Nils Geimens

Nekadiene

Ja autus un zābakus devis tev kāds,

Pirms �ajā nakti brien,

Tos apaujies un ej pasargāts

Lai dvēsele pie Dieva skrien.

Sī ir tā nakts, �i lielā nakts,

Kas visas naktis kopā sien.

Pliv uguns liesma, sveces dakts,

Un dvēsele pie Dieva skrien.

Ja esi dzirdīts, ēdināts,

Pirms �ajā naktī brien,

Tev jāzina ugunī negrimsi vārgs

Lai dvēsele pie Dieva skrien.

Miru�ā apstāvē�anas dziesma (skolu tautasdziesma)

vakars pirms do�anAs uz Londonu Ri�ardam Meihjū nepavisam nepatika.

Vakara sākumam gan nebija ne vainas viņam bija paticis lasīt kartītes ar atvadu sveicieniem un just da�u visai patīkamu meiteņu ap�skāvienus; uzklausīt brīdinājumus par Londonas ļaunumu un visām iespējamām briesmām; viņam bija patikusi draugu kopīgi pirktā dāvana baltais lietussargs ar Londonas metro shēmas attēlu, un pir�mās izdzertās alus pintes bija devu�as prieku, ta�u līdz ar katru nākamo kausu viņ� juta, ka �is vakars viņam patīk aizvien mazāk un mazāk, līdz visbeidzot viņ� sēdēja ietves malā Skotijas mazpilsētas kro�dziņa priek�ā, drebinājās un mēģināja izsvērt, vai viņam patie�ām ir slikti vai varbūt tomēr nav, un tas viss viņam it nemaz vairs nepatika.

Krodziņā draugi svinēja viņa gaidāmo aizbrauk�anu ar tādu aiz�rautību, kas Ri�ardam nupat �ķita robe�ojamies ar ļaunu prieku. Viņ� sēdēja uz ietves malas, cie�i turēdamies pie aizvērtā lietussarga, un prātoja, vai do�anās uz dienvidiem, uz Londonu, patie�ām ir laba doma.

-���� Tev būt' labāk bi�kucīt uzmanīt pa�am sev', teica veca, �erk�sto�a balss. Citād' viņi tev' aizvāks prom, pirms paspēsi pateikt �D�eks Robinsons�. Vai ar' savāks tev' līdzi, es nemaz nebrīnītos. Ko smailas, nokvēpu�as sejas pretī vērās ass skatiens. Ar tev' viss kār�tībā?

-��� Jā, pateicos, Ri�ards atbildēja. Viņam bija puiciska seja, tum�i, viegli viļņoti mati un lielas, brūnas acis, kurās alla� vidēja tāda kā saburzīta, tikko pamodināta bērna izteiksme, kas padarīja Ri�ardu pretējam dzimumam daudz pievilcīgāku, nekā viņ� pats spētu iedo�māties.

Runātājas saviebtā seja atmaiga.

-���� Te būs, mazo nabadziņ, viņa teica un iespieda Ri�ardam rokā piecdesmit pensu monētu. Cik ta' ilgi tu jau ir uz ielas?

-���� Es neesmu bezpajumtnieks, Ri�ards samulsis sacīja, cenz�damies atdot vecajai sievietei viņas monētiņu. Lūdzu, ņemiet naudu atpakaļ. Man nekas nekait. Es tikai iznācu laukā ieelpot svaigu gaisu. Rit es braucu uz Londonu, viņ� piebilda.

Vecā sieviete veltīja viņam aizdomu pilnu skatienu, tad paņēma atpakaļ savus piecdesmit pensus un ļāva monētai pazust starp lakatu, �aļļu un drānu kārtām, kurās viņa bija ietinusies.

-����� Esmu bijusi Londonā, viņa atklāja. Dzīvoju tur, kad biju precējusies. Bet tā vis nebij' mana laimīgā loze. Mans mammis gan teica, lai neaizprecos tālu prom, bet es bij' jauna un smuka, lai gan to �odien vis nepateiksi, un sekoju savai sirdij.

-���� Un pareizi darījāt, Ri�ards bilda. Vieglā nelabuma sajūta pa�mazām atkāpās.

Dikti daudz ko es tur iemācījos. Esmu dzīvojusi uz ielas, tāpēc zinu, kā tas ir, vecā sieviete noteica. Tāpēc es domāju, ka tu ar' tāds pats. Ko ta' Londonā darīsi?

-����� Man tur būs darbs, Ri�ards lepni noteica.

-����� Kāds tad?

-����� Hm, vērtspapīru darījumi, Ri�ards atbildēja.

-����� Es biju dejotāja, sieviete teica un neveikli pasteberēja �urpu turpu pa ietvi, kaut ko neskanīgi dungodama. Pāris rei�u pārlīgojusi pāri trotuāram ka vilciņ�, kura spēki sāk iet uz galu, viņa piepe�i apstā�jās Ri�ardam pretī. Izstiep roku, viņa teica, � es tev pazīlē�u. Viņ� paklausīja. Sieviete saņēma Ri�arda roku savējā, cie�i to saspieda, tad da�as reizes samirk�ķināja acis kā pūce, kas norijusi peli, kura sāk spu�roties pretī.

-���� Tev priek�ā ir tāls ceļ�, viņa samulsusi teica.

-����� Uz Londonu, Ri�ards papildināja.

Nē, ne tikai� vecā sieviete,aprāvās. Katrā ziņā, ne uz to Londonu, kuru cs zinu.

Saka lēni līt. Atvaino, viņa teica. Tas sākas ar durvīm.

Durvīm?

Sieviete pamāja ar galvu. Lija arvien stiprāk, pātagoja jumtus un ceļus. Es tavā vietā uzmanītos no durvīm.

Ri�ards nedro�i piecēlās Labs ir, viņ� teica, uzmanī�os. Viņ� īsti nezināja, ko iesākt ar tikko dzirdēto. Paldies.

Pa atvērtajām krodziņa durvīm uz ielas gāzās gaisma un trok�snis. Ri�ard? Kur tu esi palicis?

Tepat, tūlīt nāk�u!

Vecā dāma jau bija aizsteberējusi gabaliņu tālāk pa ielu un samir�kusi gāzmainajā lietū. Ri�ardam �ķila, ka viņ� paliek vecajai sievietei kaut ko parādā, bet naudu dot tā ka nepiederējās. Ri�ards skrēja viņai pakaļ, aukstajam lietum līpot sejā un matos.

-����� Lūdzu, Ri�ards sacīja, gramstīdamies gar lietussargu, meklē�dams, kur varētu būt atvēr�anas poga. Atskanot sīkam knik�ķim, par viņu uzplauka milzīga Londonas metro shēma, kur katrs mar�ruts ap�zīmēts ar cilās krāsas līniju, stacijas numurētas un pie katras pierakstīts nosaukums.

Vecā sieviete paņēma lietussargu un pateicīgi pasmaidīja. Tev ir laba sirds, viņa sacīja. Da�reiz tas palīdz sveikā izstaigāt visus ce�ļus, viņa piebilda un pa�ūpoja galvu. Bet visbie�āk gan ne. Viņa satvēra cie�āk lietussargu, ko vēj� mēģināja aizraut prom vai izgriezt uz otru pusi. Pieturēdama lietussargu aiz malām, stipri salikusi pretī ūdens �altīm un vējam, viņa devās prom pa satumsu�o ielu, izskatī�damās kā liels, balts aplis uz tumsas fona, rotāts ar Londonas metro staciju vārdiem Ērlskorta, Mārblār�a, Blekfraicrsa, Vaitsitija, Vikto�rija, End�ela, Oksfordas cirks�

Ri�ards pieķēra sevi dzērmanīgi prātojam, vai Oksfordas cirkā patie�ām ir cirks īsts cirks ar klauniem, skaistām sievietēm un drau�dīgiem zvēriem. Bāra durvis atvērās vēlreiz, izgrūzdamas laukā tādu skaņu vilni, it kā visi bārā valdo�ie trok�ņi skanētu no pastiprinātāja.

Ri�ard, tu stulbeni, mēs te svinam tavu sasodīto ballīti, un tu pa�laid garām visu jautrību.

Ri�ards devās iek�ā bārā, un nelabuma sajūta pakāpeniski zuda telpā valdo�ā rosīguma priek�ā.

-���� Tu izskaties pēc slapjas �urkas, kāds teica.

-���� Tu neesi redzējis slapju �urku, Ri�ards atteica.

Kāds viņam pasniedza lielu viskija glāzi.

-����� Ņem un ielej �ito sev iek�ā. Tas tevi sasildīs. Atceries, ka Lon�donā tu īstu skotu viskiju nedabūsi.

-����� Skaidrs, ka dabū�u, no�ņācās Ri�ards. No matiem pilēja ūdens un krita glāzē. Londonā ir viss. Viņ� izdzēra viskiju, pēc brī�a kāds viņam bija nopircis nākamo, un vēl pēc brī�a vakars saļo�dzījās un sadrupa gabalos: vēlāk viņ� atcerējās sajūtu, ka brauc prom no kaut kā maza un sakārtota no vietas, kam piemīt sava jēga uz kaut ko milzīgu un vecu, kam tāda nepiemīt; viņ� atcerējās nebei�dzamo vem�anu lietusūdens pilnā notekā ļoti agrā rīta stundā, un baltu, dīvaini ko�ām zīmēm aprakstītu apli, kas attālinās lietū.

Nākamajā rītā viņ� pasūtīja biļeti se�u stundu braucienam uz dien�vidiem � ar vilcienu, kas viņu nogādās pie gotiskām smailēm un Sentpenkrasas stacijas velvēm. Māte iedeva līdzi pa�ceptu valriekstu kūku un termosu ar tēju, un Ri�ards Meihjū devās uz Londonu, juzdamies tik draņķīgi, kā vēl nekad.

viņa bija skrējusi �etras diennaktis no vietas, bez jēgas joņojusi cauri ejām un tuneļiem. Viņa bija izsalkusi un zaudējusi visus spēkus, un locekļi vairs tik tikko klausīja, un katras durvis, ko bija izdevies atdarīt, �ķita padodamies arvien negribīgāk un grūtāk. Pēc �etru dienu bēg�anas viņa bija atradusi paslēptuvi, mazītiņu akmens iedobi pa�ā pasaules apak�ā, kur, kā viņa cerēja, varēja būt dro�ībā, un kur visbeidzot drīkstēja aizmigt.

Misters Krups bija nolīdzis Rosu pēdējā Klīsto�ā tirgus laikā, kas bija noticis Vestminsteras abatijā. Domā par viņu, viņ� teica misteram Vandemāram, kā par kanārijputniņu.

-����� Viņ� dzied, vai? � misters Vandemārs vaicāja.

-����� �aubos. No sirds un visā pilnībā �aubos, misters Krups iz�brauca ar roku caur salmu taisnajiem un rudajiem matiem. Nē, mans jaukais draugs, ,es domāju metaforiski, citādi ņemot, viņa ap�veidi ir vairak līdzīgi man nekā putnam.

Mistera Vandemāra seja palēnām sadrūma kā tad, kanārijput�niņ�. Kanārijputniņam misters Ross nudien nebija līdzīgs. Viņ� bija milzīgs gandrīz mistera Vandemāra augumā ārkārtīgi nevī�īgs, tikpat kā bez matiem, viņ� runāja ļoti maz, tomēr bija paguvis pavēs�tīt, ka viņam patīkot nogalināt un tas viņam arī labi izdodoties un �ī ziņa Krupam un Vandcmāram ļoti gāja pie sirds. Un tomēr viņ� bija kanārijputniņ�, lai gan pats to nezināja. Tā nu misters Ross savā sasmirdu�ajā teniskreklā un apskretu�ajās d�insenēs gāja pa priek�u, un Krups ar Vandemāru sekoja viņam, tērpu�ies elegantos uzvalkos.

Ir �etras ļoti vienkār�as pazīmes, pēc kurām var at�ķirt misteru Krupu un misteru Vandemāru: pirmkārt, misters Vandemārs ir divas ar pusi galvastiesas garāks par misteru Krupu; otrkārt, mistera Krupa acis ir bāli zila porcelāna krāsā, bet misteram Vandemāram brūnas; tre�kārt, misters Vandemārs uz labās rokas valkā �etrus ar kraukļu galvaskausiem rotātus gredzenus, bet misteram Krupam ievērojamu rotaslietu nav; ceturtkārt, misteram Krupam ļoti patīk runāt, savukārt misters Vandemārs alla� ir izsalcis. Vārdu sakot, viņi it nemaz nav līdzīgi.

Tuneļa tumsā kaut kas sakustējās; nazis, kas bija misteram Vandc�māram rokā, pēk�ņi vairs tur neatradās, bet aiz�alca garām Rosām un trīsdesmit pēdas tālāk iedūrās zemē. Vandemārs pagājās uz priek�u, satvēra nazi aiz spala un pacēla gaisā. Asmens bija izdūries cauri pelē�kai �urkai, tā karājās ar vaļā purnu un, dzīvībai izplēnot, gausi viri�nāja acis. Vandemārs saspieda �urkas galvaskausu starp īk�ķi un rādītājpirkstu.

� Nu būs par vienu miega vilcēju �urku mazāk, Krups teica. Viņ� paķiķināja pats par savu joku. Misters Vandemārs neko ne�teica. �urka. Miega vilcēja. Pielēca?

Misters Vandemārs nostūma �urku no asmens un sāka to dīrāt ar ļoti nopietnu izteiksmi sejā galvu vispirms. Misters Krups izsita �urku Vandemāram no rokam. Izbeidz, viņ� teica. Misters Vandemārs negribīgi iebāza nazi kabatā. Saņemies, Krups uzmundri�no�i no�ņāca. Tu vienmēr varēsi dabūt vel kādu �urku. Tagad uz priek�u. Ir �is tas darāms. �ādi tādi novācami.

Lai arī tris Londona pavadītie gadi nebija mainīju�i Ri�ardu, tie bija mainīju�i Ri�arda attieksmi pret pilsētu. Sākotnēji, spriezdams pēc fotogrāfijām, viņ� to bija iztēlojies ka ļoli pelēku, pat melnu, un bija pārsteigts, ieraugot Londonas krāsainību. Londona bija pilna ar sar�kanu ķieģeļu un balta akmens celtnēm, sarkaniem autobusiem un mil�zīgiem melniem taksometriem, ko�i sarkanām pasta kastēm, zāļaini zaļiem parkiem un kapsētām.

Tā bija pilsēta, kur ļoti vecais un lempīgi jaunais bija saspiedu�ies cie�i kopā, ta�u nevis ar nepatiku, bet cieņu; veikalu un biroju, resto�rānu un māju, parku un baznīcu, aizmirstu pieminekļu un acīm�redzami netipisku piļu pilsēta, kuras daudzie rajoni nosaukti dīvainos vārdos Krau�enda, Colkfarma, Erlskorta, Mārblār�a un kuras ne�skaitāmās patības �ķita pilnīgi nesavienojamas, trok�ņaina un netīra, priekpilna un rai�pilna; pilsēta, kas tūristus vienlaikus baro, nicina un nespēj bez tiem iztikt un kurā transporta kustības vidējais ātrums nav mainījies trīssimt gadu, savukārt ielu papla�inā�ana laiku pa laikam notiek jau piecsimt gadu garumā līdz ar neveiksmīgiem mēģināju�miem atrast vidusceļu starp zirgu vilkto vai pēdējā laikā moto�rizēto braucamrīku un gājēju vajadzībām; pilsēta, kurā dzīvo un ņirb visda�ādāko krāsu un temperamentu cilvēki.

Ri�ardam pirmoreiz ierodoties, pilsēta bija �ķitusi milzīga, dīvaina un pilnīgi neizprotama,' un vienīgā lieta, kas kaut cik atgādināja kār�tību, bija metro karte smalks, daudzkrāsains mar�rutu un staciju iz�vietojuma zīmējums. Ar laiku viņ� saprata, ka metro karte ir vien pa�rocīgs izdomājums, kas padara dzīvi vienkār�āku, bet kam nav ne mazākā sakara ar patiesajiem pilsētas apmēriem un formām. Glu�i kā ar piederību pie politiskajām partijām, Ri�ards bija lepni nodomājis, bet, reiz pamēģinājis izskaidrot metro un politikas līdzības kādā ballītē un pretī saņēmis vien saniknotu sve�inieku rīstīgos smieklus, viņ� bija nolēmis atstāt politiskos komentārus citu ziņā.

Viņ� turpināja izzināt pilsētu osmozes procesa un balto zinā�anu ceļā (baltās zinā�anas ir līdzīgas baltajiem trok�ņiem, tikai daudz derī�gākas), un �o procesu krietni paātrināja apjauta, ka patiesā Londonas Sitija nav neko lielāka par kvadrātjūdzi, mērot no Eldgeitas austrumos līdz Flītstrītai un Old Bcilija tiesas namam rietumos, �ādi Sitiju varēja aplūkot kā sīciņu municipalitāti, no kuras viss reiz sācies un kas nesen kļuvusi par Londonas finan�u institūciju centru.

Pirms divtūksto� gadiem Londona bija bijusi mazs ķeltu ciematiņ� Temzas ziemeļu krastā, ko bija ieraudzīju�i un pēc tam ieņēmu�i ro�mie�i. Londona bija palēnām augusi, līdz kādudien, apmēram tūksto� gadu vēlāk, tā bija saskārusies ar mazītiņo karalisko Vestminsteras pil�sētu turpat rietumos un, līdz ar Londonas tilta pabeig�anu, panākusi arī Sautvorkas pilsētiņu upes otrā krastā; Londona bija turpinājusi augt, parau�ot zem sevis laukus, me�us, un purvus, un plauksto�ajā pilsētā tika iekļauti arī citi ciemi un pilsētiņas, to vidū bija Vait�epela un Deptforda austrumos, Hemersmita un �eperdsbu�a rietumos, Kemdena un Izlingtona ziemeļos, Betersija un Lembeta dienvidos Temzas otrā krastā Londona bija iesūkusi sevī tās visas, glu�i kā izliju�ā dzīvsudraba peļķe pierauj klāt mazākās �īs vielas daļiņas, un pāri bija paliku�i tikai nosaukumi.

Londona bija izaugusi par lielu un pretrunīgu pilsētu no vienas puses, tā bija laba un jauka, no otras par labumu un jaukumu ir jā�maksā arī tiem, kas ir labi un jauki.

Pēc kāda laika Ri�ards sāka pieņemt Londonu kā kaut ko pa��saprotamu un lepojās, ka nav uzskatījis par vajadzīgu apmeklēt ne�vienu no slavenajiem tūrisma objektiem (izņemot vienīgi Taueru, kur viņam bija nācies iegriezties, kad Modās tante kādā nedēļas nogalē bija ieradusies Londonā un viņ�, kaut arī nelabprāt, bija piekritis būt par tantes pavadoni). Ta�u D�esika to visu bija pilnīgi pārvērtusi. Ri�ards ievēroja, ka līdz �im glu�i jēdzīgās nedēļas nogales ir pārtapti�as nebeidzamos gājienos uz tādām vietām kā Nacionālā galerija un Tcita galerija, tur viņ� bija iemācījies, ka pārlieku ilga staigā�ana pa muzeju zālēm ļoti nogurdina kājas un ka vislielākie pasaules mākslasdarbi pēc kāda laika saplūst vienā putrā, kā arī nospriedis, ka summa, kādu muzeju kafetērijas var, aci nepamirk�ķinot, noplēst par vienu kūkas gabaliņu un tasi tējas, ir ārpus jebkuram saprāta robe�ām.

Te būs jūsu pasūtītā tēja un eklērs, � Ri�ards teica D�esikai. Lētāk gan būtu bijis nopirkt vienu no Tintoreto gleznām.

-����� Nepārspīlē, D�esika priecīgi attrauca. Un, starp citu, Teita galerijā Tintoreto nemaz nav.

-���� Vajadzēja man tomēr pirkt to ķir�u kūku, Ri�ards sacīja, tad viņi varbūt varētu atļauties vēl kādu van Gogu.

^^ D�esiku viņ� bija saticis pirms diviem gadiem Francijā, pāris dienu viesojoties Parīzē. Precīzāk sakot, viņ� bija ievērojis D�esiku tie�i Luvrā, meklēdams savu kolēģu grupu, ar ko kopā bija tur ieradies. Lūkodamies aug�up uz kādu milzīgu skulptūru, viņ� bija pakāpies atpakaļ un uzgrūdies D�esikai, kura tur stāvēja un apbrīnoja īpa�i lielu un vēsturiski nozīmīgu dimantu. Vispirms viņ� mēģināja atvainoties franciski, bet, tā kā franciski viņ� patiesībā neprata, tad meta mieru un atvainojās angliski, pēc tam juzdams pienākumu franciski atvainoties par to, ka pirmīt atvainojies angliski, līdz visbeidzot viņ� saprata, ka D�esika angliski runā tik labi, cik nu tas cilvēkam vispār ir iespējams. Viņa bija nolēmusi, ka vienkār�āks veids, kā atvainoties, būtu nopirki viņai dārgu fran�u sviestmaizi vai glāzi superdārgas ābolu limonādes, un tā nu tas viss bija sācies. Pēc �ī gadījuma viņ� tā ari nebija spējis pārliecināt D�esiku, ka nebūt nepieder pie tiem, kam patīk brīvo laiku pavadīt, staigājot pa galerijām.

Tajās brīvdienās, kad viņi negāja uz galerijām vai muzejiem, Ri�ards clevās D�esikai līdzi iepirkties un iepirkās viņa ne vairāk ne mazāk kā apdullino�i dārgajā Naitsbrid�ā, kas bija īsa gājiena un vēl īsāka tak�a brauciena attālumā no viņas apartamentiem Kensingtonmjūzā, tā sauktajās staļļu mājās, kas jau labu laiku nepiederēja

zirgiem, bet gan ļaudīm ar visai lieliem ienākumiem. Ri�ards pavadīja D�esiku arī uz tādām milzonīgām un draudīgam iepirktuvēm kā �Harrods� un �Haruey Nichols�, kur D�esika bija spējīga sapirkt jeb�ko, sākot no dārglietām, grāmatām un pārtikas krājumiem visai nedēļai.

Ri�ardu bija savaldzinājis D�esikas skaistums, jautrība, kas laiku pa laikam izpaudās, un tas, ka viņa alla� kaut kur devās. Savukārt, D�esika Ri�ardā saskatīja milzīgu potenciālu, kas, īstās sievietes pras�mīgi iegro�ots un vadīts, padarītu Ri�ardu par ideālu laulības akse�suāru. Ja vien viņ� mazuliet pacenstos, viņa mēdza pie sevis purpināt un laiku pa laikam dāvināja Ri�ardam grāmatas ar tādiem virs�rakstiem kā �Ģērbies veiksmei� vai ari �Simt divdesmit pieci veiksmī�ga vīrie�a ieradumi�; neiztika arī bez grāmatām par to, kā vadīt biz�nesu ka militāru kampaņu, un Ri�ards ikreiz pateicās un ikreiz izlikās, ka to visu lasa. �Harvey Nichols� vīrie�u apģērbu nodaļā viņa izvēlējās drēbes, kādas, viņasprāt, Ri�ardam vajadzētu valkāt, un viņ� tās arī valkāja, nu, vismaz kādu nedēļu; un gadu pēc viņu pirmās tik�anās viņa ieteicās, ka būtu laiks sākt domāt par saderinā�anās gredzenu.

Ko tu ar viņu pinies? bija jautājis Gerijs, Ri�arda darbabiedrs kompānijā �Corporated A�counls� pusotru gadu vēlāk. Viņa ta�u ir �ausmino�a.

Ri�ards pakratīja galvu. Viņa ir ļoti jauka, kad tā tuvāk iepa�zīstas.

Gerijs nolika vietā plastmasas trolli, ko pirms brī�a bija paņēmis no Ri�arda galda. Es brīnos, kā viņa joprojām ļauj tev ar �itiem spē�lēties.

�im jautājumam neesam picskāru�ies, Ri�ards noteica, pacel�dams vienu no dīvainajiem radījumiem. Tam bija spilgti oran�s matu cekuls un viegli iztrūcināta izteiksme, it kā nabadziņ� nupat būtu ap�maldījies.

Patiesībā, viņi bija gan pieskārusies �im jautājumam. Vismaz pati sevi D�esika bija pārliecinājusi, ka troļļu kolekcija norāda uz Ri�arda labsirdīgo raksturu, līdzīgi kā mistera Stoktona eņģeļu kolekcija. Viņa toreiz organizēja mistera Stoktona eņģeļu kolekcijas ceļojo�o izstādi, un bija nonākusi pie slēdziena, ka lieli vīri alla� kaut ko kolekcionē. Vispār jau Ri�ards nemaz nebija sācis krāt troļļus. Kādu dienu viņ� bija atradis vienu trollīti uz ielas netālu no biroja un, veltīgi mēģinā�dams pie�ķirt kaut mazliet personiskuma savai darba vietai, bija no�licis to uz datora monitora. Nākamo mēne�u laikā troļļu skaits bija pa�lielinājies, � kolēģi bija ievēroju�i, ka mazi, neglīti radījumi ir Ri�arda vājība. Ri�ards bija pieņēmis dāvanas un izvietojis tās lokā ap rak�stāmgaldu, blakus telefoniem un ierāmētajai D�esikas fotogrāfijai. Uz fotogrāfijas bija pielipināta piezīmju lapiņa.

Bija piektdienas pēcpusdiena.

Ri�ards jau iepriek� bija ievērojis, ka notikumi ir pagļēvi radīju�mi tie nekad nenāca vieni pa�i, bet alla� baros, un gāzās viņam virsū visi uzreiz. Nu piemēram, �o piektdien. �ī bija, kā D�esika pēdējā mēne�a laikā jau duci rei�u bija atgādinājusi, vissvarīgākā diena viņa dzīvē. Ta�u, par spīti līmlapiņai, ko viņ� bija uzlipinājis uz ledusskapja durvīm un par spīti tādai pa�ai lapiņai, kas turējās pie D�esikas foto�grāfijas, viņam bija gadījies �o dienu aizmirst pilnīgi un galīgi.

Visu vēl papildināja atskaite Vcndsvērtam, kurai jau vajadzēja būt uzrakstītai un kas aizņēma labu daļu Ri�arda domu. Ri�ards pār�baudīja kādu skaitļu ailīti; pēk�ņi atklājās, ka pazudusi 17. lapa, un vajadzēja to izdrukāt vēlreiz; viņ� zināja, ka paspētu, ja vien viņu liktu mierā, kā par brīnumu, vismaz nezvanīja telefons, nē� nu jau zvanīja. Viņ� ieslēdza skaļruni.

Hallo, Ri�ard? Direktors vēlas zināt, kad viņ� varēs saņemt atskaiti.

Ri�ards palūkojās pulkstenī. Vēl piecas minūtes, Silvij. Esmu jau gandrīz pabeidzis. Man tikai jāpievieno P un L plāns.

� Paldies, Dik. Es nonāk�u pakaļ. Silvija bija, kā viņa pati mēdza izteikties, direktora personīgā palīdze, un darīja savu darbu zibensātri un tikpat precīzi. Viņ� grasījās izslēgt telefona skaļruņa pogu, ta�u tajā pa�ā mirklī tas iezvanījās vēlreiz. Ri�ard, skaļrunis ierunājās D�e�sikas balsī, te es, D�esika. Tu ta�u neesi aizmirsis, vai ne?

-���� Aizmirsis? viņ� pūlējās atcerēties, ko gan varētu būt aizmirsis. Meklējot kaut ko, kas varētu to atgādināt, viņ� palūkojās uz D�esikas bildīti, bet viss, ko viņ� tur ieraudzīja, bija dzeltena zīmīte, pielipināta pie draudzenes pieres.

-����� Ri�ard? Pacel klausuli.

Viņ� pacēla klausuli, lasīdams ziņu zīmītes otrā pusē. Atvaino, D�esa. Nē, es neesmu aizmirsis. Septiņos �Ma Maison Italiano�. Iesim kopā vai satiksimies tur?

D�esika, Ri�ard, nevis D�esa, viņa ieturēja īsu pauzi. Pēc ta, kas notika pagāju�o reizi? Ļoti �aubos. Tu ta�u spēj apmaldīties pat savā kabatā.

Ri�ards jau gribēja iebilst, ka ikviens normāls cilvēks būtu sajaucis Nacionālo galeriju ar Nacionālo portretu galeriju un ka tā nemaz ne�bija viņa, kas pavadīja visu dienu, stāvot ara lietū (kas gan, viņaprāt, nemaz nebija sliktāk kā visu dienu staigāt apkārt no vienas zāles uz otru, līdz kājās iemetas krampji), bet viņ� nolēma paklusēt.

-����� Satiekamies tavā dzīvoklī, D�esika teica. Uz restorānu dosi�mies kopā.

Labs ir, D�esa. Atvaino D�esika.

-���� Tu ta�u esi apstiprinājis vietu rezervē�anu, vai ne, Ri�ard?

-��� Jā, Ri�ards godīgi meloja. Sāka zvanīt otrs telefons. Paklau, D�esika, es�

-����� Labi, D�esika noteica un nolika klausuli. Ri�ards atbildēja uz otru zvanu.

-����� Cau, Dik. Te es, Gerijs. Viņu rakstāmgaldus �ķīra vien pāris kolēģu vietas. Gerijs runādams pamāja. Vai mums paliek spēkā tā pasēdē�ana Merstema krodziņa? Tu teici, ka mēs varētu aiziet un no�baudīt pāris labu dzērienu.

Liecies mierā ar to sasodīto telefonu, Gerij. Protams, ka paliek spēkā. Ri�ards nolika klausuli. Dzeltenās zīmītes pa�ā apak�ā bija uz�ņāpts numurs. Ri�ards pats bija zīmīti rakstījis pirms pāris nedē�ļām. Un viņ� bija rezervējis galdiņu � par to viņ� bija tikpat kā pārlie�cināts. Bet viņ� nebija rezervē�anu apstiprinājis. Viņ� bija par to iedo�mājies, bet alla� atradās kas steidzamāks, ko darīt, un bija ta�u vēl laiks, un� Bet notikumi gāzās virsū kaudzēm.

Silvija tagad stāvēja viņam blakus. Dik? Vendsvērta atskaite?

-���� Tūlīt jau dodu, Silvij. Klau, uzkavējies vēl brītiņu, labi?

Viņ� uzklik�ķināja numuru, ievilka elpu un izdvesa atvieglotu no�pūtu, kad tajā galā kāds pacēla klausuli. �Ma Maison�. Ka varam palīdzēt?

-����� Man, lūdzu, vajadzētu galdiņu trim personām �im vakaram. Man �ķiet, ka es jau to rezervēju. Un, ja rezervēju, tad tagad es apstipri�nu rezervē�anu. Un ja ne, vai es, lūdzu, varētu tagad rezervēt. Lūdzu. � Nē, viņiem neesot nekas rezervēts uz Mcihjū uzvārda. Nedz ari uz Stoktona. Ne uz Bertramas. Un, kas attiecas uz galdiņu rezervē�anu�

Nevarētu sacīt, ka visnepatīkamākie bija vārdi, ko Ri�ardam nācās dzirdēt, drīzāk gan tonis, kādā tie tika teikti. Galdiņ� �im vakaram būtu bijis jāpasūta vismaz pāris gadus iepriek� iespējams, to būtu varēju�i izdarīt Ri�arda vecāki. Galdiņu �im vakaram nebija iespējams dabūt pat ja pie viņiem ierastos pāvests, premjerministrs vai Fran�cijas prezidents un gribētu dabūt nerezervētu galdiņu, viņus nāktos pavadīt līdz durvīm ar kādu īsti kontinentālu joku. Bet tas ir manas līgavas �efs. Es zinu, ka man būtu vajadzējis piezvanīt, agrāk. Bet mēs būsim tikai trīs, vai jūs, lūdzu, varētu�

�Ma Maison� nolika klausuli.

-����� Ri�ard? ierunājās Silvija. Direktors gaida.

-����� Kā tu domā, Ri�ards vaicāja, vai tad, ja es piezvanītu vēlreiz un piedāvātu papildu samaksu, viņi dotu mums to galdiņu?

Viņa sapņoja, ka bija majas kopa ar ģimeni tur bija vecāki, brālis, mazā māsiņa. Visi bariņā stāvēja viesistabā un lūkojās uz viņu. Viņi bija ļoti bāli un norūpēju�ies. Mamma Por�ija noglaudīja Dorai vaigu un teica, ka viņai draudot briesmas. Dora sapnī iesmējās un teica, ka pati zinot. Nē, nē mamma pakratīja galvu �ajā mirkli tu esi ap�draudēta. Tie�i �ajā mirklī.

Dora atvēra acis. Klusu klusītiņām atvērās durvis. Viņa aizturēja elpu. Tikko dzirdami soļi uz akmens grīdas. Varbūt viņi mani neie�vēros viņa domāja. Varbūt viņi tūlīt ies prom. Un vēl viņa izmisīgi nodomāja, ka ļoti gribas ēst.

Soļi pēk�ņi apstājās. Viņa zināja, ka ir labi noslēpusies zem avī�u un lupatu kaudzes. Un bija jau arī iespējams, ka ienācējs nemaz ne�meklē viņu. Varbūt viņ� var dzirdēt manus sirdspukstus? viņai ie�āvās prātā. Soļi tuvojās, un viņa zināja, kas būtu jādara, un tas viņu �ausmināja. Kāds norāva avī�u un lupatu skrandas nost, un viņa ieraudzīja sev pretī trulu, gludu ģīmi, kas atņirdzās ne�ēlīgā smaidā. Dora apmetās uz sāniem un �āvās aug�ā, un asmens, kas bija notēmēts pret viņas krūtīm, skāra plecu.

Vēl pirms brī�a viņa bija domājusi, ka nespēs to izdarīt. Viņa neti�cēja, ka varētu būt tik drosmīga vai tik pārbijusies, vai tik izmisusi, lai uzdro�inātos ta darīt. Bet viņa grūda vienu roku pret sve�inieka krū�tīm, un tās atvērās�

Viņ� iegārdzās un uzkrita Dorai virsū. Viņ� bija slapj� un lipīgs; Dora kārpīdamās atbrīvojās no vīrie�a svara un izstreipuļoja no telpas.

Sānu tunelī tikusi, viņa mēģināja atgūt elpu, atspiedās ar muguru pret sienu un stāvēja tur, saraustīti kampdama gaisu. Viņas spēki bija galā cīņa ar sve�inieku bija paņēmusi pēdējos. Plecs bija sācis pulsēt. Nazis, viņa nodomāja. Bet nu viņa bija dro�ībā.

Ak vai, ak vai, pa labi no Doras atskanēja balss. Viņa ir iz�dzīvojusi, mister Ros. Kas to būtu domājis, mister Vandemār! Ru�nātāja balss izklausījās kā pilo�as, pelēkas gļotas.

Es arī to nebūtu domājis, mister Krup, � atsaucās dobja balss Dorai kreisajā pusē.

Kāds mēģināja uz�ķilt uguni.

�ā vai tā, misters Krups teica, acīm spīgojot tumsā kādu ga�balu virs zemes, viņa mūs nepārdzīvos.

Dora saņēmās un spēcīgi iespēra viņam pa cirk�ņiem. Tad sako�poja visus spēkus un, ar labo roku pieturēdama asiņojo�o plecu, metās bēgt.

Dik?

Ri�ards ar roku atgaiņājās no traucētāja. Viņ� gandrīz jau bija atguvis varu pār dzīves straumi. Vēl tikai mazu brītiņu, un�

Gerijs sauca vēlreiz. Dik? Pulkstenis ir pusseptiņi.

-����� Cik?\ Papīri, troļļi un rakstāmie tika salidināti portfeli. Ri�ards aizcirta to ciet un metās skriet.

Skriedams viņ� mēģināja uzvilkt mēteli. Arī Gerijs rik�oja lī�dzi. Nu, kā paliek ar to pasēdē�anu �ovakar? viņ� jautāja.

Ri�ards uz brīdi apstājās. Ja kāds reiz nolemtu, viņam ie�āvās prātā, iekļaut juceklīgumu Olimpisko spēļu sarakstā, viņ� noteikti tajās pārstāvētu Lielbritāniju.

Gerij, viņ� sacīja, piedod. Es visu sa�akarēju. �ovakar man jāsatiek D�esika. Mums jāiet vakariņās ar viņas bosu.

-����� Ar misteru Stoktonu? No Stoktoniem? Ar to Stoktonu?

Ri�ards pamāja ar galvu. Viņi lēk�oja lejup pa kāpnēm. Esmu

pārliecināts, ka jums būs jauks vakariņ�, Gerijs ne pārāk sirsnīgi no�teica. Un ko dara �Radījums no Melnas lagūnas�?

-����� Viņu sauc D�esika no Ilfordas, Gerij. Un viņa ir manas dzīves gai�ums un prieks, paldies, ka pajautāji. Viņi bija nonāku�i pirmā stāva vestibilā; Ri�ards iebelza ar roku pa automātiskajām durvīm, kas kā par spīti nevērās vaļā.

Ir jau pāri se�iem, mister Meihjū, sacīja ēkas apsargs Fid�iss. Jupis jāparakstās �urnālā.

-����� Nē, nav vajadzīgs, Ri�ards teica, ne pie viena konkrēti nevērsdamies. Es patie�ām varu bez tā iztikt.

Fid�iss viegli smar�oja pēc kaut kādas medicīniskas ziedes. Bau�moja, ka viņam piederot teju enciklopēdiska pornogrāfisku bildī�u ko�lekcija. Durvis viņ� sargāja ar uzcītību, kas gandrīz jau robe�ojās ar vājprātu. Nepagāja ne vakars bez ba�ām par visu iestādes datorsis�tēmu, divu dabīgo palmu un direktora Eksminstcras paklāja dro�ību.

Tad jau tie dzērieni būs jāatliek uz kādu citu reizi?

Piedod, Gerij. Vai pirmdien tu būtu ar mieru?

Protams pirmdiena būtu pa�ā laikā. Nu tad līdz pirmdienai.

Misters Fid�iss pārbaudīja viņu parakstus �urnālā, un, atvieglots, ka viņiem līdzi nav ne datoru, ne palmu puķu podos, ne direktora paklaja, viņ� piespieda kādu pogu zem galda, un durvis beidzot atvērās.

Durvis, Ri�ards novilka.

Pazemes eja krustojās ar �ķērsejām un sazarojās. Viņa izvēlējas ceļu uz labu laimi un skrēja � brī�am pustupus, brī�am klūpot un taustoties. Viņai pa pēdām sekoja misters Krups un misters Vandemārs, tikpat mierīgi un apmierināti kā Viktorijas laika augstmaņi, kas dodas uz izstādi �Crystal Palace� ēkā Haidparkā. Nonākot krustcelēs, misters Krups pietupās, sameklēja tuvāko asins pilieniņu, un sekoja tā norādī�tājā virzienā. Viņi bija kā hiēnas, kas nogurdina medījumu. Viņi varēja gaidīt. Laika viņiem bija atliku likām.

Veiksme pārmaiņas pēc bija Ri�arda pusē. Viņ� noķēra melnu takso�metru, kam pie stūres sēdēja pavecāks virs, kur� prata ceļā uz Ri�arda māju pusi iegriezties tādās �ķersielās, kādas Ri�ards vispār nebija pa�manījis; �oferis, nopriecājies, ka dabūjis tādu īstu, dzīvu un angliski runājo�u pasa�ieri, vienā laidā runāja Ri�ards bija ievērojis, ka Lon�donas taksisti alla� bez apstājas runā, vecais vīrs paguva izskaidrot satiksmes problēmas Londonā, izstāstīt, kā vislabāk cīnīties ar nozie�dzību un pavēstīt dienas asākos politiskos notikumus. Ri�ards izlēca no ma�īnas, attapies atstāt dzeramnaudu, ta�u neattapies neatstāt portfeli; par laimi, viņ� paguva noplātīties gar vadītāja durvīm, vēl pirms auto bija nogriezies uz galveno ielu. Atguvis portfeli, Ri�ards metās aug�up pa kāpnēm uz dzīvokli. Tikko ienācis priek�namā, viņ� steidzīgi vilka nost drēbes; portfelis pārlidoja pāri istabai, un tā saturs izgāzās uz dīvāna. Ri�ards izņēma no kabatas atslēgas un rūpīgi nolika uz priek�nama galdiņa, lai noteikti atcerētos tās paņemt.

Viņ� iebrāzās guļamistabā. Pie durvīm atskanēja zvans. Veicis trīs ceturtdaļas no ceļa, kas nepiecie�ams iekļū�anai labākajā uzvalkā, Ri�ards pieliecās pie atbildētāja.

Ri�ard? Te D�esika. Ceru, ka tu esi gatavs.

Jā. Protams. Gaidi turpat lejā, es nāku. Viņ� steig�us uzrāva mēteli un joņoja laukā no dzīvokļa, spēcīgi aizcirzdams durvis. D�e�sika viņu gaidīja lejā pie kāpnēm. Viņa parasti gaidīja tie�i tur. D�esi�kai nepatika Ri�arda dzīvoklis tas viņai lika asi izjust pa�as sievi��ķību. Ri�arda miteklī alla� pastāvēja iespēja nejau�i ieraudzīt kaut kur nomestu netīru veļu, nemaz nerunājot par zobu pastas piku�iem un traipiem uz izlietnes malām. Nē, Ri�arda apartamenti nepavisam nebija D�esikas gaumē.

D�esika bija ļoti skaista tik ļoti, ka Ri�ards palaikam pieķēra sevi raugāmies viņā un prātojam, kā gan �ī meitene ar viņu vispār ielaidu��ies. Un, kad viņi mīlējās to viņi darīja D�esikas dzīvokli smalkajā Kensingtonā, misiņa gultā ar svaigiem, baltiem linu palagiem (D�e�sikas vecāki bija pateiku�i, ka kokvilnas palagi ar gumijām galos esot dekadentiski) vēlāk, guļot tumsā, D�esika mēdza viņu cie�i apskaut, garajām, brūnajām cirtām pārklājot viņa krūtis, un �ukstēt, cik ļoti viņu mīl, un viņ� tad �ukstēja, ka arī ļoti mīl un ka alla� gribējis būt ar viņu kopā, un viņi abi tam no visas sirds licēja.

� Saki nu paldies, mister Vandemar. Viņa sāk piekust. Sāk gan piekust, mister Krup.

Viņa dro�i vien zaudējusi daudz asiņu, mister V. Daudz jauku, saldu asiņu, mister K. Jauku, svaigu asiņu. Nu jau vairs nav ilgi.

Kabatas nazim atveroties, atskanēja sauss, vientuļ� un ļauns klik�ķis.

Ri�ard? Ko tu tur dari? D�esika jautāja.

-���� Neko, D�esika.

Tu ta�u nebūsi atkal aizmirsis atslēgas?

Nē, D�esika. Ri�ards kāpa lejup pa kāpnēm, taustīdamies pa kabatām, un pēdīgi iegremdēja rokas mēteļa kabatās.

-� �ovakar, tiekoties ar misteru Stoktonu, tev jāņem vērā ne vien tas, ka viņ� ir ļoti ievērojams vīrs, D�esika klāstīja. Tev jāiegaumē arī, ka viņ� ir pilnīgi pārliecināts par savu taisnību.

Nevaru vien sagaidīt, kad viņu beidzot ieraudzī�u, Ri�ards novilka.

-���� Kas tas bija, Ri�ard?

-����� Nevaru vien sagaidīt, Ri�ards sacīja jau mazliet mo�ākā balsī.

Nu lūdzu, pasteidzies, D�esika skubināja. Viņai apkārt jau

veidojās tāda aura, ko ap mazāk sievi�ķīgu būtni varētu raksturot ka nervozu. Mēs nedrīkstam likt misteram Sloktonam gaidīt.

Nē, D�esa.

-� Nesauc mani ta, Ri�ard. Es necie�u mīļvārdiņus. Tie tik ļoti sa�groza vārdus.

Vai jums nav sīknaudas? No vārtrūmes viņus uzrunāja kāds virs ar dzeltenpelēku bārdu un tum�ām, izdzisu�ām acīm. Viņam uz krūtīm, pakārts nospuru�ā striķi, karājās ar roku rakstīts vēstījums visiem, kam dotas acis redzēt ka viņ� ir bezpajumtnieks un ka viņam nav ko ēst. Lai to parādītu, uzraksts nebija vajadzīgs; Ri�ards, roku kabatā iebāzis, taustījās pec kāda naudas gabala.

-� Ri�ard, mums nav laika, atgādināja D�esika, kura alla� bija gatava ziedot un piedalīties labdarības akcijās. Es gribu, lai tu atstāj labu iespaidu, mans topo�ais līgavaini. Tam ir milzīga nozīme, lai nākamais vīrs vai sieva atstātu labu iespaidu. Tad D�esikas seja savilkās smaidā un viņa uz brīdi apskāva Ri�ardu, sacīdama Ak, Ri�ard! Es patie�ām tevi mīlu. Tu ta�u to zini, vai ne?

Ri�ards pamāja ar galvu; viņ� patie�ām to zināja.

D�esika ieskatījās pulkstenī un pielika soli. Ri�ards slepus pameta vienas mārciņas monētu uz vārtrūmē stāvo�ā vīra pusi vīrs noķēra naudu mezglainajā rokā.

Ar vietu rezervē�anu ta�u viss bija kārtībā, vai ne? D�esika vaicāja. Un Ri�ards, kur� nebija diezko labs melotājs situācijās, kad sa�skārās ar tie�u jautājumu, atteica vien: Ak!

Viņa bija devusies pa nepareizu ceļu gaitenis pēk�ņi atduras pret ķieģeļu sienu. Parasti Dorai �ādas vietas apstāties nelika, bet tagad viņa bija tik pārguru�i no bada un sāpēm� Viņa piespiedās pie sienas un sajuta pie vaiga ķieģeļu raupjumu. �agodamās un rīstīdamās, viņa mēģināja nomierināt satrakoto elpu. Labā roka bija nosalusi, kreisā kļuvusi nejūtīga. Viņa nespēja turpināt ceļu. Pasaule piepe�i �ķita ļoti tāla un sve�a. Dorai gribējās palikt tepat, apgulties, aizmigt un gulēt simt gadu.

-����� Ak, kāds prieks manai melnajai dvēselītei! Mister Vandemār, vai jūs redzat to pa�u, ko es? tepat blakus ieskanējās salda balss; viņi bija daudz tuvāk, nekā Dorai bija licies.

-����� Es ar savu nieka actiņu samanu, ka te ir kāds, kur��

Drīz būs miris, mister Krup, attrauca dobja balss kaut kur virs Doras galvas.

-����� Mūsu vadonis būs apmierināts.

Meitene saņēma kopa visus dvēseles spēkus un visu, ko vien sāpju un baiļu pārņemtajā ķermeni spēja atrast. Viņa bija nomocījusies un iztuk�ota, un nebija vairs ne laika, ne spēka, ne vietas, kurp do�ties. -Ja tās ir pēdējās durvis, ko atveru, viņa lūdzās Templim un

Arkai, lai tās veras uz labu� lai tieku� kaut kur� dro�ībā. Pie kāda� viņa nesamaņā piebilda.

Bridi pirms saļim�anas viņa mēģināja atvērt durvis. Pazūdot tumsā, viņa iztālēm dzirdēja Krupa balsi. � Nolāpīts un nolādēts, viņ� auroja.

D�esika ar Ri�ardu steidzās uz restorānu. Viņa turējās Ri�ardam elkonī un klidzināja tik a�i, cik vien kurpju papē�i atļāva. Ri�ardam nācās pielikt soli, lai turētu līdzi. Ceļu izgaismoja laternas un veikalu skatlogi. Vienā ietves pusē sākās mūris, aiz kura slējās tuk�i, draudīgi ires nami.

-������ Tu patie�ām gribi teikt, ka piedāvāji viņiem piecdesmit dolāru par galdiņa rezervē�anu? Tu esi idiots. Ri�ard, teica D�esika, tum�a�jam acīm neganti zibsnījot.

-����� Viņi bija pazaudēju�i manis rezervēto vietu kartīti. Un teica, ka visi galdiņi esot aizņemti.

Augstais mūris atbalsoja viņu soļu troksni.

Dro�i vien, apsēdinās mūs kaut kur pie virtuves, � D�esika �ņā�ca. Vai pie durvīm. Vai tu pateici, ka gaidāms misters Stoktons?

-����� Jā, � Ri�ards atteica.

D�esika nopūtās. Viņa rāva Ri�ardu uz priek�u, līdz gabaliņu tālāk sienā atvērās durvis, un uz ietves izstreipuļoja cilvēks. Tas ļodzīdamies pastāvēja vienu �ausmino�i garu mirkli un sabruka uz bruģa. Ri�ards nodrebēja un palēnināja soli. D�esika mēģināja raut viņu tālāk.

-����� Un tātad, kad tu runā ar misteru Stoktonu, atceries nepār�trauc viņu. Un nekādā gadījumā neiebilsti viņam nepatīk cilvēki, kas runā pretī. Un, kad viņ� joko, smejies. Ja tu nesaproti, vai tas, ko viņ� saka, ir joks vai nav, skaties uz mani. Es tad� mmm� pabungo�u ar pirkstiem pa galdu.

Viņi bija pienāku�i klāt uz ietves sagumu�ajam stāvam. D�esika pārkāpa pāri sagumzītajam murskulim. Ri�ards noelsas: D�esika?

-����� Tev taisnība. Viņ� vēl nodomās, ka man ir garlaicīgi, viņa ap�cerīgi noteica. � Es zinu, D�esika dzīvespriecīgi turpināja, Kad viņ� jokos, es pabraucī�u auss ļipiņu.

-����� D�esika? Ri�ards nespēja noticēt, ka viņa nav ievērojusi tepat pie kājām guļo�o cilvēku.

Kas ir? viņai ari nepatika, ka viņu pārtrauc.

-����� Skaties.

Viņ� noradīja uz ietvi. Pakritu�ais gulēja ar seju pret zemi; saskatīt varēja vienīgi noplīsu�o drēbju stērbeles, kurās nabags bija ievīstījies. Jā. Es redzu. Ja tu pievērsīsi viņiem uzmanību, viņi vienā jaukā dienā atnāks visi uzreiz. Viņiem visiem ir mājas, ka es tev saku. Kad viņa izgulēs dzērumu, viņa piecelsies un dosies tālāk, par to esmu dro��a. Viņa? Ri�ards palūkojās lejup. Tā tie�ām bija meitene. D�esika turpināja iesākto: Tātad, es sacīju misteram Stoktonam, ka mēs� Ri�ards pietupās, lai tuvāk aplūkotu meiteni. Ri�ard! Ko tu dari!

-����� Viņa nav piedzērusies, Ri�ards teica. Viņa ir ievainota.

Viņ� palūkojās uz saviem pirkstiem. Viņai tek asinis.

D�esika paskatījās uz viņu no aug�as samulsusi un nervoza. Mēs nokavēsim, viņa piezīmēja.

-����� Viņai tek asinis.

D�esika pameta skatu uz nokritu�o meiteni. Prioritātes Ri�ar�dam nebija prioritā�u.

-����� Ri�ard, mēs nokavēsim. Gan kāds cits nāks garām. Kāds cits viņai palīdzēs.

Meitenes seja bija no�ķiesta ar dubļiem, un drēbes mirka asi�nīs. Viņai tek asinis, Ri�ards vienkār�i noteica. Tādu izteiksmi drauga sejā D�esika redzēja pirmoreiz.

-����� Ri�ard, � viņa draudīgi ieteicās, bet tad saminstinājās un nolē�ma piedāvāt kompromisu. Piezvani uz 999 un izsauc ātros. Nu, �igli!

Meitene pēk�ņi atvēra acis milzīgas un baltas sīkajā, asinīm un dubļiem notrieptajā sejā. Uz slimnīcu, lūdzu, nevajag. Viņi mani at�radis. Paslēpiet mani kaut kur. Lūdzu, meitene vājā balsī sacīja.

Tu esi ievainota. Ri�ards teica. Ar acīm viņ� meklēja durvis, pa kurām meitene bija iznākusi, bet redzēja tikai neskartu, taisnu ķie�ģeļu mūri. Viņ� uzmeta acis meitenes sagumu�ajam ķermenītim un jautāja Kāpēc tu negribi uz slimnīcu?

-����� Palīdziet! meitene no�ukstēja un aizvēra acis.

Viņ� vēlreiz jautāja, kāpēc viņa nevēlas doties uz slimnīcu. �oreiz atbildes nebija nemaz.

Kad tu zvani ātrajiem, nesaki savu vārdu, D�esika piekodi�nāja. � Viņi var likt tev liecināt vai vēl ko, un tad mēs nokavēsim� Ri�ard! Ko tu dari!?

Ri�ards bija pacēlis meiteni uz rokām un piespiedis sev klāt. Viņa bija neticami viegla. Es aizvedī�u viņu uz savu dzīvokli, D�esa. Es nevaru viņu te atstāt. Pasaki misteram Stoktonam, ka man ļoti �ēl, bet ka noticis nelaimes gadījums. Es zinu, ka viņ� sapratīs.

�� Ri�ard Oliver Mcihjū, D�esika vēsi sacīja. Liec to meiteni zemē un nāc �urp tūliņ pat. Vai arī saderinā�anās kop� �ī brī�a tiek atcelta. Es tevi brīdinu!

Ri�ards juta asiņu lipīgo siltumu sūcamies cauri kreklam. Da�reiz, viņ� nodomāja, nav citas izejas. Viņ� devās prom pa trotuāru, atstā�dams aiz muguras rūgti raudo�u D�esiku.

Ri�ards gāja taisni uz priek�u, ne mirkli neapstādamies pat ne domās. �ķita, ka viņ� nespētu apstāties pat, ja gribētu. Kaut kur saprāta stūrī vēl sēdēja normālais, prātīgais Ri�ards Meihjū, kur� klusi norādīja, cik tas ir smieklīgi un ka viņam būtu vajadzējis izsaukt poli�ciju un ātros, un ka ir bīstami cilāt ievainotu cilvēku, un ka viņ� tikko ne pa jokam aizvainojis D�esiku; ka viņam �onakt būs jāguļ uz dīvāna un ka pa�laik viņ� sabojā savu labāko uzvalku; ka meitene briesmīgi o�� ta�u Ri�ards ietiepīgi lika soli pie soļa un gāja, neievērodams nedz pretimnācēju izbrīnītos skatienus, nedz sāpes mugurā un cie�i ap meiteni sakrampētajās rokās. Pēc brī�a viņ� jau devās iek�ā pa savas mājas durvīm, uzkāpa aug�ā pa kāpnēm un pie dzīvokļa durvīm ap�tvēra, ka atslēgas tie�ām atstājis priek�namā uz galdiņa.

Meitene pastiepa dubļaino roku, un durvis atvērās.

Es nekad nebūtu domājis, ka mani iepriecinās atslēga, kas neaiz�veram līdz galam, Ri�ards nodomāja, nesdams meiteni iek�ā. Viņ� ar kāju aizvēra durvis, ienesa meiteni guļamistabā un apguldīja viņu. Ri�arda krekls priek�pusē bija asinīm piemircis.

Meitene bija pusnemaņā acis ciet, bet plaksti raustījās. Ri�ards novilka viņai ādas jaku. No kreisās rokas aug�delma līdz plecam stie�pās griezta brūce. Ri�ardam aizrāvās elpa. Paklau, es tomēr iz�sauk�u ārstu, viņ� klusītēm teica. Vai tu mani dzirdi?

Meitene atvēra platas, baiļpilnas acis. Lūdzu, nē. Tāpat sadzīs. Nav tik traki, kā izskatās. Man tikai jāpaguļ. Lūdzu, nevajag ārstu.

-����� Bet tava roka tavs plecs ir�

Būs labi! Līdz rītam sadzīs. Lūdzu! tas jau bija mazliet vairāk nekā �uksts.

-����� Nu ko, es ceru, ka tā būs labi, Ri�ards piekāpās un, ļaudams atkal ierunāties veselā saprāta balsij, jautāja, paklau, vai vari man pateikt�

Bet meitene jau bija aizmigusi. Ri�ards sameklēja skapī vecu lakatu un cie�i nosaitēja meitenei kreiso aug�delmu un plecu; Ri�ards nevēlē�jās, lai meitene noasiņo viņa gultā, vēl pirms izdodas sadabūt ārstu. Pabeidzis pārsiet plecu, Ri�ards uz pirkstgaliem izgāja no guļam�istabas. Viņ� apsēdās viesistabā uz dīvāna, ieslēdza televizoru un prā�toja, ar ko tas viss vēl beigsies.

viņ� atrodas dziļi P a z E m E. Kaut kādā tunelī vai kana�lizācijas �ahtā. Brī�am uzplaiksnās gaisma, drīzāk pastiprinot tumsas radīto iespaidu, nekā mazinot to. Viņ� nav viens. Viņam līdzās iet vēl citi, bet nevar saskatīt viņu sejas. Viņi visi sāk skriet, dubļiem un dūņām �ķīstot uz visām pusēm. No aug�as krīt ūdens piles, kas tumsā mirdz kristālskaidras.

Viņ� nogrie�as ap stūri, un tur saskrienas ar briesmoni.

Tas ir milzīgs. Ar savu ķermeni viņ� aizņem visu �ahtas eju. Bries�monis noliec smago galvu, no platajām nāsīm un sarainā ķermeņa vēsajā gaisā ceļas balti garaiņi. Kaut kāds kuilis, viņ� vispirms nodomā, bet pēc mirkļa saprot, ka neviens kuilis nevar sasniegt tādus apmērus. Briesmonis ir tik liels kā bullis, kā tīģeris, kā vērsis.

Milzenis nenovēr� no viņa ne acu; viņ� satver zobenu un ceļ to aug��up veselu mū�ību. Pacēlis zobenu, viņ� paskatās uz savu roku, un saprot, ka tā vairs nav viņa roka, bet gan spalvām apaugusi ķetna ar līkiem zvēra nagiem.

Tobrīd sarosās arī briesmonis.

Viņ� met tam ar �ķēpu, bet ir jau par vēlu, un briesmoņa ilknis aiz�ķer viņa sānu. Viņ� jūt savu dzīvību aizplūstam dūksnājā un saprot, ka ir uz mutes iegāzies ūdenī; ūdens pamazām kļūst sarkans no bieza�jiem asins �ļācieniem. Viņ� mēģina kliegt, bet mutē sagā�as dubli, un asiņains ūdens, un visu ķermeni pārņem sāpes�

-����� Redzēji sliktu sapni? meitene vaicāja.

Saraustīti elpodams, Ri�ards uzrāvās dīvānā sēdus. Aizkari vēl ar�vien bija aizvilkti, dega gaisma, un televizors joprojām �ņāca, bet pēc blāvās gaismas strēles, kas spiedās iek�ā pa aizkaru spraugu, Ri�ards noprata, ka ir rīts. Viņ� pasniedzās pēc pults, kas bija iekritusi dīvāna �ķirbā, un izslēdza televizoru.

-��� Jā, viņ� atteica. Tā varētu teikt.

Ri�ards izberzēja no acīm miegu un, uzmetis sev �iglu skatu, ar at�vieglojumu konstatēja, ka ir vismaz novilcis kurpes un �aketi, pirms licies gulēt. Krekla priek�puse bija vienos dubļos un sakaltu�ās asinīs. Mazā bezpajumtniece neko neteica. Viņa izskatījās briesmīgi mei�tenes bālums bija saskatāms pat cauri netīrumu kārtai. Viņa bija pavi�sam sīciņa. Mugurā meitēns bija savilcis vienu drēbju kārtu pār otru visādas dīvainas jakas, vecas samta bikses, dubļainas me�ģīnes viss caurumu caurumos, caur kuriem bija samanāmi vēl citi savādi apģēr�ba gabali. Ri�ards nodomāja, ka viņa izskatās tā, it kā naktī būtu ap�laupījusi Viktorijas un Alberta muzeja modes nodaļu un savilkusi mu�gurā visu, kas gadījies pa ķērienam. Viņas īsie mati bija saķcpu�i, bet �ķita, ka tie varētu būt tum�i sarkani.

-���� Tu jau esi aug�ā, Ri�ards noteica.

Kā grāfiste �ī ir? meitene vaicāja. � Kam pieder lēnis?

-���� Hmm. Ko, lūdzu?

Meitene aizdomīgi palūkojās visapkārt. Kur es esmu?

-����� Ņūtona nami, Mazā Kemdenstrita� viņ� apstājās teikuma vidū. Meitene bija atvērusi aizkarus un samiedza acis vēsajā dienas gaismā. Pēc mirkļa viņa blenza laukā pa Ri�arda logu, aiz kura pa�vērās visai ikdieni�ķs skats � ma�īnas, autobusi, cie�i cita pie cilās piespiedu�ās bodītes: maiznīca, aptieka, dzērienu veikals. Meitene lūkojās lejup pla�i ieplestām acīm.

-����� Es esmu Aug�londonā, viņa smalkā balstiņā sacīja.

Jā, tu esi Londonā, Ri�ards teica, prātodams, ko viņa doma ar aug�u. Man liekas, ka tu vakar biji pamatīgā �okā. Tā brūce tev uz pleca ir diezgan briesmīga. Viņ� gaidīja, ka meitene kaut ko sacīs un skaidros, bet viņa aizvien lūkojās pa logu uz autobusiem un veikaliem. Ri�ards turpināja: Es, ē, atradu tevi uz ietves. Tu biji vienās asinis.

-����� Par to tu neuztraucies, meitene nopietni sacīja. Tās lielāko�ties nebija manējās.

Viņa ļāva aizkaram pa�am aizkrist ciet un sāka raisīt sev no pleca nost apsēju, kas negribīgi kārtu pa kārtai lobījās vaļā. Meitene apska�tīja ievainojumu un saviebās. Mums būs ar �ito kaut kas jādara, viņa noteica. Tu varēsi man palīdzēt?

Ri�ardu pamazām pārņēma viegla panika. Es īsti nesaprotu neko no tām pirmās palīdzības lietām, viņ� stomījās.

-����� Lai nu paliek, meitene teica, ja tev pietrūkst du�as, pietiks, ja pieturēsi marli un sasiesi, kur es nevarē�u aizsniegt. Tev ta�u ir marle, vai ne?

Ri�ards pamāja ar galvu. Ak, jā, � viņ� atbildēja, pirmās palī�dzības nodalījumā. Vannas istabā, skapītī zem izlietnes. To pateicis, viņ� iegāja guļamistabā un pārģērbās, prātodams, vai kreklu jelkad iz�dosies izmazgāt (viņa labāko, D�esikas dāvināto kreklu, ak kungs, viņa spertu zemes gaisā, �ito redzot!).

Asiņainais ūdens viņam kaut ko atgādināja, �ķiet, kādu sen redzētu sapni, bet Ri�ards nekādi nespēja skaidri atminēties, kāds tas bijis. Viņ� parāva aizbā�ņi, izlaida no izlietnes ūdeni un ielēja tīru, �oreiz pievienodams arī dezinfekcijas līdzekli; tā asā un medicīniskā smaka �ķita izgaisinām vakardienas notikumu un Ri�arda vie�ņas dīvainību. Meitene pieliecās, un Ri�ards skaloja viņas plecu ar siltu ūdeni.

Ri�ards patiesībā nebija ne uz pusi tik mazdū�īgs, kā viņam �ķita. Pareizāk sakot, viņ� baidījās no asiņainām ainām ekrānā, ar iedves�mu radīts zombija tēls vai pat detaļās precīzs ārstu dzīves seriāls varēja viņu novest līdz tādam stāvoklim, kad viņ�, stūrī ierāvies ar rokām aiz�sedzis acis murmina: �Pasakiet, kad �ī aina ir galā!�. Ta�u, kad bija darī�ana ar īstām asinīm un īstām sāpēm, viņ� vienkār�i ķērās pie lietas. Viņi iztīrīja brūci, kas tagad �ķita mazāka nekā vakar vakarā, pārsēja to, un meitēns visu �īs procedūras laiku turējās godam un nemaz nedīdījās. Ri�ards prātoja, cik gan viņai varētu būt gadu, un kā viņa varētu izskatīties bez kosmētikas un netīrumu kārtas, un kādēļ viņa dzīvo uz ielas, un�

Kā tevi sauc, viņa ievaicājās.

Ri�ards. Ri�ards Meihjū. Diks. Meitene palocīja galvu, kā apstiprinot, ka paturējusi to atmiņā. Atskanēja durvju zvans. Ri�ards palūkojās uz netīrību vannas istabā, uzmeta skatu meitenei un mēģi�nāja iedomāties, kā uz to varētu paraudzīties cilvēks no malas. Tāds kā, piemēram� Ak kungs, Ri�ards noelsās, aptverdams ļau�nāko. � Varu derēt, ka tā ir D�esa. � Avārijas seku kontrole. Seku kon�trole. Paklau, viņ� pievērsās meitenei, � tu paliec �eit.

Viņ� aizvēra vannas istabas durvis un izgāja priek�nama. Atvēris iek�durvis, Ri�ards atviegloti uzelpoja. Tā nebija D�esika. Bet kas tie tādi bija? Mormoņi? Jehovas liecinieki? Policija? Nevarēja saprast. Lai nu kā, aiz durvīm stāvēja divi vīri.

Abi vīri bija ģērbu�ies melnos uzvalkos � mazliet netīros, nedaudz saburzītos, un pat Ri�ards, kuram nebija iemesla uzskatīt sevi par mo�des pazinēju, ievēroja uzvalku visai dīvaino piegriezumu. Izskatījās, it kā tos pirms divsimt gadiem būtu �uvis drēbnieks, kur� dzirdējis mūs�dienu uzvalka aprakstu, bet nekad tādu nav redzējis. Vīles un deko�ratīvās no�uves izskatījās pagalam greizas.

Lapsa un vilks, Ri�ards nevil�us nodomāja. Vistuvāk durvīm stāvēja lapsai līdzīgais vīrs. Viņ� bija mazliet īsāks par Ri�ardu, un viņam bija gari, taisni, spilgti rudi un taukaini mati un bālgana sejas krāsa. Ri�ardam atverot durvis, viņ� plati, tomēr ar mirkļa nokavē��anos, pasmaidīja, atklājot skatu uz muti, kas līdzinājās izdemolētai kapsētai. Labu �o rītu, jums, ak cienītais, lapsīgais sacīja tādā skaistā un brīni�ķā dienā.

-���� Aha. Sveiki, Ri�ards atbildēja.

-����� Mums ir radies viens delikātas dabas jautājums, uz ko mēs meklējam atbildi, staigādami no vienām durvīm pie otrām. Vai ļausiet ienākt?

Nu, patiesību sakot, �is gan nav pārāk piemērots brīdis, Ri�ards sacīja un pēc mirkļa pajautāja: Jūs esat no policijas? Otrs atnācējs, gar� vīrs ar īsi apgrieztiem, iesirmiem matiem tas, kuru Ri�ards domās bija nodēvējis par vilku, stāvēja īsākajam aiz muguras un turēja pie krūtīm piespiestu papīru �ūksni. Līdz �im viņ� bija klu�sējis, stāvēdams tāds milzīgs un vienaldzīgs, bet nu iesmējās zemu, ne�patīkamu un piesmaku�u smiekliņu. �ajos smieklos bija kaut kas indīgs.

-����� No policijas? Mēs diem�ēl nevaram apstiprināt �o jauko pieņē�mumu, sacīja īsākais. Karjera likuma un kārtības sargātāju lomā, kas gan ir neap�aubāmi valdzino�a, tomēr nav ierakstīta tajās kārtīs, ko Fortūnas madāma iedalījusi man un manam brālim. Nē, mēs esam visai parasti pilsoņi. Atļaujiet iepazīstināt. Es esmu misters Krups, un �is d�entlmenis ir mans brālis, misters Vandemārs.

Tic bija visat�ķirīgākie brāļi, kādus Ri�ards jebkad bija redzējis. Viņ� vispār neko tamlīdzīgu iepriek� nebija redzējis. Brāļi? Ri��ards jautāja. Vai jums nevajadzētu būt vienam uzvārdam?

Esmu aizkustināts. Kas par prātu, mister Vandemār! Viltībā un dzēlībā galvastiesu pārāks par citiem. Da�i te ir tik trāpīgi, īsākais atbildēja, tik strauji pasniegdamies uz Ri�arda pusi, ka ar pirkstiem gandrīz iebakstīja viņam sejā, ka glu�i vai bailes uztrāpīties uz na�a. Ri�ards nevil�us pakāpās atpakaļ. Vai drīkstam ienākt? misters Krups vaicāja.

-����� Ko jūs vēlaties?

Mēs meklējam savu māsu, Krups teica un nopūtās. Varēja just, ka viņ� uzskata to par varen skumju nopūtu. Kaprīzu un stūr�galvīgu bērnu ar stingru gribu, kur� nupat nolēmis salauzt mūsu na�baga atraitnes māmuļas sirdi.

� Aizmuka no mājām, � misters Vandemārs klusi paskaidroja. Viņ� iespieda Ri�ardam rokā vienu no kopētajām lapām. Viņa ir drusku� jokaina, Vandemārs piebilda un pagrozīja pirkstu pie de�niņiem pla�i pazīstamajā �estā, kam jāapzīmē prāta nepilnība.

Ri�ards palūkojās lapā.

Tur bija rakstīts:

Vai esat redzēju�i �o meiteni?

Zem uzraksta bija neskaidri nokopēta jaunas meitenes fotogrāfija � viņa izskatījās kā tīrāks un mazliet garmataināks tās meitenes variants, kura gaidīja Ri�arda vannas istabā.

Zem fotogrāfijas bija rakstīts:

Atsaucas uz vārdu DorIna.

Ko� un spārdās. Aizbēgusi.

Ziņojiet, ja esat redzēju�i. Griisam viņu atrast.

Piedāvājam atlīdzību.

Zem �ī uzraksta bija pievienots telefona numurs. Ri�ards vēlreiz palū�kojās uz fotogrāfiju. Tā pavisam noteikti bija tā pati meitene. Nē, viņ� teica, neesmu redzējis. Man ļoti �ēl.

Misters Vandemārs Ri�ardā nemaz neklausījās. Viņ� bija pacēlis galvu un o�ņāja gaisu, it kā saodis ko dīvainu vai nepatīkamu. Ri�ards jau pastiepa roku, lai atdotu Vandemāram lapiņu, bet viņ� ar savu milzīgo stāvu vienkār�i pastūma Ri�ardu malā un vilka gaitā devās iek�ā dzīvoklī. Ri�ards metās viņam pakaļ. Ko jūs atļaujaties! Apstājieties ta�u! Ejiet laukā! Jūs nedrīkstat te nākt! bet misters

Vandemārs jau soļoja taisni uz vannas istabu. Ri�ards cerēja, ka mei�tene � Dorina? būs bijusi (ik attapīga un aizslēgusi vannas istabas durvis. Bet nē Vandemārs nospieda rokturi, un durvis atsprāga vaļā. Vandemārs ieslāja iek�ā, un Ri�ards, juzdamies kā mazs un nevarīgs �unelis, kur� mēģina noķert pastnieka bik�u staru, devās viņam pakaļ.

Vannas istaba nebija no lielajām. 'lajā atradās vanna, klozetpods, izlietne, ziepju gabals, pāris �ampūna pudeļu un dvielis. Pirms da�ām minūtēm, kad Ri�ards bija devies atvērt durvis, viņ� te bija atstājis arī ļoti netīru meiteni, asinīm pie�ķiestu izlietni un izvandītu zāļu skapīti, l'a�u tagad telpa spīdēja un laistījās.

Tajā nebija neviena stūrī�a, kur meitene būtu varējusi noslēpties, ta�u viņas te nebija. Misters Vandemārs izlā�oja no vannas istabas, at�grūda vaļā Ri�arda guļamistabas durvis, un iegāja izpētīt ari to. Es nezinu, ko jūs te meklējat, Ri�ards draudīgi teica, bet ja jūs neaiz�vāksieties no mana dzīvokļa tūlīt pat, es izsauk�u policiju!

Tai mirklī misters Vandemārs, kur� pa�laik pētīja dzīvojamo ista�bu, pagriezās pret Ri�ardu, un Ri�ards piepe�i apjauta, ka nekad nav bijis tik nobijies ne no vienas dzīvas būtnes, kā tagad.

Pēk�ņi ierunājās lapsīgais misters Krups: � Jā, tie�ām, kas gan jums uznācis, mister Vandemār? Varu derēt, ka rūpes par mūsu dārgo mā�eli ir sajauku�as jums prātus. Uz karstām pēdām atvainojieties d�entlmenim, mister Vandemār!

Misters Vandemārs nodūra galvu un, brīdi padomājis, sacīja: Man likās, ka man vajag uz tualeti. Vairs negribas. Atvainojiet.

Misters Krups devās uz ārdurvīm un bīdīja misteru Vandemāru sev pa priek�u. Redziet nu. Jūs ta�u piedosiet mana noklīdu�ā brāļa manieru trūkumu, vai ne? Rūpes par mūsu nabaga mīļo atraitni māti un par māsiņu, kas pa�laik maldās kaut kur Londonas ielās neaprūpēta un neapmīļota, ir viņu pagalam satrauku�as. Bet, par spīti tam, viņ� ir lielisks biedrs, un katrs tādu gribētu sev pie sāniem. Vai ne, manu stipriniek? nu jau viņi abi bija laukā no dzīvokļa un stāvēja kāpņu laukumiņā. Misters Vandemārs neko neteica. Rai�u nomākts viņ� nudien neizskatījās. Krups pagriezās pret Ri�ardu un veltīja viņam vēl vienu lapsīgu smaidu. Jūs mums pateiksiet, ja viņu redzē�siet, viņ� noteica.

Visu labu, Ri�ards sacīja. Viņ� aizvēra un aizslēdza durvis. Un pirmo reizi, kop� dzīvoja �ajā dzīvoklī, Ri�ards izmantoja arī dro�ī�bas ķēdi.

Misters Krups, kur�, tikko izdzirdējis pieminam policiju, bija pārgriezis Ri�arda telefona vadu, sāka prātot, vai tas bija pareizais vads vai ne. Divdesmitā gadsimta telekomunikāciju tehnoloģijas nebija viņa stiprā puse. Krups paņēma no Vandemāra vienu paziņojuma kopiju un pie�lika pie kāpņutelpas sienas. Spļauj! viņ� pavēlēja Vandemāram.

Misters Vandemārs atkraukājās un dū�īgi uzspļāva uz lapas baltās puses. Misters Krups to pieblieza pie sienas blakus Ri�arda durvīm. Lapa acumirklī pielipa un nebija kustināma.

Vai esat redzēju�i �o meiteni? plakāts jautāja.

Krups pagriezās pret Vandemāru. Tu viņam tici?

Viņi sāka kāpt lejup pa kāpnēm. Ne velna, Vandemārs atbil�dēja. Es viņu saodu.

Ri�ards nogaidīja, līdz dzirdēja aizcērtamies kāpņu telpas durvis pāris stāvus zemāk, un jau devās atpakaļ uz vannas istabu, kad priek�namā, Ri�ardu izbiedējot, ļoti skaļi iezvanījās telefons. Viņ� aizlēk�oja atpa�kaļ un pacēla klausuli. Hallo! Ri�ards atsaucās, Klausos! .

Klausulē bija klusums. Toties uz galda blakus telefona aparātam noklik�ķēja automātiskais atbildētājs, un atskanēja D�esikas balss. Tā sacīja: Ri�ard? Te D�esika. Man ļoti �ēl, ka tevis nav mājās, jo �ī būtu bijusi mūsu pēdējā saruna, un man tik ļoti gribējās pateikt to tev pa�am. Ri�ards konstatēja, ka telefons ir pilnīgi mēms. Vads kādu gabaliņu no klausules bija pārgriezts.

-����� Tava vakarējā rīcība mani ļoti dziļi aizskāra, Ri�ard, balss runāja tālāk. Un, kas atliecas uz mani, saderinā�anās ir atsaukta. Un man nav ne mazākās vēlmes nedz atdot tev gredzenu, nedz vispār tevi vēl kādreiz satikt. Visu labu.

Atbildētāja kasetē izbeidzās lente, un iemirgojās maza, sarkana lampiņa.

-����� Sliktas ziņas? meitene jautāja. Viņa stāvēja pie virtuves letes Ri�ardam aiz muguras un ar cie�i pārsaitēto roku ņēma laukā no kār�biņas tējas maisiņus un lika tos krūzēs. Tējkannā vārījās ūdens.

-��� Jā, Ri�ards atteica, ļoti sliktas. Viņ� piegāja pie meitenes un iedeva viņai lapu ar jautājumu �Vai esat redzēju�i �o meite�ni?�. Tā ta�u esi tu, vai ne?

Viņa pacēla uzaci. Tā ir mana fotogrāfija.

-����� Un tevi sauc� Dorina?

Meitene papurināja galvu. Mani sauc Dora, Ri�ardri�ardmeihjūdik. Pienu un cukuru?

Kop� �ī mirkļa Ri�ards jutās galīgi izsists no sliedēm. Vienkār�i Ri�ards, viņ� sacīja, cukuru nevajag. Un pēc brī�a: � Paklau, ja tas nav pārāk personisks jautājums, kas ar tevi īsti notika?

Dora ielēja verdo�o ūdeni krūzēs. Tu to negribi zināt, viņa vienkār�i sacīja.

-����� E, nu labi, atvaino�

-����� Nē, Ri�ard. Tu to patie�ām negribi zināt. Tas tev nenāks par labu. Tu jau tāpat esi darījis vairāk, nekā tev vajadzētu darīt.

Viņa izņēma tējas maisiņus un pasniedza vienu krūzi Ri�ardam. Pastiepies pēc krūzes, Ri�ards attapās, ka aizvien tur roka telefona klausuli. Es ta�u nevarēju tevi atstāt tur guļam.

-����� Tu būtu varējis, Dora atteica, bet tu tā neizdarīji. Dora piespiedās pie sienas un palūkojās laukā pa logu. Ari Ri�ards piegāja pie loga un paskatījās laukā. No maiznīciņas ielas pretējā pusē iznāca Krups un Vandemārs, un skatloga vidū karājās uzraksts �Vai esat

redzēju�i �o meiteni?�.

-����� Vai tie patie�ām ir tavi brāļi? viņ� jautāja.

-����� Lūdzu, Dora nopūtās, kaut brītiņu miera no �itā visa.

Ri�ards malkoja tēju un centās uzvesties tā, it kā viss būtu pilnīgi

normāli. Un kur tad tu pirmīt biji? viņ� jautāja.

-����� Es biju �eit, Dora atbildēja. Paklau, kamēr tie abi vēl te slais�tās apkārt, mums jāpaspēj nodot ziņu kādam� viņa uz mirkli aprā�vās, � kādam, kur� varētu palīdzēt. Es neuzdro�inos bāzt degunu no �ejienes laukā.

-����� Vai tad nav neviena, kam tu varētu piezvanīt, pie kā varētu aiz�iet? Ri�ards jautāja.

Dora izņēma klausuli ar nogriezto vadu Ri�ardam no rokām un pa�ūpoja galvu. � Manus draugus nevar sazvanīt pa telefonu, Dora sērīgi novilka un novietoja klausuli atpakaļ uz aparāta, kur tā palika guļam skumja un nelietojama. Dora piepe�i pasmaidīja a�u, sazvēr�niecisku smaidiņu. Maizes drupa�as, viņa teica.

-����� Kā, lūdzu? Ri�ards pārvaicāja.

Guļamistabas stūrī bija mazs vēdlodziņ�, kas vērās uz mājas pagalma pusi, ar skatu uz jumtu smailēm un lietus ūdens notekām. Dora pakā�pās uz Ri�arda gultas, lai to aizsniegtu, un bārstīja uz palodzes maizes drupa�as. Bet es nesaprotu, Ri�ards nerimās.

Protams, ka nesaproti, viņa piekrīto�i atteica, bet tagad paklusē. � Atskanēja spārnu �vīkstoņa, un pie loga parādījās violeti zaļganas nokrāsas balodis ar mirdzo�u spalvu. Viņ� knābāja nobērtās drupa�as; Dora, izbāzusi pa logu vienu roku, iecēla putnu iek�ā. Tas jocīgi palūkojās uz meiteni, bet nemaz nepretojās.

Viņi apsēdās gultā. Dora iedeva Ri�ardam paturēt balodi, kamēr pati ar ko�i zilu gumiju, ko Ri�ards līdz �im bija licis apkārt elektrības rēķinu kaudzītei, sēja balodim pie kājas zīmīti. Ri�ards pat vissaulai�nākajos laikos nebija diez ko aizrautīgs balo�u audzētājs. � Neredzu tam nekādas jēgas, viņ� komentēja. Tas ta�u nav mājas balodis.

Manuprāt, tas ir parasts Londonas balodis viens no tiem, kas apķēza lorda Nelsona statuju.

-����� Tā arī ir, Dora sacīja. Viņas vaigi bija vairākās vietās saskram�bāti, un netīri sarkanīgie mati izspūru�i; izspūru�i, bet ne savēlu�ies. Un acis� Ri�ards aptvēra, ka nespēj pateikt, kādā krasa ir Doras acis. Tās nebija ne īsti zilas, ne zaļas, ne brūnas, ne pelēkas; tās drīzāk atgā�dināja liesmu apspīdētus dārgakmeņus un brī�am vizmoja ar zaļu, zilu. dzeltenu un pat sarkanu spīdumu, kas mainījās, tiklīdz Dora pakustējās. Viņa uzmanīgi izņēma putnu Ri�ardam no rokām, pacēla to augstāk un ielūkojās putnam acīs. Balodis pie�ķieba galvu un pabo�līja meitenei pretī melnās a�teles. Labs ir, meitene teica un sacī�to pavadīja ar dīvainu skaņu, kas atgādināja balo�u dūdo�anu. La�bi, Krrprr, tagad dodies un sameklē marķīzu de Karabasu. Vai saprati?

Balodis dzidri atgulgoja kaut ko pretī. Atā, dārgumiņ! Nu gan pasteidzies, atceries, tas ir svarīgi� Putns viņu pārtrauca ar diezgan nepacietīgu dūdo�anu. Atvaino, Dora noteica, protams, ka tu pats zini, ko dari. Viņa paņēma putnu un izlaida to laukā.

Ri�ards visā �ai ceremonijā nolūkojās ar zināmu uzjautrināju�mu. Zini ko, izklausījās gandrīz vai tā, it ka viņ� tevi saprastu, Ri��ards teica, noskatoties, kā putns paceļas spārnos un pazūd aiz augstā�ko namu jumtiem.

-����� Liela mui�a, Dora paraustīja plecus. Tagad tikai jāgaida.

Viņa piegāja pie grāmatplaukta istabas stūrī, paņēma �Mensfildas

parka� izdevumu, par kura esamību �ai mājā Ri�ardam nebija ne jausmas, un iegāja dzīvojamā istabā. Ri�ards viņai sekoja. Meitene iekārtojās uz dīvāna un atvēra grāmatu.

-����� Vai tas ir saīsinājums no Dorina? Ri�ards vaicāja.

-����� Kas?

Tavs vārds?

-����� Nē. Tā ari ir Dora.

-����� Kā to raksta?

D-o-r-a. Līdzīgi, kā, izrunā vārdu door[1] eja, pa kuru var tikt uz viskautkurieni.

Ak tā. � Ri�ards juta, ka jāpiebilst vēl kaut kas, un tāpēc vai�cāja: Kāds vārds tas ir skotu, vai?

Meitene paskatījās viņā ar savām dīvainajām acīm un atbildē�ja: Mans vārds. Pēc mirkļa viņa atkal bija atpakaļ D�einas Ostinas grāmatā.

Ri�ards paņēma pulti, ieslēdza televizoru un sāka klejot no viena kanāla uz otru. Pārslēdza. Nopūtās. Pārslēdza. Nopūtās. Nu, tā�tad, viņ� visbeidzot teica. Ko mēs īsti gaidām?

Dora pār�ķīra lapu, nemaz nepaskatīdamās uz Ri�arda pusi. Mēs gaidām atbildi.

-����� Kādu atbildi? Ri�ards jautāja vēl. Dora paraustīja plecus. Ak tā. Nu protams. Ri�ards pēk�ņi ievēroja, cik balta ir Doras āda ta�gad, kad krietna daļa dubļu un asiņu bija nomazgāta. Viņ� prātoja, vai meitene ir tik bāla kādas slimības dēļ vai tādēļ, ka zaudējusi daudz spēka, vai varbūt viņa vienkār�i ļoti maz uzturējās laukā, vai arī viņai bija mazasiniba. Varbūt bijusi ieslodzīta, lai gan cietumam meitene iz�skatījās mazliet par jaunu. Bet varbūt, ka tas garais tips nemaz nebija melojis, sacīdams, ka Dora ir traka. Paklau, kad te ieradās tie vīri�

-���� Viri? Nozibsnīja meitenes varavīk�ņainās acis.

-����� Nu, tas Krups un, ēē, Vanderbilts.

Vandemārs. Dora izskatījās samulsusi. Pēc mirkļa viņa pa�ū�poja galvu un noteica Laikam jau var viņus saukt par vīriem, tā gan. Divas kājas, divas rokas, galva.

Ri�ards runāja talak. Bet kur tu biji, kad viņi pirmīt ienāca iek�ā?

Dora aplaizīja pirkstu un pār�ķīra lapu. Es biju �eit.

Bet� Ri�ards iebilda, ta�u pēdīgi viņam aptrūkās, ko teikt. Viņa dzīvoklī nebija tādas vietas, kur varētu noslēpties, un Dora nebija to atstājusi. Bet kā tad�

Istabas stūri aiz televizora atskanēja skrapstoņa, un no videokase�u kaudzes izkūņojās melns grauzējs, sprīdi lielāks par peli. Jēziņ! Ri�ards noelsās un no visa spēka meta tum�ajam radījumam ar tele�vizora pulti. Pults ar troksni ietriecās kase�u kaudzē. No kustīgās ēnas vairs nebija ne miņas.

Ri�ard! � Dora iesaucās.

Viss kārtībā, viņ� mierīgi noteica, �ķiet, tā bija �urka vai kaut kas tamlīdzīgs.

Meitene nikni paskatījās Ri�ardā. Protams, ka tā bija �urka. Un ja nu tu viņu, nabadzīti, tagad pārbiedēji? Viņa palūkojās visapkārt un klusu iesvilpās caur priek�zobiem. Sveiki! viņa iesaucās un no�tupās uz ceļiem, pametusi �Mensfildas parku� pa roku galam. Kui�ļu pazudi?

Viņa uzmeta Ri�ardam piktu skatu. Ja tu būsi viņai nodarījis pāri� viņa draudīgi norūca un pēc brī�a atkal pievērsās istabai un maigā balstiņā teica: Atvaino, viņ� ir stulbenis. Vai tu te vēl esi?

-����� Es neesmu stulbenis, Ri�ards protestēja.

-������ Ku�! Dora no�ņāca. Atsaucies! No dīvāna apak�as parādī�jās sīks rozā purniņ� un divas melnas, spīdo�as a�teles. Pēc brī�a no paslēptuves izlīda visa galva, un zvērēns aizdomīgi nopētīja apkārtni. Ri�ards bija pārliecināts, ka �is radījums ir krietni lielāks par pe�li. Sveikiņi, Dora mīļā balsī ierunājās. Vai viss kārtībā? Viņa izstiepa roku. Radījums iekāpa meitenei plaukstā, uzskrēja aug�ā pa roku un iekārtojās elkonī. Dora ar pirkstu uzmanīgi paglaudīja zvēri�ņam sānus. Tas bija tum�i brūns, ar garu rozā asti. Pie viena sāna viņam bija piesiets kaut kas līdzīgs salocītai papīra lapiņai.

-���� Tā ir �urka, Ri�ards noteica.

-��� Jā, �urka. Vai tu negrasies atvainoties?

-����� Ko?

-���� Atvainoties.

Var jau būt, ka viņ� bija pārklausījies. Var jau būt, ka viņ� bija mazliet jucis. Atvainoties �urkai?

-

Dora zīmīgi klusēja. Atvainojiet, ja jūs nobiedēju, Ri�ards cie�nīgi sacīja.

�urka palūkojās uz Doru. Nē, viņ� patie�ām tā domā, tikai nesa�ka, Dora apstiprināja. Nu, ko tu man atnesi? Viņa paknibinājās �urciņai gar sāniem un noraisīja vairākkārt pārlocītu brūna papīra strēmeli, kas bija sasieta ar kaut ko, kas stipri atgādināja Ri�arda ko�i zilo gumiju.

Dora atlocīja zīmīti vaļā brūnā, robotā papīra driska bija aprak�stīta sīkiem, ķeburainiem burtiņiem. Viņa to izlasīja un palocīja galvu. Paldies tev, viņa sacīja �urkai. Es esmu ļoti pateicīga par to, ka tu man palīdzēji.

�urka nolēca uz dīvāna, mirkli paglūnēja uz Ri�ardu, pēc brī�a no tās vairs nebija ne miņas.

Meitene vārdā Dora padeva zīmīti Ri�ardam. Nem > ~ viņa sacī�ja, � un izlasi.

Bija vēla pēcpusdiena, un Londonas centrā rudens atgādināja par savi, � tumsa iestājās arvien ātrāk. Ri�ards bija ar metro aizbraucis līdz Totnemkortroudai un nu soļoja pa Oksfordstritu, turēdams rokā papīra lapu. Oksfordstrīta ir viena no rosīgākajām tirdzniecības ielām Londonā, un pat �ai pievakares stundā ielas bija pilnas tūristu un iepirkties kāru ļautiņu.

-����� Sī ir vēsts no marķīza de Karabasa, viņa. bija teikusi, iedodama viņam zīmīti.

Ri�ards skaidri zināja, ka ir �o vārdu kaut kur dzirdējis. Jauki, viņ� noteica. Sim pastkartes beigu�ās, vai?

-����� Sādi ir ātrāk.

Viņ� pagāja garām �Virgin� lielveikala izgaismotajiem skatlogiem un troksnim un bodītei, kur pārdeva Londonas policistu suvenīrķiveres un miniatūrus, sarkanus Londonas autobusiņus; nonācis līdz bistro, kur tirgo picu līdzne�anai, Ri�ards pagriezās pa labi.

-����� Tev jāvadās pēc �eit minētajām norādēm. Pielūko, lai neviens tev neseko, viņa noteica un nopūtās. Man nudien nevajadzēja tevi tai visā iesaistīt.

-����� Vai tas, ka es sekoju �iem norādījumiem, palīdzēs tev ātrāk tikt no �ejienes projām?

-Jā.

Viņ� nogriezās Hanveistritā. Lai gan no Oksfordstritas spo�i iz�gaismotās kņadas to �ķira vien paris soļu, �ķila, ka te ir pavisam cita pilsēta: Hanveistrīta bija tuk�a un pamesta, un drīzāk līdzinājās tum�ai un saspiestai ejai, kas tomēr bija pārāk plata, lai to sauktu par �ķērsieliņu. Ielas malās nīka skumja paskata ierakstu veikali un slēgtas ēstu�ves, un vienīgie gaismas avoti bija pusslcpcnas dzertuves namu aug�ē�jos stāvos. Ri�ards soļoja uz priek�u, juzdamies aizvien nomāktāks.

-������ �Nogriezies pa labi Hanveistritā, tad pa labi uz Hanveipleisu, pēc tam, atkal pa labi Ormus pasā�ā. Apstājies pie pirmās laternas, ko ieraugi�� Vai tu pavisam dro�i zini, ka tas ir pareizais ceļ�?

-Jā.

Ri�ards neatcerējās, ka būtu iepriek� ievērojis Ormus pasā�u, lai gan Hanveipleisā viņ� bija bijis arī pirms �ī gājiena: tur kādā pagra�biņā atradās indie�u restorāns, kuru bija ļoti iemīļojis viņa draugs Ge�rijs. Cik Ri�ards spēja atsaukt atmiņā, Hanveipleisa beidzās ar strup�ceļu. Lūk, jau ari �Mandeer�, indie�u restorāns. Ri�ards pagāja garām spo�i izgaismotajām parādes durvīm un pakāpieniem, kas vedināt vedināja iegriezties restorānā, un pēc pāris soļiem devās pa kreisi�

Viņ� bija maldījies. Ormus pasā�a bija. Ri�ards pat ieraudzīja ielas nosaukumu augstu uz nama sienas.

Ormus pasā�a Wi

Nav nekāds brīnums, ka viņ� iepriek� to nebija pamanījis: ta bija tikai tāda palielāka sprauga starp namiem, kurā gaismu meta vien sprēgājo�s gāzes radziņ�. Sitos tik bie�i vairs nedabū redzēt, Ri�ards nodomāja, un pacēla ar norādēm aprakstīto lapiņu tuvāk gaismeklītim.

-����� �Un tad trīsreiz apgriezies �ķērsumsvārpst�?

�ķērsumsvārpst nozīmē pretēji pulksteņa rādītāju kustības vir�zienam, Ri�ard.

Viņ� trīsreiz apgriezās riņķī, juzdamies pagalam muļķīgi. Paklau, kāpēc man tas viss jādara, lai satiktu tavu draugu? Nu, es domāju, vi�sas sitās muļķības�

-����� Tās nav muļķības. Patie�ām. Izdari to man par prieku, labi? un viņa. bija viņam uzsmaidījusi.

Viņ� beidza griezties. Pagājās pa celiņu līdz galam. Nekā. Neviena nebija. Tikai metāla atkritumu tvertne un tai blakus kaut kāda lupatu kaudze. Hallo? Ri�ards sauca. Vai te kāds ir? Es esmu Doras draugs. Atsaucieties!

Nekā. Tuvumā patie�ām neviena nebija. Ri�ards jutās atvieglots. Nu viņ� varēja mierīgi doties mājās un pateikt, ka tik�anās nav noti�kusi. Pēc tam sazināties ar attiecīgajām instancēm un to visu atrisināt. Viņ� saņurcīja līdzpaņemto lapiņu mazā bumbiņā un meta to uz mis�kastes pusi.

Tas, ko Ri�ards bija noturējis par lupatu kaudzi, piepe�i veikli izslē�jās stāvus un noķēra papīra lodīti.

-������ Izskatās pēc manējās, marķīzs dc Karabass sacīja. Viņ� bija tērpies milzīgā melnā mētelī, kas nebija ne īsti �inelis, ne fraka un kas darīja marķīzu gandrīz vai par dendijstila paraugu; kājās marķīzam bija gari, melni zābaki, un no mēteļa apak�as rēgojās vairākas noplī�su�u drānu kārtas. Neparasti tum�ajā sejā spīdēja spo�i baltas acis. Marķīzs, it kā uzjautrinādamies par sev vien zināmu joku, pasmīnēja, nozibinādams baltu zobu rindu, un, paklanījies Ri�ardam, sacī�ja: � De Karabass ir jūsu rīcībā, un jūs esat�?

-����� Ec, -.Ri�ards izdvesa, ē-hmm.

-��� Jūs esat Ri�ards Meihjū, jauneklis, kur� izglābis mūsu nabaga ievainoto Doru. Kā viņa tagad jūtas?

-����� Ē-mm� Ar viņu viss ir kārtībā. Roka gan vēl drusku�

-��� Jā, viņas atveseļo�anās ātrums pārsteidz mūs visus, marķīzs viņu pārtrauca. Doras ģimenei piemita ļoti ievērojamas reģenerā�cijas spējas. Brīnums, ka viņus kādam vispār izdevās nogalināt, vai ne? Vīrs, kur� sevi dēvēja par marķīzu de Karabasu, nemierīgi stai�gāja �urpu un turpu pa īso ieliņu. Ri�ards ievēroja, ka marķīzs ir no tiem cilvēkiem, kas nemitīgi kustas glu�i kā liels kaķis.

Tātad kāds nogalinājis Doras ģimeni? Ri�ards vaicāja.

-����� �itā mēs nekur tālu netiksim, ja tu vienā laidā atkārtosi, ko es sa�ku, vai ne? noteica Karabass, kur� nu stāvēja Ri�ardam cie�i pre�tī. Apsēdies, viņ� pavēlēja. Ri�ards palūkojās apkārt, meklēdams, kur gan varētu apsēsties. Marķīzs smagi uzlika roku viņam uz pleca, un Ri�ardam nācās pietupties turpat uz bruģa. Viņa zina, ka mani pakalpojumi nav no lētākajiem. Ko īsti viņa man piedāvā?

-����� Kā, lūdzu?

-����� Par kādu samaksu mēs vienojamies? Viņa atsūtīja tevi �urp no�slēgt darījumu, jaunais cilvēk. Mani nevar dabūt par lētu naudu, un par velti es nekad nestrādāju.

Ri�ards paraustīja plecus, cik nu �ajā pozā tas bija iespējams. Vi�ņa sacīja, ka gribot, lai jūs pavadāt viņu uz mājam lai kur tas ari būtu un lai sameklējat viņai miesassargu.

Pat tad, kad marķīzs stāvēja mierīgi, viņa acis nemitīgi kustējās. Skatiens �audījās aug�up un lejup, pavērās riņķī, it kā marķīzs kaut ko meklētu, kaut ko pārdomātu. Saskaitītu, atņemtu, pārbaudītu. Ri��ards �aubījās, vai de Karabass maz ir pie pilna prāta. Un tātad, cik viņa man piedāvā?

-����� Patiesību sakot, necik.

Marķīzs uzpūta elpu uz labās rokas nagiem un paberzēja tos pret sava ievērības cienīgā mēteļa atloku. Tad viņ� pagrieza Ri�ardam muguru. Man. Nepiedāvā. Necik. Viņ� izklausījās aizvainots.

Ri�ards pielēca kājās. Lieta tāda, ka viņa neteica neko par naudu. Viņa tikai sacīja, ka piedāvās jums kādu pakalpojumu.

Marķīza acis iezibējās. Tie�i kadu pakalpojumu?

-����� Ļoti lielu, Ri�ards sacīja. Viņa solīja jums izdarīt ļoti lielu pakalpojumu.

De Karabass pie sevis pasmīnēja kā izsalcis lūsis, uzlūkojot apmal�dīju�os zemnieku pui�eli. Tad viņ� cie�i paskatījās uz Ri�ardu. Un tu atstāji viņu vienu? viņ� dusmīgi jautāja. Tagad, kad Krups un Vandemārs brīvi blandās apkārt? Paklau, ko tu vēl gaidi? Marķīzs pietupās ielas malā un izņēma no kabatas metāla stienīti, ko iespieda kanalizācijas lūkas vākā un pagrieza. Vāks viegli atvērās; marķīzs to nocēla malā, nolika nost metāla stienīti un no citas kabatas izvilka kaut ko, kas līdzinājās nelielam spēļu spridzeklim vai arī signālraķetei.

Vai drīkstu jautāt�? Ri�ards ierunājās.

Nekādā gadījumā, marķīzs atteica. Tu neko nejauta. Es neko neatbildu. Tu nenovirzies no ceļa. Un pat necenties domāt, kas ar tevi pa�laik notiek. Skaidrs?

