Ieva Melgalve

Miru�ie nepiedod

.

.

Karaļa sirds var būt akmenī cirsta, bet viņa vārdi būs dūnas.

Kilri sakāmvārds

Es apskatīju zilumu uz sava viegli iesauļotā pleca. Izteikti violeta, gandrīz melna nepareizas formas zīme, kas tur paliks nedēļu vai divas: desmitgadīga pui�eļa precīzi mesta akmens pēdas. Viņam bija pieticis drosmes būt pir�majam, kas met akmeni, bet man nebija pieticis ne spēka, ne dusmu dzīties viņam pakaļ. Viņam un visam baram aurojo�o, smejo�o bērnu, kas aizskrēja pa Sillas ieliņām.

Es rūpīgi apsaitēju plecu. Ne tāpēc, ka zilumam vaja�dzētu kop�anu es negribēju, lai tas ir redzams cauri apģērbam. Pietika jau ar to, ka vietējie mani uzskatīja par nesamērīgi garu, nesamērīgi rudmatainu sve�inieci (un tur nu nebija, ko iebilst). Ja viņi uzzinātu, ka esmu ari aiz�skarta ka viens no viņiem ir varējis atstāt zīmi uz manas ādas -, tad viņi kļūtu drosmīgāki. Kā vistas: ja viena no tām ir ievainota, citas sajūt asinis un metas viņai virsū, noknābā līdz nāvei un rāmu garu turpina savu vistisko ikdienu stulbas kā vienmēr. Cilvēkiem ir nepiecie�ams ilgāks laiks, lai aptvertu, ka ir īstais brīdis kādu noknābāt, bet beigu beigās arī viņi to saprot.

�ajā rītā es pamodos ar sajūtu, ka man tie�ām vaja�dzētu satikt Karali. Jā, tas bija tikai Sillas zemkaralis, ne jau

Tiraenas augstkaralis vai visaugstākais Kilras monarhs bet pārāk ilgi pārdomāt viņa patieso statusu būtu nepie�dienīgi. Lielākajai daļai ciematnieku tas bija vienīgais kara�lis, ko viņi varētu vai gribētu savā mū�ā sastapt, tāpēc lai būtu karalis.

Es biju redzējusi viņu sapnī. Vienā no tiem, kurus tu no rīta atceries ar pūlēm, bet tas bija labs sapnis, sapnis, kurā viss ir pareizi un gai�i un tu pat vari sajust svaigas zāles smar�u sev zem kājām. Tu runā ar Karali, un viņ� izdara tā, lai viss ir labi, un �ī sajūta sajūta, ka viss nokārtosies, ja vien es satik�u Karali, turpinājās ari nomodā.

Es neesmu parasta Sillas iemītniece. Esmu nodzīvojusi te tikai divus gadus un bū�u sve�iniece līdz pat savai nāvei (lai cik drīz tā ari pienāktu), un es nekad neesmu saplūdusi ar �ejienie�iem. Bet es neesmu tik nejūtīga, lai neuztvertu Karaļa saucienu, kad viņ� vēlas mani satikt, un neesmu ari tik neprātīga, lai to ignorētu. Es zināju, ka man jau vajadzētu būt pusceļā uz turieni. Svārki, jaka vēsajam rīta gaisam, vēl reizi paskatīties uz svārkiem (viss kārtībā, un, ja tie ir pārāk gari sillie�u gaumei, nu nāksies viņiem to pieciest).

Rīts bija tie�i tik vēss, kā es to biju gaidījusi, un Brugas kalnu vai, kā ļaudis vēl joprojām vēlas tos dēvēt, Tiraenas grēdas ēna gūlās pār ciemu. Vai, kā ļaudis vēlas to saukt, pilsētu. Ielas bija tuk�as. Nav neviena, kas gribētu doties ārā laikā, kad saule vēl nav parādījusies virs kalnu virsot�nēm, pat ja debesis ir gai�as un pat ja putni jau ir nomodā un �ivina koku zaros. Sillie�i tur slēģus ciet, viņi izliekas, ka neredz to dienas daļu, kas pieder Bruonai, it kā tādas nemaz nebūtu.

Man vienalga. Man patīk agrie, klusie Sillas riti, skais�tas akmens un koka ēkas ar rūpīgi veidotajiem slēģu kokgriezumiem, dārziņi, kur gandrīz ikvienam ir avotiņ� vai plaukstas lieluma dīķītis, kur bērniem spēlēties, kur iemērkt linus un ļaut, lai tie pūst. Man patika �ķērsot upītes un klausīties putnus. �orīt man patika pat vistas, kas jau bija izlīdu�as no kūtīm un meklēja graudus un oļus, nevie�nas domas mazajās, tuk�ajās galviņās. Man �ķiet, es pat kaut ko nemelodiski svilpoju pa ceļam uz pili trauslu un slaidu ēku neliela uzkalniņa galā, pili, kas mū�dien tiecās uz debesīm, lai ari visiem bija skaidrs, ka necik tālu tai neaizsniegties.

"Viss būs kārtībā," es sev teicu, lai arī zināju, ka nebūs vis. Karaļa sauciena saldā pēcgar�a un kas gan es tāda biju, lai aizliegtu sev nedaudz ilūziju �ajā vēsajā rītā?

Nu labi, es zināju, kas es tāda esmu, un es zināju, ka glu�i dabiski Karalis ir savu ļau�u pusē. Ledaino skatienu, cieto akmeņu pusē. Es zināju, ka viņ� centīsies izdarīt tā, lai viss ir labi, bet pat Karalis nevar līdzēt it visam. Vēl jo vairāk tāpēc: kāda jēga atraidīt mirkļa burvību pat tad, ja pāri tam klājas ēna? Ēna, ko pāri kalniem leco�ā saule nespēs izkliedēt.

*

Sillas karalis bija gara auguma, skaisti novecojis vīrie�tis. Prasmīgi piegrieztās drēbes labi maskēja apaļīgo vēderu, un tās arī bija vienīgais viņa augstā statusa sim�bols. Istabas centrā novietotais zemais galdiņ� ar augļu un saldumu �ķīvjiem, ērtie dīvāniņi ap to? Tas viss bija pare�dzēts nevis viņam, bet tādiem viesiem kā es.

"Sēdies, Vega." Viņ� norādīja uz vietu sev blakus, un es apsēdos, cen�oties atstāt starp mums pietiekami daudz vietas. "Iekārtojies ērti." To gan es nedarīju, es reti kaut kur iekārtojos, un vēl jo mazāk ērti.

Viņ�, lēni izbaudot, apēda zemeni un iedzēra kaut ko no kūpo�as krūzītes dro�i vien zāļu uzlējumu. Ielēja nedaudz ari man. Es sapratu, ka viņ� nesāks runāt, ja arī es nebū�u piedalījusies brokastis, tādēļ pēc neilgas svārstī�anās (patie�ām neilgas, jo kur gan citur tu dabūsi tik svai�gas, apaļas un viscaur sarkanas zemenes?) es paņēmu ogu un apēdu. Tā gar�oja vēl labāk, nekā es biju iztēlojusies.

"Es tā dzirdēju, ka tev nodarīts pāri, Vega." Es domāju gan, ka viņ� būs par to dzirdējis, karalim patika bērni un viņ� ar tiem labprāt spēlējās. Un bērni, protams, nespēj noturēt muti ciet ne jau tad, ja viņiem piedāvā zemenes un neierobe�oti daudz laika.

"Man nekas nekai�," es teicu.

"Neņem nu ļaunā. Tie ir tikai bērni."

Protams. Tie bija tikai bērni, un gan jau viņi tikai atspo�guļoja savu vecāku jūtas. Un vecāki dabiski, ka es viņiem nepatiku, dabiski, ka es neiederējos viņu vidū, ieradusies �eit bez pagātnes, ar nepatīkami labām bruonu valodas zinā�anām un bez jebkādām citām noderīgām prasmēm. Arī to es nevarēju ņemt ļaunā. Vispār, ja runa ir par tādu mazu ciematiņu, kaut ko ņemt ļaunā ir diezgan neiespē�jami neviens ta�u nav vainīgs pie tā, ka ir tāds, kāds ir.

"Zinu," es teicu.

"Pēc saplūsmes viss būs labāk." Viņ� paņēma nākamo zemeni un turēja to saspiestu pirkstos. "Tā ta�u ir rit, vai ne?"

"Jā. Es gan diem�ēl vairs nebū�u �eit. Darbs sauc jāaizved tas tirgotājs cauri pārejai uz Grāu. Jāpalīdz viņam tur iejusties." Un tā arī bija, pirms da�ām dienām es biju veiksmīgi vienojusies par �o ceļojumu, un laba daļa no manas apmaksas, kā parasti, nonāktu Sillas kasē. Abpusēji izdevīgs darījums, kas ļāva man savā ziņā būt piederīgai Sillai bet ne kripatiņu vairāk, nekā es pati to vēlējos.

"Es zinu. �oreiz gan paliec pilsētā." Karalis pasmaidīja un apēda zemeni. "Mums tevis ļoti pietrūka iepriek�ējās divās saplūsmēs."

"Es apsolīju."

"Kā vienmēr, ļoti ērts solījums." Karalis paliecās uz priek�u, un es sapratu, ka sarunas draudzīgā daļa ir beigu�sies. "Ko tu tādu esi izdarījusi, ka nevēlies saplūst?"

"Es nosaucu Slīri par stulbu zosi," es ātri teicu. "Jo viņa apgalvoja, ka pieneņu sakne aizkavē asins recē�anu." Es nepateicu, ka viņa pēc tam nosauca mani par rudmataino bruonu ielikteni, kas vēl jo vairāk pierādīja viņas stul�bumu bruoni ļoti reti ir rudmataini. Es vispār negribēju �ajā sarunā iedziļināties.

Karalis pārsteigts samirk�ķināja acis, tad iesmējās. "Es stipri �aubos, ka �is jūsu strīds ir nopietns. Tu ta�u nedomā to nopietni, vai ne? Tādi sīki aizvainojumi� Mēs tos parasti neņemam vērā. Saplūsme nogludina visu. Un, ja tu esi izdarījusi kaut ko sliktāku, vai var būt vēl labāks mirklis, lai no�ēlotu grēkus, saņemtu taisnīgu un samērīgu sodu un atgūtu harmoniju savā dzīvē glu�i tāpat kā citi sillie�i? Tu ta�u neesi vienīgā, kam kādreiz paslīdējusi kāja."

Es paraustīju plecus. Protams, tas bija ļoti vilino�i ļaut, lai manas domas un manas raizes, lai visas manas jūtas aizplūst prom, lai tās saplūst ar citu domām un jūtām, un beidzot varbūt, varbūt! atrast ko līdzīgu mie�ram sava ciemata kopīgajā prātā. Bet es zināju, ka tas man �ķiet vilino�i tikai tāpēc, ka Karalis tā vēlas.

"Da�i teic, ka senie gari piedaloties saplūsmē un snie�dzot savu gudrību un piedo�anu ikvienam, kas maldījies un sāpinājis citus� Teic, ka pat vīri, kas izvaroju�i un nonāvē�ju�i, pat tie varot atrast glābiņu saplūsmē," Karalis teica.

Es paskatījos uz viņu. "Un tas būtu labi? Piedot tiem, kas iznīcināju�i citus, jo, protams, ja upuris nepiedalās saplūsmē, viņa tikpat labi varētu ari nebūt. Kā miru�ie, kā vājprātīgie. Kur� uzklausa viņus?"

"Tev ta�u vajadzētu zināt� Tas ir labi." Karalis izskatī�jās pārsteigts par manu pēk�ņo izvirdumu, un es no�ēloju, ka vispār esmu kaut ko teikusi. "Vai tad tu nekad vēl neesi piedalījusies saplūsmē?"

"Manā pusē tā nedarīja."

"Tad tu nezini." Karalis smaidot satvēra manu roku. "Vega, tas ir� Tas ir patiess skaistums. Tas ir kaut kas tāds, ko tu gaidi visu gadu un pēc tam vēl ilgi atceries un veldzē�jies �ajās atmiņās. Tā ir laime, tīra un nesamaitāta laime, un nevienam nevajadzētu palikt be�ā. Nevienam."

"Es par to padomā�u."

"Nedomā. Pievienojies." Viņ� saspieda manas plaukstas. "Tavs ceļabiedrs var pagaidīt. Vai ari iet viens."

Es paraustīju plecus un satvēru savu tējas krūzi. Man trīcēja rokas, pavisam nedaudz, bet tomēr.

"Es nekad neesmu par tevi �aubījies, Vega," Karalis teica. "Jā, da�i cilvēki� Nu labi, vairāki, patiesībā gandrīz visi� Viņi domā, ka tu esi Bruonas pusē, varbūt pat spiego. Es vienmēr esmu ticējis tam, ka tu esi īsta kilri līdz pat sirds dziļumiem. Tu nekad nepamestu mūs, lai pārietu pie viņiem. Lai arī tas, cik labi tu zini viņu valodu, cik labi tu saproties ar viņiem� Tas ir pārsteidzo�i, varbūt pat aizdo�mīgi."

"Nokaunēju�ies būtu," es nomurmināju. "Bez manis jus diez vai varētu tik labi saprasties ar bruonu tirgoņiem.

Visas tās sievietes ar siltajiem vilnas mēteļiem, vīri ar Brugas nefrita kaklarotām cik viņi par to visu samaksātu, ja pa�i mēģinātu tirgoties? Lauzītā valodā, un ar tādu attiek�smi�"

"Es zinu, Vega. Es ta�u jau teicu, ka ticu tev. Un jau divas reizes man ir izdevies pārliecināt cilvēkus, ka ari viņi var tev uzticēties. Bet tagad� Viņiem ir pa�iem jāsa�jūt, kādas ir tavas domas, kā veidots tavs prāts. Citādi viņi nespēs tev ticēt. Saproti?"

"Jā." Es piecēlos. "Paldies par uzticē�anos, Karali."

Un es aizgāju, sirdij drebot kā putnam.

Karalis ir maigs un saudzīgs, un viņam nav viegli ko pieprasīt vai vismaz tāds iespaids viņam jārada gan manās, gan citu acīs. Bet es zināju un, pat ja nezinātu, varētu sadzirdēt pauzēs starp vārdiem: man jāsaplūst. Man jāsaplūst, jo citādi man �eit nebūs dzīves, vienalga, cik tajā būtu manas vainas.

Ja arī �oreiz es aizietu no Sillas, tad man būtu jāaiziet uz visiem laikiem.

*

Krogs bija tuk�s, kā jau pieklājās tādā rīta agrumā. Nu labi, tur bija pats krodzinieks, kur� sev netipiski pasmai�dīja un piedāvāja man krūzi piena.

"Paldies, ar lielāko prieku," es teicu, un viņ�, vēl jopro�jām smaidīdams, pielēja pilnu māla krūzi. Es skatījos uz bāli dzeltenajām svaigā piena putām pret tum�brūno mālu un zināju, ka viņ� mani vēro. Vēlas kaut ko jautāt bet es nevēlējos runāt, tāpēc vienkār�i samaksāju un aizgāju uz tālāko stūri, kur sēdēja mans topo�ais ceļabiedrs. Viņ� man apgalvoja, ka esot tirgotājs un ka viņu saucot Lugs, un man nebija ne vēlē�anās, ne vajadzības izdibināt, vai tā ir patiesība.

Viņ� spēlēja nelielu, spēļmantiņai līdzīgu stīgu instru�mentu, ko es nepazinu tāpat kā melodiju. Mūzika nekad nav bijusi mana stiprā puse, lai ari es vēlētos spēt tajā pazust tā, kā to spēj citi.

Lugs pacēla galvu, paskatījās uz mani, savilka lūpas smaidā un atkal novērsās. Viņ� izskatījās labi, kā jau katru ritu visticamāk, viņ� bija no tiem vīrie�iem, kas var mie�rīgi iztikt bez brokastīm, bet ne bez mazgā�anās un vaigu noskū�anas. Viņam bija īsa, labi kopta bārda un pelnu pelēki mati, un acis cik nu man bija gadījies tajās ieskatī�ties bija zaļganas. Lugs izskatījās pēc sievie�u mīluļa, bet es nekad nebiju redzējusi viņu sievie�u sabiedrībā. Vai ari vīrie�u sabiedrībā, ja nu par to runājam.

"Tu man esi parādā alu," viņ� nevērīgi paziņoja.

"Kāpēc? Un vispār kur� dzer alu rītā pirms gara ceļa?"

Viņ� atkal paskatījās uz mani, zaļās acis uzjautrināti iemirdzējās.

"Varbūt tas, kur� nekur neceļo? Vismaz trīs cilvēki jau ir paspēju�i izdomāt da�ādus muļķīgus iemeslus, lai te ierastos un man to paziņotu."

"Un tu viņiem tici?"

"Es zinu, kā tas notiek �ādos ciematos. Visi zina visu par visiem." Un izskatījās, ka �ajā gadījumā tā arī bija. Pro�tams, mīļi no Karaļa puses dot viņiem ziņu, ka es palieku uz saplūsmi, ka viss ir kārtībā, ka es esmu savējā. Varbūt viņ� pats tam ticēja. Galu galā man ta�u būtu jābūt ļoti savādam bīstami savādam cilvēkam, lai turpinātu igno�rēt Karaļa vēlmes. Lielākā daļa cilvēku to nevarētu izdarīt pat vienreiz.

"Nu tad skaties." Es izdzēru savu pienu.

Lugs izskatījās uzjautrināts.

"Skatos jau. Tev mute ar pienu."

Es notrausu pienu un piecēlos. "Man jāsavāc pāris mantu," es teicu. "Pievienojies. Tas ir pa ceļam."

Protams, ir at�ķirība aiziet uz da�ām dienām vai uz mū�u. Bet es biju pārsteigta par to, cik maz man patiesībā bija jāpārkravā tikai jāaizvieto pāris mazvērtīgāki priek��meti ar �ādām tādām vērtslietām, ko vajadzības gadījumā varētu pārdot. Tas ari bija viss. Nekādu piemiņas lietu, nekādu sīku nieciņu, kurus man būtu �ēl atstāt. Neviena, no kā atvadīties, ne draugu, ne mīļāko. Divi gadi, un viss, ko es varēju paņemt līdzi, soma ar nopelnīto un zilums uz pleca.

Un tad, protams, nenoteiktas bezsvara ilgas, ar kurām es biju sadzīvojusi jau labu laiku: sajūta, ka, lai kur es ari būtu, tās nav ne mājas, ne patvērums. Sajūta, ka kaut kur tālumā ir kāds, kas mani sauc, lai ari es nezināju, kas.

Acīmredzot bija pienācis laiks to uzzināt.

Bet klusums tas ir vārds, kas satur visus vārdus, Kas ir ikvienā valodā, un pēc to beigām būs, Pirms dzim�anas tas zināms mums, Tas aizver nāves vārtus, Kā smaga nasta nesams ir Bet viegli panes mūs.

no "Krae poētiskās vārdnīcas" tre�ā atvasinājuma

Kad pienāca nakts, mēs ar Lugu apsēdāmies, lai paēstu. Mums bija neliels ugunskurs un dzelzs katliņ�, kurā paga�tavot vienkār�u maltīti plānu zupu vai tumīgu dzērienu, ko malkot, kad vēsums lēni slīd pa taku, pamodinādams nakts kukaiņus. Viņ� pievilka ceļus pie krūtīm un iesāņus paskatījās uz mani.

"Tad kāpēc tu aizgāji no Sillas?" viņ� jautāja.

"Tad ko tu īsti tirgo?" es atjautāju.

Viņ� iesmējās un teica, ka ir jau labi acīmredzot viņ� ir tikpat ļoti pieķēries saviem noslēpumiem kā es savējiem. Varbūt tāpēc, ka tie pie�ķir dziļumu citādi visai seklām būt�nēm. Varbūt tāpēc, ka, ja tev ir noslēpums, tu esi vienlai�kus atvērts un slēgts: atvērts citu domām (cik daudz viņi nojau�? Cik daudz jau ir sapratu�i?) un slēgts pats savē�jām. Jo noslēpums vēlas tikt uzticēts un katru mirkli tu cīnies pret to, katru mirkli tu pārbaudi sevi.

Bet varbūt viņ� to neteica skaļi, varbūt viņ� to nospē�lēja uz mazā, vijolei līdzīgā instrumenta, mums sē�ot klusumā. (Un man bija bail, jo man nav jādomā citu cil�vēku domas un nav tās jāiztēlojas kas ir gandrīz vai tas pats.)

Tad mēs gulējām blakus, un mūsu ugunskurs vēl silti elpoja naktī, un bija ļoti kluss.

No rīta viņ� pamodās pirmais un uzlēja aukstajiem pelniem vēl aukstāku ūdeni no tuvējā strauta, un teica, ka cer es zinu, ka tas nekas nebija. Es aizvainota paskatījos uz viņu un teicu nu protams.

Lugs īsi pasmaidīja, kā parasti, un mēs turpinājām

doties prom no Sillas uz bruonu zemēm.

*

Nākamajā dienā mums bija jā�ķērso augstākā un bīsta�mākā pārejas daļa. �o ceļa posmu es izbaudīju vairāk par visiem to daļu, kad mēs bijām pavisam vieni un es varēju elpot brīvi. Protams, es zināju, ka nespētu �o brīvību iztu�rēt ilgāk par vienu dienu katrā ziņā ne pilnīgi viena. �eit nebija cilvēku cilvēku, kuru esamība bija pastāvīgs trok�snis, kuru domu un jūtu raksti savijās ar manējiem neat�risināmā mud�eklī. Tas bija vienlaikus skaisti un baisi. Tas bija kā pārnākt mājās pēc spilgtiem un skaļiem svētkiem, aizvērt durvis un slēģus un sēdēt klusumā un tumsā tādā klusumā, ka tu dzirdi sevi elpojam, varbūt pat dzirdi, kā pukst tava sirds.

�oreiz mūsu ceļojums neparedzēti aprāvās. Es stāvēju vietā, kur bija jābūt ceļam �aurai, bīstamai ejai, kas bija izveidojusies, divām kalnu virsotnēm vai nu tuvojoties, vai at�ķeļoties, tā radot pāreju, kas vietām bija �aura taciņa starp divām akmens sienām, bet citviet tikpat �aura taciņa starp klinti un bezdibeni.

Tagad �ī eja bija piebērta ar sīkām akmens �ķembām, kas nikni spīguļoja retajos saules staros. Akmeņi bija aiz�sprostoju�i taku, ciktāl es to varēju saskatīt, tātad, iespē�jams, arī to takas daļu, kas veda starp kalnu un aizu.

"Nogruvums," Lugs teica, jo acīmredzot ta�u kādam bija jāpārtrauc klusums.

Es apdomājos. Ja būtu viena, es dro�i vien riskētu un mēģinātu nokļūt otrā pusē, lai kādas briesmas man ari draudētu. Bet es biju kopā ar Lugu, kam varbūt sava dzī�vība bija cik necik dārga.

"Tad mums jāiet atpakaļ," es teicu. "Tu varēsi atgriez�ties ar sillie�iem, varbūt jums izdosies atbrīvot ceļu. Bruoni dro�i vien strādā no otras puses, tā ka darbam vajadzētu veikties."

"Mēs varētu palikt un mēģināt iedzīvoties bagātībā," Lugs teica. Viņ� parādīja aug�up uz klinti, kas manās acīs �ķita pavisam parasts akmens. "Ja nemaldos, tur aug�ā ir nefrita raktuves."

"Tavuprāt, nefrits varētu būt arī �eit?"

"Vismaz nedaudz. Pietiekami, lai ejas attīrī�ana atmak�sātos." Viņ� pasmaidīja. "Bet mēs ta�u to nedarīsim."

"Nē." Es ar ilgām paskatījos uz pāreju un uzmetu mu�gursomu plecos. "Ejam."

Es iztēlojos, kā do�os atpakaļ uz Sillu. Protams, es neietu pa�ā ciematā, es atrastu kādu apkārtceļu un tad cauri me�am dotos uz citu ciemu. Ja es ierastos Sillā� Mani sagaidītu ar akmeņiem, siena dak�ām vai citiem iero��iem, kādus nu �ie miermīlīgie ļautiņi varētu atrast. Tas būtu ātri, bet ne glu�i nesāpīgi. Un pēc tam viņi stāvētu ap manu līķi, brīnīdamies, kādi gari tad viņus apsēdu�i, kas par trakumu viņiem pēk�ņi uznācis. Viņi apraktu mani kaut kur aiz ciema robe�ām, nolādētā vietā, krustcelēs lai es samulstu, lai nekad vairs neatgrieztos. Un tad viņi dotos atpakaļ uz mājām un domātu gan jau viņa bija pelnījusi nāvi. Tik daudzi cilvēki ta�u nevar kļūdīties.

Karalis, protams, zinātu. Karalis zina gandrīz visu, kas notiek viņa cilvēku prātos, jo īpa�i pēc saplūsmes. Bet viņ� nevienu nevainotu. Nebūtu neviena, ko vainot.

Un viņi par mani vairs nerunātu. Tur nebūtu, ko teikt. Mirusi, projām, izdzēsta no atmiņas. Ja viņi pieminētu manu vārdu, tad varbūt es atrastu atpakaļceļu. Bet viņi to neminētu, un es neatnāktu ne dzīva, ne mirusi.

"Bet mēs varam iet caur Bruģu," Lugs ar entuziasmu piedāvāja. "Mēs tie�i nupat pagājām garām vecajam aug��upceļam."

Pie tam pat neizskatījās, ka viņ� jokotu vai mēģinātu nest mani cauri.

"Viņi mūs nogalinās bez vārda runas," es teicu. Ja jau kādam ir jāpasaka acīmredzamais.

"Tici man, nenogalinās."

Viņ� izskatījās pārliecināts. Un viņa dzīvībai bija vērtība.

Bet mani mani kāds sauc tur, tajā pusē.

Mēs gājām uz Bruģu.

*

Kādreiz �is bija plats ceļ� starp divām Kilri pilsētām Sillu un Trillu. Pa to lejup devās smagi, ar sudrabu pie�krauti rati, bet aug�up preces no zemienes, mājlopi un pārtika, kas nodro�ināja Trillas labklājīfcrū. Mēs ar Lugu yēl

joprojām varējām redzēt vecā ceļa, aprisei, ūīi p&'censotie�es varēju pat iztēloties ne tikai vieglu, bet arī skaistu un mierīgu ceļu, dzīslu, kas tagad bija pārcirsta pu�u un apde�dzināta glu�i kā norauta locekļa stumbenis. Ja manī būtu vairāk kilri gara, es būtu nikna un izmisusi, bet �obrīd es biju skumja, tas arī viss.

Brugie�i acīmredzami bija ilgi un smagi strādāju�i, lai padarītu ceļu grūti staigājamu. Tā malas bija nokrautas ar netēstiem akmeņiem, kas acīmredzot bija nāku�i no rak�tuvēm, un akmeņus nostiprināja koka baļķi. Tas noteikti nebija lēti, ņemot vērā to, cik grūti kalnos dabūt pietie�kamu daudzumu laba koka.

"Kāpēc viņi to ceļu nav aizbēru�i pavisam?" es nomur�mināju. "Sillie�i tāpat te nav aicināti."

"Es domāju, ka tas, visticamāk, ir dro�ības dēļ ja bei�dzot sāksies kar�, tad �ī eja būtu viņiem ļoti noderīga."

Lugām bija taisnība. Ceļ� gāja lejup, tātad, ja brugie�i gribētu iebrukt Sillā, viņi varētu sākt ar akmeņu nogru�vumu, bet, ja mēs tuvotos Bruonai, viņi varētu �o ceļu izmantot, lai apturētu uzbrūko�o armiju. Pats ceļ� uz Bruģu bija �aurs divu cilvēku platumā -, tāpēc kilri ciestu milzu zaudējumus, ja mēģinātu uzbrukt Brugai no �īs puses.

Un turklāt vēl ceļ� bija apsargāts. Gara auguma, pama�tīgas miesasbūves vīrs ar metamo �ķēpu rokās pamanīja mūs jau pa gabalu.

"Stāviet, vai es jūs nogalinā�u!" viņ� uzkliedza bruoniski pietiekami ātri, lai ikviens, kas nepārvalda bruonu valodu, nevarētu to saprast. Es apstādināju Lugu un apstājos ari pati. Man bija pamatotas aizdomas, ka sargs to domā nopietni un ka viņ� apzināti dara visu, lai mēs viņu nesaprastu. Viņam nevajadzēja iemeslu mūs nogali�nāt, tikai attaisnojumu.

"Nāciet aug�up. Lēnām," viņ� pēc brī�a uzkliedza, sapratis, ka mēs pa�i nemetīsimies zem �ķēpa. Mēs tuvojā�mies. Par laimi, mums nebija iero�u, tikai nevainīga izskata mugursomas.

"Kas jūs esat?"

"Es esmu Vega, tulks un gids, un �is ir Lugs, tirgotājs." Es nesmaidīju. Nav pieklājīgi uzsmaidīt bruonam un vēl jo mazāk bruonam ar �ķēpu rokās. Bet mana balss bija mie�rīga un pārliecino�a. "Mēs esam ceļā uz Grāu. Kalnu pāreja ir ciet nogruvums. Mēs drīz dosimies prom no Brugas."

"Iero�i ir?"

"Nē. Mēs esam mierīgi cilvēki un vienmēr esam biju�i pateicīgi par bruonu izslavēto viesmīlību." Tas bija patie�sība Grāa daudz ieguva no veiksmīgas tirdzniecības ar kilriem, un, tā kā viņiem bija daudz dro�ākas pozīcijas nekā sillie�iem, grāi varēja atļauties būt laipni un dāsni.

Sargs vilcinājās. "Starp jums ir magi? īsti vai trepanēti?"

Es pametu skatienu uz Lugu. "Ko tas nozīmē?"

"Ar izurbtu caurumu galvā," Lugs paskaidroja. "Palīdz viņus vadīt, padarīt paklausīgus. Ja nu gadījumā mags ir nekontrolējams."

Es saviebos, iedomājoties, kā tas varētu būt. Kilri nekad tā nedarītu. Vismaz es ļoti gribēju tā cerēt. Lai ari es ne tuvu nezinu visu par maģiju un jau tas, ko es zinu, ir pārāk daudz.

"Ir kādi magi?" sargs pārjautāja. Viņa �ķēps bija drau�dīgi pavērsts pret mani.

"Nē," es atbildēju. Uz �o jautājumu tā bija vienīgā pa�reizā atbilde: ne kilri, ne bruonu magiem nav atļauts stai�gāt apkārt bez skaidras zīmes, kas norādītu viņu būtību.

Bruoniem ir �alles vai kapuces, kilri iz�ūtas saites ap kaklu, kas zino�am cilvēkam daudz izstāstītu par �ī maga specialitāti. Ceļojo�i magi dro�ības pēc valkāja abus: slēp�tie magi, kas tādā vai citādā veidā noklusēja savu profesiju, tika smagi sodīti gan kilri, gan bruonu pusē. Par �o mēs varējām vienoties, lai cik saspringtas ari būtu mūsu attie�cības.

"Ko tirgojat?" sargs turpināja iztaujā�anu.

"�ādas tādas vērtslietas." Es atbildēju par sevi un par smago dārglietu somiņu, ko biju sakrājusi pa �iem diviem darba gadiem. To vērtība bija lielāka nekā svars, kas pada�rīja dārglietas īpa�i piemērotas tirdzniecībai. "Un Lugs�"

"Es zinu paroli," viņ� teica. Skaidrā bruonu valodā.

Sargs izskatījās tikpat pārsteigts kā es.

"Ko?" es nomurmināju.

Lugs man uzsmaidīja. "Es ta�u esmu tirgotājs. Nebiju ieplānojis to izmantot, bet nu�"

"Nāc tuvāk," pēc īsas vilcinā�anās teica sargs.

Lugs piegāja viņam klāt un ie�ukstēja ausi da�us vār�dus. Pēc īsa pārdomu brī�a sargs smagi nopūtās un pavir�zījās sāņus. "Ejiet!" Viņ� izskatījās ļoti neapmierināts ar to, ka zaudējis iespēju mūs nogalināt. "Neiekulieties nepa�tik�anās."

Un tā nu mēs iegājām Brugā. Man bija spēcīgas aizdo�mas, ka esam pirmie kilrie�i daudzu, daudzu gadu laikā, kas iegāju�i Brugā no Sillas puses.

1

Tik auksts ir vēj�, tik skarbs ir vēj�, Tik izsalcis ir viņ�.

Vēl augstāk Brugas kalnājā Mans mīļais pakāpies.

Ronadas dziesma

Katrā pilsētā tirgus ir at�ķirīgs, bet daudz kas tiem ir kopīgs. Pirmām kārtām jau tas, ka pat tad, ja tu neiede�ries glu�i kā Brugas tirgū neiederējos es -, tad galvenie secinājumi, ko par tevi izdara, ir tavas muļķības un nezi�nā�anas vērtība naudas izteiksmē. Es viņiem biju ne vien aizdomīga sve�zemniece, kas ar savu klātbūtni izjauc pil�sētas kārtību, bet ari lieliska iespēja iesist naudiņu, pārdo�dot visādus krāmus pēc iespējas dārgāk, un no�maukties ar naudas atlikumu. Es biju vienlaikus mīlēta un nicināta.

Ja man būtu bijusi izvēle, es vispār nebūtu gājusi uz tirgu, bet man vajadzēja vietējo naudu Brugas vogranus, sudraba monētas, kas, iespējams, paliku�as pāri no tā laika, kad �ī bija kilri pilsēta un sudraba raktuves vēl bija atvērtas. Vograni bija arī teju vai vienīgie sudraba izstrādā�jumi, kas netika uzskatīti par ļaunuma perēkli.

Ta nu es atradu vietējo dārglietu tirgotāju un labu lai�ciņu vēroju, ieklausījos un centos izprast da�ādu dārglietu vērtību, cenu, ko viņa vēlētos man piedāvāt, viņas prāta uzbūvi un veidus, kā ar viņu sarunāties. Beidzot es izlēmu pārdot vērtīgu koraļļu aproci un vēl da�us akmens un kaula amuletus, kas palīdzētu atrast kopīgu valodu. Kopumā es iegūtu diezgan daudz naudas, ņemot vērā to, cik īsu laiku biju plānojusi uzkavēties Brugā, bet, ja kaut kas paliktu pāri, es ta�u vienmēr varētu iegādāties nefritu, kura �eit bija pārpārēm.

Es noliku uz letes savu piedāvājumu un jau sāku kau�lēties par cenu, kad pēk�ņi sajutu mani kāds vēro. Kāds vai kaut kas, pavisam maziņ�, neievērojams, nebūtisks. Neredzams. Es samirk�ķināju acis. Neredzams? Pagriezu galvu un tur jau viņa bija, meitene, ne vairāk kā piecus gadus veca. Viņa nemaz neizskatījās tik neievērojama tum�ie mati ar saulē izbalēju�ām �ķipsnām bija sapīti ne pārāk gludās, toties stingrās bizēs un mugurā viņai bija nevis kleita, bet izturīga jaciņa un bikses. Un tomēr es viņu nebiju pat ievērojusi un ari tagad tikai knapi pamanīju, ka viņas netīrā roķele jau sniedzas pēc neliela kaula amu�leta, ko es biju pagaidām nolikusi malā. Es pa�ķielēju uz tirgotāju. Viņa meiteni nebija pamanījusi. Sīkā nerātne! Es uzjautrināta vēroju, kā viņa lēni satver amuletu rokā un prātīgi velk to uz savu pusi klusa, klusa, maziņa, jā, nemanāma, pavisam nemanāma. Pēdējā brīdī es uzliku savu plaukstu uz viņas sa�ņaugtās dūres. Meitene iespie�dzās un satrūkās, gandrīz vai apgāzdama galdu. Tirgotāja atbildēja ar pretspiedzienu un kā nu ne, ja no zila gaisa pie tava galda parādās maza meitene!

"Ange, ko tu tur dari?" kāds man aiz muguras jautāja. Pavisam rāma balss: kāds vīrs, kam nebija, kur steigties, kāds, kur� mierīgi varētu pavadīt �eit visu dienu, uzdo�dams āķīgus jautājumus. Cilvēks, kur� izstaroja varu un pārliecību, tāpat kā Ange bija izstarojusi nemanāmibu.

Mani pleci saspringa, un mazā rociņa manā plaukstā pēk�ņi kļuva vēsa un mitra. Es paskatījos uz meiteni viņa bija sakumpusi un drebēja, glu�i kā sagatavojusies sitie�nam, vienlaikus zinot, ka sitiens vēl būtu maigs sods. Es pagriezos, vēl joprojām turēdama viņas roku savā, un amu�lets maigi sasila mūsu plaukstās. Tur viņ� stāvēja mags, kas bija mūs uzrunājis. Ap viņa galvu un kaklu bija aptīta gara, tum�zila �alle, kas atstāja brīvas da�as iesirmu matu �ķipsnas. Viņa acis bija vēsi zaļas kā nefrīts.

Es pasmaidīju. "Viņa ir jūsu meita?"

Pirms mags kaut ko paspēja atbildēt, es noliecos pie Anges. "Tā ir, mīlulīt?"

Meitene tikai papurināja galvu. Protams, viņa nebija �ī maga meita viņa bija mācekle, turklāt ļoti laba mācekle. Tik prasmīga �iep�ana un acu apmānī�ana tādā vecumā prasa būtisku talantu un labu devu drosmes un muļķī�bas, jo maģijas izmanto�ana noziedzīgos nolūkos, lai cik sīks arī būtu nodarījums, ir sodāma visās zemēs, pat ja soda veidi at�ķiras. Bet Angei to es skaidri zināju pil�nīgi pietika arī ar sava meistara dusmām.

Un man nebija jāzina nekas no tā visa.

"Viņa nav mana meita," mags vēsi teica. "Viņa ir mana mācekle."

"0, maza burvīte!" es iesaucos pārspīlēti, protams, bet es biju sve�zemniece, es varēju to atļauties. "Nu tad nepazaudē manu dāvanu, labi? Lai tā tevi kārtīgi aizsargā. Skaties uzmanīgi!" Es notupos, lai parādītu viņai amu�letu apaļu kaula gabalu ar izurbtu caurumu ādas sik�sniņai un bez mazākā maģiskā spēka. Ange nedro�i paska�tījās uz mani, un es viņai uzsmaidīju. "Lai tas tevi sargā, maziņā, un, ja tu satiec kādus garus, aizliec labu vārdu par mani, sarunāts?"

"Noteikti," viņa teica un pasmaidīja pretī, izstarodama prieku un pateicību un slēptu atvieglojumu par to, ka izdevies izsprukt sveikā.

"Ja viņa mēģināja kaut ko nozagt�" mags teica, bet viņa balss jau bija kļuvusi nedro�a.

Es viņam uzsmaidīju, cīnīdamās ar trīsām pakrūtē.

"Tā ir dāvana. Manā pusē ir parasts izturēties pret bēr�niem labi tas palīdz atvairīt ļaunos garus." Es izslējos un viegli iebikstīju meitenei. "Nu skrien, kur tev jāskrien, Ange!"

Viņa aizjoza projām, cik ātri vien spēja, vēl joprojām sa�ņaugusi rokā amuletu, bi�elēm lēkājot uz muguras. Es nospriedu ja viņai bie�i tā jāskrien, tad skaidrs, kāpēc viņa nevalkā svārkus.

Mags nenovērsa acis no manis.

"Gan jau mēs vēl tiksimies." Viņ� pieskārās manam vai�gam. "Paldies, ka rūpējies par manu mācekli. Es to neaiz�mirsī�u."

Es nebiju tam gatava. Man reti kāds pieskārās, un magi vēl jo mazāk svilino�s karstums iesitās man vaigos un piepildīja visu augumu. Es sakodu zobus, lai tie neklabētu, bet nespēju apturēt trīsas.

Viņ� pasmaidīja, nenovērsdams skatienu no manām acīm, ieskatīdamies manī dziļi kā akā izgaismodams mani no iek�puses, it kā mēs būtu divi vien �ajā tirgus lau�kumā un es būtu neaizsargāta, kaila un trausla.

"Mani sauc Boords," viņ� teica.

"Vega," es no�ukstēju. Man vairs nebija balss.

Un tad viņ� bija prom.

Es sēdēju tavernā, malkojot savu gnarra sakņu uzlē�jumu (�eit to gatavoja stipru un rūgtu tādu, kāda es vēlējos būt). Tirgotāja bija man piedāvājusi izcilu cenu par rotaslietām, acīmredzot domādama, ka mana saruna ar magu ir bijusi vairāk nekā draudzīga. Man nebija ne mazā�kās vēlē�anās izkliedēt viņas maldus bet liela prieka no naudas ari nebija. Diez vai tā varēja līdzēt situācijā, kurā biju iekūlusies.

Bet es neno�ēloju. Es biju nikna. Anges mazā rociņa manā plaukstā, viņas bailes un lepnums, un dusmas, kas atspoguļoja manējās. Vēl viena diena, ko viņa ir izdzīvo�jusi kā maga mācekle, vēl viena diena, kad viņai izdevies paturēt to nerātno dzirkstelīti, drosmi izlikties un �iept, un melot. Tas viss bija manas dro�ības vērts kaut vai tāpēc vien, ka dro�ībā es nekad neesmu bijusi un līdz ar to man nebija, ko zaudēt.

Un nefritzaļās maga acis, viņa iesirmie mati. Viņa plauksta uz mana vaiga saudzīga un maiga. Roka, kas nepazīst darbu tik vien kā pētīt rakstu rituļus un dzert saldu sidru, un noglāstīt vaigu tikko satiktai sievietei ar maģiju vai bez tās. Es prātoju: nez cik bie�i viņ� ir pieskā�ries citām tā, kā pieskārās man, un cik bie�i viņas domāja, ka strauji puksto�a sirds, karsta asins, kas iesitas vaigos, un trīsuļo�ana krūtīs ir kaisle vai pat mīlestība, nevis vien�kār�a, bet spēcīga burvestība.

"Domā par mani?"

Es satrūkos un paskatījos aug�up.

"Jā," es teicu. Atkal jau aiz�ņaugtā rīkle, vārgā un pade�vīgā balstiņa. Boords skatījās uz mani ar plēsoņas smaidu sejā.

"Tas labi, mīlulīt. Es arī par tevi domāju. Ne jau katru dienu �eit iemaldās kāds sve�zemnieks."

"Neiemaldās gan."

"Ja kāds būtu tevi gaidījis, es to zinātu," viņ� lēni teica, izbaudīdams savu varu, jo man patie�ām nebija neviena, pie kā vērsties pēc palīdzības.

Es sa�ņaudzu krūzi tik cie�i, ka �ķita tā tūlīt sabirzis gabalos.

"Bet mēs ta�u varam kļūt par draugiem, vai ne?" viņ� atkal pasmaidīja, pieskārās manai sejai, ar pirkstu galiem noglāstīja deniņus, vaigu, zoda līniju. Es jutu, kā mana seja tikko jau�ami atslābst viņa pieskāriena varā. Es gribēju kaut ko teikt, bet man nebija balss un vārdu ari ne.

"Satiksimies �onakt, kad pilnmēness apspīdēs sudraba raktuves," viņ� klusi teica, un es nodrebēju viņa balss bija sausa kā vēj� pērnajā zālē. "Esi skaista."

Tad viņ� aizgāja, un es zināju, ka tāda ari bū�u: skaista un bezpalīdzīga viņa rokās, asinīm kļūstot par uguni, de�dzinot mani no iek�puses dusmās un kaunā, un naidā.

Bet tomēr: es biju vairāk, nekā viņam likās, un varbūt, jā, varbūt es varētu turēties viņam pretī. Anges dēļ. Un

visu to sievie�u dēļ, kas viņam biju�as pirms manis.

*

Tā nu es sēdēju. Laiks ritēja. Es nezinu, cik ilgi. Sevī nogrimusi. Mēnesi gaidot.

Tad skanēja dziesma tā izvilka mani no �ī bezlaika, beztelpas stāvokļa. Dziesma par atraidītu mīlestību. Es paskatījos uz dziedātāju tā bija tikpat skaista kā tās balss, tum�s medus plūda no viņas pirkstiem, kad viņa pieskārās arfai, un brīvi krīto�ie mati aizsedza seju. Plāna me�ģīņu �alle, aptīta ap pieri, liecināja, ka viņa ir burve lai ari ne pārāk stipra.

Tas, kur� izdomāja, ka �ī sieviete nav spēcīgs mags, dro�i vien nebija dzirdējis viņu dziedam. Katra skaņa bija tīra burvestība, tā �ūpoja un vilka mani sev līdzi, stiprāka un rūgtāka par manu gnarra uzlējumu, rūgtāka es ar pārsteigumu secināju pat par manu noskaņojumu �ai brīdī.

Viņa pacēla galvu un pasmaidīja, īsi un bez prieka. Sākumā man �ķita, ka smaids veltīts man, tad sapratu, cik maza ir �ī iespēja, un pagriezos. Protams, man aiz muguras sēdēja Lugs, un smaids noteikti bija domāts viņam: viņ� izskatījās pilnīgi mierīgs un nevainojami kārtīgs neviena lieka bārdas rugāja, neviena ceļa puteklī�a uz drēbēm. Dziedātājas vietā es ari smaidītu un ne tā vien.

Viņ� pamanīja mani un piemiedza aci, un pavisam neviļus es viņam uzsmaidīju un tikai tad sapratu, ka, pat nelietojot maģiju, es varētu izmantot pa�u senāko burves�tību, kas atvaira nevēlamu kaisli: pietika vien Boorda tēlu nomainīt ar citu. Es paņēmu savu krūzi un pārsēdos pie Luga galda, pirms to paspējusi kāda cita. Ari dziesma bei�dzās, un dziedātāja sāka jaunu un jautrāku melodiju.

"Es nemaz neredzēju tevi tirgū," es teicu.

Lugs paraustīja plecus. "Ne jau tur vien iespējams tir�goties."

"Kad mēs dosimies projām no Brugas?" Pēk�ņi man atkal parādījās cerība no �ejienes vienkār�i pazust.

"Rīt."

"Bet ja es gribētu �ovakar?"

Viņ� apdomājās.

"Pat ja tu gribētu. Ir pārāk vēls tilts pāri upei nebūtu dro�s, un ari me�s ir bīstams. Tātad mūsu aizie�ana radītu aizdomas, un tu pati saproti, ko diviem kilri sve�zemnie�kiem nozīmē būt aizdomīgiem Brugā." Viņ� bridi lūkojās manī. "Vai tas ir tā maga dēļ? Tev draud briesmas?"

Es paraustīju plecus. "Varbūt. Mēs �ovakar tiekamies pie sudraba raktuvēm. Vajadzētu ta�u būt likumiem, kas aizliedz�" es aprāvos, saprazdama, ka lielākā daļa cilvēku neko nezina par maģijas likumiem. Un vēl jo mazāk spēj at�ķirt maģiju no kaisles.

"Lai kādi likumi arī būtu, nav teikts, ka tie attiecas uz sve�zemniekiem." Lugs negaidīti satvēra manu roku savā. "Ja es tev kaut kā varu palīdzēt�"

"Tu jau palīdzi," es teicu. Aizvērusi acis, centos domāt tikai par to, kā Luga āda pieskaras manai. Viņa pirksti bija sausi un raupji, āda sacietējusi un sasprēgājusi, stīgu ievainota. Es ieelpoju viņa smar�u tajā nebija nekā no ceļa vai sviedriem, vai pat ēdiena. Viņ� smar�oja pēc mū��zaļiem kokiem un gar�vielām, jā, varbūt viņ� tirgo gar�vie�las. Vieglas, ērti pārnēsājamas un vismaz da�as no tām nejēdzīgi dārgas. Brugā dro�i vien pietrūkst gar�vielu, jo īpa�i rietumos ievāktu.

"Es varu palikt ar tevi, ja tu baidies," viņ� klusi piedā�vāja. "Visu nakti, ja tu gribi."

Es pārsteigta atvēru acis un, ieraugot Luga mulsumu, apjuku vēl vairāk.

"Es tikai gribu, lai tu būtu dro�ībā," viņ� teica, pēk�ņi izskatīdamies jaunāks cik viņam patiesībā bija gadu?

Es neviļus iesmējos. "Nē, nevajag riskēt. Es pati saka��ķējos ar magu un pati ari tik�u ar to galā. Nav nekādas vajadzības apdraudēt arī tevi."

"Tā tev �ķiet."

"Bez tam kas gan slikts varētu notikt?" Es pasmaidīju un pie�ķiebu galvu, izskatīdamās pēc tik parasta ļautiņa, cik vien iespējams. Man ta�u vispār nebūtu jābaidās, man būtu jādomā, ka magi ir uzticami un dro�i, un, ja nu vispār man vajadzētu kaut ko just, tad tikai līksmu satraukumu par to, ka viens no viņiem ir pagodinājis mani ar savu uzmanību. Bet es? Es uzsmaidīju savam ceļabiedram, no visas sirds cenzdamās izjust alkas pēc viņa.

"Tev ir kalnu slimība?"

Es samirk�ķināju acis, pārsteigta par pēk�ņo tēmas maiņu. "Es jūtos labi," teicu, lai ari nebiju par to dro�a.

"Man tev kaut kas ir." Viņ� izvilka no somas maisiņu ar kaltētām ogām. "Tās ir sanni ogas, ja nu gadījumā tu saslimsti." Viņ� sadalīja ogas divās daļās un pabīdīja vienu kaudzīti uz manu pusi. Es pat nepakustējos. Viņ� pasmai�dīja un ielika vienu no ogām man mutē tā bija asa un saldeni skāba.

"Tu ta�u mani nemēģini noindēt, vai ne?" es nomur�mināju.

Lugs iesmējās. "Nē. Un ari mīlas zāles tās nav."

"�ēl gan."

Viņ� papurināja galvu un iedeva man manu daļu. "Katru dienu apēd pa da�ām. Es negribu, lai tu ceļojuma laikā saslimtu."

"Man tik daudz nevajadzēs," es iebildu, bet maisiņu paņēmu. Ja ne citādi, tad vismaz tā būs piemiņa no Luga un varbūt ja par to iedomā�os palīdzēs man novērst uzmanību no Boorda.

"Es ceru, ka tu zini, ko dari," Lugs klusi teica.

"Es ari."

Viņa roka vēl joprojām bija uz manas, un es domāju par to. Es klausījos uguns sprak�ķē�anā un sarunās man apkārt, un dziesmā tā bija sena un vienkār�a dziesma par miru�o dvēselēm, kas naktī iznāk uz ceļiem un dodas aug�up, lēnām kāpdamas uz debess pusi. Bet skumju un sāpju māktās ir par smagu, lai nokļūtu līdz pa�ai aug�ai, un tur nu tās paliek, plaisās un iedobēs, savu jūtu sagrauz�tas, paliek uz mū�u. Jo ir jūtas, kas paliek ari pēc nāves, un nekas tās nespēj dzēst.

Mēs klausījāmies klusēdami, klausījāmies ilgi, līdz es sajutu, ka mēness jau ir augstu debesīs un man ir jāaiziet.

Burvis nedrīkst pat domāt, ka parastie ļaudis varētu būt līdzīgi viņam viņ� ir darināts no pavisam cita materiāla. Lai arī viņi �ķietami jūt kaisli, dusmas, bailes vai pat mīlestību, tā ir vien atstarota gaisma kā putekļains spogulis var atstarot uguni, nekad neizjūtot tās svelmi.

Mags redz parastos ļaudis kā darbarīkus, kā lietas, ar kurām rotaļāties. Tikai tad, kad �ī izpratne ir sasniegta, viņ� kļūst par meistaru lielajā spēlē, ko sauc par maģiju.

no Garles "Vienkār�ākajiem maģijas noslēpumiem iesācējam"

Mēness rētainā seja spīdēja debesīs, pārāk tuva un auksta, un cauri pilsētai sūcās drud�aini sapņi. Es biju pārģērbusies kleitā vienīgajā kleitā, kas man piederēja, paredzētā īpa�iem gadījumiem. Kaklā vecs mēnesakmens amulets sudraba ķēdītē. Ja sudrabs �eit nozīmēja nelaimi, tad es �o nelaimi labprāt dalītu ar Boordu.

Es gāju cauri klusajai pilsētai. H bija uzbūvēta uz Trillas drupām kilri celtās smalkās ēkas nostiprinātas ar raupjiem, gandrīz netēstiem akmeņiem, vienīgi pa kādam logam vai durvīm vēl glabājot tradicionālos ornamentus. Pa�u brugie�u celtnes �ķita uzkumpu�as un sarāvu�ās glu�i kā krūmi ap Trillā būvētajām prie�u slaiduma sienām. Ejot prom no pilsētas centra uz sudraba raktuvju pusi, brugie�u celtņu kļuva mazāk, to vietā arvien vairāk slikti uzturētu kilrie�u māju. Daudzas bija apdzīvotas, un no tām dvesa nolaistība: pagalmā atstāta veļas bļoda ar pāri plūsto�u lietusūdeni, pelēkas, noskrandu�as drēbes uz veļas auklām, pagalmos atstātas rotaļlietas, suņabūda tās iemītnieks aizdomīgi noskatījās uz mani un nolēma, ka es neesmu uzmanības vērta. Visskaistākā pilsētas daļa, kur kilri būvē�tajām mājām vēl piemita to sākotnējais smalkums, bija brugie�u pievārte.

Ceļ� sazarojās. Kreisajā pusē bija ceļ� uz Sillu sargs noskatījās, kā es paeju viņam garām, bet neko neteica un labajā pusē bija pamestais ceļ� uz raktuvēm. Akmens sienās bija iedzīti metāla riņķi, dro�i vien sena vagone�u ceļa paliekas. Sienas kļuva ar katru soli augstākas, to �ķautņainās malas saplosīja debesis, un mēness spīdēja starp tām sudraba gaisma uz akmens, uz zemes. Sīki akmen�tiņi grabēja un ripoja man zem kājām, un to skaņa atbal�sojās un pastiprinājās vienā ritmā ar maniem sirdspuk�stiem.

Es ieklausījos savās jūtās un biju pārsteigta par to, cik tās ir pieklusinātas. Man būtu vajadzējis alkt pēc Boorda, man būtu vajadzējis viņu iekārot, sajust nepārvaramu tiek�smi pēc viņa. Bet es? Es tikai zināju, ka man ir jāaiziet pie viņa gan viņa burvestības dēļ, gan tāpēc, ka nezināju, ko citu man darīt.

Viņ� nedrīkst uzzināt par manām spējām, es satraukti domāju, viņ� ir mags un noteikti pamanītu, ja es spētu tik viegli turēties viņam pretī. Viņam nebūtu grūti apsū�dzēt mani pesteļo�anā vai pat burvestībā un man, sve�zemniecei, nebūtu ne mazāko cerību izsprukt no Brugas likuma varas.

Tieksme pēc viņa kļuva spēcīgāka, un es tai ļāvos atdevu sevi emocijām, ļāvu, lai sagrūst viena no manām sienām. Jau mirkli pēc tam es biju jūtu varā satraukums un bailes, un savāds fizisks prieks, alkas, kautrība, kaisle. Es cīnījos pēc elpas mana sirds bija iestrēgusi rīklē, un es nevarēju ievilkt gaisu, es slīku, slīku �ajā maģiskajā naktī, �ajā sudraba gaismā.

Es apstājos uz mirkli, skatījos klints ēnā.

Tur, jā, tur. Ceļa galā bija raktuves, to mute aizvērta ar smagām durvīm. Da�us soļus uz manu pusi, pret akmens sienu atslējies, stāvēja Boords. Viņ� bija tērpies baltā, un viņa greznā, smalki iz�ūtā �alle aizsedza degunu un muti. Tā bija balta piena krāsā, ar zelta iz�uvumiem, un, kad viņ� pagrieza galvu, es dzirdēju simtiem sīku zvaniņu iekliedza�mies vienā balsī, kā putnu baram bailēs izspurdzot no koka lapotnes debesīs.

Kā es skrēju, klūpot uz nelīdzenās zemes, kā es skrēju pie viņa, mēnesakmens dejo uz manas ādas, auksts un vēss pret karstu un maigu, kā es steidzos viņu satikt.

Es nesapratu, kā vispār spēju tik ilgi izturēt, tik ilgi likt viņam gaidīt.

"Tu kavējies," viņ� teica. Es redzēju viņa acis un dusmu rievu starp tām, bet ne �okļa līniju, ne lūpas. Tas ir viens no daudzajiem magu paņēmieniem: skatīties, vērot, zināt visu par otru, bet neparādīt gandrīz vai neko no sevis pa�a. Es sakodu zobus. Visa iekāre bija pazudusi tikpat ātri kā uzradusies. Te nu viņ� bija, vēl viens savas varas apsēstais, te nu viņ� izrādīja savu pārākumu pār vienkār�ajiem ļau�dīm pat ar �alli, kuru parastam cilvēkam nebūtu ļauts valkāt. It kā burvjiem jau tā nebūtu pārāk daudz priek�ro�cību.

"Kāpēc tu esi tik vēlu?" Boords pieskārās manam vai�gam, un es piespiedu savu seju atslābt, vismaz izlikties, ka esmu viņa burvestības ietekmē.

"Es�" noriju siekalas, skatījos sāņus un projām, mēģi�not izdomāt kādu attaisnojumu.

"Tu baidījies no manis?"

Viņa roka virzījās lejup pa manu kaklu, satvēra mani pie skausta un turēja un es iedomājos, ka pietiktu ar vienu asu, spēcīgu rāvienu, lai pārlauztu man mugurkaulu. Es skatījos uz viņu, jo tā �ķita pareizi.

"Jo tev būtu jābaidās."

Un es paklausīgi baidījos, es baidījos tik ļoti, ka pat neuzdrīkstējos būt nikna.

"Tev būtu vajadzējis baidīties no neatnāk�anas vairāk, nekā tu baidījies atnākt," Boords teica drīzāk sev nekā man. Viņ� izklaidīgi pētīja manu seju it kā es būtu kukai�nis ar da�ām liekām kājām vai bez ierastajiem punkti�ņiem un viņ� nevarētu tā īsti saprast, kas ar mani nav kārtībā.

Viņ� pat necen�as manī ieklausīties, kāda sīka balstiņa mani teica tikpat nobijusies kā es, maza un bērni�ķīga, bet vienlaikus drosmīga un lepna. Es viņam neesmu nekas. Nekas!

Boords pievilka mani sev tuvāk, aplika otru roku man ap vidukli. Viņ� sajuta, ka mans augums saspringst un notrīs, viņ� klausījās manā elpā. Un es nebiju tur. Es nebiju tur ne viņam, ne sev. Vai viņ� ar lūpām pieskārās manai ādai, vai tas bija tikai maigais audums starp mums? Vai viņ� ieelpoja manu matu smar�u? Es nezināju. Es neesmu �eit, es domāju, manis nav nekur. Un viņ� varēja darīt jebko jebko. Viņ� nespētu mani pat aizsniegt, kur nu vēl pieskarties. Viņ� nezinātu.

"Kas notika?" Boords maigi murmināja man ausī. Es sajutu, kā viņa augums saspringst it kā viņ� to būtu uz mirkli pametis, it kā ari viņ� nebūtu �eit. Divi cilvēki mēnesgaismā pie sudraba raktuvēm, piespiedu�ies viens pie otra, no malas noteikti izskatīdamies pēc mīlētājiem, un neviens no viņiem�

"Bija kāds cits," es �ukstēju. Es baidījos melot. "Kāds, kas vēlējās palikt ar mani, kāds, kas vēlējās pasargāt mani no tevis." Un es atkal ieslīdēju �ai mirklī, baidīdamās domāt tālāk, baidīdamās pateikt viņa vārdu.

Es ieelpoju Boorda smar�u: rūgts muskuss un vēl kāda pazīstama smar�a smar�a, kas atsauca atmiņā tumsu un bailes, bet es nezināju, no kura laika. Boorda roka uz mana skausta kļuva stingra un ne�ēlīga.

"Kāds cits?" viņ� norūca un atgrūda mani. Es sagrīļo�jos, bet nenokritu. Viņ� tuvojās man, un es atkāpos, nobi�jusies no dusmām viņa acīs, nobijusies par savu dzīvību. "Padauza, tu apsolīji!"

"Es nevarēju viņam pretoties," es vārgi teicu tie bija meli, bet Boords mani nepieķēra. Es pārsteigta iepletu acis magam nevajadzētu būt tik neuzmanīgam. Viņa acīs maniem meliem būtu jābūt tikpat skaidri redzamiem kā mēness diskam.

"Kas viņ� ir?" Boords uzkliedza, bet negaidīja atbildi. Viņ� satvēra mani pie rīkles un piespieda pie klints sienas. Es nevarēju paelpot. Es satvēru viņa roku, centos atbrīvo�ties, bet man neizdevās. Es spēru, bet pārāk vārgi man bija kauns par sevi, kauns būt notvertai kā jaundzimu�am kaķēnam, kā mazai meitenei, kas vēl neko nesaprot, kauns nomirt kā mazai meitenei, kas nepretojas.

"Kāds, kas ir labāks par tevi!" Es domāju stipri un nikni, tik skaļi, ka viņam bija tas jādzird, pat ja pār manām lūpām nenāca ne skaņa.

Boords skatījās uz mani, acis pieplūdu�as asinīm.

"Es zinu," viņ� teica. "Es zinu, kur� tas ir. Tas nelietis. Viņ� vienmēr vienmēr cen�as aizvilt manas sievietes� Bet �oreiz, jā, �oreiz es pārspē�u tevi!"

Boords vēl stingrāk sa�ņaudza man kaklu. Pēk�ņi ar pārsteidzo�u, reibino�u skaidrību es sapratu, ka viss ir beidzies, ka vairs nav jēgas izlikties. Es mir�u �eit, viena pati ar �o magu, kur� domā, ka es esmu tikai vienkār�s cil�vēks, tikai sve�zemniece. �eit es mir�u, un vienīgais, ko es no�ēlotu, ja es nomirtu bez preto�anās.

"Tu mani nedabūsi," es nodomāju, viegli un stipri. Es domāju citā tonalitātē nekā viņ�, tik citādi, ka viņ� neva�rētu to nepamanīt.

Un viņ� pamanīja. Viņ� paskatījās uz mani tā, it kā pirmo reizi ieraudzītu manu seju, un savā ziņā tā arī bija. Es smaidīju un skatījos pretī, ievērodama katru niansi sviedrus, kas tecēja pār viņa pieri, apsārtu�ās acis, mitro �alli pār muti. Viņ� siekalojas. Kā dzīvnieks. Es būtu smēju�sies, ja man būtu elpa.

"Nu tā satraucies manis dēļ, tā satraucies, puisīt?" es domāju, zinādama, ka Boords dro�i vien sajutīs tikai manu domu toņkārtu, ne vārdus. Ar to pietika. "Bet zini ko? Viņi nāk pēc tevis, un viņi tevi panāks."

"Kas nāk?" Boords palaida mani vaļā un atkāpās, pameta skatienu uz ceļa pusi, tad uz sudraba raktuvēm.

Durvis vēl joprojām bija slēgtas, bet tas viņu nespēja nomierināt. "Kas?"

Es cīnījos pēc elpas un atguvu to ar gārdzienu, klepoju un sēcu, lādēdama sevi par �o vājuma izpausmi.

"Par ko tu runā?"

Es paskatījos uz viņu, pacēlu uzaci es ne par ko neru�nāju, muļķi, es domāju tev ta�u vajadzētu zināt at�ķirību!

