D�ūlija Kenere

�iven�ī kods

�i nebija mana laimigaka diena.

Pirmkārt, smidzinaja netīkams lietus. Tas gan nebūtu nekas īpa�s, ja es �aja laikā, omulīgi ieritinājusies sava divana, skatītos televīzijas seriālu "Sekss un lielpilseta" vai ari "Bīstamas māj�saimnieces" atkārtojumus. Vai vismaz iegādātos jaunas kurpes interneta eHay veikala. I .abi, pietiktu pat, ja es izstrādātu sava aka�dēmiska pētījuma tezes.

Bet, ta redz, sagadijas, ka nedarīju neko no minēta. Tā vieta biju iestrēgusi Astoņdesmit sestās ielas austrumdaļā, jo se�i rejo��i spalvu kum�ķi bija sarīkoju�i skrie�anas sacīkstes Karla �urca parka. Divi no tiem Pupsija (ta nosaukta tukluma deļ) un Dār�gumiņ� (skaidri redzams, ta nosaukts ne jau tukluma deļ) bija man atstaju�i uz ietves nelāgi smakojo�as davaniņas, kuras nā�cās savakt plastikata iepakojuma maisiņos, kurus tadam nolūkam savlaicīgi biju ielikusi lietusmeteļa kabatās, pirms devāmies �urp no Kirkgardas Torņiem.

Otrkārt, kolīdz biju savakusi jau otro vēl nedaudz silto nesmu�ku mu maisiņa, ko rotaja priecīgs uzraksts "Turēsim tīru savu pil�sētu!" un izmetusi ar visu saturu atkritumu urna, ieskreju tie�i krūtis savam biju�ajam, Todam. Izsakoties precīzāk, mazā Dei/ija, Openheimera kundzes Lhasa Ap*), iedrāzās Todam tie�i kājās. Pati paguvu pedeja mirkli nobremzēt un pasisties pa labi, un pat mēģināju pabridinal Todu, ta�u musu straujas iera�anās rezultā�tā viņ� nekavējoties sapinas se�u suņu pavadiņās.

-�� Melanij, Dieva dēļ! viņ� iesaucās. Sasodīts, ko tu dari?

�ķiet, nu jus noskar�at vismaz vienu no tiem iemesliem, kuru dej mes ar Todu pa�ķiramies. Ar to es gribēju sacīt vai tie�am ir tik grūti, reizi par visam reizem, paturēt prata, ka dodu priek�ro�ku, ja mani dēvē par Melu, bet ciest nevaru, kad sauc pilnaja vār�dā par Melāniju? Un, godīgi sakot, vai gan ikvienam tūdaļ nebutu skaidri redzams, ko es daru? Man patie�am nebija akurat nepiecie�ams, lai kads to velreiz atgadinatu. Vai tad neredzi, maksimali cen�os pārtērēt savu kredītu, lai dotos uz Manolosu, Tod� Sa�ņaugusi roka pavadiņu sai�ķi, pakratīju tas Toda acu priek�a. Un ka tev, jupis rāvis, izskatas, ar ko es te nodarbojos?

-��� Bet kas lad atgadijas ar tavu līdz�inējo darbu pie D�o�a? Mans uzbrukums nebija iedragajis Toda nesatricināmo mieru, viņ� joprojām noraudzījās uz mani ka no aug�as, likās pat, ka viņam japiepulas nicīgi nesaraukt degunu. Kada manas apziņas maz noskārstā daļa sparīgi alka ietriekt glīto Prada sporta kurpju papēdi viņam tie�i tur, kur visvairak sap -^luteu^ maximu$ apvi�du, skats butu neatvairams. Bet tas sarugtinātu manus sunī�us, tapec steig�us apspiedu sevi �o kvēlo vēlē�anos.

-��� Ar D�o�u nekas nesanaca, pikti atteicu. Neilgi pec mūsu �ķir�anas pārcietu universitātes bud�eta samazinā�anu un la re�zultātā zaudēju savu necilo, tomēr-ires-rēķinu-apmaksai-tiri-noderīgo-amatu: biju pasniedzēja asistente. Iespējams, ka Tods sava vīrie�a pa�lepnuma nolēma ja reiz neviens vairs par mani ne�gādās, tad uz atvadām vērts noorganizēt man nepilna laika dar�bu kadas mazītiņas sabiedrisko attiecību firmas sekretariātā Medisona avēnija. Toties Tods nebija uzskatījis par vajadzīgu pieminēt to, ka viņa draugs D�o�s ir pilnīgi nelabojams ķems, kas ikreiz, kad vien saruna nebija pieminējis manus pupus, piebār�stīja teikto ar visādiem neķītriem jociņiem par manas neatvairā�mās pakaļas jaukumiem. �is vīrietis, visticamak, neko nebija dzir�dējis par VII Labojumu, un es jau nu nebū�u la, kas viņu ar to iepazīstinās.

-�� Tu ta�u varēji man piezvanīt un paslastīt, kas lecies, Tods sacīja, pacēlis Deiziju gaisa, pūloties izmud�ināties no neilona pavadiņu pinuma. To darot, Tods uzmeta man piktu skatienu, ka mēģinot noradīt, ka es gan butu varējusi nakt viņam palīga. Neka nebija. Izlēmu stavet blakus un tikai nicīgi nospurkties.

Jau tad, kad atklāju D�o�a nepievilcīgos trukumus, pat negra�sījos zvanīt Todam. No vienas puses, mes nesen bijām iz�ķīru��ies (preteja gadījuma, es le�u, nekad mū�a nebūtu iepazīstināta ar tadu ka D�o�s). No otras puses, es pati vēlos izcīnīt kaujas, kuras man jaizkaro. Tāpēc nosaucu D�o�u par �ovinistu, nean�dertālie�u ķemu un uzteicu viņam darbu. (Diem�ēl apmeta�ana ar apvainojumiem norisa tikai mana prata, bet pat tas man Java justies maķenīt labak.) Drīz. vien biju atgriezusies pie saviem agrakajiem mēģinājumiem atrast darbu galvenokart sulot atbildes uz sludinājumiem, kas bija publicēti studentu vietējā izdevuma vai ari piekārti uz, ziņojumu deja studentu garderobe.

Vienmēr tada ceļa esmu spējusi nopelnīt mazumiņu naudas, sakot jau no dienas, kad ierados Ņujorkas Universitātes pilsēti�ņa. Tad es biju tikai zaļa fre�mene1 , kas, naiva apbrīna iepletusi acis, ieradusies lielpilsēta taisna ceļā no Teksasas. Nevaretu gan teikt, ka tādējādi būtu sapelnījusi kadu vera liekamu summu, bet pieredze, ko ieguvu, nenoliedzami bija krietni vien daudzpusīga. Ja neskaita mājdzīvnieku pieskatītājas brīnumaino pasauli, pa�manījos ari piestrādāt par atras apkalpo�anas restorāna pavāri, Circle Line biļe�u pardo�anas aģenti, dzērienu viesmīli kada res�torānā, kura edieni diem�ēl bija tik briesmīgi, ka īpa�niekiem nā�cās to slēgt nieka piecas dienas pēc atvēr�anas. Un �eit es minēju tikai da�us no saviem darbiem.

Tods alla� bija mazliet skeptisks, ja runājām par manu nepa�stāvību darba izvēlē; un tomēr līdz tam man pret visu �o raibumu nebija nekādu lielo iebildumu (nu, labi situācijā ar suņiem jau ir kļuvusi mazliet nekontrolējama). Turklāt jaņem vera, ka man ir nepabeigta augstaka izglītība matemātikā un maģistra grāds (bus visa drīzuma!) vēsturē, tapec esmu gandrīz vai pilnīgi pārliecinātā, ka visu savu tālāko mū�u pavadī�u skolotāja katedra, meģinadama piespiest pusaud�us ieklausīties manis teiktajā un biedējot viņus ar semestra beigu atzīmēm. Mana nākotne bus vai nu tie�i tada, vai ari tai bus pilnīgi akadēmiska ievirze: iesēdī�os vilciena, kas ved taisna ceļa uz zinātņu doktora grāJvillu, un tad jau vienī�gais, kas mani intereses, bus akadēmiska profesūra un pārdomās, ko gan tadu vel nebiju�u izpētīt, kaut ko tik �ilbino�u, lai es ar rāvie�nu kļutu pazīstama noslēgtaja zinātniski akademiskaja vidē.

Zinot, cik viss minētais ir iepriek� paredzams, vai gan jabrinās, ka alku piedzīvot kaut nelielu, bet tomēr da/.adibu? Vai vis�maz mēģināju sev kaut ko tamlīdzīgu iegalvot agrajos rītos, kad bija jāpiespie�as celties un doties, kaut negribīgi, bet ar apņēmī�gu pārliecību eskortet pulciņu mazu, jestru spalvu kum�ķu, ka�mēr tie dodas rīta pastaiga atviegloties.

Skumja patiesība bija ta, ka man gau�am trūka naudas. Biju ar mieru darīt visu (nu� gandrīz visu), lai sapelnītu īres naudu savam nelielajam miteklim, ko dalīju ar istabas biedreni D�eniferu. Ikkatru mēnesi es tik tikko spēju savilkt galus kopa, lai sanaktu naudiņa īres maksai. Un tomēr kada dīvaina veida man tomēr paliek pari ari mazliet naudas kurpēm, kokteiļiem, Starbucks ka�fejnīcas apmeldejumiem un partikai. (Ja, tie�i �aja secība.) Cik labi, ka studiju apmaksu sedz stipendijas un grantu nauda.

Tikmēr Tods man aiz muguras bija sekmīgi izpiņķējies no su�ņu pavadu gūsta, un sunī�i, cie�i ap kaklu piestiprinātās siksni�ņas, ņipri virzījās uz parka pusi. Precīzāk, turp tiecas visi suņi, izņemot Gūmeru, kas, izvelbis a�teles, mēģināja izspiest vēl vienu kaku porciju. Es iek�ēji nosodījos. Ta man vajag. Viss, vairs nekā�dās suņu staidzina�anas. Pat ne ta dievigi sartas nokrāsās ]immy Choo sandaļu para dēļ, kuru ieraudzīju izpārdo�anā l)raignerexpofiure.com. Nav to puļu vērts, vai ari� vismaz kamēr viņi nesāks par tam piesolīt divdesmit procentu atlaidi.

-��� Paklau, es uzsvērti aizrautīgi uzrunāju Todu, meģinadama paraustīt Gūmeru aiz pavadiņas, lai izdo�anas gadījuma pagutu vēl kādu bridi novirzīt suni no iecerētā, tev, jadoma, bija kads noļuks? Tu kaut kur grasījies doties?

-�� Ne, paņemu brīvdienu, viņ� paskaidroja. Man nekur nav jasteidzas.

Aizdomu drebuļi parskreja par manu sprandu, kad ieskatījos Toda seja. Vai tu ieradies �eit tikai, lai saliktu mani? Stulbs jautajums, pretējā gadījuma, kadas gan vel dīvainas sagadī�anas deļ man bija jaieskrien viņam tie�i krūtis? Es labi zinu matemāti�ku. 'llciet man. Dīvainas sagadī�anas nepastav.

Labi vismaz, ka viņam pietika godaprata nelikt man justies ka muļķītei, kas pati uzprasījusies. Piezvanīju uz. tavu dzīvokli, un D�enifera teica, ka tu varētu but atnakusi uz �ejieni. Tā ka gribēju ar tevi aprunaties� Viņ� apklusa, un seja atplauka tas ļoti pa�zīstamais, teju nemanamais smaidiņ�, kas mani alla� ir novedis nepatik�anas.

Sagrabu abas saujas suņu pavadiņas un domas iespiedu pa�pē�us cie�i zeme. Ne, ne, ne. Vairs nekādu randiņu ar Todu Deividsonu. Bet vel vairak par �o apņem�anos es zināju, ka gribu no�klausīties, ko viņ� veļas man piedāvāt. Ļoti labi apzinājos ja viņ� mani vēlreiz uzaicinās kaut kur doties, es beigas piekritī�u. Stulbi, bet tada nu bija mana daba. Lieciet man apspriest Eiklida pierādījumus vai augstas modes kurpju stilus, es dedzīgi metī�os diskusija. Ta�u nolieciet mani viena istaba ar vīrieti, un mani cie�tok�ņi sabrūk. Skumji, bet ta nu ir patiesība.

Viņ� pavandijās iepirkumu turza, ko nesa rokas, un izvilka no tas spilgti iesaiņotu kurpju kasti, kuru rotaja liela, sarta lente.

-���� Ieraudzīju tas un iedomājos par tevi. Viņ� pasniedza man kasti, ko paņemu viena roka, otra sauja turpinot �ņaudzīt pavadi�ņas. Mana sirds vai sitās no satraukuma. Turpini, viņ� mudi�na ja, atver kārbu!

Es nevareju. Atvērt �o davanu, nozīmētu izaicina! likteni, pa�rakstīt velni�ķīgu hgumu ar asinīm. Tas nozīmētu klusējot piekrist, ka viss ar mums atkal bus kartībā un ka ir vel kada iespeja mums abiem velreiz viss varētu izdoties.

-��� Nu beidz, Mel, nevilcinies! Ta ta�u ir davana, nevis spri�dzeklis! *

Nekad nebiju spējusi atteikt Todam, kad viņ� atminējas mani uzrunāt par Melu. Un tie�i ta pa�a iemesla pec man ir ari vel kada vājība nekad nespeju atteikties no vel viena kurpju para�

Izmantojot tikai rādītājpirkstu, nedaudz pavēru karbas vaku, un man izdevās ieskatīties, ko slēpj karbas saturs; sakuma pama�nīju tikai sarkanu atblazmu un tad� AKMANSDIEVS!

-�� �iven�i? Mans skatiens bija ka piekalts kurpju kastei, kad es metos Todam ap kaklu. Tu nopirki man �iven�i platformenes? Es kaislīgi ilgojos pec visu dizaineru kurpēm (un somiņam, ari tie�i ta pa�a iemesla dēj), tomēr pec manas vērtību skalas �iven�i darinājumi ir augstās modes spo�āka virsotne. �iven�i ir pati augsta mode. Galu gala nemaz ne tik sen tie�i Ibers de �iven�i bija

praktiski visu Odrijas Hepbernas tērpu un kostīmu dizaina autors. Ja �is fakts jums ne�ķiet visaugstaka apbrīna vērts, es patie�am ne�zinu, kas gan vel lai tāds būtu.

Odrijai varbūt bija viņas "Brokastis Tifanija", bet man bija brokastis, pusdienas un vakariņas pie �iven�i. Laimes pārpil�nā, es varēju �ķērsot Se�desmit tre�o un Medisonas avēnijas stūri, lai tikai varētu uzmest kaut vienu skatienu �iven�i skatlogam. Reiz. kadu dienu es grasījos sadū�oties un ieiet �aja veikala, lai beidzot sev kaut ko nopirktu. Iekams pienāks �i laimīgā diena, man jaiz.liek no nelieliem veiksmīgiem pirkumiem caur eBuy tik�lu, rūpīgi izskatot nocenotos da�adu dizaineru kolekciju pārpa�likumus.

-��� Pielaiko tas!

-��� Vai tu esi jucis? Ara ta�u līst!

Tods izvilka no somas lietussargu un atvāza to pari mūsu galvam. Cik gadīgi! Vismaz apskati tas tuvāk, pārliecinies, vai tev tas patie�ām patīk.

Viņam nebija mani divreiz jamudina. Ieslidināju roku kurpju kaste un satveru maigo sarkano adas siksniņu, kas drīzuma ro�tas manu potīti. Paradīze! (lespejams, tas �ķita mazliet patētiski, bet mums visiem ir savas vājībās. Manējā, līdzīgi ka manai mam�mai, bija kurpes.)

-�� Nu, kadas tev tas �ķiet? viņ� vaicāja. Ieveroju, kā Toda mu�tes kaktiņi pamazam savelkas smaida, un sapratu, ka viņ� lielis�ki nojau�, kada bus mana atbilde.

Man niezēja mele atteikt ka orgasms! Bet tomēr veiksmīgi pa�manījos apspiest �o velmi. Vienreizejas vai nē, kurpes palika kur�pes un Tods nemainīgi palika mans biju�ais� Biju pat vairak ne�kā pārliecināta, ka tie�i par tadu biju�o viņam ir japaliek.

-��� Pasakainas! ta vieta es atteicu. Vienkār�i lieliskas. Pal�dies tev! Cik tas bija mīļi no lavas puses!

-��� Tikai nesaki, ka pec visa �a ceļa veik�anas tu nemaz negra�sies tas pieņemt?

-������������ Kādas muļķības! Cie�i piespiedu kurpju kasti pie krūtīm.

-��� Protams, ka es tas pieņem�u.

Tods iesmējās. Jā, ta nu reiz ir mana Meļa. Tikai, nepiemir�sīsim, ka es vairs nebiju viņa Meļa!

Viņ� ieklepojas un tad naca klaja ar talako. Tad nu, e-e-e� es tā iedomājos, varbūt mums velak kaut kur ai/iet kopā? Kaut ko iemalkot vai ka tamlīdzīgi�

A-hā! Otra kurpe novēlās zeme.

Par cik patētisku stulbeni Tods mani uzskatīja, domadams, ka es tūlīt bu�u gatava ar viņu kaut kur doties tikai tapec, ka viņ� man atnesis kurpju pari? Jau veru muti, lai sirdīgi pavēstītu vi�ņam, ko domāju, kad piepe�i izdzirdu sevi sakam: Mani vecāki �aja nedēļas nogalē ir iebrauku�i pilsēta, lai nosvinētu savu kazu gadadienu. Viņi ieplānoju�i vienu kārtīgu Brodvejas apmeklēju�mu, un mums sarunats, ka tik�os ar viņiem, lai pavakariņotu ko�pa tie�i pirms izrādes. Tik tikko varēja noskārst, ka tas tad ari bija manis izmisīgi meklētais veids, ka pateikt ne. Turklāt ta pat bija patiesība. Viņi tie�ām atradas pilsēta, nu jau divdesmit �et�ras stundas, un mums līdz �im ta ari nebija izdevies saplanot lai�ku, kad varētu sastapties. Vai, ja gribam but pavisam tie�i, māte ta ari nebija man laikus paziņojusi, kad tie�i viņi doma ierasties. Un, ta ka es neprātīgi alku redzēties ar tevu, itin nemaz negrasī�jos laist garam �o iespēju.

-��� Labi, bet ka butu, ja mes tūlīt izlemtu kaut kur doties kopa? Joprojām ir diezgan agrs, viņ� piebilda tikai juristiem tipiskajā manierē, kas pārējiem nevil�us atgadina: esmu advokats un pras�me strīdēties ir man asinis. Līdz vakaram mums ir gana laika iedzert martini abiem kopā, lai pec tam tu varētu doties vakari�ņas kopa ar saviem vecākiem.

Labi apzinajos, ka pavisam noteikti vajadzētu viņu atraidīt un pateikt tie�i sejā, ka nebūs mums nekādu dzērienu ne pirms, ne pec randiņa ar vecākiem. Tomēr ta vieta es atbildēju pec iespejas saudzīgi. Zini, man tagad vel jāpastaigājas ar su�ņiem, bet pec tam esmu apsolījusi D�eniferai, ka abas kopa do�simies iepirkties.

-��� Viņa lieliski sapratis un neiebildis, ja tu dosies kopa ar mani.

Patiesībā, viņa to nebūt nesaprastu. Būdama mana labakā

draudzene, D�enifera labak piesaitētu mani pie ledusskapja, neka ļautu doties kaut kur kopa ar Todu ar vīrieti, kas bija musu ne�skaitāmo visatriebīgāko nakts sarunu galvenais objekts! Vai var�būt tomēr viņa saprastu gan? Nezinu, iespējams, es kļūdījos. Galu gala tie�i viņa jau bija ta, kas izklāstīja �im vīrietim, kur mani var sastapt.

-��� Bet es viņai apsolīju, taisnojos. Tā gan vairak vai mazāk bija taisnība. Kad iesākumā ievācamies abas viena dzīvokli, Dze�na un es, nosolījāmies viena otrai, ka nekad neizmaitasim savus kopīgos plānus un vieno�anas, vienalga, cik lielisks puisis to pie�prasītu. Protams, �im likumam bija ari izņēmumi pirmkārt, ja puisis atgadinaja D�oniju Depu, otrkārt, ja puisis bija pats D�onijs Deps, tre�kārt, ja puisim tie�am bija darbinieka atlaides vei�kala pie BergJorf�fi. Ta�u Tods neatbilda nevienai no minētajam kategorijām.

-��� Vai esi noteikti pārliecinātā? Un ka būtu tikties kada cita reize?

Paveru muti, ceredama, ka prata ie�ausies kads piemērots aiz�bildinājums. Neka. Piepe�ā saprata uzplaiksnījuma apjautu, ka saplivinu skropstas un paskaidroju vai, bet nu man tie�am jaskrien, citādi suņi vairs ilgāk nespej nociesties.

-��� le�u kopa ar tevi.

-��� A, ja, paldies. Protams. Pārliku pie sevis, vai tas vismaz izklausijas pieklājīgi. Galu gala puisis bija nopircis man kurpes. Un ta biju es, kas patlaban stav lietu ar suņiem, kuri nevar vien sagaidīt, kad tiks izskrieties, lietus no cepures maļam ik pa lai�kam strūklo man gar kaklu (vadājot suņus, man nebija nevienas brīvas rokas, kura nest lietussargu). Varbūt Tods tie�am bija tas labakais, kas mani �odien varēja piemeklet? lespejams, neviens cils visa pasaulē neietu lauka manis deļ tada lietu, turklāt atne�sot man jaunas dizainera kurpes.

Bet vel licamak, ka man nav nekādās pa�cieņas. Un Tods brī�ni�ķīgi zina, kadas podziņas vajag nospiest, lai es padotos.

Mēs sakam iet parka virzienā, un, kad bijām veiku�i jau pus�ceļu, sajutu Toda rādītājpirkstu, kas maigi paberzējās gar manu īk�ķi. Mel, man tevis pietrūka�

Ak kungfl Man vajadzēja vai izkust pie �iem vārdiem. Viņa teik�tais skanēja tik patiesi un viņam bija neliekuļotas no�ēlas izteik�sme seja. Dāvanas. Maigi vardi. Sis vīrietis tie�ām, pa īstam gri�bēja mani atgūt. Un man tas sasodīti glaimoja, nedaudz biju pat apmulsusi.

Lai gan ne mazakaja mora ne�aubījos par vienu man vairs nebija nekādās intereses palikt ilgāk kopa ar �o cilvēku. Un �i atskarta prasīt prasijas izlauzties atklatiba. Piemērots moments rā�dās pavisam drīz, kad mes ar suņiem sasniedzam parku un tos beidzot varēja palaist brīvi izskrieties.

Noklepojusies atbrīvoju balsi savam sakāmajam. Paklau, Tod�

Viņ� ka pieprasot izteikties pacēla roku: Tikai uz vienu glāzi dzēriena. Ja nekādi netiec �ovakar, labi, sarunasim rit. To patei�cis, viņ� uzzibinaja tadu pat smaidu, ar kadu pirms piecpadsmit mēne�iem bija dabūjis mani gulta. Nu ta�u, Mel! Neka sare��ģīta. Tikai mazliet alkohola.

-�� Starp mums abiem nepietiks ar �tikai alkoholu", es atteicu.

Viņa lupas uzzibsnīja ļoti pazīstams smaidiņ�, un tas vel rei�zi atgadinaja man par tam daudzajam smago pārdomu naktīm, kuru deļ mes vairs neesam kopa. Par laimi, piepe�i iezvanijas mans tālrunis, un es, pateicīga par iejauk�anos, atvazu klausuli. Zvanīja mate. �au, mammu! Es tie�i stāstu draugam, ka sastap�os ar jums �ovakar.

-�� Zini, es ceru, ka neradī�u nevienam lielas neertibas, tomēr labak butu, ja mēs rītdien velreiz sazvanītos. No matēs mutes tas izskanēja ka apgalvojums, nevis vaicajums. Un no manis ne�tika sagaidīti nekādi iebildumi.

-�� Ak! Satraukta aplaizīju lupas. Es patie�am cerēju sastap�ties ar tēti. Un tevi.

Viņa pat nepapulejas noslēpt aizkaitinajumu. Melanij, Die�va deļ! Ka brīvdienas tas īsti ir? Piepe�i noskaidrojas, ka viens tava teva sens klasesbiedrs dzīvo Longailendā, un viņ� grasas mums pievienoties vakariņas tie�i pirms izrādes. Saprotams ta��u, ka tu nevēlētos, lai mes atteiktos no tadas iespējas vēlreiz iepazīt sen nesastaptu draugu?

Mat, vai esi kādreiz apsvērusi vēlreiz iepazīt pati savu vienīgo meitu?

Gribēju viņai to pateikt. Ļoti, ļoti gribēju, ņemt un tie�i tā ari pateikt.

Tomēr ta vietā atbildēju: Protams, mamm. Domas uzplaju sejai platu smaidu. Visur ta�u tiek daudzinats ja tu smaidi, pat

juzdamas saniknota vai depresīva, tavs noskaņojums atri vien pie�lāgosies sejas izteiksmei. Mazliet nogaidīju, lai jautu �ai teorijai iedarboties. Neka. Izmaiņas nesekoja.

-��� Labi.

-��� Nu tad, hmm� cikos rit tiekamies?

-�ēlīgais kungs, bērns, es nezinu. Piezvanī�u tev, tiklīdz bū�sim piecelu�ies. Ne, man tie�am jabrinas, kop� kura laika tu esi tada punktuālā reglamenta ievērotājā.

-��� Nav ne jausmas, atteicu, domas kavēdamas pie neskaitamajiem kalendariem, kas alla� bija musu 1 Ijustonas maju neatņe�mama sastavdaļa. Katrs kalendars tematiski bija pieskaņots tai sabiedrisko pienākumu jomai, ar ko māte tobrīd bija aizravusies.

-��� Labi, nu tad tiktai butu samnats. Saldumiņ, mes tevi mīlam!

Nūja. Kolīdz pārstāju iejaukties un atstaju viņas plānus ne�mainīgus, ta piepe�i atkal kļuvu par viņu zelta meiteni. Mīlu tevi an, mamm.

Un tas gan bija patiesība.

Tomēr pa �o laiku viņa mani bija nokaitinājusi vai līdz balt�kvēlei.

Tods pasniedzas un saņēma plaukstas manu roku. Mans ielugums gan joprojām ir speķa.

Dievs, svētī �o labdari� Viņ� alla� bija mani mierinājis un ļāvis vieglāk pārciest visas nesapra�anas ar vecākiem, kas bija nāku��ās par manu galvu musu agrakas kopdzīves laika. Talab es ne mirkli ne�aubījos, ka Tods lieliski izprot visas notiku�as dramas jēgu, kaut ari bija sadzirdējis tikai manis runāto.

-��� Pateicos, atbildēju.

-�� Tatad tu nāksi? Viņa smaids pletās vai pa visu seju, un tas izskatījās reize velni�ķīgi un izaicino�i. Piepe�i iemesli, kapec mums atkal butu kaut kur jadodas kopā, �ķita daudz būtiskāki par tiem, kuru deļ abi iz�ķiramies. Es jutu, ka pamazam kļustu vaja, un to apzinajos. Pieturējos ar roku pie pastaigu laukuma me�tālā ie�ogojuma.

-��� Es vienīgi �aubos, vai�

-Melānijā Linna Preskota?

Mani izglāba sve�inieks. Apcirlos, lai paraudzītos, kam pie�der balss, kas mani uzrunaja, bet ieraudzījusi noelsos un strauji

solīti atkapos. Toda roka maķenīt stingrāk apkjava manu plecu, un es pat negrasījos to nopurināt.

Grāmatas vīrie�i vienmer aprakstīti ka tum�i un bīstami per�sonā�i, un tagad es beidzot ļoti skaidri apzinajos, ka ta var but taisnība. Vīrietis, kas stāvēja man pretim, izskatījās tik neatvairams, ka gribējās viņam pieskarties un taja pa�a laika ari mesties begt. Tāds apburo�i nesasniedzams kārums, ar ogļu melniem ma�tiem un filmzvaigznes �okļa līniju.

Gandrīz vai iestenejos� labi, varbūt es tie�am iestenējos� to�mēr pietiekami �igli apspiedu �o skaņu, manīgi to norīdama. Un apjautu, ka esmu Todam gandrīz vai pateicīga par to roku uz ple�ca. Sve�inieka acis bija manams kas savads. To skatiens likās ne��ēlīgs, tuk�s un, lai ari tam nebija nekāda apjau�ama iemesla, tas mani biedēja līdz nāvei.

-�� ļus esat mis Preskota? viņ� vaicaja.

-�� Es, ak ja, esmu.

Vīrie�a balss bija glasmaina ka medus. Ja vien nebūtu la dī�vaino acu skatiena�

-��� Un kas jiis tāds bulu? atskanēja Toda balss, joprojām man blakus.

-��� Man jums kaut kas jānodod, noslēpumainais vīrietis pa�skaidroja, joprojām ignorējot Todu. Nepazīstamais panācās uz. priek�u un pasniedza aploksni.

-��� Kas tas ir? pavaicaju.

Viņ� pasmaidīja, bet nelikās, ka smaids saderas ar viņa seju.

-��� Nevaru teikt. Drīzāk ierosinātu, lai jus atverat aploksni. To pateicis, viņ� pie�āva pirkstu pierei, it kā uz atvadam paceldams iedomātu cepuri, tad pagrie�as un devas prom, atstadams mani ar aploksni roka, visai pamatīgi apstulbu�u.

Nesapra�ana saraucu pieri, diem�el tada pieres rauk�ana nedara mani glītāku, būdama pārāk ziņkārīgā, lai nogaidītu, kamēr lik�u līdz majam, aizplesu ar rādītājpirkstu aploksnes apmali un atdabuju to vaļa. Iek�pusē atradas biezs brūngana papīra gabals, kas likās noplests kadai lētai pārtikās iepirku�mu turzai. Izvilku papīru un ieraudzīju uz ta savādas zīmes. Ir nu gan!

Labi, esmu ķerta uz matematiku, bet atzīstos, ka �is attēls pat man likās pārāk mīklains. Varbūt kads atsūtījis kodētu ziņu, to�mēr tas, kur� to paveicis, pazina mani gana labi. Man ir bakalau�ra grāds matemātika un maģistra grāds vēsturē. Vairumu ļau�u tads salikums izbrīnītu. Ierastajos priek�statos matematiķi ir ka pielīmēti saviem kabatas kalkulatoriem, runa tikai par skaitļiem un pastavīgi burza rokas kadas datu kopas plastikāta apvalciņos. Tas ir aizvainojo�s stereotips. Tikpat aizvainojo�i, kā apgal�vot, ka blondīnēm ir daudz jautraka dzīve. Esmu blonda, un, ticiet man, tas ir tik novecojis uzskats, ka nepelna vairs nekādu ievērī�bu. (Man gan jaatzīst, pat ja matu garums samazinās, matematika galva tiek iek�a viens un divi. Iztēlojieties saviesīgus burziņus, piemēram. Ikreiz, kad sarunas apsīkst, es varu pārējos gan ap�burt, gan �ausmas sastindzināt, eleganta nevenbā bilstot kaut ko par fraktāļiem, Fibona�i skaitļiem un Smaligana loģikas spēlēm. Un �adas situācijas tie�i es spēju iedvest paruku�am pasakūmam jaunu dzīvību.)

Tagad, kad izstrādāju savu maģistra darbu, mana uzmanība pilnība ir pārslēgusies uz vēsturi. Mans diplomdarbs ir par pri�mārajiem un atvasinātajiem kodiem un �ifriem, kurus uzvaro��ās nācijās izmantoja kara laika. (Un, ja, es tie�am apzinos, ka petama joma ir nedaudz par pla�u. Man jau ir biju�as pārrunās ar savu diplomdarba vaditaju par �o jautajumu, paldies, varat nepūloties.)

Tādejādi �ada kodēta vēstule uz bieza bruņa papīra bija tie�i manu intere�u lauciņa. Ja sūtītājs izrādītos kads puisis, atzīstos, ka jutos jau pa pusei iemīlējusies.

-�� Mata I lari, kads tevi parak labi pazīst, Tods ieminējās, at�radinot mīļvardiņu, ar kuru mani savulaik bija apveltījis. Viņ� piekabinaja man to musu pirmaja randiņa, kad uzzināja, cik ļoti es apbrīnoju 'T'nigma" �ifrē�anas ierīci un manu nepārejo�o kaislī�bu uz visu, kas aujams kajas. Hs Todam pavēstīju, ka labak gribē�tu saukties par Sidniju Bristovu2 , bet viņ� nekad neuztvēra �adu mājienu.

Izņēmis man no rokam lapu, Tods to apvērsa otrādi un nopē�tīja. Tatad, no ka ta pienākusi?

Nopētīju aploksni, lai atrastu atpakaļadresi. Neka. Man nav ne jausmas. Dīvaini, vai ne? Un tas patie�ām bija dīvaini. To�mēr visa �i situācijā ar ziņnesi un kodēto vēstuli �ķita kaut kur sen iepazīta un visnotaļ zināma.

-�� Varbūt tas ir ielūgums uz kadu ballīti? Piemeram, ja esi pie�tiekami attapīga, lai at�ifrētu kodu, tad tu dabu zināt ballītes ad�resi. Saderam, �o vēstījumu atsūtījis Vorens. Viņ� ta�u dzīvo netā�lu no �īs alejas?

Paraustīju plecus. Varbūt. Vorens pats ir interesants tipiņ� un reize ari mans studiju �oms. Pēdējā laika gan sastopamies visai reti, kop� esmu pilnība pievērsusies vēsturēs fakultatei, kamēr viņ� turpina darbu pie sava maģistra darba in�eniermehanika. Vai ari viņ� tikai ta apgalvo� Reizēm man �ķiet, ka Vorena vienīga nodarbo�anās īstenība ir tupē�ana sava dzīvokli, kur viņ� klausas kaut kadu man nezināmu mazpazīstamu grupu muziķu un ņemas ap savam krustvārdu miklam. Vorens ir ka apsēsts ar krustvārdu miklam un anagrammam, atteicu. Kodi viņam nekad nav īpa�i paliku�i, tie ari nekad nav biju�i viņa īstais lauciņ�.

-��� Nu tad pie vainas ir kads cits. Vai ari kāds nosūtījis �o tev, lai uzjautrinātu. Varbūt ta ir ziņa no kadas sevi�ķi slepenas spie�gu aģentūras, kas labprat velētos tevi savervēt. Ja spēsi at�ifrēt vi�ņu ziņu noliktaja laika, tu tiksi uzņemta aģentūra un viņi tevi tais�na ceļa iekraus lidma�īna un aizsūtīs tava pirmaja misija.

Pikti pablenzu uz viņu, bez vārdiem pasakot: izbeidz gvelzt! Tods īstenībā ir viens no retajiem cilvēkiem, kas zina, ka es dienu no die�nas slepeni alkstu pēc noslēpumaina darba, kas būtu saistīts ar kriptoloģiju. Diem�el tadi darbi ir reti sastopami un nav domāti man. Savulaik ne reizi vien pat tiku izdrukājusi NDA Nacionā�lās dro�ības aģentūras darba pieteikumus, tomēr nekad neesmu ti�kusi līdz to aizpildī�anai un nosūtī�anai. Tas viss alla� izklausās gau�ām nereāli. Gribu teikt, nevis ka tads darbs vispār pastāv, bet ka es nespēju sevi iedomāties pastavigi strādājām valdībai, uzlau��ot slepenus kodus, pat ja man visa visuma patiktu ar ko tadu no�darboties. Un doma par pieteik�anos tik ilgotam darbam, uz kuru es beigu beigas saņemtu tikai atteikumu, mani jau domas iegrū� totala depresija. Visticamāk, ka galu gala es skola pasnieg�u vēstu�ri kaut kādiem 7. klases skolēniem. Ak, kas la bus par jautrību�

-Zini, es vel kavējos pārdomās par to varbūtēja ielūguma teo�riju. Kādam no taviem draugiem briest lusiņ�. Un pazīstot tevi, tu nokļūsi līdz atrisinājumam atrak par visiem.

-��� Paldies, pateicos, paraudzījusies uz viņu ar negaidītu cie�ņu. Viņ� līdz �im nekad nebija parak slavējis manas smadzenes, būdams vairak ieinteresēts mana ķermeņa maigakas un apaļakās vietiņās. Tā ka man ar pārsteigumu nacas secināt, ka viņ�, iespē�jams, pamanījis mani ari daudz ka lada, par ko man nebija ne jausmas.

-�� Tātad, tiekamies �ovakar?

Piekrīto�i pamaju. Kāpēc gan ne? Viņ� nopircis man kurpes, izteicis komplimentus manam smadzenēm un tagad vēlas izmaksat man kadu dzērienu. Ja es jau iepriek� nezinātu, ka viņ� ir pilnīgi, totāli garam, varētu pat nodomāt, ka Tods ir ideālais vīrietis.

-�� Lieliski! Viņ� paķēra aploksni ar �ifrēto ziņu no manas sau�jas.

-��� Ei!

-�������������� Tikai nodro�inos, viņ� atteica ar viltīgu smaidiņu seja,

-��� ka tu nepārdomāsi un tie�am ieradīsies uz randiņu. Tiekamies ap se�iem.

-�� Tod, ka tu uzdro�inies! Bet viņ� jau bija projām, no attaluma pamajis man un aizsteidzies pa to pa�u ceļu, pa kuru bijām

atnāku�i. Un kas man atlika? Biju te ka piesieta suņiem, un viņ� to gau�ām labi ap/inajās. Kamēr es tos vauk�ķus sasauktu, viņ� jau būtu laba gabala.

Reizumis �āds vīrietis var ta nokaitinat!

Joprojām gandri/ vai vārījos no dusmām, kad piepe�i atskartu, ka lietus ir mitējies. A�i pārliecinājos, ka klajas suņiem, un pa�manīju, ka to ķepas ir sabristas krietni vien dubļainakas, nekā man gribētos, bet nekas cits tiem nekaitēja.

Faktiski tie�i tobrīd viss bija vērties diezgan labi, par spīti Toda smieklīgajai aizbēg�anai. Biju saņēmusi neticami stilīgu aiz��ifrētu vēstuli, kas pat varētu but no kada slepena pielūdzēja. (I's ta�u drīkstu mazliet pasapņot?) Man piederēja ap�ilbino�s paris jaunu �iven�i kurpju. Un, kronis visam, saule izlīda aiz pelēko mākoņu skrandam.

Nebija nekādu �aubu dievi man uzsmaida. I ,abi, vismaz �o�dien es varēju sajusties ka patie�am izredzēta.

Un, vai zināt ko? Hs jutos sasodīti labi.

-��� Nenogalini mani! D�enifera izsaucās bridi, kad es ienācu pa dzīvokļa durvīm. Viņa gul�ņaja uz divana, apģērbusi manus iemīļotos Seveti d�insus un dārgumiņā l'ahari lopiņu, uz kuru bi�ju metusi karus skatus jau nedēļām ilgi. The Post, uz�ķirts 6. lappuse, metajas viņai blakus uz. divana.

-��� Par ko? Ka aizņemies manus d�insus vai par Todu?

-��� Par abiem, viņa atteica. Draudzene novietoja avīzi uz kafi�jas galdiņa un pievērsās man ar nedalītu uzmanību. Nu, un kas tad viņam bija lecies? Viņ� likās tik izmisis un stastija, ka esot tev sagadajis kaut ko ļoti īpa�u, citādi es viņam neteiktu ne varda. To sacīdama, D�enifera izstiepa gaisa mazo pirkstiņu ka aplieci�nājumu simboliskam meiteņu zvērestam. Un tomēr, kas īsti vi�ņam bija prata?

-Uzmini.

-Tava Dol�e un Gabana d�insu jaciņa?

-��� Nē, un paldies, ka atgadinaji man par to. Pirms vairakiem mēne�iem biju pazaudējusi savu iecienītāko jaciņu.

- Labi, kas tad vel?

Paskaidrojuma vieta paceļu gaisa kurpju kasti. -Ta-dām!

-�� �iven�i! viņa iekliedzās, norāvusi karbas vāku. Ak, Mel, cik tās ir skaistas!

-�� Zinu! atteicu, joprojām vai apreibusi no laimes. Un, ta ka vairs nelīst, es tas varu uzvilkt. Mes ta�u joprojām grasamies do�ties iepirkties?

-�� Protams. Vai mes pirksim vai tikai aplūkosim?

-��� Domāju, mazliet no katra. Manam bankas rēķinam ļoti drīz bija nepiecie�ams iedvest jaunu dzīvību. Tomēr, ja es nakamās di�vas nedēļas pārtik�u tikai no Ramen un halturu ar suņu staidzina�anu turpinā�u vel menesi no vietas, es varētu izspiest pielie�kami naudas jaunam d�insu pārim. Un tādejādi es pat varētu nomest pāris mārciņu lieka svara. Vieni vienīgi bonusi!

-Super. Tatad, esi man piedevusi?

-�� Vel neesmu izlēmusi, atteicu. Piegāju draudzenei tuvāk, lai pamatigak nopētītu viņas blūzīti. Vai tas ir Tahari darinājums no Blūmingdeilza veikala?

Viņas pirksti nervozi aizsniedza apkaklīti, it ka lai aizsargatu. E-mm, ja� Paķeru to vakar neilgi pirms darba.

-�� Tā brīnumjauki izskatītos man mugurā, vai tu ta nedomā?

Viņas acis no �ausmām kļuva vai apaļas. Tu ta�u nevari�

-�� Ne, varu gan!

-��� Beidz, Mel. Ne jau manu Taharil

D�ena! Tu izpaudi informāciju par maniem nolūkiem ma�nam biju�ajam. Man pat �ķiet, ka tu viegli esi tikusi cauri.

-�� Kada tu gan esi maita! Bet tomēr jaukakaja �a varda nozīmē, protams.

Es smejos. Nu, mū�īgi jau to nepaturē�u. Atļauj man uzvilkt to tikai �odien. Tu joprojām vari aizņemties manus d�insus. Es gribu tikai topiņu. Tas izskatīsies pilnīgi neatvairami kopa ar jau�najam kurpēm, vai ne?

-Taisnība. Viņa pamaja un tad novilka topu pari galvai. Tie�i talab mes esam vislabakās draudzenes. Mums abam ir skaidrība par to, kas dzīve ir vissvangakais.

Viņa pameta savu iesildīto vietiņu uz divana un devas meklet jaunu krekliņu, tikmēr es nosēdos iepretim kafijas galdiņam un saku at�ņoret savas sporta kurpes. Manu skatienu piesaistīja Sindijas Adamsas sleja un es karam acīm pārskrēju dienas tenku jau�numiem. Neka sevi�ķi satricino�a, bet jāatzīst, ka es dievinu The Post. Vispirms pārskrēju pa�iem svangakajiem jaunumiem baumam, tad atgriezos pirmaja lapa. Virsraksts bija milzīgs BAITU KARALIS AIZGĀJIS AIZSAU1E 34 GADU VECUMĀ! un tipis�ka Post stila virsraksts aizņēma lielu tiesu iek�ējā atvēruma un parejais raksts nosedza visu atliku�o laukumu.

Vakar Ņujorkā notika piemiņas dievkalpojums, kurā at�vadi jās no datoru mogula Ar�ibalda Grimaldi. Pasaulē pla�i pazīstamais dar.oru ģēnijs savus miljonus nopelr.īja, uzrakstīdams nozīmīgu datoru kodu. Ta�u viņa vārds iekļuva slavas zenītā, kad viņ� �o kedu padarīja pie�lietojamu Interneta spēļu vidē, tādējādi dāvājot iespēju neskaitāmiem spēlētājiem iesaistizies tie�saiszes spē�lēs. Lai to darītu, viņiem, bija nepiecie�ams vienīgi dators, modems un vēlme spēlēt. Jo populārāks kļuva �o spēļu veids, jo vairāk auga Grimaldi bagātība.

Populārākā Grimaldi radītā spēle "Spēle.Izdzīvo.Uzva�ri" (SIU) saistījusi vairāk nekā 3 miljonus reģistrētu lietotāju visā pasaulē. Visi spēlētāji aizpilda deta�lizētu Lietotāja Profilu, pēc kura spēles operētājsis�tēma izvēlas ur. pie�ķir lietotājam noteiktu lomu, ar ,<uru lietotājs turpmāk tiks saistīts (Mērķis, Slepkava vai Sargs!; sistēma arī pie�ķir neteiktus paņēmienu kopumus, pēc kuriem Mērķim iespējams izdzīvot, tādējā di padarot ikvienu spēli unikālu saistībā ar attiecīgā lietotāja individuālajām personības iezīmēm.

Vēl kāda SIU spēles iezīme ir naudas balvas, ko sa�ņem spēles uzvarētāji atkarībā no tobrīd tīklā iesais�tīto spēlētāju skaita.

Balstoties uz dro�i ticamiem avotiem SIU korporat: vajās struktūrās, jauna populārās spēles versija nesen ir sākusi iziet beta-testē�anu.. .

Es pārskrēju ar skatienu raksta atliku�ajai daļai, kura bija �ā�diem rakstiem tik ierastais ieskats Grimaldi dzīvē, kas noslēdzās ar informāciju par bagatnieka navi nelaimes gadījuma deļ izbrau�ciena ar laivam. Viņa dzīve sakas trūkumā, bērns, kas pārcietis varmacību un bijis spiests uzaugt aud�uvecāku majas. 15 gadu vecuma viņ� aizbēga no majam, nekad dzīve netika mācījies ko�led�a, ta�u savos 20 gados bija ļoti talantīgs datoru industrija. Ar naudu viņ� rīkojas ļoti taupīgi un apdomīgi, ta�u tad radīja SIU, un ta gandrīz nekavējoties spēļu pasaule kļuva par vispieprasī�tāko tie�saistes re�īma spēli. Nedaudz velak viņa ieņēmumi jau bija merami vairakos miljardos.

Un turpat netālu atrados es. Smagi cīnīdamas vai ik dienu, lai sagrabinatu naudu īrei. Man tie�am nekaitētu nopietni apsvērt un pārdomāt savu izvelēto karjeras taciņu.

-��� Vai tu �o pamanīji? pavaicaju D�enai, kad viņa atgrie�as istaba. Pasniedzu viņai avīzi, noradot uz izlasīto atvērumu. Viņa bija cīnījusies par savu Tuhuri ļuicy Couture un izskatijas patiesi neatvairama. D�enai ir zaļas acis un ogļu melni mati, kas alla� krīt elegantās �ķipsnas, pat ja Dzena ir tikko piecēlusies no gul�tas. Mes abas esam viena auguma, abas valkajam astoto izmēru, un, kop� dzīvojam kopa, tas nozīmē, ka ari musu garderobes ir divkār�oju�ās, jo varam dalīties visa, kas mums pieder.

Tomēr, ja es varu but pārliecinātā, ka atgādinu sturainu ban�dīta pistoli, D�ona izskatas poc ceļas kaķenes. Viņa ir tik izcila, ka varētu strādāt par modeli, bet patiesība ir dziedātāja. Nu labi, viņa ir dziedo�a viesmīle, un tomēr. D�enai ir tik apbrīnojama balss, ka tas deļ vien esmu cie�i pārliecinātā viņa sasniegs Brodvejas skatuves rampu gaismu, un tas nebūs ilgi jagaida. Tīri teh�niski pieejot viņa jau atrodas Brodveja, kop� strada Hiēnas "Zvaig�ņu putekļu vakariņas", kas ir skaļ� restorāns, slavens ar siera uzkodām, Brodvejas un 51. avēnijas krustojuma. Visiem vies�mīļiem un viesmīlēm tur ir jabut ideala forma, un tur pasniegtie piena kokteiļi rosina paliesu godbijību. Lai ari iestāde domata gal�venokārt tūristu ķer�anai, tomēr laja ir gana daudz jautrības. Tur vienkār�i var justies lieliski. Pat tikai ierodoties tur, neprātīgi kā�rojās kaut nedaudz uzdziedat, bet man ir sliktākā balss uz �is pla�nētas.

D�ena bija a�i parlasijusi rakstu un pacēla skatienu. Cik tizli. Vai es kadu reizi vai divas neuzspēlēju �o spēli?

-�� Pirms daudziem gadiem. Mes abas to izspēlējām, esi jau aiz�mirsusi? Tas bija tik sen, kad S1U bija pilnīgi jauna spēle, saku�ma spēlēju to nedeļam ilgi, kamēr ta mani beidzot saka garlaikot. Tiku izspēlējusies visas lomas, un Grimaldi man pat bija atsūtījis kaut kadu apsveikuma e-pastu. Protams, tas notika, kad C.rimaldi vel bija tikai bagats, tatad pirms viņ� kļuva Patiesi Bagats. Pre�cīzāk izsakoties, Neprātīgi Bagats.

Pirms spele man pa�ai piegriezās, es pamēģināju pielauzt ari D�enu uzspēlēt. Viņa iesaistijas, drīz vien tika nogalinata un tad ari nolēma, ka �ada lieta viņu vairs neinteresē. D�enas ideja par to, kas ir jautri un atri reizē, nozīmēja izcīnīt Miu Miu blūzīti, kuras cena sākotnēji bija 75 dolāri, paraugu vairaksoli�ana. Un es viņai absolūti piekritu.

-��� Hmm� D�ena domīgi pārlaida skatienu manam stavam no aug�as uz leju un atpakaļ. Tatad tu esi dabujusi lopiņu un kurpes. Un kas bus ar tavam biksēm? Vai tu dosies iepirkties svār�kos?

Veicīgi novilku pari galvai savu Gap teniskrekliņu un drosmī�gi stājos pretim problēmai: Vai man vilkt melnos Diesel d�in�sus? Un, to vaicajot, paķeru Tahari izstrādājumu.

-�� Ideāli. Dodies parģerbties, lai mes varētu tikt projām no �e�jienes. Man jāierodas lidostā līdz pusastoņiem. Viņa ieskatijas rokas pulksteni. Tas ļauj mums iepērkoties pavadīt tikai septi�ņas stundas, un pec tam man būs jadodas prom.

>�http://www.playsurvivewin.com�< SPĒLĒ.IZDZĪVO.UZVARI

LŪDZU, ieOGOJIETIES

SPĒLĒTĀJA LIETOTAIVARDS: SemperFi

SPĒLĒTĀJA PAROLE: �*�,**�

�lūdzu uzgaidiet �lūdzu uzgaidiet �lūdzu uzgaidiet

Parole apstiprināta >�lzlasīt jaunās vēstules�< >>>Rakstīt jaunu vestuli�< �lūdzu uzgaidiet

LAIPNI LŪDZAM VĒSTUĻU SADAĻĀ

Jums ir viena jauna ziņa. ļaunā ziņa:

Kam: SemperFi

No: Bloķēta identitāte

Par: Atlīdzība

Jūsu rēķinā pīkst. 9.00 ieskaitīta priek�apmaksa. Summas apjoms: 20 000 $. Klienta vārds: Melānija I inna Preskota. Papildu samaksa liks ieskaitīta per misijas sekmīgas paveik�anas.

Speles sākums: 12.01 Vēlam veiksmi.

��Pievienotais dokuments spēlētāja profilā: Mt P Pmfile.(loc�<

Metjii Strikers velreiz izlasīja pienāku�o ziņu, nu jau ceturto reizi pec karlas, tomēr ta joprojām palika nemainīga. Atkal jau sakas.

Viņ� bija dzēris alu un edis lazanjas pārpalikumus, kad ielū�kojas e-pasta, bet tagad radas sajuta, ka viss apēstais vēderā ne�lāgi malstas un teju nāks atpakaļ. Strikers aizstebereja līdz virtu�ves izlietnei un atgrieza auksta ūdens krānu. Pieliecies, viņ� padzērās tie�i no krana un ļava ūdenim apskalot ari seju.

Auksta ūdens �alts novērsa domas no burk�ķo�a vēdera, tas bija vismaz viens labums. Tomēr nekas, ko Metju pasaka, nelīdzē�ja, lai tiktu gala ar radu�os problēmu.

Viņ� iedomājās par D�eimiju Teitu, kas gulēja mirusi uz grī�das, pati savu asiņu palti. Un viss tikai viņa deļ. ļo viņ� nebija uzreiz noticējis pasakuma nopietnībai.

Kuņģis saravas vēlreiz, un Metju piespieda delnas virspusi mutei, nogaidīdams, kamēr nelabums pariet. Ar plaukstam jopro�jām iekrampējies Formica virtuves lete, viņ� pagrieza galvu tikai tik daudz, lai redzes loka paradītos klēpjdators, kura zilais ek�rāns mirgoja reize valdonīgi un neticami neatlaidīgi, l ieta, kas viņu pakļava un komandēja.

�oreiz, Strikers bija pārliecināts, viņ� noteikti paklausīs.

Izjuzdams uzbudinājumā trīsas, viņ� tuvojas datoram, līdzīgi ka mednieks lenc me�onīgu un bīstamu plēsoņu. Pieliecies klāt, viņ� novietoja pirkstu uz skārienjutigas zonas un virzīja kurso�ru, kamēr sasniedza un varēja noklik�ķināt uz pievienota doku�menta: Ml ,P_Profile.doc.

Dators iezumējās un lika alverta MS Word dalne. Varbūt datne saturēs pavisam nevainīgus datus, kuri neļautu izjust cilvēku tik personīgi: vardu, adresi un talruņa numuru. Tomēr taja bija ari kas vairak par cilvēku. Izglītība. Vaļasprieki. Ari fotogrāfijā. Tā bija izteiksmīga, izskatīga meitene, nostājusies lauvu bura priek��a, fona manami paris lauvas. Kadra redzams, ka meiteni apspīd saules stari, darot matus līdzīgus plūsto�am zelta klājienam tie izskatījās tik mirdzo�i spo�i un dabiski pat datora ekrāna. Viņa bija gara, slaida un raudzijas tie�i kamera. Meitenes smaids iz�staroja reize pa�pārliecību un jautrību.

I a\ kad �i fotogrāfijā uzņemta, �ai meitenei tā bijusi laimīga diena.

Strikers koncentrēja uzmanību vārdam, kas bija minēts lappu�ses aug�daļa: Melānijā Linna Preskota. Viņ� paberzēja deniņus, galvassāpes atgriezās ar me�onīgu speķu. Melanijai Linnai, lai kas viņa butu, Strikers apzinājās, laimīgas dienas drīz vien bus garam.

-��� Melānij, tu būsi nākama, viņ� �ukstēja. Un lai Dievs mums abiem palīdz.

-�� Varbūt paņemam pa kokteilītim? Dena piedavaja. Mes bi�jām Blūmingdeilza, nosēdinātās uz augstajiem ķebļiem iepretim Mac StuJio piederumu letei.

Izdvesu kaut kadu skaņu, kas attali atgadinaja piekri�anu; raug, es patiesība nemaz nevarēju parunat, jo pardeveja turēja plaukstu man uz sejas un, ārkārtīgi koncentrējusies, apvilka ma�nas lupas ar MAC kolekcijas jaunāko lupu zīmuļa versiju burgundie�a toni.

�adi iepērkoties, mēs bijām pavadīju�as jau �etras stundas pec kartas. Sakām ar Piekto avēniju, garāmejot karu aci noskatīdamas preces Tiffany, Gucci un tiem līdzīgajos skatlogos. Tad mes iegrie�zāmies Piecdesmit septitaja un devāmies tie�i uz Austrumiem, pa ceļam visos sīkumos apsprie�ot situāciju ar Todu. Zinu, ka tev �ovakar turp jādodas, lai atgutu to sutījumu, bet vismaz ne par guli ar viņu!

Kop� man vairs nebija ne mazakas vēlē�anas pārgulēt ar savu biju�o, sarunas par �o tematu atri vien izsīka, toties pievērsās citiem nozīmīgiem tematiem: jaunais oficiants "Zvaig�ņu putek�ļos", pec Dzenas teikta, bija patie�am smukiņ�; mana niecīga pie�redze (vai pareizāk tas trūkums) randiņu pasaule; vai mums varē�tu, sasodīts, but kaut mazaka iespeja iegādāties pariti Maiiolo kurpju eBay izsole par mazak neka simt piecdesmit dolāriem? Mēs piedzīvojam abpusēju elpu aizraujo�a klusuma bridi, kad ka sa�stingu�as noraudzījāmies uz TraJa skatlogiem. Bet pec tam �alas atjaunojas ar jaunu sparu, mes turpinājām savu ceļu Piecdesmitseptītās un Parka avēnijas krustojuma, kur abas nopirkām pa lutte kafijai otra stava kafejnīca (mūsu pirmais pirkums pa visu die�nu); un tad jau bija laiks doties talak.

Ap to laiku mana VISA kredītkarte vai ieniezējās no vēlmes, lai to liktu lietā, tapec mes steidzāmies uz "Blumijiem". Grasījos traukties taisna ceļa uz otro stāvu, lai uzzinātu, kad pie viņiem bus atlaides precem no Juicy Couture stila līnijas, ta�u D�enai ce�ļojumam bija nepiecie�ams jauns vaigu sārtums, tapec mes iesais�tījāmies paraugu izmēģinā�anā pirmaja stāvā. Kad MAC meitene piedavaja man atri nedaudz atsvaidzina! izskatu, izmēģinot de�koratīvās kosmētikas jaunumus, bija grūti atteikties.

-��� Tu ta�u nedari to visu Toda deļ, vai ne? D�ena ar aizdo�mām apvaicājās.

Uzmanīgi pavērsos uz D�enas pusi, cik jau nu meitene, cītīgi darbojoties ap maniem vaigu kauliem, man to atļava. Vai tu tra�ka? Hs ta�u iz�ķiros no viņa, vai neatceries?

-��� Es apzinos, ka tu no viņa iz�ķīries. Ks tikai ceru, ka ari tu atminies, kāpēc jus pa�ķīrāties. Acīmredzami viņ� vēlas tevi atgūt.

Saraucu pieri un ar to izpelnījos kosmētikas speciālistes no�sodījumu. Nupat biju izkustējusies par daudz. Ta nu man nā�cās turpmāko laiku nosēdēt ar stingu seju ka akmens, pārdo�mājot D�enas teoriju. Visticamak, ka Tods patie�am bija apņemies atgūt mani (jāatzīst, �ada nostādne tīkami glaimoja manam ego). Un visu beidzot jaatzist, ka viņ� ir paveicis kriet�nus priek�darbus, gan lai atrastu un sastaptu mani, gan ari lai piedabūtu mani ierasties �ovakar viņa dzīvokli. Ta�u �i velme nebija abpusēja. Uzskatīju, ka esmu glu�i pareizi rīkojusies to�reiz, iz�ķirdamas no viņa, un man nebija ne mazakas vēlē�a�nas vēlreiz, pie viņa atgriezties. Protams, izņemot manu sutijumu, ko ļoti gribēju atgūt.

Meitene beidza pārkrāsot manu seju, pasniedza man spoguli un, jaatzist, es izskatījos pārsteidzo�i. Pati neesmu nekada nepra��a kosmētikas uzkla�ana, ta�u mazā profesionāle bija padarījusi mani līdzīgu modelei, sejas pamattonis izskatijas samtains, acis un lupas bija klatas ideālām līnijām un toņu parejam. Manas acis, pateicoties prasmīgi uzklatai skropstu tu�ai, acu kontūrai un enam, izskatijas neticami lielas un vel zilākās neka ierasts. Vaigu

kauli �ķita aristokrātiski augsti. Un manas lupas� ja, las izskatijas ka piebriedu�as un tik skūpstāmās�

īsāk sakot, i/skatijos fantastiski. Un man nebija pilnīgi nevie�na, kam sevi tadu paradīt. Tikai Tods. Nu labi, lai butu, pie joda, vismaz, viņ�.

Būdama nelabojama optimiste, nopirku visus dekoratīvās kos�mētikas produktus, ko meitene bija likusi lielā tādejādi nodarot graujo�u kaitējumu savai kredītkartei. Tomēr galu gala man ta�u vel bus randiņi. Un patrenējoties, es varētu iemācīties uzkrāso�ties tikpat ideāli, ka to paveica konsultante. Labi, vismaz ka sa�sniegt gandrīz tikpat labu rezultātu.

Atri izskrējām cauri otrajam stavam, kura D�ena meginaja at�teikties un nenopirkt ko�i roza l) &C, svārkus. Dzenas gribasspēks reizumis var but patie�am pārsteidzo�i stingrs. Tā vieta mes aiz�steidzamies uz astoto stāvu, kur viņa iegādājās rotaļu lācīti savai drīz gaidamajai krustmeitai. To paveiku�as, mes metamies atpa�kaļ uz. pirmo slavu, kur bija izvietota vīrie�u pre�u nodaļa, un tā�lāk steidzamies uz izeju, kas veda uz Leksingtona avēnijas un Se�desmitas krustojumu.

Vasaras svelme trapija man ka blīva siena, un es alskartu, ka "Blumiju" ledusaukstie gaisa kondicionieri laikam ta�u ir sasal�dēju�i manas smadzenes. Vairs nekādu kokteiļu! apņēmīgi pa�ziņoju. Ideja pati par sevi nav slikta, bet neaizmirsīsim, ka es do�os pie l�oda. Man ir jabut daudzmaz skaidra.

-��� Vari neturpināt. Dzena paraudzījās apkart, meģinadama noteikt musu atra�anas vietu, tad noradīja uz Austrumiem.

-��� Mums jadodas uz Sereruiipity, viņa pasludinaja. Tu grasies pavadīt vakaru ar savu biju�o; talad lev vajadzīga �okolāde.

Serendipity alradas paris kvartalus no Blumingdeilas, tum�u, senatnīgu ķieģeļu celtne. Tas bija ļoti iecienīts saldumu, desertu un saldējumu restorāns, ko pārī�i parasti izvēlējas pirmajam ran�diņam. Stiliguma laiks �ai vietiņai jau sen pagajis, un tagad res�torāns versies tradicionālāks, piesaistot vairak turistu. Tomēr man tur ļoti patika; es pat nelikos manam ierasto pusstundu ilgo gai�dī�anu, lai tiktu pie brīva galdiņa. Patiesībā mani neprātīgi valdzinaja karsta un saldēta �okolāde, un tiklīdz abas ar D�enu bi�jām nosēdinātās pie kada no vecmodīgajiem gāzēto dzerienu

veikala galdiņiem, mes pasutijam dubultporcijas. Zinot, ka pasutijums tiek pasniegts trauka, kas bija pietiekami ietilpīgs, lai pa�barotu nelielu nāciju, es ļāvos karumnieces instinktiem. Apzinā�jos, ka pirms suņu ve�anas pastaiga biju apmeklējusi sporta zaļi, tatad mana ķermeni drīkstēja iestāties kaloriju līdzsvars. Mana svara portfolio bija kartība.

Turklāt �i bija mana vienīga maltīte diena. Gan brokastis, gan pusdienas, gan, iespejams, ari vakariņas, ja vien man nebūs tik ļoti paveicies un Toda miteklī atrastos vel ari kaut kas ēdams. Met tas bija maz ticams.

-��� Tatad, cik ilgu laiku tu būsi projām? pavaicaju, iegrābusi kriet�nu kumosu mana deserta-pusdienu-brokastu, vai kas nu tas bija.

-��� Divas nedeļas. Rīt māsai grasas stimulēt dzemdības, un tā�pēc man jabut tur. Pec tam man japalidz Lizai un mazulim, ka�mēr ielidos mana māmiņa. Da�as dienas mes pavadīsim visas ko�pa, un pec tam es palik�u pie masas visu mēnesi. Pec mammas ieradīsies Keitija, lai palīdzētu viņai vel da�as nedeļas, D�ena skaidroja, pieminēdama savu otru masu. Un pec visa ta D�eiks ņems atvaļinājumu un Liza varēs doties atpakaļ uz darbu.

-�� Tev nu gan netrūks jautrības, piebildu, raudo�s mazulis, pārgurusi ģimene, es gribēju teikt tada rakstura izpriecas.

-Zinu, D�ena atteica pasmaidot. Nevaru vien sagaidīt.

Centos viņai noticēt. Kaut kur sirds dziļumos pat apskaudu viņu, neraugoties uz to, ka viņa bus iesprostota majas kopa ar iz�mocītu masu, raudo�u mazuli, vecmāmiņu un tas pirmo mazbēr�nu apskaudu D�enu par visu �o ģimeniskumu. Nepietika jau ar to, ka biju vienīgais bērns ģimene, piedevām labi apzinajos, ja man pa�ai reiz bus bērns, mana mate aprobe�otos tikai ar kadas muļķīgas pastkartes atsūtī�anu, piemeram, "Pa�ai labakajai auk�lētajai". Mana mate nebija māti�ķais tips un viss.

D�ena parakājās savas somas un tad izvilka kadu kases �eku. Uz la viņa uzskribeleja talruņa numuru un sniedza man, teikda�ma: Manas masas mājas tālrunis. Gadījuma, ja nedarbojas mo�bilie tālruņi. Piezvani, ja gribi parunaties pec tik�anas ar Todu. Vai, ja vien tev kaut kas bus steig�us vajadzīgs.

Pamaju, rūpīgi noglabadama talruņa numuru d�insu aizmu�gures kabata. Tomēr es diezgan labi apzinajos, ka nemaz netaisos zvanīt. Jau krustam �ķērsam bijām izrunāju�ās situāciju par Todu, un, ta ka netaisījos ar puisi pārgulēt, musu attiecību fronte nav sagaidāmas nekādās radikalas parmaiņas.

Tie�ām nespēju iedomāties, kam tik neatliekamam vajadzētu gadīties, lai es atjautos traucēt savu labako draudzeni, kad viņas masa lai� pasaule pirmo mazuli. Mana dzīve vienkār�i nebija tik dramatisku notikumu.

Toda studijas tipa dzīvoklis atradas netālu no Blumingdeilza veikala, tapec tikko ka l>�ena aizsteidzas uz metro, es noķeru tak�sometru, kas mani aizvestu uz Septiņdesmit otro un Jorku. īsi pie�zvanīju pie Toda ārdurvīm, viņ� mani ielaida, un es steidzos uz aug�stavu. Jau pēc divām minūtēm biju ieradusies viņa dzīvokli, kura dievigi smar�oja pēc karija, gaisa varēja sajust ari Rogun ļosh un Ņau aromātu, un tas viss kopā lika manam kuņģim aiz izsal�kuma ierūkties.

-��� Iepratojos, ka varbūt tu nekur citur negribētu doties, Tods ieminējās, tad tu varētu uzreiz ķerties pie sava neatmineta sutijuma.

-�� Vai nu �is izskaidrojums, vai arī otra versija, ka patiesība tu baidījies mani sagaidīt tuk�ām rokam, spriezdams, ja nedabū�u neko paēst, varu vienkār�i paķert savu sutijumu un uz karstam pedam nozust.

-�� Ja, ari tada doma man ie�āvās prata.

Dzirdot viņa atzī�anos, es pasmaidīju. Viņ� vismaz bija godīgs.

Ta kā biju ieradusies un patie�am jutos izsalkusi, gar�vielu smar�a, kas vēdīja, izsalkuma sajutu tikai palielinaja. Ja es tagad taisna ceļā dotos mājup, atrastu tikai vientulīgi tuk�u dzīvokli. Tikpat labi miengi varēju palikt tepat. Tods, iespejams, ir nekur derīgs pavars, toties viņ� lieliski prot izvēleties uz mājām pasūta�mo maltīti. Faktiski labak par jebkuru, ko pazīstu. Un indie�u ēdieni ir mana visiecienītākā maltīte.

-�� Tatad, kur tas ir? vaicaju.

Viņ� pamāja uz sava futona tipa divana pusi, ko atva�ot, va�rēja iegūt tīri labu guļvietu. Mana aploksne bija nolikta tie�i tur, blakus iedegtai lasamlampai. Uz kafijas galdiņa, iepretim divanam, viņ� bija novietojis paris �ķīvju un atvēris lidzatneslo edienu karbas. Viņ� pat bija ielejis glazēs vīnu. Izskatijas, ka �is vīrie�tis ir cie�i apņemies atrast ceļu atpakaļ uz manu sirdi, un tada gadījuma viņ� rīkojas pilnīgi pārdomāti.

-��� Pasutiju Nan papildporciju, Tods ieminejās, un es aiz pa�teicības leju vai biju gatava viņu noskūpstīt. Man ārkārtīgi gar�o pitas tipa maize, un es alla� apēdu vairak neka butu pieļaujami Atkinsa dietas paraugporcija.

Abi ar Todu apsēdāmies uz divana un, kad biju piekrāvusi sa�vu �ķīvi, atveru sūtījumu, izņēmu lapu no aploksnes un saku lē�nam to izskatīt no jauna. Godīgi runājot, varēju jau uzreiz pateikt, ka �īs miklas atminē�anai nenāksies pielikt parak daudz puļu, drīzāk pat mazliet baidījos no vil�anas, ka mans slepenais pieludzejs nebūs novērtējis mana prata asumu un piedāvās kaut ko gana triviālu. Varēja gan vēlēties, lai tas, kur� nopūlētos ar slepe�nu zīmī�u sacerē�anu, padarītu uzdevumu kaut nedaudz sare�ģī�tāku un lielākā izaicinajuma vērtu.

-�� Tatad, kas galu gala ir �aja nelielajā papīriņa? Tods pavaicaja, maigi nolaidis plaukstu uz mana gurna un nemānāmi ap�sodies tuvāk. Es tomēr to neatgrudu, patiesībā sajuta bija tīri patī�kama. Nekādās dzirksteles tomēr nesajutu, vienīga reize, kad mani parņema patie�ām dzirksteļojo�as kaisles izjūtas, bija tad, kad mes ar Todu gulējam elegantos palagos, un tomēr jāatzīst, �abn�a sajuta bija mierīga un patīkama. Biju B.P.P. (bez. pastaviga part�nera) jau ilgāk nekā se�us mēne�us, un mani jutekļi tik ļoti labprat butu iekūņoju�ies atpakaļ ierastaja otras pusītes tuvības apjauta. Ja runa ir par tuvu attiecību nostiprinā�anu, esmu vaja un patētiska. Ja, pati to labi apzinos, bet mums katram janes savs krusts.

Koncentrējos uz �o jaulajumu, mēģinot ignorēt l�oda elpu sava ausi. Tas ir ta dēvētais aplociņu kods, vienkār�i attraucu.

-�� ja, protams, ka tas ta varētu būt. Roka atvirzijas, un es ievil�ku elpu. Vai gribi pastāstīt man, ko tas nozīmē?

Tikmēr jau biju sākusi ar flomāsteru pierakstīt koda �ifru uz ediena iepakojuma kastītes, guļoties izprātot, kādi komponenti varētu slēpties tā pamata. Sada konstrukcija saucas "�ogi", skaidroju. Redzi, katru burtu ietver tada ka kastīte. To teikda�ma, uzzīmēju pamata struktūru kastīti, līdzīgu cuku aizgaldam.

'-��� Burti ir it ka piesaistīti, ie�ogoti, un tādējādi �im kodam ra�dies tads nosaukums.

-�� A-ha� -Tods piekrīto�i novilka, acīm redzami nesekodams tam, ko skaidroju.

-�� Tici man, tas ir gana saisto�i. Konfederatu kareivji �āda lipa kodus lietoja Pilsoņu kara laika. Ļauj tikai man vēl kadu sekundi apdomāties� Paklaudzināju ar rakslamo pa zobiem, iegrimusi domas. Pec punktiņu novietojuma varēju nojaust, ka man ir darī��ana ar �etru burtu "aplociņiem", tie�i tadu biju uzzīmējusi Todam parauga. Pamēģināju ievietot da�us burtus, un rezultātā man iznāca pilnīgi nesaprotams buldurējums.

Nokodu vēl vienu gabaliņu Nan un pārliku prata, kadu risi�nājumu pameģinat talak. Vai man butu darī�ana ar kodu kodā? Vai varbūt esmu uzzīmējusi nepareizu koda atslēgu? Varbūt �i koda atslēga izkārtotā vertikāli, nevis horizontāli ka mana piemera? Pamēģināju parrakstīt kodu vertikāli, �oreiz rakstot alfa�bētu un pirmos desmit ciparus no aug�as uz leju, nevis no krei�sas uz labo pusi. Tagad man burti A, B, C atradās vietās, kur iepriek� bija A, M, Y. Joprojām nelikās parak sare�ģīti. Vai tas nostrādās?

Jau pēc trim minūtēm atbilde bija man roka. �oreiz izdevās tik gludi, bez nekādās aizķer�anas� un rezultāts man itin nemaz ne�patika. Ne mazaka mērā.

-�� Kas par slimu kuces delu gan ņemtos sūtīt man tādu �ifrētu vēstuli? Biju pielēkusi kājās, atvirzījusi kafijas galdiņu un ta�gad stāvēju aci pret aci ar Todu, bakstīdama ar rādītājpirkstu gal�da virsmas virziena. Biju pierakstījusi atkodēto �ifru uz pasteļsārtās ēdiena kārbas sāniem:

SPĒLĒ VAI MIRSTI * * *

PRESTI�A PARKS 39A 89225

-�� Ka tev �ķiet, ko tas nozīme? Tods prasīja.

-��� Man vienalga, atcirtu. Un man tie�am bija vienalga. Necie��u �ausmu filmas, man riebjas pārsteigumu ballītes, un pavisam noteikti ne acu gala neieredzēju savādas kroplīgas vēstules� un nebija nekādas nozīmes tam, cik gari, tum�mataini vai pievilcīgi vīrie�i man atnesu�i �o ziņojumu.

-�� Iespējams, ka sutijums adresets kadam no tavas studiju gru�pas? Tods ierosinaja. Viņa balss bija klusa, mierino�a. Bet tas neiedarbojas.

-�� Ja, pamēģini piespēlēt viņiem, atteicu, vīstīdama dūres. Spo�le vai mirsti??? Kads kropls prāts sacer un izsūta �ādus nenor�mālus vēstījumus?

-�� Vienkār�i aizmirsti, nedomā vairs par to, Tods piedavaja, pieceldamies un pienākdams man klat, lai apskautu. Pieliecies viņ� paņēma neveiksmīgo zīmīti no kafijas galdiņa, saburzīja to viena roka, bet ar otru pievilka mani sev tuvāk. Vienalga, kur� to sūtīja, viņ� nav pat ta vērts, lai par to domātu.