-����� Bet�

-����� Galvenais nekādu �bet�. Saprati? Karabass noteica. Laiks ir pats svarīgākais. Viņ� norādīja dzelmē, kas bija pavērusies zem kanalizācijas lūkas vāka. Un Ri�ards kapa, cie�i turēdamies pie metāla kāpņu sprai�ļiem, kas iestiepās lūkas dziļumā, un jutās tik ļoti atrauts no sevis pa�a, ka uzdot vēl kādus jautājumus viņam nenāca ne prātā.

Ri�ardam nebija ne jausmas, kur viņi ir nokļuvu�i. Pēc kanalizācijas �ahtas īsti neizskatījās. Varbūt, ka �is tunelis bija paredzēts telefona kabeļiem, vai ļoti maziem vilcieniņiem. Vai varbūt kaut kam citam. Ri�ards apsvēra, ka viņam nav ne jausmas, kas atrodas zem Londonas ielām. Nervozi sperdams soļus, viņ� nemitīgi ba�ījās, ka tumsā paklups un izme�ģīs kāju. De Karabass devās taisni uz priek�u, acīmredzami nelikdamies ne zinis, vai Ri�ards vēl turas viņam nopakaļ vai ne. Tum�sarkanais gaismeklis, ko viņ� nesa, meta garas ēnas uz ejas sienām.

Ri�ardam nācās paskriet, lai de Karabasu noķertu. Vajadzēs viņu dabūt uz tirgu, Karabass sacīja. Nākamais, ja pareizi atceros, ir pēc divām dienām, un es, protams, kā alla� pareizi atceros. Līdz tam laikam varu viņu noslēpt.

-����� Uz tirgu? Ri�ards vaicāja.

-����� Uz Klīsto�o tirgu. Bet tu to nevēlies zināt. Un vairs nekādu jau�tājumu.

Ri�ards paskatījās visriņķī. Patiesību sakot, es nupat grasījos vai�cāt, kur mēs īsti esam, bet jūs jau dro�i vien, man neteiksiet.

Marķīzs lieku reizi nozibināja savus spo�os zobus. Prātīgi vār�di, marķīzs atzinīgi noteica. Tu jau tāpat esi iekūlies diezgan lielā ķezā.

Jā, varat neatgādināt, Ri�ards nopūtās. Līgava iedeva man kurvīti, un telefons arī, dro�i vien, ir neglābjami sabojāts, būs jāpērk�

-���� Mīļo pasaulīti Pie Tempļa un Arkas, zvēru, ka telefons ir pati mazākā bēda. De Karabass nolika gaismekli zemē, kur tas sprak�ķē�dams turpināja liesmot, un sāka kāpt aug�up pa sienā iestiprinātiem metāla sprai�ļiem. Ri�ards nopūtās un sekoja marķīzam. Sprai�ļi bija auksti un sarūsēju�i; rūsas kārta lupa un drupa ikreiz, kad tai pieskā�rās, un Ri�ards juta, kā acīs un uz lupām birst rūsas gabaliņi. Sarkanā gaismiņa, ko viņi bija atstāju�i lejā, raustījās arvien stiprāk, līdz izdzisa pavisam, un tālāk viņi kāpa pilnīgā tumsā.

-����� Es tā saprotu, ka mēs tagad dodamies atpakaļ pie Doras? Ri�ards vaicāja.

-���� Vēlāk. Vispirms ir jānokārto viena sīka lietiņa. Dro�ībai. Un, kad mēs nokļūsim dienasgaismā, neskaties uz leju.

-����� Kāpēc ne? Ri�ards jautāja. Nākamajā mirklī viņam sejā ie�ļācās dienasgaisma, un viņ� paskatījās lejup.

Bija gai�s ka diena [ka tas var bul? kaut kur tālu pakausi pīkstēja sīka balstiņa. Kad �eit ienācām pirms kādas stundas varbūt bija ta�u tik tikko satumsis!), un Ri�ards stāvēja, krampjaini ieķēries metāla kāp�ļos, kas atradās kādas ļoti augstas celtnes ārpusē (bet pirms pāris sekundēm viņi vēl bija kāpu�i pa tādām pa�ām kāpnēm, tikai iek�pusē, vai tomēr viņ� maldījās?), un zem sevis viņ� redzēja�

Londonu.

Sīciņas ma�īnītes. Niecīgus autobusiņus un taksometrus. Nelielas mājeles. Kociņus. Miniatūras ieliņas. Mazus mazītiņus cilvēciņus, kas peldēja cauri ielas gabaliņam, uz ko Ri�ards kā sastindzis vērās.

Ja teiktu, ka Ri�ardam Meihjū nepatika augstums, tā būtu pilnīga taisnība, ta�u nebūt neatklātu visu, ko Ri�ards juta netālu no klintsmalām un ēku aug�ējos stāvos, proti, viņu �ausmināja tādas vietas. Viņā mita bailes stindzino�as, krampjainas, mēmi kliedzo�as bailes no sajūtas, ka, nokļūstot pārāk tuvu malai, kāds neredzams spēks viņu pārņemtu savā varā, un viņ� paspertu vēl pāris soļus uz priek�u, un iekāptu izplatījumā. Ri�ardam bija tāda sajūta, it kā viņ� nevarētu sev līdz galam uzticēties, un �ī sajūta viņu biedēja daudz vairāk, nekā bai�les no kritiena. Viņ� dēvēja �o sajūtu par reiboni un neieredzēja to, un neieredzēja pats sevi, un turējās pa gabalu no augstām vietām.

Viņ� stāvēja, krampjaini ieķēries kāpņu reliņos. Dziļi acu dobumos sākās spiedo�as sāpes. Elpa kļuva nedabiski strauja un nedabiski dziļa. Da�s labs neklausīja, ko es teicu, vai ne? kaut kur virs Ri�arda galvas atskanēja zobgalīga balss.

�� Es� Ri�ardam bija pilnīgi izkaltusi rīkle. Viņ� norīstījās, mē�ģinādams atgūt runas spējas. Es nevaru pakustēties. Viņam sāka svīst rokas. Un ja nu tās nosvīst tik ļoti, ka sāk slīdēt, un viņ� vienkār�i iegā�as tuk�umā!?

-����� Protams, ka tu vari pakustēties. Vai arī, ja tomēr nevari, tu vari palikt te karājamies, līdz rokas sastingst un kājas sāk ļimt, un tu iegāzī�sies smirdīgā pilsētā tūksto� pēdu zem sevis. Ri�ards paskatījās aug��up uz marķīzu. Viņ� lūkojās uz Ri�ardu un aizvien vēl smaidīja; pa�manījis, ka Ri�ards uz viņu skatās, marķīzs atlaida abas rokas no kāp�ļiem un pamāja Ri�ardam.

Ri�ards juta ķermenim pārskrienam karstas tirpas. Maita, viņ� nos�ca, un atlaida labo roku no sprai�ļa, pasniedzās astoņas collas augstāk un satvēra nakamo spraisli. Tad viņ� pacēla labo kāju par pakāpienu augstāk. Tad paveica to pa�u ar kreiso roku. Pēc kāda lai�ciņa viņ� jau bija pie līdzena jumta malas. Uzkāpis uz tā, viņ� saļima.

Ri�ards gulēja un noraudzījās, ka marķīzs aizsoļo pa jumtu un attālinās no viņa. Ri�ards juta cieto jumta segumu zem sevis un varēja ar delnām sataustīt tā raupjo virsmu. Sirds krūtīs vēl aizvien dauzījās kā traka.

No tālienes atskanēja piesmakusi balss: Tevi te neviens nav sau�cis, de Karabass! Nu, tinies miglā! Pazudi!

Vecais Beilij, mo�i ieskanējās de Karabasa balss, tu nu gan �odien labi izskaties!

Ri�ards dzirdēja �ļūco�us soļus panākam uz viņa pusi, un kāds viegli iebakstīja ar pirkstu viņam sānos. Ar tevi viss kārtībā, puikiņ? Man te viens stūķis sautējas, gribēsi? Strazda gaļiņa.

Ri�ards atvēra acis. Nē, paldies.

Vispirms viņ� ieraudzīja spalvas. Nevarēja saprast, vai tas ir ka�oks vai apmetnis, vai kāds vārdā nenosaucams apģērba gabals, �ā vai tā, izskatījās, it kā tērps sastāvētu tikai no putnu spalvām. No spalvu kalna aug�as staroja omulīga, krunkaina seja ar sirmu vaigubārdu. Katrs miesas pleķītis, ko nesedza putna spalvas, bija aptīts ar veļas auklām. Ri�ards neviļus atcerējās �Robinsona Krūzo� izrādi, ko viņ� reiz bērnībā bija redzējis. Lūk, �is vīrs izskatījās tā, kā varētu izskatīties Robinsons Krūzo, ja nejau�i būtu izmests uz augstceltnes jumta, nevis uz vientuļas salas.

Mani sauc par Veco Beiliju, zēn, vīrs ierunājās. Viņ� sa�am�dīja kaklā iekārtas, stipri cietu�as brilles un uzstutēja tās uz deguna. Vīrs kārtīgi nopētīja Ri�ardu caur saplaisāju�ajiem stikliem. Es tevi nepazīstu. Kā mui�ā tu kalpo? Kā tevi sauc?

Ri�ards uzslējās sēdus. Māja, uz kuras jumta viņi atradās, bija celta no brūna akmens, un tai bija ari tornis, kas slējās virs runātāju galvam. No torņa stūriem drūmi noraudzījās da�ādi akmens nezvēri, kas radīti, lai gadu desmitiem spļautu lielus ūdeni no baisajiem purniem; lielākajai daļai trūka kādas ķetnas vai pleznas, da�iem laika zobs bija laupījis ari galvu. No pilsētas aug�up cēlās klusināts ielu troksnis, kaut kur tālu lejā varēja dzirdēt aizgaudojam policijas sirēnu. Netālu no jumta malas torņa ēnā bija uzstutēta tāda kā brezenta būda, ka no�jume ieskatoties cie�āk, varēja redzēt, ka tā ir gau�ām veca, daudz�kārt lāpīta brūna telts, ko pamatīgi izraibināju�i putnu mēsli. Ri�ards atvēra muti, lai beidzot pateiktu vecajam vīram savu vārdu.

-����� Ei, tu! Aizveries, marķīzs noskaldīja. Neiedomājies vēl kaut ko teikt. Un, pagriezies pret Veco Beiliju, Karabass sacīja: Zini, nevienam nepatīk cilvēki, kas bā� savu degunu, kur nepieklājas. Marķīzs pasita knipi vecajam vīram zem deguna tā, ka tas palē�cās. Tā var palikt bez deguna. Nu pie lietas. Tu man jau divdesmit gadus esi vienu pakalpojumu parādā, veco zēn. Lielu pakalpojumu. Un nu es atnācu tam pakaļ.

Vecais Beilijs blisināja acis. Es biju muļķis, viņ� klusi noteica.

Nu, muļķis kā jau muļķis, marķīzs piekrīto�i noteica. Viņ� iebāza roku mēteļa iek�kabatā un izvilka bagātīgi izrotātu sudraba lādīti, nedaudz lielāku par tabakdozi un mazāku par cigāru kār�bu. � Vai tu zini, kas tas ir?

-����� Es justos daudz labāk, ja nezinātu.

-����� Tev tā kādu laiku būs jāpaglabā pie sevis.

-����� Es negribu.

-����� Tev nav izvēles, marķīzs noteica. Jumta vīrs negribīgi paņēma lādīti un nedro�i turēja to ar abām rokām, it kā tā kuru katru bridi va�rētu uzsprāgt. Marķīzs piebikstīja Ri�ardam ar melnā zābaka kantai�no purngalu. � Labs ir, � viņ� noteica, mums laiks kustēties. Mar�ķīzs devās uz jumta tālāko stūri, un Ri�ards, beidzot uzslējies kājās, viņam sekoja, turēdamies cik vien iespējams nostatu no jumta malas. Marķīzs atvēra aiz skursteņu pudura paslēptas durvis torņa sānos, un viņi sāka rāpties lejup pa vāji apgaismotām vītņu kāpnēm.

-����� Kas viņ� tāds bija? Ri�ards vaicāja, mēģinādams saskatīt pa�kāpienus blāvajā kāpņu gaismiņā. Abu kāpēju soļi smagi atbalsojās metāla kāpnēs.

Marķīzs de Karabass no�ņaukājās. Tu tak laikam nenieka neesi sapratis no tā, ko es teicu, vai ne? Tu jau tāpat esi nepatik�anās līdz ausīm. Viss, ko tu dari, viss ko tu saki, viss, ko tu dzirdi, tikai padara lietu vēl trakāku. Tev atliek vienīgi cerēt, ka jau tagad neesi aizgājis par tālu.

Nu jau visapkārt bija pilnīgi tum�s, un Ri�ards gandrīz paklupa, kad izrādījās kāpnes ir atdūru�ās zemē, un pakāpieni vairs nese�ko. Uzmani galvu, marķīzs ieteica un atvēra kādas durvis. Ri�ards ietriecās ar pieri durvju aplodā, novaidējās un pārkapa pār slieksni, iekļūdams tik spo�i apgaismotā telpā, ka nācās aizlikt acīm priek�ā roku.

Ri�ards vispirms paberzēja pieri un tad acis. Telpa, kurā viņi tikko bija ienāku�i, nebija nekas cits kā viņa mājas kāpņu telpas saimnie�cības kambaris. Tas bija piekrauts ar slotām, vecām lupatām, da�ne�da�ādiem tīrī�anas līdzekļiem, veļas pulveriem un grīdas vaska tūbām. Tā tālākajā stūrī, cik Ri�ards spēja saskatīt, nekādu trepju nebija, vien siena, pie kuras karājās pilnīgi nelietojams kalendārs ja vien, pro�tams, negrasījās atgriezties 1979. gads.

Marķīzs pētīja plakātu ar uzrakstu Vai esat redzēju�i �o meite�ni?, kas aizvien vel karājās pie Ri�arda durvīm. Nav viņas labākais foto, � viņ� īsi noteica.

Ri�ards aizvēra aiz sevis saimniecības kambara durvis. Izņēmis no bik�u kabatas atslēgas, viņ� atslēdza durvis un bija mājās. Aiz loga, kā viņ� konstatēja drīzāk ar atvieglojumu nekā izbrīnu, joprojām bija vakars.

-����� Ri�ard, Dora priecīgi ierunājās, tu to izdarīji. Viņa, savu�kārt, bija nomazgājusies, un, kā izskatījās, mēģinājusi daudzmaz savest kartībā savas drēbes. No sejas un rokām bija nozudusi netīrumu kārta. Doras mati, ka izrādās, bija kastaņbrūni ar tādu kā vara un bronzas spīdumu. Ri�ards atsāka prātot, cik gan Dorai varētu būt gadu. Piecpadsmit, se�padsmit? Vairāk? Nevarēja pateikt.

Dora bija uzvilkusi to pa�u brūno ādas jaku, kas viņai bija mugurā tajā vakarā, kad Ri�ards viņu atrada; jaka bija meitenei daudz par lielu un �ajā lidotāju formastērpam līdzīgajā apģērba gabalā Dora izskatījās vēl mazāka un trauslāka.

-��� Ja, tā varētu teikt, Ri�ards atbildēja.

Tad marķīzs de Karabass nometās Doras priek�ā uz viena ceļa un, noliecis galvu, ierunājās: Mana kundze�

Dora acīmredzami sajutās neērti. Ak, celies, lūdzu, aug�ā, de Karabas! Man prieks, ka tu atnāci.

Marķīzs strauji piecēlās. Es tā saprotu, viņ� sacīja, ka te iz�skanēju�i tādi vārdi kā pakalpojums, ļoti un liels. Savienojumos.

-����� Vēlāk, Dora attrauca. Viņa piegāja pie Ri�arda un saņēma viņa roku. Ri�ard. Paldies tev! Es ļoti augstu novērtēju to, ko tu esi darījis. Es nomainīju tavai gultai palagus. Un man ļoti gribētos, kaut es spētu tev kaut kā atlīdzināt par visu, ko esi manā labā darījis.

-����� Vai tu dodies prom?

Dora palocīja galvu. Tagad es bū�u dro�ībā. Vairāk vai mazāk. Uz kādu laiciņu.

-����� Kurp tu dosies?

Viņa viegli pasmaidīja un pa�ūpoja galvu. Nē, nē. Par mani vairs nedomā manis tava dzīvē vairs nav. Tu biji brīni�ķīgs. Viņa pastie�pās uz pirkstgaliem un uzspieda vieglu, draudzīgu bu�u Ri�ardam uz vaiga.

-���� Un ja es kādreiz gribētu dot tev kādu ziņu�?

-����� Tu to nedarīsi. Nekad. Un� Dora mirkli sastomījās, pa�klau, man ir ļoti �ēl, saproti?

Ri�ards muļķīgi blenza uz savām kurpēm. � Tev ne par ko nav jā�atvainojas, viņ� teica. Tas bija visai interesanti, viņ� nedro�i pie�bilda. To pateicis, Ri�ards sadū�ojās atkal pievērst skatienu meitenei.

Bet viņa istabā vairs neviena nebija.

svētdienas rītā Ri�ards paņēma betmobiļa formas telefonu, ko Modās tante pirms da�iem gadiem bija uzdāvinājusi viņam Zie�massvētkos un kas līdz �im brīdim bija gulējis skapja visaugstākajā plaukta, un iesprauda to veca telefona kontaktā. Viņ� mēģināja sazva�nīt D�esiku, ta�u bez panākumiem. Gan viņas atbildētājs, gan mobi�lais telefons bija izslēgti. Viņ� iedomājās, ka D�esika varbūt devusies uz laukiem pie vecākiem, bet uz turieni zvanīt viņam kaut kā negribē�jās. D�esikas vecāki pret Ri�ardu izturējās noraido�i, turklāt katrs sa�vādāk. Ne viens, ne otrs nebija tā īsti pieņēmis viņu kā nākamo znotu; patiesībā D�esikas māte pat reiz bija minējusi, ka Ri�arda un D�esikas saderinā�anās viņu ļoti sarūgtinājusi, un piezīmējusi, ka D�esika, ja vien to gribētu, varētu atrast sev kādu labāku līgavaini.

Abi Ri�arda vecāki bija miru�i. Tēvs bija aizgājis pēk�ņi, aisirds�lēkmi, kad Ri�ards vēl bija pavisam mazs. Mātes dzīvība kop� vīra nāves bija palēnām dzisusi gadu no gada, un, kad Ri�ards pārcēlās uz dzīvi Londonā, viņa izdzisa pavisam. Pusgadu pēc do�anās uz Lon�donu Ri�ards bija sēdies vilcienā un braucis atpakaļ uz Skotiju, lai

būtu kopā ar mammu mazā lauku slimnīciņā, kur viņa vadīja savas pēdējās dienas. Da�brīd viņa bija viņu pazinusi, da�brīd saukusi Ri�ardu tēva vārdā.

Ri�ards sēdēja uz gultas malas un apcerēja savu stāvokli. Pēdējās divās dienās notiku�ais ar katru brīdi �ķila aizvien neticamāks un ne�īstāks. īsta bija vienīgi D�esikas atstātā ziņa, ka viņa vairs nevēlas Ri�ardu redzēt. Lielāko dienas daļu viņ� pavadīja, sē�ot un klausoties automātiskā atbildētāja ierakstu atkal un atkal un katru reizi viņ� cerēja izdzirdēt kaut mazu siltuma drusciņu viņas balsī, kaut niecī�gāko samierinā�anās iespēju. Ta�u tādas nebija.

Vienubrīd viņ� apsvēra iespēju nokāpt lejā un nopirkt svētdienas avīzi, ta�u izlēma to nedarīt. Arnoldam Stoktonam, D�esikas bosam, �im daudzzodainajam vīram, kas sevi bija padarījis par dzīvu kari�katūru, piederēja visi svētdienas laikraksti, ko Rupertam Mērdokam nebija izdevies pārņemt savās rokās. Stoktona avīzes rakstīja par Stok�tonu, un arī citos laikrakstos viņ� bija uzmanības centrā. Ri�ards no�sprieda, ka svētdienas avīzes lasī�ana varētu pielikt treknu punktu viņa pārdomām par vakariņām, uz kurām viņ� piektdien nebija ieradies. Tā vietā, lai ietu pēc avīzes, Ri�ards iegāja karstā vannā un nosēdēja tur krietnu stundu, vēlāk uztaisīja sev pāris sviestmai�u un izdzēra vai�rākas tases tējas. Kādu bridi viņ� paskatījās svētdienas televīzijas raidī�jumus, galvā nemitīgi konstruējot iespējamās sarunas ar D�esiku. Katru reizi iedomātais dialogs beidzās ar to, ka viņi metās viens otra apskāvienos un, asarām aumaļām līstot pār vaigiem, me�onīgi un kaismīgi mīlējās, un pēc tam viss atkal bija labi.

Pirmdienas rītā nenozvanīja Ri�arda modinātājpulkstenis. Bez desmit deviņos viņ�, portfeli vicinādams, izmetās uz ielas, kā jucis skraidīja �urpu turpu, mēģinādams noķert kādu taksometru. Viņ� jau atviegloti uzelpoja, ieraugot tuvojamies lielu, melnu auto ar dzelteni spīdo�u �taxi� uzrakstu uz jumta. Ri�ards iekliedzās un pamāja ar roku.

Tuk�ais taksometrs viegli paslīdēja viņam garām, nepievēr�ot pa�celtajai rokai nekādu uzmanību; vēl pēc mirkļa tas nogriezās ap stūri un prom bija.

Nākamais taksometrs. Atkal ar dzelteno signālzimi, ka brīvs. �oreiz Ri�ards izskrēja ielas vidū un vēcinājās ar abām rokam. Tak�sists pastūrēja viņam garām un turpināja ceļu. Ri�ards, elsdams un lādēdamies, metās skriet uz tuvāko metro staciju.

Izgrābis no kabatas sīknaudu, viņ� pieskrēja pie biļe�u automāta, lai nopirktu vienu līdz Ceringkrosai. Viņ� iemeta automātā pāris monētu, bet tās viena pēc otras izbira atpakaļ. Biļete tā arī neparā�dījās. Viņ� mēģināja pie cita automāta. Tas pats. Tad vēl pie cita. Monētas bira atpakaļ. Kad Ri�ards devās par to pasūdzēties un no�pirkt biļeti netālajā kasē, vīrietis pie lodziņa runāja pa telefonu un ne�pievērsa Ri�ardam nekādu uzmanību; viņ� nedzirdēja vai negribēja dzirdēt ari Ri�arda izsaucienus �Atvainojiet!� un �Hei!�; vīra telefon�sarunu nespēja pārtraukt ari klauvē�ana pie kases lodziņa ar monētu.

Pie velna! Ri�ards nobļāvās un metās pāri metro ieejas barje�rai. Neviens viņu neaizturēja �ķiet, nevienam gar viņu nebija nekā�das daļas. Ri�ards nosvīdis un glu�i bez elpas auļoja lejup pa eskala�toru un uzbrāzās uz pārbāztā perona tie�i tai mirklī, kad piebrauca vilciens.

Bērnībā Ri�ardam reizēm rādījās murgi, sapnī viņ� nekādi ne�spēja apliecināt, ka ir turpat, kur visi citi; lai kādu troksni viņ� taisītu, lai ko arī viņ� darītu, neviens viņam nepievērsa ne vismazāko uzma�nību. Nupat viņ� jutās tā, kā tajos murgos: pūlis viņu stumdīja un grūstīja, vieni kāpa iek�ā vagonā, citi gribēja tikt ārā, un visi skrēja Ri�ardam virsū, ar tādu spēku, ka viņ� knapi turējās kājās.

Par spīti tam Ri�ards nepadevās un visiem spēkiem spraucās uz priek�u. Viņ� jau bija tikpat kā iek�ā, pareizāk sakot, viņ� bija pama�nījies iespraukties vagonā par elkoņa desu, kad durvis sāka vērties ciet. Viņ� rāva roku atpakaļ un pāris rei�u iekliedzās cerībā, ka vadītājs at�vērs vagona durvis kaut vai tik daudz, lai viņ� varētu izraut iespiesto piedurkni. Ta�u vagons jau sāka kustēties, un Ri�ardam nācās aulēk��iem jozt tam līdzi pa peronu arvien ātrāk un ātrāk. Viņ� nometa zeme portfeli un ar brīvo roku izmisīgi parāva iesprostoto piedurkni. Notirk�ķēja audums, un Ri�ards novēlās zemē, sāpīgi nobrāzdams ro�ku un sasizdams ceļgalu; bikses pie ceļgala ari bija pu�u. Ri�ards maz�liet grīļodamies pieslējās kājās un vilkās savākt savu nabaga portfeli.

Uzmetis īsu skatu nobrāztajai delnai, atiru�ajai piedurknei un sa�plēstajām biksēm, viņ� pa akmens kāpnēm devās uz metro izeju. Ari pie izejas neviens viņam neprasīja biļeti.

Atvainojiet, ka nokavēju, Ri�ards teica, bet, kā izrādījās, biroja kņadā viņa atvaino�anos neviens pat nepamanīja. Sienas pulkstenis rādīja 10:30. Viņ� nosvieda portfeli uz krēsla un ar kabatlakatu no�trausa sviedrus no pieres. Jūs nemū�am neticēsiet, kam es izkūlos cauri, kamēr tiku �urp, Ri�ards klāstīja. Tas bija kaut kāds murgs.

Viņ� palūkojās uz savu rakstāmgaldu. Tur kaul kā trūka. Vai, pre�cīzāk sakot, uz tā vispār nekā nebija. Kur ir manas mantas? viņ� jau mazliet skaļāk vērsās pie tuvāk sēdo�ajiem darbabiedriem. Kur ir mans telefons? Un mani troļļi?

Viņ� pārbaudīja atvilktnes. Tās arī bija tuk�as; ne �Mars� iesaiņo�juma papīriņ�, pat ne atlocīta saspraude neliecināja, ka Ri�ards jelkad �eit būtu bijis. Runādamās ar diviem diezgan būdīgiem vīriem, uz viņa pusi nāca Silvija. Ri�ards piesteidzās viņai klāt. Silvij, kas te no�liek?

-��� Ja, lūdzu? � Silvija pieklājīgi atsaucās. Viņa norādīja uz rak�stāmgaldu, un dū�īgie vīri to sagrāba katrs aiz sava gala un sāka stiept ārā no biroja. � Uzmanīgi, Silvija aizrādīja.

-����� Mans galds. Kur viņi to nes?

Silvija izbrīnīta viņā paskatījās. Un jūs būtu�?

To tik man vēl vajadzēja, mērkaķi lādi, Ri�ards nodomāja. Ri��ards, � viņ� izsmējīgi leica. Ri�ards Meihjū.

-����� Ak tā, Silvija tuk�i noteica, un viņas skatiens pārlija Ri�ardam pāri kā ūdens ietaukotai pilei. Ne ta�u, nejau tur. �ēlīga debess�! viņa uzsauca nesējiem un aizsteidzās viņiem pakaļ.

Ri�ards noskatījās, kā viņa attālinās, un devās uz Gerija darba vietu". Gerijs pa�laik rakstīja e-pastu. Ri�ards palūkojās ekrānā � (ie�rija topo�ais teksts bija visai piesātināts ar seksuālām fantāzijām, tur�klāt ne�ķita adresēts Gerija draudzenei. Ri�ards sa�utis aizgāja galda otrā pusē. Gerij? Kas te notiek? Tas ir kaut kāds joks, vai ne?

Gerijs paskatījās apkārt, it kā būtu dzirdējis kādu neskaidru trok�sni. Viņ� uzsita pa taustiņiem un aktivizēja datora ekrāna saudzētāju ar dancojo�iem nīlzirgiem, tad papurināja galvu, it kā gribētu kaut ko izpurināt laukā, pacēla telefonklausuli un sāka sastādīt numuru. Ri�ards uzblieza ar roku pa aparātu, pārtraukdams savienojumu.

-��� Paklau, tas vairs nav smieklīgi. Es nezinu, ko jūs visi te spēlējat, bet� Viņam par lielu atvieglojumu, Gerijs beidzot palūkojās aug��up. Ri�ards turpināja: Ja esmu atlaists, tad tā ari pasakiet ka esmu atlaists, nevis izliecieties, ka manis te nav.

Tad Gerijs pasmaidīja un sacīja: Sveiki! Ja-a! Esmu Gerijs Peruns. Kā varu jums palīdzēt?

-����� Nekā, Ri�ards vēsi atteica un devās prom no biroja, pamez�dams portfeli uz Gerija rakstāmgalda.

Ri�arda birojs atradās vienā no Strenda �ķērsielām kādas vecas, samērā nopluku�as ēkas tre�ajā stāvā. D�esikas darbavieta bija pa�ā Sitijā, milzīgas, kristāliskajam re�ģim līdzīgas spoguļstikla ēkas viduci. No Ri�arda darba to �ķīra piecpadsmit minū�u gājiens.

Ri�ards raita solī veica �o attālumu desmit minūtēs, aizsteidzās garām pirmā stāva apsargiem, iekāpa liftā un devās aug�up. Brau�ciena laikā Ri�ardam bija izdevība sevi nopētīt lifta spoguļos. Pretī vērās vaļīga, �ķība kaklasaite, saburzīts mētelis, bikses ar caurumu ceļ�galā, sasvīdis matu ērkulis� Viņ� nudien izskatījās atbaido�i.

Lifta durvis ar dziedo�u troksni atvērās. Stāvs, kurā atradās D�e�sikas darba vieta, izcēlās ar dārgiem, pārsmalkiem sienu rotājumiem un labām mēbelēm. Blakus liftam sēdēja sekretāre, iznesīga un ele�ganta dāmīte, kuras ģērb�anās stils skaidri liecināja: alga, ko viņa saņem uz rokas, Ri�arda rokām varētu likt tikai nolaisties. Pa�laik viņa bija iedziļinājusies �Cosmopolitan� lapās un nepacēla ne acu, kad Ri�ards pienāca pie viņas galda.

Man steidzami jārunā ar D�esiku Bertramu, Ri�ards no�bēra. Ārkārtīgi svarīgi.

Sekretāre joprojām izlikās viņu neredzam; pa�laik viņa cītīgi aplū�koja labās rokas nagus. Ri�ards pagāja viņai garām un pa garo gaiteni devās uz D�esikas kabinetu. Viņ� nepieklauvējis atvēra durvis un gāja iek�a. D�esika stāvēja pie trim milzīgiem plakātiem, uz kuriem bija rakstīts: �Eņģeļi par Angliju ceļojo�ā izstāde�. Katru plakātu rotāja cits eņģeļa attēls. Izdzirdējusi kādu ienākam, viņa pagriezās un sau�laini uzsmaidīja.

D�esika. Paldies Dievam! Paklau, man �ķiet, ka es jūku prātā, kaut kas nav kārtībā. Sākas ar to, ka no rīta neapstājās neviens tak�sis, un tad birojs, un metro, un � viņ� parādīja atiru�o piedur�kni. Varētu domāt, ka esmu kļuvis par kaut kādu nepersonu. D�e�sika vēlreiz iedro�ino�i uzsmaidīja. Paklau, Ri�ards sacīja, man patie�ām �ēl par to vakaru. Nejau par to, ko es darīju, bet, ka es tevi aizvainoju, un� patie�ām, man ir ļoti �ēl, bet nu viss ir sagājis galīgā ķīselī, un es vairs nezinu, ko iesākt.

D�esika palocīja galvu, turpināja līdzjūtīgi smaidīt un tad tei�ca: Jus, dro�i vien, tagad nodomāsiet, ka esmu ļoti nejauka, bet es nudien slikti atceros sejas. Vienu mirklīti, es zinu, ka tūdaļ atcerē�os�

Tajā pa�ā mirkli Ri�ards aptvēra, ka tas, kas notiek, nav vis joks, kā viņ� bija domājis. Viņ� juta pakrūtē savelkamies smagu kamolu. Lai arī kāds murgs bija viss pa�laik notieko�ais, tā diem�ēl bija īstenība. Nevis pārrnācī�ana vai vazā�ana aiz deguna.

Lai nu paliek, viņ� apstulbis noteica. Nav svarīgi.

Ri�ards izgāja no kabineta un devās uz liftu. Viņ� jau gandrīz gra�sījās kāpt iek�ā, kad izdzirda D�esikas saucienu.

-����� Ri�ard!

Viņ� apsviedās riņķī. Tas tomēr bija joks. Tāda varen smalka atrie�bīga'spēlīte. Katrā ziņā, kaut kas, ko var saprast un izskaidrot. Ri��ard. .. Meiberij? D�esika izskatījās lepna, ka izdevies tik daudz at�cerēties.

-����� Meihjū, � Ri�ards noteica un iekāpa liftā. Durvis nodzindzināja skumju aizvēr�anās dziesmiņu, un viņ� devās lejā.

Izmisis, pikts un apvainojies viņ� soļoja mājup. Reizi pa reizei viņ� bija mēģinājis pamāt kādam taksometram, tiesa, bez īstas cerības, ka tas apstāsies, un neapstājās arī. No vilk�anās pa ielām smeldza kājas, sūrstēja acis, un par spīti tam visam, Ri�ards bija pārliecināts, ka pēc laiciņa pamodīsies normālā, parastā pirmdienas rītā, un sāksies kār�tīga, godīga diena.

Beidzot nonācis mājās, viņ� salaida vannā karstu ūdeni, un, no�metis drēbes uz gultas malas, kails izgāja cauri dzīvoklim, un iekāpa tīkami karstajā vannā. Viņ� jau grasījās aizsnausties, kad durvīs noskrapstēja atslēga, tās atvērās un tika atkal aizvērtas no iek�puses, un patīkama vīrie�a balss sacīja: � Protams, jūs esat pirmā, kam �odien izrādu dzīvokli, bet gribētāju ir krietni vairāk, nekā diennakts stundās iespējams ietilpināt.

Nav gan tik pla�s, kā izskatījās plānā, ko mums atsūtījāt, sie�viete sacīja.

Dzīvoklis ir kompakts, tas tiesa, vīrietis atbildēja. � Ta�u tas drīzāk būtu uzskatāms par dzīvokļa plusu.

Ri�ardam nebija ienācis prātā aizslēgt vannas istabas durvis. Viņ� ta�u, galu galā, bija viens pats mājās.

Jūs teicāt, ka dzīvoklis ir nemēbelēts, ierūcās piesmakusi vīrie�a balss. �is, man jāsaka, izskatās sasodīti mēbelēts.

-����� Iepriek�ējais iemītnieks laikam atstājis te savas mēbeles. Dīvaini, viņi man par to neko neteica.

Ri�ards piecēlās vannā stāvus. Pēc mirkļa, aptvēris, ka viņ� ta�u ir kails un ka tie cilvēki kuru katru brīdi var pavērt durvis, viņ� atkal ap�sēdās. Izmisis viņ� palūkojās apkart pēc dvieļa. � Paskat tik, D�ord�, no gaiteņa atskanēja sievietes balss, te pat dvieli kāds atstājis!

Ri�ards aplūkoja lufu, pustuk�u �ampūna pudeli un mazu, dzel�tenu gumijas pilīti, un atzina tos par nederīgiem dvieļa aizvietotā�jiem. Un kāda ir vannas istaba? sieviete jautāja. Ri�ards paķēra masā�as sūkli un pa�āva to priek�ā �ekumam. Viņ� pieslējās kājās, atspieda muguru pret sienu un sagatavojās pazemojumam. Atvērās durvis, un vannas istabā ienāca trīs cilvēki jauns vīrietis kamieļvilnas mētelī un pusmū�a pāris. Ri�ards mēģināja saprast, vai ienācēji ir tikpat �okēti, kā viņ�.

-����� Tāda pamaza jau ir, sieviete noteica.

-����� Kompakta, � maigi pārlaboja kamieļvilnas mētelis. � Viegli uzkopjama. Sieviete pieskārās ar pirkstu izlietnes malai un sarauca de�gunu. Liekas, esam visu apskatīju�i, vecākais vīrietis norūca. Visi trīs devās ārā no vannas istabas.

-����� �is dzīvoklis varētu būt visai ērts, gaitenī skanēja sievietes balss. Saruna turpinājās nedaudz klusāk. Ri�ards izkāpa no vannas un pieliecās pie durvju spraugas. Viņ� pamanīja uz krēsla nosviesto dvieli, izliecās pa durvīm un �igli to pievāca. Mēs to ņemam, sieviete no�teica.

-����� Tie�ām? kamieļvilnas mētelis pārvaicāja.

-����� Tas nudien �ķiet visai ērts, sieviete paskaidroja, vai vismaz par tādu kļūs, tiklīdz padarīsim to mājīgāku. Vai dzīvoklis varētu tikt atbrīvots līdz tre�dienai?

-����� Protams. Jau rīt pat mēs izvāksim no �ejienes visus krāmus, un dzīvoklis būs kārtībā.

Vannas istabas durvīs parādījās dvielī ietinies, nosalis un pilo�s Ri��ards. Tie nav nekādi krāmi, viņ� protestēja. Tās ir manas mantas.

� Nu tad mēs rit ieiesim jūsu biroja pēc atslēgām, sarunāts?

-�� Atvainojiet, Ri�ards �ēli ierunājās, � bet �eit dzīvoju es.

Trijotne aizspraucās Ri�ardam garām un devās laukā no dzīvok�ļa. � Bija patīkami ar jums sadarboties, � kamieļvilnas mētelis sacīja.

'Vai jūs mani vispār dzirdat!? �is ir mans dzīvoklis. Es te dzīvoju.

Rit atsūtiet līgumu man pa faksu, vecākais vīrietis noteica, un durvis aiz trijotnes aizcirtās. Ri�ards palika stāvam sava nu jau, kā varēja saprast, biju�ā, dzīvokļa priek�nama klusumā, un viņu kratīja auksti drebuļi. Tas, kas te notiek, Ri�ards paziņoja pasaulei, rodot klausītāju vien savās pa�a ausīs, nav pa īstam. Lukturiem mirgojot, iezvanījās betmentelefons. Ri�ards piesardzīgi pacēla klausuli. Hallo?

Kādu brīdi klausulē bija dzirdami vien sprak�ķi un sīk�ana, it kā zvanītu no otras pasaules malas. Pēc mirkļa kāds ļoti oficiālā tonī at�saucās: Mister Meihjū?� Mister Ri�ard Meihjū!

Jā, Ri�ards vienkār�i noteica, un tad atviegloti piebilda: Jūs mani dzirdat! Paldies Dievam! Kas zvana?

-��� Mēs ar kolēģi sestdien pie jums viesojāmies. Es mēģināju no�skaidrot da�as lietas, kas saistītas ar kādu jaunu dāmu. Vai atcera�ties? zvanītāja balss izklausījās gluma, glūnīga, lapsīga.

Ak tā. Protams. Tas esat jūs.

-�� Mister Meihjū. Jūs teicāt, ka Doras pie jums nav. Mums ir dibi�nāti iemesli domāt, ka jūs pietu�ējāt patiesību mazliet vairāk, nekā pie�klātos.

-���� Savukārt jūs stāstījāt, ka esat viņas brālis.

-����� Visi vīrie�i ir brāļi, mister Meihjū.

-���� Viņas te vairs nav. Es nezinu, kur viņa ir.

Pietiek, ka mēs to zinām, mister Meihjū. Mūsu rīcībā ir pilnīgas ziņas abos jautājumos. Un, ja gribam būt pavisam atklāti, un esmu dro�s, ka jūs gribat, lai esmu pilnīgi atklāts, mister Meihjū, jūsu vietā es vairs daudz neraizētos par jauno dāmu. Viņas dienas ir skaitītas, un �is skaitlis nebūt nav rakstāms ar diviem cipariem.

-����� Kāpēc jūs man zvanāt?

Mister Meihjū, Krups pārgāja uz tēvi�ķu toni, vai zināt, kā gar�o jūsu pa�a aknas? Ri�ards klusēja. Ziniet, misters Vandemārs man apsolīja, ka viņ� personīgi tās izgriezīs un sabāzīs jums mutē, pirms pārkodīs jūsu �auro nabaga rīklīti. Tad jau jums būs iespēja uzzināt, vai ne?

Es zvanu policijai. Jums nav nekādu tiesību man draudēt.

-���� Mister Meihjū. Varat zvanīt, kam vien tīk. Bet es gan negribētu sacīt, ka mēs jums draudam. Mēs ar misteru Vandemāru nemēdzam draudēt, vai ne, mister Vandemār?

-����� Interesanti, ka vēl to varētu nosaukt?

�� Par solījumu, cauri sprak�ķiem un elpas sēkoņai klausulē at�skanēja Krupa balss. Mēs zinām, kur jūs dzīvojat. To pateicis, Krups nolika klausuli.

Ri�ards kādu brīdi stīvi blenza uz telefonu, tad trīsreiz piespieda deviņnieka podziņu, lai piezvanītu ugunsdzēsējiem, policijai un ātrajai palīdzībai vienlaikus. � Glāb�anas dienests klausās, operators atsau�cās, kur� no dienestiem jums vajadzīgs?

�� Savienojiet mani ar policiju, lūdzu! Viens mani tikko draudēja nogalināt, un ne�ķita, ka viņ� jokotos.

Klausulē bija klusums. Ri�ards nosprieda, ka pa�laik viņ� tiek savienots ar policiju. Pēc brī�a otrā klausules galā ierunājās tas pats operators: � Glāb�anas dienests klausās! Hallo! Runājiet, lūdzu! Hallo! Ri�ards nolika klausuli, iegāja guļamistabā un apģērbās jo viņ� bija nosalis un nobijies, un nebija nekā prātīgāka, ko iesākt.

Pēc brī�a, nedaudz apdomājies, viņ� izvilka no pagultes melnu sporta somu, un ielika lajā zeķes. Veļu. Pāris teniskreklu. Pasi. Naudasmaku. Viņam mugurā bija d�insi, sporta kurpes un plāns d�emperis. Vienu�brīd Ri�ards atcerējās, kā meitene, kura bija saukusi sevi par Doru, toreiz atvadījās. Kā viņa bija pieklususi, samulsusi un teikusi, ka viņai ļoti �ēl.

Tu to zināji, Ri�ards teica tuk�ajai istabai. Tu zināji, ka tā būs. Viņ� iegāja virtuvē, paņēma no trauka pāris augļu un ielika somā. Viņ� aizvilka somas rāvējslēdzi un devās ārā tum�ajās ielās.

Bankas automāts dūkdams ierija viņa karti. Pēc uzraksta �Lūdzu, ievadiet PIN kodu� parādī�anās ekrānā Ri�ards uzklik�ķināja savu slepeno PIN (D-I-K-S). Ekrāns satumsa. Uz mirkli tajā pazibēja uz�raksts �Lūdzu, gaidiet!�; tas nodzisa, un ekrāns satumsa. Automātā dziļumos kaut kas rūca un dārdēja.

�Karte nav derIga. Lūdzu, sazinieties ar izdevējiestādi!�. Atskanēja griezīgs pīkstiens, un automāts izstūma karti.

Vai jums ir karls bi�ķis sīknaudas? Ri�ardam aiz muguras ieskanējās nogurusi balss. Ri�ards pagriezās un ieraudzīja neliela auguma plikpaurainu vīru ar paplānu, savēlu�os dzeltenu un sirmu matu bārdeli. Vecā vīra seju vagoja netīras, melnas rievas. Zem dub�ļainā mēteļa bija redzams noskrandis d�emperis tikpat pelēks kā viņa pelēkās, duļķainās acis.

Ri�ards pasniedza sirmgalvim savu kredītkarti. Te būs, viņ� sacīja. Ņemiet. Te ir aptuveni tūksto� piecsimt mārciņu, ja varat tās dabūt ārā.

Virs pastiepa ielas nomelninātos pirkstus, paņēma karti, brīdi pa�grozīja to, un tad stingri noteica Milzu paldies. Pielik�u vēl se�des�mit pensu, un sanāks varena kafija. � To pateicis, vīrs atdeva Ri�ar�dam karti un devās projām.

Ri�ards paķēra somu un steidzās vīram pakaļ. Ei, pagaidiet, viņ� īsi iesaucās. Jūs ta�u mani redzat!

Manām acīm nekas nekai�, vīrs atteica.

Klau, vai esat dzirdējis par tādu vietu kā Klīsto�ais tirgus? Man tur jānokļūst. Jāsameklē viena meitene vārdā Dora� kamēr Ri��ards runāja, vīrs bija sācis bailīgi kāpties atpakaļ. Klausieties, man patie�ām vajadzīga palīdzība, Ri�ards teica. Nu lūdzu!

Vīrs blenza uz Ri�ardu, neizrādot ne mazāko vēlmi palīdzei. Ri�ards nopūtās. Nu tad neko, viņ� novilka, atvainojiet, ka aiz�kavēju. Viņ� pagriezās un, satvēris somas rokturi abās rokās tik stipri, lai lās mitētos drebēt, devās prom pa Haistrītu.

� Eu, vīrs nosēca viņam pakaļ. Ri�ards palūkojās pār plecu. Ve�uks enerģiski māja ar roku. Panāc �urp! viņ� teica. Nu, veik�lāk, veiklāk! Vīrs iesteidzās pamestā ceļmalas namā un pa atkritumu klātiem pakāpieniem kāpa lejup uz pagrabstāvu. Ri�ards klumburēja viņam pakaļ. Vecais atgrūda vaļā durvis kāpņu gala un, pagaidījis, līdz Ri�ards ienāk, aizvēra tās atkal ciet. Viņi palika tumsā. Atskanēja skrap�ķis, un �virkstot iedegās sērkociņ�. Vecais pielika to pie vecas dzelzceļnieku lampiņas; ta uzliesmoja ar vēl mazāku liesmiņu nekā sērkociņ�, un pēc mirkļa Ri�ards vecā vīra pavadībā uzsāka ceļu tumsā.

Telpā oda pēc pelējuma, sasmaku�a ūdens un veciem ķieģeļiem, pēc puvuma un tumsas. Kur mēs esam? Ri�ards �ukstus vaicāja.

Pavadonis no�ņācās, lai viņ� klusē. Viņi bija tiku�i pie nākamajām durvīm. Vecais vīrs pa tām ritmiski pabungoja, un durvis atvērās.

Uz mirkli Ri�ardu ap�ilbināja spēja gaisma. Pēc tam viņ� ierau�dzīja, ka atrodas pla�ā, velvētā zalē, pazemes hallē, ko izgaismoja daudzu mazu ugunskuru liesmas. Visa telpa bija ugunskuru pilna; pie katra no tiem stāvēja pelēki ļautiņi un cepa uz iesmiem sīkus dzīv�niekus. Ļaudis tekalēja no viena ugunskura pie otra. Ri�ards pēk�ņi iedomājās, ka vieta, kurā viņ� bija nokļuvis, līdzinās ellei tādai, kādu viņ� lo bija iztēlojies bērnībā. Ugunskuru sīvie dūmi koda kaklā, un Ri�ards ieklepojās. Piepe�i viņam pievērsās vairāki desmiti stīvu, ne�draudzīgu skatienu.

Uz Ri�arda un viņa pavadoņa pusi steidzās kāds garmatains vīrs. Viņam bija lēk�ķaina bārda un skrandainas drānas, ko rotāja trīskrā�saini rudi, balti un melni ka�okādu gabali. To salikums atgādināja plankumainu kaķa ka�oku. Vīrs noteikti bulu garāks par Ri�ardu, ja izslietos, ta�u viņ� gāja, saliecies kūkumā un pierāvis rokas pie krūtīm.

Pirkstus viņ� turēja saspiestus cie�i kopā. Kas? Kas tas tāds? Kas tas tāds ir? virs jautāja Ri�arda pavadonim. Ko tu mums esi atvedis, īliastr? Runa, runā, runā!

� Viņ� ir no Aug�zemes, vecais vīrs atbildēja. (Iliastrs?[2] ri�ards nodomāja.) Viņ� apjautājās par lēdiju Doru. Un Klīsto�o tirgu. Tāpēc vedu viņu pie tevis, lord Zurkmēli. Domāju, zināsi, ko ar viņu iesākt. Viņiem apkārt jau bija salasījies vesels pulciņ� ka�okādās tērptu cilvēku: vīrie�i, sievietes un pat da�i bērneļi. Dīvaini raustīgā gaitā viņi virzījās arvien tuvāk, brī�am ka�okādainie stāvēja kā sa�stingu�i, tad atkal sparīgi rāvās uz Ri�arda pusi.

Lords Zurkmēlis iebāza roku savās skrandās un izvilka apmēram astoņas collas garu dīvaina paskata stikla lausku. Tās platākajam galam bija aptīta pussakaltusi adas sloksne, kas veidoja tādu ka rok�turi. Stikla �ķautnēs atspīdēja ugunskuru liesmas. Lords Zurkmēlis pielika stikla dūci Ri�ardam pie rīkles.

Ak, jā. Jā, jā, jā, viņ� irgdams noteica, es tie�ām zinu, ko ar viņu iesākt.

misters krups un misters vandemārs bija ie�kārtoju�i savu mitekli Viktorijas laika slimnīcas pagrabā. Pirms desmit gadiem Valsts Veselības dienests bija slimnīcu slēdzis bud�eta samazi�nājuma dēļ. Ēkas pārpircēji sākotnēji bija paziņoju�i, ka izbūvēs biju��ajā slimnīcas ēkā nepieredzēti smalkus luksusa dzīvokļus, bet �ie plāni drīz pēc slimnīcas slēg�anas bija pagaisu�i, un ēka jau gadiem stāvēja nopluku�i, tuk�a un lieka. Logi bija aizsisti ar dēļiem, durvīm priek�ā karājās smagas atslēgas. Jumts bija caurs, un tuk�ajās telpās lija iek�ā lietus, samērcēdams un pūdēdams griestus un sienas. Uz �auro iek�pagalmu vērstajiem logiem cauri izkļuva vien nedaudz pelēkas, nemīlī�gas gaismas.

Tuk�ās slimnīcas pagrabstāvā bija saspiedu�ās vairāk nekā simts mazu telpiņu; vairums no tām bija tuk�as, bet daudzās glabājās vecā slimnīcas mantība. Kādu telpu aizņēma zema, masīva plīts, bet citā stāvēja tuk�as vannas un tualetes podi. Vairumā telpu grīdas klāja sekla, eļļaina lietusūdens kārta, kas meta tumsas un noplukuma at�spulgus pelējo�ajos griestos.

Ja jūs dotos lejup pa slimnīcas kāpnēm un izietu cauri pamestajām du�as telpām un personāla tualetēm, garām telpai, kas pilna ar stikla lauskām, telpas griesti bija nogāzu�ies, atklājot pla�u skatu uz aug��stāvu, jūs nonāktu pie sarūsēju�ām metāla kāpnēm, kuru kādreizē�jais baltais krāsojums pārvērties slapjās, atlupu�ās krāsas plēksnēs. Un, ja jūs kāptu pa �īm kāpnēm lejā, �ķērsotu dūksnājam līdzīgo lauku�miņu kāpņu galā un izsprauktos pa pussatrunēju�ajām koka durvīm, jūs nokļūtu zem pagraba; milzīgā telpa, kur slimnīcas pastāvē�anas simt divdesmit gados tiku�i krauti slimnīcas atkritumi. �ajā telpā mis�ters Krups un misters Vandemārs bija iekārtoju�i savu pagaidu mītni. Sienas bija glu�i slapjas, no griestiem pilēja ūdens. Telpas kaktos, kau�dzēs sastumtas, gulēja visda�ādākās lietas, arī tādas, kas reiz biju�as dzīvas.

Misters Krups uti misters Vandemārs nosita laiku. Vandemārs bija kaut kur atradis simtkāji � gandrīz astoņas collas garu oran�sārtu radījumu ar snaikstīgiem, indīgiem taustekļiem Vandemārs ļāva tam skraidīt pa rokām, skatījās, kā simtkājis, izlocījies cauri pirkstu star�pām, ielīda labās rokas piedurknē un pēc brī�a izbāza taustekļus no kreisās. Krups spēlējās ar �iletēm. Vienā stūri viņ� bija atradis veselu kārbu vaska papīrā ietītu piecdesmitgadīgu �ile�u, un nu mēģināja izdomāt, ka tās varētu izmantot.

Ja es drīkstētu lūgt jūsu uzmanību, mister Vandemār, viņ� stiepti noteica. Uzmet savas mazās, apaļās a�teles lūk, �im.

Vandemārs maigi iespieda simtkāja galvu starp milzīgo īk�ķi un drukno rādītājpirkstu, lai tas pārstāj dīdīties. Viņ� palūkojās uz mis�teru Krupu.

Krups bija piespiedis kreiso plaukstu ar izplestiem pirkstiem pie sienas. Otra rokā viņ� paņēma piecas �iletes, rūpīgi nomērķēja un me�ta tas pret sienu. Visas �iletes iegriezās sienā starp mistera Krupa pirk�stiem; viņ� bija izpildījis na�u metēja priek�nesumu miniatūrā. Misters Krups atrāva roku no sienas; �iletes palika, iezīmējot vietu, kur biju�i Krupa pirksti. Misters Krups vērsās pie drauga, gaidīdams atzinību.

Misters Vandemārs nebūt negrasljās viņu slavēt. Nu, un kas tad tur ko mācēl? viņ� jautāja. Tu netrāpīji nevienā pa�ā pirkstā.

Misters Krups nopūtās. Tie�ām netrāpīju? viņ� pārvaicā�ja. Nu ko, pārgriez man rīkli -tev ir taisnība. Kā es varēju būt tāds ņuņņa? � Viņ� izvilka no sienas vienu �ileti pēc otras un nometa tās uz koka galda. � Varbūt pats parādīsi, kā tas jādara?

Misters Vandemārs palocīja galvu. Viņ� ielika simtkāji atpakaļ tuk��ajā ievārījuma burkā. Tad viņ� piespieda kreiso roku pie sienas un at�vēzēja labo, kurā vizēja bīstami ass un lieliski līdzsvarots nazis. Vande�mārs piemiedza acis un meta. Nazis nosvilpa gaisā un ietriecās mitrajā sienas apmetumā, asmens bija izdūries cauri mistera Vandemāra rokai.

Iezvanījās telefons.

Misters Vandemārs palūkojās uz Krupu redzami apmierināts un joprojām pienaglots pie sienas. Tā, redz, tam ir jāizskatas, viņ� no�teica.

Telpas stūrī stāvēja vecs, senlaicīgs telefona aprāts ar divdaļīgu klausuli, ko neviens nebija lietojis kop� divdesmitā gadsimta divdes�mitajiem gadiem. Telefons bija darināts no koka un bakelita. Misters Krups pacēla pie auss liekamo klausules daļu, kas bija iekārta ar audumu apvilktā vadā, un klausules otrajā daļā, kas bija piestiprināta pie aparāta pamatnes, pieglaimīgā balsī sacīja. Krups un Vande�mārs. Vecā firma. Traucēkļu iznīcinā�ana, �ķēr�ļu novāk�ana, rūpes par jūsu zobiem.

Runātājs otrā klausules galā kaut ko pateica. Misters Krups pār�gāja uz verdziski pieglaimīgu toni. Misters Vandemārs paraustīja kreiso roku. Nazis nenāca laukā no sienas.

Ak, jā, ser. Jā, protams. Un vai drīkstu piebilst, ka jūsu tele�foniskā klātbūtne pielej ar gaismu un prieku mūsu citādi vienmuļo un drūmo dienu? Vel viena pauze. Jā, es jau beidzu pielīst. Jā, ar prieku. Jā, mums bija tas gods, un� ko mēs zinām? Mēs zinām, ka� sekoja īss pārtraukums; Krups lēni un domīgi paurbināja degunu, un tad teica: Nē, mēs nezinām, kur viņa pa�reiz atrodas. Bet mums tas nav vajadzīgs. �ovakar viņa būs tirgū, un� Krups sa�knieba lūpas, bet jau pēc brī�a teica: Mums nav ne vismazāko nolūku bojāt tirgus omulību. Drīzāk domājam sagaidīt, kad viņa dosies no tirgus projām, un tad nolobīt� Krups kādu brīdi klau�sījās, laiku pa laikam pamādams ar galvu.

Misters Vandemārs joprojām pūlējās izvilkt nazi no sienas un at�brīvot roku, bet nazis bija ieurbies sienā visai pamatīgi.

-���� To varētu nokārtot, jā, Krups teica klausulē. Es gribēju teikt, tas tiks nokārtots. Protams. Jā. Es to saprotu. Vai mēs, ser, va�rētu, lūdzu parunāt par� ta�u Krupa sarunu biedrs jau bija nolicis klausuli. Misters Krups vēl kādu brīdi blenza uz klausāmo radziņu, pirms uzkāra to atpakaļ uz āķa. Tev, protams, �ķiet, ka tu esi baigi gudrais, viņ� no�ukstēja. Tad Krups pamanīja mistera Vandemāra pūliņus un noteica: Izbeidz. Viņ� pastiepās uz priek�u, izrāva nazi no sienas un mistera Vandemāra rokas un nolika uz galda.

Misters Vandemārs pakratīja atbrīvoto roku, palocīja pirkstus un notīrīja no na�a asmens slapjos ģip�a krikumus. Kas tas bija? viņ� jautāja.

Mūsu darba devējs, Krups teica. � Izskatās, ka ar to otru ne�kas nesanāks. Par jaunu. Tai būs jābūt Doras jaunkundzei.

Tātad mums vairs nav tiesību viņu nogalināt?

-���� Tā nu tas, mister Vandemār, būtu saprotams, tā gan. Un vēl: rādās, ka Doras jaunkundzīte ir paziņojusi, ka nolīgs sev miesassargu. �ovakar. Tirgū.

-����� Un tad? misters Vandemārs uzspļāva rokas virspusei tai vietā, kur bija gājis cauri na�a asmens, un plaukstai, kur asmens bija iz�spraucies laukā. Viņ� izberzēja siekalas ar masīvo īk�ķi. Rēta aizvērās ka aizsūta, un brūce pazuda.

Misters Ka ups pacēla no grīdas savu melno, smago un no vecuma spīdīgo mēteli un uzvilka to mugurā. Es gribēju jautāt, mister Vande�mār, viņ� teica, vai mums ari nevajadzētu nolīgt sev miesassargu?

Misters Vandemārs ieslidināja nazi atpakaļ piedurknē ie�ūtajā makstī. Uzvilcis mēteli, viņ� iebāza rokas dziļi kabatās un priecīgi pār�steigts atrada vienā no tām tikpat kā neskartu peli. Jauki. Viņ� bija izsalcis. Mistera Krupa jautājumu viņ� pārdomāja tik rūpīgi, kā ana�toms, kas uz�ķērdis savu mū�a mīlestību, un, izsekojis partnera domugaitai, misters Vandemārs sacīja: Mums nevajag miesassargu, mister Krup. Mums neviens nevar nodarīt pāri. Mēs pa�i darām pari.

Misters Krups izslēdza gaismu. Labi, mister Vandemār, viņ� noteica, tīksminādamies par izteikto vārdu skaņu kā viņ� tīksminājās par visu vārdu skaņu, ja mums iegrie�, vai mums asiņo brūces?

Misters Vandemārs, stāvēdams tumsā, brītiņu to apsvēra, un tad skaidri un noteikti atbildēja: Nē.

Spiegs no Aug�pasaules? lords Zurkmēlis jautāja. Ko-e? Man vaja�dzētu tevi uz�ķērst no rīkles līdz kuņģim un pazīlēt nākotni tavās zarnās.

� Paldau, Ri�ards dvesa, balstīdamies ar muguru pret sienu un juzdams pie ādamābola stikla lauskas malu. Man �ķiet, ka jūs esat nedaudz kļūdīju�ies. Mani sauc Ri�ards Meihjū. Varu pierādīt, kas es esmu. Man līdzi ir bibliotēkas apmeklētāja karte. Kredītkartes. Manas mantas, viņ� izmisis piebilda.

Ri�ards ievēroja, ka otrā zāles galā ļaudis metās ceļos, klanījās un palika, pieplaku�i pie zemes, viņ� to redzēja neparasti skaidri, kā jau cilvēks, kam viens trakais grasās pārgriezt rīkli ar stikla lausku. Viņiem garām slīdēja kāds sīks, melns radījums. Man �ķiet, ka brīdis pār�domu spētu pierādīt, ka mēs visi esam no�āvu�i greizi, Ri�ards sacīja. Viņ� nesaprata neko no tā, ko pats runāja, tikai juta, ka vārdi pa�i veļas laukā no mutes, un apzinājās, ka, ja jau viņ� runā, viņ� aiz�vien vēl ir dzīvs. Vai jūs, lūdzu, nepaņemtu �ito nost, un atvaino�jiet, tā ir mana soma, pēdējā frāze bija domāta sīkai, netīrai pus�augu skuķei, kura bija paņēmusi Ri�arda somu un nadzīgi svieda no tās laukā Ri�arda mantas.

Apkārt stāvo�ie cilvēku pūli�i turpināja klanīties un palika, piepla�ku�i pie zemes, melnā radība bija jau pavisam tuvu. Kad tā sa�sniedza pūliti, kura ielenkumā stāvēja Ri�ards, neviens pienācēju ne�pamanīja. Visi apkārtstāvo�ie blenza uz Ri�ardu.

Pienāku�ais radījums izrādījās �urka. Tā aizdomīgi palūkojās aug��up uz Ri�ardu. Viņam piepe�i �ķita, it kā �urka būtu viņam piemie�gusi ar sīko, melnas eļļas pilienam līdzīgo aci. Tā skaļi nopīkstējās.

Vīrs ar stikla lausku nometās ceļos. Cilvēki, kas stāvēja viņiem ap�kārt, darīja tāpat. Pēc īsa pārdomu mirkļa un mazliet neveiklāk nekā pārējie ceļos nometās arī bezpajumtnieks, ko pirmīt bija nosauku�i par īliastru. Ri�ards bija vienīgais, kur� bija palicis stāvam kājās. Tievais meitēns parāva Ri�ardu aiz elkoņa, un arī viņ� nokrita uz viena ceļa.

Lords Zurkmēlis noliecās tik zemu, ka viņa garie mati skāra grīdu, un kaut ko atplkstēja �urkai pretī, raustīdams degunu, rādīdams zobus, iespiegdamies un �ņākdams, un visādi citādi atgādinādams milzu �urku.

-���� Vai kāds varētu man paskaidrot� Ri�ards murmināja.

-����� Klusu! pavēlēja sīkā meitene.

�urka, kā �ķita, mazliet nievīgi iekāpa lorda Zurkmēļa netīrajā rokā, un vīrs to godbijīgi pacēla Ri�arda sejas augstumā. �urka, vēro�dama Ri�ardu, lēni �ūpoja asti. �is ir Pavēlnieks Garaste no Pelēko klana, � lords Zurkmēlis sacīja. Viņ� teic, tu izskaties pārsteidzo�i pazīstams. Grib zināt, vai ir tevi iepriek� redzēj's.

Ri�ards palūkojās uz �urku. �urka raudzījās uz Ri�ardu. Es pie�ļauju, ka tā varētu būt, Ri�ards atzina.

-���� Viņ� stāsta, ka esot nogādājis rīkojumu marķīzam de Karabasam.

Ri�ards palūkojās uz �urku vērīgāk. Tā ir tā �urka? Jā, mēs esam

tiku�ies. Patiesību sakot, es esmu metis viņai ar televizora pulti. Vai�rāki apkārt stāvo�ie ļaudis izskatījās �okēti. Tievā meitene pat iespie�dzās. Ri�ards nepievērsa viņiem uzmanību. Vismaz kaut kas �ajā ār�prātā viņam �ķita pazīstams. Cau, �urciņ, viņ� teica. Jauki tevi atkal satikt. Vai tu zini, kur ir Dora?

�urciņ! meitene atkārtoja, pa pusei pīkstienā, pa pusei kā aiz�rīdāmās. Pie meitenes noskrandu�ā tērpa bija piesprausta pabalējusi sarkana nozīmīte, viena no tām, kādas reizumis tiek piespraustas dzim�anas dienu apsveikumiem. Uz tās bija saskatāms dzeltens uz�raksts, kas vēstīja: man ir i i .

Lords Zurkmēlis brīdino�i pavicināja savu stikla durkli. Tev nav brīv vērsties pie Pavēlnieka Garastes, saki vien man, kas sakāms, � viņ� teica. �urka pavēlo�i nopīkstejās. Vīrs sadrūma. Viņu? viņ� pārvaicāja, nicīgi skatoties uz Ri�ardu. Man nudien nav neviena lieka ļautiņu. Kā būtu, ja vienkār�i pārgrieztu viņam rīkli un aizsūtītu pie Rensteles ļaudīm�

�urka vēl reizi pavēlo�i nopīkstejās, tad nolēca no vīra pleca un pazuda vienā no daudzajām alām sienas malā.

Lords Zurkmēlis pieslejās kājās. Viņam pievērsās desmitiem acu pāru. Zurkmēlis pagriezās uz zāles pusi un palūkojās uz saviem pado�tajiem, kas stāvēja, saspiedu�ies ap dūmojo�iem ugunskuriem. � Es nesaprotu, uz ko jūs tā blen�at! viņ� noaurojās. Kur� uzmanīs ies�mus, ko? Jūs gribat, lai rijamais sadeg? Te nav nekā, ko redzēt. Tinie�ties! Tūlīt, tūlīt pazūdiet visi! Ri�ards satraukts piecēlās kājās. Viņam bija notirpusi kreisā kāja, un nu viņ� to berzēja, lai atjaunotu asinsriti. Kāju durstīja kā ar adatiņām. Lords Zurkmēlis pievērsās Iliastram un teica: Tas tur ir jānogādā tirgū. Pavēlnieka Garastes rīkojums.

Iliastrs papurināja galvu un nospļāvās sev pie kājām. Es viņu ne�vedī�u, viņ� noteica. Man tomēr dzīvība dārgāka. Jūs, �urkmēļi, alla� esat biju�i labi pret mani, bet es turp vairs neie�u. Jūs to zināt.

Lords Zurkmēlis palocīja galvu. Viņ� iebāza durkli atpakaļ spalvai�najās skrandās. Nākamajā mirkli viņ� veltīja Ri�ardam dzeltenzobainu smaidu. � Tu pat neapjaut, kā tev pirmīt paveicās, viņ� teica.

Nojau�u gan, Ri�ards ieteicās. Nudien.

Nē,'vīrs atbildēja. Neapjaut vis. It neko tu neapjaut. To pateicis, viņ� vēlreiz papurināja galvu un pie sevis nomurminā�ja: �urciņ.

Lords Zurkmēlis paņēma Iliastru aiz rokas, un abi kopā pagājās gabaliņu nostāk, tā, lai Ri�ards neko nedzirdētu, un sāka par kaut ko apspriesties, ik pa brīdim pamezdami skatus uz viņa pusi.

Tievā meitenīte pa to laiku tiesāja nost Ri�arda somā atrasto ba�nānu, un Ri�ardam ie�āvās prātā, ka �is ir vismazāk erotiskais banāna ē�anas skats, kādu viņ� jebkad redzējis. � Zini ko, tās bija manas bro�kastis, � Ri�ards noteica. Meitēns vainīgi uz viņu paskatījās. Mani sauc Ri�ards. Ka tevi?

Ri�ards ievēroja, ka meitēns, paspējis norīt lielāko daļu banāna, iebāza mutē pēdējo kumosu un nopūtās. Viņa vārgi pasmaidīja un iz�dvesa kaut ko, kas līdzinājās vārdam Anestēzija. Man gribējās ēst, viņa noteica. Man tāpat, Ri�ards atcirta.

Meitene brīdi lūkojās uz ugunskuriem telpas dzīlēs, un atkal pie�vērsās Ri�ardam. Viņas sejā otrreiz parādījās smaids. Tev kaķi iet pie dū�as? viņa jautāja.

Nu, vispār man kaķi �ķiet glu�i jauki, jā, Ri�ards atbildēja.

Anestēzija izskatījās atvieglota. Un kas tev gar�o labāk, viņa vaicāja, stilbi vai krūtiņa?

Meitene vārdā Dora sekoja marķīzam de Karabasam cauri lielākiem un mazākiem pagalmiem. Londonā bija simtiem tādu pagalmiņu, vecu staļļu ēku un aleju kā tās, kurām viņi steidzās cauri, � vecās sānieliņas pēdējo trīssimt gadu laikā nebija mainīju�ās. Pat �uru smaka eju stūros bija tāda pati kā Pepsa* laikā, trīssimt gadu tālā pagātnē. Līdz saullēktam vēl bija krietna stunda, bet debesis jau sāka kļūt gai��ākas un pildījās ar vēsu, svina pelēcīgu gaismu. Miglas strēles karājās gaisā kā bāli spoki.

Durvis bija rūpīgi aizsistas ar dēļiem un noklātas ar izbalēju�iem aizmirstu mūziķu un naktsklubu plakātiem. De Karabass un Dora, pienāku�i pie durvīm, apstājās; marķīzs pārlaida skatienu sanaglotajai dcļu kārtai un plakātiem, un izskatījās, ka redzētais nekādu iespaidu uz viņu neatstāj. Pēc tā gan, tiesa, neko nevarēja spriest, uz marķīzu de Karabasu reti kas spēja atstāt iespaidu.

�ī tad nu būtu ieeja? viņ� jautāja.

Viena no ieejām, Dora pamāja ar galvu.

Karabass sakrustoja rokas uz krūtīm. Nu? Saki �Sezam, atve�ries� vai ko nu tu parasti saki.

Es negribu to darīt, viņa teica. Es nudien neesmu pārlieci�nāta, vai mēs rīkojamies pareizi.

Ļoti skaisti, Karabass izpleta rokas. Nu tad tiksimies vē�lāk. Viņ� pagriezās uz papē�a un devās atpakaļ pa ceļu, pa kuru viņi bija nāku�i. Dora saķēra viņu aiz rokas. Tu mani pametīsi? viņi jautāja. Vienkār�i ņemsi un atstāsi?

Viņ� pasmaidīja, bet smaids nevēstīja par joku. Saprotams. Esmu ļoti aizņemts vīrs. Daudz lietu jāsatiek. Daudz cilvēku, ko darīt.

-����� Pagaidi ta�u. Dora palaida vaļā de Karabasa piedurkni un iekoda sev apak�lūpā. Pēdējo reizi, kad es �eit biju� viņa iesāka un aprāvās.

�� Pēdējo reizi, kad tu �eit biji, tu ieraudzīji visu savu ģimeni miru�u. Tas nu būtu skaidrs. Tev tas vairs nav jāstāsta. Ja mēs nedosimies iek�ā, mūsu biznesa attiecības tepat ari beigsies.

Dora pavērsa pret Karabasu savu laumiņai līdzīgo seju, kas pirmsausmas tumsā vizēja palsi bāla. Un tas būs viss?

�� Nu, vēl es tev varētu novēlēt visu to labāko nākotnē, bet baidos, ka tu nenodzīvotu tik ilgi, lai to pieredzētu.

-����� Tev nu gan vārdi kabatā nav jāmeklē, vai ne?

Viņ� neko neatbildēja. Dora piegāja pie durvīm. � Labi, Dora teica. Nāc �urp. Iesim iek�ā. Meitene piespieda kreiso roku pie aiz�naglotajām durvīm un ar labo saņēma marķīza milzīgo, brūno roku. Doras sīkie pirkstiņi pazuda marķīza lielajā plaukstā. Viņa aizvēra acis.

� atskanēja �uksti, kaut kas nodrebeja, kaut kas mainījās� � un durvis iebruka dziļā tuinsā.

Tās'bija svaigas, tikai pāris dienu vecas atmiņas: Dora nāca caur Bezdurvju māju, saukdama: Sveikiņi! Vai kāds ir mājās? No priek��istabas viiia ieslīdēja ēdamistabā, tālāk bibliotēkā, tad zīmējamā istabā, neviens neatsaucās. Viņa iegāja nākamajā istabā.

Peldbaseins bija veidots Viktorijas laikmeta stilā no marmora un �uguna. Viņas tēvs reiz jaunība bija atradis telpu pamestu un gandrīz vai izpostītu, un iekļāvis Bezduruju mājā. Iespējams, ka ārpasaulē, Aug�londonā, baseina telpa jau sen bija nojaukta un aizmirsta. Dorai nebija ne jausmas, kur tie�i atradās viņas mājas istabas. Doras vectēvs bija izveidojis māju, ņemdams pa istabai no vienas un pa istabai no citas Londonas būves; no�ķirtajām telpām nebija durvju; tēvs bija papildinājis salikumu ar jauniem atradumiem.

Dora gāja gar baseina malu, priecīga, ka ir mājās un noba�ījusies, kur gan visi paliku�i. Un tad viņa paskatījās lejup.

Baseinā kāds peldēja, atstādams aiz sevis divus asins mākoņus, vienu no kakla, otru no cirk�ņiem. Tas bija viņas brālis Arks. Viņa acis bija pla�i vaļā, bet neredzēja neko. Dora redzēja sevi slāvam ar atvērtu muti un dzirdēja pali savu kliedzienu.

Tas bija sāpīgi, marķīzs noteica. Viņ� spēcīgi paberzēja pieri un pagrozīja galvu, it kā censtos atbrīvoties no pēk�ņa, nelāga stīvuma, kas negaidot savilcis kaklu.

� Atmiņas, Dora noteica. Tās ir iegravētas sienās.

De Karabass pacēla uzaci. Būtu varējusi mani brīdināt.

Viņi atradās lielā, baltā telpā. Pie visām sienām karajās gleznas. Katrā bija attēlota cita istaba. Baltajai telpai durvju nebija, nebija vis�pār nekādu ieeju vai izeju. Interesants dekors, marķīzs piezīmēja.

-����� �is ir priek�nams. No �ejienes mēs varam nokļūt jebkurā citā Mājas istabā. Tās visas ir savienotas.

-����� Kur atrodas citas istabas?

Dora pakratīja galvu. Es nezinu. Iespējams jūdzēm tālu. Tās ir izkaisītas pa visu Apak�zemi.

Marķīzs jau bija paspējis platiem, nemierīgiem soļiem pārstaigāt visu priek�namu. Nudien atzīstami. No atsevi�ķām vienībām salie�kama māja, kurā katra istaba atrodas kaut kur citur. Iztēli rosino�i. Tavs vectēvs bija cilvēks ar varenu fantāziju, Dora.

Es viņu nekad neesmu redzējusi. Viņa mirkli aprāvās, bet tūdaļ atkal turpināja runāt kā �ķita, tiklab ar de Karabasu kā ar sevi. Mums �eit vajadzēja būt dro�ībā. Kā tas iespējams, ka mums kads varēja uzbrukt? �ai mājā tikai mēs pa�i zinājām, kā pār�vietoties.

-����� Cerēsim, ka tava tēva dienasgrāmata mums varēs pastāstīt ko vairāk, dc Karabass teica. No kurienes sāksim meklēt? Dora pa�raustīja plecus. Tu esi pārliecināta, ka viņam tāda bija? de Kara�bass uzstājīgi jautāja.

Meitene pamāja ar galvu. Tēvs mēdza ieiet savā darbistabā un noslēgt visas ieejas uz laiku, kamēr diktēja grāmatai.

Nu tad sāksim no darbistabas.

-����� Bet es tur skatījos. Es paskatījos. Es tur jau skatījos, kad apkopu viņa līķi� to pateikusi, Dora sāka raudāt. Izklausījās, it kā zemās un drud�ainās elsas kāds rautu meitenei laukā no krūtīm.

-����� Nu, nu, marķīzs de Karabass neveikli noteica, papliķēdams Dorai pa plecu. Nu, viņ� katram gadījuma piebilda vēlreiz. Viņ� nebija nekāds labais mierinātājs.

Doras īpatnās krāsas acis bija asaru pilnas. Vai tu varētu� vai tu varētu ļaut man mirkli saņemties? Tūlīt pāries. Karabass pamāja ar galvu un aizgāja uz otru telpas galu. Atskatījies viņ� redzēja Doras sīko, tum�o stāvu uz priek�istabas balto sienu un bil�u fona. Viņa bija apķērusi plecus ar rokām un drebēja, un raudāja kā mazs bērns.

Ri�ards joprojām bija sapīcis par somas zaudējumu.

Lords Zurkmēlis stāvēja kā stāvējis. Viņ� bez aplinkiem paziņoja, ka �urka Pavēlnieks Garaste � nav teicis ne vārda par Ri�arda man�tu atdo�anu. Garaste bija tikai pavēlējis nogādāt viņu tirgū. Vēl viņ� bija piebildis, lai Anestēzija aizved aug�zemnieku uz tirgu, un tā ne�pārprotami bija pavēle, tāpat kā uzsauciens, lai beidz puņķoties un sāk kustēties. Ri�ardam bija ticis pavēstīts arī tas, ka ja viņ�, lords Zurk�mēlis, viņu Ri�ardu vēlreiz dabūs redzēt, tad viņam, Ri�ardam, klāsies visai plāni. Zurkmēlis bija vēlreiz atkārtojis, ka Ri�ardam nav ne jausmas, kā viņam ir paveicies, un, neliekoties ne zinis par Ri�arda lūgumiem atdot viņa mantas vai vismaz maku, bija pavadījis viņus līdz durvīm un aizslēdzis tās no iek�puses.

Ri�ards un Anestēzija soļoja tumsā cie�i blakus.

Anestēzija nesa pa�darinātu gaismekli, kas sastāvēja no sveces, konservu kārbas, virves gabaliņa un stikla pudeles ar platu kaklu. Ri�ards brīnījās, cik atri viņa acis pierada pie tumsas. Viņi gāja cauri nebeidzamām velvētu pagrabtelpu rindām. Brī�am �ķita, ka velvju stūros kaut kas sakustas, bet noslēpumainais radījums, lai kas tas arī būtu cilvēks, �urka vai to apvienojums paspēja pazust ikreiz, kad viņi pienāca tuvāk. Kad Ri�ards mēģināja pajautāt Anestēzijai, kas tur varētu kustēties, viņa tikai no�ņācās, lai Ri�ards klusē.

Piepe�i viņ� juta sejā iesitamies auksta gaisa straumi. �urkmeitene strauji pietupās, nolika gaismekli zemē un sāka raustīt pie sienas pie�stiprinātu metāla re�ģi. Tas spēji atvērās, un meitene atmuguriski pa�krita. Viņa pamāja, lai Ri�ards lien pa eju, kas bija atklājusies aiz re��ģa. Ri�ards pietupās un izspraucās pa lūku; nepilnu pēdu tālāk piepe�i izbeidzās grīda. Atvaino, Ri�ards no�ukstēja, bet tur ir caurums.

Tas nav necik liels, viņa noteica. Ej tālāk.

Anestēzija aizvēra aiz sevis dzelzs re�ģi un pēk�ņi atradās netīkami tuvu Ri�ardam. Paturi. Viņa iespieda Ri�ardam rokā gaismekli un iekāpa tum�ajā bedrē. Kāp te, viņa teica. Nu, nav nemaz tik tra�ki, vai ne? Viņas sejiņa spīdēja kādu gabaliņu zem Ri�arda sāpī�gajam pēdām. Kap lejā! Padod man lampu.

Viņ� pasniedza lejup gaismekli Anestēzijai vajadzēja palēkties, lai to aizsniegtu. � Nu, viņa no�ukstēja. Kāp zemē! Ri�ards nedro�i paliecās uz priek�u, pieķērās ar rokām bedres malai, īsu brīdi pa�ūpo�jās gaisā un tad lēca. Viņ� piezemējās uz visām �etrām apak�ā bija mīksti dubļi. Ri�ards noslaucīja rokas d�empen. Gabaliņu tālāk Anes�tēzija jau vēra vaļā nākamās durvis. Kad viņi bija pārkāpu�i pār sliek�sni, Anestēzija rūpīgi aizvēra durvis un teica: Tagad varam runāt. Ne visai skaļi, bet varam.

Ā, paldies, Ri�ards noteica. Viņam nenāca prātā nekas, ko gribētos teikt. Nuu� Hm� Tu esi �urka, vai ne? viņ� vaicāja.

Meitene iesmējās, kā japāniete piesedzot seju ar roku. Tad viņa pa�purināja galvu un teica: To man gribētos gan. Bet ne. Es esmu �urkmēle. Mēs runājam ar �urkām.

-����� Ko, tā vienkār�i pļāpājat?

-����� Nē, ne jau tā. Mēs viņām visu ko palīdzam. Nu, piemēram, viņa iesāka stāstīt, un meitenes balss tonis vēstīja, ka bez Ri�arda jau�tājuma viņa to nekad nebūtu pateikusi, ir tādas lietas, ko �urkas nevar izdarīt, jo, nu, kā tu saproti, viņam nav pirkstu un īk�ķu, un tādā garā. Paga! Anestēzija pēk�ņi pievilka Ri�ardu pie sienas un ar savu dubļaino roķeli aizspieda viņam muti. Pec tam viņa nopūta sveci.

Attālu bija dzirdamas balsis. Viņi stāvēja tumsā un aukstumā un ■ gaidīja, kas notiks. Ri�ardu kratīja drebuļi.

Viņiem garām, pieklusinātās balsīs sarunādamies, pagaja bariņ� ļau�u. Kad balsis vairs nebija dzirdamas, Anestēzija noņēma plaukstu Ri�ardam no mutes, iededza sveci, un viņi turpināja ceļu. Kas tie tadi bija? Ri�ards jautāja.

Meitene paraustīja plecus. Kas man pa' daļu, viņa atteica.

-����� Tad kāpēc tu domā, ka viņi nebūtu priecāju�ies mūs redzēt?

Viņa palūkojās uz Ri�ardu ar tik skumīgām acīm kā māte, kura

skaidro bērnam, ka jā, arī �ī liesma bijusi karsta, jo visas liesmas ir

karstas. Saproti ta�u beidzot. Ejam te, viņa mudināja. Es zinu vienu īsāku ceļu. Varēsim uz mirkli izbāzt degunus Aug�londonā. Viņi uzkāpa pāris pakāpienu augstāk, un Anestēzija atvēra durvis, kas, tiklīdz viņi bija pārkāpu�i slieksni, pa�as aizkrita ciet.

Ri�ards samulsis paskatījās visapkārt. Viņi stāvēja Temzas ziemeļu krastmalā, jūdzēm garā pastaigu vietā, kas bija izbūvēta Viktorijas laikā, lai nosegtu notekūdeņu pievadus un jauno Rajona metro līniju; pastaigu vieta krastmalā bija nomainījusi smirdīgās dubļu strēles, kas iepriek�ējos piecsimt gadus bija puvu�as Temzas krastos. Joprojām bija nakts, vai varbūt atkal bija nakts. Ri�ardam nebija ne jausmas, cik ilgi viņi bija līkumoju�i pazemes gaiteņos.

Mēnesi neredzēja, bet debesis bija nosētas ar asi dzalksto�ām ru�dens zvaigznēm. Bija iedegtas arī laternas, kas izskatījās pēc zvaig�ņu līdziniecēm uz zemes, gaisma plūda no māju logiem, spīdēja lampu rindas pār tiltiem, un tas viss kopā meta ņirbo�u pilsētas atspīdumu Temzas ūdeņos. Pasakaini, Ri�ards nodomāja.

Anestēzija nopūta sveci. Vai tu dro�i zini, ka �is ir pareizais ceļ�? Ri�ards vaicāja.

-��� Jā, viņa atbildēja, Dro�i.

Ri�ards ievēroja, ka viņi stāv netālu no koka sola, un Ri�ardam pēk�ņi �ķita, ka parasts koka sols ir visiekārojamākā manta, kādu viņ� jebkad redzējis. Vai varam piesēst? viņ� jautāja. Kaut uz mir�klīti?

Anestēzija paraustīja plecus. Viņi apsēdās katrs savā sola galā. Vēl piektdien, Ri�ards iesāka, es strādāju vienā no veiksmīgākajām in�vestīciju ekspertu firmām Londonā.

-����� Kas tic investīciji tādi ir?

-���� Tas bija mans darbs.

Meitene apmierināti pamāja. Ak, jā. Un�

-����� Es tāpat vien atceros. Nudien� Bet vakar� pēk�ņi �ķita, it kā es vairs neeksistētu, it kā manis te nemaz vairs nebūtu.

-���� Tas tāpēc, ka tu neesi, Anestēzija paskaidroja.

Pa krastmalu lēnām tuvojās kāds vēlīns apkampies pārītis; viņi pie�nāca pie sola, apsēdās tie�i vidū starp Anestēziju un Ri�ardu un sāka kaislīgi skūpstīties. Atvainojiet, Ri�ards viņiem teica. Vīrietis bija pabāzis roku sievietei zem d�empera, un tā kustējās ar tādu aizrau�tību, kā ceļotājs pajaunu, neiepazītu zemi. Es gribu savu dzīvi atpa�kaļ, Ri�ards viņiem teica.

-����� Es tevi mīlu, � vīrietis sacīja sievietei.

Bet tava sieva� viņa ierunājās, laizīdama viņam vaigu.

-����� Piedrāzt viņu, vīrietis atteica.

-����� Es negribu piedrāzt viņu, sieviete atteica un ieķiķinājās pie�dzēru�u smiekliņu. Es gribu drāzt tevi� Viņa uzlika roku uz vīrie�a bik�upriek�as un ķiķināja vēl negantāk.

-����� Ejam, Ri�ards teica Anestēzijai, juzdams, ka soliņa blakus iemītnieki sāk uzvesties arvien neprātīgāk. Ri�ards un Anestēzija pie�cēlās un devās tālāk. Anestēzija pameta atpakaļ ziņkāru skatienu, pārītis uz sola sāka ieņemt arvien horizontālāku stāvokli.

Ri�ards klusēja. Vai kaut kas nav kārtībā? Anestēzija vaicāja.

-����� Nē, tikai it nekas nav kārtībā, Ri�ards attrauca. Tu visu lai�ku esi dzīvojusi tur lejā?

-����� Ne-e. Es piedzimu �eit aug�ā, viņa nopūtās. � Īstenībā tu ne�maz negribi zināt. � Ri�ards sev par vieglu pārsteigumu attapa, ka grib gan.

-����� Es gribu zināt. Nopietni.

Meitene knibināja rupjās kvarca bumbiņu krelles, kas karājās viņai ap kaklu, un, brīdi minstinājusies, sāka stāstīt. � Toreiz biju es un mamma, un dvīnes� � viņa iesāka, bet tūdaļ aprāvās un cie�i sa�knieba lūpas.

Stāsti tālāk, Ri�ards lūdza. Es klausos. Nudien. Lūdzu,

stāsti!

Anestēzija pamāja ar galvu. Viņa dziļi ievilka elpu un sāka runāt, neskatīdamās uz Ri�ardu; skatiens bija pievērsts zemei pāris soļu tālāk. Vārdu sakot, mammai bijām mēs ar māsām, bet tad viņai palika tā jocīgi ar galvu. Vienu dienu es pārnācu mājās no skolas, un viņa bija galīgi plika, un tikai kliedza un raudāja, un plēsa viskautko. �ķīvjus un citas lietas. Bet mums viņa neko nedarīja. Viņa mums ne�kad neko nedarīja. Tad atnāca sociālā dienesta dāma un savāca māsas līdzi, un man vajadzēja braukt pie tantes. Viņa dzīvoja kopā ar to vīrieti. Man viņ� nepatika. Un, kad tantes nebija mājās� Meitene aprāvās un klusēja labu brīdi, un Ri�ards jau sāka domāt, ka viņa vairs nestāstīs. Ta�u meitene sāka vēlreiz. � �ā vai tā. Viņ� man darīja pāri. Un darīja visu ko. Un beigās es pateicu tantei, bet viņa man iesita. Teica, ka es melojot. Ka viņa uzlaidī�ot man policiju. Bet es ne�meloju. Tad es aizlaidos. Tas bija manā dzim�anas dienā.

Viņi bija pienāku�i pie iVIbērta tilta. Nedaudz jokainais arhitektū�ras veidojums, kas savienoja abus Temzas krastus Betersiju dienvi�dos, ar Celsijas krastmalas daļu ziemeļos -, bija nokarināts ar tūksto� mazām, baltām gaismiņām.

Man nebija, kurp iet. Un bija ļoti auksts, � Anestēzija turpināja, bet pēc mirkļa atkal apklusa. Es gulēju laukā. Gulēju pa dienām, kad bija drusciņ siltāks, un staigāju apkārt naktīs, lai kustētos un neno�saltu. Man bija tikai vienpadsmit gadu. Zagu maizi un pienu, ko no rītiem pieveda pie privātmājām, un ēdu. Man riebās tā darīt, un es sāku staigāt gar ielas tirdziņiem un vākt iepuvu�us ābolus un apel�sīnus, un visu to, ko cilvēki meta projām. Tad es stipri saslimu. Es to�reiz dzīvoju zem Notinghilas dzelzceļa pārbrauktuves. Kad atguvos, es jau biju Apak�londonā. �urkas bija mani atradu�as.

Vai tu esi kādreiz mēģinājusi �eit atgriezties? Ri�ards jautāja, ar �estu norādīdams uz klusajām, siltajām un ļau�u apdzīvotajām mājām un da�iem vēlīnajiem braucējiem ielās. Uz īsto pasauli� Mei�tene papurināja galvu. Uguntiņa vienmēr dedzina, manu bērniņ. Pats redzēsi. Tas nav iespējams. Ir vai nu viena, vai otra. Bet nekad abas reizē.

Man �ēl, ka es tā� Dora teica un nopūtās. Bija redzams, ka viņa ir sparīgi �ņaukusi degunu un slaucījusi slapjos vaigus; acis bija sarau�dātas sarkanas.

Marķīzs, gaidīdams, lidz Dora nomierinās, bija kavējis sev laiku ar kauliņu spēli, izmantodams vecas monētas un pāris kauliņus, ko viņ� alla� nēsāja līdzi vienā no daudzajām mēteļa kabatām. Marķīzs veltīja Dorai vēsu skatienu. Patie�ām?

Viņa iekoda apak�lūpā. Nē. Īstenībā ne. Man nav �ēl. Es visu laiku tikai skrēju un slēpos, un bēgu, un� �ī bija pirmā reize, kad es tā pa īstam� viņa apklusa.

Marķīzs savāca kauliņus un monētas un iebēra kabatā. Tikai pēc jums, viņ� noteica. Dora devās uz bildēm rotātās gala sienas pusi. Marķīzs sekoja. Dora ar vienu roku pieskārās attēlam, kurā bija redzama tēva darbistaba, un otrā saņēma marķīza lielo, tum�o roku.

�pasaule sagriezās�

Viņas bija oran�ērijā un laistīja puķes. Vispirms lēja Por�ija, uzmanot, lai ūdens tiek tikai augiem pie pa�ām saknēm, neskarot lapas un ziedus. Aplaisti tikai kurpes, nevis drēbes, viņa teica jaunākai mei�tiņai.

Ailai bija pa�ai sava lejkanniņa. Viņa ar to ļoti lepojās. Tā bija tie�i tāda pali kā mammai spilgti zaļa metāla kanniņa. Kad mamma bija aplaistījusi ik puķi, mazā Aila nāca ar savu lejkanniņu un aplēja vēl mazliet. Uz kurpēm, viņa atkārtoja un iesmējās dzidrus bērna smieklus.

Smējās arī māmiņa līdz tam brīdim, kad lapsai līdzīgais misters Krups spēji parāva viņu aiz melnajiem māliem un pārgrieza viņas balto kaklu no vienas auss līdz otrai.

Sveiks, tēt, Dora klusi teica.

Viņa ar pirkstu galiem noglaudīja vaigu tēva krū�utēlam. Kalsns, askētisks virs ar gandrīz kailu galvu. Cēzars Prospero lomā, nodomāja marķīzs de Karabass. Viņu mocīja viegls nelabums. Pēdējā aina patie��ām bija bijusi sāpīga. Un tomēr: viņ� bija lorda Portika darbistabā. Tas pa�laik bija galvenais.

Marķīzs aplūkoja istabu. Acis slīdēja no vienas lietiņas pie otras. Pie griestiem karājās izbāzts krokodils; grāmatu plauktos rindojās ar ādu apvilkti sējumi; astrolabs, izliekti un ieliekti spoguļi, dīvaini zināt�nes instrumenti; pie sienām tādu zemju un pilsētu kartes, par kurām de Karabass pat dzirdējis nebija. Rakstāmgalds ar vairākām vēstuļu kaudzītēm. Balto sienu aiz rakstāmgalda bija sabojājis sarkanbrūns traips. Uz galda stāvēja maza bildīte, kurā bija redzama visa Doras ģimene. Marķīzs kādu bridi tajā nolūkojās. Tava māte, māsa, tēvs un brāļi. Visi miru�i. Ka tev izdevās izmukt? viņ� vaicāja.

-����� Paveicās. Biju devusies ekspedīcijā uz pāris dienām� Vai tu zināji, ka apmetnē pie Kilbērnas upes aizvien vēl mīt bariņ� romie�u kareivju?

Marķīzs to nebija zinājis, un tāpēc sapīka. Hm. Cik daudz?

Dora paraustīja plecus. Paris du�i. Kā es sapratu, tie bija deviņ�padsmitā leģiona dezertieri. Mana latiņu valoda nav diez cik laba. Tā vai citādi, kad es atnācu mājās� -Dora aprāvās un juta kaklā sakāp�jam kamolu. Viņas opālkrāsas acīs iemirdzējās asaras.

-����� Saņemies, marķīzs noskaldīja. Mums vajag tava tēva die�nasgrāmatu. Jādabū zināt, kas to izdarījis.

Dora sarauca pieri. Mēs zinām, kas to izdarīja. Krups un Van�demārs�

Marķīzs atvēra plaukstu un pakustināja pirkstus. Viņi ir tikai rokas. Pirksti. Ir kāda galva, kas tos vada un kas ilgojas arī pēc tavas nāves. Tie abi nav nekādi Ietie. Viņ� vēlreiz pārlaida skatu darb�istabai. Kur ir dienasgrāmata?

-����� Te tās nav, Dora teica. Es jau tev teicu. Es skatījos.

-����� Un man laikam radies nepareizs priek�stats, ka tava ģimene lieliski pratusi atvērt gan redzamas, gan neredzamas durvis.

Dora uzmeta marķīzam niknu skatienu. Tad viņa aizvēra acis un ar pirkstiem cie�i saspieda deguna kauliņu. Marķīzs pa to laiku turpi�nāja aplūkot Portika rakstāmgaldu. Tintnīca, �aha figūriņa, metamkauliņ�, zelta kabatas pulkstenis, vairākas zoss spalvas un�

Interesanti.

Marķīzs bija ievērojis mazu me�acūkas vai varbūt lā�a, vai vēr�a statuetīti. Nevarēja īsti pateikt, kas tas par zvēru. Figūriņa bija raupji tēsta obsidiānā un pēc izmēra atgādināja palielu �aha kauliņu. Tā viņam kaut ko atgādināja, bet viņ� nespēja atcerēties, ko īsti. Viņ� pacēla figūriņu no galda, nevērīgi pagrozīja rokās un apkļāva tai pirkstus.

Dora noņēma roku no sejas. Viņa izskatījās samulsusi. Kas par lietu? marķīzs jautāja.

Tā ir �eit, Dora vienkār�i noteica. Viņa sāka staigāt �urpu turpu pa darbistabu, grozīdama galvu uz visām pusēm. Marķīzs ne�manāmi ieslidināja figūriņu iek�kabatā.

Dora apstājās pie augsta skapja. �eit, viņa teica. Dora pastiepa roku, un plaukta aizmugurējais panelis atvērās. Dora iebāza roku caurumā un izvilka no tā kaut ko, kas atgādināja mazu lielgabala lodi. Viņa padeva to marķīzam. Lode bija taisīta no pulēta koka un nosū�bēju�a misiņa, to rotāja stikla lēcas un pulēts var�. Marķīzs paņēma to no Doras rokām.

-���� Tas ir tas, ko mēs meklējām?

Dora pamāja.

-����� Smalki nostrādāts.

Dora izskatījās sadrūmusi. Nesaprotu, kā es to neievēroju agrāk.

-����� Tu biji bēdīga, marķīzs noteica. Es biju pilnīgi pārliecināts, ka tā te būs. Un es ļoti reti kļūdos. Un tagad� Viņ� pacēla koka lodīti tuvāk acīm. Stikla lēcas un vara un misiņa joslas lauza gaismas starus. Marķīzam gan derdzās atzīt savu nezinā�anu kada jautajumā, tomēr pēdīgi viņ� pavaicāja: Kā ta darbojas?

Anestēzija izveda Ri�ardu cauri mazam parciņam tilta dienvidpusē, tad nokāpa pāris akmens pakāpienus gar tilta pakājes sienu un atvēra strādnieku durvis. Viņi iegāja pa tām, Anestēzija aizvēra durvis, un tumsas ieskauti viņi turpināja kāpt lejup.

Ir viena meitene vārdā Dora, � Ri�ards ierunājās. Mazliet jaunāka par tevi. Tu viņu pazīsti?

-����� Lēdija Dora. Es zinu, kas viņa ir.

-����� No kuras, hm, grāfistes viņa ir?

-��� Viņa nav no grāfistes. Viņa ir no Arkas nama. Viņas ģimene reiz bija ļoti ietekmīga.

-����� Kāpēc bija? Viņi zaudēja varu?

-��� Viņus nogalināja.

Ak, jā, tagad viņ� atcerējās, ka marķīzs kaut ko tādu bija teicis. Viņiem priek�ā pār ceļu pārskrēja �urka. Anestēzija apstājās pakā�piena vidū un iztaisīja dziļu reveransu. �urka uz bridi apstājās. -Jūsu augstība, � Anestēzija sacīja �urkai. Sveiki, Ri�ards piebilda. �urka uzmeta viņiem mirklīgu skatienu un aizlēk�oja lejup pa kāp�nēm. Un vēl, Ri�ards turpināja taujāt, kas ir Klīsto�ais tirgus?

Tas ir ļoti liels, meitene teica. Bet �urkmēļiem reti kad rodas vajadzība turp doties. Un, taisnību sakot� Anestēzija nopūtās. Ai, neko. Tu smiesies.

-����� Nesmie�os, � Ri�ards godprātīgi atteica.

-����� Patiesībā, meitēns sacīja, man ir mazliet bail.

-����� Bail? No tirgus?

Viņi bija nonāku�i kāpņu pakājē. Anestēzija nopūtās un nogriezās pa kreisi. Nejau no pa�a lirgus, nē. Tur ir noteikts pamiers. Ja kāds kādam uzbruktu, viņam gāztos virsū visa Apak�londona ar savām notekūdeņu tonnām.

�� No kā tad tu baidies?

�� No ceļa uz turieni. Tirgus katru reizi notiek citā vietā. Tas pār�vietojās. Un, lai nokļutu tur, kur tas paredzēts �ovakar� Meitene nervozi knibināja krelles. Mums būs jāiet cauri pāris visai riebīgiem rajoniem. Viņa nudien izklausījās nobijusies.

Ri�ards apspieda vēlē�anos aplikt roku meitēnam ap pleciem. Un kur tas būs? viņ� jautāja. Meitene pagriezās pret viņu, atmeta matus no acīm un pateica.

�� Naitsbrid�ā, Ri�ards atkārtoja un nevarēja noturēties, klusī�tēm neiesrnējies. Meitene aizgriezās. Redzi? viņa noteica. Es teicu, ka tu smiesies.

