Aija Zuja

Imants Aleksandrs Ozerskis

Slepenais spēks

Marks izstaipīja notirpu�ās rokas un kājas. Nekā patīkama tur nebija: visu nakti snaust krēslā, turklāt spilvena lomu atvēlēt somai. Blakus �ņākuļoja Agris; viss liecināja, ka draugs ir ieslīdzis dziļā miegā. Te nu bija! Kur� tad solīja, ka uzmodinās viņu, tiklīdz pa�am uznāks snau�diens? Marks pameta acis uz elektronisko sienas pulk�steni tikai pieci no rīta. Cik ilgi vēl nāksies �eit nīkt?

Pārvietojis somu, Marks apņēmās vairs neiemigt. Caur pievērtiem plakstiņiem viņ� pētīja tālāk sēdo�os. Tūristi. Tīrais posts! Citi brauc izklaidēties, bet viņ� nevar nokļūt Stokholmā, lai uzsāktu darbu. Vai korporācijas īpa�nieks viņam neteiks ardievas un nenorādīs uz dur�vīm tādēļ vien, ka vajadzēja ierasties daudz agrāk? Pro�tams, bija rezerves variants: iespēja pievienoties Agrim celtniecībā. Dro�i vien nāksies kādu laiku tur pavergot, Marks prātoja. Vairākas reizes dienā viņ� vai Agris pie kases apjautājās par biļetēm. Ja nu pēk�ņi kāds ceļo�tājs pārdomājis doties uz Stokholmu? Un tre�ajā dienā Agrim paveicās, un viņ� dabūja biļeti sēdvietai uz klāja. Kā Marks viņu apskauda! Viņam bija apnicis nīkt Tallinā. Kur gan bija prāts klausīt Agri un traukties līdzi uz

Igauniju? Biļeti varēja iegādāties Rīgā. Jā, gribēja kā labāk, bet sanāca kā vienmēr�

Lai visu laiku nenīktu ostā, viņi pastaigājās pa pilsētu, aplūkoja senatnīgās ēkas. Tās patie�ām bija skaistas; acis priecēja daudzie koki, puķes, tepat viļņoja Baltijas jūra. Ar katru mirkli Markam Tallina iepatikās aizvien vairāk un vairāk.

Domājot par nākotnes izredzēm, par darbu un Stok�holmu, Marks nemanot ieslīga miegā. No snaudas viņu uztrūcināja piesitiens pa plecu. Acumirklī iztaisnojies, viņ� uzmeta skatienu somai tā atradās tepat.

-�� Labrīt! teica sve�inieks lauzītā krievu valodā. Jūs tik saldi krācāt, ka nolēmu jūs uzmodināt. Tā varat palikt bez savām mantām.

-�� Paldies, Marks nomurmināja.

Blakus Agra krēslam sēdēja nepazīstams briļļains puisis, ģērbies ādas jakā, ar mobilo telefonu rokās. Uz grīdas atradās abas Agra somas, ta�u draugu nekur nemanīja.

-�� Vai ceļojat uz Helsinkiem? nepazīstamais pain�teresējās.

-�� Nē, Marks pakratīja galvu. Uz Stokholmu.

Satraukti skatīdamies uz visām pusēm, Marks minēja,

kur gan atrodas Agris. Kas par muļķīgu rīcību! Tā patie��ām kāds var pa kluso aizstiept somas�

-Tagad daudzi brauc izklaidēties, sacīja puisis. Zviedrija ir populāra.

-Jā, Marks skumīgi novilka. Da�s brauc izklai�dēties, bet cits strādāt� Vienīgā bēda visas biļetes izpirktas.

-�� Hm.� Jums ir vajadzīga biļete?

-�� Protams! Vai jums ir lieka biļete? Marks acumirklī atdzīvojās.

-�� Mani sauc Andrejs. Puisis pastiepa Markam roku, ta�u neatbildēja uz jautājumu.

-Marks, Marks nedro�i paspieda Andreja miklo plaukstu. �is sve�inieka �ests viņu nedaudz apmulsi�nāja.

-�� Stokholmā man dzīvo attāls radinieks. Ļoti gudrs cilvēks, ta�u� Godīgi sakot, es viņu līdz galam nesa�protu. Peteram ir trīs augstākās izglītības, ta�u, līdzko aizstāvēta disertācija, tūlīt uzsāk studijas citā nozarē�

-�� Mū�īgais students, Marks, neiedziļinājies Andreja teiktajā, izmeta.

Marku interesēja, vai Andrejs par biļeti ieminējās tikai sarunas pēc vai tomēr viņam tā ir lieka.

-�� Kā tad! Mū�īgais students, Andrejs piekrita. Iepīk�stējās mobilais telefons. Izlasījis saņemto īsziņu, Andrejs turpināja sarunu. Precīzi sacīts. Vispirms viņ� studēja medicīnu bū�ot ķirurgs. Pēc tam pievērsās filozofijai un filoloģijai un tagad nonācis līdz eksaktajām zinātnēm� Jau raksta diplomdarbu.

-�� Kam vajadzīgs tik daudz diplomu? Marks pabrī�nījās.

-�� Es jau teicu, ka mans radinieks ir dīvains cilvēks; protams, gudrs. Andrejs paraustīja plecus. Nesen izskraidīju bukinistu veikalus, izstaigāju krāmu tirgu un tikai tad, kad avīzē ieliku sludinājumu, sameklēju pra�sītās grāmatas. Peters man bija lūdzis dabūt, kaut vai no zemes izrakt, Feinmaņa lekcijas fizikā. Turklāt veco izdevumu, jo jaunajos kaut kas esot noīsināts.

-Jā, tā gadās.

-�� Esmu stipri aizņemts cilvēks, Andrejs runājot spaidīja telefona podziņas. Un uz Stokholmu pats diem��ēl aizbraukt nevaru. Vai sūtīt ar pasta starpniecību? Nē! Kur ir garantija, ka grāmatas nenoklīst? Tāpēc izdomāju, ka varbūt atrastos kāds godīgs cilvēks, kur� ceļā uz Stok�holmu grāmatas paķertu līdzi. Varbūt izpalīdzēsiet, Mark?

-Labprāt, tikai man nav biļetes, Marks domīgi noteica. Perspektīva klejot pa nepazīstamo Stokholmu un meklēt dīvaino gudrīti viņu neiepriecināja. Kas viņam daļas gar citu problēmām? Nezinu, kad dabū�u biļeti. Sola pēc mēne�a, bet man vajag tagad. Stokholmā mani gaida darbs, ta�u jūtu, ka laikam palik�u be�ā.

-�� Man ir biļete. Biju domājis pats braukt uz Stok�holmu, bet bizness ir tik neprognozējams, ka labu laiku no Tallinas netik�u laukā, Andrejs jakas kabatā samek�lēja biļeti un parādīja to Markam. Redziet, �odienas datums�

-Jā. Markam iedegās acis. Tā būtu necerēta veik�sme, ja viņ� dabūtu biļeti. Pārdosiet man to?

-�� Ar norunu, ka paķersiet līdzi grāmatas, Andrejs atsvieda un nepacietīgi sagrozījās krēslā. Biļeti viņ� noslēpa kabatā.

-�� Esmu ar mieru! Marks, daudz nedomādams, iesaucās.

-�� Tad iesim pie kases un nokārtosim �o lietu. Starp citu, kajīte pasūtīta biznesa klasē. Derēs?

To izdzirdējis, Marks pakratīja galvu. Tik dārgu biļeti viņ� nevarēja atļauties.

-�� Es jums vēl klāt piemaksā�u, tikai aizgādājiet tās sasodītās grāmatas uz Stokholmu. Arī Peters nepaliks parādā. Andrejs plati pasmaidīja.

-�� Vai tie�ām? Marks neticīgi pārjautāja.

Izredzes ceļot uz Stokholmu biznesa klases kajītē �ķita

kaut kas nereāls. Vai viņ� var ticēt tādai pēk�ņai veik�smei? Varbūt viņ� sapņo? Marks sev ieknieba plaukstā; nē, viņ� negulēja.

-�� Sarunāts? Andreja balss Marku atgrieza reali�tātē.

Marks piekrīto�i pamāja. Neticēdams tam, ka tūlīt rokās būs kārotā biļete, Marks kā nemaņā sekoja Andre�jam, aizmirsis par Agra somām.

-�� Kur tu biji? Agris nikni uzsauca, kad viņ� un Andrejs nāca atpakaļ. Somas atstāji bez uzraudzības.

-�� Es, vecīt, dabūju biļeti! Marks paziņoja un laida gar ausīm Agra dusmas. Un kur tu staigāji?

-Sagādāju brokastis, Agris pasniedza Markam baltu plastmasas glāzi, kurā kūpēja karsta kafija, un no celofāna maisiņa izņēma pīrādziņus.

-�� Labu apetīti! Andrejs pieklājīgi sacīja un apsēdās blakus Markam.

-�� Paldies! Marks attrauca. Iestrēbis kafiju un pāris kumosos notiesājis pīrādziņu pēc pīrādziņa, viņ� pieklu�sināja balsi: Man piesējās kāds tips. Lūdza paņemt līdzi grāmatas uz Stokholmu, tās jāaizved kādam tur Peteram. Par to viņ� man atdeva savu biļeti. Pat iedomāties nevari: ceļot pa�ā labākajā kajītē, Marks palielījās.

-�� Vai viņ�? Agris pa�ķielēja uz Andreja pusi.

Marks pasteidzās Agri iepazīstināt ar Andreju.

-�� Andrej! Lieliski, ka uzticaties Markam, bet� Kur ir garantija, ka viņ� nepazaudēs grāmatas vai neaizmirsīs atdot Peteram? Agris sacīja, noklausījies stāstu par Peteru. Lūk, somas viņ� atstāja bez uzraudzības.

Marks vieglītēm iebelza Agrim ar kroseni. Kaut ko tādu viņ� nebija gaidījis no drauga. Vai tie�ām Agrim skau�?

-�� Saprotu, ko jūs gribat teikt. Andreja lūpas savilkās smīnā. Tādēļ jau atalgo�u Marku. Ļoti labi samaksā�u.

-Jums būtu lētāk grāmatas nokopēt un aizsūtīt ar elektronisko pastu, Agris turpināja aizrādīt.

Andrejs brīdi klusēja.

-�� Tās ir deviņas grāmatas, lekciju kurss. Visu kopēt? Grāmatas ir diezgan sliktā stāvoklī. Un� Marks piekrita palīdzēt. Andrejs piecēlās. Tagad brauksim pie manis uz dzīvokli. Es iesaiņo�u grāmatas, pastāstī�u, kā atrast Peteru, un, protams, vienosimies par atalgojumu.

-�� Lai iet! Marks satvēra somu.

* * *

Andreja auto izlīkumoja pa Tallinas ielām, līdz iebrauca kādas piecstāvu mājas pagalmā. Visu ceļu nopļāpājis par savu radinieku Peteru, Andrejs apklusa. Nevērīgi pamājis, lai abi seko viņam, puisis ātriem soļiem devās pie nama parādes durvīm. Pa kāpnēm viņ� pārvietojās aulek�iem, tā ka Marks un Agris dabūja pasvīst, stiepdami smagās somas un mēģinādami neat�palikt. Piektajā stāvā Marks nonāca nedaudz aizelsies. Uzmetis pēto�u skatienu draugam, Marks nodomāja, ka Agris gan varēja palikt ostā, nevis kā dadzis turē�ties blakām. Cerams, ka viņ� vairs nerunās riebeklības. Redz, kā skaudība pārvēr� cilvēku!

Andrejs ilgi spieda zvana pogu, līdz atvērās durvis. Pretī uzvirmoja apetīti rosino�s aromāts, kas liecināja par ceptām kotletēm vai gaļu.

-�� Ui, kur tu tik ilgi? maza auguma sieviete garos svārkos, ar raibu lakatiņu, nedaudz dzeltenīgu sejas ādu un slīpām acīm laipni uzrunāja Andreju.

-Nade�da, tie ir mani viesi. Andrejs draugiem pamāja iet tālāk istabā. Uzklāj, lūdzu, galdu!

Ne pārāk lielajā viesistabā abi tika nosēdināti pie galda. Nade�da, kā paskaidroja Andrejs māsasvīra radi�niece, kā spole zibināja uz virtuvi un atpakaļ.

Marks neuzkrīto�i nopētīja istabas interjeru un pa�u Andreju, kur�, uzgriezis muguru, cilāja grāmatas plauktā. Nekas neliecināja, ka te dzīvotu bagātnieki. Savādi! Marku pēk�ņi pārņēma nemiers un trauksme. Andrejs ir sve�inieks, nemaz nerunājot par veco sievieti, kura izskatījās pēc ķīnietes. Vai viņi drīkst uzticēties sve�iniekam? Varbūt ir ievilināti �ajā dzīvoklī ar nolūku, lai tiktu aplaupīti?

Agris smaidīja kā maija saulīte un nespēja atraut acis no bļodām ar kūpo�u plovu, sagrieztiem augļiem un tasēm ar tēju.

Andrejs galdā lika konjaka pudeli un glāzes. Marka �aubas pieauga. Kas viņi ir, lai tiktu cienāti ar tik dārgu dzērienu! Marks aplūkoja pudeles etiķeti. Dzirai noteikti klāt ir miega zāles, viņ� nosprieda un kategoriski atteicās no glāzītes, aizbildinādamies ar veselības problēmām.

-�� Uz mūsu pazī�anos! Andrejs un Agris saskandi�nāja.

Abi drīz vien atrada kopīgu valodu, un sarunas ritēja nepiespiestā gaisotnē. Savukārt Marks klusēja. Plovs viņam īsti negāja pie dū�as, varbūt vainīgas bija rozī�nes, jo radīja neierastu gar�u. Bet varbūt tas bija viņa pārmērīgais aizdomīgums.

-� Andrej, kur tad ir grāmatas? Markam apnika klau�sīties tuk�ās pļāpas. Jāpieliek punkts un jālasās prom no �ī dzīvokļa.

-�� Re, ku'! Andrejs pastiepās un no grīdas pacēla tīkliņu.

Izkravājis uz galda deviņas grāmatas gai�i dzeltenīgā linaudekla apvākojumā, Andrejs sacīja:

-�� Paradoksāli, ka �īs grāmatas maksā veselu bagā�tību. Peters par tām solīja visas pasaules labumus tik ļoti tās viņam ir vajadzīgas. Ja man kāds �īs grā�matas piedāvātu, viņ� saviebās, neņemtu par pliku velti.

Marks pastiepās, paņēma aug�ējo grāmatu un pa�ķir�stīja. Se�desmito gadu izdevums viņ� aplūkoja titul�lapu. Slavenā Feinmaņa lekcijas fizikā.

-� Arī man tās nebūtu vajadzīgas, Agris nekavējoties piebilda.

-�� Peters būs bezgala priecīgs. Andrejs sagrāba grā�matu kaudzi un skaļi uzsauca Nade�dai: Vai ir papīrs?

-�� Ir, ir! Nade�da atsaucās no virtuves.

-�� Es tūlīt. Andrejs aiznesa grāmatas prom. Pēc mir�kļa atgriezies, viņ� paskaidroja, ka Nade�da tās iesai�ņos. Un tagad pie galvenā. Kad nonāksiet Stokholmā, pirmām kārtām piezvanīsiet Peteram. Sarunāsiet, kur tiksieties.

-�� Bet es Stokholmu nepazīstu.

-� Tie�i tāpēc. Jūs pateiksiet, kur atrodaties, un Peters atbrauks grāmatām pakaļ. Vai jūs dosieties uz savu dar�bavietu? Lūk, no turienes var piezvanīt.

Andrejs uzrakstīja uz lapiņas telefona numuru un pasniedza Markam.

-�� Varbūt uzrakstiet ari adresi. Marks, papētījis numuru, nometa lapiņu atpakaļ uz galda. Telefons paliek telefons, ar adresi ir daudz dro�āk.

-�� Labs ir! Andrejs piekrita. Uzrakstī�u arī koor�dinātas. Mark, varbūt tava darbavieta atrodas kaut kur netālu?

-�� Nezinu. Nāksies papētīt karti. Marks izlasīja ielas nosaukumu.

-�� Vai strādāsiet kopā?

-�� Protams! Agris pasteidzās apliecināt.

Bravūra viņa balsī liecināja, ka Agris ir iereibis. Viņ� izlikās nemanām Marka nosodo�o skatienu.

-�� Ļoti labi! Nade�da, vai viss ir kārtībā?

-Jā! viņa atsaucās.

Markam nācās izkravāt somu, lai grāmatu saini noliktu pa�ā apak�ā, kā to ierosināja Andrejs: tā bū�ot daudz ērtāk. Pavir�i sametis apģērbu atpakaļ, Marks no�ķendējās, jo somu vairs nevarēja aizvērt. Nācās vēl�reiz ņemt laukā visas mantas. Nade�da, brīdi vērojusi, kā Marks nemākulīgi pūlas salocīt kreklu, pa�ūpoja galvu.

-�� Ļaujiet, es palīdzē�u! Viņa, nolikusi kreklu uz dīvāna, rūpīgi nogludināja krokas un akurāti to salocīja.

Nedaudz piesarcis, Marks ļāva Nade�dai ievietot arī pārējo apģērbu. Ta�u, ieraudzījis Nade�das rokās mapi, kurā atradās viņa diplomi, Marks satrūkās ne pa jokam.

-�� Tālāk es pats, paldies! Viņ� izķēra mapi no Nade��das rokām. Tā tikai vēl trūka, viņ� nodomāja. Piesavinā�sies, novērsīs viņa uzmanību. Un ko tad?

Ostā viņ� pārkārtos somu pa savam prātam. Nāksies nopirkt celofāna tīkliņu un grāmatu saini ielikt tur.

Andrejs uz galda nevērīgi uzmeta vairākas naudas�zīmes.

-�� Tas jums, Mark, par to, ka piekritāt aizvest grāma�tas uz Stokholmu. Vai tāda summa jūs apmierina?

Marks pārskaitīja banknotes; no satraukuma iedrebē�jās pirksti. Tūksto� dolāru! Nespēdams noticēt, viņ� pār�cilāja naudaszīmes vēlreiz. Viss pareizi. Varbūt Andrejs ir kļūdījies? Marks jautājo�i paskatījās uz Andreju.

-�� Te ir tūksto� dolāru�

-�� Maz? Un Andrejs vēra vaļā maku.

-�� Protams, nepietiek. Agris pamāja ar galvu, aptvē�ris, ka Andrejs ir gatavs maksāt vairāk. Ja jau grāmatas ir tik vērtīgas, kā Peters saka� Uzskatiet, ka bū�u Marka miesassargs.

Marks pikti pa�ķielēja uz draugu. Būtu labāk klusējis, nevis runājis aplamības.

-�� Lai notiek! Andrejs līksmi iesmējās.

Kontrabanda, Marks pēk�ņi apjauta, jo konstatēja, ka

Andrejs ir iedevis vēl tikpat daudz. Grāmatas tie�ām ir vērtīgas, Marks nodomāja. Varbūt ekskluzīvs izdevums, ja jau tām ir linaudekla apvāks. Cik zināms, kolekcionāri ir dīvaini cilvēki un par nieka pastmarku gatavi maksāt tūksto�us. Bet te grāmatas. No tādas atziņas Markam kļuva netīkami.

Atvadīju�ies no Nade�das, viņi devās prom. Andrejs viņus vizināja atpakaļ uz ostu. Pa ceļam puisis sīki iztau�jāja, kur abi domā apmesties, kur strādās un visbei�dzot palūdza telefona numurus. Tomēr līdz galam mums neuzticas, Marks pie sevis nosprieda, atbildēdams uz Andreja jautājumiem.

-�� Ko teiksi? Marks jautāja, kad viņ� un Agris bija paliku�i divatā.

-�� Kolosāli, Agris izdvesa, tad �ēli piebilda: Vaja�dzēja vairāk paprasīt.

-� Manuprāt, vispār nevajadzēja sasieties ar Andreju, Marks sabozās.

�ķita, ka kabatā ieliktie dolāri ir kļuvu�i par svilsto��ām oglēm. Ej nu sazini, kur īsti viņi ir iekūlu�ies.

-Ja es klusētu, Andrejs nebūtu atmetis lieko piķi,

-��� Agris atgādināja. Palūkojies visapkārt, viņ� stūrēja uz klusāku vietu. Nolicis somas zemē, Agris asi sacīja:

-�� Puse pienākas man.

-�� Tu tā domā?

-� Jo tu nemaz nebūtu lūdzis. Vari uzskatīt, ka rūpējos par sevi. Tev ir paveicies: brauksi kā bagātnieks, bet es nīk�u lejā.

-Jānopērk tīkliņ�. Marks Agra vārdus laida gar ausīm. Tāda sajūta, ka soma plīsīs pu�u.

-�� Labs ir, es tūlīt! Agris steidzīgi devās pie kioska. Nopircis ko�i sarkanu celofāna tīkliņu, viņ� to, vicinā�dams kā karogu, pasniedza Markam. Lūdzu!

-�� Aizvien vēl nespēju noticēt� Biļete, nauda piede�vām. Un tikai tāpēc, lai aizgādātu lekciju kursu kaut kādam pārgudrajam� Neticami!

-�� Paklau! Agris pietupās blakām Markam, kur� rakās pa somu, un �ukstus sacīja: Varbūt vēlreiz apskatīsim tās grāmatas?

-�� Kādēļ? Marks cie�i ielūkojās Agrim acīs. Draugs mulsi pasmaidīja, kā pieķerts nedarbos. Ari

es nespēju noticēt, ka grāmatas ir tik dārgas�

-�� Kolekcionāri, Agri, savā ziņā ir juku�i cilvēki.

-�� Kādi kolekcionāri! Grāmatas vajadzīgas diplom�darbam.

-�� Nē, es grāmatas nesaiņo�u vaļā. Varbūt tur ir ielikta vēstule vai zīmīte, un būs nesmuki, ja atvērsim saini.

-�� Tad dalies ar naudu!

-�� Tas ir labākais joks, ko pēdējo dienu laikā esmu dzirdējis. Marks iesmējās.

Izņēmis no somas grāmatu saini, viņ� lūdza Agrim paturēt tīkliņu. Marks nepaspēja pat acis pamirk�ķināt, kad Agris guvumu �igli iestūķēja savā somā.

-�� Ei, ko tu dari? Marks sa�uta.

-�� Gribēji visu pievākt sev? Agra balsī ieskanējās agresivitāte. Savilcis rokas dūrēs, viņ� kā gailēns pielēca klāt Markam un no�ņācās: Grāmatas aizgādā�u es! Dod �urp lapiņu ar adresi!

-�� Paga, paga, kur� tad solīja Andrejam? Tu vai es? Markā modās niknums. Agra prasībām viņ� nevēlējās pakļauties.

-�� Arī es varu aizgādāt grāmatas Peteram. Agra pirk�sti iekrampējās Marka d�insu jakas krū�kabatā. Es aizvedī�u grāmatas� Dod adresi! Citādi tevi samīcī�u kā plāceni, kā� Agris draudēja.

Klaigas pakāpeniski pieauga, un Marks pamanīja, ka ostas uzgaidāmajā telpā eso�ie cilvēki skatās uz viņiem.

-� Labi, lai notiek pēc tava prāta! pēc iespējas vienaldzīgāk noteica Marks.

Vismazāk viņ� vēlējās skandālu. Kā gan viņ� bija pie�mirsis, ka Agris, nedaudz iedzēris, mēdz sarīkot pama�tīgu traci!

-�� Dod lapiņu! �ņāca Agris.

-�� Ceri, ka Peters samaksās kaudzi naudas? Lūdzu! Man, paldies dievam, liekas ķibeles nost no kakla.

-�� Vācies ratā! Agris piepūtās, dabūjis prasīto lapiņu.

Marks tie�ām bija uzminējis Agra slēptākās domas: Agris patirgosies ar Peteru, un lai Marks necer, ka viņ� ir naivs un neko nejēdz. Ari Agris nojau�, cik vērtīgas var būt grāmatas. Un pirmām kārtām viņ� izsaiņos saini un vēlreiz apskatīsies dārgo �edevru. Kazi, starp tām ir ielikta kāda ikona vai senlaicīga grāmata. Bet varbūt tur

ir narkotikas� Un Agris sāka drud�aini meklēt izeju.

�* *

Prāmis Queen Sally rāmi �ķēla Baltijas jūras ūdeņus. Aizmugurē palika naksnīgās rudens debesīs izgaismotā Tallina. Pilsētas spo�ās ugunis kļuva aizvien blāvākas, līdz pārtapa blāzmā virs horizonta.

Marks apcirtās uz papē�a, sabāza rokas bik�u kaba�tās un devās pāri prāmja klājam uz savu kajīti. Ieslēdzis televizoru, viņ� klik�ķināja pulti, pārslēgdams kanālus, ta�u nekas nepiesaistīja uzmanību. Du�ā puisis nestei�dzīgi noskalojās. Apģērbis melnu uzvalku, baltu kreklu un apsējis kaklasaiti, Marks ilgi lūkojās spogulī. Tagad, atrodoties vienā no labākajām prāmja kajītēm, kur� gan iedomāsies, ka viņ� nav bagātnieks? Pabu�inājis blondos matus, Marks pasmaidīja. Ek, ja tā būtu vienmēr!

Un tagad izklaidēties! Apskatīties, kas labs ir bārā, aiziet uz karaoke telpu. Cerams, ka tur viņ� nesastaps Agri. Ja Marks būtu zinājis, ka Agris tā izrīkosies, nebūtu viņam neko stāstījis. Marku nedaudz mocīja sirdsapziņas pārmetumi, jo viņ� bija solījis Andrejam aizgādāt Pete�ram grāmatas un tādēļ bija dabūjis biļeti par velti un vēl dolārus. Tagad viņ� nekustinās ne pirkstiņu. Gan jau būs labi, viņ� sevi mierināja. �ā vai tā, bet Agris satiks Peteru un grāmatas atdos. Jo gribēs nopelnīt.

Nopircis kokteili, Marks bārā iekārtojās tā, lai pārre�dzētu visu telpu. Laikam zviedri, Marks nosprieda, vērīgi nopētījis nedaudzos apmeklētājus. Bet varbūt arī somi vai pat igauņi, viņ� nodomāja, saklausījis pazīstamo tere, tere. Ja viņ� saprastu, ko �ie ļaudis runā, varētu iemest kādu repliku. Marku bija pārņēmusi nevaldāma kāre parunāties.

Tad viņa uzmanību piesaistīja tikko ienāku�ais vīrie�tis ar jaunu meiteni. Kungs bija pusmū�a gados, stipri korpulents un nedaudz īsāks par meiteni. Kad vīrietis satvēra pasūtītā dzēriena glāzi, uz zeltne�a iespīdējās zīmoggredzens. Marka skatiens aizkavējās pie meite�nes nosauļotās vēdera daļas, ko nenosedza īsais topiņ�. Rozā bikses ļāva nojaust kāju slaidumu. Meitene, saju�tusi Marka skatienu, pagrieza seju pui�a virzienā. Marks nekavējoties uzsmaidīja un jutās bezgala vīlies, jo atbil�des smaids nesekoja.

Nespēdams noticēt, ka viņa �arms meiteni ir atstājis vienaldzīgu, Marks nolēma rīkoties dro�āk. Aizgājis pie bāra letes, viņ� apsēdās blakus kungam un jautāja:

-�� Vai jums patika Tallina?

-�� Atvainojiet? kungs pārjautāja angliski.

Marks sevi domās norāja. Kāpēc arī citiem jāsaprot viņa dzimtā valoda? Par laimi, viņa angļu valodas zinā�a�nas bija labas, un Marks vēlreiz atkārtoja jautājumu.

-�� Mēs neko daudz neredzējām.

-Arī man bija maz laika aplūkot pilsētu. Marks pamāja un paskatījās uz meiteni.

Viņa sēdēja, acis nolaidusi, lūpas cie�i sakniebusi, un izskatījās pikta.

-�� Es ceļoju uz Stokholmu, Marks turpināja sarunu. Pats esmu no Latvijas.

-� Ā! Mēs bijām ari Rīgā, Vecrīga ir jauka. Kungs atplauka smaidā un pamāja Markam. Torvalds�

-�� Marks.

-Tā ir mana meita Kamilla. Viņa �ogad pabeidza studijas Notingemas Universitātē. Ē, un tagad nedaudz ceļojam� Torvalds pielika glāzi pie lūpām. Ko jūs darīsiet Stokholmā? Atpūsties vai darba darī�anās?

-�� Gan viens, gan otrs. Marks ērtāk pagriezās uz sēdekļa un kreiso elkoni uzlika uz letes. Ja jau muldēt, tad uz visu banku, puisis nosprieda. Galu galā viņam ir pati labākā kajīte, turklāt viņ� atrodas starp bagātiem cilvēkiem. Markam, pats par sevi saprotams, jāizturas atbilsto�i. Kā saka, nokļuvis starp vilkiem, neblēj kā aita. Līdzko prāmis piestās Stokholmas krastā, viņu ceļi �ķir�sies uz visiem laikiem un pasa�ieri aizmirsīs cits citu. Mazliet padomājis, viņ� piebilda:

-�� Es braucu uz pārrunām ar Sweden IC Corporation.

-� Tātad biznesa cilvēks, Torvalds novilka. Nevarēja saprast, vai viņ� jautā vai tikai piebalso teiktajam.

Marks pamāja. Kā tad! Biznesa darī�anas� Kas to lai zina, vai viņ� dabūs solīto datorspeciālista vietu �ajā korporācijā?

-�� Kādā sfērā jūs darbojaties? Torvalds turpināja interesēties.

Oho! Tādā tonī jautā cilvēks, kur� radis komandēt citus. Te nebija ne vēsts no pieklājības sarunas uzturē�a�nai. Izklausās pēc nopratinā�anas. Marks pasmaidīja un mirkli domāja, ko teikt.

-�� Es lieliski pārzinu datorus, Marks lakoniski atbil�dēja.

-�� Ā, Torvalds norūca.

-�� Hm, jā, Marks savaldīgi piebilda.

Ar acs kaktiņu palūrējis uz Torvaldu, Marks prātā pār�lika, vai tagad būtu prātīgi jautāt, ar ko nodarbojas pats Torvalds. Varbūt sarunā iesaistīt Kamillu?

-�� Vai jums ir augstākā izglītība? Torvalda jautājums Marku nedaudz izsita no līdzsvara.

-�� Protams, viņ� izbrīnā atbildēja. Kas par dīvainu jautājumu! Esmu studējis datorzinības.

-�� Ļoti labi, Torvalds pamāja. Un datorgrafiku pār�zināt?

-Ari.

Ir gan ziņkārīgs cilvēks, Marks nodomāja. Varbūt Tor�valds ir no korporācijas, kurā Marks cer dabūt darbu. Dzīvē gadās visda�ādākās sakritības.

Marks pameta acis uz Kamillu. Viņa turpināja blenzt uz saviem pirkstiem, ta�u seja vairs nebija tik drūma kā pirmīt. �ķita, ka Kamilla ieklausās sarunā.

-�� Mēs grasāmies doties vakariņās uz restorānu. Torvalds piecēlās. Vai jūs, Mark, vēlaties piebiedroties?

-�� Labprāt. Marks bija gatavs līdzgājējs.

Palaidis pa priek�u Kamillu un Torvaldu, Marks viņiem sekoja. Restorāns atradās metrus piecdesmit tālāk, uz to klāja pusi Marks vēl nebija gājis. Pametis acis uz debesīm, kuras sētin nosētas zvaig�ņu miriādēm un mēness gozē�jās kā zeltains siera ritulis, Marks ar pilnu krūti ieelpoja vēso nakts gaisu. Jūra bija tik mierīga un rāma, vien sīki vilnī�i slinki vēlās uz priek�u. Marku pārņēma nerealitā�tes izjūta. Likās, ka prāmis stāv uz vietas, un Marks dro�i vien vairs nekur neietu, bet vērotu jūru.

-�� Kamilla, kā tev patīk Queen Sally? atskanēja Tor�valda skaļā balss.

Meitene kaut ko klusām noteica. Marks saausījās, diem�ēl tā ari nesadzirdēja, ko īsti viņa atbildēja tēvam. Pielicis soli, viņ� atradās blakām Kamillai. Ieraudzījis viņas sapīku�o seju, Marks pārdomāja uzrunāt meiteni. Interesanti, vai viņa kādreiz smaida?

Restorānā Torvalds izvēlējās galdiņu pa�ā attālākajā stūrī. Piesteidzās viesmīlis un pasniedza ēdienkartes. Torvalds, daudz nepētījis ēdienu piedāvājumu, nodiktēja savas vēlmes. Marks savukārt, ieskatījies ēdienkartē, ilgi gudroja, ko pasūtīt. Uz augstajām cenām laikam nāksies pievērt acis, viņ� nosprieda. Ar to jārēķinās. Galu galā var tērēt ari Andreja doto naudu, lai gan viņ� bija cerējis to pataupīt dzīvo�anai Zviedrijā. Kādi ēdieni slēpjas zem tik dīvainiem nosaukumiem? Pajautāt viesmīlim viņ� neuz�dro�inājās, jo baidījās Torvalda acīs kļūt par apsmieklu, tādēļ izvēlējās uz labu laimi.

Torvalds iesāka pļāpāt par laikapstākļiem, un Marks viņam piebalsoja. Ta�u Kamilla sēdēja klusa un saskā�busi; drūmais noskaņojums, �ķiet, pamazām sāka pielipt Markam un Torvaldam.

Beidzot viesmīlis atnesa pasūtīto. Ieraudzījis savu porciju, Marks palika mēms un aizmirsa novēlēt bla�kussēdētājiem labu apetīti. Ar riebumu viņ� lūkojās uz garnelēm. Tikai ne to! Pievilcis tuvāk �ķīvi, viņ� centās skatīties nevis uz �iem vē�veidīgajiem, baltajiem neradījumiem, bet tikai uz rīsiem. Kāpēc viņ� nepasūtīja to pa�u, ko Torvalds un Kamilla? Tagad baudītu krauk�ķīgu cepeti vai vistas karbonādi.

-�� Garneles ir ļoti gar�īgas, Kamilla ierunājās; viņa pat pasmaidīja.

-�� Zinu, Marks varonīgi atteica, tomēr pagar�ot neuzdro�inājās. Kā gan Kamilla uzmin viņa nepatiku?

-�� Mans draugs dievināja garneles, Kamilla turpi�nāja.

-�� Un tagad vairs ne?

-�� Viņu nogalināja.

-�� Atvaino. Markam kļuva skaidrs, kāpēc Kamillai ir tik drūma seja. Bēdas viņ� bija noturējis par dusmām.

-�� Kamilla, varbūt vairs nevajadzētu atgriezties pie �īs tēmas? Torvalds pārstāja ēst. Esam izrunāju�i krus�tām �ķērsām� Tas bija nelaimes gadījums. Un reizi par visām reizēm tev ir jāaizmirst �is murgs. Torvalds sal�vetē noslaucīja lūpas un iedzēra nedaudz vīna. Mark, lūdzu, atvainojiet!

-�� Protams. Marks pamāja ar galvu.

Pie galdiņa iestājās klusums. Torvalds atsāka vakari�ņot, it kā nekas nebūtu noticis. Kamilla sēdēja nekustīga, tad strauji piecēlās.

-�� Man negar�o, atvainojiet.

-�� Kamilla� Torvalds pielēca kājās. Sapratis, ka ir bezjēdzīgi skriet pakaļ meitai, viņ� tikai noplātīja rokas. Apsēdies viņ� pievērsās Markam. Ēdiet, Mark, citādi viss atdzisīs!

Marks nopūtās. Ar gariem zobiem viņ� ēda garneles un sev solīja, ka vairs nekad mū�ā neskatīsies virsū �iem neradījumiem.

Torvalds pasūtīja saldēdienu un kafiju, un Marks sekoja viņa paraugam. Bez steigas baudot vakariņas, Tor�valds, iesācis pļāpāt par tīriem niekiem, pavērsa sarunu tā, ka Marks aizmirsa tēlot bagātnieku un izstāstīja gan�drīz visu par sevi. īpa�i nebija, ko stāstīt. Kas gan viņ� bija? Parasts mazpilsētas puisis, kura vecāki ir strād�nieki: tēvs �oferis, māte pārdevēja. Toties nākotnes ambīcijas viņam bija milzīgas, un no tām Marks nekaut�rējās.

-�� Cik sapratu, jūs tiksieties ar Sweden IC Corporation tikai pārrunās. Mark, gribētu piedāvāt jums darbu savā kompānijā. Arī man ir nepiecie�ami labi datorspeciālisti.

To izdzirdējis, Marks gandrīz vai aizrijās ar kūku. Iedzēris lielāku malku kafijas, viņ� attapa pajautāt:

-�� Kādā kompānijā?

-�� Man pieder privāta televīzijas kompānija. Mēs visu laiku papla�ināmies, un tagad reklāmas nodaļai ir vaja�dzīgs datorgrafiķis. Ja jūs piekristu, tad jau parīt varētu ķerties pie darba.

-�� Kādas ir prasības? Marks aizvien vēl nespēja noti�cēt piedāvājumam.

-�� Rīt visu apspriedīsim lieti�ķā sarunā, Mark. Torvalds pasmaidīja. Vai esat ar mieru?

-�� Protams, Marks piesardzīgi atbildēja.

Zili brīnumi! Kop� �odienas viņam ik uz soļa da�ādi piedāvājumi. Vai pieņemt Torvalda aicinājumu? Nevar zināt, cik liela ir televīzijas kompānija. Dro�i vien viņ� pie�kritīs strādāt pie Torvalda, ja nosacījumi būs apmierino�i. Korporācijā, kurā viņ� bija cerējis dabūt amatu, viņam vajadzēja ierasties pirms divām dienām. Nez vai viņu pēc tādas kavē�anās tur vēl gaida atplestām rokām.

-�� Kurā kajītē jūs dzīvojat?

Marks nosauca numuru.

-�� Skat, esat iekārtojies blakus mūsējām! Torvalds nogrozīja galvu.

Nedaudz papļāpāju�i par datoriem, viņi norunāja satikties rīt. Piedevām Torvalds apsolīja viņu savā ma�īnā aizvest uz biroju, kas atradās televīzijas ēkā, un

iepazīstināt ar darbavietu. Viņ� piebilda, ka turpat netālu

atrodoties arī laba viesnīca.

* * *

Bija krietni pāri pusnaktij, kad Marks atgriezās kajītē. Izpriecājies karaoke telpā, viņ� jutās bezgala laimīgs. Tūlīt viņ� liksies uz auss un kārtīgi izgulēsies. Beidzamās naktis Tallinas ostā viņu bija pamatīgi nomocīju�as.

Pamanījis pie borta margām Kamillu, Marks, daudz nedomādams, devās pie meitenes. Viņa raudzījās tālumā, ieslīgusi domās, un nepamanīja Marka klātbūtni.

-�� Vai nav vēsi? Marks pavaicāja pēc kāda laika, kad viņam jau apnika gaidīt Kamillas uzmanību.

-�� Vai garneles gar�oja? meitene pagriezās pret Marku un atspiedās ar muguru pret margām. Balss ska�nēja zobgalīgi.

-�� Ēst var. Viņ� nedaudz saviebās. Kas notika ar tavu draugu? viņ� painteresējās, atcerējies sarunu pie vakariņu galda.

-�� Mati notrieca ma�īna.

-�� Tas tie�ām varēja būt nelaimes gadījums.

-Tas nebija nelaimes gadījums. Mati pārāk daudz zināja�

-Jā? Ko tad? Marku ieintriģēja Kamillas sacītais.

-Skaties! Kamilla pagriezās un pamāja ar roku jūras virzienā. Redzi, kāds pla�ums! Mēs tagad atroda�mies uz prāmja, jūtamies dro�ībā un ne par ko neuztrau�camies. Bet tur, dziļumā, ir pārāk bīstami, viņa runāja lēnām, kā meklēdama vārdus.

-�� Bez �aubām, Marks piekrita. Nabadzīte no bēdām jūk prātā, viņ� nodomāja. Ka tik nesadomā slīcināties!

Marks pievirzījās tuvāk meitenei: ja nu viņa pēk��ņi sadomās mesties pāri bortam? Nākamā frāze Marku apstulbināja.

-�� Tur ir iprits, Kamilla teica.

-�� Ko? Marks apjuka. Viņ� nebija gatavs dzirdēt tādu paskaidrojumu.

-�� Vai tad nezini, kas ir iprīts?

-�� Kāds tam sakars ar jūru? Marks mēģināja atcerē�ties, kur ir dzirdējis �o vārdu.

-�� 1947. gadā Baltijas jūrā tika nogremdēti ķīmiskie kapitulēju�ās Vācijas iero�i. Pāri par �etriem simtiem tūksto�u tonnu. Starp tiem arī munīcija, kas satur ipritu.

-�� Nu un tad? Marks aizvien vēl nespēja iedziļināties Kamillas sacītajā.

-�� Mark, kop� tā laika ir pagāju�i gandrīz se�desmit gadi. Munīcijas apvalku ir sabojājusi korozija. Es iedomā�ties nevaru, kas notiks ar Baltijas jūru, kad �ie draņķi tiks brīvībā. Kamilla skumji raudzījās uz jūru.

-� Ekoloģiskā katastrofa, Marks, nedaudz padomājis, noteica.

-Jā, un, ēdot zivis, arī mēs uzņemam �īs indes. Pēc tam jābrīnās, kāpēc slimo cilvēki. Kāpēc bērni piedzimst neveseli�

-�� Paklau, kā tu to visu zini? Markā modās interese. �ķiet, sākām runāt par tavu nogalināto draugu.

-�� Tam ir vistie�ākais sakars, Kamillas balsī ieskanē�jās rūgtums. Ar Mati iepazinos pirms diviem gadiem. Es studēju valodas, viņ� arhitektūru un vides aizsardzību. Ja tu būtu pazinis Mati! Kamilla ieslīga atmiņās. Tik jautru, enerģisku un mērķtiecīgu cilvēku nekad netiku sastapusi. Viņ� bija savācis milzum daudz materiālu par

Baltijas jūru, tās piesārņotību. Līdz pa�am ienāca prātā doma veikt pētījumus.

-�� Kādus? Marks pārtrauca meiteni pusvārdā, jo Kamillas stāstījums �ķita izplūdis.

-�� Ķīmiskās ūdens analīzes. Lai to labāk izdarītu, viņ� organizēja ekspedīciju. Mēs savācāmies neliela grupiņa: es, Mati, Tedijs un jaunā Omalheru ģimene D�astina un Evarests. Dabūjām zemūdens aprīkojumu, noīrējām nelielu jahtu un devāmies izbraukumos. Mati bija lielisks nirējs.

Marks atbalstījās pret margām. Interese pieauga. Kamilla par jahtas īrē�anu stāstīja tik ikdieni�ķi, tie�i tāpat viņ� varētu klāstīt, ka kopā ar draugiem ir nopir�cis kasti alus un pāris paciņu �ipsu. Nez, cik liela bija jahta?

-Un tad kādu dienu uzgājām nogremdētos kuģus. Arī es biju ienirusi. Mark, tie izskatījās tik baisi, ar vaļē�jām lūkām� Pati savām acīm redzēju lādiņus�

-�� Un ko darījāt pēc tāda atklājuma? Marks jautāja, jo Kamilla ilgāku laiku bija klusējusi.

-�� Neko. Turp atgriezāmies nākamajā dienā un nofil�mējām kuģus. Pats par sevi saprotams, paņēmām ari ūdens analīzes. Tās uzrādīja ne tikai iprīta, bet arī zariņa un luizīta klātbūtni. Vai tagad saproti, kāda nākotne gaida Baltijas jūru? Kamilla satraukti stāstīja.

-�� Un ko iesākāt ar nofilmētajiem kadriem? Tavs tēvs dro�i vien parādīja televīzijā. Marka prātā pamazām sāka izkristalizēties notikumu secība. Viņ� apjauta: te briest pamatīgs skandāls.

-�� Tēvs neko nezina, pat nenojau�, ar ko mēs nodar�bojāmies.

-Tātad Mati nevienam nebilda ne pu�plēsta vār�diņa?

-Jā, viņ� piekodināja ari pārējiem turēt mēli aiz zobiem. Viņ� teica, ka par daudz ko jātiek skaidrībā un tikai tad varēs ziņot masu saziņas līdzekļiem.

-�� Vai Mati gāja bojā uzreiz pēc �ī atklājuma?

-�� Nē. Viņ� un pārējie bija vēl daudzās ekspedīcijās, es diem�ēl tajā laikā kārtoju eksāmenus un nevarēju piedalīties. Un te� Nezinu, ko viņi vēl atklāja, ta�u kaut ko noteikti, jo Mati nedēļu staigāja pavisam jocīgs. Uz maniem jautājumiem viņ� atbildēja miglaini, teikdams, ka pienāk�ot laiks un es visu uzzinā�ot.

-�� Varēji jautāt pārējiem draugiem.

-�� Man tas neienāca prātā. Drīz vien Mati notrieca auto. Diem�ēl vainīgais netika atrasts.

-�� Labi, pieņemsim, ka Mati notrieca ar nolūku. Bet kāpēc? Marks sāka prātot. Pats vērtīgākais, protams, ir nofilmētais materiāls. Vai videomateriāli pazudu�i?

-�� Tur jau tā lieta, ka viss ir pazudis. Biju aizbraukusi uz Mati dzīvokli. Mani pārsteidza haoss, kas tur valdīja, visas mantas izmētātas. Kāds bija aiznesis prom nofilmē�tos materiālus, pierakstus visu, kas jelkādi saistīts ar mūsu ekspedīcijām. Aprunājos ar Tediju, arī viņ� neko nezināja.

-Vai tas nozīmē, ka �ie materiāli atradās tikai pie Mati? Marks turpināja izpra�ņāt Kamillu.

-�� Protams, tā bija viņa ideja. Bet Tediju� Viņu ares�tēja sakarā ar narkotikām. Kamillas balss savādi iedre�bējās. Ta�u Tedijs nelietoja narkotikas.

-�� Neko nevar zināt par otru cilvēku, Marks filozo�fiski noteica un no�āvājās.

-�� Nevar, jā.

-�� Paklau, ir jau vēls, �etri no rīta, Marks konsta�tēja, ielūkojies pulksteni. Pļāpājot ar Kamillu, laiks bija paskrējis nemanot.

Pēk�ņi nakts klusumu iztraucēja dunoņa, prāmja klājs nodrebēja.

-� Kas tas? Kamilla instinktīvi ieķērās Markam pie�durknē.

-�� Nezinu. Arī Markam kļuva bail. Tas nāca no lejas. Izklausījās pēc sprādziena�

Iegremdējusies vannā, Kamilla pievēra acis. Visapkārt smar�oja pēc rozēm, jo viņa nebija skopojusies ar vannas putām. Ķermeni pārņēma tīkams atslābums, pamazām atkāpās trauksme un sirdī ielija savāds miers. Cik labi ir atkal būt mājās, viņa domāja.

Uzmācās miegs, jo naktī nebija gulēts, ta�u kāpt laukā no vannas negribējās. Domas lēnām ritinājās atpa�kaļ pagātnē. Atcerējusies Mati, Kamilla smagi nopūtās. Ja ne tas negadījums, tagad viss būtu citādi� Kā lai aizcērt durvis uz pagātni? Un kā lai aizmē� prom sāpīgās atmi�ņas un nepiepildītās ilgas? Ak, Mati, Mati! Kā lai tagad dzīvo? Skumjas uzviļņoja ar jaunu sparu, un acis piepil�dījās ar asarām.

Istabā spalgi ietrallinājās telefons. Lai zvana, Kamilla nodomāja. Viņa nevēlas runāt ne ar vienu. Ta�u skaņa nenoklusa: kāds neatlaidīgi atkal un atkal mēģināja panākt, lai viņa paceļ klausuli. Cik kaitino�i! Kamilla kļuva nedaudz ērcīga. Ietinusies platā dvieli, viņa steberēja uz istabu. Kur� gan vēlas ar viņu runāt?

-Jā, viņa gurdi atsaucās.

-�� Sveika, mīlulīt! Bu�a tev! Torvalds paziņoja, ka tu esi atgriezusies mājās, klausulē skanēja enerģiska balss. Kā pagāja ceļojums?

-�� Paldies, mammu, Kamilla nomurmināja. Viss ir normāli. Esmu ļoti nogurusi�

-�� Mīļumiņ, es gandrīz infarktu dabūju, jo rīta avīzē ieraudzīju, ka uz Queen Sally ir noticis terorakts.

-�� Kas noticis, mammu? Kamilla pārjautāja, lāgā nesaklausījusi pēdējo vārdu.

-�� Avīzē bija rakstīts, ka prāmis varēja noiet pa bur�buli, ja sprādziens būtu bijis nedaudz spēcīgāks.

-�� Sprādziens? Kāds sprādziens? Kamillas miegai�nība pazuda bez pēdām. Tad, lūk, kas par troksni ir bijis! Prasmīgi gan no pasa�ieriem tika slēpta patiesība. Jā, prāmja vadībai lieka panika nebija vajadzīga, ta�u� Kādēļ bija jāmelo, ka atgadījusies neliela tehniska kļūme? Ka nav noticis nekas slikts? Kādēļ bija jāsaka, lai cilvēki atgrie�as kajītēs, ja pastāvēja reālas briesmas? Kādēļ? Vai daudz cietu�o? Kamilla noprasīja.

-�� Uhu! Cietu�i sēdvietu klāja pasa�ieri, daudz ievai�noto, bojā gājis vairāk nekā piecdesmit cilvēku.

-�� �ausmas! Kamillu �okēja ziņa.

-�� Mīlulīt, tu �ovakar atbrauksi pie mums uz vakari�ņām? māte mainīja sarunas tēmu.

-�� Nezinu, varbūt rīt.

-�� Kā tu pati jūties? Vai ceļojums izvēdināja drūmās domas? māte interesējās. Nesagaidījusi Kamillas atbildi, viņa turpināja:

-�� Nu? Nesāc tikai pink�ķēt. Kas noticis noticis. Var�būt uz labu. Godīgi sakot, man Mati nepatika. Gatavais badakāsis!

-�� Māt, Kamilla satraukti iesaucās, kā tu vari�

-�� Kamilla, es labi zinu, cik daudz naudas tērēja jūsu ekspedīcijās. Saki paldies, ka nestāstīju Torvaldam.

-�� Vai tagad tam ir kāda nozīme?

-�� Ko tu domā iesākt? Varbūt strādāsi pie manis? māte atkal ievirzīja sarunu citā gultnē.

-�� Kādu laiku atpūtī�os, tad redzēs, Kamilla neno�teikti atbildēja.

-�� Tev ir jāsaņemas. Labi, līdz rītam! Lūkass būs ļoti priecīgs, ja tevi redzēs. Tad arī parunāsim par tavu nākotni. Bu�a! Klausulē atskanēja pīkstieni.

Kamilla attapa, ka dvielis ir noslīdējis uz grīdas un viņai ir kļuvis vēsi. Viņa devās pie skapja. Jāapģērbjas un jāpadomā, ko darīt turpmāk. Mātes zvans iedvesa Kamillā nedaudz dzīvības. Pirms septiņiem gadiem māte bija aizgājusi prom no ģimenes, jo bija iemīlējusies citā vīrietī. Kamilla ilgi nespēja piedot mātei tādu soli. Tikai tad, kad Kamillai uzradās pusbrālītis Lūkass, attiecības kļuva siltākas.

Atvērusi skapja durvis, Kamilla sastinga. Viņas kāzu kleita� Speciāli pasūtīta slavenā modes salonā, iz�ūta ar neskaitāmām pērlītēm, ar garu velci. Kleita, ko viņa nekad vairs neapģērbs, jo Mati�

-�� Jātiek tam pāri, viņa nomurmināja.

Apģērbusies viņa saudzīgi izņēma no skapja kāzu

tērpu un salocīja. Tālāk no acīm, tad ari sirdij būs mierī�gāk, viņa domāja. Kleitu viņa atdos labdarības iestādei, varbūt cita meitene būs daudz laimīgāka.

Atskanēja zvans, �oreiz pie ārdurvīm. �igli noskrē�jusi pa kāpnēm uz pirmo stāvu, Kamilla iedomājās, ka nevienu negaida. Tevs būtu ienācis pats, māte tikko zva�nīja, un draudzenes vēl nezina, ka viņa ir mājās. Varbūt jau zina? Apstājusies pla�ajā priek�namā pie spoguļa, viņa izņēma no matiem sprādzi, saķemmējās un uzkrā�soja lūpas. Tikai tad viņa devās pie durvīm.

-�� Labdien. Vai esat Kamilla Larsena? -Jā-

-�� Vai varam aprunāties? pie durvīm stāvēja nepa�zīstams vīrietis.

-�� Kas jūs esat? Kamillas pirksti spēcīgāk iekrampējās durvju rokturi, jo vīrietis spēra soli tuvāk, it kā gribētu ienākt bez uzaicinājuma. Protams, viņa varēja neuztraukties par savu dro�ību, jo sargs, kas uzraudzīja Larsenu privātmājas teritoriju, atradās netālu. Tas nozī�mēja, ka nepazīstamais viņam ir uzrādījis personību apliecino�u dokumentu.

-�� Ēriks, Mati paziņa.

Izdzirdējusi drauga vārdu, Kamilla sajuta karstas tirpas.

-�� Izsaku līdzjūtību. Esmu dzirdējis, ka gatavojāties kāzām.

-�� Paldies. Kamilla sasprindzināja atmiņu un mēģi�nāja atcerēties, vai Mati kādreiz ir pieminējis Ēriku. Viņa varēja arī neko nezināt par �o puisi.

-�� Ilgi jūs neaizkavē�u. Pie Mati bija paliku�as manas mantas. Iedomājos, varbūt tagad tās ir pie jums.

-Kas?

-�� Koferis.

Kamilla papurināja galvu.

-�� �ēl, Ēriks novilka. Sameklējis kabatā vizītkarti, viņ� to pasniedza meitenei. Piezvaniet, ja koferis atra�dīsies.

Pieklājīgi atvadījies, Ēriks aizgāja.

Kamillu pārņēma neomulīga sajūta, un viņa nesa�prata, kas tie�i ir izraisījis nepatiku pats Ēriks vai fakts, ka cilvēks ir nozaudējis savu mantu Mati dēļ. Un koferis noteikti ir pazudis, dro�i vien mētājas kādā izgāztuvē, jo

Mati īrētajā dzīvoklī tagad mīt citi.

* * *

-�� Ko tas nozīmē? Torvalds nikni vicināja aploksni. Kādā ķezā atkal esi iekūlusies?

Kamilla neizpratnē paraustīja plecus. Pa īstam dus�mīgu tēvu pēdējo reizi viņa redzēja tad, kad māte bija atstājusi ģimeni. Vienmēr savaldīgs, kaut nedaudz skarbs izteicienos, Torvalds nekad netika pacēlis balsi pret Kamillu. Tātad noticis kaut kas ārkārtējs.

-� Tevi gaida policijas iecirknī. Viņ� iemeta vēstuli Kamillai klēpī.

-�� Kāpēc atvēri man adresētu aploksni? Kamilla sa�uta ne pa jokam un palaida gar ausīm vārdus par poli�ciju. Viņa vairs nav maza meitenīte, kas jāvaktē ik solī.

-�� Pietiek, ka nesen tevi izpestīju no cietuma, Tor�valds nikni atgādināja meitai.

-� Tas bija īslaicīgās aizturē�anas izolators, Kamilla atcirta. Galu galā man pat atvainojās.

-�� Tev ir slikti draugi, Torvalds aizrādīja.

-�� Tedijs nelietoja narkotikas. Viņu kāds speciāli iegāza. Kamilla pietvīka kā biete, jo tēva replika viņu aizskāra.

Uzmetusi lūpu, viņa no aploksnes izņēma pavēsti un lapiņu izpētīja no abām pusēm.

-�� Tam nav nozīmes, Tedijs lietoja vai nelietoja narko�tikas. Viņ� tās izplatīja, un tas ir vēl bīstamāk.

-Tēti, kur te būtu rakstīts, ka esmu izdarījusi ko sliktu? Viņa piecēlās un nolika vēstuli uz galda. Tā ir tikai pavēste. Dro�i vien atkal uzdos jautājumus par Tediju. Ja es būtu iekūlusies nepatik�anās, kā tu saki, tad tagad �eit neatrastos. Es būtu arestēta, Kamilla metās sevi aizstāvēt.

-�� Pilnīgi pareizi! Tediju aizturēja britu policija, bet tev nāksies sarunāties ar Zviedrijas tiesībsargiem.

-Neredzu at�ķirību. Kādēļ man lidot uz Londonu, ja ar mani var aprunāties tepat? Kolēģu padarī�ana. Kamilla atguva mieru, ta�u pakrūtē iekņudējās neskaid�ras nojausmas. Varbūt tas ir saistīts ar Mati bojāeju, galvā pazibēja doma. Gan jau būs labi, viņa mēģināja noklusināt ba�as.

-�� Katram gadījumam sūtī�u tev līdzi juristu. Tor�valds mazliet nomierinājās un ieslīga mīkstajā krēslā.

-�� Nevajag! Kamilla noraidīja palīdzību. Brīdi klu�sējusi, viņa ierunājās: Māte mani aicināja strādāt pie sevis.

-�� Tu jau esi liela, pati izvēlies, Torvalds atbildēja pēc brī�a.

-�� Tie�i tāpēc. Vai man atradīsies vieta tavā tele�vīzijā?

-Nezinu, Torvalds norūca. Silvijas bizness ir daudz lielāks nekā mana televīzija.

-�� Tad kā būs? Kamilla nepacietīgi atgādināja.

-�� Varu piedāvāt tikai projektu vadītājas krēslu.

-�� Tas ir vēl labāk, nekā cerēju! Kamilla sajūsminā�jās. Tēti, es tevi mīlu!

-�� Mazā pielīdēja. Torvalds apmierināti pasmaidīja.

Viņa balsī parādījās siltums, niknums bija pazudis

bez miņas.

-�� Tagad aizbrauk�u pie mammas. Kamilla pavir�i uzspieda tēvam uz vaiga bu�u.

-�� Pasveicini Silviju no manis! Torvalds noteica.

Pagaidījis, līdz Kamilla aizver aiz sevis durvis, viņ�

izņēma no kabatas vēl vienu aploksni. Tās sūtītājs bija D�efrijs Ridgers, kur� piedāvāja iegādāties prāmja Queen Sally īpa�uma daļu. Torvalds aizdomājās, pierē parādījās rūpju rieva. Viņ� nepazina Ridgeru, ne arī zināja, kam pieder prāmis. Bez �aubām, cilvēks ir pārbijies un tagad cen�as atbrīvoties no savas daļas. Sak, labāk zīle rokā nekā med�nis kokā. Neba katru dienu uz prāmja notiek sprādziens.

* * *

Iegājusi policijas ēkā, Kamilla jutās riebīgi. Un kā nu ne, ja atmiņas par uzturē�anos īslaicīgas aizturē�anas izolatorā bija spilgtas. Tagad viņa jau no�ēloja, ka ir atteikusies no jurista palīdzības. Izmeklētājs, kur� laipni norādīja uz krēslu, neviesa uzticību. Tie�i otrādi, viņa sejā vīdēja kaut kas ļauns, un Kamillai �ķita, ka viņas priek�ā sē� maskējies trollis.

-�� Man liekas, ka te ir noticis pārpratums, Kamilla no somiņas izņēma pavēsti un nolika uz galda.

-Jaunkundze, policija nekad nekļūdās, sekoja asa atbilde.

Neskanīgā balsī atbildējusi, kā viņu sauc un kur viņa dzīvo, Kamilla sēdēja kā uz adatām. Ba�as pieauga, jo izmeklētājs klusēdams atvēra kādu mapi un, sameklējis fotogrāfiju, to pasniedza Kamillai.

-�� Vai pazīstat?

-Jahta Wiking, Kamilla izbrīnījusies paskatījās uz izmeklētāju.

Kas tie par kumēdiņiem, viņa nodomāja. Vai tādēļ viņa aicināta uz policijas iecirkni, lai atbildētu uz tik stulbu jautājumu?

-�� Lieliski. Izmeklētājs grozīja pirkstos pildspalvu un urbās viņā ar cie�u skatienu. Vai bija patīkami kuģot ar Wiking?

-Jā, Kamilla atteica, jo nesaprata, uz ko mērķē izmeklētājs.

-�� Saprotiet, var izklaidēties, kuģojot pa jūru, bet� ieturējis nelielu pauzi, izmeklētājs ar uzsvaru turpināja: �bet tas nenozīmē, ka drīkst nodarboties ar nelikumī�gām darbībām.

-�� Ar kādām?

-�� Larsenas jaunkundze, es domāju, ka jūs saprotat, par ko ir runa.

Kamilla pavēra muti, lai teiktu, ka ūdens piesārņo�tības pētī�ana nav pretlikumīga, ta�u laikus atcerējās iemīļoto tēva teicienu "Kad tev jautā, cik ir pulkstenis, nestāsti par tā uzbūves mehānismu". Protams, izmeklē�tājs ar nolūku uzdod tie�i �ādu jautājumu. Tā var izvilināt informāciju.

-�� Nē, es nezinu, par ko jūs runājat. Kamilla sataisīja vientiesīgu ģīmi.

-�� Piemēram, nir�ana jūras dzelmē.

-� Jā? Arī peldē�anās ir aizliegta? Kamilla zobgalīgi pārjautāja.

-�� Kas gan interesants Baltijas jūras dzīlēs? Koraļļu tur nav, izmeklētājs aizguva viņas toni. Tad nopietni paskaidroja: Runa ir par aizliegto zonu, kurā nedrīkst atrasties, kur nu vēl nodarboties ar nir�anu.

-�� Nezinu, kur tāda atrodas. Kamilla paraustīja plecus.

-�� Te ir krasta apsardzes patruļas ziņojums. Izmek�lētājs bungoja ar pirkstiem pa mapi. Sīki un detalizēti aprakstīts, kā jahta Wiking tika aizturēta prāmja Estonia nogrim�anas vietā.

-�� Un tad? Kamilla aizturēja elpu. Tad, lūk, kāpēc Mati bijis tik dīvains, viņa nodomāja.

-�� Larsenas jaunkundze, vai tad nezinājāt, ka �ī kuģa vraks jūrā tiek uzskatīts par apbedījumu vietu? �ajā vietā kategoriski aizliegtas zemūdens ekspedīcijas.

-Ak dievs! Kamillai paspruka. Kad jahta tika aizturēta?

Izmeklētājs atvēra mapi un nolasīja datumu.

-�� Es tajā dienā kārtoju valsts eksāmenu un nevarēju vienlaikus atrasties divās vietās Notingemas Universi�tātē un uz jahtas.

-�� Zinu, ka jūs kārtojāt eksāmenu, izmeklētājs mīksti atbildēja. Saprotiet, kas par lietu� Vai apjēdzat, ko jūsu draugi izcēla no prāmja?

-�� Mati neko neteica. Par Estonia uzzināju tikai tagad� Nē, es neko nezinu�

-�� Krasta apsardzes patruļas ziņojumā teikts, ka viņi, tuvojoties jahtai, binoklī redzēju�i: jahtā kaut kas tiek iecelts. Kamilla, jums ir jāzina. Mati bija jūsu līgavainis, gan jau viņ� jums kaut ko izstāstīja.

-�� Bet es tie�ām neko nezinu, Kamilla bija gatava zvērēt. �ie jaunumi viņu gan pārsteidza, gan izbiedēja.

-Neko neteica? izmeklētājs ap�aubīja dzirdēto.

-�� Bet vai esat lietas kursā par to, ka faktu slēp�ana un policijas maldinā�ana ir kriminālsodāma?

-�� Kāpēc nevarat nopratināt pārējos? Jautājiet tiem, kuri ir biju�i uz jahtas. Tur bija ne tikai mani draugi, bet arī jahtas darbinieki.

-�� Larsenas jaunkundze, tajā reizē uz jahtas atradās tikai jūsu draugi. �is fakts izraisa pārdomas. Kāpēc uz jah�tas nebija neviena darbinieka? Tikai tāpēc, ka jūsu draugi �ai ekspedīcijai gatavojās jau iepriek�. Bet� Izmeklē�tājs noklakstināja ar mēli. �diem�ēl varu nopratināt tikai dzīvus cilvēkus.

-Jā, Mati ir gājis bojā. Kamillai sa�ņaudzās sirds.

-�� Ne tikai Mati. Tedijs ir pakāries cietuma kamerā, bet D�astina un Evarests ir pazudu�i bez vēsts. Izsludināta viņu meklē�ana. Vienīgais cilvēks, kas varētu ieviest kādu skaidrību, esat jūs, Larsenas jaunkundze.

-�� Nevar būt. �ī ziņa Kamillu pagalam pārbiedēja.

-�� Arī man tas nepatīk, izmeklētājs vaļsirdīgi pie�bilda. Jūsu pa�as labad visdro�ākais būtu izstāstīt, vai pie Estonia tika ienirts vienreiz.

-�� Es ta�u nezinu!

-�� Kad pēdējo reizi redzējāt D�astinu un Evarestu?

-�� Neatceros.

-Labi. Izmeklētājs vienaldzīgi pamāja ar galvu.

-�� Ceru, ka līdz nākamajai reizei �o to atcerēsieties. Mēģi�niet atsaukt atmiņā sarunas ar Mati, pat niecīgākais sīkums var dot kādu pavedienu. Varbūt Mati kaut ko stāstīja, tikai jūs tam nepievērsāt uzmanību. Bet varbūt rakstāt dienasgrāmatu?

-Nē!

-�� Tad visu labu, Kamilla Larsena!

Izskrējusi laukā no policijas ēkas, it kā viņai pakaļ dzītos nezvēru bars, Kamilla iesēdās ma�īnā un piedeva gāzi. Kādas �ausmas! Mati bija iekūlies pamatīgās nepa�tik�anās un nebija viņai bildis ne vārda. Kāpēc?

-�� Nevar būt, viņa nomurmināja, kad prātā vēlreiz bija izdzīvojusi sarunu ar izmeklētāju.

Viņa ir bijusi muļķe! Izmeklētājs, bez �aubām, meloja. Ja jau krasta apsardze binoklī redzējusi ļaudis izceļam kaut ko no jūras un pēc tam viņus arestēja, tad dro�i var apgalvot, ka arī iegūtā manta ir konfiscēta. Un izmeklē�tājs zina, kāda tā ir. Ak, kāpēc Mati viņai neko nestāstīja?

Pag! Un ko māte bija ieminējusies par Mati un naudu? Kaut kas nesakrīt. Tas ir jānoskaidro tūlīt pat.

Daudz nedomādama, viņa auto strauji grieza riņķī ceļ� bija brīvs. Paldies dievam, tā nav �oseja, bet parasta ieliņa. Nopriecājusies, ka ir izdevies �ūmahera cienīgs manevrs, Kamilla samazināja ātrumu. Viņa pieliecās, lai paņemtu uz blakussēdekļa nolikto somiņu un izņemtu disku. Jautra mūzika būs īsti laikā.

Metālisks blīk�ķis satricināja ma�īnu un izsita stūri no rokām. Tas notika tik zibenīgi, ka viņa pat neapjē�dza, kas notiek. Auto sagriezās riņķī un apstājās. Brīdi sēdējusi nekustīgi, meitene uzmanīgi pakustināja rokas, tad kājas. Paldies dievam, dro�ības spilveni un josta bija paglābu�i no traumām. Bet ķeza gan ir pamatīga: d�ips ir sadragājis ielas malā novietoto Audi.

Kamilla trīco�ām rokām atvēra durvis un izkāpa. Ak vai! Audi ir pamatīgi sabojāts, viņa konstatēja.

Skaļus, nejaukus vārdus klaigādams, no veikala izsprāga tā īpa�nieks.

-�� Pats vainīgs, nevajadzeja ma�īnu novietot �eit, -

Kamilla aizstāvoties atcirta. Te nu bija lēnāk brauksi�

* * *

Sarkanu ķieģeļu nams, celts pirms diviem gadu sim�teņiem, kurā tagad dzīvoja Kamillas māte Silvija ar savu jauno ģimeni, meitenē aizvien izraisīja sajūsmu. Katru reizi, ieradusies pie mātes ciemos un aizvērusi aiz sevis masīvos re�ģu vārtus, viņa mēdza apstāties pagalmā un apbrīnot ēkas fasādi. Dekoratīvi elementi eņģeļi un ziedu vītnes virs logiem rosināja iztēli.