-Bet�

-��� Un tikai. Ar �iem vārdiem Tods iemeta saburzīto lapeli papirkurvi. Aizmirsti� Pievilcis mani sev vel tuvāk, viņ� ar lū�pam berzeja manu kaklu. �par to. Viņ� pabeidza sakāmo un ieslidināja plaukstu man starp krūtīm, pie reizes pamanīdamies (es joprojām skaidri nenojau�u ka) apvīt man rokas tā, lai musu sejas saskartos un lupas sakļautos. Es pieņemu �adu notikumu attīstību un man pat jaatzist, tas bija patīkami.

Kaut kas atbruņojo�s bija tieksmē viņam paklausīt un darīt tie��i to, ko Tods sacīja. Un es to apjautu mirkli, kad viņ� vilinaja, lai dodos kopa ar viņu gulta. Ticiet man, tas tika izteikts bez vārdiem. Toties valodā, kuru labi pazīstam mēs visi. Valoda, kura izpalika tadi jedzieni ka apstājies vai rimsties, pārtrauc, vai Si nav labāka ide�ja nodarboties ar ko tadu�

Viņa lupas slīdēja par manam, tik pazīstamas un patīkamas, kamēr vīrie�a platas plaukstas balstīja manu muguru, un es ļāvu savam �aubam izgaist nebūtībā. Varbūt biju D�enai solījusi, ka nav ne mazakas iespējas, ka es varētu vel kaut reizi pārgulēt ar Todu, bet tie�i tobrīd visi iemesli, kalab to nedarīt, bija piemirsu��ies, to vieta stājās tas vienkar�ais fakts, ka es biju viņa rokās un jutos tur ārkārtīgi labi. Turklāt, nepārgulet ar viņu, kad uzvilkts tik iespaidīgs ieterps, butu pilnīga nevenba pret manu pasakai�no izskatu.

Patiesību sakot, man negribējās doties mājās. Parasti tuk�s dzī�voklis man vienai pa�ai butu patiesi apsveicama lieta� tomēr vē�lu vakara, kad ara aukstuma klejoja kads, kas raksta un piesuta tādus biedējo�us un pretekligus vēstījumus, un tam pretim mīl�nieks, kas gribēja mani sasildīt� nu ko? Nosodiet mani, bet es iz�vēlējos otro variantu.

-��� Bet ēdiens! To gan nevarēja uzskatīt par īstu iebildumu, tomēr nednksteju padoties par atru. Mums vajadzētu to ielikt ledusskapi.

-�� Nieks par to. Mes varam pasūtīt vēl, viņ� atteica un atkal skūpstīja mani.

Un, kaut ari mana prata joprojām darbojas programma: neguli-ar-savu-biju�o, kāda cita manis daļa tam nolēma nepretoties, un es atbildēju skūpstam.

Galu gala biju viena, neprecēta, divdesmit vienu gadu veca, un kads kroplīgs uzmakulis bija izķernajis manas reti labas die�nas nobeigumu.

Patie�ām, kas vairs varēja noiet greizi? Labāk bija turpināt iesākto.

Velak, pec pārdzīvotiem diviem vareniem orgasmiem, biju pil�nība atmodusies un saku spriest mazliet saprātigak. Ja pirms da��am stundām es vel spēju sev vaicat, kas gan varētu noiet greizi, ja ari pārgulē�u ar Todu, tad tagad manas jau mazak apreibu�ās smadzenes bija sāku�ās iz�ķirot visas iespējamas versijas un naca klaja ar papravu neladzibu sarakstu.

Pirmkārt, sagadadams man orgasmus, Tods varēja gut maldī�gu pārliecību, ka nodro�inājis ari atpakaļceļu un pavēris durvis uz manu iepriek�ējo dzīvi. Iespējams, ka tagad viņ� cerēja uz vairak neka �o vienu naksnīgas tik�anas reizi. Otrkārt, varēju tīri ne�manot nonākt taja nenobriedu�u meiteņu statusa, kuram patie��ām �ķiet, ka izdevies sekss ir pietiekami labs pamats īstam un pastavigam attiecībām. (�aja punkta man vajadzēja but gana pie�redzēju�ai. Man bija galvu reibino�s sekss ar Todu �etru mēne�u ilguma, un vel mēnesis bija nepiecie�ams, lai es saktu apjaust, ka musu attiecības virzās uz nekurieni. Vel krietns menesis pagāja, saņemoties drosmi, lai sarautu tik ieilgu�o sakaru, neraugoties uz. eksplozīviem orgasmiem vienam pec otra. Visbeidzot es pamanī�jos saraut �is attiecības, un, jā, man beidzot ir iegādāts tīri jauks vibrators. Bet tas, protams, ir pavisam cits stāsts.)

Tre�kārt� un raugoties no �odienas perspektīvas, pat vissva�rīgāk� tas, kas varēja iegūt pavisam neveļamus apjomus, bija akūts miega trukums. Biju pavisam piemirsusi necie�amo, apdul�lino�o un izmisuma dzeno�o krak�anu; nezinu pat, ka man tas bija izdevies. �obrīd man tas atausa atmiņa ar jaunu spilgtumu.

Un �is diem�ēl nebija tas gadījums, kad pietiekami cie�i iestāstot sev "ignorē to un tas atri vien beigsies", varēja panakt pacie�amu klusumu.

Paris rei�u sparīgi pagrozījos, ta lai gulta no maniem pūliņiem sakustētos un nokratītos. Nekada iespaida. Uzvilku pari galvai spilvenu, tādejādi izskaudamas pec sievietes, kas pūlas no kaut ka noslepties. Gatava nejedziba! Man neizdevās ne mazinat netī�kamo troksni, ne an izciest skabekļa trukumu. Ne, tas man nedereja.

Ar pietiekami skaļu vaidu, kas spētu pamodinat pat aizmigu��o Ērk�ķroziti, paslējos uz elkoņa un palūkojos uz. puisi. Aizkari bija vaļa, un es varēju gana skaidri saskatīt viņa vaibstus pilsē�tas laternu atblazma. Toda mute bija pavērta, �oklis at�ļucis, un, jaatzist, biju uzvārētājā balvas cienīga par spēju savaldīties un neaizspiest ar pirkstiem ciet viņa nāsis.

Ta vieta, paņēmusi savu spilvenu un segu, devos uz vannas istabu. Varbūt tur nebija pietiekami ērti, toties vismaz, pilnīgi kluss.

Neatminos, cikos pamodos. Skaidri apzinājos tikai to, ka man ir iegulēta krika visos ķermeņa punktos. Luk, ko nodara gulē�a�na vannā, it īpa�i, ja ta rīkojas piecas pēdas un deviņas collas gara persona, kas ne reizi dzīve nav saņēmusies izpildīt kaut vie�nu jogas vingrinājumu.

Lēnītiņām atlocīju ķermeni, cenzdamas nezaudet pamatu zem kajam, pretējā gadījuma man draudētu iespeja nosvempties tie�i uz vannas istabas flīzēm un pamatīgi atsist pakausi pret porce�lānā izlietnes malu. Varēja uzskatīt, ka diena jau sākusies no ne�lāgās puses; pamatīgs galvas savainojums to varētu padarīt tikai vel sliktāku.

Atminējos ari dīvaino �ifrēto vēstījumu, kura deļ faktiski biju velreiz ieradusies pie Toda. Tagad vērojot, ka saule iespīd pa van�nas istabas logu un atspoguļojas spo�i noberztaja izlietne un mir�dzo�i tīrajā spoguli bez neviena traipiņa (Toda dzīvoklī trīs reizes nedēļā nak uzkopēja), pati ziņa vairs ne�ķita tik nozīmīga. Visti�camāk, ka tas tie�am bija kaut kads ieluguma paveids, līdzīgi tiem ielūgumiem uz pusdienam-ar-slepkavu, ko par ballī�u noformē�jumu izvēlējas da�adi ekscentriski ļautiņi, piedāvājot viesiem uz�ņemties kādu no lomam. Diezgan gudrs piegājiens, ja ta padoma. Ar to gribēju teikt ja es savik�itu tamlīdzīgu ballīti, iespējams, ka ari izvelētos līdzīgi savdabīgu ieluguma veidu.

Tādai gulē�anai vanna tomēr bija viens labums: pamostoties nevajadzeja nekur talu iet, lai nomazgatos du�a. Izvācu dvieļus, kurus biju paklajusi sev apak�ā improvizētajā guļvieta, atgriezu karsta ūdens krānu un ļāvu tam skaloties par augumu, kamēr vi�sas sāpes un ba�as pilnībā lika aizskalotas projām.

Debe�ķīgi!

Jau slaucīdamās es sāku apjaust, ka dīvaina karta Tods ne rei�zi nav ieradies, lai lietotu tualeti vai ari ieietu du�a. l abi zinadama, ka dzīvoklis ir tikai mazliet lielāks par kami�a buri, nedomā�ju, ka Todam kaut kur slēpās ari atsevi�ķs sanitarais mezgls ar mazu nemānāmu du�iņu. Varbūt viņ� izlēmis doties taisna ceļa uz darbu un, lai mani nepamodinalu, iet atsvaidzinaties biroja du�a?

�aja bridi man ie�āvās prata vieglas aizdomas, ka tik mans bruņinieks nav atdevis galus�

Savas drēbes biju pametusi uz Toda stereo aparatūras, tapec tagad ietērpos kādās viņa pavalkatās treniņbikses, kas bija uz�kārtās aiz vannas istabas durvīm. Turpat blakus atradas tenis�krekls ar garam piedurknēm, bet tas bija ta piesūcies ar vīrie�a sviedriem, ka sākotnēji noskurinājos, tomēr uzvilku ari to. Atzī��os, ka man bija iestājies otra rīta no�ēlas sindroms, un es nebūt nevēlējos klimst pa dzīvokli kaila ka dieviņ� radījis.

Ta, it ka tam velak butu kaut kada nozīme, atskartu, ka pulk�stenis, ko pūlējos uzdabut atpakaļ uz rokas, radīja jau desmit no rīta. Nav skaidrs, ka biju spējusi nogulēt vanna visu cauru nakti. Toties dzīvojamā istaba bija tuk�a ka izslaucīta. Labi pazinu Todu, viņ� bija jaunākais partneris kādā nopietna juristu firma un uzskatīja par nāves grēku ierasties darba pec deviņiem.

Tapec man radīja izbrīnu lielais lempīgais ķermenis, kas jo�projām gulēja, ievīkstījies gulta. Nav brīnums, ka bruņinieks ne�traucēja manu dusu, jo patiesība viņu pa�u bija pieveicis nogu�rums.

-��� Tod! �ukstus uzsaucu, apgajusi otrpus kafijas galdiņam. Tam pa�am, ko mēs vakar tik dedzīgi nostūmām mala, lai atrak liktos gulta.

Neviens nepakustejas.

-�� E-ei, Tod! melodiski iedziedājos, stavedama pie gultas.

Joprojām nekādās reakcijas.

-Tod! viens skaļ�, krass uzsauciens.

Nudu,3

Jēzus, esmu izmantojusi �o vīrieti līdz pilnīgam spoku zudu�mam. Domās pati sev atzinīgi papliķēju pa plecu, uzteicot savas seksuālās potences, tad ierāpos gulta un noliecos par Toda gal�vu. Varbūt viņam vajadzēja izgulēties, toties viņ� varēs pateikties man, ka beidzot ticis atmodināts. Tods jau nu nepavisam nav no tiem tipiņiem, kas at�ļūc uz. darbu tikai ap len�a laiku. I�at ne uz. to pusi.

Viņ� gulēja uz sāniem, ar muguru pret mani, sega bija pārvilk�tā pari galvai. Sakuma es nemaz, nepamanīju kaut ko, kas izska�tītos savādi, tad pieliecos tuvāk, lai papurinātu viņu aiz. pleca, un�

Ak dievs, ak dievs, ak dievs!

Asinis. Asinis visur. Un nelielas piciņas ar vielu, kas agrak lai�kam biju�as smadzenes, un�

Aiz�āvu plaukstu priek�a mutei, cen�oties neapvemties. Stei�dzīgi pakampu telefonu, bet �ausmas noelsos, kad atskartu, ka līnija nedarbojas. Mana somiņa mētājās turpat uz galda, atveru to, lai atrak dabutu roka savu mobilo tālruni. Diem�ēl manam mo�bilajam �aja ēkā nekad nedarbojas pieslēgums, bet man bija stei�dzami jaizsauc policija. Vajadzēja tikt lauka no dzīvokļa, ara, prom no �ejienes.

Momentā izskrēju vestibila, patraucos garam liftam� man ne�bija laika to gaidīt� tad saku skriet lejup pa nama kāpnēm, prā�tam darbojoties ar ātrumu miljons jud�u stunda. Kur�? Kur� to iz�darījis? Vai Toda klientu vidu bija kads mafijas pārstāvis, kas risina problēmas ar �aujama palīdzību? Un� ak dievs, ne� vai �is kāds joprojām varbūt atradās Toda dzīvokli?

Mana sirds ta sitas pret ribām, ka likās kaut kas mani aiz�degsies, dzirdēju ari, ka pulss atbalsojas ausis. Zināju, ka man vajadzētu izjust kaut nedaudz �ēluma pret Todu, tomēr vienīgās sajūtas, kas pilnībā valdīja pār mani, bija bailes. Mukt vai cīnī�ties, es pārliku.

Situācijā �ķita sirreālā, gaiss likās biezs ka zupa, un es ar pū�lēm cīnījos uz priek�u, lai atrak tiktu ara uz ielas un, stāvot uz ietves, piezvanītu uz 911. Apziņa reize bija tuk�a un ari kristāl�skaidra. Pamanīju, ka vietām no kāpņu margam nolobījies krāso�jums; mana dveselē valdīja absolūts tuk�ums. Kada racionala

balss saprata nostūri lika man izķeksēt atslēgas, kas bija pievie�notas ķēdītei no papīra saspraudēm, un es ta ari darīju. Balss, kas vēstīja par likumīgo sapratu vājprātā un haosa vidu.

Pirmajā stāva es pagriezos un steidzos uz pagraba durvīm, īsu mirklīti pārdzīvojot ko līdzīgu sirdstriekai, jo pirmaja bridi dur�vis likās cie�i aizdarītas. Mani nenoķers slazda uz kāpņu pēdējā posma. Saņēmu visu speķu, cik vien man bija, un triecos pret durvīm ar plecu. �oreiz tas atsprāga vaļa un es izskrēju apak�ēja stava.

Tuk�s.

Velns parāvis! Me�onīgi raudzījos apkārt, vēlēdamās, kaut iz�dotos sastapt policistu, ugunsdzēsēju, kaut vai pasta piegādātā�ju, jebkurai Diem�el ielas nebija neviena cilvēka, tapec turpināju skriet prom, ara, tie�i augusta gaismas pielietaja rīta. Brazdamas uz priek�u, pulējos atvērt savu mobilo tālruni un ar trīco�iem pirk�stiem sastadīt numuru.

Mel, nu ta�u, aiziet, Mel�

-�� Ei, ei, vai ar jums viss kartība? Atskanēja kada vīrie�a balss, un kada roka satvēra manu apak�delmu, ļoti efektīvi apturot ma�nu mēģinājumu nospiest savienojuma taustiņu. Paklau, kas lēcies, vai tad ir tik traki?

-��� Nē, jus nesaprotat. Tur aug�ā� Tālākos vārdus noriju, pie�pe�i pamanīdama, kas ar mani runa. Atsprāgu atpakaļ, baiļu vil�nim sagrābjot mani tie�i no �ī tipa visvairak gribētu izbēgt. Tas bija garais, tumsnējais Noslēpumainais Sve�inieks. Tas pats, kur� bija piegādājis ziņu, kas man lika spēlēt vai� mirt.

Puruk daudz sakritību, mans prāts vai kliedza, kamēr galva grie�zās un pulss dobji atbalsojas ausis.

�is virs noteikti bija nogalinajis Todu. Biju pārliecinātā. Un ne�ko vairāk pasaule nevēlējos ka pazust prom no viņa uz velna pa�rau�anu.

Un viņ� noteikti nebija nekāds Toda klients. Tas kaut ka bija saistīts ar mani pa�u. Tā perversa vēstulē� Tods nogalinats, saso�dītais ārprāts, kas, pie velna, notiek?

-�� Vai ar jums viss kārtība? Tumsnejās acis mani cie�i nopē�tīja.

Mēģināju aizmukt, tomēr viņ� mani aizturēja, tvēriens ap ro�ku kļuva cie�āks. Negaidīti sajutu sāpīgus krampjus rokā un sa�pratu, ka, cenzdamas no viņa atbrīvoties, laikam esmu nedaudz sastiepusi muskuļus. Ieriju malku gaisa un pūlējos savaldīties, lai pretotos savam biedam. Ja man nāktos parpuleties, zaudēt spe�ķus un noģībt, iespējams, ka pamostos jau mirusi.

-�� Mis Preskota? Ludzu, nomierinieties, tas esmu es. Pārliecī�ba atainojās sve�inieka sejā, tā atspoguļojas tum�o acu skatiena, pat viņa tvēriens, likās, kļuvis mazliet maigaks. Mes sastapamies vakardien, atceraties? Vai ar jums viss kartībā? Jus izskatā�ties parbaidita līdz nāvei.

Apmulsusi pamirk�ķināju acis. Bs� Pamirk�ķināju vēlreiz. -Ko?

-�� Vakar, viņ� atkartoja. Ls piegādāju jums sutijumu. Jus iz�skatāties tik noraizējusies. Pastāstiet man, kas atgadījies.

Mazliet atslabinajos. Viņ� patie�am izskatijas dabiski pār�steigts. Pilnīgi dabiski pa�pārliecināts. Vai es butu kļudijusies par viņa nolūkiem? Policistu. Man vajag policistu! strauji atteicu.

-��� I .abi, viņ� ludaļ piekrita, un lada izturē�anās raisīja mani bailes vel vairak. Tūdaļ dabūsim, ko vien jums vajadzēs. Jus tikai esat pārcietusi nelielu �oku. Tūlīt viss atkal bus labi. Jums tikai mazliet jānomierinās.

-�� Ne, ne, jus nesaprotat! Manīju, ka mana balsi iezogas his�tēriski augsta skaņa.

-��� Skaidrs, ka saprotu, viņ� atteica. Jus kaut kas ir ļoti no�baidījis.

Vīrietis mani tēvi�ķīgi mierinaja, kamēr es me�onīgi purināju galvu, pūlēdamas piespiest viņu izprast situācijās nopietnību. Bet viņ� varēja man palīdzēt. Izskatijas, ka viņ� pat grib man nākt palīga, lomer viņ� man nepalīdzēja.

-��� Tagad! pieprasīju. Man nekavējoties vajadzīga policija, tūdaļ! To teikdama, mēģināju mekleto ieraudzīt vienā no Ņujor�kas mierīgākajam un ramakajam ielām.

-��� Ne, viņ� cieti noteica. Jums neko tādu nevajag. Kaut kas viņa balsi lika man ieskatīties cie�āk nepazīstama vīrie�a se�ja. Atkal acis vidēja tas aukstais slepkavīgais spīdums. Pār mu�guru parskreja drebuļi, un es apjautu, ka man bija pilnīga taisnī�ba. Velti meklet sapratīgu izskaidrojumu �ai situacijai, es biju iekulusies Lielās Nepatik�anas.

-������������ Jus tikai esat pārcietusi �oku, tas ari viss, viņ� piebilda.

-��� Vajadzētu but diezgan biedējo�i, la negaidot atrast savu drau�gu miru�u.

Es vēl nepateicu viņam ne varda par Todu. Jau atpletu muti ska�ļam bļavienam.

-��� Pamēģini tikai, un es tevi tūlīt nogalinā�u.

�is izdzimtenis mani visu laiku bija muļķojis ar savam nomie�rino�ajam runām. Biju parak nobijusies, lai kaut ko sacītu, bet strauji pieņēmos prātā. Ledus auksts realitātes tie�ums iedarbo�jas ta, ka es momenta saņemos. Apviju pirkstus cie�āk ap papīra saspraudi kabata un lukoju sagaidīt visveiksmīgāko mirkli. Izspē�lēju ari īstu teatra ainiņu, lai izteiksmīgi parādītu, ka cie�i aiz�daru muti un negrasos nemaz plest vaļa.

-��� Laba meitene. Tavs puisis bija tikai bndinajumam. Viņ� tu�rēja mani, cie�i piespiedis ka rmlelajs, un tad pieliecas, lai ie�uk�stētu ausi. Mums apkari ņujorkie�i staigaja pa ielām, galvas no�lieku�i, iegrimu�i pa�i savas mazajas pasaulītes. Neviens man netaisījās nakt palīga. Biju viena pali, aci pret aci ar slepkavu, kas mani cie�i turēja.

-Tu saņēmi ziņu, vai ne? -viņ� turpināja. Balss skanēja auk�sti un netīkami rami. Ja es butu tava vieta, pieverstu tai pienācī�gu uzmanību. Uzspēlētu spēli. Un nekādiem policistiem ziņu gan nedotu. 11s ta darītu, ja butu tava vieta.

Ziņa? Un tad es atskārtu� Spēle vai Mirsti. Strauji ievilku el�pu. Es ta�u jau biju teikusi, ka nespēlē�u. Kaut ka viņ� to bija sa�dzirdējis. Nezinu ka, bet viņ� to jau zinaja.

Un tagad Tods bija beigts.

Ak svēta Dievmate, ko man darīt?

-��� Kas jus esat? strauji iz�āvu vaicājumu.

-��� Kads, kas tevi novēro. I.abak nesarūgtini mani. Un pat ne�domā pārkāpt noteikumus.

-�� Noteikumus? mana balss atkal ieguva to augsto, histēris�ko pieskaņu.

-��� Ja, Melanij, tu gau�am labi zini noteikumus. Piemeram, tu tīri labi zini, kas atgadīsies, ja tu musu mazaja spēlītē iesaistīsi policiju.

Man nebija ne jausmas, par ko viņ� runa, tomēr netaisījos te vel ilgāk uzkavēties, lai to noskaidrotu. Tā viela strauji izrāvu sa�vu roku, pirkstos sa�ņaugusi papīra spraudīti, un tie�a trāpīju�mā ietriecu viņam seja. Biju jau sagatavojusies begt, bet nekur tā�lu netiku. Tapec, ka nolādētā spraudīte viņam neieduras. Sasodīts, viņ� pat neno�ķaudījās. Tikai smejas. Smējās un kratīja galvu, it ka es butu kaut kads jokains kucēns, kas izpilda cirka trikus.

Tas gan bija slikti. Pavisam, pavisam slikti.

-�� Tev bus daudz vairak jāpacen�as, ja gribi pastradat ko tadu, viņ� teica, joprojām stingri turēdams mani aiz delma.

Un tie�i �is pēdējais incidents aizmēza projām visas manas ap�ņem�anas but ramai un paklausīgai. Gribu teikt, ka esmu gājusi pa�aizsardzības kursos. Man vajadzēja but spējīgai tikt gala labak, neka man sanaca. Un tomēr, īsti pat neapdomajot, ko dani un kā�pēc, un vai vispār bija laba doma, ko tadu izstrādāt, parāvu savu celi aug�up un no visa speķa, cik vien spēju sakopot, ietriecu vi�ņam pa olam.

Vīrie�a ceļgali saļima, un viņ� sa�ļucis pastreipuļoja mazliet sānis. Mana roka beidzot bija brīva.

Un es vairs lieki negaidīju. Metos begt.

MEMORANDS

NO: Arābalda Grimaldi

KAM: Tomasam Rierdonam, eskvairam

Labi, Tomas, tik tālu nu esam. Precīzāk sakot te nu tu esi. Ja lasi �o, tātad esmu nolicis karoti, nokampis vis�lielāko kumosu un devies pie visvarenākā Pentium proce�sora debesīs.

Kāda traģēdija, viņi teiks. Viņ� bija tik jauns. Tik �ilbi�no�i apdāvināts. Un viņiem būs taisnība.

Vienmēr esmu zinājis, ka nomir�u jauns. Tikpat labi, kā zināju, ka iemanto�u pirmo miljardu, iekams man apritēs trīsdesmit. Es esmu īstais vīrs, Tomas. Atceries to. Es es�mu. istais. Vīrs. Un pat nāve man to nevar atņemt. Parau�gies. Un tu redzēsi. Grasos pierādīt pasaulei, ka varu izdarīt ko tādu, kas nevienam cilvēkam līdz �im nav izdevies: tai�sos realitāti veidot no fantāzijas. īsāk izsakoties, taisos spē�lēt Dievu. Grasos novēzēt savu zizli un aizsūtīt aitas pie slaktera. Tik daudz mazu aitiņu lēkā pa manām spēļu pļa�vām� cik daudzas no viņām baidās tikt nokautas?

Būsi jau ticis skaidrībā, ka �ī nav daļa no manas pēdē�jās vēlē�anās. Piedabūju tavu sekretāru, lai ieslēpj �o vēs�ti tavos papīros tie�i mūsu pēdējās tik�anās laikā. (Lielisks puisis. Tie�ām �ēl par to zaudējumu.) Kas zina, cik ilgi ma�nis uzrakstītais nogulēs te neatvērts, iekams tevi izsauks,

lai nolasītu manu pēdējo vēlē�anos. (Kaut gan, pieņemu ja reiz tu �o lasi, tātad ir jau skaidrs, tie�i oik ilgi mans vēstījums gaidījis. Es, protams, esmu atļāvies būt gana aiz�mār�īgs.)

Esmu iedarbinājis da�us procesus. Pagrūdis bumbu, lai ripo. Esmu iespraudis kontaktdak�u.

Pirmajā brīdī, iespējams, tu nolemsi, ka neesmu pie pil�na prāta, bet varu tev apliecināt, ka tomēr esmu. Mēdz teikt, starp ģēniju un vājprātīgo ir diezgan netverama ro�be�a. Uzticies man, draugs. Neesmu pārkāpis �o robe�u, kaut, iespējams, da�ubrīd esmu pa to pat dejojis, prazdams sevi pasargāt no iekri�anas pilnīgā ārprāta tumsā.

Vai jucis cilvēks spētu kaut ko tik skaistu noorganizēt? Vai jebkur�, neizmantojot visu savu smadzeņu potenciālu, spētu iedarbināt tādus brīnumus, kā to esmu realizējis es? Domāju, ka nē.

Viss drīz notiks, mans draugs. Visu, ko neesmu pagu�vis paveikt, dzīvs būdams, paveik�u pēc nāves. Kā D�onijs Travolta saka filmā �Salauztā bulta�: �Vai nav labais?�

Visi komponenti ir savās vietās. Un visi iespējamie sa mezglojumi ir paredzēti. 2004. gada novembrī pat pama�nījos notestēt vienu ciklu pārbaudei. D�eimija Teita. Viņa atteicās piedalīties manā spēlē. Tā bija kļūda. Esmu ņē�mis vērā �o kļūdī�anos un tagad spēle, kādu to esmu iece�rējis, notiks, turklāt saskaņā ar manis plānoto. Esmu par to pilnīgi pārliecināts.

Redzi nu, mans draugs. Esmu to paveicis. Iznesis SIU ārā, reālajā pasaulē. Esmu to pārlicis no kibertelpas un pie�saistījis reāliem cilvēkiem. īsta dzīve. Un īsta nāve.

Vai es jau neminēju, ka esmu sasodīti apdāvināts?

Un tagad, Tomas, par darījumu. Esmu arī tev iedalījis kādu lomu savā mazajā drāmā. Nelielu, bet ļoti svarīgu lo�mu.

Domāju, ka tu sadarbosies pat bez pamudinājuma, bet gadījumā, ja kļūdos, esmu spēris da�ādus soļus, lai būtu pārliecināts, ka tev nebūs nekādas iespējas spēli apturēt vai iesaistīt tās apturē�anā kādas likumsargu varas insti�

tūcijas. Javas meitas? Tava sieva? Ja mīli viņas, tu darbo�sies saskaņā ar manu plānu. No tevis es prasu tikai klu�sumu. Un, patie�ām, kālab lai tu iebilstu? Ko tas tev dos? Nu jau esmu likumam nesasniedzams. Un tie�i tāpat ir ar spēli.

�ī būs viena elli�ķīga padarī�ana. Kā es gribētu būt klāt un to pieredzēt'

Bet tagad, Tomas, lasi uzmanīgi, jo tas, ko teik�u, būs domāts tikai tavām acīm, un tad tu sapratīsi, ko īsti esmu nodomājis un ko turpinā�u vadīt no bedres, se�as pēdas zem�

No manis nekāda di�ā skrējēja nesanaca. Nekad neesmu pie�vērsusies ielu skrējienam veselības nolūkos vai vismaz skrie�a�nai ka ladai; es pat nenodarbojos ar pilatem, tomēr no Toda dzī�vokļa metos bēg�us tada atruma, ka olimpiskais sprinteris salidzinajuma ar mani paliktu kauna. No Toda dzīvokļa biju iz�skrējusi bez apaviem, tāpēc tagad manas basas kajas klupa un slīdēja uz ielas plātnēm, pēdas drīz vien saka smelgt, pastiprinā�jās sajūta, ka man sānos duras nokaitēti na�i. Pat ņemot vērā �o negaidīto, bet tik ļoti nepiecie�amo adrenalīna uzpludu organis�ma, nebija ne mazako cerību, ka viena skrejiena es spētu sasniegt majas.

Vel norik�oju paris kvartalu, kajas jau saka kļūt �ļauganas ka makaroni, bet tad pamanīju tuvāko ieeju metro stacijā un metos taja. Veiksmīgi sagadijas, ka �is metro mar�ruts varēja mani aiz�vest māju virziena. Nonākusi uz. platformas, sabruku uz. izliekta plastmasas sola, kampu galoniem gaisu ar pavērtu muti, lai drī�zāk atelstos.

Kad vagons, kurā iekāpu, beidzot izkustējās prom no platfor�mas, saņemu visu atliku�o sparu, lai uzmanīgi nopētītu apkartni, nervu gali vai vibrēja no me�onīgam bailēm. Pamanīju stacijas ap�sargu un, pirmā instinkta vadīta, grasījos mesties pie ta pec palī�dzības. Tomēr laikus nobremzēju. Ja nu ari viņ� bija tepat? Ja nu slepkavnieks pamanītu mani sarunajamies ar policistu uzreiz pec tam, kad īpa�i bija piekodinājis manis pa�as laba neko tadu neuz�sākt? Kadas drausmas vēl varēja atgadīties, pārkāpjot �o notei-

kurnu? Nodrebinājos un piesardzīgi palūkojos apkart, bīdāmās ieraudzīt, ka tum�ās acis blen� tie�i uz mani.

Tomēr �ķita, ka neko bīstamu nemana. Vismaz nebija neviena, kas apdraudētu tie�i mani. Es gan atri apguvu cinisku attieksmi� Tomēr apkart redzamie ļautiņi izskatījās visai nekaitīgi. Kads vī�rietis un sieviete lieti�ķa stila kostīmos, izvilku�i savus plaukst�datorus, grasījas uzsākt darbu. Tūristi ar saviem muļķīgajiem fotoaparātiem un ielaminetam pilsētas kartēm. Tipiski bohemie�i, kas, iespejams, dzīvoja turpat netālu ap stūri, manā kvartala. Pa�rasta tauta, kas darbdienu vakaros pārvietojas ar metro, tie�i tadi pa�i cilvēki, kādus biju ieradusi redzet ik ritu, kop� pirms veselas mū�ības ievācos Manhetena.

Nekad iepriek� nebiju pievērsusi uzmanību �ādiem ļaudīm, to ties tagad ba�īgi nopētīju, pat vairakkart. Vai kads no klāteso�a�jiem varētu strādāt kopa ar to izdzimteni, kas nogalēja Todu? Vai kads no viņiem man sekoja?

Notrīcēju un, kad vilciens iebrauca nakamaja pietura, mani parņema me�onīga velme mesties begt. Tiklīdz durvis atveras, nā�vīgā skrejiena metos prom no vagona. Apkartejie ziņkāri raudzī�jās, bet man bija vienalga. Pie velna visu, gribēju nekavējoties tikt talu prom.

Cik izdevās pamanīt, man neviens nesekoja, vienīgi paris pui��u zvaigajot nolūkojas mana trakaja skrējienā pa metro kāpnēm. Nokļuvusi līdz ielai, ātrumu nesamazināju, turpināju brāzties ka sprinta, un, kad beidzot sasniedzu savas majas, pēdas bija jēlas, plau�as kaisa, un likās, ka man dnzak draud nave no sirdstrie�kas neka slepkavības deļ.

Slepkavība.

Ak dievs, Tods!

Iesvelas sāpes, tas reizē ar atminam trapija tik sāpīgi ka kritiens ledus aukstā ūdenī. 1 īdz �im biju koncentrējusies pati uz savu glā�biņu, tomēr tagad, kad beidzot biju tikusi mājas un mani apņēma manīgi dro�a pazīstamu lietu vide, realitāte visa skaudruma iekam�pa savus asos zobus manas apziņas pagaidu patvēruma.

Tods bija miris.

Viņ� bija pilnīgi un galīgi miris, un nekas, ko es varētu teikt vai darīt, viņu neatsauks dzīve. Nebija neviena, pie ka es varētu

vērsties pec sapratnes ne kruķi, ne ari tas juku�ais slepkava. Tods bija pagalam, viņa cerības un sapņi zaudēju�i jebkādu jēgu vienas vienīgas lodes deļ.

Un �ī lode bija domata ka brīdinājums man.

Kapec?

Nebija ne jausmas. Un �aja �ausmu pilnajā diena lads notiku�mu pavērsiens mani biedeja vairak par visu.

Ja �i bulu normāla diena, es pamanītu, ka maja, kura es dzīvoju, ir mazliet atbaido�a patum�s apgaismojums, gaisā vedi netīka�ma smaka, kas rodas no vairakiem neiznestiem atkritumu maisiem; zaļpelekas sienas, kas zem putekļu un nosēdumu karlas patiesība sākotnēji bija baltas. �odien mani nekas no ta nesatrauca. �is bija manas majas. Paldies dievam, un par spīli tam, ka manas rokas drebeja un kuņģi zvalstijas nelāgs baiļu kamols, es ticēju, ka esmu paslepusies no tam briesmām, kas uzglūnēja ārpuse.

Bridi pastaveju sava priek�nama, veroties uz ārdurvīm, aiz, ku�ram draudēja melnas bailes. Biju aiz�āvusi abas aizvirtņu bultas. Durvju lodziņu bija pārklājusi plāna nosēdumu kartiņa, norīvēju tajā mazu, tīru laukumiņu, pieplaku pie ta un nopētīju ielu, cik vien aile atklaja skatam. Neredzēju ne slepkavu, nedz ari kadu, ko atcerētos no brauciena metro.

Mans atvieglojums bija vai taustams, viss ķermenis sa�ļuka, it ka gaiss piepe�i butu izlaists no pārdurtā balona. īsu mirkli mē�ģināju ļaut sev noticēt, ka ļaunakais ir garam un varbūt viss to�mēr beigsies labi. īstenībā jau līdz galam tomēr nenoticēju, ka �īs �ausmas ta vienkār�i rimsies, tomēr, sasodīts, cik ļoti es alku pec mierpilna atrisinajuma!

Atvieglojums tomēr bija īslaicīgs, jo fakti palika nepielūdzami man vajadzēja kaut ko pasakt. Diem�ēl smadzenes bija parak nogu�ru�as, lai apjēgtu, ko tie�i darīt. Pirmā doma, kas ie�āvās prata, bi�ja pieklauvet pie nama parrauga durvīm, bet ko lai es viņam saku? "Sveicināti, mister Hbematij! Kads apsēsts psihopāts nogalināja

manu biju�o mīlnieku, un tagad tas trakais apgalvo, ka pagaidam negrasas nogalināt ari mani, bet es viņam īsti neuzticos. Vai varat palīdzēt?" Nekādā gadījuma! Un ko gan butu pasacis nabaga mis�ters Ebernatijs ar savu tuklo Santa Klausa punci, terpies ierastaja savalkataja pelekaja teniskreklā? Mani aizslavedams, vicinātu sa�vu slotu un tualetes plun�eru ka smieklīgs Svētais Juris cīniņa ar puķi? Nez kāpēc man bija aizdomas, ka misteram Kbematijam diez ka nepadodas tēlot varoni. Pat ne uz to pusi. Bija radusies svelo�a nepiecie�amība pēc īsta varoņa tūdaļ un nekavējoties.

Kruķi�? Briesmonis piekodināja ar tiem nesazinaties, un met�ro stacija es �o aizliegumu ievēroju. Bet man nepiecie�ama palī�dzība! Un, vai tad sliktie pui�i alla� neiegalvo ko tamlīdzīgu ie�biedē�anai? Ar to gribēju teikt, ka izdzimtenis, kas nogalinaja Todu, visticamak nevelejas tādejādi mani iedro�ināt doties pie kai�miņiem pec palīdzības. Bet tie�i to man vajadzētu darīt. Policijā man palīdzes, viņi mani aizsargas. Galu gala kam citam tad policija domata?

Pilnīgi pareizi. Ja, izlemts, kāp�u uz aug�stavu, lai piezvanītu kruķiem, un�

Mani vecāki! Gandrīz jau biju atvieglota atslīgusi pret sienu, kad piepe�i atcerejos, ka mani vecāki ir tikai da�as jūdzes atstatu ierasto 1500 jūd�u attaluma vieta. Nebija jēgas man vienai pa�ai doties uz policiju. Viņiem janak kopa ar mani un ari jatiek pasar�gātiem.

Noskaitījusi īsu lug�anu, atvazu mobilo tālruni, ta īsti pat ne�cerēdama izdzirdēt matēs atbildi klausule. Vislabak, ja tevs pabu�inatu manus matus, atkartotu, ka mīl mani un ka viņ� sados pamatīgu sutu tam mērglim, kas uzdro�ināsies darīt pari viņa mī�ļotajai meitiņai.

Reizumis mana māmulīte varēja izrādīties necie�ama ka zobu sāpes, tomēr, izdzirdējusi skaidru aicinājumu ķerties klat un aizstavet, viņa bija neapturama. Gūstekņus neņema. Mamma noteik�ti apgalvotu, ka viss būs kartība un ka viņa visu nokārtos. Viņa man to iestāstītu, un es� noticētu.

Paturēju nospiestu 5. taustiņu, manā tālruni tas bija iekodēts ka atrais zvans uz mammas mobilo tālruni. Zvans atskanēja vien�reiz, otrreiz, bet tad:

-�� Mobilu tālruņu adresāts, kam jus zvanāt, utradus ārpus uztver�a�nas zonas�

Sasodīts! Partraucu zvanu un mēģināju sastadīt teva tālruņa numuru. Kaut kada stulba autoatbildētāja ziņa.

Sudi, sudi, sudi!

Labi. Skaisti. Bija ieplānots, ka ap brokastu laiku male man pie�zvanīs. Visticamak, viņa to neizdarīs ari ap pusdienas laiku.

Dziļi ievilku elpu, lai nomierinātos. Man nesekoja, nepamanī�ju nevienu aizdomīgu personu, kam būtu nodoms mani nogalēt, un vel man bija plāns. Tiesa gan, nekāds di�ais, un ari līdz ve�cākiem vel nebiju nonākusi. Tomēr tas bija labs sakums.

Velreiz parlaidu skatienu visai ielai, tad steidzos uz savu ses�tā stāva dzīvoklīti. Es iesleg�os un tad tālruni nospiedī�u savie�nojuma taustiņus 911. Izdzer�u paris vai pat trīs diētiskas kolas un sak�u gaidīt parādāmies kruķus. Cereju, kamēr tie bus klāt, pagu�u tiktai atjegties, ka spē�u salikt kopa normāli saprotamus vārdus. Nu, vismaz, es iedomājos, ka ta varētu notikt.

Kad nokļuvu sava stava, nāsis iesitas cigare�u dūmu smaka. Maas kaimiņ� pretējās durvis smeķe ka skurstenis, un viņa cigare�u dumu izgarojumi ir nokvēpināju�i Ieto paneļu ap�uvumu netīkami dzeltenīgā toni. Gan D�ena, gan es turam gaiteni kannu lizola, un nepaiet diena, kad mes to neiz�ļakstitu vestibila. Manuprāt, tada rī�cība neko daudz pret smirdoņu nepalīdz, toties es zinu, ka ta kaiti�na kaimiņu, un tas tad patiesība ari ir musu galvenais noļuks.

Tāpēc ka �eit ir Ņujorka un tapec ka �is ir gana nolaists nams, durvis uz manu dzīvokli sargā divi papildu aizbīdņi un kartiga slēdzene. Tuvodamas durvīm, aizdomīgi ieklausījos, vai nesadzir�do�u kadu sve�u soļu troksni, tomēr kāpnes valdīja kapa klu�sums.

Tiklīdz durvis bija vaļa, metos iek�a un sabruku uz sava dzīvok�ļa gndas. Nekad vel mū�a nebiju jutusies tik laimīga, pārrodoties majas. Un nieks par to, ka dzīvoklis bija mazs ka kabatiņa, patiesība tas bija pa�a labakaja lieluma, lai spētu ieru�ināties un noslēpties no visas pasaules. Gribēju, lai mana mitekļa sienas ka kūniņas ko�kons norobe�o mani no visa slikta, kas atradas ārpuse.

Paklausot ieradumam, noliecos, lai satvertu lizola kannu, un, kamēr mani pirksti aptvēra veso, gludo kannas rokturi, pielieku�

sies ieveroju kada vīrie�a enu, kas sakustējās mana virtuvē. Kuņ�ģis aiz bailēm sa�ņaudzās, un es apjēdzu savu kļudu. Man vairs nekad dzīvē nevajadzeja nakt �urp. Viņ� bija te. Nezinu ka, bet viņ� bija pamanījies mani apsteigt.

Kad sve�a cilvēka figūra pagriezās pret mani vēlreiz, es aiz �ausmām iekliedzos.

-��� Ak tu nolādētais kuces dels! Ar �adu uzbrecienu Strikeram tie�i seja trapija indīgs �ķīdums, kas oda pec nezin kādiem augiem. Viņ� iekliedzās, acis kaisa un asaras straumēm plūda par vaigiem. Vienalga, kas ta bija par sūdīgu �ļuru, ko viņam uz�ļaca, ta draņķiba koda ka maita.

-Jēzus Kristus, Melānij, kadu zampu tu man iegāzi acis?

I�al negaidi, ka viņa saks atbildēt. Ta vietā Melānija jau bija noskrējusi pusceļu pari visam vestibilam. Nolādēts, viņ� laikam nobaidījis to meiteni līdz nāvei.

Divos lēcienos viņ� bija ticis līdz ārdurvīm, bet viņa jau sa�sniedza izeju no vestibila. Skriedama viņa paraudzijas atpakaļ par plecu, acis milzīgas ka briedim, ko notvēru�i tēmēklī, un tie�i tikpat bēdīgas.

-��� Pie velna, Melanij, stāvi ta�ul viņ� sauca, tomēr balss nebūt neskanēja tik mierīgi, ka viņ� butu velejies. Un viss ta draņķa dēļ, ko viņa bija ie�ļākusi Stnkera sejā. Viņ� saviebas, cīnoties pret sā�pēm, cen�oties parvaldīt situāciju, un piespieda savu balsi ska�nēt mierino�i rami. Bus jau labi. Dieva deļ, esmu ieradies, lai tev palīdzētu. Vai tu rimsies begt?

Melānijā pat nedomaja apstaties. Glu�i preteji. Strauji palieli�not ātrumu skrējienā, viņa paklupa un sagrūda kaju uz gaiteņa grīdas seguma. Ak Kristus, tas bērns ta�u skrēja basam kajam! Dzirdot, ka viņa �ēli iekliedzas par same�ģīto potīti, Strikers sa�juta vīri�ķības uzpludus. Viņ� ta�u bija ieradies, lai meiteni glāb�tu, bet la vieta visu padarījis vel ļaunaku. Nedrīkstēja pieļaut, lai

viņa tiek atpakaļ uz tam kapnem. Meitene pec iespejas atrak jadabu dzīvokli, dro�ība aiz, slēgtam durvīm. Drīz, pavisam drīz kads ieradīsies, lai �o sievieti nogalinātu, un viņ� gribēja but dro�s, ka ta nenotiks. Pat ja vajadzēs vilkt �o būtni aiz matiem, lai dabutu atpakaļ dzīvokli, viņ� to darīs.

Jo daudz lahāk Strikers redzētu viņu līdz nāvei nobiju�os, ne�vis nogalinātu. Viņam jau nācies redzēt vienu sievieti miru�u, ti�kai tapec, ka pats bija izrādījies pietiekami nevērīgs un nepratas to sievieti nosargat. Otrreiz Strikers tadu kļudu vairs nepieļaus.

Kad viņ� sasniedza Melāniju, viņa centās piecelties, tomēr sa�bruka uz grīdas same�ģītas kajas deļ, kad meģinaja nostaties uz abam kajam vienlaicīgi. Nokritusi uz muguras, viņa mēģināja at�muguriski ka krabis rāpties projām no sve�ā vīrie�a.

-�� Dieva dēļ, Strikers atkartoja. Es netaisos tevi apdraudēt. Esmu ieradies, lai palīdzētu.

Tomēr Melānijas sejas izteiksme palika nemainīga. Taja vidēja tikai neuzticība un saltu baiļu izteiksme.

Viņ� meģinaja velreiz. Neesmu laupitajs, neesmu zaglis vai izvarotajs. Uzlicies man. Neesmu nācis, lai darītu tev pari.

-�� Ej tu zini kur� Meļa no�ņācās, un, kaut ari Strikers jutās neapmierināts par to, ka viņam netic, tomēr viņu sajūsmināja Me�lānijās drosme, izradot preto�anos. Tie�i �is spars varētu ļaut vi�ņai izdzīvot.

-�� Paklau, es zinu, ka tev bail. Tu pārrodies majas, bet es esmu jau priek�a, tava dzīvoklī, ko gan vēl tu varēji nodomāt? Bet es uztraucos, vai viņi jau nav tiku�i tev klat, un ielauzos, lai uzzi�nātu, vai tu jau neesi nogalināta.

-��� Ko? Viņas seja atspoguļojas pārsteigums. Tu �eit ielau�zies, jo� kas?

-�� Domāju, ka esi cietusi uzbrukuma. Esmu �eit, lai palīdzētu tev. Es tikai gribēju�

-Ne. Viņa spītīgi partrauca, turpinot rāpties atmuguriski, tad pārmetās uz vedera un meģinaja mukt �etrrāpus, un, neraugoties uz sāpo�o potīti, pulējas pieslieties kajas. Sievietēm tie�am, �ķiet, ir pauti, tas nu tiesa, bet Stnkers nebija tada noskaņojuma, lai no�dotos apbrīnai. Piesteidzies, viņ� bez piepūles nogrūda sievieti atpakaļ uz grīdas.

-Melanij, nomierinies! Esmu te, lai�

-�� Palīga! Kads, palīdziet man!

-�� Dieva deļ, sieviete, esi ta�u klusa! Pārliecies viņai, Stnkers ar plaukstu aizspieda viņas muti, bez �aubam, nobiedēdams sie�vieti vēl vairak, bet vai tad viņam bija atlikusi cita izvēle? jebkura mirkli varēja uzrasties kads kaimiņ�, un ko tad viņ� sacītu?

Stnkers cie�i raudzijas nobiedētajā seja, mēģinādams apjēgt, ka ieskaidrot Melanijai, ka ir viens no labajiem pui�iem. Viņas zi�las acis bija pla�i ieplestas. Tajas vidēja bailes. Un viņ� ieraudzī�ja vēl ko izmisumu, pado�anos? Tadu skatienu viņ� jau agrak bija redzejis da�u vīrie�u sejas, kad tiem kļuva skaidrs, ka nave ir nenovēr�ama. Viņ� vairs nekad nevelejas ko tadu ieraudzīt un vismazak jau nu sievietes sejā.

Un tad Strīkers saprata. Kaut kas daudz briesmīgāks par sve��inieku dzīvokli bija paguvis nobaidīt �o mei�u. Kamēr viņ� gai�dīja dzīvokli, viņa bijusi kaut kur Manhetena, cīnoties vai līdz nā�vei ar to mergli, kas gribēja meiteni nogalinat.

-�� Notika kaut kas nelāgs, Stnkers bilda, tevi kads nāvīgi nobiedēja, un ne jau es.

Viņa joprojām palika pavisam sastingusi, skatiens parbiļa pilns. Viņ� juta, ka muskuļos ielīst agrak nemanīts spēks. Viņ� ne�var aizliegt kadam nelietim terorizēt vientuļas, neaizsargātas sie�vietes, un stulbakais, ka viņ� nupat izdarījis gandrīz to pa�u. To�mēr Strīkers bija nācis ar mērķi aizsargat �o sievieti, kaut ari viņiem abiem gadījies nelāgs sakums. Nav nekāds brīnums, ka �is okeāna dziļu tum�i zilas acis bija baiļu pilnas, nevis lūkojās uz Strikeru ar cerībām.

Strīkers atstaja plaukstu uz Melānijās mutes, viņa elpoja strau�ji, caur degunu, ar plaukstas malu viņ� sajuta sievietes dva�u. Stnkera acis ne uz mirkli nenovērsās, un viņ� mēģināja aplēst, cik lielas pulēs vel būs nepiecie�amas, lai pec iespejas atrak iedabū�tu meiteni atpakaļ dzīvokli. Es tagad noņem�u savu plaukstu. Apsoli man, ka nekliegsi.

Viņa tikai raudzījās pretī, acis bailēs ieplestas.

-�� Paloki galvu, Melanij, ja piekriti.

Viņa pamaja, un vīrietis uzmanīgi noņēma plaukstu no viņas lupām, joprojām baiļodamies atkal izdzirdēt me�onīgos kliedzie�

nus. Tomēr viņa paklausīja, turpināja klusēt, ierāvusies sevi, ka�mēr viņ� turēja sievieti pie zemes.

-�� Mes piecelsimies un atgriezīsimies tava dzīvokli, lai beidzot varētu aprunaties.

-� Ne! Griezīgs �uksts. Melānijā atspiedās pret sienu, un Strikers saprata, ka bez cīniņa nepiedabūs viņu atgriezties dzīvokli.

Strikers dziļi ieelpoja. Nebija jau ta, ka viņ� gribētu visā vai�not meiteni, tomēr, sasodīts, ka �ī situācija krita uz nerviem! Viņ� bija pildījis miesassarga pienākumus jau vismaz duci rei�u, un darbs vienmēr bija saistīts ar tie�iem draudiem apsargājamā dzī�vībai. Strīkeram bija nācies sastapties ar terora draudiem, ar uzpustu ego un klaju stulbumu, bet vel ne reizi viņa apsargajamais subjekts tik klaji nebija ignorējis visas dotas instrukcijas dzīvības glab�anai, turklāt tikai tapec, ka baidijas no apsarga.

Pie velna visu! Strīkeram vajadzēja, lai Melānijā sadarbojas ar viņu, nevis cinas pretim.

-��� Labi, Melanij, situācijā, �ķiet, luk, kada. Es netaisos tev ne vismazakaja mera kaitēt. Faktiski esmu nolīgts, lai tev palīdzētu. Bet tu man pat negrasies noticēt, vai taisnība?

Viņa ar zobiem kodīja apak�lupu un īsi, gandrīz nemanāmi pakratīja galvu. Bet kustībai sekoja asaras.

-�� Tada gadījuma nedomāju, ka man atlikusi cila izvēle, viņ� paskaidroja. Vīrietis joprojām bija nometies viņai blakus uz grī�das un tagad izvilka savu �aujamo no iero�a maksts uz pleca. Me�lānijā �ausmas asi ierava elpu, un viņ� nekavējoties uzplaja plaukstu sievietes mutei, pirms viņa laida vaļa vel vienu bļāvie�nu. Stingri satvēris ieroci, Strīkers parbaudija dro�inātāju un pa�sniedza to sievietei. Ņem, viņ� piedavaja un soli atkapas. Strikers apzinājās, ka uzsācis bīstamu spēli, tomēr nemanīja citu izeju no �is situācijās. Bija nepiecie�ams, lai viņa notic un pec iespejas dnzak. Viņ� bija izlēmis riskēt, paļaujoties uz to, ka Melānijā Preskota nebūs spējīga no�aut neapbruņotu cilvēku. Varbūt ievainot to, bet ne jau nogalinat pavisam.

-�� Esmu atbruņots, sastapis viņas plati ieplesto izbrīnīto acu skatienu, viņ� paskaidroja. Un ko gan tu, Melanij, talak darīsi? Tagad, kad tu esi ta, kas tur ieroci?

Velni�ķīgi labs jautājums.

Man nemaz nepatīk iero�i, bet neesmu ari galīga idiote. Satve�ru �aujamo ar abam rokam un notēmēju tie�i uz uzbrucēju. No�domāju, ka �is vīrietis ir vai nu ļoti drosmīgs, vai ari patie�am stulbs. Tā ka manas rokas stipri trīcēja, viņam viss varēja beigties ar pamatīgu caurumu pierē, pat ja es īpa�i necenstos nospiest gaili.

-�� Runa! pavēlēju.

Viņa skatiens aizslīdēja līdz ieejas durvīm. Varbūt labak to�mēr ieiesim dzīvokli.

-�� Vai es izskatos pec muļķes? naidīgi atcirtu. Runā tūlīt. Un ja man nepatiks tas, ko tu teiksi, izsauk�u policistus. Izklausī�jās, ka runāju prātīgi, kaut gan īstenība biju nobijusies līdz nāvei. Iedomājos pat, vai neizsaukt policistus tuht, tomēr gandrīz nekavējoties atteicos no �as idejas. Viņ� man uz mirkli bija pie�ķīris nelielu negaidītu parsvaru, tomēr nevarēja ignorēt to, ka �is vīrie�tis jau nu nemaz neizskatijas pec stulbeņa. Un bija pilnīgi skaidrs, ka viņam kaut kur tuvuma ir noslēpts vismaz vel viens ierocis, ko pec vajadzības varēja nekavējoties likt lieta, tikko es mēģinātu izdarīt kaut ko pārsteidzīgu.

-�� Vai tu spele interneta speles?

Jaulajums bija tik negaidīts, ka vienu mirkli spēju tikai klu�sējot blenzt uz viņu. Tad saraucu pieri un nenoteikti pamaju.

-��� ļā, da�reiz. Patiesību sakot, jāatzīstas, ka diezgan daudz laika esmu pavadījusi, spēlējot �adas speles. Pavadot tik ilgu

laiku pie datora, klejot pa kibertelpu bija ierastākā metode ka izklaidēties.

-�� Speles ar vairakiem spelētājiem vienlaicīgi? Piemēram, ka SIU?

Joprojām tēmēju uz viņu ar ieroci, tomēr dzirdot �o vaicajumu, sajutu vairak ziņkāri neka bailes. Ja, atbildēju, vel arvien atce�rodamas rakstu, ko �orīt izlasīju Post izdevuma. Saka �ķist, ka spē�lē, par kuru jau gadiem biju aizmirsusi, piepe�i ir visur. Nospē�lēju SIU, tomēr kādreiz senāk to darīju.

-�� Tad tu atceries, ka ta funkcionē?

-�� Pietiekami labi.

-�� Cik labi?

-�� Kapec tu man to vaica?

-��� Izklaide mani, pastasti par to, ka spēlēji, viņ� piedāvā ja.

-�� Spēlētāji visas pasaules malas piesledzas �ai spelei un, ienā�kot tikla, saņem noteiktu uzdevumu vai nu but par mērķi, sar�gu vai slepkavu. Visi sacen�as par Manhetenas kiberversiju, visi izpilda attiecīgas lomas uzdevumus, ko spele paredz. Patiesība spele bija krietni sare�ģītaka, neka es te skaidroju, un tie�i taja slepas SIU speles spēks un pievilcība. �i spele bija vienlaikus ne�ticami sare�ģīta izpildē un skaista sava vienkār�ībā pec būtības. Tomēr man �oreiz nenaca ne prata diskutēt ar �o vīrieti par spe�les plusiem un mīnusiem.

-�� Tātad SIU sistēmā tev ir savs lietotājas profils?

�adi viena roka satverami iero�i tomēr ir gau�am smagi, un es tēmējot saku pagurt, dzirdēdama jau kadu divdesmito jautajumu.

-�� Galu gala, par ko ir runa?

-Melanij�

-��� Kristus dej, par ko ir runa? Sve�ais jau vera muti, bet es pamaju ar iero�a stobru, un viņ� apklusa. O, kada vara! Esmu spēlējusi miljardiem �ādu spēļu. Vai esmu aizpildījusi tajas pra�sītos lietotājās profilus? Protams. Vai atminos visas detaļas, ko ta�jas piemineju? Ne. Jau gadiem neesmu pieslegusies SIU. Un pie�dod, ja tu man izklausies mazliet ķerts.

-�� Cik sen neesi?

Kada dīvaina iemesla pec tie�am likās, ka viņu tas satrauc.

-�� Ja, galu gala, vai tur kas slikts?

-�� Iedomājos, ka tu spele regulāri.

�aja mirkli totāls pārsteigums parmaca visas bailes, tomēr kar�tības labad turpināju temet uz puisi ar viņa pa�a ieroci. Nemaz nepazīstu Ādamu, kas izgudrojis �o spēli, piebildu. Kada stul�buma pec tu ta esi iedomājies?

-Tāpēc, ka �oreiz tu esi mērķis, līdzīgi ka tas medz notikt virtualaja vide, viņ� paskaidroja, �ausmīgajiem vārdiem trāpot mani ka spēriens pakrūte. Un es esmu nolīgts, lai tevi aizsargatu.

� htlp:/avww.playsurvivewin.com�<

SPĒLĒ. IZDZĪVO. UZVARI

>�LAIPNI AICINĀM ZIŅOJUMU CENTRĀLĒ�<

SPFI FTAJA ZIŅOJUMS:

ZIŅOJUMA NR. A-0001

Aizpildījis: Lusis

Tēma: Spele uzsāktā

Atskaite:

*�� Mērķis sasniegts un sutijums nodots. Mērķis izsekots līdz vietai, kas nav reģistrēta ka pastāvīgā dzīvesvieta, �parametrus skal. datubāzē�

*� Izmantots nereģistrets aprīkojums.

*� Mērķis paudis atteikumu piedalīties spele.

*� Pielietota brīdinājuma taktika.

��Atskaites beigasc�

Sūtīt atskaiti Pretiniekam? �Jā� �Ne�

Viņu mērķis biju iesaistījies bēgot.

Lusis'1 pasniedzas pari galdam, lai paņemtu Djarum cigare�u paciņu, acis neatraudams no mirgojo�a ekrana. Izbīdījis vienu no cigaretēm, viņ� ieslidinaja to starp lupām, pie�ķila uguni no sudraba �ķiltavām, kuras bija saņēmis ka davanu no vectēva pirms daudziem gadiem.

Viņa pirmā balva.

Viņ� ļoti labi atminējās �o notikumu. Lai uzvarētu spele, viņ� upurēja savu torni un karalieni, izmantojot spo�o Ādolfa Ander-

sena 1853. gada stratēģiju. �ahs un mats. Viņam tolaik bija trīspa�dsmit, un tā bija pirmā reize, kad viņam izdevās sakaut veco vi�ru. Bija pat grūti noticēt, ka tas izdevās. Divas nedēļas viņ� bija pētījis, mācījies un spēlējis. Viņ� bija praktizējies ar Evansa gam�bītu un izmēģinaja Alekhina aizsardzību. Beigu beigās viņ� bija apspēlējis ikvienu puņķainu pārdro�nieku Delanijas koled�as �a�ha kluba, liekot viņiem ieberzt trulajas pierītes faktu, ka viņus pie�veicis kads nepazīstams pirmkursnieks un ka sasitis viņu paka�ļas zili melnas.

Stulbeņi tadi. �ie nebija ņēmu�i viņu par pilnu, bet viņ� zinā�ja, ka vinnēs. Viņ� vienmēr zināja, kad u/vares. Viņ� bija dzimis, lai uzvarētu.

Viņ� spēlē pret vectēvu lika iemīļota sporta elka parakstītu spē�lēs laukuma soda kartīti, un vectēvs savukart lika uz savam sud�raba �ķiltavam. Speles gaita jaunietis pat nenosvida. Viņ� nekad mū�a ne�ķirtos no sava suvenīra. Un toreiz pat nebija īsta riska. Jau toreiz Lūsis apzinajas sev piemīto�o speķu un prasmi un zi�na ja, ka savu dabūs. Viņ� bija īpa�s. Viņ� bija gatavs.

Vel vairak viņam bija taisnība. Viņ� izmantoja visus spo�os gājienus, un drīz vien spele bija cauri. Kad l ūsis sakļāva pirk�stus ap vēso nospodrināto sudraba priek�metu, viņ� zinaja, ka ir pats labakais. Un viņ� tads bus vienmēr.

Jo vienmēr uzvarēs.

Viņ� ieguva tikai un vienīgi uzvaras visu pēdējo divpadsmit gadu laika. Ne jau ruletē vai spēļu automātos, vai tamlīdzīgas ma�ziem berniem domātas veiksmes spēlēs. īstas speles. Kur nozīme bija īstai prasmei.

Skolas gadus viņ� bija pavadījis starp �aha klubu un futbola laukumu, nedodams ne plika gra�a par to, ka viņa "uzpumpē�tie" bezsmadzeņu komandas biedri �aha deļ uzskatīja viņu par "mīksto". Viņam bija ļoti skaidrs plāns, ko grasas darīt pec vi�dusskolas beig�anas. I�ar sportu viņam bija nospļauties, jebkura cita līdzvērtīga spēle bulu noderējusi tikpat labi. Viņam patika pats treniņu process. Viņam patika trenēt gan savu pratu, gan ķer�meni. Justies pārliecinātam, ka reiz bus ideāli sagatavots. Kam tie��i, to viņ� nezinaja. Vismaz precīzi ne. Bet kaut kur slepas balva, kuras deļ visi �ie treniņi bus ta vērti. Balva, ko iegūs tikai viņ�.

Pat toreiz viņ� spēja to sajust.

Viņ� pat spēja to sagar�ot. Saldais nektārs panakumu gar�a.

Ilgas vasaras nedēju nogales viņ� pavadīja kopā ar vectēvu; �autene bija gatavība, ta gaidīja tikai īsto bridi, lai nogalinatu. Me�dības ari bija spēle. Mednieks un medījums. Un viņ� vinnēja vien�mēr.

Vecteva sirdsdraugi mēdza atzinīgi papliķet viņam pa mugu�ru, kad abi ar vectevu bija pārradu�ies mājas ar svaigi no�auto medījumu. Papliķeju�i pa muguru starp lāpstiņām, viņi alla� uz�slavēja un apgalvoja, ka ieguvums ir to vērts. Vēlāk, kad vecie viri nolūkojās, ka viņ� atva� savu klēpjdatoru, lai iesaistītos ugunīga sacensība Chess Traps, Pitfalls & Szvindles, viņi izskatījās ieintere�sēti, bet nekad nevīpsnāja. Viņ� jau bija sevi pieradījis. Viņ� nav nekāds memmesdēliņ�.

Nebija nekāda īsta azarta spēlēt pret truliem, nesaprātīgiem dzīv�niekiem. (�alu gala tie ta ari nekad pat nenojauta par speles esamī�bu. Un tad viņ� atrada sev jaunu, pietiekami izaicino�u aizrau�a�nos. Nepagaja ilgs laiks, kad viņ� bija sakavis ikvienu atsevi�ķu spēlētāju visas speles, ko varēja piedāvāt Siena, Hroderbund un tam�līdzīgie veidotāji. 1 )rīz vien arī tas bija apnicis, un, sasniedzis savu izlaiduma mācību gadu koled�ā, viņ� jau bija iesaistījies vairākspēlētaju Interneta spēju vidē. Viņ� ātri un sekmīgi virzījās cauri visaug�stākā līmeņa Anarchy-online, Eve, Doow un du�iem līdzīgu interneta spoļu. Paralēli viņ� sekmīgi nokārtoja gala eksāmenus un saņēma beig�anas apliecību koled�ā. Kad ierastas tikla vietnes bija izpētītas un sasniegta uzvara, viņ� saka klejot tiklā, lai atrastu sev jaunu izai�cinājumu. Diem�ēl sekoja vil�anas. Noka jauna. Sasodīts! Nevienas labas jaunas speles. Katra ziņa nekas viņa meistarības līmeņa cie�nīgs. Nekas nebija viņa laika tēriņa vērts.

Elle, sasodīts, nekas nebija viņa cienīgs.

Un tad viņ� TO atrada. Spēlē-lzdzivo-Uzvari. Viņ� spēlēja jau divus gadus, izbaudīdams izaicinājumu, piedzīvodams nebiju�u adrenalīna piepludumu, kad tika izsekots vai uzbruka pats.

Tomēr beidzot ari �ī spele saka garlaikot.

Un tad viņa e-pasta ziņojumu vidu tika piesūtīta informācija par speles jauno versiju. Kāds anonīms sūtījums ar noteikumiem, un drīz pienaca ari paciņa, kura atradas �ļirce�

Jauni noteikumi. Jauns izaicinājums. Un spriedze, kadu viņ� vel nekad dzīvē nebija izjutis.

Piepe�i spēles laukums bija visa Manhetena, viņ� varēja iz�mantot īstus iero�us, nevis tikai virtuālus atdarinājumus. Līdzīgi ka tie�saistes spēlē, viņa uzdevums un loma nesakas atrak, iekams Mērķis apzinajas un iesaistijas spēles norisē. Bet tikko viņa spē�les mērķis to apjauta, spēle sākas un turpinājās tik ilgi, kamēr viņ� Mērķi nogalinaja. Otrs noslēguma scenārijs Mērķis pirmais at�klāja, kas ir medilajs vai kur slēpjas ari tie varēja but signāli pārtraukt spēli.

lomer viņ� neraizējās, ka ta varētu notikt. Ja speles noteikumi bija tikpat tālejo�i un komplicēti kā tie, ko viņ� pieredzējis tie��saistes speles versija, mērķim bus gandrīz neiespējami paredzot un sekmīgi izprast visus spoles norises posmus. Viņam bija priek�rocība nevajadzēja at�ifrēt nekādus kodus, viņam bija tikai jāvajā un janomodi.

Un viņam bija vēl viena priek�rocība. Viņ� nekad nezaudēja. Nekad. Un drīzuma viņ� varēs sakt.

Viņ� gandrīz nespoja nociesties, tik ļoti gribējās dnzak uzsākt medības.

Viņ� arī cerēja, ka Melānijā Preskota izvelesies piedalīties. Viņ� nolēma, ka sieviete noteikti bus spiesta piekrist. Beidzot apjēgusi, kas likts uz spēles, viņa tie�am spoles ta, it ka dzīvība karātos mata gala.

Un kapec ne? Viņas dzīvība tie�am karajas mala galā. Un pulk�stenis jau tik�ķēja�

Joprojām turēju notēmētu ieroci, tomēr bijām ari pārvietoju��ies uz manu dzīvokli; lai mazinatu bailes no sve�a vīrie�a, ār�durvis tomēr atstaju pavērtas (jāatzīst, bailes bija mazliet noplaku�as). Sedeju sve�ajam blakus uz divana un noraudzījos, ka viņ� darbojas ar D�eniferas klepjdatoru. Manējais pagaidam atradas veikalā, kur tam instalēja vairakus uzlabojumus, un es uz�skatīju, ka D�eniferai nebūs lielu iebildumu, ja izmantosim viņējo.

Apsēdos divana stūri, lai nemitīgi novērotu, ko viņ� dara, bet vīrietis bija tik ļoti koncentrējies darbam, ka man neatlika nekas cits ka verties viņa seja. Gluda piere un spēcīgs �oklis, ko vieglī�tēm ieēnoja bardas rugāji. Izskatījās, ka vīrietim ir apmēram gadu trīsdesmit, tads Rasela Krova lips, parupj� un seksīgs. Minēju, vai viņa ada ieguvusi tādu nokrāsu no ilgsto�as uzturē�anās ara, svaigā gaisa; apsveru arī, vai muskuļi, kas izspiedās caur burgundie�a krasas sporta krekliņa īsajam piedurknēm, bija rezul�tāts cītīgiem treniņiem personīga trenera uzraudzība. Ne�ķita, ka �āds vīrietis bitos sasmērēt rokas.

Ja pieminam rokas, tas izskatijas raupjas, vēja aprautas, tomēr ienad�i bija tīri, un kaut kada absurda iemesla pec las mani pat mazliet nomierināja.

Tomēr kada cita doma mani strauji atskurbinaja un padarīja maksimali modru, un es cie�āk satvēru ieroci. Atgādināju sev, ka tas noslēpumainais iepriek�ejais vīrietis ari izskatijas tīri glīts, to�mēr meģinaja mani nogalināt.

-�� Ar tevi viss kārtība? viņ� paraud/ijas uz manu pusi, un es par atbildi piekrīto�i pamāju. Koncentreju skatienu uz viņa pelē�kajam acīm. Salīdzinājumā ar sutījuma piegādātāju, kura acis vi�dēja klaja ne�eliba un aukstums, �ajas acis staroja siltums, dros�me un pārliecība, tā ka man kļuva aizvien grutak saglabat baiļu izjutu pret nelūgto sve�inieku. Mazliet atslabinajos, tomēr pavi�sam niecīgu drusciņu.

-Tu atrak paveic, kas tev jadara, cieti atbildēju.

Izskatijas, ka viņ� vēlējās kaut ko piebilst, bet nolēma paklu�sēt. Ekrāna bija redzama SIU majas lapa, noraudzījos, ka viņ� ievada savu paroli un atver iesūtītu ziņojumu. SeinperFi? vaicaju, noraugoties viņam par plecu.

-Ja, tads ir mans piekļuves vārds. Biju juras kājniekos.

-��� Mmm� domīgi novilku, nez, kapec �ada atzī�anās mani nemaz neizbrīnīja.

-�� Tikai izlasi, luk, �o, viņ� pavērsa pret mani datoru ta, lai es varētu ielūkoties ekrāna. Pieliecos tuvāk un atri pārlasīju ekrana redzamo informāciju. Kad biju gala, jutu, ka man kļūst pavisam nelabi no tur redzēta.

-�� Divdesmit stabi?

-�� Ja, labi, man tie ir, viņ� apstiprinaja un, atvēris savu maku, izvilka da�us rēķinus. �ie pārskaitījumi �orīt paradijas mana kontā. Taisna ceļa devos uz. banku un izņēmu visu skaidra nau�da. Parejo izņem�u, kad likmes paaugstinasies. Gandrīz dro�i zinu, ka mums vajadzēs daudz skaidras naudas.

-�� Bet kā? Kas iesūtījis visu �o naudu?

Viņ� domīgi pa�ūpoja galvu. Godīgi? Nav ne jausmas. Tas paradas ka pārskaitījums, kas veikts tie�saistē. Varu vienīgi mi�nēt, kur� rausta aukliņas, lai piedabutu mani iesaistīties un pie reizes ari spej ieskaitīt tadas summas no sazin' kurienes.

-�� Vai varam izpētīt tie�i no kurienes?

-�� Iespējams. Mazliet jāizlūko, japaklau�ina riņķi un apkārt. Ja neizdosies, nāksies piesaistīt likumīgos varas pārstāvjus.

Tomēr mana galva jau atsaka skanēt trauksmes zvani: atminē�jos noslēpumaina vīrie�a brīdinājumu. Bet ilgi man par to neva�jadzēja uztraukties. Tie�i patlaban, mans iebrucejs turpinaja savu domu, esmu vairak norupejies, lai nosargatu tavu dzīvību.

-�� Ak� Reālas situācijās tie�ums apstulbinaja mani un lau�pīja spēju sakarīgi domāt vai lemt. Piecēlusies, pagajos da�us so�ļus līdz logam. Pacēlu bīdāmo logu un nedaudz izbāzu galvu āra, piepe�i it ka sajūtot svaiga gaisa trukumu. Mērķis. Esmu tikai mērķis. �ukstēju �os vārdus, it ka, nepasakot tos skaļi, varētu piespiest visu notiku�o izgaist ka nebiju�u.

-�� Ja, tā izskatas.

Viņ� pienāca man klat aiz muguras un nolaida vienu roku uz mana pleca. Apsviedos apkart un atkal tēmēju ar ieroci viņam tie�i krūtis. Rimsties un pagaidi mierā kaut vienu sasodītu minū�ti, labi? pikti uzsaucu.

Puisis steidzīgi paris soļu atkapas, turot rokas virs galvas, to�mēr skatiens bija mierīgs un pārliecināts. Redzētais man vel lieku reizi apliecinaja, ka �is cilvēks nepavisam nebija aprobe�ots vai stulbs.

-�� Melānij, nomierinies.

-�� Nomierināties? Man nepavisam ne�ķiet, ka musu situācija ta vien prasas pec miera. Dnzak liekas, ka tūlīt varētu sākties merena histērija. Patie�ām �el, ka neesmu histeriķes tips.

-�� Es vairak nosliecos, ka sarkastiskais tips, viņ� piebilda un nemānāmā silta smaida atblazma pazibēja acu skatiena. Tas man ļava sajusties mazliet dro�āk.

-�� Vai varbūt gadīgais tips, piemetināju un tomēr turpināju tēmēt uz viņu ar �aujama stobru. Pamaju uz datora ekrana pusi.

-�� Sakopojot līdz �im uzzināto, tu esi tas, kura konta uzradusies nauda, ko tu varētu savakt, kad tiktu gala ar mani. Tikpat labi tu pats varēji sev pārsūtīt naudu no kada sve�a spēlētāja profila. Un tu līdz �im neesi pateicis neko tadu, kas man liktu tev noticēt. Kaut ari es patie�ām vēlējos viņam uzticēties. �obrīd es, iespējams, spētu uzticeties pat huņņu vadonim Atilam, ja vien tas spētu man apsolīt brītiņu miera.

Mani joprojām nomaca lodā nave. Gribēju tikai saritināties cie�a kamoliņa un raudat. Gribēju sērot. Un visvairak negribēju kļūt par nakamo upuri. Bet taja pa�a laika es atdotu visu, kas man pieder, par niecīgo iespēju noslēpties zem segām un neradīt ne deguna galiņu laukā. I ,ai kads cits tiek ar visu to gala.

-�� Pietiekami godīgi teikts, viņ� atzina. Bet ka tad es butu ticis pie tava spēlētājās profila līdz ar visiem datiem, ko tu taja biji iekļāvusi?

-�� Pie kura profila?

-�� Tu laikam neizlasīji visu ekrānā redzamo ziņu līdz galam?