Boords ierēcās un metās man virsū, satvēra mani pie pleciem un skatījās acīs viņ� ielauzās manās domās, mēģinādams uzminēt mīklu, kurai nebija atrisinājuma, jo es to visu biju samelojusi, visu. Es sajutu karstumu un sāpes, un muskuļu krampjus mēlē un lūpās, un rēgus, kas tuvojās viņam no visām pusēm, man aizsitās elpa, lai ari �oreiz tam nebija nekāda fiziska iemesla, tikai maģija, tikai viņa vēlē�anās uzgrūst daļu no savas nastas man. Kas ar mani notiek? viņ� domāja, viņ� prasīja man, bet es nezi�nāju. Krampji, ledains aukstums roku un kāju muskuļos, akmens stingums un sve�a elpa aiz muguras viņ� centās pagriezties, bet nespēja vairs. Viņ� zināja, kaut kas stāv viņam aiz muguras, kaut kas slepkavīgs un ļauns, bet es tur neko neredzēju. Tā ir tava kilri maģija, tu padauza, tu ragana! viņ� domās kliedza uz mani, un tad �ī sajūta, �is aukstums, kā desmitkār�otas nāves bailes, kas ari bija pati nāve. Viņ� atgāza galvu krampjos, un mute iepletās glu�i kā kliedzienam, acis �ilbināja baltais mēness, sudrabs, sud�rabs, sudrabs.

Un tad tikai ledusauksts tuk�ums.

�ūpo mani, lā�u mamma, Ārā vēji gaudo, Turi mani, lā�u mamma, Līdz pat rīta ausmai.

Kilri �ūpuļdziesma

Es biju me�a malā, spēlējos ar akmeņiem un rīkstītēm, un māla gabaliem. Māte pienāca man no mugurpuses un sabiedēja mani. Lielā, ar dvieli pārklātā bļodā viņa nesa pus�dienas manam tēvam. Es arī dabūtu pa karotei, ja viņa ne�skatītos. Ja viņa redzētu, tad atņemtu man ēdienu kas ne�strādā, tam nebūs ēst, ne jau tev vajag spēku, tēvam vajag.

"Celies," viņa teica. Es izņēmu akmentiņus no svārku ieloka un saliku zemē, sakārtoju tos tā, lai viņiem nebūtu grūti sadzīvot. Akmentiņi pa�i nevarēja kustēties, tāpēc man bija jābūt iejūtīgai. Un tad noliku tiem blakus mitro, sarkanbrūno māla pikuci.

"Celies!" viņa uzkliedza, un es piecēlos, bet ne gana ātri. "Kas tev kai�?"

Es mēģināju izdomāt atbildi. "Atbildi man!" viņa teica.

Un tad viņa teica: "Trīs reizes tas nomirst, un tad tas kalpo, vai zini, kas tas ir?"

Mēs bijām mārka malā, mēs visi trīs, un tēvs uzlika roku man uz pleca, bet neko neteica.

"Atbildi, Nela!"

Es klusēju. Es klusēju tā, kā klusēja tēvs. Asa pļauka pa vaigu, bet sapnī tā nesāpēja.

"Vispirms to nogrie�, tad salau�, tad noslīcina, un tad tas mums kalpo," mana māte teica.

"Tie ir lini," teica tēvs un pamāja uz ūdens pusi, kur tie�i zem duļķainās virsmas puva linu stiebri un locījās gai�i pavedieni, lai arī tur nebija straumes locījās, kus�tējās, stiepās pēc manis; noslīcinātas raganas mati, viņas galva bija pagrūsta zem ūdens un turēta tik ilgi, līdz plau��as pieplūda pilnas melnā ūdens, kas smar�oja pēc tumsas, kas gar�oja pēc trīsreiz miru�as miesas.

Bet es vairs nebiju ūdenī, mana seja bija piespiesta pie tēva pleca, un es izlikos, ka esmu aizmigusi, jo viņ� nesa mani mājup visu tālo, tālo ceļu līdz mājām. "�ūpo mani, lā�u mamma," viņ� klusi dudināja, balss bez melodijas, glu�i kā manējā, �ūpo mani, lā�u mamma, bet viņ� palaida

mani vaļā, un es izniru līdz virsmai, lēni, lēni pamostoties.

*

Viņ� dungoja strādādams. Ne mans tēvs ka es vispār varēju to iedomāties? bet kāds, kas dro�i vien bija mans dziednieks. Viņ� aptina ap mani burvestību no tum�as, rie�bīgas smar�as un kaut kā vēsa un gļotaina, kas pieskārās manai ādai, kaklam un pleciem, un deniņiem, es jutu, kā matos ierit vēsa urdziņa, un viņa rokas man jau �ķita pazīstamas. Pazīstamas, uzticamas. Es saviebos un pakus�tējos, es gribēju izlauzties, bet viņ� turēja mani ciet mans ķermenis nekustīgs, negribīgs, mēms.

"Būs labi," viņ� murmināja bruoniski. "Tu izveseļo�sies. Līla, līla," viņ� piemetināja kilrie�u valodā ar savādu akcentu es atkal aizplūdu, atkal ieaijājos miegā, sapņaini ceļodama sava dziednieka balsi, viņa roku maigumā ai nē, tās man pat nepieskārās, tikai tuvojās manai ādai, es jutu viņa kustību, viņa saudzlgumu, viņa klātbūtni.

"Guli," viņ� teica. "Tev vēl jāguļ."

Nē, man nav jāguļ, es gribēju teikt, es vairs negribu gulēt, un es negribu tavu maģiju un tavas zāles, es nekad to neesmu gribējusi, nekad.

Bet viņ� uzlika plaukstu man uz acīm nē, nepieska�roties un es sekoju tai, kā laiva seko virvei, kas ved to tālumā tumsā un miglā.

*

Es pamodos vēlreiz �oreiz tad, kad man vajadzēja mosties. Atvēru acis, nezinādama, cik daudz no iepriek� piedzīvotā bija sapnis un kas patiesība. Es centos pakus�tēties, bet tas man neizdevās mans augums bija pilnīgi atslābis un mierīgs, un es nevarēju sasprindzināt nevienu muskuli. Labi vismaz, ka man pietika enerģijas, lai elpojot izplestu plau�as, bet dziedniekam nevajadzētu cerēt uz pārmērīgu pateicību no manas puses.

"Atver acis," viņ� teica, un es paklausīju vai es būtu varējusi to izdarīt, pirms viņ� man lika?

Dziednieka seja pamazām kļuva skaidrāka. Brugietis ar tum�brūniem matiem un biezu, labi koptu bārdu, lielām un pelēkām acīm un tik tum�ām skropstām, ka uz mir�kli viņ� izskatījās pēc kāda no tiem aktieriem, kas uzklāj nedaudz ogles putekļu ap acīm, lai izskatītos dramatiskāk. Sprie�ot pēc pārējā izskata, viņ� noteikti nebija viens no aktieriem es drīzāk sajutu nekā redzēju raupju, pelēku vienkār�a auduma tuniku un �alli.

"Mani sauc Dārs, es esmu dziednieks. Un kā sauc tevi?"

"Vega," es atbildēju. "Ko tu ar mani dari?"

Viņa uzacs viegli noraustījās acīmredzot nebija pare�dzēts, kas es varētu pateikt pat tik daudz. Vai nu tāpēc, ka es biju ļoti vārga, vai tāpēc, ka mani saistīja maģija.

"Es tevi ārstēju. Vai tu kaut ko atceries?"

Es saraucu pieri un apdomājos.

"Saki patiesību," Dārs teica nu jau pavēlo�ākā tonī. Dziednieks, es nodomāju. Nu paldies! Ikvienam maģijas novirzienam ir sava loma, un dziedniekiem �ī loma saistī�jās ar sāpēm. Jā, ar sāpju dziedē�anu, bet ari ar sāpju izrai�sī�anu ikvienam muskulim, ikvienam loceklim kļūstot nevarīgam, cilvēkam kļūstot par lelli dziednieka rokās, bet ķermenim par smalku izstrādātu mocību karti. Es mēģi�nāju atcerēties, kādus ievainojumus esmu guvusi neko daudz, stingri ņemot, un nospriedu, ka pilnīgi noteikti nebūtu bijis nepiecie�ams man atņemt kustību spēju. Tātad man bija izvēle vai nu pateikt patiesību, nu daļu no tās tagad, vai arī būt spiestai to pateikt vēlāk, kad viņ� ķersies pie nopietnākas maģijas.

"Vai tu kaut ko atceries?"

"Jā," es teicu. Runā�ana bija sāpīga.

"Kas notika?"

"Es satiku Boordu. Pie sudraba raktuvēm." Es runāju lēni gan tāpēc, ka citādi nevarēju, gan tāpēc, lai apdomā�tos. "Tur� viņ� bija�" es apzināti aprāvos. Dārs saknieba lūpas, un viņa acis ieguva tērauda nokrāsu. Viņ� bija nikns, bet es nezināju, uz ko. "Boords nebija apmierināts, un viņ� mani �ņaudza. Kliedza. Un tad� tad viņ� nokrita." Pēk�ņi es sapratu, ka biju tikai pieņēmusi, ka Boords ir miris, jā, man �ķita, ka es jutu viņu mirstam bet nebiju pārlieci�nāta, ka vispār ir iespējams ko tādu just.

"Kā tas notika?"

"Viņ� vienkār�i nokrita." Es centos pakustināt rokas, atdarinot Boorda kustības, bet nevarēju. "lā, it kā viņ� sniegtos pēc kaut kā. Pēc mēness. Viņ� izliecās. Kā loks. Krita atmuguriski. Varbūt viņ�� Kas notika?"

"Viņ� ir miris," Dārs teica. Viņa seja apmācās. "Viens no spēcīgākajiem magiem visā Brugā miris. Un te esi tu. Sve�iniece."

"Es viņam neko neizdarīju," es teicu. "Es pat neva�rētu�"

Dārs kādu bridi apdomājās. "Boords zinātu," viņ� bei�dzot nosprieda, tad iebrauca ar roku matos �estā, kas �ķita kā atmiņas no senākiem laikiem pirms bārdas un no�pietnās attieksmes. Es iztēlojos Dāru kā zēnu, mazu un ne�dro�u vismaz līdz brīdim, kad viņ� atklāja savu aicinājumu.

"Vai tu atceries kaut ko par to nakti? Vai kaut kas bija citādi nekā parasti?"

"Es parasti nemēdzu� satikties ar magiem," es teicu, un, man par pārsteigumu, Dārs viegli nosarka. "Bet es nebiju gaidījusi, ka viņ� būs tik�"

"Tik kāds?" Dārs asi paskatījās uz mani, gribēja turpi�nāt, bet aprāvās.

"Tik dusmīgs." Man pat izdevās nedaudz paraustīt ple�cus. Dārs to nepamanīja. "Viņ� saniknojās gandrīz uzreiz, it kā es nebūtu� tas bija tā, it kā viņ� vispār nebūtu mani pamanījis, tik dusmīgs viņ� bija." Es centos atklāt iespē�jami maz no tā, ko pati biju sapratusi par notiku�o.

"Vai viņ� kādu pieminēja? Kaut ko īpa�u?"

"Pieminēja, jā," es teicu. "Boords teica, ka esot kāds vīrietis, kas vienmēr aizviļot viņam sievietes. Varbūt jums vajadzētu �o vīrieti atrast."

"Jā," Dārs nomurmināja un saberzēja seju, tad paskatī�jās uz savām rokām. Viņam uz pirkstiem vēl joprojām bija tā pretīgā ziede. "Tas vīrs mums būtu jāatrod."

"Labi." Es pasmaidīju. "Kad es varu iet?"

"Ne tagad," Dārs atbildēja.

"Bet man nekas nesāp."

"Tev nekas nesāp tāpēc, ka es vēlos, lai nesāp. Tikko tu pakustēsies, tā sāpes būs stiprākas, nekā tu vari iedo�māties. Tāpēc paliec �eit un paārstējies. Lai kur tu gribētu doties, tas var pagaidīt."

Viņ� to teica tā, it kā tie nebūtu draudi, tikai draudzīgs ieteikums, bet es zināju patiesību. Tāpēc turēju muti ciet un ļāvu, lai Dārs pārbauda mani, viegli ar pirkstu galiem pieskaroties manam kaklam un dungojot.

Es klausījos. Es centos saprast viņa burvestību, sajust to no iek�puses, iepazīt kā daļu no sevis jo tas bija vienī�gais veids, kā nebūt tās upurim.

*

Viegls klauvējiens pie durvīm, kluss �īkstiens, tām atveroties.

Dārs pagriezās, un arī man izdevās nedaudz pacelt galvu, lai paskatītos uz ienācēju. Koka durvis �ķita tum�as, gandrīz melnas pret balinātajām sienām, un sieviete, kas stāvēja durvīs, ari �ķita ienākusi no citas, naksnīgas pasau�les. Tum�ie, cirtainie mati, gandrīz melnās acis viņa bija dziedātāja no tavernas.

"Ronada." Dārs noņēma rokas no mana kakla. "Tev nevajadzēja �eit nākt."

"Tā ir viņa, vai ne?" Ronada teica.

Dārs piecēlās. "Tev nevajadzētu uztraukties."

"Es neuztraucos." Ronada pēk�ņi pasmaidīja �ilbi�no�s smaids, kas nepieskaras acīm. "Redzi? Viss kārtībā." Viņa ne uz mirkli nenovērsa skatienu no manas sejas, un es nespēju at�ifrēt viņas sejas izteiksmi. Kā jau tam būtu jābūt ar magiem.

"Ronada, tu domā, ka viņa ir kaut kaut kādā veidā sais�tīta ar�?"

"Ar magu, kur� nomira viņas acu priek�ā?" Ronada iesmējās, un es nodrebēju. �īs vienkār�ās kustības dēļ viss mans ķermenis uz mirkli iesāpējās un tad aprima.

"Nāc. Es iedo�u tev kaut ko nomierino�u." Dārs piecēlās un aplika roku ap Ronadas pleciem. Viņa to pat nepama�nīja.

"Man ar viņu jārunā." Un te jau viņa sēdēja uz manas gultas malas. "Pie sen�u gariem, ar ko tu esi viņu apstrādā�jis? Viņa smird pēc pūsto�a dīķa."

"Lielākoties tas ari ir pūsto�s dīķis," Dārs teica, bet Ronada viņā neklausījās. Viņa pieliecās man tuvāk, satvēra manu seju savās slaidajās plaukstās, skatījās man acis.

"Man jāzina patiesība," viņa teica. "Vai tu vai viņ� un tu�?"

"Nekas tāds nenotika," es teicu. Savādi, cik lepns var justies cilvēks, kas bezpalīdzīgi guļ gultā, nozieķēts ar mārka ūdeni. "Viņ� mani gandrīz vai no�ņaudza, bet tas arī viss."

"Jā�" viņa nomurmināja, vairāk nolasot no pieskāriena nekā no maniem vārdiem. "Es tev ticu. Tu esi apbrīnojama."

"Apbrīnojama?"

"Tu esi tikai vienkār�s cilvēks. Un tomēr tu spēji turē�ties viņam pretī. Es darī�u, ko varē�u, lai pieliktu punktu tām baumām, kas jau tagad ir dzirdamas pilsētā."

"Paldies," es no�ukstēju. Viņa bija pirmais cilvēks visā Brugā, kas neskatījās uz mani ar aizdomām un naidu, kas man ticēja un vēlējās palīdzēt. Un turklāt viņa bija mags.

"Paldies tev," viņa teica un pasmīnēja. "Es nebiju pat cerējusi, ka kāds spēs ierādīt Boordam viņa vietu."

"Diez vai no tā tagad ir kāds labums," Dārs piezīmēja.

Ronada uz viņu paskatījās.

"Viņ� ir miris, Ronada." Viņa tonis bija neitrāls bez nekādām emocijām.

"Jā. Viņ� ir miris." Ronada samirk�ķināja acis un pie�cēlās.

"Un tu tie�ām domā, ka baumām nav pamata?"

"Baumām, ka sve�zemniece, kaut kāda vienkār�a kilri sieviete, varētu nogalināt Brugas izcilāko magu?" Ronada asi iesmējās. "Tās baumas izplata ļautiņi, kas mūs ienīst un alkst visu mūsu nāves, tas ari viss. Protams, viņa nav vainīga."

Dārs bridi skatījās uz viņu, tad uzmeta skatienu man. "Guli," viņ� teica, un es aizvēru acis. Man izdevās tās atvērt tikai tad, kad durvis aiz abiem magiem jau bija ciet.

Viena pati, burvestības sasaistīta, un es vēl nebiju to pilnībā izpratusi. Bet atbrīvo�anās bija tikai laika jautā�jums un man nebija ne mazākās vēlē�anās gaidīt bez�darbībā.

i

Paldies tev, mans dziedniek, par zālēm un veldzi, Par maigajām rokām un glāsmaino peldi, Bet vairāk par visu paldies tev par mieru, Kas ļāva man izturēt slimības dienas.

Tradicionāla kilri pateicība dziedniekam

Kas nepiecie�ams, lai atraisītu burvestības saites? Pazīt sevi, nesaudzīgi paskatīties uz savām jūtām un spēt tās at�ķetināt no maga ievītajām. Zināt vai vismaz apjaust, ko ir vēlējies panākt mags, kas ir ar tevi strādājis, un viņa vājās puses. Tam nepiecie�ams godīgums un nesaudzīga sevis pazī�ana, spēja pieņemt visne�ēlīgāko patiesību: ka tu neesi tik sare�ģīta, kā tev gribētos domāt, un tajā pa�ā laikā tu pat nespēj saprast sevis veidoto emociju tīklus. Reizēm man �ķiet, ka burvis pat nerada nekādas emocijas, tikai vēl vairāk sajauc tās jūtas, kas jau piemīt viņa pakļau�tajam. Reizēm es brīnos, kā magi var ar to sadzīvot vai viņi ir atradu�i pa�i savu burvestību vai arī tikai radīju�i smalku pa�apmāna vairogu, kas aizsargā viņus pret citu burvestībām jau tāpēc vien, ka ir pārāk sare�ģīts, lai kaut kas tajā ielauztos? Vai ari tas bija galvenais iemesls burvju nespējai ilgi palikt vientulībā?

Es gulēju nomodā, atklādama savu ķermeni no jauna: kuras tā daļas es varēju pakustināt un kuras ne; no�ķirdama atsevi�ķus dziedinā�anas pavedienus: manu pa�as vēlmi vienkār�i gulēt, miru�ai un at�ķirtai no pasaules; dusmas, ko es biju nogrūdusi tik dziļi, ka tās nospieda manis pa�as vēlmi piecelties; bailes no sāpēm, vainas atblāzmu un līdz�jūtību Boorda cie�anām jo viņa nāves sāpes vēl jopro�jām atbalsojās man galvā, viņa nāves mirklis ierakstīts manas bezapziņas tum�ajos laukos.

Es nekad vēl nebiju bijusi tik tuvu kāda nāvei pat tad, ja tas bija mans ienaidnieks, pat tad, ja man bija iemesls vēlēties viņa nāvi. Pamazām es sapratu, ka es to nevēlē�jos es gribēju doties atpakaļ laikā, kad vēl neviens nebija miris, vai vismaz atpakaļ sapnī un nekustībā.

Es satvēru �os emociju pavedienus un citu pēc cita tos pārrāvu lēni, pacietīgi, glu�i kā varētu pamazām pārrīvēt virvi, ar kuru sasietas rokas un kājas. Es pētīju �īs jūtas, līdz tās vairs nebija īstas, vairs nebija manas. Es pakusti�nāju rokas. Es nolaidu uz grīdas kājas. Es apsēdos uz gul�tas malas.

Es gandrīz nokritu uz grīdas, kliedzot sāpēs: jā, Dāram bija taisnība, es cietu sāpes, lai arī man nebija ne jausmas, no kurienes tās nāca: �īs skumjas, �ī zaudējuma sajūta, kas pārvēlās man pāri kā vilnis. Cilvēka nāve. Gabals, kas izrauts no cilvēces miesas. Ne nokaltis un nokritis kā lapa rudenī vai kā ķir�zieda lapiņa, kas dod vietu auglim: es biju kā zaļ�, vidū pārlauzts zars, ādai pārplīstot, pirkstiem bez�spēcīgi meklējot to, kā man tagad trūka, kā nebūs vairs nekad.

Es nezināju, ka ir iespējams raudāt par kādu, kas ir ienīsts. Es cerēju, ka �īs sāpes aizies, ka tās pāries, un es nezināju, vai jebkad tā notiks.

Bet es lēni piecēlos, apreibusi, �ūpodamās, un devos uz durvju pusi. Tur, tālāk, kāds satraukti kliedza: skaņas, kas �eit �ķita tik neiederīgas. Lēni es izgāju no istabas un lejup pa koridoru. Sāpes padarīja manas kustības lēnas un neveiklas, manas kājas pinās garajā, �aurajā slimnīcas kreklā. Koridora galā es redzēju izeju uz pla�u priek�telpu, kas bija pilna ar satrauktiem cilvēkiem. Uz grīdas rindām vien gulēja sāpēs vaido�i cilvēki.

Es samiedzu acis, cerot, ka tas nenotiek pa īstam.

*

Es vēroju notieko�o seju pēc sejas, sajūtu pēc sajūtas. Pustumsa, pārāk zemie griesti un cilvēki, kas bija sarindoti līdzās cits citam. Es redzēju kādu seju vienos putekļos un sāpēs. Strādnieka mutes kaktiņos bija sakrāju�ās tum��as putas, un jauns zēns vienkār�ā pelēkā tērpā bija nolie�cies pār viņu, atglaudis vīrie�a matus no pieres un pacēlis viņa acs plakstiņu, lai ieskatītos tum�ajā zīlītē. Es redzēju raudo�u sievieti, ko aizveda projām maiga, bet uzstājīga māsa, un es redzēju vīrieti, kur�, �ķita, ticis cauri vieglāk: viņ� bija piecēlies nestuvēs sēdus un skatījās apkārt neko neredzo�ām acīm. Es redzēju Dāru tā visa vidū viņ� deva pavēles, pa vienam apskatīja slimniekus. Es redzēju cilvē�kus, kas nesa svaigus dvieļus un ūdens bļodas, redzēju cil�vēkus, kas nesa projām netīros auduma un drēbju gabalus. Viņiem es varēju palīdzēt, un to ari darīju. Es stiepu tīra ūdens bļodas un izlēju netīro ūdeni ārā, kur tas ieplūda zemes plaisās.

Pēc piektās bļodas es piespiedu sevi apstāties un izstai�pīties, un pamest kaut vienu skatienu apkārt. Slimnīca bija uzbūvēta pilsētas malā, pie pa�as klints sienas piespiedu�sies atsevi�ķi no visām pārējām ēkām. Nelielajā dārziņā es atpazinu da�ādus ārstniecības augus, bet tur nebija neviena ko�umzieda, pat ne Brugā tik populāro violeto un dzelteno puķī�u.

"Hei!"

Es satrūkos, dzirdot pazīstamu balsi.

"Tev ir labāk, vai ne?"

Tas bija Lugs. Viņ� bija nevērīgi atbalstījies pret slimnī�cas sienu, un es gribot negribot sāku domāt, cik ilgi viņ� tur jau stāv.

"Ir gan labāk, jā. Bet darāmā arī ir daudz."

"Viņi liek tev strādāt, lai atlīdzinātu par ārstē�anu?" Viņa acīs kaut kas iemirdzējās, dro�i vien uzjautrinājums.

"Nē." Es pēk�ņi samulsu, un tas mani īpa�i neieprieci�nāja. Man nebija nekāda iemesla mulst. "Kā tu zināji, ka es esmu �eit?"

"Nu, es tevi uz �ejieni atnesu, un tu neizskatījies pēc cilvēka, kas varētu kaut kur aiziet pats saviem spēkiem. Tā ka tev dro�i vien būtu jābūt �eit."

"Tu mani atnesi uz �ejieni?�"

"Tevis no rīta nebija. Un es nospriedu: lai cik laba nakts tev nebūtu bijusi, rīta drēgnums to labāku nepadarīs." Lugs pasmīnēja. "Piezīmēsim, ka es pilnīgi lieki par tevi uztraucos. Ja tu spēj tikt galā ar magu, tad rīta drēgnums tāds nieks vien ir."

Es atvēru muti, lai kaut ko atcirstu, un Lugs pacēla rokas, kā atvairot ļaunumu. "Es tikai jokoju, jokoju, Vega. Man vēl sava dzīvība dārga."

Es nopūtos. Āksts. "Paldies tev. Dro�i vien tu izglābi man dzīvību."

"Pateiksies tad, kad tava dzīvība patie�ām būs glābta. Tas ir tad, kad būsim projām no �ejienes." Lugs izslējās, un tikai tad es pamanīju, cik saspringts ir viņa augums.

"Kā tā?"

"Padomā ar galvu. Tu, sve�zemniece, ierodies �eit un tajā pa�ā naktī tavās rokās nomirst burvis. Tu domā, ka neviens tevi neturēs aizdomās? Tev veicas, ka tie strādnieki cieta negadījumā, citādi tu pat no istabas ārā nebūtu tikusi."

"Viņi ta�u nevar vainot mani. Es nebūtu varējusi noga�lināt magu."

"Viņi tik un tā tevi vainos. Jo tu neesi viena no viņiem. Tici man, ikviens priecātos par iemeslu tevi sodīt."

"Un, ja es do�os projām, viņi būs pārliecināti, ka esmu vainīga."

"Un kas tev par to?" Lugs pasmaidīja. Un �ajā smaidā es redzēju: tu ta�u tāpat aiziesi no �ejienes. Tu no visurienes aizej, lai neatgrieztos. �eit tev tāpat nav vietas, vispār nekur tev nav vietas. Kāda nozīme tam, ko citi domā par tevi, pasaule ta�u ir pietiekami liela, lai bezgalīgi klejotu tai cauri. Vai tad ne?

"Nē," es teicu.

"Kas nē?"

"Nē, es neie�u prom. Es �eit esmu vajadzīga. Es palīdzu �iem cilvēkiem. Un varbūt es varu palīdzēt ari citiem. Var�būt viņiem vajadzīgs tulks. Jo tev tas noteikti ir lieks."

Lugs sausi iesmējās. "Tu tulkosi pati savu nāves sprie�dumu."

"Un kā ar Boorda slepkavu? Ja es aizie�u, tad viņi pie�ņems, ka tā biju es, un slepkava paliks nesodīts."

"Varbūt tas bija negadījums. Tu ta�u neredzēji slep�kavu� es ceru?"

"Nē. Mēs bijām divi vien. Bet tas nebija negadījums."

"Nu labi." Lugs zaudēja pacietību. "Pieņemsim, ka tev ir taisnība, tad tas nozīmē, ka Brugā ir kāds slepkava, kas nogalina magus. Saproti? Magus. Un tu viņu pat neredzēji. Pasaki kāda tādā gadījumā ir tava cerība?"

Es skatījos uz viņu, pēk�ņas atskārsmes apstulbināta.

Mana cerība bija atrast kādu, kas var nogalināt magus. Un palikt nesodīts. Mana cerība bija atrast �o cilvēku un iemācīties to pa�u. Pat mazākā iespēja iemācīties pieveikt magu attaisnotu jebkādu risku.

"Es palieku," es teicu.

"Lai palīdzētu viņiem atrast Boorda slepkavu? Tev ta�u viņ� nemaz tik ļoti nepatika vai ari es kļūdos?"

"Nē," es teicu.

"Tad kāpēc tu gribi atklāt, kur� viņu nogalināja? Tu esi viņam pateicību parādā."

Un varbūt es gribu pateikt paldies, es nodomāju. Varbūt es gribētu pateikt labi darīts. Varbūt es gribētu pateikt es esmu tavā pusē.

"Es vairs negribu bēgt," es teicu.

Lugs apdomājās. "Es �odien pazūdu no �ejienes."

"Labu veiksmi."

Lugs pēk�ņi satvēra manu seju plaukstās, it kā gribētu mani noskūpstīt, un es saspringu. Viņ� pat nemēģināja man tuvoties, tikai skatījās acīs, lai būtu dro�s, ka es nepa�lai�u garām ne vārda.

"Bruģa ir bīstama vieta, Vega. Man �ķiet, ka tu to jau esi sapratusi. Un nē, tas nebija negadījums. Tāpēc esi uzmanīga. Un neaizmirsti par kalnu slimību."

Viņ� palaida mani vaļā, pagriezās un devās prom visu vienā plūsto�ā kustībā. Es stāvēju slimnīcas pagalmā, viena un neveikla, ar pilo�u koka bļodu rokā, noskatīdamās viņam pakaļ.

"Pagaidi!" es saucu. "Kā tu zini?"

Viņ� pagriezās un kādu brīdi soļoja atmuguriski, nevē�rīgi pamādams man ar roku. "Es kādu laiku palik�u Grāā. Varbūt tu paspēsi mani noķert. Ja tā tad tiksimies!" Un viņ� atkal pagriezās. Es noskatījos, kā viņ� pazūd Brugas

ielās, un tikai tad atgriezos slimnīcā.

*

Es atgriezos slimnīcā, un man vairs nebija laika domāt par Lugu tik daudz darbu vēl bija jāizdara. Uz grīdas bija mazāk cilvēku es redzēju, kā vairāki vīri paņem nestuves un dodas dziļāk slimnīcā. Viņi mani pat nepamanīja.

Es kādu laiku biju strādājusi Sillas slimnīcā, tāpēc darbs �eit bija mierino�i pazīstams. Es piepildīju ūdens bļodu, samērcēju ūdenī auduma gabalu un notīrīju kāda strād�nieka seju, vienlaikus bubinot kaut ko maigu un mieri�no�u. Kilri valodā man tas izdevās labāk, bet es darīju visu, ko spēju. Strādnieks atvēra acis skatiens klīda pa telpu, nekur neapstājoties, un kaut ko murmināja pie sevis.

"Ko tu saki?"

"Tie bija visur, visur," viņ� teica. Tad murmināja arvien straujāk un straujāk. "Zaļi mākoņi, rūgti es atceros tā, kā viņi man stāstīja. Vienmēr. Es neticēju, es neticēju, es domāju, ka viņu nav, ka tie ir tikai vecu sievu stāsti, bet viņi nāca, tumsa, rūgtums ko es varēju darīt? It kā es kaut ko varētu darīt. Viņiem ta�u ir no kaut kā jādzīvo, visiem viņiem."

"Kam?"

"Manējiem. Manai ģimenei. Ēst un dzert, un gulēt, un visu ko. Tāpēc jau es tur esmu." Viņ� sāka klepot, un es pagriezu viņa galvu, lai tum�ās gļotas varētu iztecēt no mutes.

"Ku���, nerunā," es �ukstēju un uzliku roku uz viņa pie�res. Tā bija vēsa un mitra.

"Izskatās, ka �is būs dzīvotājs."

Es pacēlu acis, un tur bija Dārs, noliecies pār strād�nieku, par ko es rūpējos. "Aiznesiet uz istabu." Vairāki vīrie�i pacēla nestuves ar strādnieku un nesa tās prom. Tikai tad Dārs ievēroja mani.

"Ko tu te dari?" Viņa tonis bija nepelnīti ass, un es sa�rāvos.

"Es mēģinu palīdzēt."

"Vai tad es tev neteicu, lai tu paliec gultā? Tu esi slima tu pamodies tikai pirms stundas vai divām!"

"Man nekas nesāp."

"Bet vajadzētu!" viņ� atcirta.

Un tā ari bija. Man būtu vajadzējis ciest sāpes. Patiesībā man nevajadzētu pat būt spējīgai pretoties Dāra pavēlei un piecelties no gultas. Es izmisīgi mēģināju atrast attaisno�jumu kāpēc, kāpēc es nebiju vienkār�i aizgājusi, kad bija �āda iespēja?

"Es� man likās, ka tu mani sauci�" es vārgi teicu, cenz�damās izklausīties apjukusi. "Man �ķita, ka vajag palīdzēt."

Dārs saknieba lūpas, bet tagad viņa dusmas vairs nebija vērstas pret mani. Es biju uzminējusi: viņ� nebija pārliecināts, ka satraukumā viņa burvestība ir darbojusies pareizi. Tikpat labi viņ�, izrīkojot savus palīgus, būtu varē�jis nejau�i iekļaut �ajā grupā mani tādā gadījumā es tikai sekotu pavēlēm, kas domātas citiem, pret savu gribu. Muļ�ķīga un bīstama kļūda.

"Kas te vispār notika?" es apjautājos.

"Negadījums raktuvēs. Un tie�i �odien, kad nav Boorda ja viņ� būtu bijis klāt, tad strādnieki vismaz nebūtu kritu�i panikā." Izklausījās, ka viņ� ir vairāk norai�zējies par cietu�ajiem strādniekiem nekā par miru�u magu. Es jau gribēju kaut ko vēl piebilst, bet Dārs stingri paska�tījās uz mani. "Tas uz tevi neattiecas, sve�iniec. Tu esi pār�pratu�i. Tu mums �eit neesi vajadzīga. Man tu neesi vaja�dzīga. Ej atpakaļ uz savu istabu. Prom. Un ātri!"

Tas sāpēja. Es zināju, ka viņ� rīkojas pareizi, pārcērtot saikni starp mums, un tādas saiknes patiesībā ta�u nemaz nebija, bet tik un tā tas sāpēja.

"Pazūdi!" viņ� patrieca mani kā suni, un kā suns es ari gāju tikai centos turēt galvu aug�ā un nesmilkstēt. Sāpes bija atgriezu�ās, man gribējās raudāt, un es vēlējos, kaut nekad nebūtu piecēlusies.

Bet tas viss bija tikai īslaicīgi. Es devos ārā, nevis uz savu gultu. Varbūt Lugām bija taisnība. Dāram noteikti bija taisnība. Es te nevienam nebiju vajadzīga.

Bet bija jau par vēlu. Pie durvīm mani sagaidīja divi sargi un mags apmetni ar kapuci. �ķita, ka viņa sejā ierak�stītais riebums pat nebija personisks tā bija pastāvīga izteiksme. Un viņ� man kādu atgādināja, bet es nevarēju saprast, ko.

"Vega," viņ� teica. Tas nebija jautājums. Es paraustīju plecus.

"Es esmu Nadors, un manā pārziņā ir likums un kārtība Brugā. Tev jānāk man līdzi. Karalis vēlas tevi redzēt."

Viņ� pēk�ņi pasmaidīja, un es nodrebēju. Man bija diez�gan skaidrs ja �is cilvēks smaida, tad nekas labs nav gai�dāms.

Bet viņ� bija burvis, un viņam blakus bija divi bruņoti sargi.

Es devos viņiem līdzi.

Draugs ir tikai aizbāznis caurumam sirdī.

Bruonu sakāmvārds

Es sekoju Nadoram pa mazajām, līkumainajām Brugas ieliņām, labi apzinoties, kā izskatos saburzīta, pa pusei slima un ar sargiem pie katra sāna. Bruģakmeņi jau bija sasilu�i saulē un glāstīja manas kailās pēdas, tāpat arī sīkie zāles stiebriņi starp tiem. Ja es dziļi ievilku elpu, tad varēju sajust, ka gaiss smar�o ne tikai pēc manis pa�as zālēm, bet ari pēc putekļiem un ziediem. Diena bija mierīga un skaista, un es biju vienīgā, kas spēja to izbaudīt, nepakļau�joties pārējo satraukumam un dusmām.

Cilvēki, sakrustoju�i rokas, vēroja mūs no lieveņiem. Da�i no viņiem pavadīja mani ar kliedzieniem. Sve�zemniece. Ragana. Slepkava. Da�i no viņiem skatījās man acīs. Citi rādīja aizsargājo�us �estus. Es pieliku apzinātas pūles, lai atslābinātu �okli, es pat mēģināju smaidīt nemanāmi, lai viņi to neuztvertu kā apvainojumu, bet tomēr. Es nezi�nāju, kas ar mani notiks, bet nojautu, ka tas nebūs nekas labs. Lai tā būtu: pēdējai dienai ir jābūt skaistai.

"Izturies pret karali ar cieņu. Neskaties viņam acīs. Nerunā, ja ar tevi nerunā. Neiebilsti. Runā tikai patiesību. Nestrīdies." Nadora vārdi krita kā akmeņi, un man bija sajūta, ka �ī instrukcija domāta ne vien man, bet arī viņam pa�am. Viņa augums bija saspringts kā uzvilkta stiegra, �ķiet, tas vienmēr tāds bija: apsēsts ar pareizu rīcību, vien�laikus paklausīgs un nikns. Es tī�i kļuvu par viņa pretstatu, es plūdu brīvi un bez domām, bez raizēm. Pat ja no tā nebija nekāda labuma� Man pa�ai bija vieglāk.

Ir ta�u kāda robe�a, ciktāl cilvēku var novest, un, kad �ī robe�a ir sasniegta, vairs nekas nav darāms: tu plūsti prom, brīva un bezrūpīga, un, pat ja tev nepietrūkst rai�u, tad pietrūkst vēlmes raizēties par sevi. Un pūļa ne�ēlība rada pati savu maģiju, kas pamazām iesūcas tevī: arī tev kļūst vienalga un tu kļūsti par to, ko viņi vēlas redzēt. Bez sāpēm, bez jūtām, bez no�ēlas. Prom.

Es smaidīju.

Es saskatīju skaistumu bruonu celtnēs to naivajā ne�veiklībā, to vēlmē sarauties �okurā un saspiesties bariņos, turot sena kilri būvēta tornī�a smaili. Dārzi bija nelieli un bie�i vien tikai uz palodzēm, jo auglīga augsne �eit bija re�tums to aizskaloja lieti un aizpūta vēj�. Bet cilvēki cīnījās un stādīja ziedus uz palodzēm, un viņi sāka man iepatikties. Ne ļoti nav nemaz tik viegli iemīlēt kādu, kas neapmētā tevi ar akmeņiem tikai tāpēc, ka baidās, bet pietiekami.

Pils bija pati lielākā Brugas celtne un viena no retajām, kurā savādais bruonu un kilri arhitektūras apvienojums �ķita teju vai maģiski saskanīgs: robustās, zemās sienas savienoja torņu smailes, kas tiecās debesīs. Pelēks akmens balstīja mozaīkas, kas citādi sadruptu, smagi logu rāmji saturēja kopā smalkas vitrā�as un aizsargāja tās pret vēju un lietu. Pilij bija zema siena, aiz tās da�as ābeles, kas neap�aubāmi bija viens no lielākajiem galma dārgumiem. Es iztēlojos �os augļus, mazus un skābus, iemērktus cukurā un izceptus lielā krāsnī, kā mēs to mēdzām darīt Sillā.

"Priecājies?" viens no sargiem prasīja.

"Jā," es atbildēju, pat nepadomājusi, vai viņ� vispār grib dzirdēt atbildi. "Bruģa ir skaista pilsēta."

"Mans brālis �odien bija raktuvēs. Visticamāk, viņ� no�mirs. Ja izrādīsies, ka tas ir tavs darbs� es tevi atradī�u." Viņa balss bija neizteiksmīga, bet tas tikai padarīja drau�dus skarbākus.

"Mēs viņu nepazaudēsim," Nadors teica. "Atrast nebūs grūti."

Es gribēju dusmoties uz viņiem. Tas padarītu visu vien�kār�āku. Bet es atcerējos cilvēkus slimnīcā, un es atcerējos Boorda pēdējo elpas vilcienu.

"Es ceru, ka tavs brālis atlabs," es teicu.

Sargs neatbildēja.

*

Mēs gājām pa Brugas koridoriem klusumā, pustumsā. Es nevarēju saprast, kā viņi atrada ceļu �ajā labirintā, ko divos da�ādos laikos radīju�as divas da�ādas tautas ar mērķi uzcelt iespaidīgāko būvi visā pilsētā un pilnīgi at�ķi�rīgiem priek�statiem par to, kā tas darāms. Bet varbūt viņi nemaz nemeklēja ceļu; varbūt viņi vienkār�i gāja uz riņķi, gaidīdami, kad es bezspēkā sabruk�u, sniedzot viņiem iemeslu pielietot spēku.

"Nador! Nador! Pagaidi!" Pēk�ņi no sānu ejas pie mums steidzās Ronada. Viņa valkāja pelēkas drēbes sēru krāsā. "Pagaidi mani!"

Nadors apstājās.

"Kur jūs ejat?" viņa jautāja, tikko bija ievilkusi elpu.

"Pie karaļa."

"Tie�ām? Dārs jau izlaida Veģu no slimnīcas?"

"Viņa var staigāt. Tātad viņai jāiet ar mums."

"Tas jā, bet vai viņ� ir pārliecinājies, ka Vega nav slima?"

Nadors neatbildēja. Es sajutu nelāgu prieku par viņa apmulsumu.

"Padomā pats," Ronada teica. "Ja nu viņai ir kaut kāda lipīga kilrie�u slimība� kaut kas tāds, kā dēļ saslima un nomira Boords. Un varbūt strādnieki ari, galu galā viņa ta�u pavadīja visu dienu slimnīcā."

"Tas neizklausās ticami," teica Nadors. Katrā ziņā man bija skaidrs, ka viņ� negribēja tam ticēt.

"Tu esi gatavs riskēt? Riskēt ar karaļa dzīvību?"

Nadors klusēja.

"Mans draugs teica, ka man varētu būt kalnu slimība," es teicu. "Man gan ne�ķita, ka tas būtu īpa�i bīstami."

"Tev varbūt ne," Ronada teica. "Bet Dārs man ne reizi vien ir teicis, ka tas, kas vienam sagādā tikko jau�amas neērtības, citam var būt nāves spriedums."

"Tev varētu būt taisnība," Nadors negribīgi atzina.

"Kas ir rakstīts likumos?" Ronada pacēla uzaci. "Dari visu, lai sargātu karali no ļauna sevī un citos, vai tas būtu gribēts vai negribēts."

"Man ir dota pavēle," Nadors teica.

"Likums ir augstāks par pavēli."

Nadors bridi stāvēja sa�ņaugtām dūrēm, neko neteik�dams.

"Un tas izskaidro Boorda nāvi," es teicu un neviļus pakāpos atpakaļ ja nu gadījumā es apdraudu viņus visus. "Ja es esmu slima, pati to nezinot, tad ari Boords nevarēja zināt�"

Nadors pagriezās pret mani. Pat pustumsā varēja re�dzēt, ka viņ� ir nobālējis. "Paliec �eit. Es eju uz slimnicu runāt ar Dāru. Ronada, paliec ar viņu!"

"�eit?" Ronadas balsī mijās pārsteigums ar nepatiku. "Tum�ā, putek|ainā koridorā?"

"Ko tad tu gribi?"

"Nesatraucies. Es viņu aizvedī�u dro�ībā. Bez tam sargi būs ar mums."

Nadors satraukti pielika dūri sev pie lūpām. "Labi. Uz tavu atbildību." Un viņ� aizsteidzās pa tuneļiem.

Ronada pagaidīja, līdz Nadors pazūd acīm, tad satvēra mani pie rokas un veda tālāk pa gaiteņiem.

"Uz kurieni mēs ejam?" viens no sargiem jautāja.

"Jūs manis pēc varat nekur neiet," Ronada atteica. "Bet Vegai ir jānomazgājas. Vesela vai slima, bet viņa smird."

Viņa gāja ātri, un sargi mums sekoja.

"Viens no jums var aiziet uz virtuvi, mums ir jāpaēd," Ronada teica, pat nepapūlēdamās paskatīties atpakaļ. Pēc brī�a mums sekoja vairs tikai viens kāju pāris.

"Un tu stāvi �eit," Ronada izrīkoja otru, apstājusies pie koka durvīm. Sargs mēģināja protestēt, bet pietika viena skatiena, lai viņ� apklustu. "Tu ta�u negribi teikt, ka tāds vienkār�s ļautiņ� kā viņa varētu kaut ko nodarīt magam?" viņa stingri noprasīja. "Vai ari tev ļoti gribas skatīties, kā viņa mazgājas?"

Sargs nikni izslējās, un Ronada pamāja ar galvu, ievilka mani dziļumā un aizvēra durvis aiz mums. Tikai tad, kad mēs bijām paliku�as vienas, viņa sāka klusi smieties.

"Tas bija aizraujo�i," viņa teica. "Mans brālītis ta�u ir smieklīgs, vai ne? Tikai nesaki, ka tu nezināji Nadors ir mans brālis."

"Jūs neesat līdzīgi," es teicu.

"Paldies visiem gariem, ne," Ronada smaidot teica. "Nu nesaki, ka viņ� nav smieklīgs."

"Iespējams, es nogalināju Boordu," es teicu. Manas lūpas bija sastingu�as.

"Neesi nu stulba," Ronada atteica. "Ja tu būtu slima, tad Dārs nebūtu ļāvis man pat tuvoties tev. Tā ka ar tevi viss ir kārtībā nu, vai vismaz būs, kad būsi nomazgāju�sies. Nāc."

Un es sekoju viņai, pie sevis prātodama, kāpēc tad vis�pār bija nepiecie�ams mani aizkavēt. Lai ari, jāatzīst, doma par vannu un maltīti mani kārdināja stipri vairāk nekā iespēja satikt Brugas karali.

*

Telpa, kurā Ronada mani ieveda, nelīdzinājās nevienai, ko es biju redzējusi iepriek�. Tās centru aizņēma milzīgs vara katls, zem kura bija iedegta uguns, bet apkārt gan iek�telpā, gan terasē bija izvietotas dziļas vannas. Es izgāju uz terases un redzēju, ka no tās paveras skats uz nelielu iek�pagalma dārzu.

"Skaisti, vai ne?" Ronada klusi teica, nostājusies man blakus. "Iespējams, �ī ir mierīgākā vieta pasaulē vai vis�maz Brugā. It īpa�i tagad. Viss notiek tik strauji, ka man pat nav bijis laika ieklausīties pa�ai savās domās."

Es paskatījos uz Ronadu. Magi parasti nav tik runātīgi un atvērti bet varbūt tāpēc viņa arī nebija atzīta par labu magu. Un kas gan es tāda biju, lai viņu vērtētu? Tikai vien�kār�s ļautiņ�, eksotiska sve�zemniece, ne vairāk.

"Es sagatavo�u vannu, un tad jau ēdiens būs klāt," Ronada teica. "Reizēm man �ķiet, ka Dāram vispār nav o�as vismaz, sprie�ot pēc tām ziedēm, ko viņ� par visām varītēm cen�as citiem uzsmērēt."

Es iesmējos. "Es būtu pateicīga gan par vannu, gan ēdienu. Bet tev nekas nav jādara manis dēļ."

"Nomierinies. Tu jau tā esi pārāk daudz kam gājusi cauri." Ronada iestūma mani ērtā dīvānā. "Sēdi."

Es centos protestēt.

"Es teicu sēdi," Ronada stingri teica, un es attapos un paklausīju. Tas nu gan būtu dīvaini, ja vienkār�s cilvēks pre�totos magam. Drīz es ieslīgu pussnaudā, skatīdamās dārzā un klausīdamās, kā guldzēdams tek ūdens. Mani iztraucēja tikai sarga klauvējiens mums bija atnests ēdiens.

Uz lielā �ķīvja bija izkārtoti gabaliņi da�ādu eksotisku ēdienu eksotisku pat bruonu gaumei. Es atpazinu balto kazas sieru, maizi un laina saknes (lai arī man nebija ne jausmas, kā tās sauc bruonu valodā), ta�u lielākā daļa ēdienu izskatījās gardi, bet pilnīgi nepazīstami. Sargs bija sagādājis arī lielu krūzi sidra un divas bieza stikla glāzes.

"Paldies," es teicu.

"Nerunā, ēd," Ronada teica un iesmējās. Es vairs nevil�cinājos man tikko pietika pieklājības ēst lēni un izgar�ot ēdienu. Tas patie�ām bija neparasts; vieglais, skābenais sidrs padarīja maltīti patiesi izsmalcinātu un mani nedaudz apreibu�u. Kādu bridi mēs runājām par ēdienu es centos iemācīties bruonu valodas vārdus katrai no sastāvdaļām. Ronada savukārt jautāja vārdus kilri valodā un, man par lielu pārsteigumu, bija gan patiesi ieintere�sēta valodā, gan arī ātri to apguva. Jau drīz es sapratu, ka Ronada jau diezgan labi zina kilri valodu. Viņa gan runāja stipri poētiski un nedaudz stīvi, bet tik un tā bija viens no retajiem bruoniem, kas bija papūlēju�ies apgūt mūsu mēli.

"Es mācījos no dziesmām un dzejas," Ronada teica. "Jūsu valoda ir tik at�ķirīga no bruonu es nesaprotu visu, bet tik daudz, cik saprotu� jūs dzīvojat tik dziļā, tik bagātā valodā."

Līdz tam man bija grūti viņu pieņemt. Viņa bija pārāk skaista, pārāk patīkama, pārāk laba dziedātāja un piede�vām vēl mags. Bet brīdī, kad viņa ierunājās par "dzīvo�anu valodā" tik vienkār�i, it kā tas būtu pa�saprotami, es pie�devu viņai visu jo ari es piederēju valodai vairāk nekā jebkurai vietai, vēl jo mazāk cilvēkiem.

Tikko maltīte bija beigusies, Ronada steidzināja mani uz vannu, kas bija novietota tie�i starp istabu un terasi, sniedzot gan skatu uz pili, gan vismaz nosacītu no�ķirtību. Tiesa, mana no�ķirtība patie�ām bija ļoti nosacīta Ronadai nebija ne mazākās vēlmes ļaut man izģērbties vienatnē. Es jutos spiesta pasteigties, citādi viņa būtu izģērbusi mani pati. Es klusībā pateicos visiem gariem, ka vismaz vanna bija dziļa un ūdens viegli duļķains. Tas gar�oja pēc vara un vēl kaut kā, ko nevarēju īsti atpazīt.

"Kalnu ūdens," Ronada teica, it kā būtu nolasījusi manas domas. Un tajā mirklī es biju tik vienkār�a un rāma, un uzticības pilna, ka, iespējams, viņa patie�ām lasīja manas domas pietiekami, lai man nebūtu jārunā.

"Kāpēc tu par mani tā rūpējies?" es pēc brī�a jautāju. Man bija bail izjaukt mirkļa burvību, bet man bija tas jāzina.

"Mans skolotājs man lika," Ronada viegli atbildēja.

"Tev ir skolotājs?" Es biju pārsteigta. Kilri mācekļiem nebija ļauts nēsāt atpazī�anas zīmes, pirms viņi bija atzīti par pilnvērtīgiem magiem.

"Jā. Viņ� ir ļoti labs, un es vēl joprojām daudz ko mācos. Tagad gan tam būs mazāk laika, jo viņ� kļūs par raktuvju magu Boorda vietā," Ronada atteica. "Kas ir?"

"Kas ir kas?"

"Tu saspringi. Tik daudz jau es sajutu."

"Taisnība." Es pieliku apzinātas pūles, lai atslābtu. Tas nebija viegli, bet man vismaz izdevās radīt iespaidu, ka esmu mierīga. Es iedzēru kārtīgu malku sidra un ieslīgu dziļāk ūdenī. Man jau būtu vajadzējis pierast pie Ronadas skatiena, bet tas vēl joprojām lika man justies neveikli.

"Stāsti, kas ir?" viņa nerimās.

"Man nepatīk� Man nepatīk tie jūsu skolotāji. Un mācekļi� Bija viena meitene, Ange, Boorda mācekle." Es paberzēju pieri, mēģinādama sakārtot domas. "Viņa izska�tījās nobijusies."

"Ange? Nobijusies?" Es varēju ticēt Ronadas pārsteigu�mam pirmajā mirklī, ieraugot Angi, viņa bija �ķitusi tik pārdro�a.

"Tikko ieradās Boords�"

"Mans skolotājs ir ļoti labs," Ronada ātri teica. "Es no viņa nebaidos. Tev ari nav jābaidās."

Tu ta�u to nezini, es nodomāju. Tu nevari to zināt. Tu esi iemācījusies būt apmierināta un laimīga tu esi iemācījusies viņu mīlēt. To visu viņ� tev ir iemācījis, un tu pat nevari zināt, ko patiesībā jūti, ja vien nesalauz sevi un ari viņu. Un, pat ja tu zinātu, ko gan tas tev dotu? Tu nevarētu ne aiziet, ne pazust, tu būtu piesaistīta viņam, un starp jums vairs nebūtu pat izlik�anās.

Bet es neko no tā viņai nepateicu.

"Tev kaut kas ir pret magiem, vai ne?"

Es klusēju.

"Vega." Viņa viegli pieskārās manai rokai. "Uzticies man."

Un, protams, es būtu varējusi viņai neuzticēties neteikt viņai ne vārda. Bet es ta�u biju tikai vienkār�s cil�vēks, vai ne? Es nevarētu noraidīt maga aicinājumu runāt.

"Es reiz kādu pazinu. Mācekli. Es zinu, kā viņa cieta." Es runāju lēni, ar grūtībām meklēdama ceļu starp puspa�tiesībām.

"Par ko tu runā?"

"Viņa bija mācekle. Pavisam vēl bērns. Viņa teica, ka skolotājs dara viņai pāri, ka viņa vairs negrib mācīties, ka viņa grib atpakaļ mājās."

-�� Kas noticis, mīļā? Skolotājs Zaks teica, ka tu esot slima. Tev ir drudzis? Mēs atnesām zupu.

-�� Es negribu zupu. Es gribu mājās. Mammu, tēti, es gribu mājās.

-��� Tu raudi tikai tāpēc, ka esi slima, Nela. Ēd zupu. Skolo�tājs Zaks teica, ka tu drīz izveseļosies.

-��� Es negribu izveseļoties.

-��� Skolotājs Zaks teica, ka tu esot ļoti apdāvināta.

-��� Es gribu mājās.

-�� Ja negribi ēst, tad ej gulēt. Tevjāpaguļ.

-��� Es negribu.

-�� Pagūli kārtīgi, tad tu būsi vesela, bērniņ. Tu izaugsi liela un būsi pati skaistākā burve pasaulē.

-��� Un tad tu manī klausīsies?

"Tā mēdz būt," Ronada teica. "Ar bērniem tā mēdz būt."

"Neviens viņai neticēja. Ne mamma, ne tētis."

"Viņa izauga un saprata, ka tas bija vajadzīgs," Ronada teica. "Es zinu. Es izaugu."

"Viņa nomira."

"Kā tu zini? Kas viņa tev bija?"

"Mana māsa," es teicu. "Nela." Es aizvēru acis. Lai ari asaras bija pavisam saprotamas.

"0, tavā ģimenē bija burve," Ronada teica. Viņas balss bija mainījusies it kā pēk�ņi viņa būtu sākusi mani cienīt. "Tavi vecāki noteikti ar viņu ļoti lepojās."

"Protams," es teicu.

Tie bija meli.

*

"Bet tas daudz ko izskaidro," Ronada pēc pārdomu brī�a teica.

"Ko tad?"

"To, ka tu spēji pretoties Boordam. Varbūt ari tevī ir magu asinis."

Es nevarēju novaldīties nenoskurinājusies.

"Vai ari vienkār�i tev ļoti nepatīk magi. Un tāpēc."

"Drīzāk jau tā." Ūdens bija kļuvis vēss, vai ari man tikai tā likās. Es piecēlos un sāku mazgāties, cenzdamās neievē�rot Ronadas skatienu.

"Es saprotu, ka tu ienīsti magus. Un Boords noteikti neuzlaboja tavu priek�statu par mums."

"Nē."

"Tu noteikti brīnies, kāpēc es ar viņu biju kopā."

"Jūs bijāt kopā?" Es ieskatījos Ronadas sejā un pār�steigta atklāju tur skumjas un nostalģiju.

"Mēs bijām precēju�ies."

Es steidzīgi saziepēju matus, lai man būtu attaisnojums noslēpt savu sejas izteiksmi. Es nebiju zinājusi. Nebiju pat nojautusi. Lai ari man dro�i vien būtu vajadzējis to pama�nīt, ja es būtu bijusi mazāk aizņemta pati ar sevi.

"Vai tu esi precējusies, Vega?"

"Nē, protams, ne."

Viņa iesmējās par manas atbildes asumu. Bet es neva�rēju iedomāties, ka varētu jebkad kādam uzticēties tiktāl, lai piesaistītu sevi viņam ar maģiju, kas, ja varēja ticēt leģendām, varēja ilgt visa mū�a garumā un vēl pēc tam. Jā, bruonu laulības ceremonija bija vienkār�āka un saprota�māka nekā kilri sare�ģītie rituāli, bet būtība palika tā pati: divi cilvēki, kas ir savienoti ar grūti saraujamām saitēm, kas varēja būt vēl spēcīgākas par tām, ko veido skolotājs un māceklis. Pēdējās vismaz varēja pārtraukt pēc mācību beigām.

"Es viņu mīlēju," Ronada teica. Viņa skatījās savā atspulgā ziepjainajā ūdenī. "Un pēc tam� Pēc tam es viņu vienkār�i pazinu. Un es domāju, ka viņ� pazina mani un zināja, ko var atļauties man nodarīt. Cik tālu var iet, pirms pārtrūkst tas, kas mūs vieno."

"Piemēram, es."

"Piemēram, tu. Tas mani nepārsteidza ne vismazākajā mērā. Bet nevarētu teikt, ka es nepriecājos, uzzinot, ka starp jums nekas nav noticis."

"Man �ēl," es teicu.

"Tu jau tur neko nevarēji darīt." Viņa brīdi klusēja, ieklausījās sevī. "Un es vēl joprojām viņu mīlu. It kā viņ� nepavisam nebūtu miris. It kā viņ� būtu tepat."

"Kā gars," es teicu.

Ronada satraukti paskatījās uz mani. "Jā. Kā miru�ā gars."

Es nodrebēju, un viņa pasniedza man siltu dvieli. "Nesaaukstējies. Dārs man galvu noraus, ja tu saslimsi."

Es vārgi pasmaidīju un sāku slaucīties.

"Kā tu domā, Vega, vai cilvēki vispār kādreiz nomirst? Vai viņi nomirst un aiziet? Vai ari paliek ar mums? Kā tev �ķiet?"

"Es nezinu."

"Bet tava māsa, Vega, kā ir ar viņu? Vai viņa ir mirusi?"

"Nē," es teicu. "Nē, viņa nav mirusi." Un ari tā bija tikai pa pusei patiesība.

Mags, kas izliekas, ka tāds nav, ir izdzimtība pret maģijas dabu: maģijai ir jātiek pielietotai.

�ādi monstri pastāv un ir redzēti mūsu zemē, lai arī viņi nav bie�i sastopami: tieksme uz slepenību un nodevīgumu parasti tiek atklāta apmācību sākumā un mācekļi tiek pamesti, nogalināti

vai trepanēti.

Slēptie magi tiek sodīti ikvienā civilizētā zemē un tāpat daudzās necivilizētās; soda mēri ir da�ādi no nāves līdz mū�a ieslodzījumam vieninieka kamerā. Pa�i magi lielākoties dod priek�roku nāvessodam.

no Kilri likumu grāmatas 3. da|as "Maģija un tās noziegumi"

"Te būs tavas drēbes." Ronada sniedza man vienkār�a piegriezuma zilu kleitu. "Es pati to izvēlējos."

"Skaista." Rūpīgais, smalkais adījums piekļāvās pie ma�nas ādas, un es gribot negribot sāku pārdomāt, vai �ī nav viena no dārgākajām lietām manā īpa�umā. "Tik smalka dzija."

"Brugas kalnu jērs," Ronada paskaidroja. "Tam līdzīga nav visā Bruonā."

"Un vēl jo mazāk Kilri," es atsaucos. Ronada staroja lepnumā.

"Apsēdies, Vega. Es sakārto�u tev matus."

Es paklausīju. Viņa izturējās drīzāk kā kalpone, bet es ne uz mirkli neļāvu sev aizmirst, ka patiesībā viņa ir mags: es apzināti piespiedu sevi pakļauties, lai arī tas �ķita aplam. Un arī patīkami: neviens nebija sakārtojis man matus kop� agras bērnības. Es aizvēru acis un ļāvu viņai darboties, klausīdamās viņas dungo�anā. �o melodiju es, �ķiet, atcerējos no dziedā�anas tavernā, bet varbūt tā bija pavisam cita dziesma. Tad vēl cita melodija un vēl, līdz viņa nonāca pie dziesmas par miru�o mīļoto, kuru es atce�rējos skaidri galvenokārt vārdu dēļ.

"Tā ir brugie�u dziesma?"

"Jā. Mēs parasti dziedam bruonu dziesmas no zemie�nes, bet �ī te ir radusies Brugā. Patiesi mūsu." Es dzirdēju viņas smaidu. "Tā ir skaista. Un patiesa. Un tavi mati ir kārtībā."

Es pieskāros savai galvai. Mani mati bija savīti sare��ģītā brugie�u bizē, ikviena matu �ķipsna nostiprināta pret skarbajiem vējiem. Nepavisam ne līdzīgi Ronadas pa�as me�onīgi plando�ajiem matiem.

"Un tagad mums jāskrien, lai paspētu pie mana skolo�tāja, pirms Nadors mūs ir atradis."

Mēs gājām ātri, un abi sargi neapmierināti klumburoja līdzi. Beidzot Ronada pieklauvēja pie zemām koka durvīm. Es noriju siekalas. Man bija nelāga priek�nojauta attiecībā uz �o vietu.

"Ejam iek�ā, viņ� mūs gaida," Ronada teica. Viņa ar �estu lika sargiem stāvēt pie durvīm un ievilka mani istabā.

Pie loga, kas pavērās uz kalnu upes pusi, stāvēja kāds vīrietis.

Es atkāpos. Ja �eit nebūtu Ronadas un ja ārpusē nestā�vētu sargi, es būtu metusies bēgt.

"Nela," viņ� teica. "Nela, kā tu esi izaugusi."

Es paspēru vēl soli atpakaļ un pacēlu galvu ierasti spī�tīgā �estā. Viņa acis pa �iem gadiem bija kļuvu�as bālākas un seja bija grumbu izvagota.

"Tu gan neesi," es teicu.

Viņ� pasmaidīja, it kā mana poza un balss būtu atsau�kusi viņam prātā kādas patīkamas atmiņas.

"Es tevi gaidīju jau ilgi."

"Tu esi Nela. Nevis tava māsa. Tu." Ronada izklausījās vairāk aizvainota nekā pārsteigta.

Mans skolotājs mūsu skolotājs nekustīgi stāvēja pie loga.

"Mans vārds ir Vega," es stīvi teicu, izmisīgi cen�oties atgūt savu es. "Es esmu tulks."

"Nu protams," Ronada atcirta. "Ne jau mele un sava skolotāja nodevēja. Mirusi. Tu teici, ka viņa ir mirusi."

"Ronada, izbeidz." Skolotājs Zaks nenovērsa skatienu no manis. "Tu beigsi par to domāt. Un ne ar vienu par to nerunāsi. Nekad. Skaidrs?"

Atbilde nesekoja. Zaks beidzot paskatījās uz viņu. "Jā, viņa bija mana mācekle. Tas bija ļoti sen. Un tā ir mana vaina. Viss, kas ar viņu ir noticis. Kas viņa ir tagad."

Es sakodu zobus. Es ar viņu nerunā�u. Un ko tad es varētu teikt? Ka tā nav viņa vaina? Ka es pati sevi esmu salauzusi un pēc tam vainojusi viņu? Vai ka es jau no pa�a sākuma esmu bijusi nepareiza, un tāpēc viss bija tik nepa�reizi? Protams, tā bija viņa vaina. Viss, kas es esmu, tikai viņa kļūda.

"Es saprotu," Ronada teica. Viņas balss bija klusa, bez izteiksmes, kādai tai arī jābūt, ja tavs skolotājs tev ir devis pavēli, kurai tu nevari nepakļauties. Es nikni paskatījos uz

Ronadu. Vai viņa tie�ām nesaprata? Vai ari tagad viņa aiz�stāvētu Zaķu, teiktu, ka viņ� ir labs skolotājs?

Viņa palūkojās uz mani. Viņas skatienā es redzēju tikai �ēlumu. Un savādu, nepamatotu lepnumu it kā viņa būtu labāka par mani, gudrāka, spējīgāka.

"Ej nu, Ronada," Zaks teica. "Un nesaki nevienam."