Dziļie tuneļi tika izrakti Otra pasaules kara sākumā. Tajos tika izvie�totas karaspēka daļas, un vairāku tūksto�u karavīru radītie atkritumi tika ar gaisa spiedienu sūknēti aug�ā uz notekūdeņu kanāliem. Tuneļu abās pusēs pie sienām bija piestiprinātas divstāvu metāla lāviņas, kur kareivjiem gulēt. Pēc kara bija plānots pārvērst tuneļus ātrgaitas metro atzaros, bet no �iem plāniem nekas nebija iznācis, un tā nu metāla lāvas bija paliku�as savās vietās. Labu laiku drā�u pinumi bija balstīju�i ar vēstulēm, avīzēm un mapēm piebāztas kastes tās glabāja aizmirstus, nevienu vairs neinteresējo�us noslēpumus. Deviņdesmito gadu sākumā varas iestādes bija slēgu�as tuneļus pavisam. Noslēpumu kastes tika savāktas, lai to saturu sa�ķirotu, ievadītu datu bāzēs, sasmalcinātu vai sadedzinātu.

Varnijs savu mītni bija iekārtojis visdziļākajā no dziļajiem tune�ļiem, tālu zem Kemdentaunas stacijas. Mītnes ieeju viņ� bija aizbarikādējis ar vecajām dzelzs gultām. Viņ� bija tās arī izrotājis. Vārnijam patika iero�i. Viņ� pats tos taisīja no visa, ko vien gadījās atrast, pa�ņemt vai nozagt no ma�īnu detaļām, no da�ādu aparātu atlūzām. Viņ� lika to visu kopā un veidoja durkļus un āķus, lokus un arbaletus, ballistas un sienu gā�amās katapultas, kaujas vāles, zobenus un rungas. Pie dziļā tuneļa sienām un mitekļa stūros bija redzama vesela iero�u kolekcija, kas diez kādu omulību vis neviesa.

Vārnijs bija līdzīgs vērsim noskūtam, tetovētam vērsim bez ragiem. Mutē viņam nebija neviena vesela zoba, un, tāpat kā vērsis, viņ� �ņākuļoja caur degunu. Liesmiņa eļļas lampā pie Vārnija galvas bija nogriezta pavisam maza. Vārnijs, krākdams un �ņākuļodams, gulēja uz lupatu grēdas, blakus pa tvērienam nolicis pa�taisītu abpusgriezīgu zobenu.

IClda roka uzgrieza eļļas lampā lielāku liesmu.

Vārnijs satvēra zobenu un pietrūkās kājās, vēl pirms bija paspējis līdz galam atvērt acis. Blisinādamies viņ� lūkojās apkārt. Viņa miteklī neviena nebija � gultas, kas nosprostoja ieeju, stāvēja savā vietā. Vār�nijs lēnām nolaida zobenu.

-����� Ku���, kāds no�ņācās.

-����� E? Vārnijs izdvesa.

-����� Pārsteigums! sacīja misters Krups un iznāca gaisma.

Vārnijs pakāpās soli atpakaļ, un tā bija kļūda. Viņam pie deniņiem

nozibēja nazis gandrīz pie acs kaktiņa vīdēja na�a smaile. Vēl kus�tēties nav ieteicams, misters Krups laipni sacīja. Citādi var gadī�ties, ka misteram Vandemāram iz�ļūk no rokām viņa krupju dīrā�jamais dūcītis. Vairums negadījumu ta�u notiek mājas apstākļos. Vai ne, mister Vandemār?

-����� Es neticu statistikai, atteica Vandemāra neizteiksmīgā balss. Vārnijam no mugurpuses pastiepās cimdota roka, salieca viņa zobenu un nometa sabojāto ieroci zemē.

-����� Kā svie�as, Vārnij? misters Krups jautāja. Ceram, ka itin labi. Tā ir? Lieliskā ("ormā, bra�s un mo�s, gatavs �ovakar doties uz tirgu? Vai zini, kas mēs esam?

Vārnijs centās pamāt ar galvu, tajā pa�ā laikā nekustinot muskuļus. Viņ� zināja, kas ir Krups un Vandemārs. Vārnijs ar acīm pārmeklēja sienu. Jā, tur ta bija: rīta zvaigzne ar naglām piedzīta koka bumba ar ķēdi galā. Tā atradās pa�ā tālākajā telpas stūrī�

Tā runā, ka zināma jauna lēdi ja grasās �im vakaram nolīgt mie�sassargus. Vai esi domājis izmēģināt spēkus viņas uzdevumā? misters Krups paklabināja kapakmeņiem līdzīgos zobus. Izsakics skaidri.

Vārnijs ar domu spēku izkustināja rīta zvaigzni no vietas. Tas bija viņa talants. Mierīgi, tā, tagad lēnām� Viņ� nokabināja to no āķa un uzvilka aug�ā pie tuneļa griestiem� Viņa mute pa to laiku sacī�ja: � Vārnijs ir vislabākais algotnis un miesassargs visā Apak�zemē. Mēdz teikt, ka es esot labākais kop� Medniece� laikiem.

Vārnijs domās novietoja rīta zvaigzni ēnā virs mistera Krupa galvas. Vispirms viņ� pār�ķels Krupam pauri, tad ķersies pie Vande�māra. ..

Rīta zvaigzne �āvās uz Krupa galvas pusi: Vārnijs strauji pieliecās, lai atbrīvotos no na�a smailes pie acs kaktiņa. Misters Krups neskatījās aug�up. Viņ� pat nepagi iezās. Vajadzīgajā mirklī viņ� zibenīgi ātri pa�lieca galvu uz priek�u, un rīta zvaigzne aiz�āvās viņam gar muguru un ietriecās grīdā, at�ķeldama pāris ķieģeļu un betona gabalus. Misters Vandemārs ar vienu roku pacēla gaisā Vārniju. Pamocīt viņu? Vandemārs jautāja savam biedram.

Misters Krups pakratīja galvu, kas nozīmēja: vēl ne. Vārnijam viņ� sacīja: Nav slikti. Un tātad, �vislabākais algotni un miesassarg�, mēs gribam, lai tu �ovakar dodies uz tirgu. Mēs gribam, lai tu kļūsti par zināmās lēdijas miesassargu: kā to panākt, izdomā pats. Un tad, kad tu būsi salīgts, atceries vienu lietu: tu vari sargāt viņu no kā vien vēlies, bet, kad viņa būs vajadzīga mums, mēs viņu ari dabūsim. Pielēca?

Vandemārs pārbrauca ar mēli zobu atlūzām. Jūs mani cen�aties uzpirkt? � viņ� jautāja.

Misters Vandemārs bija pacēlis rīta zvaigzni. Ar brīvo roku viņ� citu pēc cita lieca vaļā ķēdes posmus un svieda zemē izlocītā metāla gabalus. Tink�. Nē, � misters Vandemārs atbildēja. Tink�. � Mēs tev draudam. Tink�. Un ja tu nedarīsi tā, kā misters Krups liek, tad� tink�, � mēs tev diezgan stipri� tink�, � � nodarīsim pāri, tink�, pirms� tink�, � � novācam tevi pavisam.

� Ā-a, Vārnijs noteica. Tad iznāk, ka es strādāju jūsu labā, ja?

-��� Jā, tā iznāk gan, misters Krups atbildēja. Tikai mums, tā rādās, nebūs, ar ko atlīdzināt.

� Tas nekas, Vārnijs attrauca.

-���� Labi, misters Krups noteica. Esi sveicināts mūsu pulkā.

Tas bija paliels, bet smalks mehānisms, kas sastāvēja no pulēta riekst�koka un ozolkoka, no misiņa un stikla, vara un spoguļu plāksnēm, un inkrustēta ziloņkaula, no kvarca prizmām un misiņa zobratiem, atspe�rītēm un skrūvītēm. Mehānisms bija nedaudz lielāks par platekrāna televizoru, ta�u pats ekrāns platumā pa diagonāli nepārsniedza se�as collas. Tam pāri piestiprinātais palielināmais stikls deva iespēju skatīt daudz prāvāku attēlu. Aparāta sānos bija redzama liela misiņa taure līdzīga kā vecajiem gramofoniem. Aparāts kopumā atgādināja tele�vizora un videomagnetofona apvienojumu, ko pirms trīssimt gadiem varētu būt radījis sers Izaks Ņūtons. Kā tas lielā mērā arī bija.

�� Skaties, Dora sacīja. Viņa uzlika koka lodi uz aparāta platfor�mas. No tās uz lodi plūda gaismas stari. Lode sāka ātri griezties.

Mazajā ekrānā pilnā krāsu gammā parādījās aristokrātiska seja. Ar mirkļa nokavē�anos no misiņa raga atskanēja balss, kā dzirdams, tur�pinādama iepriek� iesāktu domu: � ka divām pilsētām būtu jābūt tik tuvu un tajā pa�ā laika tik tālu, balss sacīja, valdo�ajiem virs mums un beztiesīgajiem mums, kas dzīvojam apak�ā un pa vidu, kas dzīvojam �ķirbās.

Dora vērās ekrānā ar neizdibināmu skatienu.

-����� Un tomēr� viņas tēvs turpināja, es uzskatu, ka tas, kas mūs sakropļo, ir mūsu sīkumainais frakcionārisms. Mui�u un lēņu sistēma ir vienlaikus �ķeļo�a un muļķīga. Lords Portiks bija tērpies vecā, apdilu�ā frakā, un galvā viņam bija maza, apaļa cepurīte. �ķita, ka viņa balss skan cauri gadu simtiem, nevis dienām vai nedēļām. Viņ� ieklepojās. � Un es neesmu vienīgais, kas ir pārliecināts par lo. Ir tādi, kas vēlas, lai viss paliek tā, kā ir. Ir tādi, kas grib, lai situācija paslikti�nātos. Un ir tādi�

-���� Vai tu vari palīt uz priek�u? marķīzs jautāja. Atrast pēdējo ierakstu?

Dora pamāja ar galvu. Viņa paskārās ziloņkaula svirai kastes sā�nos; attēls kļuva miglains, sadalījās fragmentos, un parādījās cits.

Tagad Portiks bija ģērbies garā mētelī. Cepurītes viņam galvā vairs nebija. Vienai pieres pusei pāri stiepās ko�i sarkana brūce. Viņ� vairs nesēdēja pie galda, un runāja steidzīgi un klusi. Es nezinu, kas �o atradis, bet, lai kas jūs arī būtu, lūdzu, nogādājiet �o manai meitai, lēdijai Dorai, ja viņa vēl ir dzīva. Cauri balsij un ekrānam iz�āvās elektriska uzliesmojuma vilnis. Pēc mirkļa balss turpināja: Dora? Meitiņ, ir pavisam slikti. Nezinu, cik ilgs laiks man vēl atvēlēts, pirms viņi atradis �o istabu. Domāju, ka mana nabaga Por�ija un tavs brālis un māsiņa ir miru�i. Attēls un skaņa kļuva aizvien neskaidrāki.

Marķīzs palūkojās uz Doru. Viņas seja bija pilnīgi slapja � no acīm plūda asaras un tecēja lejup pa vaigiem. �ķita, ka Dora pati nemaz nejūt, ka raud, viņa pat necentās noslaucīt slapjos vaigus. Viņa tikai lūkojās sava tēva attēlā un klausījās viņa vārdos. Sprak�ķis. Pārrā�vums. Sprak�ķis. Paklausies, meitiņ, sacīja tēvs. Ej pie Izlingtona� Uz viņu tu vari paļauties� Tev jāuzticas Izlingtonam� viņa balss pamazām izdzisa. No brūces pierē sūcās asinis un tecēja acīs. Portiks tās noslaucīja. Dora? Atrieb mūs. Atrieb savu ģimeni.

No gramofona taures atskanēja skaļ� blīk�ķis. Portiks samulsis un izbiedēts pagrieza galvu. Ko? viņ� noteica un izgāja no attēla rāmja. Kadu bridi attēlā nekas nemainījās: priek�plānā rakstāmgalds, aiz tā balta siena. Piepe�i telpai ekrānā cauri iz�ļācās ko�a asiņu strūkla. Dora nospieda slēdzi aparāta sānos, un ekrāns satumsa. Dora aizgriezās.

�� �e, ņem, teica marķīzs, dodams Dorai kabatlakatu.

Pateicos. Viņa noslaucīja seju un spēcīgi iz�ņauca degunu.

Viņa palūkojās tuk�umā un pie sevis pateica vārdu: Izlinglons.

Man ar Izlingtonu nav bijusi nekāda darī�ana, marķīzs teica.

-����� Es biju domājusi, ka tā ir tikai leģenda, Dora sacīja.

-����� Nepavisam ar ne. � Marķīzs pasniedzās pāri galdam, paņēma zelta kabatas pulksteni un atvēra tā vāciņu. Smalks darbiņ�, viņ� noteica.

Dora pamāja. Tas ir tēta.

Marķīzs ar klik�ķi aizvēra vāciņu. Laiks doties uz tirgu. Drīz jau sāksies. Misters Laiks nav ar mums draugos.

Dora vēlreiz iz�ņauca degunu un sabāza rokas ādas jakas kabatās. Viņa pagriezās pret marķīzu, meitenes laumai līdzīgā sejiņa bija saspringta, neparastās acis mirdzēja. Vai tu patie�ām domā, ka mums izdosies atrast miesassargu, kas varētu spēkoties ar Krupu un Vandemāru?

Marķīzs paspīdināja savus baltos zobus. Kop� Mednieces laikiem nav bijis neviena, kur� varētu kaut vai mēģināt to darīt. Nē, es samek�lē�u kādu, kur� varētu novilcināt laiku, lai tu paspēj aizbēgt. Marķīzs piestiprināja pulksteņķēdi pie mēteļa atloka un ieslidināja pulksteni kreisajā kabatā.

-��� Ko tu dari? Dora vaicāja. Tas ir mana tēta pulkstenis.

-���� Viņam ta�u to vairs nevajag, vai ne? Marķīzs nopētīja zelta ķēdi. Nu paskat. Tā ta�u izskatās visai smalki. Marķīzs vēroja, kā Doras sejai pārslīd vesela emociju gamma no mēma sa�utuma līdz rezignācijai.

-����� Labāk iesim, � tas bija viss, ko viņa sacīja.

Mēs vairs neesam diez ko tālu no tilta, Anestēzija teica.

Ri�ards no sirds cerēja, ka Anestēzijai ir taisnība. Viņi bija aizde�dzināju�i jau tre�o sveci. Sienas sveces gaismā uzzibsnīja un zuda, un �ķita, ka ejai nav gala. Ri�ards sāka �aubīties par to, ka viņi arvien at�rodas zem Londonas; viņ� sliecās domāt, ka viņi jau ir mēroju�i lielāko daļu ceļa uz Velsu.

-���� Man patie�ām ir bail, Anestēzija turpināja. Es vēl nekad ne�esmu gājusi pār to tiltu.

-����� Man �ķita, ka tu jau esi bijusi tajā tirgū, Ri�ards samulsis bilda.

Tas ir Klīsto�ais tirgus, muļķīt. Es ta�u tev teicu. Tas pārvietojas.

Notiek da�ādās vietās. Iepriek�ējais, kurā es biju, notika tajā lielajā tornī ar pulksteni. Lielajā� kaut kādā. Un nākamais bija�

-����� Bigbenā? � Ri�ards minēja.

-����� Varbūt. Mēs bijām telpā, kur visi tie lielie zobrati, un tur es dabūju �itās, Anestēzija pacēla aug�up krelles. Ņo spo�ajām kvarca bumbiņām atspīdēja dzeltena sveces gaisma. Viņa pasmaidīja kā bērns. Tev patīk? Anestēzija vaicāja.

-����� Kolosālas. Dārgi samaksāji?

-����� Iemainīju pret pāris mantām. Tā te lejā pieņemts. Mēs mainā�mies. Viņi nogriezās ap stūri un ieraudzīja tiltu. Tas varētu būt viens no Temzas tiltiem piecsimt gadu senā pagātnē, Ri�ards nodomāja; milzīgs akmens tilts, kas sniedzas pār nepārredzamu tumsas aizu. Pāri tiltam nebija debesu, un zem tā neredzēja ūdeni. Tilts slējās tumsā. Ri�ards prātoja, kas un kad to varētu būt cēlis un kā gan iespējams, ka tāds tilts Londonā stāv, un neviens par to nezina. Ri�ardam vēderā bija tāda sajūta, it kā viņ� slīktu. Viņ� aptvēra, ka ārkārtīgi, ka neap�rakstāmi baidās tie�i no tilta.

-����� Vai mums tie�ām jāiet tam pāri? Ri�ards vaicāja. � Mēs ne�varam iet pa kādu citu ceļu? Viņi apstājās tilta piekājē.

Anestēzija papurināja galvu. Mēs varam aiziet uz to cku, kur tas notiek, viņa sacīja, � bet tirgus tur nebūs.

-����� Ko? Bet tas ta�u ir smieklīgi. Kaut kas vai nu ir kādā vietā, vai nav. Vai tad tā nav?

Anestēzija vēlreiz papurināja galvu. Viņiem aiz muguras atskanēja balsu murdoņa, un kāds nogrūda Ri�ardu zemē. Viņ� paskatījās aug��up: pāri slējās milzīgs, viscaur tetovēts vīri�ķis, tērpies pa�taisītās gumijas un ādas drānās, kas izskatījās ka sastiķētas no noplēstiem automa�īnu sēdekļu pārvalkiem. Vīrs blenza Ri�ardam pretī un �ķita apvainots. Viņam aiz muguras stāvēja pūlītis ļau�u � tur bija gan vīrie�i, gan sievietes, un visi izskatījās kā sataisīju�ies uz diezgan no�ē�lojamu masku balli. Kāds, sacīja Vārnijs, kur� nebija pa�ā labākajā noskaņojumā, maisās man pa kājām. Kādam vajadzētu pielūkot, kur viņ� sper kāju.

Reiz bērnībā, kad Ri�ards bija nācis mājup no skolas, viņ� bija ieraudzījis �urku ceļmalas grāvi. Kad �urka bija ieraudzījusi Ri�ardu, tā bija pieslējusies uz pakaļkājām un lēkājusi un �ņākusi, iedve�ot Ri�ardam �ausmas. Viņ� bija devies prom, brīnīdamies, kā kaut kas tik sīks var but tik drosmīgs un gribēt cīnīties ar kādu, kas ir daudz rei�u lielāks par viņu pa�u. Tagad Anestēzija bija tā, kas nostājās pa vidu starp Ri�ardu un Vārniju. Viņa nebija ne uz pusi tik liela, bet blenza uz milzīgo vīru un rādīja zobus, un �ņāca kā nikna �urka. Vārnijs pakāpās soli atpakaļ. Viņ� uzspļāva Ri�ardam uz kurpēm. To izdarījis viņ� pagriezās, un, vezdams sev līdzi ļau�u bariņu, uzkāpa uz tilta un aizgāja tumsā.

� Vai tev viss kārtībā? Anestēzija vaicāja, palīdzēdama Ri�ar�dam piecelties.

�Jā, viss kārtībā, viņ� sacīja. Tu nudien rīkojies drosmīgi.

Anestēzija kautrīgi nodūra galvu. Īstenībā es nemaz neesmu

drosmīga, � viņa teica Man joprojām ir bail no tilta. Pat viņiem ir bail. Tāpēc jau viņi gāja visi kopā. Jo vairāk, jo dro�āk.

�Ja vēlaties �ķērsot tiltu, es varu iet ar jums kopā, viņiem aiz muguras ieskanējās medaina sievietes balss. Ri�ards nevarēja atcerē�ties, kas tas ir par akcentu. Viņ� pagriezās un ieraudzīja garu, slaidu sievieti ar dzeltenbrūniem matiem un karameļkrāsas ādu. Sieviete bija tērpusies dābolainas ādas drēbēs. Plecā viņa bija uzmetusi miecādas mugursomu. Viņai rokā bija nūja, pie jostas karājās nazis, un pie plaukstas piestiprināts elektriskais lukturītis. Un �ī sieviete neap�au�bāmi bija visskaistākā būtne, kādu Ri�ards jebkad bija redzējis.

�Jo vairāk, jo dro�āk. Būsim pagodināti, ja nāksiet ar mums kopā, Ri�ards brīdi vilcinājies sacīja. Mans vārds ir Ri�ards Meiliju. �ī ir Anestēzija. Viņa ir tā, kas zina, kurp mēs dodamies. �urkmeitene pieglauda ka�oku.

Adās tērptā sieviete nopētīja Ri�ardu no galvas līdz kājām. Tu esi no Aug�londonas, viņa pavēstīja.

-���� Jā. Ri�ards, lai ari jutās �ai citpasaulē galīgi apmaldījies, tomēr centās pieņemt spēles noteikumus. Viņa prāts bija pārāk sastin�dzis, lai spētu aptvert, kur viņ� atrodas, ta�u tas varēja pieņemt �eit valdo�os likumus.

Eju kopā ar �urkmēli. Dodu godavārdu.

Es viņu pavadu, Anestēzija nejrvozi apstiprināja. Kas tu esi? Kam tu kalpo?

Sieviete pasmaidīja. � Es nevienam nekalpoju, �urkmeitēn. Vai jūs jau kādreiz esat �ķērsoju�i Nakts tiltu? Anestēzija papurināja gal�vu. Un kas par to? Vai tad tas nebūs visai jautri?

Viņi tuvojās tiltam. Anestēzija padeva Ri�ardam lukturi. Ņem, viņa teica.

-����� Paldies. Ri�ards palūkojās uz ādās tērpto sievieti. Vai tur tie��ām ir no kā baidīties?

-���� Tikai no nakts� viņa strupi atbildēja.

-����� No naktssardzes?

-����� Nē, vienkār�i no nakts tās pa�as, kas nāk, kad diena ir galā.

Anestēzijas roka sataustīja Ri�arda plaukstu. Viņ� cie�i saņēma

meitenes sīko rociņu savējā. Anestēzija viņam uzsmaidīja un vēl cie�āk saspieda Ri�arda roku. Viņi spēra pirmos soļus uz Nakts tilta, un Ri�ards sāka aptvert, ko �eit nozīmē tumsa: tā bija kaut kas tik vien�dabīgs un īsts, kaut kas daudz vairāk par vienkār�u gaismas neesa�mību. Viņ� juta, kā tumsa pieskaras viņa ādai, kā tā vaicājo�i lavās apkārt un kaut ko meklē, un ieslīd viņa prātā. Tumsa ielija viņa plau��as, iekļuva aiz acu āboliem, tika mutē�

Ar katru soli, ko viņi spēra uz tilta, liesma lukturī kļuva arvien vājāka. Ri�ards ievēroja, ka ar ādās tērptās dāmas lukturīti notiek tas pats. Bija tāda sajūta, ka nevis gaisma kļūst blāvāka, bet gan tumsa pieņemas spēkā. Ri�ards samirk�ķināja acis. atvēra tās un neredzēja it neko neko, izņemot tumsu, pilnīgu un visaptvero�u. Skaņas. �al�koņa, �vīksti. Ri�ards bolīja un mirk�ķināja acis tumsā. Trok�ņi kļuva arvien uzmācīgāki, badīgāki. Ri�ardam �ķita, ka viņ� dzird balsis: milzonīgu, bezformīgu troļļu pulku sarunas kaut kur dziļi zem tilla�

Kaut kas paslīdēja viņiem garām. Kas tur bija? Anestēzija iepīkstējās. Viņas roka Ri�arda plaukstā drebēja.

-���� Ku�, sieviete no�ukstēja. Neļaujiet tam sevi manīt.

Kas te notiek? Ri�ards �ukstus vaicāja.

-���� Tumsa notiek, ādās tērptā sieviete ļoti klusā balsī atbildē�ja. Nakts notiek. Ir sarosīju�ies visi murgi, kas, tumsai iestājoties, vajā�ju�i ļaudis kop� alu laikiem, kad mēs mēdzām sēdēt, cie�i kopā saspie�du�ies, lai rastu siltumu un dro�ības sajūtu. Tagad, viņa sacīja, ir pienācis laiks baidīties no tumsas. � Ri�ards juta, ka viņam pa seju kaut kas rāpo. Viņ� aizvēra acis: tas nemainīja neko no tā, ko viņ� redzēja vai juta. Nakts bija iestājusies pa īstam. Un tad sākās halucinācijas.

Viņ� redzēja cauri tumsai krītam kādu būtni ar dego�iem spārniem un māliem tā gāzās viņam virsū.

Ri�ards pa�āva aug�up rokas: tur nekā nebija.

D�esika nicino�i viņā nolūkojās. Viņ� gribēja kliegt, pateikt viņai, ka no�ēlo.

Sper nākamo soli, ej tālāk.

Viņ� bija mazs puika, bija vakars, un viņ� nāca mājās no skolas pa to neapgaismoto ielu. Lai cik rei�u viņ� mērotu �o cehi, vieglāk ne�kļuva.

Viņ� bija dziļi pazemē, apmaldījies tuneļu labirintā. Viņu gaidīja Briesmonis. Viņ� dzirdēja kaut kur lēni pilam ūdeni. Viņ� zināja, ka Briesmonis gaida, un satvēra �ķēpu cie�āk� Piepe�i viņam aiz mugu�ras atskanēja baiss rūciens no Briesmoņa rīkles. Viņ� pagriezās. Lēni, moko�i lēni Briesmonis nāca viņam virsū cauri tumsai.

Un uzbruka. Viņ� nomira. Un turpināja iet.

Lēni, nāvējo�i lēni tas atkal un atkal nāca viņam virsū cauri tumsai.

Pēk�ņi kaut kas nosprak�ķēja un uzliesmoja tik spilgti, ka Ri�ards aiz�miedza acis un sagrīļojās. Bija iedegusies svece limonādes pudeles dibenā. Viņ� nekad nebūtu iedomājies, ka viena pati svece var dot tik daudz gaismas. Viņ� pacēla to augstāk, no atvieglojuma elsodams un kampdams gaisu lieliem malkiem. Sirds krūtis drebēja un sitās kā ne�gudra.

� Izskatās, ka būsim sveikā tiku�i pāri, noteica ādās tērptā sie�viete.

Ri�ardam tik stipri dauzījās sirds, ka labu bridi viņ� nebija spējīgs runāt. Viņ� piespieda sevi elpot lēnāk un dziļāk, lai nomierinātos. Viņi atradās lielā priek�telpā, glu�i tādā pa�ā, kādai bija gāju�i cauri otrā krastā. Patiesību sakot, Ri�ardu pārņēma dīvaina sajūta, ka tā ir tie�i tā pati telpa, no kuras viņi pirms brī�a bija izgāju�i ēnas gan �ai telpā �ķita dziļākas, un Ri�ardam gar acīm zibēja redzētā fragmenti, līdzīgi, kā ir, kad acis ap�ilbinājusi zibspuldzes gaisma. Es pieņemu, Ri�ards �aubīdamies sacīja, ka mēs nemaz nebijām īstās briesmās� Līdzīgi kā spoku apsēstā namā. Atliek tumsā atskanēt pāris trok�ņiem, un iztēle paveic visu pārējo� Īstenībā uz tilta ta�u nebija no kā baidī�ties, vai ne?

Sieviete uzmeta viņam gandrīz vai līdzjūtīgu skatienu, un Ri�ards piepe�i aptvēra, ka neviens vairs neturas viņam pie rokas. � Anestēzija?

No tilta atskanēja sīks troksnītis tāda kā �alka vai nopūta. Pa tilta slīpumu lejup noripoja sauja nevienādu kvarca bumbiņu. Ri�ards vienu pacēla. Tā bija no �urkmeitenes krellēm. Ri�ards atvēra muti, bet skaņa nenāca. Pēdīgi viņ� atguva balsi: Būs labāk, ja. Mums jāiet atpakaļ. Viņa ta�u�

Sieviete pacēla augstāk lukturīti un apgaismoja tiku. Ri�ards va�rēja to saskatīt visā garumā. Tilts bija tuk�s. Kur viņa ir? Ri�ards jautāja.

Pagalam, sieviete sausi noteica. Viņu ir paņēmusi tumsa.

Mums kaut kas jādara, Ri�ards nemierīgi sacīja.

-����� Piemēram?

Viņ� atkal atvēra muti. �oreiz vārdi tā arī neatradās. Ri�ards aiz�vēra muti. Viņ� virpināja pirkstos kvarca bumbiņu un lūkojās uz pārē�jām, kas mētājās zemē.

Viņa ir pagalam, sieviete atkārtoja. Tilts prasa savu artavu. Priecājies, ka nepaņēma tevi ari. Un, ja tu gribi iet uz tirgu, jāiet cauri pa �ejieni un tad taisni. � Viņa norādīja uz taciņu, kas, lukturī�a stara vāji izgaismota, aizvijās dūmakā viņiem priek�ā.

Ri�ards nekustējās. Viņ� jutās kā sastindzis. Bija grūti noticēt, ka �urkmeitēns ir pagalam pazaudēts, nozagts, apmaldījies, vai� un vēl grūtāk bija pieņemt, ka ādas tērptā dāma to uztver kā pa�u par sevi saprotamu, un izturas tā, it kā nekas nebūtu noticis. Anestēzija ne�varēja būt mirusi�

Ri�ards centās pabeigt domu. Viņa nevarēja būt mirusi, jo, ja viņa būtu mirusi, tā būtu Ri�arda vaina. Anestēzija nebija lūgusi, lai viņai ļauj doties Ri�ardam līdzi.

Viņ� saspieda kvarca bumbiņu pirkstos tik cie�i, ka tie iesāpējās, un domāja par lepnumu, ar kādu Anestēzija bija rādījusi viņam krelles un kā viņ� pats bija sācis ar meitēnu lepoties to nedaudzo stundu laikā, ko viņi bija pavadīju�i kopā.

-����� Tu nāksi?

Ri�ards pāris sirdspukstu garuma mirkļus vilcinājās, tad rūpīgi iebāza akmentiņu d�insu kabatā. Viņ� sekoja sievietei, kura visu laiku turējās da�us soļus viņam priek�ā. Tā iedams, viņ� attapa, ka nemaz nezina, kā sievieti sauc.

viņiem garam slīdēja un plūda da�neda�ādi ļaudis, rokās turēdami lampas un lāpas, lukturus un sveces. Ri�ardam tas atgādināja skolas laikā redzētas filmas par zivīm, kas spīguļojot �audās okeāna dzīlēs� Dzelmē, kur mīt tādas lietas, kam redze vairs nav vajadzīga.

Ri�ards, sekodams ādās tērptajai sievietei, uzkāpa da�us pakā�pienus augstāk. Tie bija akmens pakāpieni ar metāla maliņu. Viņi atradās metro stacijā. Ri�ards un sieviete ādas tērpā pievienojās ļau�u rindai, kas gaidīja, lai izlīstu cauri re�ģim, kas bija pavērts par pēdas tiesu, atsedzot eju, kas veda uz ielu.

Viņiem priek�ā stāvēja divi pui�eļi, kuriem ap vidukli bija apsieta virve. Virves galu rokā bija saņēmis bāls, plikgalvains vīrietis, kur� oda pēc formaldehīda. Aiz viņiem rindā iestājās vīrs ar sirmu bārdu, � viņam uz pleca sēdēja melnbalts kaķēns. Tas mazgājās, aizrāvies nolaizīja ausi arī vīram, saritinājās viņam uz pleca un aizmiga. Rinda virzījās uz priek�u lēni, ļaudis pa vienam izspraucās cauri atvēru�mam starp sienu un re�ģi un pazuda naktī. Kādēļ tu dodies uz tirgu,

Ri�ard Meihjū? ādās tērptā sieviete zemā balsi vaicāja. Ri�ards aizvien vēl pūlējās noteikt, kāds akcents jau�ams viņas runā: nupat viņ� sāka domāt, ka viņa ir no Āfrikas vai no Austrālijas, vai varbūt no kādas vēl tālākas un eksotiskākas zemes.

-����� Es tur ceru satikt da�us draugus. Patiesību sakot, vienu draugu. Es �eit īpa�i daudzus nemaz nepazīstu. Es jau tā kā saku iepazīt Anes�tēziju, bet� � viņ� aprāvās. Un tad viņ� izgrūda jautājumu, ko nebija uzdro�inājies uzdot līdz �im mirklim. Vai viņa ir mirusi?

Sieviete paraustīja plecus. � Jā, ir. Vai tikpat kā ir. Es ceru, ka tir�gus apmeklējums tev �ķitīs �ī zaudējuma vērts.

Ri�ards nodrebēja. Nedomāju vis, viņ� noteica, juzdamies iz�tuk�ots un ļoti, ļoti viens. Viņi tuvojās rindas galam. Ar ko tu nodar�bojies? � viņ� apjautājās.

Sieviete pasmaidīja. Es tirgojos ar personīgiem fiziskiem pakal�pojumiem.

-����� Ak tā, viņ� noteica. Ar kādiem personīgiem fiziskiem pakal�pojumiem? -viņ� vaicāja.

�� Es izīrēju savu miesu. Viņa neieslīga sīkumos.

�� Āa. Viņ� necentās taujāt tālāk vai lūgt, lai sieviete izskaidro, ko tie�i ar to domājusi; turklāt Ri�ards nojauta, kas tas varētu būt. Viņi izspraucās cauri ejai un iekāpa nakti. Ri�ards atskatījās. Uzraksts uz stacijas ēkas vēstīja: Naitsbrid�a. Viņ� nesaprata, ko darīt prie�cāties vai skumt. �ķita, ka nakts sliecas uz rīta pusi. Ri�ards paskatījās pulkstenī un pārsteigts ievēroja, ka tā digitālā ciparnīca neko nerāda. Iespējams, ka beigu�ās baterijas vai arī, kas likās ticamāk, Apak�londonas laiks tikai attāli līdzinājās tam laikam, pie kura Ri�ards bija pieradis. Ta�u viņam bija vienalga. Ri�ards noņēma pulksteni no rokas un iemeta to tuvākajā atkritumu kastē.

Ielu �ķērsoja dīvaina paskata ļau�u straume tā plūda iek�ā pa ielas otrā pusē stāvo�ā nama divviru durvīm. Tur? Ri�ards bailīgi jautāja.

Sieviete pamāja ar galvu. Jā, tur.

Tā bija milzīga ēka, ko pa�laik izgaismoja tūksto�iem dego�u luktu�rī�u. Uz sienas ielas pusē di�ojās ģerboņu virkne, nepārprotami nora�dot, ka �ajā veikalā regulāri iepērkas visda�ādākie Anglijas karaliskās ģimenes locekļi. Ri�ards, kur� bija mocījis savas pēdas ne vienu vien stundu, nedēļas nogalēs vazājoties D�esikai pakaļ pa Londonas visla�bākajiem veikaliem, to pazina uzreiz, pat nepaskatoties uz lielo uz�rakstu, kas apliecināja, ka �is veikals ir� �Harrods�?

Sieviete pamāja ar galvu. Tikai �onakt, viņa sacīja. Nākamais tirgus var notiki jebkurā cita vietā.

Nē, nudien� Ri�ards izbrīnīts novilka. �Harrods�. �ķita teju vai zaimojo�i te slepus lo�ņāt pa nakti.

Viņi iegāja pa sānu durvīm. Iek�ā bija tum�s. Viņi pagāja garām bureau de change un dāvanu iesaiņo�anas letei, izgāja cauri vēl vienai tum�ai telpai, kurā bija izliktas pārdo�anai saulesbrilles un dekoratīvas figūriņas, un nonāca Ēģiptes zālē. Krāsu un gaismu gūzma vēlās pār Ri�ardu kā vilnis pār krastu. Ri�arda ceļabiedre pagriezās pret viņu un no�āvājās gari kā kaķis, mutes spilgto rozīgumu piesedzot ar karameļbrūno plaukstu. No�āvājusies viņa pasmaidīja un sacīja: Tā. Nu tu esi �eit. Ar veselu ādu un daudzmaz pie pilna prāta. Man te ir �is tas darāms. Visu gai�u. Viņa skopi pamāja ar galvu un aizslīdēja pūlī.

Ri�ards palika viens ļau�u drūzmas vidū un reiba no tās. Viss no�tieko�ais bija pilnīgs ārprāts � par to nebija nekādu �aubu. Pūlis bija skaļ�, nekaunīgs, vājprātīgs, bet daudzējādā ziņā tas bija arī visai brī�numains. Ļaudis ķīvējās, kaulējās, dziedāja un bļaustījās. Tika solītas un piedāvātas da�neda�ādas lietas, un katrs slavēja savas preces pārā�kumu. Skanēja mūzika � daudzi un da�adi mūzikas stili vienlaikus, spēlēti visos iespējamos veidos uz neskaitāmiem pa�taisītiem vai pār�veidotiem, lielākoties pilnīgi fantastiskiem instrumentiem. Ri�ards sajuta ēdiena smar�u, pareizāk, veselu klāstu: visstiprāk smar�oja ar kariju un asajām gar�vielām gatavotie ēdieni, tiem sekoja ceptas gaļas un sēņu smar�a. Tirgotāju stendi bija izvietoti pa visu veikalu blakus vai pat uz tām pa�ām letēm, pie kurām pa dienu varēja nopirkt smar��as vai pulksteņus, dzintaru vai zīda �alles. Visi kaut ko pirka. Visi pār�deva. Ri�ards, ieklausīdamies pārdevēju izsaucienos, sāka spraukties cauri pūlim.

-��� Jauki, svaigi sapnī�i. Pirmklasīgi murgi. Mums iraid viss. Nāciet un pērciet sav' murdziņu pie mums!

�� Iero�i! Apbruņojieties! Sargājiet savu mitekli, būdu vai alu! Gribat �iem sadot? Pērciet pie mums! Nāc nu, mīļumiņ, nāc nu �urpu�

Mēsli! paveca, resna sieva iebļāva Ri�ardam tie�i ausī, kad viņ� virzījās garām viņas smirdīgajai letei. Gru�i! viņa turpinā�ja. Atkritumi! Graba�as! Ķidas! Būvgru�i! Jums tie jādabū! Nekā ve�sela un nebojāta! Ķeskas, draņķi un pilnīgi nevajadzīgas sūdu �upas. Jūs jau zināt, ka gribat!

Bruņās tērpts vīrs dauzīja mazas bund�iņas un dziedāja: Pazu�du�as mantas. Sanāk, sanāk, un sameklē kaut ko sev! Pazudu�as man�tas! Neviens neko savu te neatradīs. Viss pilnīgi un godīgi pazudis.

Ri�ards klīda cauri lielajām veikala zālēm kā transā. Viņam nebija ne jausmas, cik cilvēku varētu būt tirgū. Tūkstotis? Divi tūksto�i? Pieci tūksto�i?

Kādā stendā slējās augstas pudeļu grēdas tur bija tuk�as pudeles un pilnas pudeles, visda�ādāko formu un lielumu trauki � no paras�tām bla�ķitēm līdz kādai milzīgai, mirdzo�ai pudelei, kurā pilnīgi no�teikti reiz bijis iesprostots D�ins; pie nākamās letes pārdeva lukturus ar visvisādām tauku un vaska svecēm; kāds vīrs, satvēris nocirstu bērna roku, vicināja starp tās pirkstiem ielikto sveci uz Ri�arda pusi un mur�mināja: Vai vēlaties Triumfa roku, ser? Sūtiet viņus tie�i uz Bedford�īras me�aino pakalnu. Galvoju, ka tā darbojas. Ri�ards steidzās vīram garām, nevēloties nedz uzzināt, kas īsli ir Triumfa roka, nedz ari to, ko tā dara; viņ� gāja gar stendu, kurā bija izliktas mirdzo�as zelta un sudraba rotaslietas; uz nākamās letes bija rotas, kas �ķita tai�sītas no vecu radioaparātu lampām un antenām; vairākās vietās tirgoja visvisādas grāmatas un �urnālus; nedaudz tālāk varēja nopirkt drēbes vecas, salāpītas, pār�ūtas un sastiķētas; bija redzami pāris tetovētāji; nodalījums, kas aizdomīgi atgādināja nelielu vergu tirdziņu (viņ� apgāja to ar krietnu likumu); zobārsta krēsls ar rokas urbi pie tā stāvēja rinda izmisu�u ļau�u, kas gaidīja, kad viņu zobu rau�anai vai labo�anai ķersies klāt jauns cilvēks, kur� �ķita visai labi pavadām laiku; sakumpis vīrs pārdeva aizdomīgus priek�metus, kas varēja būt cepu�res, bet varēja būt ari modernā māksla; tika piedāvāts kaut kas līdzīgs pārnēsājamai du�as kabīnei; bija redzama pat smēde�

Un ik pēc pāris letēm bija kāda vieta, kur varēja nopirkt ēdienu. Da�viet tas tika gatavots uz atklātas uguns: tur cepās dārzeņi ar gar��vielām, kartupeļi un kastaņi, milzīgas sēnes un sve�zemju maize. Ri�ards pieķēra sevi prātojam, kā tas var būt, ka ugunskuru dūmi neiedarbina ēkas ugunsdro�ības signalizāciju. Vēl viņ� prātoja, kādēļ viņi neaplaupa lielveikalu, bet gan slien aug�ā pa�i savas tirgus būdiņas. Varētu ta�u vienkār�i paņemt kaut ko no �ī veikala? Ta�u Ri�ards saprata, ka labāk nevienam neko nejautāt�

Viņ� bija ievērojis, ka tiek pieskaitīts Aug�londonie�iem un kā tāds uzlūkots ar lielu neuzticību.

Ri�ards bija pamanījis, ka tirgus dalībniekus var iedalīt ciltīs vai at�sevi�ķās grupās. Bija tādi, kas izskatījās kā aizmuku�i no viduslaiku vēstures atdarinātāju pulciņa; citi, savukārt, atgādināja hipijus; bija albīni cilvēki, kas valkāja pelēkas drēbes un tum�as brilles, bija drau�dīga izskata vīri, tērpu�ies spīdīgi melnos uzvalkos un ar melniem cim�diem rokās; bija liela auguma sievietes ar gandrīz vienādām sejām viņas parasti staigāja apkārt divatā vai trijatā un vienmēr palocīja gal�vas, kad redzēja citu �ādu grupiņu; bija pagalam izspūru�i ļaudis, kas, kā izskatījās, mitinājās kanalizācijas akās un briesmīgi smirdēja, un bija vēl simtiem citu da�ādu ļau�u tipu un grupu�

Ri�ards iztēlojās, kā normālā Londona, viņa Londona, izskatītos sve�inieka acīm, un tas viņam iedvesa drosmi. Viņ� sāka uzrunāt garāmgājējus: Atvainojiet! Es meklēju vīru vārdā de Karabass un meiteni Doru. Vai jūs zināt, kā es varētu viņus atrast? Garāmgājēji �ūpoja galvas, atvainojās, novērsa skatienus, devās tālāk.

Ri�ards paspēra soli atpakaļ un uzkāpa kādam uz kājas. Kāds bija vairāk nekā septiņas pēdas gar� un viscaur klāts ar rudu, kum�ķainu spalvu. Kāda zobi bija tik spici kā īleni. Kāds satvēra Ri�ardu ar ķetnu aitas galvas lielumā, pacēla viņu gaisā un piebāza Ri�arda galvu tik tuvu savai mutei, ka viņ� aiz pārbīļa gandrīz pārstāja elpot. E-cs meklēju meiteni vārdā Dora. Varbūt jūs zināt� � bet kāds viņu no�svieda zemē un aizslāja prom.

Pa grīdu atvējoja cepe�a smar�a, un Ri�ards, kuram kop� brī�a, kad viņ� atteicās no ceptas kaķa gaļas �ķēles, bija izdevies piemirst par izsalkumu uz vairākām stundām, atkal juta mutē saskrienam siekalas, un viņ� vairs nespēja sakarīgi padomāt.

Sieviete ar sudrabbalticm matiem, kas stāvēja aiz tuvākās ēdienu letes, nesniedzās Ri�ardam pat ne līdz jostasvietai. Kad viņ� mēģināja pārdevēju uzrunāt, viņa papurināja galvu un pielika pirkstu pie lūpām. Viņa vai nu nevarēja, vai nedrīkstēja, vai negribēja runāt. Ri�ards lika lietā �estu valodu un sāka iepirkties viņ� palūdza biez�pienu, sviestmaizes ar salātiem un glāzi dzēriena, kas izskatījās un smar�oja pēc mājās gatavotas limonādes. Par to visu viņ� samaksāja ar lodī�u pildspalvu un sērkociņu kastīti, par kuras esamību kabatā bija piemirsis. Mazā sieviete laikam jutās lā, it kā Ri�ards būtu krietni pār�maksājis par pirkumu, jo, kad viņ� pasniedzās pēc ēdiena turzas, viņa tajā iemeta arī pāris cepumiņus ar riekstiem.

Ri�ards stāvēja viens apkārtējā drūzmā un klausījās mūziku kāds, Ri�ardam neizprotamu iemeslu vadīts, dziedāja �Greensleev.es� vārdus ar �Yakkety-Yak� melodiju. Ri�ards vēroja, kā savada tirgo��anas visapkārt pieņemas spēkā, un ēda savas sviestmaizes.

Notiesājis pēdējo maizīti, viņ� aptvēra, ka nav paspējis sajust gar�u nekam no tikko apēstā; viņ� nolēma piebremzēt, un cepumus izgar��oja daudz lēnāk. Limonādi viņ� sūca maziem malciņiem, lai pietiktu ilgākam laikam. Vai jums ir vajadzīgs kāds putns, ser? Ri�ardam cic�i blakus ieskanējās mo�a balss. Man ir krauķi un kraukļi, vārnas un strazdi. Skaisti, gudri putni. Gardi un gudri. Brīni�ķīgi.

Ri�ards atteica: Nē, pateicos, un aizgriezās.

Virs tirgus būdas bija redzama ar roku rakstīta izkārtne:

Vecā Beilija putni un informācija

Tai apkārt bija redzami ari vairaki mazākiem burtiem rakstīti saukļi, piemēram: Tavs grib to, mēs zin to! un Resnu strazdu tk nedabūsi!!!! un Kad ir pienācis laiks krauķim, ir laiks vecajam Beilijam!! Ri�ards aizklīda atmiņās par kādu vīru, ko bija ievērojis, pirmoreiz ieradies Londonā vīrs mēdza stāvēt pie Lestera laukuma metro stacijas ieejas, turēdams roka milzīgu, ar roku aprakstītu maizes dēli, un centās pārliecināt pasauli, ka nepiecie�ams �Mazāk kārību: mazāk proteīna, olu, gaļas, pupiņu, siera un sēdē�anas�.

Putni lēkāja un sita spārnus nelielos būrī�os, kas izskatījās kā izlo�cīti no TV antenām. Tātad informāciju? Vecais Beilijs turpināja, pielāgodamies pa�a izliktajiem uzrakstiem. Jumtu kartes? Vēsturi? Apslēptas un nezināmas gudrības? Ja mans to nezin, tad to labāk aiz�mirst pavisam. Lūk, ko mans teiks. Vecais vīrs aizvien vēl bija tērpies spalvu mētelī, apjoztā ar virvēm un veļas �ņorēm. Viņ� mirkli pablenza uz Ri�ardu un pacēla pie acīm auklā iekārtas brilles. Viņ� rūpīgi nopētīja Ri�ardu caur briļļu stikliem. Paga, paga! Es tak tevi pazīstu. Tu biji kopā ar marķīzu de Karabasu. Uz jumtiem. Atceries? Ko? Es esmu Vecais Beilijs. Atceries mani? Vecais Beilijs pa�āva sveicienam roku un sparīgi pakratīja Ri�arda plaukstu.

Patiesībā, Ri�ards sacīja, es tie�i meklēju marķīzu. Un jaunu lēdiju vārdā Dora. Man �ķiet, ka viņi varētu būt kopā.

Vecais vīrs viegli nopurinājās, liekot no tērpa izbirt paris spalvām; tas izsauca sa�utuma ķērcienus no apkārt stāvo�ajiem putniem. In�formācija! Informācija! viņ� paziņoja pārpildītajai zālei. � Redzi? Es �iem teicu. Da�ādību, es teicu. Da�ādību! Nevar visu mū�u tirgot sautējamos krauķus viņi ta�u gar�o pēc vārītām zolēm. Un viņi ir tik dumji. Trekni kā olu krēms. Esi kādreiz ēdis krauķi? Ri�ards papuri�nāja galvu. Par to viņ� varēja būt pilnīgi dro�s jebkurā gadījumā. Ko tu man dosi? Vecais Beilijs jautāja.

-����� Ko, lūdzu? � Ri�ards pārvaicāja, veltīgi pūlēdamies vecā vira apziņas plūsmā izlēkāt no viena ledusgabala uz otru.

-���� Nu, ja mans dod tev to informāciju. Ko es dabū�u pretī?

-����� Man vairs nav naudas, Ri�ards sacīja. Un es tikko atdevu savu pildspalvu.

Vīrs sāka vilkt laukā Ri�arda kabatu saturu. Re, kur! Vecais Beilijs iesaucās, �ito!

Manu kabatdrānu? Ri�ards pārvaicāja. Tas nebija sevi�ķi tīrs kabatlakats; to viņam pagāju�ajā dzim�anas dienā bija uzdāvinājusi Modās tante. Vecais Beilijs paķēra kabatlakatu un laimīgs vicināja to ap galvu.

-����� Nebaidies ne nieka, puikiņ, viņ� triumfēdams dziedāja. � Tavi meklējumi tuvojas galam. Ej tik tālāk pa �īm durvīm. Tu nevari paiet viņiem garām. Viņiem ir vērtē�anas sacīkstes. Beilijs norādīja uz �Harrods� pla�o pārtikas nodalu. ICrauķis ļauni ieķērcās. Nebāz knābi, kur nevajag, Vecais Beilijs sacīja krauķim un, Ri�ardam pie�vērsies, piebilda: � Paldiesiņ par karodziņ'. Viņ� apmierināts dan�coja pa savu bodīti, vicinādams Ri�arda kabatlakatu �urpu turpu.

Vērtē�anas sacīkstes? Ri�ards klusībā pabrīnījās. Ta�u tad viņ� pasmaidīja. Tam nav nozīmes. Viņa meklējumi, kā bija teicis jumtu vīrs, jau tuvojas galam. Ri�ards devās uz pārtikas veikalu pusi.

Izskatījās, ka stils miesassargu aprindās iz�ķir visu. Katram no viņiem bija kāda īpa�a spēja, un katrs centās to par varītēm izrādīt pasaulei. Pa�laik viens otram pretī bija stāju�ies Raislips un Bezvārda Ģeķis.

Bezvārda Ģeķis atgādināja astoņpadsmitā gadsimta �vītu, kur� nav spējis atrast īstas �vīta drēbes un izlīdzējies ar tām, ko var atrast Pestī��anas armijas veikalā. Seja viņam bija nopūderēta glu�i balta, lūpas nosmiņķētas sarkanas. Raislips, Ģeķa pretinieks, lika iedomāties mur�gu tēlu, kāds varētu rasties, ja gaditos aizmigt, skatoties sumo cīņas televīzijā un tajā pa�ā laikā klausoties Boba Mārlija ierakstus. �is mil�zīgā auguma rastafarietis visvairāk atgādināja pārbarotu zīdaini.

Viņi stāvēja viens otram pretī pla�a vidū, ko ielenca skatītāji, garāmgājēji un citi miesassargi. Nevienam no vīriem nepakustējās ne muskulis. Ģeķis bija krietnu galvastiesu garāks par Raislipu. Toties Raislips apjoma ziņā bija tik liels kā �etri ģeķi, kam pie sāniem katram pa �emodānam, kas piestūķēts ar cūkas speķi. Viņi blenza viens uz otru, ne brīdi nezaudējot acu kontaktu.

Marķīzs de Karabass papliķēja Dorai pa plecu un norādīja uz vīriem. Kaut kam bija jānotiek.

Mazu brīdi vīri vēl stāvēja nekustīgi un turpināja skatīties viens otrā, tad piepe�i Ģeķa galva pa�āvās atpakaļ, it kā viņ� būtu saņēmis sitienu pa seju. Uz Ģeķa vaiga parādījās neliels sarkanviolets plan�kums. Viņ� saknieba lūpas un noplivināja skropstas. La, viņ� no�teica un izstiepa lūpas spokainā, ķēmīgā smaidā.

Ģeķis novicināja rokas. Raislips paspēra pāris nedro�us soļus atpa�kaļ un saķēra vēderu.

Bezvārda Ģeķis ļauni pasmīnēja, pavirpināja pirkstus un sūtīja gaisa skūpstus paris skatītājiem. Raislips nikni pablenza uz Ģeķi un dubultoja mentālo uzbrukumu. No Ģeķa lūpām sāka sūkties asinis. Viņa kreisā acs pietūka. Ģeķis knapi turējās kājās. Publika atzinīgi murdēja.

� Nav nemaz tik iespaidīgi kā izskatās, marķīzs pa�ukstēja Dorai.

Bezvārda Ģeķis sazvārojās un nokrita uz ceļiem, it kā viņu kāds spiestu pie zemes, un sabruka uz grīdas. Nākamajā mirkli viņ� saliecās līkumā, it kā būtu saņēmis niknu spērienu pa vēderu. Raislips trium�fēja. Skatītāji pieklājīgi aplaudēja. Ģeķis locījās zemē un spļāva asinis uz �Harrods� veikala gaļas un zivju nodaļas skaidām klātās grīdas. Da�i draugi aizvilka līdz nemaņai sadauzīto Ģeķi malā.

-����� Nākamais, � marķīzs sacīja.

Nākamais potenciālais miesassargs arī bija tievāks par Raislipu (�is bija aptuveni divarpus ģeķu apmērā, turklāt viņiem kopā bija tikai viens ar speķi piebāzts �emodāns). Viņa bagātīgi tetovēto ķermeni pie�sedza drēbes, kas izskatījās sadiegtas no sadriskātiem automa�īnu sēdekļiem un gumijas paklājiem. Miesassargs pagrieza gludi skūto galvu un veltīja apkārtējiem sapuvu�u zobu greznotu smīnu. Es esmu Vārnijs, viņ� noteica, nokraukājās un raidīja skaidu klājienā zaļu spļāvienu. Vārnijs izgāja pla�a vidū.

-����� Sāciet, tiklīdz esat gatavi, kungi, marķīzs sacīja.

Raislips pāris rei�u pamīņājas no vienas kājas uz otru kā sumo cīk�stonis viena, otra, viena, otra, un sāka cītīgi blenzt uz Vārniju. Vārnijam pierē atvērās neliela brūcīte, un asinis no tās palēnām tecēja acī. Vārnijs nelikās to manām un �ķita koncentrējamies uz savu labo roku. Viņ� lēni cēla roku aug�up kā cīnoties ar milzīgu pretsvaru. Tad viņ� gāza ar dūri Raislipam pa degunu, un pa to saka �ļākties asinis. Raislips izdvesa garu, �au�alīgu nopūtu un nogāzās gar�ļaukus ar tādu troksni, kādu varētu radīt, iemetot toveri pustonnu jēlu aknu. Vārnijs iespurdzās.

Raislips lēni pieslējās kājās; asinis no deguna plūda pār seju, tecēja uz krūtīm un pilēja skaidās. Vārnijs noslaucīja asinis no pieres un atvā�za sakropļoto muti atbaido�ā smaidā. Nāc �urp, viņ� teica. Nu, resnais izdzimteni. Iesit man vēlreiz.

-����� �is izskatās cerīgs, marķīzs nomurk�ķēja.

Dora pacēla uzaci. Es gan neteiktu, ka viņ� būtu sevi�ķi jauks.

-���� Jauks attiecībā uz miesassargu, marķīzs pamāco�i sacīja, ir tikpat noderīga īpa�ība kā spēja atvemt veselus vē�us. Galvenais, ka viņ� izskatās bīstams. Publikā atskanēja atzinīga murdoņa Vārnijs bija izdarījis kādu visai veiklu un sāpīgu manevru, kas ietvēra Vārnija adās tērptās kājas pēk�ņu saskari ar Raislipa sēkliniekiem. Pūļa mur�doņa bija samērojama ar tiem atturīgajiem un dziļi vienaldzīgajiem aplausiem, kas dzirdami tikai Anglijas miestiņos saulainās, miegainās svētdienu pēcpusdienās vietējo kriketa ma�u laikā. Marķīzs līdz ar citiem pieklājīgi aplaudēja. Ļoti labi, ser, viņ� sacīja.

Vārnijs, pirms atkal pievērsās Raislipam, palūkojās uz Doru un gandrīz vai ipa�nieciski piemiedza viņai ar aci. Dorai pārskrēja �ermuļi.

Ri�ards izdzirdēja aplausus un devās to virzienā.

Viņam garām pagāja piecas gandrīz vienādi ģērbtas jaunas dāmas. Visām mugurā bija garas samta kleitas, katra tum�a kā vistum�ākā nakts, viena tum�i zaļa, otra tum�i brūna, tre�ā zila, ceturtā pur�pursārta un piektā ogļu melna. Visām sievietēm bija melni mati un visām sudraba rotaslietas; visas bija perfekti safrizētas un uzkrāso�ju�ās. Viņas gāja klusēdamas: Ri�ards sadzirdēja vien smagā samta �vīkstus, �vīkstus, kas izklausījās gandrīz kā nopūtas. Sieviete, kura gāja pēdējā tā, kas bija tērpusies viscaur melnā, visbālākā un vis�skaistākā no visām � uzsmaidīja Ri�ardam. Viņ� piesardzīgi pasmai�dīja pretī un devās tālāk uz sacīk�u norises placi.

Vērtē�anas sacīkstes notika gaļas un zivju nodaļā, stāva hallē lielās zivs skulptūras pakājē. Skatītāji stāvēja ar muguru pret Ri�ardu visi bija pievērsu�ies diviem vai trim cilvēkiem pūļa viducī. Ri�ards jau ba�ījās, vai spēs bez grūtībām atrast Doru un marķīzu, bet tad pēk�ņi pūlis pa�ķīrās un Ri�ards ieraudzīja viņus abus sē�am uz kūpināto la�u letes stikla vāka. Ri�ards atvēra muti, lai saukļu Doru, bet tajā pa�ā mirklī saprata, kāpēc pūlis bija pa�ķīries cauri pūlim, it kā mil�a mests, drāzās milzonīgs vīri�ķis ar drediem matos; viņa miesas kai�lumu nedaudz piesedza vien ap gurniem apvīts sarkani, dzelteni un zaļi svītrots auts; un �is radījums nupat gāzās Ri�ardam tie�i uz galvas.

Ri�ard? �viņa sacīja.

Viņ� atvēra acis. Priek�ā parādījās un pazuda kāda seja. No bālas laumas sejiņas viņā urbās ugunīgas opālkrāsas acis.

-����� Dora? viņ� vaicāja.

Viņa izskatījās pārskaitusies; viņa izskatījās pat vairāk nekā pār�skaitusies.

-����� Pie Tempļa un Arkas, Ri�ard! Afeticu savām acīm. Ko tu te dari?

-������ Es arī priecājos tevi redzēt, Ri�ards vārgā balsī atteica. Viņ� pietrausās sēdus un prātoja, vai nav dabūjis smadzeņu satricinājumu. Vēl viņ� domāja par to, kā gan varētu zināt, ja būtu dabūjis, un brīnī�jās, ka viņam jebkad varēja ienākt prātā doma, ka Dora varētu prie�cāties, viņu atkal redzot. Viņa cītīgi blenza sev uz nagiem un mirk�ķi�nāja acis, nepārprotami cenzdamās vairāk neko neteikt.

Lielais vīrs ar draņķīgajiem zobiem, tas pats, kur� bija notriecis Ri�ardu zemē pie tilta, cīkstējās ar rūķi. Viņi cīnījās ar dzelzs stieņiem, un viņu spēki nebūt nebija tik nevienlīdzīgi kā varētu iztēloties. Rūķis bija nedabiski veikls: viņ� ripoja pa zemi, belza ar stieni, lēca gaisā un �āvās lejā; katra viņa kustība lika Vārnijam izskatīties arvien neveiklā�kam un stīvākam.

Ri�ards pagriezās pret marķīzu, kur� vērīgi sekoja cīņai. Kas te notiek? Ri�ards vaicāja.

Marķīzs uzmeta viņam īsu skatienu, bet tūdaļ atkal pievērsa acis cīņas placī notieko�ajam. Tu, marķīzs sacīja, esi atrāvies no sava bara, iekūlies sūdos līdz ausīm, un, kā es viegli varu iztēloties, esi vien pāris stundu attālumā no dro�a, nenovēr�ama un no�ēlojama gala. Mēs, savukārt, izvēlamies miesassargus. Vārnijs savienoja savu stieni ar rūķi, kur� tajā pa�ā mirklī beidza lēkāt un �audīties riņķī un tikpat strauji sāka gulēt bezsamaņā. Es domāju, ka esam redzēju�i pietie�kami, marķīzs skaļi sacīja. Liels paldies visiem. Mister Vārnij, vai jūs varētu �eit mazliet uzkavēties?

-����� Kādēļ tu nāci �urp? Dora saltā balsī vaicāja.

-����� Man, patiesībā, nebija daudz iespēju izvēlēties, Ri�ards atteica.

Dora nopūtās. Marķīzs staigāja apkārt pa laukumu, atvadoties no

miesassargiem, kas bija beigu�i sacensības, dāļādams pa uzslavai vie�nam, pa kādam padomam otram. Vārnijs, malā nogājis, pacietīgi gaichja. Ri�ards veltīja Dorai smaidu. Tas tika ignorēts. Ka tu nokļuvi līdz tirgum? � viņa vaicāja.

-����� Ir tādi �urkcilvēki, Ri�ards iesāka.

-����� Zurkmēļi, Dora izlaboja.

-����� Nu klausies, un tā �urka, kas atnesa mums marķīza vēstuli�

-����� Pavēlnieks Garaste, Dora sacīja.

-����� Vārdu sakot, viņ� lika tiem mani uz �ejieni atvest.

Dora sarauca pieri un viegli pielieca galvu uz vienu pusi. � Tevi �urp atveda �urkmēlis?

Ri�ards pamāja ar galvu. Gandrīz visu ceļu. Viņu sauca Anestē�zija. Viņa ir� nu, viņai kaut kas notika. Uz tilta. Un tālāk mani pava�dīja tā sieviete. Man �ķiet, ka viņa bija� nu, tu saproti. � Viņ� nopū�tās un tad saņēmās to pateikt. Prostitūta.

Marķīzs bija atgriezies. Viņ� nostājās pretī Vārnijam, kur� izskatī�jās pretīgi apmierināts pats ar sevi. Prasme rīkoties ar iero�iem? marķīzs jautāja.

-����� Ilē, noteica Vārnijs, sāksim labāk �itā. Ja ar to var kādam iegriezt, nokniebt kādam galvu, salauzt kaulus vai iztaisīt kada ne�smuku caurumu, tad Vārnijs ir �ī iero�a meistars.

-����� Iepriek�ējie apmierinātie darba devēji?

Olimpija, Ganu Karaliene, Krau�enderi. Esmu bijis arī apsargs Maija svētkos.

Lieliski, � marķīzs sacīja Karabasam, � mēs visi esam ļoti ap�mierināti ar jūsu spējām.

-����� Es tā dzirdēju, � sacīja sievietes balss, ka jūs meklējot miesas�sargus. Nevis entuziasma pilnus amatierus. Sievietes āda bija kausē�tas karameles krasā, un viens viņas smaids spētu pārtraukt revolūciju. Viņa bija viscaur tērpusies mīkstās, lāsumainās, brūnpelēkās ādās. Ri�ards viņu pazina uzreiz.

-����� Tā ir-viņa, Ri�ards pa�ukstēja Dorai. Prostitūta.

-����� Vārnijs, aizvainotā balsī sacīja cīkstonis. ir vislabākais miesassargs un pavadonis visā Apak�londonā. Visiem tas ir zināms.

Sieviete palūkojās uz marķīzu. Jūs jau esat beigu�i pārbaudīju�mus? viņa jautāja.

-��� Jā, Vārnijs atteica.

. Ne glu�i, marķīzs sacīja.

Tādā gadījumā, sieviete teica, es gribētu tikt novērtēta.

Pirmais sitiens nozibēja, vēl pirms marķīzs de Karabass notei�ca: Lai notiek! un pakāpās atpakaļ.

Vārnijs gan bija neap�aubāmi draudīgs, nerunājot nemaz par to, ka arī kauslīgs, sadistisks un izteikti nelabvēlīgs apkārtējo fiziskajai veselībai. Ta�u vienā lietā gan viņ� nekad nebija pirmais, un tā bija apķērība. Viņ� blenza uz marķīzu vienā laidā un nevarēja vien beigt bolīties. Visbeidzot viņ� neticības pilnā balsī pajautāja: Man jācīnās ar viņu?

-���� Jā gan, � ādās tērptā sieviete sacīja. Ja vien tu, protams, ne�gribi vispirms maķenīt nosnausties. Vārnijs sāka smieties maniakālu smiekliņu. Viņ� mitējās smieties īsu brīdi vēlāk, kad sieviete viņam iespēra pa saules pinumu, un viņ� nogāzās kā baļķis.

Uz grīdas rokas stiepiena attālumā gulēja stienis, ko viņ� bija iz�mantojis cīņā ar rūķi. Vārnijs to sagrāba un trieca sievietei sejā, parei�zāk sakot, būtu triecis, ja viņa nebūtu stieni aizlidinājusi pa gaisu. Viņa zibenīgi iegāza ar plaukstām Vārnijam pa ausīm. Metāla stienis aizlidoja �ķērsām pāri telpai. Aizvien vēl apdullis no sāpēm ausīs, Vār�nijs izvilka nazi no zābaka stulma. Par to, kas notika pēc t?m, viņ� vairs nebija īsti dro�s: viņ� tikai manīja, ka zeme sazvārojas zem kājām un ka viņ� guļ ar seju pret grīdu, pa ausīm tek asinis, un ka viņa pa�a nazis ir pielikts viņam pie rīkles, un ka marķīzs tai brīdī saka:

-���� Pietiek!

Sieviete palūkojās aug�up, neatlai�ot nazi no Vārnija rīkles. Kā bija? viņa vaicāja.

-���� Ļoti iespaidīgi, marķīzs sacīja. Dora pamāja ar galvu.

Ri�ards sēdēja kā zibens ķerts: tas, ko viņ� bija redzējis, bija kā

ieraudzīt Emmu Pīki, Brū�u Lī un īpa�i negantu tornado, kas apvie�noju�ies vienā veselumā un, laipnam mangustam piepalīdzot, noga�lina milzu kobru. Tik izveicīgi viņa bija kustējusies, tā viņa bija cīnī�jusies.

Ri�ardam parasti �ķita, ka īstas ne�ēlības atainojums viņam atņem drosmi. Ta�u �īs sievietes cīņas māksla bija viņu uzmundrinājusi, it kā atklājusi viņā kādu jaunu �ķautni, par kuras esamību Ri�ards nebija pat nojautis. Tagad, �ajā nereālajā viņam kādreiz pazīstamās Londo�nas spoguļattēlā raugoties, �ķita pilnīgi pareizi, ka sieviete ir te un ka viņa cīnās tie�i tik ne�ēlīgi un tik labi.

Viņa bija Apak�londonas daļa. Tagad viņ� to saprata. Un, to ap�tvēris, viņ� iedomājās par Aug�londonu un to pasauli, kurā neviens necīnījās tā kā �eit, jo nebija tādas vajadzības tā bija dro�ības un veselā saprāta pasaule, un uz brīdi viņu pārņēma drud�ainas ilgas pēc mājām.

Sieviete palūkojās lejup uz Vārniju. Pateicos, mister Vārnij, viņa pieklājīgi sacīja. Baidos, ka mums jūsu pakalpojumus tomēr ne�vajadzēs. Viņa palaida Vārniju vaļā un aizbāza viņa nazi sev aiz jostas.

�� Un jūsu vārds ir� � marķīzs vaicājo�i sacīja.

�� Mani dēvē par Mednieci, � viņa atteica.

Neviens neko neteica. Pēc mirkļa minstinādamās ierunājās Do�ra: -Jūs esat tā Medniece?

-����� Tie�i tā, Medniece atteica, tīrīdama no ceļgaliem grīdas gru��us. Esmu atgriezusies.

Kaut kur tālumā atskanēja zvans ar dobju, duno�u skaņu, kas lika Ri�arda zobiem sakustēties smaganās.

-������ Piecas minūtes, marķīzs nomurmināja. Paliku�ajiem skatītā�jiem viņ� sacīja: Domāju, ka esam atradu�i sev miesassargu. Liels paldies jums visiem. Tas arī viss.

Medniece piegāja pie Doras un nopētīja viņu no galvas līdz kā�jām. Vai tu vari pasargāt no tiem, kas vēlas mani nogalināt? Dora vaicāja. Medniece pameta ar galvu uz Ri�arda pusi un sacīja: Es �odien trīs reizes izglābu viņa dzīvību, kad nācām pāri tiltam uz tirgu.

Vārnijs, kur� bija ticis atpakaļ uz kājām, ar prāta sp�ku pacēla dzelzs stieni. Marķīzs vēroja Vārniju un neko neteica.

Doras sejiņai pārslīdēja vārs smaids. � Jocīgi, viņa iesāka, Ri��ards domāja, ka jūs esat�

Bet Medniece tā arī neuzzināja, ko Ri�ards par viņu domājis. Viņai virsū lidoja dzelzs stienis. Medniece vienkār�i pastiepa roku, no�ķēra stieni: tas apmierināts noplali�ķēja viņas delnā.

Viņa piegāja pie Vārnija. Vai tas ir tavs? viņa apvaicājās. Viņ� atieza savus dzeltenīgi brūni melnos zobus. Pa�laik, Medniece sacīja, ir spēkā Tirgus pamiers. Bet, ja tu vēlreiz mēģināsi kaut ko tādu izdarīt, es lauzī�u pamieru un pie viena izlauzī�u tev abas rokas, tā ka tu tās varēsi zobos stiept mājās. Un tagad, viņa sacīja, atlauz�dama Vārnija apak�delmus uz muguras, atvainojies kā pienākas.

Au, Vārnijs sacīja.

Nu? viņa iedro�ino�i teica.

Vārnijs izgrūda atvaino�anās vārdus tā, it kā tic viņu grasītos no�smacēt. � Es atvainojos. Medniece palaida viņu vaļā. Vārnijs, acīm�redzami nobijies un pārskaities, aizstreipuļoja dro�ā attālumā, neat�raudams no viņas skatienu. Kad Vārnijs sasniedza pārtikas nodaļas durvis, viņ�, mirkli minstinājies, nokliedzās: Tu esi beigta! Dirsā un pagalam, beigta tu esi! Vārnija balss drebēja uz asaru robe�as; viņ� pagriezās un metās ārā no telpas.

Amatieri, Medniece nopūtās.

Viņi devās ārā no telpas pa to pa�u ceļu, pa kuru Ri�ards bija ienācis. Zvans, ko viņ� bija dzirdējis jau pirmīt, tagad skanēja dobji un nepār�traukti. Kad viņi pienāca tam tuvāk, Ri�ards ieraudzīja, ka lielais misiņa zvans ir iekārts koka sastatnēs. Virvi, kurā iesieta zvana mēle, raustīja gar�, melns vīrietis, ģērbies melnā dominikāņu mūka tērpā; zvana vieta bija uzstādīta blakus �Harrods� gardē�u �elejkonfek�u stendam.

Lai ari tirgus norises Ri�ardam bija liku�ās visai iespaidīgas, vērot to, kādā ātrumā tika izjauktas, sakārtotas un aizvāktas visas tirdznie�cības vietas, bija vēl interesantāk. Zibens ātrumā lika nozumēts viss, kas varēja liecināt par veikalā notiku�o: letes tika apgrieztas otrādi, uz�stutētas uz ļau�u mugurām un iznestas ielās. Ri�ards pamanīja Veco Beiliju, kur�, apkrāvies ar savas būdas kliedzo�ajiem uzrakstiem un putnu būriem, steberēja laukā no veikala. Vecais vīrs līksmi pamāja Ri�ardam ar roku un pazuda naktī.

Pūļi izklīda, tirgus iz�ibēja, un pēc neilga brītiņa �Hanods� telpas izskatījās tikpat rāmas, izturētas un elegantas kā vienmēr, un tikpat tīras kā jebkurā sestdienas pēcpusdienā, kad viņ� te bija klīdis līdzi D�esikai. Izskatījās ta, it kā nekāda tirgus te nebūtu bijis.

�� Medniece, Marķīzs ierunājās, � esmu par jums, protams, dzirdējis. Bet kur jūs bijāt visu �o laiku?

-����� Medīju, viņa vienkār�i atteica un pievērsās Dorai. Vai tu spej paklausīt pavēlēm?

Dora pamāja ar galvu. Ja nepiecie�ams.

�� Labi. Tad varbūt es spē�u nosargāt tavu dzīvību, Medniece sacīja. � Ja es pieņem�u �o darbu.

Marķīzs apstājās. Viņa skatiens nedro�i pārskrēja Medniecei pā�ri. Jūs teicāt, ja jūs ņemsiet �o darbu�?

Medniece atvēra durvis, un viņi izgāja uz naksnīgās Londonas ietves. Pa tirgus laiku bija lijis, un asfaltā atspīdēja laternu gaismi�ņas. Esmu pieņēmusi �o darbu, Medniece noteica.

Ri�ards lūkojās uz mirdzo�o ielu. Viss �ķita tik normāls, tik kluss un ierasts. Vienubrīd viņam pat likās, ka, lai atgrieztos vecajā dzīvē, pietiktu vien pamāt taksim un lūgt, lai aizved viņu mājās. Un kārtīgi izgulēties pa�am savā gultā. Ta�u taksis neievērotu viņu un neapstātos, un, pat ja tomēr apstātos, viņam tik un tā nebūtu, kurp cloties.

-����� Es esmu piekusis, viņ� sacīja.

Neviens neko neteica. Dora vairījās ar viņu saskatīties, marķīzs vienā mierā viņu ignorēja un Medniece izturējās kā pret nepiedero�u personu. Ri�ards jutās kā mazs bērns, kur�, neviena negribēts, velkas līdzi lielākajiem bērniem, un tas viņā iesvēla dusmas.

�� Paklausieties, viņ� nokrem�ļojies sacīja, es zinu, ka jūs visi esat ļoti aizņemti. Bet kas būs ar mani?

Marķīzs spēji pagriezās. Viņa acis tum�ajā sejā vizēja lielas un bal�tas. Tu? viņ� jautāja. � Kas būs ar tevi?

�� Es gribētu zināt, Ri�ards sacīja, kā lai es tieku atpakaļ nor�mālajā dzīvē? Man �ķiet, ka esmu nokļuvis murgā. Pagāju�ajā nedēļā visam vēl bija jēga, bet tagad nekam vairs nav jēgas� viņ� aprāvās. Savaldījās. � Es gribu zināt, kā dabūt atpakaļ savu veco dzīvi, � viņ� paskaidroja.

Ar mums kopā tu to atpakaļ nedabūsi, Ri�ard, Dora sa�cīja. Tev jau tāpat būs pietiekami grūti. Es� man patie�ām ir ļoti �ēl.

Medniece, pagājusies uz priek�u, notupās uz ietves. Viņa noāķēja no jostas mazu metāla ķeksīti un ar to atvēra kanalizācijas lūkas vāku. Viņa atrāva to vaļā, piesardzīgi tajā ielūkojās un sāka rāpties lejup, pamādama Dorai, lai lien iek�ā. Dora neskatījās uz Ri�ardu, kad kāpa lejup. Marķīzs kasīja degunu. Jaunais cilvēk, viņ� sacīja, sapro�tiet jel beidzot: ir divas Londonas. Ir Aug�londona tā, kurā jūs reiz dzīvojāt, un ir Apak�londona Apak�zeme, kurā dzīvo tie, kas iz�kritu�i cauri parastās pasaules �ķirbām. Tagad jūs esal viens no tiem. Arlabvakaru!

Marķīzs sāka rāpties akā. � Pagaidiet! � Ri�ards iesaucās un sa�grāba lūkas vāku, pirms tas paspēja aizvērties. Viņ� sekoja marķīzam un ielīda akā. Akas aug�daļā bija sastājusies pretīga, ziepjaina, kāpostaina smaka. Ri�ards paredzēja, ka lejā tā kļūs vēl briesmīgāka, ta�u, nokāpis tunelī, viņ� juta, ka smaka izzudusi. Pa zemi tecēja sekla, bet strauja pelēka ūdens straume. Ri�ards tajā iekāpa. Kādu gabaliņu tālāk viņ� redzēja spīdam pārējo lukturī�us, un viņ�, saceldams �ļaka�tas, skrēja viņiem pakaļ, līdz panāca.

�� Ej projām, marķīzs sacīja.

-����� Neie�u, Ri�ards atteica.

Dora palūkojās uz viņu. Man ir ļoti �ēl, Ri�ard, viņa teica.

Marķīzs nostājās pa vidu starp Ri�ardu un Doru. Tu nevari dabūt atpakaļ ne savas mājas, ne darbu, ne veco dzīvi, viņ� teju vai iecietīgā balsi skaidroja. Tā visa vairs nav. Tur aug�ā tevis vairs nav. Viņi bija sasniegu�i sazarojumu, kur savienojās trīs tuneļi. Dora un Medniece nogriezās vienā no tiem, tajā, kur� bija sauss, un gāja neatskatoties. Marķīzs vēl bridi palika turpat.

� Tev vienkār�i jāmēģina pierast, marķīzs sacīja. Pierast pie tumsas un tuneļiem, un burvestībām. Tad viņ� atieza zobus platā, baltā un mirdzo�ā smaidā, kas bija monumentāls savā neīstumā. Tā�tad � bija prieks tevi atkal satikt. Vēlu veiksmi. Ja spēsi izturēt �eit dienu vai divas, marķīzs pa�ukstēja, tad ir cerības izvilkt pat veselu mēnesi. � To pateicis, marķīzs pagriezās un aizsoļoja pa tuneli pakaļ Dorai un Mcdniecei.

Ri�ards atspiedās ar muguru pret sienu un klausījās, kā aizskan viņu soļi, kā pa rensteli uz Austrumlondonas attīrī�anas iekārtām stei�dzas ūdens un kā atbalsojas kanalizācijas trok�ņi. Mēsli, viņ� no�teica. Un tad, pa�am par pārsteigumu, sāka raudāt pirmo reizi kop� dienas, kad nomira viņa tēvs, Ri�ards Meihjū stāvēja viens pats tumsā un raudāja.

Metro stacija bija visai tuk�a un visai tum�a. Vārnijs gāja pa tuneli, turēdamies tuvu sienai un mezdams nervozus skatus atpakaļ, uz sāniem, un uz priek�u. Viņ� bija izvēlējies staciju uz labu laimi un devies uz to pāri jumtiem, slapstīdamies skursteņu ēnās un ik pa brī�dim pārbaudīdams, vai viņam neviens neseko. Vārnijs nedomāja iet atpakaļ uz savu midzeni Kemdentaunas dziļajos tuneļos. Pārak bīs�tami. Bija ari citas vietas, kur Vārnijs bija noglabājis iero�us un ēdamo. Jānoiet uz kādu laiciņu pagrīdē, kamēr viss �is trakums pie�rimst.

Viņ� nostājās aiz biļe�u automāta un ieklausījās: tumsa un pilnīgs klusums. Pārliecinājies, ka ir viens, Vārnijs ļāva sev bridi atpūsties. Viņ� apstājās vītņu kāpņu aug�galā un izdvesa garu nopūtu.

Viņam blakus atskanēja glumas balss tērgā�ana. Vārnijs ir visla�bākais pavadonis un sargs visā Apak�zemē. Tas ta�u visiem zināms. Misters Vārnijs pats mums to teica. Otrpus Vārnijam atskanēja dobja atbilde: Melot nav glīti, mister Krup.

Piķa melnajā tumsā bija dzirdams, kā misters Krups izvēr� aizsākto tēmu.

Jā, nav vis, mister Vandemār. Jāsaka, es to uztveru kā nodevību pret sevi, un mani tas ir dziļi ievainojis. Un aizskāris. Un brī�os, kad nav nekā, kas mazinātu zaudējuma sāpes, cilvēks aizvainojumus neko labi vis nepanes, vai ne, mister Vandemār?

Nepavisam ne, mister Krup.

Vārnijs spēji metās uz priek�u un klupdams krizdams joņoja lejup pa tum�ajām vītņu kāpnēm. Kāpņu aug�galā turpināja skanēt Krupa balss: Nudien, balss sacīja, nogalināt viņu būtu gandrīz vai �ēl�sirdība.

Metāla trepes tālu un skaļi atbalsoja Vārnija skrējienu. Viņ� pūta un elsa, ik pa brīdim ar plecu ietriecās sienā, akli klumburēdams lejup tumsā. Noskrējis līdz kāpņu apak�galam, viņ� apstājās pie zīmes, ka līdz aug�ai ir 259 pakāpieni un ka tikai ļaudis ar labu veselību var mēģināt tos pieveikt. Visiem pārējiem, kā vēstīja zīme, ieteicams iz�mantot liftu.

Liftu?

Kaut kas noklank�ķēja, un lifta durvis lēni un svinīgi atvērās. Vārnijs ķēra pēc na�a un lādēdamies attapās, ka tas aizvien vēl ir pie tās maukas Mednieces. Viņ� sniedzās pēc ina�etes, kas alla� bija pleca makstī. Tā bija pazudusi.

Vārnijs izdzirdēja aiz muguras kādu pieklājīgi ieklepojamies un pa�griezās. Uz vītņu kāpņu apak�ēja pakāpiena sēdēja misters Vande�mārs un tīrīja nagus ar Vārnija ma�eti.

Nākamajā mirklī Vārnijam virsū klupa misters Krups ar nagiem un zobiem, un maziem asmenī�iem, un Vārnijam pat neatlika laika iekliegties. Atā, misters Vandemārs vienaldzīgi noteica, turpinā�dams tīrīt nagus. Un tad sāka gāzties asinis. Biezas, sarkanas asinis ne�iedomājamos daudzumos, jo Vārnijs bija liels vīrs un līdz �im bija to visu nēsājis sevī. Uzlūkojot metāla vītņu kāpnes pēc tam, kad Krups un Vandemārs savu bija padarīju�i, nezinātājam būtu krietni jāpiepū�las, lai ieraudzītu nelielo rūsas krāsas pleķīti kāpņu apak�ā.

Nākamajā reizē, kad kāpnes tika mazgātas, arī tas pazuda pavisam.

Medniece gāja pa priek�u. Dora turējās pa vidu. Marķīzs de Karabass piesedza no aizmugures. Kop� �ī trijotne pirms pusstundas bija atstā�jusi Ri�ardu tunelī, neviens no viņiem nebija bildis ne vārda.

Dora piepe�i apstājās. Mēs tā nedrīkstam darīt, viņa noskal�dīja. Mēs nedrīkstam viņu tur atstāt.

Protams, ka drīkstam, marķīzs atbildēja. Un mēs jau to iz�darījām.

Dora papurināja galvu. Viņa bija jutusies muļķīgi un nesusi vainas sajūtu jau kop� brī�a, kad bija ieraudzījusi Ri�ardu guļam uz muguras zem Raislipa cīņas zālē. Tagad viņa no �īs sajūtas bija piekususi.

Beidz ākstīties, marķīzs noteica.

Viņ� man izglāba dzīvību, Dora atcirta. Viņ� būtu varējis atstāt mani guļam uz ietves. Viņ� to neizdarīja.

Viņa bija pie visa vainīga. Dora to skaidri apzinājās. Viņa bija at�vērusi durvis, lai kāds viņai varētu palīdzēt, un viņ� bija palīdzējis. Viņ� bija aiznesis Doru siltumā un rūpējies par viņu, un sameklējis viņai palīgu. Tie�i tas, ka viņ� bija Dorai palīdzējis, bija pārsviedis Ri�ardu no viņa pasaules Doras pasaulē.

Bija muļķīgi pat domāt par to, ka viņi varētu ņemt Ri�ardu līdzi. Viņi nevarēja atļauties vest līdzi vēl kādu: Dora pat �aubījās, vai pa��reizējā trijotne spēs izturēt gaidāmo ceļojumu.

īsu mirkli viņa prātoja, vai tās, ko viņa bija atvērusi un kas viņu bija aizvedu�as pie Ri�arda, bija tikai durvis, vai ari notiku�ajā slēpās kas vairāk.

Marķīzs sarauca pieri: viņ� bija savrups un no visiem attālinājies, uri pilns vistīrākās ironijas. Manu dārgo milēdij, � viņ� sacīja, � mēs nevaram �ajā ekspedīcijā aicināt līdzi viesi.

Neuzkundzējies, dc Karabas, Dora sacīja. Viņa bija pārgu�ru�i. Un man �ķiet, ka es varu izlemt, kur� mums nāks līdzi. Tu ta�u strādā pie manis vai ne? Vai varbūt tie�i otrādi? Doras izmisums un pārgurums bija izsmēlis pēdējās pacietības rezerves. Viņai dc Kara�bass bija vajadzīgs, Dora nevarēja atļauties viņu aizraidīt projām, bet viņas pacietība bija galā.

Dc Karabass uzmeta Dorai niknu, ledainu skatienu. Viņ� nenāks mums līdzi, Karabass noskaldīja. Un vispār varbūt viņ� jau ir miris.

Ri�ards nebija vis miris. Viņ� sēdēja tumsā uz dzegas pie lietusūdens notekas un prātoja, ko lai dara un vai vispār iespējams kaut ko �ajā situācijā vērst uz labu. Ri�ards nosprieda, ka līdz�inējā dzīve viņam ir iemācījusi visai sekmīgi darboties vērtspapīru tirgū, iepirkties liclvcikalos, nedēļas nogalēs skatīties futbolu pa televizoru un ieslēgt termostatu, ja telpās kļūst pārāk vēsi. Ta�u tā itin nemaz nebija viņu sa�gatavojusi nepersonas dzīvei uz Londonas jumtiem un kanalizācijas tuneļos, dzīvei tumsā, slapjumā un aukstumā. Netālu ieblāvojās gais�miņa. Ri�ards dzirdēja tuvojamies soļus. Viņ� nosprieda, ka, ja tā gadījumā izrādītos slepkavnieku, kanibālu vai monstru banda, viņ� pret tiem necīnītos; Ri�ardam viss bija līdz kaklam. Viņ� sēdēja un cauri tumsai blenza uz vietu, kur būtu jābalstās viņa kājām. Soļi nāca arvien tuvāk.

Ri�ard? Tā bija Doras balss. Viņ� nolēca no dzegas. Tad cen�tās meiteni ignorēt./a vien tas nebūtu tevis dēļ. viņ� nodomāja.

-����� Ri�ard?

-����� Kas ir? viņ�, acu nepacēlis, jautāja.

-������ Paklau, Dora iesāka. Tu patie�ām nebūtu tajā visā iekūlies, ja es nebūtu pagadījusies tev ceļā. Mierīgi vari pateikt to vēlreiz, Ri�ards nodomāja. Un es nedomāju, ka ar mums kopā tu būsi dro��ībā. Bet. Nu labi. Viņa apklusa. Dziļi ievilka elpu. Man ir ļoti �ēl. No visas sirds. Vai tu nāksi?

Ri�ards beidzot paskatījās uz viņu: pretī cie�i lūkojās sīks meitēns ar milzīgām acīm bālā sirds formas sejiņā. Labs ir, viņ� sev sacīja. Laikam tomēr neesmu gatavs tā vienkār�i nolaist rokas un atdot galus. � Nu, patiesībā man �obrīd nekas īpa�s nav darāms, Ri�ards atteica māksloti nevērīgā tonī, kas robe�ojās ar histēriju. Par ko gan ne?

Meitenes sejiņa pārvērtās. Viņa pastiepa rokas un cie�i apkampa Ri�ardu. Un mēs mēģināsim dabūt tevi atkal mājās, � viņa tei�ca. Es apsolu. Tad, kad būsim atradu�i to, kas man jāsameklē. Ri��ards prātoja, vai viņa tie�ām tā domāja iepriek�ējā saruna par �o tēmu bija likusi viņam nospriest, ka tas nav iespējams. Bet viņ� izstū�ma �ādu domu no prāta. Viņi gāja uz priek�u pa tuneli. Ri�ards ierau�dzīja Mednieci un marķīzu, kuri gaidīja viņus tuneļa galā. Marķīzs izskatījās tā, it kā būtu bijis spiests apēst veselu citronu vienā paņē�mienā.

-����� Starp citu, ko tu īsti meklē? Ri�ards vaicāja jau maķenīt labākā omā.

Dora dziļi ievilka elpu un pēc ilgāka brī�a atbildēja. Tas ir gar� stāsts, � viņa svinīgi noteica. Tie�i pa�laik mēs meklējam eņģeli vārdā Izlingtons. Un tad Ri�ards sāka smieties; viņ� neko tur neva�rēja darīt. �ajos smieklos, protams, bija sava daļa izmisuma, ko papil�dināja tāda cilvēka nogurums, kuram pēdējo divdesmit �etru stundu laikā bijis jānotic pārāk daudzām neiespējamām lietām, pat nepagūstot ieturēt kārtīgas brokastis. Viņa smiekli atbalsojās tālu pazemes ejās.

-����� Eņģeli? viņ�, smieklos raustīdamies, pārvaicāja. Vārdā Izlingtons?

-���� Mums vēl tāls ceļ� ejams, Dora noteica.

Ri�ards papurināja galvu. Viņ� jutās kā iztuk�ots, izgriezts uz otru pusi un nodīrāts. Eņģeli, � viņ� histēriski �ukstēja tuneļiem un tum�sai. Eņģeli.

Lielajā zāle it visur bija sveces: tās stāvēja pie dzelzs pīlāriem, kas balsta jumtu, sveces gaidīja blakus ūdenskritumam, kas �ļācās lejup pa vienu no telpas sienām un ielija nelielā akmens baseinā, sveces spiedās kopā akmens sienu malās, sve�u bariņi pulcējās uz grīdas, sveces bija iespraustas sve�turos pie durvīm, kam abās pusēs slējās tum�i metāla pīlāri. Durvis bija taisītas no melna, pulēta krama, un tās ietvēra sud�raba aile, kas gadsimtu gaitā bija nosūbējusi gandrīz melna. Sveces stāvēja neiedegtas; bet, kad tām garām pagāja kāds gar� stāvs, tās pie�pe�i uzliesmoja. Neviena roka nepieskaras svecēm; neviena liesma ne�pieskaras daktij.

Garais tēls bija tērpies vienkār�ā, baltā vai pat vairāk nekā baltā ap�metnī. Tā krāsa, vai pareizak krāsas neesamība, bija (.ik spilgta, ka �ķi�ta biedējo�a. Tas gāja basām kājām pa Lielās zāles auksto akmens grī�du. Tā seja bija bāla un vieda, maiga un, iespējams, ari mazliet vientuļa.

Tā bija ļoti skaista.

Drīz zālē dega pilnīgi visas sveces. Tēls uz mirkli apstājās pie akmens baseina; notupies pie ūdens, tas salika plaukstas, pasmēla tīro ūdeni un dzēra. Ūdens bija auksts un ļoti tīrs. Padzēries tas uz brīdi aizvēra acis kā pateikdamies. Tad tas piecēlās un gāja atpakaļ cauri zālei tāpat, kā atnācis; un, tēlam paejot garām, sveces viena pec otras nodzisa, kā bija to darīju�as desmittūksto�iem gadu. Tēlam nebija spārnu, bet tas pilnīgi noteikti bija eņģelis.

Izlingtons pārkāpa Lielās zāles slieksni; nodzisa pēdējā svece, un atkal iestājās tumsa.

ri�ards bija sacīs domās rakstīt dienasgrāmatu.

Mīļā dienasgrāmata, viņ� iesāka. Piektdien man bija darbs, līgava, mājas un dzīve, kam ir kaut kāda jēga. (Cik nu vispār dzīvei var būt jēga.) Tad es atradu uz ietves guļam asiņojo�u meiteni un centos būt �ēlsirdīgais samarietis. Tagad man 7iav ne līgavas, ne māju, ne darba, un es klimstu pārsimt pēdu zem Londonas ielām, un man ir apmēram tādas pCL�as nākotnes izredzes kā pa�nāvnieciskai mu�ai.

-����� Tālāk pa �o ceļu, marķīzs sacīja, norādīdams virzienu ar ele�gantu �estu, ko paspilgtināja dubļainās man�etes plīvo�ana.

-����� Vai tad tie tuneļi visi neizskatās vienādi? Ri�ards jautāja, uz bridi pārtraucis dienasgrāmatas rakstī�anu. Kā jūs tos varat at�ķirt?

-����� Nckāj marķīzs skumjā balsi noteica. Mēs esam bezcerīgi ap�maldīju�ies. Mūs neviens vairs neatradīs. Pēc pāris dienām mēs jau slaktēsim viens otru nost, lai dabūtu kaut ko ēdamu.

-����� Tie�ām? Ri�ards ienīda sevi par to, ka uzķērics uz āķa jau to�brīd, kad to sacīja.

Nē. Marķīza sejas izteiksme liecināja, ka āzēt �ilo nabaga muļķi ir pārlieku viegli, lai tas spētu sagādāt prieku. Ri�ards, savukārt, ievēroja, ka viņam aizvien mazāk un mazāk rūp, ko �ie ļaudis par viņu domā. Izņemot varbūt Doru.

Viņ� atgriezās pie domu dienasgrāmatas rakstī�anas. �ajā otrajā Londonā ir simtiem, varbūt pat tūksto�iem iedzīvotāju. Tie ir vai nu �ejienie�i, vai tādi, kas izkritu�i cauri pasaules �ķirbām. Es klimstu kopā ar meiteni vārdā Dora, viņas miesassardzi un viņas ārprātīgo lielvezīru. Pagāju�onakt mēs gulējām zemā tunelī, Dora teica, ka tas bijis prin�a reģenta laika notekvada atzars. Miesassardze bija nomodā, kad es aizmigu un nomodā, kad mani pamodināja. �aubos, ka viņa vispār jelkad gul. Brokastīs mēs ēdām augļu kūku; marķīzam kabatā bija aizķēries krietns gabals. Kādēļ lai kāds nēsātu kabatā gabalu augļu kūkas? Kamēr es gulēju, manas kurpes gandrīz paspēja iz�ūt.

Es gribu mājās. Pēdējo teikumu Ri�ards domās trīsreiz pasvītroja, pārrakstīja ar lielajiem burtiem un sarkanu tinti, apvilka to un domu lappuses malā salika vairākas izsaukuma zīmes.

Vismaz eja, pa kuru viņi pa�reiz gāja, bija sausa. �is tunelis pārstā�vēja augsto tehnoloģiju stilu gar baltām sienām stiepās sudrabaini spīdīgas caurules. Marķīzs un Dora gāja pa priek�u. Ri�ards centās turēties pāris soļus viņiem aiz muguras. Medniece visu laiku mainīja atra�anās vietu te viņa gāja pati pēdējā, te vienā vai otrā pusē, te turējās gabaliņu visiem priek�ā, ik pa brīdim saplūzdama ar ēnām. Pārvietojoties viņa neradīja ne vismazāko skaņu, un Ri�ardu tas stipri vien mulsināja.

Piepe�i viņiem priek�ā uzplaiksnīja gaisma. Tūlīt būsim klāt, � marķīzs teica. Bankas stacija. Laba vieta, kur sākt meklējumus.

-����� Tu esi izkūkojis prātu, Ri�ards sacīja. Viņ� negribēja, lai tas būtu dzirdams, ta�u tum�ajā ejā atbalsojās pat visvairāk sotto no visām voces.

-����� Ak tā? � marķīzs atteica. Iedrebējās zeme: tepat netālu vaja�dzēja būt metro vilcienam.

-����� Lai nu paliek, Ri�ard, � Dora sacīja.

Ta�u viņam pār lūpām jau bira nākamie vārdi: Manuprāt, Ri��ards teica, jūs abi uzvedaties ļoti muļķīgi. Tādu eņģeļu nemaz nav.

Marķīzs pa�ūpoja galvu un sacīja: Jā, jā. Protams. Tagad man ir skaidrs. Nav nekādu eņģeļu. Tie�i tāpat kā nav Apak�londonas, nav �urkmēļu, un Seperdsbu�ā nav nekādu ganu.

-����� Skaidrs, ka Seperdsbu�ā nav nekādu ganu. Esmu tur bijis. Tur ir tikai mājas un veikali, ielas un BBC. Tas arī viss, Ri�ards katego�riski noteica.

-����� Ir gan tur gani, � Ri�ardam pie auss atskanēja Mednieces balss. Lūdz Dievu, lai tev nenāktos viņus sastapt. � Viņa to sacīja visā nopietnībā.

-����� Nu labi, Ri�ards noteica, tik un tā es neticu, ka �eit pazemē apkārt klīst eņģeļu draudzes.

-����� Nebūt ne, marķīzs sacīja. Eņģelis ir tikai viens. Viņi bija nonāku�i tuneļa galā. Priek�ā bija slēgtas durvis. Marķīzs pakāpās soli atpakaļ. Manu lēdij? viņ� vaicājo�i pievērsās Dorai. Viņa uz brīdi piespieda durvīm plaukstu. Durvis bez trok�ņa atvērās.

-����� Varbūt, � Ri�ards ietiepīgi turpināja, � ka mēs domājam katrs par kaut ko citu. Tie eņģeļi, kas man prātā, ir tie spārnotie, ar nimbu un bazūnēm un lai-miers-virs-zemes-un-cilvēkiem-labs-prāts.

-���� Tie�i tā, sacīja Dora. Tu esi pareizi sapratis. Eņģeļi.

Viņi izgāja pa durvīm. Ri�ards nevil�us aizmiedza acis, jo viņu bija pārsteigusi pēk�ņa gaismas straume: gaisma spiedās viņam galvā kā migrēna. Kad acis bija apradu�as ar gaismu, Ri�ards sev par pārstei�gumu atklāja, ka zina, kur atrodas: viņi bija nonāku�i garajā gājēju tunelī, kas savieno Pieminekļa un Bankas metro staciju. Pa tuneli savās gaitās gāja pilsētas ļaudis, un neviens viņu �etrotnei nepievērsa ne vismazāko uzmanību. Pa gaiteni līdz viņiem atplūda mo�as sakso�fona skaņas: tur kāds samērā pareizi atskaņoja Bērta Bekereka un Hela Deivida �I'll Never Fall In Love Again�. Viņi devās uz Bankas stacijas pusi.

Un kuru no viņiem lad mēs meklējam? � Ri�ards samērā nevai�nīgi apvaicājās. Eņģeli Gabrielu? Rafaelu? Miķeli?

Viņi gāja garām metro kartei. Marķīzs piedūra garu, melnu pirkstu End�elas stacijai: Izlingtonu.

Ri�ards bija gājis garām End�elas stacijai simtiem rei�u. Tā bija Izlingtonā, modernā un dārgā rajonā, kas bija pilns ar senlietu veika�liem un da�ādām ēstuvēm. Ri�arda zinā�anas par eņģeļiem bija visai niecīgas, ta�u viņ� bija gandrīz pilnīgi pārliecināts, ka Izlingtonas sta�cijas nosaukums patapināts no kāda kroga vai citas ievērojamas vietas, nevis no eņģeļa. Viņ� mainīja sarunas tematu. Ziniet, kad es pirms pāris dienām mēģināju iekāpt metro vagonā, mani nelaida iek�ā.

