�inot runāt. Kad uzsāku �o darbu, zēni ma�nu nodarbību laikā glu�i vienkār�i aizmiga, un tas mani pa�tie�ām sadusmoja. Es ļoti nopūlējos, lai padarītu mācības interesantākas, bet viņi tik un tā mani ignorēja. Kādu dienu es pieskāros pie pleca vienam aizmigu�am futbolistam, un viņ�� D�emma pa�ūpoja galvu. Viņ� paķēra mani ap vi�du, pacēla aug�ā un sāka skriet. Viņ� sacīja, esot nosapņojis, ka es esmu futbola bumba.

Kolins nesmējās. Viņ� varēja nodarīt tev pāri.

-�� Ja mēs būtu tikai divi vien, tā varētu notikt. Pirmajā mē�nesī viens no viņiem mēģināja ar mani flirtēt. Un es vairs nekad neplānoju nodarbības tikai ar vienu studentu. Tajā die�nā, kad tas �alis mani satvēra, tur bija vēl �etri citi studenti. Viņi mani izglāba, kamēr vēl nebija noticis nekas ļauns. Jo�projām priecājos, ka tas puisis nebija nolēmis mani aizmest pāri laukumam.

Kolins �ķita sadrūmis. Vai tu darīji kaut ko, lai �ādas situācijas vairs neatkārtotos? Balss tonis un oficiāluma pie�skaņa atgādināja, ka viņ� ir likumsargs.

-��� Jā. Protams. Patiesībā tas viss mani biedēja.

-��� Pilnīgi pamatoti.

-��� Tad es sacīju pui�iem, ka man nāksies ziņot par �o inci�dentu. Viņi atteica, ka es noteikti protot mācīt, tomēr ne�esot spējīga pati mācīties. Tobrīd nesapratu, par ko viņi vis�pār runā.

-��� Nogurums pēc treniņiem, Kolins klusi sacīja.

-��� Tev taisnība. Viens no pui�iem pateica, ka arī es nespē�tu palikt nomodā un vēl mācīties, ja darītu to, ko dara viņi.

Kolins iegrieza automa�īnu piebraucamajā ceļā pie savu vecāku mājas, tomēr uzmanīgi turpināja klausīties D�emmas stāstā. Un ko tu darīji?

-��� �ādam izaicinājumam es nespēju turēties pretī. Vēlējos pierādīt, ka viņiem nav taisnība. D�emma iesmējās. U11 es biju pārliecināta, ka man veiksies. Biju jauna, veselīga, uz�turēju sevi formā, steidzīgā solī traucoties pa studentu pil�sētiņu un līdzi nesot smagas grāmatu kaudzes. Turklāt ne�kad nebiju smēķējusi un reti lietoju alkoholu.

-��� Un cik ilgi tu izturēji? Kolins smaidīja.

-��� Trīs dienas. Viņi man lika veikt kardiovingrinājumus, ci�lāt svarus un izdarīt stiep�anās vingrinājumus. Pēc tam vaja�dzēja to visu atkārtot vēlreiz. Un� Viņiem bija taisnība. Es ju�tos pārāk nogurusi pat tam, lai domātu, kur nu vēl kaut ko mācītos. Nedēļas beigās es apsēdos kopā ar zēniem, un mums izvērtās ļoti nopietna saruna. Es pacietīgi izskaidroju, ka viņu darbs saistīts ar muskuļu spēku, bet manējais ar smadzenēm, un es nespēju turpināt viņu ārkārtīgi spraigo programmu.

-��� Un kā tas iedarbojās? Kolins smaidīja.

D�emma sāka smieties. Viņi manī klausījās un neteica ne vārda, pēc tam aizgāja projām. Neredzēju viņus nākamās �etras dienas. Viņi neieradās uz noteiktajām mācību stun�dām. Bet atgriezu�ies viņi izrādījās pilnīgi mainīju�ies. Vairs nebija nekādas joko�anās un, kas vēl ļaunāk, neviens pat ne�pūlējās neko iemācīties. Jutu, ka drīz mani pārņems panika. Zināju, ja viņi nenokārtos pārbaudījumus, es zaudē�u dar�bu, bet par to man maksāja divas reizes vairāk nekā visos iepriek�ējos. Un tad kādu vakaru es piepe�i sapratu! Faktis�ki es viņiem biju pateikusi, ka viņi ir muļķi, bet es esmu gudra un viņiem ir normāli justies pārāk noguru�iem, lai do�mātu, turpretī man, D�emmai Renfordai, vēstures zinātņu kandidātei, nepiecie�ama skaidra galva.

-��� Tas ir labi, ka varēji saskatīt savu kļūdu.

-��� Patiesībā viss �is notikums mani it kā sapurināja. Tā bi�ja glu�i kā atklāsme. Nemaz nav tik patīkami paraudzīties uz sevi bez rozā brillēm uz acīm. Nākamajā dienā es iera�dos sporta zālē jau se�os no rīta un� Viņa paraustīja ple�cus. Kop� tā laika nekad neesmu prasījusi no saviem zēniem vairāk, nekā spēju dot pretī.

-��� Un kādas bija viņu atzīmes?

-��� Tās uzkāpa tādos augstumos, ka man uzticēja vadīt vēl vienu atpalicēju grupu. D�emma pasmaidīja. Es sāku pra�sīt, lai katrs, kur� strādā ar mani, trenējas kopā ar pui�iem. Un panākumi bija patie�ām lieli. Universitātē oficiāli pazi�ņoja, ka cilvēkam, kur� strādās par sportistu grupas pasnie�dzēju, noteikti jāiekļauj savā programmā fiziskie treniņi.

Viņi sēdēja automa�īnā, Kolins bija izslēdzis dzinēju, un D�emma smagi izelpoja. Viņa vēl nevienam nebija stāstījusi par �o gadījumu. Viņa bija mēģinājusi, tomēr neviens nevē�lējās klausīties. Kad pasniedzēji vai kolēģi pārējie studenti apsveica viņu par tik atjautīgas programmas izveido�anu, vi�ņa vienmēr sacīja, ka tā bijusi pui�u ideja. Diem�ēl neviens neticēja. Kad viņa palika pie sava, pārējie atmeta ar roku. Kolēģi un pasniedzēji nevēlējās ticēt, ka sporta nodaļas stu�denti ir spējīgi domāt. Viņuprāt, futbolisti vairāk līdzinājās "Pērtiķu planētas" iemītniekiem.

D�emma pagriezās un palūkojās uz Kolinu. Viņa roku spē�cīgie muskuļi labi izcēlās zem krekla plānā auduma. Viņ� bija atlēts, kur� mācēja klausīties un saprata dzirdēto. Prāts un muskuļu spēks apvienots vienā cilvēkā. D�emmas sapņu vī�rietis.

-���� Man liekas, ka tu paveici lielisku darbu, viņ� sacīja. Un tas, ka tu spēji paraudzīties uz sevi no malas, ir patie��ām iespaidīgi. Ne jau daudziem cilvēkiem tas ir pa spēkam. Viņ� atzinīgi pamāja ar galvu un uzsmaidīja viņai. No �ā smaida D�emmas augumam pārskrēja silts vilnis.

-���� Un ko tu vēlētos tagad? viņ� vaicāja. Ja nerunājam par ē�anu.

D�emma pa automa�īnas logu paskatījās uz Freizeru mil�zīgo māju. Tā bija visai neparasti veidota. Likās, ēka celta pa daļām da�ādos laikos. Turklāt neviena daļa īsti nebija pie�skaņota kādai citai. Viņa atkal pievērsās Kolinam. Ja es jau �odien pārceltos uz viesu namiņu, vai tava ģimene to uzska�tītu par nepieļaujamu rupjību? Man patie�ām gribētos sākt pētījumus. Vai atceries, ko es pirmajā dienā lasīju?

-��� Protams, viņ� atbildēja. Tu biji iekārtojusies uz grī�das kopā ar kaudzi da�ādu krāsu pildspalvu.

-��� Jūs ar Kērku abi esat vienādi! Kāpēc jums, vīrie�iem, manas pildspalvas liekas tik intriģējo�as?

-��� Man liekas, ka viņu glu�i vienkār�i mocīja skaudība. Es gan esmu ieintriģēts. Pētniece ar mākslinieciskām nosliecēm. Kolins atvēra automa�īnas durvis. Tu priecāsies, kad uzzi�nāsi, ka es jau nojautu tavu atbildi. �ajā pēcpusdienā, kamēr tu Trisa iedoto zāļu iedarbībā gulēji, es piezvanīju da�iem cilvēkiem. Lenijs sūta tev ma�īnu. Tas ir vienu gadu vecs Volvo ar ļoti mazu nobraukumu. Vai izklausās labi?

-���� Ideāli.

-��� Mamma un �eimuss tavu ceļasomu jau nogādāja uz viesu namiņu. Rei�ela piepildīja ledusskapi.

-��� Izklausās debe�ķīgi, D�emma sacīja. Viņa jau grasījās atvērt automa�īnas durvis. Vai kādreiz esi dzirdējis par kaut ko, kas tika saukts par Vēlmju akmeni?

-��� Neatceros gan. Vai par to tu todien lasīji? Kā tu sacīji� par mīlestību, traģēdiju un kaut ko tādu, kam cilvēki piedē�vēju�i mistiskas spējas?

-��� Jā, D�emma atbildēja, priecīga, ka viņ� atcerējies tās dienas sarunu. Tas vārds neiziet man no prāta. Tas ik pa laikam ieskanas man atmiņā.

-��� Pāri visam citam? Ailai un Kērkam? Karsējmeitenes tē�lo�anai mana darba dēļ? Un arī pēc tam, kad Tristans bija meties tev virsū?

-��� Diem�ēl tas nepavisam neatgādināja me�anos virsū, D�emma attrauca, bet Kolins jau bija izkāpis no automa�ī�nas. D�emma vēroja, kā viņ� iet apkārt d�ipam. Patiesībā D�emma uz viesu namiņu vēlējās pārcelties tādēļ, lai būtu iespējami tālāk no Kolina. Nekad dzīvē viņai vēl nebija nā�cies sastapt vīrieti, kur� viņu tik ļoti valdzinātu.

Kolinā nebija nekā tāda, kas D�emmai nepatiktu. Patiesībā, ja viņa datorā ievadītu visas savas vēlmes, kādas saistījās ar sapņu vīrieti, dators noteikti varētu piedāvāt Kolinu Freizeru. Varbūt, ka D�emmu bija ietekmēju�i daudzie gadi, kas pava�dīti futbolistu sabiedrībā, ta�u viņai patie�ām patika lieli vīrie��i. Viņai vienmēr likās interesanti vīrie�i, kuri darīja kaut ko reālu. Kolēģi, kuri vadīja savas dienas, lasot un debatējot par lietām, kuras notiku�as gadsimtiem senā pagātnē, bija sāku�i D�emmu garlaikot. Bet viņas studenti, un to �ajos gados bija apmēram simts, tikai īsu laiku ļāva viņai gudri runāt, bet pēc tam metās pie fiziskām nodarbēm, un D�emma viņiem pievie�nojās. Tas bija īsts izaicinājums, kad nācās stāstīt par to, kas ir jambs, bet pa�ai ar se�desmit unces smagiem boksa cimdiem rokā vajadzēja izvairīties no kustīga boksa maisa.

Galu galā darbs ar sportistiem un neizbēgamie fiziskie treniņi bija mainīju�i viņas uzskatus par vīrie�iem. Iestāju�sies koled�ā, D�emma iztēlojās, ka reiz viņai būs akadēmis�ki izglītota ģimene. Viņa apprecēsies ar koled�as profesoru, un viņiem būs divi intelektuāli orientēti bērni. Viņai ar bēr�niem būs tādas attiecības, kādas tās reiz bija pa�ai ar tēvu. Viņi regulāri apmeklēs muzejus, un galvenā izklaide būs vēs�tures grāmatu lasī�ana.

Bet patiesībā izrādījās, ka kopā ar sportiskajiem pui�iem D�emma piedzīvoja daudz vairāk jautrības nekā visā iepriek�ējā mū�ā. Un, balstoties pieredzē, ko viņa ieguva, kad vairākus mēne�us satikās ar trenera palīgu, D�emma secināja, ka sekss ar atlētu ir krietni vien labāks nekā tas, ko var piedāvāt grāmatu tārps.

Un nu viņa redzēja, ka tie�i Kolinā Freizerā ir apkopots viss, kas viņai patīk vīrie�os. Viss vienā skaistā vienībā. Gudrs, izglītots, atjautīgs un ar atlētisku augumu. īsajā lai�kā, ko D�emma pavadīja kopā ar Kolinu, raudzī�anās uz vi�ņa muskuļiem, kas izspiedās zem krekla, lika viņas ādai pār�klāties ar sviedru lāsītēm.

D�emma atcerējās, kā �orīt bija kāpusi pa viņa augumu, stāvējusi uz viņa platajiem pleciem� Un vēlāk Kolins viņu turēja savās spēcīgajās rokās. D�emma nespēja atcerēties, ka vēl kādreiz būtu tik spēcīgi alkusi pēc kāda cilvēka.

Bet Kolins nebija pieejams. Viņ� piederēja D�īnai Koldvelai.

Gribējās domāt, ka viņa, D�emma, spētu pacelties pāri tik zemiskai rīcībai kā divu cilvēku attiecību izjauk�ana. Un to�mēr viņa nezināja, kā rīkotos, ja Kolins reiz paraudzītos uz viņu citādi, nevis tikai drauga acīm.

-���� Dro�i vien pataisītu sevi par muļķi, viņa nomurmi�nāja.

-��� Ko tu tur teici? Kolins vaicāja, nostājies D�emmai bla�kus.

-���� Es tikai domāju par Tristanu un izteicu cerību, ka ne�padarī�u sevi par muļķi mūsu randiņā. Viņ� ir patie�ām iz�skatīgs un turklāt vēl arī ārsts. D�emma cie�i nopētīja Ko�linu. Viņa īsti nezināja, ko cer ieraudzīt. Varbūt greizsirdības dzirksti? Tikai tādas nebija.

-���� Viņ� ir lielisks puisis, Kolins sacīja. Klau! Izdevīgā brīdī palūdz, lai viņ� pastāsta par savu ģimeni. Viņi biju�i ārsti jau paaudzēm ilgi. Un pagātnē bijis pāris skandālu, kas tevi varētu interesēt.

-��� Piemēram? Viņiem priek�ā piebraucamā ceļa galā bija novietota melna automa�īna, un Kolins ar rokas mājienu ai�cināja D�emmu tajā iekāpt. Kamēr sadzīs sāns, tev vaja�dzētu dzīvot mierīgāk, skaidrs?

-��� Jā, �erif Freizer, viņa smaidot atteica.

-��� Tā ir pareizā attieksme. Viņ� pieturēja D�emmas ro�ku, palīdzot viņai iekāpt nelielajā kravas automa�īnā. Kad Kolins arī iekāpa kabīnē un apsēdās D�emmai blakus, viņas sāns cie�i piekļāvās vīrie�a augumam. D�emmas sirds sa�traukti notrīsēja. "Kas tad nu?" viņa pie sevis rājās. "Vai tev ir �etrpadsmit?"

-��� Ārlaulības bērni, Kolins sacīja.

D�emmai nebija ne jausmas, par ko viņ� runā, un viņas seja to skaidri parādīja.

-���� Tu vaicāji par skandāliem, kas saistīti ar Trisa ģimeni. Neko daudz es par viņiem nezinu, bet jau krietni sen Edilī�nā atgriezās divas neprecētas Oldrid�u meitenes gaidībās.

-��� Māsas?

-��� Nē. Ja pareizi atceros, abus �os gadījumus �ķir apmē�ram piecdesmit gadu.

-�� Vientuļās mātes ir daudzu dzimtu kopīga iezīme. D�em�ma apklusa. Vēstulē bija pieminēta kāda Vinija. Pieņemu, ka pilnā vārdā Vinifreda. Vai pazīsti kādu sievieti ar �ādu vārdu?

-��� Nē.

-��� Un sievieti vārdā Temzina?

-���� Nevienu tādu neatceros, Kolins teica. Tev vajadzē�tu aprunāties ar Ljūka sievu D�oslinu. Viņa nopietni nodar�bojas ar Edilīnas iedzīvotāju ģenealoģiju.

-��� Sieva tam Ljukam, kur� raksta grāmatas? Tam vīrietim, kuram pietika veselā saprāta, lai pamuktu malā no tava ceļa?

-��� Atvaino, ka tā notika, Kolins teica. Steidzamos ga�dījumos�

-���� Tu traucies turp, cik vien ātri iespējams, lai palīdzētu cilvēkiem, D�emma pabeidza teikumu viņa vietā.

-Jā, tā ir. Viņi bija piebrauku�i pie viesu namiņa. D�em�ma paraudzījās uz to un nopūtās.

-��� Izskatās pēc mājām?

-��� Vairāk vai mazāk.

Kolins atslēdza durvis. Vieta ir mazliet nomaļa, tāpēc vēlos, lai tu vienmēr aizslēdz durvis. Labi?

-���� Noteikti. Viņa iegāja dzīvojamā istabā. Pie virtuves bija novietots neliels apaļ� galdiņ�, kas uzklāts divām per�sonām.

-���� Laikam jau Rei�ela domājusi� Kolins aprāvās, nepabeidzis iesākto teikumu.

D�emma nevēlējās, lai Kolins dodas projām. Un arī viņ� svārstījās, tātad, iespējams, nemaz negribēja aiziet. Vai esi izsalcis? Mēs varētu ieturēt maltīti, un es tevi izvaicātu par Vēlmju akmeni, kur� palīdz piepildīt vēlē�anās.

-���� Akmens? Vēlē�anās? Kolins pārsteigti skatījās uz D�emmu. Tu vēl nebiji pieminējusi ne vēlē�anās, ne arī kaut kādu akmeni.

-��� Laikam jau ne. Vai tu kaut ko zini par to?

-���� Vispār domāju, ka zinu. Es varbūt arī zinu, par ko tu izlasīji, bet man vajadzēs kaut ko paņemt. Es tūlīt atgriezī��os un� Viņ� paraudzījās uz galdu.

-��� Es visu sagatavo�u.

-��� Lieliski. Ari man �odien nācās iztikt bez pusdienām.

-�� Kā tu domā, vai Rei�ela būs sagādājusi pietiekami daudz ēdiena?

Kolins izskatījās nopietns. Man pietiks ar salātiem, viņ� noteica un aizsteidzās.

Smaidīdama par �o joku, D�emma pa logu vēroja, kā viņ� ar nelielo kravas automobili aiz�aujas pāri īpa�umam. Viņa ne�bija īsti pārliecināta, vai autora�otājs patie�ām paredzējis �ai automa�īnai tik ātrus braucienus. Kad Kolina auto vairs ne�bija redzams, D�emma piegāja pie ledusskapja un vēra vaļā stikla traukus, kuros netrūka da�ādu ēdienu, ko sagatavoju�si Rei�ela. Un tie visi izskatījās patie�ām gar�īgi. D�emma steig�us lika traukus mikroviļņu krāsnī un pēc tam pārcēla ēdienu �ķīvjos. Kad atgriezās Kolins, viss jau bija gatavs.

Viņ� paraudzījās uz daudzajiem traukiem, kas bija izlikti uz virtuves darba virsmas, un pasmaidīja. Laikam jau Rei��ela zināja, ka Freizers neatteiksies palikt uz maltīti.

Kolins paņēma �ķīvi un tad iedeva D�emmai vecu blok�notu ar spirāli. Uz apdriskātā vāka ar lielajiem burtiem bija uzrakstīts: "Kolina Freizera privātīpa�ums. Ok�ķeri saņems sodu! Tas attiecas uz tevi, Lenij!"

-��� Vai es tagad redzē�u visus tavus noslēpumus?

Tobrīd Kolins aizrautīgi tiesāja pildītas olas un olīvas.

Pilnu muti viņ� sacīja: Tie visi ir no laika, kad man bija trīspadsmit gadu. Viņ� noslaucīja rokas salvetē un paņē�ma bloknotu no D�emmas. Mans vectēvs, tēta tēvs, mē�dza mums stāstīt par mūsu sen�iem. Domāju, ka daļa no visiem viņa stāstiem bija piemelota, ta�u es tos vienalga pie�rakstīju.

-��� Kas ir piemelots? D�emma vaicāja, piepildīdama sa�vu �ķīvi.

-��� Ja ticam manam vectēvam, sacīja Kolins, tie�i mūsu ģimene, Freizeri, bija �īs pilsētas pamatlicēji. Nevis Makterni vai Hārkorti. Ta�u viņam ticēja tikai mana māsa Ariela. Mēs mēdzām māsu ķircināt par to un sacījām, ka viņa ļoti grib būt princese un tālab noticēs jebkam.

-��� Izklausās, ka viņai bērnībā jautrības netrūka.

-���� Par Arielu neraizējies. Viņa prata par sevi parūpēties. Lai nu kā, bet da�us vecātēva stāstus es mēdzu pierakstīt. Diem�ēl biju izlēmis, ka labākais laiks rakstī�anai ir tie�i mis�tera Vilsona vadītā ģeometrijas stunda. Un tā es joprojām nezinu, kā lietojams transportieris. Te nu tas ir. Akmens, kas piepilda karstākās vēlē�anās.

-��� Karstākās vēlē�anās?

Kolins pasniedza D�emmai bloknotu, piepildīja savu �ķī�vi un apsēdās pie galda.

D�emma iekārtojās viņam pretī un skaļā balsī lasīja.

Vectēva Freizera septītais stāsts

Vēlmju akmens tika dāvāts Freizeram, kur� izglāba savu kla�nu. Viņ� bija liela auguma spēcīgs vīrs un spēja aizvelt no ie�ejas klints bluķi, kas visus bija iesprostojis alā. Pateicībā par to Ragana viņam iedeva Vēlmju akmeni. Viņa sacīja, ka vēlē�anās noteikti piepildīsies, ja �ā akmens tuvumā kāds Freizers kaut ko no sirds vēlēsies. Tas attiecas arī uz Freizeru sievietēm.

-��� Kā tu domā, vai es varētu cerēt uz Pulicera balvu?

-��� Puse manu futbolistu nespētu uzrakstīt tik labi. D�em�ma vēlreiz pārlasīja nelielo stāstiņu un prātoja, vai tāds va�rētu būt viņas disertācijas temats. Ģimenes mīts. Tā bija iespēja.

-��� Izskatās, ka tu kaut ko cītīgi apsver.

Viņa pāri galdam paraudzījās uz Kolinu. Man bija ap�slēpts motīvs, kālab vēlējos �o darbu dabūt.

-��� Ak tā? Kolins noteica un apzieda mājās ceptas maizes �ķēli ar sviestu.

D�emma pastāstīja par nepiecie�amību atrast oriģinālu te�matu zinātniskajam darbam.

-���� Nu, �eit atrast kaut ko pietiekami senu un tādu, par ko nebūtu vēl rakstīts, varētu būt diezgan vienkār�i, viņ� no�teica. D�īna mēdz sacīt, ka Edilīnā ir tik savāda, it kā to būtu dibinājusi saujiņa marsie�u, kas apmetu�ies Amerikas Savienotajās Valstīs.

-��� Pēc tā, ko esmu �eit redzējusi, man nākas viņai piekrist. Vai �eit tiek pastrādāti arī noziegumi? D�emma nogrieza gabaliņu auksta rostbifa.

-��� Pagāju�ajā rudenī mums te bija tāds juceklis� Visi tie FIB aģenti, slepenais dienests, vēl arī da�i detektīvi no Fortloderdeilas policijas departamenta.

-���� Jā, pareizi, D�emma attrauca, joprojām skatīdamās bloknotā. Man ļoti gribas iepazīties ar to detektīvu. Maiks �ovs, ja?

-��� Ņūlends. Man tā vien aizmirstas, ka tas ir Sāras jaunais uzvārds, Kolins sacīja. Vai vēlies vēl tēju?

-��� Jā, paldies viņa atbildēja. Pastāsti, kas īsti notika!

-���� Nē. Tas ir Maika un Sāras stāsts. Viņi pa�i tev to pa�vēstīs, kad tiksi pie viņiem. Kolins piecēlās. Man uz kā�du laiciņu jāaizbrauc uz biroju. Vai gribēsi doties līdzi? Viņ� apklusa. Laikam jau sāku pārāk pierast, ka esi man līdzās. Viņ� paņēma savu �ķīvi un ielika to izlietnē.

-��� Es visu novāk�u, D�emma sacīja. Tu brauc un parū�pējies par cilvēku glāb�anu. Ai! Es ta�u aizmirsu pavaicāt, vai te ir pieejams internets.

-��� Mums te ir rūteris, un tu vari izmantot bezvadu internetu. Izskatās, ka tu nevari vien sagaidīt, kad tiksi no ma�nis vaļā.

-��� Meli� D�emma sacīja un aprāvās. Viņa nevēlējās, lai Kolins dodas projām, tomēr nedrīkstēja to sacīt. Jā, tā ir. Man ļoti gribas ātrāk iedziļināties bibliotēkas grāmatās. Rīt pārskatī�u pieliekamo. Garā�a paliks pēdējā. Kas ir?

Kolins domīgi vēroja D�emmu. Un kā tu grasies cilāt tās kastes, ja tev uz brūces sānos uzliktas �uves?

-��� Uzmanīgi.

-��� Es nāk�u tev palīgā. Mēs visu sa�ķirosim. Atliksim ma�lā finan�u dokumentus un citus garlaicīgos papīrus.

D�emma jau gribēja iebilst, bet tad apklusa. Labi, vi�ņa galu galā piekrita.

Mirkli viņi raudzījās viens otrā, un tad Kolins sacīja: Vai esi pārliecināta, ka nevēlies, lai palīdzu tev �eit visu sakopt?

-��� Pilnīgi pārliecināta. Es pagatavo�u sev kanniņu tējas un paraudzī�u, ko varu atrast par to Vēlmju akmeni. Kā tu do�mā, vai tas ir kaut kas līdzīgs Likteņa akmenim? Tik liels, lai uz tā varētu sēdēt?

-��� Nezinu. Un kas tie�i bija sacīts tajā dokumentā, ko tu lasīji?

-��� Es tik precīzi neatceros. Kad lasīju, biju mazliet saner�vozējusies par to, vai dabū�u darbu. Biju pārāk noraizēju�sies, lai koncentrētos. Es galvenokārt atceros cilvēku vārdus, piemēram, Vinija, Temzina, Evans un nabaga D�ūlians. Vi�ņa paraudzījās uz galdu un darba virsmu, kur bija izlikti ēdieni un tagad jau netīrie �ķīvji. Tad viņa paskatījās uz Ko�linu.

Likās, viņ� saprata, par ko D�emma tikko domājusi. Sa�meklē to vēstuli, bet es te visu sakop�u, viņ� sacīja.

-��� Un tavs birojs?

-��� Runa bija par da�iem dokumentiem. Roja jau dro�i vien ir visu izdarījusi. Viņai tas patīk. Tikai palaid viņu pie dato�ra, un viņa jau ir laimīga. Dators un vēl liela pistole pie sā�niem.

D�emma iesmējās. Man viņa jau patīk.

-��� Es piezvanī�u da�iem cilvēkiem, novāk�u te visu un tad ie�u pie tevis uz bibliotēku, Kolins sacīja.

-��� Vai esi pārliecināts, ka gribi to darīt?

-��� Pilnīgi, viņ� attrauca.

Izgājusi no istabas, D�emma atļāvās pasmaidīt. Tik plati, ka bija jāba�ījas, vai neieplīsīs sejas āda.

D�emma atspiedās pret grāmatplauktu un paskatījās uz Kolinu. Bija saulaina pēcpusdiena, un viņi mielojās ar sviest�maizēm, ko D�emma bija pagatavojusi no ledusskapī atro�damajām ēdamlietām. Kolins ielēja abiem glāzēs ledus tēju.

Viņiem apkārt, glu�i kā ūdens salai, bija izklātas vēstu�les, dienasgrāmatas, pierakstu grāmatas, darījumus aplieci�no�i papīri, juridiski dokumenti� itin viss, kas kādam �ķi�tis svarīgs laikā, kad nolikts glabā�anai.

-��� Tas ir smieklīgi, un tu to zini, vai ne? D�emma sacīja.

-��� Kas tie�i? Kolins vaicāja un nokoda gabaliņu sviest�maizes.

-���� �ī dezorganizācija. Man nepiecie�ams sakārtot �os pa�pīrus hronoloģiskā secībā.

-��� Es domāju, ka tu gribēji� Kā tu sacīji? "Izpētīt ģimenes mītu." Viņ� pasmaidīja. Vai arī tu centies atrast Vēlmju akmeni, lai varētu kaut ko vēlēties.

D�emma ar �estu norādīja un jauko bibliotēku. �ī ir ma�na karstākā vēlē�anās.

-���� Tātad tu jutīsies apmierināta, arī mitinoties kāda cita viesu namiņā un �ķirojot papīrus? Kolins gaidīja, ta�u D�emma klusēja un iedzēra krietnu malku ledus tējas. Nu ta�u! Pasaki, kādi ir tavi plāni!

-��� Un tavējie?

-���� Tu esi redzējusi, kāda ir mana dzīve, Kolins teica. Es vēlos uzzināt par tavējo. Ko tu grasies darīt pēc tam, kad būsi pabeigusi savu disertāciju?

-��� Sameklēt darbu, protams.

-Kur?

-��� Jebkur, kur mani pieņems.

Kolins sadrūma, un D�emma saprata iemeslu. Viņa apzi�nāti nebija atbildējusi uz Kolina jautājumu. Nu labi, labi� Es vēlos visu to pa�u, ko citas normālas sievietes. Mājas, ģi�meni, lielisku darbu. Izglābt pasauli. Starp citu, kāda ir ta�va karstākā vēlē�anās? Tu esi Freizers, tad jau varbūt �is Vēlmju akmens parādīsies� ja vien tas nav pārdots izsolē. Tad tava vēlē�anās piepildīsies.

-��� Es vēlos to, kas man jau ir. Esmu apmierināts. Kolins neskatījās D�emmai acīs.

D�emma atcerējās, ko D�īna bija sacījusi par Freizeru pa�radumu vienmēr kaut ko paturēt noslēpumā. Viņa ne�aubī�jās, ka tādēļ Kolins izvairījies no atbildes. Ta�u viņam uz to bija visas tiesības, vai ne? D�emma viņam pēc būtības bija sve�iniece, un tālab nebija pamata gaidīt, lai viņ� uzreiz at�klāj visus savus noslēpumus. Kad D�emma cēlās kājās, iesā�pējās savainotais sāns, un viņa saviebās.

-��� Vai viss ir labi?

-��� Viss kārtībā, bet man gribētos ātrāk doties pie miera. Iepriek�ējā dienā pēc maltītes viņi pāris stundu bija kopā strādāju�i. Kolins bija piezvanījis D�oslinai, slavenā rakstnie�ka sievai, un viņa pa elektronisko pastu atsūtīja jau izveido�tos Edilīnas dzimtu ģenealoģiskos kokus. Viņa arī paskaid�roja, kas jāizdara, lai varētu failus atvērt. Kolinam nācās izmantot savu kredītkarti, lai lejupielādētu nepiecie�amo programmatūru. Pēc trīsdesmit minūtēm D�emma un Kolins pētīja septiņu tā saukto Edilīnas dibinātāju ģimeņu dzimtas kokus.

D�emma vaicāja Kolinam, ko viņ� zina par Edilīnas dibi�nā�anu.

-���� Neviens nezina, kā viss bija patiesībā, viņ� atbildēja, ta�u runā, ka tur biju�i ar zeltu pilni kravas rati un daiļa jauna meitene, vārdā Edilīnā. Makterna vai Hārkorta, to mēs īsti nezinām. Un mēs nezinām, no kurienes ieradās citas ģi�menes.

-��� Vai tu domā, ka tie bija Edilīnas draugi? Vai viņi kopā ieradās no Skotijas?

-��� Mēs varam dro�i sacīt, ka Freizeri ieradās no Skotijas. Tāpat arī Makdaueli un Makterni.

D�emma ieskatījās pa�as izveidotajā vārdu sarakstā. Bet Oldrid�i un Konori? Un Vel�i? Kur viņi visi sastapās un kā�pēc apmetās uz dzīvi tie�i te?

-��� To neviens skaidri nezina.

-��� Es domāju, ka pamatjautājums ir par to, kāpēc viņi visi palika �eit, D�emma domīgi secināja.

-��� Vai tu tagad centies noniecināt manu skaisto mazpilsētu?

-��� Nē. Tomēr jāatzīst, ka amerikāņiem ir nosliece bie�i pār�celties no vietas uz vietu. Un, jāsaka, man �ī pilsēta ļoti pa�tīk, vismaz tas, ko esmu paguvusi redzēt.

-��� Tu esi redzējusi tikai niecīgu daļiņu, Kolins piebilda.

-��� Nevaru vien sagaidīt to pikniku.

-���� Pikniku? Kolins pārvaicāja. Ak jā. Tavs randiņ� ar Tristanu. Būs labāk, ja brīdinā�u tevi, ka�

-��� Visas sievietes viņā iemīlas? D�emma jautāja. Nella man to jau pateica. Ja D�emma bija cerējusi pamanīt kā�das greizsirdības pazīmes, viņai nācās vilties.

Rītu viņi pavadīja garā�ā, Kolins cēla lejā no plauktiem kastes un rādīja to saturu D�emmai. Ja kastē bija tikai māj�saimniecības rēķini, viņ� kasti ievietoja savas automa�īnas kravas kastē. Kad tā bija pilna, viņ� aizveda visu uz citu gla�bātavu un tur iztuk�oja. Tad viņ� atgriezās, un kravas kasti varēja piepildīt no jauna.

Visu laiku viņ� uzmanīja, lai D�emma neceltu neko sma�gāku par vēstuļu sainīti.

Pusdienlaikā viņi atgriezās namiņā, lai paēstu.

Kolins sēdēja uz grīdas, un D�emma raudzījās uz viņu. Nevajag pavadīt visu dienu kopā ar mani. Esmu pārlieci�nāta, ka arī tava ģimene vēlētos pabūt kādu laiku ar tevi.

-��� Vispār jau palikt �eit pie tevis man ieteica mamma. Do�māju, ka viņa raizējas par tavu ievainojumu.

-��� Tas ir patie�ām mīļi no viņas puses. D�emma pastie�pa roku un paņēma Kolina �ķīvi, tad kopā ar savējo aiznesa uz virtuvi. Viņa ielika traukus mazgājamā ma�īnā un vairā�kas reizes dziļi ieelpoja. Daļēji viņa vēlējās, lai Kolins tagad dodas projām un ļauj viņai strādāt vienai pa�ai. Ta�u vairāk viņa gribēja, lai Kolins nekad neiet projām. Iepriek�ējā vaka�rā un �ajā rītā viņi bija apspriedu�i da�ādas ieceres. Patiesī�bā runāja D�emma, bet Kolins klausījās. Viņi pētīja lielāku un mazāku kastu saturu, izcilāja somās noglabātos papīrus un veica primāro apskati, runāja par D�emmas disertāciju. Viņ� vēlējās uzzināt, kādas ir viņas intereses. Kāds vēstu�riskais laikmets viņai �ķiet visintriģējo�ākais. Vai ir kādas vēstures mīklas, ko D�emma gribētu atrisināt. Mīti, kurus viņa vēlētos gaisināt.

-��� Vai tu zini, ka pirmais likums saistībā ar disertāciju ir tāds, ka to nelasīs neviens cits, izņemot tavus pasniedzējus un profesorus? D�emma vaicāja.

-�� Ja tu atklāsi kaut ko, kas attiecas uz astoņpadsmito gad�simtu, Ljūks to izmantos kādā no savām grāmatām, un to izlasīs miljoniem cilvēku, Kolins sacīja.

-��� Jn es tā izdarī�u� kā tev �ķiet, vai viņ� man uzrakstīs rekomendāciju, lai es varētu dabūt labāku darbu?

-��� Noteikti, Kolins apstiprināja. Ljūkam ir da�i pazi�ņas Viljama un Mērijas koled�ā. Kolins mirkli raudzījās uz D�emmu, un viņa saprata, ka viņ� vēlas jautāt, vai �ī skola būs piemērota.

Gandrīz �ķita, ka viņ� vēlas uzzināt, vai D�emma būtu gatava apmesties Edilīnā uz pastāvīgu dzīvi. D�emma juta, ka pietvīkst, un aizgriezās. Viņai patie�ām ir nepiecie�ams atgūt pa�kontroli.

Beidzot viņa sacīja: Tai mācību iestādei ir izcila reputā�cija, un es būtu lepna, ja varētu būt ar to saistīta.

Kolins neteica neko, ta�u tas, kā viņ� pasmaidīja, lika D�emmas sirdij iepukstēties spēcīgāk.

Pēc pusdienām viņi pastrādāja vēl mazliet. D�emmai ļoti patika sēdēt uz bibliotēkas grīdas, ta�u Kolins pierunāja vi�ņu pārcelties uz dzīvojamo istabu. Viņ� apsēdās uz dīvāna, D�emma atpūtas krēslā. Kādu laiku abi klusēdami lasīja.

Stundām ritot, D�emma pamanīja, ka nespēj koncentrē�ties. Viņa nemitīgi vēlējās skatīties uz Kolinu, uz viņa lielo augumu, kāju, kas pārlikta pār dīvāna malu un balstās uz grīdas. Ledusskapī bija atdzesēta vīna pudele, un viņa iedo�mājās, ka vajadzētu ierosināt to atvērt. Kas notiktu pēc tam� Nu ko, tas lai paliek likteņa ziņā.

�etros pēcpusdienā Kolins piecēlās un izstaipījās. D�em�ma juta, ka sirds sāk auļot.

-��� Man jādodas uz sporta zāli, viņ� sacīja. �āda sēdē��ana man liekas par ilgu. Es aicinātu tevi līdzi, ta�u ar ievai�notu sānu tu nedrīksti riskēt.

D�emma nosprieda, ka viņai noteikti noderētu se�desmit minū�u pavadīt uz skrie�anas trena�iera, �etrdesmit piecas mi�nūtes ar boksa cimdiem rokās un pēc tam vēl arī ledaina du�a.

-��� Paklau, Kolins sacīja, es gribu, lai tu �ovakar agrāk ej gulēt. Tev nepiecie�ams laiks, lai atlabtu. Vai apsoli?

-��� Jā, viņa atbildēja.

-��� Ja esmu tev vajadzīgs, piezvani. Tev ir mana mobilā te�lefona numurs. Maika numuru es pierakstīju un noliku uz galda bibliotēkā.

-��� Detektīva Maika? D�emma pārvaicāja. Tā, kur� dzī�vo Fortloderdeilā?

-���� Pa�laik viņ� ir mājās un noteikti zinās, kā rīkoties, ja kaut kas atgadīsies, Kolins sacīja. Starp citu, Maiks pil�sētas centrā, telpās, kur kādreiz viņa sievai piederēja apģēr�bu veikals, ir iekārtojis pagaidu sporta zāli. Ļoti neformāla gaisotne, tikai īpa�i ielūgtiem cilvēkiem, un pavisam maz sievie�u. Maiks sievietes aizbiedē.

-��� Kā tad viņ� to dara?

-���� Domāju, ka ļau�u, lai Maiks pats tev to parāda. Ko�lins spēra soli uz durvju pusi, bet tad saminstinājās. Vai tu �eit viena pati jutīsies labi?

-���� Ideāli.

-��� Skaidrs, Kolins beidzot noteica, tad spēra soli viņai tuvāk, it kā būtu nodomājis apskaut vai atvadoties noskūp�stīt uz vaiga.

D�emma zināja, ka to izturēt viņai būtu pārāk grūti. Vi�ņa pakāpās atpakaļ, un mirkļa noskaņa bija zudusi.

Kad Kolins bija aizgājis, viņa nesaprata, vai justies atvieg�lotai vai pilnīgi sagrautai. "Viņ� pieder kādai citai," D�em�ma sev atgādināja un nekavējoties atkal ķērās pie darba.

Tagad, kad Kolins nepieskatīja un neuzmanīja, lai viņa ne�pārpūlas, D�emma ķērās pie secīgas kārto�anas. Viņa sprie�da, ka Freizeru dokumentu pastāvē�anas laikā ir gadījies kāds ļoti centīgs cilvēks, kur� daudz ko "sakopis". Pārmēru akurāti cilvēki D�emmai vienmēr liku�ies tracino�i. Likās, ka viņu vienīgais mērķis ir, "lai viss būtu kārtīgs", "nolikts vie�tā", "projām no acīm". Tas, ka rēķinos reiz ietīti virtuves pie�derumi, ka pētījumu materiāls sabāzts kurpēs, �ķiet, nebija licies svarīgi. Lai tikai viss izskatītos labi!

D�emma lika kopā līdzīgas lietas vai atstāja, ja nebija lai�ka kaut ko ielikt iederīgā vietā.

Diem�ēl tas, kur� licis glabā�anā Freizeru dokumentus, tos kārtojis pēc lieluma. Mazie papīri, kas datēti ar tūksto� se�i simti divdesmito gadu, atradās vienā kastē ar tikpat maziem papīriem, kuri attiecās uz tūksto� deviņi simti trīs�desmit ceturto. Tik nepiedodama secības neievēro�ana D�emmu pilnīgi tracināja.

Vispirms viņa bibliotēkā un pieliekamajā visu izņēma no plauktiem. Pāris rei�u viņa manīja, ka �uves atgādina par savu eksistenci, jo viņa pastiepusies pārāk tālu. D�emma iemanījās piespiest elkoni cie�i pie ribām, un nu bija vieglāk rosīties.

Kad plaukti abās telpās bija iztuk�oti, viņa domās sadalī�ja platību pa dekādēm. Pēc tam izņēma dokumentus no kas�tes un novietoja datētos papīrus atbilstīgajā zonā. Kad viss būs sa�ķirots, viņa varēs dokumentus atkal ievietot īpa�ās arhīva materiālu glabā�anai paredzētās kastēs. Tās darinā�tas no materiāla, kas nesatur skābi, un tādējādi nekaitēs pa�pīriem.

D�emma nemitējās �ķirot un tuk�ot kastes līdz brīdim, kad vēders sāka draudīgi rūkt. Viņa a�i paēda un domās pateicās Rei�elai par ēdiena gatavo�anu -, bet pēc tam atsā�ka darbu. Kad satumsa, viņa ieslēdza visas gaismas. Tuk�ās kastes viņa no mājas aiznesa uz garā�u, kur tagad bija at�brīvojusies vieta. Kolins jau bija aizvācis visu lieko.

Pie miera D�emma devās vienos naktī, bet piecēlās jau se�os no rīta un atkal nekavējoties sāka strādāt. Dienas sa�plūda kopā, viņa izskatīja visu un sakārtoja augstās kaudzēs plauktos viesu namiņā. Garā�ā bija da�as kastes ar rēķinu grāmatām, kuras arī vajadzēja aiznest uz kādu citu glabā�a�nas vietu. Mājā viss nu �ķita sakārtots.

Kad viss bija izņemts, D�emma internetā sazinājās ar Geilorda bibliotēkas palīglīdzekļu nodaļu un pasūtīja nepiecie��amās kastes papīru glabā�anai. Viņa nespēja izlemt, vai do�ties uz lielo māju un traucēt misis Freizeri, vai arī glu�i vienkār�i aizsūtīt viņai elektroniskā pasta vēstuli. Uzvarēja elektroniskais pasts.

Misis Freizere atbildēja nekavējoties un paziņoja, ka atlī�dzinās itin visus D�emmas tēriņus.

Atbilstīgajā lodziņā D�emma ierakstīja savas kredītkar�tes numuru un pie pasūtījuma nospieda ikonu "Sūtīt". Pēc tam viņa atslīga pret krēsla atzveltni un pārlūkoja telpu. Ja Kolins būtu te, viņa atvērtu vīna pudeli, un viņi to nosvinē�tu. Ta�u Kolina te nebija. Patiesībā viņa jau vairākas dienas nebija Kolinu redzējusi vai saņēmusi kādas vēstis no viņa.

Pēc stundas viņ� piezvanīja. Savienojums bija slikts. Da��ādi sprak�ķi un citi trok�ņi traucēja sarunai. D�emma va�rēja dzirdēt, ka vīrietis kliedz.

-���� D�emma, Kolins skaļi sauca, runādams pilnā balsī. Piedod, ka tev nepiezvanīju! �eit mobilie telefoni nedar�bojas.

-��� Kur tu esi? D�emmai jautājumu nācās atkārtot trīs rei�zes, lai viņ� beidzot sadzirdētu.

-��� Pie me�ziņiem, viņ� atkal visā skaļumā sacīja. Dzē��am ugunsgrēku. Visa ģimene esam te. Vai tev viss kārtībā?

"Ugunsgrēks?" D�emma nodomāja, un prātā uzplaiksnī�ja visda�ādākās me�a ugunsgrēku ainas. Vai tev nekas nekai�? Varbūt varu palīdzēt?

-��� Man viss ir labi. Paliec, kur esi. Man tagad jāiet. Viņiem nepiecie�ams telefons. Kad varē�u, atgriezī�os. Labi?

Jā, viņa atteica un dzirdēja klik�ķi. Kolins bija nolicis klausuli. Kādu mirkli D�emma stāvēja kā sastingusi. Tad lūk, ko nozīmē raizē�anās par likumsargu.

Viņa piegāja pie televizora un to ieslēdza. Pagāja kāds brī�tiņ�, līdz D�emma atrada vietējo ziņu kanālu. Un tad viņa ieraudzīja uguni, kas snaicījās ap lieliem kokiem un auroda�ma aprija visu, ko sastapa savā ceļā.

Stundu viņa nosēdēja pie televizora. Skatījās, kā sieviete pie galda izdala ēdienu un dzērienu ugunsdzēsējiem. Redzē�ja arī misis Freizeri un Rei�elu. Ta�u Kolinu ne.

Ar piespie�anos viņa atgriezās pie darba, ta�u atstāja te�levizoru ieslēgtu, vienīgi pieklusināja skaņu. Ik reizi, kad at�kal tika ziņots par ugunsgrēku, viņa ieklausījās. Tikai ar ļoti lielu piepūli viņai izdevās atkal savu prātu pievērst pētīju�miem.

D�emma paraudzījās uz papīriem sev apkārt. Tie glabāja milzīgu informācijas daudzumu, un viņa prātoja, ar ko vaja�dzētu sākt. Loģiskāk �ķita vispirms ķerties pie hronoloģis�ki vecākajiem dokumentiem un pēc tam turpināt ar jaunā�kiem. Ta�u Kolinam bija taisnība. Visvairāk D�emmu interesēja stāsts par Vēlmju akmeni. Viņa, pati to neapjauzdama, bija prātojusi par savu disertāciju. "Ģimenes mīta iz�cel�anās" bija viens no virsrakstiem, kādu viņa iedomājās. Vai, teiksim, "Mīts un realitāte kādā ģimenē". "Mīta didaktisms". Galvā ie�āvās vismaz piecdesmit nosaukumu, bet tie visi saistījās ar Freizeru Vēlmju akmeni.

Atvērusi ledusskapi, D�emma ieraudzīja, ka lielākā daļa Rei�elas pagatavotā ēdiena jau apēsta. Viņa saprata, ka būs jādodas uz pārtikas veikalu. Turklāt viņai gribējās paklausī�ties, kas vietējiem iedzīvotājiem zināms par ugunsgrēku.

Viņa ieskatījās savā rokaspulkstenī. Bija mazliet pāri �et�riem pēcpusdienā. Varbūt, ja viņa aizbrauktu uz pilsētu viņa vēl ne reizi nebija izmantojusi savu jauno automa�īnu -, varētu iegriezties arī Kolina birojā un pavaicāt viņa viet�niecei par ugunsgrēku. Atslēgas bija noliktas pie sētas pu�ses durvīm, un Volvo novietots zem nojumes. Automa�īna bija skaista. Tum�i ziliem polsterētiem sēdekļiem. D�em�mai bija nepiecie�amas da�as minūtes, lai iepazītos ar vi�sām pogām uz vadības paneļa. Tikai pēc tam viņa auto ie�darbināja.

Ik reizi, kad D�emma bija devusies uz viesu namiņu, nā�cās braukt garām Freizeru lielajai mājai, bet tagad viņa pa�manīja, ka aiz viesu namiņa stiepjas �aurs grantēts ceļ�, un izvēlējās to. Freizeru nams atradās kreisajā pusē, bet D�em�ma pagriezās pa labi un galu galā izbrauca uz Makdauela avēnijas, kas aizveda viņu tie�i uz Edilīnas centru.

Viņa novietoja automa�īnu zem kokiem iepretī nelielam ar zāli noaugu�am laukumam, izkāpa no auto, aizslēdza to un pēc tam stāvēja un skatījās apkārt. "Un tagad?" viņa no�domāja. Viņai nebija ne jausmas, kur atrodas Kolina birojs.

-��� Sveika, D�emma! kāds viņai aiz muguras uzsauca.

Pagriezusies viņa ieraudzīja vienu no sievietēm, ar kuru

bija iepazinusies pārtikas veikalā. Ratiņos sēdēja mazā mei�tenīte, kuru Kolins toreiz auklēja. D�emma piegāja tuvāk. Kā klājas, Keitlina? viņa pavaicāja, un bērns laimīgi vi�ņai uzsmaidīja. D�emma pūlējās atcerēties, kā sauca mazulī�tes māti.

-���� Dzirdēju, ka tev sarunāts randiņ� ar dakteri Trisu.

-���� Tā varētu sacīt, D�emma piesardzīgi atbildēja. Viņa juta, ka Trisa uzaicinājums vairāk saistāms ar draudzības izpausmi, nevis romantiku. Ta�u to viņa noklusēja.

-������ Visas neprecētās Edilīnas sievietes ir mēģināju�as panākt, lai viņ� kādu uzaicina uz tik�anos. Kā tev izdevās viņu iekārdināt?

D�emma īsti nesaprata, ko atbildēt. Nemaz nezinu. Iespējams, ka viņa māsasmeita pierunāja, lai viņ� mani uzai�cina.

Sieviete pasmaidīja. Tam es varētu noticēt. Viņ� dievi�na Nellu. Mazā Keitlina kļuva nemierīga. Tagad man jāiet, bet varbūt kādu dienu mēs varētu kopīgi ieturēt pus�dienas.

Jā, noteikti, D�emma piekrita, un sieviete pamāja ar�dievas.

Smaidīdama D�emma �ķērsoja ielu pie laukuma. Viņa stā�vēja zem milzu ozola zariem un raudzījās apkārt.

Ielas otrā pusē viņa redzēja veikalus. Pēc fasādēm sprie��ot, visi bija no viena vēsturiskā perioda. Uzraksti uz izkārt�nēm �ķita tik tikko saskatāmi. Tur bija sīkpre�u veikals un vairāki neticami jauki veikaliņi, kuros pārdod rotaļlietas, bērnu apģērbus, visda�ādākās lietas, kas nepiecie�amas lai�ka pavadī�anai brīvā dabā, produktus ķermeņa kop�anai, juvelierveikals ar nosaukumu Kim's, kā arī senām kartēm un gravīrām pārpilns veikaliņ�.

Uz stūra bija durvis un logs, uz kura ar tum�i zaļiem bur�tiem rakstīts "Doktors Tristans Oldrid�s". �ai ēkai blakus atradās augsts, no ķieģeļiem celts nams. Uz tā durvīm bija rakstīts "�erifs". D�emma paraudzījās aug�up un otrajā stā�vā pamanīja mazus lodziņus. Viņa pasmaidīja, jo bija atcerē�jusies, kā Kolins aprakstīja savu tum�o, nejauki smirdo�o dzīvokli.

Viņa pārgāja pāri ielai un devās uz �erifa biroju. Kad viņa atvēra durvis, nodzinkstēja vecmodīgs zvans. Tur bija novie�toti divi milzīgi ozolkoka rakstāmgaldi. Apmēram tādi, kā var redzēt vecās melnbaltajās filmās, kurās tēlo Henrijs Fonda.

Pie telpas tālākās sienas bija skapis ar stikla durvīm, aiz kurām sarindotas �autenes. Izskatījās, ka tās to vien gaida, lai kāds tās izmantotu, ja viņam ienāktu prātā atbrīvot slik�to puisi no cietuma.

-��� Tu esi D�emma, no labās puses atskanēja balss.

Viņa pagriezās. Tur stāvēja gara auguma sieviete tikko pā�ri trīsdesmit, gludiem melniem matiem, kas savīti mezglā uz pakau�a. Mugurā viņai bija brūns formastērps, kas lieliski piegulēja sportiskajam augumam. Ap slaido vidukli aplikta smaga ādas josta ar vairākiem nodalījumiem. Vienā no tiem vīdēja pistole.

-��� O� D�emma sacīja, pārsteigta par to, ka sieviete vi�ņu pazinusi. Vai Kolins� viņa aprāvās. YouTube.

-���� Ņemot vērā, ka esi civiliste, tas likās visai iespaidīgs triks.

-��� Tā bija Toma ideja. Un visu smagāko paveica Kolins. Es tikai satvēru zēnu.

Jaunā sieviete nopētīja D�emmu no galvas līdz kājām. Hmm� ja tu kādreiz gribētu trenēties kopā ar mani, te�pat kvartāla galā ir Maika sporta zāle. Starp citu, mani sauc Rolanda. Roja.

-��� Esmu par tevi dzirdējusi. Kolins sacīja, ka tu esot lielis�ka datorspeciāliste.

-���� Tā jau viņ� saka arī man. Tikai savādi, ka tad, ja man kaut kas neizdodas, viņ� alla� zina, kā rīkoties. Patiesībā viņ� domā, ka ar glaimiem varēs piedabūt mani darīt visu, ko prasīs cilvēks, kur� krēslā nespēj nosēdēt ilgāk par piec�padsmit minūtēm.

-��� Vai tas izdodas?

-��� Ideāli, Roja smaidot atbildēja. Mums abiem ir vār�dos neizteikta vieno�anās. Es ļauju, lai viņ� uzkrauj man visu darbu ar dokumentiem, bet viņ� man ļauj vest uz biroju ma�nu dēlu, kad auklīte piepe�i nevar ierasties.

D�emma ieintriģēta vaicāja: Tavs vīrs�

-��� Esmu vientuļā māte. Viņ� gribēja mani un ari savu ag�rāko draudzeni. Es nebiju ar mieru.

-��� Varu iedomāties.

Sievietes uzsmaidīja viena otrai.

-���� Ko tu esi dzirdējusi par ugunsgrēku? D�emma vai�cāja.

-���� Tur viss tiek kontrolēts. Freizeru ģimenei �odien vaja�dzētu būt atpakaļ. Vienīgi misters Freizers dro�i vien kādu brīdi vēl paliks tur. Ja sabojājas kāda ma�īna, viņ� to var sa�labot.

-��� Oho! D�emma noteica un apzinājās, ka viņas sejas iz�teiksme atklāj pārāk daudz. Viņa ļoti ilgojās pēc Kolina.

-���� Es glu�i vienkār�i raizējos, tas arī viss. Kolins sacīja, ka tur nedarbojas mobilie sakari.

Tagad bija Rojas kārta izskatīties izbrīnītai. Viņ� tev pie�zvanīja no ugunsgrēka vietas?

-��� Tikai vienu reizi. Es kādu brīdi vispār neko nevarēju sadzirdēt.

Rojas smaids kļuva platāks. Dzirdēju, ka tu iesi uz ran�diņu ar doktoru Trisu.

-��� Tas jau būs tikai pikniks D�emma atteica, domās ka�vēdamās pie Kolina. Un cik liels ir tas ugunsgrēks?

-��� Ir bijis arī ļaunāk, Roja atbildēja, vērodama D�emmu.

-��� Kop� jūs abi iepazināties, Kolins par tevi vien runā.

-��� Patie�ām?

-��� Jā. Roja domīgi skatījās uz D�emmu. Tu viņam pa�tīc.

-��� Mēs kļūstam par draugiem. D�emma visiem spēkiem pūlējās nenosarkt.

-��� Pilsētā runā mazliet citādi.

D�emma neuzskatīja par nepiecie�amu atbildēt uz �o pie�zīmi. Es nu labāk ie�u. Gribēju tikai iepazīties.

-��� Nāc jebkurā laikā. Un, ja gadās kādas problēmas, tu ti�kai piezvani mums.

-���� Labi. D�emma jau bija satvērusi durvju rokturi, bet tad pagriezās atpakaļ. Kas notika ar Tāru un viņas puķu dobi? To kāds izbradājot.

-���� Mēnessērdzība.

-Kas?

Roja smaidīja. Kolins atrisināja �o noslēpumu, bet tā jau parasti notiek. Viņam tas lieliski izdodas. Viņ� lika, lai Tāra izvieto novēro�anas kameras. Tajās tika uzfilmēts, ka Tāra pati staigā pa savām dobēm. Ar vīra kurpēm kājās, pilnīgi aizmigusi. Doktors Triss izrakstīja viņai tabletes labākam miegam un ieteica viņas vīram atrast darbu, kas ļautu vai�rāk būt mājās. Roja apklusa. Parasti es nevienam nemē�dzu klāstīt par darba lietām, bet �is stāsts jau tāpat zināms visā pilsētā. Nabaga Tāra teic, ka viņai tā vien gribas no vi�siem noslēpties.

-���� Viņu par to nevar vainot, D�emma saminstinājās.

-��� Gribu tev kaut ko pavaicāt, bet īsti nezinu, kā labāk to iz�darīt.

�erifa palīdzes sejā smaidu nomainīja nopietnība. Ja kāds tevi apgrūtina�

-��� Nē, nē. Runa nav par to. Kur ir kāds pārtikas veikals, kurā ir zemākas cenas nekā dabisko produktu veikalā?

Rojas skatiens kļuva gai�āks, un viņa atkal pasmaidīja.

-���� Dodies vien turp. Būsi patīkami pārsteigta par to, cik ga�lu galā vajadzēs samaksāt. Kolins to nav sacījis, bet, manu�prāt, viņ� tevi turp aizveda, lai Elijai parādītu, ka tagad tu piederi pie godājamajiem Freizeriem. Viņa tev pie�ķirs ģime�nei paredzēto atlaidi.

-��� Pat tad, ja esmu �eit tikai uz laiku?

-��� Mums pietiek ar to, ka esi kopā ar Kolinu.

-��� Man liekas, �i privilēģija jāatstāj D�īnai.

Roja atbildēja tikai pēc brī�a. Viņai ir kurpes ar visskais�tākajiem augstajiem papē�iem, kādus vien nācies redzēt, vai ne? Pirms diviem gadiem viņa uz mūsu pilsētiņas bruģētās ietves nolauza kurpei papēdi. Kop� tā laika neesmu viņu Edilīnā redzējusi.

D�emma tikai samirk�ķināja acis, bet bija jūtams, ka abas sievietes ir sapratu�as viena otru. Roja neatbalstīja Kolina un D�īnas attiecības. D�emma smaidīdama atvadījās un izgāja uz ielas.

Viņa nesteidzās atgriezties viesu namiņā, bet nolēma pa�staigāt gar veikaliem, kas atradās ap laukumu. Visi izskatī�jās jauki un labi uzturēti. Kvartālu tālāk no nama, kurā at�radās Kolina birojs, bija liela ēka ar aizslēgtām durvīm un aizvērtņiem pie logiem. Uzraksts no stikla durvīm bija noskrāpēts, bet D�emma varēja izlasīt, ka reiz tur bijis "Edilī�nas modes pre�u veikals". Te dro�i vien atradās sporta zāle, par kuru Kolins viņai bija sacījis. Ja tik ļoti nesāpētu sāns, D�emma noteikti būtu pieklauvējusi, tomēr tagad to neda�rīja.

Kad D�emma bija apstaigājusi apkārt kvartālam, tomēr neieejot nevienā veikalā, viņa iekāpa savā automa�īnā un pa Makterna ceļu devās uz Elijas veikalu. Pāris cilvēku pamāja sveicienu, tomēr neviens viņu neapturēja. Tāpat kā iepriek��ējā reizē, Elija stāvēja aiz letes.

-���� Dzirdēju, ka iesi uz manas meitas rīkoto pikniku kopā ar Tristanu, Elija sacīja.

D�emma gribēja mainīt sarunas tematu. Vai tā ir taisnī�ba, ka Maiks aizbiedē cilvēkus no sporta zāles?

Elija smaidīja. Ja cilvēki, zāles malās sasēdu�ies uz soli�ņiem, tikai pļāpā vien, tad viņ� patie�ām spēj nobiedēt. Nu, kā tad ir? Vai tu ej kopā ar Trisu?

-��� Jā, D�emma atbildēja.

Rindā stāvēja vēl trīs sievietes. Viņas visas skatījās uz D�emmu, it kā vēlētos pavaicāt, kā viņai izdevies izmānīt no Trisa uzaicinājumu kopīgi doties uz pikniku.

-��� Visiem nodod bu�as no manis. Jo īpa�i Trisam un Koli�nam. Elijas acis viltīgi mirdzēja.

Kad tika pieminēts Kolina vārds, sievietēm no brīnumiem pavērās mutes. Izskatījās, ka Triss un Kolins ir divi iekāro�jamākie mērķi.

-��� Te būs, sacīja Elija un pasniedza D�emmai baltu sai�nīti. Daudz �ķēlēs sagrieztas tītara gaļas. Paņem brūnās sinepes. Kolinam tās gar�o. Bet tu jau dro�i vien zini.

D�emma smaidot pagriezās, bet Elijas balss lika viņai at�skatīties. Un Trisam gar�o marinēti dārzeņi, Elija pieme�tināja. Vislabāk paņem �etrus da�ādus. Un nu� dāmas, kā varu jums palīdzēt?

Apspiezdama smieklus, D�emma devās pēc sinepēm un marinētajiem dārzeņiem.

Nākamajā rītā Kolins piezvanīja atkal. Savienojums nebi�ja daudz labāks kā iepriek�ējā reizē. Mamma un pārējie aiz�brauca, viņ� sacīja. Drīz viņi tevi apraudzīs.

-��� Un tu pats? D�emma centās runāt tik skaļi, cik spēja. Kad tu atgriezīsies?

-��� Nezinu. Varbūt da�as dienas. Palīdzē�u ar tīrī�anas dar�biem. Vai ilgojies pēc manis?

-��� Jā, viņa atbildēja.

Piepe�i atskanēja kaut kas līdzīgs blīk�ķim, un Kolins ieru�nājās tikai pēc minūtes. Man tagad jāiet, gribēju tikai tev pateikt, ka neviens nav cietis. Satiksimies, kad atgriezī�os.

Pēc sarunas D�emma vēl kādu brīdi turēja telefona klau�suli rokā. Bija tik labi apzināties, ka Kolins viņai piezvanījis, lai arī ir tik ļoti aizņemts.

Līdz pēcpusdienai pētnieciskais darbs ritēja ļoti labi. Iedziļinoties materiālos, viņai nācās sev atgādināt, ka tiek veidota ģimenes vēsture. Viņai nebija jāievēro tik liela pre�cizitāte kā parasti. �is vairāk bija darbs priekam, lai ģime�nei būtu patīkami. Vai, runājot konkrētāk, misis Freizerei.

D�emma bija izvēlējusies racionālu pieeju. Viņa nevēlējās rakņāties viduslaiku vēsturē, bet vairāk pētīt deviņpadsmi�to gadsimtu. Gribējās uzzināt vairāk par vēstuli, kuras frag�mentu viņa bija izlasījusi. Kas bija D�ūlians? Un kas ir "tā sieviete, kurai nerūpēja viņa nāve"? Kad D�emma bija izska�tījusi D�oslinas veidotos ģenealoģijas dokumentus, viņas no�sūtīja viena otrai vairākas elektroniskā pasta vēstules. Nevienu D�ūlianu viņas nebija atradu�as.

Toties bija divas Temzinas. Viena Oldrid�a, otra Frei�zere. Ja vēstulē pieminētais bijis Amerikas Pilsoņu kar�, tad rakstītājai vajadzēja būt Temzinai Freizerei, jo Temzina Ol�drid�a nomira pirms �ī kara. Ta�u �ie vārdi lika D�emmai domāt par sakarībām.

D�emma aizrakstīja D�oslinai un pavaicāja, ko viņa zina par Temzinām. D�osija atbildēja, ka var pateikt tikai datu�mus. Viņa nezināja, vai kaut viena no Temzinām bijusi pre�cējusies un dzemdējusi bērnus. "Oldrid�iem bija tendence ra�dīt bērnus, kuru tēvs nedzīvo ģimenē," D�osija rakstīja. "Un par to mēs mēdzam ķircināt Trisu. Turklāt Oldrid�i un Frei�zeri biju�i draugi. Viņi precējās savā starpā jau kop� laika, kad apmetās �ajā pilsētā."

"Liekas, ka �ī draudzība nav mainījusies," D�emma uz�rakstīja.

"�ajā pilsētā nemainās nekas," D�osija atbildēja. "Es sa�vu meitu nosaucu par Edilīnu."

Viņas rakstīja viena otrai vēl vairākas elektroniskā pasta vēstules, un beigās D�osija paziņoja, ka arī piedalīsies pik�nikā kopā ar savu ģimeni. "Pat Roja slavēja tevi par to, kā tu izglābi to zēnu. Viņa domā, ka vairums sievie�u raksturī�ga upura pozīcija. Viņas tikai nogaida, kas notiks. Piknikā būs arī manas labākās draudzenes Sāra un Tesa. Abas ir gai�dībās un mēdz sacensties, kura vairāk spēs apēst. Pagaidām uzvar Tesa."

D�emma smaidīja un uzrakstīja, ka nespēj vien sagaidīt, kad varēs ar viņām visām iepazīties. Pēc tam viņa atkal ķērās pie darba. Viesu namiņu apciemoja misis Freizere at�brauca ar nelielo kravas auto, kuram uz melnā pārsega bija uzzīmēts zelta kronis.

-��� Tā mans dēls Lenijs izdomāja pajokot, misis Freizere sacīja, ta�u ne�ķita, ka viņai �āds joks liktos nepatīkams. Vi�ņa aizrautīgi klausījās visā, ko stāstīja D�emma, jo īpa�i par Vēlmju akmeni. Vai jābūt Freizeru asinsradiniekam? Vai jā�būt dzimu�am �ajā ģimenē, lai �ādi piepildītu vēlē�anās? viņa vaicāja.

-��� To es nezinu, D�emma atbildēja, pārsteigta par kun�dzes aizrautību. Viņai jau gribējās teikt, ka stāsts par Vēlmju akmens maģiskajām īpa�ībām ir tikai ģimenes mīts, tomēr viņa neko nesacīja. Izskatījās, ka misis Freizerei ir kāda vē�lē�anās un viņa karsti alkst, lai tā piepildītos. D�emma ne�spēja iedomāties, ko gan �ī sieviete vēl varētu vēlēties, ja viņai jau bija itin viss.

-��� Turpini strādāt, dārgā, misis Freizere sacīja un pasnie�dza viņai kredītkarti. �ī ir tā pati, ko Rei�ela lieto, pērkot visu saimniecībā nepiecie�amo. Nopērc visu, kas tev vaja�dzīgs darbam.

-��� Un ugunsgrēks? D�emma vaicāja, pirms misis Freize�re devās projām.

-��� Nebija tik briesmīgi, viņa paskaidroja. Daudz pos�tījumu, ta�u neviens nav cietis. Nu jau kļūst labāk, viss tiek kontrolēts.

-��� Kolins sacīja, ka viņ� palīdz sakop�anas darbos.

Misis Freizere pasmaidīja. Mans dēls tev zvanīja?

-��� Tikai pāris rei�u, D�emma sacīja un jau vēlējās, kaut nebūtu to darījusi. D�īna bija Freizeru ģimenes mīlule.

-��� Jauki, misis Freizere noteica un iekāpa savā kravas auto. Projām braucot, viņas sejā joprojām rotājās smaids.

D�emma netērēja laiku, lai mēģinātu saprast, ko īsti nozīmē�ja misis Freizeres mīklainais smaids. Viņa atkal ķērās pie darba.

Misters Freizers iegriezās pie D�emmas, lai iedotu viņai algas �eku. Kad D�emma vēlējās pastāstīt par izpētes rezul�tātiem, likās, ka viņ� tik tikko pretojas miegam, bet uzreiz atdzīvojās, tiklīdz D�emma pateica tikai vienu vārdu: Morgans.

-���� Henrijs Frederiks Stenlijs Morgans dibināja �o kompā�niju tūksto� deviņi simti devītajā gadā Molvērnlinkā Vuster�īras grāfistē. Pirms da�iem gadiem es no viņa dēla Pītera nopirku divus Morgan auto. Diem�ēl Pīters jau ir miris. Ta�gad es gribu dabūt Aero Supersport.

D�emma iepleta acis. Tie ta�u maksā�

-���� Ku�! misters Freizers sacīja. Ja pateiksi Alijai, tev nāksies sēsties tai ma�īnai pie stūres.

-��� Esat dzirdējis, cik ļoti man patika vadīt Kolina d�ipu?

-���� Es dzirdēju tikai to, ka tu brauci ar viņu kopā un nespiedzi. Misters Freizers paraudzījās uz D�emmu, it kā vē�lēdamies pateikt, ka viņa ir lieliski tikusi galā. Viņ� jau kāpa savā mazajā melnajā kravas auto, kuram uz pārsega uzkrā�sotas sarkanas svītras, bet tad pagriezās un piebilda: Ak jā. Lenijs esot redzējis ierakstu, kā tu kāpi Kolinam uz ple�ciem. Viņ� teica, ka esot tevī iemīlējies.

-���� Tas salauzīs Ailas sirdi, D�emma attrauca. Misters Freizers iesmējās un aizbrauca.

Divas reizes pie D�emmas atnāca �eimuss. Kluss jaunie�tis, kur� runāja ļoti maz, ta�u viņai �ķita, ka puisis ir ārkār�tīgi vērīgs un pamana ļoti daudz. Kad �eimuss pie D�em�mas ieradās pirmo reizi, viņa mēģināja pastāstīt par to, ko jau paguvusi noskaidrot viņa dzimtas vēstures izpētē. Izska�tījās, ka, līdzīgi tēvam, viņ� par �o jautājumu neizrāda ne�kādu interesi.

Strādājot ar liela auguma sportiskiem jaunie�iem, D�em�ma bija sapratusi, ka �ie pui�i alla� jūtas izsalku�i. Viņa uz�aicināja �eimusu apsēsties uz dīvāna, bet pati devās pagata�vot viesim sviestmaizi. Viņam līdzi bija alla� neiztrūksto�ā zīmē�anas mape; kamēr D�emma gatavoja milzīgu sviest�maizi ar gaļas �ķēlēm un citām gar�īgām lietām, ko vien va�rēja sameklēt savā ledusskapī, puisis �o to paguva uzskicēt. D�emmai nebija kartupeļu �ipsu, un viņa nolēma izlīdzēties ar �ķēlītēs sasmalcinātiem burkāniem. Viņa nolika uz galda �ķīvi ar ēdienu un ceturtdaļpintes lieluma krūzi ar ledus tē�ju, bet pati atsāka pētīt dokumentus.

Pēc stundas viņa, sēdēdama uz grīdas papīru un grāma�tu ielenkumā, paraudzījās uz �eimusu. Tagad viņ� bija iekār�tojies uz krēsla un zīmēja. D�emma turpināja strādāt un nepievērsa viņam uzmanību. Apmēram pēc stundas viņ� de�vās projām. Puisis neteica ne vārda, vien pamāja atvadu svei�cienu.

Nākamajā dienā viņ� ieradās atkal. Izdzirdējusi klauvē�jienu, D�emma atvēra durvis. Tie�i tobrīd viņa lasīja da�ā�das vēstules un nevēlējās pārtraukt �o nodarbi. Likās, ka �ei�muss to saprot. Viņ� ar rokas mājienu norādīja, lai D�emma apsē�as uz grīdas. Pēc tam viņ� devās uz virtuvi un jau pēc da�ām minūtēm nolika zemē viņai blakus paplāti ar sviest�maizi un tēju. D�emma viņam uzsmaidīja, viņ� apsēdās krēs�lā un ķērās pie savas sviestmaizes. Nākamajā reizē, kad D�emma paraudzījās uz �eimusu, viņ� aizrautīgi zīmēja. Vi�ņa nepamanīja, kad puisis devās projām.

Tajā vakarā ārpusē pie viesu namiņa durvīm uzradās di�vi sē�amspilveni, un D�emma bija pārliecināta, ka tos sagā�dājis �eimuss. Ieradās Rei�ela, lai paņemtu tuk�ās bļodas. Viņa atnesa pārtikas papildinājumu. Vēl kaut ko no "pār�palikumiem", kā tas tika nodēvēts. Tiesa, bija redzams, ka ēdiens uz lielākās daļas �ķīvju nav pat aizskarts, un D�em�ma saprata, ka tie gatavoti īpa�i viņai.

-�� Vēlmju akmens, hmm? Rei�ela bez jebkāda ievada pa�vaicāja.

-��� Vai esi par to dzirdējusi?

-���� Misis F ta�u vairs nerunā ne par ko citu. Viņa ba�ījas, ka Vēlmju akmens viņas vēlē�anos neizpildīs, tāpēc lika mis�teram F trīs reizes atkārtot: "Es gribu mazbērnus." Tagad gaidu to dienu, kad Lenijs paziņos, ka vienai no viņa mei�tenēm gaidāms bērns.

-���� Ceru, ka tā nebūs Aila, D�emma noteica, un abas iesmējās.

Kad Rei�ela iekāpa savā apvidus automa�īnā, kas bija no�krāsota zaļganos aizsargkrāsas toņos, D�emma sacīja: Nu jau vairākas dienas neesmu saņēmusi nekādas ziņas no Ko�lina. Nekas ļauns ta�u nav atgadījies tajā ugunsgrēka vietā, vai ne?

-��� Mums arī nav nekādu ziņu, Rei�ela paskaidroja. Ko�lins vada helikopteru, tāpēc viņam tur ir ļoti daudz darba. Vai sailgojies pēc viņa?

-��� Nu, vienkār�i� D�emma aprāvās un pa�ūpoja galvu. Man tikai gribējās zināt, ka viņam nekas nekai�.

-��� Tev gan būs grūti izvēlēties. Kolins un doktors Triss�

-��� Triss ir tikai draugs. Tas arī viss. Es viņu gandrīz ne�maz nepazīstu. Arī Kolins ir draugs, un arī viņu es nemaz tik labi nepazīstu, bet� Kad Rei�elas sejā parādījās smaids, D�emma nolēma, ka pareizāk būs paklusēt.

-��� Draudzība ir varena lieta, vai ne? Rei�ela noteica, un tad automa�īna aiztraucās lielās mājas virzienā.

Neviens D�emmai nepalīdzēja turēties tālāk no Kolina�

* * *

Nākamajā rītā D�emma pamodās jau pulksten �etros un vairs nespēja aizmigt. Da�us pēdējos gadus viņa dienu bija pieradusi sākt ar enerģisku treniņu. Tagad �ādu aktivitā�u trūkums darīja sievieti nemierīgu. Piecos viņa padevās, pie�cēlās, apģērbās un aizgāja uz virtuvi gatavot sev brokastis. Ārā joprojām valdīja tumsa. Piepe�i viņa izdzirdēja klauvē�jienu pie stikla durvīm un ieraudzīja kādu cilvēku. Likās, ka viņam uz sejas ir maska. D�emma salēcās, ta�u jau pēc da��iem mirkļiem atskārta, ka tas ir Kolins. Viņa piegāja pie dur�vīm un tās atslēdza.

-��� Priecājos, ka tu biji aizslēgusi durvis, viņ� sacīja ienāk�dams.

Kolins izskatījās briesmīgi. "Maska" bija sodrēji un kvē�pi, kas bija tik biezi pārklāju�i viņa seju, ka āda vairs nebija saskatāma.

-��� Nāc un apsēdies! Tu izskaties pārguris, D�emma teica.

-��� Nē, es negribu nosmērēt tev visas mēbeles. Atvedu Periju un jau grasījos doties mājās, bet ieraudzīju gaismu tavā logā. Nolēmu pārliecināties, vai viss ir kārtībā. Kas tur tā smar�o?

-��� Ak! D�emma iesaucās un aizsteidzās uz virtuvi. Tī�tara gaļas �ķēles! Atgriezusies viņa pamanīja, ka Kolins iz�skatās izsalcis. Un kad tu pēdējo reizi ēdi?

-���� Nezinu. Kaut kad vakar. Viņ� ar plaukstu pieskārās durvīm. Man jātiek mājās un�

-��� Es sagriezu papriku un sīpolus. Man ir arī olas un siers. Es gatavoju lielisku omleti. Esmu nopirkusi arī Elijas gata�voto septiņu graudu maizi. Tā gan ir da�as dienas stāvēju�si, bet, ja uzziedī�u labi daudz sviesta, tu to nemaz nepa�manīsi.

D�emma redzēja, ka Kolins padodas. Kad viņa ar rokas mājienu aicināja vīrieti uz virtuvi, viņ� piegāja pie letes un apsēdās uz augstā krēsla. D�emma a�i piepildīja glāzi ar apelsīnu sulu, un viņ� to vienā malkā izdzēra. Ar sviestu dās�ni apziestā maize tika notiesāta, kamēr D�emma gatavoja omleti no �etrām olām. Piparus un sīpolus viņa jau bija sa�griezusi iepriek� un apcepusi eļļā. Tagad kopā ar sieru viņa to visu uzlika uz omletes un nolika pilno �ķīvi priek�ā Koli�nam.

Kamēr viss ēdiens nebija notiesāts, Kolins nebilda ne vārda.

-���� Vai jūties labāk? D�emma vaicāja, kad viņ� pacēla galvu.

-��� Daudzkārt labāk, Kolins atbildēja un plati no�āvājās. Viņ� mēģināja ar plaukstu aizklāt muti, bet tikai vēl vairāk notraipīja seju ar kvēpiem.

-��� Un cik sen tu neesi gulējis?

-����� Domāju, ka dienas trīs. Viņ� lēnām cēlās kājās. D�emma, tu esi īsts dārgums. Liels paldies. Man jātiek mā�jās un jānomazgājas. Āda niez. Un man jāpaguļ.

Kad viņ�, sperot soli, paklupa, D�emma satraucās, ka �ā�dā stāvoklī viņam jāvada automa�īna. D�emma uzlika roku Kolinam uz muguras un pastūma vīrieti uz savas guļamista�bas pusi. Du�a ir labajā pusē. Nesteidzies.

-���� Drēbes� viņ� teica.

-���� Man ir viens liels svīteris, tajā varētu satilpt jūs abi ar �eimusu kopā. Un man ir arī piemērotas treniņbikses. Dro��i! Kad būsi nomazgājies, aizvedī�u tevi uz mājām, un varē�si izgulēties.

Viņ� �ķībi uzsmaidīja D�emmai, un baltie zobi novizēja uz netīrumiem klātās melnās sejas fona. Desmit minūtes, viņ� sacīja.

D�emma nolūkojās, kā Kolins iziet no istabas. Saklausī�jusi ūdeni �ļakstāmies, viņa nespēja turēties pretī alkām, kas pār�alca augumu. Kails Kolins tikai da�u soļu attālumā� Viņa pagatavoja kulteni no divām olām, paēda brokastis un sa�kopa virtuvi. Izdzirdējusi, ka ūdens pārstājis līt, viņa atce�rējās par apsolītajām drēbēm un atskārta, ka vispirms vaja�dzēja tās sameklēt un nolikt tā, lai viņ� varētu paņemt. Ka�mēr Kolins slaucīsies, viņai būs iespēja ielavīties guļamista�bā un drēbes paņemt.