Viņa pamāja ar galvu un izslīdēja no istabas, klusi aiz�vērdama aiz sevis durvis.

*

Es paliku divatā ar Zaķu. Man vajadzēja pielikt visus spēkus, lai mainītu pozu no saspringti sakrustotām rokām uz atvērtāku stāju, kas sniedza man kustību brīvību, ja viņ� paspertu kaut soli uz manu pusi. Es vairs nebiju bērns. Es savā prātā biju �o ainu izspēlējusi jau simtiem rei�u: viņ� man tuvojas, lai pieskartos, lai viņa griba kļūtu par manējo, un es izlau�os, es situ, un man pietiek spēka, �oreiz man pietiek spēka.

Viņ� pat nepakustējās.

"Nela," viņ� klusi teica. "Es par tevi domāju. Katru dienu."

"Mans vārds ir Vega."

Viņ� nopūtās un pamāja. Tad ielēja sev glāzi ūdens un otru acīmredzot man. It kā viņ� patie�ām domātu, ka es kaut ko pieņem�u no viņa rokām. Es gribēju pateikt, ka neņem�u, ka man vispār neko nevajag. Bet es valdījos.

"Labi. Lai būtu Vega." Viņ� apsēdās krēslā un atbalstīja galvu pret roku. Viņ� pat nepiedāvāja man ūdeni. Acīmre�dzot pietiekami labi nojauta, kā es uz to reaģētu.

Kādu laiku mēs stāvējām klusumā. Man nebija, ko teikt.

"Es zinu, ka tu to izdarīji," viņ� beidzot teica. "Es nezinu, kā, un man pat ir bail jautāt, bet es zinu, ka tā biji tu."

"Ko tad?"

"Tu nogalināji Boordu." Viņ� bridi klusēja, skatīdamies man sejā. Es ceru, ka viņ� tur neko nenolasīja, un vismazāk jau manu pārsteigumu. "Es zinu, kāds viņ� bija. Pat Brugas sievietes nebija dro�ībā protams, ka tu, vienkār�a sve�zemniece, nebūtu no viņa pasargāta. Vai vismaz tā viņ� spriestu. Protams, attiecībā uz tevi tā bija kļūda."

Es atļāvos pasmīnēt. Jā, tā bija kļūda pat ja Boorda nāve nebija mans nopelns.

"Un tā ir mana vaina," Zaks teica. "Tev nevajadzēja izaugt �ādai."

"Es viņu nenogalināju," es teicu.

Zaks uz mani brīdi skatījās. Viņa sejas izteiksmē mijās neticība un �ausmas. "Tu ta�u neļāvi viņam�"

"Nē, es neko viņam neļāvu," es teicu. "Bet nomira viņ� pats no sevis."

"Cilvēki nenomirst pa�i no sevis."

"Tu ta�u zini, ko es būtu darījusi, ja būtu ieplānojusi slepkavību. Pie manis pat nazi neatrada. Pajautā Dāram."

Zaks paliecās uz priek�u, nenovērsdams skatienu no manām acīm. "Es tev ticu," viņ� teica, neslēpdams pārstei�gumu. "Es tev patie�ām ticu."

"Lieliski. Tad man nav iemesla �eit vairs uzturēties."

"Jā. Es palīdzē�u tev pazust." Zaks piecēlās.

"Pat netuvojies."

Viņ� apstājās. "Tev ir jāiet prom no Brugas. Es tev ticu, bet neviens cits neticēs."

"Tas ir tie�i tas, ko tu man teici, kad es biju bērns," es teicu. "Neviens tev neticēs. Tev nav izvēles."

"Tas nav tāpat."

"Nē, nav. Jo es vairs netaisos slēpties, izlikties un bēgt. Es pati ie�u pie karaļa un viņam visu izstāstī�u."

Vienu mirkli man �ķita, ka Zaks norādīs uz to, ka tie�i to es daru slēpjos, izliekos un bēgu ar savu jauno vārdu, ar savu vienkār�ā cilvēka masku. Bet viņ� tomēr to nepateica.

"Nekad nestāsti nevienam visu," viņ� teica. "Neuzticies karalim."

"Es neuzticos nevienam magam," es atbildēju. "Ari tev ne."

Zaks pasmaidīja, un es pati sapratu, ka pēdējā piezīme ir bijusi bērni�ķīga.

"Un neej ārā pa �īm durvīm. Sargi tevi aizvedis pie Nadora, un visas Ronadas pūles būs veltas."

Es paraustīju plecus. Viņam bija taisnība.

"Es tev parādī�u�" Zaks apstājās, sapratis, ka neļau�u viņam sev tuvoties. "Aiz grāmatu skapja ir vēl viens kori�dors ārā no �ejienes. Ne glu�i slepenā eja, bet pietiekami tuvu tam. Pa to tu iziesi pils gaiteņos, un tālāk pati izlem, vai meklēsi karali vai iesi prom no �ejienes."

Es pamāju un devos.

"Vega?"

Es pagriezos. Zaks bridi vilcinājās.

"Esi uzmanīga," viņ� beidzot teica. "Cik es pazīstu

Boordu, viņ� nav cilvēks, kur� varētu nomirt pats no sevis."

*

Es izgāju ārā pa Zaķa slepeno eju un tūlīt pat aptvēru, ka nezinu, kurp man tagad doties. Protams, nevarēja būt ne runas par to, ka es varētu griezties atpakaļ. Pat ja es to darītu, Zaks man nesniegtu skaidru atbildi, viņ� nekad to nedarīja. Viss, ko es iegūtu, vēl viena mācību stunda maģijas apguvē. Tas man no viņa vairs nebija vajadzīgs. Protams, es varēju ari akli maldīties apkārt, līdz uzdurtos sargiem, kuri mani aizvestu pie Nadora un pēc tam pie karaļa; tie�i tas, ko es vēlējos, tikai pazemojo�āk.

Bet bija vēl viens ceļ�. Es zināju karalis vēlas mani redzēt, tāpēc man būtu jāspēj sajust viņa aicinājumu, lai cik sve�a man arī nebūtu �ī pilsēta. Ja es būtu brugiete, tas būtu pavisam vienkār�i. Bet arī tagad es varēju mēģināt sajust visiem brugie�iem kopīgo saikni ar viņu karali. Es ta�u pazinu pietiekami daudzus.

Es aizvēru acis un atcerējos viņus Ronadu nē, ne viņu un ari ne Zaķu. Kas to zina, kurp viņi vēlētos mani aizvest. Dāru ar vētras pelēkajām acīm, skarbo Nadoru un visus citus: mazo Angi un slimos raktuvju strādniekus, tavernas viesus un cilvēkus uz ielām, visus, kas savā sirdī nēsāja karaļa tēlu, par to pat nenojau�ot. Sargus un vecos ļaudis uz lieveņiem, un bērnus, kas spēlējās putekļos. Es gāju lēni, domādama par viņiem, ne par sevi. Domādama par to, kas viņiem ir kopīgs, kā viņi sader kopā glu�i tāpat, kā da�ādu formu akmeņi ir saliekami vienā sienā, kas turas kopā bez māliem, kā zāle un puķes, un saknes, kas veido pļavu, kā ūdens �ļakatas un lāses, kas veido strautu un upi.

Es nonācu pie neuzkrīto�ām durvīm, kas man ne tuvu neatgādināja ieeju karaļa istabās bet par to man nebija jādomā. Mans uzdevums bija iet pa straumi, nevis preto�ties tai. Es atvēru durvis un kāpu aug�up pa torņa kāp�nēm �ukstu, dziesmu, smieklu un asaru pavadīta. Mana sirds vibrēja vienā balsī ar tūksto� citām. Es kāpu līdz pa�ai torņa aug�ai. Tas bija kilri būvēts viena no senākajām pils daļām.

Torņa aug�ējā telpa bija vienos plivuros. Tie stiepās no griestiem līdz grīdai, plīvojo�s labirints, kurā es saudzīgi meklēju savu ceļu. Es pat nepamanīju, kā pazūd sauciens un �uksti. Uz mirkli visa telpa kļuva ideāli klusa, it kā bal�sis būtu apmaldīju�ās plīvuros.

Tur, pie sienas, sēdēja kāds vīrietis vienkār�ās baltās drēbēs, basām kājām. Viņa acis bija aizvērtas viņ� izskatī�jās aizmidzis. Tum�ie, saules izbalinātie mati krita pār viņa pieri sākumā es pat nepamanīju dziļo grumbu starp viņa uzacīm. Viņam nevajadzēja nekādu zīmi, kas liecinātu, ka viņ� ir burvis. Viņ� bija karalis.

"Sveiks," es klusi teicu.

Viņ� atvēra acis. "Tu mani atradi. Bie�i tā negadās."

"Tu mani sauci, un es atnācu," es teicu. "Pie mums tā notiek vienmēr."

Viņ� bridi skatījās uz mani. Saules gaisma pat caur dau�dzajiem plīvuriem iekļuva viņa brūnajās acīs un ielēja tajās zeltu. "Pie jums, Sillā. Lai tā būtu. Nāc."

Viņ� izstiepa roku. Man �ķita, ka viņ� vēlas piecelties, un es stingri satvēru viņa delnu.

Tajā pa�ā mirklī visa Bruģa visa dzīve tajā, katra doma, katrs elpas vilciens ietriecās manī, un es nokritu ceļos, vēl joprojām neatlaizdama karaļa roku es nespēju to palaist vaļā, es nespēju piecelties.

Nevainīga bērna smiekli, zēns spēlējas pagalmā: viņa kā�jas ir netīras, viņ� rotaļājas ar sārtu ziedu lellēm, nezinot, ka jau pēc da�iem gadiem pats uzskatīs to par meiteņu darbu. Nezinot, ka viņa māte skatās uz zēnu pa logu, kā viņa sa�ņaugusi rokās dvieli, kā viņa domā par savu vīru, par zēna tēvu slimnīcā. Slimnīcā mēs neatrodam viņu jā, tur viņ� ir, viņ� lēni elpo, turas pie slimnīcas kopējas ro�kas, cik viņas āda ir maiga raupjajā plaukstā. Kopēja skatās uz viņu, viņa ir noraizējusies, kastaņbrūna matu �ķipsna krīt viņai acīs. Pat tagad viņi nespēj nedomāt par strād�nieka sievu. Pat tagad, kad viņ� stāv pie pa�as nāves upes putojo�ās straumes. Viņas draudzenes rūpējas par citiem viņu jūtas dzied vienā melodijā; pār mierīga ezera virsmu skrien rai�u viļņi, un Dārs sniedz savu spēku visas slimnī�cas kopīgajai saiknei, lai visi strādātu ātri, precīzi un maigi. Viņ� noliec galvu, sajutis mūsu klātbūtni, un pasmaida viņ� ir apmulsis, viņ� jūt ari mani �ajā saiknē kāpēc es vēl joprojām domāju par Veģu? Viņ� jautā sev mēs aizslīdam prom, mēs negribam izspiegot, mēs esam maiga migla, mēs esam silti vēji, mēs esam saules gaisma pāri Brugai.

Visi reizē cilvēki ieelpo un smaida gaiss smar�o pēc grāni ziediem, karaļa mīļākās smar�as, un tāpēc ikviena cita mīļākās smar�as un nedaudz skābu ābolu, tikai man un svaigi cepta maize, un mātes piens uz jaundzimu�ā lūpām, viņ� nepamodies pieķeras krūtsgaliņam un zī�, jaunā māte ieelsojas, viss ir tik sāpīgs un nepierasts mēs mierinām viņa aizslīd sapnī. Viņas vīrs nav raktuvju strādnieks, viņ� gatavo sveces, viens no mūsu mīļākajiem cilvēkiem visā pilsētā; viņa kājas ir vārgas, bet rokas ir stipras un dro�as, un viņ� gatavo sveces no kalnu bi�u vaska, no stropiem, par kuriem rūpējas viņa sieva un tagad ari viņa māsa un māte, tērpu�ās baltā, maigi dungojot, virzoties gar stro�piem (tā ir Ronadas dziesma, ko viņas dzied, un ieskanas bailes un sāpes, ku���, viss pāries, viss būs labi), viņas lej tum�brūno, dzelmaini dūņaino medu, un man ir jā�ķauda, tum�s medus un ziedputek�ņi, rūgti un saldi, un es gribu gulēt, bet nevaru aizmigt es aizveru acis, bet tās paliek vaļā, visas Brugas acis paliek vaļā, apkārt skatīdamās, un ausis klausās, maigi un rai�pilni murminot, tavs karalis ir ar tevi, viņ� no�ukst, viss būs labi, būs labi.

Un viņ� aiziet pēk�ņi es esmu viena, viena pati visā pasaulē ieskanas klusums, es esmu caurspīdīga kā plī�vurs piedod man, viņ� saka.

"Piedod, Vega," viņ� saka. "Es nezināju, ka tas būs tā."

*

Es samirk�ķināju acis balts uz balta, grūti saprast, kad manas acis ir vaļā un kad ciet. Plīvuri visur. Kāda plauksta uz manas rokas kāds, kas varētu būt arī es, turēja manu roku un runāja ar mani, lai ari tā vairs nebija īsti mana roka, tā vairs nebiju es.

Tik daudz cilvēku, tik daudz vietu un es vienlaikus pazinu un nepazinu to visu.

Viņi nepazina mani. Es pati sevi nepazinu, bet tas nekas. Rudmate, āda gai�a kā plīvurs, tikko jau�ama elpa, tikko jau�amas zilas stīdziņas uz plakstiem. Kas viņa ir?

Manī bija kaut kas ļoti kluss un ļoti mierino�s. Es nezi�nāju, kas. Bet varbūt tā nemaz nebiju es? Varbūt tas bija kas cits, tas otrs tas, kur� bija izgājis man cauri kā atvēr�tām durvīm, es viņu nepazinu viņ� bija Karalis.

"Vega." Es atvēru acis. Viņa seja. "Lūdzu, runā ar mani."

Es jau tagad runāju ar tevi, es teicu. Viņ� papurināja galvu. "Runā ar balsi."

"Vai tā?" es jautāju. Runāt ar balsi �ķita aplam neērts sarunu veids.

"Tā gan," viņ� teica un atvieglots pasmaidīja. "Es jau sāku uztraukties."

Es saraucu pieri, cen�oties atcerēties. "Es domāju, ka būs labi. Viņ� izdzīvos."

"Kas tad?"

"Tas strādnieks. Tas, kam sieva un mīļākā, un dēls."

"Es uztraucos par tevi."

Es pasmaidīju. Tik sirsnīgi un lieki kāds, kas par mani uztraucas, ja es pati par sevi īpa�i neuztraucos. Nu, ja es varētu to "sevi" atrast, tad varbūt uztrauktos glu�i tāpat kā viņ�. Ja jau viņam tas bija svarīgi.

"Es nezināju man nebija ne jausmas, ka tu esi tāda," karalis teica. "Tev būtu vajadzējis būt burvei."

Es saviebos un atvirzījos prom. Kaut kas man �ajā domā nepatika, un es negribēju, lai viņ� to zina.

"Labi. Turpini attālināties."

"Es attālinos?"

Pasaule sa�ķiebās, un pēk�ņi es redzēju to tikai caur savām acīm bija tik dīvaini neredzēt savu seju viņa acīm, nedzirdēt savu balsi viņa ausīm.

"Labi. Tagad iesim. Tev vajag atpūsties prom no manis."

"Es negribu."

"Es zinu. Bet tev jābūt atsevi�ķam cilvēkam, saproti? Tas, kas notika, tas nav pareizi."

"Nav tiesa," es teicu. "Tu to darīji, un tu esi karalis. Tas nevar būt nepareizi."

"Tas varēja tev kaitēt," viņ� pēc brī�a teica. "Man tas bija vajadzīgs tavs spēks, tavs dziļums -, lai būtu kopā ar savu tautu, kad viņiem tas ir vajadzīgs. Bet tev es nezinu, ko tas nodarīja tev. Tu neesi burve, un tomēr. Ja tu būtu vienkār�u ļau�u, tad es būtu tikai nedaudz aizskāris tavu spēku, ja tu būtu mags, tad nebūtu devusi man tik daudz. Bet tagad�"

Es paskatījos uz viņu un pasmaidīju. "Tu runā par lie�tām, par kurām es neko nevaru zināt, karali."

"Taisnība." Viņ� pasmaidīja pretī. "Tad atradīsim tev kādu vietu, kur palikt."

Mēs devāmies lejup pa kāpnēm. Es piesardzīgi taustīju ceļu sev zem kājām.

"Un vēl�" karalis ierunājās, kad mēs jau bijām pils gai�tenī.

"jā?"

"Es zinu, ka mani ļaudis neko labu par tevi nedomāja. Tu neesi viena no viņiem, un mēs, brugie�i, nemīlam sve��zemniekus." Karalis vainīgi paraustīja plecus un pasmai�dīja. "No �odienas viss būs citādi."

"Kā tā?"

"Ikviens, kas man liekas labs, tāds �ķiet arī citiem," viņ� teica. "Tev ne par ko vairs nebūs jāraizējas."

Tikai par magiem, es nodomāju. Viņus tik viegli ietekmēt nevar.

Bet sākumam man pilnīgi pietika ar to, ka visa pilsēta vairs neuzskata mani par slepkavu.

>

Ir zemes, kurās maģijas nav vispār kur ikviens, kam piemīt burvju spējas, tiek uzskatīts par noziedznieku vai trako. �ajās zemēs nauda ir vērtīgāka par uzticību un cīnītājs iedve� lielākas bailes nekā grūtniece, kuras ģimene ir briesmās.

�ajās zemēs cilvēki piedzimst vieni un mirst vieni, nepamanot, kā izmisums plūst viņu vēnās -

stiprāks par katru indi.

no Graona Gāniro "Patiesiem stāstiem par maniem ceļojumiem pa pasauli"

Man bija pa�ai sava istaba pilī, grezna un skaista. Gulta ar baldahīnu un mīksti pēļi, un naktsgaldiņ� ar svaigiem ziediem, un pat mazas vitrā�as logos. Tas viss man bija pilnīgi lieks es gribēju tikai gulēt.

Es sapņoju par Bruģu, un mani sapņi bija izkaisīti un lēni, tikai mirkļa ieskats viņu raizēs un bailēs, un cerībās, un mazajā ikdienas maģijā. Man nebija ne mazāko �aubu par to, ka tās ir atskaņas pēc manas tik�anās ar Karali, un es priecājos par �o iespēju neredzēt savus ierastos sapņus.

Es pamodos, kad saule jau bija pārāk augstu. Vai var�būt es nebiju pieradusi redzēt sauli no rītiem. Es piecē�los sēdus un atklāju, ka neesmu viena uz manas gultas malas sēdēja Ange, mazā meitene no tirgus. Viņa skatījās uz mani lielām, nopietnām acīm.

"Es esmu aizgulēju�ies?" es jautāju, lai ari pat nezi�nāju, kur man jābūt.

Viņa papurināja galvu. "�odien ir bēres," viņa teica. "Tev tur nav jābūt. Tu esi sve�zemniece."

Es pamāju. Es jau biju dzirdējusi par bruonu ilgajiem un sare�ģītajiem rituāliem, kas pavada cilvēka aizie�anu citā pasaulē. Viņi sadedzināja tā ķermeni un personiskās mantas, lai padarītu garu vieglāku un Jautu tam aizslīdēt debesīs, nevis iestrēgt kalnu alās un pārejās.

"Es arī nedrīkstu iet," viņa teica. "Lai Boorda gars man nepieķeras."

Tikai tad es sapratu, ka Ange, būdama Boorda mācekle, ir zaudējusi vairāk par visiem. '"I\i tagad esi pilnīgi viena," es teicu.

"Tu arī esi viena," Ange teica. "Vai tas ir tik slikti?"

"Nē," es teicu. Uz mirkli es gribēju pastiept roku un pieskarties viņai, bet sapratu, cik tas būtu lieki un aplam. Es nevarēju viņai palīdzēt, un viņa nedrīkstēja zināt, kas es esmu.

Ange bija atnesusi man brokastis, un ēdot es klausījos, kā viņa stāsta par savu laiku pie Boorda. Tur nebija nekā tāda, ko es nebūtu gaidījusi: bailes un dusmas, un vien�kār�i uzdevumi, kas tī�i padarīti neizpildāmi.

"Ronada man teica, ka es izaug�u liela un sapratī�u, kāpēc tas bija vajadzīgs," Ange teica. "Bet es negribu izaugt liela. Ne tik liela."

"Ronada pati ir gājusi tam cauri," es atbildēju. "Visvien�kār�āk ta�u ir pieņemt, ka viss, kas ar tevi notiek, ir uz labu."

"Bet tas ir uz labu, vai ne?" Ange paskatījās uz mani un pasmaidīja. "Boords ir miris, un tas ir uz labu. Varbūt kāds atnāks un nogalinās visus sliktos."

"Tad pasaule kļūtu diezgan tuk�a," es atteicu, un viņa smējās. Cik viņai bija gadu? Pieci? Septiņi? Bērnam nav jāsmejas par tādiem jokiem.

"Bet tu ari tā gribētu, vai ne?"

"Es gribētu uzzināt, kas to izdarīja un kāpēc. Tad es ari sapratī�u, vai tas bija labi vai ne."

Ange bridi uz mani skatījās, tad atplauka smaidā. "Saģērbies ātri! Es zinu, kā tu vari uzzināt visu visu!"

Viņai nebija tas jāsaka divreiz.

Pēc ilga gājiena pa pils gaiteņiem mēs nonācām pie pamatīgām vara durvīm.

"Ej iek�ā," Ange teica. "Bērnus tur nelai�, bet tevi ielaidīs."

"Kas tur ir?" es jautāju. Prātā man jau veidojās ainas ar sare�ģītu maģiju, kas ļauj ieskatīties cilvēku prātos, tikai, protams, nebija skaidrs, kāpēc lai tā būtu pieejama man.

Ange iesmējās. "Jocīgā. Tā ir pils bibliotēka. Lielākā bibliotēka visā Brugā!" Viņa komiski izvalbīja acis. "Kad es izaug�u, es tur ie�u katru dienu un uzzinā�u visu!"

Es atvēru muti, lai atbildētu, bet sapratu, ka nevaru. Ir lietas, kuras nesaka mazām meitenēm, kas uz tevi skatās no apak�as uz aug�u, stingri pārliecinātas, ka tu vari uzzi�nāt visu.

Viena no �īm daudzajām lietām ir vienkār�ais fakts, ka tu neproti lasīt.

*

Tā nu es iegāju bibliotēkā, juzdamās tie�i tik nepiede�rīga tai, cik patiesībā biju. Vara durvis aiz manis aizvērās, un es nospriedu, ka man �eit jāpaliek tikai tik ilgi, kamēr Ange pazūd savās gaitās un, kā jau tas pieklājas bērnam viņas vecumā, aizmirst par mani.

Es apbrīnoju bibliotēkas augstos griestus tik augs�tus, ka grāmatplaukti pat nespēja tos aizsniegt, sauso gaisu, kurā tikko jau�ami virmoja papīra putekļi, un milzīgo galdu, pie kura sēdēja kāda sieviete. Es pārsteigta ievē�roju, ka viņa nav burve. Vienkār�a sieviete grūti nosakāmā vecumā: lai ari viņas vaibsti izskatījās jauni, mati bija gan�drīz pavisam sirmi.

"Kas tu esi?" viņa jautāja.

"Vega," es teicu. "Karalis teica, ka es�"

"Protams, protams!" Sieviete piecēlās un pasmaidīja. "Es esmu bibliotekāre. Ko tu vēlējies �eit atrast?"

"Vai es varētu �eit kādu mirkli uzkavēties?"

"Protams. Ko tu vēlētos lasīt? Ir grāmatas, ko es diem��ēl nevarē�u izsniegt, bet�"

Es jutu, ka nosarkstu.

"Man ir ari da�as grāmatas kilri valodā."

Kilri valodā es spēju uzrakstīt savu vārdu un, ja tas bija ļoti nepiecie�ams, izlasīt īsu vēstuli. Tā kā parasti tas nebija nepiecie�ams, tad mana lasī�anas prasme nebija īpa�i gājusi uz priek�u.

Es ievilku elpu un atzinos. "Es neprotu lasīt."

Bibliotekāres sejā kaut kas mainījās, tajā ienāca jaunas, grūti noslēpjamas emocijas. Viņai bija manis �ēl. Kā tu vis�pār vari būt cilvēks, ja neproti lasīt?

Es vainīgi pasmaidīju. Ja es būtu palikusi kopā ar Zaķu ilgāk, ja es būtu izgājusi visu apmācību, tad tagad nebūtu tik dumja. Es dusmojos pati uz sevi, lai ari zināju, ka tas cilvēks, kas būtu pabeidzis apmācības pie Zaķa, tas cilvēks nebūtu es un nebūtu pat kāds, kuru es vispār gribētu pazīt.

"Pareizi, tu ta�u esi vienkār�u ļau�u," viņa teica. "Nu nāc, mums ir ari grāmatas ar bildēm."

Ari viņa bija vienkār�s cilvēks, tomēr prata lasīt. Diez kā viņa jutās soli tuvāk magiem un tik un tā tik tālu prom? Kā burvji pret viņu izturējās? Kā pret nelaimīgu, kroplu cilvēciņu? Vai kā pret ērtu priek�metu, kas apveltīts ar spēju lasīt un runāt? Vai viņi bija laipni vai augstprātīgi, vai abi reizē?

Protams, to es viņai nejautāju.

"Kas tevi interesē?"

Es apdomājos. Grāmatas par to, kā nogalināt magus? Diez vai es varēju viņai kaut ko tādu lūgt.

"Es nezinu," es beidzot teicu. "Vai ir kas tāds, ko tu varētu man ieteikt?"

Viņa skatījās uz mani, domīgi pielikusi pirkstu pie lūpām. Tad iesmējās.

"Mums ir kaut kas, ko tu varētu pastāstīt saviem drau�giem," viņa teica. "Jūs tas varētu interesēt."

Es viegli saviebos, bet viņa to vairs neredzēja pagrie�zusies viņa jau gāja gar grāmatu plauktiem. Jūs, vienkār�us ļau�us, kas pat lasīt nemāk, tas varētu interesēt.

Pēc brī�a viņa atgriezās ar da�ām grāmatām. Kā solīts, grāmatās bija bildes. Un, tā kā neviena cita �eit nebija un viņai nebija nekā labāka, ko darīt, viņa apsēdās man blakus ar solījumu palasīt priek�ā, ja man to vajadzētu.

"Nu, kas tad mūs varētu interesēt?" es apjautājos, cenz�damās ievērot neitrālu toni.

"Pilsētā runā, ka atgrie�as hrili. Tad nu es atradu da�as grāmatas," viņa paskaidroja, pat nepievērsdama uzmanību manai intonācijai. Viņai bija grāmatas, kam viņai into�nācija?

"Kas ir hrili?"

"Nu, tā kā miru�o gari." Bibliotekāre paraustīja plecus. "Vecas pasakas un leģendas, cilvēki par to sa�ukstas, visi klausās, un beigās neviens pat nezina, cik daudz tajos stās�tos ir patiesības."

"Bet grāmatās ir patiesība?"

"Grāmatās ir tikai vēl senākas leģendas." Viņa atvēra vienu no tām, un es redzēju attēlu ar savādiem, cilvēkiem līdzīgiem tēliem. Kāds bija rūpīgi uzklājis zīmējumam sudraba krāsojumu, un tas blāvi mirdzēja saules gaismā. "Hrili. Miru�o gari. Dvēseles bez miera un mājām. Tie ienāk tevī un apēd tavu dvēseli, un tu mirsti ārprātā un mokās." Viņas balss kļuva dobja, un es neviļus nodrebinājos. Bibliotekāre iesmējās. "Brugie�u bērni ar viņiem tiku�i biedēti kop� pa�iem Brugas sākumiem. Redzi, �eit attēloti hrili sudraba raktuvēs. Man kaut kur jābūt ari bildei ar nefrita raktuvēm."

"Tur, kur gāja bojā strādnieki," es teicu.

"Jā, turpat."

"Tev tas nemaz ne�ķiet aizdomīgi?"

Viņa atkal paraustīja plecus. "Gadu gaitā �eit ir bijis daudz negadījumu. Nogruvumi, indīga gāze, kas izplūst no izlauztām sienām� Tas viss ir izskaidrots. Ari �oreiz Dārs atradīs izskaidrojumu. Bet cilvēki runās savu, jo leģendas viņiem �ķiet tuvākas nekā patiesība. Burvestības vienmēr sit pu�u vienkār�u skaidrojumu."

"Tu maģiju īpa�i augstu nevērtē," es teicu.

"Manuprāt, ir iespējams, ka tādas maģijas vispār nav," bibliotekāre attrauca, tad ar komisku �estu aizspieda sev muti un paskatījās uz mani ar viltotām �ausmām tikai nesaki nevienam, ko es nupat pateicu!

Es pasmaidīju.

"Pēc manas sapra�anas," viņa turpināja, "magi ir tikai parasti cilvēki, tādi pa�i kā mēs. Viņi pa�i ir izdomāju�i visu to maģiju, lai uzturētu varu pār citiem. Bailes ir spēcī�gākā inde, tās paralizē un pakļauj."

"Interesanta doma," es lēni teicu. Un lielisks veids, kā sadzīvot ar to, ka esi vienīgais vienkār�ais cilvēks starp magiem. Un ne jau es bū�u tā, kas viņai teiks, ka maģija pastāv.

"Man �ķiet, tā ir labi. Tas nekas, ka viņi mums melo. Es esmu lasījusi grāmatas par vietām, kur maģijas nav vispār kur visi magi, visi, kas par tādiem uzdodas, tiek nogalināti. Tajās zemēs ir īpa�i sargi, kas ar iero�iem rokās uztur kārtību tautā, liek cilvēkiem strādāt un rūpēties par savu zemi. Tad jau labāk �ādi. Mēs esam laimīgāki."

Viņa neizklausījās laimīga.

Bet varbūt neviens, kas lasa tik daudz kā viņa, nevar

būt laimīgs, ne jau vienkār�a cilvēka laimē.

*

Es ilgi domāju, ko man darīt. No vienas puses, tagad, kad vairs netiku turēta aizdomās, es varēju turpināt ceļu. Prom no Brugas, kas man jau bija iepatikusies, un uz Grāu, kuru es pazinu pietiekami labi, lai negribētu tur ilgi uztu�rēties. Atpakaļceļa uz Sillu man nebija. Bet ko man darīt, ja es te palieku?

Lai ari tas pat nebija jautājums. Man bija skaidrs, kāpēc es �eit biju ieradusies un kas bija pamatā tai gruzdo�ajai sajūtai krūtīs.

Te bija Zaks. Jau kop� bērnības es biju centusies tikt projām no viņa, un tas man nekad nebija izdevies. Aiz�iet vēlreiz? Vēlreiz bēgt? Uz kurieni un kāpēc? �eit, �ajā pilsētā, bija kaut kas, kas varētu būt stiprāks par viņu. Vai tā būtu sena leģenda vai patiesība, vai pavisam kas cits. �eit bija kaut kas stiprāks par viņu. Stiprāks ari par mani, bet tas mani nesatrauca. Man tikai vajadzēja to atrast.

Tāpēc es devos pie Karaļa. Viņ� mani pieņēma troņa istabā. Tā bija bruonu stilā celta tum�as akmens sienas, milzīgs kamīns un milzīgie logi bija iebūvēti tik biezās sie�nās, ka visa telpa �ķita tum�a. Ne miņas no caurspīdīgiem plīvuriem un saules gaismas. Viņa baltās drēbes smar�oja pēc ugunskura dūmiem, un viņ� lēni malkoja, iespējams, vīnu es nekad nebiju to nogar�ojusi, bet gan jau karaļi to varēja iegūt.

"Tad tu domā, ka hrīlu leģenda varētu būt patiesa," viņ� domīgi teica.

"Viss sakrīt. Hrīli mīt raktuvēs. Boords nomira pie sud�raba raktuvēm, nākamajā dienā notiek negadījums nefrita raktuvēs."

"Nefrita raktuvju sienā bija radusies plaisa. Dro�i vien saistīta ar to pa�u nogruvumu, kas lika tev iegriezties �eit, nevis doties pa pāreju."

"Pārāk daudz sakritību."

Karalis pasmaidīja. "Vai tu vēlies teikt, ka Boorda nāve tomēr ir saistīta ar tavu iera�anos �eit?"

"Nē!"

"Tad tā bija sakritība. Nu labi."

"Ari cilvēki tic, ka pie visa vainīgi hrīli," es teicu.

Karalis paliecās uz priek�u, pēk�ņi ieinteresēts. "Tad viņi uztver hrilus nopietni? Tā ta�u bija tikai bērnu pasaka."

"Vairs nav."

"Paskat, kā." Viņ� pārcilāja �o domu. "Nemiera mākti miru�o gari, kas slēpjas dziļi nefrita klintīs pusceļā uz debesīm, iesprūdu�i �eit, bez dzīvības un nāves, ar vienu vienīgu vēlmi būt vēlreiz dzīviem, lai ko tas maksātu."

Es aizturēju elpu.

"Izklausās ticami. Un interesanti. Bet kāpēc tie�i tagad?"

"Varbūt nogruvums viņus atbrīvoja. Un tagad�"

"Tagad viņi meklē sev jaunas mājas. Jā."

"Mums ir jāuzzina vairāk," es teicu. "Mums jādodas uz raktuvēm."

"Tur jau tika sūtīti cilvēki. Nevienam no viņiem nekas nekai�."

"Vienkār�i cilvēki," es teicu. "Ne magi."

Karalis apdomājās. "Jā. Tev taisnība. Vairāki magi, kuriem uzticētos es un arī mūsu tauta� Tas varētu daudz ko mainīt. Laba doma."

"Paldies," es teicu.

"Nu, paldies tev," Karalis atbildēja. "Un es tev ieteiktu sameklēt piemērotākas drēbes ar �o kleitu tu pa raktu�vēm nepastaigāsi."

9

Viens un divi, �etr' un trīs, D�akalū tie meklēs drīz. Lapas krīt un arī sniegs, Kas gan padomu tiem sniegs: Zūdu es, un zūdi tu, Neatrodam d�akalū.

Anges dziesma

Ceļ� uz nefrita raktuvēm bija stāvs un akmeņains, grūti pārvarams pat man lai ari es biju pieradusi pie tāliem pārgājieniem un atbilsto�i apģērbusies, jau drīz es vairs nepievērsu uzmanību apkārtnei un skatījos tikai uz ceļu sev zem kājām. Nadors un Dārs nebija spēju�i atteikties no magu apmetņiem, un Ronadas glītais ceļotājas apģērbs nebija tik praktisks, kā viņa bija cerējusi. Tā nu es biju ne tikai vienīgais vienkār�ais cilvēks visā grupā, bet arī vie�nīgais, kam nebija nepiecie�ams pukoties, lai novērstu uzmanību no pa�as ķermeņa protestiem. Glu�i dabiski, es kļuvu par visu pārējo nīgruma mērķi. Ronada bija diezgan dro�a, ka mana ideja doties uz raktuvēm ir vai nu muļ�ķīga jo tur nekā īpa�a nav vai bīstama, jo tur noteikti kaut kas ir un tas mūs visus nobeigs. Nadors bija diezgan pārliecināts, ka Brugas karalis savā neizmērojamajā gud�rībā �oreiz tomēr ir smagi kļūdījies padomdevēja izvēlē, un Dārs bija pilnīgi pārliecināts, ka man vajadzētu vēl vismaz vienu dienu palikt gultā un jebkurā gadījumā �ādi pārgā�jieni man nav piemēroti.

"Bet, ja tā padomā," Nadors pēk�ņi ieteicās, "varbūt Karaļa gudrība patiesi ir neizmērojama. Varbūt Vega �eit ir tikai tāpēc, ka Karalim vajadzēja kādu, kura zaudējumu varētu pieciest. Protams, mēs nevaram atļauties upurēt vēl vienu magu, bet vienkār�a, maģijas satriekta sieviete, tur�klāt vēl ne no Brugas, ir īsti piemērota. Glu�i kā raktuvju strādnieku peles, kas palīdz atklāt bezgaisa ejas, kad viņa sajuks prātā vai nomirs, mēs zināsim, kur meklēt hrīlus."

"Tu tie�ām domā, ka hrīli ir īsti?" Ronada izklausījās gandrīz izbiedēta.

"Nu, varbūt ir kāds, kas spēj nogalināt magus, viņiem par to pat nenojau�ot. Tas mainītu mūsu dzīvi pa�os pama�tos. Varbūt pat sniegtu iespēju kilri iebrukumam," Nadors teica. Es pie sevis prātoju, ciktāl sniedzas Karaļa labvēlība un kad tai pienāks gals.

"Vai varbūt tā ir slimība," Dārs teica. "Ja jūs nebūtu sadedzināju�i miru�os, es būtu varējis turpināt to izpēti."

"Nesadedzināt miru�os un ļaut, lai viņu gari paliek te? Ja pats Karalis pieļauj iespēju, ka hrīli pastāv?" Nadors iesmējās.

"Viņu gari tāpat paliek te," Ronada teica. "Es jūtu Boordu sev blakus katru mirkli. It kā viņ� man sekotu, vērotu mani�"

"Tas pāries," Dārs maigi teica.

"Tās ir tikai iedomas," Nadors piemetināja.

Un tā tas turpinājās, līdz beidzot mēs nonācām pie rak�tuvju ieejas. Milzīgā, melnā alas mute �ķistu draudīga pat tad, ja es nezinātu, cik daudzi cilvēki tur jau ir nomiru�i un ka, ļoti iespējams, man lemts kļūt par nākamo upuri. Bet tagad savādās atbalsis tuk�ajās raktuvēs, vēsais gaiss, ko tās izelpoja, tumsa, kas iesūcās raupjajās sienās, tas viss man atgādināja sapņu ainu, ne īstenību.

"Kad es jums saku, tas viss ir bezjēdzīgi," Ronada kār�tējo reizi teica. "Grie�amies atpakaļ, pirms esam gāju�i bojā."

Neviens nebija gatavs būt pirmais. Viņi klusējot iede�dzināja raktuvju lampas protams, man tādu neviens nebija pie�ķīris -, bet iek�ā negāja. �ajā mirklī es sapratu ja es neie�u raktuvēs, tur neieies neviens. Un tāpēc es tur devos viena, bez gaismas, neveikli taustīdamās pirms katra soļa.

Pēc mirkļa es dzirdēju Dāru man sekojam es pazinu viņa mierīgo gaitu -, un viņa luktura mestā gaisma izgais�moja man ceļu. Tad viņam pievienojās arī Ronada un Nadors. Mēs klusējām, lai neatmodinātu atbalsis. Es centos atcerēties katru pagriezienu un sajust Brugas balsi sev aiz muguras es ne mirkli nepieņēmu, ka magi paliks kopā ar mani līdz galam.

Es ta�u nebiju viena no viņiem. Es biju raktuvju pele.

*

Ejas kļuva �aurākas, un kļuva grūtāk elpot. Es centos sevi pārliecināt, ka viss ir kārtībā galu galā arī pirms mums te bija biju�i cilvēki, un daudzi bija izdzīvoju�i -, bet tas pārāk nepalīdzēja.

"Iedomājies, pele, cik daudzi te ir sabruku�i un miru�i," Nadors teica. "Viņu bailes un viņu nāve ir iesūkusies �ajās sienās."

Es neatbildēju. Neviens neatbild magam, ja nav pārlie�cināts, ka tas ir patie�ām nepiecie�ams.

"Kā tu domā ko tu sajutīsi pirmo? Pārsteigumu? Bai�les? Jā, bailes. Un tad sāpes. Dārs var tev apliecināt, ka sāpes ir tīra maģija."

"Kāpēc tev tā jārunā?" Dārs iejaucās.

"Viņ� vienkār�i ir nikns, jo es viņam sajaucu galvu," Ronada teica. "Viņam nebija iespējas paspīdēt Karaļa acīs. Tik viegli apmuļķojams. Un ja tagad izrādīsies, ka vien�kār�u ļau�u sieviete un turklāt vēl sve�zemniece ir gud�rāka par viņu�"

"Beidz, Ronada," Dārs teica.

"Man jāpadara viņa jutīgāka pret maģiju," Nadors vēsi teica. "Viņa neko daudz mums nepalīdzēs, ja nebūs jutīga."

"Ciktāl es esmu pamanījis, viņa ir pietiekami jutīga," Dārs atbildēja.

"Un ciktāl tad tu esi skatījies?" Nadors pēk�ņi iesmē�jās, un es satrūkos. Tā var smieties tikai cilvēks, kas nekad nav bijis laimīgs. "Viņa ir traka uz burvjiem, vai ne? Vis�pirms Boords, tad Ronada, tagad arī tu viņu aizsargā, un vēl Karalis piedevām. Ko, kuce? Vai vienkār�i cilvēki nav tev gana labi? Tev vajadzētu zināt, kur tava vieta." Viņ� mani pagrūda, un es pastreipuļoju da�us soļus uz priek�u, lai nepakluptu. "Tev patīk, ka viņi tevi izmanto? Tas ir tas, ko tev gribas?"

Nē, es domāju, nē. Bet viņa vārdi bija pārāk tuvu patie�sībai es atcerējos katru dienu, kuru es biju pavadījusi ar Zaķu. Es nebēgu, es nepretojos, es nedarīju neko. Es pakļāvos. Es cerēju, ka kaut kas mainīsies. Un katru dienu viņ� izdomāja jaunus eksperimentus, lai mainītu un pakļautu manu prātu, lai uzzinātu, cik daudz es varu izturēt un kas notiek, ja es lūstu. Un es es pakļāvos un paliku. Es lūdzu, lai viņ� ir tas, kas mani mierina un dziedē, lai viņ� palīdz man būt stiprai. Kādas man tiesības teikt, ka es to negri�bēju?

Nadors smējās, un es gribēju aizbēgt, bet man bija bail pazust tumsā, bail palikt vienai. Es zināju, ko tas nozīmē, es negribēju to piedzīvot. Un tā es nebēgu atkal nebēgu -, atkal paliku, gaidot, ko viņ� man teiks, ko viņ� ar mani darīs.

"Nu? Ko jūti? �ausmas un nāvi, kas atbalsojas �ajās sie�nās?"

Un es patie�ām dzirdēju atbalsis es dzirdēju balsis, kādu vai kaut ko klusi raudam tālumā. Mazs bērns, maza meitene, sarāvusies stūri, nobijusies, gaidot zinot, ka neviens viņai nepalīdzēs.

"Ej!" viņ� uzkliedza. "Ej meklēt savus hrīlus, varbūt tiem tu būsi vajadzīga!" Viņ� vēlreiz mani pagrūda. �oreiz es paklupu un nokritu.

"Tagad viss," kāds teica. "Pietiek."

Es sarāvos kamoliņā, aizsargājot galvu. Kāds tuvojās man. Es zināju, ka nekas mani nepasargās, nekas mani nevar pasargāt no magiem, nav jēgas sargāt galvu, viņi tāpat tajā iekļūs un paliks tur, cik ilgi vien vēlēsies, es biju tikai lelle, es biju tikai �aula.

"Dod roku," kāds teica.

Es zināju, ka tā ir tikai daļa no viņu spēles. Es nezināju tās noteikumus, un tas nekas, jo es nepiedalījos spēlē: es biju tikai daļa no tās.

"Vega," viņ� �ukstēja. "Neļauj nodarīt sev pāri. Neļauj nevienam darīt sev pāri. Lūdzu, dod man roku."

"Un tev, kā vienmēr, jābūt pasaules glābējam, vai tā, Dār? Tu neredzi? Viņa ir vāja un bezvērtīga. Viņa pat negrib piecelties."

Tā nebija taisnība. Es piecēlos, atbalstoties uz pasnieg�tās rokas. Es pazinu raupjo audumu, slimnīcas smar�as, tūksto� zālītes un uzlējumus, sāpes, asinis un pelnus.

Es neredzot sajutu, kā viņ� smaida. Viegls, dziedino�s burvestības pieskāriens, gaisto�s balzams un asiņojo�as brūces.

Bet es tam neticēju. Nekad netici maģijai. Nekad neuz�ticies. Nekad vairs. Paliec viena, paliec stipra.

"Paldies," es no�ukstēju. Tad sakodu zobus, saņēmos un pagriezos uz Nadora pusi. "Ja tev ir bail pa�am iet pir�majam, tad vismaz pacenties nepārlauzt man kājas."

Un es aizgāju viena tumsā, ar pirkstu galiem pieskaro�ties raktuvju sienai. Nekas tur priek�ā, tumsā, nebija tāds, no kā man būtu jābaidās. Ne tad, ja man aiz muguras ir viņi. Viņi, kas nespēj vai nevēlas saprast, ka ir robe�as, kuras nepārkāpj. Ir robe�a, aiz kuras pat vienkār�ākais cil�vēks apklust un aiziet, viens un nepakļāvīgs.

Tur tālumā, tumsā, es skaidri dzirdēju bērna raudas.

*

Es sataustīju plaisu sienā. Tā bija �aura un augsta, pie�tiekami liela, lai caur to varētu izspraukties cilvēks ne tikai es vai smalkā Ronada, bet arī muskuļotais Dārs. Es ieklausījos. Savādā raudā�ana, kas tagad �ķita līdzīga vien�tuļa dzīvnieka gaudām, nāca tie�i no turienes. Es paskatī�jos atpakaļ. Dārs nenovērsa acis no manis.

"Es mēģinā�u izlīst cauri," es teicu. Varbūt viņ� to saprata ari bez vārdiem vēl pirms da�iem mirkļiem viņ� bija pietiekami tuvu, lai nolasītu manas domas, bet man nebija ne mazākās vēlē�anās atklāt sevi. Un vēl jo mazāk stiprināt saikni starp mums.

"Uzmanies," viņ� teica. Man �is brīdinājums nebija vajadzigs.

Plaisa bija �aurāka, nekā man sākumā �ķita, un tās sienu �ķautnes asākas, nekā man būtu paticis, bet es tiku cauri. Otrā pusē ala papla�inājās tās vairs nebija raktu�ves, tā bija īsta ala kalna iek�ienē. Gaismas nebija, un es nevarēju to apskatīt, bet ar pirkstu galiem sajutu dīvainus rakstus uz sienām. Teko�a ūdens pēdas, es domāju pie sevis. Kas gan cits varētu ilgi un pacietīgi urbties klintī, līdz tā visa būtu klāta savādi izvītām līnijām?

"Tu esi dro�a, ka gribi tur iet?" Ronada jautāja no otras puses.

"Man ir izvēle?"

"Nāc atpakaļ." Es jutu, kā viņa tiecas pēc manis ka viņa vēlas, lai es pakļaujos, lai nāku atpakaļ. Es sapratu, ka neviens no �iem magiem nav gatavs doties tālāk, ja vien pirmā neie�u es. Viņiem bija pārāk ērti pa�iem savā pasau�lītē, kurā nekad nedraudēja briesmas. Ja es grieztos atpa�kaļ, viņi mani vainotu savā neveiksmē, bet vienlaikus būtu pateicīgi par izpestī�anu no neveiklās, baiļpilnās situācijas.

Tagad es skaidri dzirdēju, ka tumsā, tālumā, kāds rau�dāja.

"Es eju," es teicu.

"Tur nekā nav!"

Es iesmējos, iztēlodamās viņu sejas, saviebtas vāji slēp�tās �ausmās. �eit, projām no viņiem, es jutos dro�āka un brīvāka nekā vēl pirms mirkļa raktuvju tumsā.

Un es gāju, neklausīdamās, vai viņi man sekos. Ar pirk�stu galiem vilku gar sienu, iztaustīju alas grīdu, pirms spert soli tālāk. Soli pa solim, klausoties tikai tālajos �ņuk�stos.

"Neej prom! Pagaidi mūs!" Ronada sauca, bet es izlikos,

ka nedzirdu. Viņu bailes nebija mana daļa.

*

Es nezinu, cik ilgi es tā gāju. Man aiz muguras magi strīdējās, mēģinādami saprast, uz kuru pusi doties un vai vispār, varbūt pietika ar to, ka es eju viena, varbūt es jau biju mirusi un problēma bija atrisināta, vai viņi gadījumā nav gļēvuļi (tā bija Dāra balss, kas pateica tie�i to, ko es domāju), un nē, viņi nebija gļēvuļi, viņi bija prātīgi, par ko viņ� pats pārliecinā�oties, ieraugot manu līķi.

Es no visas sirds centos koncentrēties uz citu skaņu. Tā bija līdzīga bērna raudā�anai, un tomēr es nekad nebiju dzirdējusi bērnu tā raudam tur nebija dvēseles, nebija cerības uz glābiņu un nekad nebija bijis; tas bija sāpju kliedziens bez iespējas gūt mierinājumu, tas bija vientulīgs sauciens bez iespējas kādam pieskarties, tās bija rēga asa�ras, nespējot griezties atpakaļ, bez ceļa uz priek�u.

Es mēģināju pārliecināt sevi, ka man nav taisnība, ka es pārspīlēju, ka �īs raudā�anas izmisums bija iekļuvis manī, vai arī magu bailes, vai leģendu noslēpumainība. Tas nepa�līdzēja. Es turpināju ceļu tikai aiz spītības: es ta�u nevarēju griezties atpakaļ un atzīties, ka man ir bail.

Un tad tumsā kāds satvēra manu kāju, un es iekliedzos bailēs. Raudā�ana uz mirkli mitējās, tad atsākās.

"Kas tas bija?" Nadors.

"Vai viņa ir beigta?" Ronada.

"Kur tu esi, Vega? Tu esi dzīva?"

"Es esmu te," es teicu, zinādama, ka viņi sadzirdēs manu balsi tikpat labi kā es viņējās. Tad es dziļi ievilku elpu un noliecos.

Radījums man pie kājām bija mazs, dzīvs un nobijies.

Bērns.

"Viss kārtībā," es teicu. "Nav no kā baidīties."

Es apsēdos un atbalstījos pret sienu, un bērns ielīda man klēpī, apvija rokas man ap kaklu un turpināja raudāt, ilgi un neremdināmi it kā mana parādī�anās neko nebūtu mainījusi. Es pieskāros bērna galvai un sajutu garas, izspū�ru�as bizes.

"Tā ir tikai maza, nobijusies meitene," es teicu. "Nāciet palīgā!"

Un es glāstīju viņas matus un muguriņu bet viņa rau�dāja un raudāja.

Magu nestie lukturi mani ap�ilbināja. Vienu mirkli es redzēju viņus un klints sienas atmirdzam zaļganzilas, un tad tikai neizturams spo�ums.

"Tā ir viņa!" Ronada iesaucās, un es samiegtām acīm paskatījos uz bērnu. Tā bija Ange mazā meitene, maga mācekle. Viņa vēl joprojām nēsāja manis dāvināto amu�letu. Tas gan nebija viņai daudz palīdzējis.

"Hei, Ange," es �ukstēju. "Tā esmu es. Atceries? Mēs �orīt runājām. Tev vairs nav jābaidās. Tu neesi viena."

"Viņa ir zaudējusi savu skolotāju," Dārs teica. Viņa balss bija klusa un neizteiksmīga.

"Jā, un tad pazudusi pati. Vai tu netaisies nākt pa�līgā?"

"Es nedomāju, ka te var kaut ko līdzēt."

Es piecēlos. Ange nelaida vaļā manu kaklu, un es palī�dzēju viņai iekārtoties uz mana gurna. Tur viņa karājās, smaga kā graudu maiss.

"Te daudz ko var līdzēt," es teicu. "Piemēram, izvest viņu no �ejienes. Aizvest viņu pie vecākiem."

"Viņa bija maga mācekle," Nadors teica. "Viņai vairs nav vecāku. Viņi no Anges atteicās jau pa�ā apmācību sākumā. Viņi negribēs bērnu atpakaļ."

"Tu to nevari zināt!" es uzkliedzu. Mana balss bija par skaļu �ai vietai. Tā atbalsojās, nikna un bezspēcīga.

"Es zinu."

"Tu neko nevari darīt, Vega. Mēs atstāsim viņu �eit," Ronada teica.

Es skatījos uz viņiem, neticēdama savām acīm pat pēc visa, ko biju piedzīvojusi, neticēdama magu ne�ēlībai. "Atstāt viņu �eit? Lai viņa raud, līdz nomirst no slāpēm? Vai jūs visi esat traki?"

"Domā, ko runā," piezīmēja Nadors.

Es neatbildēju viņam, ko domāju, galvenokārt tāpēc, ka man rokās bija mazs bērns. Es biju nogurusi no viņu strīdiem, un man radās aizdomas, ka �ī vieta tie�ām ir ļauno garu apsēsta ka viņi visi ir apsēsti un es vienīgā esmu pamanījusies izsprukt cauri ar kripatiņu līdzjūtības. Lai tā būtu! Man viņi nebija vajadzīgi.

"Iesim nu, mazā," es maigi teicu. "Iesim mājās."

Un mēs gājām. Es nesu viņu uz gurna, ar plecu prātīgi taustīdama ceļu atpakaļ. Magi atkāpās. Iespējams, es izska�tījos pārāk dusmīga, lai viņi uzdrīkstētos mani aizkavēt. Katrā solī es sajutu viņu skatienu.

"Viņa nedrīkst to darīt."

"Tā ir viņas izvēle. Mēs viņu brīdinājām."

"Nu� jā."

"Varbūt viņa nemaz nezina�"

"Mums vēl tik daudz kas jāizpēta."

"Viņa nedrīkst vest bērnu uz pilsētu."

Es nepievērsu viņiem uzmanību. Es izspraucos pa spraugu sienā, tad lēni meklēju ceļu atpakaļ uz Bruģu vadoties ne tik daudz pēc atmiņas, cik pēc nojautas un pilsētas tikko jau�amā spēka, kas ietiecās ari raktuvju dzi�ļumā. Es pat vairs nebiju nikna, tikai nogurusi un apjukusi.

Ange raudāja, raudāja, raudāja nerimdamās.

Ir bērni, kuru augums ir apmainīts, un līdz �im veselam bērnam pēk�ņi kājas ir vārgas un rokas neveiklas. Un ir bērni ar apmainītu prātu kad nabaga mazulim rodas neremdināmas alkas pēc mīlestības un rūpēm. Da�i gan teiktu, ka tikt vaļā no �ādiem bērniem ir ne�ēlīgi, bet man jānorāda uz daudziem gadījumiem, kad rituāla laikā bērns pēk�ņi top samainīts atpakaļ pret iepriek�ējo veselīgo.

no kilri Heilas un bruona Rāgadara "Par mīlo�u bērnkopību"

Ange manās rokās bija nepierasti smaga. Es taustīda�mās gāju lejup pa ceļu uz Brugas pusi. Saule jau rietēja, un es ieelpoju svaigo gaisu un tikko jau�amo upes smar�u, ieklausījos, kā saulrieta iekrāsotā priedē dzied nepazīstams putns. �eit bija skaisti salīdzinājumā ar raktuvju labirin�tiem jebkas būtu skaisti un es labprāt būtu pakavējusies, lai izbaudītu skatu, ja vien nezinātu, ka tuvojas nakts un man vēl tāls ceļ� priek�ā. Ceļ� bez gaismas; es varēju cerēt vienīgi uz mēnesi.

Pēc brī�a es ievēroju, ka mana ēna ir mainījusies. Es paskatījos atpakaļ pa taku lejup nāca Dārs ar dego�u luk�turi rokās.

"Viņi nolēma turpināt meklējumus," viņ� teica, it kā viss notiku�ais būtu pavisam normāls.

"Kā tad," es atteicu un turpināju iet. "Ja nu gadījumā atrodas vēl kāds, kam nepiecie�ama palīdzība, lai viņi varētu pārliecināties, ka nekāda palīdzība netiek sniegta. Galu galā tie�i tas jau jādara magiem, cilvēku aizstāvjiem un sargiem."

"Tas nav tā, kā izskatās," Dārs teica. Viņ� jau bija man blakus netuvodamies, nemēģinādams man palīdzēt. Es gan nebūtu Angi viņam uzticējusi. "Vega, viņa ir apmainīta."

"Vēl viena sena leģenda? Ļoti ērti."

"Tā nav leģenda. Nu labi, ir, bet mēs vienmēr esam zināju�i, ka tā ir patiesa. Ikviens no mums zina, ka apmai�nīti bērni ir jāatstāj."

"Un kas tad ir apmainītais bērns? Kāds, kam nav vecāku un aizstāvja, ja?"

"Tas ir bērns, kas ir zaudējis tik daudz, ka nekas vairs nespēj viņu piepildīt. Viņai vajag mīlestību un atbalstu un tik daudz, ka neviens to nevar viņai sniegt. Paskaties, Vega, tu pati esi jau ilgi turējusi viņu rokās, un nekas nav mainījies."

Viņam bija taisnība; Anges raudā�ana nebija mitējusies vai pat kļuvusi mierīgāka.

"Nu un tad?" es atcirtu. "Es neesmu ne māte, ne māsa."

"Vaina nav tevī. Un nevienā citā. Apmainītais bērns izsūks tevi sausu, un, kad tu nomirsi no noguruma vai izmisumā izdarīsi pa�nāvību, tas izvēlēsies jaunu upuri. Un vēl, un vēl."

Es aizsedzu Anges ausis, lai viņa nedzirdētu Dāra vār�dus, bet viņa, �ķiet, tāpat nebija tos dzirdējusi. Bruģa �ķita tik tāla un Ange tik smaga, bet es pat negrasījos apstā�ties. Vismaz tagad, kad man bija Dāra sniegtā gaisma, es jutos nedaudz dro�āka.

Viņ� turpināja klusēdams soļot man blakus.

"Atzīsti, ka tev nebija taisnība, ka tu to nevari paveikt," Dārs teica. "Neviens tevi nevainos. Neviens pat nezinās."

"Es zinā�u."

"Vai tad tava dzīve līdz �im ir bijusi tik saulaina, ka �is te gadījums mainīs visu? Nedomāju vis. Turpinot �o neprātu, tu zaudēsi vēl vairāk. Un, ja tu aiznesīsi Angi līdz Brugai un viņa nodarīs ļaunumu citiem, tad tu pie tā būsi vainīga vai tas ir tas, ko tu vēlies?"

Es nezināju, ko teikt. Viņ� runāja pavisam aplam, bet es nevarēju atrast vārdus, kā viņam to paskaidrot. Tāpēc es turpināju iet, un Ange turpināja �ņukstēt man pie pleca.

"Vai tu vispār jebkad padodies?" Dārs izklausījās nogu�ris un dusmīgs. "Tu ieradies �eit tikai tāpēc, ka negribēji ļaut nogruvumam tevi apturēt. Tu aizgāji no slimnīcas, lai ari es biju teicis tev nekur neiet, tikai tāpēc, ka tā tev ienāca prātā. Tu paliki Brugā tikai tāpēc, ka iespītējies, tikai tāpēc, ka mēs gribējām, lai tu aizej. Un tagad tu apdraudi mūs visus kāpēc? Tikai lai pierādītu, ka viss, ko es un jeb�kur� cits dziednieks ir mācījies jau kop� bērnības, ir muļ�ķības? Kas tu tāda esi, lai zinātu, kas ir pareizi, kas nav?"

"Visiem būtu ērtāk," es teicu. "Atstāt bērnu �eit. Neviens nepamana. Nevienam tas nav svarīgi. Dzīve tur�pinās, kā ierasts, un nevienam nekas slikts nav noticis. Ange? Tavuprāt, viņa jau ir mirusi. Viņa varbūt nemaz vairs nav cilvēks."

"Viņa nav cilvēks. Viņa ir apmainīta."

"Viņa ir dzīva, viņa elpo, viņai sāp," es teicu. "Es ne�esmu tik izglītota kā tu, bet man �ķiet, ka ar to pietiek. Varbūt tikai man tā liekas."

"Viņa tevi ir nobūrusi, tas arī viss," Dārs atbildēja.

"Nav tiesa." Lai ari es nezināju tādas lietas nekad nevar dro�i zināt.

Viņ� nopūtās. "Protams, man ir taisnība. Ja Ange nebūtu tevi nobūrusi, tad tu jau sen būtu viņu pametusi."

Pēk�ņi es sapratu, ko viņ� ar to gribēja teikt. Viņ� visu �o laiku bija mani viegli skubinājis darīt to, ko viņ� vēlas, un es biju neapzināti pretojusies. Protams, viņ� pie tā vai�noja Angi, nevis mani, vienkār�u sievieti tāpēc ari viņa priek�stats par Angi bija pilnīgi nepareizs.

Bet es nevarēju viņam teikt zini, Dār, tev tomēr nav taisnība. Viss ir tā, kā ir, tāpēc ka es patiesībā esmu mags. Tā ka, lūdzu, esi tik labs un sadabū kādu, kas piesprie� man nāvessodu vai tamlīdzīgi. Un pēc tam tik un tā atstāj Angi nomirt, jo tagad ta�u tev ir vēl mazāk iemesla man ticēt.

Man nekas cits neatlika kā spēlēt viņam līdzi.

"Es neatstā�u viņu," es klusi teicu. "Es nevaru. Ja tu gribi viņu iznīcināt, tad tev būs jāņem līdzi ari mani."

"Es zinu," Dārs atbildēja. "Tev vajadzēja man paklausīt, kamēr vēl varēji. Tagad jau ir par vēlu."

"Ko tu darīsi?"

"Neko. Acīmredzot viss notiks pēc tava prāta. Redzē�sim, kas notiek, ja apmainītā paliek dzīva. Vismaz pagai�dām."

Es atvieglota nopūtos un piespiedu Angi sev cie�āk klāt.

"Viss būs labi, maziņā," es �ukstēju. "Tu redzēsi, viss būs labi."

Varbūt viņa pieķērās man vēl cie�āk, un varbūt uz mir�kli viņas raudas kļuva klusākas. Bet varbūt man tā tikai �ķita.

Dārs atrada mums atsevi�ķu istabu slimnīcā. Tā bija īpa�i piemērota bērniem ar gultiņu Angei un pītu krēslu tai blakus, vienkār�ām koka un akmens rotaļlietām. Es pateicos, bet Dārs tikai atmeta ar roku.

"Viņa neko no tā pat nepamanīs, Vega."

"Klau, es negribēju tev pārmest, ka tu būtu slikts dziednieks," es teicu, pārāk labi apzinoties, ka man nebūtu vajadzējis viņam pretoties. Un, par spīti visam, viņ� bija izgādājis mums �o istabu. "Es tikai nevaru viņu tā vien�kār�i atstāt. Viņa bija tik burvīgs bērns."

"Tu pazini Angi?"

"Viņa mēģināja man nospert amuletu, un beigās es to viņai uzdāvināju. Tāda viņa bija." Es sakodu zobus. Es negribēju runāt par Angi pagātnes izteiksmē ne tagad. Nekad.

"Burvīgs bērns, patie�ām," Dārs negribot pasmaidīja. "Es noskaidro�u, vai ir kas vairāk zināms par apmainīta�jiem."

"Ar mums viss būs labi." Es iesēdos pītajā krēslā, vēl joprojām turot Angi klēpī, un centos sakopot domas tas nebija viegli, ņemot vērā viņas nemitīgo raudā�anu.

"Es zinu, Ange, kā tas ir," es teicu, viegli �ūpodama mazo augumiņu. "Kā tas ir, kad tev ir skolotājs un tu viņu ienīsti un baidies, un vēlies, kaut viņ� būtu miris un tu būtu brīva. Es zinu, cik aplam tas viss �ķiet cik neparei�zas jūtas naids un rūpes, bailes un padevība. It viss."