Vienkār�i vajag viņiem parādīt, kur� te ir saimnieks, tas arī viss, viņam aiz muguras atskanēja Mednieces maigā balss.

Dora kodīja apak�lūpu. Vilciens, ko meklējam, mūs ielaidīs, vi�ņa teica. Ja mums izdosies to atrast. Sacīto gandrīz noslāpēja ne�tālu skano�a mūzika. Pagāju�i vēl da�us soļus, viņi nogriezās ap stūri.

Saksofonists bija noklājis mēteli sev priek�ā uz tuneļa grīdas. Uz tā mētājās pāris monētas, un izskatījās, ka vīrs pats tās tur nolicis, lai mudinātu garāmgājējus darīt tāpat. Uz �ī āķa neviens nebija uzķēries.

Saksofonists bija ārkārtīgi gara auguma; viņam bija tum�i mati, kas sniedzās līdz pleciem un gara, �ķipsnās sadalījusies bārda, kas veidoja tum�u ietvaru dziļi iekritu�ajām acīm un lielajam degunam. Viņam mugurā bija noplīsis teniskrekls un taukainu plankumu izraibinātas d�insa bikses. Kad �etrotnc pienāca viņam klat, muzikants pārstāja spēlēt, izkratīja siekalas, kas sakraju�ās saksofona iemutī, uzlika to atkal vietā un ieskandināja pirmos akordus no D�ūlijas Londonas vecās dziesmas �Cry Me A River�.

Un tagad tu saki, ka tev ir �ēl�

Ri�ards pārsteigts atklāja, ka vīrs viņus ir pamanījis un arī to, ka viņ� ļoti cen�as to neizrādīt. Marķīzs nostājās viņam priek�ā. Sakso�fona melodija pārtapa nervozā spiedzienā. Marķīzs atieza zobus aukstā smīnā. Tas tak ir Līrs, vai ne? viņ� vaicāja.

Vīrs piesardzīgi pamāja ar galvu. Pirksti spaidīja saksofona tausti�ņus. Mēs meklējam Ērlskortu, marķīzs turpināja. Vai tev gadī�jumā nav patrāpījies līdzi kāds vilcienu saraksts? viņ� jautāja.

Ri�ardam sāka pielēkt. Viņ� pieņēma, ka Erlskorta, par kuru bija ieminējies marķīzs, nebija labi pazīstamā metro stacija, kurā Ri�ards, lasīdams avīzi vai vienkār�i aizsapņodamies, bija neskaitāmas reizes gaidījis vilcienu. Vīrs, ko marķīzs bija nosaucis par Līru, ar mēles galiņu samitrināja lūpas. T's nav neiespējams. Kas man no tā atlēktu, ja būtu?

Marķīzs iebāza rokas dziļi mēteļa kabatās. Viņ� pasmaidīja kā kaķis, kam uzticētas niķīgu, toties labi barotu kanārijputniņu būra atslēgas. Tā runā, viņ� laiski ieteicās, it kā būtu nācis vienkār�i pa�tērzēt, ka Merlina skolotājs Blēzs reiz uzrakstīja tik burvīgu meldiņu, ka tas burtiski izvilina monētas no kabatas jebkuram, kur� to izdzird.

Līrs piemiedza acis. � Tas nudien būtu vērtīgāks par parastu vil�cienu sarakstu, viņ� sacīja. Protams, ja tev tas meldiņ� patie�ām ir.

Marķīzam ļoti dabiski izdevās notēlot tādu izteiksmi, it kā viņ� nupat būtu apjēdzis: apieliņ, tas laikam nudien ir vērtīgāks! Nu tātad, marķīzs augstsirdīgā tonī sacīja, es pieņemu, ka tev labpa�tiks man pakalpot, vai ne?

Līrs negribīgi pamāja ar galvu. Viņ� parakņājās aizmugurējā kabatā, izvilka vairākkārt pārlocītu papīra strēmeli un pacēla to gaisā. Marķīzs sniedzās pēc papīra. Līrs pavilka roku nost. Nospēlē vis�pirms meldiņu, tu, vecais krāpniek, viņ� mudināja. L*n tā ka lai nostrādātu, ka nākas.

Marķīzs pacēla uzaci. Viņ� ie�āva roku vienā no mēteļa iek�kaba�tām, un, kad viņ� to atkal izvilka laukā, rokā bija stabulīte un kristāla bumbiņa. Viņ� palūkojās uz kristāla bumbiņu, izdvesa �hmmm�, kas, nozīmēja aptuveni �ak, tad re kur tā bija pazudusi� un atlika to atpakaļ kabatā. Tad viņ� ievingrināja pirkstus, pielika stabulīti pie lūpām un sāka spēlēt jocīgu, trallino�u melodiju, kas, lēkādama un dancodama, izvirpuļoja laukā no stabules. Ri�ardu pārņēma sajuta, it kā viņam atkal būtu trīspadsmit gadu un viņ� skolas pusdienu starp�brīdī pie labākā drauga pārnēsājamā radioaparāta klausītos Top 20; tolaik viņam, ka jau katram pusaudzim, popmūzika bija �ķitusi pati pilnība; tagad, marķīza spēlē klausoties, viņ� atkal vienā melodijā dzirdēja it visu, ko vien var vēlēties saklausīt dziesmā.

Uz Līra mēteļa, garāmgājēju mestas, �ķindot nobira monētas, un iepriecinātie cilvēki pavasarīgā gaitā devās tālāk. Marķīzs nolaida stabulīti. Tagad es esmu tev parādā, vecais blēdi, sacīja Līrs, pamā�dams ar galvu.

Jā. Tā ir. Marķīzs paņēma lapu ar vilcienu sarakstu, pārlaida tam skatienu un pamāja ar galvu. Vel tikai viens padoms. Nespēlē to pārāk bie�i. Ar mazumiņu pietiek ļoti ilgam laikam.

Pēc �iem vārdiem �etrotne devās projām pa garo gaiteni, kur no visām sienām nolūkojās filmu un apak�veļas reklāmas plakāti un pāris oficiāla paskata vēstījumu, kas lika ielu muzikantiem meklēt citu vietu spēlē�anai; ejot viņi dzirdēja elsojam saksofonu un monētas krītam uz paklātā mēteļa.

Marķīzs veda viņus uz Centrālās metro līnijas platformu. Ri�ards piegāja pie perona malas un paskatījās lejup. Viņ�, kā alla�, mēģināja noteikl, kuras no sliedēm pieder parastajam vilcienam, kur� ari �ai posmā gāja pa pazemi, un kā alla� nosprieda, ka tās, kuras atrodas vistālāk no platformas un ko no zemes atdala lieli, dzeltenīgi balti por�celāna izolatori. Ri�ards nevil�us pasmaidīja, ieraudzījis sīku, pelēku pelīti, kura drosmīgi tekalēja trīs pēdas zem viņa, peliskā vēlmē atrast kādu nomestu sviestmaizi vai izbiru�us kartupeļu �ipsus.

Skaļrunī atskanēja ierastā formālā, bezpersoniskā vīrie�a balss, kura brīdināja: Uzmanieties no spraugām! Brīdinājums bija domāts, lai atturētu neuzmanīgus pasa�ierus no iekāp�anas spraugā starp perona malu un vilcienu. Ri�ards, tāpat kā vairums londonie�u, �o brīdinājumu tikpat kā vairs nedzirdēja tas līdz ar citiem stacijas trok�ņiem bija kļuvis par fonu. Te piepe�i Medniece viņu sagrāba aiz rokas. Uzmanies no spraugas! viņa brīdino�i noteica. � Stāvi ma�liņā, pie sienas.

�� Ko? Ri�ards nesaprata.

�� Es teicu, Medniece atkārtoja, uzmanies no�

Un tad tas uzvēlās uz platformas malas. Tas bija caurspīdīgs, spo�kains kā izlīdis no slikta sapņa; tas vēlās kā melni dūmi un piepūtās kā ūdenī iemests zīds. Kustēdamies �ausmīgi ātri, tas tomēr radīja iespai�du, ka plūst gandrīz lēni, pēc mirkļa tas jau bija Ri�ardam klāt, cie�i apvijās viņam ap potīti un iedzēla kājā par spīti �Levi's� d�insiem. Tas rāva Ri�ardu uz platformas malas pusi, un viņ� tik tikko turējās kājās.

It kā no tāluma viņ� redzēja, ka Medniece izvelk nūju un vairāk�kārt stipri iesit dūmainajam tausteklim.

Atskanēja neprātīgs un griezīgs spiedziens, kādu varbūt varētu iz�dvest garā nevesels bērns, kad tam atņem rotaļlietu. Dūmainais taus�teklis palaida vaļā Ri�arda potīti, aizslīdēja pār perona malu un pa�zuda. Medniece saķēra Ri�ardu aiz apkakles un pavilka viņu tālāk no malas; Ri�ards atkrita ar muguru pret sienu. Viņu kratīja drebuļi, un pasaule piepe�i �ķita pilnīgi nereāla. No viņa d�insenēm, kur vien radījums bija pieskāries, bija pazudusi krasa, it kā tās bulu nemākulīgi balinātas. Viņ� pavilka bik�u staru uz aug�u: ap potīti un ikru muskuli sāka parādīties sarkanas �vīkas. Kas� viņ� centās jautāt, bet balss bija kaut kur pazudusi. Viņ� norīstījās un mēģināja vēlreiz. Kas tas bija?

Medniece bezkaislīgi viņā noraudzījās. Viņas seja izskatījās kā izgrebta no brūna koka. Nedomāju, ka tam ir vārds, viņa teica. Tādi dzīvo spraugās. U11 es tevi brīdināju.

Es� nekad iepriek� tādu neesmu redzējis.

�� Iepriek� tu nepiederēji Apak�pasaulei, Medniece notei�ca. Vienkār�i paliec pie sienas. Tā ir dro�āk.

Marķīzs paskatījās, cik rāda lielais zelta kabatas pulkstenis. Ieslidi�nājis to atpakaļ krū�u kabatā, viņ� ielūkojās Lira dotajā sarakstā un apmierināts pamāja ar galvu. Mums veicas, viņ� paziņoja Erlskortas vilciens piestās �ajā stacijā aptuveni pēc pusstundas.

� Erlskortas stacija nav uz Centrālās līnijas, Ri�ards piezīmēja.

Marķīzs blenza uz Ri�ardu, neslēpdams uzjautrinājumu. Kas par nedzirdētu domu, jaunais cilvēk, viņ� noteica. Nekas laikam nav tik neaptverams kā nezinā�ana, vai ne?

Atvējoja silta gaisa pūsma. Stacijā piestāja metro vilciens. Vieni kāpa iek�ā, citi ārā, un katrs devās savās darī�anās un dzīvoja savu dzī�vi, un Ri�ards ar skaudību viņos nolūkojās. Uzmanieties no sprau�gām! brīdināja ierakstītā balss. Nestāviet pie durvīm. Uzmanieties no spraugām! Dora uzmeta Ri�ardam īsu skatienu. Tad, acīmredza�mi norūpējusies par redzēto, viņa piegāja Ri�ardam klāt un saņēma viņu aiz rokas. Ri�ards bija pavisam bāls un saraustīti elpoja. Uzma�nieties no spraugām! vēlreiz nodimdēja ierakstītā balss. Ar mani viss ir kārtībā, Ri�ards mundrā balsi sameloja, lai gan viņa meliem neviens pat negrasījās ticēt.

Mistera Krupa un mistera Vandemāra slimnīcas iek�pagalms bija drēgna un nejauka vieta. Krustām �ķērsām samestu solu, gumijas riepu un biroja mēbeļu krāvumu starpās auga lēk�ķaina zāle. Skats uz pagalmu kopumā lika domāt, ka pirms gadiem desmit (iespējams, ap�nikuma vai dusmu dēļ, vai protestējot pret kaut ko, vai varbūt pieda�loties kādā izrādē) ļaudis bija metu�i da�ādas mantas ārā pa kabinetu logiem un atstāju�i tās zemē, lai sapūst.

Starp graba�ām mētājās arī stikla lauskas veseli lausku kalni. Bija redzami arī vairāki matra�i, izskatījās, it kā da�i no tiem būtu vietu�mis tiku�i dedzināti. Caur atsperēm auga zāle. Vietējā ekosistēma bija ieskāvusi arī bagātīgi izrotātu strūklaku pagalma vidū, jāsaka gan, ka tā jau labu laiku vairs nebija ne īsti izrotāta, ne īsti strūklaka. Ieplīsusi un pilo�ā ūdens caurule kopā ar lietusūdeni bija to pārvērtusi par bērnistabu daudzām mazām vardītērn, kas līksmi lēkāja apkārt, priecādamās par brīvību un dro�ību no visādiem nelidojo�iem plēsē�jiem. Vārnas, melnie strazdi un pat atsevi�ķas kaijas, savukārt, uzlū�koja �o vietu par bezkaķu delikate�u veikalu, kas specializējas var�u piedāvājumā.

Zem izdedzināto matra�u atsperēm snaikstījās gliemji; vīnglieme�i atstāja glumas pēdas uz stikla lauskām; melnas vaboles �akli zumēja pāri sa�ķaidītiem, pelēkiem plastmasas telefoniem un dīvaini izkrop�ļotām bārbijām.

Misters Krups un misters Vandemārs bija atnāku�i izvēdināt galvu. Stikla lauskām krauk�ķot zem pēdām, viņi lēnām staigāja uz riņķi pa iek�pagalmu. Nopluku�ajos uzvalkos tērptie stāvi līdzinājās ēnām. Misters Krups bija �au�alīgi pārskaities. Viņ� soļoja divreiz ātrāk nekā Vandemārs, bridi pa brīdim apmeta loku ap draugu, un izskatījās, it kā viņ� no dusmām dejotu. Brī�iem, nespēdams noturēt niknumu sevī, misters Krups triecās virsū slimnīcas sienai, it kā tā būtu īstā preti�nieka vāja aizstājēja, un lika tai just savu kāju un dūru fizisko spēku. Misters Vandemārs, savukārt, vienkār�i gāja. Ta�u viņa gaita bija pārāk stingra, mērķtiecīga un nepielūdzama, lai to nosauktu par vien�kār�u ie�anu: nāve gāja tā kā misters Vandemārs. Misters Vandemārs vienaldzīgi noskatījās, kā misters Krups iesper stiklam, kas stāv atsliets pret sienu. Stikls sa�ķīda ar varen jauku troksni.

Es, mister Vandemār, misters Krups sacīja, nolūkodamies lausku klājienā, esmu darījis jau gandrīz visu, ko esmu gatavs darīt. Gandrīz. Piesardzīgais, gļēvulīgais sūkalģīmis� krupis tāds es varētu viņam acis ar diviem pirkstiem izspiest.

Vandemārs pa�ūpoja galvu. Vēl ne, viņ� teica. � Viņ� ir mūsu boss. Ciktāl tas attiecas uz �o darbu. Kad būsim dabūju�i samaksu, varbūt varēsim mazliet izklaidēties pa�i uz savu roku.

Krups nospļāvās. Viņ� ir nevērtīgs, pielaidīgs stulbenis� Mums tā mauķele jānovāc. Jāanulē, jāatceļ, jāapbedī un jānoraksta.

Skaļi iezvanījās telefons. Krups un Vandemārs izbrīnīti skatījās vis�apkārt. Visbeidzot misters Vandemārs ieraudzīja telefonu tas gulēja gruve�u kaudzes nogāzē uz daudzkārt samirku�u medicīnas arhīvu paliekām. Telefona aizmugurē nokarājās sarautu vadu gali. Viņ� pa�cēla klausuli un padeva to misteram Krupam. Tev zvana, viņ� no�rūca. Misteram Vandemāram nepatika telefoni.

Misters Krups klausās, Krups atsaucas. Pēc brī�a viņ� ver�dziskā toni novilka: � Ak, tas esat jūs, ser� � Sekoja pauze. Pa�laik, kā jūs tikāt pieprasījis, viņa staigā apkārt brīva ka pīpene. Baidos, ka jūsu ideja par miesassargu izgāzās kā beigts paviāns caur liānām� Vārnijs? Jā, viņ� ir visnotaļ miris. � Vel viena pauze.

-����� Ser, man sāk rasties konceptuālās grūtības noteikt manis pa�a un mana partnera lomu �ajas spēlītēs. Sekoja tre�ā pauze, kuras laikā misters Krups kļuva bālāks par bālu. Neprofesionāli? viņ� pieklusinātā balsī pārvaicāja. Mēs? Tad viņ� savilka pirkstus dūrē un trieca to pret ķieģeļu sienu. Balss intonācija tomēr palika tā pati. Ser. Vai drīkstu, nezaudējot pienācīgo cieņu, jums atgādināt, ka tie�i mēs ar misteru Vandemāru nodedzinājām Troju? Mēs atne�sām Mandrijai melno mēri. Esam nogalināju�i du�iem karaļu, piecus pāvestus, pussimtu varoņu un divus akreditētus dievus. Pēc iepriek�ējā pasūtītāja vēlmes se�padsmitajā gadsimtā nospīdzinājām līdz nāvei veselu klosteri Toskānā. Mēs esam absolūti profesionāli.

Misters Vandemārs, kur� pa to laiku izklaidējās, ķerot vardulēnus un mēģinot noteikt, cik var�u vienā reizē var sabāzt mutē, ar pilnu muti piebilda: Tas man patika�

Ko es domāju? misters Krups vaicāja, notrau�ot no apvazātā uzvalka iedomātu puteklīti, tajā pa�ā laikā nepievēr�ot uzmanību īsta�jiem netīrumiem. Es domāju, ka mēs esam slepkavas. Rīkļurāvēji. Mēs nogalinām. Viņ� brīdi ieklausījās un turpināja: Jā, un ko ar aug�pasaulieti? Kāpēc nedrīkstam viņu nogalināt? � Misteram Kru�pam noraustījās seja, viņ� vēlreiz nospļāvās un iespēra sienai, jopro�jām stāvēdams ar sarūsēju�u un pusizjuku�u telefonu rokās.

-����� Biedēt viņu? Mēs esam rīkļurāvēji, nevis putnubiedēkļi. Pauze. Viņ� dziļi ievilka elpu. Jā, es saprotu, bet man tas nepatīk. � Runā�tājs otrā galā nolika klausuli. Misters Krups pablenza uz telefonu. Viņ� satvēra telefonu vienā rokā un saka to metodiski pārstrādāt plast�masas un metāla lēveros, dauzot aparātu pret sienu.

Pie Krupa pienāca misters Vandemārs. Viņ� bija atradis garu, melnu gliemi ar oran�u pavēderi, un ko�ļāja to kā cigāru. Gliemis visiem spēkiem pūlējās notirināties lejup pa Vandemāra zodu. Kas tur zvanīja? misters Vandemārs jautāja.

-����� Un kā tev, ellē, �ķiet, kas tur zvanīja?

Vandemārs turpināja domīgi gremot un tad iesūca gliemi mu�tē. Putnubiedēkļcilvēks? � viņ� minēja.

-����� Mūsu darba devējs.

-���� To es būtu minējis kā nākamo.

-����� Putnubiedēkļi, misters Krups ar riebumu izmeta. No dusmās sarkani nokaitēta viņ� pārtapa par taukaini zaļi aizvainotu Krupu.

Misters Vandemārs norija pēdējos kumosus un nobraucīja muti ar piedurkni. Vislabākais veids, kā biedēt kraukļus, misters Vande�mārs teica. Tu vienkār�i pasniedzies pēc viņiem, sagrāb viņu sīkos kakliņus un spied, līdz tie vairs nekustas. Tas no viņiem izbaida pildī�jumu.

Vandemārs pieklusa, un augstu gaisā varēja dzirdēt lidojam un nikni kraucam kraukļus.

-����� Kraukļi. Corvidae dzimta. Kopības substantīvs, misters Krups izkoptā intonācijā noteica, īpa�i izgar�ojot nākamo vārdu: slepka�vība.

Ri�ards stāvēja, atspiedies pret sienu blakus Dorai. Viņa nudien bija maza; meitēns grauza nagus, tad brauca ar pirkstiem cauri iesarkana�jiem matiem, līdz tie slējās gaisā uz visām pusēm, tad centās tos atkal nogludināt. Dora pavisam noteikti nelīdzinājās nevienam no Ri�arda paziņu loka. Kad meitene pamanīja, ka Ri�ards uz viņu skatās, viņa ierāva galvu plecos un ievīstijās vēl dziļāk drēbju kārtās, vēl augstāk uzvilka ādas jaku. Doras sejas izteiksme Ri�ardam atsauca atmiņā kādu skaistu ubagojo�u bērnu, ko viņ� pagāju�oziem bija redzējis aiz Koventgārdena: Ri�ards nebija varējis pateikt, vai tas ir zēns vai mei�tene. Bērna māte ubagoja, lūgdama garāmgājējiem naudiņu, lai varētu pabarot bērnu un zidainīti, ko turēja rokās. Bet bērns tikai skatījās pasaulē, galvu drēbju vīk�ķos ierāvis, un neko neteica, lai arī viņam acīmredzami sala un gribējās ēst. Bērns vienkār�i skatījās.

Medniece stāvēja blakus Dorai, pamezdama skatu te uz vienu te uz otru perona galu. Marķīzs bija licis viņiem te pagaidīt un pats kaut kur aizslīdējis. Ri�ards izdzirdēja kaut kur netālu raudam bērnu. Mar�ķīzs izslīdēja pa durvīm ar uzrakstu �Tikai izeja� un nāca uz viņu pusi. Viņ� sūkāja paprāvu konfekti.

-����� Izklaidējies? Ri�ards vaicāja. Tuvojās vilciens � par to vēstīja siltā vējpūsma, ko vilciens dzina sev pa priek�u.

-����� Nē, kārtoju darī�anas, marķīzs atteica. Viņ� ielūkojās papīra lapā un kabatas pulkstenī. Marķīzs norādīja uz peronu. �eit jābūt Ērlskortas vilcienam. Jūs visi trīs stāviet man aiz muguras. Tad, kad stacijā iedārdēja un ierībeja vilciens garlaicīgs, glu�i parasta izskata vilciens, kā Ri�ards vīlies konstatēja marķīzs pārliecās pāri Ri�ar�dam pie Doras un sacīja: Manu lēdij? Ir viena lieta, ko man laikam būtu vajadzējis pateikt agrāk.

Dora pievērsa marķīzam savas dīvainās acis. Un tā būtu?

-����� Nu, marķīzs sacīja, grāfs varētu nebūt sevi�ķi iepriecināts mani redzēt.

Vilciens samazināja ātrumu un apstājās. Vagons, kas apstājās viņiem iepretī, bija glu�i tuk�s: gaismas bija izslēgtas, un salons izska�tījās drūms, tuk�s un tum�s. Ri�ards jau agrāk reizumis bija ievērojis �ādus ēnainus un slēgtus vagonus, piekabinātus metro vilcieniem, un alla� bija brīnījies, kāpēc tos vadā līdzi. Pārējo vagonu durvis �ņāk�damas atvērās, un pasa�ieri izkāpa un iekāpa. Tum�ā vagona durvis kā bija tā palika ciet. Marķīzs nobungoja uz durvīm sare�ģītu, repa stila ritmu. Nekas nenotika. Ri�ards jau nosprieda, ka vilciens tūdaļ sakustēsies un dosies prom bez viņiem, ta�u tum�ā vagona durvis pēk�ņi tika atvērtas no iek�puses. Durvis pavērās par se�u collu tiesu, un pa spraugu laukā raudzījās vecīga, briļļaina seja.

Kas klauvē? atvērējs jautāja.

Pa durvju spraugu Ri�ards ieraudzīja liesmas, un cilvēkus un dūmus vagona iek�pusē. Caur durvju stiklu raugoties, savukārt, aiz�vien bija redzams tum�s un tuk�s salons. Lēdija Dora, marķīzs liega balsī paziņoja,un viņas pavadoņi.

Durvis atvērās līdz galam, un viņi iekāpa Erlskortas vilcienā Grāfa galmā [3] .

grīdu sedza meldru klajums un salmu pakai�i. Lielā kamīnā sprak�ķēdams liesmoja pamatīgs bluķis. Netālu no ta lepni pa�staigājās vistas, ik pa brīdim kaut ko ieknābādamas no zemes. Telpas malās stāvēja krēsli ar iz�ūtiem spilveniem, un pie logiem un durvīm karājās gobelēni.

Vilcienam uzsākot gaitu, Ri�ards tik tikko nepaklupa. Viņ� pa�āva rokas uz priek�u, pieķērās tuvāk stāvo�ajam cilvēkam un atguva līdz�svaru. Tuvāk stāvo�ais cilvēks izrādījās pavecs neliela auguma kungs pilnā bruņojumā, kur�, kā Ri�ards nosprieda, izskatītos pēc nesen pensionēta zemāka ranga ierēdņa, ja vien iespaidu neizjauktu bruņucepure, apmetnis, visai neveikli noaustais bruņukrekls un �ķēps; toties, bruņojumā tērpts, vīrs izskatījās pēc nesen pensionēta zemāka ranga ierēdņa, kur� pret pa�a gribu ievilkts vietējā dramatiskā teātra pulciņā, kur viņam uzdots spēlēt karavīru.

Vīrelis tuvredzīgi pablenza uz Ri�ardu, kur� bija pieķēries viņa plecam, un sērīgi noteica: Lūdzu piedo�anu.

Es biju vainīgs, Ri�ards sacīja.

� Es zinu, � vīriņ� atteica.

Pa celiņu vagona vidu pretī panācās milzīga auguma īru vilku suns un apstājās pie lautas spēlētāja, kur� sēdēja uz grīdas un neritmiski strink�ķināja stīgas. Vilku suns paglūnēja uz Ri�ardu, nikni no�ņaukajās, apgūlās un aizmiga. Vagona tālākajā galā stāvēja mednieks ar pieradinātu piekūnu uz rokas un apmainījās laipnībām ar bariņu pa�vecāku jaunkund�u. Da�i pasa�ieri uzkrīto�i blenza uz �etriem klātpienācējiem; citi tikpat uzkrīto�i nelikās par viņiem ne zinis. Tas viss kopumā, kā Ri�ards atskārta, izskatījās pēc maza viduslaiku galma, ko kāds ņēmis un kā prazdams ievietojis metro vagonā.

Galma ziņotājs pacēla pie lūpām ragu un izvilināja no tā nemelodisku pūtienu, vagonā ienāca milzonīga auguma vecs vīrs, tērpies ritakurpēs un platā apmetnī ar ka�okādas oderi. Vīrs vienu roku bija atbalstījis uz pleca ākstam nopluku�ā triko. Sirmgalvis atstāja satrie�co�u iespaidu ne tikai ar milzu augumu vien: viņa kreiso aci sedza apsējs, un tas lika vīram izskatīties nedaudz bezpalīdzīgam un nedro��am kā vienacainam vanagam. Vīra rudi sirmajā bārdā bija saķēru�ies da�ādi ēdiena kriku�i, un padilu�ā ka�okādas apmetņa lejasgalā redzamās bik�u staras ļoti izskatījās pēc pid�amas biksēm.

Tas, Ri�ards nodomāja', laikam ir grāfs.

Grāfa āksts bija vīrs krietni gados ar sakniebtām, nebūt ne smaidī�gām lūpām un nogrimētu seju. Viņ� pavadīja grafu uz tronim līdzīgo, kokgrebumiem rotāto krēslu, un grāfs mazliet nedro�i apsēdās. Iru vilks piecēlās, �ķērsoja vagonu visā garumā un apgulās pie grāfa �ībās ieautajām kājām.

Ērlskorta, Ri�ards nodomāja, grāfa galms. Un tad viņ� sāka prātot, vai Baronskortas metro stacijā būtu sastopams kāds barons un Reivenskortā � krauklis*, vai�

Bruņās tērptais vīrelis aslmatiski noklepojās un sacīja: Nu tad saciet, jūs, nācēji. Dariet zināmu, kāda lietā. Dora paspēra soli uz

* Reivenskortas (Raven's Cauri) stacijas nosaukuma burtisks tulkojums no angļu valodas ir �Kraukļa galms�. Tulk. piez.

priek�u. Viņa stāvēja, augstu izslējusi galvu un piepe�i izskatījās daudz garāka un dro�āka, nekā Ri�ardam bija �ķitis iepriek�. Mēs vēlētos tikt pieņemti uz sarunu ar Viņa gai�ību grāfu, Dora teica.

Grāfs pāri visam vagonam nobļāvās: Ko meitēns teica, Halvar? Ri�ards nodomāja, ka grāfs, iespējams, ir kurls.

Halvars, bruņotais sirmgalvis, pagriezās pret grāfu, salika plauk�stas pie mutes un, pūloties pārspēt vilciena dārdoņu, nokliedzās: Vi�ņi atnāku�i uz pieņem�anu, Jūsu gai�ība!

Grāfs pastūma sāņus biezo ka�okādas cepurīti un domīgi pakasīja galvu. Zem cepures vidēja pliks galvvidus. Ak tā? Pieņem�anu? Cik ko�i! Kas viņi tādi ir, Halvar?

Halvars pagriezās atpakaļ pret ienācējiem. Viņ� vēlas zināt, kas jūs tādi esat. Pasakiet to īsos vārdos. Neizplūstiet.

-����� Es esmu lēdija Dora, Dora paziņoja. Mans tēvs ir lords Portiks.

To izdzirdējis, grāfs atplauka un, paliecies uz priek�u, vērās uz Doru ar vienīgo dūmakaini duļķaino aci. Vai viņa teica, ka esot Portika vecākā meita? grāfs jautāja ākstam.

-��� Ja-ā, Jūsu gai�ība.

Grāfs pamāja Dorai ar roku. Panāc �urp, viņ� teica. Nāc, nāc tuvāk. Gribu uz tevi paskatīties. Dora devās uz priek�u, pieķer�damās te vienai, te otrai virves cilpai, kas nokarajās no griestiem, lai varētu noturēties kājās �ūpīgajā vilcienā. Pienākusi pie grāfa sēdekļa, Dora pakniksēja. Viņ� lūkojās uz meiteni un kasīja bārdu. Mūs visus ļoti satrieca ziņa par tava tēva nelaimīgo� grāfs iesāka un tūdaļ sevi pārtrauca, turpinādams: Saprotams, visa jūsu ģimene bija� un viņ� atkal apklusa teikuma vidū, lai sāktu nākamo: Zini, es vienmēr viņam vēlēju veiksmi, mēdzām ari �o to kopā darīt� vecais, labais Portiks� vienmēr ideju pārpilns� Grāfs apklusa. Tad viņ� papliķēja ākstam pa plecu un �ēlabainā �ukstā, kas bija labi dzirdams, par spīti vilciena dārdoņai, sacīja: Ej un paķircini viņus, Tūlij. Pelni sev maizi.

Grāfa āksts artrīta izķēmotā soli aizsteberēja pa eju un nostājas pretī Ri�ardam. Un kas tu tāds būtu? jokdaris vaicāja.

-����� Es? Ri�ards pārjautāja. Hm. Es? Kā mani sauc? Es esmu Ri�ards. Ri�ards Meihjū.

-���� Es? āksts iespiedzās, vecmodīgā, teatrālā stilā atdarinādams Ri�arda skotu akcentu. Es? Hm. Es? Paskat tik, kas par vīru. Tas jau nav vīrs, bet zābaks! Galminieki paklusi ieķiķinājās.

Un es, Marķīzs sacīja ākstam, atiezis zobus �ilbino�ā smai�dā, es esmu marķīzs de Karabass. Āksts bolīja acis.

-����� Dc Karabass zaglis? āksts jautāja. De Karabass laupītājs? De Karabass nodevējs? āksts pievērsās galminiekiem. Bet tas ta�u nevar būt dc Karabass. Kādēļ? Jo Karabass jau sen izdzīts no grāfa galma. Var jau būt, ka �is pieder pie kādas jaunas, īpa�i gara auguma sesku sugas. No galminieku puses atskanēja neīsti smiekliņi, un sākās klusa, satraukta sa�ukstē�anās. Grāfs neko neteica, viņ� bija cie�i sa�kniebis lūpas, un viegli drebēja.

Mani sauc Medniece, � Medniece sacīja ākstam.

Galma ļaudis apklusa.

Āksts atvēra muti, it kā grasītos kaut ko sacīt, bet, paskatījies uz Mednieci, nolēma paklusēt. Mednieces ideāli veidoto lupu kaktiņos rotaļājās viegla smaida atblāzma. Nu, �auj vaļā, viņa teica. Pasa�ki kaut ko jautru.

Āksts blenza uz nomītajiem kurpju purngaliem. Tad viņ� nomurmulēja: Manam medību suņam nava o�amā.

Grāfs, kur� līdz �im bija vien uzkrīto�i pētījis marķīzu ar dego�u skatienu, nu pielēca kājās viņ� bija ka vulkāns ar sirmu bardu, kā sa�niknots senlaiku dievs. Viņ� rādīja uz marķīzu ar pirkstu un, siekalām �ķīstot, auroja: Es to nepieļau�u, cs to negrasos pieļaut. Lai viņ� panāk �urp!

Halvars pamāja ar nomelnēju�u �ķēpu uz marķīza pusi, kur� jau soļoja uz vagona priek�galu, kur nostājās līdzās Dorai grāfa troņa priek�ā. Bija dzirdama rūkoņa īru vilka rīkles galā.

-����� Tu, grāfs bakstīja uz marķīza pusi ar garu, mezglainu rādītāj�pirkstu, es tevi pazīstu, dc Karabas! Neko neesmu aizmirsis. Varbūt es esmu vecs, bet es neesmu aizmirsis.

Marķīzs paklanījās. Vai drīkstu Jūsu gai�ībai atgādināt, viņ� pieklājīgi sacīja, ka mūs vienoja darījums? Es vedu miera sarunas starp jūsu ļaudīm un Kraukļa galmu. Un par to jūs pickritāl sniegt ne�lielu atlīdzību. Tātad ir ari Kraukļa galms, Ri�ards nodomāja.

Nelielu atlīdzību? grāfs ierēcās, pietvīcis bie�u sarkanumā. Tā tu to sauc? Tava stulbuma dēļ, atkāpjoties no Vaitsitijas, es zaudēju duci vīru. Un aci.

Ja atļausiet man sacīt, Jūsu gai�ība, marķīzs majestātiskā (oni teica, tas apsējs jums ļoti piestāv. Lieliski izceļ jūsu sejas daili.

-����� Es zvēru� grāfs draudēja, es zvēru� ka, ja tu vēl reizi spersi kāju mana lēnī, es� viņ� aprāvās. Grāfs samulsis un apjucis, ka aizmirsis sakāmo, papurināja galvu. Viņa bārda bija izspūrusi uz visām pusēm. � Tas nekur nepazudīs. Es nemēdzu aizmirst tādas lie�tas, viņ� nobeidza.

Viņ� varētu nebūt sevi�ķi iepriecināts tevi redzēt? Dora �uk�stus vaicāja de Karabasam.

-����� Nu, viņ� jau arī nav, marķīzs atmurdēja pretī.

Dora pakāpās vēl vienu soli tuvāk grāfam. Jūsu gai�ība, viņa skaļi un skaidri ierunājās, de Karabass ir ieradies kopā ar mani kā mans viesis un pavadonis. To sai�u vārdā, kas vienoju�as jūsu ģimeni ar manējo, jūsu un mana tēva draudzības vārdā es�

-����� Viņ� nelietīgi izmantoja manu viesmīlību, grāfs nodārdināja. Es zvēru, ka� ja viņ� vēl reizi ienāks manā lēnī, es lik�u izraut viņa iek�as un pa�u iz�āvēt tā kā� tā ka kaut ko, kam vispirms izrauj iek�as un tad� ta kā�

-����� Piemēra pēc tā kā siļķi, mans kungs? āksts ierosināja.

Grāfs paraustīja plecus. Tas nav no svara. Sargi, sagūstiet viņu!

Un sargi paklausīja. Lai arī sargi izskatījās pēc tādiem, kam nekad vairs nebūs se�desmit, viņi abi turēja rokā uz marķīzu notēmētus �aujamlokus, un viņu rokām nelika drcbel ne vecums, ne bailes. Ri�ards palūkojas uz Mednieci. Neizskatijas, ka notieko�ais darītu viņu nemie�rīgu: viņa drīzāk vēroja to visu ar skatītāja aizrautību, kā teātri.

Dora sakrustoja rokas par krūtīm un tad atkal nolaida tās gar sāniem, izstiepās taisnāka, atmeta galvu, izslēja spico zodiņu. Viņa aizvien mazāk un mazāk izskatījās pēc noskrandu�as ielu laumiņas un aizvien vairāk pēc tādas, kas pieradusi panākt savu. Opālkrāsas acis zibeņoja. Jūsu gai�ība, marķīzs ir �eit ieradies kā mans pavadonis, es viņu uzaicināju. Mūsu ģimenes ir biju�as draugos tik ilgu laiku�

Jā, tas tiesa, � grafs izpalīdzīgi pārņēma stāstījumu. Simtiem gadu. Simtu simtiem. Pazinu ari tavu vectētiņu. Vecs, jautrs bra�ulis. Maķenīt jokains, viņ� atzinās.

Ta�u esmu spiesta sacīt, ka uzbrukumu savam pavadonim uz�tver�u tāpat kā uzbrukumu man un manam namam. Sīkais meitēns lūkojās aug�up uz veco viru. Grāfs paliecās uz viņas pusi. Kādu brīdi viņi stāvēja kā sastingu�i. Grāfs uztraukumā paplūkāja rudi sirmo bārdu, un tad uzmeta lūpu kā mazs bērns. � Es viņu te nepacietī�u, viņ� teica.

Marķīzs izvilka no kabatas zeltīto kabatas pulksteni, ko bija pie�vads Portika darbistabā, un nesteidzīgi tajā palūkojās. Tad viņ� pa�griezās pret Doru un sacīja, it kā nekas nebūtu noticis: Manu ledij, es acīmredzami bū�u jums noderīgāks ārpus �ī vilciena, nekā iek�pus. Un man ir arī citas avēnijas pārstaigājamas.

�� Nē, Dora atteica, ja tu iesi prom, mēs visi iesim.

-����� Nedomāju vis, Marķīzs noteica. Medniece būs tev līdzās, kamēr vien tu būsi Apak�londonā. Es tevi satik�u nākamajā tirgū. Pacenties pa �o laiku neizdarīt neko pārāk dumju. Vilciens tuvojās stacijai.

Dora pievērsa grāfam skatienu: un �ajā skatienā bija kaut kas daudz senāks un varenāks nekā viņas jaunajos gados pieklātos. Ri��ards ievēroja, ka, viņai ierunājoties, visi citi telpā apklust. � Vai ļau�siet viņam iet, Jūsu gai�ība? Dora vaicāja.

Grāfs parbrauca ar rokām pār seju, paberzēja labo aci un kreisās acs apsēju, un tad atkal pievērsās Dorai. Ļaujiet viņam iet, � grāfs noteica. Viņ� palūkojās uz marķīzu. � Nākamreiz� viņ� pārbrauca ar veco, stīvo pirkstu pār ādamābolu, � siļķe.

Marķīzs zemu paklanījās. Es pats atradī�u izeju, viņ� sacīja sar�giem un devās uz atvērtajām durvīm. Halvars pacēla loku un notē�mēja uz marķīza muguru. Medniece pastiepa roku un nolieca Halvara loku ar atvilkto bultu atpakaļ prel zemi. Marķīzs izkāpa uz platformas, pagriezās un nedabiski sparīgi un līksmi pamāja. Durvis �ņākdamas aizvērās.

Grāfs apsēdās milzu krēslā vagona pa�ā galā. Viņ� klusēja. Vilciens atsāka gaitu un grīļodamies dārdēja tālāk pa tum�o tuneli. Kur pali�ku�as manas manieres? grāfs pie sevis murmināja. Viņ� lūkojās uz Doru un Ri�ardu. Kad viņ� atkārtoja savu sakāmo, Ri�ards juta grāfa izmisu�o, dimdo�o balsi atbalsojamies vēderā kā basa bungu ri�bu. Kur paliku�as manas manieres? � Grāfs pastūma vienu no veca�jiem bruņiniekiem uz Ri�arda pusi. Viņi noteikti ir izbadēju�ies garajā ceļā, Dagvar. Un izslāpu�i, kas tur ko jautāt.

� Jā, Jūsu gai�ība.

Apturiet vilcienu! grāfs iesaucās. Durvis atvērās, un Dagvars izlēca uz platformas. Ri�ards vēroja cilvēkus uz perona. Neviens ncgrasījās iekāpt viņu vagonā. Neviens pat ne�ķita manām, ka tur notiktu kaut kas neparasts.

Dagvars piegāja pie na�ķu automāta perona malā. Vispirms viņ� noņēma dzelzs bruņuccpuri. Tad ar bruņucimdā tērpto roku uzsita pa automāta sāniem. Grāfa pavēle, viņ� paziņoja. Cok'lādes. No ma�īnas dziļumiem atskanēja rūkoņa, un tā sāka spļaut laukā kaudzēm �Cadbury's� �okolādes tāfelī�u ar augļiem un riekstiem. Dagvars pielika pie aparāta mutes bruņucepuri, kur tās sabira iek�ā. Vilciena durvis jau vērās ciet. Halvars iebāza starp durvīm �ķēpa kātu, nu tās vairs nevērās ciet, bet bīdījās �urpu turpu, atsizdamās pret �ķēpu.

-����� Lūdzu, nespiedieties pie durvīm! atskanēja balss skaļru�ni. Vilciens nevar uzsākt gaitu ar atvērtām durvīm.

Grāfs, galvu pie�ķiebis, lūkojās uz Doru ar vienīgo redzo�o aci. Un tātad. Kas tevi �urp atvedis? viņ� jautāja.

Dora aplaizīja lūpas. Vispārīgi runājot, Jūsu gai�ība, tā ir mana tēva nāve.

Grāfs lēni pamāja ar galvu. Jā. Tu gribi atriebties. Ari diezgan prātīgi darīts. Grāfs noklepojās un piepe�i dziļa krū�u basā dekla�mēja: Uzvaro�s uguns zobens nozibsni neslēptā naidā, asākais asmens asiņu alkās auro; sārtojas sakautā sa�ķeltie� kaut kas. Tā ja.

-���� Atriebties? Dora brīdi padomāja. Jā. Tā lika darīt mans tēvs. Ta�u es pati galvenokārt gribu saprast, kas īsti notika, un aizsar�gāt sevi. Mūsu ģimenei nebija ienaidnieku. Vagonā ielumpa�oja Dagvars, turēdams rokā ar �okolādes tāfelītēm un kolas skārdenēm pilnu bruņucepuri; durvīm beidzot izdevās aizvērties, un vilciens atkal uzsāka gaitu.

Lira mētelis, kas aizvien gulēja paklāts uz tuneļa grīdas, tagad bija ap�bērts ar monētām un naudaszīmēm, ta�u 11u to skāra arī neskaitāmu kurpju zoles tās izspārdīja monētas, nosmērēja un saplēsa papīra naudu un sarāva mēteli pa vīlēm. Līrs bija sācis raudāt. � Lūdzu! Kāpēc jūs nevarat mani atstāt vienu? � viņ� vaimanāja. Līrs bija ar muguru pieplacis tuneļa sienai; pa seju viņam tecēja asinis, un ko�i sarkanās lāses krita vīram bārdā. Saksofons, iebuktēts un saskrāpēts, lempīgi un greizi nokarājās Līram uz krūtīm.

Viņu bija apstājis ne īpa�i liels cilvēku pūlītis noteikti vairāk par divdesmit, ta�u mazāk par piecdesmit ļaudīm tie visi plati ieplestām, tuk�ām acīm blenza uz Liru un nekārtīgā drūzmā spiedās viņam virsū, cits ar citu plēsdamies un skrāpēdamies, lai tie�i viņ� vai viņa varētu iedot Līram naudu. Uz flī�u sienas vietā, kur Līrs bija krī�tot pārsitis galvu, vīdēja asins traips. Līrs bija atgaiņājies no kādas pusmū�a dāmas, kura, rokassomiņu pla�i atvērusi, bija grābusi un metusi Līram virsū sauju piecu mārciņu bankno�u. Dāma, karsti vēlē�damās iedot Līram naudu, bija nejau�i iegrābusi viņam sejā. Līrs bija palēcies, lai izvairītos no nagu cirtiena, un nogāzies uz tuneļa grīdas.

Kāds viņam uzkāpa uz rokas. Līra seja bija iespiesta monētu klā�jienā. Viņ� sāka lamādamies �ņukstēt. Es ta�u teicu, lai tu neaizrau�jies, kaut kur blakus ierunājās labi nostādīta balss. Palaidni tāds!

-����� Palīdzi man! Līrs izdvesa.

-����� Lai gan, runātājs teju vai negribīgi piebilda, naudai patie��ām ir savs vilinājums.

Pūlis spiedās arvien tuvāk. Lidojo�a piecdesmit pensu monēta pār��ķēla Līram vaigu. Viņ� sarāvās �okurā uz grīdas un sargādamies pie�spieda galvu pie ceļgaliem. Spēlē ta�u, nolādētais, Līrs �ņuk�stēja. Vienalga ko. Lai tikai viņi rimstas�

Atskanēja maigi stabules pūtieni un atbalsojās tunelī. Tā bija vien�kār�a frāze, kas tika nemitīgi atkārtota, ta�u ikreiz mazliet citādi: tās bija de Karabasa variācijas. Soļi sāka attālināties sākumā it kā negri�bīgi, pēc mirkļa jau dieni�ķi �igli tie gāja no viņa projām. Līrs atvēra acis. Marķīzs de Karabass bija atslējies pret sienu un spēlēja stabuliti. Kad viņ� pamanīja Liru skatāmies, viņ� atrāva stabulīti no lūpām un iebāza to dziļi iek�kabatā. Viņ� pasvieda Līram me�ģīņotu, �ur tur pie�lāpītu lina kabatlakatiņu. Līrs tīrīja asinis no vaigiem un no pie�res. � Viņi būtu mani nogalināju�i, viņ� pārmeto�i sacīja.

-����� Es tevi brīdināju, Karabass atteica. Būtu labāk priecājies, ka man gadījās nākt pa �o ceļu atpakaļ. � Viņ� palīdzēja Līram pieslie�ties sēdus. Un tagad, viņ� teica, man �ķiet, ka tu man esi vēl vie�nu pakalpojumu parādā.

Līrs pacēla no grīdas savu saplēsto, dubļaino un zoļu nospiedu�miem izraibināto mēteli. Viņam pēk�ņi bija kļuvis ļoti auksti, vīrs aplika mēteli ap pleciem un cie�i ietinās tajā. Monētas �ķindēdamas nobira zemē, banknotes klājās uz grīdas. Līrs atstāja tās guļam. Vai man patie�ām veicās, vai arī tu to visu sarīkoji?

Marķīzs izskatījās teju vai apvainots. Nesaprotu, kā tu varēji kaut ko tādu nodomāt!

Es tak tevi pazīstu, tāpēc nodomāju. Ko tu �oreiz gribi likt man darīt? Zagt? Nodedzināt kaut ko? Līrs rezignēti un mazliet skumji vaicāja, piebilzdams: � Slepkavot?

De Karabass noliecās un paņēma atpakaļ savu mutautiņu. Bai�dos, ka zagt. Ar pirmo reizi uzminēji, viņ� smaidot noteica. Man ir trakoti ievajadzējies vienu Tangu dinastijas figūriņu. Līrs nodrebēja un tad lēni pamāja ar galvu.

Ri�ardam pasniedza �Cadbury's� �okolādes tāfelīti ar augļiem un riekstiem, un palielu sudraba kausu, kura malu rotāja dārgakmeņi Ri�ards nosprieda, ka tie ir safīri. Kauss bija piepildīts ar kokakolu. Āksts, kuru, kā varēja noprast, sauca par Tūliju, skaļi nokrem�ķinajās.

-��� Es gribētu uzsaukt tostu par mūsu viesiem, viņ� teica. Par bērnu, par sargu, par muļķi. Lai viņi katrs dabū, ko pelnīju�i.

-����� Kur� no tiem būtu es? Ri�ards �ukstus vaicāja Medniecei.

-����� Muļķis, protams, viņa atteica.

-���� Vecos laikos mums bija vīns, Halvars drūmi noteica, iemal�kojis kolu. � Man vīns gar�o labāk. Nav tik lipīgs.

-����� Vai visi automāti jums tāpat vien dod visādus labumus? Ri�ards apvaicājās.

-����� O, jā, vecais vīrs atteica. Viņi, redziet, klausa grāfa pavēlēm. Viņ� valda pār to Apak�zemes daļu, kur braukā vilcieni. Viņ� ir Cen�trālās, Apļa, Jubilejas, Viktorijas un Beikcrlu līnijas valdnieks, � nu vārdu sakot, visu, izņemot Apak�puses līniju.

Kas ir Apak�puses līnija? Ri�ards nesaprata.

Halvars pa�ūpoja galvu un saknieba lūpas. Medniece pieskārās Ri�ardam pie pleca un sacīja: Atceries, ko es tev teicu par Seperdsbu�as ganiem?

Tu teici, ka es negribētu viņus satikt, un ka ir lietas, ko man labāk nezināt.

Labi, Medniece noteica. Tagad vari tām lietām pievienot ari Apak�puses līniju.

Dora atgriezās no vagona priek�gala. Viņa smaidīja. Grāfs pie�krita mums palīdzēt, viņa teica. Nāciet. Viņ� mūs pieņems biblio�tēkā. Ri�ards, iedams Dorai nopakaļ, saprata, ka no viņa lūpām �oreiz nav izskanējis jautājums �Kādā bibliotēkā?�. Jo ilgāk viņ� �eit uzturējās, jo mazāk centās izprast visas �ejienes dīvainības. Viņ� devās Dorai līdzi, aizgāja tuk�ajam grāfa tronim otrā pusē, atvēra durvis uz blakus vagonu un nokļuva bibliotēkā. Tā bija milzīga zāle ar akmens sienām un augstiem koka griestiem. Pie visām sienām atradās plaukti, piekrauti pilni ar visda�ādākajām mantām. Protams, plauktos bija grāmatas, bet arī lērums citu lietu: tenisa raketes, hokeja nūjas, lietus�sargi, lāpsta, piezīmjdators, koka kāja, paris krūzī�u, neskaitāmas kur�pes, vairāki binokļi, blociņ�, se�as uz rokām uzmaucamas lelles, viena lavas lampa ar kustīgiem burbuļiem iek�ā, vairāki kompaktdiski, da�ā�das skaņuplates (ilgspēlējo�ās, 45 un 78 apgriezienu plates), audio�kasetes un astoņceliņu lentes, mctamkauliņi, ma�īnītes, da�ādi zobu protē�u veidi, rokaspulksteņi, kabatas lukturī�i, �etri dārza rūķi (divi ar mak�ķerēm rokās, viens rūķis pastaigā un viens ar cigāru zobos), avī�u un �urnālu kaudzes, burvestību folianti, trijkāju ķebļi, cigāru kārba, plastmasas vilku suns, kas klana galvu, zeķes� �ī telpā bija īsta pazudu�o mantu impērija.

Tas ir viņa īstais lauciņ�, Medniece no�ukstēja. � Pazaudētas mantas. Aizmirstas mantas.

Akmens sienā bija logi, un pa tiem Ri�ards redzēja drebam tumsu un aizzibam metro tuneļu gaismas. Grāfs sēdēja uz grīdas ar izplestām kājām, glaudīja vilku suni un kasīja tam pazodi. Grāfam blakus stāvēja apvainojies āksts.

Grāfs, ieraugot ienācējus, pieslējās kājās. Viņ� sarauca pieri. Ak tā. Te nu jūs esat. Bija kaut kāds iemesls, kādēļ lūdzu jūs atnākt, tūdaļ atminē�os� Grāfs papluinīja rudi sirmo bārdu, un �is �ests tik lie�lam vīram izskatījās nepiedienīgi sīciņ�.

-����� Eņģelis Izlingtons, Jūsu gai�ība, Dora pieklājīgi atgādināja.

-���� Ak, jā. Tavam tēvam, zini, bija daudz ierosinājumu pārmaiņām. Daudz man par to jautāja. Es neuzticos pārmaiņām. Aizsūtīju viņu pie Izlingtona. Te viņ� apstājās. Vai es to jau stāstīju?

-����� Jā, Jūsu gai�ība. Un kā mēs varētu nokļūt pie Izlingtona?

Grāfs palocīja galvu, it kā Dora būtu pateikusi kaut ko svarī�gu. Tikai vienu reizi pa īsāko ceļu. Pec tam jāmēro tālais ceļ� lejup. Bīstams.

Un kāds būtu īsākais ceļ�? Dora pacietīgi vaicāja.

Nē, nekas nesanāks. Ir jābūt atvērējam, lai pa to ietu. Tas der tikai Portika ģimenei. Grāfs uzlika savu lielo plaukstu Dorai uz pleca. Tad tā uzslīdēja augstāk un pieskārās vaigam. Labak paliec tepat pie manis. Varētu pasildīt vecam vīram sānus, ko? Viņ� pa�ķie�lēja uz Doru un ar vecīgajiem pirkstiem pieskārās Doras matu ceku�lam. Medniece pakāpās soli uz Doras pusi. Dora noraido�i pamāja ar roku: nē. Vēl ne.

Dora palūkojās aug�up uz grāfu un sacīja: Jūsu gai�ība, es esmu Portika vecākā meita. Kā es varu nokļūt pie eņģeļa Izlingtona? Ri��ards bija pārsteigts, cik Dora spēj būt savaldīga, redzot grāfa sakāvi laika plūduma priek�ā.

Grāfs koncentrēdamies pamirk�ķināja labo aci: galvu uz sāniem pie�ķiebis, viņ� izskatījās pēc veca vanaga. Viņ� atrāva roku no Doras matiem. � Tātad tu tā esi. Tu esi. Portika meita. Kā klājas dārgajam tētim? Jādomā ta�u, ka labi? Labs, krietns cilvēks.

Kā lai mēs tiekam pie eņģeļa Izlingtona? � Dora jautāja atkal, un �oreiz viņas balss nedaudz drebēja.

Hmm? Tur jums, protams, noderēs Angelus.

Ri�ards mēģināja iztēloties, kāds grāfs varētu būt bijis pirms piec�desmit, se�desmit gadiem vai pieciem simtiem gadu: varens karotājs, viltīgs stratēģis, liels mīlnieks, labs draugs, �ausmino�s ienaidnieks.

Kaut kur tepat aizvien vel bija jūtama �i vīra atblāzma. Tie�i tas viņu padarīja lik biedējo�u un tik skumju. Grāfs �amdījās pa plauktiem, cilādams zīmuļus un pīpes kātus, kaķenes, caurulītes un sakaltu�as lapas. Tad, kā padzīvojis kaķis, kas piepe�i pamanījis peli, viņ� sagrāba mazu papīra rullīti un padeva to Dorai. Te nu būs, meitiņ, grāfs teica. � Te viss ir uzrakstīts. Un es domāju, ka mēs tevi pievedīsim tie�i tur, kur vajadzīgs.

Pievedīsiet mūs? � Ri�ards izbrīnīts jautāja. Ar vilcienu?

Grāfs palūkojās visriņķī, meklēdams skaņas avotu, ieraudzīja Ri��ardu un pla�i pasmaidīja. Ak, ko niekus, viņ� nodārdināja. Por�tika meitas labā darī�u visu. Dora satvēra cie�āk papīra rullīti un uz�varo�i pasmaidīja.

Ri�ards manīja, ka vilciens samazina ātrumu, un viņi visi trīs ar Doru un Mednieci atstāja akmens telpu un atgriezās vagonā. Ri�ards, kamēr vilciens bremzēja, skatījās uz platformu.

Atvainojiet, kas �ī ir par pieturu? viņ� vaicāja. Vilciens bija ap�stājies iepretī zīmei �Britu muzejs�. Lai nu kā, bet tas bija par daudz. Ri�ards vēl varēja saprast brīdinājumu �Uzmanieties no spraugām!�, un pieņemt, ka ir tāds Grāfa galms un viņa dīvainā bibliotēka. Ta�u sasodīts, glu�i tāpat kā jebkur� londonietis, viņ� pārzināja metro shēmu, un �is nu jau gāja par tālu. Nav tādas Britu muzeja staci�jas, Ri�ards nopietni noteica.

Ak tad nav, ko? grāfs iesaucās. Nu tad, mm, tad jums jābūt ļoti uzmanīgiem, kāpjot ārā no vilciena. To pateicis, viņ� apmierināts nozviedzās un, papliķējis ākstam pa plecu, sacīja: Dzirdēji, Tūlij? Es esmu tikpat asprātīgs kā tu.

Āksts atbildēja ar visaukstāko smaidu, kāds jebkad redzēts. Mani sāni plaisā, ribas krak�ķ, un mana jautrība it nekādi nav savaldāma, āksts teica.

Durvis atslīdēja vaļā. Dora uzsmaidīja grāfam. Paldies, viņa teica. Ti�, ti�, laukā, atgaiņājās vecais, noguru�ais vīrs. raidīdams Doru, Ri�ardu un Mednieci ārā no vagona siltā, piedūmotā gaisa.

Viņi izkāpa uz tuk�ā perona. Durvis aizvērās, un vilciens devās tālāk. Ri�ards stāvēja un blenza uz stacijas nosaukumu, kur�, lai kā ari Ri�ards pūlētos palūkoties citur un tad �igli atkal atpakaļ, lai ierau�dzītu it kā no jauna, bija un palika tas pats:

Buitu muzejs

bija agrs vakars, un skaidrās debesis mainīja krāsu no ko�i zilas uz piesātināti violetu, ko papildināja ugunīgi un ābolzaļi triepieni pār Pedingtonu �etras jūdzes uz rietumiem, � tur, vismaz no Vecā Bcilija skatpunkta lūkojoties, tikko bija norietējusi saule.

Debesis, tīksmi nodomāja Vecais Beilijs. Tās nekad neatkārtojas. Ne dienu, ne nakti, nekad. Viņ�, Vecais Beilijs, skaitījās tāds kā debesu pazinējs, un tā bija laba pazī�ana. Vecais vīrs bija uzslējis savu telti uz jumta blakus Sv. Pāvila katedrālei, pa�ā Londonas Silijas centrā.

Viņ� lepojās ar Sv. Pāvila katedrāli tā bija tikai nedaudz mainīju�sies pēdējo trīssimt gadu laikā. Katedrāle bija celta no balta Portlendas akmens, kas bija paspējis Londonas dūmos un mitrumā nokvēpt melns, vēl pirms katedrāle tika pabeigta, un tagad, pēc Londonas tīrī��anas septiņdesmitajos gados, bija vairāk vai mazāk atguvis savu balto krāsu; ta�u tā joprojām bija Sv. Pāvila katedrāle. Vecais Beilijs gan ne�ņēmās to teikt par visu pārējo Londonu: viņ� lūkojās pār jumta malu, novērsās no savām mīļotajām debesīm un paskatījās uz apgaismoto ietvi. Viņ� redzēja novēro�anas kameras ēkas sienā, da�as ma�īnas un

vienu novēloju�os biroja darbinieku, kur� aizslēdza durvis un devās uz metro pusi. Brr. Pat doma par do�anos pazemē Vecajam Beilijam iedvesa �ausmas. Viņ� bija jumtu cilvēks un lepojās ar to; no ielu pasaules viņ� jau sen bija aizbēdzis�

Vecais Beilijs atcerējās laikus, kad �eit, Sitijā, cilvēki patie�ām dzīvoja, nevis tikai strādāja; laikus, kad te dziroja un smējās, būvēja �ķības mājas, kas turējās viena pie otras un kur iek�ā trok�ņoja ļaudis. Reiz troksnis, nekārtība, da�ādi izgarojumi un dziesmas piepildīja ielu (ko tolaik, vismaz sarunvalodā, dēvēja par Mēslu aleju) visā garu�mā un padarīja slavenu tuvu un tālu. Sitijā jau kādu laiku neviens vairs nedzīvoja. Tā bija pārvērtusies par aukstu un nemīlīgu bi�roju mud�ekli, kur dienā cilvēki strādā, bet nak�ņot dodas citur. Tā vairs nebija dzīvojama vieta. Vecajam Beilijam pietrūka pat agrāko smaku.

Pēdējais oran�ais saules triepiens pārtapa naksnīgā purpurā. Ve�cais vīrs apsedza būrus, lai putni dabū smuki izgulēties. Tic bridi pakurnēja un aizmiga. Vecais Beilijs paurbināja degunu, tad ielīda teltī un sadabūja nomelnēju�o sautējamo katliņu, ūdeni, pāris burkānu un kartupeļu, sāli un labi noturētu pārīti beigtu, noplūktu mājas strazdu. Iznesis to visu uz jumta, viņ� nokvēpu�ā kafijas kannā iekūra nelielu uguntiņu, un, likdams sautējumu uz uguns, sajuta, ka no skursteņu rindas ēnām viņā kāds noraugās.

Viņ� paņēma rokā garkātainu dak�iņu un biedino�i pakratīja to uz skursteņu pusi. Kas tur ir?

Marķīzs de Karabass iznāca no slēpņa, nevērīgi paklanījās un spo�i pasmaidīja. Vecais Beilijs nolaida dak�iņu. A, viņ� novil�ka. Tas esi tu. Nu, ko tu gribi? Zinā�anas? Vai putnus?

Marķīzs piegāja pie Vecā Beilija katliņa, izķeksēja no tā vēl cietu burkānu un apēda. Patiesību sakot, informāciju, viņ� ar pilnu muti sacīja.

Vecais Beilijs iespurdzās. Ha! viņ� iesaucās. Bet es jautā�u pirmais. Viņ� pieliecās marķīzam tuvu klāt. Ko tu dosi pretī?

-����� Un ko tev vajag?

Varbūt man vajadzētu rīkoties ta kā lev, un prasīt pretī pakalpo�jumu. Nelielu ieguldījumu priek�dienās, Vecais Beilijs nosmīnēja.

Jo ilgāk priek�dienās tas iestiepsies, jo dārgāk. Pārāk dārgi, marķīzs bez smaida atteica.

Vecais Beilijs pamāja ar galvu. Saule bija norietējusi pavisam, un ļoti ātri kļuva auksti. Nu tad kurpes, viņ� teica. Un vilnas cepuri, ko var uzmaukt līdz acīm. Beilijs nopētīja savus bezpirkstainos cim�dus: tur bija vairāk caurumu, nekā cimdu. Un jaunus cimdeklī�us. Būs sasodīti barga ziema.

-����� Labi. Tos es tev atnesī�u. Marķīzs de Karabass iebāza roku iek�kabatā un izbūra no tās, kā burvju mākslinieks izbur rozi no plika nekā, melno dzīvnieka figūriņu, ko viņ� bija pievācis Portika darb�istabā. Tagad tā. Ko tu varētu pastāstīt par �o te?

Vecais Beilijs uzlika acenes. Viņ� paņēma no Karabasa tum�o mantiņu. Rokā satverot, tā �ķila auksta. Viņ� apsēdās uz ventilācijas tornī�a vāka un tad, grozīdams melno obsidiāna figūriņu rokas, pazi�ņoja: Tas ir Londonas Lielais Briesmonis. Marķīzs klusēja. Viņa skatiens nepacietīgi �audījās no Vecā Beilija uz figūriņu.

Vecais Beilijs, tīksminādamies par marķīza satraukumu, lēnā garā turpināja. Nu pavej, tā vēsta, ka mūsu karaļa �ārlija laikā pirms vecajam blēdim ņēma un nocirta galvu vēl pirms ugunsgrēka un pirms mēra noticis tā, ka vienam trūcīgam miesniekam bijusi kāda vārga radībele, ko �is gribējis līdz Ziemassvētkiem nobarot. Vieni teic, ka tas bijis sivēns, otri ka nav vis bijis, bet tre�ie � un es sevi pieskaitu pie tre�ajiem nesaka ne vienu, ne otru. Kādā decembra naktī radī�jums ņēma un aizbēga, iespruka Flotes grāvī un pazuda notekcaurulē. Kanalizācijā �is barojās un tik auga, un auga. Un kļuva arvien ne�pet�nāks un draudīgāks. Laiku pa laikam �ie sūtīja viņam pakaļ med�niekus.

Marķīzs saknieba lūpas. Tad jau tam trīssimt gadu kā jābūt mi�ru�am.

Vecais Beilijs papurināja galvu. �itādi radījumi ir pārāk neganti, lai mirtu. Pārāk lieli un veci, un ne�petni.

Marķīzs nopūlās. Es domāju, ka tā ir tikai leģenda, viņ� tei�ca. Tāpat kā par krokodilicm Ņujorkas kanalizācijā.

Vecais Beilijs, mādams ar galvu, noklausījās marķīza teikto. Par tiem lielajiem, baltajiem ziķeriern? Viņi tur ir. Man bija draugs, kur� viena tada dēļ palika bez galvas. Beilijs bridi klusēja. Viņ� pasniedz statuetiti marķīzam. Tad viņ� pacēla roku, un, atdarinādams krokodila vārsto�os �okļus, novizināja to marķīzam gar degunu. Bet nekas jau nekaitēja, Vecais Beilijs noteica, savilkdams seju īpa�i necie�amā smīnā. � Viņam bija vēl viena.

Marķīzs pavīpsnāja, nebūdams īsti dro�s, vai Vecais Beilijs viņu nerro vai ne. Viņ� rūpīgi noglabāja Briesmoņa statuetīti mēteļa iek��kabatā.

Pagaidi, Vecais Beilijs teica. Viņ� ielīda brūnajā telti un atgrie�zās, turēdams rokā inkrustēto sudraba lādīti, ko marķīzs bija viņam iedevis iepriek�ējā tik�anās reizē. Beilijs pastiepa lādīti marķīzam. Un kā būtu ar �o te? Vecais Beilijs jautāja. � Vai esi gatavs ņemt to atpa�kaļ? Man �ī priek�meta klātbūtne uzdzen �au�alīgus drebuļus.

Marķīzs piegāja pie jumta malas un, pārlēcis astoņas pēdas platajai spraugai, nokļuva uz blakus mājas jumta. Es paņem�u to atpakaļ, kad viss būs norimis, viņ� sauca. Cerēsim, ka tev nenāksies to likt lietā.

Vecais Beilijs pārliecās pārjumta malu. Un kā es zinā�u, ja tāds brīdis pienāks?

-������ Tu zināsi, atkliedza marķīzs. Un �urkas pateiks, kas tev ar to jādara. To pasacījis, viņ� pārkārās jumta malai un, pieturēdamies pie notekcaurulēm un dzegām, saka līst lejup pa ēkas sienu.

-����� Ceru, ka manam nenāksies uzzināt ko citu lai saka, Vecais Beilijs pie sevis noteica. Piepe�i viņam kaut kas ie�āvās prātā. Ī lei, viņ� nokliedza lejup nakti un Sitijas ielās. Neaizmirsti kurpeklītes un cimdeklī�us!

Pie sienām karājās reklāmas, kas aicināja lietot atspirdzino�us un vese�līgus kokteiļus, ar vilcienu doties izbraucienā uz jūrmalu par diviem �iliņiem, iegādāties �āvētas siļķes, ūsu vasku un kurpju smēru. Tās bija nomelnēju�as divdesmito gadu beigu vai trīsdesmito gadu sākuma lie�cinieces. Ri�ards neticīgi lūkojās uz reklāmas plakātiem. �ī vieta �ķita pilnīgi pamesta un aizmirsta. �ī ir Britu muzeja stacija, Ri�ards atzina. Ta�u� ta�u lādas stacijas nekad nav bijis. Te kaut kas ir �ķērsām.

-��� Stacija ap 1933. gadu tika slēgta un aizzīmogota, Dora teica.

Cik savādi, Ri�ards nomurmināja. Bija tā, it kā viņ� būtu de�vies pārgājienā pa vēsturi. Netālajos tuneļos varēja dzirdēt aizrībam vilcienus un just spējo gaisa straumi, kad tie traucās garām. Vai ir daudz tādu staciju kā �ī?

-���� Kādas piecdesmit, � Medniece atbildēja. Ta�u tās visas nav pieejamas. Pat mums ne.

Ēnainajā platformas malā kaut kas sakustējās. Sveiki, teica Dora, Kā klājas? Viņa pietupās. Gaismā iznāca brūna �urka un ap�ostīja Doras roku.

-���� Paldies! Dora �irgtā balsī atteica. Es priecājos, ka tu arī esi dzīva.

Ri�ards pieliecās pie meitenes. Ee, Dora? Vai tu varētu �urkai kaut ko no manis pateikt?

�urka pagrieza galvu uz viņa pusi. Mis Ūsas teic, ka visu, kas tev sakāms, vari pateikl ari viņai pa�ai, Dora tulkoja.

-����� Mis Ūsas?

Dora noplātīja rokas. Tas ir burtisks tulkojums, viņa tei�ca. �urku valodā izklausās labāk.

Par to Ri�ards ne�aubījās. Hmm. Sveiki� mis Ūsas� Ziniet, es satiku vienu no jūsu �urkļaudīm, meiteni vārdā Anestēzija. Viņa rādīja man ceļu uz tirgu. Mēs gājām pāri tam tiltam pa tumsu, un viņa tā ari nenokļuva otrā krastā.

�urka viņu pārtrauca ar asu pīkstienu. Dora sāka runāt lēni un ap�domīgi, kā tulkojot. Viņa saka �urkas tevi nevaino par �o zaudē�jumu. Tava pavadone tika� mmm� nakts viņu paņēma kā nodevu.

Bet�

�urka iespiedzās vēlreiz. Da�reiz viņi atgrie�as, Dora tei�ca. Viņa tagad zina, ka tu par to domā, .. .un pateicas par to. �ur�ka paklanījās Ri�ardam, pamirk�ķināja melnās, apaļās a�eles un aizli�pināja atpakaļ tumsā. Jauka �urciņa, Dora noteica. Kop� viņai rokā bija papīra rullītis, Doras noskaņojums bija ievērojami uzlabo�jies. Ejam tālāk, viņa mudināja,, norādīdama uz arku, kurā bija redzamas pamatīgas dzelzs durvis.

Viņi piegāja tām klat. Ri�ards mēģināja atgrūst tās ar plecu, bet durvis bija aizslēgtas no otras puses. Izskatās, ka tās ir aizbultētas, Ri�ards noteica. Vajadzētu kādu īpa�u rīku.

Dora piepe�i pasmaidīja: izskatījās, it kā viņas laumas sejiņā būtu iespīdējusi gaisma. Tā uz mirkli kļuva skaista. Ri�ard, Dora teica. mana ģimene. Mēs esam atvērēji. Tas ir mūsu Talants. Ska�ties� � Meitene pastiepa netīro roķeli un pieskārās durvīm. Labu brīdi nekas nenotika, bet tad durvju otrā pusē atskanēja skaļ� krak�ķis, un bija dzirdams, kā atsprāgst aizbīdnis. Dora piespiedās durvīm, un, sarūsēju�ajām eņģēm nelāgi �īkstot, tās atvērās. Dora pasita aug�up ādas jakas apkakli un sabāza rokas dziļi kabatās. Medniece iespīdināja ejā lukturi izgaismojās pāris akmens pakāpieni, kas veda aug�up tumsā. � Medniece, vai vari mūs piesegt no mugurpuses? � Dora vai�cāja. Es ie�u pa priek�u. Ri�ards var palikt pa vidu.

Viņa pakāpās pāris pakāpienu aug�up. Medniece nekustējās ne no vietas. � Lēdij? Medniece ievaicājās. Jūs grasāties doties uz Aug�londonu?

Tie�i tā, Dora atteica. Mums jāiet uz Britu muzeju.

Medniece saknieba lūpas un papurināja galvu. Man jāpaliek Apak�londonā, viņa teica. Mednieces balss drebēja. Ri�ards atskār�ta, ka pirmoreiz redz Mednieci izpau�am kādas citas emocijas, ne rikai nesatricināmu pa�pārliecinātību vai, kā retumis bija gadījies, iecietīgu pārsteigumu.

�� Medniec, Dora saniknota ierunājās. Tu esi mana miesassardze.

Medniece acīmredzami jutās slikti. Es esmu tava miesassardzc Apak�londonā, viņa teica. Es nevaru doties uz Aug�londonu.

�� Ta�u nāksies.

Es to nevaru, manu lēdij. Es domāju, ka tu sapratīsi. Marķīzs to zināja. Medniece būs tev līdzās, kamēr vien tu būsi Apak�londonā, Ri�ards nodomāja. Tie�i tā.

��� Nē, Dora noteica, izslējusi gaisā spico zodiņu un piemiegusi īpatnās acis. Es nesaprotu. Kas par lietu? � viņa nicīgi vaicā�ja. Kaut kāds lāsts vai vēl kaut kas? Medniece nopūtās, pārbrauca ar mēles galiņu lūpām un palocīja galvu. Izskatījās, it kā viņa atzītu, ka slimo ar kādu kaiti, no ka pieņemts kaunēties.

Klausies, Medniec, Ri�ards ierunājās. Beidz ākstīties. Vienu mirkli �ķita, ka Medniece viņam vai nu iesitis, kas būtu diezgan nepatīkami, vai ari sāks raudāt, kas, starp citu, būtu vēl daudzkārt briesmīgāk. Ta�u Medniece dziļi ievilka elpu, saņēmās un nosvērtā balsī sacīja: Manu lēdij, es bū�u tev līdzās, kamēr vien tu būsi Apak��londonā, un sargā�u tavu augumu no visa, kas vien tev varētu drau�dēt. Ta�u nelūdz man sekot tev Aug�londonā. Es to nevaru. To pa�teikusi, Medniece sakrustoja rokas uz krūtīm, nostājās taisni ar mazliet ieplestām kājām un izskatījās tie�i kā tādas sievietes statuja, kura vairs nespers ne soli, bet stāvēs, izlieta no vara un bronzas, pārklāta ar kara�meļu glazūru.

�� Skaidrs, Dora noteica. � Nāc �urp, Ri�ard. Viņa pakāpās vēl pāris pakāpienu augstāk.

��� Paklau, Ri�ards ierunājās. Kādēļ gan mēs nevarētu palikt tepat? Mēs ta�u varētu sameklēt marķīzu un tālāk doties visi kopā, un� bet Dora jau gāja tālāk un pazuda kāpņu tumsā. Medniece joprojām kā sastingusi stāvēja kāpņu laukumiņā.

Es sagaidī�u, līdz viņa atgrie�as, Medniece sacīja Ri�ar�dam. Tu vari iet līdzi vai arī palikt, kā tev patīk.

Ri�ards tūdaļ metās aug�up pa tum�ajām kāpnēm. Drīz viņ� ierau�dzīja virs sevis spīdam Doras lukturi. Pagaidi, viņ� dvesa. Lū�dzu! Dora apstājās un pagaidīja, līdz Ri�ards viņu panāk, un, kad viņ� pēdīgi bija pienācis klāt un nostājies Dorai līdzās klaustrofobiski mazajā kāpņu laukumiņā, meitene pagaidīja, līdz viņ� atgūst elpu. Tu ta�u nevari �itā ņemt un aizbēgt, � Ri�ards noelsās. Dora neko neatbildēja, tikai viņas lūpu līnija kļuva vēl saspringtāka, un zods paslējās vēl augstāk. Viņa ta�u ir tava miesassardze, Ri�ards pie�bilda.

Dora sāka rāpties tālāk. Ri�ards sekoja. Nu, mēs diezgan drīz būsim atpakaļ, Dora noteica. Tad viņa atkal varēs sākt mani sargāt.

Gaiss bija drēgns, spiedīgs un smags. Ri�ards prātoja, vai ir iespē�jams noteikt, cik indīgs ir gaiss, ja viņiem nav līdzi kanārijputniņa, kur� nomirst indīgā gaisā, atlika vien cerēt, ka �eit tāds putniņ� ne�nomirtu. Es domāju, ka marķīzs to zināja. Par to lāstu vai kas nu tas bija, viņ� skaļi prātoja.

-��� Jā, Dora teica. � Domāju gan, ka zināja.

-����� Viņ�� Ri�ards iesāka. Marķīzs ir tāds mazliet� Zini, godīgi sakot, man �ķiet, ka viņam kaut kas ir aiz ādas.

Dora apstājās. Viņi bija nonāku�i kāpņu galā priek�ā bija ķieģeļu siena. � Mhm, � viņa piekrīto�i nomurdēja. Viņam kaut kas ir aiz ādas tikpat mazliet, kā �urkām mazuliet aug spalva.

-����� Kāpēc tad tu vērsies pie viņa pēc palīdzības? Vai nebija neviena cita, kas būtu varējis palīdzēt?

-����� Parunāsim par to vēlāk. Dora atritināja papīra rullīti, ko grāfs viņai bija iedevis, pārlaida skatu zirneklīgajam rokrakstam un atkal sa�rullēja lapiņu. Būs labi, viņa apņēmīgi noteica. Te viss ir uzrak�stīts. Mums tikai jātiek iek�ā Britu muzejā. Ieejam, sameklējam, kur ir Angelus un ejam prom. Tīrais nieks. Kas tur sevi�ķs. Aiztaisi acis.

Ri�ards paklausīgi aizvēra acis. Kas tur sevi�ķs, viņ� atkār�toja. Kad tā sāk runāt kādā filmā, tas vienmēr nozīmē, ka sekos kaut kas briesmīgs.

Viņ� juta sejā strauju gaisa pūsmu. Aiz aizvērtajiem plakstiņiem viņ� juta maināmies tumsas toni. � Ko tu ar to gribēji teikt? Dora vaicāja. Arī apkārtējā akustika bija mainījusies bija manāms, ka viņi nokļuvu�i lielākā telpā. Tagad vari attaisīt acis.

Ri�ards atvēra acis. Viņi bija nonāku�i otrpus sienai � telpa izska�tījās pēc pla�a mantu kambara. Ta�u tas nebija tikai kaut kāds graba��ām piestumts ūķis apkārt redzamās mantas manāmi at�ķīrās no pa�rastiem krāmiem. Tie bija īpa�i dārgi, apbrīnas vērti, reti, dīvaini un ļoti dārgi krāmi, kādus varbūt var ieraudzīt vienīgi�

Mēs esam Britu muzejā? Ri�ards vaicāja.

Dora sarauca pieri un tā kā saausījās, tā ka pārdomāja kaut ko. � Ne glu�i. Bet pavisam tuvu tam. Man �ķiet, ka �ī ir kaut kāda no�liktava. Viņa pastiepa roku un pieskārās senam tērpam, kas bija uz�vilkts vaska manekenam.

-���� Man gan labāk patiktu, ja mēs būtu paliku�i kopā ar Med�nieci, Ri�ards teica.

Dora pabungoja ar pirkstu pa deniņiem un veltīja Ri�ardam neiz�pratnes pilnu skatienu. Kas tad tevi tā apdraudējis, Ri�ard Meihjū?

-����� Nekas, viņ� atteica. Un, kad viņi bija nogriezu�ies ap stūri, Ri�ards piebilda: Ja nu vienīgi� viņi. Dora tajā pa�ā mirklī noclsās: Nu ir sudi! Ejas malās, pakāpu�ies uz kolonnu pamatnēm, stā�vēja misters Krups un misters Vandemārs.

Ri�ards, viņus ieraugot, atcerējās kādu mūsdienu mākslas izstādi, ko bija apmeklējis kopā ar D�esiku: kads daudzsolo�s jauns māksli�nieks bija paziņojis, ka nojauks visus mākslās tabu, un nojauk�anā bija ietilpusi arī kapu apgānī�anas akcija trīsdesmit interesantākās kapu izlaupī�anas trofejas bija ievietotas stikla kastēs un izliktas apskatei. Izstāde tika slēgta pēc tam, kad mākslinieks kādai reklāmas aģentūrai pārdeva eksponātu �Nozagtais līķis numur 25�, saņemot par to ar se��ciparu skaitli rakstāmu summu, �Nozagtā liķa numur 25� radinieki bija ieraudzīju�i eksponāta foto laikrakstā �The Sun�, iesūdzēju�i mākslinieku tiesā un liku�i nomainīt darba nosaukumu pret citu: �Edgars Fosprings, 1919-1987 mīlo�s vīrs, tēvs un tēvocis. Dusi saldi, tēti�. Ri�ards bija �ausmu pārņemts blenzis un iestiklotajiem līķiem sapuvu�ajos uzvalkos un sairu�ajās kleitās; viņ� bija ienīdis sevi par to, ka skatās, bet nebija spējis neskatīties.

Misters Krups smaidīja kā �ūska, kam mutē iesprūdis pusmēness, un �is smaids ļoti līdzinājās �Nozagtajiem līķiem� no numur viens līdz pat trīsdesmit. Kas tad nu? misters Krups, aizvien plati smaidī�dams, apvaicājās. Nav vairs �Es esmu tik gudrs un zinu visu� mar�ķīza? Nav vairs �Ak, vai tad es neteicu? Vai-ja! Es nevaru doties aug�up!� Mednieces? Krups ieturēja pauzi, lai paspilgtinātu iespai�du. Tad nu nokrāsojiet mani pelēku un sauciet par briesmīgo vilku, ja �ie nav divi mazi, tumsā iemaldīju�ies jēriņi.

-���� Tu arī mani vari saukt par vilku, piedāvāja misters Vande�mārs.

Misters Krups nokāpa no paaugstinājuma. Gribu bilst kādu maigu vārdiņu jūsu,pūkainajās austiņās, jēruciņi, viņ� teica.

Ri�ards palūkojās visapkārt. Jābūt kādai iespējai aizbēgt. Viņ� ne�daudz pieliecās, satvēra Doru aiz rokas un izmisis vēlreiz pārlaida skatu telpai.

-������ Ak, nē jel! Palieciet vien, kur esat, misters Krups ierunā�jās. Mums patīk, kā jūs stāvat. Un nebūtu jauki, ja mums nāktos no�darīt jums pāri.

�� Būtu jau nu gan, misters Vandemārs pasteidzās piebilst.

� Jā gan, mister Vandemār, ja jau jūs tā sakāt. Mēs gribam no�darīt jums pāri. Visai daudz ko nodarīt. Bet ne jau tādēļ esam �eit. Mēs �eit atrodamies, lai mums kopā būtu interesantāk. Jo ziniet, kad mums kļūst garlaicīgi, mēs ar partneri paliekam tādi niķīgi, un, lai cik grūti nāktos tam ticēt, mūsu saulainais un vēlīgais noskaņojums mēdz sabojāties.

Misters Vandemārs atieza zobus, ilustrēdams saulaino un vēlīgo noskaņojumu. �is neap�aubāmi bija visbriesmīgākais smaids, kādu Ri�ardam gadījies redzēt.

-��� Liecieties mierā, Dora noskaldīja. Viņas balss skanēja mierīgi un stingri. Ri�ards saspieda Doras plaukstu. Ja viņa spēj būt dros�mīga, viņ� ari var tāds būt. �Ja grasāties nodarīt pāri viņai, Ri�ards iesāka, � jums vispirms nāksies tikt galā ar mani.

Misteru Vandemāru tas �ķita patiesi iepriecinām. O, ar lielāko prieku, viņ� teica. Paldies.

-���� Un mēs tev ari nodarīsim pāri, misters Krups piebilda.

-���� Lai gan ne tūlīt, Vandemārs papildināja.

Jo redziet, misters Krups paskaidroja balsī, kas atgādināja sa�smaku�u sviestu, pa�laik mēs �eit esam tikai tālab, lai pabojātu jums nervus.

Mistera Vandemāra balss skanēja kā nakts vējbrāzma pār balojo�u kaulu lauku. Lai sagādātu jums cie�anas, viņ� papildināja drauga teikto, � un samaitātu visu dienu.

Misters Krups apsēdās uz kolonnas pamatnes Vandemāram pie kājām. �odien jūs viesojāties Grāfa galmā, viņ� ierunājās, acīm�redzami pūlēdamies lietot vieglu ikdienas sarunas toni.

-���� Un tad? Dora vaicāja. Viņa sāka palēnām kāpties atpakaļ.

Misters Krups pasmaidīja. Kā mēs to zinām? Kā mēs varējām

zināt, ka jūs būsiet �eit?

-��� Mēs varam tikt jums klāt jebkurā laikā, � gandrīz �ukstus pie�bilda misters Vandemārs. Tu esi nodota, vabolīt, misters Krups sacīja Dorai, un, kā Ri�ards ievēroja, tikai viņai vien. Tavā ligzdiņā ir viltvārdis. Dzeguze.

Mūkam, viņa ieteicās un metās prom. Ri�ards traucās viņai pakaļ pa vēsturiskiem krāmiem piekrauto gaiteni. Tā galā bija dur�vis pēc Doras pieskāriena tās atvērās.

-���� Pasaki viņiem uz redzē�anos, mister Vandemār, aiz muguras pamāco�i sacīja Krupa balss.

-����� Atā, atā! misters Vandemārs novilka.

-����� Nē, nē, Krups izlaboja. Au revoir. To pateicis, viņ� atdari�nāja dzeguzes dziesmu tāds kukū, kukū! varētu piederēt vien tādai dzeguzei, kas ir piecas ar pusi pēdas gara un alkst cilvēka miesas. Sa�vukārt misters Vandemārs, būdams patiesāks pēc dabas, atmeta savu smailo galvu un sāka gaudot kā vilks me�onīgi, spokaini un skaļi.

Viņi bija laukā, svaigā nakts gaisā un skrēja pa Raselstritas ietvi Blūmsberijā. Ri�ardam �ķita, ka sirds kuru katru mirkli izlauzīsies no krūtīm. Garām pabrauca liela, melna ma�īna. Britu muzeju no ietves �ķira augsts, melns metālkaluma �ogs. Labi noslēpti pro�ektori iz�gaismoja augsto Viktorijas laikmeta eku tic apspīdēja baltos fasādes pīlārus* un kāpnes centrālās ieejas priek�ā. �ī ēka glabāja daudzas jo daudzas gadsimtu gaitā salaupītas, izglābtas un dāvinātas pasaules bagātības.

Viņi bija nonāku�i pie dzelzs vārtiem. Dora sagrāba vārtu redeles ar abām rokām un mēģināja ar spēku atgrūst tos vaļā. Vārti neatvē�rās. Nevari attaisīt? Ri�ards nepacietīgi vaicāja.

�� Kā tev �ķiet, ko es te mēģinu izdarīt? Dora atcirta. Viņas balsī bija iezadzies kāds agrāk nedzirdēts tonis. Pārsimt metru tālāk iepretī galvenajiem vārtiem viens pēc otra saradās melni limuzīni, no kuriem ārā kapa vakartērpos posu�ies pāri un devās uz muzeja pusi.

�� Redzi, Ri�ards rādīja. Tur ir galvenie vārti.

Dora pamāja ar galvu un palūkojās pār plecu. Izskatās, ka tie abi mums vairs neseko, viņa teica. Ri�ards un Dora steidzās uz galvena�jiem vārtiem.

�� Viss kārtībā? Ri�ards vaicāja. Kas tev pirmīt notika?

Dora ierāvās vēl dziļāk savā ādas jakā. Viņa izskatījās vēl bālāka

nekā parasti, kas nudien nozīmēja jau ļoti bālu, un zem lielajām acīm ēnojās tum�i loki. Esmu piekususi, viņa neskanīgi noteica. �o�dien nācies atvērt pārāk daudz durvju. Tas ikreiz prasa ļoti daudz spēka. Pēc tam nepiecie�ams mazliet atjēgties. Dabūsim kaut ko ieēst, un būs atkal labi.

Pie vārtiem stāvēja iek�ā laidējs, kur� mirkli ieskatījās gludi skūto, uzvalkoto kungu un trauslo, vakarkleitās slīdo�o dāmu izcakotajos ielūgumos, pievilka ķeksīti viņu vārdiem viesu sarakstā un tikai tad ielaida elegantos pārus pa vārtiem. Uniformā tērpts policists visus bez izņēmuma nopētīja no galvas līdz kājām. Ri�ards ar Doru devās iek�ā pa vārtiem, un neviens viņiem ne aci neuzmeta. Uz parādes kāpnēm stāvēja ļau�u rinda, un Ri�ards un Dora tai pievienojās. Viņiem cie�i aiz muguras gandrīz tajā pa�ā mirklī nostājās sirms virs un lepna, ūdeļādas ka�oka tērpusies dāma. Ri�ardam kaut kas ie�āvās prā�tā. Vai viņi mūs redz?

Dora pagriezās pret d�entlmeni, kas stāvēja viņiem aiz muguras un ieskatījās viņam sejā. Sveicināti, Dora sacīja.

Vīrs izbrīnīts palūkojās visapkārt, meklēdams, kas īsli viņu uzru�nājis. Tad viņa skatiens apstājās pie Doras, kas stāvēja viņam tie�i priek�ā. Sveicināti�? viņ� samulsis atbildēja.

-����� Mani sauc Dora, � viņa pavēstīja. �is ir Ri�ards.

-����� Oo, vīrs novilka, iebāza roku krū�u kabatā, izņēma cigāru kār�bu un vairs nelikās par viņiem ne zinis. Nu? Redzi? Dora noteica.

-����� Redzu, Ri�ards atbildēja. Kādu brīdi viņi klusēja un līdz ar pārējiem rindā stāvētājiem lēnītēm virzījās uz vienīgo atvērto muzeja durvju pusi. Dora uzmela acis papīra rullītī rakstītajam, it kā gribētu kaut ko pārbaudīt. Viltvārdis? Ri�ards pēk�ņi iejautājās.

-���� Viņi tikai jauc mums galvu, Dora teica. Cen�as mūs iebiedēt.

Un viņiem tas sasodīti labi sanāk, Ri�ards noteica. Nākamajā

mirklī viņi iegāja pa stiklotajām durvīm un atradās Britu muzejā.

Misters Vandemārs bija izbadējies. Viņi soļoja pāri Trafalgaras lauku�mam. Nobiedēt viņu, riebuma pilnā balsī murk�ķēja misters Krups. � Nobiedēt viņu. Tik tālu nu esam nodzīvoju�ies.

Misters Vandemārs miskastē bija atradis pusi garneļu un salātu sviestmaizes un rūpīgi drupināja to mazos gabaliņos. Viņ� birdināja drupa�as uz bruģakmeņiem, tādējādi sapulcēdams nelielu pūlīti izba�dēju�os nakts balo�u. Vajadzēja ldausīt, ko es saku, Vandemārs tei�ca. Viņa būtu nobijusies daudz stiprāk, ja es būtu norāvis �im galvu, kamēr viņa neredz, tad iebāzis tur iek�ā roku un drusku pavirpinājis pirkstus. Viņi vienmēr kliedz, viņ� sazvērnieciski piebilda, kad acis izveļas no dobumiem. Un viņ� atdarināja aprakstītās kustības ar labo roku.

Misteram Krupam par to bija nc silts, ne auksts. Kāpēc tāda jūtelība �ajā spēles stadijā? viņ� vaicāja.

-����� Es nebūt nejūtinos, mister Krup, misters Vandemārs attei�ca. Man patīk tas skats, kad izgā�as a�teles. Glūneklītes un miedzeklītes. Pie zemē izbārstītās maltītes saradās arvien vairāk pelēku balo��u, tie knābāja maizes un garneļu kriku�us un novērsās no salātu pārpalikumiem.

�� Nejau tu, misters Krups attrauca. Boss. Vispirms nogali�niet viņu, tad nolaupiet, tad nobaidiet. Kāpēc viņ� nevar izdomāt, ko grib?

Misters Vandemārs nobēra zemē pēdējās sviestmaizes drupa�as, ko bija izmantojis kā ēsmu, ie�āva roku balo�u barā un sagrāba vienu putnu aiz spārna. Pārējie, spārnus sizdami un sa�utumā dūdodami, aizlaidās. Labi ķerts, mister Vandemār, misters Krups uzslavēja. Vandemārs turēja rokā izbiedēto un nelaimīgo putnu, kur� izmisīgi gulgoja un dīdījās, un bez īpa�ām sekmēm knāba Vandemāram pirk�stos.

Misters Krups tēloti smagi nopūtās. � Lai nu paliek. �ā vai tā ta�gad esam ielaidu�i kaķi balo�u barā� � viņ� tīksmi novilka. Misters Vandemārs pacēla balodi tuvāk sejai. Atskanēja kriuk�ķis, un viņ� sāka gremot nokosto putna galvu.

Muzeja apsargi pavadīja viesus uz halli, kas pa�laik �ķita kalpojam ka uzgaidāmā telpa. Dora nelikās par sargiem ne zinis un dro�i devās uz priek�u pa muzeja gaiteņiem Ri�ards turējās viņai līdzi. Viņi izgāja cauri Ēģiptes zālei, uzkāpa pa vairākiem melnu kāpņu posmiem un nonāca zāle, kas atvēlēta agrīnajai angļu mākslai.

Saskaņā ar �o tīstokli, Dora sacīja, Angelus atrodas kaut kur �ajā telpā. Dora vēlreiz ieskatījās papīra tīstokliti un pārlaida rūpīgu skatienu zālei. Tad viņa saviebās, no�ņācās un devās atpakaļ uz kāp�nēm, pa kurām tikko bija uzkāpu�i. Ri�ardu nepameta stipra dejā vu sajūta, un padomājis viņ� atskārta, kāpēc �ī vieta viņam �ķiet pazīs�tama reiz, D�esikas laikos, viņ� te mēdza pavadīt veselas nedēļas nogales. Nu gan �ķita, ka tas viss noticis ar kādu citu kaut kad ļoti, ļoti sen.

Tātad Angelus tajā telpā nebija? -Ri�ards vaicāja.

Nē, nebija, Dora atcirta. Ri�ardaprāt, mazliet par niknu, nekā pēc tik vienkār�a jautājuma būtu pieklājies.

-���� A, Ri�ards novilka. � Es jau tikai gribēju zināt. Viņi iegāja kādā citā zālē. Ri�ardam sāka �ķist, ka viņam rādās. Tu ari dzirdi mūziku? viņ� vaicāja. Izklausījās pēc stīgu kvarteta.

�� Balle, Dora noteica.

Tie�ām. Tie ļaudis smokingos, ar kuriem kopā viņi bija stāvēju�i rindā. Nē, neizskatījās, ka Angelus varētu būt �eit. Dora iegriezās blakustclpā, un Ri�ards slāja viņai pakaļ. Viņ� vēlējās, kaut varētu vis�maz nedaudz palīdzēt meklējumos. Sitas Angelus, Ri�ards jau�tāja. Kā tas izskatās?

Vienubrīd Ri�ards nodomāja, ka tūdaļ dabūs brāzienu par to vien, ka pajautājis. Ta�u Dora apstājās un pakasīja pieri. � Te ir sacīts, ka uz tā esot eņģeļa attēls. Nevar būt, ka tas ir tik grūti atrodams. Un vis�pār, viņa cerīgi piebilda, cik tad te ir tādu lietu ar eņģeļu attēliem?

*

d�esika nedaudz n e R v o z Ē J a. Mazliet uztraucās, neju�tās īsti dro�a un nebija par visu glu�i pārliecināta. Viņa bija izveidojusi kolekcijas katalogu, panākusi, ka to var izstādīt Britu muzejā, noorga�nizējusi mielastu izstādes atklā�anai, bijusi klāt ekspozīcijas iekārto�a�nā, gleznu piekār�anā un sastādījusi uz fantastisko atklā�anas mielastu aicināmo viesu sarakstu. Viņa iedomājās vēlāk pateikt draudzenēm, ka tādos brī�os ir pat labāk, ja nav nekāda pui�a. Tik un tā neatliktu laika ar viņu satikties, pat, ja būtu. Un tomēr, viņa brīvākā brīdī nodo�māja, būtu jauki, ja būtu kāds, ar ko brīvdienās kopa pastaigāt pa mu�zejiem. Kāds, ar ko�

Ne. To prāta stūrīti viņa sev bija liegusi apmeklēt. To nebija iespē�jams mierīgi apdomāt, tāpat kā nav iespējams ar pirkstu noturēt dzīv�sudraba lodīti, viņa nosprieda un tūdaļ pievērsās izstādei. Pat tagad, pēdējā mirklī pirms atklā�anas, tik daudz kas varēja noiet greizi. Vai mazums zirgu nokritu�i tie�i pie pēdējās barjeras. Vai mazums ģene�rāļu dro�as uzvaras priek�ā pieredzēju�i, kā pēdējās kaujas minūtēs ta pārvēr�as sakāvē. D�esika glu�i vienkār�i gribēja pārliecināties, ka �eit viss notiek pēc plāna. Viņa bija ģenerālis zaļā zīda kleitā ar atkailinā�tiem pleciem, ģenerālis, kas vadīja savus karapulkus un stoiskā mierā izlikās, ka mistera Stoktona pusstundas kavē�anās neko nespēs sabojāt.

Viņas karapulkos ietilpa zāles pārzinis, vairāki oficianti, trīs dāmas no sagādes daļas, stīgu kvartets un viņas palīgs, jauns vīrietis vārdā Klerenss.

D�esika pārbaudīja dzērienu daudzumu uz galda. Vai mums pietiks �ampanie�a? Vai jā? Zāles pārzinis norādīja uz �ampanie�a kastēm zem galda. Un gāzētā minerālūdens? Zāles pārzinis pamāja ar galvu, parādīja krājumus zem galda. D�esika saknieba lūpas. Un parastais minerālūdens? Tie ar burbuļiem visiem nebūt negar�o, ziniet. Arī parastā minerālūdens bija papilnam. Labi.

Stīgu kvartets turpināja iesildīties. Viņi gan nespēlēja pietiekami skaļi, lai nomāktu no gaiteņa nāko�o troksni. Tas bija troksnis, ko rada ne visai liels, bet pārticis pūlis: skanēja ūdeļādas ka�okos tērpto dāmu balsu murdoņa, murdēja vīri, kuri, ja vien uz sienām nebūtu zīmes �smēķēt aizliegts� un ja vien viņiem to būtu atļāvu�i personīgie ārsti, tagad labprāt smēķētu cigārus, murdēja �urnālisti un slavenības, kas juta smar�ojam kanapē, groziņus, da�neda�ādus na�ķus un �ampa�nieti par brīvu.

Klerenss tobrīd runāja pa mobilo telefonu, mazītiņu saliekamu tehnikas brīnumu, kas lika vecajiem labajiem �Star Trek� saziņas līdzekļiem izskatīties smagiem un vecmodīgiem. Beidzis sarunu, viņ� izslēdza telefoniņu, salocīja to un iebāza sava Armani uzvalka Armani kabatā, kur tas neradīja ne vismazāko izcilnīti. Viņ� iedro�ino�i pasmaidīja. D�esika, nupat zvanīja mistera Stoktona �oferis un teica, ka bū�ot ar pāris minū�u nokavē�anos un ka neesot, par ko uz�traukties.

Neesot, par ko uztraukties, D�esika atkārtoja. Nolādēts. Nolā�dēts. Sis pasākums būs katastrofa. Viņas katastrofa. D�esika paņēma no galda �ampanie�a glāzi, mirklī to izdzēra un pasniedza glāzi vies�mīlim.