Viņam bija taisnība. Paraudzījos velreiz, un, patie�am, ziņoju�ma noslēguma bija saikne uz spēlēta ja profilu. �ausmās noriju siekalas, meģinadama apturot nelabuma vilni, kas mani parņema. Ļoti, ļoti nevēlējos uzzināt, uz kurieni ved ta saikne. Nu ne�pavisam nevēlējos�

-Aiziet, viņ� mudinaja. Tev japarliocinas, vai runāju tais�nību.

Dziļi ieelpoju un pamaju ar galvu, tad pavirzīju polos kursoru un uzklik�ķināju iezīmētajai saiknei. Hkrana atveras spēlētāja profils. Visas manas intereses un iezīmes, visi tie sīkie personī�bas gabaliņi, kas alla� bija darīju�i SIU spēli tik interesantu, tik personisku. Grimaldi bija veidojis spoli ta, lai ta ikreiz mainītos, salagojoties ar spoles jauno dalībnieku parametriem, tapat ka ar viņiem pie�ķirtajam mainīgajam lomam. Visu �o konstrukciju bal�stīja informācija, kas bija iegūta un apkopota no spēlētāju profi�liem, ieskaitot to veiksmes un zaudējumus.

-�� Vai tas ir tavs profils?

Piekrīto�i pamaju un neizpratni nomainīja dusmas. Ja. Daudz ļautiņu ievada kaudzēm personisku datu, kad aizpilda vi�sādās tikla vietnes pieprasītos datus spolētājā profila izveidei. To�mēr SIU bija brīni�ķīga spole tie�i ar to, ka pārvērtā spolētājā inte�reses un aizrau�anas neatminamas miklas, kas bija integretas ka konkrētie uzdevumi speles vide. Ja os butu parak daudz samelo�jusi par sevi, tad nespetu normāli paspēlēt. Un es biju tik naiva, ka izklāstīju visu patiesību, un pie ka tas mani ir novedis? Sadas atklatibas doļ gūstama gana barga maciba�

-Tam nevar but liela nozīme. Manu spēlētājas profilu bija jaizdzē� jau pirms vairakiem gadiem.

-�� Ari manējo pienācās izdzēst, viņ� paskaidroja. Bet ta, redz, nenotika. Un nu mums nav izvēlēs. Melanij, mes esam iesais�tīti �aja spole. Gribam to vai ne, bet mes jau spēlējam.

Nespēju mierīgi nosēdēt. Mēroju istabu soļiem, ieroci joprojām turot vienā roka. Mēģināju piespiest sevi rast kadu atrisinājumu un tikt skaidrība, kas īsti notiek. Galvā jau saka pulsēt tuvīno galvassapju radītie uzliesmojumi. Pulsācija atri vien pārvērtīsies el�li�ķīgas sāpes, man jau dedzinaja acis un gribēja sarieslies asa�ras. Tomēr mēģināju noliegt sev raudat; man tagad bija jasakopo viss gribasspēks un attapība, jo vel nekad d/ive nebiju nonākusi tadas briesmās.

Apsēdos divana stūri, tad atkal strauji pielecu kajas.

Kaut kur noteikti slepas kāds risinājums.

Atkorķēju diētiskās kolas pudeli, iemalkoju, bet tuht ari izspļā�vu �ķidrumu, būdama parak saspringusi, lai spētu kaut ko norit.

-�� Melanij?

-�� Klusē! uz�ņācu. Vīrie�a balss bija maiga, mierino�i klusa, toties es reaģēju tā, it ka viņ� butu man uzkliedzis. Ievilku elpu un pūlējos nomierināties. Man nepiecie�ama minūte pārdomām.

Viņ� lika mani miera, un par to domas iedevu viņam paris pluspunktu.

Pec vairakam dziļam ieelpām mēģināju velreiz apsēsties. �o�reiz novietojos pie maza galdiņa niecigaja telpas stūri, ko nekus�tama īpa�uma aģents bija pārspīlēti nodēvējis par "ēdamtelpu" (tie�i ta, kokainu ģīmi un neminstinoties). Labi, noteicu, mēģi�not sakopot niecīgo sparu. Ļauj man izteikties tie�i un atklati. Tu saņēmi ziņojumu, kam bija pievienots mans spēlētājas profils, un, to atvēris, tu nekavējoties brāzies uz manu dzīvokli, lai mani

aizstavetu? Piedod, ja man �ķiet, ka tas skan vismaz neticami, ja ne smieklīgi.

Nebiju viņam vel ne varda minējusi par Todu, un ari viņ� neizradija, ka �aja sakarība kaut ko zinātu. Noglabaju savas sēras mazliet dziļāk dvesele, nolēmusi ļaut tām vaļu velak; tagad Toda nave patiesība bija tikai vel viens informācijās fragments. Auksts, negrozāms fakts, kam bija nozīme tikai tad, ja mana juras kājnie�kā seja tas izsauktu kadu konkrētu izteiksmi. Ja es pateiktu par Todu, vai viņa seja piepe�i paradītos vaina, pārsteigums vai bē�das? Nezinu. Mana drauga nave �obrīd bija tikai vel viens atmi�nējuma gabaliņ� lielaja mikla, kuru es grasījos atminēt, lai varbūt rastu iespeju glābt savu pēcpusi. Jutos nospiesta pie zemes.

Nedomāju, ka man butu bijusi liela izvele.

Juras kājnieks sēdēja pie virtuves letes, atvēris vel viena sodas dzēriena aizvakojumu. Pagaidam viņ� nebija atbildējis uz manu jautājumu, bet es neteik�u priek�a, ko no viņa gaidu. Pagaidam pavērosim, ko viņ� pats izdomas pavēstīt.

Kad viņ� pagrie�as pret mani, sejas izteiksme bija uzmanīga, vīrietis izskatijas sasprindzināts, it ka butu pārmēru norūpējies. Jaatzist, tada sejas izteiksme neveicinaja manu uzticību viņam.

-�� D�eimija Teita, viņ� teica. Vai pazīsti tadu vardu?

-�� Ne. Vai man vajadzētu?

-�� īsti nezinu. Pec visa la� Nepabeidzis sakāmo, viņ� norā�pās no bara ķebļa, papurinaja galvu, ļaujot man pa�ai minēt, ko viņ� domājis ar "visu to". F.s tikai iedomājos, ka varbūt jusu ceļi ar Teitu ir kaut kad krustoju�ies.

Viņ� pamaja uz datora pusi.

-�� Paraugies uz viņas profilu.

-� Spēlētājās datos? Es ta�u nevaru piekļūt viņas spēlētājās pro�filam, kamēr mes neesam vienoju�ās ka dalībnieces vienotā spo�le. To sakot, saraucu pieri, jo man ienaca prata vel kada netikamaka doma. Un interesanti, kā kads cits varēja ielauzties un apskatīt manu profilu? Gribu teikt, nedomāju, ka SIU spēlē kads sūtījis reālu cilvēku mani nogalinat. No �a apgalvojuma pat sanaca smiekli, tomēr tas bija tads nervozs smiekliņ�, kads man pa�rasti raisas neparvarama stresa brī�os. Jāpieņem, ka man tie�am bija nopietns pamats justies pagalam nervozai. Es vel saprastu,

ka tādu paņēmienu varētu lietot realitātes �ovos, lai padarītu tos galēji ekstrēmus, ta�u realitale datorspēlēs?

-������������ Aizmirsti par tām spēlēm, viņ� iebilda, pa�ūpojis galvu.

-��� Ne, nedomāju, ka aiz �a pasākuma slēpjas kads SIU ierindas spēlētājs. Toties varbūt kads, kas savulaik strādājis pie �is spēles izveides, gan ir pielicis roku. Vai varbūt kads ilglaicīgs spēlētājs nojucis, vai sācis ņemt spoli pārmēru nopietni.

-�� Bet lai kur� tas butu, viņ� ir piekļuvis manam spolētājas pro�filam.

-Ja cilvēks pietiekami ilgu laiku spēlē, agri vai veļu izdodas apiet da�as aizsardzības sistēmas. Varbūt tas ir kads hakeris. Vai varbūt viņ� savulaik spēlē ir bijis tavs pretinieks.

Man parskreja drebuļi, kad paraudzījos uz runātāju. 7u būtu varējis spolēt pret mani. Un tu ari varētu but pietiekami labs ha�keris.

-�� Bet es neesmu. Un ari tu neesi pret mani spēlējusi.

Veros viņa, prāts bija ka izslaucīts. Ko tu gribēji teikt ar to, ka ari tavam profilam sen vajadzēja būt izdzēstam?

-�� Gribēju teikt, ka nekad neesmu spēlējis �o spoli. Fs tikai iere�ģistrēju sistēma savu profilu, bet ta ari to neaktivizeju, un, domā�ju, neaktīvus profilus agri vai vēlu nāktos izdzēst.

-�� Ja tu nekad neesi spēlējis, kapec tavi dati tomēr ir sistēma?

-�� Mans draugs bija kaislīgs spolētājs un reiz pierunāja ari ma�ni piereģistrēties. Aizpildīju spolētājā profilu, tomor nekad neatradas gana brīva laika, lai uzspēlētu. Mani alla�, interesēju�as īs�tas briesmas un apdraudējums realaja pasaule. Man nebija nekādas intereses kadu nogalinat vai ari ļaut, lai nogalina mani kaut kada intemeta vide.

-Ak ta� Nezināju, ko te lai piebilst. Vai man pavaicat vi�ņam, ka ir karot pa īstam un ka viņ� jūtas, izgājis dienestu? Aiz�domājos, vai sēdē�ana slēpni ir atstajusi viņa skatiena to noslēg�tību, ko mirkļiem redzēju tur pavīdam, vai ari tada rakstura stingrība viņam piemitusi jau sen? Atskārtu, ka parak ilgi jau do�māju par �o sve�inieku, kuru es tik tikko pazīstu, l�rata mud�ēja domas, intensīvi mēģināju apsvērt visus iespējamos un neiespē�jamos pavedienus, kas man varētu palīdzot izkļūt no �im lamatam. Tāda ir mana tipiskā reakcija uz stresu. Vienlaikus domāt

vairākos virzienos. Ļoti noderīgi, ja, piemēram, jakarto gala eksā�meni. Tomēr ne parak derīgi situācijā, kas apdraud manu pa�as dzīvību.

Velreiz dziļi ieelpoju, pirms spert lauka tālāko sakāmo.

-�� Tu, �ķiet, tīri labi pārzini SIU spēles nosacījumus?

Viņ� noliedzo�i papurinaja galvu. Ka jau teicu, mans draugs tie�am daudz, spēlēja, tāpēc pamatprincipus es pārzinu. Nav jau nekā grūta ieiet jebkura izklajlapa un izlasīt standartizētās atbil�des uz bie�āk uzdotajiem jautajumiem.

Tas jau izklausijas labak, tomēr tam visa bija an viena konkrē�ta neatbilstība. Bet ja tu neesi spēlētājs, ka tu varēji saņemt spē�lētājiem domātu e-pasta vēstuli ar ziņojumu par iesaistī�anos un manu profilu?

-�� Sistēma bija izsutījusi �o vēsti uz manu ierasto e-pasta adre�si. Mani sasniedza ziņojums, ka SIU spēlētāju saziņas centrāle gaida man adreseta vēstulē. Sākuma iedomājos, ka to sūtījis mans draugs, tāpēc uzklik�ķināju tai, lai atvērtu un izlasītu. Pārējo tu jau zini.

Hs sāku viņam ticēt. Ne jau tik daudz, lai atzītos skaļi, ka ticu tam, ko viņ� apgalvo, tomēr saku pārdomāt. Sāku parskatit savu negrozāmo viedokli par �ā vīrie�a neuzticamību, tomēr vel bija par agru likt visas kārtis galda. Pieradi to!

-�� Ko? Ka es stāstu taisnību? Ka es pats tevi neizvēlējos? Par atbildi piekrīto�i pamaju. Spriedze starp mums kadu bridi bija te�ju vai taustama, un es jau saku bīties, ka viņ� atteiksies jelko pie�rādīt vai apstiprinat. Un tā nebūtu man labvēlīga atbilde. Mums abiem. Mans zinātnieces prāts prasīja skaidrus un neapgā�amus pierādījumus. Citādi man butu viņam, sasodīts, jatic tikai tapec, ka viņ� �ķiet tik izskatīgs, labdabīgs un uzticams puisis.

-�� Labi, sarunats, viņ� beidzot atbildēja, un es uztveru viņa raidīto skatu datora virziena. Noradījis uz datoru, viņ� atgadinaja: D�eimija Teita, atceries par tadu?

-�� Jā, un kas tad ir ar viņu?

-Uzmekle viņu ar kadu no pārlūkprogrammām.

Biju spiesta to darīt, kaut ari grasījos paust visādus iebildu�mus. Galu gala es tadu sievieti nepazīstu un man nav ne mazā�kas jausmas, kas viņai varētu but kopīgs ar mani vai Toda navi,

ta�u juras kājniekā sejas izteiksme bija pietiekami barga, lai es no�lemtu, ka nav īstais laiks strīdoties. Paņēmusi ieroci, atgriezos pie datora. Jau pec minūtes es raudzījos uz adre�u sarakstu, kas vi�sas noradīja uz vardu D�eimija Teita.

-����� Pamēģini, piemēram, �o, viņ� ekrana paradīja, pieliecies man tuvāk. Uzklik�ķināju noradītajai saiknei un atveras raksts:

2004. gada 18. novembri

Bruklina, Ņujorkā. Vakar pēcpusdienā trīsdesmit astoņus gadus veca D�eimija Teita tika atrasta no�galina la viņas Bruklinheitas afiartamentos. leitu, izdevniecī�bas Machismo redaktori, atrada kādreizējais juras kājnieku majors Meiju Strikers. Kaut ari Stnkers atteicas no jelkādiem komentāriem, izmeklē�anai tuvi avoti vesta, ka juras kājnieks saņēmis ziņu par Teitas navi ar interneta starpniecību. Presei nel)ija pieejamas sikakas notikuma detaļas, tomēr tie fia�i avo�ti var apstiprinat, ka Stnkers netika aizturēts uz aizdomu pa�mata par Teitas nogalina�anu.

Raksts talak vel turpinājās, tomēr man bija gana. Negribēju vairak turpināt lasīt. Man metas reize karsti un auksti; kad mēģinā�ju paņemt tasi kafijas, ta izkrita man no pirkstiem, un keramikas krūzīte sa�ķīda uz koka grīdas seguma.

Koncentrējos sistemātiskām ieelpām un izelpām un, kad bei�dzot biju atkal atguvusi kontroli par savu ķermeni, pagriezos un ieskatījos vīrie�a seja. Ka tevi sauc? vaicaju gandrīz �ukstus, no sasprindzinājuma nespēju parunat skaļak.

-�� Stnkers, viņ� atbildēja. līsmu Metju Stnkers.

-�� Viņi tevi neaizturēja ka ai/domās turēto, iebildu.

Viņ� piekrītot pamāja.

-�� Bet viņi varēja kļūdīties.

-�� Viņi nekļūdījās.

Turpināju viņa raudzīties.

-Ja es butu to sievieti nogalinajis, vai es tev radītu rakstu par �o atgadījumu?

Varbūt. Varbūt ja, un varbūt ne. Nebiju pārliecinātā. Mazliet pie�ķiebusi galvu, cie�i noraudzījos viņa: Vai par Teitu tu ari saņēmi priek�apmaksu?

Redzot viņa sejas izteiksmi, ari jus noprastu, ka mans minē�jums bija trāpījis ka naglai uz galvas. ja� viņ� atteica. Ari divdesmit stabus.

-Un?

-������������ Un viņa tik un ta gaja boja. Viņ� vārdus gandrīz izkliedza.

-�� Tik daudz, viegli nopelnītas naudas izgrūsts vēja!

-�� Nolāpīts, Striker! Gribi, lai es tev noticu? Nu tad izstāsti man beidzot patiesību.

-�� Patiesību? Hs nepakustināju ne pirksta viņas laba. Jo visu lai�ku domāju, ka tas ir kads gau�am stulbs joks, kaut kada perversa shēma, kas nogājusi greizi. Un es vel ilgi cerēju, ka tā ari bus. Ilgu laiku domāju kads ir pilnīgi sagājis sviesta, tomēr, kad pārlieci�nājos, cik ļoti pec zinama laika saņemu ziņu, kas apstiprinaja, ka mans apsargajamais objekts ir novākts. Miris. Tad gan es stei�dzos, lai samekletu �o nelaimīgo� un atradu jau par veļu.

Nolēmu izlikties, ka nemanu viņa sāpes, un piespiedu sevi fo�kusēt uzmanību uz ko citu. Nauda. Ka bija ar to? uzstājīgi turpināju izvaicat.

-�� Naudas vairs nav. Man ierakumos palika �omi, labi draugi, kas tur ari tika nogalinati. Viņiem bija atraitnes, bemi. Skatiens, ko viņ� man uzmeta, bija no�ēlas pilns. Varbūt man �ķita, ka tādejādi es par savu kļūdu kaut nedaudz bu�u norēķinajies.

Strauji ieelpoju un pamaju. Viņa sāpes bija teju vai taustamas, un mana apņēmība iztaujai saka izplēnēt. Man vairs nebija ko piebilst.

-�� Tu vaicaji, kapec es tā piepe�i atdrazos glābt tevi, redzi Teitas deļ. Jo es nesteidzos pie D�eimijas, kad biju tur vajadzīgs. Es nezināju, ka tas ir tik nopietni. Bet, kad ierados, bija jau par vēlu. Metjū nolaida acis, un, kad atkal paraudzijas mani, pamanīju, ka viņ� ir teraudcietas apņēmības pilns �oreiz nezaudēt. Jā, tagad es beidzot saku ticēt �im cilvēkam. Vel vairak biju pateicīga, ka tie�i viņ� ir mana pusē.

Pasniedzos tuvāk, lai saņemtu viņa roku, sajūtot pārliecību, ka esmu izvēlējusies pareizi. Strikera plauksta bija raupja, rokas lielas, stipras un uzticamas. īstas cmitaja rokas, un tie�i cmitajs man tagad bija vairak neka vajadzīgs. Paldies tev! no�ukstē�ju. Un tad, ak, sasodīts, tad es saku nevaidami raudat.

Vīrietis nometas mana priek�ā ceļos un Java, lai atbalstos uz viņa pleca. Ieraususies krēsla, ļāvu sevi mierināt, kamēr raudaju. Raudāju no bailēm, bedam un izmisuma. Raudaju par Todu un visu, ko viņam nacas zaudēt. Raudaju par sevi un par visu, ko varbūt bus jāzaude man. Un raudāju ari par �o viru, kur� kadu iepriek� neparedzētu iemeslu dēļ bija uzradies mana tuvuma, lai mēģinātu man palīdzēt.

Neatminos, cik ilgi raudaju, pietiekami ilgi, lai sajustu, ka nespeju nemaz vairs pārstāt raudat. Elsas parauga aiz�ņaugtas ska�ļas �agas, tas bija gana moko�i un sāpīgi. Kad nespēju rimties �a�goties, viņ� aiztraucas pie izlietnes un atgrie�as ar glāzi ūdens. Sāds �ests pats par sevi neko daudz nenozimeja, bet man �ajā sakapinataja atmosfēra pat tads likās bezgala laipns un sirsnīgs, un nolādētās asaras teju vai atsāka atkal ritēt.

Iedzēru vienu malciņu, meģinadama nomierināt satrauktās el�sas un atgul kontroli par savu ķermeni, reize sajuzdama pateicī�bu par atbalstu un piedevām ari kaunoties, ka biju viņa klātbūt�ne ļāvusi vaļu tadam emocijām.

-�� Vai D�eimija spēlēja S1U? vaicaju, kad beidzot biju dro�a, ka mana balss skanēs kaut cik normāli.

-�� Ja, spēlēja.

-�� Kapec viņu nogalināja?

-�� Nezinu, bet varu mēģināt uzminēt.

-�� Uzminēt? parvaicaju.

-�� Ja, varbūt tāpēc, ka viņa atteicas spelet .�5b spēli.

Apdomāju faktu, ka Tods bija saburzījis un izmetis �ifrēto vēs�tuli. Ko īsti tu ar to gribi teikt? Tī�am uzdevu jautajumu lē�nam un uzmanīgi. Biju diezgan pārliecinātā, kadu atbildi tūdaļ izdzirdē�u. Tomēr, kamēr ta nebija pateikta skaļi, varēju izlikties, ka neka tada nav.

-�� Kads nolēmis spēli ar visiem tas noteikumiem pārcelt realitatē, uz. ielas. Nezinu, ka tas iespejams. Nezinu arī, kapec. Tomēr esmu sasodīti dro�s, ka nojau�u, kur� to paveica. Kur� nogalinaja viņu. Viņ� sarauca pieri. Drīzāk, kur� bija nolīgtais slepkava.

-�� Ka tu vari zināt, ka viņa butu atteikusies piedalīties spēlē?

-��� Policija uzgaja viņas dzīvokli zīmīti, kas bija saburzīta un iemesta papīrgroza. Tā bija kodēta vēstulē. Policisti to paradīja ari man, cerība, ka es to pazī�u un kaut ko izradī�u, ja butu pats to uzrakstījis.

-�� Kas taja bija teikts?

-�� Toreiz es to nesapratu, bet velak uzzināju. Policija vēl kadu laiciņu pētīja visus apstakļus, tomēr drīz vien norakstīja �o nega�dījumu ka neatrisināmu. Bud�ets ir ierobe�ots, visi detektīvizmekletaji ir nokrāvu�ies ar lietam pāri galvai. Redzot, ka policijas mek�lējumi nekur neved, nolēmu mazliet papētīt pats uz savu roku. Viens no detektīviem man slepus iedeva saburzītas vēstules kse�rokopiju, un man bija gana daudz laika izpētīt, kas taja iekodēts.

Man velreiz uzmācās ba�u vilnis. Ar ko īsti tu nodarbojies, ja kriminalizmckle�anas detektīvi skraida apkārt, izpildot tavus lugumus? Vai varbūt pret izbiju�iem juras kājniekiem visi izturas tie�i ta?

Muskuļi Strikera �okli noraustījās, un es sapratu, ka viņ� man neko tuvāk nepaskaidros.

-�� Vai tam ir kada nozīme, ar ko es nodarbojos?

Labi, tads �erpums mani uzreiz, atsēdina ja. Tas bija pat vel no�raido�āk neka māksloti mierīga un klusa balsi izteikts jautajums.

-��� Pie velna, ja! atcirtu. Tu piepe�i uzrodies mana dzīvokli un paziņo, ka esi ieradies, lai mani aizsargātu. Un piedevām vel tu paskaidro, ka esi vainojams kadas citas sievietes nave�

Viņ�, to dzirdot, saviebās no netīksmes, bet es jau biju ta aizrā�vusies, ka nebiju apturama. Un ne, nemaz neceriet, ka izjutu kaut mazako vainas apziņu. Galu gala runa bija par manu vienīgo dzī�vi, par manu kailo dzīvību.

-�� Un ta, es nerimos, gribu skaidri un gai�i zināt, kāpēc tu esi tik pārliecināts, ka man tev jāuzticas? Principā tu vairs neat�rodies valsts dienesta, nekalpo Dievam un Dzimtajai zemei. Vai varbūt tu joprojām esi retajas lepno un neuzveicamo rindās?

-Saņemu dienesta atvaļinā�anās dokumentus jau pirms trim gadiem. Viņa balss, to pau�ot, no sasprindzinājuma bija teju vai griezīga. Godpilni nokalpots dienests, ja tu vēlētos uzklausīt sī�kāku raksturojumu.

-� Un ka tas izvērties tagad? Visu dienu nebiju guvusi virsro�ku neviena jautajuma. Negrasījos to tā atstat.

-�� Pedeja laika strādāju privātā apsardzes firmā. I igumdarba.

Labi atminējos �aujamo, kas viņam bija pleca maksti, un no�teikti kaut kur paslēpts ari otrs tads ierocis. Kas īsti tas par dar�bu?

Viņ� paraudzījās mani ar cie�u un drumu skatienu.

-�� Precīzāk izsakoties, privātā biznesa struktura; un, ja vel pre�cīzāk, tev tur nav ko ba/.l savu degunu.

Iespējams, ka izjūtas tik tikko manami atspoguļojās mana se�ja, jo, lai apturētu manus nenovēr�amos runas pludus, viņ� ar val�donīgu �estu pacēla roku, apklusinot visus iespējamos iebildu�mus.

-�� Pie reizes tas nozīmē, ka esmu vairak neka ideāli kvalificēts, lai apsargatu tadu ka tu. Un ja �eit pieminam D�eimiju Teitu� viņ� uz mirkli apklusa, ēna parslideja sejai, jutos sasodīti vai�nīgs, ka laikus pienācīgi nenovērtēju viņas apdraudējumu.

To teikdams, viņ� sapurināja galvu ka cilvēks, kas visiem spe�ķiem pūlas aizgaiņāt miegu. Sacīsim ta tu vari justies pielie�kami dro�i, jo otrreiz es vairs nepieļau�u tādu kļudu ka ar Teitu.

Man jau uz lupām bija gana sarkastiska atbilde, tomēr netica�ma kārtā izdevās savaldīt meli un neko nepateikt. Jo es gribēju, lai �is puisis stajas mana pusē. Un talab bija gudrāk viņu nemitī�gi neaizvainot. Vai ari ar savu dabas doto ka�ķigumu nepasūtīt ellē rata.

Lēnām, nesasteidzot, domīgi pamaju ar galvu, ļaujot lietai at�risināties. Labi, visbeidzot piekritu. Vai tev joprojām tā ir? Hs domāju Teitas zīmītes kopija?

-�� Sadedzināju. Bet pirms tam es to izlasīju. Tu varētu uzminēt, kas taja bija rakstīts. Viņ� raudzījās man tie�i acis, un es maz�lietiņ sagumu zem tik cie�a skatiena.

Jau veru muti kartējam iebildumam, kad apjēdzu kakls galī�gi izkaltis. Nacas iedzert malciņu ūdens. Spele vai mirsti! mi�nēju.

Viņa acis mazliet samiedzas, bet tas ilga tikai īsu acumirkli, neka citādi viņ� neļava nojaust, ka pazīst �os vārdus. Labi, Melanij, viņ� apņēmīgi teica, beidzot pienācis laiks, lai tu man godīgi izstāstītu, kas ar tevi �odien īsti notika.

Melānijā uzreiz nebija gatava atbildēt, un viņ� ari nespieda. Viņai vel bija nepiecie�ams mazliet laika, lai saņemtos. Lai tiktu gala ar savam baiļu izjutām un iemācītos viņam uzticeties. Lai beidzot saprastu, ka Stnkers var viņai palīdzēt. Viņa palīdzība nekur nederēja, ja viņam neuzticējās. Vai pareizāk sakot, viņ� tik un ta sļvtu palīdzēt. Pie velna, viņ� bija apņēmies nosargāt �o mei�teni, vienalga, vai viņa pati to gribētu vai ne.

Atlika tikai ceret, ka Melānija grib, lai viņ� palīdzētu. Tie�i sa�darbība butu pats labakais �ada situācija.

Viņa velreiz. cie�i paraudzījās uz Stnkeru, acis joprojām vīdot bailēm, un viņ� vēlreiz izjuta nebiju�u speķu un apņēmības pie�plūdumu.

-�� Piekritu, Meļa teica. Gribi dzirdēt, ko varu pastāstīt? Luk, klausies! Un viņa izstāstīja. Kā pavisam negaidot saskrējusies ar savu biju�o mīļāko. Par sve�ādā sutijuma saņem�anu parka. Kā viņa pagaju�o vakaru ieradās pui�a majas. Ka iztulkoja kodē�to vēstījumu, ka saburzīja un izmeta kaitino�o sutijumu atkritu�mos. Biju pārbijusies ka diegs, viņa atziņas, un Tods vel ma�ni mierinaja. Melānijās vaigos ielija mazliet sārtuma. Mums bija viena otra nesapra�anās, tomēr kopuma satikam tīri labi.

-�� Turpini, viņ� mudināja.

Melānijā aplaizīja lupas, pulēdamas neskatīties uz savu klau�sītāju, kamēr izstastija, ka atradusi Toda nedzīvo ķermeni un ka taisna ceļā ieskrejusi slepkavam tie�i rokas. Biju tik �ausmīgi

pārbijusies. Biju pilnīgi pārliecinātā, ka viņ� ari mani nogalinās. Un tad, mukdama mājās, uzskrēju virsu tev.

-�� Un es tevi parbaidiju vel vairak.

-�� Sasodīts, ja! viņa strauji atzinās. Tu ta�u biji ielauzies mana dzīvokli.

Metju atkal pacēla roku, lai apklusinatu nakamos runas pludus, rēķinādamies, ka viņa var pagalam pārskaisties un izmest viņu ara, iekams abi tiek skaidrībā, tomēr vairs nebija palicis lai�ka nekādām garam runām.

-�� Un tu biji ieradies, lai mani sargatu. �oreiz viņa to pateica jau mierīgāk.

-�� Mani nolīga, lai es apsargatu.

-�� Un tomēr, kāpēc mira D�eimija, bet es vel ne?

-�� Nezinu. Varbūt darbojas cits slepkava?

Viņa rūgti pavīpsnaja. Kāds atvieglojums apzinaties, ka tik viegli nolīgt darbam paris slepkavu, kuru mērķis ir nevainīgi stu�denti�

-�� Pamēģini ievietot sludinājumu Soldierof Fortune, un būsi pār�steigtā, kas tik neuzradīsies.

-�� ''Pati bistamaka spele", viņa citēja. Vienu reizi esmu ska�tījusies �o raidījumu. Man gan ta diez ko nepatika. Viņu skatie�ni sastapas, un Stnkers bija pārsteigts par smaida un humora atblazmu, kas vidēja aiz baiļu pārņemtas sejiņas. Un �odienas notikumu konteksta man tas raidījums pat ļoti nepatīk.

-�� Man ari nē.

Viņa sarauca pieri, apdomājoties. Varētu but tas pats slepka�va. Varbūt policija viņu ir palaidusi garam. Varbūt nemaz nevar atrast. Nevar vienkār�i izsekot.

-�� Ne jau par to ir runa. Iepriek� noskaidroju, kāda tur situāci�jā. I ,ieta ir pilnība slēgta.

-�� lespejams, ka pēc pedējiem notikumiem ar mani ir vērts �o lietu atjaunot?

-� Tu jau esi notikumu virpuli. Varbūt grasies sazinaties ar po�liciju?

Melānijas piere sāpes jau pulsēja, paraugoties uz viņas sejas izteiksmi, varētu nodomāt, ka Stnkers pieprasījis glāzi benzīna

ar ledu. Man sak likties, ka tu sava iepriek�ējā līgumdarba esi palaidis garam da�us svarīgus noteikumus, viņa piebilda.

Viņ� izskatījās pārsteigts, tomēr pieprasīja turpināt.

-�� Tad pastasti, ko tie�i?

-Ziņas piegādātājs par to jau bndinaja. Tagad, kad zinu, par kadu spēli ir runa, viss nostājās savas vietās. I .ai saņemtos, sie�viete dziļi ieelpoja, bija redzams, ka trīc viņas rokas. Melānijā sakļava tas tik cie�i, ka pirkstu kauliņi kļuva balti. Spēlēs alla� ņem dalību kadi varas pārstāvju teli parasti tie ir kruķi, kads no ITB, vienalga, kaut kadi tamlīdzīgi personā�i. Ja ļoti nepiecie��ams, ari viņiem var lugt palīdzību, un, ja spēlētājs ta rīkojas, reizem pat izdodas pārlekt uz augstaku līmeni. Tomēr tādiem kon�taktiem ir noteikta cena. Ikviens Mērķis, kas jelkādā veida sazinās ar likumīgās varas pārstāvjiem, zaudē savu Sargu. Pieleca?

Viņam pieleca gan. Ja viņa sazinātos ar kadu kruķi, slepkava izslēgtu no spēles Strikeru. Vai vismaz pulētos to izdarīt.

-Tā ka pat nedomā! Melānijā cie�i noteica.

Abu skatieni atkal sastapas, un viņa pūlējās izlasīt pui�a ska�tiena gaidīto atbildi. Ko nedomāt?

-�� Pat neceri, ka sauk�u kartības sargus. No vienas puses, slepkavnieks man aizliedza, un pec pedejiem notikumiem man jatic, ka ta bija nopietni domata pavēle. Katra ziņa negrasos tik drīz upurēt tavu klātbūtni sava tuvuma.

-�� Es pats zinu, ka pasargāt savu pakaļu. Nebija glu�i patie�sība, mazliet samelots. Viņ� bija labs profesionālis, tomēr ari vi�ņam nebūtu pa spēkam aizturēt snaipera lodi, ja ta piepe�i nāktu no kada neparedzama nostūra.

-�� Var jau būt. Viņa nebija noskaņota talak strīdēties. Bet tad man butu necie�ama vainas apziņa. Tods jau ir miris. Zinu, ka la nebija mana vaina, tomēr nepavisam negribētu, lai ari lavas asinis butu uz manas sirdsapziņas.

Viņa pasteidzās turpināt savu domu, iekams Strikers paguva iestarpinat kaut vārdiņu. Turklāt, ja slepkava novāc tevi, es pa�lieku pavisam viena un neaizsargata. To sakot, viņas acis sa�tumsa no drūma, sarkastiska humora noskaņas. Un, ja es ie�saistos un spēlēju pēc noteikumiem, man drīz vien bus klat nenovēr�ama kompānija.

-�� Zinu, viņ� atteica, uzmanīgi saņēmis Melānijas roku, un maigi saspieda viņas plaukstu. Turē�os pie tevis ka pielīmēts, Mel! Veikli aplicis roku viņai ap pleciem, viņ� piekļava sievieti sev klat, tomēr rēķinādamies, ka var sekot atraidījums un viņa var atgrūst, lai nepieļautu, ka tiek pārkāptā vistuvākā personīgā ro�be�a. Bet viņa nenoraidīja. Melānijā jau zināja, kads ir speķu sa�mērs, un viņ� negrasījās viņai neko samelot. Nodro�ināt ērtības ja. Bet melot nekādā gadījumā.

Tā viņi nosēdēja kadu ramu bridi, līdz Melānijā atkal ierunā�jās, �oreiz tik klusā balsi, ka viņam bija japieliecas tuvāk, lai sa�klausītu, ko viņa saka. Nedomāju, ka Tods jelkad dzīvē butu spēlējis SIU. Kāpēc viņiem bija janogalina tads cilvēks?

-�� Nezinu.

Par viņas vaigu noritēja asara, un Stnkeram nācās krietni vien nocietināt sevi, lai nepasniegtos to noslaucīt. Es skaļi pateicu, ka atsakos spelet. Pat saburzīju un izmetu atkritumos viņu �ifrē�to sūtījumu. Tie�i tapat izdarīja D�eimija Teita. Bet ka tas nakas, ka esmu joprojām dzīva, bet viņa mirusi?

-�� Varbūt spēlēt pret D�eimiju viņam pietrūka karotas jautrī�bas?

Melānijā atravas no Stnkera un uzlukoja viņu tie�i seja, piere koncentrējoties bija saraukta rievās. Ko tu ar to gribi teikt?

-�� Viņa bija medījums. Tapat ka tu, viņ� skaidroja. Tie�i me�dību azarta deļ �is lips pieslēdzās spelei. Medības un ari naudas summa balva.

-�� Tatad slepkava atskārta, ka nogalinajis D�eimiju un spele parak atri apravusies? Un mana gadījuma viņ� nolēma, ka japamēģina papildu izaicinājums, vai ta?

-Tie ir tikai minējumi.

-�� Mums nepiecie�ams tas sūtītais ziņojums. To pateikusi, vi�ņa pievēra acis, tad plati atvēra un teica jau enerģiskāk: Taja noteikti ir kas vairak. Ta nav tikai bezjēdzīga vardu spēle. Domā�ju, ka la ir kada norāde.

-�� Labi, mums ir sutijuma teksts, viņ� piekrita.

-��� l'as atrodas l'oda majas. Viņas balss bija kļuvusi neizteik�smīga no �ausmam, pat nenācās minēt, ka vairak par visu viņa baidas atgriezties taja dzīvoklī.

Viņ� vēlreiz saņēma Melānijās roku un mirkli jutās pat maz�liet pārsteigts, ka viņa to neatrava. Zinu, cik ļoti tu to nevelies. Bet mums nav citas izvēlēs.

-�� Saprotu. Tie�i ka taja nolādētajā sutijuma bija teikts: spēlē vai mirsti! Viņu skatieni sastapas, Melānijās acis �oreiz vidēja tikai auksta apņem�anās. Izskatas, ka es iesaistos �aja spele.

Strikers mus ai/veda uz l'oda dzīvokli. (Neprasiet man, ka tas notika vai ka viņ� to paveica.) Kad nokļuvām tur, ilgi nespeju sa�ņemties, lai sekotu Strikeram dzīvokli. Moko�i un baisi bija ari vie�natne dirnēt vestibila, tapec es vismaz iegāju aiz durvīm un, at�spiedusi muguru pret sienu, gaidīju, kamēr Strikers parvares atliku�o attālumu līdz divanam.

Jau taja pa�a bridi, kad Strikers pacēla palagu, sapratu kaut kas galīgi nogājis greizi. Kad viņ� vaicājot atskatījās uz mani, gan�drīz vai nojautu, kas viņam bus sakams.

-�� Toda te vairs nav. Palagi ir tīri. Kads ir uzkopis �o dzīvokli, vai ari mēs esam pamatīgi izmuļķoti.

Steidzos pari istabai līdz atkritumu grozam, bet saburzītās zī�mītes tur vairs nebija. Nekur nemetājās ari manis aprakstīta ediena kārbiņā ar at�ifrējumu. Vēlreiz palūkojos atkritumu grozā. Ne�bija neka. Mums neveicas.

Situācijā saka �ķist sirreālā, un kada manis daļa piepe�i pat sailgojas, kaut Tods tūdaļ iesoļotu pa dzīvojamas istabas durvīm un pieprasītu paskaidrot, kas, pie velna, te notiek.

Ludzu, ludzu, ludzu, ļauj viņam tūdaļ ienākt�

Protams, ka viņ� nenaca. Sapratu to pavisam skaidri, un realitate ietriecas mani ar atskurbino�i skaudru bliezienu. Mirkli pat pieturejos pie virtuves krēsla, lai nezaudētu elpu. Nacas nogai�dīt, iekams sakopoju speķus un drosmi turpināt.

-�� Vai ar tevi viss kartība?

-�� Ir bijis ari labak.

-�� Taisamies prom no �ejienes.

Doma man patika. Un tomēr pirms ļau�anas kardinajumam begt man bija kas paveicams. D/iļi ievilku elpu un apvērsu dīvā�nu, lai paraudzītos zem ta. Pats par sevi saprotams, ka manas drē�bēs un jauniegutas sarkanas Ziven�i kurpes mētājās laja pa�a nekartigaja jūklī, kada biju tas pametusi iepriek�eja nakti, kad mīlējāmies ar Todu. Paķeru tas un sekoju Stnkeram, kas jau bija devies leja, uz ielu. Novēroju apkarini, kamēr viņ� raudzīja apstadinat kadu taksometru. Noslēpumaino ziņnesi gan nekur nemanī�ja, un īsti nezinu, vai tas man lika sajusties labak vai tie�i sliktāk.

Skaidri apzinājos, ka biju galīgi pārgurusi. Ar atvieglojuma sa�jutu atslīgu taksometra sēdekli, un, kad Strikers aplika roku man ap pleciem, piebilstot, lai atslabinos un atpū�os, es pat nestrīdē�jos. Bija tīri patīkami izbaudīt viņa klātbūtni, un vel man patika apziņa, ka mani kads apņemies aizsargat. l ai ari nepazinu �o vīrieti pietiekami ilgi un labi, faktiski nemaz, tomēr biju pateicī�ga, ka nenācās visu paveikt vienai.

Viņ� smar�oja pec dro�ības, pec ziepēm un veļas mīkstinā�a�nas līdzekļa, un laikam pirmo reizi, kop� guļvieta uzgāju nogali�nāto Todu, es beidzot atslābinājos. Pieveru acis un iekritu taja pus�miega pusnomodā, kura medz nonākt parak slikti vedinātu taksometru pasa�ieri, kam jabrauc automa�īnas ar sabojalu gaisa kondicionētāju.

Diem�ēl ie�ū�ojo�ais brauciens, kas sniedza nelielu aizmirstī�bu, drīz vien bija gala, un mēs attapamies mana nama priek�a. Sajutu, ka esam klat, īsu mirkli, pirms Strikers saka mani modi�nāt. Tads ka Manhetenas vietejo reflekss, atskarst, ka esi nonācis ceļamerķi, kaut vai pec taksometra motora skaņas, kas sasniedz jebkura nomiedzi.

Strīkers samaksaja �oferim, un mes iesteidzamies eka. Tikko ka grasijamies doties aug�up pa kapnem, pamanīju aploksni, kas rē�gojas iebāztā sprauga starp manu vestuļkastiti un blakus eso�o 4H kastīti. Ta bija vietiņa, kura ari I'.bernatija kungs mēdza atstat man domātos rēķinus par iekavētiem īres paradiem.

-�� Stnker�

Izdzirdis manu balsi, ari viņ� pagrie�as un paskatijas turp, kur es raudzījos nenovērsdamas, dro�u soli devas pie pastkastītēm

un paņēma aploksni. Pat no tālienes varēju saskatīt, ka �ķērsam uz aploksnes kārtīgiem burtiem uzdrukāts mans vārds. Viņ� pa�sniedza man aploksni, un, ar rādītājpirkstu atplēsusi aploksnes malu, atveru sūtījumu. Ielūkojos aploksne, l'ikai viena zīmīte. Spēlē vai Mirsti.

-�� Viņ� tev dod vel vienu izdevību, Strikers komenteja acīm redzamo.

Ka piekrītot pamāju ar galvu, īsti nebūdama skaidrība, vai man tagad priecāties vai ne. Drīzāk pat jutos dusmīga. Me�onīgi satraukta. Pateicīga. Nemaz neminot to, ka biju augstākā mērā ap�jukusi.

Tobrīd biju cie�a skaidrība tikai par divām lielam: ka vairak par visu pasaule gribēju atriebtiēs tam kuces dēlam, kas man vi�su �o nodarījis, un ka priecājos, jo Stnkers ir man blakus. Varēja gadīties, ka patiesība biju paraka stulbene un totāli naiva, un ka mans sargs un glābējs ari visa drīzumā ie�aus man galva varenu caurumu. Bet tam es īsti negribeju noticēt. Strikera apskaviena bi�ja parak labi, tas radīja patiesu dro�ības izjutu, un, kad atvirzī�jos, sajutu viņa pieskāriena atstato siltumu.

-�� Izskatas, ka esam nonāku�i atpakaļ uz pirmā lauciņa, kon�statēju, turēdama atvērto aploksni. Iesim un noskaidrosim, ko nozīme �i jauna ziņa.

SPĒLĒ VAI MIRSTI * * *

PRESTI�A PARKS 39A 89225

Abi ar Stnkeru blenzām uz papīra loksni, kas gulēja uz mana virtuves galda. Tā bija "spēlē vai mirsti" kodēta teksta daļa, kuru pati biju atminējusi. īsti neatminos, vai ta es to at�ifrēju, bet izskatas, ka ta pati.

-�� Tatad runa ir par parku, pareizi?

Paraustīju plecus. Nekad neesmu par tādu ne dzirdējusi. Majas man bija tūristiem domata Ņujorkas karte, biju to piesprau�dusi ārdurvju iek�pusē. Piesteidzos tai un pārskrēju ar skatienu, sakuma apstadamas pie Centrālparka aprisēm, pec tam pārskatī�dama ikvienu parejo zaļo laukumiņu Ņujorkas pla�aja teritorija. Uzdevums nebija no vieglajiem. -Tadu zaļu nostūru Ņujorka ir bez sava gala. Un mēs pat nezinām, vai meklējumi aprobe�ojas vienīgi ar Manhetenu.

Viņ� pienaca un nostājās man blakus. Visdrīzāk, ka ta ari bus. Manhetena ir SIU spēles izveides centrs. Varu saderet, ka an mes piedalamies spele tie�i taja pat apvidu.

-�� Vai nebūtu jabul kadam visu parku sarakstam? Nekur tadu neredzu. To teikdama, saku knibināt hplenti, kas noturēja karti pie sienas, mēģinot ar nagu atplest līmējuma vietu. Varbūt par�ku un dārzu saraksts ir kartes otra puse. beigās metu mieru ratnai atknibinā�anai un ar vienu pamatīgu rāvienu vienkār�i no�ple�u karti no sienas. Ta noplīsa, atstajot pie sienas tikai vienu stūrīti, kura bija attēlota Manhetcnas apak�ēja daļa.

Strikers paņēma no manis karti un izklaja to uz virtuves gal�da. Abi noliecamies par karti, meģinadami izskatīt daudzos sīka draka iespiestos sarakstus. Viesnīcas. Muzeji. Restorāni. Parki. Stei�dzīgi vilku ar rādītājpirkstu pa parku sarakstu, burtiem lēkājot acu priek�a. Lai cik centīgi raudzījos, Presti�a parku neatradu. Tomēr patlaban nebiju gatava noticēt, ka visu pamanīju pareizi. Saku parskatīt sarakstu velreiz. Es vienalga to te neredzu.

-�� Es ari ne, Stnkers atzinās un pieceļas no galda. Vai tev ir tālruņu katalogs?

Paraustīju plecus. Godīgi sakot, īsti nezināju, vai man majas ir gana daudz ēdama. Doma, ka es varētu atcerēties, kur dzīvokli glabajas nevienam nevajadzīgs tālruņu katalogs, bija vismaz smieklīga un maz ticama. Varu vienīgi pameklēt.

Diem�ēl uķu un nostūra, kuros kaut ko nobāzt, mana dzīvok�ļa jau ta ierobe�otajā kvadratūra bija pavisam maz. Atri vien tos visus izskatīju un vīlusies papletu rokas neka. Bet tomēr, kā�pēc tu doma kaut ko tadu uzmeklet tālruņu kataloga?

-Jo, varbūt, tas nemaz nav parks, viņ� ieminejas. Varbūt ta ir, piemeram, automa�īnu stāvvietā?

-�� Uff, ja� domīgi piekritu. Kā mums tas neienaca prata jau pa�a sakuma?

Pieliecis galvu, viņ� �ķelmīgi pasmaidīja, un viņam bija patie��am jauks smaids.

-�� Bet �i bijusi pagalam neparasta diena. Domāju, ka varam pie��ķirt sev atlaides par zināmu skaidra saprata trakumu.

Viņam bija taisnība.

-�� Labi. Tad ko man darīt, vai doties pie kaimiņa, lai aizņemtos tālruņu katalogu?

-�� Labāk sāksim ar intemetu.

To teikdams, viņ� atvēra un iesledza D�eniferas klepjdatoru. Kamēr dators saka darboties, apsēdos krēsla un, pievilkusi ceļga�lus, aptveru tos ar rokam. Piespiedu /odu ceļgaliem un nodevos skaļām pārdomām, jo bija viens jautajums, kas man nedeva mie�ru. Kapec Toda dzīvokli bija darbojusies apteksne?

-�� Varbūt ta ari ir, ka tu teici lai nepaliktu nekādu pēdu un ari lai tādejādi atturētu policiju no iejauk�anas. Pat ja tu sadū�o�tos skriet u/. policiju un visu i/.klastīt, iedomājies, pec ka izskatī�tos tālākie izmeklējumi, ja netiktu atrasts ne ķermenis, ne vissīkā�kās cīniņa pēdas.

-�� Policija nodomātu, ka esmu vienīgi prātu izkūkojusi bijusi draugaļa.

-�� Iespejams, ka ta.

Nebija patīkami to dzirdēt (labi, jau labi tas bija vienīgi pie�ņēmums, un tomēr dzirdēt ko tādu patie�am likās aizvainojo�i). Pasniedzos pec talmņa klausules un piezvanīju uz Toda tie�o nu�muru darba. Atbildēja viņa sekretāre.

-�� Sveika, D�eina! Te Meļa. Vai varu runāt ar Todu?

-�� Oho, balss no senas pagātnes. Ka tad tev ir klājies? Pieve�ru acis, cīnoties ar augo�u satraukumu. D�einai ir mazliet vairak par se�desmit gadiem un viņa mentāli jutās adoptējusi Todu. Man pat ir aizdomas, ka tie�i viņa bija vairak izsista no sliedem, kad paziņoju par attiecību sarau�anu ar Todu, neka Tods pats.

-�� Man viss kartība, atteicu. Bet es mazliet steidzos. Vai viņ� patlaban var pienākt pie telefona?

-�� Vai, saldumiņ, baidos, ka �odien viņa biroja nebūs.

-�� Ak ta� Biju apjukusi no piepe�as domas, ka patie�am va�rētu izdzirdēt Toda balsi tālruņa klausule. D�eina gan neizklau�sījās ne nospiesta, ne noba�ījusies, un pat tas �obrīd zinama mē�ra līdzinājās labai vēstij. Vai nezini, kad viņ� bus atpakaļ?

-�� Patiesību sakot, ne. Viņ� pedeja laika bija visnotaļ aizņemts un izteicas diezgan nenoteikti. Un, godīgi sakot, �ajā bridi D�ei�na maķenīt pieklusināja balsi, esmu nedaudz norūpējusies. Ga�līgi neizskatas pec viņa, ta negaidot paņemt brīvu dienu.

-�� Kad viņ� izklausījās nenoteikts? parjautaju, acumirkli ce�rību spārnotā. Tu runāji ar viņu? Kad tie�i? Pati savam acīm

redzeju Todu guļam asinis uz viņa divana. Bet tobrīd biju ari līdz nāvei pārbijusies. Varbūt patiesība tur gulēja kads pavisam cits cilvēks, tikai līdzīgs Todam? Varbūt viss notiku�ais izvertisies par biedējo�u joku un parpratumu?

-�� �orīt, D�eina atteica, un bridi, kad es jau biju gatava krist ceļos un pateikties dievam, viņa piebilda, zini, es ta īsti nemaz nerunāju ar viņu pa�u. Viņ� tikai atsūtīja man e-pasta vēstuli.

-�� E-pasta? Vil�anas caururbta, pievēru plakstus. Tagad zi�nāju, par ko ir runa. Strikers piecēlās un pieskaras manai rokai. Sarunas laika viņ� dzirdēja tikai manis teikto, tomēr man bija gan�drīz pilnīgi skaidrs, ka viņ� labi nojauta pārējo un pats varēja aiz�pildīt trūksto�os posmus.

-�� Visticamāk, ka viņ� steidzās uz lidma�īnu. Laikam kads ne�atliekams gadījums ģimene. Duglass nepavisam nebiju apmieri�nāts, viņa piemetinaja, domadama firmas vecāko partneri.

-�� Ne, atbildēju, varu saderet, ka nebija vis.

D�eina papļapaja vel mazdrusciņ, bet es jau biju pārstājusi klausīties. Kad viņa uz mirkli apklusa, lai ievilktu elpu, es nepār�protami atvadījos un noliku klausuli.

-�� Viņ� esot devies uz majam, ka apstulbusi atkārtoju. It ka neatliekamas darī�anas ģimenē.

-�� Meļa, man ļoti �el.

Jutu, ka noreibstu, un aizstreipuļoju līdz izlietnei. Atgriezu auksta ūdens krānu, ļāvu straumei apskalot rokas. Nezinu, kad biju piesavinājusies �o paradumu, bet tas mani nekad nepievīla. Ari �oreiz. Drīz vien apjautu domas zināmu skaidrību.

Kamēr stāvēju tur pie izlietnes, mani pārņēma vel kada doma. Strauji pagriezos un, atspiedusies pret letes malu, paraudzījos uz Stnkeru. Vai tu pedeja laika esi parbaudijis savus e-pasta ziņojumus?

-�� Pēdējo reizi tos parbaudot, saņemu ziņu par man pārskaitī�to naudas summu, atminies?

-�� Ne, es domāju pavisam nesen. Slepkava ta�u var sūtīt ziņu par spēles gaitu. Vismaz ta notika, kad es vel tikla spēlēju to pa�u spēli. Patiesība visa komunikācija notika, spēletājiem savstar�pēji apmainoties ar ziņām. Ja spēlētājs saņēma ziņu no sava slep�kavas, da�iem tas bija pat papildu stress. Un ja tu, būdams slep�

kava, spoles gaita nogaidot saņomi ziņu no sava morķa, ari tas bija tikpat nervus kutino�i.

-�� Nolāpīts, viņ� nolamājas, mums to vajadzēja parbaudīt jau pirms vairakām stundām!

-Piedod.

Viņ� ka iebilstot pacēla roku: Nav tava vaina. Ka jau minēju iepriek�, man pilnīgi vienalga, ka spole tika spēlēta agrak, un es par to pat neiedomājos.

-�� Bet tev nevajadzētu. Tas gan nav nekāds likums, un tu to pat neuzietu, ja vērstos sadaļa pie atbildēm uz bie�āk uzdotajiem jau�tājumiem. Tas ir kas tads, ko ikviens spolētājs apgūst kā spoles pamatprincipu jau pa�a sakuma.

Apsodos viņam blakus, tomor nepieskaros. I'ad viņ� saņē�ma manu plaukstu, raudzīdamies mani ar nopietnu sejas iz�teiksmi. Varbūt es nezinu visus knifus un noteikumus SIU spēlē, bet es toties labi zinu, kadi spēles noteikumi valda realajā pasaule. Vel svarigak, es zinu, ka ir cīnīties. Un ari ka nogalinat, ja līdz tam nonāktu. Meļa, ne�aubies par mani. Apso�lu, ka nepametī�u tevi.

-�� Es tev ticu, atbildēju. Un ta bija patiesība. Lai ari nepazinu �o vīrieti, es ne�aubījos par viņa vārdiem un solījumu.

Pateicis savu sakamo, viņ� koncentrējas, pievērsies datoram. Pievilku tuvāk vienu krēslu un apsodos ta, lai ari varētu redzot datora ekrānu. Kamor Strīkers rakstīja, viņa elkonis berzējas gar manu ķermeni. Viņ� bija tik stiprs un silts, īsts vīri�ķības iemiesojums. Parasti no tādiem tipiem līdz �im biju izvairīju�sies un neielaidos nokadas romantiskas attiecības, vairak biju pievērsusies tādiem pui�iem, ar kuriem man butu par ko paru�nāties. Muskuļu kalni mani garlaikoja līdz nāvei. Tagad prā�toju, ka mani nemaz neinteresēja smadzenes. Man bija nepie�cie�ami muskuļi. Daudz muskuļu. Ko tur vel piebilst? Es atri pielāgojos.

Viņ� iedrukaja okrana savu lietotajvardu, tad atvēra izklajlapu un piesledzas ziņojumu centrālei. Divas jaunas ziņas. Strīkers paraudzijas mani un uzklik�ķināja pirmajai no tam. To sūtīja kads ar segvārdu Lūsis. Nebija ilgi jamin, lai saprastu, ka Lūsis

bija nolīgtais slepkava. Un, ka viņ� bija aizsācis spēli, nogalinot Todu.

Un ka viņ� mani novēro.

-�� Nereģistrēta noklausī�anās ierīce, nodrebinājos, to izlasot. Atminējos, ka milejamies ar Todu, un man kļuva vai nelabi no do�mas, ka sve�inieks noklausījies musu tuvības brī�os. Izdzimte�nis!

Ja paustu, ka man nepatika būt par upuri, nozīmētu nepateikt gandrīz neko. Visu savu dzīvi biju nemitīgi spējusi kontrolēt it vi�su sakot ar vidusskolas izlaidumu, noorganizējot pirmo nozī�mīgo zinātnisko pasakumu sava skolā, izkarojot pa�ai savu sti�pendiju koled�a, neraugoties uz piekasigu un neprognozējamu koled�as padomnieku; pati iekārtoju savu dzīvesveidu talu prom no vecākiem Ņujorkā, un, kop� vecāki pilnībā liedza man jebkā�du kabatas naudu, vienmer pati sevi biju veiksmīgi uzturējusi. Vie�nīgi attiecības ar vīrie�iem gan īsti nevedas. Te nu mana pa�pār�liecībā sabruka. Bet pat visneveiksmigakajas attiecības nekad nebiju upuris. Toties tagad kaut kads kretīns sadomajis pret mani izturēties ka vien iegribas, un man te jasē�, sirdij vai drebot bai�les?

Patiesība la kuņas dela deļ man nekur vairs nebija dro�i at�rasties.

-�� Ienīstu �o situāciju, dusmas teicu.

-�� Zinu, ka tas ir, Stnkers atteica. Un, iespejams, kļūs tikai ļaunak. Ja viņ� visu laiku ir novērojis gan tevi, gan Todu, kas zina, ko viņ� pasaks turpmāk.

Sasodīts, ta ir. Strikeram taisnība. Tikpat labi slepkava varēja mus abus tagad noklausīties. �ada doma lika drebuļiem pārskriet par manu ķermeni.

-�� Ir pilnīgi skaidrs, ka viņ� zina mes atrodamies kopa, Strikers lēsa. Ziņa nonaca pie manis, nevis tevis.

-�� Kas teikts otrajā sūtījuma?

Stnkers uzklik�ķināja uz otrās ziņas ikonas, ziņa atvērās jau�na ekrānā, un taja bija iz lasa ma tikai viena hipersaite. Stnkers uz�klik�ķināja �ai saitei un ta atvēra izklajlapu. Kad ieraudzīju attē�lu, �ausmas noelsos.

Mel nekādu kruķu Iesaisties spēle 24 stundu laika kop� mūsu jaukās tik�anas vai mirsti

-�� Nekad dzīvē neesmu nevienam vēlējusi navi, �ukstus no�teicu. Bet �o inercii es gribētu nogalināt. Gribu uzmeklēt viņu un gribu redzēt viņu piebeigtu.

-�� Es arī, ma/a, Strikers ar pārliecību atbildēja.

Paņemu papīra lapu un pārzīmēju attēla redzamo kodu �ifrē��anas ailītēs. Varbūt, ka visa �i neticamā spele mani smagi muļ�ķoja, toties es nepavisam nebiju dumja. Man bija divdesmit �etras stundas, lai at�ifrētu, kas par meslu bedri ir tas pieminētais I�res-

ti�a parks. (Skaidri gan nezināju, kas var atgadīties nakamo div�desmit �etru stundu laika, ja es nekustētu ne no vietas, bet rūgtas pieredzes macita, negrasījos pat riskēt to noskaidrot, izbaudot se�kas uz savas adas.)

Saku ar aug�ējo pirmo simbolu, kas bija redzams ekrānā, un rūpīgi ar roku atzīmēju burtu "N". Nekādu lielo apskaidrību gan no ta neguvu, bet tas vismaz bija sakums.

Man blakus Stnkers tikmēr mulsi veras ekrana, bungodams ar pirkstiem pa savu zodu.

-�� Kas ir?

Viņ� jautājo�i paveras man pretim.

Atkārtoju viņa bungo�anu, �oreiz �estikulēdama, izmantojot savu zodu. Tu par kaut ko domāji. Par ko tie�i?

-�� Majas lapa. Mani interesē, vai mes varam uziet tas pēdas. Noskaidrot, kurp tas ved, sameklet to mērgli un izbeigt �o lielu reizi par visam reizēm.

-�� Vai ari musu meklējumi viņu ta sakaitinas, ka viņ� novāks mani nekavējoties.

-�� Tas nenotiks, Stnkers pa�pārliecināti atteica. Tevi kvalifi�cēti piesedz, atminies?

-�� Ak, tas gan man uzreiz liek sajusties krietni labak.

-�� Ja gribam uzvarēt, tad mums tie�i �aja posma jagust pār�svars. Viņ� pamaja datora virziena. Jaiz.pela, ka un no kurie�nes viņ� iesuta savus ziņojumus. Ķedite var novest pie musu uz�brucēja.

-�� Ja gribam uzvarēt, atsaucos, mums jaiesaistas spele. Es to varu darīt. Un varu uzvarēt. Nekad iepriek� nebiju �aja spēlē zaudējusi un ari tagad negrasījos to darīt. Ne jau pie tik augstam likmēm. Un ka vel citādi Stnkers varēja cerēt izrēķināties ar �o pui�si? Lūsis bija ka spoks. Ne, iesaistī�anās spēlē bija mana vienīgā cerība. Biju par to pilnīgi pārliecinātā.

-� Neiesaku, lai tu nespele. Iesaku tikai izmantot jebkuru priek��rocību, kura vari gut. Tu nedrīksti zaudēt, vismaz �aja spēlē ne.

-�� Pie velna, ne, protams, apņēmīgi teicu. Atkap�anas man neko nedos. Un tad, sajutusi, ka dnz. vien mana viela saks ķerkal kads no histērijas zemes, teicu ar pārliecību: Un es zinu. Patie�am. Es tikai� Ļāvu vārdiem izskanēt gaisa.

-Ko?

Noraido�i pakratīju galvu, abam rokām sevi cie�i apķērusi.

-�� Mel, viņa balss �oreiz bija klusa un maiga. Kas ir?

Pievēru acis. Esmu pārbijusies, skaidrs? Un man tas draus�mīgi nepatīk, lēstajos koled�ā, kad man bija tikai se�padsmit ga�du. Esmu uzvarējusi matemātikas sacensības, kur man bija jastav uz skatuves un neprātīgā atruma galva jaatrisina vissare�ģītākie vienādojumi. Spriedze bija neticami intensīva, bet es tiku gala ar visiem tiem mēsliem. Man nevienu bridi nebija bail. Bet tagad es baidos. Un es zinu, ka spelet SIU. Bet ko tad, ja man nav nekādās skaidrības, ka jāspēlē �is murgs?

-Tad pameģinasim darīt tam galu. Izsekosim un notversim to izdzimteni. Pirmie piekļūsim viņam.

-�� Un ko tad, ja spele ar to nebeigsies? Ja ta tikai vērsīsies pla��uma un taps komplicētāka?

-�� To mēs iepriek� nevaram uzzināt. Tikai tad, kad būs jau par veļu.

-�� Viņ� tie�i patlaban var mus noklausīties, piebildu.

-Zinu. Stnkera acis atspoguļojās dusmas un pretestības gars.

-�� Mums drīzāk jātiek projām no �ejienes.

Piekrītot pamaju. Man pagalam nepatika doma par dzīvokļa pame�anu. Mans mājoklis nebija liels, tomēr visos Manhetenas pla�umos ta bija vienīga vieta, kura varēju justies dro�ība. Un to�mēr, visu apsverot, mums bija jadodas prom. Nevarejam riskēt ar to, ka slepkava noklausās katru mūsu teikto vardu. Kurp?

-�� Neesmu pārliecināts, uz. kurieni. Tie�i patlaban gribēju tikt skaidrībā ar nākamo, kas japaveic. Par parejo raizē�os tad, kad zinā�u, ka esi dro�ība.

Satraukuma aplaizīju lupas, apsvērdama, kas vel man dara raizes. Bet es tik un ta nebū�u dro�ībā. Kamēr vien piedalīsi�mies spēlē, es bū�u apdraudēta. Ja tu piemineji augsti kvalificētu apsardzi un par tadu uzskati ari musu pretinieku, tad, līdzko bū��u atminējusi pirmo kodēto mīklu, kļū�u par staigajo�u mērķi.

Tiklīdz Mērķis bija atrisinajis spēles galveno uzdevumu, Mēr�ķim vairs nebija atteik�anās iespeju. Slepkava no ta brī�a varēja pacensties Mērķi iznicināt, kad vien atzītu to par nepiecie�amu. Skaidrs, ka kiberpasaule �adas darbības jau pa�as par sevi

nozīmēja kada papildu dro�ības līmeņa iegu�anu. Varēja, piemē�ram, pārdot visas drebes, kas tev mugurā, iegūstot par to naudu, ar kuras palīdzību nekavējoties iegādāties, piemeram, lo�u un trie�cienizturīgo aizsardzības vesti. Mēģināju izprātot, kā tāds risinā�jums butu piemērojams reālajai pasaulei. Bet, ta ka man nebija ne mazakas nojausmas par to, kur tadu pretlo�u vesti nopirkt, un tā ka ari Stnkers manai aizsardzībai neko tamlīdzīgu nebija piedā�vājis, nolēmu, ka nav vērts teret savu laiku, apdomajot talak �o iespēju.

-�� Pirmais atminējums, viņ� ievaicajas, vai tas ir saistīts ar Presti�a parku?

Papurināju galvu. Nedomāju gan. Mēģinā�u atcerēties, ka �i spēle bija jāspēlē. Es varu ilgu laiku nespelet, tomēr speles ap�jautas un iemaņas pakāpeniski sāka man ataust atmiņa. Mērķis alla� saņēma kodētu vesti, kas noradīja, uz kurieni Mērķim jadodas un kas jadara.

-�� Iespējams, ar tadu norādi saistas Presti�a parka ziņa.

-��� Pareizi, piekritu. Pirmā ziņa kiberpasaule alla� noved Mērķi īpa�a vietā, kur to gaida nākamā norāde, kas jaatmin. �aja stadijā spēlē notiek it ka dalībnieka prasmju kvalifikacijas parbaude. Tiklīdz Mērķis atrisina kvalifikācijas līmeņa kodēto mik�lu, Slepkavam ir visas tiesības Mērķi nogalinat jeb izslēgt no spe�les.

-�� Tatad, kada ir mūsu nākamā risināmā mikla? Ta, kas glabajās man iesūtītajos e-pasta ziņojumos ar noradi par 24 stundu laikposmu? Vai to tu dēvētu par kvalifikācijas uzdevumu?

-�� Nedomāju gan. Pirmā ziņa ir ka ievads, kas alla� noved pie uzdevuma. Tomēr �i ziņa uzrādās no nekurienes.

-�� Vai spej iedomāties, no kurienes tie�i?

-�� Jā, ir viena otra domiņa, atbildēju. Bet man ta ne pārāk pa�tīk. Ta piebilde par divdesmit �etru stundu intervālu liek man domāt, ka tas ir kāds brīdinājums.

-�� Uzmanīgi klausos tevi.

-�� S1U spēles triks slēpjas tajā, ka cilvēki iesaistās, izspēlē vie�nu spēli un tad tiek pie nakamas. Apmēram tada paveida piesais�tes mehānisms.

-�� Nu un tad?

-�� Grimaldi bija pietiekami labi nodro�inājies pret spēlētājiem, kas iedomājās, ka varēs iesaistīties, saņemt uzdevumu un tad pa�vadīt nedēļu aiz nedēļas, pūloties izprātot, kas slēpjas aiz uzde�vuma. Saja spole no svara ir ātrums.

-�� Ka viņ� to panaca?

-�� Ikvienai spoles versijai bija iekodets nāves slēdzis, kas nostradaja tie�i pec divdesmit �etrām stundām.

Pareizi, saku pamazam atcerēties. Ja Mērķis neatrisina pir�mo kodēto miklu divdesmit �etru stundu laika, Mērķis tiek aptu�rēts, izslēgts no spoles, un parejie spēlētāji var uzsaki jaunu spo�les ciklu. Viņa skatiens sastapas ar manējo. I�ik tālu varam but dro�i, ka pec �ās teorijas tu esi dro�ība, iekams nebūsi at�ifrē�jusi parbaudes risinājumu un nenoslēgsi kvalificē�anas apli.

Pamāju uz ekrāna pusi, kur dalora joprojām mirgoja neat�ifrē�ta ziņa. Manuprat, �is sūtījums domāts ka brīdinājums, ka div�desmit �etru stundu nāves slēdzis darbosies ari reālaja dzīvē.

-��� Klau, iztulko atliku�o ziņas tekstu, un paraudzīsimies, kas no lā iznāks.

-�� Ja, es to paveik�u. To pateikusi, apsēdos pie datora un sa�tveru rakstamo. Nesaskan vienīgi tas, ka ir jau pagajusi vairak neka diennakts, kop� nepazīstamais man parka iedeva mīklaino aploksni. Ka tu doma, vai laika atskaite ir sākusies, kop� es uz�skrēju viņam virsu netālu no Toda majam?

-�� Iespējams, ka ja, Strikers piekrita. Bet mums nav laika riskēt un kļūdīties. Steidzīgi jatiek projām no �ejienes. Tev jadodas atrisināt miklu kada cita vieta, kur nav iespejama nekada no�klausī�anas. Turklāt japarliecinās, ka vajātājs mus neizseko.

-�� Tiklīdz tik�u gala ar �o �ifru, varēsim doties projām, attei�cu, noradījusi uz datora ekrānu.

-�� Bet mums nav laika kaveties!

-�� Ne, mums nevajadzētu doties prom, īsti nozinot, par ko ir runa un ar ko mums darī�ana. Dod man piecas minūtes. Vairāk man nemaz nevajadzēs.

Biju gatava tam, ka viņ� saks apstrīdēt manis teikto, bet dīvai�nā kārta viņ� to nodarīja. Ta vietā viņ� iegaja guļamistaba, jopro�jām turēdams mobilo tālruni pie auss. Dzirdēju Stnkora zemo

balss tembru, kad viņ� klusināti runāja, kamēr pati noņemos ar �ifru. �as zemas balss vibrācijās kaut nedaudz radīja mānīgu dro��ības sajutu, kas man, ai, ka nodereja, kad biju at�ifrējusi kodēto vesti. Pretinde. Ritina* Nāvējo�i.

Satraukuma noriju siekalas, ieraudzīdama, kadi vardi virknē�jas at�ifrējuma. Izmantotais kods nebija parak grūts, un tādam tam ari vajadzēja but. l'as, kur� man sūtīja �o ziņu, gribēja justies dro�s, ka es ar to tik�u gala un atrisina�u. Ziņa nozīmēja, ka man tiek dots vel mazliet laika. Biju dzīva, bet cik ilgi vel?

-�� Stnker! uzsaucu. Vardi gandrīz, netika man par lupām. Atklepojos un mēģināju saukt velreiz. Stnker! ieķērcos no visa spēka.

Viņ� iebrāzās istaba ka vēj�, roka turot �au�anai gatavu ieroci. Lai ari biju viņu nobaidījusi, pat nedomāju atvainoties. Bija tīri patīkami parmaiņas pec paterorizēt ari kadu citu.

-��� Paskaties, pastumu viņam tuvāk papīra lapu.

Noraudzījos, ka Strīkera skatiens parslideja uzrakstītajam, un

cik strauji mainijas vīrie�a sejas izteiksme, kad viņ� bija izlasījis manu at�ifrējumu.

Viņ� pacēla skatienu no lapas un ieskatījās man acis. Sudi ir, viņ� atklati atzina.

Piekrītot pamaju. �is vīrietis gan mācēja izvēlēties vārdus!

Nav ricīns, bet tikpat nāvējo�s?

Spēlē spēli, at�ifrē uzdevumu un dabū pretindi.

Stnkers izlasīja �os vārdus divreiz, meklēdams vel kādu slēp�tu nozīmi, tomēr tadu neatrada. Viss, ko slepkava vēlējies pateikt, bija �ie da�i vardi apstulbino�i vienkār�i vai līdz nelabumam.

Meļa tikmēr bija pārvietojusies uz divana, un Metju pievieno�jās viņai, turēdams piespiestu vesu plaukstu sievietes pierei. Tas, ka Meļa pat nepūlējās atgrūst roku, zinama mera nobiedeja Strikeru tik pamatīgi, ka nekas iepriek�.

-�� Kāpēc tu nepateici, ka juties slikti?

-�� Man nav slikti. Toties �ķiet, ka beidzot ir pilnīgi skaidrs, ka darbojas nāves slēdzis. Tā bus kada inde, kuras iedarbību dabū�sim izjust pec divdesmit �etrām stundām. I> iedrāzt! Izkliegdama pēdējo, viņa aizmeta �ķērsam pari visai istabai divana spilvenu. Spilvens trapija pa televizoru un ar mīkstu būk�ķi nokrita uz grī�das. Vai tie�am tas varētu notikt?

Viņ� piekrītot pamaja. Ja, gan. Krietnu laiku pirms �ā atga�dījuma viņ� bija strādājis pretterorisma vienība un zinaja, ka pa�stāv visneiedomajamakie navi neso�ie sutijumi un ietaises, kas ti�ka izstrādāti neskaitamās laboratorijas, izmētātās pa visu pasauli. Ricinam līdzīgs toksīns, kam ir novilcinātās iedarbības faze div�desmit �etru stundu periodam, noteikti eksisteja. Un ir tikai divas iespejas: saņemt pretindi vai ari mirt. Tomēr �adas iedarbības un intensitātes indi, pirmkārt, jau būtu grūti dabūt, pēc tam ari vel

grutak nemānāmi pārvietot un piegādāt konkrētam adresātam.

-��� Varbūt, ka tas nelietis blefo. Liekas, viss �aja �ifrētājā paziņo�juma galvenokart ir tikai tads iebiedē�anas mehānisms, lai pada�rītu tevi slimu no bailēm.

-�� Tu doma? viņa vaicajot pacēla uzaci.

-�� Ar tadu indi ir ļoti sare�ģīti apieties, viņ� skaidroja. To nevar izsmidzināt gaisa, jo citādi nebutu iespējams regulet, kur� to saņems vēl bez konkrētā adresāta. Kaut kas varētu but pievie�nots tavam edienam? Iespējams. Tomēr esmu gandrīz vai pilnīgi pārliecināts, ka tu neesi ēdusi ne kripatiņas kop� iepriek�ējā va�kara.

-�� Inde varēja but indie�u ediena, ko mes pasutijam uz majam, saspringti domājot, viņas piere bija saraukta rievas. Jaatzist, ka, pat būdama nāvīgi nobijusies, viņa spēja saņemties, lai analītiski domātu.

-�� Liekas, ka �aja gadījuma ta varētu but pati loģiskākā atbilde, viņ� apstiprinaja. Jo vienīgais variants, ka vel tevi varētu sain�dēt, būtu to nemanāmi injicēt.

-�� Nolāpīts, nu gan ir mēsli! Viņas acis no bailēm iepletās, un viņa strauji saberzēja rokas tricepsa muskuli.

Kamēr viņ� raudzījās sieviete, radās netīkama nojausma par talako. Kas ir?

-�� Uz ielas, kad pūlējos no ta maniaka izrauties un aizbēgt, pie�pe�i sajutu asas sāpes roka. Vel padomaju, ka esmu sastiepusi muskuli, bet�

-�� Ļauj man paraudzīties.