Es pastāstīju viņai par to, kā satiku Zaķu. Nē, ne pirmo reizi to es neatceros. Es atcerējos pirmo nakti, kad viņ� sakūra ugunskuru un sadedzināja manas drēbes un rotaļ�lietas, visu, ko vecāki bija devu�i man līdzi. Kā viņ� lika man peldēties aukstajā ezerā. Kā es stāvēju pie ugunskura, ietinusies baltā apmetnī, un viņ� vija uguns pavedienus ap mani, sasaistīdams mani, atņemdams man manu vārdu, atņemdams man mammu un tēti, atņemdams man mani pa�u. Es piederēju viņam tikai viņam. Un es biju tik maza, ka ar pūlēm atceros savas domas, bet es atceros, ko jutu bailes un bijību, un padevību liktenim, lai kāds tas arī būtu.

Un tā bija skaista nakts: tajā bija ezera aukstums un uguns kvēle, un naktsputnu dziesmas, un es vēl nezināju, kas mani gaida.

Es negribēju viņai stāstīt par eksperimentiem. Es negri�bēju stāstīt viņai par dienām, mēne�iem un gadiem, kad es gāju pa kraujas malu, zinot, ka ikviens aplams solis mani nogrūstu bezdibenī. Es nestāstīju par tūksto� sāpju vei�diem, par izsalkumu un slāpēm, par bailēm un bezcerību un to, kā tas viss ietekmē emocijas un tātad ari maģiju. Es nestāstīju, kā iemācījos būt piesaistīta, un nestāstīju, kā nepratu atbrīvoties.

Es teicu: "Neklausies, ko viņi saka. Tas ir labi, ka tu ej cauri tam, kam ej cauri, Ange, tas ir labi. Tu gribēji, lai viņa vairs nav, un viņa vairs nav. Jā, tu vairs nezini, ko darīt ar sevi. Tu vēlies saritināties kamoliņā un nomirt, jo tagad tu beidzot to drīksti."

Es nodrebēju. Mēs beidzot to drīkstējām. Mēs abas. Viņa salauzta un pamesta viena, un arī es tāda pati. Rotaļlieta ceļa malā, un vairs nav neviena, kas tevi mīlētu vai censtos saprast, kas ar tevi notiek: tu klusēsi mū�am, jo to, ko tu jūti, nevar izstāstīt. Vienmēr tikai �aumala no tā, kas tu būtu varējusi būt. Tad labāk nemocīties būt vienai, nerunāt, aiziet.

"Tas pāries, Ange," es �ukstēju, drebēdama pēk�ņi auk�stajā telpā. "Tas pāries. Būs labākas dienas būs dienas, kad tu spēsi aizmirst. Būs mirklis, kad tu redzēsi, cik savādi krīt saules gaisma no sārtiem un zilganiem mākoņiem, un tu būsi laimīga pat ja tikai uz īsu, nepiesaistītu mirkli. Un būs mēness, sudraba monēta debesīs, un tu būsi dzīva. Kaut to vienu nepiesaistīto mirkli. Tam tu vari dzīvot, pat ja�" es mitējos runāt; tam nebija jēgas. Es apskāvu viņu un raudāju, asarām krītot viņas matos. Es zināju, ka runāju pareizi, bet �ie vārdi bija tuk�i un bez svara, tiem nebija atbalss. Es neticēju, ka tie var palīdzēt.

Es piespiedu lūpas pie viņas deniņiem, pie siltās un maigās ādas un starp mums radās saikne, pavisam viegla un vārga. Pati niecīgākā cerība.

"Viss būs labi, Ange, es zinu," es teicu.

Es pati neticēju tam, ko saku.

Es pacēlu galvu tikai tad, kad Dārs pieskārās manam plecam.

"Ej pagulēt," viņ� no�ukstēja.

Tikai tad es sapratu, ka Ange ir aizmigusi. Roka, uz kuras viņa gulēja, bija notirpusi, un es pati jutos stīva un nomo�cījusies. Cik ilgi viņa jau gulēja? Un kāpēc es to nepamanīju?

"Man pilnīgi pazuda laika izjūta," es teicu.

"Es tikai nesen dzirdēju, kā tu runā. Un raudi. Ieliksim viņu gultā."

"Viņa pamodīsies."

"Gan jau nepamodīsies. Tev nav viņa visu laiku jāauklē." Dārs nenovērsa acis arī tad, kad es uz viņu nikni paskatī�jos. "Tev jāatgūst spēki rītdienai."

Es negribēju ļaut viņam sevi pārliecināt, bet laikam jau taisnība vien bija.

"Ļauj man." Viņ� pacēla Angi un maigi ielika viņu gul�tiņā meitene ie�ņukstējās un atkal aizmiga. Dārs apsedza viņu ar segu uz mirkli likās, ka viņ� Angi noskūpstīs bet nē. Viņ� tikai paņēma mani pie rokas un ar vienu vieglu kustību palīdzēja man piecelties.

Man reiba galva, un kājas negribēja klausīt. Dārs pie�turēja mani, lai nenokritu, un es neprotestēju biju pārāk daudz runājusi, daudz par daudz raudājusi, un viņ� smar��oja maigi un nomierino�i.

"Nāc," viņ� no�ukstēja un veda mani ārā.

Es paskatījos atpakaļ uz Angi, kas vēl joprojām mierīgi gulēja.

"Ja nu viņa pamodisies un manis tur nebūs?"

"Tu to zināsi."

Dārs gandrīz aiznesa mani uz blakusistabu. Es jau biju nospriedusi, ka viņ� ir spēcīgs, bet tikai tagad sapratu, ka viņa spēks lielākoties nāk no tā, ka viņ� katru dienu nes citus slimus, vecus un kroplus cilvēkus, kam vajadzīga palīdzība. Palīdzība, kuru viņ� varēja sniegt.

"Es esmu tepat," Dārs maigi teica, un es nodrebēju, jūtot, ka viņ� atkal ir teju vai nolasījis manas domas. "Nebaidies."

Mēs bijām vieni istabā, un cauri aizkariem plūda vie�nīgā gaisma dilsto�a mēness gaisma. �eit bija mājīgi; Dāra augums izstaroja siltumu, un es negribēju laist viņu vaļā. Es biju tik nosalusi.

"Nāc tuvāk," Dārs teica, lai ari es jau biju pavisam tuvu. Un viņ� noskūpstīja mani uz pieres pavisam viegli. Tik viegli, ka es neticēju, ka tas ir noticis, līdz viņa pieskāriens atmodināja mani ko tādu, ko es biju sen jau aizmirsusi: alkas būt kopā ar kādu, uzticēt viņam sevi visu.

Es pakāpos atpakaļ. "Ko tu dari?"

Dārs pastiepa roku, tad aprāvās.

"Es biju nogurusi," es teicu. "Piedod." Es sajutu Dāra bailes un vainas apziņu un no visa spēka centos apvaldīt sevi, nepaspert soli viņam pretī, nenoskūpstīt viņu, lai viņam nebūtu jānes visa atbildība vienam.

"Man vajadzēja kādu, ar ko runāt, man vajadzēja pie�dod man," es �ukstēju.

"Man pa�am jāatvainojas," viņ� strupi noteica. "Tas vairs neatkārtosies."

Durvis, kas aizvērās aiz Dāra, pārcirta saikni starp mums, un es atkal biju nosalusi un viena tum�ajā istabā. Neviena, kas mani mierinātu, neviena, uz ko paļauties. Neviena, kam mana dzīve būtu svarīga.

Tas ari bija tas, kas man vajadzīgs. Tie�i tas. �is auks�tums, �ī vientulība.

Viss pāries, es sev teicu un ieritinājos zem segām tie�i tā kā Ange un arī gulēju kā viņa bez kustībām, asarām, domām.

>

Gudrības meklētāj, zini -ja meklēsi to grāmatās, esi gatavs redzēt savu dzīvi paskrienam garām dro�u un nedzīvotu.

no Egara Vecā "Ievada augstākajā domā�anā"

Mani pamodināja līdz ar pirmo gaismiņu. Cik ilgi es biju gulējusi? Nezinu, bet �ķita, ka ne ilgi. Vel joprojām ap�reibusi no miega un tā trūkuma, es piecēlos sēdus. "Kas ir?"

"Vega," Zaks teica. Tas bija viņ�, un es atvirzījos prom, ķermenim saspringstot kā stiegrai. "Vega, man �ēl, ka bija tevi jāmodina, bet tev kaut kas jāredz."

"Kas?"

"Grāmata, kas sīki apraksta apmainītos."

"Parādi to Dāram."

Zaks mirkli vilcinājās. "Tā ta�u esi tu, kas piesaistījusi sevi vienam no viņiem, vai ne?"

"Kā tu to zini?" Es valdījos, lai nesāktu kliegt.

"Dārs palūdza, lai es palīdzu atrast grāmatas par apmainītajiem. Bibliotekāre nevar zināt visu."

"Protams, viņa ta�u ir tikai vienkār�s cilvēks."

Zaks dziļi ieelpoja, lai nomierinātos glu�i kā manā bērnībā. Es nebiju no paklausīgākajiem mācekļiem, un, lai kādas vainas Zakam ari piemistu, pacietības trūkums nebija viena no tām.

"Es uzgāju grāmatu, kas, liekas, izskaidro, kā rodas apmainītie bērni. Man �ķita, ka tevi tas varētu interesēt."

"Man jāpaliek ar Angi."

"Viņa guļ. Viņa gulēs vēl ilgi, Vega. Tev pietiks laika lasī�anai."

"Es neprotu lasīt, un pilnīgi noteikti ne bruonu valodā. Tu to tā ari man neiemācīji."

Mirklis klusuma. Nevienas ieelpas. "Tu nepaliki pietie�kami ilgi, lai iemācītos. Bet grāmata ir ar bildēm."

Es, vēl joprojām pusaizmigusi, izvēlos no gultas. Tas bija paradums, lai izdzīvotu: darīt to, ko Zaks uzskata par vajadzīgu, ja no tā nevar rasties nekāds ļaunums. Bez tam man bija jāatzīst, ka viņ� ir ļoti zino�s. Man tikai bija jātur acis vaļā, jātur visas savas jūtas un sajūtas vaļā, jāvēro katra emociju stīdziņa, kas varētu man tuvoties un apdrau�dēt manu dro�ību. �o spēli es pazinu labi.

*

Rītausmā Bruģa izskatījās citādi. Saules maigie stari pie�ķīra tai citkārt neredzētas krāsas, un pils sienas iemir�dzējās vismaz vietās, kur bija saglabājusies senā kilri būve. Cilvēki vēroja mūs. Bērni netrok�ņoja, neviens nemeta akmeņus, nekādu izkliegtu apvainojumu. Viņi bija nobiju��ies un skumji. Es centos neļaut savam prātam pārmēru izplesties; Zaks neatzina �o paradumu, un es nevēlējos pievērst sev uzmanību. Es vairs nebiju bērns, kur� darītu visu iespējamo, lai tikai viņu aizkaitinātu. Es biju pieau�gusi. Savu domu klusākajos nostūros es kalu plānus Zaķa sagrāvei es zināju, ka reiz es viņu ievaino�u tā, ka viņ� vairs neatkopsies, es nogrūdī�u viņu no sasniegtajiem aug�stumiem, es lik�u visiem ieraudzīt, kas viņ� patiesībā ir.

Kad biju bērns, es vēl nezināju, cik da�ādos veidos ir iespējams ievainot savu ienaidnieku. Tagad es zināju. Tagad es biju pieaugusi un man bija laiks un spēks. Man vajadzēja tikai iespēju.

Es pēc ieraduma klāju jūtu slāņus pāri �ai vienai domai, aprakdama to dziļi zem miegainības, zem raizēm par Angi, zem bērni�ķīga niknuma uz Zaķu, zem apjukuma manās jūtās pret Dāru lai Zaks palauza galvu, ja viņ� mēģinās iekļūt manī tik dziļi. Es pat nebiju centusies �īs pēdējās jūtas sakārtot un tikt ar tām skaidrībā. Un man nebija ne mazākās vēlē�anās to darīt.

Bibliotēka bija tuk�a. Tur nebija pat bibliotekāres. Tikko sapratu, ka esmu palikusi divatā ar Zaķu, mani pēk��ņi iznira bailes kā sens dzelmes dzīvnieks, kas atradis laupījumu. Zaks izlikās, ka to pat nepamana. Varbūt viņ� bija tā pieradis pie citu bailēm, ka vairs pat nepievērsa tām uzmanību. Ari �o domu, tāpat kā daudzas citas, es satvēru un noglabāju zinā�anai.

"Skaties." Viņ� pieveda mani pie galda, kur, glītās kau�dzītēs sakārtotas, stāvēja da�ādas grāmatas. Viena no tām bija atvērta. "Manuprāt, ļoti noderīga alegorija par maģiju."

Es paskatījos uz grāmatas ilustrāciju. Tā bija smalka un rūpīgi izstrādāta, aizņemot visu atvērumu: liela vir�tuve vai varbūt alķīmiķa darbnīca. Pārsteidzo�i, cik grūti ir noteikt at�ķirību starp vienu un otru: ij alķīmiķi, ij labi pavāri strādā gan ar destilācijas aparātiem alkoholam, gan pudelītēm, burciņām un podiņiem da�ādām gar�vielām vai varbūt zālēm, izkaltētiem augiem un milzīgiem katliem, kuros kaut kas vārās, krāsnīm kausē�anai vai cep�anai un visda�ādākajiem traukiem uzglabā�anai un gatavo�anai.

Tāds ari bija �is zīmējums smalkajā ainā neatkār�tojās neviens trauciņ�, un ikvienam no tiem bija ar roku pierakstīts skaidrojums, kuru es, protams, nevarēju izlasīt. Jebkurā gadījumā es ne druskas nebrīnītos, ja bibliotekāre nemaz nezinātu, ka �ī ilustrācija attiecas uz maģiju.

"Alegorijas bija ierasta lieta laikā, kad maģija bija aizliegta," Zaks teica. "Lai izbēgtu no soda un saglabātu noslēpumus. �ī tradīcija ir spēkā vēl tagad."

Es bridi prātoju, vai viņ� ir nolasījis manas domas, tad atmetu ar roku. Varbūt jā saikne starp mācekli un skolo�tāju nav pārraujama, ja vien skolotājs to nevēlas. Bet viņ� nezināja visu, ko es domāju, un ar to man pietika.

"Ikviens trauks �ajā zīmējumā ataino kādu cilvēku viņu maģiskās spējas un uzbūvi. Vienkār�ie ļaudis ir vien�kār�i trauki viegli piepildāmi un iztuk�ojami, ērti lieto�jami un bie�i sastopami. Protams, starp viņiem ir at�ķirī�bas: var jau paņemt krūzīti bļodas vietā, bet, ja ir iespēja izvēlēties, tu ņemsi bļodu."

"Un magi?"

"Magi ir sare�ģītāki. Ir nelieli trauciņi, kas pildīti ar stipru esenci viena lāse var pie�ķirt savas īpa�ības mucai ūdens. Ir trauki, kurus �ķiet neiespējami atvērt, un pude�les, kurās �ķidrumi nesajaucas, bet krājas slāni virs slāņa, un ar smalku salmiņu tu vari paņemt to, kas tev nepiecie��ams. Ir savādi veidoti trauki, kas nekad neiztuk�ojas, lai kā tu tos pagrieztu, un trauki, kas var izturēt karstumu vai aukstumu, ko citi nepanes. Vai trauki, kas var saglabāt savu saturu neskartu gadu desmitiem un simtiem ilgi ari pēc tam, kad viss ap tiem ir gājis bojā."

Zaks bija aizrāvies ar savu stāstījumu, un es uzmanīgi viņā klausījos tagad es biju gatava pieņemt mācību, ko bērnībā būtu noraidījusi, dusmās un rūgtumā nespēdama pieņemt zinā�anas, jo nespēju pieņemt avotu, no kura tās nāca.

"Magu raksturo viņa prāta viņa jūtu pasaules uzbūve un viņa emociju intensitāte: tā mags var viegli mainīt parasto ļau�u emocijas un nosvērt tos savā pusē. Tā karalis sniedz daļiņu no sevis ikvienam savam pavalst�niekam un dziednieks sniedz katram slimniekam gabaliņu sava miera un veselības.

Ar burvjiem ir sare�ģītāk. Viņu savstarpējās attiecības ir grūti prognozējamas, un nekad nevar zināt, kas notiks, ja starp diviem magiem izveidosies saikne un viņu būtības kaut nedaudz sajauksies. Atceries teicienu, ka karote dar�vas var sabojāt mucu medus? Apmēram tā ir ar magiem."

"Un kāds tam sakars ar Angi?" es jautāju. Telpā bija kļuvis gai�āks, un es raizējos, ka Ange varētu būt pamodu�sies. Es gandrīz vai sajutu viņu sarosāmies un lai cik tālu mēs nebūtu viena no otras saucam mani.

"Attēls ir lielāks, nekā tev liekas." Zaks atvēra rūpīgi ielocīto lapu un atklāja zīmējuma turpinājumu. Plauktos bija salikti ieplēsti un sadauzīti trauki, pilo�as pudeles, podiņi ar �ķībiem vāciņiem. Da�i bija salaboti, citi ne, vēl kādi bija atradu�i dīvainas formas it kā būtu salaboju�ies pa�i no sevis, tikai ne īpa�i veiksmīgi. Da�i bija savienoti plaisu vietās, un citiem apkārt bija apviju�ies tīteņi, kas �ķita saturam tos kopā, vai arī pie tiem bija piesūku�ās savādas radības. Ikvienam traukam bija pievienots rūpīgs apraksts.

"Ar burvestībām daudz kas var noiet greizi un noiet ari. Ieplēsti, sasisti, mainīju�i formu� ja tie ir vienkār�ie cilvēki, mēs par to daudz neuztraucamies. Cilvēkiem pie�mīt spējas salabot sevi, un viņi to ari izdarīs, cik nu mācēs, vai ari sajuks prātā, saslims vai nomirs. Ar magiem ir citādi viņus mēs parasti cen�amies salabot. Tas nav vien�kār�i, bet, zinot metodes, kā to izdarīt�"

"�mēs varam palīdzēt Angei? Viņa ta�u var būt burve."

"Viņa ir �āda." Zaks norādīja uz smalku vāzi, kas bija sadrupusi lauskās. "Viņu vairs nevar salīmēt. Tas, ko tu uztver kā viņas emocijas, skumjas, izmisums un bēdas patiesībā ir emociju trūkums, nepiecie�amība būt piepildī�tai. Tu centies viņu piepildīt, bet nevari. Neviens nevar. Ja viņa būtu pieaugusi, tad jau sen būtu nomirusi, bet, tā kā viņa ir bērns, tad vēl spēj atjaunot emocijas, lai ari vairs nav nekā, kas tās saturētu kopā. Tāpēc nav nevienas leģen�das par apmainītiem pieaugu�ajiem."

"Tās ir tikai leģendas. Neviens nav redzējis īstu apmai�nīto."

"Es esmu."

"Un tu viņu vienkār�i nogalināji, vai ne? Izmeti kā saplēstu trauku."

"Nē." Viņa balss bija atsve�ināta.

"Un tagad tu domā, ka es varu ļaut Angei nomirt. Jo tu ta�u to nevarēji. Jo tu ta�u esi tik cēls, toties es�"

"Es radīju apmainīto," Zaks teica. Es klusēju. "Es radīju apmainīto. Tas bija pirms ilga laika. Mēs bijām septiņi magi un tam vajadzēja īpa�u rituālu, ko mēs atradām �ajā bibliotēkā."

"Un pa�iem prieks?"

"Tam nebija tā jānotiek!" Zaks izklausījās no tiesas satriekts, bet man bija vienalga. "Viņam bija jābūt Brugas karalim tas, kas mums ir tagad, ir tikai aizvietotājs."

"Ja Brugas karali apmācīji tu, tad labi vien ir, ka viņ� nav valdnieks."

Zaks kādu bridi manī stingi skatījās, tad novērsās. "Mēs domājām, ka topo�ais karalis nav gana spēcīgs. Gana dziļ�. Ka viņam nepietiks spēka sasniegt virsotnes. Tāpēc, kad viņ� bija vēl bērns, kad viņ� tikai veidojās�" Zaks nenoteikti pavēcināja roku. "Mēs sniedzām viņam maģiju. Daudz. Cerēdami, ka viņ� kļūs pla�āks, dziļāks� interesan�tāks. Bet viņ� salūza. Viņam bija tikai trīs gadi, viņ� tikai sāka iepazīt pasauli un sevi. Tikai tagad viņ� uzzināja, ko nozīmē būt dzīvam, būt atsevi�ķam cilvēkam, cik nu tas ir iespējams, ja esi mags� un viņ� saplīsa lauskās. Es vēl joprojām atceros viņa kliedzienus."

"Un tad?" Es centos neizrādīt, ko jūtu. Zaks negūs ne kripatiņas līdzjūtības no manis. Viņ� nebija to pelnījis.

"Mēs viņu centāmies salabot. Mēs centāmies palīdzēt. Bet tas nebija iespējams. Citi magi nomira. Es? Es biju gļē�vulis. Es sniedzu vismazāk. Un, kad biju palicis priek�pēdē�jais, mans pēdējais draugs izmisis palūkojās manī un teica: Zak, es zinu, ka tu to nevari izdarīt. Un viņ� paņēma bērnu rokās un ielēca Rāgas upē. Pēc vairākām stundām es jutu, kā viņ� nomira."

"Brīnums, kā neviens par to nezina."

"Tas tika turēts slepenībā. Viņi atrada jaunu karali es pat nezinu, kā. Es tiku izraidīts no Brugas un tikai pēc dau�dziem gadiem varēju atgriezties."

"Un ko tu ar to gribēji teikt?"

"Es gribēju teikt ja pat septiņi izcili magi nevarēja izglābt vienu apmainīto, tad tev nav nekādu cerību."

Es padomāju.

"Bet bija nepiecie�ami septiņi magi, lai radītu apmai�nīto. Tu gribi teikt, ka Brugā ir tik daudz burvju, kas visi sazvērētos, lai salauztu vienu Angi?"

"Ne starp dzīvajiem," Zaks teica.

"Un starp miru�ajiem?" es atcirtu.

Zaks bridi klusēja. "Ja ticam leģendām, tad tādu ir daudz. Hrili."

"Un tu tici leģendām," es teicu. �obrīd man pa�ai negri�bējās tām ticēt.

"Tu neticētu? Viens no mūsu spēcīgākajiem magiem ir miris, un raktuvēs hrilu mājvietā atrasts apmainīts bērns. Protams, es ticu."

Es mēģināju salikt kopā visu dzirdēto.

"Un tu atsauci mani tikai tādēļ, lai pateiktu, ka es nevaru izdziedēt Angi."

Zaks paraustīja plecus. "Man �ķita, ka tu gribēsi zināt patiesību."

"No pa�a rīta? Tu mani pamodināji līdz ar pirmo gaismu, lai pateiktu to, ka es tikpat labi varētu vēl pagulēt, jo tāpat neko nevaru palīdzēt? Vai tie�ām tev tik daudz nozīmē iespēja mani sāpināt?"

Zaks novērsās.

"Un tu paliki nomodā visu nakti, lai atrastu �o grā�matu kuru, visticamāk, biji izpētījis jau sen, pie pirmā apmainītā bērna? Es tev neticu."

Viņ� paskatījās pa logu. Saule jau bija augstu, un cauri sīkajiem vitrā�u ielaidumiem stiklos telpā ieskrēja zilas un sarkanas gaismas dzirkstis. Es saasināju uztveri un tur, pa�ā manu domu maliņā, viegls, gandrīz nejūtams sau�ciens, kliedziens, �ņuksts.

"Jūs� jūs esat paņēmu�i Angi!"

Viņ� to nenoliedza. Viņ� to nevarēja noliegt.

Es metos skriet.

Maga sauciens, iespējams, ir pirmā burvestība, ko apgūst māceklis: tās ir citādi neizskaidrojamas alkas pēc sava skolotāja, ko rada starp abiem veidotā saikne. Vēlāk �o saucienu iemācās jaunā līmenī. Lai arī maga sauciens nevar sniegt nekādu konkrētu vēsti, bie�i vien jau iespēja zināt virzienu, kurā jādodas, var būt joti svarīga.

No Leas "Manas mācekļa gaitas: pirmais gads"

Da�i teic, ka mūs saveda kopā vientulība. Viņiem es atbildu: kas gan cits, ja ne vientulība, ir māte mīlestībai, uzticībai un alkām?

No Kailanu Silas "Stāsta par nelaimigu mīlu"

Es sasniedzu klinti pēc, �ķiet, veselas mū�ības. Ikviena sīkākā aizkavē�anās man �ķita kā milzu �ķērslis: strupceļ� pils koridoros, nobrāzts celis, akla �ķērsieliņa. Sākumā es vadījos tikai pēc Anges skumjā sauciena. Vēlāk es jau dzir�dēju tālu skandē�anu, kas pēc kāda laika pārspēja kluso saucienu un kļuva par manu ceļvedi.

�ķita, it kā visa pilsēta būtu sanākusi kopā uz klints virs Rāgas upes, kas putojo�a brāzās dziļi lejā. Es izspraucos cauri pūlim, kas pa�ķīrās, sajūtot manas dusmas un spēku. Viņi kustējās lēni, kā apdullu�i no duno�ajām bungām un ritmiskās dziedā�anas. Beidzot es sasniedzu klints virsotni un apstājos, lai saprastu, kas te notiek.

Da�us soļus augstāk bija apmetu�ies dziesmu skandētāji un bundzinieki, un vēl augstāk sēdēja Karalis. Viņ� bija ietīts baltos plīvuros atbilsto�i Brugas tradīcijām -, un �ķita, ka viņ� pārrauga visu notikumu, tajā neiesaistoties. Pie viņa kājām sēdēja Ronada ar arfu rokās. Viņas spēlētā melodija nebija at�ķirama no vispārējā trok�ņa un, iespē�jams, bija paredzēta tikai Karalim. Es netērēju laiku, skato�ties uz viņiem.

Pie pa�as klints malas vairāku sargu ielenkumā stāvēja Ange. Neviens viņai nepieskārās sargi izstieptās rokās turēja garus pīķus, kas neļāva viņai kustēties ne no vietas. Neizskatījās gan, ka viņa mēģinātu kaut kur bēgt. Ange vēl joprojām klusi raudāja, neapzinoties vai varbūt neraizē�joties par draudo�ajām briesmām. Sargi izskatījās vairāk nobiju�ies nekā viņa nobiju�ies, ka varētu nejau�i sajust līdzjūtību. Turpat netālu stāvēja ari Nadors un Dārs; Nadora sejā jautās apmierināts smaids, bet Dāra sejā bija ierakstītas sāpes. Bet es zināju, ka bez viņa rīkojuma neviens nebūtu vedis Angi uz �ejieni.

"Ko jūs darāt?" es iekliedzos skaļāk par bungām un bal�sīm. "Viņu var izglābt!"

Dārs tikai papurināja galvu. Es saviebos par vainas ap�ziņu, kas atspoguļojās viņa sejā, ja jau viņ� jutās tik vai�nīgs, tad labāk būtu viņai palīdzējis, nevis izlicies, ka nekas nav darāms.

"Mums ir jāmēģina!"

Viņ� paspēra soli uz manu pusi nē, viņ� necentās apturēt sargus, necentās izglābt Angi, viņ� centās apturēt mani. Es ierūcos kā iesprostots dzīvnieks kā bērnībā -, un Dārs atkāpās. Es pavērsos pret sargiem.

"Laidiet viņu vaļā, muļķi! Viņa ir tikai bērns vai jūs vēlaties kļūt par slepkavām?" Man pietrūka vārdu bruonu valodā, un es ar pūlēm spēju salikt kopā sakarīgu teikumu, bet viņi saprata, ko es gribu teikt. Bet viņi neklausījās, negribēja dzirdēt.

Skandē�ana sasniedza augstāko punktu, un mani ap�dullināja bungu rīboņa es jutu pūli sa�ūpojamies ritmā. Rāms un apdullis lopu bars, savienoti vienā saiknē.

"Grūdiet viņu!" Nadors nokliedzās.

"Nē!" Bet bija par vēlu, sargi ar lielāko prieku grūda piķus, un Ange pārkrita pāri klints malai. Es nolādējos un skrēju viņai pakaļ.

"Vega, nē!" Dārs teju paspēja mani aizkavēt un izpelnī�jās vēl vienu personisku lāstu.

Es pārlēcu pāri klints malai, pat nepapūlēdamās paska�tīties lejup, un slīdēju pakaļ Angei. Mēs sasniedzām ūdens virsmu gandrīz vienlaikus; es ieniru viegli, bet Ange iegā�zās kā akmens. Es sajutu viņas sāpes savā ķermenī un akli meklēju meiteni putojo�ajā ūdenī. Beidzot man izdevās satvert rokās viņas sīko augumiņu, un mēs kopā iznirām no ūdens. Tikko Anges galva bija virs ūdens, viņa sāka kle�pot un ieelpoja. Es maigi noskūpstīju viņas slapjos matus. Ange dzīvos. Viņai bija jādzīvo.

Tāpēc arī man bija jāizdzīvo.

Citu iespēju es pat domās nepieļāvu.

*

Es vairākas reizes no�ēloju savu muļķību kur� gan tā lec no klints tie�i kalnu upē? Un tad cie�āk apskāvu Angi un neno�ēloju neko. Ja es nebūtu nolēkusi viņai pakaļ, tad nespētu sadzīvot ar sevi un ar to pietika. Galu galā nav jau tā, ka pa�as dzīvība man ļoti daudz nozīmētu.

Upe bija strauja un viltīga, tā ierāva mūs zem ūdens un mētāja pa krācēm. Reizēm Angei izdevās laikā aizturēt elpu, citkārt viņa aizrijās, un katru reizi es viņu apskāvu cie�āk vairs ne tikai ar rokām, bet ar prātu, apskaudama viņas domas un izjūtas, maigi izjūtot viņas formu manās domās, �o mazo, slideno zivtiņu, kas pazibēja manī.

Vai viņa bija saplēsta lauskās? Vai arī viņa bija miru�o pilna, miru�o, kas tiecās atkal sasniegt dzīvo pasauli, miru�o, kas piepildīja viņas prātu kā melnu kni�ļu bars? Es centos ieskatīties viņā pa spraugām un plaisām, es ļāvu, lai mans ķermenis pats atrod ceļu straumē.

"Pērkona krāces," Ange pēk�ņi un ļoti skaidri iedomā�jās. Tā bija pirmā skaidrā doma, ko es sajutu, un es aizrijos ar upes ūdeni un pēk�ņu uzvaras sajūtu. Bet doma pati par sevi bija brīdino�a es paskatījos apkārt. Un tur tie bija vairāki akmeņi upes vidū. Ūdens aiz tiem savērpās baltās putās. Tie izskatījās kā mil�a izlikta taciņa bet mums tas bija brīdinājums, kas vienlaikus bija ari briesmas. Dro�i vien �ī bija tā vieta, kur savulaik bija nomiris Zaķa draugs ar jauno, salauzto karali rokās. Bet es nebiju Zaķa draugs un nolēmu, ka arī nebū�u.

"Turies!" es uzkliedzu Angei un pārmetu viņu sev uz muguras. Viņa nekavējoties apķērās ap manu kaklu ar mazajām, bet sasodīti spēcīgajām rociņām pietiekami stiprām, lai aiz�ņaugtu man elpu. Man ne prātā nenāca mēģināt atbrīvot kaklu es negribēju riskēt ar Angi, bet bez elpo�anas varēju ari iztikt. Es pagriezos pret tuvāko akmeni, izstiepu rokas un kājas un cerēju, ka izdzīvo�u pietiekami ilgi, lai nogādātu meiteni dro�ībā un ar �o domu arī ietriecos akmens virsmā, sajutu necie�amas sā�pes kājā, ar visiem spēkiem ieķēros akmenī un centos pie�vilkties.

"Aug�up!" es nodomāju, cik stipri un skaļi vien varēju, un Ange atlaida manu kaklu, pakāpās uz maniem pleciem un galvas, satvēra mani pie rokas. Es jutu viņu, mirdzo�u zivtiņu, izmestu no upes. Viņa skatījās uz mani samulsusi un nobijusies. Es redzēju sevi mana seja bija sāpju pār�vērsta, rudie mati izrisu�i klājās pār vaigiem un pieri, un viņa nezināja, kāpēc mani pazīst kāpēc mani pazīst tik labi.

"Viss būs labi," es teicu balsī, ko nepazinu. "Palīdzi man."

Pēc īsa mirkļa viņa izstiepa roku un satvēra sievieti upē. "Es esmu ar tevi," viņa teica. "Es esmu ar tevi," viņa teica, nu jau citā balsī.

Es biju viena un nobijusies, skatīdamās uz izmirku�o sievieti uz izmirku�o bērnu -, un visapkārt putoja un rēca ūdens.

"Es esmu salauzta," viņa teica. "Man sāpēs." Es nezi�nāju, kam sāpēs meitenei, sievietei, abām? Es nezināju, kas esmu, bet varbūt es biju gan viena, gan otra.

Bet nebija, kur iet: tur bija akmens, pa�ā upes vidū, un ūdens pret to sitās ne�ēlīgi un skaļi, un no pārkostās lūpas tecēja sāļa asins.

Man nebija, kur iet.

Es samirk�ķināju acis un sapurināju galvu, bet attēls dubultojās: te es skatījos uz vienu, te otru, un te bija vien�tulība, un te bija sāpes, un man nebija, kur iet, tā visa bija par daudz.

"Nāc tuvāk. Mums jābūt kopā."

Es centos atvirzīties, bet nespēju, es nezinu, vai mani atturēja ploso�ās sāpes kājā vai vientulība un bailes. Ange pastiepa roku un pieskārās kājai, piespieda tai savas lūpas. Vega uzlika roku uz bērna muguras un ieraudājās: tās bija ilgas un bezcerīgas raudas kā bērnam, kas pamests tumsā.

"Viss būs labi, viss būs labi," meitene murmināja, sie�viete atsaucās. Anges seju klāja ūdens samērcētie mati, un viņas lūpas bija aukstas, un viņas balss skanēja sve�ā galvā.

"Nedari to, nedari tā lūdzu, ne �odien, ne tagad, tikai vienu mirkli ne!" bērns lūdzās, un tas bija bērns, kas sarā�vies raktuvju tumsā, tas bija bērns, kas sarāvies aizkrāsnē un gaida, kad atnāks viņa skolotājs: bet skolotājs nenāks, skolotājs ir miris, nē, skolotājs nav miris, jo bērnam nav pieticis spēka viņu nogalināt.

"Ku���," viņa �ukstēja. "Ļauj man tev padziedāt."

Un tad es nezināju neko tikai viļņu auro�anu un savādu apdullumu, ceļojumu no viena ķermeņa otrā, ik mirkli drusciņ nomirstot un drusciņ izdzīvojot, katru sāpju mirkli sadalot uz diviem un izcie�ot kopā. Es izdzīvo�u, es izdzīvo�u, es domāju, nezinot, ko nozīmē "es", bet zinot, ko nozīmē "dzīvot".

*

Mēs palikām uz akmens, viļņu un �ļakatu vidū. Mēs dzērām ūdeni, kas sitās mums sejā. Mēs ēdām to, kas mums bija: maizi un gaļu, kas bija iedoti Angei līdzi kā pēdējā dāvana, un ogas, kas bija domātas Vegai pret kalnu sli�mību. No tām mums kļuva slikti, tāpēc mēs tās neēdām pārāk daudz. Bet tik un tā bija slikti ne tā, ka nelabi, bet tā, ka saraujas prāts.

Laiks bija ļoti gar�. Vegai sāpēja kāja, bet mēs sadalī�jām sāpes savā starpā. Ange bija vientuļa un nobijusies, lai ari mēs nespējām atcerēties, no kā. Arī to mēs sadalījām. Mēs dalījāmies jūtās, atmiņās, bailēs. Vega jautāja Angei par briesmoņiem, par miru�ajiem gariem raktuvēs. Ange teica man �ķita, ka tu esi briesmonis. Vega smējās un teica tu esi atguvusi balsi.

Un Ange teica tev ari ir pa�ai sava balss.

Tas no tām ogām, no ogām mums bija slikti. Padziedi mums, Vega. Un Vega dziedāja dziesmu par lā�u mammu. Ange teica tu nemāki dziedāt. Un Ange dziedāja par d�akalū, un Vega teica cik savāda dziesma. Kas ir d�akalū? Es nezinu, Ange teica, vai tad tu neatceries? Man �ķita, ka tu zini. Mēs samulsām. Bija grūtāk dalīties sāpēs. Ange vairs nebija tik vientuļa, bet viņa bija nobijusies viņa zināja, ka mēs ilgi neizdzīvosim �eit uz akmens upes vidū. Vega bija mazāk nobijusies, bet vairāk cieta sāpes, jo viņai bija salauzta kāja un viņa laiku pa laikam zaudēja samaņu, kas atņēma mums daļu no mūsu domām. Katru reizi mēs drus�ciņ nomirām.

Tad mēs dzirdējām kādu saucam. Vega uz mirkli atjē�dzās un nomurmināja kāds nelietis. Ange klausījās un neko nedzirdēja. Mēs viņai iemācījām klausīties. Un tad Ange piecēlās un sāka māt ar rokām, un sauca mēs esam �eit! Mēs esam �eit!

Un tad mums bija slikti, un mēs sadalījāmies Vega atkal bija zaudējusi samaņu, un Ange priekā klaigāja, vairs ne drusciņas sāpju. Nekas mūs vairs neuzturēja. Arī Vegas sāpes tagad piederēja viņai vien. Tā mēs pazudām. Vien�kār�i pazudām un nebijām vairs. Tikai upes rēkoņa un putas.

Es pamodos no dedzino�ām sāpēm kājā un no visa spēka savicināju rokas. Mana dūre kaut kam trāpīja, un, atvērusi acis, es ieraudzīju, ka tas ir Dārs kur� nupat bija no manis dabūjis pamatīgu belzienu. Nospriedu, ka tā arī vajadzēja.

"Piedod," viņ� teica. "Es varētu mēģināt atvieglot tavas sāpes, bet�"

"Ar burvestību? Nu, paldies. Man nevajag ne tavu, ne kāda cita maģiju." Es centos piecelties, bet viņ� satvēra manus plecus un noguldīja mani atpakaļ. Tā kā jau �ī nie�cīgā kustība bija radījusi jaunu sāpju vilni, es vairs nemē�ģināju kustēties.

"Tas, ko Ange ar tevi ir izdalījusi� tas ir neticami." Viņ� pieskārās manai pierei, lai pārbaudītu, vai man nav drudzis, tad pievērsās kājai. "Es pat necerēju, ka meitene viņas vecumā var būt tik spēcīgs mags. Tāpēc es nevaru riskēt sajaukt savu ietekmi ar viņējo�"

Viņ� pieskārās manai kājai, un es sāpēs iekliedzos.

"�un nevaru neko līdzēt tam, ka tev sāp. Bet kāja ir salauzta, un kauls ir jāsaliek atpakaļ." Viņa balss bija mierīga, kā jau dziedniekam pienākas, un pieskārieni tik maigi, cik iespējams. Es sakodu zobus.

"Vismaz kaut ko pret sāpēm," es teicu, kaunēdamās par savu vājumu.

"�o te." Dārs kaut ko ielika man mutē, un es tajā iekodos. Tas gar�oja pēc koka gabala. Pēc visa sprie�ot, tas bija koka gabals.

"Tas ir koka gabals," Dārs atbildēja manām domām. "Lai tu nenokostu sev mēli. Tagad nekusties."

Man par to bija daudz kas sakāms, bet, tā kā Dārs tie�i tajā mirkli izdomāja salikt kaulu pareizi, īpa�i daudz iespēju izteikties nebija.

"Lieliski," viņ� noteica, kad bija pārliecināts, ka tiks sadzirdēts. "Tagad vajadzētu sāpēt mazāk."

Vairāk sāpēt tāpat nevarēja. Es izspļāvu koka gabalu, kuru biju sakodusi līdz skaidām. "Dzert?"

"Ņem." Viņ� palīdzēja man padzerties guļus pozā to izdarīt nemaz nav vienkār�i. Apsēsties es pat nevēlējos.

"Mēģini atslābt, Vega. Es apsaitē�u tev kāju, un tad skatīsimies, vai varam tikt mājās."

"Kādās mājās?"

"Uz Bruģu."

"Kur ir Ange?" es beidzot attapos pajautāt. Es dro�i vien būtu zinājusi, ja viņa būtu mirusi, bet viņas prom�būtne mani tik un tā uztrauca.

"Viņa meklē malku ugunskuram. Es viņu aizsūtīju lai tavas sāpes viņai kaut ko nenodarītu. Vai tev ir vieg�lāk, ja es strādājot sarunājos ar tevi? Tas varētu novērst uzmanību." Un tas tie�ām novērsa uzmanību; es pat nebiju pamanījusi, ka Dārs jau sācis apsaitēt man kāju.

"Man riebjas ar tevi runāt," teicu. Es neredzēju Dāra sejas izteiksmi, bet viņ� apklusa. H nu es aizvēru acis, cen�tos sarast ar sāpēm un saprast, kas ar mani bija noticis.

Tas bija savādi. It kā kaut kas kaut kas pazīstams, bet vienlaikus sve�s būtu pārņēmis manu prātu. Vai tie būtu hrīli? Es centos atcerēties, atsaukt atmiņā miru�os, bet nekā tāda nebija. Nē. Tikai es un Ange, un kaut kas, kas bijām mēs abas reizē un neviena no mums.

Tas ar tevi vienkār�i notiks, Zaks bija teicis. Mēs sēdē�jām pie ugunskura, bija viens no tiem vakariem, kad nebija nekādu burvestību, tikai sarunas tumsā. Es ienīdu sevi par to, ka atcerējos �o vakaru ar tādu maigumu. Man būtu vajadzējis atcerēties visus citus vakarus, visas bailes un pazemojumu, un dusmas, bet es nez kāpēc pēk�ņi atminē�jos �o te, ar putnu dziesmām un ugunskura sprakstoņu un tuvējās upes skalo�anos pret krastiem. Tas notiks, un tu pat nezini, kad. Divas apziņas saplūdīs vienā. Vai nu tad, kad tu kādu mīlēsi, vai kad būsi pārbijusies kādā brīdī, kad tu būsi gatava atdot visu sevi vai vismaz savu dzīvi kādam citam. Varbūt es atradī�u veidu, kā darīt to ar tevi, Nela.

Toreiz es nodrebēju un apsolīju sev, ka ar mani nekas tāds nenotiks. Ne ar Zaķu. Es nekad nesavieno�u savu prātu ar viņējo, nekad neļau�u viņam būt par daļu no sevis, nekad neielaidī�u viņu sevī. Viņ� smējās un teica, ka tas neesot tik traki, kā es iedomājoties.

Bet es nodrebēju.

"Tev ir auksti?" Dārs jautāja. "Man vajadzēja iedomā�ties, tu ta�u�" Tad viņ� aprāvās, atcerējies, ka man nepatīk viņa runā�ana, un uzsedza man savu apmetni. Viņ� nemaz nedrīkstēja tā darīt magu apģērbs nav paredzēts vienkār��iem cilvēkiem -, bet es biju pārāk nogurusi, lai iebilstu.

"Pamēģini aizmigt." Viņ� pieskārās manam vaigam, un es sasparojos, lai pretotos burvestībai, bet nekas tāds nesekoja. Tikai pieskāriens. Es atvēru acis, un viņ� samul�sis atrāva roku. Es atcerējos iepriek�ējo reizi, kad viņ� man pieskārās slimnīcā, mēness apspīdētajā istabā. Es atce�rējos ari mirkli, kad viņ� man gandrīz pieskārās, mēģinot mani aizturēt, mēģinot ne tikai nolemt nāvei Angi, bet ari panākt, ka es tur neko nevarētu mainīt. Es nezinu, ko atce�rējās Dārs. Bet viņ� novērsās, un es pasmaidīju. Es nojautu, ka viņam ir kauns, un priecājos par to.

Man izraujiet acis, sirsnīgie draugi, Jo acis man neredz sirdsmīļo: Redz augumus sve�us bez skaita un malas, Ar alkām un saldkaisli viļot.

no Aklās Kandras "Trīs dziesmas Vaiai"

"Nu jau pietiks." Es pasmaidīju un atstūmu piedāvātos augļus.

Pievilcīgais brugietis izskatījās samulsis, bet neuzstāja. Viņ� nolika augļu �ķīvi uz galdiņa un pasmaidīja. "Varbūt vēlies vēl kaut ko? Sidru? Saldumus?"

"Nē." Es sakustējos spilvenos, un viņ� jau tajā pa�ā mirklī bija blakus, palīdzēdams man iekārtoties.

"Lūdzu, ļauj man tev palīdzēt," viņ� teica. Viņa seja cir�taino matu ielokā bija pārāk jauna, lai spētu noslēpt emo�cijas uzticību, vēlē�anos izpatikt. Man nebija ne mazākā priek�stata, ko ar to darīt.

"Vai kaut kas nav labi?" viņ� jautāja. Es satrūkos. Viņ� bija vienkār�s cilvēks, viņam nevajadzētu būt tik piesaistī�tam manām emocijām, lai varētu tās nolasīt.

"Ir labi. Es tikai�"

"Es tev nepatīku," viņ� teica, tad acumirklī saņēmās. "Mēs atradīsim kādu citu."

"Es neesmu pieradusi, ka mani apkalpo."

Tas vēl bija maigi teikts. Es biju ienesta pilī greznās nes�tuvēs, es biju gulējusi mīkstā gultā, un no rīta istabā mani sagaidīja saldi smar�ojo�a, silta vanna un trīs kalpones, kas mani, vēl aizvien pusaizmigu�u, izģērba un nomazgāja tik veikli un maigi, ka pagāja labs bridis, līdz es sapratu, ka �is nav sapnis. Pēc tam ieradās kāds dziednieks ne Dārs un vēlreiz pārsēja manu kāju, un tagad vēl �is jau�neklis ar tum�ajiem matiem un lielajām, sapņainajām acīm pasniedza izsmalcinātu maltīti un pilnīgi noteikti nevēlē�jās atkāpties no manis ne par sprīdi.

"Pierodi, Vega. Mēs visi esam tev pateicīgi."

"Par ko?"

Viņ� sarauca pieri un apdomājās. "Kad tu nolēci pakaļ Angei, mēs bijām tik� samulsusi. Mēs nezinājām, ko domāt. Mēs bijām domāju�i, ka viss būs labi, bet nebija labi. Kaut kas nebija kārtībā, un mēs nezinājām, kas ir vai�nīgs. Un Dārs teica, ka dosies jums pakaļ� mēs bijām dus�mīgi un tādi kā tuk�i, saproti?"

"Saprotu," es teicu. Es nebiju pārliecināta, bet ja Anges upurē�anai bija jābūt visu pilsētu aptvero�am rituālam, tad mana iejauk�anās tajā varēja radīt vil�anos ikvienā. Vēl jo mazāk iemesla būt pateicīgiem.

"Un tad izrādījās, ka Ange ir dzīva un vesela. Un tu esi viņu izglābusi. Tu! Vienkār�s cilvēks, kas riskē ar dzī�vību maga labā, tu esi varone, Vega, tu esi paraugs mums visiem. Par tevi dziedās pateicības dziesmas, Vega."

"Nu jau gan." Es neviļus saviebos. Pateicības dziesmas par to, ka es es! esmu izglābusi magu.

"Tā būs," viņ� aizrautīgi apgalvoja. "Mēs svinēsim jau�nus svētkus par godu tev, par godu Angei. Par godu mūsu Karaļa pateicībai."

Es nopūtos, un jauneklis rai�pilni uz mani paskatījās. Es steig�us pasmaidīju.

"Paldies," es teicu. Ko citu varēju teikt? Tā nebija viņa vaina. Ne jau viņ� bija izdomājis �os svētkus. Ne jau viņ� bija izdomājis �o izrādi. Viņ� bija sūtīts, lai mani ieprie�cētu, un viņa skaistajā galvā neietilpa nekas vairāk par �o uzmācīgo vēlmi.

"Un svētki būs brīni�ķīgi," viņ� teica. "Daudz, daudz skaistāki nekā tie, kuros mēs ziedojām Angi."

"Man prieks," es teicu, bet pasmaidīt vairs nespēju. "Es vēlos atpūsties."

"Labi," viņ� teica un noskūpstīja mani uz pieres. "Atpū�ties, uzkrāj spēkus. Svētkos ai, tu redzēsi!"

"Ko tad?" es apjautājos.

Viņ� pasmaidīja un uzlika roku uz manas salauztās kājas tik maigi, ka es pat nesajutu sāpes. "Mēs esam

sagatavoju�i tev dāvanu. Tu redzēsi."

*

Pienāca vakars, un es, tērpusies jaunā, baltā kleitā, tiku aiznesta uz pilsētas laukumu. Brugie�i līksmoja, aprei�bu�i savā vienotībā, apreibu�i no dziesmām un dejām, no ugunskuru dūmiem un dzirkstelēm, kas skrēja tumsto�a�jās debesīs, un ēdieniem un dzērieniem, kas bija pieejami pārpārēm un par brīvu. Daudziem rokās bija dobi trauciņi, kas, pildīti ar smiltīm, klusi �ukstēja dejas ritmā. Magi bija iejuku�i pūlī, pārmaiņas pēc viņi bija vieni no vienkār�a�jiem cilvēkiem. Es pat uz mirkli ieraudzīju Angi meitene vēl joprojām izskatījās bāla un nogurusi, bet tas viņai netraucēja aizrautīgi runāt ar bērniem, kas bija sastāju��ies barā ap viņu. Viņa noteikti stāstīja draugiem savus piedzīvojumus, pienācīgi izpu�ķotus, kādiem jau piedzīvo�jumiem jābūt. Es smaidīju, zinot, ka ar viņu viss būs kār�tībā.

Cilvēki bija tērpu�ies krāsainās svētku drēbēs, un magu �allēs bija ie�ūti krāsaini dārgakmeņi un zeltīti zvaniņi. Es atcerējos Boorda �alli naktī, kad viņ� mira, un nodrebēju. Neviens cits, �ķiet, par Boordu neatcerējās. Karalis, kā vien�mēr, bija atsve�ināts, gandrīz vientuļ� savā tronī kopā ar viņu bija tikai Ronada, kā parasti, savā vietā pie Karaļa kājām.

Mūzika mainīja tonalitāti, tā kļuva koncentrētāka, spraigāka.

"Ir laiks," teica mans pavadonis. "Ļauj, es tevi aiznesī�u."

Viņ� pacēla mani rokās, un man nekas cits neatlika kā vien turēties viņam ap kaklu. Ap �o brīdi es jau biju piera�dusi pie jaunekļa pastāvīgās klātbūtnes; viņa spēks mani nomierināja, un pastāvīgā vēlme izdabāt patiesībā bija ļoti ērta, ņemot vērā to, cik grūti man būtu pārvietoties pa�ai.

"Kas notiks?" es ie�ukstēju viņam ausī.

"Karalis sadziedēs tavu kāju," viņ� �ukstēja pretī, tad uzsmaidīja. "Tā ir mūsu dāvana tev, Vega. Tu tiksi dziedi�nāta."

Es neesmu pārliecināta, ka to gribu, es nodomāju. Bet man nebija izvēles: diez vai es varēju atļauties atteikties no �īs dāvanas. Es jau biju sabojājusi vienu no Karaļa iecerētajiem pasākumiem, un izjaukt arī �īs svinības būtu nepiedodami. Mana labklājība �eit bija atkarīga tikai un vienīgi no Karaļa labvēlības un tikai tagad, kad redzēju, cik daudz �ī labvēlība var sniegt, es pilnībā aptvēru, kas ar mani notiktu, ja es kristu ne�ēlastībā. Man nebija izvēles. Man bija jāriskē un, stingri ņemot, tā ta�u bija tikai kāja.

Es stāvēju blakus Karalim, un mana lauztā kāja bija ielikta viņam klēpī. Izrādījās, ka manas kleitas �ķēlums bija izveidots īpa�i �ai pozai, un es nojautu, ka no malas mēs izskatāmies diezgan iespaidīgi pat tagad, kad lielāko daļu kājas klāja apsēji. Pūlis noelsās, kāds pat iesvilpās, un es sajutu, kā man svilst vaigi. Karalis paskatījās uz mani, un pat cauri visiem plīvuriem es sajutu viņa smaidu. Viņ� maigi attina saites ap manu kāju, atklādams (es saviebos nepatikā un nebiju tāda vienīgā) uztūku�u, zilganmelnu ādu. Tad Ronada uzsita pa stīgām un Bruģa iedziedājās.

Protams, viss bija pavisam citādi nekā dienā, kad Angi nogrūda no klints. Jā, �is vakars bija domāts mīlestībai un sadziedē�anai, un saaug�anai. Bet pamatā tas bija tie�i tas pats: cilvēku apvieno�ana līdz sir�u dziļumiem, barā sasauk��ana, visu jūtu un izjūtu koncentrē�ana vienam mērķim, vienai sajūtai glu�i kā saules stari, caur lēcu krītot vienā vietā, var aizdedzināt ugunskuru. Toreiz tā bija bērna slep�kavība, atteik�anās no viena no viņiem neviens brugietis to nespētu izdarīt, ja nebūtu burvestības varā. Tagad tas bija mazs brīnums, savainotas miesas un salauzta kaula dziedē�ana. Neviens brugietis negribētu no brīva prāta sniegt tādu dāvanu man kilri izcelsmes sve�zemniecei.

Es jutu, kā manā kājā ieplūst siltums, un pieturējos pie troņa malas. �ķita, ka pasaule man apkārt vibrē un �ūpo�jas, kamēr katra �ķiedriņa, katrs kaula gabaliņ� atrada savu vietu, saķērās un saauga kopā. Es strauji elpoju, vienlaikus neticot, ka kaut kas tāds ir iespējams, un vienlaikus brīno�ties par milzīgo spēku, ko tas prasīja. Nē, ne no Karaļa viņa seja, lai ari koncentrējusies, nebija nogurusi, un viņa pieskāriens bija mierīgs un maigs, ne mirkli saspringts. Es paskatījos uz pūli un redzēju, ka viņi ir iegrimu�i savādā transā, cie�i piespiedu�ies cits pie cita, elpojot vienā elpā. Viņu acis bija kā piekaltas man, bet neredzēja mani tās neredzēja neko. Es pamanīju pūlī Dāra seju; viņ� bija aizvē�ris acis, un viņa piere mirdzēja sviedros.

"Tas ir izdarīts," beidzot Karalis teica. Es paskatījos mana kāja izskatījās vesela, pat uztūkums un zilumi bija pazudu�i. Karalis staroja priekā, un pūlis uzgavilēja. Es sajutu, kā caur mani traucas emociju straume ikviena doma, ikviena sajūta bija ieguvusi virzienu un tagad plūda uz Karali un atpakaļ, pie�ķirdama viņam spēku un varenību. Pat tad, ja viņ� patiesībā bija tikai starpnieks starp pilsētas ļaudīm un mani, tie�i viņ� saņēma visvairāk spēka glu�i kā dzelzs katls, kurā vārīts ūdens paliek karsts vēl ilgi pēc tam, kad izdzisusi uguns.

Es piesardzīgi nostājos uz savas tikko sadziedētās kā�jas. Tā bija it kā notirpusi, it kā ne glu�i mana, bet neap��aubāmi vesela. Es noliecos Karaļa priek�ā, tad pagriezos pret pūli, pasmaidīju un pamāju. Man patiesībā vajadzēja noliekties viņu priek�ā, jo tie�i viņi bija paveiku�i �o brī�numu. Bet es zināju, ka nedrīkst protams, es zināju, tagad es zināju visu par to, kā, pēc Karaļa domām, �im vakaram bija jāturpinās.

Karaļa labvēlība, es sev atgādināju. Bez tam tu ta�u esi sadziedēta. Izrādi nu drusciņ pateicības.

Un es centos izskatīties tik pateicīga, cik vien iespē�jams, un, starojo�i smaidot, devos atpakaļ cauri pūlim. Daudzi no viņiem spēku izsīkumā grīļojās, bet vispārējā noskaņa bija priekpilna un gai�a, un es cerēju, ka viņu emocijas drīz atjaunosies.

Es prātīgi devos uz savu vietu, cenzdamās nepakļau�ties vēlmei pieklibot. Es apsēdos uz sēdekļa, pie kura vēl joprojām stāvēja mans pavadonis tagad viņ� izskatījās bāls un noguris, bet neizsakāmi laimīgs.

"Mūsu Karalis ir lielisks," viņ� teica.

Es pastiepu roku un noglāstīju jaunekļa matus. Tu esi lielisks, es nodomāju. Tu un visi pārējie Brugas ļaudis. Viņ� apsēdās man pie kājām un ielika galvu man klēpī. Es turpi�nāju glāstīt viņa seju, gaidīdama, kad viņ� kuru katru brīdi sāks murrāt.

"Vai tu gulēsi ar mani?" viņ� jautāja.

"Ko?"

"Es esmu tavs visos veidos," viņ� teica. "Varbūt tu to nezināji. Tad nu�" viņ� satvēra manu pēdu savā rokā raupjie un stiprie vienkār�a cilvēka pirksti uz jutīgas ādas. Es notrīcēju.

"Es par to padomā�u," teicu.

"Nedomā." Viņa plauksta aptvēra manu pēdu.

Jauna meitene atnesa man dzērienu. Tas bija tum�s un rūgts.

"Viņ� teica, ka tu nedrīkstot dzert ne sidru, ne vīnu," meitene paskaidroja. It kā man citādi būtu piedāvāts vīns.

"Kas teica?"

"Dziednieks Dārs."

Es paskatījos, un tur jau viņ� bija, viens no pūļa vie�nīgais no visiem, kas valkāja pelēku apmetni. Viņ� mani vēroja, un pēk�ņi es sajutos neveikli. Man apkārt bija cil�vēki, kuriem es pat nezināju vārdus, bet no kuriem sta�roja tīra un maiga iekāre, tik spēcīga, ka es jutu to kā siltu ūdeni sitamies pret savām kājām pret vēderu pret krūtīm. Dārs pasmaidīja; tas bija piespiests smaids un par vēlu sniegts, bet es ari pasmaidīju par spīti. Vai vismaz vēlējos pasmaidīt par spīti. Bet mans smaids bija lēns un baudkārs, nepavisam ne tāds, kā es biju gribējusi, un īpa�i, ne jau uzsmaidot Dāram. Bet man nebija iespējas izskaidrot. Dārs pagriezās un nozuda pūlī.

"Dzer," jauneklis man pie kājām teica, un es dzēru, ieel�podama ogu un dzelzs smar�u, noreibdama līdz ar visiem.

"Vai vēlies�"

"Es vēlos palikt un vēl paskatīties. Un kaut ko apēst."

Viņ� apklusa, samulsis par manu negaidīti vēso atbildi, un tā nu mēs klusēdami sēdējām un vērojām deju krā�sainas lentes un puķu vītnes, un ugunskuri, un cilvēku

plūsma alkainā, izmisīgā, pāri plūsto�ā priekā.

*

Nepagāja ilgs laiks, kad mans pavadonis sāka dungot līdzi dziesmai, �ķietami pavisam aizmirsis manu atraidījumu.

"Tu esi tik laimīgs," es teicu.

"Protams, es esmu laimīgs." Viņ� atgāza galvu, lai varētu ieskatīties man sejā viņa acis pustumsā mirdzēja lielas un tīras.

"Vai tad tu nepazini cilvēkus, kas nomira raktuvēs?"

"Protams, pazinu. Viens no viņiem bija mans draugs, otrs māsas mīļotais."

"Tu viņus neatceries?"

"Mēs apbērējām viņus ar godu. Un tagad mums jādzīvo tālāk, lai viņu gari mūs vairs nevajātu." Viņ� pasmaidīja. "Mums tagad ir vairāk darba, jo da�i biedri ir miru�i."

"Jūs atkal strādājat raktuvēs?"

"Nūja. Mēs tikām vaļā no Anges, kurā bija visi ļaunie gari, un tagad atkal varam dro�i strādāt. Nekas slikts nav noticis."

"Un miru�ais mags? Boords? Vai tad jūs par to neuz�traucaties?"

"Mana māsa priecājas, ka viņ� ir miris. Gan jau viņai ir iemesls. Tāpēc ari es esmu laimīgs."

"Bet magus ta�u parasti nenogalina?"

Viņ� nepacietīgi nopūtās. "Tad lai arī magi par to uz�traucas. Es izbaudu svētkus, un tu arī varētu tos izbaudīt. Jau rit būs atkal parasta diena. Un noslēpumi atrisināsies pa�i, bez manis un tevis."

"Un ja nu ne?"

"Tad tie nav svarīgi," viņ� atbildēja un noskūpstīja manu plaukstu. "Tu pārāk daudz uztraucies. Labāk nāc dejot, tu ta�u tagad to vari."

Es papurināju galvu. Tur viņi visi bija dejotāji, dzie�dātāji, svinētāji. Es skatījos, kā magi iejaucas pūlī, kā viņi sildās emociju jūklī. Ikvienam bija mirdzo�a �alle un krā�sains apmetnis, un neviens no viņiem ne par ko neraizējās.

Dāru starp viņiem es neredzēju.

"Tie�ām, nāc dejot," jauneklis uzstāja.

"Nē," es teicu un sabu�ināju viņa matus. "Man jāiet gulēt."

"Tad es nāk�u līdzi."

Es iesmējos. "Nē. Atrodi sev citu meiteni." Es noskūp�stīju viņu uz galvas virspuses un devos prom, slēpdama seju no svinētājiem, slēpdama acis, kurās nebija ne kripa�tiņas prieka.

Varbūt ar viņiem viss bija kārtībā. Varbūt viss bija pareizi. Varbūt vaina bija tikai manī. �īs skumjas svinību vidū, �īs pēk�ņās sāpes, apzinoties, ka beigu beigās es vien�mēr esmu viena. Es biju vienīgā tāda �ajā svinētāju pūlī.

Un �o sajūtu es nesu sevī kā dārgu un smalku vāzi. Sajūtu, kas man teica es vēl joprojām esmu es pati. Vēl joprojām ne viena no viņiem.

Da�i teic, ka maģijas noslēpumi ir pamazām nozaudēti laika gaitā līdz ar mācekļa un skolotāja sai�u vājinā�anos. Citi teic, ka maģija pastāvīgi mainās, tāpat kā mainās tās lietotāji.

Lai kā tas nebūtu, katrs mags savulaik ir bijis pārsteigts un apmulsis par jaunu pavērsienu �ajā mākslā.

no Egra "Pārskata par maģijas novirzieniem"

Es nezināju, kurp kājas mani nes, līdz attapos pie slim�nīcas durvīm. Naktī �ī vieta �ķita pamesta kā jau tam būtu jābūt, ja pilsēta svin svētkus un dara to tik vienotā elpā un ritmā, ka ikviena sāpe, ikviens nelabums tiek maigi izlabots, gādīgi sadalīts uz visiem. Visi logi grima tumsā, izņemot vienu. Nelielais dārziņ�, kas dienas laikā izskatī�jās tik vienkār�s, gandrīz pamests, bija pārvērties: nakts tumsā puķes bija atvēru�as savas perlamutra mutītes, lai iedzertu vēso gaisu.

Uz bridi es �aubījos, galvenokārt tāpēc, ka biju iereibu�i un nez kāpēc kaunējos par to. Lai arī man ta�u bija jādzer. Vienalga: �is pats reibums deva man drosmi pieklauvēt pie durvīm, atvērt tās un ieslīdēt priek�telpā.

Ari tā izskatījās citādi: no logiem krita rēna gaisma, pie�ķirot katrai lietai savādu formu. Atvērās durvis, un gaismā stāvēja Dārs.

"Kas tur ir?"

"Tā esmu es, Vega."

"Vai kaut kas noticis?" Raizes viņa balsī.

"Nē. Viņiem vienkār�i ir pārāk labi. Es neesmu pie tā pieradusi."

"Nūja." Viņ� bridi klusēja. "Man likās, ka tev kaut ko no �ejienes vajag."

"Nē."