Klerenss paberzēja deniņus, klausoties, kā gaitenī atbalsojas ārpusē stāvo�ā pūļa murdoņa. Pūlis gribēja iek�a. Klerenss paskatījās pulk�stenī, tad vaicājo�i palūkojās uz D�esiku it kā būtu kapteinis, kur� gaida pavēli no ģenerāļa. Tātad uz Nāves ieleju, pavēlnieki

-����� Misters Stoktons jau ir ceļā, Klerens, D�esika mierīgā balsī sacīja. Un viņ� vēlējās viens pats apskatīt izstādi, pirms sākas atklā��ana.

-���� Vai man iziet laukā un palūkoties, kāda tur atmosfēra?

-����� Nē, D�esika izlēmīgi noteica, un tūdaļ tikpat izlēmīgi: Jā. Pārliecinājusies, ka uzkodas un dzērieni ir kārtībā, viņa pievērsās stīgu kvartetam un ceturto reizi �ajā vakarā noprasīja mūziķiem, ko īsti viņi gatavojas spēlēt.

Klerenss atvēra divviru dūms, lai palūkotos, ko dara pūlis. Izrā�dījās briesmīgāk, nekā viņ� bija domājis: hallē bija sapulcēju�ies vairāk nekā simts cilvēku. Un tie nebija parasti cilvēki. Tie bija lieli Ļaudis. Da�i no viņiem pat bija Personības.

-����� Atvainojiet, ierunājās Mākslas departamenta vadītājs, ielū�gumos bija minēts, ka sākums ir tie�i astoņos. Ir jau divdesmit pāri astoņiem.

-����� Vēl tikai da�as minūtes, un sāksim, mundri un pārliecino�i skaidroja Klerenss. Dro�ības pasākumi.

Uz viņu blenza sieviete ar platmali galvā. Viņas balss bija pērkondimdo�a, bailes iedveso�a un izteikti parlamentāra. -Jaunais cilvēk, viņa nodimdināja. Vai jūs zināt, kas es esmu?

-����� Nē, ne glu�i, meloja Klerenss, kur� lieliski zināja, kas te kur� ir. � Acumirklīti! Palūko�os, varbūt iek�ā ir kāds, kas zina. � Viņ� aiz�vēra durvis. � D�esika? Tur briest dumpis.

-������ Nepārspīlē, Klerens. Viņa �audījās pa telpu kā zaļ� virpuļvicsulis, izrīkoja viesmīļus ar kanapē �ķīvjiem un dzērieniem, lai tie stāvētu svarīgākajās zāles vietas, pārbaudīja skaņu aparatūru, nelielo skatuvi, aizkaru, virvi, ar kuras palīdzību to paredzēts atvērt. Es jau varu iztēloties virsrakstus, tērgāja Klerenss, atlokot iedomātu avīzi. �Geritola satracināti miljardieri sabradā mārketinga mei�u samīcīto kanapē grautiņā�.

Pie durvīm atskanēja klauvējieni. Troksnis gaitenī pieņēmās spēkā. Kāds (oti skaļā balsī sacīja: Atvainojiet. Khm! Atvainojiet! Kāds cits paziņoja pūlim, ka tas ir apkaunojums, glu�i vienkār�i apkauno�jums un ka cita vārda tam neatrast. Ārkārtas lēmums, Klerenss piepe�i noteica. Es lai�u viņus iek�a.

Nē! D�esika iekliedzās. Ja tu�

Bet bija jau par vēlu. Durvis tika atvērtas, un pūlis spraucās iek�ā zālē. D�esikas sejas izteiksmē �ausmas pārtapa apburo�a, apbrīnas pilnā smaidā. Viņa aizmirgoja uz durvju pusi. Baronese, viņa ierunājās ar laimīgu smaidu uz lūpām. Es pat izteikt nespēju, cik pa�godināti mēs esam, ka atradāt laiku atnākt uz �o nelielo izstādīti. Mis�ters Stoktons bija spiests nedaudz aizkavēties, ta�u viņ� būs klāt kuru katru mirkli. Lūdzu, te būs da�as kanapē� Pār baroneses udeļādu segto plecu Klerenss līksmi piemiedza D�esikai ar aci. D�esika, savu�kārt, prātā pārcilāja visus nejaukos vārdus, kādus vien zināja, un, kad baronese devās pēc uzkodām, D�esika piegāja pie Klercnsa un, nepār�traukdama smaidīt, pateica viņam da�us no tiem.

Ri�ards sastinga. Apsargs, lukturīti spīdinādams, nāca viņiem tie�i virsū. Ri�ards ar skatienu meklēja kādu stūri, kur paslēpties.

Par vēlu. No otras puses gar milzīgajām miru�o grieķu dievu skul�ptūrām tuvojās vēl viens apsargs, lukturīti vicinādams. � Viss mie�rīgi? pirmais apsargs sauca. Otrs pienāca tuvāk un apstājās tie�i bla�kus Ri�ardam un Dorai.

Es tā ceru, viņ� atteica. Tikko biju spiests paskaidrot pāris uzpostiem idiotiem, ka nav glīti skrāpēt iniciāļus Rozetas akmenī. Riebjas �itie pienākumi.

Pirmais apsargs iespīdināja lukturīti Ri�ardam tie�i acīs un tad ļava gaismas staram taustīties tālāk pa ēnainajiem kaktiem. Es ta�u tev saku, � viņ� teica apmierināta pravie�a balsī, lie�i kā Po �Sarka�nās nāves maskā�*. Dekadentiskā elite izklaidējas, kamēr civilizācija iet bojā. � Viņ� paurbināja degunu un noslaucīja pirkstu pret spo�i melnā zābaka ādas pazoli. Otrs apsargs nopūtās. Paldies tev, D�erald. Labs ir, tagad atpakaļ apgaitā.

Apsargi kopā devās projām. Iepriek�ējo reizi pēc �āda pasākuma mēs atklājām, ka pievemts sarkofags, viens no sargiem noteica, un durvis aiz viņiem aizvērās.

-����� Redzi, ja tu piederi Apak�londonai, Dora tērgāja, dodoties uz nākamo zāli, viņi parasti tevi pat nepamana, ja nu vienīgi tu neap�stājies un nesāc ar �iem runāt. Bet pat tad vari būt dro�s, ka tevi pēc īsa brī�a aizmirsīs.

-����� Bet es (a�u tevi redzēju, Ri�ards teica. Tas jau kādu laiku ne�deva viņam mieru.

-����� Es zinu, Dora atteica. Vai nav dīvaini?

Viss te ir dīvaini, Ri�ards nopietnā balsī atkārtoja. Stīgu instrumenti skanēja arvien skaļak. Baiļu uzplūdi �eit, Aug�londonā, nez kāpēc bija stiprāki, jo viņam nācās savienot abas pasaules. Apak��londonā viņ� varēja pārvietoties kā pa sapņiem, kā mēnessērdzīgais � nedomājot, bet liekot soli pie soļa un virzoties uz priek�u.

-���� Angelus ir nākamajā zalē, Dora paziņoja, pārtraukusi savu monologu. Viņa norādīja uz to pusi, no kur ienes skanēja mūzika.

-����� Kā tu zini?

-����� Es zinu, � viņa nesatricināmā pārliecībā attrauca. Ejam. Viņi iznāca no tumsas un nokļuva izgaismotā gaitenī. Tam pāri noka�rājās milzīgs plakats, kas vēstīja:

Eņģeļi virs Anglijas Izstāde Britu muzejā Spomorē SIA Stoktons

* Ar �ādu nosaukumu stāsts ievietots izlasē �Nodevīgā sirds� (R.: Zvaigzne, 1988), tulk. Vizma Bel�evica. Tulk. piez.

Viņi �ķērsoja koridoru un pa pla�i atvērtajam durvīm iegaja liela zālē, kurā jau bija sāku�ās viesības.

Stīgu kvartets spēlēja, un vairāki viesmīļi apgādāja labi ģērbto cilvēku pūlīti ar dzērieniem un uzkodām. Zāles stūrī bija iekārtota neliela ska�tuve ar paaugstinājumu. Blakus skatuvei bija aizkars.

Telpa bija pārpildīta ar eņģeļiem. Tur bija eņģeļu skulptūras uz maziem postamentiem, pie sienām karājās gleznas ar eņģeļiem; citviet bija redzamas freskas, kurās arīdzan bija attēloti eņģeļi. Tur bija milzu eņģeļi un mazītiņi eņģelī�i, bargi eņģeļi un piemīlīgi eņģeļi, eņģeļi ar spārniem un nimbiem un tādi, karu to nebija, kareivīgi eņģeļi un miermīlīgi eņģeļi. Moderni eņģeļi un klasiski eņģeļi. Simtiem visda�ā�dāko formu un lielumu eņģeļu. Rietumnieciski eņģeļi, Tuvo Austrumu eņģeļi, Austrumu eņģeļi. Mikeland�elo eņģeļi. D�oela Pītera Vitkina eņģeļi, Pikaso eņģeļi, Vorhola eņģeļi. Mistera Stoktona eņģeļu kolek�cija bija �neizvēlīga atsevi�ķu vienību kvalitātes ziņā, ta�u noteikti iespaidīga tās eklektismā� (�Time Out� ziņa).

-����� Vai tu to sauktu par piekasību, Ri�ards vaicāja, ja es norādī�tu, ka atrast �eit vienu noteiktu eņģeli būtu kā meklēt adatu, ak mans Dievs, tā ir D�esika. Ri�ards juta, ka asinis atplūst viņam no sejas. Līdz �im viņ� to bija uzskatījis par paraslu izteicienu. Nu viņ� juta, kā tas notiek īstenībā. Ieraudzīji kādu paziņu? Dora apvaicājās.

Ri�ards palocīja galvu. Viņa man bija. Nu. Mēs grasījāmies pre�cēties. Bijām kopā vairākus gadus. Bijām kopā, kad es tevi atradu. Viņa runāja tajā. Bija atstājusi ziņu. Atbildētājā. Viņ� norādīja uz telpas pretējo stūri: D�esika sarunājās ar seru Endrū Loidu Vēbcru, Bobu Gcldofu un kādu briļļainu kungu, kur� aizdomīgi atgādināja Sa�i. Ik pēc pāris minūtēm D�esika palūkojās pulksteni un pameta skatu uz durvju pusi.

�� Tā ir viņa? Dora vaicāja, ieraudzījusi un pazinusi D�esiku. Tad, acīmredzot nolēmusi, ka vajadzētu pateikt kaut ko jauku par ciivēku, kas Ri�ardam bijis tuvs, piebilda: Viņa ir ļoti� te Dora saminstinājās un tad nobeidza: kopta.

Ri�ards blenza uz zāles pretējo stūri. Kā tev �ķiet, vai viņa dus�mosies, ka mēs esam �eit?

�aubos gan, Dora noteica. Nudien, ja vien tu nenostrādāsi kādu muļķību, nu piemēram, nesāksi ar viņu runāt, viņa tevi pat ne�pamanīs.

Nākamo frāzi Dora sacīja daudz aizrautīgākā tonī. Ēdiens! Viņa metās virsū ēdienam kā jau smulīgs, vairākas dienas neko prā�tīgu nebaudījis meitēns var mesties. Viņas mute acumirklī nokļuva, tika sako�ļāts un norīts neaptverams ēdiena daudzums, kamēr stingrā�kās sviestmaizītes, ievīstītas papīra salvetēs, nokļuva Doras kabatās. Brīdi vēlāk, piekrāvusi papīra �ķīvi ar vistas stilbiņiem, melones �ķē�lēm, sēņu bumbiņām, kaviāra groziņiem un mazītiņām brie�a gaļas sviestmaizītēm, viņa devās apgaitā pa telpu, apstādamās pie ikkatra artefakta eņģeļa formā.

Ri�ards līkumoja viņai nopakaļ ar brī un fenheļa maizīti vienā un svaigi spiestas apelsīnu sulas glāzi otrā rokā.

D�esika bija pavisam apjukusi. Viņa bija pamanījusi Ri�ardu un, pa�manījusi viņu, bija ieraudzījusi ari Doru. Likās viņa �os ļaudis pazīst: bija tāda sajūta, it kā kņudētu kakla un nebūtu iespējams kņudētāju dabūt laukā, un �ī sajūta nudien kaitināja.

D�esika atminējās, ka viņas mamma reiz bija stāstījusi, kā, satiekot kādā pieņem�anā sievieti, ar ko kopā bija mācījusies skola un kalpojusi vienā draudzē, piepe�i nav varējusi atcerēties, kā to sievieti sauc, toties atcerējusies, ka klasesbiedrenes viru sauc Ēriks un ka viņiem ir zelta retrīvers vārdā Majors. Arī D�esikas mammu �āda situācija bija sa�mulsinājusi.

D�esika arī juta tuvojamies mulsumu. Kas tie tādi ir? viņa vai�cāja Klerensam.

Viņi? Nu, viņ� ir �Vogue� jaunais redaktors, viņa ir mākslas no�daļas korespondente no �New York Times�. Tā pa vidu, �ķiet, ir Keita Mosa, un�

-����� Nē, nejau viņi, D�esika pārtrauca. Viņi. Tie tur.

Klerenss palūkojās norādītajā virzienā. Hm? Ak tā. Viņi. Klerenss

nesaprata, kā nav iepriek� viņus ievērojis. Tas uz vecumu, viņ� nodo�māja. Drīz jau divdesmit trīs. �urnālisti? viņ� bez lielas pārliecības apvaicājās. Izskatās ka stila pīlāri. Nopluku�i elegance? Lūdzu� Es zinu, ka uzaicināju �The Face��

-����� Es viņu pazīstu, D�esika dusmīgi noteica. Tad piezvanīja mistera Stoktona �oferis no Holbornas, lai pateiktu, ka viņi ir gandrīz pie Britu muzeja, un Ri�ards izslīdēja viņai no prāta tāpat kā dzīvsud�raba lodīte izslīd caur pirkstiem.

Kaut ko ieraudzīji? Ri�ards apvaicājās. Dora papurināja galvu, sparīgi ko�ļādama steigā iekamptu vistas kājas gabalu. Tas ir kā spēlēt �Atrodi balodi!� Trafalgaras laukumā, viņa teica. Vēl nav gadījies nekas, ko uzlūkojot es justu, ka tas ir Angelus. Dokumentā minēts, ka es zinā�u, kur� tas būs. To pateikusi, viņa devās tālāk, iz�spraukdamās starp Vado�o Ra�otāju, Opozīcijas Nozīmīgāko Depu�tātu un Vislabāk Apmaksāto Pērkamo mei�u visā Dienvidanglijā.

Ri�ards pagriezās un attapās aci pret aci ar D�esiku. Viņa bija uz�taisījusi augstu vakara frizūru; matu �ķipsnas krītot iekļāva viņas seju burvīgā riekstbrūnu cirtu ietvarā. Viņa bija ļoti skaista. Viņa uzsmai�dīja Ri�ardam; pareizak sakot, smaids uzsmaidīja. � Sveika, D�e�sika, Ri�ards teica. Kā tev iet?

-����� Sveiki. Jūs neticēsiet, viņa stāstīja, bet mans asistents bija piemirsis atzīmēt jūsu avīzi, mister�

-���� Avīzi? Ri�ards nesaprata.

Es pateicu 'avīzi'? D�esika vaicāja, iesmiedamās �ķindo�us sevis nosodījuma smiekliņus. �urnālu� televīzijas kanālu. Jūs ta�u esat no medijiem?

-���� Tu ļoti labi izskaties, D�esika, Ri�ards teica.

-��� Jūs nu gan esat ievācis informāciju, viņa �ķelmīgi noteica.

-��� Un jūs esat D�esika Bertrama. Mārketinga daļas vadītāja Stok�tona uzņēmuma. Jums ir divdesmit se�i gadi. Dzim�anas diena div�desmit tre�ajā aprīlī, un īpa�os kaisles mirkļos jums ir nepārvarama tieksme dungot �The Monkees� dziesmu �I'm a Believer��

Smaids D�esikas sejā bija nozudis. Tas ir kaut kāds joks? viņa ledainā balsī vaicāja.

Ak jā, un pēdējos astoņpadsmit mēne�us mēs esam biju�i saderi�nāti, Ri�ards nobeidza.

D�esika nervozi pasmaidīja. Var jau būt, ka tas tie�ām bija joks, viens no tiem jokiem, ko citi saprot uzreiz, bet kas viņai alla� paslīd garām. Man gan �ķiet, ka es zinātu, ja būtu ar kādu saderināta astoņpadsmit mēne�us, mister ēē-m, D�esika atteica.

-��� Meihjū, Ri�ards izpalīdzīgi sacīja. Ri�ards Meihjū. Tu mani pameti, un es vairs neeksistēju.

D�esika steidzīgi pamāja ar roku, izlikdamās, ka viņu kāds gaida otrā zāles stūrī. Pagaidi! viņa izmisīgi iesaucās un virzījās prom.

I'm a believer, Ri�ards līksmi iedziedājās, I couldn't leave her if I tried�

D�esika paķēra no galda �ampanie�a glāzi un acumirklī to iztuk��oja. Zāles otrā galā viņa ieraudzīja parādāmies mistera Stoktona �oferi, un, kur ir mistera Stoktona �oferis, tur jābūt arī�

D�esika devās uz durvīm. Kas viņ� tāds bija? vaicāja Klerenss, pēk�ņi pienācis klāt.

-����� Kas?

-���� Tavs noslēpumainais sve�inieks.

-��� Nav ne jausmas, D�esika atteica. Tad viņa piebilda: Klau, varbūt tomēr vajadzētu izsaukt apsardzi.

-���� Labs ir. Kādēļ?

-��� Nu�. vienkār�i ņem un izsauc apsardzi, D�esika sacīja. Nāka�majā mirkli zāles durvīs parādījās misters Arnolds Stoktons, un viss pārējais viņai izkūpēja no galvas.

Viņa darbs bija ienesīgs un viņ� pats � ietekmīgs. Viņ� atgādināja Hogarta komiksu varoni milzīga apkārtmēra kungs ar vairākiem dubultzodiem un dubultlielu vēderu. Viņam bija jau pāri se�desmit; sudrabaini sirmie mati pakausī bija atstāti pārāk gari. jo tas. ka tik cie�nījamam kungam bija gari mati, lika cilvēkiem justies neērti, un mis�teram Stoktonam patika likt citiem justies neērti. Salīdzinājumā ar Arnoldu Stoktonu, Ruperts Mērdoks bija no�ēlojama niecība un Roberts Maksvels spēka gados bija kā liedagā izskalots valis. Arnolds Stoktons bija cīņas vērsis; karikatūristi, starp citu, pēdējā laikā viņu tā bie�i attēloja. Stoktona kompānijai piederēja pa drusciņai no visa: satelīti, laikraksti, ierakstu kompānijas, izklaides parki, izdevniecības, �urnāli, komiksi, televīzijas kanāli, filmu studijas.

-����� Es tagad teik�u runu, Misters Stoktons iepazīstināja D�esiku ar saviem plāniem, un tad es tinos. Atnāk�u citreiz, kad te nebūs visu �o sterķelēto izbāzeņu.

-���� Tie�i tā, D�esika noteica. � Jā. Tagad runu. Protams.

D�esika pavadīja viņu līdz nelielajai skatuvītei un uzkāpa Stok�tonam līdzi uz paaugstinājuma. Viņa paskandināja ar nagu pie �am�panie�a glāzes, lai panāktu klusumu zālē. Neviens to nedzirdēja, tāpēc viņa pieliecās pie mikrofona un sacīja: Es lūdzu uzmanību! �oreiz viesi apklusa. Dāmas un kungi! Godātie viesi. Man prieks jūs sveikt Britu muzejā, viņa sacīja, Stoktona kompānijas sponsorētās izstā�des �Eņģeļi pār Angliju� atklā�anā. Dodu vārdu cilvēkam, bez kura �ī izstāde nebūtu iespējama, mūsu kompānijas vadītājam un departa�menta direktoram misteram Arnoldam Stoktonam. Viesi aplaudēja, un nevienam nebija �aubu par to, kur� ir sagādājis �o eņģeļu kolekciju un, cita starpā, samaksājis arīdzan par viņu �ampanieti.

Misters Stoktons nokrem�ļojās.

-��� Nu tātad, � viņ� iesāka. Es runā�u īsi. Kad biju mazs puika, es mēdzu nākt uz Britu muzeju sestdienās, jo tad nebija jāmaksā, un man nebija sevi�ķi daudz naudas. Tad es uzkāpu pa milzīgajām muzeja kāpnēm, nācu uzreiz �urp un skatījos uz �o eņģeli. Man �ķita, ka viņ� zina, ko es domāju.

Skanot mistera Stoktona vārdiem, zālē atgriezās Klerenss, kuram sekoja pāris apsardzes viru. Viņ� norādīja uz Ri�ardu, kur� bija apstā�jies un klausījās mistera Stoktona runā. Dora joprojām riņķoja ap eksponātiem. Nē, viņu, � Klerenss pusbalsī skaidroja sargiem. Nē, vai jūs neredzat? Icraudzījāt? Viņu.

Lai būtu kā būdams, misters Stoktons turpināja, ar laiku glu�i tāpat kā jebkas, par ko ilgi neviens neliekas ne zinis, tas satrunēja un sāka brukt kopā zem jaunlaiku uzliktās slodzes un pārdzīvoju�miem. Sapuva. Sabojājās. Vārdu sakot, tajā ir iegrūsts neaprakstāms naudas �ūksnis, �eit viņ� ieturēja pauzi, ļaudams domai nosēsties ļau�u prātos ja viņ�, Arnolds Stoktons, to uzskatīja par neaptveramu naudas �ūksni, tad tāds tas ari bija, un vairākiem meistariem pagāja krietns laiciņ�, kamēr izdevās to atjaunot un sastiķēt atkal kopā. Nākamā vieta, kur izstāde viesosies, būs Amerika. Pēc tam tā dosies ceļojumā apkārt pasaulei, un es ceru, ka �ī izstāde iedvesmos kādu sīku nabaga knēveli sākt savas biznesa impērijas būvē�anu.

To pateicis, Stoktons pavērās apkārt. Pievērsies D�esikai, viņ� no��ukstēja: Un ko tagad? � D�esika norādīja uz virvi samta aizkara mala. Misters Stoktons to parāva. Aizkars noplandīja un atvērās, atklādams vecas durvis.

Savukārt tajā telpas galā, kur atradās Klerenss, bija jūtama nemie�rīga rosība. Nē jel. Viņu, Klerenss skaidroja. � Debestiņ! Jūs akli esat, vai?

Izskatījās, ka tās reiz biju�as katedrāles durvis. Tās bija divu vīru augstumā un pietiekami platas, lai tām cauri izietu ponijs. Durvis rotāja kokgrebums neparasts, baltā, sarkanā un zelta krasā izkrāsots eņģelis. Tas lūkojās pasaulē ar �ķietami neredzīgām viduslaiku acīm. Izstādes publika izdvesa apbrīnas pilnu nopūtu un sāka aplaudēt.

� Angelus! Dora sagrāba Ri�ardu aiz piedurknes. Tas ir viņ�! Ri�ard, ejam! Dora iesaucās un metās uz skatuves pusi.

-����� Atvainojiet, ser, Ri�ardam pievērsās viens no apsargiem Vai es varētu ieskatīties jūsu ielūgumā? jautāja otrs, neuzkrīto�i, bet stingri saņemdams Ri�ardu aiz rokas. Un vai jums būtu līdzi kādi dokumenti?

-���� Nē, Ri�ards atteica.

Dora jau bija uz skatuves. Ri�ards centās atbrīvoties un doties pie viņas cerībā, ka sargi par viņu aizmirsīs. Ta�u viņi neaizmirsa; tagad, kad Ri�ards bija nonācis viņu uzmanības lokā, pret viņu izturējās kā pret kuru katru nevī�īgu, nemazgāju�os un sen neskuvu�os nelūgtu viesi. Apsargs, kur� bija saņēmis Ri�ardu zem elkoņa, saspieda viņa roku vēl cie�āk, murminādams: Neka nebija!

Dora apstājās skatuves vidū, prātodama, kā lai panāk, ka sargi pa�lai� Ri�ardu vajā. Tad viņa izdarīja vienīgo, kas ie�āvās prātā. Viņa piegāja pie mikrofona, pastiepās pirkstgalos, un kliedza no visa spē�ka tas atskanēja it visos pastiprinātājos. Kliedziens pats par sevi bija ievērojams: arī bez mehāniskiem pastiprinātājiem tas būtu varējis iz�urbties cauri klausītāju galvām ka jaunākās paaudzes kaula urbis. Un, kad tas skanēja caur pastiprinātājiem� Tas bija kaut kas ne no �īs pa�saules.

Apteksne nometa zemē paplāti ar glāzēm. Visas galvas pagrie�as uz skatuves pusi. Rokas aizbāza ausis. Sarunas pārtrūka. Ļaudis uzlū�koja skatuvi pārsteigumā un �ausmās. Ri�ards attapās to izman�tot. Atvainojiet, � viņ� pateica sastingu�ajam sargam, atbrīvoja roku un metās prom. Esmu iemaldījies nepareizā Londonā. Ri�ards uz�lēca uz skatuves, sagrāba Doras pastiepto kreiso roku. Ar labo viņa pieskārās milzīgajām katedrāles durvīm, uz kurām bija Angelus. Pie�skārās, un atvēra tās.

�oreiz nevienam nekas neizkrita no rokām. Visi stāvēja ka sastin�gu�i un satriekti vērās uz priek�u; kādu bridi neviens neko nespēja sa�skatīt. Angelus bija atvēries, un pa durvīm ieplūda gaisma, pārpludi�not telpu. Cilvēki aizklāja acis, un, pēc laiciņa tās piesardzīgi atvēru�i, stāvēja nekustīgi un raudzījās milzu gai�umā. Bija tā, it kā telpā būtu sarīkota uguņo�ana. Tās, kas te mirdzēja un dega, nebija ne brīnum�svecītes, kas mēdz degt sprak�ķot un izdegu�as atstāt dīvainu smārdu gaisā, ne parastās raķetes, kādas katrs var uzstādīt un iz�aut savā pie�mājas dārzā; tie bija lieli gaismas viļņi, kūļi, kas, debesīs raidīti, var ap�draudēt gaisa transporta kustību; kaut kas līdzīgs uguņo�anai, kāda dienas beigās skatāma Disneja pasaulē, vai ari tai, kas sagādā galvas�sāpes atbildīgajiem par ugunsdro�ību �Pink Floyd� koncertos. Tas bija patiesa brīnuma, mirklis.

Publika bija pilnīgā gaismas brīnuma iespaidā. Vienīgās telpā dzir�damās skaņas bija viegli sēcieni, kādus ļaudis mēdz' izdvest, vērojot uguņo�anu skaņa, kas liecina par pārsteigumu un apbrīnu. Vienu�brīd gaismas staru pa�ā centrā iegāja noplucis jauneklis un �mulīga paskata meitēns milzu ādas jakā un pazuda. Durvis aiz viņiem aiz�vērās. Gaismu spēle bija beigusies.

Viss atkal iegāja parastā ritma. Viesi, apsargi un apkalpojo�ais per�sonāls saskatījās, pamirk�ķināja acis, papurināja ievērojamās galvas un, saskāru�ies ar kaut ko iepriek� nepieredzētu, ne vārda neteiku�i, vienojās un nolēma, ka nekas tāds nekad nav noticis. Stīgu kvartets atkal atsaka spēlēt.

Misters Stoktons devās projām cauri zālei, strupi apsveicinādamies ar neskaitāmajiem paziņām. D�esika piegāja pie Klerensa. Ko, tavuprāt, � viņa klusi jautāja, tie apsardzes vīri te dara?

Minētie vīri stāvēja viesu pulkā un izbrīnīti vērās apkārt, acīm�redzot, pa�i īsti nesaprazdami, kāpēc te atrodas. Klerenss jau grasījās izskaidrot, kas tie�i sargiem darāms, un aptvēra, ka viņam nav ne jaus�mas. Es to nokārto�u, Klerenss lieti�ķi noteica.

D�esika pamāja ar galvu. Viņa nolūkojās viesu puliti un visbeidzot pasmaidīja. Viss ritēja glu�i labi.

Ri�ards un Dora iegaja gaismā. Nakamaja mirklī viņus apņēma tumsa un dzestrums. Ri�ards mirk�ķināja acis, cenzdamies atbrīvoties no gaismas atstātajiem zib�ņiem acs tīklenē: priek�ā slīdēja spokainas oran�zaļu traipu virknes, kas, acīm pamazām pierodot pie apkārt val�do�ās tumsas, lēnītēm zuda.

Viņi atradās pla�ā akmens zālē. Melni, vietām aprūsēju�i pīlāri balstīja griestus, kam vajadzēja būt ļoti augstiem, jo pīlāri �ķita ietieca�mies jūdzēm tālu tumsā. Kaut kur iztālēm varēja dzirdēt ūdens tecē��anu tadu kā strūklaku vai varbūt strautu. Dora arvien vēl bija stingri pieķērusies viņa rokai. Gabaliņu tālāk viena pēc otras iedegās mazas liesmiņas. Liesmiņu saradās arvien vairāk un vairāk � Ri�ards atskārta, ka tumsā liesmo milzumdaudz sve�u. Un pa sve�u aleju viņiem tuvojās gar�, vienkār�ās, baltās drānās ģērbies stāvs.

�ķita, ka nācējs tuvojas lēni, ta�u patiesībā ātrumam vajadzēja būt ļoti lielam, jo jau pāris acumirkļus vēlāk nācējs stāvēja viņiem blakus. Tam bija zeltaini mati un bāla seja. Viņ� nebija daudz garāks par Ri�ardu, ta�u lika Ri�ardam justies kā mazam bērnam. Tas nebija nedz vīrietis, nedz sieviete. To varēja nosaukt par ļoti skaistu. Tas ieru�nājās klusā balsī: Lēdija Dora, ja nemaldos?

Jā, Dora sacīja.

Viegls smaids. Atnācējs teju vai pazemīgi palocīja galvu. Man ir tas gods beidzot satikt jūs un jūsu ceļabiedru. Es esmu eņģelis Izling�tons. � Viņa acis bija lielas un spo�as. Viņa drēbes nebija vis baltas, kā Ri�ards pirmīt bija nodomājis: tās �ķita austas no tīras gaismas.

Ri�ards neticēja eņģeļiem; pat bērnudienās ne. Viņam bija grūti aptvert iespēju, ka pēk�ņi varētu sākt ticēt. No otras puses, noticēt kādam it nebūt nav grūti, īpa�i, ja �is kāds skatās tev tie�i virsū un sauc tevi vārdā. Ri�ard Meihjū, eņģelis sacīja, arī tu esi laipni lūgts mana nama zālēs. Viņ� pagriezās. Lūdzu, nāciet man līdzi, eņģelis teica.

Ri�ards un Dora sekoja eņģelim viņa nama. Kad viņi bija pagāju�i garām, sveces nodzisa pa�as.

Marķīzs de Karabass slāja pa tuk�o viesnīcu, stikla lauskām un vecām �ļircēm krauk�ķot zem melnajiem motociklista zābakiem. Viņ� iegāja pa divviru durvīm un nonāca dienesta kāpnēs. Viņ� devās lejup slim�nīcas pagrabā.

Viņ� gāja no telpas uz telpu, veikli izlaipojot starp gru�u kaudzēm. Viņ� izgāja cauri tualetēm un du�as telpām, noskrēja lejup pa metāla kāpnēm, izbrida cauri slapjam, dubļainam priek�namam, atrāva vaļā pussapuvu�as koka durvis un devās iek�ā. Pametis skatu telpā, kurā bija nonācis, viņ� ar neaprakstāmu pretīgumu pamanīja pusapēstu kaķēnu un kaudzi ar vecām �iletēm. Tad viņ� notrauca gru�us no veca krēsla, apsēdās, iekārtojās ērti un labi un, pagraba vēsuma apņemts, aizvēra acis.

Pēc mirkļa telpas durvis atvērās un tajās parādījās divi silueti.

Marķīzs de Karabass atvēra acis un plati no�āvājās. Tad viņ� vel�tīja misteram Krupam un misteram Vandemāram platu smaidu.

Sveiki, pui�i, de Karabass teica. Nolēmu, ka ir pēdējais laiks atnākt un aprunāties ar jums personiski.

j

vai Jūs dzerat vf nu? eņģelis jautāja.

Ri�ards pamāja ar galvu.

Es vienreiz esmu drusku dzērusi vīnu, Dora vilcinādamās sa�cīja. Mans tētis. Viņ�. Pusdienās. Atļāva mums pagar�ot.

Eņģelis Izlingtons pacēla pudeli tā gan vairāk atgādināja karafi. Ri�ards nevarēja saprast, vai pudele maz ir no stikla tik neparasti tā atstaroja sve�u gaismu. Iespējams, ka tā bija no kristāla vai varbūt tas bija milzu dimants. Izskatījās, ka vīns pudeles iek�pusē nevis vienkār�i dzirkstī, bet zaigo, it kā �ķidruma vietā būtu ielieta gaisma.

Eņģelis satvēra kristālam līdzīgo trauku un ielēja nedaudz �ķid�ruma vīna glāzē. Tas bija baltvīns, ta�u tādu balto vīnu Ri�ards vēl nekad nebija redzējis. Tas atblāzmoja gaismu uz telpas sienām līdzīgi kā baseins atspulgo saulstaru ņirboņu ūdenī.

Dora un Ri�ards klusēdami sēdēja augstos krēslos pie nomelnēju�a koka galda. �is vīns, Izlingtons sacīja, ir pēdējais no tā klāsta, ko man reiz iedeva viens no taviem sen�iem. Viņ� pasniedza vīna glāzi Dorai un sāka piepildīt nākamo trauku ar zaigojo�o �ķidrumu. Viņ�

darīja to godbijīgi un gandrīz vai ar mīlestību kā priesteris, veicot rituālu. � Tā bija sagaidī�anas dāvana. Tas bija, ak vai, trīsdesmit, �etrdesmit gadu tūksto�us senā pagātnē. Krietni sen, īsāk sakot. Viij� pasniedza glāzi Ri�ardam. � Pieļauju, ka jūs brīnīsieties, kāpēc es iz�ķērdēju mantu, ko vajadzētu glabāt kā vislielāko dārgumu, eņģelis sacīja. Ta�u man reti gadās pieņemt viesus. Ceļ� uz �ejieni ir grūts.

-���� Angelus� Dora nomurmināja.

-���� Jūs �urp atkļuvāt, izmantojot Angelus palīdzību, jā. Ta�u �ī iespēja katram ceļotājam ir dota tikai vienu reizi. Eņģelis pacēla glāzi un lūkojās tās izstarotajā gaismā., Dzeriet prātīgi, viņ� pamā�cīja. Tas ir no visstiprākajiem. Eņģelis apsēdās pie galda starp Ri�ardu un Doru. � Kad to kāds iemalko, viņ� ilgpilnā balsi sa�cīja, man tik iztēloties, ka tas dzer sen aizgāju�o dienu saules gais�mu. Viņ� pacēla glāzi augstāk. Uzsaucu tostu par biju�o godību.

Par biju�o godību! Dora un Ri�ards vienā balsī atsaucās. Tad viņi piesardzīgi pielika pie lūpām vīnu un baudīja to maziem malci�ņiem, nevis dzēra.

-����� Tas ir brīni�ķīgs, Dora sacīja.

-����� Nudien brīni�ķīgs, Ri�ards piebalsoja. Es biju domājis, ka tik veci vīni, nokļuvu�i saskarē ar gaisu, pārvēr�as etiķī.

Eņģelis pa�ūpoja galvu. �is nav no tiem. Viss ir atkarīgs no vīnogu �ķirnes un no vietas, kur tās audzētas. �ī �ķirne, starp citu, iz�nīka, kad vīna dārzs pazuda viļņos.

-����� Tas ir vienkār�i pasakains, � Dora murmināja, malkodama gais�mas �ķidrumu. Nekad nav gadījies kaut ko tādu nogar�ot.

-������ Un vairs nekad arī negadīsies, Izlingtons sacīja. � Tas ir pēdē�jais no Atlantīdas vīniem.

Ri�ards dzirdēja kaut kur apziņas dziļumos ierunājamies saprāta balstiņu, kas norādīja, ka nekādas Atlantīdas nav bijis, un, pa�as sacītā iedro�ināta balstiņa turpināja, ka nav ari nekādu eņģeļu un, galu galā, pavēstīja, ka lielākā daļa pēdējās dienās pieredzētā vienkār�i nav atzīstams par notiku�u. Ri�ards nelikās par to ne zinis. Viņ� pamazām sāka mācīties pajauties uz instinktiem un saprast, ka viņam sniegtie nesen pieredzētā skaidrojumi ir jāpieņem, lai arī cik vienkār�i un neti�cami tic liktos. Viņ� pavēra lūpas un vēlreiz nogar�oja vīnu. Tas viņam ļāva justies laimīgam. Tas ļāva iztēloties daudz augstākas un daudz zilākas debesis, nekā tās patiesībā iespējams redzēt, un milzīgu, zel�tainu saules ripu debesu vidū; viss �ķita vienkār�āks un pasaule jau�nāka par to, kurā viņ� līdz �im bija mitis.

Pa kreisi no viņiem bija ūdenskritums pa akmens sienu tecēja tīrs ūdens un lija akmens dīķī sienas pakājē. Pa labi starp diviem metāla pīlāriem bija durvis tās bija darinātas no pulēta krama un ieliktas nomelnēju�ā dzelzs ietvarā.

Vai jūs tie�ām varat apzvērēt, ka esat eņģelis? Ri�ards pavai�cāja. Nu, ka jūs esat saticis Dievu un tā tālāk?

Izlingtons pasmaidīja. Es neko nezvēru, Ri�ard, viņ� sacī�ja, � bet es esmu eņģelis.

Jūs mūs pagodināt, Dora sacīja.

Glu�i otrādi, jūs pagodināt mani, ierazdamies �eit. Tavs tēvs bija krietns cilvēks, Dora, un viņ� bija mans draugs. Viņa aizie�ana mani loti sarūgtināja.

Viņ� savā dienasgrāmatā� teica� viņ� teica, ka man esot jānāk pie jums. Teica, ka varot jums uzticēties.

Es tikai ceru, ka bū�u tavas uzticības vērts. Eņģelis lēnītēm malkoja vīnu. Apak�londona ir otrā pilsēta, kas atrodas maņā ap�rūpē. Pirmo aprija viļņi, un es nespēju to novērst. Es zinu, ko nozīmē sāpes un zaudējums. No sirds jūtu tev līdzi. Ko tu vēlētos uzzināt?

Dora brīdi klusēja. Mana ģimene� viņus nogalināja Krups un Vandemārs. Bet kas to pasūtīja? Es gribu� es gribu zināt, kāpēc.

Eņģelis palocīja galvu. Pie manis nonāk daudz noslēpumu, viņ� sacīja. Daudz baumu, puspatiesību un atbal�u. To teicis, viņ� pievērsās Ri�ardam. Un tu? Ko tu velies, Ri�ard Meihjū?

Ri�ards paraustīja plecus. Es gribu atgriezties vecajā dzīvē. U11 dzīvoklī. Un darbā.

-����� Tas būtu iespējams, eņģelis sacīja.

-��� Jā. Ka tad, Ri�ards sausi noteica.

Vai tu man netici, Ri�ard Meihjū? jautāja eņģelis Izlingtons.

Ri�ards paskatījās viņam acīs. Tās bija spodri pelēkas; acis, senas kā visums, acis, kas bija redzēju�as galaktikas veidojamies no zvaig�ņu putekļiem miljoniem gadu tālā pagātnē. Ri�ards pakratīja galvu. Izlingtons viņam vēlīgi uzsmaidīja. Tas nebūs viegli, tev un taviem draugiem būs jāiztur vairāki patie�ām grūti pārbaudījumi gan ceļā uz mērķi, gan atgrie�oties. Ta�u ir iespējams atrast ceļu, kā līdz mērķim nokļūt, izejai no tavām grūtībām ir atrodama atslēga.

Eņģelis piecēlās, piegāja pie akmens plauktiņa un paņēma vienu no vairākām figūriņām, kas uz tā stāvēja. Ta bija maza, melna vulkā�niskajā akmenī obsidiānā griezta statuete kāda dzīvnieka formā. Eņģelis iedeva figūriņu Dorai. Tā jūs dro�i pasargās pēdējā atpakaļ�ceļa posmā, kad dosieties pie manis, viņ� sacīja. Pārējais atkarīgs nojums pa�iem.

-����� Ko jūs gribat, lai mēs darām? Ri�ards jautāja.

-���� Atslēgu uzrauga Melnie mūki, eņģelis sacīja. Atnesiet to man.

-����� Un jūs to varēsiet izmantot, lai noskaidrotu, kas nogalināja manu ģimeni? Dora vaicāja.

Es ceru, sacīja eņģelis. Ri�ards iztuk�oja savu glāzi. Viņ� juta, kā vīns joņo asinīs un silda visu ķermeni. Viņu pārņēma jocīga sajūta, ka, ja viņ� uzmetis skatienu saviem pirkstiem, tad redzēs tiem cauri spīdam vīnu. It kā viņ� būtu pieliets ar gaismu�

Labu veiksmi, no�ukstēja eņģelis Izlingtons. Atskanēja �vīksts, līdzīgs vējam, kas �alko cauri sausam me�am, vai arī milzīgu spārnu vēdām.

Ri�ards un Dora sēdēja Britu muzeja zālē uz grīdas un blenza uz krā�sota kokgrebuma eņģeli uz augstām katedrāles durvīm. Telpa bija tuk�a un tum�a. Svinības jau pirms laba laika bija beigu�ās. Debesis aiz zāles logiem pamazām kļuva gai�ākas. Ri�ards piecēlās, pieliecās un palīdzēja arī Dorai tikt uz kājām.

-���� Melnie mūki?

Dora pamāja ar galvu.

Viņ� vairākas reizes bija gājis pāri Blekfraiersas* tiltam Londonas Sitijā un vairākkārt braucis cauri Blekfraiersas stacijai, ta�u vairs ne�jautāja, kāds �īm vietām sakars ar mūkiem.

Cilvēki, tātad.

Ri�ards piegāja pie durvīm, no kurām noraudzījās Angelus. Viņ� pārbrauca ar pirkstu krāsotā tērpa krokām. Ka tu domā, vai viņ� patie�ām spēj to izdarīt? Dabūt manu veco dzīvi atpakaļ?

Nekad neko tādu neesmu dzirdējusi. Ta�u man liekas, ka viņ� nebūtu melojis. Viņ� ta�u ir eņģelis.

Dora atvēra plaukstu un palūkojās uz Briesmoņa statuetīti. Ma�nam tētim arī viena tāda bija, � viņa skumīgi noteica. Meitene noslē�pa figūriņu dziļi jakas kabatā.

Lai nu kā, Ri�ards ierunājās, mēs ta�u nedabūsim atslēgu, bumbulēdami apkārt pa �ejieni, vai ne? Viņi izgāja tuk�ajos muzeja gaiteņos. Ko tu īsti zini par to atslēgu? Ri�ards vaicāja.

-������ Neko, Dora atteica. Viņi bija nonāku�i pie lielajām muzeja durvīm. Esmu dzirdējusi �o to par Melnajiem mūkiem, ta�u man ar viņiem nekad nav bijusi darī�ana. Dora piespieda pirkstus pamatīgi noslēgtajām stikla durvīm. Tās strauji atvērās.

-������ Bariņ� mūku� Ri�ards domīgi novilka. Varu galvot, ka viņi, izdzirdēju�i, ka mums tā atslēga jāaiznes eņģelim īstam eņģe�lim, mums to iedos, un un piemetīs vēl burvju konservu attaisāmo un brīnumainu, svilpojo�u korķviļķi piedevām. Ri�ards sāka smie�ties. U11 pie sevis nobrīnījās, ka aizvien vēl atrodas vīna varā.

-����� Tu nu gan esi dū�ā, Dora noteica.

Viņ� aizrautīgi pamāja.

* Blekfraiersas tilta [Blackfriars Britlge) nosaukuma burtisks tulkojums no angļu valo�das ir �Melno mūku tilts�. Tulk. ļriez.

-����� Es do�os mājās. Viss atkal būs normāli. Atkal garlaicīgi. Un brī�ni�ķīgi. Ri�ards palūkojās uz akmens kāpnēm, kas veda lejup no mu�zeja uz ielu, un nosprieda, ka tās te uzceltas, lai Fredam Astēram un D�ind�erai Rod�ersai būtu, kur dejot. Secinājis, ka neviena no viņiem nav tuvumā, viņ� pats sāka dejas solī virzīties lejup pa kāpnēm, iemie�sodams Fredu Astēru, un pavadījumam dungoja kaut ko vidēju starp �Puttin'on the Rilz� un �Top Hat, White Tie, and Tails�. -Ja-ta-tada-da-ta-ta-ja, viņ� dungoja, stepa solī virzīdamies aug�up un lejup pa pakāpieniem.

Dora stāvēja kāpņu aug�galā un ar �ausmām vēroja Ri�arda deju. Pēc kāda brī�a viņa bezspēcīgi iesmējās. Ri�ards palūkojās aug�up un pasvieda gaisa iztēlotu baltu zīda platmali platmales lidojumu augstu gaisā viņ� pavadīja ar smieklīgu grimasi. Sagaidījis cepuri at�grie�amies, viņ� to atkal noķēra un uzmauca galvā.

�� Muļķis tāds, Dora smaidot noteica. Ri�ards atbildes vietā sa�tvēra viņu aiz rokas un turpināja virpuļot aug�up lejup pa kāpnēm. Dora brīdi minstinājās, ta�u pēc mirkļa sāka dejot līdzi. Viņai tas sanāca krietni labāk nekā Ri�ardam. Aizdejoju�i līdz kāpņu apak�ai, viņi bez elpas un spēka iekrita viens otra skavās.

Ri�ardam likās, ka apkārt viss grie�as.

Viņ� juta Doras sirdi sitamies pie savām krūtīm. Mirkli vēlāk viņ� apdomāja, vai kaut ko vajadzētu iesākt. Viņ� prātoja, vai nenoskūpstīt Doru. Mēģināja izlemt, vai vēlas viņu noskūpstīt, un atskārta, ka nu�dien to nezina.

Ri�ards palūkojās meitenes brīnumainajās acīs. Dora palieca galvu iesāņus un atraisījās no viņa skavām. Viņa uzslēja apkakli un ietinās cie�āk jakā savās bruņās un aizsegā.

Iesim sameklēt mūsu miesassardzi, viņa sacīja. Un viņi devās projām pa ietvi uz Britu muzeja metro staciju, tikai reizumis pasperot kādu streipuļojo�u soli.

Ko, vaicāja misters Krups, tu gribi?

Ko, � vēl mazliet retoriskāk jautāja marķīzs de Karabass, vis�pār kāds var gribēt?

�ādus tādus miroņus, misters Vandemārs ierosināja. Papil�du zobus.

Es domāju, ka mēs, iespējams, varētu noslēgt darījumu, mar�ķīzs sacīja.

Misters Krups sāka smieties. Izklausījās, it kā gar asu nagu mūri kads vilktu tāfeli. Ak, mesjē marķīz! Man �ķiet, ka, starp mums runājot, varu apgalvot, neriskējot ar jebkuru �eit pārstāvēto pu�u iejauk�anos, ka jūs kā cilvēks, ko uzskata par prātīgu, esat piedzīvojis visu jums iepriek� piemitu�o garīgo spēju izsīkumu. Ja atļausiet izteik�ties, viņ� sazvērnieciski sacīja, jūs esat, atvainojiet par vulgārismu, galīgi zaudējis galvu.

Tikai saki vienu vārdu, ierunājās misters Vandemārs, kur� nu stāvēja aiz marķīza krēsla, un �amā noripos viņam no pleciem, pirms paspēsi pateikt �D�eks Ke�s�.

Marķīzs spēcīgi uzpūta dva�u saviem nagiem un spodrinot paber�zēja tos gar mēteļa atloku. � Man vienmēr bijusi tada sajūta, viņ� ierunājās, ka ne�ēlība ir pēdējais glābiņ� nepra�ām un tuk�s pēdējā patvēruma apsolījums galējiem nemākuļiem.

Misters Krups paglūnēja uz dc Karabasu. Ko tev te vajag? viņ� no�ņācās.

Marķīzs de Karabass izstaipījās kā milzu kaķis varbūt kā lūsis vai melnā pantera, un izstaipījies viņ� piecēlās, iestūma rokas dziļi varenā mēteļa kabatās. Jus laikam būtu, viņ� laiski un dieni�ķi apvaicā�jās, misters Krups, Tangu dinastijas figūriņu kolekcionārs?

-����� Kā tu to zini?

-����� Ļaudis man mēdz �o to pastāstīt. Esmu visiem pieejams. Mar�ķīza smaids bija neviltots, mierīgs un vaļsirdīgs kā vīram, kur� grasās jums pārdot lietotu Bībeli.

Pat, ja cs būtu� misters Krups iesāka.

Ja jūs būtu, marķīzs de Karabass viņu pārtrauca, tad jūs varētu interesēt, luk �is. Viņ� izvilka vienu roku no kabatas un pa�rādīja tajā gulo�o lietiņu misteram Krupam. Līdz pat �im vakaram tā bija stāvējusi stikla kastē vienā no vado�ajām Londonas komerc�bankām. Attiecīgos katalogos tā bija ierakstīta: Rudens gars (kapu figūra). Tā bija aptuveni se�as collas augsta glazēta porcelāna figū�riņa, kas bija veidotā, izkrāsota un dedzināta laikā, kad Eiropa snau�da tum�ajos viduslaikos, se�simt gadu pirms Kolumba pirmā ceļo�juma.

Misters Krups nevil�us no�ņācās un pasniedzās pēc figūriņas. Marķīzs parāva to nost un piespieda pie krūtīm. � Ne, nē, viņ� no�teica. Tik vienkār�i vis nebūs.

Nē? misters Krups pārvaicāja. Un kas attur mūs to paņemt un izkaisīt tavas miesas paliekas pa visu Apak�zemi? Mēs vēl nekad neesam sadalīju�i nevienu marķīzu.

Esam gan, misters Vandemārs izlaboja. Jorkā. �etrpadsmi�tajā gadsimta. Toreiz lija.

Tas nebija nekāds marķīzs, misters Krups strīdējās pretī. Tas bija Ekseteras grāfs.

Un Vestmorlendas marķīzs. Misters Vandemārs izskatījās visai apmierināts ar savām zinā�anām.

Misters Krups no�ņācās. Un kas mūs varētu atturēt saplosīt tevi tikpat mazos gabaliņos kā Vestmorlendas marķīzu? viņ� jautāja.

De Karabass izvilka no kabatas otru roku. Tajā bija mazs āmuriņ�. Viņ� pasvieda to gaisā un noķēra aiz kāta, novietojis āmura galviņu tie�i virs ķīnie�u porcelāna brīnuma. Ak, lūdzu, marķīzs sa�cīja. Pietiks smieklīgu draudu. Man �ķiet, ka es justos labāk, ja jūs abi pakāptos atpakaļ un nostātos tur.

Misters Vandemārs pameta īsu skatienu uz misteru Krupu, kur� tikko manāmi pamāja ar galvu. Gaisā kaut kas novirmoja, un mis�ters Vandemārs stāvēja blakus misteram Krupam, kur� smaidīja galvaskausa cienīgu smaidu. Es nudien esmu zināms kā Tangu māk�slas darbiņu īpa�nieks, viņ� atzina. Vai tas tiek pārdots?

-����� Mēs te, Apak�zemē, diez ko nenodarbojamies ar pirk�anu un pārdo�anu, mister Krup. Apmaiņa. Barteris. Tas ir mūsu lauciņ�. Ta�u jā, nudien, �is iekārojamais nieciņ� ir pieejams gribētājiem.

Misters Krups saknieba lūpas. Sakrustoja rokas uz krūtīm. Izstiepa tās gar sāniem. Izbrauca caur taukainajiem matiem. Un pēdīgi sa�cīja: � Nosauciet cenu. Marķīzs atļāvās izdvest dziļu, gandrīz dzir�damu atvieglojuma nopūtu. Iespējams, ka viņam galu galā izdosies veiksmīgi pabeigt �o grandiozo viltus spēli. Pirmkārt, būs jāatbild uz trim jautājumiem, viņ� teica.

-����� Krups pamāja ar galvu. Abpusēji. Mums pienākas trīs at�bildes.

-����� Visai godīgi, marķīzs noteica. Otrkārt, man tiek apsolīta dro�a atgrie�anās no �ejienes. Un jūs piekrītat dot man stundu laika, pirms sekojat.

Krups ļauni pamāja ar galvu. Piekrītam. Uzdod pirmo jautā�jumu. Viņa skatiens bija piekalts porcelāna figūriņai.

-����� Pirmais jautājums. Kā labā jūs strādājat?

-����� O, tas ir vienkār�i, Krups sacīja. Mēs strādājam savam darba devējam, kur� vēlas palikt nezināms.

-���� Khm. Kādēļ jūs nogalinājāt Doras ģimeni?

Darba devēja pavēle, atteica misters Krups, un pasmaidīja lapsīgu smaidu.

-����� Kāpēc jūs nenonāvējāt Doru, kad bija tāda iespēja?

Pirms misters Krups paspēja ierunāties, misters Vandemārs atbil�dēja: Vajadzēja atstāt viņu dzīvu. Viņa vienīgā var atvērt durvis.

Misters Krups paglūnēja uz savu darbabiedru. Tā ja, viņ� no��ņācās, � klāj tik vaļā, pastāsti viņam visu.

-���� Tagad bija mana kārta, misters Vandemārs atņurdēja.

Tātad, misters Krups rezumēja, te tev būs Iris atbildes, lieto,

kā mācēdams. Mans pirmais jautājums: kāpēc tu viņu aizsargā?

-���� Viņas tēvs izglāba man dzīvību, marķīzs godīgi atteica. Ne�paspēju atdot �o parādu. Un man labāk patīk, ja kads ir parādā man, nevis otrādi.

-����� Man ir jautājums, misters Vandemārs ieteicās.

-����� Man ari, mister Vandemār, Krups viņu pārtrauca. Tas aug�zemietis, Ri�ards Meihjū. Kāpēc viņ� iet viņai līdzi? Kāpēc viņa to atļauj?

-����� Tīrā sentimentalitāte no viņas puses, marķīzs de Karabass no�teica. To sacīdams, viņ� prātoja, vai tas nudien ir vienīgais iemesls. Viņam sāka �ķist, ka aug�zemietim varbūt ir lielāka loma, nekā pir�majā acu uzmetienā �ķita.

Tagad es, misters Vandemārs neatlaidās. Kādu skaitli es iedomājos?

-����� Kā, lūdzu?

Par kādu skaitli es domāju? misters Vandemārs atkārto�ja. Tas ir starp vienu un daudz, viņ� izpalīdzīgi piebilda.

-����� Septiņi, marķīzs teica. Vandemārs aizkustināts pamāja ar gal�vu. Krups jau iesāka jaunu sakāmo: Kur ir� ta�u marķīzs viņu pārtrauca. Paga, paga, � viņ� sacīja. Nu jau mēs kļūstam badīgi.

Kāclu brīdi mitrajā pagrabā valdīja pilnīgs klusums. Pēc mirkļa atkal bija dzirdama ūdens pilē�ana un tārpu klusā �abinā�anās; tad marķīzs ierunājās: Stundas rezerviti, atcerieties.

-����� Protams, misters Krups atteica.

Marķīzs de Karabass pameta figūriņu misteram Krupam, kur� to sakampa tik kāri ka narkomāns, noķerot maisiņu, pilnu ar ne pārāk likumīgi iegūtu pulverīti. Un tad, ne acu atpakaļ nepametis, marķīzs atstāja telpu.

Misters Krups īsu mirkli aplūkoja figūriņu, pagrozīja to rokās kā Dikensa Nolādēto muzeja kurators, saņēmis vērtīgu eksponātu. Viņa mēle laiku palaikam iz�āvās no mutes kā �ūskai. Bālajos vaigos iesitās manāms sārtums. O, jauki, jauki, viņ� �ukstēja. Tangu dinastija, nudien. Tūksto� divsimt gadu veca. Viena no skaistākajām porcelāna figūriņām, kādas pasaulē jebkad biju�as. �o darinājis Kai Lungs, labākais no keramiķiem; �ai lietiņai nav dublikāta. Palūkojieties vien uz glazūru, novērtējiet proporciju izjūtu; dzīvību� Viņ� pasmaidīja kā zīdainis; nevainīgais smaids izskatījās samulsis un apmaldījies mis�tera Krupa sejas ēnainajā zemē. Tas padara pasauli mazuliet skais�tāku.

Un tad viņ� pasmīnēja pārlieku me�onīgi, un noliecās pie figūri�ņas; viņ� iekodās tai galvā ar zobiem un gremoja, ko�ļāja un kampa zvērīgiem kumosiem. Zobi mala porcelānu smalkā pulverī, kas nosē�dās misteram Krupam uz zoda.

Viņ� metās postīt ar dīvainu trakumu un neapvaldāmu asinskāri kā lapsa vistu kūtī; bija redzams, ka pali iznīcinā�ana sagādā viņam prieku. Tad, kad no skulptūriņas bija paliku�i vien putekļi, viņ� pievēr�sās misteram Vandemāram. Ka ups izskatījās savādi atmaidzis un gan�drīz vai rāms. Cik daudz laika mēs viņam apsolījām? viņ� jautāja.

Stundu.

Ak tā. Un cik jau ir pagājis?

Se�as minūtes.

Misters Krups pielieca galvu. Viņ� pārvilka ar pirkstu pār vaigu un nolaizīja to -uz pirksta gala bija sakrājies porcelāna pūderis. Sāc viņam sekot, mister Vandemār, misters Krups sacīja. Man vajag vel brītiņu laika, lai līdz galam izbaudītu �o notikumu.

Medniece dzirdēja viņus kāpjam lejup pa kāpnēm. Viņa stāvēja tajā pa�ā ēnainajā ni�ā, kur bija stāvējusi, viņiem aizejot, un tajā pa�ā po�zā sakrustojusi rokas uz krūtīm. Ri�ards nākdams skaļi dungoja. Do�ra muļķīgi ķiķināja; vienubrīd viņa pārtrauca ķiķināt un pavēlēja, lai Ri�ards apklust. Nākamajā mirkli ķiķinā�ana sākās no gala. Ri�ards un Dora pagāja Medniecei garām, viņu nepamanīju�i.

Medniece iznāca no ēnas un pavēstīja: � Jūs bijāt projām astoņas stundas. Tas bija tikai apgalvojums bez pārmetuma un dusmām.

Dorai atlika vien ieplest acis. Ne�ķita, ka (ik ilgi. Medniece neko neatbildēja.

Ri�ards veltīja viņai mīklainu smīnu. Un tu nemaz nejautāsi, kas notika? Nu, mums no slēpņa uzbruka misters Krups un misters Van�demārs. Diem�ēl mūsu miesassardzes nebija ldāt. �ā vai tā, mēs viņiem krietni sadevām.

Medniece sarauca perfekto uzaci. Jūsu boksera talants manī rada godbijību, viņa vēsā balsī teica.

Dora ķiķināja. Viņ� ākstās. Īstenībā viņi mūs novāca.

�� Kā ķermeņa stāvokļu eksperte, � Medniece sacīja, es gribētu piezīmēt, ka neviens no jums nav beigts. Toties, kā visas pazīmes lie�cina, jūs abi esat krietni piedzēru�ies.

Dora parādīja miesassardzei mēli. Muļķības. Mēs knapi pagar��ojām. �itik daudz. To sacīdama, viņa ilustrēja izdzertā apjomu ar divu pirkstu palīdzību, lai parādītu, cik īsti tas ��itik daudz� bijis.

� Vienkār�i aizgājām uz viesībām, Ri�ards klāstīja, un ierau�dzījām D�esiku, un satikām īstu eņģeli, un dabūjām mazu, melnu cūciņu, un nācām atpakaļ.

� Tikai viena glāzīte, Dora neatlaidīgi turpināja. Vecs, vecs dzēriens. Mazītiņ� malciņ�� Ļoti maziņ�. Tikpat kā nekāds. Viņa sāka �agoties. Un atkal ieķiķinājās. �agas viņu pārtrauca, un viņa pie�pe�i apsēdās zemē uz perona. Var jau būt, ka mēs esam nedaudz no�reibu�i, viņa saprātīgi noteica. Tad viņa aizvēra acis un sāka vien�muļi krākt.

Marķīzs de Karabass joņoja cauri pazemes tuneļiem tādā ātrumā, it ka viņam uz pēdām būtu visi elles suņi. Viņ� bija izdrāzies cauri se�us sprī�us dziļajam Tibērna grāvim bendes upei, skrējis dro�ībā un tumsā no ķieģeļiem būvētājā kanālā zem Pārkleinas un pa�laik joņoja uz dienvidiem, Bakingemas pils virzienā. Viņ� bija skrējis kādas sep�tiņpadsmit minūtes.

Trīsdesmit pēdas pirms Mārblār�as viņ� piebremzēja. Tunelis sa�dalījās divos atzaros. Marķīzs de Karabass metās pa kreisi.

Pāris minūtes vēlāk pa tuneli gāja misters Vandemārs. Sasniedzis sazarojumu, ari viņ� uz brīdi apstājās. Paostījis gaisu, viņ� tāpat no�griezās pa kreisi.

Medniece nometa Ri�arda Meihjū nemaņā guļo�ās miesas salmu kaudzē un no�ņācās. Viņ� saritinājās salmos, noņurdēja kaut ko, kas izklausījās pec ��erum bjuglum mugļum vug� un aizmiga. Medniece, ar mazliet saudzīgākām kustībām nekā pirmīt, pacēla un noguldīja viņam blakus Doru. Tad viņa nostājās līdzās guļo�ajam meitēnam un palika stāvam sardzē tum�ajās velvēs.

Marķīza dc Karabasa spēki bija izsīku�i. Viņ� atbalstījās pret tuneļa sienu un raudzījās uz blakus eso�ajām kāpnēm, kas veda aug�up. Viņ� izvilka zeltīto kabatas pulksteni un palūkojās tajā. Bija aizritēju�as trīs�desmit piecas minūtes, kop� viņ� bija atstajis slimnīcas pagrabu.

-����� Vai tad stunda jau pagājusi? jautāja misters Vandemārs. Viņ� sēdēja uz pakāpieniem marķīza priek�ā un ar nazi tīrīja netīrumus no nagiem.

-����� I ne tuvu, marķīzs nosēcās.

-����� Un man �ķita, ka pagājusi, Vandemārs naivā balsī atteica.

Gaiss nodrebēja, un aiz marķīza dc Karabasa muguras parādījās

mistera Krupa stāvs. Viņa zodu vēl aizvien rotāja porcelāna pūderis.

De Karabass paskatījās uz misteru Krupu. Tad pagriezās atpakaļ, lai palūkotos uz misteru Vandemāru. Un pēk�ņi dc Karabass sāka smieties. Misters Krups pasmaidīja. Mēs tev �ķietam smieklīgi, mesjē marķīz, vai tiesa? Tu uzlūko mūs kā uzjautrinājuma avotu. Ir ta�u iemesls? Ar mūsu daiļajām drēbēm un grūti saprotamo apkārt un riņķī runā�anu�

-���� Man nav apkar� misters Vandemārs mēģināja iespraukties Krupa sacītajā.

-����� � un mūsu nedaudz muļķīgajām manierēm, un padumjo iztu�rē�anos. Iespējams, mēs patie�ām esam smieklīgi. � To pateicis, mis�ters Krups draudīgi pakratīja de Karabasam ar pirkstu. Ta�u labāk tomēr neiedomājies, viņ� turpināja, ka tad, ja kaut kas ir smieklīgs, tas nevar būt arī bīstams, mesjē marķīz. Un misters Vandemārs me�la marķīzam ar nazi spēcīgi un trāpīgi. Tas ķēra viņa deniņus vis�pirms ar spalu. Marķīzs pārgrieza acis un saļima. Liekvārdība, misters Ka ups paskaidroja misteram Vandemāram, ir veids, kā ru�nāt apkārt un riņķī. Lieki vārdi. Nemitīga novirzī�anās no tēmas.

Misters Vandemārs paņēma marķīzu de Karabasu aiz jostas un vilka pa kāpnēm aug�up, un marķīza galva atsitās pret katru pakā�pienu. Misters Vandemārs pamāja ar galvu. Tā jau es domāju, viņ� noteica.

Ko viņi pa�laik sapņo?

Medniece guļ stāvus.

Sapni viņa atrodas Bangkokas apak�pilsētā. Tā ir pa pusei labirints un pa pusei d�ungļi; �ķiet, tas ir Taizemes pirmatnīgums, kas paslēpies dziļi zem zemes, aug�ā atstādams lidostas, viesnīcas, ielas. Pasaule smar�o pēc gar�vielām un pēc kaltēta mango, ka ari � un tā ir patī�kama smar�a pēc seksa. Gaiss ir mitrs, un viņa svīst. Apkārt valda tumsa, ko vietumis caurspīd zaļganpelēku fosforisku sēņu �emuri uz sienām tie dod pietieko�i daudz gaismas, lai apmānītu acis un lai varētu virzīties uz priek�u.

Sapnī Medniece kustas klusi kā spoks. Viņa iet cauri mitrajiem tuneļiem, lau�as caur brik�ņiem. Labajā rokā viņai ir �ķēps ar atsvaru, kreiso sedz ādas vairogs.

Sapnī viņa to sao� sīvu un dzīvniecisku smaku, un uz mirkli ap�stājas pie pussabruku�a mūra. Viņa nogaida saplūdusi ar ēnām, viena pati ar tumsu. Medniece tic, ka medības, tāpat kā dzīve, sastāv galvenokārt no gaidī�anas. Ta�u sapnī Medniece negaida ilgi. Pama�nījis, viņas iera�anos, no krūmu pazarēm lien laukā brūnbalti spalvots nezvērs, līdzīgs kūkumainai �ūskai slapjā ka�okā. Nezvēra sarkanās acis ir spo�as un raugās cauri tumsai, viņa zobi ir asi kā adatas, kā jau plēsoņam un slepkavam. Virspasaulē �ādi radījumi vairs nedzīvo. Tas sver aptuveni trīssimt mārciņu un ir teju vai piecpadsmit pēdas gar�, mērot no purna līdz astes galam.

Tas nāk viņai tuvāk, �ņākdams kā �ūska un uz mirkli sastingst, ieklausīdamies senu instinktu balsī. Un tad tas, zvērojot naidā un atplētis muti, kas pilna asu zobu, metas viņai virsū. Sapnī viņa atceras, ka tas jau reiz ir noticis, un ka toreiz viņai bija izdevies iegrūst nezvē�ram mutē ādas vairogu un iedragāt tam galvaskausu ar smago �ķēpu, cen�oties nesabojāt dzīvnieka ka�oku. Toreiz viņa bija iedevusi Milzu Zebiekstes ādu kādai meitenei, ko bija jau agrāk ievērojusi, un meitene bija bijusi pateicīga, kā jau par �ādu dāvanu pienākas.

Ta�u tagad, sapnī, tā nenotiek. Tagad zebiekste izstiepj priek�ķepu uz Mednieces pusi. Viņa nomet �ķēpu un vairogu zemē, un saņem pa�stiepto ķepu. Un pēk�ņi � tie�i tad un tur, Bangkokas apak�pilsētā, viņas dejo nebeidzamu, sare�ģītu deju; Medniece to vēro it kā no ārpuses, un viņa apbrīno smalkās un spēkpilnās kustības, asti un kājas, rokas un pirkstus, acis un matus; viss �ūpojas un grie�as, un dīvainā ritmā aizdejo apak�pasaulē un aizgrie�as projām nekurienē.

Parasto soļu pasaulē atskan sīks troksnītis, pa sapņiem ie�ņukstas bērns tā ir Dora, un Medniece tajā pa�ā mirkli �ķērso robe�u starp miegu un nomodu; viņa atkal ir modra, atkal ir sardzē. Sapni viņa pa�mostoties pilnīgi aizmirst.

Dora sapņo par savu tēti.

Sapnī viņ� māca Dorai atvērt da�ādas lietas. Tētis paņem apelsīnu un viegli pārbrauc tam ar roku: apelsīns pagrie�as plaukstā un atve�ras: daiviņas tagad ir ārpusē, miza ievilkta viducī. Vienmēr ir jāievēro simetrija, tētis viņai saka, atdalot vienu apvērstā apelsīna daiviņu un sniedzot to Dorai. Paritāte, simetrija, topoloģija: arsim trīs lietām mēs nodarbosimies tuvākā mēne�a laikā, Dora. Vissvarīgākais, kas tev ir jāsaprot, ir �is: katra lieta grib tikt atvērta. Tev tikai ir jājūt un jāiz�manto �ī vēlme. Tētim ir biezi, brūni mati tas ir desmit gadus pirms viņa nāves � un bezrūpīgs smaids, kas vēlāk gadu gaitā pamazām dzisa, ta�u Dora to joprojām atceras.

Sapnī tētis padod viņai piekaramo atslēgu. Dora to paņem. Viņas rokas ir tādas pa�as, kā tagad, ta�u ari sapnī viņa saprot, ka patiesībā tas notika tad, kad viņa bija vēl pavisam maza; atmiņa ir sapludinājusi da�ādu laiku notikumus, sarunas un nodarbības kopā un nu atklāj tos kā vienu veselumu. Atver to, tētis saka.

Dora tur slēdzeni rokā, jūt metāla vēsumu un smagumu guļam plaukstās. Kaut kas viņai nedod miera. Ir vēl kaut kas, ko viņa grib zināt. Dora iemācījās atvērt lietas neilgi pēc tam, kad sāka staigāt. Viņa atceras, kā mamma viņu tur rokās un atver durvis no Doras guļamistabas uz bērnistabu, un kā viņa skatās uz brāli Arku, kur� to�brīd vienu pēc otra ver vaļā savienotus sudraba riņķus un tad taisa tos atkal ciet.

Viņa mēģina atvērt slēdzeni. Aptausta to ar rokām un ar prātu. Nekas nenotiek. Viņa nomet piekaramo atslēgu zeme un sāk raudāt. Tētis noliecas, paceļ slēdzeni un ieliek to atkal Dorai rokās. Viņa slaidie pirksti noslauka asaras Dorai no vaigiem.

Atceries, viņ� saka, slēdzene pati grib atvērties. Tev tikai ir jāļauj viņai to darīt.

Te nu tā guļ Dorai rokās auksta, nekustīga un smaga. Un tad pēk�ņi viņa saprot un sirds dziļumos ļauj atslēgai darīt to, ko tā vēlas. Atskan skaļ� klik�ķis, un slēdzene atsprāgst vaļā. Tētis smaida.

Redzi nu, viņ� nosaka.

Laba meitene, tētis paslavē. Tik vien ir jāprot, lai atvērtu. Pārējais ir tīrā tehnika.

Dora atskār�, kas īsti viņai nedod miera. Tēli? Viņa jautā. Tava dienasgrāmata. Kur tā ir nolikta? Kas to varētu būt paslēpis? Ta�u tēlis pamazām attālinās, un atmiņas kļūst blāvākas. Dora sauc tēti, ta�u viņ� nedzird; viņa gan dzird tēti kaut ko sakām, ta�u balss skan tālu, un nav iespējams iz�ķirt atsevi�ķus vārdus.

Nomoda pasaulē Dora klusi ieraudas. Tad viņa saritinās, paliek sa�liektu elkoni zem galvas, vienu, divas reizes iekrācas un guļ tālāk, guļ un nesapņo neko.

Ri�ards zina, ka tas viņus gaida. Ar kalni noieto tuneļa gabalu, ar katru pagriezienu un ejas atzaru �i sajūta pieņemas spēkā. Viņ� apzi�nās, ka tas tur stāv un gaida viņus tuvojamies, un nenovēr�a mas nelai�mes nojausma kļūsi uzmācīgāka ar katru soli. Viņ� saprot, ka tam va�jadzētu būt atvieglojumam nogriezties ap pēdējo stūri un redzēt to slāvam un gaidām, tuneļa velves ierāmētu. Ta�u, kad las brīdis pienāk, viņ� jūt tikai �ausmas. Sapnī tas ir tikpat liels kā zemeslode: nav nekā cita, ir tikai Briesmonis ar kūpo�iem sāniem, kuros sadūru�ies vecu iero�u asmeņi un nolūzu�i kāti. Tā ragi un ilkņi ir apkaltu�i asinīm. Nezvērs ir milzonīgs, drukns un ļauns. Un tad tas metas viņam virsū.

Ri�ards paceļ roku (bet ta nav viņa roka) un met radījumam ar �ķēpu.

Viņ� redz briesmoņa acis, redz, kā tās spīd un, ļauni dzalkstīdamas, nāk arvien tuvāk un tuvāk, un sekundes daļiņa, kurā tas noliek, kļūsi par mazu mū�ību. Un tad tas krīt viņam virsū�

Ri�ardam sejā kā spēcīga pļauka ietriecās auksta ūdens �alts. Viņa acis atsprāga vaļā, un rīkle kampa pēc elpas. No aug�as, pārliekusies viņam pāri, lūkojās Medniece. Viņai rokā bija liels, tuk�s koka spainis. Ri�ards pacēla roku. Mati bija samirku�i, seja slapja. Viņ� izslaucīja ūdeni no acīm un nodrebinājās.

Nevajadzēja tā darīt, � viņ� teica. Ri�ardam mutē bija tāda gar�a, it kā vairāki mazi dzīvnieciņi naktī lo būtu izmantoju�i par at�vieglo�anās telpu. Viņ� mēģināja pieslieties kājās, ta�u tūdaļ atkrita sēdus. Aaau, viņ� novaidējās.

Kā galva? Medniece lietpratīgi iejautājās.

Ir bijis labāk, Ri�ards atteica.

Medniece paņēma vēl vienu spaini, �oreiz pilnu ar ūdeni, un pa�vilka to tuvāk pa staļļa grīdu. Nezinu, ko jūs dzērāt, viņa tei�ca, bet tas būs bijis kaut kas ļoti stiprs. Medniece iemcrca roku ūdenī un pēc tam ie�ļakstīja mazliet spirgtuma Dorai sejā. Doras plak�stiņi notrīsēja.

�� Nav brīnums, ka Adantīda nogrima, Ri�ards murk�ķēja. Ja viņi katru rītu �ita jutās, tas noteikti nāca kā atvieglojums. Kur mēs

esam?

Medniece ie�ļakstīja vēl sauju ūdens Dorai seja. Kādas paziņas staļļos, viņa atbildēja. Ri�ards palūkojās apkārt. �ī vieta no tiesas mazliet atgādināja stalli. Viņ� domāja, vai tas tie�ām būtu zirgu stallis, un, ja tā izrādītos, kas tie varētu būt par zirgiem, kas dzīvo zem zemes. Uz sienas bija redzama zīme: S burts (vai varbūt tā bija �ūska?), ko ieskava septiņas zvaigznes.

Dora vārgi pacēla aug�up roku un piesardzīgi aptaustīja galvu, it kā nebūtu īsti dro�a, ko atradīs tās vietā. Aaau, viņa gandrīz �uk�stus novaidējās. Pie Tempļa un Arkas! Vai es esmu mirusi?

Nē, Medniece atteica.

-����� �ēl.

Medniece palīdzēja Dorai pietrausties sēdus. Nūjā, viņa mie�gaini novilka. Viņ� mūs brīdināja, ka tas būs stiprs. Un piepe�i Dora pamodās pavisam ļoti zibenīgi un skaudri. Viņa sagrāba Ri�ardu aiz pleca, norādīja uz zīmi, uz zvaig�ņu ieskauto �ūskveidīgo S. Viņai aizrāvās elpa. Serpentīna, viņa pavēstīja Ri�ardam un Medniecci. Tas ir Serpentīnas krusts. Ri�ard, celics! Mums jābēg! Ja viņa uzzinās, ka esam �eit, viņa�

Un tu domāji, ka vari ienākt Serpentīnas namā, viņai pa�ai ne�zinot, bērns? no durvju puses atskanēja dzedra balss.

Dora pierāvās pie staļļa sienas dēļiem. Viņa drebēja. Ri�ards, sirdij neprātīgi dauzoties, saprata, ka līdz �im nav redzējis Doru tik ļoti un tik nenoslēpjami nobiju�os.

Serpcntlna stāvēja durvju ailē. Viņa bija tērpusies baltā ādas kor�setē un augstos, baltos ādas zābakos, kā ari dubļainās skrandās, kas ļāva nojaust, ka reiz, sensenos laikos, viņai mugurā varētu būt bijusi balta, me�ģīņota zida kāzu kleita. Serpentina bija garāka par viņiem visiem: viņas pelēcīgo matu cekuls skārās pie durvju aplodas. Viņai bija �auras un ieslīpas acis, un mute kā asa, valdonīgajā seja ievilkta svītra. Viņa lūkojās uz baiļu pārņemto Doru tā, it kā neko citu kā �aus�mas nebūtu gaidījusi, it kā būtu pieradusi pie apkārtējo bailēm tiktāl, ka baudīja tās un gaidīja to parādī�anos.

-���� Nomierinies, Medniece noteica.

-����� Bet tā ta�u ir Serpentina! Dora vaimanāja. No Septiņām māsām.

Serpentina dziļi pielieca galvu, pārkāpa slieksni un nāca uz viņu pusi. Viņai sekoja maza auguma sieviete bargu seju un gariem, tum��iem matiem; viņai mugurā bija melna, ap lapsenes vidukli cie�i sa�vilkta kleita. Sieviete klusēja. Serpentina piegāja pie Mednieces.

-���� Medniece reiz pie manis strādāja, Serpentina sacīja. Viņa pastiepa balto roku un viegli papliķēja Medniecei pa vaigu. Tas acīm�redzami bija omulīgs un draudzīgs �ests. Tu esi saglabājusies labāk nekā es, Medniec, � viņa teica. Medniece nodūra acis. � Viņas draugus arī es uzskatu par draugiem, bērns, Serpentina sacīja. Tu esi Dora?

Jā, Dora sausām lūpām no�ukstēja.

Serpentina pievērsās Ri�ardam. Un kas esi tu? viņa bez īpa�as intereses vaicāja.

-����� Ri�ards, teica Ri�ards.

-����� Es esmu Serpentina, � viņa laipni atteica.

-���� Tā es nopratu, Ri�ards atbildēja.

-��� Jums ir uzklāts galds, Serpentina sacīja, gadījumā, ja jūs gri�bētu ieturēt mazu brokastu.

�� Ak dievs, nē, � Ri�ards klusu novaidējās. Dora cieta klusu. Viņa aizvien vēl sēdēja, pieplakusi pie sienas un viegli drebēja kā rudens lapa. Doru neko daudz vis neiedro�ināja tas, ka Medniece viņus bija atvedusi �urp kā uz visdro�āko vietu pasaulē.

-����� Kas būs brokastīs? Medniece apvaicājās.

Serpentina palūkojās uz �maugo sievieti, kas bija palikusi gaidām pie durvīm. Nu? Serpentina viņai vaicāja. Sievietes sejā parādījās visledainākais smaids, kādu Ri�ards jebkad bija redzējis pavīdam cilvēka sejā, un viņa teica: Ceptas olas bez �aumalas vārītas olas marinētas olas brie�gaļa ar kariju marinēti sīpoli marinētas siļķes kū�pinātas siļķes sālītas siļķes sēņu sautējums sālīta cūkgaļa kāpostu tīteņi teļakāju galerts�

Ri�ards atvēra muti, lai palūgtu sievieti apstāties, ta�u bija jau par vēlu. Viņu pārņēma spēj� un nepārvarams, briesmīgs nelabums.

Viņ� tik ļoti būtu gribējis, lai kāds viņu pietur, lai pasaka viss būs kārtībā un ka pavisam drīz viņ� jutīsies labāk; viņ� ilgojās pēc kāda, kas pasniegtu viņam aspirīnu, glāzi ūdens un liktu iet atpakaļ gultā, lā�u neviens neko tamlīdzīgu nedarīja; un viņa gulta atradās tie�i vienu dzīvi par tālu. Viņ� pieliecās pie ūdens spaiņa, nomazgāja no sejas vēmekļus un noskaloja rokas. Tad viņ� izskaloja muti un, viegli līgodamies, sekoja �etrām dāmām brokastīs.

Padod, lūdzu, teļakāju galertu, Medniece teica ar pilnu muti.

Serpentīnas ēdamistaba izrādījās iekārtota vismazākajā metro pie�turā, kādu Ri�ards jebkad bija redzējis. Tā bija aptuveni divpadsmit pēdas gara, un lielāko daļu �īs platības aizņēma pusdienu galds. To sedza damasta galdauts un uz tā di�ojās sudraba servīze. Galds bija brangi nokrauts ar dīvaini smar�ojo�iem ēdieniem. Marinētās paipalu olas, Ri�ardaprāt, oda visbriesmīgāk.

Ri�arda ādu klāja vēsi, lipīgi sviedri, acīs bija tāda sajūta, it kā tās būtu nepareizi iegrozītas dobumos, savukārt, kopējais iespaids par pa�a galvu Ri�ardam bija tāds, it kā galva, viņam guļot, būtu nozagta un aizvietota ar tādu, kas viņam divas trīs reizes par mazu. Pāris pēdu attālumā viņiem garām patraucās metro vilciens; tā saceltais vēj� pār�skrēja pār galdu. Savukārt, vilciena radītais troksnis, kā nokaitēts nazis dūrās Ri�ardam smadzenēs. Viņ� iekunkstējās.

-����� Tavs varonis, es tā skatos, īsti nepanes vīnu, bezkaislīgā tonī konstatēja Serpentina.

-���� Viņ� nav mans varonis, Dora iebilda.

-����� Domāju, ka ir gan. Mācies at�ķirt �o tipu. Tas ir kaut kas tāds acīs� viņa pievērsās sievietei melnajā tērpā, kas, cik noprotams, bija saimniecības pārzine un mājkalpotāja. Glābjo�o �im d�entl�menim, lūdzu. Sieviete savilka lūpas plānā smaidā un aizslīdēja.

Dora knakstījās ap sēņu ēdienu. Mēs esam ļoti pateicīgi par visu �o, lēdij, viņa sacīja.

Serpentina no�ņācās. Vienkār�i Serpentina, bērns. Man nav laika muļķīgiem pagodinājumiem un iedomātiem tituliem. Tātad. Tu esi Portika vecākā meita.

"Jā-

Serpentina iemērca pirkstu sāļā mērcē, kurā peldēja kaut kas līdzīgs vairākiem strupiem zu�iem. Aplaizījusi pirkstu, viņa atzinīgi pamāja ar galvu. Nav gan bijis sevi�ķi daudz kopīga ar tavu tēvu. Visas tās muļķības par Apak�zemes apvieno�anu. Blēņas un nieki. Viens jokains vīrs. T ikai uzprasās uz nepatik�anām. Iepriek�ējoreiz, kad man gadījās viņu satikt, es viņam pateicu, ka, ja viņ� spers tc savu kāju, pārvērtī�u viņu par glodeni. Viņa pagriezās pret Doru. Jā, starp citu, kā viņam klājas?

-���� Viņ� ir miris, Dora noteica.

Serpentina bija pilnīgi apmierināta ar atbildi. Redzi nu? viņa sacīja. Tie�i par to jau es runāju. Dora neko neatbildēja. Serpen�tina satvēra kaut ko, kas locījās viņas pelēkajos matos. Viņa to cie�i no�pētīja, tad saspieda starp īk�ķi un rādītājpirkstu un nometa uz perona. Tad viņa pievērsās Medniecei, kura pa�laik cītīgi tiesāja nost marinētu .i|ķu krāvumu. Tu, tātad, medī Briesmoni? viņa vaicāja. Med�niece atbildes vietā pamāja ar galvu, jo mute bija piebāzta ar ēda�mo. Tev, protams, vajadzēs �ķēpu, � Serpentina teica.

Sieviete ar lapsenes vidukli tagad stāvēja blakus Ri�ardam un turēja rokās mazu paplātīti. Uz paplātītes bija glāzīte, bet tajā bija ārkārtīgi spilgts smaragdzaļ� �ķidrums. Ri�ards paskatījās uz glāzīti un tad palūkojās uz Doru.

Ko jūs viņam dodat? Dora vaicāja.

� Neko, kas varētu viņam kaitēt, Serpentina atteica, ledaini pa�smaidīdama. -Jus esat viesi.

Ri�ards atgāza galvu un mirklī izdzēra zaļo �ķidrumu � tas gar�oja pēc timiāna un piparmētrām, un pēc ziemas rītiem. Viņ� juta, kā tas slīd lejup un jau gatavojās cīņai par to, lai �ķidrums negribētu nākt atpakaļ aug�ā. Ta�u tā vietā, lai mocītos, viņ� dziļi ievilka elpu un sev par pārsteigumu atklāja, ka galvassāpes ir pārgāju�as un ka viņam ļoti gribas ēst.

Vecais Beilijs nebija glu�i tas cilvēks, kur� būtu laists pasaulē tālab, lai stāstītu jokus. Ta�u par spīti �im trūkumam, viņ� nemitējās mēģināt to darīt. Viņa mīļākā nodarbe bija stāstīt neiedomājami garas un garlai�cīgas anekdotes ar visai no�ēlojamu vārdu spēli beigās, to gan Vecais Beilijs, ticis līdz beigām, visbie�āk nemaz nespēja atminēties. Vienīgie pastāvīgie Vecā Bcilija joku klausītāji bija bariņ� iesprostotu putnu, kuri, jo īpa�i krauķi, uzlūkoja viņa jokus kā dziļu, pamatīgu un vērīgu, filosofiskās līdzībās ietvertu skatījumu uz visu, kas attiecas uz cilvēka dabu, un tie�i viņi laiku palaikam lūdza Veco Bciliju pastāstīt vēl kādu uzjautrino�u stāstiņu.

Labi, labi, labi, tad atbildēja Vecais Beilijs. Pasakiet, ja esat to jau dzirdēju�i. Viens vīrs ienāk bārā. Nē, nejau cilvēks. Tas ir joks. Piedo�anu. Viņ� bija zirgs. Zirgs� nē, striķa gals. Trīs striķa gali. Pareizi, jā. Trīs striķa gali ienāk bārā.

Vecs, milzīgs krauķis noķērca jautājumu. Vecais Beilijs pakasīja zodu un paraustīja plecus. Nu, viņi vienkār�i ieiet. Tas ir joks. Pa jokam viņi var staigāt. Viens striķa gals pasūta dzērienus sev un abiem saviem draugiem. Tad bārmenis saka: Striķa galus mēs neap�kalpojam. � Saka to vienam striķa galam. Tātad. �is iet atpakaļ pie saviem draugiem un paziņo: Striķa galus viņi neapkalpo. Un tas tik ir joks, iedomājieties, vidējais dara tāpat, un tre�ais ari, un tad viņ� aptinas pats sev ap vidukli un sasienas mezglā. Tad viņ� pasūta dzērienu. Krauķis vēlreiz prātīgi iekraucās. Pareizi, trīs dzērienus. Un bārmenis saka: � Paga, vai tik tu neesi viens no tiem striķa galiem? � Un viņ�, nu, tas striķa gals, atbild: Nē. Tas striķa gals ir ar galiem. Tagad esmu izspūris mezgls. Tagad esmu izspūris mezgls. Tas tik ir joks, vai ne? Gals ar galiem, sapratāt �ito? Ļoti, ļoti smieklīgi.

Strazdi atsaucās ar pieklājīgu svilpienu. Krauķi atzinīgi grozīja un pie�ķieba galvu. Vecākais krauķis ķērkdams vērsās pie Vecā Beilija. Vēl vienu? Es ta�u neesmu nekāds jokupēteris, vai zināt� Paga, es padomā�u�

Tobrīd no telts atskanēja dobja, pulsējo�a skaņa, it kā tur sistos kāda tāla sirds. Vecais Beilijs iesteidzās teltī. Skaņa nāca no vecās koka lādes, kurā Vecais Beilijs glabāja savas visdārgākās mantas. Viņ� atvēra lādi. Pulsē�ana kļuva daudz skaļāka. Uz citiem Beilija dārgu�miem gulēja sudraba kārbiņa. Kārbiņas iek�pusē sirds ritmā pulsēja un mirdzēja sarkana gaismiņa. Tā spīdēja cauri smalkajiem sudraba kalumiem un pa visām spraugām un aizslēgiem. Viņ� ir ziepēs, Vecais Beilijs noteica.

Vecais krauķis nokrauca jautājumu. Nē. Tas nav joks. Tas ir marķīzs, Vecais Beilijs sacīja. Viņ� ir pamatīgās ziepēs.

Ri�ards bija izēdis otro brokastu �ķīvi tikai līdz pusei, kacl Serpentina jau atstūma savu krēslu no galda.

-����� Man �ķiet, ka bū�u �odien izsmēlusi savu viesmīlības devu, viņa teica. Bērns, jaunais cilvēk, visu labu! Medniec� viņa brī�di pieklusa un ar slaiko pirkstu noglaudīja Medniecei vaigu. Tu vienmēr esi �eit gaidīta. Tad Serpentina majestātiski pamāja ar galvu, piecēlās un devās prom. Mājkalpotāja ar lapsenes vidukli viņai sekoja.

Mums laiks iet, Medniece norādīja. Viņa piecēlās no galda; ari Dora un Ri�ards negribīgi pieslējās no savām vietām. Viņi gāja pa koridoru, kas bija tik �aurs, ka viņiem bija jāiet citam aiz cita. Viņi uz�kāpa pa da�iem akmens pakāpieniem, tumsā �ķērsoja dzelzs tiltu. Varēja dzirdēt, kā zem viņiem aiztraucas metro vilcieni. Un tad viņi nokļuva �ķietami bezgalīgā velvētu eju labirintā, kur oda pēc mitruma un pelējuma, un pēc ķieģeļiem, akmeņiem un laika. Tad tā bija tava vecā priek�niece? �ķita tīri jauka. Ri�ards uzrunāja Mednieci. Viņa neatbildēja.

Tad ierunājās Dora, kura visu laiku �ķita tāda kā nomākta: Kad Apak�pasaulē kāds grib panākt, lai bērni uzvedas kārtīgi, parasti saka: �Uzvedies rātni, citādi atnāks Serpentina un tevi savāks�.

�� Oo, Ri�ards nogrozīja galvu. Un tu, Medniec, pie viņas strādāji?

�� Es strādāju pie visām Septiņām māsām.

�� Es tā dzirdēju, ka viņas kādus pēdējos trīsdesmit gadus cita ar citu nerunājot, Dora teica.

-����� Ļoti iespējams. Bet tolaik viņas vēl runāja.

-����� Cik tad tev ir gadu? Dora vaicāja. Ri�ardam bija prieks, ka viņa to pajautāja, viņ� nebūtu uzdro�inājies.

�� Tikpat, cik manai mēlei, Medniece atteica, un mazliet vairāk nekā maniem zobiem.

-����� Lai kā ari nebūtu, Ri�ards sacīja mierīgā tāda cilvēka balsī, kur� tikko ticis vaļā no paģirām un apzinās, ka aug�ā, gabaliņu virs viņu galvām, kādam pa�laik sākas brīni�ķīga diena, � tas bija jauki. Gar�īgs ēdiens. Un neviens necentās mūs nogalināt.

Domāju, ka tas liks labots dienas gaitā, Medniece nopietni noteica. uz kuru pusi ir Melnie muki, manu lēdij?

Dora apstājās un sakopoja domas. Iesim uz upes pusi, viņa teica. Luk, turp.

Nu, vai viņ� jau sāk atgūt samaņu? � misters Krups vaicāja.

Misters Vandemārs pabikstīja ar pirkstu marķīza sagumu�o ķer�meni. Viņ� saraustīti elpoja. Nē, vēl ne, mister Krup. �ķiet, bū�u viņu salauzis.

� Tev rūpīgāk jāapietas ar savām rotaļlietām, mister Vandemār, Krups norādīja.

klau, ko tu gribi atrast? Ri�ards vaicāja Medniecei. Viņi visi ļoti uzmanīgi laipoja pa pazemes upes krastu. �aurā, akmeņainā taciņa, kas veda gar upi, bija slidena, un tai vienā pusē slējās grumbuļains akmens mūris. Ri�ards bijīgi nolūkojās, ka rokas stiepiena attālumā mutuļodama brā�as pelēkā straume. �ī nebija no tām upēm, kurā varētu iegāzties un tad atkal izlīst laukā; �ī bija no tām otrām�

-���� Atrast?

Nu, � Ri�ards iesāka, es personīgi meklēju iespēju atgriezties īstajā Londonā un savā vecaja dzīvē. Dora grib uzzināt, kas nogali�nājis viņas ģimeni. Ko vēlies tu?

Viņi soli pa solim virzījās pa upes krastu. Medniece gāja pa priek��u. Viņa klusēja. Upe palēnināja gaitu un ieplūda nelielā pazemes eze�riņā. Viņi gāja gar ūdens malu; lukturi meta atblāzmu melnajā ezera virsmā, bet viņu atspīdumus aizēnoja no upes nāko�ā migla.

-�� Tātad kas tas ir? Ri�ards jautāja vēlreiz, nekādu īpa�u atbildi negaidīdams.

Mednieces balss bija klusa, bet skaidra un pārliecināta. Viņa sāka runāt, ne par mata tiesu nemainīdama soļu ritmu. Es cīnījos Ņujor�kas notekās ar lielu, aklu aligatoru karali. Viņ� bija trīsdesmit pēdas gar�, uzbarojies no atkritumu ē�anas un rūdīts kaujās. Un es viņu uz�veicu un nogalināju. Viņa acis spīdēja tumsā kā milzu pērles, Med�nieces īpatnā izruna atbalsojās pazemes velvēs, balss izvijās cauri dūmakai un aizstīdzēja pazemes naktī.

-����� Es cīnījos ar lāci, kur� plosījās Berlīnes apak�pilsctā. Viņ� bija nogalinājis tūksto�iem viru, lā�a nagi gadsimtu gaitā bija kļuvu�i brūngani melni no cilvēku asinīm, bet viņ� krita no manas rokas. Un mirstot �ukstēja cilvēka balsī. Zemu pār ezeru gulēja migla. Ri�ards izbrīnīts atskārta, ka redz visus radījumus, par kuriem Medniece runā � to tēli izveidojās no baltiem miglas garaiņiem.

-����� Kalkutas pazemē dzīvoja melns tīģeris. Brīni�ķīgs un nikns tīģe�ris, cilvēkēdājs, augumā tik liels kā zilonēns. Tīģeris ir cienīgs preti�nieks. Es viņu pieveicu ar kailām rokām. Ri�ards uzmeta skatu Dorai. Viņa aizrautīgi klausījās Mednieces stāstā; tātad, ari Dorai tas bija jaunums. Un man ir jānogalina arī Londonas Briesmonis. Runā, ka viņa sāni �ķindot no visu to ļautiņu na�iem, �ķēpiem un zobeniem, kas centu�ies viņu nonāvēt. Mēļo, ka viņa ilkņi esot kā asmeņi un nagi kā zibens �autras. Es viņu nonāvē�u, vai arī kritī�u aizstāvoties.

Viņa stāstīja par savu vēlē�anos, acīm mirdzot. Dūmaka virs upes bija pārtapusi biezā, iedzeltenā miglā.

Kaut kur netālu trīsreiz nozvanīja zvans; skaņa atplūda pa ūdens virsmu. Kļuva gai�āks. Ri�ardam �ķita, ka apkārt kļūst redzamas namu aprises. Dzeltenzaļā migla tapa aizvien biezāka. Tā lipa apkārt viņu lukturiem un slāpēja gaismu.

-����� Kas tas ir? Ri�ards jautāja.

-����� Londonas migla, Medniece paskaidroja.

-����� Bet viņi ta�u tika ar to galā jau pirms vairākiem gadiem, vai tad ne? �Tīra gaisa� akcija, nedūmojo�a degviela un tā tālāk. Ri�ardam atmiņā atausa ainas no bērnībā lasītam �erloka Holmsa grāma�tām. Ka to sauca?

-����� Putras migla, Dora noteica. Londonas parastā. Bieza, dzel�tena upes migla, sajaukusies ar dūmiem, kas rodas, dedzinot ogles, un visu citu draņķību, kas piecsimt gadu laikā izkūpējusi gaisā. Aug�pasaulē tāda nav redzēta jau, ak vai, �etrdesmit gadus. Pie mums no�nāk �o gadsimtu rēgi. Mm. Vai drīzāk atbalsis. Ri�ardam gadījās ieelpot gabaliņu dzeltenzaļās miglas, un viņ� sāka klepot. Diez kas nav, Dora novilka.

-������ Migla ieskrēja rīklē, Ri�ards teica. Iedams viņ� juta, ka zeme zem kājām kļūst dūksnaināka un staignāka. Ejot tā lipa pie kā�jām. Lai nu kā, Ri�ards teica, lai pats sevi iedro�inātu, �āda tāda migliņa vēl nevienam nav kaitējusi.

Dora palūkojās uz viņu ar plati ieplestām laumiņas acīm. Nu, bija viena tāda 1952. gadā, un tiek lēsts, ka esot nomiru�i �etri tūksto�i cilvēku.

-����� �ejienie�i? viņ� jautāja. Cilvēki no Apak�londonas?

-������ Tavējie, Medniece teica. Ri�ards nupat sāka tam ticēt. Viņ� mēģināja aizturēt elpu, ta�u migla kļuva arvien biezāka. Un zeme vēl dūksnaināka. Es nesaprotu, � viņ� teica, kāpēc jums �eit lejā joprojām ir migla, ja aug�ā tādas vairs nav?

Dora pakasīja degunu. Londonā ir tādas kā seno laiku kabatiņas, kurās lietas un vietas paliek nemainīgas kā gaisa pūslī�i dzintarā, viņa skaidroja. Londonā ir ļoti daudz laika, un tam kaut kur ir jāpa�liek to nevar patērēt visu uzreiz.

Labāk tas būtu no paģirām, Ri�ards nopūtās. To vismaz varēja saprast.

Abats jau krietnu laiku zināja, ka todien gaidāmi svētceļnieki. �is zinā��anas bija daļa no viņa sapņiem; tās apņēma viņu kā tumsa. Viņ� gai�dīja, lai gan zināja, ka tas ir grēks: mirkļi ir jāpiedzīvo; gaidīt kaut ko nozīmē grēkot gan pret laiku, kas vēl nāks, gan pret tagadnes mir�kļiem, kas gaidot netiek pienācīgi novērtēti. Un tomēr viņ� gaidīja. Katra dievkalpojuma un katras pieticīgās maltītes laikā viņ� saspringti ieklausījās un gaidīja atskanam zvanu, gaidīja vēsti, cik daudz ļau�u nāk un kas ir nācēji.