Istabā viņa ieraudzīja, ka Kolins, dvieli ap vidu aptinis, uz vēdera guļ �ķērsām viņas gultai. Viņ� bija cie�i aizmidzis.

Viņa paspēra da�us soļus tuvāk skapim, ta�u nespēja ne�skatīties uz gandrīz kailo vīrie�a augumu.

Guļamistabā bija tum�s, tomēr blāvā gaisma, kas �eit iespī�dēja no virtuves, ļāva saskatīt vīrie�a spēcīgos muskuļus un lika viņa ādai ievizēties zeltainā mirdzumā. Kolina āda pēc du�as vēl bija mitra, un D�emmai ļoti gribējās tai pieskar�ties, lai sajustu viņa siltumu.

Uz mirkli viņa aizvēra acis un ieelpoja Kolina smar�u. Vi�ņai bija sajūta, ka �ī cilvēka vīri�ķā būtība piepildījusi visu telpu. To varēja saost, sajust, pat izgar�ot. Tā ieskāva D�em�mu no visām pusēm.

Kad D�emma atvēra acis, izrādījās, ka Kolins uz viņu ska�tās. Acis puspievērtas, skatiens miegains, ta�u tikpat kais�līgs kā D�emmai.

Kolins pastiepa roku pretī D�emmai, lūgdams to saņemt.

Viņa nespēja turēties pretī un ar pirkstu galiem pieskārās Kolina delnai. Viņa sajuta, kā pa�as plauksta iegulst vīrie�a daudzkārt lielākajā delnā.

Viņ� pagriezās uz muguras un pavilka D�emmu tuvāk. Vi�ņas brīvā roka atspiedās pret Kolina kailajām krūtīm.

-��� Es tevi gribēju jau kop� pirmā brī�a, kad ieraudzīju, Kolins no�ukstēja.

-��� Ar mani bija tāpat, D�emma atzinās, un Kolins viņu apskāva. Kad abu lūpas saskārās, D�emma juta, ka �is skūpsts ir tie�i tāds, kā viņa sapņojusi. Pārāk bie�i viņa bija sevi pieķērusi lūkojamies uz Kolina lūpām un domājam par tām. Kad tās pieskārās D�emmas kaklam, viņa atlieca gal�vu. Viņai mugurā bija platās drānas, kādās viņa parasti strā�dāja. Paklausot Kolina lielajām rokām, tās ātri un viegli pade�vās. Viņa plaukstas pieskārās D�emmas ādai.

-�� Skaista� viņ� nomurmināja un ar lūpām meklēja viņas krūtis.

Jau pēc da�ām sekundēm viņa gulēja kaila un atplestām rokām sagaidīja Kolinu. Kad viņ� uzgūlās D�emmai, viņa novaidējās, izbaudīdama vīrie�a svaru. Brīni�ķo, smago vī�rie�a augumu. Viņa ar kājām cie�i aptvēra Kolina vidukli, viņ� paņēma D�emmu, un viņa sāka kustēties atdevīgā ritmā.

Pēc da�iem spēcīgiem, ātriem grūdieniem tika sasniegts kulminācijas brīdis.

-��� Paldies, mazā, Kolins noteica un sabruka. Jau tūlīt vi�ņa sajuta vīrie�a kluso elpu uz sava kakla. Viņ� bija aizmi�dzis.

D�emma mirkli gulēja rāmi. Viņa neap�aubāmi nejutās ap�mierināta, tomēr bija patīkami apzināties, ka Kolins ir bla�kus. Pēc brī�a D�emma nodomāja, ka vajadzētu celties aug��ā, ta�u nebija viegli novelt Kolinu nost. Viņa pastūma vīrie�a plecu, bet tikpat rezultatīvi būtu pūliņi viņas spēkiem izkus�tināt milzu laukakmeni.

-��� Kolin, viņa klusi sacīja, bet viņ� neatbildēja. Kolin! viņa atkārtoja jau skaļāk. Viņ� joprojām nekustējās.

D�emma pūlējās izkļūt no Kolina auguma gūsta un, to da�rot, sajuta asas sāpes sānā. Lieliski, viņa nomurmināja. Saplīsa �uves�

Vīlusies viņa iebikstīja Kolinam ar elkoni pa ribām. Viņ� kaut ko noņurdēja un novēlās no D�emmas, tomēr labā ro�ka turēja viņu apskautu glu�i kā rotaļu lācēnu. Viņ� piekļāva D�emmu cie�āk.

-��� Izbeidz, D�ina, viņ� sacīja. Ļauj man gulēt. Viņ� pagrieza galvu uz otru pusi.

Viņa sastinga un tad skaidri un diezgan skaļi noteica: Es esmu D�emma.

-��� O, D�emma, Kolins atsaucās. Gudrā un drosmīgā.

Ja viņa �os vārdus būtu uzklausījusi vēl tikai pirms

stundas, tad būtu jutusies iepriecināta. Bet tagad� Viņi abi kaili gulēja blakus, tikko a�i izspēlēju�i ātrā seksa mir�kli, turklāt un tas bija vēl ļaunāk Kolins bija nosaucis viņu par D�īnu.

Tas prasīja zināmas pūles, tomēr D�emmai izdevās atbrī�voties no Kolina skavām un piecelties. D�emma stāvēja pie gultas un skatījās uz Kolinu. Viņa juta riebumu pati pret se�vi, ka pakļāvusies kaislei un ļāvusi tai nomākt veselā saprā�ta balsi. D�emma zināja, ka ir vienīgā vientuļā sieviete no savu paziņu loka, kura ne reizi nav atļāvusies iesaistīties vie�nas nakts sakaros. Kāda viņas draudzene bija sacījusi, ka �ādi sakari ir vienīgais pareizais risinājums. "Nekādu sare��ģījumu. Jūs kopā aizejat, visu izdarāt, un tad tu dodies pro�jām." Tā sludināja draudzene.

Ta�u D�emma nekad nebija piederējusi pie �ādām sievie�tēm. Var jau būt tāpēc, ka viņa it kā dzīvoja vēsturisko no�tikumu pasaulē, tomēr viņa ticēja, ka sekss nozīmē kaut ko vairāk nekā tikai augumu fizisku saskari.

Nu viņa bija pārkāpusi pati savus noteikumus. Bija pieļā�vusi, ka vienkār�a, primitīva iekāre liek viņai aizmirsties.

Viņa pārtrauca par to domāt, jo aptvēra, kā gar sānu tek sīka silta straumīte. Gandrīz tum�ajā istabā nekas nebija sa�skatāms, bet, pieskaroties ar plaukstu apsējam, viņa sajuta, ka tas kļuvis mitrs. Sasodīts! Brūce atvērusies.

D�emma iegāja vannas istabā un skaidri zināja tikai vie�nu nekavējoties jātiek projām no viesu namiņa. Viņa ātri saģērbās, daudz neskatīdamās, ko velk mugurā, paķēra somu un automa�īnas atslēgas un izgāja ārā. Viņa iekāpa ma��īnā, tomēr īsti nezināja, kurp doties. Likās tikai prātīgi aiz�braukt pie ārsta, lai viņ� apskata ievainojumu.

Kad D�emma nokļuva pie Trisa prakses durvīm, jopro�jām vēl bija ļoti agrs un ielās nemanīja ne dzīvas dvēseles. "Un ko tagad?" viņa nodomāja. "Vai man jāsē� ma�īnā un jāgaida, kamēr pilsēta pamostas?"

Pēk�ņi pie automa�īnas loga kāds pieklaudzināja, un viņa klusi iekliedzās. Aiz stikla vīdēja Trisa glītā seja. Viņam rokā bija krūze ar karstu kafiju. D�emma atvēra automa�īnas logu. ' Vai kaut kas atgadījies? Triss vaicāja.

-��� Sāns asiņo.

-��� Iesim iek�ā, un es to apskatī�u. Viņ� atvēra auto dur�vis. D�emma kāpa ārā un paklupa, Triss satvēra viņas roku. Jau pēc da�ām minūtēm viņa sēdēja uz ku�etes ārsta kabi�netā, un krekls bija pacelts uz aug�u. Ārsts bija noņēmis ap�sēju.

-��� Viss ir labi, Triss sacīja. Mitrs tur ir, ta�u ne no asi�nīm. Brūce dzīst labi. Liekas, marle ir samirkusi. Vai tu �o�rīt mazgājies du�ā vai vannā?

-���� Es� D�emma ierunājās, bet tad saprata, ka gandrīz nespēj valdīt asaras.

-��� Vai kaut kas noticis? Triss vaicāja. D�emma? Viņ� pakāpās atpakaļ. Es zvanī�u Kolinam.

-��� Nē! D�emma gandrīz kliedza.

Triss apstājās. Labi. Nezvanām Kolinam. Un kā būtu ar malku viskija?

D�emma pamanījās viņam veltīt kaut ko līdzīgu smaidam. Paldies, ta�u nē.

Ceļoties aug�ā no ku�etes, ārsts viņai palīdzēja un pēc tam nelaida vaļā viņas roku. Triss pavadīja D�emmu līdz lielam krēslam un lika tur apsēsties. Tad viņ� iepretī nolika vēl vie�nu krēslu un apsēdās pats. Un tagad pastāsti, kas lika tev tik ļoti sadusmoties uz mūsu slaveno �erifu.

-���� Es� D�emma svārstījās, ta�u Trisa skaistajā sejā vī�dēja kaut kas tik nopietns, ka viņa izlēma uzticēties. Jau pēc da�ām minūtēm viņa Trisam bija visu izstāstījusi. Par die�nām, ko pavadījusi kopā ar Kolinu, un to, cik ļoti viņai Ko�lins patīk. Viņ� man parādīja māju, ko nopircis, kamēr ne�viens cits par to vēl neko nezināja. Aizbraucis dzēst ugunsgrēku, viņ� man no turienes piezvanīja. Jau sāku do�māt, ka mums veidojas nopietnākas attiecības, bet tad viņ� mani nosauca par D�īnu. Un visi par viņiem runā kā par pāri, kur� teju, teju apprecēsies, ta�u Kolins viņu nekad pat ne�piemin� Ja nu vienīgi tajā reizē, kad sacīja, ka viņa palīdzēs izvēlēties mēbeles jaunajai mājai. D�emma aizklāja seju ar plaukstām. Es nezinu, kas īsti notiek. Un nu vēl �isl

Viņa pastāstīja Trisam arī par ātro seksu ar Kolinu.

D�emma pavisam apjuka, jo Triss pasmaidīja. Labi! viņ� noteica.

-���� Labi?! D�emma juta, kā viņu pārņem dusmas. Tu nesaproti! Misis Freizere vienu no pretendentiem uz darba vietu patrieca par seksu ar Leniju. Ja viņa uzzinās, ko esmu izdarījusi, padzīs arī mani. Un es tikko esmu sākusi strādāt, turklāt�

-��� Es pazīstu Aliju Freizeri visu savu mū�u, arī Leniju, ja reiz par to runājam. Kolins sacīja, ka viņa māte tevi pieņē�musi, jo tev ir interese par pētījumiem. Turklāt, ja katru rei�zi, kad kāds pārguļ ar Leniju, tas būtu ietekmējis viņas lē�mumus, tad jau puse �tata iedzīvotāju būtu kaut kur patriekti. Doktors Triss izņēma no kabatas mobilo telefo�nu. Piezvanī�u Rei�elai, lai aizved Kolinu no tavas mājas, bet pēc tam mēs abi varētu doties brokastīs.

-��� Esmu jau paēdusi.

-���� Tad tu varēsi apēst kaut ko nekaunīgi cukurotu. Vai, vēl labāk, kaut ko tādu, kur daudz �okolādes.

Pat doma par ko tādu lika D�emmai sajusties labāk. Tu esi laba draudzene, viņa pateica un pati izbijās no saviem vārdiem. Es negribēju�

Triss kā atvairoties pacēla roku. Ir jau labi. Mana pēdē�jā draudzene nosauca mani par slēptu homoseksuāli, jo ne�vēlējos viņu precēt.

-��� Lai saglabātu savu cieņu.

-��� Un ne nieka nedomātu par manējo, viņ� atteica un tad sacīja pa telefonu: Rei�ela? Ceru, ka neuzmodināju, bet mums ar D�emmu nepiecie�ama tava palīdzība. Pēc tam viņ� izgāja uzgaidāmajā telpā, lai turpinātu sarunu.

Pēc divdesmit minūtēm D�emma sēdēja Elijas veikalā pie galdiņa pretī Tristanam. Veikals vēl nebija atvērts, tāpēc Triss bija ievedis D�emmu pa dienesta ieeju. Apkārt rosījās dar�binieki, kas papildināja pre�u krājumus. Elija bija pārāk aiz�ņemta un pie viņiem nepienāca, ta�u, kā varēja noprast, Trisa atra�anās �eit tik agri no rīta bija pierasta lieta. Viņ� zināja, kur dabūjams viss nepiecie�amais.

D�emmai priek�ā uz �ķīvja bija kūka ar �okolādes pildī�jumu un �okolādes glazūru pāri. Un vēl arī liela krūze ar dzērienu, ko varētu nosaukt gandrīz par tīru �okolādi. Pēc �etriem lieliem kumosiem un diviem malkiem viņa jutās jau krietni labāk. Tu esi lielisks ārsts, viņa nomurmināja ar pilnu muti.

-��� Par �okolādi un sievietēm es iemācījos savā pirmajā stu�diju gadā medicīnas augstskolā. �ī metode nekad nepieviļ.

Triss ēda olu burito. D�emma nojauta, ka to Elija paga�tavojusi īpa�i viņam. D�emma nespēja nepamanīt, ka ikvie�na sieviete, kura �eit strādā, ejot garām, centās pagadīties viņa redzeslokā. Ari D�emma tika nopētīta un analizēta, lai secinātu: kas gan viņā ir tik īpa�s, ka Triss uzaicinājis uz tik��anos? Man ne�ķiet, ka tikai �okolādei jāpateicas par ta�viem panākumiem pie sievietēm.

-���� Saki, D�emma, kādu izsargā�anās metodi tu lietoji? Triss izklaidīgi ieskatījās savā �ķīvī.

Viņa pārstāja ko�ļāt, tad pēc brī�a turpināja, norija kumo�su un teica: Es� hmm� Man beigu�ās tabletes.

-��� Un tu neesi nopirkusi jaunas, Triss secināja.

D�emma atsāka ēst. Viss notika pārāk ātri, lai par kaut

ko tādu domātu.

-��� Tu runā glu�i kā pusaudze, Triss aizrādīja.

-��� Būs jau labi, D�emma teica. Kopā ar saviem puikām esmu pētījusi �o jautājumu un zinu pareizās mēne�a dienas. Runa nav par to.

-��� Skaidrs, atteica Triss, tad brīdi klusēja. Pastāsti man par savu darbu!

-��� Galvenokārt esmu mēģinājusi papildināt D�osijas veik�tos ģenealoģijas pētījumus. Viņa ir draudzene� D�emma aprāvās. Es aizmirstu, kur atrodos. Tu ta�u noteikti pazīs�ti D�oslinu.

-��� Palīdzēju viņas dvīņiem ienākt �ajā pasaulē.

-��� Tad jau tu par viņu zini daudzkārt vairāk, nekā es jeb�kad vēlē�os uzzināt, D�emma sacīja, un Triss iesmējās. Neesmu vēl neko daudz paveikusi, būtu gribējies izdarīt vairāk.

-��� Vai Freizeri tevi tracina?

D�emmai likās, ka nevajadzētu par viņu un Kolinu pateikt vairāk, nekā jau pasacīts. Viņi mani diezgan bie�i apciemo.

-��� Kaili vai ar drēbēm mugurā? Triss ķircinājās.

-���� Vēl ir pāragri par to smieties, D�emma aizrādīja, to�mēr pasmaidīja.

-��� Vai vēlies vēl �okolādi?

-��� Nē, ar �o bija gana. Būs labāk, ja atgriezī�os un ķer�os pie darba. Protams, ja vien Rei�elai bija laiks aizvest Koli�nu.

-��� Noteikti, Triss bilda, bet turpināja sēdēt, galvu nolie�cis, un neizrādīja ne mazāko vēlē�anos kaut kur doties.

D�emma paraudzījās uz viņu. Vai tu man vēlies kaut ko pastāstīt? Vai varbūt vaicāt?

-��� Vēlmju akmens, Triss atbildēja. Vai esi par to uzzi�nājusi kaut ko vairāk?

-��� Nē, lai gan mēģināju. Vai Kolins tev ir kaut ko stāstījis par to?

-��� Jā, Triss paskatījās uz D�emmu. Neiebilsti, ja tev at�klā�u kādu stāstu?

-���� Ar vislielāko prieku paklausī�os par kaut ko, kas liks aizmirst manas nedienas.

-��� Tajā dienā, kad Kolins devās dzēst uzgunsgrēku, mēs kopīgi brokastojām. Viņ� man pastāstīja par Vēlmju akmeni. Mēs par to pasmējāmies. Tajā vakarā pastāstīju savai māsai un viņas meitiņai. Es vēlējos viņas uzjautrināt, ta�u Nella no�ticēja katram vārdam un gau�i noskuma. Viņa sacīja, ka arī daļēji ir Freizere un no visas sirds vēlas, lai tētis atgrie�as mājās un viņi visi paliek dzīvot Edilīnā. Viņa lika man un Edijai piecelties un trīs reizes atkārtot viņas vēlē�anos. Vi�ņasprāt, tas vajadzīgs, lai viņa varētu būt pārliecināta, ka Vēlmju akmens ir mūs dzirdējis.

Triss apklusa, un D�emma gaidīja. Likās, viņam ir sakāms vēl kaut kas.

-��� Pagāju�ajā naktī Edijai piezvanīja un pavēstīja, ka viņas vīrs Irākā sa�auts un�

-Ak!

-��� Nē, viss ir kārtībā. Viņam nekas nopietns nekai�, tātad varēs izveseļoties. Viņ� aizvests uz hospitāli Maiami. Mani vecāki dzīvo Sarasotā un nekavējoties aizbrauca pie viņa. D�eiks atlabs, ta�u ievainojums ir gana smags, lai pēc tam atvaļinātos no armijas. Jau apmēram pēc mēne�a viņ� atgrie�zīsies mājās pavisam.

-��� Tas ta�u ir brīni�ķīgi! D�emma sacīja.

-��� Un vēl kaut kas. Pirms pieteik�anās armijā D�eiks bija augstas klases mehāniķis, viņam bija darbs Detroitā. Cilvēks, kam piederēja autoserviss, sacīja, ka gaidīs D�eiku atgrie��amies un viņam tur vienmēr būs darbs. Triss paraudzījās uz D�emmu. Tajā rītā, kad Nella izteica savu vēlē�anos, autoserviss, kur D�eiks varēja strādāt, uzsprāga. Tas notika naktī, cietu�o nebija, ta�u nu D�eikam vairs nav darba, kur atgriezties.

D�emma paliecās uz priek�u un paraudzījās uz viņu. Un vēl?

-��� Tajā pa�ā dienā, kad uzzinājām par sprādzienu, mums pateica, ka mistera Freizera galvenais mehāniķis, kur� strādā servisa centrā Edilīnas nomalē, paziņojis par pārcel�anos uz Kaliforniju, tuvāk sievas radiem. Misters Freizers man piezva�nīja un sacīja, ka D�eiks, ja vien vēlas, var �o darbu dabūt. Tas notika pirms da�ām dienām. Un pagāju�ajā naktī atska�nēja tas zvans par D�eika ievainojumu. Tā vien izskatās, ka nepilnas nedēļas laikā piepildījusies Nellas vēlē�anās. Tas viss notika pēc tam, kad viņa �o vēlē�anos bija izteikusi.

-��� Tu ta�u zini, ka tā ir tikai sagadī�anās, vai ne? D�em�ma sacīja.

-���� Esmu par to pārliecināts, ta�u �odien� Triss parau�dzījās uz D�emmu.

-��� Tu domā, ka es�

Triss pamāja ar galvu. Jā. Rei�ela man pastāstīja�

D�emma spēji ievilka gaisu. Ka misis Freizere izteica vē�lē�anos pēc mazbērniem.

-��� Tie�i tā.

-��� Bet� vai tad tiem nevajadzētu būt no D�īnas? D�em�ma smagi norija siekalas.

-��� Kolins man neteica, kā viņiem abiem sokas, bet� ja nu viņi nepaliek kopā? Trisa balsī ieskanējās dusmas. Vai tad viņa �audīsies turpu �urpu no Ri�mondas?

-��� Es pilsētā redzēju juristu biroju. Varbūt viņa varētu�

-��� Iekļauties MOV? Makdauelu, Oldrid�u un Vel�u uzņē�mumā? Mans brālēns tur ir partneris. Varu dro�i sacīt, ka viņi nepieņems nevienu no ārpuses.

-����� Bet viņa ta�u būs Kolina sieva! Tātad piederīgā, D�emma iebilda, lai gan �ie vārdi sprūda viņai kaklā.

-��� Tas nenotiks, Triss strikti sacīja.

Paņēmusi pēdējās �okolādes drusciņas no sava �ķīvja, D�emma ielika tās mutē. Cik sen tev D�īna nepatīk?

-���� Kop� reizes, kad viņa kādā ballītē noglāstīja man gurnu.

-��� Vai tu par to stāstīji Kolinam?

-��� Mēģināju, ta�u viņ� neklausījās.

D�emma pārdomāja visu, ko Tristans viņai bija pastāstī�jis. Paklau, esmu pārliecināta, ka viss, kas saistās ar to Vēlmju akmeni, ir tikai ģimenes mīts. Ja tā būtu taisnība, Freizeriem visus �os gadsimtus būtu garantēta visu vēlmju piepildī�anās. Tā tomēr neizskatās. Vai arī es kļūdos?

Triss pasmaidīja. Nē. Ja būtu noticis pēc misis Freize�res prāta, viņas meita nekad neiestātos medicīnas augstskolā. Tad Ariela paliktu Edilīnā, apprecētos un dzemdētu vismaz se�us bērnus. Un, ja notiktu pēc mistera Freizera prāta, visi viņa bērni būtu vai traki uz automa�īnām un gribētu pār�ņemt ģimenes biznesu.

-���� Patie�ām ir labi, ka nav nekā tāda, kas garantētu visu vēlmju piepildī�anos, vai ne? D�emma noteica. Vēlē�a�nās nonāktu pretrunā cita ar citu. Viens vēlētos kaut ko sa�vu, bet kāds cits pilnīgi pretējo.

-��� Nemaz jau nerunājot par to, ka cilvēki dusmās vēlētu cits citam slimības, Triss papildināja.

D�emma paraudzījās uz viņu. Un tu? viņa vaicāja. Ja reiz Nella ir dajēji Freizere, tad jau arī tu tāds esi. Ja tev būtu jāpasaka vēlē�anās, kāda tā būtu?

-���� Es� Triss ērtāk iekārtojās krēslā. �ķita, ka viņ� ne�grasās sacīt vēl kaut ko.

-���� Es izstāstīju tev, cik muļķīgi rīkojos ar Kolinu. Tu arī vari man izstāstīt savus noslēpumus.

-��� Jā, bet es esmu ārsts. Esmu pieradis glabāt citu cilvēku noslēpumus.

-��� Un es esmu vēsturniece. Esmu pieradusi pie divsimt ga�du seniem noslēpumiem.

Viņ� pasmaidīja. Labi. Es meklēju viņu.

-��� Kuru?

-���� To, par kuru sarakstītas dziesmas un romāni. Māsa dēvē mani par lielu romantiķi, bet es esmu pārliecināts, ka īsto pazī�u, tiklīdz ieraudzī�u. Triss ievilka elpu. Un es gribu, lai viņai patīku nevis izskata vai profesijas, bet daudz nopietnāku iemeslu pēc. Viņ� mirkli skatījās savā �ķīvī, pēc tam atkal pavērās uz D�emmu. Var jau būt, ka Vēlmju akmens darbojas manai māsai, ta�u man ne.

-��� Tas, protams, nav iespējams, bet es iedomājos, ka inte�resanti būtu uzzināt, kas pēc visiem �iem gadiem atkal aktivējis Vēlmju akmens darbību.

-��� Tu. Varbūt tu ar �o dokumentu palīdzību kaut ko atvēri. Varbūt Vēlmju akmens ir tur, tikai tu neesi to ieraudzījusi.

-��� Neiespējami, D�emma paziņoja. Esmu izskatījusi pil�nīgi visas kastes. Tajās bija tikai papīri un vēl da�as lietiņas, kas kādam biju�as emocionāli svarīgas.

-��� Piemēram?

-���� Lentes, medaljoni, kuros noglabātas matu cirtas. Vik�torijas laikmetam pierastas sentimentālas piemiņlietas. Tā kā Triss tikai raudzījās uz D�emmu, viņa turpināja: Es pa�tie�ām neticu maģijai. Un biju domājusi, ka arī tu, kā jau zi�nātnei piederīgs cilvēks, tāpat.

-���� Parasti tā patie�ām ir. Ta�u kop� brī�a, kad Nella iesā�ka �o mazo drāmu un izteica vēlē�anos, viss sagriezās kā�jām gaisā. Pagāju�ajā naktī tā arī netiku gultā, un �odien es vedī�u Nellu un Ediju uz lidostu. Viņ� ar plaukstu pārvil�ka pāri sejai. Atbraucu uz savu kabinetu �orīt agrāk, lai pirms do�anās projām izrakstītu pacientiem da�as receptes. Manā prātā rosījās domas par D�eika atgrie�anos, bet tad ieradies tu un pavēstīji par Kolinu. Un� Viņ� sarauca pie�ri. Man liekas, vajadzētu pagulēt.

-��� Piekrītu, D�emma sacīja. Viņa pamanīja, ka veikalā jau staigā klienti, tātad darba laiks jau sācies. Ja tu esi tāds pats kā Kolins, tad labāk dodies projām no �ejienes, citādi ļaudis sāks tev vaicāt par savām kaitēm.

Abi piecēlās, novāca tuk�os plastmasas traukus un ieme�ta atkritumu urnā.

Triss uzlika roku D�emmai uz pleca. Paldies, D�emma. Tev bija nepiecie�ams ar mani parunāt, bet galu galā vairāk runāju es pats.

-��� Man tas sagādāja prieku. Es ilgojos pēc saviem drau�giem augstskolā. D�emma paberzēja roku. Un jo īpa�i man pietrūkst treniņu kopā ar pui�iem.

-��� Ak jā. Tie�i treniņi tev palīdzēja tikt pie tāda auguma, par kuru tagad internetā sajūsminās.

-��� Ne glu�i, viņa sacīja un iesmējās.

-��� Piknikā tu iepazīsies ar Maiku. Viņ� ir ļoti sportisks. Tad nu jūs abi varēsiet� darīt visu to, ko jau nu cilvēki sporta zālē dara.

-��� Un tu jau dro�i vien piedzimi ar �iem spēcīgajiem mus�kuļiem un pat nezini, kā izskatās svaru stienis ar �etrdesmit piecu mārciņu smagiem atsvariem. Viņi devās veikala dzi�ļumā.

-��� Reizēm es iegrie�os sporta zālē un mazliet patrenējos, Triss sacīja, kad abi bija piegāju�i pie sagādes automa�īnām paredzētās rampas. Sāku saprast, kāpēc Kolins tevi uzskata par valdzino�u.

-��� Un tāpēc viņ� mani nosauca par D�īnu?

Triss nesmējās. Kā tu rīkosies, kad nākamreiz Kolinu sastapsi?

-���� It kā nekas nebūtu noticis. Sīkums vien. Un tā jau arī bija�

-��� Man liekas, tas būs grūtāk, nekā tu iedomājies, Triss sacīja. Paklau, ja parādās jel kādas pazīmes, ka tev ir� nu, tu jau pati saproti. Uzreiz man paziņo. Labi?

-��� Raudā�u uz tava sliek�ņa. Viņi bija nonāku�i pie Trisa automa�īnas. �odien sāk�u ļoti nopietni pētīt to Vēlmju akmens lietu.

-��� Arī par �iem rezultātiem man noteikti pasaki, Triss piekodināja un iekāpa automa�īnā.

-��� Līdz pēdējam sīkumam, D�emma noteica un izņēma no somas savu BlackBerri/. Pasaki man savu elektroniskā pasta adresi, un es tev izstāstī�u pilnīgi visu, ko bū�u uzzi�nājusi.

Triss pasmaidīja, nosauca adresi un izrakstīja arī recepti

kontraceptīvā līdzekļa iegādei.

* * *

Nākamās nedēļas laikā D�emmai bija grūti koncentrēties darbam. Viņa apmēram stundu lasīja, �o to pierakstīja, pēc tam centās sasaistīt jauniegūto informāciju ar jau zināmo. Bet, kad stunda tuvojās beigām, viņa sāka skatīties nezinā�mās tālēs un domāja par Kolinu. Viņa pārcilāja atmiņā katru kopā pavadītā laika sekundi, katru pārmīto vārdu un jo īpa�i steidzīgo pamīlē�anos gultā. Viņa loģiski pamatoja, kālab Kolins bija nosaucis D�īnas vārdu. D�emma bija pavaicājusi Rei�elai un noskaidrojusi, ka Kolins ar D�īnu bija pāris kop� koled�as beig�anas. Protams, ka viņ� varēja kļūdīties, ja reiz abi biju�i kopā tik ilgu laiku. Turklāt tajā rītā Kolins bija ļoti pārguris.

Jau no pirmās dienas viņa domāja, kā cēli pateiks Koli�nam, ka nekas nav noticis un ari vairs neatkārtosies. Viņa pre�cīzi, līdz pēdējam sīkumam izplānoja savu runu.

Tikai Kolins neieradās, un D�emma neko nevarēja viņam pateikt. Viņ� ari nepiezvanīja un neatsūtīja īsziņu. "Vai viņ� jūtas vainīgs?" D�emma domāja. "Vai mokās pārdomās, cenzdamies izlemt, kā man pateikt, ka no�ēlo izdarīto? Vai viņ� gatavojas �ai sarunai tikpat rūpīgi kā es?"

Katru dienu D�emma izdomāja jaunu notikumu scenāri�ju. Viņ� atzinies D�īnai, ka bijis neuzticīgs. Vai viņi paliks kopā? Vai iz�ķirsies?

D�emma nepārtraukti raizējās par savu darbu, jo zināja, ka to viņai var atņemt. Zaudēt ideālu darbu� Un kā dēļ? īsa kaisles mirkļa dēļ ar vīrieti, kuram ir pastāvīgas attiecī�bas ar citu? Tas ta�u nav tā vērts!

Ta�u, no otras puses, ja Kolins pārtrauc attiecības ar D�ī�nu�

Kad Triss ieradās D�emmai pakaļ, lai vestu uz pikniku, viņa bija izdzīvojusi jau tik daudz da�ādu emociju gammu, ka pat īsti vairs nezināja, kā reaģēs, kad atkal satiks Kolinu. Viņa cerēja, ka Kolina tur nebūs un nenāksies ar viņu tik�ties.

Vienpadsmitos Triss atbrauca pakaļ D�emmai. Un viņa vispirms pavaicāja, vai ari Kolins būs piknikā. Viņa cerēja, ka ne. Tomēr gadījumam, ja viņ� tur parādītos, bija sagata�vojusi runu, kurā paskaidros, kālab piekritusi ar viņu pār�gulēt.

-��� Nedomāju vis, Tristans sacīja, ta�u, ja viņ� tur būs, tad, visdrīzāk, kopā ar D�īnu. Stūrējot automa�īnu, viņ� uzmeta skatienu D�emmai. Vai vīrie�iem jāgatavojas, ka sāksies meiteņu cīkstiņ�?

-��� Ceri vien! Kā klājas tavam svainim?

-��� Labāk, Triss smaidot sacīja. Mans tētis ir pensionēts ārsts un sacīja, ka D�eika ievainojums dzīst, kā pieklājas. At�veseļo�anās noris veiksmīgi, un viņam prognozē pilnīgu atlab�anu.

-��� Un Nella?

-��� Viņa ir laimīgākais bērns pasaulē. Edija sacīja, ka pagā�ju�ajā naktī meitene bija vai ar varu jārauj nost no D�eika. Un kā tev? Vai misis F vēlē�anās darbojas? Viņ� paraudzī�jās uz D�emmas plakano vēderu.

-���� Varu saderēt, ka tu joprojām tici Lieldienu zaķa eksis�tencei. Vai Merlina ferma ir tik lieliska, kā tiek apgalvots mājaslapā?

-��� Varēsi spriest pati. Bet parunā ar Sāru. Viņa par fermas vēsturi zina visu.

-��� Ar cik cilvēkiem es �odien varē�u iepazīties?

-��� Ar kādu duci un varbūt arī ar misteru Langu. Viņ� ir kaut kas īpa�s.

-��� Izklausās interesanti, D�emma atteica. Man gribē�tos uzzināt par laiku, kad tur bija FIB aģenti.

-��� Viņi bija pārplūdināju�i mūsu pilsētiņu. Un vēl arī sle�penā dienesta cilvēki. Pavaicā Maikam. Viņ� tev izstāstīs visu par to. Vai, ja tā labi padomā, drīzāk jau neteiks tev neko. Viņ� ir cilvēks, kuram patīk paturēt visu noslēpumā. Pavai�cā Sārai.

Triss iestūrēja automa�īnu piebraucamajā ceļā, un viņiem priek�ā parādījās ļoti veca māja. Tikai daudzu gadu gaitā mā�jas sienas un jumts varēja ieliekties �ādā īpa�ā leņķī. Parasti, lai iekļūtu �ādās ēkās, D�emmai bija nācies maksāt par ieejas biļeti.

-��� Ooooo! viņa noteica, plati iepletusi acis.

-��� Jūs ar Sāru kļūsiet par labākajām draudzenēm, Triss sacīja un novietoja automa�īnu iepretī mājai, tad īsi uzspie�da signāltaurei.

Atvērās parādes durvis, un pa tām iznāca piemīlīga jau�na sieviete. Tris, ja pamodināsi manus bērnus, tev būs pa�matīgas nepatik�anas, viņa sacīja.

-��� Pielej mazliet viskija viņu piena maisījumam, un viņi at�kal saldi iemigs, Triss attrauca. Pēc tam viņ� piegāja pie savas automa�īnas bagā�nieka un to atvēra.

-��� Es par taviem izteikumiem pastāstī�u La Leche League māmiņu atbalsta grupai, tad paraudzīsimies, vai tev vēl nāks smiekli, sieviete noteica un pievērsās D�emmai. Mani sauc D�osija, un man liekas, ka esmu atradusi D�ūlianu.

-��� Tas ta�u ir lieliski! D�emma priecājās. Vai paņēmi līdzi kādu informācijas nesēju?

-��� Tur bija tikai da�i teikumi, un tie ir man galvā. Viņas sāka soļot mājas virzienā.

-��� Hei! Triss uzsauca. Man te ir daudz nesamā. Būs vajadzīga palīdzība!

-�� Pēc tās taurē�anas un padomiem par viskiju neviena sie�viete tev nepalīdzēs. Varbūt pateik�u, lai Ljūks iznāk ārā, D�osija atbildēja un atvēra durvis.

Nākamā stunda D�emmai pagāja kā nesaprotamā miglā tīta. Viņa iepazinās ar cilvēkiem, par kuriem bija dzirdējusi jau tikko pēc iera�anās Edilīnā. Bija diezgan grūti jau dzir�dētos vārdus sasaistīt ar tagad iepazītajām sejām.

Tesa izrādījās neiedomājami skaista jauna sieviete ar ļoti lielu grūtnieces vēderu. Viņa bija precējusies ar gara augu�ma pievilcīgu advokātu, vārdā Remzijs Makdauels.

Sāras piemīlīgais skaistums lika D�emmai atcerēties par Rafaela Madonnu. Visiem kājās bija d�insi, bet Sāra uzvil�kusi baltu me�ģīņu blūzīti un gai�i zila lina svārkus. Arī viņa bija gaidībās.

Kad Triss, apkrāvies ar ledus maisiņiem, apstājās gaite�nī, D�emma pieliecās viņam pie auss un no�ukstēja: Izska�tās, ka �iem cilvēkiem nekāda maģija bērnu gādā�anai nav nepiecie�ama.

-��� Viņi jau nav Freizeri, viņ� atteica.

D�emma pacēla galvu un pamanīja, ka Tesa raugās uz vi�ņu. �ī sieviete �ķita mazliet biedējo�a.

-��� Man likās, ka tu interesējies par Kolinu, Tesa diezgan izaicino�ā tonī sacīja.

D�emma iztaisnoja plecus. Kolins ir manas darba de�vējas dēls un izrādīja man Edilīnu. Tas arī viss.

-��� Tesa, iejaucās Sāra, izturies jauki! D�emma, vai tu gribētu apskatīt pārējo mājas daļu?

-��� Ar vislielāko prieku, viņa pateicīgi piekrita un pagrie�za Tesai muguru. Tiklīdz abas bija pagāju�as pietiekami tā�lu, lai saruna vairs nebūtu dzirdama, D�emma vaicāja: Vai patie�ām pilsētā uzskata, ka es interesējos par Kolinu? Lū�dzu, saki, ka tā nav!

-��� Manuprāt, viņi cer, ka tev Kolins nav vienaldzīgs. Viņ� ir mūsu draugs un aizstāvis, bet personiskajā dzīvē pavisam vientuļ�. D�īnas gandrīz nekad nav tuvumā; kad pirms da��iem gadiem viņi iz�ķīrās, mēs visi bijām priecīgi.

-��� Bet tagad viņi atkal ir kopā?

-��� Jā, varbūt. īsti neesmu pārliecināta, kādas ir viņu attie�cības, Sāra atbildēja. Lai kas arī notiek, viņi nav appre�cēju�ies, un nav bijis arī saderinā�anās gredzena. �ī ir virtu�ve. Mēs to pilnībā pārbūvējām.

Virtuves D�emmai ne�ķita interesantas. Ne jaunas, ne arī citādas. Viņa raizējās par vietējām tenkām un nevēlējās būt �o baumu objekts. Es necen�os iegūt neviena pui�a labvē�lību, viņa skaidroja. Esmu �eit ieradusies strādāt. Tas arī viss.

Sāra pieveda viņu pie kāpnēm, un abas devās aug�up. Domāju, ka man tevi jābrīdina. Tu esi radījusi pilsētā viļ�ņo�anos. Tevi ir redzēju�i kopā ar diviem mūsu vecpui�iem Trisu un Kolinu. �ī ir mana un Maika guļamistaba.

D�emma paraudzījās uz lielo gultu ar baldahīnu. Tā ne�ap�aubāmi bija antīka. Glu�i tāpat kā viss pārējais �ajā ista�bā. Baldahīns gultai bija no tāda pa�a zili sārta auduma, kā�du D�emma redzēja Mauntvernonā. Martas Va�ingtones stils?

-��� Atveidoju tik labi, cik spēju, Sāra smaidīdama atbil�dēja. Pa �o logu var redzēt dārzu mājas priek�ā.

D�emma paraudzījās ārā. Tur pletās apmēram akrs taisn�stūros un kvadrātos sadalīta zemes gabala. Katru sīkāko daļu ieskāva dzīv�ogs. Ikvienā ierāmētajā lauciņā auga pu�ķes, bie�i ar ko�umkrūmu vai īpa�i izkoptu kociņu centrā.

Divus lauciņus pildīja sarkanas tulpes, vēl kādā citā plauka dzeltenās. Tālumā D�emma saskatīja augļu dārzu. Tur koki bija vienos ziedos.

-��� Pasakaini. Un� tik precīzi, viņa sacīja, veltīdama dār�zam savu īpa�o komplimentu. Tas bija precīzs astoņpadsmi�tā gadsimta dārza atveidojums.

-���� Paldies, Sāra no sirds pateicās. Tu dro�i vien nezi�ni, bet visu ziemu te strādāja ekskavatori un vismaz piec�desmit strādnieku. Mēs te iestādījām vairāk nekā simt aug�ļu kociņu un se�us simtus krūmiņu. Svētkos nespēju ne saskaitīt spuldzītes.

-���� Neļauj viņai sākt, citādi uzskaitīs vēl katra auga latī�nisko nosaukumu, atskanēja zema, piesmakusi balss no durvju puses.

D�emma pagriezās un ieraudzīja vīrieti, kur� jau pirmajā mirklī likās viņai pazīstams. Viņ� kustējās tāpat kā sportisti, kuriem viņa palīdzēja gatavoties eksāmeniem. No viņa strā�voja pa�pārliecība, viņ� zināja, ka fiziski spēs tikt galā ar vi�su, kas varētu atgadīties.

-��� Sveicināti! D�emma sacīja un pasmaidīja. Tu dro�i vien esi Maiks. Viņa pastiepa plaukstu, lai sarokotos.

Viņ� to nepaspieda un pa�āva uz priek�u dūri, it kā gri�bētu iesist viņai pa galvu.

-��� Maik! Sāra izsaucās.

Treniņi gadu garumā lika D�emmai nekavējoties reaģēt. Viņa veikli izvairījās no Maika dūres, pagriezās iesānis pret vīrieti un sargājot pacēla rokas pie sejas.

Maiks atkārtoja viltus sitienu ar kreiso roku, D�emma atkal izvairījās un ar labo roku mērķēja viņam pa ribām. Protams, viņ� sitienu nobloķēja, par ko viņa nepavisam nebrīnījās.

Viņ� smaidīja un stiepa roku sveicienam. Priecājos iepa�zīties, D�emma!

-��� Ari man ir patiess prieks.

Sāra novaidējās viņiem aiz muguras. Redzu, ka jūs abi kļūsiet par draugiem.

No kabatas Maiks izņēma atslēgu. Tā bija uzvērta uz riņ�ķī�a, un uz tās bija attēlots sārts flamingo. Tā bija Sāras ideja, viņ� teica. Manas sporta zāles atslēga. Esi laipni aicināta jebkurā laikā.

-�� Paldies, D�emma pateicās. Es savainoju sānu un kop� iera�anās �eit nevarēju trenēties.

-��� Un kā dzīst brūce?

-��� Joprojām sarkana, ta�u dzīst labi.

-��� Varbūt tu varētu mazliet paboksēties?

-���� Protams, D�emma attrauca. Viņa zināja, ka īsti spor�tisti nemēdz �ēloties. Ja viņa sāktu gausties, kāds nenovēr��ami sacītu: "Vai gribēsi arī sieru pie vīna?"

-��� Mēs visi redzējām, kā tu stāvēji Kolinam uz pleciem un noķēri to zēnu. Maika acīs mirdzēja smieklu uguntiņas. Pagāju�ajā gadā pilsētas svētkos es izdarīju apmēram tā�pat. Tikai viņ� bija ieķēries man potītēs un lēkāja pa riņķi.

-��� Glu�i kā dresēts lācis, D�emma noteica.

-���� Pilnīgi pareizi! Nāc, nokāpsim lejasstāvā, sameklēsim tev kaut ko padzerties. Vai tu lieto kādas pārtikas piedevas?

-��� Zivju eļļu, Bio-E, Adren-All. Parastās lietas.

-��� Maikl, Sāra sacīja, vai man jau vajadzētu kļūt greiz�sirdīgai uz jums?

D�emma pakāpās tālāk no Maika. Atvaino, es�

-��� Jā, pilnīgi noteikti, Maiks paziņoja. Mani varēsi at�gūt tikai tad, ja katru rītu ar mani kopā iesi uz sporta zāli.

Sāra izgāja pa vidu abiem un devās ārā no istabas. �ādā gadījumā ceru, ka jūs lieliski pavadīsiet laiku. Savu dēlu va�rēsi apciemot katru otro nedēļas nogali. To pateikusi, vi�ņa aizsoļoja lejup pa kāpnēm.

-��� Viņa ta�u nav dusmīga? Vai tomēr ir? D�emma vai�cāja.

-��� Nepavisam. Maiks uzlika roku D�emmai uz pleca, un viņa saprata, ka vīrietis pārbauda viņas deltveida muskuli.

-��� Mīksts, D�emma sacīja.

-��� Vate kaut kāda. Varbūt �ajā pēcpusdienā�

-��� Ar prieku, viņa atteica, un abi smaidīdami kāpa lejup.

Virtuvē Maiks pasniedza D�emmai glāzi sulas. Bez gā�zes un cukura.

-��� Un arī bez gar�as, piebilda Tesa.

-��� Vai jau iepazinies ar manu mazo māsiņu? Maiks vai�cāja.

D�emma skatījās te uz vienu, te otru. Pēc mirkļa viņa to�mēr saskatīja līdzību.

-��� Tevi meklē Triss, sacīja Tesa. Vai jūs abi esat pāris? Vai Kolinu jau esi norakstījusi?

Maiks lūkojās uz savu māsu. Tu labāk turies no viņas pa gabalu. Viņa spēj tevi nolikt gar zemi.

-���� Laikam tagad ie�u sameklēt Trisu, D�emma noteica un izgāja no istabas, rokā turēdama dzēriena glāzi. Ārā vi�ņa ieraudzīja lielāku dārza platību, vairāk mauriņa, vairāk koku, un pavisam tuvu atradās vairākas senas ēkas. Viņa zi�nāja, ka tās kādreiz biju�as daļa no plantācijas īpa�umiem. Liela koka paēnā bija novietots iespaidīgu izmēru grils no nerūso�ā tērauda. Turpat stāvēja Triss un sarunājās ar pie�vilcīgu gara auguma vīrieti, kuram rokā bija pavāra stangas.

-���� Hei! Triss uzsauca, pamanījis D�emmu. Nāc, iepa�zīsties ar Ljūku.

-��� Viņ� ir grāmatu autors, par kuru tu nekad neesi dzir�dējusi, pa labi no D�emmas atskanēja pazīstama balss. Vi�ņai nebija jāpagrie�as, lai saprastu, kas ir runātājs. Viņa to�mēr pagriezās un ieraudzīja Kolinu. Glu�i tāpat kā elpot vi�ņai vajadzēja noskaidrot, kādas ir Kolina izjūtas par to, kas notika tajā agrajā rītā.

Pietika ar īsu skatienu, lai pilnīgi skaidri atskārstu, ka viņ� notiku�o vispār neatceras. Kolins uzsmaidīja D�emmai glu��i kā māsai. Mīļi, pat aizbildnieciski, bet noteikti bez jebkā�das pieaugu�a vīrie�a intereses par pieaugu�u sievieti.

Lai nu ko viņa bija iztēlojusies pagāju�ajā nedēļā, bet ti�kai ne to, ka Kolins pat neatcerēsies, kas noticis. D�emmu pārplūdināja karstas, kvēlo�as dusmas, un tas viņai bija kaut kas jauns. Neko tādu viņa agrāk nebija izjutusi, tomēr bija cie�i apņēmusies to neizrādīt. Viņa vairākas reizes ieelpoja, tad novērsās un palūkojās uz Ljūku.

-��� Patiesībā, viņa sacīja un pagriezās tā, lai Kolins neatras�tos viņas redzes laukā, jo nespēja uz viņu skatīties, es izlasīju tavu pirmo grāmatu. D�emma pastiepa roku un gāja tuvāk Ljūkam. Man tā ļoti patika. Tu esi veicis izcilu pētījumu.

-��� Pārītis pui�u koled�ā mani konsultēja par manuskriptu. Viņi ir dedzīgi perfekcionisti. Ja biju aprakstījis nepareizi kaut vai nieka kurpju sprādzi, viņi man aizrādīja.

-��� Vai iepazinies ar Maiku? Triss vaicāja.

-���� Viņ� mani sveica ar dūres sitienu, ko tēmēja tie�i pa galvu.

Ljūks izskatījās ba�īgs, bet Triss iesmējās. Un ko tu da�rīji?

-���� Izvairījos, protams, bet pēc tam atmaksāju viņam ar kreiso aperkotu. D�emma nodemonstrēja �o paņēmienu.

Tostarp Kolins tika it kā izslēgts no draudzīgās sarunas un stāvēja viens pats. Pārējie izturējās tik vienaldzīgi, it kā viņa tur nemaz nebūtu.

Joprojām ar muguru pret Kolinu stāvēdama, D�emma pa�raudzījās uz grilu. Un kas tur tiek gatavots?

Ljūks pāri D�emmas galvai palūkojās uz Kolinu, kura se�jā bija lasāma pilnīga neizpratne par �ādu viņas nevēlē�anos pagriezties.

-��� Pagaidām vēl nekas, Ljūks sacīja. Ta�u Maiks no Eli�jas veikala pasūtīja pa�u dabīgāko no dabīgās pārtikas. Vai ar Eliju jau esi iepazinusies?

Iekams D�emma paguva atbildēt, Kolins pagājās uz priek��u. Es viņas iepazīstināju.

D�emma joprojām nespēja uz viņu paskatīties. Mēs ar Trisu viņas veikalā kopīgi brokastojām. Nobaudīju vienkār��i dievīgu �okolādes kūku.

�ī nevēlē�anās iesaistīt sarunā Kolinu jau bija tik izteikta, ka Ljūks vairs ne�ķita pārsteigts un sāka uzjautrināties. D�emma, viņ� sacīja. Triss man stāstīja par kādu ma�ģisku lietu, kas saistās ar Freizeriem. Kas tas īsti ir?

-���� Vēlmju akmens, Kolins paskaidroja un atkal pagājās uz priek�u, ta�u �oreiz nostājās starp D�emmu un Trisu. Ņe�mot vērā Kolina prāvo augumu, tas nozīmēja, ka Ljūkam va�jadzēja pakāpties soli atpakaļ.

Iesmējies Ljūks paziņoja, ka mājā esot nepiecie�ama viņa palīdzība, un aizgāja.

Lai nu ko, bet radīt vēl vairāk tenku D�emma nepavisam nevēlējās. Domāju, ka ie�u tev līdzi, viņa noteica, bet ap�stājās, jo dzirdēja, kā Triss saka Kolinam: Vai esi uzzinājis kaut ko vairāk par to Vēlmju akmeni, kuru visi tagad pie�min? Tas iekvēlināja viņas ziņkāri.

Ljūks aizgāja uz māju, bet D�emma palika pie grila. Viņa joprojām stāvēja ar muguru pret Kolinu.

-��� Tris, viņ� ierunājās, vai tu neiebilstu, ja D�emma un es� Kolins apklusa, jo iezvanījās Trisa mobilais telefons.

-�� Atvainojiet, ta�u mans profesionālais pienākums liek at�bildēt. Viņ� nospieda vajadzīgo taustiņu un ieklausījās.

Ieradī�os, cik ātri vien varē�u. Triss paraudzījās uz Koli�nu. Misteram Gibsonam ir sirdslēkme. Man jādodas uz slimnīcu.

-��� Es tevi aizvedī�u, Kolins piedāvāja.

-��� Nē, paldies! Triss ātri atvairījās. Pa�laik ar viņu jau strādā, tāpēc es varu netraukties ar gaismas ātrumu. Viņ� paraudzījās uz D�emmu. Man patie�ām �ēl, ta�u esmu spiests doties projām.

-��� Saprotu. Par mani neraizējies. Likās, ka Triss grib sa�cīt vēl kaut ko, un D�emma pieskārās viņa rokai. Brauc! Un paldies par palīdzību.

-���� Es to darīju ar lielu prieku. Viņ� paliecās uz priek�u, lai noskūpstītu D�emmas vaigu, bet tad paraudzījās uz Ko�linu. Kāda impulsa vadīts, viņ� ātri un mīļi noskūpstīja D�emmu uz lūpām. Zvēru, ka joprojām varēju sajust tās �okolādes gar�u, viņ� noteica un tad metās skrie�us uz mā�jas pusi, kur bija novietota viņa automa�īna.

Mirkli D�emma stāvēja kā sastingusi. Viņa ļoti skaidri ap�zinājās Kolina klātbūtni, tomēr neskatījās uz viņu. Prātā bija vairāki temati sarunām, ta�u vārdi nenāca pār lūpām. Viņa glu�i vienkār�i pagriezās uz papē�a un soļoja mājas virzienā.

Kolins ar visu savu vairāk nekā divsimt mārciņu smago augumu aizstājās viņai priek�ā, ta�u D�emma joprojām ne�skatījās viņam sejā. D�emma, es atvainojos par to, ko es�mu izdarījis un kas tevi sadusmojis. Lai kas tas arī būtu.

-��� Es neesmu dusmīga. Man liekas, ka vajadzētu palīdzēt virtuvē. D�emma mēģināja apiet Kolinam apkārt, ta�u viņ� aiz�ķērsoja ceļu.

-��� Tas ir tāpēc, ka aizmigu tavā gultā, vai ne? Rei�ela at�sūtīja Leniju, lai mani pamodina. Biju tik dziļi aizmidzis, ka viņ� tikai ar pūlēm mani uzmodināja. Viņ� sacīja, ka jau do�mājis par ugunsdzēsēju trauksmes izmanto�anu.

Noliekusi galvu, D�emma klausījās. Labi. Es saprotu. Tu biji noguris.

-��� Un tu mani pacienāji ar brīni�ķīgām brokastīm. Bija tik lieliski atkal nobaudīt mājās gatavotu ēdienu!

Viņa neatbildēja, tikai apgāja viņam apkārt. Tagad man patie�ām jāiet uz turieni.

-��� Protams, Kolins atteica, nebiju domājis tevi aizka�vēt.

Mājā D�emma pamanīja, ka Tesa un Sāra visu vēroju�as pa logu.

Tesa smaidīja, it kā gribētu iesaukties: "Es ta�u tev tei�cu!" Sāra savukārt piegāja pie D�emmas un saņēma viņas ro�ku. Lai ko tu dari ar Kolinu, man tas patīk! viņa klusi teica. Viņa dzīvē ir nepiecie�amas pārmaiņas.

D�emma nevēlējās apspriest savas personiskās problēmas ar kādu, ko tikko satikusi. Par spīti tam, ko sacīja Triss, vi�ņa joprojām ba�ījās, ka misis Freizere varētu viņu atlaist no darba, ja uzzinātu par notiku�o.

-��� Atvaino, bet man nav nodoma neko pasākt ar kādu no Freizeru dēliem. Vai D�osija ir kaut kur tepat?

-���� Protams, Sāra sacīja un palaida vaļā D�emmas roku. Viņa ir aug�stāvā pie bērniem.

-��� Tad jau būs labāk, ja viņu netraucē�u.

-���� Esmu pārliecināta, ka viņa priecāsies par tavu palī�dzību.

D�emma uzkāpa aug�stāvā un ieraudzīja, ka D�osija ērti iekārtojusies lielajā gultā un no pudelītes baro apmēram as�toņus mēne�us vecu bērniņu, bet otrs nemierīgi guļ turpat blakus.

-���� Vai drīkstu? D�emma vaicāja un paraudzījās uz ma�zuli D�osijai blakus.

-��� Viņam tas patiktu, D�osija atteica. �is ir Deivids, un man rokās Edilīnā.

Maigi pacēlusi mazo puisēnu, D�emma piespieda viņu sev cie�i klāt, viņ� paplūca D�emmu aiz matiem un mēģināja iebāzt mutē viņas kaklarotu.

D�osija norādīja uz vietu sev blakus, un D�emma ari ierā�pās gultā. Tagad viņa puisēnu auklēja klēpī. Lejā tev bija pārāk grūti?

-�� Jā gan, D�emma atteica un pakutināja mazo Deividu. Puisēns iesmējās. Tā sieviete� Tesa�

-���� Ir vajadzīgs kāds laiciņ�, lai pie viņas pierastu. Bet es tev sacī�u, lūk, ko. Ja tu patīc Maikam, patiksi arī viņai.

-��� Maiks man iedeva savas sporta zāles atslēgu.

-��� Oho! Ko tad tu tādu izdarīji, ka tiki pie tās?

-��� Mazliet paboksējos.

-��� īstā metode, D�osija smaidot sacīja. Vai gribi dzir�dēt, ko uzzināju par D�ūlianu?

-��� Protams!

-��� Viņ� bija �eimusa un Prūdensas Freizeru mazdēls, kur��

-��� Vieni no septiņiem dibinātājiem?

-��� Redzu, ka esi nopietni pētījusi. Jā, viņi bija no tiem, kas pirmie apmetās �ajā pilsētā. Viņu vecākais dēls Evans atgrie�zās Anglijā, atguva Riptonas grāfa titulu un atpirka Lankasteru namu.

-��� Vai nebija arī kādas uzvārda maiņas?

-��� Tie�i tāpēc jau man bija tik grūti atrast D�ūlianu. Kaut kādu iemeslu pēc uzvārds Freizers tika atmests, un viņi at�kal sāka dēvēt sevi par Lankasteriem. Bet tā jau gadās. Ma�ni sen�i Skotijā bija Makterni, bet Amerikā viņus pazina kā Hārkortus. Un man nav ne jausmas, kāpēc tā.

-��� Uzvārda maiņai cilvēki atrod visda�ādākos iemeslus. Vai vēl kaut kas?

-��� Evans Freizers apprecējās ar D�ūliju Makbraidu, un vi�ņiem piedzima dēls D�ūlians. Bet D�ūlija dzemdībās nomii ,i, un nākamajā gadā viņ� apprecēja Rozu D�onsu. Sprie�ot pēc datumiem, viņa jau bija stāvokli, kad notika laulības. Vi�ņai piedzima dēls Klaivs.

-��� Un kas tad bija Vinija?

-���� Man nav ne jausmas, bet es turpinā�u meklēt. Kad lidilīna bija iztuk�ojusi savu pudelīti, D�osija atbalstīja vi�ņu sev pret plecu, lai mazā varētu atraugāties. Kas īsti ir ar tevi un Kolinu? Ljūks teica, ka tu ar viņu pat neesot runājusi.

D�emma nevēlējās melot, bet arī taisnība ne�ķita atklāja�ma. Pārāk daudz tenku jau sācis klīst pa Edilīnu, un man nemaz negribējās, lai tieku nodēvēta par mājas miera jaucēju.

-��� Un kuras mājas mieru tad tu būtu sajaukusi?

-��� Tās, kuru Kolins plānojis sev un D�īnai.

-���� Ljūka vecā māja, D�osija noteica. Viņ� negribēja to pārdot, ta�u Kolins nelikās mierā. Ja Kolins kaut ko vēlas, viņ� dara visu, lai to dabūtu. Viņ� nemēdz padoties.

-��� Mans zinātniskā darba vadītājs tā raksturoja misis Frei�zeri.

-��� Ar Kolinu ir vēl ļaunāk, D�osija teica. Vai pieskatīsi mazos kādu brītiņu, kamēr es aizie�u uz tualeti?

-���� Protams. Vari noiet arī lejā, iedzert kaut ko un parunā�ties ar draugiem. Es bērnus pieskatī�u. Varu viņiem kutināt puncī�us kaut stundu no vietas.

D�osija iesmējās un izkāpa no gultas. Un kur tu to iemā�cījies?

-���� Manai māsai ir divas meitiņas. Kad esmu tur, viņa ar vīru var atļauties otro medusmēnesi. Tagad laikam varētu būt sestais.

-��� Tu esi mana jaunā labākā draudzene.

-���� Tu �odien esi jau tre�ā kandidāte, kas man piedāvā �o pozīciju.

-��� O! D�osija iesaucās. Un kas tad ir pārējie divi?

-��� Sāra vēstures un Maiks sporta dēļ. Un tagad tu par bēr�nu pieskatī�anu.

-��� Tesu gan tu atstāji novārtā, D�osija sacīja bez smaida ēnas sejā, bet tad viņas izteiksme kļuva maigāka. Kad tu Tesu iepazīsi vairāk, viņa tev iepatiksies. Viņai bijusi grūta dzīve, un pret jaunpienācējiem viņa mēdz izturēties mazliet naidīgi.

-���� Dro�i vien es �eit vienmēr bū�u "jaunpienācēja", jo mans darbs ir tikai uz laiku.

-��� Tu joko? Ljūks sacīja, ka gan Kolins, gan Triss bija ga�tavi doties uz Maika briesmīgo kikboksa ringu un izkauties tevis dēļ.

-��� Tas nu gan ir ļoti tālu no patiesības, D�emma atbil�dēja, ta�u jutās glaimota un nespēja turēties �ai sajūtai pretī.

-��� Mēs ar Trisu pamazām iedraudzējamies. Es viņam patīku, jo neloloju nekādas kaislīgas domas par viņu.

-��� Kaislīgas domas? Interesanta vārdu izvēle. Vai tas tiks pietaupīts Kolinam?

-��� Tās visas tiek veltītas manam darbam, kuru es ļoti vē�los paturēt. Attiecības ar darba devējas dēlu neietilpst ma�nos plānos.

-���� Priecājos, ka skaidri zini, ko tu pati par visu to domā. Kad es pirmo reizi ierados Edilīnā, manā galvā valdīja īsts juceklis. Manas dzīves svarīgākais cilvēks pavisam nesen bija nomiris un mantojumā atstājis vecu māju. Un man pat ne�bija ne jausmas, ka viņai tāda piederējusi.

D�emma paraudzījās uz abiem bērniem gultā. Kā izska�tās, savu ceļu tu esi atradusi.

-����� Jā, bet man bija palīgi. D�osija apstājās durvīs.

-���� D�emma, ja tev ir kādas problēmas� personiskajā dzīvē vai saistītas ar darbu, tu vienmēr vari nākt pie manis vai Sāras. Un tu dro�i vien neticēsi, ta�u ari Tesa labi prot uzklau�sīt.

-�� Paldies, D�emma pateicās. Palikusi viena ar mazajiem, viņa sāka tos smīdināt, un viņai tas izdevās patie�ām labi.

-��� Neiebilsti, ja pievieno�os jūsu ballītei? Kolins vaicāja, stāvēdams durvīs.

D�emma dziļi ievilka elpu un paskatījās uz Kolinu. Un pēc tam varēja domāt vienīgi par to, kā viņi bija kopā. Kai�li. Gultā. Ta�u bija pilnīgi skaidri redzams, ka viņ� neatce�ras neko no tā. Un D�osija vēl sacīja, ka abi vīrie�i par D�emmu interesējas! Ar vienu no �iem vīrie�iem viņa bija pārgulējusi, bet viņ� pilnībā par to aizmirsis! Viņa atkal pie�vērsās bērniem.

Kolins apsēdās uz gultas malas. Mazā Edilīnā piepe�i pa�stiepa rociņas pret viņu, un viņ� meitenīti pacēla. D�emma atcerējās Elijas vārdus, ka Kolins ir vietējo bērnu mīlulis.

-��� Cik ilgi tu grasies mani ignorēt? viņ� vaicāja.

-���� Mēs abi tik bie�i esam redzēti kopā, ka ļaudis jau sā�ku�i tenkot. Man tas nepatīk, un es domāju, ka tam jādara gals.

-���� Edilīnas cilvēki tenko pilnīgi par visu. Par tavām kopī�gajām brokastīm ar Trisu, par to, kā pieliecāties viens otram tuvāk un visu laiku sa�ukstējāties. �ie jaunumi ir aizēnoju�i visu, ko viņi pirms tam pļāpāja par mums.

-��� Kad runa ir par Trisu, tas ir normāli. Ja par tevi� tad

ne.

-��� Kāpēc? Ak jā. D�īnas dēļ.

-���� Pareizi, D�emma atteica, rotaļādamās ar mazo Deividu. Tu ta�u esi gandrīz precēts vīrietis.

-��� Patiesībā tā nemaz nav.

�ī saruna pamazām virzījās tādā gultnē, kas D�emmai ne��ķita vēlama. Mājīgā atmosfēra, pat mazie bērni bija ļāvu�i viņai atslābināties. Un to viņa nedrīkstēja pieļaut. Viņa drū�mi paraudzījās uz Kolinu. Vai tu tagad man sāksi stāstīt, ka D�īna tevi nesaprot un mums abiem vajadzētu kopīgi aiz�iet vakariņās, lai par to parunātu?

Kolins vairākas reizes samirk�ķināja plakstus. Vai tā tu par mani domā?

-��� Es par tevi nedomāju ne tā, ne arī kā citādi, D�emma attrauca. Tomēr būtu pateicīga, ja tu vairs pirms rītausmas neierastos manā mājā un tur neskraidītu apkārt bez drēbēm. Ja vēlies attiecības ar vēl kādu bez D�īnas, pameklē kādu citu, ne mani.

Vīrie�a sejā atspoguļojās pārsteigums par D�emmas vār�diem. Es� Viņ� izkāpa no gultas, joprojām rokās turē�dams meitenīti. Piedodiet, mis Renforda. Es biju iedomīgs. Es�

-��� Vai jums te klājas labi? Ljūks vaicāja, nostājies durvīs.

Kolins ielika Ljūkam rokās mazulīti. Viss ir kārtībā. Lie�liski. Labāk nevar vēlēties. Vai tev lejā ir alus?

-��� Galoniem, Ljūks atbildēja un nopētīja vispirms Koli�nu, tad D�emmu. Pēc tam atkārtoja to vēlreiz.

-��� Tas iesākumam. Kolins pagāja Ljūkam garām un no�kāpa lejasstāvā.

-��� Kas te īsti notika?

D�emma bija tik dusmīga, ka no sasprindzinājuma pat iesāpējās �oklis, ta�u viņa nevēlējās to izrādīt. Es nejūtos labi. Vai kāds varētu mani aizvest mājās� Es gribēju sacīt uz Freizeru īpa�umu.

-��� Paklau, Ljūks klusi sacīja, es nezinu, kas ar jums no�tiek, bet man ne�ķiet, ka tev vajadzētu doties projām. Pa�liec. Iedzer "Margaritu" vai varbūt pat divas. Nomierinies. Turklāt vīrietim nevar būt nekā kārdino�āka par sievieti, ku�ra mājās viena pati raud kāda vīrie�a dēļ. Un viņ� to zina�

-���� Vai tā ir taisnība? D�emma ar nepatiku paraudzījās uz Ljūku.

-���� No savas personīgās pieredzes nevaru to sacīt, bet es�mu dzirdējis �ādus vārdus kādā dziesmā. Visdrīzāk tai jā�būt patiesībai.

D�emma iesmējās.

-��� Tā jau ir labāk, Ljūks teica. Vai gribi man palīdzēt? Nonesīsim bērnus lejasstāvā. Visi grib viņus redzēt, un ma�zajiem ļoti patīk atrasties uzmanības centrā.

-��� Domāju, ka man nav iebildumu. Maiks�

-��� Vēlas tevi pārspēt sporta zālē, Ljūks sacīja.

-��� Viņ� var mēģināt. Esmu diezgan veikla, bet viņ� pama�zām noveco. Cik viņam ir? Pie �etrdesmit?

Ljūks pasmaidīja. Lūdzu, lūdzu, ļauj man paklausīties, kā tu to pasaki Maikam! Es tev veltī�u savu nākamo grāma�tu, ja vien tu man ļausi ko tādu dzirdēt! Un, ja tu viņu pie�veiksi� Ljūks apklusa, jo nespēja izdomāt neko, kas būtu tik labs, lai atbilstu balvai par �ādu skatu.

-���� Man tikai jāiedomājas Maika sejas vietā Kolina Freizera seja. Un tad Maikam nav izred�u palikt dzīvam.

-��� Visi mīl Kolinu, Ljūks klusi sacīja, iepletis acis.

-���� Tagad tu esi saticis kādu, kur� pie tiem visiem nepie�der, D�emma strikti noskaldīja.

Ljūks mirkli stāvēja un raudzījās uz D�emmu, tad �ķita, ka viņ� atgūstas. Paņem Deiviju, un ejam. Durvīs Ljūks apstājās. Zini, biju mazliet noba�ījies, ka Tesa tevi būs sabiedējusi. Tagad vairs par to neraizējos.

D�emma pacēla mazuli.

-��� Viss kārtībā? Ljūks vaicāja.

-��� Esmu apbruņota un gatava.

Viņ� smaidot sekoja D�emmai pa kāpnēm lejā.

Divpadsmitā nodaļa

Visi tika sasēdināti pie Sāras un Maika pusdienu galda, un D�emma apbrīnoja tā skaistumu. Dzelteni zaļais galds iz�skatījās kā no kāda smalka dizaina �urnāla, kur tiek publi�cēti tikai pa�i labākie zīmoli. Brunschzvig &Fils, Sculhj&aSculhj un ABC Carpet.

-���� Ļoti skaisti, D�emma noteica un iekārtojās pie galda garās malas. Viņa bija domājusi, ka ieņem vietu blakus Mai�kam, tomēr blakus krēslā apsēdās Kolins.

-�� Tagad tev uz mani nebūs jāskatās, viņ� pateica tik klu�si, ka sadzirdēja tikai D�emma,

-��� Paldies! Sāra atbildēja uz D�emmas komplimentu. Sāra sēdēja vienā galda galā, Maiks otrā. Remzijs, Tesa, Ljūks un D�osija ieņēma pārējās vietas. Viņi sāka cits citam pasniegt bļo�das ar ēdienu. Visi klāteso�ie bija draugi, lieliski pazina cits ci�tu. D�emma baudīja maltīti un klausījās. Viņi slavēja Marku par ēdienu un izteica komplimentus Sārai par mājas iekārtojumu.

D�emma nepārtraukti apzinājās, ka Kolins sē� viņai bla�kus. Kad nācās pasniegt kādu ēdiena trauku, D�emma vai�rījās ieskatīties viņam acīs.

-��� Kā lai atvainojos un atgūstu savu labo vārdu? Kolins vaicāja, kamēr Remzijs stāstīja par kādu strīdu savā advo�kātu birojā.

-���� Es viņam sacīju, ka vienīgais ieguvējs no tā visa bū�u es, ja viņ� iesūdzēs tiesā Donu un Dons iesniegs pretprasī�bu, bet viņ� savukārt atkal jaunu, Remzijs teica.

-��� Un �ī biedējo�ā doma lika viņiem aizmirst par tiesā�a�nos, Tesa piebilda, un visi iesmējās.

-��� Nav nekādas vajadzības atvainoties, D�emma smiek�lu aizsegā atbildēja Kolinam. Es glu�i vienkār�i domāju, ka būs labāk, ja mēs netiksimies.

-��� Mēs ta�u netiekamies. Mēs� Viņ� aprāvās, jo visi ap�kārtējie bija apklusu�i. Atvainojiet, par ko bija runa?

-����� Mums visiem būtu interesanti uzzināt par Vēlmju akmeni. Vai esi noskaidrojusi kaut ko vairāk? Sāra jautāja D�emmai.

-��� Nē, nav nekā jauna. D�emma izstāstīja klāteso�ajiem par Temzinas vēstuli. Viņa vēsta, ka esot pierakstījusi visu notiku�o un noglabājusi "dro�ā vietā". Tikai es nezinu, kur tas varētu būt.

-��� Pie viņas advokāta? Remzijs minēja, un pārējie novai�dējās. Nē, es nemaz nejokoju. Edilīnā vienmēr ir bijis ad�vokātu birojs. Ļoti iespējams, ka viņa tur kaut ko atstājusi. Ir pat īpa�a noliktava, kas pilna ar da�ādiem dokumentiem. Domāju, neviens pat nezina, kādi papīri tur glabājas.

-���� Kā es varētu� D�emma ievaicājās, bet tika pār�traukta.

-��� Nekā, Tesa attrauca. Uzdo�u �o darbu kādai meite�nei no biroja. Pēc tam paskatīsimies, ko izdosies atrast. Vi�ņa paraudzījās uz Kolinu. Vai tev ir piepildīju�ās kādas vē�lē�anās?

-��� Varu pateikt vienu tagad, Kolins atteica tik patētiski, ka visiem pārējiem nācās apslāpēt smieklus.

-��� Labi, D�emma, Remzijs sacīja, atklāj mums, ko gan Kolins tādu izdarījis, ka tu uz viņu esi tik ļoti sadusmojusies.

D�emma juta, kā karsts sārtums ieplūst vaigos. Es, hmm� es�

-��� Liec viņu mierā, iejaucās Ljūks. Viņa �eit ir jaunpienācēja un vēl nav pieradusi, ka tiek lūgta visiem stāstīt par savu personisko dzīvi.

-��� Tas ir kaut kas tāds, pie kā es nemū�am nepierādī�u, Maiks pateica tik izjusti, ka pārējie iesmējās.

-��� Ja reiz par to runājam, skaļi ieteicās D�emma, es patie�ām priecātos dzirdēt no pirmavota par gleznu atra�a�nu. Un vēl man gribētos apskatīt to slepeno istabu. Kā jau viņa bija cerējusi, visi sāka runāt korī, izklāstot garu kom�plicētu stāstu, kas viņai �ķita glu�i nesakarīgs. Tur bija kaut kas par sievieti, vārdā Mitsija, kura apsūdzēta slepkavībā.

-��� Lai Dievs �ēlīgs! Kolins �ukstus vērsās pie D�emmas.

-���� Kā tev liekas, vai tu varētu man veltīt da�as minūtes un parunāties par to, ko esmu tev nodarījis? Es nekādā ziņā ne�biju plānojis kails atrasties tavā mājā.

Visi bija pārtrauku�i runāt un dzirdēja Kolina pēdējo tei�kumu.

Kolins cēlās kājās un pat nemēģināja neko paskaidrot.

-��� Vai vēl kāds vēlas alu? Viņ� izgāja no istabas, lai atnestu alu, bet atgriezās, katrā rokā nesdams pa bērnam. Viņiem bija kļuvis garlaicīgi.

-���� Es ticu, Kolin, ka tu esi gatavs kļūt par tēvu, sacīja Sāra. Vai esi izlēmis, ko izvēlēsies par māti?

Kolins papurināja galvu. �ī nav mana veiksmīgākā die�na saskarsmē ar sievietēm. Ve�i, vai kāds no jums zina, kā�lab sievietes mēdz uz jums sadusmoties?

-��� Nav ne jausmas, Maiks sacīja.

-��� Nē, Remzijs piebalsoja.

-��� Es tikai atvainojos un uzņemos visu vainu, paskaid�roja Ljūks.

-��� Ak, jūs, nabadziņi! D�osija noteica. Kāpēc gan jūs, nepietiekami novērtētie dārgumiņi, nevarētu iziet ārā un iz�klaidēties savā kompānijā, kamēr ļaunās, valdonīgās sievie�tes novāc galdu?

-�� Izklausās glu�i labi, atsaucās Remzijs un paņēma vie�nu mazuli no Kolina rokām. Pēc divām minūtēm visi �etri vīrie�i un divi mazi bērni jau bija pagalmā.

D�emma saprata, ka tūlīt sāksies iztaujā�ana. Aizturējusi elpu, viņa gaidīja, kad sievietes apbērs viņu ar jautājumiem. Viņas ta�u noteikti vēlēsies uzzināt, ko gan mīļais, svētais Kolins varēja izdarīt tādu, kas spētu kādu sadusmot.

Ta�u, D�emmai par lielu atvieglojumu, trīs sievietes ne�sacīja neko. Pat Tesa klusēja. Visas ātri ķērās pie galda no�vāk�anas, un tas, kā viņas to darīja, kārtējo reizi apliecināja, ka viņas cita citu pazīst jau ļoti ilgu laiku. D�emma aiznesa divas bļodas uz virtuvi, un Sāra pasniedza viņai pārtikas plē�ves rullīti. D�emma pārsedza traukus, un D�osija ielika tos ledusskapī.

-��� Kāda būtu tava vēlē�anās? Sāra vaicāja D�emmai un ielika netīros traukus mazgājamā ma�īnā.

-��� Ja būtu Vēlmju akmens? Pēc tam, kad D�emma bija noklausījusies Trisa stāstu, viņa gandrīz baidījās savu vēlē��anos paust skaļi, ta�u tad atgādināja sev, ka viņa nav Frei�zere. Laikam jau atrast lielisku darbu labā universitātē. Man ir tāda sajūta, ka lielāko savas dzīves daļu esmu vadī�jusi, lai �im mērķim tuvotos.

-��� Sāra ir vīlusies, ka tu nevēlējies īstu mīlestību. Viņa ir kārtīga romantiķe, Tesa sacīja.

-��� Vai Maiks tavu labvēlību ieguva ar kikboksa palīdzību? D�emma pavaicāja Sārai.

Trīs sievietes raudzījās cita uz citu, un likās, ka ar Maika un Sāras attiecībām bijis saistīts kāds milzīgs noslēpums.

-��� Atvaino! Es negribēju būt uzbāzīga, D�emma sacīja.

-��� Neņem viņas galvā, Sāra pamācīja. Viņas glu�i vien�kār�i mani izsmej. Nu, meitenes, vai esat gatavas pievieno�ties vīrie�iem?

-���� Protams, Tesa atbildēja. Pat alus smar�a vien mani uzmundrina. Viņa paberzēja savu lielo grūtnieces vēderu. D�emma, vai tev bez Kolina un Trisa ir vēl kādi pui�i?

-��� Vai tev ir mīļākais, par kuru vīrs nezina? D�emma ne�palika parādā.

Visas sievietes sāka smieties.

-���� Kad mēs pirmo reizi tikāmies, viņa tāpat izturējās arī pret mani, D�osija pa�ukstēja D�emmai, un visas sievietes devās ārā pa durvīm. Pēc kāda laiciņa viņa pārstās tā da�rīt.

-��� Patiesībā man tas sāk pat iepatikties, D�emma teica.

Kolins viņu jau gaidīja ārpusē. Tiklīdz abi palika divatā,

viņ� sacīja: Ja vien tu man pateiktu, ko esmu izdarījis, mēs dro�i vien varētu visu vērst par labu.

D�emma nevēlējās skatīties Kolinam acīs, jo baidījās, ka viņ� visu sapratīs. Es jau tev sacīju, ka nevēlos darīt neko tādu, kas varētu apdraudēt manu darbu. Domāju, būs labāk, ja mēs saglabāsim zināmu distanci.

-��� D�īnas dēļ, viņ� papildināja. Ja tu vēlējies uzzināt patiesību par viņu un mani, kālab tad nepavaicāji man?

-��� Vai tu būtu man atbildējis? D�emma prasīja.

Viņ� svārstījās, it kā apsvērtu atbildi. Jā. Domāju, ka bū�tu. Brīdi viņ� skatījās uz D�emmu, it kā nezinātu, ko vēl lai saka.

D�emma devās pie pārējiem, kas sēdēja paēnā, un iekār�tojās blakus Maikam. Apmēram stundu viņi pavadīja ārā. Sē�dēja lielos krēslos un draudzīgi sarunājās. D�emma nelieto�ja alkoholu, jo baidījās, ka varētu pārāk atslābināties un nejau�i izpļāpāties par to, kas notika ar viņu un Kolinu. Bērni bija nolikti zemē uz segas, un katrs pieaugu�ais pēc kārtas ar viņiem parotaļājās.

Klusēdama D�emma klausījās, kā pārējie rīmā par cilvēkiem, kurus pazina jau gadiem ilgi un ar kuriem varbūt pat kopā uz�augu�i. Viņai patika tas, par ko viņi runāja. Ljūks vēlējās, lai Maiks palīdz viņam ar ieteikumiem par jaunās grāmatas si�e�tu. Sāra ar D�osiju apsprieda vienu no senajām ēkām tepat vi�ņiem blakus. Tesa un Rems, kā viņa to sauca, runājās ar Koli�nu par vīru, ko bija pieminējis Triss. Par misteru Langu.

"Viņi ļoti labi pazīst cits citu," D�emma nodomāja. �ī pa�zī�anās bija tik pilnīga, ka viņi viegli pārslīdēja no viena sa�runu temata pie nākamā. "Tie�i tā," D�emma sprieda. "Pie �ādas cilvēku grupas arī es vēlētos piederēt. Es gribētu būt daļa no �īs mazās, omulīgās sabiedrības, kur cilvēki ir pa�zīstami un cits par citu rūpējas."