�oreiz Kamilla pat neuzmeta skatienu fasādei, skrie��us sasniedza parādes durvis un sastādīja koda atslē�gas ciparu kombināciju. Viņa bija piezvanījusi mātei un lūgusi iespēju parunāties divatā. Silvija pusdienas parasti mēdza baudīt restorānā, un �ī bija viena no tām retajām reizēm, kad viņa, paklausījusi meitas vēlmei, bija nolēmusi paēst mājās.

-Sveika! Silvija uzsauca, līdzko Kamilla iegāja ēdamtelpā. Pusstundu varu tev veltīt. Mīļā, ko tu gri�bēji pastāstīt?

Kamilla iekrita krēslā un, uzlikusi elkoņus uz galda, noslēpa seju plaukstās.

-�� Man ir problēmas, Kamilla tikko dzirdami no�uk�stēja.

-�� Kur nu bez tām! Silvija sameklēja �ķīvi un aici�nāja Kamillu pievienoties pusdienām. Visiem pietiek problēmu.

-�� Par Mati. Kamilla pacēla acis. Es biju policijā, un tur teica, ka jahta aizturēta. Vai tu to zināji?

-Jā. Silvija pamāja.

-�� Tu biji ieminējusies par naudu, Kamilla atgādi�nāja pirms vairākām dienām notiku�o sarunu. Vai Mati lūdza naudu?

-Jā. Silvija kļuva nopietna. Mati un pārējie bija arestēti. Es iemaksāju dro�ības naudu par Mati. Viņ� man paskaidroja, ka prāmja Estonia nogrim�anas vietā viņi nokļuvu�i nejau�i. Starp citu, jahta piederēja Omalheru ģimenei.

-�� Nevar būt, Kamilla brīnījās. Mati apgalvoja, ka jahta ir jānoīrē. Biju iemaksājusi ceturto daļu no īres. Summu sadalījām visiem vienādās daļās.

-�� Mīļumiņ, acīmredzot Omalheri bija nolēmu�i no�pelnīt. Silvija neuzkrīto�i palūkojās rokas pulkstenī, apsvērdama, cik daudz laika vēl var veltīt meitai. Cik liela bija tava iemaksa?

Kamilla nosauca summu.

-�� Oho! Silvija pārsteigta iesaucās. Tādā gadījumā Mati un pārējie tevi ir piemuļķoju�i. Kamilla, par �ādu summu var noīrēt daudz lielāku jahtu.

-�� Vai tu to precīzi zini?

-�� Protams. Bet vai tu kādreiz esi sev jautājusi, ar ko Mati nodarbojas? Silvija, izdzērusi krūzīti kafijas, sameklēja cigareti un �ķiltavas. Aizsmēķējusi viņa vēlreiz atkārtoja jautājumu.

-�� Protams, viņ� pētīja jūras piesārņotību. Kamilla juta, ka viņā sāk mosties dusmas.

-�� Nē, mīļumiņ, Mati meklēja dārgumus. Mēs tā sir�snīgi aprunājāmies, un Mati visu izstāstīja. D�astina un Evarests ir profesionāli daivingisti. Tev pa�ai vajadzēja to saprast. Vai tad neievēroji, ka uz jahtas atrodas pirmklasīgs aprīkojums, lai nodarbotos ar zemūdens ekspedīcijām?

Kamilla pastiepās pēc ābola un iecirta zobus sulīgajā auglī. Viņa mēģināja apjēgt nupat dzirdēto.

-�� Kā tu visu tik smalki zini?

-�� Mati iecere mani ieinteresēja, un es nolēmu iemak�sāt dro�ības naudu arī par pārējiem.

-�� Kādēļ? Kamillai tas bija jaunums.

-�� Es no Omalheriem atpirku jahtu. Par nieka cenu. Tā, lūk, dārgumiņ!

-�� Nevaru saprast, kādēļ Mati no manis slēpa patiesību.

-�� Tātad viņ� neko neteica? Interesanti. Viņ� zvērēja, ka pats tev visu izstāstīs. Tad, kad nokārtosi eksāmenus. Man nācās uzklausīt viņa garo monologu, cik ļoti viņ� tevi mīl. Silvija novērsa skatienu sāņus. Un ka tas viss tiekot darīts tādēļ, lai nodro�inātu savu finansiālo stāvokli. Jo tu esot bagāta, bet viņ� nabags. Daļēji es viņu saprotu. Lai gan arī tagad varu tev sacīt Mati man nepatika. Jā, un drīz pēc tam viņ� gāja bojā� Tāpēc arī klusēju. Gaidīju izdevīgāku brīdi.

-�� Nespēju aptvert. Kamilla satvēra galvu plaukstās.

Atmiņā atausa kāda aina, kam viņa nebija pievēr�susi uzmanību. Viņa sauļojās un lasīja konspektus, Mati un Evarests bija ieniru�i ūdenī. D�astina kajītē gatavoja sviestmaizes, un Tedijs uzmanīja troses, pie kurām bija piestiprināju�ies Mati un Evarests. Pēc kāda laika no ūdens iznira Mati un pasniedza Tedijam somu. Un tā viņi bezgala daudz rei�u nira, lai gan pēc loģikas vajadzētu peldēt tālāk un vākt paraugus tur. Mati un Evarests tur�pināja zemūdens gaitas līdz pat vakaram tajā pa�ā vietā. Meklēja dārgumus? Bet viņa pati savām acīm redzēja ūdens analī�u atskaites. Lasīja Mati topo�o zinātnisko darbu, redzēja tos baisos kuģus ar lādiņiem�

�ķiet neticami, ka tas viss ir bijis tikai aizsegs, lai Mati meklētu jūras dzelmē nogrimu�o kuģu dārgumus.

-�� Man bail no policijas, Kamilla atzinās. Izmeklē�tājs ir briesmīgs.

-�� Tev nevajag par to uztraukties. Lai ko Mati un pārē�jie ir darīju�i, tu neesi atbildīga par viņu rīcību. Bet par izmeklētāju neuztraucies, aizsūtī�u pie viņa savu juristu lai painteresējas.

-�� Man trūkst Mati�

-�� 0, man jādodas uz biroju! Silvija satrūkās. Ka�milla, iesaku visu notiku�o izmest no galvas. Zini tad, kad man rodas problēmas, tā vietā, lai raudātu un vai�manātu, es atceros kādu senu gudrību, Silvija pamācīja meitu. Pārdzīvot to, kas ir atgadījies vakar, nav vērts, jo tas ir jau noticis. Pārdzīvot to, kas notiks rīt, arī, jo tas var arī nenotikt. Bet tas, kas ir �odien, tik ātri pārvēr�as vakardienā, ka par to bēdā tikai muļķis.

Kamilla pasmaidīja. Viņa apbrīnoja neizsīksto�o mātes optimismu un spēju uz visu lūkoties ar smaidu.

-�� Ejam! Silvija pamāja meitai ar roku.

-�� Tev atkal jauna frizūra. Kamilla tikai tagad ievē�roja, ka mātes mati ir kļuvu�i īsāki un ieguvu�i sarkanīgu spīdumu. Iepriek�ējā ciemo�anās reizē tie brīvi krita pāri pleciem.

Silvijas domas bija pievērsu�ās darba jautājumiem. Tu atbrauci ar savu ma�īnu vai ar taksometru? Silvija painteresējās tad, kad viņas bija nonāku�as pagalmā.

-�� Mans auto atrodas darbnīcā. Kamilla sarauca degunu.

Faktu, ka viņa kādam sve�iniekam ir sadauzījusi Audi,

Kamilla noklusēja. Galu galā tā ir tikai viņas problēma, ar ko jātiek galā pa�ai.

Apsolījis Kamillai projektu daļas vadītājas krēslu, Torvalds meitas rīcībā atvēlēja arī kabinetu. Salikusi uz galda augstā kaudzē mapes, kuras atnesa tēva sekretāre, lai būtu iespēja iepazīties ar Torvaldam piedero�o tele�vīzijas kompāniju kopumā, Kamilla ķērās pie materiālu izpētes. Studiju gados viņai neatlika laika painteresēties, kā klājas televīzijai, arī sevi�ķas intereses nebija. Turklāt Kamilla bija paturējusi prātā domu, ka viņa var strā�dāt mātes vadītajā pārtikas rūpniecības kompānijā Astra Holding. Lai gan par savu nākotni viņai bija pavisam citi plāni. Viņas un Mati kopējie plāni.

Savādi, ka Mati alka pārcelties uz Savienotajām Valstīm.

Tā ir lielo iespēju zeme, viņ� sapņaini mēdza sacīt Kamillai.

Par visu vairāk viņ� vēlējās dzīvot Kalifornijas �tatā, jaukā mājā ar skatu uz okeānu. Pats galvenais, viņaprāt, bija uzrakstīt zinātnisko darbu par Baltijas jūras pie�sārņotību, dabūt doktora grādu un iekārtoties kādā no Kalifornijas universitātēm par pasniedzēju.

Tagad viņai pa�ai jādomā par savu nākotni.

Pārskatījusi vairākas mapes, Kamilla pierima. Domas atkal aizvirpuļoja pie Mati. Kamilla labi atcerējās, ka sākumā viņ� daudz laika atlicināja lasītavai, kur vāca nepiecie�amos materiālus. Pāris rei�u viņa pat palīdzēja tulkot da�us tekstus no fran�u valodas. Un tad uzradās �ī ideja pa�am savākt paraugus un veikt analīzes. "Vai tā bija Mati ideja?" Kamillai pēk�ņi prātā ie�āvās doma. Ko viņa zināja par pārējiem?

Tedijs bija Mati kursabiedrs, un Kamilla viņu pazina samērā labi. Viņ� reizēm mēdza uzspēlēt ģitāru un dievināja futbolu. Mati Kamillu iepazīstināja ar D�astinu un Evarestu Omalheriem; tā esot brīni�ķīga ģimene. Dīvaini lai arī ar D�astinu bija pietiekami daudz laika pavadīts kopā uz jahtas, ta�u pa īstam viņas nesadraudzējās. D�astina bez mitas pļāpāja par Evarestu: cik viņa esot laimīga un iemīlējusies. Tas bija D�astinas mono�logs, jo pārējais viņu neinteresēja.

Pēc tam kad Mati gāja bojā, Kamillai kā sniegs uz galvas uzkrita pamatīgas nepatik�anas. Viņu pēk�ņi aiz�turēja! Tāpat kā Tediju, pie kura tika atrasts pāris paciņu kokaīna. It kā viņa būtu līdzdalībniece.

Mati notrieca auto, no viņa dzīvokļa kāds aiznesis prom materiālus. Kamilla uz pirkstiem uzskaitīja visus faktus. Mani aizturēja, Tediju galu galā iespundēja aiz restēm. �ā vai tā, arī mūsu dzīvokļi tika pārmeklēti. No redzesloka ir pazudu�i D�astina un Evarests. Interesanti, uz kurieni viņi ir aizlaidu�ies?

�o nejēdzību sakarā viņa pat netika uz Mati bērēm. No bēdām viņa vai zaudēja prātu. Tēvs lika pie malas savas darī�anas, nopirka biļetes un Kamillu pretēji viņas gribai aizveda ceļojumā. Krustām �ķērsām viņi izbrau�kāja Grieķiju un Itāliju, apmeklēja Franciju; beidzot viņa daudzmaz atguvās no pārdzīvojumiem.

Kamilla lauzīja galvu, ko tādu Mati un pārējie bija atradu�i jūras dzīlēs. Vai viņi uzgāja nogremdētos kuģus ar ķīmiskajiem iero�iem? Diez vai. Ta�u interesanti, kā reaģētu sabiedrība, ja �ī informācija nonāktu atklātībā? Vai tas neietekmētu zivrūpniecību? Varbūt tie�i otrādi �ī ziņa pasaulei liktu kaut ko darīt jūras labā?

Prāmis Estonia? Varbūt Mati un pārējie ir uzgāju�i pēdas, kas ļautu atminēt katastrofas patiesos iemeslus?

Auksti �ermuļi pārskrēja Kamillai pār muguru. Varbūt tā tie�ām nebija vienīgā reize, kad viņi apsekoja Estonia, kā bija minējis izmeklētājs?

Bet varbūt ir vēl kaut kas, par ko viņa nemaz neno�jau�? Varbūt tam nav nekāda sakara ar jūru? Un ar Mati ir noticis tikai nelaimes gadījums? Vai Tedijs tie�ām bija iesaistījies narkotiku izplatī�anā? Sirds, atceroties Mati, izmisumā salēcās. Ja varētu laiku pagriezt atpakaļ�

-�� Zinu, pie kāda projekta strādā�u! Kamilla iesaucās.

Tas ir jāizstāsta tēvam. Tūlīt, nekavējoties! Aizcirtusi

kabineta durvis, viņa �ķērsoja gaiteni, uzskrēja tre�ajā stāvā un, neklausīdamās sekretāres vārdos, ka Torvalds Larsena kungs pa�laik ir aizņemts, iesteidzās tēva kabinetā.

-�� lēti, es� Ieraudzījusi nepazīstamu kungu, Kamilla aprāvās un nokaunējās kā mazs skuķis. Kur viņai bija prāts neieklausīties sekretāres teiktajā, Kamilla sevi norāja.

-�� Nāc iek�ā, Kamilla! Torvalds pamāja meitai. Tā ir mana meita Kamilla, projektu daļas vadītāja, viņ� Kamillu iepazīstināja ar savu sarunas biedru. Tas ir D�efrijs Ridgers. Mēs apsprie�am prāmja Queen Sally nākotni.

-�� Ļoti patīkami, Kamillas jaunkundze, ar jums iepazī�ties. D�efrijs piecēlās un sniedza viņai roku.

Kamilla vispirms nopētīja D�efriju, tad pasmaidīja, kā bija redzējusi darām māti, tiekoties ar cilvēkiem. Un tikai pēc tam atbildēja uz sveicienu. Gara auguma, kārns, ar nosirmoju�iem matiem, D�efrijs bija pilnīgs pretstats viņas tēvam.

-�� Ridgera kungs, tiksimies rīt, un es jums do�u kon�krētu atbildi. Arī Torvalds piecēlās, norādīdams, ka saruna ir beigusies. Apspriedī�os ar saviem juristiem.

D�efriju Ridgeru pavadījis līdz durvīm, Torvalds atviegloti uzelpoja.

-�� Kamilla, viņ� pievērsās meitai, balss mainījās līdz nepazī�anai. Turpmāk lūdzu tevi neskriet manā kabi�netā kā viesulim. Man reizēm ir svarīgas tik�anās, un tavi bērni�ķīgie izlēcieni� Tamdēļ man ir sekretāre, kuras pie�nākums ir brīdināt, ja esmu aizņemts. Iegaumē vēl kādu svarīgu lietu: �eit nav tēta, nav meitas, �eit ir bizness. Un biznesā nav draugu, ir tikai partneri. Ko gribi teikt?

-�� Vairs neko. Kamilla apcirtās un aizvainota uzgrieza tēvam muguru.

-�� Sēdies! Viņ� pamāja uz krēslu, kurā nupat bija sēdējis D�efrijs. �ī tev ir pirmā darbadiena televīzijā, tādēļ piedodu �o izlēcienu.

-�� Varu strādāt arī pie mātes, Kamilla pacēla balsi, tomēr paklausīja Torvaldu un piemetās uz krēsla malas.

-�� Viņa biznesā ir vēl ne�ēlīgāka par mani. Tādēļ viņai ir jau holdings.

Uzmetusi lūpu, Kamilla nikni skatījās uz tēvu. Viņa nebija iedomājusies, ka viņ� var būt tik bargs.

-�� Kamilla, tev vēl daudz kas jāapgūst. Ir lietas, kuras nemācīs nevienā augstskolā, Torvalds atkal runāja rāmā balsī.

-�� Ko jūs apspriedāt par Queen Sally?

-�� Ridgers piedāvāja man nopirkt savu daļu.

-�� Kādēļ?

Torvalds paraustīja plecus. Arī viņu nodarbināja �is jautājums.

-�� Ko pirmīt gribēji stāstīt? viņ� atgādināja.

-�� Esmu izlēmusi, pie kāda projekta strādā�u. Baltijas jūras piesārņotība ir aktuāla tēma. Un nedomā mani atrunāt, Kamilla nobēra kā pupas. Viņa turpinās Mati iesākto darbu, pat ja viss būtu jāsāk no jauna.

-�� Labi, ej, strādā! Torvalds piekrita.

Priecīga, ka tēvs nav noraidījis viņas priek�likumu, Kamilla kā putniņ� izspurdza no kabineta. Sekretāre atkal kaut ko gribēja bilst, ta�u Kamilla viņu kārtējo reizi igno�rēja. Galu galā viņa ir Torvalda meita un, kas citiem ir liegts, viņai ļauts. Un pa�reiz viņai nav vaļas klausīties pļāpas.

-�� Sveika, Kamilla! gaitenī viņu kāds negaidīti uzru�nāja.

Atskatījusies Kamilla ieraudzīja Marku.

-�� Es �eit strādāju, viņ� priecīgi paziņoja un vēl vai�rāk apmulsināja pārsteigto meiteni.

Marks pamodās, nosvīdis baiļu sviedros. Viņ� atkal bija murgojis, ta�u ko īsti, Marks vairs nespēja atcerēties. Vienu gan viņ� zināja: tas viss nepārprotami ir saistīts ar sprādzienu uz Queen Sally.

Viņ� nespēja aizmirst redzēto Stokholmas ostā. Viss bija sajaucies vienā biedīgā burzmā: mediķi, nestuves ar cietu�ajiem, vaidi, raudas, policisti ar suņiem un vēl bailes. Arī viņ� varēja būt starp sēdvietu klāja pasa�ie�riem. Arī viņa, tāpat kā Agra, varēja vairs nebūt.

Marks apgriezās uz otra sāna un mēģināja aizmigt. Velti! Atmiņā uzpeldēja turpmākie notikumi. Viņ�, tāpat kā daudzi citi, centās uzzināt, vai starp ievainotajiem un bojā gāju�ajiem nav radinieku vai draugu. Sarunas ar policistiem� Izrādījās, ka viņ� un Agris bija vienīgie pasa��ieri no Latvijas, pat no vienas pilsētas. Tad zvani uz Lat�viju Agra vecākiem. Kas ir vēl ļaunāk nekā paziņot bēdu vēsti? Nākamās dienas pievakarē viņu gaidīja nepatīkama saruna ar pretterorisma apkaro�anas dienesta darbinieku. Simt un viens jautājums par Agri. Kas, ko, kā un kur? Marks nespēja saprast, kādēļ vajadzīga tik detalizēta izpra�ņā�ana, līdz kā zibens spēriens no skaidrām debesīm sekoja atbilde: eksplodējusī vieta ir tā, kur bija sēdējis Agris.

Agris terorists? Marks neticēja. Tas �ķita pilnīgs absurds.

-�� Tāds ir viņu darbs, Marks sevi mierināja. Spec�dienestu darbinieki visus tur aizdomās. Ta�u, jo vairāk Marks prātoja par notiku�o, jo nelāgāk jutās.

Pēk�ņi viņ� atcerējās Andreja grāmatas. Vai tie�ām? Nojausmas likās briesmīgas. Marks sameklēja lapiņu ar Petera adresi. Kādēļ lai viņ� nesazinātos ar cilvēku un nepaskaidrotu, kas atgadījies ar grāmatām? Kaut vai tādēļ, lai aizgaiņātu aizdomas. Tā kā uz zvanu neviens neatbildēja, Marks nolēma doties uz norādīto adresi. Ta�u brauciens izrādījās pilnīgi velts, jo atklājās, ka �ajā ielā nav mājas ar tādu numuru.

-�� Redziet, man ir adrese, Marks taksometra �oferim rādīja lapiņu, jo tas sāka piktoties, domādams, ka Marks viņu nerro. Un ari telefona numurs. Diem�ēl neviens neceļ klausuli. Varbūt tie�ām jums taisnība nevis divi simti �etrdesmitā, bet gan simt �etrdesmitā māja.

Vēlreiz ieskatījies lapiņā, �oferis nogrozīja galvu.

-�� Sprie�ot pēc pirmajiem cipariem, zvanīts no kāda taksofona. Jūs kāds izjokojis. Vai braucam atpakaļ uz viesnīcu?

Markam nekas cits neatlika kā nopūsties un piekrist. Vējā izmesta nauda, viņ� ar no�ēlu nodomāja, maksā�dams par braucienu.

Toties nedaudz apskatījāt Stokholmu. �oferis prie�cīgi piemiedza ar aci.

Iekārtojies viesnīcas numurā, Marks varēja visu mie�rīgi apsvērt. Kāds gan miers? Andrejs bija iedevis fiktīvu adresi, dro�i vien arī Peters bija izdomāta persona. Tātad grāmatu sainī atradās spridzeklis! Kā tādā gadījumā Agrim izdevās iziet caur muitu? Un kas notiktu, ja grā�matu sainītis atrastos pie viņa?

Pag! Jābūt galīgi stulbam, lai sve�iniekam atdotu savu vietu biznesa klases kajītē un vēl piemaksātu. Ja ne� Viss sakrīt, sprādziens bija paredzēts aug�klājā.

Kamilla� Lūk, kam vajadzēja iet bojā! Ko viņa bija stāstījusi par Mati? Un nogremdētajiem kuģiem?

Kaut kas jādara, Marks drud�aini domāja. Bet kas? Sazināties ar pretterorisma organizācijas darbinieku? Vai vispirms visu izstāstīt Kamillai? Kā gan lai viņ� satiek Kamillu? Uzprasīt viņas telefona numuru pa�am Torvaldam? Hm, pēc kā tas izskatīsies?

Tad Marks atcerējās: Kamilla bija teikusi, ka viņas tēvs neko nezinot. Ja nu viss izrādās pārpratums un apstākļu sakritība? Iespēja kļūt par izsmiekla objektu Marku nevilināja. Vai tādēļ lai viņ� sabojā karjeru? Pārrunas ar Torvaldu Larsenu bija pagāju�as labāk, nekā Marks bija cerējis. Pat atalgojums būs lielāks, nekā viņam tika solīts Sweden IC Corporation; tas bija liels pluss. Marks nolēma neskriet ar pieri sienā, bet nogaidīt. Gan jau agri vai vēlu Kamilla parādīsies televīzijā.

Ilgi gaidīt nevajadzēja, jau pēc nedēļas Marks pama�nīja meiteni pazibam gaitenī.

Viņ� nebija no kautrīgajiem, ta�u tajā brīdī dū�a saskrēja papē�os. Uz prāmja Kamilla izskatījās kā vien�kār�a meitene, viņam nekad nebūtu ienācis prātā, ka viņas vecāki ir tik bagāti. Jā, kolēģis, ar kuru viņ� strādāja vienā telpā, labprāt patenkoja un pie reizes piebilda, lai Marks īpa�i necer, ka Kamilla pievērsīs viņam uzmanību.

Tagad Kamilla izskatījās, kā nokāpusi no modes �ur�nāla vāka: elegantā debeszilā bik�kostīmā, ar sare�ģītu frizūru pārvērtusies līdz nepazī�anai.

Uzklausījusi Marka vēlmi parunāties, Kamilla, mirkli padomājusi, piekrita.

Rīt. Aiziesim uz kafejnīcu un tur varēsim mierīgi pasēdēt, Kamilla noteica. Se�os. Bet tagad atvaino, man nav laika.

Marku tāds sarunas pavērsiens apstulbināja. Kamilla viņu aicināja uz randiņu!

* * *

Visu dienu nosēdējis kā uz adatām, Marks ieskrēja viesnīcā pārģērbties. Kā vēja spārniem viņ� steidzās uz norunāto tik�anās vietu. Lai arī saruna bija paredzēta tikai par sprādzienu uz prāmja Queen Sally, sirds dziļu�mos iedegās niecīga cerība, ka ar Kamillu varētu izveido�ties draudzīgas attiecības. Varbūt arī kas nopietnāks. Ko tur liegties, bosa meitas mīlestība tā būtu ceļazīme uz karjeras aug�galu, tā būtu pilnā dzīves loterijas biļete. Turklāt Kamilla ir bezgala simpātiska meitene. Un pa��laik ir brīva. Marks domāja, ka viņam ir izredzes gūt uzvaru.

Kamilla viņu jau gaidīja. Viņa sēdēja pie galdiņa zāles vidū un garlaikoti sūca kokteili. Marks pie sevis no�ķendējās. Parasti meitenes nokavē tik�anos, bet �oreiz bija otrādi.

-�� Sveika! Laikam nedaudz aizkavējos. Marks pasnie�dza Kamillai trīs sarkanas rozes, kuras bija nopircis pa ceļam.

-�� Paldies! Kamilla nolika ziedus uz galdiņa. Mēs te ar draudzenēm pasēdējām, tāpēc esmu pirmā, viņa �ķelmīgi paskaidroja.

Marks apsēdās iepretī Kamillai. Meitenes izskats viņu nebeidza izbrīnīt. Ģērbusies vienkār�ā d�insa kostīmā, ar zirgastē sasietiem matiem, viņa atgādināja studenti.

-Stāsti, Mark, degu nepacietībā! Kamilla viņam uzsmaidīja. Visu nakti nevarēju aizmigt, domājot, ko tu stāstīsi.

Vai viņa runā nopietni vai arī zobojas? Marks nodo�māja. Galu galā viņa priek�ā sēdēja miljonāra un multi�miljonāres atvase. Tiec nu gudrs!

-�� Vai atceries sprādzienu uz prāmja? viņ� iesāka sarunu.

Un Marks Kamillai sāka nesteidzīgi stāstīt, kā viņ� un Agris Tallinas ostā nevarēja nopirkt biļetes, kā pēc tam viņiem paveicās, jo uzradās Andrejs, kā viņ� un Agris saplēsās par grāmatām�

-�� Kāpēc tu to neizstāstīji pretterorisma apkaro�anas dienesta darbiniekam? Kamilla domīgi pajautāja.

-�� Es tikai vēlāk aizdomājos līdz �ai versijai. Un var�būt tev vispirms tas ir jāzina. Tātad tev �ķiet, ka tas ir jāizstāsta?

-�� Protams, Mark, Kamilla nopietni noteica. Viss ir ļoti dīvaini�

-�� Tev jābūt uzmanīgākai.

-�� Neuztraucies, Mark, ar mani viss būs labi. Kamilla pasmaidīja. Paklau, man padomā ir viena ideja. Vai palīdzēsi?

-�� Es? Marks apmulsa. Viņ� bija domājis ierau�dzīt izbiju�os meiteni, ta�u Kamilla izskatījās mierīga, turklāt smaidīja. Visdrīzāk nobijies bija viņ�. Jā, pro�tams.

-�� Lieliski! Pa�laik strādāju pie kāda projekta, man būs vajadzīga tava palīdzība.

-� Ar lielāko prieku. Marks bija gatavs izdarīt visu, ko vien Kamilla viņam lūgtu.

-�� Vai tu dzīvo viesnīcā? -Jā-

-�� Tad tev ir jānoīrē dzīvoklis.

Marks tikai pamāja, nezinādams, ko sacīt. Ko Kamilla ir iecerējusi? Caur smadzenēm izvirpuļoja saldkaislas ainiņas, kurās viņ� ieraudzīja sevi un Kamillu. Un kāpēc gan ne? Tomēr nākamie Kamillas vārdi atvēsināja kā ledaina �alts.

-�� Vakaros varēsi pastrādāt pie datora.

-� Atvaino, kā pastrādāt? Marks strupi noprasīja, aizmirsis par pieklājību.

-�� Mark, tu ta�u palīdzēsi noskaidrot, kas slēpjas aiz �īm sakritībām? Kamilla pieliecās tuvāk. Esmu nolē�musi tikt skaidrībā, kāpēc Mati ir gājis bojā. Es veik�u savu izmeklē�anu, un man vajadzīgs uzticams palīgs, uz kuru var paļauties.

-�� Kamilla, kas man būs jādara? Arī Marks pieliecās tuvāk un pārgāja uz �ukstiem. "Cik viņai ir skaistas acis! Un mēs no malas dro�i vien izskatāmies kā pārītis," viņ� nodomāja.

-Vākt ziņas par da�ām personām, Kamilla tikko dzirdami �ukstēja. To viegli var izdarīt internetā.

-�� Esmu ar mieru.

-�� Es tev iedo�u pāris elektronisko adre�u Mati stu�diju biedri. Tu ar viņiem draudzīgi aprunāsies, bet gal�venais uzdevums ir noskaidrot citu cilvēku, kuri pazina Mati, adreses, telefona numurus. īpa�i mani interesē kāds vārdā Ēriks. Un vēl sarunājoties mēģini izdibi�nāt, ko Mati ir stāstījis par nir�anu Baltijas jūrā.

-� Jā, Kamilla, izdarī�u visu, kas manos spēkos, Marks laimīgi no�ukstēja.

Viņu bija apreibinājis Kamillas tuvums, tikko jau�a�mais smar�u aromāts.

-�� Es varētu pati ar viņiem parunāties, bet� Neticēsi, Mark, bet man nav brīva laika.

-�� Neuztraucies, Kamilla! Labprāt papļāpā�u ar Mati studiju biedriem. Marks uzmanīgi uzlika plaukstu uz Kamillas pirkstiem un viegli tos noglāstīja.

-�� Brīni�ķīgi. Vai tev pietiek naudas, lai īrētu dzīvokli? Varbūt vajag palīdzēt? Kamilla turpināja smaidīt, izli�kusies nemanām Marka pirkstu pieskārienus.

-�� Kamilla! viņ� nedaudz sa�utu�ā balsī iesaucās. Par to nav jāuztraucas, neesmu nekāds nabags.

"Ak, tu viltniece!" pie sevis nodomāja Marks. Nolē�musi viņu pārbaudīt jau pirmajā randiņā. Neies krastā, viņ� nav muļķis.

-�� Vai pavadīsi mani mājup? Mans auto diem�ēl atro�das remontā, Kamilla ierunājās. Dievinu rozes. Viņa pasmar�oja uzdāvinātos ziedus.

Marks pēk�ņi jutās kā septītajās debesīs. Un viņ� bija iedomājies, ka miljonāru meita būs nepieejama kā klints. Nē, viņa bija tāda pati kā pārējās meitenes.

Viņi lēnām gāja pa ietvi un pļāpāja par niekiem. Marks muldēja uz nebēdu, un Kamilla smējās par jokiem.

-�� Te nu ir mana pils, Kamilla apstājās pie vārtiem un pamāja ar roku celtnes virzienā.

Marks nopētīja Torvalda Larsena namu. Lai arī tas bija iespaidīgs, tomēr �ķita nedaudz drūms. Gaisma spī�dēja ne tikai logos, bet ari izgaismoja visu apkārtni.

-Tev kaklasaite ir �ķībi. Kamilla pagriezās pret Marku. Vēl mirklis, un meitene jau bija apvijusi rokas Markam ap kaklu.

Puisis viņu pievilka tuvāk un noskūpstīja. Kamilla atbildēja viņam tik kaislīgi, ka Markam aizmirsās, kur viņ� vispār atrodas.

♦ * *

-�� Hello, Mark! kolēģis Ri�ijs Andersons viņam viegli papliķēja pa plecu. Es tev jau tre�o reizi jautāju vienu un to pa�u.

-�� Ko? Kas? Marks satrūkās, iztraucēts no patīka�mām domām par Kamillu.

-�� Apskaties! Ri�ijs nolika priek�ā lapu. To mums vajadzētu dabūt gatavu jau līdz vakaram. Varēsi?

-�� Bez problēmām, Marks norūca, pavir�i aplūkojis zīmējumu.

-�� Aizsapņojies par meitenēm� Ri�ijs pavīpsnāja, vēlēdamies pavilkt kolēģi uz zoba.

-�� Nepavisam, Marks neparko negribēja atzīties, ka Ri�ijs gandrīz vai uzminējis, kas viņam rosās galvā. Labi, ka kolēģis neprot lasīt domas. Kas gan tās būtu par runām, ja pārējie uzzinātu, ka viņ� ir saticies ar Kamillu. Prātoju, kur varētu noīrēt nelielu dzīvoklīti. Dzīve vies�nīcā ir pārāk dārgs prieks.

-�� Ā! Re, kāda sagadī�anās! Kaimiņ� izīrē savu dzī�vokli. Blakus manējam. Ri�ijs apsēdās pie sava darba galda. Sameklējis mobilo telefonu, viņ� spaidīja podzi�ņas, līdz sameklēja vajadzīgo numuru. Pajautā�u, vai dzīvoklis vēl ir brīvs.

-�� Vai tu tālu dzīvo?

-�� Pusstundas brauciens ar auto, Ri�ijs atteica.

Labu laiku viņ� runāja zviedriski, un Marks, pats

par sevi saprotams, nesaprata ne vārda, vien uzmanīgi ieklausījās kolēģa intonācijā. Aizvien �igls uz jokiem, arī tagad Ri�ijs labsirdīgi smējās. Pēdīgi viņ� pagriezās pret Marku un, nosaucis summu, pajautāja, vai tāda īres maksa apmierinās Marku.

Marks pamāja. Tomēr lētāk nekā viesnīcā, viņ� nodo�māja. Ja viņam dzīvoklis nepatiks, varēs ta�u īrēt citu.

Jaunā mājvieta, lai ari tas bija pla�s divistabu dzī�voklis, nevis neliels vienistabas, kā Marks sākumā bija iecerējis, puisim iepatikās uzreiz. Mēbeles gandrīz jau�nas, viss izremontēts, ne miņas no apdriskātām tapetēm vai izgulēta, �īksto�a dīvāna. Uz galda atradās dators, lai arī ne jaunākā modeļa, ta�u ar interneta pieslēgumu. Jā, te varēja dzīvot, cepuri kuldams. Rītos Ri�ijs zem logiem uztaurēja un Markam tikai atlika iesēsties kolēģa auto�ma�īnā un kopā doties uz darbu.

Pagāja vairākas dienas, un Marks sāka nervozēt. No Kamillas nebija ne ziņas, ne miņas. Nevar būt, ka viņa mani ir jau aizmirsusi, viņ� domāja. Kāds viņ� ir bijis nejēga, ka nav uzprasījis meitenei telefona numuru! Pametis acis uz Ri�ija pusi, kur� tobrīd cītīgi lasīja avīzi, Marks nosprieda, ka laikam nāksies aplinkus ceļā pain�teresēties par Kamillu, jo kolēģis vienmēr visu zināja. Lai arī abi vienlaikus ieradās darbā, ta�u Ri�ijs vienmēr iemanījās kabinetā parādīties ar pusstundas novēlo�a�nos. Viņ� vienmēr aprunājās ar jebkuru ceļā sastapto kolēģi, izvaicāja, kā tam klājas, pie reizes izstāstīja kādu anekdoti, un, kamēr nokļuva līdz kabinetam, Ri�ijs bija paguvis ne tika izpļāpāties pēc sirds patikas, bet arī uzzi�nāt pa�us jaunākos notikumus.

-�� Interesanti, vai Torvalda meita kaut kur strādā?

-Jā! Ri�ijs nekavējoties atsaucās, it kā to vien būtu

gaidījis, kad Marks uzdos jautājumu. Viņa ir projektu daļas vadītāja. Torvalds viņai atvēlēja kabinetu mūsējā stāvā. Pa�u labāko.

-�� Skaidrs, Marks pēc iespējas vienaldzīgāk noteica. Gan jau tikai tēlo, ka strādā. Viņa ta�u ir miljonāra meita�

-�� Ē, draudziņ, kā tu alojies! Ri�ijs iesmējās. Domā, ka miljonāri sē�, rokas klēpī saliku�i? Tie ir aizspriedumi, Mark. Torvalds un Kamilla ierodas stundu agrāk nekā pārējie un dodas mājup pa�i pēdējie. Viņi strādā vairāk par mums.

-�� Hm. Marks sarauca pieri. Izklausās pavisam neticami, ka Larseni raujas melnās miesās.

-Jā, tā ir. Ri�ijs saāķēja rokas aiz galvas un atgāzās krēslā. Ir tikai viena būtiska at�ķirība viņi strādā sev, turpretī mēs strādājam viņu labā. Lai kļūtu bagāts, Mark, jāstrādā sev. Un jādara tas, ko visvairāk patīk darīt.

-�� Kādas gudrības, Marku aizkaitināja Ri�ija pamā�co�ais tonis. Kāpēc pats neesi miljonārs?

-�� Kāpēc tu domā, ka es neesmu miljonārs? Ri�ijs ķircino�i atbildēja. Tu ta�u nepārzini mana konta stā�vokli�

-�� Atvaino! Marks nokaunējās.

-�� Kamilla ir skaista meitene. Bet viņa nekad nepalūkosies ne uz tevi, ne uz mani, Ri�ijs filozofēja tālāk. Viņa atradīs līdzīgu sev.

-�� Uz tevi varbūt arī nepalūkosies, Marks piekrita, kritiski novērtējis Ri�ija ārieni: pagariem, astē saņem�tiem matiem, kuplām ūsām, rētainu seju un druknu stāvu. Ta�u Ri�ijam piemita īpatnība viņ� vienmēr bija pacilātā noskaņojumā, un tas pievilka cilvēkus; viņā pirmām kārtām redzēja draugu, nevis viņa nepievilcīgo ģīmi.

-�� Mark, izmet no galvas iedomas, ka tev ir izredzes attiecībā uz Kamillu. Ri�ijs palaida gar ausīm Marka dzēlību. Viņa ir bosa meita, un ar to viss ir pateikts. Maza kļūme, un Torvalds tevi izlidinās no darba.

-�� Vai jau daudzus izmeta aiz durvīm? Marks gribēja zināt.

-�� Būsi pirmais.

-�� Hā! Tad, kad braucām ar prāmi Queen Sally uz Stok�holmu, mēs trijatā pusdienojām restorānā. Faktiski es devos uz pārrunām ar citu kompāniju, ta�u satiku Torvaldu un tagad esmu �eit, Marks padi�ojās, aizmirsis, ka Ri�ijs varētu pārējiem izstāstīt viņa teikto.

-�� Nu un? Ri�ijs vienaldzīgi paraustīja plecus. Lar�sens ir gudrs. Viņ� vienmēr domā par sevi, un, ja viņ� tevī saredzēja labu speciālistu, kādēļ gan lai nepiedāvātu darbu? Ta�u par Kamillu labāk aizmirsti.

-�� Kādēļ? Vai viņai ir kāds cits?

-�� Bija, Ri�ijs atbildēja, tad, palūkojies uz durvju pusi un ieklausījies, vai gaitenī kāds nestaigā, pieklusi�nāja balsi. Klīst baumas, ka Larsens licis novākt poten�ciālo znotu. Mati bija prasts puisis, ta�u Kamilla bija līdz neprātam iemīlējusies� Ar Torvaldu joki mazi. Viņ� nevarēja pieļaut �īs laulības.

-�� Tev laikam taisnība, Marks nomurmināja, atkal pievērsies darbam.

Savādi, saruna ar Ri�iju radīja pretrunīgas domas. Viņ� jutās kā pēdējā niecība. Varbūt tie�ām viņam nav nekādu izred�u? Līdzko Torvalds uzzinās par meitas aiz�rau�anos ar viņu, tā� Viņ� pat baidījās domāt, ko Tor�valds izdarītu. Baumas par Mati? Kas to lai zina�

Nākamās dienas pusdienlaikā Marku gaidīja patī�kams pārsteigums kabinetā ienāca Kamilla. Puisim no uztraukuma salēcās sirds. Labi, ka �obrīd nav Ri�ija, viņ� nodomāja.

-Sveiks! Viņa starojo�i uzsmaidīja. Atnesu tev elektroniskās adreses un norādījumus, kas jāuzzina.

-Jā! Marks pielēca kājās. Vai man tagad tas jāiz�dara?

-�� Nē, nē! Kamilla noraido�i pavicināja lapas. Tikai vakarā pēc darba. Un nevienam nestāsti.

-� Jā. Varbūt mēs varētu satikties pēc darba? Marks viņai uzsmaidīja, kaut gan dū�a bija saplakusi papē�os, gaidot meitenes atbildi.

-�� Kādu citu reizi, Mark. Man tie�ām daudz darī�anu. Viņa nopūtās. Esmu ierakusies projektā līdz ausīm.

-�� Cik �ēl! Viņ� skumji raudzījās meitenē.

Viņa pamāja un, vairs neko neteikusi, aizgāja. Marks priecīgi saberzēja plaukstas. Noskaņojums uzlabojās, un viņ� ar jaunu sparu ķērās pie darba. Viņ� neklausīsies Ri�ija padomos, varbūt tā ir tikai greizsirdība.

Vakarā, izpētījis Kamillas atnestos norādījumus, viņ� ķērās pie elektronisko vēstuļu rakstī�anas. Varbūt Kamilla arī nav tik aizņemta, kā saka, viņ� prātoja. Ta�u saraksti uzticēja viņam, un tas nozīmē, ka viņ� Kamillai ir iepa�ticies, Marks priecājās. Arī viņam simpatizē rudmatainā Kamilla, lai gan� Ek, ko tur liegties! Viņu vairāk interesē tas, ka Kamilla ir bagātu vecāku meita� Vai tad tas ir kāds noziegums, ja viņ� vēlas draudzeni no augstākās sabiedrības aprindām?

No pārdomām Marku iztraucēja mobilā zvans.

-Jā� Marku acumirklī pārņēma bailes, jo viņ� izdzirda sve�u balsi, kas stādījās priek�ā kā Andrejs.

-�� Mark, mums ir jāsatiekas. Kur jūs Stokholmā esat apmeties? Andrejs uzstājīgi noprasīja.

Marks klusēja. Andrejs neko nejautāja par grāmatām, un tas saasināja viņa piesardzību.

-�� Mark, jūs mani labi dzirdat?

-�� Dzirdu, Marks klusi sacīja.

-Tad diktējiet savu adresi, es to pierakstī�u. Starp citu, Sweden IC Corporation teica, ka jūs tur nestrādājot. Vai atradāt citu darbu?

Marks, neko neatbildējis, izslēdza mobilo telefonu. Ko lai viņ� tagad dara?

* * *

Torvalds Larsens uzmanīgi pavēra Kamillas kabineta durvis. Meita bija iegrimusi darbā tā, ka nemaz nepama�nīja viņa klātbūtni. Torvalds ieklepojās.

-�� Es dodos uz tik�anos ar D�efriju Ridgeru, mēs pus�dienosim restorānā. Varbūt vēlies izvēdināt galvu un pievienoties mums? viņ� sacīja.

-�� Esmu aizņemta, Kamilla atbildēja, pat nepalūkojusies uz tēvu.

-�� Visu dienu sēdēt kabinetā ir kaitīgi. Ja nevēlies pie�vienoties mums, tad ar draudzenēm aizej uz kafejnīcu. Tu izskaties nogurusi.

-�� Netraucē! Pa�laik man galvā rosās ģeniālas domas. Lūdzu!

-�� Kā vēlies. Torvalds noplātīja rokas.

Cik labi, ka viņa nav līdzīga Silvijai, pat izskatu ir mantojusi no savas vecmāmiņas, viņa mātes, Torvalds nodomāja. Ari raksturs nepārprotami ir viņa. Tikpat liela neatlaidība un uzņēmība, uzsākot kādu darbu.

Silvija� Pat tagad, atceroties biju�o sievu, Torvaldu pārņēma nepatika un īgnums. Vai viņ� kādreiz varēja iedomāties, ka maigā, uzticamā un daiļā sieva kādu dienu viņu atstās? Vai viņ� spēja paredzēt, ka saviesīgs pasākums, uz kuru viņ� bija ieradies kopā ar Silviju, mai�nīs abu turpmāko dzīvi? Ko viņa toreiz bija saskatījusi Lūkasā, neveiksmīgā uzņēmējā, kura uzņēmums atradās uz bankrota robe�as? Nepagāja pat mēnesis, un Silvija viņu atstāja. Torvalds varēja trakot, izkliegt dusmas, kad neviens neredzēja, vainot sevi par to, ka maz vērības ir veltījis sievai. Velti! Silvija iesniedza �ķir�anās prasību. Gan jau vēl viņa rāpos manā priek�ā uz ceļiem, Torvalds toreiz zvērēja. Viņ� gaidīja, ka Silvijas jaunais vīrs tiks galīgi izputināts, jo labi zināja, ka bijusī sieva dievina dārgus apģērbus un ceļojumus.

Jaunumi par Silviju, ko laiku pa laikam piegādāja paziņas, Torvaldam lika aizdomāties par to, ka viņ� sievu tā arī nebija pa īstam iepazinis. Viņ� varēja lauzīt galvu, kā tas viņai izdevies, ta�u fakts bija tāds: Silvija kļuvusi par uzņēmuma īpa�nieci. Lūkass labprāt bija atdevis viņai vadības gro�us.

Tagad gan nebūs ilgi jāgaida bankrots, Torvalds toreiz priecājās. Viņ� bija gatavs piedot Silvijai kļūmīgo soli, jo sirds dziļumos aizvien vēl viņu mīlēja.

Turpmākie gadi Silvijas biznesa karjerā nāca ar galvu reibino�iem panākumiem. Viņas vadītais uzņēmums Astra apbrīnojamā kārtā uzplauka, pārtopot par Astra Holding, kur�, līdzīgi kā astoņkājis, izstiepa taustekļus uz visām pusēm. Ne tikai Skandināvijas valstīs, bet arī Eiropā atradās Astra Holding meitas uzņēmumi. Kā gan viņ� pats Silvijā nebija saskatījis biznesmeni?

Piedevām Silvija, kā ieriebdama Torvaldam, dzemdēja Lūkasam dēlu. Lūkasu junioru. Torvalds vienmēr bija sap�ņojis par to, ka viņam būs vairāki bērni, arī mantinieks. Ta�u Silvijas atrunas, ka viņai ir vāja veselība, bija tik pārliecino�as� Dzelzs lēdija, lūk, kas viņa īstenībā bija.

Aizgaiņājis prom atmiņas, kas draudēja sabojāt labo noskaņojumu, Torvalds domas pavērsa uz gaidāmo tik��anos ar D�efriju Ridgeru.

Viņa juristi bija rūpīgi pārbaudīju�i dokumentus, izanalizēju�i ik teikumu. Nē, nekas neliecināja, ka te būtu gaidāma krāp�anās. Viņu mulsināja vienīgi tas, kāpēc tie�i viņam D�efrijs piedāvāja nopirkt prāmja īpa�uma daļu. Tāpēc pirms galīgās "jā" vai "nē" atbildes viņ� nolēma vēlreiz patērzēt ar Ridgeru.

Par tik�anās vietu Torvalds izvēlējās vienu no dārgā�kajiem restorāniem Stokholmā. D�efrijs Ridgers ieradās norunātajā laikā ar minūtes precizitāti.

6i

Sasveicināju�ies viņi apsēdās pie rezervētā galdiņa.

-�� Cik �ēl, ka jūsu meita nevarēja mūs iepriecināt ar savu klātbūtni. D�efrijs izskatījās nedaudz vīlies.

-�� Kamilla ir aizņemta, Torvalds sausi noteica.

-�� Viņa ir skaistule. Vai jūs, Larsena kungs, neiebilstu, ja es viņu kādu reizi uzaicinātu uz teātri?

-�� Tas ir jāizlemj Kamillai pa�ai. Tāda interese par viņa meitu Torvaldu neiepriecināja, un viņā modās nepa�tika pret amerikāni. Mēs, �ķiet, grasījāmies parunāties par prāmi Queen Sally, viņ� atgādināja.

-�� Pats par sevi saprotams. D�efrijs veltīja viņam platu smaidu.

-�� Kādēļ nolēmāt pārdot prāmja īpa�uma daļu?

-�� Vēlos �o naudu investēt citā projektā.

-�� Kādēļ tie�i man piedāvājat �o darījumu? Torvalds pārgāja uz nesaudzīgi uzbrūko�u toni.

-�� Kādēļ tie�i jums piedāvāju �o darījumu? D�efrijs atkārtoja jautājumu, paraustījis plecus. Es daudziem aizsūtīju vēstules ar piedāvājumu, ta�u vienīgais cilvēks, kas atbildēja, bijāt jūs. Pārējos atbaidīja terorakts uz prāmja.

-�� Visvairāk laikam izbijāties jūs, Ridgera kungs, Torvalds asi piebilda.

-�� Ne glu�i.

-�� Sakiet, kāpēc jūs savu daļu nepiedāvājāt kompanjo�nam Karlam Ridgeram! Starp citu, sprie�ot pēc uzvārda, viņ� ir jūsu radinieks.

-� Jā, tēvocis. Saprotiet, reizēm radniecīgas attiecības ir tik sare�ģītas� Man negribētos runāt par tām.

Torvalds pamāja, pēk�ņi atcerējies Silviju. Diez vai Sil�vija viņam piedāvātu nopirkt kādu uzņēmumu, ja rastos tāda vajadzība. Drīzāk viņa pārdotu to sve�iniekam.

-�� Vai ir kas zināms par terorakta organizētājiem? Torvalds painteresējās. Varbūt AI-Qaeda roku darbs?

-Dienesti strādā, ta�u ar mums savā informācijā nedalās. Skaidrs ir vienīgi tas, ka neviens grupējums nav uzņēmies atbildību. Arī AI-Qaeda ne. Bet visus noziedzī�gos grupējumus nevar apzināt, D�efrijs nosūkstījās.

-Tātad konkurence, Torvalds domīgi noteica. Queen Sally pa Baltijas jūru kursē nepilnu gadu un�

-�� Larsena kungs, varbūt jūs vēlreiz gribat apskatīt prāmi? D�efrijs pajautāja, juzdams, ka darījums ar Torvaldu var izjukt.

-�� �orīt jau apskatīju. Prāmis man patīk, bet� Tor�valds ieturēja nelielu pauzi, �es gribētu zināt īsteno sprādziena iemeslu. Ja �eit iejaukta konkurence, nebūtu prātīgi no jums iegādāties prāmja daļu. Nekur nav teikts, ka nākamajā reizē kuģis neaizies pa burbuli.

-�� Pasarg dievs! D�efrijs iesaucās. Es saprotu jūsu piesardzību un ba�as. Tad varbūt nogaidīsim, līdz �is noziegums tiks at�ķetināts.

-�� Tādi noziegumi reizēm vispār paliek neatklāti, Torvalds aizrādīja.

Īstenībā viņu nebiedēja konkurence, un citā reizē viņ� tik daudz nedomātu, varbūt jau būtu parakstījis pirkuma dokumentus. Torvaldu mulsināja pats D�efrijs, un viņ� nevarēja saprast, kas ir radījis �o piesardzību. Galvā bija ielavījusies doma, ka D�efrijs viņam melo.

-� Tiek atklāti. D�efrijs savādi pasmaidīja. Tikai reizēm atklājums tiek noklusēts tautai. Kam vajag, tas zina.

Torvalds uzmeta pēto�u skatienu D�efrijam, ta�u neko neteica. Vai nu viņ� blefo, vai ari zina kaut ko slēpjamu, Torvalds nodomāja. Tas vēl vairāk saasināja viņa piesardzību. Nāksies vēlreiz visu pārbaudīt, Torvalds nolēma. Kā arī painteresēties par D�efrija kompanjonu

Kārlu Ridgeru. Uzzināt, kas tas ir par putniņu.

�* *

Atvadījies no Torvalda, D�efrijs Ridgers iesēdās tak�sometrā, kas viņu aizvizināja uz viesnīcu. Otrā stāva numurā viņu gaidīja Karls Ridgers. Viņ� nedaudz nervo�zēja, minēdams, kā izturēsies Karls, uzzinājis, ka darī�jums nav noslēgts.

-�� Kā pagāja tik�anās? Karls nepacietīgi jautāja, līdzko D�efrijs spēra kāju pāri slieksnim.

-�� Nekā. D�efrijs noraizējies apsēdās uz krēsla un pārmeta vienu kāju pāri otrai.

Izņēmis no kabatas miniatūru izmēru diktofonu, viņ� to ieslēdza un nolika uz galdiņa. Atskanēja viņa un Tor�valda Larsena saruna restorānā.

-�� Ļoti labi, atzinīgi novērtēja Karls, noklausījies ierakstu. Ļoti labi.

-Jā? D�efrijs atdzīvojās, nespēdams saprast, kas tie�i ir labi. Viņ� nekad nevarēja izprast Kārlu, kur� pār�domas vienmēr centās paturēt pie sevis. Un tas, ko viņ� beigu beigās parasti teica, izskanēja kā galavārds, kur� vairs nekad netika grozīts. Lai ari tēvocim bija jau astoņ�desmit astoņi gadi, viņ� izskatījās pietiekami jauns, ar staltu stāju un apskau�amu fizisko izturību un veselību. D�efrijs, kur� bija par divdesmit pieciem gadiem jaunāks, reizēm pievienojās Karlam rīta skrējienos, no kuriem atgriezās aizelsies un bezgala piekusis, turpretī Karls jutās mo�s un enerģijas pārpilns.

-�� Mums nāksies nedaudz mainīt rīcības plānu, Karls sacīja. Piegājis pie loga, viņ� palūkojās laukā. Sprie��ot pēc Torvalda izteikumiem, viņ� būs kategoriski pret taviem mēģinājumiem tuvoties Kamillai. Viņa tev neuz�ticēsies. Un nekad neatklās, kur viņas drauģelis Mati ir nobēdzinājis dokumentus.

-Jā, un tas ir vissliktākais. D�efrijs nopūtās. Ja Mati nebūtu gājis bojā autokatastrofā, man tagad neva�jadzētu tēlot, cik ļoti vēlos pārdot savas prāmja daļas. Sasodīts, negribu! viņ� nikni iesaucās.

-�� Nomierinies. Es tev piemaksā�u, bet kontakts ar Larsenu ir jāuztur, kamēr informācija kaut kur klīst apkārt� Tu pat iedomāties nevari, kas notiks, ja �ie dokumenti nonāks atklātībā, presē.

-� Vai pasaulei pienāks gals? D�efrijs sirdīgi nopra�sīja. Viņu kaitināja pavisam niecīgs sīkums: Karls pagai�dām nebija atklājis, kas tie ir par dokumentiem.

-Jā, Karls nopietni sacīja. Apvērsumi, nemieri� Mūsu impērijas krahs�

-�� Kari, nav godīgi likt man mocīties neziņā.

-�� D�efrij, reizēm pārāk daudz zināt ir kaitīgi. It īpa�i, ja cilvēks nav gatavs konkrētai informācijai.

-� Tu aizvien runā mīklaini. Man tas ir apnicis! Varbūt Kamilla neko nezina par dokumentiem.

-� Tie�i tas mums ir jānoskaidro. Es domāju, ka darī�sim tā. Tu turpini kontaktēties ar Torvaldu, ta�u par Kamillu vairs neko nejautā. Mani vīri nedaudz pasekoja meitenei, un es, �ķiet, zinu, kas mums palīdzēs: Marks, kur� ir ieceļojis no kādas Baltijas valsts. Viņam ir bijis pat randiņ� ar Kamillu. Nāksies padomāt, kādā veidā tu "nejau�i" iepazīsies ar Marku. Bet turpmāk kā vienmēr.

Atkārtosim ierasto scenāriju, un puisis darīs visu, ko viņam liksim.

-�� Ā! Tas man patiks, D�efrijs kļuva līksms; gaidā�mais darbs viņam pat lika aplaizīties.

-�� Pagaidām nekādi neizdodas atrast Omalheru pāri kā caur zemi izkritu�i. Domāju, ka ari viņi varētu zināt mums vajadzīgo informāciju.

-�� Bet varbūt dokumenti ir pie viņiem?

-�� Diez vai. Viņi jau sen būtu pārdevu�i dokumentus, cerot kaut ko nopelnīt.

-�� Kamilla dro�i vien neko nezina, D�efrijs ieminē�jās. Citādi Larsena televīzija �o ziņu būtu palaidusi ēterā.

-�� Neaizmirsti, ka viņa ir zaudējusi puisi, ar kuru gatavojās precēties. Pagaidām viņa nav spējīga ne par ko citu domāt. Turklāt viņa varēja ari nepievērst uzma�nību dokumentiem, neapzināties to vērtību. Kaut kādi vēstures papīri! Slikti ir arī tas, ka Tedijs padarīja sev galu. Būdams narkomāns, viņ� nespēja iztikt bez kārtējās devas. Ek, nebūtu iekritis ar pulverī�iem, tagad nenāktos lauzīt galvu! Necienu cilvēkus, kuri apzināti kaitē savai veselībai. Karls saviebās.

-Tu man tā arī neatklāji, kādā veidā uzzināji par dokumentiem. D�efrijs nolēma pēc iespējas vairāk uzzi�nāt par to saturu.

-�� Neteicu? Karls pasmaidīja. Ļoti vienkār�i: �ie nejēgas ielika internetā kādas mantas attēlu, kuru vēlē�jās pārdot. Tikai es varēju zināt, no kurienes ir uzradusies �ī statuete zelta nāriņa, izrotāta ar dārgakme�ņiem.

Veselu nedēļu centīgi strādājusi pie sava projekta, rakstījusi, rēķinājusi un gudrojusi, kā visu labāk izdarīt, Kamilla arī mājās pa vakariem turpināja darboties. Apsē�dusies pie datora, viņa internetā meklēja nepiecie�amo informāciju, ko kādreiz tika manījusi pie Mati. Pētīja materiālus par nogrimu�iem kuģiem, lasīja Otrā pasaules kara hroniku saistībā ar jūras kaujām. Viņa nezināja pa�u svarīgāko nogremdēto kuģu, kuros bija ķīmiskie iero�i, koordinātas. Nevar ta�u uz labu laimi kuģot pa visu Bal�tijas jūru un meklēt.

Un tikai tad, kad no noguruma vairs nespēja neko apjēgt, Kamilla devās gulēt. Tā bija nevis fanātiska vēlme visu ātrāk izdarīt, bet gan efektīvs veids, kā izvairīties no sirdsapziņas pārmetumiem. Kas gan viņai bija licis mesties Markam ap kaklu? Un skūpstīties� Kā gan viņa spējusi tik ātri aizmirst Mati? Varbūt tās bija alkoholiskā kokteiļa sekas, bet varbūt lieti�ķs draudzeņu padoms: "Uzsāc romānu, un aizmirsīsies iepriek�ējās neveik�smes"? Kā saka ķīli izdzen ar ķīli. Nē, no tā nekļuva vieglāk ap sirdi, Kamilla secināja. Tie�i otrādi, viņa jutās kā iedzērusi samazgas. Marks, bez �aubām, ir glīts puisis, ta�u� Vienu brīdi bija pat �ķitis, ka Marks ir tik līdzīgs Mati� Tas nav pareizi nevar būt divu vienādu cilvēku, to Kamilla lieliski saprata.

Svētdien viņa uzmodās tikai ap pusdienlaiku. Kamilla jutās spirgta, izgulējusies, pilnībā iz�ibēju�as visas drū�mās domas. To vietā prātā virmoja jaunas idejas. Sē�ot turpat gultā, viņa uzlika uz ceļiem portatīvo datoru. Kā gan viņa nebija iedomājusies agrāk? Atvērusi kādu interneta mājas lapu, Kamilla automātiski uzrakstīja niku un paroli. Viņa vēlreiz pārlasīs savu saraksti ar Mati. Jā, viņiem bija par maz tikties dienā, viņi zvanīja viens otram, vakaros pirms gulētie�anas uzrakstīja kādu mīļu frāzi� Ak, romantika! Bet varbūt nevajag lasīt; Kamilla kādu brīdi �aubījās, pirms nospieda ievades taustiņu.

-�� Es tikai izlasī�u, Kamilla nomurmināja. Un sāk�u citu dzīvi� Tās būs atvadas no Mati.

Skat, viņai kāds ir uzrakstījis! Par to nav jābrīnās interneta pla�umi ir nepārlūkojami un�

-�� Mati� Kamilla no�ukstēja, it kā būtu ieraudzījusi spoku.

Tā bija vēstule no Mati; viņ� to bija izsūtījis da�as stundas pirms bojāejas.

Mīļā Kamilla, esmu iekūlies pamatīgās nepatik�anās. Man nebija drosmes Tev visu atklāti izstāstīt, tāpēc rakstu kā ierasti. Tā ir vieglāk pateikt. Mūs aizturēja, kad bijām ieniru�i Estonia nogrim�anas vietā. Visus paraugus konfis�cēja krasta apsardze; pat vēl vairāk, tagad gaidāma tiesa, jo nupat zvanīja Tava māte un brīdināja par �iem "jaunu�miem". Nedusmojies, bet kāzas nāksies atlikt uz nenoteiktu laiku� Varbūt pat uz visiem laikiem, ja nonāk�u cietumā. Redzi, cik es esmu gļēvs, baidos no Tavām dusmām un neuz�dro�inos Tev to teikt, tāpēc rakstu. Gaidī�u atbildi�

Tevi mīlo�ais Mati

Post scriptum. Gandrīz vai aizmirsu: mēs uzgājām nogrimu�u zemūdeni. Tā bija pārpilna ar bagātībām. Omalheri no laimes vai zaudēja prātu. Stokholmas stacijas mantu glabātavā es ievietoju koferi ar kaut kādiem dokumentiem.

Un vēl ar kaut ko. Ja tomēr nonāk�u aiz restēm, tad� Tad Tev nāksies turp doties. Koferis atrodas otrajā zālē: devītā rinda no lejas, trīspadsmitā kamera. Par atslēgas kodu izvēlējos tavus dzim�anas datus.

Vēlreiz Tevi skūpstu! Tavs Mati.

Kamilla vēlreiz un vēlreiz pārlasīja vēstuli. Lūk, Mati viņai ir atsūtījis sveicienus un atgādinājumu par sevi! Ta�u� kāzas būtu nācies atlikt? Cietums? Kāpēc viņ� agrāk nebija bildis ne vārda?

Nolikusi portatīvo datoru uz galda, Kamilla iekrita atpakaļ gultā, lai varētu kārtīgi izraudāties. Tikko apdziju�ās dvēseles brūces, kā viņa pati bija domājusi, tika uzplēstas no jauna.

* * *

Mani policijas iecirkņa apmeklējumi jau sāk līdzinā�ties ierastām gaitām uz frizētavu vai kafejnīcu, Kamilla par sevi pavīpsnāja, cen�oties aizgaiņāt bailes. Bērnībā saklausījusies pasakas par troļļiem, viņa bijās no tumsas un nespēja gulēt, ja naktslampiņa tika izslēgta. Gaidāmā saruna ar izmeklētāju viņai lika atcerēties bērnību, un Kamilla mēģināja izdomāt, ko �oreiz atkal jautās trollis. Kas īstenībā bija �is izmeklētājs?

-�� Es jūs ilgi neaizturē�u, Kamillas jaunkundze. Izmeklētājs nez kāpēc bija steidzīgs. Tikai pāris jautā�jumu. Kad jūs pēdējo reizi redzējāt Omalheru ģimeni D�astinu un Evarestu?

-�� Ziniet, tagad tie�ām vairs nespēju precīzi atcerē�ties datumu, tas varēja būt� Kamilla sasprindzināja atmiņu, �pirms eksāmeniem.

-�� Pēc jahtas aizturē�anas Mati un Tedijs atgriezās Londonā. Ko viņi teica par Omalheriem?

-�� Neatceros, ka Mati vai Tedijs būtu viņus pieminē�ju�i, Kamilla sacīja.

Tie�ām dīvaini, viņa nodomāja. Kāpēc ne Mati, ne Tedijs ne reizi neieminējās par Omalheriem? Savādi!

-�� Varbūt jūs pazīstat Omalheru draugus vai paziņas, kuri varētu zināt ko vairāk par viņiem?

Kamilla pa�ūpoja galvu. To viņa pati vēlētos uzzināt�

-�� Sakiet, lūdzu: vai jahtas �urnāls, kurā tika atzīmēts pārvieto�anās mar�ruts, atrodas pie jums? Kamilla pēk�ņi pajautāja.

-Jahtas �urnāls? Izmeklētājs brīdi sēdēja domīgs. -Jā-

-�� Diem�ēl manā rīcībā �urnāla nav, izmeklētājs atbildēja. Kādēļ jūs interesējaties par �urnālu?

-�� Mati bija veicis zinātniskus pētījumus. Un bija uzgājis Baltijas jūrā tādu vietu, kur piesārņojums izteikti liels. Es vienkār�i domāju, ka varētu turp aizsūtīt vides aizsardzības speciālistus, Kamilla paskaidroja.

-�� Painteresē�os par �urnālu, izmeklētājs apsolīja.

Iedama prom, Kamilla nespēja vien nobrīnīties, kā

viņai agrāk prātā nav ienākusi doma par jahtas �urnālu. Ja �urnāls nav konfiscēts, tas var atrasties vai nu uz jahtas, vai arī to bija paņēmis Mati vai Omalheru pāris.

-�� Mammu, vai es tevi neiztraucēju? Kamilla neka�vējoties piezvanīja mātei.

-�� Tūlīt būs sanāksme. Ko tu gribi?

-�� Mani interesē jahta Wiking. Vai vēl neesi to pārde�vusi?

-�� Nē. Kādēļ jautā?

-�� Atmiņas� Tad es varu jahtu apskatīt?

-�� Ak, bērns, tu vēl aizvien kavējies pagātnē. Silvija nopūtās. Labāk aizej kaut kur izklaidēties, galu galā ar draudzenēm sarīko ballīti.

-�� Negribas. Jahta atrodas ostā? Kurā piestātnē? Atslē�gas ir pie tevis? Kamilla nemaz negrasījās atkāpties no savas ieceres. Es tūlīt brauk�u turp.

-�� Ak, Kamilla, Kamilla, kā arvien stūrgalvīga, ja ko ieņem galvā. Labi, aizsūtī�u kādu ar atslēgām. Silvija paskaidroja, kā labāk atrast jahtu.

-�� Atā, mammu! Kamilla kļuva priecīga.

Pārdesmit minū�u brauciens, un viņa jau atradās ostas

teritorijā. Tagad Kamilla centās braukt prātīgi, nesenā autoavārija vēl nebija aizmirsusies. Silvijas norīkotais cilvēks jau gaidīja Kamillu. Viņ� atslēdza jahtas telpas, pats piemezdamies uz klāja.

-Paldies, man jūsu palīdzība vairs nav nepiecie��ama. Kamillai nepatika sve�ā vīra klātbūtne.

-�� �trancas kundze lika jūs uzraudzīt, lai jums neie�nāktu prātā vienai pa�ai doties jūrā.

-�� Ak tā? Kamilla izlikās esam vienaldzīga, tad iegāja kajītē.

Viņai vajadzēja paredzēt mātes rīcību. It kā meita būtu maza� Viņai nav ne mazākās sajēgas, kā iedarbināt jahtu, kur nu vēl doties jūrā. Absurds!

Jahtas �urnāls ir pazudis, Kamilla konstatēja, aplū�kojusi kajīti. Ta�u, ieraudzījusi uz plaukta kladi, meitene iegavilējās. Tā piederēja Tedijam. Tajā viņ� rakstīja ne tikai dziesmu tekstus, bet arī katru ekspedīcijas dienu bija atainojis ar komiskiem zīmējumiem, da�ādām muļ�ķīgām frāzēm, pantiņiem; tikai vērīgs cilvēks starp �iem raibumiem varēja pamanīt sīksīkus cipariņus koor�dinātas. Ekspedīcijas laikā viņa ne vienu reizi vien bija pasmējusies par Tediju, kur� tik cītīgi aizpildīja kārtējo lapu, kamēr Mati un Evarests atradās zem ūdens.

-�� Tas ir jahtas �urnāls, Tedijs skaidroja. Ko jūs saprotat no mākslas, viņ� aizstāvējās. Es tur atzīmēju savas idejas. Arī koordinātas, ja īsto �urnālu kāds iedo�māsies no�iept.