Patie�ām, ko man no �ejienes vajadzēja? Ko es gribēju? Es atkāpos. Prātīgāk būtu doties uz savu istabu pilī un izgulēties. Lai kas arī tas nebūtu, kas man �obrīd kai�. Es biju skumja un nobijusies, un kaut kas drebēja man krūtīs, trīsēja acu kaktiņos, un man �ķita, ka es varētu apraudāties vai smieties un ka vienīgais veids, kā atrast kaut nosacītu mieru, būtu pieķerties pie Dāra kā slapjai rudens lapai, lai viņ� nekad nelai� mani vaļā. Labi, ka �eit bija tik tum�s. Es biju pilnīgi piedzērusies, jā, piedzērusies un nesakarīga.

"Vai tad tev nebija tas pielūdzējs?"

"Pui�elis." Es nenoteikti pamāju ar roku. "Nu, ne pui�e�lis, bet� viņ� ir tik laimīgs. Neraizējas nu nemaz."

"Viņ� nenes pasauli uz saviem pleciem?" Es dzirdēju, ka Dārs smaida, bet tas bija rūgts smaids un bez mazākā prieka.

"Neko viņ� nenes," es teicu. "Es viņam būtu balasts, pie kā pieturēties, lai neaizlidotu prom."

Dārs paspēra soli tuvāk. Es atkāpos. It kā viņa klātbūtne kaut ko manī varētu mainīt, it kā tā varētu pamodināt kaut ko tādu, ko es nevarēju nosaukt vārdā, bet pazinu tik labi: kaut ko tum�u un dziļu, un elpojo�u. To, kas bezmēness naktīs vēlās kā vilnis, kas kustējās manī, it kā pasaule būtu grūsna un tās bērnam būtu jādzimst caur mani jādzimst vai jāizlau�as cauri manai miesai kā nebeidzamai melnai upei.

"Tu baidies no manis," Dārs teica. Viņa balsi nebija prieka un lepnuma par to drīzāk skumjas un apjukums.

"Ne jau no tevis."

"No kā tad?" Viņa balss bija klusa, ne skaļāka par �ukstu. "Ja kāds mēģina nodarīt tev pāri�"

"Nē. Ja nu vienīgi es pati."

Viņ� paspēra soli vēl tuvāk, un man vairs nebija, kur atkāpties. Ar muguru piespiedusies koka durvīm, es jutu, kā tās vibrē manas sirds ritmā dobji un stipri.

"Tu?"

"Es baidos no sevis."

"Nevajag." Dāra balsī atkal bija dziednieka miers, un es aizvēru acis kāda jēga turēt tās vaļā un klausījos viņā, sajutu viņa kustības ar iepriek� nepazītu maņu. "Vega, tu vienkār�i esi nogurusi, un tev visapkārt ir bijis par daudz maģijas. Dziedinā�ana. Dzērieni. Tas viss tevi nogurdina, tāpēc ari �īs sajūtas. Labi, ka atnāci �eit."

Es strauji ievilku elpu. Es pat nezināju, ka biju pārtrau�kusi elpot un kāpēc. Viņ� bija tik tuvu. Ja es pastieptu roku, lūk, tā jā, tie�i �ādi -, tad es pieskartos viņa plaukstai. Viņ� satvēra manus pirkstus delnā. Viņa roka bija vēsa un mitra, it kā viņ� pirms nāk�anas pie manis būtu nomazgā�jis rokas. Nākot skatīties, kas ir ieradies tumsā, laikā, kad ikvienam būtu jāsvin. Ja es ieklausītos, varētu pat dzirdēt mūziku tur, tālumā. Un, ja es pieliektu galvu un pavirzītos, lūk, �ādi�

Es sakustējos, un Dārs mani apskāva, maigi piekļaudams manu galvu sev pie pleca, lai es nevarētu viņu noskūpstīt. Es jutu viņa elpu. Es trīsēju, rasas lāse zirnekļa tīklā, es trīsēju, nezinot, kad kritī�u, bet es zināju, ka tā notiks.

"Nāc nu," viņ� teica un noskūpstīja mani virs auss. Tas bija glu�i kā tas skūpsts, ko es sniedzu skaistajam brugie�u zēnam, nav tava vaina, tu esi mīlams un iekārojams, bet tas nenotiks, ne �onakt un ne ar mani. Es nopūtos, pasmai�dīju un cie�i aiz�miedzu acis, lai nesadomātu raudāt. Dārs turēja mani vēl mirkli, tad lēni palaida vaļā. Viņa roka vēl brīdi palika uz mana vidukļa, lai pārliecinātos, ka es negrīļojos.

"Nāc, Vega. Es tie�i pie kaut kā strādāju, un man node�rētu tavs padoms."

"Es diez vai ko sapratī�u," atbildēju. Mana balss bija pavisam normāla.

"Sapratīsi. Tu esi daudz gudrāka, nekā pati domā. Un daudz�" viņ� klusi iesmējās, neatrazdams īsto vārdu. "Nu, jebkurā gadījumā būs patīkami tev izrādīties."

Un es sekoju Dāram. Viņa roka vēl joprojām bija ap manu vidukli, es laikam ta�u biju iereibu�i un nedro�a uz kājām un nedomāju ar galvu. Es pati nesapratu, kas man bija uznācis un kāpēc es tagad nemaz nemulsu ne no tā, ka biju viņam tuvojusies, ne no tā, ka viņ� mani nevēlējās.

Viņ� ir dziednieks, es beidzot nospriedu. Gan jau sievie�tes mū�dien tā dara. Un vīrie�i arī. Viņ� ir pieradis.

*

Dāra kabinets bija daudz nekārtīgāks, nekā es būtu varējusi iedomāties. Tas radīja sajūtu, ka viņ� �eit pavada tikpat daudz laika, cik mājās, kā tas dro�i vien ari bija. Galds bija nevainojami tīrs, un plauktā virs tā bija rinda da�ādas formas trauku, da�as vietas starp tiem bija brīvas.

Tā bija vienīgā patiesi kārtīgā telpas daļa. Visur citur bija visda�ādāko lietu haoss: grāmatas, papīra rituļi, kaltēti augi, kas buntltēs nokarājās no griestiem, tuk�as krūzes (dro�i vien dzer�anai, nevis ārstniecībai) un vēl neskai�tāmi sīkumi: miniatūras glezniņas, da�as rotaļlietas, bērna zīmējumi, da�i dīvaini akmentiņi un zariņi, kā ari tūksto� citu lietu.

"Tev ir bērni?" es jautāju. Nez kāpēc es par to nebiju pat iedomājusies, lai ari Dāram pilnīgi noteikti varētu būt pārītis bērnu.

"Ko?" viņ� pārsteigts izsekoja manam skatienam, tad iesmējās. "Nē. Bērnu man nav. Rotaļlietas bija domātas Angei es ar viņu strādāju."

"Kā viņai iet?"

"Labi. Viņa ir ļoti enerģiska, bet, cik saprotu, viņa vien�mēr tāda ir bijusi. Burvīgs bērns ar milzīgām spējām."

"Un�?"

"Un tas ari viss. Viņa ir vesela un apmierināta viss notiku�ais ir viņu nedaudz satricinājis, bet ne tik daudz, kā es būtu gaidījis." Viņ� bridi klusēja. "Nekādu briesmoņu. Nekādu miru�o garu."

"Varbūt tādu nemaz nav bijis."

"Es nezinu. Ronada un Nadors raktuvju alās atrada miru�o kaulus. Pat gandrīz veselu laika gaitā sarāvu��os un izsusēju�u, bet tomēr bērna līķi. Tas viss ir ļoti savādi."

"Tad miru�ie tur tomēr ir?" Es pēk�ņi noskurinājos, iedomājusies, ka Anges vietā es būtu varējusi atrast bērna līķi. Vai ja mēs būtu viņu tur atstāju�i, viņa pati kļūtu par tādu laika gandrīz neskartu līķi.

"Jā. Es tikai nezinu, cik daudz tas nozīmē."

"Varbūt hrili bija iekļuvu�i Angē un pēc tam viņu pameta."

"Tad tam ir bijis kāds iemesls. Vai vēlies kaut ko iedzert? Es tie�i gribēju pagatavot tēju."

"Jā. Man ari, lūdzu," es teicu. Un starp mums viss bija pavisam normāli un parasti, un nekas nebija slikti ne tas, ko viņ� bija nodarījis man, ne tas, kā es pati biju ielauzu�sies pie viņa. Nekādas neveiklības, nekādas sajūtas, ka viss ir aplam, lai arī, ja tā padomā, viss bija aplam. Bet tagad es negribēju par to runāt. Negribēju atvainoties vai dzirdēt atvaino�anos. Tikai �ī nakts, un gan jau rit mēs atradīsim jaunus veidus, kā visu sabojāt.

"Apsēdies. Paskaties."

Es paklausīju. Uz galda bija Zaķa rādītās grāmatas zīmējuma kopija tā daļa, kur bija salauztie un salabotie trauki. �ī kopija bija tikai skice, un pieraksti bija citā, iespē�jams, Dāra rokrakstā. Dārs man izskaidroja attēlā redzamo.

"Ikviens cilvēks ir kā trauks, kurā ielietas viņa jūtas un emocijas. Ja trauks ieplīst, cilvēks saslimst vai kļūst nelaimīgs, apsēsts vai nedaudz jucis. Reizēm trauks saplīst pavisam un nevar vairs saturēt nekādas emocijas vai jūtas. Parasti tas izraisa nāvi, bet bērns var izdzīvot. Tā rodas apmainītie bērni.

Pastāv daudz veidu, kā salabot saplīsu�us traukus, kā redzi, da�i no tiem ir dabiski un citi maģiski, un lielākā daļa ir abējādi. Es cen�os saprast, kas ir izārstējis Angi, jo viņa noteikti nebūtu varējusi izveseļoties pati un vēl jo mazāk tikai ar vienkār�a cilvēka palīdzību."

"Un kā tev izdodas?"

"Nekā. Man ir jābūt ļoti uzmanīgam galu galā man nav ne mazākās vēlē�anās Angi salauzt, mēģinot izprast, kas tur viņu kopā. Bet sajūta ir tāda� it kā viņa vispār nebūtu skarta. Tas mani pārsteidz visvairāk."

Dārs nolika uz galda krūzi ar karstu dzērienu me�ro�zītes un vēl kaut kas, ko es nepazinu, dro�i vien saknes, kas pie�ķīra dzērienam dziļu zemes smar�u. Es sapratu, ka esmu apsēdusies Dāra krēslā, un jau gribēju celties, bet viņ� uzlika rokas man uz pleciem un viegli noturēja mani. "Sēdi vien. Tev nevajadzētu stāvēt kājas dēļ. Es brīnos, kā tev nesāp."

"Sāp, bet ne ļoti."

"Nu, nav mana daļa kaut ko teikt par to, kā Karalis tevi izārstēja," Dārs teica, bet man kļuva diezgan skaidrs, ko viņ� teiktu, ja tas būtu pieļaujams. "Bet noteikti saki, ja sāpes nepāriet vai ja tev kļūst grūti staigāt."

Viņ� aizdomājies sakārtoja man matus, un uz mirkli es zaudēju koncentrē�anās spēju. Man nācās saņemties, lai pievērstos sarunas tēmai.

"Varbūt viņa nemaz nebija salūzusi," es teicu.

"Kas tad?"

"Ange. Varbūt viņa nebija salūzusi. Varbūt ar viņas trauku notika kaut kas cits. Nezinu, kas. Ja, piemēram, viņa kļuva mīkstāka, caurlaidīgāka kā samircis māls vai kā tīkls, kas aiztur lielās zivis, bet lai� cauri mazās. Var�būt viņas tīkla acis palielinājās." Es centos izpaust savas domas vienkār�a cilvēka vārdos.

"Interesanta doma."

"Tā kā, piemēram, kūdra. No sausas kūdras var gatavot podiņus tie labi noturēs zemi vai pat īsu mirkli ūdeni. Tikko kūdra samirkst, uzreiz viss sūcas tai cauri, un bei�dzot ari podiņ� saplīst."

"Es nekad neesmu redzējis kūdras podiņu," Dārs teica.

"Es tādus gatavoju bērnībā." Es atcerējos visas dienas, kuras biju pavadījusi, gatavojot kūdras podiņus, māla podi�ņus, klūgu groziņus un tāss cibiņas, ādas un linu maisiņus, visda�ādākās lietas, kas kaut ko varēja sevī saturēt, kā es izzināju, kur ko var uzglabāt un ko nevar. Saraucu pieri, mēģinādama saprast, vai tā bija Zaķa ierosme bet, ja tā, tad viņ� bija to man uzdevis pietiekami neuzkrīto�i, lai nesabojātu spēles prieku."

"Tad, tavuprāt, tā varbūt nemaz nebija maģija, un no�teikti ne miru�o gari. Vienkār�i kaut kas ja tā var teikt samērcēja Angi, un pēc tam viņa iz�uva. Jautājums ir: kas mainījās?" Dārs beidzot pārstāja spēlēties ar maniem ma�tiem, bet viņa rokas vēl joprojām bija man uz pleciem.

"Viņa bija zaudējusi skolotāju. Un pēc tam jūs viņu gan�drīz nogalinājāt. Nezinu, varbūt tam bija kāda nozīme," es piezīmēju.

"Jā. Bet, domāju, es būtu atpazinis �oka pazīmes. Nāve un nāves briesmas �eit nav nekāds jaunums. Ar Angi notika kaut kas cits kaut kas tāds, ko es iepriek� neesmu redzējis. Ko jūs abas darījāt pēc nolēk�anas no klints?"

"Es centos noturēt Angi virs ūdens. Vai tad viņa tev neizstāstīja?"

"Viņas atmiņas ir ļoti saraustītas. Un es gribu dzirdēt tavējās."

"Es viņu turēju virs ūdens. Tad es viņai teicu, lai mēģina glābties. Tā vismaz man �ķiet." Es saraucu pieri. Manis pa�as atmiņas nebija diez cik skaidras, un turklāt man vajadzēja saprast, cik daudz es varu Dāram stāstīt, neatklājot, ko patiesībā zinu par maģiju. "Katrā ziņā viņa uzrāpās uz akmens. Un iedeva man roku. Vai varbūt es iedevu viņai roku. Es vairs neatceros, ko mēs darījām, es it kā atceros mūsu abu sajūtas� un man sāpēja kāja. Un bija ļoti vientuļi. Bet mēs bijām vienas uz akmens. Mēs apēdām to, kas mums bija, viņas maizi un manas ogas."

Dārs paberzēja manus plecus. Tikai tagad es apjautu, ka biju saspringusi. "Kādas ogas?"

"Sanni ogas. Tās palīdzot pret kalnu slimību. Man nekā cita nebija."

"Kalnu slimību?" Dārs mitējās masēt manus plecus. "Par ko tu runā?"

"Tā ir bīstama?"

"Nav ne mazākās nojausmas. Es vispār par tādu neesmu dzirdējis. Pastāsti, kā tā izpau�as."

"Nezinu. Man vienkār�i teica, ka es varot dabūt kalnu slimību, un iedeva sanni ogas, lai es nesaslimtu. Un tad es iedevu ogas arī Angei." Man radās sajūta, ka varbūt tā tomēr nav bijusi laba doma kur� tad dod citiem zāles vien�kār�i tāpēc, ka tās ir gar�īgas un pa�am nav kaitēju�as?

"Es varu iedomāties vairākas vainas, kas var rasties no kāp�anas kalnos, bet nevienu, ko ārstē ar ogām," Dārs teica. "Vai varu tās apskatīt?"

Viņ� paņēma manas atliku�ās ogas es vēl joprojām nēsāju tās līdzi -, pārskaitīja un ielika atsevi�ķā trauciņā.

"Tās ir bīstamas?" Es sajutu, ka ir vēls un ka esmu nogurusi.

"Cik ilgi tu jau esi tās lietojusi?"

"Kop� �eit ierados."

"Tad dro�i vien tev nekas nekaitēs. Mēs tās varēsim izpētīt rit, kad abi būsim nomodā."

"Ir vēls, vai ne?"

"Jā." Viņ� palīdzēja man piecelties no krēsla mana kāja bija kļuvusi nedaudz stīva -, un mēs devāmies prom no slimnīcas. Tikai pagriezienā es sapratu, ka Dārs tur mani pie rokas.

"Man jādodas uz pili, man tur ir istaba," es teicu.

"�onakt tu gulēsi pie manis. Man nav ne mazākās vēlē��anās ļaut tev iet visu ceļu līdz pilij cauri pilsētas lauku�mam, kas vēl joprojām būs pilns ar svinētājiem. Tici man, viņi visi gribēs ar tevi dejot, un diez vai kāds gribēs ļaut tev gulēt vienai."

Es gribēju iebilst, bet neatradu nevienu sakarīgu iemeslu. Dārs norādīja uz nelielu divstāvu māju skaidri redzams, ka to bija būvēju�i kilri un tagadējais īpa�nieks bija pielicis lielas pūles, lai to saglabātu.

"Es dzīvoju tur. Daudz ērtāk un tuvāk."

Es pat nezināju, ka Dārs mags un dziednieks dzīvo pilsētas nabadzīgākajā daļā. Varbūt tāpēc, ka tas bija tuvu slimnīcai, bet varbūt viņam vienkār�i nebija tik lielas ietek�mes, kā magam pienāktos. Bet mani, protams, viņa māja acumirklī savaldzināja tās glītie kokgriezumi un līksmā, aug�uptiecīgā uzbūve.

"Manas mājas ir arī tavas mājas," viņ� pēc bruonu para�as teica.

Tagad es vairs nedrīkstēju atteikt.

*

Es esmu izmēģinājusi da�ādas indes, bet neviena no tām nav tik stipra kā ekstrakts no sāpinātas sievietes sirds.

no Guddas Apburo�ās "Dziednieces un spīdzinātājas dzīves"

Dāra māja man acumirkli �ķita pazīstama lielākoties kilri iekārtojuma dēļ. Tā izskatījās tie�i tāda, kādai mājai jāizskatās. Tā pat smar�oja pareizi. Es atradu sev vietu �ūpuļkrēslā un nospriedu, ka noteikti varu �eit kādu laiku palikt.

"Nemaz neesi tik miegaina?"

Dārs uzpūta krāsns oglēm, un tās meta sarkanu gaismu viņa sejā. Es miegaini vēroju viņa profilu, domādama par to, cik viegli un ierasti viņ� aizveda mani pie sevis mājās, domādama par to, cik daudz citu sievie�u viņam uzticas tā, kā uzticos es. Un es prātoju, vai tādēļ es esmu muļķe vai ne. Bet varbūt muļķīgi bija vispār par to domāt.

"Ei� tu guli?" viņ� jautāja.

"Nē. Es domāju."

"Par ko?"

Viņ� no spaiņa ielēja ūdeni divās krūzēs, iedeva vienu man un apsēdās.

"Es domāju�" Godīgi sakot, tajā brīdī es domāju par to, kā viņam pārliecino�i samelot, jo būtu pilnīgi nepieņemami pateikt vīrietim un turklāt vēl magam -, ka es domāju par viņa rokām, par viņa pieskārienu, par to, kā viņa elpa pieskārās maniem matiem. Un vēl es domāju, ka pilnīgi noteikti esmu iereibu�i un ka man vajadzētu beigt �ādi domāt.

"Es domāju par to, cik daudz tu man stāsti. Par maģiju. Burvji ta�u tā nedara."

Viņ� bridi klusēja, un es sapratu, ka man bija taisnība viņ� nemaz nedrīkstēja tik daudz ar mani runāt par maģiju. Tas nozīmēja, ka viņ� dro�i vien bija ieplānojis izdzēst man atmiņu vai tamlīdzīgi. Jo puse no maģijas spēka ir tajā, ka vienkār�ie ļaudis nezina, ko tā spēj un ko nespēj.

"Tu jau tā zini pārāk daudz ar to vien, ka esi iesaistīta �ajos notikumos," Dārs beidzot teica. "Un tu jau tagad pil�nīgi nepareizi reaģē uz maģiju."

"Kā nepareizi?" es jautāju, lai ari man bija bail dzir�dēt atbildi.

"Piemēram, �odien. Atceries visi svinēja, bet tu atnāci uz slimnīcu. Viena pati. Un pat ne pārāk iereibu�i."

"Pieņemsim." Par to neiereib�anu es varētu viņam iebilst, bet man nebija ne mazākās vēlmes par to vispār runāt.

"Tad stāsti." Ogles bija satumsu�as, un Dāra seju klāja ēnas. "Vai tu juties tā, it kā būtu ārpus tā visa? Vai tu juti vientulību pūļa vidū, sāpes no tā, ka nejūti to, ko jūt viņi? Nejūti to, par ko zini tev to vajadzētu just?"

"Es esmu sve�zemniece. Es neesmu piederīga." Es cen�tos runāt neitrāli.

"Vai ir bijis kāds laiks, kad tu esi bijusi piederīga?"

"Es neatceros."

"Nu re."

"Man �ķita, ka tas ir normāli. Ka daudzi cilvēki tā jūtas."

"Tā ir daļa no pieaug�anas. Jā. Bet tavā vecumā� nē. Tev jau būtu vajadzējis kļūt par daļu no kopienas, tev jau būtu vajadzējis iemācīties plūst vienā straumē ar viņiem."

Es klusēju. Es biju pārbijusies. Es iztēlojos, kas būs viņa nākamie vārdi par mani kā par slēptu magu, par mani noziedznieci un par sodu, kas �ādam magam pienākas Brugā.

"Tu neesi tāda kā citi," Dārs teica, un viņa balss bija pārsteidzo�i maiga. Viņ� paliecās uz priek�u, un es varēju sazīmēt viņa seju. "Varbūt tu esi reiz salūzusi un pēc tam pati sadziedējusi sevi. Varbūt tu esi bijusi nedaudz citādi veidota jau no pa�a sākuma. Tāpēc tu esi nelaimīgāka par citiem bet es domāju, ka tas ir ari nācis tev par labu."

"Tu esi pārliecināts?" Savā ziņā bija labi, ka viņ� bija izdomājis mani pa�ēlot, nevis noskaidrot patiesību.

"Tava spēja pretoties maga gribai savā ziņā ir priek��rocība." Viņ� piecēlās un sniedza man rokas, lai palīdzētu piecelties. "Tu gan pretojies par daudz. Lielākajā daļā gadī�jumu magiem tas nepavisam nepatīk. Bet gan jau tu pati to zini."

"Es zinu." Es biju zaudējusi balsi un varēju tikai �uk�stēt.

"Labi. Un tagad nāc." Viņ� veda mani uz savu guļam�istabu. Es nemaz nepretojos. Kā jau tas pienākas vienkār��am cilvēkam. Es tikai izliekos, es sev teicu. Es tikai plūstu ar straumi, es nepievēr�u sev lieku uzmanību. Tā ir tikai� Bet es nezināju, kas tā bija, patiesībā es nezināju neko. Vai tā bija kāda man nezināma burvestība, ko Dārs izmantoja, lai padarītu mani domāt nespējīgu?

"Baidos, ka gulta nav pārmēru ērta." Viņ� pacēla segu. "Lien iek�ā."

Es tā ari darīju.

Viņ� apsedza mani un apsēdās blakus. "Tu smaidi," viņ� teica.

"Miegaina."

"Labi. Tad guli."

Es aizvēru acis un sajutu gultas dēļus spie�amies sev sānos. Sasodīts. Pat tad, ja viņam ir tik daudz sievie�u, kā es esmu iedomājusies, es stipri �aubos, ka viņas ir ar mieru gulēt �ajā gultā. Es nesaprotu, kā vispār kāds var gribēt tajā gulēt. Un tomēr plānais spilvens smar�oja pēc Dāra matiem, un segas raupjais audums noteikti bija tas pats, ko viņ� izmantoja savam apmetnim. Es iztēlojos, kā viņ� nogrie� gabalus no milzīga, pelēka auduma baķa, lai pagatavotu teju visu, kas viņa saimniecībai un garderobei vajadzīgs. Vienkār�i un praktiski.

"Es aizņemu visu vietu," es nomurmināju.

"Gan jau es atradī�u, kur gulēt."

Bet viņ� pat nepavirzījās prom, un man nebija nekas pret to, ka viņ� tur sē� un vēro mani. �ķita, ka viņa ska�tiens ir tik silts kā ogles krāsnī, tik maigs kā vasaras diena, kad gaiss �ķiet dzīvs un biezs, kad �ķiet, ka pasaules elpa ietin tevi neredzamā segā.

Es domāju, ka viņ� man pieskārās uzlika roku uz segas, nolika savu plaukstu blakus manai. Iā bija ilga un lēna kustība, un pēc kāda laika es atvēru acis viņ� vēl joprojām skatījās uz mani.

"Dār?"

"Mhm?"

"Ko tu dari?"

"Domāju."

"Par ko?"

Ieelpa, klusums.

"Par tevi."

*

Es pamodos viena un sajutu tikko ceptas ani maizes smar�u. Saule iespīdēja man acīs, un es saviebos. Kas tas par cilvēku, kas tī�ām novieto gultu tā, lai katru ritu saule spīdētu viņam acīs? Es biju pieņēmusi, ka magi, kas var gulēt, cik vien viņiem iepatīkas, �o iespēju ari izmanto. Acīmredzot Dārs to nevēlējās.

Izgājusi no istabas, es ieraudzīju uz galda brokastis vienam cilvēkam. Dāra tur nebija, bet es dzirdēju nemelodisku dungo�anu no otrā stāva un nospriedu, ka tam jābūt viņam. Es paņēmu gabalu maizes un kāpu aug�up.

Dārs strādāja pla�ā, labi izgaismotā istabā, kuru viņ� bija pamanījies piekraut ar mēbelēm, sīklietiņām un da�ā�diem traukiem. Mierīgais, nesatraucamais dziednieks un �ī haotiskā istaba, un pilnīgais melodijas trūkums. Bet patiesībā �ī viņa personiskākā daļa man pat patika labāk nekā ideālā fasāde.

"Paēdi?" Viņ� apjautājās, pat nepapūlējies pagriezties. Viņ� bija aizņemts pie sava darba galda līdzīgi kā slim�nīcā, ari �eit tas bija nevainojami tīrs un kārtīgs.

Es iebāzu mutē pēdējo maizes kumosu. "Jā."

Bridi vilcinājusies, nolēmu, ka esmu sve�zemniece bez jelkādas izpratnes par pieklājību un taktu, tā ka man nebija jāgaida atļauja, lai ieietu istabā. Turklāt mani ļoti interesēja, ko viņ� dara. Es nostājos Dāram blakus un skatī�jos, kā viņ� nelielā akmens piestā sagrū� manis dotās ogas.

"Tad �īs ir zāles, ko jūsējie lieto," viņ� it kā starp citu teica. "Pret kalnu slimību."

"Ne jau pilsētnieki, viņiem neko tādu nevajag. Bet ceļo�tājiem acīmredzot vajag."

Viņ� piesardzīgi nogar�oja nedaudz ogu masas. "Savādi. Tad jau arī bruoniem to vajadzētu bet es nekad neesmu redzējis �īs ogas."

Es paraustīju plecus un pievērsos skapītim virs galda. Tas bija izturīgs, ar labi veidotu atslēgu. "Ko tu tur glabā?"

"Visu ko." Viņ� brīdi apdomājās. "Griezies riņķī. Ne�skaties."

Es paklausīju. Atslēga krak�ķēja es varēju iedomāties, cik sare�ģīts ir tās mehānisms, un tad viegli no�īkstēja eņģes.

"Vari skatīties."

Skapītī stāvēja vesela rinda pudelī�u, tūbiņu un podiņu, visi rūpīgi aizvākoti un aplīmēti ar etiķetēm.

"Kas tur ir?"

"Indes," Dāra balss vēl joprojām bija nevērīga, bet es jutu, cik uzmanīgi viņ� mani vēro. "Skaties, bet neaiztiec."

Pagāja labs bridis, līdz es sapratu, kā man būtu jāredz, kas atrodas slēgtos traukos. "Es nemāku lasīt, Dār. Es ta�u neesmu mags."

"Piedod. Jā, nu tātad tur ir granars, ronna, dragga jā, pēdējā nav indīga, bet man nav ne mazākās vēlē�anās, lai tā nonāktu sve�ās rokās, d�eilajs, oodre�"

"D�eilajs," es teicu. �o vārdu es pazinu.

"Tu par to esi dzirdējusi? Tas ir kilriie�u valodā. Es vēl neesmu to izmēģinājis, tāpēc nezinu, kāda ir tā iedarbība."

"Uz ko tad tu to izmēģinātu?" Es no visa spēka centos izklausīties mierīga un panākt, lai manā balsī neieskanētos bailes. Nedomā par to. Viņ� ta�u neveiks ar tevi eksperimen�tus. Ja viņ� to gribētu darīt, tad ta�u tev to neteiktu. Lai arī viņ� ta�u neko nav teicis, un tu nemaz nezini�

"Kā uz ko?" Dārs izklausījās pārsteigts. "Protams, uz sevi. Tāpēc jau es cen�os vismaz kaut ko uzzināt par to, ko nogar�oju."

"Es būtu domājusi, ka tu izvēlies saviem izmēģināju�miem citus."

"Un kā tad es varētu paļauties uz viņu atstāstu? Pārāk sare�ģīti. Un bīstami ari es ta�u negribu nevienu nogali�nāt. Tās ta�u ir indes."

"Tad kāpēc tu vispār turi tās mājās?"

"Tā ir dro�āk. Es daudz ko glabāju slimnīcā, bet� Da�i labi kļuva ziņkārīgi. Nav ko kārdināt ļaudis. Reizēm ta�u �ķiet, ka ir pilnīgi attaisnojami nogalināt kādu, kas tev ir nodarījis pāri? Vienalga, ko tas prasītu?" Dārs bridi klu�sēja, bet es neatbildēju. Viņ� paraustīja plecus. "Jebkurā gadījumā es nolēmu, ka labāk to visu glabāt mājās aiz atslēgas."

Es mēģināju saprast, ko �is dīvainais cilvēks domāja. D�eilajs viņa mājās, un viņ� vēl domā to izmēģināt.

"Tātad, Vega, tu zini kaut ko par tā iedarbību?"

Es satraukti prātoju, cik daudz es varu atļauties pateikt.

"Vienkār�ajiem cilvēkiem tā ir inde," es beidzot teicu. "Nogalina gandrīz uzreiz. Un, cik saprotu, diezgan sāpīgi."

"Un magiem?"

"Magiem un bērniem tā nekaitē tik ļoti. Katrā ziņā ne mazās devās. Da�reiz to izmanto, lai atklātu viltus magus ja kāds ierodas pilsētā, paziņo, ka ir mags, un cer, ka pret viņu atbilsto�i izturēsies."

"Un kāds tad ir efekts?"

Es vilcinājos. "īsti nezinu. Sillā tas nekad nav izman�tots."

"Nu tad atliek tikai noskaidrot," Dārs teica un pasnie�dzās pēc trauciņa ar d�eilaju.

"Pagaidi! Nē!"

Zaks paņēma trauciņu ar smalki saberztu pulveri. "Tikai drusciņ, Nela. Pasaki, kā gar�o. Pastāsti, kā jūties."

"Kas tad nu?" Dārs apjucis paskatījās uz mani. "Tu ta�u teici, ka magiem tas nav nāvējo�s."

"Tas nav nāvējo�s, bet tas nenozīmē, ka nesāp. Tāpēc jau Sillā tas nav izmantots pat īsti magi nelabprāt vēlē�tos pakļauties pārbaudei, tāpēc, ja arī Sillā ierodas kāds nepazīstams mags, viņ� cen�as neizaicināt vietējos. Un parasti var uzrādīt apzīmogotu vēstuli no sava meistara. Viņi ir gatavi uz visu, lai tikai nebūtu spiesti to izmēģināt." Protams, bija vēl bīstamākas metodes nekā d�eilajs pie�mēram, galavārds -, bet tās izmantoja tikai tad, ja nepastā�vēja ne mazākais iemesls atstāt tiesājamo starp dzīvajiem.

Visa pasaule mīksta un virpuļojo�a, un mans ķer�menis nospriegots, skano�s kā aiz�ņaugts kliedziens, kā �ņuksts. Tad nevaldāmu emociju vilnis, emociju, kuras es pat nepazinu pirms tam, kuras es līdz tam nebiju atzinusi. Bet tās visas bija manas �īs dusmas, �is naids, �ī vēlme nogali�nāt ar visu maza bērna spēku es metos pret Zaķu, skrāpēju, kodu un rūcu kā me�onīgs dzīvnieks, dzīvnieks bez prāta un apvalda. Sirds dauzījās tā, ka es zināju tā tūlīt, tūlīt apstā�sies, un man bija bail, un es biju viena.

"Es pamēģinā�u tikai drusciņ," Dārs teica. "Un tu ta�u esi tepat un varēsi mani pieskatīt."

Zaks turēja mani ar spēku un niknumu, kādu es vēl nebiju no viņa izjutusi, un arī mans spēks un niknums bija nevaldāms. Mans prāts bija pilnīgi atvērts, un es sajutu viņa klātbūtni tajā, tikai uz mirkli: aukstu, nezināmu klātbūtni, kas draudēja mani iztuk�ot, kas draudēja mani apstādināt. Es sakodu zobus, es sakniebu lūpas mana mute bija slapja, es siekalojos kā traka lapsa es koncentrējos tikai uz vienu kā atkal noslēgt savu prātu, ko d�eilajs bija atlauzis vaļā, kā izgrūst no tā Zaķu, kā atkal kļūt brīvai. Un varbūt tas ari bija tas, kas mani toreiz glāba.

"Nē," es teicu. Es satvēru Dāra rokas, lai viņ� nevarētu atvērt trauciņu. "Lūdzu, nevajag. Lūdzu."

Dārs neizpratnē skatījās uz mani, un es sapratu, ka raudu. Vienalga. Es varu ari raudāt, ja vajag.

"Es negribu, lai tev sāp," es teicu.

Es negribu, lai tu ieraugi sevī to to visu, ko d�eilajs parā�dīja man. �o naidu un dusmas, �o neremdināmo vēlmi nodarīt pāri, atriebties, iznīcināt. Tā nekad vairs nepazūd. Es negribu, lai tu to zini. Es negribu, lai tu zini, kas tu patiesībā esi: me�o�nīgs, naidpilns zvērs. Es negribu, lai tu kļūsti par to, kas esmu es. Lai tu kļūsti par to, kas es vairs nevaru nebūt.

"Labi. Labi, Vega." Viņ� piekļāva mani sev klāt, bet es nenovērsu skatienu no trauciņa, līdz Dārs beidzot atlika to atpakaļ skapītī. Es atviegloti dzirdēju atslēgu aizkritam ciet. Man būtu vajadzējis nomierināties, bet notika tie�i pretējais es raudāju vēl izmisīgāk.

"Neraudi, Vega," viņ� �ukstēja. "Es neko neizmēģinā�u, dzirdi? Viss būs kārtībā."

Viņ� glāstīja manu muguru un matus, mēģinādams mani nomierināt, un es raudāju tik stipri, ka pat nevarēju viņam pateikt, ka ne jau par to es raudu, ne jau par viņu. Es raudāju par to meiteni, par mazo Nelu, kas iepazina sevi, kas uzzināja, ka viņas sirds ir me�onīga un ļauna, par mazo Nelu, kas saprata, ka nekad vairs nebūs cilvēks. "Neraudi, miļā, neraudi." Viņ� noskūpstīja man matus, un es gribēju viņam teikt, ka tas viss ir aplam, ka viņ� nezina, kas es esmu, ka man ir jāiet, ka man nav vietas �eit, viņa rokās.

Bet man nepietika spēka.

j

Zāle zem tavām kājām par gadsimtiem dzied, Par kareivju asinīm, par mā�u asarām, Bet tu jūti tikai tās maigos stiebrus, Kas salūst zem taviem vieglajiem soļiem.

no Talsiana Grāmatve�a savāktajām un apkopotajām "Barda dziesmām, ko izpildīt mīlai un naudai"

Mēs devāmies uz kalnu pļavu ēst pusdienas pie dabas. Dārs un es. Es centos izdomāt, kur es labprātāk būtu jo doma, ka es pavadu teju vai visu dienu ar viņu, man �ķita pilnīgi neparasta. Bet es nezināju nevienu citu, kur� mani vēlētos redzēt. Es biju izpildījusi savu lomu svinībās, Kara�lis bija ar mani mierā un brugie�i arī, bet es zināju, ka tas ir tāds miers, kuru labāk netraucēt ar savu klātbūtni.

"Turklāt es gribētu vēl pavērot tavu kāju," Dārs pa�skaidroja. "Uzzināt, vai pārmērīga slodze tai nekaitē. Tāpēc pastaiga kalnos būtu ļoti vērtīga."

"Dro�i. Iesim kalnos, varēsi vērot manu kāju," es atteicu un sev par prieku pamanīju viņu nosarkstam. Tas vien bija to vērts.

Un savā ziņā �ī pastaiga bija ideāla. Es vēl nekad nebiju redzējusi �o Brugas daļu nepieradinātu un me�onīgu. Aiz pilsētas robe�ām ziedēja savvaļas puķes, kas neļāvās tikt pieradinātas: burvīgi smar�ojo�i baltie lapspurniņi, zilā un dzeltenā rinida un vēl citas puķes, kuras es nepazinu, bet kas mani acumirklī apbūra. Mēs izklājām segas zem vecas, salīku�as priedes, kas deva skopu ēnu, it kā būtu pieradusi dzīvot tik pieticīgi, ka ari ar ēnu jāapietas taupīgi.

"Bērns būdams, es to vien darīju kā te spēlējos," Dārs teica. "Priede tad vēl nebija tik veca, bet, protams, man tā �ķita daudz lielāka. Es sēdēju tās virsotnē un izlikos, ka pārskatu visu pasauli no slēpņa, ko neviens nevar pat pamanīt tik augstu es biju. Tagad, protams, es saprotu, cik tas bija muļķīgi."

Es palīdzēju viņam salikt uz segas pītus �ķīvjus ar maizi, sieru un dārzeņiem.

"Nesaki, ka tas bija muļķīgi. Tu biji bērns."

"Tas jau nepadara mani gudrāku." Viņ� izņēma kazas piena krūku un nolika to segas vidū. Mūsu rokas nejau�i saskārās.

"Starp citu, Vega, es vēl neesmu tev atvainojies."

"Par ko?"

"Tev bija taisnība. Ange nebija apmainītais bērns. Bet es iedomājos, ka zinu labāk, un manis dēļ Ange gandrīz aizgāja bojā."

Es mēģināju ieskatīties Dāra acīs, bet viņ� bija pievēr�sies ēdiena kārto�anai.

"Tu palūdzi Zakam, lai viņ� novēr� manu uzmanību, kamēr jūs aizvedat Angi?"

"Jā. Un manas stūrgalvības dēļ jūs abas varējāt nomirt."

"Kāpēc Zakam?" Es nezinu, kādēļ, bet doma, ka tie�i mans biju�ais skolotājs ir mani pievīlis, aizvainoja vis�vairāk.

"Viņ� teica, ka var to izdarīt. Ka viņam tas jādara. Jo viņam ir pieredze ar�" Dārs ieturēja pauzi, un es strauji ievilku elpu, gaidīdama viņa nākamo vārdu. "Ar apmainīta�jiem. Lai arī Ange tāda nebija."

"Bet kāpēc? Sasodīts, kāpēc? Tu ta�u biji jau nolēmis, ka Jausi man mēģināt viņu izglābt. Tu pats teici, ka dosi mums iespēju!"

Viņ� drupināja rokās neraudzētās maizes gabalu. Es gribēju viņam to atņemt, pateikt, lai beidz spēlēties ar ēdienu un ieskatās man acīs bet nedarīju to. Galvenokārt tāpēc, ka baidījos no tā, ko viņ� ieraudzīs manās acīs. Ka viņ� sapratīs, ka ari es esmu mags.

Bet es skatījos, kā viņ� drupina maizi, un nu, pro�tams, �is nebija īstais bridis atklāties. Pirmkārt, es biju dusmīga. Otrkārt, viņ� jau vienreiz bija mani teju pazudi�nājis ko es varēju zināt par viņa reakciju, ja uzzinātu, ka es esmu burve? Burve tātad bīstama noziedzniece. Tā nu es turpināju izlikties.

"Mēs neko sliktu nedarījām," es teicu. "Man pat �ķita, ka viņai kļūst labāk. Vai tas tev nepatika? Vai tev �ķita, ka vienkār�a sve�zemniece nedrīkst izdarīt to, ko ne�spēji tu?"

Viņ� papurināja galvu. Es neņēmu to vērā.

"Tu esi mags. Tu esi tas, kam ir autoritāte un spēks. Mēs nedarījām neko tādu, kas tev �o spēku atņemtu."

"Man �ķita, ka starp jums bija burvestība," viņ� klusi teica.

"Tie�ām? Un ko tu domāji ka mēs sāksim mētāt ugunslodes un saindēsim pilsētas akas?"

Dārs beidzot paskatījās uz mani. "Maģija tā nestrādā."

"Nu, kur tad bija vaina?"

"Vienkār�iem cilvēkiem nebūtu jāspēj nodarboties ar maģiju. Nu labi vienkār�ajiem cilvēkiem ir viņu vienkār�ā ikdienas maģija, kura ietekmē tādus pa�us kā viņi. Bet ne jau mani. Ne jau burvi. Tādēļ, kad tu mani ietekmēji�"

"Es neko tev nedarīju!"

"�man �ķita, ka es esmu iemīlējies." Viņ� skatījās manī, un tagad bija mana kārta novērsties un spēlēties ar ēdienu. Tas viens mirklis mēness pielietajā istabā. Es biju pārāk nogurusi un apmulsusi, lai par to domātu bet, ja būtu domājusi, es būtu nospriedusi, ka Dārs ir mani ietek�mējis. Ka es esmu bijusi vāja un pakļāvusies viņa burvestī�bai. Es nebiju gaidījusi, ka viņ� domās tāpat.

"Es neko tādu negribēju," es nepārliecino�i teicu.

"Es zinu. Es nospriedu, ka Anges vientulība, ka viņas maģija izstaro caur tevi. Ka tu viņai esi kā spēka avots un pastiprinātājs ka tu esi rīks viņas rokās. Tātad teorētiski viņa varētu izmantot jebkuru un, ja neviens vienkār�ais cilvēks nebūtu pasargāts un pat magi tiktu ietekmēti, visa pilsēta būtu nekontrolējamas maģijas varā. Es nedrīkstēju to pieļaut."

"Tāpēc tu nolēmi viņu nogalināt."

"Jā." Sekoja ilgs klusums. Dārs savāca maizes drupa�as kaudzītē. "Piedod."

Es apdomājos. �ķiet, labu laiku.

"Vai tu vari man piedot?" viņ� vēlreiz jautāja.

"Jā," es teicu. "Jā. Galu galā tavā vietā es būtu darījusi to pa�u."

"Ja tu būtu manī iemīlējusies?"

"Un ja es varētu to kaut kā novērst."

Dārs mirkli klusēja, tad iesmējās. "Zini, kad to tā pa�saka, tas izklausās diezgan ne�ēlīgi," viņ� piezīmēja.

"Tā tev arī vajag," es atbildēju. Un savilku atbilsto�u gri�masi, un viņ� atkal iesmējās, un mēs izlēmām beidzot paēst.

Bija tā, it kā visa mūsu saruna būtu spēle izrāde, ko ceļojo�i aktieri nospēlē mazprasīgai publikai. Bet patiesība bija kaut kur dziļāk; tā bija klusa un pārliecino�a, un mēs runājām, lai to nedzirdētu. Es prātoju: nez, kas ir tas, ko mēs vairāmies uzklausīt, bet labi vien ir, ka mēs par to nerunājam. Un maizes drupa�as ar sieru un pienu gar�o labāk, nekā es būtu varējusi iedomāties, un kalnos saule ir pavisam citāda nekā ielejās.

"Kad es biju bērns, es stundām ilgi dzīvoju saulē. Un nācu mājās, nodedzis sarkans." Dārs uzlika uz pēdējā mai�zes gabaliņa sieru un pasniedza man.

"Kā tad, kā tad," es teicu. "Priede ir tava, pļava ir tava un saule ari. Man nekā nav."

Dārs sastomījās, meklēdams asprātīgu atbildi. Es pa�smīnēju un saliku segu un tuk�o krūku atpakaļ grozā. "Kur ejam?"

"Aug�up pa taku." Viņ� norādīja man uz tālāko ceļu, kas veda projām no pļavām uz akmeņainu plato.

"Un, Vega," viņ� iesāka, tad gaidīja, ka es pagriezī�os. Es nepagrie�os. No viņa balss es nopratu, ka nekas labs nesekos.

"Jā?" Es skatījos tālumā. Akmeņos atspīdēja saule.

"Tu man nemaz nejautāji, kur tad es kļūdījos. Kas bija tas, ko es noturēju par maģiju."

Es gribēju atcirst, ka nemaz negribu to zināt, bet neuz�ticējos savai balsij.

"Man �ķiet, es tie�ām iemīlējos," viņ� klusi teica. "Tevī, sve�zemniecē. Par kuru es nezinu gandrīz neko."

Es klusēju.

Tad piecēlos un devos uz akmens plato pusi. Galu galā ko tur daudz teikt. Neko. Es vienmēr biju zinājusi,

ka reiz kāds man kaut ko tādu pateiks. Bet vēl joprojām

nebiju izdomājusi, ko atbildēt.

*

Es devos prom pa taku un pēc brī�a dzirdēju, ka Dārs man seko. Mēs klusējām. Ceļ� bija akmeņains, un es jutu tā nelīdzenumus caur savu kurpju zolēm.

"Ap �o bridi man sāk sāpēt kāja," es beidzot teicu.

"Skaidrs. Tas ir normāli," viņ� atbildēja.

Mēs gājām tālāk, nu jau viens otram blakus. Man �ķita ja es atskatī�os, tad redzē�u mūsu sarunas rēgu tur, zem līkās priedes. Bet man nebija ne mazākās vēlē�anās to redzēt, un es domāju, ka ari Dāram ne.

"Cik daudz tu zini par Brugas vēsturi?" viņ� jautāja. Taka bija pazudusi akmeņos, un nu jau mēs gājām lēnāk un uzmanīgāk, lai nepakluptu plaisās starp akmeņiem.

"Neko daudz. Tā bija kilri pilsēta un tad te bija sud�raba raktuves. Bet jūs, bruoni, to iekarojāt, un sudraba rak�tuves tika aizvērtas māņticības dēļ."

"Tu kādreiz esi domājusi par to, kā mēs vispār varējām �o pilsētu iekarot? Pat da�iem cilvēkiem ir grūti te iekļūt, kur nu vēl armijai."

"Varbūt no otras puses?" es ieminējos, bet tad atcerē�jos, ka biju jau redzējusi ceļu uz bruonu zemju pusi �au�bīgu tiltu pāri upei. Diez vai kāds būtu bijis tik apsēsts, lai sūtītu tam pāri veselu armiju. Es paskatījos uz kalnu pusi, bet arī tur neizskatījās, ka būtu pieejams piemērots iekaro��anas ceļ�. "Nu labi. Maģija?"

"Tam mēs visi gribētu ticēt," Dārs teica. "Ne�ēlīgie bruonu iekarotāji, lepnie, bet sakautie kilri. Ta�u hronikās rakstīts citādi."

Es uzmetu viņam skatienu un tūlīt pat novērsos. Viņa profils �ķita pavisam mierīgs, bet es negribēju minēt, kādas emocijas slēpjas aiz �iem vaibstiem, aiz viņa stāsta par vistālākajiem notikumiem, kādus viņ� vispār varēja iedomāties.

"Kilri patie�ām raka sudrabu. Līdz un �ī ir pa�u kilri leģenda, ne mūsējā viņi atklāja ceļu uz pazemes alām, kurās mita ļaunie gari. Miru�o gari. Hrili."

"Tad �ī ir mūsu leģenda?"

"Jā." Dārs pasniedza man roku, lai palīdzētu tikt no viena klintsbluķa uz otru, un pēc tam tā ari neatlaida manu plaukstu. Ceļ� bija pārāk bīstams, lai es daudz protestētu.

"Tu jau pati varēji to nojaust," viņ� piezīmēja. "Hrīls ir ļoti tipisks kilri vārds. Mums nebija līdzīga vārda, tāpēc mēs aizņēmāmies jūsējo."

"Un kāda tad ir mūsu leģenda?"

"Hrili uzbruka raktuvju strādniekiem un iemiesojās viņos. Sekoja ārprāts un slepkavības neviens netika cauri sveikā, ne magi, ne parastie ļaudis. Da�i izdzīvoju��ie pameta pilsētu un devās uz kilriie�u zemēm, stāstīdami �ausmu stāstus par notiku�o. Pagāja labs laiks, līdz dros�mīgākie bruoni nosprieda, ka varbūt briesmas ir garām, un apmetās pilsētā, kuru viņi nosauca par Bruģu. Drosmī�gākie un tie, kam nebija citas izejas, biju�ie noziedznieki, nabagi un avantūristi." Es dzirdēju smaidu Dāra balsī. "Pro�tams, ar �o mūsu izcel�anās daļu mēs īpa�i nelielāmies."

"Tad tu tomēr tici �ai leģendai."

"Es pats nezinu, kam ticu," Dārs atteica. "Bet būtu muļ�ķīgi to neizpētīt vietā, kur tā radās."

Vai ari būtu diezgan muļķīgi to izpētīt, es nodomāju, bet negribēju izrādīties mazdū�īga.

Mēs bijām nonāku�i vietā, kur viena no plaisām bija dziļāka un platāka nekā citas. "Turklāt tev jau vienreiz bija taisnība," Dārs teica. "Man nenāk ne prātā vēlreiz pie�ņemt, ka tu nezini, ko runā. Tādēļ arī mēs dosimies sud�raba raktuvēs."

Es ieskatījos plaisā. Tā bija tum�a un dziļa, un no tās plūda vēsums. "Tu esi pārliecināts, ka mums vajadzētu to darīt?"

"Kur� gan cits te dotos?" Dārs paskatījās uz mani. "Lai gan� varbūt tev taisnība. Ja tev ir bail vai par grūtu, es varu iet viens vai palūgt kādu citu palīgā."

"Man nav ne bail, ne par grūtu," es neapdomājusies atbildēju. "Un �ī te plaisa ved uz sudraba raktuvēm?"

"Jā. Tas ir viens no ceļiem, un tas ir pietiekami tuvu vietai, kur saskaņā ar leģendu pirmo reizi parādījās hrili. No �ejienes nav pat pārāk tālu līdz izejai no sudraba rak�tuvēm."

Es atcerējos to vietu es atcerējos Boordu, viņa kramp�jos savilkto augumu, mēness gaismu viņa plaukstās un to, kā viņa prāts izpletās, ietverot mani nāvē.

"Tev ir auksti, Vega? Tu drebi. Ja tev vajag manu ap�metni�"

"Viss kārtībā," es atteicu. "Ejam."

"Ja tu tā saki." Dārs izņēma no groza virvi un divus lukturus. "Ejam."

Ikvienam vajadzētu zināt un rēķināties ar apstākļiem, kas ietekmē maģiju: noslēgtas telpas un pla�i lauki, smar�as un sajūtas, cilvēku tuvums, diennakts un gadalaiks. Lai arī daudzi apgalvo, ka �iem apstākļiem pa�iem par sevi nav maģisku īpa�ību, tie neizbēgami ietekmē burvja darbu.

no Līla "Tālākas maģijas mācības"

Mēs rāpojām pa garu un tum�u tuneli ilgāk, nekā man �ķita iespējams. Tuneli veidoja melns un sarkans akmens, un es tajā saskatīju tās pa�as izvītās līnijas kā nefrita raktuvēs.

"Kad �ī eja beigsies?" es �ukstēju. Man jau bija apnicis skatīties uz priek�ā rāpojo�o Dāru.

"Tā īsti nekad." Atbalsis sitās pret sienām un noklusa tikai tālumā. Ari Dārs pārgāja uz �ukstu. "�īs ejas ir vie�tas, kur kādreiz biju�as sudraba dzīslas. Glu�i kā asinsvadi kalna miesā. Katrā dzīslā strādāja viens strādnieks. Teic, ka pa�ās mazākajās sūtīja bērnus."

Es nodrebēju un jau gribēju teikt, ka noteikti tie bija meli mēs, kilri, nekad tā nedarītu -, bet tad sapratu, ka nevaru to zināt. Varbūt darītu gan.

"Zemāk veidojas īsts alu labirints. Nē, patiesībā re, te jau tas sākas. Uzmanies, nenoklīsti."

Mēs parāpojām garām atverei alas sienā, un es iespīdināju tur luktura gaismu. �ī eja bija tikpat �aura ka tā, pa kuru mēs rāpojām, un, ciktāl es redzēju, tā virzījās uz leju. Es iztēlojos milzīgu savītu eju labirintu, kas pilns ar nere�dzamiem briesmoņiem, un tūlīt pat norāju sevi nu kāpēc man kaut kas tāds bija jāiztēlojas?

"Mēģini atcerēties, kā tu juties, kad nomira Boords," Dārs ierunājās. "Saki, ja sajūti ko līdzīgu."

Te nu bija neiztēlo�anās. Nevarētu teikt, ka man jau tā �eit būtu omulīgi.

"Līdzīgu kam?" es noprasīju. Naidam, dusmām un dziļi slēptai iekārei, ko nespēju apvaldīt par spīti riebumam un bailēm?

"Jūs bijāt diezgan tuvu," Dārs mierīgi atbildēja. "Ja hrili izraisīja Boorda nāvi, tad, visticamāk, viņi bija arī tavā tuvumā. Varbūt pat pieskārās. Tu varētu būt kaut ko pama�nījusi."

"Es neesmu mags," es atteicu.

"Līdz �im tev tas nav traucējis," Dārs atteica. Un pēc brī�a: "Man �ķiet, ka tu esi daudz jutīgāka pret maģiju, nekā varētu gaidīt. Varbūt pat jutīgāka nekā magi, jo mēs protam sevi aizsargāt no ārējas ietekmes un darām to pat nedomājot."

Raktuvju pele. Kas gan cits es varētu būt. Es sakodu zobus.

"Es tevi pasargā�u, Vega." Dārs dro�i vien bija sajutis manas emocijas. Tas mani ne mazākajā mērā nenomierināja. Es ta�u pat nebiju pamanījusi, kā viņ� izveido saikni starp mums. Man vajadzēja to pamanīt. Es lēni attālinājos no viņa vismaz emocionāli.

"Kas noticis, Vega?"

"Es koncentrējos."

"Kaut ko sajūti?"

"Vēl ne."

Viņ� turpināja ceļu uz priek�u. Mēs palidām garām vēl diviem tuneļiem, tad nogriezāmies tre�ajā. Drīz vien es sapratu ja viņ� nolemtu mani pamest, es nezinātu, kurp doties. Un tie�i tobrīd es pēk�ņi vēlējos viņam pieskarties aizsniegt viņu, atkal būt kopā ar viņu gan fiziski, gan emo�cionāli. Es sarāvos, it kā �ī vēlme mani apdraudētu un tā tas arī bija. Es biju kļuvusi atkarīga no viņa. Vēl vairāk, es biju apzināti nonākusi situācijā, kurā no viņa bija atkarīga mana dzīvība. Un es pat neatcerējos, kurā brīdī biju to izlē�musi.

"Vēl joprojām nekā?"

Es centos nomākt bailes un sajust, vai �eit, raktuvēs, ir kaut kas jebkas kas vēlētos mūs aizsniegt. Ietekmēt. Jebkas dzīvs vai miris -, kam piemistu maģija. Neviena nebija. �ī vieta bija pilnīgi tuk�a tikai es un Dārs, un mana vēlme būt kopā ar viņu.

"Nekā."

"Es ari neko nejūtu."

Klusumā mēs devāmies uz priek�u, palaizdami garām vēl da�us tuneļus. Beidzot Dārs nopūtās. "Tie�ām nekā. Bet mums bija vismaz jāpamēģina."

"Tu izklausies diezgan neapmierināts, ka hrīli nav mani apsēdu�i," es piezīmēju. Pati nezinu, kā man izdevās sagla�bāt vieglu un mierīgu toni.

"Ja pie vainas nav hrīli, tad ir jāmeklē īstais vainīgais," Dārs atbildēja. "Izmeklē�ana nav mana daļa to dro�i vien darītu Nadors -, bet, �ķiet, kāds bija mēģinājis Boordu nogalināt. Un varbūt ari Ange bija viens no upuriem."

Viņ� paskatījās atpakaļ uz mani. Luktura gaisma mai�nīja viņa vaibstus tagad tie izskatījās raupji un atsve�i�nāti.

"Tātad starp mums ir slepkava. Kāds brugietis, kam bija iemesls, iespēja un drosme nogalināt vienu no spēcī�gākajiem magiem. Un mēs vēl joprojām nezinām, kāpēc. Vai kā."

Bet es zināju. Es zināju d�eilaja simptomus un tagad, kad zināju, ka tas ir pieejams �eit, Boorda nāve un Anges �oka stāvoklis bija viegli izskaidrojami. Vēl vairāk es pat zināju, kam d�eilajs piederēja. 0 jā, Dārs bija izlicies, ka nezina, kāds ir tā iespaids, un pat gribējis to lietot. Tas nu gan būtu smalki. Es zināju, ka neliels d�eilaja daudzums būtiski papla�ina prātu, ļauj tam aptvert apkārteso�os daudz spēcīgāk nekā iepriek� ka tas īslaicīgi pie�ķir spēku, vien�laikus prasot daudz enerģijas. Ja Dārs izvēlētos pietiekami mazu devu ne to daudzumu, ko bija uzņēmis Boords, tad viņ� būtu nevis nomiris, bet ieguvis spēju pakļaut citu prātu. Vienkār�a cilvēka prātu. Viņaprāt, manējo.

Es apstājos.

Viņ� būtu izdzīvojis. Viņ� būtu izlauzies cauri manai aizsardzībai. Viņ� būtu uzzinājis, kas es esmu, un varbūt pakļāvis mani savai varai, kā to vienmēr bija vēlējies.

Dārs pacēla lukturi augstāk, lai ieskatītos man sejā. "Kas notika? Vai tu kaut ko sajuti?"

"Nē."

Dārs ari būtu tie�i tas cilvēks, pie kura vērstos Boords, lai iegūtu papildu varu pār citiem. Dziednieks, kur� vien�mēr izturas kā dziednieks, ir ta�u tik viegli aizmirst, ka viņa darbam ir divas puses.

Dārs vēl joprojām vēroja mani. "Kas tad?"

"Nekas."

"Nāc tuvāk. Eja ir pietiekami plata mums abiem."

Es papurināju galvu.

"Kas noticis?"

"Ronada nav tev vienaldzīga, vai ne?" es jautāju.

Viņ� sarauca pieri, izlikdamies, ka nesaprot, kāpēc es to gribu zināt. "Protams, nav."

"Vēl vairāk. Tu biji pirmais, pie kā viņa vērsās pēc atbal�sta, kad zaudēja Boordu."

Dārs nolika lukturi uz alas grīdas. Viņ� smaidīja, lai ari viņa acīs nekāda prieka nebija. "Nedomāju, ka man jebkad biju�as kādas cerības. Es pārstāju cīnīties par viņu jau pirms daudziem gadiem. Viņa izvēlējās Boordu tāpēc, ka jau tolaik viņ� bija gan spēcīgāks, gan ietekmīgāks par mani, un viņa ietekme tikai auga. Bet es es vēl joprojām dzīvoju turpat un joprojām daru to pa�u. Viņas acīs tam nav nekādas vērtības."

"Bet tie�i tu esi tas vīrietis, kuru pieminēja Boords. Tas, kur� mēģina atņemt viņam visas sievietes."

Dārs mēģināja iesmieties. "Un kā tu domā pie kā gan cita, ja ne pie dziednieka, �īs sievietes nāktu? Es viņas brī�dināju. Es viņām teicu, ka nav jēgas mēģināt viņu iegūt sev Boordam viņas bija tikai rotaļlietas. Da�as mani pat uzklausīja."

Es pavirzījos pa kreisi. Tur bija sānu eja, ko biju pama�nījusi jau pirms tam. "Un arī tajā naktī viņ� vainoja tevi." Vienīgais, ko es nesapratu, kā Boords varēja uzticēties Dāram, kāpēc Boords nevarēja iedomāties, ka Dārs viņu mēģinās iznīcināt, nevis atbalstīt? Bet ari es pati ta�u biju ticējusi Dāram, vai ne? Labajam dziedniekam, kas nevie�nam nekaitēs pat tad, ja viņam tas liksies pareizi. Ha!

"Vega, paklausies�" viņ� iesāka.

Es gribēju palikt un klausīties. Es gribēju dot viņam iespēju paskaidrot, varbūt pat atrast attaisnojumu. Brugas dzīve būs labāka bez Boorda. Padomā par visām tām sievie�tēm, kuras es izglābu. Padomā par Ronadu, padomā, ko viņa ir pārcietusi. Nevienam citam nepietika drosmes. Man tas bija jādara. Un es zināju, es zināju, cik viegli ir tā domāt, cik pareizi es ta�u biju tāda pati. Es ta�u pati biju meklējusi slepkavu tikai tāpēc, lai iegūtu lielisko iespēju nogalināt Zaķu. Jo man tā likās pareizi. Jo ir ta�u pareizi nogalināt. Vai manā gadījumā, būtu bijis labāk.

"Man laikam būtu vajadzējis to izstāstīt agrāk," Dārs teica.

Varbūt. Varbūt ne. Varbūt es biju ļoti vēlējusies ticēt, ka viņ� nav tāds kā citi. Ka viņ� nav tāds kā es. Bet nu jau bija par vēlu.

Es nometu lukturi un, cik vien ātri varēju, devos sānu tunelī. Biju nobijusies teicu sev, ka ir pilnīgi skaidrs un saprotams, kāpēc. Jo viņ� bija slepkava un es biju vienīgā, kas to zina, un viņ� nebija mani pakļāvis savai gribai, tātad nevarēja man uzticēties, tātad visdro�āk un ērtāk būtu mani nogalināt ja jau reiz es neizmantoju nevienu no iespējām kļūt par viņa sabiedroto.

Bet patiesībā man bija bail pavisam no kā cita.

Man bija bail no tā, ka viņ� ar mani runās. Un es sapra�tī�u. Un piekritī�u. Pārkāp�u pēdējo robe�u, �oreiz pavisam apzināti, un kļū�u tāda kā viņ�. Glu�i kā vienmēr biju gri�bējusi.

"Vega! Vega!" Dārs mani sauca, viņ� sauca un sauca. "Nebaidies!"

Viņa balss klaiņoja pa ejām. Es atradu kāda tuneļa bei�gas un ieritinājos tur starp cik nu es varēju pēc taus�tes sajust galvaskausu un vēl da�iem kauliem. Citā bridi tie mani dro�i vien biedētu, bet tagad es izvēlējos garāko un izturīgāko kaulu un sa�ņaudzu to rokā ne tāpēc, ka nopietni pieļautu iespēju cīnīties, bet tāpēc, ka tas snie�dza man vismaz kaut cik drosmes. No �ejienes bija divas izejas eja atpakaļ un caurums alas grīdā, kas, es pieļāvu, veda uz zemāku raktuvju līmeni.

"Vega? Tu mani turi aizdomās?" Dārs jautāja, tad nopū�tās. "Es zinu, ka jā. Bet tam nav pamata. Es nenogalināju Boordu. Es pat nemēģināju. Jā, es būtu darījis daudz, lai palīdzētu Ronadai, bet ne nogalināt. Es ta�u sapratu, ka saikne starp viņiem paliktu. Es ta�u to sapratu."