�o gai�o noskaņu D�emmai bojāja Kolins. Kad vien viņ� ierunājās, viņa novērsās.

-��� Ak, D�emma, Sāra ieteicās, mēs esam pavisam aiz�mirsu�i par tevi.

-��� Nē, nē. Viss ir jauki. Es tik daudz laika pavadu vienat�nē, ka ir jauki glu�i vienkār�i paklausīties citus cilvēkus sa�runājamies.

Maiks piecēlās kājās. D�emma, vai varu paaicināt tevi uz brīdi?

D�emmai gribējās skrie�us mesties ap māju un tad pro�jām pa ceļu. Aizvien tālāk un tālāk. Vai tas, ka viņa ignorē�jusi Kolinu, novedis pie "privātas parunā�anas"? Viņa seko�ja Maikam mājā un aizvēra durvis aiz sevis. Paklau, man �ēl par Kolinu, bet�

-��� Tu domāji, ka aicināju tevi �urp, lai parunātu par viņu? Maiks vaicāja un atvēra kādas vecas koka lādes vāku. Kolins pats spēj tikt galā ar savām problēmām. Turklāt esmu pārliecināts, ka viņ� ir pelnījis visu, ko esi viņam sagatavo�jusi. Maiks izņēma pāri boksa cimdu. Iedomājos, ka tev varētu būt patīkami darīt kaut ko ierastu.

-��� Tā ir, D�emma atbildēja, bet paraudzījās uz saviem d�insiem un puķaino kreklblūzi. �ajā apģērbā būs grūti kus�tēties.

-��� Esmu par to padomājis, un mums ir iepazī�anās dāva�na tev. Maiks pasniedza viņai papīra maisiņu. Sāra izvē�lējās izmēru.

Maisiņā bija jaunas drēbes treniņiem. �orti un sporta krekliņ�, pat sporta krū�turis, bet pa�ā apak�ā arī mīksti apa�vi. Tādi, kādus parasti apauj pirms do�anās boksa ringā.

-���� Es to nevaru pieņemt, D�emma protestēja. Tas ir par daudz.

-��� Tas nav nekas sevi�ķs. Kā dzirdēju, tu sacīji, ka varot mani pievārēt.

D�emma pasmaidīja. Ljūkam ir varen lunkana mēle.

-��� Uz priek�u! Ej, pārģērbies.

Viņa aizsteidzās uz tualeti, kas atradās blakus virtuvei, un uzvilka piegulo�o sporta apģērbu. Viņa nebija pieradusi trenēties, ja mugurā ir tik maz drānu, tomēr atgādināja sev, ka �odien apkārt nespieto pulks jaunekļu ar trakojo�iem hor�moniem un neprasmi sevi kontrolēt.

Pārģērbusies D�emma devās cauri mājai uzmeklēt Maiku un pamanīja, ka viņ� ir izgājis ārā. Viņam rokās bija tre�niņu cimdi, un Ljūks ne pārāk aizrautīgi zvetēja pa tiem ar kailām dūrēm.

D�emma devās uz durvju pusi, kad pamanīja saules gais�mā kaut ko uzzibsnījam. Tā bija rokassprādze, kas atradās uz D�īnas delma. �ķita, ka viņa tikko ieradusies un apsēdusies cie�i blakus Kolinam. Ja vien tas vispār iespējams, D�īna iz�skatījās vēl labāk, nekā D�emmai bija palicis atmiņā. Tiesa, ne lik daiļa kā Tesa, ta�u D�īna bija vecāka. �ī doma izbrīnīja 1 )�emmu. Līdz �im viņa nebija atskārtusi, ka D�īna ir vismaz se�us vai septiņus gadus vecāka par Kolinu. Ja viņas seja ir ķirurģiski pārveidota, tad iespējams, ka pat vairāk.

D�īna smējās par kaut kādu Remzija joku, tad pasniedzās un papliķēja Kolinam pa aug�stilbu. Varu saderēt, ka viņa vēlas, lai Kolina vietā būtu Triss, D�emma nomurmināja un juta, kā augumu pār�alc vainas apziņa. D�īna �ajā sabied�rībā varēja justies glu�i nevainīga. D�emma atvēra durvis un izgāja ārā.

Viņa bija iepriecināta, ka, ieraugot viņu �aurajās sporta drēbēs, visi pārtrauca sarunas. Daudzie sviedrainie treniņu gadi bija tā vērti kaut vai tikai �ā mirkļa dēļ! D�emma rau�dzījās uz Maiku un devās pie viņa.

Kad Maiks nolaida rokas, Ljūks pārstāja zvetēt un pagrie�zās, lai paskatītos. Viņ� nopētīja D�emmu no galvas līdz kā�jām. -Ja boksē�anās �ādi ietekmē ķermeni, tad pieraksti ma�ni uz nodarbībām. Ljūks ievilka elpu. Es gribēju sacīt� Viņ� palūkojās uz savu sievu. Es gribēju sacīt�

-��� Mēs visi zinām, ko tu gribēji sacīt, D�osija piebilda, kad vīrs apsēdās viņai blakus. Nu, D�emma! Paskatīsimies, vai tu patie�ām spēj pieveikt Maiku!

-��� Lieku piecus dolārus, ka uzvarēs mans brālis, Tesa sa�cīja.

-��� Es lieku piecdesmit par D�emmu, Ljūks neatpalika.

Maiks smaidot palīdzēja D�emmai uzvilkt lielos boksa

cimdus. Piepe�i viņi bija kļuvu�i par treneri un apmācāmo. Parādījās tā īpa�ā uzticības saikne, kas vieno �ādos gadīju�mos. Treneris nedrīkst just līdzi, ja bokseris sūdzas par pā�rāk spēcīgu sitienu, bet, ja viņ� tiek nokautēts, tie�i treneris pirmais steidzas palīgā.

-��� Tikai paradi man da�us sitienus, Maiks klusi sacīja.

-��� Gribu redzēt, kādā formā esi. Vai tu strādā arī ar kājām?

-Jā.

-��� Labi. Es paņēmu aprīkojumu. Maiks pielieca galvu tu�vāk D�emmai. Parādi Kolinam, ko viņ� palaidis garām. Un ko viņ� neatceras�

D�emma iztrūkusies paskatījās uz Maiku.

-��� Es esmu detektīvs. Es to izsecināju.

-��� Vai visi zina?

Maiks sēja cimda saites apkārt viņas delnas locītavai.

-��� �aubos. Man neviens neko tādu nav teicis. Vai esi gatava?

D�emma pamāja. Maiks pacēla smagos treniņu cimdus un ievilka tajos rokas.

-���� Divi sitieni no kreisās, viens taisnais, kreisais āķis, la�bais, kreisais, izvairī�anās. Un atkal no gala. Skaidrs?

Viņa atkal pamāja un lēnām iedunkāja Maika cimdus. Vi�ņai bija iemācīts, kā rīkoties pareizi. Daudzi cilvēki nezina, bet sievietes auguma apak�ējā daļa var būt tikpat spēcīga kā vīrie�a auguma aug�puse. Vidusmēra sieviete nekad nespē�tu pieveikt trenētu vīrieti tikai ar roku spēku vien. Ta�u bi�ja kāds noslēpums. Vajadzēja ķermeņa apak�ējās daļas spē�ku pievienot triecienam ar dūri. D�emmai bija jātrenējas mēne�iem ilgi, lai saprastu, kā tas darāms. Glu�i kā leļļu te�ātra marionete, kuru vada ar aukliņu palīdzību, kad roka pa�aujas uz priek�u, gurns un kāja kustas tai līdzi. Ja viņa pareizi izdarījusi sitienu, to sajutīs viņas sē�as muskuļi. Tā ir vieta, kur daudzām sievietēm ir ļoti labi muskuļi.

-��� Laba meitene, Maiks uzslavēja, kad D�emma bija bei�gusi lēno apli. Viņa zināja, ka tā ir uzslava par tehniski pa�reizo izpildījumu.

-��� Tas ir kā saspiest kukaini, viņa sacīja, domājot par vei�du, kā cīkstonis pagrie�as uz pirkstgaliem un sakoncentrē dūres spēku.

Maiks pakāpās soli tālāk no D�emmas. Kā mel�, tu do�mā, ka esi ātrāka par mani, viņ� skaļi sacīja.

Viņa jau tagad bija redzējusi pietiekami, lai saprastu, ka tā nudien nav, ta�u nenāktu par ļaunu izlikties, ka viņa pa�tie�ām sevi par tādu uzskata. Protams, ka esmu, vecīt, D�emma atbildēja tikpat skaļi.

Piemiedzis D�emmai ar aci, Maiks atkal pacēla rokas.

-��� Ljūk! Uzņem laiku. Trīs minūtes.

D�emma zināja, ka �īs trīs cīņas minūtes būs smagas. Vi�ņa nebija trenējusies jau vairākas nedēļas, tomēr jutās apņē�mības pilna.

Tiklīdz Maiks pavicināja treniņu cimdus, Ljūks iesaucās:

-���� Uz priek�u! Un nākamās trīs minūtes pagāja zibens āt�ruma treniņā. D�emma nenovērsa skatienu no Maika sejas, alla� ar acs kaktiņu uzmanīdama viņa rokas. Viņ� bija izlē�mis, ka D�emmas cīņas tehnika ir pietiekami laba, lai viņa �ad tad varētu atvairīt pa kādam sitienam. Viņ� nebrīdinā�ja, ka mēģinās trāpīt arī pa galvu, un viņai nācās izvairīties. Reizēm viņ� pacēla kreiso roku, reizēm labo, bet citkārt ro�ka spēji pa�āvās taisni uz priek�u D�emmas sejas virzienā. Viņai bija strauji jāpieliecas, bet tad jāatbild ar pretsitienu. Ja viņa paliecās uz priek�u, kas tehniski nebija pareizi, Maiks uzsita viņai pa zodu ar boksa cimdu.

Kad Ljūks nokliedza, ka trīs minūtes pagāju�as, pār D�emmas seju plūda sviedri. Viņa mēģināja tos notraukt ar boksa cimdu, tomēr tas neizdevās.

Maiks pacēla lielu, polsterētu, ar ādu apvilktu vairogu, kas bija atsliets pret koku, un uzsauca: Kolin!

Pirmo reizi D�emma paraudzījās uz pārējiem. Visi rāmi sēdēja, un katrs ar at�ķirīgām emocijām vēroja cīņu. Izska�tījās, ka Sāra raizējas, vai tikai D�emma netiks ievainota. D�osija �ķita sadrūmusi, bet Tesa atzinīgi smaidīja. Turpretī

D�ina� likās, ka viņas seja ir pilnīgi neizteiksmīga. Tā ne�pauda neko.

Visi vīrie�i, izņemot Kolinu, smaidīja. Viņ� aizsprādzēja vairogu Maikam uz auguma pāri ribām.

-��� Viņai ir ievainots sāns, Kolins atgādināja. Neesmu pārliecināts, ka tas viņai nāks par labu.

-��� Man liekas, ka tie�i tas viņai vajadzīgs, Maiks atbil�dēja.

Kolins paraudzījās uz D�emmu. Ja tu nevēlies to darīt�

-��� Tu domā, ka es nevaru? viņa kareivīgi atsaucās. Pat tu man sacīji, ka esmu gudra un drosmīga.

Mirkli likās, ka Kolins nesaprot, par ko ir runa, bet tad viņa sejā atspoguļojās atskārta. Viņ� bija atcerējies. �ēlī�gais Dievs! viņ� no�ukstēja Tas nebija sapnis. Tā biji tu.

-��� Tu vēlies atkāpties? Maiks vaicāja.

-��� D�emma, Kolins teica. Man ir tik ļoti �ēl. Es negri�bēju�

Maiks nostājās abiem pa vidu. Viņam rokās bija treniņu cimdi, un ribas pasargāja polsterētais vairogs. Trīs minū�tes, viņ� sacīja Ljūkam. D�emma sita pa Maika paceltajām dūrēm un, kad viņ� pagriezās uz kreiso pusi, ar labo apak�stilbu trieca viņam pa sānu. Atskanēja plīk�ķis, kas atbalso�jās apkārtējos kokos un lika skatītājiem noelsties.

Kolins bija pakāpies atpakaļ, tuvāk pie kokiem, bet stā�vēja tie�i aiz Maika, un D�emmai nebija iespējas uz viņu ne�skatīties.

Rems uzsauca: Uz priek�u, D�emma! Parādi vilkam! Viņas spērieni kļuva spēcīgāki un ātrāki. Viņa zināja, ka Rems runājis par Maiku, bet iztēlē viņas pretinieks bija Kolins. "Kā gan viņ� uzdrīkstējās mani aizmirst? It kā manis nemaz ne�būtu! Viņ� ir Freizers, bagātnieks, bet es�"

Viņas sitieni bija neprātīgi, tie kļuva spēcīgāki un spēcīgāki. Kad Ljūks sauca, ka laiks ir galā, viņa turpināja sist un spert.

D�emma pārtrauca tikai tad, kad Maiks aptvēra viņu ar rokām un neļāva vairs kustēties.

-��� Nu jau pietiks, viņ� klusi sacīja D�emmai ausī, kā to mēdz darīt treneri. Daļēji diktators, daļēji sargeņģelis.

Viņa piespieda seju Maika sasvīdu�ajam kaklam, lai ne�viens neredzētu viņas seju. Vai es sevi pataisīju par muļķi?

-��� Ne tuvu. Pat mana māsa skatās uz tevi ar bijību, un Sāra grib tevi adoptēt.

-��� Jā? D�emma pavaicāja un atvirzījās no Maika.

Publika atzinīgi aplaudēja, pateicoties par izrādi, un nāca

tuvāk.

-��� Tu biji lieliska, D�osija sacīja.

-���� Maiks mēģināja arī man to iemācīt, ta�u man diez ko labi neizdevās.

-��� Tiksimies nākamajā nedēļā sporta zālē? Ljūks vaicāja D�emmai un pēc tam ar elkoni iebikstīja Remam. Ja tu arī ierastos, varbūt D�emma pāris raundu veltītu tev?

-��� Nē, paldies, Rems atbildēja, un tas izklausījās tik pa�tiesi, ka visiem bija jāsmejas.

D�emma izbaudīja uzslavas, bet, paskatījusies uz D�īnu, pamanīja, ka viņa joprojām sē� savā vietā un visus vēro. Kad D�īna beidzot piecēlās, bija redzams, ka viņa cen�as izlemt, ko īsti darīt vai teikt. Kolins joprojām stāvēja pie koka.

Sāra no Maika sporta somas izņēma tīru dvieli un pasnie�dza to D�emmai. Vai kāds gribēs arbūzu? Sāra vaicāja. Ljūk, vai palīdzēsi?

Jau nākamajā mirklī visi bija aizgāju�i. Tagad bija tikai D�emma un Kolins. Rokās viņai joprojām bija boksa cimdi. Pati viņa tos novilkt nespēja. Viņa raudzījās pēc Maika, ta�u viņ� sarunājās ar Sāru.

Kolins paņēma D�emmas roku un sāka saitēt vaļā cim�dus. Man ļoti �ēl, viņ� klusi teica. Patie�ām, patie�ām �ēl. Ja tu vēlies mani apsūdzēt, es to sapratī�u.

-��� Apsūdzēt? Par ko? Dusmas treniņa laikā jau gandrīz bija pārgāju�as, izsvīdu�as no piepūles.

-���� Par izvaro�anu, viņ� ļoti nopietni sacīja. Ja es tevi pievilku sev klāt, tu nekādi nevarēji atsvabināties. Arī tad, ja es biju pusaizmidzis vai sapņoju. Tas nav nekāds attais�nojums. Pēc likuma tā skaitās izvaro�ana.

D�emma pa�ūpoja galvu. Nebija nekādas piespie�anas. Ja tā tomēr bija, tad drīzāk es biju tā, kura� Nu, tu jau sa�proti.

-��� Ja? viņ� izbrīnīts pārvaicāja. Ja reiz tu� tad kāpēc tu esi uz mani dusmīga?

-��� Tāpēc, ka tu to aizmirsi!

�ķita, ka Kolins gribētu smieties, ta�u neuzdro�inās. Ti�kai daļēji. Mani sapņi ir pārpilni ar tevi. Varbūt mēs varē�tu�

-��� Kolin, sacīja D�īna, kura bija pienākusi un paņēmusi Kolinu aiz rokas. Domāju, ka tagad vajadzētu ļaut D�em�mai sakopties, vai ne? Viņa paraudzījās uz D�emmu. Tas bija patie�ām iespaidīgs sniegums, un �ajos �ortos tu izska�ties lieliski. Tu ta�u man piekriti, Kolin?

-��� Jā, patie�ām� Nepārprotami, Kolins centās atcerēties, kāda viņa bijusi bez �iem �ortiem kājās. D�īna, viņ� sa�cīja, man ar D�emmu jāparunā. Divatā.

-���� Protams, D�īna noteica un atkāpās. Varbūt tieka�mies vēlāk tavā dzīvoklī?

-���� Labi, viņ� atbildēja. Kad D�īna devās uz savu auto�ma�īnu, Kolins pievērsās D�emmai. Nu viņi bija paliku�i di�vatā, un viņ� sacīja: Es gribētu ar tevi aprunāties.

-��� Man jānoskalojas du�ā un jāpārģērbjas. Varbūt�

-�� Tu �ā vai tā atradīsi iespēju no manis izvairīties, Ko�lins nepiekāpās. Un ja nu es piedāvātu tev mazliet patre�nēties, izmantojot mani?

D�emma nesmaidīja. Kur es varētu pierakstīties?

-��� Tepat tālāk ir neliela vasaras mājiņa. Tur varēsim paru�nāt. Lūdzu. Kolins lūkojās pār D�emmas galvu, un viņa saprata �ī skatienu jēgu, proti, Kolins tā vēstīja Maikam, ka viņi drīz atgriezīsies.

D�emma nopūtās un pamāja ar galvu.

Kolins veda D�emmu uz nelielu, jauku, no māksliniecis�kiem re�ģiem veidotu ēku tum�i zilganzaļā tonī. Viņus ieskā�va augsti krūmu dzīv�ogi, bet pa labi auga milzīgs koks ar resniem zariem, kas pletās viņiem pāri galvai.

-��� Te ir skaisti, D�emma sacīja. Kā apburtā dārzā, ku�rā nekas ļauns, �ķiet, nevar notikt.

-�� Tas ne tuvu tā nav, Kolins atbildēja, un viņa balss ska�nēja teju vai draudīgi.

-��� Vai tas nozīmē, ka te patie�ām ir noticis kaut kas slikts?

Neatbildējis Kolins apsēdās sūnainajā koka pakājē. D�em�ma izvēlējās sev vietu da�as pēdas atstatu. Es parasti ne� Kolins minstinājās. Es gribēju teikt, ka nekad�

-��� Paklau, D�emma sacīja, tas nebija nekas tāds. Nekas sevi�ķs. Mūsdienās sievietes itin viegli lec vīrie�u gultās un tikpat viegli pazūd no tām. Tu biji mana pirmā� un pēdējā vienas nakts sakaru pieredze. Biju apjukusi. Tas arī viss. Lai tā arī paliek. Sarunāts? Viņa slējās kājās, bet Kolins satvē�ra viņas roku.

-��� Es negribu, lai tās būtu beigas, viņ� iebilda.

-��� D�īna, D�emma glu�i vienkār�i atgādināja.

-��� Vai D�īna ir vienīgais iemesls?

-��� Vai tas ir kāds āķīgs jautājums?

-��� Gribēju vaicāt, vai citādi es tev patīku? Raizējos par to, ka neesi mani redzējusi tajā labākajā gaismā. Tu esi piere�dzējusi, kā man vēja ātrumā jāvada ma�īna, kad esmu saņē�mis izsaukumu. Un tu tiki pie �uvēm sānā pēc tam, kad man palīdzēji. Un es labi varu iedomāties, ka pēc tā, kas notika pirmo reizi, vairs nevēlies atkārtoti piedzīvot manu sniegu�mu gultā.

-��� Tev taisnība, D�emma nopietni piekrita. Man labāk patiktu, ja brīdī, kad kādam cilvēkam nepiecie�ama palīdzī�ba, tev tas ne�ķistu nekas ārkārtējs un tu nemaz nesteigtos. Un tev patie�ām vajadzēja ļaut, lai tas puika paliek sē�am uz zara, kamēr tas nolūst, nevis pieļaut, ka tava kompanjo�ne gūst nelielu savainojumu. Kolins smaidīja, bet D�em�ma turpināja: Un, ja runājam par mūsu kopīgajām divar�pus minūtēm gultā�

-��� O! Tas bija sāpīgi.

-��� Labi, lai būtu trīs minūtes.

Kolins novaidējās un pielika roku pie sirds. Tu mani ievainoji. Es pilnīgi noteikti gribētu pamēģināt vēl, viņ� tei�ca. Vairāk pacensties, ja reiz par to runājam.

D�emma izlikās nemanām viņa netie�o mājienu. Un kā tad tas tagad ir? Uzrodos es, pilnīga sve�iniece, tad tu pa�met D�īnu, kura �ajā lietā nepavisam nav vainīga, un mēs abi sākam satikties. Es ta�u izskatī�os kā visīstākā� labi, sa�cīsim kā ir padauza. Man tas nemaz nepatīk. Nemaz jau nerunājot par to, ka tava māte izmetīs mani no vislabākā darba, kāds man jebkad bijis.

-��� Mana māte tevi pieņēma tāpēc, ka pētījumi ir tavs sirdsdarbs, un tas nekādi nav saistīts ar tavu personisko dzīvi.

-��� Ja tu pametīsi sievieti, kuru tava māte jau sen pazīst un kuru viņa dievina, un pievērsīsies sve�iniecei, mēs uzzinā�sim, kādas ir viņas patiesās domas �ajā jautājumā. D�em�ma ievilka elpu. Un ja nu mēs pēc tam iz�ķiramies? Tas ta�u ir pat ļoti iespējams, jo mēs viens otru tikpat kā nepa/īstam. Kā gan es pēc tam spē�u turpināt darbu tavas ģime�nes mājās?

-��� Es par tevi zinu pietiekami daudz, lai tevi nekaitinātu. Tavi sitieni� D�emmas skatiens lika viņam apklust. Labi. Es sapratu, ko tu gribēji pateikt. Sacī�u tev taisnību. Pirmkārt, gadījumā ar D�īnu nav nekādas "neuzticības" vai "pame�a�nas". Mēs ar D�īnu tā īsti nemaz neesam pāris. Zinu, izska�tās, ka mēs tādi esam, ta�u tā patie�ām nav. Bet, kā jau tu sa�cīji, manai ģimenei D�īna patīk. Un, tā kā es atsakos dibināt romantiskas attiecības ar sievietēm, par kurām kā profesio�nālis esmu atbildīgs, tad vieglāk ir ļaut cilvēkiem ticēt, ka mēs ar D�īnu esam kopā. Turklāt, Kolins pasmaidīja, nav bijis nevienas citas, ar kuru es būtu vēlējies kopā pavadīt laiku. Kā tev liekas, vai mēs varētu tikties ne tikai kā draugi?

Viņa mirkli apdomāja atbildi, jo vajadzēja laiku, lai aptver�tu Kolina vārdu nozīmi. D�emmai gribējās iekliegties: "Jā!" Tomēr viņa to nedarīja. Nepiecie�ams saglabāt vēsu prātu.

-���� Dro�i vien. Galu galā� Domāju tikai, ka mums vajadzētu iepazīt vienam otru labāk, pirms ļaujam pasaulei� precīzāk sakot, Edilīnai un tavai ģimenei� redzēt mūs abus kā pāri.

-��� D�emma piecēlās un paraudzījās uz Kolinu. Ja tas, ko tu teici par tevi un D�īnu, ir taisnība� un neviens, �ķiet, to ne�zina� varbūt labāk būtu, ja tu cilvēkiem vispirms pateiktu, ka esi iz�ķīries ar viņu. Un noteikti pasaki saviem vecākiem. Ja viņi būs pārskaitu�ies� D�emma nepabeidza iesākto tei�kumu.

-��� Es zinu, Kolins sacīja. Viņi visi D�īnu mīl, un man ir bail mātei sacīt, ka mēs nepiepildīsim viņas karstāko vēlē��anos par kāzām un mazbērniem. Tomēr tas ir jāizdara. Tad mēs ar tevi iepazīsim viens otru. Kļūsim draugi, un es pie�valdī�u rokas, lai nepieskartos tavam nāvīgi vilino�ajam au�gumam. Vai tu to vēlies?

-��� Tas būs sākums.

Kolina vārdi dāvāja D�emmai cerību. Lai gan viņai nepa�tika būt par rezerves variantu, par meiteni, kura vēlāk tāpat tiks pamesta, tomēr bija brīni�ķīgi apzināties, ka viņiem to�mēr ir kāda cerība būt kopā. �ī doma un Kolina tuvums lika viņas asinīm straujāk riņķot. Tagad, kad Kolins sēdēja, bet D�emma stāvēja kājās, viņa bija tie�i atbilsto�ā garumā, lai ļau�tos viņa skavām. D�emma zināja, kāda ir sajūta, kad Kolina rokas apvij viņas augumu un viņas rokas pieskaras Kolinam.

-��� Beidz uz mani �ādi skatīties, viņ� gandrīz �ukstus sa�cīja. Vai arī es vairs nespē�u parunāt.

D�emma apsēdās un nopētīja ainavu.

-���� Mēs, Freizeri, turamies tā kā mazliet atstatu no pārē�jiem Edilīnā, Kolins sāka stāstīt. Mēs�

-��� Kāpēc?

-��� Nezinu, ta�u tā bijis visu laiku. Mans vectēvs mēdza sa�cīt, ka Freizeri at�ķiras no pārējiem un tā būs vienmēr.

-��� Un kā tas attiecas uz mums ar tevi? Es negribēju apgal�vot, ka ir kāds "mēs ar tevi", tomēr� D�emma pati īsti nesaprata, ko saka.

-��� Es nekad neesmu gribējis, lai Edilīnas iedzīvotāji mani labi pazīst. Domāju, neliela distancē�anās padara vieglāku viņu vēr�anos pēc palīdzības pie manis.

-��� To es varu saprast, D�emma sacīja. Vai tāpēc tu ļāvi visiem domāt, ka jūs ar D�īnu esat pāris?

-��� D�īna� Kolins paraustīja plecus.

-��� Viņa vēlas tevi atgūt, D�emma teica.

-��� Viņa gribēja, lai mēs pamēģinām, ta�u tas neizdevās. Es tev jau stāstīju par kāzām pagāju�ajā rudenī un bērniem� un�

-��� Tu nopirki māju, D�emma piebilda un tad pieklusinā�ja balsi, it kā būtu kaut ko atskārtusi. Un neparādīji to D�īnai, jo zināji, ka viņa tajā nekad nedzīvos.

-��� Tie�i tā, Kolins piekrita. D�emma� Viņ� pagaidī�ja, kamēr viņa pagrie�as un ieskatās viņam sejā. Es atce�ros to nakti. Jo īpa�i skaidri es atceros, ka biju ļoti slikts mīl�nieks. Es varu būt daudz labāks. Tā kā D�emma skatījās sāņus, Kolins pajautāja: Vai tu tiksies ar mani?

D�emma paskatījās uz Kolinu. īstā randiņā?

-��� Vakariņas un kino.

-���� Vai izjāde ar zirgiem? Es redzēju tavas balvas. Klaidsdeilas zirgi?

Kolins nesmējās, bet viņa skatiens iedzirkstījās. Budiveiser izmanto mani un brāļus, trenējot savus zirgus. Ja viņi spēj pavilkt mūs, tad varēs pārvadāt arī ar alus pudelēm piekrau�tus ratus. Viņ� pastiepa roku uz D�emmas pusi, ta�u viņa atvirzījās.

-��� Kā D�īna to visu uztvers?

-���� Viņa zina, ka �āds brīdis tuvojas. Mēs neesam� biju�i intīmi tuvi jau ilgu laiku. Tie�i tāpēc� Kolins apklusa. Es gribu kaut ko paskaidrot.

-Ko?

-��� Ne jau tu to visu iesāki tajā naktī.

D�emmas seja pietvīka ko�i sarkana. Es nemū�am to ne�aizmirsī�u. Tu biji cie�i aizmidzis, un es tev uzklupu. Tev nebija ne mazāko izred�u. Varbūt tev vajadzētu iesūdzēt mani?

Pamanījusi Kolina pastiepto roku, D�emma to satvēra, to�mēr nepaskatījās viņam acīs.

-���� Jau no pirmā brī�a, kad tevi ieraudzīju, D�emma, tu man iepatikies, Kolins klusi sacīja un ievilka elpu. Es gri�bētu ar tevi pavadīt kopā kādu laiku, patiesībā ļoti daudz laika� un paskatīties, vai varētu būt kaut kas vairāk. Tas nebūs viegli, ta�u es apsolu, ka pievaldī�u rokas līdz brīdim, kamēr tu pati man atļausi.

D�emma priecājās, ka bija noliekusi galvu un Kolins ne�varēja redzēt viņas sejas izteiksmi. Viņa atbrīvoja plaukstu no Kolina rokas. Tev jāparūpējas par to, kas saistās ar D�ī�nu. Negribu, lai cilvēki apgalvo, ka es jums visu izjaucu. Ja viņa kļūs nikna kā pūķis, es ar tevi uz randiņiem neie�u.

Kolins iespurcās. Tu esi runājusi ar Rei�elu. Viņa D�īnu sauc par Pūķeni katru reizi, kad D�īna viņas virtuvē sarīko jucekli. Mēs ar D�īnu viens otru pazīstam jau ļoti ilgi, un, starp mums runājot, man liekas, ka viņas dzīvē ir kāds cits vīrietis.

D�emma veltīja Kolinam dzēlīgu skatienu. Vai tāpēc tu pievērs man uzmanību? Lai viņu atgūtu? Lai liktu viņai kļūt greizsirdīgai?

-��� Es nemaz neesmu greizsirdīgs uz to vīrieti, lai kas viņ� arī būtu. Vai tev ne�ķiet, ka �is fakts pats par sevi jau pasa�ka visu? Viņ� uzsmaidīja D�emmai. Nu, kā tad būs? Vai tu gribētu sākt satikties ar mani romantiskā nozīmē un pa�raudzīties, vai mums kaut kas sanāk?

-��� Es apsvēr�u �o priek�likumu, D�emma atteica un aiz�griezās, lai Kolins nepamanītu prieku viņas acīs. Tikai ar vienu noteikumu.

-��� Un kāds tas būs?

-��� Ka tu pārtrauksi pret mani izturēties tik sasodīti noslē�pumaini! Es gribu tevi iepazīt tādu, kāds esi patiesībā. Es�mu jau nogurusi klausīties, kā Freizeri visu patur pie sevis. Man likās, ka tu drīzumā grasies precēties, un, �ķiet, arī vi�si pārējie bija tādās pa�ās domās.

-��� Pamatota vēlē�anās. Kolins pamāja ar galvu. Es at�vainojos par visu. Jau ilgi neesmu interesējies par kādu sie�vieti, tu esi pirmā. Un tāpēc es pieļauju kļūdas.

D�emmai patika tas, ko Kolins sacīja, tomēr viņa jopro�jām bija piesardzīga. Viņa piecēlās kājās. Man liekas, mums tagad vajadzētu iet atpakaļ.

Kolins nekustējās. Tava treniņa vēro�ana mani ir nogurīlinājusi. Palīdzi man piecelties. Viņ� pacēla ļenganu roku un pastiepa to pretī D�emmai.

Viņa smaidot to saņēma un pavilka uz savu pusi. Un viņ� pierāva D�emmu pie sevis. Tagad viņa stāvēja starp Kolina kājām. Abu sejas atradās vienā līmenī.

D�emma pat nepaguva ievilkt elpu, kad Kolins jau uzspieda savas lUpas viņas mutei. Viņ� skūpstīja D�emmu. Tas bija maigs, mīļuma pilns skūpsts, tomēr tajā jautās visa kaisle, ko D�emma bija jutusi jau kop� pirmās tik�anās ar viņu. Vīrie�a spēcīgās ro�kas apvija viņas augumu un pievilka cie�i klāt. D�emma juta, kā viņa spēcīgie muskuļi piespie�as viņas krūtīm.

Viņa pavēra lūpas un juta, kā Kolina mēle ieslīd viņas mu�tē. D�emma novaidējās. Kolina rokās D�emmas augumu pār�ņēma spēj� vājums, viņa kļuva piekļāvīga un maiga. Pade�vīga. "Dari ar mani, ko vien vēlies," tas pauda.

Piepe�i Kolins pavirzīja D�emmu nostāk un turēja izstiep�tas rokas attālumā. Vai tev patie�ām ar to pietiek? viņ� piesmaku�ā balsī vaicāja. Vai vēlies, lai apgalvoju, ka iekā�roju tevi jau kop� brī�a, kad tu sniedzies pēc grāmatas aug��ējā plauktā?

-��� Vai tā bija?

Kolins noskūpstīja viņas vaigu. Man patīk tava gudrī�ba. Viņ� noskūpstīja otru vaigu. Man patīk tavs augums. Viņ� noskūpstīja D�emmas degunu. Pagaidām, D�emma Renforda, es neesmu pamanījis neko tādu, kas man tevī ne�patiktu. Dod man tikai mazliet laika, un es domāju, ka jutī��u pret tevi daudz ko vairāk nekā tikai patiku.

-��� Es arī, D�emma no�ukstēja.

-��� Tas ir viss? Vairāk ne vārda?

-��� Ja es savā dzīvē vēlētos vairāk vārdu, vai tad es gribē�tu tevi? Kā tev �ķiet? D�emma vaicāja tik augstprātīgi, cik vien spēja.

-���� Tā, tagad nu es dzirdu patiesību. Kolins iesmējās. Ne jau mans prāts tevi saista, vai ne?

Viņa pārvilka plaukstu pār Kolina roku, pār viņa bicep�su, pār deltveida muskuli. Ja es būtu gribējusi baudīt kā�da prātu, tad izvēlētos Kērku.

Kolins, klusi smejoties, cēlās kājās. Tad nu�

-��� Piekritu. Pagaidām paturēsim visu noslēpumā; līdz brī�dim, kad tu visu pateiksi D�īnai. Man viņa patie�ām patīk, un es nevēlos viņu sāpināt.

-��� D�īna ir stipra. Un es par visu parūpē�os. Patiesībā es gribēju sacīt� tad nu iesim paraudzīt, vai Sāra jau uzlikusi desertu. Viņa prot pagatavot brīnumu lietas no augļiem.

D�emma novaidējās. Es runāju par sirdslietām, bet te�vi interesē tikai tava vēdera labklājība!

-��� Man patīk arī tavs vēders, Kolins sacīja. Kad būsim nonāku�i tik tālu, vai tu man par prieku uzvilksi tos cim�dus?

-��� Protams. Varbūt mēs varētu pacīnīties.

-��� Es biju iedomājies, ka tev varētu būt tikai �ie cimdi. Un nekas vairāk.

-��� Kolin! kāds sauca. Kur tu esi?

-��� Tas ir Remzijs. Man liekas, deserts ir gatavs. Vai iesim kopā vai katrs atsevi�ķi? Kā tu labāk vēlies?

-��� Tu ej pa priek�u, D�emma atteica. Es da�as minūtes vēl palik�u tepat. Viņa pakāpās tālāk no Kolina. Nevie�nam neko nesaki.

-��� Ja tu tā vēlies, viņ� atbildēja un aizgāja no �īs noma�ļās vietas. Drīz vien D�emma jau dzirdēja viņu runājam ar Remziju.

D�emma vēlējās kādu bridi pabūt vienatnē un padomāt par to, kas notiek viņas dzīvē. Viņa atcerējās Trisa stāstu par viņa māsasmeitiņas vēlē�anos un to, kā �ī vēlē�anās piepil�dījusies. Ari D�emmai tā vien likās, ka viņas vēlē�anās sāk piepildīties. Viņai ir darbs, kuru viņa tik ļoti gribēja, viņa priecājas par katru minūti, ko pavada, pētīdama senos do�kumentus. Un nu viņu uz randiņiem aicina vīrietis, kur� li�cies pievilcīgs jau kop� pa�a pirmā mirkļa, kad viņa to ierau�dzīja.

Vienīgā problēma ir Kolina agrākā mīļotā. D�emmai loti gribējās zināt, vai D�īna patie�ām saprot, ka viņas un Koli�na attiecības ir beigu�ās.

"Un Kolina ģimene?" D�emma domāja. "Kā gan viņi uz�tvers to, ka visu iemīļotā D�īna vairs nebūs viņu ģimenes lokā?"

D�emma aizklāja seju ar rokām. Lai cik viņa domātu, vienalga izskatījās, ka tas nekādi nevar beigties labi. Ja vien viņai vēl ir kaut niecīgākā prāta palieka, jāieteic Kolinam tu�rēties pa gabalu.

Ta�u D�emma zināja, ka tā nerīkosies. Altruisms, protams, ir laba lieta, ta�u atgrūst vīrieti, kur� ir visu viņas sapņu iemiesojums, jau būtu vienkār�i stulbi.

Tā nospriedusi, D�emma devās atpakaļ uz māju.

-��� D�emma, Sāra sacīja, rokās turēdama �ķīvi ar zeme�ņu desertu. Vai tu Vēlmju akmenim paudi savu vēlē�anos dabūt labu darbu?

Prātā �audījās tik daudz domu par viņu un Kolinu, ka D�emma īsti neaptvēra, par ko Sāra runā.

-��� Man vajadzētu nomazgāties du�ā un pārģērbties.

-��� Mūsu dēļ vari to nedarīt, Rems sacīja.

-��� Jā, �ortus noteikti vari paturēt, Ljūks piebilda.

D�emma paraudzījās uz Maiku, un viņ� paraustīja plecus.

Protams, kāpēc gan ne? D�emma piekāpās, paņēma

�ķīvi, aizgāja koka paēnā un apsēdās zālē. Kolins bija izvē�lējies krēslu, kas atradās tik tālu no D�emmas, cik vien iespē�jams. D�emma uz viņu pat neskatījās.

D�osija ierunājās pirmā. Mēs apspriedām, kā varētu iz�mantot Vēlmju akmens burvju spējas. Ljūks vēlas nemirstību.

-�� Augstais Dievs! D�emma izsaucās. Tu patie�ām proti izvēlēties pamatīgi.

-��� Mana sieva nepieminēja detaļas, iejaucās Ljūks. Visi rakstnieki vēlas nemirstību. Tāpēc jau mēs esam tik iedomī�gi, jo uzskatām, ka ir cilvēki, kas vēlētos nolasīt mūsu do�mas. Ta�u būtu jauki domāt, ka mani mazbērni kādreiz lasīs manas grāmatas.

-���� Esmu pilnīgi pārliecināta, ka viņi tās lasīs, D�osija smaidīdama sacīja vīram.

-��� �ajā gadījumā sievas viedoklis neskaitās, Rems iebil�da. Un tu, Sāra? Ko vēlētos tu?

-��� Man jau viss ir. Es dabūju māju, kuru vēlējos, vīrieti un arī �o� Viņa noglāstīja savu grūtnieces vēderu.

-��� Ha! Maiks sacīja.

Visi paraudzījās uz viņu.

-��� Es jau biju tikai viņas tre�ā izvēle, Maiks gremzās, un pārējie iesmējās.

-��� Vai tas ir kāds joks, ko nesaprotu? D�emma vaicāja.

-��� Atnāc ciemos kādā pēcpusdienā. Palīdzēsi man pabarot mazos un nomainīt viņiem autiņus. Un es tev visu pastāstī��u, D�osija sacīja. Bet jau uzreiz varu pateikt, ka Maiks nebija viņas tre�ā izvēle.

-�� Ja mēs būtu iepazinu�ies ikdieni�ķos apstākļos, viņa par mani nemaz neieinteresētos, Maiks iebilda.

Tesa skarbi paskatījās uz brāli. Es tev būtu sarunājusi tik�anos ar Sāru, ja vien tu vismaz pa retam būtu atļāvies ierasties pie mums.

-��� Es būtu atbraucis, ja�

-���� Kārtību tiesas zālē! skaļi uzsauca Rems. Varēsiet iz�strīdēties arī vēlāk. Un nu atgriezīsimies pie iepriek�ējā te�mata. Sāra, mana mīļā māsīca, ir ta�u jābūt kaut kam tādam, ko tu vēlies.

-��� Labu veselību un to, lai mani mīļie dzīvo dro�ībā.

-���� Oi, oi, oi! Tesa iesaucās. Tu ta�u mīli visus, kas dzī�vo Edilīnā. Ja �ī vēlē�anās piepildītos, mums būtu pilsēta, kurā neviens neslimo un nenotiek nekas ļauns.

-��� Manuprāt, tas izklausās lieliski! Sāra atsaucās.

-���� Ir gan kaut kas tāds, ko tu gribētu, Maiks vērsās pie savas sievas. Vēl tikai vakar tu man to sacīji.

Sāra mirkli izskatījās apmulsusi, bet tad pasmaidīja. Tas bija joks. Un pat neuzdro�inies viņiem sacīt, ko es tev teicu!

-��� Tagad tev nāksies mums to izstāstīt, Ljūks attrauca.

-���� Es to nedarī�u, Maiks kā padodoties pacēla rokas. Man ar viņu būs jādzīvo. Lai paliek Sāras ziņā, vai viņa vēlēsies jums to atklāt.

Visi paskatījās uz Sāru.

-��� Lai jau notiek! viņa nikni izsaucās. Es teicu� Viņa nopūtās. Tas patiesībā nebija nekas sevi�ķs. Es teicu, ka apskau�u D�osiju par viņas dvīņiem. Tesa, atbalsti mani! Vai tad tu negribētu divus bērniņus? Puisīti un meitenīti?

-���� Noteikti nē! Tesa atbildēja. Es spē�u tikt galā tikai ar vienu. Vienīgā māte, ko pazinu, bija mūsu vecāmāte. Par viņu ļaunākas vairs nevar būt. Diem�ēl� Viņa apklusa un iedzēra malku ledus tējas.

Maiks pastiepa roku, saņēma Tesas plaukstu savējā un pa�spieda. Skatiens vēstīja, ka viņ� māsu vienmēr atbalstīs.

-��� Tesa, piedod, Sāra sacīja. Es negribēju tevi skumdi�nāt.

-���� Pirms dzemdībām es patie�ām ba�ījos, vai spē�u mīlēt savus bērnus, D�osija teica.

-���� Un tagad viņa mazos neatstāj ne uz minūti, Ljūks pa�skaidroja.

-��� Nu jau kļūst par traku, Kolins secināja. Sāra, vai var dabūt vēl to tavu zemeņu kārumu?

-��� Protams. Es atnesī�u.

-��� Nē, tu neko nenesīsi, Kolins iebilda, piecēlās un de�vās pie mazā galdiņa. Maik, un kāda ir tava vēlē�anās?

-��� Pavisam vienkār�i, Maiks atbildēja, es vēlos pievā�rēt kādu patie�ām lielu ļaundari.

-��� Kopā ar mani, Kolins piebilda un apsēdās.

-��� Atvaino, ja mans jautājums liksies muļķīgs, D�osija sacīja Maikam. Bet� vai tad pagāju�ajā rudenī jūs to jau neizdarījāt?

-��� To izdarīja mana sieva, Maiks atteica un ar lepnumu uzsmaidīja Sārai. Un mums palīdzēja daudzi cilvēki. Es gri�bētu savu karjeru beigt ar īstu uguņo�anu.

Sāra paskatījās uz D�emmu. Mans vīrs drīz atvaļināsies no Fortloderdeilas policijas nodaļas un jūtas kā sprostā ieslodzīts zvērs, jo liku viņam apsolīt, ka viņ� strādās pie rakstāmgalda.

-��� Es būtu tas zvērs, ja? vaicāja Maiks un paraudzījās uz Sāru.

-��� Jūs varēsiet turpināt vēlāk, iejaucās Rems. Tā. Kur� mums vēl nav neko vēlējies? Kolins.

-��� Un tu pats, Rem? Kolins neapmulsa.

-��� Es dabūju, ko vēlējos, kad Tesa man sacīja jāvārdu.

-��� Tas patie�ām ir jauki, sacīja D�emma.

-��� Tu tagad izvairies no atbildības, ierunājās Ljūks. Kas tad ir? Vai jurists tevī neļauj neko izpaust? Tu varētu vēlē�ties rakstura stingrību.

-��� Un tu varētu vēlēties� Rems atcirta.

-��� Nemaz nesāciet! D�osija uzsauca. Es arī vēl neesmu neko vēlējusies. Visi paraudzījās uz D�osiju. Es esmu no�lēmusi pataupīt savu vēlē�anos līdz brīdim, kad man tas pa�tie�ām būs nepiecie�ams.

-��� Domāju, ka es arī darī�u tāpat, Remzijs piebalsoja.

-��� īstu mīlestību! Sāra izsaucās. Kādam no mums jāvē�las īsta mīlestība.

Visi skatījās te uz D�emmu, te Kolinu, te atkal uz D�em�mu un tad vēlreiz uz Kolinu, jo �ajā sabiedrībā tikai viņi ne�bija precēju�ies.

-��� Kolins ir Freizers, sacīja D�emma. Domāju, ka viņam muļķoties nevajadzētu.

-���� Tu tici, ka �īs vēlē�anās piepildās, vai ne? D�osija, iepletusi acis, vaicāja.

D�emma nedrīkstēja stāstīt to, ko Triss bija uzticējis tikai viņai vienai. Es vēlētos papētīt vairāk, pirms�

-���� Es piekrītu Sārai, Kolins sacīja un piecēlās. Kāpēc gan nevēlēties īstu mīlestību? Man tagad ir pa�am sava mā�ja. Kālab gan to nepiepildīt? Viņ� pacēla savu limonādes glāzi, un visi pārējie paņēma savējās un pacēla tās aug�up. Es vēlos, lai nākamajā gadā mēs visi atkal sastaptos �eit, bet tad jau mana īstā un Vienīgā būtu man līdzās.

-��� Un gaidītu mazulīti, Sāra piebilda.

-���� Pareizi, Kolins piekrita. Un lai Sārai būtu divi bēr�ni. Tev, Maik, nāksies piestrādāt. Un lai Tesa ir labākā māte pasaulē, bet Maiks būtu notvēris pa�u meistarīgāko un ļau�nāko noziedznieku un� Vai esmu kādu aizmirsis?

-��� Ljūku, D�emma atgādināja. Rakstnieku.

-��� Arī D�osiju un mani, piebilda Remzijs.

Kolins joprojām turēja glāzi paceltu. Ljūka grāmatas cil�vēki atcerēsies mū�am, D�osija un Rems pateiks savas vēlē��anās. Viņ� grasījās iedzert no glāzes.

-��� Un D�emma? Maiks ievaicājās.

-��� D�emmu es nekādi nespētu aizmirst, Kolins sacīja un paraudzījās uz viņu. Ceru, ka tev ir viss, ko dzīvē esi vē�lējusies.

Visi pagriezās pret D�emmu un pamanīja, ka viņa pie�tvīkst.

-��� Lai mūsu vēlē�anās tiktu uzklausītas, Rems sacīja, un visi iemalkoja dzērienu.

X* *

Maiami slimnīcā Nella sēdēja uz sava tēva gultas malas un pacēla aug�up rotaļu lācīti. Redzi, tēt! Es ta�u tev tei�cu.

-��� Ko tu man teici, mīļumiņ?

-��� Ka Lendija kaklarota mirdz.

-���� Protams, ka mirdz. Viņ� paņēma lācīti un mazliet pa�cēla kaklarotu. Tas bija jauks nieciņ� ar sīku, mirdzo�u ak�mentiņu, kas iekļauts zelta būrītī. Rota pat izskatījās vērtī�ga. Kur tu tādu dabūji?

-���� Tā bija tajā lētās bi�utērijas kastē, ko es nopirku baznī�cas rīkotajā tirdziņā, Nellas māte Edija atsaucās no gultas otras malas.

-��� Kā gan �ī lietiņa tur nokļuvusi? viņ� vaicāja.

-���� Nav ne jausmas, Edija atbildēja. Kālab ieinteresē�jies?

-���� Tāpat vien, viņ� atteica. Tas nemaz neizskatās pēc vienkār�as bi�utērijas. Varbūt kāds to meklē.

Nella izņēma lācīti no tēva rokām. Meitenei nepatika viņa iebildums. Viņa jau gandrīz bija aizmirsusi, ka tētis ieviesis zināmus noteikumus, kurus nedrīkst pārkāpt.

-���� Es gan tā nedomāju, Edija teica. Tā kaklarota bija iestiprināta starp divām svina plāksnītēm. Kāds to, iespē�jams, lietojis mak�ķerē�anai. Mums ar Nellu nācās izmantot tavas skrūvspīles un divus skrūvgrie�us, lai dabūtu tās vaļā.

Viņ� iesmējās. Kāda māte, tāda meita.

Nella piespieda lācīti sev klāt. Man patīk tā rota.

-���� Labi, tēvs piekāpās, vari to paturēt. Viņ� paskatī�jās uz sievu. Bet vēlāk� Viņ� nepateica līdz galam. Edija zināja, ko tas nozīmē. Kad viņi atgriezīsies Edilīnā, nāksies noskaidrot, no kurienes ir �ī kaklarota.

�et rpadsmitā nodaļa

Kolins negribīgi devās projām no Merlina fermas un sa�viem draugiem. Viņ� bija vēlējies aizvest D�emmu uz mā�jām, ta�u viņa �o priek�likumu noraidīja. Bija skaidrs, ko D�emma ar to gribēja pateikt. Vispirms viņam jānokārto at�tiecības ar D�īnu, un tikai pēc tam D�emma paliks ar viņu divatā.

Kolins zināja, ka D�emmai taisnība, ta�u tas nemazināja bailes no sarunas ar D�īnu. Viņ� novietoja automa�īnu stāv�vietā pie �erifa biroja un jau grasījās kāpt ārā, tomēr palika sē�am un paraudzījās uz sava dzīvokļa logiem. D�emma sa�cīja, ka vēlas, lai Kolins viņai pastāsta par savu dzīvi, ta�u viņ� to negribēja. Tik daudzus gadus viņ� bija gājis neparei�zā virzienā, pūlējies būt cits cilvēks. Viņa mū�a apsēstība ar vēlē�anos palīdzēt apkārtējiem brī�iem lika gandrīz aizmirst pa�am par sevi.

Pienākumi pret ģimeni, pret cilvēkiem, ar kuriem kopā viņ� izaudzis, pret savu dzimto pilsētu un jo īpa�i pret sie�vieti, kuru viņ� kādreiz mīlējis no visas sirds, bija gandrīz pilnībā viņu pārņēmu�i. To viņ� nevēlējās sacīt sievietei, ar kuru, pēc viņa domām, būtu iespējama kopīga nākotne.

Viņ� raudzījās sava ienīstā, drūmā dzīvokļa logos un iz�tēlē redzēja to, kas tūlīt gaidāms. D�īnai patika visu dramalizēt un rīkot scēnas tie�i tāpēc viņai tik labi veicās tiesas zālē un Kolins nezināja, kā tie�i viņa izspēlēs �o konkrēto ■linu. "Vai izplūdis asarās, un beigu beigās es metī�os viņu mierināt? Vai arī saniknosies, kliegs uz mani un sacīs, ka es�mu viņu nodevis?"

Agrāk Kolinam �ādas scēnas pat bija nepiecie�amas. Pār�mēru skaļa klieg�ana un strīdi ar D�īnu, kura pat necentās savaldīties, palīdzēja daļēji tikt vaļā no niknuma par to, kā norit viņa dzīve.

Pēc kārtējā ķīviņa un pēc salab�anas seksa Kolins at�kal apmēram se�as nedēļas spēja strādāt sava tēva autotirdzniecības uzņēmumā. Kad iek�ējā spriedze kļuva neizturama un Kolins juta, ka tūlīt eksplodēs dusmās, viņ� zināja, kā sa�kūdīt D�īnu, lai viņa sadusmojas un atkal sākas strīds.

"Ta�u tas jau sen ir pagātnē," Kolins nodomāja un ērtāk atzvila automa�īnas sēdeklī. Viņ� �o taktiku bija atmetis, kad D�īna pieņēma darba piedāvājumu Va�ingtonā.

Kolins aizvēra acis un ļāvās atmiņām par pirmajām ar D�īnu kopā pavadītajām dienām.

Kad Kolins pēdējo gadu mācījās Vird�īnijas universitātē, tēvs lūdzās, lai viņ� iesaistās ģimenes automa�īnu tirdznie�cības biznesā.

Do�u tev visu, ko vien vēlēsies, tētis toreiz sacīja. Lai advokāts sagatavo līgumu. Ja vēlies, dabūsi piecdes�mit procentu, astoņdesmit procentu� vienalga. Tu tos da�būsi. Ja gribēsi, lai eju pensijā un visu atstāju tavā un tavu brāļu ziņā, es tā darī�u.

Vienīgais, ko Kolins vēlējās, ko alla� bija vēlējies, bija Edi�līnas �erifa postenis. Fakts, ka pilsētiņā nemaz nav �erifa, Ko�linu nepavisam neuztrauca.

Tēvs, gribēdams vest dēlu pie prāta un cerēdams panākt, lai vecākais dēls domā tāpat kā viņ�, sacīja: Tev vajadzīgs darbs, kas dod peļņu, kur tu vari pieklājīgi pelnīt. Te ir runa par lepnumu.

Pēdējo teikumu viņ� bija sacījis tālab, ka zināja viņa dē�lam naudas jautājums nav būtisks. Kad Kolinam bija se�pa�dsmit gadu, tēvs �ēlojās par datorprogrammu, kas tika iz�mantota, lai apkopotu ziņas par visām viņa firmas pārdotajām automa�īnām. Perigrins skaļi un nesakarīgi bija skaidrojis, ka �ī programma paredzēta firmai, kas pārdod apmēram simt automa�īnu. Tā apjūk, kad ievadu ziņas par daudz vairāk ma�īnām, viņ� zobojoties sacīja.

Tajā laikā Kolins mācījās vidusskolā un apguva datorkursu. Nākamajā rītā viņ� parunāja ar savu skolotāju un izskaid�roja problēmu. Abi kopā viņi radīja jaunu programmu. Sko�las beig�anas dienā Kolins parādīja �o programmu tēvam.

-��� Man vajadzēja pasniegt dāvanu tev, dēls, misters Freizers neizpratnē sacīja, skatīdamies uz �etriem kompaktdis�kiem. Vai tā ir mūzika?

-��� Ieliec datorā un paskaties, Kolins mudināja.

Ieraudzījis, kas ir pa spēkam jaunajai programmai, misters

Freizers parūpējās par autortiesībām uz to, samaksāja krietnu naudu da�iem informācijas tehnoloģiju speciālistiem, lai tie uz�labo vēl da�as nepilnības, un tad sāka to tirgot. Katrs autorhonorāra penijs tika godīgi sadalīts Kolinam un viņa skolotā�jam. Naudas bija tik daudz, ka abi varēja vairs nekad nestrādāt.

Kad Kolins beidza koled�u, viņam negribējās tirgot au�toma�īnas, ta�u viņam ļoti nepatika skatīties, kā tēvs lūdzas. Vēl ļaunāk viņ� nespēja pateikt tēvam "nē". Turklāt līdzi nāca vēl arī cits smagums visi viņa sen�i bija strādāju�i ar kaut ko, kam ir riteņi. Rīkoties citādi nozīmētu nodot vai�rākas Freizeru paaudzes. Tā nu Kolinam nācās piekrist, ka viņ� vismaz pamēģinās. Viņ� sāka strādāt Ri�mondas nodaļā un darīja visu, ko spēja, lai pārdotu automa�īnas.

Bet viņ� ienīda �o darbu. Tirgo�ana viņam nepatika, un viņ� bija ļoti, ļoti slikts pārdevējs. Viņa darba rādītāji bija lik zemi, ka pārējie par viņu smējās.

Tie�i D�īna mainīja visu.

Tolaik Kolins tikai pirms da�iem mēne�iem bija beidzis koled�u. Viņam bija divdesmit viens gads, un viņ� strādāja sava tēva firmā. Pie viņiem iegriezās D�īna, jo vēlējās iegā�dāties automa�īnu. Viņa bija tik satrieco�i daiļa, ka Kolins spēja vien stāvēt un muļķīgi blenzt. Darījumu nācās pārņemt viņa brālim.

Kolins nodomāja, ka tas arī bijis viss, ta�u D�īna piezva�nīja un uzaicināja viņu satikties. �ī tik�anās beidzās ar kopī�giem gultas priekiem, un jau pēc diviem mēne�iem viņi iekārtojās divatā D�īnas dzīvoklī.

Glu�i tāpat kā Kolina tēvs, arī D�īna viņu iedro�ināja pa�likt automa�īnu tirdzniecības biznesā. �etrus gadus viņi bi�ja pāris. Kolins tika ierauts D�īnas dzīvē, kurā netrūka va�kariņu sve�u gaismā un da�ādu naksnīgu izklai�u. Kolinu aizrāva juridiskās lietas, ar kurām D�īna strādāja, un viņi bie��i palika nomodā līdz rīta gaismai, tās apsprie�ot. Tobrīd Kolins bija visvairāk pietuvojies darbam likumsargā�anas jo�mā, kura viņam no sirds patika. D�īnas pasaule kļuva arī par Kolina pasauli, ta�u viņam tas sagādāja prieku, jo tik pama�tīga iedziļinā�anās viņas darbā palīdzēja bloķēt pa�a neveik�smīgo profesionālo pieredzi. Turklāt viņ� bija tik jauns un nepieredzējis, ka viss, kas saistījās ar D�īnu, �ķita �ilbino�s.

Koled�as gados Kolins bija tik ļoti iegrimis mācībās kur�si bija tādi, kas, cik vien iespējams, saistījās ar kriminoloģi�ju, un sporto�anā, ka nepietika laika gandrīz nekam citam. Bija arī meitenes, ta�u viņas Kolina uzmanību spēja piesais�tīt tikai īslaicīgi. Viņ� vēlējās sievieti, kura būtu interesanta un vairāk aizrautos ar pa�u dzīvi, nevis ar tērpu izvēli.

D�ina bija se�us gadus vecāka, advokāte, daudz ceļojusi; viņa spēja �o Kolina vēlmi piepildīt. Un �ajos gados viņu ko�pīgā dzīve likās jauka.

Kolins to īsti nebija atskārtis, ta�u vienmēr pieņēma, ka reiz viņi sāks retāk izklaidēties, vairs tik bie�i nelidos uz Napu nedēļas nogalēs un pārstās ķīvēties, līdz aizsmakumam izkliedzot apvainojumus. Viņ� domāja, ka abi kļūs nopiet�nāki. Un, kad tas notiks, viņi pārcelsies uz Edilīnu. Dzīvos īstā mājā ar lielu pagalmu sētas pusē, nevis ar terasi, no ku�ras paveras skats uz pilsētu. Viņiem būs bērni, un viņi kopā apmeklēs baznīcu.

Viss mainījās kādā vakarā, kad D�īna atgriezās mājās un jūsmīgi paziņoja Kolinam, ka viņai piedāvāts darbs Va�ing�tonā.

-���� Protams, es vēl �o piedāvājumu neesmu pieņēmusi, viņa sacīja.

Kolins smaidīja. Bija acīmredzams, ka pirms tik nopietna lēmuma pieņem�anas D�īna vēlējusies konsultēties ar viņu. Ta�u viņa tā neteica. Patiesībā viņa Kolinam neuzdeva ne�vienu jautājumu.

-���� Gribu paskatīties, vai varu dabūt tikpat lielu naudas summu no Brigsiem. Sarīdī�u viņus vienu pret otru. Ļau�u viņiem patirgoties par mani, un uzvarējis būs tas, kur� solīs vairāk. O! Jāpiezvana mammai un tas jāizstāsta. Viņa būs ne�prātīgi sajūsmināta! D�īna piecēlās no dīvāna un ar vīna glāzi rokā devās zvanīt mātei.

Palicis sē�am pilnīgā klusumā, Kolins piepe�i kristālskaid�ri ieraudzīja, kāda ir viņa dzīve. Viņ� darīja darbu, ko ienī�da, un dzīvoja tur, kur nemaz nevēlējās būt. Un darīja to ti�kai tādēļ, lai iepriecinātu citus cilvēkus.

Viņ� saprata, ka D�īna jau iepriek� domājusi par darba maiņu un neplānoja konsultēties ar viņu, jo bija tik ļoti pār�liecināta, ka arī Kolins dosies līdzi uz jauno vietu. Un tāpēc I )�īna pat nepapūlējās viņam neko jautāt.

"Un kālab gan lai viņa to darītu?" Kolins domāja. Viņ� lā�u varēja pārcelties uz jebkuru vietu. Tēvs noteikti priecā�tos atvērt firmas filiāli Va�ingtonā. Ja Kolins vēlētos doties uz Itāliju, tēvs dro�i vien ari tur iegādātos firmai telpas.

Kad D�īna atgriezās istabā, viņa bija pat vairāk sajūsmi�nāta nekā iepriek� un nelikās zinis, ka Kolins iegrimis klu�sē�anā. Tika pasūtīti ķīnie�u ēdieni, un viņa nemitējās runāt visu maltītes laiku. Tikai brīdī, kad viņi bija paēdu�i, D�īna aprāvās.

-���� Tu esi briesmīgi kluss. Vai tad tev nekas nav sakāms par �iem brīni�ķīgajiem jaunumiem?

-���� Es atgriezī�os Edilīnā.

-��� Kolosāla ideja! Tavi vecāki būs sajūsmā, ka esmu tikusi pie tik lieliska paaugstinājuma darbā. Vēl trīs gadi, un es kļū�u par juridiskās firmas partneri.

D�īna jau atkal pievērsās runām par saviem plāniem un savu dzīvi.

Kamēr Kolins novāca galdu, D�īna zvanīja paziņām un stāstīja par lieliskajiem jaunumiem. Kad darbs bija padarīts, Kolins devās uz guļamistabu un izņēma no skapja somas.

D�īna pie viņa neienāca vismaz stundu, un brīdī, kad tas notika, somas jau bija sakravātas.

-���� Vai varu izmantot tavu telefonu? viņa vaicāja. Ma�nējam ir tuk�a baterija, bet es esmu pārāk sajūsmināta, lai gaidītu, kamēr tā uzlādējas. Ko tu dari?

-��� Es ta�u tev jau sacīju. Dodos mājās.

-���� Labi. Tiksimies �ajā nedēļas nogalē. Laikam jau mobi�lais telefons būs vajadzīgs tev pa�am?

-����� Jā. Tas man būs vajadzīgs, Kolins atteica, paņēma abas ceļasomas un devās uz ārdurvju pusi.

Līdz dienai, kad D�īna ieradās Edilīnā ar pasakainiem jau�numiem, ka ir pieņēmusi darba piedāvājumu un pēc divām nedēļām pārcelsies uz Va�ingtonu, Kolins pilsētā bija noīrē�jis biroja telpas un izstāstījis tēvam par saviem plāniem.

Kolins bija pieklājīgi uzklausījis visus tēva iebildumus un pamatojumus, kālab viņam būtu jāatgrie�as Ri�mondā.

-��� Mums tu esi vajadzīgs! tēvs lūdzās.

Bet Kolins negrasījās piekāpties. Viņ� beidzot bija pieņē�mis lēmumu un vairs nevēlējās to mainīt. Jums es nemaz tik ļoti neesmu nepiecie�ams, bet Edilīnas ļaudīm gan, Ko�lins teica.

D�īna Edilīnā ieradās dusmīga. Viņa iebrāzās Kolina jau�najā birojā un uzreiz metās uzbrukumā. Ko, pie joda, tu dari?! viņa kliedza. Tu mani pamet vienu uz veselām divām nedēļām, un man vienai pa�ai jākārto visi ar mūsu pārcel�anos saistītie jautājumi! Nolādēts! Tu gan esi liels egoists!

Viņa nopētīja telpu. Ēkas piecdesmit vai vairāk gadu ga�rajā mū�ā �ī vieta bija pildījusi da�ādas lomas. Tās pēdējā inkarnācija bija sviestmai�u un atspirdzino�u dzērienu tir�gotava. Visu, kas �ajā telpā bija atradies, Kolins ziedoja veco ļau�u namam. Viņ� izsolē nopirka pāris vecu rakstāmgaldu, da�us krēslus, kā arī vecu skapi ar atvilktnēm. �īs trīs tel�pas Kolins vēl nebija paguvis izkrāsot.

-��� Un kas �ī ir par vietu? D�īna vaicāja, aug�lūpu savil�kusi nicīgi izsmējīgā vīpsnā. Tā ir pretīga. Un netīra.

-��� Kā būtu, ja es nopirktu da�as ber�amās sukas un spai�ņus un mēs abi kopīgi to sakoptu?

-��� Man nudien �obrīd nav laika, lai baudītu tavu visai sa�vādo humora izjūtu. Vai esi sasaiņojis mantas?

Viņi nebija tiku�ies divas nedēļas, pat nebija runāju�i pa telefonu. Acīmredzot D�īna visā nopietnībā uzskatīja, ka mī�ļotais ir aizņemts ar savu mantu saiņo�anu, lai pēc tam pār�celtos uz vietu, kur atradīsies D�īnas jaunais birojs.

Kad Kolins pat nedomāja kustēties, D�īna apsēdās vecā koka krēslā pretī viņa rakstāmgaldam. Kas tad �oreiz par vainu? D�īna vaicāja tādā tonī, kas norādīja, ka viņai no Kolina nācies paciest daudz ko.

Kolins brīnījās, cik ļoti at�ķīrās tas, kā viņ� D�īnu uztvē�ra tagad, ko viņ� domāja par dzīvi tagad, kad vairs nebija spiests darīt ienīstu darbu. �ajās īsajās divās nedēļās viņ� bija izjutis daudz vairāk dvēseles piepildījuma nekā gados, kad strādāja tēva firmā.

-�� �is ir mans birojs, Kolins sacīja tik mierīgā balsī, kādā D�īna viņu nekad agrāk nebija dzirdējusi runājam.

-��� Es nesaprotu. Kā gan tev �eit var būt birojs, ja mēs dzī�vosim Va�ingtonā? Vai esi ieplānojis braukt uz �ejieni nedē�ļas nogalēs?

Bija nepiecie�amas gandrīz trīs stundas, kā ari D�īnas un tāpat Kolina asaras, lai viņa beidzot pilnībā saprastu, ka tās ir �o attiecību beigas.

D�īna turpināja dusmoties. Lai gan viņa pati bija pame�tusi daudzus vīrie�us, nebija neviena, kur� būtu pateicis "nē" viņai. Ta�u ne dusmas, ne asaras nepiespieda Kolinu mainīt lēmumu. Pat tad, kad D�īna paziņoja, ka atteiksies no jaunā darba un paliks vecajā vietā, viņ� nepiekāpās.

Jautājums par to, ka D�īna varētu pārcelties uz Edilīnu, pat netika pieminēts.

Iz�ķīrās viņi naidīgāk, nekā Kolinam būtu gribējies. Bija vajadzīgs ilgs laiks, lai viņ� D�īnu spētu izmest no prāta. Ko�linam viņas ļoti pietrūka. Viņ� itin bie�i vēlējās viņai piezva�nīt un pastāstīt kaut ko.

Viņ� visiem spēkiem pūlējās aizmirsties darbā. Kolins de�vās pie apgabala �erifa Toma Vaildersona un ilgi runājās ar viņu. Tā kā Edilīnā nebija sava �erifa, labākais, ko varēja da�rīt, bija iecelt tur par �erifu Kolinu un ierīkot biroju pilsētā.

-��� Bet apgabals nevar atļauties� Toms sāka skaidrot.

-���� Es par to samaksā�u, sacīja Kolins. Visi izdevumi būs uz maniem pleciem.

Kad Toms beidzot bija spējīgs aizvērt no brīnumiem vaļā paliku�o muti, viņ� piekrita Kolina priek�likumam, jo viņam �is jaunais cilvēks patika. Ta�u viņ� zināja arī to, cik Freizeru ģimene ir pārtikusi, un nosprieda, ka pēc da�iem mēne��iem jaunais �erifs no savas ieceres atteiksies. Kur� gan labāk izvēlēsies risināt sve�u cilvēku ikdienas strīdus, nevis dīku atpūtu pie peldbaseina?

Kolins darbu nepameta. Gadiem ritot, Toms saprata Ko�lina gudrība, miers un laipnā izturē�anās ir nenovērtējama ba�gātība. Pirmajā gadā bija noticis kāds starpgadījums, ko Ko�lins atrisināja ļoti labi. Divi brāļi bija mak�ķerēju�i Edilīnas pievārtes zaļajā zonā. Abi sāku�i kauties, viens no�āvis otru. Bēdu un sirdsapziņas pārmetumu mocīts, dzīvs paliku�ais sā�ka draudēt no�aut kādu ģimeni, kura bija izbraukusi pikni�kā. Kolinam izdevās �o cilvēku atrunāt no briesmīgā soļa.

Kolina profesionālā dzīve ritēja labi, ta�u personiskā ne�likās tik gluda.

Bija pagāju�i gadi, kop� Kolins iz�ķīrās ar D�īnu, un viņi ne reizi tā arī nebija tiku�ies. Kolins bija ticies ar vairākām sievietēm neviena nebija no Edilīnas -, ta�u nekas nesanā�ca. Vienai no �īm sievietēm riebās Kolina amats. Viņ� gan saprata, ka vairāk dāmu uztrauc jautājums par personisko presti�u. Viņa vēlējās sev ārstu vai advokātu. Un visvairāk Kolinu �ausmināja tas, ka jau pēc �etrām tik�anās reizēm vi�ņa pieņēma, ka tagad abiem jāprecas.

Otra jaunā sieviete līdzinājās briesmīgajai Ailai, kuru Ko�lina māte gandrīz bija pieņēmusi darbā. Kad viņa ieraudzīja

Treizeru īpa�umu, mei�u teju vai pārņēma prāta aptumsums. Viņa alkatīgi vēlējās iegūt to sev un izturējās kā apreibinā�jusies. Kolins jau nākamajā dienā sievieti pameta.

Pēc �iem neveiksmju gadiem viņa dzīvē atgriezās D�īna.

Apmēram pirms gada Kolins vietējā tiesas namā pētīja ve�cu lietu materiālus. Kādā brīdī viņ� pavērās aug�up un ierau�dzīja D�īnu. Kolinam jau bija aizmirsies, cik daiļa viņa ir un cik sakopta vienmēr izskatījusies. Tā kā Kolins bija dzīvojis kopā ar D�īnu, tad labi zināja, cik daudz laika un pūliņu vi�ņa veltīja savam izskatam. Ta�u brīdī, kad viņ� atkal �o sievieti ieraudzīja, tas tika piemirsts.

jau pēc da�ām minūtēm abi kopā pusdienoja, un D�īna pavēstīja Kolinam, ka atkal ir atgriezusies savā agrākajā ad�vokātu birojā Ri�mondā. Es nolēmu, ka labāk bū�u liela zivs, viņa skaidroja. Va�ingtonā bija pārāk daudz tādu kā es.

Pēc stundas viņi bija viesnīcas istabā.

Kolinam �ķita, ka D�īna ir mainījusies. Tāds bija viņa pir�mais iespaids. Likās, viņa vairs nav tik dedzīga karjeriste, nav tik gatava pārspēt ikvienu citu, lai tikai uzkāptu aug�stāk un augstāk.

-���� Esmu sapratusi, kas dzīvē ir patie�ām svarīgs,D�īna sacīja un iedzēra mazu malciņu vīna. Un tu! Kā liekas, tu beidzot esi kļuvis pieaudzis.

D�īnai piemita spēja dāļāt apvainojumus tā, ka tie gan�drīz izklausījās pēc komplimentiem.

-����� Pēdējos gados man nācies daudz ko piedzīvot, Kolins atteica.

-��� Ceru, ka nesāpināju tevi, kad sarāvu mūsu attiecības.

�o apgalvojumu Kolins nemēģināja labot. Ja reiz viņas ego

bija nepiecie�ams �ādi uzskatīt, lai jau tiek.

Kolins joprojām īsti nesaprata, kā tas notika, ta�u pēc da��ām nedēļām viņi atkal sāka iziet kopā sabiedrībā. D�īna centās, cik spēdama, lai radītu iespaidu, ka tagad ir gatava uz kompromisiem un spēs veidot kopīgu dzīvi ar Kolinu. Man tevis tik ļoti pietrūka, viņa teica. Nemaz nezinā�ju, ka esmu spējīga pēc kāda tik ļoti ilgoties.

Viņi vēl vairākas reizes mīlējās, ta�u kaut kas vairs ne�bija kā senāk. Kolins vairs nebija tas nelaimīgais jaunais vīrietis, kur� agrāk juties tik no�ēlojams. Un viņu vairs ne�ilbināja ne D�īna, ne viņas darbs, ne skaistums.

D�īnai bija taisnība, kad viņa sacīja, ka beidzot Kolins ir pieaudzis.

Sirds dziļumos Kolins apzinājās, ka būtu nepiecie�ams pil�nīgi un galīgi izbeigt attiecības ar D�inu, tomēr nespēja to izdarīt. Kad viņa nebija aizrāvusies ar kaut ko citu, viņa spē�ja būt jautra un interesanta. Klienti D�īnai dāvāja biļetes uz izrādēm un koncertiem, un Kolinam tas patika. Un viņa ģi�mene D�īnu dievināja. Viņa un Lenijs mazliet neķītri ķirci�nāja viens otru, ar misis Freizeri viņa kopā iepirkās. Abas sievietes bija iekārtoju�as arī viesu namiņu. D�īna pirka �eimusam grāmatas par mākslu un prata sameklēt misteram Freizeram lasāmvielu par autobūves vēsturi.

Kolins nevēlējās to visu savai ģimenei atņemt, turklāt jau vairāk nekā pietiekami bija izbaudījis vientulību. Un viņa dzīvē nevienas citas nebija.

Lai saglabātu veselo saprātu, viņ� pārtrauca seksuālās at�tiecības ar D�īnu. Viņa labprāt būtu vēlējusies seksu ar Ko�linu, ta�u viņ� apzinājās, ka D�īnu vairs nemīl, un negribē�ja, lai viņa izdarītu nepareizus secinājumus par abu attiecībām.

Apmēram pirms trim mēne�iem Toms bija sacījis, ka redzējis D�īnu Ri�mondā kopā ar kādu vīrieti, kuru viņa stā�dījusi priek�ā kā savu brāli. Izskatīgs jauns vīrietis. Vārdā Eliots.

-�� Apmēram desmit gadu jaunāks par D�inu? Kolins vai�cāja.

-��� Jā. Bet domāju, ka tu jau esi ar viņu ticies.

"Es biju tas brālis," Kolins vēlējās atbildēt, tomēr neko neteica. Viņ� zināja, ka D�īnai nav ne māsu, ne brāļu un vie�nīgā dzīvā tuviniece ir māte. "Vienīgais bērns ģimenē," vi�ņa mēdza sacīt.

Kolins apzinājās greizsirdība uz jauno vīrieti, kuru D�ī�na uzdeva par savu brāli, norādītu, ka viņam joprojām vēl ir jūtas pret �o sievieti. Patiesībā Kolins pat priecājās par �ā�du pavērsienu un atskārta, ka ir pienācis laiks izbeigt abu draudzē�anos. Viņu biedēja mātes asaras. Viņa vienmēr bi�jusi tik pārliecināta, ka D�īna reiz kļūs par viņas vedeklu. Tomēr Kolins tur neko nevarēja līdzēt. Viņ� apzinājās ka�mēr D�īna būs viņa kompanjone, viņ� nemeklēs sievieti, ar kuru varētu pavadīt kopā visu mū�u.

Pēc iepazī�anās ar D�emmu likās, ka visas viņa lūg�anas beidzot ir uzklausītas. Ja Kolins būtu māņticīgs, viņ� nodo�mātu, ka �eit savu lomu nospēlējis Vēlmju akmens.

Viņam gribējās smaidīt, kad ieraudzīja, kā D�emma, iz�stiepusies uz grīdas un apkārt izlikusi pildspalvas, pēta se�nus dokumentus. Kad abi kopā pavadīja laiku, viņ� priecā�jās par to, ko redzēja. D�emma bija klusa. Tik ļoti at�ķirīga no D�īnas, kuras noskaņojums neprognozējami mainījās un kura nemitīgi alka pēc izklaidēm. Pat ēdiena gatavo�anu D�ī�na prata pārvērst drāmā. Kolins labi zināja, ka viņa nekad neuzņemsies kaut ko tik vienkār�u kā sakult pārīti olu kul�tenim. Cik garlaicīgi, viņa mēdza sacīt. Piezvani uz de�likate�u veikalu.

D�emma bija pagatavojusi omleti un rūpējās par viņu, pat mudināja nomazgāties du�ā viņas namiņā. Un viņa brauca kopā ar Kolinu uz pārtikas veikalu, vadīja viņa automa�īnu, kuru Lenijs bija uzlabojis. Un palīdzēja Kolinam izglābt zēnu. Kolins gan nevienam neatzītos, ta�u YouTube si�etu viņ� no�skatījies vismaz piecdesmit rei�u.

Runājot par to, kas notika D�emmas namiņā tajā rītā� Jā, pirmajā mirklī Kolins patie�ām neatcerējās īso kaisles brīdi. Tomēr viņ� apjauta, ka miegs tonakt nav bijis mierīgs un ka viņ� sapnī redzējis D�emmu. Kad namiņā bija ieradies Le�nijs un modinājis Kolinu, viņ� turējās pretī.

Pie joda, lai ko tu tur sapņo, esmu pārliecināts, ka vē�lētos tajā dalīties ar tevi, Lenijs sacīja.

Pusmiegā Kolins brālim bija teju vai iesitis. Neskaidrā ap�ziņa tobrīd bija sacījusi, ka Lenijs vēlas pievienoties viņam un D�emmai gultā.

Vēlāk, kad Kolins atkal ieraudzīja D�emmu, viņu pārstei�dza prieks, kas pār�alca augumu. Bet D�emma paraudzījās uz viņu, it kā viņ� būtu lielākā niecība uz �īs zemes, un Ko�lins apjauta, ka nekad vēl nav bijis tik nelaimīgs un arī� pār�steigts. Kas gan izraisījis �ādu nicinājumu?

Kolins pūlējās pierunāt D�emmu, lai viņa atklāj cēloni, ta��u viņa negribēja ielaisties nekādās diskusijās. Pirms izde�vās kaut ko noskaidrot, piknikā neaicināta ieradās D�īna. Kolins vēlējās viņai sacīt, lai dodas projām un nekad vairs nerādās acīs.

Kad Maiks aicināja palīgā ar lielo polsterēto vairogu, Ko�lins bija priecīgs, ka var turēties no D�īnas tālāk. Ta�u �is prieks ātri izplēnēja, kad D�emma izteica piezīmi, ka viņa ir "gudra un drosmīga".

Vienā mirklī Kolins saprata, ko ir izdarījis. Viņu pārņēma patiesas �ausmas. Viņ� bija domājis, ka sapnī, kaisles vadīts, ievilcis D�emmu gultā un� Pat domāt negribējās, ko viņ� ir izdarījis. D�emma ta�u nespētu viņam turēties pretī spēku samēra dēļ. Vēlāk viņa raizējās, ka zaudēs darbu, ko tik ļo�ti kārojusi iegūt.

Nespēdams aiziet projām, Kolins stāvēja zem koka un vēroja, kā D�emma cīnās. Kad Ljūks uzsauca, ka laiks bei�dzies, D�emma turpināja sitienus. Apziņa, ka tie�i viņ� ir iemesls sievietes dusmām un sāpēm, padarīja Kolinu teju vai slimu. Maikam nācās D�emmu apturēt, apskaut un no�mierināt.