Klusējot viņa atroūja garo sporta krekla piedurkni ta, lai atsegtu daļu no tricepsa muskuļa. Viņ� uzmanīgi iztaustīja visu kailo ādas laukumu, tomēr neko neatrada. Paradi man visu parejo roku.

-��� Kā, lūdzu?

Viņ� ar pirkstiem izspaidīja viņas plecu, kuru tomēr kopa ar parejo rokas daļu joprojām sedza uzrotita piedurkne. Mel, man japarbauda visa tava roka līdz pat plecam. Mums japārliecinās. Novelc kreklu.

-�� Es� man� tas nav manējais. Vārdi pinas, un viņa kodīja apak�lupu. Tas ir Toda krekls. Un apak�a neesmu uzvilkusi neko no savēja apģērba, pat kru�turi ne.

-Ai! Viņ� satraukumā norija siekalas, prāts nekavējoties pielija ar i/teles ainam, kur Meļa lēnam novelk sporta kreklu un stav viņa priek�a puskaila, gaidot, kad viņ� intīmi viņu izmeklēs. Stnkers tūdaļ patrieca �os teļus no apziņas; tagad tie�am nebija lai�ka tadam iedomām. Ej tūdaļ parģerbies, balss, to sakot, skanē�ja skarbak, neka viņ� būtu gribējis. Da�as minūtes mums pagaidam neko daudz nenozīmē.

-�� Ne, es pati gribu u/.zinat. Un, kamēr viņ� vēroja, Meļa atri uzrotija atpakaļ krekla piedurkni un izmauca roku no tas, ta ka roka tagad pilnība bija krekla iek�puse. Tad ar otru roku piespie�da plāno kokvilnas krekliņu pie krūtīm. Turpini, viņa teica.

-��� Pārbaudi lulz galam.

Strikers uzrotija kreklu no muguras puses, atklajot kailu mu�guru un vienu roku. Viņas ada bija gai�a un zīdaini maiga, un, kamēr vīrie�a pirksti uzmanīgi iztaustīja rokas aug�delmu, viņam nacas sevi apspiest gandrīz neparvaramu velmi noglāstīt ar pirk�stu galiem viņas muguru, paslidinat plaukstu gar sporta krekla priek�pusi un satvert sauja sievietes krūti.

Melai uzmetas zosada, un sieviete nodrebeja no viņa pieskā�rieniem. Piedod, Strikers atvainojas, vai tu salsti?

Viņa noraido�i papurinaja galvu un nosarka, sārtums pakā�peniski pārklājā viņas kakla aizmuguri. Ar mani viss kartība, viņa �ukstus atbildēja. Vai atradi kaut ko?

-��� Pagaidam ne. Es� ne, sasodīts! Rau, kur tas bija. Neliels sarkanīgs laukumiņ�. To nevarēja viegli atrast, ja vien rūpīgi nemekleja. Velns lai parauj! viņ� nolamajas.

Viņa satraukuma strauji ierāva drebo�u elpu, bet tad saņemas un ramak izpūta gaisu, sajutusi Stnkera pieskārienu. Iemaukusi atmuguriski roku piedurkne, viņa, atkal pagriezusies, bija jau pil�nīgi apģērbusies. Tas notika �ont, viņa teica. Apmēram pus�vienpadsmitos. Varbūt vienpadsmitos.

-�� Ir jau gandrīz viens.

-�� Vai man doties uz slimnīcu?

-�� Diezin vai, viņ� atteica. Ja mediķi nodomās, ka tu esi sa�indēta ar kadu nezināmu toksinu, viņi sacels nacionalas dro�ī�bas mēroga trauksmi. Zvanīs uz Aizsardzības struktūrām un iesaistīs visu līmeņu valdības pārstāvjus. Tevi ieliks izolatora,

karantina. Kamēr viņi meklēs un izmeklēs, noliktais divdesmit �et�ru stundu termiņ� jau sen bus pagajis.

-�� Mums ta�u nav ja paziņo, ka tas ir mēris. Varam teikt vienīgi inde.

-�� Nav ne mazākas garantijas, ka toksinu pagūs izolēt laikus, pat ja mēs nosauksim, ka tas, iespejams, ir ricins. Un, ja mes to nepieminesim, varam ar gandrīz pilnīgi dro�u pārliecību teikt, ka viņi nepaspēs atklat, kas vel tas varētu but. Tikmēr mus kaut kur gaidīs pretinde. Tomēr, ja mes to laikus neatradīsim�

-�� Tev taisnība, viņa piekrita. Nekādu slimnīcu. Viņa iz�taisnoja plecus un paraudzijas Strikeram tie�i acis. Turpināsim risināt nuklu.

Jutos pietiekami labi, lai nespetu pat uzreiz noticēt, ka patiesī�ba esmu dabujusi nāvējo�a toksina devu un pec divdesmit �et�rām stundām mir�u, ja nesaņem�u pretindi. Ja �i būtu filma vai vismaz epizode, kura filmē "24 stundu skrējienu", pēdējā atliku�aja sekunde man butu jauziet pretinde, pēc tam es varētu pa�griezties un ar nāvējo�u sitienu notriekt gar zemi slikto puisi tā, lai tas vairs neceltos.

Tas butu ļoti piemērots risinājums, ta�u �aja situācija es uz to neliktu lielas cerības.

Izmetu Todu no prata, un la vieta visu uzmanību fokusēju uz vī�rieti, kas patlaban bija kopa ar mani. Vīrieti, kas apsolīja mani dzīvu dabūt cauri visam, kas atgadīsies. F,s Stnkeram uzticējos un jau biju varējusi paļauties uz viņa speķu, spēju novērtēt an to, ka viņ� sprie� un ko spej piedāvāt. Pazinu �o cilvēku tikai da�as stundas, ta�u ma�na dzīve tagad bija ieslegta tada skrējiena, ka jutos pateicīga, ka Stnkers bija ar miem tureties kopa, skrienot plecu pie pleca.

Tomēr patlaban viņ� neskrēja nekur. Ta vieta viņ� nosēdās pie datora, atvēra Google pārlūkprogrammu un ierakstīja ekrana:

�> Ņujorka Presti�a /Mrks�< lika izmestas apmēram miljons norādes, kas visas vairuma runaja par presti�iem dzīvokļiem, restorāniem, birojiem, kas atradas uz Parka avēnijas. Tik talu atbilde bija vienkār�ā.

Mums saka aptrukties jaunu ideju. Ja mes an Google nespejām uziet Presti�a parku, nespesim atrisinat atliku�o miklu. Un, ja mes to neatrisināsim, es bu�u mirasi.

-�� Ļauj, es pamēģinā�u, piedāvāju. Man vienalga, ka mes uz�gājām divus tuksto�us lapu ar norādēm. Mums bija tās visas jāizpeta, visas, viena pec otras.

-�� Mirkli uzgaidi, viņ� palūdza un ierakstīja mekletaja jaunu kombināciju:

�> "Ņujorka" "Presti�a parks" �<

Un, bingo luk, ari atbilde! Kada automa�īnu novietne. Svei�ki visapkart, Strikers iesaucās. Un man pat drusku sagribejas pasmaidīt.

Nolēmām palikt mana dzīvokli, kamēr nebūsim izpratu�i vi�su miklas atminējumu, jo parvāk�anās uz vel kādu citu vietu va�rētu prasīt parak daudz, laika. Tomēr nolēmām ievērot piesardzī�bu un sarunāties tik klusu, cik vien iespējams, gadījuma, ja tepat kaut kur joprojām slepas acis un ausis, kas novēroja un noklau�sījās. Pārģērbos, novilku lodā kreklu un tā vietā uzģērbu savus Miss Sixty d�insus un Goretti topiņu.

Tikmēr Strikers paņēma savu mobilo tālruni un saka spiest sa�vienojuma taustiņus. Ieslēdz radio, viņ� sacīja.

Piesteidzos savam mūzikas centram un iedarbinājusi, saku uz�griezt arvien skajak un skaļāk, līdz Strikers piekrīto�i pamaja, ka nu būs labi. Pat nezinu, ka viņ� spēja sadzirdēt, ko runa, un ma�ni tas, atklati sakot, īpa�i neuztrauca. Galvenais, lai vīrietis pats tiek gala ar saviem darbiem. Un es pietiekami paļāvos uz to, ka viņ� tiks gala tīri labi. Strikeram vispār acīmredzami padevas tas, ko viņ� uzņemas darīt. Par iepriek�ējo talruņa zvanu viņ� man paskaidroja, ka tas bijis zvans draugam prasmīgam datora spe�ciālistam. Strikers bija norunājis, ka �is draugs papēlis, no kadas adreses iesūtīts paziņojums tikla. Patīkami apzinaties, ka man va�jadzīgā lauciņa bija kads prasmīgs meistars. Un prieku radīja ari apziņa, ka Strikers ticis gala ar Presti�a parka atminējumu. Kas bija vislabakais tajā, jūs vaicāsiet? Jā, tas, ka tāds puisis pilnība spēlēja mana pusē.

Nostājies man aizmugure, Strikers klusu un atri runaja pa sa�vu tālruni un, beidzis sarunu, uzslidinaja vāciņu. Pieliecies gal�dam, tā ka musu pleci saskaras, viņ� ātri paņēma rakstāmo, ko biju izmantojusi jau agrak, un uzskribeleja paris vardu. Piestū�

mis tuvāk uzrakstīto, ta lai es varētu salasīt, viņ� paradīja, ko no�skaidrojis: Presti�u autoparks Dauntuuna un Bronksu.

-�� Izskatas, ka dosimies turp, viņ� paskaidroja.

Piekrīto�i pamaju, vienlaikus pūloties atcerēties, vai spēle tie�saistes re�īma kādreiz izgaja ārpus Manhetenas robe�ām. Cik spē�ju atcerēties, tad ne. Mana gadījuma tas bija pluss, jo, ka visi iesak�ņoju�ies Manhetenas iedzīvotāji, neko daudz nezināju par dzīvi ārpilsētā un vispār ārpus slavenas salas.

Viņ� izslēdza D�enas datoru, tad ievietoja to parnesajama soma, līdzi paņēmis baro�anas bloku un pārējos nepiecie�amos vadus. Grasījos jau teju protestēt, ka neka klēpjdators piederēja D�eniferai, tomēr atmetu �o domu. D�enifera saprastu, ka mums tas �obrīd vairak vajadzīgs. Visbeidzot viņ� paķēra līdzi ari beidzamo sūtīto ziņas oriģinālu un manus at�ifrējumus. Aiziet, dodamies!

Pieceļos, pārmetusi savas somiņas lenci par plecu. Vai mes vel �eit kādreiz atgriezīsimies?

-�� Ne, ja vien spē�u no ta izvairīties.

Velreiz pamaju, pa�ūpodamas no pirkstgaliem uz papē�iem savos ērtajos PruJu sporta apavos. Ko lai piebilst? Stāvot durvju aile, sapratu, ka grūti te visu ta atstat. Visvairak ienīdu domu, ka jaatstāj savas smalkas jaunas kurpes. Nemaz nerunājot par visam manam rokassomiņām, apģērbu, fotoalbumiem, gramatam un, protams, iemīļotajiem kompaktdiskiem.

-��� Nopirk�u tev apak�veļu nomaiņai, Stnkers centās mani mierināt. Laikam jau manas domas izskatījās teju caurspīdīgas un nolasamas mana seja. Tomēr tagad mums steidzīgi jadodas prom. Esam jau pazaudēju�i gana daudz laika, un�

-�� I .abi, lai būtu. Tev taisnība. Ejam! Mēģināju iestāstīt sev, ka tas nav atvadas uz mū�u, tikai uz. to laiku, kamēr uzvarēsim �aja noladetaja spele.

Aizveru durvis un aizslēdzu tas. Manas emocijas varēja salidzinat vienīgi ar to neremdināmo sajutu, ko izcietu, kad Keitas Speidas veikalā uzgāju vislieliskāko izpardo�anu mantas ar 75 procentu atlaidi, un diem�ēl viskarotako nacas atdot citai pir�cējai. Bet es drīz atgriezī�os! cie�i nosolījos durvīm. Un pie sevis cereju, ka teicu taisnību.

Vel pēc divdesmit minūtēm taksometrs mus jau izlaida iepre�tim Presti�a autoparka ieejai. Ko nu? ievaicājos. Varbūt mums doties taisna ceļa tur iek�a un raudzīties, kur Vīdētu kads apzīmējums 39A?

-�� Ne glu�i, Stnkers atteica, satvēris mani aiz elkoņa un at�vilcis mala. De�urantam noteikti labi samaksats, un viņ� nebūs ar mieru ielaisties ar mums nekādās darī�anas.

-��� lād ko gan lai mes viņam tadu sastastam?

-�� Neviena pu�plēsta varda. Pagaidam tikai nemānāmi izlūko�sim situāciju.

Man uz meles jau bija nākamais vaicajums par to, ka īsti mes kaut ko tadu paveiksim, kad Stnkers brīdinot pacēla rādītājpirk�stu, signalizējot, lai es �oreiz paklusēju. Mani diezgan stipri nomaca tas, ka visi viņa tālākie plāni bija tīti tumsa, tomēr �aja situ�ācijā man nebija nekādās lielas izvēles.

Iebrauca automa�īna kads Lincoln un apstajas auto noviet�nes gara�a. Abi ar Stnkeru gaidijam, kad pienāks apkalpotajs. Acīmredzami ari iebrauku�a auto īpa�nieks bija tikpat nepacie�tīgs ka mes, jo viņ� divas reizes nosignalizeja. Izdzirdēju, ka te�pat kaut kur netālu noblak�ķ un aizcertas durvis, un tad pama�nīju iesteidzamies jaunu puisi, kura darba kombinezonam uz krūtīm bija iz�ūta "Presti�a" emblēma.

Kamēr apkalpotajs pieliecies sarunajas ar automa�īnas �oferi, Strīkera roka uzgula manai mugurai. Aiziet, dodamies iek�a, viņ� �ukstus nokomandēja. Saņēmis manu roku, viņ� kopa ar

mani steig�us metas telpa, cie�i turēdamies pie sienas, kamēr ti�kām līdz netalajam kāpnēm. Tur atradas durvis, Stnkers pamēģinaja tas atvērt un uzvaro�i pasmaidīja, atklajis, ka tas nemaz nav aizslēgtas. Iestūmis mani pirmo, viņ� cie�i sekoja man pa pedam.

-�� Ko mes tagad daram? tapat �ukstus vaicaju, kad durvis aiz mums aizveras.

-�� Iespējams, ka pirmaja stava novieto automa�īnas tikai uz ne�ilgu laiku. Tas domāts ļaudīm, kas dodas iepirkties vai ari paēst pusdienas. Tomēr japieņem, ka tas nelietis, kas �o visu sarīkojis, bijis spiests uzkavēties un ķimerēties krietni ilgāku laika sprīdi, tapec le�u, ka musu meklētās personas auto varētu atrasties no�vietots augstaka stāvvieta, kas domātās ilgākiem laika posmiem.

Viņam bija pilnīga taisnība, lai to apstiprinātu, pacēlos pirkst�galos un a�i noskūpstīju viņu uz vaiga. Pati brīnījos, ka izdarīju ko tadu, tomēr tas bija mirkļa impulss. Un, kad atravos, pamanī�ju, ka viņam tas patika. Ja, Stnkers izskatijas izbrīnījies, bet neno�liedzami, ari viņam bija patīkami.

-�� Un kāpēc tas?

Tā ka man pa�ai nebija ilgi jameklē atbilde uz �adu jautajumu, atbilde sekoja atri un nevilcinoties: Paldies, ka tu man palī�dzi!

aг to izpelnījos ātru, vieglu smaidu, bet tad viņ� cie�āk satvē�ra manu roku un steidzās aug�up pa kapnem. Nokļuvu�i nakamaja līmenī, sakam meklet noradīto stāvvietu. Visas ma�īnas �aja stava bija novietotas un sadalītas trīs grupas С daļa bija cie�i pie sienas, В atradas pa vidu, bet Л daļa bija vistuvāk nobrauktu�vei.

Iz�ķīrāmies, lai, sadalīju�i speķus, atrak samekletu nepiecie��amo, tomēr man neveicas. Manā pusē bija tikai padsmiti un divdesmitnieki. Grasījos jau atgriezties pie Strikera, kad izdzirdu viņu mani saucam. Viņa balss bija klusa, lai gadījuma to nesa�dzirdētu stāvvietas darbinieks.

-��� Raug, kur tas ir, viņ� pasaucis radīja.

Piesteidzos Stnkeram klat un raudzījos, ka viņ� norauj gai�u pārklāju no kadas automa�īnas, kas izrādījās tum�i zils Merce�des. Visjaunaka modeļa virsbūve un panelis.

-�� Ko tu doma par �o?

Apgājis apkart autiņam pa perimetru, viņ� ar skatienu iztaus�tīja riteņus. Domāju, ka musu mekleta atbilde bus kaut kur iek��iene. Atgriezies vaditaja puse, viņ� grasijas satvert rokturi un attaisīt durvis.

-�� Pagaidi! Sada automa�īna noteikti ir pieslegta signalizācijās sistēmai. Tev vajadzīga atslēga, lai varētu to dro�i atveri.

-��� Paldies par saturīgo ieskatu, viņ� sarkastiski atbildēja,

-�� tomēr, ka tu pati labi zini, atslēgas mums nav.

Parakņajos somiņa un izdabuju no tas Presti�a parka �ifrēto ziņu. Pavecinaju to uz. pui�a pusi. Domāju, ka mums ir gan at�slēga.

Skaļi nolasīju viņam skaitļus, kas bija minēti zīmīte, un Strikers paklausīgi tos nospieda durvju koda: 89225.

Pasmaidīju pie sevis, kad viņ� atzinīgi mani iedunkaja, abi do�mājām, ka esam pelnīju�i zelta medaļas.

Neka nebija. Pareizāk sakot es maldījos, kad priek�laicīgi uz�skatīju, ka no �ī brī�a visam jaiet tikai uz labo pusi. Tikko Strikers bija pieskāries durvju rokturim, iedarbojas signalizācijās sistēma un atskanēja drausmīga buldurējo�a kaukoņa.

-�� Nolādēts! Strikers skaļi nolamajās, uzsitis ar plaukstu ma��īnas motora parsegam. Tikmēr signalizācijas auri bija sasniegu��i to līmeni, kas jau graizīja ausu bungādiņas. Cie�i sakodu zo�bus, lai spelu izturēt pretīgo troksni, turklāt abi baidijamies, ka tūdaļ kads ieradīsies parbaudīt, kas �eit sacēlis tadas nekārtībās.

-�� Apklusini to! saucu. Liec tai aizverties!

Strikers ka meklejot paraudzijas apkart, tad, nostājies uz vie�nas kajas, ar otru deva asu spērienu pa vienu no sanu logiem.

Logam nekas nenotika, ma�īna turpinaja kaukt.

-�� A�i, palīdzi atrast kadu metala gabalu! Strikers nokoman�dēja. Lauzni, kadu atluzu vai metala riku.

Apgriezos riņķi apkart, tomēr neko noderīgu nepamanīju.

-�� Kur tavs ierocis?

-�� Es labak negribētu to laist lieta. Ballistisko analī�u deļ, viņ� paskaidroja.

-�� Nieki, kam tas rup� l�atlaban biju visvairak norūpējusies atrast savu pretindi neka par to, ka velak kads Mercedes sēdekļos varētu uziet noklīdu�u lodi. Vienkār�i ņem un sa�auj to!

Viņ� pasniedzās savas �aketes iek�kabata. Atkāpies! no�komandējis, viņ� nomērķēja, un, piepe�i, it ka paklausot kadai ne�redzamai komandai, ma�īnas auri rimas. Nekad vel klusums nav licies tik tīkams ka �aja bridi. Ja, izskalas, ka mums jamekle vel kads cej�, viņ� noteica, ievietojis ieroci atpakaļ kabata. Vai tev vel ir kādas spo�as idejas, ka varam iekļūt automa�īna, neiedarbinot signalizāciju?

-�� Ar atslēgu? ieteicu �o spo�o ideju.

-�� Par no�ēlu jaatz.ist, ka tev taisnība. To pateicis, viņ� noņē�ma no pleca D�enas klepjdalora somas lenci un padeva somu man. Uzgaidi mani, neej nekur.

-�� Gaidīt �eit? parprasiju. Un kurp dosies tu?

-�� Dabūt atslēgas, viņ� atteica. -Kurp gan vel?

Neatradu neko iebilstamu, tapec tikai klusējot noskatījos, ka viņ� aiziet, pirkstus turēju cie�i sakrampētus aiz. muguras. Gribē�tos jau iedomāties, ka viņ� izplānojis, ka pavisam vienkār�i pa�lūgt atslēgas no stāvvietās de�uranta, tomēr bija jaatzist patiesī�ba Strikers devas tas nozagt.

Sajutusi savu nespēku visu �o sare�ģījumu priek�a, atslīgu pret ma�īnas spārnu, bet tad strauji saslējos, bīdāmās netī�ām aizskart un atkal iedarbinat signalizāciju. Varēju noticēt, ka musu uzde�vuma paredzēts nozagt atslēgas, bet, apjau�ot spēles mērogus, tas likās mazliet nenopietni. Tomēr joprojām nebija nekādas skaidrī�bas, ko apzīmēja noslēpumainie skaitļi 89225. Ta ari nebija iz�devies izprātot ko noderīgu saistība ar �o skaitļu kombināciju.

Atspiedusies pret stāvvietās cementa stabu, prata parskatiju skaitļu virkni, meklejot jel kadas sakarības. Tie nebija pirmskaitļi. Varbūt tur slēpās kāda cila sakritība?

Iespējams, tomēr es nespēju neko tadu iedomāties.

Lai ari Strikers nebija nekāds muļķis un matemātikā orientē�jas, tomēr skailļu miklas mūsu pan vairak bija mans uzdevums. Ļoti cerēju, ka viņ� drīz atgriezīsies un bus dabūjis atslēgas.

Atslēgas!

Nu, protams. Vai tie�am viss izradītos tik vienkār�i?

Parakņājos savā somiņa, lai atrastu kadu gabaliņu papīra un rakstamo. Vēlreiz uzzīmēju �ifra lauciņus, �oreiz ievietojot 1 pēc

burta Z. Tomēr nebija jau nekada likuma, kas paģērētu rīkoties tie�i ta. Un tapec pameģinaju citādi. Skaitļu rinda ka pirmo ievietoju 0. Tagad, mēģinot pārtulkot saņemto zirnīti, izmantojot jauno �ifra atslēgu, radas pavisam citas secības skaitļu virkne:

28A 78114

Paraudzījos apkart, mēģinot saskatīt, kur te atrodas 28A stāv�vietā. Zināju, ka labak bulu sagaidīt atpakaļ Strīkeru, tomēr atrak gribēju pārliecināties par savu taisnību. Tāpēc parakņajos sava kosmētikas maciņa un, atradusi pavisam jauno MAC lupukrasu, domas atvainojusies visai kosmētikas industrijai par �adu izrīcī�bu, uzrakstīju uz cementa staba �adu vēstījumu: "S MP @28A". Tad steidzos prom, ko kajas nes, cerot, ka man bus izrādījusies taisnība.

Nebija tālu jāsoļo, lai uzietu meklēto jaunākā modeļa divvie�tīgs Jaguar, slaiks un sudrabains. Un an �im modelim durvju pa�neli bija taustiņu atslēgu sistēma. Jaatz.ist, manam mocītājam vis�maz bija laba gaume attiecība uz automa�īnām.

Dziļi ievilku elpu, lai saņemtos, un ievadīju paneli jauniegū�tos ciparus. Kliks! Durvju aizslēgs atvērās.

Domās noskaitīju īsu pateicības lug�anu un atveru durtiņas. Mani apņēma reibino�a jaunu adas sēdekļu smar�a, un es dziļi ieelpoju �o aromatu, ieslīgusi ērtajos sēdekļos. Dievinu jaunas ma��īnas salona smar�u. Bet man dieni�ēl nebija laika to izbaudīt. Ja automa�īnā slēpās kada jauna norāde, to ar pirmo acu uzmetie�nu nevarēja pamanīt. Novietoju abas rokas uz stūres un mēģinā�ju saspringti izdomāt. Ja te slēptos jauna norāde, kur tā būtu?

-Skaists auto, ledij! Vai nepavizināsiet zaldātiņu?

Aiz �ausmam iebrecos un palecos tik augstu, ka gandrīz sasi�tu galvu pret automa�īnas griestiem. Mana sirds la dauzijas, ka pat nemēģināju dusmīgi paraudzīties uz Strīkeru, tam nebutu jē�gas. Patiesībā biju tik drausmīgi lepna par savu sasniegumu un parak satraukta, redzot viņa laimīgo smaidu, ka nemaz īsti ne�spēju sadusmoties par viņa piepe�o pielavī�anos.

-�� Atradu tavu ziņu, viņ� teica.

-�� �oreiz saku at�ifrēt ar 0, nevis ar 1, paskaidroju.

-� Nu, ja tu ta nolēmi, viņ� negrasijas iebilst. Tā vietā viņ� pa��ūpoja gaisā atslogu sai�ķi. I .ē�u, �īs mums vairak nevajadzēs?

-�� Nedomāju gan. Manas acis pec paraduma samiedzas, bet tad es tas plati iepletu, ieraudzīdama to, kas jau atradas paneli viena mirdzo�a sudrabaina atslēga. Izskatās, ka �ī ma�īna nak komplekta ar pilnu ekipejumu.

Viņ� pasvieda Mercedes atslēgas gaisa un tad atkal noķēra tas.

-�� Jadomā, ka �is nebija galīgi velts piedzīvojums. Reizumis neskade atsvaidzinat manas laupitaja un kramplau�a iemaņas.

-���� Nekad jau nevar paredzet, kad nāksies kaut kur ielauzties un kaut ko nospert, es piekritu. Tatad, vai tu doma, ka atslēga paneli nozīme, ka mums jaņem automa�īna un jabrauc?

-�� Iespējams, ka ta, Strikers piekrita. Viņ� pārvietojās uz pa�sa�iera sēdekli un tad parbaudija tuk�o cimdu nodalījumu. Ga�lu gala mēs varam ari pierakstīt automa�īnas sērijas motora nu�muru.

-�� Lūdzu, sāc. Pasniedzu viņam papīra gabalu un rakstamo no savas somiņas.

Kamēr viņ� rakstīja, pieliecu un apskatīju abus nolokāmos saules aizsegus. Neko neatradu. Pārskatīju pelnu trauka nodalī�jumu, iedobes dzēriena traukiem un mazo padziļinājumu da�adiem sīkumiem, tostarp sīkam monētām atkal neka. Man vairs nav padoma, kur mokiet talak, teicu. Nakamajai norādei, ma�nu prat, jabut novietotai kada normāli saskatama viela. Jo pirmā līmeņa uzdevumi nekad nav pārmēru sare�ģīti. Protams, mes ru�nājām relatīvi salīdzino�a līmeni.

Strīkers noradīja, lai parauju kloķi, kas ļāva atdarīt baga�as nodalījumu, tomēr apgājis apkart automa�īnai un izpētījis, kas glabajas taja, neatrada neko ieveribas cienīgu. Atkal nekā, viņ� piebilda pec da�am minūtēm un aizcirta baga�as pārsegu.

Mana sirds satraukuma sa�ņaudzas, tomēr vel nebiju gatava uzlūkot visu pasakumu ka totālu neveiksmi. Tam kaut kur te�pat vien ir jabut, turpināju apgalvot. Mums tikai japulas do�māt ta, il kā mes piedalītos īsta datorspēlē.

-�� Tev taisnība, viņ� piekrita. Un tad pec neilga brī�a parvaicaja: Vai tu vēl spēj iedomāties, kur neesam meklēju�i?

Patiesībā ari manas idejas bija izsīku�as, un tie�i �i atskarta iesvela sasodītas dusmas. Cik bie�i agrakaja dzīve biju garlaicī�bas makta sēdējusi lekcija, sapņodama par garu, slaidu tum�mati,

kas man pasniegtu kodētu ziņu; ziņu, kuras at�ifrē�ana butu nacionala mēroga dro�ības jautājums. Un es lādu at�ifrētu viens un divi, kamēr man bezcerīgi uzglūnētu divi treneti rīkļurāvēji, pro�tams, ka viņiem nekas neizdotos. Es spētu paveikt visu ko, lai ti�kai izdzīvotu, pat ja tas nozīmētu bez jebkādās lupukrasas un Mu�ti olo smailpape�u kurpēm zagties cauri ienaidnieka uzglūnētai teritorijai, tērptai aizsargkrāsas bikses un Meness desantam no�derīgos smagos zābakos. Un visa gala tie�i mans neticami asais prāts, reta attapība un aukstasinība ļautu man uzvarēt. D�enifera C.āmere varbūt ir pietiekami slavena, bet man blakus tadas ka viņa vienkār�i nobālētu.

Nicīgi no�ņaukājos, iedomājusies savu neapskau�amo situā�ciju patlaban. Fantazijas bija viena lieta, bet spēt pa īstam izdzī�vot teju bezcerīga situācijā pavisam kas cits. Es jau varēju nodo�ties sapņiem par izdzīvo�anu, bet patiesība nebiju tikusi tuvāk pat sākotnējām atminējumam. Nebiju nolikusi to �ali pie vietas, kur nu; es pat nebiju mēģinājusi dabūt virsroku. Ta vieta kads neatklats uzbrucējs joprojām mērķēja uz mani, kad un kā vien tam iepatikas, un raustīja kontroles aukliņas, padarot mani pagalam atkarīgu kada cita diriģēta spelite. Pat Stnkers �aja spēlē, �ķiet, orientējās labak par mani. l abi, pietiks gausties�

Varēja jau uzskatīt, ka Stnkers ir mana puse un tas ir gana la�bi, tomēr visa pla�aja pasaule tikai viens cilvēks ir un paliks ab�solūti lojāls pret mani un manam vajadzibam un diem�el ta es�mu tikai es pati. Tads pavisam vienkār�s fakts. Trīs manas dzīves lielākās kaislības un aizrau�anas ir labas kurpes, matematika un vēsture. Man var ticēt, kad apgalvoju, ka zinu visu par modi un faktiem. Es guļos un ceļos ar tiem kopa. Vakar tam bija vienīgi metaforizēta nozīme; baidos, ka �odien man jakļust patie�am pragmatiskai.

I .ai izķepurotos no �īs nejēdzības, man visvairāk nepiecie�ams tie�i analītiskais prāts. Un tie�i �aja joma biju teju nepārspējama. Un galu gala tie�i �ās sasodītās prasmes deļ ari biju iepinusies visa taja kretīnu �ova, par ko tagad parvertusies mana dzīve. Kads tur ara bija cie�i nolēmis, ka man japiedalas viena tada nolādētā spēlē. Un tikai tāpēc, ka reiz sen atpakaļ realaja pasaule biju pa�niekojusies ar da�u labu datorspēli.

Un �aja bridi mana galva saslēdzas domu virtene, kuras gala varēja izveidoties tīri noderīga atbilde. Skaļa balsi pati sev apvaicajos: Ko īsti es zinu par Jaguar?

Strikers pameta uz mani neizprotamu skatienu. Nu labi, man pa�am ir Triumph TriJent. Neliels, elegants un nepārspējams. Pa�zīstu to autiņu no iek�puses un ārpuses, sīki un smalki, bet neko vairak gan nē.

-�� Vai tu nezini tādi ir aprīkoti ar borta kompjūteru?

Viņ� sarauca pieri, pūloties atceroties, tomēr nebiju pārliecinā�tā, vai tapec, ka viņu parstoidza mans nogaidītais jautājums, vai ari tapec, ka viņ� nezinaja pareizo atbildi.

-������������ Kompjuterdiagnostika, paskaidroju tuvāk, par ko domāju.

-��� Visa ta ellīga nebū�ana sakas ar datorspēli. Tatad varbūt�?

Stnkers domīgi noraudzījās mani, un kādu mirkli man same�tas pavisam neomulīgi. Varbūt runāju galīgas blēņas?

-�� Kas ir? �i ta�u nav pati stulbākā ideja, kam mes �odien mēģi�nātu pieķerties.

-�� Tu joko, vai? viņ� attrauca, un es jau sabozos, gribēdama sakt aizstaveties, kad viņ� piepe�i piebilda. Tava doma ir �ilbi�no�i pareiza. Kolosālā ideja!

Ja, tur nu viņam patie�am varēja piekrist. Nespeju apvaldīt seja smaidu.

-�� Aiziet, viņ� uzsauca.

Nomirk�ķināju apjukuma acis, nemaz vairs nejūtoties ka ģe�niālu smadzeņu īpa�niece. Uz kurieni tad?

-Tie�i tas jau izskaidro, kalab mums tika iedots atslēgas �ifrs. Mums jaatrod auto darbnīca, kur mes izpētīsim borta kompjutersistemu. Un ja ta uzradis kaut kadas novirzes, zināsim, ko meklet talak.

-�� Tad man bus izrādījusies taisnība? Automehāniķi tie�am va�rētu pārbaudīt tadas lietas? Vai automa�īnas borta kompjūtera nav atstātas kadas īpa�as norādes vai ziņojums?

Viņ� tikai paraustīja plecus. Neko nevar dro�i apgalvot. Bet mums ir jaķeras pie ta pavediena, citādi paliksim bez neka.

Iekārtojos pasa�iera sedekli. Hsmu gatava.

Viņ� ievietoja slēdzenē atslēgu un iedarbinaja automa�īnu. Mo�tors iemurrajas, un iesledzas kompaktdisku atskaņotajs. No visiem auto skaļruņiem reizē atskanēja neskaidra dūkoņa, kam se�koja vairaki atsevi�ķi klik�ķi, bet tad datorizēta mehāniskā balss ierunājās: ""Zinu, noteikti sekos kuut kus interesants," viņa pati sev apgalvoja, "ja vien es ieēdī�u vai iedzer�u kaut ko no ta.""

-��� Kas, pie velna? Stnkers sa�utis ievaicajas, bet es jau stei�dzu nospiest pogu, kas izstūma kompaktdisku no ligzdas, lai iz�ņemtu to ara.

-�� Tas ir no "Alises brīnumzeme", atteicu, runadama par ci�tātu no tas vietas, kur Alise runā pati pie sevis, pirms norit �ķid�rumu no pudelītes "Izdzer mani". Precīzi nezinu, kas un ka, bet man ir skaidra nojausma, ka �is kompaktdisks ari ir mūsu nakama risināmā mikla un uzdevums.

Paceļu kompaktdisku pret gaismu, izpētot to. Tas ir parasts ierakstam paredzēts kompaktdisks, skaidroju. Un kads ir taja ierakstījis mums domātu informāciju.

-Tad musu nakamais uzdevums bus saistīts ar kaut ka iee�anu vai iedzer�anu?

-�� Varbūt, �aubījos. Tomēr man glu�i la neliekas.

-��� Labi, klausos tevi uzmanīgi, viņ� atteica.

-��� Iedomājos, ka varbūt slepkava asociē mani ar Alisi brīnum�zeme. Un balss ieraksts diska bija tie�i tam ari domāts, lai pie�saistītu manu uzmanību.

-��� Lai tu noticētu, ka kompaktdiska ieslēpta nakama mikla, Stnkers precizeja. Skaidrs, tad mums jaizpeta, kas vel �aja dis�ka ierakstīts.

-�� Tie�i ta.

-��� Nebūs piemerotaka laika par �o. To noteicis, viņ� atvēra datora somu un, izvilcis klēpjdatoru, pabungoja ar pirkstu galiem pa ta apvāku, kamēr nogaidījam, datoram sakņojoties. Tikko klepjdators bija gatavs darbam, ievietojām kompaktdisku tam paredzetaja atvere un iebīdījām to datora. Vāciņ� noslēdza atveri.

Pirmaja bndi nekas nenotika, bet tad ekrana paradijas līdz riebu�mam pazīstama ikona, kas radīja, ka dators patlaban ir noslogots. Kad smil�u pulkstenis pazuda, Stnkers noklik�ķināja uz riku pane�ļa, izvēloties My Computer apzīmējumu, talak atvērdams D disku.

-��� Noka te nav, viņ� vilies noteica, kad ekrana paradijas D diska saturs. Taja bija tikai divas datnes: viena bija ,waw datne,

kura visticamāk glabajas Alises audio fragments, savukart otra bija Joc datne. Pasniedzos, lai paņemtu no Strikera rokam klepjdatoru, tomēr nepaguvu. Viņ� darbojās tikpat atri, ka to butu da�rījusi es pati. Kad viņ� uzklik�ķināja datnei, ta atveras, atklājot skatienam Word dokumentu, kura bija tikai viena interneta saik�nes adrese: http:1fivmo.playsuTvivewin-mefisage.com/, �āds teksta ga�baliņ� bija attēlots ka hipersaite.

-��� Vai mes �eit spējam pieslēgties timeklim? viņ� apvaicajas.

-��� Tā vajadzētu but. D�enai ir bezvadu pieslēgums, viņa mē�dza ieiet interneta vide, atrazdamas jebkura vietā. Nenoliedza�mi, D�ena alla� ir daudz apdomigaka par mani. Turklāt viņas ve�cāki ir daudz dāsnāki par manējiem, jo, piemeram, pagaju�os Ziemassvētkos D�ena saņēma bezvadu interneta pieejas karti. Man savukart ne parak rupeja pielietot �ada tipa tehnoloģijas. Lī�dzīgi ka iezvanpieeja no mobila talruņa, bezvadu interneta pie�slēgums D�enai ļava piekļūt timeklim teju no jebkuras vietas. Ap�zinājos, ka tas var izrādīties pietiekami parocīgi, tomēr bezvadu tiklkartes ir gana dārgs prieks, un man ta vajadzība nemaz nebi�ja tik liela salīdzinājuma ar kari, piemēram, pēc jaunam un atkal jaunam kurpēm.

Pietiekami pārliecināts, ko dara, Strikers uzklik�ķināja uz no�radītas saites, atveras interneta pārlūkprogramma, bija nepiecie��ama tikai viena sekunde, lai atvērtu web lapu, un te nu ta bija tie�i la pati, kuru gaidīju un no kuras reizē ari neprata bijos, jau�na ziņa. Domata tie�i man.

Tuvu, mana dārgā, bet ne pilnīgi mērķī�

Cik sen tu saņēmi manu slepkavas skūpstu?

Tāpat kā Dorotijai, tavas smiltis iztek� x2 +y2 =r2

y=mx+b

Kā gaismas stars tumsībā, kaut kā pazīstama pieskāriens, pirms tava gaisma dzisīs Un tu būsi pagalam� viena� tumsā� tevi nekad neatradīs

Stnkeram visa nopietnība kārojās iztriekt duri cauri datora ekrānam. Johaidi, viņam jaaizsarga �i te meitene, nevis jaatmin kaut kadas sasodītas "l)a Vin�i koda" miklas. Kas tie par sūdiem? viņ� ieprasijas. Kas, elle rata, mums atkal jadara ar �o nesakarī�go murgojumu?

-�� Viss bus kartība, Melānijas roka maigi, bet pārliecino�i nolaidas uz viņējās. Viss ir atrisinams.

-�� Sasodīts, tas mani padara traku! Viņ� divpadsmit gadus bija nokalpojis Juras kājnieku korpusā, aizsargājot savu valsti un tas iedzīvotājus pret visvisādām naidīgi noskaņotam valstiņam, kas klausīja kaut kādiem despotiem. Bet �ī nolādētā spele bija iedzinusi viņu sluri pilnīgi nepazīstamu ienaidnieku ielenkuma. Bija sajuta, it ka viņ� ķertu spokus kaut kads slepkava ar pievār�du Lūsis, sazin kads slepeni injicēts toksins cirkulēja Melānijās asinsritē� Visi ienaidnieki neredzami, un visi ka viens gatavi jebkura mirkli piebeigt viņa apsargājamo.

Viņ� naidīgi vēlreiz paglūnēja uz datora ekrānu. Stnkeram ne�bija pat aptuvenas nojausmas, kā turpmāk meklet risinājumu. Ka, pie velna, lai viņ� spej nosargāt sev uzticēto cilvēku?

Viņam blakus Meļa jau nospieda durvju rokturi, lai kāptu ara no auto. 1 aiks iet!

-��� Uz kurieni? Kurp mums jaiet?

Tur, kur �ifrēta ziņa mums norada, viņa piebilda. Circle IJne ceļojuma. "Ostas gaismu" kruiza.

-�� Ne, bet ka tad� Viņ� grasijas Melas teikto ap�aubīt. Gribi paskaidrot, kāpēc tu doma, ka zini, uz kurieni mums jadodas?

Viņa pieliecās pavisam tuvu klāt, maigi pieskaroties viņam un noradot uz. x-y-r vienādību. Si ir standarta formula, ar ko apzī�mē riņķa līniju. Un �i otra nozīme taisnu līniju, viņa piemetinā�ja, noradot uz y = mx + b.

-�� Ja, tagad skaidrs, ka ta tie�ām ir, viņam atlika tikai piekrist.

Melānijā iesmejas, tie bija pirmie patiesie smiekli, kurus viņ�

dzirdēja kop� abu iepazī�anas. Brīnumjauka skaņa, kuru viņ� vē�lējas dzirdēt vēl un vēl. Uzticies man, viņa piebilda. Tas pat nebija īsts kods, ko at�ifrēt, dnzak tada neliela mikliņa.

-�� Ak tad redz, ka tu nonāci līdz Circle Line6 . Un doma par "Os�tas ugunim" tev ie�āvās prata tapec, ka tu izlasīji par gaismas staru, kas nodzisis tumsā?

-�� Tie�i tā. Viņa uzzibinaja pa�apmierinātu smaidu. Ja visa �i padarī�ana nebūtu tads sasodīts murgs, man pat �ķistu, ka mums pagaidam klajas diezgan jautri.

-�� Tu laikam piederi pie tie ļautiņiem, kas brīvdienās avīzēs ri�sina krustvārdu miklas?

-������������ Ne ta�u, viņa atteica, tomēr mutes kaktiņa pavīdēja smaids.

-��� Toties es svētdienās mēdzu parka reizumis uzspēlēt �ahu.

-��� Ja, to dara daudzi, viņ� paķircinajas. Galvenais jautajums, vai tu esi ta, kas vinnē?

Dzirdot �o jautājumu, viņa paraudzījas uz Stnkeru, it ka viņ� butu pavaicajis kaut ko nepiedienīgi absurdu, nu kaut vai uzde�vis jautājumu vai viņai nepiecie�ams gaiss, lai elpotu. Bet pro�tams, ka es vinnēju! Kada gan butu jēga spēlēt, ja es nevarelu uz�varēt?

Un ar �o atziņu, viņ� nodomāja, vainagojas visa �i sasodīta diena.

-��� Mums ja pasteidzas, mudināju, kamēr rik�ojam pa Brodve�ju. Strikers skrējiena turējās man blakus. Mēģināju pamanīt kadu brīvu taksometru, bet protams, ka lādu tuvuma nebija. Kruiza kuģis atiet septiņos.

Man izrādījās pilnīga taisnība saistība ar atrisinājumu. Zinā�ju, ka man bija taisnība, bet, ja tas kuģis aties no piestātnes bez mums, tad bus� sasodīts� Man nepiecie�ama ta pretinde. Dotas divdesmit �etras stundas, ta bija rakstīts laja agrakaja paziņoju�ma. Un laiks skrēja, pulkstenis nenorimis tik�ķēja, zūdot man at�vēlētajām stundām.

Musu iela no blakus kvarlala iegriezās brīvs taksometrs, un kad tas bija vel puskvartala attaluma no mums, to pamanījusi, skrēju tam pretī paceltu roku, bet tad kads ķēms pasteidzās pir�mais, ielēca taksometrā un automa�īna aiztraucas no vietas. Ne! skaļi iekliedzos.

Protams, ka taksometra sēdo�ie pat nepaveras uz, manu pusi. Strikers tikmēr nolēma rīkoties un, cie�i satvēris manu roku, uz�saka nāvējo�i atru pakaļdzī�anos (liekas, skrējām vel ātrāk, nekā es spēju pakustēties).

-��� Do�u tev piecdesmit zaļos, ja kāpsi ara un noķersi kadu citu taksometru, Strikers uzsauca uzvalkotajam vīram, kad mes ar skubu ierausāmies viņam blakus aizmugurēja sēdvietā. Strikers atlaida manu roku, lai paņemtu savu maku, tomēr mani iespieda sve�iniekam blakus sēdekli.

-��� Ei, sve�ais puisis iebilda, pikti lūrēdams uz mums. Vac lauka savu pakaļu no mana taksometra!

-�� Labi, dodu simts zaļos! Strikers lika priek�a, noskaitīdams banknotes un spiezdams tas �alim sauja.

-��� Es kavēju tik�anos, sve�ais turpinaja iebilst, tomēr spars viņa balss tonī bija zudis.

Strikers vairs neklausijas �aļa �īkstē�anā, ar elkoni piespieda viņu atvirzīties un, iegrūdis mani viņa vieta, pasniedza taksomet�ra vadītajam piecdesmitnieku, apgalvodams: �is puisis piekrīt pagaidīt nakamo taksometru.

�oferis neatbildeja ne varda, tomēr iespieda gāzes pedāli grī�da, Strikers cie�āk aizcirta durvis, un mes strauji attālinājāmies no vietas, kur no tālienes vel atskanēja pamesta pui�a protesta saucieni.

Tagad gan mums paradijas niecīgas izredzes pagūt laikus.

Mans optimisms saglabajas nemainīgs, kamēr mes tikām no Brodvejas līdz 38. ielai, un tad piepe�i apravas, jo iekļuvām nerim�tīgā satiksmes sastrēguma, kura tik tikko vilkamies uz priek�u.

Pārmiju izmisuma pilnus skatienus ar Strikeru. Atliku�as divpadsmit minūtes, viņ� teica. No �as vietas mes talak dosi�mies kajam, viņ� noteica, pārliecinājās, cik rada taksometra skaititajs, iedeva prasīto summu un vel dzeramnaudu un tūdaļ pec tam atrava auto durvis. Mums japieveic vel desmit kvartāli, puse no tiem lejup pa nogāzi. Vai tev ir kadi iebildumi?

-Tici, man butu visvairak ko zaudēt.

Viņ� piekrītot pamaja un pārņēma datora somu no mana ple�ca, pārmetis plecu siksnu pari savējam, tad satvēra manu roku un, �ķērsojis Trīsdesmit astoto, ienira piekrastes kvartalu namu rindas.

Nav vārdos pasakams, cik me�onīgi es auļoju, jo pat nepama�nījos paraudzīties uz apgaismotajiem logiem. Ta viela es tikai skrēju un skrēju.

Nekad, pat ne reizi miljons gados, es nespētu noticēt, ka turē��u līdzi juras kājniekā uzdotajam skrējiena tempam. Protams, kad beidzot sasniedzam 83. piestātni, biju jau pilnīgi bez elpas un sā�nos man bija iemeties durejs. Priecājos, ka man vismaz pietika prata uzaut kājās Prada sporta kurpes, nevis nomainīt tas pret

�iven�ī platfbrmcnem. Viens nulle praktiskuma laba, par spīti mo�des prasibam.

-��� I .aiks? bez elpas nosēcu, gandrīz sabrukusi. Plaukstam at�spiedos pret ceļgaliem un pūlējos atgūt elpu. Man vismaz neva�jadzēja sajusties vainīgai, ka �orīt izlaidu treniņ� tu ndu sporta zā�le; biju noskrejusies ka elle, un slodze, ko patlaban pievārēju, pamatīgi pārspēja jebkuru ierasto sporta nodarbību intensitāti.

-�� Se�i un piecdesmit divas.

-��� Paldies dievam!

Musu skatienam paveras grandiozā Cirde Line ostas celtne. Tā bija masīva būve visas piestātnes platuma un vairaku stāvu aug�stuma. Celtnes aug�daļa atgadinaja baltu ūdenstorni, uz kura sar�kaniem burtiem izceļas Cirde Line uzraksts. Patiesība celtnes galvena daļa ir izbūvēta pa visu pirmā stava teritoriju, un faktiski ta ir viena liela iebrauk�anas un izbrauk�anas zona, kam abas pu�ses izvietoti biļe�u lodziņi. Tos es pazinu patie�am labi� Kad pir�mo reizi ierados Ņujorka, man nacas piedzīvot diezgan mulsino��u pārdzīvojumu pie viena no tiem.

Stnkers skrie�iem metas pie viena no kases lodziņiem, pa ce�ļam jau atvēris naudas maku. Turējos viņam cie�i pa pedam, baiļodamas, ka varbūt viņa rokas pulkstenis maķenīt kavē un izprie�cu kuģis jau atstajis piestātni bez mums.

Mums tomēr paveicas. Patiesība bijām paguvu�i ierasties di�vas minūtes pirms atie�anas laika, un drīz vien ar biļetēm rokas ka apsvilu�i traucamies pa piestātni, lai iekāptu slaidaja, baltaja kuģi, kas aizvestu mūs divu stundu ceļojumā apkart Manhetenas lejas daļai.

Kolīdz bijām uzkāpu�i uz klāja, nespēju novaldīt smieklus. Stnkers ba�īgi palūkojas uz mani, tomēr es nekādi nespeju rim�ties. Mani piepe�i bija pārpludināju�ās cerības un ticība, ka viss izdosies. Augu dienu biju pavadījusi ka elles murga. Nomocīju�sies, pārbiedēta līdz nāvei, tam pievienojusies vel vesela gūzma problēmu, par kuram patlaban pat izvairījos domāt. Tomēr par spīti visam mums izdevās! Atrisinājām viltīgi sastādīto uzdevu�mu, paguvam nokļūt uz kuģa atie�anas bridi la ta�u bija pirmā nozīmīgākā uzvara, kas man �aja situācijā tik ārkārtīgi nepiecie��ama.

Strikers paris minu�u nogaidot veras mani, viņa lupu kaktiņi nodevīgi raustijas. Likās, ka viņ� ari tūlīt nenovaldīsies un sāks smieties līdz ar mani. Tad tomēr viņ� nolēma satvert mani nomie�rino�i aiz delma un rami vir/it prom no klaja kuģa iek�ienē. ^at�zīstas, ka savulaik esmu strādājusi aiz viena no daudzajiem ce�ļojuma biļe�u pārdo�anas lodziņiem, ta�u man pa�ai nekad neradās doma doties kada no tūristiem paredzētajiem izbraucie�niem. Tomēr tagad, ieraugot nopulēto un iespaidīgo kuģa iek�tel�pu greznumu, man gandri/ elpa aizravas. Apkalpes loceklis, kas mus sagaidīja uzkāpjot uz. klaja, paskaidroja, ka �is kuģis ir viens no visjaunakajiem, kas iegādāts izpriecu braucieniem, un to va�rēja manīt. Viss apkart bija tik spodrs un nopulēts, telpas vairak atgadinaja bagatas viesnīcas balles zaļi neka nevī�īgu un nobru��ātu kuģa iek�telpu veidolu, kadu biju to agrak iztēlojusies.

�ķērsojam ar parketu izklāto deju grīdu, daudzo nokrāsu ko�ka dēlī�i bija izvietoti zvaig�ņveida raksta. Tagad pa �o zaļi klī�da tūristi, rokas turēdami dzērienus, bet es ļoti labi varēju iztēlo�ties saviesīgo atmosfēru, kas �eit valdīja, kad kuģi noīrēja ekstravagantiem slēgtajiem banketiem, kuros lūgtie viesi drīkstē�ja ierasties tikai tum�os uzvalkos.

-��� l�a �o pusi, Strikers radīja man ceļu, vedinadams garam polsteretiem sēdekļiem karaliski zila krasa, kas bija izvietoti pie mirdzo�a hroma apdarinātiem koka galdiem. Sienu vieta bija lie�li logi, lai dotu iespeju aplūkot pec iespējas lielāku debesu daļu. Taluma izdzirdēju griezīgi skumjo kuģa sirēnu un attapos, ka ta�gad mēs slīdam prom no piestātnes. Manhetenas panorāma atklajas skatienam, un kadu sekundi es aizgrabtiba nolūkojos sa�vas pilsētas di�enuma, tomēr Strikers tūlīt ari mudinaja mani doties talak. Pagajam garam sarkankoka darinatajam baram, aiz kura divi veikli bārmeņi raiti piepildīja vīna glāzes pūlim, kas pa�mazām kļuva aizvien lielāks. Ar ilgo�anos noraudzījos pārējos viesos un viņu izklaides, tomēr Strikeram neko neiebildu un nelūdzu uzkavēties, ('.alu gala mums abiem pilnīgi noteikti �onakt bija japaliek skaidra.

-�� Cie�i nopēti ikvienu seju, kas nonāk tava redzesloka, Stnkers pieteica un piebilda, Lūsis noteikti ir ieradies, un es gribu viņu ieraudzīt pirmais, iekams viņ� pamana mūs.

Piekrīto�i pamaļu, piepe�i zaudējusi jebkādu interesi par Circle Line iek�telpu greznumu, toties vairak uzmanības pievērsu sa�vam kompanjonam un musu nolūkiem. Turpinājām kāpt uz nakamo vidējo klaju. Tas nebija tik nomāco�i grezns ka iepriek�ējais. Izstaigājam to no viena gala līdz otram, nopētīdami ikvienu sastapto seju. Izgājām uz atvērta klaja nomales, kas stie�pās visa kuģa garuma, (iar maļam bija izvietoti ērti sēdekļi, un kru�u augstuma visgaram kuģa klajam bija borts. Vēlreiz nostai�gājām pari visam klajam, bet I ,ūsi tā arī nekur nesastapam. Nolē�mām doties iek�ā. Pamanīju damistabu un pieteicu Strīkeram ma�ni pagaidīt. Kadu mirkli �ķita, ka viņ� neaties no manis ne soli, tomēr vismaz �ajā jauta juma mums nenācās strīdēties. Viņ� klu�sējot atzina manas tiesības uz privātumu un palika aiz. durvīm, nogaidot atspiedies pret sienu. Atvēru durvis un iegāju ne tik grezna, tomēr mirdzo�i spodra sievie�u tualete.

Mazgadama rokas, atskartu, kā man pēdējo notikumu deļ katastrofali pietrūkst iespejas nesteidzīgi ieiet vanna un beidzot kār�tīgi nomazgāties. Sajutu, ka esmu vai pilnīgi zaudējusi speķus. Kāds gan tur brīnums, nodomāju, �aja tik saraustitaja diena es�mu tikusi saindēta, izsekota, parbiedeta un saņēmusi nāves drau�dus. Tomēr jaatzist, ka spoguli redzetais apliecināja izskatījos labak neka pec nakts, kas bulu pavadīta dzer�ana un izpriecās. Iedomājos, ka tas tomēr jauzskata par krietnu plusu mana laba.

Pavandijos rokassomiņa, lai atrastu matu suku, un mēģināju ar to savaldīt savus augu dienu neķemmetos matus. Vasaras kar�stums un tagad ari mitrums, kas ceļas no ūdens, bija matus pa�darīju�i nepakļāvīgus un cietus. Vietām tie bija savēlu�ies, bet vie�lām izspūru�i. Mana personigaja vannas istaba, ko dalījām abas ar D�enu, bija tads klāsts malu kosmētikas, kas liktu kauna no�bālēt Fredrric Fekkai noliktavai. Un majas es ar �adu ērkuli tiktu gala viens un divi. Tomēr uz �ā kuģa man bija jaiztiek ar vienu no�ēlojamu flakoniņu Tigi matu lakas. Darīju, ko varēju, pieglau�du visu, kas spurojas, un saputu laku uz. nepaklausīgajiem matu galiņiem un mazliet pie malu pamatnes. Visu ar pirkstiem pie�kārtoju.

Iznākums nemaz nebija tik slikts, ja neskaita to, ka mana ada pretstata sakārtotājiem matiem vidēja pavisam bezkrasaina un neizteiksmīga. Laiks ķerties pie drastiskiem paņēmieniem. Izgā�zu visu somiņas saturu uz letes blakus izlietnei un pa vienam priek�metam metu atpakaļ somiņa, atstajot vienīgi kosmētikai pie�derīgus priek�metus. Viegli pārlaidu sejai tonālā krēma pamattoni, acis ieēnoju ar maiga toņa plakstiņu krāsu, tādejādi it ka at�vērdama acis plātākās, vaigu galos mazliet sārtumā, lai pie�ķirtu sejai vismaz kadu dzīvības pazīmi, un nedaudz piepudereju, kur tas bija nepiecie�ams. Visbeidzot uzkrāsoju lupas, no sākuma ap�velkot konturu ar lupu zīmuli, pēc tam noklājot lūpas ar to pa�u MAC lupukrasu, ko izmantoju, lai uzrakstītu Stnkeram norādi uz auto novietnes betona staba. l upu krasu dabuju uzklāt ar maza pirkstiņa galu, jo sakuma tūbiņu nacas attīrīt no putekļiem un gru��iem, kas lupu krasai bija pielipu�i auto novietne. Tomēr, kad to attīrīju, ta klajas pat ļoti labi. Redzat? Luk, kāpēc es visu savu naudu ieguldu laba kosmētika. Ta pārcie� pat nesleptu varmacibu, paliekot nevainojami ideala.

Kad tas viss bija padarīts, solīti atkapos un novērtēju savu vei�kumu spoguli. Nebija nemaz tik slikti, tomēr atzīstot, ka vairak par visu man patlaban nepiecie�ama vanna un kaut nedaudz ne�traucēta miega. Un tomēr, uzkrāsojusies es sajutos kadu drusci�ņu labak, kaut vai tapec, ka vairs neizskatījos pec no�ēlojama bez�pajumtnieka, un tas nu reiz atdeva man daļu iz�ākstēju�ās pa�apziņas.

Kad iznācu no tualetes, atradu Stnkeru gaidam precīzi taja pa��ā vieta, kur biju viņu atstajusi. Viņ� steig�us mani nopētīja, sa�gaidīju jau, ka sekos kads sarkastisks komentārs par sievietem, kas zie�as ar smiņķiem un kavējas, tērējot nenovērtējami dārgo laiku. Tomēr �ādi teksti nesekoja. Tā viela pamanīju pat mirklīti atzinīga skatiena atblazmas, un tie�i tas man ļāva aizmirst visas musu situācijās bezcerīgumu.

-�� Juties tagad labak?

-Jā, krietni vien.

-��� Labi gan. Tu lieliski izskaties.

Pasmaidīju, juzdamas reizē sievi�ķīga un pievilcīga, kamēr viņ�, satvēris mani aiz rokas, vadīja mus uz aug�ējo atvērto kla�ju. Tas nebija tik liels ka abi iepriek�ējie, tomēr tie�i �is klājs bija mans iecienītākais, vismaz iedomas. Tas mus pacēla gandrīz pret pa�am debesim, kur mus apmirdzēja tikai debesskrāpju spo�ums. Bijam augstu pari upei, un vēsais vakara gaiss beidzot atveldzēja pec dienas nomāco�ā karstuma. Ari uz �i klaja gar borta apmali bija izvietoti soliņi, aizgajām līdz klaja aizmugurei un apsēdāmies uz pēdējā soliņa. Sajūtam, ka kuģis vieglītēm dreb, pārvārot viļ�ņu pretestību. Ūdens �ļaksti pazuda kopēja skaņu kakofonijā, to�mēr upes ainava nomierināja. Sēdēdama sāniski uz soliņa, mir�kli ļāvos atpūtai, noraudzīdamas uz garamslido�o Manhetenas panorāmu.

-� Turpini novērot apkartni, kaut ari stipri �aubos, ka viņ� ir te, Strikers ieteicas.

-�� Es nemaz nedomāju, ka viņ� te būs. Negribīgi novērsos no skaista, nomierino�ā skala, ļaujot spelei atkal sagrabi mani ne�eligaja realilales tvērienā. -Un tomēr, �i ir negodīga un netaisnīga spēle.

Dzirdētais parsteidza Strikeru. Kapec nebūs? Kompaktdiska bija ierakstīts kvalifikacijas parbaudes uzdevums, taisnība? Un tu lā�u apgalvoji, ka SIU spēlē Slepkava pie sava noļuka izpildes ķeras tad, ja Mērķis iztur un atmin kvalifikacijas uzdevumu. Ta bija taisnība, tomēr man ne�ķita, ka bijām visu līdz galam pareizi atrisināju�i.

Viņ� ka padodamies pacēla rokas un lad smagi atspiedas pret bortu. I ,abi, ja te nav nekā vairāk par iespēju vienīgi skaisti pa�vadīt kopa vakaru un ja pareizais atminējums nebija doties uz Circle l.ine "Ostas nakts uguņu" kruīzu, tad pastasti man, kapec mēs tomēr esam le atkļuvu�i?

-�� Varbūt tie�i kvalifikacijas iegū�anai nepiecie�amo laiku man vajadzēja pavadīt kopa ar tevi? es atjautāju. Vēlējos mazliet pa�ķircināties, tomēr aizdomājusies sapratu, ka manos vārdos bija ari daļa taisnības. Jutu, ka man sak svilt vaigi. Patiesība jaatzist, ka citos apstakļos bulu tīri patīkami pavadīt kopa ar Strīkeru ro�mantisku vakaru kruiza apkart Manhetenas salai.

Vai nebija no�ēlojami, ka tuvīnas nāves atgadinajums tik drīz, izpostīja mana jauka vakara noskaņu?

-���� Piedod, atvainojos Strikeram, pirms viņ� paguva bilst kaut vardu. Jūtos maķenīt apreibusi. Atspiedos pret tuvīno soliņu un grasījos izskaidrot savu domu gājienu.

-�� Mes veiksmīgi atrisina jam to uzdevuma daļu, kas vedina ja at�minējuma iedomāties apli un līniju, tatad Cirde l.inr krulzu Un kas iegūts no ta? Rezultātā mes neesam piekļuvu�i nekādām talakam atminējumam, neesam te uz kuģa radu�i ari nekādu noradi turp�mākajai rīcībai, neesam uzgāju�i neko butisku, kas atvieglotu atri�sinājumā meklējumus. Uz. visa �ā kuģa vispār nav nekā, kas butu saistīts ar musu spoli. Ja mes patlaban spēlētu interneta tie�saiste, tad ceļotu pa digitalizetu trīsdimensiju kuģa modeli, puledamies uzklik�ķināt visos kuģa nostūros un vietiņas, kur varētu but ap�slēpts talakais uzdevuma risinājums. Un mes agri vai vēlu to uzie�tu. I uk, tuJu izaicinājumu mums butu jagaida no slepkavas.

-��� Par kadu atrisinājumu tu runa? viņ� parvaicaja. Vai to, kur� ļautu mums noslēgt �o spēli ka uzvarētājiem? Vai ari tu do�ma, ka viss skrējiens patiesība ir tikai sacensības, kuru rezultātā tev jazaude dzīvība?

-��� Ne, patlaban es runāju tikai par �a viena konkrēta uzdevu�ma atrisinājumu. Ja mes to atminēsim, tad stāsimies pretim atkal jaunam uzdevumam. Un ta tik uz priek�u, vel un velreiz, kamēr nokļūsim gala vai ari� kamēr slepkava notvers un nogalinas mani. Redzēs, kur� pagūs pirmais. Izteicu savu spriedumu salīdzino�i mierīga un neitrālā toni, ta, it ka runātu par kadu abstraktu ģeometrijas pierādījumu. Tomēr fakti bija nepielūdzami drausmi, jutu, ka man no �ausmam pārskrien drebuļi.

Strikers, blakam stavēdams, to iztulkoja ta, ka man salst, un, novilcis �aketi, uzlika to man uz pleciem. Pirms Strikers noģēr�bās, pamanīju, ka viņ� atkabina ieroci un, izņēmis no pleca maksts, aizba� aiz d�insu jostas, ar krekla malu piesedzot spalu, lai tas nekristu acis.

-��� Patiesība es nedrebu no aukstuma, piebildu.

Viņ� paraudzijas man acis, un pec nopietnā skatiena sapratu, ka viņ� ļoti labi noskar�, kada ir patiesa atbilde.

-��� Ja, zinu, viņ� apliecina ja. Saņēmis manu plaukstu rokas, viņ� cie�i saspieda pirkstus. Musu plaukstas savijas. No sakuma mazliet pretojos, bet pec tam piekļāvos viņam, ļaudama vīrietim apskaut manus plecus tada ka sargajo�a �esta. Mums garam slī�dēja apbrīnojama panorāma, izgaismoto debesskrāpju uguntiņas mirdzēja tāluma, kļūdamas aizvien spo�ākas, naktij satumstot.

Kadu bridi pasēdējam rama klusuma, līdz Stnkers ierunājās velreiz.

-�� Iespējams, tev taisnība. Tomēr es negribu, lai tu padodies. Uz�ticies man savam sargam un neatsakies no manis.

-��� Nebaidies, es nepametī�u tevi. Pagriezos ar seju pret Strikeru. Cik �ēl, ka nevaram palikt uz. �ā kuģa vienmēr, ja mes at�sacītos meklēt talako speles uzdevumu atrisinājumu, slepkava ne�varētu man te piekļūt un nespētu turpināt manis vajā�anu.

Pastāvēja pārak daudz, pamatotu iemeslu, kalab �ads plāns ne�nostrādātu, tomēr mes abi lieliski zinājām, kas bija visbūtiskākais. Ile�i Strīkers uzdro�inājās to atkal piesaukt:

-��� Ja mes neturpināsim meklējumus, tad neiegūsim pretindi. Pulkstenis jau skaita atliku�o laiku. Vai tev ir kādas idejas turp makajam?

Gribēju tikai, lai Strīkers turpina turēt mani savos apskāvie�nos un lai tas nekad nebeigtos. Tomēr �ada izvele sniedza pavi�sam īslaicīgu mierinājumu. Tie�i man piemita tās prasmes un zi�nā�anas, kas palīdzētu at�ifrēt talako musu mikla ar tik daudziem nezināmajiem. Un, jāatzlst, tie�i mana pēcpuse bija tā, kura cietis pirmā, ja ātri neizdomā�u, ko darīt talak. Sēdus izslejos taisnak, izlocīdamas no Stnkera apskāviena. Pasniedzos tuvāk somai ar klēpjdatoru.

-��� Atgriezīsimies pie �ifrēta ziņojuma, paskaidroju savu lē�mumu. Iziesim lam cauri vēlreiz soli pa solim, kamēr atradīsim, ko īsti esam palaidu�i garam iepriek�ēja reize.

Kamēr dators sakņojas, Strikers vēroja savu ceļabiedri ar nepār�ejo�u apbrīnu. Dāmistabā Melānijā bija atradusi laiku uzkrāsoties, un �ķita, ka tas viņai palīdzējis kļūt ari pa�apzinīgākai. Patiesība tadam rezultātam nevajadzētu sevi�ķi pārsteigt Stnkeru. Jo pat tad, kad viņa māte bija pagalam slima, viņa ar teju reliģiozu dedzību ik dienu atkartoja uzkrāso�anas rituālu. Pirmaja laika Metju mēģinā�ja iebilst tādām mātes pūlēm, puledamies iegalvot, ka viņa tik un ta lieliski izskatas, tomēr mate palika pie sava. Un nebija ilgi jāgai�da, lai rastos dziļāka sapratne par to, ka līdz ar sejas uzkrāso�anu un glītu apģērbu sieviete neapzināti smeļas no kādas nezināmas enerģijas krātuves un gust teju vai pa�apliecinajumu dzīvot. Pat mātes beidz,amajas dzīves dienās viņ� cie�i pieskatīja, lai māsiņās, kas mati aprūpēja, spētu izpildīt viņas prasības radīt pasaulei tikai tādu ārējo izskatu, kadu māte pati uzskatīja par vajadzīgu.

Tagad, noraugoties uz Melu, Strikers atvedinaja atmiņa matēs dzīvi un pārsteigts atskarta, cik abas �is sievietes patiesībā ir lī�dzīgas. Abas bija dzimu�as cīnītājas. Abas pieliekami stipras, lai spētu aizstavet savus uzskatus un paust tos par spīti jebkādiem apstākļiem. Kādu brīdi viņ� apsvēra, interesanti, kas par sievieti ir bijusi D�eimija Teita, bet tad uzvirmoja senais no�ēlas un vai�nas apziņas vilnis, ka viņ� nebija spējis D�eimiju nosargāt.

Ari savu mati viņ� nespēja nosargat. Vēzis bija pārmēru va�rens un nenotverams slepkava, pat vienam spēcīgam juras kajniekam. Strikers bija mēģinājis sev iegalvot, ka tā nebija viņa vai�na. Matēs augums bija pamazam sabrucis, pasaule nekas un

neviens nespēja uzveikt viņas slimību. Nebija tada pretinieka, ar ko reāli cīnīties. Jacer, ka laiks reiz. dziedēs zaudējuma izjutu.

Toties, kad gaja boja D�eimija Teita, ta bija tie�i viņa vaina un atbildība, un �i reta smelgs vienmēr, pat neraugoties uz, to, ka viņ� nekad dzīve nebija �o sievieti sastapis.

�aja reize viss bija citādi. Viņ� pazina Melu. Viņa bija veselīga. Viņa bija dzīva. Un doma par to, ka jaredz. viņa sakauta �i dzīvīga, sarkastiska, skaista būtne sagrauta un iznicinātā tas nu bija par daudz. Traģēdija nenotiks, jo Stnkers to nepieļaus. Tas nu ir izlemts.

Strikers daudz, rei�u bija strādājis par miesassargu, pietieka�mi ilgi, lai butu apguvis pamatpatiesību, ka nekada ziņa nedrīkst veidot personiskas attiecības ar apsargajamo cilvēku, pat domas ne. Tikai pieļaujot kaut sīkāko personiskas attieksmes uzplaiksni�anos, jau bus pavērtas durvis uz neveiksmi, pie tas agri vai vēlu novedīs kada neprognozējama kļūme.

Nu jau par vēlu, viņ� nodomaja. Jo process bija sācies; attiecī�bas ar Melu jau ir tapu�as personiskas. I�at ļoti personiskas, gan no viņa puses, gan no Melas ari. Un tas noticis tie�i ta pa�a iemes�la deļ, kādēļ viņ� tik ļoti alka saglabat Melas dzīvību. Bet viņam tas izdosies. Un pa�ās beigas viņ� uzmeklēs to nelieti, kur� visu �o viņiem nodarījis, un tad tas izdzimtenis dabūs kārtīgi trūkties.

-��� I lei, Meļa iesaucās, smaidīdama ka par kadu pazīstamu joku. Vai tu vel �e?

-��� Pavisam noteikti. Viņ� patrieca domu jucekli no galvas un pievērsa visu savu uzmanību datoram. Meļa velreiz atvēra ekrā�nā �ifrēto paziņojumu, un �oreiz Stnkers milzīgi nopūlējās izlo�bīt vel kadu līdz �im neatskārstu jēgu no �ķietami nesakarīgu var�du savirknejuma.

Tuvu, mana dārgā, bet ne pilnīgi mērķī�

Cik sen tu saņēmi manu slepkavas skūpstu?

Tāpat kā Dorotijai, tavas smiltis iztek� x2 +y2 =r2

y=mx+b

Kā gaismas stars tumsībā, kaut kā pazīstama pieskāriens, pirms tava gaisma dzisīs Un tu būsi pagalam� viena� tumsā� tevi nekad neatradīs

-��� Slepkavas skūpsts? Tas pilnīgi noteikti nozīmē to, ka viņ� tev iegrūda to vielu, Stnkers skaļi domāja.

-��� Pareizi, man liekas tie�i lapat. Un mes jau zinām ari, ko no�zīme abas matemātiskās vienādībās. Aplis, precīzāk, riņķa līnija un taisne.

-��� Bet zvaig�ņu gaisma, gaisma un tumsa visticamāk norada uz "Ostas gaismu kruizu", viņ� turpina ja vērpt domu talak.

-�� Tomēr mes esam te, bet nekādās norādes nav mums uzkritu��as uz. galvas.

-Tie�i tapec mes tagad sē�am un mēģinām izprātot, ko darīt talak, viņ� atteica. Tad, piepe�as apņēmības pilns, satvēra vi�ņas roku. Mes tiksim ar to galā. Atminēsim �o �aradi. Hs nepie�ļau�u, lai ar tevi kas notiek.

Viņa ka vaicajot sarauca vienu uzaci: Ko tad tu darīsi? Llsi gatavs izsūkt indi no manam asinīm?

-Gribi, lai pamēģinu?

Viņas vaigi atkal viegli nosarka, tas bija pamanams pat zem uzklātā grima kartiņas, un viņam uz. bridi sanaca smiekli.

-��� Paldies par piedāvājumu, viņa tomēr atteica, acīm nerātni mirdzot. Varbūt, pirms riskēt darīt ko talak, no sakuma noskaid�ro�u laika prognozi, gadījumam, ja man uzmācās pavisam dziļ� izmisums un nāksies sevi glābt pa�ai�

-Ja, tev tie�am izdodas likt �alim justies ka pēdējam neveik�sminiekam.

-��� Zini, mani valda izmisums, kam vairs nav robe�u, viņa atteica, balss izklausījās noteikta, tomēr acis zibēja viltīgas ugun�tiņas.

-��� Vai patie�ām?

-��� Absolūti noteikti. Viņa vel it ka turpinaja smaidīt, tomēr prieka dzirkstelīte atri vien apdzisa, ta vieta stajas sejas izteik�sme, kuru Strikeram faktiski neizdevās nolasīt. Melānijā pienāca un negaidot noglastija viņa vaigu. Pieskāriens �ķita samtaini maigs, reize kārdino�s un nomierino�s. Paldies tev velreiz, viņa teica. Par to, ka esi �eit. Un ka izlūko mana laba.

-Meļa, es�

-��� Pi, beidz, nac �urp, viņa partrauca, noradījusi uz, datora ekrānu, mums jāturpina darbs pie �as te ziņas.

-�� Ja, labi. Skaidrs. Viņ� piekrita un, lai koncentrētos, dziļi ievilka gaisu plau�ās, it ka papildu skabeklis varētu līdzēt.

-��� "Tuvu, mana Jurģu, bet ne pilnīgi mērķi�" viņa nolasīja.

-�� Iespejams, te runāts par ziņojuma atra�anu kompaktdiskā, viņ� ierosināja.

Mela piekrītot pamaja. Glu�i manas domas. Mums it ka tiek atzinīgi papliķēts pa plecu, piebilstot, ka esam tīri labi pastrādā�ju�i, un tagad, aiziet, hops leciet tik cauri nākamajiem cirka ap�ļiem.

-�� Ja, lai mēs uzreiz nepamestu iesākto. Un ka ar �o nakamo rindiņu? "Cik sen tu saņēmi manu slepkavas skūpstu?" ar �o it ka tiek pasvītrots, ka bumbas laika mehānisms tik�ķ.