Es sakodu zobus, atcerēdamās, kā Ronada bija runājusi par Boordu par to, cik tuvi viņi tagad ir. Dāram bija tais�nība. Laulība ta�u bija saikne starp diviem cilvēkiem, ko uzskatīja par teju nepārraujamu. Zaks man par to nebija daudz stāstījis, un vēlāk es par to īpa�i neinteresējos, jo man pat prātā nenāca precēties bet varbūt laulība bija saikne, kas nebeidzās līdz ar nāvi. Es nezināju.

Bet varbūt Dāram bija vienalga. Varbūt viņ� vienkār�i vairs nespēja to izturēt.

"Un, ja es būtu nogalinājis Boordu ja es to būtu darī�jis -, tad kāpēc gan lai es censtos atklāt �o noziegumu? Kāpēc lai es atbalstītu tevi, vienīgo liecinieci?"

Nu, tas nu gan ir vienkār�i, Dār. Tu gribēji, lai es ticu tavai nevainībai -ja nu gadījumā es kaut ko atcerētos vai saprastu.

Tu gribēji, lai esmu tavā pusē. Un es biju. Domā, es nepama�nīju, cik ļoti tu man esi vajadzīgs? Cik ļoti es vēlējos ticēt tev, ticēt, ka tu esi tie�i tāds, kāds �ķieti? Ka tu esi vienīgais mags, kuru es spēju neienīst? Tik vienkār�a burvestība, Dār. Un tu izmantoji iespēju to likt lietā jau pirmajā reizē, kad mani ieraudzīji, toreiz, slimnīcā, kad es biju tavā varā. Un katru reizi, kad mēs satikāmies, tu to tikai stiprināji. Un es ticēju� Es sakodu zobus tik stipri, ka tie no�ņirkstēja. Pati vainīga. Vajadzēja domāt ar galvu, nevis ticēt savām jūtām. Kop� kura laika tu vispār tici savām jūtām, it īpa�i, ja runa ir par magu?

"Vega, es�" Dārs aprāvās, un es dzirdēju, kā viņ� atbal�stās pret sienu. Viņ� bija kaut kur pavisam netālu. Ja es pacenstos, es viņu sajustu. Es centos viņu nesajust.

"Labi. Ja negribi, netici man. Bet runā ar mani. Atgrie�zies. Lūdzu."

Es aizspiedu ausis ar rokām, bet viņa balss skanēja no katras ejas, atbalsojās no katras sienas, un es zināju, ka man neizdosies no tās atbrīvoties.

"Vega, tu neatradīsi atpakaļceļu. Saproti? Es zinu, ka tu gribi, lai es tevi atstāju vienu bet tad tu apmaldīsies un iesi bojā. Tu dzirdi mani? Lūdzu. Lūdzu, neej bojā."

Es klusēju. Viņam bija taisnība. Man nebija ne mazākā priek�stata, kurp doties. Es sajutu, kā viņ� mani sauc ar klusu bezvārdu burvestību aicina mani pie sevis. Un darīju visu, lai nesekotu �im saucienam.

"Vega, lūdzu! Uzticies man tikai �oreiz. Es izmantoju burvestību, lai tu varētu mani atrast. Seko tai. Seko savai sirdij, un tu mani atradīsi. Un es tevi izvedī�u ārā."

Es sakodu zobus. Es nesajutu melus ne viņa balsī, ne vārdos, bet vai es varēju uz sevi paļauties?

"Ja es vēlētu tev ļaunu, es vienkār�i aizietu. Tas būtu vienkār�i. Tu nomirtu no slāpēm vai bada. Un es pat varētu izlikties, ka neesmu vainīgs. Bet es gribu tevi izglābt, es�"

Es iecirtu pirkstus akmens plaisā, cīnīdamās pret viņa saucienu. Es zināju, ka man jāiet pie viņa. Es zināju nu un tad, ja ari viņ� ir slepkava? Nu un tad? Ar ko tad es biju labāka par viņu, ar ko tad es biju citāda? Vai man būtu tiesības viņu nosodīt? Vai viņa noziegums nāktu gaismā vai es būtu tā, kas stāvētu viņam blakus, vai arī es mestu akmeņus kopā ar citiem? Tāpēc, ka viņ� izdarīja izvēli, kurai man nepietika spēka?

"�labi. Labi, nenāc."

Maga sauciens mitējās, bet es vēl joprojām sajutu vir�zienu, kurā doties.

"Vega, es nezinu, vai tavā zemē ir tradīcija, ko sauc par galavārdu. Varbūt tu par to esi dzirdējusi? Tā ir pilnīga atzī��anās bez iespējas melot un izvairīties."

Es sakustējos un ieslīdēju plaisā, kas veda uz tuneli zemāk. Jā, es zināju, kas ir galavārds. Tā bija apsūdzētā pēdējā atzī�anās pirms nāvessoda. Lielākoties gan �ī atzī�a�nās pati par sevi bija nāvessods. Es nezināju, kā tas notiek ar magiem, bet baiļu atblāzma Dāra balsī lika domāt, ka magam galavārds bija tikpat bīstams.

"Es tagad aicinu pie mums Nadoru. Viņ� drīz ieradīsies, visticamāk, ar da�iem sargiem. Es pieprasī�u iespēju teikt galavārdu. Viņ� mani aizvedis. Un tu varēsi sekot."

Es rāpoju Dāra balss virzienā. Es biju stipri tālāk no viņa, nekā biju iedomājusies, bet es zināju, kurp doties.

"Gaidi. Neej nekur projām, gaidi. Tu būsi dro�ībā."

Es pagriezos ap stūri, un tur viņ� sēdēja, atspiedies pret sienu, nolicis abus lukturus sev blakus. Viņ� bija aiz�vēris acis. Viņ� klusēja.

"Dār," es teicu.

Dārs pagriezās pret mani, un viņa seja atmaiga. Nevie�nas kustības. It kā es būtu savvaļas zvērs, kas var jebkurā bridi pazust. Kā dro�i vien ari bija.

"Nenāc tuvāk," viņ� mierīgi teica. "Es negribu, lai tu sāc �aubīties. Es negribu redzēt tavas bailes."

"Es nebaidos," es teicu. Es apzinājos, cik muļķīgi tas ir, bet patie�ām nebaidījos.

Viņ� pasmaidīja. "Nu tad virzīsimies uz izeju. Varu iedomāties, kā Nadors dusmotos, ja viņam būtu jārāpo cauri �iem tuneļiem un vēl ar sargiem astē."

Dārs atstāja vienu no lukturiem zemē un devās prom.

Es viņam sekoju.

Dro�i vien man bija kaut kas viņam jāsaka. Bet visi vārdi bija beigu�ies.

Kas ir nodevība? Man �ķiet, ka vienmēr ir izvēle: vai nu nodot sevi, vai nodot citus, kas tev uzticas, un kas gan ir uzvarētājs �ajā gribu sadursmē: tas, kur� paliek uzticīgs sev, vai tas, kur� atsakās no savas gribas, lai piepildītu

draugu cerības?

no Vagga Roodas "Marginālijāra"

Nadors un �etri sargi gaidīja mūs pie raktuvju ieejas. Visi piesardzīgi skatījās uz mums, it kā pabū�ana sudraba raktuvēs neko labu par mums neliecinātu. Nadors pat nepagodināja mani ar skatienu un uzreiz pievērsās Dāram.

"Tātad Vega," Nadors teica. "Es jau domāju, kāpēc tu mani sauci."

"Es apsolīju Vegai, ka snieg�u liecību ar galavārdu. Par to, vai esmu nogalinājis Boordu."

"Prātīga doma." Nadors pamāja sargiem, un viņi nostā�jās ap mums, kā gatavojoties arestam. Es pastiepu roku un pieskāros Dāra plaukstai viņ� pateicīgi to satvēra. Viņa roka bija vēsa un sausa, saskrambāta un putekļaina pēc garā ceļa pa raktuvēm.

"Tātad, Dār, tu to neizdarīji," Nadors nevērīgi teica. Viņ� izskatījās vienaldzīgs, bet balsī jautās tāds kā aizkai�tinājums it kā Dāra nevainība viņu kaitinātu. Varbūt viņ� bija nelaimīgs, ka nebūs iespējas viņu spīdzināt.

"Nē."

Uz brīdi Nadora acis iemirdzējās smiekli. Viņ� paskatī�jās uz mani. "Tad kā tas īsti notika? Boords tevi izvaroja vai vismaz mēģināja to izdarīt. Kaut kur pusceļā viņ� nobei�dzās. Un tagad tu apsūdzi Dāru slepkavībā un gribi, lai mēs izmantojam galavārdu ja nu gadījumā Dārs ir slep�kava. Ja nu gadījumā viņ� tevi nejau�i izglāba."

"Dār, tev tas nav jādara," es teicu.

"Protams, ir." Viņ� satvēra manu roku cie�āk. "Nadors tevi vienkār�i cen�as apmulsināt."

"Kas attiecas uz mani, tad man nekādas grēksūdzes nav vajadzīgas," Nadors teica. "Lai nu kas, bet slepkava tu neesi."

"Nadoram ir taisnība," es no�ukstēju. Viss, par ko es biju tik pārliecināta alas tumsā un �aurībā, tagad �ķita pil�nīgi aplams un samud�ināts. Pietika ar debesīm virs gal�vas, ar svaiga gaisa malku, un man viss kļuva skaidrs. Un es vairs negribēju neko vairāk uzzināt.

"Tu man nekad līdz galam neticētu, Vega," Dārs teica. "Vienalga, ko tu tagad saki vai domā, ja es izvairī�os no galavārda, tu man nekad vairs neuzticēsies."

Es apdomājos. Dro�i vien Dāram bija taisnība. Viņam vis�pār nepatīkami bie�i bija taisnība, kad viņ� runāja par mani.

"Nu un tad?" es iebildu. "Tas nav svarīgi."

"Ir gan. Pat ja tev tas nav svarīgi Brugai ir. Ikvienam būtu jādara viss, lai noskaidrotu lietas apstākļus, pat tad, ja viņi labi zina, ka ir nevainīgi. Pateikt patiesību, pat ja tas ir sāpīgi un nepatīkami. Tas ir vienīgais ceļ�, kā atrast vainīgo."

Manis pa�as nepateiktā patiesība iestrēga man rīklē. Bet es nevarēju to pateikt ne jau Nadora un sargu priek�ā. Es pat nezinu, vai būtu to pateikusi, ja būtu divatā ar Dāru.

"Nador, apsoli, ka es teik�u galavārdu."

"Tu to no�ēlosi," Nadors teica.

"Es zinu. Tāpēc jau man vajag tavu solījumu lai es neatkāptos no sava lēmuma."

Es centos izprast Nadora sejas izteiksmi, bet viņ� izska�tījās pilnīgi mierīgs dro�a pazīme, ka viņā plosījās vētra. "Es apsolu, ka tu, Dār, sniegsi galavārdu." Viņ� ieturēja pauzi. Un pasmaidīja. "Ja ne ko citu, tad vismaz drusciņ vairāk par cilvēkiem tu uzzināsi."

Es sajutu Dāra roku nodrebam. "Pirms mēs ejam vai es varu parunāt ar Veģu? Divatā?"

"Nē."

"Vai es varu būt tuvumā, kad tas notiks?" es jautāju.

"Baidos, ka ne." Nadors izskatījās laimīgs. Es nebiju gaidījusi no viņa tik intensīvas emocijas. "Vēl kāds grib kaut ko teikt, pirms es turpinu?"

Es paskatījos uz Dāru. Viņ� brīdi vilcinājās, tad papu�rināja galvu. "Nē." Tad pasmaidīja un pamirk�ķināja man. "Ja es izdzīvo�u, gan jau izrunāsimies. Patlaban tam nav nozīmes."

"Lai tā būtu," Nadors noteica, tad izvilka no azotes apzīmogotu papīra rituli. Nokrek�ķinājās. Ieturēja drama�tisku pauzi. Dārs saspieda man roku, un es sajutu, ka viņ� uzjautrinās par �o izrādi.

Tad Nadors nolasīja savu sakāmo.

"Kilri Nela, ko mēs Brugā pazīstam kā Veģu," viņ� lasīja. "Tu tiec apsūdzēta un tiksi pārbaudīta kā slēptais mags saskaņā ar dro�ticama liecinieka vārdiem."

Viņ� triumfējo�i ieskatījās man acīs.

Man nebija, ko atbildēt.

Dārs pavilka mani aiz rokas. "Vega?"

Es baidījos uz viņu pat paskatīties. Es negribēju redzēt, kā mainījusies viņa sejas izteiksme. "Vega, saki man, ka viņam nav taisnība."

Es gribēju, bet nevarēju.

Dārs palaida vaļā manu roku.

"Aizvediet viņu," Nadors teica.

*

Dārs palika aiz mums. Man nebija, ko iebilst. Es jutu viņa skatienu sev mugurā �okētu un nodotu. Bet priek�ā Nadors gāja pa akmeņaino ceļu aug�up, un es viņam sekoju. Kaut kur tālumā Brugas ielās es dzirdēju bērnu dziesmu, kas atbalsojās aukstajā gaisā. Zvaniņiem līdzī�gas balsis, dziesma par d�akalū, kas varētu būt putns, bet varētu arī nebūt. Es �aubījos, vai kāds no viņiem to zina.

"Uz kurieni mēs ejam?" es jautāju, nespēdama izturēt klusumu un Dāra domas, kas vēl joprojām bija piesaistītas manām, lai arī viņ� pats negāja mums līdzi.

"Uz cietumu."

"Bet tiesa?"

"Nav nekādas tiesas," Nadors teica. "Ir tikai pārbaude. Ja tu esi burve, tad to neizturēsi, ja neesi, tad izturēsi un būsi brīva."

Mēs turpinājām ceļu. Sargi man nedarīja pāri, viņi man pat nepieskārās. Bet es jutu viņu uzmanību un Nadora uzmanību, kas bija vērsta uz mani, diez vai man būtu izdevies izbēgt. Un kurp tad es bēgtu? Tagad, kad beidzot pēc visiem �iem gadiem mani meli bija atklāti, es jutos teju atvieglota.

"Jūs ta�u viņu atradīsiet?" es jautāju. Es negribēju runāt ar Nadoru, bet vēl jo mazāk man gribējās domāt par to, kas mani gaida un ko es biju atstājusi aiz sevis. Visvairāk es negribēju domāt par Dāru un par solījumu, ko viņ� bija tik neapdomīgi sniedzis, vēl pirms zināja, kas es esmu. Un kāpēc man tas bija vajadzīgs? Un galu galā kāpēc Nadoram bija tī�i jāvilcinās, ļaujot, lai Dārs savelk cilpu sev ap kaklu?

"Ko tu gribi atrast?" viņ� jautāja.

"Boorda slepkavu."

Sekoja īss klusuma bridis.

"Man nav dots rīkojums kaut ko izmeklēt," Nadors teica.

"Patie�ām? Un tāpēc tu vienkār�i izlēmi izlikties, ka tas uz tevi neattiecas?"

Nadors paraustīja plecus. "Boords nebija labs cilvēks."

"Un viņ� bija tavas māsas vīrs." Es beidzot sapratu, kāda bija saistība starp viņiem.

"Mēs tā ari neatradām pierādījumus, ka viņ� izmanto maģiju ļaunprātīgi. Meitenes meitenes teica, ka viņas to vēlas. Viņ� teica, ka tās pa�as esot viņu lūgu�as, un ka viņ� ta�u nevarot darīt viņas visas nelaimīgas. Bet Ronada pati esot vainīga, ja neesot viņam pieķērusies tā, kā vajadzētu."

Es nebiju gaidījusi tādas dusmas viņa balsī. Bet tām tur bija jābūt Ronada bija viņa māsa un, iespējams, vienīgais tuvais cilvēks. Vismaz es nevarēju iedomāties, ka �im vīrie�tim varētu būt vēlme veidot sirsnīgas attiecības ar kādu citu.

"Un ja es Boorda slepkavu atradī�u�" Nadors turpināja. "Ja es viņu atradī�u, tad es viņam paspiedī�u roku un solī�u mū�īgu pateicību. Jā, es viņam pateik�os no visas sirds. Es viņam pateik�u, ka viņ� ir darījis manu māsu laimīgu. Un tad es viņu tiesā�u saskaņā ar likumu par slepkavību."

"Tātad tu viņu nemeklēsi," es teicu.

"Nē. Un Karalim dro�i vien ari neko tādu nevajag citādi ta�u es būtu saņēmis viņa rīkojumu."

"Vai arī Karalis domā, ka tu pats nogalināji Boordu," es ieminējos. Kas patiesībā izklausījās nepatīkami iespējami.

"Tu domā, ka es negribēju?" Nadors pielika soli, un man bija teju jāskrien, lai tiktu viņam līdzi. "Ja es varētu� es būtu to izdarījis."

"Kāpēc lai tu nevarētu?"

"Tu nezini? Dārs tev nepateica? Neviens nepateica? Ha, tad tu laikam esi vienīgais cilvēks Brugā, kas nezina. Kas nezina, par ko visi smejas brī�os, kad manis nav klāt. Kas nezina labāko sarunu tematu pie putojo�a sidra kausa."

"Es patie�ām nezinu," es teicu. Lai kas ari tas nebūtu.

Nadors asi iesmējās. Man pār muguru noskrēja skudri�ņas. Normāli cilvēki tā nesmejas.

Nadors strauji atmeta sava apmetņa kapuci un apstā�jās un ari man gribot negribot bija jāapstājas.

"Kas� Kas tas ir?"

Viņa galva bija gludi noskūta un galvaskausa pakau�a daļā bija izveidots ar caurspīdīgu kvarcu pārklāts caurums glu�i kā logs uz smadzenēm. Cauri tam es varēju iz�ķirt sudraba un nefrita stiprinājumus, kas savienojās sare�ģītā rakstā. Kvarcs atmirdzēja saules staros, un es varēju tikai iedomāties, cik dziļi Nadora smadzenēs ietiecas sudrabs.

"Es esmu trepanēts," Nadors teica. "Puika būdams, pārāk bie�i neklausīju. Viņi visu saprata. Teica, ka negri�bot, lai es izaugu par slepkavu, par briesmoni. Tāpēc viņi padarīja mani par� �o te. Devos visu ceļu līdz Varruai, lai dabūtu caurumu galvā." Nadors apcirtās, lai ieskatītos man acīs. "Es nevaru pārkāpt likumu. Man jāseko rīkojumiem.

Es nevaru nevienu nogalināt vai pat ievainot, ja vien tas nenotiek likuma ietvaros. Es gandrīz pat neprotu melot. Viss, kas tev �ķiet iespējams un pa�saprotams, visas novir�zes no normas katra izvēle par labu novirzei no normas tas viss man ir atņemts. Un tu? Ko tu dari ar savām izvē�lēm? Vai tu kādreiz esi kādu ievainojusi? Vai tu esi kādam nodarījusi sāpes? Moko�as, nepanesamas sāpes? Vai tu esi kādreiz nogalinājusi kādu, kas ir to pelnījis, un tad dejojusi prieka deju pa viņa zarnām? Vai tu esi ēdusi no sava ienaidnieka galvaskausa? Nē, tu neesi, tu no�ēlojamā radība! Tu pat neesi mēģinājusi pastāvēt par sevi un preto�ties man. Tu vispār nekam nepretojies pat ja uz spēles ir tava brīvība, tavs saprāts un dzīvība. Un tie�i par to tu esi pelnījusi sodu."

Viņ� pagriezās un turpināja ceļu. Es apstulbusi stāvēju, līdz sargi pagrūda mani no mugurpuses. Viņi neteica ne vārda. Es arī ne.

Pirmo reizi kop� nakts pie sudraba raktuvēm man sāka �ķist, ka Boordam ir paveicies viņa nāve bija vieglāka un

nesāpīgāka, nekā tā būtu varējusi būt.

*

Cietums nebija celtne. Tā bija ala, kas veda kalna iek��ienē, no�ogota un aizslēgta. Ap alas ieeju bija brīvs lau�kums, kurā izvietojās sargu tornis un neliela ēka dro�i vien Nadora darba vieta. Man nebija laika rūpīgi izpētīt apkārtni un nebija ari vēlē�anās. Atceroties Bruģu, es gribēju atce�rēties tās skaistākās vietas vietas, kuras biju iemīlējusi.

Nadors ieveda mani alā un izrādīja tās iekārtojumu. No sienas pilēja ūdens, pildot akmens tvertni. Bija arī stūris dabisko vajadzību kārto�anai un salmi gultasvietai. Ēdiens bija pārdomāti sadalīts tūlīt apēdamajā augļi un zupa un ilgāk glabājamā. Nadors izklausījās draudzīgs un vies�mīlīgs, pilnīgi iejuties gādīga namatēva lomā.

"Pēc nedēļas tev būs jādzīvo no sausas maizes, siera un �āvētas gaļas. Nekas pārmēru gar�īgs, bet ar to var izdzī�vot, ja vēlas. Protams, nav viegli sadalīt ēdienu porcijās, ja īsti nezini, kas �ī ir par dienu, bet es tomēr iesaku tev pacensties.

"Un pēc tam, kad ēdiens beigsies?"

"Nekas."

"Kā nekas?"

"Nu, nekas. Tu te paliec. Vai nu tu izdzīvo, vai ne."

Es paskatījos uz ēdiena un ūdens rezervēm. Prātīgi dzī�vojot, ar to varētu pietikt arī mēnesim. Protams, tas nebūtu laimīgākais mēnesis manā dzīvē, bet ari ne pats sliktākais. "Es nesaprotu," es beidzot atzinos. "Man te jādzīvo, un tālāk? Kur ir pārbaudījums?"

Nadors sarauca pieri. "Tu mēģini izlikties dumjāka, nekā esi? Lai pierādītu man, ka esi vienkār�s cilvēks, kam nav ne mazākās sajēgas par maģiju? Man tas nav vajadzīgs, es neticu vārdiem. To, kas tu esi, mēs redzēsim tāpat."

"Redzēsim ko? Un kādi mēs?"

"Nu, tev nekādu mēs nebūs," Nadors teica. "Būsi tikai tu, Nela. Viena pati. Neviena sarga, neviena iztaujātāja, neviena drauga vai ienaidnieka. Tikai slēgtas durvis, un aiz tām tu."

Asinis manās dzīslās sajaucās ar ledainām bailēm. Nadors smaidīja. Viņ� bija gaidījis �o mirkli.

"Vienkār�am cilvēkam tas nebūtu nekas neizturams, vai ne? Kur� gan to zinātu labāk nekā tu, vienkār�ā sve��zemju ceļotāja?"

Varbūt viņ� gaidīja, ka es raudā�u, klieg�u vai mēģi�nā�u bēgt. Visticamāk, viņ� uz to cerēja. Es nesniedzu viņam �o prieku.

Beidzot Nadors pagriezās un aizgāja. Viņam aiz mugu�ras aizvērās durvis, nokrak�ķēja atslēga, un tad vēl viena no ārpasaules �eit vairs neienāca neviena skaņa, neviens gaismas stars.

Bū�u tikai es.

>

Bija skaidrs, ka ieslodzīta burve bez pūlēm varētu savaldzināt jebkuru sargu pat da�u acumirkļu laikā. Tādēļ īpa�i magiem tika radīts īpa�s cietuma veids, kurā nav iespējama saskarsme ar citiem cilvēkiem. Cietuma priek�niekam par pārsteigumu un prieku izrādījās, ka �ādā cietumā mags sajūk prātā vai izdara pa�nāvību da�u nedēļu vai pat dienu laikā.

no Rāvera Lielā "Bruonu valdī�anas vēstures"

Acīmredzot Zaks nebija mani pilnvērtīgi apmācījis attiecībā uz magu uzdevumiem, pārbaudēm un spīdzinā��anu. Katrā ziņā �o soda veidu �ķietami vismaigāko viņ� bija minējis tikai garāmejot.

Pirmajā dienā es iepazinos ar cietuma iekārtojumu. Es iemācījos tumsā atrast, kur kas atrodas, es iztaustīju gan sienas, gan grīdas, meklējot bēg�anas ceļus, izpētīju ēdiena krājumus un sadalīju tos porcijās, un izvērtēju, vai man pie�ķirtie galda piederumi varētu būt lietojami, lai izbēgtu, vai kā iero�i. Man bija viss, kas pienākas, nazis, dak�iņa, irbulī�i un iespaidīgs ass nazis. Tas bija lieliski piemērots siera, �ķiņķa, maizes un �āvētās gaļas grie�anai. Ari dzīvas miesas grie�anai, ja man tā gribētos.

Vēsts bija nepārprotama. Es nekad vairs nesatik�u nevienu cilvēku, kam uzbrukt. Nevienu. Es bū�u vienatnē ar sevi, līdz beigsies ēdiens, un tad vēl kādu nedēļu. Un vēl ilgi pirms tam na�a uzdevums mainīsies. Vēl joprojām ļoti piemērots dzīvas miesas grie�anai pat ja tā būtu manējā.

Es staigāju turp un atpakaļ. Es izlikos, ka apkārt ir cil�vēki ka es vienkār�i tumsā nevaru viņus saskatīt. Vai sa�just. Nekādu emociju. Dziļā cilvēcisku jūtu straume man ap�kārt tās vairs nebija. Nebija neviena, ar ko rimāt, neviena, kurā klausīties. Neviena, kam just līdzi. Neviena, ko mainīt.

Es teicu sev, ka esmu ta�u bijusi viena. Es ta�u katru nakti esmu viena un neiznīkstu. Es dodos garās, vientuļās pastaigās un neiznīkstu. Man patīk būt vienai, un es neiz�nīkstu. Tas bija tie�i tāpat kā mēģināt sev ieskaidrot ja es varu aizturēt elpu minūti, tad tikpat labi varu aizturēt to ari stundu.

Es biju iemācīta dzīvot no emocijām, un vēl pirms tam, kad man to iemācīja, es no tām dzīvoju. Es biju prasīgs un �īkstulīgs bērns, kas riebās savai mātei un nepakļāvās tēva mēģinājumiem padarīt sevi par sakarīgu cilvēku. Līdz parādījās Zaks un paziņoja, ka mans negantais raksturs, mana īdē�ana tas viss ir tikai maģija, kas pārveido mani pēc savas gribas, kas padara manu prātu spējīgu baroties no citiem, iezīsties viņu emocijās un izmantot viņus, mani�pulēt ar viņu izjūtām un atvērt zīmogus, ar kurām aizslēg�tas viņu sirdis. Viņ� teica, ka es bū�u mags un alk�u tā visa vēl vairāk. Tā viņ� teica.

Zaks paņēma mani savā paspārnē. Es biju �ņaudzo�s tītenis, es biju purva dēle. Es iemācījos pieķerties citiem, pielāgoties viņiem un piespiest viņus pielāgoties sev. Kaut uz da�iem acumirkļiem mēs kļuvām par vienu cilvēku, es savācu viņu emocijas, dzēru no tām un pieņēmu sevī viņu jūtu esenci. Zaks man iemācija būt dāsnai, mierināt un saudzēt, paņemt sev viņu sāpes un bailes, pārvērst dusmas drosmē un bailes uzmanībā. Viņ� iemācīja man ari pretējo. Katru nedēļu mums bija jauni kalpi lai cik iz�ķērdīgi ari Zaks viņus apdāvinātu, lai kādas slimības izārstētu, ikviens gāja prom no mums ar prieku un atvieglojumu.

Es biju burve. Man bija vajadzīgi cilvēki.

Es biju iedomājusies, ka esmu atbrīvojusies no �īs vaja�dzības, ka esmu kļuvusi tāda pati kā vienkār�s cilvēks bet tie bija tikai meli manas sirdsapziņas nomierinā�anai.

Jau pirmās dienas beigās es biju izmisumā. Es dauzīju durvis. Es apsolīju viņiem izstāstīt visu par Boorda nāvi, visu par hriliem, visu, ko viņi gribētu zināt. Es apvainoju Karali, es gānīju Bruģu, es solīju, ka kilri viņus iznīcinās. Es cerēju, ka vismaz kāds atnāks man pateikt, ka man nav cerību, ka es varētu beigt cīnīties ka atnāks kāds un kaut vai uz mirkli sniegs man savas emocijas, vienalga, vai tās būtu nicinājums, dusmas vai izsmiekls. Man vajadzēja tikai emocijas. Es sapņoju par pilsētas svētkiem, es sapņoju par Karaļa pieskārienu, es sapņoju par Dāra tuvumu, es sap�ņoju par Ronadas dziesmām, es sapņoju par to, ka varētu ierasties Zaks un teikt, ka viņ� nemaz nebija domājis mani nodot un pamest, ka tā visa ir tikai jauna mācība.

Ilgi jo ilgi es pieturējos pie �īs domas. Es nezināju, ko esmu izdarījusi aplam, kā esmu Zaķu aizskārusi. Kāpēc tie�i tagad viņ� izlēma mani nodot, ja negribēja to darīt jau pa�ā sākumā. Es domāju par Dāru. Es sitos pret sie�nām. Katrs mirklis man atgādināja, ka varbūt tie�i tagad viņ� saka galavārdu un kā dēļ? Nekā. Manis dēļ.

Es vēlējos, kaut būtu ilgāk skatījusies viņa acīs pat tad, ja viņ� bija dusmīgs vai izmisis. Tagad pat atmiņas par Dāru aizslīdēja tās kļuva par sapni, par neko. Es centos atcerēties cilvēkus, es centos izsūkt no �iem tēliem emo�cijas, glu�i kā izsalku�ais snaikstās gar tavernas logiem, ieelpodams ēdiena smar�u, iztēlodamies, ka tā var viņu pabarot.

Atmiņas izdzisa.

Sākumā es pat nepieskāros ēdienam. Tad es to pieņēmu un izgar�oju ne jau tādēļ, lai paēstu, ne tādēļ, lai izbau�dītu tā pagātni. Es domāju par to, ka ir ta�u kāds, kas to pagatavojis. Kāds ir samīcījis mīklu un pie�ķīris tai formu, kāds ir ielicis klaipu krāsnī un izņēmis to no krāsns, kāds ir apsedzis klaipus ar platām lapām, kāds ir noglāstījis kūpo�o garoziņu un pa paradumam svētījis to, lai arī tā ta�u bija cietuma maize.

Tad es klauvēju pie sienām un glāstīju tās, un lūdzos, lai uzrodas hrili, lai tie atnāk caur sienām un pabaro mani ar savām gadsimtiem miru�ajām jūtām, kas bija izdzīvoju��as ari pēc viņu nāves.

Un tad es iedomājos ja nu pēc nāves es kļū�u par vienu no viņiem: vēl joprojām vientuļa un izsalkusi, mū��am gaidot cilvēka pieskārienu, nekad to nesagaidot? Var�būt savu ilgo mocību laikā hrili bija sapratu�i, kā izlauzties ārpus vientulības sienām, bet pirms tam viņiem bija jāsajūk prātā, pirms tam viņiem bezgalīgi ilgi un neprātīgi jā�virpuļo cauri nezināmai telpai, kurā nepastāv laiks. Varbūt tie�i tāda bija nāve: tas, ko es jutu tagad, tikai bez beigām.

Tas bija vienīgais iemesls, kāpēc es neķēros pie na�a.

*

Es biju mājā, ko īrēja Zaks, kaut kur starp diviem kilri ciematiem, me�a malā. Veca sieviete ienesa pienu, un kal�potāji, laikam ritot, kļuva arvien nemierīgāki, un cilvēki no tuvējiem un tālākiem ciemiem nāca pie Zaķa pēc palī�dzības. Es biju virtuvē tur, kur stāvēja ļodzīgais, ar pītu paklājiņu pārklātais galds un krāsns, kuras akmeņi bija saplaisāju�i gar malām, un starp grīdas dēļiem bija tik lie�las spraugas, ka da�viet es varēju iebāzt tajās pirkstu.

Kaut kur tur bija noslēpts nazis, bet, skatoties apkārt, es neatcerējos, kur. Manī kūsāja dusmas; Zaks teica: paņem nazi no galda, nē, ne to, tas ir zivju ķidā�anai, tu saslimsi. Paņem maizes nazi, tas ir liels un tīrs. Neņem jauno gaļas nazi, atkal pazaudēsi. Paņem nazi un parādi, kur tu sev iedurtu, lai nāve būtu ātra un tīra. Paņem nazi un parādi, kāda nāve būtu ilga; kā tu nomirtu no saguruma un nicinā�juma ātrāk nekā no asiņu zuduma.

Paņem indes no plauktiņa, parādi man visu, ar ko tu sevi nogalinātu un kā.

Man bija jāuzkāpj uz krēsla un pēc tam uz galda, lai varētu aizsniegties līdz plauktiņam. Varbūt es savam vecu�mam biju ļoti sīka, bet varbūt es vienkār�i biju pavisam maziņa. Ar pirkstu galiem pieskāros vēsajai, emaljētajai trauciņa virsmai, �ķita neiespējami pievilināt to sev tuvāk un, kad trauciņ� krita, es satvēru to rokās un aizsargāju ar savu ķermeni, novēlos uz grīdas, atsitu galvu pret krāsni tik stipri, ka uz mirkli redzēju tikai tumsu. Arī mans prāts uz mirkli satumsa; saindēts asmens es nodomāju.

Zaks gaidīja, līdz es piecēlos un noskaitīju indes īpa��ības prāta papla�inā�ana, galveno emociju pastiprinā��ana, paranoja, nāve vai ārprāts emociju pārpilnības dēļ. Vienkār�am cilvēkam neliela deva liek tā iedziļināties savās emocijās, ka tas pat �ķietami nereaģē uz ārējiem kairināju�miem. Labi. Tagad pagar�o.

Es biju virtuvē, mājā, kur dzīvoja Zaks, veca sieviete nesa mums pienu un olas, un �oreiz viņa bija atnesusi dzīvu vistu. Pamēģini savienot prātu ar �o vistu, Zaks teica: kā jūtas vista, kā tas ir būt vistai. Tagad nogalini to. Te kaut kur jābūt nazim, paņem un nogriez vistai galvu. Sajūti, kā tas ir. Redzēsim, vai tu sajutīsi nāvi.

Vista bija tik liela, ka es tik tikko varēju to noturēt. Es saspiedu viņu starp ceļgaliem. Es sēdēju uz grīdas, jo krēsli man bija par augstu, un mana roka bija pārāk maza, lai aptvertu vistas kaklu. Putns skatījās uz mani ar niknu, sarkanu aci, pārāk stulbs, lai pretotos, pārāk stulbs, lai cīnītos, pārāk stulbs, lai mēģinātu izknābt man acis. Viņa nemaz necīnījās.

Labs savienojums, Zaks teica, viņa nemaz nejuta, ka tu viņu nokauj.

Es biju virtuvē, mājā, kurā es dzīvoju, kur mana gulta bija pie krāsns, kuras akmeņi bija saplaisāju�i, un tur kaut kur bija nazis, nazis bija mana prāta slepenajā kaktiņā, tā asmens bija saindēts. Ne ar prāta indi, bet ar indi, kas atņem kustību spēju. Manā prātā bija slepena vieta, kurā es varēju iekļūt pa plaisām, ja vien ļāvu pasaulei saslīdēt un atdzīvoties, un sa�ķiebties, un raudāt, un kliegt, kamēr es meklēju vietu, kurā bija noslēpts nazis. Kamēr es mek�lēju vietu, kurā biju noslēpusies pati.

Runā ar mani, Zaks teica, tu vienmēr esi tik klusa, un es kliedzu uz viņu, es biju apņēmusies neraudāt, meklē�jot sevi slepenajā prāta vietā, tajā vietā, kur man rokā bija nazis un es zināju, ko ar to darīt.

Runā ar mani, burvei nav labi tik ilgi būt vienai, cilvēki tā ir nomiru�i un sajuku�i prātā. Par vēlu, Zak, es domāju, par vēlu, man prātā ir nazis, un tā asmens ir indē, un es esmu pielikusi mēli, lai pārbaudītu: tas bija vēss un auksts, un nedēļām ilgi es neko nevarēju ieēst.

Es biju cietumā, kur es biju ieslodzīta par meliem, par atsve�inātību un vientulību, par to, ka nebiju viena no viņiem. Es meklēju to virtuvi mājā, kurā es dzīvoju, un es meklēju to vietu savā prātā, un tur bija meitene viņa bija pavisam maza -, un viņai rokā bija nazis, un viņas mēle asiņoja, un es runāju ar viņu.

Es vienmēr te nāku, viņa teica. Es vienmēr te nāku, kad man ir par grūtu, kad man nekur nav dzīves. Es teicu: es ari. Es teicu: nāc pie manis, ļauj man būt pie tevis. Es iztu�rē�u tavas sāpes, ja tu paņemsi manējās.

Mani sauc Nela, viņa teica. Un tevi?

Es esmu Vega.

Vai tu esi burve?

Jā gan, es teicu. Bet ku���, neviens nedrīkst to zināt.

Es palīdzē�u tev izlikties, viņa teica.

Es palīdzē�u tev izdzīvot.

�varētu spriest: vai nespēja darīt faunu padara trepanētos pēc būtības labus vai arī izgrū� ārpus labā un faunā, padarot viņus par me�a zvēriem, kurus nevar vērtēt pēc viņu rīcības morālās puses bet kuri vienmēr būtu jāpatur būrī?

no Bonaras maģijas universitātes kolektīva sastādītā krājuma

"Ētikas un maģijas mīklas"

Atslēgas slēdzenē, neeļļotu eņģu �īkstē�ana. Un vēlreiz. Tas ir viņ�. Viņ� nāk meklēt mani tumsā. Es saraujos, nikna un pārbijusies. Es piespie�os akmens sienai, piespie�os plaisām akmenī, es saplūstu ar tām. Ja es esmu neredzama, ja man vispār nav jūtu, viņ� nevar mani redzēt. Es kļūstu par akmeni. Es patveros slēptajā telpā sevī, un tajā ir vēl viena slepena telpa, un tajā slepenajā telpā ir plaisa sienā, un plaisā ir nazis, uz asmens ir inde.

"Vega? Tu tur esi?" Tā nebija Zaķa balss. Tā bija Ronada. Kaut kas manī atritinājās kā lapas pumpurs atveras pava�sarī, parādot bāli zaļu mēlīti.

"Vai tu esi dzīva?"

Es nezināju. Es zināju tikai to, ka nedrīkstu tur iet. Viņi gribēja mani atrast viņi gribēja zināt viņi gribēja mani apsūdzēt krāp�anā un melos, viņi gribēja pierādīt, ka esmu nodevusi visus, kas man uzticējās, ka es esmu mags, ka es neiederos.

Es biju izlēmusi melot, jo viņiem nebija svarīga patie�sība viņi gribēja sodīt, ne ap�ēlot. Es biju izlēmusi pierā�dīt, ka spīdzinā�ana mani nesalauzīs.

"Vega? Lūdzu, atbildi." Ronadas balsī bija nedro�ība un rūpes. Es būtu pasniegusies pēc viņas, lai sajustu �īs emocijas, bet, tā darot, es pārņemtu viņu visu, izsūktu viņas jūtas un kļūtu par viņas īpa�umu.

"Lūdzu."

Ronada netuvojās, viņa palika turpat pie izejas.

"Es esmu te," es teicu. Mana balss bija sausa un izkal�tusi.

Klusums.

"Vai vari panākt �urp? Es atnesu tev svaigu ēdienu."

Es lēni piecēlos. Nezin kāpēc da�as pēdējās dienas (vai nedēļas?) es biju rāpojusi pa alas grīdu, tā arī nepieceļo�ties. Varbūt tāpēc, ka man bija jāmeklē nazis. Es skaidri atcerējos na�a meklē�anu, bet nezināju, kāpēc man to vaja�dzēja.

"Vega, nāc. Ņem manu roku."

Es tuvojos. Soli pa solim. Pārbaudot savu apņēmību.

"Satver manu roku. Pasniedzies pēc manis. Tā tev būs labāk. Tad viss būs labi."

"Nevajag." Mana balss bija kļuvusi stiprāka tajā ieskanējās metāls, kas notrulina visas jūtas.

"Protams, vajag. Ņem manu roku."

"Nē."

Man trīcēja kājas, un es ar pūlēm varēju nostāvēt. Es vēlējos pieskarties Ronadai, runāt ar viņu un es zināju, ka, tā darot, zaudē�u �o cīņu.

"Man likās, ka tu esi mana draudzene." Ronada izklau�sījās aizvainota. "Ja tu negribi, lai es te esmu, es varu ari aiziet."

"Tu gribēji man kaut ko teikt. Tad runā."

Viņa bridi klusēja.

"Es atnācu, lai atvainotos."

"Par ko?

"Es biju tā, kas tevi nodeva," viņa klusi teica. "Es nedomāju� Es nezināju. Es nevarēju zināt, ka Nadors tā rīkosies. Goda vārds. Viņ� un viņa stulbā uzticība likuma burtam. Un es nezināju, ka� ai, Vega, vai tu vari man piedot?"

Es nezināju. Tam nebija nozīmes. Es drīzāk brīnījos par to, kā Ronada varēja pēk�ņi kļūt tik stipra, lai pretotos tie��ai Zaķa pavēlei.

Vai ari viņ� bija aiz tā visa izmantoja Ronadu kā spēļu kauliņu, lika viņai atzīties, lai varētu salauzt mani. Tas būtu ticamāk.

"Man nav nekā, ko piedot," es teicu. "Es esmu dzīva un neesmu sajukusi prātā. Nekas slikts nav noticis."

"Tad ņem manu roku un iesim," viņa teica.

Es nospriedu, ka tas ir sapnis. Tas �ķita tik īsti tik pareizi. Un tie�i tāpēc es tam neticēju. Es neticēju viņai. Es pagriezos un aizgāju atpakaļ savā stūri, un sarāvos ka�moliņā.

Es negribēju kļūt par figūriņu viņu spēlē, lai kāda �ī spēle nebūtu. Bija par vēlu. Par vēlu Ronadai, par vēlu cil�vēkiem no malas. Viņa nevarēja mani izglābt. Viņa bija kā kalpi, kā vecā sieva ar olām un pienu: labvēlīga, maiga un tik sve�a mūsu cīņai, ka nevarēja man pat pieskarties, kur nu vēl palīdzēt.

"Ej prom," es teicu. "Lai viņ� ar mani runā, ne tu. Tev nav �eit jāiejaucas."

"Kas viņ�?" Ronadas balsi ieskanējās bailes.

"Zaks," es teicu. "Tu domā, ka es nesaprotu?"

"Ak. Jā." Viņa brīdi svārstījās. Tad: "Tu nesaproti, Vega. Tu nesaproti. Bet reiz tu sapratīsi."

Es neatbildēju.

"Es gribēju, lai tu esi mans draugs," Ronada teica. "Es būtu varējusi tev palīdzēt. Tev �ķiet, ka es neesmu nekas, bet tu maldies. Tu redzēsi."

"Ceru, ka tā."

"Bet tad jau būs par vēlu, Vega."

"Jau tagad ir par vēlu. Ej."

Un aiz viņas aizvērās durvis, un vēl vienas. Un tikai tad es sapratu, ko esmu izdalījusi. Es metos pret durvīm, es dauzīju tās ar dūrēm un kliedzu, un raudāju, un lūdzos, lai man tiek dota vēl viena iespēja bet dzīvē tā nenotiek. Tā es zināju, ka tas bija sapnis neko nevarēja pavērst atpa�kaļ, nevarēja atgūt zaudētos draugus, nevarēja atteikties no meliem, kas sagrāva dzīves, un nevarēja izlūgties pie�do�anu no tiem, kas cieta manis dēļ.

Un tomēr: kāda daļa no manis zināja, ka arī sapnī, arī

desmitkār�ā sapnī es nebūtu satvērusi Ronadas roku.

*

Vēl reizi no�īkstēja durvis. Es biju gulējusi vai vis�maz es biju eksistējusi tajā sapņu pasaulē, kurā biju bijusi jau vairākas dienas (vai nedēļas? Mēne�us?). Ronada mani apciemoja sapņos, ar katru reizi kļūstot arvien dēmonis�kāka, un es priecājos, ka viņa ieradās vēlreiz. Varbūt tas visu noskaidrotu.

Tā nebija Ronada. Tas bija Nadors.

"Nāc līdzi, Vega." Viņ� pagriezās un gāja. Pēk�ņi manī pamodās cerība. Vega, viņ� teica. Nevis Nela. Tas bija gan�drīz kā piedo�ana. Kur� bija iestājies par mani? Karalis? Dārs?

Es sekoju Nadoram. Kādā mirklī es pat sapratu, ka vaja�dzētu piecelties kājās un pieceļoties pasaule ap mani sa�ūpojās. Es redzēju gaismu. Es tuvojos tai, aizsedzu acis ar roku un tikai tad sapratu, ka man rokā ir nazis. Visu �o laiku, un es pat nebiju zinājusi. Un tagad es vairs negribēju to pazaudēt.

Sargi pie durvīm piesardzīgi skatījās uz mani, un es viņiem uzsmaidīju. Kaut kas manā sejas izteiksmē viņus sa�biedēja, un viņi atkāpās, cie�āk satvēru�i pīķus. Es neņēmu ļaunā. Tāpat man nebija ne mazākās vēlē�anās draudzēties.

Nadors gaidīja mani ārpusē. Viņ� paskatījās uz mani, nopūtās un piedāvāja roku, pret kuru atbalstīties.

"Mēs ta�u tev atstājām ēdienu," viņ� nīgri teica. "Neesam ta�u slepkavas. Būtu varējusi paēst."

"Kā tad. Labi paēdusi un pilnīgi traka."

"Tu tur nemaz nebiji tik ilgi," Nadors atteica.

"Pietiekami."

"Ja tu tur būtu bijusi pietiekami ilgi, tu būtu sajukusi prātā, ne tā?"

Uz to man nebija, ko teikt. Es biju ļoti lepojusies ar sevi un savu izturību, pārliecināta, ka neviens cits mags tik daudz nevarētu paciest. Bet Nadora balsī nebija ne kri�patiņas cieņas. Nu, man ari nevajadzēja viņa cieņu. Galu galā viņ� dro�i vien bija lielāks nelietis nekā es tomēr, ja Zaks būtu bijis uzmanīgāks skolotājs, vai ari es nebūtu trepanēta? Es nezināju, bet pieļāvu, ka jā.

"Tad kāpēc jūs lai�at mani ārā?"

"Kur� teica, ka tevi lai� ārā?" Nadors atcirta, bet viņa balss bija tik neapmierināta, ka, visticamāk, es biju uzmi�nējusi pareizi. "Man ar tevi jārunā."

"Nu tad runā." Es apstājos. Man bija apnicis viņam sekot. Tā, lūk. Es biju kā bērns, kas negrib iet, kur viņu ved, kas negrib klausīt pat tad, ja tas nāktu par labu, pat tad, ja es pati gribēju klausīt.

"Iesim iek�ā." Viņ� bridi vilcinājās, tad ieskatījās man acīs. "Lūdzu."

Es nopūtos un sekoju Nadoram nelielā mājiņā tipiskā brugie�u būvē, akmens namiņā, kas izskatījās nīgri pierāvies zemei. Nadors aizvēra logus un apsēdās pie liela galda, uz kura bija rūpīgi sakārtoti papīri.

"Sēdies."

Es apsēdos un ieliku nazi sev klēpī tā maza meitene varētu ielikt klēpī pastaigas laikā aizmigu�u lelli.

"Vai kaut ko vēlies? Padzerties, paēst?"

Es papurināju galvu.

"Tev vajadzētu. Bet nav mana daļa ar tevi strīdēties."

Viņ� ilgi uz mani skatījās un tad turpināja.

"Mani ir izmantoju�i," viņ� beidzot teica. "Es vispār nebūtu ar tevi runājis. Bet mani izmantoja. Un tevi ari. Tāpēc man nav citas izvēles kā izmantot tevi."

Nadors pateica to tā, ka bija skaidrs visā �ajā situācijā pazemojo�ākais bija tas, ka viņ� varētu tikt pielīdzināts man. Un tagad viņ� nemēģināja atrast apkārtceļus vai mīk�stināt savus vārdus ne tāpēc, ka viņ� vēlētos būt atklāts, bet tāpēc, ka neuzskatīja mani par tā vērtu, lai izdomātu kādus melus.

Es atcerējos �o sajūtu. Tas bija glu�i kā toreiz, kad Boords mēģināja mani savaldzināt un pēc tam no�ņaugt, un pēc tam pats nomira. Savādā kārtā es jutos diezgan ērti Nadora augstprātība ļāva man slēpties, kļūt nesva�rīgai, neredzamai.

"Kur� tad tevi izmantoja?"

"Zaks." Nadors sakoda zobus tā, ka tie ie�ņirkstējās. "Un es tur neko nevaru darīt. Nekādi likumi nav pārkāpti. Es nevaru viņam atriebties."

Viņ� bridi apdomājās.

"Un arī attiecībā uz tevi nekādi likumi nav pārkāpti, lai arī, manuprāt, pret tevi ir izturēju�ies netaisni."

"Netaisni?" Mani nez kāpēc uzjautrināja Nadora pēk��ņā līdzjūtība. "Stāsti nu."

Nazis man klēpī bija vēss un viegls. Nadoram varbūt es arī biju tāds nazis.

"Zaks neap�aubāmi bija tas, kura dēļ tevi atsūtīja uz �ejieni," viņ� teica. "Un tagad viņ� pēk�ņi paziņo, ka tu esot viņa mācekle un tev neesot bijis jāatklāj savas burves spējas. Jo apmācību ta�u tu neesot pabeigusi."

"Tad kāpēc man bija jāiet cietumā?" Mana balss nemai�nījās. Vēsa kā asmens.

"Jo viņ� izmantoja Ronadu, lai man to paziņotu. Viņa atnāca un pateica, ka tu esot mags un ka tevi saucot Nela. Viņa bija pārbijusies, un es nezināju, kāpēc� Līdz �odie�nai, kad es uzzināju patiesību. Viņa lūdza iespēju tevi ap�ciemot."

"Tas bija �odien?"

"Jā." Man bija licies, ka pagājis daudz ilgāks laiks. "Un tu viņu aizraidīji."

"Kāpēc tikai tagad?"

"Tāpēc, ka tikai �odien Zaks ieradās paziņot, ka tu esot nevis burve, bet tikai mācekle. Un viņam vēl pietika nekaunības paziņot, ka viņ� ir licis Ronadai par to neru�nāt. Kādas muļķības!" Nadors uzblieza ar dūri pa galdu. "Padomā pati! Nav gandrīz nekā stiprāka par saikni starp mācekli un skolotāju. Un tagad viņ� grib, lai es noticu, ka Ronada to ir pārrāvusi? Nē! Tas bija viņ�, kur� lika Rona�dai tevi nodot� Un tagad noveļ visu vainu uz mācekli! Un tagad, kad tu būtu pa pusei jukusi, protams, nekas viņam nebūtu vieglāk kā izmantot ari tevi!"

"Izklausās pēc Zaķa," es klusi teicu. Es �aubos, vai Nadors to dzirdēja.

"Un, kad es viņam teicu, ka redzu cauri �im plānam, vai zini, ko viņ� atbildēja? Domā, ko gribi, Nador. Domā, ko gribi! Nu protams! Jo es ta�u nevaru to pierādīt, es nevaru atraut viņam rīkli un skatīties, kā gā�as asinis, un tāpēc viņ� pat nepapūlas izgudrot pienācīgus melus! Viņ� teica, ka ari uztraucoties par Ronadu� ha!" Nadors ierūcās dus�mās, un es sarāvos. Visu mū�u �āds naids. Un nekādu iespēju no tā atbrīvoties.

"Kāpēc tu man to saki?"

"Jo Brugas likumos ir kāda nianse," Nadors teica. Viņa balss tagad bija pavisam klusa. "Ja es būtu to zinājis bēr�nībā�" Viņ� saberzēja seju, it kā mēģinot atbrīvoties no atmiņām. "Izrādās, uz skolotāja un mācekļa attiecībām likums neattiecas. Glu�i tāpat kā Ronada nevar vērsties pie manis, lai apturētu Zaķu, tāpat ari māceklis nevar tikt tiesāts par uzbrukumu savam skolotājam. Māceklis var nesodīts nogalināt skolotāju. Vai sākumā paspīdzināt un tad nogalināt."

"Ronada nekad neko tādu nedarītu," es teicu. Viņas maigie pirksti, kas aizskar tikai arfas stigas, viņas vaibsti, kas atmaigst dzejas un mūzikas gaismā. Man viņa ne pārāk patika, un es varbūt nedaudz nicināju viņu par to, ka viņa mani nodeva bet tas bija viņas vājums, ne spēks. Viņa nebija slepkava, viņa bija upuris.

"Protams, nedarītu," Nadors teica. "Es arī nekad negri�bētu, lai mana māsa kļūst par slepkavu."

Es gaidīju turpinājumu.

"Bet esi ta�u tu, Vega. Tu ta�u tagad esi oficiāli atzīta par Zaķa mācekli."

Es skatījos uz Nadoru. Jaunās iespējas mani reibināja. Nadors paliecās, un es redzēju viņa smaidu izsalku�u un bez prieka.

"Likuma acīs tu būtu nevainīga. Cilvēku acīs tu būtu varone. Bruģa jau ir gana cietusi no Zaķa augstprātības, kad viņa dēļ tika pazudināts mūsu likumīgais karalis. Tikai pa�reizējā Karaļa mīkstā sirds ir iemesls tam, ka Zaks nav sodīts. Bet tu tu vari būt likuma rīkste tur, kur es nevaru tāds būt."

Es nenovērsos.

"Man tas varētu patikt," es teicu. Un pasmaidīju pretī.

Un tava nāve bū�u es: Jo, baidos, Nāve ir par maigu tev, Tā no�ņaudz tevi miegā, Vieglu skūpstu sniedz.

Es �onakt bū�u viņas vietā, Mīļotā, ko gaidīji, pārvērtusies briesmonī.

no Tamianas Illes "Eisindas atriebības"

Ronada un Zaks aizveda mani uz pili. Zaks bija kluss un sevī ierāvies, viņ� aizveda mani prom no cietuma, cik ātri vien es varēju paiet kas gan nebija pārāk ātri. Ronada nemitīgi �aloja, izstāstot man visu, kas Brugā noticis manas prombūtnes laikā.

Dārs bija teicis galavārdu. Viņ� bija dzīvs, bet salauzts un vārgs. Protams, nevainīgs. Es atkal jutos vainīga, cen�tos atgādināt sev, ka viņ� nebija mēģinājis aizkavēt manu arestu, bet neko tas nelīdzēja. Bērni saslimstot cits pēc cita, un neviens nezinot, kas tam par iemeslu, bet Dārs vēl nespējot viņus ārstēt. Karalis beidzot esot atzinis, ka Bruģu pārņēmu�i hrīli, un Ronada pieliecās man tuvāk, lai pa�ukstētu to kā lielu noslēpumu, viņ� gatavojās kaut ko darīt lietas labā. Pavārs esot izgudrojis jaunu kūkas recepti, un man tā noteikti esot jāizmēģina.

Lielāko daļu no viņas vārdiem es laidu gar ausīm. Es domāju par nazi, ko slēpu sev azotē, domāju klusi un viltīgi, kā biju mācījusies. Es zināju, kā dzīvot divas dzī�ves vienlaicīgi: vienu, kurā es biju nikna un izmisusi, un otru, kurā es biju meitene tumsā, klusa meitene ar nazi rokā, meitene, kas gaida izdevību. �oreiz viņa to nepalaidīs garām.

"Tu vari iet, Ronada," Zaks teica. Viņ� izklausījās no�guris.

"Ar tevi viss būs kartībā? Vega?�" Ronada uzmeta man rai�pilnu skatienu. Reizēm es nesapratu, kas īsti viņa ir un kā viņa spēj acumirklī pārmesties no vienas into�nācijas uz citu. Varbūt viņa bija līdzīga man, varbūt viņa mācēja dzīvot dubultu dzīvi vai pat trīskār�u, nomainot vienu masku pret otru. Kāpēc gan ne, viņa ta�u bija Zaķa mācekle.

"Vega?�"

"Ar mani viss būs kārtībā," es teicu. "Un tu ta�u mani sauc par Nelu."

Ronada sarāvās, un es sajutos vainīga. Tā ta�u nebija viņas vaina. Es pasmaidīju cik vien labi mācēju. Arī no tā Ronada sarāvās.

"Bet Vega laikam man piestāv labāk," es samierino�i teicu. "Jā, ej. Rīt izrunāsimies."

Es nebiju pārliecināta, ka tā būs, bet man �ķita, ka būs

jauki to pateikt, un tā es ari izdarīju.

*

Zaks ieveda mani savā istabā un aizvēra durvis.

"Man tik ļoti �ēl," viņ� teica. "Tu izskaties �ausmīgi."

Es ieskatījos spogulī un sastingu. Tagad es sapratu, kāpēc sargi bija atkāpu�ies, kāpēc Ronada baidījās no mana smaida. Un biju spiesta augstu novērtēt viņas vēlmi ar mani sarunāties. Es izskatījos pēc līķa, kas izrakts no zemes visnepiemērotākajā mirklī, kā sieviete, kura noslīci�nāta un pēc tam iz�āvēta. Tā nebiju es. Es nezināju, kas tas bija, bet tā nebiju es.

"Es tevi dabūju ārā, tikko uzzināju par tavu arestu," Zaks teica. "Ja es būtu zinājis agrāk� Es tā lepojos ar tevi, ka tu nepadevies un nesajuki prātā."

"Kā tu to vari zināt," es atteicu, vēl joprojām skatoties savās tuk�ajās acīs, savā jaunajā, briesmīgajā smaidā.

"Es pazīstu tevi. Es pazinu Nelu un tagad es pazīstu Veģu, kas ir vēl stiprāka par Nelu."

"Tu viņu nepazini. Un tu nepazīsti mani." Es piespiedu sevi novērsties no spoguļa un paskatīties uz Zaķu. "Bet es zinu, ko tu izdarīji. Nav nepiecie�ams man melot."

Zaks nodrebēja. "Tu zini. Es gribēju ar kādu par to runāt par to visu. Es domāju, ka maldies attiecībā uz daudz ko�" Viņ� atkāpās, ieraudzījis manu skatienu. "Un es arī daudz ko esmu darījis aplam. Man jāatvainojas."

"Atvainojies gan," es atvēlēju. "Stāsta, ka jau piedo�a�nas lūg�ana vien sniedzot atvieglojumu. Es nezinu, ne reizi neesmu mēģinājusi." Es paspēru soli uz priek�u, un viņ� paspēra soli atpakaļ, un tā turpinājās, līdz viņ� bija pie�spiedies ar muguru pie sienas. Tā bija kā deja, kā greiza un ne�ēlīga deja, kas nevienam nenāca par labu. Zaks izskatī�jās vecs. Tikai tagad es sapratu, ka viņ� ir vecs.

"Es atvainojos. Piedod man," viņ� teica.

"Nē."

Es pieliku nazi viņam pie rīkles. Es atcerējos iepriek��ējo reizi, kad biju tuvojusies viņam ar nazi. Toreiz es biju bērns un nevarēju tālu aizsniegt, tāpēc piespiedu nazi pie Zaķa vēdera. Es biju laba mācekle, es zināju īsto vietu, kur iedurt, lai viņ� nomirtu. Ari tad Zaks lūdza piedo�anu. Viņ� raudāja. Viņ� teica, ka no�ēlo.

Un es viņam piedevu. Vismaz man �ķita, ka piedevu.

Viņ� atstāja mani viņ� atstāja mani vienu tajā mājā me�a malā, vienu un ar nazi rokās, vienu un nezino�u ko es esmu izdarījusi, ko es jūtu. Man nebija, kurp iet, un es nezināju, kā izglābt sevi.

Es viņam nepiedevu.

"Es nekad tev neesmu piedevusi," es teicu. "Nekad." Es piespiedu nazi stiprāk. Zaķa plakstiņi noraustījās. Maza, gai�a asins lāse ritēja lejup pa viņa krunkaino kaklu. "Un es nepiedodu tev ari tagad. Ir lietas, ko nepiedod."

"Esi uzmanīga, Nela," Zaks �ukstēja. "Ja tev bija tais�nība� Ja tev bija taisnība par hriliem�" Viņ� aizvēra acis, un kreisās acs kaktiņ� asaroja. "Es domāju, ka viņi mani jau ir piemeklēju�i. Es jau piederu viņiem."

"Hrili. Kā tad. Tu atkal melo."

"Paskaties pati. Ja viņi ir ja viņi vispār pastāv -, tad viņiem ir vajadzīgs kāds, caur kuru dzīvot. Es naktīs vairs neguļu. Es vairs nevaru ne mirkli nodzīvot neatceroties� Nepārdzīvojot. Viss, ko esmu nodarījis miru�ajiem, ko esmu nodarījis tev. Tas viss jau tiek atriebts."

"Tu domā, ka izdosies izvairīties," es teicu. "Ka man kļūs tevis �ēl." Bet vienlaikus es iedomājos ja pirmais hrilu upuris bija Boords, raktuvju mags, tad kāpēc gan lai viņa pēctecis būtu pasargāts?

"Es saku patiesību. Es varu pateikt galavārdu. Nāc un skaties pati."

"Galavārdu? Man?"

"Kāpēc ne? Tu tāpat esi gatava mani nogalināt, un, tici man, diez vai es pēc galavārda teik�anas vēl palik�u dzīvs.

Es neesmu ne jauns, ne stiprs kā Dars, un tu jau mani nesaudzēsi. lā ka tu vari tikai iegūt."

"Ko tad?"

"Patiesību."

Es vilcinājos. "Es nezinu, kāds ir rituāls."

"Rituāls ir tiem, kas nepazīst viens otru. Tu mani pa�zīsti, tu jau tagad esi daļa no manis. Sper soli un tu jau būsi manā prātā. Uzzināsi visu, kas tev jāuzzina, un aiziesi, paņemot līdzi manu dzīvību."

Es vilcinājos.

"Lūdzu," Zaks teica. "Ne manis dēļ, pat ne sevis dēļ. Bet, ja hrīli ir tad tev tas jāzina. Tev jāredz. Tev jābrīdina citi."

Viņam bija taisnība. Es dziļi ievilku elpu kā nirstot ledusaukstā ūdenī. Un ieniru.

īsu mirkli es jutu vēsu na�a asmeni pret savu kaklu. Tad mans ķermenis atslāba un krita. Es samirk�ķināju acis. Tas bija Vegas ķermenis. Tik trausls un viegls.

Nāc. Skaties. Zaks bija tepat blakus un es skatījos ar viņa acīm. Es elpoju ar viņa plau�ām. Par savu ķermeni neraizējies, tas izdzīvos dienu vai divas. Laika tev pietiks.

Es pagriezos tā bija savādi fiziska sajūta, lai arī es biju tikai atsevi�ķs prāts Zaķa ķermenī un iegāju dziļāk viņā.

*

Pastaiga kāda cita prātā ir gau�i līdzīga pastaigai savējā, glu�i kā tas notiek sapņos un vīzijās: tur nav tuk��uma, bet daudz mainīgu un virmojo�u tēlu, un reti kur� no tiem �ķiet ikdieni�ķs. Lielākā daļa no redzamajām ainām ir pārsteidzo�as un sve�ādas vai nu pa�as par sevi, vai ari savstarpējās kombinācijās. Un tie nebija manis pa�as sapņu tēli, kurus es varēju izjust, at�ifrēt un izprast, tie piederēja Zakam.

Es skatījos apkārt, sasprindzināju dzirdi, meklēju. Es spēru vieglus soļus, cenzdamās neizjaukt sare�ģītos pave�dienu rakstus, līdzīgus zirnekļa tīkliem vai zāles stiebru vijumam, vai strauta ūdens virpulim. Man �ķita, ka tās ir domas un sakarības starp domām, kuras veidoja visu, kas bija Zaks.