Kolins pamāja Maikam, likdams noprast, ka vēlas pabūt ar D�emmu divatā. Viņa nevēlējās ne Kolinu redzēt, ne arī ar viņu runāt. Turpretī Kolins alka viņai pateikt, ka neviens nedrīkst nodarīt pāri sievietei un pēc tam palikt nesodīts. Pat tad, ja tas nozīmētu, ka viņa normālā dzīve un karjera būtu galā. Viņ� vēlējās rīkoties pareizi.

Kad D�emma pavēstīja, ka nekādas piespie�anas nav bi�jis, Kolins tik tikko noturējās, nepacēlis viņu gaisā un neno�skūpstījis. Viņa bija to vēlējusies!

Tiklīdz D�emma to pateica, Kolina iztēlē parādījās da�ā�das ainas. Kad pienāca D�īna, viņ� tik tikko spēja paraudzī�ties uz viņu. Kolins zināja, ka veids, kādā D�īna satver viņa roku, atgādina par īpa�umtiesībām. Cik ļoti gan Kolins ta�gad no�ēloja pēdējā gadā atjaunoto draudzību!

Kolins atbrīvojās no D�īnas un paaicināja D�emmu uz no�maļāku vietu, lai abi varētu netraucēti parunāt. Nebija vaja�dzīgs ilgs laiks, lai noskaidrotu, ka D�emmas vienīgais iebil�dums ir D�īna. Tajā brīdī Kolins vēlējās izstāstīt visu patiesību par savām attiecībām ar D�īnu, ta�u galu galā at�klāja tikai nelielu daļu. Vispirms bija viss jānokārto ar D�ī�nu, pēc tam varēs doties pie D�emmas un izstāstīt arī visu pārējo.

Gau�i negribīgi Kolins izkāpa no automa�īnas un devās aug�up pa kāpnēm uz savu dzīvokli. Viņ� zināja, ka D�īna gaida, jo viņas sudrabkrāsas Mercedes joprojām atradās stāv�laukumā.

Pirmais, ko Kolins ieraudzīja, kad iegāja savā dzīvoklī, bi�ja viņa ceļasoma. Tā stāvēja uz grīdas. D�īna iznāca no Ko�lina guļamistabas, un rokā viņai bija zobu pastas tūbiņa.

-��� Te tu esi! viņa priecīgi sacīja. Gaidīju tevi pārnākam, ta�u tevis ilgi nebija. Jau sāku domāt, ka man nāksies mājup braukt pilnīgā tumsā. Ceru, tu neiebilsti, ka esmu aizņēmu�sies da�as tavas mantas.

-���� D�īna, es� Kolins apklusa, jo nezināja, kā īsti iesākt. Viņa pārskatīja pie sienas nolikto veco skapju saturu.

-���� Kolin, dārgais! Vai tu tagad nomokies ar sevis pel�a�nu? Protams, ka tā ir! Tava lielā kaislība alla� darīt labu no�teikti tevi apgrūtina. Un kā pagāja atlikusī ballītes daļa ko�pā ar taviem draugiem no Edilīnas? Pēc tam, kad biji mani aizraidījis projām.

-���� Lieliski, viņ� atteica. Bija skaidri redzams, ka D�īna meklē mantas, ko reiz te atstājusi, lai gan nu jau pagāju�i vai�rāki mēne�i kop� viņas pēdējās ciemo�anās. Apsēdīsimies un parunāsim. Labi?

-���� Nē, D�īna attrauca. Man liekas, ka viss jau ir pa�teikts. Es tikai vēlējos� Viņa pacēla rokas uz aug�u. Nē, es apsolīju sev pa�ai, ka tā nedarī�u. Lai paliek.

-��� D�īna, lūdzu, apsēdies. Parunāsim par to!

Viņa dusmīgi paskatījās uz Kolinu. Mums nav nekā, par ko runāt. Tu izvēlējies kādu citu. Beigas. Tas arī viss!

-��� Tu izturies tik nikni, it kā mēs ar tevi būtu īsts pāris un es tevi tagad pamestu.

-��� Kārtējo reizi.

-Ko?

-���� Tu mani kārtējo reizi pamet. Pirmā bija tad, kad devos uz Va�ingtonu strādāt. Tev skauda, un tu no manis aizgāji.

-��� Vai tā tu domā?

-���� Es zinu, ka tie�i tā bija. Tu savu darbu ienīdi, bet es savējo mīlēju. Tad es dabūju vēl labāku darbu, un tevi pār�ņēma skaudības lēkme. Tu mani pameti. Un pievīli arī savu tēvu.

Kolins ievilka elpu. Viņ� pat nespēja atbildēt uz �iem ap�vainojumiem.

-���� Tagad tu esi iepazinies ar jaunu koled�as studenti un pamet mani. Kārtējo reizi. Man liekas, ka esi iedomājies �ā�di tikt galā ar savu attieksmi pret sievietēm. Tu ta�u viņas glu�i vienkār�i ignorē.

Pamazām Kolins attapās, un viņā uzverda dusmu vulkāns. Es tevi nekad neesmu ignorējis! Es dzīvoju tavu dzīvi, viņ� klusi sacīja.

-���� Nē, tā nebija. D�īna pārstāja staigāt pa telpu un pa�raudzījās uz Kolinu. Tu slēpies manā dzīvē. Tu biji iedo�mājies, ka esi pārāk labs, lai būtu ma�īnu pārdevējs, tomēr tu no tā cieti un liki visiem pārējiem justies no�ēlojami. Arī man tajā skaitā. Man tevis bija tik ļoti �ēl, ka es tevi pieņē�mu un ļāvu dzīvot manu dzīvi.

-��� Vai tā tu to visu redzēji? Kolins rāmi vaicāja. Neko citu tu nesaskatīji? Nekādu jūtu nebija?

-���� Protams, D�īna atbildēja. Kādu brīdi. No�ēloju� Viņa nikni paraudzījās uz Kolinu. Es no�ēloju, ka esmu uz�dāvinājusi tev savus labākos gadus. Ja man nebūtu jāauklē�jas ar tevi, es būtu tāda kā citas mūsdienu sievietes. Man va�rētu būt pārītis bērnu, un es varētu dzīvot D�ord�taunā. D�īnas balss pieņēmās skaļumā. Vai tu zini, kāpēc es at�teicos no darba Va�ingtonā?

-��� Lūdzu, pasaki man, Kolins salti atteica.

-��� Tevis dēļ. Tev nekad neienāca prātā, ka es atteicos no tā visa tikai tevis dēļ. Es ilgojos pēc tevis un vēlējos būt ar tevi kopā. Zināju, ka tev nevienas nav, tāpēc atgriezos.

Kolina skatiens kļuva aukstāks. Pa tiesas namu klīsto�o tenku dēļ tevi atlaida no darba. Dzirdēju, ka tu esot gulēju�si ar vienu no partneriem un viņa sieva piedraudējusi ar �ķir�anos, ja tevi neaizsūtīs projām.

Mirkli �ķita, ka D�īnas sejā atspoguļojas vēl lielāks nik�nums, ta�u jau pavisam drīz viņa pasmaidīja. Nelietīgi iz�mantoji savu �etonu, lai paok�ķerētu, ja?

-��� D�īna, Kolins teica, kāpēc mums jā�ķiras �ādi? Kad atgriezies, es jau tevi brīdināju, ka mums nekas nesanāks.

-��� Bet es teicu, ka sanāks. Viņa piegāja pie skapja un ielē�ja savā glāzē dzērienu.

-��� Tev ta�u būs jāsē�as pie stūres, Kolins atgādināja.

-����� Neraizējies. Tas ir tikai gāzēts sodas ūdens. Viņa iedzēra lielu malku. Un kas tagad notiks? Cik ātri vien iespējams, tu tiksi vaļā no manis un tad skriesi atpakaļ pie savas draudzenītes? D�īna caur pievērtām skropstām rau�dzījās uz Kolinu. Vajadzēja man pateikt, ko vēlies. Es bū�tu īpa�i uzposusies. Vai tev patīk arī rīkstes un ķēdes?

-�� D�ina, man liekas, tev vajadzētu doties projām. Vēl labāk būs, ja projām ie�u es pats. Paliec tepat, izgulies. Negribu, lai tu sēdies pie ma�īnas stūres, kad esi tik saniknota.

-��� Un kurp tu dosies? Pie mammītes? Vai pie sava drau�dziņa boksera?

Kolins uzlika plaukstu uz durvju roktura. Viņ� vairs ne�spēja klausīties. Ja D�īna �ādā garā turpinās, arī viņ� nepa�liks parādā un pateiks ko tādu, kas vēlāk būs jāno�ēlo.

-��� O, pareizi! Tu ta�u nopirki māju, vai ne? Es iztērēju mē�ne�us� nē, gadus, mēģinādama tevi pierunāt nopirkt mums kopīgu māju, ta�u tu to neizdarīji. Un tagad, tikko saticis to� to hermafrodītu, nopirki māju viņai?

Piepe�i viss D�īnas niknums pagaisa. Viņa sabruka uz dī�vāna un izplūda asarās.

Kolins zināja, ka vajadzētu doties projām un atstāt D�ī�nu ar visām viņas dusmām un apvainojumiem, tomēr ne�spēja aiziet un pamest viņu raudam. Viņ� negribīgi aizvēra durvis, tad devās pie D�īnas un apsēdās blakus. D�īnas pleci trīcēja elsās, viņa atbalstījās pret Kolinu. Viņ� D�īnu apskāva.

-���� Man �ēl, D�īna, viņ� sacīja. Man �ēl, ka esmu tevi sāpinājis. Un man neskauda tavi panākumi darbā. Ne jau tāpēc es tevi pametu.

-��� Kāpēc tad? viņa vaicāja. Man likās, ka mums abiem kopā ir labi. Domāju, ka mums nekā netrūkst.

Ja viņ� vēlējās sacīt visu patiesību, nāktos atklāt, ka vi�ņiem kopā nebija nekā, ka viss piederēja vai nu viņai, vai arī Kolina tēvam. Ka viņ� aizgāja, lai piepildītu pats savus sap�ņus, un to, iespējams, bija iemācījies no D�īnas. Viņa nemū��am nepieņemtu nīstamu darbu.

-�� Paklau, Kolins klusi un līdzjūtīgi ierunājās, kāpēc gan tu �onakt nevarētu palikt tepat?

Un tu dosies uz savu māju? To, kuru nopirki viņai?

Kolins noņēma roku no D�īnas pleca. Es to māju �eit, Edilīnā, nopirku tad, kad D�emmu vēl ne acīs nebiju redzē�jis. �ajā pilsētā. Kā tu sauci �o vietu? Par "asinsgrēka mitek�li"? Tā laikam bija? Tu teici, ka negribēsi palikt �ajā pilsētā, pat zārkā gulēdama. Tev ta�u ir jāsaprot, ka mūsu attiecī�bām nebija nākotnes.

-������ Un kāpēc tu man to nepateici jau pirms daudziem ga�diem? Tagad man ir trīsdesmit se�i un�

Viņ� piecēlās. Ja es to būtu zinājis, būtu pateicis. Un, lūdzu, tikai nesaki man, ka tagad tu esi tik veca un neglīta, ka nespēj atrast sev citu vīrieti. Cik esmu dzirdējis, tev viens jau ir. Vai varbūt tas tomēr bija tavs brālis?

-���� Mēs ar Eliotu strādājam kopā. Esmu viņa darbaudzinātaja.

-��� Cik atceros, tu jauniem vīrie�iem esi lieliska darbaudzinātāja. Bija brīdis, kad abi gandrīz uzsmaidīja viens otram. Kolins zināja, ka ir īstais laiks, lai dotos projām. D�īna, ta�gad es ie�u. Es varētu teikt, ka tev piezvanī�u, tomēr do�māju, ka tā nevajadzētu. Lai kā tu dusmojies, tomēr tev jā�atzīst, ka zināji par �ā brī�a tuvo�anos. Mana kļūda bija tā, ka es visu pārāk iestiepu garumā. Es� Viņ� jau stāvēja pie durvīm. Esmu pārliecināts, ka tiksimies tiesu namos. Ko�lins izgāja no dzīvokļa. Viņ� bija mazliet noskumis par to, kas dzīvē tagad zudis, bet arī sajūsmināts par noslēpumiem pilno nākotni, kas viņam uzsmaidīja.

Palikusi viena dzīvoklī, D�īna uzreiz mitējās dusmoties un raudāt. Izdzimtenis! viņa skaļi izkliedza, tad piegāja pie skapja un ielēja glāzē skotu viskiju. Nenoliedzami, attie�cībā uz alkoholu Kolinam bija laba gaume. Un viņ� varēja atļauties izcilāko.

Mazajā, neglītajā virtuvē D�īna raudzīja, ko varētu paga�tavot vakariņām. Nebija nekā. Kolina draugu mājā viņa ne�bija pat pagar�ojusi tos draņķīgos burgerus. Viņai tie riebās jebkurā gadījumā. Turklāt skatī�anās uz īsajos �ortos un vēl trūcīgākajā topiņā ģērbto D�emmu, kura veikli izvairījās no Maika Ņūlenda sitieniem, bija aizgainījusi pēdējās apetītes paliekas.

Kad Kolins D�īnu kā nenozīmīgu bija aizraidījis projām, viņa ļoti sadusmojās, tomēr to neizrādīja. Viņa pietiekami la�bi pazina Edilīnas tikumus un smaidīja, līdz sāka sāpēt seja.

Līdz pusei iztuk�ojusi glāzi, D�īna piezvanīja savam tē�vocim. Vai esi jau paēdis? viņa vaicāja tik ikdieni�ķi, cik spēja, ta�u tī�ām notēloja nelielu �ago�anos.

-��� Nē, D�īna. Vai tev nekas nekai�?

-��� Man bija smaga diena.

-��� Brauc pie manis. Parunāsim par to.

D�īna smaidot nolika klausuli.

D�emma no�āvājās, sakūla divas olas kultenim un toste�ri ielika divas �ķēles pilngraudu kvie�u maizes. Iepriek�ējā vakarā Remzijs un Tesa bija atvedu�i viņu mājās. D�emma nevēlējās braukt kopā ar viņiem, bet D�osija tikai pastūma viņu uz priek�u. Gandrīz pret visiem Edilīnā sastaptajiem cil�vēkiem D�emma jau uzreiz izjuta draudzīgumu, ta�u attie�cībās ar Tesu valdīja naidīgums.

Tiklīdz Rems izstūrēja automa�īnu no piebraucamā ceļa, Tesa sāka runāt. Labi, viņa sacīja. Domāju, ka biju pā�rāk skarba un radīju aplamu pirmo iespaidu.

-��� Tu viņu nobiedēji līdz nāvei, Rems piebilda.

-��� Ne glu�i� D�emma nepiekrita.

-��� Maikam tu patīc, Tesa sacīja.

-�� Un tas nozīmē, ka tu vari pastrādāt noziegumu, bet Tesa tiesā liecinās tev par labu, Rems paskaidroja.

-��� Vai tu varētu nejaukties? Tesa teica vīram. Es mēģi�nu atvainoties. Viņa atskatījās uz D�emmu, ta�u likās, ka īsti nezina, ko sacīt.

D�emma meklēja kaut ko, kas abas varētu vienot. Ir jau labi. Varbūt pēc tam, kad mazais būs piedzimis, mēs varētu trenēties kopā?

-��� Ja viss notiktu pēc Maika prāta, mēs ar Sāru jau tagad būtu sporta zālē, Tesa sacīja.

Tā ir laba doma, D�emma atzina. Tu varētu veikt vieglus kāju stiep�anas vingrinājumus un vēl ari patrenēt ro�kas.

Tesa pa�ūpoja galvu. Jūs ar Maiku nu gan esat�

D�emma nopriecājās, kad Rems iegrieza automa�īnu Frei�zeru īpa�uma piebraucamajā ceļā un apturēja pie viesu nami�ņa. Viņa pateicās, atvadījās un atslēdza durvis. Makdaueli aizbrauca tikai tad, kad D�emma atradās mājas dro�ajās sie�nās.

Klusums pēc �īs garās dienas D�emmu uzmundrināja. Vi�ņa paņēma audekla somu, mobilo telefonu un ielika somā kasti ar vēstulēm, kas bija datētas ar tūksto� septiņi simti septiņdesmit septīto gadu, tad devās ārā palasīt.

Viņa joprojām centās sadzīt pēdas Vinijai un joprojām meklēja materiālus par Vēlmju akmeni. Viņa bija izlēmusi, ka disertāciju par to tomēr nerakstīs. Redzēdama, cik jūsmīgi Edilīnas iedzīvotāji aizraujas ar domu, ka Vēlmju akmens piepildīs visas viņu vēlē�anās, D�emma sāka to uzskatīt par bīstamu. Ja nu stāstu par to, kā piepildījās Nellas vēlē�anās, uzzina vēl citi? Nebūtu nekādas jēgas stāstīt cilvēkiem, ka viss ir viena vienīga sakritība. Process kļūtu nekontrolējams. Cilvēki lielā skaitā sāktu plūst uz mazo Edilīnu vai tie�i pie Freizeriem.

D�emma negribēja ne domāt par to, kas varētu notikt, ja pasaule uzzinātu par akmeni, kas piepilda vēlē�anās.

Viņai nebija viegli atteikties no domas par disertācijas pa�matu izvēlēties Vēlmju akmeni. Disertācija, kurā aprakstīts neparasts pētījuma objekts un viss būtu pamatots ar faktiem, nodro�inātu viņai patie�ām labu vērtējumu. Tas savukārt pa�līdzētu tikt pie izcila darba piedāvājuma.

"Ta�u tas nav tā vērts," viņa nodomāja. Labs vērtējums un pat izcila darba vieta nebija �ā riska vērta. Turklāt viņa labprātāk vēlējās, lai darbs tiek piedāvāts viņas sasniegumu, nevis sensācijas dēļ.

Ap desmitiem viņa jau bija gultā. Pusnakti D�emmu pa�modināja mobilā telefona signāls. Kolins bija atsūtījis īsziņu, kurā vaicāja, vai D�emma būs ar mieru palīdzēt viņam jau�nās mājas mēbeļu iegādē. D�emma zināja, ko viņ� ar to vē�lējās pateikt, tomēr nenoturējās un uzrakstīja: "Veikali tagad ir slēgti. Ej gulēt."

Viņ� atbildēja: "Smieklīgi. Satiekamies no rīta deviņos pie svaigo produktu pārtikas veikala?"

"Bū�u," D�emma uzrakstīja un izslēdza mobilo telefonu.

No rīta, paēdusi brokastis, D�emma kādu brīdi centās iz�lemt, ko vikt mugurā. "Vai �is būtu jāuztver kā mūsu pir�mais randiņ�?" viņa prātoja. "Vai mēs dosimies uz kādu no tiem izcilajiem mēbeļu veikaliem, kur katra lieta maksā mil�zu naudu? Vai arī uz kādu no tām noliktavām, kuras netiek apsildītas un kur neviens nav parūpējies, lai tur darbotos gai�sa kondicionētājs?"

Viņa jau gandrīz paņēma savu vienīgo zīda blūzi, bet tad iedomājās, ka uz smalku vietu dotos drīzāk misis Freizere un D�īna. Kolins vairāk piederēja pie tiem, kuri izvēlētos no�liktavas. Viņa uzvilka d�insus un sārtu lina kreklu.

Kad D�emma nokļuva pie īsziņā minētā pārtikas veikala viņai nācās izmantot MapQuest navigācija sistēmas palīdzī�bu -, Kolins nekur nebija manāms. Viņ� izkāpa no liela mel�na kravas automobiļa kabīnes. D�emma pasmaidīja.

-��� Man liekas, Freizeri ļoti bie�i maina ma�īnas.

-���� Ko? Kolins vaicāja. Jā. Tā ir. Vai esi gatava doties ceļā? Man kabīnē ir dzērieni.

Viņ� iekāpa vadītāja pusē, ļaujot D�emmai tikt galā pa��ai. Lai iekļūtu automa�īnā, viņai nācās augstu kāpt. Uz grīdas bija nolikta sporta soma, un Kolina mati bija mitri.

Izskatījās, ka �ajā rītā viņ� trenējies. D�emma vēlējās, kaut Kolins būtu uzaicinājis arī viņu, ta�u pēc vīrie�a drūmās se�jas izteiksmes secināja, ka laikam viņ� gribējis pabūt viens. Bija skaidri redzams, ka viņu kaut kas nomāc.

Kolins iedarbināja lielo automa�īnu un izstūrēja uz ceļa. Līdz veikalam būs jābrauc apmēram stunda. Ceru, ka tev nav iebildumu.

D�emma atteica, ka neiebilst, bet pēc tam abi klusēja. Kad �ādi bija aizvadītas apmēram desmit minūtes, D�emma ne�izturēja. Vai tu esi viens no tiem vīrie�iem, kuriem patīk, ja sieviete izlūdzas ik vārdiņu, lai saprastu, kas atgadījies?

-��� Kā tad tas jāsaprot? Kolins paraudzījās uz viņu.

-��� Ir tādi vīrie�i, kuri nopū�as tik skaļi, ka no kafijas gal�diņa pa gaisu aizlido �urnāli; tad sieviete vaicā, kas noticis, bet viņ� atteic, ka nekas. Un tā viss sākas. Var paiet stun�das, līdz viņ� pastāsta, ka dusmojas par kaut ko tādu, ko izdarījis viņa priek�nieks.

-��� Es tāds neesmu, Kolins teica. Vismaz parasti ne. Bet saki� ja reiz viņai prasa tik daudz pūļu noskaidrot, kas vi�ņam atgadījies, kāpēc viņa vispār nomokās un to vaicā?

D�emma pacēla rokas aug�up. Izdzīvo�anas jautājums. Viņ� ta�u neliksies mierā, līdz nebūs panācis, ka viņa tomēr pamanās uzzināt, kas īsti atgadījies. Tā, redz! Viņ� neļaus vi�ņai ne lasīt, ne skatīties televizoru, ne arī runāt pa telefonu. Neļaus viņai neko tik ilgi, kamēr nebūs izstāstījis, kas viņu satrauc.

Kolins vaicājo�i savilka uzacis uz aug�u. Tavs iepriek��ējais puisis?

-��� Iepriek�ējie divi pui�i!

-��� Labi. Es nebū�u tre�ais. Mēs ar D�īnu vakar iz�ķīrāmies naidīgi, un tas, ko viņa pateica, mani joprojām nomāc.

D�emma gaidīja, ka Kolins turpinās, ta�u viņ� vairāk neko neteica. Tātad tu tomēr esi no tiem pui�iem, kuri jāpierunā?

-��� Es cen�os izdomāt, ar ko sākt.

-���� Ar mani ir tāpat, D�emma teica. Es vēlos uzzināt par Vēlmju akmeni, ta�u domāju, ka man jāmeklē pa�os pirmsākumos. No pirmā Freizera, kur� ieradās Amerikas Sa�vienotajās Valstīs.

-���� Vai tas bija smalks veids, kā pateikt, lai sāku no pa�a sākuma?

-��� Es gan nedomāju, ka tas bija kaut kas sevi�ķi smalks.

Kolins nepasmaidīja, kā D�emma bija cerējusi. Galu galā

viņ� sacīja: īstā un vienīgā patiesība ir tāda, ka manas at�tiecības ar D�īnu nekad nav biju�as parastas. Biju noba�ījies, ka tu par mani domāsi sliktāk, ja es tev to pastāstī�u.

-��� Es ticu, ka cilvēku veido mū�a laikā sperto soļu kopums. Cik redzu, tu savu dzīvi esi veltījis tam, lai palīdzētu citiem. Ja tas, ko esi piedzīvojis kopā ar D�īnu, novedis tevi pie �ā�das nostājas, tad tas nevar būt pārāk slikti.

Mirkli novērsies no ceļa, Kolins paraudzījās uz D�emmu. �ī filosofija man patīk, viņ� sacīja un nodomāja: "Man patīc tu." Labi, tad nu klausies.

Viņ� sāka stāstīt, un D�emmai tapa skaidrs, ka to viņ� vēl nevienam citam nav atklājis. Redzot Kolinu kopā ar viņa draugiem un citiem pilsētas iedzīvotājiem, D�emmai bija ra�dies iespaids, ka, pēc pārējo domām, viņam dzīvē vispār nav nekādu problēmu. Uzaudzis pārtiku�ā ģimenē, nav pieredzē�jis naudas grūtības. Visus skolas gadus bijis labs sportists, pelnījis labas atzīmes un tagad ticis pie sirdij tuva darba. Kas gan varētu būt slikti?

Bet, jo vairāk D�emma klausījās, jo vairāk iedziļinājās pro�blēmā. Kolins mēģināja runāt bezbēdīgi, kad stāstīja, kā tēvs viņu "pierunājis" iesaistīties ma�īnu pārdo�anas biznesā. Bet D�emma bija tikusies ar misteru Freizeru, un viņai radās iespaids, ka �is cilvēks spēj būt visai tirānisks. Pēc Kolina vārdiem D�emma saprata, ka Perigrins Freizers terorizējis, Urdījis un nonicinājis savu vecāko dēlu tik ilgi, kamēr pie�runājis strādāt darbu, ko dēls ienīda.

Kolins atklāja, cik slikti viņam veicies ar automa�īnu pār�do�anu. Kā piemēru �im "slikti" Kolins minēja reizi, kad pie viņiem ieradusies kāda vientuļā māte ar trim bērniem; vi�ņas graba�ai bija simt �etrdesmit tūksto�u jūd�u nobrau�kums. Kolins pārdeva viņai automa�īnu par zemāku cenu, nekā viņi pa�i bija to iegādāju�ies. �o starpību tēvs atvilka Kolinam no algas. Tēvs tic, ka cilvēks ir jāmāca un pret visiem jāizturas vienādi godīgi. Tie�i tāpat viņ� būtu rīko�jies ar jebkuru citu savu darbinieku, tāpēc, protams, dēls ne�bija izņēmums.

Skaidrs, D�emma noteica, tomēr nespēja tam piekrist. Kolins tur atradās, tikai paklausot tēva vēlmei; vai tad viņ� nebija pelnījis kādu laipnību pretī?

Tālāk Kolins pateica par iepazī�anos ar D�īnu un to, ka sievietes skaistums un izturē�anās iedvesa viņam godbijību. Viņ� pat nespējis bilst ne vārda. Ja viņa pati man nebūtu piezvanījusi, es viņu nekad vairs nesatiktu.

Redzot Kolina omu �ajā dienā, D�emma iedomājās, ka var�būt tā būtu pat labāk.

Kad Kolins stāstīja, kā pārcēlies uz Ri�mondu un dzīvojis kopā ar D�īnu, viņa balsī ieskanējās skumjas. Bet balss at�dzīvojās, tiklīdz viņ� atzinās, kā palīdzējis D�īnai strādāt ar izskatāmajām lietām. Es daudz iemācījos par likumdo�a�nu un to, kā likumi tiek piemēroti, kas ir un kas nav jādara. Es pat vācu materiālus da�ām lietām.

D�emma vēlējās piebilst: "Viņa tevi izmantoja kā bezmak�sas advokāta palīgu." Tomēr skaļi viņa sacīja: Roja sacīja, ka tev labi veicas mīklainu gadījumu atrisinā�ana. Vai izde�vās atklāt arī kādu D�īnas vadītu lietu?

Kolins kautrīgi paraustīja plecus. Da�as. �ad un tad. Ne pārāk daudzas. Atceros, bija kāda lieta, kad D�īna aizstā�vēja vīrieti, kur� apgalvoja, ka tobrīd, kad noslepkavota vi�ņa sieva, bijis citā �tatā. Ta�u viņa kredītkartes pārskati lie�cināja, ka viņ� atradies tuvu nozieguma vietai. Es izlikos par smagās ma�īnas �oferi un uzdevu da�us jautājumus vietā, kur �ā vīrie�a kredītkarte lietota. Atklāju, ka �o karti lieto�jusi viņa mīļākā. Viņa kaut ko nogāza no vitrīnas, un neviens nepievērsa uzmanību tam, kā viņa parakstījās. Tā bija slep�kavība aiz atriebības, jo vīrietis bija viņai pateicis, ka atgrie�zīsies pie sievas.

-��� Izskatās, ka esi veicis �erifa pienākumus vēl pirms ofi�ciālas stā�anās �ajā amatā.

Pirmo reizi �ajā dienā Kolins pasmaidīja. Tu man liec atcerēties to, par ko gadiem ilgi neesmu domājis.

-��� Un kad tu iz�ķīries ar D�īnu? Es domāju pirmo reizi?

-��� Kad sliktais manā dzīvē nomāca labo? Mēs ar tēvu strī�dējāmies, jo se�us mēne�us es ma�īnas biju atdevis gandrīz par velti.

-��� Vai viņ� tev lika samaksāt par tām?

-��� O, jā, Kolins sacīja, tikai man bija vienalga.

-��� Jo ar D�īnas algu pietika jums abiem? D�emma vaicā�ja un nepamanīja, kā bija drūmi saraukusi pieri.

-��� Nē. Savu algu viņa paturēja sev. Es maksāju par visu, izņemot drēbes. Ja es pirktu arī tās, ātri vien bankrotētu. Acīmredzot viņ� bija cerējis D�emmu sasmīdināt, ta�u tas ne�izdevās.

-��� Esmu apmulsusi, D�emma sacīja. Tēvs lika tev mak�sāt iztrūkumu, bet tu pabalstīji D�īnu? Pagaidi! Tev ir kāda sen�a dibināts trasta fonds.

Kolins pastāstīja viņai par datorprogrammu, kuru tagad iz�mantoja daudzās ma�īnu pārdo�anas kompānijās visā valstī.

Viņai bija vajadzīgs kāds brīdis, lai aptvertu tikko dzir�dēto. Tad jau pieņemu, ka tu vari atļauties gan māju, gan mēbeles. Viņ� raudzījās D�emmā, lai redzētu, kā �ī jaunā informācija draudzeni ietekmējusi, ta�u viņas seja nepauda neko. Kas īsti notika ar tavām un D�īnas attiecībām?

-��� Tā bija gļēvulība no manas puses, Kolins sacīja, stās�tot par pirmo reizi, kad viņ� glu�i vienkār�i devās projām. Ja es toreiz būtu palicis un ar viņu runājis, varbūt spētu mainīt viņas domas, varbūt tās būtu citādas, nekā viņa man pateica vakar.

Beidzot Kolins atklāja, kas no D�īnas sacītā viņu tik ļoti nomācis.

D�emma uzmanīgi klausījās un brīnījās, kā D�īna pama�nījusies visu pagriezt tā, lai izskatītos, ka vainīgais ir Kolins, bet viņa tikai nabaga upuris. D�emmai nācās valdīt dus�mas. Viņai gribējās pateikt, ka nav jābrīnās par to, kālab D�ī�na nevēlas zaudēt Kolinu. Kur gan viņa atradīs citu vīrieti, kur� maksās īri, palīdzēs atrisināt krimināllietas un ieprieci�nās naktī?

Tomēr D�emma secināja, ka gudrāk būs savas domas ne�izpaust.

-��� Vienā mirklī viņa sūdzas, ka esmu pārāk labs, Kolins sacīja, bet jau nākamajā apgalvo, ka esmu pa�a nelabā iemiesojums.

-��� Ja reiz viņa zināja, kas notiek, ka tu ienīsti savu darbu un ka, viņas vārdiem runājot, slēpies viņas dzīvē, kāpēc viņa pūlējās tevi atgūt? Kas viņai tevī patīk?

-��� Es labi izskatos smokingā, Kolins paskaidroja.

Smiekli D�emmai nenāca, lai gan viņ� bija mēģinājis pa�jokot. Un vēl kas?

Kolins divdomīgi paraudzījās uz viņu. D�īna vienmēr tei�ca, ka esmu ļoti labs gultā. Man piemīt kāda druska izturības.

-��� Oho! D�emma sacīja, plati iepletusi acis. Vai tu runā par �etrām vai piecām minūtēm?

Kolins sāka smieties. D�emma, tu man laupīsi drosmi.

Viņa pasmaidīja. Nu, vismaz man izdevās tevi sasmīdi�nāt.

-���� Paldies! viņ� noteica, saņēma D�emma roku un no�skūpstīja delnas apak�pusi. Zinu, ka D�īna jutās sāpināta un dusmojās, bet�

-��� Viņas piezīmes joprojām spēj tevi dziļi ievainot, D�em�ma piebilda. Tu, protams, zini, ka visas tās pretrunas lie�cina, ka viņa melo.

-��� Vai tu tā domā?

-��� Noteikti. D�emma uz mirkli apklusa. Un kā tu tiksi galā ar saviem vecākiem? Viņiem D�īna ļoti patīk. Tavs tē�tis būs ļoti apbēdināts, kad uzzinās, ka D�īna viņam vairs negatavos ēdienu.

-��� Es jau pieradināju tēvu pie sāpēm, kad atteicos strādāt autotirdzniecības firmā.

-��� Tu tomēr vēl jūties ļoti vainīgs, ja? D�emma vaicāja.

-��� Un ar tevi tā nebūtu? Vai tu nekad neesi jutusies slikti, kad kādu sāpināji? Tā kā D�emma neatbildēja, Kolins uz�stājīgi turpināja: Nu? Ja es te atkailinu savu dvēseli, tad jau arī tu vari.

-����� Kad nomira mans tēvs, māte bija pilnīgi sagrauta. Mamma viņu mīlēja bezgalīgi un absolūti. Un itin visā bija no viņa atkarīga. Viņa vēlējās, lai es pārņemu pienākumus, kurus tēvs veica mājās.

-��� Salabot ma�īnu un tamlīdzīgas lietas?

-��� Vairāk vai mazāk. Viņa gribēja, lai maksāju rēķinus, at�ceros, kad jāsamaksā apdro�inā�ana. Kad virtuvē saplīsa ka�nalizācijas caurule, viņa gaidīja, lai es izsaucu santehniķi. Kad sacīju, ka man jāpilda ļoti daudz mājasdarbu un es nevaru parūpēties par visu, māte sadusmojās. Viņa teica, ka no tā�das meitas neesot liela labuma.

-��� Cik tev toreiz bija gadu?

-��� Divpadsmit.

-�� Krietni par maz, lai to visu darītu, Kolins sacīja. Vi�ņas pienākums būtu tev palīdzēt.

-��� Ne jau vienmēr "pienākums" nozīmē, ka tā notiek. Pa�tiesībā manā dzīvē tā nenotiek nekad. Es nespēju izturēt mā�tes prasības un meklēju mierinājumu grāmatās. Es pastāvīgi lasīju, mācījos, veicu pētījumus. Turklāt es tik ļoti skumu pēc tēta, ka tas jau sāka līdzināties ļaunai slimībai. Bija pat grūti sakarīgi domāt.

-��� Un ko darīja māte?

-��� Pievērsās manai jaunākajai māsai, kura piepildīja visas mammas cerības un ilgas. Abas kopā viņas izgudroja, kā va�dīt saimniecību. D�emma paraudzījās uz Kolinu. Vai re�dzi? Es zinu daudz par to, ko nozīmē justies vainīgai.

-��� Vai zini, ko es domāju? Kolins vaicāja. Vainīgai va�jadzētu justies tavai mātei, nevis tev. Vispirms viņai vajadzē�ja raizēties par tevi un tavu māsu. Viņai nebija nekādu tiesī�bu uzkraut bērniem pieaugu�a cilvēka pienākumus. Arī tev ne.

-��� Paldies, D�emma teica. Un es domāju, ka ik vārds, ko D�īna sacīja par tevi, bija meli. Viņa tik ļoti vēlējās tevi atgūt, ka sacīja visu, ko vien spēja iedomāties, lai tikai' tev rastos sajūta, ka tu nedrīksti viņu pamest.

-��� Jā, Kolins noteica un pasmaidīja. Viņ� mirkli klusēja, tad vaicāja: Un kādas mēbeles mums būtu jāiegādājas?

D�emma nopētīja Kolinu no galvas līdz kājām. Pēc treni�ņa viņa muskuļi joprojām bija saspringti.

Kolins pamanīja, kā D�emma viņu nopēta, un viņa plak�sti pavedino�i pievērās.

-��� Ir vajadzīga izturība, viņa sacīja.

-��� Man? Kolins pārvaicāja. Ar mani viss ir kārtībā. Es reiz sēdēju uz rezervistu soliņa�

-��� Nē. Es gribēju sacīt, ka mums nepiecie�amas patie�ām izturīgas mēbeles.

Kolins atkal iesmējās. Tu neļausi man uzspodrināt pa��apziņu, vai ne? Vispirms tu nokritizē gan mani, gan seksu ar mani, bet pēc tam vēl saki, ka varu salauzt mēbeles, tikai apsē�oties uz tām.

-���� Domāju, ka varēsi pierādīt manu kļūdī�anos gan par vienu, gan otru, D�emma klusi sacīja.

-��� Ar vislielāko prieku, viņ� atteica. Patiesi un no sirds.

D�emma paraudzījās pa automa�īnas logu, lai Kolins ne�redzētu silto gaismu, kas atmirdzēja viņas sejā.

-��� Paldies, viņ� sacīja.

Viņa paraudzījās uz Kolinu.

-��� Es to sacīju no sirds, D�emma. Paldies, ka mani uzklau�sīji. Pagāju�ajā naktī es vispār neesmu gulējis un jau piecos no rīta biju Maika sporta zālē.

-��� Viens pats?

-��� Jā. Slikti, ko?

-���� Ļoti slikti. Ja būtu izslīdējis smagais svaru stienis, tas varēja tevi nonāvēt.

Kolins joprojām turēja D�emmas roku. Domāju, ka nā�kamreiz tu nāksi kopā ar mani.

-��� Rīt pusseptiņos bū�u tur.

-���� Es gaidī�u, Kolins noteica un iestūrēja auto stāvlau�kumā.

Kā jau D�emma bija nojautusi, mēbeļu veikals bija izvie�tots milzīgā noliktavā. Izskatījās, ka tā ple�as itin visur un tai nav ne gala, ne malas. Viņa nenoturējās un izstāstīja Kolinam par savām grūtajām pārdomām, kādu apģērbu izvēlēties.

-�� Tavs minējums bija pareizs, viņ� pateica, izkāpa no ka�bīnes un tad izņēma aiz sēdekļa aizlikto mājas plānu, kas bija satīts biezā rullī.

Tikusi ārā no automa�īnas, D�emma apgāja tai apkārt un nostājās viņam blakus. Cik daudz mēbeļu tu vēlies nopirkt?

Viņ� pasniedza D�emmai plastikāta maciņu, kurā bija mē�roga lineāls, mehāniskie zīmuļi un da�i trīsstūra lineāli. Vai proti ar tādiem apieties?

-���� Pavisam nedaudz. Tu �ajā dienā esi iecerējis sagādāt mēbeles visai mājai, vai ne?

-���� Taisnība, viņ� piekrita. Es nevēlos vairs nevienu nakti pavadīt savā dzīvoklī, tāpēc gribu tikt ar visu galā. Turklāt pa�laik visi Edilīnas iedzīvotāji jau zina, ka esmu iegādājies māju. Kādēļ tad pūlēties to joprojām paturēt no�slēpumā? Vai tev ir kādas iemīļotas krāsas?

-���� Lai kādā krāsā būtu grāmatas vāks, man tas patīk. D�emmu pamazām sāka pārņemt sajūta, ka viņa labprātāk pagaidītu Kolinu automa�īnā. Līdz �im viņa uz mēbeļu vei�kaliem bija gājusi tikai tādēļ, lai pavadītu draugus, kuri drīz pēc tam grasījās precēties. Kolin, viņa nedro�i ierunājās.

-��� Es patie�ām nezinu�

Viņ� atvēra stikla durvis, un D�emma ieraudzīja akriem lielu platību, kas pilna ar mēbelēm. Virs galvas klusi dūca ventilatori. Pa labi atradās gara rinda ar antikvitā�u veika�liem, pa kreisi bija izvietoti visda�ādākie gaismas ķermeņi.

-���� Uz priek�u, Renforda! Esi drosmīga, Kolins mudi�nāja.

-��� Nezinu, ar ko lai sāk.

-����� Es gribu nopirkt dīvānu, Kolins stingri paziņoja.

-��� Kaut ko, uz kā es varētu nosnausties.

-���� Man �ķiet, ka tava dzīvojamā istaba nav pietiekami lie�la, lai tajā varētu novietot kaut ko tādu, D�emma atteica bez mazākās smaida ēnas sejā.

Kolins pielika roku pie sirds. Jau atkal esmu ievainots. Uz priek�u! Vai ari noslēp�u tavus cimdus, un tu vairs ne�varēsi boksēties.

D�emma savilka plaukstas dūrēs un pielika tās sev pie de�niņiem. Tad es tevi pievārē�u ar kailām rokām.

-�� Vai varu jums palīdzēt? ievaicājās kāda sieviete viņiem aiz muguras.

Nokaunējusies D�emma nolaida dūres.

-��� Mēs �odien vēlamies iegādāties mēbeles visai mājai, Kolins sacīja. Piegāde ir bez maksas, pareizi?

-���� Protams, sieviete smaidot atbildēja. Ar ko vēlaties sākt?

-��� Ar dīvānu, Kolins un D�emma vienā balsī atbildēja.

Pārdevēja devās uz priek�u, un viņi sekoja. Ādas vai

auduma? Izliektiem vai taisniem paroceņiem? Ar augstu vai zemu atzveltni?

-��� Auduma, izliektiem, augstu, D�emma noskaitīja.

Un Kolins tajā pa�ā laikā paziņoja: Ādas, taisniem, zemu.

-���� Ak, jūs, jaunlaulātie! sieviete noteica. Labi, nāciet �urp. Man ir ļoti liela pieredze �ādu domstarpību nogludinā�anā.

Ne D�emma, ne Kolins nemēģināja gaisināt viņas kļūdai�no iespaidu par to, ka abi ir tikko apprecēju�ies.

* * *

-��� Vai esi izsalkusi? Kolins vaicāja un izņēma no papīra turzas vienu no divām milzīgajām sviestmaizēm. Atpakaļce�ļā no mēbeļu veikala viņi bija apstāju�ies, lai tās nopirktu. No vietas, kur viņi iegādājās sviestmaizes, Kolins bija aiz�sūtījis Ljūkam īsziņu; kad viņi atgriezās, Ljūks ar Remu jau gaidīja. Trīs vīrie�i ienesa mājā milzu izmēra matraci un gul�tas karkasu, ko Kolins un D�emma bija ievietoju�i automa��īnas kravas kastē.

-��� To mēs varējām ienest arī pa�i, D�emma sacīja Koli�nam.

-��� Paldies, bet nē, Kolins atteica.

D�emma, ejot aiz vīrie�iem, nesa iepirkumu somas, kas bija pilnas ar palagiem un dvieļiem. Viņa noņēma cenu zī�mes un ielika visu veļas mazgājamā ma�īnā, kamēr vīrie�i salika gultu.

Tiklīdz gulta bija novietota uz grīdas, Ljūks un Rems de�vās projām. Kolins ar D�emmu palika divatā stāvam pie vir�tuves letes.

-���� Esmu izbadējusies, D�emma paziņoja. Viņa paņēma savu sviestmaizi un ūdens pudeli, bet pēc tam devās uz dzī�vojamo istabu un apsēdās uz skaistā paklāja.

Ienāca Kolins. Viņam rokā bija pudele auksta �ampanie�a un divas glāzes. �ampanieti atveda Rems un sacīja, ka to sūta Tesa. Ko tad tu pamanījies tādu izdarīt, ka iepatikies viņai tik ļoti, lai viņa tev sūtītu �ampanieti?

-��� Rems sacīja, tas esot tāpēc, ka es patīku Maikam.

-���� Tā varētu būt. Viņa savu brāli vērtē ļoti augstu. Ko�lins nokoda kumosu no savas sviestmaizes. Ko�ļādams ēdie�nu, viņ� pacēla ūdens pudeli un sacīja: Lai būtu vairāk tādu dienu kā �ī!

-���� Patiesību sakot, es labprātāk pavadītu �etras stundas sporta zālē, D�emma atzinās.

-���� Es arī, Kolins piekrita. Viņi smaidot paskatījās viens uz otru.

Viss �ajā dienā piedzīvotais it kā aizslīdēja viņiem gar acīm. Abi bija smēju�ies, mēģinot iztēloties, kā jaunās mē�beles izskatīsies Kolina mājā. Ar �o uzdevumu abi tika ga�lā vienlīdz slikti. Pārdevēja, kas viņus apkalpoja misis Elisa ar trīsdesmit gadu ilgu darba pieredzi bija pieradusi pie �ādiem pāriem. Viņa parādīja, kā veikt vajadzīgos mē�rījumus un izvēlēties katrai istabai atbilsto�āko iekārtoju�mu.

Pagāja apmēram stunda, līdz viņi sāka saprast, kas īsti jādara, un pēc tam glu�i apmierināti biedriskā atmosfērā turpināja iesākto. Viņiem labi padevās atrast kompromisus, turklāt, kā D�emma sacīja, māja pieder Kolinam. Kad mi�sis Elisa aizrādīja, ka tur ta�u dzīvos arī D�emma, viņi ne�iebilda.

Viņi apmulsa un apstājās vienīgi pie tre�ās guļamistabas iekārto�anas. Ar otro viss bija norisinājies pavisam vienkār��i. Viņi tai pie�ķīra viesu guļamistabas statusu un paredzē�ja, ka tur atradīsies divas vienādas gultas.

-��� Un bērnistaba? misis Elisa vaicāja.

D�emma un Kolins klusējot skatījās uz pārdevēju.

-���� Tā jau dzīvē notiek, viņa smiedamās sacīja. Kad abi joprojām klusēja, viņa piebilda: Labi, pagaidām �o istabu atstāsim tuk�u.

Visu dienu D�emma spēcīgi izjuta Kolina klātbūtni un to, ka nemitīgi tika pieminēta abu kopīgā nākotne. Kad viņi sā�ka izraudzīties naktsgaldiņu, misis Elisa vaicāja, kur� kurā gulēs pusē. Kuram patīk gultā lasīt? Vai viņi naktī skatās te�levīziju?

Abi izlikās, ka biju�i kopā jau ilgu laiku; tiesa, apprecēju��ies tikai nesen.

Tomēr katru reizi, kad pārdevēja pieminēja kaut ko, kas atgādināja par fizisku kopā bū�anu, D�emma un Kolins pa�raudzījās viens uz otru. Pirmās reizes �ie skatieni bija kaut�rības pilni, ta�u, dienai ritot, tie aizvien ieilga. Kad misis Eli�sa runāja par bērnistabu, Kolins saņēma D�emmas roku un paturēja savējā.

Kādā brīdī, kad viņi izklāja uz pusdienu galda mājas plānu un, pārlieku�ies tam pāri, to cītīgi pētīja, un misis

I lisa bija aizgriezusies, Kolins noskūpstīja D�emmu. Tas bija a�s un maigs skūpsts, it kā Kolins būtu skolas puika, kur�, skolotājam neredzot, dara kaut ko neatļautu. D�em�ma iesmējās. Pēc tam viņi vairākas reizes sadevās rokās, un Kolins uz īsu brīdi divas reizes apskāva D�emmas ple�cus.

Ja kāds būtu viņus vērojis, tad nekādā ziņā ne�aubītos, ka abi patie�ām ir pāris.

Mājupceļā viņi atkal izturējās kā parasti draugi runāja par iegādātajām lietām, par to, kas katram paticis un kas ne.

D�emma gremdējās atmiņās par pieskārieniem un skatie�niem, ko viņai bija veltījis Kolins. Pēc Kolina sejas izteiksmes sprie�ot, arī viņ� domāja par to pa�u.

Jau nākamajā sekundē abi bija apskāvu�ies un skūpstījās.

-��� Es alku pēc tevis jau visu dienu, Kolins sacīja.

-��� Un es pēc tevis. D�emma neatklāja, ka cie�ais Kolina tuvums, pārliek�anās pār mājas plāniem, viņa elpas pieskā�riens viņas vaigiem brī�iem lika viņai aizvērt acis.

-���� Mēs sacījām� Kolins ierunājās un atrāvās no D�em�mas.

-���� Kuram gan rūp vārdi? D�emma iebilda, kad Kolins noskūpstīja viņas kaklu. Viņai patika tas, cik Kolins ir liels, cik smags. Kad viņ� pārvilka kreklu sev pāri galvai un D�emma ieraudzīja vīrie�a medus krāsas ādu, viņai teju aiz�rāvās elpa.

-���� Man te nav prezervatīvu, viņ� sacīja, un balsī ieska�nējās kāda traģiska nots.

-��� Triss man izrakstīja tabletes, D�emma pavēstīja.

Kolins noskūpstīja D�emmu kaislīgāk. �oreiz es gribu

visu izdarīt daudz labāk, viņ� no�ukstēja, tad pacēla D�em�mu un nesa uz guļamistabu. Tur viņ� uzmanīgi noguldīja D�emmu uz matra�a pārklāja.

Bija maiga pievakare, un pa logu aizvērtņu spraugām is�tabā ieplūda zeltaina gaisma, kas piepildīja visu telpu.

-���� Es gribu tevi redzēt, viņ� �ukstēja un lēnām sāka D�emmu izģērbt. Novilcis viņas kreklu, Kolins noskūpstīja sievietes plecus, rokas un pēc tam savām lūpām piespieda katru viņas pirkstu. D�emma aizvērtām acīm gulēja un iz�baudīja sajūtas, ko sniedza �ā brīni�ķīgā vīrie�a pieskārieni.

Kolins viņu pacēla aug�up, viņa spēcīgās rokas glāstīja D�emmas muguru, abu lūpas bija sakļautas skūpstā, Kolina mēle ieslīdēja viņai mutē. Viņ� atsprādzēja D�emmas krū��turi, un viņa platās plaukstas glāstīja sievietes krūtis. D�em�ma kaislē ievaidējās.

Pēc tam Kolins novilka viņai d�insus, vispirms tos lēnām atdarīja, skūpstīja viņas kājas un nesteidzīgi virzījās zemāk. Kad Kolina plaukstas apmīļoja viņu, pieskaroties apak�biksītēm, viņa piekļāvās vīrietim jo cie�i un vēlējās viņu jau tū�līt, �ajā pa�ā mirklī'.

-��� Vēl ne, mana saldā, viņ� �ukstēja, kad attaisīja arī pats savus d�insus un noslidināja tos no kājām.

D�emmai patika just Kolina ādas pieskārienu. Vīrie�a au�gums bija spēcīgs, tvirts, ar milzīgiem, lieliskiem muskuļiem. Viņa vēders bija stingrs, bez nevienas tauku krociņas. Viņa pārslidināja tam pirkstus, izbaudīdama to slīdē�anu zemāk un zemāk.

Kad D�emmas roka sasniedza meklēto, bija Kolina kārta ievaidēties. Viņa nostūma Kolinu uz gultas un glāstīja visu viņa augumu, izbaudīdama �ī kailā ķermeņa pievilcību. To pat varēja izmantot, lai mācītu citiem, kādam jābūt vīrietim. Tas pārspēja visus televīzijā rādītos futbolistus.

D�emma ātri atbrīvojās no savām apak�biksītēm un uzsē�dās jāteniski Kolinam virsū. Viņ� palīdzēja to izdarīt, un D�em�mai likās, ka tūlīt noģībs. Viņa tik ilgi bija alkusi pēc Kolina.

Spēcīgās vīrie�a rokas uz vidukļa vadīja viņas kustības. Kolins glāstīja viņas muguru, gurnus un dibenu. Skaista, viņ� �ukstēja. Tu esi ļoti skaista�

Kolins pagriezās un noguldīja D�emmu uz muguras. Tie bija ilgi, brīni�ķīgi mirkļi, kad viņ� D�emmu ieguva maigām, glu�i samtainām kustībām.

Atceroties iepriek�ējo reizi, D�emma domāja, ka viņ� beigs ātri un bauda ilgi neturpināsies. Ta�u Kolins neapstā�jās. Viņ� tikai uz mirkli piebremzēja un apbēra D�emmu skūpstiem. Viņa roka ieslīdēja D�emmai starp kājām un snie�dza viņai vēl neiepazītu baudu. Tā bija glu�i jauna pieredze. Likās, viņ� prot atrast vietiņas D�emmas ķermenī, par ku�rām viņai pa�ai iepriek� nebija ne jausmas. Kolina pirksti zi�nāja, kur piespiest cie�āk, kur paberzēt, bet kur noglāstīt.

Kad D�emma bija uzlidojusi tādās baudas virsotnēs, kā�das agrāk vēl nekad nebija izjutusi, Kolina loceklis atkal ieslīdēja viņā. Maigie grūdieni lika D�emmai ieķerties vīrie�a mugurā, viņas spēcīgās kājas bija apvītas Kolina viduklim, tās kļāva vīrieti cie�āk klāt.

Un atkal brīdī, kad D�emma jau tuvojās baudas kulmi�nācijai, viņ� atkāpās.

-��� Vai tev ir labi? viņ� pavaicāja, kad bija noslīdējis viņai blakus.

-��� Es varētu nomirt, viņa izdvesa.

-��� Lieliski, viņ� atteica un apgrieza D�emmu uz vēdera, tad viņa lielās plaukstas aptvēra D�emmas vidukli un pacē�la viņu aug�up. Viņ� ieslīdēja D�emmā no aizmugures, un viņa ar rokām atspiedās pret sienu.

Kad grūdieni kļuva spēcīgāki, D�emma izdvesa: Jā! Ak,

jā!

-��� Es negribu tev nodarīt sāpes, Kolins maiga balsī sa�cīja.

-��� Domā, ka neesmu pietiekami spēcīga, lai varētu tevi uz�ņemt? viņa pāri plecam vaicāja.

-��� Ja? viņ� noteica. Tikai pasaki, ja kļūst par stipru.

Viņ� ietriecās D�emmas augumā ar tādu spēku, ka viņa

gandrīz nespēja noturēties. Viņai tas tik ļoti patika!

Sajutusi tuvojamies kulmināciju, D�emma pagriezās uz muguras un pastiepa viņam pretī rokas.

-��� Esi gatava? Kolins smaidot vaicāja.

-��� Jā, viņa atbildēja, un Kolins viņā ieslīdēja vēlreiz, un �ajā reizē viņ� aizveda abus līdz baudas virsotnei.

D�emmas augumu pār�alca trīsas, tās bija tik spēcīgas, ka viņa pat nodrebēja.

Pēc da�ām minūtēm Kolins, sviedriem klāts, novēlās D�emmai blakus.

-��� Tas ir labākais, ko esmu savā dzīvē pieredzējusi, viņa no�ukstēja.

Kolins pacēla viņas roku un noskūpstīja delnu. Vēl īsti neesmu pārliecināts, bet domāju, ka varu sacīt to pa�u.

Viņa pagriezās uz sāna un paraudzījās uz Kolinu. Vīrie�a tum�ie mati bija izspūru�i, un augumu klāja mirdzo�as svied�ru lāses. Viņai likās, ka vēl nekad Kolins nav izskatījies la�bāk. Biju pilnīgi pārguru�i, ta�u �ī diena izrādījās lieliska.

-��� Par spīti tam, ka strīdējāmies par dīvāniem?

-��� Var būt, ka tie�i tāpēc. D�emma pārslidināja delnu Ko�lina vēderam. Tu redzēsi, ka man bija taisnība par ādas ap�uvumu. Tas �ajā mājā neiederētos.

-��� Izņemot manu krēslu.

-��� Nespēju pat noticēt, ka tu sameklēji tādu, kuram paroceņi ir atvirzāmi tā, lai varētu ērti novietot alus skārdeni.

-��� Vai arī tējas krūzi, Kolins piebilda. Tavuprāt, es ne�zinu, ka tas kafijas galdiņ�, ko tu izvēlējies, varētu būt iz�mantojams arī kā rakstāmgalds?

-�� Tu jau nopirki rakstāmgaldu, D�emma aizstāvēdamās sacīja.

-�� Tāpēc, ka es mēdzu sēdēt pie rakstāmgalda. Tu savu jau�ko, mazo nekārtību izvieto vienkār�i uz paklāja.

-��� Vecs ieradums, D�emma sacīja. Kolins pastiepa roku, un viņa atbalstīja galvu pret to. Patiesībā man patīk viss, ko tu nopirki.

-�� Mēs nopirkām, viņ� precizēja. Es nekad nebūtu iedo�mājies vecās lietas jaukt kopā ar jaunajām.

-��� Laikam jau joprojām atceros Sāras māju.

-���� Sāra uzskata, ka nekam nav jābūt jaunam. Ceru, ka visas iegādātās mantas �eit izskatīsies lieliski un, pateicoties mērījumiem, te būs arī novietojamas.

-��� Misis Elija mums daudz palīdzēja.

-��� Viņai izdevās izdomāt, kā visur salikt pēc iespējas vai�rāk, vai ne? Kolins paraudzījās uz D�emmu. Un ko mēs darīsim ar virtuves skapī�iem? Kā tos piepildīsim?

-��� Neskaties uz mani, D�emma attrauca. Es neprotu gatavot.

-���� Esmu pieredzējis, ka tu vari pagatavot lielisku omleti un nepārtraukti lielies ar savu ruleti.

-���� Es to pieminēju tikai vienu reizi! Un arī tikai tādēļ, lai atbildētu uz tavu jautājumu. Un kur� gatavoja sautēto liel�lopa gaļu, kas tev tā gar�oja? D�īna?

-��� Vai joprojām esi greizsirdīga? D�īna nekad negatavotu kaut ko tik ikdieni�ķu. Ja ēdiena gatavo�ana nav saistīta ar pannu, kādas tiek tirgotas vienīgi Parīzē, D�īna pat neķeras klāt. Vai mēs vēl daudz runāsim par viņu?

-���� Nē, ja vien tu pats to nevēlēsies, D�emma nopietni atteica.

Kolins atkal noskūpstīja viņas delnu. Paldies, bet laikam bū�u sasniedzis robe�u, kad tas vairs nav nepiecie�ams. Nezinu, kā tu, ta�u es esmu izsalcis.

-��� Pēc manis vai pēc ēdiena?

-��� Pēc ēdiena! Kolins atbildēja, piecēlās no gultas un uz�vilka bikses.

D�emma vēroja, kā viņ� iziet no istabas, kā kustas viņa izcilie muskuļi. Viņa skaļi sacīja: Izskatās, ka medusmēne�sis ir beidzies.

Pie durvīm Kolins atskatījās. Pabaro mani, un pēc tam es tev parādī�u, ka tas ir tikai sācies.

Paķērusi no grīdas Kolina sporta kreklu, D�emma uz�rāva mugurā un tad steidzās viņam pakal uz dzīvojamo is�tabu.

Kolins bija paguvis apēst vien divus kumosus, kad iedzinkstējās viņa mobilais. Viņ� to izņēma no kabatas. Tā ir ziņa no Rojas, viņ� sacīja, izlasījis īsziņu. Man tagad jāiet. Edilīnā notikusi laupī�ana.

D�emma nekavējoties pielēca kājās. Tev būs nepiecie��ams �is? viņa vaicāja, norādīdama uz sporta kreklu, kas bija viņai mugurā.

-��� Jā, viņ� atbildēja, uzvelkot zeķes un kurpes. Kad viņ� paraudzījās aug�up, D�emma bija novilkusi sporta kreklu un tagad viņa priek�ā stāvēja glu�i kaila. Jau tad, kad D�em�mai mugurā bija platās ikdienas drānas, viņas augums izska�tījās skaists, un Kolinam patika gultā tam pieskarties, ta�u tagad viņa bija pavisam kaila un līdzinājās Vargasa attēlota�jām kārdino�ajām daiļavām.

Kolins stāvēja un platām acīm vērās viņā, tad grīļīgi at�kāpās, līdz atdūrās pret sienu. Ooooooo� Tas bija viss, ko viņ� spēja pateikt.

Mazliet nokaunējusies, D�emma tomēr jutās ļoti apmie�rināta ar Kolina reakciju un sacīja: Tev jāiet.

-��� Nevaru, Kolins atbildēja. Kājas neklausa. Un sma�dzenes ir glu�i beigtas.

-��� Es� D�emma sacīja un paspēra soli.

-��� Stāvi! Kolins uzsauca. Ja tu pakustēsies un kaut nie�cīgākā tava auguma daļa nolīgosies, es glu�i vienkār�i no�kritī�u miris tepat uz vietas.

D�emma pūlējās apspiest smaidu, tomēr viņai tas neiz�devās. Lai notiek. Es palik�u stāvam, bet tu dosies glābt Edilīnu. Kā tu domā, vai kāds no letes no�iepis pīrāgu?

-��� Nezinu, Kolins sacīja, piegāja pie D�emmas, pieliecās un mīļi noskūpstīja viņu uz lūpām. Viņ� pakāpās atpakaļ un pārslidināja plaukstas viņai pār sāniem. Ceru, ka Rojai bi�ja patie�ām labs iemesls mani aicināt, Kolins noteica, un gandrīz izskatījās, ka viņam gribas kliegt. Tad viņ� aizgāja.

Laupī�ana bija notikusi vienā no Edilīnas jaunākajām mā�jām. Pēc Kolina domām, divdesmit akros agrākās lauksaim�niecības zemes bija uzcelts pārāk daudz māju, kas atradās pārāk cie�i kopā. Kad pirms pieciem gadiem sākās celtniecī�bas darbi, Edilīnas vietējie iedzīvotāji mēģināja to apturēt, ta�u viņiem nekas neizdevās. Lielpilsētas iedzīvotājus apbūra doma par apme�anos "savādajā mazpilsētā Edilīnā Vird�īnijas �tatā, vietā, ko nav mainījis laika ritējums", kā vēstīja reklāmas, un viņi izķēra �os īpa�umus, kamēr tie vēl nebija pabeigti. Kop� tā laika uz turieni bija pārcēlu�ies daudzi cil�vēki. Lai gan Edilīnā atradās samērā tuvu daudzām lielām pilsētām, �iem cilvēkiem tā �ķita glu�i laucinieciska.

Kolins zināja diezgan daudz par tā dēvētajiem jaunpienācējiem lai cik ilgi viņi tur būtu nodzīvoju�i, �is vārds vi�ņiem bija kā pielipis; vairāk nekā citi Edilīnas pamatiedzī�votāji. Un ar laupī�anā cietu�o ģimeni Kolins bija pazīstams. Sieva bija mājsaimniece, audzināja meitiņu un trīsgadīgu dē�lēnu. Vīrs strādāja Portsmutā, un viņa darbs bija saistīts ar militāro jomu. Kolinam alla� bija licies, ka tā ir jauka ģime�ne.

Kas tad tev noticis? Roja vaicāja, kad Kolins iegāja mā�jā un viņa ieraudzīja kolēģa izspūru�os matus un miegaino skatienu. Viņa jau bija norobe�ojusi guļamistabu ar dzelte�no policijas lenti un nofotografējusi ar iebrukumu saistītās vietas mājā.

Kolins ar skatienu viņai lika klusēt.

-��� Ak jā, Roja noteica. D�īna� Viņa pasmīnēja par Kolina izskatu, kas liecināja, ka viņ� tikko izlīdis no gultas.

-��� Mēs iz�ķīrāmies, Kolins �ukstus pateica Rojai tādā to�nī, kas liecināja, ka vairāk viņ� neko nesacīs. Izstāsti, kas te īsti atgadījies.

Roja detalizēti ziņoja par nolaupīto briljanta gredzenu, īpa�niece to glabājusi slepenā nodalījumā, kas ierīkots viņas gultas stabā. Diem�ēl nebija nevienas fotogrāfijas, kurā gre�dzens būtu apskatāms. Sprie�ot pēc tā, cik liela nekārtība valda guļamistabā, var secināt, ka zaglim gredzena atra�a�na sagādājusi grūtības un prasījusi zināmu laiku. Manuprāt, tie biju�i vietējie jaunie�i, Roja piebilda. Iespējams, lai stā�tos pretī izaicinājumam. Domāju, ka viņiem glu�i vienkār�i paveicās gredzenu vispār atrast.

Kolins ielīda aiz nostieptās dzeltenās lentes un sāka ap�skati. Istabā patie�ām viss bija apgriezts kājām gaisā. Spil�veni no gultas nosviesti uz grīdas, paklāja stūris uzrullēts uz aug�u, krēsls apgāzts, tomēr kaut kas visā �ajā ainā �ķita neparasti. Izskatījās, ka istabas sakārto�ana prasīs tikai da��as minūtes. Viss bija izmētāts tā, ka likās zaglim �āda do�ma ienākusi prātā tikai pēdējā brīdī.

Gultas staba gals bija noskrūvēts, atklājot nelielu iedobu�mu iek�pusē. Tādā neko daudz nebūtu iespējams paslēpt, ta�u gredzens tur ietilptu ideāli. Viņam uzreiz ienāca prātā misis Elisa no mēbeļu veikala. Tikai cilvēks, kur� labi pārzi�na mēbeļu konstrukcijas, var zināt par �ādas vietas esamību gultas galā. Vai arī kāds, kuram pieder glu�i tādas pa�as mē�beles.

Jau tūdaļ Kolins lūdza Roju noskaidrot, kur� tuvākajā ap�kaimē iegādājies kaut ko �ādu. Viņa pierakstīja uzdevumu.

Kad Roja izgāja no istabas, Kolins apstaigāja telpu un vi�su nopētīja.

Uz kosmētikas galdiņa, kā jau ierasts, atradās smar�u pu�delītes un kosmētika, kā arī da�as ģimenes fotogrāfijas. Ska�pī viņ� nepamanīja neko tādu, kas �ķistu savandīts vai kam vispār būtu pieskārusies laupītāja roka. Likās, ka arī vannas istabā sve�ais neko nav meklējis.

Atgriezās Roja un pavēstīja, ka �ī gulta piederējusi aplau�pītās sievietes vecākiem un to izgatavojis viņas tēvs. Tāda gulta ir tikai viena.

�is ziņas Kolinu pārsteidza. Tikai cilvēks, kur� pazīst īpa��nieku, var zināt, ka gultas galā ir slepenais iedobums. Iz�skatījās, ka gredzenu nolaupījis kāds ģimenei tuvs cilvēks.

Kolins iegāja virtuvē. Tur sēdēja mājas saimniece un dre�bo�ās rokās turēja kafijas krūzi. Viņa sacīja, ka ir ļoti satrauk�ta, jo laupī�ana notikusi gai�ā dienas laikā.

-��� Es ārā apgriezu rozēm vecos ziedus, un bērni rotaļājās savā lielajā sētiņā. Pēc tam iegāju iek�ā, lai pagatavotu pus�dienas.. Tikai pēc tam, kad bijām paēdu�i, es pamanīju, ka guļamistabā pabijis sve�inieks, viņa stāstīja un iedzēra ka�fijas malku. Rokas joprojām trīcēja. Kaut es būtu izturēju�sies uzmanīgāk un pievaldījusi mēli!

Sieviete Kolinam pavēstīja, ka pirms da�iem mēne�iem no�mirusi viņas tante un mantojumā atstājusi briljantu gredze�nu. Iepriek�ējā reizē, kad viņa savu mazo dēlēnu bija paņē�musi līdzi uz Ārmstrongu veikalu, viņa �o gredzenu bija uzlikusi pirkstā. Ikviens varēja to redzēt. Puse apgabala ļau�u iepērkas tajā veikalā.

-���� Vai mēs runājam par daudziem briljantiem, kas katrs jāapdro�ina atsevi�ķi?

-��� Nē, ne glu�i, sieviete atbildēja. Gredzena centrā ir viens lielāks briljants, to ieskauj vairāki mazāki. Domāju, ka vidējais ir apmēram puskarātu liels, varbūt mazliet lielāks.

-��� Vai zināt, kāda ir tā vērtība?

-��� Man nav ne jausmas, viņa atteica un labu brīdi skatī�jās savā kafijas krūzē, bet tad pacēla galvu. Lielākais, di�vus vai trīs tūksto�us dolāru, bet dro�i vien toreiz devu mā�jienu, ka tas ir daudzkārt dārgāks.

Saimniece izskatījās ļoti vainīga. Kolins viņai silti uzsmai�dīja. Lielī�anās nav noziegums. Tā ta�u darām mēs visi. Pastāstiet par savu gultu! Kur� vēl zināja, ka gredzens pa�slēpts gultas stabā?

-��� Neviens! viņa uzsvērti sacīja. Tēvs man parādīja �o slēptuvi, kad vēl biju maza meitene. Mana māte bija ļoti stin�gra; reiz es kaut ko ļoti vēlējos, bet viņa sacīja "nē!", un tad tēvs man parādīja, kur viņ� glabā mazliet naudas. Tas bija mūsu noslēpums. Kad apprecējos, vecāki grasījās mums dā�vināt jaunas mēbeles, bet es palūdzu gultu, ko izgatavojis mans tētis. Viņ� zināja, kālab es to vēlos.

-��� Vai izstāstījāt vīram par slēptuvi?

-��� Nē. Un arī bērniem ne. Arī labākajai draudzenei ne. Par �o vietu neesmu stāstījusi pilnīgi nevienam. Tas bija mans mazais personīgais seifs.

-���� Vai jums ir brāļi vai māsas, kuriem tēvs varēja par to izstāstīt?

-���� Man ir brālis, kur� dzīvo Viskonsinā. Viņi ar tēvu ne�kad nav labi sapratu�ies, tāpēc es ļoti �aubos, ka tētis viņam būtu kaut ko tādu sacījis. Vai jūs domājat, ka viņ� atlidojis �urp un nozadzis gredzenu?

Nebija skaidrs, vai viņa to saka nopietni, vai arī tas domāts kā sarkasms. Kolins aizvēra piezīmju grāmatiņu un paraudzī�jās uz sievieti. Vai mājā vēl kaut kas neatrodas savā vietā?

-��� Neko tādu neesmu pamanījusi. Roja izstaigāja visas is�tabas. Viņa sacīja, ka esmu laba mājasmāte.

Kolins viņai mierino�i uzsmaidīja un palūdza �ajā naktī guļamistabu neizmantot. Viņaprāt, tas diez vai kaut ko mai�nīs, ta�u viņ� gribēja noņemt pirkstu nospiedumus.

�erifs ar vietnieci devās projām no aplaupītās mājas.

-��� Ko tu par to domā? Roja vaicāja, tiklīdz abi bija izgā�ju�i ārā. Sīkie cits citu sakūdīju�i?

-��� Nē, man tā vis neliekas. Kolins paraudzījās aug�up uz mājas logu un drūmi sarauca pieri. Viņ� nevēlējās atklāt, ko patiesībā domā par �o lietu. Instinkts viņam sacīja, ka �ī nav parasta laupī�ana.

* * *

Mājas saimnieces desmit gadu vecā meitiņa skatījās uz zaļu zaru pu�ķīti, ko māte bija nolikusi uz kumodes. Viņa parasti mēdza tur nolikt ziedus, visbie�āk rozes, ta�u �oreiz izrādījās citādi. Lapas bija garas, smalkas, gai�i zaļas un ļoti jaukas. Pu�ķīti māte bija apsējusi ar sārtu lenti. Meitene ne�zināja, ka tie ir vītola zari, un smaidot nolika nelielo pu�ķīti zem sava spilvena. Varbūt viņa sapnī redzēs, kas aplaupījis viņu māju un paņēmis mammas skaisto gredzenu.

Aizgājis no nozieguma vietas, Kolins joprojām nespēja ne�domāt par �o lietu. Prātā jaucās visda�ādākie spriedumi. Vis�vairāk viņ� vēlējās doties mājās un pastāstīt D�emmai par mīklaino lietu, kas tagad jāizmeklē.

Nebija jau tā, ka nekad agrāk Edilīnā nebūtu notiku�as laupī�anas, tomēr visbie�āk bija viegli izsecināt lietas būtī�bu. Zaglis mēdza izsist stikla durvis un iekļūt mājā. Parasti tika paņemts televizors, stereoiekārta un iztuk�ota rotaslie�tu kārbiņa. Pēc tam zaglis aizbēga pa otrām durvīm.

Ta�u �ajā reizē viss izskatījās glu�i citādi. Faktu, ka dur�vis nav uzlauztas, Kolins īpa�i nevērtēja. Daudzi Edilīnas iedzīvotāji mēdza atstāt durvis neaizslēgtas. Jo īpa�i dienā, kad īpa�nieks ir mājās.

Kolinam interesants �ķita tas, cik laupītājs vienkār�i at�radis slēptuvi gultas stabā. Sievietes rotu kārbas vāks bija pacelts, ta�u, kā viņa sacīja Rojai, laupītājs nekam pat nebija pieskāries. Kolinam tas lika secināt, ka laupītājs bijis kvalifi�cēts un, uzmetot tikai vienu skatienu juvelierizstrādājumiem kārbā, sapratis, ka nekā vērtīga tur nav.

"Un kāpēc mēbeles bija apgāztas kājām gaisā?" Kolins prātoja. "Vai viņ� būtu cerējis, ka policija noticēs viņ� mek�lējis krēsla apak�ā?"

Tas Kolinam ne�ķita ticami. Tomēr, pat nespējot atrast īsto pavedienu, viņ� saprata, ka strādājis profesionālis. Ta�u tas likās neloģiski. Kālab profesionālim būtu jānopūlas, lai iegūtu gredzenu, kur� ir tikai da�us tūksto�us vērts?

Iestūrējis automa�īnu garā�ā, Kolins redzēja, ka kravas auto joprojām stāv savā vietā. Tas nozīmēja, ka D�emma ir vēl tepat, un �ī doma lika pasmaidīt. Viņ� atvēra sānu dur�vis un iedomājās, ka jābrīdina, lai tās tur aizslēgtas, un pasauca D�emmu. Kad atbilde neatskanēja, viņa smaids iz�plēnēja. D�emma bija projām. Vai viņa aizgājusi kājām? Var�būt kāds viņu aizvedis?

Viņ� D�emmai piezvanīja, ta�u telefons pārslēdzās uz balss pastkastīti. Viņ� izstaigāja māju. Redzēja, ka D�emma uzklājusi svaigi izmazgātas gultas drānas. Kolins izstiepās gultā. Bija jau vēls, un viņ� zināja, ka vajadzētu nomazgā�ties du�ā un doties pie miera, ta�u viņam to negribējās da�rīt. Turklāt viņam nepatiktu nomazgāt D�emmas smar�u no savas ādas.

Kolins gulēja, skatījās griestos un domāja par D�emmu, jo īpa�i par to, kādas sajūtas viņa raisījusi. Viņ� domāja arī par to, kā stāstījis viņai par D�īnu, bijis atklāts un viņa nav nosodījusi Kolinu, bet izturējusies jauki. Viņam daudz kas patika D�emmā. "Viņa ir tik rimta, tik�" Kolins pasmaidī�ja. "Un cik skaists ir viņas augums!"

Atmiņās par to, kā viņi abi mīlējās, Kolinam patika D�em�mas spēks, viņas�

Ievibrējās viņa mobilais telefons, un sapņo�ana pārtūka. Zvanīja Kolina tēvs.

Dzirdēju, ka �odien biji nozieguma vietā, Perigrins Freizers sacīja. Kas tur īsti bija? Pui�eļi?

Kolins negrasījās apspriest �o lietu ar tēvu, jo mistera Freizera risinājums jebkuram Edilīnā notiku�am likumpār�kāpumam bija vienkār�s. Proti, Kolinam jānodod lietas iz�meklē�ana Viljamsburgas policijai, bet pa�am atkal jāķeras pie automa�īnu pārdo�anas.

-��� Tēt, Kolins nopietni sacīja, man ar tevi jārunā.

-��� Jā? Kas par lietu?

-��� Vai mamma ir tur? Vai viņa var dzirdēt, ko tu saki?

-��� Nē. Es esmu viens, tēvs sacīja un paraudzījās uz savu sievu istabas otrā pusē. Viņa pārsēdās uz tahtas blakus krēs�lam, kur sēdēja vīrs, un pielieca galvu tuvāk klausulei.

-��� Kā tu domā, cik ļoti mamma satrauksies, kad uzzinās, ka esmu iz�ķīries ar D�īnu?

-��� Nu� Perigrins lēnām sacīja, ar mājienu norādīdams sievai, lai pārtrauc priecīgi virpuļot pa istabu. Tavai mātei D�īna vienmēr ir patikusi. Patiesībā mēs visi viņu mīlam, ta�u�

-Jā?

-��� Ne tava māte, ne arī es nespējām viņu iedomāties dzī�vojam Edilīnā.

Alija Freizere bez skaņas, tikai ar lūpu kustībām vīram sacīja: D�emma, D�emma.

-��� Paklau, dēls, es par to tik ļoti neuztrauktos. �ķir�anās nav nekas neparasts. Tā dzīvē gadās. Atceros, kad es vēl mācījos koled�ā un� Tobrīd Alija brīdino�i paraudzījās uz vīru, un Perigrins nokrek�ķējās. �odien es spēlēju golfu ar Henriju �ovu. Viņ� sacīja, ka tu vakar biji pie Sāras un Maika.

-��� Tas jau nav nekāds noslēpums.

-���� Vēl viņ� man pastāstīja, ka mazā, jaukā D�emma bija tik ļoti sadusmojusies, ka pat nevēlējās ar tevi sarunāties.

Alija ar �ausmu izteiksmi sejā paraudzījās uz vīru. �ādus jaunumus viņa vēl nebija dzirdējusi. Viņa centās pagrābt te�lefona klausuli, tomēr vīrs viņu atturēja.

Perigrins piecēlās no krēsla un pagrieza sievai muguru. Es tikai gribēju pateikt, ka nav labi pret algotu darbinie�ku izturēties tā, lai viņam būtu tik ļoti jāniknojas. Domāju, ka tev vajadzētu�

-��� Mēs bijām kopā, Kolins sacīja.

-��� Bijāt kopā? Kā tad tas saprotams?

-��� Tēt, tu ta�u neesi tik vecs! Mēs ar D�emmu bijām kopā, Kolins uzsvērti atkārtoja.

Pagriezies pret sievu, Perigrins paceltiem īk�ķiem node�monstrēja, ka viss ir patie�ām lieliski. Priecājos to dzirdēt. Henrijs sacīja, ka D�emma sarīkojusi tādu kā boksa ma�a de�monstrāciju. Vai tā bija?

-��� O, jā! Kolins pateica tādā tonī, lai tēvs saprastu, cik lieliski viņa izskatījusies.

-��� Man �ēl, ka es palaidu garām kaut ko tādu, Perigrins atbildēja, un Alija veltīja viņam drūmu skatienu. Viņa norā�dīja uz savu kreisās rokas zeltnesi. Perigrins neticīgi parau�dzījās uz viņu un pēc tam novērsās. Tad jau jums ar D�em�mu tagad ir labas attiecības?

-��� Mēs esam draugi, Kolins atteica, un tas arī ir viss, ko tu no manis dzirdēsi. Vai apmēram pēdējās stundas lai�kā esi viņu redzējis?

-���� Nē, Perigrins attrauca. Vai tad viņa nav kopā ar tevi?

-��� Pa�laik ne. Biju domājis, ka D�emma atgriezās viesu na�miņā, ta�u viņa neatbild uz telefona zvaniem.

Perigrins dziļi ievilka elpu, kā darīja alla�, pirms sāka ru�nāt. Saproti, dēls. D�emma ir glīta, jauna sieviete. Svaigas asinis mūsu pilsētā� ja saproti, ko es ar to gribēju pateikt. Viņa daudzas reizes ir redzēta kopā ar jauno doktoru Trisu. Es tavā vietā nekavētos atklāt viņai savas jūtas. Labāk to izdarīt agrāk nekā par vēlu. Negribu, lai tu svārsties un tā palaid garām savu iespēju.