Viņ� pieķēra sevi ilgās pēc ātras un tīras nāves. Iepriek�ējais svēt�ceļnieks bija palicis pie viņiem veselu gadu līdzīgs pļerksto�am, klie�dzo�am priek�metam. Abats savu aklumu neuzlūkoja ne kā svētību, nc kā lāstu: viņ� pieņēma, ka aklums vienkār�i ir, ta�u toreiz bija juties pateicīgs, ka neredz nelaimīgā radījuma vaibstus. Brālis D�ets, kur� bija par nelaimīgo rūpējies, joprojām naktīs modās aug�ā, redzot tā sa�ķobīto seju.

Vēlu pēcpusdienā trīsreiz nozvanīja zvans. Abats tobrīd bija cellē un, nometies ceļos, apcerēja viņu uzdevumu. Viņ� pietrausās kājās un izsteidzās gaitenī. Tur viņ� mirkli nogaidīja. Tēvs? Tā bija brāļa Kvēpa balss.

Kas stāv sardzē uz tilta? abats viņam vaicāja. Vecā vīra balss bija pārsteidzo�i skanīga un tīra.

Muklājs, atskanēja atbilde no tumsas. Abats izstiepa roku, ieķērās jaunajam vīrietim elkonī, un viņi lēna solī devās cauri abatijas gaiteņiem.

Zem kājām vairs nebija īsta pamata, ta�u nebija arī ezera. Viņi brida pa dūksnāju, kam pa virsu peldēja dzeltena migla. Tas, Ri�ards skaļi paziņoja, ir pretīgi. �ķidrie dubļi sūcās cauri viņa kurpēm un piekļuva daudz tuvāk kāju pirkstiem, nekā Ri�ards būtu vēlējies.

Viijicm priek�ā no dumbrāja pacēlās tilts. Tilta pakājē gaidīja melnā ģērbts stāvs. Viņam mugurā bija dominikāņu mūka tērps. Tas bija gara auguma vīrs ar veca sarkankoka krāsas seju, un rokā viņam bija koka kūja pa�a augumā. Stāt! viņ� uzsauca nācējiem. No�sauciet savus vārdus un stacijas!

Es esmu lēdija Dora, teica Dora. Portika meita no Arkas

nama.

�� Es esmu Medniece, viņas miesassardze.

�� Ri�ards Meihjū, � Ri�ards teica. � Slapj�.

�� Un jūs vēlaties �ķērsot tiltu?

Ri�ards paspēra soli uz priek�u. Jā, to mēs vēlamies gan. Esam atnāku�i pēc atslēgas. Mūks neko neatbildēja. Viņ� pacēla kūju un viegli piegrūda to Ri�ardam pie krūtīm. Ar to pietika, lai Ri�ards zau�dētu pamatu zem kājām un iezveltos dubļainajā ūdenī. Muks brīdi no�gaidīja, vai Ri�ards necelsies aug�ā un nemetīsies kauties. Ri�ards to nedarīja.

Ta�u Medniece gan.

Ri�ards pieslējās no dubļiem un vaļēju muti nolūkojās, kā mūks un Medniece cīnās ar nūjām. Mūks cīnījās labi. Viņ� bija lielāks par Mednieci un, ka Ri�ards nosprieda, arī stiprāks. Medniece turpretī bija veiklāka. Miglā, triekdamās viena pret otru, apslāpēti klak�ķēja nūjas.

Mūka nūja piepe�i ietriecās .Medniecei krūtīs. Viņa aizstreipuļoja uz priek�u dubļos. Mūks panāca viņai tuvāk, pārāk tuvu, un atklāja, ka Mednieces klupicns bijis tikai lamatas, nākamajā mirklī Med�niece no aizmugures iebelza viņam ar nūju pa ceļgaliem; kājas neno�turēja mūka svaru, un viņ� iegāzās dubļos. Medniece pielika nūjas galu viņam pie kakla.

-����� Pietiek! no tilta kāds uzsauca.

Medniece pakāpās soli atpakaļ un atkal nostājās blakus Ri�ardam un Dorai. Viņai pat sviedru lāsīte uz pieres nebija izspiedusies. Lielais muks pieslējās kājās no dubļiem. No lūpas viņam sūcās asinis. Mūks zemu paklanījās Medniecei un devās uz tilta pusi.

-����� Kas viņi lādi ir, brāli Muklāj? no tilta puses atskanēja jautā�jums.

-����� Lēdija Dora, lorda Porlika meita no Arkas nama; Medniece, viņas miesassardze, un Ri�ards Meihjū, viņu pavadonis, brālis

Muklājs no�ļupstēja sadauzītām lūpām. Viņa mani sakāva godīgā cīņā, brāli Kvēp.

-���� Lai nāk �urp, balss atbildēja.

Medniece gāja pa priek�u, un viņi devās aug�up pa tiltu. Tilta aug�galā stāvēja vēl viens mūks: brālis Kvēps. Viņ� bija jaunāks un mazāka auguma nekā mūks, ko viņi bija sastapu�i pirmīt, ta�u arī �is bija ģērbies tāpat. Viņam bija tum�brūna seja. Tālāk stāvēja vēl citi melnā tērpti stāvi, kuru aprises dzeltenajā miglā �ķita izplūdu�as. Tie ta�u ir Melnie mūki, Ri�ards atskārta. Otrais mūks uzmeta viņiem pēto�u skatienu un tad noskandēja:

Es vienreiz galvu pagrie�u, un varat iet, kur gribai;

Es otrreiz galvu pagrie�u, un sapūsiet uz vietas;

Man sejas nav, bet iztieku un dzīvoju, kā liek

To mani zobi robainie kas esmu es, to miniet!

Dora paspēra soli uz priek�u. Viņa aplaizīja lūpas un pievēra acis. � Es vienreiz galvu pagrie�u� viņa balsī atkārtoja, pārsteig�dama pati sevi. Zobi robainie� varat iet, kur gribat� Tad pār vi�ņas seju pārskrēja smaids. Viņa pacēla acis uz brāli Kvēpu. � Atslē�ga, Dora teica. Atbilde ir: tu esi atslēga.

Gudriniece, paslavēja brālis Kvēps. Divi soļi jau veiksmīgi sperti. Palicis tikai viens.

No miglas dzeltenā aizsega iznāca ļoti vecs vīrs un lēnā solī devās uz viņu pusi, ar mezglaino roku turēdamies pie tilta akmens margām. Pienācis pie brāļa Kvēpa, viņ� apstājās. Sirmgalvja acis bija pārvil�ku�ās ar zilganbālu kataraktas plēvīti. Ri�ardam viņ� uzreiz iepati�kās. Cik viņu �eit ir? viņ� zemā un mierīgā balsī vaicāja jaunāka�jam mūkam.

-���� Trīs, tēvs.

-����� Un vai viens no viņiem jau ir pievārējis pirmo sargu?

-��� Jā, tēvs.

-����� Un vai otrs ir pareizi atbildējis uz otrā sarga jautājumu?

-��� Jā, tēvs.

Vecā vīra balsi ieskanējās no�ēla. Tātad, tre�ajam atnācējam atlicis �Atslēgas pārbaudījums�. Lieciet viņam vai viņai panākt uz priek�u.

-���� Ak, nē, � Dora noelsās un Medniece teica: Ļaujiet man iet viņa vietā. Es vēlos veikt pārbaudījumu.

Brālis Kvēps pa�ūpoja galvu. Tas nav atļauts.

Kad Ri�ards bija vēl pui�elis, viņ� bija piedalījies klases ekskursija uz vietējām pilsdrupām. Kopā ar klasesbiedriem viņi bija uzkāpu�i pa bezgaldaudziem pakāpieniem un nonāku�i augstākajā pils vietā, pussabruku�ā torni. Viņi bija sastāju�ies bariņā un skatīju�ies, kā skolotāja izrāda apkārtni. Pat tajā vecumā Ri�ardam nebija diez ko labas attie�cības ar augstumu. Toreiz viņ� bija stāvējis, pieķēries aizsargbarjerai, cie�i aiz�miedzis acis un centies neskatīties lejā. Skolotāja bija viņiem teikusi, ka torņa augstums, kopā ar kalna augstumu, uz kura pils atra�dās, ir trīssimt pēdu; un vēl viņa bija pastāstījusi, ka viena penija monēta, ja to mestu no torņa, kristu lejā ar tādu spēku, ka varētu pār��ķelt lejā stāvo�a cilvēka galvu, ietriekties tajā kā bulta. Tonakt Ri�ards bija gulējis gultā, veltīgi cenzdamies aizmigt, un visu laiku iztēlojies no torņa zibens ātrumā krītam peniju. Joprojām bija redzams, ka tā ir tikai monēta, ta�u viņ� zināja, ka tā var nonāvēt cilvēku.

Pārbaudījums.

Ri�ards juta sev virsū krītam peniju. Peniju zibens�autras veidā.

-������ Paga, paga, � viņ� ierunājās. Mirklīti. Mm-mm: pārbaudī�jums. Kādu te gaida pārbaudījums. Kādu, kam negadījās pavārtīties pa dubļiem tilta pakājē vai atminēt mīklu� Viņ� �ļupstēja. Ri�ards juta, ka sācis �ļupstēt, bet viņam bija vienalga.

-����� Kā tas izpau�as, Ri�ards vaicāja abatam, tas jūsu pārbau�dījums?

-����� Sekojiet man, � abats sacīja.

-��� Jums viņ� nav vajadzīgs, � Dora teica. Ņemiet kādu no mums.

Jūs atnācāt trijatā. Un ir tris uzdevumi. Katram viens tas ir godīgi, abats sacīja. Ja jūsu biedrs izturēs pārbaudījumu, viņ� at�griezīsies.

Viegla vējpūsma pakliedēja miglu. Skatam atklājās vēl vairāki tum�i stāvi ar lokiem rokās. Viens no lokiem bija notēmēts uz Ri�ardu, viens uz Mednieci, viens uz Uoru. Vairāki mūki nostājās tiltam pa vidu, tā norobe�ojot Ri�ardu no Mednieces un Doras. Mēs meklējam atslēgu, � Ri�ards klusinātā balsī sacīja abatam.

� Jā, � abats rāmi atteica.

-���� Tā nepiecie�ama eņģelim, Ri�ards paskaidroja.

�� Jā, � abats atteica. Viņ� pastiepa roku un sameklēja brāļa Kvēpa elkoni.

Ri�ards vēl vairāk pieklusināja balsi. Klausieties, nevar ta�u atteikt eņģelim, īpa�i, ja pats valkājat mūka tērpu� kādēļ pārbaudī�jumu nevar vienkār�i izlaist? Jūs ta�u varētu mums to atslēgu vienkār�i iedot.

Abats sāka iet uz tilta lejasgalu. Tur, tilta galā, bija atvērtas durvis. Ri�ards viņam sekoja. Nekas cits jau neatlika. Kad tika dibināts mūsu ordenis, abats stāstīja, mums uzticēja atslēgu. Tā ir viena no stiprākajām, svētākajām un iedarbīgākajām relikvijām. Mums ir pavē�lēts to nodot tālāk, ta�u tikai tam, kur� izturēs pārbaudījumu un pierā�dīs, ka ir atslēgas cienīgs.

Viņi gāja pa �auriem, līkumotiem koridoriem. Aiz Ri�arda palika slapjas, dubļainas pēdas. Un, ja es neizturē�u pārbaudījumu, mēs nedabūsim atslēgu, vai ne?

-����� Nē, mans dēls.

Ri�ards mirkli apdomājās. Un vai tad es varētu atnākt vēlāk un mēģināt vēlreiz?

Brālis Kvēps ieklepojās. Ne glu�i, mans dels, � sacīja abats. � Ja tā gaditos, tad tu, visticamāk, būtu� te viņ� ieturēja pauzi un tad sacīja: ārpus jebkādām raizēm. Bet nebīsties uzreiz, varbūt tie�i tu būsi tas, kam lemts iegūt atslēgu, ko? Abata balsi bija jau�ams vāj� mēģinājums Ri�ardu iedro�ināt, ta�u tas viņu biedēja vairāk, nekā varētu biedēt draudi.

Tad jūs mani nogalinātu?

Abata pienaini zilās acis lūkojās taisni uz priek�u. Mēs esam svēti vīri, viņ� teica. Balsī bija jau�ams pārmetums. Nē, pārbaudījums ir tas, kas nogalina.

Viņi nokāpa lejā pa vairākiem pakāpieniem un nokļuva kapenēm līdzīgā telpā ar zemiem griestiem un dīvaini izrotātām sienam. Un tagad, abats sacīja, pasmaidi!

Nozibsnīja elektriska zibspuldzes gaisma; Ri�ardam uz mirkli ap��ilba acis. Atguvis spēju redzēt, viņ� ieraudzīja, ka brālis Kvēps nolai� vecu, apbru�ātu �Polaroid� fotoaparātu un izvilina no tā laukā bildi. Mūks pagaidīja, līdz negatīvs attīstās, un tad piesprauda bildi pie sienas. � Tā ir izkritu�o siena, � abats nopūtās. Lai pārliecinātu ļau�dis, ka neviens no viņiem netiek aizmirsts. Arī par to mums jārūpē�jas par piemiņu.

Ri�ards aplūkoja portretus. Pāris polaroīda uzņēmumu; divdesmit vai trīsdesmit citu momentfoto, pāris sēpijas gravīru un dagerotipijas attēlu, un visbeidzot zīmējumi, akvareļi un miniatūras. Viņi gāja gar bildēm noklāto sienu. Melnie mūki �eit biju�i ļoti ilgu laiku.

Doru bija pārņēmu�i drebuļi. Es esmu tāda rnuļķe! viņa murmi�nāja. Man būtu vajadzējis iedomāties. Mēs esam trīs. Nevajadzēja uzreiz nākt �urp.

Medniece grozīja galvu uz visām pusēm. Viņa bija iegaumējusi katra mūka atra�anās vietu un katra uzvilktā loka tēmējumu; aprēķi�nājusi, kādas ir iespējas dabūt Doru pāri tiltam, pirmajā gadījumā � neskartu, otrajā tikai ar viegliem ievainojumiem un vispēdīgi � ar lieliem ievainojumiem pa�ai un mazākajiem iespējamajiem Dorai. Pa�laik viņa pārrēķināja, vai viss ir pareizi. Un ko tu būtu darījusi citādi, ja tu būlu zinājusi? Medniece vaicāja.

Vispirms, es nebūtu ņēmusi viņu līdzi uz �ejieni, Dora tei�ca. Es būtu sameklējusi marķīzu.

Medniece pielieca galvu uz sāniem. Tu viņam uzticies? viņa tie�i vaicāja, un Dora saprata, ka Medniece vaicā par de Karabasu, nevis par Ri�ardu.

� Jā gan, Dora teica. Vairāk vai mazāk es viņam uzticos.

Dorai tikai pirms divāvi dienām bija paliku�i pieci gadi. Todien Kjū dārzos notika tirgus, un tēvs viņu bija paņēmis līdzi tā bija dzim�anas dienas dāvana. Dora pirmo reizi bija tirgū. Viņi bija tau�riņu mājā, visapkārt zibēja ko�i, krāsaini spārniņi, kuru vieglums un zaigais spīdums Doru apbūra; viņa aizrāvusies vēroja spārnu ņir�boņu. Vienubrīd tētis notupās viņai blakus un teica: Dora? Tagad lēnām pagriezies un palūkojies turp.

Viņa pagriezās un palūkojās. Pie durvīm stāvēja tum�ādains vīrs garā mētelī; viņam bija gari, melni, zirgastē sasieti mati; vīrietis saru�nājās ar diviem zeltādainiem dvīņiem, jau n u vīrieti un jaunu sieviet i. Sieviete raudāja tā, kā to pieaugu�ie mēdz darīt: no visa spēka turot asaras iek�ā un noskai�oties ikreiz, kad tās tomēr izspie�as pāri malām; raudo�i pieaugu�ie izskatījās nejauki un reizē jocīgi.. Dora atkal pievērsās taureņiem. Tu viņu redzēji? tētis jautāja. Dora pamāja ar galvu. Viņ� sevi dēvē par markī�u de Karabasu> tētis teica. Viņ� ir viltnieks un blēdis, un, iespējams, viņā pat ir kaut kas no briesmoņa. Ta�u, ja tu kādreiz noklusti nepatik�anās, ej pie viņa. Viņ� tevi pasar�gās, meitiņ. Viņam tas ir jādara.

Dora vēlreiz paskatījās uz lielo viru. Viņ� bija apņēmis dvīņiem ap pleciem rokas un vadīja viņus laukā no telpas; ta�u aizejot marķīzs palūkojās pār plecu: viņ� paskatījās tie�i uz Doru un veltīja viņai varen platu smaidu; tad. viņ� piemiedza Dorai ar aci.

Mūki, kas miglā stāvēja viņām apkārt, �ķita ka rēgi. Dora pacēla balsi: Atvainojiet, brāli, viņa uzsauca brālim Muklājam. Tas mūsu draugs, kur� aizgāja pēc atslēgas� Ja viņ� to nedabūs, kas būs ar mums?

Brālis Muklājs paspēra soli uz viņu pusi un tad sacīja: Mēs jus aizgādāsim prom no �ejienes un palaidīsim brīvībā.

Kas notiks ar Ri�ardu? Dora vaicāja. Viņa redzēja, kā mūks zem kapuces noliedzo�i un sērīgi pa�ūpo galvu. Vajadzēja ņemt līdzi marķīzu, Dora nopūtās, pie sevis prātodama, kur viņ� varētu būt un ko viņ� dara.

Marķīzs de Karabass tobrīd tika sists lielā X veida krustā. Tā bija koka konstrukcija, ko misters Vandemārs bija sanaglojis no vairākiem veciem pre�u plauktiem, kādas krēsla daļas un koka vārtiem. Viņ� bija izlietojis arī milzīgu lērumu sarūsēju�u naglu no lielas koka kastes.

Viņi tik sen nebija nevienu situ�i krustā.

Marķīza de Karabasa rokas un kājas bija pla�i izplestas X veidā. Viņa rokās un kājās viena pēc otras tika iedzītas sarūsēju�as naglas. Marķīzam ap vidukli bija apsieta virve. Pcc necie�amajam sāpēm, ko marķīzam bija nācies pārdzīvot, viņ� pārsvarā atradās bezsamaņā. Visa konstrukcija bija iesieta virvēs un karājās gaisā pie biju�ās slim�nīcas personāla kafetērijas griestiem. Uz grīdas zem krusta misters Krups bija sakrāvis veselu kalnu visādu asu priek�metu, sākot ar �ile�tēm un virtuves na�iem, beidzot ar aizmirstiem skalpeļiem un lance�tēm. Tur bija pat krāsns kruķis no katlumājas.

Vai tev nevajadzētu apraudzīt, kā viņam klājas, mister Vande�mār? misters Krups vaicāja.

Misters Vandemārs izstiepa āmuru un pārbaudot padauzīja mar�ķīza ķermeni.

Marķīzs de Karabass nebija krietns cilvēks, un viņ� sevi pietiekami labi pazina, lai varētu dro�i apgalvot, ka viņ� nav ari drosmīgs cilvēks. Jau labi sen viņ� bija atklājis, ka pasaule, vienalga Aug�pasaulc vai Apak�pasaule, ir vieta, kas to vien vēlas, lai to krāptu. Tā nospriedis, viņ� bija izvēlējies sev meļa vārdu no pasakas un izveidojis savu pa�tēlu � sākot no apģērba, uzvedības, izturē�anās kā vienu lielu joku.

Roku locītavās un kājās dunēja trulas sāpes, un marķīzam kļuva arvien grūtāk un grūtāk elpot. Nebija vairs nekādas jēgas izlikties par noģību�u, tāpēc viņ� pacēla galvu un, cik vien labi spēdams, iespļāva misteram Vandemāram sejā purpursārtu asiņu kunkuli.

Tas bija drosmīgi darīts, viņ� nodomāja. Un stulbi arīdzan. Varbūt �ie būtu ļāvu�i mierīgi nomirt, ja viņ� nebūtu spļāvis. Tagad tie spīdzi�nās viņu vēl vairāk, par to nebija nekādu �aubu.

Un varbūt, ka tāpēc nāve atnāks mazdrusciņ ātrāk.

Vaļējā katliņa strauji vārījās ūdens. Ri�ards noraudzījās ūdens burbuļo�anā un biezajos garaiņos, kas cēlās aug�up, un prātoja, ko gan viņi ar to darīs. Viņa iztēle piedāvāja da�neda�ādas vienlīdz sāpīgas atbil�des uz �o jautājumu, ta�u neviena no tām neizrādījās pareizā.

Verdo�ais ūdens tika ieliets kannā, un brālis Kvēps tam pievienoja trīs tējkarotes kaltētu lapiņu. Iegūtais �ķidrums tika caur sietiņu saliets trijās porcelāna tējas tasēs. Abats pavērsa neredzo�ās acis aug�up un, paostījis gaisu, pasmaidīja. Pirmā �Atslēgas pārbaudījuma� daļa, viņ� teica, ir tase labas tējas. Vai tu vēlētos cukuru?

Nē, paldies, Ri�ards piesardzīgi sacīja.

Brālis Kvēps pielēja tējai mazliet piena un padeva tasi Ri�ar�dam. Vai tā ir saindēta? viņ� jautāja.

Abats izskatījās teju vai apvainots. Pasarg' Dievs, nē.

Ri�ards lēni malkoja tēju, kas gar�oja visnotaļ tāpat, kā tēja alla� gar�ojusi. Tomēr tā ir pārbaudījuma daļa?

Brālis Kvēps saņēma abata plaukstas un ielika tajās tējas tasi. Kā sacīt jāsaka, � abats iesāka, mēs alla� pacienājam meklētājus ar tasi tējas, pirms viņi dodas tālāk. Savā ziņā pārbaudījums mums. Nevis tev. Abats lēnītēm iemalkoja savu tēju, un viņa vecīgajā sejā uzplau�ka svētlaimīgs smaids. Diezgan laba tēja. Sagatavota kā pieklājas.

Ri�ards nolika savu (asi uz galda tikpat kā neskartu. Vai jūs neie�bilstu, viņ� jautāja, ja mēs sāktu tūdaļ?

-����� Ne, nebūt, abats sacīja. Nepavisam ne. Abats piecēlās, un viņi visi trīs devās uz durvīm telpas tālākajā galā.

-����� Vai ir kaut kas� Ri�ards iesāka vaicāt un apstājās, pārdomā�dams, ko vēlas pajautāt. Vai ir kaut kas, ko jūs man varētu pastāstīt par Pārbaudījumu? viņ� nobeidza.

Abats papurināja galvu. Patie�ām nekas īpa�s nebija stāstāms: viņ� pavada meklētājus līdz durvīm. Pēc tam kādu stundu vai divas gaida �aipus durvīm. Tad dodas atkal iek�ā, savāc meklētāja atliekas no kambara un apglabā tās kapli�ā. Da�kārt, pa�ā sliktākajā gadījumā, meklētāji vēl nav miru�i, kaut arī to, kas no viņiem palicis pāri, nekādi nevar nosaukt par dzīvu; par �iem nelaimīgajiem Melnie mūki rūpē�jas, cik labi vien spēdami.

-����� Skaidrs, Ri�ards noteica. Tad viņ� nedro�i pasmaidīja un pie�bilda: Nu tad: uz priek�u, Makdaf.

Brālis Kvēps atvilka vaļā durvju aizbīdņus. Tās atvērās ar dubult�āvienam līdzīgu sprak�ķi. Mūks atvilka smagās durvis vaļā. Ri�ards pārkāpa pār slieksni. Brālis Kvēps aizgrūda durvis aiz viņa ciet un aiz��āva aizbīdņus. Tad viņ� pavadīja abatu atpakaļ uz viņa vietu un ielika vecajam vīram rokās tējas tasi. Abats klusēdams to malkoja. Pēc brī�a viņ� ar patiesu no�ēlu balsi teica: Patiesībā vajadzēja teikt �uzbrūc, Makdaf!� [4] bet man mēle necēlās viņu izlabot. Viņ� �ķita tik jauks, jauns cilvēks.

ri�ards meihjū soļoja uz priek�u pa metro peronu. Tā bija viena no Rajona līnijas stacijām: uzraksts vēstīja Bi.ekfraiersa. Perons bija tuk�s. Kaut kur netālu rēkdams un grabēdams pa�āvās garām metro vilciens, pārdzenot pār peronu spokaina vēja pūsmu; ta, savukārt, atnesa līdzi izpluinītas laikraksta �The Sun� lapas, kas, zibot �etrkrāsu krūtīm un melnbaltiem ķengu virsrakstiem, aizvirpuļoja pa peronu un nolidoja uz sliedēm.

Pagājis kādu gabalu uz priek�u, Ri�ards apsēdās uz sola un gaidīja, kas notiks.

Nekas nenotika.

Viņ� paberzēja pieri; mazliet reiba galva. Uz perona turpat blakus atskanēja soļi; viņ� pacēla acis un ieraudzīja garām ejam mazu, kār�tīgu meitenīti viņa gāja pie rokas sievietei, kas izskatījās pēc meite�nītes lielākas un vecākas kopijas. Abas nācējas palūkojās uz Ri�ardu un tad visai demonstratīvi novērsās.

Neej viņam tuvumā, Melānij, � sieviete, ļoti skaļi �ukstot, pa�mācīja.

Melānija palūkojās uz Ri�ardu ka jau bērni mēdz lūkoties cie�i un bez mulsuma. Tad viņa atkal pievērsās mammai. Kāpēc tādi cil�vēki kā �is vēl ir dzīvi? � meitenīte ieinteresēti vaicāja.

�� Nav drosmes pielikt punktu, viņas māte paskaidroja.

Melānija sadū�ojās vēlreiz paskatīties uz Ri�ardu. No�ēlojami, -

viņa noteica. Abu nācēju soļi aizskanēja pa peronu, un pēc mirkļa no viņām vairs nebija ne miņas. Ri�ards prātoja, vai nudien ir redzējis sievieti ar bērnu, vai tā bijusi tikai vīzija. Viņ� centās atminēties, kāpēc atnācis uz peronu. Vai viņ� gaida vilcienu? Kurp viņam jābrauc? Viņ� zināja, ka atbilde ir viņā pa�ā, ka tā ir tepat, pie rokas, bet viņ� nespēja to aizsniegt un nejaudāja izvilināt no vietas, kur tā aizklīdusi. Viņ� sēdēja viens pats un prātoja. Varbūt tas ir sapnis? Ri�ards aptaustīja cieto, sarkano plastmasas solu, uz kura pats sēdēja, padauzīja pret peronu dubļainās kurpes (pa kuru laiku tās tā nobristas?), pārbrauca ar roku pār seju� Nē. Tas nebija sapnis. Lai kur viņ� arī nebūtu, tas notiek pa īstam. Ri�ards jutās savādi: no�ķirts no visiem, nomākts un �ausmīgi, neizskaidrojami bēdīgs. Kāds apsēdās viņam blakus. Ri�ards neskatījās un nepagrieza galvu.

�� Sveiks, teica kāda pazīstama balss. Kā svie�as, Dik? Viss kārtībā?

Ri�ards palūkojās uz runātāju. Viņ� juta seju savelkamies smaidā un cerību kā vējbrāzmu ietriecamies krūtīs. Gerij? viņ� nedro�i vaicāja. Un tad piebilda: Tu mani redzi?

Gerijs pasmīnēja. Tu jau mums vienmēr esi bijis jokupēteris, viņ� teica. Jautrs �alis, nudien, jautrs.

Gerijs bija ģērbies uzvalkā un aplicis kaklasaiti. Viņ� bija svaigi skuvies, un viņa frizūra bija kārtībā līdz pēdējai �ķipsniņai. Ri�ards iedomājās, kā pats izskatās: dubļains, neskuvies un noplīsis. Gerij? Es� paklau, es varu iedomāties, kā es izskatos. Tūlīt paskaidro�u. Tad viņ� bridi padomāja. Nē, tomēr ne. Nevaru paskaidrot.

� Viss kārtībā, Gerijs uzmundrino�i sacīja. Viņam bija nomieri�no�a, normāla balss. Nezinu, kā lai tev to pasaka. Drusku jancīgi sanāk. Viņ� ieturēja pauzi. � Redzi, � viņ� paskaidroja, manis �eit patiesībā nemaz nav.

-����� Esi gan.

Gerijs līdzjūtīgi papurināja galvu. Nē, viņ� teica. Manis nav. Es esmu tu. Tu runā pats ar sevi.

Ri�ards neskaidri prātoja, vai tas būtu viens no Gerija jokiem. Var�būt �is līdzēs, � Gerijs noteica. Viņ� pielika rokas pie sejas un sāka to murcīt un veidot. Viņa seja staipījās kā gumijas maska no joku bodītes.

-����� Vai �itā ir labāk? jautāja kāds, kur� tikko bija bijis Gerijs. �ī balss bija līdz kaulam pazīstama. Ri�ards pazina arī nupat izveidoto seju: viņ� bija to skuvis vai katru dienu kop� skolas beig�anas, viņ� bija lūkojies tajā, tīrot zobus un ķemmējot matus, un laiku palaikam vēlējies, lai tā vairāk līdzinātos Toma Krūza, D�ona Lenona vai kāda cita sejai. Tā, protams, bija viņa pa�a seja. Tu sēdi Blekfraiersas sta�cijā pa�ā sastrēgumstundā, otrs Ri�ards nevērīgi sacīja, un runā pats ar sevi. Tu ta�u zini, ko saka par cilvēkiem, kuri mēdz runāt pa�i ar sevi. Bet nu jau tu pamazām sāc nākt pie prāta.

Netīrais, dubļainais Ri�ards skatījās tīrajam un labi ģērbtajam Ri�ardam tie�i sejā un teica: Es nezinu, kas tu tāds esi un ko tu te mēģini panākt. Bet tu pat neesi sevi�ķi pārliecino�s, tu patiesībā nemaz nelīdzinies man. Viņ� meloja un to apzinājās.

Viņa otra seja iedro�ino�i uzsmaidīja un pa�ūpoja galvu. Es esmu tu, Ri�ard, viņ� apgalvoja. Es esmu viss, kas palicis pāri no tava veselā saprāta�

Balss, kuru Ri�ards dzirdēja, nebija tā �ausmīgā, aizvainojo�ā pa�rodija, ko par viņa balsi mēdza uzdot telefona automātiskais atbildē�tājs, audiokase�u ieraksti un mājas videofilmas; �is vīrs runāja Ri�arda īstajā balsī, tādā, kadu Ri�ards dzirdēja pats savā galvā, kad kaut ko sacīja pilnskanīgā un īstā.

-����� Saņemies! uzkliedza vīrs ar Ri�arda seju. � Paskaties apkārt, mēģini ieraudzīt ļaudis, ieraudzīt patiesību� tu pa�laik esi tuvāk īste�nībai nekā visas nedēļas laikā�

Nedirs, Ri�ards vienkār�i un izmisīgi noteica. Viņ� papurināja galvu, noliedzot visu, ko otrs es sacīja, ta�u par spīti visam, skatījās uz peronu, mēģinādams ieraudzīt, uz ko tad ticis norādīts. Tad acs kak�tiņā kaut kas iezibējās; viņ� pagrieza turp galvu, bet tur nekā vairs nebija.

�� Skaties! � viņa dubultnieks no�ukstēja. Redzi?

-����� Ko: redzi? Viņ� stāvēja uz tuk�a, vāji apgaismota stacijas pe�rona kā drūmā vietas mauzolejā. Un tad�

Gaisma un troksnis ie�ļācās viņam sejā kā straume: viņ� stāvēja Blekfraiersas stacijā sastrēgumstundas kulminācijā. Cilvēki spiedās viņam garām: nemierīgs trok�ņa, gaismas, �estikulējo�u un kustīgu cil�vēku pūlis. Pie perona stāvēja metro vilciens, un Ri�ards ieraudzīja savu atspīdumu vilciena logā. Viņ� izskatījās �ausmīgi: nedēļu neskūta bārda, mute, apkaltu�i ar ēdiena paliekām, ziluma ieskauta acs, un vienas nāss ārpusē pa�laik auga pikts, sarkans furunkuls; Ri�ards bija dubļains, un melni, lipīgi dubļi pildīja ik poru, un lie vīdēja aiz visiem nagiem; acis bija iekaisu�as un sarkanas, mati savēlu�ies un izspūru�i. Viņ� bija plānprātīgs bezpajumtnieks, kas stāv ļau�u drūzmā uz Blekfraiersas stacijas perona.

Ri�ards paslēpa seju rokās. Kad viņ� to atkal pacēla, ļaudis bija pa�zudu�i. Perons atkal bija tum�s, un viņ� bija viens. Viņ� apsēdās uz sola un aizvēra acis. Kāda plauksta satvēra viņējo, pāris mirkļu patu�rēja un tad cie�i saspieda. Tā bija sievietes roka: viņ� sajuta uzvēdījam pazīstamas smar�as.

Otrs Ri�ards apsēdās viņam kreisajā pusē, un labajā nu sēdēja D�esika, turēja viņa roku savējās un līdzjūtīgi viņā noraudzījās. Ri�ards nekad viņas sejā nebija redzējis tādu izteiksmi.

D�esa? viņ� ievaicājās.

D�esika papurināja galvu un palaida vaļā viņa roku. Baidos, ka ne, viņa teica. � Es joprojām esmu tu pats. Bet tev būs manī jāpa�klausās, dārgum. Tu pa�laik esi nonācis tuvāk īstenībai, nekā esi bijis�

-��� Jūs te visu laiku sakāt: tuvāk īstenībai, tuvāk veselajam saprā�tam. Es nesaprotu, ko jūs�

Viņ� aprāvās. Piepe�i viņam kaut kas atausa. Viņ� palūkojās uz savu dubultnieku un uz sievieti, ko bija mīlējis. � Vai tā ir pārbaudī�juma daļa? viņ� paģēro�i vaicāja.

Pārbaudījuma? D�esika jautāja. Viņa pārmija stingrus skatie�nus ar Ri�ardu, kur� nebija viņ�.

Ja. Pārbaudījuma. Tā, ko uzliku�i Melnie mūki, kas dzīvo zem Londonas, � Ri�ards teica. Un, to sakot, viņ� juta, ka teiktais kļūst īstāks. Viņiem ir atslēga, kas man jādabū, lai atdotu tam eņģelim vārdā Izlingtons. Ja dabū�u viņam atslēgu, viņ� mani aizsūtīs atpakaļ mājās� Ri�ardam izkalta mute, un viņ� vairs nespēja parunāt.

Ieklausies, ko tu runā, otrs Ri�ards maigā balsī sacīja. Vai tu tie�ām nejūti, cik smieklīgi tas viss izklausās?

D�esika izskatījās tā, it kā tik tikko valdītu asaras. Viņas acis mir�dzēja. Tu pa�laik nekārto nekādu pārbaudījumu, Ri�ard. Tev� tev ir kaut kas līdzīgs nervu sabrukumam. Sākās pirms pāris nedēļām. Es nodomāju, ka tu vienkār�i esi nojūdzies. Es atcēlu mūsu saderinā��anos; tu uzvedies tik dīvaini, it kā būtu kļuvis par pilnīgi citu cilvēku. Es� es nevarēju izturēt� Un tad tu pazudi� Viņai pa vaigiem sāka plūst asaras, un D�esika mitējās runāt, lai iz�ņauktu degunu pa�pīra kabatlakatiņā.

Tad ierunājās otrs Ri�ards. Tā es klīdu pa Londonas ielām, vien�tuļ� un traks; gulēju zem tiltiem, ēdu atkritumus. Nosalis, apmaldījies un glu�i viens. Murmināju kaut ko pie sevis, runājos ar cilvēkiem, kuru nemaz nav�

-����� Man ir tik ļoti �ēl, Ri�ard! D�esika teica. Viņa raudāja, un seja izskatījās savcrk�ķīla un nepievilcīga. Viņai bija sarkans deguns un iz�plūdusi skropstu tu�a. Viņ� nekad nebija redzējis, ka D�esiku kaut kas sāpinātu, un Ri�ards aptvēra, cik ļoti vēlas viņas sāpes mazināt. Viņ� pastiepa roku, lai D�esiku apskautu, samīļotu un nomierinātu, ta�u pasaule sa�ķobījās, sagriezās, pārmainījās�

Kāds uzskrēja viņam virsū, nolamājās un aizgāja. Ri�ards gulēja gar�ļaukus uz perona steidzīgajam cilvēku pūlim pa kājām. Viens vaigs bija lipīgs un auksts. Viņ� atrāva galvu no zemes. Viņ� bija gulē�jis pats savos vēmekļos. Viņ� vismaz cerēja, ka tie ir viņa pa�a. Garām�gājēji uzlūkoja viņu ar riebumu vai arī, uzmetu�i nejau�u skatu, vairs neskatījās nemaz.

Viņ� nobraucīja seju ar rokām un mēģināja piecelties, bet nespēja atcerēties, kā to dara. Ri�ards sāka raudāt. Viņ� cie�i aiz�miedza acis un labu laiku nevēra tās vaļa. Kad viņ� tās atvēra pēc trīsdesmit sekundēm, stundas vai dienas, perons atkal grima pustumsā. Viņ� pie�slējās kājās. Tuvumā neviena nebija. Hallo! viņ� sauca. Palīdziet man, lūdzu!

Gerijs sēdēja uz sola un vēroja viņu. Kas ir, vai tev aizvien vajag kādu, kas pateiktu, ko darīt? Gerijs piecēlās un piegāja pie Ri�ar�da. Ri�ard, � viņ� pavēlo�i sacīja. Es esmu tu. Vienīgais, ko varu tev ieteikt, ir tas, ko tu pats sev saki. Vai arī varbūt tu esi pārāk gļēvs, lai klausītos.

-���� Tu neesi es, Ri�ards sacīja, bet vairs tam neticēja.

-����� Aptausti mani! Gerijs sacīja.

Ri�ards pastiepa roku: tā iespiedās Gerija sejā tā bija mīksta un staipīga kā sasilusi ko�ļene. Ri�ards nejuta, ka roka kaut kam būtu pie�skārusies. Viņ� izrāva pirkstus lauka no Gerija sejas.

-����� Redzi? Gerijs vaicāja. Manis te nav. �eit esi tikai tu, un tu staigā �urpu turpu pa peronu, sarunājies ar sevi, cenzdamies saņemt drosmi, lai�

Ri�ards nebija domājis neko teikt, ta�u viņa lūpas sāka kustēties un viņ� dzirdēja sevi sakām: � Cenzdamies saņemt drosmi, lai darītu ko?

No skaļruņa atskanēja brīdinājums un ķēmīgi atbalsojās tuk�ajā stacijā. Londonas Transports atvainojas par reisa nokavē�anos. Tās iemesls ir nelaimes gadījums Blekfraiersas stacijā.

-����� Lai ņemtu un to izdarītu, Gerijs sacīja, pamādams ar gal�vu. Lai kļūtu par nelaimes gadījuma upuri Blekfraiersas stacijā. Lai pieliktu tam visam punktu. Tava dzīve ir tuk�a un neīsta, un tajā nav ne prieka, ne mīlestības. Draugu lev nav�

Man esi tu, Ri�ards no�ukstēja.

Gerijs veltīja Ri�ardam atklātu skatienu. Es domāju, ka tu esi mēsls, viņ� godīgi sacīja. Pilnīgs āksts.

Man ir Dora un Medniece, un Anestēzija.

Gerijs pasmaidīja. Viņa smaidā bija jau�ams patiess �ēlums, un tas Ri�ardam sāpēja vairāk nekā būtu sāpēju�as dusmas vai naids. �Jauni iedomāti draudziņi? Mēs visi birojā smējāmies par tiem taviem troļ�ļiem. Atceries? Tie, uz tava galda. Gerijs zviedza. Ri�ards ari sāka smieties. Tas viss bija pārāk �ausmīgi: nekas cits jau neatlika, kā smieties. Ta�u pēc kāda laika viņ� mitējās. Gerijs iebāza roku kabatā un izbūra no tās plastmasas trollīti. Tam bija izspūru�i, violeti mati, un reiz tas bija tupējis uz Ri�arda datora monitora. �e, Gerijs teica un pameta trollīti Ri�ardam. Ri�ards mēģināja to noķert; viņ� izstiepa rokas, ta�u rotaļlieta izkrita tām cauri kā gaisam. Ri�ards no�metās �etrrāpus uz perona un rāpoja pēc troļļa. Tobrīd viņam �ķita, ka trollis ir vienīgais, kas viņam atlicis no īstās dzīves, un, ja vien izdo�tos dabūt atpakaļ savu trolli, viņam, iespējams, izdotos dabūt atpakaļ visu�

Zibsnis.

Atkal sastrēgumstunda. Vilciena mutes izgrūda uz perona simtiem cilvēku, un tikpat daudzi vēlējās tikt vagonos iek�a. Ri�ards joprojām tupēja �etrrāpus, un viņam ik mirkli uzgrūdās un klupdams iespēra kāds garāmgājējs. Kāds viņam sāpīgi uzkāpa uz pirkstiem. Ri�ards griezīgi iebrēcās un uzreiz iebāza pirkstus mutē kā apdedzinājies bērns; pirkstu gar�a bija pretīga. Viņam tas nerūpēja: Ri�ards redzēja trollīti uz perona malas, tagad tikai kādas desmit pēdas atstatu, un viņ� līda uz visām �etrām, spraucās cauri kāju me�am, lai tiktu pāri peronam. Ļaudis viņu lamāja, stājās viņam ceļā un spēra viņam ar kājām. Ri�ards nekad nebija iedomājies, ka desmit pēdas var būt tik grūti pieveicams attālums.

Viņ� dzirdēja ieķiķināmies spiedzīgu balsi. Ri�ards rāpoja uz priek�u, prātodams, kam tāda varētu piederēt. Tie bija dīvaini, ne�jauki un nervozi smiekli. Ri�ards mēģināja iedomāties, kāds juku�ais varētu tā smieties. Viņ� norija siekalas, un smiekli mitējās nu viņ� zināja.

Viņ� jau bija gandrīz pie perona malas. Ķilda veca dāma rausās iek�ā vilcienā un kāpjot ar kurpes purngalu piedūrās violetmatainajam trollim, kuram tik vicu vajadzēja, lai iegāztos tum�ajā spraugā starp peronu un vilciena kāp�ļiem. Nē, Ri�ards noelsās. Viņ� aiz�vien vēl smējās riebīgus, sēco�us smieklus, ta�u acis dzēla asaras un ritēja lejup pa vaigiem. Viņ� izberzēja acis ar rokām, un nu tās sūrstēja vēl vairāk.

Zibsnis.

Perons atkal bija izmiris un tum�s. Ri�ards pietrausās kājās un ne�dro�i paspēra pāris soļus līdz malai. Tad viņ� lo ieraudzīja: tur lejā, pie tre�ajām sliedēm, mētājās violets kukurznītis: viņa trollis. Ri�ards pacēla acis augstāk: otrpus sliedēm pie sienas bija pielīmēti milzonīgi plakāti, kas reklamēja kredītkartes, sporta apavus un brīvdienas Kiprā. Kad Ri�ards sāka lasīt uzrakstus uz plakātiem, burti sāka ļodzī�ties un pārvērsties.

Jaunie vēstījumi bija �ādi:

Piki.iec tam punktu, bija rakstīts uz viena no plakātiem.

atbrīvojies no izmisuma.

Esi vīrietis izdari to!

Vēlam neatgriezenisku negadījumu.

Ri�ards papurināja galvu. Viņ� atkal runāja pats ar sevi. Jā, viņ� to darīja; turklāt �oreiz viņ� ieklausījās pa�a teiktajā. Viņ� dzirdēja vil�cienu, kas dārdot tuvojās stacijai. Ri�ards sakoda zobus un salīgojās uz priek�u un atpakaļ, it kā viņam joprojām grūstos virsū cilvēku pūļi � lai ari viņ� uz perona bija glu�i viens.

Vilciens ienāca stacijā, un tā starme�i spīdēja kā briesmīgā bēr�nības sapnī redzēta pūķa acis. Ri�ards tobrīd apjauta, ka izbeigt, atbrīvoties no visa butu tik ļoti vienkār�i: atbrīvoties no tā, kas reiz sā�pējis un kas vēl varētu sāpēt, un panākt, ka sāpes atkāpjas uz visiem laikiem. Viņ� iegrūda rokas dziļi kabatās un ievilka elpu. Tas būtu tik vienkār�i. īss, sāpīgs mirklis, un tad miers un beigas�

Pirksti kabatā sataustīja kaut ko vēsu, cietu un raupji apaļu. Izņē�mis atradumu no kabatas, viņ� to aplūkoja. Kvarca bumbiņa. Tad viņ� atcerējās, kā to pacēlis� Toreiz, Nakts tilta �ajā pusē. Tā bija bumbiņa no Anestēzijas krellem.

Un piepe�i Ri�ardam galvā no ārienes vai no iek�ienes ieska�nējās �urkmeitenes balss, kas teica: Ri�ard, turies Viņ� nezināja, vai tobrīd viņam kāds palīdz. Ri�ards noprata, ka nu patie�ām saru�nājas pats ar sevi, un ka runātājs beidzot ir īstais es un �oreiz viņ� ieklausījās.

Ri�ards palocīja galvu un ielika akmentiņu atpakaļ kabatā. Viņ� stāvēja uz perona un gaidīja vilcienu. Tas pienāca, palēnināja gaitu un apstājās.

Durvis atvērās. Vagoni bija pilni ar visda�ādāko rasu un vecumu cilvēkiem, un tie visi bija nepārprotami miru�i. Tur bija svaigi līķi ar robainiem griezumiem rīklē vai �āviena caurumu deniņos. Bija veci un izkaltu�i miru�o ķermeņi. Bija miroņi, kas stāvēja kājās, un tādi, kas pretīgi ļodzījās sēdekļos. Un ikviens no viņiem, kā visas pazīmes liecināja, izskatījās miris no pa�a rokas. Tur bija gan vīrie�i, gan sievie�tes. Ri�ardam �ķita, ka da�as no vagonā vīdo�ajām sejām viņ� ir re�dzējis pie sienas piespraustās bildēs, ta�u viņ� vairs nespēja atcerēties, kur un kad tādas varētu būt redzējis. Vagoni smirdēja tā, kā varētu smirdēt morgs garas un svelmainas vasaras beigās, kuras laikā turklāt salūzu�as visas atvēsinā�anas iekārtas.

Ri�ardam vairs nebija ne jausmas, kur viņ� atrodas un ne mazākās sapra�anas, kas ir patiesība un kas nav; viņ� nezināja ari to, vai rīkojas drosmīgi vai gļēvi, normāli vai ārprātīgi, ta�u viņ� skaidri zināja, kas viņam nākamajā mirklī jādara. Viņ� iekāpa pa vilciena durvīm, un tajā nodzisa visas gaismas.

Bultas tika atrautas vaļā. Telpā atbalsojās divi skaļi, metāliski belzieni. Durvis uz kambari atvērās, un no gaiteņa tajā ieplūda gaisma.

Tā bija maza telpa ar velvētiem griestiem. Visaugstākajā vietā pie griestiem karājās āķis, kurā bija iekārta sudraba atslēga. Pa atvērtajām durvīm iespruku�ais vēj� sa�ūpoja atslēgu, un tā lēni griezās �urpu un turpu. Abats turējās, ieķēries brāļa Kvēpa elkonī, un viņi plecu pie pleca ienāca kambari. Tad abats palaida vaļā mūka roku un sa�cīja: Savāc līķi, brāli Kvēp.

-����� Bet. Bet tēvs�

-����� Kas noticis?

Brālis Kvēps nometās zemē uz viena ceļa. Abats dzirdēja viņa pirk�stus slīdam pār ādu un drānām. Viņ� nav miris.

Abats nopūtās. Nebija gan labi tā domāt, viņ� to saprata, ta�u, viņaprāt, būtu bijis daudz �ēlīgāk, ja tiem ļautu nomirt uz vietas. �ādi bija daudz sliktāk. Viens no tiem, ko? viņ� teica. Nu ko, parūpē�simies par �o nabaga radījumu, līdz tas dosies pēdējās tiesas priek�ā. Nogādājiet viņu slimnīcā.

Un tad vārga, klusa, bet noteikta balss sacīja: � Es neesmu nabaga radījums. Abats dzirdēja kādu pieceļamies un dzirdēja brāļa Kvēpa straujo elpu. Es� man �ķiet, es bū�u to izturējis, � ierunājās Ri�arda Meihjū balss un tad nedro�i piebilda: ja vien tas nav tikai pārbaudījuma sākums.

-����� Nē, tas ir galā, mans dēls, abats sacīja. Viņa balsī vienlaikus skanēja apbrīna un no�ēla.

Kādu mirkli bija klusums. Es� varbūt es tagad varētu dabūt to tasi tējas, ja jūs neiebilstu? Ri�ards vaicāja.

-����� Protams, abats sacīja. Nāciet te. Ri�ards uzlūkoja veco vīru. Viņa dūmakainās acis skatījās nekurienē. Sirmgalvis �ķita prie�cīgs par to, ka Ri�ards palicis dzīvs, tomēr�

-���� Atvainojiet! bijīgi ierunājās brālis Kvēps, pārtraucot Ri�arda domu vilcienu. Neaizmirstiet atslēgu.

Ā. Jā. Paldies. Par to viņ� bija pavisam piemirsis. Ri�ards pa�sniedzās un satvēra auksto sudraba atslēgu, kas tobrīd aizvien lēni griezās, iekārta auklā. Viņ� to parāva, aukla padevās un satriika.

Ri�ards atvēra plaukstu, un alslēga raudzījās viņam pretī no del�nas. Mani zobi robainie, Ri�ards pēc atmiņas noskaitīja. Kas esmu es, to miniet!

Viņ� ielika atslēgu kabatā blakus kvarca bumbiņai, un kopā viņi devās projām.

Migla sāka izklīst. Medniece bija apmierināta. Tagad viņa bija dro�a, ka, ja rastos tāda vajadzība, viņa spētu aizgādāt lēdiju Doru projām no mūkiem pilnīgi neskartu un pati tiktu cauri ar viegliem miesas bo�jājumiem.

Tilta tālākiija galā kaut kas sakustējās. Tur kaut kas notiek, Medniece �ukstus pavēstīja Dorai. Esi gatava paskriet.

Mūki nāca atpakaļ. Un kopā ar viņiem blakus abatam cauri miglai brida Ri�ards Meihjū, aug�pasaulietis. Ri�ards bija mainījies� Med�niece viņu nopētīja, mēģinādama noteikt, kas tie�i ir mainījies. Viņa līdzsvara centrs pavirzījies zemāk un kļuvis stabilāks. Nē, ir vēl kaut kas. Viņ� vairs neizskatījās tik puicisks. Ri�ards izskatījās tā, it kā būtu sācis pieaugt.

Tātad dzīvs? Medniece vaicāja. Viņ� palocīja galvu un, iebā�zis roku kabatā, izvilka sudraba atslēgu. Ri�ards pasvieda to Dorai viņa noķēra atslēgu, metās Ri�ardam pretī un apkampa viņu no visa spēka.

Tad Dora palaida Ri�ardu vaļā un aizskrēja pie abata. Es ne�spēju izteikt, cik daudz tas mums nozīmē, viņa izdvesa.

Abats vārgi, bet vēlīgi pasmaidīja. Lai Templis un Arka jūs pa�sargā turpmākajā ceļā cauri Apak�zemei, viņ� teica.

Dora pakniksēja un, cie�i satvērusi rokā atslēgu, steidzās atpakaļ pie Ri�arda un Mednieces. Trīs ceļinieki devās projām pāri tiltam.

Mūki palika stāvam tilta galā, līdz ceļinieki iebrida vecajā miglā, kas klāj pasauli zem pasaules, un izgaisa skatienam.

Mēs esam zaudēju�i atslēgu, abats teica tiklab sev kā visiem citiem. Dievs, stāvi mums klāt.

eņģelis izlingtons sapņo ja tum�u un nemierīgu sapni.

Pāri pilsētai cēlās un bruka milzīgi viļņi; nakts debesis visā to pla��umā �ķēla baltas zibens �autras; lietus gāza, vietumis izskatīdamies kā necaurredzama siena; pilsēta drebēja. Netālu no lielā amfiteātra sākās ugunsgrēks, un liesmas par spīti lietus �altīm strauji izplatījās pa visu pilsētu. Izlingtons lūkojās uz pilsētu no aug�as viņ� planēja gaisā, kā ļaudis mēdz planēt sapņos, un kā viņ� bija lidinājies tajos sensenajos laikos. Pilsētā bija daudzi vairākus simtus pēdu augsti nami, ta�u ari tiem pāri �ļācās pelēkzaļie Atlantijas viļņi. Un tad viņ� izdzirdēja ļau�dis kliedzam. Atlantīdā bija �etri miljoni cilvēku, un Izlingtons sapnī skaidri un smalki dzirdēja viņu balsis katru kliedzienu atsevi�ķi, pēc tam gārg�anu smokot un to, kā ļaudis aizgāja bojā uguns liesmās vai okeāna viļņos. Kad viļņi bija apriju�i pilsētu pavisam, vētra pamazām norima.

Kad uzausa rīts, nekas vairs neliecināja, ka tur kādreiz bijusi pil�sēta: bija palikusi vien sala, divtik liela kā Grieķija. No Atlantīdas ne�bija palicis pāri nekas, izņemot noslīku�o vīru, sievu un bērnu uzpū�-

tos ķermeņus, kas �ūpojās aukstajos rita viļņos; līķus ar saviem ne�ēlī�gajiem knābjiem jau bija sāku�as knābāt pelēkas un baltas kaijas.

Izlingtons pamodās. Viņ� stāvēja astoņstūrainā, kolonnu ieskautā telpā pie lielām, melnām durvīm, kas darinātas no krama un nosūbē�ju�a sudraba. Izlingtons pielika roku vēsajam kramam un metāla gludumam. Pieskārās galdam. Ar pirkstiem lēni pārbrauca sienām. Tad viņ� devās cauri visiem zāles nodalījumiem pēc kārtas, pieskaroties lietām, it kā vēlētos pārliecināties, ka tās patie�ām pastāv, un lai iegal�votu sev, ka viņ� patiesi atrodas �eit un tagad. Viņ� gāja pa iestaigāto celiņu, vēsu iedobi akmens grīdā, ko viņa pa�a kailās pēdas bija iemi�nu�as gadsimtu gaitā. Viņ� apstājās pie akmens baseina, notupās un pielika pirkstus aukstajai ūdens virsmai.

Pirkstiem pieskaroties ūdenim, veidojās koncentriski apļi, kas aiz�viļņoja uz baseina malām. Eņģeļa un visapkārt dego�o sve�u atspī�dums ūdenī virmoja un mainījās. Tagad tajā pavērās skats uz kādu telpu. Eņģelis bridi koncentrējās un kaut kur netālu dzirdēja iezvanā�mies telefonu.

Misters Krups piegāja pie telefona un pacēla klausuli. Viņ� izska�tījās visai pa�apmierināts. Krups un Vandemārs, viņ� ierēja klau�sulē. Izsistas acis, sagriezti deguni, caurdurtas mēles, pār�ķelti zodi.

-���� Mister Krup, eņģelis sacīja. Viņi ir dabūju�i atslēgu. Es gribu, lai meitene vārdā Dora ir dro�ībā arī atpakaļceļā pie manis.

-���� Dro�ībā, misters Krups saskābis atkārtoja. � Skaidrs. Būs dro��ībā. Kas par spo�u domu tāda oriģinalitāte. Pozitīvā nozīmē satrie�co�a. Vairums ļau�u, nolīgstot algotus slepkavas, vēlas, lai tie kādu no�vāc no ceļa, paklusām nogalina vai pat moka. Tikai jūs, ser, algojat divus vislabākos rīkļurāvējus laika un telpas dimensijā, lai būtu dro�s, ka mazai meitenītei nekas netiek nodarīts.

-�� Jā, un jums par to jāatbild, mister Krup. Lai viņai nekas nekai�tētu. Ja viņai kāds kaut ko nodarīs, es jutī�os dziļi sāpināts. Vai sapra�tāt?

-��� Jā, Krups atteica, nervozi paraustīdams plecus.

Vai jums vēl kas sakāms? eņģelis Izlingtons vaicāja.

Jā, ser. Krups pielika roku pie mutes un noklepojās. Vai at�minaties marķīzu de Karabasu?

-����� Protams.

Es pieļauju, ka attiecībā uz marķīza ekstirpāciju līdzīgi norādī�jumi neattiecas�?

-���� Vairs ne, eņģelis atbildēja. Tikai pasargājiet meiteni.

Viņ� atrāva roku no ūdens virsmas. Tagad tajā atspīdēja vien sve�u liesmas un eņģeļa pārsteidzo�ais, nevainojami androgīnais skaistums. Eņģelis Izlingtons piecēlās un atgriezās savas mītnes iek�kambaros gaidīt iespējamos ciemiņus.

Ko viņ� teica? misters Vandemārs vaicāja.

���� Viņ�, mister Vandemār, teica, ka ar marķīzu mēs varam rīkoties pēc saviem ieskatiem.

Vandemārs palocīja galvu. Vai tajā ietilpst nogalinā�ana, sagā�dājot briesmīgas mokas? viņ� pārcentīgi vaicāja.

Jā, mister Vandemār, manuprāt, ietilpst gan.

-�� Tad jau labi, mister Krup. Kaut kā negribētos dzirdēt vēl vienu rājienu. � Viņ� palūkojās uz asiņaino ņudzekli, kas karājās telpas vidū. Tagad labāk nogrūd kaut kur to līķi.

Viens no lielveikala iepirkumu ratiņu priek�ējiem riteņiem �īkstēja un nemitīgi vilka uz kreiso pusi. Misters Vandemārs bija atradis metāla ratiņus uz ielas, aizaugu�ā dro�ības saliņā netālu no slimnīcas. Tos ieraudzījis, viņ� uzreiz bija nospriedis, ka ratiņi ir tie�i tik lieli, lai tajos varētu ērti pārvadāt līķi. Viņ�, protams, būtu varējis to nest, ta�u tad noteikti būtu nota�ķījies ar asinīm vai citiem ķermeņa �ķidrumiem. Un misteram Vandemāram bija tikai viens uzvalks. Tāpēc viņ� stūma veikala ratiņus ar marķīza de Karabasa līķi pa notekūdeņu kanāla malu, un rati ripoja �īkstēdami, un visu laiku vilka uz kreiso pusi. Viņ� būtu gribējis, lai ratus stumj misters Krups pārmaiņas pēc, bet mis�ters Krups runāja. Vai zini, mister Vandemār, viņ� klāstīja, es pa�laik esmu pārlieku pārlaimīgs, pārlieku iepriecināts, nerunājot ne�maz par to, ka ari pārāk nenovēr�ami un neierobe�oti ekstātisks, lai īgņotos, kurnētu un sūdzētos kad nu beidzot ir ļauts izdarīt to, ko mēs protam vislabāk�

Misters Vandemārs grieza vezumu ap kādu īpa�i nejauku stū�ri. Tu domā, nogalināt kādu, vai ne? viņ� jautāja.

Misters Krups veltīja draugam starojo�u skatienu. Nogalināt, jā, tā es domāju gan, mister Vandemār, spo�ā dvēsele, dro�sirdīgais, cēlais biedri Lai nu kā, tu noteikti jau būsi ievērojis aiz tnanas staro�jo�ās, laimīgās un apmierinātas ārienes slēpjamies urķīgu, glūnīgu �bet�. Kā vismazāko burtiņu, vismazāko neapmierinātības zilbīti, kā sīciņu jēlu aknu kunkulīti, kas ielipis zābaka iek�pusē. Tu, es nemaz ne�aubos, pie sevis domā: �Misteram Krupam krū�u rajonā kaut kas nav kārtībā. Nāksies pamudināt, lai reiz izkrata.man sirdi.�

Misters Vandemārs stūma vaļā apaļas dzelzs durvis, kas atdalīja notekūdens' grāvi no pilsētas kanalizācijas, un pārdomāja drauga sacīto. Vispirms viņ� pats izrausās cauri ejai un tad pārvilka pār slieksni iepirkumu ratiņus ar marķīza de Karabasa līķi. To pavei�cis, viņ�, būdams diezgan pārliecināts, ka neko tādu nav domājis, sacīja: Ne.

Misters Krups nelikās to dzirdam un turpināja: � un kad cs, at�bildot uz taviem daudzkārtējiem lūgumiem, izpaustu sava satraukuma iemeslu un sacītu, ka manu dvēseli grau� zināmais apstāklis, ka mums alla� jāslēpj sava svece zem pūra. Biju�ā marķīza skumjās atliekas pie�nāktos pakārt visaugstākajās Apak�londonas karātavās, nevis aizmest tās prom kā lietotu� te viņ� ieturēja pauzi, cenzdamies piemeklēt atbilsto�u salīdzinājumu.

�urku? misters Vandemārs ierosināja. Skrūvspīles? Liesu? Cik, �īk, �īk, �īkstēja iepirkumu ratiņu riteņi.

Lai nu paliek, misters Krups noteica. Viņi bija pienāku�i pie dziļa grāvja ar brūnganu ūdeni. Tā virsmu izrotāja dzeltenbālas putu saliņas, izlietoti prezervatīvi un pa kādam tualetes papīra gabalam. Misters Vandemārs apturēja ratiņus. Misters Krups pieliecās, satvēra aiz matiem marķīza galvu un, pacēlis to aug�up, ie�ukstēja viņa beig�tajā ausī: Jo ātrāk �ī lieta tiks nodarīta, jo laimīgāks es jutī�os. Gan kādā citā laikā un vietā pratīs novērtēt divus pārus notraipītu roku ar garotes virvi un dīrājamo nazi.

Viņ� piecēlās kājās. Arlabunakti, labo marķīzi Neaizmirsti mums rakstīt.

Misters Vandemārs pagāza ratiņus uz priek�u, un marķīza līķis iegāzās brūnajā straumē. Tūdaļ pēc tam misters Vandemārs iegrūda notekā arī ratiņus, kuri bija sāku�i viņā raisīt strauji pieaugo�u ne�patiku, un skatījās, kā ūdens tos palēnām aiznes prom.

Tad misters Krups pacēla aug�up savu gaismekli un aplūkoja vietu, kur tobrīd atradās. Ar skumjām jāatzīst, misters Krups sacīja, ka tur aug�ā pa ielām staigā ļautiņi, kuri nekad neiepazīs �o noteku skais�tumu, mister Vandemār. �īs sarkano ķieģeļu katedrāles zem pa�u kājām.

Meistardarbs, misters Vandemārs piekrita.

Viņi pagrieza muguru brūnajam ūdenim un devās atpakaļ tuneļu likumos. Ar pilsētām kā ar ļaudīm, mister Vandemār, misters Krups pārsmalkā tonī noteica, zarnu stāvoklim ir nepārvērtējama nozīme.

Dora iesēja atslēgu aukliņā, ko bija atradusi kabatā, un pakāra to kaklā. Tas neizskatās visai dro�i, Ri�ards teica. Dora par atbildi tikai no�ķobījās. Nu, viņa atteica, nav jau arī.

Dora paraustīja plecus. Labi, viņa sacīja. Kad būsim tirgū, dabū�u kādu ķēdi. Viņi soļoja cauri kaļķakmenī izcirstam alu labi�rintam. Dziļās ejas �ķita saglabāju�ās teju vai no aizvēstures.

Ri�ards pie sevis ķiķināja.

-����� Kas tevi tā uzjautrina? Dora jautāja.

Viņ� pasmīnēja. Es vienkār�i iedomājos, kāda marķīzam būs sejas izteiksme, kad viņ� uzzinās, ka esam dabūju�i atslēgu no mūkiem bez viņa palīdzības.

-����� Esmu dro�a, ka viņam būs kaut kas sardonisks, ko par to pa�teikt, viņa teica. Un tad dosimies atpakaļ pie eņģeļa. Pa �garo un bīstamo ceļu�. Lai kāds tas arī nebūtu.

Ri�ards apbrīnoja gleznojumus uz alas sienām. Tur okera, sjennas un rūsaskrāsas toņos bija attēloti uzbrūko�i me�akuiļi, bēgo�as gazeles, pinkaini mastodonti un milzu sliņķi. Ri�ards nodomāja, ka gleznoju�miem vajadzētu būt tūksto�gadīgiem, ta�u tad viņi nogriezās ap stūri, un viņ� ievēroja, ka uz sienām tāda pa�ā stilā attēlotas arī kravas auto�ma�īnas, mājas kaķi, vieglie automobiļi un, ievērojami zemākā kvali�tātē zīmēti, it kā tikai iztālēm ieraudzīti lidma�īnu silueti. Gleznojumu josla bija visai tuvu grīdai. Ri�ards nodomāja, ka gleznotāji varētu būt piederīgi pazemes neandertālie�iem pigmejiem. Tas būtu tikpat iespējams kā jebkas cits �ajā dīvainajā pasaulē. Un kur tad notiks nā�kamais tirgus? viņ� vaicāja.

-����� Nav ne jausmas, Dora atteica. Medniec?

Mcdniece izslīdēja no ēnas. Es nezinu.

Viņiem garām pretējā virzienā paskrēja kāds sīks radījums. Da�us mirkļus vēlāk viņiem pilnā ātrumā tuvojās vēl divas miniatūra augu�ma būtnes. Tai brīdī, kad auļotāji �āvās garām, Medniece pastiepa roku un satvēra aiz auss mazu pui�eli. Au! viņ� iesaucās kā jau pui��eļi to dara. Laidiet! Viņa nozaga man otu!

-����� Viņam taisnība, tālu ejas galā atskanēja smalka balstiņa, tie��ām nozaga.

-����� Nenozagu vis, iesaucās vēl augstāka un vēl smalkāka balstiņa no vēl tālāka ejas gala.

Medniece norādīja uz sienas gleznojumiem. Jūsējie? viņa vaicāja.

Pui�elim piemita tāda uzpūtība un lepnība, kāda mēdz būt tikai mākslas lielmeistariem un deviņgadīgiem puikām. Njā, viņ� nikni novilka. Da�i.

-����� Nav slikti, Medniece noteica. Puika paglūnēja uz viņu.

-����� Kur notiks nākamais Klīsto�ais tirgus? Dora vaicāja.

-����� Bellāstā, puika atteica. �onakt.

Paldies, � Dora sacīja. Ceru, ka dabūsi savu olu atpakaļ. Laid viņu vaļā, Medniec!

Medniece atlaida pui�eļa ausi. Viņ� nekustēja ne soli. Tā vietā viņ� nopētīja Mednieci no galvas līdz kājām un novaikstījās, lai skaidri pa�rādītu, ka uz viņu tas nekādu iespaidu neatstāj.

Jūs esat Medniece? � viņ� jautāja. Medniece kautrīgi pasmai�dīja. Puika no�ņaukājās. Jūs esat labakā no Apak�pasaules miesas�sargiem?

-����� Tā runā.

Puika veikli pa�āva vienu roku aiz muguras un alkal atpakaļ. Tad viņ� samulsis apstājās un atvēra plaukstu. Vispirms viņ� uzmeta apju�ku�u skatu savai delnai, tad Medniecei. Medniece izstiepa roku, un tajā gulēja saliekamais nazītis ar spo�i noasinātu asmeni. Viņa pacēla to tik augstu, lai puika nevarētu aizsniegt. Viņ� sarauca degunu. Ka ta'jūs �ito izdarījāt?

-����� Pazūdi! Medniece noteica. Viņa aizvāza nazīti un pasvieda to puikam, kur� tūdaļ pat, neatskatīdamies, aizbizoja tālāk pa gaiteni pakaļ savai otai.

Marķīza de Karabasa līķis ar seju uz leju pa dziļo kanālu peldēja uz austrumiem.

Londonas notekgrāvji reiz biju�i upes un strauti, kas plūst no zie�meļiem uz dienvidiem (un uz dienvidiem no Temzas no dienvidiem uz ziemeļiem), nesdami līdzi visādu drazu, dzīvnieku skeletus un naklspodu saturu uz Temzu, kas lielāko tiesu no tā visa padeva tālāk jūrai. �I sistēma bija vairāk vai mazāk veiksmīgi funkcionējusi daudzus gadus, līdz 1858. gadā ikdienas atkritumu un Londonas rūpniecības radītās milzīgās notekūdeņu masas, mijiedarbojoties ar diezgan karstu vasaru, radīja fenomenu, kas pazīstams kā �Lielā smirdoņa�: Temza pati bija pārvērtusies par vaļēju notekgrāvi. Visi, kas vien tolaik varēja atstāt Londonu, to darīja; tic, kam nācās palikt, aizsēja priek�a sejai karbolskābē samitrinātas drānas un centās neelpot caur degunu. Par�laments jau 1858. gada sākumā bija spiests atkāpties, un gadu vēlāk tika pieņemts lēmums par kanalizācijas sistēmas būvē�anu. Tūksto��iem jūdzu garie kanalizācijas tuneļi tika projektēti viegli ieslīpi, lai notekūdeņi plūstu no rietumiem uz austrumiem, un kaut kur aiz Grini�as tie tika iesuknēti Temzas grīvā un nokļuva Ziemeļjūrā. Tie�i pa �o ceļu kādreizējais marķīza de Karabasa ķermenis devās uz austru�miem, saullēkta un attīrī�anas staciju virzienā.

Uz ķieģeļu dzegas kanāla malā kāds �urku pāris nodarbojās ar to, ko �urkas dara, kad cilvēki neskatās. �urkas redzēja garām peldam līķi. Lielākā no tām paprāvs melns tēviņ� iepīkstējās. Mazāka auguma brūna �urku mātīte kaut ko atpīkstēja pretī, atspērās no dze�gas un uzlēca marķīzam uz muguras. Tā viņa kādu gabaliņu brau�ca, ostīdama viņa matus un mēteli, pagar�odama asinis; vienubrīd �urka piesardzīgi pārliecās pāri marķīza galvai, lai ieskatītos viņam sejā.

No marķīza galvas �urka ielēca dubļainajā ūdenī, veikli aizpeldēja mala un uzrāpās atkal aug�ā pa slapjo ķieģeļu sienu. Viņa aizsteidzās atpakaļ pa dzegu un piebiedrojās pārējiem.

Belfastā? Ri�ards vaicāja.

Dora �ķelmīgi pasmaidīja, un bija redzams, ka neko vairāk par �Pats redzēsi!� viņa neteiktu pat tad, ja Ri�ards uzstātu.

Viņ� mainīja tematu. Kā tu zini, ka tas sīkais tev nesameloja par tirgu? viņ� vaicāja.

-�� Tas ir kaut kas tāds, par ko te lejā neviens nemelotu. Man �ķiet, ka� neviens nevar par to samelot. Dora mirkli klusēja. Tirgus ir kaut kas īpa�s.

Un kā puika zināja, kur tas notiek?

Kāds viņam būs pateicis, Medniece sacīja.

Ri�ards to brīdi apdomāja. Un kā viņi zināja?

Kads viņiem pateica, Dora paskaidroja.

-��� Bet� Ri�ards gribēja zināt, kas izvēlas tirgus norises vietu, un kā tiek izplatīta informācija; viņ� mēģināja izveidot jautājumu tā, lai neizklausītos stulbs.

No tumsas atskanēja sulīga sievietes balss: IIss. Vai kāds zina, kur notiek nākamais tirgus?

Runātāja iznāca gaismā. Viņu greznoja sudraba rotas un smalkā frizūrā veidoti mati. Viņai bija ļoti balta āda un gara, ogļmelna samta kleita. Ri�ards uzreiz saprata, ka ir �o sievieti kaut kur redzējis, ta�u pa�gāja labs brīdis, pirms viņ� atcerējās, kur: pirmajā Klīsto�ajā tirgū, kas nolika �Harrods� lielveikalā. Viņa toreiz bija Ri�ardam uzsmaidījusi.

-����� �ovakar, Medniece atbildēja uz jautājumu. Bclfāstā.

-��� Paldies, sieviete sacīja. Viņai ir visskaistākās acis pasaulē, Ri�ards nodomāja. Uzpirkstī�u krāsā.

Tur tiksimies, sieviete noteica, skatīdamās uz Ri�ardu. Tad viņa mazliet kautri novērsās, ieslīdēja atpakaļ tumsā un prom bija.

-����� Kas tā bija? Ri�ards vaicāja.

-�� Viņas sauc par Samiem, Dora sacīja. Pa dienu viņas guļ �eit un pa nakti pastaigājas pa Aug�pasauli.

-���� Vai viņas ir bīstamas? Ri�ards jautāja.

-����� Ikviens ir bīstams, Medniece atteica.

-��� Paklau, Ri�ards ierunājās, atgrie�oties pie tirgus. Kas no�lemj, kur un kad tam jānotiek? Un kā tie pa�i pirmie uzzina to, kas no�lemts? Medniece paraustīja plecus. Dora? viņ� vaicāja.

-��� Nekad neesmu par to domājusi. Viņi nogriezās ap stūri. Dora pielika lampu tuvāk sienai. Nudien nav slikti, viņa noteica.

Un jāatzīst, ātri arī, Medniece piebilda. Viņa ar pirksta galu pieskārās sienas gleznojumam. Krāsa vēl nebija no�uvusi. Tur bija attēlota Medniece, Dora un Ri�ards. Un nepavisam ne glaimojo�i.

Melnā �urka ar pazemībā pieglaustām ausīm un pieliektu galvu ielīda Zeltaino midzenī. Pīkstot un klak�ķinot zobus, viņa mazpamazītēm virzījās uz priek�u.

Zeltainās savu mītni bija iekārtoju�as kaulu kaudzē. �ī kaulu kaudze reiz bija piederējusi spalvainam mamutam, tajos vēsajos laikos, kad pa Dienvidanglijas sniegaino tundru pastaigājās milzīgie, spalvainie nezvēri, kas, zcltainoprāt, bija tik pa�pārliecināti, it kā viņiem piederētu visa teritorija. �o konkrēto mamutu gan Zeltainās no tādas domas bija pilnīgi un pavisam atradināju�as.

Melnā �urka savu pazemību tagad izrādīja pa�ā kaulu krāvuma pakājē. Tā nogūlās aug�pēdus, atstādama pakakli neaizsargātu, aiz�vēra acis un nogaidīja. Pēc kada laika no aug�as atskanēja zobu klabi�nā�ana, kas vēstīja, ka jāceļas kājās.

No mamuta galvas kaulu krāvuma aug�pusē izkūņojās viena no Zeltainajām. Tā līda uz priek�u pa ziloņkaula krāsas ilkni zeltspalvota �urka ar vara krāsas acīm. �urka bija paprāva mājas kaķa lie�lumā.

Melnā �urka pateica savu sakāmo. Zeltainā brīdi padomāja un tad norēja pavēli. Melnā �urka atkal uz mirkli apmetās aug�pēdus un at�klāja rīkli. Pēc mirkļa tā apgriezās, palēcās un aizsteidzās tālāk.

Rensteļu ļaudis, protams, pastāvēja arī pirms �Lielās smirdoņas�, tolaik viņi dzīvoja vai nu Elizabetes laika kanalizācijas grāvjos, vai restaurācijas laika notekas, vai ari prin�a reģenta laika kanālos. Lon�donie�u skaitam un līdz ar to arī notekūdeņu daudzumam, da�ādiem atkritumiem un netīrumiem pieaugot, Londonas notekūdeņi tika aizvadīti no pilsētas pa caurulēm vai citicm segtiem ceļiem. Ta�u Ren�steles ļaudis savu īsto mājvietu ierīkoja tad, kad pēc �Lielās smirdo�ņas� izveidotā grandiozā plāna tika izbūvēta Viktorijas laika notektuneļu sistēma. Viņus varēja sastapt jebkurā vietā visā notektuneļu labirinta garumā un platumā, ta�u pastāvīgās mītnes viņi ierīkoja zem sarkanķieģeļu velvēm, kas atgādināja baznīcu velves. Tās atradās vietās, kur brūngani putojo�ās straumes satecēja vienkop. Rensteļu ļaudis tur sēdēja, bruņoju�ies ar mak�ķerēm un tīkliem, un pa�darinā�tiem ķek�iem, un lūkojās brūnajā ūdenī.

Viņiem mugurā bija drēbes brūnas un zaļganas drēbes, ko biezā kārtā klaja kaut kas līdzīgs pelējumam vai varbūt tie bija naftas ķīmijas atkritumi, ta�u nav izslēgts, ka tas bija kaut kas daudz sliktāks. Viņiem bija gari un savēlu�ies mati. Itin viegli iedomāties, kā �ie ļaudis oda. Velvēs viņi turēja iekārtus vecus vējlukturus. Nav zināms, ko Rensteļu ļaudis lika �ajos lukturos degļu vietā, ta�u tic dega ar visai indīgu zilizaļu liesmu.

Nav ziņu ari par to, kā Rensteles ļaudis sazinājās savā starpā. Ne�daudzajos darījumos ar ārpasauli viņi lietoja zīmju valodu. Viņi pa�i dzīvoja guldzienu un pilienu pasaulē �ie rensteļu vīri un sievas, un viņu klusie rensteļu bērneļi.

Ķemertiņ� ieraudzīja ūdenī kaut ko peldam. Viņ� bija Rensteles ļau�u pārvaldnieks, visgudrākais un visvecākais no viņiem. Notek�ūdeņu tuneļus viņ� pazina labāk neka to cēlāji. Ķemertiņ� pasniedzās pēc gara mak�ķernieku tīkla viena ietrenēta kustība, un viņ� izcēla no ūdens diezgan apķepu�u mobilo telefonu. Ķemertiņ� piegāja pie atkritumu kaudzītes un pievienoja telefonu pārējam lomam. Līdz �im sazvejotajā ietilpa pāris dīvainu cimdu, kurpe, kaķa āda, samirkusi cigare�u paciņa, kājas protēze, beigts kokerspaniels, brie�a ragi (ar koka paliktni) un bērnu ratiņu apak�a.

Tā nebija veiksmīga diena. Turklāt vakarā bija paredzēts tirgus zem klajas debess. Tāpēc Ķemertiņ� nenovērsa skatienu no ūdens. Nekad nevar zināt, kas uzpeldēs.

Vecais Beilijs bija iz�āvis veļu. Palagi un pārvalki plīvoja un plandīja vējā uz �Cenlre Point� augstceltnes jumta; savādais un neglītais se��desmito gadu debesskrāpis atrodas Oksfordstrītas austrumu galā un slejas augstu pāri Totnemkortroudas stacijai. Vecajam Beilijam nebija nekādu sevi�ķo simpātiju pret �Centre Point� būvi kā tādu, ta�u, kā viņ� bie�i mēdza stāstīt putniem, no ēkas jumta paveras ne ar ko nesa�līdzināms skats, turklāt tā ir viena no retajām vietām Londonas rie�tumdaļā, no kuras skatoties, nav jāraugās uz �Centre Point� milzi.

Vēj� norāva Vecā Beilija ka�okam da�as spalvas un aiznesa tās pāri Londonas jumtiem. Beilijs par to it nemaz neuztraucās. Jo, kā viņ� bie�i mēdza sacīt putniem, tur, no kurienes tās plūktas, ir vēl ko paplūkties.

No cauruma ventilācijas lūkas pārsegā izspraucās liela, melna �urka. Pametusi skatu apkārt, tā devās taisni uz Vecā Beilija putnu no�ķēzīto telti. �urka uzskrēja aug�up pa telts sienu un pārkāpa uz veļas auklas. �urka pāris rei�u steidzīgi noplkstējās.

-����� Rāmāk, rāmāk, Vecais Beilijs sacīja. �urka atkārtoja savu sa�kāmo mazliet zemākā reģistrā, ta�u tikpat steidzīgi. Ap�ēliņ, Ve�cais Beilijs noelsās. Viņ� ieskrēja teltī un atgriezās, bruņojies ar garkātainu dak�iņu un ogļu lāpstu. Viņ� tūdaļ metās teltī vēlreiz un iznesa pāris tirdzniecībā noderīgu lietu. Tre�o reizi iesteidzies teltī, viņ� atvēra koka lādi un iebāza kabatā sudraba kārbiņu. Man nudien nav laika �itā mā�oties, Vecais Beilijs sacīja �urkai, pēdējoreiz iznācis no telts. Esmu ļoti aizņemts cilvēks. Putni pa�i neķeras, vai zin'.

�urka kaut ko atpīkstēja pretī. Vecais Beilijs ritināja vaļā ap vidukli aptīto virvi. Un vispār, viņ� teica �urkai, līķi varētu savākt ari citi. Neesmu tik jauns kā agrāk. Man nepatīk apak�ceļi. Es esmu jumtu cilvēks, esmu te dzimis un audzis.

�urka atbildēja ar nepieklājīgu troksni.

-����� Steidzies lēnām, atteica Vecais Beilijs. Eju jau, eju! Sīkais zeņķi. Es pazinu tavu vecvectēvu, �urkulēn, tāpēc nedomā te bojāt gaisu� Saki labāk, kur �ovakar paredzēts tirgus? �urka viņam pa�teica. Vecais Beilijs ielika �urku kabatā un pārrāpās pāri jumta malai.

Ķemertiņ� sēdēja saliekamajā plastmasas krēslā uz dzegas kanāla malā. Viņu bija pārņēmusi priek�nojauta, ka tuvojas labklājība un bagātība. Ķemertiņ� juta to peldam no rietumiem uz austrumiem, peldam uz viņa pusi.

Viņ� skaļi sasita plaukstas. Tūdaļ saskrēja viri un sievas, un bērni, bruņoju�ies ar āķiem, tīkliem un virvēm. Viņi nostājās gar slideno kanālmalu. No viņu lukturiem saraustīti spīguļoja zaļa gaisma. Ķe�mertiņ� norādīja ar roku uz kanālu, visi stāvēja un gaidīja klusēdami, jo Rensteles ļaudis citādi nemēdz gaidīt.

Marķīza de Karabasa līķis ar seju pret dzelmi peldēja pa kanālu, un straume viņu nesa tik lēni un svinīgi kā zārku. Viņi klusēdami vilka to malā ar āķiem un tīkliem, un drīz jau tas atradās uz dzegas. Viņi noģērba tam mēteli un zābakus, noņēma zelta kabatas pulksteni un izlobīja kabatu saturu, ta�u pārējās drēbes atstāja mironim mugurā.

Ķemertiņ� blenza uz lomu. Viņ� vēlreiz sasita plaukstas, un Ren�steles ļaudis saka gatavoties tirgum. Nu viņiem patie�ām bija kaut kas vērtīgs, ko pārdot.

Tu esi pārliecināta, ka marķīzs būs tirgū? Ri�ards vaicāja Dorai, kāpjot pa viegli ieslīpo krasta celiņu.

Viņ� mūs neiegāzīs, Dora atteica, cik dro�i vien spēdama. Es�mu pārliecināta, ka viņ� tur būs.

viņas majestātes bruņukuģis �Belfāsta� sver vienpadsmit tūksto�us tonnu. Tas ir atzīts par gatavu lieto�anai 1939. gadā un pie�dalījies Otrā pasaules kara kaujas. Kop� kara beigām tas stāv noenku�rots starp Tauera tiltu un Londonas tiltu, iepretī Londonas Taueram. No bruņukuģa klāja redzama Sv. Pāvila katedrāle un Londonas Lielā ugunsgrēka kolonnveidīgā pieminekļa zeltītā smaile, ko, tāpat kā ne�skaitāmas citas Londonas ēkas, projektējis Kristofcrs Rens. Kuģis pa��laik kalpo kā ceļojo�s muzejs, kā memoriāls un kā mācību vieta.

No krasta puses uz bruņukuģi ved celiņ�, un pa to viņi tuvojās divatā, trijatā un bariņos. Viņi centās uzsliet savas nojumes pēc iespē�jas agrāk. Visas Apak�londonas ciltis tovakar vienoja Tirgus pamiers un kopīga vēlme uzcelt savas tirgus būdas pēc iespējas tālāk no Ren�steles ļau�u nojumes.

Jau pirms krietna gadsimta bija ticis nolemts, ka Rensteles ļaudis drīkst piedalīties tirgū tikai tajās reizēs, kad tas notiek zem klajas de�bess. Ķemertiņ� un viņa ļaudis sakrāva lomu lielā kaudzē uz gumijas paklāja bruņukuģa lielgabala pakājē. Sākumā uz Rensteles ļau�u stendu nekad neviens nenāca, ta�u, tirgo�anās naktij ejot uz beigām, tuvumā sāka parādīties uzpircēji un ziņkārīgie, un tie nedaudzie, ko liktenis apveltījis ar o�as trūkumu.

Ri�ards, Medniece un Dora spraucās cauri pūlim, kas bija sapul�cējies uz klāja. Ri�ards ievēroja, ka nepiecie�amība apstāties un blenzt ir kaut kur pazudusi. Apkārt redzamie ļautiņi bija tikpat dīvaini kā ie�priek�ējā Klīsto�ajā tirgū, ta�u Ri�ards bija nācis pie slēdziena, ka viņ� citiem var �ķist ne mazāk jocīgs. Ri�ards spraucās cauri pūlim un vē�roja pretimnācēju sejas, meklēdams marķīza ironisko smaidiņu. Es viņu neredzu, Ri�ards noteica.

Viņi tuvojās Hemersmita kalēja darbnīcai, kur rosījās vīrs, ko par spīti pinkainajai, brūnajai bārdai varētu noturēt par neliela izmēra kalnu. Vīrs izcēla no oglēm sarkani nokaitētu dzelzs gabalu un uz�svieda to uz laktas. Ri�ards nekad nebija redzējis īstu smēdi. Jau pa gabalu varēja just spelti no ēzes un gailo�ā dzelzs gabala.

�� Turpini skatīties. Marķīzs parādīsies, Dora teica, pamezdama skatienu atpakaļ. � Izlīdīs no pūļa kā īlens no maisa. Brīdi padomā�jusi, Dora piebilda: � Kāds vispār īlenam sakars ar maisu? Un tad, nepagaidījusi, līdz Ri�ards paspēj atbildēt, Dora iespiedzās: Kalēj!

Bārdainais cilvekkalns pacēla acis no laktas, pārstāja kalt dzelzi un noaurojās: Pie Tempļa un Arkas! Lēdija Dora! Tad viņ� parāva Doru gaisā, it viņa nebūtu neko smagāka par nieka pelēnu.

�� Sveiks, kalēj, Dora sacīja. Es jau cerēju, ka tu te būsi.

��� Es nelai�u garām nevienu tirgu, lēdij, priecīgi norībināja kalējs. Te jau tā īstā andele notiekas, va' zin'! viņ� nodārdināja kā lielu noslēpumu. Uzmetis skatu atdziesto�ajam dzelzs gabalam uz laktas, viņ� nosēdināja Doru acu augstumā, tas ir, uz savas būdas jumta septiņas pēdas virs klāja. Pagaidi brītiņu! viņ� teica.

Kalējs grozīja dzelzs gabalu, satvēris to ar lielām stangām, un tajā pa�ā laikā nemitīgi zvetēja pa to ar āmuru. Ri�ards nolūkojās, kā zem āmura bliezieniem metāls izlokās un no ugunssarkana dzelzs klucī�a pārtop smalkā, melnā rozē. Tas bija pārsteidzo�i filigrāns darbs; katra ziedlapiņa bija kā ista gluda un atsevi�ķi nostrādāta. Kalējs iemērca rozi auksta ūdens mucā blakus laktai; metāls no�ukstēja, un pacēlās garaiņi. Izvilcis kalumu no mucas, kalējs puķi nosusināja un padeva to dū�īgam, bruņukreklā tērptam vīram, kur� stāvēja malā un pacietīgi gaidīja. Saņēmis rozi, dū�īgais vīrs iedeva kalējam zaļu �Marks and Spencer� iepirkumu maisiņu, kas bija piekrauts ar visda�ādākajiem sieriem.

-����� Kalēj! � sacīja Dora no savas laktas. Tie ir mani draugi.

Kalējs satvēra savā milzu plaukstā Ri�arda roku. Kalēja rokas�spiediens bija sirsnīgs, ta�u ļoti saudzīgs, it kā viņ� reiz sasveicinoties būtu pieredzējis pāris negadījumu un pēcāk mācījies sarokoties tik ilgi, līdz iemanījies to izdarīt bez starpgadījumiem. Priecājos, viņ� no�dārdi nāja.

-����� Ri�ards, Ri�ards noteica.

Kalēju tas ielīksmoja. Ri�ards! Smuks vārds! Man bija zirgs, ko sauca par Ri�ardu. Palaidis vaļā Ri�arda roku, viņ� pievērsās Medniecei un teica: Un jūs esat� Medniece? Medniece! Kā es te stāvu, elpoju un maitāju gaisu! Tā ir viņa! Kalējs pietvīka sarkans kā skolaspuika. Iespļāvis labajā rokā, viņ� lempīgi pūlējās pieglaust matus. Pa�āvis sveicienam roku, viņ� attapa, ka tikko tajā spļāvis; tad viņ� steidzās roku noslaucīt ādas priek�autā, un, visu to darīdams, ne�mitīgi mīņājās no vienas kājas uz otru.

Kalējs� Medniece noteica ar nevainojamu karameļsmaidu uz lūpām.

-����� Kalēj? sacīja Dora. Vai tu varētu nocelt mani zemē?

Viņ� izskatījās nokaunējies. Lūdzu piedo�an', lēdij, viņ� sacīja un nocēla Doru zemē. Ri�ardam tobrīd pielēca, ka viņ�, kalējs, pazi�nis Doru jau ka mazu meitenīti, un juta sevī uzvilnījam neizskaidro�jamu greizsirdību pret �o milzi. Un tagad saki, kā ir, � kalējs teica Dorai, � kā es varu tev līdzēt?

-����� Visvisādi, Dora sacīja. Bet pirmām kārtām� � viņa pievēr�sās Ri�ardam, Ri�ard, man tev ir darbiņ�.

Medniece pacēla uzaci. Viņam?

Dora pamāja. Jums abiem. Vai jūs, lūdzu, varētu aiziet un atnest kaut ko ēdamu? Lūdzu!

Ri�ards jutās savādi lepns. Viņ� bija pierādījis savus spēkus pārbau�dījumā. Viņ� bija viens no viņiem. Un viņ� ies un atnesīs ēdienu. Ri�ards izrieza krūtis.

-����� Es esmu tava miesassardze un palik�u pie tevis, Medniece no�teica.

Dora uzmeta viņai greizu smaidu. Viņas acis nikni dzalkstīja. Te, tirgū? Būs labi, Medniec. Ir spēkā Tirgus pamiers. Neviens mani te neaiztiks. Turklāt Ri�ardam vajag apsargu vēl vairāk nekā man. Ri�ards piesarka, bet neviens to neievēroja.

-���� Un ja nu kāds lau� Tirgus pamieru? Medniece vaicāja.

Kalējs nodrebinājās par spīti svelmei no ēzes. Lauzt Tirgus pa�mieru? Brrr.

-����� Tas nenotiks. Ejiet ta�u. Abi divi. Kaut ko ar kariju, lūdzu. Un pāris papadumus arī. Asos.

Medniece izlaida roku caur matiem. Tad viņa pagriezās un ie�spraucās pūlī, un Ri�ards devās viņai līdzi. U11 kas tad noliktu, ja kāds lauztu Tirgus pamieru? Ri�ards jautāja, spraucoties līdzi Med�niecei.

Medniece bridi padomāja. Pēdējoreiz kaut kas tāds atgadījās pirms aptuveni trīssimt gadiem. Divi draugi sastrīdējās sievietes dēļ. Viens izrāva nazi, viens nomira. Dūrējs aizlaidās.

Un kas ar viņu notika tālāk? Vai viņu nogalināja?

Medniece papurināja galvu. Glu�i pretēji. Viņ� vēl joprojām vēlas, lai pats toreiz būtu nodurts.

-���� Tātad vēl dzīvs?

Medniece aplaizīja lupas. Ens, viņa pēc kāda brī�a notei�ca. Dzīvens.

Kādu laiciņu viņi klusēja. Fui! Ri�ardam piepe�i sametas ne�labi. Kas tas? Kas tā par smaku?

-����� Rensteles ļaudis.

Ri�ards aizgriezās un centās neelpot caur degunu tikmēr, kamēr viņi nebija tiku�i prom no Rensteles ļau�u stenda.

-����� Vai marķīzs joprojām nav manīts? Ri�ards vaicāja. Medniece pa�ūpoja galvu. Butu varējusi pastiept roku un pieskarties viņam. Ri�ards un Medniece devās aug�up pa kuģa kāpnītēm uz ēdienu stendu pusi, no kuriem vēdīja claudz tīkamākas smar�as.

Vecais Beilijs vadījās pēc o�as un ātri vien nonāca pie Rensteles ļau�dīm.

Viņ� labi zināja, kas jādara, un viņam pa�a spēlētais teātris pat sa�gādāja sīku prieciņu: viņ� uzkrīto�i rūpīgi nopētīja beigto kokerspanielu, aplūkoja kājas protēzi, slapjo, appelēju�o telefonu un pie katra priek�meta skumji no�ūpoja galvu. Tad viņ� izlikās, ka tikko ieraudzījis marķīza līķi. Vecais Beilijs pakasīja degunu. Uzlika brilles un blenza uz mironi. Tad viņ� skumji palocīja galvu, cenzdamies radīt tācla cilvēka iespaidu, kam vajadzīgs līķis, bet kuru neapmierina stenda piedāvājums; ta�u, jāņem vien tas, kas ir. Tad Vecais Beilijs pamāja Ķemertiņam un norādīja uz līķi.

Ķcmertiņ� pla�i atpleta rokas, svētlaimīgi pasmaidīja un pavērās debesīs, apliecinādams neizmērojamo prieku, kādu marķīza mirstīgās atliekas viņiem atnesu�as. Nākamajā mirklī viņ� aizklāja acis ar plauk�stu un nolieca galvu, tādējādi pavēstīdams, cik ļoti viņus satrieks un apbēdinās tik ievērojama līķa zaudējums.

Vecais Beilijs iebāza roku kabatā un izvilka puslietotu sauso dezo�dorantu. Viņ� padeva to Ķemertiņam. kur� dezodorantu vispirms no�pētīja, tad nolaizīja un visbeidzot vienaldzīgi atdeva atpakaļ. Vecais Beilijs iebāza to kabatā. Viņ� vēlreiz palūkojās uz marķīza dc Karabasa līķi, tur viņ� gulēja: pusapģērbts, basām kājām, aizvien vēl slapj� no ceļojuma pa noteku kanāliem. Miesa bija dzeltenpelēka un sakritusics pa daudzajām dūrienu brūcēm ilgi bija tecēju�as asinis, un āda no pamatīgās mirk�anas ūdenī bija sakrunkojusies kā �āvēta plūme.

Vecais Beilijs izvilka no kabatas pudeli, kurā skalojās apmēram trīs ceturtdaļas tilpuma dzeltenīga �ķidruma, un pasniedza pudeli Ķemertiņam. Ķemertiņ� to aizdomīgi nopētīja. Rensteļu ļaudis zina, kā iz�skatās �Chanel No. 5� pudele, visi sanāca apkārt un cie�i to aplūkoja. Ķemertiņ� lepnā mierā uzmanīgi atskrūvēja pudeli un uzpilināja pāris pilienu uz rokas. Tad Ķemertiņ� paostīja smar�as, viņ� darīja to tik nopietni un pamatīgi, ka pat vislabāko Parīzes perfumier pārņemtu skaudība. Pao�ņājis Ķemertiņ� sparīgi pamāja ar galvu un pienāca Vecajam Beilijam klat, lai apskautos un noslēgtu darījumu. Vecajam vīram nācās pagriezt galvu stipri iesāņus un aizturēt elpu, līdz apskā�viens bija galā.

Vecais Beilijs izslēja vienu pirkstu un, cik vien labi spēdams, ar mīmikas palīdzību atgādināja, ka vairs nav tajos gados, kā agrāk, un ka marķīzs de Karabass, vienalga dzīvs vai miris, ir mazliet par smagu tik vecam vīram. Ķemertiņ� domīgi paurbināja degunu un tad ar �estiem, kas pauda ne vien cēlsirdību, bet ari pārliecību, ka ar tik muļķīgu un naivu iz�ķērdību viņ�, Ķemertiņ�, novedīs sevi un savus ļaudis līdz nabagmājai, lika vienam no jaunākajiem Rensteles ļau�u pārstāvjiem uzsiet līķi uz sagrabēju�u bērnu ratiņu apak�daļas.

Jumtu vīrs pārsedza līķi ar lupatu un stūma to pāri burzmainajam klājam, prom no Rensteles ļau�u rupala vietas.

Vienu porciju dārzeņu karija mērcē, Ri�ards palūdza pārdevējai karija bodītē. Un, mm, tūdaļ izdomā�u� Kaut ko ar gaļu. Jā, kas tā ir par gaļu? Sieviete viņam pateica. Oo, teica Ri�ards. Skaidrs. Hm. Nu tad labāk lieciet pilnu porciju karija dārzeņu.

Sveiki vēlreiz, viņam blakus ieskanējās samtaina balss. Tā bija bālā sieviete, ko viņi bija satiku�i alās, tā, kam melnā kleita un uzpirkstī�u krāsas acis.

-���� Sveikiņi, Ri�ards smaidot atteica. Ak jā, un pāris papadumus, lūdzu. Vai tu, mmm� Atnāci pēc karija?

Sieviete pievērsa Ri�ardam violeto skatienu un, atdarinādama Belu 1 Aigo�i, teica: es neēdu� kariju. Un viņa iesmējās sulīgus, priecīgus smieklus, un Ri�ards aptvēra, cik sen nav jokojis ne ar vienu sievieti.

Ak, jā. Ri�ards. Ri�ards Meihjū. Viņ� pastiepa sveicienam roku. Sieviete atņēma sveicienu, ta�u tas visai attāli līdzinājās rokas�spiedienam. Viņai bija ļoti auksti pirksti, ta�u kāds tur brīnums vienā no rudens beigu naktīm uz kuģa klaja tie�ām bija ļoti auksts.

-����� Lamija, viņa nosauca savu vārdu. Esmu no Samtcm.

-����� A, Ri�ards atteica. � Nu ja. Vai jūsu ir daudz?

-����� Tikai da�as, sieviete sacīja.

Ri�ards paņēma ēdiena kārbas. Ar ko nodarbojies? viņ� vaicāja.

-���� Tad, kad es nemeklēju ēdienu, � viņa smaidot noteica, es esmu gide. Apak�pasaulē es zinu katru stūrīti.

Medniece, kura, Ri�ards bija gatavs to apzvērēt, tikko bija stāvējusi otrā būdiņu rindas malā, tagad atradās līdzās Lamijai. Viņ� nav tavējais, viņa īsi noteica.

Lamija saldi pasmaidīja. To nu es pati izlem�u, � viņa atbildēja.

Tad ierunājās Ri�ards: Medniec, �i ir Lamija. No Samtenēm.

-����� Sam-tēm, Lamija izlaboja ar mīlīgu smaidu uz lūpām.

-����� Viņa ir gide.

-���� Varu jūs aizvest, kurp vien vēlaties.

Medniece paņēma no Ri�arda maisiņu ar ēdienu kārbām. Laiks doties atpakaļ, viņa sacīja.

-���� Pagaidām darīsim tā, Ri�ards teica, iesim satikt pati zini. ko, un pajautāsim, ko viņa par to domā.