Redz, Tedija pravietojumi piepildīju�ies! Kamilla lēnām �ķirstīja klades lapas, iegrimusi atmiņās. Pantiņi, kurus bija rakstījis Tedijs, paslīdēja garām viņas apziņai. Viņa meklēja ierakstus par dienu, kad bija uzieti bai�sie kuģi. Tepat vien ir! Koordinātas rakstītas uz pirātu karoga blakām galvaskausam un sakrustotiem zobeniem. Tātad viņas projekts netiks iemests papīrgrozā, Kamilla atviegloti uzelpoja. Paraudzījusies pa logu jūras virzienā, Kamilla aizdomājās. Tagad ir rudens, ūdens ir daudz vēsāks nekā vasarā, arī augstie viļņi var būt par traucēkli ūdenslīdēju darbam. Tātad viss ir jādara ļoti ātri, nedrīkst vilcināties ne mirkli. Nāksies lūgt palīdzību profesionā�liem ūdenslīdējiem, un tā viņai nebūs problēma.

At�ķīrusi pēdējo ierakstu kladē, Kamilla izlasīja: "Bez�jēdzīgi iztērētais laiks, kad sekundes ir iz�ķīdu�as nebū�tībā, aizraujot sev līdzi stundas un dienas�" Ko Tedijs gribēja teikt ar �iem vārdiem? Un cik atbilsto�i tie �ķita viņas tagadējam noskaņojumam! Domām par Mati bei�dzot ir jāpaliek pagātnē, Kamilla aptvēra, lai ari cik tas būtu sāpīgi. Dzīve turpinās.

-�� Varat aizslēgt! Kamilla, iedama prom, pamāja mātes atsūtītajam darbiniekam. Pat uzsmaidīja, jo sirdī bija ielijis atvieglojums un miers. Sāpes bija paliku�as uz jahtas, un Kamilla zināja, ka �eit viņa vairs neatgriezīsies.

Satikusies ar Marku tajā pa�ā kafejnīcā, Kamilla iztau�jāja puisi, kādi ir sarakstes rezultāti.

-�� Zini, neviens neko nav dzirdējis par Ēriku, Marks atbildēja un pārstāstīja, ko katrs konkrēti ir uzrakstījis. Arī par ekspedīciju Mati neko nebija stāstījis.

Meitene pamāja. Apmēram tādu atbildi viņa arī bija cerējusi izdzirdēt. Pārcilājusi atmiņā sarunas ar Mati, Kamilla tā arī nespēja atcerēties nevienu frāzi, kurā būtu izskanējis Ērika vārds. Painteresējusies pie sarga, kur� toreiz bija pārbaudījis Ērika dokumentus pirms sarunas ar viņu, Kamilla uzzināja, ka vīrie�a uzvārds ir Smits. Ta�u kāda no tā jēga? Skaidrs bija viens Ēriku Smitu inte�resēja koferis, kuram vajadzēja būt starp Mati mantām.

-�� Mati un viņa draugi bija atklāju�i nogrimu�u zem�ūdeni ar dārgumiem, Kamilla ieminējās, kad Marks ilgāku laiku bija klusējis.

-�� Zemūdeni ar dārgumiem? Kādiem? Marks brīnī�jās. Kādi dārgumi tad var būt mūsdienās?

Kamilla paraustīja plecus. Kā lai viņa to zina? Kamilla nopētīja puisi, cenzdamās saprast, kur gan nozudis ierasti bezrūpīgais smaids un jautrība. Kaut kas Marku nomāca, un tas bija acīmredzami. Simpātisks, laikam arī pietie�kami gudrs, ja jau tēvs viņam piedāvājis darbu, Kamilla nodomāja.

Domās virmoja jautājums, ko iesākt ar dokumentiem, kurus Mati bija atstājis dzelzceļa stacijas mantu uzgla�bā�anas kamerā. Varbūt aicināt Marku līdzi? Nez kāpēc vienai pa�ai negribējās turp doties.

-�� Mani meklē Andrejs, Marks beidzot ierunājās; par uztraukumu liecināja nervoza salvetes burzī�ana pirkstos. Viņ� jautāja, kur es esot apmeties un kur strā�dāju. Laikam esmu nevēlams liecinieks, puisis neveikli pajokoja. Es, protams, sazinājos ar pretterorisma die�nesta darbinieku, ta�u ir tik nepatīkami. �ķiet, ka tepat aizmugurē kāds stāv ar pistoli.

-�� Mark, vai Andrejs zina tavu mājas adresi? Dzim�tenē, protams.

-�� Nē, viņ� interesējās tikai par Stokholmu.

-�� Tad es domāju, ka tev nav jāraizējas, Kamilla bezrūpīgi noteica. Diez vai kāds staigās tev nopakaļus un mēģinās no�aut. Nāc, iesim mazliet izvēdināt galvu! Kamilla pietrūkās kājās.

-� Kurp mēs dosimies? Marks apjautājās, kad viņi bija iesēdu�ies d�ipā un Kamilla strauji uzņēma ātrumu.

-� Izklaidēties! Kamilla iesmējās. Viņai bija lielisks noskaņojums. Pagātnes durvis beidzot bija aizcirstas, jo Kamilla bija apņēmusies vairs nedomāt par Mati, ari par nākotni filozofēt negribējās; eksistēja tikai �is brīdis. Es tevi iepazīstinā�u ar Stokholmu.

Izvizinājusi Marku krustām �ķērsām pa Stokhol�mas centru, viņa ar aizrautību puisim stāstīja pilsētas vēsturi. Tad Kamilla ievēroja, ka Marks klausās pavir�i, domās atrazdamies kaut kur citur. Viņa iestūrēja atrak�ciju parkā.

-�� Pariņķosim ar panorāmas ratu. Kamilla nekādi nevarēja norimties, gribējās traukties uz priek�u, smie�ties un gavilēt. Tu vēl nekad neesi redzējis tik burvīgu skatu uz pilsētu nakts laikā.

Izlikusies nemanām Marka tramīgo seju, kad pano�rāmas rata kabīne, ceļoties uz aug�u, sa�ūpojās, Kamilla turpināja uzjautrināties. Un tikai pa�ā aug�ā Kamilla uz brīdi kļuva nopietna un sacīja Markam:

-�� Neuzskati mani par au�u, ja tā uzvedos. Bet mums seko ēna.

-�� Kāda ēna? Marks nesaprata, ko Kamilla ar to ir domājusi.

-�� �ķiet, ka tavas ba�as nav veltīgas, Mark. Tad, kad es pāris rei�u riņķoju apkārt vienam un tam pa�am kvartā�lam, no d�ipa neatpalika kāda ma�īna.

-�� Ko mēs tagad darīsim? Marks satrūkās. Bēgt! Braukt prom no Zviedrijas! Mukt!

-� Izliksimies, ka neko neievērojām. Es tevi aizvedī�u uz dzīvokli un tad palūko�u, varbūt seko tie�i man, nevis tev.

-�� Kamilla pagrieza seju sāņus, izlikdamās, ka vēro pilsētu.

Viņa tikko spēja novaldīt smieklus, manot Marka bai�les. Protams, neviens d�ipam nesekoja, ta�u vēlme izjo�kot Marku bija tik liela, ka viņa atļāvās mazliet papūst pīlītes. Tēvs bija mācījis, ka provokatoriski izteicieni rei�zēm ir ļoti vērtīgi, jo ļauj iepazīt cilvēku dziļāk. Redz, Marks nav no drosmīgajiem, viņa secināja.

-�� Bet tas ir bīstami, Kamilla, Marks noraizējies sacīja.

-�� Labāk piezvani tēvam un palūdz, lai atsūta apsardzi.

-�� Es nebaidos, Kamilla mierīgi atbildēja. Tagad tik jāturpina tādā pa�ā garā, viņa nodomāja. Varbūt man seko kāds slepens pielūdzējs tēva apsardze viņu tikai aizbiedēs prom. Meitene pavīpsnāja.

Kamilla pamanīja pārmaiņas Marka sejā: viņa lūpu kaktiņi noslīdēja, pau�ot sarūgtinājumu.

-�� Kamilla, vai tu precētos ar tādu vienkār�u puisi kā es? Vai arī tev ir vajadzīgs bagātnieks?

Marka vārdi negaidot apmulsināja Kamillu. Ieska�tījusies puisim acīs, Kamilla redzēja, ka viņ� runā visā nopietnībā.

-Vēl komiskāku situāciju neesmu piedzīvojusi. Kamilla iesmējās. Tikko runājām par briesmām un tagad� Vai tavi vārdi ir jāsaprot kā bildinājums?

-Jā, Marks tikko izdabūja pār lūpām atzī�anos.

Hm! Kamilla nogrozīja galvu. Tādu sarunas pavēr�sienu viņa nebija gaidījusi.

Kabīne lēnām tuvojās zemei, izklaides brauciens bija galā. Marks izkāpa pirmais un pastiepa Kamillai roku. Izlikusies nemanām piedāvāto palīdzību, jo �obrīd viņa nebija noskaņota uz jaunu attiecību uzsāk�anu, Kamilla līksmi izlēca no kabīnes un iesaucās:

-Un tagad uz amerikāņu kalniņiem! Ejam, Mark!

* * *

Iejukusi dzelzceļa stacijas cilvēku burzmā, Kamilla kādu laiku pa telpām klīda bez jelkādas sajēgas. Viņai nebija nojausmas, kur varētu atrasties mantu uzglabā��anas telpa. Viņas ģimenes mīļākais pārvieto�anās veids bija auto, ari lidma�īnas. Kamilla kautrējās atzīties savām draudzenēm, ka viņa tikai vienreiz mū�ā ir ceļojusi ar vilcienu.

Izpētījusi uzrakstus uz sienām, Kamilla beidzot sa�prata, kurp jādodas.

Devītā rinda, trīspadsmitā kamera Kamilla saskai�tīja. Un kods ir viņas dzim�anas dati. Durvis atvērās viegli, un Kamilla ieraudzīja sudrabaini pelēcīgu koferi. Pamēģinājusi izkustināt koferi, meitene pārliecinājās, ka tas ir smags. Nekas, nekas, Kamilla sevi mierināja, viņai ir pietiekami daudz spēka. Ta�u koferis ar pamatīgu blīk��ķi atsitās pret grīdu; viņa nebija spējusi noturēt rokās tādu smagumu.

Dokumenti? Tur varēja būt tikai ķieģeļi vai kas vēl smagāks, Kamilla secināja. Ko viņai tagad darīt? Atpakaļ kamerā viņa koferi neiecels, tas viņai nav pa spēkam. Ak, cik �ēl, ka viņa tomēr nepaaicināja līdzi Marku!

-�� Atvainojiet, vai jūs varētu man palīdzēt aiznest �emodānu līdz ma�īnai? viņa uzrunāja netālu stāvo�u vīrieti, kur� tobrīd kamerā stūķēja somu.

-�� Protams, viņ� norūca. Pacēlis koferi, viņ� saviebās un aizdomīgi paskatījās uz Kamillu. Kas jums tur par smagumu?

-�� Akmeņu kolekcija, Kamilla atteica. Ko citu viņa varēja sacīt?

-�� Jā, tas redzams, palīgs piekrita.

Klusēdams viņ� aizstiepa koferi līdz Kamillas d�ipam un palīdzēja to ielikt bagā�niekā.

Nesteigdamās viņa brauca mājup, pa ceļam atbildē�dama uz zvaniem. Tas Kamillu kaitināja. Visi kā sarunā�ju�i vienā laidā viņai zvanīja, jautādami, ko viņa pa�laik dara. Beigu beigās piezvanīja pat tēvs, paziņodams, ka mājās bū�ot ļoti vēlu.

-�� Ko tu darīsi? Kamilla tincināja tēvu.

-�� Man ir tik�anās. Kā apdomādams, turpināt vai ne, viņ� piebilda: �ar sievieti.

-�� A, Kamilla novilka.

Agri vai vēlu man uzradīsies pamāte, Kamilla nodo�māja. Bet vai viņa drīkstēja pārmest tēvam?

-�� Neblandies apkārt, brauc mājās, Torvalds pieko�dināja meitai.

Protams, uz mājām, kur tad vēl citur, Kamilla nodo�māja. Vēlme uzzināt, kas atrodas koferi, pieauga ar katru minūti. Viņa tikko valdījās, lai neapstātos ielas malā un neatvērtu koferi. Sargs steidzīgi atvēra viņas priek�ā vār�tus, un Kamilla brauca uz garā�u.

Glu�i kā būtu saņēmusi Ziemassvētku dāvanu, Kamilla nolēma turpat uz vietas attaisīt koferi. Slēd�i nevērās vaļā, un viņa, daudz nedomādama, sameklēja �ķēres.

Varbūt tas būs barbariski, ja sabojā�u slēd�us, ta�u man jāzina, kāpēc dokumenti ir tik smagi, Kamilla mur�mināja pie sevis. Ufl Vaļā!

Tie bija nevis akmeņi, bet gan ķieģeļi; tiesa, ne jau parasti, bet gan zelta. Tie koferi bija padarīju�i bezgala smagu.

-Vareni! Kamillai iepletās acis. Tik daudz zelta vienkopus viņa vēl nebija redzējusi. Nācās vairākas rei�zes iet uz namu, tad atpakaļ uz garā�u, līdz viņa visus stieņus pārnesa uz tēva seifu. Dokumenti atradās pa�ā apak�ā. Pār�ķirstījusi lapas, viņa pamanīja pazīstamu vārdu: Karls Ridgers. Pag, tas ta�u ir viens no prāmja Queen Sally īpa�niekiem, viņa atcerējās tēva stāstīto.

1945. gads. Ņujorka.

Ko Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs �ķirt, anglikāņu konfesijas mācītāja vārdi nepatīkami griezās Karlam Ridgeram ausīs.

Pametis acis uz Bellu, kura tikko bija kļuvusi par viņa sievu, Karls nodrebēja. Savu mū�u viņ� nebija redzējis lempīgāku un neglītāku sievieti par Bellu. Atbalstījusies pret viņa elkoni kā smags maiss, jaunā sieva apmierināti smaidīja.

Pārlieku garenā seja, kaut Bellai tikko bija paliku�i apaļi trīsdesmit gadi, izskatījās kā apvītis kartupelis, vaigus un deniņus izraibināja brūni plankumiņi. Ta�u pats nepatīkamākais Karlam �ķita melniem matiņiem noaugusī virslūpa. Sieva ar ūsām!

"Tikai mieru!" viņ� sev atgādināja. Virsroku ņēma aukstais saprāts; jūtas, kaut arī tās bija nepatika un riebums, bez �ēlastības tika iespundētas visattālākajā apziņas nostūri. Neviens un nekad nedrīkst ielūkoties viņa slēptākajās domās, Karls domāja. Augstāk uzslējis zodu, viņ� lūpas savilka tikko manāmā smaidā.

Visam jānotiek tie�i tā, kā ir iecerēts, Karls ritināja domu tālāk. Un, ja Bella vai viņas bagātais tētiņ� zinātu kaut niecīgāko kriksīti no viņa plāniem, tie bēgtu neat�skatīdamies kā pats nelabais no krusta.

Karls vēlreiz paskatījās uz sievu, �oreiz veltīdams Bellai smaidu. Visam jānotiek, kā nākas, jārada laimīga un vienam otru mīlo�a pāra iespaids. Vismaz jāpacen��as fotogrāfa kameras priek�ā, tas bizo no vienas vietas uz citu, bildēdams jauno pāri da�ādos rakursos. Jau rīt viņu bildes būs lielākajā Ņujorkas avīzē, varbūt ne glu�i pirmajā lapā, kaut gan� Bella ta�u ir senatora meita. Vecmeitās aizsēdējusies, un viņ� glīts, jauns puisis ar staltu stāju, blondiem, cirtainiem matiem. Protams, Bel�las tēvs D�onatans iesākumā skatījās uz viņu ar zināmām aizdomām, pirmām kārtām dro�i vien ba�īdamies par sava naudasmaka dro�ību. Redzēdams, ka Karlam pa�am ir pietiekami daudz skano�ā, kļuva laipnāks. Karlam pie�derēja vairāki apģērbu veikali, tā ka viņu nekādi nevarēja nosaukt par nabagu.

Mani bērni, daudz laimes! Bellas māte, līdzko bei�dzās laulību ceremonija, no�ņaukājās baltā mutautiņā. Vispirms apķērās meitai ap kaklu, to noskūpstīdama uz abiem vaigiem, tad arī Karls saņēma maiguma porciju.

Laipni smaidīdams, viņ� atbildēja uz apsveikumiem, pie sevis aukstasinīgi paturēdams prātā katru viesi. Viņu īpa�i interesēja D�onatana draugi un kolēģi; Karls zināja, ka agri vai vēlu tie viņam noderēs.

Jau rīt viņ� varēs justies daudz brīvāk un vaļīgāk un ķerties pie sava plāna realizē�anas. Bet �odien� Jā, �odien ir viņa kāzas. Ar �o neglīteni, kura atgādina kar�tupeļu maisu.

Pie svinību galda Karls turpināja smaidīt, klausīda�mies apsveikumus un tostus un pie sevis prātodams, kamdēļ laiks tik ātri skrien uz priek�u. Proti, gaidāmā pirmā nakts ar Bellu neizraisīja sajūsmu. Bet pienākums paliek pienākums.

-Draugi! Es esmu tik priecīgs! Piesteidzās Bellas tēvs, kur� uz brīdi bija atstājis viesību galdu. Man ir pārsteidzo�i jaunumi! Tikko saņēmu �īs satrauco�ās ziņas. Klausieties! Ādolfs Hitlers ir izdarījis pa�nāvību! Hitlers ir no�āvies! Tās ir kara beigas!

Līksmi saucieni, aplausi, svilpieni sagriezās raibā mutulī Karlam gar acīm. Hitlers ir no�āvies? Fīrera vairs nav starp dzīvajiem? Vai tas nozīmē Tre�ā reiha slepeno plānu krahu?

Karlam kļuva slikti, viņ� nobālēja. Skatoties uz jauno sievu, Karlam gribējās iepļaukāt viņas apmierināto ģīmi.

-�� Ejam, mūs gaida pirmā nakts, Karls sacīja Bellai, tik tikko apslēpis īgnumu; tālāk no citu acīm, jo līksmot kopā ar pārējiem viņ� vairs nevar.

Aizvedis Bellu uz savu dzīvokli, kur� atradās pavisam netālu no viņas tēva mājām, Karls pamāja sievai, lai tā dodas uz guļamistabu. Iemetis glāzīti alkohola, viņ� cen�tās aizskalot bēdas. Ko tagad iesākt? Kā dzīvot? �ī ziņa �ķita daudz briesmīgāka nekā pirmā nakts ar Bellu. Tas nepārprotami nozīmēja kara beigas, Vācijas kapitulāciju un viņa plānu krahu. Ak, kāpēc tie�i tagad?

-� Tu vēl neesi gatava? Karls strupi noprasīja, redzē�dams, ka Bella sē� uz gultas malas vēl neizģērbusies.

-Jā, tūlīt, viņa paklausīgi atbildēja un, uzgriezusi Karlam muguru, lēnām piņķerējās ap kleitas pogām.

Karls, iezvēlies krēslā, vēroja, kā sieva neveikli atbrī�vojas no apģērba. Kartupeļu maiss pārvērtās par samērā slaidu sievieti, tikai� tikai viņa bija stāvoklī! Karls neticēja savām acīm. �ī pamuļķe, par kādu viņ� uzskatīja Bellu, bija viņu apvedusi ap stūri.

-�� Tu mani esi piekrāpusi, Karls teica.

Piegājis klāt, viņ� uzlika plaukstu uz Bellas vēdera. Piektais, varbūt pat sestais grūtniecības mēnesis, viņ� nodomāja.

-�� Mani izvaroja, Bella tikko dzirdami no�ukstēja.

-Ja tas būs puika, es viņu uzaudzinā�u par kara�vīru. Karls dīvainā veidā pēk�ņi bija nomierinājies.

-�� Bet ja meitene?

-�� Gan jau priekamājā viņai atradīsies vieta, Karls nicīgi noteica, atgrūdis Bellu. Es eju izklaidēties.

Aizcirtis aiz sevis dzīvokļa durvis, Karls atviegloti uzelpoja. Bella darīs visu, ko viņ� teiks. Pat vēl labāk, viņ� nodomāja, ka viņa nav nevainīga meitene. Lai saka pal�dies, ka viņ� ir izglābis viņas godu. Un senatora kungs, Bellas tēvs, neuzdrīkstēsies pat iepīkstēties, kad znots sāks rīkoties pa savam prātam un diktēt savas vēlmes.

Pacēlis acis pret debesīm, Karls sev jautāja: ko tagad iesākt? Vai tie�ām visam, kam viņ� tik ļoti ticēja, ir jāpārvelk svītra? Soļodams uz savu otro dzīvokli, par kura esamību zināja tikai nedaudzi draugi, Karls ieslīga atmiņās.

* * *

Karls Ridgers nezināja, kas ir viņa vecāki. Vienīgās bērnības atmiņas nez kāpēc saistījās ar jūru. Viņ� stāvēja ūdenī, iebridis līdz pat ceļiem, un skatījās, kā viļņi brā��as viņa virzienā. Jūras spēks gāza no kājām, ta�u viņ� mēģināja turēties pretī arī tad, kad vilnis ap�ļāca visu augumu. Reizēm Karls aizrijās ar �altīm, un tad viņam �ķita, ka tūlīt pat tiks ierauts tālu jūrā. �ī bīstamā spēle �ķita tik aizraujo�a, ka Karls aizmirsa visu uz pasaules.

Un tad, skaļi bārdamās, uzradās bērnunama audzi�nātāja. Neganti kliegdama, viņa sagrāba mazo Kārlu aiz rokas un rāva krastā. �agari no�vīkstēja pa slapjo zēna muguru un kājām, ta�u Karls, zobus sakodis, neizdvesa ne skaņas. Viņ� neuzdrīkstējās raudāt, jo uzskatīja sevi par pietiekami lielu. Vien tad, kad audzinātāja sāka pluinīt viņa blondo matu sprogas, asaras pa�as izsprāga no acīm.

Savādi, viņ� maz ko atcerējās no bērnības. Atmiņu drumstalas nespēja aizpildīt pagātnes mozaīku, viss �ķita tik bāls un izplūdis kā migla. Lai kā Karls centās ielūkoties savā pagātnē, tās durvis bija cie�i aizslēgtas. Bet varbūt ari nevajag lauzties iek�ā, jo tur nekā nav, Karls prātoja.

Toties Karls lieliski atcerējās to dienu, kad skolā ieradās kāds nepazīstams cilvēks. Vairāki skolas zēni, tostarp arī Karls, tika paaicināti uz direktora kabinetu. Zēniem tika paskaidrots, ka viņus gaida lieliska nākotne, jo viņiem ir dota iespēja mācīties speciālā skolā, kas domāta īpa�i apdāvinātiem skolēniem.

Karls stāvēja pārējiem aizmugurē un rauca pieri. Viņa sekmes nebija tik spīdo�as, lai viņu dēvētu pat par sekmīgu, kur nu vēl par apdāvinātu. Vienīgais mācību priek�mets, kur Karlam tie�ām bija spo�as atzīmes, bija sporta nodarbības. Karls skatījās uz gara auguma tum��matainu vīrieti, kas bija ģērbies melnā esesie�a formas tērpā, un satraukti klausījās viņa runā.

-Jūsu vecāki leposies ar to, ka jūs mācāties tādā skolā, nepazīstamais turpināja.

-�� Man nav vecāku, Karls iesaucās. Ieraudzījis direk�tora neko labu nevēsto�u skatienu, viņ� bija gatavs mukt laukā no kabineta.

-� Tad ar jums leposies Vācija! sve�inieks piegāja klāt Karlam un papliķēja pa plecu.

Jaunajā skolā tika sapulcināti da�āda vecuma zēni, ta�u viņus vienoja kopīga iezīme blonda matu krāsa, gai�a sejas āda un zilas acis. Pirmajā kopsapulcē visi skolēni sapulcējās zālē, kur viņus uzrunāja skolas vadība.

"Es esmu ārietis," Karls satraukti domāja. Atziņa, ka viņ� ir citāds nekā vairums cilvēku, viņu ap�ilbināja. Augstākas rases pārstāvis lūk, kas viņ� ir! Jo ilgāk Karls klausījās viņiem veltītajos vārdos, jo lielāks lepnums puiku pārņēma. Viņ� vairs nebija atradenis bez vārda un dzimtas tāds, kuru bez �ēlastības var iedunkāt un nonievāt tikai tāpēc, ka viņam nav aizstāvja.

Tagad Karls zināja, ka ir cilvēks, kas viņu ir novērtējis pa īstam. Un tas ir pats Ādolfs Hitlers!

Vēlme mācīties Karlam pieauga ar katru dienu. Viņ� uzcītīgi apguva zinības, ar lielu degsmi sportoja, paturē�dams prātā, ka ir īpa�s. Un ka ar viņu lepojas fīrers!

Zēni dzīvoja armijas tipa kazarmās, dienas re�īms bija smalki izplānots, zudumā negāja ne minūte. Bezga�līgie fiziskie vingrojumi norūdīja Kārlu, un viņ� sapņoja, ka kļūs par virsnieku.

Kādu dienu Karls un pāris viņa vecuma zēnu bez jel�kāda paskaidrojuma tika iesēdināti melnā automobilī un aizvizināti uz Berlīni. Karls kāri tvēra ik mirkli, ziņkārīgi skatīdamies apkārt. Dzīve un mācības slēgtā tipa skolā nebija devu�as iespēju ne tikai Karlam, bet arī pārējiem audzēkņiem brīvi paklaiņot skolas apkaimē, nemaz jau nerunājot par tuvējo pilsētiņu.

Ir ari cita dzīve, Karls pēk�ņi saprata. Varbūt tagad aizmukt, domās ielavījās ķecerīga ideja. Tomēr, pame�tis acis uz sve�ajiem vīriem, kuri viņus pavadīja brau�cienā un tagad soļoja blakus pa kāda nama gaiteni, Karls nolēma nogaidīt. Viņu ieintriģēja brauciena galamērķis.

Nelielā telpā, kurā atradās tikai galds un krēsli, viens no pavadītājiem lika viņiem apsēsties un uzgaidīt.

-�� Kas tagad būs? pieliecies tuvāk Karlam, klusītēm iejautājās Valfrīds.

Karls paraustīja plecus. Valfrīds bija viņa tuvākais draugs, ta�u patlaban Karlam negribējās pļāpāt. Viņ� skatījās, acis neatrāvis, uz fīrera bildi, kas karājās pie sienas. Un ja nu paveicas satikt pa�u fīreru?

-Jūs! Nāciet līdzi!

Karls uzlēca kājās un steidzīgi sekoja pavadonim. Ierastais sveiciens ar Hitlera vārda pieminē�anu, paceļot augstu roku, un Karls jau atradās aci pret aci ar kādu nepazīstamu vīrieti.

-�� Kari, man par jums teica, ka jūs esat ļoti gudrs un apķērīgs jauneklis. Sēdieties!

-�� Paldies, Karls atturīgi atbildēja, apsēzdamies pie rakstāmgalda iepretī tum�matainam, ta�u jau sirmot sāku�am vīrietim.

-�� Cik jums ir gadu?

-�� Septiņpadsmit.

-�� Izskatāties daudz vecāks. Kādi ir jūsu nākotnes mērķi?

-�� Kalpot savam vadonim! Heil, Hitler! Karls pielēca kājās.

-�� Labi. Bet tagad parunāsimies par dzīvi.

Karlam nācās atbildēt uz visda�ādākajiem jau�tājumiem. Tika pārbaudītas viņa zinā�anas ne tikai matemātikas, vēstures un ģeogrāfijas jomā, bet uzdoti ari āķīgi jautājumi, un bija nepiecie�ama ne tikai loģiskā domā�ana, bet arī iztēle.

-�� Ko jūs darītu, ja atrastos dego�ā mājā?

Karls ļāva vaļu iztēlei, pie sevis domādams, ko tas viss nozīmē. Ieskanējās telefona zvans.

-� Jā, Kanariss klausās.

Karls krēslā iztaisnojās. Viņa priek�ā sēdēja pats

Vilhelms Kanariss, izlūku centra jeb abvēra priek�nieks.

* * *

Pēc tik�anās ar Vilhelmu Kanarisu 1937. gadā Karla dzīve atkal izmainījās, jo viņam, tāpat kā pārējiem zēniem, ar kuriem reizē viņ� bija atvests uz Berlīni, vairs nevajadzēja atgriezties slēgtā tipa skolā. Kanariss bija izlēmis viņu turpmāko likteni.

Karls lepojās, jo ne jau kur� katrs bija tik apķērīgs un gudrs kā viņ�. Un kā nu ne tagad Karls zināja, ka nākotnē viņ� kļūs par izlūku, un tas, viņaprāt, bija daudz cildenāk nekā būt parastam virsniekam.

Pateicoties Kanarisa aizbildniecībai, Karls tika uz�ņemts Berlīnes Universitātē, kur sāka apgūt tiesības un politiskās zinātnes. īpa�u uzmanību viņ� pievērsa valo�dām. Karlam tika pie�ķirts ikmēne�a naudas pabalsts, lai varētu noīrēt mitekli un pārtikt. Pirmajās dienās Karls jutās kā kucēns, kur� iemests ūdenī un kuram jāiemācās patstāvīgi peldēt. Pirmo reizi mū�ā viņ� rokās turēja naudu, un tas nedaudz mulsināja, jo, dzīvojot bērnu�namā, pēc tam mācoties slēgtā tipa skolā, nevajadzēja domāt par tādām lietām.

Karls lauzīja galvu, kāds būs viņa pirmais uzdevums, jo alka pēc iespējas ātrāk parādīt savas spējas, kā ari ko paveikt Vācijas labā.

Kādu vakaru Karls tika aicināts ierasties uz tik�a�nos abvērā. Cerības, ka viņ� atkal runāsies ar Vilhelmu Kanarisu, nepiepildījās. Viņu sagaidīja kāds no abvēra priek�niekiem.

-�� Ir pagāju�i vairāki mēne�i, Kari. Mēs jūs cītīgi vēro�jām, lai pārliecinātos, vai jums var uzticēties.

Dzirdot tādu paziņojumu, Karls trūkās kājās, lai mēģi�nātu sevi aizstāvēt. Viņ�, kur� ar visu sirdi ir uzticīgs Vācijai, fīreram un�

-�� Tie�i tā! Priek�nieks pamāja ar roku, pavēlēdams Karlam apsēsties. Tie�i tā! Jūs parādījāt sevi no labākās puses. Daudzi neiztur �o pārbaudi, tāpēc mums ir prieks par jums. Mēs noskaidrojām, ka jums piemīt laba īpa��ība prasme turēt mēli aiz zobiem, neko nestāstīt par sevi. Un jums jau ir uzradu�ies draugi.

-� Jā. Karls piekrīto�i pamāja, uzmanīgi klausīda�mies priek�nieka vārdos.

Protams, viņ� neko nestāstīja par sevi studiju bied�riem. Ko tad viņ� būtu paudis? Aizbildinājies, ka ir prob�lēmas ar vecākiem, viņ� vairījās kaut ko vairāk klāstīt; Karls prata ap sevi radīt noslēpumainības oreolu. Vēl atrodoties bērnunamā, Karls bija atklājis, ka nevienu neinteresē viņa problēmas un pārdzīvojumi, ta�u citi labprāt viņam stāstīja par sevi. Karls prata klausīties, vēl vairāk no sarunas prata izlobīt pa�u svarīgāko. Un, kad vajadzēja, viņ� atgādināja sarunas biedram to, ko stāstītājs pats bija piemirsis. Mazais �antā�ists, tā reiz viņu bija nodēvējusi bērnunama audzinātāja.

-�� Ņemot vērā mūsu darba specifiku, Kari, jums būs skolotājs cilvēks, kur� jūs ievedīs sabiedrībā un palī�dzēs apgūt smalko etiķeti.

-�� Un kad es saņem�u pirmo uzdevumu?

-�� Drīz, Kari.

Oficiere �arlote Karlam neiepatikās no pirmā acu uzmetiena, lai gan jāsaka, ka viņa bija pievilcīga sieviete: slaida, gai�iem, viļņainiem matiem, kuri krita pār ple�ciem, pavedino�u smaidu. Karls jutās vairāk nekā vīlies. �ī oficiere viņu tagad mācīs? Kā uzminēdams Karla domas, priek�nieks tikko manāmi pasmaidīja un noteica:

-�� Viņa jums daudz ko iemācīs. Arī to, kā izturēties pret sievietēm.

Un �arlote ķērās pie Karla pāraudzinā�anas, kā viņa pati izteicās. Redz, viņai pietika pavisam nedaudz apru�nāties ar Kārlu, lai konstatētu, ka viņ� ir neaudzināts me�onis.

Reizi nedēļā viņi pastaigājās pa veikaliem, pētīdami apģērbus, mēbeles, traukus, dārglietas un pārtikas pro�duktus. Drīz vien, uzmetot acis jebkuram uz ielas sastap�tam cilvēkam, Karls spēja noteikt, vai tam mugurā ir dārgs uzvalks vai tie�i otrādi pats lētākais; reizēm viņ� pat uzminēja, kurā veikalā ir veikts pirkums. Savādi, bet viņa un �arlotes gaume at�ķīrās. Karlam iepatikās viss izsmalcinātais, nedaudz pat ekstravagantais, toties �arlote turējās pie klasikas, pat bija nedaudz askētiska.

Teātra un operas apmeklējumi Karlam izsauca sa�jūsmu. Viņ� pat nebija iedomājies, cik daudz prieka tie var sniegt. Starpbrī�os viņ� bolījās uz sievietēm, kuras kā krā�ņas pļavu puķes staigāja garām. Tas nekas, ka pie sāniem bija "draudzene" �arlote. Tādās reizēs �arlote viņam iekrampējās elkonī un piedevām iemanījās sāpīgi iekniebt, atgādinādama, ka uz citām nav jāskatās. Visa uzmanība esot jāveltī viņai�

-�� Sievietēm patīk, ka� �arlote ņēmās viņu mācīt.

Karls klausījās, pie sevis atzīmēdams, ka, lai ko arī

�arlote viņam mēģinātu iestāstīt, viņ� tomēr darīs pa savam. Studiju biedri, kuri nejau�i sastapa Kārlu, pastai�gājoties ar �arloti, atzinīgi novērtēja viņa "draudzeni". Tomēr Karls nekādi nespēja saprast, kāpēc viņam aizvien nepatīk �arlote.

-� �ovakar mēs iesim vakariņot uz restorānu. Iegaumē, ka arī tur ir sava veida etiķete, �arlote instruēja Kārlu.

Nolikusi viņam priek�ā naudu, �arlote atgādināja, ka par vakariņām ir jāmaksā vīrietim.

-�� Kur tu ņem naudu? Karls painteresējās. Viņ� bija parēķinājis: pa �o laiku iztērēta prāva naudas summa.

-�� Uz kādu valsti tevi sūtīs strādāt? viņa savukārt uzprasīja.

-�� Es nezinu, Karls paraustīja plecus. Man pagai�dām neko nesaka.

-Jā, tu vēl esi zaļ� �arlote pasmīnēja. Vari arī neizturēt pārbaudi. Un tad tevi pa taisno aizsūtīs uz kon�centrācijas nometni. Kā nekam nederīgu elementu.

Viņas vārdos ieskanējās kaut kas ļauns. Karls neko neatbildēja. Jābūt uzmanīgākam, puisis nosprieda, ne�drīkst atslābināties ne mirkli, atrodoties kopā ar �o sie�vieti. Lai arī ir teikts, ka daudz kas ir jāapgūst, tajā pa�ā laikā jāpatur prātā, ka tā var būt kārtējā sijā�ana.

�arlote iesmējās tas esot tikai joks.

-�� Tu esi ļoti glīts, �arlote pienāca klāt un apvija rokas Karlam ap kaklu. Kari� laikam tevī esmu iemī�lējusies�

Kaislīgais �arlotes skūpsts viņu gandrīz nosmacēja. Patīkamās sajūtas viņ� aizgaiņāja prom, lai gan tas nenā�cās viegli. Bet viņ� vairs nav vakarējais naivais zēniņ�, Karls nodomāja. Lai viņu pavedinātu, �arlotei būtu jāiz�dara nezin kas. Jā, grēka ābolu viņ� jau bija izbaudījis pārpārēm, kopā ar studiju pui�iem vakaros aizstaigājot uz attiecīgu iestādi.

-�� Oficiere �arlote, vai tas ietilpst jūsu pienākumos? Karla vārdi nedaudz atvēsināja �arloti.

-� Jā, viņa �ķelmīgi atteica. Es pārbaudu tavu aukst�asinību. Viņa izturējās tā, it kā nekas nebūtu noticis.

-�� Un kā? Karls nopētīja �arloti no galvas līdz kājām.

Viņa atbildot paraustīja plecus un viltīgi pasmaidīja.

Pirmās vakariņas restorānā Karlam iespiedās atmiņā

uz visu mū�u. Lai arī tas nebija pats dārgākais restorāns Berlīnē, tomēr atstāja neizdzē�amu iespaidu uz Kārlu. Viņ� pēk�ņi saprata, ka �eit labprāt remdētu ēstgribu katru vakaru. Bet viņ� būs izlūks, un tas nozīmēja, ka dzīvē var būt brī�i, kad nāksies ari badoties, Karlam pazi�bēja prātā. Tas viņam nepatika.

Vakariņas ritēja gausi. Karls centās izturēties tā, kā bija pieteikusi �arlote. Ta�u drīz vien pļāpāt niekus norie�bās, un Karls sāka uzdot jautājumus, mēģinādams izdi�bināt, kas patīk �arlotei. Galu galā jātiek skaidrībā, kas �arlote ir par cilvēku. Val�ķīgi smiekli, kuri sekoja viņas īsajām atbildēm, pievērsa pie blakusgaldiņiem sēdo�o vīrie�u uzmanību.

Viņa izturas kā pēdējā padauza, Karls nodomāja. Spēle? Vai tā ir �arlotes īstā būtība?

�ķita, ka viņa priek�ā sē� pilnīgi sve�a sieviete. Un cik meistarīgi viņa prot tēlot, Karls konstatēja.

-Atvainojiet, jaunkundz, jums ir nokritis kabatla�katiņ�. Vīrietis, kur� bija sēdējis pie attālākā galdiņa, iedams garām, pieliecās un pacēla mutautiņu.

-Paldies! �arlote izskatījās apmulsusi, saspieda dūrē kabatlakatiņu un nodūra skatienu. Esmu tik neuz�manīga�

Karls ar skatienu pavadīja aizejo�o vīrieti un kļuva domīgs. Viņa trenētā acs pamanīja nevī�īgi koptus apa�vus, it kā to īpa�nieks būtu izstaigājis tuvējos Berlīnes laukus. Lai ari uzvalks bija jauns un ne no lētajiem, ta�u kurpes� Karls pievērsās �arlotei. Nevarēja nepamanīt viņas starojo�ās acis un laimīgo smaidu.

-�� Kas viņ� tāds ir? Karls pajautāju.

-�� Kā lai es zinu? �arlote iespurdzās. Vēl mirklis, un viņa izturējās kā parasti.

Karls varēja apzvērēt, ka, sē�ot pie galda, �arlote ne reizi nebija atvērusi savu somiņu, pat pieskārusies tai. Ari kleitai kabatu nebija, par to viņ� bija simtprocentīgi pārliecināts. Tad no kurienes ir uzradies kabatlakatiņ�? Un kāpēc viņa drāniņu sa�ņaudza pirkstos?

Toties �arlote ir izlūkdienesta oficiere, un tas, kas pirmīt ir noticis, nav nekas cits kā informācijas apmaiņa, Karls saprata. Tagad tikai ir jāizdomā, vai tas bija paraug�demonstrējums, vai arī viņa strādāja. Kurpes� Karlam mieru nelika dubļainie apavi. Tātad tomēr darbs, viņ� nonāca pie secinājuma.

Karla interese pieauga. Viņā pamodās azarts; viņ� izdarīs visu, lai uzzinātu, kas ir rakstīts uz kabatlakatiņa. Pat pavedinās �arloti, ja citādi nevarēs.

-�� Es tevi pavadī�u līdz pa�ām mājām, Karls teica, kad viņi devās projām. Parasti viņi �ķīrās pusceļā starp Karla īrēto dzīvokli un �arlotes māju.

-�� Nav vajadzības, �arlote nelaipni atbildēja.

-�� Atļauj man patēlot kavalieri, Karls sacīja. �arlotes atbilde tikai pastiprināja viņa aizdomas. Ja

jau viņa iebilst, tad tas nozīmē, ka dro�i vien ir paredzēta tik�anās varbūt ar to pa�u vīrieti, kur� it kā pacēla kabatlakatiņu.

-Aizmirsti par to, kas �odien notika. Skūpsts bija pārbaude un nekas vairāk.

-�� Tad aizmirsīsim visas pārbaudes, Karls nedomāja atkāpties kaut soli no �arlotes.

-�� Paklau, Kari, tālāk es pati! Viņa apstājās ierastajā �ķir�anās vietā.

-�� �ovakar esmu romantiski noskaņots. Nevajadzēja mani kārdināt. Viņ� aplika roku �arlotei ap vidukli.

-�� Kari, neaizmirstiet, ka esmu jūsu priek�niece, �arlote bargi ierunājās, atgrūdusi Karla roku. Es jums aizliedzu man sekot. Uz redzē�anos, un līdz rītam!

-�� Nē, �arlote, Karla balss kļuva glāsmaina un maiga. Es jūs tikai pavadī�u�

�arlote gāja steidzīgiem soļiem, ignorēdama Kārlu un neatbildēdama uz viņa vārdiem. It kā Karla nemaz nebūtu. Skat, ofkiere ir izraudzījusies citu mar�rutu, Karls konstatēja, turēdamies �arlotei blakām. Interesanti gan, viņ� nodomāja, jo zināja, ka viņa parasti gāja pa galveno ielu, nevis līkumoja pa paralēlām ieliņām, kuras bija daudz sliktāk izgaismotas.

-�� Ej mājās! �arlote pēk�ņi apstājās. Vai dzirdi? Tā viņ� neko neizdibinās, Karls nodomāja. Nav vērts

soļot blakām, jāmaina taktika.

Arī viņ� prot skūpstīties: Karls sagrāba �arloti savās rokās. Lai arī ofkiere izskatījās trausla, tomēr spēka viņai bija pietiekami, lai sāktu pretoties. Kāda laime, ka �eit ir tum�s, Karls novērtēja apkārtni. Ar augumu piespiedis �arloti pie �oga, viņ� to sāka skūpstīt. Rokas iz�amdīja kleitu: jā, kabatu nebija. Tātad mutautiņ� atro�das somā. Karls ar akrobātisku veiklību ieslidināja roku viņas somiņā. Tās saturs nekavējoties aizceļoja uz pui�a �aketes kabatu. Viņu izbrīnīja, kā tik nelielā somiņā var tik daudz iestūķēt. Nekas, pēc tam viņ� izpētīs �arlotes mantību.

Paskat, �arlote ir pārstājusi pretoties, Karls konsta�tēja. Un atbild uz skūpstiem. Var arī tā�

-Kari, ne�ņaudz tik stipri, man pietrūkst elpas, �arlote no�ukstēja.

Karls atslābināja tvērienu. �arlote tie�i to ari gaidīja. Sāpīgs belziens pa vārīgo vietu bija tik negaidīts, ka Karls iekliedzās, saliecies �okurā.

�arlote metās prom. Nakts tumsā bija dzirdama viņas papē�u klaboņa, kas ar katru mirkli kļuva klusāka.

Atvilcis elpu, Karls iztaisnojās. Nē, viņ� negrasījās dzīties pakaļ �arlotei. Viņ� devās uz kādu gai�āku vietu, lai apskatītu trofejas; jāpatur prātā, ka sievietēm uzticē�ties nedrīkst�

1945. gads. Ņujorka.

Uzkāpis otrajā stāvā un atslēdzis sava slepenā dzī�vokļa durvis, Karls iegāja iek�ā. Iededzis gaismu, viņ� pastiepās un, pagrūdis sāņus gleznu, kura aizsedza nelielu ni�u sienā, pagrieza kloķi vajadzīgajā virzienā.

Atskanēja troksnis; viņ� bija atslēdzis dro�ības sistēmu. Ai, kā nepaveiktos tam, kur� uzdro�inātos ielavīties dzī�voklī! Sienās iemontēti automāti, kurus iedarbinātu spe�ciāli infrasarkanā starojuma elementi, un, līdzko kāds �ķērsotu priek�namu, tie momentā atklātu uguni. Tāds pats liktenis sagaidītu iebrucēju, ja tas nolemtu dzīvoklī iekļūt caur logiem.

Nē, Karls �eit nedzīvoja, tas bija viņa �tābs, kurā laiku pa laikam notika tik�anās ar aģentiem un domu�biedriem. Dzīvojamās istabas vidū stāvēja milzīgs galds, uz kura atradās vairāki tālruņi. Zem galda, sienās un pat lampās bija iemontētas acīm nemanāmas ierīces, kuras automātiski fiksēja sarunas. Palicis vienatnē, Karls vienmēr noklausījās vairākas reizes pēc kārtas visas saru�nas, kuras bija tikko notiku�as. Viņ� reizēm uz brīdi mēdza atstāt pazīstamus cilvēkus, aiziedams uz virtuvi pēc vīna pudeles un uzkodām. Viesmīlība vienmēr atver cilvēka sirdi, turklāt viņa prombūtnē izmesta frāze rei�zēm bija vērtīgāka nekā divu stundu nemitīga pļāpā�ana.

Karls ieslēdza radio. Noklausījies ziņas, viņ� ilgi sēdēja pie galda. Kara beigas nav aiz kalniem, viņ� saprata. Ak, viss ir nogājis greizi�

Karls pacēla klausuli: jāmēģina sazvanīt Valfrīdu. Jāiz�runājas un jāpagudro, ko viņiem iesākt turpmāk. Būs jau pēc pusstundas? Karls sajuta nelielu atvieglojumu, jo Valfrīds bija vienīgais cilvēks, kuram viņ� uzticējās.

Aizgājis uz virtuvi, viņ� uzvārīja stipru kafiju. No pārtikas skapī�a Karls izņēma kārbu ar cepumiem, no dzīvokļa iepriek�ējā apmeklējuma bija atlicis tikai siers un sakaltusi maize. Cik �ēl, ka viņ� neiedomājās līdzi paķert produktus!

Trīs gari zvani viens īss un atkal gar� zvans pie durvīm bija norunātais signāls. Valfrīds ir klāt!

-�� Tu jau zini jaunumus? Valfrīds jautāja, tikko spē�ris kāju pāri dzīvokļa slieksnim. Redzu, ka esi lietas kursā, citādi tu �eit neatrastos� Tas ir beigu sākums.

-�� Ne jau mums, Karls optimistiski noteica, lai gan dziļi dvēselē jutās briesmīgi. Mums laikam jānoiet no skatuves.

-�� Būs, ja vien� ja vien mēs neparūpēsimies par savu ādu. Karls prātā apdomāja variantus, labi zinādams, ka izejai ir jābūt. Mēs sakarus ar Vāciju uzturam ar X123 starpniecību. Karls runājot vienmēr ievēroja pie�sardzību, nekad neminēdams īstos vārdus, bet tikai seg�vārdus.

-Jā. Arī finansējums nāk caur viņa rokām. Valfrīds pamāja, mēģinādams saprast, kas Karlam padomā. Ja Vācija kapitulēs, tad mums nāksies pa�iem domāt par iztiku.

-�� Kapitulēs, tur nav �aubu. Kā asinskāri suņi visi ir aplenku�i Vāciju� Mūsu nācija tiks iemīta dubļos, Karls rūgti sacīja, pie sevis nodomādams, ka beidzot arī Valfrīdu ir sācis nodarbināt iztikas jautājums. Līdz �im viņa draugs bija dzīvojis ideālu varā, nemaz nerūpēdamies par sevi. Valfrīds finansiālos līdzekļus, kurus saņēma par izlūka darbu, parasti notrallināja.

-�� Kari, mēs esam viņā okeāna krastā, varam mierīgi sēdēt un runāt, bet tur� Valfrīds pakratīja galvu. Var�būt Hitlera vietnieks, lai kas tas arī būtu, spēs apturēt uzbrucēju armiju? Varbūt viss vēl nav zaudēts?

-�� Varbūt arī nav zaudēts. Ta�u mana pieredze saka, ka vajag padomāt arī par pa�u sliktāko variantu. Un jāsagatavojas.

-�� Bez �aubām. At�ķirībā no manis tu jau esi paspējis sev radīt stingru pamatu zem kājām. Valfrīds nopūtās.

-�� Tev pieder vairāki veikali, kuri nes kaut kādu peļņu, bet man nav pat ietaupījumu.

-�� Ek, Valfrīd, Valfrīd! Ari Karls nopūtās. Tu neesi apsvēris pa�u galveno. Kapitulācijas gadījumā varam stā�ties tiesas priek�ā kā kara noziedznieki.

-�� Nē, Kari, tas mums nedraud, Valfrīds nepiekrita.

-��� Esam tikai karavīri un pildām pienākumu. Turklāt neviens neko nezina.

-�� Es gan neesmu tik pa�pārliecināts. Pats pirmais, ko izdarīsim, pacentīsimies, lai X123 noiet no skatuves. Viņa dzīvoklī atrodas seifs, kurā tiek slēpti dokumenti. Tie būs jāsavāc. Bet varbūt tu iebilsti? Karls aizdomīgi paskatījās uz Valfridu.

-�� Atbalstu tavu ideju. Valfrīds izturēja cie�o Karla skatienu. Bet, ja nu to izlemjam, tad ir vēl pāris cilvēku, no kuriem arī būtu vēlams atbrīvoties.

-�� Katrā ziņā.

-�� Kari, tev ta�u �odien kāzas! Valfrīds pēk�ņi attapās.

-� Jā. Un kuro reizi man nākas pārliecināties, ka sievie�tes to vien dara kā melo. Karls saviebās.

Viņ� atkal atcerējās �arloti jau otro reizi �ajā vakarā. Un Karla domas aizvirpuļoja uz neseno pagātni uz 1937. gadu.

* * *

Oficieres �arlotes somiņas saturs nudien izbrīnīja Kārlu. Viņ� ta�u bija visu iestūķējis savā kabatā Karls bija pilnīgi pārliecināts. Un pirmām kārtām tur vaja�dzēja atrasties vismaz ķemmei un spogulītim, varbūt ari pūderim. Ta�u �o sievi�ķo atribūtu nebija. Viņ� ar interesi apskatīja vairākas caurlaides ar da�ādiem vār�diem un uzvārdiem, pievērsdams uzmanību tam, ka uz kartītēm nav uzlīmētas fotogrāfijas. Tas �ķita aizdomīgi. Dokuments, kas apliecināja viņas personību, nepārpro�tami liecināja, ka viņa ir SS darbiniece. Un, lūk, vēl viens dokuments, kurā norādīts, ka viņa ir abvēra oficiere.

Viņa tie�ām ir bīstama, Karls nodomāja.

Izpletis sagumzīto kabatlakatiņu, Karls ieraudzīja ciparu virkni, tie bija uzrakstīti ar ķīmisko zīmuli. Kas tas bija? �ifrēts ziņojums?

Vēl �arlotes somiņā bija atradies neliels savā�ams nazītis, un viņ� bija iedomājies, ka tās ir �ķēres, �ķiltavas un atslēgu komplekts. Nekas, atslēgas viņ� rīt atdos. Gan jau pārlaidīs nakti pie kādas draudzenes. Kārlu nemaz neuztrauca, ka �arlotes atslēgas tagad ir pie viņa. Varbūt viņ� ie�ēlotos, ja oficiere nebūtu tik neģēlīgi iespērusi.

Soļodams mājup, viņ� gudroja, ko iesākt ar trofejām. Viņa noteikti pa�ēlosies priek�niecībai, Karls attapās. Bet varbūt viņam apsteigt �arloti, Karls ritināja domu tālāk. Tādā veidā varētu nokratīt no pleciem �o skolotāju, kura viņam tik ļoti nepatika.

Apstājies zem laternas, viņ� vēlreiz aplūkoja kabatla�katiņu. Varbūt �ifrēts ziņojums, jo ciparu virtene ir gara. Ak, ja viņ� spētu at�ifrēt un izlasīt, kas tur ir rakstīts! Un kāda no tā būtu jēga? Vienalga, viņ� paliktu neziņā, jo nepārzina lietas būtību; pāris teikumu nepadarīs gudrāku.

Karls pagriezās un devās uz abvēra ēku. Es pakonsul�tē�os, Karls nodomāja, vārds "nosūdzē�ana" �ajā gadī�jumā �ķita nepiemērots. Kolēģe� Tie�ām, kādēļ neap�runāties ar savu priek�nieku? Gailēja pavisam niecīga cerība, ka viņam varbūt izdotos parunāties ar Kanarisu. Atdūries pret aizslēgtajām durvīm, Karls nospļāvās. Pareizi nakts.

Atrodoties netālu no �ķērsielas, kurā atradās viņa īrē�tais dzīvoklis, Karls izdzirdēja skaļas suņu rejas. Savādi! Vienīgais krancis blakusmājā nemēdza sacelt tādu troksni. Ja vien�

Pieplacis pie nama sienas, Karls piesardzīgi palūrēja, kas notiek �ķērsielā. Redzētais satrieca. Pie mājas, kurā viņ� mita, atradās vairāki SS kareivji ar suņiem. Daudz nedomādams, viņ� devās prom. Ka tik tālāk! Viņ� varēja kaut simtkārt lamāt �arloti, no tā nekļuva vieglāk. Tā kuce viņu bija nosūdzējusi SS daļai. Ja viņ� nokļūs �o vīru nagos, mū�s var beigties arī koncentrācijas nometnē, kā bija solījusi �arlote. Ar �iem zēniem joki bija mazi.

Viņam bija priek�nieka telefona numurs, un tas viesa nelielas cerības. Tagad visu iz�ķirs tikai ātrums un veiksme.

Iegriezies restorānā, kurā viņi bija vakariņoju�i, Karls palūdza �veicaram atļauju piezvanīt.

Kas par to, ka tagad ir nakts, viņ� domāja. Karls bija pat ar mieru uzklausīt priek�nieka zākā�anos par to, ka ir ticis izcelts no siltas gultas.

-Jā, priek�nieka balss bija mundra.

-�� Oficiere �arlote ir spiedze. Manās rokās ir �ifrēts vēstījums, kuru viņa saņēma no sava aģenta, Karls vārdus izspļāva kā no automāta.

-�� Kur jūs esat?

Karls nosauca adresi.

-�� Gaidiet, jums pakaļ tiks nosūtīta ma�īna!

Pēc nepilna stundas ceturk�ņa Karls atradās aci pret aci ar priek�nieku.

* * *

Karls redzēja pasaules ne�ēlīgumu, katram cīnoties par vietu zem saules. Zināmā mērā tas viņu nesatrauca. Karls zināja, ka tā ir bijis vienmēr. Neskaitāmās vēstures grāmatas, kurām viņ� bija izurbies cauri, vēstīja vienu un to pa�u intrigas, nodevība, cietsirdība, kari un slaktiņi rokrokā ir gāju�i cauri gadsimtiem. Un nekas cilvēki dzī�voja, pie reizes iemanīdamies ieviest arī kādu progresa �alti.

Ta�u pavisam cita lieta ir nodevības rūgto biķeri bau�dīt pa�am. Oficiere �arlote tie�ām viņu bija nosūdzējusi gestapo, it kā viņ� būtu gatavojis sazvērestību pret pa�u Ādolfu Hitleru.

�ajā reizē Kārlu bija paglābis asais prāts, apķērība un Vilhelma Kanarisa aizbildniecība. Galu galā viss izrādījās tie�i otrādi �arlote nekad nav bijusi SS daļas darbiniece. Vēl sliktāk viņa spēlēja dubultspēli, bija dubultaģente, kura slepenu informāciju piegādāja angļiem.

Viss izvērtās par labu Karlam. Ta�u �o mācību stundu viņ� ielāgoja uz visiem laikiem: nevienam neuzticēties, visus turēt aizdomās, visu pārbaudīt pa�am.

Karls uzcītīgi turpināja studijas, mēģinādams apgūt pēc iespējas vairāk zinā�anu. Nevarēja zināt, cik ilgi viņam būs lemts mācīties, jo politiskā atmosfēra Eiropā atgādināja karstu, burbuļojo�u putras katlu; vira jebkurā brīdī varēja gāzties pāri katla malām, applaucējot visus.

Karls bie�i uzturējās abvēra darbinieku saietos, vairā�kas reizes piedalījās sapulcēs; tur viņus pagodināja pats fīrers ar iedvesmojo�ām runām. Laiku pa laikam viņ� pil�dīja nelielus uzdevumus, degdams nepacietībā, kad tad beidzot pie izlūka darba varēs ķerties pa īstam. Saruna ar Vilhelmu Kanarisu ieviesa skaidrību.

-�� Kari, teica Vilhelms Kanariss. Ir pienācis laiks paziņot, kāds uzdevums tev tiks uzticēts. Esmu ieintere�sēts, lai ikvienā valdībā atrastos mani cilvēki. Trīsdesmit ceturtajā gadā fīrers ir teicis tā: "Ja mēs nebūsim spējīgi pakļaut pasauli, tad vismaz jāmēģina puspasauli iznici�nāt kopā ar mums."

-�� Vai tas nozīmē, ka būs kar�? Karls vēlējās dzirdēt apstiprinājumu savām nojautām, jo tenkas un mājieni, kas virmoja tajās aprindās, kurās Karls uzturējās, bija radīju�i neskaidras aizdomas.

-�� Mēs esam izstrādāju�i slepenu projektu, kura ietva�ros tiek gatavoti vairāki simti cilvēku. Tā būs speciāli sagatavotu darbinieku invāzija citu valstu valdībās, Vil�helms Kanariss turpināja, neatbildēdams uz Karla jautā�jumu. Tev nāksies pārcelties uz Amerikas Savienotajām Valstīm.

-�� Tagad? Karls uzprasīja.

-�� Vispirms ir jāsagatavojas. Tas, ka tev būs viltoti dokumenti, vēl neko nedos. Tev ir jāzina itin viss par val�sti, it kā tur tu būtu dzīvojis mū�u. Jāpiesātinās ar noti�kumiem, tradīcijām, paturot prātā, ka viss tiek darīts, lai pēc pāris gadiem varētu pat kandidēt uz prezidenta posteni. Protams, mums ir cilvēki, kas sniedz informā�ciju, ta�u� Ir liela at�ķirība, vai tas ir savervēts, pārpirkts cilvēks vai lojāli noskaņots savējais. Bez �aubām, tev būs sava leģenda. Cits uzvārds, vārds.

-�� Atļaujiet man atstāt vārdu Karls, Karls negaidot pārtrauca Vilhelmu Kanarisu pusvārdā. Tas ir vienīgais, kas man pieder. Jūs ta�u zināt, ka esmu bārenis.

Kanariss brīdi klusēja. Pēc tam viņ� sāka runāt par ko citu. Karls klausījās, apbrīnodams Vilhelmu; viņ� jau bija dzirdējis, ka Kanariss ir viltīgs, izveicīgs un reizē ari bezkaunīgs avantūrists. Ta�u viņa padomos derēja ieklausīties.

Pēc pieciem mēne�iem 1938. gada martā Vācija okupēja Austriju. Karls zināja, ka �ajā aneksijā milzīga loma bija Vilhelmam Kanarisam, kas parūpējās, lai tiktu veikti dezinformējo�i pasākumi, izplatot tenkas par Vāci�jas armijas varenību. Izrādījās, ka baumas pārliecina ne tikai vienkār�us cilvēkus, tajās ieklausās arī valdības un veselas valstis, kas uzskata tās par patiesību.

Paradoksāli, bet, jo lielāki un acīmredzamāki bija meli, jo vairāk cilvēku tiem noticēja.

Neilgi pirms Otrā pasaules kara sākuma Karls devās uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Tagad viņ� bija Karloss Ridgers, bet tas viņam neliedza sevi saukt par Kārlu. Neskanīgais vāciskās izcelsmes uzvārds, kas Karlam nepatika, jo nozīmēja "atradenis", bez mazākās no�ēlas tika aizmirsts. Studijas Berlīnes Universitātē viņ�, pats par sevi saprotams, nepabeidza, bet tam arī vairs nebūtu nozīmes, jo �o diplomu viņ� �ā vai tā nespētu izmantot jaunajā dzīvē.

Leģendu par savu izcelsmi Karls zināja no galvas, viņ� bez aizķer�anās varēja to izstāstīt: pārpilnu ar sirdi aiz�kustino�iem, traģiskiem notikumiem. Tēvs un māte, Ridgeru pāris, inteliģenti un gudri cilvēki, bija gāju�i bojā ugunsgrēkā. Karls zināja, ka tādi cilvēki tie�ām eksistēja, un viņiem pat bija dēlēns, vārdā Karloss. Māte Karlosu bija izmetusi pa dego�ās mājas tre�ā stāva logu, cerot, ka tā izdosies glābt mazuli. Guvis neskaitāmus kaulu lūzumus, mazais Karloss nonāca vecvecāku aprūpē, kuri dzīvoja diezgan savrupi savā nelielajā fermā. Sasniedzot pusaud�a gadus, Karlosam atkal nācās piedzīvot sirds�sāpes, jo viens pēc otra nomira vecvecāki; vainīgs bija vecums un slimība. Tas bija ļoti nelabvēlīgs laiks, turklāt viņ� bija palicis bez tuviniekiem un radiem. Amerika tobrīd bija ieslīgusi Lielajā depresijā, ko radīja ekono�miskā krīze. Un Karloss devās uz Ņujorku.

Karls varēja neuztraukties par to, ka kādu dienu pēk��ņi uzrastos īstais Karloss Ridgers, jo nabaga zēns nebija spējis izdzīvot tajā skarbajā laikā, kad miljoniem cilvēku bija kļuvu�i par bezdarbniekiem.

Karls varēja vairākas stundas no vietas stāstīt, kā viņ� ir badojies, kā meklējis darbu, kā priecājies, kad viņam bija izdevies nopelnīt kaut pāris centu. Jā, savu leģendu biogrāfiju Karls zināja spīdo�i.

Nokļuvis Ņujorkā, viņ� iekārtojās kādā nelielā veikalā par pārdevēju, lai iesākumā pierastu pie jaunās vides. Karls visu brīvo laiku veltīja jaunu paziņu ieguvei. Viņ� apmeklēja vietas, kur mēdza pulcēties daudz ļau�u, izbraukāja krustām �ķērsām Ņujorku, pētīdams, kurā vietā viņ� vēlētos iegādāties dzīvokli. Viņ� neraizējās, cik dzīvoklis varētu maksāt, jo zināja, ka tiks finansēts.

Drīz vien iesākās Otrais pasaules kar�.

Atrazdamies Amerikā, Karls pakāpeniski nonāca pie atziņas, ka te viņ� jūtas daudz brīvāk nekā Vācijā. Te viņ� atskārta, ka ir pats sava likteņa noteicējs. Saņēmis kār�tējo finansējumu, Karls iemanījās ne tikai nopirkt nelielu vienistabas dzīvokli, bet arī apģērbu veikalu, kas tobrīd atradās uz bankrota robe�as. Viņa aprēķins bija pavisam vienkār�s: lieka nauda nekad nekaitē, turklāt veikals ir tāda vieta, kur vienmēr apgrozās cilvēki. Viņam, aģen�tam, tas bija ļoti svarīgi, tā bija ideāla tik�anās vieta, kas neradīja aizdomas. Pēc kāda laika Karls konstatēja, ka viņam ir iedzimts tirgotāja talants. Pusgada laikā viņam izdevās nopirkt vēl divus veikalus, tā veidojot savu tirdz�niecības tīklu, kas bija pielāgots da�ādu pircēju gaumei no bagātniekiem līdz pat vienkār�iem ļaudīm. Karls tik ļoti aizrāvās ar tirgo�anos, ka priek�niekam X123 nācās atgādināt, kāda misija ir jāpilda.

-�� Bet es tie�i to ari daru, Karls taisnojās. Savos vei�kalos esmu ierīkojis noklausī�anās ierīces. Kamēr dāmas uzlaiko kaudzēm kleitu, viņas mēdz arī sarunāties. Pro�tams, reizēm ir jādzird arī pikantas lietas, ta�u mēdz būt ļoti interesanti jaunumi. Piemēram, vakar man izdevās �o to uzzināt par kādu tiesnesi.

-�� �ķiet, ka tev ir taisnība, priek�nieks piekrita. Tas ļaus atrast vajadzīgos cilvēkus, kurus varētu savervēt.

Pēc kāda laika Karls nopirka vēl vienu dzīvokli: tie�i tādu, par kādu sapņoja, bagātnieku rajonā, ar �etrām istabām -, un nekavējoties pārvācās uz turieni dzīvot. Sākotnējo mitekli viņ� pārveidoja par �tābu, nodro�i�nādams to ar pirmklasīgu aizsardzības sistēmu. Tas lie�lākoties tika darīts arī tāpēc, ka tur atradās seifs, kurā Karls uzglabāja savāktos materiālus par bagātiem un ietekmīgiem cilvēkiem. Viņ� zināja: �ī informācija kādu dienu noderēs. �antā�ai.

1942. gadā prezidents Rūzvelts pavēlēja mobilizēt resursus kara vajadzībām. Kar� plosījās ne tikai Eiropā. Pēc visiem likumiem Karlam draudēja iesauk�ana armijā, jo viņ� kā nekā skaitījās Savienoto Valstu iedzimtais. Savu ādu viņ� izglāba, uzrādīdams ārstu komisijas atzinumu par to, ka traumu dēļ, kuras guvis bērnībā, kad uguns�grēka laikā ticis izmests no tre�ā stāva, ir absolūti nede�rīgs armijai.

Ari tirdzniecība vairs neritēja, kā nākas. Un pats sliktākais bija tas, ka plāns, kura punktus nācās precīzi ievērot, neīstenojās. Pēc iepriek�ējām aplēsēm, Karlam �ajā laikā jau vajadzēja atrasties Senātā; protams, ne kā senatoram, bet vismaz kā sekretāram. Kā gan izstrādā�tie ieteikumi ir izrādīju�ies nederīgi? Karls to nevarēja saprast.

Ļoti vienkār�i, viņ� sev atbildēja pēc ilgām pārdo�mām. Notikumi pasaulē tik strauji attīstīju�ies, ka tas ietekmējis arī sabiedrības apziņu. Tas, kas derēja vakar, �odien ir jau neglābjami novecojis. Un, ja viņ� tie�ām vēlas atrasties Senātā, tad ir jārīkojas pavisam citādi. Karls saprata. Viņam pa�am būs jāizdomā plāns.

�etrdesmit ceturtā gada janvārī ziņa par Vilhelma Kanarisa atstādinā�anu no abvēra priek�nieka amata Karlam Ridgeram bija vairāk nekā nepatīkama. Viņ� nespēja noticēt, ka �is cilvēks, kur� tik daudz ir darījis Vācijas labā, pēk�ņi ir iemantojis Hitlera nelabvēlību. Kā tad tā? Ta�u vēl vairāk Kārlu �okēja ziņa, ka tā pa�a gada vasarā Kanariss tika arestēts. Tikai tāpēc, ka ir zinājis par sazvērestības mēģinājumu nogalināt Hitleru.

Kārlu mocīja �aubas. Viņa idealizētais fīrers pēk�ņi bija ieguvis ļaundara seju. Ja liktenis viņa ceļā nebūtu sūtījis Vilhelmu Kanarisu, viņ� tagad dro�i vien tupētu ierakumos vai sen jau būtu gājis bojā kaut kur pie Staļingradas vai citur.

Ta�u ideja par ārie�u nācijas varenību gan bija iesēdu�sies viņa smadzenēs un, �ķiet, uz visiem laikiem. Kā maza sēkliņa tā bija iemesta auglīgā zemē, tā uzdīga, kuploja un tiecās debesīs, aizēnojot pārējo. Karls juta nepārvaru vēlmi valdīt pār pasauli, justies varenam, jo viņ� ta�u bija citāds. Viņ� piederēja pie izredzēto rases ārie�iem!