Viņa saviebās, un Strikers jau taja pa�a mirkli no�ēloja, ka pa�teicis �os vārdus.

-�� Labi, piekritu, viņa atteica. Es ņem�u visu jusu piedāvā�to. Kas seko talak?

-��� Rinda par Dorotiju, viņ� atgadinaja. Ta skan ka brīdinā�jums. "smiltis iztek�" Dorotijai bija tas smil�u pulkstenis, vai ne? Tātad ar �o viņ� tevi brīdina, ka tev atvēlētais laiks strauji iet uz beigām.

Viņa netīksme saravas. Tas man pa�ai ir skaidrs.

-�� Domāju, ka attiecība uz matemātisko vienādojumu at�ifrē�a�nu tev izrādījusies pilnīga taisnība, viņ� nekavējoties klastija talak. Tie nozīme tie�i to, ko tu jau atklaji, un citas nozīmes tur nav. Tomēr beidzamās divas rindas ziņojuma mani dara nemierī�gu. Vai tās varētu nozīmēt ko vairak par "Ostas nakts kruizu"?

"Pazīstams. Pazudusi. Viena. Tumsā. Neatradis." Melānijā uzsvēra katru vardu un tad paraustīja plecus. Nolādēts! Hs vienkār�i ne�zinu padoma. Viņa pieceļas un mnādama saka staigat. Doma! Mes varam to atrisinat. "Kaut kas pazīstams." Varbūt te runāts par Circle Line, vai taisnība? C'.ribu teikt es tur agrak strādāju.

-�� Tu strādāji?

-�� Tikai kādu nedēļu. Kase. Pārdevu biļetes.

-��� Vai tu biji to ierakstījusi sava spēlētājas profila informācijā?

-�� īsti neatceros, bet domāju, ka ja. Tur ta�u bija nepiecie�ams uzskaitīt visas līdz�inējas darba vietas, vai ne? Visticamak, ka es to ari uzrakstīju.

-�� Iespējams, ka esam uz pareizajam pedam, viņ� teica. To�mēr mes itin nemaz nezinām, kāpēc tikām �urp atvesti. Un mums atvēlētais laiks iet uz beigām. Viņ� izteica �os vārdus pagalam noteikti, bet tikai pec tam iedomājās, kadu efektu radis tik atklata runa. No izbija un pārsteiguma Melas acis viņ� noskārta, ka at�kal ir izrunājies aplam.

-���� laiks! viņa �ukstēja piepe�a skaidrības uzliesmojumā.

-��� Gandrīz katrai rindiņai slepkavas ziņojuma ir kada netie�a sa�saiste ar laiku. "Cik sen tu saņēmi�" Norāde uz Dorotijas smil�u pulksteni� "Pirms�"

-���� Izklausas, ka tam vajadzētu but musu meklētajam, apsvē�ris viņ� teica.

-���� Ja, bet kas tie�i tas ir? To vaicadama, viņa uzmanīgi nopē�tīja sienas. Vai mums jaraugas pec kada iezīmīga sienas pulk�steņa?

Tad piepe�i viņa pati sev atbildēja: Ne, mums nav jameklē sienas pulkstenis, tuvīnā atklajuma nojausmā viņas acis ieple�tās. Rokas pulkstenis. Pazaudēts rokas pulkstenis.

-��� Pazudu�o un atrasto mantu noliktava? viņ� cerīgi turpi�nāja, uzķerdams viņas domu. Un mums taja jāuzmeklē kabatas pulkstenis. "Ka gaismas stars tumsība�" Tum�s ka kabata, vai ne? viņ� piebilda.

-�� Mes esam ģeniāli, viņa laimīga iesaucas, apķerdama viņu ar rokam. Ja, tas bus īstais atminējums.

Viņ� par atbildi ari cie�i apskava sievieti, vienlīdz stipri saviļ�ņots par viņas neviltoto jutu izpausmi un entuziasmu, ka ari par to mulsino�o pieskārienu, ko piekļaujoties radīja viņas stingras krūtis. Ilgi viņiem ta nevajadzētu stavet� Līdz �im viņi bija vilci�nāju�ies, puledamies izprātot tālāko risinājumu, ta�u nu bija laiks pasteigties, lai nepalaistu garam pedejo iespēju.

-�� Aiziet! viņ� uzsauca, maigi atsvabinajies no Melānijās tveriena, tomēr nolēmis paturēt viņas roku savēja. Viņi steidzās pre�tim pūlim, lai dnzak tiktu uz kāpnēm.

Atgriezu�ies uz galvena klāja, viņi a�i izpra�ņāja bārmeni.

-���� Pazaudēto un atrasto mantu noliktava? tas parvaicaja. Ja, mums kruiza ir tada atsevi�ķa kaste, kura saliekam visas uzietas pasa�ieru nozaudētas mantas. Kādu tie�i priek�metu jus meklējat?

-��� Kabatas pulksteni, Meļa paskaidroja.

Bārmenis piekrīto�i pamaja, ka sapratis, un pa iek�ējo tālruni sazinajās ar kadu, vislicamak, uz komandtiltiņa. Kadu minūti pa�runājies, viņ� atkal pieversas abiem vaicatajiem. Piedodiet, bet nekas tamlīdzīgs nav atrasts. Ir tikai vienas saulesbrilles un neka vairak. Sa reisa laika neviens nav griezies pie mums ar vel kadu atradumu.

-���� Vai, Meļa izsaucas, ak, jus domājāt, ka mes vaicajam tikai par �o izbraucienu? Melas sejiņa �i pārsteigtā vaicajuma laika saglabaja patiesi nevainīgu izteiksmi, lielas acis lūdzo�i ieples�tas. Man ļoti �ēl, bet, redziet, mes faktiski nozaudējam �o pulk�steni kadu laiciņu atpakaļ. Bijām atvedu�i pie jums izbrauciena da�us pilsētas viesus, ziniet, �i ta�u ir tik populārā izprieca.

-��� Tada gadījuma jums jāgrie�as pazaudēto mantu biroja, tas atrodas krasta.

-���� Vai tas joprojām bus vaļa, kad kuģis atgriezīsies osta? Strikers noprasīja.

-�� Visticamak, ka ne.

-��� Ak, dargais, Meļa turpinaja tēlot, tētis bus tik gau�am nelaimīgs, ja mes to neuzmeklesim. To sakot, viņa pagriezās pret bārmeni, it ka lai paskaidrotu tuvāk. Tētim rit jaiet slimnīcā. Sirds operācijā. Tas ir ļoti nopietni. Pulkstenis viņam vienmer ne�sis laimi, tads ka veiksmes talismans.

Bārmenis, apmēram divdesmit divus gadus vecs puisis, �ķita, noklausijas to visu, teju piemirsis elpot, bet tad, palūgdams mir�kli klusuma, pacēla pirkstu. Uzgaidiet kadu sekunditi! To pateicis, viņ� atgrie�as velreiz pie sava tālruņa un �oreiz jau saru�na vedās ilgāk. Jauneklis runaja, pagriezis viņiem muguru. Strikers gan meģinaja noklausīties, tomēr pui�a balss bija samēra klusa, un puļa troksnis noslāpējā to mazumiņu, kas varēja atska�nēt līdz viņiem.

-������������ I .abas ziņas, viņ� teica, pec laiciņa atkal pievērsies viņiem.

-��� Paguvu pārtvert biroja administratoru jau bridi, kad tas grasijas doties mājup. Tomēr viņ� apsolīja, ka uzkavēsies ilgāk un jus no brauciena sagaidīs administratora asistente, kas atbild par pa�zudu�ajam un atrastajam lietam. Viņu sauc Keitija.

-��� l iels jums paldies, Meļa sirsnīgi pateicas, pieliekusies tu�vāk bara letei un izlasījusi uzrakstu uz barmeņa nozīmītes, Dag, jus mums patie�am necerēti palidzejat.

-��� Un ko talak? Meļa apvaicajas, kad viņi abi devās atpakaļ uz aug�ējo klaju, līdzi nesot divus sodas ūdens kokteiļus, ko bija pasutiju�i pie Oaga letes.

-�� Tagad, Strīkers atteica, mums atliek tikai nogaidīt.

Kad pabraucam garam ANC) ēkai, kuģis lēnam pagrie�as, lai dotos atceļa pa īstriveras upi. Puse brauciena jau bija garam. Diem�ēl tikai pec stundas varēsim tikt krasta un parbaudīt, kas mus gaida atrasto mantu biroja. Mani no uztraukuma saka vai kratīt drebuļi, tikai iedomājoties, ka sē�ot dīka bus jāzaudē viena vērtīga stunda, tomēr citas izvēles nebija. Un, ja ta labi padomā, neatlika nekas labaks kā nogaidīt, vērojot ainavas, kam kuģis slīdēja garam. Turklāt man �aja reizē bija reti izdevusies kompā�nijā�

Jāatzistas, ka nejutos īsti sava ada par visu mūsu situāciju ko�puma. Stnkers bija maksajis no savas kabatas par izbrauciena biļetem, tomēr musu gadījuma būtu grūti nosaukt to par normālu randiņu. Turklāt nemaz neņemot vēra visu manu agrako izturē��anos un izruna�anos. Tomēr, par spīti visam, sajutu, ka starp mums strāvo kada nemānāmā tuvība, es nemaz netaisījos to no�liegt. Tikpat labi nojautu, ka �ads strāvojums jau nu nebija nekas tads, ko atbalstītu Covnopolitan, vismaz neatminējos lasījusi taja nevienu rakstu par tematu: iemīlēties vai neiemīlēties sava mie�sassarga. Piedevām vel ar nosacījumu, ka esi saindēta ar nezinā�mu toksinu un tev uz papē�iem min neprognozējams slepkava.

Ak dievs!

Mans labais noskaņojums saplaka ka pārdurts gaisa balons. Da�os laimigakos brī�os man teju izdevās aizmirst moko�o situ�āciju, kura atrados, tomēr nebija ilgi jagaida, iekams īstenība ka lavīna atkal gazas man pari, liekot atģisties izmisīgi iedzītai

strupceļa. Varbūt man nekad vairs nebūs neviena ista randiņa. Vel trakak, varbūt es nekad, nekad sava mū�ā vairs netik�u iepirkties!

Satveru metāla margu, kas apjoza klaju, un skumji nolūkojos uz garam slīdo�o pilsētu. Daudzie izgaismotie debesskrāpji likās kā sve�ādās celtnes no kadas brīnumainas atklatnes. Mana gau��am normālā ikdienas dzīve bija vertusies baismīga murgā, bet mana galva nespēja samierināties ar tādu īstenības devu.

Stnkera roka mierino�a satvēriena atbalstīja manu plecu: Kā juties?

-��� Ja, ne, nezinu� �aubīdamas pakratīju galvu, man patie��am nebija skaidrs, ka es jutos. Pagriezos pret viņu, atbalstīda�mas pret kuģa margam, lai atbildētu: Man ļoti bail. Un piebil�du: �i nu ir sajuta, kas man pagalam nepatīk.

-�� Nevienam kas tāds nevaretu patikt, viņ� atteica. Tomēr bailes dara ari labu. Tas nodro�ina adrenalīna pieplūdi. Notur mūs rāmjos un neļauj spriedzes momentos sabrukt.

Piekrītot vārgi pamaju.

-�� Tev nav labi? viņ� ba�īgi noprasīja.

-�� Patiesība� Svārstījos, meklēdama vārdus, ar kuru palīdzī�bu izteikt to, ka jutos. Patiesībā nedomāju, ka esmu pilnīgi, līdz galam nobijusies. Ir tada mīklaina sajuta, it ka es stāvētu vispār kaut kur ārpus un noraudzītos visa notieko�ajā no malas. Viss liekas tik nereāls. Vai es runāju kaut cik sakarīgi?

-��� Pilnīgi, domāju, ka saprotu, ko tu gribi pateikt.

-��� Principa sava prata dziļumos es it kā apjau�u, ka viss no�tiek pa īstam un ka briesmas ir nāvējo�as. Tomēr ta sajūta nav nā�vējo�ā. Vispār ir tik neticami, ka iespejams kaut kas tads. Parasti ar tadam meitenēm ka es nekas tamlīdzīgs nekad nemēdz notikt. Mana personīga apdraudējuma līmenis nekad nav pārsniedzis to, ka man varētu izraut somiņu sastrēgumstunda, metro stacijas burzmā, vai ari braucot metro vagona uz laiku varētu izslegties elektrība, vai tikpat labi es varētu aplieties ar Starbucks kafiju kada nozīmīga klienta klātbūtne. Tomēr nekas no ta nav dzīvības un nāves jautajums, pretēji tam, kas notiek �obrīd.

-�� Ja, dzīve reizumis medz negaidot krietni iekampt pakaļa, viņ� piebilda, auklēdams manu plaukstu savas saujās. Tici man, es gan esmu pieredzējis, kadas �ausmas var piemeklet pa�us

labakos ļaudis. Jaunie�us, kas vel nav pabeigu�i skolu un kam dzīve blie� ar negaidīti ne�ēlīgu sparu. Atceries gadījumu, kad kada arēji it ka pilnīgi normālā lauku tantiņa bija ķērusi un ēdusi mazus bērnus? Un tad vel tie neprasi, kas �audas skolas?

Runadams viņ� bija sācis ar rādītājpirkstu glāstīt manu plauk�stas virspusi. Nebiju pat īsti apjautusi, kad viņ� iesaka �os negai�dītos, bet ļoti tīkamos pieskārienus, kas mani pilnība apbūra un nomierināja. Gan vīrie�a rama balss, gan maigais pieskāriens.

-��� Tici man, mīļum, nepatik�anas atgadas visiem. Ari pilnīgi normāliem nevainīgiem cilvēkiem. Brauk�ana dzērumā. Vēzis. Tu tikai nosauc to varda, bet rau kadam citam jau ir rūgta pieredze uz pa�a adas.

-�� Nu gan skaisti, mazliet pikti atcirtu. Tagad man vēl bus jasajutas vainīgai?

-��� Ne, ne jau to es gribēju pateikt. Viņ� iesmejas. Es tikai gribēju tev atgādinat, ka tas nepatik�anas, kas atgadas ar kadu no retajiem sve�iniekiem, parejiem bie�i vien ne�ķiet pietiekami reālas. Tomēr, teikdams pēdējos vārdus, viņ� rūgti pasmaidīja.

-��� Esmu pieredzejis daudz un da�adu meslu, kas gadīju�ies ceļa ne vienam vien, tomēr man jaatz.isl, kaut ko tik pretīgu un krop�līgu ka �i spēle, kura esam ierauti, man laikam vel nav izdevies piedzīvot.

-�� la, patie�am, paldies tev! Ir ta�u tik svarīgi izcelties vismaz viena joma�

-Zini, man ir dibinātās aizdomas, ka tu esi izcila un ne viena vien joma.

To teikdams, viņ� joprojām turēja manu roku, un jaatzist, ka, izdzirdot viņa vārdus, man sīkas tirpas ka skudriņas noskrēja par adu. Un es nodomāju l ūsis vai ne, bet mes joprojām tomēr bi�jām kopa �armanta nakts kruiza, vai tad ne? Nakts un pilsētas mirdzo�ās ugunis, un saules riets, kas izdzisa tepat man aiz ple�ca. Romantika virmoja gaisa. Vai ari mani cirkulēja tas nolādētās pēdējās adrenalīna drusciņas�

īsti nesapratu, kur� no mums bija iniciators. Bet jāatzīst, no Strikera plūda kvele. Saņēmusies, atstumu viņa roku, piepe�i biju atguvusi skaidro sapratu. Jā, atzinu, esmu izcilība caur un cauri. Vienmer esmu centusies. Vieni vienīgi "A" atzīmju lapā7 .

Visus deviņus jardus. Alla�. Notveru viņa acu skatienu. Vai neesmu maķenīt garlaicīgs tips, ko?

-�� Nemaz ne! viņ� iebilda. Tu studē matemātiku un ari vēs�turi, pareizi? Un vel kriptoloģiju. Tas tie�ām ir aizraujo�i.

-�� Ja, tā ir, piekritu. Man tas tie�am patīk. Saraucu pieri, pulēdamas izskaidrot: Saproti, man patīk atrisinat visādus negaidītus samezglojumus tīri teorētiski, bet dzīvē es neesmu ar mieru cīnīties pec principa: atrisini-vai-mirsti, tads scenārijs ir pil�nīgi garam. Tādā gadījuma visai manai interesei par noslēpumai�nam miklam ir pārvilktā trekna svītra.

-��� Ja, domāju gan, viņ� bilda un neitrālā toni vaicaja, cik ilgi tev vēl jastude?

-�� Apmēram gads.

-��� Un pēc tam uz kurieni?

-�� Uz Va�ingtonu.

Iesmējos. Ne ta�u, domāju palikt tepat, Ņujorka. Varbūt sa�ņem�os iegūt ari doktora grādu vai ari strādā�u par pasniedzēju privātskolā. Man ir tīri labas izvēlēs iespējas.

Viņ� klusēdams noraudzījās mani ar tadu ka vieglu neizpratni

seja.

-��� Kas ir? pieprasīju paskaidrot tuvāk un piepe�i man �ķita, ka tieku petita zem mikroskopa.

-��� Nekas, tikai jutos pārsteigts. Biju iedomājies, ka tu merķe uz�

-���� Uz. Nacionalas dro�ības aģentūru vai kadu tamlīdzīgu iestādi?

-��� Nūja.

Par atbildi paraustīju plecus. Agrāk mēdzu iedomāties, ka man paliktu tada karjera, tomēr īsti neredzu tadai jēgu un piemē�rojumu sava dzīve. Gribēju teikt, ka tadai ka man patie�ām ir ļoti ierobe�otas darba iespejas un manas prasmes ir gana specifiskas, un, protams, ka valdības slepena aģentūra ir presti�āks aicinā�jums, neka kļūt par vienkār�u pasniedzēju, tomēr�

-Tad ka pec gan tu neriskeji iesūtīt vismaz vienu pieteikumu un tad paraudzīties, vai esi spējusi izturēt konkursu? Atteikties jau var vienmer.

-�� Nu ne. Es necie�u atteikumus un necie�u zaudēt. Bet es ari netiktu izvēlēta. lūr tapat nebūtu no ka atteikties.

Pelēkās acis petigi raudzījās mani. Tu vel nekad nekur savā dzīve neesi cietusi sakāvi, vai ne?

-�� Atvaino, bet kam tev tas? Strikers teju vai bija sācis pār�kāpt tas robe�as, aiz kurām neļāvu ielūkoties nevienam.

-�� Es runāju nopietni. Tu esi neticami gudra, apņēmīga, stipra. Varu saderēt, ka tu uzveiktu jebkuru, ja vien tev ta iegribētos. Vai man nav taisnība?

Taisnība gan, tomēr bija viena joma, kura man pastavigi ne�veicās attiecības ar vīrie�iem. Ta�u �o informāciju es nolēmu pa�turēt pie sevis. Ko tu ar to visu gribi teikt?

-��� Ka tev vairak par visu pasaule ir bail zaudēt.

-��� Nemaz ar nel Bet jau izskanot �ai atbildei, prata atausa astota klase. Visas manas draudzenes ka izvēlēs priek�metu mācī�jās datordruku. Es toties biju izvēlējusies datorprogramme�anas nodarbības. Gribēju but pārliecinātā, ka apzinos, ko mani pirksti spej panakt no tastatūras. Man nepietika ar to, ka es paklausīgi spētu nodrukāt to, ko skolotājā liek uz tāfeles. Un ari programmē��ana es neko zemāku par A atzīmi nebiju ar mieru saņemt.

-��� Piekriti vienreiz, tu vienkār�i baidies kaut kur nebūt pirmā, nebūt labaka. Tev ir necie�ami bail ciest sakavi vai zaudējumu. Jebkura joma. Piemeram, tu bīsties, ka iesniegsi pieteikumu, bet tevi kaut kada iemesla pec neizvēlēsies un tu saņemsi noraidīju�mu. Viņ� �aubīdamies pa�ūpoja galvu. Un �ada nolādēti nejē�dzīga iemesla dēļ tu izvairies no tadas karjeras, kas tev acīmre�dzami ir pat asinis. Es gribēju vaicat, apdoma kas butu pats ļaunākais, kas varētu atgadīties, ja tu tur iesutitu savu pieteiku�mu? Viņi atteiktu ne un viss. Un labakais, kas varētu notikt? Jebkas ir iespējams, tavi griesti butu tikai debesis.

Man nepavisam nepatika, kurp saruna virzījās. Tu gribi, lai es pieņemu, ka man ir bailes no jebkādiem zaudējumiem, patiesī�ba bailes negul panakumus? l.abi, es piekritu. Man ir bail. Bail zaudēt ari �aja spele. Zaudēt un tapec mirt. Tas ir sekas, kas mani �aja reizē baida visvairāk. Dabūt stulbu atteikumu kaut kā�dā darba intervija ir pilnīgs �trunts salidzinajuma ar apdraudē�jumu manai dzīvībai.

-��� Piedod, man nevajadzēja ta uzspiest, lai panaktu tavu atzī��anos. Viņ� saņēma manu plaukstu savēja un saspieda pirk�

stus. Bet tu nezaudēsi. Ne �oreiz. Zaudēt vienkār�i nav tava daba.

I.ai cik absurdi tas skanētu, bet �ie vardi man ļava sajusties labak.

Kuģis līgani pabrauca zem tilta, uz. klaja varēja sadzirdēt pari tiltam brauco�a transporta troksni, kas monotoni un harmoniski sasaucās ar viļņu �ļakstiem pret bortu. Super, ieteicos, vēlēda�mās nomainīt sarunas tematu. Piepe�i es pat nezinu, kadai vie�tai īsti braucam garam.

-�� Hs gan zinu, viņ� atteica, atspiedies pret reliņiem. Tie�i mums virs galvas ir Viljamsburgas tilts. Un tur ir Bruklina, viņ� norādīja uz. sauszemes posmu mums priek�a un pa kreisi. Ta ka palaist garam Bruklinu bija gandrīz neiespējami, visticamak, es pati mierīgi butu varējusi atskārst, kurai pilsētas daļai braucam garām, tomēr bija tīri jauki izbaudīt, ka ir tad, ja kads rūpējas par tevi.

-��� Patiesībā nekad nav tā īsti sanacis paviesoties Bruklina, ieminejos. Domas saraucu pieri, apzinadamas, ka, ej nu zini, vai maz �is dzīves laika vel pagu�u tur nonākt.

-���� Daudz, tu neesi zaudējusi, Strikers atteica. Un galu gala, ja tev kārojās uzzināt, ka tur ir, aizvedī�u tevi, kolīdz viss �is murgs būs garam.

Pikas, viņ� lasa manas domas; nenoturējusies pasmaidīju, kaut ari ar veselo sapratu man vajadzēja nojaust, ka nebija ne ma�zākās iespejas, ka mes vēl kādreiz varētu nonākt Bruklina. (Ticiet man, tadu iztuk�otības sajutu vel nekad nebiju piedzīvojusi.)

Tikmēr kuģis turpinaja ceļu, pro�ektori �ķēla tum�os vasaras ūdeņus, kas apskaloja Manhetenas krastus. Atri vien bijām sa�sniegu�i Manhetenas tiltu un talak virzījāmies zem Bruklinas til�ta. Un, neraugoties uz to, ka esmu �o tiltu skatījusi uz neskaitā�mām pastkartēm, mani jau atkal parsteidza ta grandiozie izmēri. Ne velti da�iem �is tilts izrādījies liktenīgs.

Domas vel un vēlreiz noklausījos viņa teiktaja, ka aizvedīs ma�ni uz Bruklinu, un, kad pamazam tuvojamies ostai, beidzot saņe�mos pavaicat to, kas man nedeva mieru visas beidzamas stun�das. Ka tu doma, vai draudi par toksinu manas asinis varētu but tikai blefs?

-��� Vai SIU datorspēlēs versija var sastapties ar tamlīdzīgu blefu?

Noliedzo�i pakratīju galvu.

-�� Tad ari �aja gadījuma mes nevaram uzņemties risku, uzska�tot to tikai par blefu.

-��� Ne, ne jau to gribēju ierosināt, steidzos viņu pārliecināt. Ilciet man, es visvairak vēlējos nonākt pie nakamā uzdevuma un līdz ar to ari atrast pretindi, pat vairak, neka viņ� spētu iedomā�ties. Varbūt tev �ķiet, ka visas pagaidu versijas, kas mums pa�zib prata, tads nieks vien ir, bet es esmu gatava ķerties vai pie katra salmiņa. Nekad iepriek� nevar uzminēt, kas izrādīsies visnoderī�gākais.

-��� Pec līdz�inējas pieredzes SIU nav gandrīz nekādās līdzības ar pokeru. Niecīgas iespējas blefot.

-�� Tie�i ta.

Kadu bridi noraudzījos Stnkera, pat nepuledamas apslēpt sa�vu pēto�o skatienu. Viņ� tie�am izstaroja speķu. Un tas, ka �im vīrietim piemita ari prāts, bija vel labak. Neaizmirsīsim ari to, ka no Stnkera burtiski plūda fluīdi, kas aicinaja aizmirsties un lik�ties ar viņu gulta. Viņ� nekustīgi pacieta manu petigo skatienu, vienīgais, kas nemānāmi atklaja, ka lieku justies mazliet neerti, bija sīka muskuļa sarau�anas vaigu kaula tuvuma.

-��� Bet tu jau ari esi izcils it visa, ko dari, vai ne? pavaicaju.

-Ja.

īsi, tie�i un nemaldīgi. Un ne mazakas pieticības. Ko gan te piebilst? Man palika �is puisis.

-�� Ar ko īsti tu nodarbojies? riskēju pajautat. Tev ir teju visa iespējamā informācijā par mani. Toties man ir visai aptuvena no�jausma par to, kas esi tu.

-�� Pa�u galveno esmu tev pateicis, viņ� iesaka.

-��� Ne, neesi vis, iebildu. Nezinu, kada, piemēram, ir tava milaka filma?

-��� "Montijs Paitons" un "Svētais C.rals".

Nav nemaz tik slikti, vismaz atstaja cerības, ka viņam piemīt ari humora izjuta. Un tavs iecienītākais TV �ovs?

-��� "Sargs".

Tie�i, un daudz ko izskaidro. -Un ediens?

-�� Steiks.

Diezgan garlaicīgi, bet vismaz savietojams ar Atkinsa dietu.

-�� Grāmatas?

-��� Clear aud Present Dunger.

-�� Tā ir filma! Neskaitas, es iebildu.

-�� Neka, ta ir gan filma, gan gramata. Turklāt gramata bija labaka.

Ja, tā vismaz, ir godīga atbilde. Un ko tie�i tu darīji, kad biji iesaukts juras kājniekos?

-�� Es jau varētu tev pastastīt, bet tad man butu tevi janogalina.

Vīzdegunīgi izliecu vienu uzaci un mēģināju notēlot, cik man

garlaicīgi. Vecs joks, Stnker. Nu beidz, netielējies. Izstāsti! Man jazina, kadas makas esi apguvis, lai spētu nodro�ināt aizsardzī�bu un saglabat man dzīvību. Vai piekriti?

-��� Daudz ko ir nācies darīt, viņ� nenoteikti atteica. Esmu piedalījies vairakas miera uzturē�anas misijas, esmu cīnījies iera�kumos. bet tas an viss, ko drīkstu tev stāstīt.

-�� Godīga atbilde. bija jau ari pietiekami, mana uzticība viņam tikai nostiprinājās.

Patlaban mes iebraucam no īstriveras līcī, un nevil�us dziļi ierāvu elpu, kad skatienam paveras brīvības statuja tas milzu apmēros, bija jau pilnīgi satumsis, pilsētas ugunis palika viena puse, kamēr no otras puses paceļas statujas varenais stāvs. (.randioza la paceļas virs ūdeņiem, stāvs stalts un majestātisks, spo�i izgaismots, staru kuļi ap skulpturas galvu veidoja tādu ka slaru vainagu, gandrīz ka auru.

Sajutu kamolu kakla. Varbūt ari esmu notverta �aja noladetaja spele ka slazdā, tomēr, palīdziet man! Es ari cinī�os par savu brī�vību!

-��� Vai tev nekas nekai�?

-�� Ne, tikai kaul kas �ajā skata uz statuju mani aizkustina.

Viņ� piekrītot pamaja, un kadu laiciņu mēs klusēdami norau�dzījāmies, ka Brīvības statuja attalinas no mums, kamēr sakām kuģot pa Hudzonas upi uz, aug�u un labaja puse paradijas Pa�saules tirdzniecības centra ēkas. Centrs sastavēja no �etrām ekam, kurn jumtiem bija ģeometriskas formas, un patiesība tie radīja in�teresi nevis pa�i par sevi, bet gan atmiņa par abiem dvīņu tor�ņiem, kas bija sabruku�i.

Man blakus Stnkers piepe�i smagi nopūtās.

-�� Striker, kas ir? maiga balsi pavaicāju.

-��� Es dieni1 ju pretterorisma brigādē, kad atstaju dienestu, to sakot, viņa balss bija gau�am klusa un skatiens atduries grīda.

Gribēju kaut ko teikt, tomēr neradu vārdus, tāpēc saņemu vi�ņa roku un turēju to. Stnkers vienu reizi par atbildi saspieda ma�nu plaukstu, tad palaida to vaļa un nostājās man aiz muguras. Apvijis rokas man ap pleciem, viņ� pavilka mani nost no reliņiem. �ķita, ka varu vai i/kust �ā vīrie�a rokās, sajutu viņa sirdspuk�stus pret savu augumu. Mes ta stāvējām cie�i klat viens otram, viņa zods bija piekļāvies manam pakausim.

Bridi klusējam, bet tad Stnkers ierunājās klusa, aizlūsto�a balsi, sajutu viņa elpu sev pie auss. Keizem domāju, vai viss, ko darīju, bija kadam vajadzīgs, viņ� teica. Man ļoti gribētos noticēt, ka ja. Vismaz, kada daļiņa manis ienīda to, ka pametu dienestu.

-�� Tad kapec tu to darīji?

Kadu mirkli �aubījos, vai viņ� atbildes. Tomēr tad viņ� pagrie�za mus ta, lai mes abi raudzītos preteja krasta virziena. Viņ� nora�dīja uz Jaund�ersiju. Manas matēs deļ, viņ� paskaidroja.

-��� Viņa dzīvoja tie�i tur, D�ersijas Sitija. No�ēlojami necila mājele, tomēr ta bija viss, kas viņai piedereja. Tagad ta ir mana.

-�� Man ļoti �el, apgalvoju no sirds.

Likās, ka viņ� nomet kadu kārtu kaujinieka pa�lepnuma.

-�� Aizgāju no dienesta tāpēc, ka biju vajadzīgs savai mātei. Viņai bija vēzis, limfoma agresīvā forma. Viņa mani bija audzinajusi viena pati. I�ats mazakais, ko varēju darīt viņas laba vismaz, at�rasties viņas tuvuma, kad beigas nebija tālu. Viņ� smagi ievilka elpu, domas ar skatienu kavedamies kaut kur tālu, talu, varbūt D�ersija. Tomēr jaatzist, tas nebija vienīgais iemesls. Jau kriet�nu laiku biju domājis par sava dienesta jēgu. īsti neesmu tads reg�lamenta dievinātājs, tas nav mana būtība. Nespeju samierināties ari, ka pats nevaru noteikt savus uzdevumus. Visbeidzot nolēmu, ka militārā karjera nav domata man.

-�� Tad taja laika tu nolēmi ķerties pie darba privātās apsardzes biznesa?

-��� Ja. Man paveicās, ka pazīstams puisis tie�i uzsaka veidot savu firmu. Varēju izveidot sev piemērotu darba stundu grafiku,

varēju izvēlēties, pie kuriem projektiem strādāt, un varēju ari plā�not darbus tie�i D�ersijas apkaime. Viņ� nenoteikti paraustīja plecus. Tā nu notika, ka no juras kājniekiem kļuvu par civilistu.

-��� Izklausās, ka tu pieņēmi pareizo lēmumu. Tu biji vajadzīgs savai mammai.

-��� Par to nekad neesmu �aubījies. Tomēr nevaru teikt, ka reizem neno�ēlotu, ka pametu armiju. Mani radu�as neremdināmās dusmas iznicināt visus nelie�us, kas apdraud civilos iedzīvotā�jus.

-Stnker, tadu ne�ēlīgu izdzimteņu tie�am netrūkst. Maitasgabals, kas nolēmis uzbrukt man, ir tam tie�s pierādījums.

-Tev pilnīga taisnība.

-Tātad ta ir tava pamatnodarbo�anas? Apsargat cilvēkus? Ar to saistīta tevis minēta apsardzes firma?

-��� Jā, apsargat cilvēkus un lietas. Viņ� paskaidroja tuvāk. -Viens no blakusdarbiem ir ari izsekot nodokļu paradniekus. Es izmeklēju zādzībās balto apkaklī�u līmeni. Ta ka, var teikt es�mu kaut kas starp nodokļu uzraugu un miesassargu. Nav slikts darbs, tomēr jaatzist �āda karjera nav tas, par ko es būtu sapņo�jis.

-�� Varbūt ir vel kas cits, ar ko tu vēlētos nodarboties?

-��� Es joprojām to apdomāju. Nesen man bija piedāvājums strā�dāt Homeland Securitv firmai. Man patiktu tads darbs, iespējams, tas butu augstakais, ko es varētu sasniegt.

-��� Izklausas gana labi, novērtēju, iek�ēji mazliet noskumusi par to, ka viņam tad butu japarvacas uz Va�ingtonu, kur bija �as firmas galvena mītne. Kas man uznācis? Nebiju pazīstama ar �o puisi pat ne vienu pilnu dienu. Kad �is murgs reiz. bus cauri, pil�nība nodo�os ramai, iepriek�paredzamai dzīvei, kas bus izplāno�tā stundu pa stundai, nekādu satraukumu. Esmu pārliecināta, ka par ko tamlīdzīgu sapņoja ari Strikers.

-�� Ja, ta tas tie�am ir, viņ� piekrita. Tie�i grasījos pieņemt �o priek�likumu, kad negaidot mana ceļa nostājās kaut kas pavisam cits.

Kaut kas cits�

Kamēr kuģis slīdēja atceļa, dodoties ziemeļu virziena, Strikers aizveda mani uz aug�ējo klaju. Kad atspiedāmies pret reliņiem,

mu�u pleci saskaras, un piepe�i sajutu karstu strāvu noskrienam starp musu augumiem. Sā vīrie�a pievilcība iedarbojās uz manu libido tie�a trāpījumā, un �aubījos, ka �is dzirkstis musu starpa reiz rimsies. Varbūt �i pievilcība bija radusies tikai adrenalīna uzpluda. Tomēr sajuta bija tik neviltota, ka vēlmes dzirksteļoja teju samanāmi.

Kuģis nobremzēja, un musu ķermeņi atduras viens pret otru. Tie�i taja bridi nevil�us apjautu tā neesmu fs, viss piedzīvotais notiek ar kadu citu cilvēku mana ada.

Atskārtā bija mulsino�a un reibino�a reize. No vienas puses jutos ārkārtīgi pateicīga Strīkeram, ka viņ� turējās ar mani kopa un bija gatavs sniegt atbalstu, no otras puses jaatzist, ka uz ma�ni iedarbojas viņa pievilcība. Man vēl nebija īsti skaidrs, vai �adi �i spēle iedarbojas tikai uz, mani vai ari vel uz. kadu.

Pēc �a apsvēruma sekoja nakamais.

Ko tad, ja mes ar Strikeru nebijām vienīgais paris, kas spēlēja �o sasodīto spēli? Ka nekā spēles kiberversija bija iespējams pie�dalīties neierobe�otam spēlētāju skaitam. Viena un taja pa�a lai�ka varēja tikt izspēlētas neskaitamas spoles. Un realaja pasaule es jau zināju vismaz vienu spēlētāju, kas bija palikusi zaudēta�jos. D�eimija Teita. Viņai neizdevās uzvarēt.

Nodrebēju un pasniedzos, lai saņemtu Strikera roku. Viņ� ziņ�kārīgi paveras mani. Pasmaidījusi novērsos un saku pētīt krasta līniju, kam mes braucam garam. Tikmēr drud�aini prātoju, cik vel tadu mērķu ka es staiga gaismas apspīdētajos laukumos. Mērķi, kam nebija paveicies ar tadu augstas klases aizstavi ka Stnkers.

Un tad kādu neilgu bridi, par spīti visam �ausmam, man pat likās, ka es esmu ta, kurai paveicies.

Keitija, ka solīts, sagaidīja mus darbinieku atpūtas telpā. Tie�i ka Dags bija norunājis. Viņa jau bija nomainījusi savu darba ietērpu pret ikdienas drebem pieguļo�am melnam biksēm un stilīgu, bet ar atlaidēm pirktu Murc Jacobs blūzīti. Ļoti labi zināju, ka ta iegādātā par atlaidēm, jo pati pirms divām nedēļām gandrīz biju �adu blūzi iegādājusies Duffy's izpardo�anā. Viņas krū�tura lencīte neglīti rē�gojas ara no visnotaļ caurspīdīga darinājuma, un kopējais tels nebi�ja vis ieturets atturīgi eleganti nevengaja Saras l>�esikas Pārķeres sti�la. Klusībā pateicos tam nemanamajam gariņam vai elfam, kas man nebija atvēlējis pa�ai nopirki ko tādu. labakaja gadījuma �ads ap�ģērbi derētu pielaiko�anai Vogue fotosesija, bet normālai ikdienas dzī�vei, puļa vidu nekada gadījuma. I iels un iespaidīgs nēl

-��� Ceru, ka jusu lugums neprasīs daudz laika? viņa precizeja. F,s jau kavēju ballīti, kur esmu ielūgta.

-�� Ne, mums vajadzēs jus aizkavēt tikai kadu minūti. Stnkers prasmīgi tika gala ar mei�as pielabina�anu. Viņ� izturējās kā apmats saldummilis, un es pie sevis apsveru, vai tas ir prasmīgs pa�ņēmiens, ka apvardot sievietes, vai ari uz viņu iedarbojas blūzī�tes atkailinata maģija?

Keitija uzzibinaja Stnkera virziena supermodeles smaidu, un man mirkli tapa skaidrs, ka necie�u �o būtni. Tie�i taja bridi iedo�mājos, ka laikam vainojams manas asinis riņķojo�ais nezinamais toksīns, jo kada velna pec man butu jauztraucas par damiti, kas flirtē ar Strikeru? Mums ta�u jaturas kopa tikai līdz nākamo pā�ris uzdevumu sekmīgai atrisina�anai.

Keitija uzmeta pleca savu mazo somiņu, ai/soļoja atpakaļ pie letes un uzlika uz tas neaprakstama paskata kartona kasti.

Satraukuma aizturēju elpu, domadama, ka viņa atvērs kasti un pavērsis to pret mums, lai liktu mums pasteigties.

Kur nu. Ta vieta �is kaķes zaļas acis pieversās Strikeram un, uzacis nopietni saraukusi pa visu pierīti, viņa centīgi noprasīja:

-��� Tatad. Ko tie�i esat pazaudēju�i?

Ieklepojos, un viņa pagrie�as pret mani, it ka pirmo reizi pa�manītu, ka ari es �eit esmu. Es to pazaudēju, noteicu diezgan bra�i. Tizli, protams, tomēr negrasījos kaut kadas lecīgas damites deļ izlikties, ka esmu neredzama; ka nekā vel jau nebiju glu�i nomirusi.

-��� Man vienalga, kur� no jums, viņa garlaikoti atteica. Bet vai jus paskaidrosiet precīzāk, ka izskatas tas, ko jus meklējat?

-��� Vai nebūtu iespejams atri ieskatīties kaste?

Meitene ka noraidot sakrustoja rokas uz krūtīm. Ne, nav ne mazakas iespējas, ka jus drīkstētu atri ieskatīties kaste. Viņa to noteica indīgi pamaco�a toni, turpinadama: Kas jums abiem aiz adas un tie�i par cik stulbu jus mani uzskatat?

-�� Jauki, skaidrs, nekavējoties atbildēju. Jums, protams, tais�nība, es nepareizi izteicos. Man vienkār�i pa�ai kauns sev skaļi atzīties, ka biju tik dumja, lai to pazaudētu.

-��� Ak kungs, kada kliriba, Keitija atcirta. Vai man te visu vakaru bus ar jums jānostāv un janopļapa?

-�� Labi, tūlīt pateik�u. Tas ir mana vecteva kabatas pulkstenis, to sacīdama, cie�i veros meitenes acis. Ļoti skaidri nojautu, ka viņa nav mus apdraudo�ais slepkava. Es pat zināju (vai vismaz jutos nemaldīgi pārliecinātā), ka viņa nebija iesaistīta �aja spēlē. Tomēr taja pa�a laikā noskārtu, ka ienīstu meiteni gandrīz tikpat stipri ka to nolādēto spēlētāju ar iesauku Lūsis. Man nebija pa�mata �adai attieksmei, tomēr pat negrasījos atvainoties.

-Ak! Viņa izskatijas mazliet pielaidigaka. Tad ari es sakrus�toju rokas uz krūtīm, gribēdama sevi pasargat. Iespejams, ta bija smieklīga un nevajadzīga reakcija.

Mirkli aizturēju elpu, pirms teicu vārdus, kurus uzskatīju par vienīgajiem pareizajiem, lai tuvotos atrisinajumam. Un ja nu "kabatas" nebija pareizais minējums? Piepe�i �ķila, ka zinu vel

bezgala daudz laikra�u un laika atskaites mērītāju: hronometrs, vilcienu saraksts, taimers, kalendars, modinātājpulkstenis� No�lāpīts!

Mums �aja situācijā nebija ļauts nez cik rei�u skaļi minēt, lai Keitija paklausīgi pārliecinātos, vai kaste ir kaut kas tie�i mums domāts.

Ja kļūdī�os �aja pirmaja reize, mes cietīsim sakavi, un tad at�liktu paļauties vienīgi uz kadu juras kājnieku speķa paņēmienu, ko Stnkeram nāktos pielietot pret �o mei�u. Man pat bija nojaus�ma, ka, ja tik talu noietu, butu vērts to pa mēģināt. Varētu pat no�strādāt. Problēma bija tada, ka gau�am necietu minēt uz dullo. Sakrustoju pirkstus aiz muguras veiksmei un gaidīju, kas būs.

Pēc apmēram sekundi ilgas raka�anas, viņa izslējās aiz letes un pirkstos bija saņēmusi kaut ko apaļu. Neliels zelta ķedes posms paspīdēja caur viņas pirkstiem, priek�metu viņa bija cie�i sa�ņaugusi dure.

-�� Jus to atradat!

-��� Varbūt, viņa atteica. Vispirms aprakstiet man, kads tas izskatas, pasakiet, kada ir monogramma uz ta, un tad pulkstenis bus jusu.

-��� Kāpēc vel vajadzīgi kadi divdesmit pieci testa jautājumi? Strīkers pieprasīja. Viņa ta�u pateica jums, ka tas ir kabatas pulkstenis.

-�� Redziet, Keitija paskaidroja mums, nesapra�ām, ja tas tie��am ir jusu, tad varesiet to dabūt. Bet es �eit nestrādāju, lai visā�diem pajoliņiem dāvinātu mantas, kuras viņi iedomājās nakt un paprasīt. Ja jus zinātu, cik tadu aptauretu cietpauru ik dienu luko izkrāpt no uzieto mantu krātuves it ka pazudu�us fotoaparātus, dizaineru saulesbrilles vai kompaktdisku pleijerus. Ta ka nevai�nojiet mani, tikai paskaidrojiet, kas lasams pulksteņa monogram�ma, un mes visi būsim padarīju�i cits cita dzīvi vieglāku.

Stnkers paversas pret mani: Mel, vai tu viņai gribi pateikt?

-Jā, protams, atteicu, pilnīgi pārliecinātā, ka mana seja at�spoguļojas visas �aubas un raizes. Pulējos koncentrēties. Viņa teica monogramma, tatad tie ir kaut kadi iniciāļi. Bet ka iniciāļi tie ir? Manejie? Varbūt. Es tie�am nezinu�

-Mel?

-��� SIU! Skaļi, ka uzvarēdama, iesaucos, bet tūlīt pec tam sa�traukuma aizturēju elpu.

-jums pilnīga taisnība, Keitija apstiprinaja, un nevienu mir�kli neizskatījās, ka viņa no�ēlo savu neuzticē�anos, ka nebija vē�lējusies atdot to, kas skaidri un gai�i (nu labi, varbūt ne glu�i pa�visam) bija mans īpa�ums. Lūk, ņemiet!

Uzmanīgi plaukstas satveru pulksteni, ko viņa bija izcēlusi no kastes, baiļodamās, ja piedur�os tam ka nevajag, parak spēcīgi vai apie�os ar to nepareizi, tas spētu aizsalt un noslēgties, nedalot ar mums savus noslēpumus. Beidzot mēs tevi atguvam, pa�uk�stēju tam, kad i/gajam caur galvenajam durvīm un devāmies at�pakaļ nakti. Paradi, kurp mums doties talak!

-�� Veiksmīgs minējums, Stnkers uzslavēja manu drosmi, kad gajam lejup pa 42. ielu garam Taimskveram. Mums joprojām va�jadzēja nosoļot vairakus kvartalus, nebijām pat nonāku�i tuvu�ma turistu pūļiem. Tā vietā vienīgie kājāmgājēji, ko manījām, bija tipiski ņujorkie�i, ultra �iki apģērbu�ies, viņi, neprātīgi steidzo�ties, mutuļoja mums apkārt ka Ņujorkas straujas ikdienas iemie�sojums. Bet es viņus tik tikko pamanīju. Biju parak koncentrejusies uz zelta kabatas pulksteni, kas gulēja man sauja.

-�� Ta nebija nekada veiksme, atteicu, joprojām lepna par savu uzvaru. Tikai nenoliedzama prasme. Es ta�u tev teicu, ka esmu nesakauta �is spēles lietprateja.

Sastapu viņa acu skatienu, kura vidēja smaida atblazma.

-��� Touchй! viņ� taisnīgi atzina. Tikko ka tu to nosauci, atbilde �ķita pati par sevi saprotama. Bet pirms tam gan�

-��� i .i, nu nesaki ta�u, ka tu nezināji, kadai jabut pareizajai at�bildei? Pec mana toņa nevarēja noskārst, cik maz es pati tobrīd biju pārliecinātā par savu lēmumu.

-�� Es tomēr nezināju, kads ir tas miklas atrisinājums, viņ� papildinaja.

�ada atklatiba deva viņam plus punktus manas acis. Kad tiek izcīnītas prata uzvaras, vairums vīrie�u nekad neatzīsies, ja kaut ko nezina. Un ja vien var blefot, tad viņi to dara, bet padoties vien�alga atsakās. Stnkers tomēr at�ķiras no �a vairākuma. Un to viņ� bija pieradījis jau ne reizi vien, un arī �is fakts saka aizķerties ma�nas smadzenēs.

-��� Ko nu? Strikers ievaicajas.

Visa mana uzvaro�ā pa�pārliecinātībā sabruka ka kar�u na�miņ� no �a necila jautajuma. Esmu atrisinājusi miklu, bet ta ari neesam tiku�i skaidrība, ko ar to visu darīt talak.

-��� Man nav ne mazakas nojegas, ba�īgi atteicu. Cereju, ka saņemsim kaut ko praktiski pielietojamu. Kaut kadu table�u iepa�kojumu, kuru mes atvērtu, un taja gulētu pamaciba un zaļu deva vai ari �ļirce, kura būtu man domata pretinde. Neka tamlīdzīga. Mums neveicas.

Viņ� uzmeta man raizigu skatienu. Ka tu tagad jūties?

Nebija neka tada, par ko man gribētos aizdomaties. Par atbil�di paraustīju plecus: Neka īpa�a. Tāda mazliet nogurusi. Maz�liet satraukta ik pa laiciņam. Bet�

-Zinu. Tu ta justos ari tad, ja nebūtu saņēmusi nekādu nāvē�jo�ā toksina devu. Strikers turpināja mani cie�i raudzīties, un es gandrīz vai varēju nojaust, kadas emocijas joņoja aiz viņa pie�res. Nebija nevienas dro�as iespejas pārliecināties, vai tie�am es�mu saindēta. lespejams, ka mums priek�a bija skrējiens uz aklo, bet mes nevarejam nogaidīt un nedarīt neko.

Pec mirkļa viņ� izstiepa plaukstu pret mani: Iedod man to apskatīties.

Pasniedzu viņam pulksteni. Viņ� atvaza ciparnīcas vāciņu, pulkstenis radīja ļoti abstraktu laiku piecpadsmit minūtes pari veselai stundai.

-�� Nav stundu raditaja, ieminējos.

Viņ� pielika pulksteni pie auss. Netik�ķ ari. Domāju, varbūt pulksteņa mehānisms ir sabojats.

-�� Vai tam vispār iek�ā ir visi tie mazie āķī�i un zobratiņi, kas citiem pulksteņiem?

-�� Japaraugas. Varbūt kads tos visus izvācis, lai to vieta ievie�totu tavu pretindi.

Mēģināju nezaudet cerības. Ja ne, tad vismaz taja bus kadas norādes, ko atrisinat un kur mums talak doties.

Pienācu viņam tuvāk, viņ� knibinājās ap pulksteņa korpusu, tad sarūpēja kabatas nazi no d�insu aizmugures kabatas. Atvā�zis asmeni, viņ� iestūma to sīciņaja sprauga, ko es pulksteņa kor�pusa nebiju agrak pat pamanījusi. Aizturēju elpu, kad ar smalku

klik�ķi un pagriezienu korpuss puff un bija vaļa. Piepe�i no�raudzījos zobratiņu mud�ekli. Pulksteņa iek�puse bija ka sadragata.

-�� Nolādēts, Strīkers sa�utis noelsās.

īsu brītiņu apdomajos. Bijām atminēju�i pedejo miklu un līdz ar to an atrisināju�i pirmo uzdevumu. Tomēr mums nebija ne jaus�mas, kurp doties talak. Mums nebija antivielas un izskatijas, ka netiks dotas ari nekādas norādes par turpmākajiem meklejumiem.

Visa �ajā skrejiena pietrūka kaut kā liela un svarīga. Bijām kaut ko palaidu�i garam.

Bet laiks tikmēr steidzas uz priek�u.

>�hllp://www.i)l<\ysitrvivcwin.com�< SPĒLĒ.IZDZĪVO.UZVARI

LŪDZU, If I OGOJin il S

SPĒLĒTĀJA LIēTOTAJVĀRDS: Lūsis

SPĒLĒTĀJA PAROLE: ********

�lūdzu uzgaidiet �lūdzu uzgaidiet �lūdzu uzgaidiet

>�Parole apstiprināta�<

>�lzlasit jaunās vestulesc� �> Izlasīt saglabātās vēstules �<

�lūdzu uzgaidiet �>1AIPNI LŪDZAM ZIŅOJUMU CENTRĀl L�<

Jaunā ziņa:

Kam: Lūsim

No: Bloķēta identitāte

Par: Pacietību

Tava izplūdusī vīzija drīz noskaidrosies, kad mērķis atrisinas kvalifikacijas uzdevumu. Tas notiks drīz, vistuvākajā laika. Vēro. Nogaidi. Turpini spelet.

>�Pievienota programmatūra: TRK l'CT.exp�<

�>1 ai lejuplādētu, noklik�ķiniet �eit�<

I.usis sēdēja pie nokrauta moteļa galda, raudzīdamies sava atvertaja klepjdatora. Viņ� jau bija lejupielādējis un iedarbinājis meklē�anas un izseko�anas programmu, ko spēles komandcentrs bija viņam piesūtījis pirms da�am stundām. Programma, ko sau�ca Track Target, sāka darboties viņa acu priek�a, ar uguntiņu iz�gaismojot noteiktu punktu grafiska Manhetenas kartē. Līdz �im vel mirgojo�ais punktiņ� nebija izkustējies. No brī�a, kad viņ� bi�ja lejupladejis un aktivizējis programmu, tas izgaismoja 42. ielas un Hudzonas upes nostūri. Paris rei�u stunda uzzibsmjums izzuda pavisam, lai pec laiciņa atkal paradītos nemainīgi taja pa�a vieta.

Protams, ka viņ� pilnība nepārzināja izseko�anas programmu. Tomēr viņ� nebija no dumjajiem un lielu tiesu no tas varēja uzmi�nēt. Visticamak, ka GPS8 izseko�anas mikro�ips ticis ieslēpts kada no atminējumiem, kas Melānijai bija jāuziet. Tiklīdz viņa to at�radis un, nenojau�ot nenieka, aiznesis sev līdzi, viņa iedarbinas programmu un nosutis izseko�anas koordinātās uz I.u�a datoru.

Stūrgalvīgi sastingu�ais punkts varēja atrak izkustēties, un me�dības sāktos.

Viņ� gandrīz vairs nespeja novaldīties.

Viņ� bija izspēlējis visas SIU piedāvātās lomas. I ,usim bija pa�licis but par mērķi, jo sare�ģītie uzdevumi piedāvā ja labu intelek�tuālo izaicinājumu, lai izskaitļotu slepkavu. Tomēr �oreiz viņ� bija sava iemiļotakajā slepkavas loma. Turklāt spele nolika realaja dzīvē, un tas bija vel jo lieliskāk.

Tomēr, neraugoties uz izseko�anas ierīci, viņ� bija atsviests daudz primitīvākā līmeni neka virluālaja realitate. No vienas pu�ses, ierīce nebija simtprocentīgi precīza, vislielakaja tuvinājumā la iezimeja teritoriju, kuras mērogs bija apmēram puse kvartala. Vel vairak ka apliecināja e-pasta ziņa, izseko�anas ierīce ne vienmer uzrādīja objekta atra�anas vietu, tas laiku pa laikam pa�lika izsekotajam neredzams. Nebija ari iespeja sekot tam, ka viņa atrisina uzdevumus; nacas samierināties ar apgalvojumu, ka vi�ņa devas pa norādītajam pēdām un turpinaja meklēt atrisināju�mus. Tomēr viņam piemita viltība un prasme. Viņ� bija dzimis mednieka. Tikpat labi viņ� pirmais varēja uziet visus uzdevumus un atrisinat tos vel pirms sievietes. Un sakaut viņu, kad tiktu klat.

Pagaidam, viņ� domāja, medības bija ritēju�as uz labu laimi, uz aklo. Paļaujoties tikai uz daļēji sekmīgo izseko�anas ierīci un ari uz pa�a maku.

Grūts uzdevums. Bet viņam tads ārkārtīgi palika.

�i spele prasīja visus viņa speķus un pieredzi.

Koncentrējis skatienu uz datora ekrānu, Kusis leni ieelpoja, vienreiz, otrreiz. Salieca pirkstus, iztēlodamies tos aptveram vesa tērauda ieroci. Drīz� drīz�

Un piepe�i te nu tas bija: atskanēja viens signāls no izseko��anas punkta. Sīka, prasīga skaņa, kas caururba klusumu, kas bija iestājies Lū�a mitekli. Un reizē ar skaņas signālu punktiņ� ekrā�nā saka pārvietoties.

Viņa to ir paveikusi.

Nepacietība drebēdams, viņ� sajuta, ka asinis �alc izaicinā�jums. Paņēmis savu ieroci, viņ� parbaudija ta aptveri. Aptvere bi�ja pilna, un viena patrona jau gaidīja gatavība. Vienai alla� bija tur jabut.

Viņ� piespieda sevi nesteidzoties savakt visus piederumus. Ga�lu gala nebija nekada iemesla steigties. Viņa varēja pārvietoties, bet Lūsis alla� spēja paturēt viņu redzesloka. Viņa pat varēja skriet, bet nekad, nekad nespētu no viņa noslēpties.

Vairs jau nekad.

Un visa �is situācijās ironija slepas taja, ka viņa pati bija sevi novedusi tie�i viņam rokas. Viņa pati bija atrisinājusi uzdoto mik�lu un tādejādi atvērusi logu, kas ļava piekļūt viņas dzīvei.

Tas viss bija tik sasodīti spo�i izdomāts, viņ� sprieda.

Lai kur� būtu viņa labdaris, lai kas butu �is ģēnijs, kas izlēma spēli izlaist brīvība un pārvietot to realaja dzīve, un kam bija ra�dusies nenoliedzami veiksmīga ideja piedāvāt I usim �is medī�bas� Jā, Lūsis spētu satvert �a cilvēka galvu abas rokas un uz�spiest lielu, treknu bu�u tie�i pieres vidu.

Ka viņ� mīlēja �o spēli!

Ka mīlēja medības!

Un vairak par visu viņam patika uzvarēt.

Strikers piestaja ielas stūri, lai paraudzītos, kurp viņi dodas, kad pamanīja ieeju metro tuneli tie�i otrpus ielai. Norāde virs ieejas vēstīja, ka �i ir F mar�ruta līnija. Ideāli. Viņ� cie�i satvēra Melas roku un vilka sev līdzi metro virziena.

-�� Kurp mes atkal dodamies? viņa noprasīja, steigdamas viņam pa pedam.

-�� Uz Plaza viesnīcu un restorānu, viņ� paskaidroja. Mums ja pārgrupē speķi. Japaed. Mums nepiecie�ama kada mierīga vie�ta, kur atpūsties un padomāt.

-��� Uz Plaza? Meļa parvaicaja. Nu ir gan! Es iedomājos, ka to visu mes varam tikpat labi dabūt kaut vai Starbucka kafejnīca.

Viņi drīz vien sasniedza metro platformu un iejuka puli. Pil�na trauksme! viņ� nobridinaja. Neaizmirsties. Tu esi vienīga no mums, kas vaiga pazīst �o mergli.

Viņa piekrītot pamaja, tad lēnam pagrie�as un rūpīgi nopētīja visus ļaudis, kas atradas redzes loka. Bulu gan pietiekami neti�cami, ka viņ� bulu ieradies, lai mani nogalētu, iekams mes bulu atradu�i pretindi.

-��� Piekritu. Bet mes ta�u izturējām kvalificē�anas kārtu, vai ne? Tas bija ceļ� līdz pulkstenim.

Viņa pamaja. Ja. Es ari ta domāju. Un tad viņa dziļi nopū�tas. Bet visa �i lieta kopuma ir lik nolāpīti sare�ģīta.

-��� Esi kādreiz palikusi Plaza? viņ� pavaicaja pec kada laiciņa, gribēdams uzlabot meitenes omu.

Viņa atskatijas un negribīgi pasmaidīja, it ka nenojaustu, ko Strikers veļas pateikt. Bārā? Ja, esmu bijusi. Bet ne tālāk. Numu�riņa? Ne, nekad. Tas ir mazliet par salītu manam maciņam.

-��� Katram vajadzētu kaut reizi dzīve pameģinat tur pārnak�ņot.

-�� Un �i ir mana pedejā iespeja �aja dzīve, iekams beigsies man atvēlētas divdesmit �etras stundas? viņa atvaicaja, ieskatījusies viņam tie�i acis.

-��� Nē, protams, viņ� atrunājās. F,s ta nemaz nebiju domājis. Gribu tikai pateikt, ka tev un man bijusi velni�ķīgi grūta diena, un mums tik un ta ir jaalrod kada ala, kur nolīst. Un man par tevi vajadzētu parūpēties, tu to esi pelnījusi. Tad ja vai ne?

-�� Tu maksa?

-��� Jā, asins nauda, viņ� atteica. Ka gan vel to tērēt, ja ne tava laba?

-�� Luk, ari Plaza, viņa teica, kad metro vilciens ieripoja stacija.

-��� Pie velna, mes varētu pat atļauties pasūtīt apkalpo�anu numura.

Pēc neilga brī�a viņi nonāca pie 57. ielas, lai noietu atliku�o gabaliņu līdz pazīstamajai viesnīcai.

Taja tie�ām izskatījās tik labi, ka cerets, un pat vel labak. Tikko viņi bija tiku�i līdz savam numuriņam, Meļa paķēra tālruni un pasūtīja briesmīgi daudz no visa ka, ko vien atrada ēdienkartē.

-��� Esmu pusbadā! viņa paskaidroja, kad Strikers izņēma talruņa klausuli viņai no rokam.

-�� Zinu, viņ� atzina. Viesnīcas apkalpotajam, kad tas ienaca, Strīkers tūdaļ pieprasīja: Ienesiet kruku ar svaigi spiestu apelsī�nu sulu.

Kad Melānijā neizpratne sarauca uzacis, viņ� paraustīja ple�cus. Skaitās, ka es tevi aizsargaju, vai ne? Pieņemu, ka tas nozī�me arī to, ka man japiepumpe tevi pilnu ar C vitamīnu.

-��� Vitamīni un pareizs dienas re�īms vairs neglābs manu dzī�vību, Stnker, viņa paskaidroja, �ūpodama roka zelta pulksteni.

-��� Luk, vienīga lieta, ar kuras palīdzību es ceru palikt dzīvajos. Varbūt man to ņemt un vienkār�i noēst?

-�� Tev vajadzēs kādu smēri, ar ko to dabūt iek�a, viņ� ierosi�nāja, maigi izņemdams pulksteni viņai no rokam. Turklāt tev tūdaļ piegādās tadu kvantumu ēdama�

-������������ Ja, es maķenīt aizravos, viņa atteica, paraustījusi plecus. .

-��� Pieņemu, ka ari tu esi pietiekami izsalcis.

Meļa apzināti izvēlējās nepateikt, ka �i, iespējams, ir viņas pē�dēja maltīte. Un ka viņa varbūt nekad vairs dzīva neizies no �is istabas.

Tomēr Strikeram bija tada sajuta, ka viņi abi doma par vienu un to pa�u.

-��� Un tatad, viņa iesaka pārspīlēti optimistiskā tonī, �i ista�ba ir pat vel iespaidigaka, neka spēju iedomāties.

Kad Stnkers paraudzijas apkart, viņam ta ne�ķita. Daudz pie�sātinātu greznu krasu, smagi audumi, visur svaigi griezti ziedi. Peldmetelis, ko viņ� bija pamanījis vannas istaba, bija patīkami maigs, bet bidē likās pilnīgi stulba ierīce. Viņam istaba bija tikai istaba un viss. Meļa toties bija acīmredzami pārsteigtā. Ja, lai�kam ir, viņ� nepārliecināti novilka. Laikam tie�am iespaidīgi.

-��� I lei, vai tu neesi viens nepateicīgs radījums? Meļa smejo�ties ķircina ja.

' Tu mani ievaino tie�i sirdi. Doma, man nav izkopta pietieka�mi laba gaume viesnīcu joma? Esi ieskatījusies, kada viņiem te vannas istaba? Tajā vannā varētu pat peldeties. Tici man. �ī ir ap�brīnojama vieta.

Viņa pasmaidīja, tikai acis joprojām palika skumjas. Paldies, ka atvedi mani uz �ejieni.

-��� Es to nedarīju talab, lai tu a�i vien apgutu luksusa dzīves�veidu. Neaizmirsti, ka tev ir jadara darbs, japaveic uzdevums līdz galam.

-��� Mani piespie�, viņa pa�ēlojas, ievilka pilnus vaigus gaisa un ar no�ēlu izpūta lauka, tad pievera acis. l�ulkstem ir jabut musu mekletajam atminējumam. Cialu gala iztrūksto�ais stundu rādītājs nav ierasta pazīme, tomēr nespeju izprātot, ko tas viss va�rētu nozīmēt.

-�� Piecpadsmit minūtes slavas? Piecpadsmit minūtes likteņa? Strīkers ierosinaja. Kaut kads dīvains Endija Vorhola pakaļdarinajums?

-��� Varbūt. Redzi, man nav nekādās īpa�as nojegas par mākslu un musu uzdevumiem, tomēr tiem vismaz, daļēji jabut saistītiem ar spēlētāja personību.

-Ceturksnis pari veselai stundai? Pazīstamais kods, kas lieto piecpadsmit ka atslēgas vardu? Populārais kriptologs, kam ne�bija vienas rokas?

-��� Interesanti ierosinājumi, tomēr es nezinu, ko ar tiem darīt.

-�� Un ja mes apskatītu ciparus pa�us par sevi? Strikers iero�sināja.

-Skaitļi viens un pieci ir pirmskaitļi.

-��� I�irma stunda, Strikers piedavaja. Bet es joprojām nesa�protu, ko tas varētu nozīmēt.

-�� Tas nozīme, ka esam nonāku�i strupceļā, Meļa noteica, do�mas pārskriedama visam paveiktajam. Pilnīgi nezinu, vai esmu parak nogurusi vai ari slepkava ir parak gudrs, bet man galu gala nav ne mazakas nojegas, ko darīt vai kur meklet tālāk.

To pateikusi, viņa ierāpās viena no ērtajam divguļamajam gul�tam un piespieda pie krūtīm spilvenu. Vienīgais labais noti�kums ir tas, ka tu mani esi atvedis �urp. Vismaz varē�u nomirt siltā, smalkā vieta.

Strikera adamabols noraustijas. Viņ� pazina Melu mazak par divdesmit �etrām stundām, tomēr bija pieredzējis, ka viņai piemīt tik daudz speķa un rado�as izdomas, it kā butu pazinis �o sie�vieti jau gadiem.

Tomēr �o vienu izpausmi viņ� vel nebija pamanījis. Tas bija fatalisms. Un viņam gau�am nepatika, ka Meļa ta padevusies.

Spēris garu soli, viņ� nostājās blakus Melai pie gultas. Saņē�mis sievieti aiz roku locitavam, viņ� uzvilka viņu stāvus. Mums izdosies atrisinat �o beidzamo miklu un uziet tev nepiecie�amo antivielu, viņ� stingri noteica.

-�� Slikti gan, ka tas neatrisinas manas problēmas.

-��� Nemuļķojies tagad, viņ� teica, pacēlis Melānijas rokas un apvijis savas ap viņas vidukli. Strikers bija nolēmis ieradīt Melai visus pa�aizsardzības paņemienus, ko viņa varētu likt lietā, ja nāktos cīnīties aci pret aci ar Lūsi. Pamēģini izrauties brīvība, viņ� ierosinaja.

Viņas acis no brīnumiem iepletās: Atvaino, ko tu teici?

-�� I )od man vismaz trīsdesmit minūtes. Kamēr mes �eit tupam, gaidīdami, vai mus neapgaismos kada neatskarsta doma, gribu pārliecināties, ka tev pietiks makas cīnīties pretim un sevi aizsta-

vet, ja notiks sadursme par izdzīvo�anu. Jau pati doma, ka Mē�ļai kads varētu nodarīt pari, iesvela nevaidamas dusmas. Tagad koncentrējies uz maniem paņēmieniem, tikmēr tava zemapziņa darīs savu darbu. Un tu pat nemanīsi, ka, vingrinoties fiziski, tavs prāts uzies atrisinājumu. To teikdams, viņ� sapurinaja Melas rokas. Tagad pūlies izrauties.

-�� Striker�

-�� Pūlies. Izrauties.

-��� l aikam iestājusies �ai dienai plānotā pa�aizsardzības por�cija, kas man jāpārcie�, viņa īgni vervelēja. Melānijā mazliet pa�raustīja rokas, domadama, ka viņ� tapat vien palaidis tas vaļa. Viņam pat nebija īpa�i jāpapūlas, lai Melu noturētu.

-�� Sasodīts, Mel, nu vismaz kaut nedaudz pamēģini!

-��� Kāpēc? Viņa atspiedās pret viņu pārsteidzo�i spēcīgi, to�mēr neizrāvās. Striker, viņ� ie�ava lodi Toda galva. Pat deviņ�desmit pa�aizsardzības paņēmieni mani nepaglabs no lodes. Viss, ko mes te daram, ir stulbi nieki. Viņa atspiedas pret Strikeru vēl�reiz no visa speķa, un �oreiz viņ� atlaida viņas rokas.

-�� Ne, tas nav stulbi, viņ� iebilda. Tev jabut gatavai cīnīties par sevi.

-��� Man jau esi tu, viņa atteica. Man viss bus kartība.

-�� Meļa, ar to nepietiek. Tev jaizmanto ikviena spēka priek�ro�cība, ko vien tu vari gul. Un es netaisos riskēt ne ar ko, kas varētu tevi pakļaut apdraudējumam. Vardi palika gaisa starp viņiem, un Strikers no�ēloja, ka nebija spējis pateikt, cik daudz viņa tam nozīme.

Viņi saskatijas, un viņ� piepe�i pamanīja, ka Melānijās mir�dzo�i zilajas acis atblāzmo ta pali silta kvele, ko bija samanījis jau agrak.

-��� labi, sieviete beidzot piekrita, balsi ieskanējās zemāki to�ņi. Viņa aplaizīja lūpas, tas izskatijas tik pārsteidzo�i aicino�i, ka iekāre ietriecas Stnkera asa ka nazis.

-��� Dievs� viņ� noteica un pievilka Melāniju sev tuvāk, ap�tverdams rokam viņas plecus. Stnkeram pieliecoties tuvāk, mute atradās tie�i pie viņas auss. Melas mati smar�oja tik svaigi ka upes vēj� sajaukuma ar viņas kārdino�o ziedu �ampūna aromatu. Dziļi ieelpojis, viņ� apspieda savas izjūtas un koncentrējas

sakamajam. Pirmā macība: lode var paskriet garam. Un, ja uz�brucējs ir turpat netālu, var sekot tuvcīņa. Izdzīvo�anas situācijā par ieroci var noderet gandrīz jebkura lieta: akmens gabals, talruņa klausule, pat tavi pirksti jebkas.

-��� Skaidrs, viņa nenoteikti paraudzījās apkārt, meģinadama ar skatienu aptvert istabu. Aha, modinātājpulkstenis. Varu mē�ģināt iebelzt ar to viņam pa pauri, vai ari apmest ap kaklu elek�trības vadu un �ņaugt.

-��� I ieliski, viņ� uzslavēja. Tu loti labi uztveri to, par ko es runāju. Neaizmirsti, ka tu esi patie�am gudra un proti atrast iz�eju visas situācijās. Izmanto �is priek�rocības sava laba.

Viņ� apvija sievietei rokas, ar vienu roku noglāstot plecus un slidinot plaukstu līdz kaklam, ar otru roku maigi pieskaroties krū�tīm. Jau kadu laiku iepriek� viņa bija novilkusi un nometusi Stnkera �aketi uz gultas, un tagad plānais topiņ�, kas vairak atklaja neka sedza, java sajust viņas smalka auguma pieskārienu.

Melas ada �ķita tik maiga, un viņa vieglitem drebēja Stnkera rokas, �i sajuta darīja viņu vai traku, bet vajadzēja saņemties.

-��� Vai tu pati zini vēl kadu pa�aizsardzības paņēmienu? viņ� pavaicaja, pūlēdamies novērst domas no seksīgas situācijās un cenzdamies iegalvot sev, ka �i nu nav ta reize, kad pieļaujams ta uzvilkties. Viņam bija jāturpina iesāktais.

-�� Ja, es nedaudz gāju kursos, viņa atteica un,piebilda, ne�varētu gan teikt, ka manas prasmes butu kaut cik nozīmīgas.

-��� Tev nav jābut vislabakajai, tikai pietiekami labai, lai tiktu galā, viņ� iedro�ināja. Iedomājies, ka es esmu Lūsis. Ko tu da�rīsi?

Viņa saķēra Stnkera roku, bet tikmēr viņ� ar rāvienu pievilka sievieti sev vel tuvāk klat, ar otru roku apķēra viņas vidukli, pa�griezdams tā, ka viņi abi nonāca viens otram ļoti tuvu. Melānijas auguma maigie izliekumi lieliski piekļāvās viņa trenētajam ķer�menim, un �ī sakļau�anas raisīja tādu slēptu uzbudinājumu, ka radīja pat sāpes.

-��� Es tik�u ar tevi gala, viņa pikti nosolījās, kamēr diezgan nesekmīgi pulējas izlauzt abas rokas no pui�a stingra tvēriena. Kamēr viņi ta berzejās viens pret otru cīkstoties, Strikers juta, ka no uzbudinājuma pamazam zaudē kontroli. Viņ� aizgūtnēm

kampa gaisu, meģinadams sakartot domas un pavēlēdams sev pa�likt ramam.

-��� Ne, �adi tev nekad neizdosies izrauties brīvība, viņ� ap�galvoja. Belz tie�i ar savas kurpes papēdi pret uzbrucēja kaju. Ja tev paveiksies, ta tu vismaz apmulsinasi uzbrucēju tik daudz, lai tas pavājinātu tverienu un tu pagutu izmukt.

Melānijā precīzi izdarīja, ko no viņas prasīja Strikers pat pie��ķirtu viņai ieskaites punktus par labu uzdevuma izpildi -, kad asa, dedzino�a sape triecās caur viņa kajas pirkstiem, kur Melas sporta kurpju papēdis bija trāpījis tie�a tēmējuma. Sasodīts! viņ� nolamājās, kad aiz sapem atlaida tvērienu. Tie�i tobrīd Meļa sparīgi atgrudas no viņa rokam un tika brīvība. Pagriezusies pret Strikeru, viņa savas mirdzo�ajas acis nespeja noslēpt uzvaras prieku. Man izdevās, man izdevās!

-�� Ja, nebija slikti, viņ� vilcinoties piekrita, kad redzēja, kada prieka atblazma izgaismo viņas sejiņu. Nakamaja stundā man jāpaņem pārtraukums. Ja tev kājās butu biju�as augstpapē�u kur�pes, es jau, iespejams, butu sakropļots.

-Ja, tas ir vel viens labs attaisnojums tadai modes kurpju ko�lekcijai ka manēja. Ikviens papēdis ir tik ass ka stilets un var kal�pot līdzīgiem mērķiem ka negaidīts ierocis.

-��� Meļa, tici man, es nekad nesāktu strīdēties ar sievieti par vi�ņas kurpju kolekcijas lietderību.

-�� Stnker, tad tu esi mans lips.

Vārdiem noskanot, tie it ka palika starp viņiem, acu skatieni sastapas, Melānijās lupas mazliet paveras�

-Meļa�

-��� Es� Es laikam tūlīt ieie�u du�a, ja, tūdaļ, viņa piepe�i samulsusi stostījās. Jasakarto domas, ka tu pirmīt ieteici. Var�būt mani pat piemeklēs kada vera ņemama ideja. Pa ceļam viņa atbrīvoja matus no gumijas, kas tos iepriek� saturēja zirg�aste. Atlaidusi garo matu klājienu par pleciem, viņa devas tie��i uz vannas istabu. Kad Melānija nozuda vannas istaba, Stnkera iztēli neatstaja vilino�i teli, kā viņa novelk blūzīti, matiem noklājot kailos plecus un krūtis. Tad sekoja aina par to, ka viņa novelk d�insus un biksītes un kaila dodas du�a. Viņa iztēle turpināja uzburt ainas, ka ūdens līst par viņas gludo, maigo

ķermeni, visiem izliekumiem un parskalo adu kopā ar smar�ī�gu ziepju putam.