Medniece cieta klusu; toties viņa veltīja Ri�ardam skatienu. Ja viņa būtu tā paskatījusies vakar, Ri�ards noteikti būtu izmetis kaut ko no rokām. Bet tas bija todien. Redzēsim, ko Dora teiks, Ri�ards atkartoja. Vai ir kādas ziņas no marķīza?

-����� Vēl ne, Medniece noteica.

Vecais Beilijs nostūma ratejus ar virsū uzsieto līķi nost no klāja. Mar�ķīzs atgādināja spokainu Gāju Foksu, to salmu lelli, ko Londonas bērni nemaz ne tik senā pagātnē mēdza pirmajās novembra dienās vadāt apkārt pa pilsētu un izrādīt pretimnācējiem, lai piektajā novem�brī, Uguņo�anas naktī, iesviestu to kopējā salmu leļļu sārtā. Vecais Beilijs pārvilka līķratiņus pāri Tauera tiltam un, pūzdams un �ķendē�damies, uzstūma tos aug�ā pa kalnu. Tad viņ� stūrēja uz rietumiem, uz Tauerhilas staciju. Viņ� apstājās netālu no stacijas pie pelēka, slīpa mūra, kas �ķita izaudzis tie�i no kalna.

Tas bija viens no pēdējiem Londonas Mūra fragmentiem. Londo�nas Mūris, vadoties pēc tā laika tradīcijām, tika uzcelts pēc Romas imperatora Konstantīna Lielā pavēles mūsu ēras tre�ajā gadsimtā; imperators to darījis, izpildot mātes Helēnas lūgumu, lajā laikā Lon�dona bija viena no tām nedaudzajām impērijas lielpilsētām, kurām vēl nebija savu nocietinājumu. Kad mūris bija pabeigts, tas pilnīgi ieskāva mazo pilsēteli; mūris bija trīsdesmit pēdas augsts, astoņas pēdas plats un to ar pilnām tiesībām varēja dēvēt par Londonas Mūri.

Tagad tas vairs nav trīsdesmit pēdas augsts, jo kop� Konstantīna mātes laikiem zemes līmenis ir cēlies, un lielākā daļa toreizējā Londo�nas Mūra atrodas piecpadsmit pēdas zem ielas līmeņa un vairs neie�skauj pilsētu. Ta�u paliku�ais mūra gabals joprojām ir mūra vārda cie�nīgs. Vecais Beilijs apņēmīgi pamāja ar galvu. Tad viņ� piesēja virves galu bērnu ratiņiem un uzrāpās aug�up pa sienu. Nokļuvis mūra aug��pusē, viņ�, ņurdēdams un akdievodamies, uzvilka aug�ā marķīza līķi. Vecais Beilijs nosēja līķi no ratiņiem un saudzīgi noguldīja to uz muguras ar rokām gar sāniem. Uz miru�ā ķermeņa vēl arvien bija sulojo�as brūces. Un tas bija ļoti beigts.

Ak tu, muļķa blēdi, Vecais Beilijs skumīgi no�ukstēja. Kas bija tas, kā labad tu biji ar mieru tikt no�miegts, ko?

Augstu pie debesīm spīdēja mazs un spo�s mēness, un rudens zvaigznāji bija piekaisīju�i zilimelnās debesis pilnas sa�ķaidītu dimantu drumslām. Bija auksti. Uz mūra nolaidās lakstīgala, nopētīja marķīza de Karabasa miesas un saldi ievid�inājās. Piever nu knābi, Vecais Beilijs piesmaku�ā balsī norūca. Jūs, putni, ari nesmar�ojat kā plauksto�as rozes, vai zini. Putns veltīja vīram kādu lakstīgaliski me�lodisku rupjību un aizlaidās.

Vecais Beilijs iebāza roku kabatā un izvilka melno �urku, kas bija paspējusi aizmigt. Ta samiegojusies palūkojās apkārt un plati no�āvā�jās, atklājot garu un �urcīgi plankumotu mēli. Es personīgi būtu tikai priecīgs, Vecais Beilijs sacīja �urkai, ja man vispār nekad nekas vairs nebūtu jāsao�. Viņ� nolika �urku uz Londonas mūra akmeņiem, un tā ņēmās kaut ko skaidrot, klabinādama zobus un vici�nādamās ar priek�ķepām. Vecais Beilijs nopūtās. No vienas kabatas viņ� izvilka sudraba kārbiņu, otrā sameklēja garkātaino dak�iņu.

Nolicis sudraba kārbiņu de Karabasam uz krūtīm, viņ� nervozi atknibināja vaļā kārbiņas vāku. Tajā iek�ā sarkana samta ligzdiņā gulēja liela pīles ola, kas mēness gaismā izskatījās bāli zilgan�zaļa. Vecais Beilijs atvēzējās ar dak�iņu, un, aizmiedzis acis, trieca to pret olu.

�aumalai saplīstot, atskanēja plak�ķis.

Pāris mirkļu visapkārt valdīja liels miers. Un tad sākās vēj�. Tam nebija noteikta virziena; �ķila, ka tas pū� no visurienes. Pēk�ņi bija sācies virpuļviesulis. Pa gaisu lika rautas rudens lapas, avīzes, visi iespējamie pilsētas gru�i. Vēj� uzklupa Temzai un aiznesa debesīs �ļā�cienu ūdens. Tas bija traks un bīstams vēj�. Belfaslas tirgotāji lādē�damies ķēra un grāba savas preces, lai tās neaizrautu pa gaisu.

Un tad, kad jau �ķita, ka vēj� pieņēmies tiktāl, ka tūdaļ aizpūtis prom gan pasauli, gan zvaigznes un izmētās ļautiņus pa gaisu kā sakaltu�as lapas�

Tie�i tajā brīdī�

� vēj� pēk�ņi rimās, un lapas, papīri, iepirkumu maisiņi sabira zemē, uz ielām un ūdeņos. Augstu uz Londonas Mūra pēc vēja iestājās klusums, kas savā ziņā bija tikpat skaļ�, cik vēj�. To pārtrauca klepus; �ausmīgs, �ļerksto�s klepus. Sekoja skaņa, kādam ar grūtībām apveļolies uz sāniem, un pēc tam bija dzirdama vem�ana.

Marķīzs dc Karabass apvēma Londonas Mūri ar sarīto notek�ūdeni, nota�ķot pelēkos akmeņus ar brūnu putru. Pagāja labs laiciņ�, līdz no viņa iek�ām izplūda viss liekais �ķidrums. Un tad atskanēja aiz�smakusi balss, tāds kā izmocīts �uksts: � Liekas, man pārgriezta rīkle. Vai tev nav kaut kas, ar ko to apsiet?

Vecais Beilijs parakņājās kabatās un izvilka netīru lupatu. Viņ� padeva to marķīzam, kur� to vairākās kārtās aptina ap kaklu un galus sasēja cie�ā mezglā. Vecajam Beilijam nez kāpēc ie�āvās prātā reģenta laiku dendiju augstās un cie�ās �vīta Bramcla ieviestās apkaklītes.

-����� Ir kaut kas dzerams? marķīzs iesēcās.

Vecais Beilijs izvilka savu bla�ķīti, atskrūvēja un padeva marķīzam, kur�, iedzēris malku, sāpīgi saviebās un vārgi ieklepojās. Melnā �urka, kura to visu bija ar interesi vērojusi, norāpās lejā pa sienu un devās projām. Viņa pateiks Zeltainajām: par visu labo ir atdarīts, visi parādi nokārtoti.

Marķīzs atdeva Vecajam Beilijam viņa bla�ķīti. Beilijs to iebāza kabatā. Nu, kā t'jūties? viņ� vaicāja.

-����� Ir bijis labāk. Marķīzs drebelīgi piecēlās sēdus. Viņam tecēja deguns, un acis mirk�ķinādamās vērās visapkārt: viņ� skatījās uz pasauli tā, it kā tikko būtu to ieraudzījis.

-����� Vienu gan es gribu zināt: kas bija tā milzu bagātība, kādēļ tu gāji un ļāvies, lai tevi no�miedz, ko? Vecais Beilijs vaicāja.

-����� Informācija, marķīzs no�ukstēja. Ļaudis mēdz pasacīt ļoti daudz, kad ir skaidrs, ka tu tūlīt atdosi galus. Un viņi turpina runāt ari tad, kad esi jau miris.

-����� Un tu uzzināji to, ko gribēji?

Marķīzs aptaustīja brūces uz rokām un kājām. O, jā. Lielā mērā. Nu man ir daudz skaidrāka nojausma, ap ko tā lieta grozās. To pa�teicis, viņ� atkal aizvēra acis, apņēma plecus ar rokām un sāka viegli �ūpoties uz priek�u un atpakaļ.

Kā tas īsti ir? Vecais Beilijs vaicāja. Kā ir būt miru�am?

Marķīzs nopūtās. Tad viņ� savilka lūpas smaidā un sava vecā es spo�umā atbildēja: Nodzīvo pietiekami ilgi, Veco Bcilij, un tu pats to uzzināsi.

Vecais Beilijs izskatījās apvainojies. Maita. Un tas pēc visa, ko esmu padarījis, lai atvestu tevi no tās �ausmu upes, no kuras neviens neatgrie�as. Es gribēju teikt, parasti neatgrie�as.

Marķīzs de Karabass pacēla skatienu un palūkojās uz viņu. Acis mēnessgaisma vizēja spo�i baltas. Kā ir, kad esi nomiris? marķīzs �ukstus pārvaicāja. Ir ļoti auksti, mans draugs. Ļoti tum�s un ļoti auksti.

Dora paņēma ķēdi un pacēla to aug�up. Ķēdē karājās sudraba atslēga un atstaroja kalēja ezes oran�sārto gaismu. Dora pasmaidīja. � Skaists darbs, kalēj.

Pateicos, lēdij.

Viņa uzkāra ķēdi kaklā un paslēpa atslēgu zem drēbēm. Un ko tu vēlētos pretī?

Meistars izskatījās samulsis. � Man gan negribētos izmantot tavu labo sirdi� viņ� nomurmināja.

Dora savilka �beidz ākstīties� izteiksmi. Kalējs noliecās pie darba�rīku grēdas un izvilka no riku apak�as melnu kasti. Tā bija darināta no tum�a koka, inkrustēta ar ziloņkaulu un perlamutru, un bija krietnas vārdnīcas lielumā. Viņ� to pagrozīja rokās. Tā ir brīnumu lādīte, viņ� paskaidroja. Es to pirms pāris gadiem dabūju kā samaksu par vienu kalumu. Nekādi neizdodas to atvērt esmu visvisādi izmēģi�nājies.

Dora paņēma kārbiņu rokās un pārlaida pirkstus gludajai vir�smai. Nav nekāds brīnums, ka tev neizdevās to atvērt. Mehānismā kaut kas ir ieķēries. Tā ir kā aizlipu�i. Kalējs saskuma. � Tātad es nekad neuzzinā�u, kas tur iek�ā.

Dora savilka ieinteresētu sejas izteiksmi. Pirksti rūpīgi taustīja kasies virsmu. Pēk�ņi no kastes sāniem izslīdēja stienītis. Viņa iebāza stienīti līdz pusei atpakaļ kastē un pagrieza to. Dziļi kastes iek�pusē atskanēja klik�ķis, un kastes sānos atvērās durtiņas. Lūdzu, Dora sacīja.

Manu lēdij, � kalējs līksmi noteica. Viņ� paņēma kasti un atrāva durtiņas līdz galam vaļā. Kastes iek�pusē bija atvilktne, ko viņ� tūdaļ attaisīja. Atvilktnē tupēja krupītis un vienaldzīgi skatījās apkārt ar vara krāsas a�elēm. Kalējs sapīka. Un es cerēju, ka tur būs pērles un dimanti, viņ� novilka.

Dora pastiepa roku un paglaudīja krupitim galvu. Viņam ir skaistas acis, Dora teica. � Paturi viņu, kalēj. Viņ� nesīs tev laimi. Un vēlreiz paldies. Zinu, ka varu paļauties uz tavu klusē�anu.

Tu vari uz mani paļauties, lēdij, kalējs nopietni atteica.

Viņi sēdēja plecu pie pleca uz Londonas Mūra un klusēja. Vecais Bei�lijs lēnām nolaida zemē bērnu ratiņu karkasu.

-����� Kur notiek tirgus? marķīzs jautāja.

Vecais Beilijs norādīja uz bruņukuģi. Tur.

-����� Dora un pārējie. Viņi mani tur gaidīs.

Tu neesi tādā formā, lai kaut kur ietu.

Marķīzs sāpīgi ieklepojās. Vecajam Beilijam �ķita, ka drauga krūtīs �ļerkst vēl daudz notekūdeņu. �odien esmu mērojis tādu gabalu, de Karabass no�ukstēja, ka pāris nieka soļi neko daudz nekaitēs. Viņ� nopētīja savas rokas, lēnām salieca pirkstus, kā pārbaudīdams, vai tie viņam klausīs. Viņ� pagriezās ar muguru pret pilsētu un sāka nesteidzīgi un ar pūlēm rāpties lejā pa mūri. Bet, pirms uzsākt kāpie�nu, viņ� piesmaku�ā un, iespējams, mazliet skumjā balsī sacīja: Veco Beilij, izskatās, ka tagad es bū�u parādā tev.

Kad Ri�ards atgriezās ar ēdieniem, Dora skrie�us metās viņam pretī, apskāva viņu un pat papliķēja Ri�ardam pa bik�dibenu. Tad viņa pa�kampa papīra maisiņu, �igli atrāva to vaļā, paņēma kārbu ar dārze�ņiem karija mērcē un laimīga ķērās pie ē�anas.

-����� Paldies, Dora teica ar pilnu muti. Vai ir ziņas no marķīza?

-���� Nekā, Medniece atteica.

-����� Un Krupa un Vandemāra?

-����� Nav.

-���� Ņammīgs karijs. Ļoti labs.

-��� Vai ķēdi dabūji? Ri�ards vaicāja. Dora pacēla ķēdi par pirksta tiesu no kakla, lai parādītu, ka tā tur ir, un ļāva atslēgas svaram novilkt to atpakaļ zem apģērba.

Dora, Ri�ards sacīja, � �ī ir Lamija. Viņa ir gide. Viņa stāsta, ka varot mūs pavadīt uz jebkuru vietu Apak�zemē.

-���� Uz jebkuru? Dora vaicāja, ko�ļādama papadumu.

-��� Jebkuru, Lamija apstiprināja.

Dora pielieca galvu. Vai tu zini, kur ir eņģelis Izlingtons?

Lamijas melnās skropstas leni noplīvoja pār uzpirkstī�u krāsas acīm. Izlingtons? viņa pārvaicāja. Jūs nevarat turp iet�

Vai tu zini?

Daunstritā, Lamija teica. Daunstrītas pa�ā galā. Bet tas ir bīstami.

Medniece visu sarunas laiku bija stāvējusi, sakrustojusi rokas uz krūtīm, un vienaldzīgi klausījusies. Tagad viņa ierunājās: Mums pa�vadoni nevajag.

-��� Patiesību sakot, Ri�ards iebilda, man �ķiet, ka vajag gan. Marķīzu nekur nemana. Mēs zinām, ka ceļ� būs bīstams. Mums jānogādā tā� tā lieta, ko es dabūju, pie eņģeļa. Un tad viņ� pastāstīs Dorai par viņas ģimeni un pateiks man, kā lai tieku mājās.

Lamija iepriecināta uzlūkoja Mednieci. Un viņ� var atdot sma�dzenes tev, viņa līksmi sacīja, un sirdi man.

Dora ar rokām izslaucīja no trauka pēdējās mērces paliekas, nolai�zīja pirkstus un teica: � Mēs tiksim galā ari trijatā, Ri�ard. Mēs neva�ram atjauties gidu.

Es prasī�u samaksu viņam, nevis jums, Lamija spītīgi sacīja.

Un kādu samaksu jūsu laipnībai labpatiktos sagaidīt? Med�niece vaicāja.

-�� Tas, Lamija saldi smaidot atteica, lai paliek manā ziņā un viņa neziņā.

Dora pa�ūpoja galvu. � Es tā vis nedomāju.

Ri�ards no�ņācās. Jums vienkār�i nepatīk, ka arī es varu vienreiz kaut ko izdomāt, nevis akli sekot, kurp vien jūs liekat.

� Tā nemaz nav.

Ri�ards palūkojās uz Mednieci. Nu, tātad, Medniec. Vai tu zini ceļu pie Izlingtona? Medniece pa�ūpoja galvu.

Dora nopūtās. Jāsāk kustēties. Uz Daunstrītu, tu saki?

Lamija savilka smaidā savas plūmju violetās lūpas. Jā, lēdij.

Ap to laiku, kad marķīzs nonaca līdz tirgum, viņi jau bija aizgaju�i.

viņi nokāpa no kuģa pa garo trapu un nokļuva krastmalā. Tad viņi 112 mirkli ienira garā, neapgaismotā pazemes pārejā un pēc brī�a atkal parādījās virszemē. Lamija dro�i devās taisni uz priek�u, un drīz viņi nonāca bruģētā �ķērsieliņā. Pie namu sienām sprak�ķē�dami dega gāzes lukturī�i.

Tre�ās durvis pēc kārtas, viņa teica.

Viņi apstājās pie kāda sliek�ņa. Pie durvīm bija piestiprināta misiņa plāksne, kas vēstīja:

Karaliskā savienība ne�ēlības pret ēkām novēr�anai

Un zem tā ar mazākiem burtiem: 1 \

Daunstrīta.

Lūdzu klauvēt.

-����� Vai uz ielas var nokļūt no mājas? Ri�ards vaicāja.

-����� Nē, Lamija atbildēja. Iela ir mājā iek�ā.

Ri�ards pieklauvēja pie durvīm. Nekas nenotika. Viņi stāvēja un gaidīja, drebinādamies rīta aukstumā. Ri�ards pieklauvēja vēlreiz. Visbeidzot viņ� piezvanīja. Durvis atvēra samiegojies, ko�i sarkanā liv�rejā tērpies sulainis ar �ķību, pūderētu parūku galvā. Viņ� blenza uz kājslauķi pie sliek�ņa ar tādu izteiksmi, kas skaidri liecināja, ka �o sala�ņu dēļ nebija vērts kāpt laukā no gultas.

-����� Kā varu jums palīdzēt? sulainis apvaicājās. Ri�ardam pat no�rādījumi tīties un nosprāgt savulaik bija izteikti siltākā tonī un labākā noskaņojumā.

-��� Daunstrita, Lamija valdonīgi teica.

-����� Nāciet iek�ā, sulainis nopūtās. Tikai noslaukiet kājas.

Viņi izgāja cauri iespaidīga izskata gaitenim. Tad viņi pagaidīja, līdz sulainis iededz �uburainā sve�turī visas sveces. Viņi turpināja ceļu lejup pa kāpnēm, ko visā garumā sedza biezs, grezns paklājs. Tām sekoja mazāk iespaidīgs kāpņu posms, klāts ar pieticīgāku grīdsegu. Tam, savukārt, sekoja gau�i nemīlīgs kāpņu posms, ko sedza apspūru��as maisaudekla lupatas, un visbeidzot viņi klidzināja lejup pa koka pakāpieniem, uz kuriem vispār nekas nebija uzklāts.

Kāpņu galā bija senlaicīgs kalpotāju lifts, kam pie durvīm bija pie�sprausta zīmīte:

Nedarbojas

Sulainis neņēma zīmīti vērā un ar metālisku dārdoņu atrāva vaļā ārējās stiepļu sieta durvis. Lamija viņam pieklājīgi pateicās un iekāpa liftā. Trijotne sekoja. Sulainis pagrieza viņiem muguru; Ri�ards caur lifta durvju stieplēm noskatījās, kā virs, cie�i satvēris rokā sve�turi, kāpj pa kāpnēm aug�up. Liftā pie sienas bija neliela melnu podziņu virkne. Lamija piespieda pa�u apak�ējo pogu. Re�ģotās dzelzs durvis automātiski aizcirtās. Iedūcās motors, un lifts sāka lēni laisties lejup.

Viņi visi �etri stāvēja, saspiedu�ies kabīnes �aurībā. Ri�ards piepe�i sajuta katras sievietes smar�u atsevi�ķi: Dora visizteiktāk smar�oja pēc karija; Medniece oda pēc sviedriem bet tas nebija nepatīkami viņas smar�a lika atcerēties lielos kaķveidīgos zvērus zoodārza krāti�ņos; Lamija, savukārt, reibino�i smar�oja pēc sausser�a un maijpuķīlēm, un muskusa.

Lifts turpināja braukt lejup. Ri�ards bija sācis svīst lipīgus, aukstus sviedrus un iespiedis nagus dziļi delnās. Visikdieni�ķākajā tonī, kādu vien viņ� spēja sagramstīt, Ri�ards ieteicās: Tagad laikam nebūtu pats piemērotākais brīdis atklāt, ka te kādam ir klaustrofobija, vai ne?

-����� Ne-e, Dora atteica.

-����� Nu tad es to nedarī�u, Ri�ards sacīja.

Un viņi turpināja braukt lejup.

Pēdīgi atskanēja graboņa, grūdiens un krak�ķis, it kā mehānismā kaut kas iesprūstu, un lifts apstājās. Medniece atrāva durvis, palūkojās visapkārt un izkāpa uz �auras dzegas.

Ri�ards paskatījās pa atvērtajām lifta durvīm. Viņi karājās gaisā virs kaut kā, un �is kaut kas Ri�ardam atgādināja reiz redzētu gleznu ar Bābeles torni; �ābrī�a stāvoklis gan drīzāk atklāja, kāda �ī būve varētu izskatīties no iek�puses. Gar sienām spirāles veidā uz leju vijās milzīgs, bagātīgi rotāts, klintī izcirsts ceļ�. Vietu vietām pie sienas ceļa malā dega dūmojo�as lāpas, un liesmu punktiņi bija redzami arī dziļi, dziļi lejā. Viņi karājās gaisā apaļās telpas pa�ā vidū pāris tūksto�us pēdu augstumā no zemes. Lifts viegli �ūpojās.

Ri�ards dziļi ievilka elpu un izkāpa pārējiem līdzi uz koka dzegas. Un tad, lai arī viņ� zināja, ka tā nav labi, paskatījās lejup. Vienīgais, kas �ķīra viņu no akmens grīdas tūksto�iem pēdu zemāk, bija koka dēlis. Gar� dēlis, kas savienoja dzegu, uz kuras viņi patlaban stāvēja, ar klintī izcirstā ceļa malu kādu divdesmit pēdu attālumā. Es tā pie�ņemu, Ri�ards ierunājās, ka �ī nebūtu arī īstā reize, kad pateikt, ka man nav diezko labas attiecības ar augstumu. Viņa balss neizklau�sījās ne tuvu tik bezrūpīga, kā pa�am �ķita.

Laipa ir dro�a, Lamija teica. Vai vismaz bija iepriek�ējo reizi, kad te nācu. Skaties. Viņa pārgāja pār laipu, klusu no�abēja melnais samts. Viņa būtu varējusi nest uz galvas kaudzi grāmatu, un neviena nebūtu nokritusi. Nonākusi uz akmens ceļa, viņa apstājās, pa�griezās un iedro�ino�i visiem uzsmaidīja. Medniece viņai sekoja un, pārgājusi pāri, apstājās Lamijai blakus pie klints malas.

Redzi? Dora sacīja. Viņa pastiepa roku un saspieda Ri�arda dclmu. Būs labi.

Ri�ards palocīja galvu un norija siekalas. Labi.

Dora pārgāja pār dēli. Neizskatījās, ka viņai �āda pastaiga būtu gājusi pie sirds, ta�u �ā vai tā viņa bija otrā pusē. Trīs sievietes gaidīja, kad Ri�ards sāks kustēties. Ri�ards pēc kāda laiciņa ievēroja, ka joprojām stāv, par spīti komandām �Iet!�, ko viņ� sūtīja savām kājām.

Kaut kur aug�ā tika nospiesta poga: Ri�ards dzirdēja tink�ķi un nolietota motora rūkoņu tālumā. Lifta durvis Ri�ardam aiz muguras aizcirtās, un viņ� palika stāvam uz ne visai stabilas koka platformas, kas nebija platāka par dēli.

Ri�ard! Dora iesaucās. Kusties!

Lifts sāka celties aug�up. Ri�ards pārkāpa no drebelīgās platformas uz dēļa; kājas kļuva ļenganas, un nākamajā mirklī Ri�ards bija apķēris dēli ar rokām un kājām un turējās pie tā visiem spēkiem. Kaut kur sa�prāta nostūrī vēl pazibēja doma par liftu kas to bija atkal izsaucis un kāpēc, ta�u prāta lielākā daļa bija aizņemta ar to, ka pavēlēja locek�ļiem turēties pie deļa un nekustēties. Daļa prāta balss, cik stipri vien spēdama, kliedza Ri�ardam galvā, ka nevēlas mirt. Ri�ards aiz�miedza acis, apzinādamies, ka, ja viņ� tās atkal atvērs un ieraudzīs akmens sienas dziļumus zem sevis, tad rokas vienkār�i palaidīs dēli vaļā, un viņ� kritīs, kritīs un kritīs�

Man nav bail no pa�a kritiena, viņ� sev sacīja. Tas, no ka cs baidos, ir vieta, kur kritiens beidzas. Ta�u viņ� labi zināja, ka tā nav taisnība. Viņam bija bail no pa�a kritiena � bail no nevarīgas ķepuro�anās gaisā, skaidri saprotot, ka viņ� nekādi nevar to apturēt, un zinot, ka leja gaida akmens klons un ka nekāds brīnums viņu nespēs glābt�

Lēnītēm līdz viņam nonāca kāda balss kāds viņam kaut ko teica.

� Tikai lien uz priek�u pa laipu, Ri�ard, � kāds sacīja.

�� Es� nevaru, viņ� izdvesa.

� Tu esi pieredzējis daudz briesmīgākas lietas, lai dabūtu atslēgu, Ri�ard, kāds teica. Runātāja bija Dora.

�� Man patie�ām ir bail no augstuma, Ri�ards ietiepīgi atkārtoja. Viņ� bija piespiedis vaigu pie dēļa, bet zobi klabēja tik un tā. Es gribu mājās. Viņ� juta koka virsmu spie�amies pret vaigu. Un tad dēlis sa�ūpojās. Mednieces balss sacīja: Es neesmu īsti dro�a, kādu svaru �ī laipa var izturēt. Jūs abas stāviet �eit, lai būtu atsvars. Dēlis nodrebēja kāds nāca uz Ri�arda pusi. Ri�ards pieķērās atnācējam, acis neatvērdams. Ausi ieskanējās klusa un dro�ino�a Mednieces balss. Ri�ard?

�� Mm.

Vienkār�i sāc līst uz priek�u, Ri�ard. Sprīdi pa sprīdim. Nu, nāc� Mednieces karameļbrūnā roka saņēma Ri�arda baltos, dēli iekrampētos pirkstus. Nu, sākam.

Ri�ards dziļi ievilka elpu un pa�ļūca gabaliņu uz priek�u. Un atkal sastinga. Tev jau sāk izdoties, Medniece sacīja. ir labi. Nu, vēl mazliet. � Un ta, lī�us uz vēdera, Mednieces balss vilkts un stumts, Ri�ards sprīdi pa sprīdim virzījās uz priek�u, un laipas galā Medniece vienkār�i ņēma un uzstutēja viņu kājās, un nolika uz cietas, nekustīgas zemes.

�� Paldies, viņ� sacīja. Ri�ards nezināja, kas būtu jāsaka, lai pa�teiktos Medniecei par to, ko viņa tikko paveikusi. Tad viņ� pateicās vēlreiz. Un, palūkojies uz visām trijām kopā, noteica: Es atvainojos.

Dora paskatījās uz viņu. Viss kārtībā, viņa teica. Tagad tu esi dro�ība. Ri�ards pameta skatu uz spirālveidīgo ceļu, kas aizvērpās dziļdziļi lejā; tad viņ� paskatījās uz Mednieci, Doru un Lamiju, un smējās tik ilgi, līdz sāka raudāt.

-����� Par ko? Dora uzstājīgi jautāja, kad lielā smie�anās bija ga�lā, par ko tu tagad smejies?

-����� Dro�ībā, Ri�ards vienkār�i noteica. Dora paskatījās uz viņu un arī pasmaidīja.

-��� Nu, kur tad mums tagad jāiet? Ri�ards vaicāja.

-����� Uz leju, Lamija sacīja. Viņi sāka doties lejup pa Daunstritu. Medniece gāja pa priek�u, Dora viņai blakus. Ri�ards gāja kopā ar Lamiju, elpodams viņas maijpuķī�u un sausser�a smar�u un priecā�damies, ka viņa ir blakus.

Man tie�ām prieks, ka tu nāc mums līdzi, viņ� leica. Ka tu mūs pavadi. Ceru, ka tev tas nekādi neskādes, un vispār�

Lamija cie�i pievērsa viņam uzpirkstī�u krāsas acis. Kāpēc lai tas skādētu?

-���� Vai tu zini, kas tie �urkmēļi tādi ir?

-����� Protams.

-����� Ir viena �urkmēle vārda Anestēzija. Viņa. Vārdu sakot, mēs bijām tādi kā draugi, un viņa vienreiz mani pavadīja. Un tad viņu no�laupīja. Uz Nakts tilta. Es joprojām nezinu, kas ar viņu notika.

Lamija līdzjūtīgi pasmaidīja. Mani ļaudis visu ko par to stāsta. Iespējams, ka da�i stāsti ir patiesi.

-���� Tu ta�u man pastāstīsi, vai ne? Ri�ards vaicāja. Bija auksti. Ri�ards redzēja savas elpas mutulī�us gaisā.

-����� Kādreiz jā, viņa atteica. Lamijas elpa gaisā nebija redza�ma. Tas bija ļoti jauki no tavas puses, ka paņēmi mani līdzi.

-����� Darījām, ko varējām.

Dora un Medniece aizgāja aiz kāda klints izciļņa raclīta līkuma un pazuda skatienam. Zini, Ri�ards ieteicās, labāk pasteigsimies. Mēs esam paliku�i iepakaļ.

-����� Lai viņas iet, Lamija maigi noteica. Gan panāksim.

Ri�ards nodomāja, ka jūtas tie�i tā, kā tīņa gados, iedams ar mei�teni uz kino. Vai drīzāk kā pavadot meiteni mājās: pa brī�am apstā�joties pieturu nojumēs vai durvju ailēs, lai straujā skūpstā savītu kopā mēles un dedzīgi, nemākulīgi pagramstītos viens otram zem drēbēm, un tad skrie�us mestos tālāk, lai panāktu draugus�

Lamija ar vēsu pirkstu pārvilka Ri�ardam pār zodu. Tu esi tik silts, viņa apbrīnas pilnā balsi teica. Tas noteikti ir brīni�ķīgi, ja kādam ir tik daudz siltuma.

Ri�ards centās izskatīties kautrīgs. Un cs par to pat tā īsti nebiju domājis, nudien, viņ� atzina. Viņ� izdzirdēja kaut kur tālu aug�ā aizcērtamies lifta durvis.

Lamija lūkojās uz viņu lūdzo�ām, saldām acīm. Tu ta�u man ie�dosi mazliet siltuma, vai ne, Ri�ard? viņa vaicāja. Man ir tik auksti.

Ri�ards domāja, vai vajadzētu viņu tagad noskūpstīt. Ko tad? Es�

Lamija izskatījās apbēdināta. Es tev nepatīku? viņa vaicāja. Ri�ards izmisis cerēja, ka nav viņu aizvainojis.

-����� Protams, ka tu man patīc, viņ� dzirdēja savu balsi sakām. Tu esi tik jauka.

Tu ta�u neizmanto visu savu siltumu, vai ne? viņa domīgi bilda.

-����� Domāju, ka ne�

-����� Un tu teici, ka samaksāsi par to, ka jūs pavadu. Tad nu to cs gribu par samaksu. Siltumu. Vai varu mazliet dabūt?

Ko vien vēlies. Jebko. Sausserdis un maijpuķīte apvijās Ri�ardam apkārt, un viņa acis neredzēja neko citu kā viņas balto ādu un plūmju krāsas lūpas, un ahātmelnos matus. Viņ� pamāja ar galvu. Kaut kur dziļi iek�ā viens kaut ko sauca, bet, lai kas tas ari nebūtu, tas var pagai�dīt. Viņa izstiepa rokas un, maigi saņēmusi plaukstās viņa seju, pie�vilka to klāt. Tad sekoja skūpsts: ilgs un kārs. Mirkli Ri�ardu pār�alca pirmatnīga aukstuma tirpas no viņas lūpām un vēsās mēles, bet jau nākamaja bridi viņ� pilnīgi ļāvās Lamijas skūpstam.

Viņa uz mirkli atrāvās nost.

Ri�ards juta uz lūpām ledus kārtiņu. Viņam nācās atspiesties pret sienu. Ri�ards gribēja pamirk�ķināt acis, bet plakstiņi �ķita kā pie�salu�i. Lamija ar laimīgu smaidu sejā palūkojās aug�up. Viņas āda bija pietvīkusi, lūpas dega ko�i sarkanas. Lamijas elpas garainī�i cēlās auk�stajā gaisā. Viņa aplaizīja lūpas ar karstu, sārtu mēli. Ri�ardam same�tās tum�s gar acīm. Lamija kļuva par melnu siluetu kaut kur redzes, perifērija.

� Vēl, sieviete sacīja un pievilka viņu sev klāt.

Viņ� noskatījās, ka Samte pievelk Ri�ardu klāt pirmajam skūpstam, un redzēja, kā nosarmo un apledo Ri�arda seja. Viņ� redzēja, kā dāma uz brītiņu laimīga atlai�as nost. Tad viņ� pielavījās viņai no mugurpuses, un brīdī, kad Samte paliecās uz priek�u, lai pabeigtu to, ko iesākusi, viņ� spēji sagrāba sievieti aiz spranda un parāva atpakaļ.

Atdod! viņ� icķērca tai ausī. Atdod viņam dzīvību! Samte uzvedās kā ūdensbaļļā iemests kaķēns: viņa grozījās un �ņāca, spļāva un skrāpējās. Tas Lamijai par labu nenāca, jo kāda roka bija cie�i sa�ņaugusi viņas kaklu.

Tu mani nepiespiedīsi! viņa kliedza izteikti nemuzikālos toņos.

Rokas tvēriens kļuva vēl cie�āks. Atdod viņam viņa dzīvību, noskaldīja aizsmakusi balss, citādi es pārlauzī�u tev sprandu. Sie�viete sāpēs sagrīļojās. Viņ� pagrūda Samti uz Ri�arda pusi. Ri�ards bija pierāvies pie klints un sastindzis.

Samte paņēma Ri�ardu aiz rokas un iepūta dva�u viņam acīs un mutē. Garainī�i no viņas lupām ieplūda Ri�ardam sejā. Ledus kārtiņa uz viņa ādas sāka kust, un sarma no matiem izzuda.

Spēcīgie pirksti vēlreiz satvēra viņas kaklu. Visu, Lamij!

Lamija ļauni no�ņācās un vēlreiz pavēra lūpas. No tām aizlidoja pēdējais elpas mutulītis un izzuda uz Ri�arda lūpām. Ri�ards samirk��ķināja acis. No plakstiņiem kūsto�ais ledus tecēja lejup pa vai�giem. Ko tu ar mani izdarīji? viņ� vaicāja.

Viņa izdzēra tavu dzīvību, aizsmaku�ā �ukstā atbildēja mar�ķīzs de Karabass. Paņēma tavu siltumu. Un pārvērta tevi par tādu pa�u ledus radījumu kā viņa.

Lamijas seja savilkās kā bērnam, kam atņemta mīļākā mantiņa. Uzpirkstī�u krāsas acis dzalkstīja. Man to vajag vairāk, nekā vi�ņam, � Samte dīca.

� Un cs biju iedomājies, ka tev patīku, Ri�ards muļķīgi noteica.

Marķīzs, cie�i satvēris Lamijas roku, parāva viņu gaisā, un ieķērca

viņai tie�i sejā: Mēģini tik vēlreiz viņam tuvoties tu vai jebkura cita no māsām Sarntēm, un kādunakt es ieradī�os jūsu būdā un nodedzi�nā�u to līdz pamatiem. Saprati?

Lamija pamāja ar galvu. Marķīzs palaida vaļā viņas roku, un sie�viete nokrita uz grīdas. Atkal pieslējusies pilnā augumā, kas diez cik liels vis nebija, viņa atmeta atpakaļ matus un no visa spēka iespļāva marķīzam sejā. Tad viņa pacēla melnās kleitas malu, lai tā skrienot netraucētu, un metās aug�up pa ceļu. Kamēr marķīzam pa seju note�cēja Lamijas ledainais spļāviens, viņas soļi jau bija aizskanēju�i tālu līkumotajā Daunstrītā. Marķīzs noslaucīja spļāvienu ar delnas virs�pusi.

Viņa gribēja mani nobeigt, Ri�ards izstornīja.

�Nejau uzreiz, � marķīzs izlaboja. Tu būtu miris pakāpeniski līdz brīdim, kad viņa beigtu baroties no tavas dzīvības.

Ri�ards skatījās uz marķīzu.

Viņ� bija viscaur dubļains, un, par spīti ādas brūnumam, izskatījās pelēkbāls. Mēteļa viņam vairs nebija. Tā vietā ap pleciem kā pon�o bija apsiets vecs palags, zem kura vīdēja kaut kāds kunkulis, bet neva�rēja pateikt, kas tas Varētu būt. Marķīzam bija basas kajas, toties ap kaklu cie�i apsieta izbalējusi lupata, kas izskatījās pēc nepieradinātās modes pēdējā kliedziena.

� Mēs tevi meklējām, Ri�ards teica.

� Un tagad esat atradu�i, �au�alīgā balsi attrauca marķīzs.

�� Domājām, ka tu būsi tirgū.

Jā. Nu� Da�iem bija pamats domāt, ka esmu beigts. Biju spiests brītiņu paburāt citos ūdeņos.

Kāpēc� kāpēc viņiem bija pamats domāt, ka tu esi beigts?

Marķīzs pievērsa Ri�ardam acis, kas redzēju�as pārlieku daudz un gāju�as pārlieku tālu. Tāpēc, ka viņi mani nogalināja, � viņ� tei�ca. Tagad ejam, ir cerība viņas vēl panākt.

Ri�ards palūkojās pāri bezdibenim uz otru ceļa pusi. Viņ� ierau�dzīja Doru un Mednieci vienu ceļa līmeni zemāk. Viņas skatījās ap�kārt, it kā gaidīdamas kaut ko; dro�i vien, meklēja viņu. Ri�ards sauca, māja ar rokām un bļaustījās, ta�u balss nespēja mēroties ar attālumu. Marķīzs uzlika roku Ri�ardam uz pleca. Paskaties, viņ� teica un norādīja uz ceļu vienu loku zem Mednieces un Doras. Tur kaut kas kustējās. Ri�ards piemiedza acis un saskatīja divus ēnā stāvo�us cilvē�kus. � Krups un Vandemārs, marķīzs konstatēja. Tās ir lamatas.

�� Ko lai iesāk?

-����� Skrien! � marķīzs teica. � Brīdini viņas. Es vēl nevaru pa�skriet� skrien ta�u, nolādēts!

Un Ri�ards skrēja. Viņ� sakopoja visu spēkus un joņoja pa ieslīpo pazemes klintājā izcirsto ceļu. Ri�ards sajuta krūtīs spējas, griezīgas sāpes bija piemeties dūrējs. Viņ� piespieda sevi neapstāties turpināja skriet.

Nogriezies ap stūri, Ri�ards ieraudzīja viņus visus uzreiz. Med�niece! Dora! viņ�, nosēca, kampdams gaisu. Stāviet! Uzmanieties!

Dora izbīlī paskatījās pār plecu. No akmens kolonnas aizsega iz�nāca misters Vandemārs un misters Krups. Misters Vandemārs aiz�lauza Dorai rokas uz muguras un zibenīgi apmeta tām apkārt neilona auklu. Misters Krups turēja rokā garu un tievu priek�metu brūna auduma ievalkā, Ri�ards atminējās, ka viņa tēvs līdzīgi pārnēsājis mak�ķerkātus. Medniece stāvēja muti vaļā un skatījās. Ri�ards uz�brēca: Medniec! Dari kaut ko!

Viņa pamāja ar galvu, apgriezās riņķī un ar baletdejotājas cienīgu grāciju pa�āva uz priek�u vienu kāju.

Spēriens trāpīja Ri�ardam tie�i pa vēderu. Viņ� aizstreipuļoja vai�rākas pēdas atstatu un pakrita, nespēdams ievilkt elpu. Medniec? � viņ� bez balss izdvesa.

-���� Baidos, ka jā, Medniece atbildēja un aizgriezās. Ri�ardam bija reizē nelabi un �ausmīgi skumji. Nodevība sāpēja tikpat stipri, kā spēriens.

Misters Krups un misters Vandemārs joprojām nelikās par Ri��ardu un Mednieci ne zinis. Misters Vandemārs sēja auklu Dorai ap rokām, bet misters Krups stāvēja un skatījās. Neuzlūko mūs kā rīkļu�rāvējus un slepkavniekus, mis, misters Krups it kā tērgādams notei�ca. Uztver mūs kā pavadoņus.

Medniece stāvēja turpat blakus ar pārakmeņotu seju un skatījās kaut kur tuk�umā, kamēr Ri�ards vārtījās pa akmens grīdu un centās kaut kā ievilkt plau�ās atpakaļ gaisu.

Misters Krups pagriezās pret Doru un pasmaidīja, atklādams ra�enu zobu rindu. Tavai zinā�anai, lēdija Dora. Mēs uzmanīsim, lai tu neskarta nokļūsti galamērķī.

Dora viņus ignorēja. Medniec! viņa sauca, ko tas nozīmē? Medniece nedz pakustējās, nedz atbildēja.

Mistera Rrupa sejā icspīdējās lepns smaids. Pirms Medniece pie�krita kalpot tev, viņa jau bija piekritusi strādāt mūsu pavēlniekam. Parūpēties par tevi.

-���� Mēs ta�u jums teicām, triumfējo�i piebilda misters Vande�mārs. Mēs teicām, ka viens nojums ir nodevējs. To pasacījis, viņ� atgāza galvu un iegaudojās kā vilks.

Es domāju, ka jūs to sakāt par marķīzu, Dora sacīja.

Misters Krups uzspēlēti pakasīja rudo pauri. � Runājot par mar�ķīzu � diez, kur gan viņ� pazudis? Laikam būs savā nodabā kaut kur aizgājis, vai ne, mister Vandemār?

Nudien, laikam tie�ām aizgājis, mister Krup. Cik nu vien tālu iespējams.

Misters Krups zīmīgi noklepojās un noslēdza savu klaunādi: Un tā kop� �ī brī�a mums nāksies saukt viņu par aizgāju�o marķīzu de Karabasu. Nudien domājams, ka viņ� ir, kā sacīt jāsaka�

Beigts un pagalam, misters Vandemārs pabeidza.

Ri�ardam visbeidzot izdevās iekampt pietieko�i daudz gaisa, lai at�gūtu elpu un nosēktu: Tu, nodevīgā kuce!

Medniece raudzījās zemē. Lūdzu, bez rupjībām, viņa no�uk�stēja.

-����� Tā atslēga, ko dabūjat no Melnajiem mūkiem, misters Krups vaicāja Dorai, pie kā tā ir?

-����� Pie manis, Ri�ards sēkdams sacīja. Varat mani pārmeklēt, ja gribat. Aiziet! viņ� pa�amdīja kabatas; vispirms viņ� atklāja kaut kādu iepriek� nemanītu cietu nieciņu aizmugurējā kabatā, bet nebija laika pētīt, kas tas ir, un tad viņ� izvilka no sānu kabatas vecā dzīvokļa ārdurvju atslēgu. Viņ� pieslējās kājās un aizstreipuļoja pie Krupa un Vandemāra. �e, ņemiet.

Misters Krups pasniedzās un paņēma atslēgu. Ak, tu tētīt, � viņ� teica, tik tikko uzmetis tai acis, es esmu pilnīgi iekritis uz �o aizgrāb�jo�o triku, mister Vandemār. Krups padeva atslēgu Vandemāram; viņ� to paņēma starp īk�ķi un rādītājpirkstu un saspieda kā folijas gabaliņu. � Atkal tevi piemuļķoju�i, mister Krup! viņ� noteica.

-����� Iegāz viņam, mister Vandemār, teica misters Krups.

-����� Ar lielāko prieku, mister Krup, � atbildēja misters Vandemārs un iespēra Ri�ardam pa ceļgala bļodiņu. Ri�ards, sāpēs locīdamies, nogāzās zemē. It kā no ļoti liela tāluma viņ� dzirdēja mistera Vande�māra balsi; tā kaut ko sacīja pamāco�ā tonī. Citi domā, sāpīgs var būt tikai stiprs spēriens, teica mistera Vandemāra balss. Ta�u tā nebūt nav. Svarīgi ir, pa kuru vietu sper. Tie�ām, pietiek ar ļoti vieglu spērienu� � kaut kas ietriecās Ri�ardam kreisajā plecā. Kreisā roka kļuva nejūtīga, un plecā uzplauka sarkanbalts, sāpīgs plankums. �ķita, ka roka reizē degtu un saltu, it kā Ri�ardam asiņu vietā pa dzīslām riņķotu augstsprieguma strāva. Viņ� kauca. Misters Vandemars turpi�nāja pamāco�o izklāstu: �lai radītu tadas sāpes kā �īs te tādas ar stipru spērienu nepanāksi� un Ri�ardam sānos kā lode ieurbās zābaka purngals. Viņ� dzirdēja sevi kliedzam.

-���� Atslēga ir pie manis, � pavēstīja Doras balss.

�Ja vien tev būtu �veicie�u armijas nazis, misters Vandemārs sapņaini klāstīja Ri�ardam, es varētu parādīt, ko var izdarīt ar atse�vi�ķām ķermeņa daļām. Tam noder pat pudeļu attaisāmais un āķis, ar ko ķeksē akmentiņus no zirgu pakaviem.

�� Liec viņu mierā, mister Vandemār. Būs vēl gana daudz laika izspēlētics ar �veicie�u armijas na�iem. Vai talismans ir pie viņas? Misters Vandemārs pārmeklēja Doras kabatas un izvilka melno obsidiāna figūriņu mazo Briesmoņa statuctiti, ko eņģelis bija viņai iedevis.

Dobja un zema ieskanējās Mcdnieces balss. Un kā būs ar mani? Kur ir apsolītā samaksa?

Krups no�ņācās. Viņ� pasvieda Mcdniecei ievīstīto mak�ķerkātu. Viņa to pārtvēra ar vienu roku. Labs ķēriens, � misters Krups no�teica. Tad viņi abi ar Vandemāru pagriezās un devās lejup pa līku�maino Daunstrītu, vidū ie�miegu�i Doru. Ri�ards gulēja zemē un no�skatījās viņiem pakaļ, juzdams, kā no sirds uz katru ķermeņa daļiņu strāvo �ausmino�s izmisums.

Medniece notupās zemē un sāka atraisīt nosaitēto audumu. Viņas lielās acis spo�i mirdzēja. Ri�ards mocījās sāpēs. Kas tas ir? viņ� vaicāja. Trīsdesmit sudraba gra�i? Medniece tobrīd lēni nostūma auduma apvalku nost. Viņas pirksti kustējās kā glāstīdami, paijādami, kā apmīļodami. �ķēps, viņa vienkār�i atbildēja.

Tas bija darināts no bronzai līdzīga metāla; garais asmens bija iz�liekts kā malaizie�u viļņotais duncis: viena asmens puse bija gluda un asa, otra rievota. �ķēpa zaļi nosūbēju�o kātu rotāja iegrebti seju zīmējumi, da�ādi savādi ornamenti un dīvaini līniju vijumi. �ķēpa garums no asmens līdz kāta galam bija aptuveni piecas pēdas. Med�niece tam pieskārās ar tādu bijību, ii kā neko tik skaistu kā �o �ķēpu, iepriek� nebūtu skatījusi.

� Tu esi pārdevusi Doru par �ķēpu, Ri�ards teica. Medniece neko neatbildēja. Viņa ar rozā mēli aplaizīja pirksta galiņu un tad maigi pārbrauca ar to pār asmeni, lai pārbaudītu asumu; Medniece pasmaidīja, acīmredzami apmierināta ar to, ko juta. Vai tu taisies mani nogalināt? Ri�ards vaicāja. Viņu pa�u pārsteidza atklāsme, ka bailes no nāves ir pazudu�as; katrā ziņā, ka viņ� padomājis saprata, bailes no tādas nāves.

Medniece pagrieza galvu un paskatījās uz Ri�ardu. Viņa izskatījās daudz dzīvīgāka nekā jebkad agrāk, daudz skaistāka un daudz bīsta�māka. Un ko man tas dotu, ja cs tev uzbruktu, Ri�ard Meihjū? viņa, �ilbino�i uzsmaidīdama, vaicāja. Man ir nopietnāks pretinieks, ko pievārēt.

-����� Ak, tad �is ir tavs Lielā Londonas Briesmoņa medījamais �ķēps, vai ne? viņ� nerimās.

Medniece paskatījās uz �ķēpu tā, kā uz Ri�ardu nekad nebija pa�skatījusies neviena sieviete. Runā, ka tam nekas nespējot stāties pretī.

-����� Bet Dora tev uzticējās. Es tev uzticējos.

Smaids Mednieces sejā izzuda. Pietiek.

Sāpes pamazām sāka atkāpties, pārvērsdamās trulā smeldzē plecā, sānā un ceļgalā. Kā labā tu īsti strādā? Uz kurieni viņi ved Doru? Kas aiz tā visa stāv?

-����� Pasaki viņam, Medniec, marķīzs de Karabass noķērca. Viņ� turēja rokā pret Mednieci pavērstu, uzvilktu loku. Marķīzs stāvēja stingri kā iemiets un izskatījās nepielūdzams.

-����� Es �aubījos, vai tu tie�ām esi miris, lai gan Krups un Vandemārs zvērēja, ka esot, Medniece sacīja, tikko pagriezdama galvu. Tu mani pārsteidz tevi patie�ām ir grūti nogalināt.

Marķīzs ironiski palocīja galvu, ta�u acis nepakustējās, un rokas stāvēja stingri. Tu mani pārsteidz glu�i līdzīgā veidā, dārgo lēdij. Ta�u bulta skaustā un kritiens pāris tūksto�u pēdu dziļumā varētu sabojāt līdz�inējo pieredzi, vai ne tā? Noliec �ķēpu zemē un pakāpies nost! Viņa maigi un gādīgi noguldīja �ķēpu zemē; tad Medniece pie�cēlās un pakāpās soli atstatus no �ķēpa. Varbūt labāk pati viņam to pasaki, Medniec, marķīzs sacīja. Es jau zinu; �īs zinā�anas man prasīju�as daudz. Pasaki viņam, kas pār �o visu valda.

-����� Izlingtons, viņa sacīja.

Ri�ards papurināja galvu, it kā cenzdamies aizgaiņāt mu�u. Ne�var būt, viņ� sacīja. � Es� es ta�u esmu saticis Izlingtonu. Viņ� ir eņģelis. Pēc mirkļa Ri�ards teju vai izmisīgi vaicāja: Kāpēc?

Marķīza acis aizvien bija pievērstas Medniecei, un bultas gals no�mērķēts uz viņas skaustu. Kaut es to zinātu! Ta�u tie�i Izlingtons at�rodas Daunstritas dziļumos, un viņ� ir ari sarīkojis visu �o jezgu. Mūs no Izlingtona �ķir labirints un Briesmonis. Ri�ard, paņem �ķēpu! Meclniec, nāc lūdzu, man pa priek�u!

Ri�ards paņēma �ķēpu un tad, izmantodams to kā kūju, ar grūtī�bām pieslējās kājās. Tu gribi, lai viņa nāk mums līdzi? viņ� samul�sis jautāja.

-����� Un vai tu gribētu, lai viņa nāk mums no mugurpuses? mar�ķīzs sausi pārvaicāja.

�� Tu ta�u vari viņu nogalināt, Ri�ards sacīja.

-����� Es to ari darī�u, ja nebūs citas iespējas, marķīzs sacīja, bet man netiktos izmantot �o iespēju, pirms tā nav absolūti nepiecie�ama. Sā vai tā nāve ta�u ir tik galīga, vai ne?

� Vai tie�ām? Ri�ards pavaicāja.

�� Da�kart, atteica marķīzs de Karabass, un viņi atsāka ceļu lejup.

VIŅI STUNDĀM KLUSĒDAMI G A J A lejup pa līkumoto Ceļu klints iek�pusē. Ri�ardu joprojām mocīja sāpes, viņ� kliboja, un turklāt viņa ķermeni un prātu bija pārņēmis savāds nemiers tur kopā jaucās domas par sakāvi un nodevību, apziņa, ka Lamija gandrīz ir atņēmusi viņam dzīvību, kā arī mistera Vandemāra dotie triecieni un tas, ko viņ� bija izjutis tur aug�ā, uz laipas. Pēc tā visa viņ� jutās galīgi sa�grauts. Tajā pa�ā laikā Ri�ards apzinājās, ka viņa pieredzētais nobāl un saraujas mazummaziņ� un nenozīmīgs, ja to salīdzina ar �ausmām, ko pirms neilga laika piedzīvojis marķīzs. Tādēļ Ri�ards cieta klusu.

Arī marķīzs klusēja, jo katrs vārds, ko viņ� centās pateikt, sāpīgi kairināja kaklu. Viņ� gribēja, lai kakls sadzīst, un koncentrējās uz Mednieci. Marķīzs zināja, ka gadījumā, ja viņ� uz mirkli atslābinātu uzmanību, Medniece to pamanītu un tūdaļ būtu prom, un pēcāk vēr�stos pret viņiem. Tāpēc viņ� neko neteica.

Medniece gāja viņiem pa priek�u. Viņa ari nesacīja ne vārda.

Pēc pāris stundām viņi bija nonāku�i Daunstrītas lcjasgalā. Iela pārgāja no milzīgiem akmens bluķiem būvētā, Ciklopa nama ieejai

līdzīgā vārtu eja. �o eju noteikti būvēju�i mil�i, Ri�ards nodomāja, miglaini atcerēdamies nostāstus par senlaiku Londonas karaļiem: atmiņā klejoja pasaka par karali Brānu un mil�iem Gogu un Magogu, kuru rokas bija kā ozoli un daudzās galvas līdzinājās kalniem. Ieejas portāls jau labi sen bija sarūsējis un sadrupis. Atsevi�ķi durvju gabali vīdēja dubļos viņiem zem kājām, citi, savukārt, skumīgi nokarājās eņģēs vārtu ejas malās. Jau eņģes vien bija garākas par Ri�ardu.

Marķīzs ar galvas mājienu lika Medniecei apstāties. Viņ� aplaizīja lupas un sacīja: � �ie vārti iezīmē Daunstrītas beigas un labirinta sākumu. Otrpus labirintam gaida eņģelis Izlingtons. Un labirintā ir Briesmonis.

-����� Es joprojām nesaprotu, ierunājās Ri�ards. Par to Izlingtonu. Es ta�u viņu satiku. To. Viņu. Viņ� ir eņģelis. Es domāju: īsts eņģelis.

Marķīzs drūmi pasmaidīja. Kad eņģeļi kļūst ļauni, viņi var būt Jaunāki par jebkuru citu. Liec vērā, ka ari Lucifers bija eņģelis.

Medniece pievērsa Ri�ardam riekstu brūnās acis. Vieta, kur jūs apciemojāt Izlingtonu, ir viņa citadele un tajā pa�ā laikā arī viņa cie�tums, viņa teica. Tas bija pirmais teikums, ko viņa bija pateikusi pēdējo stundu laikā. Viņ� nevar no turienes aiziet.

Marķīzs vērsās tie�i pie Mednieces: Es pieņemu, ka labirints un Briesmonis ir paredzēti, lai atņemtu viesiem drosmi.

Viņa palocīja galvu. Tāds ir arī mans pieņēmums.

Ri�ards pagriezās pret marķīzu un ļāva visām uzkrātajām dus�mām, nevarībai un izmisumam gāzties laukā vienā dusmu klie�dzienā. Kāpēc tu vispār runā ar viņu? Kāpēc viņa vēl ir �eit? Viņa mūs nodeva un vēl lika domāt, ka nodevējs esi tu!

-����� Un es izglābu tev dzīvību, Ri�ard Meihjū, Medniece klusi ieteicās. Vairākkārt. Uz tilta. Pie cauruma. Un aug�ā uz laipas. Medniece ielūkojās viņam acīs, un �oreiz Ri�ards bija spiests novēr�sties.

Labirinta ejās atbalsojās tāda ka bauro�ana, kā rēcieni. Ri�ardam uz kakla visi matiņi sacēlās stāvus. Skaņa nāca no tālienes, ta�u tas bija vienīgais mierinājums, ko tobrīd varēja rast. Ri�ards pazina �o troksni: viņ� bija to dzirdējis sapņos, ta�u tagad bija skaidrs, ka skaņas avots nav ne vērsis, ne milzu kuilis; tas drīzāk izklausījās pēc lauvas vai varbūt pēc pūķa.

Labirints ir viena no vecākajām vietām Apak�londonā, mar�ķīzs sacīja. Pirms karalis Lads Temzas muklājos uzcēla ciemu, �eit bija labirints.

-����� Bet vismaz Briesmoņa nebija, Ri�ards piezīmēja.

-����� Toreiz nebija gan.

Ri�ards nopūtās. Attālā rēkoņa atsākās no jauna. Man �ķiet� domāju, ka esmu Briesmoni redzējis sapņos, viņ� teica.

Marķīzs pazēla uzaci. Kādos sapņos?

-���� Sliktos, Ri�ards atteica.

Marķīzs to, acīm dzalkstījot, pārdomāja un teica: Paklau, Ri��ard. Man turp jāaizved Medniece. Ja gribi pagaidīt �eit, neviens tevi mazdū�ībā neapsūdzēs.

Ri�ards papurināja galvu. Reizēm vienkār�i nav citas izejas. � Es negrasos atkāpties. Ne tagad. Pie viņiem ir Dora.

-����� Skaidrs, marķīzs noteica. Nu, tad ko? Ejam?

Mednieces nevainojamās karameļu lūpas savilkās smīnā. Jūs esat

traki, ja grasāties līst tur iek�a, viņa teica. Bez eņģeļa amuleta jūs nemū�am neatradīsiet ceļu. Netiksiet garām tam kuilim.

Marķīzs pabāza roku zem palaga pon�o un izvilka mazo obsidiāna figūriņu, ko bija pievācis Doras tēva darbistabā. Tu domāji vienu no �iem? viņ� vaicāja. Tai bridi marķīzam �ķita, ka viss, ko viņam pēdē�jās nedēļas laikā nācies piedzīvot, bijis tā vērts, lai ieraudzītu �o izteik�smi Mednieces sejā.

Viņi izgāja pa vārtiem un nokļuva labirintā.

Dora gaja uz muguras sasaitetam rokam; blakus, uzlicis gredzenoto ķetnu meitenei uz pleca, soļoja misters Vandemārs un stūma viņu uz priek�u. Misters Krups, turēdams roka Dorai atņemto talismanu, stei�dzās pa priek�u, zaglīgi lūkodamies te pa labi, te pa kreisi kā īpa�i izne�sīga zebiekste ceļā uz vistu kūti.

Labirints pats par sevi bija murgaina vieta. Tas bija izveidots no Aug�londonā pazudu�ajām vietām: no alejām, ceļiem, tuneļiem un notekām, kas pēdējās tūksto�gades laikā bija izgāzu�ies cauri laika spraugām un nonāku�i aizmirsto un pazaudēto pasaulē. Abi vīri un meitene gāja pa bruģi un pa dubļiem, pa da�ādiem mēsliem un sapu�vu�ām dēļu laipām. Viņi gāja pa gaismas joslām un pa nakts mel�numu, pa gāzes radziņu un pa petrolejas lukturu apspīdētām ielām un pa tādiem ceļiem, ko gaismoja dego�i meldru sai�ķi un lāpas. Tā bija vieta, kur it viss bija mainīgs: katrs celiņ� sadalījās vairākos, meta liku�mus un veda atpakaļ pats pie sevis.

Misters Krups juta talismana pulsāciju un ļāva, lai tas viņus ved. Viņi soļoja uz priek�u pa �auru sānieliņu, kas reiz bija bijusi daļa no Viktorijas laiku �krauķu būdu� rajona, �os graustus pamī�us apdzī�voja zagļi un penija vērts d�ins, divarpus peniju nabadzība un trīspeniju sekss. Tie�i tur viņi izdzirdēja netālu sprauslā�anu un �ņāk�anu. Nākamajā mirklī atskanēja dobja un nikna mauro�ana. Misters Krups brīdi minstinājās un tad metās uz priek�u: uzskrējis aug�up pa īsām koka trepēm, viņ� aizjoza līdz ieliņas galam. Tur apstājies un vērīgi pa��ķielējis visapkārt, viņ� nokāpa pāris pakāpienus lejup garā akmens tunelī, pa kuru reiz, templie�u laikos, varēja �ķērsot Flotes purvus.

� Tu ta�u nobijies, vai ne? Dora vaicāja.

Krups uzmeta viņai īgnu skatu. Pievaldi mēli.

Viņa pasmaidīja, lai gan sajūta nebija no jautrākajām. Tev bail, ka pat ceļrādis talismans nepalīdzēs tikt garām Briesmonim. Ko tad �oreiz esi izdomājis? Nolaupīt Izlingtonu? Pārdot mūs abus tam, kas solīs vairāk?

Klusu, misters Vandemārs norūca. Bet misters Krups tikai pie sevis iesmējās, un Dora tajā pa�ā mirklī saprata, ka Izlingtons nav viņas draugs.

Viņa sāka kliegt. Hei! Briesmoni! �urp! Misters Vandemārs iesita viņai pa galvu un piegrūda meiteni pie sienas. Teicu, lai tu klusē, viņ� mierīgi sacīja. Dora sajuta asins gar�u mutē un iespļāva dubļos sarkanas siekalas. Tad viņa pavēra lūpas, lai iekliegtos vēlreiz. Misters Vandemārs bija to paredzējis un laikus izvilcis kabatlakatu tagad viņ� to iegrūda Dorai mutē. Viņa gan mēģināja iekost Vande�māram īk�ķi, kad roka tuvojās mutei, bet uz misteru Vandemāru tas nekādu di�o iespaidu neatstāja.

Tagad tu klusēsi, viņ� sacīja.

Misters Vandemārs ļoti lepojās ar savu kabatlakatu. Zaļganiem, brūniem un melniem traipiem izraibinātā kabatdrāna sākotnēji bija piederējusi kādam resnam tabakas tirgotājam deviņpadsmitā gad�simta divdesmitajos gados. Tirgotājs bija miris ar trieku un apglabāts ar �o kabatlakatu kabatā. Misters Vandemārs aizvien vēl laiku pa laikam atrada kabadakatā �ādus tādus tirgotāja miesas gabaliņus, bet, neraugoties uz to, viņaprāt, tā bija varen laba kabatdrāna.

Tālāk viņi gāja klusēdami.

Ri�ards atsāka domās rakstīt dienasgrāmatu. �odien, viņ� nodomāja, esmu pārdzīvojis ie�anu pār laipu, nāves skūpstu un lekciju par sāpju izraisī�anu. Pa�laik dodos cauri labirintam kopā ar traku bandītu, kur� piecēlies no miru�ajiem, un ar miesassardzi, kas izrādījās� �eit piederētos antonīms vārdam 'miesassardze'. Pa�laik esmu pārguris kā viens� Te viņa metaforas izbeidzās. Viņ� bija izgājis ārpus metaforu un salīdzinājumu pasaules un nonācis vietā, kur kaut kas vienkār�i ir, un tas mainīja viņa domā�anas veidu.

Viņi brida pa �auru, dūksnainu celiņu, kam abās pusēs slējās tum�i akmens mūri. Marķīzs turēja rokās gan loku, gan talismanu un centās iet kādas desmit pēdas aiz Mednieces. Ri�ards gāja pa priek�u, atstā�dams Mednieci labu gabaliņu iepakaļ, un nesa Briesmoņa medījamo �ķēpu un dzeltenu gaismekli, ko marķīzs vienubrīd bija izbūris no sava palaga krokām tas apgaismoja akmens sienas un dubļaino ceļu. Vis�apkārt eso�ās dūņas smakoja, turklāt Ri�ardam uz kājām, rokām un sejas bija sāku�i pulcēties prāvi odi, sāpīgo kodumu vietās uzradās lielas pumpas, kas stipri niezēja. Marķīzs un Medniece par odiem nelikās ne zinis.

Ri�ardam sāka �ķist, ka viņi ir apmaldīju�ies. Viņa noskaņojumu nepavisam neuzlaboja arī tas, ka visapkārt muklāja bija ieraugāmi miroņi: gan tādi, kam vēl saglabājusies āda, gan bezkrāsaini skeleti, gan bāli, ūdens uzpūsti līķi. Ri�ards prātoja, cik ilgi apkārt redzamo ļau�u paliekas tur jau mētājas, un vai tos nonāvējis briesmonis vai odi. Ri�ards gāja klusu ciezdams nākamās piecas minūtes un nākamos vienpadsmit odu kodienus, un tad iesaucās: Man �ķiet, ka mēs esam apmaldīju�ies. Mēs jau te gājām.

Marķīzs pacēla aug�up roku ar talismanu. Nē, viss ir kārtībā, viņ� atbildēja. Amulets ved mūs pa pareizo ceļu. Mazais gudrinieks! jā, jā, Ri�ards neticīgi novilka. � Atradies gudrinieks.

Tajā mirkli marķīzs ar baso kāju uzkāpa uz dūkstīs pusiegrimu�a krū�kurvja atliekām, sadūra papēdi un uz mirkli zaudēja līdzsvaru. Mazā, melnā figūriņa aizlidoja pa gaisu un iegāzās dumbrā ar apmie�rinātu plunk�ķi kā zivs, atgrie�oties ūdenī. Marķīzs atguva līdzsvaru un notēmēja loku Medniecei pret muguru.

-����� Ri�ard! viņ� iesaucās. Tas nokrita zemē! Vai vari panākt atpakaļ? Ri�ards brida atpakaļ, augstu turēdams gaismekli cerībā ieraudzīt gaismas atspīdumu uz obsidiāna, ta�u bija redzami tikai dubļi. Pavandies dubļos un pameklē, � marķīzs pavēlēja.

Ri�ards novaidējās.

-���� Tu esi redzējis Briesmoni sapnī. Ri�ard, marķīzs sacīja. Vai tu tie�ām gribi to iepazīt īstenībā?

Ri�ards ļoti īsu mirkli par to padomāja, tad iedūra bronzas �ķēpu līdz pusei dubļos, nostatīja tam blakus lukturi, kas raidīja dubļu slīk�ņā siltu, dzintarainu gaismu. Ri�ards nometās dumbrā uz ceļiem un sāka meklēt statueti. Viņ� laida plaukstas pār slīk�ņas virsmu cerībā neuzdurties kādam galvaskausam vai rokai. Tas ir bezcerīgi. Ta ta�u var būt jebkur.

-���� Pameklē vēl, � marķīzs neatlaidās.

Ri�ards centās atcerēties, kā viņam kādreiz izdevies atrast meklēto. Vispirms viņ� mēģināja cik iespējams atbrīvot prātu no domām par meklējamo, tad ļāva skatienam slinki un bezmērķīgi slīdēt pār dūksnāja virsmu. Piecas pēdas pa kreisi no Ri�arda staignājā kaut kas iemirdzējās. Tā bija Briesmoņa figūriņa. Es to redzu! Ri�ards iesaucās.

Viņ� klumpa�oja pa dubļiem uz figūriņas pusi. Mazais, spīdīgais briesmonis ar galvu uz leju gulēja dumbrā. Iespējams, ka Ri�arda tuvo�anās sakustināja dubļu masu, ta�u, kā Ri�ards vēlāk nosprieda, daudz ticamāk bija tas, ka tobrīd iedarbojās kāds priek�metiskās pa�saules lāsts. Lai ari kāds būtu iemesls, notika tā, ka mirklī, kad Ri�ards jau tuvojās figūriņai, duksnājā atskanēja troksnis, līdzīgs mil�a vēdera rūk�anai, un dubļu virspusē uzpeldeja liels gaisa burbulis, kas tūdaļ pat pretīga un nekaunīgā veidā pārsprāga tie�i blakus talismanam. Figūriņa nogrima dumbrājā.

Ri�ards nonāca vietā, kur talismans bija nogrimis, un iegrūda abas rokas dziļi dubļos. Viņ� meklēja izmisīgi, nedomādams par to, ko vēl varētu nejau�i satvert tum�ajā putrā. Bezcerīgi. Tas bija pazudis. Ko lai tagad dara? � Ri�ards vaicāja.

Marķīzs nopūtās. Nāc �urp, kaut ko izdomāsim.

-����� Par vēlu, Ri�ards klusi noteica.

Tas tuvojās viņiem tik lēni, tik gausi, ka vienubrīd izskatījās slims vai varbūt mirsto�s. Ta�u, kad Ri�ards aptvēra, cik daudz platības tas nākdams nosedz, un kad bija redzams, kā �ķīst dubļi un netīrais ūdens zem nezvēra auļiem, viņ� saprata, cik ļoti kļūdījies, domadams, ka tas ' tuvojas gausi. Nokļuvis kādu trīsdesmit pēdu attālumā no nācējiem, Briesmonis samazināja ātrumu un sprauslādams apstājās. Nezvēra sāni kūpēja. Viņ� izaicino�i un triumfējo�i iebaurojās. No nezvēra sā�niem un muguras uz visam pusēm slejās nolauzti �ķēpi, zobenu asmeņu lauskas un sarūsēju�i dun�i. Ri�arda gaismekļa dzeltenie stari atspīdēja briesmoņa sarkanajās acīs un pieskārās tā ilkņiem un ra�giem.

Tas pielieca masīvo galvu. Izskatās pēc kaut kāda kuiļa, Ri�ards nodomāja, ta�u tūdaļ pat saprata salīdzinājuma bezjēdzību: neviens kuilis nevarētu sasniegt tādus apmērus. �is drīzāk atgādināja pama�tīgu bulli, ziloņa lieluma vērsi, staigājo�u kalnu. Nezvērs gadsimtiem ilgi uz viņiem blenza, bet �ie gadu simti izkusa pāris sirdspukstu laikā.

Medniece pietupās, izvilka no Flotes purva dūkstīm �ķēpu purvs to atdeva, pavadot �ķēpu ar slapju �maukstu. Dabūjusi �ķēpu, Med�niece noteica: Beidzot jel. Beidzot! un vienīgais, ko pauda viņas balss, bija patiess prieks.

Viņa bija aizmirsusi viņus visus: aizmirsusi Ri�ardu kņūpus dumbrājā, aizmirsusi marķīzu un viņa muļķīgo loku, aizmirsusi pasauli. Viņa bija sajūsmināta un laimīga: nonākusi īstajā vietā � pasaulē, kuras labad viņa dzīvoja. �ajā pasaulē bija tikai divas būtnes: Med�niece un Briesmonis. Arī Briesmonis to zināja. Ideāls pāris: mednieks un medījums. Un to, kur� ir kur� un kas ir kas, spēj iz�ķirt tikai laiks; laiks un deja.

Briesmonis uzbruka pirmais.

Medniece nogaidīja, līdz tam uz purna parādās baltas putas; kad briesmonis pielieca galvu, Medniece metās uzbrukuma ar �ķēpu, bet mirklī, kad vajadzēja to ietriekt nezvēram sānos, viņa saprata, ka atvē�zējusies sekundes desmitdaļu par vēlu: �ķēps izlidoja Medniecei no sastingu�ajām rokām, un viņas sānu pārplēsa ilknis, ass ka visasākā �ilete. Sabrūkot zem milzeņa svara, viņa juta tā smailos nagus iecērta�mies rokā, uzkāpjam uz gurna un ielau�am ribas. Pēc mirkļa tas devās projām, un deja bija galā.

Misteram Krupam butu kauns atzīt, cik atvieglots viņ� jutas, ticis labi�rintam cauri ar veselu ādu. Bet viņu vēlē�anās bija piepildījusies, un

Krups un Vandemārs stāvēja labirinta galā. Viņiem priek�ā slējās milzīga akmens seja; tajā bija ierīkotas ozolkoka durvis, un labajā divviru durvju pusē bija ovāls spogulis.

Misters Krups ar sodrējmelno roku pieskārās spoguļa virsmai. Tā uz bridi apmācās un sāka viļņoties, virmodama un burbuļodama kā dzīvsudraba vanna. Tad burbuļo�ana mitējās, un viņiem pretī rau�dzījās eņģeļa Izlingtona seja. Misters Krups nokrem�ļojās. Labrīt, ser. Tie esam mēs. Esam atvedu�i jums jauno lēdiju, ko likāt atgādāt �urp.

Un atslēga? �ķita, ka eņģeļa maigā balss skan viņiem vis�apkārt.

Karājas viņas gulbja kakliņā, misters Krups sacīja mazliet nik�nākā balsī, nekā pa�am būtu gribējies.

Tad nāciet iek�ā, eņģelis sacīja. Pēc �iem vārdiem ozolkoka durvis atvērās, un viņi iegāja iek�ā.

Viss bija noticis tik ātri. Briesmonis bija izniris no tumsas. Medniece bija paķērusi �ķēpu, nezvērs bija uzbrucis un pazudis atpakaļ tumsā.

Ri�ards centās Briesmoni sadzirdēt. Nebija saklausāms it nekas, vien kaut kur blakus, lēni pak�ķot, pilēja ūdens, un visapkārt tracino�i sīca odu bars. Medniece gulēja uz muguras dumbrā. Viena roka bija saliekta dīvainā leņķī. Viņ� līda pie Mednieces pa dubļiem. Med�niec! viņ� no�ukstēja. Tu mani dzirdi?

Klusums. Un pēc mirkļa no Mednieces lūpām atskanēja �uksts tik kluss, ka Ri�ardam īsu brīdi �ķita, ka viņ� to tikai iedomājies: Jā.

Marķīzs joprojām kā sastindzis stāvēja pie mūra pāris jardu iepa�kaļ. Pēk�ņi viņ� iesaucās: Ri�ard, paliec, kur esi! Viņ� tikai novilcina laiku. Briesmonis būs atpakaļ.

Ri�ards nelikās par saucienu nc zinis. Viņ� runāja ar Mednie�ci. Vai tev� viņ� aprāvās. Bija tik stulbi kaut ko tādu jautāt. Un tomēr viņ� to darīja: Vai ar tevi viss būs kārtībā? Tobrīd Medniece iesmējās ar asinīm notraipītām lūpām un papurināja galvu. Vai te lejā ir kaut kādi ārsti? Ri�ards vaicāja marķīzam.

Ne tādi, kādus tu domā. Mums ir cla�i dziednieki, pāris asins nolaidēju un ķirurgu�

Medniece ieklepojās un sarāvās. No mutes kaktiņa tecēja ko�as arteriālās asinis. Marķīzs pieliecās mazliet tuvāk. � Vai tev ir kaut kur noslēpta clziviba, Medniec? viņ� vaicāja.

-����� Es esmu medniece, � viņa nicīgi no�ukstēja. Mēs uz tādām lietiņām neielai�amies� � Viņa ar pūlēm ievilka plau�ās gaisu un izelpoja; bija manāms, ka pat vienkār�ākais elpas vilciens sāk viņai kļūt par grūtu. Ri�ard, vai tu kādreiz esi licis lietā �ķēpu?

-����� Nē.

-����� Ņem, viņa �ukstēja.

Bet�

Ņem to. Viņas balss bija dobja un pavēlo�a. Pacel. Turi aiz neasā gala.

Ri�ards pacēla nokritu�o �ķēpu. Paņēma to aiz neasā gala. Sito es zināju, viņ� tcica Medniecei.

Viņas sejai pārslīdēja smaida atblāzma. Zinu.

-����� Paklau, Ri�ards ierunājās, ne pirmoreiz juzdamies kā vienī�gais saprātīgais trakonamā. Varbūt mums vajag vienkār�i klusu no�gaidīt. Varbūt tas aizies projām. Mēģināsim sadabūt tev ārstu. Un tad, arīdzan ne pirmo reizi, cilvēks, ar ko viņ� runāja, izlikās ne vārda nedzirdam.

-����� Es izdarīju kaut ko ļoti sliktu, Ri�ard Meihjū, viņa skumji no�ukstēja. Ļoti sliktu. Jo es gribēju būt ta, kas nogalina Briesmoni. Lai to izdarītu, man vajadzēja �ķēpu. To pateikusi, viņa mēģināja pieslieties kājās. Ri�ards līdz �im nebija pamanījis, cik smags ir viņas ievainojums; tagad viņ� nespēja aptvert, kādas sāpes plosās sievietes ķermenī. Viņas labā roka �ļaugani nokarājās gar sāniem, un no ādas vienā vietā spiedās laukā balta kaula �ķēpele. No sānā uzplēstās brūces pludoja asinis. Un viņas krū�kurvis izskatījās nepareizs.

-����� Izbeidz, viņ� no�ņācās, bet velti. Paliec guļus!

Ar kreiso roku viņa izrāva nazi, kas bija aizbāzts aiz jostas, ielika to labajā rokā un aplocīja nejūtīgos pirkstus ap spalu. Esmu darījusi sliktu, viņa atkārtoja, un nu es gribu to labot.

To pateikusi, viņa sāka dungot. Viņa iedungojās te augstā, te zemā balsī, līdz atrada skaņu, kas lika sienām, tuneļiem un visai telpai to atbalsot; viņa dungoja, līdz �ķita, ka viss labirints atsaucas un piebalso. Un tad, iekampusi gaisu saplosītajā krū�u kurvī, viņa iekliedzās: Ei tu, milzeni! Kur tu esi? Atbildes nebija. Ne skaņas, tikai dobja ūdens pak�ķē�ana. Pat odi bija apklusu�i.

-����� Varbūt, ka tas� ir aizgājis, Ri�ards ieteicās, sagrābdams �ķēpu tik cie�i, ka rokas sāka sāpēt.

-����� �aubos, rnarķīz nomurmināja.

-����� Nāc nu �urp, izdzimteni! Medniece kliedza. Tev ir bail?

Ejā viņiem priek�ā atskanēja dobja auro�ana, un no tumsas iznira

Briesmonis. Tas uzbruka vēlreiz. �oreiz kļūdīties nedrīkstēja. De�ja, Medniece �urkstēja. Deja vēl nav beigusies.

Un, kad Briesmonis tuvojās Medniecei ar zemu pieliektiem ra�giem, viņa iesaucās: Tagad, Ri�ard! Dur! No lejas un aug�up! Nu! T; ii i viņu skāra briesmoņa rags, un Mednieces sauciens pārtapa bez�vārdu kliedzienā.

Ri�ards redzēja, ka Briesmonis parādās no tumsas un nonāk luk�tura mestajā gaismas lokā. Tas notika loti lēni. Kā sapnī. Kā visos viņa sapņos. Briesmonis bija pienācis tik tuvu, ka varēja just viņa ķermeņa dzīvniecisko smaku mēslu un asiņu sajaukumu, tik tuvu, ka bija jūtams zvēra siltums. Ri�ards no visa spēka trieca �ķēpu Briesmonim sānos. �ķēps iegrima nezvēra miesā.

Atskanēja naida, dusmu un sāpju pilns rēciens. Tad iestājās klusums.

Viņ� dzirdēja asins dunoņu ausīs un ūdens pilē�anu no mūra. Atsāka sīkt odi. Ri�ards attapa, ka joprojām stingri tur �ķēpu, lai arī tā gals jau iestidzis dziji nekustīgā Briesmoņa miesā. Viņ� palaida �ķēpu vaļā un apgāja apkārt Briesmonim, meklēdams Mednieci. Viņa bija palikusi nezvēram apak�ā. Ri�ards nosprieda, ka, ja Mednieci no Briesmoņa apak�as mēģinātu izvilkt, viņa, visticamāk, nomirtu, tādēļ Ri�ards no visa spēka atspiedās pret beigtā nezvēra sāniem un mēģi�nāja to novelt nost. Tas bija tāpat kā mēģināt pastumt Sērmena tanku, bet beigu beigās Ri�ardam tomēr izdevās to daļēji novelt nost no Mednieces.

Viņa gulēja uz muguras un stingi vērās aug�up tumsā. Acis bija vaļā, bet Ri�ards nez kāpēc zināja, ka tās neredz itin neko. Med�niec? viņ� ierunājās.

Es joprojām esmu �eit, Ri�ard Meihjū. Viņas balss �ķita atda�lījusies no ķermeņa. Medniece nemēģināja meklēt Ri�ardu ar acīm, tās pat nepakustējās. Vai tas ir pagalam?

-����� Es tā domāju. Nekustas.

Un tad viņa iesmējās; tie bija dīvaini smiekli it kā viņa nupat būtu izdzirdējusi vissmieklīgāko joku, kādu medniekam jelkad nācies dzirdēt. Un starp smieklu spazmām un �ļerksto�ā, ploso�ā klepus lēk�mēm, kas viņus pa brīdim pārtrauca, Medniece pastāstīja joku arī Ri�ardam. Tu nogalināji Briesmoni, viņa teica. Tātad tagad tu esi varenākais mednieks Apak�londonā. Tu esi Karotājs� � Te viņa mitējās smieties. � Es nejūtu savas rokas. Paņem manu labo roku. Ri�ards pabāza roku zem Briesmoņa sāniem un cie�i saņēma Mednie�ces vēsos pirkstus. Tie piepe�i likās ļoti mazi. Vai man rokā ir nazis? viņa no�ukstēja.

Jā. Ri�ards sataustīja nazi tas bija auksts un lipīgs.

-���� Ņem to. Viņ� tagad ir tavs.

-����� Es negribu tavu�

-����� Ņem viņu. Viņ� atlocīja pirkstus un paņēma nazi. Tagad viņ� pieder tev, Medniece �ukstus sacīja. Viņas sejā kustējās vienīgi lūpas. Acis satumsa. Viņ� vienmēr mani sargājis. Notīri no viņa manas asinis, labi?� lai asmens nesarūsē� mednieks vienmēr rūpē�jas par saviem iero�iem. Viņa iekampa gaisu. Un tagad� pieska�ries Briesmoņa asinīm� pieliec tās pie acīm� un mēles.

Ri�ards nebija dro�s, ka nav pārklausījies; viņ� vairs neticēja savām ausīm. Ko?

Ri�ards nebija pamanījis marķīzu pienākam, bet tagad viņa balss skanēja tie�i ausī. Dari tā, Ri�ard. Tā vajag. Tas palīdzēs izkļūt cauri labirintam. Klausi viņu.

Ri�ards pielika roku pie �ķēpa un brauca pār to ar pirkstiem tik tālu, līdz pieskārās Briesmoņa ādai un siltajam, lipīgajām asinīm. Juz�damies pagalam muļķīgi, viņ� pielika slapjo roku pie mēles un pagar��oja briesmoņa sāļās asinis: un, kā par brīnumu, viņam nekļuva pre�tīgi. Gar�a bija pilnīgi dabiska kā okeāna ūdens sāļums. Viņ� pielika asiņainos pirkstus pie acīm asinis �ķita kodīgas kā sviedri.

-����� Darīts, viņ� pavēstīja Medniecei.

-���� Tas labi, viņa no�ukstēja un vairāk neko neteica.

Marķīzs pastiepa roku un aizvēra viņai acis. Ri�ards krekla malā noslaucīja Mednieces nazi. Tā viņa bija likusi. Vismaz nebija jādomā.

-���� Tagad kustamies, marķīzs teica un piecelās kājās.

-����� Mēs nevaram viņu te vienkār�i atstāt.

-���� Varam. Pēc līķa atnāksim vēlāk.

Ri�ards no visa spēka trina asmeni pret kreklu. Viņ� raudāja, pats to ncjuzdams. Un ko tad, ja nav nekāda vēlāk?

-���� Tādā gadījumā atliek cerēt, ka mūsu mirstīgās atliekas kādam noderēs. Tai skaitā lēdijas Doras. Viņa jau noteikti ir piekususi, mūs gaidīdama. Ri�ards nodūra acis. Viņ� notīrīja pēdējo Mednieces asiņu pilīti no na�a un aizbāza to sev aiz jostas. Tad viņ� pamāja ar galvu. Pasteidzies, de Karabass mudināja. � Es nāk�u, cik ātri vien spē�u.

Ri�ards nopūtās un metās skriet.

Var jau būt, ka viņam palīdzēja Briesmoņa asinis. Cita izskaidrojuma katra ziņā nebija. Lai kas to būtu izraisījis, Ri�ards tagad skrēja cauri labirintam neapstādamies labirints vairs ne�ķita nekas noslēpu�mains un sve�s. Tagad viņ� zināja katru pagriezienu, katru taku, aleju, sānielu un tuneli. Viņ� skrēja, klupdams un krizdams, bet nelikās par kritieniem ne zinis; viņ� auļoja, lai ari spēki sen bija zudu�i, un dzir�dēja asinis deniņos dunam. Viņam galvā skanēja arī kāda vārsma dzejoļa vārdi pieskaņojās soļu ritmam. Ri�ards to reiz bērnībā bija dzirdējis.

Sī ir tā nakts, �ī lielā nakts,

Kas visas naktis kopā sien.

Plīv uguns liesma, sveces dakts,

Un dvēsele pie Dieva skrien.

�ie vārdi pinās viņam pa galvu un neatstājās tā bija sēru dzies�ma. Plīv uguns liesma, sveces dakts�

Labirinta galā bija stāva granīta klints, un tajā bija ierīkotas aug�stas koka divviru durvis. Vienā durvju puse karājās ovāls spogulis. Durvis bija aizslēgtas. Ri�ards pieskārās kokam durvis paklausīja viņa pirkstiem un klusi atvērās.

Ri�ards devās iek�ā.

ri�ards soļoja pa gaiteni, ko no abām pusēm izgais�moja sveces. Izgājis cauri velvētajam gaitenim, viņ� nonāca Lielajā zālē. Ri�ardam �ī telpa bija pazīstama astoņstura formā izvietotās kolonnas, kas balsta akmens griestus, milzīgās dzelzī un akmenī dari�nātās durvis, lielais koka galds un sveces: te viņi bija dzēru�i Izlingtona vīnu.

Dora ar izplestām rokām bija pieķēdēta starp divām kolonnām blakus krama un sudraba durvīm. Ri�ardam ienākot, Dora uz viņu paskatījās platām, baiļu pilnām laumiņas acīm. Eņģelis Izlingtons stā�vēja Dorai blakus un uzsmaidīja Ri�ardam, kad viņ� ienāca telpā. Tie�i tas bija visstindzino�ākais eņģeļa līdzjūtīgais, mīļais smaids.

Nāc iek�ā, Ri�ard Meihjū, nāc iek�ā, aicināja eņģelis Izling�tons. Ap�ēliņ! Tu nu gan izskaties drausmīgi. Viņ� izklausījās patiesi norūpējies. Ri�ards samulsis apstājās. Lūdzu, lūdzu, eņģe�lis, mādams ar baltu roku, aicināja viņu nākt dziļāk. Domāju, ka visi esam pazīstami. Tu, protams, pazīsti lēdiju Doru un arī manus bied�rus misteru Krupu un misteru Vandemāru. Ri�ards pagriezās.

Krups un Vandemārs stāvēja viņam katrs pie sava sāna. Misters Van�demārs viņam uzsmaidīja. Misters Krups ne. Es cerēju, ka tu parā�dīsies, � eņģelis turpināja. Tad viņ� pielieca galvu iesāņus un vai�cāja: �Jā, starp citu, kur ir Medniece?

� Viņa ir mirusi, Ri�ards atbildēja. Viņ� dzirdēja, kā Dorai aiz�raujas elpa.

�� Ak, vai. Nabadzīte, Izlingtons skumji novilka un pa�ūpoja galvu, acīmredzami apcerēdams bezjēdzīgo cilvēka nāvi un mirstīgo ļau�u likteņa ne�ēlību, kas viņus pakļauj piedzim�anai, cie�anām un nāvei.

�� Ko nu tur daudz, � misters Krups dzīvespriecīgi ierunājās. Ne�var ta�u uztaisīt omleti, nenoslaktējot pāris ļautiņu.

Ri�ards centās cik vien iespējams nepievērst viņiem uzmanī�bu. Dora? Vai ar tevi viss kārtībā?

�� Tiktāl jā. Vairāk vai mazāk. Viņai bija liels zilums uz vaiga un pietūku�i apak�lūpa.

Diem�ēl jāatzīst, sacīja eņģelis Izlingtons, ka mis Dora kļuva mazliet ietiepīga. Mēs tie�i pirmīt runājām par to, ka misters Krups un misters Vandemārs� � viņ� aprāvās. Eņģelim acīmredzami riebās tādas lietas sacīt.

�� Viņu spīdzināja, � izpalīdzīgi ierosināja misters Vandemārs.

�� Mēs ta�u, � stāstījumu turpināja misters Krups, esam tautu tautās slaveni spīdzinā�anas mākslu meistari.

�� Mēs mākam nodarīt sāpes, skaidrības labad piebilda misters Vandemārs.

Tad eņģelis turpināja runāt, it kā nevienu no iepriek�ējām piebil�dēm nebūtu dzirdējis. Runādams viņ� nenovērsa acis no Ri�ar�da. Ta�u mis Dora nerada tāda cilvēka iespaidu, kur� grasī tos viegli un ātri mainīt savus uzskatus.

�� Dodiet tikai mums laiku, misters Krups ieteicās. Gan mēs viņu salauzīsim.

�� Mazos, slapjos gabaliņos, � piebilda misters Vandemārs.

Izlingtons pa�ūpoja galvu un iecietīgi pasmaidīja par �o entu�ziasma izpausmi. � Nav laika, viņ� teica Ri�ardam. Nav laika. Toties mis Dora atstāj tāda cilvēka iespaidu, kur� darītu visu, lai pār�trauktu sava mirstīgā drauga, tāda ka tu, Ri�ard, mokas, ja viņ� tādas ciestu� � Pēc �iem Izlingtona vārdiem misters Krups iesita Ri�ardam pa vēderu manīga dunka vārīgā vietā, un Ri�ards sarāvās �okurā. Viņ� juta uz skausta mistera Vandemāra ķetnu, kas viņu atkal uzrāva stāvus.

Bet tas ir nepareizi, Dora noteica.

Izlingtons izskatījās apjucis. Nepareizi? viņ� mulsi un domīgi vaicāja.

Misters Krups pierāva Ri�arda seju cie�i pie savējās un pasmaidīja savu kapsētas smaidu. Viņ� jau ir aizgājis tik tālu no pareizības un nepareizības robe�ām, ka nespētu tās saskatīt pat ne ar teleskopu vis�skaidrākajās debesīs, viņ� paziņoja. Vai atstāt tev to godu, mister Vandemār?

Misters Vandemārs satvēra Ri�arda kreiso plaukstu savējā. Viņ� satvēra Ri�arda mazo pirkstiņu, saspieda to ar saviem lielajiem pirk�stiem un licca to atpakaļ, līdz tas pārlūza. Ri�ards iekliedzās.

Eņģelis lēni pagriezās. Viņ� �ķita tāds kā iztrūcināts. Izlingtons samirk�ķināja pērļu pelēkās acis. Tur laukā ir vēl kāds. Mister Krup? Vietā, kur bija stāvējis misters Krups, tum�i no viļņoja gaiss, un viņa tur vairs nebija.

Marķīzs de Karabass picplaka pie sarkanā granīta klints sienas un vērīgi aplūkoja Izlingtona nama ozolkoka durvis. Pa galvu viņam jau�cās da�neda�ādi plāni un iespējas, ta�u viņ� tos vienu pēc otra atzina par nederīgiem. Marķīzam bija licies, ka viņ� zinās, kā rīkoties, kad būs nonācis �ajā vietā, ta�u tagad nācās ar nepatiku atzīt, ka viņam par to nav ne jausmas. Nebija vairs nevienas paroles, ko nosaukt, ne�vienas sviras, ko paraut, vai pogas, ko nospiest; viņ� pētīja durvis un prātoja, vai tās tiek apsargātas un vai eņģelis uzreiz pamanītu, ja tās tiktu atvērtas. Noteikti jābūt kādam vienkār�am risinājumam, kas viņam paslīdējis garām; rūpīgi visu apsverot, tas noteikti ienāktu prātā. Lai nu kā, viņ� bija tas, kam lemts radīt pārsteigumu, �i doma marķīzu nedaudz iepriecināja.

Tā tas bija lidz brīdim, kad viņ� juta pie kakla pieduramies vēsu dun�a galu un izdzirdēja mistera Krupa lipīgo balsi tie�i pie auss. Es jau tevi �odien vienreiz nogalināju, balss sacīja. Ir nu gan neiedo�mājama stūrgalvība!

Ri�arda rokas bija iekaltas va�ās un pieķēdētas pie dzelzs kolonnām. Misters Krups atgriezās, bakstīdams marķīzu ar nazi. Eņģelis uzmeta marķīzam sarūgtinājuma pilnu skatienu un viegli pa�ūpoja skaisto galvu. Jūs teicāt, ka viņ� ir miris, eņģelis sacīja.

Viņ� ir, � misters Vandemārs attrauca.

Bija, misters Krups izlaboja.

Eņģeļa balss bija gandrīz tikpat maiga un rūpju pilna ka ie�priek�. Man netiks melots, viņ� paziņoja.

�� Mēs nemelojam, misters Krups aizvainots iebilda.

�� Melojam gan, Vandemārs noteica.

Misters Krups uztraukumā izbrauca ar netīro roku caur taukaina�jiem, rudajiem matiem. Vispār mēs melojam. Bet ne �oreiz.

Sāpes Ri�arda rokā nemaz negrasījās pierimt. Ka tu vari tā rīko�ties? � viņ� nikni vaicāja. Tu ta�u esi eņģelis.

�� Ko es tev teicu, Ri�ard? marķīzs sausi noprasīja.

Ri�ards mirkli padomāja. � Tu teici, ka arī Lucifers bija eņģelis.

Izlingtons augstprātīgi pasmaidīja. Lucifers? viņ� pārvaicā�ja. Lucifers bija stulbenis. Viņ� nodeva kungu un pavēlnieku par ga�līgiem niekiem.

Marķīzs pasmīnēja. � Toties tu nodevi kungu un pavēlnieku par diviem slepkavām un istabu ar svecēm?

Eņģelis aplaizīja lūpas. Viņi teica, ka ta es tiekot sodīts par Atlantīclu. Es atbildēju, ka neko tur nevarēju darīt. Visa tā lieta bija vien�kār�i� viņ� bridi minstinājās, kā meklēdams īsto vārdu, un tad no��ēlas pilnā balsī teica: neveiksmīga.

-����� Un bojā aizgāja miljoniem cilvēku, Dora piebilda.

Izlingtons salika rokas uz krūtīm; izskatījās, it kā viņ� pozētu

Ziemassvētku kartiņai. Tā mēdz notikt, � viņ� prātīgi paskaidroja.

-����� Protams, protams, marķīzs sacīja maigā balsī, visu ironiju iemiesodams vārdos. Katru dienu nogrimst pa pilsētai. Un tev ar to nebija nekāda sakara, vai ne?

�ķita, ka tobrīd vaļā palaists kaut kas tum�s, negants, visu noār�do�s, traks un ļaunuma pārpilns, un, lai gan pēdējā laikā baiļpilnu brī�u nebija trūcis, nupat notieko�ais bija pats baisākais, ko Ri�ardam nācies pieredzēt. Eņģeļa skaistā seja sa�ķobījās; acīm zibeņojot, viņ� iekliedzās pa�taisnā un nesatricināmas pārliecības pilnā balsī: Viņi to bija pelnīju�i!

Kādu bridi valdīja klusums. Tad eņģelis nolieca galvu, nopūtās, atkal izslējās un ļoti klusā, no�ēlas pilnā balsī sacīja: Vienu no tām lietām. Tad viņ� norādīja uz marķīzu un teica: Pieķēdējiet viņu.

Krups un Vandemārs aplika marķīzam roku dzel�us un kārtīgi pieķēdēja viņu starp kolonnām blakus Ri�ardam. Eņģelis atkal bija pievērsies Dorai. Viņ� piegāja viņai klāt, izstiepa roku un, ar plaukstu pacēlis aug�up meitenes zodu, ielūkojās viņai acīs. Tava ģimene, � viņ� maigā balsī sacīja. Tu nāc ļoti neparastas ģimenes. Visai ievēro�jamas.

-���� Tad kāpēc tev vajadzēja mūs visus nogalināt?

-����� Ne jau visus, viņ� teica. Ri�ards nodomāja, ka viņ� runā par Doru, bet tad eņģelis sacīja: � Nevarēja tik dro�i zināt, ka tu visu pa�veiksi tik labi, kā paveici� Izlingtons atlaida viņas �okli un ar gara�jiem, baltajiem pirkstiem pārbrauca meitenes vaigiem. Tava ģimene var atvērt durvis. Radīt durvis tur, kur tādu nekad nav bijis. Atslēgt aizslēgtās durvis un atdarīt tās, ko atvērt nemaz nav paredzēts. -

Eņģeļa pirksti virzījās lejup pa Doras kaklu, it kā glāstīdami, un roka sakļāvās ap atslēgu, kas karājās Dorai kaklā. � Kad mani �eit iespun�dēja, viņi uztaisīja durvis manam cietumam. Atslēgu viņi noglabāja tepat. Izmeklēts spīdzinā�anas veids. Eņģelis viegli parāva ķēdi, un no Doras kokvilnas, zīda un me�ģīņu kārtu apak�as iznira spo�a sud�raba atslēga. Izlingtons pārskrēja atslēgai ar pirkstiem, it kā cen�oties sataustīt tās slēptākās vietas.

Piepe�i Ri�ards saprata. Melnie mūki glabāja atslēgu no tevis, � viņ� sacīja.

Izlingtons palaida atslēgu vaļā. Dora bija pieķēdēta blakus melna krama un nosūbēju�a sudraba durvīm. Eņģelis piegāja pie tām un pie�lika durvīm plaukstu, kas uz melnā fona izskatījās vēl baltāka. No manis gan, Izlingtons apstiprināja. � Ir atslēga. Durvis. Un durvju atvērējs. �iem trim ir jābūt kopā. Redzi, cik izsmalcināts ir �is joks. Bija nolemts, ka tad, kad es, viņuprāt, bū�u pelnījis ap�ēlo�anu un brī�vību, viņi sūtīs atvērēju un iedos man atslēgu. Es glu�i vienkār�i iz�lēmu ņemt �o lietu savās rokās un atstāt �īs telpas mazliet agrāk.

Viņ� atkal pagriezās pret Doru. Vēlreiz noglāstīja atslēgu. Viņ� sa�tvēra to plaukstā un spēcīgi parāva ķēdi. Tā pārtrūka. Dora saviebās sāpēs. Es vispirms apspriedos ar tavu tēvu, Dora, eņģelis turpinā�ja. Viņ� bija norūpējies par Apak�zemi. Gribēja apvienot Apak�londonu, apvienot lēņus un mui�as, un varbūt pat nodibināt kaut kādus sakarus ar Aug�londonu. Es apsolīju viņam palīdzēt ar noteikumu, ka viņ� palīdzēs man. Tad es viņam darīju zināmu, kāda palīdzība man būtu vajadzīga, un viņ� mani izsmēja. � Eņģelis atkārtoja pēdējos vār�dus, it kā arvien nespētu tiem noticēt. Viņ�. Mani. Izsmēja.