Bet, kamēr viņ� saņem izlūka atalgojumu un ne jau to mazāko -, viņ� darīs visu, kas vajadzīgs. Tēlos, ka ir Hitlera piekritējs, ta�u tajā pa�ā laikā neatlaidīgi soļos uz savu mērķi. Ja arī Karlam bija �aubas, ka viņ� rīkojas nelietīgi un nodevīgi pret dievināto fīreru, tad tās zuda, līdzko Karls uzzināja par Vilhelmam Kanarisam piespriesto nāvessodu pakarot.

Un Karls sāka rīkoties. Drīz vien viņ� iepazinās ar senatora meitu Bellu. Karlam nevajadzēja pielikt daudz pūļu, lai meitene piekristu ar viņu apprecēties.

Pusdienu maltīte jauno radu lokā noritēja stīvi un pārlieku svinīgi. Kristāla glāzes, sudraba na�i un dak�i�ņas, smalks porcelāns, piedevām apkalpotāja, kas stai�gāja baltā, iestīvinātā priek�autā, tas viss Karlam atgā�dināja atra�anos augstmaņu ģimenē. Ieradis visu laiku kontaktēties ar cilvēkiem, Karls mēģināja uzturēt sarunu, ta�u velti. D�onatans, Bellas tēvs, �odien runāja maz, arī pārējie vairāk klusēja, retumis izmēzdami pa kādai nenozīmīgai frāzei. Tas �ķita neticami, jo kāzu svinībās senators bija atstājis pavisam citu iespaidu.

Kari, es vēlos ar jums runāt. Pēc pusdienām D�o�natans pamāja savam jaunizceptajam znotam, aicinā�dams viņu sekot uz darba kabinetu.

Izlicies neievērojam D�onatana �estu, Karls apsē�dās mīkstajā klubkrēslā, kas bija novietots pie grāmatu skapja. Necilais krēsls, ko viņam piedāvāja sievastēvs, liktu justies kā padotajam, jo pats D�onatans apsēdās viņā galda pusē. Skapis meta nelielu ēnu, un tas Karlam patika.

-�� Gribu runāt par darbu. Kā jūs, Kari, domājat nodro��ināt manu meitu?

-�� Mēs ta�u pirms kāzām pārspriedām: man pieder veikalu tikls, esmu turīgs cilvēks.

-�� Hm! Esmu gan citās domās. Bella ir pelnījusi labā�kus sadzīves apstākļus, tas jūsu nelielais dzīvoklis� Meita ir bezgala vīlusies.

-�� Es arī esmu vīlies, ja jau par to sākām runāt. Es tagad varētu pamest jūsu meitu, jo viņa mani ir nekau�nīgi piekrāpusi. Bella ir stāvoklī. Kādēļ lai es audzinātu sve�u bērnu?

-�� Kā jūs uzdro�ināties! D�onatanam no sa�utuma pat pazuda balss. Manas meitas tika audzinātas stin�grībā.

-�� Stingrība vai vaļība, bet tā ir. Karls paraustīja ple�cus. Viņu pat nedaudz uzjautrināja neviltotais D�onatana sa�utums. Ja jau jūs norādījāt, ka mans finansiālais stā�voklis ir ne visai spo�s, tad varbūt, ē, jūs man izgādātu sekretāra amatu Senāta ēkā? Vienalga, kādas ministrijas paspārnē. Neatteiktos arī no augstāka amata. Karls nolēma kalt dzelzi, kamēr tā ir karsta.

-�� Es nekad, dzirdiet, nekad nepieļau�u, ka jūs spersiet kāju Senāta ēkā pat kā apkopējs. Nekad! D�onatana seja kļuva bezgala barga.

-�� Kādēļ? Kārlu atbilde nepatīkami pārsteidza.

-�� Tādēļ, ka jūs esat plebejs, kur� ir ieprecējies aristo�krātu ģimenē. Jā, Bella ir stāvoklī, un tikai tāpēc es pie�ļāvu �o laulību. Jau tas, ka jūs� kaut kāds� D�onatans meklēja piemērotākus vārdus, �ieklīdenis no ielas esat kļuvis mans znots, sagādā kaunu sen�u priek�ā. Jums vajadzētu būt pateicīgam, jums būtu jāskūpsta Bellai kāju pēdas par to, ka viņa ir izvēlējusies jūs par vīru. Mēs, no Stjuartu dinastijas, esam ģimenē uzņēmu�i prastu plebeju. Mums rados vienmēr ir biju�i grāfi, hercogi un� un pat karaļi!

-�� Es vakar nemanīju ne grāfu, ne karali, Karls mie�rīgi atbildēja. Viņu izvest no pacietības nenācās viegli.

-�� Nu protams! Ko jūs vēl cerējāt? Kādēļ lai es viņus aicinātu? D�onatans ironiski noteica. Kāzu ciemiņi, Kari, jūsu zinā�anai, ir ļaudis, kuri mani atbalsta poli�tikā.

-�� �odien atbalsta, rit uzgriezīs muguru, Karls nepa�lika atbildi parādā.

D�onatans ilgi smējās. Kad cilvēks tiek turēts e�a cimdos, ne tikai rīt, bet ari pēc gada neuzgriezīs muguru.

-� Un kā tad jūs domājat iegro�ot mani? Karls pasmī�nēja.

Viņ� izturējās mierīgi. Ja senators zinātu kaut pa�u sīkāko nieciņu par viņa pagātni vai to, ar ko viņ� nodar�bojas� Ak, Karls jau atrastos aiz restēm, nevis sēdētu �eit un filozofētu ar sievastēvu! Jā, trāpījies gan ciets riekstiņ�, Karls nodomāja.

-�� Neesiet tik pa�pārliecināts. Man ir tādi sakari! Ja es gribētu, jau rīt jūs zaudētu visus veikalus. Senators uzsita ar dūri pa galdu tā, ka gaisā palēcās pat tintnīca.

To mēs vēl redzēsim, Karls nodomāja. D�onatana snobiskā izturē�anās viņu beidzot bija aizkaitinājusi.

-�� To jūs neizdarīsiet, Karls mierīgi atbildēja. Tad Bellai nāksies ciest badu. Un, raugoties no politiskās pozīcijas, vai tad jūs vēlētāju acīs gribat izskatīties kā tirāns?

-�� Kucēns! Tu vēl runāsi pretī, D�onatans uzklie�dza.

-�� Iesaku jums vērsties pie daktera un pārliecināties, vai nav klāt vecuma plānprātība, Karls atcirta, labi saprazdams, ka saruna ir ieguvusi negatīvu nokrāsu. Ta�u zemoties un mēģināt izdabāt Bellas tēvam viņ� negrasījās. Karla balsī ieskanējās ironija:

-Jūs tikko ieminējāties par e�a cimdiem. Un kur� tad ik ceturtdienas vakaru apmeklē ap�aubāmas repu�tācijas klubu un lakstojas ar meitenēm? Vai tas piedien cienījamam politiķim un aristokrātam? Un milzīgās nau�das summas, kas tiek nospēlētas tre�dienas vakaros? Un skandāls saistībā ar nekustamajiem īpa�umiem pirms septiņiem gadiem?

Bellas tēvs zināja tikai, ka viņa znots ir vienkār�s pui�sis no tautas jeb plebejs, kā viņ� tikko bija izteicies, toties Karls gan bija pacenties par sievastēvu painteresēties daudz vairāk. Ja parakņātos pagātnē vēl dziļāk, noteikti atrastos citi grēki, Karls bija pārliecināts. Bet arī ar �iem pilnīgi pietika, lai apklusinātu D�onatanu.

D�onatans vairs nespēja atbildēt ne vārda. Viņ� kļuva sarkans no dusmām, bet varbūt arī no kauna, to Karls nezināja.

-�� Un nemēģiniet man ceļā likt sprunguļus, no�ēlo�siet! Karls promejot brīdināja D�onatanu. Priecīgi atpūsties, dārgais sievastēv! viņ� skaļi noteica, pirms aizvēra aiz sevis durvis.

Karls jutās vīlies, jo nebija iedomājies, ka Bellas tēvam varētu būt tik smags raksturs. Aristokrāts� Karls labprāt dusmas būtu izgāzis uz sievu, līdzko viņi pārnāktu mājās, ta�u izlūka pieredze brīdināja nepārsteigties. Bella galu galā nav vainīga, ka viņai ir tāds tēvs. Pat vēl vairāk, sie�vas labvēlība noderētu, nevajag Bellu priek�laikus noska�ņot pret sevi. Nāksies kārtīgi pastrādāt un izdibināt visus sīkumus par D�onatanu.

Ilgi lauzīt galvu, kā turpmāk izturēties pret Bellas tēvu, Karlam neizdevās, jo pēc nepilnas stundas atska�nēja zvans. Bellas māte, vaimanādama par nelaimi, pazi�ņoja, ka D�onatans ir paralizēts.

Karla atmaskojo�o vārdu trieciens bija izrādījies lik�tenīgs. Labākie ārsti, aprūpe, jaunākie tālaika medika�mentikas tikai netika darīts. Pēc insulta D�onatans vairs pilnībā neatlaba. Mū�a turpmākos gadus viņ� pava�dīja invalīda krēslā, �ļupstēdams kā zīdainis.

* * *

Karls, nopircis vairākus laikrakstus, nepacietīgi metās pētīt jaunākās ziņas. "Vācijas kapitulācija!", "Kar� ir bei�dzies!", "Uzvara!" tie bija vieni no nedaudzajiem avī�u sleju virsrakstiem, kas liecināja par jaunākajiem notiku�miem Eiropā.

Viss! Tas beidzot bija noticis.

Karls nekavējoties devās pie priek�nieka X123. Brauk�dams automa�īnā, Karls apdomāja gaidāmo sarunu. Viņ� un Valfrīds bija palaidu�i garām iespēju atbrīvoties no XI23. Reizēm vilcinā�anās ir kaitīga. Interesanti, vai priek�niekam galvā rosās tie�i tādas pa�as domas?

-�� Es esmu sazinājies ar pārējiem, vakarā ap deviņiem tiksimies. Gribēju jau zvanīt tev, tāpēc priecājos, ka pats iedomājies atbraukt, X123 teica Karlam, līdzko viņ� bija ienācis kabinetā. Tā būs mūsu pēdējā apspriede.

-�� Dro�i vien, Karls atteica. Piegājis pie loga, viņ� aiz�rāva ciet aizkarus. Tad ieslēdza gaismu. Ko jūs izlēmāt?

-�� Noiesim pagrīdē, XI23 nenoteikti atbildēja.

Karls pamāja. Pagrīdē? Varbūt priek�niekam padomā

tomēr kas cits? Karls viņa balsī bija saklausījis �aubas. Vai tā būtu nevēlē�anās atklāt īstos nolūkus?

-�� Gribu palūgt savu mapi ar dokumentiem. Man būs daudz dro�āk ap sirdi, ja zinā�u, ka tie nejau�i nenonāks sve�ās rokās.

-�� Saprātīgi, Kari. X123 iesmējās, tomēr nesteidzās izpildīt Karla lūgumu. Un ko tu darīsi?

-�� Ko darī�u? Dzīvo�u. Karls paraustīja plecus. Man ir sieva, būs bērns. Sabiedrības acīs esmu veiksmīgs tir�gonis, un tādēļ man ne par ko nav jāuztraucas. Tomēr it kā� Kamēr neesmu dabūjis savus dokumentus�

-�� Cik ātri esi apgriezis ka�oku uz otru pusi! Un kur tad ir palikusi uzticība fīreram? Vācijai? Tu esi tāds pats nodevējs kā daudzi citi. Domā tikai par savu labumu. Bet, tavai zinā�anai, Kari, Tre�ais reihs nav sabrucis. Un nekad nesabruks, jo mēs turpināsim darboties. X123 stāvēja Karla priek�ā un katru vārdu izteica ar dziļu sāpi.

-Albert! Karls paspēra soli tuvāk priek�niekam; atrodoties divatā, viņ� XI23 vienmēr uzrunāja vārdā. Tu maldies. Es esmu daļa no slepenā projekta, un tas, ko daru� Jā, es izskatos pēc vienkār�a mietpilsoņa, bet tā ir ilūzija. Tre�ais reihs� Jā, tas pastāvēs, jo būs tādi kā es, Karls piesita sev pie krūtīm. Sevi�ķā rase. Izredzētie.

-�� Ar idejām vien ir par maz. Tu ar laiku asimilēsies sabiedrībā un kļūsi tāds kā visi pārējie. Ir jādara. Jācīnās. Jākaro.

-�� Kā tad tu domā karot, ja Vācija ir kapitulējusi?

-�� Es jau teicu, ka mēs iesim pagrīdē. Manā rīcībā ir zemūdene. Komandieris �ulcs ir pieredzējis cilvēks.

-�� Un ko tu iesāksi ar zemūdeni? Nepaies ilgs laiks, un tā tiks atklāta un iznīcināta. Ja to būtu vairāk�

-�� Kari, tu daudz ko nezini. Zemūdene ilgi var atrasties slepenā bāzē, par kuras eksistenci neviens nenojau�.

-�� Un kur tāda atrodas? Karls pajautāja, īpa�i nece�rēdams uz atbildi.

-�� Klusajā okeānā. Pie Indonēzijas.

-�� Izsmeļo�s paskaidrojums, Albert. Tomēr dokumen�tus labāk iznīcināt, būs daudz dro�āk.

-�� Nē, mēs tos aizgādāsim uz zemūdeni un tad uz slepeno bāzi. Nav prāta darbs iznīcināt to, kas ir radīts daudzu gadu pūliņos. Vēl noderēs. Es tevi iepazīstinā�u ar karti, lai tu zinātu, kur jau �onakt dosimies. Alberts atvēra seifu un izņēma karti. Izpletis to uz galda, viņ� pieliecās un norādīja koordinātas.

-�� Un kur pa�laik ir zemūdene?

-�� Netālu no ASV krastiem.

-Ārprāts! Tā riskēt! Kārlu pārsteidza priek�nieka vieglprātība.

-�� Neviens neriskē. �ī zemūdene ir aprīkota ar īpa�u aizsardzības sistēmu, radars to neuztver. Ja Hitlers būtu bijis mazliet pacietīgāks un nogaidījis, līdz tiek sara��oti jaudīgāki iero�i, ieviesta tehnoloģija, kuras vēl nav nevienai valstij, tad mēs tagad nerunātu par pagrīdi. Mēs dzertu �ampanieti. Priek�nieks pagrieza Karlam muguru, iedams atpakaļ pie seifa.

Karls nevilcinājās. �āvieni atskanēja cits pēc cita, it kā sprāgtu �ampanie�a korķi, un priek�nieks ar seg�vārdu X123 saļima uz grīdas. �ā vai tā vienam no viņiem bija jāiziet no spēles, par to Karls bija pārliecināts. Viņ� negrasās karot. Viņam nav jāiet pagrīdē tie�i otrādi, Karls gatavojās realizēt savu plānu. Un pirmām kārtām ir jāiznīcina dokumenti, ko �is nelga negrasījās darīt.

Pārbaudījis, vai X123 tie�ām ir gājis bojā, Karls aiz�slēdza durvis. Atradis somas, viņ� akurāti tajās pārlika visus dokumentus, kas atradās seifā. Tad izrevidēja galda atvilktnes, izpētīja visus stūrī�us un kaktus, cerot vēl ko uziet.

Ko iesākt ar līķi? Ugunsgrēks! Bet ir jāpasteidzas, jo vakars nav tālu.

"Uz redzē�anos, pagātne!" Karls nodomāja, iesēzdamies auto.

Nokļuvis savā �tābā, viņ� nekavējoties piezvanīja Valfrīdam.

* * *

Arēji Karla Ridgera dzīve līdzinājās miljoniem citu amerikāņu ikdienai. Viņ� nodarbojās ar biznesu, bija kār�tīgs vīrs, rūpējās par ģimeni tā par viņu varēja stāstīt Bella draudzenēm un radiem. Viņa jutās lepna, ka Karls ne�ēloja naudu tērpiem, dāvināja rotaslietas un vismaz reizi nedēļā kopā ar viņu gāja uz teātri vai operu, nemaz nerunājot par to, ka viņi itin bie�i tika ielūgti da�ādās viesībās.

Lai arī Karls nemīlēja Bellu, tomēr pret sievu iztu�rējās labi: kā nekā senatora D�onatana meita, tiesa, nu jau biju�ā. Un tie�i tas deva iespēju Karlam tagad sadraudzēties ar tiem cilvēkiem, kurus D�onatans bija uzaicinājis uz viņu kāzām. Karls rīkojās tālredzīgi: viņ� iemanījās ar visiem atrast kopīgu valodu, interesējās par citu veiksmi un bēdām, reizēm pat palīdzēja, ja radās tāda izdevība. Drīz vien viņ� un Bella kļuva pa�i gaidītākie ciemiņi. Paziņu loks strauji izpletās, jo jauniegū�tajiem draugiem savukārt atkal bija draugi un paziņas.

Karls vairs netīkoja iekļūt Senātā vai pat kādu dienu kļūt par prezidentu. Tas bija tik neinteresanti un garlai�cīgi atrasties visiem acu priek�ā, labi zinot, ka kolēģi aiz skaudības grie� zobus un nelabvēļi perina zemiskus plānus. Nē, jārīkojas tie�i otrādi, Karls saprata. Viņu vai�rāk valdzināja doma par absolūto varu: viņam pakļautos arī pats prezidents. Būt re�isoram lielajā dzīves teātri, izrīkot pārējos pēc sava prāta un no aizkulisēm vērot, kā citi spēlē pēc viņa noteikumiem. Jā, to viņ� gribēja.

Viņa kartotēka ik dienas papildinājās ar jauniem datiem. Pedantiski, kā lielākais pasaules skopulis krāj monētu pie monētas, tā Karls vāca informāciju par drau�giem un paziņām, kā arī par sabiedrībā populāriem cilvē�kiem, ar kuriem vēl nebija nodibināts kontakts.

Laiku pa laikam Karls tikās ar Valfrīdu; tad viņi apspriedās, kala turpmākos plānus, ko un kā darīt. Doku�menti, kurus Karls bija savācis no priek�nieka X123 seifa, bija izrādīju�ies daudz vērtīgāki, nekā Karls bija iedomā�jies. Jā, viņ� bija zinājis, ka ir arī citi, kuri, tāpat kā viņ�, piedalās slepenajā projektā. Toties tagad Karla rokās bija nonācis saraksts ar visu dalībnieku vārdiem un uzvār�diem, koordinātām un parolēm. Nāksies uzņemties atbil�dību, ņemt vadības gro�us savās rokās, Karls acumirklī izlēma.

Uzzinājis par zemūdeni, Valfrīds iedegās.

-�� Lūk, kur ir mana vieta! viņ� teica Karlam.

-�� Kādēļ gan ne? Karls piekrita.

Ja Valfrīda pakļautībā atradīsies zemūdenes apkalpe un komandieris, tad viņ� vajadzības gadījumā varēs nemanāmi pārvietoties pa okeānu, nokļūstot tajās val�stīs, kur atrodas citi slepenā projekta dalībnieki. Jā, tas būs ērts un dro�s pārvieto�anās līdzeklis.

Saticies ar zemūdenes komandieri �ulcu, Karls viņu iepazīstināja ar Valfrīdu, izskaidrodams situāciju un to, ka ir mainījusies priek�niecība. Uzzinājis, ka viņi noiet pagrīdē, lai cīnītos arī turpmāk, tikai ar citām metodēm, komandieris �ulcs nekavējoties piekrita pakļauties turp�mākajām Karla Ridgera pavēlēm. Labāk slapstīties pa okeānu dzīlēm nekā nonākt tiesas rokās.

Aizbildinājies Bellai, ka viņ� dodas uz Kanādu, lai nokārtotu da�as tirdzniecības lietas, Karls devās pirmajā braucienā uz slepeno bāzi.

Cik vēl ir tādu slepenu objektu? viņ� pie sevis nodo�māja, kad bija apskatījis bāzi. Dievs vien zina, bet lai�kam ne mazums, Karls bija pārliecināts. Kuram, uzlū�kojot neapdzīvotu, nelielu klin�ainu salu, ienāktu prātā domas par kaut kādu bāzi? Vienīgie iemītnieki bija jūras putni, kas laidelējās gaisā, skaļi klaigādami, un dro�i vien arī kādi sīki dzīvnieciņi. Zemūdenes mītne bija iekār�tota zem klintīm. Te varēja dro�i dzīvot vairākus gadus, nerādoties sabiedrībā, ja rastos tāda vajadzība. Milzīgi pārtikas, medikamentu, munīcijas krājumi kā tikai te nebija! Izstaigājis visas bunkura telpas, Karls jutās vairāk nekā apmierināts. No �ejienes varēja pat uzturēt sakarus ar ārpasauli, klausīties radio. Pusstundu ilgs gājiens pa tuneli ļāva nokļūt salas vidienē, un te Kārlu gaidīja vēl viens pārsteigums. īsti d�ungļi, Karls novērtēja apkārtni, ieraudzīdams nepazīstamus augus, krūmus, kokus un liānas. Un viņam bija licies, ka sala ir klin�aina un me�o�nīga. īsts paradīzes dārzs, viņ� nodomāja, noplūcis nepa�zīstamu ziedu. Viņ� atgriezās atpakaļ; vēl bija paliku�as da�as neizpētītas telpas.

Ta�u pats lielākais pārsteigums vēl bija priek�ā. Aku�rāti, kā grāmatas bibliotēkā, uz dzelzs plauktiem bija sakrauti zelta ķieģelī�i. Viņ� ilgi stāvēja �īs telpas vidū, nespēdams neko jēdzīgu domāt. Zināja tikai vienu viņ� realizēs savu ieceri. Aizvēris durvis, Karls bija dro�s, ka te nenokļūs ne komandieris �ulcs, ne arī kāds cits, jo durvju kodu zina tikai viņ�. Ja priek�nieks X123 dokumentos būtu pieminējis kaut vienu vārdu par zeltu� Bet nē! �ajā telpā, pēc ierakstiem dokumentos, vajadzēja atrasties ziepēm. Dro�ības pēc Karls nomainīja arī pārējos kodus; tagad viņ� �eit ir pilntiesīgs saimnieks.

Atgriezies Ņujorkā, Karls turpināja ierasto ikdienas dzīvi, prātā kaldams nākotnes plānus. Pirmām kārtām vajadzēja padomāt, kādā veidā legalizēt savus ienāku�mus, jo zelta ķieģeļu, pēc viņa aplēsēm, pietiktu vairā�kiem mū�iem, lai varētu dzīvot, neko nedarot.

Ta�u drīz vien kā sniegs uz galvas uzvēlās bēdas dzemdībās nomira Bella, atstājot viņa aprūpē veselīgu puisēnu. Karls pēk�ņi attapa, ka viņam tomēr pietrūks Bel�las. Ko iesākt ar zīdaini? Lai ari Karls mazajam bija devis savu uzvārdu "Ridgers", viņ� nemaz negrasījās auklēties ar bērnu, jo galu galā nebija tā tēvs. Palīdzību negaidot piedāvāja Bellas māsa Emīlija. Nosaucis puisēnu par D�efriju, Karls mierīgu sirdi atdeva bērnu Emīlijai, jo zināja, ka viņa mazo mīlēs kā savējo. No Bellas Karls bija izdibinā�jis, kur� ir gaidāmā bērna tēvs. Cik banāli, viņ� toreiz bija nodomājis, jo izrādījās, ka Bellas pavedējs ir Emīlijas vīrs.

4. nodala

>

Piecdesmito gadu sākumā Karls savu biznesu bija attīstījis ne pa jokam: apģērbu veikalu tīkls izpletās ne tikai Ņujorkā, bet arī visos �tatos; viņam piederēja pāris apdro�inā�anas kompāniju, vairāki naktsklubi un viesnī�cas. Viņ� valdīja ar dzel�ainu roku, jo citādi nemaz neva�rēja. Pats ienesīgākais peļņas avots izrādījās naktsklubi, kur līdzās azartspēlēm zēla ari narkotiku tirdzniecība. Ta�u �ai veiksmes medaļai bija ari otra puse, ar kuru Karlam drīz vien nācās iepazīties. Tā bija noziedzīgā mafija, kura nelegālās tirdzniecības ietekmes sfēras visu laiku dalīja un pārdalīja, tiklīdz uzradās kāds spēcīgāks gangsteris.

Karls nebija radis zemoties, tāpēc ar pretiniekiem viņ� izrēķinājās visda�ādākajos veidos gan sarīkojot nelaimes gadījumus, gan vienkār�i novācot, viņaprāt, pārāk bezkaunīgus konkurentus. Protams, tas tika darīts ne jau pa�a rokām. Bet lielākoties viņ� pielietoja iedar�bīgāko instrumentu informāciju. Ar to varēja ne tikai �anta�ēt, bet arī pelnīt naudu.

Karls vairs nedzīvoja �etristabu dzīvoklī, bet bija nopircis greznu namu dārgākajā Ņujorkas rajonā. Māja tika pārbūvēta tā, lai Karls tajā justos kā cietoksnī. Visur viņ� parādījās miesassargu pavadībā.

Arī slepenā projekta plāni rāmi attīstījās, tā dalīb�nieki pamazām sāka iefiltrēties da�ādu valstu valdībās,

Karlam vien atlika novirzīt vajadzīgo finansiālo palīdzību un nepiecie�amības gadījumā sniegt padomus.

Kādu dienu Valfrlds, piezvanījis agri no rīta, Kārlu lūdza steig�us satikties.

-�� Kas noticis, draugs? Karls atbildēja, nespēdams lāgā pamosties, jo mājās viņ� bija atgriezies tikai ap �etriem no rīta.

-�� Kari, man vajadzīgs tavs padoms�

-�� Tad brauc �urp, parunāsimies! Karls cēlās aug�ā; viņ� zināja, ka Valfrids netraucēs ar kaut kādiem niekiem.

-�� Es jau atrodos pie tavas villas vārtiem, sargi vairāk izskatās pēc cerberiem, nevis normāliem cilvēkiem, Valfrids pa�ēlojās. Lai gaidot līdz pusdienlaikam, kad tu izgulēsies�

-� Ā, nūjā� Karls iesmējās. Viss ir kārtībā, tūlīt satiksimies!

Karls steidzīgi iegāja du�ā, lai aizgaiņātu miegu. Aukstas �altis atgrieza mundrumu, un Karls zināja, ka līdz vakaram viņ� jutīsies modrs. Kad viņ� iegāja viesis�tabā, Valfrids sēdēja, ērti iegāzies klubkrēslā, un smē�ķēja. Karls sarauca degunu. Kop� kura laika draugs ir sācis niekoties ar �o netikumu? viņ� nodomāja. Kļuvis pabāls, neveselīgu sejaskrāsu, novājējis Karls nopētīja Valfridu. Viņi nebija redzēju�ies tikai pāris mēne�u. Tele�fonsarunās, kas notika katru nedēļu, Valfrids nebija ne par ko sūdzējies.

-�� Kā tu jūties? Karls tūlīt pat apvaicājās.

-�� Brīni�ķīgi, Valfrids atsaucās.

-�� Iesim pabrokastot! Karls ierosināja.

Kaut kas tomēr ir atgadījies, viņ� intuitīvi nojauta. Valfrīda uzvedībā bija jau�ama neliela nervozitāte un uzspēlēta jautrība. Viņi sēdēja pie galda un gaidīja, līdz mājkalpotāja uzklāj brokastu galdu.

-�� Tu vēlējies ar mani pakonsultēties, Karls atgādi�nāja, kad mājkalpotāja bija aizgājusi prom.

-�� Kari, man viss ir apnicis. Valfrīds nodūra galvu un skatījās kafijas krūzītē.

-�� Kas tie�i? Karls painteresējās.

-�� Viss! Valfrīds gurdi nopūtās.

Karls pacietīgi klusēja, gaidīdams, kad Valfrīds tur�pinās.

-�� Saproti� Es tam visam vairs neredzu nekādas jēgas� Vācija sadalīta okupācijas zonās� Nirnbergas process arī ir aiz muguras� Lai gan ne mirkli ne�aubos, ka uzzinot, kas mēs esam�

-�� Valfrid! Karls skarbi pārtrauca draugu. Pirmkārt, neviens un nekad neko neuzzinās. Otrkārt, mēs bijām tikai mazi zobratiņi lielajā mehānismā. Ko mums lika, to ari darījām.

-Jā, jā! Bet es neredzu jēgas tam, ko daru tagad. Man ir apnicis slapstīties pa okeānu.

-�� Valfrid, kādas problēmas? Es ta�u tev neuzspie�u� Ja godīgi, man daudz labāk patiktu, lai tu, piemēram, iesaistītos biznesā. Būtu mans darījumu partneris.

-�� Es tam nederu, Valfrīds pa�ūpoja galvu. Esmu kareivis.

-�� Tad ko tu pats gribi darīt?

-�� Nezinu. Esmu no visa noguris�

-�� Mjā� arī Karls nezināja, ko sacīt. Viņ� pirmo reizi draugu redzēja tik nomāktu. Uznākusi depresija? Brauksim! Karls pēk�ņi apķērās, kā atrisināt �o pro�blēmu.

-�� Uz kurieni?

-�� Redzēsi.

Karlam vajadzēja tikai pāris mirkļu, lai izlemtu, uz kuru no saviem naktsklubiem aizvest Valfrīdu.

-Tagad, protams, ir klusums. Viņ� izrādīja Valfrīdam naktskluba spēļu zāles. Uz mana rēķina varēsi izklaidēties, kā tev patīk un cik ilgi gribi. Bet noska�ņojuma cel�anai, lūk, ko ieteik�u. Karls atvēra kādas durvis. Varēsi padzīvot �ajos lepnajos apartamentos un atpūsties. �eit augsti viesi izbauda speciālus piedā�vājumus.

-Nav slikti, Valfrīds nomurmināja, skatīdamies apkārt. Kā pilī�

-�� Apskaties, kura tev patīk! Karls pasniedza Valfridam katalogu ar meiteņu fotogrāfijām. Tās ir dejotājas un arī� Vispār saprati, jā? Izvēlies, kura simpatizē, un pēc pusstundas abi varēsiet baudīt divvientulību.

-�� Hm. Valfrīds atplauka smaidā. Man �ķiet, ka patīk visas.

-�� Labi, draugs! Karls uzmundrino�i uzsita Valfridam pa plecu. Es brīdinā�u pārvaldnieku. Sāc atpūsties!

Ar laiku �ādas izklaides Karla naktsklubā sāka baudīt

arī pārējie zemūdenes ekipā�as vīri.

* * *

Kop� Otrā pasaules kara beigām bija aizritēju�i veseli desmit gadi, un �ajā laikā slepenā projekta realizē�ana bija atradusies Karla uzraudzībā. Viņ� jutās gandarīts, jo bija izdevies izdarīt �ķietami nepaveicamo, viņa domu�biedri, kuri sirdī loloja Tre�ā reiha ideālus, beidzot bija iefiltrēju�ies da�ādu valstu valdībās. Karls uz pasaules kartes atzīmēja trīsdesmit punktus tās bija trīsdesmit valstis, kurās atradās projekta dalībnieki, viņa cilvēki. Tie bija gan ministri, gan parlamentārie�i, gan da�ādu arodkomiteju līderi.

Nelielā �veices Alpu kūrortpilsētiņā noīrējis lepnu savrupmāju, kurā atradās milzīgas banketu un konfe�ren�u zāles, Karls projekta dalībniekiem aizsūtīja ielū�gumu ierasties uz konferenci. Bija pienācis laiks visiem sastapties un apspriesties.

Ģērbies frakā, viņ� kā nama saimnieks sagaidīja visus dalībniekus, katram ierādīja istabu. Vakarā tika sarīkota grandioza balle ar bagātīgi klātiem galdiem, mūziku, dejām, jo līdzi bija atvestas arī pa�as glītākās viņa nakts�klubu dejotājas. Karls bija nolēmis vispirms ļaut dalībnie�kiem atpūsties un tikai rīt sākt diskusijas.

Es priecājos, ka esam sapulcēju�ies tik kuplā skaitā, nākamajā dienā Karls atklāja konferenci. Mēs esam izkaisīti kā graudi it visās pasaules vietās, un �odien mums ir jāpieņem lēmums, kā dzīvosim turpmāk. Jūs dro�i vien zināt, ka pirms mēne�a ir notikusi kāda cita konference. Tajā Savienoto Valstu, Francijas, Lielbritāni�jas un PSRS valdības tā ari nenonāca ne pie kādas vie�no�anās. Bet tas nozīmē, ka nav zināms, kad Vācija tiks apvienota. Un vai vispār tiks apvienota? Tāpēc mums nāksies padomāt, ko varētu izdarīt. Tas ir pirmais jautā�jums, ko mēs apspriedīsim. Otrkārt. Neaizmirsīsim, ka esam īpa�i ļaudis, kuriem ir uzticēts uzdevums atjaunot nordiskā pārcilvēka kundzību pasaulē. Sāksim ar to, ka katrs pastāstīs, kāda politiskā situācija ir valstī, kuru viņ� pārstāv, kādas tendences vērojamas ekonomiskajā attīstībā un ko tas varētu mums dot. Lūdzu!

Karls paklanījās, saņemdams aplausu vētru. Apsēdies blakus Valfridam, viņ� uzmanīgi klausījās, kā cits pēc cita uzstājas dalībnieki.

Konference turpinājās vēl vienu dienu, un tikai tad dalībnieki devās prom.

-�� Valfrīd, mēs vēl uzkavēsimies, Karlam prātā ie�ā�vās doma. Pabūsim �eit, aiziesim uz pilsētiņu, paklau�sīsimies, kā skan vācu valoda� Ek, nostalģija, Karls atzinās.

-� Jā, �eit man patīk. Labprāt paliktu te dzīvot, nevis atgrieztos uz zemūdenes, Valfrīds sapņaini noteica.

-�� Mēs kļūstam veci, Karls secināja. Pagaidi, ir neliels pārsteigums. Tev ta�u ir dzim�anas diena.

Valfrīds, apmulsis kā mazs bērns, neveikli saiņoja vaļā dāvanu. Pārsteigumā iesaucies, viņ� ilgi nespēja pateikt ne vārda. Dāvana bija apmēram trīsdesmit cen�timetrus liela zelta statuete nāras veidolā, izrotāta ar nelieliem rubīniem. Uz nāras astes bija iegravēti Valfrīda iniciāļi.

-Vienīgais eksemplārs, speciāls pasūtījums tie�i tev, Karls priecīgi sacīja, redzēdams, ka viņam ir izde�vies pārsteigt draugu. Un, pats galvenais, Valfridam tā patika. Nāra tevi sargās, kad ceļosi pa okeāna dzīlēm.

-� Pēdējā laikā okeānā kļūst nemierīgi, Valfrīds nevē�rīgi ieminējās, aizvien vēl pētīdams dāvanu.

-�� Nu, es domāju, ka tur nekad nav bijis klusu. Bet tagad, kad viss tik strauji attīstās� Zini, pie kādām ide�jām nonācu, klausīdamies dalībnieku uzstā�anos? Jāpie�vēr�as militārajam biznesam. Viesnīcas, naktsklubi, vei�kali tas, protams, ir labi, ta�u kara tehnikas biznesam būtu globāls mērogs. Karlam iemirdzējās acis.

-�� Kari, tev ir vēl trakākas idejas nekā savulaik Hitle�ram. Valfrīds pasmaidīja. Kam tad tu domā pārdot iero�us? Un kā?

-�� Zini, viss ir ļoti vienkār�i. Vispirms es nopirk�u zemūdenes. Slepenajā bāzē, pēc manām aplēsēm, var izvietoties piecpadsmit-divdesmit, lai gan tik daudz man nevajag. Tad iegādā�os iero�u rūpnīcu. Kaut gan arī tas nav obligāti, Karls skaļi prātoja. Es zinu, ar kā starp�niecību tik�u pie iero�iem, un tad tos pārdo�u karojo�ām pusēm. Starp citu, kāpēc tu pirmīt ieminējies, ka okeānā nav mierīgi? Karla domas pārsviedās uz citu tematu.

-�� Parādīju�ies pirāti, Valfrīds saviebās.

-�� 0! Kas viņi ir?

-�� Nezinu. Mēs mēģinājām torpedēt, bet viņi ir tik izmanīgi. Ieslēdz aizsardzības lauku un nozūd. Tāda pa�a tipa zemūdene kā mums.

-�� Hm. Mūsējie?

-�� Nedomāju gan. Man ir aizdomas, ka zemūdene pie�der japāņiem.

-�� Varbūt kādu laiku klusītēm pasēdēt bāzē?

-�� Neuztraucies, Kari! Godīgi sakot, tie ir nieki. Dzīlēs tomēr ir daudz mierīgāk un dro�āk nekā, piemēram, te, kur pa�laik atrodamies, Valfrīds paskaidroja. Ja mēs sajustu briesmas, tad uzreiz parūpētos par dro�ību.

-�� Aizvedīsi uz bāzi konferences dokumentus. Mans sekretārs gods godam ierakstījis katras uzstā�anās tekstu. Sāksim veidot mūsu, ārie�u rases, vēsturi.

Karls tobrīd vēl nezināja, ka tā ir viņu pēdējā tik�anās reize. Un ka vajadzēs paiet veselam pusgadsimtam, līdz viņ� uzies pavedienu, kas ļaus noskaidrot Valfrīda un zemūdenes likteni.

Debesis bija pilnīgi apmāku�ās, brī�iem smidzināja, un, kad uzpūta austrenis, Kamillai gribējās atrasties siltā istabā. Ta�u viņa stāvēja uz neliela kuģa klāja un vēroja jūru, kuras vaigs �ķita tik drūms un piķa melns. Viļņi kā bārdamies sitās pret kuģa korpusu, un, jo ilgāk meitene vēroja �o dīvaino viļņu spēli, jo sliktāk sāka justies.

-�� Es laikam bū�u sasirgusi ar jūras slimību. Viņa pagriezās pret Marku.

-�� Laiks ir absolūti nelabvēlīgs. Arī Marks neizska�tījās priecīgs.

-�� Mēs ilgāk nevarējām gaidīt, jo laika ziņas prognozē, ka drīz gaidāma vētra. Jāpriecājas, ka nav lielu viļņu, citādi ūdenslīdēji te nespētu neko iesākt.

Marks pamāja. Televīzijas operators grozīja kameru, gaidīdams, kad ūdenslīdēji parādīsies no dzelmes. Te, pēc Kamillas teiktā, vajadzētu atrasties nogrimu�ajiem kuģiem ar ķīmiskajiem iero�iem.

Viņ� varēja tikai apbrīnot Kamillas neatlaidību. Mei�tene gāja kā vilciņ�, sarunāja profesionālu ūdenslīdēju komandu, kura piekrita tik riebīgā laikā ienirt un fil�mēt nogremdēto munīciju, noīrēja kuģi. Jā, Kamilla ir

Torvalda Larsena meita, Marks domāja. Vajadzības gadī�jumā viņai atliktu bilst kādu vārdu tēvam, un visi vārti atvērtos kā uz mājienu� Ak, ari viņ� vēlētos tādus vecā�kus kā Kamillai, Markam iesāpējās sirds. Tā �ķita lielākā pasaules netaisnība: vieniem visa ir par daudz, toties pārējiem ir jāraujas vaiga sviedros. Marku neuztrauca tas, ka kaut kur tālu Āfrikā cilvēki mirst no bada, ka viņiem trūkst ūdens un medikamentu. Viņ� vienaldzīgi noraudzījās uz Tuvajos Austrumos notieko�ajiem konflik�tiem; tur ik dienu sprādzienu rezultātā gāja bojā cilvēki. Galu galā viņ� nospļāvās pat par pa�māju klaidoņiem, kuri revidēja atkritumu tvertnes. Marku interesēja tikai viņ� pats. Redz, kā pēk�ņi bija sagriezusies viņa pasaules uztvere! Kā gan agrāk nebiju sapratis �o patiesību? Marks domāja. Un dro�i vien atrastos neziņā, ja kādu vakaru nesastaptu kaimiņmājas Rodrigesu.

-�� Mark, es laikam ie�u uz kajīti. Kamilla nodrebinājās. Auksti. Un viļņi izraisa nelabumu. Kad parādīsies ūdenslīdēji, pasauc mani.

-�� Protams, ej atpūties! viņ� pakalpīgi atbildēja. Kamillas vārdi bija pārtrauku�i viņa prātojumus.

Viņ� labprātāk atrastos krastā, kaut vai darba kabi�netā pie datora, nekā paciestu kuģa zvalstī�anos viļ�ņos un lietus smidzinā�anu. Ja vēl ņem vērā, ka tepat jūras dzīlēs atrodas nesprāgusī munīcija� Romantika� Ta�u �eit bija Kamilla, un Marks bija nolēmis darīt visu iespējamo un neiespējamo, lai iekarotu meitenes sirdi un roku.

Jau vairākas dienas viņ� staigāja kā apskurbis no jauniegūtajām zinā�anām; viņ� pat nebija iedomājies, ka dzīvi ir iespējams tik kardināli mainīt. Marks atkal atsauca atmiņā savu neseno iepazī�anos ar Rodrigesu. Tajā vakarā viņ� bija nolēmis aizstaigāt līdz tuvējam vei�kalam un nopirkt na�ķus. �ķērsojot pagalmu, aizmugurē atskanēja sauciens:

-�� Ei, draugs, vai neredzēji manu suni?

Marks satrūkās, domās pazibēja, ka tas varētu būt Andrejs. Ja nu viņ� ir sameklējis Marku un tagad vēlas atriebties? Precīzāk novākt nevēlamu liecinieku?

-� Nē! Marks apstājās un nedro�i atskatījās netālu stāvēja puisis viņa gados.

-�� Skāde. Ieraudzīja kaķi un izrāvās ar visu pavadu. Puisis iesvilpojās, tad �etrkājaino draugu sāka saukt vārdā.

-� Tā gadās. Marks atviegloti uzelpoja un grasījās turpināt ceļu. Skaļi riedams, parādījās arī melni raibs krancis.

-�� Nāc nu! Puisis satvēra pavadu un uzsmaidīja Mar�kam. Es dzīvoju tajā namā un pazīstu visus apkārtnes iedzīvotājus. Jūs laikam nesen �eit dzīvojat?

-�� Ne pārāk sen. Markam ne visai patika �is jautā�jums. Paātrinājis soļus, viņ� turpināja ceļu uz veikalu.

-�� �o suņuku nesen paņēmu no dzīvnieku patversmes. Manējais buldogs tagad joņo pa citiem medību laukiem vecs bija. Vai ejat uz tirdzniecības centru? puisis pajau�tāja un tūdaļ turpināja monologu. Tad mums pa ceļam. Jānopērk �etrkājainajam draugam barība.

Iepirku�ies viņi soļoja atpakaļ. Rodrigess turpināja Mar�kam stāstīt par kranci, un tikai pie pa�as mājas, kurā Marks bija noīrējis dzīvokli, puisis apjautājās, kā Marku sauc.

Negribīgi bildis savu vārdu, Marks vēlējās tikai vienu lai dīvainais kaimiņ� liek viņam mieru.

-�� Es nesen esmu sācis apmeklēt "Veiksmes" kursus; ļoti interesantas lietas tur stāsta, starp citu. Piemēram, kā uzsākt savu biznesu, kā gada laikā kļūt par pārtiku�u cilvēku, kā iekarot meitenes sirdi pat tad, ja viņa ir mil�jonāra meita�

Marks jau gribēja atcirst, ka viņu neinteresē nekādi kursi, ta�u vārds "miljonārs" apziņā iedegās kā signāllampiņa.

-�� Esmu ļoti laimīgs, ka manā dzīvē ir radusies tāda iespēja, Rodrigess turpināja, balss skanēja bezgala jūs�mīgi. Es draugiem un paziņām stāstu par �o iespēju. Vēlos, lai pēc iespējas vairāk cilvēku uzzinātu, ka ikviens ir spējīgs panākt pilnīgi visu. Saproti, pilnīgi visu, ko tik vēlas. Visu!

-�� Diez vai, Marks skeptiski iebilda. Vai viņ� gada laikā spētu kļūt tik bagāts kā Torvalds? Pasakas!

-Nesaki tā, Mark. Cilvēkā kop� bērnības ir ieliktas da�ādas programmas, pārsvarā ar negatīvu ievirzi. Vecāki uz savu bērnu kliedz: nedari to, nedrīkst, neizdosies� Un bērns izaug par neizlēmīgu un neveiksmīgu būtni.

-�� Psiholoģijas kursi? Marks painteresējās, jo Rodrigesa skaidrojums izklausījās pilnīgi loģisks.

-� Jā! Es rīt vakarā do�os turp. Ja vēlies, vari pievieno�ties man. Saku uzreiz, pēc tam teiksi paldies.

Iztaujājis par kursu maksu, Marks nosprieda, ka zinā��anas psiholoģijā viņam noderētu.

Nākamajā vakarā Marks, sagaidījis Rodrigesu, devās ar viņu kopā uz "Veiksmes" kursiem. Desmit minū�u gājiens, un abi nonāca pie kādas ēkas. Nokāpu�i pa kāp�nēm lejā un atvēru�i pagraba durvis, viņi nonāca labi apgaismotā gaitenī, tad nelielā telpā. Marks izbrīnīts raudzījās apkārt, redzēdams, cik daudz cilvēku jau sara�dies. Pretēji tam, kā Marks bija iztēlojies, ikdieni�ķu skolas solu vietā bija parasta zāle ar krēslu rindām un skatuvi. Telpā valdīja puskrēsla, ta�u tas netraucēja Mar�kam pamanīt, ka sapulcēju�ies cilvēki ir smaidīgi. Viņi draudzīgi pļāpāja un izskatījās ļoti laimīgi.

-�� Drīz sāksies. Rodrigess, ieskatījies rokas pulk�stenī, paziņoja Markam.

Sagrābis viņu aiz piedurknes, Rodrigess vilka Marku tuvāk skatuvei. Atradu�i brīvas vietas, viņi apsēdās.

Vēl mirklis, un ieskanējās skaļa mūzika. Gaismas pro��ektori izgaismoja skatuvi. Uz tās izskrēja jauns vīrietis un, pacēlis rokas virs galvas, uzsauca zālei:

-�� Sveicināti, mani dārgie! �ovakar sākam mūsu kār�tējo treniņu, kas palīdzēs atbrīvoties no pagātnes negā�cijām un kļūt laimīgiem.

Skaļi aplausi un ovācijas satricināja gaisu.

-� Un tagad, pirms sākam mācības, nedaudz atbrīvo�simies no ikdienas stresa. Dejosim!

Marks apjucis raudzījās pa labi, tad pa kreisi, jo visi dalībnieki kāpa uz krēsliem un, spiegdami aiz sajūsmas, sāka lēkāt.

-�� Dari kā pārējie! Rodrigess iebļāva Markam ausī, jo dārdēja skaļa mūzika.

Marks nedro�i uzkāpa uz krēsla, ta�u neuzdro�inājās sekot pārējo paraugam. Kārtīgi izlēkāju�ies, visi atkal apsēdās uz krēsliem. Dārdoņa norima, un ieskanējās liega melodija. Da�ādu krāsu pro�ektori �ķēla zāli, radī�dami fantastisku noskaņojumu. Krāsas mijās, un Marku apbūra zāles atmosfēra; bija tik skaisti, it kā viņ� atrastos kādā pasakā.

-�� Un tagad pirmais vingrinājums, no sapņainības Marku izrāva vadītāja skaļā balss. Visi atkārtosim: "Es esmu veiksmīgs!"

-�� Es esmu veiksmīgs! Es esmu veiksmīgs! zāle kliedza.

-�� Es esmu veiksmīgs! Marks auroja kopā ar pārē�jiem. Saspringums un neērtība bija iz�ibēju�i, viņ� jutās brīvi un atraisīti. Viņam vairs nebija kauns lēkāt, kliegt un spiegt.

-�� Kā patika? mājup ejot, Rodrigess apjautājās.

-�� Ir labi, starodams atbildēja Marks. Viņ� nespēja izskaidrot, kas bija noticis, ta�u jutās bezgala laimīgs. Vai rīt būs kursi?

-�� Būs. Vēlāk sekos individuālas pārrunas ar pasnie�dzēju. �odien mums bija tikai tāda izklaide, viss nopiet�nais vēl priek�ā, Rodrigess paskaidroja. Es tevi iepa�zīstinā�u ar viņu.

* * *

Aizbildinājusies ar jūras slimības tuvo�anos, Kamilla vēlējās tikai vienu mierīgi pasēdēt kajītē un padomāt. Viņu mocīja �aubas: ja nu Tedijs bija kļūdījies un kladē tika ierakstītas nepareizas koordinātas? Varbūt kuģi ar nesprāgu�o munīciju atrodas kaut kur citur? Atlika tikai gaidīt, kad ūdenslīdēji iznirs virs ūdens.

Protams, nofilmētos materiālus vajadzēs samontēt, tāpat veikt analīzes, lai noskaidrotu, cik stipri ir piesār�ņots ūdens. Tas būs nopietns darbs.

-�� Kamilla, ūdenslīdēji! Marks, pavēris durvis, skaļi iesaucās.

Ar puksto�u sirdi Kamilla izsteidzās uz klāja. Tūlīt viņa varēs gavilēt vai arī�

-�� Ir! Bet� Larsenas jaunkundze, varbūt būtu dro�āk, ja mēs �urp atsūtītu militāros spēkus, norāvis ska�fandru, Bjorns paziņoja.

-Kādēļ? Kamillai nepalika nepamanītas ūdenslī�dēja izbailes. Kas noticis?

-�� Tie kuģi� Precīzāk sprāgstvielas� Man bail, ka visi �ie lādiņi uzies gaisā�

-�� Nē! Kamilla pat piecirta kāju. Nē! Ne tagad. Ir jāuzfilmē materiāls, jāpalai� ēterā. Tas ir mans projekts. Vispirms jāpanāk, lai uzzina pēc iespējas vairāk ļau�u. Militāristi visu noslēps, un lādiņi turpinās rūsēt, līdz tie�ām, kā tu saki, Bjorn, uzsprāgs. Un tad būs par vēlu. Vai saproti?

Bjorns pamāja.

-Tad jāsāk filmē�ana, un nekavējoties! Kamilla pameta acis uz debesīm.

Tās aizvien vēl bija apmāku�ās un pelēkas. Kas zina, kad uzspīdēs saule, viņa nodomāja. Un vai vispār saule uzspīdēs tuvāko nedēļu laikā? Laika prognozēs tika solīts apmācies, lietains laiks.

-�� Līdz vakaram viss būs kārtībā.

-�� Tad pasteidzieties, Kamilla noteica un devās atpa�kaļ uz kajīti.

Savādi, bet arī viņai pēk�ņi bija pielipusi Bjorna trauk�sme. Viņa paskatījās uz Marku, mēģinādama uzminēt, kā jūtas viņ�. Varbūt arī dreb bailēs? Nē, Marks smaidīja.

-�� Kā varu tev palīdzēt? viņ� jautāja.

Kamilla paraustīja plecus. Viss, ko viņa tagad vēlējās, bija pēc iespējas ātrāk iegūt videomateriālus. Dīvaini Kamilla juta, ka viņu pārņem paniskas bailes. Vasarā, kad viņa bija ienirusi un pati savām acīm pa atvērtajām lūkām redzējusi lādiņus, viss izskatījās baismīgi, tomēr viņa vēl neapzinājās īstenās briesmas. Mati joki, Tedija dziesmas un Omalheru ģimenes lieti�ķās sarunas pavi�sam citā gultnē novērsa domas par iero�iem. Toties tagad Kamilla skaidrāk par skaidru iztēlē redzēja, ka Baltijas jūras liktenis karājas mata galiņā. Līdzko korozija paveiks savu, Baltijas jūra būs mirusi, ūdens vietā bangos indīgs �ķidrums.

-�� Viss būs labi, Marks noteica, it kā būtu nolasījis viņas domas.

-�� Iesim uz kajīti! Kamilla paaicināja Marku sev līdzi.

Vienalga kas lai tikai kāds būtu viņai blakām,

Kamilla nodomāja. Viņa ir iekodusies pārāk lielā kumosā, meitene pēk�ņi saprata. Nofilmētais materiāls, bez �au�bām, būs sensācija, bet viņai no prāta neizgāja Bjorna pieminētie militārie spēki. Kā gan viņa par tiem nebija iedomājusies? Cik stipri sakari ir tēvam, ja pret Kamillu izvirzīs pretenzijas?

-�� Tev ir vēsas rokas, Marks saņēma viņas plaukstas, līdzko abi bija iegāju�i kajītē. Arī pati esi nosalusi.

Kamilla, pārsteigta par tādu Marka pārdro�ību, uzreiz neattapa, ko atbildēt. Jā, bija gan patīkami just Marka siltās rokas, ta�u �ajā brīdī viņas noskaņojums nekādi nebija dēvējams par romantisku.

-Ja mēs tagad uziesim gaisā, tad zini, ka es tevi mīlu, Marks, pieliecies tuvāk, no�ukstēja viņai pie auss.

-�� Nevajag, Mark, runāt par mīlestību. Kamilla pacēla acis. Es piederu pie tiem cilvēkiem, kuri dzīvē mīl tikai vienu reizi. Līdz ar Mati ir zudusi mana spēja mīlēt, viņa nedaudz īgnā balsī atbildēja.

-�� Esmu ar mieru gaidīt kaut visu mū�u.

-�� Atvaino, man zvana! Kamilla atviegloti uzelpoja, ka ir radusies iespēja izvairīties no atbildes.

Tagad viņas prāts pilnībā bija aizņemts ar projekta realizāciju. Kāda var būt runa par mīlestību? Jā, viņas sirds ir brīva, ta�u tas nenozīmē, ka viņa metīsies pirma�jam pretimnācējam ap kaklu. Izņēmusi no �aketes kaba�tas mobilo, Kamilla izgāja laukā no kajītes, nevēlēdamās, lai Marks dzirdētu sarunu.

Tomēr puisis sekoja viņai uz klāja. Zvanītāja bija kāda draudzene. Nedaudz papļāpājusi, Kamilla pagriezās pret Marku.

-�� Mark! Es tev aizmirsu pateikt, bet man prātā ir ie�āvusies vēl viena ideja. Ar interneta starpniecību ir jāsameklē Omalheri, Kamilla noteica.

-Kā?

-�� Nu, es nezinu. Kamilla paraustīja plecus. Varbūt paziņojumu var ievietot pēc iespējas da�ādos forumos un mājas lapās?

-�� Kāda problēma! Marks smaidīja kā saulīte. Un kādu tekstu rakstīt?

-�� Neko īpa�u. Tikai "D�astina un Evarest, piezvaniet

Kamillai". Un viss. Viņi, ja izlasīs �o ziņojumu, sapratīs.

* * *

Marks katru vakaru apmeklēja "Veiksmes" kursus. Tā tie�ām ir lieliska metode, kā atbrīvoties no dienas gaitā iegūtā stresa, viņ� konstatēja. Neskaitāmas reizes skandinot, ka viņ� ir veiksmīgs, �ie vārdi iespiedās zem�apziņā, un Marks uz visu sāka raudzīties daudz opti�mistiskāk. Rodrigess viņam nebija melojis; tie�i otrādi, jaunais paziņa izrādījās visai interesants sarunu biedrs.

Un Marks priecājās, ka, dzīvojot Stokholmā, sāk uzrasties jauni draugi.

Kādu vakaru pēc kārtējām nodarbībām, Rodrigess palūdza Marku uzkavēties.

-�� Skolotājs vēlas ar tevi runāt.

Marks pamāja. Viņu pārņēma neliels uztraukums. "Veiksmes" kursu vadītājs, kuru visi dēvēja par Skolotāju, beidzot runās ar viņu! Marks nezināja, kāds ir Skolotāja vārds, bet tas viņu īpa�i neuztrauca.

Jauns vīrietis ap gadiem trīsdesmit, kaili noskūtu galvu, vingru augumu tāds izskatījās Skolotājs.

-�� Es priecājos iepazīties ar tevi, Mark. Skolotājs cie�i paspieda Marka plaukstu. Iesim parunāties uz manu kabinetu! Viņ� pamāja uz durvju pusi, kas atra�dās skatuves sānos.

Marks sekoja Skolotājam, domādams, ka tur atro�das ģērbtuve, kas ir pārveidota par kabinetu. Ta�u viņi nonāca telpā, kurā atradās lifts. Uzbrauku�i uz ēkas pēdējo stāvu, viņi gāja pa zigzagveida gaiteni, kas Mar�kam atgādināja labirintu.

Skolotāja kabinets izrādījās pla�a, vairāk nekā piec�desmit kvadrātmetru liela istaba. Marks nepaspēja visu kārtīgi apskatīt, jo Skolotājs ātriem soļiem piegāja pie loga, kur atradās divi lieli mīkstie krēsli un zems, stiklots galds. Marks apsēdās vienā no krēsliem, un skatam pavē�rās izgaismotā Stokholma.

-�� �eit man patīk pasēdēt un relaksēties. Skolotājs devās pie loga un mazliet to pavēra, ļaudams kabinetā ielavīties ma�īnu trok�ņiem un vēja brāzmām. Kā patīk "Veiksmes" kursi?

-�� Lieliski, Marks atbildēja, kāri ieelpodams svaigu gaisu. Viņ� bija sakarsis nodarbībā, un tagad bija tik patīkami atvēsināties.

-�� Mark, parunāsimies! Skolotājs iesēdās otrā krēslā. Tās nodarbības, kuras apmeklējat, ir tikai iesildī�anās. Katram dalībniekam ir savs iemesls, kādēļ viņ� apmeklē kursus. Es ar katru cilvēku strādāju individuāli. Man jāzina, ko katrs vēlas, kādas problēmas viņu nomāc. Tikai tad varu palīdzēt. Mark, es sapratu, ka tu esi ieradies Stokholmā, lai atrastu labāku darbu.

-Jā. Marks pamāja ar galvu, pie sevis nodomādams, ka Rodrigess par viņu ir jau pastāstījis Skolotājam.

-�� Tas ir apsveicami. Un vai darbs apmierina?

-� Jā, Marks godīgi atbildēja.

-Ja rastos iespēja, ko tu visvairāk gribētu darīt?

Marks paraustīja plecus.

-�� Tā jau man �ķita. Skolotājs nopūtās. Daudzi nezina, ko viņi vispār vēlas dzīvē panākt. Skatās, ko dara pārējie, un tā, lūk, veidojas bara instinkts. Mark, tu ta�u esi personība, otra tāda kā tu nav.

-�� Vispār� Marks mazliet saminstinājās, tad, redzē�dams, ka Skolotājs uzmundrino�i pamāj, iesāka stāstīt, ko viņ� vēlas. Visi viņa sapņi vijās ap Kamillu: cik labi būtu, ja viņ� apprecētu Kamillu un būtu tikpat bagāts kā meitene, jo tad nevajadzētu justies nepilnvērtīgam�

-�� Un kā tu pats domā atrisināt �o problēmu?

-�� Es viņai patīku, bet� Kā būs ar Torvaldu? Marks pēk�ņi atskārta, ka no redzesloka ir izlaidis Kamillas tēva iespējamo attieksmi pret potenciālo znotu. Ja Torvalds atbalstīs meitas laulības ar viņu, tad Marka priek�ā pavēr�sies visas iespējas. Kā nekā viņ� būs miljonāra znots.

-�� Ļoti interesanti, Skolotājs, uzklausījis Marka prā�tojumus, teica, mudinādams Marku runāt tālāk.

-�� Es nezinu, kā pareizi izturēties pret meiteni, Marks �ēlojās. Reizēm viņa pret mani ir mīļa, un tad man �ķiet, ka viņa tūlīt teiks "jā", bet tad atkal kļūst nevērīga vai sāk au�oties.

-�� Hm. Tev ir jāizpēta, kas viņai patīk, kas viņu interesē.

-�� Viņa visu laiku atceras Mati�

-�� Aizmirsīs.

Marka stāstījums kļuva aizvien raitāks un dro�āks, viņ� bez kautrē�anās klāstīja visu, ko domā, jūt un no kā baidās. Savukārt Skolotājs bez mitas uzdeva visda�ā�dākos jautājumus par Kamillu, Torvaldu un pa�u Marku.

-�� �ķiet, es zinu, kas ir jādara, Mark, Skolotājs domīgi sacīja. Es tevi iepazīstinā�u ar kādu cilvēku. Viņ� tev palīdzēs.

-�� Bet kas no manis tiks prasīts? Marks iedomājās, ka nekas par pliku velti netiek dots. Ja nu vienīgi siers peļu slazdā, un arī tikai nākamajai pelei.

-�� Nekas.

* * *

Tā bija jau tre�ā reize, kad Kamilla zvanīja uz labo�ratoriju. Atbilde vienmēr bija viena un tā pati: "Analīzes vēl nav gatavas." Tas Kamillu tracināja. Kop� paraugu iegū�anas no jūras dzīles blakām nogrimu�ajiem kuģiem ar munīciju bija pagāju�as vairākas dienas, nofilmētais materiāls bija samontēts, un televīzijas ēterā varēja sākt raidīt sensacionālus jaunumus. Lai pasteidzinātu pro�cesu, Kamilla nolēma satikties ar laboratorijas direktori Aneti Svensoni. Saruna iesākās sakāpinātos toņos.

-�� Man ir absolūti vienalga, kas jūs esat, ta�u visam jānotiek rindas kārtībā, Anete negribēja dzirdēt ne vārda par analī�u veik�anu ārpus rindas.

-�� Tādā gadījumā atbildiet, kad būs analī�u rezultāti! Kamilla neatlaidās. Man solīja, ka jau vakar vakarā viss būs kārtībā.

-�� Darbinieki ir aizņemti, pārbaudes process ir sare��ģīts, tādēļ ir jāgaida.

-�� Es varētu samaksāt, ja kāds darbinieks uzņemtos pastrādāt pēc paredzētā darbalaika, Kamilla, daudz nedomājot, piedāvāja.

-Jūs esat no televīzijas?

-Jā. Torvalda Larsena neatkarīgā televīzija.

-�� Tad varbūt slepus filmējat vai ierakstāt sarunu ar mani, ko? Un pēc tam sekos nejauka pārraide, ka mani var viegli piekukuļot, ko? Anete Svensone nosarka, tik tikko valdīdamās, lai nesāktu kliegt.

-�� Paldies par ideju, noteikti izmanto�u, Kamilla atcirta un sa�utusi atstāja kabinetu, sapratusi, ka turpi�nāt ir bezjēdzīgi.

Izņēmusi no kabatas mobilo, viņa brīdi svārstījās. Kāre piezvanīt un pa�ēloties tēvam bija milzīga, ta�u tā viņa tikai parādītu savu bezspēcību. Viegli ir dzīvot, ja aizmugurē atrodas tāds cilvēks kā Torvalds Larsens, viņas tēvs. Kamilla zināja, ka tēvam atliktu tikai piezvanīt pāris cilvēkiem un Anete Svensone skrietu pakaļ, vilkdama pavisam citu meldiņu.

-�� Nē, es pati visu nokārto�u, Kamilla nolēma, iemez�dama mobilo atpakaļ �aketes kabatā. Viņa aprunāsies ar laboratorijas darbiniekiem un panāks savu.

Liels bija Kamillas izbrīns, kad darbiniece, ieskatī�jusies atskaites �urnālā, paziņoja, ka analīzes biju�as gatavas jau vakarvakar, kā bija solīts!

-Paldies. Bet kāpēc man visu laiku tika teikts, ka nekas nav izdarīts? Kamilla painteresējās.

-�� Pie mums �odien darbu uzsāka jauniņa darbiniece. Atvainojiet, acīmredzot viņa kaut ko sajauca.

-�� Es vēlētos runāt ar ekspertu, kur� sīki izskaidrotu analī�u rezultātus tā, lai to varētu saprast jebkur� cil�vēks.

-�� Tad jums ir jārunā ar Dāgu. Tūlīt viņu pasauk�u.

Uzzinājis, ka Kamilla vēlas viņu intervēt, Dāgs lab�prāt piekrita.

-�� Protams, Larsenas jaunkundze. Rezultāti ir vien�kār�i briesmīgi. Un tas viss mūsu Baltijas jūrā� Bez �au�bām, es jums piekritu, ka cilvēkiem ir jāzina patiesība. Vai man jādodas uz televīzijas studiju?

-� Ja jums nav pretenziju, es labprāt vēlētos jūs inter�vēt tepat, laboratorijā, Kamilla atbildēja. Viņai atlika tikai piezvanīt uz studiju, lai filmē�anas grupa būtu klāt pēc nepilnas pusstundas.

Atgriezusies televīzijas ēkā, Kamilla pirmām kār�tām devās pie tēva. Viņa dega nepacietībā paziņot, ka viņas pirmā pārraide ir gatava un ir jāsaskaņo tikai ētera laiks.

-�� Larsena kungs pirms stundas aizbrauca uz mājām, sekretāre paziņoja Kamillai un tūdaļ piemetināja: Viņ� lūdza, lai jūs piezvanāt.

Nodomājusi, ka tas absolūti neatbilst tēva raksturam, Kamilla devās uz savu kabinetu. Zvans tēvam izsita viņu no līdzsvara. Pārraide varē�ot pagaidīt līdz rītam. Lai mīļā meita tagad dodoties mājup un gatavojoties svinī�gam pasākumam. Kādam?

-�� �odien paziņo�u par savu saderinā�anos ar Ingeborgu. Jā, jā, es zinu, ko tu tagad teiksi. Ka tu nevēlies pamāti, bet es Ingeborgai biju solījis viņu precēt uzreiz pēc tavām kāzām, Kamilla.

-Tēt, daudz laimes, bet� Kamilla savaldīgi no�teica, �man �odien ir citi plāni. Vai neiebildīsi, ja es neieradī�os?

-� Es tomēr gaidī�u tevi. Pasākums sāksies septiņos restorānā "Stokholma".

Aizslēgusi kabineta durvis, lai neviens netraucētu, Kamilla kārtīgi izraudājās. Noslaucījusi asaras, meitene saprata, ka turpmāk viss būs citādi.

Uzaicinā�u uz pasākumu Marku, Kamillai galvā ie�ā�vās ļauna doma: tas būs protests. Arī viņa sagatavos tēvam pārsteigumu.

Silvijai �trancai no rītiem patika ilgāk pagulēt, jo vaka�ros viņa parasti ilgi aizsēdējās pie dokumentu kaudzēm. Tajās retajās reizēs, kad tomēr nācās piecelties agrāk, Sil�vija bija bezgala nikna, jo viņu mocīja galvassāpes. Un nelī�dzēja ne kafija, ne uzmundrino�a du�a; vienīgās zāles bija salds miegs. Tādēļ viņa mēdza atslēgt telefonu, lai negaidīti zvani neizrautu no sapņu valstības. Vīrs Lūkass, kur�, svīstot gaismiņai, jau bija aug�ā, sargāja viņas miegu un parasti devās uz dēlēna istabu. Līdzko puika pamodās, abi gāja uz pirmo stāvu, kur varēja draiskoties pēc sirds patikas.

Silvijai nevajadzēja uztraukties ne par ēdiena gatavo��anu, ne par citiem tamlīdzīgiem namamātes pienāku�miem. Tam bija domāti mājkalpotāji. Vienīgais, kas viņu darīja ba�īgu, bija bizness. Viņas rokās atradās milzīgas impērijas gro�i, un Silvija ar to lepojās.

Tāpēc, kad istabā ietraucās Lūkass un, atrāvis vaļā aizkarus, uzsauca Silvijai, ka ir atgadījies kas ārkārtējs, viņa tikai nomurmināja un pagriezās uz otriem sāniem.

-�� Atstā�u tev �urnālu. Lūkass uz pirkstgaliem atstāja istabu, nodomādams, ka �ī ziņa tomēr varēja pagaidīt. Bet viņam tik ļoti gribējās, lai Silvija jaunumus uzzina pēc iespējas ātrāk.

Pagāja vismaz stundas ceturksnis, līdz Silvija bija spējīga pavērt acis. Lūkass �urnālu bija nometis uz spil�vena blakus, un viņai atlika tikai pastiept roku. Tenku �urnāls Silvija tikai uzmeta acis �urnāla nosaukumam un atkal laidās snaudā. Viņas pēc tagad varētu �aut kaut ar lielgabalu, nekas viņu nesatrauca.

Kamilla� Smadzenēs nez kāpēc uzpeldēja meitas attēls. Kamilla!