Viņ� izmisīgi pieķeras vienam no ertajiem atpūtas kresliem un piespieda sevi apsesties taja. Ne, viņ� to nedarīs, viņ� spej saņem�ties, viņ� nesekos viņai uz vannas istabu.

Kadu bridi nosēdējis klusuma, viņ� vēlreiz uzmeta skatienu vannas istabas durvīm.

Bet tad Strīkers iedomājās, ka varbūt dro�āk butu viņai turp sekot.

Aizveru durvis un atspiedu muguru pret tam no iek�puses. Viss ķermenis smeldza un sauca. Ja, es gribēju nomazgaties du��a, tomēr, ja pavisam godīgi negribeju tur atrasties vienatne. Gri�bēju ļauties ūdenim kopa ar Strikeru. Gribēju, lai viņ� ienāktu pa tam durvīm un, atspiedis mani pret vannas istabas sienu, ta pa�ņemtu priek�a, ka vairs ne par ko citu man pat domāt negribētos. Un ne, mani nemodas ne mazaka vainas izjuta par to, ka iekaro�ju �o vīrieti. Man bija atliku�as laikam tikai divpadsmit stundas dzīves, kuru laika japagust atrast kaut kadu mītisku antivielu. Un man nebija ne mazakas idejas, kur tadu izraut, kurp doties un ko darīt talak. Spēju domāt tikai par to, ka �i varbūt ir mana pēdējā nakts zemes virsu, un vismaz da�as minūtes gribēju ļaut sev pie�dzīvot kadu baudu. Tīru, hedonisku un me�onīgu baudu.

Ja man jaizdziest, negrasījos pamest �o pasauli nemānāmi, bet ar salūtu ka raķete.

Atgriezu ūdens krānu un ļāvu ūdens strūklai tecet, kamēr tvaiks pamazam piepildīja vannas istabu. At�ņoreju un noāvu sporta kur�pes, tad novilku zeķes, visbeidzot noģērbu an kreklu, d�insus un uz�karu tos uz, durvīm piestiprinātā pakarama, uz kura jau atradas grezns peld met elis. Saņemu du�u, un, sniegdamas pēc durvju rok�tura, ievilku elpu. Man vajadzēja pasaukt Stnkeni, laika bija tik maz, ka nebija vērts to zaudēt, grasījos atmest visu ieaudzinato kautrību.

No�ķirtība aiz dvieļa mani kru�u galiņi gaidas bija stingri un pavērsti aug�up. Tur viņ� bija, otrpus durvīm, mus �ķira tikai plāns koka gabals. Atveru durvis un�

Viņ� stāvēju tie�i ]>ie durvīm, ka grasīdamies ienākt. Viņa stingrais, kailais muskuļotais ķermenis gaidas sasprindzis, loceklis gatavī�ba piebriedis. Satraukuma noriju siekalas, bet neatradu vārdus, ko tagad sacīt.

Par laimi, man tos nevajadzēja. Viņ� panācās man pretim pari slieksnim, un es izkusu viņa rokas.

Ar klusam tīksmes elsām piespiedos viņa stingrajam, alksto��ajam ķermenim.

-��� Meļa? viņ� no�ukstēja no kaisles piesmaku�a balsi, un, dzirdēdama �o skaņu, jutu, ka saļimstu ceļgalos.

-Stnker� Metju� Ieelpoju viņa aromātu, tas bija tīkami in�tensīvs, un vilku viņu sev līdzi du�a. Zinu, ka mums ir ļoti maz laika, bet es gribu� Man vajag�

Viņ� uzspieda pirkstu man uz lupām. Ūdens �ļācās mums pa�ri, tomēr tvaiku karstums bija nieks salidzinajuma ar to kvēli, ko kaislība bija uzkurinājusi starp mums abiem. Zinu, viņ� atbil�dēja, saņēmis plauksta manu krūti. Es pasteig�os. Bet tici man, Meļa, mums izdosies tikt līdz galam. Tagad nac tuvāk.

Un kalab nē? Vai tad es to negribeju? Galu gala, kura sieviete gan spētu atteikt �adā situācijā?

Ak. Mans. I )ievs.

Pilnīgi iztuk�ota, atlaidusies gulēju gulta, terpusies tikai pu�ķaini maiga ja Pluza peld mētelī. Viss ķermenis bija apmierināju�mā atslabis. Tomēr taja pa�a laika jutu, ka enerģija strāvo man cauri, piepildot ikvienu nervu un �unu argaidpilnu speķu.

Ooo!

Kad viss bija cauri, viņ� bija mani noskalojis, uzmanīgi vadī�dams du�as strūklu pa visu ķermeni. Viņ� to darīja tik leni un melodiski, ka jutos ka debesīs.

Kadi bija ieguvumi? Mans prāts nu bija tuk�s ka izslaucīts. Biju nomazgājusies un izbaudījusi visintīmāko masa�u, kada vien iespejama. Mana pa�pārliecinātībā bija atjaunojusies, atkal jutos dzīvības pilna.

Kodolīgi izsakoties, biju staigajo�a seksa prieku reklāmā. Kas vel svangak, man tagad pietika spara un apņēmības tikt gala ar neatminamo kodu.

Stnkers bija piecēlies, kajas viņam bija tikai d�insi, ķermeņa aug�daļa kaila un ap roku aplikts pulkstenis. Viņ� uz ceļgaliem turēja atvaztu D�enas klepjdatoru. Kad piecēlos, viņ�, pacēlis gal�vu, man uzsmaidīja, un varu apzvērēt, ka no laimes atkal gan�drīz vai izkusu.

Ne, nē, ne. Laiks ķerties pie darba.

-labi, nostājos pie galda. Parskatisim, kas mums ir zināms. Pat negaidīju, ka viņ� atbildes, manas domas parak atri steidzas uz priek�u. Mums ir kabatas pulkstenis, kas rada piecpadsmit

pari veselai stundai, uz ta ir iniciāļi SIU, kas iegraveti pulksteņa korpusa.

-�� Citiem vārdiem sakot, neko daudz mes nezinām, viņ� at�teica.

-��� Precīzi trāpīts, bingo!

-��� Majas lapa? viņ� ierosināja. Varbūt iepriek� to lasīdami, esam kaut ko palaidu�i garam? Varbūt taja pantiņa bija ie�ifreta vel kada mikla?

Izbraucu ar pirkstiem cauri vel miklajiem matiem. Varbūt. Ne�esmu pārliecināta.

-��� Un ka ar automa�īnu? Vai taja mes varējām palaist garam vel kadas norādes? Varbūt bez kompaktdiska tur bija vel kaut kas uzmanības vērts?

-��� lespejams. Tomēr, ja spēlējam tādu spēli, un ir pilnīgi skaidrs, ka mes to daram, tad pulkstenim vajadzēja mums sniegt kadu pa�skaidrojumu vai novest pie zināma atrisinajuma.

-�� Skaidrs ka diena, viņ� piekrita. Velreiz parskati�u visu, kas mums te ir.

-��� I abi, bet tikai pec manis.

Domīgi pabungojis pa galda virsmu, viņ� pasniedzās un, sa�tvēris nīka pulksteni, velreiz to uzmanīgi nopētīja. Turēdams pulk�steni izstiepta roka, viņ� vēzēja to no vienas puses uz otru ka hip�notizētājs. Iedomāsimies, ka esam speles tie�saistes re�īma un spēlējam datora. Ko tu darītu, ja datorspēle iestrēgtu līdzīga strup�ceļa?

-�� Vērstos �ata, sarunu telpa, izmetu �o vardu, pat īsti neapdomadama, kapec. Un tikai pec mirkļa atskartu, ka esmu uz pa�reiza ceļa. Nu, protams! iesaucos, apskriedama apkart galdam un izstumdama ar gurnu Strikeru lauka no krēsla, lai atrak pati sestos pie datora. Cik neticami viegli, pat pastulbi. �ats, Stnker. Mums tikai jaiesaistas �ata sarunas.

-��� Kur jaiesaistas?

-��� Skaties, steig�us attraucu. Varu saderet, ka man izradī�sies taisnība.

Kamēr klepjdators uzmeklēja un atvēra norādīto interneta ad�resi, viņ� ļava plaukstām nogult uz. maniem pleciem, kamēr pats man par plecu noraudzijas datora ekrāna. Tas bija jauks, intimi-

tates pilns moments. Ja apziņa nekavetos fakts, ka mums ir atli�cis gau�am maz laika, es teiktu, ka situācijā bija vienkār�i ideala.

Kad dators bija uzmeklējis vietni, atvēru SIU majas lapu un iedziļinājos tas izklājumā. Kadu mirkli nekustīgi raudzījos, pirk�sti bija kā sastingu�i virs klaviatūras.

-�� Kas ir?

-Gadiem neesmu spēlējusi. Pat īsti nezinu, vai mans lietotajvards vel ir spēkā.

-�� Varu saderēt, ka tas, kur� ievilka tevi �ajas nepatik�anas, gan bus parūpējies, lai tavi dati tiktu saglabati vai atjaunoti pilnība.

�ķibi pasmaidīju. Parupejies, lai mani dali būtu pietiekami patiesi un derīgi līdz brīdim, kamēr mani nogalinas. Cik laipni! Vai nav nepiemēroti un ironiski parūpēties par kadu tādos nolū�kos?

Godīgi sakot, sen vairs neatminējos, ar kadu lietotajvardu ilgus gadus atpakaļ biju iesaistījusies �aja spēlē. Tomēr, kad sarunu logs atveras, iedrukaju nepiecie�amajās ailes lietotajvardu un paroli, ko mēdzu izmantot visbie�āk: �iven�iMeitene un Math4tne. Ja, pie�kritu, izklausas pec datorprofesionaļu slenga, tomēr tik ilgi, kamēr grasaties paturēt savus datus slepenība, nepiecie�ams kaut kas, ko viegli atminēties bez sevi�ķas piepūles.

Dators iedūcās, noklik�ķēja, un ekrana paradijas smil�u pulk�steņa ikona, kas noradīja, ka izklajlapa apsver, vai, izmantojot at�tiecīgo vardu un paroli, varu piekļūt datiem.

Un tad piepe�i, bez mazaka brīdinājumā, jau biju ielaista.

-Aug�a un pa kreisi, -Strikers noradīja, pieliecies man tik tu�vu, ka sajutu viņa elpu uz saviem matiem. Vai ta ikona nenorada, ka tur uzmeklējama palīdzība?

Novirzīju peles kursoru uz ikonu, bet tomēr nenoklik�ķinaju uz tas. �ats vienmer bija ta vietne, kura varēja saņemt tik nepie�cie�amo palīdzību, lai parvaretu �ķēr�ļus kada noteikta speles līmeni. Ja datora bija ziņas par to, kura līmeni es spēlēju, tad man piedāvātu iespeju dalībai �ata, kura es varētu saņemt nepiecie�a�mas ziņas tikai attiecīgajam scenarijam. Es ierasti centos neizman�tot �atu, alla� vairak vēlēdamas paļauties pali uz. saviem speķiem. Tomēr tagad, kad mana dzīvība bija likta uz speles, vairs nevareju atļauties tadu lepnību.

Da�ās spēlēs no sakuma bija kaul kas jaiegadajas vai jauziet da�adi paziņojumi, lai atklātu, kur sastapt saziņai attiecīgā �ata pārstāvjus. S1U spēlē �ata iespējas tika piedāvātās tie�i izklajlapa. Par maksu, protams.

Cāts ari bija tie�saistes re�īma. Tomēr �eit, reālajā pasaule, man pat nebija skaidrs, ka �ats varētu darboties. Man tikai izmisīgi va�jadzēja kadu, kas pastastitu, ka pareizi rīkoties, ko iesaki ar ka�batas pulksteni un ta glabato noslēpumu, un tomēr man bija arī bail. Neuzticējos interneta nekam un nevienam. Ja nu mans jautajums tie�saistē uzjundīs kadam nogalinā�anas tieksmi un man par �o soli atriebsies?

Kaut gan nupat jau man vairs nebija laika raizēties ari par tā�diem smalkumiem. Plauksta sastinga, aptvērusi peli, un es dros�mei dziļi ieelpoju.

-�� Aiziet, Strīkers mudinaja.

-��� Jā, es tūdaļ, mazliet paminstinājos. Tagad vai nekad! No�klik�ķināju uz ikonas atrak, neka spēju saklausīt, ko man saka saprata balss. Atkal paradijas nogaidī�anas ikona smil�u pulk�steņa sīks attēls, un tad�

Laipni lūdzu �iven�īMeitene Pulkstenī slēpjas visas atbildes.

Tev ir viss, kas nepiecie�ams.

Atrisini mīklu.

Satrūkos, izlasījusi atklatos vārdus, un bridi sastingusi lūko�jos ekrāna. Nebiju pārliecinātā, vai grasos raudat vai smieties.

Strikera rokas cie�i apskava manus plecus, un viņ� noskūp�stīja manu galvu. Mēs to atrisinasim!

Cie�i aizmiedzu acis. Man joprojām nebija nekādās nojausmas, ka at�ifrēt sākotnējo sutijumu (nemaz nerunājot par informāciju, ko slēpa pulkstenis), turklāt faktiski �i virtuālā ziņa visu pada�rīja vel sare�ģitaku. Gribot negribot nacas uzdot sev jautājumus no ka tas nācis, kas aiz ta visa slēpjas un kas īsti ar mani notiks. Un ka? Bet vienlaikus pat es nespeju domāt par tik daudzam lietam. Ne jau tagad. Jo tie�i tagad man visi speķi javelta vienas

vienīgas miklas atminējumam. Man jasaprot �is u/devums un jaizglabj sava dzīve.

Ak, mana Matas Hari pakaļa�

-� Ļauj man vēlreiz aplūkot to pulksteni, teicu diezgan no�māktā balsi, izstiepusi roku.

Viņ� iespieda pulksteni man roka. Apgrozīju to plauksta, mē�ģināju atbrīvot pratu tada mera, lai zemapziņa varētu iznest virs�puse ilgi mekleto atrisinājumu.

labs ir. Piecpadsmit. Stundu rādītājs. Stundas ceturksnis. I .ailes. Kabatas pulkstenis. Kabata. Drēbes. Kabata. Paņemt kabata, bik�u kabata. Pulkstenis.

Pie jodu!

Nekur tas mani nenovedis.

Turēju pulksteni starp abam plaukstam, salikusi tās kopa ka lūg�ana, izmisīgā cerība, ka par mani nāks apgaismība un es bei�dzot uzie�u atminējumu sava prata.

Kamēr sēdēju tur, pulēdamas izvilināt spo�u domu no sava prata, saklausīju, ka Stnkers kaut ko klusam saka. Atveru acis un pamanīju, ka viņ� iet uz istabas talako daļu, mobilais tālrunis pie�spiests pie auss. Gribēju vēl kaut ko sadzirdēt, bet viņ� runājot bija pagriezies pret logu un es vairs nevarēju uztvert ne varda no teikta.

Skaisti. Nu, vienalga, man tik un ta vairs nebija jēgas par to uztraukties.

Atveru plaukstas un velreiz rūpīgi aplūkoju pulksteni. Ari ma�nam vectētiņam bija �ads kabatas pulkstenis. Viņ� �etrdesmit ga�dus bija nostrādājis uz dzelzceļa, un, kad devas pensija, viņam ka apbalvojumu pasniedza līdzīgu kabatas pulksteni.

Paceļu pulksteni gaisa aiz pulksteņķēdes un uzmanīgi to no�pētīju, tomēr �i neskaidrība mani saniknoja aizvien vairak un vairak. Drīz vien nometu pulksteni uz galda, paķeru viesnīcas kan�celejas papīru un rakstamo un steig�us uzmetu da�as rindiņas. Luk, ko es pierakstīju:

Pulkstenī "glabajas" atbildes.

Fakti par ļHilksteni:

Atrasts Circle Line "Ostas uguņu" izklaides brauciena.

1 1emļxlenas pulkstenis.

īstais dzelzceļa pulkstenis??

Vectēvs.

Aizmugure atverama. Zobrati un jūklis.

Nerāda \mrei�u laiku.

Netik�ķ?

:15

15

piecpa clsm it ka s??l?

SILI iegravējams korpusā.

Divi senāki datumi iegraveti pulksteņa aizmgure. Ļoti /�dzisu�i. les/Jējams, ka briģina Igra vējumi.

Datumi: 14.Okt., 1880 (!!!!) un 15.janv., 1906 (nozīme???). Datumiem blakus atzīmēts C.P.R.R. ļWC

Pārējie uzraksti: Oneida (juvelieris?), sērijas numurs (izskatas mainīts).

Sasodīts, sasodīts, sasodīts.

Apspiedu sevi vēlē�anos saburzīt aprakstīto papīru un aiz�sviest to pari visai istabai. Ta vietā rūpīgi nogludināju un izklāju uz galda; vēlreiz parlasiju, velkot ar pirkstu līdzi katram ierak�stam, katru nolasot pie sevis �ukstus, cerība, ka beidzot uzie�u kādu kopsaucēju.

Jutos pamuļķigi un satraukuma palēcos vai līdz griestiem, kad izdzirdu kadu klauvējam pie durvīm. "Apkalpo�ana numura," tur atskanēja.

Paldies tev, Dievmāte! Varbūt kads mazumiņ� pārtikās ļaus manam smadzenem darboties veicīgāk.

Ta ka es tie�am biju pasutijusi gandrīz visu, ko varēja uziet ēdienkarte, pasutijumu piegadāja divi apkalpotaji, kas pa abiem iestūma ar musu ēdamo piekrautus ratiņus. Viņi izcēla da�adas paplates un noņēma traukiem siltuma apvakus. Viss izskatijas tik gards, ka pilnīgi �ēl, ka man nebija pietiekamas apetītes.

-������� C.P.R.R. teicu Strikeram, kad viņ� aizvēra savu tālruni un ielika to kabata. /VVC? Joprojām nekādu ideju?

-������� Iespējams, ka tie ir inspektora iniciāļi, varbūt, ka pulkstenis lietots desmitiem gadu? Dzelzceļa pulksteņiem vajadzēja radīt

perfekti pareizu laiku, tos regulāri pārbaudīja, un katru reizi par to atstaja atzīmi. Vai tu tie�am doma, ka tie ir daļa no musu uzde�vuma?

Nezināju, ko domāt. Ap�aubu to. Iespējams, ka tev taisnība. Tas atzīmes ir pietiekami senas. Atgriezos pie datora un ilgi ve�ros ekrana, izmisīgi alkstot kadu gai�u domu. Neka. Saku skatī�ties uz pulksteni. Atkal neka. Visbeidzot sakauta pagriezos pret Slrikeru. Un ka ar tevi? Tu zvanīji, lai noskaidrotu ko vairak par automa�īnu?

-�� Man ir draudzene, kas no �im lietam diezgan daudz ko sa�prot. Bū�u viņai lielu pateicību paradā, jo viņa grasas pec mana luguma atgriezties biroja un �o to papētīt. Tikko bus ko noskaid�rojusi, viņa man piezvanīs.

Piekrīto�i pamaju, ta īsti nemaz neieklausīdamās. Patlaban biju ļoti iedziļinājusies pulksteņa pētī�anā, kaut gan ne�ķita, ka no ta bus kads vera liekams labums. Sakuma iedomājos, ka du�a, ne�maz nepieminot daudz intīmākās aktivitates ar masa�u du�a, būs ļāvusi man paraudzīties uz musu problēmu no jaunas perspektī�vas. Bet bija acīmredzams, ka ne. Jo man joprojām trūka jelkadas noderīgas iedvesmas.

-�� Meļa? viņa roka ielavijas man aiz halata un pieskaras ple�cam. Viņam bija kada netverama maka nojaust, ko es vēlos. Ar otru roku maigi aptvēris manu otru plecu, viņ� viegli saspieda rokas.

Pieveru acis un noputos, izbaudot maigo, nomierino�o pieskā�rienu ritmu uz savas kailas adas.

-�� Vai ar tevi viss kartība?

Gandrīz nevelejos atbildēt. Vispār negribēju vairs nekādus jau�tājumus. Gribēju tikai atbildes. Bet ar gribē�anu vien nepietika, tapec nosēdos taisnu muguru, nolēmusi piespiest savas domas darboties vajadzigaja virziena. Man viss bus labi. Patie�ām, viss kartība.

Kadu bridi viņ� mani uzmanīgi vēroja, it ka neticot ladai at�bildei, tomēr drīz vien piekrīto�i pamaja. Labi, lai ir, ka tu saki.

Par mani neraizējies. Mes izprātosim, ka tikt gala.

Apgājis galdam, viņ� ieskatījās man sejā, tad noglastija vaigu ar plaukstu. Pieliecies Stnkers uzspieda skupstu manām lupām,

un kad jau gandri/, ieslīgu viņa rokas, cīnoties ar velmi pierunāt viņu atkal uzsākt mīlēties, lai vienkār�i izmestu no galvas visu parejo ka nakts murgus, es saņēmos. Apzinājos, ka aizmir�anas nepadarīs musu stāvokli vieglāku. Un mums tomēr bija jastrada.

Ka par spīti �ai situacijai, mans mobilais tālrunis piepe�i iezvanījās, es atravos no skūpsta un metos pie atvilktnes, kura biju iemetusi tālruni, pārslēgtu balss pasta re�īma. Ak, sasodīts! Parbaudiju zvanītāja numuru, tas nebija noradīts, tikai "neidenti�ficēts numurs", tapec ar skubu iesledzu balss pasta ziņas, gatava noklausīties, kas zvanītajam bijis sakams.

Tā bija mana mate. Un sprie�ot pec fona trok�ņiem, vecāki jau bija pilnas buras, malkojot jau neskaitamo mēriņu pēc kartas.

-��� Melanij? Ak, nolāpīts, negrasos runāt ar to tavu atbil�u automatu� Ja, klau, piedod, ka nepiezvanījām agrak. Laiks paskrēja nemanot. Tie�i tagad mes braucam uz Longailendu, kur paliksim visu nakti, tomēr cie�i norunājām brokastot kopa, kad atgriezī�simies pilsēta. Tie�i vienpadsmitos. Hsam apmetu�ies Kārlaila viesnīcas 3618. numura� Vai, darga, uzgaidi mirkli. Tevs nule ierosināja, lai tiekamies bara. Labi, tad sarunats. Mīlu tevi, maza. Ata!

Tad viņa nolika klausuli, un es paliku blen�am uz savu tālru�ni, domas apsverot savas matēs pasīvi agresīvo uzvedību un tas iespaidu mana dzīvē. Tik tipiski viņai iz�aut kadu neapstrīda�mu komandu. Tikai vienreiz un bez iebildumiem. Varbūt es būtu vēlējusies, lai pavaica manu viedokli vai vismaz dod iespēju pār�lūkot savu laika plānojumu. Ta vien likās, ka mātei nav sapro�tams es esmu patstaviga būtne, kam ir kada teik�ana pa�ai par savu dzīvi.

Nometu tālruni uz galda un sastapos ar Stnkera noraidījumu tadai rīcībai.

-�� Tulīt ņem tālruni un zvani viņiem, lai nekavējoties taisas prom no Ņujorkas!

Nobālēju, iedomājusies, ka viņam ir pilnīga taisnība. Kamēr vien Lūsis piedalās spele, ari viņi bija apdraudēti. Varbūt ne tū�līt, bet gadījumā, ja izdzīvo�u �īs pirmās divdesmit �etras stun�das, un es pilna merā gatavojos izturēt, Lūsis varēja mēģināt izmantot manus vecākus, lai mani izvilinātu un nogalinātu. Tas gan īsti neatbilstu datorspēlēs ierastajiem noteikumiem, bet mana gadījuma bija jabut gatavai uz visu. Nekad vel virtuālās speles neizmantoja spēlētāju vecākus, lai papla�inatu speles paramet�rus, tas nedereja ari par kādu līmeni, ko parvaret. Tomēr izman�tot drauga navi parliecina�anai un iebiedē�anai, tas vien jau lie�cina ja, ka �ī spele krietni at�ķiras no visam man zinamajam. Un ir daudz briesmīgākā. Ja Lūsis uzsācis tik ne�eligu cīniņu, pilna mera varēju rēķināties, ka maniem vecākiem varētu tikt piegādāts spridzeklis, piemēram, pasta aploksne.

Ņemu tālruni un sakuma piezvanīju uz matēs mobila talruņa numuru, tad uz. teva. Abiem atstaju vienu un to pa�u ziņu: "Tie�ciet prom no pilsētas; visu paskaidro�u velak." Neesmu gan pārliecinātā, ka viņi saņems �is ziņas, noteicu. Mate bija iztei�kusies, ka viņi aizmirsu�i savu tālruņu uzlādētājus, un ļoti ap��aubu, ka viņi zina, ka parbaudīt balss pastu no cita talruņa.

-�� Vai vari piezvanīt kadam no viņu draugiem?

-�� Man nav pat nojausmas, pie ka viņi paliek �aja vieso�anas reizē.

-Tad mums jabridina viņi personīgi. Viņi viesojas ārpus pil�sētas, vai ne? Tatad pagaidam viņi ir dro�ība.

Pamaju piekrizdama, uzskatot, ka viņa teiktaja ir liela jēga.

-�� Tatad mums ir vērts doties uz brokastīm un pierunāt viņus atstat pilsētu pēc iespejas dnzak. Jaizdoma kads nevainīgs iemesls. Kaut kas, kam viņi noticētu.

Godīgi sakot, man nebija īstas nojausmas, ka visu realizēt, bet jutos apmierināta, ka man vismaz bija kaut kads rīcības plāns. Gribēju but pārliecinātā, ka vecāki bus dro�ība.

Es tie�am mīlu savus vecākus. Neraugoties uz visam viņu ne�cie�amajam divainibam, es tomēr viņus mīlu, jo mums ir kopīga pagatne, un vienkār�i tapec, ka viņi ir ļoti labi cilvēki, un ja, tā�pēc, ka normāls bērns vispār mīl savus vecākus. Ari es. Un kad mes rit tiksimies, noteikti to viņiem pateik�u. Man puslīdz vien�alga, cik trakas vai nerealizējamas idejas ir manai mātei un cik nenovēr�ami viņa mani nokaitina ikreiz, kad mums jatiekas. Ls tomēr viņu apkamp�u un pateik�u, ka mīlu viņu ar visu savu sirdi un dveseli.

-�� Piekritu, Stnkers apstiprināja.

-� Mums tomēr rit nāksies izturoties ārkārtīgi piesardzīgi, es piebildu. Negribu, lai musu apmeklejuma deļ mani vecāki no�nāk briesmas, ('.ribu viņus brīdināt.

-� Mes tur ieradīsimies daudz agrak un kārtīgi izlūkosim, Strikers apsolīja. Un noteikti pārliecināsimies, vai neesam atvedu�i sev līdz asti, viņ� piemetinaja, apsēdies uz gultas man tie�i līdzas, un saņēma manu roku. Mes pārliecināsimies, ka tavi ve�cāki ir dro�ība, Meļa, es apsolu.

Pamaju, ka piekritu, bet bez entuziasma. Piepe�i jutos līdz nā�vei nogurusi, viss dienas smagums nospieda mani. Maniaks, kas uzglūn, Tods, kas miris tikai manis dēļ, un mani vecāki, kas ir briesmas, atkal jau manis deļ.

Un nepiemirstiet vel kaut kadu toksisku draņķibu, kas plūst manas vēnas. Tā ir viena pretīga padarī�ana, drūmi no�uk�stēju.

-� Zinu, Stnkers piekrīto�i atbildēja, apvijis roku man ap ple�ciem. Atspiedos pret viņu, pateicīga vismaz par tadu cilvēcīgu kontaktu. Meļa, mes nepadosimies. Vēl viss nav beidzies.

-���� Drīz viss bus cauri, atteicu. Ta vai citādi, bet vienalga gals bus klat. Man riebās to atzīt, bet tas, ka biju tik no�ēlojama, radīja kaut kadu perversu patiku, biju nogurusi, tik nolādēti pa�gurusi. Skaidri nezināju, toksīna vai pārgurumā deļ, bet man bija nepiecie�ams pagulēt. Un ja man nebija iespējams aizmukt un aiz�braukt, tad es vismaz gribēju atslēgties, kaut uz bridi. Viss �is sare�ģījums nesas mums pretī ka ātrvilciens. Man tie�i virsu. Un es nekur nevaru izbēgt. Neviens nespetu.

-� Tu spēsi, Stnkers iebilda, puledamies mani pārliecināt. Viņ� pabaza saliektu pirkstu zem mana zoda un pacēla aug�up manu galvu. Viņa seja staroja tads siltums un maigums, ka es gribēju palikt un apmaldīties viņa skatiena. Ja nu kadam ir spēks un maka tikt gala ar �o visu, tad ta esi tie�i tu. Un tie�i ta pa�a iemes�la deļ es esmu ar tēvi. Mēs grasamies uzvarēt. Un pieradīsim �im izdzimtenim, ka viņ� izvēlējies saķerties ar nepareizajiem ļaudīm.

Mazliet pasmaidīju par �iem nenoliedzami bra�ajiem vārdiem, bet vairs nespēju parunat. Mēģināju pēdējiem speķiem pārlieci�no�i pamat un tēlot, ka grasos tikt ar visu gala. Ciliem vārdiem sakot, mēģināju izskatīties kā tada sieviete, ko Stnkers domājās

redzam un aizstavēja, nevis ta, kas paliesam bija viņam acu priek�a.

-��� Varbūt tas tie�am ir vilciens, viņ� turpinaja, bet kapec tam vajadzētu mēģināt parbraukt mums pari? Kas var mūs aptu�rēt uzlekt uz ta un nobraukt ar to visu ceļu līdz galam? Notvert to elles izdzimumu un pirmajiem izbeigt �is sacīkstes?

�aja reize es pat vairs nopulējos pasmaidīt. Biju parak aizņem�ta, pārskatot domas viņa teikto, lai vēlreiz un velreiz ieklausītos �ajos vārdos. Vilciens, ta es to nosauktu. Es to nebiju atskārtusi līdz brīdim, kad Strikers atkartoja manis pa�as vārdus par ātrvil�cienu. Tas bija vilciens. Precīzāk ta bija vilcienu stacija.

Mans pulss saka auļot, un dzīslas saka strāvot aizrautība. Man bija taisnība. Nu es zināju, ka man taisnība.

Sasodīts, kaut man tie�am izrādītos taisnība.

-�� Aiziet, nac, izmetu Stnkeram, sakampusi viņa roku un vilk�dama sev līdzi. Mums japasteidzas.

Vilcieni. Lūk, ari ilgi mekleta atbilde. Tai bija jabut pareizajai. Mes visu laiku bijām raudzīju�ies tai tie�i virsu, bet ta ari palai�du�i garam nepamanītu.

Kamēr Strikers ziņkārīgi nolūkojās, ko es grasos darīt, norau�sos no ērtās gultas un iekārtojos pie datora ekrāna. Dators jopro�jām bija tie�saistes pieslēguma, un man izdevās paris mirkļos uzmeklet interneta to, ko jau sen vajadzēja atrast. Viss, kas bija japaveic jaievada Google meklētājprogrammā burtu kombināci�jā: "C.P.R.R. saisinajums", un gandrīz momenta datora paradijas atbilde, kas apliecinaja, ka man bijusi pilnīga taisnība.

-�� Central Pacific Railroad jeb Centrālais Kontinentālais dzelz�ceļ�, Strīkers man par plecu nolasīja. Nu un tad?

-�� Dzelzceļ�! Izteiksmīgi viņam atkartoju. Centralais. Lie�lais centrālais� Cerīgi vēros Stnkera seja, bet viņ� joprojām ne�noskārta, uz ko es tēmēju. Ei, Strīker, tev ta�u ari tapis skaidrs? Miklas atminējums mus noved pie Lielās Centrālās stacijas. Un piecpadsmit ir kads glabatavas numurs.

-�� Ļoti ap�aubu, Stnkers iebilda, iznicinādams manu iespeju padi�oties pa�a iedīgli. Vairak neka skaidrs, ka pec 11. septem�bra visas baga�as glabatavas ir likvidētas.

-��� Bet es esmu tur redzējusi baga�as glabatavas skapī�us. Man noteikti ir taisnība. Un pat ja tie nebija baga�as skapī�i, varbūt ka viņiem ir kada cita numurēta sistēma, pec kuras somas tiek novietotas plauktos garakiem ceļojumiem, piemeram, uz Eiropu.

-Tie skaitļi varētu apzīmēt ari vilciena numuru vai varbūt plat�formas numuru, vai pat du�iem visvisādu citu lietu.

Nācās piekrist, ka Strikeram taisnība. Raugoties no �a skatu punkta, mana teorija izklausījās krietni pieticīgākā un mazticamaka, nekā tas bija licies iepriek�. Tomēr �i bija vienīga teorija, kas man pēdējā laika ie�āvusies prata, un es negrasījos no tas at�teikties bez cmas. Ja citādi nevarēs, brauk�u uz Centrālo staciju viena pati, lai pārliecinātos.

Ar skubu apģērbos, tad paķeru savu somiņu. Strikers tie�i lai�ka aizvaza klepjdatoru, un mes steidzāmies uz viesnīcas vestibi�lu. Tikko bijām tiku�i līdz liftam, kad ta durvis atveras. Tomēr bi�ju piesardzīga pirms iekāp�anas lifta a�i pārliecinājos, vai nepamanī�u Lū�a vaibstus starp lifta pasa�ieriem.

Kad lifta durvis pec paris sekundem atvērās jau pirmaja stā�vā, Strikers cie�i satvēra manu elkoni, pastumdams mani sāņus un ļaudams pārējiem izkāpt pirms mums. Tikai tad viņ� ļāva ari man izkāpt no lifta un iedams turpinaja rūpīgi noverot apkartni, katram gadījumam aizsegdams mani ar savu ķermeni. Kadu ne�apjaustu bridi sajutos gandrīz kā slavenība vai kads augstaka ran�ga politiķis. Ak tad tadas sajūtas viņiem japiedzivo ikdiena� Visapkart stalkeri un miesassargi; savulaik kadu neilgu dzīves posmu tie�am biju fantazējusi, ka tas ir but Britnijai Spirsai. Ta kā nepavisam neprotu dziedāt, bija diezgan dumji iedomāties se�vi Britnijas vieta (da�i dro�i vien iebildis, ka ari Britnija dziedāt neprot). �aja mirkli negaidot apjautu, cik ļoti man palaimējies, ka neesmu apveltīta ar lielu talantu. Ja slavenibam pastavigi jadzīvo, slepjoties un sargajoties no puļa, es nekad mū�a nevēlētos sev tadu likteni.

Lifts bija apstajies Plazu viesnīcas reģistratūras stāvā. Visu lif�tu durvis bija vērstas tie�i iepretim reģistratūras letēm. Kad izkā�pām, es paveros pa kreisi.

Viņ� bija tur! Tie�i pari telpai, otraja puse. Atbalstījies pret leti, sarunājas ar uzņem�anas darbinieku. Vel neredzēju runātājā se�ju, bet saklausīju līdz �ermuļiem pazīstamu balsi, �is balss īpa��nieks bija nobaidījis mani līdz nāvei jau pie Toda majas ārdur�vīm. Balss patlaban vaicaja reģistratūras darbiniekam, kura numura esmu apmetusies.

-�� Melānijā Linna Preskota, viņ� u/stajīgi taujaja. Bijām sa�runāju�i, ka ieradī�os. �ausmas sastingu, gaidot klerka atbildi.

-�� Atvainojiet, kungs, es jau parbaudiju, bet viņa pie mums nav reģistrejusies.

-�� Un ka ar Metju Strikeru?

Strikers tikmēr bija sagrabis mani ai/ aug�delma un ai/vilcis iespējami nostāk, prom no Lū�a acīm. Steig�us izlavījāmies no viesnīcas uz Palin Cauri stūra pie juvelieru veikala. Briljanti mir�dzēja veikala skatloga ka apliecinājums bagalibai un greznībai.

Tie�i taja laika Lūsis rūpīgi nopētīja apkartni, juzdamies pa�galam apmuļķots, ka gājis pa nepareizām pedam.

Laikam Stnkers uzminēja, kads skats paveras manam acīm, jo nekavējoties pārliecās man pari, lai es no viesnīcas puses nebutu saredzama. Cie�i mani apkampis, viņ� ie�ukstēja: Esam jaunlaulatie, viņ� skaidroja. Un nevienu bridi nespejam viens otru palaist vaļa. Skūpsti mani!

Neiebildu. Nebija jau nekādās lielas izvēles un ari nevienas dro�as vielas, kurp doties. Varbūt es noticēju Stnkers spes mani aizsargat. Varbūt pieņemu, ka drīz bus jamirst tik un la, tad kā�pēc pirms nāves nebaudīt laimīgas izjūtas? īsti nemaz nezināju un ari nevelējos vairs analizēt kas un kapec. Cie�i piekļāvos Stnkeram un ļāvu, lai viņ� ka apmats skūpsta manas lupas.

Gribētos jau atzit, ka siltums, kas plūda no viņa skūpsta, pār�pildi ja mani ar tadu sajūsmu, ka aizmirsu it visas savas problē�mas. Aizmirsu, ka biju slepkavas mērķis. Aizmirsu, ka mana dzī�ve pārvērtusies nebeidzama murga.

Kur nu!

Apmēram pirms paris slundam musu numuriņa, tad gan es skūpsta izbaudīju pilnīgu aizmir�anos, mirkļa laimes izjutu, to�mēr �eit, �ajos briesmu pilnajos brī�os, tik tikko pamanīju, ka mu�su lupas saskaras. Iespejams, ka skūpsts bija tīri labs un patī�kams, tomēr man vajadzēja sakopot visu gribasspēku, lai neizrautos un nemestos projām no Stnkera apskāvieniem, dievs vien sazina, kada virziena ka tik talak projām no �ejienes un Lū�a baisma tuvuma.

Protams, ka es saņemos un nekur neaizbēgu, tomēr man nav palicis atmiņa, cik ilgi mes skūpstījāmies. �ķita, ka tas velkas bez�

galīgi. Es tik tikko valdījos, lai nepretojoties paliktu cie�a ja apskaviena Strikera rokas. Kad beidzot no tam atbrīvojos, pārsteigtā atklaju, ka iepriek� biju jutusies daudz pasargataka. Strikers bija ma�na dro�ība, un ta ka viņ� neatvirzijas no manis talak par divām collām, gribēju viņam piekļauties un palikt viņa tuvuma.

-�� Mukām, viņ� klusu mudināja.

Ar galvas mājienu paudu piekri�anu un ļāvu viņam sevi vilkt cauri Palm Court patīkami tum�i noēnotajam un tomēr gau�am elegantajam nostūrim, pa kreisi palika briljantu vitrīnas, kas �ilbinaja Plaza apmeklētājus. Apsteigu�ies ap tuvīno ielas stūri, mes sastingam. Tikai pec pussekundes aptveru kalab. I.usis jau bija iznācis foajē, roka turēdams neaizdegtu cigareti, un seja vidēja ļauna izteiksme. Viņ� mus nepamanīja, toties es paguvu uzlūkot vajataja acis. Mans pirmais iespaids bija pareizs. Viņa skatiens izstaroja briesmas un bīstamību. Bīstams un apbrīnojams. Viņ� bija izgājis medības. Viņam ta nebija tikai spēle, ko izspēlēt un pamest, viņ� tie�am izbaudīja visu, ko piedzīvo realitate. Viņ� al�ka �o kroplīgo ārprātu. Viņam tas deva varas sajutu. Un kapec ne? Viņ� bija tas, kur� dzen pēdas medījumam. Ta nebija viņa na�baga piere, kura ietetovets liels, sarkans mērķa aplis.

Vispirms iedomājos, ka viņ� ir pilnīgi ķerts. Bet vai tas varēja but vienīgais iemesls? Vai viņ� spēlēja tikai, lai izjustu medību kaislību? Vai taja visa neslēpās ari vel kas vairak?

Ko viņ� saņems, ja uzvarēs?

Tie�i ta pa�a iemesla deļ gribēju uzzināt, ko īsti saņem�u es, ja inau izdosies uzvarēt?

Bu�u izdzīvojusi, protams. Tomēr prata rosījās �aubas. I ai kur� bija musu leļļu meistars, kas raustīja musu visu iesaistīto aukli�ņas, izdzīvo�ana nebija nekada balva. Tas drīzāk varēja but tikai blakus nosacījums. Un varavīksnes viņa gala mani gaidīja kada balva. Virtualaja pasaule ta butu naudas balva. Vai te ari? Nezi�nāju. Tomēr biju apņēmības pilna noturēties dzīvajos pietiekami ilgi, lai to noskaidrotu.

-�� Vai viņ� mus pamanīja? noprasīju, kolīdz Strikeram izde�vās mus aizvadīt līdz elegantas atmosfēras piestrāvotajam vies�nīcas Pluzu baram. Par laimi bars bija pietiekami talu no musu "draudzīga" stalkera kaimiņos.

-��� Nedomāju gan, Stnkers noliedza, vadīdams mani cauri naksnīgo viesu pulciņam, kas bija izvietojies visgaram lielai ko�ka letei pla�ās telpas centralajam dizaina un saviesīgajam ele�mentam.

-��� Ka tam izdzimtenim izdevās atrast, kur esam apmetu�ies? Tu ta�u reģistrējoties viesnīca nenosauci savu īsto vardu, vai ne?

-�� Ne, D�onsones kundze, nenosaucu vis. Viņa �okli pulsēja kads muskulītis, kas liecinaja par sasprindzinājumu. lespejams, mums vienīgajiem likās, ka spele norit informācijās vakuuma, to�mēr radas, ka �im puisim bija skaidri zināms, kurp doties. Lai kur� aiz tā visa slēpjas, visticamak esam izsekoti un novēroti. le�spejams, ka musu svaigas pēdas katru reizi deva signālu. Lai kurp mes dotos. Un katras miklas posma atrisinajuma par mums bija jau zināms. Ta notika ar automa�īnu. I�ēc tam ari uz. kruiza kuģa.

-Tie, kas mus izsekoja, talak pavēstīja Lūsim, piebildu, do�mas aizpildīdama baltos plankumus.

-�� Es an ta domāju.

-�� Merglis tads! nolamājos. Tas ir tik negodīgi!

-��� Uzgaidi �eit, Stnkers ierosināja. Mēģini izskatīties pec iespejas mazak aizdomīga, esi neuzkrīto�ākā. Un pieskati savu aizmuguri.

-�� Tu mani pamet?

-�� Ne uz ilgu laiku. Viņ� a�i noskūpstīja manu pieri. Mums ir viena priek�rocība viņ� mus vel nav pamanījis. To ari tagad izmanto�u. Un man ir plāns, ka tam visam atri vien darīt galu. Pasniedzies zem �aketes, viņ� satvēra ieroci, īsaja mirkli pamanī�ju uzzibam melnu metālisku stobru.

�ausmas paraudzījos apkart uz miermīlīgo ļau�u pulku, būda�ma pārliecinātā, ka, �adi rīkodamies, viņ� sacels kajas visu iespē�jamo viesnīcas apsardzes dienestu un atskanēs tada trauksmes signalizācija, ka mati vai stāvus sacelsies. Tu ta�u negrasies�

-�� Pie joda, taisos gan. Un ka vel taisos, viņ� atcirta.

Gribēju stndeties, pārliecināt par pretējo, bet saņemos un turē�ju muti ciet. Man patiesība nekas nebija iebilstams, ja kads god�prātīgs kārotājs sa�autu I.usim ceļgala bļodiņu, lai izdabūtu no viņa trūksto�o informāciju. Jupis viņu rāvis, es nebiju pret, pat ja kads Lūsim ie�autu tie�i paura vidu. Pagaidam biju novesta jau tik talu, ka pati bulu gatava to nelieti piebeigt, ja vienīgi nebaidī�tos, ka �aujot netrāpī�u un nejau�i sabojā�u Pluza ekskluzīvo in�terjeru, izraudama caurumu smalki dekorētajās sienas. Es raizē�jos vienīgi par to, lai nenāktos pieredzēt, ka sa�auts tiek Strikers. Lūsis jau bija pieradījis, ka ir pagalam bīstams tips.

Tomēr, jaatzist godīgi, ari Strikers varēja kļūt bīstams. Un man bija radusies nemaldīga pārliecība, ka �oreiz labak nemaisīties vi�ņam pa kājām un neuzbāzties ar savam baiļu noskārtām. Tā viņ� labak tiks gala.

Tā vieta es atteicu tikai vienu:

-�� Pasteidzies!

Strikers pamaja, seja bija nocietinājusies un stinga, kad viņ� pasniedza man somu ar klēpjdatoru. Neej nekur talu projām, viņ� piekodinaja, �ķībi pasmaidījis.

Un tad jau Strikers bija prom. Uzmanīgi parskatiju telpu, meģinadama nolemt, kurā stun apmesties, kamēr risināsies turpmā�kie notikumi. Visbeidzot iekārtojos pie viena no beidzamajiem gal�diņiem pa�a bara maliņa, netālu no Plazu galvenajam durvīm. Netālu no manis pa kreisi bija vel viena izeja, kas veda uz Piec�desmit devīto ielu. Mana izvēlētajā sedvietā pavērās labs skats ari uz �o nostūri. Vienīgais neparskatamais aklais laukums atradas

man aiz muguras, kur galdi aizpildīja bara pretejo stūri. Kadu bri�di pavadīju, slep�us nopētīdama ikviena klāteso�ā seju. Ierīkojos sava pagaidu patvēruma tikai tad, kad jutos pārliecinātā, ka cil�vēki man aiz muguras ieradu�ies iemalkot kadu dzērienu, nevis dzenas pec manam asinīm.

-�� Vai kaut kas atgadījies?

Aiz �ausmām palēcos gandrīz pēdas augstuma, jo mani uzrunaja sve�a vīrie�a balss. Apcirtusies pamanīju, ka pienācis bār�menis. Tfu, tu, noskurinājos, ielūkodamas barmeņa seja,

-�� jus mani nobiedējāt!

-� Saldumiņ, viņ� nodūdoja, tu izskaties ta, it ka Lieldienu zaķis ari varētu tevi nobiedēt līdz nāvei.

Mēģināju savilkt seju smaidam līdzīga grimase, tomēr pie se�vis nodomāju ja viņ� zinātu, cik daudz patiesības bija viņa teiktaja� Nealku, lai kads te ar mani uzsāk pļapat, tomēr ari prom negribējās doties. Biju apsolījusi Strikeram, ka gaidī�u viņu te, un man netrūka apņēmības turēt �o solījumu. Varu izturēties augst�prātīgi un noraido�i pret daudz ko, tomēr iet visam �im murgam cauri vienatnē? nu ne, tas bija par daudz prasīts no manis. Gri�bēju, lai man palīdz un aizsarga. Gribēju saņemt it visu iespēja�mo palīdzību.

- Vai pavēstīsi man savu bedu stāstu?

-�� Ne, atteicos.

-�� Esi pārliecinātā, ka nevajag? Tā vien izskatas, ka tev neskadētu kada draudzīga auss, kas uzklausītu.

-����� Kas par lietū? atvaicaju uzbrūko�i. Vai te ir kada Ieta komēdija, vai ari tev nav neviena pasūtīta dzeriena, ko vajadzētu steig�us gatavot?

Viņ� laipni novēcināja plaukstu pla�a �esta uz bara apmekletaju pusi. Viņi visi jau ir tiku�i pie sava dzēriena. Un es alla� varu atlicināt laiku skaistai vientuļai sievietei.

-�� Sudu bū�ana! nolamājos. Dīvaina karta likās, ka tas, ko daru, labi iederas notieko�ajā. Bārmenis bija vai nu gejs un pie�devām pļāpīgs, vai ari pulējas man piecirst. Mana pacietība bija uz robe�as un jutu, ka drīz bū�u spējīga kadam bliezt.

-�� Uma Turmane, bārmenis ieteicas, un viņa vardi skanēja tik nenormāli un negaidīti, ka es acumirkli pievērsu viņam visu savu uzmanību.

-�� Ko tu teici?

-�� Tu izskaties pec Urnas Turmanes.

Ka tik dzīvē neesmu saukta, visda�ādākajos vārdos, bet "Urna Turmane" par sevi dzirdēju pirmo reizi. Un, ja godīgi, veca laba Uma piedzīvotu kaut ko vairak par �ausmu drebuļiem, ja butu nonākusi mana situācija.

-�� Tas ir malu deļ, bārmenis paskaidroja.

Acīmredzami puisis negrasijas alkapties, un �ī, pec viņa do�mam, bija labaka iespeja sakt sarunu. Esmu slaida un gara. Uma ir vel garaka un vel kalsnāka. Mani mati ir taisni un blondi. Ari Urnas mati ir taisni un blondi. Mums abam ir zilas acis. Un te ari mūsu līdzība beidzas. Gejs to lieliski pamanītu. Vecis, kur� nolē�mis nomak�ķeret damili, neapstātos un turpinātu savu sakamo.

-� Tu nekad mū�a neesi sastapis dzīvu Umu Tūrmani, vai ne? pasviedu viņam �o jautājumu, kamēr pati tikmēr vēlreiz nopētīju visu baru pa perimetru. Biju cie�i sa�ņaugusi pirkstus, lai ne mir�kli nezaudētu uzmanību un nepalaistu garam Lusi.

-�� Vienu reizi viņa bija te ienākusi, bārmenis atteica.

-�� Vai tu viņu apkalpoji?

-Ne glu�i. To teikdams, viņ� pamaja uz pudelēm piekrauta�jiem plauktiem sev aiz muguras. Ko man tev ieliet?

-�� Tekilu, atteicu. Tīru, nesajauktu. Kas ellē notiek? Visu dienu biju turējusies, neņemot alkoholu ne mutē. Tomēr, paliekot skaidra, man nebija kļuvis ne par matu jaukak. Varbūt pirmais vieglais reibums man drīzāk palīdzētu.

Viņ� piepildīja manu glāzi un pasniedza to man uz letes. Pa�rakstījos uz �eka, noradot, uz kuru istabu sūtīt rēķinu.

Tikmēr joprojām apdomāju sakarības ar Umu. Vai esi noska�tījies "Nogalinat Bilu"?

-�� Protama lieta! Kapec vaicā?

Atbildes vieta pasmaidīju. Varbūt ir kas tads, ko es varētu no Urnas mācīties. Ne�ēlība. I ūk, kas man bija nepiecie�ams, lai iz�dzīvotu.

Jakļust ne�eligai. Pienācis laiks sakt domāt ka viņai.

Stnkers steidzas uz galveno foajē, caur dzīslām stravoja le�dains miers. �oreiz, viņ� bija stalkers tas, kur� izgājis medības. Beidzot viņ� pieliks punktu �ai nepratigajai vaja�anai. Tas notiks tie�i te un tagad.

Iedams viņ� turēja labo roku aiz �aketes kreisa atloka, izmanī�gi piesegdams ieroci, kas bija �au�anas gatavība. Uzmanīgi no�griezies ap stūri, viņ� parbaudija perimetru pec shēmas: uz pulk�sten deviņiem, divpadsmitiem un trijiem. Skatiens rūpīgi vēroja apkaimi. Nekā.

Tas merglis bija nozudis.

Foajē izeja bija vērsta uz ielu, un, ja I usis būtu devies ara pa �o ceļu, tad viņ�, iespejams, jau iekāpis kada taksometra un pat�laban atradas pusceļa lejup pa Piekto avēniju. Nolādēts.

Stnkers izskrēja caur durvīm un metas lalak uz priek�u pa ielu, pa ceļam novērodams apkartni visos iespējamajos virzienos, tomēr no Lū�a nebija ne vests. Kadu bridi Stnkers sastinga skrejiena, mēģinādams izprast radu�os situāciju. Ikviena muskuļu �ķiedra ķermeni bija sasprindzinātā un gatava darbībai triecie�na. Stnkera acu priek�a limuzīnos un taksometros piebrauca un devas prom labi ģērbtu cilvēku pari, da�i smalkie viesi uzmeta viņam nesaproto�us skatienus, bet lielāka daļa viņu pat nepama�nīja. Un tomēr neviens no visiem �iem ļaudīm nebija I.usis.

Pamazam soli pa solim viņ� atkapas viesnīcas durvju virzienā, līdz apstajas tie�i blakus �veicaram. Prata ie�āvās apdullino�a

doma, ko tūdaļ vajadzēja pārbaudīt. Viesnīcas bars, viņ� vaicaja apkalpotajam, vai ir vēl kada ieeja bara, nevis caur centrālo vestibilu?

-�� Protams, kungs, �veicars goddevīgi paskaidroja. Apkalpo�tājs stīvi un ierasti cienīgi paversas, noradīdams uz Centralparku. Vel viena ieeja atrodas uz Piecdesmit devītās ielas. No tas var iekļūt tie�i bara.

Strikers pat nenoklausījās �veicara sakamo līdz galam. Viņ� jau skrējiena bija meties uz durvīm un steig�us brazas pari foajē. Viesnīcas vestibils bija ļau�u pilns; viņam nacas ar elkoņiem lauzt sev ceļu puli, kurā bija gan sievietes vakartērpos, gan vīrie�i fra�kas, kamēr viņa krūtis milza aizvien lielāku baiļu kamols. Soļi du�nēja uz grīdas.

Ne, dievs, ludzu, nē!

Piepe�i viņ� pamanīja Melāniju, kas sedeja pie bara letes, pļapadama ar bārmeni, tik vienkār�i un nepiespiesti. Viņa brīvi iekļāvās puli, kura vīdēja vēl kāds ducis vai vairak ļau�u. Dro�ī�ba! Paldies tev, dievs!

Viņ� spēra soli tuvāk, bet viena mirkli viss mainijas.

Uz Melānijās krūtīm iezaigojās sarkanas gaismas punkts, l.azertemeklis. Automātiskā iero�a mērķa meklētājs. Un tas notēmēts tie�i pret viņas sirdi.

Viņ� pat nedomājot izrava savu ieroci un iz�ava augstu pari bara apmekletaju galvai, trāpot spoguļsienā. Meļa un bārmenis no trok�ņa un sprādzienā nokrita pie zemes reizē ar izmestajam patronam.

Kliedzieni atbalsojās gaisa, kamēr Stnkers piesteidzas pie Mē�ļas, satvēra viņu aiz elkoņa un uzrava kajas. Skrien! viņ� tikai paguva no�ņākt, ar otru roku paķerdams datorsomu un Melas rokassomiņu. Viņa neiebilda, un abi steidzās prom no bara pa izeju, caur kuru Stnkers pirmīt bija ienācis. Izlūkojot foajē, viņi nekavējoties devas tam cauri un ara uz ielas.

Kada sieviete, tērpusies melnā eleganta kostīma, grasījās kapt piebrauku�ajā taksometra, kad Stnkers, dodams zīmi Melai, lai kāpj iek�a, izteiksmīgi atvainojās damai un vienlaicīgi pastūma to mala, tad ari pats ieleca sēdekli blakus Melai un uzkliedza �o�ferim: Brauc!

�oferis piedeva ga/i un strauji uzņēma ātrumu pa Piekto avē�niju. Braucot viņ� ik pec brī�a pameta neizpratnes pilnu skatie�nu atpakaļskata spoguli. Strikers nelikās par �oferi ne zinis, ta vietā viņ� cie�i satvēra Melu aiz abiem pleciem un noskatīja no aug�as līdz lejai. Nolāpīts! Viņ� gandrīz jau bija viņu zaudējis/

-�� No �a brī�a, viņ� �ukstēja, mes turesimies tikai cie�i kopa.

-�� Kas, pie velna, notiek? viņa noprasīja. Meļa smagi elpoja, krūtīm cilājoties.

-�� Viņ� bija tevi atradis. Bija jau pacēlis ieroci un notēmējis uz. sirdi.

Melānijai seja pazuda krasas, un viņ� neko pasaulē nevelejas vairak ka piekļaut viņu pie krūtīm un apsolīt, ka turpmāk viss bus tikai un vienīgi labi. Diem�el neko tamlīdzīgu apgalvot nevarēja. Tomēr gau�am gribējās noticēt labajam scenarijam, kaut vai tapec, ka viņ� bija redzējis, cik �i meitene patiesība bija trausla.

-�� Viņ� �ava uz mani? Tas bija viņ�? Viņas balss vairak līdzi�nājās �ukstam. I.ai sadzirdētu, ko viņa teica, Slrikeram bija japieliecas pavisam tuvu.

-�� Es �āvu, viņ� atziņas. Man vajadzēja pagūt pirmajam tevi nobiedet un brīdināt.

-Ak! Viņa gandrīz vai pateicīgi pasmaidīja. Tas patie�am nostrādā ja.

Taksometra �oferis paveras uz viņiem par plecu: Tatad, ļau�tiņi, kurp brauksim?

-�� Liela Centrālā stacija, Meļa uzreiz nodiktēja. Pagriezusies pret Strikeru, viņa parvaicaja: Ceru, ka es nospriedu pareizi?

Viņ� cie�i satvēra viņas roku. Mes uzmeklēsim to, lai kas tur bulu.

-�� Kaut nu izdotos! Neģelis ir mums cie�i uz pedam.

-�� Ceru, ka tu viesnīcas numura neatstaji nekādās svarīgas lie�tas? viņ� pavaicaja, veroties pa logu un samanīdams taluma pa�gaistam viesnīcas eku. Jo mēs vairs tur neatgriezīsimies.

-�� Persona non grūta" pec lavas �audī�anas?

-Ja, uz to pusi. Piedod, ka ta iznaca.

-�� Man �ķiet, ka tas mus padara vienlīdzīgākus �aja spēlē, viņa pavēstīja ar drumu smaidu. Es parakstīju barā �eku, kas tika pieskaitīts istabas rēķinam. Ja tas tips iepriek� nezinaja, kura numura bijām apmetu�ies, tad tagad viņ� to zina.

Mes jau tuvojāmies Centrālajai stacijai, kad Stnkera mobilais tālrunis iezvanijas. Nokabinājis to no jostas, viņ� atbildēja ar īsu, strupu: "Hallo?" Nespeju noskārst, kas bija zvanitajs, un no Strīkera atbildēm ari nekas netapa skaidraks.

-�� Vai piezvanīja tava draudzenīte, lai pārbaudītu, kur esi pa�licis? pavaicāju, kad viņ� bija partraucis sarunu.

Strikers par atbildi nepasmaidīja, un, sajutusi izmaiņas viņa noskaņojuma, tūdaļ tapu nopietnāka: Kas atgadījies?

-�� Zvanītāja bija Talija, mana draudzene no I )MV.

Saraucu pieri, pulēdamas noprast, kas sekos. Un?

-�� Viņa parskatija datus par visiem īpa�niekiem. Automa�īna bija reģistreta uz Toda varda.

Strikers noraudzījās mani la, it ka gaidītu kadu vera ņemamu reakciju. Bet man nebija ko teikt. Es pat sākuma nespēju aptvert, ko viņ� bija pavēstījis. Beidzot es sapratu.

-��� I�oda? es pārvaicāju. Uz mana Toda varda?

-�� Tie�i ta.

-�� Bet�

-� Ja, man ari nepatīk �i sakritība, Strikers piebilda.

Man tapat. Un nebiju pārliecinātā, vai ar "sakritību" mes do�mājām vienu un to pa�u. Tomēr tagadēja situācija kopuma lika sajusties pagalam neomulīgi.

Nebija ari brī�a, kad viņam parvaicat, ko īsti viņ� domājis ar �o "sakritību", jo pec pateikta Strikers pasniedza �oferim maksu par braucienu un tūdaļ ari kapa ara no taksometra.

Taksometrs bija mus nogādājis līdz ieejai stacija uz �etrdes�mit otras ielas. Blakus stacijas ieejai atradās slavenais pulkstenis, tam apkart rotājās Herkulesa, Minervas un Merkurija statujas. Klusēdama devos iek�a stacijas eka, domās izlūgdamas dieviem palīdzību, kamēr Slnkers aiz rokas steig�us rava mani dziļāk eka, atrak prom no silti dzelteno pro�ektoru staros izgaismotas ēkas fasades.

Pagajam garam zvaig�ņu kartei un klumburejam lejup pa sta�cijas kāpnēm. Slavena stacijas eka ir radīta neskaitāmās kinofil�mas, tomēr atrasties taja pa īstam bija nesalīdzināms pārdzīvo�jums. Varēja tikai apbrīnot, ka eka, kas kalpoja ka parasta stacija, varēja �ķist tik iespaidīga. Un tomēr ta bija.

Tā ir ne vien skaista, bet ari ideāli ērti iekārtotā. 7.veru, ja ras�tos tada iegriba, �aja stacija mierīgi varētu apmesties uz dzīvi. Uz katra stūra bija kads veikals, tiem blakus bezgala daudz kiosku, kuros piedāvaja visda�adako pārtiku un uzko�amos, un apak�ē�ja stava varēja atpūsties un ieturet maltīti gan greznu, gan stei�dzīgu, pēc izvēles.

Aug�ēja stava varēja iepazīt visneparastāko virtuvi. Uz austrumu puses mezaninu veda kāpnes, kuras mals matā atgādinaja tas, kas atradas Parīzes Operā. Nonākot tur, piedāvātās iespējas (lai neminam iespaidīgas cenas!) parsteidza vel vairak. Tods reiz bija mani turp aizvedis, vakariņojam Maikla D�ordana "Steiku nama" (pasakaini!), un, kad vel biju pirmkursniece, reiz pie�strādāju par viesmīli kādās privātās svinības Kempbela aparta�mentos; tas ir patie�am apbrīnojams vecmodīgs bars, kas ieturēts senatnīga biroja stila. Toreiz bars bija slēgts, un es varēju nolūko�ties uz skaisto telpu no savas vietas aiz sudraba veidota uzkodu galdiņa. Tomēr �i vieta iedvesa patiesu cieņu, kaut ko tik īpa�u un iespaidīgu iekārtojumā deļ nekur citur ta ari nebiju redzējusi. Jau gadiem karoju aiziet turp vel reizi, tomēr nekad neatradās pie�tiekami daudz brīva laika. Varbūt, ja mums �oreiz viss beigsies laimīgi, Strikers varētu mani turp aizvest, lai nosvinētu musu uz�varu.

�aja velaja vakara stundā stacijas eka pamazam sāka tuk�o�ties, tomēr vēl bija atliku�i nedaudzi velie vilcieni. Stacija pakā�peniski saradas naktsputni skaļi pusaud�i, dzērāji un vairaki

tada paskata ļautiņi, kam nudien deretu atklat, kada nozīme cil�vēka dzīve ir vannas istabas apmeklējumam.

Mes ta steidzāmies, ka neattapu pat domāt. Tomēr tagad mans prāts steig�us pieslēdzās Stnkera pavēstītajiem jaunumiem. ToJ<? Kas kopīgs Todam ar man atstato vesti automa�īnas kompaktdis�ku atskaņotaja? Un tie�i tāpat jautajums, ka Todam varēja piederet Jaguar? Man prata raisijas ļaunas nojausmas, tomēr pagaidam neļāvu tam vaļu.

-�� Kur tie atrodas? Stnkers steig�us vaicaja.

-�� Kas tad?

-�� C'.labatavas skapī�i, kurus tu minēji esot �eit savulaik redzē�jusi, Stnkers atteica.

-Ak, jā� Padzinu no prāta uzmācīgās domas par Todu; va�rē�u nodoties tam velak. Paveros apkarl, lai saprastu, kurp virzā�mies. E� hmm� bridi vilcinājos un paraustīju plecus. Patiesī�ba nekad agrak neesmu lietojusi kadu no baga�as glabatavas skapī�iem un ta īsti nemaz neatcerējos, kur tie varēja atrasties vai kad beidzamo reizi butu tos manījusi.

-�� Tas nekas, Stnkers mani mierinaja. Pavaicāsim kadam.

Sekoju viņam pie informācijās letes. Nogaidījām, kamēr apkal-

potajs tika gala ar paskaidrojumiem kadam vecīgam tūristam, kur�, iespējams, nekad mū�ā nebija saskaries ar vilcienu kustī�bas sarakstu. Beidzot pienāca mu�u karta.

-�� Glabatavas skapī�i? informācijās dienesta darbinieks parjautaja. Atvainojiet, baidos, ka neka tada mums �eit nav.

Pieliecos tuvāk un, lai saņemtu atbalstu no Stnkera, nemānā�mi ar elkoni viņu iedunkāju. Esmu tos �eit redzējusi. Zinu, ka jums te tādiem jabut.

-��� Vai tas bija nesen? Apkalpotajs izskatījās diezgan skep�tisks.

-�� Precīzi nepateik�u, kad tas bija, atteicu.

-�� Redziet, tos visus likvidēja pec 11. septembra, apkalpotajs skaidroja.

Kaunīgi palūkojos uz Stnkeru. Viņ� jau bija mani par to brīdi�nājis. Jutos patie�am muļķīgi.

-�� Vai stacijas ekā ir kads sutijumu �ķiro�anas punkts? Stnkers apvaicajas.

-�� Piedodiet, nav. Jus jau zināt dro�ības apsvērumu deļ.

-�� Protams. Un tomēr, paldies jums!

Strikers tūdaļ devas projām no informācijās letes, saudzīgi pa�ņēmis mani zem elkoņa. Sekoju viņam, kājām ļimstot. Nekādu nuinurētu glabatava* akapī�u. Nekada atrisinājuma musu miklai.

Vairs nekādu cerību.

Ko, sasodīts, man tagad darīt?

Ta ka mums vairs nebija labaka plana, sekojām norādēm, kas veda uz 15. līniju. Tā bija viena no tam, kura vel kursēja velie rei�si. Vilciens jau bija pie platformas, un da�i cilvēki devās turp, lai iekāptu. Platforma bija pilnīgi neizteiksmīga. l iela tuk�a plakne. Neka, kas varētu kaut attali atgadinat uzdotu miklu vai tas atri�sinājumu. Nebija pat iezīmīgu grafiti zīmējumu, kas butu domāti tikai manām acīm. Uz grīdas flīzēm neatradas nekādi ģeometris�ki simboli, kas noradītu, kurp virzīties. Itin neka. Ne vismazaka sīkuma, kas mums liktos noderīgs.

-�� Un kādi bus ierosinājumi?

Mēģināju domāt. Bija neskaitamas metro stacijas, tomēr vienī�gas, kas likās gana nozīmīgas, bija Penn un Lielā Centrālā. Lsam totāli apmuļķoti, sadruvejusies atteicu. l sam atrisināju�i ne�pareizo miklu. Visu laiku esam gāju�i pa nepareizam pēdām. Un lai viss bulu pagalam muļķīgi, esam patērēju�i gandrīz visu atli�ku�o laiku.

-��� Ne, viņ� piepe�i pakratīja galvu. Mums ir taisnība. Ls visu laiku jutu, ka esam uz pareizajām pedam.

Apgriezos riņķi, noradīdama ar roku uz pustuk�o platformu, vientulīgo staciju.

-�� Juti, ka mums ir taisnība? atkartoju neticības pilna. Striker, nekas, ko esam līdz �im darīju�i, nav mus vedis pie pareiza atrisina juma.

Viņ� sarauca pieri, izskatīdamies noraido�s, tomēr neparliecinaja mani. Viss bija tik slikti� Kaut kur dziļi iek�iene vel cereju,

ka viņam būs radusies kada sapratīga ideja, kāda līdz �im vel ne�izmantota kārts, noglabata piedurkne. Mums bija nepiecie�ams vismaz ducis spo�u ideju. 1 )aliba MEN^A gai�o pratu kluba bija nieks salidzinajuma ar to prata potenciālu, kas nepiecie�ams mu��u gadījuma un pec iespejas dnzak. Biju ka izspiests citrons.

-�� Negrasos padoties, viņ� pasludina ja, saņemot mani zem elkoņa. Un ari tu nepadosies. Nac, ejam!

Ļāvu, lai viņ� mani pie rokas aizved atpakaļ uz stacijas cen�trālo eku. Soļojām pa gaiteni garam neskaitāmiem veikaliņiem, vairums no tiem bija domāti tūristiem un steidzīgiem caurbrau�cējiem. Visi tie bija aizvērti, izmisīgi raudzījos, vai kada aptieka nebūs vaļa, ļoti gribēju palūgt glāzi ūdens.

-����������� C.P.R.R., Stnkers atgadinaja, kad nedaudz gausinajam soli.

-��� Central Pacific Rail RoaJ Centralais Klusa okeāna dzelzceļ�. Centralais mums ir, ari dzelzceļ� ir, bet nav nekada Klusa okeā�nā. Ir kadas idejas �aja sakarība?

-�� Vairs nevienas, atzinos. Un ka ar iniciāļiem /WC? Vai tie tev izsaka kaut ko zīmīgu?

-�� Ne, neka noderīga. Atgriezīsimies pie informācijās letes. Var�būt, ja izskatīsim visas tur pieejamas informatīvas bro�ūras, uz�dursimies kaut kam piemerotam.

Piekrīto�i pamaju, un mes steig�us devāmies taja virziena. Ga�ram pagaja vīrietis, viņa elkonī bija cie�i ieķērusies damite. Izskatijas, ka viņi ir piedzēru�ies, par to liecināja abu nestabila gaita un skaļas, nesakarīgas balsis. Kad viņi bija pagaju�i garam, kaut kas sievietes klumurojo�aja gaita piepe�i pieversa manu uzmanību.

-�� Meļa?

-�� Piedod, atteicu, ļaudama Stnkeram mani vadīt. Tomēr pati biju palēninājusi gailu, pulēdamas uzķert, kadas asociācijas raisas mana prata, redzot �o sievieti, laja bija kas pazīstams. Kaut kas bezgala svarīgs, ko man noteikti vajadzēja atcerēties�

Bijām jau sasniegu�i informācijas leti, Strīkers paķēra pirmo pa rokai gadīju�os bro�uru un saka to parskatīt, meklējot derīgus faktus par staciju. Un tad piepe�i man apkart viss bija pazudis, es neko vairs nemanīju. Beidzot mana prata saslēdzas asociaciju ķēde. Un, ja vien tagad nekļūdījos, musu gala mērķis nebija Cen�trālā stacija. Precīzāk sakot, ne glu�i.

-�� Kas taja bro�ūra teikts par Kempbela Apartamentiem? steig��us vaicāju, partraucot Stnkera iesākto nodarbi.

Viņ� velreiz parlukoja bro�uru, iekams atrada prasīto kadā no talakajam lappusēm. Luk, kur tas ir. īpa�a vieta, vecās pasaules elegance, izmantota gan ka stacijas priek�nieka birojs, gan ka retro stila salons�

Piepe�i viņ� ka atskartis pacēla acu skatienu: Stacijas priek�nieks bija D�ons V. Kempbels.10

-�� Lūk, vai saproti? iesaucos.

-�� Gribētos noticēt, ka ta. Tomēr pārliecināsimies, viņ� piebil�da, ja nu mums vel rastos kadas �aubas, Kempbela Apartamen�ti atrodas Vanderbilta avēnija Nr. 15.

-��� Ja, aleluja, atviegloti noteicu, pasniegdama viņam savu roku. Lai�am, tur var dabūt labu labo kokteili.

-�� Bāru slēdz vienos nakti, Strikers teica, musu soļiem atbal�sojoties uz izgreznotajām kapnem.

-�� Varbūt mums paveiksies tik ļoti, ka bara vel atradīsies kads apmekletajs un tas netiks slēgts, līdz pagūsim ierasties.

-�� Cerēsim, ka la.

Steidzamies pa ēkas daudzajiem nostūriem, līdz atradam ieeju bara, kas bija apslēpta stacijas daudzajos nostūros, �ķērsejas un kāpnes. Durvis rotaja tikai vienkār�s melns karogs, logotips "Kempbela Apartamenti" bija uzdrukāti ar baltu, un tas iezimeja kāpnes, kuras veda uz bara durvīm. Sienas bija no akmens, un kāpnes, kas veda uz �o baru, klaja sarkans paklajs. Steidzos pari diviem pakapieniem uzreiz, turēdamas pie misiņa margam.

Neka. Klusums.

-�� Ksam par veļu, noteicu. Pabungoju pa durvīm, piespiedu pieri krasainajam durvju stiklam un pulējos saskatīt, kas notiek bara iek�iene. Redzēju tur gaismu, bet nekādās kustības. Piebungoju vēlreiz, cerēdama, ka mani kads sadzirdēs un naks pārlieci�nāties, kas te klauvējas. Velreiz. neka. Cikos to atver no rīta? vaicāju.

-�� Ne agrak par trijiem pēcpusdiena.

Abi saskatījāmies. Skaidrs, ka bijām visu nokavēju�i. Pulksten trijos jau sen bus par veļu, lai mani izglābtu.

-�� Domāju, ka spē�u �eit ielauzties, viņ� ieminējās, un ar to nebūt nedomāja belzienus pa durvīm.

-�� Ko?

-�� �aja restorānā, viņ� paskaidroja. Domāju, ka varē�u te ielauzties.

Varbūt pus sekundi mana prata rosījās doma par apcietināju�mu, tomēr �igli novērsu savu uzmanību no �im raizēm. Tā vieta, lai centīgi iebilstu, atteicu:

-�� Ļoti labi. Ir pilnīgi skaidrs, ka es to nespētu paveikt, un mums vienkār�i ir jāiekļūst �aja bara. ja tu mus tur vari iedabūt, tad ķe�ries tik klat.

Jau pec trīs minūtēm jutos stulbi �ādas vardu izvēles deļ. ja viņ� varētu mus tur iedabūt? Nebija nekāda "ja", bija tikai Strikera pras�mīgas rokas un paris smalku metala instrumentu, un darbo�anas, kas noritēja raitak "neka tu paspēsi izteikt cietumu kameru".

Stnkers atvēra durvis, ar dro�u rokas kustību iestumdams ari mani iek�a. Un tūdaļ klusi aizvērdams durvis aiz mums.

-�� Ka ar trauksmes signalizāciju? pavaicaju.

-�� Nekur nemanīju vadus, nebija ari signalizācijās iekārtās kon�troles paneļa.

-�� Vai varētu but, ka �eit nav ierīkota nekāda dro�ības sistēma? Vai ari tu vienīgi nespēji to atrast?