Parasti galavārdu prasa, neraizējoties par pratināmā jūtām, un tādēļ tas bija divkārt bīstami. Galavārdu teica tikai tie, kam jau tāpat bija jāmirst. Es domāju nez, kā tas notika ar Dāru? Vai rituālu veica Nadors? Vai ari �is pienākums bija uzlikts kādam citam? Es cerēju, ka Dāra pratinātājs ir bijis maigs un cieņpilns, un, it kā tas spētu ko mainīt, arī es centos būt tik viegla, cik iespējams. Bet tik un tā pavedieni satrūka un izrisa zem manām pēdām pat �eit man piemita spēks un svars. Es biju sve�iniece.

Pietiks vēl laika plosīties un lauzt vispirms es nolēmu starp visiem �iem tēliem un domām atrast hrīlus. Da�i tēli piederēja Zakam, citi, iespējams, bija manas pa�as skatī�jums uz Zaķa pirmtēliem, mēģinājums tos at�ifrēt. Un kaut kur tajā visā bija vēl citi prāti un citas domas tās, kas piederēja hrīliem. Man bija jāsaprot, kā tos sameklēt un kā iznīcināt. Un gan jau �īs cīņas laikā ietu bojā ari Zaks.

Ja vien es pati spētu at�ķirt vienus tēlus no citiem.

Bet iznāca citādi viņi atrada mani. Virmojo�u, tum�u tēlu pūlis, kas turējās pie sienām, pie visa, ko es redzēju, es nevarēju pat pateikt, vai �ī vieta bija liela vai maza, bet tā visa bija pilna ar hrīliem, kas kustējās, ķērās cits pie cita, grauza, krimstēja, �ukstēja, �ņāca. Viņi apēda visus tēlus, visas formas. Es atkāpos un sajutu to pa�u trīso�o, virmojo�o kustību pret mugurkaulu tā, kā tas mēdz būt sapņos. Es gan zināju, ka �eit man nav ķermeņa un nav ari mugurkaula, bet apziņa, ka mans bezpalīdzīgais ķermenis guļ pie Zaķa kājām, īpa�i nepalīdzēja.

Patiesībā �ī apziņa nobiedēja mani vēl vairāk nekā hrili. Vai es biju kļūdījusies? Es atkal biju viņam uzticējusies akli kā bērns. Kāpēc es nevarēju tikt vaļā no �ī paraduma? Man bija jārīkojas ātri, jātiek galā ar hriliem un Zaķu un jāatgrie�as, pirms mans ķermenis nomirst. Es nebiju pār�liecināta, ka varu to izdarīt, bet bija jau par vēlu �aubīties.

"Tad tu esi ieradusies, lai atriebtu visus viņa ļaunos darbus," viens no hriliem teica. Es pagriezos, un tur jau viņ� bija tā pati melnā, virmojo�ā viela, bet �ai bija neskaidri iezīmēta cilvēciska forma kā bērns, kas iekusis sienā.

"Lielākoties jau tikai sevi," es teicu. Varoņa loma man nepiestāvēja.

"Vienalga. Tam jānotiek."

Nezin kāpēc es nebiju sajūsmā par domu, ka esmu nonākusi kāda miru�a, slepkavīga briesmoņa pusē. "Kāpēc tev tas ir svarīgi?"

"Viņ� nogalināja Brugas karali. īsto karali. Tas, kur� valda tagad, viņ� nevar nest �o nastu. Viņ� sabrūk, un pilsēta sabruks reizē ar viņu. Tas viss Zaķa dēļ."

"Tas ta�u bija tik sen," es teicu.

"Un tu domā, ka tagad tam vairs nav nozīmes? Tu domā, ka to visu var piedot jo ir pagājis laiks? Patie�ām? Un kā ir ar tevi? Vai tu esi piedevusi? Vai jebkad spēsi? Vai tu esi laimīga un vesela? Vai tu esi kaut puse no tā, kas tu varētu būt, ja nebūtu bijis Zaķa?"

Es klusēju. Viņam bija taisnība.

"0 jā, Zaks ir centies izpirkt savu vainu. Tagad viņ� tā cen�as rīkoties pareizi, it kā varētu o, viņ� zina, ka neizdosies neko labot un neizdosies saņemt piedo�anu, bet viņ� vismaz cen�as būt noderīgs." Hrīls īsi iesmējās un spēra soli ārā no sienas, vienu vienīgu soli. Tagad viņ� bija zaļi melns, tumsa un nefrits bērna veidolā. "Un tālāk? Varbūt viņ� vēl atradīs veidu, kā piedot sev? Varbūt viņ� atkal kļūs svarīgs Brugai? Varbūt laimīgi nodzīvos atliku�o mū�u un neviens neatcerēsies, ko viņ� ir izdarījis? Varbūt viņ� pats to aizmirsīs?"

"Vai jūs visi tā domājat? Vai tikai tu?"

Sienas bija mainīju�ās. Tagad tās vairs nekustējās un nevirmoja, tā bija akmens ala.

"Mums ir tikai viena doma. Tie, kas pretojas, tiek ap�rīti," hrīls teica.

Es vēroju �o radījumu. Tajā bija viss, ko es biju gaidījusi no hrīla, dusmas un rūgtums, un kāre iznīcināt. Un �oreiz mūsu mērķi bija vienādi. Viņam bija taisnība: es nevarēju piedot, es negribēju. Ja ļau�u Zakam izdzīvot, es bū�u tāda pati kā �is miru�ais bērns: rūgtums un atriebības kāre. Es negribēju tāda būt.

"Kāpēc tu nogalināji Boordu?" es jautāju.

"Ko?" Zēns nodrebēja.

"Boordu. To, kur� bija pirmais upuris."

"Viņ� tevi sāpināja. Tā nedrīkst. Tu esi pietiekami cie�tusi." Sienas atbalsoja zēna balsi. Tu esi pietiekami cietusi. Pietiek. Pietiek. Laiks izlauzties, laiks dzīvot.

"Tu melo," es klusi teicu. "Neviens ne miris, ne dzīvs nav man tik ļoti pieķēries, lai manis dēļ nogalinātu magu."

"Es to izdarītu." Es. Es. Es.

"Neviens negribētu izlauzties cauri sienai starp miru�o un dzīvo zemi."

"Tu nezini, cik dārga tu esi," virmojo�ais haoss zēna formā teica. Viņ� bija kļuvis sudrabains. Skaists.

"Ne tik dārga."

"Es būtu tevis dēļ nogalinājis," zēns teica. "Es būtu nogalinājis jebkuru. Es būtu nogalinājis sevi, ja tā varētu tev palīdzēt."

"Bet tas nepalīdzētu, vai ne? Jo miru�ie nevar palīdzēt. Viņi nevar saņemt piedo�anu. Viņi nevar piedot."

"Nevar."

"Tu neesi hrils," es teicu. "Tu gribētu būt, bet tu neesi. Tu gribētu būt miris, tu gribētu būt atriebējs, varonis, atstumtais. Tu neesi."

"Nerunā man pretī, Nela," tēls teica, bet tas neizklausī�jās pārliecino�i.

Es pastiepu roku tā, kā tikai sapņos iespējams, un pieskāros zēna vaigam pavisam vieglītēm, lai nekas nepār�trūktu. "Tu neesi miru�ais bērns, tu neesi topo�ais karalis. Tu esi tikai daļa no Zaķa. Tas zēns tas ir miris, un viņa vairs nav. Nav iespēju ar viņu runāt, pieskarties viņam un salabot to, kas salauzts. Tu neesi nogalinājis Boordu, tu neesi saindējis Angi. Tu dari pāri tikai sev. Tie�i tā, kā esi pelnījis."

Zēna sudraba vaigs bija silts un mitrs. Viņ� stāvēja un skatījās uz mani mazs un iedomīgs, un nikns. "Pieņem�sim, ka tā, Nela. Pieņemsim, ka tā. Lai ari es nesaprotu, kāpēc tev tā jālien man dvēselē. Tev vajadzēja tikai iziet man cauri un mani iznīcināt." Un tad viņ� pasmaidīja, pasmaidīja tā, kā smaida tikai magi. "Un tas neizbēgami notiks, lai ko tu nedomātu. Tu būsi mana nāve, Nela, kam

tev bija jābūt jau pirms daudziem gadiem. �oreiz neviens

no mums nespēs novērsties."

♦

"Vega! Vega!"

Es izslīdēju no miega no sare�ģītiem, skaistiem sap�ņiem, kas nebija īsti mani, un ieraudzīju bālu, iekritu�u seju bez izteiksmes un ķermeni, ko raustīja un kratīja manas rokas.

Tā bija sajūta, kāda reizēm ir rītos pēc dzer�anas nepa�zīstamā vietā: tu pamosties un jautā, kur un kas tu esi. Labu brīdi man nebija apmierino�as atbildes.

"Vega, mosties!"

Es esmu nomodā. Nebļauj, es nomurmināju, bet manas lūpas pat nepavērās. Un tomēr mani dzirdēja.

"Vega! Ārā no turienes!"

"No kurienes?" Es vēl joprojām biju miegaina un norei�bu�i.

"No mana prāta! Un ķermeņa ari pie reizes."

Es paskatījos vēlreiz. Uz savām rokām. Manas rokas bija savādas. Mana redze ari neskaidrāka kā parasti, ar dzeltenīgu nokrāsu. Es nospriedu: lai ko esmu dzērusi, nekas labs tas nav bijis. Un pasaule izklausījās citādi un mans ķermenis �ķita citāds nekā parasti. Pilnīgi citāds.

Pēc mirkļa es sapratu, ka tas nemaz nav sievietes ķer�menis.

Tad es atcerējos. Es paskatījos uz bālo seju, kas reiz bija mana, uz ļengano ķermeni sev rokās protams, mans. Vegas ķermenis, salauzts un noguris, vāj�, neglīts un uz nāves sliek�ņa. Bet es pati biju Zaķa prātā.

"Pat neiedomājies," Zaks paziņoja. "Tu esi pārāk stulba, lai būtu manā prātā."

Nu labi, tikai ķermenī.

"Ārā!"

Nedomāju vis. Es nāku ārā un tu mirsti. Tu to labi zini. Tu neizturēsi, ja es to darī�u tagad, un ir pagājis tik īss laiks.

Viņ� apdomājās. Man, protams, bija taisnība, un es zināju, ka viņ� to zina. Zaķa prāts �obrīd bija trausls un vārīgs, bet es jau jutu to dzīstam.

"Paliekot tu riskē saplūst ar mani," Zaks teica. Viņ� par visām varītēm gribēja runāt balsī, it kā tas palīdzētu man pazust. "Tu riskē ar savu pazu�anu. Un sava ķermeņa nāvi."

Tas nekas, es nodomāju.

Dusmas. "Tu gribēji, lai es nomirstu."

Es pārdomāju. Es smaidīju, un viņ� juta, ka es smaidu. Bija sasodīti smieklīgi �ādi runāt ar Zaķu glu�i kā bēr�nībā, kad es biju iemācījusies runāt ar viņu, neatklājot, ko patiesībā domāju. Tolaik tas bija dzīvības un nāves jautā�jums. Tagad tā bija spēle, ko es varēju spēlēt labāk nekā viņ�.

"Kāpēc?"

Jo tu neesi vainīgs, Zak. Tavā prātā nav hrilu tikai no�ēla un atmiņas. Nav nekāda miru�ā karaļa, kas ieradies tevi sodīt. Tu nevari iemainīt nāvi pret piedo�anu.

"Tas nemaina manu nodarījumu tev. Es varu iemainīt savu nāvi pret tavu piedo�anu."

Es smējos par �o tirgo�anos. Tas bija tik viegli savādā kārtā tik viegli un pareizi būt kāda cita prātā un nenest savas dzīves nastu.

Un vēl ko es iemācījos, es teicu Zakam. Ar miru�ajiem nevar sarunāties. Tikko tevis vairs nebūs es vairs nevarē�u ar tevi strīdēties un tevi sodīt; es nevarē�u dusmoties uz tevi un zināt, kā manas dusmas atbalsojas tevī. Es nevarē�u izvē�lēties satikt tevi vai ne. Tevis vairs nebūs nebūs nekad. Un man vienai būs jātiek galā ar visu, kas noticis ar mums. Es nevēlos tavu likteni, Zak.

Ilgs klusums.

Tad: "Bet tev būs jāaiziet, Vega. Pirms tavs ķermenis nomirst."

Es izvēlējos paklusēt. Viņ� izmantoja �o laiku, lai paceltu manu ķermeni no grīdas un ieliktu to gultā, pār�baudītu elpo�anu un pulsu. Es paraustīju plecus (cik dau�dzi �esti patiesībā ir prātā, ne ķermenī!) un aizplūdu prom, ievijos Zaķa prāta labirintos, brīva no visām rūpēm un rai�zēm.

Mēs atrodam viens otru visneticamākajās vietās.

no Slī Sindejas "Glasse un Lirams"

"Zak."

Es iek�ēji sarāvos, izdzirdot Ronadas balsi, un atvēru acis apkārtējai pasaulei tad sareibu, jo tie�i tajā mirklī Zaks pagriezās uz durvju pusi. Es redzēju viņu ar Zaķa acīm jaunu, skaistu, neizsakāmi ievainojamu. Ronada pamāja mums Zakam un tad paskatījās uz gultas pusi.

"Ko tu ar viņu dari?"

"Neko," Zaks strupi atteica. "Ko tu gribi? Skriet pie Nadora un vēlreiz viņu nodot? Vai �ajā gadījumā mani?"

Ronada iekoda apak�lūpu zobos un izskatījās vainīga. "Es nezinu, kas man bija uznācis. Zak, es biju tik nobiju�sies� Es gribēju tev pateikt, ko esmu izdarījusi, bet zināju, ka tu nesapratīsi."

"Ne īpa�i labs attaisnojums," Zaks teica.

"Man �ēl."

"Tu zini, ka tavs brālis nekad to nesapratīs. Ka reizēm ir jāignorē likums, ja no tā neviens necie�. Citādi no likuma cie�am mēs."

"Es zinu. Bet pēdējā laikā notiek tik daudz kā savāda, ka reizēm man �ķiet es vairs nespēju noteikt, kas notiek manā dzīvē."

"Man ir tāpat," Zaks drūmi atteica.

"Tad tu vairs nedusmojies?" Ronada paskatījās uz mani uz Zaķu un pasmaidīja. Es sajutu, kā viņ� cen�as atrast sevi dusmas vai vil�anos, bet nekas viņam nesanāca. Viņ� bija par vecu, lai nodotos �ādām emocijām.

"Kā tev iet ar to dziesmu, kuru tu tulko?" viņ� jautāja, lai mainītu sarunas tēmu.

"Neiespējami. Es mēģinā�u citu."

"Pieņemu, ka da�us kilri vārdus nemaz nevar pārtulkot bruonu valodā bet, ja tu vēlies, lai es paskatos�"

"Nē. Zak, mums nav tam laika."

Viņ� paraustīja plecus. "Nu labi. Kam tad ir? Tu pēdējā laikā tik reti pie manis ienāc."

"Es zinu." Viņa pēk�ņi pieskrēja pie Zaķa, apsēdās pie viņa kājām kā savulaik es un skatījās aug�up, un smaidīja. "Zak, es esmu bijusi tik aizņemta. Tik aizņemta ar Karali un visu, ko viņam no manis vajag, un visu, kā es viņam varu palīdzēt� Tu tik maz par to zini!"

"Es nedomāju, ka gribu zināt vairāk."

"Zak, es esmu laimīga. Un es gribu beigt mācīties pie tevis, lai tu varētu pievērst vairāk uzmanības Vegai vai varbūt pieņemt citu mācekli. Es ta�u jau esmu atzīta par magu tā būtu tikai formalitāte. Neko daudz vairāk jau es vairs nevaru iemācīties."

"Tu pēdējā laikā esi mainījusies," Zaks teica. "Varbūt tev būtu jēga turpināt."

"Jā, bet man vairs nav jāmācās, saproti? Es esmu atra�dusi savu vietu."

"Mēs sarausim saites," Zaks pēc īsa brī�a teica. Es gri�bēju ielūkoties viņa domās un izjūtās, bet viņ� tās turēja noslēpumā. "Vai tu vēlies tagad?"

"Nē. Nē. Galvenais pirms lielās ceremonijas. Tad es gribē�u būt brīva."

"Kādas ceremonijas?"

"Nu tās, par kuru es tev jau sen būtu pastāstījusi, ja tu mani visu laiku nepārtrauktu." Ronada iesmējās.

Zaks nopūtās. "Nu, stāsti."

"Varbūt ne �eit? Viņa mani drusku biedē. Un es negri�bētu, lai viņa mūs dzird." Ronada pamāja uz mana ķer�meņa pusi. Es aizturēju elpu cik nu tas ir iespējams, ja tev nav elpas.

"Kā tad. Es tavā vietā ari negribētu viņu redzēt," Zaks atteica.

"Tu vēl joprojām dusmojies," Ronada teica. "Es ta�u jau atvainojos!"

"Atvainojies viņai," Zaks nomurmināja, bet viņa balss jau bija atmaigusi. Galu galā es ta�u visu �o sarunu jau biju noklausījusies.

Mēs piecēlāmies un devāmies līdzi Ronadai uz viņas jaunajām istabām.

Ronadas istaba bija acīmredzami nesen iekārtota. Zaks to nepamanīja, bet es gan: to, kā gultas stabi tikai nesen bija iespiedu�ies biezajā paklājā, cik glīti bija sakārtoti aizkari un kā no spo�i nospodrinātajām virsmām atsta�rojās gaisma nevienas skrambiņas. Istabā bija milzīgs, pusatvērts drēbju skapis iespējams, Ronadai nepietika gribasspēka to aizvērt pavisam -, un uz visiem plauktiem un galdiņiem stāvēja vāzes ar svaigi grieztiem ziediem un da�ādas lelles.

"Tu tikai paskaties," Ronada teica.

"Daudz leļļu," Zaks piezīmēja.

"Kad es biju bērns, man nebija leļļu, un es tā gribēju ar tām spēlēties un tagad man ir visvisādas, gan lupatu lelles, gan dārgās kilri porcelāna lelles, gan tās, kuras jāpa�rausta, lai dancinātu�"

"Mags nespēlējas ar lellēm, un noteikti ne mācību laikā," Zaks teica. "Tas rada nepareizu iespaidu par maģiju."

"Es ta�u vairs nemācos, vai ne?" Ronada iesēdās mīk�stajā gultā un pa�ūpojās, laimīga kā bērns. "Es esmu atra�dusi savu piepildījumu. Tagad es varu dabūt visu, ko gribu un tikko iegribu. Karalis par mani rūpējas."

"Un ko tie�i tu viņam dari?" Zaks jautāja. Viņa balsī nebija nekādas izteiksmes. Ronada izstāstīja, kā Karalis iz�manto viņas prātu, lai saplūstu ar Bruģu, un Zaks paskaid�roja, cik tas ir bīstami un kā drīzumā Karalim viņa apnik�ot (Ronada kaislīgi iebilda), un man apnika viņos klausīties.

Es biju kā zivtiņa, kas peld Zaķa prātā, spēlējos viņa esamības labirintos, aizskāru atmiņas un sapņus, nespēju at�ķirt vienu no otra un pat nevēlējos. Da�iem no tiem bija Vegas vai Nelas seja, bet man nebija ne vēlmes, ne va�jadzības izsekot kādam stāstam līdz galam. Viss plūda un mainījās, un iek�ienē Zaks �ķita pavisam citāds, nekā es biju iedomājusies. Bet ari es biju citāda bez svara, bez rūpēm.

Viņi runāja par hriliem. Es tagad zināju, ka hrilu nav nu, katrā ziņā ne jau tādu briesmoņu, kas aprij savus apsēstos, tāpēc nepievērsu tam daudz uzmanības. Ronada plānoja hrilu izdzī�anas ceremoniju ar visas Brugas līdzda�lību, un, man par pārsteigumu, Zaks piedalījās plāno�anā.

Ei, atceries nav ta�u nekādu hrīlu, es nodomāju viņam, un Zaks satrūkās. Viņ� nebija vēl pieradis pie manis vai varbūt bija aizmirsis, ka es tur esmu.

Ronada to nepamanīja. "Kilri ta�u ir savas ceremonijas ļauno garu izdzī�anai, vai ne? Es atradu arī da�us apraks�tus no mūsu zemēm. Tam jābūt grezni, dārgi un elpu aiz�raujo�i."

"Mums vispirms jāpierāda, ka hrīli pastāv," Zaks teica.

"Vai tad tas nav skaidrs? Paskaties, kas notiek visap�kārt. Boords ir miris, strādnieki saslima, Ange arī, un tad vēl visi tie bērni un tagad Vega."

"Raktuvju strādnieki saelpojās indīgu gaisu. Un Vega pavadīja nedēļu magu cietumā."

"Un citi?" Ronada paskatījās uz viņu un rotaļīgi pacēla uzaci. Viņa vēl ir tāds bērns, Zaks nodomāja, un, skatoties ar viņa acīm, Ronada tie�ām tāda �ķita: mīlīga, trausla un necie�ami vieglprātīga. Es domās paraustīju plecus un ieslīdēju dziļāk Zaķa prātā, ļaudama viņa domu viļņiem gāzties sev pāri.

"Tu ta�u saproti, Zak, vai ne? Beigu beigās nav ta�u svarīgi, vai hrīli ir vai nav. Mēs noturam ceremoniju. Pil�sēta vienojas cīņā ar kopīgu ienaidnieku. Karalis kļūst stip�rāks nekā jebkad un var atklāt nāves un slimību cēloņus. Un beigās visi ir laimīgi."

Zaks apsēdās. Viņ� jutās noguris un vecs. Es pat nedo�māju viņu kaut kā mierināt. Vai tad tas nav tie�i tas, ko tu man mācīji? es piezīmēju. Maģija ta�u vispirms ir pareizā iespaida radī�ana, cilvēku iespaido�ana, milzīga izrāde, lai pārliecinātu vienkār�os ļaudis, ka tev ir spējas, kādu viņiem nav un nevar būt.

Mums ir spējas, Zaks domāja pretī. Tās tikai ir iedarbīgā�kas, ja cilvēki mums tic.

Nu re. Tad muļķo viņus, liec viņiem ticēt. Pat nedomā, ka vajadzētu izturēties pret citiem ar cieņu. Piemuļķo arī citus magus tos, kas nav iesaistīti jūsu spēlītē. Deram, ka Ronada muļķo arī Karali? Jo viņa maģija ta�u arī ir stiprāka tad, ja viņ� pats tai tic?

Zaks paberzēja deniņus, it kā vēlētos izdzēst manu balsi.

"Kaut kas noticis?" Ronada izklausījās noraizējusies.

"Nē. Es vienkār�i neko tādu ilgi neesmu darījis."

Kop� tās reizes, kad izdomāji rituālu, lai es noticētu, ka esi spēcīgs un noslēpumains burvis, kuram es nespē�u pre�toties?

Aizveries, Zaks nikni nodomāja. Lien atpakaļ zemē, tārps.

Es apvainojos un atkāpos.

"Es domāju varbūt Karalis sākumā varētu dabūt tādu kā spēka dzērienu?" Ronada sprieda. "Un tad ir jābūt burvju vārdiem�"

Es aizslīdēju. Lai jau viņi plāno ko es tur varēju mai�nīt un kam man tas bija vajadzīgs? Ja jau pilsētai no tā kļuva labāk, kāpēc lai es uzstātu uz godīgumu? Kas tad es biju, lai varētu iedomāties, ka zinu, kā ir pareizāk? Es, kas pati dzīvoju sve�ā prātā, izspiegoju un slēpos? Es biju tie�i tāda pati kā viņi. Un savā ziņā es kļuvu par viņiem lēnām saplūstot ar Zaķa būtību.

Tas ta�u ir Zaks, es sev atgādināju. Tavs ienaidnieks.

Es neesmu tavs ienaidnieks, Vega, viņ� teica. Es esmu tikai cilvēks, kas pieļāvis pārāk daudz kļūdu. Un tagad man par to ir jāmaksā.

Nu tad maksā. Es ieslīdēju vēl dziļāk viņa domās un izjūtās tur, kur gandrīz vairs nebija vārdu. Izdari tā, lai visiem ir labi.

Un pēc tam es ilgi nedomāju savas domas.

"Kur viņa ir?" Dāra balss piespieda mani atgriezties realitātē. Es paskatījos. Viņ� bija tikai tum�s tēls koridorā, atbalstījies pret sienu, pārmetis pāri galvai kapuci. Viņa acis mirdzēja drudzī.

"Tev vajadzētu būt slimnīcā un atkopties," Zaks teica. Viņ� izklausījās patiesi noraizējies manuprāt, ļoti aizkus�tino�i.

"Es neesmu. Nevaru. Kur viņa ir?"

Zaks klusēja. Kā jau viņ� mēdza to darīt. Es ieskatījos viņa domās tā jau man likās, elementārs paņēmiens, kā novilcināt sarunu, vienlaikus nekļūstot pārmēru necie�a�mam.

"Vega. Es zinu, ka viņa ir atbrīvota un ka viņa aizgāja ar tevi. Man ar viņu jārunā."

"Par ko?"

Es ierāvos dziļāk Zaķa prātā. Dārs ar mani par daudz ko varētu gribēt parunāt. Par to, kā es viņu apvainoju, kā pie�spiedu iziet cauri galavārda pārbaudei. Kā es viņu pievīlu. Kā, iespējams, sabojāju viņa labo tēlu pilsētnieku acīs. Kā viņam no pa�a sākuma jau būtu bijis jāzina, ka man nevar uzticēties.

Dārs saknieba lūpas.

"Man viņa jāredz. Nav tava darī�ana, kāpēc."

"Viņa tomēr ir mana mācekle," Zaks piezīmēja. "Tas, kas ar viņu notiek, diezgan lielā mērā ir mana darī�ana."

"Tie�ām?" Dārs paspēra soli uz priek�u, un Zaks neap�zināti atkāpās. "Tad kur tu biji tad, kad biji viņai vajadzīgs? Kad viņai vajadzēja palīdzību un atbalstu, kad viņai vaja�dzēja kādu, kas iemāca maģijas pamatelementus? Kur tu biji, kad viņai vajadzēja aizsardzību un glābiņu?"

"Un kāpēc tu iedomājies, ka viņai tas viss būtu vaja�dzīgs? Viņa tīri labi dzīvoja ari tāpat."

Zaks sajutās neomulīgi. Es ieskatījos viņa jūtās un sev par vieglu pārsteigumu sapratu, ka viņ� ir pateicis to, ko īstenībā gribēju teikt es.

Interesanti, es nospriedu. Varbūt es varu pilnībā pārņemt varu pār Zaķu?

Zaks sakoda zobus un ar spēku noslēdza savas domas, kas, kā es pieņēmu, nozīmēja "jā". Ļoti labi.

"Nu tad parādi man, kur viņa ir," Dārs teica. "Un lai viņa pati izlemj, kas viņai vajadzīgs."

Es jau esmu izlēmusi, es nodomāju. Es negribēju viņu redzēt. Pārāk daudz kauna un sāpju. Viss mūsos bija aplam. Un es negribēju to visu atkal piedzīvot, vēl jo mazāk risi�nāt. Es ta�u varētu palikt mū�am te un nekad vairs ar viņu nerunāt. Iegrimt dziļi Zaķa prātā�

Zaks strauji atrāva savas istabas durvis, pirms es paspēju kaut ko iebilst. "Nāc iek�ā. Tur viņa ir. Vari runāt."

Dārs iegāja telpā un, ieraudzījis mani, strauji ieelpoja. Zaks viņam sekoja un aizvēra durvis aiz sevis. Viņ� redzēja, kā Dārs noliecas pār Vegas ķermeni, kā pārbauda pulsu, kā paver acs plakstiņu, kā maigi ierunājas, pieskaras viņas pierei. Viņa nekustējās un nereaģēja, lai ari mirusi nebija.

"Ko tu esi ar viņu izdarījis?" Dāra balss bija tum�a un draudīga.

"Es? Neko." Zakam nebija ne mazākās vēlē�anās skaid�roties ar �o jaunuli, �o pārcentīgo brugieti. Kāda gan viņam daļa, kas notiek ar Veģu? Kāpēc Dāram vajadzēja izskatī�ties tik niknam un baiļpilnam, it kā Vegas dzīvība viņam kaut ko nozīmētu? "Viņa pati �eit nonāca, kā vienmēr nedomājot par sekām."

Dārs pamāja. "Izklausās pēc Vegas. Kā mēs viņu atgrie�zīsim dzīvē?"

"Kāpēc?" es prasīju. "Varbūt� varbūt viņa tagad ir lai�mīgāka."

Zaks saspringa, cenzdamies atgūt varu pār savu balsi.

"Vega? Laimīgāka?" Dārs iesmējās. "Kad tad viņa ir gri�bējusi būt laimīga? Vai tev nav ienācis prātā ja viņa gri�bētu būt laimīga, viņa dzīvotu pilnīgi citādi?"

"Varbūt viņa pārdomāja," es teicu caur Zaķa sakosta�jiem zobiem. "Varbūt viņai pietika tā visa."

"Kā tad?" Dārs uzmeta Zakam niknu skatienu.

"Tā, kā jūs pret viņu izturaties."

"Tu mani apsūdzi? Tu? Viņas skolotājs?" Dārs ar diviem soļiem pienāca Zakam tik tuvu, ka nācās atkāpties. Viņ� nikni skatījās Zaķa acīs manās acīs. Es nodrebēju. Zaks ari. Dārs bija bāls es nezināju, no dusmām vai dru�d�a. "Viņa ir vissalauztākais cilvēks, kuru es jebkad esmu redzējis, viņa pretojas maģijai no visa spēka pat tad, ja tas nozīmē necie�amas sāpes. Viņa pati sev nav vajadzīga, viņa to vien meklē kā iespēju atdot savu dzīvību vienalga kam un tas viss tevis dēļ. Un tev pietiek nekaunības apsūdzēt mani?"

"Tad kāpēc tu viņai neļauj?" Zaķa balss nebija stiprāka par �ukstu.

"Ko tad? Nomirt?"

"Ja jau viņa tā grib."

"Tāpēc. Neļau�u, un viss." Dārs sakoda zobus tik cie�i, ka dzirdēju tos no�ņirkstam. Zaks klusēja, un klusēju ari es. Pavisam lēni Dārs atslābināja �okļus tagad viņ� izska�tījās skumj�. "Tā tu gribi lūgt viņai piedo�anu? Tādā veidā atlīdzināt par to, ko esi viņai nodarījis? Jo, ja mēs ļausim viņai tā aizslīdēt, tā būtu tikai vēl viena slepkavība nekas vairāk."

"Es neko nevaru izdarīt!" Zaks izgrūda. �oreiz tas tie��ām bija viņ�; viena frāze, ko viņ� spēja pateikt, man uz mirkli zaudējot kontroli.

"Tu ta�u ar mani nestrīdētos, ja nekas nebūtu līdzams," Dārs teica. "Vienkār�i ir kāds iemesls, kāpēc tu to negribi. Kāpēc?" Viņa balss bija maigāka, saudzīgāka. Tā bija dzied�nieka balss. Es centos tai pretoties, un, tikko Zaks to pama�nīja, viņ� sāka apzināti tuvoties Dāram ja ne citādi, tad �ādā veidā cerot atbrīvoties no manis. Es iekliedzos, juz�dama, kā mūs vienojo�ās saites saspringst un plīst. Glu�i kā bērnībā, kad viņ� pārrāva manas saites ar vecākiem trīsreiz miris, tagad tas kalpo.

"Tu dari man pāri," es teicu mēs teicām nezinot, kam un kāpēc.

"Kas ar tevi notiek?" Dārs jautāja, pavisam maigi, un viņa balss padziļināja plaisu starp mani un Zaķu.

Lūdzu, ej prom. Lūdzu. Nerunā ar mani tā. Es nevarēju pateikt ne vārda Zaks man to neļāva -, bet domāju, cik stipri vien spēju.

"Vega? Tu esi tur?" Dārs pieskārās manam vaigam, ieskatījās man acīs, meklēja, sauca.

Nē, es neesmu. Pavisam drīz pavisam drīz manis vairs nebūs. Ja vien tu ļausi. Ja vien tu ļausi man palikt �eit, dro��ībā kur man nekas nav jāzina un jāredz, kur man nav jādomā, kur man nav jādzīvo. Palikt �eit prom no visa.

"Atgriezies," Dārs teica. "Atgriezies pie manis."

Viņ� pieliecās tuvāk. Es aizturēju elpu un aizvēru acis viņ� bija pavisam tuvu, viņa bārda kutināja man vaigus, pavisam divaina sajūta, par kādu es nekad nebiju pat sap�ņojusi, -

un ar to pietika.

"Aizvācies, idiot!" Zaks uzkliedza un atgrūda Dāru, tad metās pie gultas, kur gulēja Vegas ķermenis. "Vācies ārā, stulbene, tu nolādētā�"

Es sāku klepot, plau�as sāpēja, un acis ap�ilba ne�ēlī�gajā gaismā. Es klepoju un lamājos sākumā kilriie�u, tad ari bruonu valodā, lai viņiem abiem tiek. Zaks pastreipuļoja atpakaļ, sagrābis kaklu acīmredzami pārsteigts, ka ir palicis dzīvs. Es ierūcos un gribēju mesties viņam virsū, lai �o kļūdu labotu, bet mans sasodītais ķermenis negribēja klausīt.

Un tur stāvēja Dārs, viņ� klusi smējās, it kā būtu dikti apmierināts ar sevi, ar savu viltīgo plānu, kā dabūt mani atpakaļ savā ķermenī. Es nospriedu, ka viņ� ari dabūs ciest. Pie pirmās izdevības.

Dzīve atkal bija sare�ģījusies.

No mirkļa, kad māte mani izgrūda no dzemdes, līdz brīdim, kad zeme mani ņems savas skavās, es esmu bijis viens.

no Nardas Roonda autobiogrāfijas "�ēlabas, ko teic daudz cietis virs ar labu sirdi"

Dzīvot. Būt vienai, atsevi�ķai, pa�ai savā ķermenī, tikai ar savu balsi un savām domām, bez nekā, kas ierobe�otu vai apstrīdētu manas domas un emocijas, nekā nezināma, nekā sve�a, ko izpētīt.

Dzīve ir vientulība.

Zaks bija vairāk nekā priecīgs dabūt mani ārā no savas istabas. Dārs palīdzēja man piecelties un izkļūt no pils. Es atbalstījos pret viņu lai arī viņ� bija tik sasodīti lepns par to, ka dabūjis mani ārā no Zaķa ķermeņa, tik lielīgs, ka ir nolādējis mani uz veselu mū�u vientulības.

Vienatnes.

Beidzot es sapratu, kāpēc varēju izturēt maga pārbaudi: jo līdz �im es nebiju sapratusi, cik vientuļa patiesībā esmu, ja esmu viena. Cik vientulīgi ir nespēt atklāt savas jūtas un nedzert no citu jūtām. Pat sīkākais dīķis ir savienots ar citiem, bet es es jutos kā lietusūdens peļķe klints iedobē.

Es balstījos pret Dāru viņa siltums, viņa spēks, viņa apmetņa smar�a, viņa balss, runājot ar mani, maigums, dziedinā�ana.

"Tas pāries, Vega. Būs labāk," viņ� teica, it kā zinātu, kā es jūtos, un varbūt viņ� zināja. "Tu tiksi tam pāri. Tev ir priek�rocība, kuras nav citiem magiem: tavs prāts ir iemā�cījies būt viens un izdzīvot. Tu zini, ka to vari, lai cik grūti tas nebūtu. Lielākā daļa no mums to nevar."

"Un tu?"

"Es esmu to iemācījies," viņ� viegli teica un pārcēla mani pāri grāvītim. Bija lijis, un pilsētas ielas bija slapjas. Manas basās kājas aplipa ar dubļiem, bet tā bija savādi patīkama sajūta it kā es saplūstu ar �o pilsētu, ja ne citādi, tad kaut vai tikai fiziski.

"Mēs ejam uz slimnīcu?"

Man bija bail. Nebija no kā baidīties, bet tomēr man bija bail.

"Nē. Tur ir daudz bērnu, kas vēl jāārstē, es nevaru tevi uz turieni vest, ne tādu, kāda tu patlaban esi. Mēs iesim mājās."

"Mājās."

Pa kuru laiku �is vārds bija ieguvis jaunu nozīmi? Tā vairs nebija ēka, tā bija vieta, kur kopā dzīvoja cilvēki varbūt pat ģimene. Mājas bija kā viens ķermenis, kurā sadzīvo vairāki prāti, vieta, kas dzimusi no ikviena patikas un nepatikas, ieradumiem un vajadzībām. Vieta, kas mai�nījusies un pielāgojusies cilvēku īstajām formām, ne tam, kam viņiem bija jābūt vai kas tie izlikās esam.

Mājas.

"Man nekad nav bijis māju."

"Tagad būs," Dārs teica un nogriezās uz sava mitekļa pusi. "Ja vien vēlies."

Es apstājos. "Kāpēc tu to dari? Es tevi pievīlu."

"Tam nav nozīmes." Viņa sejā bija atgriezusies krāsa, un viņ� vēl joprojām smaidīja.

Es klusēju.

Dārs iesmējās. "Tāpat kā Zaks gaidi, kad es pateik�u ko vairāk?"

"Es nesaprotu."

"Vienkār�i ienāc. Ļauj, lai māja runā ar tevi. Ieelpo, pie�skaries. Tad tu zināsi, vai esi �eit piederīga."

Es aizvēru acis, ieelpoju dārza smar�u: daudz gar�augu, nedaudz ziedu. Sajutu, kā atspirgusi zāle pieskaras manām kailajām pēdām, kā pret potīti berzējas puķe. Kā vēj� mani apskauj. Un vieglu pieskārienu savam vaigam, �okļa līnijai.

Varbūt. Varbūt es te būtu piederīga.

Es ieelpoju, lai sirds pārstātu joņot, un elpojot sajutu �o neizskaidrojamo un nepārvaramo vientulību to, kas iespējams sekos man visu turpmāko mū�u.

Mājas. Varbūt tās mani glābtu.

*

Iek�ā smar�oja pēc kaut kā salda un sadegu�a. Tikko mēs ienācām, no virtuves izskrēja Ange. "Es piededzināju kūku!" viņa iesaucās, tad ieraudzīja mani, noelsās un atkā�pās.

"Tas nekas," Dārs atbildēja un devās glābt, kas glāb�jams. Es savukārt atcerējos, kā izskatos, un nospriedu, ka viņas bailes ir pamatotas.

"Vega," viņa beidzot teica, acīmredzami nezinot, ko tālāk teikt.

"Sveika." Es ievēroju manis dāvāto rotu viņai ap kaklu un pasmaidīju. "Vēl joprojām nēsā to amuletu? Lai ari es ta�u esot ļaunā burve."

"Tu esi burve," Ange precizēja, ne apstrīdot, ne nolie�dzot jautājumu par to, cik ļauna es esmu. Tad viņa bridi ap�domājās. "Beigu beigās viss tomēr iznāca labāk nekā pirms tam."

"Tu tagad te dzīvo?"

"Es tagad esmu Dāra mācekle." Viņa pēk�ņi pasmaidīja, un �ajā smaidā atmirdzēja kaut kas no agrākās nebēdnī�bas. "Viņ� gan nav nekāds īstais skolotājs."

"Kā tad tā?"

"Nu, pirmkārt, es no viņa nemaz nebaidos. Otrkārt, viņ� man ļauj visu ko darīt, ne tikai gatavot ēst un tīrīt māju, bet ari sajaukt zāles un pat pa īstam burties nu, tikai drusciņ, bet tomēr. Un, kad viss ir izdarīts, es drīkstu spēlēties ar citiem bērniem."

"Briesmīgi," es teicu. "Nezinu, kas no tevis tādas izaugs."

Ange iespurdzās, bet tūlīt pat viņas seju apēnoja raizes. "Citi bērni gan ir saslimu�i. Visi, ar kuriem es spēlējos."

"Dārs viņus izārstēs, tici man," es atbildēju. "Viņi izve�seļosies tāpat kā tu."

Ange neizskatījās priecīgāka. "Tā, it kā es viņus būtu aplipinājusi." Viņa sāka �ukstēt. "Dārs man teica, ka tā nevar būt, ka tas ir kaut kas, ko viņi ieēdu�i viņi visi ēd kopā, skolā -, bet tomēr. Tā ir tā pati slimība, kas man, un neviens nezina, kas tas tāds ir. Bet viņi neko nezina par maģiju un nevar pa�i tikt ar to galā tā ka varbūt viņi nemaz nevarēs izārstēties�"

"Nerunā muļķības, Ange," Dārs no virtuves iebilda. "Tās zāles, ko mēs vakar pagatavojām, viņiem palīdz. Var�būt pat viņi būs veseli uz lielās ceremonijas laiku."

Ange sarāvās un pieklusināja balsi vēl vairāk. Bet viņa izskatījās mierīgāka. "Un vēl Dārs saka, ka tādu hrīlu patiesībā nav, ka ceremonija būs tikai izrāde vienkār�a�jiem cilvēkiem, lai pilsētas maģija kļūtu stiprāka, bet es nezinu�"

Es pārsteigta paskatījos uz Dāru, kur� stāvēja durvīs ar kūpo�u pannu rokās.

"Tu viņai to stāsti?"

Man bija vajadzējis vairākus gadus, lai no�ķirtu tās maģijas daļas, kuras Zaks bija piegudrojis lielākam efek�tam, no tām, kas patie�ām bija nepiecie�amas.

"Viņai jau no pa�a sākuma būtu jāzina, ko viņa dara," Dārs atbildēja. Viņ� centās izklausīties mierīgs, bet es varēju tikai nojaust, kas notiktu, ja pārējie magi uzzinātu par �ādu brīvdomīgu apmācības veidu.

"Viņai vajadzētu zināt arī, ka nevar uzticēties citiem," es atteicu. "Pat ne man."

Ange uzmeta man tik sabiju�os skatienu, ka es nenovaldījos un uzliku roku viņai uz pleca. "Bet, protams, es nevienam neteik�u."

Viņa no mana pieskāriena sarāvās, bet ne pārāk stipri.

Un tad jau drīz bija pusdienas, un Dārs iemācīja Angei, kā sajaukt man uzmundrino�u dzērienu (kas pārsteidzo�ā kārtā gar�oja tīri labi), un pēc tam mēs spēlējām da�as prāta spēles (Ange ar vislielāko prieku mani apspēlēja arī tad, kad es vairs nemēģināju zaudēt).

"Kā tu jūties?" Dārs jautāja.

Es jūtos kā mājās, es nodomāju. Un teicu: "Labi. Līdz ceremonijai es bū�u pavisam vesela."

"Tev būtu gan tādai jābūt," Dārs teica. "Tagad, kad tu esi viena no mums, Ronada noteikti iekļaus tevi lielajā plānā."

"Plānā?"

"�ī būs pati pla�ākā izrāde, kas jebkad �eit iecerēta," Dārs teica. "Ikvienam ir sava loma, bet Ronada visu laiku izdomā ko jaunu un lielāko daļu dara pati. Pat gatavo spēka dzērienu Karalim. Es ceru, ka tas būs karstvīns, citādi man pa�am to vajadzētu darīt, Ronada nekad nav pratusi izvēlēties pareizās devas."

"Es arī varētu to darīt," Ange piezīmēja. "Es nekad neko nesajaucu."

Dārs iesmējās un iedunkāja viņu. "Lai mana mācekle

noindētu karali? Es domāju, ka tev vēl drusciņ jāpamācās."

*

Naktī es pamodos viena un nobijusies. Sapnī es biju pazudusi nefrita raktuvēs, es biju ieslēgta cietumā, es biju iegrūsta savā ķermenī viena bez neviena blakus, kas būtu nomodā, kad es guļu, un sniegtu pretsvaru manām bailēm. Neviena cilvēka, neviena briesmoņa, neviena sena miru�o gara.

Es pamodos naktī un sapratu, ka puse no maniem sap�ņiem ir patiesa es biju viena. Es sēdēju gultā nobijusies, es stiepos pēc kāda kaut jel kāda lūdzu!

"Vega?" Dāra miegainā balss.

"Ko tu te dari?" es no�ukstēju.

Tas bija, godīgi sakot, diezgan negants jautājums, ņe�mot vērā to, ka es atkal biju iekārtojusies viņa gultā Dārs apgalvoja, ka manam ķermenim nepiecie�ama atpūta un viņ� varot iztikt, un es biju pārāk nogurusi, lai strīdētos pretī.

"Man �ķita, ka es tev varētu būt vajadzīgs."

Manas acis pamazām pierada pie tumsas, un es sapratu, ka viņ� sē� krēslā istabas otrā malā, atbalstījies pret sienu.

Man nebija ne mazākā priek�stata, vai viņ� bija ieplānojis �ajā pozā gulēt vai ne tas izskatījās diezgan neiespējami.

"Nevajag vis," es teicu. "Tu vari iet gulēt."

Pat tumsā es jutu, ka viņ� smaida, un neviļus sadusmo�jos par to, ka nezin kādēļ starp mums atkal bija izveidoju�sies saikne.

"Es jūtu, ka tev kļūst labāk," viņ� piezīmēja. "Tu veselu dienu nebiji mani atgrūdusi, es jau sāku uztraukties."

Es jutu, ka nosarkstu, un cerēju, ka mūsu saikne nav abpusēja.

"Es ta�u vispār no tevis neatkāpos," es teicu. "Rīt jau būs labāk. Es apsolu."

"Izbeidz." Viņ� sakustējās krēslā, un tas �ēli ie�īkstējās. "Man �ķiet, ka es esmu tas, kas neliek tevi mierā, un tu to vien mēģini izdarīt kā tikt no manis vaļā. Tu tāda esi ar visiem vai tikai ar mani?"

"Ar visiem."

"Izņemot to puisi svētkos," Dārs piezīmēja. "Un tavu draugu tirgotāju."

"Viņ� nav mans draugs. Es viņu tikko pazīstu es pat nezinu, ko īsti viņ� tirgoja." Raktuvju strādnieku svētkos es nolēmu nepieminēt. Nebija pamata, un es cerēju, ka Dārs to zina.

"Skaidrs. Tad tu tāda esi ar visiem." Viņ� atnāca pie manis un nosēdās uz gultas malas. Es saspringu, gaidot, kad manī pamodīsies dusmas un bailes, bet nekas tāds nenotika. Dāra klātbūtne bija pārsteidzo�i mierino�a, it kā tie�i �eit viņam būtu jābūt. "Pagaidām, kamēr tu vēl neesi gana stipra, lai būtu viena, tu vari tik traki necīnīties."

"Laikam." Es sameklēju viņa plaukstu un satvēru to. "Tev ari ir jāizguļas."

Un Dārs turēja manu roku, līdz es jau slīdēju miegā. Kādā mirklī es sajutu, ka viņ� apguļas man blakus, un pievilku viņu sev tuvāk klāt �aurajā gultā nebija citas iespējas sagulēt. Es domāju par visiem tiem miru�ajiem, kas gulēja pavisam vieni, un par bērniem slimnīcas gultās, un par visiem Brugas ļaudīm, un par Ronadu viņas platajā, ērtajā guļvietā un piekļāvu galvu Dāra plecam. �onakt es negribēju gulēt viena. Un, iespējams, ari viņ� ne.

"Dār?" es iejautājos.

"Mm?"

"Kas ir d�akalū?"

"Nekad par tādu neesmu dzirdējis."

"Bērni par to dzied," es teicu. Un �ī dziesma pavadīja mani miegā, tās melodija tālu aiz manas izpratnes un atmiņas robe�ām.

"Pajautāsi, kad viņi atlabs," Dārs teica.

"Vai arī pajautā�u Angei," es nomurmināju.

"Jā. Bet tagad guli." Un, man �ķiet, viņ� viegli noskūp�stīja manus deniņus, katrā ziņā tas bija viegls un vēss pie�skāriens, kas mani aizsūtīja dziļi un tālu sapnī, kurā es slī�dēju garām pilsētām un zemēm un kur bērni spēlējās upes krastos, un es nebiju viena es vairs nebiju viena.

i

Kādreiz tiesne�u likums bija vienkār�s: lemjot taisnu tiesu vainīgajam, nedarīt pāri nevainīgajam. �o likumu drīz atcēla, jo to bija neiespējami piepildīt ikviena tiesa uzplē� iesaistīto brūces un bie�i vien rada vairāk sāpju nekā sākotnējais noziegums.

no Noltes Modrā "Likumdevēja Padomiem"

Individuālā maģijas lietojumā veidojot saikni starp diviem cilvēkiem vienkār�ie cilvēki patiesībā var sasniegt gandrīz tikpat daudz, cik magi, it īpa�i, ja runa ir par cie�u draudzību, laulību vai ģimenes saitēm. Tomēr nav dzirdēts, ka vienkār�ie ļaudis spētu apvienot pūli tā, kā to dara karaļi, ja kaut kas tāds notiktu, tas mainītu visu eso�o pasaules kārtību.

no Malahenas "Maģija un zobens: valdnieka rokasgrāmata"

Ne�ēlīgā rīta gaisma pamodināja mani, bet ne Dāru. Viņ� tikai pagriezās uz vēdera un pavilka segu uz savu pusi, lai apsegtu seju. Man jau bija padomā da�as indī�gas piezīmes par cilvēkiem, kas tī�ām novieto gultu tā, lai saule spīd sejā, un pēc tam nespēj piecelties, bet laikus atcerējos par Dāra pēdējiem piedzīvojumiem gan gala�vārda teik�anu, gan slimajiem bērniem. Un ari es dro�i vien nepadarīju viņa dzīvi vieglāku. Viss, ko varēju darīt prā�tīgi izslīdēt no gultas un apsegt Dāru, lai pēc tam dotos uz virtuves pusi.

Izrādījās, ka nebūt nebiju pirmā, kas jau ir nomodā. Sprie�ot pēc tā, kāds juceklis valdīja virtuvē, Ange bija pa�modusies jau pirms laba laika un cīnījās ar brokastu gata�vo�anu. Es viņai pievienojos, cenzdamās palīdzēt un vien�laikus nesajaukt virtuvi vēl vairāk. Viņa darbojās neveikli, bet lieti�ķi it kā būtu divas Anges: bērns, kas lāgā nemāk pārsist olu un kam milti vienmēr saiet kunkuļos, un pieau�gusī, kas rezignēti noslauka galdu un maisa mīklu, berzē�jot kunkuļus gar bļodas sieniņām.

Beidzot brokastu ēdiens kaut kas vidējs starp omleti un pīrāgu bija krāsnī. Mēs kārtojām virtuvi, un es klusi dungoju, mēģinādama uztaustīt melodiju, ko atcerējos no sapņa. Beidzot man tas izdevās, un Ange mitējās strādāt. Viņa nolika tikko nomazgāto bļodu uz galda. Meitenes slapjās rokas trīcēja.

"Nevajag to dziedāt," viņa teica.

"Kāpēc? Tu pati pirmā man to nodziedāji," es atbildēju.

"Un vai tad tu neatceries, kas notika pēc tam?" Ange atteica. Viņas balss nodevīgi notrīcēja, un es sapratu, ka man vajadzētu atkāpties, mainīt melodiju, mainīt sarunas tēmu.

"Es atceros," es teicu. "Tie�i tāpēc arī es gribu saprast, kas tā ir par dziesmu."

"Un es iemācīju to ari saviem draugiem. Tagad viņi visi ir slimnīcā. Tāpat kā es pēc tam, kad to iemācījos."

"Un kur� bija tas, kas tev to iemācīja?"

"Neviens," Ange atbildēja un sabozās.

"Nu saki!"

"Es to noklausījos. Tajā pa�ā dienā, kad �eit ieradies tu."

"Un to dziedāja�?"

"Vīrietis. Es viņu nepazinu. Viņ� dziedāja tā, it kā pats to dziesmu nezinātu. Melodiju zinātu, bet ne vārdus. Un tas viss izklausījās tik dīvaini, ka es gribot negribot to dziesmu iemācījos. Un re, kas no tā sanāca."

"Ange," es teicu. "Nav tādu dziesmu, kas var apburt cil�vēkus. Tu ta�u zini."

"Tā jau jūs gribētu domāt," Ange drūmi atbildēja. "Bet, ja tu padomātu par to, kas patiesībā notika�"

Es nopūtos. Es atcerējos, kā pati savulaik biju izman�tojusi līdzīgu loģiku, lai pierādītu sev, ka visi Zaķa rituāli ir acu apmāns, bet �oreiz pierādījumi liecināja par labu Anges teorijai.

"Kas ir d�akalū?" es viņai beidzot jautāju.

"Nezinu. Tu domā, ka tas vispār kaut kas ir? Varbūt tas vispār nav vārds. Tas neizklausās pēc vārda. D�akalū."

Es sastingu. Viņa to izrunāja nepareizi.

"Ange, vai tu zini kilri valodu?"

"Nē." Viņa paskatījās uz mani, sajutusi izmaiņas manā intonācijā. "Un tad?"

"Nekas," es teicu. D�akalū nemaz nebija bruonu vārds. Bet tas varēja būt kilri vārds.

Ta�u es nebiju pārliecināta, ka varēju �o atklājumu kādam izpaust. Kā nekā vienīgie cilvēki ar kilri izcelsmi �ajā pilsētā bijām mēs ar Zaķu.

Un vēl hrīli, kas ta�u ari bija kilri izgudrojums.

*

�ķiet, visu dienu, kamēr Dārs bija slimnīcā, es to vien darīju kā nervozi staigāju pa māju, mēģinādama atrast sev kādu nodarbi, kas novērstu domas no dziesmas par d�a�kalū. Darāmā bija pietiekami, bet dziesmu no galvas izda�būt neizdevās. Laiku pa laikam mūs apciemoja kaimiņi, kas, gatavojoties ceremonijai, gribēja zināt vairāk par pare�dzētajiem rotājumiem un ēdieniem. Es, protams, par to neko nezināju un vienkār�i centos būt pieklājīga, bet Ange diezgan lietpratīgi izstāstīja viņiem nepiecie�amo es tā ari nesapratu, vai viņa tie�ām ļoti labi zina, kas jādara, vai ari pati izgudro uzdevumus, lai tiktu vaļā no uzmācīgajiem viesiem. Neviens no viņiem nejutās ne kripatiņu neērti nedz par to, ka savulaik tie�i tikpat aizrautīgi bija gata�voju�ies Anges nogalinā�anai, nedz par to, cik naidīgi bija izturēju�ies pret mani, pirms es kļuvu par atzītu magu. Viņi ir vienkār�ie ļaudis, es sev atgādināju, varbūt viņi nemaz nespēj to visu atcerēties vai sasaistīt ar sevi.

Un rotājumu bija daudz: spocīgas sejas, kas savītas no mizām, klūgām un zāles, izkrāsoti akmeņi asins un nefrita krāsā, vilna, kas izvilkta zirnekļu tiklos un miglai līdzīgos lēveros. Ēdienos stipras, neparastas gar�vielas, netīkami glumas, bālas pazemes sēnes, dzērieniem izvilkumi no saknēm un �āvētām lapām, un kaltētas dzīvnieku ādas. It visur kvēpināja aitas vilnu un skujeņus, līdz pilsēta pievil�kās ar drūmu, nelabumu raiso�u smārdu.

"Pat ja nekādu hrīlu līdz �im te nebija, �itais viss viņus noteikti pievilinās," es noņurdēju.

"Neesi nu jocīga," Ange atteica. "Hrili nodomās, ka pilsētu apsēdu�i varenāki dēmoni un gari nekā viņi pa�i, nobīsies un aizbēgs. Vismaz tāds ir plāns."

"Izmantot izdomātus garus, lai izdzītu izdomātus ga�rus patie�ām asprātīgi."

Ange uz mani drūmi paskatījās. "Kaut nu tie būtu izdo�māti. Mani draugi vēl joprojām ir slimi."

Es apklusu. Bet dziesma turpināja mani vajāt, kamēr es pati sekoju Anges norādēm, brūvējot jaunus un jaunus dzērienus riebīgus, glumus un negar�īgus, bet, cik es varēju atpazīt to sastāvdaļas, diezgan veselīgus. Acīmre�dzot Ange izmantoja iespēju sniegt brugie�iem arī kaut ko vērtīgu papildus nelabumam un bailēm, kas bija nepiecie��ami ceremonijai.

Dārs ieradās vēlu un pārguris un tikai pēc maltītes bija gatavs atbildēt uz Anges jautājumiem par pārējiem bēr�niem. Viņi atveseļojās, bet ne tuvu tik ātri, kā viņ� bija ce�rējis, dro�i vien tāpēc, ka zāļu nebija daudz un maģisko spēju trūkums liedza bērniem pa�iem cīnīties par izdzīvo�anu.

"Tad viņi nevarēs būt ceremonijā?" es jautāju.

"Nē, nekādā gadījumā. Viņi jau tā ir pārāk jūtīgi, un pūlis viņus pakļaus pretrunīgām emocijām."

"Un piedevām Karalim vajag, lai hrili tiek izdzīti. Slimi bērni, kas ceremonijas laikā neizveseļojas, nevienam nav vajadzīgi," es piezīmēju.

"Tas ari." Dārs pat nepūlējās strīdēties pretī.

Es ievilku elpu.

"Vajadzētu, lai Ange ceremonijas laikā dzied."

Dārs tikai paraustīja plecus, bet Ange satrūkās. "Ko tad lai es dziedu?"

"Dziesmu par d�akalū."

"Tu esi traka," Ange atcirta. "Tev nepietiek ar to, kas jau ir noticis?"

"Tu ta�u saproti, ka dziesmai nav nekāda maģiska spēka," Dārs norādīja nedaudz īgnāk nekā parasti. Acīm�redzot garā diena bija izsmēlusi viņa pacietību.

"Tad kā tu izskaidrosi to, ka visi, kas dzied �o dziesmu, saslimst?" Ange pretojās.

"Sagadī�anās. Bērni saslima, jo bija kaut ko sliktu apē�du�i. Tu ari."

"Vai ari kāds viņiem iedeva kaut ko sliktu. Jo viņi zināja �o dziesmu," es teicu.

Dārs nopūtās un paskatījās uz mani. "Nesāc ari tu."

"Ja dziesma ir kaut kādā veidā saistīta ar �eit notieko�o, vai tad nav vērts to izmēģināt?"

"Un ko mēs noskaidrotu?"

"Tā ir ceremonija, Dār. Cilvēku prāti neizbēgami saplū�dis, un mēs varēsim at�ifrēt vainīgo vai vismaz kādu, kas zina par �o dziesmu vairāk nekā citi. Mums vienkār�i jābūt modriem."

"Vai ari mēs izsauksim hrilus," Ange neatkāpās.

"Tie�i īstajā bridi, kad esam gatavi stāties viņiem pretī. Protams, labāk būtu, ja dziedātu visi bērni�"

"Izslēgts," Dārs atcirta. "Ja ir tā, kā tu saki, tad dziedāt �o dziesmu ir bīstami."

"Tad dziedā�u tikai es."

Es pārsteigta paskatījos uz Angi. Viņa bija izslējusies visā savā maza bērna augumā un pacēlusi zodu spītīgā izaicinājumā. "Es dziedā�u. Es dziedā�u tā, ka visa pilsēta dziedās līdz ar mani."

"Es ta�u jau teicu, ka tas ir bīstami," Dārs iebilda acīmredzami tikpat pārsteigts kā es.

"Man vienalga. Ja es varu atmaskot to, kur� nodarīja pāri man un manējiem, tad tas mani nebiedē."

Dārs varbūt būtu iebildis vēl, bet viņ� bija pārāk nogu�ris, un es jau biju apskāvusi Angi.

Man par pārsteigumu, viņa nepretojās. Mazs, trausls bērna augumiņ� manās rokās. Un es nupat biju uzlikusi

viņai atbildību par visas pilsētas glāb�anu.

*

Mēs visi stāvējām pūļa priek�ā, visi Brugas magi: Kara�lis priek�plānā un Ronada pie viņa kājām. Viņas mati bija savīti sare�ģītā mezglā, un kleita, adīta no vissmalkākās vilnas, bija tīras me�ģīnes. Zaks, Nadors, Dārs un es mēs stāvējām aiz troņa. Pat Ange �eit bija, cie�i piespiedusies Dāra sāniem.

Pūlis bija sastindzis gaidās. Reti kur� no viņiem saprata, kas īsti ir hrīli, bet viņi zināja, ka tie ir paņēmu�i daudzu draugu dzīvības un lielākā daļa Brugas bērnu bija kritu�i par upuri hrilu uzsūtītai slimībai. Ikvienam mugurā bija pelēkas, raupjas sēru drēbes. Visas ēkas bija apvītas dzeltenīgas vilnas lēveriem, uz sētu stabiem un palodzēm stāvēja ķēmīgas figūras, un cilvēki viebdamies mielojās pie kopgalda, kur ikviena saimniecība bija pagādājusi negar�īgākos ēdienus, kādus vien atcerējās no bērnības dienām.

Bet zem viņu pelēkajām drēbēm bija pavilkta vēl viena svētku kārta, un rūpīgi izvilktie vilnas tīkli slēpa ziedu vijas, bet ķēmīgās skulptūras atliktu vien pagriezt, lai atklātu to gai�o un dzīvespriecīgo pusi. Un mājās gai�dīja otra ēdienu kārta saldumi, kūkas un sidrs. Es nezi�nāju, vai brugie�us vadīja nesatricināma ticība Karaļa spējām izdzīt jebkurus ļaunos garus vai vienkār�i nerem�dināma vēlme svinēt, lai kādi arī būtu apstākļi. Neviens nejautāja, kāpēc ceremonijā nepiedalās bērni, kas ta�u bija vistie�āk hrilu ietekmes skarti. Bet neviens no viņiem arī nebija audzis ar pārliecību, ka nepiecie�ams uzdot jautā�jumus magiem.

Un es dro�i vien netaisni nosodīju brugie�us par vāji slēpto vēlmi svinēt tā kā viņiem nebija ikgadējās saplūsmes tradīcijas, kas nodro�ināja kopības sajūtu Sillā, svētki bija viņu vienīgā iespēja būt patiesi vienotiem savā starpā un ar Karali, kura prāts svētku kulminācijas mirklī ietvēra un vadīja viņus visus. Jā, pat Dārs atzina, ka pēdējā laikā svētku ir pārāk daudz un tie prasa daudz spēka bet vienmēr ta�u bija cerība, ka drīz Karalis kļūs spēcīgāks un viņam vairs nebūs nepiecie�amas �ādas izrādes. Vai es varēju uz viņiem dusmoties par to, ka �ajā brīdī ikviens bija aizmirsis slimnīcā gulo�os bērnus? Es nezinu. Nebija jau tā, ka �ī ceremonija bērniem palīdzētu, drīzāk jau taisniba bija Dāram, kur� vēlējās viņus pasaudzēt.

Un manas pārdomas vispār bija diezgan nevietā, jo es pati ta�u nebiju daļa no viņiem. Es nekad nebiju bijusi daļa no kādas pilsētas kā gan es varēju zināt, cik spēcīgas ir alkas saplūst vienā nedomājo�ā masā un galu galā kāpēc nedomājo�ā? Simt prāti, apvienoti vienā, ta�u bija spēcī�gāki nekā viens.

Bet drīz es to uzzinā�u. Drīz es bū�u viena no viņiem. �ī atskārsme mani nezin kāpēc nobiedēja. Jā, Ange un Kara�lis, un Dārs, un, pēc visa sprie�ot, arī Ronada gribēja, lai es palieku �eit. Nadors, protams, ne, bet es �aubījos, vai viņ� vispār spēj kādu pieņemt izņemot savu māsu, protams. Bet vai es pati gribēju palikt? Atrast sev mājas? Un, ja tā, kas man būs tādēļ jāziedo?

Ceremonija sākās ar klusinātu bungu rīboņu un maigu flautas melodiju, kas izvijās cauri ritmam kā sudrabota stīga. Tad melodija pārtrūka, un Ronada pacēla rokās lēzenu trauku ar tum�sārtu �ķidrumu, kas saviļņojās pie katras kustības.

"Ange, ir laiks," es klusi teicu.