Silvija kā atspere uztrūkās un vēlreiz satvēra �urnālu. Uz �urnāla vāka lieliem, trekniem burtiem rēgojās klie�dzo�s virsraksts: "Miljonāra Torvalda Larsena saderinā�a�nās". Ta�u priek�plānā nezin kāpēc atradās Kamillas un kaut kāda blonda pui�a foto, mazliet mazāka bilde bija atvēlēta Torvaldam un Ingeborgai.

-�� Idioti! Āksti! Silviju smacēja dusmas. At�ķīrusi no�rādīto lappusi, viņa kāri izlasīja saderinā�anās aprakstu.

0, viņa pazina Ingeborgu! �ī padauza ir bojājusi viņas dzīvi kop� pa�iem pirmajiem laulības gadiem ar Torvaldu. Redz, tomēr ir panākusi savu�

Un Kamilla?! Vēl nesen apraudāja Mati, un tagad� Kas tas ir par tipu? Kāpēc meita nav teikusi ne vārda par to, ka viņai ir uzradies jauns draugs? Nepārprotami daudz izskatīgāks nekā Mati, bet� Silvijai nevajadzēja ilgi pētīt bildi, lai saprastu, ka puisim mugurā ir lētas drānas. Kas par nejēdzībām? Kā Kamilla iemanās uzķerties uz lupatla�iem? Vai tie�ām viņas meitiņa nesajēdz, ka �is ir kārtējais mednieks, kuru interesē ne tik daudz Kamilla pati, cik viņas sen�u nauda?

Silvija ieslēdza telefonu un piezvanīja meitai. To viņa tā neatstās! �im ņergām būs jānoiet no skatuves, Silvija momentā izlēma meitas likteni.

-�� Labrīt, mīļumiņ! Silvija bija atguvusi savaldību un runāja ierasti laipnajā valodā. �ķiet, ka man laikam tevi ir jāapsveic?

-�� Ar ko, mammu? Kamillas balss izklausījās mie�gaina. Ā, ja tu runā par vakardienu�

-�� Kas tas ir par puisi?

-�� Marks. Viņ� strādā televīzijā, datorgrafiķis.

Vēl labāk, Silvija nodomāja. Un kur ir skatījies Tor�valds?

-�� Mammu, lūdzu, nedusmojies! Ar Marku mums nav nekā nopietna, es tikai vēlējos iezāģēt tētim� Kamilla godīgi atzinās. Un tāpēc aicināju viņu uz svinībām.

-�� Kamilla! Silvijai nedaudz atmaiga sirds vismaz tāds mierinājums. Bet tas ta�u negatīvi iespaidos tavu reputāciju. Turklāt tas puisis var iedomāties nezin ko, tā teikt, �is uzaicinājums viņam ir zaļā gaisma.

-�� Ai, nu kāda tam nozīme? Ja tu būtu redzējusi, kā tā sieviete� Kamilla izvairījās pieminēt Ingeborgas vārdu, �jutās bezgala vīlusies, jo es un Marks viņus aizēnojām.

-�� Gudriniece, Silvija uzslavēja meitu.

Nāksies iepazīties ar Marku tuvāk; nevar zināt, kas viņ� ir par cilvēku. Jā, viņa atļaus meitai paspēlēties, bet par laulībām ar Marku lai pat nesapņo, Silvija izlēma.

-�� �odien vakarā paskaties televīziju, ēterā būs mana pirmā pārraide, Kamilla paziņoja.

-�� Protams, mīļumiņ, Silvija noteica, labi zinādama, ka neskatīsies, jo būs aizņemta ar savām darī�anām. Pasveicini no manis Marku. Es vēlos ar viņu iepazīties tuvāk. Tiekamies svētdien?

-�� Kā vēlies, Kamilla piekrita. Viņ� tev patiks.

Kamillas pēdējie vārdi saasināja mātes uzmanību. Lai

arī meita runāja pavisam vienaldzīgi, tomēr tas puisis viņai simpatizē Silvija nojauta.

Atbalstījusies pret spilveniem, viņa atsāka pētīt Torvalda un Ingeborgas bildi. Kā viņa ienīda �os abus cilvē�kus�

Tikai Dievs zināja, cik asaru viņa ir izlējusi laulības gados ar Torvaldu. Neviens nenojauta, ka Silvija jūtas nelaimīga. 0, Torvalds prata tēlot; visi redzēja, cik viņ� ir apzinīgs un rūpīgs vīrs. Un pa klusītēm tikās ar Ingeborgu. Silvija atcerējās, kā viņai bija radu�ās pirmās aizdomas. Viņa mēģināja tās noklusināt, neticēja, jo viss izskatījās tik jauki. Ģimeniska idille, jauka meitiņa; turklāt Torvalds teica, ka viņiem vajadzētu vēl vienu bērnu.

Tikai tagad, kad viņai ir cita ģimene, Silvija bija bei�dzot sapratusi, kāpēc viņa jutusies nelaimīga ar Tor�valdu. Viņu attiecībās nav bijis atklātības. Torvalds nekad nestāstīja, kā viņ� jūtas, ko ir darījis darbā, ari viņa nebija ļāvusi ieskatīties savā sirdī. Aizvien smaidīga, viņa centās būt ideāla, jo mīlēja Torvaldu. Bet ideālu nav!

Tajā pasākumā, uz kuru Torvalds viņu aizveda gandrīz ar varu, jo Silvija zināja, ka tur būs ari Ingeborga, notika liktenīgā sastap�anās ar Lūkasu. Silvijai greizsirdības dēļ sirds vai plīsa pu�u, redzot, ka Torvalds aicina uz deju Ingeborgu. Lai slēptu sāpes, viņa pagriezās pret netālu stāvo�o vīrieti un apjautājās, kā viņam klājas. Lūkass bez kautrē�anās atklāja, ka viņa uzņēmums atrodas uz bankrota robe�as. Un uz pasākumu atnācis, lai mēģinātu atrast investorus.

Silvija pieklājības pēc pajautāja vēl kaut ko par uzņē�mumu, un tā viņu saruna pavisam nemanot pārauga draudzīgā pļāpā�anā. Lūkass labprāt uzklausīja viņu, pat pajautāja, ko Silvija iesāktu tādā gadījumā. Silviju tas pārsteidza; viņa nebija iedomājusies, ka viņas ieteikumi būtu vērā ņemami.

Lūkass viņai piezvanīja jau nākamajā dienā. Silvi�jai nevajadzēja slepus lavīties uz tik�anos ar Lūkasu, jo Torvalda gandrīz nekad nebija mājās: viņ� uz televīziju devās agri no rīta un pārradās vēlu vakarā. Simpātijas vienam pret otru pieauga ar katru dienu, un Silvija pēk��ņi saprata, ka vēlas būt kopā ar Lūkasu.

Aptvērusi, ka viņai nav ko zaudēt, Silvija kādu dienu atstāja Torvaldu. Par Kamillu viņa neraizējās; vēl pāris gadu, un meita pati sadomās dibināt ģimeni.

Jā, kā tie gadi skrien� Viss, pietiek slīgt atmiņās! Sil�vija cēlās aug�ā. Viņu gaida pla�ā impērija!

* * *

Iesmar�ojies Torvalds spoguļa priek�ā sakārtoja kaklasaiti. Viņu gaidīja nopietna saruna ar Kamillu. Mei�tas izturē�anās bija pārvērtusies līdz nepazī�anai, un

Torvalds jau sāka raizēties, ka tas ir Silvijas pirksts. Samā�cījusi, sastāstījusi visādas sievie�u viltības un tagad dro�i vien smejas par Torvaldu. Ja zinātu, kā izvērtīsies vakars, viņ� nebūtu lūdzis Kamillu ierasties uz �o pasākumu. Nē, Kamilla ne tikai aicina dzeltenās preses �urnālistu, bet arī apstulbina ciemiņus, paziņodama, ka Marks ir viņas jaunais draugs.

Atceroties vakardienu, Torvaldu pārņēma niknums. Atlaist Marku no darba, patriekt prom kā pēdējo suni! Jā, ko vēl var izdarīt? Kāds kauns� Kā viņ� tagad rādī�sies darbā? Kā uz viņu tagad skatīsies pārējie? Izlikties, ka nekas nav noticis? Tēlot, ka nav nekādu iebildumu, ja Kamilla par draugu ir izvēlējusies ieceļotāju no citas valsts?

Vēlreiz apskatījies dzeltenās preses �urnālu, Torvalds devās uz virtuvi. Viņ� ieturēs vieglas brokastis un tad dosies uz televīziju. Interesanti, kā izturēties pret Marku, Torvalds turpināja gudrot. Līdz viņa ausīm bija atklī�du�as nepatīkamas tenkas par Mati: it kā Torvalds ir bijis tas, kur� pacenties, lai potenciālais znots� Hm.

-�� Labrīt, tēt! Kamilla izskatījās tik apburo�a, ka Tor�valds nolēma meitu nerāt, bet tikai parunāties.

Viņa ir jau pieaugusi, Torvalds atskārta. Meitai pa�ai ir jādomā par sevi, pa�ai jādzīvo arī tad, ja gadīsies kļū�das. Bet tās būs viņas pa�as kļūdas, no kurām nāksies gūt pieredzi.

-�� Labrīt. Torvalds novērsa skatienu, apdomādams, ko teikt.

-�� Tēt, es tev aizmirsu pateikt kaut ko ļoti svarīgu. Kamilla uzlika uz galda elkoņus un skatījās tādām acīm glu�i kā bērnībā, kad bija izdarījusi kādu nedarbu.

Torvalds nopūtās. Tūlīt sekos gar� monologs, kurā tiks aizstāvēts Marks.

-�� Tēt, es seifā ievietoju zelta ķieģelī�us�

-�� Ko? Torvalds pārjautāja, domādams, ka ir pārklau�sījies. Kāds zelts?

-�� Nāc! Kamilla piecēlās un vedināja tēvu uz viņa darbistabu.

Torvalds neticēdams sekoja, gaidīdams, ka tūlīt tiks izjokots. Ko Kamilla vēl būs izdomājusi, lai sevi aizstā�vētu? Sastādījis kodu, viņ� atvēra seifa durvis un apstulba. Ja blakām nestāvētu Kamilla, viņ� dro�i vien domātu, ka ir sāku�ās halucinācijas. Torvalds nedro�i satvēra zelta ķieģeli un aplūkoja to no visām pusēm.

-�� Kur tu to ņēmi? Torvalds no�ukstēja. Varbūt tas ir viltojums, viņam ie�āvās prātā. Tūlīt Kamilla sāks smie�ties un�

-�� Mati un pārējie Baltijas jūrā bija uzgāju�i nogri�mu�u zemūdeni. Kamilla īsi pastāstīja par Mati vēstuli un to, cik smags izrādījies �emodāns ar zeltu.

-�� Kamilla, vai kādam vēl esi teikusi kaut pu�plēstu vārdiņu?

Kamilla pakratīja galvu. Tik stulba viņa nebija, lai klaigātu pa labi un kreisi par tādu atradumu.

-�� Un Silvijai? Torvalds pētīja meitu.

-�� Nevienam neteicu.

-�� Tad ir labi.

Torvalds ieskatījās seifā un saskaitīja stieņus. Lai arī to nav pārāk daudz, tomēr� Zelts paliek zelts. Ja Kamillai patīk Marks, viņ� nestāsies ceļā, Torvalds pēk�ņi izlēma. Viņa pati zinās, kā pareizi rīkoties. Jā, un gudra viņam ir meita kā pieredzējis spēlmanis, īstajā laikā uzmezdama galdā dūzi.

-�� Piedod, ja sabojāju tev vakaru, Kamilla vainīgi sacīja un pieglaudās tēvam. Man bija slikts garastā�voklis�

-�� Un kā tad Marks?

Kamilla paraustīja plecus.

-�� Vispār Marks ir daudzsolo�s puisis, �ķiet, ar lielām ambīcijām, Torvalds teica, aizcirzdams seifa durvis. Bet� es tomēr ieteiktu nesteigties, iepazīsti viņu labāk.

-�� Vai tu jau nopirki Queen Sally daļu? Kamilla pain�teresējās, nolēmusi vairs neko nerunāt par Marku.

-� Jā. Tik izdevīgu darījumu es nevarēju palaist garām.

-�� Un Karls Ridgers? Vai tu ar viņu esi ticies?

-Jā. Torvaldam brīdi �ķita, ka meita grib teikt vēl kaut ko.

-�� Kāds viņ� ir?

-�� Kamilla, kāpēc tāda interese? Torvalds aizdomīgi jautāja. Kamillas izturē�anās bija vairāk nekā dīvaina, viņa nekad nebija interesējusies par darījumiem.

-� Vai beidzot ir zināms, kāpēc uz prāmja bija izcēlies sprādziens?

-�� Nē, Kamilla. Torvalds pa�ūpoja galvu. Tas laikam arī paliks tīts neziņā.

-�� Kad tu tikies ar Kārlu Ridgeru, par ko jūs runājāt?

-�� Kop� kura laika tevi ir sāku�i interesēt mani darī�jumi? Torvalds izbrīnījās.

-�� Es nejautāju par darījumiem, bet gan par pa�u Kārlu Ridgeru. Kamillas seja izskatījās noraizējusies, it kā viņa risinātu kādu sare�ģītu uzdevumu. Par kādām tēmām, ja neņem vērā biznesu, jūs runājāt?

-�� Par politiku, laikapstākļiem, sievietēm, ja tas tevi tik ļoti interesē, Torvalds lakoniski atbildēja.

-�� Un par mūsu ģimeni viņ� vaicāja? Piemēram, par mani?

-�� Dabiski. Kādēļ lai es nepalepotos, ka man ir skaista un gudra meita?

-�� Es tavā vietā neuzticētos Ridgeram, Kamilla no�pietni teica.

-�� Kamilla, nepūderē man smadzenes! Torvalds pēk��ņi aizsvilās. Visi �ie mājieni, jautājumi, viņaprāt, bija tikai pārdomāta Kamillas stratēģija. Viņa necie� Ingeborgu, Torvalds saprata. Un mēģinās izdarīt visu, lai novērstu viņa domas no mīļotās sievietes. Ak, Silvija,

Silvija, tomēr būsi meitu pamācījusi, kā izturēties�

* * *

Marks staigāja kā pa mākoņiem. Viņam pat sapnī nebija rādījies, ka attiecības ar Kamillu tik strauji attīs�tīsies. Marks vēlreiz aplūkoja �urnālā viņa un Kamillas foto. Viņ� jutās laimīgs kā vēl nekad. Tagad ir jāpieliek visas pūles, lai miljonāra meita viņā iemīlētos pa īstam.

"Veiksmes" kursi ir īsts brīnums, viņ� domāja. Tais�nība vien ir bijusi Rodrigesam: piepildās katra vēlē�anās, ja tikai ļoti, ļoti vēlas.

Darbadiena pagāja zibenīgā ātrumā, un Marks pastei�dzās atstāt televīzijas ēku, lai dotos mājup. Citu reizi viņ� būtu pagaidījis kolēģi Ri�iju Andersonu, ta�u �oreiz Marks nolēma neaizkavēties darbā. Jau dienā viņ� bija piezvanījis Skolotājam un norunājis tik�anos. Marks zināja, ka Skolotājs viņam palīdzēs un neskoposies ar padomiem, kā iekarot Kamillas sirdi.

-�� Es ļoti priecājos par tevi, Skolotājs teica, kad Marks bija visu izstāstījis līdz pat visniecīgākajam sīkumam.

Tev tagad jāsāk uzvesties tā, kā tas ir pieņemts bagāt�nieku aprindās.

-Jā? Kā? Marks norūpējies pajautāja.

-�� Es jau sacīju iepazīstinā�u tevi ar kādu cienījamu personu, miljonāru, un viņa sabiedrībā pavadīts vakars tev būs laba mācība.

-�� Tie�ām?

-�� Un sāksim rīkoties jau �ovakar. Dzelzs jākaļ, kamēr tā ir karsta. Tikai, Skolotājs nopētīja Marku no galvas līdz kājām, �tev ir jāuzģērbj kaut kas labāks.

-�� Diem�ēl man ir tikai �is uzvalks. Marks nosarka, juzdamies bezgala neērti. Johaidī, ko par viņu nodomāja Torvalds, redzot pasākumā tajā pa�ā apģērbā, kurā viņ� ierodas darbā! Un Kamilla?

Apsolījis sev nākamajā dienā aiziet uz veikalu un nopirkt jaunu uzvalku, Marks sekoja Skolotājam. Iesēdu��ies Skolotāja automa�īnā, viņi kaut kur brauca. Marku mocīja neziņa, kas tagad būs, jo Skolotājs, kā ūdeni mutē ieņēmis, klusēja. Auto apstājās pie kāda nama, kuru izgaismoja spo�as neona izkārtnes. Tas ir naktsklubs, Marks saprata.

Skolotājs tik ātri steidzās aug�up pa kāpnēm, ka Marks spēja tik tikko sekot viņam. Foajē viņus gaidīja kāds cilvēks.

-Tas ir Marks. Aizved viņu pie D�efa. Skolotājs pamāja uz Marku. Mark, man tagad diem�ēl ir citas darī�anas. Bet tu neuztraucies, klausi, ko saka D�efs, un viss būs kārtībā.

Marks norija siekalas, viņu pārņēma nedro�ība un bai�les: labprātāk būtu mucis prom nekā ticies ar kaut kādu D�efu. Ta�u domas par Kamillu lika sekot nepazīstamajam.

Marks vēlētos kaut ko pajautāt, ta�u �ķita, ka Skolotāja paziņa nav noskaņots uz runā�anu.

-� Tātad tu esi tas jaunais cilvēks, par kuru man tika stāstīts, Marku uzrunāja gara auguma pusmū�a vīrie�tis. Viņ� pienāca pie Marka un pasniedza sveicienam plaukstu.

-�� Marks, puisis apjucis nomurmināja, nespēdams noticēt, ka viņa priek�ā ir miljonārs. Varbūt Skolotājs ir nedaudz piemelojis, lai �ī tik�anās celtu Marka pa�ap�ziņu, viņ� pēk�ņi iedomājās.

-�� D�efs, D�efrijs Ridgers atbildēja.

D�efrijs Ridgers aicināja Marku ērtāk iekārtoties uz dīvāna un piedāvāja glāzi konjaka.

-�� Paldies! Marks centās izturēties pēc iespējas brī�vāk, tomēr viņu neatstāja sajūta, ka tagad tiek kārtots eksāmens.

D�efrijs Ridgers iesāka pļāpāt par da�ādiem niekiem, aizsmēķēja cigāru un pa malkam iedzēra konjaku.

Marks vienā rāvienā iztuk�oja glāzi un nolika to uz galdiņa. Viņu pārņēma siltums, kļuva tik viegli, ka atlika tikai nobrīnīties, kāpēc pirmīt viņ� bija tā uztraucies. Marks atslābinājās. Saruna pavērsās citā gultnē, jo D�ef�rijs sāka interesēties par viņa darbu.

-�� Mark, tagad iesim nedaudz izklaidēties, D�efrijs piecēlās.

Kas tagad būs? Marks satraukti domāja, sekodams D�efrijam. Cik liels bija viņa izbrīns, kad abi nonāca spēļu zālē. Izskatījās, ka te D�efriju visi pazīst, jo viņ� tikko spēja atņemt sveicienus.

Atcerējies Skolotāja norādījumus, Marks apsēdās bla�kām D�efrijam. Viņ� nespēlēs, tikai paskatīsies, kā D�ef�rijam veiksies, Marks nolēma.

-�� Uz kura sarkanā vai melnā laukuma liksi lik�mes? D�efrijs pievērsās Markam.

-�� Es� Marks sastomījās, nezinādams, ko atbildēt. Pateikt "nē" viņam nevērās mute, ta�u arī tērēt naudu nevar. Ko darīt?

-�� Parasti iesācējiem veicas, D�efrijs aizsmēķēja cigāru un spēles �etonu uzlika uz sarkanā laukumiņa.

-�� Mark, tavs gājiens.

Kas būs būs. Marks drebo�iem pirkstiem �etonu novietoja uz melnā laukumiņa ar ciparu 3 un, aizturē�jis elpu, gaidīja, kāds būs iznākums. Tūlīt viņ� zaudēs. Ai, nevajadzēja sekot D�efa padomam! Viņ� pagaidām nav bagātnieks, lai tagad izklaidētos. Un vispār, Marks aizvien bija izturējies noraido�i pret azartspēlēm, kādēļ gan �obrīd ir piekritis spēlēt? Kā mīkst�aulis, Marks sevi klusībā rāja.

-�� Trīs, melnais, krupjē paziņoja.

-Tu esi vinnējis, D�efrijs uzmundrino�i pamāja.

-�� Vēl vienu likmi?

Marks pamāja; ievilcis elpu, viņ�, daudz nedomājot, �oreiz �etonu lika uz sarkanā laukuma ar ciparu 7. Ja zau�dēs, tad zaudēs tikko gūto vinnestu, Marks nodomāja. Vismaz nebūs nepatīkami.

-�� Paskat tikai, kā tev �ovakar veicas, D�efrijs teica, kad viņi bija spēlēju�i kādu laiku. Fortūna tev smaida, Mark.

Pamazām azarts sāka pārņemt Marku. Viņam visu laiku veicās, un tas �ķita neticami. Un tomēr tā bija patiesība, jo viņ� bija vinnējis jau pāris tūksto�u. Ja tā turpināsies, es �ovakar norau�u lielo piķi, Marks pie sevis prātoja. Galvenais laikus apstāties. D�efrijs, kā juzdams to, tikai mudināja likt likmes, steidzināja, neļaujot daudz domāt..

Un tad Marks zaudēja. Neveiksme ķērās pie sirds: viss ta�u bija tik lieliski. Nu nekas, tūlīt viņ� vinnēs. Un Marks kārtīgi apdomāja, uz kura cipara un krāsas viņam tagad likt likmi. Un atkal vil�anās. Markam no uztraukuma uz pieres izspiedās sviedri. Kāpēc viņ� nepārtrauca spēli laikus? Bet varbūt �ajā reizē paveiksies? Jā! Marks no priekiem iegavilējās. Fortūna atkal viņam uzsmaidīja.

Brī�iem viņ� vinnēja, brī�iem zaudēja. Aizrāvies ar spēli, Marks vairs nedomāja, cik viņam ir naudas.

-� Vēl, Marks lūdza �etonus, kad bija kārtējo reizi zaudējis.

D�efrijs tikai māja ar galvu, kūpināja cigāru un smai�dīja.

Beigu beigās Marks bija zaudējis divdesmit tūksto�us dolāru, un puisim tas bija kā vāles belziens pa pieri. Kā? Marks izmisīgi centās apjēgt, kāpēc viņ� laikus neapstā�jās. Un kur lai viņ� tagad ņem tik lielu naudu, ja viņam kabatā ir tikai piecdesmit dolāru?

D�efrijs, neko neteikdams, samaksāja Marka vietā, piecēlās un pamāja puisim, lai viņ� seko. Marks jutās nelaimīgs. Viņ� nezināja, ko sacīt, arī D�efrijs klusēja.

-�� Es uzrakstī�u parādzīmi. Cik ilgā laikā spēsi atmak�sāt? D�efrijs painteresējās, ievedis Marku �oreiz citā istabā.

-�� Pusgada laikā. Marks saviebās. Varētu arī ātrāk, ta�u tad viņ� paliks be�ā.

-�� Tad klāt nāks procenti. D�efrija sejā nepakustējās ne vaibsts. Kā potenciālajam Torvalda Larsena znotam tev, Mark, nevajadzētu uztraukties. Paraksties!

Marks nodūra galvu; �ie vārdi likās kā izsmiekls. Ir gan viņ� iekūlies nepatik�anās! Jā, tā ir laba mācība, viņ� nodomāja. Uz visu mū�u. Nemaz nepētījis parādzīmi, Marks to parakstīja.

-�� Neņem galvā, Mark, D�efrijs noteica. Tas, kas patlaban atgadījās ar tevi, ir tikai atgādinājums: nekā�dos apstākļos nedrīkst zaudēt galvu un ļauties kārdi�nājumam, ka tūlīt, tūlīt paveiksies. Tas īpa�i attiecas uz biznesu.

-�� Es laikam do�os mājās, Marks nomurmināja.

-�� Ē, pagaidi! D�efrijs uzlika roku Markam uz pleca. Mēs vēl parunāsimies, nesteidzies.

Kāda vēl pļāpā�ana, Marks īdzīgi nodomāja. Tomēr paklausīja D�efriju un atkal apsēdās uz dīvāna.

D�efrijs no sienas bāra izņēma pudeli un glāzes. Ek, bēdas ir jānoslīcina! Marks nolēma neatteikties no glā�zītes. Nekas sliktāks vairs nevar notikt. Turklāt pudelē ir fran�u vīns viņ� izlasīja uz etiķetes -, no tā nevar piedzerties. Laikam nāksies izsaukt taksometru, Marks nodomāja, jo viņ� nezina, cik tālu ir līdz noīrētajam dzī�voklim. D�efs jau nu viņu nevizinās mājup.

Vai, kā sareiba galva! Marks paraudzījās apkārt, nespēdams saprast, vai tas ir no vīna vai viņam ir palicis slikti no kā cita. Tas ir jauki, ka D�efs ir ieslēdzis mūziku. Ta�u kāpēc viņ� dodas projām? Ei, kas tās par meitenēm, kuras, tik līksmi �alodamas, ir ieskrēju�as istabā? Dro�i vien apmaldīju�ās ceļā uz baseinu, jo viņām mugurā ir tikai peldkostīms.

Divas blondīnes piemetās blakām Markam katra no savas puses -, bet tre�ā, melnmate, pietupās viņa priek�ā. Kāpēc viņas tā dara, Marks mēģināja protestēt, redzēdams, ka meitenes sāk viņu izģērbt. Viņam pietrūka spēka ne tikai pretoties, bet ari parunāt. Skūpsti, glāsti un�

Ak dievs, no kurienes ir uzradies cilvēks ar ka�meru?�

* * *

Beidzot mana pārraide ir aizgājusi ēterā, Kamilla atviegloti uzelpoja. Tēvs bija to atzinīgi novērtējis, un Kamilla jutās lepna. Ta�u uz mājām meitene nesteidzās, aizbildinājusies tēvam, ka ir vēl daudz darāmā. īstais iemesls, protams, bija Ingeborga, kuru tēvs bija ielūdzis uz vakariņām. Smaidīt un uzklausīt sievieti, kura drī�zumā ievāksies viņu mājās kā pilntiesīga saimniece, nē, tas Kamillai nepatika.

Es nevaru sēdēt uz lauriem, Kamilla paskaidroja tēvam. Man padomā ir da�as idejas, gribu mierīgi visu pārdomāt un parēķināt, vai tas mums ir izdevīgi. Pasvei�cini Ingeborgu, viņa piemetināja.

Kamilla devās uz savu kabinetu un ieslēdzās, lai viņu neviens netraucētu. Palūkojusies pulkstenī, Kamilla minēja, vai māte viņai piezvanīs. Cerams, ka būs skatīju�sies pārraidi. Viņa alka uzzināt tie�i mātes domas.

Izņēmusi no rakstāmgalda atvilktnes grāmatu, Kamilla pievērsās lasī�anai. Bija paliku�as nieka trīs�desmit lappuses; iepriek�ējās naktīs miegam atvēlētās stundas viņa bija ne�ēlīgi saīsinājusi, lasot kādu piedzī�vojumu romānu. Aizvērusi to, Kamilla atkal paskatījās pulkstenī. Diez vai māte zvanīs. Tātad nav skatījusies, viņa ar no�ēlu nodomāja. Atkal būs biju�as konferences, sanāksmes vai biznesa tik�anās.

Ari uz mājām ir pāragri doties, jo vakariņas rit pilnā sparā. Nāksies vēl uzkavēties tepat, Kamilla nolēma.

Domas nemanot pavērsās pavisam citā gultnē. Viņa atcerējās dokumentus, kurus bija atradusi koferi kopā ar zelta stieņiem. Kamilla labi pārzināja vācu valodu, tāpēc izpēte nebija sagādājusi grūtības. Tiesa, viņa neko daudz no tā nesaprata. Kaut kādas konferences protokols, vārdi un uzvārdi, kuri viņai neko neizteica. Pieņemtie lēmumi, kuri jāievie�; vārdu sakot, viena vienīga politika, kas Kamillu neinteresēja. Ta�u konferences priek�sēdētājs bija Karls Ridgers, un �is fakts Kamillai �ķita interesants. Vai tas nozīmē, ka zemūdene ir piederējusi Ridgeram? meitene prātoja. Un arī zelta ķieģeļi? Tāpat dārgumi, par kuriem Mati ir minējis savā vēstulē?

Un sprādziens uz prāmja Queen Sally? Ja tic Markam, tad tam vajadzēja notikt uz viņu klāja. Blakus Marka kajītei atradās tēva kajīte, turpretī viņas apartamenti atradās vēl aiz divām kajītēm. Tātad sprādziens jebkurā gadījumā viņai nebūtu kaitējis. Bet bojā būtu gājis viņas tēvs. Marks? Ja viņ� būtu izklaidējies karaoke vai sēdē�jis bārā, tad arī viņam ietu secen �is sprādziens. Toties tēvs� Kamilla zināja, ka viņ� ilgāk par pusnakti nekad nesēdēja, pats vēlākais, pusvienos viņ� atradās gultā un ieradumus nemainīja pat ceļojuma laikā. Tātad kas tas bija mēģinājums novākt viņas tēvu vai terorakts?

Kamilla paņēma lapu un sāka rakstīt jautājumus, uz kuriem nezināja atbildes.

Domu pavediens ritinājās tālāk. Eriks Smits bija inte�resējies par koferi, kuram it kā bija jābūt Mati mantās. Kamillai vairs nebija nekādu �aubu, ka Ēriku interesēja koferis dzelzceļa mantu glabātavā. Tātad viņ� zināja par ekspedīcijām un atrasto zemūdeni. Varbūt viņu ir atsū�tīju�i D�astina un Evarests? Tādā gadījumā kāpēc pa�i nevarēja sazināties ar viņu? Un kāpēc D�astinai un Evarestam ir jāslēpjas?

Ak, tik daudz jautājumu, bet atbildes nav! Kamilla nopūtās. Iesviedusi aprakstīto lapu dokumentu iznīcinā�tājā, viņa noskatījās, kā papīrs pārvēr�as smalkās pārsliņās.

Būs jābrauc mājās, jau pusvienpadsmit vakarā. Ja Ingeborga būs kopā ar tēvu, tad Kamilla lieliski varēs aizbildināties, ka ir nogurusi, un iet gulēt. Varbūt viņai pārcelties dzīvot pie mātes, Kamilla iedomājās. Vai arī labāk dzīvot atsevi�ķi. Jebkurā gadījumā viņa nevarēs sadzīvot kopā ar Ingeborgu, to Kamilla saprata labāk par labu.

Aizslēgusi savu kabinetu, Kamilla lēnām izgāja no televīzijas ēkas, novēlēdama sargam patīkamu de�ūru. Viņas d�ips vientuļi stāvēja automa�īnām atvēlētā stāv�vietā. Pacēlusi acis pret ēku, Kamilla sastinga. Vienā no logiem dega gaisma. Tēvs aizmirsis savā kabinetā izslēgt gaismu? Nē, viņi kopā izgāja no kabineta, un Kamilla labi atcerējās, ka tā tika izslēgta. Apkopēja to aizmirsusi?

Kamilla pagriezās un gāja atpakaļ. Pateikt sargam vai ari pa�ai aizstaigāt?

Aizmirsu kabinetā grāmatu. Kamilla uzsmaidīja sargam. Labāk viņai pa�ai pārliecināties, vai pa�laik tēva kabinetā kāds atrodas, nekā pēc tam lauzīt galvu minē�jumos.

Pēc iespējas klusāk pārvietodamās, Kamilla aizlavījās līdz kabinetam. Jā, durvis nav aizslēgtas. Viņa piesardzīgi tās pavēra un ieklausījās. Klusums. Tad viņa tēva kabinetā saklausīja �aboņu. SIksIka gaismas strēle spraucās pa durvju spraugu, jo tās nebija līdz galam aizvērtas.

Kamilla novilka augstpapē�u kurpes un uz pirkstga�liem uzmanīgi zagās pie durvīm, paturēdama prātā, ka tepat atrodas sekretāres galds. Tikpat klusi viņa pavēra durvis.

Ri�ijs Andersons bija tik aizņemts ar dokumentu pētī��anu, kurus Torvalds bija atstājis uz galda, ka nemaz nepamanīja Kamillas klātbūtni.

Kamilla atrāvās atpakaļ. Ko tas nozīmē? Ri�ijs Ander�sons bija viens no labākajiem darbiniekiem un tagad, kā izskatās, spiego?

Ko viņai iesākt? Pajautāt Ri�ijam, ko viņ� �eit dara? Pārsteigt? Bet Ri�ijs Andersons viņai var nodarīt pāri, jo nav zināms, kas viņu ir nolīdzis. Ari aizslēgt durvis nav iespējams, jo atslēgas acīmredzot ir pie �ī nelie�a. Kamēr viņa nokļūs pie sarga, tikmēr Ri�ijs jau atstās kabinetu, un pēc tam pamēģini pierādīt.

Viņas mobilā telefona zvans ieskanējās tik spalgi, ka Kamilla izbailēs iekliedzās. Skaļi spiegdama, viņa metās atpakaļ gaitenī, baiļodamās, ka Ri�ijs varētu viņai uzbrukt. Jākliedz pēc iespējas skaļāk, varbūt sargs sadzir�dēs, arī pa�ai jāglābjas. Jā, atskanēja soļi, ta�u tie nedzinās viņai pakaļ, bet attālinājās. Ri�ijs bēga. Kamilla lie�liski pārzināja ēku; tātad viņ� mēģinās izkļūt laukā pa rezerves izeju, viņa saprata. Kamillas brēcienus sargs tomēr bija sadzirdējis.

-�� Tur, ātrāk!

Velti. Ri�ijs Andersons izrādījās veiklāks.

-�� Zvani Torvaldam Larsenam, izsauc policiju, Kamilla neapjuka.

Mazliet nomierinājusies, viņa paskatījās uz telefona ekrānu. Nupat viņai bija zvanījis Lūkass. Daudz nedomā�jusi, Kamilla atzvanīja.

-�� Atvaino, ka es uzreiz neatbildēju.

-�� Sveika! �ķiet, Lūkass nebija saklausījis viņas balsī uztraukumu.

-Vai mamma manu pārraidi redzēja? Kamilla noprasīja pēc sasveicinā�anās.

-�� Es redzēju tavu pārraidi, Kamilla. Tāpēc piezvanīju, lai tevi paslavētu.

-�� Paldies! Kamilla pamazām nomierinājās.

Pieliekusies viņa nolika uz grīdas kurpes, kuras visu

laiku bija turējusi rokā, un apāva. Un mamma?

-�� Nē, viņai darī�anas� Dro�i vien nosvinējāt tādu notikumu?

-�� Nē, es vēl esmu televīzijas ēkā. Nupat mums bija problēmas� Sargs izsauca policiju, jāgaida.

-�� Skaidrs, Lūkass novilka.

-�� Atvaino, tagad vairs nevaru runāt, Kamilla noteica, redzēdama nākam sargu. Sveicini mammu.

-�� Noteikti.

-�� Kamilla, Larsena kungs nemaz neceļ klausuli. Arī mobilais ir atslēgts. Ko darīsim? sargs noplātīja rokas.

-�� Neuztraucies, Kamilla uzmundrino�i noteica. Pats galvenais ir policija, tā izdarīs visu, kas vajadzīgs.

Pakrūtē iekņudējās aizvainojums; tēvs bauda divvientulību ar Ingeborgu, kamēr viņai te ir jāpārdzīvo �ausmas. Nākamais solis, ko viņa spers, būs tas, ka tele�vīzijā tiks ieviesta dro�āka aizsardzības sistēma. Katrs darbinieks, atnācis uz darbu un arī ejot prom, atstās savu elektronisko parakstu. Protams, tas prasīs papildu naudu speciālu iekārtu iegādei, bet kārtībai jābūt. Kāpēc �odien ir tikai viens sargs, ja jābūt diviem? Un interesanti, kāpēc nedarbojās signalizācija tad, kad Ri�ijs iekļuva tēva kabi�netā? Laikam būs atslēdzis. Ir gan nelietis!

Lūk, arī policija ir klāt. Vispirms viņai nācās atbildēt uz jautājumiem, tad pagaidīt, līdz tiek paņemti pirkstu nospiedumi, aizpildīti protokoli, tā laiks paskrēja vēja spārniem. Kad viņa beidzot nokļuva pie d�ipa, bija jau pusnakts. Sazvanīt tēvu viņai tā arī neizdevās, un tas Kamillu vēl vairāk sarūgtināja.

Atvērusi d�ipa durvis, viņa ietrausās ma�īnā un saprata, ka ir bezgala nogurusi.

Vai viņa spēs vadīt d�ipu? Laikam ne, jo nogurums bija uzkritis virsū kā smaga nasta; tagad tikai izstiepties gultā un vairs ne par ko nedomāt. Nopūtusies Kamilla izsauca taksometru.

Braucot uz televīziju, Torvalds visu ceļu �ķendējās, pie reizes pārmezdams arī meitai. Kamilla apvainojās ne pa jokam. Tā vietā, lai tēvs viņu uzklausītu, viņai nācās dzirdēt pārmetumus, kāpēc, pārrodoties mājās, viņa nebija uzmodinājusi Torvaldu.

-�� Tāpēc, ka tu biji kopā ar Ingeborgu, Kamilla atcirta.

-�� Ingeborga, Ingeborga! Torvalds zaudēja savaldī�a�nos. Nāksies pierast, jo viņa �odien pārvāksies dzīvot pie mums.

Pie tevis, Kamilla gribēja aizrādīt, ta�u neko neteica. �ī ziņa �ķita vēl briesmīgāka nekā atklājums vakarvakar Ri�ijs Andersons ok�ķerē. Tas, ka Ingeborga ir palikusi viņu mājās un tagad dro�i vien brokasto, Kamillu kaitināja.

Tikai nokļuvis televīzijā, Torvalds nomierinājās. Dar�binieki vēl nebija atnāku�i, jo bija par agru. Sargam galu galā bija izdevies Torvaldu sazvanīt, un viņ�, pats par sevi saprotams, nekavējoties ieradās.

Kamilla no�āvājās, naktī viņa bija slikti gulējusi, jo nezin no kurienes bija uzradu�ies milzumdaudz jautā�jumu par televīziju un tās darbību. Kā gan viņai tas nebija ienācis prātā agrāk?

Iesteidzies savā kabinetā, Torvalds pirmām kārtām apskatīja seifa saturu, tad atslēdza rakstāmgalda atvilkt�nes. Pārliecinājies, ka viss ir uz vietas, viņ� teica:

-�� Seifa kodu Ri�ijs nevarēja zināt, arī atvilktņu slē�dzenes atslēgt ne, par to esmu pilnīgi dro�s. Jā, jūtos vainīgs, jo reizēm uz galda tiku atstājis dokumentus. Ta�u �oreiz Ri�ijs neko jaunu neuzzināja, te ir tikai tavi izdevumi, gatavojot pārraidi. Viņ� pārcilāja uz galda eso�os dokumentus.

-�� Gribu ar tevi nopietni parunāt. Kamilla pabīdīja krēslu un apsēdās. Vakardienas notikumi mani uzvedi�nāja uz zināmām pārdomām.

-�� Kādām, Kamilla? Torvalds apsēdās otrpus galdam.

-�� Pirmām kārtām es sev uzdevu jautājumu, kāpēc televīzijas pārraides notiek tikai no desmitiem rītā līdz septiņiem vakarā. Otrkārt, mani neapmierina dro�ības sistēma, jo kaut kāds Andersons tik viegli ir iekļuvis tavā kabinetā. Un, tre�kārt, vai televīzija nes peļņu?

-�� Televīzija man ir tikai tāda atslodze no biznesa lietām.

-�� Kā to saprast?

-�� Es naudu pelnu citās nozarēs investīciju fondi, nekustamie īpa�umi, esmu līdzīpa�nieks pāris farmācijas kompānijās. Nē, televīzija man nenes lielu peļņu, ta�u arī zaudējumu nav. Ja vēlies atstā�u televīziju tavā pār�ziņā. Torvaldu pārsteidza meitas asais prāts. Redz, ne Silvija, ne Ingeborga neinteresējās par biznesu, bet dzī�voja svētā pārliecībā, ka viņ� naudu pelna ar televīziju. Torvalds arī nesteidzās stāstīt ko vairāk: mazāk zinās, mazāk problēmu viņam.

-�� Es padomā�u par to. Ko tu iesāksi ar Ri�iju Andersonu?

-�� Vispirms viņ� ir jāatrod. Gribētos gan uzzināt, kā labā viņ� ir spiegojis, bet baidos, ka viņ� turēs mēli aiz zobiem. Vai ir vēl kādi jautājumi?

-� Jā. Kad tu precēsies ar Ingeborgu?

-�� Drīz.

-�� Es gribu dzīvot atsevi�ķi.

-�� Par to nevar būt ne runas. Tu dzīvosi mājās. Sliktā�kajā gadījumā, ja vēlies, vari pārcelties pie Silvijas.

-�� Man jau ir divdesmit divi gadi, Kamilla sa�uta. Es vairs neesmu maza.

-Toties tavi vecāki ir miljonāri, un es nepieļau�u, ka mana meita, dzīvojot atsevi�ķi, tiktu ievilināta kādā nevēlamā kompānijā.

-�� Ar Ingeborgu zem viena jumta nedzīvo�u. Kamilla piecēlās. Arī pie mammas ne, jo man nepatīk Lūkass.

-�� Nepārsteidzies, Kamilla! Torvalds aizrādīja. Tur�klāt tu nepazīsti Ingeborgu, viņa ir ļoti jauka sieviete.

-Jā, ļoti jauka sieviete, kura redz tikai tavus miljo�nus, Kamilla izmeta, aizcērtot aiz sevis durvis. Viņa dosies mājup un apsvērs, ko darīt turpmāk.

Kamillas prognozes piepildījās, viņa Ingeborgu tie��ām sastapa virtuvē, ta�u nevis pie kafijas krūzes, bet gan stāvam pie plīts un cepam pankūkas. Aizsējusi kru�zuļainu priek�autu, viņa laimīgi uzsmaidīja Kamillai.

Labrīt. Vai pankūkas ēdīsi? Nekas neliecināja, ka Ingeborga justos apmulsusi vai neērti. Tie�i otrādi izskatījās, ka viņa Larsenu mājās jūtas kā namamāte.

-Jā. Kamilla iekārtojās savā vietā pie galda.

Hm, kā viņai tagad dēvēt Ingeborgu par tēva mīļāko vai nākamo sievu? Viņa vēroja Ingeborgu un salīdzināja ar māti: druknu augumu, blondi izbalinātiem matiem, viņa bija pilnīgs pretstats Silvijai. Ko tēvs viņā tādu ir ieraudzījis?

Un Kamilla nolēma ar viņu parunāties, lai uzzinātu, kas �ai sievietei ir aiz ādas. Varbūt tie�ām nav vērts uzreiz atstāt tēva namu? Varbūt viņas bailes ir tikai iedomas? Turklāt pankūkas gar�oja debe�ķīgi, nemaz nelīdzinājās tām, kuras tika pasūtītas tuvējā kafejnīcā. Protams, viņiem bija ari mājkalpotāja, kura reizēm gata�voja ēdienu, ta�u lielākoties viņi pusdienoja un vakari�ņoja ārpus mājām.

Pabrokastojusi Kamilla devās uz savu istabu; nepār�varami virsū mācās miegs. Galu galā viņa var paņemt ari

brīvu dienu, Kamilla nodomāja.

* * *

Ne�ēlīgi sāpēja galva, Marks vaidēja un stenēja. Sūr�stēja viss ķermenis, it kā viņ� būtu izmalts caur gaļas�ma�īnu. Tās fūrijas vakar viņu bija nomocīju�as visne�ē�līgākajā veidā, te nevarēja būt ne runas par mīlē�anos ar skaistām meitenēm. Dro�i vien vīnam klāt bija piejaukta

Viagra vai kāds cits potences cel�anas līdzeklis, Marks nodomāja. Ta�u pats nepatīkamais bija pa�ās beigās, kad nezin no kurienes uzradās muskuļots vīri�ķis un viņu izvaroja. To atceroties, Markam gribējās raudāt: tik pazemots viņ� jutās. Un visa �ī izvirtība ir nofilmēta, varbūt kāds jau skatās �o pornofilmu, kuras galvenais varonis ir viņ�.

Kā pa sapņiem viņ� atcerējās, ka bija izsaucis tak�sometru, jo vēl tik daudz sajēgas viņam bija atlicis, lai mēģinātu nokļūt mājās. Viņ� ilgi stāvēja zem aukstas du�as. Kā viņ� nokļuva gultā, to Marks vairs neatcerējās.

Modinātāja zvans bija notark�ķējis pirms minūtēm divdesmit, vajadzēja celties aug�ā, ta�u Markam nebija spēka. Gulēt visu dienu un ne par ko nedomāt� Paņemt brīvdienu�

Ak nē, Marks no jauna ievaidējās. Parāds� Kā viņ� bija aizmirsis, ka D�efs viņa vietā ir samaksājis divdesmit tūksto�us? Ja viņ� tagad neieradīsies darbā, Torvalds viņu atlaidīs. Ar pūlēm apģērbies, Marks uzvārīja stipru kafiju. Paskatījies pa logu, viņ� konstatēja, ka Ri�ija Andersona ma�īna neatrodas ierastajā vietā. Tātad kolēģis ir aiz�braucis uz darbu bez viņa. Kas to zina, varbūt pat ir zva�nījis pie dzīvokļa durvīm, ta�u Marks neko nav dzirdējis.

Zvans pie durvīm Marku iepriecināja. Dro�i vien Ri�ijs; varbūt ma�īna atrodas kaut kur citur, varbūt salū�zusi, visādi var gadīties.

-Jūs? Marks atkāpās, nezinādams, kā izturēties.

-� Labrīt, Mark! Istabā ienāca D�efrijs Ridgers un cie�i aiz sevis aizvēra durvis, pagriezdams slēdzenē atslēgu.

-�� Ko jums vajag? Marks sa�uta. Ja nebūtu D�efa, ar viņu visas �īs nepatik�anas nebūtu atgadīju�ās.

-�� Sēdies, un parunāsim! cietā balsī, kas radusi pavē�lēt, noteica D�efrijs.

Aplūkojis istabu, viņ� piegāja pie videomagnetofona un ievietoja tajā kaseti, kuru bija atnesis līdzi.

Marks nespēja ilgi skatīties nofilmētās izvirtības scē�nas. Viņ� pieskrēja un, izrāvis no magnetofona kaseti, trieca to pret grīdu.

-�� Tā ir tikai kopija, D�efrijs sacīja. Viena no kopi�jām.

-�� Ko jums vajag? Marks nikni atkārtoja jautājumu. Un kas jums ir ļāvis tā ņirgāties par mani? Es ziņo�u policijai.

-� Vispirms parunāsim par parādu. D�efrijs pārmeta kāju pāri kājai un aizsmēķēja.

-�� Man nav divdesmit tūksto�u. Līdzko nopelnī�u, tā uzreiz atdo�u, kā biju solījis.

-�� Divdesmit tūksto�i? Kādi divdesmit tūksto�i, Mark, ja runa ir par diviem miljoniem.

-�� Ko? Marks apstulba.

-�� Netici? Paskaties, pats parakstīji parādzīmi! Lūk, tavs autogrāfs, Mark. D�efrijs izņēma no kabatas parādzīmi un pameta Markam. Necenties plēst, jo ari tā ir kopija.

Marks piesēda uz dīvāna un saķēra galvu. Porno�grāfiska satura filmu varētu kaut kā aizmirst kuram gan negadās kļūdīties -, ta�u divi miljoni� Kāpēc viņ� parakstīja parādzīmi, to neizlasījis? Viņ� ir iegāzts. Tās ir beigas, Marks saprata. Mū�a pietrūks, lai nopelnītu tik lielu naudu.

-�� Kāpēc? Marks no�ukstēja.

-�� Visu var vērst uz labu, tikai�

-�� Tikai? Marks palūkojās uz D�efriju. Kādi notei�kumi tiks izvirzīti? Viņam kāds ir jānogalina?

-� Ja tu piekritīsi ar mums sadarboties, tad videofilma tiks iznīcināta un parāds norakstīts.

-�� Kas man ir jāizdara?

-� Jāapprec Kamilla un Torvalda Larsena bizness jāpār�ņem savās rokās.

-Jūs par mani ņirgājaties, Marks rūgti iesmējās. Torvalds� Viņ� mani izmetīs kā nevajadzīgu mantu aiz durvīm.

-�� Neizmetīs, ja būsi jau Kamillas vīrs. Mēs tev palī�dzēsim iekarot miljonāra meitas sirdi.

-�� Un pēc tam?

-�� Un pēc tam tu piedalīsies lielu vīru spēlēs, Mark. Mēs savukārt atrādīsimies ēnā un teiksim, ko tev darīt. Neuztraucies, tev nevajadzēs slepkavot. Ar laiku tavā pārziņā nonāks arī Silvijas �trancas biznesa impērija, tu būsi varens virs. Iesaistīsies politikā, nonāksi valdībā. Tur tu būsi mūsu cilvēks.

Marks labprāt būtu pajautājis, kas ir "mēs", ta�u bai�dījās pavērt muti. Tāpat bija skaidrs: viņu nopircis pats nelabais.

* * *

Sludinājums, kurā Kamilla aicināja atsaukties D�astinu un Evarestu, nepalika nepamanīts. Kamilla bezgala nopriecājās, kad beidzot saņēma īsziņu no D�astinas. Abas norunāja satikties kafejnīcā.

Uz tik�anos D�astina ieradās līdz nepazī�anai pārvēr�tusies: parūkā, uz acīm uzlikusi tum�as brilles, lai gan laukā bija apmācies, tērpusies drānās, kas viņu vizuāli padarīja daudz vecāku. No viņas plūda alkohola smaka, un Kamilla saprata, ka D�astina tā ir apģērbusies nevis maskē�anās nolūkā, bet gan tāpēc, ka atstājusi sevi novārtā. Nodzērusies.

D�astina izvēlējās nomaļu galdiņu telpas stūrī un apsēdās ar muguru pret cilvēkiem.

-�� Stāsti, kur tu biji visu �o laiku! Kamilla ziņkārīgi tincināja, aplūkodama D�astinu, kad viņa noņēma sau�lesbrilles. Zem acīm maisiņi, sejā parādīju�ās grumbas; jā, D�astina izskatījās slikti.

-�� Slēpos.

-�� No kā, D�astin? Kamilla parāvās nostāk, kad D�astina aizsmēķēja un uzpūta viņai virsū dūmus. Kas gan pa �o laiku ir atgadījies, ja D�astina tik ļoti ir izmai�nījusies? Kamilla nodomāja.

-� Tss, nesauc mani vārdā! D�astina pikti apsauca Kamillu un piesardzīgi atskatījās, nopētīdama kafejnīcas telpu.

-Tu zini, ka Mati ir gājis bojā, Kamilla skumji noteica. Arī Tedija vairs nav.

-�� Nolādētā zemūdene� D�astina nomurmināja. Man gribas viskiju, Kamilla, vai ari ko citu stiprāku, viņa �ēlabaini bilda, uzlūkojusi oficianta atnesto kafiju un kūkas, kuras Kamilla bija pasūtījusi. Sagaidījusi alkoho�lisko dzērienu, D�astina glāzi iztuk�oja vienā rāvienā.

-�� Ko jūs atradāt Estonia nogrim�anas vietā? Kamilla iejautājās, kad abas brīdi bija klusēju�as.

-�� Neko. Mēs tur nokļuvām nejau�i. Mati iedegās, ka vajag paņemt paraugus un pārbaudīt piesārņotību. Tad uzradās krasta apsardze un sākās nepatik�anas. Mati dēļ zaudējām jahtu.

-�� Māte teica, ka viņa no jums kuģīti atpirka.

-Tie ir meli! D�astina iesaucās, tad pieklusināja balsi. Tu daudz ko nezini, Kamilla. Silvija �tranca mūs piespieda uzdāvināt jahtu viņai. Ja mēs to nebūtu darī�ju�i, tad viņa mūs iesūdzētu tiesā par krāpniecību. Redzi: mēs tevi esot piespiedu�i piedalīties ekspedīcijās. Un no tevis izvilināju�i naudu. Turklāt mēs bijām arestēti ari �is fakts nāca viņai par labu.

-�� Nevar būt! Kamilla neticēja.

-�� Kamilla, tu pat nevari iedomāties, ko man nozīmēja jahta. D�astina sāka �ņukstēt. Mans Wiking� Es biju knapinājusies, taupījusi naudu it visā, lai varētu nomak�sāt kredītu. Un tikai pirms diviem gadiem uzelpoju. Bet tava māte� Viņa man atņēma Wiking� Nolādētā Silvija �tranca�

-�� D�astin, vai tā ir taisnība? Kamilla jutās neērti. Jā, māte viņai bija teikusi, ka jahtu pavisam lēti atpirku�i. Bet vai varēja ticēt D�astinai?

-�� Un tavam Mati Silvija piekodināja: ja viņ� neatstā�sies no tevis, tad� Redzi, Mati vairs nav, draudus viņa ir izpildījusi.

Kamilla papurināja galvu. Māte� Kādēļ lai viņa to darītu? Atmiņā uzpeldēja vairāki sarunu fragmenti kā māte negatīvi atsaucās par Mati. Ja arī viņai nepa�tika Mati, tas ta�u nenozīmē, ka� Nē, Kamilla neticēja. D�astina ir nikna uz viņas māti, tāpēc runā tādas muļķības.

-�� Kāpēc tu un Evarests slēpjaties? Vai no manas mātes?

-�� Nē, Kamilla. Zemūdenes dēļ. Tur atradām ne tikai dārgumus, bet ari dokumentus. Mēs nepievērsām uzma�nību �iem papīriem, ta�u dokumenti izrādās dārgāki par visu pasaules zeltu. Evarests tika smagi piekauts, viņu pratināja kaut kādi ļaudis, taujājot, kur ir paliku�i doku�menti. Bet mēs neko nezinām. Papīrus savāca Mati. Kur viņ� tos ir noslēpis, nav ne miņas. Varbūt tu zini?

-�� Es arī neko nezinu, Kamilla sameloja. Kas tie ir par cilvēkiem?

-�� Vai vari man izpalīdzēt ar naudu? D�astina pielie�cās tuvāk, neatbildējusi uz Kamillas jautājumu. Evarestam ir veselības problēmas.

-�� Cik tev vajag? Kamilla izņēma �eku grāmatiņu.

-�� Nekādu �eku, tikai skaidru naudu. D�astina nokle�pojās.

-�� Man �odien līdzi nav daudz naudas. Kamilla ieska�tījās makā. Varu tikai tā izlīdzēt. Viņa nolika uz galda da�as banknotes un pabīdīja tuvāk D�astinai.

-�� Paldies par to pa�u! D�astina, nepārskaitījusi banknotes, tās iebāza kabatā. Esi uzmanīga. Neuzticies nevienam, D�astina viņu pabrīdināja promejot.

Kamilla malkoja atdzisu�o kafiju un mēģināja salikt pa plauktiņiem nupat dzirdēto. Vai ticēt D�astinai? Nodzērusies, saplēstām zeķēm, netīros svārkos� Jahtas zaudējums� To var viegli pārbaudīt, atliek tikai nopietni parunāties ar māti, Kamilla nodomāja. Ta�u Mati� Vai māte ir draudējusi Mati? Likusi kādam viņu nogalināt?

�aubas ielavījās Kamillas sirdī.

* * *

Nakts melnumā Karla Ridgera personiskā lidma�īna nolaidās Londonas lidostā. Tur viņu jau gaidīja limuzīns, un Karlam atlika tikai pārsēsties. Nams, uz kurieni viņ� devās, atradās kādā no vecākajiem Londonas kvartāliem.

Pirms izkāp�anas no limuzīna viņ� uzlika uz sejas melnu masku un uz pleciem tum�u apmetni. No malas dro�i vien izskatās, it kā viņ� dotos uz karnevālu. Konfi�dencialitāte. Arī pārējie būs aizsegu�i seju un ietinu�ies apmetnī. Protams, viņ� pazīst visus dalībniekus, kurus ir lūdzis ierasties uz ārkārtas sanāksmi, ta�u tas nenozīmē, ka dalībniekiem citam par citu ir jāzina kas vairāk vienīgi, kur� no kādas valsts ir ieradies. Un neviens arī nemēģināja noskaidrot personību, jo tad vajadzētu būt atklātam pa�am. Neviens nevēlējās riskēt. Turklāt arvien pastāvēja nelielas ba�as par to, ka starp dalībniekiem iefiltrējies nevēlams cilvēks. Tāpēc Karls bija parūpējies, lai ikviens, pirms nonāk sanāksmes telpā, tiek arī pār�baudīts. Lieka piesardzība nekaitē, ja kāds pēk�ņi būtu sadomājis līdzi paķert diktofonu vai noklausī�anās ierīci.

Jā, visi ir klāt, Karls secināja, iegājis kabinetā. Dalīb�nieki sēdēja puslokā, gaidīdami tikai viņu. Visi piecēlās kājās, izrādīdami cieņu Karlam Ridgeram.

-�� Es aicināju jūs, lai apspriestos, kā mēs reaģēsim uz masu saziņas līdzekļos nonāku�o faktu par Baltijas jūrā nogremdētajiem ķīmiskajiem iero�iem, kas radīju�i pie�sārņojumu, viņ� teica.

-�� Uzskatīsim, ka tā ir fantastikas pārraide, faktu falsifikācija. Pāris zinātniski pamatotu pārrai�u, un visi ticēs jaunajām ziņām.

-�� Bet es domāju tie�i otrādi �o informāciju nevaja�dzētu slēpt.

-�� Arī es nosliecos uz to, ka mums ir jāizmanto �ie jaunumi. Drīz manā valstī būs vēlē�anas, opozīcijas spēki �o informāciju var lieliski izmantot savā labā.

-Jā, zaļo kustība�

-�� Tie ir reāli draudi Baltijas jūrai. Ierosinu nodibi�nāt fondu, kuru finansētu visas ieklausieties manās domās visas valstis, kuras ir piedalīju�ās Otrajā pasau�les karā.

-�� Un kur� būs fonda priek�sēdētājs?

-�� Tā kā ziņas ir nonāku�as ēterā, pateicoties Zviedrijas televīzijai, tad pilnīgi loģiski, ka fonds ir jādibina Zviedrijā.

-�� Tam jābūt starptautiskam fondam.

-�� Es ari domāju, ka starptautiskam, jo pie Baltijas jūras atrodas ne tikai Zviedrija.

-�� Bet ko iesāksim ar ķīmiskajiem iero�iem?

-�� Ko varam darīt? Celt tos aug�ā? Absurds.

-�� Nogrimu�os kuģus pārklāt ar sarkofāgiem.

-�� Pirmkārt, tas būs pārāk dārgi; otrkārt, agri vai vēlu ķimikālijas arī no sarkofāgiem izkļūs laukā un iesūksies gruntī, jo nekas nav mū�īgs. Vārdu sakot, tas ir tikai laika jautājums, jo Baltijas jūra tiks neglābjami saindēta.

-�� Nebūsim tik pesimistiski noskaņoti. Un kāda jēga būs no fonda?

-�� Fonds risinās �o problēmu.

-�� Piekrītu. �īs problēmas risinā�anā ir jāiesaista arī militārie spēki un zinātnieki.

-�� Baltijas jūra nav noslēgta ūdenstilpe, inde nokļūs ari okeānā. Tā būs pla�a mēroga ekoloģiska katastrofa.

-�� Lieliski! Tādā gadījumā tam jābūt starptautiskam fondam, kuru finansēs pilnīgi visas valstis. Protams, savu iespēju robe�ās. Piemēram, Kongo nespēs pie�ķirt tik daudz līdzekļu kā Japāna vai ASV.

-� Iekapsulēt katru �āviņu pirms tā izcel�anas no jūras dibena. Pēc tam varēs padomāt, ko darīt tālāk.

-�� Dārgi un bīstami.

-�� Kas ir cilvēka dzīvība pasaules mērogā? Naudas mums pietiks.

-�� Pirms fonda dibinā�anas ir jāizraisa rezonanse sabiedrībā. Tāpēc mazliet pabiedēsim cilvēkus. Ko jūs teiksiet par ideju, ka Baltijas jūras zivis nav ēdamas?

-�� Tas iedragās zivrūpniecību.

-�� Tikai uz laiku. Cilvēku veselība ir svarīgāka.

-�� Lieliski, man tas patīk. Pārdalīsim ietekmes sfēras tautsaimniecībā.

-�� Sen bija laiks.

Diskusijas ilga vairākas stundas. Un tikai tad, kad visi neskaidrie jautājumi bija pārrunāti vairākas reizes un aplūkoti no da�ādiem aspektiem, dalībnieki izklīda.

Karls jutās kā pasaules valdnieks, kura rokās ir cil�vēces vadības gro�i. Ādolfs Hitlers par tādu varu būtu varējis tikai sapņot, viņ� nodomāja.

Silvija �tranca parasti strādāja līdz spēku izsīkumam, un tikai tad, kad juta, ka smadzenes kļūst nespējīgas kaut ko plānot un domāt, viņa atpūtās. Tādās reizēs Silvija parasti sakravāja ceļasomu un nozuda uz dienām trim nezināmās tālēs. Viena pati. Lai pavaļotos kādas eksotis�kas valsts pludmalē, izpeldētos jūrā, pasēdētu palmu ēnā. Viņas atpūtas vietu zināja tikai vīrs, pārējie varēja minēt, kur Silvija atrodas. Darba telefonu Silvija parasti atslēdza, lai neviens viņu netraucētu. Par biznesu Silvija �ajās die�nās neuztraucās, jo zināja, ka viss tiek uzraudzīts. Viņas impērijas ma�inērija darbojās nevainojami un precīzi.

Atgriezusies no Sei�elu Salām, Silvija jutās enerģijas pārpilna, galvā rosījās jauni projekti un idejas. Lūkass, kas viņu sagaidīja lidostā kopā ar dēlēnu, �oreiz izskatī�jās nedaudz norūpējies.

-�� Kā jums klājās, mani mīļie? Silvija sabu�oja dēlu un viru.

Mājupceļā viņa bez apstājas stāstīja par saviem iespaidiem, neļaudama Lūkasam pat kaut ko pajautāt.

-�� Tava meita ir sacēlusi sabiedrībā pamatīgu jezgu, Lūkass beidzot tika pie vārda tad, kad viņi iegāja istabā.

-� Jā? Ko tad viņa �oreiz ir ievārījusi? Apprecējusies? Silvija tikai attapa pajautāt.

Kamillas pieminē�ana viņu atgrieza realitātē. Tikai ne meitas laulības ar to puisi; Silvija bija gatava izdzirdēt vienalga ko, tikai ne tādas ziņas.

-�� Vēl ļaunāk. Lūkass pamāja uz avīzēm, kuras kār�tīgi bija saliktas kaudzītē uz galda.

-�� Ar manu meitiņu ir atgadījusies nelaime? Silvija iejautājās pārvērstā balsī, ļaunas priek�nojautas sa�ņau�dza viņas sirdi.

-�� Labāk paskaties pati. Lūkass apsēdās uz dīvāna. Viņa dīvainā sejas izteiksme vēl vairāk pārbiedēja Sil�viju.

-�� Viņa ir dzīva? Silvija gandrīz vai iekliedzās.

-�� Dzīva, dzīvāka par dzīvu, ta�u tas, ko viņa ir izda�rījusi� Silvij, paskaties, lūdzu, video! Speciāli palūdzu Torvaldam ierakstus un teicu, ka tu �ajā laikā esi bijusi aizņemta.

-�� Lūkas, nevajag runāt aplinkus. Man tas nekad nav paticis. Silvija pagrāba avīzes un sāka tās pavir�i �ķirstīt. Kas man ir jāredz?

-�� Sākumā tomēr palūko video. Lūkass ieslēdza DVD atskaņotāju.

Silvija noskatījās Kamillas sagatavoto pārraidi un kļuva nikna.

-�� Kur viņai ir bijis prāts nodarboties ar tādām lietām? Tas Mati bija viņai galīgi izskalojis smadzenes ar tām zemūdens ekspedīcijām. Ārprāts! Nesprāgusi munīcija! Silvija vārījās dusmās. Torvalds arī ir labais, pieļaudams tādas nejēdzības. Nemaz nav padomājis par meitas dro��ību. Tā riskēt�

-Jā, Silvij, Torvalds nekad nav domājis par pārējiem. Pati zini, kāds viņ� ir egoists. Ta�u sabiedrība ir reaģējusi uz �o ziņu.

-Un ko tad raksta avīzes? Viņa paķēra laikrak�stus. "Baltijas jūras zivis ir saindētas". "Kaitīgie zivju produkti". "Mēs pārtiekam no indes". Sasodīts, ko tas nozīmē, Lūkas? Silvijas acīs pavīdēja apjukums.

-Silvij, tie korespondenti ir sacēlu�i vētru ūdens glāzē. Tikai radīju�i paniku, Lūkass mēģināja viņu mie�rināt.

-�� Paniku? Iā ir katastrofa, nevis panika! Silvija tvēra rokā mobilo. Vai tu maz apjēdz, ko tas nozīmē manam biznesam? Zivrūpniecības nozarei var pienākt sliktas dienas. Hā! Mēs ēdam saindētas zivis, viņa nomurmi�nāja.

Silvija veica zvanu pēc zvana, un, jo ilgāk viņa saru�nājās, jo drūmāka kļuva.

-�� Tas ir Torvalda pirksts, neviens cits nevarēja man tā ieriebt. Viss ir sliktāk, nekā tu spēj iedomāties. Uzņē�mumu akcijas ir nokritu�ās, it visur mud� sanitārā inspek�cija, veikali ir atteiku�ies no mūsu produkcijas. Lūkas, vai tu saproti, ka tas ir gandrīz vai bankrots? Silvija atkrita krēslā un sāka skaļi raudāt. Kā es neieredzu Torvaldu un Ingeborgu� Viņi mani ir izputināju�i� Ar Kamillas palīdzību� Kā es viņus visus neieredzu�

-�� Ku�, ku�! Lūkass apņēma Silvijas plecus un rau�dzīja viņu nomierināt. Gan jau izķepurosimies, ir biju�i arī ļaunāki laiki, mīļā. Mierīgi padomāsim, ko varam pasākt.

-�� Es zinu, ko darī�u. Silvija slaucīja asaras. Vis�pirms aizbrauk�u uz televīziju un izskrāpē�u Torvaldam acis. Ja ceļā patrāpīsies tā padauza Ingeborga, arī viņa dabūs trūkties.

-�� Silvij, Silvij, netrako, tā tu neko nepanāksi, Lūkass satraucās ne pa jokam. Es jau esmu padomājis, ko varētu līdzēt�

-�� Lūkas, es zinu, ko daru. Man jārunā ar Torvaldu. Silvija paķēra somiņu un izmetās laukā. Iesēdusies savā auto, viņa lēnām brauca uz Torvaldam piedero�o televī�ziju.

Dusmas bija pārņēmu�as visu viņas būtību, Silvija bija gatava skaļi izkliegt lamuvārdus, kādus tik vien zināja. Senais aizvainojums pret Torvaldu bija atdzīvo�jies. Izrādījās, tas kā dzirkstelīte bija snaudis zem biezas pelnu kārtas, gaidīdams, kad uzpūtīs vēj�, lai iedegtos naida liesma. Viņam nebija gana, ka grasās precēties ar Ingeborgu, sava mū�a lielo mīlestību, kā Torvalds bija izteicies �urnālistiem saderinā�anās vakarā. Nē, viņ� ir iedomājies pie reizes viņu izputināt.

-�� Kundze, uz kurieni? Foajē viņai ceļu aiz�ķērsoja sargs. Lūdzu, uzrādiet personību apliecino�us doku�mentus!

-�� Nost no ceļa, nejēga! Silvija negrasljās pakļauties pavēlēm. Kop� kura laika es nedrīkstu apciemot savu biju�o vīru?