Stnkers apstājas un ieklausijas, uzmanīgi raudzīdamies apkart. Redzeju viņa seju nespodrajā apgaismojuma, kas vidēja norādē virs ārdurvīm, pa kurām bijām ienāku�i, ka �i ir dro�ības izeja.

-�� Ja te ir kada signalizācijās sistēma, viņ� skaidroja, tad drīz vien mes par to uzzināsim. To pateicis, Metjū dro�i devas iek�a telpas dziļumos. Sekoju viņam. Ko gan cilu vel varēju darīt? Si vieta tie�am bija lik smalka un bagatiga, ka man palicis atmi�ņa. Tālāk aiz. ieejas skatienam paveras karaliski grezni iekārtotā galvenā telpa. Maigi dūmakaina gaismiņa no sienu paneļiem bija par tum�u, lai atrastu ceļu, tomēr tai pievienojās gaismas atspidumi caur logiem no ielu apgaismojuma. I ,ogi bija no lieta stikla, caur tiem ieplūda tikai tik daudz gaismas, lai varētu saredzēt, kur speram kāju.

-��� Nesen domāju, ka gribu �aja vieta vēlreiz atgriezties, iemi�nējos. I.ai gan ne glu�i tā, ka to daram tagad.

-�� Vēlreiz?

-��� Esmu �eit strādājusi, biju viesmīle, apkalpoju pie uzkodu bara slēgta pasākuma.

Strīkers katlu mirkli paklusēja, domīgi veroties mani. Vel viens musu miklas komponents, kam bijusi vistie�ākā saistība ar tevi personiski.

-�� Ļoti neliela un epizodiska saistība, atteicu, bet viņam to�mēr bija taisnība. Domāju, �ai vajadzētu izrādīties sakritībai. Ta��u man ne�ķiet, ka būtu kaut ko tik nenozīmīgu pieminējusi savā spēlētājās profila. Drīzāk tas varētu but �āviens uz labu laimi.

-�� Varbūt, Strīkers tikai atteica, tomēr pēc balss noskaņas no�jautu, ka viņ� daļēji paliek pie savam domam. Tam īstenība ta�gad nav lielas nozīmes. Mums sekmīgi jatiek te iek�a un sekmīgi ari prom no �ejienes.

-Tev taisnība. Ka tev �ķiet, kur mums jamekle vispirms?

-Tādā vieta, kur iepriek� grasījāmies meklēt pa�ā stacijas eka, viņ� ierosināja. Kada glabatava vai noliktava.

-�� Darbinieku personīgo lietu skapī�i? Garderobe klientiem, vai vel kaut kas tamlīdzīgs?

-�� Saksim ar klientu garderobi. Ja ta izradīsies tuk�a, varam uzmeklet darbinieku skapī�us.

-��� Varam sadalīt spēkus, piedāvāju. Ta mes atrak tiksim gala.

-�� Vairs nekad mū�ā, pat nedomā, Strīkers strikti atteica, un no viņa nopietnā balss toņa nopratu, ka ta ir pati nopietnība. Nestrīdējos un devāmies meklet. Kur te nodod meteļus?

Grasījos jau atbildēt, ka nezinu, kad tie�i sev priek�a ieraudzīju meklēto.

-��� Rau, kur! Norādīju uz telpas attalako stūri. Steidzāmies taja virziena un uzgājām tipisku klientiem domātu garderobi ar leti, aiz kuras atradas garderobista vieta. Kamēr raudzījos, kā ēr�tāk piekļūt letei otrā pusē, Strīkers negaidot parleca norobe�oju�mam ka olimpiskais vieglatlēts.

-�� For�i, komentēju, novērtēdama Ieciena atsperīgo vieglumu un viņa glīto pēcpusi.

Strīkers manā priek�a nokavējoties ķeras pie plauktu pārlūko��anas, ļaudams man pa�ai izlemt, ka nokļūt letes otra puse pie viņa. Tā ka neesmu tik lunkana un trenela, pārlēkt letei man ne�izdevās tik raiti ka Stnkeram. Nokļuvusi otra pusē, pamanīju, ka uz dibentelpu ved atsevi�ķa ieeja. Japaprato.

-��� (īsi kaut ko uzgājis? �ukstot apvaicajos.

Viņ� pakratīja galvu. Te neka daudz nav. Talab ari nav lielas jēgas meklet. Ir ta�u jūlijs. Tikai da�i lietusmēteļi un viens lietus�sargs, kas atsliets stūri.

-�� Vai ir kas savads, kas te neiederas?

-�� Neka tada nemanu, viņ� atteica.

-�� Ka ar skaitli piecpadsmit? Ja, ta var but bara adrese, bet var�būt ar to vel kaut kas saistīts tepat uz vietas.

Viņ� skaļi parbīdija pakaramos citu aiz cita. Visi pakaramie ir numurēti, bet es neredzu skaitli piecpadsmit.

Pamaju. Biju jau izprātojusies, ka mes te ienāksim un plaukta greznosies glīti iepakota paciņa, kas gaidīs tie�i mus. Tas butu musu laimīgais atrisinājums reizi par visam reizēm. Bet neka tam�līdzīga.

Pienācu pie pakaramajiem un saku parskatīt mēteļu kabatas. Strikers palīdzēja, un, kad mes beidzam, viņ� atvēra ari lietus�sargu, lai pārliecinātos, vai mekletais neslepjas ta iek�iene vai ārpusē.

-�� Atkal neka!

-�� Zini ko, ierosināju, skaļi domājot, ne jau visi slēpj lietas mēteļu kabatās. Da�i niekus glaba makos, klepjdatoros, piekabi�na tos maziem dzīvnieciņiem�

Viņ� tik savādi uz mani palūkojas, ka man pat �ermuļi parskreja. Man reiz. bija priek�nieks, vecs savadnieks, kas visur stai�pīja līdzi savu miniatūro pudeli, l ielāko daļu laika liitsija, ta sau�ca dzīvnieciņu, maltītes atradās ar mums pie viena galda (ak kada laime!), tomēr reizēm aitiņai līdzīgo suni atstaja cita telpa. To nā�cās pieskatīt kadai nabaga apteksnei, kam bija piekodināts uz vis�stingrāko nenolaist ne acu no saimnieka mīlulītes, un lai dievs �ēlīgs, ja no pūdeļa galvas nokristu kaut matiņ�.

Ka man riebās tas suns!

-�� Meklet kaut kur mazu dzīvnieciņu, Strikers iepratojas, ja, tevis teiktaja ir kāda jēga. Parakņajies kabata, Strikers izvilka pildspalvas lieluma gaismas bateriju, kas raidīja spo�u gaismas staru. Viņ� paspidinaja uz letes, zem letes, izpētīja vēlreiz plauktu saturu. Mus ieinteresēja krāsainie sienas paneļi telpas siena. Uzspiedusi pirkstus uz paneļu virsmas, sajutu, ka tie atbīdas kā durvis. Atveru tas un izgāju cauri ģerbtuvei, kura bija daudzi gro�zi. Visi diem�el tuk�i.

Visi, izņemot vienu, kam bija piestiprināts uzraksts metala plāksnītē "Numur 15".

Zvēru, gandrīz iekliedzos, to pamanījusi. Kas tur ir? sau�cu. Groza dziļuma tie�ām kaut kas atradas, tomēr vajaja apgais�mojuma īsti nevarēju saskatīt, kas tie�i.

Stnkers pieliecas un izvilka no groza d�insauduma jaku.

Aiz satraukuma noelsos.

-�� Svēta debess, ta ir mana jaciņa. Mana pazudusī nuļa, dār�gā Dol�e un Gabana jaciņa, kas bija likusi man tik ilgi raizēties.

-�� Domāju jau, ka ta ir pagalam. Paķēru to no Stnkera rokam un uzvilku, izbaudīdama pazīstama maiga un reizē stingra d�insu auduma pieskārienu.

-�� Kad tev ta pazuda? Strikers vaicaja.

-�� Pirms vairakiem mēne�iem, atteicu. Biju to uzģērbusi uz. randiņu ar Todu, un� piepe�i saprazdama, ka nemaz nebiju to pazaudējusi. Ta bija man nozagta. Un tas nozīmēja, ka man kads sekojis un vērojis jau mene�iem ilgi. It ka jau ta nepietiktu visādu kropļu, kas boja dzīvi!

-�� Padomasim par to velak, labi? Stnkers piedavaja. Viņ� pē�tīja manu seju, un varēju noskārst, ka zinu, par ko viņ� patlaban doma. Vienīgais, kas mums �obrīd ir pats svarīgākais, lai tu sa�ņemtu nepiecie�amas antivielas.

Viņam bija pilnīga taisnība, piekrīto�i pamaju, liekot sev pieversties meklējumiem. Pilnīgi dro�i, ka sajutu jakas kreisaja kru�u kabatiņa kaut kadu metāla gabalu. Mēģināju to izvilkt, kad ieraudzīju, ka tas ir stikla pudelītes aizbaznis. Pudelīte bija kads tum�s �ķidrums. Stnkers pacēla pudelīti pret gaismu, un tad es pamanīju, ka pudelīte ir patiesība man ļoti mīļo �iven�i smar�u iepakojums. Skaisti slīpēta pudelīte, kura kādreiz atradas karo�tais sartais �ķidrums, tagad bija noklātā ar raupji uzvilktu uzrak�stu "izdzer mani". Biju pārsteigtā un tuvu histērijai. Tas nemaz neatgādinaja jautrību. Pats �ķidrums, ka varēja noprast, bija tum��a, viegli sarkanīgā nokrāsa. Neuzticīgi, bailes drebo�u sirdi, tur�pināju to aplūkot.

-�� Meļa? Stnkera balss bija maiga, bet ari nepacietīga.

-�� Jā. Labi. Pudelītei bija smidzinātājā uzgalis, centos to no�raut, un, kad tas izdevās, pieliku pudeles kakliņu pie lupām, bri�di nogaidīju, skatīdamas Strikeram tie�i acis. Vai tu �o dzertu, ja bulu mana vieta? Izdzertu, vai ne?

-�� Pilnīgi noteikti, Meiju piekrita, tomēr viņa balsi samanīju vieglu �aubu enu. Nespeju iz�ķirties. Laikam viņ� lasīja mana prata ka alverla gramata, jo viss mans ķermenis �ausmas bija ka sastindzis. Sasodīts, Meļa, vai tev maz ir cita izvele?

Nolādēts.

-��� Peciņu gaisa! noteicu. Izdzeru pudelītes saturu, un tad iemetu tuk�o pudelīti atpakaļ kabata.

Pec sekundes likās, ka mana galva eksplodēs gaismas un trok��ņa uzliesmojumā. Laikam biju pagalam. Zināju, ka mirstu. Tās bija beigas.

biju izdarījusi nepareizo izvēli.

Lsmu spēli zaudējusi.

Jaatzistas, vairak jutos piekrāptā neka nobijusies.

�āviens naca kaut kur no kreisas puses; Strikers uz to reaģeja momentā, sagrabjot Melu aiz rokas un noraujot sev līdzi zeme uz grīdas. Viņa izmisuma iekliedzas, aptvērusi galvu ar plaukstam. Viņai pagaidam nebija pat skaidrs, vai kliedz drīzāk no bailēm vai ari no satricinājumā. Nebija īstais bridis domāt par ertibam. Viņ� ar plaukstu pieskaras sievietes mugurai. 1 ,ūdzu, tagad ti�kai nesakusties, Strikers pa�ukstēja, uzmanīgi noslidinādams klepjdatora somas lenci no pleca un nolikdams somu uz grīdas. Jau nakamaja mirkli viņ� pieleca stāvus kā atsperes sviests un prasmīgi maskējas letes aizsega.

�āviņ� bija atbalsojies visa telpas pla�uma, tomēr Strikers nedomaja, ka viņiem ir kaut mazākas cerības, ka no ielas kads varē�tu pamanīt notieko�o un mēģināt iejaukties. Slavenais bars bija parak labi izolēts no apkartne notieko�ā, un �āda nakts melnu�ma diezin vai bija daudz garamgajeju. Visdrīzāk viņi bija vieni, un vieniem ari jatiek ar visu gala. Strikers uzmanīgi palūkojās aiz letes aizsega, turēdams �aujamo gatavība.

Raug kur! Gara figūra, sapludusi ar enam, pamazam tuvojās uz viņu pusi. Asa kustība un I .Osis notēmēja velreiz. Atskanēja �āviens, tomēr Strikers paguva pieplakt pie grīdas. Tie�i virs viņa galvas �āviņ� bija iedragājis koka leti. Bēdz! viņ� �ukstus no��ņācās Melas virziena, vēloties, lai viņa steig�us rāptos projām alkova aizsega.

-�� Spogulis? viņ� �ukstus prasīja, kad abi bija tiku�i kadu pa�ris pedu atstatu.

-�� Mana somiņa, viņa klusu atbildēja, pamajusi, ka saprot, ko Strikers velējies. Diem�ēl somiņa bija palikusi sadursmes vie�ta. Strikers, cik vien klusu un nemanāmi iespējams, pagriezās un leni līda atpakaļ, lai atgutu somiņu. Vispār jau viņ� spētu kontro�lēt notieko�o ari bez spogulī�a palīdzības, tomēr nepavisam ne�bija vajadzīgs, lai rit te atrastu somiņu ka kliedzo�i nepārprota�mu liecinieku viņu klātbūtnei.

Kad viņ� atgadaja somiņu, Meļa izņēma no kosmētikas maci�ņa nelielu spogulīti. Strikers uzmanīgi satvēra to sauja un saka pārlūkot telpu. Lūsis joprojām lavijas viņiem aizvien tuvāk, pat�laban viņa stāvs slēpās aiz masīva ornamentēta koka kolonnas. Strikers apsvēra, vai viņam padotos laba �āviena trajektorija, un nosprieda, ka nekāds veiksmīgais trāpījums �ada leņķi viņam nebutu pa spēkam. Janogaida piemerotaks bridis. Lūsis varēja ne�nojaust, cik gara ir alkova eja, un tādejādi viņ� gaidītu Melu ar Strikeru paradamies savas se�as pēdas tuvāk neka vieta, kur viņi bija patveru�ies patlaban. Lai ari neliela, tomēr zinama priek�ro�cība. Un �abn�a situācijā Strikers bija gatavs izmantot jebkādās priek�rocības, ko varēja gut. Pat visniecīgākās.

Viņ� savērsa spogulīti ta, lai vēlreiz pārlūkotu, kas notiek tel�pa. �oreiz viņ� �igli nopētīja, ka izskatas taja vestibila daļa, kas bija tie�i perpendikulāri Lū�a tuvo�anās virzienam. Ceļ� turp izskatijas �aurs un samēra īss, visticamak, to izmantoja apkalpojo��ais personāls. Iespējams, ka tas iestiepās tie�i tik daudz, lai no viņu paslēptuvēs alkova butu iespējams nokļūt pie talakajam di�vām durvīm. Vienas durvis bija netālu no alkova, otras da�as pēdas pa labi.

Lūsis atradas tada attaluma, ka drīz vien varēs viņus ierau�dzīt. Bet iespējams, ka viņ� negaida viņus paradamies no �āda punkta. Ja vien viņi paspētu aizskriet līdz vienam no durvīm�

Viņiem bija jāriske!

Diem�el viņu puse nebija nekādu aizsedzo�u sienas paneļu, tas nozīmēja, ka ceļ� no letes bija labi pārskatams. Es tevi pagrudī�u, tad skrien, viņ� �ukstus skaidroja. Talak ir vestibila eja, kas ved uz durvīm. Tie�i tur, laba ja puse, viņ� noradīja gal�veno virzienu. Es seko�u tev cie�i pa pēdām. Skrien atri un ne�skaties atpakaļ. Saprati?

Viņa piekrītot pamaja; acis aiz bailēm pla�i ieplestas, tomēr tajas vidēja sapratne un koncentrē�anas.

-�� Viss bus labi, mums izdosies! viņ� solīja, ceredams, ka ne�dod solījumus, kam nebūs lemts piepildīties.

Meļa sausam lupām atri uzspieda skupstu uz viņējam: Veik�smei!

-�� Gatava? Viņ� satvēra Melu aiz vidukļa. Uz "trīs"! viņ� bridinaja un saka skaitīt. Islaja mirkli viņa leca un viņ� vel pie�palīdzēja ar grudienu, lai pagulu tikt garam �āvienā trasei. Ka�mēr Melānijā brazas, metoties pie zemes un ripojot, Strikers pa�spēja izvairīties no diviem �āvieniem, lodes riko�etā atleca no sienas, kura Lūsis viņam blakus bija trāpījis. Piepe�i Strikers pa�manīja, ka Meļa, netikdama nekur talak, sakņupusi sēdēja ar mu�guru pret sienu. Saņemies, aiziet! viņ� �ukstus mudinaja.

-�� Durvis ir ciet!

-�� Nolādēts! Strikers metas pie durvīm, notēmēja uz slēdzeni un atri, citu pec citas trīs reizes iz�ava. Uz priek�u! Viņ� teju vai izgrūda Melu pa atbrīvotajam durvīm, pats sekodams. Steiga viņ� paguva tikai vienu reizi notēmēt un iz�aut sev aiz muguras, kur jau atskanēja vajataja �āvienu troksnis.

licis otrpus sienas, viņ� saķēra Melu aiz rokas. Skrienot nā�cās steig�us pārlūkot apkarini. Atmiņa glabajas ceļ�, pa kuru vi�ņi bija ieradu�ies. Skatiens atduras pret kokgrebumiem rotāto ba�ra leti un milzīgo apmēru akmens kamīnu. Ne�ķita, ka te varētu rast kaut vienu noderīgu slēptuvi. Atkal jau viņi bija atklats mēr�ķis, ka piles medības.

Nogriezu�ies ap stūri, viņi mainijas vietām: Strikers aizbīdīja meiteni sev aiz. muguras un steig�us parskatija ejas daļu, pa ku�ru viņi bija atsteigu�ies. Pagaidam viss izskaujas mierīgi. Mums jatiek no �ejienes prom, lauka. Hāra aizmugure noteikti jābut ot�rajai rezerves izejai. Kad tu �eit strādāji, vai jus nelietojāt vel kadu izeju tikai personāla vajadzibam?

-�� Hmm� varbūt. īsti neatceros. Meļa piebremzēja, un mirkli vilcinājusies, aizdomājusies paraudzijas apkart. Rau, uz turieni.

-�� Ne�aubies?

-�� Pie velna, nē!

-�� Labi, tad aiziet, Stnkers steidzinaja, un viņi, cik vien klusu spēdami, devas Melas norādītājā virziena. Visai drīz viņi nokļu�va pie vel vienam noslēgtām durvīm, Stnkers mirkli minstinājās nebija laika izmantot mūķīzeri, bet ari sa�aut slēdzeni negribejās, jo tādējādi pieverslu sev parak daudz uzmanības. Ja �ī bija rezer�ves izeja, par kuni zinaja tikai personāls, tad�

Viņ� nolēma ne�aubīties, neprātot un riskēt. Atkāpies, viņ� no�tēmēja un iz�āva. Atgrūdis atbrīvotas durvis, viņ� steidzas uz priek�u, kad�

-�� Nu gan vairs nav labi, Meļa tikai noteica.

Strikeram atlika tikai piebalsot. Diem�ēl �is durvis neveda uz rezerves izeju, bet gan uz balkonu, kas atrādās divus stāvus virs ielas. Parak augstu, lai sekmīgi nolektu, un diem�el parak tuvu, lai I .usis nebutu izdzirdējis viņu �āvienu. Kuru katru bridi vajalajs varēja iebmkt pa tuvīnajām durvīm.

-�� Avārijas izeja ugunsgrēka gadījuma, Melānijā attapusies ierosinaja. Tādai te ta�u vajadzētu but, vai ne?

Stnkers piekrītot pamaja, un viņi steig�us metas uz ēkas tuvā�ko ārsienu, cerēdami, ka pie tas būs iebuvetas metala kāpnītes avarijas izejai. Nekā tamlīdzīga. Leja bija redzama tikai liela kravas automa�īna, aprīkota ar saldētavu, iespejams, ka piegādes auto stacijas restorāniem.

Viņ� pagrie�as uz otru pusi, planodams, ka nonākt pie ēkas otras sienas, cerot, ka glābjo�ās metala kāpnītes bus uzbūvētas preteja pusē. Tomēr viņ� tik talu netika. Joprojām pavertajas bal�kona durvis Stnkers pamanīja slepkavas atspīdumu, vajataju iz�gaismoja ielas laternu atblazma.

Vairs nebija cita atkap�anas ceļa.

-�� Lec! viņ� �ukstus pavēlēja Melai.

-Ko?

-�� Tas kravas auto tur leja ir vismaz divpadsmit pēdas augsts. Ja trāpīsim tam uz jumta, visticamak, tiksim sveika bez lūzumiem.

-Striker, nedomāju gan, ka es�

-�� Vai nu kravas auto, vai tas neģēlis, Stnkers strupi paskaid�roja.

Melānijā vilcinoties pameta skatienu uz durvīm, viņa aiz. bai�lēm bija iekodusi apak�lūpu zobos, tad uzrāpās uz balkona mar-

gam un parlika tam pari abas kajas. Strikers cie�i turējās līdzas, saņēmis viņas roku savēja. Kad Strikers vaicajo�i paraudzijas, vi�ņa isi pamaja, un abi reizē noleca.

Ar pamatīgu brik�ķi viņiem izdevās piezemēties uz automa�ī�nas jumta. Ja Lūsis nenojaustu, kur viņi paliku�i, tad pēc tik skaid�ra signālā vairs nebutu grūti uzminēt. Vai tev nekas nekai�?

-�� Domāju, ka ne, Meļa atteica.

-Tad kusties, mums jamuk talak.

Salieku�ies viņi aizskrēja pa saldētavas jumtu, talak pa auto kabīnes jumtu norāpās uz priek�ējā stikla, tad pāri motora parsegam uz leju. Viņ� piezemējās pirmais, tad pasniedza rokas pre�tim, lai uzķertu Melāniju kritiena, blakus �ausmino�i notank�ķeja metāls, kur lode trapija pa automa�īnas pārsegu. Tajā mirkli Strikers saprata, ka nelietis ir notēmējis uz Melu un �aujot trāpī�jis automa�īnai, tik tikko neskardams sievietes galvu.

Tiku�i pie zemes, viņi, ne mirkli nekavējoties, laidas skrie�us tuvāk pirmajam patvērumam zem balkona. Pateicīgi, ka izde�vies izmantot kaut mirklīgu aizsegu, viņi iesteidzas atvērtaja pir�mā stava durvju aila, kas veda uz gaiteni, domātu tikai apkalpo�tajiem. Ciaitenis atradas tie�i zem vielas, kur patlaban atradas Lūsis un Kempbela apartamentu telpas. Tomēr vel bija par agru priecāties.

Uzmanīdamies, viņi steig�us �ķērsoja daudzos gaiteņus un ejas, paraudamies atpakaļ, kad viņu redzeslokā piepe�i paradijas kads zila tērpies stacijas darbinieks, kas stūma apkopes rati�ņus. Cilvēks devas tie�i taja virziena, no kurienes viņi bija at�steigu�ies. Vel pec paris minūtēm viņi jau �ķērsoja metala durvis, aiz kuram sakas stacijas galvena telpa ar izeju uz platformam. Norāde uz sienas vēstīja, ka viņi atradas pie platformas, kas veda uz S vilcienu atzaru ta bija metro līnija, kas savienoja Centrālo staciju ar Taimskveru.

�ads ceļ� viņiem bija pat ļoti pa pratam.

Kamēr viņi pa pusei teciņiem veica nepiecie�amo attalumu, Strikers neatlaidīgi nopētīja apkartni, lai pārliecinātos par dro�ī�bu. Ieroci joprojām turēdams paslēptu, bet �au�anas gatavība, viņ� palīdzēja Melai parvaret atliku�o attalumu līdz platformai. Viņi steig�us iemetās stavo�aja metro vilciena. Nosēdinājis Melu ar

skatienu brauk�anas virziena, viņ� pats apsedas pretim, novēro�dams tos, kas tuvojas un iekapa vagona. Viņ� uzmanīgi nopētīja ikvienu seju, kas paradijas redzeslauka.

Ne vests no Lū�a.

Durvis ar �ņākoņu aizveras, un vilciens sakustējās, atiedams no stacijas. Un tur jau viņ� bija. Pazibēja tum�i mati un melnu, pētīgu acu skatiens. Līdzīgi ka Slrikers, ari viņ� turēja roku uz iero�a �au�anas gatavība, kas bija apslēpts zem apģērba. Strikers ļoti labi zinaja, ka ierocis ir nomaskēts.

Stnkers saspringa, apzinādamies, ka Lūsis var saredzēt viņus cauri vagona logam un iz�aut uz viņiem no platformas. Tomēr vajatajs nekustējās. Tikai staveja, seja mijoties dusmu un sakaves izteiksmei, kamēr vilciens uzņēma ātrumu un traucas prom no stacijas, atstajot slepkavu vienu uz perona.

Vismaz kadu mirkli, likās, viņi varētu justies dro�ība.

Blakus sēdo�a Meļa tik cie�i bija sa�ņaugusi viņa roku, ka Stnkera pirksti bija notirpu�i.

-�� Bus labi, viņ� teica. Mes tagad esam dro�ība.

-�� Cik ilgi vel būsim?

-� Nezinu. Ļoti gribējās pateikt Melanijai ko nomierino�u, kaut vai samelot, bet viņa bija pelnījusi godīgu atbildi.

Meļa atlaida cie�i sakrampēto roku, un Stnkers apkampa sie�vieti ap pleciem, piespiedis viņu tuvāk.

-�� Kurp talak? viņa vaicaja.

-�� Uz Taimskveru, noķersim taksometru, kas mus aizvedīs uz Aug�istsaidu. Veļos tur vel reiz kaut ko parbaudit.

Toda dzīvoklis.

Nespēju noticēt savam ausim, kad Strikers paziņoja, ka veļo�ties doties uz turieni.

Man metas nelabi tikai no domas vien, ka vēlreiz nāksies tur atgriezties. Mēģināju vispār neko nedomāt, kamēr taksometra mīk�sti polsterētajā sēdekli traucamies uz savu galamērķi, (lau�am nevēlējos vēlreiz uzlukot to briesmīgo vietu.

Mazāk par visu pasaule vēlējos vel reizi paraudzīties uz to, kas palicis pari no Toda galvas asinis un �ausmas. Manas do�mas nepārstāja atgadinat par �o skatu. Apķeru sevi ar abam ro�kam un no acīm izlauzas karstas asaras, atceroties Todu. Ja ari nebiju viņu karsti mīlējusi, kadam viņ� noteikti bija dārgs. Sirds dziļumos viņ� bija laga zens un nebija pelnījis tadu navi. Piede�vām viņ� man nopirka tas satrieco�as kurpes. Ja viņ� joprojām butu dzīvs, mēs visticamak turpinātu satikties. Drīz vien oficiāli apprecētos. Mums butu trīs bērni un suns, bet varbūt pat kāmis�

Kads nolādēts nelietis bija man to visu atņēmis. Kads sasodīts riebeklis, kas turklāt vel kaismi vēlējās mani nogalināt. Un manai nāvei turklāt nebija nopietna iemesla vien sekmīga rezultātā sa�snieg�ana kada nenormālā prata radīta spele.

Ak dievs!

Tad piepe�i es atcerējos Strikera pēdējo talruņa sarunu, kuras laika viņ� noskaidroja, ka automa�īna, ko mes meklejām, bija re�ģistrēta uz Toda varda. Tam it ka nebija nekada jēdzīga izskaid�rojuma.

Nogaidīju vel nedaudz, kamēr bijām jau gandrīz klat, un tad saņemu visu drosmi, lai pagrieztos pret Stnkeru.

-�� Kapec? pieprasīju skaidrību savu aizdomu vieta. Kapec mes tur atgriezīsimies? Man nemaz negribējās Stnkeram par to jautat. Galvenokart tapec, ka vislabpratak es laikam nevēlētos uz�klausīt viņa patieso atbildi.

Stnkers ari neatbildeja. Viņ� tikai paraudzijas mani, bet ska�tiena varēja samanīt vienīgi sāpes un no�ēlu.

Man uz rokam uzmetas zosada. Tu doma, ka aiz visa ta stav Tods? vaicaju. Tu doma, ka viņ� veļas manu navi?

Viņam nevarēja but taisnība. Tas nekādi nevareja but Tods, kas slepas aiz visa notiku�a.

Un ja nu tomēr?

Līdzīgi ka iepriek�ējo reizi, kad bijām �eit abi kopa, es uzkavē�jos kāpņu telpa, nogaidot, iekams Strīkers deva man signālu, ka nu bus dro�i iekļūt pa ārdurvīm. Ari �oreiz izmantojam to pa�u taktiku. Nevēlos, lai kads uzzinātu, ka esam velreiz atnaku�i �urp, viņ� paskaidroja, un es viņam ne�aubīgi piekritu.

Strīkers uzmanīgi nopētīja grīdu pie gultas, rapodams uz ceļ�galiem. 1 )ievs vien zina, ko viņ� tur pūlējās atrast. Nogaidīju ap�tuveni trīsdesmit sekundes, bet tad ziņkārībā uzvarēja un es ne�nocietos pavaicajusi:

-�� Ko tie�i tu ceri uziet?

Viņ� par atbildi nenoteikti papurina ja galvu.

-�� Neesmu īsti pārliecināts.

Saraucu pieri, domīgi lūkodamās apkart. Ta vien �ķita, ka uz�zinā�u atbildi tad, kad ieraudzī�u mekleto tie�ā tuvuma.

-� Ka tev �ķiet, kas tik rūpīgi uzkopis �o telpu? pavaicaju.

-�� Lūsis, Strīkers atteica un tad, paraudzījies mani cie�āk, pie�bilda, vai varbūt Tods pats.

Saviebos no tādas domas vien, man ļoti nepatika ievirze, kadu bija ņēmu�as viņa domas.

-�� Bet es ta�u redzēju asinis. Redzēju, ka� Uzsaku taisnoties, tad aizveru acis, pulēdamas dabūt par lupām smagako. Redzē�ju smadzenes. Viņ� ta�u nevarētu� gribu teikt, ka gan Tods butu

spējis� Nē, nav ne mazakas iespējas, ka viņ� varētu izdzīvot pec tada ievainojuma.

Stnkers nepagodināja mani ar atbildi, tomēr no �aubpilnas se�jas izteiksmes varēju noskārst, ka viņ� ir pārliecināts, ka, pienācī�gi papūloties, var daudz ko imitēt un noslēpt; pat navi var pada�rīt par ilūziju.

Ne, iebildu jau kategoriskāk. Papurinājusi galvu, piegāju pie Toda rakstamgalda un saku vienu pēc otras virināt atvilkt�nes. Tods vienkār�i nespētu�

Pārsteiguma pie�āvu plaukstu priek�a mutei un soli atkapos.

-�� Kas? Stnkers momenta reaģeja ar gatavību cīņai, tomēr es no �ausmam nespēju bilst ne varda. Spēju tikai bezspēkā raudzī�ties uz Toda galdu, kur vīdēja nepārprotami pazīstams kodēts uz�raksts:

-�� Viņ� dabūja redzet pa�u pirmo sutijumu, ko tu saņēmi, vai ne? Stnkers noprasīja saspringta balsi.

Piekrītot pamāju, turpinadama klusēt, joprojām cenzdamas noti�cēt tam, ko redzēja manas acis. Tas ir tikai nesakarīgs �vikajums, atdarinajums. Mēģināju rast redzetajam kadu izskaidrojumu.

-��� VLsmaz tas varētu liecināt, ka lietota ta pati koda at�ifrē�anas atslēga.

-� Varbūt viņ� vienkār�i ākstījās, Stnkers ierosināja. Vai viņ� varēja to uz�vikat taja laika sprīdi, kamēr jus abi bijāt kopa? Pēc tam, kad bijāt atvēru�i un izlasīju�i pirmo sutijumu?

-�� P,s ne� Aprāvu sakamo, piepe�i apjauzdama teikta nozī�mi. Ne. Pieveru acis, klusībā cerot, ka ta varē�u ilgāk izvairī�ties no atbildes. Ne. Nevareja. Es butu to redzejusi. Mes visu laiku bijām kopa.

Protams, pastāvēja tada iespeja, ka Tods piecelies, kad biju aiz�migusi vannas istaba, nelikdamies ne zinis, ka es vairs neguļu viņam blakus, un apsedies pie galda, lai zīmētu �ifrētus kodus� Tad izsūtījis rēķinus un zīmītes, un kopijas no da�ādiem kontiem,

un tas viss paveikts, lai slēptu savu dalību talak notieko�a ja. Tas varētu but iespejams, bet tomēr likās gau�am ma/ticami.

-�� Man ļoti �ēl, Stnkers sacīja.

Saķeru galvu, �ķita, ka smadzenes parver�as ķīseli. Visi minē�jumi kopa neizklausījās pēc normālas situācijās. Bet es ta�u pazi�nu Todu. Vai tie�am?

-�� Pārbaudi talakas atvilktnes, ierosināju Strikeram. Tods mēdza glabat savu pasi aug�ēja atvilktne pa labi. Atklāju �o ma�zo slēptuvi iepriek�ējos Ziemassvētkos. Tods ka Ziemassvētku prē�miju bija dabūjis krietnu naudas summiņu, un viņ� sajūsma bija lēkājis apkart pa visu dzīvokli, vicinadams roka pasi un solīdams man ceļojumu uz Parīzi. Protams, ka mes nekur neaizbraucam. Advokāti, kas pelna krietnas summiņas, nekad nerod pietiekami daudz bnva laika, lai to netraucēti varētu iztērēt.

Noraudzījos, ka Stnkers rokas pa Toda atvilktnēm, parciladams visādus papīrus, līdz beidzot biju pārliecinātā, ka viņ� izņēmis tā�du lērumu da�da�adu dokumentu, ka tiem nekad neatradīsies pie�tiekami daudz vietas, lai satilptu atpakaļ iepriek�ējās atvilktnes.

-��� Ne, tajas neka vairak nebūs, viņ� piebilda, un muskulis viņa �okli nodrebēja, kad viņ� paraudzijas man tie�i seja. Tods jau sen varēja �o visu izplānot un patlaban atrasties tāles zilajās ar visu savu pasi�

-�� Parbaudi atliku�o rakstamgalda daļu, cieti noteicu.

-�� Meļa�

-�� Dari to, lūdzu!

Un kamēr Stnkers turpinaja rakņaties pa Toda galdu, es saku pārmeklēt pārējo dzīvokli. Pārbaudīju tualetes sifonu, kad Stnkers man pievienojās. Neko neatradu, viņ� paskaidroja un piebil�da, un es parmekleju ari virtuvi, starp citu. Meļa, te vairs neko neatradīsim. Atzīsties pati sev. Viņ� ir�

Strauji paceļu roku, lai viņu apklusinātu. Pati noslīgu virtu�ves krēsla viņam blakus. Es sapratu Stnkera ba�as un aizdomas. Man pat nevajadzēja, lai viņ� soli pa solim izskaidro visus pun�ktus, kas radijas aizdomīgi un veda pie secinājumā, ka tie�i mans biju�ais draugs spēlē ar mani �o nāvējo�o spēli.

Nebija pases, nebija ari Toda un ari asiņu pedu ne. Protams, ka tas viss kopa izskatijas pārpārēm nelāgi. Visi mozaīkas frag�

menti it ka pamazam sakrita savas vietas. Tomēr trūka pa�a no�zīmīgākā. Trūka izskaidrojuma: kapec.

Uzdevu �o jautājumu skaļi, cerot, ka Strikeram ari uz to bus izveidota kada pratiga teorija. Tomēr, iekams neatradam motīvu, joprojām varēju censties noticēt, ka Tods nebija pie vainas. Jopro�jām varēju censties iztēloties, ka tas nav mans biju�ais draugs, kas pūlas mani padarīt traku, un, ja, ari sagandēt visu manu dzīvi, faktiski, atņemt dzīvību.

Strikers uzreiz neatbildēja. Tā vieta viņ� turpinaja lūkoties mani ar skumju skatienu.

-��� lam visam nav nekādās jēgas, skaļi paziņoju, vardi palika gaisa ka tuk�uma. Viņ� bija kopa ar mani, kad saņemu to sūtī�ju mu un ari kad atvem to. l'.s redzeju viņa seju. Viņ� bija vel vai�ra k pārsteigts par mani.

-�� Ļaudis spej diezgan labi notēlot.

-�� Ne, ne jau Tods, teicu ar pārliecību. Un kapec gan viņam vajadzētu tā rīkoties? Ja, piekritu, mes pa�ķiramies, tomēr es ne�esmu tada likteņa davana, kuras deļ tik liela mēra iespringt. Pa�tiesību sakot, nav pat īsti teikts, kur� no mums pirmais bulu ga�tavs otru pamest, ja butu sabiju�i kopa vel ilgāku laiku. Un kada viņam jēga vajat mani?

Stnkera lupu stūrī�i smaida pavērsas aug�up.

-�� Nezinu, Meļa. Tomēr man ir aizdomas, ka tu pietiekami nenovērtē savu pievilcību.

Jutu, ka vaigos sakapj sārtums, izdzirdot tadu nesleptu kom�plimentu, tomēr �oreiz, man nebija noskaņojuma flirtēt.

-�� Hs runāju nopietni, Slriker. Tods pat nespēlēja interneta tie�saistes speles.

-�� Varbūt viņ� pa kluso bija sācis un tev neko neteica.

Man nebija patīkami to dzirdēt, tomēr es neatlaidos un turpi�nāju savu.

-�� Bet kāpēc tad nogalinat mani? Un laisties projām no valsts? To tu iedomājies, kad ieraudzīji, ka viņa pases nekur nav, vai ne? Un kapec gan? Viņam bija lieliska karjera. Viņ� strada ļoti nozī�mīga firma. Viņ� alla� mēdza krat naudu ka apsēsts, lai tikai spē�tu ar laiku iegādāties pietiekami labu mitekli. To sakot, pamaju ar roku, noradīdama uz �o dzīvokli. Ari �i dzīvesvieta nav peļa�

ma, tomēr tas ir vienīgi studijas tipa dzīvoklis, kaut gan naudas ziņa viņ� jau sen varēja atļauties kaut ko izmēros prāvāku. Viņ� maniakali kraja monētu pie monētas, lai beidzot spētu likt pie ko�operatīva mitekļa.

-�� Vai viņ� pats tev to stastija?

-�� Ja. Piekrīto�i pamaju un pati jutu, cik nepārliecino�i skan �ads apgalvojums. Tomēr skepse Strikera vaicajuma pieleja eļļu uguni manai dedzībai noskaidrot patiesību. Un kapec, ka tu do�ma?

Strikers atrava vidējo atvilktni un izņēma dzeltena papīra blok�notu un vel kaut ko, kas atgadinaja kredītkartes izrakstu par bi�lanci. Vispirms paņemu rokās izdruku par naudu un, kad paska�tījos uz summu ne vairak ka piecdesmit tūksto�i sapratu, ka pec pēdējam izmaksam pari nav palicis gandrīz nenieka. Ja ta, tad Todam pat simts gados neizdotos iekrāt tik daudz, lai varētu iegādāties kaut cik pieklājīgu mitekli.

-�� Viņa dzīve bus sākusies melna josla, ieminējos. Stnkers tik�mēr turēja manu acu priek�a dzelteno bloknotu.

-�� Ļoti melna josla, viņ� piekrītot pamaja, kamēr es pārskrēju ar skatienu pierakstiem bloknota.

Paraudzījos izraksta vēlreiz, un man gribējās aizvērt acis, lai neredzētu to patiesību, kas vidēja man acu priek�ā. Saraksta bija daudz kreditoru, kam nebija samaksāts, katra ailīte, kur bija no�radīta summa, ta sastavēja no piecciparu skaitļa. Un ari firma, kam piederēja laguur automa�īnu salons, bija starp kreditoriem.

Stnkers pavecinaja izdmku, kas noradīja kredītkartes summas:

-�� Liekas, ka ta ir tikai ledus kalna aug�daļa.

Saraucu pieri, apdomadama netīkamo atklajumu. Man nebi�ja pat nojausmas, ka Tods bijis tik slikta finansialaja situācijā.

-�� Un talak kļuvis tikai vel sliktāk.

Man bija gnīti kam tadam noticēt un negribējās ari vairs neko vaicat. Nolēmu pievaldīt meli, tomēr, paraudzījusies uz. Strīkeru, nojautu, ka viņ� tik un la pateiks man tik netīkamo patiesību.

-�� Pār�ķir bloknota lappuses, viņ� ierosināja.

Un es to darīju. Sakuma neko jaunu nepamanīju, tikai tuk�as dzeltenas lapas. Pār�ķirstījusi vairakas, nonācu līdz bloknota bei�gām, un pa�a apak�ēja stun manu uzmanību piesaistīja kaut kas

uztriepts ar tum�u tinti. Visu lapu apak�mala bija uztriepti nelie�li ķiņķēziņi. Izrādījās, ka, atri pār�ķirot lapas, varēju novērot, ka tie �ķobās un kustas. Talak sekoja vesela lapa ar uz�vikātiem ap�ļiem un zvaigznītēm. Da�i pierakstīti tālruņu numuri bija izzī�mēti ka trīsdimensionāli objekti. Tomēr starp visiem �iem pavir��ajiem uzskicējumiem manu uzmanību piesaistīja kaut kas vēl. Ias, ko man ārkārtīgi negribejās aplūkot tuvāk.

Viena stūri bija liela speles abreviatūra: SIU Pretējā stun mani iniciāļi: MLP

Aiz. pārsteigumā noriju siekalas, kļuvusi glu�i vai mema.

-�� Ta. Liekas, ka sākam ko vairak noskaidrot par mūsu ienaid�nieku, -Strikers sacīja. Saprotams, ka viņ� negribeja izklausīties nelaipns, tikai pievērsās �im atklajumam no praktiskas puses. Vispār� kada gan tam nozīme. Viņa vardi mani joprojām graizīja ka ar na�iem.

-�� Ne, ta nevar but taisnība, turpināju ap�aubīt. �ie zīmēju�mi te pamesti speciāli, lai mus uzvedinātu uz nepareizām pedam. Kads ir velejies, lai noticam, ka Tods� bet Tods nekad nevarētu� Vienkār�i nespēju noticēt, ka Tods ko tadu spētu izdarīt.

-�� Varbūt ari ka ta, Strikers samiernieciski teica. bet�

-�� Tu netici, ka viņ� nav pie vainas.

-��� Godīgi? Nezinu, kam tagad ticēt un kam ne. Ks tikai ļoti skaidri apzinos, ka ir kads, kas aizkulises parrauga visu �o �ovu. Par to esmu vairak neka pārliecināts.

-�� Ks gribu dabūt roka �o leļļu viru, drūmi apgalvoju. Mana balss skanēja tik zemu un apņēmīgi, ka tikko pazinu pati sevi.

-��� Vienalga, kur� aiz ta visa slēpjas, esmu gatava pienaglot viņa pakaļu pie sienas. Palīdzēsi man? vērsos pie Strīkera.

-��� Es palīdzē�u vel lielākā mera, nekā tu prasi, viņ� solīja.

-��� Es turē�u to nelieti ciet, ta lai nevar izrauties, kamēr tu no viņa izsitīsi visu draņķibu, kas vien viņa bus atlikusi.

Dzirdētais skanēja ka patie�am lielisks un ļoti saturīgs plāns.

Melu, ei, Melu�

Kaut kas lipīgs. Visa mana seja un rokas bija klatas ar kaut ko lipīgu, un Tods pilnība aizņēma manu pratu. Likās, ka biju re�dzējusi viņu sarokojamies ar l.usi. Ka samanīju, ka viņ� se� ap�tum�ota istaba pie datora ekrāna un tumsā dod iznicino�i jau�nas pavēlēs, drukadams tekstu ar zaļiem burtiem uz melna fona.

Ne. Ne, ta nevareja but taisnība.

Melu�

Lipīgs. Asinis. Lipīgas asinis�

-�� Meļa!

�oreiz pamodos un strauji pielēcu sēdus. No mana vaiga atlobijas tur pielipis pankūkas gabals. Ko mes te�

-Apsveicu ar atgrie�anos, Strikers noteica. Viņ� bija nosedies man tie�i pretim, auklēdams roka tasi kafijas.

-�� Ls� ko? Kur�?-Tomēr uzdotos jautajumus nepabeidzu, jo galu gala atminējos, kad bijām pametu�i Toda dzīvokli, devā�mies uz diennakts baru, kas atradas netālu ap stūri. Pasutijam kafiju, tad devāmies uz citu baru, visu laiku pārvietodamies no vietas uz vietu, lai gadījuma, ja mums sekotu, mes to atklatu. Kad bijām apmeklēju�i ceturto vai pat piekto iestādi, vakariņam (man jau sajucis skaits) pasutijam pankūkas un piesedu�i sakam pār�runāt visas aizgāju�as diennakts detaļas minūti pec minūtes. Kad �ķita, esam atminēju�ies it visus sīkumus, kadu mirkli nospiedo��a noskaņa klusējam. Nezinu, ka Strikeram, bet man viss noliku��ais kaleidoskops uzdzina arvien lielākās aizdomas, ka vairs

nespeju īsti at�ķirt, kur mana dzīve ir realitāte, bet kur sākas tīrie murgi. Uz mani bija �āvu�i, es lecu no balkona ka tads varonīgs D�eimss Bonds, pec tam man vel nacas uzzināt, ka mans biju��ais mīļotais ir mani nodevis. 1 lei, apstājieties! Ta patie�am nebi�ja mana dzīve. Mana dzīve tads trakums vienkār�i nevaretu no�tikt. Vai es biju negaidot pārvērtusies kaut kada Sidnija Bristova, kaut kas traks, man tikai nebija viņas krā�ņo matu.

-��� Vai juties labak pec snaudiena? Strikers apvaicajas, man uzsmaidījis.

-�� Ja, paldies tev, nomurmināju. Jutos ka nolemeta. Parasti, dodoties uz randiņiem, krāsojos ar Ikibbie Bwwn vai luncome kos�mētiku, nevis ietriepjos ar kļavu sīrupu. Protams, �obnd nebija īsts randiņ� (par spīti tam kaislibam, kam ļāvāmies du�a) un man pra�ta bija pavisam citas prioritātes.

Turklāt es jau zināju, ka liekos Strikeram pievilcīga tik un ta. Un kļavu sīrups tur maz ko varēja mainīt�

lemercu salveti ūdens glāzē un pūlējos notīrīt aplipu�o seju.

-�� Dieva deļ, viņ� godprātīgi atzina. Tev patie�am acīmre�dzami bija nepiecie�ama atpūta.

[.ragi novaibstijos, tomēr, patiesību sakot, tagad jutos atguvu�sies. Un pat vairak sajutu kaut kadu dzīvīgu apņēmību. Man bija izdevies uzmeklet pretindi un paguvu to iedzert vel da�as stundas pirms nolikta termiņa. Joprojām biju dzīva, joprojām ma�ni apdraudēja, tomēr vismaz, manas dzīslas nekontrolēti neriņ�ķoja inde, kas nogale no iek�puses�

Vai vismaz es centos domāt, ka ta ari ir.

-Tā ta�u bija pretinde, ko mes atradam, vai ne?

-�� Ja, es ari ta domāju, Strikers apstiprinaja. Nebūtu nekā�dās jēgas trenkt tevi cauri visiem tiem �ķēr�ļiem, lai beigas padzir�dītu ar kaut kadu nederīgu cukurudeni.

-�� Tev pilnīga taisnība, piekritu. Tam butu tikpat daudz jē�gas ka visam �is nakts murgam kopuma.

-��� Vai ari tikpat maz jēgas, ja vien tu nemaz nebutu pa īstam saindēta laja pirmajā reize, viņ� piemetinaja.

Apdomāju viņa teikto. Mes jau vairakkart bijām apsvēru�i ide�ju, ka viss notieko�ais ir tikai viens liels apmans. -1 .aikam nekad neuzzinā�u patiesību par to saindē�anu, piebildu.

-�� Tev taisnība, nav jēgas taja iedziļināties, Strikers teica, pie reizes pieprasīdams rēķinu. Mums laiks kustēt talak. Jātiek skaidrībā, kads ir nākamais uzdevums, kas mums jaatrisina.

-�� Domāju, ka es to zinu, atteicu. Iebāzu roku d�insu jaciņas kabata un izvilku sarteno pudelīti, kura bija antiviela. Vai zini, kas �is par trauciņu? vaicaju, pasniegusi viņam savu atradu�mu.

-�� Sarta stikla pudelīte.

-�� Ak tu aprobe�otais vīrieti, kaitējos. Tas ir kas daudz no�zīmīgāks neka tikai parasta pudelīte. Tas ir smar�as Very Irresis�tible Givenchy.

-�� Kuras ir�

-Ja, kuras ir pats pievilcīgākais aromāts pasaule, lepni at�teicu. Bet ne jau par to ir runa. Ka tu doma, kapec antiviela jaiepilda smar�u pudelīte?

-�� Tāpēc, ka pudele slēpj sevi kadu atminējuma daļu? viņ� ierosinaja.

Pieskaros deguna galiņam. Bingo!

Viņ� pasvarstija pudelīti rokas. Nesamanu te neka ieveribas cienīga. Vienīgais uzraksts ir ar roku uzdrukatais "izdzer mani" un uz metala plāksnītes smar�u nosaukums. To pateicis, viņ� pasniedza man atpakaļ pudelīti. Un ka tev liekas?

-�� Domāju, ka Ziven�i ir atminējums, kas mums jaatrod.

-�� Firma?

-�� Dizainers, veicīgi pārlaboju viņa teikto, -l'inna skan ka kaut kas Iets no K-Mart lielveikala.

-�� Labi, papūlē�os nekļūdīties. Tatad. Ka �aja mikla izpau�as dizainera vārds?

-��� Nav ne mazakas nojausmas, atzinos. Tomēr �iven�i ir mans visu laiku visiecienītākais dizainers. Tods par to zinaja. Un spēlē ari bija zināms �is fakts.

-�� Tavs lietotajvards, viņ� atskarta. Tas bija �iven�īMeitene.

Kadu mirkli apdomadama, saku atcerēties vel kadu iezīmi.

-�� Tods uzdavinaja man pari �iven�i platformkurpju, atzi�nos. Tie�i pirms visas �is jezgas sakuma.

Vairs nopulēdamies sagaidīt rēķinu, Strikers strauji piece�ļas, nolika uz galdiņa piecdesmitnieku, kam vajadzētu pilnīgi pietikt, lai nosegtu izdevumus kadu divdesmit dolāru apmēra.

-��� Aiziet, viņ� mudinaja. Steidzamies atpakaļ uz tavu dzī�vokli.

lai nokļūtu līdz manam dzīvoklim, bija vajadzīga pusstunda. Uzmanīgi iegājām nama, Strikers parbaudija ikvienu nostūri un kaktu pa ceļam līdz durvīm un, kad tikām dzīvokli dro�ība, tik�pat rūpīgi parlukoja ikvienu stūri an tur.

Pārliecinājies, ka dzīvokli esam vieni pa�i, Strikers aizvēra un aizslēdza durvis. -Ta. Kur ir tavas kurpes?

Biju atnesusi tas sev līdzi pec mūsu pirmā brauciena uz l'oda dzīvokli un atstajusi virtuve uz letes. Paķēru tas no turienes un at�nesu līdz divanam. Strikers ierīkojās uz divana man blakus un pa�ņēma no manis vienu daudzinato apavu. Katrs nopētījam savu kur�pi, tad samainijamies un tikpat uzmanīgi apskatījām ari otru.

-��� Neko neatrodu! nobedajusies atteicu. Vil�anas apņēma mani ka vilnis, tik ļoti es biju cerejusi uziet atrisinājumu.

-�� Un kā butu ar kurpju kasti? viņ� apvaicajās.

-��� Ak! Laba ideja! Piecēlos un devos uz guļamistabu, kur mana un D�enas kopigaja skapi glabajas kurpju kaste. Pa ceļam atpakaļ pie Strikera atravu kasti un saku rakaties pa �auksto�o zīdpapīru.

-�� Kaut ko uzgāji? viņ� prasīja.

-�� Vel ne. Sadalijam ari kurpju kaste izklāto zīdpapīru uz, pu�sēm un katrs rūpīgi izskatijam ikvienu centimetru. Ciktāl spēju noverot, tas tie�am bija tikai un vienīgi parasts papīrs. Sāk�u atplest ietinamo papīru, ierosināju.

Tods bija man uzdāvinājis grezni iesietu kārbu, tomēr katrai kastes daļai bija ari atsevi�ķs iepakojums, tādejādi man bija aiz�taupīta davanas atplē�ana to varēja ērti atveri. Tagad es saņe�mu iepakojuma papīru ai/ viena stūra un saku raut nost. Zem ta atklajas slavena �IVKNSI kurpju kaste ar visu dizaina emblēmu uz vaka. Otra roka man palika liels sarta ietinama papīra gabals. Un tomēr neka ie/imiga ari te nevarēja pamanīt.

-Ari �aja neka nav, sacīju, vemdama, ka Stnkers dara to pa�u ar karbas apak�ējo daļu. Un tev?

-�� Nada.

-�� Ja, nejēdzīgi.

-�� Ir vel viena iespēja, Stnkers ierosināja, raudzīdamies tie�i uz kurpēm.

Pirmaja bridi neatskārtu, ko viņ� ar to domājis, tomēr, kad ap�jēdzu ne�ēlīgo, ne�ēlīgo patiesību, skaļi protestēju:

-�� Ne, nekada gadījuma! Pat nedomā!

-�� Meļa, viņ� maigi, bet noteikti iebilda, mums tas ir jadara.

L.ēni pamaju. Protams, viņam bija taisnība, tomēr es nespēju

pārciest �ādu izrīcību. Dziļi ievilku elpu un tad saņēmusies pa�stiepu viņam pretim abas kurpes, bet pati aizgriezos pret logu.

-�� Nedomāju, ka spē�u taja noraudzīties.

-�� Nebēdā, es tik�u gala, viņ� mierinaja. Tomēr turies talak no loga.

Noskurinājos, kārtējo reizi apjautusi, kada mēroga nepatik�a�nas biju iekulusies. Slepkavas, kas uzglun lauka aiz loga, un tur�klāt vel manu iemīļoto kurpju iznicinā�ana. Nakts murga cienīgs scenārijs. Kas, es pie sevis prātoju, kas tada gadījuma vel varētu sekot?

-�� Piedod, Strikers lūdzas. Devāmies projām no mana dzīvok�ļa atpakaļ uz metro. Patlaban gajam pa Medisona avēniju, tuvo�jamies Se�desmit tre�ajai ielai.

-�� Bus jau labi, pūcīgi atteicu. Mums ta�u bija japārliecinas līdz galam.

Viņ� bija izjaucis kurpes gabalu pec gabala, un zvēru ikreiz, noplēsdams jaunu detaļu, viņ� plēsa gabalos ari inunu sirdi. Un kad bija ticis līdz zolei, likās, ka man izrauj sirdi. Un kad visbei�dzot atlauza papēdi no liestes, tikpat labi man pa�ai varēja no�lauzt kadu locekli un pamest guļam.

Manas nabaga, nabaga kurpes! Iznicinātās bez jēgas. Nekā�das miklas. Nekada atrisinajuma. Tikai kaudzīte saplosītas adas lēveru. Man naca raudiens, tikai iedomājoties vien par tam.

Pēcāk mums radas doma, ka varbūt atrisinājums meklejams kurpju veikala.

-�� Cik pulkstenis? vaicaju, kamēr steidzamies pa ielu talak.

-�� Tie�i desmit, viņ� paskaidroja.

Vismaz tas bija labās ziņas. �iven�i firmas veikals ir atvērts no desmitiem līdz se�iem. Katra ziņa mums �oreiz nevajadzēs ne�kur ielauzties.

-�� Vai tev ir kada doma, ko tie�i mes �eit pulesimies uziet? viņ� jautaja.

-�� Nav ne mazakas nojausmas, attraucu. Joprojām ceru, ka mes to pazīsim uzreiz, tikko ieraudzīsim.

Mīlu Medisona avēniju. Tā ir ka otra l�iekta avēnija, toties to vel joprojām nav uzgāju�i ņudzo�ie turistu pūļi. Kamēr steidzā�mies turp, pa ceļam metu skatienus kurpju un apģērbu veikalu skatlogos, kam pagajam garam. Tur tirgoja apbrīnojamas rokas�somiņas un citus gau�am iekārojamus aksesuārus. Kada veikala pat bija izliktas V-hugs, tostarp tik izslavēta Donata. Visu mu�u es�mu alkusi pec V-bag, tomēr mana bud�eta ietvaros tas nebija iespē�jams.

�iven�i firmas veikals atrodas Medisona avēnijas un Se�des�mit tre�ās ielas krustojuma, tie�i blakus D�imija �u veikalam. Abu �o veikalu dēļ uzskatu, ka tas ir labakais stūris visa Manhetena. Veikals ir pla�s un stilīgs, tam ir izteiksmīgi ierāmeti logi, ko rota smil�krasas dekoratīvas markīzes, uz kuram ir veikala nosau�kums un firmas zīme. bridi apstajusies, noraudzījos visa �aja krā�ņumā. Veikala bija izlikti manekeni, tiem blakus tika rekla�mētas somiņas vai kurpju pari. Viena manekene bija ieterpta �i�ven�i vakarkleita, modelim ap kaklu aplikta tikai vienkār�ā sud�raba ķēdīte ar medaljonu. Komplekta ar tik izsmalcinātu tērpu gan varēja gaidīt ari atbilstīgi greznu briljanta kaklarotu. Visiem mo�deļiem skatlogā bija pievienotas lielas birkas sarta nokrāsā, ta�u nedomājiet, ka uz tam bija rakstītas cenas. Ta vietā skatloga de�korators, visticamak, bija pavadījis stundas, piemeklējot katram modelim kadu viedu teicienu.

-�� Paraugies, Strikers nepacietīga balsi norādīja.

Sekoju viņa rādītājpirkstā virzienam, mans skals krita uz at�turīgo sudraba kaklarotu.

-Kas�

Un tad es to ieraudzīju. Ari pie kaklarotas bija piestiprinātā birka, �oreiz purpura krasa. Nekādu prātīgu aforismu. Tikai trīs burtu iniciāļi: SIU.

-�� Mums jadabu tā kaklarota, Stnkers ierosināja.

-�� Nejoko, es atteicu. Vai tad tā ir pardo�ana?

-�� Noskaidrosim.

To pateicis, viņ� atvēra man durvis. Dziļi ievilku elpu un spe�ru soli iek�ā veikala, atstajot dunoņu un zume�anu, kas naca no Medisona avēnijas, sev aiz muguras. Mani apņēma �iven�i rami eleganta aura. Visa veikala nebija neviena pircēja, tikai divas par-

devējas, kas staveja pie kases aparata. Nekavējoties viena no pār�dēvējām, auguma mazaka, brunete, kura valkaja ideala piegrie�zuma apģērbu, devas mums klat. Viņas skatiens mus nomenja no galvas līdz pape�iem. Lai ari biju paguvusi �a ta uzkrāsoties, kamēr braucam metro, nedomāju, ka izskatījos pietiekami labi, tomēr pārdēvējās skatiens neliecināja, ka viņa pamanījusi kadu netīkamu sīkumu. Ta vieta viņa sirsnīgi uzsmaidīja un apvaicā�jas, ka var mums palīdzēt. Dievs, ka es mīlu �o veikalu!

-�� Tur tai manekenei skatloga ir kaklarota, Strikers uzbilda.

-�� Mes gribētu to aplūkot tuvāk.

-�� Atvainojiet, bet priek�meti skatloga diem�ēl nav domāti pār�do�anai. Ta�u, ja jus man sekotu, es parādītu, kas mums vēl ir piedāvājumā. Vai jus meklejat tie�i kaklarotas?

-�� Vai mes tomēr varētu� Jau iesaku mnat, tomēr Strikers mani veikli partrauca.

-�� Patiesība mus interesē kurpes, viņ� teica. Domātās viņai.

Uzmetu Strikeram pārsteigtu skatienu, bet viņ� tikai pasmai�dīja.

-�� Ja, protams. Kads izmērs? viņa vaicaja, pievērsusies man.

-�� Hmm� astotais.

-�� Mēs meklejam tie�i sarkanas platformenes. Purngali izliekti, luk, �ada forma, Strikers paradīja ar rokām.

-�� A, jūs domājāt to no�ķelto purngalu. Ja, zinu, par kadu mo�deli runājāt. Viņa aicino�i pamaja uz krēsla pusi. Ludzu, ap�sodieties, tūlīt atgriezī�os.

Viņa aizsteidzas uz veikala dibentelpu, bet es saņemu Strikera roku. Ko tu dari?

-�� Atdodu tev zaudētās kurpes, viņ� teica. Un aizvacu viņu mums no ceļa. To teicis, viņ� paversas pret skatlogu.

-��� Tagad ej, dabu kaklarotu no turienes, kamēr es novērsī�u otras pārdevējās uzmanību.

Viņ� pirka man kurpes! Nespeju tam noticēt. Hs tie�am atgu�u savas sapņu kurpes? Dzīve tomēr ir laba (ja neliekas zinis par tas sliktajam izpausmēm), traucos pie skatloga, lai sagatavotos sa�vai izdevībai. Tai vajadzēja nakt drīz. Strikers palūdza otrai pardevējai, lai ta parada viņam sporta jaku, un, kamēr viņi abi raudzijas uz citu pusi, es pakapos uz modeļu platformas. Kaklarota

bija piestiprinātā ar vienkār�u stiepliti, un nevajadzēja nekādu se�vi�ķo māku, lai to atkabinātu.

Garamgajejs uz ietves uzmeta man neizproto�u skatienu, bet es nesamulsu un laipni pamaju. Tad nolēcu no platformas un a�i iebāzu kaklarotu sava kabata kopa ar purpurkrasas SIU birku. Bri�di, kad pirmā pārdevēja atgriezās ar manam kurpēm, es jau ērti biju apsēdusies piedāvātājā vieta uz mīksti polsterētā krēsla.

-�� Jums patie�am iepatiksies �is kurpes, viņa teica.

-�� Es zinu, atbildēju.

Veicīgi noāvu savas Prada sporta kurpes un zeķītes, tad lēzeni ieslidināju kāju labaja kurpe, gandrīz iespiedzoties no sajūsmas, izbaudot, ka maiga ada pieglau�as manai pēdai. Kurpe derēja ide�āli. Uzvilku ari otru, tad mazliet pagajos pa veikalu.

-�� Ka jums liekas? sieviete vaicaja.

-�� Ideāli. Tie�i laika, atteicu.

Strikers ka kārdinādams paraudzijas uz mani. Mes tas ņe�mam.

-�� Vai esat pārliecināti?

-Ja. Pilnība. To pateicis, viņ� pamaja uz manu sporta apavu pusi. Tomēr katram gadījumam pagaidam vel uzvelc tos pa�us vecos.

Man nebija viņam javaicā, ko viņ� ar to domājis. Jo viss tāpat bija skaidrs gadījuma, ja mums atkal bus jaglabj sava dzīvība bēgot. No�ēlas pilna, novilku savas skaistās platformenes.

Protams, ka viņam bija taisnība. Ar �iven�ī kurpēm kajas es nevaretu tālu paskriet. I.usis mani viegli noķertu. Vēl jaunak skrējienā es varētu nolauzt dārgo kurpju papēdi.

>�http://www.playsurvivewin.com�<

SPĒLĒ. IZDZĪVO. UZVARI

LŪDZU II LOGOJIETIES

SPĒLĒTAJĀ I IēTOTAJVARDS: Lūsis

SPĒLĒTĀJA PAROLE:

�lūdzu uzgaidiet �lūdzu uzgaidiet �ludzu uzgaidiet

��Parole apstiprināta�<

>�lzlasit jaunās vēstules�� ��Atgriezties spēlē<�

�lūdzu uzgaidiet

>�LAIPNI LŪDZAM SPĒĻU CENTRĀLĒ�<

Atcelt slepkavas misiju ��Ziņojums Vadības centram�<

��LAIPNI AICINĀM ZIŅOJUMU CPNTRAI L�<

SPEI ETĀJA ZIŅOJUMS:

ZIŅOJUMA NR.A-0003 Aizpildījis: I usis

Tēma: Pagaidu atkāp�anās

Atskaite:

*� Mērķis atklats Pl AZA un Kempbela apartamentu bāros. Neraugoties uz pielietoto lāzeraprīkojumu, mērķi neizdevās likvidēt sarga iejauk�anās dēļ. Ari otrais mēģinājums c ieta neveiksmi. Ta ka lāzerredzamības ekipe-

jums tika bojāts, uzbrukumā izmantots standarta ierocis ( ) mm Beietl,i. Daudz lieka trok�ņa un slikta mērķētspēja pielietojumā. Nav iespējams proci/i trāpīt.

*� Medības turpinās.

>�Atskaites beigas�<

Sūtīt atskaiti Pretiniekam? lā/Nē

Karlaila viesnīca. Ta varēja noderet, jo taja atradas viņas ve�cāki. Un ta bus nakama vieta, kurp Lūsis dosies.

Rīcības plāns bija gau�am vienkār�s un neradīja viņam ne ma�za kos sirdsapziņas pārmetumus. Turklāt kop� iepriek�ējā vakara no izseko�anas ierīces vairs nebija nekada labuma ta nemainī�gi klusēja.

Kā vel lai atrod mekleto medījumu, ja ne izvilinot to. I'smai jaizmanto kaut kas svarīgs. Vislabakais butu piesaistīt viņas uzma�nību, izsist meiteni no ierindas un pa�as beigas pasniegt to ka negadījumu, kas viņam radījusi personīgu traģēdiju. Bet ka to sek�mīgi realizet?

Viņ� jau vienu reizi pazaudēja Melānijās pēdas Centralaja sta�cija un tadeļ bija spiests uzlauzt viņas spēlētājās profilu, lai no�skaidrotu papildu datus: uz kadam vietām vel viņa varētu doties, kur viņa justos dro�ība, kādus ļaudis apciemotu un ar kādiem draugiem sazinatos. Viņas vecāki tadam nolūkam �ķietami nebi�ja noderīgi, jo dzīvoja parak talu Teksasa. Tomēr labais Dievs viņam uzsmaidīja, jo pec da�iem tālruņa zvaniem noskaidrojas, ka meitenes vecāki atrodas ceļojuma. Lai viss sakristu vel veik�smīgāk dārgie senci�i bija ieradu�ies apciemot savu dievināto meitiņu.

Ka pirmās Lūsis apzvanīja pieczvaig�ņu viesnīcas. Jau pec otra mēģinājuma viņam uzsmaidīja veiksme.

Taisni uz priek�u. Tik vienkār�i. Tik atbilsto�i.

Viņam vienkār�i biju kaut ka japiesaista Melānijās uzmanība. Jadabu meitene roka un jāizsledz no speles.

O, ja. Viņa plāns bija patie�am lielisks.

Divdesmit pari desmitiem mes jau soļojam pa ielu projām no veikala, roka nesot kurpju kasti, un talak steig�us kājojām pa Medisona avēniju uz Septiņdesmit sesto ielu, kuras stun atradas Karlaila viesnīca. Kad bijām aizgaju�i vismaz viena kvartala atstatu�ma no aplaupīta veikala, es beidzot riskēju vilkt lauka no kabatas tur noslēpto kaklarotu, lai to uzmanīgi apskatītu. Ķēdīte bija diez�gan neizteiksmīga, vienkār�i sudraba posmiņi, un vienīgais, kas piesaistīja u/manibu veikala birkai, bija tas lielie izmēri un pur�pura krasa. Un uz tas bija liktenīgie iniciāļi SIU. Par no�ēlu, ari piekariņ� bija diezgan neinteresants. Mazs ovāls sudraba pieka�riņ�, kura viena puse attēlots eņģelis ar zobenu un lokveida iegravetu devīzi "I .udz par mani". Otra puse bija gandrīz pilnīgi gluda. Tomēr ari taja bija kaut kas iegravets sīka raksta.

-���� Kas tur teikts? Strikers vaicaja, kad paradīju viņam atra�dumu.

-�� Nevaru saprast, ar no�ēlu paskaidroju. Uzraksts ir vei�dots parak sīkiem burtiņiem, un, kamēr mēs tik strauji soļojam, nevaru to ka nakas izlasīt.

-�� Tad apstasimies uz mirkli, viņ� piedavaja.

Noraido�i pakratīju galvu. Ne, ir jau gandri/ pusvienpa�dsmit. Mums jāpasteidzas nokļūt viesnīca. Nevaru riskēt, ka I usis pirmais atrastu manus vecākus.

Tagad, kad kusis jau divas reizes bija cietis sakavi mēģināju�mā uzbrukt un iznicināt mani, vel jo vairak ba�ījos par savu vecā�ku dro�ību. Jau atkal un atkal pulējos viņus sazvanīt, tomēr viņi

neatbildcja. Mēģināju sev iestāstīt, ka varbūt viss vel izvertisies labi, ka viņi pagaidam vel joprojām tikai brauc �urp no Longailendas, tomēr nespēju pretoties baiļu drebuļiem, kas lika man no�trīsēt.

-Ja kaut kas atgadīsies ar maniem vecākiem� iemēģināju draudus. Mana mate bija spējīga ikvienu novest līdz baltkvelei, tomēr es viņus abus ar leti ļoti mīlēju. Un pilnīgi noteikti negribē�ju, lai viņiem cauri visai Manhetenai uz pedam min viens mania�kāls slepkava.

-�� Mums viņi jadabu projām no Ņujorkas, Stnkers piedavaja risinājumu.

-�� Ja, es ari ta domāju. Ceru, ka mums izdosies viņus pierunāt, tomēr, ja neie�ausies prata kads ļoti ticams un pārliecino�s iemesls, man beigu beigās nāksies viņiem atklat patiesību.

Ļoti negribējās stāstīt vecākiem, kas atgadījies, tomēr labak likt visas kārtis galda, neka piedzīvot, ka viņiem nokrīt kaut matiņ� no galvas.

Stnkers piekrizdams pamaja. Mes uz bridi aizkavējamies ielas stun, gaidot, kad satiksmes jura varēsim parkļut ielai otra puse, un viņ�, izmantojot �o mirkli, pajautāja tie�i:

-�� Un ka bus ar tevi pa�u?

-�� Ar mani? Ka tu to doma?

-�� Mes varētu arī tev nopirkt lidma�īnas biļeti, lai tu tiktu pēc iespejas tālāk no visas �is sasodītas bū�anas.

Dziļi ieelpoju. Līdz �im ne reizi nebiju sev ļāvusi izbaudīt to greznību, kas saucas bēg�ana. Tagad, kad Strikera balss to pavēstīja tada nomierino�ā veida, es jutu, ka gandri/ nespēju noturēties pretim kardinajumam. Atlika tikai aizlaisties uz kadu nomaļu Meksikas pludmali un tur notērēt Stnkera prēmiju. Vai vismaz to, kas no tās atlicis.

Stnkers atvēlētu man �o naudu, par to es nemaz ne�aubījos. Man pat nevajadzēja pārliecināties un viņam vaicāt.

Tomēr patiesība bija tada, ka man negribejas nekur mukt. Negribeju nezināmu laiku vaļoties Meksikas pludmale. Nepiederēju pie ļaudīm, kam tik slaisti�anas atvaļinajuma laika. Vispār nespē�ju atcerēties, kad beidzamo reizi ņemu atvaļinājumu. Vienmēr bija kaut kas neatliekams darams jastrada pie studiju petijumiem,

jaraksta kads referāts, jāsagatavo prezentācijā vai ari jau/ņemas tonnām visvisādu līdzdalību vesela virkne komiteju.

Viena diena pludmale tomēr varētu but kaut kas labs�

Toties divas dienas jau būtu stresainas un moko�as.

Bet trīs dienas bez mana datora, gramatam un draugiem būtu pilnīgs murgs.

Un pavadīt tur atliku�o dzīvi bez visam man tik ļoti nepiecie��amajam ertibam būtu vairak nekā pilnīgi neizturami.

Varbūt tada stīvē�anas izklausijas maķenīt smieklīga, ņemot vera, ka jebkura bridi ap Piecdesmit devītās ielas un Piektās avē�nijas stūri varēja paradities slepkava un mani piebeigt, tomēr ru�na bija par manu dztvil Un es negribeju to ta vienkār�i pamest. Es tik ilgi pārliecināju un pierunāju vecākus, kamēr viņi man savu�laik atļava pamest majas un sakt d/.ivot un skoloties Ņujorka, ka ikviena diena, ko nodzīvoju taja bez jelkādā finansiala atbalsta no maniem vecākiem, jau bija man ka neliela uzvara.

Turklāt es mīlu Ņujorku. Tā ir strauja, aizrautīga pilsēta, un taja var iegādāties vislabakas kurpes pasaule.

Un visam pari taja atradas manas majas.

l ai es pieļautu, ka kads psihopāts man to visu atņemtu? Nu ne!

Tā ir mana dzīve. Un mana ciņa.

-�� Melanij?

-�� Es nedo�os nekur projām, apņēmīgi paziņoju.

Steig�us pieveicām atliku�o ceļu garam vel kādiem paris kvartaliem -, un nonācām pie viesnīcas gandrīz pusvienpadsmi�tos. Vienu krietnu pusstundu agrak, pirms mani vecāki ieradīsies uz tik�anos.

Manhetena ir daudz labu viesnīcu, tomēr Karlaila viesnīca ir viena no manam iecienītākajām. Taja ir pietiekami liela iespēja�mība, ka sastap�u kadu slavenību, kaut ari varbūtība nebija tik ticama ka, piemēram, Valdorfa viesnīca (taja saskrie�anas ar Pa�risu I liltoni ir praktiski garantēta). Karlaila viesnīcu biju iecienī�jusi taja valdo�ās smar�as deļ. Stulbi, es apzinos, tomēr viesnīcas idealaja tīrība tie�i smar�a no neskaitāmiem ziedu kārtojumiem darīja �o vietu neatvairamu. Ziedu smar�ai virmojot gaisa, �ķita, ka tā maina visu viesnīcas gaisotni.

An parēja viesnīcas daļa ir pietiekami iespaidīga. Tas man jaatzīst, jo īpa�i, kad tuvojāmies galvenajai ieejai, kuru rotaja artdeko stila porte-axhere. Zem greznas parkares divas zelta durvis savienojas vie�nas viras. Abpus ieejai rotājās skulpturāli izveidoti dekoratīvi koki.