Dora papurināja galvu. Tu viņu nogalināji tāpēc, ka viņ� nepie�kāpās?

Es viņu nenogalināju, eņģelis pieklājīgi izlaboja. Es panācu, ka viņu nogalina.

Bet viņ� man teica, ka uz tevi varot paļauties. Savā dienas�grāmatā. Sacīja, lai es nākot �urp.

Misters Krups iespurdzās. Tas nebija viņ�, � Krups sacīja. Kur nu. Tie bijām mēs. Ko viņ� patiesībā sacīja, mister Vandemār?

Dora, bērniņ, piesargies no Izlingtona, misters Vandemārs sacīja Doras tēva balsī. Atdarinājums bija nevainojams. �ķiet, ka viņ� to visu ir sarīkojis. Viņ� ir bīstams, Dora uzmanies no viņa�

Izlingtons noglaudīja Dorai vaigu ar atslēgas malu. Nodomāju, ka mana versija tevi mazliet pasteidzinās.

-����� Mēs paņēmām dienasgrāmatu, misters Krups paskaidro�ja. Pielabojām �o to un aiznesām atpakaļ.

-����� Kurp ved tās durvis? Ri�ards klieg�us vaicāja.

-����� Uz mājām, eņģelis atbildēja.

-���� Uz paradīzi?

Izlingtons neko neteica, vien pasmaidīja.

-���� Un tev liekas, ka viņi neko nepamanīs? marķīzs ņirdza. Ti�kai nodomās: re, vēl viens atnācis, ņem tik arfu rokā un dragā �Ozianna!�?

Izlingtona pelēkās acis spo�i mirdzēja.

-�� Man nav vajadzīgas li�ķīgas slavas dziesmas, pieglaimīgas him�nas un pa�apmierinātas lūg�anas, viņ� sacīja. Man tāpat pietiek, ko darīt.

Nu, tagad tev ir ari atslēga, Dora sacīja.

-���� Un man esi tu, eņģelis atbildēja. Tu esi atvērēja. Bez tevis no atslēgas nav nekādas jēgas. Tev ir jāatver durvis.

Tu nogalināji viņas ģimeni, Ri�ards teica. Tu vajāji viņu pa visu Apak�londonu. Un tagad tu gribi, lai viņa atver durvis, lai tu vari pa�rocīgi ieņemt paradīzi? Tu nudien neesi nekāds lielais cilvēku pazi�nējs. Viņa nemū�am to nedarīs.

Eņģelis pievērsa viņam acis, kas vecākas par Piena Ceļu. Ak, vai! viņ� noteica un aizgriezās, it ka viņam nebūtu pa spēkam skatīt to netīkamo ainu, kādai tūdaļ bija jāseko.

-���� Paspīdzini viņu vēl mazliet, mister Vandemār, misters Krups sacīja. Nogriez viņam ausi.

Misters Vandemārs pacēla roku. Tajā nekā nebija. Viņ� gandrīz nemanāmi to pakustināja, un piepe�i rokā bija nazis. Teicu, ka tu vienreiz dabūsi pagar�ot pats savas aknas, viņ� sacīja Ri�ardam. � �odien būs tava laimīgā diena. Misters Vandemārs viegli pabāza na�a spalu Ri�ardam zem auss ļipiņas. Ri�ards nejuta sāpes varbūt tāpēc, ka �odien bija jutis pārlieku daudz, varbūt tāpēc, ka nazis bija (ik ļoti ass, ka nesāpēja. Ri�ards vien manīja no auss uz kaklu pilam siltas asinis. Dora bija pievērsusi viņam skatienu; Ri�ards redzēja tikai sīko laumas sejiņu un milzīgās opālkrāsas acis. Viņ� mēģināja domās ar viņu sarunāties. Saņemies. Neļauj viņiem sevi piespiest. Man nekas nenoliks. Tad misters Vandemārs mazliet stiprāk piespieda nazi, un Ri�ardam izlauzās kliedziens. Viņ� centās panākt, lai sāpes neatspogu�ļotos sejā, ta�u nākamais na�a grūdiens lika viņam saviebties un ieau�roties.

-���� Apturi viņus, Dora teica. Es atvēr�u durvis.

Izlingtons pamāja ar roku, un misters Vandemārs, �ēli nopūz�damies, nolika nazi nost. Asinis plūda Ri�ardam pa kaklu un satecēja iedobītē pie atslēgas kaula. Misters Krups piegāja pie Doras un atbrī�voja viņas labo roku no va�ām. Tā nu viņa stāvēja starp kolonnām un berzēja notirpu�o roku. Viņa aizvien bija pieķēdēta no kreisās puses, ta�u ieguvusi zināmu kustības brīvību. Dora pastiepa roku pēc atslē�gas. Atceries, sacīja Izlingtons, ka pie manis ir tavi draugi.

Dora veltīja Izlingtonam nicinājuma pilnu skatienu viņa bija lorda Portika vecākā meita, un tas izpaudās ikkatrā viņas �estā un iz�teiksmē. � Padod atslēgu, meitene noteica. Eņģelis viņai to iedeva.

-����� Dora! Ri�ards sauca, nedari to! Nepalaid viņu brīvībā. Mēs neesam svarīgi.

-����� Patiesībā, sacīja marķīzs, cs esmu pat ļoti svarīgs. Ta�u man ir jāpiekrīt. Nedari to.

Dora palūkojās uz Ri�ardu un uz marķīzu, ar skatienu pakavējo�ties pie viņu va�ās saslēgtajām delnām un smagajām ķēdēm, kas ap�vītas melnajām dzelzs kolonnām. Viņa izskatījās ļoti neaizsargāta. Tad viņa pagriezās un gāja, cik vien ķēdes garums ļāva. Viņa nokļuva līdz melnajām krama un nosūbēju�a sudraba durvīm. Atslēgas cauruma tajās nebija. Viņa piespieda durvīm labo plaukstu, aizvēra acis un ieklausījās, ko durvis saka: kur tās var atvērties, kā to labāk darīt; tad Dora sameklēja sevī tās vietas, kas prata sarunāties ar durvīm. Kad viņa atrāva roku, durvīs bija izveidojies atslēgas caurums. Pa to iespī�dēja balta gaisma, asa kā lāzera stars tā ielauzās patum�ajā telpā, ko apgaismoja tikai sve�u liesmas.

Meitene iebāza sudraba atslēgu slēdzenē. Pēc kada mirkļa viņa to pagrieza. Kaut kas noklik�ķēja, un pēc tam atskanēja tāda kā tāla zva�nī�ana; durvis pēk�ņi ietvēra gaismas loks. Kad bū�u aizgājis, eņģelis ļoti klusā, kaismīgā un laipnā balsī sacīja misteram Krupam un misteram Vandemāram, nogaliniet viņus, ar kādiem paņēmieniem vien vēlaties. To sacījis, viņ� pagriezās pret durvīm, ko Dora tobrīd ar lielām pūlēm vēra vaļā: durvis vērās tik lēni, it kā otrā pusē tās cīnī�tos ar pamatīgu pretestību. Meitene svīda.

Jūsu darba devējs dodas prom, marķīzs sacīja misteram Kru�pam. Ceru, ka viņ� jums pienācīgi samaksāja.

Krups pablcnza uz marķīzu. Ko? � viņ� pārjautāja.

Nu, kā lai to pasaka, Ri�ards turpināja, īsti nesaprazdams, ko marķīzs grib panākt, bet vēlēdamies spēlēt līdzi, jūs ta�u necerat viņu vel kādreiz ieraudzīt, vai ne?

Misters Vandemārs pamirk�ķināja acis lēni kā pirmais fotoaparāts un vaicāja: Ko?

Misters Krups pakasīja zodu. Topo�ajiem līķiem, �ķiet, būs tais�nība, viņ� sacīja misteram Vandemāram. Krups piegāja pie eņģeļa, kur�, sakrustojis rokas uz krūtīm, stāvēja ar seju pret durvīm. Ser? Vai nebūtu prātīgāk norēķināties ar mums tagad, pirms uzsākat jaunu ceļojumu posmu?

Eņģelis pagriezās un paskatījās uz Krupu tā, it kā viņ� būtu niecī�gāks par pēdējo dubļu pikuci. Tad tas atkal aizgriezās. Ri�ards mēģi�nāja uzminēt, ko viņ� tobrīd apcer. Tam pa�laik nav nekādas nozī�mes, eņģelis teica. Drīz jūsu riebīgie prātiņi dabūs visu iespējamo atlīdzību, kādu vien varēju�i iedomāties. Tad, kad es bū�u sēdies savā tronī.

-���� Aizrijāties, ko? Ri�ards vaicāja.

-����� Necie�u aizrīties, misters Vandemārs sacīja. Pec tam moka �ausmīgas atraugas.

Misters Krups pameta misteram Vandemāram ar pirkstu. Viņ� grasās mūs pie�akarēt, viņ� teica. Nemaz nedomā piekrāpt misteru Krupu un misteru Vandemāru, draudziņ. Esam radu�i dabūt savu samaksu.

Misters Vandemārs nostājās blakus misteram Krupam. Pilnā ap�mērā, viņ� piemetināja.

-���� Ar uzviju, norēja misters Krups.

-����� Un gaļas āķiem, piebilda misters Vandemārs.

-����� No debesīm? viņiem aiz muguras iesaucās Ri�arda balss. Misters Krups un misters Vandemārs piegāja pie domās iegrimu�ā eņģeļa. Ei! izsaucās misters Krups.

Dora saņēma spēkus un atgrūda melnās durvis līdz galam vaļā. Skats, kas aiz tām pavērās, ap�ilbināja acis teju līdz aklumam: tur vir�puļoja gaismu un krāsu straume. Ri�ards samiedza acis un pagrieza galvu sāņus, slēpdamies no neizturami spilgta ugunssārtuma un asiņaini tum�sarkanā starojuma. Vai tad tā izskatās debesīs? Vairāk gan piestāvētu ellei.

Un tad viņ� sajuta vēju.

Viņam garām aizlidoja svece un pazuda durvīs. Tai sekoja vēl viena. Nākamajā mirkli gaiss bija pārpilns lidojo�u sve�u, kas griezās un virpuļoja uz gaismas pusi. �ķita, ka visu, kas telpā atrodas, gaisa straume velk uz durvju pusi. Nē, tornēr tas bija kas vairak nekā vēj�. Ri�ards to saprata. Viņa va�ās saistītās rokas sāka smelgt, it ka tām pēk�ņi nāktos noturēt divreiz lielāku svaru nekā iepriek�. Pēk�ņi mai�nījās arī skatupunkts. Pa durvīm piepe�i pavērās skats uz leju. Tas ne�bija tikai vēj�, kas rāva visu laukā pa durvīm. Tā bija gravitācija. Tas, kas bija �ķitis vēj�, bija tikai telpā eso�ais gaiss, kas nu tika izsūkts pa durvīm. Ri�ards domāja par to, kas atrodas otrpus durvīm vai tur redzama kādas zvaigznes virsma vai melna cauruma pati mala, vai kaut kas, ko viņ� nemaz nespēja iedomāties.

Izlingtons izmisīgi pieķērās dzelzs kolonnai durvju ailes malā. Tās nav debesis, � viņ� auroja, pelēkajām acīm zibeņojot un siekalām �ķīs�tot pār gludajām lūpām. Tu, sīkā, trakā ragana! Ko tu esi izdarījusi?

Dora bija tik stipri pieķērusies ķēdei, kas viņu saistīja pie kolonnas, ka pirkstu kauliņi bija kļuvu�i balti. Viņas acis staroja uzvaras priekā. Misters Vandemārs bija pieķēries galda kājai, savukārt, misters Krups bija pieķēries misteram Vandemāram. Tā nebija īstā atslēga, Dora triumfēdama paziņoja, cenzdamās pārkliegt vēja aurus. Tas bija atslēgas dublikāts, ko tirgū izkala kalējs.

-����� Bet tā ta�u spēja atvērt durvis! kliedza eņģelis.

�� Nē, ledainā balsī atteica meitene ar opālkrāsas acīm. Durvis atvēru es. Saņēmu spēkus un viena pati atvēru tās durvis.

Eņģeļa sejā vairs nebija ne vismazāko maiguma vai līdzcietības pēdu. Tā bija atklāta naida pilna un auksta. Es tevi nogalinā�u, viņ� teica.

Tāpat, kā tu nogalināji manu ģimeni? Nē, es domāju, ka tu ne�vienu vairs nenogalināsi.

Eņģelis karājās gaisa straumē, deviņdesmit grādu leņķī pret kolon�nu, pie kuras bija pieķēries baltiem pirkstiem; viņa kājas jau atradās otrpus durvīm. Viņ� izskatījās reizē smieklīgs un �ausmīgs. Eņģelis ap�laizīja lūpas. Izbeidz, viņ� lūdzās. Aizver durvis. Es pateik�u, kur ir tava māsa� Viņa aizvien vēl ir dzīva�

Dora saviebās.

Izlingtons izlidoja pa durvīm sīks, vēja raustīts stāvs iekūleņoja �ilbino�ajā virpuli. Vilkme kļuva arvien spēcīgāka. Ri�ards domās lūdzās, kaut ķēdes un rokudzel�i viņu noturētu: viņ� juta, ka ķermeni velk uz durvju pusi, un ar acs kaktiņu manīja, ka marķīzs raustās savās ķēdēs kā lelle, kas tiek sūkta iek�ā putekļsūcēja.

Galds, kam pie kājas cie�i turējās misters Vandemārs, lidojot iestrēga durvīs. Misters Krups un misters Vandemārs kūļājās ārpusē. Misters Krups, kur� bija iekrampējies mistera Vandemāra garās �ake�tes stērbelē, saņēma spēkus un sāka sprīdi pa sprīdim rāpties aug�ā pa biedra muguru. Galds no�īkstēja. Misters Krups paskatījās uz Doru un pasmaidīja savu lapsas smaidu. Es nogalināju tavu ģimeni, viņ� sacīja. Nevis viņ�. Un tagad cs� galu galā� pabeig�u to, ko esmu�

Tajā brīdī mistera Vandemāra tum�ā uzvalka audums neizturēja. Misters Krups bļaudams tirinājās tuk�umā, ieķerics garā, atplīsu�ā auduma strēmelē. Misters Vandemārs noraudzījās, kā misters Krups aizlido. Tad viņ� arī paskatījās uz Doru, ta�u viņa skatienā nebija draudu. Viņ� tikai paraustīja plecus, cik nu izteiksmīgi to var izdarīt, ar abām rokām turoties pie galda kājas kā pēdējā glābiņa, un maigā balsī noteica: Atā, atā! � Tad palaida galda kāju vaļā.

Klusēdams viņ� izlidoja pa durvīm un gāzās pakaļ vēl nedaudz samanamajam misteram Krupam. Arī mistera Vandemāra siluets uz spozmes fona kļuva arvien mazāks un mazāks. Drīz abi silueti saplūda kopa un kļuva par sīku, melnu kukurzni verdo�ā purpura un balti oran�ās gaismas jūrā. Pēc neilga brī�a pazuda arī melnais kukurznis. Labi, ka ltopā, Ri�ards nodomāja. Viņi, galu galā, bija komanda.

Elpot kļuva aizvien grūtāk. Ri�ardam reiba galva. Durvīs iestrēgu�ais galds pārlūza un tika izrauts laukā. Vaļā atsprāga viena no Ri�arda va�ām, un labā roka brīvi plandījās gaisā. Viņ� no visa spēka pieķērās ķēdei, kam bija pieslēgta kreisā roka, un atviegloti nodomāja, ka lauztais pirksts pieder rokai, kas vēl iekalta va�ās; tik un ta pa kreiso roku joņoja sarkanzilas sāpju liesmas. Viņ� it kā no tāluma dzirdēja savus kliedzienus.

Ri�ardam trūka elpas. Gar acīm �ķīda balti gaismas rimbuļi. Viņ� juta, kā ķēde sāk pamazām padoties�

Troksnis, ar kādu aizkrita melnās durvis, piepildīja visu pasauli. Ri�ards ietriecās aukstajā dzelzs kolonnā un sabruka zemē. Iestājās klusums; lielajā pazemes zālē valdīja klusums un pilnīga tumsa. Ri�ards aizvēra acis tumsa nemainījās nemaz, un viņ� atkal tās atvēra.

Klusumu pārtrauca marķīza balss, kas sausi noprasīja: � Kurp tad tu viņus īsti aizsūtīji?

Tad Ri�ards izdzirdēja meitenes balsi. Viņ� zināja, ka tā pieder Dorai, ta�u balss izklausījās vēl jaunāka; �ķita, ka tur runātu mazs bērns, lai�oties miegā pēc garas un grūtas dienas. Es nezinu� tālu, tālu. Es tagad� esmu dikti� piekususi. Es�

Dora, marķīzs ieteicās. Saņemies vēl mazliet. Labi, ka viņ� to pateica, nodomāja Ri�ards. Kādam vajadzēja kaut ko teikt, bet Ri�ards bija aizmirsis runāt. Tumsā atskanēja klik�ķis, va�ām atsprāg�stot vaļā; mirkli vēlāk bija dzirdams, kā krītot no�vadz ķēdes. Tad no�virkstēja sērkociņ�. Tika iedegta svece; �ķita, ka arī tai trūkst gaisa, jo liesma bija maza un vāja. Plīv uguns liesma, sveces dakts, Ri�ards no�domāja, pats nesaprazdams, kāpēc.

Dora nedro�ā solī piegāja pie marķīza. Vienā rokā viņa turēja sveci, otru izstiepa un pieskārās ķēdēm va�as nokrita. Marķīzs ber�zēja notirpu�ās locītavas. Dora pienāca pie Ri�arda un pielika roku viņa vienīgajai atliku�ajai va�ai. Tā atvērās un nokrita. Dora nopūtās un apsēdās viņam blakus. Ri�ards izstiepa veselo roku, apņēma Doras galvu un pievilka viņu sev klāt. Viņ� dungoja bezvārdu �ūpuļdziesmu un auklēja meitēnu, viegli �ūpodamies turp un atpakaļ. Tur, tuk�ajā eņģeļa zālē, bija ļoti, ļoti auksti, ta�u drīz viņus abus ieskāva bezsapņu miega siltums.

Marķīzs de Karabass nolūkojās guļo�ajos bērnos. Doma par mie�gu � par atgrie�anos stāvokli, kas ir tik �ausmino�i līdzīgs nāvei, mar�ķīzam likās baisāka nekā jelkad. Tomēr visbeidzot arī viņ� palika elkoni zem galvas un aizvēra acis.

Un tad nebija vairs nekā.

Lēdija SERPENTiNA.kura pcc lēdijas Olimpijas bija vecākā no Septiņām māsām, soļoja cauri labirintam, kurā noslēdzās Daunstrīta. Viņa gāja ar augstu izslictu galvu, un Serpentīnas baltie ādas zābaki triecās cauri dumbram. �is galu galā bija tālākais ceļ�, kādā viņa pēdējā gadsimta laikā devusies. Viņas mājkalpotāja, no galvas līdz kājām tērpusies melnās ādas drēbēs, gāja pa priek�u tin nesa rokā ormaņa pajūga lampu. Divas līdzīgi ģērbtas Serpentīnas sievietes gāja viņai nopakaļ, turēdamās cicņpilnā attālumā.

Serpentīnas kleitas noskrandusī me�ģīņu �lepe vilkās pa dubļiem, bet viņai neienāca prātā par to raizēties. Serpentīna ieraudzīja turpat priek�ā kaut ko iespīdamies viņas luktura gaismā. Netālu no spo�ā priek�meta bija jau�amas liela un smagnēja stāva aprises.

� Tur tie ir, viņa noteica.

Abas sievietes, kas bija gāju�as Serpentīnai līdzās, dubļiem �ļakstot zem kājām, aizsteidzās uz priek�u, un, kad viņas panāca mājkalpotāja ar silti dzeltās gaismas avotu rokā, neskaidrie apveidi pārtapa atsevi��ķās būtnēs un lietās. Gaisma bija atspīdējusi uz gara bronzas �ķēpa

kāta. Mednieces miru�ās miesas nedabīgā pozā, asiiju un dubļu putrā iemīcītas un stipri sakropļotas, gulēja uz muguras. Viņas kajas, savu�kārt, bija paliku�as milzu me�akuilim līdzīga nezvēra līķim apak�ā. Mednieces acis bija aizvērtas.

Serpentīnas sievietes izvilka miru�o no Briesmoņa apak�as un no�guldīja to dubļos. Serpentina pati notupās dumbrā un ar vienu pirkstu maigi pārbrauca Mednieces aukstajam vaigam. Nonākusi pie Med�nieces lūpām, ko sarecēju�ās asinis bija padarīju�as melnas, viņa ļāva pirkstam mirkli tur pakavēties. Tad viņa piecēlās. Paņemiet �ķēpu, Serpentina pavēlēja.

Viena no sievietēm pacēla Mednieces līķi; otra izvilka �ķēpu no Briesmoņa miesām un uzlika ieroci sev plecā. Un tad visas �etras sie�vietes pagrie�as un klusā apak�zemes procesijā devās atpakaļ pa ceļu, pa kuru bija nāku�as. Luktura gaisma apspīdēja Serpentīnas laika zoba sagrauzto un noguru�o vaigu; ta�u nekādas emocijas viņas seja nebija manāmas ne bēdas, ne prieks.

vēl labu bridi pēc pamo�anas Ri�ards nesp�ja atce�rēties, kas viņ� tāds ir. Tā bija brīni�ķīgi atbrīvojo�a sajūta viņam piepe�i bija ļauts būt, par ko vien iegribas, viņ� varēja būt jebkas, iz�mēģināt jebkuru identitāti � viņ� varēja būt vīrietis vai sieviete, �urka vai putns, briesmonis vai dievs. Tad atskanēja kaut kas līdzīgs �alko�ņai; viņ� pamodās pilnīgi, un pamostoties saprata, ka viņ� ir Ri�ards Meihjū, lai kas tas būtu un lai ko tas arī nozīmētu. Viņu sauca Ri�ards Meihjū, un viņ� nesaprata, kur atrodas.

Viņ� juta sev pie vaiga piespiestu gludu linu audumu. Viņam sāpēja visas maliņas, da�as, piemēram, kreisās rokas mazais pirkstiņ�, sāpēja īpa�i nejauki.

Kāds stāvēja viņam blakus. Ri�ards dzirdēja otra telpā eso�ā cil�vēka elpu un kluso, piesardzīgo rosī�anos viņam blakus. Ri�ards pacēla galvu, un atklāja vēl citas ļoti sāpīgas vietas. Vairākas no tām sāpēja glu�i necie�ami. Kaut kur attālu, cauri telpu telpām, varēja dzirdēt cilvēkus dziedam. Dziesma bija tik tāla un tik klusa, ka Ri�ar�dam �ķita zemā, �ū�ojo�ā melodija pazudīs, tiklīdz viņ� atvērs acis�

Viņ� atvēra acis. Telpa bija maza un patum�a. Viņ� gulēja zemā gultā, un �alkoņu radīja cilvēks melnā mētelī ar kapuci, vīrs bija pa�griezis Ri�ardam muguru un slaucīja grīdu ar neiederīgi ko�u spalvu putekļu slotiņu. Kur es esmu? Ri�ards noprasīja.

Melnais stāvs likko neizmeta no rokām putekļu slotiņu; viņ� pagrie�zās, un Ri�ards ieraudzīja kalsnu un ļoti nervozu, brūnu seju. Vai jūs vēlētos padzerties? viens no Melnajiem mūkiem vaicaja tā, it kā viņam butu iemācīts, ka gadījumā, ja pacients pamostas, ir jāpajautā, vai viņ� vēlētos padzerties; �ķita, ka mūks ir �o jautājumu domās atkār�tojis pēdējās �etrdesmit minūtes, lai būtu pilnīgi dro�s, ka to neaizmirsīs.

-����� Es� Ri�ards iesāka, un pēk�ņi sajuta, ka ir me�onīgi izslāpis. Viņ� piecēlās gultā sēdus. -Jā, es nudien gribētu padzerties. Liels pal�dies! Muks no apdauzītas metāla kannas ielēja apdauzītā dzelzs krū�zītē ūdeni un padeva to Ri�ardam. Ri�ards dzēra lēnām, ļoti valdī�damies ncizkampt ūdeni vienā malkā. Ūdens bija kristāldzidrs un auksts un gar�oja kā dimanti un ledus.

Ri�ards uzmeta skatu savām drēbēm. Tās nebija viņa drēbes. Viņ� bija ietērpts garā talārā, tāclā pa�ā, ka Melnajiem mūkiem, tikai pe�lēka. Viņa mazais pirkstiņ� bija nostiprināts ar �inu un cie�i nosaitēts. Ri�ards pacēla roku pie auss; arī tā bija nosaitēta, un �ķita, ka zem pārsēja to kā �ujot dursta sīkas adatiņas. Jūs esat viens no Melnajiem mūkiem, Ri�ards ierunājās.

-��� Jā, ser.

-����� Kā es �eit nokļuvu? Kur ir mani draugi?

Mūks neko neteica, vien nervozi norādīja uz koridoru. Ri�ards izkāpa no gultas. Viņ� pieskārās ķermenim zem pelēkā ietērpa � viņ� bija kails. Rumpi un kājas no vienas vietas klāja zilganvioleti zilumi; �ķita, ka tie apsmērēti ar kādu ziedi: smar�oja pēc klepus sīrupa un brūnināta sviesta. Labais celis bija apsaitēts. Ri�ards prātoja, kur gan varētu būt paliku�as viņa drēbes. Pie gultas bija noliktas sandales; viņ� tās uzvilka un izgāja gaitenī. Viņam pretī, ieķēries brāļa Kvēpa elkonī, nāca abats. Viņa neredzīgās acis kapuces ēnā mirdzēja pērļu pelēkas.

-���� Ak, tad esi pamodies, Ri�ard Meihjū, abats sacīja. Kā jūties?

Ri�ards saviebās. Mana roka�

Ieģipsējām tev pirkstu. Tas bija lauzts. Apziedām zilumus un brūces. Un tev vajadzēja labi atpūsties, ko mēs ari ļāvām.

Kur ir Dora? Un marķīzs? Kā mēs te nonācām?

-����� Es liku jūs �urp atvest, abats sacīja. Abi mūki turpināja iet uz priek�u, un Ri�ards gāja viņiem līdzi.

Un Medniece? � Ri�ards vaicāja. Vai jūs atnesāt viņas līķi?

Abats pakratīja galvu. Līķa nebija. Tikai Briesmonis.

Un, hmm, manas drēbes� Viņi bija nonāku�i pie celles, kas līdzinājās tai, kurā Ri�ards bija pamodies. Dora sēdēja uz gultas malas un lasīja �Mensfildas parku�, un Ri�ards skaidri zināja, ka brāļi par tā eksistenci savā bibliotēkā līdz �im pat nenojauta. Ari Dorai mugurā bija mūka tērps, kas viņai bija daudzkārt par lielu un izskatījās teju vai komiski. Viņiem ienākot, Dora pacēla acis no grāmatas. Sveiks, � viņa teica. Tu gulēji veselu mū�ību. Kā jūties?

-����� �ķiet, ka labi. Un tu?

Viņa pasmaidīja. Diezcik pārliecino�i tas vis neizskatījās. � Drusku reibst galva, viņa atzina. Gaitenī atskanēja skaļa graboņa, un Ri�ards pagriezies ieraudzīja marķīzu de Karabasu, ko vecā, ļodzīgā ratiņkrēslā stūma milzīga auguma Melnais mūks. Ri�ards nevarēja vien nobrīnīties, kā marķīzs, �is trakulis un romantiķis, var pieciest, ka viņu vadā apkārt ratiņkrēslā. Marķīzs apveltīja viņus ar platu smai�du. Labvakar, draugi, viņ� noteica.

-����� Tagad, kad nu jūs visi esat �eit sanāku�i, abats sacīja, mums ir jāaprunājas.

Abats ieveda viņus lielā telpā, ko rūkdams piesildīja kamīns ar �ķilu malku. Viņi nostājās ap galdu. Abats ar rokas mājienu aicināja visus apsēsties, un, sataustījis savu krēslu, apsēdās pats. Tad viņ� palūdza brāli Kvēpu un brāli Lamentāciju (to, kur� bija stūmis marķīza rati�ņus) atstāt telpu.

-����� Nu tad tā, abats iesāka. Pie lietas. Kur ir Izlingtons?

Dora paraustīja plecus. Tik tālu, cik vien varēju viņu aizsūtīt. Pusceļā cauri laikam un telpai.

-����� Ak tā, abats noteica. � Tas labi.

Kāpēc jūs mūs nebrīdinājāt no viņa? Ri�ards vaicāja.

Tas nebija mūsu pienākums.

Ri�ards no�ņaukājās. Un ko tagad? viņ� jautāja pārējiem.

Abats klusēja. Kā ko? Kā tu to domā? Dora jautāja.

Nu, tu gribēji atriebt savu ģimeni. Tas nu būtu izdarīts. Un visi lietā iesaistītie ir aizgādāti uz kādu nomaļu nekurienes nostūri. Es domāju viņi ta�u vairs nemēģinās tevi nogalināt, vai ne?

-����� Tuvākajā laikā ne, Dora nopietni atteica.

-���� Un tu? Ri�ards vaicāja marķīzam de Karabasam. Vai tu dabūji to, ko vēlējies?

Marķīzs palocīja galvu. Domāju gan. Mans parāds lordam Portikam ir pilnībā samaksāts, un lēdija Dora tagad man ir lielu pa�kalpojumu parādā.

Ri�ards paskatījās uz Doru. Viņa pamāja ar galvu. Un kā būs ar mani? viņ� vaicāja.

-����� Skaidra lieta, Dora sacīja, � bez tevis mēs to nebūtu paveiku�i.

-����� Nejau to es domāju. Kad jūs grasāties mani nogādāt mājās?

Marķīzs pacēla uzaci. Tu domā, ka viņa ir kaut kāds O�as bur�vis? Mēs nevaram tevi nogādāt mājās. �eit ir tavas mājas.

-����� Es mēģināju to pateikt tev jau iepriek�, Ri�ard, Dora sacīja.

-��� Tam ir jābūt iespējamam! Ri�ards iesaucās, un satraukumā gāza ar kreiso roku pa galdu. Viņ� sadauzīja pirkstu, bet saglabāja mierīgu sejas izteiksmi. Viņ� gan pateica �Au!�, bet ļoti klusu, jo bija pieredzētas daudz briesmīgākas lietas.

-����� Kur ir atslēga? abats vaicāja.

Ri�ards pamāja ar galvai uz Doras pusi. � Pie tevis, viņ� teica.

Dora papurināja savu laumiņas matu ērkuli. Pie manis tās nav, viņa sacīja Ri�ardam, kad mēs bijām tirgū, es to iebāzu tev kabatā. Tad, kad tu atnāci ar karija ēdieniem.

Ri�ards jau pavēra muti, lai kaut ko teiktu, bet tad to atkal aizvēra. Pēdīgi viņ� sacīja: Tu gribi teikt, ka tobrīd, kad cs sacīju Krupam un Vandemāram, lai viņi mani pārmeklē, tā bija man kabatā? -Dora pamāja. Tad viņ� atcerējās cieto nieciņu bik�u aizmugurējā kabatā, ko bija jutis, guļot zemē uz Daunstrītas; atcerējās, kā Dora uz bruņukuģa bija viņu apkampusi�

Abats pastiepa roku un ar brūnajiem, krunkainajiem pirkstiem pa�ņēma no galda zvaniņu un pazvanīja. Parādījās brālis Kvēps. Atnes man Karotāja drēbes! viņ� lūdza.

Kvēps palocīja galvu un aizgāja.

� Es neesmu karotājs, Ri�ards iebilda.

Abats viegli pasmaidīja. Tu nonāvēji Briesmoni, viņ� gandrīz vai ar no�ēlu paskaidroja. Tāpēc tu esi Karotājs.

Ri�ards nikni sakrustoja rokas. Un pēc tā visa es neesmu pelnījis tikt uz mājām, bet tā vietā saņemu kaut kādu senilu apak�zemes goda titulu?

Marķīzs nolūkojās viņā bez vismazākās līdzjūtības. � Tu nevari at�griezties Aug�londonā. Da�i atsevi�ķi indivīdi pamanās dzīvot tādu kā pusdzīvi gan te, gan tur pats redzēji Liru un īliastru. Ta�u tas nav pats labākais, kas cilvēku var gaidīt. Tā nav nekāda labā dzīve.

Dora pastiepa plaukstu un pieskārās Ri�arda rokai. Piedod, viņa sacīja. � bet paskaties, cik daudz laba tu esi �eit paveicis. Tu atguvi atslēgu.

Nu? Ri�ards jautāja. Un kāda no tā bija jēga? Tu ņēmi un pasūtīji jaunu� Telpā atgriezās brālis Kvēps, un viņam rokā bija Ri�arda d�insi. Bikses bija cauras, apkaltu�as ar dubļiem un asinīm, un nelabi oda. Brālis padeva bikses abatam, kur� tūdaļ sāka pārmeklēt kabatas. Dora mīļi uzsmaidīja Ri�ardam. Kalējs nebūtu varējis uztaisīt atslēgas kopiju, ja mums nebūtu oriģināla, viņa atgādināja.

Abats nokrem�ļojās. � Jūs visi nudien esat ļoti dumji, viņ� laipnā balsī pavēstīja, � un vispār neko nesaprotat. Viņ� turēja roka sudraba atslēgu. Tajā atspīdēja kamīna uguns. Ri�ards izturēja

Pārbaudījumu un ieguva atslēgu. Viņ� ir tās saimnieks līdz brīdim, kad nodod to atpakaļ mūsu gādībā. Atslēgai piemīt spēks.

Tā ir Paradīzes atslēga� Ri�ards sacīja, īsti nesaprazdams, ko abats cen�as viņiem paskaidrot un ko ar to grib panākt.

Sirmgalvja balss bija zema un melodiska. �ī ir atslēga uz ikvienu no realitātēm. Ja Ri�ards vēlas atgriezties Aug�londonā, tad atslēga ļaus viņam tur iekļūt.

Vai tas ir tik vienkār�i? Ri�ards vaicāja. Vecais vīrs viegli pa�ū�poja kapuces segto galvu. Kacl mēs varam to darīt?

Tiklīdz tu būsi gatavs, abats atteica.

Mūki bija izmazgāju�i un salāpīju�i Ri�arda drēbes, un atdevu�i tās at�pakaļ. Brālis Kvēps pavadīja viņu cauri abatijai; viņi devās aug�up pa galvu reibino�ām kāpņu kaskādēm, līdz nonāca zvanu tornī. Torņa griestos aiz smagām koka durvīm bija lūka. Brālis Kvēps atslēdza to; abi vīrie�i izspraucās pa lūku un nonāca �aurā, zirnekļtīklu pilnā �ahtā, kuras sienās bija iestiprināti metāla riņķi. Viņi, pieturēdamies pie riņķiem, sāka rāpties aug�up un kapa, �ķiet, ne vienu vien tūkstoti jūd�u, līdz nonāca uz putekļainas metro stacijas perona.

Naitingeii.i.eina

Tā vēstīja zīme pie sienas. Brālis Kvēps novēlēja visu labu, un, pie�kodinājis Ri�ardam palikt uz perona un gaidit tos, kas atbrauks viņam pakaļ, norāpās lejup pa sienu un prom bija.

Ri�ards pavadīja uz perona minūtes divdesmit. Viņ� prātoja, kas tā ir par staciju; tā ne�ķita nedz pamesta kā Britu muzeja stacija, nedz īsta kā Blekfraiersa; �ī bija pavisam spokaina, visu aizmirsta un dīvaina vieta, kas �ķita kā izcelta no kada sapņa. Ri�ards prātoja, kāpēc mar�ķīzs nebija pasacījis viņam ardievas. Kacl Ri�ards par to bija apjautā�jies Dorai, viņa bija teikusi, ka nezina, bet piebildusi, ka varbūt atvadi�anās un tamlīdzīga laipnības izrādī�ana nav glu�i marķīza stiprā puse. Tad, nomurminājusi, ka viņai kaut kas iekritis acī, viņa bija iede�vusi Ri�ardam lapu ar norādēm un aizgājusi prom.

Tuneļa tumsā kaut kas māja. Gaisā zibinājās kaut kas balts, kas izrādījās zara galā piesiets kabatlakats. � Sveiki! Vai tur kāds ir? Ri�ards sauca.

No krēslas parādījās Vecā Beilija apaļīgais stāvs. Viņ� izskatījās bikls un nokautrējies. Viņ� vicināja gaisā Ri�arda kabatlakatu un svīda. Tas mans mazais karodziņ�, viņ� teica un norādīja uz kabat�lakatu.

�� Priecājos, ka tas izrādījies noderīgs.

Vecais Beilijs neveikli pasmīkņāja. Tā ja. Tikai gribēju pateikt. Man ir viena lietiņ' priek� tevis. Re, te būs. Viņ� iebāza roku mēteļa kabatā un izvilka lielu, melnu spalvu, kas laistījās vietām zilganā, vietām violetīgā, vietām zaļā nokrāsā; spalvai ap kātu bija apsiets sar�kans diegs.

Mm, paldies, Ri�ards pateicās, īsti nesaprazdams, ko lai ar to

dara.

�� Tā ir spalva, � Vecais Beilijs paskaidroja. Un patie�ām laba spalva. Piemiņas lietiņa. Suvenīrs. Nieciņ�. Tā ir par brīvu. Dāvana. Tev no manis. Tāds kā mazs paldies.

�Jā. Pateicos. Ļoti mīļi no jūsu puses.

Ri�ards iebāza spalvu kabatā. Tunelī parādījās silta vējpūsma: tuvojās vilciens. Sitas būs tavs vilciens, Vecais Beilijs sacīja. Es gan nebraucu ar vilcieniem. Man tik vajag kārtīgu jumtu, un viss iet, kā nakas. Viņ� �igli sarokojās ar Ri�ardu un aizskrēja.

Vilciens tuvojās pieturai. Ta starme�i bija izslēgti, un pie priek��ējām durvīm neredzēja nevienu ma�īnistu vai pavadoni. Vilciens ap�stājās. Visi vagoni bija tum�i, un visas durvis ciet. Ri�ards pieklauvēja pie durvīm, kas atradās viņam tie�i priek�ā, cerībā, ka tās būs īstās. Durvis atvērās, piepludinot dūmakaino staciju ar siltu, dzeltenu gaismu. No vilciena izkāpa divi maza auguma pavecāki kungi ar garām vara taurēm rokās. Ri�ards viņus pazina tie bija Dagvars un Halvars no Grāfa galma; viņ�, pat, ja reiz to bija zinājis, vairs nespēja atminēties, kur� no d�entlmeņiem ir kur�. Viņi pielika pū�amos pie lūpām un nospēlēja fanfaras pa�ķībi, ta�u no sirds. Ri�ards iekāpa vilcienā, un abi vīri sekoja.

Grāfs sēdēja vagona galā un glaudīja milzīgu iru vilku suni. Āksts, ko, Ri�ards atcerējās, sauca par Tūliju, stāvēja viņam blakus. Izņemot viņus un divus vīrus bruņutērpos, vagonā neviena cita nebija.

-���� Tas ir viņ�, ser-r, paziņoja āksts. Ri�ards Meihjū. Tas, kur� nogalināja Briesmoni.

-���� Karotājs? Grāfs domīgi pakasīja rudi sirmo bārdu. Atvediet viņu �urp.

Ri�ards pats piegāja pie grāfa sēdekļa. Grāfs viņu nopētīja no gal�vas līdz kājām; ne�ķita, ka viņ� atcerētos, ka Ri�ardu jau reiz redzē�jis. Biju domājis, ka tu būsi garāks, grāfs pēc laba laika noteica.

-����� Piedodiet.

-���� Nu labi, jāķeras pie lietas. Vecais virs pieslējās kājās un uzru�nāja tuk�o vagonu. Labvakar! Mēs godinām jauno Meiflaueru. Kā sacīja slavenais bards: Sārtojas sakautā sa�ķeltie sāni, Nogā�as ne�kavējoties naidnieks, Karstasinīga kareivja kauls, Zēna zobenam zaudējis, zudis� Par zēnu viņ� gan īsti vairs nebūtu saucams, vai ne, Tūlij?

-���� Ne glu�i, Jūsu gai�ība.

Grāfs pastiepa roku. Dod savu zobenu, puis.

Ri�ards pasniedzās aiz jostas un izvilka Mednieces doto nazi. Vai �is derēs? viņ� jautāja.

-���� Jā, jā, paņemdams nazi, attrauca vecais vīrs.

-���� Meties ceļos, � teatrālā �ukstā pavēlēja Tūlijs un norādīja uz vagona grīdu. Ri�ards nometās uz viena ceļa; grāfs viņam viegli uzsita ar na�a asmeni pa abiem pleciem. � Celies, � viņ� nodārdināja. � Ser Ri�ard no Meiberijas. Ar �o nazi es pie�ķiru tev Apak�zemes brīvības. Kop� �ī brī�a tev ir ļauts brīvi staigāt it visur bez �ķēr�ļiem, bez aiz�kavē�anās� un tā tālāk, un tā joprojām� blā, blā, blā, viņ� ne�skaidri nomurmināja un apklusa.

-����� Paldies, Ri�ards sacīja. Vispār jau mans uzvārds ir Mei�hjū. Ta�u grāfs viņu neuzklausīja, jo vilciens tobrīd gatavojās apstā�ties.

-����� �eit tev jāizkāpj, grāfs sacīja. Viņ� atdeva Ri�ardam nazi Mednieces nazi un tad, vēlreiz papliķējis viņam pa plecu, norādīja uz durvīm.

Vieta, kur Ri�ards izkāpa, nebija metro stacija. Tā bija parasta virs�zemes stacija, kas Ri�ardam nedaudz atgādināja Sentpenkrasas sta�ciju tās arhitektūrā bija kaut kas tikpat pārspīlēts un pseidogotisks. Ta�u �is stacijas gaisotnē jautās kaut kas nepareizs, kas bija visai dro�a zirne, ka viņ� joprojām atrodas Apak�londonā. Gaisma bija dīvaina, pelnu pelēka, kāda mēdz būt tikai īsi pirms rītausmas un kādu mirkli pēc saulrieta tad, kad pasaule pamazām iz�ķīst tumsā un kad attā�lumi un krāsas kļūst nenosakāmi.

Uz koka sola sēdēja kāds vīrs un vēroja viņu: Ri�ards viņam tuvo�jās piesardzīgi, jo biezajā krēslā nebija saskatāms, kas tas ir par vīru kāds pazīstams vai ne. Ri�ardam rokā aizvien bija Mednieces nazis viņa nazis, un Ri�ards dro�ības labad satvēra tā spalu vēl cie�āk. Virs, pamanījis Ri�arda tuvo�anos, pielēca kājās un pie�āva pirkstus pie pieres, izrādot pazemību tā, kā Ri�ards to bija redzējis darām vie�nīgi klasikas romānu ekranizācijās. Virs izskatījās reizē smieklīgs un atbaido�s. Ri�ards viņu pazina tas bija lords Zurkmēlis.

Tātad tātad. Jā-jā, � virs satraukti runāja, sākdams it kā no teikuma vidus. Par to meiteni Anestēziju. Neturam ļaunu prātu. �urkas aizvien ir jūsu draugi. Un �urkmēļi tāpat. Nāciet pie mums. Mēs visu nokārtosim.

Ri�ards pateicās. Anestēzija viņu pavadīs, viņam ieskanējās galvā. Viņu nav �ēl upurēt.

Lords Zurkmēlis paliecās zem sola un izvilka no turienes melnu vinila sporta somu ar rāvējslēdzi. Tā izskatījās kaut kur redzēta. Tur viss ir iek�ā. Nekas nav pazudis. Palūkojiet pats. Ri�ards atvēra somu. Tur bija visas viņa mantas, ieskaitot naudas maku, kas bija no�likts pa�ā aug�ā uz kārtīgi salocītām d�insu biksēm. Viņ� aiztaisīja somu ciet, uzmeta to plecā un devās projām, ne paldies nesacījis un skatu atpakaļ nepamezdams.

Ri�ards izgāja no stacijas un nokāpa pāris pakāpienus lejup.

Viss bija kluss. Un tuk�s. Laukumā stacijas priek�ā vēj� dzenāja kri�tu�as rudens lapas. Gaisā pa�āvās dzeltenu, brūnganu un okera toņu sajaukums, krāsas nespodrajā gaismā izskatījās blāvas. Ri�ards �ķēr�soja laukumu un nokāpa pazemes pārejā. Viņam aiz muguras tumsā kaut kas sakustējās, un Ri�ards piesardzīgi pagrieza galvu. Viņas bija vairākas un slīdēja uz viņa pusi tikpat kā nedzirdami; varēja saklausīt vien ie�alcamies tum�o samtu un �ur tur ie�ķindamies pa sudraba rotai. Lidojo�o lapu saceltais troksnis skaļumā bija daudzkārt pārspējis �is bālās sievietes. Viņas lūkojās uz Ri�ardu ar badīgām acīm.

Tad viņ� nobijās pa īstam. Tiesa gan, viņam rokā bija nazis, ta�u ar to cīnīties viņ� spētu tikpat labi kā pārlēkt pāri Temzai. Viņ� vienīgi cerēja, ka gadījumā, ja sievietes uzbruks, viņ� varēs tās aizbaidīt ar nazi. Viņa nāsis skāra sausser�a, maijpuķī�u un muskusa smar�a.

Lamija izvirzījās māsu Sam�u bariņa priek�ā un paspēra soli uz Ri�arda pusi. Ri�ards nervozi pacēla nazi, atceroties viņu ledaino, kaislīgo apskāvienu gan to, cik tas bijis patīkams, gan to, cik auksts. Tad Lamija pielika pirkstu galus sev pie lūpām un aizsūtīja Ri�ardam gaisa skūpstu.

Viņ� nodrebēja. Pazemes pārejas tumsā kaut kas sakustējās, un kad viņ� atkal atskatījās, tur bija vairs tikai ēnas.

Izgājis cauri pazemes pārejai, Ri�ards uzkapa pāris pakapienu aug�up un piepe�i atradās zāļaina kalniņa galā. Ausa rīts, un apkārtējā ainavā lik tikko varēja iz�ķirt kokus: ozolu, kam nobiru�as gandrīz visas lapas, vienu osi un di�skābar�us, ko varēja sazīmēt pēc varenajām stumbru formām. Starp zaļajiem laukiem un pakalniem izlocījās plata, tīra upe. Palūkojies visapkārt, Ri�ards aptvēra, ka atrodas uz tādas kā salas � ap kalniņu, kura galā viņ� stāvēja, tecēja divas nelielas upītes, kas saplūda vienā lielākā, atdalot pakalnu no cietzemes. Ri�ards, pats neapjau�ot, kā to zina, saprata, ka joprojām atrodas Londonā, ta�u tādā Londonā, kāda tā bijusi kādu trīstūksto� gadu senā pagātnē, kad pirmais cilvēks �ajā zemē vēl nebija nolicis akmeni uz akmens.

Ri�ards atvēra somu un ieslidināja tajā nazi tas nonāca blakus naudas makam. Tad viņ� somu atkal aizvēra. Debesis kļuva gai�ākas, ta�u gaisma bija ļoti neparasta. Ta bija tāda kā jaunāka par to saules gaismu, ko viņ� bija pieradis redzēt varbūt tīrāka. Austrumos lēca oran�sarkana saule ap to vietu, kur reiz būs Doklcnda, un Ri�ards skatījās, kā pār purviem un me�iem, ko viņ� aizvien uzlūkoja kā Grini�u, Kentu un jūru, slīd pirmie gaismas stari.

-����� Sveiks, sacīja Dora. Viņ� nebija pamanījis meiteni pienākam. Zem viņas apbru�ātās ādas jakas varēja saskatīt mazliet citādas drēbes nekā iepriek�; tās joprojām bija kārtu kārtām savilktas un atgādināja skrandas, ta�u tagad starp tām vīdēja tafts, zīds, me�ģīnes un brokāts. Viņas īsie, sarkanie mati saullēktā spīdēja kā nospodrināts var�.

-����� Sveika, Ri�ards atbildēja. Viņa nostājās blakus un ar saviem sīkajiem pirkstiņiem pieķērās Ri�arda labajai rokai tai, kurā viņ� turēja sporta somu. Kur mēs esam? viņ� vaicāja.

-����� Varenajā un briesmīgajā Vestminsteras salā, viņa atbildēja. Izklausījās pēc kāda citāta, ta�u viņ� nevarēja atminēties, kur būtu �o frāzi iepriek� dzirdējis. Viņi sāka brist uz priek�u pa garo zāli, kas, sar�mai kūstot, bija balta un slapja. Aiz viņiem zālē palika tum�zaļas pēdas.

-����� Paklau, Dora sacīja. tagad, kad eņģeļa vairs nav, Apak�londonā ir ļoti daudz darāmā. Un darītāja esmu tikai cs. Mans tētis gribēja apvienot Apak�londonu� Es domāju, ka man pieklātos pabeigt to, ko viņ� ir iesācis. Viņi roku rokā gāja uz ziemeļiem, pro�jām no Temzas. Virs viņu galvām sakliegdamās riņķoja baltas kai�jas. Ri�ard, tu ta�u arī dzirdēji, ko Izlingtons mums teica ka mana māsa katram gadījumam ir atstāta dzīva. Varbūt, ka es nemaz neesmu vienīgā, kas palikusi no mūsu ģimenes. Un tu izglābi man dzīvību. Ne vienreiz vien. īsu mirkli viņa klusēja un tad steidzīgi nomurmi�nāja: Tu man esi bijis patie�ām labs draugs, Ri�ard. Un man visādā ziņā ir iepaticies, ka tu esi man blakus. Lūdzu, neej prom.

Viņ� viegli saspieda meitenes roku savējā. Jāsaka, viņ� ierunā�jās, ka arī man visādā ziņā ir iepaticies, ka tu esi blakus. Ta�u es ne�iederos �ajā pasaulē. Manā Londonā� nu, tur visbīstamākais, kas var gadīties, ir saskrie�anās ar kādu pārlieku steidzīgu taksometru. Tu man arī patīc. Ļoti, ļoti. Bet man ir jāiet mājās.

Viņa palūkojās uz Ri�ardu ar savām dīvainās krāsas acīm, kurās liesmoja zilganzaļa uguntiņa. Tad jau mēs nekad vairs nesatiksimies, viņa teica.

-����� Laikam gan ne.

-���� Paldies par visu, ko tu esi darījis, viņa nopietni sacīja. Tad Dora apskāva Ri�ardu tik cie�i, ka viņa nobrāztās ribas iesmeldzās, un viņ� satvēra meitēnu tik stiprā skāvienā, ka visas skrambas un rētas iesāpējās kā negudras, ta�u viņam tas nerūpēja.

-���� Un vispār, � viņ� visbeidzot sacīja. Tas ir tik jauki, ka mēs sa�tikāmies. � Viņa bez mitas mirk�ķināja acis. Ri�ards jau gaidīja, ka viņa atkal stāstīs, ka acī kaut kas iebiris, ta�u tā vieta Dora tikai pajau�tāja: Vai esi gatavs?

Viņ� pamāja ar galvu.

-���� Atslēga ir?

Ri�ards nolika somu zemē un ar veselo roku parakņājās bik�u aiz�mugurējā kabatā. Viņ� izvilka atslēgu un padeva to Dorai. Viņa paņēma to rokās un turēja sev priek�ā, it kā tā būtu iebāzta iztēlotu durvju slēdzenē. Kārtībā, viņa teica. Tagad ej. Un neskaties at�pakaļ.

Viņ� sāka soļot lejup no uzkalniņa, uzgriezis muguru Temzas zila�jiem ūdeņiem. Garām pa�āvās pelēka kaija. Nonācis kalna piekājē, viņ� tomēr paskatījās atpakaļ. Viņa stāvēja kalna galā ar austo�o sauli fonā. Meitenes vaigi mitri spīdēja. Uz atslēgas krita oran�a gaisma.

Tad Dora to pagrieza ar vienu izlēmīgu rokas kustību.

Pasaule satumsa, un Ri�arda galva ieskanējās dobja rūkoņa, it kā tur rēktu tūksto� saniknotu nezvēru.

pasaule satumsa, un Ri�arda galvā ieskanējās dobja rū�koņa, it kā tur rēktu tūksto� saniknotu nezvēru. Viņ� mirk�ķināja acis tumsā un cie�i turējās pie savas somas. Vienubrīd viņ� iedomājās, ka varbūt izdarījis muļķību, ieliekot nazi somā. Viņam garām tumsā pa�spraucās pāris steidzīgu ļau�u. Ri�ards parāvās nostāk. Viņam priek�ā bija pakāpieni; viņ� kāpa aug�up, un, kamēr viņ� kāpa, pasaule sāka kļūt gai�āka, mainīties un atgūt formas.

Rēkoņu radīja automa�īnu straumes, un Ri�ards iznāca virszemē no pazemes pārejas pie Trafalgaras laukuma. Debesis bija tik nevaino�jami zilas kā televizora ekrāns, kad ieslēgts neeksistējo�s kanāls.

Bija vidēji agrs siltas oktobra dienas rīts, un viņ� stāvēja laukumā, turēdams rokā somu un miegdams acis spo�ajā saulē. Apkārt lauku�mam, rēkdamas un drūzmēdamās, plūda melnu taksometru un krā�sainu automa�īnu straumes; tūristi bārstīja saujām balo�u barības res�niem putniem un fotografēja Nelsona kolonnu un milzīgās Lcndsīra lauvas tā piekājē. Ri�ards gāja pāri laukumam prātodams, vai viņ� ir īsts vai nav. Vispirms viņ� mēģināja uzrunāt kādu jauku, gai�matainu

meiteni, bet viņa tikai smējās un purināja galvu, un teica kaut ko nesa�protamā mēlē, ko Ri�ards sākumā noturēja par itāļu valodu, bet kas patiesībā bija somu. Netālu stāvēja mazs nenosakāma dzimuma bēr�nelis un blenza uz balo�iem, tajā pa�ā laikā sparīgi tiesādams nost �okolādes tāfeliti. Ri�ards notupās bērnam blakus.

Ēe. Sveiks, mazulīt, viņ� ierunājās. Bērns tikai ēda savu �oko�lādi un nepievērsa Ri�ardam, tāpat kā jebkuram citam cilvēkam, ne mazāko uzmanību. Sveiki, Ri�ards atkārtoja, un viņa balsī ieska�nējās viegla izmisuma nots. Vai tu mani redzi? Ei, bērneli! Cau?

No �okolādes notraipītās sejiņas viņā pavērās mazas a�teles. Nāka�majā mirklī bērnelim iedrebējās apak�lūpa, un viņ� aizdipināja prom, ieķērās kājās tuvākajai sievie�kārtas būtnei un sāka �inkstēt: � Mam�mīti Man no tā onkuļa bail, man no viņa bail!

Bērna māmiņa pievērsa Ri�ardam neaprakstāmi drūmu skatie�nu. Ko jūs darāt? viņa noprasīja. Baidāt mūsu Lesliju? Tādiem kā jums nav jāstaigā apkārt uz brīvām kājām!

Ri�ards pasmaidīja. Tas nudien bija plats un laimīgs smaids. Es patie�ām �ausmīgi atvainojos, viņ� teica, pasmīnēdams kā Ce�īras kaķis. Un tad, pasitis somu padusē, viņ� metās skriet pāri Trafalgaras laukumam, un viņu pavadīja satrauktu balo�u bari, kas no pārbīļa bija pacēlu�ies gaisā.

Viņ� izņēma no naudasmaka bankas karti un iestūma to automātā. Bankas automāts pieņēma viņa �etrciparu identifikācijas kodu, pieko�dināja turēt to noslēpuma un nevienam neizpaust un vaicāja, kādu pa�kalpojumu viņ� gribētu saņemt. Ri�ards izvēlējās naudas izņem�anu, un dabūja veselu �ūksni papīra bankno�u. Viņ� sajūsmā pa�āva gaisā dūri un tad apjucis izlikās, it kā būtu saucis taksometru.

Nākamajā mirklī viņa priek�ā apstājās taksometrs apstājās! viņa priek�ā! Ri�ards iekāpa ma�īnā un starodams apsēdās aizmu�gures sēdeklī. Viņ� palūdza �oferim aizvest viņu uz biroju. �oferis gan piezīmēja, ka līdz turienei var ātrāk nokļūt ejot kājām, bet Ri�ards tikai pasmaidīja vēl platāk un atteica, ka tas nekas, lai braucot. Tiklīdz viņi sāka kustēties, Ri�ards aicināja, drīzāk gan jāsaka lūdzās, lai �oferis padalās iespaidos par satiksmes problēmām Londonā, izstāsta, ka vislabāk cīnīties ar noziedzību un pavēsta dienas asākos politiskos notikumus. Ta�u taksists sabozās, norūca, lai Ri�ards neiztaisot viņu par ākstu, un nākamās piecas minūtes vadīja automa�īnu pa Strendu pagalam īgnā omā. Ri�ards par to daudz neuztraucās. Viņ� tik un tā iedeva vīram pārmērīgi lielu dzeramnaudu un devās iek�ā birojā.

Kad Ri�ards bija iegājis biroja ēkā, smaids no viņa sejas pamazām izdzisa. Ar katru pasperto soli viņam uzmācās arvien lielāks nemiers un ba�as. Un ja nu viņam aizvien vēl nav darba? Ko gan tas dotu, ka viņu redz ar �okolādi nosmērēju�ies bērneļi un taksometru �oferi, ja tomēr notiktu ļaunākais un izrādītos, ka darbabiedriem viņ� joprojām paliek neredzams?

Misters Fid�iss, ēkas sargs, pacēla acis no �urnāla �Nerātnās Pus�augu Nimfas�, ko viņ� bija ieslēpis laikraksta �The Sun� atvērumā, un pavīpsnāja. Brīt, mister Meihjū! viņ� sveicināja. Tas bija no tiem �britiem�, kas lika skaidri manīt, ka runātājam ir glu�i vienalga, vai sveicināmais ir dzīvs vai miris, un kam tādējādi patiesībā nemaz ne�rūp, vai aizvien vēl ir rīts.

Fid�is! Ri�ards atviegloti iesaucās. Labs rīts tev arī, tu, lielis�kākais no sargiem! Neko tādu misteram Fid�isam vēl neviens nebija teicis, pat ne kailās dāmas viņa sapņos; Fid�iss pavadīja Ri�ardu ar aizdomu pilnu skatienu, līdz viņ� iekāpa liftā un pazuda; tad apsargs atgriezās pie nerātnajām pusauga nimfām, no kurām gan nevienai, kā Fid�isam bija sācis likties, otrreiz vairs nebūs divdesmit deviņi, visviens, vai viņām mutē ir konfekte uz kociņa, vai nav.

Ri�ards izkāpa no lifta un mazliet nedro�i devās pa gaiteni uz priek�u. Ja vien tur būs mans galds, Ri�ards sev sacīja, tad viss būs kār�tībā. Viss būsi labi, ja vien tur stāvēs mans galds. Viņ� iegāja pla�ā telpā, pilnā ar stiklotiem darba vietu nodalījumiem, vienā no tādiem viņ� bija nostrādājis trīs gadus. Cilvēki sēdēja pie galdiem un strādāja, runāja pa telefoniem, rakņājās pārpildītos skapjos, dzēra sliktu tēju un vēl sliktāku kafiju. Tā bija viņa darbavieta.

Viņ� redzēja arī vietu pie loga, kur reiz bija stāvējis viņa rakstām�galds; tagad to aizņēma pārbāzti dokumentu skapji un puķupods ar izspūru�u jukas koku. Ri�ards jau grasījās pagriezties un mesties pro�jām, kad viņam rokā kāds iespieda plastmasas glāzīti ar tēju.

Pazudu�ais dēls atgriezies gan, ko? Gerijs vaicāja. Ņem tēju.

�au, Gerij, Ri�ards atteica. Kur ir mans rakstāmgalds?

Nāc, es tev parādī�u, Gerijs sacīja. Kā gāja Majorkā?

-����� Majorkā?

Tu ta�u vienmēr brauc uz Majorku? Gerijs pārvaicāja. Viņi kāpa pa gala kāpnēm aug�ā uz ceturto stāvu.

-���� Ne �oreiz, Ri�ards noteica.

Es tie�i grasījos teikt, Gerijs sacīja, ka nekādu di�o iedegumu nemana.

-� Kas nav tas nav, Ri�ards piekrita. Kā lai pasaka. Nu, saproti pats. Man savajadzējās pārmaiņas.

Gerijs pamāja ar galvu. Viņ� norādīja uz durvīm, kas visu laiku, ko Ri�ards bija �eit pavadījis, bija vedu�as uz administratīvo lietu un pie�gādes aktu telpu. Pārmaiņas? Tagad tev tādu būs papilnam. Vai drīkstu būt pirmais, kas tevi apsveic?

Uz durvīm bija plāksnīte ar uzrakstu:

R. O. Meihjū Jaunākais kompanjons

-� Laimīgais velns! Gerijs sirsnīgi iesaucās. Tad viņ� aizgāja, un Ri�ards pagalam samulsis devās iek�ā pa durvīm. Tā vairs nebija administratīvo lietu un piegādes aktu telpa: visas mapes un papīri bija aizvākti, telpa bija izkrāsota pelēkos, melnos un baltos toņos, un ieklāts jauns grīdas segums. Kabineta vidū stāvēja liels, melns rakstāmgalds. Ri�ards to pamatīgi nopētīja tas nepārprotami bija viņa vecais, labais galds. Viņa troļļi bija sabāzti vienā no atvilktnēm Ri�ards izņēma tos laukā un izvietoja pa visu biroju. Tagad viņam bija pa�am savs logs ar skatu uz dubļubrūno upi un Temzas otru, dien�vidu, krastu. Telpā bija ari pamatīgs istabas augs ar platām, vaskainām lapām viens no tiem augiem, kas izskatās mākslīgs par spīti tam, ka ir īsts. Ri�arda vecais, noputēju�ais kremkrāsas dators bija no�mainīts pret daudz spodrāku, melnu datoru, kas uz galda aizņēma ievērojami mazāk vietas.

Viņ� apstājās pie loga un malkoja tēju, lūkodamies uz netīri brūno upi.

-����� Tātad tu atradi visu, kas vajadzīgs? Viņ� atrāva skatienu no loga. Durvīs, kā alla� mo�a un izdarīga, stāvēja direktora personīgā palīdze Silvija. Ieraudzījusi, ka Ri�ards pagrie�as, viņa pasmaidīja.

Mhm.Jā, jā. Klau, kā būtu, ja es vēl �odienu paņemtu brīvu? Man mājās vēl �is tas darāms, un �

Ka vēlies. Tev jau tāpat bija paredzēts atgriezties tikai rit.

Tā bija paredzēts? viņ� pārvaicāja. � Ak jā, nudien.

Silvija sarauca pieri grumbās. Ko tu esi izdarījis ar savu pirkstu?

Salauzu, viņ� atteica.

Sieviete uzmeta viņa rokai ziņkārīgu skatienu. � Tu ta�u nebūsi kāvies, ko?

-����� Es?

Viņa pasmīkņāja. Joks. Dro�i vien, ievēri durvīs. Manai māsai arī tā gadījās.

Nē, Ri�ards sāka stāstīt, patiesībā es tie�ām� Silvija izbrī�nīta pacēla uzacis. Ievēru to durvīs, viņ� stostīgi nobeidza.

Uz savu kādreizējo dzīvesvietu viņ� brauca ar taksi. Viņ� vēl neju�tās īsti nobriedis brauk�anai ar metro. Vēl ne. Tā kā Ri�ardam nebija atslēgas, viņ� pieklauvēja pie sava dzīvokļa durvīm un bija vairāk nekā apbēdināts, kad tās atvēra tā sieviete, ko viņam bija gadījies, vai, pa�reizāk sakot negadījies satikt savā vannas istabā. Viņ� stādījās priek�ā kā iepriek�ējais īrnieks un a�i noskaidroja, ka: a) viņ�, Ri�ards, �ajā dzīvoklī vairs nedzīvo un ka b) viņai, misis Bjūkenanai, nav ne jausmas, kur paliku�as viņa personīgās mantas. Ri�ards �o to pierak�stīja blociņā, laipni atvadījās un tad sēdās nākamajā taksī, lai dotos pie vīrie�a kamieļvilnas mētelī.

Jaunajam vīrietim kamieļvilnas mētelī mugurā vairs nebija kamieļ�vilnas mēteļa, un patiesībā viņ� ne tuvu neizskatījās tik mo�s ka iepriek�ējā reizē, kad viņi bija tiku�ies. Viņi sēdēja vīrie�a birojā: viņ� tikko bija uzklausījis Ri�arda sūdzību gūzmu un tagad izskatījās ta, it kā būtu netī�ām norijis dzīvu zirnekli un justu, kā tas iek�ā spirinās.

-��� Jā, nudien, viņ�, izskatījis papīru kaudzīti, atzina. Tagad, kad jūs tā sakāt, tie�ām sāk izskatīties, ka te noticis kaut kāds pārpra�tums. Es tikai īsti nesaprotu, kā tas varēja gadīties.

-����� Nedomāju, ka tam, kā tas gadījās, tagad būtu kāda nozīme, Ri�ards prātīgi bilda. Lietas būtību tas nemaina, proti, ka to pāris nedēļu laikā, kamēr es biju prom, jūs izīrējāt manu dzīvokli, viņ� ieskatījās pierakstos, D�ord�am un Adelei Bjūkenaniem. Kuri, starp citu, nemaz nedomā doties prom.

Vīrietis aizvēra dokumentu mapi. Jāatzīst, viņ� sacīja, ka ir notikusi kļūda. Kļūdīties ir cilvēciski. Baidos, ka mēs tur neko neva�ram darīt.

Vecais Ri�ards, tas, kur� reiz dzīvoja tagadējā Bjūkenanu dzīvoklī, tobrīd būtu atmetis cerības, atvainojies, ka traucējis, un gājis projām. Tā vietā Ri�ards sacīja: Vai tie�ām? Jūs neko tur nevarat darīt? īpa��umu, ko es godīgi īrēju no jūsu kompānijas, jūs izīrējat kādam citam, turklāt vēl pazaudējat manas personiskās mantas, un sakāt, ka neko tur nevarat darīt? Es gan domāju, ka mans advokāts man piekritīs un sacīs, ka jūs tur varat darīt visai daudz.

Vīrs bez kamieļvilnas mēteļa izskatījās tā, it kā norītais zirneklis būtu sācis rāpties aug�up pa rīkli. Bet tajā mājā vairs nav neviena brīva dzīvokļa, kas būtu tāds pats, ka jūsējais, viņ� teica. Paliku�as tikai aug�stāva istabas.

Tas, Ri�ards ledainā balsī noskaldīja, jādomā, derēs� Vīrs uzelpoja. Tiktāl par dzīvojamo telpu jautājumu. Un tagad, � Ri�ards turpināja, parunāsim par kompensāciju, kāda man pienāka? par nozaudētajām mantām.

Jaunais dzīvoklis bija daudz jaukāks par iepriek�ējo. Jaunajam bija vairāk logu, balkons, pla�s priek�nams un atsevi�ķa rezerves guļam�istaba. Ri�ards neapmierinātā solī izstaigāja dzīvokli. Vīrs bez kamieļ�vilnas mēteļa bija ļoti negribīgi dzīvokli novietojis pāris mēbeļu: gultu, dīvānu, da�us krēslus un televizoru.

Ri�ards nolika Mednieces nazi uz kamīna dzegas.

Indie�u restorānā viņ� nopirka līdzņem�anai ēdienu ar kariju, ap�sēdās jaunajā dzīvoklī uz paklāja un ēda, brīnīdamies, vai tie�ām viņ� jelkad ir ēdis līdzīgu ēdienu vēlu naktī uz bruņukuģa, kas noenkurots netālu no Tauera tilta. Tagad, kad viņ� par to domāja, tas �ķita tikpat kā neiespējami.

Atskanēja durvju zvans. Viņ� piecēlās un atvēra durvis. Mēs at�radām veselu kaudzi jūsu mantu, mister Meihjū, teica virs, kur� reiz bija tērpies kamieļvilnas mētelī. Izrādās, tās bija aizvestas uz nolik�tavu. Nesiet tās kastes iek�ā, pui�i.

Pāris dū�īgi vīri iestiepa istabā pamatīgas koka kastes, piebāztas ar Ri�arda mantām, un sakrāva tās uz paklāja dzīvojamās istabas vidū.

Paldies, Ri�ards teica. Viņ� iebāza roku pirmajā kastē un pa�ņēma pirmo papīrā ievīstīto mantu, kas gadījās pa rokai: tā izrādījās ierāmēta D�esikas fotogrāfija. Viņ� kādu bridi tajā nolūkojās un tad atlika bildi atpakaļ kastē. Viņ� sameklēja kasti ar drēbēm, izņēma tās un aiznesa uz guļamistabu, bet pārējās kastes palika stāvam neaiz�tiktas uz dzīvojamās istabas grīdas. Dienām ritot, Ri�ards jutās aizvien vainīgāks, ka tās neizkrāmē. Un tomēr viņ� tās nevēra vaļā.

Viņ� sēdēja savā kabinetā pie galda un lūkojās laukā pa logu. Iezva�nījās biroja iek�ējais telefons. Ri�ard? runātāja bija Silvija. Di�rektors vēlas pēc divdesmit minūtēm tikties, lai pārrunātu Vandsvērta ziņojumu. Viņ� gaidīs savā kabinetā.

-����� Bū�u, � Ri�ards atteica. Tad, tā kā viņam nākamās desmit minūtes nebija, ko darīt, viņ� paņēma oran�o trolli un draudīgi gāja ar to virsū mazākam zaļmatainam trollītim. Es esmu Apak�londonas lielākais karotājs. Gatavojies nāvei! viņ� rūca draudīgā troļļa balsī un biedējo�i zvalstīja oran�o trolli. Ar otru roku viņ� pacēla zaļmataino trollīti un smalkā trolliskā balstiņā atpīkstēja: Labs ir! Bet vispirms tev jāizdzer tase gardas tējas�

Pie durvīm klauvēja, un viņ� nokaunējies nolika troļļus nost. Nā�ciet iek�ā. � Durvis atvērās, un tajās parādījās D�esika. Viņa palika stāvam turpat pie sliek�ņa. D�esika izskatījās satraukta. Viņ� bija pie�mirsis, ka viņa ir tik ļoti skaista. Sveiks, Ri�ard, � viņa sacīja.

-����� Sveika, D�esa, viņ� atbildēja un steig�u izlaboja sacīto: At�vaino D�esika.

Viņa pasmaidīja un atmeta matus no pieres. Ak, D�esa skan for�i, � viņa teica, un izskatījās, ka viņa gandrīz vai tā ari domā. D�e�sika D�esa. Mani veselu mū�ību neviens tā nav saucis: D�esa. Man pat sāka pietrūkt.

-����� Un tātad, Ri�ards sastomījās. Kas tad tevi �urp� mmm, ar ko esmu izpelnījies, ka�

-���� Vienkār�i gribēju tevi satikt, tas arī viss.

Viņ� īsti nesaprata, ko tagad vajadzētu teikt. Jauki gan, viņ� pēdīgi sacīja.

D�esika aizvēra kabineta durvis un paspēra pāris soļu tuvāk Ri�ar�dam. Ri�ard? Zini, kas man liekas dīvaini? Es atceros, ka atsaucu sa�derinā�anos. Bet es tikpat kā nespēju atminēties, par ko mēs īsti sastrī�dējāmies.

-����� Tie�ām?

-���� Tam ta�u tik un ta vairs nav nozīmes. Vai ne? Viņa parlaida skatu birojam. Tevi paaugstināja amatā?

-��� Jā'

-����� Man prieks par tevi. Viņa iebāza roku kabatā un izvilka mazu, brūnu kastīti. Viņa to nolika uz Ri�arda galda. Viņ� atvēra kastiti, lai arī zināja, ko tur ieraudzīs. Tavs saderinā�anās gredzens. Es tā domāju, ka, nu, varbūt labāk tev to atdot, un ka gadījumā, ja, piemēram, viss pēk�ņi ņem un nokārtojas, ka tad tu varētu man to atkal atdot atpakaļ.

Gredzens mirgoja saulē: neko dārgāku viņ� nekad nebija pircis. Ri�ards aizvēra kastīti un atdeva to atpakaļ D�esikai. � Lai tas paliek pie tevis, D�esika, viņ� teica. Un tad piebilda: � Man ļoti �ēl.

D�esika iekoda apak�lūpā. Vai tu esi kādu saticis?

Ri�ards nezināja, ko sacīt. Viņ� domāja par Lamiju, par Mednieci un par Anestēziju, un pat par Doru, bet tās nebija tādas tik�anās, kā�das viņa domāja. � Nē. Nav nevienas citas, viņ� sacīja. Un tad, tajā pa�ā mirklī saprazdams, ka tie�i tā arī ir, piebilda: Es vienkār�i esmu mainījies, tas ari viss.

Atkal ieskanējās telefons. Ri�ard? Mēs tevi gaidām. Viņ� no�spieda pogu. Tūlīt bū�u, Silvij.

Viņ� palūkojās uz D�esiku. Viņa klusēja. Varbūt nebija nekā tāda, ko viņa vēl varētu piebilst. D�esika aizgāja un klusi aizvēra aiz sevis durvis.

Ri�ards ar vienu roku savāca papīrus, kas būs vajadzīgi apspriedē, un ar otru pārbrauca pāri sejai, it kā aizslaucīdams kaut ko prom: skumjas, kādu asaru vai varbūt D�esiku.

Viņ� atsāka doties uz darbu un mājup ar metro; drīz viņ� pamanīja, ka vairs nepērk avīzes, ko lasīt pa ceļam, kā bija darījis agrāk: tagad viņ� vēroja ļaudis, ar ko brauca vienā vagonā, pētīja visda�ādāko rasu un krāsu sejas, mēģināja uzminēt, vai visi līdzbraucēji ir no Aug�londonas, un prātoja, kādas domas �audās viņu galvā.

Vienvakar, pāris dienas pēc tik�anās ar D�esiku, viņ� sastrēgumstundā brauca mājās un ieraudzīja vagonā ar muguru pret viņu stā�vam Lamiju ar augstu saspraustiem matiem. Viņai mugurā bija garā, melnā kleita. Ri�ardam sāka dauzīties sirds. Viņ� spraucās cauri pār�pildītajam vagonam uz viņas pusi. Kad viņ� bija piekļuvis gandrīz pa�visam klāt, vilciens apstājās, atvērās durvis, un viņa izkāpa. Ta�u tā nebija Lamija, viņ� sarūgtināts atklāja, bet gan parasta Londonas meitene, kas devās uz pilsētu izklaidēties.

Kādā sestdienas pēcpusdienā Ņūtona namu pagalmā viņ� ieraudzīja uz atkritumu konteinera vāka sē�am lielu, brūnu �urku. �urka tīrīja ūsas un skatījās apkārt tā, it kā viņai piederētu visa pasaule. Kad Ri�ards pienāca tuvāk, �urka nolēca uz ietves un ierāvās miskastes ēnā, no kurienes nolūkojās viņā tramīgām melnpogu a�telēm.

Ri�ards notupās �urkai blakus. Sveiki, viņ� klusinātā balsi sacīja. � Vai mēs esam pazīstami? �urka gan neko saprotamu neat�bildēja, bet projām nebēga. Mani sauc Ri�ards Meihjū, viņ� klusi turpināja. Es gan neesmu �urkmēlis, ta�u es. kā to lai saka, pazīstu pāris �urkas, pareizāk, esmu da�as saticis, un es nodomāju, ka jūs var�būt pazīstat lēdiju Doru�

Viņ� dzirdēja sev aiz muguras pret asfaltu no�irkstam pazoles, un pagriezies ieraudzīja Bjūkenanu pāra izbrīnītos skatienus. Vai jūs� esat kaut ko pazaudējis? misis Bjūkenana vaicāja. Ri�ards dzirdēja viņas vīru noņurdam: Dro�i vien da�as skrūvītes izkritu�as, ta�u nelikās par to ne zinis.

�� Nē, � Ri�ards godīgi atteica. � Es te tikai sasveicinājos ar� �urka apsviedās un aizmuka.

�� Vai ta bija �urka? rejo�ā balsī noprasīja D�ord�s Bjūkenans. Sūdzē�os pilsētas dome. Sito nesmukumu! Un tāda ir tā mūsu Londona, ko?

Jā, Ri�ards piekrita. Tāda tā ir. Tāda tā nudien ii- .

Ri�arda mantas aizvien vēl neizkrāmētas stāvēja dzīvojamā istabā uz grīdas.

Televizoru viņ� arī joprojām nebija ieslēdzis. Vakaros pārradies mājās, viņ� mēdza paēst un tad stāvēt pie loga un skatīties uz Lon�donu uz ma�īnām un namu jumtiem, un gaismu viņ� vēroja, kā vēlā rudens krēsla pārtop naktī, un skatījās, kā pilsētā iedegas lampas. Tā viņ� mēdza stāvēt sava dzīvokļa tumsā sagaidījis, līdz pilsēta sa�tumst, viņ� lēni un negribīgi izģērbās un devās pie miera.

Piektdienas pēcpusdienā viņa kabinetā ienāca Silvija. Viņ� stāvēja pie galda un vēra vaļā vēstules ar savu nazi � ar Mednieces nazi kā ar papīra nazīti.

�Ri�ard? viņa ierunājās. Es te tā iedomājos. Vai tev paredzēts turpmākajās dienās kaut kur doties? Ri�ards papurināja galvu. Zi�ni. mēs tāds bariņ� grasāmies �ovakar aiziet mazliet izklaidēties. Vai tu gribētu mums piebiedroties?

�� Mhm. Labprāt, viņ� atteica. � Ļoti jauka doma.

Pilnīgi atbaido�a doma.

Viņi bija astoņi: Silvija un viņas jaunais kavalieris, kura nodarbo��anās bija saistīta ar antīkajiem automobiļiem, Gerijs no norēķinu kontu pārvaldes viņ� bija nesen iz�ķīries ar savu draudzeni un �o �ķir�anos pamatoja ar mazu nesapra�anos (viņam bija licies, ka viņa pret to, ka viņ� guļ ar viņas labāko draudzeni, izturēsies mazliet iecietīgāk, nekā galu galā bija izrādījies); viņu pulkā bija vēl pāris jauku cil�vēku un pāris jauko cilvēku draugu, kā arī jaunā meitene no datoroperatoru nodaļas.

Vispirms viņi noskatījās filmu uz lielā ekrāna Odeona kinoteātri Lestera laukumā. Labais puisis beigās uzvarēja, un līdz tam pieredzēja veselu virkni eksploziju un pa gaisu lidojo�u objektu. Silvija pirms seansa nosprieda, ka Ri�ardam jāsē� blakus jaunajai meitenei no datoroperatoriem, jo, kā viņa bija paskaidrojusi, meitene firmā strā�dājot nesen un daudzus kolēģus vēl nemaz nepazīstot.

Pēc tam viņi devās uz Oldkomptonstrltu pa�ā Soho galā, kur izsmalcinātība un bezgaumība iet roku rokā, lieliski papildinot viena otru. Viņi iegriezās �La Reache� restorānā un pasūtīja kuskusu un vairākus brīnumaini eksotiskus ēdienus, kam uz viņu galdiņa beigās nepietika vietas, un �ķīvji tika novietoti arī uz blakus galda; pabeigu�i ēst, viņi devās uz kādu Silvijas iemīļotu krodziņu tuvējā Berikstrltā: tur viņi baudīja dzērienus un pļāpāja.

Jaunā meitene no datoroperatoriem vakara gaitā veltīja Ri�ardam vienu sirsnīgu smaidu pēc otra, ta�u viņam nebija itin nekā, ko viņai sacīt. Viņ� izmaksāja kompānijai dzērienus, un datoroperatoru noda�ļas meitene palīdzēja viņam tos atgādāt no bāra pie galdiņa. Gerijs devās uz kungu istabu, un datoroperatoru nodaļas meitene atnāca un apsēdās viņa vietā blakus Ri�ardam. Ri�ardam galvā jaucās glā�u �ķindoņa, mūzikas automāta dārdoņa un stipra alus, izliju�ā Bakardi un cigare�u dūmu smaka. Viņ� centās ieklausīties pie galdiņa sē�do�o sarunās un secināja, ka nespēj koncentrēties uz viņu teikto, un pats sliktākais apjauta, ka viņu nemaz neinteresē tas, ko izdevās sakļausit.

Un tad viņam pēk�ņi un skaidri kā 1,estera laukuma Odeona lie�lajā ekrānā redzēta atausa kāda aina: viņa turpmākā dzīve. Vakarā viņ� dotos mājās ar meiteni no datoroperatoru nodaļas, viņi maigi pamīlētos un nākamajā dienā, tā būtu sestdiena, visu ritu pavadītu gultā. Tad viņi pieceltos un kopīgi izkravātu no kastēm viņa mantas, un noliktu tās nost. Pēc gada vai pat mazliet agrāk viņ� apprecētu meiteni no datoroperatoru nodaļas, dabūtu vēl vienu paaugstinā�jumu, viņiem būtu divi bērni, puika un meitene, un viņi pārvāktos uz kādu klusāku nomali, piemēram, Herovu vai Kroidonu, vai Hcmpstidu, vai varbūt pat uz tik attālu malu ka Redinga.

Un tā nebūtu slikta dzīve. Ari to viņ� zināja. Da�reiz vienkār�i nav citas izejas.

Kad Gerijs atgriezās tio tualetes, viņ� samulsis paraudzījās vis�apkārt. Visi sēdēja kā sēdēju�i, izņemot� Dik? viņ� vaicāja. Kur viņ� palika?

Meitene no datoroperatoru nodaļas paraustīja plecus.

Gerijs izgāja laukā Berikstrītā. Aukstais nakts gaiss kā ūdens �alts iesi�tās viņam seja. Gaisā jautās ziema.

-��� Dik! viņ� sauca. Hci! Ri�ard?

�� Te es esmu.

Ri�ards stāvēja tumsā, atspiedies pret sienu. Tikai iznācu ieelpot svaigu gaisu.

� Ar tevi viss kārtībā? � Gerijs vaicāja.

�� Jā, Ri�ards atteica. Nē. Nezinu.

Mjā, Gerijs novilka. � Kaut kāda izvēle jau pastāv vienmēr. Vai gribi parunāties?

Ri�ards uzmeta viņam nopietnu skatienu. Tu smiesies.

-����� Es tik un tā to darī�u.

Ri�ards vēlreiz paskatījās uz Geriju. Viņ� jutās atvieglots, ieraugot Ri�arda smaidu, un zināja, ka viņi aizvien ir draugi. Gerijs pameta skatu atpakaļ krodziņā. Tad viņ� sabāza rokas mēteļa kabatās. Labs ir, viņ� noteica. Ejam. Varēsi novelt to smagumu nost. Un tad gan es smie�os.

Viņi vieglā solī gāja pa laternu apgaismoto ielu. Paklau, Gerij, Ri�ards ievaicājās, vai tu nekad neesi domājis, vai tie�ām tas ir viss, kas ir?

-����� Kas?

Ri�ards nenoteikti noplātīja rokas, ietverot visu. Darbs. Mājas. Krogs. Randiņi. Dzīve pilsētā. Dzīve. Vai tas ir viss, kas ir?

Es domāju, ka, kopā ņemot, jā, Gerijs atteica.

Ri�ards nopūtās. � Nu labi, viņ� teica, sāksim ar to, ka es ne�braucu ne uz kādu Majorku. Saproti, es patie�ām nebiju Majorkā.

Viņi līkumoja pa mazās Soho pārblīvēto ieliņu labirintu starp Rīd�entstrītu un Ceringkrosroudu, un Ri�ards runāja un runāja. Viņ� stāstīja par visu pēc kārtas sākot ar to, kā atradis uz ietves ievainotu meiteni, kā gribējis viņai palīdzēt, jo nevarēja ta�u viņu vienkār�i atstāt guļam uz ielas, beidzot ar stāstu par to, kas notika pēc tam. Kad kļuva pārlieku auksti, viņi iegāja kādā no lētajām diennakts kafej�nīcām. Tā bija viena no tām vietām, kur visu vēl cepa cūku taukos un kur varēja dabūt stipru teju lielās, baltās un apdrupu�ās tasēs, kas bija tik taukainas, ka spīdēja. Ri�ards ar Geriju apsēdās pie letes, un Ri�ards runāja un runāja, un Gerijs klausījās; viņi pasūtīja ceptas olas, apceptas pupiņas, un grauzdiņus, un sēdēja un ēda, Ri�ardam nemi�tīgi runājot un Gerijam nemitīgi klausoties. Viņi ar maizes garoziņām noslaucīja pēdējās olu dzeltenumu paliekas no �ķīvjiem, un vēl labu laiciņu dzēra tēju, līdz vienubrīd Ri�ards sacīja: � un tad Dora kaut ko izdarīja ar atslēgu, un es biju atpakaļ. Aug�londonā. Nu, īstajā Londonā. Nu, un pārējo tu jau zini.

Iestājās klusums. � Tas ari viss, Ri�ards teica un iztuk�oja tējas lasi.

Gerijs pakasīja pakausi. Paklau, viņ� pēc laba brī�a ierunā�jās. Vai tā ir taisnība? Tas nav kaut kāds riebīgs joks? Te tūlīt nepa�rādīsies kāds ar filmē�anas kameru rokā un neteiks, ka esmu piedalījies �ovā �Slēptā kamera�?

� No visas sirds ceru, ka ne, Ri�ards sacīja. Tu� tu ta�u man tici?

Gerijs paskatījās rēķinā, kas bija nolikts uz galda, noskaitīja monē�tas un uzbēra tās uz letes, pie kuras viņi sēdēja blakus plastmasas pu�delei milzu tomāta formā, kam ap uzgali rotājās melns, sakaltis ke�ups. Teiksim tā, es ticu, ka ar tevi kaut lias ir noticis. Tas ir acīm�redzami.. . Klau, bet, atgrie�oties pie lietas vai tu pats tam tici?

Ri�ards skatījās uz viņu platām acīm. Zem tām vīdēja melni loki. Vai es tam ticu? Es vairs nezinu. Es ticēju. Es tur biju. Un starp citu, arī tu tur vienubrīd parādījies.

-����� Par to tu neko neteici.

-����� Ta bija diezgan baisa epizode. Tu teici, ka es esot sajucis prātā un vazājoties apkārt pa Londonu vīziju varā.

Viņi izgāja no kafejnīcas un soļoja uz dienvidiem, uz Pikadilī pusi. Jāteic gan, Gerijs atzina, ka tas izklausās ticamāk nekā tava apburtā pazemes Londona, kurā nokļūst visi tic, kas izkrīt cauri �ajā pasaule. Man ir gadījies redzēt cilvēkus, kas izkritu�i cauri �ai pa�saulei, Ri�ard, ar viņiem ir pilnas visas vārtrūmes visā Strcnda garu�mā. Viņi nenonāk kaut kādā īpa�ā Londonā. Ziemās viņi vienkār�i nosalst.

Ri�ards neko neteica.

Gerijs turpināja: Es domāju, ka varbūt tev galvā kaut kas sagrie�zās. Iespējams no �oka, kacl D�esika tevi pameta. Vienu laiciņu tu biji tāds kā nojūdzies. Pēc tam jau atkal palika labāk.

Ri�ards nodrebinājās. Zini, no kā man visvairāk bail? Man sāk likties, ka tev varētu būt taisnība.

Tu saki, dzīve nav interesanta? Gerijs turpināja. Lieliski. Lai tad nu būtu garlaicība. Bet es vismaz zinu, ka man būs ko ēst un kur �onakt pārgulēt. Un ka man pirmdien jāiet uz darbu. Vai ne? Viņ� pagriezās un paskatījās uz Ri�ardu.

Ri�ards negribīgi palocīja galvu. Tā jau ir.

Gerijs paskatījās pulkstenī. Velns un elle! viņ� izsaucās. Ir jau pāri diviem. Cerēsim, ka vēl varēs dabūt kādu taksi. Viņi nogriezās Brūerstritā Solio nomalē Pikadilī pusē un klīda gar striptīzbāru un varietē klubu gai�ajiem logiem. Gerijs tērgāja par taksometriem. Viņa teiktajā nebija nekā oriģināla vai interesanta. Viņ� vienkār�i izpildīja savu īsta londonie�a pienākumu pa�ēloties par tak�iem. � �im bija ieslēgta lampiņa, un viss pārējais, viņ� klāstīja, bet, kacl es viņam pavēstīju, kurp man jābrauc, �is teica; atvainojiet, es dodos mājās, kur jūs, taksisti, galu galā dzīvojat, es atteicu, un kāpēc neviens no jums nedzīvo tur, kur es? Joks ir tāds, ka vispirms ir jāiekāpj iek�ā, jā�paziņo, ka tu dzīvo dienvidu krastā, nu, lai nebrīnās, kas tā tāda par vietu, kur tev jānokļūst. Braucot uz Betersiju, viņ� tā maldījās, it kā brauktu uz kaut kādu nolāpītu Katmandu�

Ri�ards bija viņu izslēdzis. Kad viņi bija nonāku�i Vindmilstrītā, Ri�ards pārgāja pāri ielai un ielūkojās �urnālu antikvariāta skatlogā: viņ� skatījās uz vecu filmu varoņu smieklīgajiem portretiem, veciem plakātiem, komiksiem un �urnālu vākiem. Viņ� bija ielūkojies iztēlotā piedzīvojumu pasaulē. Tā nav īsta. Viņ� mēģināja to sev iestāstīt.

� Nu, ko tu par to saki? Gerijs vaicāja.

Ri�ards mēģināja pieslēgties atpakaļ tagadnei. Par ko?

Gerijs aptvēra, ka Ri�ards nav dzirdējis nenieka no tā, ko viņ� bija sacījis. Viņ� pateica vēlreiz. Es domāju, ja tak�u vairs nav, varbūt jā�gaida nakts autobuss.

�Jā, Ri�ards tcica. For�i. Lieliski.

Gerijs saviebās. Man par tevi nav mierīgs prāts.

� Piedod.

Viņi gāja pa Vindmilstrītu uz Pikadilī pusi. Ri�ards iebāza rokas dziļi kabatās un izskatījās apjucis. Pēc kāda brī�a viņ� izvilka no ka�batas diezgan apbru�ātu melnu kraukļa spalvu, kam ap galu bija ap�siets sarkans dzīpariņ�.

�� Kas tas tāds? Gerijs vaicāja.

Tā ir� Viņ� aprāvās. Tā ir parasta spalva. Tev taisnība. Kaut kāds �trunts. Viņ� nosvieda spalvu uz lietus ūdens notekas vāka ietves malā un neatskatījās.

Gerijs brīdi svārstījās. Tad viņ�, rūpīgi izvēloties vārdus, jautā�ja: Vai neesi domājis sākt ar kādu satikties?

�� Satikties ar kādu. Nu vai zini, es jau neesmu traks, Gcrij.

�Tu to dro�i zini? Pa ielu tuvojās taksometrs ar iedegtu dzelteno lampu, kas norādīja, ka tas ir brīvs.

�Nē, Ri�ards godīgi atteica. Re, kur taksis. Tas būs tavs. Es ņem�u nākamo.

Paldies! Gerijs pamāja taksim, iekāpa pa aizmugurējām dur�vīm un tikai pēc tam pateica, ka viņam jānokļūst Betersijā. Nolaidis ma�īnas logu, viņ� izliecās laukā un teica: Ri�ard � �i ir realitāte. Pierodi pie tās. Nekā cita nav. Tiekamies pirmdien!

Ri�ards viņam pamāja un noskatījās, kā taksometrs aizbrauc. Tad viņ� lēņa solī devās atpakaļ pa Brūerstrītu, projām no Pikadilī gais�mām. Spalvas ietves malā vairs nebija. Ri�ards apstājās iepretī vecai sievietei, kas bija apgūlusies pie veikala durvīm un cie�i aizmigusi. Viņa bija satinusies vecā, saplīsu�ā palagā, un savu mantību divas nelielas kartona kastes, pilnas ar visādu drazu, un netīru lietussargu, kas reiz bijis balts, nolikusi sev blakus. Mantas bija sasietas sainī, un striķa galu vecā bija apsējusi sev ap vidukli, lai būtu dro�a, ka, viņai guļot, neviens tās neaizstieps projām. Vecajai sievai galvā bija nenosa�kāmas krāsas platmale.

Ri�ards izvilka maku, sameklēja tajā desmit mārciņu naudaszīmi un pieliecās, lai iespiestu to vecajai sievietei plaukstā. Viņa pavēra acis un uztrūkās no miega. Vecās acis bolīdama, viņa aplūkoja nau�du. Kas tad tas? � ve�a jautāja miegainā un īgnā tikko pamodināta cilvēka balsi.

Paņemiet to, Ri�ards lūdza.

Viņa atlocīja banknoti un aizbāza to aiz piedurknes. Ko ta' tu gribi? Viņa neuzticīgi vaicāja.

-����� Neko, Ri�ards atteica. Es patie�ām neko negribu. Itin neko. To pateicis, Ri�ards aptvēra, ka tā patie�ām ir, un cik tas ir drausmīgi � negribēt neko. Vai jums tā ir bijis, ka iegūstat kaut ko ļoti kārotu, un pec tam saprotat, ka tas nemaz nebija vajadzīgs?

-���� Tā es vis neteiktu, ve�a atbildēja, berzedama miegu no acu kaktiņiem.

-����� Biju domājis, ka man to gribas, Ri�ards sacīja. Ka man gri�bas jauku, normālu dzīvi. Jā, varbūt es esmu traks. Bet ja �is te ir vie�nīgais, kas pastāv, tad es nemaz negribu būt normāls. Saprotat? Sie�viete papurināja galvu. Ri�ards iebāza roku kabatā. Vai redzat �o te? � viņ� vaicāja. Viņam rokā bija nazis. Man to pirms nāves iedeva Medniece, viņ� sacīja.

Liec man' mierā, vecā sieviete �ēli lūdza. Es neko nav izdarīj's.

Ri�ards saklausīja savā balsī dīvainu pārliecību. Es notīrīju no asmens viņas asinis. Medniekam jārūpējas par saviem iero�iem. Grāfs mani ar to iecēla bruņinieku kārtā. Un dāvāja man Apak�zemes brī�vības.

-����� Es par to neko nezin', viņa �ļupstēja. Lūdzu, liec to nost! Esi labs puikiņ�.

Ri�ards satvēra spalu cie�āk. Tad viņ� pieliecās pie ķieģeļu sienas blakus veikala ieejai, kuras priek�ā gulēja vecā sieviete. Viņ� ar spēku ieskrāpēja sienā trīs svītras divas vertikāli, vienu horizontāli. Ko t' tur dari? vecā sieviete bailīgi vaicāja.

-����� Taisu durvis, Ri�ards atteica.

Viņa pavīpsnāja. Tev gan labāk būt' likt to nost. Ja uznāks poli�cija, tevi iesēdinās par aukstajiem iero�iem.

Ri�ards aplūkoja durvju apveidu, ko bija ieskrāpējis sienā. Viņ� ielika nazi atpakaļ kabatā un sāka zvetēt pa sienu ar dūrēm. Hei! Vai tur kāds ir? Vai jūs mani dzirdat? Ri�ardam smeldza un sāpēja rokas, bet viņ� nemitējās bliezt un dauzīt pa ķieģeļiem.

Tad trakums pārgāja, un viņ� norimās.

-����� Piedodiet, viņ� atvainojās vecajai sievietei.

Viņa neatbildēja. Vai nu viņa patie�ām bija aizmigusi vai arī, visti�camāk, par tādu izlikās. No durvju priek�as, visviens īsta vai tēlota, skanēja veca cilvēka krāk�ana. Ri�ards apsēdās uz ietves malas un prā�toja, kā gan var sa�akarēt dzīvi tik ļoti, kā viņ� bija sa�akarējis savējo. Viņ� palūkojās pār plecu un pameta skatu uz ķieģeļos ieskrāpētajām durvīm.

Tajā vietā, kur viņ� bija iegriezis durvju kontūru, sienā bija cau�rums. Durvju ailē stāvēja vīrs, pārspīlētā �estā sakrustojis rokas uz krūtīm. Viņ� stāvēja nekustēdamies, līdz bija pārliecinājies, ka Ri�ards viņu ir pamanījis. Tad viņ� plati no�āvājās, piesedzot muti ar melnu roku.

Marķīzs de Karabass pacēla uzaci. Nu, kā tad paliek? viņ� ka��ķīgā balsī jautāja. Tu nāksi vai ne?

Ri�ards mirkli uz viņu blenza. Tad viņ� pamāja ar galvu, jo uz vār�diem vairs īpa�i nepaļāvās, un pieslejās kājās. Un tad viņi abi kopā ielīda pa caurumu sienā un aizgāja tumsā, neatstādami aiz sevis neko, pat ne durvis.

pateicos visiem �is grāmatas da�ādo melnrakstu un variantu lasī�tājiem par ieguldījumu, ieteikumiem un atbalstu īpa�s paldies Stī�vam Brastam, Martai Sekapai, Deivam Lengfordam, D�inam Vulfam, Sindijai Volai, Eimijai Horstingai, Lorēnai Gerlendai un Kellijai Bikmenai, kā ari Dagamjangam un �īlai Eiblmenai no �BBC Books� par palīdzību un atbalstu, un D�enilērai Hēr�ijai un Lū Aronikam �Avon Books�. Es gribētu izteikt pateicību arī visiem tiem, kas metās mani glābt katru reizi, kacl �ā romāna daļas sadalījās pa elektroniem, kā ari pateikties �Norton Utilities�.

Nils Geimens

[1] door (angļu vai.) durvis. tulk. piez.

[2] iliastrs vai hīastrs (no grieķu vai. hyle (matērija, koks) un latīņu vai. aslrum (zvaig�zne, zvaigznājs)) kosmiska viela, augstākais kosmogoniskais princips arsta, alķimiķa un dabas pētnieka Paracelza (1493-1541) terminoloģijā. Red. piez.

[2] Semjuels Pepss (1633 1703) angļu hronists. Tulk. piez.

[3] erlskortas (earl's court) stacijas nosaukuma burtisks tulkojums no ang|u valodas ir �Grāfa galms�. Tulk. piez.

[4] ar �iem vārdiem makbets izaicina makdafu uz divkauju, kurā pats tiek nogalināts. Fri�a Adamovi�a atdzejojumā tas skan: �Makdaf, cērt un dūri!�. �ekspīrs V. Mak�bets// Kopoti raksti, 5. sēj. R.: Liesma, 1965. 112. Ipp. Red. piez.