-�� Larsena kungs ir izdevis pavēli pārbaudīt�

-�� Toties es esmu �tranca kundze un uz mani �īs pavē�les neattiecas, Silvija atcirta. Man jāsatiekas arī ar meitu Kamillu.

Vairs neklausīdamās paskaidrojumos, Silvija veikli pagāja garām sargam, jo labi zināja, ka neviens viņai nepiedurs ne pirksta. Tikpat veikli viņa tika garām sekre�tārei, kura at�ķirībā no sarga viņu pazina, tomēr uzdro�i�nājās vāvuļot, ka Larsena kungs ir stipri aizņemts. Visi kā sazvērēju�ies, Silvija nodomāja, atrāvusi Torvalda kabi�neta durvis.

Iegājusi iek�ā, viņa apstājās. Torvalds sēdēja pie galda un kaut ko rakstīja. Pacēlis galvu, viņ� brīdi raudzījās Silvijā, neteikdams ne vārda. Tad piecēlās un nāca viņai pretī.

-�� Silvija! viņ� tēlotā pārsteigumā iesaucās. Pēc tik daudziem gadiem tomēr esi atnākusi mani apraudzīt�

Silvija paspēra soli pretī un cirta Torvaldam spēcīgu pliķi.

-�� Nelietis!

-�� Nevicini rokas. Torvalds sāpīgi satvēra Silvijas elkoni.

-�� Atsauc pārraidi! Atvainojies skatītājiem un saki, ka Baltijas jūras piesārņotība ir kļūda. Silvija �ņāca kā saniknota kaķene. Viņa labprāt būtu cirtu�i kārtējo pliķi biju�ajam vīram, bet, ieraudzījusi Torvalda acīs nicinā�jumu, Silvija nolēma savaldīties.

-�� Tev nepatīk mūsu meitas pārraide?

-�� Man nepatīk tas, ka mans bizness tiek putināts laukā.

-�� Kāda man daļa gar tavu biznesu! Torvalds palaida Silvijas roku un atgriezās savā vietā. Atmeties krēslā, viņ� ar pārākumu skatījās uz Silviju.

-�� Ā! Tā jau es domāju, Silvija iesaucās. Ko tad tu gribi? Lai es tavā priek�ā rāpoju uz ceļiem? Lai nolūdzos par to, ka aizgāju pie cita? Jā? To tu gribi? Viņas balss pārgāja griezīgos toņos.

-�� Nekļūsti smieklīga, Silvij. Tas ir palicis pagātnē. Jā, toreiz es biju nikns, ta�u� tagad man ir Ingeborga, tev Lūkass. Neredzu nekādu vajadzību atgriezties pagātnē.

-�� Ļoti jauki, tad runāsim kā nopietni cilvēki. Lūdzu, palaid ēterā ziņas, ka viss, ko sagatavojusi Kamilla, ir pīle.

-Nē!

-� Torvald! Es tevi ļoti lūdzu. Kamillas dēļ. Ja es bankro�tē�u, tad nespē�u meitai finansiāli palīdzēt. Silvija pār�liecās pāri galdam un visu lēni izrunāja Torvaldam sejā.

-�� Pirmkārt, Kamilla ir pietiekami gudra, lai pati sāktu pelnīt. Otrkārt, es ari varu meitai palīdzēt. Un palīdzu. Tre�kārt, tā ir patiesība!

-�� Kas ir patiesība?

-Pie velna, Silvij! Torvalds tā ieaurojās, ka viņa momentā atrāvās nost. Tā ir patiesība. Vai saproti? Patiesība! Jūra ir sagandēta, nu kā tu neapjēdz?

-�� Es tam neticu. Laboratoriskie izmeklējumi rāda, ka viss ir normā. Mēs katru nedēļu veicam pārbaudes.

-�� Pareizi. Kas būs vajadzīgs, tas ari tiks ierakstīts atskaitēs, Torvalds izsmejo�i noteica. Vai tad es nezinu?

-�� Tātad tu negrasies atsaukt �os jaunumus? Silvija vēlreiz noprasīja.

-�� Nekādā gadījumā.

-�� Tad parunāsim par Kamillu. Man ir ļoti daudz jautā�jumu. Silvija iesmējās neīstiem smiekliem. Varēja just, ka viņa valdās pēdējiem spēkiem, lai nesāktu kliegt.

-�� Kā tu varēji pieļaut, ka viņa pakļauj sevi briesmām, pētīdama neizsprāgu�us �āviņus? Kur tu esi skatījies, kad viņai uzradās draugs, kaut kāds viesstrādnieks? Kāpēc� Silvija Torvaldam acīs meta apvainojumus. Bei�dzot viņai bija radusies iespēja izteikt visu sasāpēju�o,

kas bija sakrājies sirdī ilgu gadu garumā.

* * *

Marks jutās nelāgi viņ� ir kļuvis par D�efrija Ridgera kalpu uz visu mū�u. Un kaut ko izmainīt ir jau par vēlu, puisis domāja: parādzīme divu miljonu dolāru vēr�tībā virs viņa karājas kā Dāmokla zobens.

Vēl ļaunāk, nākamajā dienā D�efrijs lika ķerties pie darba izdibināt no Kamillas visu, ko meitene zina par zemūdens ekspedīcijām un konkrēti tie�i par nogri�mu�o zemūdeni. Un, ja vēl precīzāk, Markam ir jāno�skaidro, vai Kamilla zina, kur atrodas kaut kādi dokumenti.

Protams, kļūt par Kamillas vīru arī kārojās, ta�u �oreiz medus mucā ir iegāzta pamatīga darvas deva, Marks pie sevis prātoja. Viņa sirdi pārņēma bailes par savu dro�ību. Un ja nu D�efrijs blefo? Izmantos viņu kā spiegu un pēc tam nogalinās?

Apgādāts ar diktofonu un padomiem, kā labāk izpra��ņāt Kamillu, Marks visu vakaru gudroja, ko un kā viņ� rit teiks Kamillai.

Nogaidījis pēcpusdienu, kad lielākais darbs bija izda�rīts, Marks, saņēmis dū�u, devās pie Kamillas.

-�� Sveika! Viņ�, nedaudz apmulsis, pabāza durvīs galvu. Vai drīkst ienākt?

-� Jā, protams, Kamilla laipni atsaucās. Kā tev patīk tas, ko raksta avīzes? viņa jautri noprasīja.

-�� Es pēdējā laikā neesmu lasījis nevienu lapiņu, viņ� atzinās.

Kur nu! Vai tad viņam atlika laiks ko citu darīt kā tikai domāt par pa�a problēmām? Marks klusītēm nopūtās.

-�� Mati tagad ar mani lepotos. Kamilla jutās bezgala priecīga.

-�� Kamilla! Marks bezceremoniāli pasvieda avīzes tālāk un apsēdās uz galda malas, kā viņu bija samācījis D�efrijs. Mati un Mati! viņ� iesaucās. Kamilla, bet vai tev ir ienācis prātā, ka tu esi staigājusi pa na�a asmeni? Ko tev Mati ir devis? Vieni vienīgi pārdzīvojumi.

-�� Mark, nesēdi uz mana galda! Kamilla sa�utusi iesaucās. Un nevajag tā runāt par miru�ajiem.

-�� Esmu greizsirdīgs uz Mati. Ja viņ� būtu dzīvs, tad es viņu uzaicinātu uz dueli, Marks sacīja visā nopietnībā.

-�� Es tevi nesaprotu, Mark. Kamilla piecēlās un pie�gāja pie loga.

-Jau vairākas reizes esmu teicis un arī tagad varu atkārtot: es tevi mīlu. Marks sekoja Kamillai.

Ek, viņ� ir uzsācis uzbrukumu ar nepareizu stratē�ģiju, Marks apjauta, pamanījis nozibsnījam Kamillas dus�mīgās acis. Jāmaina izturē�anās.

-�� Piedod, ja es tevi apvainoju, Marks sacīja pēc iespē�jas pazemīgāk. Ak, kā viņ� neieredzēja sevi �ajā mirklī! Tā ir spēle, viņ� domās brēca, un kur tad patiesās jūtas?

-�� Nekas, Kamilla klusi noteica. Īstenībā es ļoti labi saprotu, ko tu esi gribējis pateikt par to staigā�anu pa na�a asmeni. Apkārt rosās nezināmi cilvēki, kas perina kaut ko ļaunu. Es to jūtu. Pēc Mati bojāejas ir bijis tik daudz negadījumu un nepatīkamu lietu� Mark, man ir ļoti bail.

Marks alka apkampt Kamillu, ta�u meitenes nopietnā seja atturēja viņu no �īs rīcības.

-� Varbūt tas viss saistīts ar to, ka Mati uz zemūdenes uzgāja dārgumus? Marks tā vietā, lai pateiktu Kamillai ko mīļu, ritināja sarunas pavedienu tālāk. Viņ� ta�u ir vilks jēra ādā; jādara, kā licis D�efrijs. �ā vai tā, Kamilla būs viņa, Markam nez kāpēc radās tāda pārliecība.

-�� Dro�i vien.

-�� Kā es gribētu zināt, kas tie ir biju�i par dārgu�miem�

-�� Zelts, kas tad tur varēja būt. Kamilla vienaldzīgi nopūtās. Visas pasaules zelts�

-Tik daudz zelta vienkopus nevar būt. Marks iesmējās.

Uzmanīgi viņ� taustījās tālāk, intuitīvi juzdams, ka Kamilla kaut ko noklusē. Viņam jāpacen�as izdabūt D�efrijam vajadzīgo informāciju.

-Mark, vari iedomāties, Ri�ijs Andersons, izrādās, spiegoja tēva kabinetā! Kamilla pat satrūkās, kad iezva�nījās telefons. Viņa pacēla klausuli. Jā?� Ko? Labi, es tūlīt aizie�u.

-� Tad tāpēc Andersonu nekur nemana. Marks sabāza rokas bik�u kabatās. Un es domāju, ka viņam ir atvaļi�nājums. Kāds nelietis!

-Jā, Kamilla gari novilka. Nupat zvanīja sekretāre, ir atnākusi mana mamma. Mark, atvaino, bet tagad man jāiet.

-�� Kamilla, vēl tikai viens jautājums. Marks pastei�dzās aizturēt meiteni. Vai tevi drīkst aicināt uz kafej�nīcu?

Kamilla viņam uzsmaidīja un piekrīto�i pamāja.

Atgriezies savā kabinetā, Marks ķērās pie ierastā darba. Varbūt nebūs tik traki, kā viņ� ir iedomājies. Nu un kas par to, ka viņam ir jāpiegādā D�efrijam informā�cija? Redz, arī kolēģis Ri�ijs ar to pa�u ir nodarbojies. Un nekas�

Kamēr nepieķēra, atmiņa kā mēdīdamās aizrādīja. Jā, kamēr nepieķēra�

* * *

Vēl nekad tie nedaudzie metri līdz tēva kabinetam viņai nebija liku�ies tik gari kā �obrīd. Māte ir pie tēva? Viņi strīdas? Tas bija viss, ko viņai bija pavēstījusi sek�retāre, lūgdama, lai Kamilla pēc iespējas ātrāk nāk �urp. Ta�u viņa nesteidzās. Kādēļ viņai būtu jāpiedalās nepa�tīkamā skandālā? Tēvs precēsies ar Ingeborgu, un tāpēc māte ir �eit, Kamilla domāja. Nekāds cits izskaidrojums viņai prātā neie�āvās. Māte ir kļuvusi greizsirdīga? Tad kādēļ vajadzēja iet pie Lūkasa?

-�� Kamilla, es neuzdro�inos teikt, ka viņu strīds ir tik labi dzirdams� Sekretāre noplātīja rokas.

-�� Paldies, Kamilla patencināja sekretāri. Varbūt aiziesi iedzert kafiju? viņa pajautāja, labi dzirdēdama, ka vairākas reizes tiek pieminēts viņas vārds.

Jā, tēva un mātes diskusiju nevarēja nosaukt par mie�rīgu, tā bija abpusēja klieg�ana. Nez, cik ilgi viņi tā ārdās un cik daudz ir dzirdējusi sekretāre, Kamilla nodomāja.

Mazliet nosarkusi sekretāre atvainojās, ka piespiedu kārtā ir bijusi lieciniece sve�am strīdam, un, paklausī�jusi Kamillu, cēlā gaitā aiztipināja uz kafejnīcu. Kamilla jutās nepatīkami. Cerams, ka sekretāre nesāks pa malām tenkot, izplatīdama ziņas par viņu ģimenes iek�ējām problēmām.

-�� �ko tad tu domāji, ka es pieļau�u, lai Mati būtu viņas vīrs? Silvijas niknā balss apturēja Kamillas nodomu iet iek�ā; viņa sastinga uz sliek�ņa, līdz galam neatvērusi durvis.

-�� Kas tevi lūdza izlemt mūsu meitas likteni? Torvalds dārdināja pretī.

-�� Lai viņa pēc tam būtu nelaimīga kā es? Pietiek, ka nomocījos ar tevi. Bet Mati, tas diedelnieks, tikai medīja viņas naudu.

-�� Oh, oh, cik tu esi gudra! Torvalds kliedza. Un kāda pati biji mūsu laulības gados? Vai kaut reizi esi pain�teresējusies, vai man pietiek naudas taviem untumiem?

-�� Tikai nevajag!

-�� Man pēc tavām kriminālajām izdarībām nācās ne vienu reizi vien tikties ar policiju, Torvalds pārmeta. Darbinieki aiz muguras sa�ukstas, ka es esot pielicis roku� Tomēr vajadzēja pateikt, ka tas ir bijis tavs pirksts.

-�� Varēji teikt! Tāpat neviens neko nebūtu pierādījis. Manas rokas ir tīras.

-�� Toties sirdsapziņa dubļos. Un nedomā ko iesākt pret Marku, Torvalds nedaudz pieklusināja balsi, jo sāka aizsmakt no skaļās klieg�anas. Kamilla pati ir tiesīga izlemt, ar kuru viņa būs kopā.

-�� Tas viesstrādnieks, Silvija nicīgi iesmējās, būs mans znots? Es to nekad nepieļau�u. īpa�i tagad, kad tu mani dzen bankrotā.

Kamilla bija pietiekami dzirdējusi, lai apjēgtu, ka D�astinas mājieni par Mati bojāejas īstajiem cēloņiem ir biju�i patiesi.

-�� Māt, Kamilla tikko spēja izdabūt pār lūpām, tik stipri viņu satrieca atklājums. Tu nogalināji Mati? Kāpēc?

Torvalds un Silvija apklusa kā uz mājienu.

-�� Kamilla, kas par muļķībām? Silvija vien attapās pateikt, dusmās sasarkusi seja kļuva vēl ko�āka.

-�� Es visu dzirdēju. Kamilla apmeta likumu Silvijai, piegāja pie tēva un nostājās viņam blakām. Ej projām�

-�� Tava neprātīgā pārraide mani izputinās, Silvija metās virsū meitai ar pārmetumiem. Tas, ko mēs runā�jām par Mati, bija domāts citā kontekstā.

-�� Redzi, Silvij, kā dzīvē notiek. Torvalds bija atgu�vis savaldī�anos. Aplicis meitai roku ap pleciem, viņ� turpināja: Dievs tevi, Silvij, ir sodījis par grēcīgajiem darbiem, jo uz tavas sirdsapziņas ir Mati nāve. Un tas, ka tev tagad draud bankrots, nekas cits kā atmaksa.

-�� Kamilla� Silvija kodīja lūpas, nezinādama, ko sacīt.

Redzēdama, ka Kamilla nosodo�i klusē, viņa pakāpās soli atpakaļ. Tad apcirtās un aizmetās prom, no visa spēka aizcirzdama durvis.

-�� Un tu visu �o laiku esi zinājis patiesību par Mati un klusējis? Kamilla, aizvien vēl atrazdamās �okā, atrāvās no tēva.

-�� Meitiņ, es nebiju līdz galam pārliecināts� Silvija pirmīt pati izrunājās. Torvalds gurdi nopūtās. Bet ari viņai tagad neklāsies saldi lielā impērija brūk kā kār�u namiņ�.

-�� Viņa jau otro reizi man ir nodarījusi pāri, Kamilla nespēja vairs neko sacīt, jo sarūgtinājums sa�ņaudza kaklu; tikai ar pūlēm viņa aizturēja raudas.

Kā pa miglu viņa atgriezās kabinetā, jo asaras tomēr nodevīgi bija izlauzu�as sev ceļu. Viņa atcerējās dienu pirms tik daudziem gadiem, kad māte bija aizgājusi pie Lūkasa. Bet tagad bija vēl sāpīgāk�

Nosēdējusi līdz pat vakaram bezdarbībā un pārcilā�jusi atmiņā senos notikumus, Kamilla nedaudz nomieri�nājās. Kas bijis bijis�

Braucot mājup, Kamilla mēģināja domāt par nākotni, tomēr tas neizdevās; galvā bija ielavījies savāds tuk�ums. Likās, ka visas sajūtas ir iesalu�as ledū. Viņu pat vairs nesatrauca Ingeborga, kura starojo�i uzsmaidīja un aici�nāja vakariņās. Torvalds viņai laikam bija paspējis izstās�tīt par notiku�o, jo Ingeborga pieskārās viņas plecam un uzmundrino�i noteica:

-Būs jau labi, Kamilla. Mēs neļausim tev nodarīt pāri.

-�� Paldies, Kamilla vienaldzīgi atbildēja.

Vismazāk viņa gaidīja līdzjūtību no Ingeborgas. �ī sie�viete mēģina izmantot jebkuru ieganstu, lai varētu man tuvoties un sadraudzēties, Kamilla nodomāja.

-�� Ai, es gandrīz vai aizmirsu! Ingeborga sasita plaukstas. Kamilla, tev kāds atsūtīja ziedus ar klāt pie�vienotu aploksni. Rozes es ieliku vāzē un aiznesu uz tavu istabu, bet aploksne ir tepat.

Kamilla apskatīja aploksni no visām pusēm, virsū bija tikai viņas vārds.

-�� Vai tik tā nebūs Silvija, kura tagad mēģinās tev pie�labināties un atvainoties. Torvalds vērīgi sekoja meitas pirkstiem, kuri neveikli mēģināja atvērt aploksni. Aizvien vēl pārdzīvo, viņ� saprata.

-�� Biļete uz Norvēģijas simfoniskā orķestra koncertu, kur tiks atskaņoti Grīga skaņdarbi, Kamilla izbrīnījās.

Aizdomīgi paskatījusies uz tēvu, viņa mēģināja uzmi�nēt, vai tādā veidā viņ� nolēmis viņu iepriecināt.

-�� Parādi! Torvalds pastiepa roku pēc biļetes. Hm, tie�ām. Un vairāk nekā?

"Mīlēt nozīmē būt laimīgam. Lai tā ir mana pirmā dāvana tev!" Kamillai vaigos iesitās karstums, kad viņa izlasīja klāt pievienoto kartīti.

-�� Tā nav no mātes, bet gan ir no kādas nezināmas personas, Kamilla nomurmināja, atcerēdamās, ka Marks dienā bija runājis par aicinājumu uz kafejnīcu. Nolēmis atsūtīt ielūgumu uz koncertu? Nav slikti. Viņa nemaz nebija iedomājusies, ka Markam patīk klasiskā mūzika.

-�� Ļoti slikti, Torvalds noteica, atcerējies sarunu ar D�efriju Ridgeru. Man �ķiet, ka es zinu, kur� tas varētu būt.

' Bet es ie�u! Kamilla izaicino�i paskatījās uz tēvu.

Nav svarīgi, kur� ir atsūtījis ielūgumu.

* * *

Silvija sēdēja, satvērusi galvu plaukstās, un domāja. Visur, kur viņa parādījās, bija dzirdamas runas par Balti�jas jūru, par ķīmiskajiem iero�iem un zivīm. Cilvēki �os jaunumus apsprieda veikalos; uz ielas, radio un televī�zijas ziņās bez pārtraukuma skanēja visda�ādākās �īs tēmas variācijas. Ak, Kamilla, Kamilla� Vai tad viņai bija grūti pakonsultēties ar māti, pastāstīt, ko dara?

Bet vai es ieklausījos? Silvija sev pārmeta.

Viņa ļoti labi atcerējās Kamillas vārdus, kad tā māti lūdza paskatīties savu pirmo pārraidi. Ta�u Silvijai tas nebija licies interesanti.

-�� Neuztraucies, Silvij, Lūkass viņu mierināja. Mēs iepirksim zivis, kas zvejotas citur. Nedaudz izmainīsim tirdzniecības profilu. Rūpnīcas pielāgosim citam ra�o�a�nas veidam; ir ta�u tik daudz variantu.

-�� Lūkas, ne jau tur tā problēma, Silvija nopūtās. Protams, mēs turpināsim biznesu, tikai� Es nespēju nomierināties, jo tas ir bijis Torvalds, kur� parūpējies sagādāt man �īs galvassāpes. Viņ� ļoti labi zināja, ko Kamilla dara. Un atbalstīja meitu.

-�� Glu�i kā kalnos, kad izkustas sniega lavīna. Tā slīdot savā ceļā aizmē� visu, Lūkass domīgi noteica.

-�� Nepiesauc nelaimi! Silvija pārmeto�i uzlūkoja Lūkasu. Viss būs labi, es nedomāju tik viegli padoties. Do�os uz biroju, vienos paredzēta tik�anās ar juristu. Ir radu�ās �ādas tādas idejas. Līdz vakaram, mīļais! Silvija noskūpstīja Lūkasu.

Atguvusi aukstasinību, Silvija domas novirzīja biz�nesa virzienā. Torvaldam viņa pievērsīsies vēlāk, vēl paspēs izrēķināties ar biju�o vīru. Būs redzams, kur� smejas pēdējais, viņa nīgri nodomāja.

Birojā Silvija ieskrēja kā viesulis, vien noplandīja atpogātais rudens mētelis. Jurists viņu jau gaidīja.

-�� Esmu atradis da�as nianses likumā, kuras mēs varētu izmantot sev par labu tie�i �ajā situācijā. Mēs varam pat cerēt uz valsts atbalstu.

-�� Ļoti jauki! Silvija pamāja, norādīdama juristam uz krēslu. Es uzmanīgi klausos.

-�� Ļoti atvainojos, sarunu negaidīti iztraucēja sek�retāre. Ir ieradies kāds D�efrijs Ridgers. Viņ� lūdz tik��anos ar jums.

-�� Pasaki, ka �odien esmu aizņemta, Silvija nevērīgi attrauca. Ak jā! Vai viņ� teica, kādā sakarā ir ieradies?

-�� Ridgera kungs sacīja, ka vēlas ar jums parunāt par Queen Sally un Andreju.

To izdzirdējusi, Silvija nobāla.

-�� Aicini viņu iek�ā, viņa neskanīgā balsī piekrita.

-��� Mēs sarunu turpināsim mazliet vēlāk, viņa pazi�ņoja pārsteigtajam juristam, kur� labi zināja, ka Silvija nemēdz pārtraukt savas darī�anas.

Silvija dziļi ievilka elpu un centās nomierināties. Viņa jau bija pat aizmirsusi par Queen Sally� Vai tie�ām?� Tā ir problēmu lavīna, kas viņai ir uzgāzusies virsū, Silvija nodomāja.

-�� �trancas kundze? D�efrijs laipni sasveicinājās.

-�� Priecājos, ka jums atlika laiks manai necilajai vizītei�

-�� Ar ko man gods sarunāties? Silvijai nepaslīdēja garām D�efrija izsmējīgais tonis.

-�� D�efrijs Ridgers. Viņ� paklanījās, tad apsēdās.

-�� Ko jūs vēlaties? Silvija pēc iespējas bargāk nopra�sīja. Galvenais saglabāt aukstasinību, viņa nodomāja.

-�� Grūti laiki pienāku�i jums, kā skatos. D�efrijs zob�galīgi iesmējās. Zivis vairs nenes cerēto peļņu�

-�� Vai atnācāt par mani paņirgāties? Silvija pietrū�kās kājās.

-�� Nomierinieties, �tranca kundze! D�efrijs pamāja.

-�� Esmu pie jums, lai vienotos par kādu darījumu.

-�� Mani neinteresē nekādi darījumi ar jums. Lūdzu, atstājiet kabinetu, citādi man nāksies izsaukt sargus, Silvija negaidīti eksplodēja. Ridgera rāmā balss un izsmē�jīgais ģīmis viņu saniknoja.

-�� Es gan esmu citādās domās, D�efrijs mierīgi tur�pināja. Labprāt nopirktu no jums uzņēmuma akciju paketi.

-�� Es neko nepārdodu.

-�� Redziet, es biju cerējis, ka mēs vienosimies mie�rīgā ceļā� Laikam nāksies doties uz policijas iecirkni un pastāstīt, kas ir pasūtījis sprādzienu uz Queen Sally�

-�� Pagaidiet! Silvija iesaucās, redzēdama, ka D�efrijs grasās iet prom. Parunāsim.

-�� Cita lieta. D�efrijs no jauna apsēdās. Bet tagad, lellīt, parunāsim nopietni, viņa balss kļuva cieta. Gri�bējāt savu biju�o vīru aizsūtīt uz citu pasauli?

-�� Es nesaprotu, Silvija jutās kā sprostā iedzīts zvērs.

-�� Tad atsvaidzinā�u jūsu atmiņu. Pirms pusotra mēne�a jūs nolīgāt kādu puisi, kur� piekrita jums palī�dzēt par zināmu atlīdzību. Andrejam, tādu segvārdu viņ� sev izvēlējās, bija jāatrod cilvēks, kur� piekristu, braucot uz Stokholmu, paņemt līdzi grāmatas un aiz�vest tās konkrētam cilvēkam. No pirmā acu uzmetiena nekā sevi�ķa, vai mazums cilvēku cits citam izpalīdz? Tikai nabadziņ� nezināja, ka grāmatu vāki ir maskēti spridzekļi.

-Jums laikam patīk lasīt detektīvus.

-Sprāgstvielu jauda bija izraudzīta tik stipra, lai blakuskajītē eso�ais Torvalds Larsens tiktu nogalēts. Diem�ēl, kā tas dzīvē bie�i gadās, netika ņemts vērā cilvēciskais faktors. Tam puisim, kur� piekrita izpalīdzēt, izrādījās bezgala alkatīgs draugs. Un sainītis ar grāma�tām pārceļoja uz cita jaunekļa somu. Rezultātā sprādziens no granda ne tur, kur vajadzēja. Un ai, ai, cik cietu�o� Vai pēc �ī notikuma jūs naktīs varējāt aizmigt?

-�� Es nepazīstu nekādu Andreju. Un tas, ko jūs te stāstāt� Silvija iesmējās, �izklausās pēc murgojuma.

-�� Policija gan būs citās domās. D�efrijs pasmīnēja. It īpa�i tad, kad nopratinās Andreju un to jauno cil�vēku, kur� piekrita palīdzēt.

-�� Blefs! Silvija turpināja noliegt pret viņu izvirzīto apsūdzību.

-�� Tad varbūt paskatīsimies disku? D�efrijs ierosi�nāja, izņēmis no ādas mapes kompaktdisku.

-�� Mani neinteresē safabricēti materiāli.

-�� Varbūt jūs interesēs, lūk, tur tas. D�efrijs piegāja pie loga un lūdza Silviju paskatīties laukā.

Uz ielas stāvēja Andrejs. Ieraudzījis Silviju pie loga, viņ� pamāja tai ar roku.

-� Tādu nepazīstu, viņa dzestri teica. Vai tas ir viss, ko gribējāt pateikt?

-�� Ak, �tranca� D�efrijs noklakstināja ar mēli. Tad varbūt �ie pierādījumi jūs pārliecinās? Viņ� izņēma no kabatas diktofonu un to ieslēdza.

Jau pirmās frāzes, ko Silvija izdzirdēja, nozīmēja tikai vienu viņa ir iedzīta stūrī. Andrejs tālredzīgi bija ierak�stījis sarunu, kurā viņa izrīkoja, ko un kā darīt. Nebija

nekādu �aubu, tā bija viņas pa�as balss. Ak dievs� Nu kur viņai ir bijis prāts visu darīt pa�ai? Ja ne mū�a ieslo�dzījums, tad vismaz divdesmit gadi ir garantēti.

-�� Parasti tādās reizēs no killeriem atbrīvojas, D�efrijs noteica, kad viņa bija noklausījusies ierakstu. Bet tā kā jūs esat iesācēja� Laikam nezinājāt.

-�� Ko gribat? Silvija no�ukstēja.

Viņas dū�a bija sa�ļukusi papē�os. Dvēselē bangoja bailes un jautājums, kādēļ viņa bija ļāvusies naidam, uzzinot, ka Torvaldam un Ingeborgai ir nopietnas attie�cības. Vai tie�ām tā ir bijusi greizsirdība?

-� Jūsu uzņēmumu akciju kontrolpaketi un finansiālu kompensāciju, jo jūs sabojājāt prāmi.

-�� Un pēc tam? Silvija drebo�ām rokām ielēja sev glāzē ūdeni.

-�� Nu, �trancas kundze, un kā jūs domājat? D�efrijs iesmējās. Viss būs jāsāk no jauna.

-Kas?

-�� Bizness. Labi, nevilksim dārgo laiku garumā. D�efrijs sameklēja mapē dokumentus. Redziet, esmu informēts, jo zinu, cik daudz un kādos kontos jums ir nauda. Naudas pārskaitī�anas operācija neaizņems daudz laika. D�efrijs nolika viņai priek�ā lapu ar ban�kas nosaukumu un konta numuru. Lūk, uz �ejieni jāpār�skaita visa nauda.

-�� Un kur ir garantija, ka pēc tam tomēr nedosieties uz policiju?

-� Jums nav citas izvēles, �tranca. Bet neuztraucieties, man nepatīk sadarboties ar tiesībsargājo�iem orgāniem. Es pats esmu gan tiesnesis, gan izpildītājs.

-�� Vai es dabū�u atpakaļ kompromitējo�os mate�riālus?

-�� Protams.

-�� Un Andrejs?

-�� Vai viņ� jums ir vajadzīgs? Nē? Arī man ne. Ko tad �ādās reizēs dara ar se�niekiem? D�efrijs iesmējās tik nepatīkamiem smiekliem, ka Silvija sarāvās. Es gaidu, Silvij.

Atguvusi savaldību, Silvija lēnām spieda datora kla�viatūras taustiņus. Viens klik�ķis izdzēsa daudzu gadu darba rezultātus, pilnībā izputinot viņu. Protams, arī Lūkasa kontā bija nauda, ta�u kas tas bija salīdzinājumā ar tikko zaudētajiem miljoniem�

-�� Un tagad akcijas, D�efrijs atgādināja.

Zobus sakodusi, Silvija izpildīja prasīto. Domās viņa lādēja tehnikas sasniegumus, kas deva iespēju, neizejot no kabineta, veikt visda�ādākās pirk�anas un pārdo�anas operācijas.

-�� Brīni�ķīgi! Un te būs materiāli, ar kuriem tagad varat darīt, ko gribat. Viņ� augstsirdīgi nolika uz galda disku un diktofonu. Bija patīkami ar jums sadarbo�ties, �trancas kundze. Visu labu, viņ� atvadījās. Pie pa�ām durvīm D�efrijs apstājās un piebilda: Starp citu, Andrejs atzinās, ka arī Mati bojāeja ir viņa roku darbs. Protams, ar jūsu svētību, �tranca. Bet �is gadījums mani neinteresē.

Silvijai pār kauliem pārskrēja karsti tirpuļi. Jā, pa�laik viņa bija izglābusi savu ādu, pasargājusi sevi no nokļū��anas cietumā. Bet kas viņu gaida rīt? Un ko viņa tagad teiks Lūkasam? Kā skatīties acīs pārējiem? Vakardienas multimiljonāre bija pārtapusi par izputinātu uzņēmēju. Ak, pārāk dārgi ir maksājusi viņas kļūda�

Karls Ridgers stāvēja pie loga un skatījās, kā D�efrijs, uzmetis kūkumu un nedaudz salīcis uz priek�u, skrie�us atstāja ma�īnu. Lietus zvetēja spēcīgiem vāliem, un D�efrijam nebija lietussarga.

D�efrijs� Bellas puisēns. Viņa uzticamais palīgs. Cik pūļu viņam nācies pielikt, līdz viņ� no D�efrija izveidoja to, kas tagad viņ� ir.

0, viņ� atcerējās D�efriju puķubērnu laikā: tas stai�gāja apkārt ar gari ataudzētiem matiem, niekojās ar marihuānu un propagandēja brīvās attiecības. Emīlija, kas audzināja D�efriju, bezspēcībā bija nolaidusi rokas, jo miru�ās māsas dēls viņu absolūti ignorēja. Viņ� varēja dienām klausīties rokenrolu vai ceļot apkārt ar autosto�piem. Jo tā darīja visi. Un D�efrijs bezgala lepojās, ka viņ� ir hipijs.

Karlam tad nebija vēlmes nodarboties ar D�efrija audzinā�anu; pietika ar to, ka viņ� finansiāli palīdzēja Emīlijas ģimenei, apsveica D�efriju dzim�anas dienā. Līdz kādu dienu D�efrijs uzradās pats.

-�� Tēvoc, vai tā ir taisnība, ka mani vecāki nav mani vecāki? Es esmu tikai pieņemts audzinā�anā?

-Taisnība. Karls necentās slēpt patiesību, kā to bija darījusi Emīlija jau no zēna mazotnes. Daļēji. Tavs tēvs ir tavs bioloģiskais tēvs, lai gan uzvārdu esmu devis savu. Tava īstā māte ir mana mirusī sieva Bella, Emīlijas jeb tavas aud�umātes māsa, Karls pacietīgi paskaidroja jaunietim, pie sevis �ausminādamies par tā izskatu.

-�� Skaidrs. D�efrijs ilgi apdomāja dzirdēto. Tātad, ja tu neesi vēlreiz apprecējies, tad tas nozīmē, ka esi mīlējis manu īsto māti?

Karls klusēja. Vai ir jēga stāstīt, kādēļ viņ� atkal nenoenkurojās laulības ostā? Būdams brīvs, viņ� varēja daudz vairāk darīt savu mērķu sasnieg�anai. Sievietes? To netrūka. Viņ� bija iekārojams, un tas atvēra daudzas durvis.

-Jā, Karls sameloja. Vai tu esi domājis, ko vēlies sasniegt dzīvē? viņ� savukārt pajautāja.

-�� Nezinu. D�efrijs toreiz paraustīja plecus. Esmu ar visu apmierināts.

-�� Es �ovakar dodos uz dārgu naktsklubu, kur atpūtī�os sabiedrībā pazīstamu cilvēku lokā. Vēlies pievienoties?

D�efrijs ilgi domāja. Cits viņa vietā jau būtu piekritis, Karls sprieda. Ari Bella reizēm ilgi prātoja, līdz atbildēja, Karls pēk�ņi atcerējās.

-�� Tādā izskatā laikam tur nedrīkst ierasties? D�ef�rijs palūrēja uz saviem nodilu�ajiem d�insiem.

-�� Kāpēc? Dro�i, ja tu �ajās drānās jūties ērti. Karls tikko manāmi pasmaidīja, redzēdams, ka D�efrijs ir vilies, izdzirdējis tādu atbildi. Acīmredzot viņ� cerēja, ka Karls sāks viņu audzināt tāpat kā Emīlija. Es tevi gaidī�u rītvakar pulksten astoņos.

-�� Sarunāts, tēvoc.

-�� Vari mani saukt par Kārlu. Tā būs vienkār�āk.

Karls neteica nevienu pārmeto�u vārdu, kad D�efriju

ieraudzīja atnākam tajā pa�ā apģērbā, piedevām ar puķi matos. Tie�i otrādi, viņ� klubā, sapulcinājis pietiekami daudz publikas, skaļi paziņoja, ka viņam ir tas gods visus iepazīstināt ar D�efriju.

-�� Lūk, tā ir mūsu jaunatne, kas saviem spēkiem cīnās pret karu Vjetnamā. Ari tā var cīnīties, Karls uzlielīja D�efriju, kā vien prata.

D�efrijs nenojauta, ka Karls bija brīdinājis pārējos klāteso�os par D�efrija iespējami ekstravaganto izskatu. Un lūdzis nepievērst uzmanību viņa apģērbam.

-�� Vai jūs varat pastāstīt ko vairāk par hipiju kus�tību? D�efriju uzrunāja kāda jauna dāma.

-�� Protams, D�efrijs jutās glaimots.

-� Ak, es apbrīnoju jūsu drosmi! viņa ieķērās D�efrijam elkonī.

Karls pie sevis pasmīnēja. Viss ritēja, kā viņ� bija izplānojis. Lai jau D�efrijs izrunājas pēc sirds patikas, bet pēc tam sāksies lielā audzinā�ana.

Turpmāk Karls aicināja D�efriju uz visiem iespēja�miem pasākumiem, pacietīgi gaidīdams, kad puisis sāks pieņemties prātā. Stāstīja par savām biznesa iecerēm, tā rādīdams piemēru. Un D�efrijs nemanot piesātinājās ar citām domām, uzskatiem un idejām. Vispirms nozuda pussaplēstie d�insi, tad pienāca kārta matiem.

Emīlija pateicībā saslēja pret debesīm rokas, ieraudzī�jusi, cik ļoti izmainījies D�efrijs.

Novērtējis D�efrija prātu, Karls tagad puisi mērķtie�cīgi virzīja tālāk. Tas nenācās grūti, jo Karls drīz vien apjauta, ka Bellas dēls viņu dievina un apbrīno.

Karlam vajadzēja tādu palīgu, kuram varētu uzticēties. Protams, viņ� D�efrijam nestāstīja visus sīkumus, daudz ko noklusēja. Un D�efrijs ari īpa�i netincināja kas un kāpēc, viņ� Karla teikto uztvēra kā pa�saprotamu lietu.

Noklaudzēja durvis, D�efrijam ienākot istabā, un Karla domas atgriezās tagadnē. Viņ� sevi pieķēra, ka pēdējā laikā pārāk bie�i ieslīgst pagātnes atmiņās. Var�būt tādēļ, ka beidzot ir uzieta zemūdene, ar kuru toreiz Valfrids braukāja pa okeānu dzīlēm. Cik baisa ir bijusi nāve viņa draugam, Karls nodomāja. Iespundēti kā kon�servu bund�ā, viņi vairs nebija spēju�i izkļūt laukā no sabojātās zemūdenes. Neviens nez kāpēc nebija iedo�mājies, ka jebkura tehnika kādreiz sabojājas. Ek� Tikai nav skaidrs, kādēļ Valfrīds lika zemūdenei doties nevis uz bāzi, bet gan uz Baltijas jūru. Laikam �is noslēpums nekad netiks atklāts.

-�� Necie�u tādu laiku. D�efrijs nodrebinājās, jo uzvalks bija nedaudz samircis. Nemaz nebrīnī�os, ja diīz sāks snigt.

-� Laikam nav ne vainas, ir tikai nepiemērots apģērbs, Karls aizrādīja.

-Viņa cīnījās gods godam, līdz tika iedzīta kaktā. Ak, kas par sievieti! D�efrijs palaida gar ausīm Karla vārdus. Sīki un smalki viņ� pārstāstīja sarunu ar Silviju �trancu.

-�� Nekas, ja viņa ir īsta biznesa lēdija, tad �is pie�spiedu bankrots nāks tikai par labu. Karls pamāja. Tā, un tagad gribu zināt, vai Ri�ijam Andersonam izdevās izdibināt vajadzīgo informāciju?

-�� Absolūti neko. D�efrijs pakratīja galvu. Ne sei�fos, ne atvilktnēs nav nekādu aizvēsturisku dokumentu. Ta�u Marks ir atnesis pirmos sarunu ierakstus ar Kamillu. Pievērs uzmanību tam, kā viņa izsakās par dārgumiem uz zemūdenes.

-� Zelts, kas tad tur varēja būt! Visas pasaules zelts� atskanēja Kamillas balss.

D�efrijs �o ierakstu atskaņoja vairākas reizes.

-�� Nav �aubu, viņa kaut ko zina. Cerēsim, ka Markam izdosies izvilināt no viņas informāciju.

-�� Un ja ne? D�efrijs gribēja zināt.

-�� Agri vai vēlu pavīdēs kāds diedziņ�, kas aizvedis mūs tur, kur vajag, Karls pavīpsnāja, redzēdams D�efrija nepacietību.

-�� Tad varbūt jāpielieto kardinālākas metodes? D�efrijs iedomājās.

-�� Nē! Kamēr neviens nenojautīs, cik �ie dokumenti ir vērtīgi, tikmēr tiem neviens nepievērsīs pienācīgu uzma�nību.

Kamillu nodarbināja domas: vai viņa tie�ām tiek izse�kota vai arī tās ir tikai fantāzijas? Kādu dienu braucot d�ipā, viņa pamanīja aizmugurē tum�i zilu fordu, un tas saasināja viņas uzmanību. Vēl pēc pāris dienām viņa atkal pamanīja to pa�u auto. Sagadī�anās? Turpmāk, pār�vietojoties pa pilsētu, Kamilla centās bie�āk ieskatīties atpakaļskata spogulī un papētīt, kādi transportlīdzekļi ir aizmugurē.

Viņa centās saprast: ja tā tie�ām ir izseko�ana, tad ar ko tā saistīta? Ar viņas pārraidi? Jā, sabiedrības noskaņo�jums ir kā sabangota jūra. Un tad? Vai ir jānoklusē patie�sība? Vienīgais cilvēks, kur� varēja turēt ļaunu prātu, ir māte, Kamilla domāja. Tēvs bija pavēstījis, ka Silvija neveiksmīgu darījumu rezultātā, cen�oties atrisināt savas problēmas, ir kļuvusi plika kā baznīcas �urka. Jā, bet māte ir vainīga pie tā, ka nav vairs Mati� Un tagad viņa ir sodīta. Ta�u cilvēka dzīvība un miljonu zaudē�ana svaru kausos nesver vienādi�

Pēc tam Kamilla ievēroja, ka viņas darba kabinetā kāds ir pārcilājis atvilktnēs novietotos papīrus. Nekā jau tur slepena nebija, tomēr �is atklājums Kamillu nepa�tīkami pārsteidza. Gana, ka Ri�ijs bija ok�ķerējis tēva kabinetā, tagad izskatās, ka viss turpinās tālāk.

Kur slēpjas Ri�ijs, neviens nezināja; tā teikt, bija nozudis zilajās tālēs� Diez vai tas varēja būt pats Ri�ijs, drīzāk viņa līdzzinātājs, kur� cītīgi turpināja darīt to pa�u, Kamilla sprieda. Savējais� Kur�? Un kāpēc?

Piedevām pēdējā laikā Kamilla sāka justies vientuļi. Par māti viņa vairs nevēlējās pat domāt, tik ļoti bija sarūgtināta. Savukārt tēvs visu uzmanību veltīja Ingeborgai, un Kamillai, pieradu�ai atrasties tēva uzmanības centrā, tas nepatika. Arī ar draudzenēm sarunas vairs ne�ķita īpa�i patīkamas; lai arī ko viņas runāja, drīz vien pļāpā�ana novirzījās Silvijas �trancas virzienā. Bet par māti Kamillai runāt negribējās.

Garlaicības mākta, Kamilla nolēma, kā nākas, izpē�tīt dokumentus, kurus Mati bija izcēlis no zemūdenes. Varbūt iznāktu vēl kāds interesants si�ets, kam varētu pievērsties, Kamillai prātā ie�āvās ideja.

Jo ilgāk viņa lasīja nedaudz nodzeltēju�ās lapas, jo domīgāka kļuva. Kas tā ir bijusi par konferenci, kur apspriestas tik dīvainas lietas? Pasaules virskundzība� ārie�u rase� Pag! Tas viss �ķita pārāk pazīstams. Kur viņa to ir dzirdējusi? Kamilla sasprindzināja atmiņu, mēģinā�dama atcerēties vēstures stundās mācīto.

Jāuzprasa tēvam; tas ir lielisks iegansts, kā pievērst sev uzmanību, Kamilla nolēma.

Viesistabā Torvalds un Ingeborga sēdēja uz dīvāna, viens otram cie�i piekļāvu�ies, un skatījās televīziju. No tāda ģimeniskas idilles paskata Kamillai kļuva nelabi.

-�� Tēti, es nespēju atcerēties, uz kādu vēsturisku laika posmu var attiecināt ārie�u rasi? Kamilla sarauca pieri, gaidīdama, kad Torvalds atbildēs.

-�� Nezinu, viņ� neiedziļinājās meitas sacītajā. -Sēdies! Viņ� uzsita ar plaukstu pa dīvānu, neatrau�dams skatienu no televizora. Interesanta filma.

-�� Tie ir Hitlera laiki. Ingeborga uzsmaidīja Kamillai. Nāc pie mums, saulīt, citādi tu visu laiku esi viena pati!

Kamilla kādu laiku pacietīgi gaidīja, vai tēvs vēl ko teiks, ta�u viņ�, acis neatrāvis, skatījās filmu. Uzmetusi lūpu, Kamilla atgriezās savā istabā.

-�� Mani neinteresē tās trulās filmas, viņa murmināja. Apbrīnojams intelekta līmenis ir viņa Ingeborgai�

Tātad Hitlers. Kamilla no jauna iedziļinājās dokumen�tos.

-�� Vai nu es murgoju, vai arī manās rokās ir nokļuvis sensacionāls materiāls, Kamilla sāka sarunāties pati ar sevi. Tūlīt pārbaudī�u savus minējumus�

Ieslēgusi internetu, viņa meklētājā citu pēc cita ieva�dīja konferences dalībnieku vārdus un uzvārdus. Tādi cilvēki eksistē, Kamilla drīz vien pārliecinājās. Tātad tā ir bijusi konkrēta konference, viņa apjauta. Ta�u kāpēc nekur nav pieminēta pati konference?

Kamilla nakts lielāko daļu pavadīja nomodā, pētīdama vēsturisko notikumu arhīvus. No izlasītās informācijas daudzuma jau acis metās raibas, ta�u viņa nebija uzgājusi ne rindiņu, ne pu�plēstu vārdu par �o konferenci. Kāpēc?

Vai tas nozīmē, ka pēckara gados paliku�ie nacisti ir turpināju�i darboties vēlāk? Slepus? Un neviens neko nenojauta?

Uzmācās miegs, Kamilla no�āvājās un paskatījās pulkstenī. Cerams, ka rīt viņa neaizgulēsies. Viņa tikai ieskenēs �os dokumentus un ierakstīs diskā, parūpējoties par to dro�ību.

* * *

Ejot uz darbu, Marks pasāka pirkt avīzes, kuras izpē�tīja no pirmās līdz pēdējai lapai. Viņ� pēk�ņi bija atta�pies, ka pēdējā laikā ir par maz pievērsis uzmanību tam, kas notiek pasaulē. Līdz �im par informācijas avotu bija kalpojis Ri�ijs, kur� izstāstīja jaunākos ārkārtējos noti�kumus, pievienojot savus komentārus. Izlasītie raksti par politiku lieliski palīdzēja novērst drūmās domas, kas Marku mocīja.

Marks mēģināja izprast, kas ar viņu īsti notiek. Galvā valdīja nejēdzīgs haoss, laiku pa laikam apziņā parādījās domas, ka viņ� ir pilnīga niecība. Bet pie visa vainīgi ir "Veiksmes" kursi, tik daudz vēl Marks saprata. Viņ� bija iepinies sektantu tīklos; tur ar speciālu metodiku palī�dzību tika zombētas smadzenes. Tāpēc viņ� bija ļāvies azartspēles valdzinājumam un rezultātā kļuvis par D�efrija parādnieku.

Es esmu bandinieks citu spēlē, Marks nopūtās. Tos citus interesēja Kamilla, un viņam tagad vajadzēja mēģi�nāt izvilināt no meitenes informāciju.

Marks atcerējās, kā viņ� uz prāmja bija iepazinies ar Kamillu. Tas �ķita sen, jo notikumi virknējās cits pēc cita tik strauji, ka likās ir pagājusi vesela mū�ība.

Varbūt es visu par daudz sare�ģīju? Marks sev pajautāja. Varbūt nav tik traki? D�efrijs viņam apso�līja slavu, bagātību un Kamillu par sievu. Ko vēl varēja vēlēties? Parāds un kasete ir tikai veids, kā viņu pakļaut� Padarīt par paklausīgu vergu.

Andrejs? Marks ilgi pētīja bildi, zem kuras sīkiem burtiņiem atradās teksts ar lūgumu sazīmēt līķi. Tagad viņ� var atviegloti uzelpot, vismaz no Andreja viņam briesmas vairs nedraud.

-�� Sveiks, vai dzirdēji jaunumus? Kāds kolēģis iztrau�cēja Marku.

-�� Kādus tad? Marks izlikās, ka ir stipri aizņemts.

-�� Par Ri�iju. Torvalds, protams, viņu patrieca ratā. Nelīdzēja aizbildinā�anās ar to, ka viņ� tik zemu kritis tikai tāpēc, ka ir iemīlējies Kamillā. Viņ�, redz, bija nolē�mis atrast kādus kompromitējo�us materiālus. Gadījumā ja Torvalds iebilstu pret viņa mēģinājumiem iekarot mei�tenes sirdi. Kā anekdotē, ķiķināja kolēģis.

-�� Stulbums. No uztraukuma Markam nosvīda pat plaukstas. Viņ� pat nebija iedomājies, ka Ri�ijam patīk Kamilla.

Līdzko kolēģis bija aizvēris durvis, Marks nekavējo�ties piezvanīja meitenei, jautādams, vai drīkst ieiet pie viņas.

-�� Bū�u tikai pēcpusdienā, Kamilla atsaucās. Ari es vēlos tevi redzēt.

Kamillas balss skanēja tik silti un mīļi, ka Markam sirds iepukstējās straujāk. Varbūt viņai izstāstīt, kādā ķezā ir iekūlies, un palūgt palīdzību? Galu galā viņas tēvs ir miljonārs. Labākais variants būtu atdot D�efrijam parādu un visas nepatik�anas aizmēzt prom. Ta�u vai viņa sapratīs? Vai viņ� Kamillas acīs nekļūs par no�ēlo�jamu tipu? Nē, teikt nedrīkst. Viņam jāapprec Kamilla, un, kad viņ� kļūs par Torvalda znotu, gan jau kaut ko izdomās, kā palūgt divu miljonu aizdevumu.

Izprātodams visda�ādākās kombinācijas, kā labāk savaldzināt Kamillu, Marks nepacietīgi gaidīja pēcpus�dienu. Palaikam viņ� ieskatījās pulkstenī un skrēja gai�tenī, lai pārbaudītu, vai Kamilla ir jau savā kabinetā.

Kamilla tik klusi atvēra durvis, ka viņ� pat satrūkās. Uzlēcis kājās, viņ� piesteidzās pie meitenes.

-�� Sveiks, Mark! Kamilla pat lāva sevi noskūpstīt uz vaiga.

-�� Kā tev klājas?

-�� Brīni�ķīgi! Viņas acis laimīgi staroja. Man ir uzradies slepens pielūdzējs, katru dienu tiek sūtīti ro�u klēpji, viņa ķircino�i noteica. Atzīsties, Mark, tas ir tavs nedarbs?

-�� Rozes? Marks pārjautāja. Sataisījis noslēpumainu grimasi, viņ� pasmaidīja. Mjā, Marks nodomāja, Ridgera padoms līdz. Atbildot viņ� tikai pamāja. Varbūt ejam pastaigāties, darba laiks �ā vai tā drīz beigsies, Marks ierosināja.

-�� Apmācies. Negribu. Kamilla noraido�i papurināja matus. Viņas sejā pēk�ņi iegūla domīgums. Ķer�os pie sensacionālas pārraides sagatavo�anas. Būtu agrāk ieradusies, ta�u aizgulējos. Viņa atkal draiski iesmē�jās. Līdz pat pusdienlaikam. Zini, Mati no zemūdenes bija izcēlis ne tikai zeltu, bet ari dokumentus! Unikālus!

-�� Kamilla. Marks pievilka meiteni tuvāk un ieskatī�jās viņai acīs. Tev nav bail? Iepriek�ējā pārraide izrai�sīja pamatīgu jezgu. Veikalos no plauktiem nozudu�as visas zivis. Kas �oreiz būs? viņ� jautāja tā, ka neva�rēja saprast, vai viņ� joko vai saka nopietni. Cik viņa ir skaista, Markam pazibēja prātā.

-�� Es koriģēju sabiedrisko domu, Kamilla pasmaidīja.

-�� Kas tajos dokumentos ir tik unikāls? Marks pain�teresējās, atcerējies, ka D�efrijs bija ieteicis aplinkus runāt par dokumentiem.

Viņam tikai vajadzēja uzzināt, vai pie Kamillas ir vai nav D�efriju interesējo�ie papīri. Un te nu viņa pati ir sākusi runāt par dokumentiem. Tikai vai par tiem, par kuriem interesējas D�efrijs?

-�� Kādas konferences dalībnieku uzstā�anās runu apkopojums. Pats interesantākais ir tas, ka es neatradu nevienu vēsturisku apstiprinājumu par �ādas konferen�ces norisi.

-Es īsti nesapratu tavu domu, Marks uzmanīgi turpināja tincināt meiteni. Kādu apstiprinājumu tu meklēji?

-Jebkur� notikums, Mark, pēc zināma laika kļūst par vēsturisku faktu. Kamilla ar pirkstu galiem papliķēja Markam pa pieri. Par to var izlasīt avīzēs, grāmatās un tagad arī internetā. Par �o konferenci nav nekādu ziņu, nekur nav pieminēts �is notikums.

-�� Tas nozīmē, ka konference nekad nav notikusi.

-�� Dumiķīti! Kā nav notikusi, ja uz dokumenta lapām ir Karla Ridgera paraksts? Kamilla aprāvās, kā apjauz�dama, ka ir izpļāpājusies.

-� Un tad? Marks pēc iespējas vienaldzīgāk paraustīja plecus. Par tiem pa�iem dokumentiem ir interesējies D�ef�rijs, viņ� saprata. Tagad naski jāizdomā, kā rīkoties turpmāk.

-�� Mark, ja tu zinātu, kas tajā konferencē tika ru�nāts�

-�� Es neesmu gai�reģis, Marks nopūtās. Pastāsti!

-�� Pēc kara nacisti un to pēcte�i gadiem ir turpināju�i darboties, protams, maskēju�ies, Kamilla sāka �ukstēt. Viņi cen�as panākt ārie�u rases virskundzību�

-�� Kamilla, bet vai tu esi pārliecināta, ka �ī konference tie�ām nekur nav pieminēta? Marks domīgi jautāja, cenzdamies meitenē radīt �aubas. Ne jau visu informā�ciju var atrast internetā. Ir daudz tādu lietu, kuras, ja arī parādās, tad pēc kāda laika tiek aizvāktas. Un, ja runa ir par nacistiem un viņu propagandu, tad diez vai �is mate�riāls būs atrodams pasaules tīmekļos.

-�� Nē, Mark. Ja jau internetā var izlasīt Hitlera galdarunas, tad �ai konferencei ir jābūt minētai, Kamilla nepiekrita Marka sacītajam.

-�� Mans vectēvs bija ļoti gudrs cilvēks. Viņ� slepeni klausījās aizliegtas radioziņas, kas tika pārraidītas no ārzemēm, Marks momentā izdomāja ticamus melus. Ak jā� Tu jau nezini, kā toreiz dzīvoja Padomju Savie�nībā. Arī vēsture. Man atmiņā uzplaiksnīja sarunu frag�menti� Marks pat pievēra acis, tēlodams, ka mēģina atcerēties. Viņ� stāstīja par kaut kādu konferenci� Vai nezini, kur� gads tas bija?

-�� Piecdesmit piektais, Kamilla atbildēja.

-� Jā, jā� Viss sakrīt. Vectēvs teica, ka tas bijis jau tad, kad Staļins bija miris�

-Tu domā, ka �ī konference nav nekas sevi�ķs? Kamillas balsī ieskanējās �aubas.

-� Visticamāk, ka informācija par konferenci atrodama bibliotēkā. Nepārsteidzies, laizdama ēterā ziņas, ka esi uzgājusi unikālus materiālus. Vispirms viss ir jāpār�bauda.

-�� Tev taisnība, Kamilla piekrita. Un ko tu pats ieteiktu, Mark?

-�� Man gribētos palasīt �os vēsturiskos dokumentus, kā tu tos esi nosaukusi, Kamilla. Marks kārtējo reizi uzsmaidīja. Man vakaros ir garlaicīgi. Visus tavus uzdevumus esmu izpildījis. Starp citu, vai D�astina un Evarests atsaucās uz sludinājumu? viņ� jautāja, tādā veidā atgādinādams, ka ir centīgi pildījis meitenes lūgu�mus.

-Jā. Es tikos ar D�astinu. Protams, varēsi palasīt materiālus, Kamillai nebija nekādu iebildumu. Paklau, lasot dokumentus, padomā, kā varētu izmantot �os fak�tus pārraidei, Kamilla ierosināja.

-�� Obligāti. Un tad bibliotēkā pārcilāsi noputēju�u avī�u tonnas?

-�� �odien pat turp do�os. Kamilla pagriezās uz promie�anu.

-�� Kamilla, un dokumenti? Marks atgādināja, �ēli skatīdamies uz meiteni.

-�� Tikai esi uzmanīgs ar tiem, neuzliec virsū kafijas krūzīti, Kamilla viņu pabridināja, izņemdama no mapes nodzeltēju�u papīru �ūksni. Un nestāsti nevienam, lūdzu!

-�� Man �eit nav draugu. Marks satvēra dokumentus kā vistrauslāko mantu.

Lūk, viņa trumpis, Marks nodomāja. Tagad viņam vairs nav jābaidās no D�efrija.

-�� Tad līdz ritvakaram, Mark. Kamilla noslēpumaini pasmaidīja. Bū�u priecīga to pavadīt kopā ar tevi.

-�� Es arī, tiksimies koncertā, Marks automātiski atbildēja.

Viņa smadzenes sāka drud�aini darboties pavisam citā virzienā, par Kamillu viņ� vairs nedomāja. Beidzot viņ� spēs pielikt punktu visām nejēdzībām. Atbrīvosies no pagātnes, lai varētu mierīgi dzīvot tālāk.

Kamilla jutās vīlusies. �ī bija otrā diena, ko viņa pava�dīja lasītavā, pārskatīdama neskaitāmas avī�u kaudzes, �urnālus un dokumentāla rakstura literatūru. Bez �au�bām, viņa bija uzgājusi daudz interesantu faktu, labāk uzzinājusi pagāju�ā gadsimta piecdesmito gadu vēsturi, ta�u meklēto tā arī neatrada.

Es neko nedabū�u, Kamilla secināja.

Nav vērts tērēt laiku, viņa izlēma. Jo atrastie doku�menti ir unikāli, un ar to pietiek.

Kamilla izlēma doties mājup un sagatavoties vakara izklaides gājienam uz Operas namu, lai kopā ar Marku paklausītos simfonisko mūziku. Pa ceļam viņa iegriezās veikalā un nopirka jaunu kleitu, jo Kamillu pēk�ņi bija pārņēmusi kāre izskatīties apburo�ai. Tas ta�u ir pirmais randiņ� ar citu puisi kop� Mati laikiem�

Iesēdusies d�ipā, Kamilla nolika uz sēdekļa iepir�kumu maisiņu. Uzmetusi acis atpakaļskata spogulim, viņa sastinga, ieraudzījusi agrāk manīto auto, kur� bija braucis aiz d�ipa.

-�� Ko gan tas nozīmē? viņa nomurmināja. Atkal sagadī�anās?

Ta�u drīz vien Kamilla pārliecinājās, ka tā ir izseko��ana: fords viņas braucamo pavadīja līdz pa�ām mājām, tad nozuda.

Kamilla bija neizpratnē. Ko tas nozīmē? Sirds dziļu�mos iemitinājās �aubas un neskaidras izbailes.

-�� Es par to nedomā�u, Kamilla izlēma; gan jau būs redzams� Viņa pacentīsies būt uzmanīga, un nekas slikts nenotiks. Viņa labāk domās par vakara koncertu.

Pamazām viņas noskaņojums uzlabojās, un Kamilla pat draudzīgi papļāpāja ar Ingeborgu.

-�� Vai tu aizvedīsi mani uz koncertu? Un kā tev patīk mans tērps? Kamilla glu�i kā bērnībā pagrozījās tēva priek�ā, gaidīdama uzslavu.

-�� Tātad tomēr iesi uz koncertu? Torvalds ba�īgi uzlūkoja meitu.

-�� Protams. Kamilla laimīgi iesmējās. Starp citu, tēt, man atkal padomā sensacionāla pārraide. Marks pie�teicās palīdzēt.

-�� Marks? Torvalds uzmeta meitai noguru�u ska�tienu. �aubos. Marks �odien uzrakstīja atlūgumu, saņēma viņam pienāko�os atalgojumu. Viņ� dodas atpa�kaļ uz dzimteni, tā viņ� man paskaidroja. Kaut kādas problēmas ģimenē.

-�� Ko? Kamillas sapņainība izzuda. Kāpēc viņ� man neko nav teicis? Ak jā, lasītavā biju atslēgusi mobilo! Kamilla apķērās.

-�� Piezvani viņam un pajautā, sarunā iejaucās Ingeborga, kura bija uzmanīgi vērojusi Kamillu.

-�� Vai ir vērts? Torvalds neapmierināti noburk�ķēja. Es to puisi neuzskatu par ģēniju, ar kuru būtu jākon�sultējas.

-�� Vai Marks tev atdeva materiālus, kurus es viņam vakar iedevu palasīt? Kamilla kļuva nopietna.

-Nē.

-�� Tie�ām? Neko neatdeva? Kamilla sāka uztraukties.

-�� Absolūti neko.

-�� Nevar būt! viņa nomurmināja, juzdama nemieru.

Sameklējusi mobilo, viņa piemetās uz dīvāna malas

un piezvanīja Markam. �obrīd viņai bija absolūti vien�alga, ka tēvs uz viņu noraugās ar pārmetumu, savukārt Ingeborga ar ziņkārību.

-�� Mark? Kur tu esi? Kamilla jautāja, cenzdamās apslāpēt dusmas.

-�� Kamilla, atvaino, bet man jāatgrie�as Latvijā, Marka balss skanēja pavisam klusi, fonā bija dzirdams kaut kāds troksnis. Arī uz koncertu tev nāksies doties vienai pa�ai.

-�� Mark, kur ir dokumenti? Kamilla vai klieg�us izkliedza jautājumu.

-�� Pie manis. Būs labāk, ja es tos paņem�u līdzi.

-�� Tu esi jucis? Pat nedomā! Es tūlīt dodos pie tevis. Saki, kur pa�laik atrodies!

-�� Kamilla, es jau esmu jūrā, uz prāmja, ilgāk nekā stundu, tā ka vari necensties. Tevi �ie papīri pazudinās, toties man noderēs.

-Mark, Kamilla no sa�utuma nezināja, ko teikt. Kā tu drīkstēji mani tā piekrāpt? Viņa piecēlās un no uztraukuma sāka staigāt pa istabu.

-�� Kamilla, tu pat iedomāties nevari, kas tie ir par cilvēkiem. D�efrijs Ridgers mani visneģēlīgākajā veidā pakļāva, padarot par mū�īgu parādnieku� Ridgeru inte�resē �ie papīri, un viņ� izdarīs visu, lai tos dabūtu. Pat nogalinās, ja būs vajadzība. Arī tevi. Tā ka vari teikt paldies par to, ka dokumenti ir pie manis. Tas, ko tu esi stāstījusi par nacistiem� ir baismīga patiesība, Marks klausulē runāja tik klusu, ka Kamillai vajadzēja sasprin�dzināt uzmanību, lai nepalaistu garām kādu vārdu. Tu tie�ām visu �o laiku esi staigājusi pa na�a asmeni�

-�� Kāpēc tu no manis slēpi tādas lietas? Kamillas niknumu nomainīja bailes.

-�� Paliec sveika un piedod, ja vari! Klausulē atska�nēja pīkstieni.

-�� Draņķis, Kamilla nolamājās.

Viņa mēģināja atkal piezvanīt, ta�u Marks laikam bija atslēdzis mobilo, jo operatora balss paziņoja, ka abone�ments ir nesasniedzams.

-�� Kas noticis? Torvalds uzprasīja.

-�� Nekas īpa�s. Marks savāca manus materiālus un neatdeva atpakaļ. Tie viņam noderē�ot. Kamilla centās savaldīties, jo pamanīja Ingeborgas sejā smīnu. Galu galā man ir kopija. Kamēr tas cietpauris izdomās, ko iesākt ar dokumentiem, es ēterā palaidī�u kārtējo intri�ģējo�o pārraidi. Varēs pat paziņot, ka oriģinālu kāds paspējis nolaupīt. Sensācija!

-�� Vai kas svarīgs?

-�� Svarīgs gan. Ta�u es tik�u galā. Kamilla tēloja, ka viss ir kārtībā, pat uzsmaidīja tēvam. Man jāpasteidzas uz koncertu. Viņa attapās.

-�� Bet kā tad�

-�� Man ir biļete, un kaut kādu nieku dēļ es negrasos atteikties no lieliska koncerta. Kamilla jau smaidīja kā saulīte.

Torvalds neizpratnē paraustīja plecus.

Nokļuvusi savā istabā, Kamilla nekavējoties piezva�nīja uz ostu un painteresējās, kāds kuģis pirms stundas ir devies uz Baltijas valstīm. Noskaidrojusi, ka tas ir Queen Sally, un uzzinājusi, cikos tas nonāks Tallinā, Kamilla brīdi domāja. Kopija paliek kopija, bet oriģināls ir jādabū rokā, viņa sprieda. Viņai ir jāsatiek Marks.

Ko darīt, Kamilla ilgi neprātoja. Un tas ir iespējams, ja viņa lidos un nokļūs Tallinā pirms Marka. Sagaidīs viņu tur atplestām rokām. Viņa nevilcinoties pasūtīja biļeti. Un, tā kā līdz reisam ir pietiekami laika, viņa paspēs apmeklēt ari koncertu. No turienes viņa pa taisno dosies uz lidostu. Kamilla somiņā ielika dokumentus, kredīt�karti un, mirkli svārstījusies, izlēma paņemt līdzi ari disku ar dokumentu kopiju. Kas to lai zina, varbūt Marks ietiepsies, tad kopiju varēs apmainīt pret oriģinālu. Viņa vēlreiz pārģērbās, saprazdama, ka kleitā ceļot nebūs ērti.

Kamilla, sē�ot automa�īnā blakām tēvam, jautri pļā�pāja un centās apslēpt nemieru. Viņas nepatika pret Ingeborgu atkal bija atjaunojusies, jo tā aizrādīja, ka �is bik�kostīms nav īsti piemērots koncertam. Arī tēvs Ingeborgai bija piebalsojis.

Kārtējo reizi jāviļas cilvēkos, Kamilla domāja, atcerē�jusies Marku. Sāka uzmākties drūmas domas.

-�� Pēc koncerta piezvani, atbrauk�u pakaļ, Torvalds pabrīdināja meitu.

-�� Kā citādi, viņa attrauca.

Ak, cik sen es �eit neesmu bijusi, Kamilla nopūtās. Vēl kop� tiem laikiem, kad māte dzīvoja kopā ar viņiem. Kamillu pārņēma svētsvinīgs noskaņojums, viņa gan�drīz ar bijību iegāja zālē. Atradusi savu vietu, Kamilla apsēdās. Pamazām pulcējās ļaudis, blakām apsēdās dāma gados, ta�u krēsls kreisajā pusē aizvien bija brīvs.

Domas par riebīgo Marku neatkāpās, un Kamilla mēģināja koncentrēt uzmanību uz publiku.