-��� Tavuprāt, man jāpasteidzas un visiem jāpaziņo, ka viņa ir mana? Kolins pārvaicāja.

-��� Tie�i tā.

-���� Mamma ir kopā ar tevi, vai ne? Un viņa tirda tevi, lai palīdzi pierunāt vienu no viņas bērniem ātrāk apprecēties.

-��� Tu esi uz pareizā ceļa, puika. Trāpīts kā naglai uz gal�vas.

-��� Mammai ir glu�i vienalga, ar ko es apprecos. Svarīgs ir tikai pats fakts, vai ne? Kolins vaicāja.

-��� Domāju, ka runa vairāk ir par gala rezultātu.

Kolins novaidējās. Tikai ne atkal to mazbērnu dziesmu! Kaut Ariela atgrieztos mājās un mamma varētu vajāt viņu.

-���� Tu esi vecākais, tātad atbildība gulstas uz taviem ple�ciem. Perigrins skatījās uz sievu, un viņa ar galvas mājie�nu norādīja, ka pilnībā piekrīt vīra vārdiem.

-���� Tēt, es daru, ko spēju. Vai tu varētu pārliecināties, ka D�emma ir dro�i atgriezusies mājās?

-��� Protams, Perigrins atteica. Pēc klusuma mirkļa viņ� ie�vaicājās: Kā tev �ķiet, vai D�īna varētu� es gribēju sacīt�

-���� �ierasties pie mums un gatavot tev ēdienu? Kolins pabeidza jautājumu tēva vietā. Iespējams, ka viņa būtu ga�tava to darīt, ta�u viņa varētu sabojāt pun�a gar�u, pielejot tam antifrīzu.

-���� �ēl gan, Perigrins noteica. Ļoti, ļoti �ēl. Kā tev lie�kas, vai D�emma prot�

-��� Nē, viņa neprot gatavot. Arlabunakti, tēt!

Kolins izkāpa no gultas un devās uz virtuvi. Viņ� pa�ū�poja galvu un domāja par tēva zvanu un to, ka māte tajā brīdī bijusi blakus un visu noklausījusies. Kolins zināja, ka ledus�skapī nekā nav, ta�u vienalga tur ieskatījās.

Tur neatvērta stāvēja Tesas atsūtītā �ampanie�a pudele, turklāt, viņam par lielu pārsteigumu, D�emma bija ledusska�pi piepildījusi ar pārtikas produktiem. Turpat atradās ari zī�mīte no viņas. Kolinu sasmīdināja tas, ka viņa �o zīmīti atstā�jusi ledusskapī. Viņa jau bija iepazinusi Kolinu pat pārāk labi.

Pārtikas veikalā man gāja jautri. Vēlāk Tev pastāstī�u. Sal�du dusu.

D�emma

Kolins izņēma ēdamo no ledusskapja un jau pēc da�ām minūtēm sēdēja pie virtuves letes, tiesādams vistu, zaļumus un lielu krāsnī ceptu kartupeli, un no pudeles piedzēra sa�vu iecienītāko alu.

Kad ievibrējās mobilais telefons, viņ� to steig�us paķēra, jo cerēja, ka pienākusi ziņa no D�emmas. Ta�u ziņu sūtīja Sā�ra. "Vai esi dzirdējis, ko D�emma �odien izdarīja ar miste�ru Langu?"

Jau nākamajā mirklī Kolins piezvanīja Sārai. Viņa atbildēja pēc pirmā signāla. Pastāsti man visu, viņ� sacīja.

-��� Es jau gribētu, ta�u Maiks neatļauj. Viņ� teica, ka to stās�tīt tev esot pa�as D�emmas ziņā. Kā tev �ķiet, vai tas jūs abus atkal savestu kopā?

-��� Nespēlē �īs muļķīgās spēlītes! Esmu pilnīgi pārliecināts, ka Ljūks un Rems tev jau izstāstīja, ka mēs ar D�emmu �o�dien nopirkām kaudzi mēbeļu. Mēs esam atkal kopā. Langs ta�u neizstrādāja kādu no saviem trikiem ar D�emmu, vai ne?

-��� Nomierinies, sacīja Sāra. Misters Langs tagad ir tik ļoti iemīlējies D�emmā, ka, domāju, Maiks būs spiests viņam iedot kādas zāles, lai ve�uks mazliet pierimst.

-��� Iemīlējies D�emmā? Kas atgadījies?

-��� Manis tur nebija, ta�u es domāju, ka� Oi, oi! Esmu pie�ķerta. Nav iespējams jaukties citu darī�anās, ja tavs vīrs ir detektīvs. Pagaidi minūti. Kolins ieklausījās un fonā sadzir�dēja Maika zemo balsi. Mans vīrs sacīja, ka rīt se�os trīs�desmit viņ� tevi cerot sagaidīt savā sporta zālē. D�emma esot teikusi, ka tur viņa tev visu pastāstī�ot. Tagad es lieku nost klausuli, lai neizpļāpātu vēl kaut ko. Mums rīt jāaiz�brauc, tāpēc piezvani man un pastāsti, kā sokas ar zādzības izmeklē�anu. Arlabunakti!

Kolins atkal piezvanīja D�emmai uz mobilo tālruni, ta�u signāls atkal tika pārslēgts uz balss pastu. Viņ� atstāja ziņu, ka D�emma viņu pametusi mistera Langa dēļ. Pēc trīsdes�mit minūtēm Kolins bija nomazgājies du�ā, ta�u D�emma jo�projām nebija atbildējusi.

Beidzot tēvs atsūtīja īsziņu, ka D�emmai viss esot labi, tagad viņa guļot un nevēloties, lai viņu modina. Kolins de�vās pie miera un smaidīdams aizmiga.

Kad Kolins bija devies uz aplaupīto māju, D�emma no�mazgājās du�ā un uzklāja tīru gultasveļu. Viņa nevarēja iz�lemt palikt un sagaidīt Kolinu atgrie�amies vai doties uz mājām.

Viņa izstaigāja Kolina māju un priecājās par koka apda�rēm, prātoja par mēbelēm, ko abi iegādāju�ies. D�emma nespēja turēties pretī domai par to, vai nāksies pa�ai �īs mēbeles arī izmantot. Vai kādreiz nāksies dzīvot mājā, kura viņai patiks tikpat ļoti kā �ī?

D�emma atcerējās, ko Kolins bija stāstījis par D�īnu. Va�jadzētu būt līdzjūtīgai pret puisi, jo D�īnas vārdi viņu bija ļoti sāpināju�i. Tomēr D�emma apzinājās, ka pieklātos just līdzi arī D�īnai.

Pieklātos, tomēr tā nebija. D�emma bija priecīga par visu notiku�o. Viņa bija laimīga, ka Kolins ir sarāvis attiecības ar D�īnu un tagad� Kas tad ir tagad? Vai viņ� pieder D�em�mai?

Smieklīga doma. Nevienam cilvēkam nevar piederēt cits cilvēks. D�emma pavisam noteikti nekad agrāk nebija jutu�si, ka piederētu kādam. Nē, viņa vienmēr bijusi neatkarīga, pati sava likteņa noteicēja. Viņai piederēja tas, kas norisinā�jās pa�as prātā.

Viņa apsēdās uz virtuves ķebļa. Patiesība bija tāda, ka jau kop� tēva nāves D�emma nebija jutusies piederīga nevienam.

Piepe�i D�emma atcerējās, ka viņas kvēlākā vēlē�anās bi�jusi būt kaut kur piederīgai. Vai tad Edilīnā tie�i tas arī nenotika? Jau kop� pirmās dienas Edilīnā viņa sajuta, kā pil�sētiņa viņu satver un vairs negrasās laist vaļā. Un tas ne�saistījās tikai ar to, ka viņa iepazinās ar vietējiem cilvēkiem. Viņai bija sajūta, ka ir saņēmusi atslēgu, lai piekļūtu �īs vie�tas dziļākajai būtībai.

īsajā laikā, kas pavadīts �ajā pilsētā, D�emma ievēroja, ka tai ir divas puses. "Jaunpienācēji", kā tos dēvēja pilsētnieki, un Freizeri, Makdaueli, Konori septiņu pilsētas dibinātāju ģimeņu pēcte�i.

D�emma tika ievilkta tie�i vecajo grupā. Diezin vai tikai tāpēc, ka viņa strādāja un dzīvoja pie Freizeriem. Vajadzēja būt arī kaut kam vairāk. Ja nu viņa vēlētos dzīvot no�ķirti no �īs ģimenes? Vai pievienoties da�ām jaunajām sievietēm, kuras bija satikusi Edilīnas veikalā?

Izskatījās, ka viņai �ajā jautājumā gandrīz nav izvēles. It kā viņu kāds būtu� Viņa nevēlējās skaidrāk formulēt to, kas bija ienācis prātā.

Likās, ka viņas kvēlākā vēlē�anās, kas nākusi no pa�ām dvēseles dzīlēm, ir sadzirdēta. Tikai � kur� vai kas to sa�dzirdējis? Vēlmju akmens?

D�emma gāja pie ledusskapja un iesmējās pati par savu iedomu. Atvērusi durvis, viņa pamanīja, ka tur glabājas ti�kai pudele �ampanie�a. Viņa noņēma atslēgu sai�ķi, kas bija piekarināts pie sienas. Jānopērk Kolinam pārtika. Tas bija mazākais, ko viņa varēja izdarīt. D�emma paraudzījās uz kravas automa�īnu, kas bija novietota garā�ā, un cerīgi no�domāja, ka varbūt tā nav "freizerizēta" un pārvērsta par ne�valdāmu zvēru.

Viņa atpakaļgaitā izstūrēja auto no garā�as un priecigi se�cināja, ka tas atbilst vispārpieņemtajam standartam. Braucot viņa nodomāja, ka pieņēmums par Vēlmju akmens piepildī�tu vēlē�anos ir smieklīga. Ta�u tad viņa atcerējās, kas bija rakstīts Kolina dienasgrāmatā.

Tas attiecas arī uz Freizeru sievietēm.

"Ja nu akmens piepilda vēlē�anās arī sievietei, kura kļūs par Freizeri?" viņa nodomāja. Ta�u kā gan akmens to va�rētu zināt? Un tomēr� Ja reiz tas spēj piepildīt vēlē�anās ko tas nemaz nespēj un nolasa cilvēka dziļākās vēlē�anās pilnīgs absurds! tad, protams, spēj paredzēt arī cilvēka nākotni.

Joprojām pārņemta ar �ādām domām, D�emma izstaigā�ja veikalu un piepildīja iepirkumu ratiņus. Viņa pārāk daudz nezināja par to, kas Kolinam gar�o. D�īna bija sacījusi, ka viņam gar�o liellopa gaļa, un pārējo jau varēja arī uzminēt. Viņa paņēma vienu no Elijas svaigi grilētajiem treknajiem cā�ļiem un ielika īpa�ā kastītē.

Kad D�emma tuvojās veikala otram galam, viņas iepir�kumu rati jau bija gandrīz pilni. Vēl atlika izvēlēties gaļu pus�dienām. Aiz lielās stikla letes neviena nebija, ta�u tai iepretī starp divām plauktu rindām ar muguru pret D�emmu stā�vēja dīvainākais vīrs, kādu viņai jelkad nācies redzēt. Ap�mēram piecas pēdas gar�, ar prāvu apaļu galvu, gandrīz ne�manāmu kaklu un nelielu, spēcīgu ķermeni. Kad vecais vīrs pagriezās, lai paraudzītos uz D�emmu, viņa tikai ar grūtī�bām novaldījās, skaļi neievilkusi elpu. Milzīgās acis un �au�rā mute padarīja ve�uku līdzīgu rūķa un Golluma krustoju�mam. Vecā vīra āda bija sārta un gandrīz gluda, tikai ar da�ām krunciņām. Viņ� varēja būt tiklab �etrdesmit gadu vecs, bet vabūt sasniedzis jau simt desmit. To D�emma ne�spēja pateikt.

Un piepe�i viņa saprata, kas ir �is cilvēks. Tas bija bēdīgi slavenais misters Langs. D�emma nespēja pateikt iemeslu, tomēr �is cilvēks viņai patika. Pavisam vienkār�i patika. D�emma vēlējās pasēdēt ar viņu kopā, parunāties, iepazīt.

Ta�u nemaz nevajadzēja ve�uku pazīt, lai pamanītu, ka to�brīd viņ� ir ar kaut ko ļoti neapmierināts. Lai gan vecā vīra augums izskatījās masīvs, viņ� kustējās veikli, �audījās no vienas puses uz otru, raudzījās zem vienas plauktu rindas, tad atkal zem otras.

D�emma negaidīja oficiālu iepazīstinā�anu. Kas atgadī�jies? viņa vaicāja un piegāja cie�i klāt. Gandrīz tā, it kā vē�lētos viņu pasargāt.

Viņas mani ieraudzīs, vīrs atbildēja zemā rīkles balsī, un izklausījās, ka tā tiek lietota diezgan reti.

Laiku vaicājumam, kas ir "viņas" D�emma netērēja, bet pieliecās, paraudzījās pa kreisi zem plauktu rindas un ievē�roja trīs sievietes. Pēc drānām izskatījās, ka viņas tikko iz�nāku�as no baznīcas. Likās, visas trīs iegrimu�as ļoti nopietnā diskusijā par kādu d�ema burciņu. Nākamajā ejā bija vēl di�vas sievietes. Ģērbu�ās glu�i tāpat kā iepriek�ējās trīs, vi�ņas pētīja zupas skārdenes uzlīmi. Misteram Langam nebija nekādas iespējas iziet pa kādu no �īm rindām, lai netiktu pa�manīts.

Tostarp misters Langs bezcerīgi mīņājās uz vietas. �ķita, ka ar katru sekundi viņ� aizvien izmisīgāk vēlas aizbēgt.

D�emmas domas joņoja. Vai bija kāds veids, kā izmantot augumu par aizsegu, lai izvestu misteru Langu ārā no vei�kala? Ja tagad būtu ziema, varētu pārsegt viņam savu mē�teli. Ta�u viņai nebija nekā un viņa nemanīja neko, kas būtu noderīgs ve�uka glāb�anai.

Aizvien spēcīgāk par sevi atgādināja D�emmai piemīto�ā instinktīvā vēlme pasargāt. Viņai ve�uks jāaizstāv! Ja viņai būtu zobens, varētu nostāties vecajam vīram priek�ā un, zo�benu vicinot, atbrīvot bēg�anas ceļu.

Viņa pagriezās un ieraudzīja jaunu veikala darbinieku, kur� gāja garām, nesdams lielu tuk�u kasti, kurā biju�i pa�pīra dvieļi.

Pat neapdomājusies D�emma metās da�us soļus uz priek��u un paķēra kasti. Acīmredzot misters Langs bija nopratis viņas nodomu un pavirzījās uz lielās stikla letes pusi. D�em�ma pacēla kasti viņam pāri, ve�uks paklausīgi pieliecās, un kastes malas piekļāvās grīdai. Jau pēc da�ām sekundēm sie�vietes bija pieveiku�as ejas starp plauktiem un apstājās, ieraudzīju�as lielo kasti iepretī stikla letei.

-��� �āda nekārtība Elijai nemaz nav raksturīga, viena sie�viete sacīja.

-��� Manuprāt, pēdējos gados apkalpo�ana �eit ir paslikti�nājusies, piebilda otra.

-��� Kā jums liekas, varbūt Elijai ir finansiālas problēmas?

-���� Dieva dēļ! iesaucās garākā dāma. Kāds darbinieks to kasti te glu�i vienkār�i atstājis. Tā ta�u nav Elijas vaina. Novāksim to!

D�emma apgāja apkārt kastei un nostājās tai priek�ā. Man liekas, tur kaut kas izlijis un kaste ir uzlikta virsū. Būs labāk, ja pasargāsiet savus apavus, viņa a�i sacīja.

-��� Ceru, tas nav nekas indīgs, sieviete atteica.

-���� Man liekas, ka tā ir saplīsusi kļavu sīrupa pudele. D�emma ba�ījās, ka ar vienu rokas vēzienu būs izpostījusi Elijas reputāciju.

-��� Esmu gatava saderēt, ka to saplēsis Hausingeru puika, sacīja sieviete sārtā kleitā. Tikko redzēju gan viņu, gan vi�ņa māti. Tas bērns vienmēr bijis nepaklausīgs.

Kāpēc te neviena nav? Kas mūs apkalpos? viena sie�viete ievaicājās. Man vajadzīgs �ķēlēs sagriezts �ķiņķis. Viņa paskandināja uz letes nolikto zvaniņu.

D�emma nostājās starp sievietēm un leti. Tagad tikai ne�drīkstēja pieļaut, lai veikala darbinieki paceļ kasti un aiznes projām.

Kad parādījās Elija, D�emma īsti nezināja, kā viņai darīt zināmu, ka jāpiedalās �ajā nelielajā izrādē. Sievietes uzsāka runāt vienā balsī un bija ļoti satrauktas, ka letei priek�ā at�rodas �ī lielā kaste. D�emma izmantoja brīdi, aizslīdēja sie�vietēm aiz muguras, sāka enerģiski vicināt rokas un ar gal�vas mājieniem dot zīmes Elijai. Viņa norādīja uz kasti un bez skaņas noteica: Nē!

Kad viena no satrauktajām kundzītēm paraudzījās uz D�emmu, viņa nolaida rokas.

Ta�u Elija neko nebija palaidusi garām. Ko varu jums �odien piedāvāt, dāmas? Tikko atveda svaigas zivis. Viņai nācās uzklausīt sūdzības, ka eju starp plauktiem aiz�ķērso lielā kaste. Viņas cerēja, ka iebildumi izklausās lieti�ķi un pat pau� rūpes, ta�u tā nebija. Kad Elija mudināja sievietes iepirkties, viena no viņām paraudzījās uz D�emmu, kā pū�lēdamās izsecināt, kas īsti viņa ir, un sacīja, ka viņa te bijusi pirmā.

D�emma īpa�nieciski uzlika roku uz kastes, atspiedās pret to un atteica, ka vēl neesot izlēmusi, ko iegādāsies.

Elija ļoti īsā laikā apkalpoja visas sievietes. Viena no viņām pasūkstījās par cenu, un Elija sacīja, ka aizmirsusi par �īsdie�nas atlaidēm. Un tie�i tā prece esot nopērkama tikai par pus�cenu.

Tajā pa�ā sekundē, kad sievietes pagriezās un devās pro�jām, Elija steidzās tuvāk kastei. Vienam no saviem darbinie�kiem viņa lika pavērot, vai pircējas patie�ām iziet no veika�la un neizdomā atgriezties, bet pēc tam pievērsās D�emmai. Ko tu tur noķēri? Lūdzu, saki, ka tā nebija �urka!

D�emma draiski pasmaidīja un kopā ar Eliju pacēla kas�ti. Uz grīdas, sakrustojis kājas, sēdēja misters Langs un iz�skatījās ļoti apmierināts.

-��� Izcili, Elija sacīja, un D�emma iesmējās.

Ar veiklību, kas piederētos daudz jaunākam cilvēkam, misters Langs piecēlās kājās un mirkli raudzījās uz D�em�mu. Viņ� jau grasījās doties projām, bet tad pagriezās un sa�cīja: Paldies! Pēc tam vecais vīrs pazuda vienā no ejām starp plauktiem.

-���� Neesmu pārliecināta, ka agrāk kaut reizi būtu dzirdē�jusi viņu sakām �o vārdu, Elija noteica un ar galvas mājie�nu lika pārdevējam aizvākt kasti.

-������ Vai vari man pateikt, ko tas viss nozīmēja? D�emma vaicāja.

-��� Vai Langs baidījās, ka tās sievietes viņu ieraudzīs?

-��� Kungs izturējās tik piesardzīgi, it kā viņām būtu �aute�nes, bet viņ� būtu medījums.

Elija iesmējās. Ja kāds nolemtu viņu medīt, tā būtu es. No�autu viņu par to, ka prasa pārāk augstu cenu par savu produkciju. Langs daudz zina par edilīnie�iem, kuri te dzī�voju�i jau kop� tūksto� deviņi simti trīsdesmitā gada. Kļu�vis ārkārtīgi pieprasīts, jo cilvēki vēlas uzdot viņam jautāju�mus par saviem sen�iem.

-��� Vai viņ� ir ģenealoģijas speciālists?

-��� Ha! Langs ir ok�ķeris. Un tāds ir bijis visu savu mū�u. Viņam patīk noklausīties, ko cilvēki runā, izspiegot viņus.

-��� Tas nu gan nav jauki, D�emma noteica.

-��� Langs nekad nav mēģinājis būt jauks.

-��� Un kas ir �īs sievietes?

-��� Edilīnas sievie�u līgas biedres. Un vēlas, lai Langs uzstā�jas ar runu viņu nākamajā sanāk�anā.

-�� Vai tad tas nav gods? Varbūt viņ� baidās no uzstā�anās publikas priek�ā?

-��� Langs baidās, ka viņu ieraudzīs. Viņam patīk anonimi�tāte. Ja vien viņ� spētu, kļūtu neredzams. �ajā pilsētā no vi�ņa alla� ir mazliet baidīju�ies. Un viņam tas pat ļoti ir pa prātam. Ta�u tagad viņ� kļuvis teju vai par slavenību. Eli�ja pasmaidīja. Pagāju�ajā rudenī, kad mana meitene notvēra pārīti noziedznieku, viņa netī�i padarīja Langu par cienīja�mu cilvēku. Es ar prieku noskatījos, cik no�ēlojami viņ� tā�lab jūtas.

-��� Izklausās draudīgi, D�emma atteica, ta�u viņai bija jā�pasmaida par Elijas priecīgo toni.

Elija pamāja ar roku. Par �o cilvēku var pastāstīt ļoti daudz. Un ko varu piedāvāt tev?

-��� Vai zini, kāda gaļa Kolinam gar�o?

-��� Neap�aubāmi, Elija atteica un smaidīdama atkal no�stājās aiz letes. Līdz brīdim, kad viņa bija sagriezusi gaļu �ķēlēs un to iesaiņojusi, smaids jau bija izpleties pa visu seju. Tad jau tu esi iekarojusi abus gan Kolinu, gan arī veco Langu? Viņas acis dzirkstīja. Laipni lūgta Edilīnā, D�em�ma! viņa sacīja. Lai gan es zināju, ka tu �eit iederies jau kop� pirmā brī�a, kad tevi ieraudzīju.

-��� Paldies! D�emma sacīja. Elija tikko bija ietērpusi vār�dos viņas pa�as domas.

D�emma aizbrauca atpakaļ uz Kolina māju un salika pro�duktus ledusskapī. No prāta neizgāja notikums pārtikas vei�kalā. Ja reiz misters Langs visu dzīvi izspiegojis citus, tad jau varbūt viņ� varēs palīdzēt D�ūliana, Vinnijas un Temzinas mīklas atrisinā�anā.

No Kolina vēl nekādu ziņu nebija. Pēc pieredzes D�em�ma zināja, ka viņ� nepaziņos, kad atgriezīsies. Viņa nolēma doties projām un atgriezties Freizeru īpa�umā. Tas gan at�radās apmēram �etru jūd�u attālumā, un ārā jau pamazām satumsa, tomēr viņai bija nepiecie�ams laiks pārdomām.

Atgriezusies vietā, ko nu jau sāka uzskatīt par savām mā�jām, viņa skaļi sacīja: Es vēlos uzzināt, ko Temzina rakstī�ja par tevi� es gribēju teikt, par Vēlmju akmeni. �os vār�dus izrunādama skaļi, viņa jutās muļķīgi, tomēr nespēja tā nedarīt. Bet var jaū būt, ka viņai tikai gribējās pārbaudīt Vēlmju akmens spēku.

* * *

Pēc divdesmit minūtēm �eimuss devās pie miera un nogrūda uz grīdas savu iemīļoto glezno�anas piederumu komplektu, kas stāvēja uz naktsgaldiņa pie gultas. Viņ� bija atradis smalku koka kārbu starp lietām, ko māte atsūtīja no Anglijas. Viņ� izņēma no tās vecus papīrus un aiznesa uz viesu namiņu. Tā bija skaista kārba, pēc izmēra tie�i piemē�rota, lai to izmantotu par paliktni ski�u bloknotam. Un Rei�ela bija viņam izgatavojusi audekla maisiņu zīmuļu glabā��anai. Uz kārbas vāka bija attēlots kokā iestrādāts dārgak�mens. Lenijs sacīja, ka �is koks līdzinoties ozolam, kas aug Edilīnas centrālajā laukumā, ta�u tēvs iebilda, jo atrastā kārbiņa esot tik sena, ka ozols jau sen būtu iznīcis.

�eimusam kārba bija ļoti iepatikusies, un māte viņam at�ļāva to paturēt. Kop� tā laika viņ� reti izlaida kārbu no acīm.

No rīta, viņam par lielu nepatiku, atklājās, ka kritiens ir sabojājis vienu kārbas stūri. Gabaliņ� koka bija nolūzis, ska�tienam atklājot ļoti veca tur paslēpta papīra maliņu.

Nākamajā rītā pulksten se�os trīsdesmit D�emma jau stā�vēja pie Maika sporta zāles. Gaisma vēl nebija īsti uzaususi, un tuvumā nemanīja ne dzīvu dvēseli. Viņai patika �is miers. Viņa prātoja, vai Kolins atcerēsies par norunāto tik�anos. Ko�lins atvēra D�emmai durvis. Viņam mugurā bija melns spor�ta krekliņ�, kas labi atklāja izciļņos muskuļus. Izskatījās ļoti labi. Cauri D�emmas augumam iz�āvās kaut kas līdzīgs spē�cīgam elektriskās strāvas lādiņam. Viņai gribējās sagrābt Ko�linu pie rokas un vedināt uz automa�īnu.

Kolins pareizi iztulkoja D�emmas sejas izteiksmi. Man ir tāpat, viņ� no�ukstēja, tad pakāpās atpakaļ, un D�em�ma ieraudzīja Maiku.

Viņ� nopētīja te vienu, te otru. Jūs abi esat ieradu�ies uz treniņu vai arī vēlaties pabūt divatā?

-��� Trenēties, skolotāj! D�emma skaļi atsaucās.

-��� Viņai ir tavs telefona numurs, Kolins sacīja Maikam, kur� pat nepasmaidīja. Ja viņam dzīvē kaut kas �ķita patie��ām svarīgs, tie bija treniņi.

Da�as sekundes D�emma īsti nesaprata, ko darīt. Pirms vairākiem gadiem viņa bija apguvusi patiesību, ka doties uz treniņu kopā ar mīļoto ir nepareizi. Viņ� vispirms skaidri no�rādīja, ka zina vairāk nekā D�emma. Viņ� noteica, kas un kā darāms. Kāds puisis no pēcdiploma studiju grupas, ar ku�ru viņa iepriek�ējā vakarā bija uz satik�anos, iedeva viņai divas mārciņas smagas hanteles un parādīja, kā veicami vin�grinājumi bicepsu attīstī�anai. Ja tās ir pārāk smagas, tu tikai pasaki. Es sameklē�u kaut ko vieglāku.

Neteikusi ne vārda, D�emma paņēma pāri divdesmit pie�cas mārciņas smagu hanteļu un sāka tās cilāt. Puisis nekavē�joties devās projām no sporta zāles un vēlāk no D�emmas centās izvairīties.

Maiks atrisināja viņas dilemmu. Tu esi pieradusi strā�dāt trenera vadībā, vai ne? viņ� vaicāja.

-��� Jā, viņa atbildēja. Mēs trenējāmies grupā, un man pietrūkst pui�u, ar kuriem kopā mēdzu nodarboties.

Likās, ka Kolins saprot. Viņ� pakāpās atpakaļ un pat ne�centās parādīt, ka ir noteicējs. D�emmai viņ� tālab patika vēl vairāk.

D�emma devās līdzi Maikam. Vispirms viņa izpildīja da��us kardiovingrinājumus, tad pievērsās svarcel�anai, bet pēc tam boksam. Kolins pa to laiku trenējās savā nodabā, bet D�emma pamanījās viņu novērot.

Viņ� izrādījās fenomenāli spēcīgs! Un mierīgi cilāja tādus smagumus, kādus spētu pacelt vien trīs vidusmēra vīrie�i kopā. Spēja veikt tādus rau�anas vingrinājumus, no kuriem lielākā daļa citu vīrie�u izme�ģītu plecus.

Maiks pamanīja, ka D�emma vēro Kolinu, un klusām sa�cīja: Viņ� �odien izvēlējies vieglākus svarus. Kad viņ� �urp atnāk kopā ar saviem brāļiem un viņi sāk cits ar citu sacen�sties� Man ir nācies redzēt īstus profesionāļus, kam ir ma�zāk spēka nekā tiem pui�iem.

-��� To gan es prastu novērtēt, D�emma noteica un piecē�lās no svarcel�anas trena�iera.

Tiklīdz Maiks pamudināja Kolinu pastrādāt ar D�emmu boksa jomā, Kolins iebilda: Tu ta�u zini, ka es spēju vien pacelt svaru stieni un tad to nolikt atkal atpakaļ.

-���� Izbeidz, Freizer, Maiks attrauca. Vai tev būtu bail

no viņas? /

-�� Esmu pārbijies līdz nāvei, Kolins sacīja, nenovērsdams skatienu no D�emmas.

Maiks piestiprināja Kolina rokām lielos treniņu cimdus, bet pēc tam palīdzēja D�emmai uzvilkt boksa cimdus. Tā, tagad jūs esat viens otram, bet es ie�u patrenēties pats.

Brīdi D�emma un Kolins tikai raudzījās viens uz otru. Pēc tam Kolins pacēla treniņu cimdu sargātās rokas. Parādi, ko spēj, viņ� mudināja.

D�emma svārstījās. Ja viņ� bija sacījis taisnību un patie��ām nekad nav trenējies boksā, tad nepratīs izvairīties no viņas sitieniem. Turklāt D�emma nevēlējās viņam nodarīt sā�pes. Viņ� ir spēcīgs, ta�u ikviens ir ievainojama. D�emmas pirmie sitieni bija viegli, tomēr pietiekami spēcīgi, lai radītu skaņu, kas valdzina visus bokserus. Āda no�vīkstēja pret ādu.

Pakāpies atpakaļ, Kolins nepatikā paraudzījās uz D�emmu.

-��� Un tas bija viss? Kā tad sitieni ar kājām? Vai esi aizmirsusi, kā tas darāms? Viņ� pieklusināja balsi. Vai patie�ām esi nolēmusi izturēties jauki pret vīrieti, kur� pēc ātra seksa par tevi vienkār�i aizmirsa? Kolins piemiedza viņai ar aci.

D�emma zināja, ka Kolins vēlas pamudināt viņu sist spē�cīgāk. Un viņam tas izdevās. Uzvelc sānu vairogu! viņa nopietni sacīja.

-���� Pārāk liela noņem�anās. Kolins izsmējīgi pavīpsnāja.

-��� Kā gan tāda sīkaļa varētu man kaut ko nodarīt?

īsti nepadomājusi, ko dara, D�emma ar spēju pagriezie�nu spēra Kolinam pa vēderu. Viņa izdarīja māņu kustību, bet pēc tam mēģināja trāpīt viņam pa �okli. Sitienā D�emma ielika visu sava auguma spēku. Nekad agrāk �ādas kustības viņa nebija lietojusi cīņā ar dzīvu cilvēku. Parasti viņa tās izmantoja treniņos ar boksa bumbieri. Viņa gan bija redzē�jusi, kā tas tiek darīts ringā, un �ajos gadījumos pretinieks vienmēr nogāzās zemē.

Kolins atmuguriski aizstreipuļoja, pēc tam paliecās uz priek�u. Rokas viņ� bija uzlicis uz ceļgaliem un pūlējās pael�pot.

Maiks bija vērojis notieko�o un sāka smieties. Labāk pa�centies viņu nekad nesadusmot.

-��� Tā izskatās, Kolins piekrita, piecēlās un pakustināja �okli.

-��� Es� D�emma ierunājās.

-��� Ja tu tagad sacīsi, ka atvainojies, es tev atņem�u krā�sainās pildspalvas, Kolins brīdināja.

D�emma nepasmaidīja. Es nekad agrāk nebiju to darī�jusi ar cilvēku un� Viņa pakāpās soli atpakaļ, jo Kolins tu�vojās. Viņa sitienus D�emma neizturētu!

Pienācis klāt, Kolins itin kā draudīgi paraudzījās uz vi�ņu, tad piepe�i pacēla sievieti gaisā. Vairākas sekundes viņa spiedza un smējās, kamēr Kolina rokas viņu grieza kā karu�selī.

Tie�i tajā brīdī pa parādes durvīm ienāca Ljūks un Remzijs. Ieraudzījis D�emmu Kolina rokās, Rems pagriezās at�pakaļ. Es pazūdu no �ejienes.

Ljūks satvēra brālēna elkoni. Man likās, ka tu gribēji paboksēties ar D�emmu.

Kolins nolika D�emmu uz grīdas. Nu, pui�i, liksim jūs abus pie darba!

Pagāja vēl stunda, un pēc tam Kolins ar D�emmu devās projām no sporta zāles. Viņa jutās labi.

-�� Vai viss ir kārtībā? Kolins vaicāja, kad viņi nonāca pie I )�emmas automa�īnas.

-�� Jautājums drīzāk ir par tevi. Vai tev viss ir labi? D�em�ma pastiepa roku un pieskārās viņa �oklim, kur jau bija pa�rādījies zilums. Kā tev liekas, vai skūpsti palīdzētu? viņa klusi vaicāja un lūkojās uz Kolinu. �is skatiens lika viņam pa�spert soli uz priek�u, bet viņa uzlika plaukstu vīrietim uz krūtīm. Domāju, ka mums vajadzētu braukt mājās.

Viņ� atkāpās. Tev taisnība. Mums jānomazgājas du�ā un jāpārģērbjas. Tiksimies baznīcā?

-��� Baznīcā?

Kolins smaidīja. Jā, baznīcā. Tu ta�u nāksi kopā ar ma�ni, vai ne?

-��� Man likās, ka mēs nolēmām paturēt mūsu attiecības no�slēpumā.

-�� Nav nekādas vajadzības. Vakar es mammai un tētim pa�teicu, ka iz�ķīros ar D�īnu. Un pateicu, ka tagad mēs ar tevi esam pāris.

D�emma uz mirkli pacēla skatienu pret debesīm. Viņi mani ienīdīs.

-��� Ne tu vu, Kolins attrauca. Vispār tagad, kad par to domāju, viņi likās pat iepriecināti.

-��� Iepriecināti? Par to, ka tu iz�ķīries ar sievieti, kuru viņi bija iemīlēju�i, un tagad esi ar kādu, ko viņi gandrīz nemaz nepazīst? Kad Kolins klusēja un tikai raudzījās uz D�em�mu, viņa vaicāja: Kas?

-��� Mana māte.

-��� Ko tava māte?

Kolins atbrīvojās no sastinguma. Es glu�i vienkār�i iedomājos, cik ļoti mana māte līdzinās dabas stihijai. Ja vi�ņa kaut ko vēlas, tad dara visu, lai to iegūtu.

-���� Un viņa vēlas� D�emma pakāpās soli atpakaļ un pacēla rokas gaisā. Rei�ela teica, ka tava māte vēloties maz�bērnus. Viņa iepleta acis. No manis? Es vēl joprojām pū�los saprast, kas tev gar�otu pusdienās! Nekam citam es vēl neesmu gatava. Mums jā�

-��� Zinu. Kolins noskūpstīja D�emmu uz lūpām. Jāru�nājas, jāiepazīst vienam otru, apmēram tā. Vai tu zini, kur atrodas baznīca? Nē, pagaidi. Es pēc tevis atbrauk�u, un mēs turp dosimies kopā.

-��� Tā būs lieka noņem�anās, viņa iebilda. Es�

-��� Piekrītu. Man tas ir milzīgs apgrūtinājums, Kolins a�i sacīja. Ja tu dzīvotu manā mājā, būtu krietni vien ērtāk. Mums abiem. Viņ� vēlreiz veikli noskūpstīja D�emmu un aizgriezās.

-��� Pat domāt par kaut ko tādu vēl ir par agru! D�emma uzsauca Kolinam nopakaļ.

Viņ� atkal pagriezās un izstieptām rokām kāpās atpakaļ no ielas vidus. Ko tu vēl gribi, D�emma? Vai vēl kāds vī�rietis, kuru esi sastapusi, tev piedāvās sevi un vēl visu pil�sētu piedevām?

-���� Jā, tur jau ir tā problēma! viņa attrauca. Man būs jāievācas kopā ar visu Edilīnu.

-���� Izklausās debe�ķīgi! Kolins atsaucās un iekāpa savā d�ipā.

-��� Un varbūt, ka man arī, D�emma klusi piebilda un at�vēra savas automa�īnas durvis. Mājupceļā viņa smaidīja.

* X*

-���� Kāpēc tu nepateici, ka mūs gaidīs uz vakariņām tavu vecāku mājā? D�emma vaicāja Kolinam. Viņi iekāpa Koli�na d�ipā un devās uz Freizeru māju.

-��� Es to nezināju, Kolins atbildēja. Vakar no Kalifornijas ieradās māsa un viņas draugs. Pilnīgi negaidīti. Es gri�bētu ar viņiem satikties un jūs iepazīstināt. Domāju, ka tev Frenks patiks. Viņ� ir Maika labākais draugs. Abi ir policis�ti, kas drīz atvaļināsies no dienesta. Abiem patīk tās boksa un spārdī�anās lietas, kuras sagādā prieku arī tev. Kā tev pa�tika baznīcā?

-�� Bija jauki, D�emma atteica, domādama par tikko dzir�dētajiem Kolina vārdiem un to, ko viņa bija redzējusi no rīta.

-��� Cilvēki �ķita�

-��� Kādi? viņ� vaicāja.

-��� Esmu pārliecināta, ka kļūdos, ta�u izskatījās, ka viņi ir teju vai atviegloti, ka es neesmu D�īna.

-���� Edilīnie�iem ne pārāk labi izdodas apslēpt savas jū�tas. Kolins iesmējās.

-��� Tātad tu atzīsti, ka viņi nevēlas, lai esi kopā ar gara au�guma apburo�u juristi?

Kolins novaidējās. Mani tas neaizkustina. Es domāju, ka tu esi skaista tie�i tāda, kāda esi. Un, runājot par D�īnu� ir grūti būt viņas paziņam. Un viņa nav no tām, ar kuru kopā varētu apmeklēt vietējos skotu nacionālos svētkus. Kas at�tiecas uz �iem svētkiem, labāk jau laikus palūdz Sārai, lai sa�uj tev piemērotu tērpu. Kāda viduslaiku sieviete tu vēlētos būt?

-��� Gara auguma un brīni�ķīga. Kā tu domā, vai Sāra man varētu palīdzēt?

Iestūrējis auto piebraucamajā ceļā, Kolins izslēdza dzinē�ju un paraudzījās uz D�emmu. Kas īsti tevi nomāc?

-���� Baidos no tik�anās ar tavu māti. Vai tur būs visa tava ģimene?

Apkārt bija novietots apmēram pusducis automa�īnu.

-��� Jā. Visi vēlas satikties ar Arielu un Frenku. Ir ieradies pat Perijs, un tu ar viņu vēl nemaz neesi pazīstama, Kolins tei�ca un saņēma D�emmas plaukstu savējā. D�emma, ja tu vē�lies doties kaut kur citur, mēs to varam. Ta�u teik�u tev tais�nību manuprāt, visi ir priecīgi, ka esmu iz�ķīries ar D�īnu.

-��� Varbūt tavi draugi tā domā, ta�u es redzēju, cik labvē�līgi tava ģimene izturējās pret D�īnu un�

Kolins noskūpstīja D�emmas delnas. Vispirms aug�pusē, tad apak�pusē. Ja kāds kaut vai tikai mazlietiņ nedraudzīgi izturēsies pret tevi, mēs tūdaļ pat dosimies projām, sarunāts? Brauksim uz manu jauno māju un mielosimies ar aukstu cā�li, ko pasniegsim uz saviem kailajiem augumiem. Un es dzer��u �ampanieti no tavas rītakurpes. Vai izklausās labi?

-��� Man patīk �is ierosinājums. Kā būtu, ja mēs labāk izvē�lētos to?

-��� Arī man kaut kas tāds ienāca prātā, viņ� atteica un pievilka D�emmu sev tuvāk.

Ass piesitiens pie automa�īnas loga lika viņam pagriez�ties. Tur stāvēja vīrietis ar skaistu seju un Freizeriem rak�sturīgo lielo augumu.

Kolins atvēra logu.

-���� Visi ir ieradu�ies, un visi ir izsalku�i. Ta�u mamma ne�ļauj sākt maltīti, kamēr jūs abi kavējaties ārā. Vai �ī ir tā sla�venā D�emma, par kuru esmu tik daudz dzirdējis?

-��� D�emma, iepazīsties! Tas ir mans brālis Perigrins jeb Perijs.

Viņ� pa automa�īnas logu pāri Kolinam pastiepa roku, lai sasveicinātos ar D�emmu. Redzēju tevi YouTube un dzir�dēju, ka tu labi boksējies. Arī es esmu cīkstonis. Ja vien vē�lēsies, es labprāt pamācī�u arī tevi. Mums varētu būt ļoti daudz mācībstundu.

-��� Aizvāc roku, kamēr neesmu to salauzis, Kolins lab�sirdīgi noteica.

Perijs smaidīdams paklausīja un atvēra durvis. Nāciet ta�u reiz! Man vēl būs jātiek atpakaļ uz Ri�mondu. Un Lenijam ir jauna draudzene.

-��� Lenijam vienmēr ir jauna draudzene, Kolins piebilda un izkāpa no automa�īnas, bet pēc tam apgāja tai apkārt, lai atvērtu durvis D�emmai. Viņ� paņēma D�emmu aiz rokas, un visi trīs devās uz māju.

Pie parādes durvīm Perijs apstājās un paraudzījās uz D�emmu. Ceru, ka esi tam gatava. Neviens nezina iemes�lu, bet mamma tā rosās, it kā viņai būtu pieslēgts lidma�ī�nas dzinējs.

D�emma pakāpās soli atpakaļ.

Kolins pastūma viņu uz priek�u. Es bū�u tev blakus. Ja rodas kādas problēmas, tu tikai pasaki.

Perijs plati smaidīja. D�emma, un kāda ir tava māte? Ko viņa teiktu par mūsu veco labo Kolinu?

-��� Mana māte pielūdz manu miru�o tēvu un visus vīrie��us salīdzina ar viņu. Mana māte sacītu, ka Kolins ir pārāk liels, ka viņa darbs ir pārāk bīstams, un dro�i vien nolasītu viņam lekciju par to, cik uzmanīgam jābūt ar iero�iem.

-��� Vai tā patie�ām ir? Kolins vaicāja un izskatījās norai�zējies.

-��� Katrs vārds ir patiesība.

-��� Man gribētos �o tik�anos redzēt, Perijs smaidot sacīja un atvēra mājas durvis.

Apkārt valda priecīgs juceklis tāds bija D�emmas pirmais iespaids. Misis Freizere izrīkoja savus ģimenes piede�rīgos, visi runāja cits caur citu, smējās un strīdējās vienlaikus. Tā bija ļoti skaļa grupa.

Skaista gara auguma sarkanmate stāvēja istabas stūrī, vi�ņai cie�i blakus bija gandrīz tikpat gara auguma vīrietis. Iz�skatījās, ka viņa deguns vairākas reizes ir bijis salauzts. Dro�i vien Frenks. Drēbes D�emmas acīm nespēja noslēpt, ka zem tām viņa augums ir tikpat labi trenēts kā Maikam. D�emma viņam dāvāja īsu sportistes smaidu, kādu līdzīgais dāvā līdzīgajam. Un tad jau misis Freizere paņēma D�em�mu aiz rokas, pavilka uz priek�u un sāka iepazīstināt ar ap�kārtējiem.

Skaistā jaunā sieviete bija Kolina māsa Ariela. Ārste. Un vīrietis Frenks Tīsens.

-���� Maiks man par tevi stāstīja, Frenks sacīja un saroko�jās ar D�emmu. Varbūt mēs kādreiz varētu patrenēties kopā.

-�� Ar lielāko prieku, D�emma atbildēja. Tas viņai bija liels pagodinājums, ja tik atlētiski vīrie�i kā Maiks un Frenks ai�cina viņu pievienoties. Viņa alka vēl pakavēties un aprunā�ties ar Frenku, ta�u misis Freizere jau vedināja tālāk.

Tagad bija kārta iepazīties ar Lenija jauno draudzeni Kerolu, kura likās vēl satrauktāka nekā D�emma. Perija slaido un garo draudzeni sauca Eloīsa, un viņa izskatījās attāli pa�zīstama. Rei�ela bija sacījusi, ka Perija sirds jau ir aizņemta, tomēr �ī jaunā sieviete, kura �ķita garlaikota, nepavisam ne�saistījās ar viņa sirds pavēlnieces lomu.

-��� Viņa ir modele, Rei�ela teica, kad bija pienākusi klāt un atnesusi paplāti ar uzkodām.

-��� Vai tev vajadzīga palīdzība? D�emma �ukstus vaicāja.

-��� Lūdzu!

-��� Noteikti, Rei�ela atbildēja un devās atpakaļ uz virtu�vi. D�emma sekoja viņai cie�i pa pēdām. Laipni lūdzam Freizerlendā, Rei�ela noteica, tiklīdz bija aizvērusi durvis.

-��� Vai vari izņemt maizi no krāsns?

D�emma sameklēja virtuves cimdus un izvilka no krāsns paplāti ar karstām maizītēm. Tas viņai atsauca atmiņā die�nu, kad �ajā virtuvē bija saimniekojusi D�īna. Varu sade�rēt, ka viņi no�ēlo, jo D�īnas nav �eit un viņa negatavo kā�du fantastisku ēdienu. Es ar to negribēju teikt, ka tava pavārmāksla būtu�

-��� Es zinu, ko tu gribēji sacīt. Pamaisi to sarkano katlu, labi? Vai D�īna sagādājusi tev kādas nepatik�anas?

-�� Nē, D�emma atbildēja. Neesmu neko par viņu vairs dzirdējusi. Vai ģimene kaut ko ir sacījusi?

-��� Neko, un tas ir interesanti. Saprotu, ka viņiem ir ļoti daudz sakāmā. Un es biju pārliecināta, ka D�īna sacels pa�matīgu traci. Viņai patie�ām patīk visu dramatizēt.

-��� Un kas dzirdams pilsētā? D�emma taujāja. Ko cil�vēki saka par �o �ķir�anos?

-��� Neesmu dzirdējusi nekādas baumas. Visi runā tikai par to, ka Kolins nopircis Ljūka māju un pavada laiku kopā ar tevi.

D�emma novaidējās. Viss notiek pārāk ātri! Viņa vē�lējās mainīt sarunas tematu, lai nebūtu jārunā tikai par sevi. Vai �ī modele ir tā, kura nozagusi Perija sirdi?

Rei�ela izmeta no rokām tērauda bļodu, un tā ar skaļu troksni nokrita uz flī�u grīdas. Tobrīd Rei�elas seja bija kļu�vusi ko�i sarkana. Izskatījās, ka tie�i Rei�ela ir tā, kura vē�las Perija sirdi sev.

-��� Tu� viņa izdvesa. Ja sacīsi kaut vārdu, es tavam ēdienam pielik�u indi, Rei�ela brīdināja. Man nevajadzēja neko teikt.

-��� Negribu izklausīties pēc pirmziemnieces, tomēr jautā��u. Vai Perijs zina, ka viņ� tev� patīk?

-���� Perijs pat nezina, ka es vispār eksistēju. Tu ta�u redzē�ji, kādas sievietes viņam patīk.

-��� To es varu saprast, D�emma noteica. Ta�u, no otras puses, kad iepazinos ar D�īnu, man likās, ka Kolinam patīk tie�i tādas sievietes. Bet tagad� Viņa paraustīja plecus.

Rei�ela mirkli klusēja un stāvēja, rokā turēdama katla vā�ciņu. Freizeri ir cilvēki, kuriem jau paaudzēm ilgi piede�rējusi liela nauda. Augstākā sabiedrība, kāda vien ASV iespē�jama. Viņi nemēdz iemīlēties algotos darbiniekos.

-��� Tu varētu pievienoties pārējiem Edilīnas iedzīvotājiem un palūgt Vēlmju akmenim, lai pievēr� Perija skatienu tev, D�emma sacīja, mēģinādama padarīt noskaņojumu mazliet gai�āku.

-��� Tu domā, ka es neesmu to darījusi? Kop� izdzirdēju �o stāstu, ne par ko citu vairs vispār nedomāju.

-��� Tev liekas, ka visa pilsēta zina par Vēlmju akmeni? D�emma ar �ausmām vaicāja.

-���� Nē. Tikai septiņas ģimenes. Ja par to izdzirdētu jaunpienācēji, pie �īs mājas sāktu rīkot piketus. Es par to zinu vienīgi tāpēc, ka nejau�i noklausījos, kā misis Freizere �ēlo�jas par saviem neeksistējo�ajiem mazbērniem.

-��� Neatgādini man par to! Esmu kļuvusi par fanātisku tab�le�u lietotāju, D�emma sacīja un nodomāja: "Izņemot pir�mo reizi." Ta�u par to viņa Rei�elai nepateica.

-��� Vai vari saspaidīt kartupeļus ar rokas mikseri? Rei�e�la vaicāja.

-��� Protams. Tikai parādi. Jau pēc da�ām minūtēm D�em�ma bija apsējusi priek�autu un rosījās pie liela katla ar vārī�tiem kartupeļiem.

Kad Rei�ela izgāja no virtuves, tur ienāca misters Freizers. Viņ� apsēdās uz krēsla pie letes un sāka na�ķēties ar olīvām un sieru no Rei�elas sagatavotās paplātes.

-��� Es gribēju jums kaut ko vaicāt, D�emma sacīja un iz�slēdza mikseri.

-��� Un tas būtu? Mistera Freizera balsī ieskanējās piesar�dzība, it kā viņ� ba�ītos par to, ko D�emma tūdaļ sacīs.

-��� Kā jums �ķiet, vai viņi patie�ām sūtīja remontstrādnie�ku, lai viņ� nomaina salauzto asi, vai arī Rolls-Royce ļaudis vienkār�i izdomāju�i �o stāstu?

Misters Freizers iesmējās. Arī man tas vienmēr licies in�teresanti. Un kā tu pati domā?

-��� Mans tētis sacīja, ka stāsts esot patiess. Cik Rolls-Royce jums pieder?

-��� Viens Rolls un viens Bentley, viņ� atbildēja.

Atvērās virtuves durvis, un ienāca Perijs. Tā jau domā�ju, ka būsi te, viņ� sacīja tēvam. Un paskatījās uz D�em�mu. Tātad tu proti gatavot?

-��� Es varu nospiest podziņu un ar mikseri samaisīt kartu�peļus, ko izvārījusi Rei�ela.

-��� Tas ir vairāk, nekā protu es, Perijs atteica. Un tu, tēt?

-���� Daudz vairāk. Es vienmēr domāju, ka �ādu kartupeļu biezeni iegūst no pulvera, kas iebērts kastē.

-���� Patiesībā tas nāk no pārnesumkārbas, D�emma no�pietni skaidroja.

-��� Nē, no kloķvārpstas, Perijs iebilda.

-��� Ar virzuļa palīdzību, misters Freizers neatpalika.

Atvērās durvis, un ienāca �eimuss ar neiztrūksto�o zīmē��anas piederumu kasti rokā.

-��� Pārāk daudz trok�ņa? D�emma vaicāja.

-�� Ariela, viņ� atbildēja un apsēdās blakus tēvam un brā�lim.

D�emma ar lielu karoti paņēma nedaudz kartupeļu bie�zeņa. Kumoss līdzinājās pamatīgam cukurgailitim. Viņa pa�sniedza karoti �eimusam.

-��� Ei! Perijs un misters Freizers vienā balsī iesaucās.

D�emma atvēra vairākas atvilktnes, līdz atrada to, kurā

glabājas karotes. Viņa abiem iedeva pa karotei un ļāva rī�koties pa�iem. Uz �eimusa kastes stūra viņa pamanīja uzlī�mētu pelēku lenti. Kas notika?

-��� Salūza, viņ� atbildēja un nolaizīja karoti.

-��� Mans dēls ir veikls runātājs, misters Freizers sacīja un arī nolaizīja savu karoti.

-��� Oho! Lenijs sacīja, stāvēdams uz durvju sliek�ņa un vērodams, kā tēvs kopā ar diviem brāļiem sē� pie virtuves letes un na�ķējas ar milzu cukurgaiļiem līdzīgajām kartupe�ļu biezeņa cepurēm.

Sadabūju�i vēl vienu karoti, D�emma piepildīja to un pa�sniedza Lenijam. Viņ� apsēdās uz pēdējā brīvā krēsla.

-��� Par ko jūs te runājāt? viņ� vaicāja.

-��� Es nezinu, Perijs atteica.

-��� Pavaicā �eimusam, misters Freizers mudināja, viņ� mums te ir galvenais runātājs.

Durvis atkal atvērās, ta�u �oreiz tik spēcīgi, ka atsitās pret sienu. Ak vai! misters Freizers noteica un a�i iztuk��oja karoti. �o skaņu es pazīstu.

Bija ieradusies misis Freizere visā savā godībā. Ārā! Vi�si! Un arī tu, D�emma! Vairs nekādas slēp�anās virtuvē.

D�emma nosēja priek�autu un metās pakaļ vīrie�iem. Mi�sis Freizere satvēra viņu aiz rokas un pēc tam noskūpstīja viņas vaigu. Laipni lūgta, D�emma! viņa mīlīgi sacīja. Un paldies!

-��� Tas jau nebija nekas īpa�s. Es tikai iedevu viņiem maz�liet kartupeļu biezeņa.

-��� Nē, paldies ir par Kolinu. Neesmu redzējusi savu vecā�ko dēlu tik daudz smaidām kop�� kop� dienas, kad viņ� pabeidza koled�u.

-��� Man �ēl par D�īnu. Zinu, cik ļoti viņa jums visiem pati�ka.

-��� D�īna ir kā �ampanietis. Nevar dzīvot tikai no vīna, lai cik izcils tas arī būtu. Misis Freizere pasmaidīja. Bet īri ir pierādīju�i, ka no kartupeļiem gan var itin labi iztikt. Un tagad ej!

-��� Jā, kundze! D�emma atteica un uzsmaidīja viņai pre�tī. Nervozitāte bija krietni vien mazinājusies. Netraucēja pat tas, ka D�emma īsti neizprata analoģiju ar vīnu un kartupe�ļiem.

Kad visi vienpadsmit vakariņu dalībnieki bija sasēdu�ies ap galdu, kur� bija nokrauts ar milzīgām ēdiena bļodām un paplātēm, D�emma ātri vien pamanīja, ka tie�i viņa ir uz�manības centrā. Visi Freizeri, izņemot �eimusu un Kolinu, apbēra viņu ar jautājumiem par pētījumu gaitu un par to, kur viņa uzaugusi un ko vēlētos darīt nākotnē.

D�emma pūlējās atbildēt uz visiem jautājumiem, ta�u to bija pārāk daudz. Un par sevi viņa vispār nevēlējās runāt, jo kāds varētu pavaicāt par viņas un Kolina attiecībām, bet tādiem jautājumiem vēl bija par agru.

Pēc vairākas minūtes ilgu�as iztaujā�anas D�emma aptu�rēja jautājumu plūsmu ar stāstu par pirmo �eimusu Freize�ru. To, kur� no Skotijas tūksto� septiņi simti se�desmitajā gadā ieradās Amerikas Savienotajās Valstīs.

-��� Viņa sieva grāfiene, D�emma sacīja, uzrakstīja vēs�tuli, kurā pastāstīja par karieti, ko vīrs izgatavojis daiļajai Edilīnai Hārkortai. Tagad visa uzmanība piederēja tikai D�emmai. Visi ēda klusēdami un klausījās viņas stāstā. Ka�riete bija dzeltenā krāsā ar melniem sēdekļiem, un misis Hārkorta to nosauca par savu "kameni".

Kad visi a�i ievilka elpu un paraudzījās uz misteru Frei�zeru, arī D�emma paskatījās uz viņu.

Misters Freizers nepaskaidroja �ādas piepe�as uzmanības iemeslu. Turpini, viņ� mudināja. Kas vēl bija tajā vēs�tulē?

-���� Prūdensa, �eimusa sieva, aristokrāte, sacīja, ka �ī ka�riete izgatavota, lai iepriecinātu Edilīnu, jo pēdējais viņas bērns bija apprecējies un devies dzīvot citur.

-��� Cik labi es to saprotu! misis Freizere izsaucās un pa�raudzījās uz saviem pieciem pieaugu�ajiem bērniem. Stās�ti tālāk, D�emma!

-��� Misis Freizere� tā pirmā� rakstīja, ka �eimuss zem sēdek�ļa ielicis plāksni, ta�u viņa �aubās, vai kāds to kādreiz atradīs.

D�emma apjuka, jo Lenijs un �eimuss piepe�i piecēlās kā�jās.

-���� �eimus, noteica misters Freizers, bet puisis, paķēris pāris maizī�u, izsteidzās no istabas.

Pāri galdam D�emma raudzījās uz Kolinu. Viņas skatiens vaicāja: "Kas tagad notiek?"

Kolins pasmaidīja. Tētim pieder daudzas vecas karie�tes, kuras glabājas noliktavās. Visskaistākā no tām ir dzel�tena ar melniem sēdekļiem. Mans mazais brāļuks aizsteidzās pārbaudīt, vai spēs atrast to plāksni.

-���� Un tu neiedomājies man pateikt, ka tavam tēvam pie�der astoņpadsmitā gadsimta karietes, kas noglabātas tālāk no acīm? Es varēju tās izpētīt, lai iegūtu vairāk informāci�jas! D�emma nepadomājusi pārmeta, bet piepe�i atcerējās, kur atrodas. Viņa paskatījās uz pārējiem. Atvainojiet! Es negribēju�

Visi Freizeri sāka smieties, un Lenijs uzsita Kolinam pa muguru. Mūsu brālim patīk glabāt noslēpumus.

-���� Tas ir labāk nekā izkladzināt visu katram pretimnācē�jam, Kolins atcirta. Atsākās sarunas.

D�emmai blakus sēdēja Frenks, ta�u viņai vēl nebija iz�nācis laika pārmīt ar viņu kādu vārdu.

Ariela viņam no otras puses paliecās uz priek�u. D�em�ma, vai neiebildīsi, ja es piesavinā�os klāteso�o uzmanību?

-��� Vai tu to varētu? Lūdzu? D�emma redzēja, kā Ariela no bik�u kabatas izņem briljanta gredzenu. Zem galdauta vi�ņa to uzslidināja sev kreisās rokas zeltnesī. Tam vajadzē�tu nostrādāt, D�emma klusi noteica. Viņa nenoturējās un apsveicot noskūpstīja Frenku uz vaiga. �āda rīcība visiem klāteso�ajiem lika sastingt.

-��� Izskatās, ka tev, Kolin, uzradies sāncensis, Perijs ne�kavējās aizrādīt.

Kolins paraudzījās uz D�emmu, un �oreiz tie�i viņ� vēlē�jās uzzināt, kas notiek.

Ariela salauza klusumu, pastiepjot kreiso roku pāri gal�dam pretī mātei, kura sēdēja galda galā. Mammu, vai tu man varētu pasniegt burkānus, lūdzu!

Neviens viņai nepievērsa uzmanību, bet misis Freizerei nekas nepalika nemanīts. Viņa īsi iekliedzās, satvēra meitas roku un parāva uz savu pusi tik spēcīgi, ka Ariela teju vai iekrita bļodā ar zaļumiem.

-���� Kas, pie joda, te notiek, Ariela? misters Freizers vai�cāja.

Tobrīd misis Freizere jau bija izvilkusi meitu no vietas un cie�i viņu apskāva, skūpstīja viņas seju un aizgūtnēm raudāja.

Pārējie joprojām sēdēja savās vietās, ar izbrīnu raugoties uz Arielu un māti. Ariela ieviesa skaidrību, paceļot gaisā kreiso roku un nozibinot visu apskatei savu jauno gredze�nu.

Misters Freizers, acīmredzami apmierināts, paraudzījās uz Frenku. Kā tev liekas, vai esi gatavs kļūt par vienu no mums? Spēsi?

-���� Domāju, ka dzīvs palik�u, Frenks atteica. Zinu, ka pa�laik nav īstais brīdis, tomēr gribēju parunāt ar tevi par tās tavas vecās ēkas pirk�anu. Tās, kura atrodas Makterna ceļa galā. Mēs ar Maiku domājam, ka tā būtu lieliska vieta, kur atvērt mūsu jauno sporta zāli.

-��� Tā ir tava, misters Freizers atbildēja. Un nebūs ne�kādu runu par maksā�anu.

-��� Es nevaru� Frenks ieteicās.

-��� Viņ� var gan, Ariela skaļā balsī izlaboja, atbrīvojusies no mātes skavām. Vai vēl kāds vēlas apskatīt manu gre�dzenu?

Visas sievietes atbildēja ar skanīgu "jā!", pat Perija drau�dzene modele likās atdzīvojamies.

-��� Tēt, Ariela teica. Es gribu vislielākās un visdārgā�kās kāzas, kādas �ajā pilsētā jebkad redzētas. Un es vēlos, lai Sāra �ova ir mana vedējmāte.

-��� Ja tu viņai pateici, pirms to uzzināju es� misis Frei�zere sāka �ēlabas.

Ariela viņu pārtrauca un apskāva mātes plecus. Tu to uzzināji pirmā.

-��� Tu ta�u neesi spiesta laulāties, ko? misis Freizere pa�jautāja. Viņas balsī jautās tik daudz cerību, ka pārējie atkal sāka smieties.

-��� Nē, mamm, es neesmu stāvoklī, Ariela atteica. Es ta�u tev jau paskaidroju, ka vispirms man jāpabeidz reziden�tūra. Kad būsim atgriezu�ies Edilīnā un es uzsāk�u praksi �eit, mēs ar Frenku padomāsim arī par bērniem.

Misis Freizere paraudzījās uz Frenku, bet viņ� kā pado�doties pacēla gaisā rokas. Es esmu jūsu pusē. Vai tad jūs domājat, ka gribēju, lai Maiks mani pārspēj bērnu frontē?

Ariela paraudzījās uz brāli. Kolin, palīdzi man tikt ar �o galā!

Viņ� pāri galdam paskatījās uz D�emmu. Piedod, bet arī es esmu mammas pusē. Man patīk tā doma par nostabilizē�anos.

D�emma cītīgi skatījās savā �ķīvī, bet pārējās divas Freizeru dēlu draudzenes cie�i vērās uz viņu.

Kā glābiņ� parādījās Rei�ela, kura spēji atvēra virtuves durvis, kas skaļi atsitās pret sienu. Man virtuvē ir se�i pī�rāgi. Tam, kas man palīdzēs te novākt, iedo�u gabalu. To pateikusi, viņa aizgāja.

Visi, izņemot Arielu un viņas māti, sāka novākt galdu.

Kolins ar �ķīvju pilnām rokām nostājās aiz D�emmas. Atvaino, ja liku tev justies neērti.

-��� Tu vari man pielabināties, ja parādīsi tās karietes.

-��� Ar vislielāko prieku. Kolins pieliecās, un viņa lūpas pieskārās D�emmas ausij. Kā būtu, ja mēs no�ieptu pīrāgu un dotos apskatīt karietes? viņ� vaicāja un vēl klusāk pie�bilda: Vai kādreiz esi mīlējusies astoņpadsmitā gadsimta "kamenē"?

-��� Un tu pats? D�emma atbildēja ar pretjautājumu.

-��� Nē, viņ� attrauca. Ta�u esmu visos sīkumos to iztē�lojies.

-��� Man patīk fantāzijas realizēt dzīvē, viņa �ukstus at�teica, kad abi iegāja virtuvē.

Rei�ela klusi brīdināja D�emmu: Viņa iecienītākais pī�rāgs ir krāsnī. Pēc Arielas jaunumiem neviens pat nemanīs, ka esat aizgāju�i.

-��� Tu esi mana jaunā labākā draudzene, D�emma pazi�ņoja un piegāja pie krāsns.

Verot vajā krāsns durvis, D�emma nodomāja: "Kāds gan ir Kolina mīļākais pīrāgs?" Kazeņu koblera, viņa no�uk�stēja, kad bija to ieraudzījusi.

Kolins pārliecās viņai pār plecu. Vai esi gatava?

Kā jau Rei�ela bija sacījusi, visi pulcējās ap Arielu un Fren�ku, tāpēc pat nepamanīja, kā Kolins un D�emma izslīd pa sētas puses durvīm. Abi devās uz tuvāko no �etrām maza�jām kravas automa�īnām, kuras cita citai blakus bija novie�totas zālājā. Izvēlies, Kolins mudināja.

Viņa izraudzījās gai�i zaļo.

-��� Gļēvule, Kolins noteica un ar galvas mājienu norādīja uz pārējām. Katra at�ķīrās ar kaut ko īpa�u.

Viņi neizturēja līdz karie�u novietnei. Iebrauku�i D�em�mas mājās, lai paņemtu karotes pīrāga ē�anai, viņi paraudzī�jās viens otrā un devās uz guļamistabu, pa ceļam atbrīvo�joties no drānām.

Jau kop� agrā rīta, kad abi satikās sporta zālē, viņi alka viens pēc otra. Klusā priek�spēle bija ilgusi jau stundām. Tik�ko jau�ami pieskārieni ar pirkstu galiem, citiem nedzirdami �uksti� Kad viņi galu galā bija aizbēgu�i no pārējo sabied�rības, alkas jau bija pieņēmu�ās spēkā kā liesmas.

D�emma kaila iekrita gultā, Kolins uzgūlās viņai virsū, kaislīgi skūpstīdams viņas lūpas, steidzīgi iekļūdams viņas karstajā klēpī. D�emma svētlaimē izbaudīja Kolina lielo au�gumu, viņa ādas siltumu zem savām plaukstām. Viņa mīlēja Kolina spēku, sajūtu, kad viņa gurni pieskārās viņas aug��stilbiem.

Pēc stundas viņi atvirzījās viens no otra. Abi bija nosvī�du�i slapji un pārsātināti.

-��� Tavai zinā�anai, D�emma izdvesa, �is bija mans mī�ļākais deserts.

-��� Bet tu jau vēl neesi nobaudījusi Rei�elas gatavoto kaze�ņu koblera pīrāgu, Kolins sacīja, tad piecēlās un devās uz virtuvi.

D�emma palika pagalvī spilvenu un pilnībā izbaudīja ska�tu, kad viņ� kails izgāja no istabas un pēc tam atkal atgrie�zās ar pīrāgu un lielu karoti, un apsēdās blakus.

Paņēmis kumosu, Kolins to sako�ļāja un norija. Pasakai�ni. Viņ� pieliecās un cie�i noskūpstīja D�emmu uz lūpām. Kad viņa pastiepa rokas, lai pievilktu vīrieti sev tuvāk, viņ� atgaiņājās. Nē, nē, nē! Vēl ne. Es joprojām salīdzinu. Viņ� apēda vēl kumosu deserta. Labs. Jā, ļoti labs. Abiem desertiem ir daudz labu īpa�ību. Es vēl īsti nespēju iz�ķirties starp jums abiem.

-��� Ak tā gan? viņa pārjautāja un atņēma Kolinam pilno karoti. Viņa to virzīja uz mutes pusi, it kā grasītos apēst, to�mēr ļāva siltajam, saldajam pīrāga pildījumam nopilēt uz savas kailās krūts. Ak, viņa sacīja, kā gan es to varē�u dabūt nost?

Kolins nolika trauku ar pīrāgu uz naktsgaldiņa un pēc tam pagriezās pret D�emmu. Būtu patie�ām �ēl laist kaut ko tādu zudībā.

-��� Vai ne? viņa piebalsoja.

Jau nākamajā sekundē viņu augumi atkal bija saviju�ies kopā. Rokas, kājas, lūpas, pleci�

Pēc trīsdesmit minūtēm Kolins atvirzījās sāņus. Tu uz�varēji, viņ� izdvesa.

-��� Es nedzirdēju, ko tu sacīji.

-���� Tu esi gar�īgāka. Labāka par visiem jebkad tapu�ajiem koblera pīrāgiem. Kolins pievilka D�emmu klāt un pieglau�da glu�i kā bērns rotaļlietu. Es domāju� viņ� nomurmi�nāja, ta�u tad apklusa.

D�emma paslējās uz elkoņa un ieraudzīja, ka viņ� ir aiz�midzis. Viņa nekad nemēdza �ādi nosnausties. Viņa klusi izkāpa no gultas un devās nomazgāties du�ā. Nekad savā dzīvē viņa vēl nebija jutusies tik ļoti laimīga.

Nedēļas beigās D�emma juta, ka pamazām kļūst par tādu sievieti, kādas agrāk pati nicinājusi. Gadu gaitā viņai bija nā�cies mierīgi noskatīties, kā labas draudzenes no "es" pār�vēr�as par "mēs". Lai cik bie�i tas arī būtu atgadījies, D�em�ma vienmēr par to brīnījās. Jo īpa�i par to, cik ātri tas notika. Viņa un draudzenes gāja uz tik�anos ar pui�iem, bet pēc tam apsprieda, cik labi vai slikti viss bijis.

Un alla� atgadījās tā, ka viena draudzene sāka teikt "mēs". Iesākumā tas bija glu�i nevainīgi. D�emma varēja pa�vaicāt, vai draudzene būtu ar mieru sestdienā kaut kur ko�pā aiziet. Un draudzene sacīja: "Jāpaskatās, kas mums �ajā nedēļas nogalē ieplānots."

Pirmajā reizē, kad tas notika, D�emma to pat nepamanī�ja un nebija gatava tam, ka "mēs" jau pavisam drīz papla�i�nājās ar "mūsu". Piemēram, "mūsu kopīgās nodarbības", "mūsu grāmatas" un beidzot jau "mūsu laiks".

Iekams D�emma bija attapusies, ka vispār ir sācies kaut kas tāds, viņas draudzene pazuda, un viņas sāka tikties pavisam reti. Vairs nebija nekādas runas par to, ka viņas ir vienkār�i meitenes. Draudzene bija pārtapusi par "mēs", un tas nozī�mēja, ka viņai līdzi nāca arī vīrietis, kur� �ajā sabiedrībā vis�bie�āk garlaikojās un karsti vēlējās atrasties kaut kur citur.

Kad draudzene parādījās ar saderinā�anās gredzenu pirk�stā, D�emma naivi sacīja: Apsoli, ka mēs vienmēr palik�sim draudzenes! Kad jau tre�ā draudzene nozibināja bril�janta gredzenu, D�emmai gribējās teikt: Uzsitīsim tam ar āmuru, pārbaudīsim, vai tas ir īsts!

Tagad viņa beidzot saprata. Pēdējā nedēļā viņi ar Kolinu bija kopā pavadīju�i katru iespējamo minūti.

Dienā, kad tika atvestas mēbeles, viņi abi uzmanīja to iz�vieto�anu. Bija jautri strīdēties, vai zilais paklājs jāliek viņu guļamistabā vai arī viesistabā. Kolins teica, ka naktsgaldiņ� viņu kopīgās gultas viņa pusē esot par mazu. Viņi to samai�nīja ar kādu citu, kur� bija paredzēts viesu guļamistabai.

Vienam no krāvējiem bija grūti pacelt ādas krēslu, kas bija nopirkts Kolinam. Tad D�emma skaļi nopūtās un sacīja: �ēl gan, ka te nav Lenija un Perija. Viņi palīdzētu to ienest.

Kolins paspraucās viņai garām, paņēma D�emmu aiz vidukļa, iznesa ārā, iesēdināja krēslā un abus kopā iestiepa mājā.

Krāvējs lielām acīm paraudzījās uz D�emmu un sacīja Ko�linam: Redzu, kas tev �onakt draud.

Un, protams, viņam bija taisnība.

Tajā vakarā viņi beidzot atkorķēja Tesas sūtīto �ampanieti. Abi iedzēra par mūsu māju un mūsu mēbelēm.

Nākamajā rītā Kolins bija aizvedis D�emmu atpakaļ uz viesu namiņu. Viņ� apturēja auto un brīdi nekustīgi turpi�nāja sēdēt pie stūres. Tev �ī vieta ļoti patīk, vai ne?

-Tu runā par tavu vecāku savrupnamu vai viesu namiņu?

-��� Gan par vienu, gan otru. Par abiem, viņ� atbildēja.

-��� Man ļoti patīk viesu namiņa bibliotēka. Tā ir skaistākā vieta, kur jebkad esmu strādājusi.

Viņ� vairs neteica ne vārda, tikai pavadīja D�emmu mā�jā, uz atvadām noskūpstīja un tad devās uz darbu.

D�emma dienu pavadīja, lasot vecos Freizeru dokumen�tus un pierakstot būtiskāko. Pamazām sāka veidoties deta�lizētāks stāsts par pirmo Freizeru, kur� ieradās Amerikā. D�emma bija ieintriģēta, un viņai likās ārkārtīgi interesanti uzzināt, kā gan �is vīrietis panācis to, lai viņā iemīlētos grā�fa meita. "Varbūt tas �eimuss bija ļoti pievilcīgs," viņa sprie�da. "Nē, viņ� ta�u bija Freizers. Tātad sievieti, visdrīzāk, sa�valdzināja viņa spēks."

Izklaidei D�emma izdomāja stāstu par milzīgu kaisli, par jaunu grāfieni, kas iesprostota zem dzeltenas karietes. Un tad garām iet vīrietis, kam piemīt neticams spēks. Viņ� paceļ ka�rieti un dāmu atbrīvo. Protams, ka viņa iemīlas glābējā.

Tas nav zinātniski, viņa skaļi paziņoja. Un nepavi�sam jau neatbilst disertācijas materiālam.

Ap �etriem D�emma pieķēra sevi lūkojamies pulkstenī un domājam, cikos gan ieradīsies Kolins.

Piecos viņ� atsūtīja D�emmai īsziņu. "Elija man iedeva kaut ko vakariņu pagatavo�anai. Vai varēsi ierasties? Un kā būtu ar pid�amu ballīti?"

D�emma ielika somā tīras drēbes, otrā ielika savu dato�ru un piezīmes. Piecpadsmit minūtes pēc ziņas saņem�anas viņa jau bija Kolina mājā. Viņu abu mājā.

Viņi mīlējās tik kaislīgi, it kā mēne�iem ilgi nebūtu tiku��ies, izmisīgi un steidzīgi. D�emma nekad agrāk nebūtu do�mājusi, ka vispār iespējams kaut kas tāds.

Abi kopā viņi nomazgājās du�ā un tad kopīgi skatījās, ko Kolins atvedis no pārtikas veikala. Viņiem izdevās pa abiem pagatavot īstu maltīti. Tiesa, jau gatavojot puse ēdiena tika notiesāta. Beidzot viņi apsēdās pie viņu galda viņu viesista�bā un paraudzījās ārā uz savu dārzu.

Kad viņi beidza ēst Rei�elas gatavotā pīrāga atlikumu, Kolins paraudzījās pāri galdam un teica: Vai esi kādreiz jutusi, ka atrodies tie�i tur, kur tev jābūt, un dari tie�i to, kas tev jādara?

-���� Jā, D�emma atbildēja, un viņas sirds iepukstējās straujāk. Likās, nav jāpaskaidro, ka te un tagad ir tā vieta un laiks, par ko viņa varētu tā sacīt.

Pēc vakariņām viņi runājās. Joprojām viņi viens par otru zināja tikai �o un to. Daudz ko viņi nevienam citam nekad nebija stāstīju�i.

Kolins atklāja, ka par pilntiesīgu �erifu kļuvis pavisam ne�sen. Vispirms bija nepiecie�amas īpa�as vēlē�anas, un viņ� nebija vēlējies tās piedzīvot. Doma par to, ka visā pilsētā nāksies izlīmēt plakātus ar aicinājumu ievēlēt mani par �eri�fu, bija kas tāds, ko nespēju pieņemt, viņ� atzinās.

-��� Un kas tad vadīja tavu kampaņu?

Kādu mirkli Kolins raudzījās savā alus glāzē. Mana māte nolīga sievieti no� Viņ� kā atgaiņādamies pavicināja roku.

-��� No Ņujorkas?

-���� Protams.

Un viņi abi smējās par visu �o stāstu.

Ap desmitiem abi jau bija gultā, bet nākamajā rītā pus�septiņos sporta zālē. �oreiz bez viņiem tur cita neviena ne�bija. Maiks un Sāra aizbrauca uz Fortloderdeilu. Ljūks bija atsūtījis īsziņu, ka abi ar D�osiju nav visu nakti ne acu aiz�vēru�i bērnu dēļ. Neviens cits ari neparādījās. Pēc treniņa Kolins aizbultēja durvis, un viņi mīlējās uz kopā sabīdītiem svarcel�anas trena�ieriem, bet pēc tam kopīgi nomazgājās du�ā.

Pēc kopā pavadītas nedēļas viņiem jau izveidojās zināma kārtība, kad dienā abi bija �ķirti, jo darīja katrs savu cienī�jamo darbu. Vakarā Kolins varēja D�emmai ar īsziņu aizsū�tīt vienu vienīgu vārdu: "Mājas." Tad viņa no viesu namiņa devās uz viņu mājām.

Mierīgo dzīvi iztraucēja otra laupī�ana, kas ļoti līdzinā�jās iepriek�ējai. Atkal ielau�anās notikusi dienā, kad īpa�nie�ki bija mājās. �ajā reizē bija atvērts neliels sienā iebūvēts seifs un nolaupīta antīka piespraude.

Tajā vakarā D�emma ieraudzīja citādu Kolinu, nekā bija pieradusi redzēt līdz �im. Viņ� kļuva pavisam kluss un sē�dēja, pieri saraucis grumbās. D�emma zināja, ka jāpanāk, lai viņ� izrunā to, kas uz sirds.

Tas nebija viegli. Pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinā�jumiem iesaistīt Kolinu sarunā viņa sacīja: Laikam jau tu esi no tiem pui�iem, kuri jālūdzas.

Viņ� tikko manāmi pasmaidīja, piecēlās un gāja ārā pie sa�vas automa�īnas. Viņ� atgriezās, nesdams biezu fotogrāfiju kaudzīti, ko Roja bija uzņēmusi abās nozieguma vietās.

-��� Abas reizes, Kolins sacīja, laupītājs iegājis mājā pa parādes durvīm, neviena nemanīts. Arī kaimiņi neko nav re�dzēju�i. Un abas reizes tika nozagta lieta, kas noglabāta it kā slepenā vietā.

D�emma apskatīja fotogrāfijas. Ap abām mājām auga ko�ki, un tas laupītājam padarīja vieglāku iekļū�anu iek�ā. Bet pārējais? Kā viņ� atrada slēptuvi gultas stabā? Kur� zināja, kā atvērt seifu?

Kolins izklāja visus dokumentus uz kafijas galdiņa, kuru veikalā bija izvēlējusies D�emma. Viņa apsēdās uz spilvena zemē pie galdiņa, bet Kolins izvēlējās dīvānu. Abi kopā viņi stundām ilgi lasīja notikumu izklāstus un pētīja fotogrāfijas.

Izlasījusi, ka mazajā seifā glabāju�ies arī divdesmit pieci tūksto�i dolāru, dokumenti un nozagtā piespraude, D�emma bija pārsteigta. Bet naudu zaglis nepaņēma? viņa vaicāja.