Un viņa sāka dziedāt. Dziesma sākās klusi un nedro�i, bet Dārs uzlika roku uz Anges pleca, un viņas balss pieņē�mās spēkā.

Ronada uz mums nikni paskatījās. "Ku�! Ne tagad!"

Es tikai pasmaidīju. Un izdarīju to, par ko līdz pēdējam brīdim nezināju, vai spē�u.

Es nepratu dziedāt. Bet manī vēl joprojām bija dzīva vāja, bet dzīva saikne ar Bruģu, ko Karalis bija man sniedzis, izmantojot mani kā saikni starp viņu un pilsētas ļaudīm.

Es sniedzu viņiem �o dziesmu.

Pa�as pirmās bija bungas tās mainīja ritmu, pielā�gojoties Anges balsij. Un pūlis viegli ie�ūpojās, iedūcās. Ieskanējās flauta, tad vēl viena. Un cilvēki sāka dziedāt, uztverdami vārdus caur Anges prātu, caur manējo. Viens un divi, �etr' un trīs, d�akalū tie meklēs drīz. Pūlim bija viena balss un viens prāts, tas satvēra vienkār�o, bērni�ķīgo skaitāmpantiņu un ie�ūpojās tajā. Lapas krīt un arī sniegs, kas gan padomu tiem sniegs. Es mēģināju atrast vienu prātu no visiem, kas at�ķirtos, kas pazītu �o dziesmu, bet viss, ko viņi atcerējās �ajā mirklī, bija tas, kā �o dziesmu savulaik bija dziedāju�i viņu bērni, un daudzu acīs sariesās asaras. Viņi sadevās rokās, lai nepazustu visas pilsētas kopīga�jās skumjās, kas plūda mums cauri kā silta ūdens pali, kā karsts vasaras gaiss, kā asinis. Zūdu es, un zūdi tu, neatro�dam d�akalū.

Ronada notrīcēja es nezināju, dusmās vai satrau�kumā -, un sarkanais �ķidrums sa�ūpojās, gandrīz iz�ļakstīdamies pāri malām. Viņa saknieba lūpas un piecē�lās kājās.

Karalis sniedzās pēc trauka.

"Nē!" Es metos uz priek�u, paklupu un kritu, tomēr man izdevās izsist trauku no Ronadas rokām. Viņa centās to saglābt, bet apaļā bļoda apgāzās un aizripoja. "Tā ir inde!"

Pūlis noelsās, un bungas aprāvās, flauta iesvilpās un apklusa. Tad klusums. Tikai māla bļoda, brīnumainā kārtā palikusi vesela, lēni apstājās. Izgāztais �ķidrums es atminējos �o smar�u. Tā atsauca atmiņā pilnmēness nakti, kad Boords stāvēja pār mani kā klints, sastindzis krampjos un naidā, to nakti, kad viņ� nomira, nakti, kad viss sākās.

Tikai tajā mirklī es zināju, ka mana nojauta bijusi pareiza.

"Vega." Karaļa balss bija ļoti mierīga. "Ko tu dari?"

"Es cen�os tevi izglābt."

Viņ� uzlika roku uz manas galvas un paskatījās uz Ronadu. Es ari paskatījos viņa bija nokritusi ceļos un trī�cēja, it kā plānajā kleitā viņai būtu neizturami auksti.

"Tu mēģini mani izglābt no Ronadas?"

"Viņa ir vainīga pie visa," es teicu. "Ronada noindēja Boordu. Ange varēja to atklāt, tāpēc Ronada saindēja ari viņu, viņa nodeva mani un saindēja bērnus, un tagad viņa gribēja to pa�u izdarīt ari ar tevi� visu ar vienu un to pa�u indi."

"Un kāpēc lai es tev ticētu?"

"Kāpēc lai Ronada pati gatavotu tev spēka dzērienu? To vajadzēja darīt Dāram."

īsu mirkli Karalis �aubījās. Ronada pastiepa roku lūdzo�ā �estā, bet neko neteica.

"Lai tā būtu." Karaļa roka uzgūlās manam skaustam un satvēra to dzelzs tvērienā. Es notrīcēju un sastingu un līdz ar mani sastinga visa Bruģa gan vienkār�ie ļaudis, gan magi. Karalis piecēlās kājās, balstīdamies uz mana auguma.

"Brugas ļaudis!" viņ� vērsās pie pūļa. Cilvēki ievilka elpu tas bija vienīgais, ko viņi spēja izdarīt. "Mēs esam atradu�i hrilus starp mums un tagad ir mūsu iespēja attī�rīties! Aizvediet viņu!"

Kokainām marione�u kustībām pie Ronadas pienāca sargi, satvēra viņu un aizvilka projām. Viņa ieelsojās, bet nespēja ne iekliegties, ne runāt.

"Mums ir jāattīra sevi no hriliem!" Karaļa balss skanēja pāri pūlim, sasniedzot ikvienu sirdi. Mans ķermenis sarāvās krampjos, un mans prāts acumirklī sa�ķēlās. Tagad tas pie�derēja ikvienam brugietim un bija Karaļa varā viņa griba bija kļuvusi par manu gribu, un caur mani viņ� saņēma ikviena brugie�a domas un jūtas bailes un atvieglojumu, izmisumu, mīlestību un pāri visam pakļau�anos.

Viņi attīrīja sevi no hrīliem, pat nezinādami, kas tie tādi ir. Viņi attīrīja sevi no visa, kas varētu izrādīties lieks, ikvienas ļaunas domas, ikvienas neķītras vēlmes, ikviena dusmu uzliesmojuma, naida lauskas, iekāres dzirksts. Viņa attīrīja sevi no visa, kas patiesībā bija viņi pa�i, un visas �īs emocijas gāzās caur mani un ieplūda Karaļa stin�grajā rokā, viņa prātā, kas pieauga un izpletās, ietverdams ikvienu brugieti sevī. Pat magi pakļāvās, drebēdami atdeva visu sevi Karaļa gribai.

Es? Es nebiju nekas. Es biju pazudusi. Es slēpos pati sava prāta dziļākajos nostūros, plaisās, par kurām neviens nezināja. Es biju akla �urka, kas slēpjas un bēg, es biju ūdenszāle upē, pieķērusies pie grubuļaina akmens, es reibu un slīku, un nelaidos vaļā. Sāpes, kas ietriecās katrā muskuli, sāļās asaras un asinis no pārkostas lūpas, un galva, kas sāpēja tā, it kā to kāds būtu pielējis ar izkausētu svinu, tas viss man atgādināja par to, ka es esmu.

Es biju un paliku es, lai kas �is "es" ari būtu, līdz brī�dim, kad nāca pēdējais vilnis melns un eļļains, naidīgs un auksts, tas apklāja mani un visu pasauli.

Un es zināju, ka �is vilnis ir �ēlastība.

Kad manis vairs nebūs, vēl trīs lietas paliks, Ko nopostīt tiem, kas atnāks pēc manis: Visu, kas mans, un bērnus, kas mani, Un manu vietu cilvēku prātos.

no Reaga Asiņainā "Slepkavas atzī�anās bez no�ēlas"

Pat stiprākās saites bie�i rodas vienā acumirklī.

no Salnes Leata "Brīdinājumiem maģijas lieto�anā"

Karalis gaidīja mani troņa istabā. Kamīnā bija iekurta uguns, kas radīja vairāk ēnu nekā gaismas, un no biezajām akmens sienām sūcās aukstums.

Arī Karalis bija mainījies. Viņ� �ķita pieaudzis vai novecojis. Arī tagad Karalis nevalkāja galvassegu, kas lie�cinātu par viņa stāvokli, bet tagad tas vairs nebija nepie�cie�ams. Viņ� piepildīja visu istabu ar varas auru, un atteik�anās no karaļa simbolikas bija nevis kautrības, bet pa�pārliecības izpausme.

Karalis mani nopētīja. Es skaudri apzinājos, ka neesmu ne izgulējusies, ne nomazgājusies, nemaz nerunājot par ē�anu, tikko kā es atjēdzos, mani uzreiz bija atvedu�i uz Karaļa istabu. Mans ķermenis �ķita salauzts, un galvā dunēja sāpes. Sprie�ot pēc pelēcīgās gaismas, kas vīdēja logos, dro�i vien bija agrs rīts, bet arī par to es nebiju pārliecināta. Varbūt es vienkār�i biju iemesta mū�īgās ēnās.

"Tu gandrīz izjauci visu ceremoniju," Karalis teica.

"Ja tu būtu nomiris, tad diez kāda ceremonija jau ari tā nebūtu," es atcirtu, tad atjēdzos un vāri piemetināju: "mans Karali."

Iespējams, viņa lūpās pavīdēja smaids.

"Kur ir Ronada?" es jautāju, kamēr vēl man pietika drosmes. Nez kāpēc �ķita, ka ilgi man tās nebūs.

"Cietumā, kā jau pienākas."

Es neviļus saviebos, atcerēdamās pati savu pieredzi. Protams, iz�ķiro�ajā mirklī es nebiju pat iedomājusies par to, kas notiks ar Ronadu, un tagad jau bija par vēlu. Karalis pamanīja manu sejas izteiksmi un pacēla uzaci.

"Viņai ir iedotas miegazāles, tā ka viņa necie�. Lai ari kāpēc tev par to uztraukties? Ronada ta�u bija tā, kuras dēļ tu pati nonāci cietumā."

"Ja viņa varēja pārkāpt Zaķa pavēli, tad viņas pienā�kums bija izstāstīt par mani," es iebildu, bet sapratu, cik vārgs bija �is iebildums.

"Viņai bija izvēle, un viņa izdarīja izvēli," atbildēja Karalis. "Es domāju, ka viņas rīcībā nebija nekā cēla tikai vēlme apturēt tavus mēģinājumus noskaidrot, kas no�ticis."

Un visu �o laiku mēs bijām uzskatīju�i Ronadu par vāju. Pat es, kurai vajadzētu zināt, cik daudz spēka var slēpties sievietē, kurai nodarīts pāri.

"Izstāsti, kā, tavuprāt, viss notika," teica karalis.

"Viss sākās ar to, ka viņa pasūtīja retu indi, d�eilaju. Dārs viņai par to bija pastāstījis viņam ir indes paraugs�"

"Patie�ām?"

"Jā. Dārs teica, ka par to kāds ir interesējies, bet nepa�stāstīja, kur�. Dro�i vien viņ� gribēja pasargāt Ronadu."

"Dro�i vien. Viņam ir laba gaume uz sievietēm. Kā tu jau būsi pamanījusi."

Es nezināju, ko uz to atbildēt, tāpēc Karalis pēc mirkļa turpināja: "Un tu piegādāji d�eilaju."

"Ne es. Mans ceļabiedrs." Es no visas sirds cerēju, ka Lugs vairs nebija plānojis atgriezties Brugā pēc tā, cik veikli viņ� no �ejienes pazuda, es pieņēmu, ka ne.

"Pieņemsim, ka tā. Un tālāk?"

"Mans ceļabiedrs palīdzēja Ronadai ne tikai dabūt indi, bet arī pārtulkot da�as kilri dziesmas. Vienu no tām dzir�dēja Ange. Viņa arī bija vienīgā, kas varēja kaut ko zināt par notiku�o, lai ari, man �ķiet, patiesībā viņa nezināja gandrīz neko. Bet Ronada negribēja riskēt."

"Tu tie�ām tici, ka Ronada spēja visu paturēt noslē�pumā lai arī viņai visapkārt bija magi?"

"Ir cilvēki, kas prot noslēpties savā prātā," es negribīgi atbildēju. "Viņos ir� plaisas. Un tajās ir iespējams noslēp�ties. No visiem."

Karalis mani uzmanīgi vēroja.

"Ja cilvēks ir sieviete un viņu neuztver īpa�i nopietni, tad vēl jo vairāk. Ja tevi uztver par vāju magu tikai dzie�dātāju."

"Vai tulku."

Es paraustīju plecus. "Es vispār centos nebūt mags."

"Lai tā būtu."

"D�eilajs papla�ina prātu tāpēc to bie�i izmanto magi. Bet tas ir ari ļoti bīstams ja izpleties prāts neatrod neko, no kā baroties, tad tā lietotājs var nomirt vienkār�i no emociju trūkuma. Kā tas notika ar Boordu un gandrīz ari ar Angi."

"Un tas viss tikai greizsirdības dēļ?"

Es paraustīju plecus. "Varbūt. Iespējams, Ronada sain�dēja Boorda �alli to, ko viņ� izmantoja tikai tad, kad vēlē�jās savaldzināt kādu citu sievieti. Varbūt pievienoja indi ēdienam."

"Godīgi sakot, es par to pat nebrīnos. Boords bija pelnī�jis sodu un tas bija tikai laika jautājums, kad Nadors viņu atklātu. Bet Ronada pasteidzās pirmā."

Es labprāt viņam piekritu.

"Bet tas, ko viņa izdarīja ar Angi, tas nav piedodams. Un citiem bērniem. Un tevi. Un raktuvju strādniekiem ari?"

"Tas, visticamāk, bija negadījums. Sekas nogruvumam pirms da�ām dienām."

"Un tu gribi teikt, ka nekādu hrīlu nemaz nav un nekad nav bijis?" Karalis apjautājās. Viņa tonis bija viegls, bet es neļāvos piemānīties.

"Iespējams, ne," es piesardzīgi atbildēju. "Bet, iespē�jams, pilsēta tikai iegūtu, ja ticētu, ka vainīgi ir hrili, nevis magi." Es nebiju pārliecināta, ka ticu tam, ko saku, bet biju diezgan dro�a, ka �ajā brīdī izteikt savas domas nebūtu prātīgi.

"Un tev tā vienkār�i izdevās izārstēt Angi, lai arī tu pat nezināji, kas viņai kai�?"

"Mans ceļabiedrs bija man iedevis ogas, kas acīmredzot palīdz pret d�eilaja iedarbību. Galu galā viņam nebija ne mazākās vēlē�anās, lai es tieku nejau�i nogalināta. Varbūt tie�i tās mani izglāba toreiz, pie sudraba raktuvēm�"

"Un ari vēlāk, ja Ronada mēģināja tevi nogalināt."

Es nodrebēju, atceroties, cik bie�i un labprāt Ronada bija man piedāvājusi ēdienu. Pat toreiz cietumā viņa bija ieradusies pie manis ar maltīti. Bet varbūt es pārspīlēju. Varbūt viņas draudzības piedāvājums bija patiess varbūt viņa redzēja manī radniecīgu dvēseli. Ja vien tas bija kāds mierinājums.

"Viņai likās, ka pietiek tevi nodot, lai noveltu no sevis visas aizdomas. Bet pilsētas bērni dzied nolādēto dziesmu, un Zaks izpestī tevi no cietuma, pirms tu esi sajukusi prātā. Tāpēc vienīgais attaisnojums, kas viņai paliek, hrīli." Karalis runāja vairāk sev nekā man, cenzdamies izprast notikumu gaitu.

"Un ceremonija būtu pielikusi punktu izmeklē�anai. Pat es nebūtu uzdro�inājusies ap�aubīt hrīlu esamību."

Karalis uz mani paskatījās. "Tu jau tā visai daudz ko uzdro�inies, �o te apsprie�ot."

Es steidzīgi nodūru acis, cenzdamās izskatīties pēc iespējas nekaitīgāka.

"Un viņa mani ne tikai piemānīja viņa centās mani noindēt."

"Vai ari izplest tavu prātu, lai tas ietvertu visu Bruģu. Iespējams, ņemot vērā saaicināto pūli, tev pietiktu emo�ciju, ar kurām izdzīvot."

"Iespējams," Karalis atbildēja. "Bet Ronada acīmredzot nav prasmīga zāļu jaucēja ja jau no tik daudzām slepka�vībām izdevās tikai viena."

Es pamāju. Karaļa skatiens bija ilgs un smags, un es pamazām zaudēju pārliecību par sevi.

"Tu dro�i vien rīkojies pareizi. Neapdomīgi, bet pareizi," Karalis beidzot teica.

"Paldies," es no�ukstēju.

Atkal iestājās ilgs klusums.

"Ja vien mēs varam tev ticēt," Karalis beidzot piezīmēja. "Galu galā tā ir tava liecība pret Ronadas vārdiem. Ja vien kāda no jums nav gatava galavārdam� kuru es negribētu izmēģināt ar Ronadu. Ja viņas prāts ir tik sare�ģīts, kā tu apgalvo, tad kur� gan var būt pārliecināts, ka galavārdam vispār ir kāda nozīme?"

Es klusēju. Izvēle bija viņa rokās.

"Tad paliek tikai viens jautājums ko darīt ar tevi, Vega?"

"Ko darīt ar mani?" Sprie�ot pēc tā, kā viņ� �o jautā�jumu uzdeva, atbilde varēja nebūt patīkama.

"Tu, sve�zemniece, esi bijusi apsūdzēta kā slēptais mags, un tevi izglāba Zaks cits kilri izcelsmes mags, kura pa�a reputācija nav spīdo�a," teica Karalis. "Tu esi izjaukusi vis�maz vienu ceremoniju Brugā un gandrīz izjaukusi otru tikai mana spēja ātri izmantot situāciju nodro�ināja to, ka vakardienas hrīlu izdzī�ana bija veiksmīga." Es jutu Karaļa balsī smīnu un apspiedu vēlmi protestēt.

"Un piedevām vēl tu esi atņēmusi man mīļoto," Karalis nobeidza. "Mīļoto, kas bija mans atbalsts."

Es neizturēju un pacēlu acis. "Viņa bija slepkava."

"Varbūt. Bet tas nenozīmē, ka man neviena nav vaja�dzīga."

"Es nekad nebiju dzirdējusi, ka Karalim vajadzētu�"

"Un cik daudz tu zini par pilsētas valdī�anu? Vai tu zini, kā tas ir katru dienu turēt savā varā simtiem prātu? Vadīt viņu domas, viņu jūtas, apzināties gan viņu mīles�tību, gan naidu gan visu, kas tam pa vidu?" Viņa balsī bija vairāk izmisuma nekā dusmu.

"Nē, Karali, es nezinu," es atzinu. "Bet es nevaru tev palīdzēt."

"Protams, vari. Tu jau divas reizes esi to darījusi un tu esi vēl dziļāka, vēl ietilpīgāka nekā Ronada. Ja es nākam�reiz būtu piesardzīgāks� Ne jau vienmēr tev būs tik slikti kā �oreiz. Un tu būsi daļa no valdnieka dzīves tev būs daļa no manas varas."

Viņ� piecēlās un tuvojās man.

"Es nevaru," es teicu.

"Vari."

"Es nevaru! Es es piederu citam." Es to pateicu nedo�mājot un neapsverot.

"Kop� kura laika?"

Es ievilku elpu un saņēmos, lai neļautu izlauzties �au�bām un bailēm. Vai es gana labi atcerējos brugie�u paradu�mus? Vai es biju pareizi sapratusi, kad Zaks man tos skaid�roja tolaik, pirms daudziem gadiem?

"Es esmu gulējusi cita rokās līdz pat rīta gaismai," es teicu. "Es piederu viņam."

"Kam tad?"

"Dāram."

Es centos izprast Karaļa sejas izteiksmi. Tā bija pilnīgi mierīga, sastingusi kā vienmēr, tas nenozīmēja neko labu. Bet man vismaz bija cerība. Jo es biju gulējusi Dāra rokās. Un �ajā mirklī biju dziļi pateicīga Brugas likumde�vējiem, kas bija izvēlēju�ies tik piedienīgus vārdus gultā notieko�ā apzīmē�anai.

"Tad mums jārunā ar Dāru," Karalis teica un devās prom. Es viņam sekoju, un pamazām manī modās cerība. Ja es atcerējos pareizi, tad nekas un neviens nevar pār�cirst laulības saites. Pat ne karalis. Tikai laulātie pa�i.

Tādēļ arī Ronada nogalināja Boordu, es pēk�ņi sapratu. Ne greizsirdības dēļ� bet lai kļūtu par Karaļa mīļāko.

Bet nebija istais bridis par to domāt.

*

Dār. Lūdzu, lūdzu, esi mājās. Lūdzu, esi mājās manis dēļ. Es saucu viņu, mēģinādama uztaustīt saikni, kas mūs vienoja. Tāda ta�u bija. Es biju pārliecināta. Vai vismaz ļoti, ļoti cerēju.

Mēs gājām pa Brugas ielām es sekoju Karalim da�u soļu attālumā. Viņ� �ķēla viļņus, un es biju to ieplakā: cil�vēki, Karali ieraudzīju�i, vienlaikus tiecās pēc viņa un bai�dījās pienākt par tuvu, viņi klanījās un māja, mīlo�i un lai�mīgi, un bezgala noguru�i glu�i kā novītu�ās ziedu vijas pie mājām. Visa pilsēta smar�oja pēc vīsto�iem ziediem salds, reibino�s iznīcības aromāts. Un Karalis bija mīlēts. Ikviens solis �ķita lēns un baudpilns, it kā mēs būtu iekā�pu�i lēnā pateicības upē. It kā mēs ietu pa neskartu pļavu, kurā zāle sniedzas līdz viduklim un ikviens zieds tiecas pēc saules, kas bija Karalis.

"Tas viss var būt tavs." Karalis pasniedzās pēc manis, aplika roku man ap pleciem, sniegdams man daļu savu sajūtu. "Es negribu teikt, ka tas ir viegli, bet �ī ir tava atlīdzība. Nesaki, ka ar to nepietiek. Nesaki, ka tev ir vien�alga."

Man nebija vienalga. Es arī mīlēju �os cilvēkus un savā ziņā ari Karali lai cik ļoti ari viņ� būtu mainījies. Tikai ai, Dār, lūdzu, esi mājās un esi ar mani, es esmu iekūlusies tādā ķezā! Es negribu dzīvot pie Karaļa kājām.

Un Dārs bija mājās. Viņ� stāvēja dārza malā, skatī�jās, kā mēs tuvojamies, skatījās, kā cilvēki noliecas mūsu priek�ā kā pārgatavoju�ies labības stiebri. Viņ� nepakustē�jās. Viņ� pat nesmaidīja.

"Ienāc, mans Karali," viņ� teica. Tad satvēra manu roku. "Prieks tevi redzēt, Vega."

Mana roka viņa plaukstā abās viņa plaukstās un mirklis, kad es ieskatījos viņa acīs, kas bija tum�u vētras debesu krāsā. Dārs satvēra manas rokas, un Karalis vairs mani neturēja. Es plūdu no viena pie otra kā medus ne uz mirkli nepaliekot viena.

Mēs sēdējām virtuvē, kuras smar�u es tagad jau pa�zinu �āvēti augi un svaigi cepta maize, un saldumi varbūt Angei. Dārs viņu bija aizsūtījis uz tirgu pēc produktiem, piekodinādams nesteigties un neiekļūt nepa�tik�anās. Par pēdējo gan nekādas pārliecības nebija pēc Anges smaida sprie�ot, viņa bija plānojusi tikai netikt pie�ķerta.

"Es nezināju, ka starp jums ir �āda saikne," Karalis teica. īpa�u prieku viņa balsī gan nevarēja just.

"Tu zināji, Karali," Dārs mierīgi teica. Man uz bridi aiz�rāvās elpa.

"Kop� kura laika?" Karalis atbalsoja manas domas.

"Kop� galavārda. Tu ta�u redzēji, ko es pret viņu jūtu, vai ne?"

Karalis saviebās. "Jūtas nav saikne."

Es pēk�ņi aptvēru, ka sē�u pie galda Karaļa pusē, bet Dārs sē� otrā pusē viens pret mums abiem.

"Brugai viņa ir vajadzīga." Karalis uzlika savu roku uz manas. "Tavai pilsētai viņa ir vajadzīga. Atsakies."

Es atbrīvoju savu plaukstu. Tad piecēlos. Es kustējos lēni kā sapnī, cīnoties pret Karaļa varas straumi. Un savu pa�as nedro�ību un bailēm. Viņam taisnība, Brugai mani vajag. Un ko gan es zinu par Dāru? Un man ta�u jāmēģina viņus glābt. Vēlreiz un vēlreiz.

"Tu viņu iztuk�osi. Tu viņu izmantosi. Un viņa�" Dārs nepabeidza teikumu.

Viņa kļūs tāda pati kā Ronada.

Es paspēru vēl vienu soli tuvāk Dāram.

"Vai tad tu viņu neizmantoji? Vai tad tu viņu nepaņēmi sev tad, kad viņa bija visievainojamākā?" Karalis acīmre�dzami labi pārzināja Dāra vājās vietas. "Un kāpēc tu pēk�ņi tā rīkojies? Pēc visa, ko esi darījis Brugas labā?"

Dārs satvēra manu roku. Tikai pa�us pirkstu galiņus. Viņa plauksta bija vēsa un mitra.

"Un kāpēc lai viņ� tā nerīkotos?" Es pagriezos pret Karali. Skatīties uz viņu bija kā ar atvērtām acīm iet stiprā pretvējā, saulē un smiltīs. "Kāpēc viņam būtu jāziedo viss? Viņ� jau ir ziedojis visu savu dzīvi visu savu spēku -, un cilvēkiem tas liekas pa�saprotami. Kāpēc lai viņ� atteiktos ari no manis?"

"Un kas tad tu viņam esi?" Karalis vairs neslēpa dus�mas. Man bija jāsamiedz acis, lai izturētu viņa skatienu, un jāatbalstās pret galdu, lai noturētos kājās.

Es nezināju, kas es esmu Dāram. Jā, es atcerējos mūsu kopīgos mirkļus, es atcerējos viņa auguma siltumu un to, kā viņ� mani atbalstīja, es zināju, ko viņ� man ir sniedzis. Bet ko es varēju sniegt viņam?

"Liec Veģu mierā," Dārs teica. Viņa balss bija pavisam mierīga. Viņ� pievilka mani sev klāt, un pēk�ņi es atrados viņa klēpī, it kā nekur citur man nemaz nebūtu jābūt. "Es viņu mīlu, un ar to tev pietiks gan kā vīrietim, gan karalim."

"Es vakar biju viņas prātā," Karalis teica. "Es būtu pamanījis, ja viņa justos mīlēta."

"Man tā arī nesanāca viņai to pateikt," Dārs atbildēja. Viņa rokas stingri aptvēra manu vidukli, it kā viņ� būtu gatavs mani aizstāvēt ar spēku, ja vajadzētu. Es cerēju, ka līdz tam nenonāks visa �ī saruna jau pamazām kļuva absurda, un man sametās kauns par viņiem abiem.

Iespējams, Karalis to sajuta. Katrā ziņā viņ� neturpi�nāja strīdu.

"Labi. Tad es pasludinu jūs par vīru un sievu. Nosviniet, ja gribat." Viņ� piecēlās, uzmeta mums vēl pēdējo skatienu un aizgāja.

Kad durvis aiz Karaļa aizvērās, es nodomāju, ka nu gan man vajadzētu justies atvieglotai.

Es tā nejutos.

Es biju precējusies.

*

Es mēģināju izslīdēt no Dāra klēpja, bet viņ� pat nedo�māja laist mani vaļā.

"Pagaidi." Dārs nepacēla balsi, bet tas man netraucēja saprast, ka viņ� ir dusmīgs. Es sastingu un gaidīju. Saules gaismā dejoja putekļi, un es centos tiem izsekot.

"Sasodīts, Vega! Visu �o laiku tu izlikies, ka tev ir vien�alga ka tu mani pat neievēro. Es jutos kā nolādēts dzīv�nieks, es mēģināju piekļūt tev tuvāk un man tas izdevās tikai tad, kad tu biji pārāk slima un nogurusi, lai pretotos. It kā es būtu tev dziednieks, un tikai. Un tagad tu iero�dies pie manis kopā ar Karali un paziņo, ka esi ar mani gu�lējusi."

"Bet es gulēju," es vārgi teicu. "Pagāju�onakt."

"Tu biji aizmigusi! Un es spēju aizmigt tikai no rīta. Un, kad es pamodos, tevis vairs nebija."

"Nu, paskaidro to visu, un mēs varēsim �ķirties," es teicu. "Pa �o laiku Karalis jau būs sapratis, ka es vienkār�i negribu būt ar viņu."

"Tas gan būtu sirsnīgi," Dārs atteica. "Dārgo Karali, mēs ar Veģu patie�ām gulējām kopā, bet viņa acumirklī aizmiga. Es domāju, ka es par to varētu izlielīties visai pilsētai."

Es riskēju paskatīties uz Dāru, cerēdama ja jau viņ� sācis jokot, varbūt viņa dusmas nav tik lielas.

"Piedod," es beidzot teicu. "Es nepadomāju par to, kā tas izskatīsies no tavas puses. Es vienkār�i neredzēju citu veidu, kā izvairīties no Ronadas vietas ieņem�anas. Man ļoti �ēl."

Protams, tajā brīdī man ienāca prātā ļoti daudz citu labu ideju. Es būtu varējusi vērsties pēc palīdzības pie Zaķa. Es būtu varējusi laisties lapās. Izlikties, ka piekritu, un tad pazust. Padomāt vēl drusciņ un atrast kādu risinā�jumu. Bet nē, man, protams, vajadzēja izvēlēties tie�i �o.

"Es tev neticu," Dārs teica. Viņ� pagrieza manu galvu tā, ka man nekas cits neatlika kā vien skatīties viņam acīs. Viņa seja bija ļoti tuvu.

"Es tie�ām no�ēloju," es no�ukstēju.

"Neno�ēlo vis." Un Dārs mani noskūpstīja. Viņa lūpas bija stipras un prasīgas, nepavisam ne tādas, kādas es tās biju iztēlojusies. Un kāpēc es vispār ko tādu biju iztēlojusies? es izmisīgi domāju, cen�oties nepazust Dāra apskāvienā. Viņa rokas vairs nebija dziednieka rokas, tās cie�i satvēra mani un pievilka tuvāk. Mēs pazudām abi, es zinu, mēs pazudām kā atvarā mums nebija laika elpot un arī ne mazākās vēlē�anās. Es pavēru lūpas un pieskāros viņa matiem, viņa pleciem un mugurai, un dzirdēju, kā viņa vaids atbalsojas manā ķermenī. Ne jau viņ� vienīgais varēja būt prasīgs un stiprs.

Dāra augums, viņa pieskāriens nekas nebija tāds, kā es biju iztēlojusies. H bija pēdējā saprātīgā doma, un tad jau es gulēju uz grīdas, viņa rokas uz maniem matiem. Man nebija iespēju pateikt viņam, ka sāp, un nebija arī vēlē�anās. Saules gaisma acīs, kad es tās atvēru, lai ieskatī�tos viņam sejā. Viņ� vēl joprojām izskatījās sasprindzis un nikns, un es pievillcu viņu tuvāk, lai varētu viņu noskūpstīt.

Un viņ� skūpstīja mani, un es nospriedu, ka viņ� var dusmoties uz mani, cik vēlas ja vien ikreiz pēc tam viņ� mani noskūpstīs.

"Griez atpakaļ! Griez atpakaļ!"

Bet svarīgāko nevar pagriezt atpakaļ: ne laiku,

ne vārdus, ne izvēli.

no Rongas "Stāsta par diviem draugiem"

Pirmie vārdi, ko es izlasīju patstāvīgi:

"ES NE-VA-RU. ES TO NE-DA-RĪ-�U. PAT JA MAN JĀ-NOMIRST.

ES AIZ-E-JU.

NA-DORS."

Viena vienīga zīmīte, atstāta uz viņa galda, aiznesta Karalim, kaut kādā veidā kļuvusi zināma visiem magiem. Dienu pirms Ronadas nāvessoda, kur� Nadoram bija jāiz�pilda.

Es izlasīju �īs zīmites norakstu stingrā Dāra vadībā. Tā bija daļa no manām lasī�anas nodarbībām, kuras notika pamī�us ar ēdiena gatavo�anas stundām (izrādījās, bruonu virtuve man patika tikpat maz kā kilri virtuve, bet Dārs bija apņēmies mani pāraudzināt).

"Tu domā, ka viņ� ir miris?"

"Visticamāk," Dārs atbildēja. "Ja nu vienīgi viņ� paspēja gana ātri izkļūt ārpus Brugas robe�ām. Tā kā Brugas likumi nav spēkā citās pilsētās, tad varbūt bet tikai varbūt viņ� varētu izdzīvot Grāā vai kādā citā pilsētā, pat ja ir novērsies no �ejienes likumiem."

Es īgni noburk�ķēju kaut ko par to, kāpēc vispār vaja�dzēja viņam likt sodīt ar nāvi pa�am savu māsu. Ir ta�u jādomā, ko tu nodari un kam, pat tad, ja tas ir trepanēts mags bez izvēles iespējām, pat tad, ja tas nav pats iemīļo�tākais cilvēks pilsētā.

"Nāvessodi viņam nekad nav sagādāju�i grūtības," Dārs atbildēja. "Man �ķiet, ka neviens pat neiedomājās� un es pat nezināju, ka nāvessodu izpildīs viņ�."

Es ari par to nebiju domājusi. Mēs abi bijām pārāk aiz�ņemti ar laulības dzīvi visiem tās aspektiem. Es nezinu, vai tas ir pietiekams attaisnojums. Jā, es gandrīz vienmēr biju kopā ar Dāru. Jā, viņ� reti izlaida mani no rokām. Kad mēs devāmies pastaigās, cilvēki smaidīja, it kā tas viss būtu aplam smieklīgi; Dārs teica, ka viņi nekad neesot pat cerēju�i, ka viņ� apprecē�oties.

Nu protams, jo viņ� ta�u nevarēja iegūt Ronadu, es nodomāju. Mēs par viņu nerunājām. Dārs negribēja par viņu domāt, un es neuzstāju galu galā es biju vainīga viņas atmasko�anā un vainīga ari pie viņas gaidāmā nāves�soda. Man pietrūka drosmes par to runāt.

Katru nakti es sapņoju par visu, kas varētu mūs �ķirt: nāvi un bēdām, un nodevību. Es izmisīgi ķēros pie katra mirkļa, ko mēs pavadījām kopā. Reizēm es prātoju vai viņ� baidās par mums tāpat, kā to daru es? Bet es par to nerunāju, ja nu gadījumā viņ� tā nejutās. Kāpēc gan viņu uztraukt? Ja visam bija lemts beigties, tad nedaudz laimes bija viss, kas mums piederēja. Pietika ar to, ka es uztraucos.

"Mums tie�ām ir jāiet?" es klusi jautāju.

"Jā, Vega. Es saprotu, ka tu to nevēlies es arī ne. Bet mēs esam magi, un tas ir mūsu pienākums. It īpa�i tagad, kad tu vairs neesi mācekle."

Un tā bija taisniba. Es biju palūgusi, lai Zaks noslēdz manu apmācību ne tāpēc, ka justos gana pieredzējusi un zino�a, bet tāpēc, ka mēs abi ne spējām, ne gribējām turpināt skolotāja un mācekļa attiecības. Mans plāns bija vispirms iemācīties lasīt un pēc tam patstāvīgi apgūt visu, kas nepiecie�ams, ar citu magu palīdzību. Tātad es for�māli biju mags, lai ari par to liecināja vien neuzkrīto�a len�tīte ap pieri.

Dārs paberzēja manus saspringu�os plecus. Es bū�u ar tevi. Katru mirkli, viņ� nodomāja. Tā vai ļoti tuvu tam. Un man tevi vajadzēs, es nodomāju pretī un piekļāvos viņam tuvāk.

Un viņ� mani noskūpstīja.

Tās bija dienas, kad mēs slīkām neziņā un sapnī, bēg�dami no kaut kā tāda, ko nevēlējāmies redzēt, aizturēju�i elpu ja nu gaiss ap mums būtu inde.

Es nekad tevi neatstā�u, kāds no mums nodomāja, un es pat nezināju, kur�.

Visa pilsēta bija aizturējusi elpu.

Mēs bijām uz kraujas upes malā, kur bija jānotiek nāvessodam. Visi Brugas magi stāvēja klints malā, un dziļi zem mums mutuļoja upe, kas aprīs un aizskalos asinis lie�lāko daļu. Augstu debesīs bija saule, tās spo�ā gaisma �il�bināja man acis, un es jutu tajās krājamies asaras. Ronada bija sasieta un nometusies uz ceļiem Karaļa priek�ā, bet Karalis atbalstījās pret mū�senu zobenu. Es nejutu neko tikai Dāra roku sev ap pleciem. Tikai viņu sev blakus.

Tā nedrīkst.

Es paspēru soli sāņus.

"Kas noticis?" viņ� no�ukstēja tik klusi, ka tikai es to sadzirdēju.

"Man jājūt, kas notiek. Es negribu, lai tas sajaucas ar tavu pieskārienu."

Es zināju, ka viņ� grib strīdēties. Un viņ� to būtu darī�jis, ja �is mirklis nebūtu tik kluss, iesalis saules staros. Ja �is laiks nebūtu tik nospriegots. Viņ� būtu teicis mums kopā ir jāiet tam cauri. Viņ� būtu teicis Vega, tu esi mana sieva, tu esi mana vienīgā. Es bū�u tev blakus priekos un bēdās, un visā, kas ir pa vidu. Kāpēc tu negribi, Vega, mana Vega.

Un es atkal būtu pakļāvusies vēl reizi, vēl vienu reizi -, lai tikai viņu nesāpinātu. Jo es negribēju, lai viņ� zina to, ko zināju es: ka tas nevar ilgi turpināties. Nekas nevar.

Bet �is mirklis bija mans.

Ronada. Sieviete, kas bija mans draugs un mans node�vējs, mana ienaidnieka ienaidniece, mana mīļotā mīla. Viņas ķermenis, tik smalks un graciozs. Viņas seja pavērsta aug�up viņa skatījās Karalim acīs. Ne mazākās no�ēlas, ne mazāko baiļu sākumā es domāju, ka viņu skāris cietuma neprāts. Bet nē, Ronada bija pārāk rāma, lai tas varētu būt neprāts. Viņa bija pārāk mierīga, pārāk padevīga.

Uzticīga savam liktenim.

"Mani ļaudis!" Karalis vērsās pie visiem un neviena. "Mūsu pilsētu jau sen vajā hrīlu lāsts. Mēs esam dziedi�nāti bet ne visi. Da�us no mums ļaunie gari pārņēmu�i tik ļoti, ka izdzī�ana ir neiespējama. Reizēm mēs pat ne�zinām, kas viņi ir, līdz pienāk nodevības mirklis. Hrili ir pacietīgi. Viņiem ir visa mū�ība laika. Neviens no jums nav dro�ībā ja vien jūs nesargā pilsētas spēks, ja vien jūs ne�sargā Karaļa spēks."

Viņ� ļāva �iem vārdiem iesūkties cilvēku prātos. Viņ� ļāva, lai cilvēki paskatās cits uz citu, prātojot nez, kur� no viņiem ir apsēsts? Vai kaimiņ� ar aizdomīgi dējīgajām vistām? Vai arī veikalnieks, kas mū�dien uzliek pārāk aug�stu cenu kazas sieram? Kāds no mums. Jebkur� no mums.

"Tikai Karalis var skaidri noteikt, vai cilvēks ir apsēsts. Vienīgi Karalis var jūs izglābt un izārstēt. Jo hrili var pār�ņemt jūsu ķermeni un prātu bet jūsu gars var tapt attī�rīts. Lūk, skatieties, kas ir nodarīts vienam no mums."

Karalis pacēla zobenu un noguldīja tā galu uz Ronadas pleca tie�i pie auss.

"Runā," viņ� klusi teica.

"Tava griba un tavs zobens var mani attīrīt, Karali," Ronada teica. Viņas balss bija skaidra un skaļa un viņas acīs bija asaras.

Es viņu tādu nepazinu.

"Mani var glābt no nolādēto varas, un mans gars var celties pret sauli. Tikai uzticoties tev, mans Karali," viņa teica.

lās bija muļķības. Viņa zināja, es zināju, un ari Karalis zināja, ka nebija nekādu nolādēto, nekādu hrllu, kas būtu viņu apsēdu�i. Viņa bija tikai godkārīga slepkava tad kāpēc lai viņa piedalītos �ajā izrādē?

"Mans ķermenis mirs, bet es dzīvo�u tevī, mans Karali."

Un tomēr viņa nemeloja. Viņa nebija spiesta to teikt, viņa ticēja ikvienam vārdam bet kāpēc?

"Es esmu gatava."

Un Karalis uz mirkli pieskārās viņas vaigam, kas bija mitrs no asarām.

"Es tevi mīlu," viņa veidoja vārdus ar lūpām. Nekas un neviens viņu nedzirdēja.

Es paskatījos uz Karaļa seju, profilā, plīvuru segtu un varbūt tā bija tikai ēnu spēle, bet man �ķita, ka viņ� pa�smaida. Tad ar abām rokām satvēra zobenu un pacēla to gaisā.

Ronada viņu mīl. Viņa mīl Karali un vienmēr ir viņu mīlē�jusi. Viņa to visu ir darījusi Karaļa dēļ.

"Nē," es no�ukstēju un spēru soli uz priek�u, lai aizsar�gātu Ronadu, lai apturētu Karaļa zobenu, lai apstādinātu �o mirkli, �o briesmīgo kļūdu.

NĒ!

Es nezināju, kas tas bija, bet laiks palēninājās, arī manas kustības kļuva lēnas, un zobens lēni krita lejup, lēni kā sudraba asins rit no seklas brūces debesīs. Es nevarēju pakustēties vai parunāt.

Dārs bija apskāvis mani, viņ� mani turēja cie�i un maigi. Es jutu, kā mans ķermenis pret manu gribu atslābst un atbalstās pret viņa plecu. Es nevarēju pakustēties.

Man viņa jāglābj, es drud�aini domāju es nevarēju parunāt, bet zināju, ka �ajā mirklī viņ� dzird manas domas. Viņa nav vainīga, saproti? Ronada nav vainīga!

Nedari to. Dāra balss manā prātā bija pavisam skaidra un rāma. Es pat nebiju zinājusi, ka starp mums ir �āda saikne vēl cie�āka nekā tā, kas bija starp mani un Zaķu toreiz, bērnībā.

Laid mani vaļā!

Ne tagad, Vega. Pagaidi.

Zobens slīdēja lejup, no tā atspīdēja gaisma viens mirklis, mirdzums, saules atspulgs metālā, ko drīz klās asinis.

Vai tad tu negribi viņu glābt? Tā ir Ronada, Dār!

Tu ta�u zini, ka viņa ir slepkava. Tu pati to pierādīji.

Jā, bet tas nav viss!

Gana.

Un es jutu, kā asinis sāk ritēt straujāk, un es pēk�ņi sajutu nepārvaramu vēlmi būt pie Dāra sajust viņa rokas, viņa apskāvienu. Nekas cits vairs nebija svarīgi. Es neva�rēju ne pakustēties, ne domāt, jo vēlējos tikai vienu būt kopā ar viņu, būt tur, kur esmu piederīga� �eit. Pie viņa.

Nedari tā, ne tagad, es ar pēdējiem spēkiem lūdzu, un pat �ī doma bija lipīgi salda un iekāres pilna.

Laiks atguva ātrumu, un zobens pār�ķēla Ronadas kaklu. Asins straume ap�ļakstīja man kājas tā bija silta un maiga kā ūdens, kā spļāviens kā manas asinis, sakar�su�as saulē un pieskārienā.

Pūlis atviegloti nopūtās, un es jutu, kā mans augums vibrē �ajā nopūtā. It kā mēs visi būtu mūzikas instruments un Karaļa zobens būtu ieskandinājis sev vien zināmu akordu.

Es raudāju, jo raudāja visi.

Un manas asaras bija rūgtas tās bija laimes un atvieg�lojuma asaras, bet rūgtas.

Es zināju, ka nespē�u sev to piedot.

*

Es negāju mājās. Man vairs nebija vietas, ko es gribētu saukt par mājām. Es devos aug�up gar upes krastu, līdz atradu strautiņu, kurā nomazgāt pie kājām piekaltu�ās asinis. Auksti. Dārs mani sauca, bet es aizslēdzu sevi, es biju neredzama, nejūtama. Es nezināju, ko manī vēl varētu just, un es nevēlējos par to runāt, nevēlējos skaidrot, jau�tāt, atbildēt. Viņ� man teiktu, ka ir vēlējies pasargāt mani no pa�as neapdomības, no Karaļa dusmām, no neizbēgama soda, jo galu galā cik tad ceremoniju es varu izjaukt un tikt sveikā cauri? Es atbildētu, ka man vienalga un es labāk izcie�u sodu no ienaidnieka nekā pazemojumu no drauga. Un ka neviens, pat vistuvākais, nedrīkst mani aizturēt, vis�maz ne tad, kad es gribu darīt muļķības. Un viss sāktos no gala, nesaprotot, ka es patie�ām tā domāju, un mēs nespētu viens otru pārliecināt, un mēs samierinātos. Vis�vairāk es baidījos par to, ka mēs samierinātos.

Es klejoju, līdz atnāca nakts un debesīs iedegās zvaig�znes. Visas debesis zvaig�ņu pilnas. Tad kāda no tām krita, un es nevarēju pat saprast, no kurienes, es neredzēju, ka debesīs kādas trūktu. Un es neraudāju. Bet es ari nebiju to pelnījusi.

Beidzot es griezos atpakaļ uz pilsētu. Nē, ne uz mājām, kas vairs nebija mājas. Uz pili. Es nezinu, pa kuru laiku es biju pazaudējusi kurpes, un sīki akmentiņi griezās man pēdās, bet es labprāt pieņēmu gan nogurumu, gan sāpes.

Es redzēju gaismu spīdam Zaķa durvju spraugā un pie�klauvēju, zinādama, ka arī viņ� �onakt nespēj gulēt. Viņ� mani ielaida, iespējams, zinādams, ka es esmu vienīgā, kas varētu klauvēt tik vēlu. Uz galda bija piemiņas maltīte un iedegta svece. Bija ļoti kluss. Un �ajā klusumā es beidzot varēju raudāt, un Zaks aplika roku man ap pleciem.

Visu �o laiku es biju cerējusi, ka tā ir kļūda, ka tas ir brīdino�s sapnis, ka tā ir kāda smalka izrāde, lai noskaid�rotu, kam es esmu uzticīga. Bet nē. Tas nebija ne sapnis, ne māns.

Ronada bija mirusi.

*

Viņ� gribēja sadziedēt savu lūzu�o sirdi un atrast medu, kas mazinātu tās rūgtumu, līdz saprata, ka drīzāk radīs to no jauna.

No Nīnas pārstāstītās "Pasakas par D�o Zeltīto"

Mēs ar Zaķu sēdējām viņa istabā, kas lēni satumsa, un svece uz galda sniedza mums vienīgo gaismu.

"Vai tu vari pārraut visas manas saites?" es jautāju Zakam. "Pilnīgi visas. Vienkār�i pārrauj."

Viņ� neprasīja, kāpēc. Es nezinu, cik daudz viņ� bija sapratis vai viņ� bija sapratis, cik dziļi Dārs bija mani ietekmējis, cik stipri mani aizturējis. Vai viņ� zināja, ka es negribēju pieļaut �ādu saikni ne ar vienu.

Varbūt viņ� domāja, ka es vispār nespēju nevēlos būt kopā ar kādu. Iespējams, arī tā bija taisnība.

"Ja tu būtu vājāka, tad jā. Un ari tikai tad, ja izveidotu jaunu saikni ar mani. Bet to, es pieļauju, tu nevēlētos."

"Nē." Es pamanījos pasmaidīt, lai ari acīs vēl joprojām riesās asaras. "Es pietiekami daudz ziedoju, lai tiktu vaļā no iepriek�ējās. Un arī tagad es nedomāju, ka būtu pil�nīgi brīva no tevis."

"Un ari nekad nebūsi," Zaks atbildēja. "Tā ir viena no maģijas ēnas pusēm. Tu nekad neesi brīva. Reiz radusies saikne paliek vienmēr� Tā var kļūt vājāka, tā var mainīties, bet tā nepazūd."

"Es varu vismaz mēģināt."

"Tu vari mēģināt. Mēs visi to darām, kad dzīves laikā uzkrātās saiknes kļūst neizturami smagas. Mēs tās cen�a�mies nopurināt vai izdeldēt tiktāl, ka tās kļūst vieglas, gan�drīz nejūtamas. Mēs dodamies prom, mēs bēgam no savām mājām un cilvēkiem, kas mūs pazīst, un saites izstiepjas, tās kļūst tievākas un vieglāk panesamas. Es to esmu darī�jis. Un arī tu. Tas nav ideāli bet es nezinu nevienu labāku veidu. Neko, kas būtu tīrs un nesāpīgs."

"Es negribu, lai tas ir nesāpīgi," es teicu. "Es neesmu pelnījusi."

Viņ� piesēdās man tuvāk un piesardzīgi saņēma manu roku, labi zinādams, ka es to varu ņemt ļaunā.

"Sākumam kad sāp visvairāk tā domāt ir labi," viņ� klusi teica. Viņa āda bija sausa un viegla, kā jau tas mēdz būt ar veciem ļaudīm. Es prātoju, cik drīz viņam jāmirst un vai viņ� gaida �o mirkli. "Bet, Vega, neieslīgsti pati savā vainas apziņā. Tā kļūst par sevis �ēlo�anu vēl pirms tu pati to apzinies. Dari, kas jādara, un dodies tālāk."

Es nopūtos. "Tev viegli pateikt."

"Nu re. Sāc �ēlot sevi, kā jau es teicu?"

Es pat iesmējos. "Labi, taisnība."

"Vai tu varēsi gulēt? Līdz saullēktam vēl ir vairākas stundas."

Es papurināju galvu. Mani biedēja jau pati doma par mēģinājumu gulēt par aklu skatī�anos tumsā, par bailēm no sapņiem, ko varētu redzēt, par domām, kas nebeidza�mas mutuļotu man apkārt. "Es palik�u nomodā. Tu vari gulēt es varu iet, ja tu vēlies."

Mēs abi palikām nomodā līdz pat ritam. Lielākoties mēs klusējām. Reizēm mēs runājām, mēģinot uztaustīt vārdus un domas, kas pārāk nesāpētu, piesardzīgi kā dejotāji uz nefrita lauskām.

Bet rītausmā mani sasniedza Karaļa sauciens, un es

zināju, ka man ir tam jāpaklausa.

*

Karalis mani jau gaidīja. Es stāvēju viņa istabā, un mani bija ietvēris klusums tum�a, miglaina masa, kas man traucēja pat klausīties viņa vārdos, kur nu vēl runāt pa�ai.

Ari Karalis �ķita tum�s un drūms, piesūcies nāves, pieēdies pūļa ne�ēlīgā prieka, aplipis ar Ronadas asinīm. Es centos nedomāt par viņu ļaunu kaut vai tāpēc, ka domāt ļaunu vispār nav labi, bet man neizdevās.

"Nu, kā klājas tavai laulībai?" Karalis apjautājās. "Vai viss ir tā, kā tu to iztēlojies?"

Viņ� smaidīja. Es skatījos viņā cauri klusumam un tum�sai un jutu, kā manī pamazām iedegas dusmas. Dusmas tas bija labi. Tas bija kaut kas jauns.

"Es tev piedāvāju visu, ko varēju," Karalis turpināja. "Es biju pilnīgi godīgs. Bet tu izvēlējies to, ko izvēlējies� Protams, ir jau patīkamāk samelot sev un citiem un vēl jo patīkamāk, ja tu vari izlikties, ka savu brīvību atdevi netī�ām un negribot. Līdz beidzot�" viņ� sasita plaukstas, un es satrūkos. "Caps! Tu esi noķerta, piesieta, tu piederi citam."

"Es nevienam nepiederu," es teicu. Es nezināju, vai tā ir taisnība, es nezināju, kas ar mani notiks, kad pāries �is mēmums un nejūtīgums, vai man būs nenovēr�ami jāat�grie�as pie Dāra vai varbūt es varē�u atrast sev kaut nosa�cītu brīvību. Bet ne jau Karalim es atzī�os savās �aubās.

"Tak nesatraucies, mīļā. Nebrīvei ir savas priek�rocī�bas. Tev vairs nav jābūt par visu atbildīgai. Tev vairs nav jāmēģina neko mainīt vai glābt. Neviens no tevis to vairs negaida. Un neviens nedomās, ka tu esi vainīga. Tev nebija izvēles."

"Ikvienam ir izvēle. Es kļūdījos."

"Kļūdījies." Karalis paliecās uz priek�u, un viņa laisko sejas izteiksmi nomainīja cita skarbāka. "Kas īsti ar tevi notika nāvessoda laikā?"

Es uz mirkli pārdomāju, ko teikt, bet tad sapratu, ka vairs nevēlos izlikties un slēpties.

"Es zinu, ka tu to visu sarīkoji."

"Ko tie�i?" Viņ� uzvedino�i pasmaidīja.

"Boorda nāvi. Bērnu saindē�anu. Melus par hriliem lai iedvestu cilvēkos bailes no neredzama ienaidnieka."

"Tie�ām? Tavuprāt, es noindēju Boordu?" Viņ� pacēla uzaci.

"Kāpēc gan tev tas būtu jādara? Tev bija Ronada, kas to labprāt izdarīja tavā vietā. Bet viņa nebūtu tikusi pie d�eilaja, ja tu nebūtu nodro�inājis Lugām brīvu ieeju pilsētā. Un, ja tu nezinātu, kas ir patiesais vainīgais, tu būtu licis �o notikumu rūpīgi izmeklēt."

"Varbūt es tāpat būtu to licis," Karalis piezīmēja. "Bet uzradies tu un uzņēmies atbildību par grūtāko. Tu izdo�māji, ka visa vaina ir raktuvēs un hrīlos. Saderam, ka tie�i tāpēc tu dusmojies jo biji tikai daļa no plāna. Glu�i tāpat kā Ronada."

"Viņa to visu darīja tikai tāpēc, ka tu to vēlējies."

"Katram ir izvēle, vai tad ne?" Karalis iesmējās. "Es nevienu bridi neliku, lai Ronada nogalina savu vīru. Es tikai devu viņai iespēju izvēlēties. Nu, un man pa�am vajadzēja d�eilaju, lai būtu vieglāk valdīt pār pilsētu. Ja d�eilajam bija arī citi pielieto�anas veidi un ja viņa to varēja izman�tot, lai atgūtu brīvību, kāpēc gan lai es iebilstu? Vai tad cilvēks var ko iebilst mīlestībai?"

"Un tad tu viņu nogalināji. Lai ari viņa tevi mīlēja."

"Viņa nebija normāla. Viņa vairs nezināja robe�as. Viena muļķīga dziesma un viņai jau visur rādījās atmas�ko�ana. Un viss, ko viņa gribēja sev dabūt� Un sapņi. Vai tu zini, kā ir gulēt blakus mīļākajai, kura redz tikai mur�gus? Protams, nezini. Dārs ta�u ir tik normāls. Tik pareizs un labs. Vai vismaz bija līdz sapinās ar tevi."

"Varbūt Ronadai bija sirdsapziņa. At�ķirībā no tevis."

"0 jā, sirdsapziņa viņai bija. Viņa vēlējās, lai viņu soda. Un tā nu es izdarīju to, kas jādara. Viņas pa�as labā. Un visas pilsētas labā jo mags, kas jebkurā brīdī var sajukt prātā, nenāktu par labu pilsētai. Katrā ziņā ne tik mazai pilsētai kā Bruģa."

Es sakodu zobus. Viņam bija atbilde uz visu, bet es zināju, ka neļau�u sevi pārliecināt.

"Viņa tika sodīta. Bet tu?"

"Vēlies gulēt ar mani un redzēt, kādi sapņi rādās man?" Karalis pasmaidīja, bet viņa prieks par �o sarunu �ķita kaut kur pagaisis. "Es neesmu radīts, lai būtu Karalis, Vega. Es netiku tam audzināts un mācīts, un man nekad nav bijis pietiekami daudz spēka. Bet, kad nomira zēns, kuram bija jākļūst par karali, man bija jāieņem viņa vieta un neviens man neprasīja, vai es esmu tam gatavs vai ne. Bet labākie Brugas magi bija miru�i un Zaks bija prom. Es tā ari neie�mācījos visu, kas man bija jāprot. Tāpēc man bija vajadzīga Ronada. Un d�eilajs. Un tu."

"Tā nedrīkst."

"Nedrīkst? Nu, un kā tad drīkst? Ko, tavuprāt, es varu darīt? Ļaut, lai mana pilsēta iet postā, lai tā sabrūk bez kārtības un vienotības? Padoties, atzīt grēkus un saņemt sodu ja vien kāds gribētu mani par tiem sodīt -, un ko pēc tam? Vai tu pazīsti kādu, kas to darītu labāk nekā es? Kādu, kas gribētu? Varbūt tu pati, ko?"

Es klusēju.

"Tāda ir maģija. Tikai tā tas notiek, ne citādi. Jo vai�rāk tev ir spēka, jo mazāk izvēles. Tagad tu esi viena no mums un Brugā nav pietiekami daudz magu. Tāpēc savā�cies, tiec galā ar sevi un atrodi sev darbu. Varbūt tu ar savu neremdināmo vēlmi pēc taisnības gribēsi ieņemt Nadora vietu?"

Es neko neteicu. Viņ� ta�u jau zināja, ka es nevēlos spēlēt pēc viņa noteikumiem, bet kāda jēga to teikt? Bez tam man nebija, ko iebilst.

"Tu pieradīsi. Tu atradīsi darbu, kas ļaus tev justies vajadzīgai. Kā Dārs, kas domā, ka, dziedinot cilvēkus, var atmaksāt par visām emocijām, kuras saņem pretī. Kā Zaks, kas domā, ka var palīdzēt citiem nekļūt tādiem kā viņ�. Kā Ronada, kas domāja, ka mīlestība var attaisnot visu. Un tāpēc darīja visu, ko mīlestība viņai prasīja. Un kas ir tavs attaisnojums, Vega?"

Es uzdevu sev �o pa�u jautājumu. Un nezināju atbildi. Bet es neticēju es negribēju ticēt, ka tāda ir dzīve. Ka pienāk mirklis, kad tu pārstāj cīnīties un vienkār�i atrodi sev attaisnojumu.

"Dodies atpakaļ pie Zaķa. Vai Dāra, man vienalga. Esi vienatnē. Padomā. Es tevi gaidī�u atpakaļ kad tu būsi izlēmusi, ko vēlies darīt. Atstāsim pagātni aiz muguras un darīsim visu, lai Bruģa kļūtu labāka."

Karalis piecēlās un tuvojās man, bet es papurināju galvu un atkāpos. Viņ� neuzstāja.

"Brugai vajag tādus cilvēkus kā tu, Vega," viņ� teica. "Cilvēkus, kas vēl spēj at�ķirt labu no ļauna."

Tie�i tāpēc es te vairs nevēlējos palikt.

"Satiksimies rit," viņ� teica.

*

Saule slēpās mākoņos. Es savilku Zaķa dāvināto ap�metni cie�āk ap pleciem. Diena izrādījās vēsa un nemī�līga tie�i piemērota aizie�anai.

Jo es gāju prom. Atkal. Aug�up pa taku uz nedro�o tiltu pāri upei, nesakot ardievas nevienam, tikai Zakam. Nebija neviena cita, no kā es gribētu atvadīties.

Es ļoti centos ne�ēlot sevi. Tāpēc ar katru soli es pār�skaitīju visu, ko biju darījusi aplam, un ar katru soli mana aizie�ana kļuva vieglāka. Brugai mani nevajadzēja.

Pie tilta stāvēja kāds cilvēks, ietinies apmetnī, aizse�dzies pret vēju un smidzino�o lietu. Sargs? Es saspringu. Varbūt Karalis nojauta, ka es mēģinā�u aiziet, un vēlē�jās mani aizturēt? Un, ja tā, vai man pietiks drosmes un nekaunības paiet garām viņa atstātajam sargam? Bet bija par vēlu griezties atpakaļ. Un nebija cita, dro�āka ceļa pro�jām no Brugas un, pat ja bija, ne jau tagad es ie�u to meklēt. Es tuvojos tiltam.

Stāvs pagriezās pret mani. Tas bija Dārs.

"Vega," viņ� teica.

Es neko neteicu, un kādu bridi ari viņ� klusēja. Tad: "Tu ta�u neiesi prom bez savām mantām."

"Nebija jau nekā daudz," es atteicu, cik viegli vien spēju. Nez kāpēc man �ķita, ka tā būs vieglāk.

"Tik un tā. Paņem." Dārs sniedza man mugursomu. "Es tur ieliku ari drusku ēdiena. Ceļam. Un vēl �o to, ko tu vari pārdot, ja vajag naudu."

Es pēk�ņi sajutos vainīga un jau pēc mirkļa sadusmo�jos. Ko viņ� no manis gribēja?

"Neatsakies. Un nesaki paldies. Vai ko nu tu gribēji teikt." Dārs ieskatījās man sejā, un es samirk�ķināju acis, nesekmīgi cen�oties izprast viņa sejas izteiksmi. Izskatījās, ka arī viņ� ir piedzīvojis negulētu nakti. "Vienkār�i paņem to visu, labi? Lūdzu. Citādi es uztrauk�os."

"Kā tu zināji, ka es dodos prom?"

"Tu ta�u vienmēr tā dari, vai ne, Vega?" Dārs paraus�tīja plecus un pasmaidīja. "Tu nespēj piedot, tu nespēj aiz�mirst. Tāpēc tu aizej. Un ceri, ka pāries."

"Tev ir labākas idejas?" Es atkal dusmojos. Vai varbūt tās bija tikai skumjas.

"Nē." Viņ� paspēra soli man pretī, un es atkāpos. Dārs atkal novērsās un nolika mugursomu slapjajā zemē, laikam sapratis, ka no viņa rokām es to nepieņem�u. "Un diez vai tu gribētu klausīties, pat ja būtu."

"Mēs varētu �ķirties," es teicu.

Dārs pa�ūpoja galvu. "Tas nav tik vienkār�i. Es nevaru pārraut �o saikni, ja es vēl joprojām� Es nevaru pārraut �o saikni. Bet Brugas likumi ir spēkā tikai �ajā pilsētā. Tu būsi tik brīva, cik iespējams."

Mēs kādu laiku klusējām, un manas dusmas kaut kur pagaisa. Viņ� nelūdza man piedo�anu. Un pareizi darīja es to nebūtu sniegusi.

"Ko tu tagad darīsi?" es jautāju.

Dārs paraustīja plecus. "Do�os atpakaļ uz slimnīcu. Parūpē�os par Angi."

"Pasveicini no manis."

"Protams." Dārs pēk�ņi pasmaidīja pavisam īstu smaidu. "Es viņai daudz stāstī�u par tevi. Lai mācās."

"Es diez vai esmu īstais cilvēks, no kā mācīties," es atteicu. Ja vien viņ� nebija domājis mācī�anos no manām kļūdām.

"Nenovērtē savu iespaidu par zemu. Jau tagad es zinu ja es viņai nodarītu pāri, viņa varētu mani nogalināt."

Man ari bija jāpasmaida. "Tā ka nemaz nemēģini darīt viņai pāri. Nogalināt savu skolotāju nav diez cik patīkami."

Dārs atkal kļuva nopietns. "Ja tu kādreiz gribēsi mani vēl satikt parunāties, vai tā -, tu ta�u mani sauksi, vai ne?"

"Protams," es teicu.

"Labi."

Un viņ� pagāja man garām uz Brugas pusi. Mēs nepieskārāmies viens otram, un es nepaskatījos atpakaļ, lai noskatītos, kā viņ� aiziet, vai varbūt lai redzētu, vai atpakaļ pagriezīsies viņ�. Es pacēlu no zemes mugursomu, uzliku to sev plecos un devos uz Grāu. Zem manām kājām �ūpojās piekaramais tilts, tas trīcēja lietū, un nostieptās, mitrās virves smeldzīgi �īkstēja.

Es tevi nesauk�u, Dār, es domāju pie sevis. Es nekad tevi nesauk�u vairs.