Tomēr izbaudīt mūzikas valdzinājumu, kā Kamilla bija cerējusi, neizdevās, jo nez kāpēc pieauga ba�as un nemiers. Starpbrīdī viņa līdz ar pārējiem izgāja laukā no zāles. Daudzi devās bufetes virzienā, ari viņa. Pa ceļam pametusi skatienu pa logu laukā, Kamilla pama�nīja pazīstamo ma�īnu. Sekotāji! Un, ja ņem vērā, ko ir teicis Marks, tad�

Tagad tik jāsameklē cita izeja no ēkas un jāmūk prom kā Markam, Kamilla zibenīgi izlēma. Pēc krietnas staigā�anas pa daudzajiem gaiteņiem Kamillai beidzot izdevās atrast citu izeju. Tas nekas, ka uz viņu sāka bār�ties kaut kāda darbiniece, �ķiet, apkopēja; galvenais, ka viņa ir jau laukā. Tepat netālu bija arī autobusu pietura, un viņa, daudz nedomādama, ielēca tikko pienāku�ajā transportā. Nobraukusi pāris pieturu, viņa izkāpa un sazvanīja taksometru. Aizbraukusi uz lidostu, Kamilla, apjautājusies par reisiem, nopirka vēl vienu biļeti. Uz Tallinu viņa nelidos. Tagad bija absolūti vienalga, kurp lidot, galvenais tālāk no �ejienes. Ko viņa darīs Spā�nijā, uz kurieni bija nopirkusi biļeti? Kamilla par to nedomāja.

* * *

Līdzīgi kā daudzas citas, tā arī �ī diena pagāja nemi�tīgā steigā. Karls paspēja piedalīties akcionāru valdes sēdē, satikties ar vajadzīgiem cilvēkiem, uzspēlēt golfu un jau pa�ā vakarā ierasties Stokholmā. Tā bija ierasta lieta, ka viņ� ceļoja no vienas pilsētas uz citu. It visur viņ� jutās kā mājās.

-�� Londonā man sāk apnikt, Karls teica D�efrijam, līdzko viņi satikās. Viņ� jau apdomāja, ka vajadzētu pār�celties uz kādu siltāku valsti, piemēram, Itāliju vai Grie�ķiju. Tās divas dienas, kuras viņ� pavadīja Anglijā, �ķita garlaicīgas. Kā mums veicas?

-�� Problēmas, Kari, D�efrijs izspieda caur zobiem, apdomādams, kā labāk visu pateikt tēvocim. Pārmetumi ir neizbēgami, viņ� zināja, sagatavodamies Karla dusmu izvirdumam.

-�� Nekautrējies, D�efrij, stāsti vien! Karls miermīlīgi pamāja viņam.

-�� Dokumenti ir atradu�ies� Pirms stundas ceturk�ņa zvanīja tas pienapuika. Marks paziņoja, ka ir ar mieru atdot dokumentus apmaiņā pret parādzīmi un kaseti.

-�� Tā� Karls gari novilka. Vai tu esi pilnīgi dro�i pārliecināts, ka dokumenti ir tie pa�i?

-Karl, es ta�u nezinu, kas tajos dokumentos rak�stīts. Tie�i D�efrijs bija tas, kur� sāka skaisties at�ķi�rībā no Karla, kas arvien vēl saglabāja mieru. Marks pieminēja nacistu konferenci. Vai tas tevi interesē? Ja �ie ir tev vajadzīgie dokumenti, tad zini, tas kucēns ir paspējis nodro�ināties. Marks paziņoja, ka ir sazinājies ar savas valsts dro�ības dienestiem, un ja viņam nokritīs no galvas kaut matiņ��

-�� D�efrij, ko tad tu vilcinies? Karls pietrūkās kājās. Viņa skatienā bija tik daudz niknuma, ka D�efrijam �ķita: Karls viņam tūlīt iesitīs. Kur tas puisis atrodas?

-�� Uz Queen Sally.

-Ā, tas jau skan labāk. Atliek tikai sazināties ar prāmja vadību, un Marku aizturēs. D�efrijs nedaudz nomierinājās. Kur viņ� ņēma dokumentus?

-�� Acīmredzot tie atradās pie Kamillas Larsenas. Mani cilvēki viņai bija sekoju�i: māja, televīzija, veikali, kafej�nīcas tie bija viņas ierastie mar�ruti. Tiesa, pēdējās divas dienas viņa notupēja lasītavā, meklējot informāciju par piecdesmitajiem gadiem.

-�� Skaidrs. �is fakts daudz ko maina. Tas nozīmē, ka viņa ir lietas kursā. Salicis rokas aiz muguras, Karls apgāja riņķī galdiņam. Gudra meitene� Ļoti gudra. Si�ets ar nogrimu�ajiem kuģiem vien bija ko vērts.

D�efrij, parūpējies par nelaimes gadījumu, jo Kamilla ir bīstama. Var arī izmantot citus paņēmienus, man nav iebildumu, bet lai viņa nozūd� Es tik�u galā ar Marku.

Viņa pa�laik atrodas simfoniskā orķestra koncertā.

-Ej! Karls uzkliedza, norādīdams ar roku uz dur�vīm. Tu zini, kas jādara.

Palicis vienatnē, Karls atvēra klēpjdatoru. Reizēm ir jāpieņem ļoti kardināli lēmumi, viņ� domāja. Arī �oreiz viņam nenodrebēja roka, izlemjot tik daudzu cilvēku lik�teni, jo tika uzrakstīta pavēle savas zemūdenes koman�dierim:

"Nogremdēt Queen Sally."

* * *

Pirmajā braucienā uz prāmja Queen Sally Marks izklai�dējās, vakariņoja restorānā un iepazinās ar Kamillu. Tagad viņ� sēdēja, ieslēdzies kajītē, un nebāza degunu laukā. Protams, viņ� nebija pasūtījis biznesa klases kajīti, ta�u arī nenīka sēdvietu salonā. Tur viņam nāktos domāt par Agri un visām tām nejēdzībām, kas iesākās Tallinā, kad viņ� bija iepazinies ar Andreju.

Prom no Zviedrijas, kur viņ� nevienu nepazīst un kur nav kam lūgt palīdzību. Aizbrauks uz Latviju, nolī�dis kaut kur dziļi laukos, un nekādi Ridgeri viņu neat�radīs.

Atlaidies uz gultas, Marks raudzīja aizmigt. Viss būs labi, viņ� domāja. Viņ� bija veiksmīgi sazinājies ar Lat�vijas policiju un izstāstījis, ka ir agrāk notiku�ā terorakta uz Queen Sally liecinieks un tagad viņam draudot briesmas. Markam tika apsolīts, ka Tallinas ostā viņ� tiks sagaidīts. Protams, lietā iesaistīsies arī citi dienesti,

Marks ritināja domu tālāk. īsto iemeslu viņ� neatklāja; iesākumā viņam jādabū no D�efrija parādzīme.

Marks ieslīga vieglā snaudā, pamozdamies ik no sīkākā trok�ņa. Reizēm uzmācās bailes, ka tūlīt kāds klauvēs pie kajītes durvīm un viņam būs beigas. Minūtes ritēja tik lēni� Tomēr nevajadzēja zvanīt D�efrijam, Marks pēc ilgākiem prātojumiem iedomājās. Visgudrākais būtu bijis klusītēm aiz�maukt prom un lieta darīta.

Atskanēja dobj� troksnis, un nākamajā mirklī Marks nolidoja uz grīdas. Viņ� sāpīgi atsitās ar pieri pret krēsla kāju. Piecēlies viņ� sataustīja uz sienas slēdzi. Sacēlu�sies vētra? Atvēris kajītes durvis, viņ� paskatījās gaitenī. Kājas pēk�ņi zaudēja stabilu pamatu, jo prāmis pamazām sāka svērties uz sāna, tikai Marks to pirmajā mirklī nesa�prata. Vai tie�ām jūrā ir tik nemierīgi? Bet tad atmiņā atausa da�ādās filmās redzētie kuģu grim�anas kadri. Marku pārņēma panika. Paķēris somu, kurā atradās ne tikai viņa personiskie dokumenti, bet arī Ridgeru intere�sējo�ie materiāli, viņ� tās siksnu pārmeta pāri pleciem. Ir jānokļūst uz klāja, Marks domāja. Nu vairs nedrīkst vilcināties ne mirkli.

Kliedzieni, satraukums un bailes vērsās pla�umā. Ar pūlēm Markam beidzot izdevās izkļūt no līkumotā gai�teņa, sejā iesitās spirgta vēja elpa. Ko darīt? Ko tvert? Kur glābties? Turēdamies pie durvīm, Marks raudzījās apkārt, vai nemanīs kādu glāb�anas laivu vai vesti.

Kāds viņam uzskrēja virsū, un nākamajā mirklī viņ�, zaudējis līdzsvaru, paklupa un slīdēja pa klāju lejup, mēģinādams ar pirkstiem kaut kur aizķerties. No�ļūcis līdz pat reliņiem, Marks tajos iekrampējās.

Vai tie�ām prāmis grimst?

No bailēm Marks vai zaudēja prātu. Vai viņam nāksies noslīkt? Virsū uzgāzās kāds vīrietis; skaļi lamādamies, tas centās pieķerties pie Marka. Marks spēra pretī; iespēja tikt ierautam jūrā �ķita vēl briesmīgāka. Skanēja bļā�vieni, ka steidzami jākāpj glāb�anas laivās, kliedzieni pēc glāb�anas vestēm, vaimanas; turpmākie mirkļi izvērtās murgainā haosā.

-�� Lecam, kamēr prāmis nav nogrimis! Blakus Mar�kam drud�aini rosījās kāds vīrietis, nomezdams lejā glāb��anas plostu. Lecam! Viņ� parāva Marku aiz piedurknes.

Marks nedomāja. Pa�aizsardzības instinkts nekavē�joties lika sekot nomestajam plostam. Aukstais Baltijas jūras ūdens dzeldaini apņēma viņa ķermeni; izniris ūdens virspusē, Marks ievilka elpu. Kaut kur tepat jābūt plos�tam� Ieraudzījis to, Marks kulstījās turp, ba�īgi domā�dams, ka tik ledainā ūdenī nav iespējams ilgi atrasties. Arī soma traucēja. Pieķēries pie plosta, Marks atvilka elpu, tad centās uz tā uztrausties.

Agrāk par viņu uz plosta nokļuvu�ais pasa�ieris pasniedza Markam roku un palīdzēja tikt uz plosta.

-�� Tagad tikai izturēt un nenosalt, gaidot glābējus.

Marks drebinādamies pamāja. Sarāvies �okurā, viņ�

cie�i sev klāt piespieda somu. Jāizdzīvo.

Viņ� vēlreiz izlasīja uzrakstīto, iedziļinādamies ik tei�kumā. Jā, labāk nevar pateikt, viņ� apmierināti pamāja ar galvu. Tas atmaskos.

Klik�ķis ar pulti, un televizora ekrānā notieko�ais atgrieza viņu tagadnē. Realitātē. Lai gan, patiesību sakot, atmiņas bija tik dzīvas atlika tikai pievērt acis, un viņ� atkal bija pagātnē. Izdzīvoja notiku�o vēl un vēl, pie rei�zes sevi �austīdams ar pārmetumiem.

Kur� teicis, ka elles mokas grēcinieks piedzīvos tikai pēc nāves? Nē, tās piemeklē jau �ai dzīvē. Vēl dzīvam esot. Kad dvēsele krīt bezdibenī, kad nav, pie kā tverties, kad sāpes plosa nevis miesu, bet prātu, apziņu kā asiem zobiem plē�. Ak, fiziskas sāpes ir nieks salīdzinājumā ar �īm mokām�

Var aizbildināties, ka viņ� bija nieka zobratiņ� sare��ģītajā liela mehānisma sistēmā. Ka tas ir bijis kar�. Ka viņ� tikai pildīja pavēles�

Terorakta rezultātā bojā gāju�i astoņi cilvēki, ievai�noti� ekrānā bezkaislīgi klāstīja ziņu diktore.

Vai ir bijusi kaut viena diena, kad uz zemeslodes nenotiktu sprādzieni, avārijas, neietu bojā cilvēki? viņ� drūmi domāja.

Nē, kar� nebija beidzies, tas turpinājās, to viņ� zināja skaidrāk par skaidru. Tikai citādi. Smalkais mehānisms aizvien vēl pastāvēja: zobratiņi griezās, na�i klabēja, un, ja sistēmā kas izgāja no ierindas, tad tā vietā neka�vējoties stājās cits. Kā daudzgalvainam pūķim nocirstās galvas vietā atauga cita.

To vajadzēja apturēt. Vēl toreiz. Neļaut Karlam kā zirneklim pīt lipīgus tīmekļus, kuros iekļuvu�ais kļūst nevarīgs kā mu�a. Ta�u viņ� nestājās Karlam pretī. Viņ� aizmirsa, ka nezāles jānīdē, tiklīdz tās sadīgu�as. Nevis tad, kad pārņēmu�as visu lauku.

-�� Mīļā pasaulīt, kā man tas ir apnicis, viņ� nomur�mināja un izslēdza televizoru. Pastiepies piespieda izsaukuma pogu, un pēc mirkļa gaitenī atskanēja stei�dzīgi soļi.

-Jā, Berga kungs. Aprūpētāja Helēna bija pati laip�nība.

-�� Es gribu pastaigāties.

-�� Tagad? Helēna sarauca pieri un pameta skatienu uz logiem: vakaru jau sen bija nomainījis tum�ais nakts pārklājs ar neskaitāmām uguņu mirgām pilsētā. Laukā ir vēsi un, �ķiet, smidzina, aprūpētāja piebilda.

-�� Tas nekas. Domas svaigā gaisā ir nomierino�ākas nekā� Nepabeidzis sakāmo, salīcis, ar spieķī�a palī�dzību viņ� aiztipināja līdz ratiņkrēslam.

Viņa palīdzēja viņam uzģērbt siltu jaku, pasniedza cepuri un uz kājām uzsedza pledu.

-�� Braucam! atskanēja strupa pavēle.

Kā gan citādi Helēnas sejā bija lasāma klaja nepa�tika pret tik vēlu vakara pastaigu.

Viņa izstūma ratiņus dārzā un grasījās soļot pa ierasto mar�rutu vispirms pa dārza celiņiem, tad apkārt mājai, un, ja paveiksies, varēs doties iek�ā.

Valfrīds nokrekstēja.

-� Jā, Berga kungs?

-�� Sen neesmu bijis veikalā.

-Bet�

-�� Uz diennakts veikalu. Un brauc lēnāk, es neesmu malkas pagale, Valfrīds ka�ķīgi noteica, pie sevis nodo�mādams, vai Helēnu nevajadzētu atlaist no darba.

Aprūpētājas viņ� bie�i mainīja. Jo vecāks kļuva, jo vairāk cilvēkā saredzēja sliktās rakstura īpa�ības. Cilvēki lika vilties. Tā pati Helēna jā, viņa ir pakalpīga, ar vis�lielāko atbildību izmēra viņam asinsspiedienu un izmasē sāpo�ās kājas. Ta�u tad, kad viņ� iesēstas ratiņkrēslā, lai veiktu lielākus attālumus, aprūpētāja pārvēr�as brutālā būtnē, kura ratiņus trenc bez sajēgas. Nē, viņ� negrib ieklausīties padomos nomainīt amortizatorus vai pat iegādāties jaunu pārvieto�anās līdzekli. Kas tad vainas �im braucamajam? Viņ� labāk nomainīs aprūpētāju.

Līdz diennakts veikalam bija ejams labs ceļa gabals, un Valfrīds ar labpatiku vēroja mājas un jau aizvērtās bodes, spo�as izkārtnes ar reklāmas saukļiem. Pilsēta vēl negulēja: tūristu bariņi klīda, jautri �alodami, jo te bija papilnam krodziņu, bāru un citu izklaides vietu. Skanēja smiekli, vijās cigare�u dūmi, un mūzikas taktis saplūda ar nakti, ieaijājot Valfrīda apziņu.

-� Berga kungs, esam klāt. Ko jūs veikalā pirksiet? skaļā Helēnas balss izrāva Valfrīdu no snaudas.

-�� Neko. Es pārdomāju. Braucam mājup. Bet pa citu mar�rutu, pa galveno ielu.

-�� Tas būs divtik gar� ceļ�, aprūpētāja uzdro�inājās iebilst.

-Tā būs dro�āk. Vai gribi, lai mums uzbrūk? Man jau nekas, bet tevi, jaunu sievi�ķi, Valfrīds uzsvēra, prātā lēsdams, cik tad īsti gadu Helēnai ir, �ņems un izvaros, viņ� pārliecino�i noteica, zinādams, ka �os argumentus aprūpētāja neapstrīdēs.

Klik-klak, klik-klak, klik-klak Helēnas kurpju papē�i klaudzēja pa bruģēto ietvi kā zirga pakavi. Glu�i kā bēr�nībā, kad viņi trijatā brauca pajūgā, atkal laizdamies snaudā, Valfrīds nodomāja. Tad, kad notika liktenīgais pavērsiens viņa dzīvē�

* * *

Ar savu tēti mazais Valfrīds lepojās: tētis vienmēr visu zināja, viņ� bija pats gudrākais cilvēks pasaulē. Un kā gan citādi, ja svētdienu dievkalpojumos baznīcā sanā�ku�ie, elpu aizturēju�i, klausījās sprediķi. Kristiāns Ema�nuēls Bergs, luterāņu mācītājs, prata aizraut baznīcēnus. Viņa kaismīgās runas, sludinot Dieva vārdu, aizkustināja ik sirdi. Valfrīds pats savām acīm redzēja, kā sievietes pēc bezgala aizkustino�ajiem vārdiem nekautrēdamās slaucīja asaras.

-� Tēti, kad izaug�u liels, es arī kļū�u mācītājs, bērna apņēmībā �ivināja piecgadīgais Valfrīds.

-Dieva Tā Kunga ceļi ir neizdibināmi, Valfrīdiņ, nopietni atteica Kristiāns Emanuēls Bergs, vezdams dēlēnu pie rokas.

-�� Ko nozīmē neizdibināmi? puika zinātkāri tin�cināja.

-� To, ka mēs nezinām, kas var notikt rīt. Bet, lai arī kas notiktu, vienmēr vajag paļauties uz Viņa gribu�

Redzi, vakar tu gribēji iet pastaigāties, bet sāka līt. Tu nezināji, ka līs, kaut ari biji cerējis pastaigāties, Kris�tiāns Emanuēls centās pēc iespējas saprotamāk dēlam visu izskaidrot.

Mazais Valfrids turpināja jautāt, savos gados viņ� uzdeva pārāk nopietnus jautājumus, tā ka Kristiānam Emanuēlam bie�i vien nācās krietni padomāt, pirms viņ� dēlam visu izskaidroja. Valfrīdu neapmierināja virspu�sējas atbildes, bērna urķīgais prāts aizvien un aizvien uzdeva jautājumu "kāpēc?". Varbūt kādu tas arī aiz�kaitinātu, ta�u ne mācītāju Kristiānu Emanuēlu. Viņ� priecājās par aso dēla prātu.

Lasīt Valfrids iemācījās jau �etru gadu vecumā un pret grāmatām izturējās ar bijību. Izvilcis no grāmatu skapja kārtējo matemātikas vai fizikas grāmatu, viņ� stundām ilgi pētīja tabulas, zīmējumus, shēmas un formulas. Pro�tams, tas viss viņam bija par sare�ģītu, ta�u mācītāja Kris�tiāna Emanuēla grāmatu skapī nebija nevienas pasaku grāmatas, lai Valfrids varētu lasīt sev atbilsto�u litera�tūru. Ar tikpat lielu aizrautību viņ� �ķirstīja arī Bībeli.

Kādu dienu pie ļoti attāla radinieka notika viesības, kur bija ielūgta arī mācītāja Berga ģimene. Auto Rolls Royce, ar kuru bija ieradies kāds viesis, Valfrīdam acīs iekrita uzreiz.

Sabāzis rokas bik�u kabatās, viņ� ar lietpratēja ska�tienu pievienojās vīru pulciņam un kāri tvēra ik vārdu, ko auto īpa�nieks stāstīja par spēkratu.

"Simt zirgspēku?" saausījās Valfrids. Viņ� pat pietupās un palūkojās zem ma�īnas, meklēdams, kur tad paslēpu�ies rumaki.

Pie viesību galda paziņojis vecākiem, ka ir jau paēdis un vēlas iet laukā paspēlēties, Valfrīds pa taisno devās pie auto. Viņam bija jāizdibina, kur varēja paslēpties simt zirgi. Puika nogūlās gar�ļaukus un palīda zem auto. Nē, tur nebija zirgu, tur nekā nebija, kas saistītu viņa uzma�nību. Pēc brī�a, ietrausies ma�īnā pie stūres, Valfrīds dūkdams sāka grozīt stūri. Atcerējies, kādā veidā auto īpa�nieks bija vēris vaļā motora pārsegu, Valfrīds nolēma ielūkoties tur.

Kad pagalmā izgāja pieaugu�ie, zēnu bars, kas bija salasījies pie Rolls Royce, iz�ķīda uz visām pusēm, mūkot prom. Vien Valfrīds, nosmulējies līdz ausīm un ar atslēgu rokās, bezbailīgi lūkojās pretī.

Auto īpa�nieka lamas satricināja mierīgo un svētku noskaņojuma piepildīto gaisotni, kad tas, piesteidzies pie auto, ieraudzīja, ko puikas bija izdarīju�i. Atskrūvēju�i, ko vien spēju�i, zēni bija pastrādāju�i gods godam glu�i kā darbnīcas automehāniķi, kuri nolēmu�i izjaukt braucamo.

-�� Kāpēc tu to izdarīji? Kristiāns Emanuēls Bergs satvēra Valfrīdu aiz rokas un parāva sānis. Kāpēc tu to izdarīji? viņa balss kļuva bezgala barga.

-�� Tavs bērns sabojāja ma�īnu! kliedza Rolls Royce īpa�nieks, haotiski mētādams gaisā rokas. Man jau �ovakar pulksten septiņos jābūt Berlīnē! Un jūsu vainas dēļ es tur netik�u laikus�

Kristiāns Emanuēls apjucis stāvēja, nezinādams, ko teikt. Ja viņam būtu bijis auto, mācītājs to piedāvātu bez vilcinā�anās, ta�u Bergu ģimene kā pārvieto�anās līdzekli izmantoja zirga pajūgu. Kā pazemības zīmi; ma�īnas Kristiāna Emanuēla skatījumā bija lepnības simbols.

-�� Bet jūs ta�u varat aizbraukt ar simt zirgiem, Valfrida skanīgā balstiņa pievērsa uzmanību.

-�� Ko? ierēcās Rolls Royce saimnieks.

-� Jūs ta�u teicāt, ka motorā ir iespundēti simt zirgi. Kāpēc viņus neizlaist laukā?

-�� Un tu tos gribēji izlaist paganīties? kāds no vie�siem, pēk�ņi aptvēris situācijas komiskumu, sāka smie�ties.

Apbrīnojami, bet smiekli izlādēja saspringto atmo�sfēru. Drīz visi ķiķināja, vēderu saķēru�i, atkārtojot, ka Valfrīds gribējis tikai atbrīvot Rolls Royce iespundētos zirgus.

* * *

-�� Tevi gaida sods, mācītājs teica Valfridam, kad viņi zirga pajūgā lēnām klidzināja mājup.

-�� Ai, dēliņ, kāds kauns, �ņukstēja māte, ietīstījusies platā, smalki tamborētā me�ģīņu �allē. Tevis dēļ tētim tagad būs nepatik�anas.

-�� Vai tu saproti, kādu bausli esi pārkāpis? Kristiāna Emanuēla Berga vārdi �austīja Valfrīda sirsniņu.

Piespiedies mātei pie sāniem, viņ� no bailēm drebēja. Viņu gaida sods!

-�� Tev nebūs iekārot sve�u mantu. Mācītājs ar pātagu no�vīkstināja gaisā, pārmezdams Valfridam.

-�� Esmu tevī ļoti vīlies. Tava rīcība grauj manu repu�tāciju. Kā es varu ganīt savu draudzi, ja netieku galā ar piecgadīgu zeņķi? Kristiāns Emanuēls dusmojās.

-�� Tagad visi runās, ka mācītāja dēls sabojāja fabrikas direktora ma�īnu, jo tur bija iespundēti simt zirgi! Mans dievs, simt zirgi!

-�� Turpmāk grāmatu skapis būs aizslēgts. Lasīsi tikai Bībeli, cieti noteica mācītājs, sākdams stāstīt par elles ugunīm, kas sagaida grēciniekus.

Garām Valfrīda apziņai aizslīdēja sulīgie pekles un mocību tēlojumi. Aizliegums lasīt grāmatas �ķita bries�mīgāks par visu pasaulē. Jā, atskrūvēt un izjaukt tur nav nekā sare�ģīta, bet salikt kopā� Palīgos viņ� bija pasaucis zēnus, kuri tobrīd uz ielas spārdīja bumbu. Ņemdamies ap ma�īnas motoru kopā ar puikām, Valfrids apjēdza, cik auto ir sare�ģīta lieta. Vai grāmatu skapī bija kāda grāmata, kur varētu izlasīt par auto uzbūvi, viņ� nezināja, jo visu literatūru nebija izpētījis, kā nākas. Lasī�jis tās grāmatas, kuras varēja aizsniegt. Līdz aug�ējiem plauktiem viņ� nebija ticis, un tagad brīnumainā pasaule būs slēgta.

Nē, bargāku sodu tēvs nevarēja izdomāt, Valfrīds domāja, tikko valdīdams �ņukstus.

-Tagad apsveru, vai tevi nevajadzētu nopērt, kad nokļūsim mājās, mierīgi runāja Kristiāns Emanuēls. Vai arī tupēsi kaktā. Arī par rotaļām ar kaimiņzēniem vari aizmirst�

Nu jau Valfrīds vairs neslēpa asaras, bet stabulēja pilnā balsī. Tā bija pirmā reize, kad tēvs viņu rāja. Bet mājās viņu gaidīja sods�

-�� Apklusti! Kristiāns Emanuēls nedaudz paaugsti�nāja balsi. Cilvēki sāks smieties par tevi.

-Ku�, Valfrīdiņ, no�ukstēja māte, cie�i apķērusi puisēnu.

Klik-klak, klik-klak, sitās zirga pakavi, uzsākot braukt pa tiltu. Aizmugurē atskanēja rūkoņa, un mācītājs ar gro�iem pagrieza zirgu tuvāk tilta margām.

Tur joņoja Rolls Royce: zēnu nedarbi bija jau likvidēti. Pabraucis garām, auto skaļi uztaurēja.

Zirgs satrūkās, saslējās pakaļkājās un, skaļi iezviedzies, metās auļos. Nokrakstēja koka margas, atskanēja izbaiļu kliedzieni.

Trieciens, un Valfrīds lidoja. Tad sāpīgs kritiens, kaut kas ass apskrāpēja viņa seju un rokas; kā vēlāk izrādījās, viņ� bija piezemējies krūmu puduri, savainojies un noslī�dējis uz asajiem akmeņiem stāvajā upes krastā. Aizķēries aiz kādas saknes, viņ� centās noturēties. Lejā krākdama

plūda straume, draudēdama viņu aizraut prom.

* * *

-�� Berga kungs? Kas jums kai�? aprūpētāja Helēna bija apstājusies.

Valfrīds drebo�ām rokām sameklēja kabatlakatiņu un iz�ņauca degunu, slēpdams asaras.

-�� Atmiņas ir sare�ģīta lieta, viņ� nokrekstēja, neie�laizdamies sīkākos paskaidrojumos.

-� Protams, protams. Helēna atsāka iet, paātrinājusi soļus. Tālab jau jūs rakstāt memuārus.

-�� Es tikai gribu pastāstīt cilvēkiem patiesību.

-�� Bet vai tas ir vajadzīgs? Helēna nolēma pafilozofēt. Nē, īstenībā pakaitināt Valfridu, jo no ilgās ie�anas viņai sāka berzt kurpe, un tagad aprūpētāja vēlējās tikai vienu ātrāk nokļūt mājās.

-�� Tā ir mana grēksūdze.

-�� Vai to nebūtu labāk darīt pie bikts?

-� Pasaulei patiesība ir vajadzīga, lai neturpinātos maldi.

-�� Ko gan jūs tādu dzīvē nogrēkojāties, Berga kungs? Tā bija nevis ziņkārība, bet gan aizkaitinājums.

Nē, tomēr nāksies pieņemt darbā citu aprūpētāju, Valfrīds atkal nodomāja. Helēna neprot ne sarunāties, ne klausīties.

-�� Cilvēks tī�u prātu negrēko, tā ir tikai apstākļu sakri�tība.

-�� Ha, ha! Jūs runājat kā ķeceris, iesmējās Helēna.

Manis pēc, lai viņa domā, ko grib, sapīka Valfrīds. Jeb�kur� var bārstīt standartfrāzes, runāt stereotipu valodā. Bet iedziļināties, izprast būtību ne katrs spēj.

Ja Helēna būtu dvēseliskāka, viņ� dro�i vien pastās�tītu, kā auto īpa�nieks pēdējā brīdī bija saķēris viņu aiz plaukstas un izglābis no noslīk�anas. Kā mierinājis. Kā teicis uzmundrino�us vārdus, jo tēvs un māte bija gāju�i bojā.

Vai Helēna saprastu, ka reizēm sīkumi izmaina visu dzīvi? Krasi. Vai Valfrīds varēja zināt, ka viņa zinātkāre izpētīt, kur ma�īnā slēpjas simt zirgu, viņa dzīvi ievirzīs citās sliedēs? Viņ� nevarēja zināt, ko nesīs jaunas dienas rīts, jo Dieva Tā Kunga ceļi ir neizdibināmi.

Tik nevarīgs, kā izskatījās aprūpētājas acīs, Valfrīds īstenībā nebija. Jā, vecums viņam bija cienījams kas tiesa, tas tiesa -, un slimību buķete vilkās nopakaļus kā kleitas velce. Ta�u, kad viņ� saņēmās, kad aizdzina prom slikto noskaņojumu un neapmierinātību teju vai ar visu pasauli, Valfrīds sajutās mo�s. Tad viņam neva�jadzēja ratiņkrēslu. Nesteidzoties, ar spieķī�a palīdzību viņ� varēja arī pats iziet sabiedrībā.

Aprūpētājai pēc vakardienas garās pastaigas kājas bija tulznās, tāpēc uz Valfrida paziņojumu doties uz jau�nāko automobiļu izstādes atklā�anu kaimiņu pilsētā viņa atbildēja ar dusmām.

-Jums jāsaudzē sava veselība. Atrasties lielā ļau�u pūlī, kur ir karsti un smacīgi, jūsu vecumā kaitīgi. Helēna nekavējoties uzskaitīja, kādas briesmas var drau�dēt Valfrīdam, piepina klāt medicīniskus terminus un latīniskos slimību nosaukumus.

-Vai tad es teicu, ka ņem�u tevi līdzi? Valfrīds vienaldzīgi paraustīja plecus. Sievietei jāinteresējas par �etriem K Kinder, Kūche, Kleide, Kirche, nevis par automa�īnām.

-�� Bērni, virtuve un viss pārējais palicis pagātnē, aprūpētāja sa�uta. Sieviete ir līdzvērtīga vīrietim. Viņa var vadīt gan valsti, gan lidot kosmosā�

-�� Ak, feminisms� noņurdēja Valfrīds, vairs neklau�sīdamies Helēnas puko�anos.

Aizcirtis aiz sevi durvis, Valfrīds apņēmās jau �ovakar Helēnu atlaist no darba. Runā�ana pretī krita uz nerviem.

Taksometrs viņu jau gaidīja pagalmā.

Iztēlē Valfrīds sevi jau redzēja izstādē. Viņ� nepieļāva pat domu, ka varētu palikt mājās un neaizbraukt apskatīt jaunākos sasniegumus ma�īnu attīstībā. Viņ� lasīja �ur�nālus, skatījās specializētas pārraides ne tikai par auto, bet arī par jaunākajām zinātnes tehnoloģijām. �ajā jomā viņ� jutās kā zivs ūdenī.

Un izstāde tie�ām viņam nelika vilties. Iztaujājis par katru auto modeli, Valfrīds ar gandarījumu piesēda. Ja viņ� gribētu, mājup varētu atgriezties, nopircis pa�u dār�gāko auto, kādu vien piedāvāja izstādē. Varē�anas apziņa sildīja kā milzu ugunskurs.

Bet kamdēļ gan pievērst apkārtējo uzmanību savai bagātībai? Jā, dzīvojot Amerikā, Valfrldu absolūti nein�teresēja, ko par viņu kāds var padomāt. Nu un tad, ja viņ� reizēm mēdza krist galējībās ģērbties pavisam pieticīgi, iepirkties pa�ā lētākajā veikalā un pārvietoties ar sabiedrisko transportu? Pēc tam Valfrīds dzīvesvietu mainīja, iegādādamies jaunu dzīvokli, un dzīvoja bagāti. Īstenībā tie nebija garastāvokļa untumi vai svārstīgais finansiālais stāvoklis. Kad Valfrīds ķērās pie informācijas vāk�anas par Kārlu, kas prasīja bezgala daudz pacietības un enerģijas, viņ� izvēlējās būt neaizsniedzams draugu un paziņu pla�ajam lokam. Viņ� strādāja.

Bet tagad viņ� bija Vācijā. Nelielās mazpilsētas iedzī�votāju acis, ja arī kāds pamanīja viņa iera�anos, Valfrīds bija nevarīgs pensionārs ar noslieci uz skopumu, biju�ais kādas zinātniskās laboratorijas darbinieks. Ja kāds gri�bēja vairāk uzzināt, ar ko Valfrīds nodarbojās laborato�rijā, viņ� nesteidzīgi sāka klāstīt jaunākos gēnu in�enie�rijas sasniegumus, hipotēzes un citas pārgudras lietas, tā ka klausītājam jau pa�ās pirmajās sarunas minūtēs kļuva garlaicīgi. Lai ziņkārīgajiem aizdzītu vēlmi viņu izpra�ņāt arī turpmāk, Valfrīds iemanījās iekrampēties sarunbiedra piedurknē un vismaz pusstundu turpināja stāstīt. Kad klausītājam galva vai pu�u sprāga no jau�niem, nepazīstamiem terminiem, Valfrīds apmierināti noteica, ka nākamajā reizē viņ� izstāstīs citu teoriju un to, kas no tās izriet� Skaidrs, ka ziņkārīgais nākamajā reizē Valfrīdam meta līkumu.

Nē, es nepirk�u auto, izlēma Valfrīds. Tas varētu pie�vērst nevajadzīgu uzmanību. Kamēr vēl viņ� nav savācis visus datus un tos kārtīgi izanalizējis, nāksies vēl kādu laiku iejusties �ajā lomā. Bet mērķim viņ� bija jau tuvu, jo kā suns neatlaidīgi dzina pēdas.

Piecēlies Valfrids nesteidzoties virzījās uz paviljona izeju. Izstādes zāle bija pla�a, ma�īnām pārpildīta, un Valfrīdu bija pārņēmu�as tās pa�as izjūtas, kādas viņ� izbaudīja bērnībā, kad Lotārs viņu pirmoreiz aizveda uz ma�īnu darbnīcu.

* * *

�ujma�īnu fabrikas direktors Lotārs Brauze, tas pats auto īpa�nieks, kura spēkrata motorā Valfrids bija gribē�jis atrast zirgus, pēc zēna vecāku bojāejas izteica vēlmi paņemt puiku pie sevis. Lotārs jutās vainīgs: nebūtu toreiz garāmbraucot uztaurējis, kas zina, varbūt zirgs nesatrūktos un dzīve ritētu kā ierasti.

Dieva Tā Kunga ceļi ir neizdibināmi, ar dziļu nopietnību paziņoja mazais Valfrīdiņ�, kad fabrikants zēnu atveda uz Berlīni, uz savu pla�o savrupmāju. Tētis un māmiņa tagad atrodas debesīs, ar apbrīnojamu pār�liecību noteica mazais puika.

Vecāku bojāeju viņ� bija uzņēmis mierīgi. Viņ� nevarēja saprast, kāpēc pieaugu�ie daudzās tantes un onkuļi raudāja un viņu uzlūkoja ar līdzjūtību, teikdami: "Nabaga bārenītis� nelaimīgais bērns� Ko viņ� tagad iesāks bez vecākiem?" Valfrīdiņ� gan zināja, ka vecāki tagad jūtas laimīgi, atrazdamies Debesu dārzos, kur valda svētlaime, kā viņam neskaitāmas reizes bija stāstījis tēvs.

Lotārs Brauze, atvedis zēnu pie sevis, pirmajā brīdī nezināja, ko iesākt. Rūdītais vecpuisis bija ticis pie bērna un jau sāka no�ēlot, domādams, ka Valfrīdu tomēr labāk vajadzēja atstāt viņa radinieku aprūpē. Būtu pilnībā pieticis, ja viņ� ik mēnesi aizsūtītu noteiktu naudas summu bērna vajadzībām.

-�� Kas tas ir? Ja Valfrīds tobrīd nebūtu pieskrējis pie radioaparāta un ķēries pie tā kloķu grozī�anas, Lotārs puiku dro�i vien vestu atpakaļ.

-�� Radio. Fabrikants pienāca klāt.

-�� Kā tas darbojas?

-�� Nu� Tu esi vēl maziņ�, lai varētu saprast tik sare��ģītas lietas.

-�� Es neesmu maziņ�. Man jau ir pieci gadi, Valfrīds bērni�ķīgi piecirta kāju pret zemi. Un es jau protu lasīt.

-�� Tā� Lotāram nebija ko teikt.

-�� Un kas tas ir? Valfrīds turpināja radioaparāta izpēti.

-�� Antena.

-�� Ā! Tad tāda tā izskatās. Mums mājās bija daudz grā�matu, es vienā redzēju antenu, tikai tā izskatījās citādi.

-�� Tev patīk lasīt?

-Jā. Vai tev arī ir grāmatu skapis? Valfrīds jautāja.

Lotārs iesmējās, tad aizveda Valfrīdu uz bibliotēku. Iegājis pla�ajā istabā, kur gar visu sienu stiepās grāmatu skapis, Valfrīds sajūsmā iespiedzās.

-�� Es tās varē�u lasīt? Puika, negaidījis atļauju, paķēra pirmo grāmatu, kas gadījās viņam pa tvērienam.

-Vai tev gribas ēst? Lotārs pajautāja grāmatas �ķirstī�anā aizņemtajam Valfrīdam. Es do�os uz autodarbnīcu. �is tas jāpielabo, un atpakaļ bū�u vēlu.

-�� Uz autodarbnīcu? Es arī gribu. Valfrīds aizcirta grāmatu un novietoja to atpakaļ plauktā.

-�� Hm. Lotārs domīgi raudzījās uz zēnu.

-�� Ari es varu palīdzēt skrūvēt ma�īnu.

-�� Par to es nemaz ne�aubos, norūca Lotārs. Labs ir, ņem�u tevi līdzi, izlēma fabrikants, pie sevis nodo�mādams, ka Valfridu atstāt mājās būtu bīstami. Kur ir garantija, ka pa �o laiku netiks izjaukts, piemēram, radio?

Pla�ā autodarbnīca, kurā vajadzības gadījumā vien�laikus varētu labot divdesmit trīsdesmit auto, Valfridu satrieca. Kā apburts viņ� raudzījās uz mehāniķu dar�bo�anos ar ma�īnām; viņ� labprāt būtu paspēlējies ar autodetaļām, ja ne Lotāra stingrais piekodinājums neko neaiztikt.

Ta�u jautāt Valfrīdam neviens nebija aizliedzis, un, kamēr Lotārs sarunājās ar kādu mehāniķi pie sava auto, tikmēr Valfrīds bija krustām �ķērsām izskrējis teju vai visu darbnīcu, pra�ņādams, kas tā ir par ma�īnu.

-�� Paturi atslēgu, kāds gados pavecs darbinieks, redzēdams Valfrīda sajūsmināto skatienu, pļāpā�anai bija vairāk noskaņots nekā citi strādnieki.

-� Ko tu labo? Kas tā ir par detaļu? Kam tā ir vaja�dzīga? Jautājumi bira kā no pārpilnības raga. Vai es drīkstu paskrūvēt? Kas tas ir par vadiņu?

Mājup Valfrīds atgriezās ar netīrām biksēm tik uzcī�tīgi viņ� bija palīdzējis labot ma�īnu ta�u bezgala lai�mīgs. Arī Lotārs bija pārdomājis sūtīt Valfridu atpakaļ pie viņa radiem. Zēns ne�īkstēja, viņu interesēja tehnika, un izskatījās, ka nevajadzētu būt lielām problēmām Valfrīda

audzinā�anā. Galvenais, lai puika ir nodarbināts.

* * *

Dzīve fabrikas direktora Lotāra Brauzes mājās krasi at�ķīrās no ierastās kārtības vecāku paspārnē. Nebija vairs kopēju ģimenes maltī�u, kuras sākās un beidzās ar pateicības vārdiem Radītājam, nebija kopīgas Bībe�les lasī�anas un baznīcas apmeklē�anas. Valfrids, varētu teikt, bija atstāts dzīvojamies savā vaļā. Viņ� varēja darīt, ko grib. Un Valfrids pie jaunā dzīvesveida pierada ātri. No rītiem pabrokastojis, viņ� devās laukā spēlēties. Lai ari Lotārs bija pieteicis nekur tālāk par sētas pagalmu neiet, Valfrids tomēr uzdro�inājās izskriet ari uz ielas. Sākumā tie bija bikli izlūkgājieni līdz tuvējam veikaliņam; iek�ā viņ� negāja, pietika, ka pastāvēja pie skatloga un izpētīja tur redzamās preces. Ar laiku �ādas pastaigas kļuva tālā�kas, un drīz vien viņ� ielu un apkārtējos kvartālus pazina tikpat labi kā sētas pagalmu.

Ta�u jau ap pusdienlaiku Valfrids bija mājās un, sātīgi paēdis, devās uz pla�o Lotāra bibliotēku. Viņ� lasīja visas grāmatas pēc kārtas. Tiesa, daudzas no tām viņam tomēr nācās nolikt atpakaļ plauktā, jo fran�u un angļu valodu viņ� nezināja.

-� Tā, tā, uzklausījis Valfrīdu, kad tas jautāja, kas rakstīts �ajās grāmatās, fabrikants kļuva domīgs.

Parunājies ar zēnu, Lotārs saprata, ka Valfrids kā sūk�lis uzņem visu izlasīto.

Noalgotā sve�valodu mājskolotāja, kura nāca katru dienu Valfrīdam mācīt angļu un fran�u valodu, drīz vien brīnīdamās stāstīja Lotāram, ka puikam ir fenomenāla atmiņa.

-�� Zēns dzīvē sasniegs daudz, jo ir uzcītīgs un vielu apgūst apbrīnojami viegli, skolotāja teica.

-�� Valfrīdiņ, par ko tu dzīvē vēlies kļūt, kad izaugsi liels? ēdot vakariņas, pajautāja Lotārs.

-�� Par mācītāju, daudz nedomājot, attrauca Valfrids. Tā es teicu tētim, bet viņ� man atbildēja, ka Dieva ceļi ir neizdibināmi. Tagad es domāju, ka man patiktu labot ari ma�īnas.

-�� Nūjā� Lotāru zēna nopietnās atbildes reizēm iedzina strupceļā. Brī�iem viņ� nezināja, kā pret Valfridu izturēties kā pret pieaugu�u cilvēku vai mazu bērnu.

-� Vai tev ma�īna ir kārtībā? Varbūt vajag aizbraukt uz autodarbnīcu? Valfrids cerīgi palūkojās uz Lotāru.

-�� Uz darbnīcu ne, bet man ir kaut kas cits padomā, atteica Lotārs, akurātās �ķēlēs griezdams cepeti. Vai tev patiktu braukt ar velosipēdu?

-Jā gan!

-�� Rīt mēs aizbrauksim uz veikalu un nopirksim tev divriteni.

* * #

Skolā iet Valfrīdam patika, jo mācības grūtības nesa�gādāja. Viņu atzina par labāko audzēkni ne tikai klasē, bet arī visā skolā. Divu mācību gadu laikā Valfridu pār�cēla ceturtajā klasē, jo viņa sagatavotības līmenis bija tik augsts, ka mācīties kopā ar citiem, kuriem reizēm kliboja lasī�anas prasme un juka reizrēķins, tas zēnu garlaikoja. Turklāt viņ� skolotājiem uzdeva sare�ģītus jautājumus, izjaucot ierasto stundas kārtību.

Nē, viņ� nebija sausiņ� un zubrītājs, kā varbūt varētu dēvēt da�u labu teicamnieku. Valfrīdam pietika vienu reizi izlasīt uzdoto mācību vielu, lai vārds vārdā atcerē�tos tekstu, spējot arī to likumsakarīgi sasaistīt ar citām tēmām.

Arī ar klases zēniem Valfrids prata uzturēt draudzīgas attiecības. Viņam aizvien bija ko pastāstīt, un runātājs viņ� bija lielisks glu�i kā savulaik viņa tēvs mācītājs Kristiāns Emanuēls.

Pēc stundām ar divriteni viņ� joņoja mājup. Paēdis, izlasījis uzdoto un �igli izpildījis mājasdarbus tas viss viņam aizņēma labi ja pusstundu -, Valfrīds, pārģērbies citās drēbēs, atkal sēdās uz riteņa. Lotārs nemaz neno�jauta, ka viņ� brīvo laiku pēc stundām pavadīja kādā autodarbnīcā. Tās saimniekam nebija iebildumu, ka Val�frīds ieradies tīrīja un mazgāja detaļas, palīdzēja skrūvēt un veikt citus vieglākus darbiņus.

-�� Kur tu biji? reiz Lotārs mājās bija pārradies agrāk un Valfrīdu sagaidīja uz sliek�ņa.

Ar eļļām notrieptais apģērbs skaidrāk par skaidru vēstīja, ar ko bija nodarbojies zēns.

-�� Darbnīcā, Valfrīds attrauca, paskrējis garām Lotāram. Es nomazgā�os un pārģērb�os, un tad visu izstāstī�u.

-� Jā? Bet es vēlos dzirdēt tagad. Lotārs saķēra Val�frīdu aiz pleca.

-�� Es palīdzu remontēt ma�īnas.

-Kur?

Valfrīds nosauca adresi, pie reizes pastāstīdams, ko tie�i viņ� ir darījis.

-�� Lotār, iedomājies, �odien bija atdzīts fords, kas par ma�īnu! Valfrīds sajūsminājās.

Lotāru viņ� uzrunāja vārdā. Tā �ķita labāk arī pa�am fabrikantam, jo zēna atmiņā īstā tēva tēls bija tik dzīvs, ka viņ� nolēma nepretendēt pat uz aud�utēva lomu. Jā, aizbildnis viņ� varēja būt.

-�� Cik tev samaksāja? Būdams uzņēmējs, Lotārs prātā aplēsa, cik liels atalgojums varētu būt, veicot mehāniķa palīga pienākumus. Un tie�i to arī darīja Valfrīds.

-�� Samaksāja? pārjautāja Valfrīds, zilām acīm izbrī�nīti skatīdamies Lotārā. Es ta�u tikai palīdzēju.

-�� Valfrid, par jebkuru darbu ir jāsaņem samaksa.

-�� Bet es neesmu algots strādnieks. Es tikai palī�dzēju.

-� Jā� Un darbnīcas īpa�nieks tevi izmantoja, Lotārs aizsvilās. Izmantoja kā bezmaksas darbaspēku�

-�� Bet, Lotār, kā gan citādi es iemācī�os remontēt ma�īnas? Valfrīds nevarēja saprast, par ko īsti Lotāram būtu jādusmojas.

-�� Man nepatīk, ka tu palīdzi sazini kam� Lotārs izgrūda lamuvārdus. Fabrikants sevi uzskatīja par aug�stākās sabiedrības pārstāvi, un doma, ka Valfrīds var sadraudzēties ar ļaudīm, kuri zēnu izmantos, lai piekļūtu tuvāk viņam, satracināja. Izklaigājies, izlaidis niknuma tvaiku, Lotārs beidzot noprasīja: Tev patīk tas, ko tu tur dari?

Valfrīds pamāja.

-Ja jau tu tik ļoti vēlies ņemties ar ma�īnām, tad es tevi iekārto�u savu paziņu darbnīcā. Vismaz zinā�u, kādu cilvēku kompānijā pavadi brīvo laiku, Lotārs izlēma.

-�� Tiklīdz es pilnībā apgū�u ma�īnu uzbūvi un mācē�u tās remontēt, varē�u izgudrot jaunu automodeli! Val�frīds priecīgi iesaucās.

Lotārs nogrozīja galvu. Valfrīds reizēm runāja tik prā�tīgi un gudri, it kā būtu pieaudzis. Bet �aubu nebija: viņa priek�ā bija mazs, talantīgs zēns.

Ja kāds tagad Valfrīdam jautātu, kas dzīvē ir pats svarīgākais, viņ� bez mazākās �aubī�anās teiktu: brīvība.

Brīvība ikvienā dzīves sfērā, lai ko viņ� darītu vai kur ietu. Tāpat viņam nebija elku. Valfrīds nevarēja saprast, kā var apjūsmot kādu konkrētu personu, ja visi cilvēki Dieva priek�ā ir vienlīdzīgi.

Kad Lotāra mājās aizvien bie�āk un bie�āk sāka ciemo�ties ļaudis, kurus Valfrīds nekad agrāk netika redzējis, un sarunas pārsvarā raisījās par vācie�u nācijas pārākumu, tas viņam �ķita savādi. Tādas sarunas viņu garlaikoja, un Valfrīds pie pirmās izdevības centās iz�maukt laukā no viesistabas. Agrāk Lotārs viņam bija pieteicis nepīties pieaugu�ajiem pa kājām, bet tagad lepojās ar viņu, vie�siem stāstīdams, cik gudrs ir Valfrīds. Tādās reizēs zēns pieklājīgi smaidīja un atbildēja uz jautājumiem. Ticis aiz durvīm, viņ� nomēdījās par paliku�ajiem istabā, tad aiz�diedza uz Lotāra bibliotēku un ar grāmatu padusē devās uz bēniņiem. Tur Lotārs viņu neiedomājās meklēt, un Valfrīds, izstiepies gar�ļaukus uz paklātās segas, lasīja, kamēr pa nelielo bēniņu logu krita gaisma. Kad satumsa, viņ� uzmanīgi aizdedzināja petrolejas lampu, kuru bija atnesis no virtuves pieliekamā, un lasīja tālāk.

Ciemiņu balsīm apklustot, Valfrīds tikpat klusītēm atgriezās savā istabā: Lotārs reizēm nāca apraudzīt, vai zēns jau guļ.

-�� Vai ciemiņi ir prom? tēlodams, ka tikko pamodies, Valfrīds �āvādamies jautāja.

-Jā. Guli. Lotārs pagriezās promie�anai, pārliecinā�jies, ka puika jau ir gultā.

-�� Kādā ekspedīcijā grasās doties tavi draugi? vairāk sarunas nekā ziņkārības pēc pajautāja Valfrīds.

-�� Uz Himalajiem.

-� Jā? Valfrīds atbalstījās gultā uz elkoņiem. Tik tālu? Ko viņi tur darīs?

-�� Paklau, Valf� Ir jau vēls, par to parunāsim citu reizi. Lotārs nebija noskaņots uz pļāpā�anu.

-�� Viņi meklēs slepenās zinā�anas, jā?

-�� Tu būsi pārklausījies. Arlabunakti!

Valfrīds varēja apzvērēt, ka tie�ām bija dzirdējis divus vīrie�us sarunājamies par mistiskām lietām, kas atroda�mas kalnos� Uzmanību sarunai viņ� bija pievērsis tikai tāpēc, ka klusajā dialogā izskanēja �uksti par slepenām zinā�anām, kas dod neierobe�otu varu. Spēku! Un tagad Lotārs to visu noliedza. Tā ta�u nevar būt, ka Lotārs neko nav dzirdējis, atrazdamies blakām �iem cilvēkiem. Viņ� ta�u arī bija klausījies! Melo? Negrib teikt patiesību? Un Valfrīds nosprieda, ka nākamajā reizē viņ� nemuks prom, bet izdibinās visu patiesību par ekspedīciju.

Pagaidījis, līdz Lotārs aiziet uz savu istabu, par ko lie�cināja durvju eņģu �īkstē�ana, zēns izvilka zem spilvena noslēpto grāmatu. Istabā viņ� nevarēja dedzināt petrole�jas lampu, nemaz nerunājot par elektrību. Lasī�anai viņ� izmantoja nelielu sveces galu; tās gaismas pietika, lai urb�tos grāmatai cauri. Atskanot sīkākajam troksnim, Valfrīds dego�ajai svecei uzlika bļodu. Ne vienu reizi vien Lotārs bija pieķēris viņu nakts vidū lasām grāmatu: nodevīgās gaismas strēles spīdums pa durvju apak�u atklāja viņa nedarbu.

Atvēris grāmatu, viņ� ieslīga brīnumainā pasaulē. �ila Verna varoņi viņu aizvilināja okeāna dzelmē. Ak, ja viņ� varētu peldēt ar zemūdeni! Ja viņam būtu pa�am savs Nautilus�

Aizvēris pēdējo lappusi, Valfrīds atkrita spilvenos, jau svīda gaisma. Labi, ka �odien nevajadzēja iet uz skolu, viņ� nodomāja, laizdamies saldā miegā. Vismaz sapņos viņ� varēja būt zemūdenes kapteinis�

Par to, ka Lotārs atkal gaida ciemiņus, vēstīja vēl pāris mājkalpotāju uzra�anās mājā. Ari no virtuves plūda apetīti rosino�i aromāti, virēja un palīdzes gatavoja smalkus ēdie�nus un sarunās ar zēnu neielaidās. Tie�i otrādi pat izdzina Valfrldu no virtuves, teikdamas, lai nemaisās pa kājām.

-�� Re, kur tu esi! pagalmā Valfrldu pārtvēra Lotārs. Es nopirku tev biļeti uz cirku.

-�� 0! zēns sajūsmināti iesaucās. �ovakar! Vai tu ari iesi?

-�� Nē, es� bū�u aizņemts�

-�� Tu gaidi ciemiņus?

-�� Viesi būs tikai rīt. Lotārs pasmaidīja un uzlika zēnam uz pleca roku. Tu jau esi pietiekami liels zēns, Valfrīd, lai būtu atklāts ar tevi. �ovakar gaidu atbraucam kādu sievieti�

-�� Ā! Valfrīds gari novilka, juzdamies vīlies. Sieviete, pat ja tā varētu kļūt par Lotāra sievu, zēnu neinteresēja. Cita lieta, ja tie būtu ekspedīcijas dalībnieki�

-�� Es ceru, ka tu neapvainosies par to, ka vēlos, lai tu �o vakaru pavadītu ārpus mājām. Lotāra skatiens bija pētīgi durstīgs.

Valfrīds paraustīja plecus. Viņ� pēk�ņi jutās pieaudzis un Lotāra teikto centās pieņemt kā pa�saprotamu lietu.

-�� Pirms cirka izrādes varēsi aiziet uz kino, Lotārs no kabatas izņēma maku un sameklēja vairākas naudas�zīmes. Varbūt vēlēsies arī padzert limonādi�

Lotāra dāsnums, kad Valfrīds pārskaitīja markas, zēnam sāka likties aizdomīgs.

-�� Cikos man jābūt mājās? Varbūt pārnak�ņot pie kāda klasesbiedra? Valfrīds jautāja, vēl aizvien pētīdams naudu un prātā lēsdams, ko varētu nopirkt.

-�� Nekādā gadījumā! Uzreiz pēc cirka uz mājām!

-�� Lotār, vai tu iedotu vēl kādas desmit markas? Valfrids nolēma izmantot aizgādņa devīgumu. Es veikalā redzēju�

Neklausīdamies, ko Valfrīds stāsta, Lotārs automā�tiski atvēra maku un iedeva zēnam prasīto naudu.

Valfrīds domīgi gāja uz pilsētas centru. Pēk�ņā brī�vība, kad viņ� var iet skatīties kino un līdz pat pusnaktij nerādīties mājās, ne�ķita salda, bet drīzāk bija apgrūti�no�a. Kāpēc Lotārs negrib viņu rādīt tai noslēpumainajai sievietei? Tie�i otrādi, Lotāra topo�ā sieva būtu ieintere�sēta iepazīties ar viņu, ar�

Pag, bet viņ� ta�u nav ne Lotāra dēls, ne aud�udēls. Zēns apstājās, kā zibens ķerts. Ja jau tā sieviete nevēlas viņu redzēt tagad, kas gaidāms pēc viņu kāzām? Nekas labs, saprata Valfrīds.

Es pa taisno nokļū�u bērnunamā, viņ� apjauta. Nākotne sāka rādīties tik drūmās krāsās, ka gaidāmais izklaides prieks iz�ākstēja kā nebijis. Valfrīds attapās pie cirka ēkas. Lielā, krāsainā afi�a kārdino�i stāstīja par triku meistariem un faķīriem, dresētiem dzīvniekiem un�

-Vai tie�ām vairs nav nevienas biļetītes? Kāds kungs stāvēja pie biļe�u kases. Bet varbūt� Tie�ām pārdotas? Cik �ēl!

-Jums vajadzīga biļete? Valfrīds bija dzirdējis sarunu.

-Jā, mazais.

Valfrīds gribēja atcirst, ka viņ� sen nav nekāds sīkais, ta�u tā vietā pateica, ka var pārdot savu biļeti.

-�� Mans tēvs ir smagi slims. Valfrīds sataisīja bēdīgu seju, kad sve�inieks painteresējās, kāpēc zēns pats negrib redzēt cirka izrādi.

Protams, melot ir ļoti, ļoti slikti, Valfrīds apzinājās. Bet, ja tā padomā, es ta�u atrodos neapskau�amā situ�ācijā, zēns mēģināja pats sevi attaisnot. Un vispareizā�kais būs, ja viņ� slepus atgriezīsies mājās un izdibinās, kas tā ir par sievieti un kas tai �ūskai ir aiz ādas�

Lotāra savrupmājas pagalmā varēja nokļūt ne tikai pa vārtiem: Valfrīds bija uzgājis �ogā vaļīgus dēļus, kurus pabīdot sāņus varēja izlīst cauri.

Ieskrējis ko�umkrūmu pudurī, viņ� laiciņu tur tupēja, pārskatīdams apkārtni. Sieviete acīmredzot bija ieradu�sies, ta�u ne jau viena, secināja Valfrīds, pa gabalu nopē�tīdams divus lepnus, melni spo�us vāģus, kas atradās blakām Lotāra auto.

Aizlavījies līdz trepēm, kuras bija pieslietas pie sienas tā, ka varēja tikt uz bēniņiem, Valfrīds nekavējās. Tā bija laime, ka dārznieks trepes nebija aiznesis prom.

Sirds sitās kā negudra, kad, atrazdamies bēniņos, viņ� mēģināja saklausīt sievietes �alas un smieklus. Līdz viņa ausīm atplūda neskaidra balsu murdoņa. Pavēris durvis, viņ� ilgi klausījās. Sprie�ot pēc visa, Lotārs ar ciemiņiem atradās darba kabinetā, blakām bibliotēkai.

Es viņus izspiego�u, apņēmās Valfrīds.

* * #

Kādreizējā bibliotēka un Lotāra darba kabinets bija viena telpa, pēc istabas pārdalī�anas par �ķērssienu kļuva masīvais, speciāli pagatavotais grāmatu skapis ar dau�dziem plauktiem. Skapja aizmugure no Lotāra kabineta puses bija noklāta ar raibu, Austrumu motīviem izdaiļotu paklāju, bet spraugu no skapja aug�as līdz griestiem slēpa tādu pa�u toņu krokots aizkariņ�.

Valfrīds uzmanīgi noņēma no plauktiem kāp�anai traucējo�ās grāmatas: viņam vajadzēja tikt aug�ā un pa spraugu paskatīties uz Lotāra ciemiņiem. Nez kāpēc viņ� dzirdēja sarunājamies tikai vīrie�us.

Lotāra darba kabineta logam bija aizvilkts biezs aiz�kars, kas nelaida cauri gaismu telpā valdīja puskrēsla. Iedegtais trīs�uburu sve�turis apgaismoja vien sēdo�os pie galda. Tas izbrīnīja Valfrīdu.

Viņi bija trijatā Lotārs un divi nepazīstami, melnos uzvalkos tērpu�ies kungi. Viens sēdēja ar muguru pret skapi, un Valfrīds labi redzēja viņa pliko pakausi. Otra ciemiņa profils Valfrīdam �ķita kaut kur redzēts, ta�u zēns bija pārliecināts, ka �is briļļainais gardegunis viņu mājās ciemojas pirmo reizi.

Un kur ir sieviete? Valfrīds turpināja pētīt istabu. Saimnieko virtuvē?

Jo ilgāk Valfrīds klausījās viņu sarunās, jo mazāk saprata. Ko gan tas viss nozīmē? Vai tādēļ viņ� bija jāaizsūta uz kino un cirku, lai Lotārs ar draugiem varētu pļāpāt par kaut kādu Atlantīdu? Vai tādēļ viņam bija jāatsakās no izklaides, lai tagad klausītos �ajā mistiski murgainajā sarunā? Valfrīds juta mostamies dusmas.

-�� Es atnesī�u uzkodas. Paklausot jūsu lūgumam, �obrīd mājās esam vieni pa�i, pat apkalpotāju nav.

Valfrīdam gribējās uzsaukt, ka tā nav, ta�u nākamā izdzirdētā frāze lika saausīties.

-�� Ceru, ka jums gar�os zoss aknu pastēte. Tad arī aprunāsimies par zemūdeni.

Zemūdene? Tas �ķita interesantāk, Valfrīds pat aiz�turēja elpu.

-�� Lotār, nē! Lai paliek uzkodas, pēc tam. Plikpaurai�nais ar �estu centās apsēdināt Lotāru pie galda. Varēja manīt, ka tie�i viņ� ir galvenais �ajā nelielajā kompānijā.

-�� Nē, kungi, �oreiz noteico�ais ir saimnieka vārds. Lotārs pasmaidīja.

Kad viņ� atgriezās ar paplāti, uz kuras atradās kon�jaka karafe, glāzītes un divi �ķīvji ar uzkodām, sarunas turpinājās.

-�� Mēs esam ļoti pateicīgi par visu, ko �ajos gados esi darījis. Tavs ieguldījums ir nenovērtējams Vācijas atdzim�anā. Tik daudz finansējuma no tevis nācis� Un tavs atbalsts zinātniekiem, kuri strādā pie zemūdeņu konstrukcijas attīstības�

Lotārs mulsi iesmējās; uzslava viņam patika.

Valfrīds zināja, ka pēc Pirmā pasaules kara Vācijai bija aizliegts attīstīt zemūdeņu floti. Bet, paraug vien, ko �obrīd viņ� uzzināja, klausoties slepeno sarunu! Vācu zinātnieki turpināja konstruēt zemūdenes, savas zinā��anas piedāvājot citām valstīm. Nu un tad, ja tiek kon�struētas PSRS vai Norvēģijas valsts zemūdenes? Teorijas pārvēr�ana praksē, ideju pārbaude realitātē, uzlabo�jumi tas viss nekur nezuda�

-�� Neviens nenojau� par mūsu bāzi Ziemeļjūrā� un mums piedero�ajām zemūdenēm, plikpaurainais tur�pināja. Protams, viss notiek lielā slepenībā, bet līdzko mēs izpētīsim Atlantīdas mantojumu�

-�� Lai nokļūtu zem biezajiem Antarktīdas ledājiem, jāpapla�ina atrastā eja, tad varēs iepeldēt ar zemūdeni. Varētu, protams, izmantot trotilu, ta�u spridzināt ir pil�nīgs neprāts. Turklāt tā var pievērst nevajadzīgu pasau�les uzmanību, gardegunis iestarpināja.

-� Tāpēc vienkār�ākais ceļ�, ko mēs grasāmies iet, doties uz Tibetu� Tur ceram atrast slepenas zinā�anas, kas dotu kādu apjausmu par iespējamiem Atlantīdas vār�tiem�

-�� Protams, es palīdzē�u, cik varē�u, Lotārs nekavē�joties apsolīja.

-�� Mēs dzirdējām, ka tavā ģimenē aug brīnumbērns, plikpaurainais spēji mainīja sarunas tēmu. Puiku inte�resē tehnika. Vai nebūtu laiks viņu pievērst zinātniskam darbam?

-� Jā, Valfrīds ir ļoti gudrs, bet� Lotārs runāja lēnām, meklēdams piemērotus vārdus. Man �ķiet, ka viņu vēl pāragri iesaistīt valstiska mēroga uzdevumos.

-�� Tie�i otrādi, Lotār. Bērniem ir elastīgāks prāts, viņi ir kā māls prasmīgās rokās. Kamēr viņam vēl nav nobrie�dusi pasaules uztvere� Starp citu, par ko viņ� sapņo kļūt?

-�� Par mācītāju.

-0!

-�� Neaizmirstiet, viņa tēvs bija mācītājs, atgādināja Lotārs, nemierīgi sagrozīdamies krēslā. Lai gan man �ķiet, ka �ī doma viņam vienkār�i iepotēta jau no bērna kājas.

-�� Tas nekas. Plikpaurainais ar pirkstiem iesāka bun�got pa galda virsmu.

-�� Varbūt parunāsim par zemūdeni, atgādināja Lotārs. Varēja manīt, ka viņam ne visai tīk spriedelēt par zēnu.

-�� Brauzes kungs, jaunākās paaudzes zemūdene būs jaudīgāka un modernāka nekā līdz �im pasaulē zinā�mie modeļi. Ar to varēs veikt lielākus attālumus īsākā laikā. Otrs sarunas biedrs izklāja uz galda rasējumu, un vīri pieliecās tuvāk.

Valfrīds centās nepalaist garām nevienu vārdu, ta�u to, ko Lotārs un viņa paziņas, sabāzu�i galvas pie zem�ūdenes shēmām, bubināja par tehniskajiem paramet�riem, zēns nespēja skaidri saklausīt. Tie tik bija atklā�jumi! Pēc izlasītās �ila Verna grāmatas viņ� tikai sapņoja par zemūdeni, bet te�

Kad Lotārs nosauca naudas summu, ko bija gatavs ieguldīt zemūdenes būvniecībā, Valfrīds jutās pārsteigts: viņ� nebija iedomājies, ka aizbildnis ir tik bagāts cilvēks.

-�� Kungi, varbūt tagad mēs varētu pavakariņot? Lotārs viesmīlīgi pajautāja, pirms tam iemetis acis pulk�stenī.

-�� Vispirms gribam redzēt mazo ģēniju.

-�� Valfrīds aizgāja uz cirka izrādi. Jūs teicāt, lai parū�pējos par mierīgām sarunām bez lieciniekiem, un es�

-�� Ļoti �ēl. Mēs vēlējāmies uzaicināt Valfridu ceļojumā ar zemūdeni. Varbūt mazajam ģēnijam rastos nestan�darta risinājums, kā atrast vārtus, plikpaurainā balsī skanēja vil�anās un patiesa no�ēla. Diem�ēl mēs neva�ram uzkavēties ilgāk, nekā paredzēts, gaidot viņu pār�nākam mājās.

-�� Kungi, visam savs laiks. Lotārs pasmaidīja. Nā�ciet, lūdzu!

Valfrīds, to dzirdēdams, trausās lejā no grāmat�plaukta. Sve�ie vēlas viņam parādīt zemūdeni! Paaicināt ceļojumā! Tūlīt viņ� pārsteigs Lotāru un viņa ciemiņus, teikdams, ka atgriezies no izrādes agrāk. Sajūsmas pār�pildīts, Valfrīds pieskrēja pie durvīm un� Tās bija aiz�slēgtas!

-�� Kāpēc tu mani ieslēdzi? Kāpēc tu man meloji? Kāpēc tu negribēji, lai es tiekos ar taviem viesiem? Valfrīds, sa�ņaudzis pirkstus dūrēs, kā jauns gailēns metās virsū Lotāram, kad tas beidzot atslēdza bibliotēku.

-�� Ku�, muļķa zēn! Lotārs ar spēcīgu tvērienu saval�dīja mazo kausli. Tu neapjēdz, ko runā.

-�� Bet es gribu peldēt ar zemūdeni, Valfrīds brēca, sperdams Lotāram ar kāju un mēģinādams izrauties no spēcīgajām aizbildņa rokām.

-�� Tu vēl esi mazs zēns, bet lamāties jau proti, arī Lotārs sadusmojās. Tevi noslānīt būtu par maz. Viņ� nikni nosēdināja zēnu krēslā.