-���� Nebija pat tai pieskāries. No dokumentu kaudzes apak�as Kolins izvilka kādu papīru. Apdro�inātāji bija no�fotografēju�i piespraudi, kura tagad ir nozagta.

Tā bija liela un ļoti neglīta piespraude, izrotāta ar sīkiem granātiem un akvamarīniem, kas izskatījās dūmakaini un ne�tīri.

-���� Nedomāju, ka viņi iegūs daudz naudas, ja mēģinās to pārdot, D�emma sacīja. Tā pavisam noteikti nav smal�ka. Ja nu vienīgi kādreiz piederējusi kādai slavenībai.

-���� Nē, tā nav slavenības dārglieta. Un tika novērtēta tikai par diviem tūksto�iem diviem simtiem dolāru.

-���� Tas ta�u ir neloģiski, D�emma secināja. Kālab lai kāds riskētu nokļūt cietumā par piespraudes zādzību, ja �o lietiņu varēs pārdot par daudzkārt mazāku summu, nekā at�radās seifā skaidrā naudā?

-��� Ja tev ienāk prātā atbilde, pasaki, Kolins teica, tad pie�cēlās un no�āvājās. Nezinu, kā tu, bet es esmu pārguris.

Smaidīdama D�emma devās Kolinam līdzi, un viņi mīlē�jās. Pēc tam Kolins aizmiga, bet D�emma, ziņkārības mocī�ta, atgriezās dzīvojamā istabā. Viņa atkal sāka pētīt nozie�guma vietu fotogrāfijas.

Viņa atkārtoti pārlasīja jautājumus, kurus Kolins bija uz�devis upuriem, un vēlreiz iedziļinājās arī viņu atbildēs. Iz�skatījās, ka abas �īs ģimenes nekādi nav saistītas. Viņi cits citu nepazina. Nekad nebija piedalīju�ies kopīgos pasākumos.

Kādas papīra lapas otrā pusē Kolins bija uzrakstījis:

Abām ģimenēm ir desmit gadu vecas meitas. Skola? Baz�nīca? Klubi? Konkurējo�as grupas skolā? Vai meitenes noza�gu�as, lai mestu izaicinājumu?

D�emma aizgāja pēc savas somiņas un paņēma nelielu lupu, ko glabāja ar rāvējslēdzēju aizdarītā nodalījumā. Viņa sāka pētīt fotogrāfijas, kuras Roja bija uzņēmusi meiteņu ista�bās. Trijos naktī viņa pamanīja vienādos vītolu zaru pu�ķī��us un abās fotogrāfijās apvilka tiem apli. Pu�ķī�i bija apsie�ti ar sārtu lenti.

Impulss lika pamodināt Kolinu un parādīt savu atradu�mu, tomēr D�emma iedomājās, ka viņ� dro�i vien arī pats �os pu�ķī�us ir pamanījis. Viņa ieritinājās gultā Kolinam bla�kus, ar muguru atspiedās pret viņa lielo muguru un uzreiz aizmiga.

D�emmu pamodināja kaut kas līdzīgs vēr�a māvienam. Pirms viņa bija paguvusi atvērt acis, Kolins izrāva viņu no gultas. Viņ� pacēla D�emmu aiz pleciem un cie�i noskūpstīja uz lūpām.

-���� To nepamanīju ne es, ne arī Roja, Kolins sacīja, sāk�dams ģērbties. D�emma, tu esi lieliska! Brīni�ķīga! Man jādodas uz biroju, un es gribē�u parunāt ar tām meitenēm, kamēr viņas vēl nav devu�ās uz skolu. Ja �os pu�ķus ir at�stājis zaglis, man būs jāizskata citu lietu materiāli. Varbūt atradī�u sakritības. Maikam ir paziņas pie federāļiem, Frenkam tāpat. Varbūt varē�u ieskatīties arī lietās, kuras glabā�jas pie viņiem.

D�emma bija ļoti iepriecināta, ka spējusi Kolinam sagā�dāt tik laimīgus brī�us.

Kad Kolins bija pilnībā apģērbies, viņ� atkal noskūpstīja D�emmu. Nezinu, cik ilgu laiku tas prasīs. Ja man vaja�dzēs doties kaut kur, lai �o to noskaidrotu� Viņ� parau�dzījās uz D�emmu, it kā vaicādams, vai viņai nebūs iebil�dumu.

-��� Brauc! Dari savu darbu! Es sameklē�u kādu, kur� parā�dīs man tās vecās karietes.

-��� Paprasi manam tēvam. Viņam nekad nebūs par daudz klausītāju, kad runa ir par �īm karietēm.

Kolins noskūpstīja D�emu vēlreiz un aizbrauca.

mi *

Kolins piezvanīja D�emmai desmitos no rīta un pateica, ka dodas uz Va�ingtonu, lai izpētītu kādu pavedienu. Viņ� sacīja, ka laupī�anas, iespējams, saistītas ar kādu cilvēku, ku�ru FIB cen�as notvert jau gadiem ilgi.

-��� Man tevis pietrūks, viņ� teica.

-��� Man tevis arī, D�emma atbildēja un smaidīdama no�lika klausuli.

D�emma paklausīja Kolina padomam un palūdza, lai mis�ters Freizers viņai parāda vecās karietes. Galu galā viņi ko�pā pavadīja visu dienu. Viņ� zinīgi runāja par visu, "kam ir riteņi", un D�emma sāka saprast, kāpēc viņ� ir tik ļoti vī�lies, ka neviens no viņa bērniem nav tikpat kaislīgs Freize�ru aizrau�anās turpinātājs. Kas notiks ar visu, ko ģimene sim�tiem gadu centīgi glabājusi, ja neviens neturpinās par to rūpēties nākamajā paaudzē?

Mazās, jaukās, dzeltenās karietes sēdekli �eimuss jau bi�ja nomontējis un fotografēja plāksni, kas bija paslēpta zem tā. Uz plāksnes bija rakstīts:

Dāvana Edilīnai Talbotai Makternai Hārkortai no �eimu-

sa Freizera 1802

-��� Tas cilvēks bijis tikpat skops vārdos kā mans �eimuss, sacīja misters Freizers.

-��� Un abi ir mākslinieki, D�emma piebilda.

-��� Un manam �eimusam skolā ir tikai teicamas atzīmes, misters Freizers lepnuma pilnā balsī pavēstīja un veda D�em�mu uz nākamo noliktavu.

Vakarā D�emma gaidīja, kad varēs ieritināties blakus Ko�linam, pastāstīt par visu, ko dienā dzirdējusi un redzējusi, dalīties savās pārdomās. Tomēr viņ� nepārbrauca. Apmēram astoņos viņ� atsūtīja īsziņu, ka joprojām vēl atrodas Va�ing�tonā. Un piebilde: "Atgriezī�os, cik drīz vien varē�u."

Vienos naktī D�emmu uzmodināja telefona zvans. Kolins pavēstīja, ka viņa brālis Perijs cietis autoavārijā.

-��� Vai viņ� ir smagi ievainots? D�emma vaicāja, piecēlu�sies sēdus un jau pilnībā pamodusies.

-���� Nav tik ļauni, Kolins atteica. Triss ir pie viņa, un viņi apsolīja mani informēt par visiem jaunumiem. Es grasī�jos atgriezties, bet tētis sacīja, lai palieku.

-��� Vai man jāaizbrauc uz slimnīcu?

-��� Nē, Kolins atbildēja. Tur jau tāpat būs daudz cilvē�ku. D�emma, vai tu noskaidrosi, kā ir patiesībā? Ja atgadī�jies kaut kas patie�ām nopietns, viņi varētu man to arī nepa�teikt.

-��� Es uzzinā�u, viņa apsolīja. Piezvanī�u Trisam un pa�vaicā�u.

-��� Paldies, viņ� pateicās. Un tagad atpakaļ gultā!

-��� Bez tevis �ajā lielajā gultā ir vientuļi.

-���� �eit bez tevis visur ir vientuļi, viņ� atteica, un viņi beidza sarunu.

D�emma mēģināja gulēt, tomēr raizes par Periju neļāva iemigt. Nākamajā rītā viņa pamodās agri. Viņa zināja, ka uz sporta zāli doties nav nekādas jēgas. Bija cilvēki, kuri varēja trenēties vienatnē, ta�u ne viņa. Ja viņa sporta zālē bija viena pati ilgāk nekā desmit minūtes, tad jau drīz sāka domāt par to, ko ir izlasījusi, kas jāizlasa un kas pamests novārtā. Viņa pat īsti neapzinātos, kādus vingrinājumus veic. Un tad viņa piepe�i attaptos savā automa�īnā ar atslēgām rokā, bet jau pēc da�ām minūtēm būtu atgriezusies pie darba.

Mazliet pasnaudusi, D�emma atkal pamodās, bet jopro�jām bija agrs. Viņa iedomājās, vai Triss jau ir pie Elijas un pirms veikala atvēr�anas bauda brokastis. Pēc piecpadsmit minūtēm D�emma jau bija pie Elijas veikala dienesta ieejas durvīm. Viens no vīrie�iem viņai pamāja ar roku, un pavi�sam drīz viņa bija tikusi iek�ā. Triss tie�ām bija tur, sēdēja pie galdiņa un dzēra kafiju, viņam priek�ā bija tuk�s �ķīvis. Viņ� tikko bija paēdis.

-��� D�emma! Triss iesaucās. Cik brīni�ķīgs pārsteigums! Viņ� saprata, kālab D�emma ir sadrūmusi. Perijam klājas labi. Tikai lauzta kāja. Viņ� rāvis stūri sānis, lai izvairītos no kāda dzīvnieka, un ietriecies kokā. Jā, viņ� dro�i vien bija pārsniedzis atļauto brauk�anas ātrumu.

Atviegloti nopūtusies, D�emma apsēdās. Kolins ba�ī�jās, ka Perijs ir smagi cietis, bet neviens viņam to nesaka. Viņa izņēma savu mobilo telefonu, atvainojās Trisam un aiz�sūtīja Kolinam īsziņu, ka Perijam klājas labi. Pēc tam Elija pa�vaicāja, vai viņa vēlētos kaut ko brokastīs.

-�� Jebko, kas sagādā vismazāk noņem�anās, D�emma at�bildēja. Viņa paraudzījās uz Trisu un piepe�i kaut ko iedo�mājās. Vai Perija kāja ir ieģipsēta?

-�� No potītes līdz pa�ai aug�ai. Kāds laiciņ� paies, līdz viņ� atlabs.

D�emma sēdēja, skatienu pievērsusi galda virsmai. Kad Elija viņai priek�ā nolika sviestmaizi ar olu un lielu krūzi tē�jas, viņa sirsnīgi pateicās.

Triss viņu vēroja. Tevi nomoka kāda doma, vai ne?

-��� Ne glu�i, D�emma sameloja. Vai esi saticis Perija ta�gadējo draudzeni?

-��� Es viņu tā nesauktu. Viņi ir kopā jau vairāk nekā gadu, Triss sacīja. Ar ko tu esi par to runājusi?

-���� Ne ar vienu, D�emma sameloja atkal, jo nedrīkstēja atklāt, ko Rei�ela viņai bija uzticējusi. Man viņa neizskatī�jās pēc tādas, kura būtu ar mieru dibināt ģimeni un audzi�nāt bērnus. Un tu? Kādas ir tavas domas par viņu?

-��� Kad esmu Eloīsas tuvumā, man liekas, es vispār nedo�māju neko. Kad paskatos uz viņu, redzu tikai fizisku pievil�cību.

-��� Glu�i manas domas. D�emma nokoda kumosu un lē�nām ko�ļāja, bet Triss pūlējās izdomāt, kas viņai prātā. Vai tu zini, kāds ir Freizeru mājas plānojums?

-��� Kad biju bērns, pavadīju tur daudz laika. Kāpēc vaicā?

-���� Man glu�i vienkār�i ienāca prātā tā mazā istabiņa pie virtuves. Redzēju, ka tai blakus ir vannas istaba ar du�u; ma�nuprāt, tajā istabā atrodas arī liels dīvāns. Vai tā ir?

-��� Tu laikam runā par veco lieveni. Misis Freizere rīkojās tāpat, kā darīja mana māte. Lika, lai norobe�o lieveni. Tā viņa varēja vērot, ko bērns dara, kamēr pati ir virtuvē. Ne�varētu gan teikt, ka Alija jebkad būtu gatavojusi ēdienu, tomēr uzraudzīt visu viņai patīk. Misters Freizers to telpu nosauca par cietumu, jo ieejai priek�ā viņa aizlika sētiņu un mazais bija ieslēgts.

D�emma pacietīgi gaidīja, kad viņ� būs beidzis stāstīt. Es gribu, lai tu iesaki Freizeriem, ka Perijam jāpaliek �ajā istabā, līdz viņ� izveseļosies.

-���� Kāpēc? Viņ� var palikt arī savās mājās Ri�mondā. Tur viņam klāsies glu�i labi.

-��� Vai tad tev ne�ķiet, ka Perijam būs nepiecie�ama pastā�vīga kop�ana un vecāku mājās viņa atlab�ana noritēs labāk?

-��� Vai tevi samācīja Alija?

-��� Nē. Es tikai domāju, kā būs labāk Perijam, tas arī viss.

Triss nesaprata. Tas ir labi, tomēr Rei�elai jau tā ir ļoti

daudz darba, un tie�i viņa būs tā, kam nāksies noņemties ar slimnieku. Tomēr, iespējams, ka tev taisnība un viņam pa�tie�ām labāk klāsies Edilīnā. Viņu varētu izmitināt aug�stā�vā, un man ir padomā viena medmāsa, kura�

-��� Nē! D�emma izsaucās un tad pieklusināja balsi. Nav ta�u godīgi likt kādam augu dienu skraidīt aug�up un lejup pa kāpnēm. Varbūt drīzāk kāds varētu palīdzēt ar mājas uz�kop�anas darbiem, un tad Rei�ela varētu pavadīt pie Perija tik daudz laika, cik vien nepiecie�ams.

Beidzot Triss saprata, ko D�emma pūlas pateikt. Ak jā. Skaidrs. Man liekas, tā ir lieliska doma. Perijam būs nepie�cie�ama kāda izklaide, vai ne?

-��� Un medmāsai tas nebūs pa spēkam.

-��� Vai tu smejies? Medmāsa, par kuru biju iedomājies, spē�lē �ahu, prot da�ādus trikus un turklāt ir skaista. Viņa va�rētu� Tā kā D�emma nikni raudzījās uz Trisu, viņ� veikli piebilda: Skaidrs. Medmāsas neizklaidē savus pacientus. Varbūt ir labāk, ja blakus būs cilvēks, ko Perijs jau pazīst un kura sabiedrībā jūtas ērti.

-���� Kā tu domā, vai varētu panākt, lai misis Freizere pie�krīt �ādam risinājumam? Viņa varētu vēlēties iemitināt Periju aug�stāvā un piekomandēt viņam medmāsu, kura prot rādīt trikus.

-��� Ja es do�u mājienu Alijai Freizerei, ka no tā atkarīgs pat vairāk nekā vienkār�i atlab�ana, viņa pie�ūs dēla kāju pie tās istabas grīdas. Man jāteic, ka Rei�ela bijusi prasmīga noslē�puma glabātāja. Cik ilgi tas jau turpinās? Iekams D�emma paguva atbildēt, Triss klusi sacīja: Ak vai! Veikals ir atvērts, un mēs esam pamanīti. Tur nāk vecais doktors Bērd�ess.

Mari jālūdz viņu apsēsties. Sasodīts, un man vajadzēja ar te�vi parunāt! Iespējams, ka esmu atradis Vēlmju akmeni.

-��� Ko? D�emma iesaucās pārāk skaļi, jo kāds bija pieķē�ries viņas krēsla atzveltnei un viņa gandrīz apgāzās. Jau pēc sekundes Triss bija pielēcis kājās un ar vienu roku satvēris D�emmu, bet ar otru saņēmis veca, salīku�a vīra elkoni. Kad krēsls atkal stāvēja stabili, Triss palīdzēja ve�ukam apsēsties abiem pa vidu.

-��� Doktor Bērd�es, Triss sacīja, es patie�ām vēlētos jūs izmeklēt. Jums vajadzētu piekrist.

-�� Mani jau tik daudzi ārsti ir bikstīju�i un durstīju�i, Bērd�ess atteica rāmā balsī, vairāk skatoties uz D�emmu, ne�vis uz Trisu, ka es vairs nespēju ne skatīties uz adatām.

Kad Triss abus iepazīstināja, D�emma pūlējās izturēties laipni, tomēr gandrīz nespēja slēpt aizkaitinājumu. Kālab gan Triss ļāva viņai gari un pla�i izrunāties par Periju, kad pa��am bija tik svarīga informācija? Viņa izmisīgi vēlējās dzir�dēt, kas Trisam sakāms.

Doktors Bērd�ess pļāpāja par to, cik ļoti izsalcis jūtas un kā ir noilgojies pēc Elijas ceptajiem pīrāgiem un viņas gata�votās kafijas. Kad viņ� neveikli mēģināja piecelties, lai do�tos pie letes, Triss lika viņam sēdēt mierīgi un pateica, ka pats visu atnesīs.

-��� Tu nu gan esi mīļ� zēns, doktor Bērd�ess sacīja, kad Triss devās pēc pasūtījuma.

Tiklīdz viņi bija paliku�i vieni, vecais vīrs pabīdīja savu krēslu mazliet tuvāk D�emmai, un viņai nācās pievērst dok�toram uzmanību. Misters Langs viņai iepatikās jau no pir�mā brī�a, ta�u �is vīrs, kur� nu jau bija pievirzījies pārāk tuvu, nemaz ne�ķita simpātisks.

-��� Es gribēju parunāt tie�i ar tevi, viņ� sacīja un uzsmai�dīja D�emmai tā, kā to varētu darīt daudzkārt jaunāks vī�rietis, un �ajā brīdī viņai tas �ķita pat mazliet derdzīgi. Ne�zinu, vai tev kāds ir sacījis, ta�u arī es esmu vēsturnieks. Es labprāt paklausītos, kā tev sokas ar pētījumiem. Gribu zi�nāt, ko tev izdevies atklāt. Sprie�ot pēc pilsētā klīsto�ajām tenkām, tas ir patie�ām apbrīnojami. Un vēl arī, viņ� pie�bilda, viltīgi paraudzījies uz D�emmu, tevi jāapsveic, jo esi saderinājusies ar mūsu vietējo �erifu.

-���� Būsiet dzirdējis aplam, viņa atteica, nekādas sade�rinā�anās nav. Mēs ar Kolinu Freizeru tikai satiekamies.

Viņ� uzlika vecuma plankumu izraibināto plaukstu uz D�emmas delnas. Bet tu ta�u dzīvo kopā ar viņu, vai tad ne?

Atvirzījusies no vecā vīra, D�emma paņēma somu.

-��� Mīļais Dievs! Esmu tevi aizvainojis, viņ� noteica. Es atvainojos! Man likās, ka mūsdienās jauniem mīlo�iem pā�riem ir tikai normāli dzīvot kopā. Dro�i vien, ka esmu kļū�dījies.

Atgriezās Triss ar kafiju un pīrāgu �ķīvi. D�emma, vai tu jau ej projām? Tik ātri?

-���� D�emma� vai drīkstu tevi saukt vārdā? D�emma tik�ko grasījās man pastāstīt par saviem pētījumiem.

-��� Darbs viņai sokas, Triss uzslavēja, skatīdamies te uz vienu, te atkal otru, un apsēdās.

Kaut gan D�emma vēlējās palikt pie Trisa un dzirdēt, kas viņam sakāms par Vēlmju akmeni, vēl vairāk viņa gribēja tikt projām no �ā vecā vīra. Par spīti tam, ka bija �ēlojies par mil�zīgu izsalkumu, viņ� pīrāgiem pat nepieskārās. D�emma pa�raudzījās uz milzīgo vēderu, kas izspiedās zem vīrie�a kok�vilnas krekla. Krekla aproces bija apspuru�as, apkakle pie kakla zaudējusi krāsu, ja arī viņ� kaut ko vēlējās, tad no�teikti ne jau ar krēmu pildītus na�ķus.

Un piepe�i D�emma saprata, kas viņai nepatīk �ajā cilvēkā.

Slimības mākts vēsturnieks, kur�, sprie�ot pēc nabadzīgajām drēbēm, nav bijis īpa�i veiksmīgs savā profesijā. Teorētiķis. Tā�tad izmisīgi vēlas, lai viņa darbi tiek publicēti. D�emma ne�au�bījās, ka viņ� ir dzirdējis baumas par Vēlmju akmeni un iecerējis no viņas uzzināt visu, kas vien iespējams. Pēc tam papildināt un materiālus publicēt ar savu vārdu. Viņa gara acīm jau redzēja rakstus avīzēs, �urnālos, tabloīdos, si�etus televīzijā, ziņas internetā. Itin visur būtu pārpilns ar stāstiem par Vēlmju akmeni. Jau tūlīt pēc �o stāstu parādī�anās Edilīnu pārplūdinātu�

Viņai pat domāt negribējās, kas notiktu ar mazo, miera pilno pilsētiņu. Būtu iespējams viss sākot no trakojo�as al�katības līdz trūkumā nonāku�o izmisumam. Visu �o iemeslu pēc viņa bija izlēmusi nekad nerakstīt par Vēlmju akmeni ne�ko tādu, kas tiktu kaut kur publicēts. D�emma pat plānoja parunāt ar misis Freizeri un paskaidrot, kālab dokumentos, ko viņa raksta ģimenes privātai lieto�anai, netiks iekļauts stāsts par Vēlmju akmeni. Viena lieta bija pieminēt kādu se�nu leģendu, bet pavisam cita rakstīt par tagad notieko�o un to, ka tas �ķietami aizved pie Vēlmju akmens.

Lai aizgainītu �ādas domas, D�emma papurināja galvu.

-��� Vai tev nekas nekai�? doktors Bērd�ess vaicāja un jau atkal pieskārās viņas rokai.

D�emma nevēlējās ne brīdi ilgāk uzkavēties �ā cilvēka sa�biedrībā. Viņa piecēlās un paraudzījās uz Trisu. Es vēlētos vēl parunāt par Periju. Vai varu aiziet pie tevis uz biroju?

-��� �odien esmu ļoti aizņemts. Es patie�ām priecā�os, kad �urp pārcelsies Ariela un palīdzēs tikt galā. Varbūt kopīgi pavakariņosim?

-���� Lieliski, D�emma atteica. Se�os ieradī�os pie tevis birojā.

-��� Ideāli. Viņ� uzsmaidīja D�emmai. Un par Periju ne�raizējies. Es par visu parūpē�os.

-��� Bija patīkami ar jums iepazīties, viņa a�i pateica dok�toram Bērd�esam, tad noskūpstīja Trisu uz vaiga un aizstei�dzās.

Iekāpusi savā automa�īnā, D�emma aizsūtīja Trisam īszi�ņu, lai neko nesaka Bērd�esam ne par Vēlmju akmeni, ne viņas pētījumiem. "Es tam cilvēkam neuzticos."

"Paldies par mājienu," viņ� atbildēja.

Pēc stundas D�emma jau bija savā namiņā, ta�u pat bibli�otēkas skaistums nespēja pievērst viņas domas darbam. Vi�ņa domāja tikai par to, ka Triss varbūt atradis Vēlmju akmeni.

Divpadsmitos trīsdesmit D�emma saņēma īsziņu no D�osijas. "Vai dzirdēji Sāras jaunumus?"

D�emma atbildēja, ka neko nav dzirdējusi.

D�osija atsūtīja vēl vienu īsziņu. "Piezvani man vai atnāc ciemos. Pacienā�u tevi ar pusdienām un visu izstāstī�u."

Bija vajadzīgs pārtraukums, tāpēc D�emma gandrīz skrie��us metās uz automa�īnu un jau pēc piecām minūtēm bija pie D�osijas skaistās vecās mājas. Durvis bija atstātas pusviru, tāpēc D�emma tās atvēra. Viņa ārkārtīgi vēlējās izstaigāt mā�ju, tomēr saprata, ka �oreiz tas neizdosies, jo abi mazie ska�ļi raudāja.

-��� Viņi ir netīri gan aug�ā, gan apak�ā. D�osija izskatījās nomocīta un pārguru�i.

Neatbildējusi D�emma paņēma vienu bērnu un novilka autiņbiksītes. Izrādījās, ka tas ir puika. Viņa ielika bērnu van�niņā, kas bija pilna ar siltu ūdeni. Un kā pēc burvja mājiena mazais apklusa.

D�osija godbijīgi noskatījās uz D�emmu.

-��� Māsa man iemācīja, kā tas darāms.

Pēc tam D�emma un D�osija strādāja kā vienota koman�da. Viņas nomazgāja bērnus, pabaroja tos, pēc tam nomaz�gāja atkal. Tad pārģērba. Un D�osija nemitējās D�emmai pa�teikties. Kad mazuļi beidzot bija gatavi diendusai, bija pa�gāju�as jau trīs stundas.

-��� Kāpēc arī tu nevarētu mazliet nosnausties? D�emma vaicāja D�osijai. Es pieskatī�u, vai bērni neraud. Un parū�pē�os arī, lai mājās viss ir kārtībā.

-��� To es nevaru pieļaut, D�osija atvairījās. Tu jau tāpat esi darījusi pārāk daudz.

D�emma praktiski uzstūma D�osiju pa kāpnēm, un no�gurusi māte nemitējās pie katra soļa pateikties.

Kad visi trīs bija aizmigu�i, D�emma izstaigāja māju, iz�mazgāja veļu, sakopa virtuvi un sakārtoja dzīvojamo istabu. Tā kā neviens vēl joprojām nebija pamodies, viņa paraudzī�ja, kas atrodams ledusskapī, un nosprieda, ka varēs pagata�vot gaļas ruleti. Viņa smaidīdama gatavoja un atcerējās, kā Kolins bija viņu ķircinājis. Kolinam viņa �o ēdienu tā arī vēl ne reizi nebija pagatavojusi.

Mazliet pēc pieciem lejā nokāpa D�osija, rokā nesdama divus smaidīgus bērneļus. D�emma vienu paņēma pie sevis.

-���� Nespēju tev pienācīgi pateikties, sacīja D�osija, kad bija ieskatījusies pa krāsns stikla durtiņām. Reizēm es jū�tos tik pārguru�i, ka nespēju pat domāt. Ja nebūtu tādu draugu kā tu, pat nezinu, kā tiktu galā. Nevaru iedomāties, kā klāsies Sārai. Viņai ārpus Edilīnas nav sevi�ķi daudz pa�zinu.

/

-��� Vai tas jāsaprot tā, ka viņai jau piedzimis bērniņ�?

-��� Augstais Dievs! Tu atbrauci, lai uzzinātu jaunumus, un es tev aizmirsu tos pavēstīt! Pagāju�ajā naktī Sāru steidzami aizveda uz slimnīcu, un ar ķeizargriezienu pasaulē nāca dvī�nī�i.

D�emma ucināja mazuli un skatījās uz D�osiju. Dvīņi? Vai tad viņai netika veikta sonogrāfija? Vai viņa nezināja, cik bērnu gaidāms? Vai ari viņa glu�i vienkār�i nevienam to ne�teica?

-�� Viņa nezināja. Otrs mazais bija iekārtojies aiz pirmā, tā�pēc neviens sonogrammā to nevarēja saskatīt.

-��� Toreiz piknikā Sāra sacīja, ka vēlas, lai� D�emmai bija grūti koncentrēties.

-��� Es zinu. Viņa teica, ka vēlas dvīņus.

Bērnu cie�i piespiedusi sev klāt, D�emma apsēdās pie vir�tuves galda. Puikas vai meitenes?

-��� Divi puikas. Maiks sacīja, ka jau pasūtījis viņiem cīņas kostīmus.

-��� Kā viņ� jūtas?

-��� Viņ� ir sajūsmā. Un apmulsis. Pamatīgi nobijies.

-��� Es vēlos� D�emma ierunājās, bet tad ar grūtībām no�rija siekalas Es gribēju sacīt� ceru, ka viņi atgriezīsies un paliks te dzīvot.

-���� Es tāpat. Ta�u Maikam vēl jānostrādā divi gadi, tikai tad viņ� varēs atvaļināties. Tagad, kad �eit grasās apmes�ties arī viņa draugs Frenks, Maiks patie�ām grib pārcelties uz �ejieni. D�osija paraudzījās uz D�emmu. Vai tu do�mā, ka tas Vēlmju akmens patie�ām strādā?

-��� Nē, protams, ka ne, D�emma atteica, ta�u visai pār�liecino�i tas neizklausījās. Viņa paraudzījās uz sienas pulk�steni. Bija jau bez piecpadsmit se�i. Man jāiet. Se�os man ir norunāta tik�anās ar Trisu.

-��� Tik�anās? Bet Kolins�

-���� Ne jau tāda tik�anās, D�emma paskaidroja. Tik�a�nās informācijas vāk�anai. Viņa iesēdināja mazo augstajā krēsliņā un noskūpstīja.

-��� Pastāstīsi, ko būsi uzzinājusi! D�osija uzsauca, kamēr D�emma steidzās uz ārdurvju pusi. Un es nespē�u vien tev gana pateikties par to, ko izdarīji �odien. Jūtos glu�i kā no jauna piedzimusi.

Triss silti sasveicinājās ar D�emmu, kad viņa ieradās bi�rojā. Viņ� uzlika rokas sievietei uz pleciem un noskūpstīja viņu uz vaiga. Viņam mugurā bija baltais ārsta uzsvārcis, un viņ� izskatījās ārkārtīgi profesionāls.

Tur bija arī �etras sievietes, kas domīgi nopētīja D�em�mu. Izskatījās, ka viņas ir gatavas cīnīties, lai Trisu aizstā�vētu.

Viņ� ieveda D�emmu savā kabinetā un aizvēra durvis.

-��� Vai tas ir tavs harēms?

-��� Tā laikam varētu sacīt, Triss atbildēja un novilka ār�sta uzsvārci. Vismaz viņas pa�as domā, ka ir. Turklāt vi�ņas uzskata, ka tu esi kļuvusi neuzticīga Kolinam.

-��� Varbūt viņas dusmojas, ka es kaut kur dodos kopā ar tevi?

Triss iesmējās. Vai tu gribētu atbraukt pie manis uz mā�jām vakariņās? Mans ledusskapis ir pilns ar ēdamo.

-��� Ar lielāko prieku, viņa atbildēja.

Abi devās projām no biroja, un D�emma nopriecājās, kad Triss pateica savām kolēģēm: Ja bū�u vajadzīgs, zvaniet. Bū�u mājās. Un vēl piebilda: Kopā ar D�emmu.

Kad viņi bija izgāju�i ārā, D�emma sacīja: Tas tagad tiks izrunāts pa visu pilsētu. Ta�u nezin kāpēc tas viņu neuz�trauca. Vai man labāk braukt ar savu ma�īnu?

-��� Protams, viņ� atbildēja un izņēma sava auto atslēgas.

Savā automa�īnā D�emma sekoja Trisam, un viņu māca

ziņkāre, kur īsti viņ� dzīvo. Viņi iegriezās ceļā, kur D�em�ma vēl ne reizi nebija braukusi. Kā �ķita, tas ved Edilīnai apkārt eso�ajā dabas rezervātā. Viņi nobrauca no bruģētā ce�ļa un nokļuva uz grants seguma, ta�u māja joprojām nebija redzama, un D�emma sāka prātot, vai tikai viņ� nav iemiti�nājies teltī, kas novietota uz tuk�a zemes gabala. Pēc vēl vie�na pagrieziena viņi izbrauca cauri govju aplokam.

Kreisajā pusē cauri biezai koku audzei, kas viņus ieskā�va, D�emma pamanīja mirdzam zilus ezera ūdeņus un tajā peldo�ās pīles. Turpat atradās māja. Tā nebija pārāk liela, ta��u izskatījās patie�ām jauka. Un vislabākais bija tas, ka ēka uzcelta tie�i pie ezera.

D�emma apturēja automa�īnu tie�i aiz Trisa auto un iz�kāpa ārā. Apkārt valdīja brīni�ķīgs klusums. Bija dzirdamas vien putnu balsis un vēja dziesma koku lapotnē. Pasakai�ni, viņa sacīja. Vai tu jau sen te dzīvo?

-���� Visu savu mū�u. Un te ir uzaudzis arī mans tēvs. To dēvē par Oldrid�u namu, un daļa īpa�uma ir patie�ām ve�ca. Gan ne pēc Edilīnas standartiem, ne no astoņpadsmitā gadsimta, ta�u tā ir celta tūksto� astoņi simti �etrdesmitajā gadā.

-��� Ja reiz māja attiecas uz �o laika periodu, vai tai nevaja�dzētu būt celtai pārveidotā koloniālajā stilā?

-���� Domāju, ka tā arī bija, tomēr Oldrid�u paaudzes to ir mainīju�as.

Lai palūkotos uz māju, D�emma pagāja tuvāk ezeram. Tai bija divi stāvi, logi izkārtoti pa visu fasādi. Viņa pamanīja arī skursteni, kas slējās virs jumta kores. Viņa iztēlojās, kā būtu sniegotā dienā sēdēt �ādā mājā pie kamīna. Tālu krei�sajā pusē atradās telpa ar zemu jumtu. Kā likās, tur viss bija veidots no stikla.

-��� Vai tas ir ziemas dārzs?

-��� Jā, Triss atbildēja. Mans sencis, kur� �o māju būvē�ja, bija īstens dārza darbu meistars.

-��� Un tu pats?

-���� Esmu pazīstams kā cilvēks, kur� �ad un tad apmeklē stādu audzētavu. Nāc iek�ā, un es tev parādī�u visu pārējo! Pateiksi man, kas te ir sens un kas jauns.

-��� O! Izaicinājums, D�emma noteica un sekoja Trisam uz sānu durvju pusi. Viņi iegāja milzīgā hallē ar flī�u grīdu un ozolkoka kāpnēm tās galā.

-���� Halle ir sena, D�emma noteica un tad ar galvas mā�jienu norādīja uz durvīm labajā pusē, bez vārdiem vaicājot, vai drīkst tās atvērt. Aiz �īm durvīm slēpās milzīga ģime�nes istaba ar daudziem grāmatu plauktiem un lielu televi�zoru. Tā bija ļoti mājīga. Ar vienu skatienu bija nosakāms, ka istaba ir jaunāka nekā halle, un D�emma tā arī pateica Trisam.

Halles otrā pusē viņa atvēra durvis, kas veda uz garu tel�pu, kura labajā pusē bija platāka, bet otrā pusē sa�aurinājās. D�emma pamanīja tur virtuvi ar tum�iem ķir�koka skapī��iem. �ī vieta ir veca, un man liekas, tā ne vienmēr bijusi viena telpa. Nu, kā man veicas?

-������ Ideāli, Triss atteica. Mana mamma lika �ajā pusē izgāzt sienas. Tas notika tie�i pēc Edijas piedzim�anas. Mam�ma pateica tēvam, ka negrasās palikt viena iesprostota vir�tuvē un ja viņ�, sasodīts, vēlas vakariņas uz galda, tad labāk lai parūpējas, ka viņa varētu redzēt, ar ko nodarbojas bēr�ni. Pēc divām dienām sienu vairs nebija.

-��� �ķiet, man tava mamma patīk.

-��� Man arī, Triss atteica. Vai varu pagatavot tev kādu dzērienu?

-��� Nevari vis. Man vēl jābrauc atpakaļ, ta�u, ja tev ir, vari man ieliet daudz tonika un pievienot laima sulu.

-��� Tūlīt būs.

-���� Vai neiebilsti, ja es� Viņa ar galvas mājienu norādīja uz ziemas dārza pusi. Triss pavēcināja ar roku, dodot atļau�ju. Tā bija skaista telpa, kas izskatījās kā Viktorijas laika dārzs. Pēc Trisa pieticīgās atbildes D�emma bija nopratusi, ka viņ� ir arī labs dārzkopis. Augi galvenokārt orhidejas bija visur. Tās nokarājās no griestiem, auga puķpodos uz ze�mes. Visi izkārtoti tik skaisti, ka D�emmai radās vēlē�anās apsēsties vienā no pītajiem krēsliem un iegrimt lasī�anā. Vis�vairāk viņai patika tas, ka Triss necentās iegro�ot lielākos augus, bet bija tos iestādījis zemē pie tur izliktajām skaista�jām, ar roku apgleznotajām flīzēm.

Triss pasniedza viņai ledaino dzērienu. �ī ir vienīgā tel�pa, kurai neviens nav pielicis roku. Tētis stāstīja, ka �ī bijusi

iemīļotākā vieta manai vecvecvec un tā tālāk vecmāmiņai,

/ f '

kura �o māju likusi uzcelt. Lielāko daļu laika viņa esot pa�vadījusi tie�i te. Triss paliecās uz priek�u un noplūca kādu nokaltu�u orhidejas lapu. Viņa bija viena no tām sievietēm, kurai piedzima bērns, bet nebija vīra.

-��� Parastos apstākļos tur nebūtu nekā ievērības cienīga, to�mēr �is apstāklis ilgi tiek paturēts prātā, tātad pieņemu, ka ar to ir saistīts kāds īpa�s stāsts. Es labprāt uzzinātu kaut ko vairāk. Kā viņu sauca?

-���� Luīza. Neko daudz es par viņu nezinu. D�osija teica, ka ir piezvanījusi manam vecajam tēvam un runājusi ar viņu par ģimenes vēsturi. Luīzas Oldrid�as bērna dzim�anas ap�liecībā bijis rakstīts, ka viņa vecāki ir Luīzas brālis un viņa sieva.

-��� Ne�aubos, ka tajos laikos tas tika uzskatīts par atbilstī�gāko situācijas risinājumu, D�emma sacīja. Tātad kaut kad ap tūksto� astoņi simti trīsdesmito vai �etrdesmito ga�du Luīzai Oldrid�ai piedzima ārlaulības bērns, no kura nā�cās atteikties. Viņa lika uzcelt sev māju me�onīgā apvidū un dzīvoja �eit vientulībā kopā ar saviem augiem.

-��� Tu esi tikpat liela romantiķe kā Sāra, Triss secināja un pasmaidīja. Varu atklāt, ka toreiz, �o telpu pārbūves lai�kā, mans tēvs atrada ķirurģiskos instrumentus, kas atbilda mājas cel�anas laikam. Mans minējums ir tāds, ka Luīza mā�ju uzcēlusi tik tālu no pilsētas, lai neviens neredzētu, kā klientes ierodas pie sievie�u ārstes. Un man liekas, ka viņa te dzīvoja kopā ar savu dēlu.

-��� Izklausās, ka �o to par viņu tu tomēr zini.

Triss paraustīja plecus. Oldrid�iem, vīrie�iem un sievie�tēm, ir nosliece uz medicīnu. Tāpēc nebija nemaz tik grūti kaut ko tādu izsecināt. Un tagad pievērsīsimies svarīgākiem tematiem.

-��� Vēlmju akmenim? D�emma a�i pavaicāja.

-��� Es gan vairāk biju domājis ēdienu. Man ir saimniecības vadītāja, kura te ierodas divas reizes nedēļā un atnes ēdie�nu, ko pagatavojusi. Viņai patīk eksperimentēt, tāpēc es ne�kad nezinu, kas būs galdā.

-���� Ļauj, es minē�u, D�emma teica. Viņa ir jauna, pie�mīlīga un turklāt nav precējusies.

-��� Vai tu viņu pazīsti? Triss kā pārsteigumā iepleta acis, un viņi abi iesmējās.

D�emmai bija jābrīnās par to, kā Triss izlikās, ka nemana sievie�u īpa�o attieksmi pret viņu. Bija ta�u redzēts, kā pie�augu�as sievietes pilnīgi sastingst uz ielas, kad ierauga Trisu. Viņ� tikai kautrīgi tām uzsmaida, it kā pat nenojaustu, kā viņas blen�.

Triss atvēra ledusskapja durvis un sāka celt ārā bļodas, kuras bija pārklātas ar pārtikas plēvi. Viņ� tās citu pēc citas pasniedza D�emmai. Tur bija vairāku veidu dārzeņu salāti, auksta gaļa un cālis, nelielos kubiņos sagriezts siers.

Viņi atvēra bļodas, lika tās uz galda un sarunājās. Nevienam neienāca prātā ierosināt, ka ēdienu vajadzētu uzsildīt. D�emmai ļoti gribējās pavaicāt Trisam par Vēlmju akmeni, tomēr viņa vē�lējās sagaidīt īsto brīdi, kad viņ� pats sāks par to runāt.

-��� Kas tur bija ar tevi un doktoru Bērd�esu? Kāpēc tu vi�ņam neuzticies? Triss pavaicāja, tiklīdz abi apsēdās pie galda.

-��� Nekā konkrēta. Tomēr domāju, ka varbūt viņ� vēlas no�skaidrot visu par maniem pētījumiem, lai pēc tam pats pub�licētu aprakstu.

-��� Tu domā, ka Freizeru ģimenes vēsture varētu iekārdi�nāt kādu izdevēju tik ļoti, lai to publicētu?

-��� Tu ļoti labi zini, pēc kā viņ� tiecas, D�emma teica.

-��� Ak� tu par to. Triss pasmaidīja un ielūkojās savā �ķī�vī. Domāju, ka tev taisnība. Viņ� ta�u ir nopratinājis teju visus pilsētiņas iedzīvotājus, cen�oties izdibināt kaut ko vai�rāk par Vēlmju akmeni. �orīt Elija man sacīja, ka ir gatava sa�ķēlēt viņa kaulaino pēcpusi, ja viņ� mēģinās vēl kaut ko noskaidrot par �o lietu.

D�emma iesmējās. Kājas viņam patie�ām ir kaulainas, vai ne?

-��� Elija sacīja, ka viņ� �ēlojies, jo visi pilsētiņas iedzīvotāji esot pārmēru noslēpumaini.

-��� Laikam jau jāsaprot, ka viņ� domājis septiņnieku.

Tagad bija Trisa kārta smieties. Tad redz, par ko mēs

esam kļuvu�i. Vai nebija pat kāda filma par mums?

-��� Vai tu atcerējies par "Lielisko septiņnieku"? Tam gan nav ne mazākās saistības ar lielāko daļu tevis pieminēto cil�vēku.

-��� Nu, varbūt, ka reiz tie�i tu par mums uzrakstīsi, Triss sacīja. �orīt, kad tu biji aizgājusi, doktors Bērd�ess man vaicāja par laupī�anu, ko izmeklē Kolins. Es pietiekami go�dīgi varēju atbildēt, ka neko par to nezinu.

-��� Ceru, ka runas par laupī�anu aizēnos stāstus par Vēlmju akmeni.

-���� Es tikai esmu dzirdējis, ka biju�as pāris ielau�anās un dro�i vien vainojami pusaud�i, Triss stāstīja.

D�emma skatījās uz savu glāzi. Nezinu daudz vairāk par tevi.

-��� Vai dzirdēji par Sāru? Triss vaicāja.

-��� Jā. Jauki, vai ne? D�emma mirkli klusēja un tad sacī�ja: Labi, tagad pietiks pļāpāt. Tu teici, ka varbūt esi atra�dis Vēlmju akmeni. Es vēlos to redzēt� protams, ja tas ir iespējams. Un gribu dzirdēt visu līdz pēdējam sīkumam.

-���� To atrada Nella, Triss pateica, devās pie istabas sie�nas un pastūma malā kādu ierāmētu fotogrāfiju. Atklājās ne�liels sienā iebūvēts seifs. Viņ� ātri ievadīja vajadzīgo ciparu kombināciju, izņēma kaut ko, kas līdzinājās sudraba pūdernīcai, un pasniedza D�emmai.

�ī lietiņa bija pārsteidzo�i smaga. D�emma to apskatīja un secināja, ka tā ir glīta, ta�u priek�pusē ļoti noskrāpēta. Li�kās, kāds izmisīgi pūlējies to atvērt. Kā jau vēsturniece, D�emma secināja, ka priek�mets izgatavots vēlajā Viktorijas laikmetā vai arī Edvarda laikā. Tas ne ar ko īpa�u neizcēlās, drīzāk bija diezgan vienkār�s.

-��� Mana māsa un Nella ar pāris skrūvgrie�iem to mēģinā�ja atvērt.

-��� Glu�i saprotama ziņkārība, D�emma noteica un pacē�la vāciņu. Iek�pusē bija svina plāksnītes. Viņa paraudzījās uz Trisu.

-��� Dro�i. Noņem virsējo, viņ� mudināja.

D�emma iebīdīja nagu spraugā un pacēla plāksnīti. Zem tās bija skaista miniatūra kaklarota. Zelta būrītis, kurā atra�dās kāds dārgakmens gabaliņ�. D�emma pacēla to pret gais�mu. Nenoslīpēts dimants?

-��� Jā. Es to parādīju savai māsīcai Kimai. Tas ir dimants, tomēr ne tik vērtīgs, lai to slīpētu.

D�emma turēja to paceltu un turpināja vērot. Tas bija glīts. Ta�u ak vai! pavisam vienkār�s. Un tik daudzkārt mazāks, nekā viņa bija iedomājusies! Un viņa to bija jau re�dzējusi.

-��� Tas bija uzlikts Lendijam.

-��� Tev nu gan ir izcila atmiņa! Triss uzslavēja. Sapro�tu, kālab tev veicas pētījumi.

-��� Kā tev izdevās pierunāt Nellu to atdot ? Tu ta�u to ne�

-�� Nenozagu? Man vajadzēja būt tik prātīgam. Es to iemai�nīju pret divām Helēnas Ki�as kolekcijas lellēm un vienu Heidi Plu��okas gatavoto.

-��� Un kas ir �īs dāmas?

-��� Slavenas leļļu dizaineres. Zvēru, ka ar �ādu prasmi pie�dalīties sarunās tā meitene dienās kļūs par advokāti. Un es pateicos Dievam par eBay, jo citādi man nemū�am nebūtu iz�devies tās lelles dabūt.

D�emma vēl aizvien pētīja kaklarotu. Kur? Kad? Kā?

-��� Man jau gribētos sacīt, ka tas notika, pateicoties manām izcilajām dedukcijas prasmēm, ta�u patiesībā tā bija vien no�jausma. Un es vēl joprojām nezinu, vai tie�i tas ir pieminēts vēstulē, kuru tu atradi. Lai nu kā, bet dienā, kad tu guvi ievainojumu, Nella sacīja, ka Lendija kaklarota mirdz.

-��� Es atceros, ka viņa to teica, ta�u nepievērsu tam nekā�du uzmanību, D�emma piebilda.

-��� Es glu�i tāpat. Nella dzīvo pati savā pasaulē. Ta�u lai�kam jau manas smadzenes to bija piefiksēju�as. Vai atceries, man nācās doties projām no piknika, jo misteram Gibsonam kļuva slikti ar sirdi?

-��� Protams, D�emma atteica. Tā bija diena, kad viņa ļo�ti dusmojās uz Kolinu. Un �ķita, ka tas noticis jau pirms dau�dziem mēne�iem.

-��� Starp citu, tā bija tikai panikas lēkme, un pa�laik viņ� jūtas glu�i labi. Biju diezgan dusmīgs par �ādu izsaukumu un plānoju atgriezties viesībās. Es piezvanīju māsai uz Maiami slimnīcu, apjautājos, kā klājas viņas vīram. Viņa sacīja, ka vīrs jūtoties labi, ta�u Nella vēloties ar mani parunāt. Nella paņēma telefonu, izgāja gaitenī un sāka man diezgan ne�sakarīgi stāstīt, kā viņas tētis gribot atņemt Lendija kakla�rotu un man esot tā jāglābj.

-��� Kāpēc viņ� gribēja atņemt meitai kaklarotu? D�emma pajautāja.

-��� Svainis domāja, ka tā nākusi no baznīcas labdarības tir�dziņa. Viņam ienāca prātā, ka tā ir vērtīga un kāds varbūt to meklē.

-�� Jauks puisis.

-���� Tā patie�ām ir, Triss atteica. Tiesa, Nella mammai nebija pastāstījusi taisnību par to, kur dabūjusi to kaklaro�tu.

-��� Ak tā, D�emma bilda. Viss sare�ģījas.

-��� Mana viltīgā māsasmeita to bija man no�iepusi.

-��� Tagad es esmu pavisam apmulsusi. Vai tu patie�ām ne�būtu pamanījis, ka tev pieder kaklarota, kas iestiprināta svi�na plāksnēs un noslēpta sudraba pūdernīcā?

-��� Gan jau, ka būtu, ja vien kaut reizi būtu to redzējis. Nel�la pa telefonu man teica, ka viņa to kaklarotu atradusi "aiz vīrie�a".

D�emma pasmaidīja. Pieņemu, ka tu zini, ko tas no�zīmē.

-��� Jā gan. Ikvienu bērnu, kur� dzīvojis �ajā mājā, ir val�dzinājis �is "vīrietis". Viņ� ar rokas mājienu aicināja D�em�mu sekot un devās pie kamīna. Tālākajā kamīna prāvās ma�las daļā bija iestrādāts �etru collu liels koka gabals. Tajā izrādījās iegriezts jauna, pievilcīga vīrie�a profils. Viņam bi�ja deviņpadsmitā gadsimta modei raksturīga iestīvināta ap�kakle, un mati sprogojās pie kakla. Augsti vaigu kauli, iz�teikta zoda līnija. Viņ� izskatījās gandrīz tāds pats kā Triss.

-��� Pieņemu, ka tas ir kāds no taviem sen�iem, D�emma secināja.

-��� Ari man tā liekas. Alla� esmu domājis, ka viņ� līdzinās manam tēvam, ta�u māte apgalvo, ka viņ� izskatās tie�i tā�pat kā visi Tristani. Manā ģimenē �im vārdam ir ļoti sena vēsture. Lai nu kā, bet neviens īsti nezina, kas ir �is vīrietis, un bērnībā mēs visi esam par viņu sacerēju�i da�ādus stās�tus. Kolins mēdza sacīt, ka tas bijis vīrs, kur� slepeni cīnījies par taisnību.

-��� Tas patie�ām izklausās pēc Kolina, D�emma smaidot teica. Mans minējums varētu būt tāds, ka viņ� bijis Luīzas dēla tēvs.

-��� Arī es tā domāju, ta�u diezin vai pieaugu�ie kaut ko tā�du sacītu bērnam, vai ne? Lai kas viņ� arī būtu, �odien ne�viens vairs dro�i nezina, kālab tie�i viņ� izvēlēts iemū�inā�a�nai kamīna malā. Mana māte vēlējās izņemt �o koka flīzi un to ierāmēt. Viņa vienmēr baidījās, ka tai varētu pieķerties lies�mas, tomēr tēvs neļāva to darīt. Triss paskatījās uz D�em�mu. Un ir labi, ka viņa to neizdarīja. Viņ� pastiepa roku un pieskārās apak�ējam kreisajam koka gabala stūrim, pēc tam aug�ējam labajam stūrim, bet tad paspieda pa�ā vidū. Nelie�lais koka gabals atlēca nost un atklāja iedobi kamīna malā.

-��� Nella bija izdomājusi, kā tas atverams?

-��� Bez kāda cita palīdzības, Triss paskaidroja.

-���� Esmu lepna, ka viņu pazīstu. D�emma paliecās uz priek�u, lai papētītu iedobi. Izskatās, ka tā izveidota īpa�i tam, lai tur varētu paslēpt kaklarotu ar visu kārbiņu.

-��� Arī es tā domāju. Viņ� aizvēra durtiņas, pakāpās at�pakaļ un ar rokas mājienu norādīja, lai D�emma pamēģina to atvērt.

Viņai tas izdevās tikai pēc otrā mēģinājuma. Patie�ām interesanti, kā meitēns to izprātoja!

-��� Un nevienam par to neteica! Triss piebilda. Saprata, ka viņai kāds �o kārbiņu varētu atņemt, ja uzzinātu.

-��� Pēc tam viņa sameloja, un mamma viņai palīdzēja to at�vērt, D�emma apbrīnā sacīja. Turklāt viņa tik gudri iz�vēlējās vietu, kur to paslēpt! Visu acu priek�ā, lācītim ap kaklu. It kā vēlētos ikvienam pieaugu�ajam mest izaicināju�mu: "Paskaties, ko esmu izdarījusi!"

-���� Mana mīļā mazā māsasmeita, Triss atteica. Viņ� de�vās atpakaļ pie vakariņu galda un sāka to novākt. Lai nu kā tas arī būtu, Nella bija tuvu histērijai, kad runāja ar mani pa telefonu, jo tētis grasījās viņai �o kaklarotu atņemt. Pro�tams, visas nepatik�anas bija sāku�ās tie�i viņas melu dēļ, ta�u tādu sīku detaļu viņa nevēlējās atzīt.

-��� Interesanti, ka patiesību par izdarīto viņa pastāstīja tie�i tev, nevis saviem vecākiem.

Triss iesmējās. Un kālab, pēc tavām domām, viņai tik ļoti patīk būt kopā ar mani? Es viņai neko neteiktu, pat ja viņa kādu no�miegtu. Tev būtu vajadzējis dzirdēt, ko Edija sacīja, kad uzzināja, ka esmu ļāvis Nellai braukt ma�īnā ar misteru Langu.

-��� Viņ� ta�u nav�

-��� Nē, nē, Triss attrauca. Nekādu nepiedienību seksu�ālajā jomā. Tam vīram ir astoņdesmit pieci gadi, bet viņ� jo�projām vada ma�īnu.

-��� �ajā ziņā es piekrītu Nellas mātei, D�emma sacīja.

-��� Nu� vispār jau es arī, Triss atzina. Otrreiz tas vairs neatkārtosies. Problēma ir tā, ka es Nellai ļauju tīt mani ap mazo pirkstiņu un viņa to lieliski zina. Meitene zināja, ka mani vairāk interesēs viņas stāsts, nevis mēģinājumi viņai ieskaidrot, cik zag�ana ir slikta lieta. To es atstā�u viņas ve�cāku ziņā. Triss apklusa un ielika ledusskapi bļodas, ku�ras D�emma atkal bija pārklājusi ar pārtikas plēvi. Kad Nella man pastāstīja, kur atradusi kārbiņu un kas tajā bijis noglabāts, es atcerējos, ka akmens iemirdzējās dienā, kad sa�tiku tevi. Un vēlāk�

D�emma pamāja ar galvu. Un tie�i pēc tam piepildījās Nellas vēlē�anās, lai viņas tētis atgrie�as mājās un viņi visi dzīvo Edilīnā.

-���� Precīzi. Triss piekrita. Ja tas mirdzēja atkal, dienā, kad bijām piknikā, tad�

-��� Kāds kaut ko bija vēlējies. Domāju, ka esi uzzinājis par mūsu nelielo spēli tajā pēcpusdienā.

-��� Es piezvanīju Sārai, un viņa man izstāstīja, ko katrs vē�lējies.

-����� Un pēc tam Sārai glu�i negaidot piedzima dvīņi, D�emma klusām noteica un atcerējās, kas tika runāts tajā pēcpusdienā. Labi, ka neviens nevēlējās neko sliktu.

-��� Domāju, ka tavs prāts darbojas līdzīgi manējam, Triss secināja. Ja pasaule uzzinās, ka pastāv kaut kas tāds�

-���� Neviens Freizers vairs nebūs dro�ībā, D�emma sacī�ja. Varu iedomāties, kā �eimusu nolaupa mājupceļā no sko�las un kāds kretīns liek viņam vēlēties laimestu loterijā.

-��� Vai pieprasa vēlēties kaut ko tik dīvainu kā, piemēram, laika rituma apturē�anu.

-��� Turpini, D�emma mudināja. Un dvēseļu pārceļo�a�na? Vai vēlē�anās iegūt varu pār pasauli?

-��� Kop� dzirdēju par Sāras dvīnī�iem, es spēju domāt vie�nīgi par slikto, kas tagad varētu atgadīties. Es vēlos, kaut �īs ziņas jau nebūtu izplatīju�ās pa visu pilsētu.

-���� Es tāpat, D�emma teica. Kolins saka� Viņa ap�klusa.

Triss viņai uzsmaidīja. Viņ� tevi ir pilnībā savaldzinājis. Vai ne?

D�emma dāvāja viņam kautrīgu smaidu. Mēs labi sa�protamies, un ar viņu ir viegli būt kopā.

-��� Citas sievietes gan tā nesaka.

-��� Tu domāji D�īnu?

-���� Nē, Triss atteica. Citas sievietes, ar kurām Kolins satikās, kad nebija kopā ar D�inu. Viņas vēlējās, lai Kolins viņām velta nedalītu uzmanību; kad to nesaņēma, nebija� sacīsim tā, iepriecinātas.

-���� Bet Kolins prot veltīt uzmanību sievietei! D�emma iebilda. Mēs runājam par itin visu.

-��� Tev ir izdevies panākt, lai Kolins ar tevi sarunājas par visu, un tas nevienai citai nav bijis pa spēkam.

Kad Triss piegāja pie sienas un gatavojās ievietot kārbi�ņu atpakaļ seifā, D�emma smaidīja.

-��� Pagaidi! viņa uzsauca. Man liekas, tev kaut ko vaja�dzētu zināt par �ādiem sienā iebūvētiem seifiem. Vai būs labi, ja pateik�u tev patiesību par tām zādzībām?

-���� Protams. Mēs ar Kolinu vienmēr runājam par lietām, kuras viņ� izmeklē.

D�emma pastāstīja Trisam, kā laupītājs atvēris seifu sve��ajā mājā. Kad D�emma bija beigusi, Triss sacīja: Izskatās, ka tiek meklēts kaut kas neliels un labi paslēpts. Viņ� ar galvas mājienu norādīja uz kaklarotu.

-���� Bet� kur� gan varēja zināt, kas tie�i ir Vēlmju akmens? Zināt, ka tas ir pietiekami mazs, lai to varētu noglabāt tik nelielā slēptuvē? Es veicu nopietnus pētījumus un neatradu ziņas par tā izskatu. Līdz �im brīdim. Turklāt mēs dro�i ne�zinām, vai tas patie�ām ir Vēlmju akmens.

-��� Kur lai es to labāk noglabāju, ja reiz seifā likt nav dro��i? Triss vaicāja. Varbūt man to vajadzētu nolikt tur, no kurienes to paņēma Nella?

-���� Zaglis atrada slēptuvi gultas stabā. �aubos, vai kokā iegravētais attēls viņu atturēs. Varbūt labāk iedod to man? Palūg�u, lai �eimuss to uzzīmē, un pati nofotografē�u. Vis�maz tādā gadījumā, ja kaut kas notiks, mums tas būs iemū��ināts.

-��� Un kur tu to glabāsi?

-���� �ajā svina apvalkā un ielik�u to pūdernīcā. To glabā�u kopā ar savu kosmētiku. Izskatīsies, ka tas nav nekas īpa�s.

-���� D�emma, tas ir visai prātīgi izdomāts, Triss noteica un viņai silti uzsmaidīja. Vai esi pārliecināta, ka Kolins ir tavs īstais? Nevienam citam vīrietim vairs nav nekādu iespēju?

Viņ� bija patie�ām skaists vīrietis, ta�u D�emmai viņ� ne��ķita interesants �ādā nozīmē. Domāju, ka laikam esmu pil�nīgi pārliecināta. Viņa ieskatījās savā rokaspulkstenī. Ir jau pāri deviņiem. Būs labāk, ja tagad do�os projām. Rīta ag�rumā mani gaida nodarbības sporta zālē.

Triss pavadīja D�emmu līdz viņas automa�īnai. Bija brī�ni�ķīgs vakars. Priecājos, ka tu ieradies Edilīnā. Tu esi lie�lisks papildinājums, viņ� sacīja un noskūpstīja D�emmu uz vaiga. Viņa acis iezibējās. Un� ja tu kādreiz tomēr pama�nīsi, cik pagrimis patiesībā ir Kolins, tu zini, kur es dzīvoju. -

Viņ� atvēra D�emmai automa�īnas durvis.

f

-���� Noteikti, un es viņam pateik�u, ka tu� D�emma ap�rāvās, jo piepe�i viņu pārņēma tāds nelabuma vilnis, ko nebija iespējams apslāpēt. Viņa noliecās un izvēma zemē tik�ko apsēstās vakariņas.

Vienā mirklī Triss no ķircino�a drauga pārtapa par pro�fesionālu ārstu. Viņ� aplika D�emmai roku ap pleciem un ieveda atpakaļ mājā.

-���� Vēdera vīruss, D�emma diezgan skaļi sacīja, pūlēda�mās apslāpēt domas par patieso nelabuma iemeslu. Vai var�būt esmu kaut ko sliktu apēdusi. Visdrīzāk tā ir saindē�a�nās ar pārtiku vai kāda ātri pārejo�a vēdera kaite. Jau pēc da�ām minūtēm atkal jutī�os labi. Varu saderēt, ka tev pa��laik ir lērums pacientu ar tādu pa�u vainu kā man. Ceturt�dien lija, un es samirku. Noteikti tur tā vaina.

Triss neko nesacīja, bet aizveda D�emmu uz tualeti tur�pat pie gaiteņa. Viņ� uz brīdi aizgāja, bet tad atgriezās un atnesa plastikāta trauciņu. Urīna paraugam, viņ� sacīja.

-��� Saprotams. Lai pārbaudītu, vai neesmu saindējusies ar ēdienu.

-��� Lai atklātu, kas izraisīja vem�anu. Vai redzi �o telpu? Triss norādīja uz durvīm, ko D�emma iepriek� nebija pama�nījusi. Es bū�u tur. To pateicis, viņ� aizvēra tualetes dur�vis.

D�emma darīja, kā Triss bija norādījis, un pūlējās ne par ko nedomāt. Tas, protams, bija kaut kāds vēdera vīruss. Tādi ta�u alla� ceļo apkārt, vai ne?

Izgājusi no tualetes, D�emma drebēja. Triss ar balto ār�sta uzsvārci mugurā gaidīja viņu durvīs, uz kurām bija no�rādījis. Aiz tām bija ierīkota apska�u telpa.

-��� Tu esi gudri darījis, ierīkodams to savā mājā, D�em�ma uzslavēja, tomēr apzinājās, ka izklausās nervoza. Vai �eit ierodas daudzi pacienti?

-���� Da�i. Es gribu, lai tu apsēdies �eit un vairākas reizes dziļi ievelc elpu. Izmanto treniņos apgūto un centies nomie�rināties.

-��� Sapratu, D�emma atteica, vērodama, kā viņ� paņem analī�u trauciņu un iziet no telpas.

D�emma zināja, ka Triss bijis projām vien da�as minūtes, ta�u viņai tās �ķita kā vesela mū�ība. Viņa nopētīja nelielo telpu un mēģināja izmantot savas zinā�anas vēsturē, lai sa�prastu, ko redz. Apska�u galds �ķita vecs, un viņa nodomā�ja, ka Trisa tēvs to dro�i vien nopircis pagāju�ā gadsimta piecdesmitajos gados. Pie sienas bija nolikts augsts metāla skapītis ar stikla durvīm. Arī tas izskatījās vecs.

Lai kā D�emma gribēja piecelties un nopētīt visu tuvāk, tomēr likās, ka kājas kļuvu�as nepaklausīgas. Viņas ziņkārī�bai nācās padoties.

Kad Triss atvēra durvis, D�emma joprojām sēdēja turpat, kur viņ� to bija nosēdinājis. Viņa paraudzījās uz Trisu.

-��� Kā tu jūties? viņ� vaicāja balsī, kādā parasti runāja ar pacientiem, to D�emma noprata pavisam skaidri.

-��� Saindē�anās ar ēdienu? viņa �ukstus vaicāja.

-��� D�emma� Triss iesāka, tomēr atbildi viņa redzēja ār�sta sejā.

-��� Es tam neesmu gatava, viņa �ukstēja un aizklāja seju ar plaukstām. Man ir darbs. Es Kolinu gandrīz nemaz ne�pazīstu.

Triss uzlika roku D�emmai uz pleca. Varbūt vēlies tēju un grauzdiņu? Es tev piedāvātu krekerus, ta�u man to nav. Kad D�emma nekustējās, viņ� pieliecās un palīdzēja viņai piecelties. Iesim atpakaļ uz dzīvojamo istabu. Tur arī parunāsim.

Jau pēc da�ām minūtēm D�emma sēdēja uz dīvāna un ēda grauzdiņu, ko Triss viņai bija pagatavojis. Tomēr itin viss, ko viņai izdevās norīt, ātri vien prasījās atpakaļ. Triss bija novilcis savu ārsta uzsvārci un tagad atkal bija vienkār��i draugs.

-��� Bērns? D�emma sacīja. Vai esi pārliecināts?

-��� Pilnīgi. Rīt iedo�u tev kādus grūtniecēm paredzētus vit�amīnus un norīko�u tevi uz ginekoloģisko apskati. �ajos ap�stākļos diezin vai man pa�am vajadzētu�

-��� Jā, viņa piekrita, tas varētu traucēt draudzībai. D�emma paraudzījās uz Trisu, un skatienā bija lasāmas vi�sas viņas izjūtas. "Ko man tagad darīt? Kā es to pateik�u Ko�linam?"

Triss pieskārās viņas rokai. D�emma, ja tu to nevēlies, es varu tev noorganizēt abortu. Neviens, izņemot tevi un mani, neko nezinās.

Viņa atrāva roku. Vairs nekad nevēlos neko tādu dzir�dēt!

-��� Labi. Triss pirmo reizi pasmaidīja un atkal saņēma vi�ņas roku. D�emma, viss būs labi. Es Kolinu pazīstu visu savu mū�u. Viņ� darīs tie�i to, ko tu vēlēsies.

-��� Tu gribēji sacīt, ka padarīs mani par "godīgu sievieti"? D�emma vaicāja riebuma pilnā balsī. Alla� esmu vēlējusies, lai vīrietis jūtas spiests mani precēt.

-��� Ja nebūs tevī neprātīgi iemīlējies, Kolins tevi nemū�am neprecēs, ta�u finansiālu atbalstu noteikti sniegs.

-��� Viņ� nav manī iemīlējies!

-��� Tu domā, ka nav? Triss piecēlās un pasniedza D�emmai vēl tēju. Nekad dzīvē neesmu redzējis Kolinu izturamies kā apmātu, ta�u tavā tuvumā viņ� ir tie�i tāds. Pat bērnībā viņ� vienmēr bija līdzsvarots un nosvērts. Ja kāds no mums izdo�māja trakulīgu palaidnību, visi pārējie bija gatavi piedalīties, ti�kai ne Kolins. Viņam nerūpēja, ja kāds nostājās pret viņu. Koli�nam alla� svarīgas bija viņa pa�a pieņemtās vērtības.

-��� Viņ�, paklausot tēvam, sāka strādāt vietā, ko ienīda.

-��� Kolinam ģimenes saites ir ļoti, ļoti svarīgas. Viņ� tās iz�jūt neparasti spēcīgi.

-���� D�īna�

-��� Tā vairāk bija fiziska saikne, D�īna viņu bija apmulsi�nājusi, Triss sacīja un piepildīja krūzi ar karstu ūdeni.

D�emma izskatījās drūma. Ja D�īna ir tik mulsino�a, kā�da tad esmu es? Mīlīga, garlaicīga mierinājuma balva?

-��� Tu esi pati mīlestība, Triss atbildēja un pielēja viņas tējai pienu.

-��� Ta�u mēs esam pazīstami pārāk īsu laiku.

-���� Tev taisnība, Triss piekrita un apsēdās viņai līdzās. Ir labi zināms fakts, ka vīrietis jāpazīst apmēram trīs ga�dus un tikai tad var viņa iemīlēties.

Diem�ēl pasmieties D�emma nespēja. Ko gan es tagad iesāk�u? Tas manā dzīvē nebija ieplānots! Es gribēju pagai�dīt, līdz bū�u pabeigusi savu disertāciju un dabūjusi labu darbu. Un tikai tad es grasījos lūkoties pēc vīrie�a, ar kuru kopā pavadīt dzīvi. Viņa paraudzījās uz Trisu. Bet misis Freizere gribēja mazbērnus un izteica �ādu vēlē�anos.

-��� Un tev ne�ķiet, ka patiesais iemesls ir sekss bez izsar�gā�anās? Triss vaicāja.

D�emma novaidējās. Es drīzāk esmu gatava domāt, ka viss noticis ar burvestības palīdzību, nevis manas muļķības dēļ.

Triss iesmējās. Labi. Kļūst vēls. Es tevi nogādā�u mā�jās. Rīt atvedī�u tavu ma�īnu un arī vitamīnus. Tiklīdz būsi pateikusi Kolinam, pavēsti to man. Es palūg�u, lai Rei�ela tev palīdz ar īpa�u diētu. Tev jāēd labi.

Viņ� palīdzēja D�emmai piecelties. D�emma paraudzījās uz Trisu. Bērns?

-���� Pareizi. Liels, laimīgs Freizeru mazulis. Interesanti, ko viņ� vēlēsies, kad izaugs?

-��� Nemaz neatgādini! D�emma spēra soli durvju virzie�nā, Triss bija turpat viņai blakus. Man liekas, es zinu, kā�lab sākās vēlē�anos izpilde. Tava māsasmeita noņēma svina plāksnīti, un d�ins izspruka ārā.

-��� Tā varētu būt, Triss piekrita. Vai esi domājusi, kādā vārdā mazo nosauksi?

-��� Tu patie�ām par to priecājies, vai ne?

-��� Jā, Triss atteica. Kolins ir gan mans draugs, gan ari brālēns. Es baidījos no dienas, kad viņ� ieradīsies pie manis un paziņos, ka viņi ar D�īnu grasās precēties. Alla� prātoju, vai man tādā gadījumā izdotos izlikties, ka esmu priecīgs par �iem jaunumiem. Un tagad viņ� ir nācis pie prāta�

-��� Es zinu, D�emma bilda. Tev nekas nav jāsaka. Vi�ņi bija piegāju�i pie Trisa automa�īnas. Viņ� palīdzēja D�em�mai iekārtoties pasa�iera sēdeklī. Tu nevienam par to ne�stāstīsi, vai ne?

-���� Es nekad neatklātu pacienta vai drauga noslēpumus. Līdz brīdim, kad tu pati man to atļausi, es nebildī�u ne vār�da. Piesprādzējies. Tev tagad jāraizējas par diviem cilvēkiem.

*

D�emmai likās, ka pēc Trisa aizbrauk�anas no viesu nami�ņa viņa nespēs aizmigt. Ta�u miegs izrādījās stiprāks. Viņa ap�gūlās �ķērsām pāri gultai un uzreiz aizmiga, bet pamodās rī�ta agrumā un iedomājās par to, ka uzreiz pēc iera�anās Edilīnā ļoti vēlējusies kļūt �eit piederīga. Vai tā bijusi viņas dziļākā vēlē�anās? Vai Nellas mirgojo�ā kaklarota viņu "sadzirdēju�si"? Vai tā zināja, ka D�emmai lemts ieprecēties Freizeru dzim�tā? Kolina vectēvs bija sacījis, ka Vēlmju akmens uzklausa arī sievie�u vēlē�anās. Tad jau varbūt tas ieklausās arī Freizeru sievu alkās? Tādā gadījumā vajadzētu piezvanīt Arielai uz Kaliforniju un brīdināt, ka jāveic grūtniecības tests.

Gulēdama gultā, D�emma pieskārās savam plakanajam vēderam. Viņa nespēja iztēloties to augam un auklējam bēr�nu. Ta�u doktors Triss apliecināja tie�i to. D�emma palika rokas zem galvas un raudzījās griestos. "Un kas tagad būs?" viņa prātoja. Vispirms, protams, jāpasaka Kolinam.

Bet, no otras puses� ja viņa izdarītu to, par ko ieminējās Triss, un lūgtu apprecēt pienākuma pēc? Kāda gan būtu �ī laulība, ja viņ� vadītu dzīvi, atcerēdamies, ka bijis spiests precēties? Vai ar viltu ievilināts laulībā?

D�emma piecēlās, nomazgājās du�ā, un joprojām doma par gaidāmo bērnu likās glu�i neticama. Glu�i kā fantāzija.

Viņa nemaz nejutās savārgusi. Vai tad nevajadzēja būt tā sau�camajiem rīta nelabumiem? Viņa uzlika roku uz vēdera. Vai tu būsi tik ļoti at�ķirīgs, ka liksi man justies slikti vakaros?

Viņa izgāja no vannas istabas, apģērbās, paēda kārtīgas, veselīgas brokastis un ķērās pie darba pierakstīja visu, ko bija uzzinājusi par pirmo �eimusu Freizeru. Rakstīdama vi�ņa teju vai aizmirsa savus jaunumus, kas grasījās pārvērst visu dzīvi. Bibliotēkas klusumā viņa spēja aizgainīt raizes par nākotni.

Bija grūti noturēties un neparaudzīties uz to, kas, ļoti iespējams, bija Vēlmju akmens. Tas bija sīks nieciņ� ovālā bū�rītī. Ne lielāks par viņas mazā pirkstiņa galu. Un tajā atra�dās akmentiņ�, kur� iemirdzējās, kad viņa to pacēla pret gaismu. Vai �ī niecīgā lietiņa patie�ām spēja izpildīt vēlē�a�nās?

Pat domādama, ka rīkojas aplami, viņa saspieda piekari�ņu plaukstā un sacīja: Vēlos, lai mans bērns dzīvotu ilgi un laimīgi. Viņa atvēra plaukstu un paraudzījās, vai akmens mainījis krāsu kā toreiz, kad Nella to bija uzlikusi ap kaklu rotaļu lācītim. Ta�u kaklarota izskatījās tāda pati kā iepriek�.

Tas ir smieklīgi, D�emma sacīja, ielika to atpakaļ starp svina plāksnītēm un aizvēra kārbiņas vāku. Kā jau bija tei�kusi Trisam, viņa to ielika groziņā pie izlietnes kopā ar da��ādiem kosmētikas piederumiem. Tas tika noslēpts visredza�mākajā vietā.

Pēcpusdienā pie viņas nama durvīm uzradās �eimuss. D�emma nepiecēlās, lai viņu ielaistu, bet ar rokas mājienu aicināja ienākt. Puisis taisnā ceļā devās uz virtuvi, pagata�voja katram pa sviestmaizei, pēc tam apsēdās un sāka zīmēt.

Jau bija izveidojusies zināma kārtība. Viņi viens otram gandrīz neko nesacīja, un D�emma zināja, ka �eimusam pa�tīk viņas tuvumā parasti valdo�ais klusums. Viņa bija redzē�jusi, ka Freizeru namā dzīve rit vētraināk, daudz aktīvāk, nekā patika viņai. Varbūt, ka �eimuss jutās tāpat.

Man būs mierīgs bērns, viņa pateica un tad paraudzī�jās uz �eimusu. Viņa nebija domājusi to sacīt skaļi. Viņ� ne�izrādīja, ka būtu kaut ko dzirdējis, un turpināja zīmēt.

Pēc kāda laika D�emma norādīja uz �eimusa iemīļoto koka kasti, ko viņ� izmantoja glezno�anas piederumu gla�bā�anai. Tā bija nolikta uz galda. Pāri tās vienam sānam vi�sā garumā stiepās pelēka izolācijas lente. Tas izskatījās gau��ām neglīti. Atstāj kasti te, un es paskatī�os, varbūt spē�u to salabot.

�eimuss atbildēja ar vienu galvas mājienu, tomēr nepa�skatījās uz aug�u. Lai ko viņ� �ajā dienā zīmēja, tas bija pa�ņēmis visu viņa uzmanību.

D�emma atkal pievērsās darbam. Savas daudzās piezīmes viņa centās apkopot izlasāmā formā. Divreiz D�emma pa�manīja, ka sevi�ķi pievēr�as ģimenē populārākajiem cilvēku vārdiem. Freizeriem, kā izskatījās, bija mīļi senie vārdi. D�emmai tomēr �ķita neizturama doma par to, ka nāktos uzlikt savam bērnam tik smagu nastu kā vārdu Perigrins. Un meitenes? Vai Alija gribētu, lai D�emma savam bērnam dod vārdu Prūdensa? D�emma dro�ināja sevi ar domu, ka pati misis Freizere savu meitu bija nosaukusi par Arielu.

Iedams prom, �eimuss uz atvadām pamāja viņai ar roku un tad aizvēra durvis. D�emma redzēja, ka puisis ir atstājis savu glezno�anas piederumu kasti un tai apak�ā nolikta papīra la�pa. Tās stūris bija palīdis uz āru. �eimuss reti kādam rādīja sa�vus darbus, un D�emmu pārņēma ziņkārība. Viņa piecēlās, pie�gāja pie kafijas galdiņa un paņēma zīmējumu. Ieraudzītais viņu satrieca glu�i kā sitiens. D�emma smagi apsēdās uz dīvāna.

�eimuss bija uzzīmējis D�emmu sē�am zem liela koka tādi auga Merlina fermā. Viņa lasīja. Izskatījās, ka viņa ir pilnībā iegrimusi savā nodarbē un neievēro, kas notiek ap�kārt. Portertu varētu nosaukt par ļoti precīzu, ja vien viņai blakus nebūtu trīs mazu zēnu. Visi kā ūdens lāses līdzinājās Kolinam. Viens, ar rokām ieķēries zemākā zarā, �ūpojās. Ot�rajam kājās bija kovboja zābaki, bet pie krūtīm �erifa �etons. Izskatījās, ka viņ� grasās apcietināt puiku, kur� �ūpojās koka zarā. Tre�ais vēl bija autiņbiksītēs tās apzināti bija attēlo�tas slapjas un spēlējās ar automa�īnām. Viņ� no akmenti�ņiem un sīkiem zariņiem bija uzcēlis aiz�ogojumu un ar �et�rām ma�īnītēm centās to pārvarēt.

Ar pārsteigumā pavērtu muti D�emma spēja vien raudzī�ties uz zīmējumu. Pēc tam viņa atspiedās pret dīvāna atzvelt�ni un iesmējās. Attēls likās ļoti dzīvs. Viņa patie�ām spēja iztēloties sevi �ādā situācijā lasī�anā iegrimusi, viņa bēr�nus atstāj pa�us savā vaļā.

Kas gan lika viņam uzzīmēt ko tādu? viņa no�ukstēja un tad atcerējās savu piezīmi par "mierīgo bērnu". Izskatī�jās, ka �eimuss zīmējot ņēmis vērā misis Freizeres skaļi paus�tās vēlmes pēc mazbērniem un mistera Freizera pastāvīgos paziņojumus par to, ka gribētu, lai kāds bērns ģimenē bei�dzot izrādītu interesi par braucamrīkiem. Tam varēja pievie�not arī D�emmas pastāvīgo vēlmi sargājo�i uzlikt plaukstu savam vēl pagaidām plakanajam vēderam un vajadzību ik pēc da�ām minūtēm doties uz tualeti, ko, liekas, �eimuss bija pamanījis un tāpēc izdarījis pareizos secinājumus. Viņ� bija atklājis D�emmas noslēpumu. Vienā zīmējumā viņ� bija iekļāvis savu vecāku karstākās vēlmes un D�emmas nejau�i izmestajā piezīmē saklausīto.

D�emma uzmanīgi ielika zīmējumu mapē un atsāka strā�dāt. Ta�u gandrīz ik pēc pusstundas viņa paraudzījās aug��up, pasmaidīja un apbrīnā pa�ūpoja galvu.

Se�os vakarā viņa saņēma īsziņu no Kolina. Viņas sirds satraukumā iepukstējās straujāk. "Tad tāda ir sajūta, ja esi iemīlējusies!" viņa nodomāja, bet uzreiz pati sevi apsauca un nodēvēja par dumiķi. Vēl bija par agru. Bet vai tad nebūtu labāk, ja viņa patie�ām būtu iemīlējusies sava gaidāmā bēr�na tēvā?

"Vai varam satikties, cik drīz vien iespējams, Merlina fer�mā pie vasaras namiņa? Maika un Sāras tur nav. Būsim tikai mēs divi."

Sirds D�emmai metās auļos, un prātā ie�āvās visda�ādā�kās iespējas. Vai "tikai mēs divi" nozīmē, ka viņ� vēlas uz�aicināt D�emmu uz slepenu satik�anos? Merlina fermā val�dīja sen aizgāju�u laiku gaisotne. Tur viss bija tik romantiski, cik vien tas vispār iespējams. Turklāt viņus neviens neredzē�tu. Varētu baudīt pilnīgu no�ķirtību.

Steidzīgi uzklājusi kosmētiku, D�emma aiztraucās pie sa�vas automa�īnas. īsajā turpceļā viņa iztēlojās, kā gulēs Koli�na skavās un pastāstīs viņam, ka Vēlmju akmens ir atrasts. Un vēlāk zem zvaig�ņotām debesīm pavēstīs viņam par gai�dāmo bērnu. "Bet pēc tam?" viņa nodomāja. D�emma cerē�ja, ka �ī ziņa Kolinu neiedomājami iepriecinās, ka abi apskausies un kopā virpuļos laimē. Un ilgi runās par abu kopīgo nākotni. Laime. Jā, viņa vēlējās laimi. Viņai tā bija nepiecie��ama.

D�emma iebrauca Merlina fermā un tuvojās �ķūnim. Viņa pasmējās pati par sevi. Lai cik kaismīgi apgalvotu, ka vēlas karjeru un neatkarību, attiecīgā brīdī viņa tomēr gribēja kļūt par Pelnru�ķīti un gaidīja, ka liels, stiprs vīrietis ieradīsies viņu glābt.

Kolina d�ips bija novietots netālu no nomaļās vietas, kur atradās mazais, koka me�ģīnēm līdzīgais vasaras namiņ�. D�emma savu automa�īnu novietoja turpat. Tiklīdz D�emma ieraudzīja Kolinu, tapa skaidrs, ka viņa nav uzaicināta uz slepenu romantisku satik�anos. Viņ� izskatījās ļoti norai�zējies, un likās, ka viņam sakāms kaut kas patie�ām bries�mīgs.

-�� Sveika! viņ� teica, tiklīdz D�emma bija izkāpusi no au�toma�īnas. Viņ� uzlika rokas viņai uz pleciem un pavir�i no�skūpstīja.

-��� Kas atgadījies? D�emma vaicāja.

-��� D�īna, viņ� atbildēja.

Tikai ar pūlēm D�emma noturējās nenovaikstījusies. Ko�lins uzaicinājis viņu uz �o skaisto, romantisko vietu, ta�u gra�sās runāt par savu biju�o draudzeni.

-��� Un kas tad ir ar D�īnu? D�emma vaicāja, pūlēdamās izturēties kā pieaudzis cilvēks. Viņa apsveica sevi, jo bija iz�devies nekliegt. Ko tad Pūķis vēlas tagad? D�emma ap�sēdās zālē un paraudzījās uz Kolinu. Viņ� palika stāvam un izskatījās pārāk noraizējies, lai sēdētu.

Kolins izstāstīja D�emmai, kā izpētījis arhīvu lietas un at�klājis, ka pirms daudziem gadiem kāds jauns zaglis mēdzis nozieguma vietās atstāt vītola zaru pu�ķī�us, kas apsieti ar sārtu lenti.

-��� Tātad viņ� atkal sācis savu nodarbi? D�emma vaicā-

/

ja. Vai tev ir �ā cilvēka fotogrāfijas?

-��� Ir. Tomēr tas vēl nav viss. Viņ� pastrādājis da�as vērie�nīgas zādzības da�ādās pasaules valstīs. Bankas, Rumānijas vēstniecība, pāris smalku dzīvokļu Honkongā. Augstceltnēs viņ� bija uzrāpies, izmantojot īpa�us piesūcekņus. Viņ� spēj atvērt jebkuru seifu, kāds vien ir izgudrots.

-��� Tad jau gultas staba atskrūvē�ana viņam bija tīrais nieks.

-��� Vieglāk par vieglu. Kolins raudzījās uz D�emmu, it kā gribētu pavēstīt kaut ko ārkārtīgi svarīgu. Ta�u �ķita, ka

viņ� nevēlas to darīt tie�i un atklāti.

>

-��� Kāpēc profesionāls zaglis ieradies Edilīnā?

-��� Viņ� ir D�īnas tēvocis.

D�emma apvaldīja vēlē�anos nolamāties un pūlējās sagla�bāt mierīgu sejas izteiksmi. Viņa negribēja, lai dusmas par D�īnas noziedzīgo radinieku aizēnotu prieku par gaidāmo mazuli. Pieņemu, ka tev par �o tēvoci viņa neko nebija stāstījusi.

-��� Ne vārda. Viņa tikai sacīja, ka bijusi vienīgais bērns ģi�menē un arī vecākiem nav ne brāļu, ne māsu.

-���� Man �ķiet saprotami, kāpēc viņa vīrietim, kur� atzīst likuma varu, nestāstīja par tēvoci, kur� zag�anas dēļ iemantojis sliktu slavu. Varbūt viņa to savu tēvoci nemaz nepazina?

-��� Ha! �o cilvēku novēroja policija, kad D�īna mācījās Ju�ridiskajā augstskolā. Viņ� ļoti daudz laika pavadīja kopā ar D�īnu. Sprie�ot pēc tā, ko izlasīju izmeklē�anas dokumen�tos un apskatīju attēlos, viņi gadiem ilgi bija ne�ķirami. D�ī�na kopā ar viņu devās ceļojumos. Es zināju, ka viņa ir bijusi da�ādās pasaules vietās. Ta�u to, ka viņa ceļojusi kopā ar savu tēvoci, kur�� Kolins apklusa, it kā nespētu atrast pie�mērotus vārdus, lai raksturotu to, ka D�īna klusējusi par tik būtisku viņas dzīves daļu.

Lai arī zinādama, ka vajadzētu izrādīt līdzjūtību, jo biju�sī draudzene Kolinam tik rupji melojusi, D�emma to nespē�ja. Ja reiz Kolins patie�ām izbeidzis attiecības ar D�īnu un viņ� apgalvoja, ka tā ir, vai tad patie�ām ziņa, ka viņam noklusēta �āda patiesība, būtu tik ļoti kaitino�a? Tad jau tagad tev jāatrod viņas tēvocis?

-��� Jā. Tā ir.

-��� Un ko D�īna saka par to visu? D�emma aizturēja elpu, klusi cerēdama, ka viņ� nebūs ar D�īnu runājis, bet ļāvis, lai iztaujā�anu veic viņa vietniece Roja.

-��� D�īna sacīja, ka jau gadiem ilgi nav ar viņu satikusies, ta�u es domāju, ka viņa melo. Kolins pārstāja soļot apkārt un paraudzījās uz D�emmu. Tie�i par to es vēlējos ar tevi parunāt. Es neticu, ka viss ir tikai sakritība.

-��� Kas tie�i?

Kolins pavēcināja roku. Tu, es, D�īna, viņas tēvocis, lau�pī�anas. Domāju, ka ir kāds iemesls, kālab tas viss notiek it kā vienlaikus.

-���� Un kāds ir tavs pieņēmums? D�emma patiesi ieinte�resēti vaicāja.

-��� Manuprāt, D�īna pateica tēvocim, ka mēs ar viņu iz�ķī�rāmies. Tā kā es D�īnu labi pazīstu, domāju, ka viņa visu vainu par notiku�o uzvēla man. Sāku domāt, ka laupī�anas mūsu mazajā pilsētā ir mēģinājums man atriebties.

-��� Ja reiz viņ� D�īnu pazīst, tad varbūt varēs saprast, kā�da ir patiesība par jums abiem. Turklāt ļoti iespējams, ka vi�ņa klātbūtnei �eit ir glu�i cits iemesls. D�emma izstāstīja Kolinam, ka Triss, kā pats uzskata, ir atradis Vēlmju akmeni. Es joprojām netieku skaidrībā, kā visi pilsētiņas iedzīvo�tāji uzzināju�i par �o akmeni. Vai tu kādam kaut ko stāstīji?

-��� Man tas nemaz nebija jādara. �o leģendu zina ļoti dau�dzi cilvēki. Diezin vai bija grūti sasaistīt tavu iedziļinā�anos vecos dokumentos un to, kā piepildās vēlē�anās. Domāju, ka Triss pastāstīja tev par savu svaini.

-��� Jā, D�emma atteica. Tomēr es nezināju, ka viņ� to pateicis arī citiem.

-��� D�eiks piepe�i atgriezās no kara un dabūja darbu Edi�līnā. Un viss notika nieka pāris nedēļu laikā. Kaut ko tādu cilvēki nevarēja nepamanīt.

-��� Un Sāras dvīņi, D�emma piebilda. Vēlmju akmens man liekas gana nopietns iemesls, lai pievilinātu starptau�tiska mēroga noziedznieku.

-��� Diem�ēl tev laikam taisnība, Kolins piekrita. Un tie�i tādēļ man ir daudzkārt grūtāk pateikt tev to, kas tev būtu jāzina.

Viņa balss tonis lika saslieties matiņiem uz D�emma skaus�ta. Ko tu vēlies man pateikt?

-��� Ja D�īnas tēvocis pastrādā noziegumus tādēļ, ka esmu iz�ķīries no viņa brāļameitas, vai arī vēlas iegūt tavu pētīju�mu rezultātus, tad es sāku raizēties par tevi. Ja viņ� kaut mazliet līdzinās D�īnai, tad iegūs to, ko vēlas, un neraizē�sies par pārējo.

D�emma pūlējās apspiest vil�anos, ka �ī tik�anās tik ļoti at�ķiras no tās, ko viņa bija iztēlojusies. ja reiz tu esi tas, kur� sagādāja D�īnai cie�anas, varbūt viņas tēvocis gribēs pazemot tevi visu pilsētas iedzīvotāju priek�ā. Iespējams, viņ� gribēs padarīt tevi par apsmieklu.

-���� Pazemot mani? Kolins atkārtoja. Tas ir iespējams. Ta�u pa�laik man ba�as dara tas, ka viņ� varbūt meklē Vēlmju akmeni. Iespējams, viņ� domā, ka tas atrodas pie te�vis.

Bija skaidrs, ko Kolins vēlas pateikt. Viņ� grib, lai viņi kā�du laiku dzīvo �ķirti. Ta�u D�emma neko tādu nevēlējās. Vai tu domā, ka D�īna pamudinājusi tēvoci uz noziegu�miem? D�emma vaicāja. Varbūt D�īna palūdza, lai viņ� izdara kaut ko tādu, kas tevi apkaunotu.

-���� Es tā nedomāju, Kolins atbildēja, tomēr neskatījās D�emmai acīs.

Viņa nojauta, ka Kolins negrasās atklāt visu, par ko do�mā. Un kas tagad notiks? D�emma vaicāja.

Kolins cie�i raudzījās uz viņu. Vai kaut kas atgadījies? Vai esmu izdarījis kaut ko, kas tevi apbēdināja?

-���� Nē, tu neko tādu neesi izdarījis, D�emma atbildēja un apzinājās, ka melo tikpat lielā mērā kā viņ�. Es glu�i vienkār�i raizējos par tevi. Tas arī viss. Ko tu iesāksi?

-��� Atkal iztaujā�u D�īnu. Izmanto�u savas zinā�anas par viņu un piespiedī�u atklāt patiesību. Man jānoskaidro, kas notiek un kāpēc. Pagaidām tās biju�as tikai sīkas zādzības, tomēr es baidos, ka tā bija tikai priek�spēle kaut kam daudz nozīmīgākam. Reiz, kad D�īnas tēvocis bēga, tika nogalinā�ti �etri nevainīgi cilvēki.

D�emma brīdi klusēja. Iztēlē radītās ainas ar sarunu par abu gaidāmo bērnu bija aizstātas ar stāstiem par Kolinu un D�īnu. Viņas domas atkal pievērsās tagadnei. Tu vēlies, lai mēs vairs nesatiekamies un visi pilsētas iedzīvotāji notic, ka esam iz�ķīru�ies. Vai ne?

-���� Domāju, ka pa�laik tā būtu vislabāk. Viņ� greizi uz�smaidīja D�emmai. Es iedomājos par kādu pamatīgu ķil�du, pēc kuras tu mani glu�i vienkār�i izsviestu ārā. Tomēr nolēmu tā neriskēt. Baidījos, ka tu man nepiedosi. Ko tad es iesāk�u?

-��� To pa�u, ko pirms da�ām nedēļām, D�emma atteica. Viņa ieskatījās savā rokaspulkstenī un juta, ka atkal tuvojas nelabums. Ja viņa jau pavisam drīz nedosies projām, tad izvemsies. Un viņa nevēlējās, lai Kolins par gaidāmo bērnu uz�zina �ādi. Man jāatgrie�as mājās, jāturpina darbs. Viņa piecēlās un devās uz savu automa�īnu, ta�u Kolins satvēra viņu aiz rokas.

-��� Tu uz mani dusmojies. Likās, ka viņ� ir pārsteigts.

-��� Es saprotu, kāds ir tavs darbs, un apzinos, kas tev jā�dara. D�emma domāja par Kolina vārdiem. Un kā tu gra�sījies sarīkot strīdu ar mani?

-��� Aizmirsti, ka es to vispār pieminēju, Kolins atteica. Mēs varētu aizbraukt uz pilsētu un kaut kur kopīgi paēst vakariņas. Tad arī par visu parunāsim.

D�emmas acu priek�ā uzausa drūma aina viņai kļūst slikti visu acu priek�ā pie galdiņa. �oreiz es atteik�os. Man patie�ām ir jāstrādā.

-���� Darbs! Kolins iesaucās. Es varētu ar tevi sastrīdē�ties par to, ka tu pārāk daudz strādā.

Tagad bija D�emmas kārta pārsteigumam. Bet man li�kās, ka tev patīk klausīties par visu, ko esmu atklājusi tavas ģimenes vēsturē! Vai tad tā nebija?

-���� Bija, bija, Kolins sacīja. Grūti bija pieņemt vienīgi to, kas saistījās ar Trisu.

-��� Trisu? Un kā tad viņ� saistīts ar zādzībām?

-��� Nekā. Vismaz man par to nekas nav zināms.

-��� Tad kāpēc tu ierunājies par viņu?

-��� Glu�i vienkār�i biju pārsteigts, ka tu viņam biji stāstīju�si par lietu, ko izmeklēju. Viņ� zināja tādus sīkumus, kurus nebiju atklājis pat savai vietniecei. Varbūt man vajadzēja likt tev zvērēt, ka nevienam neko neizpaudīsi. Un vēl jau ir tas, ka jūs bijāt divatā� un arī tas sasodītais Vēlmju akmens! Bū�tu pavisam viegli sarīkot ķīviņu.

Kolins smaidīja, tomēr D�emma viņa vārdus uztvēra no�pietni. Nekad agrāk viņa nebija apsūdzēta par to, ka pievī�lusi kāda cilvēka uzticē�anos. Bet es domāju� Viņa juta, kā seja ko�i pietvīkst. Tev taisnība. Man nevajadzēja stās�tīt par lietu, ko tu izmeklē. Es darīju nepareizi un par to at�vainojos. Nelabums pieņēmās spēkā, un viņa spēra soli sa�vas automa�īnas virzienā.

-���� D�emma� Jāatvainojas ir man pa�am. Tu drīkstēji to stāstīt Trisam. Es tikai�

Kad viņ� aprāvās, D�emma pagriezās un paraudzījās atpakaļ. jā?

-��� Nekas. Lai paliek. Kolins nostājās viņai blakus. Sa�tiksimies pēc da�ām dienām.

-��� Es gribu zināt, ko tu grasījies man teikt.

Viņ� novērsās. Neko. Es neklausos baumās.

-��� Kādās baumās?

Kolins ar plaukstu pārvilka sev pār seju. Vienkār�i dejā vu. Tas arī viss. Tu gandrīz visu dienu pavadīji kopā ar Tri�su, ta�u es saprotu. Arī D�īna vienmēr pavadīja laiku kopā ar citiem vīrie�iem. Es izlikos, ka stāvu tam pāri, tomēr tas bija ļoti sāpīgi.

-��� Dejā vu? Sāpēja? Citi vīrie�i? Dieva dēļ, par ko tu vis�pār tagad runā?

-���� Par tevi un Trisu! Kolins iesaucās, it kā tas būtu pa��saprotami.

-���� Un kas tad ir ar Tristanu?

-��� D�emma, es nevēlos strīdēties. Es tevi �urp uzaicināju, lai pateiktu patiesību, nevis strīdētos. Mums kādu brīdi jā�paliek �ķirtiem, jo man nepiecie�ams laiks, lai iegūtu visu iespējamo informāciju no D�īnas. Un es uztraucos, ka tev varbūt draud briesmas, jo kāds cilvēks kaļ atriebības plā�nus. Pieskaitīsim vēl arī tavas zinā�anas par Vēlmju akmeni.

-��� Protams, D�emma atteica, es pilnībā saprotu. Tu vē�lējies pateikt savai �ā mēne�a draudzenei, ka tagad atkal gri�bi satikties ar savu pagāju�ā mēne�a draudzeni. Un pieko�dināt, ka laikā, kad būsi kopā ar viņu, man jāturas pa gabalu no citiem vīrie�iem. Jautājums ir tikai par to, vai nākamajā mēnesī vēl būs glābjamas mūsu attiecības. Varbūt tu esi iz�vēlējies vēl kādu draudzeni?

-��� Paklausies, D�emma! Pie visiem svētajiem, tu esi netais�na! Vai tev ir kaut mazākā nojausma par to, kas man jāpār�cie� tādēļ, ka tu tik daudz laika pavadi kopā ar Trisu? Viņa māja atrodas ļoti nomaļā vietā, un vismaz pusducis cilvēku man sacīja, ka tu vakar naktī esot bijusi tur. Un viņ� tevi atveda mājās. Vai tu biji pārāk piedzērusies, lai pati sēstos pie stūres?

D�emma negrasījās Kolinam atklāt patieso iemeslu, kā�pēc pati nebija vadījusi automa�īnu. Ja tā tu par mani do�mā, tad patie�ām labi, ka mēs vairs nesatiksimies. Gan jau tava ģimene priecāsies, kad redzēs, ka atkal esi kopā ar sa�vu daiļo juristi. Tā kā izskatās, ka tu esi gatavs piedot itin visu, ko viņa tev nodarījusi, esmu pārliecināta, ka jūs abi ko�pā būsiet ļoti laimīgi. Un tagad, ja neiebilsti, es gribētu do�ties atpakaļ. Man jāstrādā.

-��� Nepavisam neiebilstu, Kolins attrauca. Ceru, ka jūs ar Trisu būsiet laimīgi.

-���� Lieliski. Jo izskatās, ka jūs ar D�īnu galu galā esat ide�āli saderīgs pāris.

-��� Varbūt tā patie�ām ir, Kolins sacīja.

Vairs nespēdama to izturēt, D�emma iekāpa automa�īnā, aizcirta durvis un, ar riteņiem granti �ķie�ot, aizbrauca pro�jām.

Tikpat dusmīgais Kolins devās uz savu biroju. Viņ� bija nolēmis pastrādāt. Jo ātrāk viņ� būs atklājis noziegumus un apcietinājis vainīgos, jo ātrāk varēs salabt ar D�emmu. Pro�tams, ja viņa to vēl gribēs.

Pagāja stunda, bet viņ� neko nebija izdarījis. Viņ� nemitī�gi atcerējās abu strīdu un pūlējās tikt pie skaidrības.

Pēc strīdē�anās ar D�īnu viņ� alla� bija juties labāk. Viņi izkliedza viens otram briesmīgus vārdus, apvainoja viens otru neuzticībā, slinkumā, muļķībā� visā, kas vien ienāca prātā. Viņi strīdējās par itin visu, sākot ar virtuvē atstātu ne�kārtību, ko sacēlusi D�īna, turpinot ar Kolina mū�īgo īgnu�mu un pēc tam pievēr�oties D�īnas spējai izprast vien pa�as vēlmes un vajadzības.

Vairākas stundas �ļāku�i indi, viņi pamazām piekusa, pietrū�ka arī ļauno vārdu, ko ievīt apsūdzībās. Viņi ievilka elpu, pa�raudzījās viens uz otru. Kāds noteikti pateica kaut ko triviālu.

Kolins mēdza sacīt apmēram �ādi: Tu piecūkoji vannas istabu.

D�ina atsvieda pretī kaut ko līdzīgu, piemēram: Un tu labprātāk skaties sporta pārraides, nevis dodies padejot.

Bet tu pati� Kolins iesāka, ta�u vairs neturpināja, jo jau nākamajā sekundē viņi bija viens otra skavās. Sekss pēc tam bija tikpat kaislīgs kā iepriek�ējais strīds.

Ta�u D�emma izrādījās citāda. Kolins bija D�emmu uzai�cinājis uz Merlina fermu, jo nevēlējās uzsākt viņu viltus vai pagaidu �ķir�anos ne savā, ne arī viņas mājā. Vietās, kur abi mīlēju�ies. Pēdējās dienās viņ� bija tik ļoti ilgojies pēc D�emmas, ka vēlējās tikai vienu ielīst gultā pie viņas un cie�i apskaut. Tā nu Kolins nosprieda, ka neitrāla vieta pie Merlina fermas vasaras namiņa būtu piemērotāka.

Viņam ne prātā nebija ienācis, ka abi varētu sastrīdēties. Viņiem vispār nebija iemeslu strīdiem. Jau no pa�as pirmās dienas viņi lieliski sapratās. Viņiem bija viegli un ērti vie�nam otra sabiedrībā.

Tiesa, D�emma bija sadusmojusies, ka viņ� aizmirsa to reizi, kad abi pārgulēja. Bet �is jautājums ta�u bija izrunāts un aizmirsts, vai ne? Turklāt viņ� jau bija D�emmai par to atlīdzinājis.

Pēdējās nedēļās Kolins bija centies neievērot, ka edilīnie�i ar manāmu baudu stāstīja par to, ka D�emma un Triss re�dzēti kopā atkal un atkal. Kolina īstie draugi, ar kuriem viņ� kopā bija uzaudzis, neteica neko, toties jaunpienācēji gan ne�klusēja. Lai kur viņ� ietu, kāds noteikti pavēstīja par D�em�mu un Trisu.

"Galvas sabāzu�i kopā pār �okolādes krūzi," kāds vīrie�tis bija stāstījis. "Ārsta kungs nu gan prot iekarot meitenes sirdi."

Pārtikas veikalā nebija iespējams nenoklausīties, kā med�māsa sacīja, ka Triss tajā vakarā palicis mājās, divatā ar D�emmu. Neesmu pārliecināta, medmāsa skaļi klāstīja, tomēr domāju, ka tur sākas īsta mīlas dēka.

-��� Neviens to nav pelnījis vairāk par doktoru Trisu, ot�ra sieviete atteica vēl skaļākā balsī. lr jau arī laiks beidzot nokārtot dzīvi un dibināt ģimeni.

Kolins tik tikko noturējās neiejaucies un nepavēstījis abām tenkotājām, ka D�emma pieder viņam, nevis Trisam. Tomēr visu mū�u izkoptais paradums neizpaust par sevi neko per�sonīgu ņēma virsroku.

Misters Langs pastāstīja Kolinam, ka Triss atvedis D�em�mu mājās pēc, kā viņ� to nosauca, "randiņa".

-��� Tas nebija nekāds randiņ�, Kolins atcirta. Un ko tu tur darīji?

Paraustījis plecus, misters Langs aplūkoja Kolina kabine�tu. Viņ� par sevi stāstīja vēl mazāk nekā jebkur� Freizeru ģi�menes piederīgais. Misters Langs paskatījās uz Kolinu. Ja tev viņa patīk, tad pacenties viņu paturēt.

-��� Liksim manu dzīvi mierā. Vai esi dzirdējis kaut ko par laupī�anām? Vai varbūt kaut ko redzēji?

-��� Nē, misters Langs atbildēja, un Kolins zināja, ka ve��uks vairs neko noderīgu nepateiks.

Kolins nemaz negribēja sacīt D�emmai, ka viņiem kādu laiku nāksies dzīvot �ķirti, tomēr viņ� raizējās par viņas dro�ību. Un viņ� arī negrasījās atstāstīt D�emmai savas aiz�domas par D�īnas saistību ar �o lietu. Nebija grūti pieņemt, ka D�īna varētu izdomāt �ādu atriebības plānu. Kolins bi�ja redzējis, ka viņa līdzīgi izrīkojās ar saviem kolēģiem ju�ridiskajā birojā, kad kāds mēģināja piesavināties lietu, ar ko gribēja strādāt pati D�īna. Un todien Kolina dzīvoklī, kad viņ� paziņoja par galīgu �ķir�anos, viņa bija patie�ām dusmīga.

Tomēr lai nu D�īna paliek. Kolins nesaprata, kāpēc D�em�ma neredz, ka viņ� raizējas tikai par viņu. Pēc tā, kā runāja D�emma, varēja nodomāt, ka Kolins vēlas pavadīt laiku ko�pā ar D�īnu. It kā, viņasprāt, Kolins pat priecājas par notie�ko�o, jo tādējādi atkal var atgriezties pie D�īnas.

Un tad vēl draugs Triss. Ja kāds vaicātu, Kolins atbildē�tu, ka nemaz nav greizsirdīgs. Tomēr pēdējā mēne�a laikā atklājās kaut kas pilnīgi pārsteidzo�s. Likās, ka ik vārds, ko kāds pateica par D�emmu un Trisu, spalgi dunēja Kolinam galvā.

Viņ� bija pilnīgi pārliecināts, ka tās visas ir tikai tenkas. Vai tad ne? Tomēr jau nākamajā sekundē viņ� izrāva no ka�batas mobilo telefonu un piezvanīja Trisam.

-��� Vai starp tevi un D�emmu kaut kas notiek? Kolins iz�grūda, tiklīdz Triss bija pacēlis klausuli. Pat viņ� dzirdēja, ka balss skan draudīgi un viņ� ir gatavs kuru katru brīdi uzsākt strīdu.

-��� Ko tas viss nozīmē? Triss vaicāja.

-��� Es gribu, lai tu atbildi uz manu jautājumu.

Triss vilcinājās. Vai tas ir retorisks jautājums, vai arī tu gaidi godīgu atbildi? Tā kā Kolins klusēja, Triss turpināja: Labi. Pateik�u tev taisnību. Mēs ar D�emmu esam tikai draugi. Ta�u ne jau tālab, ka es nebūtu mēģinājis uzsākt kaut ko vairāk.

�ādi vārdi Kolinu nenomierināja. Un kāpēc tu vedi D�emmu mājās? Vai viņa bija piedzērusies?

-Ja mēs ar tevi nebūtu draugi, par �ādu runā�anu tu da�būtu pa muti. Tagad man jāiet. Esi cilvēks un nerunā vairs ar mani.

-��� Un tu turies tālāk no D�emmas!

-���� Kolin, es runāju nopietni. Ja jūs abi iz�ķirsieties, es iz�manto�u iespēju. Triss nolika klausuli.

i

Visu nedēļu D�emma pavadīja, ierakusies darbā. Divas reizes viņa aizbrauca uz pārtikas veikalu Viljamsburgā. Vi�ņa nevēlējās sastapties ar Eliju un uzklausīt jautājumus par to, kur tagad ir Kolins. Vai, vēl ļaunāk, paciest �ēluma pil�nus skatienus, jo viņu pametis vīrietis, kuru pilsētā visi mī�lēja.

Viņa cītīgi lasīja un veica apjomīgus pierakstus par Frei�zeru sen�iem. Freizeri viņu apciemoja kā alla� un izturējās jauki un gādīgi. �eimuss stundām ilgi sēdēja pie D�emmas. Kad viņ� vēlējās, tad uzsāka sarunu. Viņ� atnesa �etras col�las biezu koled�u bro�ūru kaudzi un parādīja tās D�emmai. �eimuss vēlējās uzzināt viņas viedokli, kuru skolu viņam la�bāk izvēlēties.

D�emmai bija trīs draudzenes, kuras pasniedza da�ās no �īm koled�ām. Viņa tām piezvanīja un uzdeva daudzus jau�tājumus. Tā varēja atsijāt �etras koled�as, kuras �eimusam nebūtu piemērotas.

Projāmejot �eimuss noskūpstīja D�emmu uz vaiga un sa�cīja: Laipni aicināta ģimenē!

Kad D�emma uzņēmās �o darbu, viņa nebija domājusi, ka varētu kļūt par �īs ģimenes daļu. Viņa vispār nebija pā�rāk daudz par to domājusi. Viņa apzinājās, ka pilsētā iepa�zīsies ar cilvēkiem, varbūt pat sastaps kādu interesantu vī�rieti. Un tā arī būs visa viņas sabiedriskā dzīve. Iekļau�a�nās Freizeru ģimenē viņas iztēles ainās neietilpa. Ta�u viņi bija D�emmu glu�i vienkār�i ierāvu�i savā vidē, un nu viņa nespēja pat iedomāties dzīvi bez viņiem.

Tā kā vairs nebija treniņu partnera, viņa uz sporta zāli devās tikai vienu reizi. Nu jau viņa sāka domāt, ka muskuļi drīz pārvērtīsies �elejā.

D�osija atsūtīja D�emmai elektroniskā pasta vēstuli, ku�rā kārtējo reizi pateicās par sagādāto miera pilno dienu. D�emmu māca ziņkāre, un viņa pavaicāja D�osijai, vai viņa kādam ir stāstījusi par dienu, ko abas pavadīja kopā.

"Vai tu joko?" D�osija atbildēja. "Es visiem pilsētā izstās�tīju, cik jauka un dāsna tu esi!"

D�emma skatījās datora ekrānā un novaikstījās. Visiem. Tas nozīmēja, ka nu jau arī Kolins zina par dienu, ko D�em�ma pavadīja pie D�osijas, mainot bērniem autiņus un ber��ot virtuves izlietni, nevis kopā ar Trisu. Tomēr Kolins ne�bija atvainojies.

Divas dienas D�emma it visur nēsāja līdzi mobilo telefo�nu. Viņa iztēlojās, kā pateiks Kolinam, ka varētu viņam pie�dot, ja vien viņ� apsolītos vairs nekad nebūt tik greizsirdīgs. Tomēr viņ� nepiezvanīja.

Katru vakaru tie�i septiņos D�emmai kļuva slikti. Nela�bums neatkāpās krietnu stundu, un D�emma pamanīja, ka vislabāk to pārciest ir tad, ja rāmi apguļas un mierīgi nogai�da, līdz viss ir galā.

Jau gandrīz nedēļa bija pagājusi kop� dienas, kad Kolins apsūdzēja D�emmu neuzticībā. Kādu rītu viņa piecēlās un sacīja: Pietiek! Viņa vairs nespēja paciest �o no�ēlojamo stāvokli. Viņa zināja, ka pa�ai jāuzņemas atbildība par savu dzīvi. Viņa vairs ne�ķiedīs velti laiku, gaidot, līdz kāds vīrietis viņu izglābs.

D�emma iegāja bibliotēkā, apsēdās pie galda un sāka rak�stīt. Tas būs saraksts ar visu, kas viņai jāizdara. Pats svarī�gākais grūtniecība. Vai nu viņai tas patika vai ne, kopā ar bērna tēvu vai vienai pa�ai viņai bija jāsaplāno turpmākā darbība.

Protams, Trisa vārdi par to, ka Freizeru ģimene viņu fi�nansiāli atbalstīs, bija patiesi. D�emmai pat prātā neienāca doma par dzīvo�anu Freizeriem uz kakla, tomēr finansiāla palīdzība būtu visai noderīga.

No vienas puses, D�emma vēlējās neatskatoties bēgt pro�jām no Edilīnas, tomēr nebija tik naiva, lai iedomātos, ka va�rēs bērnu izaudzināt pilnīgi viena. Viņai ienāca prātā, ka varētu doties pie mātes, ta�u viņa zināja, cik apkaunota jus�tos māte par to, ka meitai gadījies ārlaulības bērns. Un ne�viens bērns nebija pelnījis neko tādu.

Nē, labāk palikt Edilīnā, kur mazajam būs dievino�i vec�vecāki un kur D�emma bija iepazinusi cilvēkus, kuri pama�zām kļuva par viņas draugiem.

Vispirms D�emmai bija jāatrod īsts darbs. Tāds, kur alga būtu lielāka nekā divdesmit pieci tūksto�i dolāru gadā. Lai pie tāda tiktu, vajadzēja uzrakstīt disertāciju un iegūt dok�tora grādu.

Pēc nepilnas stundas viņa jau bija uzrakstījusi vēstuli zi�nātniskā darba vadītājam. Viņa bija minējusi se�us iespēja�mos savas disertācija tematus un lūdza apstiprināt vienu no tiem, lai varētu ķerties pie darba.

Labākais bija temats par mediķēm deviņpadsmitā gad�simta vidū Vird�īnijas �tata laukos. Triss bija sacījis, ka viņa ģimenei ir neiedomājams daudzums da�ādu dokumentu, ku�rus viņa ir laipni aicināta apskatīt. Oldrid�i galvenokārt bi�ju�i ārsti, un D�emma atrada diezgan daudz interesanta arī Freizeru dokumentos. Pirmais ārsts viņu ģimenē bijis Metjū

Oldrid�s, kur� pats sev pie�uvis atpakaļ skalpu. D�emma iedomājās, ka tas varētu būt dramatisks sākums viņas pētī�jumam.

Viņa aizsūtīja vēstuli un uzrakstīja vēl vairākas da�ādiem profesoriem. Viņa vaicāja, vai nav kādu paziņu Viljama un Mērijas koled�ā, ar kuriem viņa varētu aprunāties par po�tenciālajām iespējām atrast tur pasniedzējas darbu.

Palika tikai viena problēma, kurai viņa nezināja atrisinā�jumu. Kolins. D�emma baidījās, ka, atkal satikusi viņu, va�rētu salūzt. Tomēr viņa apņēmās to nepieļaut. Viņiem bija īsa dēka, kura tagad ir beigusies, un viņai vajadzēja ak, kā D�emmai riebās �ī frāze, tomēr tā bija iederīga, dzīvot tālāk pa�ai savu dzīvi.

Nedēļas nogalē D�emma jutās jau labāk. Viņa piecēlās pa��ā rīta agrumā un aizbrauca uz Viljamsburgu papētīt, vai va�rēs atrast sev piemērotu sporta zāli. Izmantot Maika iedoto atslēgu un riskēt saskrieties ar Kolinu D�emma nevēlējās. Tas būtu vairāk, nekā viņa spētu izturēt. �etrdesmit minū�u vi�ņa pavadīja uz velotrena�iera, �etrdesmit piecas uz vieglo svaru trena�iera, pēc tam uzvilka boksa cimdus un divdes�mit minū�u apstrādāja boksa bumbieri. Viņa īsti nezināja, kā spērieni varētu ietekmēt gaidāmo bērnu, tāpēc no �iem vin�grinājumiem atteicās.

Sporta zāles du�ā viņa nomazgājās, pārģērbās tīrās drē�bēs un pirmo reizi vairāku dienu laikā sajutās labi.

Nākamais uzdevums, ko viņa vēlējās paveikt, bija stā�a�nās pretī Edilīnas iedzīvotājiem un viņu �ēlumam. D�emma vēl nebija gatava sastapties ar Eliju un atbildēt uz viņas jau�tājumiem, tālab novietoja automa�īnu pilsētas centrā un de�vās uz laukumu. Tur viņa bija redzējusi veikalu, kur cilvēki par viņu neizrādīja ne mazāko interesi. Ta�u tagad viss izrā�dījās citādi.

Tas bija elegants veikaliņ� ar nosaukumu "Vakardiena", un tas atradās iepretī Kolina birojam laukuma otrā pusē. D�emma atvēra durvis, un iedzinkstējās vecmodīgs zvaniņ�. Viss veikala iekārtojums vēstīja par senatni. Gan plaukti pie sienām, gan lielais stikla skapis telpas tālākajā galā bija ap�vīti ar senuma auru un ņemti no vecām ēkām, kas tapu�as glu�i citos laikos. Ļoti piemēroti bija sarkankoka plaukti, un tajos atradās visskaistākās un visvecmodīgākās zīdaiņu drē�bītes, kādas D�emmai jebkad nācies redzēt. Tās bija dari�nātas no vismaigākās kokvilnas un izrotātas ar pa�darinā�tiem iz�uvumiem.

Aiz letes stāvēja gara auguma, slaida un glīta apmēram �etrdesmit gadu veca sieviete. Viņa smaidīja un pagājās uz priek�u. Jūs esat misis Ņūlendas draudzene, vai ne?

Apmulsusi D�emma tikai pēc brī�a atskārta, par ko ir ru�na. Sāra, viņa sacīja. Jā, esmu viņas draudzene. Jau doma par to lika D�emmai izslieties taisnāk. "Lai iederētos," D�emma sev iegalvoja. Tie�i to ta�u viņa bija vēlējusies un

arī saņēmusi. /

Mīļā Sāra, sieviete teica. Viņa ir viena no manām labākajām klientēm. Viņa ta�u piezvanīja un pasūtīja vēl pa komplektam no visa, ko jau bija izvēlējusies. Es esmu Olīvi�ja Vingeita. Kā varu jums pakalpot?

D�emma jau gandrīz izpļāpājās, ka gaida bērnu, ta�u �ā�du prieku nedrīkstēja atļauties. Viņa pateica pirmos melus, kas ie�āvās prātā. Mana māsa gaida tre�o bērnu, un es gri�bēju viņai sagādāt kaut ko tādu, kas at�ķirtos no ierastajām

mazuļu drēbītēm.

/

-�� Esat nonākusi īstajā vietā. Cik daudz jūs zināt par man�totajām �ū�anas tradīcijām?

-��� Pilnīgi neko.

-�� Jūs gribat tikai iegādāties drēbītes vai vēlaties arī uzzi�nāt, kā tās tapu�as?

-���� "Uzzināt" ir mans iemīļotākais vārds, D�emma attei�ca un uzlika savu rokassomiņu uz stikla letes. Klausī�os ļoti uzmanīgi.

Pēc stundas viņa izgāja no veikala, nopirkusi trīs netica�mi skaistus bērnu apģērbu komplektiņus. Katrs bija iesaiņots plānā papīrā un uzmanīgi ieslidināts lavandas krāsas iepir�kumu maisiņā ar veikala "Vakardiena" firmas nosaukumu, kas uzdrukāts ziliem burtiem. D�emmas prātā rosījās daudz jaunu vārdu caurā vīle, spodr�uvums, ie�uves, rozī�u teh�nika. Tomēr visvairāk viņu nodarbināja apziņa, ka patie�ām viņai būs bērns. Viņa beidzot bija to pilnībā aptvērusi.

Pirmo reizi D�emma par gaidāmo notikumu domāja ne�vis kā par apgrūtinājumu vai smagu darbu, bet kā par tīru prieku. Viņai ļoti patika savas māsas meitas, viņa labprāt spēlējās ar D�osijas mazuļiem, un viņi sāka D�emmu iepa�zīt. Viņa gaidīja brīdi, kad ieraudzīs Sāras dvīnī�us.

Domājot par Sāras bērniem, D�emma atskārta, ka vaja�dzēs nopirkt viņiem dāvanu. Viņa skaidri zināja, ko vēlas iegādāties. Viņa bija redzējusi divus zilus kostīmiņus ar īsbiksēm. Tie būtu ideāli piemēroti maziem puisēniem. Mai�kam dro�i vien patiktu pārītis sporta krekliņu ar boksa pie�derumu veikala Ringside logo, tomēr D�emmas asinīs virmoja pārāk daudz sievi�ķo hormonu, lai apcerētu �ādu variantu.

Viņa pagriezās, lai dotos atpakaļ uz veikalu, un glu�i ne�gaidīti stāvēja tie�i pretī Kolinam. D�emma pasmaidīja. Viņa ļoti ilgojās pēc Kolina un no sirds vēlējās dalīties jaunumos par gaidāmo bērnu.

Jau nākamajā sekundē prātā ieskanējās apsūdzo�ie vār�di, kurus Kolins viņai bija sacījis. Smaids viņas sejā izplēnēja.

-��� D�emma, viņ� sacīja un pastiepa viņai pretī roku.

Viņa pakāpās atpakaļ un ar piespie�anos pasmaidīja. Kā tev klājas? viņa vaicāja tik mo�i, cik vien spēja. Skaista diena, vai ne?

-��� Vai varam kaut kur aiziet un parunāties?

Ja Kolins to būtu sacījis vēl tikai pirms da�ām dienām, viņa piekristu. Ta�u nu vairs ne. Man ir ļoti daudzi uzde�vumi. Jāatgrie�as viesu namiņā. Mēs varam parunāt kādu ci�tu reizi. Viņa pagriezās, lai dotos uz savu automa�īnu.

-��� Vai esi dzirdējusi, kas atgadījās ar Maiku? Kolins vai�cāja.

D�emmai negribējās atgriezties, tomēr ziņkārība guva virsroku. Kas tad ir noticis?

Kolina nopietnība bija pazudusi, viņ� D�emmai uzsmai�dīja. Es mēdzu tenkot tikai tad, kad ēdu.

-��� Neesmu izsalkusi, D�emma atteica un paspēra soli.

-���� Ja reiz neesi dzirdējusi par Maiku, tad pieņemu, ka D�osija tev nav pastāstījusi arī par Ljūku. O! Bet pareizi, to jau zinām tikai mēs da�i. Izskatās, ka tavs Vēlmju akmens darbojas.

-���� Sasodīts! D�emma izsaucās un paskatījās uz Kolinu. Ziņkārība līdzinājās narkotikām. Tā bija kā apsēstība. Viņai jāuzzina, par ko Kolins runā.

-��� Kur? D�emma caur sakostiem zobiem vaicāja.

D�emmu kaitināja Kolina zinīgais smaids. Viņ� veda

sievieti uz nelielo kafejnīcu, kas atradās turpat aiz stūra.

-��� Ko varu jums piedāvāt, �erif? vaicāja skaista, jauna sie�viete aiz letes.

-���� To pa�u, ko parasti, D�iliana. Un D�emmai jebko, ko vari pagatavot ar lielu daudzumu aveņu.

-��� Es ņem�u mango dzērienu, D�emma sacīja. Esmu atteikusies no avenēm. Uz visiem laikiem, viņa vēl pie�bilda.

Kolins veda D�emmu tālāk uz telpas galu. Kā daudzi vei�kali un kafejnīcas Edilīnā, arī �ī bija diezgan �aura telpa, kas, stiepjoties tālāk, kļuva platāka. Citu klientu nebija, un viņi, neviena netraucēti, apsēdās vienā nodalījumā.

-��� Kā tev klājas? Kolins vaicāja.

-��� Lieliski, viņa atteica. Un tev pa�am?

-���� Man tevis pietrūka, viņ� klusi sacīja un pastiepa ro�ku, lai D�emmai pieskartos, tomēr viņa izvairījās. D�em�ma, ir lietas, ko nevaru tev stāstīt, ta�u�

-��� Zini, man patie�ām ir daudz darba, D�emma teica un sāka virzīties projām.

Jaunā sieviete atnesa pasūtītos dzērienus un aiz�ķērsoja D�emmai ceļu. Vai viss ir kārtībā? viņa vaicāja.

D�emma zināja, ka jebkas, ko viņa tagad meitenes klāt�būtnē pateiks, jau drīz būs zināms visā Edilīnā. Viss ir vienkār�i lieliski. Viņa atkal apsēdās.

Meitene nolika dzērienu glāzes uz galda un devās pro�jām.

-��� Labi, Kolins sacīja un nopūtās. Lai būtu kā būdams. Ir notikusi vēl viena laupī�ana.

-��� Ak tā? D�emma noteica un vēlējās vaicāt kaut ko vai�rāk, tomēr savaldījās. Viņas uzmanība bija pievērsta dzērie�nam.

Kolins ierunājās klusāk. Mēs pagaidām turam to noslē�pumā no pilsētniekiem, ta�u �ī laupī�ana ir tāda pati kā iepriek�ējās. Tur arī dzīvo desmit gadu veca meitenīte. Tāpat bija vītola zaru pu�ķītis ar sārtu lenti. Viņ� apklusa. D�emma, es nevaru vien pietiekami tev pateikties, ka pamanīji tos pu�ķī�us fotogrāfijās. Tikai pateicoties tev, �ajā reizē es zināju, kas jāmeklē.

D�emma joprojām skatījās savā glāzē un neparaudzījās Kolinam acīs. Pastāsti man par Ljūku un Maiku!

-��� Ak jā, Kolins attrauca. Domāju, ka jau esi dzirdējusi par Sāras dvīņiem. Tie�i tas, ko viņa bija vēlējusies.

-��� Protams. D�osija man pateica, un Triss arī.

D�emma pateica �o vārdu, palūkojās uz Kolinu un pama�nīja sāpes viņa skatienā. It kā viņ� patie�ām ticētu, ka D�em�mai un Trisam ir romantiskas attiecības. "Jā, ir gan," viņa nodomāja. "Grūtnie�u vitamīni."

-���� Tikko biju veikaliņā "Vakardiena". Pirku mazuļu drē�bītes māsai un pēc tam aptvēru, ka neesmu iegādājusies dā�vanu Sārai. Kā tu domā, vai viņai patiktu, ja mazajiem uz�dāvinātu zilus kombinezonus?

-���� Ļoti, Kolins atbildēja. Jauki, ka tu iedomājies par viņu. Sāra�

-��� Un vēl jau ir D�osija. Tā kā mazliet par vēlu, tomēr do�māju, ka arī viņas bērniem vajadzētu kaut ko uzdāvināt. Pa�tiesībā� D�emma ieslidināja roku iepirkumu maisiņā un izņēma vienu no kostīmiem, ko bija nopirkusi. Viņa to izti�na no smalkā papīra. Pārdevēja bija sacījusi, ka tas paredzēts valkā�anai dienā. Piemērots gan meitenei, gan zēnam. Tas bija �ūts no �veicē ra�ota batista un izrotāts ar sīkām iz�ū�tām bitītēm.

-��� Jauks, vai ne? D�emma vaicāja.

Kolins pataustīja pa�u maliņu. Ļoti jauks. Misis Vingeitai ir daudz �ādu lietiņu. Viņa dzīvo Trisam kaimiņos un� Pie�minējis Trisu, viņ� apklusa.

D�emma saprata lai cik slikti jutās viņa pati, Kolinam bija vēl daudzkārt grūtāk. Dro�i vien �ai atskārtai vajadzēja D�emmu uzmundrināt, ta�u tā nenotika.

Viņa atkal ietina drēbes papīrā un novietoja iepirkumu maisiņā, tad iemalkoja dzērienu. Man patie�ām jāiet. Saru�nātas intervijas vairākās universitātēs, tāpēc jāuzzina par tām iespējami daudz. Tiklīdz saņem�u temata apstiprināju�mu, vakaros rakstī�u disertāciju.

-��� Pagaidi! Kolins vēroja, kā D�emma paņem iepirkumu maisiņu un somu. Es tev vēl neizstāstīju par Ljūku un Maiku.

-���� Pareizi. Palūg�u, lai D�osija man pastāsta. Vai ari pie�zvanī�u Sārai. Man tāpat nepiecie�ams noskaidrot Sāras ad�resi Floridā, lai varu aizsūtīt dāvanu.

-��� Viņi pārceļas uz �ejieni.

-��� Cik brīni�ķīgi! D�emma sacīja un piecēlās. Bija ļoti jauki ar tevi parunāt. Smaidīdama viņa izsteidzās ārā un aiztraucās aiz stūra uz bērnu pre�u veikalu.

-���� Vai kaut ko aizmirsāt? misis Vingeita vaicāja, tiklīdz D�emma bija iegājusi veikalā.

Par lielām �ausmām pa�ai D�emmai, asaras novaldīt ne�izdevās.

-��� Mīļais Dievs! iesaucās misis Vingeita, piesteidzās pie D�emmas un palīdzēja viņai apsēsties. Viņa nolika D�emmas nesamos un pasniedza klientei papīra kabatlakatiņu no kas�tītes, kas bija nolikta uz letes.

-����� Es parasti nemēdzu raudāt, D�emma paskaidroja, bet pēdējā laikā nevaru vien rimties.

-��� Tā ir hormonu vaina, misis Vingeita sacīja.

-��� Es neesmu� D�emma sāka taisnoties, bet tad paska�tījās uz misis Vingeitu. Kā jūs zinājāt?

-��� Es �o veikalu atvēru uzreiz pēc tam, kad mans vīrs aiz�gāja mū�ībā, un jūs nevarat pat iedomāties, cik daudz esmu redzējusi. Daudzas jaunas sievietes atnāk un izliekas, ka mek�lē dāvanu kādam radiniekam, lai gan pa�as tikko uzzināju��as, ka gaida bērnu, un viņām nepiecie�ams ar kādu paru�nāt.

-��� Un kā jūs tad rīkojaties?

-���� Vispirms es viņas uzklausu un tad sūtu pie Oldrid�a. Vai Tristans�

-����� Ir tevs? D�emma pabeidza jautajumu viņas vieta.

-���� Nē.

-��� Ak� misis Vingeita bilda. Vai esi jau pateikusi sa�vam �erifam?

-��� Ātrāk elle sasals ledū nekā es� D�emma ievilka elpu.

-���� Es gribēju sacīt� nē, neesmu vēl neko teikusi. Mēs sastrī�dējāmies, un viņ�� D�emma paraustīja plecus.

-��� Saprotu, misis Vingeita teica. Un vari gulēt mierīgi. Es nevienam neko neizpaudī�u. Lai gan, mīļā, tu ta�u zini, ka pārāk ilgi �o ziņu noslēpumā paturēt nevarēsi.

-��� Jo īpa�i tagad, kad, kā �ķiet, �o pilsētu apsēdu�i dvīņi.

Misis Vingeita pasmaidīja. Tā ir, vai ne? �orīt kāda sie�viete, kura �uj drēbes pārdo�anai manā veikalā, pabeidza dvīņiem domātus kostīmus. Man ir tāda sajūta, ka mīļās Sā�ras veiksme mudinās vairākus cilvēkus nākt pie manis un iegādāties viņai dāvanas.

No�ņaukājusies D�emma viņai uzsmaidīja. Labi, ka jūs par to iedomājāties.

-��� Man jādomā uz priek�u. Es tikai mēģinu izdzīvot masu produkcijas pasaulē. Tagad nāc man līdzi, es tev parādī�u da�as pavisam īpa�as lietas.

-��� Vai jums te ir tualete?

-��� Kā nu bez tās, ja reiz �eit iegrie�as tik daudzas cnceinte sievietes, glu�i kā tu.

D�emma pasmaidīja par to, ka misis Vingeita lietoja �o fran�u valodas vārdu. D�emmas vecmāmiņa uzskatīja, ka vārds "grūtniece" ir vulgārs un neviens labi audzināts cil�vēks tādu nelietos.

Kad D�emma atgriezās, misis Vingeita uz letes bija izli�kusi vairākas brīnumjaukas drēbītes. Nākamā mācībstunda varēja sākties. Kad D�emma pastāstīja misis Vingeitai, ka Maiks saviem puikām gribētu ringa cīnītāju tērpus, veikala īpa�niece atvēra klēpjdatoru. D�emma izvēlējās da�us apģēr�ba gabalus, kurus arī misis Vingeita atzina par pieņemamiem.

Man būs divi tādi kostīmi. Ta�u tikai nedēļas beigās, misis Vingeita sacīja. Varbūt atnāc tad, un mēs parunāsim par� visu?

D�emma izgāja no veikala un jutās jau krietni labāk. Vi�ņa ļoti priecājās, ka jau nopirktajām drēbēm pievienojies vēl ceturtais komplekts, ko valkās viņas gaidāmais mazulis. Mi�sis Vingeita pavisam noteikti ir izcila pārdevēja!

* * *

Tiklīdz D�emma nokļuva pie sava datora, viņa tūlīt uz�rakstīja D�osijai elektronisko vēstuli ar vaicājumu, kas īsti notiek ar Maiku un Ljūku. D�osija atbildēja: "Atvaino, ka tev nepastāstīju. Te bija tāds juceklis! Ljūkam piedāvā rak�stīt filmas scenāriju. Breds Pits vēlas spēlēt Tomasu Kenonu. Un nespēju ne noticēt, ka neviens tev neko nav pateicis par Maiku! Viņ� bija restorānā un ievēroja kādu ilgi meklē�tu noziedznieku, kuru apsūdz �etru jaunu sievie�u slepka�vībā. Maiks viņu apcietināja un �ā kropļa mājā atrada sasie�tu vēl vienu sievieti. Maiks viņai izglāba dzīvību! Kā atlīdzība par to viņam tiek dota iespēja ātrāk atvaļināties no dienesta un saņemt pilnu pensiju. Vasaras beigās viņ�, Sāra un mazie puikas atgriezīsies Edilīnā uz pastāvīgu dzīvi."

D�emma atkrita krēslā. Tagad likās, ka lielākā daļa vēlē��anos ir piepildīta. Ja tiks uzņemta Ljūka filma, tas varētu sagādāt viņam tādu nemirstību, par kādu viņ� sapņoja. Un Maiks likuma bardzībai bija nodevis "īstu ļaunuma iemie�sojumu". Tie�i tā, kā bija vēlējies. D�emma aizrakstīja Tri�sam e-pastu, kurā izstāstīja itin visu, sākot ar vēstījumu par regulārajām nelabuma lēkmēm, kas uznāk tie�i septiņos va�karā, un beidzot ar to, ka piepildīju�ās visas skaļi paustās vēlmes.

Tovakar, gatavodamās doties gulēt, D�emma paskatījās uz sudraba pūdernīcu savā kosmētikas grozā. Viņa to atvē�ra un raudzījās uz sīko, skaisto rotu. Paklausot kādam im�pulsam, viņa sacīja: Es nedomāju, ka tev piemīt burvju spē�jas. Tomēr, ja tā ir, vai tu, lūdzu, varētu izdarīt tā, lai Kolins atkal atgrie�as manā dzīvē?

Nekas nenotika un D�emma pat nebija neko gaidījusi. Viņa aizvēra kārbiņu un devās pie miera.

"Pasaki viņai!"

Vārdi izskanēja tik skaļi, ka Kolins uztrūkās no miega. Viņ� bija aizmidzis lielajā ādas krēslā, ko izvēlējās kopā ar D�emmu. Kad �ie vārdi bija izkliegti, viņa pēdas atspiedās pret zemi un krēsls sa�ūpojās uz priek�u. Viņ� gandrīz aizli�doja pāri istabai.

Kolins bija pamodies no tik cie�a miega, ka sākumā pat īsti neaptvēra, kur atrodas. Dokumenti, ko viņ� bija turējis klēpī, tagad izrādījās sabiru�i uz grīdas collu biezā slānī. Ko�lins apskatīja istabu; likās, ka viņ� meklē kādu, kur� būtu te ienācis. Tomēr viņ� zināja, ka tas bijis vien sapnis.

Kas man jāpasaka? viņ� murmināja un piecēlās. Ārā spēcīgi lija, ta�u vārdi viņa prātā �ķita skaļāki par visiem ci�tiem trok�ņiem. "Pasaki viņai. Pasaki viņai. Pasaki viņai." Atkal un atkal.

Pēc pērkona dārda un spēja zibens uzliesmojuma Kolins teju tvēra pēc sava iero�a, kas bija piestiprināts pie jostas. Vakarā viņ� pat nebija pūlējies noģērbties. Viņ� apēda sviest�maizi, uzdzēra alu un tad iekārtojās krēslā, lai kārtējo reizi pārskatītu materiālus par Eidrianu Koldvelu, viņ� arī D�ons Kolfīlds un vēl arī� Vārdu un uzvārdu saraksts stiepās bez�galīgi. Lai kādu vārdu �is cilvēks būtu izmantojis, viņ� bija un palika D�īnas tēvocis. Noziedznieks.

Pēdējās dienās Kolins ar D�īnu bie�i runāja par izmeklē�jamo lietu. Nebija viegli, tomēr Kolins uzmanījās, lai viņi ne reizi nepieminētu kaut ko personīgu, tikai faktus par viņas tēvoci. Kolins bija ieradies D�īnas dzīvoklī Ri�mondā. Un di�vas reizes D�īna atbrauca uz Kolina biroju Edilīnā.

Kad D�īna pastāstīja par savām attiecībām ar bēdīgi sla�veno tēvoci, Kolins jutās satriekts, ka neko par �o vīrieti iepriek� nebija dzirdējis. Kolins vairākus gadus bija dzīvojis kopā ar D�īnu un būtu varējis apgalvot, ka par �o sievieti zina visu. Pēdējās da�as dienas parādīja, ka viņ� par D�īnu nav zinājis gandrīz pilnīgi neko.

D�īna pastāstīja Kolinam par savu bērnību un to, kā tē�vocis mēdza ielavīties viņas guļamistabā, kaut gan māte bi�ja ierīkojusi mājā trauksmes signalizāciju un parūpējusies, lai logiem būtu dzelzs restes. Kad vaicāju, kā viņ� ticis iek�ā, tēvocis tikai smējās. Un sacīja, ka viņ� var mājā iekļūt, ja reiz mēs varam no tās izkļūt, D�īna teica.

Vēl viņa atklāja patiesību par divām reizēm, kad tēvocis iztuk�ojis viņas mātes kontus. Pēc pēdējās reizes mamma tā arī nespēja attapties, D�īna rūgti piebilda. Un tagad neatkarīgi no tā, cik nopietnas aizsardzības sistēmas bankas piedāvā, viņa vienalga raizējas. D�īna paraudzījās uz Ko�linu. Vai tev kaut reizi ienāca prātā, kāpēc man ir aktīvi �etrās bankās un kāpēc es sadarbojos ar trim brokeriem?

Kolins jutās pārāk apmulsis un nepateica, ka neko tādu nav zinājis. Lai gan� rēķinus ta�u bija maksājis viņ�. Vīrie��a lepnums bija liedzis viņam interesēties par D�īnas finan�sēm.

D�īna pastāstīja, kā gados, kad mācījās Juridiskajā augst�skolā, pavadījusi laiku kopā ar tēvoci. Domāju, ka viņ� var�būt vairs nemēģinās mūs apzagt, ja vairāk uzzinās par māti un mani, ja ieraudzīs mūsos cilvēkus.

-��� Ta�u tā nenotika, Kolins sacīja.

-���� Nē. Nepavisam. Acīmredzot, pēc tēvo�a domām, mēs esam viņam parādā par to, ka viņ� mums nenodara neko ļau�nu. D�īna izstāstīja arī to, kā pēc otrās apzag�anas viņas māte teju vai sajuka prātā. Kad iepazinos ar tevi, es jopro�jām materiāli atbalstīju mammu un maksāju viņas parādus. Darīju visu, lai panāktu, ka viņa jūtas dro�i. Nezinu, kā mēs būtu izdzīvoju�as, ja tu nepalīdzētu man tikt galā ar rēķi�niem.

Pēc katra vārda, ko viņa izrunāja, Kolins jutās aizvien satriektāks, cik maz patiesībā zinājis par D�īnu. Viņa bija rū�pīgi glabājusi savus noslēpumus, nekad nestāstīja Kolinam par savu pagātni. Arī par tagadni ne.

Toreiz gan Kolina prātu visvairāk nomāca doma par to, cik ļoti viņ� ienīst savu darbu, cik ļoti viņam riebjas mēģi�nājumi tirgot automa�īnas. Viņam nebija ne jausmas, ko D�ī�na pārdzīvoja. Kāds gan tur brīnums, ka viņa alla� bija ga�tava kārtējam ķīviņam un jutās atvieglota, kad strīds mazinājis spriedzi, ko viņa nemitīgi izjuta.

Un Kolins nekad nebija pamanījis, cik �ausmīgas patiesī�bas viņa slēpj, cik milzīga spriedze viņai jāiztur un kādas pa�stāvīgas bailes viņu māca, ka atkal varētu atgadīties kaut kas tāds.

Tagad viņ� centās atlīdzināt visu, ko kādreiz nebija pa�manījis. Kolins uzmanīgi klausījās, vēroja D�īnas seju un ķer�meņa valodu un saprata, ka viņa nepasaka visu līdz galam. Viņa kaut ko slēpj. Katra atbilde uz kārtējo Kolina jautāju�mu �o sajūtu tikai pastiprināja. Kolins nedomāja, ka viņa ap�zināti melo, ta�u pavisam noteikti bija izvairīga.

Kolinam bija nojauta, ka D�īna zina, kur pa�laik atrodas viņas tēvocis, un nesen ir tikusies ar viņu. Jo vairāk D�īna runāja, jo vairāk viņas noslēpumainība lika ba�īties par D�emmu. Pagāju�ās nedēļas laikā D�īna bija izteikusi vairākas pie�zīmes par "Kolina jauno draudzeni". Bija pat sacījusi, ka viņ� D�īnu pametis, jo izvēlējies "jaunāku modeli". �ie vārdi un tonis, kādā viņa tos sacīja, lika matiņiem uz Kolina skausta sacelties stāvus. Viņ� spēja domāt tikai par to, ka rīkojies pa�reizi, mēģinot D�emmu pasargāt, lai ko tas arī maksātu.

Ta�u apziņa, ka viņam bijusi taisnība, nepalīdzēja, kad viņ� satika D�emmu Edilīnā. Viņa pret Kolinu izturējās uz�krīto�i vēsi. Smaidīja, rādīja mazuļu drēbītes. Kolins ļoti pēc viņas ilgojās, ta�u D�emma, kā izskatījās, �ai dzīvo�anai �ķir�ti nepievērsa pārāk lielu uzmanību.

Protams, Kolins uzzināja, ka D�emma nebija pavadījusi visu dienu kopā ar Trisu. Viņ� saprata, ka vajadzēja piezva�nīt un atvainoties par nepelnītajiem pārmetumiem. Ta�u at�vaino�anās iznīcinātu �ķir�anās iemeslu. Pa�laik bija labāk, ja viņ� un D�emma dzīvoja atsevi�ķi. Un D�īna domāja, ka viņi vairs nekad nebūs kopā.

Jo mazāk D�emma zināja, jo labāk.

Ta�u iepriek�ējā naktī viss bija mainījies. Kolins pārskatī�ja lietas materiālus un pārlasīja D�īnas iztaujā�anas protoko�lus. Sarunas ar D�īnu viņ� bija ierakstījis lentē un pēc tam at�ifrējis. Joprojām viņ� brīnījās par to, ka, dzīvojot kopā ar D�īnu, tomēr tik maz bija par �o sievieti zinājis. Piepe�i viņ� atskārta, ka tagad ar D�emmu rīkojas tie�i tāpat, kā D�īna bija izrīkojusies ar viņu.

Jau kop� bērnības Kolinam bija Freizeru ģimenes piede�rīgajiem raksturīgā pārliecība, ka Freizeri ir citādi. At�ķirīgi no pārējiem. �ī pārliecība bija teju iegravēta viņam prātā. Kolina tēvs to nekad nepieminēja, ta�u tēva tēvs nerunāja gandrīz ne par ko citu.

Mēs nelīdzināmies viņiem, mēs neesam tādi kā viņi, mēdza sacīt Kolina vectēvs, kad runāja par Edilīnas iedzī�votājiem.

-��� Kāpēc? Kolins vaicāja.

Vectēvam bija nemainīga atbilde: Tā vienmēr ir bijis un tā vienmēr būs. Glu�i vienkār�i atceries, ka par to, kas no�tiek ģimenē, ar sve�iem nav jārunā.

Iepriek�ējā naktī Kolins prātoja, vai viņa un D�īnas attie�cības izvērstos citādi, ja viņ� tik cie�i neklausītu vecātēva no�rādījumam. Kas būtu noticis, ja viņ� apsēstos kopā ar D�īnu un izstāstītu viņai, cik ļoti ienīst savu darbu, cik ļoti viņam gribas atgriezties Edilīnā un atrast iespēju, kā kļūt par �e�rifu?

-��� Mēs būtu iz�ķīru�ies jau pirms vairākiem gadiem, Ko�lins skaļi atbildēja pats sev. Ar tēvoci vai bez, ta�u D�īna ma�zo Edilīnu ienīda dziļi un no sirds.

-��� Te visi zina, ko es daru, viņa mēdza sacīt. Jums tur ir tas pretīgais vecis Brūsters Langs, kur� lo�ņā apkārt. Vai atceries to dienu, kad es aizmirsu aizslēgt savu ma�īnu? Kad iznācu no veikala, viņ� bija atvēris ma�īnas durvis un pētīja, kas tajā atrodas!

-��� Viņ� nezināja, kas tu esi, Kolins bija paskaidrojis, aiz�stāvot vīru, kur� viņam palīdzējis tik daudzu lietu atrisinā��anā. Misters Langs varēja pavadīt pilsētā vienu stundu un uzzināt vairāk nekā no visām pilsētnieku tenkām, kopā ņem�tām. Un, kas bija pats labākais, viņa informācija bija pama�tota ar faktiem. Jau pirms vairākiem gadiem Kolins bija no�lēmis pārāk neiedziļināties Langa metodēs. To, kā vecais vīrs noskaidro faktus, Kolins visos sīkumos nevēlējās zināt.

Pagāju�ajā gadā Langs bija palīdzējis Kolinam atklāt pa�tiesību par vīrieti, ar kuru Sāra grasījās precēties. Kolins plā�noja viņai pavēstīt visus faktus un darīt visu iespējamo, lai �īs kāzas nenotiktu. Ta�u Maiks, kur� pēc tam kļuva par Sā�ras vīru, paguva ātrāk, iekams Kolins bija savācis visu ne�piecie�amo informāciju.

Kārtējais pērkona dārds un zibens uzplaiksnījums atsau�ca Kolinu atpakaļ realitātē. Viņ� paskatījās sienas pulkstenī. Divi pēc pusnakts. Vārdi "Pasaki viņai!" joprojām atbalsojās Kolinam prātā.

Vajadzēja iet gulēt, bet no rīta doties pie D�emmas un pastāstīt patiesību par� par� Pateik�u, ko es pret viņu jū�tu, Kolins sacīja un pagriezās guļamistabas virzienā. "Tā ir mūsu guļamistaba," viņ� nodomāja.

Viņ� nebija ticis līdz durvīm, kad vienlaikus iezvanījās mobilais un fiksētais tālrunis. Kolina sirds gandrīz pārstāja pukstēt. �ādi zvani tik vēlā nakts stundā bija iespējami tikai tad, ja mājās atgadījies kaut kas ārkārtējs.

Atbildēja viņ� uzreiz abiem zvanītājiem, pie vienas auss pielicis telefona klausuli, pie otras mobilo telefonu. Kas no�ticis?

Māte zvanīja uz mobilo, bet tēvs uz fiksēto numuru.

-��� �eimuss pagāju�ajā naktī nepārnāca mājās, māte teica, un izklausījās, ka viņa tikko valda asaras. Man piezvanīja Rei�ela. Misis Freizere bija aizbraukusi uz Kaliforniju pie Arielas.

-��� Tavs mazais brālis visu nakti pavadīja ārpus mājas un nevienam ne vārda nepateica, kurp ir devies, Kolina tēvs sacīja. Viņ� atradās dzīvoklī Ri�mondā, kā jau alla�, kad fir�mā strādāja ar kādu patie�ām apjomīgu darījumu. Ceru, ka tas puika ir kopā ar kādu meiteni.

-��� Vai es dzirdu tava tēva balsi? misis Freizere vaicāja.

-��� Jā, mammu, viņ� runā pa otru telefonu.

-��� Perigrin! misis Freizere iesaucās. Tu devies projām un atstāji mūsu dēlu vienu pa�ul

Kolins salika abus telefonus kopā.

-��� Nav jau tā, ka viņam būtu vajadzīga aukle! misters Freizers teica. Neviens ta�u viņu nepaņems un neiebāzīs ma�īnas bagā�niekā. Viņ� tikai ar grūtībām ietilpst kravas kastē ma�īnai, kura spēj pārvadāt trīs ceturtdaļtonnas.

-��� Tev vienmēr prātā tikai ākstī�anās, vai ne? misis Frei�zere dusmojās. Mans jaunākais dēls ir pazudis, jo tu aiz�brauci un atstāji viņu gādāt pa�am par sevi. Viņ� dro�i vien ir izsalcis.

-���� Rei�ela�

-��� Nesāc jau atkal! Rei�ela un Perijs ir iemīlēju�ies. To redz visi, izņemot tevi. Es aizbraucu uz Kaliforniju tikai tādēļ, lai viņiem būtu iespēja kaut mazliet pabūt divatā.

-���� Ha! Un ne tādēļ, lai bikstītu nabaga Arielu ātrāk kļūt par māti?

-���� Es neko tādu�

Kolins nolika savu mobilo telefonu uz kafijas galdiņa, tur�pat blakus novietoja ari stacionārā telefona klausuli, lai ve�cāki joprojām varētu viens otru dzirdēt un kliegt viens uz otru. Viņ� nomazgājās du�ā, uzvilka tīrus d�insus un krek�lu. Vecāki turpināja strīdu.

-��� Ja tu liktu to meiteni mierā, varbūt viņai atrastos laiks, lai kļūtu grūta, misters Freizers sacīja. Frenks bērnus vē�las, tātad puse kaujas jau uzvarēta.

-��� Kop� kura laika tad tam, ko vēlas vīrietis, ir kaut kāda saistība ar bērniem? Tie�i man bija jāiznēsā tavi bērni! Vai esi aizmirsis, ka Kolins piedzima desmit mārciņu un divas unces smags?

Kolins izvalbīja acis. Bērnībā viņam �is fakts tika atgādi�nāts vismaz reizi nedēļā. Viņ� pacēla mobilo telefonu un klausuli. Man tagad jāiet, jāsameklē mazais nabaga bezpa�līdzīgais brāļuks, un man būs vajadzīgs mobilais telefons. Ejiet gulēt! Abi. Viņ� pārtrauca sarunas un ielika mobilo telefonu ādas makstī sev pie jostas, tie�i blakus ierocim.

Viņ� devās uz garā�u, iekāpa savā d�ipā un atvēra garā��as durvis. Vērodams negaisu, kas plosījās ārā, Kolins no�priecājās, ka ir iegādājies �o māju. Pēdējos gados, kamēr viņ� uzturējās dzīvokli, automa�īnu nācās turēt uz ielas. Vecāku mājās tēvs katru garā�u uzskatīja par vietu, kur glabāt sa�vas automa�īnas. Gan antīkās, gan arī tās, par kurām bija samaksājis tik milzīgu naudu, ka nevienam neatļāva sēsties pie stūres. Automobiļus, ko ģimene izmantoja un tie tika mainīti katru gadu -, atstāja uz piebraucamā ceļa lietū, sau�lē un sniegā.

D�emmai vismaz ir nojume, kur glabāt automa�īnu, Kolins skaļi sacīja un ar patiku iedomājās, kā viņa silti un omulīgi ieritinājusies savā gultā.

Piepe�i viņam ienāca prātā, kur varētu būt �eimuss. Ko�lins domāja, ka neviens no viņa ģimenes piederīgajiem ne�zina, cik daudz laika �eimuss pavada pie D�emmas. Brā�lis dro�i vien gājis kājām, nevis izmantojis mazo kravas auto, kas glu�i kā neona izkārtne liecinātu par viņa atra��anās vietu.

Kādā pēcpusdienā Kolins bija redzējis, kā �eimuss tikai vienreiz pieklaudzina pie D�emmas durvīm un jau dodas iek�ā. Acīmredzot viņa vieso�anās bija tik pierastas, ka ne�bija jāgaida atļauja ieiet. Pēc divām stundām Kolins bija at�kal atbraucis un apturējis automa�īnu netālu no D�emmas namiņa. Viņ� bija nolēmis ieiet un apraudzīt D�emmu, to�mēr apstājās da�as pēdas atstatu un ielūkojās mājā. �eimuss sēdēja uz dīvāna, viņa lielais augums bija pārliecies pār zī�mē�anas papīru, kājas atbalstītas uz kafijas galdiņa, bet lī�dzās nolikts tuk�s �ķīvis un glāze.

Uz grīdas bija salikti lieli spilveni. D�emma bija iekārto�jusies uz tiem, apkārt viņai, kārtīgās kaudzītes sakārtoti, gu�lēja senie dokumenti, viņas iemīļotās krāsainās pildspalvas noliktas pa rokai.

Tie�i tad Kolins bija sapratis, ka mīl D�emmu. Un ka, iespējams, tā bijis jau kop� brī�a, kad viņ� �o sievieti ierau�dzīja pirmo reizi. Kolinam bija aizdomas, ka D�emma jau uz�reiz viņam �ķitusi pievilcīga tie�i tālab, ka lieliski iederējās viņa nākotnes vīzijā. Lai kāds arī būtu iemesls, jau kop� pa��a pirmā brī�a viņ� zināja, ka vēlas būt kopā ar viņu. Vēl nekad dzīvē Kolins ne ar vienu citu cilvēku nebija juties tik labi un ērti. Attiecībās nekad nevaldīja sāncensība, kā tas bija tolaik, kad viņ� dzīvoja kopā ar D�īnu. Kopā ar D�emmu bija vien visu pārņemo�a piederības izajūta, apziņa, ka viņ� atrodas tie�i tur, kur jābūt. Laikā un telpā. Viņ� to apzinājās līdz pa�iem dvēseles dziļumiem.

Automa�īnas stikla tīrītāji darbojās ar pilnu jaudu, Kolins brauca un domāja, ka pieļāvis kļūdu, neuzticoties D�emmai un ļaujot greizsirdībai ņemt virsroku. Tagad viņ� to zināja. Kolins prātoja arī par to, vai tomēr kādā zemapziņas līmenī vienmēr ir zinājis, ka D�īna no viņa kaut ko slēpj, un tie�i tāpēc izturējies pret viņu tāpat. Varbūt viņ� bija sapratis, ka vājuma izrādī�ana tik agresīvas dabas cilvēkam būtu tas pats kā baiļu atzī�ana gladiatoram.

Ta�u D�emma bija citāda. D�emma bija īsta.

Iestūrējis automa�īnu piebraucamajā ceļā, Kolins pamanī�ja, ka Volvo novietots zem nojumes, un atviegloti nopūtās. Bija skaidrs, ka jau otro reizi dzīvē viņam nāksies atkailināt dvēseli citas cilvēciskas būtnes priek�ā. Pirmā reize bija tad, kad viņ� izstāstīja D�emmai par sarunu ar D�īnu tajā bries�mīgajā dienā viņa dzīvoklī. �o atklāsmes brīdi viņ� bija pār�dzīvojis. Un tagad, ja viņ� vēlas atgūt D�emmu un viņ� patie�ām vēlējās -, Kolins būs spiests "pateikt viņai" visu, ieskaitot patiesību par savām jūtām.

Arī misters Langs ta�u bija sacījis: "Ja tev viņa patīk, tad pacenties viņu paturēt." Vecajam vīram bija taisnība.

Kolins pieklauvēja, bet D�emma neatsaucās. Sirds krūtis pukstēja tik strauji, ka viņam likās tā pukst jau kaut kur kaklā. "Vai viltība būtu izgāzusies un D�īnas tēvocis D�em�mu nolaupījis? Vai varbūt viņa ir pie Trisa? Vai mana muļķī�ba būtu iegrūdusi D�emmu cita vīrie�a skavās?"

Tikai ar pūlēm Kolins nomierinājās un nospieda durvju rokturi. Tās atvērās, un viņam pār augumu pārskrēja baiļu trīsas. Kolins cerēja, ka D�emma ir aizmigusi un negaisa dēļ nav dzirdējusi viņu klaudzinām. Ja tā, viņ� noteikti atgādi�nās, ka īpa�i brīdinājis vienmēr turēt durvis aizslēgtas.

D�emmas gulta izrādījās tuk�a, lai gan tajā kāds bija gu�lējis. Kolins apskatīja telpas ar likumsarga acīm, ta�u nekā�das cīņas pēdas nemanīja. D�emmas pid�ama bija nosviesta uz nesaklātās gultas. Izskatījās, ka viņa saģērbusies un kaut kur devusies. Ta�u automa�īna bija zem nojumes, un Kolins nekad nebija redzējis, ka viņa izmantotu mazo kravas auto, lai gan Lenijs bija sacījis, ka vienu ir sagādājis arī D�emmai. Kur gan D�emma palikusi?

Viņa ir kopā ar �eimusu, Kolins skaļi noteica, izgāja ārā un iekāpa automa�īnā. Viņ� brauca pa līkumainajiem, ar granti klātajiem celiņiem, kas �ķērsoja Freizeru zemes īpa��umus, un ļoti laikā nokļuva pie lielas noliktavas ēkas. Lie�tus gāza tik spēcīgi, ka viņ� nevarēja redzēt pat da�as pē�das uz priek�u. Ta�u Kolins labi zināja ceļu. Garā, zemā ēka bija uzcelta Kolina tēva īpa�uma attālākajā malā. Turpat bla�kus pletās apgabala dabas rezervātam piedero�ā zeme. �ajā noliktavā glabājās Freizeru ģimenes senākās relikvijas, to�starp arī dzeltenā kariete. Kolins uzskatīja, ka tai būtu vieta muzejā. Ja kāds dēls par to ieminējās tēvam, misters Freizers atbildēja, ka viņiem jāglabā tas, kas pieder ģimenei.

Apturējis automa�īnu pie ieejas durvīm, Kolins pamanīja, ka pa spraugu zem tām vīd gaismas strēle. �ai ēkai nebija logu, ta�u bija uzstādītas vairākas trauksmes signalizācijas. �eimuss visus ieejas kodus zināja. "D�īnas tēvocim neviens no tiem nesagādātu grūtības," Kolins nodomāja.

Kolins bija piebraucis pie pa�a lieveņa, lai nevajadzētu cī�nīties ar niknajām lietus �altīm. Ieraudzījis, ka durvis ir at�slēgtas un signalizācijas sistēmas deaktivētas, viņ� izņēma ieroci no maksts, izstiepa roku taisni uz priek�u, iegāja no�liktavā un klusi aizvēra durvis.

-��� Seimus, D�emma miegainā balsi sacīja. Kāpēc tu ne�varētu to izdarīt rīt?

Viņ� sēdēja smagajos Konestogas ratos un zīmēja nelielo dzelteno karieti, kas atradās da�u soļu atstatumā. Man ne�nāk miegs, viņ� attrauca, pat nenovērsdams skatienu no zīmējuma. Tev gan vajadzētu iet gulēt.

-���� Es nevaru tevi atstāt �eit vienu pa�u. Ģimene par tevi raizējas. D�emma sēdēja �eimusam aiz muguras uz polste�rētā sēdekļa, kas bija pārklāts ar lielu brezenta gabalu.

-��� Viņi dusmojas uz Kolinu, ne jau uz mani.

-���� Es zinu, atbildēja D�emma. Es arī dusmojos. Ta�u labās ziņas ir tās, ka viņ� jūtas pilnīgi no�ēlojami. Viņa iz�dzirdēja kādu troksni, pagriezās un ieraudzīja Kolinu. Viņ� stāvēja turpat blakus un lika atpakaļ makstī ieroci.

-��� Kā vilku piemin� �erif, kas gan jums licis iziet no mā�jas tik jaukā rītā?

-��� Mans mazais brāļuks. Tevis dēļ sacēlusies īsta jezga.