-�� Bet es gribu! Valfrīdu bija pārņēmis neapvaldāms niknums.

Lotārs pēc tam brīnījās, kur mazajam me�onēnam, kā viņ� nodēvēja puiku, bija atradies tik daudz spēka turē�ties pretī. Nespēdams viņu savaldīt un nomierināt, Lotārs zēnu aizdabūja līdz pieliekamajam un ieslēdza.

-�� Runāsim rīt, kad būsi nomierinājies. Nebaidies, tur �urku nav, promejot noteica Lotārs, par atbili saņemot Valfrīda kliedzienus un durvju dauzī�anu ar dūrēm un kāju spērieniem.

Kad nākamajā rītā Lotārs gāja atvērt pieliekamā dur�vis un nopietni izrunāties ar Valfrīdu, zēna tur vairs nebija. Fabrikants nebija iedomājies, ka Valfrīds uzdro�i�nāsies nokāpt tum�ajā pagrabā, lai no turienes pa mazo lodziņu izsprauktos brīvībā. Valfrīds bija aizmucis.

-�� Berga kungs, Berga kungs, jums zvana! Helēna sauca un ar mobilo tālruni rokās joza laukā no istabas. Melodija beidzot bija saklausāma ari dārzā, kur Valfrīds tobrīd sēdēja uz soliņa un atpūtās. Viņ� pielēca kājās un ievaidējās: jostasvietā asiem zobiem iecirtās sāpes. Bija piemirsies, ka straujas kustības viņa slimajai mugurai ir kaitīgas. Saērcināts viņ� lēnām atsēdās atpakaļ un pastiepa roku. Zvana melodija apklusa tie�i tajā brīdī, kad Valfrīds satvēra mobilo.

-Nezinu, kas jums varēja zvanīt, jo numurs bija slēpts, aizelsusies noteica Helēna.

-�� Kas to lai zina, caur zobiem novilka Valfrīds, pie sevis pukodamies, kā viņ� varēja būt tik aizmār�īgs, atstādams istabā telefonu.

-�� Paldies, Helēna, viņ� bezrūpīgi noteica, izlikda�mies, ka zvans viņu nav nedz satraucis, nedz ieinteresē�jis. Palīdzi man aiztikt līdz istabai.

-�� Atkal mugura sāp? Helēna jautāja, redzēdama, cik piesardzīgi ceļas Valfrīds.

-�� Nē, strupi atteica Valfrīds, tad ievaidējās. Sāpes atkal bija iekrampēju�ās jostasvietā.

-�� Atbalstieties pret manu plecu.

-�� Es pats! Valfrīds nokratīja aprūpētājas roku. Tā tikai trūka, ka viņu stutēs kā vārguli! Liec mani mierā! Man jau kļuva labāk.

Palaidusi gar ausīm sava aprūpējamā ka�ķīgo purpi�nā�anu, Helēna uzmanīja ik soli, būdama gatava viņam nekavējoties palīdzēt.

-�� Līdz vakaram vari būt brīva, es grasos nopietni pastrādāt pie sava manuskripta. Trok�ņi man traucē, noteica Valfrīds, kad bija ticis līdz rakstāmgaldam. Pirms tam aprūpētāja viņam bija ierīvējusi muguru ar ziedi un iedevusi pretsāpju tableti.

-�� Protams. Es ielūko�os arī darbnīcā. Cerams, ka ratiņkrēsls būs jau salabots. Lai gan labāk būtu bijis iegādāties jaunu, Helēna nenocietās.

-Nu tad ej! Ko vēl gaidi? Es te mokos staigādams, bet ratiņi jau salaboti, Valfrīds pārskaities uzbrēca aprūpētājai.

Apsēdies pie rakstāmgalda, Valfrīds noraudzījās pa logu, kā Helēna �ķērso pagalmu. Tā sieviete viņu tra�cināja. Atlaist un pieņemt darbā citu! Tikai pirms tam jāatrod prātam tīkama aprūpētāja. Cik tas ir grūti�

Drīz viņam zvanīs, Valfrīds pēk�ņi attapās.

-Jā? Valfrīds pat aizturēja elpu, gaidīdams, kad atsauksies zvanītājs.

-� Jauks laiks, vai ne?

-�� Labāku nevar vēlēties. Atbilde bija sava veida parole dialoga uzsāk�anai. Abi runātāji zināja, ka cita atbilde nozīmētu tikai vienu saruna jāatliek.

-�� Man ir jaunumi.

-�� Uzmanīgi klausos.

-� Viņ� pa�laik uzturas gan Zviedrijā, gan Anglijā. Ne�pārtraukti lidojumi� Londonā sasauca ārkārtas sapulci.

-�� Ko viņi apsprieda?

-�� Zvejas tirgus pārdalī�anu� Pasaules fonda izveidi�

-�� Vai par tehnoloģiju kas tika runāts?

-�� Tikai par ekoloģiju, par to, ka Baltijas jūrai rada briesmas nogremdētie ķīmiskie iero�i.

Valfrīds bridi apdomāja dzirdēto. Vai izdevās no�skaidrot kādu no sapulces dalībniekiem?

-Jā.

Brīni�ķīgi, Valfrīds apmierināti noteica. Nosauc Karla apme�anās koordinātas.

Domās vairākas reizes atkārtojis viesnīcas nosau�kumu, Valfrīds nopūtās: tik�anās brīdis ar Kārlu tuvojas. Jādodas uz Zviedriju, ilgāk vilcināties vairs nedrīkst, ļau�nums ir jāiznīcina.

# * *

Jūra �ķita nemīlīga. Pelēki zilganie viļņi nepārtrauktā dejā skrēja un skrēja, izraisot nelabuma sajūtu, un Val�frīds steidza meklēt patvērumu kajītē. Ja viņam būtu stip�rāka veselība, viņ� uz prāmja klāja nespertu savu kāju. Būtu lidojis, izmantojot gaisa satiksmes pakalpojumus.

Atlaidies gultā, Valfrīds centās domāt par gaidāmo tik�anos ar Kārlu. Vai viņi pazīs viens otru pēc tik daudzu gadu neredzē�anās? Kā izturēsies Karls, viņu ieraudzījis? Ko teiks?

Domas par Kārlu gribot negribot atkal aizveda pa�gātnē, uzjundot atmiņas, lai cik tās būtu skarbas un nepatīkamas.

Varbūt �ķetinot sensenos notikumus, spē�u apjaust, kur tie�i esmu kļūdījies? Valfrīdam prātā ie�āvās �ī doma, jo savu dzīvi viņ� vērtēja kā neizdevu�os.

Vai viņam toreiz vajadzēja mukt no Lotāra Brauzes mājām? Vai ari �is solis viņa dzīvē bija kārtējais krasais pagrieziens?

Aizbildņa netaisnība zēnam tā �ķita -, kā arī pus�aud�a gadu maksimālisms un vēlme cīnīties par saviem sapņiem Valfrīdam bez mazākajiem sirdsapziņas pārme�tumiem lika doties prom, kur deguns rāda. Nē, īstenībā viņam gan bija mērķis atrast tos divus nepazīstamos Lotāra ciemiņus, kuri runāja par zemūdeni. Pēc ilgākām pārdomām Valfrīds bija atcerējies, ka vienu no ciemiņiem viņ� bija redzējis viesojamies skolā kādā svinīgā pasā�kumā: �is vīrs piederēja pie valdības aprindām.

Valfrīds zināja: Lotārs viņu meklēs, tāpēc, lai maldi�nātu aizbildni, pusaudzis pa taisno devās uz dzelzceļa staciju un pēc iespējas uzkrīto�āk izpra�ņāja kādu kasieri par braucienu uz Hamburgu, kurp viņ� nemaz neplānoja doties. Arī Valfrīdam netrūka paziņu, tāpēc pārliecība, ka vajadzības gadījumā atradīsies naktsmājas, iedro�ināja gaidāmajam piedzīvojumam, arī nelielā naudas summa deva dro�ības izjūtu.

Atrast vienu no slepenajiem Lotāra ciemiņiem Valfrī�dam �ķita vienkār�i: ir tikai nedaudz jāpagaida pie valdī�bas ēkas, un gan jau viņ� nāks. Un tad Valfrīds teiks, ka ir ar mieru doties ekspedīcijā ar zemūdeni.

Un mēģinās palīdzēt, cik ir viņa spēkos. Un�

Tikai tobrīd viņ� bija piemirsis sava tēva Kristiāna Emanuēla teikto: "Dieva Tā Kunga ceļi ir neizdibi�nāmi�"

Valfrīds pievienojās ļau�u pūlim, kas straumē plūda uz kādu no Berlīnes laukumiem. Valfrīdam vajadzēja redzēt notieko�o, un, ar elkoņu palīdzību izlauzis sev ceļu, viņ� nokļuva līdz milzīgam grāmatu kalnam. Grā�matu sārtam.

Tas bija 1933. gada 10. maijs. Diena, kad piedzīvotais Valfrida dvēselē iespieda neizdzē�amu zīmogu.

Kā sastindzis viņ� noraudzījās, ka uguns liesmas laiza grāmatas, lai pārvērstu tās pelnu plēksnēs. Dūmi mutuļoja debesīs, un Valfrīdam �ķita, ka viņ� murgo, redzēdams iznicinām grāmatas. Milzum daudz grāmatu. Pa�u dārgāko, viņaprāt, kas varēja būt pasaulē.

Bet tā nedomāja kāds cits. Valfrīds pazina vienu no Lotāra ciemiņiem briļļaino gardeguni, viru no valdības aprindām, kur� tagad skaļā balsi klāstīja par vācie�u tau�tas pārākumu pār citām nācijām, par vajadzību iznīcināt visas grāmatas, kuras nepau� vācisko garu.

Vārdi par ārie�u rases pārākumu dunēja kā vesera sitieni.

Tās bija tās pa�as runas, ko viņ� neskaitāmas reizes bija dzirdējis Lotāra ciemiņu vidū. Toreiz tās �ķita pie�sātinātas ar romantisku noskaņu, bet tagad no vārdiem plūda naids�

Valfrīdam kļuva baisi. Līdz �im brīdim viņ� bija dzī�vojis savā fantāziju pasaulē: grāmatas, skola un ma�īnas. Viss pārējais viņu neinteresēja, Valfrīds pat nelasīja avī�zes, jo politika likās garlaicīga.

Grāmatas dega. Viņa skatiens aizķērās aiz kādiem vākiem tik pazīstamiem, ka sirds sa�ņaudzās sāpēs. �ila Verna romāns. Tur izplēnēja kapteinis Nemo un zem�ūdene Nautilus�

Valfrīds neatcerējās, kā bija izkļuvis no pūļa. Vien tad, kad spēcīgs rokas tvēriens sagrāba plecu un Lotāra balss no�ņācās viņam pie auss: "Redz, kur tu esi!" Val�frīds atguvās. Aizbildņa satumsu�ais acu skatiens neso�līja neko labu, bet viņam tobrīd viss bija vienalga. Viņ� dvēselē jutās piesmiets�

Mājās Lotārs viņu pēra, ne�ēlīgi slānot ar siksnu. No sāpēm kunkstēdams, Valfrīds gulēja uz grīdas virtuvē, vēlēdamies tobrīd tikai vienu nomirt.

Neviens nejautāja, vai viņ� to grib. Speciālās skolas durvis aizcirtās Valfrīdam aiz muguras, saraujot saikni ar ārpasauli uz vairākiem gadiem. Tikpat labi mani varēja ievietot ari cietumā, Valfrids drūmi domāja. Tur vismaz nebūtu ne�ēlīgās disciplīnas, Hitlera slavinā�anas un ārie�u rases pārākuma iepotē�anas.

Ja kāds būtu nojautis Valfrida īstenās domas, jaunie�tim klātos plāni viņu no�autu uz līdzenas vietas. Tāpēc Valfrids savas domas paturēja pie sevis.

�ajā skolā mācījās arī Karls.

Brīvajā laikā, kura bija pavisam maz tikai pus�stunda pirms gulētie�anas, viņi reizēm pļāpāja. Karls nekad viņam nejautāja par personisko dzīvi, neuzdeva nevienu jautājumu par viņa pagātni, un tas Valfrīdam patika.

Karla entuziasms, mirdzo�ās acis un optimistiskais noskaņojums Valfridu aizrāva tie�i tāda dzīves dedzīguma viņam pietrūka. Viņ� varēja tikai apskaust jaunie�gūto draugu, kur� savu dzīves mērķi redzēja kā pats sevi spogulī. Kļūt par virsnieku!

Teorētiski, beidzot �o skolu, virsnieka liktenis gaidīja arī Valfridu. Vai tas viņam patika? Nē.

Daudzie fiziskie vingrojumi dienas laikā nogurdināja tā, ka, galvai tikko skarot spilvenu, Valfrids jau laidās dziļā miegā. Diena līdzinājās dienai, skolas audzēkņiem mācoties un sportojot. Mūs dresē kā dzīvniekus, Valfrids domās atļāvās ironizēt. Vai, tādam re�īmam pastāvot, viņ� varēja sapņot? Nē, tikai eksistēt un ne par ko nedo�māt. Apbrīnojami, kur Karlam radās degsme sapņot? To Valfrids nekādi nevarēja saprast. Ja nezāli nīcina laukā, tā sazeļ vēl kuplāk, cits salīdzinājums nebija prātā. Un viņ� pats?

"Es negribu sapņot," Valfrīds savas vēlmes iecirtīgi iebīdīja apziņas vistālākajā kaktā. Viņam jāizdzīvo.

-�� Valfrīd Berg, uz direktora kabinetu!

Vai viņ� būtu nogrēkojies? Pietika sīkuma, kāda nejau�i izmesta, �ķietami nevainīga vārda vai pat joka, lai audzēknis saņemtu sodu. Tas bija pēriens. Vai kar�ceris. Reizēm kāds audzēknis pat neatgriezās; kur viņ� palika, neviens nejautāja. Ta�u skaidrs bija, ka notiek atlase. Ārie�u rasei ta�u jābūt nevainojami tīrai. Kā kādai lopu sugai, Valfrīds domāja.

Kas viņu sagaida? Bailes stindzināja, kad viņ� vēra vaļā durvis.

-�� Nāc, sēdies, Valfridu uzrunāja plikpaurainais Lotāra draugs vai paziņa, kas to lai zina.

Uzlūkojot �o negaidīto viesi, Valfridu pārņēma nepa�tīkamas atmiņas: kop� tā brī�a, kad viņ� bija slepeni noklausījies sarunu par zemūdenēm un aizmucis prom no mājām, bija aiztecējis krietns laiks. Viņ� negribēja pat atcerēties Lotāra vārdu un jutās laimīgs, ka nav vairs sakaru ar aizbildni. Ari Lotārs Brauze par viņu vairs nelikās zinis, kop� bija pacenties Valfridu ievietot slēgta tipa skolā.

-�� Lotārs Brauze par tevi ir tik daudz stāstījis� Mazais ģēnijs jau ir izaudzis liels! Ai, ai, kā laiks steidzas�

Glaimīgi li�ķīgie vārdi apmulsināja Valfridu. Viņ� klu�sēja, gaidīdams, kas būs tālāk.

Viņ�, kur� toreiz bija izteicis vēlmi iesaistīt Valfridu valstiska mēroga uzdevumu risinā�anā un bija plānojis zēnu paņemt braucienā ar zemūdeni, lika sevi dēvēt par fon Oto.

Fon Oto runāja daudz, bārstīdams glaimus un uzsla�vas Valfrīda asajam prātam.

-�� Zinu, ka mācību slodze tev ir milzīga. Bet arī skolas vadība ir vienisprātis, ka Vācijas attīstība ir pats galve�nais. Tāpēc mums nesagādāja grūtības vienoties, ka reizi nedēļā tevi aizvedīsim uz kādu zinātnisku laboratoriju, kur liksi lietā savu intelektu. Mums vajadzīgas jaunas idejas, strādājot pie kāda tehniska projekta.

-�� Zemūdenes būvniecība? Valfrīdam paspruka; to viņ� tūlīt pat no�ēloja. Varbūt vajadzēja tikai klausīties un klusēt?

Fon Oto savilka lūpas vieglā smaidā un ilgi skatījās jaunietī.

-�� Nē, tas būs kaut kas grandiozāks, fon Oto sazvēr�nieciski no�ukstēja.

Pretēji cerētajam, ka viņ� tūlīt pat varēs doties līdzi fon Oto, Valfrīdam nācās norīt vil�anos un atgriezties atpakaļ klasē, kur notika stunda. Ta�u nākamajā rītā viņu atkal izsauca uz direktora kabinetu. Nē, tur gaidīja nevis fon Oto, bet gan viens no pasniedzējiem.

-�� Tavā dienas re�īmā notiku�as izmaiņas. Turpmāk tu varēsi neapmeklēt da�as no mācību gaitā paredzētajām stundām, bet tā vietā studēsi �īs grāmatas. Pasniedzējs pamāja uz galdu, kur, kaudzītēs saliktas, atradās vismaz divdesmit grāmatas. Sporta nodarbības gan ir obligā�tas, viņ� draudīgi noteica.

Valfrīds ar baudu ķērās pie fizikas, matemātikas un ķīmijas studē�anas, vielu par dzinēju uzbūvi un citām tehniskām lietām viņ� lasīja aizgūtnēm un ar interesi risināja uzdevumus. �īs nelielās izmaiņas viņa skolas dzīvē bija kā svaigs elpas malks, kā tik ļoti trūka.

Izstudēto grāmatu vietā uzradās citas, daudz sare��ģītākas, un Valfridam nācās krietni pasvīst, lai jaunās zinā�anas apgūtu bez skolotāja palīdzības. Tāda izglīto��anās turpinājās apmēram pusgadu, līdz piepildījās fon Oto solītais.

Kādu dienu vakarpusē Valfrīdu iesēdināja automa��īnā, kur viņu jau gaidīja fon Oto, un viņi devās ceļā. Valfrlds apjauta, ka ceļ� ved uz laboratoriju, ta�u kāpēc tik vēlu, to jaunietis nevarēja saprast.

Fon Oto nebilda ne vārda, un Valfridam atlika tikai minēt, kas viņu sagaida. Arī pa auto logu neko daudz nevarēja saskatīt: tumsa pamazām apņēma visu apkārtni.

-�� Kurp mēs dodamies? Valfrīds no�ukstēja, juzda�mies pavisam neomulīgi.

Viņi bija nonāku�i pie jūras. Vai tad te varēja atrasties laboratorija?

-�� Tūlīt zemūdene mūs nogādās slepenā bāzē, tur

atrodas arī laboratorija, tikpat klusi atteica fon Oto.

* * *

-�� Nu! Stāsti! Mēs dzirdējām, ka tu biji kaut kādā izbraukumā. Ap Valfrīdu aplipa bariņ� klasesbiedru; kāds no audzēkņiem pa logu bija manījis Valfrīdu iesē�a�mies ma�īnā, un �ī vēsts izplatījās zibenīgi. Tur, aiz vār�tiem, virs augstās sētas vairākās kārtās stiepās dzeloņ�drātis, ja kāds pēk�ņi sadomātu patvaļīgi atstāt skolas teritoriju vai ap�aubīt tās līdzību ar cietumu.

-�� Kur tu biji? Kā tev tas izdevās? jaunie�i ar jautā�jumiem uzplijās noslēpumaini smaido�ajam, bet klusē�jo�ajam Valfridam.

-�� Es gatavojos studijām, lai vieglāk varētu iestāties augstskolā, Valfrīds atbildēja, kā viņu bija samācījis fon Oto.

-Jā? Un tu nemaz neizklaidējies?

Valfrīds pakratīja galvu.

-Tad kāpēc tev vajadzīga �ī skola? kāds attapa pajautāt.

-�� Biju aizmucis no mājām, un aizbildnis par sodu mani ievietoja �ajā skolā. Tad viņ� pārdomāja, ta�u es ietiepos, teikdams, ka skolu neatstā�u. Man nepatīk līdz galam nepabeigtas lietas. Te es iegūstu lieliskas zinā�a�nas, kuras noderēs dzīvē.

-�� Līdz �im neviens nav pat reizi aizbraucis ciemoties uz mājām, bet tu� Tev�

Iestājās klusums. �ķita, ikviens apsver, vai Valfrīds stāsta patiesību.

-Mans aizbildnis strādā valdībā, Valfrīds klusi sacīja, izturēdams pārdesmit acu pārmeto�o skatienu. Tāpēc tas ir iespējams.

Meli.

�ajā brīdī Valfrīds sevi ienīda. Desmit Dieva bauslības viņ� bija iezīdis ar mātes pienu un tēva sprediķiem baz�nīcā. Jā, Lotāram bija sakari valdībā, ta�u tas arī bija viss.

-�� Valdībā?

Atkal klusums. Jaunie�i saskatījās, apmulsa. Dīvaini, Valfrīds vēlāk domāja: cik daudz var izmainīt viens vārds. No viņa sāka baidīties tāpat kā no pasniedzējiem, jo� Nē, skaļi neviens neteica, ka viņ� var būt nodevējs, kur� savu biedru ik vārdu atstāsta skolas priek�niecībai. Lai ari jau�nie�i no Valfrīda klātbūtnes nevairījās, tomēr, parādoties viņam, valodas pieklusa. Vienīgais cilvēks, kur� izturējās tāpat kā agrāk, bija Karls. Viņa draugs.

Tagad, atskatoties pagātnē, Valfrīds dro�i varēja teikt, ka ir bijis bandinieks sve�ā spēlē. Vai tad abvērs varēja atstāt bez ievērības jaunieti, kuram piemīt fenomenāla atmiņa? Īpa�ība, kura izlūka darbā ir viena no vērtīgāka�jām. Arī mēli aiz zobiem viņ� prata turēt kas tiesa, tas tiesa. Izrauts no speciālās skolas re�īma ķetnām, Valfrīds uzsāka jaunu dzīvi.

Karlam nācās iziet da�ādas pārbaudes un apmācības, pirms viņ� saņēma pirmo uzdevumu, toties ar Valfrīdu bija pavisam citādi. Pēc sarunas ar abvēra priek�nieku Vilhelmu Kanarisu viņ� saņēma �ūksni lapu ar ciparu, burtu un matemātikas simbolu savirknējumu. At�ifrē nu! Parādi, cik esi gudrs! Un Valfrīds at�ķetināja sare��ģīto rēbusu. Protams, izlūks ta�u nedrīkst rakstīt atklātu tekstu, tam jābūt maskētam.

Viņ� saņēma arī pretēju uzdevumu izdomāt jaunu �ifru, lai pretinieks to nevarētu at�ifrēt.

Ienaidnieks� Valfridam negribējās domāt par iespē�jamo karu. Bet fakti! Tie daiļrunīgi pauda notikumu īsto būtību.

Vācija tērauda un alumīnija ra�o�anā tagad ieņem pirmo vietu pasaulē, viņam bija teicis fon Oto. Pateico�ties Hitleram, Vācijas ekonomiskā attīstība norit strauji. Valsts uzplaukst! Mēs pat ra�ojam sintētisko kau�uku! sajūsminājās fon Oto.

Viņ� tikai aizmirsa piebilst, ka tā ir ekonomika, orien�tēta uz karu, nevis mieru, pie sevis nodomāja Valfrīds. Jauneklis redzēja arī citas nepatīkamas lietas, piemēram, inteliģences muk�anu uz ārvalstīm; ne visi spēja pieņemt nacistisko re�īmu.

Kā īlens spraucas no maisa, tā Tre�ā reiha nodomi kļuva aizvien jau�amāki, un, kad iesākās ebreju mas�veida aresti un to iznīcinā�ana, ļaunuma maisam gals bija sprucis vaļā.

Tas Valfridu �ausmināja. Lai par to visu nedomātu, viņ� vēl vairāk pievērsās zinātnei. Slepenie braucieni ar zemūdeni uz divām bāzēm Ziemeļjūrā un Klusajā oke�ānā pie Indonēzijas viņam bija kā medusmaize.

Ziemeļjūrā izvietotā bāze, labi nomaskējusies zem klintīm, bija objekts nr. 1, bet Klusajā okeānā objekts nr. 2.

Objektā nr. 1 darbs ritēja pie lidaparātu tehnoloģijas attīstības. Tur atradās vesela brigāde zinātnieku. Dro�i vien arī Valfrīds būtu viņu pulkā, neredzētu ne sauli, ne mēness ripu pie debesīm un divdesmit �etras stun�das diennaktī pavadītu laboratorijā, lai visi spēki un intelekts tiktu izmantoti Vācijas uzplaukumam, ja ne abvēra iejauk�anās. Viņ� bija vajadzīgs ari citviet. Tāpēc Valfrīds, apmeklējot �o laboratoriju, pirmām kārtām tika iepazīstināts ar jaunākajiem pētījumiem un eksperimen�tiem. Viņa domas un jautājumus uzklausīja ar vislielāko uzmanību un priek�likumus apsprieda, sīki un pamatīgi izanalizējot visas idejas.

Braucieni uz objektu nr. 2 bija retāki. Un, kā Valfrīds saprata, te atradās tāda kā noliktava, uz kurieni nogādāja aizzīmogotas kastes. Kas tajās atradās, nebija nojaus�mas, un Valfrīds arī nejautāja.

Līdztekus ritēja arī izlūka darbs, kas Valfridu sevi�ķi nesaistīja, ta�u perspektīva doties uz kādu citu valsti viņ� drīz uzzināja, ka tās būs Amerikas Savienotās Val�stis, �ķita kārdino�a. Tālāk no hitleriskās Vācijas, tālāk no ļaunuma lūk, ko viņ� tagad alka.

Pirms do�anās uz ASV Valfrīds nolēma apciemot Lotāru Brauzi. Jaunietis vairs neturēja ļaunu prātu uz savu aizbildni, visi pārdzīvojumi bija piemirsu�ies. Val�frīds apzinājās: iespējams, ka viņi vairs nekad neredzē�sies, jo, ticis Amerikā, Valfrīds pieliks visus spēkus, lai Vācijā neatgrieztos. Nu, vismaz ne hitleriskajā Vācijā.

Lotārs izskatījās savecojis: sejā ieaudu�ās rūpju rie�vas, mati nosirmoju�i, lai gan augums joprojām bija iznesīgi stalts.

-�� Dzirdēju, ka tev klājoties labi, Lotārs ciemiņu uzņēma samērā atturīgi, tad pamāja, lai seko līdzi uz viesistabu.

Valfrīds ziņkārīgi nopētīja istabas iekārtojumu; nekas te nebija mainījies kop� tiem laikiem, kad viņ� Lotāra mājas dēvēja arī par savējām.

Lotārs ielēja glāzītēs konjaku, �ķīvī iebēra cepumus un, apsēdies iepretim Valfrīdam, klusējot viņu uzlū�koja.

-�� Es atnācu atvadīties, jo dodos uz Ameriku, pēc ieilgu�as klusuma pauzes ierunājās Valfrīds.

-� To tu pareizi dari. Biju�ais aizbildnis glāzīti nolika atpakaļ neiztuk�otu, vien lūpas apmērcējis ugunīgajā �ķidrumā.

-Vai joprojām dzīvo viens? Valfrīds pajautāja, ieklausīdamies, vai mājā neatskanēs kāda balss.

-�� Protams. Es neesmu ģimenes cilvēks, tāpēc tev dro�i vien nebija viegli manā pajumtē. Laikam toreiz pieļāvu kļūdu, atvezdams tevi uz Berlīni. Būtu palicis dzīvot pie savām tantēm un onkuļiem, tev varbūt būtu bijusi laimīgāka bērnība.

-�� Kas to lai zina, izvairīgi noteica Valfrīds. Viņ� nebija domājis, kā būtu, ja būtu. Es �eit biju laimīgs, viņ� uzsvēra. Līdz brīdim, kad tu mani iesprostoji pie�liekamajā. Un tad nopēri tā, ka nedēļu nevarēju piecelties no gultas�

-Jā, biju dusmīgs, jo tu piedalījies grāmatu dedzinā��anā. To no tevis nebiju gaidījis�

-�� Es nededzināju. Valfrīds saknieba lūpas. Taisno�ties viņ� negrasījās, neba tādēļ bija nācis �urp.

-�� Tātad uz Ameriku? Lotārs attapa nomainīt saru�nas tematu, saprazdams, ka cilāt pagātnes notikumus nav vērts. Kas bijis izbijis.

Valfrīds pamāja.

-�� Ko tu tur plāno iesākt?

-Amerikā ir lielākas iespējas nekā �eit, kur katrs vārds var kļūt liktenīgs. Man nepatīk tāds re�īms, Val�frīds izvairīgi atbildēja; viņ� ta�u nevarēja stāstīt par izlūka darbu.

-�� Tev ir pretenzijas pret mūsu fīreru? Tu vairs nele�pojies, ka esi vācietis? Valfrīd, es tevi vairs nepazīstu! Lotārs skaļi iesaucās.

Ta�u Valfrida vērīgajām acīm nepaslīdēja garām baiļu izteiksme aizbildņa sejā, skaļi izteiktie bravūrīgie vārdi neskanēja pārliecino�i.

-�� Nebaidies, negrasos tev atriebties par kādreizējo pārinodarījumu un tevi iegāzt, nododot SS vīru ķetnās.

Lotārs nobālēja.

-�� Zini, laikam biju muļķis, toreiz mukdams no mājām. Es ta�u tā vēlējos pavizināties ar zemūdeni. Bet, paldies dievam, fon Oto pats mani atrada.

-�� Es gribēju tevi pasargāt.

-�� No kā, Lotār? Valfrīds izbrīnījās.

-� Tu pat nenojaut, cik bīstami ir tie ļaudis. Ananerbe nudien nav gai�o spēku sakopojums, Valfrīd. Tur visa pamatu pamats ir okultisms�

-�� Zinātne!

-�� Nē� Lotārs pakratīja galvu. Nē�

-� Vai tad tehnoloģiju attīstība ir kaut kas ļauns? Cil�vēce tikai iegūs, saņemot jaunus automa�īnu, zemūdeņu vai lidma�īnu modeļus.

-� Tu nesaproti, Lotārs pacēla balsi. Vai fon Oto tev ir bildis kaut vārdiņu par Ananerbe īstenajiem mēr�ķiem?

-�� Un tu laikam visu smalki pārzini? Valfrīds juta mostamies dusmas: aizbildnis negribēja ieklausīties viņa teiktajā, bet penterēja par misticismu un maģiju. Murgs!

Lotārs vēl kādu laiku stāstīja par Ananerbe vīru cen�tieniem savākt vienkopus slepenās zinā�anas, lai pēc tam pārņemtu varu visā pasaulē. Viņ� vairākkārt uzsvēra Valfrīdam, ka darbo�anās Ananerbe nenesīs neko labu, tad apvainojies apklusa, jo saprata, ka Valfrīds viņa vār�dus neņem par pilnu.

-Ja netici, pajautā fon Oto pats, Lotārs dusmīgi noteica, tad piecēlās: viņu gaidot darī�anas.

Valfrīds jutās vīlies saruna neizdevās. Viņu starpā izveidojusies nepatikas siena bija palikusi, Valfrīda vizīte to diem�ēl nebija izkausējusi. Varbūt vajadzēja aizbildni

apciemot agrāk, domāja Valfrīds, ta�u tagad bija jau par vēlu.

* * ♦

Nē, fon Oto nestāstīja par Ananerbe plāniem, vien brīnīdamies jautāja, vai tad Valfrīds pats nav sapratis, ka galvenais ir Vācijas varenība. Viss, kas tiek darīts, tikai un vienīgi vācu tautas uzplaukuma labā.

Kad Valfrīds bikli ieminējās, vai Ananerbe savā dar�bībā izmanto maģiju, fon Oto ilgi smējās.

-�� Es nojau�u, ka tas ir Lotāra Brauzes pirksts, viņ� sacīja. Ja tagad tu nonāktu pagātnē pirms �etrsimt gadiem un pastāstītu par mūsdienu tehniku, radio, elektrību un citiem civilizācijas sasniegumiem un vēl to demonstrētu, tad visi kā viens apgalvotu, ka tas ir nelabā pirksts. Savas dienas tu beigtu, sadegdams inkvizīcijas sārtā.

-�� Un ekspedīcija uz Tibetu? Atlantīdas meklējumi? Valfrīds nerimās.

-�� Tas jā. Pirms mums ir pastāvēju�as daudzas civi�lizācijas, fon Oto kļuva nopietns. Atrast viņu zinā�a�nas, lūk, tas gan ir svarīgi!

Valfrīda nojauta �ukstēja, ka fon Oto visu nav patei�cis. Jā, viņ� smējās, draudzīgi plik�ķināja jaunietim pa plecu un stāstīja to, kas sen bija zināms, ta�u fon Oto acis palika ledaini aukstas. Kā �ūskai, nodomāja Valfrīds.

-�� Padomā pats, cik tas būtu lieliski, ja cilvēki nesli�motu, ja visas slimības varētu izārstēt, turpināja fon Oto, pla�ā smaidā atiezdams zobus. Tas būtu ideāls cilvēks! Pārcilvēks! Ārie�u rases pārākums!

Valfrīds atbildot tikai pamāja. Vārdus par ārie�u rases pārākumu viņ� diendienā bija dzirdējis skolā.

-�� Tā kā tu dosies uz ASV, tad rekomendē�u tevi kādai citai laboratorijai. Mēs nevarēsim tevi tik bie�i ar zem�ūdeni aizvizināt uz Ziemeļjūras bāzi, tāpēc lietderīgāk savu intelektu pielietot turpat. Turklāt gaidāmas lielas pārmaiņas� Fon Oto dīvaini pasmaidīja, vērdamies kaut kur tālumā.

Pārmaiņas nāca, jā. Iesākās Otrais pasaules kar�.

Pretēji Karlam Valfrlds Amerikā ieradās kā emigrants un iestājās augstskolā, lai studētu bioloģiju, kā to ieteica fon Oto. "Tavas tehniskās zinā�anas ir pārāk augstas, lai pārējiem nerastos aizdomas," bija paskaidrojis fon Oto.

Studijas Valfrīdam nesagādāja grūtības, ta�u visu brīvo laiku aizņēma izlūkdarbs. Nebija piepildīju�ies fon Oto vārdi, ka viņ� varēs darboties citā slepenā labora�torijā, un tas krimta. Viņam pietrūka braucienu pa oke�āna dzelmi. Valfrids nemaz nenojauta, kādi �ķēpi tika lauzti, iekams abvērs panāca, lai Valfrīds darbotos tikai kā izlūks.

Reizēm viņ� tikās ar Kārlu, un tad Valfrīdā modās neapmierinātība: no Karla strāvoja dzīvesprieks un ener�ģija, un, galvenais, draugs ticēja tam, ko dara.

Bet es esmu kā noslēpies aiz maskas, Valfrīds jutās sapīcis. Divkosis, lūk, kas viņ� bija!

Kad Vācija kapitulēja, Valfrīds atviegloti uzelpoja. Tagad viņ� varēs dzīvot savu dzīvi tādu, kādu vēlē�sies. Tāpēc bez mazākās no�ēlas atbalstīja Karla nodomu atbrīvoties no priek�nieka XI23 un vēl da�iem cilvēkiem. Jo mazāk ļau�u zinās par viņa pagātni, jo labāk.

Bet tad kā saldēdiens nāca jaunums Karls grasījās tikties ar zemūdenes komandieri �ulcu, un Valfrīds tādu izdevību nevarēja palaist garām. Kaut vēl reizi vagot okeāna dziļūdeņus, to viņ� alka!

Kamēr Karls devās izpētīt slepenās bāzes jeb objekta nr. 2 telpas, Valfrīds aprunājās ar zemūdenes komandieri �ulcu un piekodināja neko nestāstīt Karlam par objektu nr. 1. �ulcu viņ� pazina no agrākiem zemūdenes brau�cieniem.

-Vai ir kas zināms par fon Oto? Valfrids apjau�tājās.

-�� Iespējams, ka viņ� atrodas Ņujorkā, bet īsti pārlie�cināts neesmu.

-�� Skaidrs.

Karls ieradās starojo�ām acīm un tik apmierināts, ka visu ceļu priecīgi dungoja kādu meldiņu un sarunās ar Valfrīdu neielaidās. Tā abu draudzības pavedienā uzra�dās neuzticības mezgls: kad Valfrids un �ulcs atgriezās objektā nr. 2, �oreiz jau bez Karla, viņus sagaidīja nepa�tīkams atklājums. Lielākajai daļai durvju bija nomainīti kodi. Tos at�ifrēt Valfrīdam bija bērnu spēlīte. Ja Karls viņam būtu uzticējies un pastāstījis par zelta ķieģelī��iem� Nē, viņ� gribēja viens pats tos izmantot, saprata Valfrids. "Nelietis tāds!" viņ� dusmojās.

Dusmas izplēnēja, un mantkārīgais Karls aizmirsās, līdzko Valfrids ieradās objektā nr. 1. Pēdējo reizi te viņ� bija pirms septiņiem gadiem. Laboratorijā viņ� satika tikai �etrus darbiniekus, minikodolreaktora apkalpojo�o personālu. Tas Valfrīdam bija jaunums un milzīgs pārstei�gums. Kodolreaktors laboratoriju apgādāja ar elektrību.

-�� Kur paliku�i visi zinātnieki?

-Jau mēnesi esam tik vien. Fon Oto lika gaidīt. Vairs neviens neko nezināja pastāstīt.

Valfrids ilgi domāja, ko iesākt turpmāk. Viņ� varēja uzsākt normālu dzīvi kā lielākā daļa planētas iedzīvotāju rītos doties uz darbu, vakarā atgriezties mājās, kur gaidītu sieva ar bērniem, ja viņ� izlemtu apprecēties. Biologa diploms viņam bija jau kabatā. Dzīvot varētu ari ASV; viņam patika amerikāņu tautas mentalitāte un iespējas, ko piedāvāja �ī valsts.

Bet� zemūdene. Slepenā laboratorija. Adrenalīna gar�a, ceļojot pa okeānu dzelmi. Bīstami un pievilcīgi. Īstenībā man par iztiku nevajag lauzīt galvu, Valfrids pasmaidīja. Pāris zelta ķieģelī�u, ko viņ� bija paķēris līdzi no objekta nr. 2, nodro�inās iztiku. Viņa vēlmes bija pieticīgas: Valfrids nealka pēc dārgas mājas, automa�īnas un citiem labumiem, kas tik ļoti interesēja Kārlu. Viņu interesēja tikai zinātne.

Karls ir bīstams, pēc ilgākām pārdomām secināja Val�frids. Karla rokās ir nonāku�i visi dokumenti, kurus viņ� savāca priek�nieka XI23 seifa, un starp tiem noteikti ir arī dosjē par Valfrīdu. Ja viņ� tagad sanīdīsies ar Kārlu, kas zina, vai nesekos atriebība? Ja klajā nāks tas, ka viņ� ir bijis izlūks, tad� Valfrids pa�ūpoja galvu. Tātad arī

turpmāk viņam nāksies būt par liekuli.

* * *

"Aizved! Atved! Izdari to!" tās bija Karla mīļākās frāzes, kontaktējoties ar Valfrīdu. Karlam nebija gana, ka viņ� bija kļuvis ietekmīgs un bagāts uzņēmējs; nē, viņam vajadzēja ari varu. Simt un vienu reizi Valfrids bija mēģi�nājis izdibināt, kur Karls ir nobēdzinājis dokumentus, lai pēc tam tiem tiktu klāt un iznīcinātu. Ta�u daudzās Karla mājas, dzīvokļus un arī pāris villu apsargāja līdz zobiem bruņoti sargi. Karlam pa pēdām sekoja miesas�sargi. Mēģini kaut pirkstiņu pakustināt!

Kad viņ� nebija vajadzīgs Karlam, Valfrids vislabprā�tāk devās uz objektu nr. 1. Pētot atstātos materiālus, viņa uzmanību piesaistīja lidojo�a diska rasējums. Lidojo�ais �ķīvītis! Valfrīdam no uztraukuma pat sāka drebēt rokas. Vai �is izgudrojums tā arī palika uz papīra kā rasējums?

Viņ� izcilāja kaudzēm rasējumu un analītisku pētījumu, ta�u nekādas citas informācijas par lidojo�o disku neuz�gāja. Pārāk vērtīga bijusi �ī ideja, lai informāciju par to atstātu laboratorijā, viņ� nodomāja.

Kas to lai zina, cik ilgi Valfrīds slapstītos pa okeānu un jūru ūdeņiem un kalpotu Karlam, ja objektā nr. 1 neie�rastos neviens cits kā pats fon Oto.

-� Es �eit necerēju vairs nevienu sastapt, vienīgi kodol�reaktora darbiniekus, fon Oto teica.

-Jā, dzīve ir pārsteigumu pilna, atbildēja Valfrīds, neslēpdams prieku.

-�� Un ko tu �eit dari?

-�� Ek! atmeta ar roku Valfrīds, vaļsirdīgi izstāstot, kā viņ� bija kļuvis par Karla pakalpiņu.

-Mjā. Vējā palaisti desmit dzīves gadi, fon Oto nopūtās. Ar savām zinā�anām un augsto intelektu tu būtu varējis tik daudz sasniegt�

-� Bet ko man vajadzēja darīt? Nozust no Karla redzes�loka?

-�� Un kādēļ gan ne?

-�� Karlam ir papilnam draugu un paziņu. Agri vai vēlu viņ� uzzinātu.

-�� Nu tik varens, kā tev �ķiet, Karls gan nav, pārlie�cino�i atbildēja fon Oto. Darīsim tā. Zemūdene galu galā var arī sabojāties tehnika paliek tehnika. Ja zem�ūdene aizietu bojā, vai Karls par tevi uztrauktos? Pēc pāris dienām viņ� aizmirstu par tavu eksistenci. Bet tu varēsi uzsākt jaunu dzīvi ja vēlies, pat ar citu vārdu un uzvārdu. Kā tev tas patīk?

Valfrīds piekrita.

Zemūdene nogūla Baltijas jūras dibenā. Fon Oto apgalvoja, ka pēc pāris gadiem zemūdeni noteikti kāds uzies, tāpēc jāatstāj pazī�anās zīme. Un kas varēja būt vēl labāks par zelta statueti nāras veidolā, ko viņam bija dāvinājis Karls? Agri vai vēlu zelta statuete nonāks kādā juvelierizstrādājumu veikalā vai kolekcionāra rokās, un nav teikts, ka Karls par to neuzzinās. Tas būs alibi �ķieta�majai Valfrīda bojāejai. Zemūdenē palika arī konferences dokumenti; tos Valfrīds nebija aizvedis uz objektu nr. 2, kā bija lūdzis Karls, bet gan devies uz objektu nr. 1, kur notika sastap�anās ar fon Oto.

Fon Oto dzīvoja Ņujorkā un tur piedāvāja Valfrīdam darbu.

Ne velti biju ieteicis tev studēt bioloģiju. Manā zinātniskajā laboratorijā tev atradīsies vieta. Ģenētiskie pētījumi tev patiks, viņ� teica.

Zinātnisks darbs ģenētikas lauciņā Valfrīdam tie��ām patika. Viņu spārnoja doma, ka tā viņ� palīdz visai cilvēcei. Viņ� iztēlē redzēja laimīgas ļau�u sejas, jo viņa atklājumi palīdzēju�i izārstēt slimības. Paildzināt cilvēka mū�u, saglabāt jaunību un izaudzēt bojātos orgānus lūk, cik daudz jautājumu Valfrīdu nodarbi�nāja vienlaikus.

Valfrīds bija tā aizrāvies ar zinātniskiem pētījumiem, ka, �ķiet, neredzēja, kas notiek pasaulē.

Vajadzēja paiet daudziem gadiem, līdz kā zibens no skaidrām debesīm nāca atklājums: viņa pētījumi nes ne tikai veselību, bet arī nāvi un kāds viņa prātu izmanto nekrietniem nolūkiem. Modificētie un jaunizveidotie vīrusi uzsāka posto�u gājienu, nevis atradās aiz trejde�viņām atslēgām laboratorijas seifā, kā bija pārliecināts Valfrīds. Būtībā viņ� bija ieguldījis savu artavu bioloģisko iero�u radī�anā, ar �ausmām attapa Valfrīds.

Fon Oto bija miris, Valfrīds nevarēja viņam ieklupt krāgā un izgāzt dusmas. Ar izlūkam piemīto�u piesar�dzību viņ� pamazām izdibināja, ka visu pētījumu rezultā�tus noplūdina kāds laboratorijas darbinieks. Papētot sīkāk �ī nelie�a biogrāfiju un sakarus, izrādījās, ka pavediens aizved pagātnē: negodprātīgais kolēģis bija radinieks kādam Karla sasauktās konferences dalībniekam, viņi tikās tālajā 1955. gadā nelielajā �veices Alpu pilsētiņā.

Karls�

Karls turpina īstenot Tre�ā reiha plānus, skaudrā atziņa bija pārāk sāpīga, lai Valfrīds turpinātu dzīvot tāpat kā līdz �im.

Sadzīt pēdas Karlam nebija tik vienkār�i viņ� bija paslēpies pasaules politikas aizkulisēs un valstsvīrus un augsta ranga ierēdņus raustīja aiz aukliņām kā lupatu lelles. Pasaules vara bija Karla rokās.

Ļaunumu vajadzēja apturēt. Un Valfrīds zināja, ka tas izdarāms, vien iznīcinot Kārlu.

6. nodala

>

Rosī�anās un skaļa sasauk�anās gaitenī Valfrīdam lika piecelties no gultas. Pavēris kajītes durvis, viņ� jau grasī�jās uzkliegt, ka trok�ņo�ana traucē miegu, kad sadzirdēja vārdu "slīkst".

-�� Kas noticis?

-�� Prāmis grimst, kāds, garām skriedams, attrauca.

-Ko?

-�� Tūlīt glāb�anas laivas nolaidīs ūdenī�

Valfrīds izbailēs pieķērās durvju stenderei, nespē�dams ne atgriezties kajītē, ne steigties citiem nopakaļ.

Bailes gandrīz vai paralizēja viņu. Kāpēc tie�i tagad, kad viņ� ir tik tuvu mērķim? Vai viņ� spēs izglābties?

-�� Dāmas un kungi! gaitenī parādījās stjuarte.

-�� Lūdzu, neceliet paniku! Mūsu prāmis ir nedaudz mainī�jis kursu, lai palīdzētu grimsto�ajam Queen Sally� Lūdzu, neceliet paniku� Viss ir kārtībā!

-�� Tātad mēs negrimstam? Valfrīds pārjautāja kā neticēdams.

-Jā, kungs! stjuarte veltīja Valfrīdam smaidu.

-�� Diem�ēl prāmis Stokholmā nonāks ar kavē�anos, jo jāpalīdz nelaimē nokļuvu�ajiem�

-�� Ak dievs! Valfrīds nomurmināja.

Atvieglojuma izjūta bija tik milzīga, ka acīs sariesās

asaras. Bailes lēnītēm atkāpās. Dzīve turpinās. Viņam nav jāuztraucas par savu dro�ību.

Paņēmis spieķīti, Valfrīds devās uz klāja. Viņam jāredz, kas tur īsti notiek. Jūra neizskatās mierīga, ta�u arī ne bīstama, lai vajadzētu uztraukties par prāmja dro�ību, Valfrīds novērtēja eso�o situāciju. Tāpat Baltijas jūrā nav aisbergu, lai prāmis tiem uzskrietu virsū, viņ� prātoja, un izraisītu Queen Sally avāriju.

Lielākā daļa pasa�ieru pat nenojauta, kāda nelaime piemeklējusi citu kuģi, un neredzēja matro�u drud�aino steigu, sagatavojot glāb�anas laivas.

Katra minūte bija dārga, un Valfrīdam tā vien gribējās pasteidzināt prāmi. Nē, īstenībā iz�ķiro�a ir pat sekunde. Cik ilgi cilvēks var izturēt aukstā ūdenī, ja viņu piedevām ir sagrābu�as bailes un izmisums? Glāb�anas darbus traucēs arī tumsa.

Un tad viņ� ieraudzīja Queen Sally. Prāmis bija neda�biski sasvēries uz sāna. Redzētais uzdzina �ausmas.

Valfrīds bezspēcīgi apsēdās uz soliņa, viņa lūpas mēmi kustējās lūg�anā. Dieva Tā Kunga ceļi ir neizdibināmi, tomēr �obrīd viņ� no visas sirds alka, lai izglābtos ikviens, lai gan zināja, ka tas ir neiespējami.

Lūk, pirmie izglābtie! Varbūt tas viesīs skaidrību, kas īsti noticis?

"Būk�ķis� it kā sprāgtu� tad kuģis sasvērās� Auksti� izglābiet pārējos," Valfrīds dzirdēja aprautas frāzes. Var�būt arī viņ� var palīdzēt?

-�� Es varu iedot sausas drēbes. Kajītē sasildīsies. Nāc! viņ� sacīja tuvāk stāvo�ajam puisim.

-�� Doku� menti lai� kam slapji. Izglābtais drebinā�jās, cie�i piespiedis sev klāt somu.

-� Kā tevi sauc? Valfrīds jautāja, kad jaunais vīrietis bija pārģērbies, ietīstījies segā un lēnām malkoja karstu tēju.

-�� Marks.

Vai nu Marks atrodas vēl �okā pēc pārdzīvotajām bailēm, vai arī nav no runīgajiem, Valfrīds nodomāja, nesaņēmis atbildi uz vairākiem jautājumiem. Tad viņ� pacēla uz grīdas nomesto somu. Puisis bija uztraucies par samirku�ajiem dokumentiem, ta�u tagad �ķita, ka to ir aizmirsis.

-�� Nē! Neaiztieciet! Marks izbijās ne pa jokam un neveikli centās piecelties no gultas, sapīdamies segā. Ta�u Valfrīds jau kravāja uz galda somas saturu. Celo�fāna mapē ievietotās nodzeltēju�ās dokumentu lapas bija sausas. Un tik pazīstamas� Konferences protokols. Cik dīvaini ir dzīves līklo�i�

-�� To nedrīkst aiztikt! Marks skaļi protestēja.

-�� Tātad tu teici, ka dzirdēji it kā sprādzienu? Valfrida balss bija izmainījusies līdz nepazī�anai. Kur tu ņēmi �os dokumentus? Atbildi!

* * *

Visbeidzot viņ� nokļuva viesnīcā. Nakts bija vilkusies bezgalīgi ilgi, domājot gan par grimsto�ā Queen Sally pasa��ieru glāb�anu, gan sarunājoties ar Marku. Kā ar knaib�lēm nācās izvilkt no ietiepīgā jaunekļa vārdu pēc vārda, līdz Marks sadū�ojās pastāstīt, kādā ķēpā bija iekļuvis. Padomā tik! Cik reizēm ir viegli nonākt �antā�as un vil�tus tīklos, īpa�i, ja tos samud�inājis Karla izskolots vīrs.

Valfrīds ieslēdza televizoru. Varbūt ziņās pastāstīs, cik cilvēkiem izdevies izglābties un kas ir bijis par iemeslu kuģa grim�anai. Lai gan nojauta �ukstēja, ka tas varēja būt arī Karla pirksts, jo viņam gan jāuztraucas, lai konfe�rences protokola saturs nenonāktu atklātībā.

Jā, Queen Sally katastrofa bija ziņu jaunumu nagla.

Valfrīds klausījās un �ūpoja galvu. Lielākā daļa pasa��ieru bija izglābu�ies, ta�u tie, kuru dzīvību paņēma jūras dzelme�

Ahā! Lūk, arī oficiālā prāmja avārijas versija: vētras sabangotie ūdeņi ir pacēlu�i kara laikā nogrimu�ās, neizsprāgu�ās mīnas vai kādu torpēdu.

Valfrīds pārslēdza citu kanālu, arī tur stāstīja to pa�u. Nez kāpēc negribējās ticēt tādam apgalvojumam.

Viņ� turpināja klik�ķināt pulti.

Un tagad ziņu speciālizlaidums. Vispirms ar klu�suma bridi pieminēsim �onakt prāmja Queen Sally avārijā bojāgāju�os� no ekrāna raudzījās Kamillas Larsenas nopietnā seja, �Larsena telekompānija skatītājiem nesen stāstīja par Baltijas jūrā nogremdētiem ķīmis�kajiem iero�iem. �oreiz dzirdēsiet vēl sensacionālākus atklājumus. Tie ir saistīti ar prāmja Queen Sally avāriju. Tā nebija nejau�a avārija.

Valfrids noregulēja skaļumu un ieintriģēts klausījās tālāk.

-�� Baltijas jūra slēpj ne tikai ķīmiskos iero�us. Dzelmē atrodas neskaitāmi daudzu nogrimu�u kuģu vraki. Kāda daiveru grupa atrada arī nogremdētu zemūdeni. Kad manās rokās nonāca zemūdenē atrasta dokumentu ķīpa nodzeltēju�ām lapām, datēta ar 1955. gadu, iesākumā nedomāju, ka �ie papīri var būt vērtīgi. Kur nu vēl sen�sacionāli. Bet es kļūdījos. Kamilla uz brīdi ieturēja pauzi. Kad iesāku tos pētīt, izrādījās, ka tas ir kādas konferences protokols. Vai zināt, kādi cilvēki piedalījās �ajā konferencē? Jūs pat iedomāties nevarat�

-�� Zinu gan, meitenīt, Valfrids no�ukstēja.

-�� Tas, ka beidzās Otrais pasaules kar� un tika sagrauta nacistiskā Vācija, vēl nenozīmē, ka ļaunums bija iznī�cināts. Tre�ā reiha piekritēji izklīda pa pasauli kā tara�kāni, lai vairotos un turpinātu attīstīt nacisma ideju par pasaules virskundzību, Kamilla runāja satrauktā balsī. Es nolasī�u konferences protokolu un nosauk�u dalībnieku vārdus un uzvārdus, kas daudzus noteikti �okēs, jo �ie cilvēki bija un vēl ir da�ādu valstu valdību sastāvā� Saistībā ar �iem dokumentiem mani izsekoja. Kas? Cilvēki, kuri ļoti, ļoti nevēlas, lai par �o slepeno protokolu uzzinātu sabiedrība. Uz prāmja Queen Sally tā avarē�anas brīdī atradās mans kolēģis, televīzijas dar�binieks, un pie viņa bija protokola oriģināls. Iznīcināt prāmi un reizē dokumentus� Torpedēt Queen Sally, lai pasaule neuzzinātu patiesību. Lūk, ko tie ļaudis vēlējās! Tajā vakarā, kad kolēģis atradās uz prāmja, arī es biju nolēmusi atstāt Zviedriju, aizmukt, jo biju nobijusies� Es pat nopirku aviobiļeti uz Spāniju. Kamillas smaids izskatījās samocīts. Bet tad sapratu, ka bū�u gļēvule. Man ir jāizstāsta sabiedrībai par �o atklājumu. Ja pēc �īs pārraides ar mani atgadīsies kāds nelaimes gadījums, ja es ie�u bojā, tad ziniet: tas ir vistie�ākajā veidā saistīts ar konferences protokolu un no tā izrieto�ajām sekām. Tas nozīmēs, ka arī jūs, skatītāji, vairs neesat dro�ībā. Bet tagad nolasī�u konferences protokolu�

-�� Patiesību nevar noslēpt. Valfrīds apmierināti iesmējās. Lūk, Kamilla ir īstais cilvēks, kam dro�i var uzticēt uzrakstītos memuārus. Lai pēta, lai veido atmas�kojo�us si�etus. Bet viņ� tiks galā ar Kārlu, vilcināties vairs nedrīkst ne minūti.

* * *

Valfrīds pieklauvēja pie durvīm. Varēja saklausīt tele�vizora skaņas, un tas viesa cerību, ka Karls nav atstājis viesnīcas numuru. Sirds no uztraukuma sitās kā negudra, un kaklā sakāpa nelabums.

Tas pats enerģijas pārpilnais skatiens, tas pats smaids, kad Karls atvēra durvis.

Viņi ilgi raudzījās viens uz otru, tad Valfrīds ierunājās:

-�� Nu sveiks, Kari!

-Vai tu esi aug�āmcēlies?! Karls izbrīnā savilka uzacis. Spēcīgi apskāvis Valfrīdu, Karls neslēpa prieka asaras. Draugs� Kā man trūka tevis visus �os gadus� Ak, Valfrīd, kur gan tu biji?

-�� Gūstā, Valfrīds nokrekstēja, ticis vaļā no Karla apskāviena. Viņ� nebija gaidījis tādu emociju uzplūdumu un jutās apmulsis, redzot asaras. Ananerbe gūstā�

-�� Valfrīd, es tie�ām nespēju noticēt! Tas tomēr esi tu! Valfrīd! Karls spieda Valfrīda plaukstu, kā mēģinādams pārliecināties, ka viņa priek�ā stāv nevis rēgs, bet dzīvs cilvēks. Stāsti, draugs, lai tie�ām spēju noticēt, ka tas esi tu!

-�� Ko lai stāstu? Valfrīds raudzīja pēc krēsla. Atce�ries �veices Alpu mazpilsētiņu? Konferenci? Jau tad biju ieminējies, ka okeānā nav mierīgi. Kad zemūdenē devā�mies prom, mums sāka sekot cita zemūdene.

-�� Kas? satraukti no�ukstēja Karls.

-� Ananerbe zemūdene. Mēs mukām prom, bet� Visus �os gadus es atrados Ziemeļjūras slepenajā bāzē� Strā�dāju zinātniskajā laboratorijā, Valfrīds meloja.

-�� Tur ir bāze? Karlam iespīdējās acis.

Valfrīds pamāja. Karls bija norijis ēsmu.

-�� Ko tu darīji laboratorijā?

-�� Strādāju pie lidojo�ā diska uzbūves.

-Un?

-�� �ķiet, ka veiksmīgi. Tomēr reizēm lidojo�o disku neizdodas maskēt, un tad cilvēki redz NLO. Tas, lūk, ir vienīgais mīnuss, ko pagaidām nav izdevies novērst, Valfrīds atbildēja.

Tā viņam reiz bija stāstījis fon Oto. Arī to, ka eksistē vēl pāris slepenu laboratoriju. Kur tās atrodas, Valfrīds tā arī neizdibināja.

-Jauki. Vai tu vari mani aizvest uz �o laboratoriju?

-�� Es tur vairs nestrādāju, veselība sabojāta� Un gadi, kur tie gadi aizsteigu�ies! nopūtās Valfrīds. Ja būtu pieejama zemūdene, tad, protams, nebūtu problēmu.

-�� Par to nelauzi galvu. Zemūdene būs. Ta�u vajag pasteigties. Karla sentiments bija jau izkūpējis.

-�� Kālab tāda steiga? Valfrīds pajautāja, lai gan zināja, kāpēc tik drud�aina rosība.

Karlam bija jāmūk prom. Televizora ekrānā viņ� redzēja Kamillu Larsenu plātām muti; acīmredzot �ur�nāliste joprojām vēl lasīja protokolu. Karls bija izslēdzis skaņu un nevarēja zināt, cik tālu viņa tikusi.

-�� Es tev pēc tam visu izstāstī�u. Ejam? Varbūt tu neesi Valfrids? Karls pēk�ņi aizdomīgi uzlūkoja Valfrīdu. Ko es tev uzdāvināju pirms tavas nozu�anas?

-�� Nāriņu.

-Jā, pareizi.

Pāris telefona zvanu, īsas instrukcijas, un tad viņi izgāja laukā. Pie viesnīcas ieejas gaidīja auto.

-�� D�efrij, pasteidzies, mums ļoti maz laika, Karls uzsauca pie stūres sēdo�ajam vīrietim. Bellas puika, pieliecies viņ� no�ukstēja Valfridam. Mana labā roka.

Drīz jau viņi bija ostā, tad brauciens ar nelielu kuteri, līdz viņus uzņēma zemūdene.

-�� Kā tev klājās visus �os gadus? Vai izdevās panākt, ko biji iecerējis?

-Protams. Karls pasmaidīja. Pasaules vara ir manās rokās.

Un tu manās, ari Valfrīds pasmaidīja.

-�� Katrā valstī ir cilvēki, kuri mani informē par eko�nomiku, politisko noskaņu, tendencēm, un tad visu kori�ģēju pēc sava prāta. Zini, Valfrīd, es jau sen sapratu, ka dzīve �ajā pasaulē ir tikai spēle un izklaide�

-�� Kā tad tu panāci, ka tev ir tik daudz� palīgu?

-Atradu efektīvas sviras, kā iedarboties uz cilvēka

psihi. Kauns, vainas izjūta lūk, kas cilvēkam liek skriet kā vāverei ritenī.

-�� Karls ir pasaules valdnieks! sarunā iesaistījās arī D�efrijs, neslēpdams sajūsmu.

-�� Agri vai vēlu pienāks bridis, kad pasaulē valdīs tikai ārie�i, izredzētā tauta. Hitlers bija muļķis, gribēdams varu sagrābt ar spēku. Bet es esmu gudrāks. Var ta�u visu izdarīt mierīgā veidā!

-�� Tas nav iespējams.

-�� Tev daļēji taisnība. Reizēm vajadzīga asinsizlie�ana. Protams, cēlu mērķu vārdā.

-Un cilvēki? Salauzti likteņi? Iznīcība? Valfrīds no�ukstēja. Karla klajais cinisms viņu satrieca.

-�� Dzīve ir rotaļa, es jau teicu. Un katrai spēlei ir savi noteikumi. Negribi tos saskatīt vai ignorē pats vainīgs.

Karls savus uzskatus klāstīja visu ceļu. Jo ilgāk Val�frīds klausījās, jo vairāk pieauga pārliecība, ka tas, ko

viņ� grasās darīt, ir pareizi.

* * *

-�� Esam klāt.

Valfrīds nedaudz baiļojās, uztraukdamies, ko darīt, ja viņi nespēs iekļūt laboratorijā. �eit viņ� tik sen nav bijis. Fon Oto gan bija teicis, ka minikodolreaktors netiks atstāts bez uzraudzības, kamēr vien tas darbosies.

-�� Cik �ēl, ka par �o bāzi nezināju agrāk, Karls nosūkstījās, sekodams Valfrīdam.

-�� Man te patīk. Kad atvedīsim meitenes, dzīve būs kā paradīzē, D�efrijs jau kala savus plānus.

-�� Sapņojat par paradīzi? Valfrīds atvēra kādas dur�vis. Lūdzu!

-�� Kas tas ir?

-�� Pats galvenais elements �ajā laboratorijā. Valfrīds piespieda pogu, un aiz viņiem noslēdzās durvis. Piegājis pie vadības pults, Valfrīds iesāka regulēt kodolreaktora darbību. Tā jau viņ� bija domājis, ka tas darbosies ar pa�u mazāko jaudu. Uz galda atradās klade, kurā bija mērinstrumentu rādījumi. Laboratorijā ir vēl kāds cil�vēks, kur� regulāri uzrauga reaktoru, saprata Valfrīds. Jāpasteidzas!

-�� Vai tad tā izskatās lidojo�ais disks?

-�� Tas ir kodolreaktors, Kari. Nūjā, nav jau brīnums, ka tehnikas lietās esi pilnīgs nejēga. Valfrīds atļāvās kļūt rupj�.

Uz vadības pults iegailējās sarkana brīdinājuma lampiņa.

-�� Ak tā? NLO darbina kodoldzinējs?

-�� Nē. To ir sare�ģīti izstāstīt, bet, ja kādreiz esi dzirdē�jis par torsiona laukiem� Valfrīds stāstīja, cenzdamies novērst Karla uzmanību.

-�� Ko jūs darāt? D�efrijs pienāca klāt.

Pieliecies viņ� paraudzījās uz vadības pulti.

-�� Iedarbinu mehānismu tā, kā tam vajag būt.

-�� Ahā!

-�� Lidojo�os diskus varētu izmantot iero�u pārvadā��anai. Pēckara gados iegādātās zemūdenes jau morāli novecoju�as, bet pie jaunām tikt problemātiski, atzinās Karls. Es varu nopirkt prāmi, lidma�īnu vai visekskluzī�vāko auto, bet zemūdeni�

-�� Bet tu ta�u esi pasaules valdnieks, Valfrīds atgā�dināja, slaucīdams sviedriem norasoju�o pieri. Telpā sāka kļūt karsti.

-�� Man ir konkurenti. Karls saviebās, kā atcerēda�mies kaut ko ļoti nepatīkamu.

-�� Skat, mēraparātu rādītāji sasniegu�i galējos cipa�rus, D�efrijs satraukti iesaucās.

-�� Vienkār�i neliela pārslodze, Valfrīds pēc iespējas vienaldzīgāk atmeta ar roku. Lai iedarbojas, kā nākas, un viss normalizēsies�

-�� Varbūt vajadzētu izslēgt kodolreaktoru? D�efrijs ba�īgi noprasīja.

-�� Viss ir kārtībā.

-�� Vai varu apskatīt lidojo�o disku?

-�� Varēsi pat lidot. Un itin drīz.

-�� Jā? Karla uzmanību pēk�ņi saasināja Valfrīda into�nācija, kādā tas atbildēja.

-Jā, tūlīt mēs� dosimies prom� Vai tev nav �ēl iznie�kotās dzīves? Vēl jau ir laiks noskaitīt kādu lūg�anu�

-�� Atslēdz reaktoru! Karls iekliedzās, pēk�ņi apjēg�dams, kas notiks.

Atgrūdis Valfridu no vadības pults, D�efrijs centās izslēgt aparatūru.

-�� Nepūlies, par vēlu! Valfrīda balsi noslāpēja trauk�smes sirēnas iegaudo�anās. Protams, vēl jau varēja visu apturēt, ja vien Valfrīds gribētu.

-�� Atslēdz reaktoru! Karls satvēra Valfrīdu aiz ple�ciem un spēcīgi sapurināja. Apturi to!

-�� Es speciāli tevi �eit ievilināju, lai iznīcinātu ļau�numu�

-�� Tad tu maldies! Viss turpināsies, pat ja manis vairs nebūs!

-�� No�ēlo savus grēkus, �ukstēja Valfrīds.

-�� Nē! Es neko neno�ēloju, jo dzīvoju tā, kā man patika. Es dzīvi baudīju! Es pieņēmu to tādu, kādu to deva liktenis. Katra diena man bija kā svētki! Man nav ko no�ēlot! Karls apbrīnojamā veidā bija atguvis savaldību un mieru. Toties D�efrijs aurodams dauzīja durvis, mēģinādams tās atvērt.

-�� Es gan no�ēloju, Valfrīds no�ukstēja.

Pēk�ņi viņu sagrāba dzīves alkas. Viņ� ta�u varēja dzī�vot pavisam citādi� Ne jau viņam vajadzēja sodīt Kārlu� Ne viņam vajadzēja uzņemties soģa lomu�

"Valfrīdiņ, Dieva Tā Kunga ceļi ir neizdibināmi," viņ� atkal dzirdēja sava tēva Kristiāna Emanuēla balsi.

Tad pasaule pārvērtās spilgtā spo�umā�

Viss bija beidzies.

* * *

-�� Paskaties, ko raksta avīzes! Norvēģijas piekrasti satricinājusi spēcīga zemestrīce. Ingeborga nolika laik�rakstus uz galda.

-�� Zemestrīce? Kas tas ir salīdzinājumā ar Kamillas izda�rībām? Torvalds atvēra laikrakstu un iegrima lasī�anā. Viņa, neaprunājoties ar mani, palaida ēterā speciālizlai�dumu un pēc tam ar to memļaku Marku sarīkoja preses konferenci, Torvalds dusmojās. Prātam neaptverami! Un kādēļ Markam publiski visai pasaulei bija jāstāsta, kā viņu �anta�ējis Ridgers un piespiedu kārtā nofilmējis?

-�� Kamilla ir drosmīga meitene, tev vajadzētu ar viņu lepoties. Ne kuram katram pietiktu dū�as atklāt sabied�rībai slepenas lietas, zinot, ka tas var apdraudēt dzīvību. Protams, nepatīkami, ka tagad Larsenu vārds būs mutē katram, bet sabiedrība visu ātri aizmirst, līdzko atga�dās kāds cits notikums. Redzi, cik daudz vērības veltīts zemestrīcei!

-�� Kā tad aizmirsīs. Līdz tam brīdim, kad Kamilla atkal atradīs kādu sensacionālu materiālu, pareģo�jo�i norūca Torvalds, bet sirdī iekņudējās lepnums par meitu.

Beigas