�eimuss nikni raudzījās uz brāli. Kāpēc tu �īs dienas pa�vadīji kopā ar D�īnu?

Kolins paskatījās uz D�emmu. Likās, ka viņa nevienam nav stāstījusi par D�īnas tēvoci. Protams, viņa ta�u to nedarī�tu, jo par to, ka Trisam pastāstījusi pārāk daudz, no Kolina bija saņēmusi rājienu.

Ierāpies ratos, Kolins apsēdās blakus �eimusam, tomēr ti�kai da�u pēdu attālumā no D�emmas. Ārā trakojo�ais lietus skaļi bungoja pa noliktavas jumtu. Par spīti visām daudza�jām spuldzēm, kas bija ierīkotas griestos, vecie rati un ka�rietes, ko bija gatavoju�i Freizeru sen�i, radīja spokainu auru lielajā noliktavas telpā. �eimusam te vienmēr bija paticis, Ko�linam nekad. Viņ� ievilka elpu un gatavojās brālim izstās�tīt patiesību. Visus gadus, kop� esmu pazīstams ar D�īnu, viņa man ir melojusi. D�īna man sacīja, ka viņai nav nevie�nas tantes, neviena tēvo�a, nav arī brālēnu vai māsīcu.

-��� Tas pierāda, ka viņa nav no Edilīnas, D�emma sacīja.

�eimuss no�ņaukājās.

-��� Viņa ir daudz zaudējusi, Kolins teica. D�īnas tēvam ir brālis, bēdīgi slavens starptautiski meklēts zaglis. Viņ� ielau�as tādās vietās kā, piemēram, Rumānijas vēstniecība, un tās aplaupa.

-���� Un ko viņ� zog? D�emma to bija dzirdējusi jau ag�rāk, tomēr ziņkārība ņēma virsroku.

-���� To, par ko pasūtītājs ir samaksājis un ko licis nozagt. �im cilvēkam nav sirdsapziņas un vārds "morāle" ir pilnīgi sve�s. Es panācu, ka D�īna izstāstīja patiesību par savu dzī�vi. Tas izdzimtenis divas reizes iztīrījis viņas mātes bankas kontus. Viņ� ir vai nu nepieklājīgi bagāts, vai arī pilnīgs na�bags.

-��� Vai D�īna tev pateica, kur viņ� atrodas? D�emma vai�cāja.

-��� Viņa apgalvo, ka tēvoci neesot sastapusi gadiem ilgi.

-���� Vai tu vēl joprojām neesi sapratis, ka viņa visu laiku melo? �eimuss vaicāja. Viņ� joprojām sēdēja ar muguru pret abiem un nepārtrauca zīmē�anu.

-��� Esmu gan. Tagad es to zinu, Kolins atteica. Par savu tēvoci viņa man neko nebija stāstījusi.

-��� Un par ko viņa meloja? D�emma vaicāja �eimusam.

-��� Viņa nebija uzticīga Kolinam, �eimuss teica. Un ne�kad nav bijusi. Pui�a balsī ieskanējās dusmas.

-���� Es zinu, Kolins klusi sacīja brālim. Esmu uzzinājis daudzkārt vairāk, nekā jebkad gribēju uzzināt. Viņ� pa�raudzījās uz D�emmu un redzēja viņas acīs ilgas.

�eimuss pagriezās un jautājo�i pavērās uz D�emmu. Viņa zināja, kāds ir �is jautājums. Viņa papurināja galvu. Nē, vi�ņa nebija Kolinam stāstījusi par gaidāmo bērnu un arī tagad nevēlējās to darīt. Tātad tu saki, ka D�īnai bija noslēpu�mi, ko viņa cītīgi no tevis sargājusi? D�emma vaicāja tik nevainīgi, cik vien spēja.

-��� Jā, Kolins atteica. Tāpat kā es no tevis.

-��� D�emma ir par tevi gudrāka. �eimuss īsi iesmējās.

Kolins pasmaidīja. Tas jau nav pārāk grūti. Ārā plosī�jās pērkona negaiss. Man patie�ām nepatīk būt par prieka bojātāju, tomēr uzskatu, ka mums visiem tagad jādodas mā�jās un jāiet gulēt. Un tu, mazo brāļuk, piezvanīsi vecākiem un pateiksi, ka nekas slikts nav atgadījies.

�eimuss pat nesakustējās. Tu liki D�emmai raudāt.

-��� Es zinu, Kolins piekrita, un to no�ēloju. Man likās, ka būs labāk, ja D�īnas tēvocis dzirdēs runājam par manu �ķir�anos no D�emmas. Es baidījos� es baidos, ka� Mir�kli Kolins raudzījās uz D�emmu, viņu skatieni savijās. Visas viņa izjūtas un visas bailes bija lasāmas Kolina acīs. Vairs es tā nedarī�u, viņ� sacīja, un tas izskanēja kā solījums.

Aizvēris zīmē�anas bloknotu, �eimuss izkāpa no ratiem. Kolins viņam sekoja. Abi apstājās, izstiepa rokas un gaidīja, kad varēs palīdzēt D�emmai. Viņa piegāja tuvāk �eimusam, un viņ� izcēla D�emmu ārā. Tagad D�emma stāvēja blakus �eimusam, tālāk no Kolina.

-��� Cik ilgs laiks aizritēs, kamēr tu man piedosi? Kolins vaicāja.

-��� Nav ne jausmas, D�emma atbildēja. Es par to paru�nā�u ar Trisu.

Kad Kolins novaidējās, �eimuss pasmaidīja. Viņa tev to alla� pieminēs.

Kolins ievilka elpu. Es ļoti pūlē�os, lai �is apgalvojums nebūtu patiess, viņ� sacīja un paraudzījās uz D�emmu. Pēc tam viņ� pacēla galvu. Mazo brāl, vedī�u tevi mājās. Kad bū�u pārliecinājies, ka esi piezvanījis mammai un tētim un pateicis, ka no�ēlo savu rīcību un negribēji viņus satraukt, vedī�u D�emmu uz mājām un sāk�u lūgties. No sirds lūg��os. Darī�u visu, lai viņa man piedotu.

�eimuss pamāja ar galvu. Tev vajadzētu paklausīties, ko viņa teiks. Viņai ir loti daudz sakāmā.

-��� Un es vēlos dzirdēt katru vārdu, Kolins apliecināja.

Baidīdamās, ka noslēpums būs izlasāms viņai sejā, D�em�ma neuzdrīkstējās pacelt galvu. Kolins gan runāja par kaut ko citu, ta�u viņa ne�aubījās, ka �eimuss bija runājis par viņas gai�dāmo bērnu. D�emma skatījās uz Kolinu un zināja, ka nebūs viegli aizmirst pārciestās sāpes. Vārdi, ko �is vīrietis bija sa�cījis par viņu un Trisu, joprojām skanēja prātā. Viņas un Koli�na attiecībās jānotiek patie�ām nopietnām izmaiņām.

D�emma bija gatava zaudēt daļu savas neatkarības. Viņiem jākļūst par vienu veselumu, nevis diviem cilvēkiem, kuri sanāk kopā tad, kad abu ceļi nejau�i krustojas.

�eimuss un Kolins vēroja D�emmu. Abi gaidīja, ko sieviete sacīs.

Viņas skatiens bija pievērsts Kolinam. Man liekas, mums būs ļoti ilga saruna.

-��� Piekrītu, viņ� atteica, un visi izgāja no noliktavas.

D�emma un Kolins iegāja viesu namiņā. Viņ� pagriezās pret D�emmu.

-��� Esmu pieļāvis kļūdas, Kolins sacīja. Man jau pa�ā sākumā vajadzēja paskaidrot par D�īnu. Un vajadzēja viņai pastāstīt par tevi jau nākamajā dienā pēc tam, kad iepaziāmies. Man nevajadzēja būt greizsirdīgam uz Tristanu. Man nevajadzēja�

Viņ� apklusa vēl pirms tam, ka D�emma pasniedzās uz priek�u un ar pirkstu galiem pieskārās viņam pie lūpām. Ja vēlamies, lai mums viss izdodas, man jāzina, kas no�tiek. Man jāzina, kur es atrodos. Es nevaru pavadīt brīni��ķīgu dienu kopā ar tevi, bet jau nākamajā uzzināt, ka esi pie D�īnas. Man patie�ām ir nepiecie�ams zināt, kas es tev esmu.

Kolins ar plaukstu pieskārās viņas vaigam. Es tevi mī�lu, viņ� maigi sacīja. Bija vajadzīgs kāds laiciņ�, lai es to saprastu. Es tevi mīlu.

Aizvainojuma sāpes pēc glu�i nesenā pārmetuma par ne�uzticību bija pārāk svaigas. D�emma vēl nespēja Kolinam at�bildēt ar �iem pa�iem vārdiem. Varbūt viņas pieķer�anās no�pietnai izpētei diktēja vēlmi pēc konkrētiem faktiem.

-��� Es gribu zināt, ko tu darīji. Pilsētā visi zina, ka tu biji kopā ar D�īnu, un es esmu jau nogurusi no man veltītajiem no�ēlas pilnajiem skatieniem.

-��� Glu�i pamatota vēlē�anās, Kolins atteica, un abi bla�kus apsēdās uz dīvāna. Kolins uzsāka garu stāstu par visu, ko atklājis savā braucienā uz Va�ingtonu un ko izdevies iz�vilkt no D�īnas.

-��� Es joprojām nezinu, ko tas cilvēks īsti meklē, Kolins sacīja. Arī D�īna teic, ka nezinot.

Uzausa saule, bet viņi joprojām runāja.

-��� Tu mani vairs neatstumsi? D�emma vaicāja.

-��� Nemū�am, Kolins atbildēja un noskūpstīja D�emmu.

Viņi maigi un izjusti mīlējās. Kolins pateica D�emmai, kā�dus pārdzīvojumus sagādājusi doma par to, ka varbūt ir viņu zaudējis. Es nekad agrāk tā nebiju juties, viņ� tupi�nāja. Es varēju domāt vienīgi par to, ka vēlos parunāt ar tevi, būt kopā ar tevi. Esmu dzīvi vadījis viens pats. Pat tad, kad esmu ar ģimeni, vai arī gados, ko pavadīju kopā ar D�ī�nu, es jutos viens. Bet ar tevi�

-��� Es zinu, viņa no�ukstēja, uzlikusi galvu uz Kolina kai�lajām krūtīm. Es jūtos tāpat. Es tevi mīlu, Kolin. Man lie�kas, ka mīlu jau kop� brī�a, kad pirmo reizi ieraudzīju tevi uz sliek�ņa. Nezinu, ko būtu darījusi, ja tava māte mani ne�pieņemtu darbā.

-��� Es būtu braucis tev pakaļ.

D�emma pacēla galvu un palūkojās uz Kolinu. Un pa�metis savu iemīļoto Edilīnu, ko?

Kolins ar roku atglauda matus un paskatījās D�emmai acīs. Ja tu �eit neatradīsi darbu vai arī tev �ī pilsēta nepatiks, es brauk�u uz jebkuru pasaules vietu, kur tu vēlētos dzīvot.

Viņa atkal piekļāvās Kolina krūtīm un pasmaidīja. Tie�i to viņa vēlējās. Viņa gribēja, lai Kolins mīlētu viņu, un tikai tad bija gatava pateikt viņam par bērnu. D�emma nevēlējās visu dzīvi domāt par to, vai Kolins ir blakus tikai tāpēc, ka pienākums licis tā darīt.

-��� Gribu tev kaut ko pateikt, D�emma ierunājās un no�glāstīja Kolina kailās krūtis.

-��� Jebko. Viņ� piekļāva lūpām viņas pirkstu galus.

-��� Es� D�emma nepaguva pateikt neko vairāk, jo iezva�nījās Kolina mobilais telefons, tomēr viņ� nesteidzās to pa�ņemt. Vai tad nevajadzētu atbildēt uz zvanu? Tas varētu būt svarīgi.

-��� Man vairāk gribētos dzirdēt, ko tu vēlējies pateikt.

-��� Tas var pagaidīt, D�emma sacīja, jo telefons turpināja zvanīt.

Kolins pārliecās pāri gultas malai un pavandījās pa savu bik�u kabatu, tad izņēma telefonu. Tā ir Roja. Viņ� no�spieda atbildes taustiņu, noklausījās palīdzes ziņojumu un atbildēja, ka tūlīt ieradīsies.

-��� Runa ir par jaunpienācējiem. Viņu piecpadsmit gadu ve�cā meita neatrodas savā gultā.

-��� Brauc! D�emma mudināja un pavilka segu uz savu pu�si, ietinās tajā un piecēlās sēdus. Tūlīt pat. Sameklē to bērnu!

-��� Mēs ar tevi�

-�� Tas var pagaidīt, D�emma teica, pastiepa roku un pie�skārās Kolina plecam.

Viņ� noskūpstīja D�emmas plaukstu un klusi vaicāja: Vai tu zini, ka es tevi mīlu?

-��� Domāju, ka to sapratu tajā brīdī, kad kafejnīcā redzēju, cik nelaimīgs esi.

Kolins joprojām turēja D�emmas roku. Un tu?

-��� Jā, viņa atbildēja, es tevi mīlu.

-���� Un es tevi, Kolins sacīja un pieliecās D�emmu noskūp�stīt.

Ta�u viņa atvirzījās. Mums joprojām ir jārunā par Trisu un visiem pārējiem vīrie�iem manā dzīvē. Nākotnē un ta�gad. Man nepatīk, ja esi greizsirdīgs.

-��� Tās man ir jaunas izjūtas. Nekad agrāk ar kaut ko tādu neesmu saskāries, Kolins teica.

-��� Ari tad, kad dzīvoji ar D�īnu, ne?

-��� Pilnīgi noteikti nē, Kolins atbildēja. Viņ� atkal skūp�stīja D�emmu, ta�u telefons iezvanījās no jauna. �ajā reizē signāls līdzinājās taures skaņām.

D�emma atrāvās no Kolina.

Viņ� paraudzījās uz savu telefonu. Zvana Roja. Viņa jau ir notikuma vietā. Man tagad jāiet. Viņ� piekļāva D�em�mu sev klāt. Es tevi mīlu. Tevī ir viss, ko jau ilgu laiku esmu vēlējies atrast sievietē. Vai tev liksies, ka esmu traks, ja sacī�u, ka esmu gaidījis tie�i tevi?

-��� Nē, D�emma no�ukstēja. Viņa ļoti priecājās, ka atkal var būt pie Kolina. Es saprotu, kā tu to biji domājis.

-��� Laikam jau D�īna man bija vajadzīga, lai� būtu nodar�bināts, kamēr ieradies tu. Viņ� noskūpstīja D�emmas pie�ri. Es vēlējos īstu mīlestību un nu esmu to atradis Kolina telefons iezvanījās atkal. �ajā reizē signāls bija kā automa�ī�nas signāltaures skaņa. Tētis zvana.

-���� Tev jāiet, D�emma sacīja. Mēs varam parunāt vē�lāk.

Viņ� noskūpstīja D�emmu, un �ajā skūpstā jautās visas vi�ņa ilgas. Es tevi mīlu. To neaizmirsti.

-���� Neaizmirsī�u, viņa atbildēja. Kolins devās uz savu d�ipu un aizbrauca.

D�emma noskatījās, kā viņ� aizbrauc, pēc tam aizslēdza durvis. Skolas laikā viņa bie�i bija pavadījusi augas naktis nomodā. Viņa mācījās. Ta�u tagad, būdama gaidībās, viņa bija sapratusi, ka nepiecie�ams vismaz divpadsmit stundu naktsmiera. Mazliet agrāk, kad viņa bija iegrimusi miegā, piezvanīja misis Freizere un vaicāja, vai D�emma nezina, kur ir �eimuss. D�emma pārliecinājās, vai puisis nav aizmidzis uz viņas dīvāna, tad pateica, ka nezina, kur viņ� atrodams.

D�emma bija gribējusi atkal iemigt, tomēr negaisa un satraukuma dēļ pūliņi izrādījās velti. Pēc stundu ilgas neveik�smīgas cīņas pa�ai ar sevi viņa padevās, apģērbās un paņēma vienu no mazajām kravas automa�īnām, kuras, kā �ķita, vien�mēr bija pa rokai. Pēc tam viņa devās ceļā uz lielo noliktavas ēku, kas atradās Freizeru īpa�uma tālākajā malā. Viņa nemaz nejutās pārsteigta, kad ieraudzīja �eimusu tur. Viņ� sēdēja un zīmēja karieti, ko izgatavojis viens no viņa sen�iem.

Kolins ieradās tikai da�as minūtes vēlāk. Kop� tā brī�a bija pagāju�as jau vairākas stundas, un D�emma vēlējās ti�kai izgulēties. "Ak, �ī grūtniecība!" viņa nodomāja, izstie�pās �ķērsām pāri gultai un uzreiz aizmiga.

Kad viņa pamodās, pulkstenis bija jau se�i pēcpusdienā. Viņa bija nogulējusi visu dienu! Viņa ļodzīdamās piecēlās kā�jās un paņēma telefonu. �etras elektroniskā pasta vēstules un se�as īsziņas. Viņas zinātniskā darba vadītājs bija apstip�rinājis tematu par mediķēm Vird�īnijas �tatā deviņpadsmitā gadsimta vidū. Un profesors pazina da�us cilvēkus, kas strā�dā Viljama un Mērijas koled�ā.

Labi, D�emma smaidot noteica un devās uz virtuvi. Viņa bija gatava apēst itin visu, kas tur bija atrodams.

Bija pienāku�as �etras īsziņas no Kolina. Pazudusī pusau�dze atrasta kopā ar draugu, un vecāki atņēma viņai automa��īnas atslēgas, negrasoties atdot nākamos divdesmit gadus. Viņ� rakstīja, ka ieradīsies pie D�emmas pēc pusstundas, bet pēc tam paziņoja, ka Elijas veikala durvis kāds noķēpājis ar aerosola krāsu un viņ� dodas apskatīt notikuma vietu.

Beigās viņ� bija pierakstījis: "Tiksimies, kad varē�u."

Nākamā īsziņa bija no Tristana nosūtīta pirms stundas. "Man tevi jāsatiek, cik drīz vien iespējams."

D�emma ēda otro grauzdiņu un drūmi sarauca pieri. Ko�lina greizsirdība bija absurda, tomēr viņai nebija ne mazākā iemesla to uzpūst īstā liesmā. Viņa neskrēja uzreiz uz savu automa�īnu.

"Vai tas ir svarīgi?" viņa uzrakstīja.

"Ļoti/' skanēja atbilde. "Tu esi man vajadzīga manā mājā. Tūlīt pat!"

Viņa nodomāja, ka tas nepavisam neizskatās pēc Trisa. Varbūt bija vainojamas Kolina bailes vai arī jaunā dzīvība, kas auga D�emmai klēpī, tomēr viņa bija kļuvusi piesardzī�gāka.

"Tu zini, kas notiek septiņos, vai ne?" D�emma uzrak�stīja.

Gaidīdama atbildi, D�emma pamanīja �eimusa mākslas piederumu kasti, kas uz viņas kafijas galdiņa stāvēja jau vai�rākas dienas. D�emma to paņēma, noplēsa pelēko izolācijas lenti un nopētīja bojājumu. Kastes stūris bija salauzts, ta�u koka gabals vēl turējās klāt. Viņa sāka to knibināt un pama�nīja, ka aiz tā pavīd papīra lapa. "Dro�i vien vēl kāds �ei�musa slepenais mākslas darbs. Interesanti, kur� tur attēlots ar �eimusam piemīto�o precizitāti?"

Kad ievibrējās mobilais telefons, D�emma novērsās no kastes.

"Es atkal pieturē�u tavu galvu," bija rakstīts īsziņā. "Lū�dzu, atbrauc! Tūlīt!"

Nebija nekādu �aubu, ka viņu aicina Tristans. Varbūt la�bāk atrasties līdzās viņam, kad sāksies kārtējie nelabumi?

D�emma piezvanīja Kolinam, ta�u zvans tika pāradresēts uz balss pastkastīti. D�emma aizsūtīja viņam īsziņu, ka dodas uz Trisa māju kaut ko izpētīt.

"Lūdzu, atbrauc pēc manis uz turieni!" viņa uzrakstīja.

Viņa paķēra no ledusskapja cieti vārītu aukstu olu un aug�ļu sulas pudeli, pēc tam devās uz savu automa�īnu.

Un tomēr D�emma neiegriezās Trisa mājas iebraucamajā ceļā. Viņai nepatika Kolina greizsirdība, tomēr viņa arī ne�vēlējās radīt Kolinam neveiklas situācijas. Un �ajā brīdī no�tieko�o vēroja teju puse Edilīnas iedzīvotāju. Viņa brauca tālāk, līdz ieraudzīja vēl kādu grantētu celiņu un nogriezās pa to. Labajā pusē bija redzama, kā viņai likās, lielas baltas mājas aug�daļa. Viņa atcerējās Kolina vārdus, ka Trisam kai�miņos dzīvo misis Vingeita.

D�emma nobrauca no ceļa un novietoja automa�īnu lielā klajumā. Krūmi aizsedza skatu, tālab neviens garāmbraucējs nepamanīs viņas auto.

ja virziena izjūta D�emmu nevīla un parasti tā nenoti�ka -, Trisa māja atradās tie�i viņai pretī. D�emma uzrakstīja Kolinam vēl vienu īsziņu, lai viņam būtu skaidrs, kur viņa atrodas. Tomēr to nosūtīt neizdevās. Koki bija nobloķēju�i signālu.

Stāvēdama starp kokiem, D�emma pamanīja tur paslēp�tu D�īnas sudraboto Mercedes. Brīdī, kad viņa to ieraudzīja, viņai kļuva pilnīgi skaidrs, ka jādodas projām. Turklāt skrie��us, nevis mierīgā gaitā. Uz automa�īnu un projām. Tālāk no turienes.

Ta�u viņa zināja, ka īsziņas bija sūtījis Triss. Tikai viņ� vie�nīgais zināja, ka D�emmu nelabums moka vakarā septiņos. Viņam acīmredzot bija nepiecie�ama D�emmas palīdzība.

Viņa ātri piegāja pie D�īnas automa�īnas. Tā bija tuk�a, ta�u acīmredzami noslēpta, tādējādi pastiprinot D�emmas aizdomas par kaut ko nelāgu. Viņai vienmēr bija licies, ka Edilīnā pastrādātie noziegumi kaut kā ir saistīti ar Vēlmju akmeni. Ja reiz D�emmas tēvocis ir starptautiski zināms no�ziedznieks, viņ� ta�u noteikti gribētu nozagt lietu, kam citi piedēvē maģiskas īpa�ības.

D�emma mēģināja nosūtīt vēl vienu īsziņu Kolinam un D�osijai aizsūtīja elektroniskā pasta vēstulīti. Viņa rakstīja: "Lūdzu, sūti palīgspēkus uz Trisa māju. Izsauc policiju ar iero�iem."

Ja nekas slikts nav atgadījies, D�emma izskatīsies pēc muļķes, ta�u viņai tas �ķita labāk nekā Jaut, lai ar Tristanu notiek kaut kas ļauns.

Garām kokiem D�emma ātri steidzās uz priek�u un ap�stājās vietā, kur jau bija redzama Tristana māja. Tā bija celta ar fasādi pret ezeru, aizmugurē bija da�i logi. Labajā pusē atradās liels ziemas dārzs, un D�emma varēja redzēt tajā au�gam orhidejas. Pa kreisi bija trīs mazi lodziņi tualetei un veļas mazgā�anai paredzētajai istabai. Turpat pa vidu atra�dās divas stikla durvis, kas veda uz mājai piebūvētu lielu telpu.

Ja D�emma dotos taisni turp, viņu noteikti kāds pamanī�tu. D�emmai bija vajadzīgas da�as minūtes, lai no sāniem pielavītos un piespiestos pie sienas blakus durvīm. Pēc da��iem mirkļiem viņa a�i paliecās un ielūkojās iek�ā.

Tas, ko viņa ieraudzīja, lika aizrauties elpai. Istabā atra�dās divi cilvēki. D�īna un kāds vecāks vīrietis, pēc visa sprie�ot, viņas tēvocis. Pārsteidzo�ākais bija tas, ka vīrietis sēdēja uz krēsla istabas vidū un viņa rokas bija sasietas aiz krēsla atzveltnes. D�īna, pagriezusi muguru vīrietim, atra�dās da�us soļus tālāk. Viņa kādam rakstīja īsziņu. Viņai bla�kus uz galda bija nolikts ierocis.

D�emma atkal piespiedās pie sienas. Viņa pazina vīrieti. Tas bija tas pats nepatīkamais cilvēks, kur� sevi dēvēja par profesoru un tajā dienā Elijas veikalā izturējās tik necie�ami uzbāzīgi. Maskē�anās līdzekļi daļēji bija norauti no sejas, un skaidri varēja saskatīt, ka �is cilvēks nebūt nav tik vecs kā izliekas. Un nepavisam nav slimības izkropļots, par kādu viņ� izlikās, kad stādījās priek�ā D�emmai.

Viņa īsti nesaprata, kā rīkoties. Vēl neviena īsziņa pagai�dām nebija sasniegusi adresātu. Kā likās, Trisam būtu jāie�gādājas jauns mar�rutētājs interneta pakalpojumu nodro�i�nā�anai. Tomēr varēja gadīties, ka vadi glu�i vienkār�i ir pārgriezti.

Dziļi ievilkusi elpu, D�emma ieskatījās pa stikla durvīm. D�īna devās ārā no istabas, iespējams, meklēja vietu, kur uz�tver�anas zona būtu labāka. Vai viņa mēģināja sazināties ar Kolinu? Ieroci D�īna paņēma sev līdzi.

D�emma zināja, ka gudrākā rīcība būtu do�anās atpakaļ uz automa�īnu un steidzīga aizbrauk�ana. "Ļauj, lai Kolins tiek galā ar �o lietu!" viņa domāja.

Pirms do�anās projām D�emma vēl pēdējo reizi ieskatī�jās pa stikla durvīm un sastinga kā sasalusi. Vīrietis sēdēja ar muguru pret viņu, un sasietās rokas bija labi redzamas. Viņ� izmisīgi pūlējās atbrīvoties no lentes, ar ko D�īna bija sava�ojusi viņa rokas. �ķita, nepiecie�amas vēl tikai da�as minūtes, un viņ� būs brīvs.

Iespējams, ka D�īna bija iesaistīta laupī�anās, iespējams, attiecības ar viņu bija naidīgas, ta�u D�emma zināja, ka viņai ir jābrīdina D�īna.

Aiz stūra atradās Trisa apska�u telpas logs. D�emma skrēja pie tā, cerēdama, ka tas nebūs aizvērts. Tas bija vaļā. Viņa pastūma rāmi uz aug�u, pārcēla kāju pār palodzi un drīz jau bija iekļuvusi mājā. Pa labi atradās atpūtas istaba, pa kreisi virtuve.

Kad D�emma apstājās durvīs, viņa redzēja, ka D�īna ir Trisa virtuvē pie letes un tuvina lūpām tasi. D�īnas tēvocis nemanīts bija nostājies viņai aiz muguras un paceltās rokās turēja savu bik�u siksnu. Bija redzams, ka viņ� grasās to ap�vīt brāļameitas kaklam.

D�emmai nebija laika apdomāties. Viņa klusi paskrēja da��us soļus uz priek�u un iekliedzās: Hei, profesor!

Vīrietis pagriezās, un viņa izdarīja tie�i to pa�u, ko bija darījusi, kad trenējās ar Kolinu sporta zālē. Ar spēju apgrie�zienu viņa iespēra vīrietim pa vēderu. Kad viņ� sāpēs salie�cās, D�emma iespēra viņim pa �okli, �ajā spērienā sakopo�jot visu spēku. Kolins bija izturējis visus D�emmas cīņas pa�ņēmienus, ta�u D�īnas tēvocim tas nebija pa spēkam. Viņ� saliecās uz priek�u un atsitās pret virtuves letes akmens vir�smu. Pēc tam viņ� slīdēja lejup, atstādams uz plauktiņiem asi�ņainu sliedi. Kad D�īnas tēvocis beidzot noslīga uz grīdas, viņ� bija zaudējis samaņu.

D�īna stāvēja kā sastingusi, tase tā ari bija palikusi pus�ceļā pie lūpām, acis pla�i atvērtas.

-��� Kur ir Triss? D�emma vaicāja.

Trīco�u roku D�īna nolika tasi un skatījās uz savu tēvoci, kur� bez samaņas gulēja uz grīdas. Josta joprojām bija aptī�ta vienai viņa delnas pamatnei. Triss ir Maiami. Aizbrauca pie savas māsas.

-��� Nē, viņ� nekur nav aizbraucis. Viņ� man atsūtīja īsziņu ar kaut ko tādu, ko zinām tikai mēs divi.

-��� Viņ�, D�īna ar galvas mājienu norādīja uz savu tēvo�ci, vēroja tevi un Trisu. Viņ� jums sekoja. Ja viņ� uzrakstī�ja kaut ko privātu, tad tikai tālab, ka bija redzējis jūs abus kopā. Vai tas notika kaut kur ārā, kur viņ� varēja to redzēt?

D�emmai kļuva slikti no domas, ka �is vīrietis tajā vaka�rā lo�ņājis apkārt tumsā, tomēr nebija pārliecināta, ka Triss ir dro�ībā. Tristans nebūtu kāpis lidma�īnā bez sava mobilā telefona.

-��� Varbūt, ka viņ� atgriezās un tādējādi izjauca tēvo�a plā�nus. Neviens cits nespētu uzzināt no viņa to, ko izdevās iz�ok�ķerēt man.

-��� Un kur tad ir Tristans? D�emma pieprasīja atbildi un paņēma ieroci, kas bija nolikts uz virtuves letes.

-���� Es nezinu, kur Triss atrodas, D�īna atbildēja un no�slīga uz grīdas. Viņ� mani gribēja nogalināt, viņa sacīja un paraudzījās uz savu tēvoci.

Visvairāk D�emma raizējās par Trisu, tomēr neuzdrīkstē�jās atstāt D�īnu un viņas tēvoci bez uzraudzības. Viņa iesli�dināja roku kabatā un izņēma mobilo telefonu. īsziņas galu galā bija sasniegu�as mērķi. Viņa priecīgi pamanīja, ka pie�nāku�as divas atbildes. Viena no Rojas, kas vēstīja, ka Ko�lins ir jau ceļā. Un otru bija atsūtījusi D�osija. Viņa paziņoja, ka policijas spēki jau dodas uz Trisa māju.

D�īna sāka runāt. Viņ� izdzirdēja par Edilīnā atrasta�jām gleznām un zināja, ka man �eit ir paziņas. Viņ� bija tuk��ā un ieradās Edilīnā, lai noskaidrotu, vai �eit atrodams kaut kas zag�anas vērts. Ja viņ� neko nebūtu atradis, vis�drīzāk, apzagtu mani. Viņam lieliski izdodas iztuk�ot ban�kas kontus. Es glu�i vienkār�i vēlējos, lai viņ� aizvācas no �ejienes.

-��� Vai viņ� tevi būtu nogalinājis? D�emma vaicāja. Viņa nervozēja un vēlējās sameklēt Trisu, tomēr baidījās pagriezt muguru �iem diviem.

-��� Vai zini to mazo triku, ko pieprot Kolina rokas? D�ī�nas balss bija klusa.

D�emma īsti nesaprata, ko tas nozīmē, bet tad atskārta, ka D�īna runā par seksu. Doma, ka mīļotais vīrietis ticis da�līts ar citu sievieti, lika cie�āk satvert ieroci, ko viņa turēja nolaistu pie sāniem.

-���� Ir jau labi, D�īna teica. Neko nevajag paskaidrot. Kolinam to darīt iemācīju es. Un� vai zini, kur� to iemācīja man? Viņa paraudzījās uz savu tēvoci, kas joprojām gulēja uz grīdas. Viņ�. Kad man bija desmit gadu.

D�emma noelsās.

-���� Kolins to nezina, bet agrāk mans otrs vārds bija Vilova. Vītolzaru meitene. Tēvocim Eidrianam patika aplaupīt mājas, kur dzīvo desmitgadīgas meitenes. Viņ� vienmēr at�stāja vītolu zaru pu�ķīti, kas apsiets ar sārtu lenti. Viņam tas �ķita labs joks.

-��� Un tomēr tu pavadīji kopā ar viņu ļoti daudz laika, kad mācījies Juridiskajā augstskolā.

-��� Jā, D�īna piekrita un pavīpsnāja. Domāju, ka �ādi pasargāju gan mammu, gan pati sevi. Un man likās, ka viņ� nezina, cik ļoti viņu ienīstu.

-���� Kāpēc viņ� uzsāka �īs laupī�anas Edilīnā? D�emma vaicāja. Viņam ta�u vajadzēja zināt, ka te nav nekā, kas at�bilstu viņa zagļa kvalifikācijai.

-��� Nu� D�īna sacīja.

Viņa novērsa skatienu, un D�emma saprata. Tās zādzī�bas ir tavs roku darbs, vai ne?

-��� Jā, D�īna atzina, es domāju, ka viņ� varbūt aiz�brauks no pilsētas, bet tad viņ� izdzirdēja par to sasodī�to Vēlmju akmeni. Tā nu viņ� palika tepat un sāka izse�kot tevi un Trisu. Viņ� bija pārliecināts, ka jūs abi esat to akmeni atradu�i un tāpēc izturaties tik noslēpumaini. Iedomājos, ka varētu pievērst federāļu uzmanību un viņi ierastos Edilīnā, ja veik�u laupī�anas, izmantojot sava tē�vo�a veco metodi. Tas dro�i vien aizbiedētu tēvoci no �īs pilsētas. Ta�u viņ� zināja, ko es daru, un par to uzjautri�nājās. Laupī�anas bija tik amatieriskas; viņ� tādas veica vien pusaud�a gados.

D�emmai derdzās viss �is stāsts. Tad jau laikam viņam ir pircējs.

-��� Vairāki, D�īna apstiprināja. Ja mans tēvocis būtu pār�devis �o Vēlmju akmeni, neviens cilvēks, uzvārdā Freizers, vairs nevarētu justies dro�s.

Viņas dzirdēja, kā ārpusē no�ņirkst grants, automa�īnai strauji nobremzējot. Bija atbraucis Kolins.

D�īna skatījās uz D�emmu, un viņas acīs bija lasāms lū�gums. Klau, es zinu, ka tās laupī�anas ir slikts darbs, ta�u man nebija ne jausmas, ko vēl es varētu iesākt. Es zaudēju itin visu. Tajā pirmajā vakarā, kad gatavoju maltīti, es re�dzēju, cik ļoti Kolins tevi vēlas. Man bija tāda nojauta, ka to visu ir izplānojusi viņa māte. Viņa spēj būt īsta �ūska, kas vij da�ādas intrigas.

D�emma grasījās iebilst, ta�u saprata, ka D�īna beidzot saka taisnību.

-��� Lūdzu, D�īna bilda. Tavās rokās ir mana dzīve. Ja tu pateiksi Kolinam, ko esmu izdarījusi�

Zemē guļo�ais vīrietis mazliet sakustējās.

-��� Laupī�anu laikā neviens netika cietis. Vai tiks atrasti pie�rādījumi, ka laupī�anas veicis viņ�?

-��� Pēdējā vietā es atstāju matus un pirkstu nospiedumus. No�irkstēja grants. Kolins skrēja pie viņiem.

D�emmai bija grūti pieņemt svarīgu lēmumu tik īsā laika sprīdī. Viņai vajadzēja padomāt. Un kā tu atradi gredze�nu gultas stabā?

D�īna nicīgi pavīpsnāja. Gulta ir roku darbs. Stabs pie�skrūvēts. Viņ� man iemācīja vispirms meklēt acīm redzamo.

Kolins atrāva durvis. Viņ� bija aplicis roku ap Trisa ple�ciem. Triss �ķita ļoti bāls un uzmanīgi balstīja savu kreiso roku. Acīmredzot tā bija lauzta.

Steigdamās abus vīrie�us apskaut un atvieglojumā ieklieg�u�ies, D�emma pēk�ņi atskārta, ka viņai uznācis milzīgs nela�bums. Viņa aizlika mutei priek�ā plaukstu.

Par spīti tam, ka Trisu nenoliedzami mocīja sāpes, viņ� uzsmaidīja D�emmai. Laikam jau pulkstenis ir septiņi. Viņ� pakāpās tālāk no Kolina, kur� ar �ausmām raudzījās uz D�emmu.

-��� Vai tev kaut kas kai�? viņ� satraukti vaicāja, sagrābis D�emu aiz pleciem.

Atbildes vietā D�emma apvēma viņa kurpes.

Kolina dusmas izvirda kā vulkāns. Es tevi nogalinā�u par to, ka nodarīji viņai pāri! viņ� ieaurojās un pielēca pie D�īnas tēvo�a, kur� palēnām slējās aug�up.

-���� Nē, Kolin! Triss iekliedzās. Tas ir tavs bērns, kur� viņai sarūpējis sliktu dū�u.

Jau satvēris vīrieti aiz krekla krūte�as un sagatavojies iebelzt viņam ar dūri, Kolins aptvēra Trisa vārdus un glu�i vienkār�i nosvieda D�īnas tēvoci uz grīdas.

-��� D�emma? Kolins vaicāja, raudzīdamies uz viņu.

Bet D�emma cīnījās ar jaunu nelabuma vilni.

-��� Pieved viņu pie izlietnes, Triss uzsauca. Tagad ir ta�va kārta pieturēt viņas galvu.

Ārā skanēja sirēnas. Bija ieradusies policija.

* * *

-���� Un tev likās, ka �o noslēpumu tu nedrīksti man uzti�cēt� Kolins sacīja un pieklāva D�emmu cie�āk. Viņiem aiz muguras Roja un citi policisti saslēdza rokudzel�os D�īnas tēvoci Eidrianu. Kā lai tev par to atvainojos? Viss vienmēr liksies par maz.

-��� Viss ta�u tagad ir kārtībā, D�emma sacīja.

Kolins noglāstīja D�emmas vaigu. Nē, nav gan. Es do�māju, ka tu un Triss�

-��� Es zinu, D�emma saprata, ka vajadzētu atzīties un pa�teikt, ka arī viņa ir greizsirdīga uz D�īnu. Ta�u �is nebija īstais brīdis. Bija tik labi pie Kolina, tik dro�i un mierīgi.

-���� Es vairs nebū�u greizsirdīgs, Kolins sacīja. Un es apsolu, ka visu mū�u centī�os tev atlīdzināt par to.

-��� Tas man patiktu, viņa sacīja, un Kolins viņu noskūp�stīja.

-��� Es mīlu tevi, D�emma. Vienmēr mīlē�u.

-��� Un es mīlu tevi, viņa atbildēja un iesmējās, jo Kolins uzstāja, ka aiznesīs D�emmu uz automa�īnu.

-���� Vai tā ir labi? Kolins jau tūksto�o reizi vaicāja. Bija pienācis rīts. Iepriek�ējā dienā tika arestēts D�īnas tēvocis. Tagad D�emma bija atlaidusies uz dīvāna viesu namiņā, un uz kājām viņai bija vatēta sega.

Viņa spēja vien smaidīt un vērot, kā misis un misters Freizeri un pat �eimuss rūpējās par viņu. Misis Freizere vēlējās iekārtot D�emmu gultā viņu mājas labākajā viesu istabā, ta��u Kolins iebilda, ka viņu Kolina un D�emmas mājā būs labāk.

-���� Es neesmu saslimusi, esmu tikai stāvoklī, D�emma iebilda.

�ie vārdi lika misis Freizerei jau kuro reizi izplūst asa�rās.

Galu galā viņi vienojās par kompromisu. Nākamās trīs dienas D�emma pavadīs Freizeru mājā, kur viņu pieskatīs misis Freizere, bet pēc tam pārcelsies uz Kolina māju. Un pa�liks tur uz visiem laikiem.

-��� Vai esi dro�a, ka tev nekas nekai�? Kolins vaicāja, ar izbrīnu un lepnumu skatīdamies uz D�emmu.

-��� Jā, D�emma atbildēja. Lūdzu, ej un pastrādā ar iz�meklējamo lietu. Un noskaidro par Tristanu. Es gribu zināt, kā viņam klājas un kas vispār ar viņu bija noticis.

Istabā ienāca Roja, rokā turēdama telefonu. Uz �o jau�tājumu es varu atbildēt. Doktors Tristans atradās pusceļā uz lidostu, kad saprata, ka nav paņēmis līdzi savu mobilo telefonu. Tā nu viņ� devās atpakaļ, lai to paņemtu. Viņ� pārsteidza D�īnas tēvoci brīdī, kad zaglis pārmeklēja viņa māju.

D�emma paraudzījās uz Kolinu. Viņ� saņēma mīļotās roku un pamāja ar galvu. D�emmai taisnība. Eidrians meklēja Vēlmju akmeni.

-��� D�īnas tēvocis mēģinājis aizbēgt caur logu, un Tristans viņam sekojis, Roja stāstīja.

-�� Viņam vajadzēja palikt uz vietas un piezvanīt man, Ko�lins teica.

Roja turpināja: Triss to zināja, tomēr baidījās, ka ļaun�daris varētu doties uz misis Vingeitas māju, tālab centās vi�ņu notvert. Tas draņķis paslēpās krūmos un ar kaut ko iesi�ta Trisam. Mēs īsti nezinām, kāds ierocis izmantots, tomēr domājam, ka tā bija golfa nūja. Tristans sacīja, ka, viņaprāt, ļaundaris vēlējies trāpīt viņam pa galvu, tomēr Triss dzir�dējis skaņu un izvairījies. Sitiens ķēra kreiso roku.

-��� Un cik nopietns ir ievainojums? D�emma tincināja.

-��� Roka ir lauzta, ta�u stāvoklis nav pārāk ļauns. Pēc da��ām nedēļām viņ� jau būs atveseļojies. Trisa vecāki jau lido �urp no Sarasotas. Viņa tēvs uz kādu laiku pārņems ārsta praksi.

-��� Un D�īna? misis Freizere ievaicājās. Kā viņa tika galā ar visu �o?

D�emma aizturēja elpu. Vai viņi ir uzzināju�i, ka visas lau�pī�anas Edilīnā pastrādājusi D�īna? D�emma paraudzījās uz Kolinu. Viņa zināja, ka Kolins iztaujājis D�īnu visu nakti, to�mēr viņam vēl nebija radusies iespēja izstāstīt D�emmai, ko izdevies uzzināt.

Kolins ierunājās pirmais. D�īna bija dzirdējusi, ka Triss uz laiku aizbrauc no pilsētas. Viņa nolēma, ka tēvocis var�būt vēlēsies pārmeklēt Trisa māju. Kā liekas, tas vīrs jau kā�du laiku Trisu izsekoja. Viņ� pat bija paslēpies krūmos, kad D�emma pirmo reizi izvēmās pie Trisa mājas.

Kolins paraudzījās uz D�emmu un cie�i paspieda viņas roku, kā atjaunojot savu solījumu. Viņai vairs nekad nevaja�dzēs glabāt �ādus noslēpumus. Viņ� paskatījās uz pārējiem.

-��� Kad D�īna ieradās Tristana mājā, viņa ārstu neredzēja. To�brīd viņ� gandrīz bezsamaņā gulēja piekalnītē, bet D�īnas tēvocis jau bija atgriezies mājā. D�īna nezināja, ka tēvocis jau aizsūtījis D�emmai īsziņu. Viņai bija ierocis, un viņa notvē�ra savu tēvoci, sasēja viņam rokas ar leikoplastu. Uz mir�kli Kolins apklusa. D�īna mēģināja sazvanīt mani, ta�u Tri�sa mājas interneta sistēmu bija sabojājis negaiss. Ja būtu ieradusies D�emma, domādama, ka Trisam nepiecie�ama pa�līdzība, D�īnas tēvocis dro�i vien būtu piespiedis viņu at�dot Vēlmju akmeni, bet pēc tam nogalinājis. Kolinam vai�rākas reizes nācās dziļi ieelpot, lai varētu turpināt stāstu.

-���� Ta�u D�emma rīkojās ļoti gudri. Viņa neieradās pa pie�braucamo ceļu, bet piekļuva mājai no citas puses. Tobrīd Tri�sa mājā D�īna jau bija piesējusi savu tēvoci pie krēsla. Diem��ēl �is cilvēks ir ļoti prasmīgs un pieradis izkļūt no �ādām situācijām. Ja D�emma nebūtu iejaukusies, ko viņai, starp ci�tu, nemaz nevajadzēja darīt, viņ� savu brāļameitu būtu no�galinājis.

-��� Un viss tikai tādēļ, lai iegūtu akmeni, kur� piepilda vē�lē�anās, misis Freizere ar riebumu sacīja.

Visi, kas tobrīd atradās istabā, paraudzījās uz viņu. Ta�gad, kad viņas kvēlākā vēlē�anās bija piepildījusies, viņa va�rēja atļauties nicino�u izturē�anos.

-��� Un vispār� kur tad ir �ī lietiņa? misters Freizers vai�cāja. Man gribētos to apskatīt.

D�emma grasījās kaut ko teikt, tomēr Kolins pasteidzās pirmais.

-���� Tas lai paliek D�emmas un Tristana ziņā, Kolins tei�ca. Es to neesmu redzējis un arī neplānoju skatīties. Zinu, ka tas daudzus gadus bija paslēpts Tristana mājā, tāpēc pie�der viņam. Kad es ar viņu runāju, manuprāt, viņ� piekrita Vēlmju akmens sargā�anu uzticēt D�emmai. Protams, ja vien viņa vēlas palikt Edilīnā.

Misters Freizers uzlika roku dēlam uz pleca un palūkojās uz pārējiem, kas atradās istabā. Ko jūs teiktu, ja mēs �os mīlas balodī�us uz kādu laiciņu atstātu divatā? Pat negai�dījis atbildi, viņ� visus klāteso�os sāka mudināt uz izeju.

Kad viņi bija paliku�i tikai divi vien, D�emma nometa no kājām segu un piecēlās. Nezinu, kā tu, bet es esmu izsalkusi.

Viņa pagriezās uz virtuves pusi, ta�u Kolins nesekoja. Iz�rādījās, ka viņ� nometies uz viena ceļgala. Nebija iespējams kļūdīties. Rokā viņ� turēja gredzena kārbiņu.

D�emma lēnām atgriezās pie Kolina.

-��� Vai tu precēsies ar mani? viņ� vaicāja un pastiepa uz priek�u zilo samta kārbiņu. D�emma to atvēra un ieraudzī�ja, ka tas ir seno laiku gredzens. Dro�i vien dzimtas manto�jums. To rotāja trīs briljanti jau mazliet apdilu�ā stiprinā�jumā.

-��� Domāju, ka tev vairāk patiks kaut kas sens, nevis jaun�darinājums, viņ� maigi teica.

-��� �is man ļoti patīk, D�emma sacīja, kad bija paņēmusi kārbiņu. Pēc tam viņa pasniedza to atpakaļ Kolinam. Viņ� izņēma gredzenu un uzslidināja to viņai pirkstā. Tas derēja kā uzliets. Izmēru man pateica tava māte.

-��� Māte? D�emma brīnījās.

-��� Man likās, ka vajadzētu ar viņu iepazīties, tāpēc es vi�ņai piezvanīju un palūdzu atļauju tevi precēt.

D�emma apsēdās uz dīvāna. Vai tu viņai pateici par� Viņa paraudzījās uz savu vēderu.

-��� Kad es viņai zvanīju, pats to vēl nemaz nezināju.

-��� Un kad tu to izdarīji? D�emma sēdēja, bet Kolins jo�projām bija nometies uz viena ceļgala.

-��� Uzreiz pēc tam, kad mēs ar tevi bijām tajā kafejnīcā. Kā jau tu manam brālim sacīji, es jutos no�ēlojami. Viņa ska�tiens kļuva spo�āks. Tu tās drēbītes pirki mūsu mazulim, vai ne?

-�� Jā. D�emma saņēma Kolina seju plaukstās un noskūp�stīja viņu. Es labprāt paklausītos vēl, ta�u tavs bērns liek man justies tik izsalku�ai, ka pat tavas ausis jau izskatās apetītlīgas. D�emma piecēlās kājās.

-��� Tu vēl neatbildēji uz manu jautājumu, D�emma, Ko�lins ierunājās, un balsī skanēja trauksme.

-��� Kādu jautājumu?

Kolins sarauca uzacis un pēc tam nopētīja pats savu neie�rasto pozu.

-��� Ak! viņa iesaucās un iesmējās. Mans nabadziņ�! Ta�vi ceļgali dro�i vien tevi jau nomocīju�i. Jā, es precē�os ar tevi. Jā, jā un vēlreiz jā!

-��� Lieliski! Kolins atbildēja. Un tagad palīdzi man pie�celties.

D�emma pastiepa Kolinam pretī rokas. Ta�u viņam palī�dzība nebija vajadzīga. Viņ� apsēdināja D�emmu uz dīvāna. Lēnām, ar dziļu maigumu, pau�ot visas jūtas, ko glabāja vi�ņu sirdis, viņi pieskārās viens otram. Apskāvās. Tagad, kad �aubas un bailes bija pagaisu�as, skūpsti kļuva citādi. Viņi spēja domāt vienīgi par nākotni.

Neviena nemanīts, Vēlmju akmens uzzibsnīja. Tas bija izpildījis vēl divas vēlē�anās. D�emma iederējās �ajā pilsē�tā, pie �iem cilvēkiem, un Kolins bija atradis īstu mīlestību.

Vairākas nedēļas D�emmai neradās brīvs brīdis, lai sala�botu �eimusa mākslas piederumu kasti. Tobrīd D�īnas tē�vocis jau bija izsūtīts uz Rumāniju, kur viņam jāstājas pirmās tiesas priek�ā. Tādas bija paredzamas vēl vairākas. Ari da��ās citās valstīs viņu vēlējās iztaujāt.

D�emma izstāstīja Kolinam taisnību par zādzībām Edilī�nā un lūdzās, lai nenosoda D�īnu. Viņa sacīja, ka D�īna jau tā sava tēvo�a dēļ ir daudz izcietusi un nav pelnījusi ne cie�tumu, ne arī izraidī�anu. Kolins bija vienisprātis, tomēr sa�cīja, ka likums ir un paliek likums.

Galu galā FIB �o dilemmu atrisināja. Viņi ieradās divas dienas pēc Eidriana Koldvela aresta un atstādināja Kolinu no lietas izmeklē�anas, jo uzskatīja viņu par lauki, kur� ir pārāk dumj�, lai saprastu, ar ko viņam darī�ana. D�emma smaidīja un vēroja, kā Kolins stāv malā un ļauj, lai federālie aģenti ar pārākuma apziņu viņam klāsta, ka tikai Koldvela kvalifikācijas zaglim bijis pa spēkam veikt noziegumus, kā�di pastrādāti Edilīnā.

Kāds gan brīnums, �erif, ka jūs nespējāt atrast vainīgo, viņi sacīja ar iedomīgu smīnu sejā. Neviens vietējais kaut ko tādu nebūtu spējis pastrādāt. �ēl gan, ka pirmajā reizē nepamanījāt ne matus, ne pirkstu nospiedumus. Viņiem tagad būs pamatīga noņem�anās, un viņi ietupinās Koldvelu aiz restēm uz visu viņa atliku�o mū�u.

Kolins tikai labsirdīgi viņiem uzsmaidīja un ieteica Zie�massvētkiem visu iegādāties tikai Edilīnā. Viņi sita Kolinam pa plecu un sacīja, ka tie�i tā arī darīs.

Tikai D�emma redzēja Kolinu runājam ar D�īnu tik ne�ganti, ka viņai pat kļuva sievietes �ēl. Pēc tam D�īna parau�dzījās pār Kolina plato plecu un bez skaņas, tikai ar lūpu kus�tībām pateica D�emmai: Paldies!

Pamazām visi satraukumi norima, katrs atgriezās pie ierastā dzīves ritma. Kad misis Freizere vaicāja, kādā krāsā viņa vēlētos līgavas māsu kleitas, gan D�emma, gan Kolins teju vai uzsprāga no dusmām. Viņus salaulāja vienkār�ā pri�vātā ceremonijā. Vienā nedēļas nogalē viņi ievācās dzīvot Ko�lina mājā. Divi ļoti laimīgi cilvēki.

Pārkravā�anās laikā D�emma pamanīja �eimusa mākslas piederumu kasti un apsēdās, lai to salabotu. Kāzās viņ� bija vienīgais D�emmas vedējs. Viņa bija parādā �eimusam par pu�ķa turē�anu, kamēr viņa un Kolins nūja gredzenus. D�emma domāja, ka papīri, kas atrodas kastē, ir �eimusa zī�mējumi. Viņa cēla tos ārā un tad ieraudzīja dzeltējumu un trauslumu, ko papīram pie�ķir tikai laiks. Tajā brīdī viņas sirds teju vai apstājās.

Lēnām, ļoti uzmanīgi viņa izņēma papīrus no spraugas kastes vākā. Vispirms viņa ieraudzīja vārdu un datumu. Temzina Freizere Baiena. Tūksto� astoņi simti deviņdesmit piektais gads.

D�emma atkrita krēslā un sāka lasīt.

Mans stāsts sākas tad, kad mani cienījamie tēvocis un krustmāte Keja un Alekss Makdaueli grasījās pava�dīt vasaru Anglijā un tur iegādāties zirgus. Viņi bija iece�rēju�i noīrēt māju. Ta�u māte uzrakstīja vēstuli mana tēva vecākajam brālim Evanam, kur� bija Riptonas grāfs. Pie�pe�i visas durvis atvērās, ielūgumi bira kā no pārpilnības raga. Kaut es varētu sacīt, ka tas tika darīts ģimenes sai��u vārdā! Tomēr tā nebija. Tēvo�a Evana sieva nebija augstdzimusi, ta�u bagāta. Viņa mils. amerikāņus, ienīda tik ļoti, ka pat atteicās lietot vārdu Freizers. Viņa zināja, ka krustmātes Kejas meita nesen apprecējusies ar Greisonu Ārmitid�u, kur� bija mantinieks vienai no Amerikas bagātākajām ģimenēm. Tie�i tāpēc krustmāte Keja tika uz�aicināta apmesties pie viņiem.

Edilīnā �is ielūgums sacēla vētrainu rosību. Tā kā tēvo�cim Aleksam vajadzēs ceļot pa visām Britu salām, lai at�rastu zirgus, kādus viņ� vēlējās iegādāties, krustmātei il�gu laiku nāksies pavadīt vienai. Taisnību sakot, tas viņai nekādas raizes nesagādāja, jo mākslu viņa mīlēja gandrīz tikpat stipri kā savu ģimeni. Ja vien bija zīmulis, papīrs un kāds objekts zīmē�anai, viņa jutās laimīga.

Toties es, divdesmit �etrus gadus veca meitene, kuru pavisam nesen pametis puisis, jutos tik nelaimīga, ka uz pitsaules būtu grūti atrast otru tikpat bēdu nomāktu būt�ni. Es pierunāju, lai viņa ņem mani līdzi. Nekaunīgi atgā�dināju, ka Evans ir mans tēvo�us, grāfs. Tas, ka tajā mājā būs arī radinieki no Amerikas, man ne�ķita svarīgi. Man prātā bija vienīgi vēlē�anās parādīt pasaulei precīzāk, Edilīnai Vird�īnijā ka man ir darāms daudz kas intere�santāks nekā raizē�anos par vīrieti, kur� par savu līgavu izvēlējās kādu citu, lai gan es biju pilnīgi pārliecināta, ka tā bū�u es.

Neatceros, kā tiku līdz tam, ka man līdzi brauca arī kompanjone. Domāju, tas bija Kejas pirksts. Iespējams, viņa baidījās no apgrūtinājuma, ko sagādās melanholiska jauna meitene, kurai nepiecie�amas izklaides. Viņa iedro��ināja paņemt līdzi kādu draudzeni

Lai kā tas viss arī būtu, tajā tūksto� astoņi simti trīs�desmit ceturtā gada pavasarī mēs �etratā devāmies ceļā. Keja un Alekss, jau ilgi precēju�ies, tomēr joprojām mīlē�ja viens otru kā sākumā. Kad redzēju viņus sculodamies rokās, es izplūdu asarās. Otrs ceļotāju pāris bijām mēs ar Viniju. Luīza Vini/rida Oklrid�a bija mana māsīca, un mēs kopā bijām uzaugu�as. Viņas tēvs un brālis bija pilsētas ārsti tre�ā un ceturtā Oldrid�u ārstu paaudze Edilīnā. Arī pati Vinija daudz zināja par medicīnu. Kop� meitenes gadiem viņa palīdzēja tēvam. Kad viņa ieradās uz mūsu smalkajām tējas viesībām, notriepusi apak�svārkus ar asi�nīm, mani draugi riebumā novērsās. Da�as meitenes gan�drīz noģība, ktul Vinija dzīvi stāstīja par ķirurģiskām ope�rācijām un pat amputācijām.

Ta�u visiem loti patika Vinijas lietpratība. Ik reizi, kad mēs, meitenes, izdarījām kaut ko neatļautu parasti mūs bija samācīju�as tās briesmīgās Vel�u meitas -, tie�i Vinija

mūs nomierināja un palīdzēja saprast, kā pareizi rīkoties.

Viniju par savu ceļabiedreni uz Angliju no visām savām dcuulzajām draudzenēm izraudzījos tie�i tāpēc, ka viņa ma�ni ne�ēloja, lai gan mani bija pametis puisis, kuru no sirds jnīlēju. Vinija saprata to pazemojumu, ko man nācās iz�ciest. Viņa sacīja, ka Roberts Olendeils nav labāks par to, kas izkrīt no zirga pēcpiuses. Vinija to pateica tikai vienu reizi. Viņa nekavējās pie tā, sīki neiedziļinājās un ne iztir�zāja, ta�u ar to bija pietiekami. Es zināju viņas domas, un tās mainīt viņa negrasījās. Vinifrida Oklrid�a bija tikpat nosvērta, cik es vismaz tolaik gaisīga.

Brīdī, kad uzsākām ceļojumu uz Angliju, es biju jau tik�tāl atlabusi, ka spēju pamāt ardievas draugiem, kuri bija ieradu�ies mūs pavadīt. Pēc vairākām nedēļām, kad tuvo�jāmies Sauthemptonai, manā prātā jau virmoja domas par to, ka tēvocim ir divi dēli gandrīz precību vecumā. Jaunā�kais D�ūlians mantos grāfa titulu. Atgrie�anās viņam pie rokas ta�u padarītu Robertu Olendeilu vai zaļu no dus�mām!

Domāju, ka man jāatzīstas. Tie�i es nozagu Vēlmju akmeni. Lai gan man bija tikai astoņi gadi, kad nomira mans vectēvs �eimuss, es kā bērns par viņu un viņa dzīvi Skotijā zināju visvairāk. Aukstos ziemas vakaros mēdzu ierāpties viņam klēpī, un viņ� man stāstīja senus stāstus. Vislabāk man patika klausīties par Vēlmju akmeni. Viņ� man stāstīja, ka to jaunajam, spēcīgajam Freizeru puisim iedevusi ragana pateicībā par vairāku cilvēku dzīvību iz�glāb�anu. Vectēvs �eimuss sacīja, ka �is akmens piepilda katra Freizeru ģimenei piederīgā vēlē�anos, ja vien tā ir glabāta �ā vīrie�a vai sievietes pa�os sirds dziļumos.

Vectēvs man pastāstīja, kā viņa tēvs Ērsteds izteicis savu vēlē�anos. Jaunībā Ērsteds vēlējās tikai vienu viņ� alka pēc precībām ar skaisto Mēriju Makternu, klana ve�cākā meitu. Ērsteds domāja, ka �ādas precības palielinās viņa varu klana dzīvē un liks pārējiem uz viņu skatīties kā uz ievērojamu personu. Viņ� vairs nespēja izturēt, ka viņa ģimene pēc nozīmīguma tika pielīdzināta nastu nesējiem mūļiem. "Pastum to, Freizer," cilvēki mēdza sacīt. "Izkus�tini �o klintshluķi." Alkdams cieņas, Ērsteds izņēma Vēlrņju akmeni no svina kastītes un izteica vēlē�anos.

Laikam jau vēlē�anās bija paliesi karsta, jo nākamajā dienā viņ� sastapa Mēriju Makternu. Viņa bija pilnīgi vie�na, un viņ� to paņēma ar varu. Man pat domāt negribas, ko nācās izciest tai nabaga meitenei. Visi Freizeri ir liela auguma, viņiem piemīt neparasts spēks. Mērija zināja, ka klanā izcelsies kar�, ja viņa pateiks tēvam par to, kas viņai nodarīts. Viņa izlēma klusēt. Kad paredzētajā laikā viņai neparādījās mēne�reizes, viņa devās pie tēva un sacīja, ka iemīlējusies Erstedā Freizerā un vēlas ar viņu precēties. Visi klana piederīgie sastinga �ausmās. Jaukā, skaistā, iz�glītotā Mērija grasās veltīt savu dzīvi skaļajam, rupjajam Ērstedam Freizeram ar nevaldāmu raksturu? Tika stās�tīts, ka Mērijas mātes vaimanas biju�as dzirdamas jūdzi tālu.

Mērija zināja, ka patiesības atklā�ana novedīs pie dau�dzu cilvēku nāves, tāpēc se�padsmit gadu vecumā appre�cējās ar divdesmit divus gadus veco Ērstedu Freizeru. Pēc tam, kcul vīri joprojām turpināja par Ērstedu zoboties un joprojām uzskatīja par tuk�galvi, viņ� dusmas izgāza uz savu sievu. Viņa slēpa zilumus, cik labi vien prazdama, un stāstīja vecākiem, ka ir laimīga �ajā Icmlīhā. Viņa bija aug�līga un dāvāja vīram astoņus lielus un veselīgus dēlus. Kad viņi izauga pietiekami lieli, Ērsteds sāka izgāzt dusmas uz viņiem, bet neaizmirsa ari par sievu.

Citam pēc cita māte pastāstīja saviem vecākajiem dē�liem par Vēlmju akmeni, un viņi izteica kādu vēlē�anos. Patiesu un dziļu. Viņi bija vienkār�i jauni pui�i, un arī viņu vēlē�anās bija vienkār�as. Viņi gribēja ātrāk tikt projām no sava tēva, atrast labu darbu kaut kur tālu projām. Un tā arī notika. Bet mans vectēvs �eimuss, sa�sniedzis pietiekamu vecumu, lai dotos projām, to neiz�darīja. Viņ� palika, lai parūpētos un aizsargātu savu māti un trīs jaunākos brāļus.

Kādu nakti piedzēru�ais tēvs nepārnāca mājās. Vectēvs �eimuss nekad sīkumos nestāstīja, kas atgadījās, un man ne reizi neradās vēlē�anās iztēloties, kas īsti tonakt noti�ka. Ta�u tagad �eimuss, viņa trīs jaunākie brāļi un māte beidzot ieguva mieru. Diem�ēl viņu izvirtu�ais tēvs nebija atstājis neko, izņemot parādus un māju, kas gandrīz nebi�ja piemērota dzīvo�anai. Ģimene bija tik trūcīga, ka nemaz nezinu, kā viņiem izdevās izdzīvot.

Vectēvs sacīja, ka par galējo trūkumu sliktāks bija visu pārējo izsmiekls. Virni lielākais ienaidnieks bija brālēns Enguss Makterns, kuram drīzumā vajadzēja kļūt par klana vecāko. Vēl puikas būdami, abi bie�i kāvās, un klana pie�derīgie vienmēr nostājās Engusa pusē. Kad tika pazaudēts klana īpa�ums, �eimuss sacīja, ka priecājas, jo nu Engusam paredzētā vara un bagātība vairs viņam nav pieeja�ma. Tomēr klana piederīgie joprojām uzskatīja Engusu par savu vadoni un joprojām nicino�i izsmēja Freizeru. Tikpat liels kā cirvis, tikai prāta gan krietni mazāk �ādus iz�teicienus viri� zēnībā bija dzirdējis bie�i.

Mans vectēvs sacīja, ka "nolicis to vīru pie vietas", to�mēr nepaskaidroja neko vairāk.

Kad Malcternu pilī ieradās jaunā angļu sieviete Edilīnā Talbota, �eimuss nolēma izmantot Vēlmju akmeni. Turot

to rokā, viņ� sacīja, ka vēlas zeltu. Ļoti daudz zelta.

Viņa māte Mērija bija pieredzējusi, cik izkropļoti Vēlmju akmens reizēm piepilda vēlē�anās un pat liek visam notikt glu�i citādi. Viņa gadiem ilgi bija cietusi no�ēlojamu eksis�tenci vīra vēlē�anās dēļ un saviem dēliem nenovēlēja �ādu nelaimi. Viņa nezināja, vai ir pietiekami lielā mērā piederī�ga Freizeriem, lai tiktu uzklausīta, tomēr nolēma mēģināt un līdzsvarot �eimusa vēlē�anos. Viņa paņēma akmeni no �eimusa un pauda cerības, ka viņ� dabūs kāroto zeltu, ta��u viņa novēlēja tam arī labāku dzīvi. Ar to viņa gribēja pateikt, ka novēl dēlam atrast mīlestību. Tas, ka neviens no viņas dēliem nebija vēlējies mīlestību, sāpēja vairāk ne�kā pārciestie sitieni no vīra rokas. Neviens no viņas dēliem nekad nebija redzējis īstu mīlestību, nekad tā īsti ari nebi�ja to izjutis, un viņa no sirds vēlējās, lai viņi to sastaptu.

Stāstot par �ā notikuma tālāko gaitu, vectēvs �eimuss vienmēr smējās par to, kā viņ� aizbraucis uz Ameriku un izglābis Engusu Makternu no dro�as nāves. "Tā bija ma�na prieka diena," viņ� sacīja. Es zinu, ka viņ� bija laimīgs, jo piedzīvoja sava brālēna pazemojumu.

Man patika klausīties par to, kā viri� aplidojis vecmā�miņu Prū. Viņ� sacīja, ka Prū aizgājusi uz baznīcu, jo mek�lējusi Edilīnas tēvoci. Kad �eimuss viņu ieraudzīja, uzreiz iemīlējās. " Viņa jāja uz zirga, kur� bija tik liels, ka varēja pavilkt pilnus smagos ratus," viņ� mēdza atcerēties ar mī�las aizmiglotām acīm. "Un, kad viņa nokāpa no zirga, tad bija gandrīz tikpat gara kā es."

Dzirdēju, kā vecmāmiņa Prū stāsta to pa�u, tikai daudz pragmatiskāk. Viņa sacīja, ka, pirmo reizi ieraudzījusi �eimusu, vēlējusies iemest viņu ratos un vest līdzi. "Biju tik ļoti nogurusi no vārgulīgiem vīrie�iem!" Katru reizi, kad klausījos viņas stāstā, brīnījos, ka viņi viens otru atradu��i. Viņa bija grāfa meita, bet viņ� tikai nedaudz augstākā stāvoklī par staļļa pulsi. Mana vecāmāte bija liela augu�ma sieviete, ne resna, bet gara. Spēcīgiem kauliem. Pat jaunības plaukumā viņas seja nebija īpa�īpievilcīga. "Skais�tums ir atkarīgs no vērotāja," viņa mēdza sacīt, iesmējās un pēc tam uzsita savam vīram pa muguru tik spēcīgi, ka vārīgāks cilvēks būtu nogāzies no kājām.

Kad man bija septiņi gadi, vecvecāki bija jau ļoti veci. Vectēvs �eimuss sacīja, ka negrasās mirt, kamēr no �īs pa�saules nebūs aizgājis viņa brālēns Enguss. Engusa sieva Edilīnā nomira tūksto� astoņi simti septiņpadsmitajā ga�dā un pēc tam Enguss vairs nevēlējās uzkavēties �ajā sau�lē. Viņ� aizsaulē aizgāja jau nākamajā gadā. Vectēvs �ei�muss mēdza sacīt, ka brālēna Engusa nāve viņu pildījusi ar prieku. "Mans vecais ienaidnieks" tā viņ� dēvēja En�gusa. Tomēr patiesībā viņ� nepriecājās. Pēc Engusa nāves vectēvs �eimuss ātri izdēdēja un, kad aizsaulē aizgāja arī vecmāmiņa Prū, nodzīvoja vēl tikai trīs mēne�us. "Tagad visi ir miru�i," viņ� man sacīja, kad es sēdēju blakus un viņ� gulēja gultā, kas izrādījās arī par viņa nāves gultu. "Naid�nieki, draugi, ģimenes piederīgie� tagad visi ir aizsaulē. Domāju, man jāiet satikties ar viņiem. Es labprāt izstrā�dātu kādu joku ar veco Engusu un paraiulzītos, kā �is skai��as!" vectēvs sacīja un smējās. Pēc trim dienām viņ� iz�dzisa. Glu�i vienkār�i aizmiga un tā arī vairs nepamodās. Māte teica, ka viņ� esot smaidījis, kad viņas ieraudzīju�as

vinu miru�u. Mans tēvs Kolins teica, ka vectēvs noteikti t '

saticies ar Prūdensu un tālab bijis ļoti laimīgs. Viņi gan�drīz nekad nebija �ķirti viens no otra.

Tajā pēcpusdienā, kad nomira vectēvs, es vaicāju par Vēlmju akmeni, ko viņ� alla� glabāja kastē kopā ar ģime�nes Bībeli. Tēvs man sacīja, ka tās ir tikai vecas pasakas.

Viņ� nekad nebija pievērsis lielu uzmanību �ādiem stās�tiem. Tēvs bija cilvēks, kur� dzīvoja �ai dienai, un viņa lie�lā kaislība bija itin viss, kam pierikoti riteņi. Viņa vadītā kompānija ra�oja ratus un karietes. Tās bija labākās visā vcdstī. Vienu pasūtīja pat prezidents Medisons. (Mans tēvs par to smējās, jo sēdekļus nācās taisīt augstākus nekā ierasts, lai cilvēki, ieraudzīju�i Medisonu, nospriestu, ka viņ� ir augumā lielāks nekā patiesībā.)

"Vai varu dabūt Vēlmju akmeni piemiņai no vectēva?" es vaicāju, un tēvs atbildei kaut ko nomimnināja. Es to uz�tvēru par piekri�anu. Biju pamanījusi, ka �ādos apstākļos izdevīgāk kaut ko prasīt ir tie�i tēvam, jo tad viņ� ātri pie�krita glu�i vienkār�i tāpēc, lai tiktu no manis vaļā. Ma�nai mātei bija asa dzirde un vērīgas acis, viņa vienmēr bi�ja zinājusi, pēc kā es kāroju. Viņai es par Vēlmju akmeni neieminējos. Cerēju, ka tēvs neko viņai neteiks. Tik ļoti gan man nepaveicās. Māte pamanīja, ka Vēlmju akmens ir pa�zudis, un zināja, ka to esmu paņēmusi tie�i es. Māte mati to atņēma, un tikai tad. kcul biju jau pieaugusi, es viņas atvilktnes pa�ā dziļumā atrculu svina kastīti. (Svins neļauj akmens maģiskajām spējām izlauzties ārā. Izņem to, un Vēlmju akmens iezaigosies; tas sāks darīt savu darbu.) Jau otru reizi es neprasīju atļauju un paņēmu akmeni, tu�rēju to rokā un ar visu savas dvēseles spēku vēlējos, lai Roberts Olendeils mani mīl.

Tomēr laikam jau vēlē�anās nebija pieliekami stipra, jo Roberts mani nodeva. Viņ� uzmeklēja sievieti, kurai bija nomiris tēvs un mantojumā atstājis trīs mājas. Man pēc vecāku nāves mantojumā būtu krietna naudas summa, ta��u līdz tam man bija jāpaļaujas uz viņu dāsnumu. Un to Roberts zināja.

Leģenda par Vēlmju akmeni vēstīja, ka tas piepilda ti�kai vienu katra Freizera vēlē�anos. Ja reiz tā par Robertu nepiepildījās, tad jau mcm pienācās vēl viena. Paturēdama to prātā, es noslēpu Vēlmju akmeni ceļasomā, ko biju iece�rējusi ņemt līdzi uz Angliju. Kad māte pamanīja, ka Vēlmju akmens atkal ir pazudis, viņa zināja, ka vainīga esmu es. Manam brālim �ī lieta interesēja tikpat maz, cik tēvam. Lai Dievs man piedod, ta�u es zvērēju, ka neesmu to aiz�tikusi un nezinu, kur� to ir paņēmis. Tā kā tie�i tajā dienā Roberts gāja pie altāra ar citu, domāju, ka Visuaugstais pievērs acis uz maniem nekaunīgajiem meliem.

Es paņēmu Vēlmju akmeni līdzi uz Angliju, nolēmusi to izmantot, lai mājās atgrieztos kopā ar vīrieti. Ta�u izrā�dījās, ka Vēlmju akmens bija vajadzīgs Vinijai, nevis man.

Viņi ar izskatīgo D�ūlianu dziļi iemīlēja viens otru un vēlējās apprecēties. Ta�u viņa pamāte, snobiskā sieviete, kura ienīda visus viņa amerikāņu radiniekus, nespēja pa�ciest domu, ka D�ūlians kļūs par jnantinieku. Viņa man�tojumu gribēja redzēt sava resnā, neglītā dēla Klaiva ro�kās.

Nekad neesmu Vinijai to sacījusi, bet es redzēju, kā D�ūliana pamāte vēro viņus pa logu. D�ūlians un Vinija par kaut ko smējās. Pat par spīti tam. ka viņi nepieskārās viens otram un vispār nedarīja neko, kas par to lieci�nātu, bija skaidri redzams, ka ai)i ir iemīlēju�ies. 'Tikai es zināju, ka jau nākamajā dienā abi iecerēju�i kopīgi aizbēgt. Tas, kā �ī sieviete uz viņiem skatījās, man likās biedējo�i. Tajā naktī es no svina kastītes izņēmu Vēlmju akmeni un no visas sirds vēlējos, lai D�ūlians un Vinija varētu būt ko�pā uz visiem laikiem.

Es nezināju, ka brīdī, kad izteicu �o vēlē�anos, D�ūli�ans jau bija miris.

Nākamajā dienā Vinijai pateica, ka ir atrasts D�ūliana līķis. Viņa �o ziņu uzņēma stoiski. Viņa neraudāja. Tikai mēs, kas Viniju labi pazinām, sapratām, kādas sāpes plo�sās viņas dvēselē.

D�ūliana pamāte gan asaras netaupīja. Es tā arī neno�ticēju, ka D�ūliana kritiens no jumta bijis vienkār�s nega�dījums. Kad D�ūliana pretīgā pamāte bēru dienā baznīcā raudāja tik briesmīgi, ka viņai pat bija nepiecie�ama palī�dzība, es tikai pavīpsnāju par viņas asarām. Es krustmā�tei Kejai pateicu, ka uzskatu D�ūliana pamāti par slepka�vu. Domāju, ka viņa nogalinājusi D�ūlianu.

Krustmāte Keja neko neatbildēja, ta�u domāju, ka vi�ņa piekrita �im viedoklim. Drīz pēc tam mēs aizbraucām no Anglijas, un mājupceļā Vinija saprata, ka gaida D�ūli�ana bērnu. Tad viņa sāka raudāt. Ta�u tās bija prieka un laimes asaras.

Man �ie Vinijas jaunumi bija pierādījums, ka Vēlmju akmens darbojas. Tas bija darījis, ko spējis, lai piepildītu manu vēlē�anos. Vēlāk es bie�i prātoju, vcu D�ūlians būtu pcdicis dzīvs, ja es savu vēlē�anos būtu izteikusi ātrāk.

Vinijai es par savu vēlē�anos neko neteicu, jo viņa par to tikai smietos un pastāstītu man, kā rodas bērni. Tur�klāt es nevēlējos traucēt viņas laimei.

Viņa gribēja traukties pie krustmātes Kejas un tēvo�a Alek�a, lai jau uzreiz izstāstītu par gaidāmo bērnu. Mēs steidzāmies pa kuģi uz viņu kajīti, bet mani māca ba�as, ka radinieki varētu sadusmoties, ta�u tā nenotika. Neat�skanēja pamācības par to, cik grēcīgi ir mīlas sakari ārpus svētajām laulības saitēm. Viņi tikai raudzījās viens otrā ar mirdzo�ām acīm, kā jau cilvēki, kam nav sve�as jaunības kaislības.

Tomēr es joprojām ba�ījos par Vinijas vecāku reakciju. Viņa piekrita, kad tēvocis Alekss piedāvāja parunāt ar viņiem. Laikam jau viņa vārdi bija iedarbīgi, jo Vinijas zi�ņa radīja vienu vienīgu prieku un laimi. Viņas vecāki parū�pējās, lai baznīcas reģistru grāmatās tiktu ierakstīts, ka puisēns Patriks D�ūlians Oldrid�s piedzimis Vinijas brāļa un viņa sievas ģimenē. �āds solis pasargāja bērnu no iz�smiekla.

No vecvecākiem mantoto naudu Vinija izlietoja jaukas mājiņas celtniecībiu. Tā atradās pa�ā ezera krastā Tur vi�ņa arī izaudzināja savu dēlu. Vinijai nebija ārsta diploma, ta�u no sava tēva un vectēva viņa bija iemācījusies pietie�kami daudz un viņas ārsta prakse zēla un plauka.

Patriks izauga tikpat pievilcīgs, kāds reiz bija viņa tēvs, un ari kļuva par ārstu pilsētā.

Vinija tā arī nebeidza sērot par vīrieti, kuru tik ļoti mī�lēja. Viņa nekad neapprecējās. Krustmāte Keja izgreba ne�lielu D�ūliana portretu un pielika to virs kamīna mājā, ko Vinija uzcēla sev un D�ūliana dēlam. Tēvocis Alelcss izdo�māja ģeniālu veidu, kā ar portretu iezīmēt vietu sienā, aiz kuras atradās slēptuve. Tur mēs noglabājām Vēlmju akmeni. Es ceru, ka tā noslēpums nekad netiks atklāts. Iz�rādījās, ka nav nepiecie�ama nekādas maģijas iejauk�a�nās, lai es atrastu vīrieti, kur� mani mīlētu un kuram es varētu dāvāt pretmīlu. Mana dzīve bijusi laba. Nevēlos kļūt sentimentāla, tomēr pat pēc visiem �iem gadiem es katru mīļu dienu skumstu pēc Vinijas.

D�uda Devero

VĒLMJU AKMENS

Redaktore Liene Akmens Korektore Inguna Ozola Maketētājs Igors Iļjenkovs Atbildīgais sekretārs Igors Iļjenkovs

"Apgāds "Kontinents"", LV-1050, Rīgā, Elijas ielā 17, tālr. 67204130. Apgr. formāts 130x200. Ofsetiespiedums. Iespiesta un iesieta SIA "Jelgavas Tipogrāfija", LV-3002, Jelgavā, Langervaldes ielā 1A.

D�. Devero

De 937 Vēlmju akmens/ No angļu vai. tulk. Ingūna Jundze. R., "Apgāds "Kontinents"". -416 Ipp.

Vēstures studente D�emma iesaistās Edilīnas senākās dzimtas dokumentācijas pētī�anā. Meklējumos D�emma nejau�i uzduras kādai senai leģendai par Vēlmju akmeni, kur� ļāvis īstenoties ik vēlmei, ja vien to no sirds izteicis kāds no Freizeru ģimenes. Nu akmens spēks ir no jauna atmodināts un kādam attiecībā uz to ir lieli plāni. Arī D�emmai ir iedalīta nozīmīga loma, par kuru viņa nemaz nenojau��

ISBN 978-9984-35-611-2