Portje sagaidīja mus un atvēra masīvas greznas durvis. Iegā�jām solidaja vestibila, kura grīdu klaja melns marmors nospod�rināts tik spo�i, ka taja varēja kaut spoguļoties. Steig�us �ķērso�jam vestibilu, neatlaidīgi nopētīdami ikvienu seju, ko pamanijam. Nebija neviena pazīstama. Iekāpām lifta un uzbraucam 36. stava, atradam manu vecāku istabas durvis un pieklauvējam.

Neka.

-�� Ko nu? apvaicājos, noradīdama uz durvīm.

Atbildei Stnkers pavīpsnaja.

-�� Vai tu ierosini, lai es atkal rīkoju ielau�anos?

Nepacietīgi izvalbīju acis aug�up.

-�� Vienkār�i atver �is durvis.

Viņ� paklausīgi izņēma no kabatas muķīzeru komplektu, to pa�u, ko izmantoja Kempbela apartamentos, un izvēlējās tadu ka rezerves atslēgas paveidu, līdzīgu tam, ar kuru apteksnes un vies�nīcas personāls spēja atvērt ikviena viesa istabas durvis.

Biju gatava uz vietas sadomat kadu piemērotu atrunu, ja mus piepe�i pārsteigtu kadi citi viesnīcas iemītnieki vai ari kads no apkalpotajiem. Tomēr man nebija jaba�ijas. 36. stava gaitenis pa�lika tuk�s ka iepriek�.

Pēc paris satraukuma pilniem brī�iem drīz vien bijām iek�a numuriņa. Istaba bija tīra, kartiga, taja varēja pamanīt tikai da��as maniem vecākiem piedero�as mantas. Ieskatījos ari vannas istaba. Tajā iztrūka manas matēs apjomīga kosmētikas maka, un tas liecinaja, ka viņi nav �eit nak�ņoju�i.

Atvieglojumā dziļi ieelpoju. Beidzot biju gatava atzīties sev, ka, nākot �urp, baidījos no visļaunaka ka nelietis viņus bus pār�steidzis pirmais, un es atradī�u vecākus, no�autus gultas, ar lo�des caurumu piere.

-�� Mums labak pasteigties nokļūt atpakaļ pirmaja stava, Stnkers ieteicās. Atceļā nezaudē uzmanību!

Viņam bija pilnīga taisnība, un mes steig�us devāmies lejup uz pirmo stāvu. Nokļuvu�i tur, atri parskatijam ainu viesnīcas

lejasstava. Karlaila restorānā joprojām tika servetas brokastis. Iegā�ju�i brokastu zālē, uzmanīgi aplūkojam musu skatieniem atklato telpu. Ari iespaidīgo tum�a marmora gndu un stepētā samta sienu klajumu. Sienas rotaja liela izmēra mākslās darbi sakot ar lieliskam agraku gadsimtu graviram līdz eļļa gleznotam medību ainam. Visur, kurp vien versam skatienus, varēja samanīt aplieci�nājumus bagatibai un greznībai.

Tikai nekur nemanīja manus vecākus.

Palikam tuk�a ari Galerija, Karlaila kafejnīca un Bemelmena bara. Tie visi bija apbrīnojami arhitektūras, dizaina un mākslās stilu paraugi, tomēr biju ta norupejusies par saviem vecākiem, ka īsti nemaz nepamanīju visas bagatibas, kas paveras manam ska�tienam. Izskatījām un pārlūkojām katru kaktu, katru nostūri, līdz kamēr nonācām pie garderobes. Vēlreiz piezvanīju uz viņu mobi�lajiem tālruņiem, un jau atkal tur atbildēja tikai balss pasts. At�stāju vel vienu ziņu, lai pec iespējas drīzāk piezvana man, tomēr man pamazam zuda cerības izdzirdēt viņu balsis.

-�� Ko lai mes tagad daram? vaicaju Stnkeram.

Viņ� pavadīja mani līdz granataugļa sarkanam divanam; tas staveja pie sienas, no kuras labi bija parskatama visa garderobe.

-�� Tagad mums janogaida. Viņ� pasniedza man roku, teik�dams: l�agaidam paraudzīsimies velreiz uz to kaklarotu, ko tu paņēmi.

Strikers pētīja kaklarotu un metala piekariņu. Ta ka kulons bi�ja veidots no pulēta sudraba, pietiekami skaidri varēja saredzēt attēloto figūru: eņģelis, plati atpletis spārnus, viena roka turot �ķē�pu, ar otru roku it ka norada uz atgrie�anos, varbūt majas.

-�� Mihaels, viņ� teica. Erceņģelis.

-�� O! viņa tikai nodvesas.

-�� �ādus piekariņus ar svēto attēliem nesa vairums katoļu, viņ� paskaidroja. Tādejādi viņi lūdz svēta palīdzību, lai tuvi�nātos Dievam.

Viņa caururbjo�i nolūkojas Stnkera seja, nopētot puisi ar tik cie�u skatienu, itin ka viņ� nenieka nespētu no viņas noslēpt.

-�� Vai tu esi katoļticīgais?

-�� Tīri tehniski, ja. Viņ� tika uzaudzinats ka katolis, tomēr kop� matēs nāves vairs nebija meklejis jelkādu saikni ar Dievu.

-�� Nav nozīmes tam, kāda ir mana pagatne un pieredze. Vai tad miklu atrisinājumi vienmēr nenoved pie kadas saiknes ar medīto objektu ar slepkavas mērķi?

-�� Ja, tam ta vajadzētu but, bet es, savukart, neesmu katoļti�cīga. Esmu� Viņa pieklusa, piepe�i apraujot teikto pusvārdā.

-��� Atkal jau uzpeldēju�i dati no mana profila. Pirms da�iem gadiem aizpildīju aptaujas anketu, kad rakstīju pētījumu par �ifriem saistība ar Vatikanu. Vatikana, agrīnajos 1800. gados, bija prasmīgi kriptoloģijas meistari; es veicu pla�u pētījumu par

to. Esmu pal iepazīstinājusi ar savu pētījumu kada maznozī�mīga konference. Pat neatceros vairs, kur īsti ta notika. Vistica�māk, kaut kādus datus par to biju iekļāvusi ari sava spēlētājas profila.

-�� Raug, te ari bus mu�u meklētā saistība. To pavēstījis, viņ� apgrieza piekariņu uz otru pusi un norādīja uz iegravējumu.

-��� Paraugies tu, man tas neko neizsaka.

-�� Kas tur izlasams?

Viņ� pasniedza tuvāk, ta lai es varētu salasīt:

y=a.cosh(x/a)

-�� Vai tev ir kada nojausma, ko tas varētu nozīmēt? viņ� jau�tāja.

-�� Protams, viņa atteica, ne mirkli nesamulstot. Tā ir vienā�dībā parabolas līknei. Tomēr, kada �ai vienadibai saistība ar mums, nespēju uzminēt.

-�� Aha, viņ� novilka. Un kas ir parabolas līkne?

-Zini, ja es tev pateiktu, man pec tam butu tevi janovac.

Strikers ka vaicajot pacēla vienu uzaci, bet viņa par atbildi

jautri pasmaidīja. Nesatraucies, es tikai ķircinu tevi, izmanto�jot to pa�u izteikumu, ar ko tu iepriek� biedēji mani. Viņa no�klepojas, gatavojoties nopietnam skaidrojumam. Paraboliskā līkne ir modelis, kas sastav no izliektiem un savstarpēji savie�notiem posmiem, tada līkne ir maksimali saspiesta galos un lēzenāka vidusdaļā, la atbalstas uz līknes galiem, piemēram, lok�veida elementos arhitektūra, tads atbalsts veidojas gravitācijas ietekmē.

-�� Varen lieliski. Priecājos ko tadu uzzināt. Nu, un ka tas viss saistīts ar musu Ercenģeli? Vai varbūt, pie reizes, ar tevi pa�u?

-�� Ja, tāda neskaidrība ari mani izsit no sliedēm, viņa atzi�ņas. Tomēr mums ir jātiek skaidrībā, kas te par lietu.

Viņ� piekrīto�i pamaja un jau nakamaja bridi pilnība aizmir�sa sare�ģītas sakarības par līknēm un svetajiem, jo nenovērsies cie�i nopētīja visus, kas tuvojās garderobei. No viņu sedvietas pa�veras tīri labs skats, tomēr Strikers gribēja justies pilnīgi parlieci-

nats, ka kontrole un var parskatīt visu, kas notiek viesnīcas pirmaja stava. Tad viņ� piecēlās, teikdams:

-�� Laiks vel vienai apgaitai.

Viņi apstaigāja vel vienu apli, un bridi, kad bija sasniegu�i kā�du grandiozu izmēru ziedu kārtojumu, Stnkers piepe�i izdzirda, ka Melānijā satraukuma noel�as. Stnkers cie�i palūkojas uz sie�vieti, bet, kad ieraudzīja Melas �ausmas pārvērsto seju, paskatijas virzienā, kurp noradīja viņas skatiens.

Lūsis. Slepkava tie�i tobrīd �ķērsoja garderobi un devās taisna ceļā uz liftiem.

-�� Viņ� mus nepamanīja, Stnkers izteica pieļāvumu.

-�� Laikam nē, viņa atteica klusa, baiļpilna balsi un steig�us piemetinaja, tur tā sieviete. Stun pie durvju sarga letes. Tā ir ma�na mate.

Stnkers, strauji pagriezies, pamanīja labi ģērbtu blondu sievie�ti, kas pavēlnieciska toni bija pieprasījusi veltīt sev visu durvju sarga uzmanību. Lūsis ari tam nepievērsa uzmanību, no ka Stn�kers secināja, ka slepkavam pagaidam nebija īsti zināms, ka iz�skatās Preskotu paris. Tomēr viņ� varētu saderēt uz lielu naudu, ka l .Usis bija papūlējies precīzi noskaidrot Melānijās vecāku ista�bas numuru.

-����������� Seko�u Lūsim, Stnkers piepe�i a�i pateica un piemetinaja,

-�� tu dodies uz damu tualeti. Satiksies ar mati tur.

-Ko lai�?

Viņ� piespieda pirkstus pie viņas lupām un tad noskūpstīja viņas pieri. Vai tu man uzticies?

-� Jā. Viņa vairs nepretojas un neiebilda.

-�� Tad ej, pasteidzies!

Viņa pamāja, ka piekrīt, un steig�us devās damu tualetes vir�ziena.

Garderobes otra puse viegli notink�ķot atveras lifta durvis, un 1 ,usis iekapa lifta. Durvis klusu aizveras un slepkava nozuda. Jadoma, ne uz ilgu laiku. Cerams, ka Stnkeram bija padoma kads konkrēts rīcības plāns.

Viņ� steig�us melas uz durvju sarga posteni un apstājas pie ta. Preskota kundze?

Viņas galva pa�avas uz aug�u: Ja?

-�� Man ir kada ziņa no jusu meitas. Viņa lūdza, lai paaicinu jus uz dāmistabu. Domāju, ka jums butu japasteidzas. 1 iekas, viņai nav labi.

Dāmu tualete ari bija iespaidīgi grezna, un man paveicas, ka taja nebija citu cilvēku ka vien uzraudze, kas sēdēja uz pazema soliņa un piedavaja apmeklētajam salvetes, ka ari citus nepiecie��amus sīkumus apmaiņa pret dzeramnaudu.

Tualetes durvis ar blīk�ķi atveras, un es jau biju pārliecinātā, ka �urp nak kads sve�s uzbrucējs. Ņemot vera savu pēdējā laika veiksmes daudzumu, tads notikumu pavērsiens nebutu nekāds brīnums.

Tomēr tā bija mana māmulīte.

-�� Melānij, dārgumiņ, vai tev viss kartībā? Pietraukusies klāt, mate piespieda plaukstu manai pierei. Tas virs vestibila teica, ka tev esot kļuvis slikti. Viņa noradīja uz manu daudzcietu�o jaciņu, tad nopētīja manu seju. Ak Dievs, mīļais bērns, tu ta�u izskaties vienkār�i briesmīgi! Viņa saņēma sauja manus kād�reiz tik koptos un vijīgos matus, mirkli paturējusi gaisa, lava tiem nokrist ka sausu salmu ku�ķim. Teik�u jums atklali, �ai sievietei piemita īsts ķēriens prasmīgi sagraut ikviena cilvēka pa�cieņu.

Es pat nesāku aizbildināties, bet ta vieta satveru māti pie ro�kas un paravu sev tuvāk, ta lai viņa nenovēr�oties uzklausītu, kas man sakams. Mātei �ads satvēriens naca pietiekami negaidīti, tā�pēc viņa, paldies dievam, nemaz nepretojās. Pieliecos viņai pavi�sam tuvu, matēs mugura bija piespiesta sienai, pati aizstajos pre�tim durvīm, gadījuma, ja viņa sadomātu laisties projām.

-�� Melānij! Ka tev �ķiet, ko tu, pie velna, esi nodomājusi darīt?

Ku�inadama viņu, paceļu pie lupām rādītājpirkstu.

-�� Ludzu, mat! I udzu, ninā tik klusu, cik vien iespējams!

Viņas acis aiz bailēm kļuva apaļas, un es jau sagaidīju naka-

mo tirādi ar pārmetumiem. Ta�u mate �oreiz mani pilnība pār�steidza. Negaidot viņa klusi, piekrīto�i pamaja un tikai sakartoja savus svārkus, pārliecinādamas, ka, atspie�oties pret sienu, neko nebūs notraipījusi. Kas īsti atgadījies, Melanij? Vai tu esi slima? Kalab visa St slēp�anas?

-�� Ar mani, mamm, viss kartība. Un tad, apsvērusi, ka la nu nebūs lira patiesība, piebildu: Pavisam slima es ari neesmu.

-�� Tad kas galu gala�?

-�� Paklausies, mammu, es nevaru� Vienkār�i nedrīkstu tev teikt, kas notiek.

-�� Melanij!

Paceļu roku, ka pieprasot klusumu.

Matēs �aurās ka līnijas uzacis vaicājot savilkas uz aug�u, pie�re ievilku�ajās rievas sablīvējas biezs puderkrema slānis. Neviens nekad mū�ā nebija atļāvies likt manai māmulītei apklust.

-�� Mat, vai tu man uzticies?

Viņa apjukusi samirk�ķinaja acis un solīti atkapās. Kas tas par jautajumu!

-�� Tā nav atbilde.

-Saldumiņ, nu protams, ka es tev uzticos. Es ta�u mīlu tevi.

-� Zinu. Zinu, ka tu mani mīli, bet da�kart.. Jutu, ka asaras sa�skrien acu kaktiņos, pakratīju galvu, bet asaras saka spiesties lauka no acīm un tecet lejup pa vaigiem. Nebija vairs laika. Man bija tas ja pasaka. Ka man tas rup. Man japarliecinas, ka vecāki bus dro�ība.

-�� Jums tagad nekavējoties jadodas projām. Tev un tētim. Atri pametiet pilsētu. Neņemiet līdz nekādās somas, ne baga�u, nekā�dā ziņa neejiet atpakaļ uz. viesnīcas numuru. Nerunājiet vairs ne ar vienu!

-�� Melanij, vai tu saproti, ko tu�

-�� Kur ir tētis?

-�� Viņ� pats nolēma novietot ma�īnu autostāvvieta. Tu jau zini, kadi ir viņa uzskati �aja jauta jumā.

-Automa�īna? Tu vadīji automa�īnu? Tikai mani vecāki bi�ja spējīgi atbraukt visu ceļu personigaja automa�īnā no Hjūstonas līdz pat Ņujorkai.

-�� Nu vispār, ja� Mes atbraucam ar jauno lt>xu>.

-�� Pametiet ari to. Vienkār�i atstajiet visu, iekāpiet taksometrā un taisna ceļa dodieties uz lidostu, lai pec iespejas drīzāk atgriez�tos majas. Es parūpē�os par visu paliku�o, ari par jusu ma�īnu.

-�� Tas ir absurds! Es nekur netaisos doties�

-�� Mumiņ! Izdari to. Vienu vienīgu reizi dzīve dari, ko es tev ludzu.

Matē izslējās, pacēla zodu un bija gatava ai/slavet savu pozī�ciju ar jebkuriem līdzekļiem. Es savukart, labi zinot, kas sekos, do�mas iespiedu papē�us grīda. Bet tad viņa negaidot piepe�i pa�sniedzas un pieskaras ar roku manam slapjajam vaigam. Tu raudi.

-���� Tas ir tie�ām bezgala svarīgi! Mamm, ludzu, ludzu, ludzu, brauciet prom!

Viņa kadu mirkli cie�i pētīja manu seju, un es pat aizturēju el�pu. Nekad vel iepriek� mate nebija atzinusi un pieņēmusi manus lēmumus. Pārcel�anās uz Ņujorku bija vel viena mana kļūda. Mans maģistra darbs ari bija absurda un nejēdzīga padarī�ana. Visa mana garderobe bija frivola, mans stils lamzacigs un bezce�rīgs. Es negaidīju, ka viņa �oreiz piekritis, bet man tomēr bija jameģina. Vai nu viņa paklausīs ar labu, vai ari es ie�u un pasauk��u palīga Strikeru, kas viņus abus ar teti, izmantojot speķa paņemienus, izmetis lauka no viesnīcas, ka divi deviņi. Viņiem bija nekavējoties jabrauc atpakaļ uz Teksasu.

Ar īk�ķa spilventiņu nobraucījusi man uz vaiga notecēju�o asaru, viņa pateica:

-�� Ja tev ir kadas nepatik�anas, meitiņ�

Skumji pasmaidīju. "Nepatik�anas" �is vārds ne tuvu neapzīmēja to, kas mani bija piemeklejis. Man ir jums pilnīgi noteik�ti jaludz. la darīt. Bez jautājumiem. Paskaidrojumi sekos velak. Ap�solu! Raudzījos viņa, cerība, ka asaras acis reiz milesies.

-�� Ludzu, mamm�

-�� Protams, ka mes brauksim. Ja tas ir tik ļoti svarīgi, mes dosi�mies projām tulit.

-�� Tas ir bezgala svarīgi.

-�� Labi, skaidrs. Tomēr izskatijas, ka viņa pamazam gatavo�jas protestet.

-�� Tagad, es teicu. Jums jabrauc projām �aja pa�ā bridi. Pat neizrakstoties no viesnīcas. Piezvanīsiet, kad būsiet jau atceļa. Sa�runājiet, lai viņi nosuta jums atpakaļ jusu baga�u. Un kad būsim izgāju�ās no �im labiencibam, ludzu, nerunā ar mani ne varda. Pat nepaskaties uz, mani, labi?

-�� Es�

-�� Mat, lūdzu.

-� Ja, protams.

-�� Vai tu apsoli?

Viņa klusējot pamaja.

-��� Pasaki skaļi!

Jau sagaidīju, ka viņa visādi pretosies, mekles argumentus, bet mate parsteidza mani ka nekad agrak. Ja, apsolu.

-�� Mīlu tevi! Pasaki tētim, ka es mīlu viņu ari.

-�� Mes ari abi tevi mīlam, mana maza!

Man izdevās izmocīt daudzmaz priecīgu smaidu, tad paveru tualetes durvis un, bridi uzkavējusies, uzdevu mātei vel pēdējo jautajumu. Vai tu man kādreiz esi melojusi?

Mate gandrīz jau smaidīja. Ne, bērns. Neesmu.

-�� Ļoti labi, atteicu. Tikai nesāc to darīt �aja reize.

Pagaidīju, līdz mate aiziet, tad, nogaidījusi vel kadas divas mi�nūtes, viņai sekoju. Viņa bija garderobes vestibila, kur pielieku�sies kaut ko �ukstēja tēvam ausi. Teva seja piepe�i izskatījās no�raizējusies un tada ka sakritusies. It ka viņ� strauji būtu savecejis. Varbūt viņ� tie�am novecojis kop� beidzamas reizes, kad biju vi�ņu redzējusi. Klusi ielavījos atpakaļ damistaba un novēroju vi�ņus pa pavērto durvju spraugu.

Viņu saruna turpinājās vel vismaz paris minūtes, varēja ma�nīt, ka tēvs iebilst, bet mate viņu iedro�ina. Visbeidzot viņ� no�skūpstīja mati uz vaiga, tad ar īk�ķa spilventiņu noglastija viņas seju zem acs. Mans kuņģis sa�ņaudzas. Zināju, ka sagrauju vi�sas viņu cerības uz atvaļinajumu, tomēr man bija tas jadara, lai tur vai kas. Vai man bija kada izvēle? Diem�ēl ne.

Beidzot viņi devās uz izeju. Izslīdēju no damu tualetes un, pa�likdama nemanīta, ar skatienu viņus pavadīju. Portjē apturēja vi�ņiem taksometru, māte ar tevu taja iekapa. Un tad viņi bija pro�jām. Paldies dievam!

Tikko mani vecāki bija aizbrauku�i, atgriezos pie dīvāna, uz kura pirmīt sēdējām, lomer turēju abas acis vaļa, gadījuma, ja 1 ,usis nolemtu parādīties mana tuvuma, l.esu, ka Strīkeram ari vaja�dzēja visā drīzuma atgriezties, un saku jau gaidīdama kļūt ner�voza.

Kad likās, aiz uztraukuma metī�os pati parbaudīt, kas viņam lecies, pienaca lifts, un, durvīm atveroties, tajas slavēja Stnkers. Viņa seja vidēja rupju rievas.

Steidzos viņam pretim, un mos sastapamies vestibila vidu. Viņ� uzreiz saņēma manu roku un madams vedinaja projām uz galvenajam durvīm. Kas notika? vaicāju, tikko ka viņ� piestei�dzas man klat.

-��� Kad ierados, viņ� jau bija projām. Durvis bija izgāztās un visa istaba savandita. Iespejams, viņ� cereja, ka tavi vecāki bus tur iek�a. Ta vien �ķiet, ka viņ� sak zaudēt aukstasinību.

Iespejams, ka piekrīto�i pamaju, bet neesmu pārliecināta. Vis�ticamāk varēja nodomāt, ka esmu kļuvusi mema. Galva dunēja tikai viens jautajums: ja mani vecāki joprojām bija dzīvi un ne�skarti, tad uz cik ilgu laiku?

-�� Vai tu doma, ka viņ� vel atrodas �aja eka?

-�� Nē, domāju, ka viņ� ir notinies. Tomēr tas nenozīmē, ka viņ� nevar atgriezties.

-�� Labi, piekrīto�i teicu. Dosimies ari mes projām no �ejie�nes.

Pametam viesnīcu un, nosoļoju�i kājām da�us kvartālus, ie�gājām Sturbucks kafejnīca atvilkt elpu un kadu laiku pasēdēt. Pirms tam izpildījām daudzus maņu manevrus, lai novērstu jebkādu iz�seko�anu: iegājām pa vienām durvīm, tad izgājām pa citam, Strikers par plecu nemitīgi novēroja apkārtni. Pedeja laika gandrīz ne par ko nevarēju justies dro�a, tomēr par vienu patlaban biju gandrīz cie�i pārliecinātā mums neviens nesekoja.

Stnkers iesledza klepjdatoru, bet es pasutiju sev kafiju. Kamēr gaidīju pasūtīto dzērienu, iezvanijas mans mobilais tālrunis. Dis�pleja ka zvanitajs uzrādījās Vorens mans agrako laiku studiju biedrs. Ļāvu, lai viņ� noklausās balss pasta albildetaju, tomēr pie�pe�i sagribēju dzirdēt viņa balsi. Vienalga kadu, bet normālu balsi no parastas nekaitīgas ikdienas.

-�� Hei, Voren!

-�� �au, Mel! Kur tu esi palikusi? Zvanīju tev uz dzīvokli.

-�� Ksmu izbraukusi, 1atteicu.

-�� Karstais randiņ�?

-�� Ta laikam varētu sacīt, iesmējos.

-� Klausies, met visu pie malas. ('.ribu tev piedāvāt tīri labu haltum. Tev tikai jabrauc kopa ar mani nolasīt da�as izglītojo�as lekcijas. Maksa piecdesmit zaļos stunda. Domāju, tevi tas varētu interesēt.

Varētu gan. Tomer �obrīd nebija ne mazakas iespejas, ka es va�rētu pieņemt �ādu piedāvājumu.

-�� Klau, ļauj man pārliecināties, kas sanaks ar to �ali. Vai varu tev piezvanīt kaut kad velak �onedēļ?

-�� līdz tam laikam jau visi pieteikumi bus aizpildīti, viņ� at�teica un piemetināja, ta ka neko nevaru apsolīt. Vari pameģinat, tomēr tevis deļ pietaupīt brīvu vielu es neapsolu.

-��� Uzticies man, Voren, sacīju. Esmu tik ļoti iemanījusies dzīvot, izbaudot visu notieko�o, ka vel nekad agrak.

Vorens saka izvaicat mani par randiņu viņ� gribēja dzirdēt visas sulīgas detaļas -, tomēr mans dzēriens jau bija gatavs, un es to izmantoju par iespēju, lai atvainotos un partrauktu sarunu. Tikko klausule atkal bija iestājies klusums, sajutu piepe�u vien�tulības uzpludu. Spēji pagriezos, ar skatienu mekledama Stnkeru. Tur jau viņ� bija, un, redzot viņu, man seja automatiski ievil�kās smaids. Es tomēr nebiju pavisam viena. Paldies tev, Dievs!

Kad atgriezos pie musu galdiņa, nesot sev lutte un viņam mel�nu kafiju (parasta, melna, bez cukura, galu gala vai tadej bija kada jēga apmeklēt Starbucks?) viņ� tikmēr jau rakās intemeta.

-�� Ko tu mekle?

-�� Tā ka man visi tie matemātiskie triki tik viegli nepadodas, mekleju visu ar Google pārlūkprogrammās palīdzību. Varbūt caur mekletaju uzie�u ko noderīgu.

-�� Vienmer der pameģinat. Piebīdīju viņam klat savu krēslu un ari veros datora ekrana pari viņa plecam. Viņ� uzmeklēja adresi www.google.com un iedrukaja mekletaja lodziņā vārdus "Catenary New York", lika piedāvātās neskaitamas lapas ar visā�diem hitiem, izklaides iespejām, grupu nosaukumiem, tomēr neka noderīga.

-�� l abi, Strikers tikai noteica, kad bijām a�i parskatiju�i kadu duci izklajlapu. Bet man ir padoma vel kada ideja.

�oreiz viņ� meklētājā iedrukaja vārdus "Catenary Saint Mic�hael".

-�� Svētais Mihaels? Es domāju, tu teici, ka viņ� ir erceņģelis.

-�� Viņ� ir svētais, kas ir an kareivju aizstavis, Strikers paskaid�roja. Ja nekas noderīgs neatradīsies, pameģina�u meklet uz vār�dā "erceņģelis", bet domāju, pec ta vairs nebūs vajadzības.

Viņam varēja but taisnība. Lai ari meklētājs sniedza ļoti daudz izklājlapu sarakstu, un es nemaz nejutos optimisma pilna par at�rasto, tomēr saku rūpīgi izskatīt uzietas vietnes. Izdevniecības majaslapa. Enciklopēdiska uzziņa par slavenu vārtu arku, arhitekta biogrāfija�

Strauji samirk�ķināju, joprojām veroties ekrana. liet protams! Vārti un arkas!

-�� �o te, noradīju, kura tikla lapas adrese viņam jauzklik�ķina. Apkampu Stnkeru abam rokam un uzspiedu viņam skupstu uz vaiga. Tu esi ģeniāls. Man pa�ai par to vajadzēja iedomāties, tomēr pedeja laika biju tik pārgurusi, ka pati līdz tam nespeju aiz�domāties. Paldies dievam, ka ir tads internēts!

-�� Prieks pakalpot, Stnkers atsmeja. Vai gribi, lai es mekleju atbildes talak?

-�� SVētais Luiss.

Viņ� nesapra�ana mani noraudzijas, kamēr es skaļi spriede�lēju pie sevis.

-�� Svēta Luisa arka? Ta slavena būve? Tas ta�u ir dzīvs� līk�nes pierādījums. Ja, tam ir jabut musu miklas atminējumam. Svē�tais l uiss. Svētais Mihaels.

Silts smaids par atbildi leni izgaismoja viņa vaibstus, un ma�ni jau atkartoti parsteidza atskarta, cik neaptverami seksīgs bija �is vīrietis. Viņ� pieliecās un maigi saberzēja manu muguru, tad piecēlies pienaca tuvāk un bridi masēja manus plecus.

-��� No mums sanak lieliska komanda, viņ� atzinīgi noteica viegli piesmaku�a balsi, kuras tembrs atgadinaja viskija dūma�kaino piegar�u. Labi gan, ka atradamies Starbucks kafejnīca, nevis kaut kur citur, jo man butu bijis gau�am grūti atteikties no tuvī�bas ar �o vīrieti.

-�� Kas īsti ir ar to arku? viņ� pavaicaja, un piepe�i brīnumai�na noskaņa musu starpa bija zudusi. Faktiski mums ir divu svē�to vārdi; bet ko lai mēs ar tiem iesākām?

-�� Varbūt lūdzamies? ierosināju.

-�� Vai ir vel kada ideja bez ta?

Pakratīju galvu. Nevaru neko iedomāties.

-Svētais Luiss, Svētais Mihaels. Eņģeļi. Varēju noskārst, ka viņ� vilies papurina galvu. Nesanak nekas cits ka vien vispārējā

nozīme saistība ar baznīcu vai reliģiju. Tomēr es nespēju uzminēt, kas tie�i.

-�� I.abi, domīgi ieminējos. Iemalkoju savu gardo latte kafiju, cerība, ka kofeīna piepludums liks manam smadzenēm darboties straujak. Tuk�padsmit.

-������������� Varbūt esam kaut ko palaidu�i garam? viņ� ierosināja.

-��� Kads minējums, kuram vienkār�i esam pārskrēju�i pari, neie�dziļinoties?

-�� Pilnīgi iespejams, piekritu. �obrīd jau biju gatava piekrist jebkādām ierosinājumam. Labi, padomasim, ieteicos un pa�vilku klepjdatoru uz savu pusi. Atveru jaunu lapu un saku raiti drukāt ekrānā. Strikers apsedas blakus, galvu pie galvas ar ma�nējo, un noraudzījās, ka top mans saraksts:

1.�� �ifrētais sūtījums

2.�� Zina interneta vietnē par pretindi

3.�� Auto stāvvieta. Automa�īna. Aizveda uz �Ostas nakts� kruīzu.

4.�� Atradām. Pulksteni. Noveda pie

5.�� Restorāna/garderobes/pudelītes kabatā. Noveda pie

6.� �IVEN�I!!! Un medaljona ar Svēto.

-�� Vai tev kaut kas iekrīt acis no tā, ko esmu uzrakstījusi? -Cereju, ka radīsim kadu pieturas punktu, jo visu it ka biju pierakstī�jusi.

-� �ēl, bet nekas.

-�� Nolādēts! Dusmas nolamajos, cenzdamas apspiest sevi fatalisma uzliesmojumu. Esam kaul ko palaidu�i garam. Tomēr nezinu, ko tie�i. Man pat nav vairs neviena pieturas punkta, nedz ari kada nojausma par beidzamo atrisinājumu. Vīlusies notei�cu, ar pirkstu galiem izbraukusi nervozi cauri matiem, un atgazos krēsla nobēdājusies, baiļpilna un galvenais dusmodamās pati uz sevi, ka nekādi nerodu atbildi.

-�� Mes uziesim atminējumu, viņ� apgalvoja, saņēmis manu roku.

Sirsnīgie un labi domātie vardi lika man vai izkust. Es jau tev apsolīju, ka spē�u ar to tikt gala, �ukstēju. Pirms brītiņa, stā-

vedama viņam tie�i pretim, biju bra�i solījusi, ka visvisādi �ifri un kodi man ir pa spēkam, un tagad� nolādētai Pedejo vardu no�brēcu tik skaļi, ka tuvumā eso�ais biznesmenis pacēla skatienu no savas kafijas tases un Wall Street Journal numura un uzmanīgi mani nopētīja. Ja, piedod, �omiņ. Man pagadījusies patie�ām draņķīga diena.

-�� Un es zinu, ka tu tiksi gala, Strikers apgalvoja. Zaudēt nav tava daba, atminies?

Saviebos no�ēlā. Varbūt man nāksies apgūt �o skarbo mācī�bu?

-�� Nekada gadījuma. Mes ari �oreiz uzvarēsim. Tu esi dzīva, esi ta�u, vai ne?

-��� Tikai pateicoties tev.

Par atbildi viņ� uzspieda man uz lupām maigu skupstu, skupstu, kura deļ varēju zaudēt vai prātu. Melanij, mes esam koman�da. Un mes tiksim gala ar atminējumu. Un tie�i kopa mums las abiem izdosies.

Stnkers bija pateicis tie�i to, ko domaja. Viņi abi bija komanda. It ka vienkār�s fakts, tomēr tas viņu vienalga nedaudz parsteidza. Jo Stnkers vairs ne reizi nebija sajuties ka komandas loceklis, kop� pameta juras kājnieku korpusu. Kop� ta laika viņ� uzdevu�mus visbie�āk bija veicis vienatne, izvēlēdamies likt atbildību uz saviem pleciem tie�a un pārnestā nozīme, aizsargajot kadu nozī�mīgu korporatīva biznesa izpilddirektoru vai vismaz portfeli, ku�ra atradās slepena, korporatīvam strukturam nozīmīga informā�cijā.

Viņam likās, ka darbs rites ierastaja shēma ari gadījuma ar Me�lu, tomēr nacas atzīt, ka realitate bija daudz negaiditaka. �aja ga�dījuma nepietika ar to, ka darbojas viņ� viens pats. Nepietika ar to, ka Meļa nebūt nebija tada tipa cilvēks, kas pacietīgi sēdēs un gaidīs, ja viņas dzīvība likta uz. spēles, turklāt Stnkeram nemaz fiziski neizdotos izdabūt viņu cauri daudzam bīstamam situāci�jām, ja netiktu pieļauta ari pa�as Melas līdzdarbība. Lai sekmīgi paveiktu �o uzdevumu, viņam bija nepiecie�ama Meļa, un Melai bija nepiecie�ams viņ�. Un visticamak, ari pa�as beigas viņi tiks gala kopīgiem speķiem. Bet par to, kad pienāks �is beigas, un kas notiks, kad viņi galu gala tam bus izgāju�i cauri, Stnkers nemaz nejutās dro�s.

Sēdēdama viņam blakus, Meļa nule ka beidza dzert savu kafiju.

-��� Paldies, ka esi man līdzas, lai tiktu ar visu �o gala, viņa paziņoja. Vai tik tagad nav pienākusi tava karta mudināt mani

izstāties, kamēr vel laiks; iekams neesmu sakusi �inkstēt, ka viss notieko�ais mani beidz vai nost?

-�� Izstāties, iekams neesi sakusi �inkstēt, ka tevi viss notieko��ais beidz, vai nost? viņ� parprasija, tik tikko valdīdamies un saglabadams nopietnu sejas izteiksmi.

Apņēmības pilna, viņa pamekleja sava somiņa un, izņēmusi no tas mīklaino pirmo ziņu, paradīja tekstu Strikeram. Vai tu kaut ko �eit samani? Kadu īpa�u ūdenszīmi? Mazmazitiņu pie�zīmi pa�ā lapas stūri? Kaut vai varu nojausmu par to, kas �aja sutijuma varētu pateikt priek�ā atminējumu?

Pacēlis lapu aug�up pret gaismu, viņ� to rūpīgi apskatīja, to�mēr neredzēja neka jauna, atskaitot kastītes un punktiņus. Do�māju, ka izmantots ietinamais papīrs no kada pārtikās veikala, viņ� atteica un piemetināja, bet papīrs izskatas tīrs. Uz ta nevar atrast kada konkrēta veikala pre�u zīmi. Nav ari spiedoga pēdas. Nav itin neka.

-�� Presti�a parks, viņa ieminējās, pulēdamas rast kadas aso�ciācijās. P.P. ka PIters Paipers?

-�� Piters Paipers paķēra paciņu presētu piparu�

-�� Varen gudri.

-�� Noliksim �o ziņu pagaidam mala, viņ� ierosināja. Var�būt kaut kas noderīgs ie�ausies prāta, kad rupigak izskatīsim pā�rējos uzdevumu posmus.

-�� Tie�saistes adrese interneta. Sutijums par antivielu. Vai tev izdevās atrast tikla vietni, no kurienes ta izsūtīta?

-�� Diem�ēl ne. Visdrīzāk ta ir kada no tam bezmaksas majas lapam, kuras var ģenerēt bez sava gala un kuras uzturētāju nav viegli at�ifrēt. Tomēr es pazīstu kadu �ali, kas savukart pazīst ka�du citu, kur� tie�am spej parbaudīt IP adresi tam datoram, no kura �is joks nosūtīts.

Viņa pārdomās sarauca pieri. Bet, ja tu spej uzzināt, kam pie�saistīta attiecīga IP adrese, tad mes varam noskaidrot, kur mekletais dators atrodas?

-� Ja un ne. Ar �o IP adresi reģistrets publiski lietojams dators ka�da Manhetenas bibliotēka. Pateicis �os vārdus, viņ� redzēja, ka Mē�ļas aizrautību aptum�o vil�anas ena. Tīri vai gribējās, kaut viņ� va�rētu pavēstīt priecīgākus jaunumus. Domāju, ka visi gali ūdeni.

-�� Man ari ta liekas. Viņa leni izelpoja. Klau, kad tu iemācī�jies tik prasmīgi izsekot datus interneta vide?

-�� �odien. Mans draugs, datorģenijs, atsūtīja norādes, ka to pa�veikt.

-�� Skaidrs, viņa atteica, saraukusi pieri. Ja II� adresi vairs ne�kādi nevaram izmantot, tad liekam miera to pirmo sulijumu. To�mēr taja varēja but apslēpts kāds ducis visādu atminējumu un no�rā�u. To pateikusi, Melānijā atgrie�as pie apzīmētas lapas. Un protams, viņa piebilda, nav teikts, ka es spētu tas visas noskaidrot.

Kadu bridi abi sēdēja klusējot, raudzīdamies uz neko neizsa�ko�o ziņu. Abiem vienlīdz trūka iedvesmas.

-�� Labi, viņ� partrauca klusumu. Ko darīsim lalak?

-�� Jautajums par automa�īnu.

-�� Mes jau esam par to izrunāju�ies un izdomāju�ies riņķi un apkart. Ari parmekleju�i. Vai tu ierosini aizvest to pie automehaniķa un lugt, lai to izjauc pa sastavdaļam, veicot it ka pamatīgu auto diagnostiku?

-��� Ne. Neesmu pārliecinātā, ka tas derētu. Viņa saka �vīkāt ķiņķēziņus uz salvetes. Ls patie�am �aubos, vai �ās speles no�teikumi paredz, ka atrisinājuma meklējumos mums palīgos jaiesaisla tik daudz sve�u cilvēku. Un ne�ķiet, ka mes abi spētu veikt pilnu auto diagnostiku, ja neizmantojam kadas automehāniķu fir�mas pakalpojumus.

-�� Vērtīga atziņa.

-�� Izskatīsim vēlreiz visu sarakstu, kas mums ir, un tad pieņem�sim lēmumu. Kas zina, cik laika vel atlicis, iekams kads maniaks mus notvers?

-�� Tātad sakam ar automa�īnu stāvvieta, viņ� sacīja.

-�� Pareizi, viņa atzīmēja. Pēc tam mes atradam pulksteni.

-�� Ls teiktu, ka mes esam izprātoju�ies par �o pulksteni krus�tam �ķērsam vai pat līdz nāvei.

Viņa neiebilda, tomēr paņēma pulksteni rokās un domīgi no�lūkojas uz to. Mes vel neesam to atvēru�i un izpētīju�i ta mehā�nismā saturu. Vai mums to vajadzētu darīt?

Viņ� mirkli apdomājas un tad piekrītot pamāja. lespejams, ka vajadzētu gan. Strīkers izslēdza klepjdatoru un ierosinaja:

-�� Tomēr labak nedarīsim to �eit. Dosimies citur.

-�� Pareizi, viņa piekrita un sabaza aprakstītos papīrus somi�ņa. Otra roka viņa turēja iepirkumu maisiņu ar jaunajam kurpēm. Viņ� uzmeta pleca klepjdatora somas lenci un grasijas doties uz durvīm.

Viņa pasteidzas pirmā, un, tikko grasijas atvērt durvis, kad Strikera plauksta uzgula Melānijās plecam un noturēja viņu vie�ta. Sieviete vaicajot paraudzijas atpakaļ uz. Strīkeru, tomēr viņ� klusējot pamāja virziena otrpus ielai.

-�� Nu ir ziepes, viņ� noteica. Esam uzkavēju�ies �aja vieta parak ilgi.

Mesli, mesli, mesli!

Atsprāgu atpakaļ, uzkapdama Slrikeram uz kajas, jo pulējos tikt pec iespējas talak no kafejnīcas durvīm, pirms I.usis paceltu skatienu un mani pamanītu. �oreiz nebija nekādu parpratumu. Tas bija viņ�. Viņ� staveja tie�i otrpus ielai, gaidīdams, kad luk�sofora nomainīsies gaisma un varēs doties pari taisni pie mums.

l ūsis palūkojas �urp, musu skatieni sastapas, un viņ� ļauni pasmaidīja.

Ja Strikera roka neturētu manu plecu, goda vārds, es aiz. �ausmam tepat un tūdaļ bulu nogāzusies bez samaņas. Manas kajas sastinga un es nespēju ne soli paspert, kur nu vel skriet. I ,ikas, ka viss notiek ka paleninata filma. Luksoforā nomainijas gaismas, I usis spēra soli uz musu pusi, viņa roka nozuda aiz meteļa atlo�ka un atkal uzrādās, tēmējot uz mani tum�o, draudīgo metāla stobru.

-Aiziet! Strīkers ierecas, pārāvis mani atpakaļ, jo pati nebiju spējīga pakustēties. Viņ� ierava mani dziļāk kafejnīcā. Rezerves izeja? viņ� skaļi pieprasīja bara apkalpotajai. Meitenes acis ne�sapra�ana iepletās, tomēr viņa aptvēra, ko Stnkers prasa, un pamaja, kurp doties. Mēs metamies tam virziena.

Gaidīju, ka lode ieurbsies man mugura, tomēr pagaidam tas nenotika, un, kad caur kafejnīcas iek�pagalma durvīm izmetamies tuvinaja aleja, es tikai mirklīti apstajos, lai pagulu ievilkt elpu un izteikt vienu vardu: Ierocis!

-�� Es pamanīju, Stnkers pamaja. Nedomāju, ka tas riebeklis �audīsies, visiem redzot.

Paraudzījos apkart. Mes vairs neatradamies sabiedriska vielā. Apkārt nebija neviena garamgajeja vai liecinieka. Ja nemin �ur�kas un prusakus, mēs bijām pilnīgi vieni visa aleja.

Stnkers it ka lasīja manas domas:

-�� Taisāmies, ka liekam projām no �ejienes!

Paspēju tikai pamat, kad mes jau nesamies pa aleju, kamēr sa�sniedzam tuvino �ķersielu, paskriedami garam smirdīgiem atkri�tumu konteineriem un iztraucēdami kaķus, kas acīmredzot bija ieradu�ies papluinīt ra�eno �urku populāciju. Nepilna stunda mana dzīve bija metusi kūleni no �iven�ī elegances līdz. atkritu�mu pilnai sanieliņai. Cereju, ka tadu secību nevaretu uzskatīt par likumsakarīgu un nenovēr�amu turpinājumu. Tomēr, godīgi sa�kot, nebiju dro�a, kas vel sekos.

Iela, līdz kurai nokļuvām, paldies dievam, bija ļau�u pilna. Steig�us traucos pie taksometriem automa�īnu pilnajas ielas, kas visas, raksturīgi Manhetenai, vilkās glieme�a atruma.

-�� Taksi! Stnkers sauca un, sasniedzis ielu pirmais, jau vecinaja roku. Dzeltenais vāģis piesta ja, un Strīkers pamaja man, lai kapju iek�ā. Bez elpas biju noskrējusi beidzamo ceļa posmu, sa�sniegusi cilvekiem pilno ietvi, kad piepe�i izdzirdu no�vikstam lodi un blīk�ķi, tūlīt atskanēja Stnkera kliedziens: "Pie zemes!"

Viņ� uzmetās man virsu, bet mans elkonis krītot sasitas pret betonu. Iebrēcos sāpes, kad Stnkers pārvēlās man pari un, nome�ties kņupus, pierava mani tuvāk taksometram, kas jau bija pie�stājis mums blakus. Viņ� mani iegrūda tajā, pats ietrausdamies līdzi.

Kad musu automa�īna sakustejas un iejuka vairakjoslu satik�smes plūsma, es vēlreiz pamanīju viņu. Lūsis stāvēja tepat netā�lu, apmēram desmit jardu attaluma. Likās, ka ļaundara skatiens izdedzinās mani caurumu, un, kad viņa lupas sakustējās, sapra�tu vai dnzak nojautu, ka viņ� pasaka vārdus, kuru deļ es nodrebeju. Viņ� pateica īsi: Nakamreizl

Tikai nokļuvusi taksometrā, pamanīju, ka man ir trāpīts. I�areizak sakot, lode bija trāpījusi manai "Keitai".

Manas bezgala skaistas Keitas Speidas somas sānos atklajas izrauts izteiksmīgs apaļ� lodes caurums. Jau tikai paraugoties uz to, man kļuva slikti. C�.an tapec, ka tagad varē�u savu vismīļāko somu izmest mēslainē, gan ari tapec, ka sapratu ja �āviens būtu trāpījis paris collu tuvāk, caurums atrastos mana vedera.

biju vesela, tikai pateicoties Stnkeram, nodomāju un paliecos tuvāk priek�ejam sedeklim, kura atradas Strīkers, kas tie�i patla�ban deva norādījumus taksometra vadītajam. Alku pec viņa un sargajo�a speķa, kas varētu aizslavet un novērst no manis visā�du nelie�u raidītos �āvienus. Garam, un tomēr tik �ausmino�i tuvs trāpījums!

Strīkers bija pateicis �oferim, lai ved mus uz Crourne Pluza vies�nīcu. Kolīdz bijām taja ieradu�ies, nometu jaku un bikses par krēs�la atzveltni, paliku tikai topiņa un apak�veļā. Gribētos jau teikt, ka mana vienīga motivācija bija alkas pec ertibam, tomēr tas no�teikti butu samelots. Mes atkal bijām viesnīcā, nekur vairs talak nebegam, un mani pārņēma alkas vēlreiz izbaudīt seksu ar �o lie�lisko vīrieti. Iekāroju viņu gandrīz neslepti.

Iepriek� viesnīca Pluza biju tik izmisusi, ka sekss musu starpa notika drīzāk aiz fiziskas velmes atdoties un izbaudīt seksuālās sajūtas. Tas, ka Strīkers bija tik vīri�ķīgs un muskuļains, tikai naca par labu, tomēr man jaatz.ist, ka toreiz es gribēju seksu, vien�kār�i seksu, gandrīz vienalga ar ko. Tikai gribēju, lai mani paņem.

Toties �oreiz�

Jā, �oreiz es alku pārgulēt tie�i ar �o vīrieti. Gribēju, lai viņ� ir tas, kur� apskauj un skūpsta mani. Smejas kopa ar mani. Gribēju sajust viņa plaukstas uz mana auguma, viņa meli sev mutē un viņa locekli sava klēpi. Alku to tik ļoti, ka nespeju ne nociesties.

Stnkers bija noraudzījies manā sasteigtajā striptīza seansa un, pienācis tuvāk, iegaza mani gulta, nometa uz vedera un saka ar plaukstam cie�i masēt manus savilktos plecus.

Sajutu viņa erekciju, loceklis bija stingri piespiedies manam di�benam, viņa karsta mute skūpstīja mani pie auss, kakla. Baudas nojausmā ievaidejos, tik gatava un gaido�a.

Viņ� nebilda ne varda, es ari ne. Sakuma viņ� tikai masēja ma�nus plecus, tad apvēla mani uz muguras un saka glāstīt manas krūtis, paslidinājis roku zem topiņa. Me�onīgi pārāvis krekliņu uz aug�u, viņ� pieplaka ar lupām pie krū�u galiem un sukaja tos.

Vīrie�a rokas satvēra un norāva man biksītes, viņa pieskārie�ni starp kajam lika man baudas trīsas piekļauties viņam cie�āk, un es piepe�i apjautu, ka, neraugoties uz visu pārdzīvoto, �i bus brīnumaina un neaizmirstama pēcpusdiena.

Leni atmodos. Kad sagrozījusies paveļos uz. otru gultas pusi, gribēdama cie�āk piekļauties Stnkeram, atklaju, ka viņa puse gul�ta ir tuk�a. Pārsteigtā pielecu sēdus, verdamas nu jau patum�aja istaba.

Ieraudzīju, ka viņ� stāv loga priek�ā, aizkari atvērti un Taimskvera laternas caur logu apspīd viņa kailo ķermeni, Pieslejos uz elkoņa un vēroju savu partneri, juzdamas sentimentālā maiguma pilna un pilnīgi apmierināta. Vismaz �obrīd Strikers viscaur bija mans, un man tas patika. Nezināju, kas sagaidams, kad spele bus gala, ja vien vispār palik�u dzīva. Bet tik talu man negribējās aizdomāties. Viss, ko es vēlējos, bija dzīvot tikai �im brīdim. Pieņemt to baudu un tīksmi, ko Stnkers spēja man dot.

Vīrietis pagriezās, muskuļi reljefaja mugura nospriegojas, un, kad viņ� pavērās mani, saspringta sejas izteiksme atmaiga. Stnkers pasmaidīja, kad redzēja, ka esmu atmodusies.

-�� Nu tad sveicinātā! viņ� uzrunaja mani. Vai labi nosnau�dies?

-�� Cik ilgi es nogulēju?

-�� Da�as stundas. Domāju, ka tev tāda atpūta bija gau�am va�jadzīga, tomēr mums laiks doties projām. Negribu parak ilgi uz�kavēties viena vieta.

Pasmaidīju ka izaicinot:

-� Tad tev nevajadzeja mani ta nomocīt.

-�� Mana bauda to atsver, viņ� tādā pat noskaņa atteica.

-�� Ap�aubu, ķircinājos un izkāpu no gultas, lai pievienotos viņam pie loga. Esmu vairak neka pārliecinātā, ka lielāko bau�du guvu tie�i es.

Apskāvis abam rokam, viņ� pievilka mani sev tuvāk, un mes ta stāvējām kadu laiku, noraudzīdamies, ka leja ielas pārvietojas satiksme, ka Taimskvera gaismekļi apmirdz apkarini un ka no ne�ona reklāmās Cup O'Noodles �ilbinās krasaini tvaika mutuļi. Visas �is neona reklāmās Toys'R'Us, ari spo�i izgaismotais NASDAQ uzraksts izskaujas tik jauki. Nomierino�i. Par no�ēlu, mes ne�drīkstējām �eit ilgāk kavēties.

-�� Mums jadodas projām, sacīju.

-Ja, un tie�i to mes ari darīsim, viņ� piekrita. Ludzu, izdari man tikai vienu pakalpojumu apģerbies. Neesmu dro�s, ka spē��u atkauties no visiem taviem apbrīnotajiem, ja tu tada iziesi ielas.

-��� Kas vel nebūs, nesmidini mani, atteicu, tomēr devos pie drebem, kas bija noliktas uz. krēsla, un saku ģērbties. Kad stuķeju kajas savas d�insenes, jaka nokrita zeme, un es pieliecos, lai to paceltu.

-�� Pagaidi, Strikers ieteicas, viņ� ierunājās tik spēji, ka es sa�traukusies sastingu.

-Kas?

-��� lava jaka, viņ� teica. Serums bija jaka.

Atliecos, turēdama jaku piespiestu sev klat. Ja�

-�� Kapec?

Grasījos jau atbildēt ar pretjautājumu "un kapec ne?", tomēr nolēmu turēt muti ciet, lai nepalaistu garam to svango, kas viņam bija sakams.

-�� Tapec, ka jakai ari jabut musu miklas sastavdaļai, sekoja atbilde.

Pēk�ņi sajutos pilnīgi un galīgi stulba. Ta ka jaka jau agrak piedereja man, un kop� taja tika uziets gau�am nepiecie�amais serums, kas tik nepārprotami noveda pie nakamas norādes, nez kapec biju pieņēmusi, ka jakai pa�ai par sevi �aja spēlē nav nekā�das nozīmes. Ta bija nopietna alo�anas, kas, jaatzist, izsita mani no līdzsvara.

Patiesība man kop� kada laika vairs neko nevajadzētu pieņemt ka pa�u par sevi saprotamu.

Pabeidzu ģerbties, tad izklāju jaku uz gultas un ar pirkstu galiem iztaustīju visas vīlītes. Nekā. Velreiz parskatiju to, apgrie�zusi otrādi, nolēmusi pārbaudīt ari jakas ārpusi, kad piepe�i atskartu, ka to darīt nebūs nekādās vajadzības. Tepat jau ari vidēja ilgi meklētais talakas norādes fragments: jakai iek�puse bija pie�vienots tur nekad agrak neredzēts uzraksts ar kop�anas instruk�ciju.

Uz apkakles iepriek� bija ie�ūta tikai firmas zīme, toties tagad varēja ieraudzīt, ka pie tas otra puse piestiprinātā birka, uz kuras uzdrukāts ENIGMA.

-�� Rau, kur ir, noradīju Strīkeram uz. uzrakstu. Ta ir musu mekleta norāde uzdevuma talakai at�ifrē�anai.

-Tad es pieņemu, ka ENIGMA nav dizainera pre�u zīme? Strikers parvaicaja. Viņ� piegaja, lai nostatos pie loga mūsu jaunaja viesnīcā, kas gan atradas vien kādus paris kvartalus atstatu no iepriek�ējās apme�anās vietas, tomēr ari �i bija tikpat grezna.

Izvalbīju acis tēlota nosodījuma.

-�� Ta ta�u ir Dol�e un Gabana jaciņa, teicu, radīdama viņam pareizo birku. �ai otrajai, noradīju uz nezināmās izcelsmes jau�no birku, nevajad/eja saturēt neko vairak ka parastas shematis�kas norādes: "Tīrīt ķimiskaja tīrītava" vai "mazgat automatiskaja veļas ma�īna saudzīga re�īmā kopa ar līdzīgas krasas apģērbu�.

-�� I.abi, sapratu. Tad tagad mums jānoskaidn), ko nozīme vārds "Enigma". Vai tev ir kada nojausma par to?

-�� īsti nezinu, ka to sasaistīt, bet tada norāde itin labi saderas ar �o spēli. Un ari ar mani, jo �ifrē�anas ma�īna "Enigma" ir viena no mani interesejo�iem izpetes priek�metiem. �o �ifrē�anas ma�ī�nu savulaik izveidoja vācie�i. Viņi to izmantoja II Pasaules kara. Sasodīti neuzlau�ams un sare�ģīts kods.

-�� Es zinu par to, kas bija "Enigmas" ierīce, viņ� atteica.

-�� Piedod, ka runāju lieku. Pirms paris gadiem veidoju prezen�tāciju par �o ierīci un uzstājos ar priek�lasījumu vietoja koled�ā, l aikam mani atkal sarosiju�as skolo�anas tieksmes. Man toreiz patika uzsta�anas, un ta prezentācija vairoja tos brī�us dzīvē, kad sapratu, ka esmu izvēlējusies pareizo karjeru. Bērni bija aizrau�tīgi sekoju�i gan saisto�ajam stāstām, gan apbrīnoju�i izdomas vērto mehānismu. Nebija jau ta, ka man butu iespeja atvest un

paradīt viņiem īstu "Enigmu". Tada ir tikai viena, un ta pali Nacionalaja vēsturēs muzeja. Parak talu, lai ar klasi uz turieni do�tos, pat ja par to butu radusies nopietna akadēmiska interese.

-�� Domāju, tie kodi un �ifri visos uzdevumos nav izvēlēti ne�jau�i, Strikers skaļi pateica to, ko mes abi klusībā jau bijām no�jautu�i. Visiem kodiem ir kaut kada saistība ar lavu interesi par �ifrē�anas zinībām.

Viņam bija taisnība, pie tam, dzirdot to izteiktu skaļi, likās, ka maziņas manas bailes. Jo kodi un �ifri bija un palika mana aizrau��anas. Es tos vienkār�i dievinu. Vienmēr biju dievinājusi. Un, ja spēlē pret mani tika izvirzīti uzdevumi, kuros jaat�ifre kodi, tas vien liecina, ka speles veidotājs grib dot ari man kadu iespeju iz�cīnīt uzvaru.

Biju pilnībā apņemusies uzvarēt. Neesmu radusi un man gau��am nepatīk zaudel. Ari iespēja nomirt mani neapmierinaja ne mazakaja merā.

Pirmaja bridi mani bija pārņēmusi sajūsmas eiforija, kad uz�gāju jaciņai pie�ūto stremeli ar uzrakstu, tomēr vel bija paragri priecāties. Tātad mes zinām, ka runa ir par "Enigma" kodu, vai ari kodam ir kada saistība ar �ifrē�anas ma�mu "Enigma", vai varbūt ir kadas sakarības ar vardu Enigma. Tomēr, ja runa nav par kodu "Enigma", tad kas vel meklejams pedeja saņemtaja no�rāde?

-�� Tur bija minēti ari Svētais Mihaels un Svētais Euiss, Stnkers atgadinaja.

Pagaidam nodevāmies minejumiem, un man �ķita, ka mums tīri labi padodas. Ja nu vienīgi nebiju pārliecinātā, vai esam uz pareiza ceļa.

Noliedzo�i pakratīju galvu. "Enigmas" kodi pec būtības ir bezjēdzīgi. Nekad neesmu dzirdējusi par "Enigmas" kodu, kas pirms at�ifrē�anas izklausītos pec normālā varda. Pec �iem vār�diem paraustīju plecus. Gribēju teikt, ka tas varētu izrādīties ga�līgi �ķērsam, un tomēr pavisam tadu iespeju nevar noliegt.

-�� Jadoma, ka tiem svētajiem tomēr ir jabut kadai nozīmei mūsu atminējumu meklējumos.

Pamāju, ka piekritu. Biju pārliecinātā, ka tiem IR nozīme, es tikai nezināju, kada tie�i.

-�� Izskatas, ka esam atgriezu�ies uz sākuma lauciņa, viņ� no�teica. Ko mums iesākt, lai uzietu ko tadu, kas izmanto vardu "Enigma"?

Man nebija ko atbildēt. Hs labak paklusēju, jo �is bija dnzak retorisks jautajums. Atbilde slepas vai nu mums tie�i degungala, vai ari mes to jau sen, sev par nelaimi, bijām palaidu�i garam. Tā ka deguna priek�a nenieka nemanīju, atsēdos taisnu muguru un nogaidīju, vai mani nepiemekles iedvesma.

Tie�ām cerēju, ka vienu no mums tūlīt, tūlīt pārņems debe�ķī�ga apskaidrība. Man ļoti nepatīk gaidīt, un līdz �im brīdim, jaatzīst, nacas darīt un pārciest tik daudz netīkamu lietu�

Ta ka neradu neka labāka ar ko nodarboties, piesēdos pie vies�nīcas galda un uzliku uz. ta rakstāmpiederumus. Lapas aug�ējā stun uzrakstīju ENIGMA. Talak turpināju rakstīt tos pa�us bur�tus, tikai jaukta secība. Patiesība anagrammas man nepadevas se�vi�ķi labi, tas drīzāk bija mana studiju drauga Vorena jājamzir�dziņ�, tomēr kadu nieku ari man izdevās uzrakstīt.

GAMINE. Labi, sanaca it ka jēdzīgs vārds, tikai man nebija ne nojausmas, ko tas varētu nozīmēt.

IMAGEN Vai ta nesauca kadu Rona Hovarda vadītu producentu firmu? Ne, ta laikam saucās "Imagine". Katra ziņa ari tas nebija man noderīgs skaidrojums.

GAIN MEgūsti, iegūsti, laime� mani. Katram no �iem vārdiem atsevi�ķi bija sava nozīme, tomēr kopa tie neveidoja kadu man noderīgu jēgu. Es tomēr mekleju skaidri apjau�amu nozīmi, kas nestu pilnīgi neap�aubamu, jēgpilnu ziņu. �i nebija tik skaidra un nepārprotama nozīme.

GAMEINspel e sākusies vai spele ir klat, tu esi spele? Tas jau kaut ko varēja nozīmēt.

-�� Mes jau esam spele, Strīkers teica, palūkojies manis uzrak�stītājā. Pat nepamanīju, ka viņ� visu laiku bija noraudzījies anagrammu veido�anas mēģinājumos, lūkojoties pari manam plecam.

-�� Zinu. Mes tik ļoti esam �aja spele, ka vel dziļāk nemaz, nav iespējams ielīst. Nu un, kas mums no ta? Ka �ada apjēga mums var noderēt?

-Nevar. Tā mums nedod nenieka.

Paņemu rakstamo un tik ilgi �vikajos ap ENIGMA vardu, ka�mēr to vairs skaidri nevarēja salasīt. Nolāpītā spēle!

Strikers neatbildēja uz manu dusmu izvirdumu. Gudrs vīrie�tis. Tomēr viņ� ka sargajot uzlika plaukstu uz manējas. Pieveru acis un pamaju.

-�� Viņi bus mani novedu�i līdz nervu sabrukumam, sūrojos.

-��� Ksmu ta nogurusi un nobijusies, ka vairs nespēju skaidri do�māt. Man ta�u iepriek� ļoti patika visādi �ifri, skaitļi, kodi. Es agrak pat ar prieku nodarbojos ar tiem. Aiz pārgurumā jau vairs ne�spēju skaidri domāt, bet ar to viņiem nepietiek. Visu �o sasodīto notikumu deļ es laikam sāk�u ienīst nodarbi, kas man agrak sagadaja tik daudz prieka! Un tas jau ir ļaunakais, kas varēja atga�dīties. Tomēr, ne! Es nemaz nepagu�u sakt to ienīst. Jo, kad esi miris, ari ienaida tevi vairs nav.

Izklausijas, ka man pavisam sa�ļukusi du�a, es jutos ka no�lemta, un pati ienīdu sevi par to. Tomēr nekādi nespēju saņem�ties. Apzinājos, ka vienīgais, ko�ajā drūmaja apjauta klusībā alk�stu, ir, lai Strikers mani apskauj cie�i jo cie�i un apsola, ka viss tomēr beigsies labi. Ka viņ� izdomas, ka tikt gala. Ka viņ� noteikti spes par mani parūpēties.

Nodrebeju, apjautusi tadu atskartu. Jāatzīst, �i pēdēja doma mani izbrīnīja. Nekad dzīve nebiju velējusies, lai kads ņem un par mani vienkār�i parūpējas. Alla�, esmu bijusi neatkarīga, vienmer spēju visu, un biju tada jau tad, kad par spīti vecāku iebildumiem un neskaitamajam grūtībām pārvācos uz dzīvi Manhetena. Bet tagad man vajadzēja kada cita palīdzību un pārliecību. Tāpēc, palīdzi man, es domas lūdzos, jo vēlējos to vairak par visu pasaule.

Ironiska karta tie�i �oreiz uz �adu palīdzību varēju necerēt. Jo tie�i es pietiekama mera pārvaldīju �ifrē�anas un atkodē�anas zinības. Tikai es pati varēju panākt, ka mes uzvaram �aja spēlē. Strikers (jacer, ka ta) varēja palīdzēt man saglabat dzīvību pēc ie�spējas ilgāk, lai pagulu likt gala ar uzdevumu, tomēr spēles no�beiguma atrisinājums bija jarod un spele janoslēdz man vienai.

Iztēlojos, ka butu tad, ja es beidzot tiktu gala ar pēdējo uzde�vumu un viss �is murgs reiz beigtos. Vai tas nebutu parlaimīgs bridis? Vai vismaz man �ķita, ka tadam tam vajadzētu but.

-�� Strikcr? es pavaicaju. Kad spēle beidzot bus gala, vai es lad bu�u dro�ība?

-Tie�saistes versija interneta spele ta notiktu, vai ne?

-�� Interneta ja, pilnīgi noteikti, atteicu. Vai tu doma, ka Lūsis ari reālaja dzīve ievēros tos pa�us noteikumus?

-�� Līdz �im viņ� ir spēlējis pec noteikumiem. Viņ� ta�u varēja tev pārgriezt nkli un nogalēt tapat ka Todu.

-�� Jauki to apzinaties, sarkastiski piebildu, aiz �ausmam no�rijusi siekalas. Tomēr tev taisnība. Ja reiz es vinnēju, viņ� zau�dē. Tāda gadījuma viņ� zaudētu ari visu atlīdzību naudas balva, uz ko būtu cerējis. Tālāk, iespejams, nebutu nekādās jēgas mani apdraudēt. Jo ar to viņ� neko neatgutu, drīzāk riskētu ar nepatik��anām sev pa�am.

-�� Tomēr nekur nav teikts, ka viņ� nevaretu pieteikties jaunai spelei, Strīkers piebilda. Mēģināt nomedīt kadu citu upuri un uzvarēt. Strīkers to pateica tik nāvīgi nopietna balsi, ka man at�lika vien piekrītot pamat ar galvu. Ari es pati biju apdomajusi iespeju, ka varbūt paralēli norit un pastav līdzīgas speles, un ko dant, ja mani pec �as vienas neliks mierā?

Kamēr apdomaju savas iespejas uzvarēt un zaudēt, mans ska�tiens krita uz zeme nomesto jaciņu. Pacēlu to un leniliņam ap�griezu uz otru pusi, turot to rokas, it ka ar gai�redzības palīdzību spētu piekļūt iztrūksto�ajam atminējumam.

-�� Varbūt mes visu vel neesam pamanīju�i. Un ja nu jaka ieslepta vel kada norāde?

Ari man nebija labakas domas, tapec izgriezām jaku uz otru pusi, izskatījām to vīlīti pec vīlītes, collu pec collas, iztaustīdami ar pirkstu galiem.

Neka.

-�� Varbūt izmantot ultravioletos starus?

-�� Ultravioletos?

-Ja, gadījumam, ja kaut kas ir uzrakstīts ta, lai dienas gaisma to neredzetu.

-�� Līdzīgi butu, ja kaut kas uzrakstīts ar citrona sulu? neti�cīgi ieminējos, ka vaicajot pacēlusi vienu uzaci.

-�� Man ļoti �ēl, viņ� teica, bet tas ir vienīgais ierosinājums, kas patlaban nak prata.

-�� Tomēr mes varam pameģinat ari to, es �aubīdamas piekri�tu. Vienīgais, kur mes tiksim pie tada apgaismojuma?

-�� Naktskluba. Kadam jabut tepat tuvuma. Viņ� pamaja uz loga pusi, caur kuru bija redzama Taimskvera apkaime.

-�� I abi, es piekritu. Ir vērts pameģinat. To pateikusi, ceļos kājās, bet tad man ienāca prata vel labaka doma. Zini ko, birku bija ie�uvis kads cits cilvēks, nevis slepkava, ieteicos.

-�� Tad varbūt mums vajadzētu to atardīt? viņ� atteica. Patie�sība viņ� teica "at�ūt", bet visticamak bija domājis atardī�anu. Un ta bija vērtīga ideja. Padod man savu nazi, paprasīju.

Strikers to pasniedza man, neko nevaicādams, un es uzmanī�gi atardiju diegus, kas noturēja vieta jauno birku. Tā naca nost viegli, un es tikai tagad pamanīju, ka daļa no birkas ie�ūta uz iek��u, tā ka pirmaja bridi neko lieku nemaz nevarēja pamanīt. Un tur, uz atliku�a auduma gabaliņa varēja izlasīt �adu ziņu. Burti bija rūpīgi uzvilkti smalka rokraksta. XKB1T THECF CHPTR YEDHU VQIPN G

-�� Kas, pie velna?

-�� Tas, luk, ir īsts "Enigma" kods, atteicu. Vismaz izskatas pec tāda.

-��� Vareni, Stnkers īsi pateica. Bet ko lai mes ar to tagad daram? Cik man zināms, "Fnigma" kodi uzskatami par neuzlau��amiem.

Papurināju galvu. Ne, patiesība ta īsti nebūs.

-������������� Ne? Viņ� izbrīna iepleta acis, tad pamaja uz jakas pusi.

-��� Ko tad tu gaidi? Aiziet, ķeries klat!

-� Ak, es ar no�ēlu pamaju uz. koda pusi. Tik viegli to nevar atkodēt. Mums nepiecie�ama "Fnigmas" at�ifrē�anas ierīce, sauk�ta par "Fnigmas" ma�īnu.

-�� 1 abi, tad kur mums tadu atrast? Vacija vai?

-�� Es drīzāk domāju to eksemplani, kas atrodas Va�ingtona.

Bridi apdomajies, viņ� piekrīto�i pamaja.

-��� Fabi, tad dodamies turp. Noteikti jabut kadam tie�ajam reisam uz galvaspilsētu. Ir gana vels, bet ne tik vēls, lai visa gaisa satiksme apstātos.

Iesmējos. Jā, taja ziņa tev taisnība. Es tikai domāju, ka tikpat labi mums varētu palīdzēt ari talsaruna pa telefonu. Tas noteikti butu ātrāks risinājums.

-�� Kas gan spētu iedomāties, ka to varētu paveikt tik viegli? To teikdams, viņ� pasniedza man savu mobilo tālruni. Aiziet, zvani!

Saku zvanīt un drīz vien noskaidroju, ka Nacionalais kriptoloģijas muzejs ir ciet, par ko man nemaz nebija jabrmas, zinot, cik "ļoti� mums veicas pedeja laika. Un bija jau ari vels. Izmisu�ma piepe�i iedomājos piezvanīt tie�i uz N1)A�. Vislicamak, mani tagad klasificēs ka aizdomīgu teroristi. Kamēr izrunājos ar kādiem astoņtūksto� visda�adaka līmeņa un profila speciālistiem, kas sū�tīja mani no viena pie nakama, beidzot aizzvanijos līdz kadam, kas bija ar mieru iedziļināties manas problēmas un nesūtīja ma�ni talak vel pie kada cita. Ta vieta man tika gana laipni paskaid�rots, ka noteikti bus pa�ai jadodas uz muzeju, ja veļos kaut ko at�ifrēt, izmantojot "linigma" ma�īnu.

Tik talu nu biju. I.uk, ko nozīme izmantot musdienu komuni�kācijās� Ironiskākais �aja lietā bija tas, ka pati agrak mēdzu fan�tazēt, ka reiz varētu strādāt NDA. Jāpiebilst gan, ka gribēju iesais�tīties intelektuālā darba, nevis par muzeja kalpotaju.

Strikers vēroja mani ar zinīgu sejas izteiksmi. Nepalaid vēja iespeju tikai tapec, ka esi nobijusies. Ir parak maz iespeju atgriez�ties atpakaļ un velak izlabot pieļautas kļūdas. Viņ� noradīja ar roku uz musu istabu. Ja nu mes tomēr visu sa�akarēsim, tad, ja. Tad izdzīvo�ana tev tie�am kļus par problēmu. Bet pieteikties nepareizaja darba un saņemt atraidījumu? Maza, tie dumiķi nav ta vērts, lai tu par to pārdzīvotu.

-�� Paldies tev, pateicos, daļēji vēlēdamas, kaut butu pieticis prata turēt muti un nesenaja kruiza izbrauciena neizpļāpāties; bi�ju to izdarījusi, daļēji cerēdama gut Strikera atbalstu un iedro�i�nājumu. Vislabakais butu, ja mes tagad koncentrētos uz to, ka man palikt tik dzīvai, lai vispār velak varētu dabūt jelkādu darbu.

-Tev taisnība. Un ko tagad?

-�� Varam velreiz. izmēģināt tavu mekle�anas metodi, ierosi�nāju, pamājot uz klepjdatora pusi. Varbūt kaut kur Ņujorkā var sameklet kadu "Fnigma" ma�īnas kopiju.

Tomēr mes neatradam tikla vietni, kura glabatos Va�ingtonas "Hnigmas" ma�īnas kopija. Ta vieta mes uzgājām kaut ko krietni labaku: "Enigmas" iekārtu, kas izvietota tikla vietne un kas piedavaja iespēju at�ifrēt "F.nigma" kodus tie�i interneta vide.

-�� Oho! atzinīgi iesaucos. Kads tie�am pielicis ne mazums puļu, lai �āda sistēma darbotos.

-�� Vai tu domā, ka ta darbojas pareizi?

Izlasīju informatīvo tekstu, kas raksturoja programmatūras iz�veidi. Te teikts, ka ja.

Saku ievadīt �ifrē�anas programma burtus, kurus bijām uzgā�ju�i jaka. Raudzīdamas, kas sanacis, jutu, ka mana sirds sa�stingst. Nebija labi.

SJPKL XEKK0 LSUCS NOIZL PSVEI K

-������������ Murgains savārstījums. Nonsenss, Strikers īsi novērtēja.

-�� Sanaca tikai bezjēdzīgs burtu savirknejums.

Vēlreiz iedarbināju programmu un noradīju uz nelieliem sim�bolu atteliem. Vai redzi tos apzīmējumus? Tie domāti ka kustī�gie rotori. Katru reizi, kad iedruka kadu burtu, tie grie�as un no�suta at�ķirīgu elektrisko impulsu. Ta ka tu vari sākotnēji iedrukat E un dabūt pretī atkodētu versiju ka G; bet jau nakamo reizi, iedrakajot E, tu dabūsi rezultātā, piemēram, Z.

-�� Skaidrs, Strīkers atbildēja.

-�� Skaidrs, es piebalsoju. Tatad, lai zinātu, ka at�ifrēt musu ziņu, mums jadabu rotori taja pozīcija, kada tie biju�i tad, kad �i ziņa ir izveidota.

Viņ� cie�i paraudzijas man seja un ierosinaja:

-�� Pamēģini iedrukat trīs burtus: SIU.

Paklausīju. Ķēros pie klaviatūras un ļāvu nomainīties rotoriem. Iznāca tikai vēl lielāks murgs.

-�� Nolādēts! Stnkers ar duri uzsita pa galda virsmu.

-�� Ei, pagaidi, ieminejos. Noradīju uz attēliem, kas simulēja rotoru darbību. Tā ka mums ir tikai trīs burti, mēģinā�u katru no tiem piesaistīt pirmajiem trim alfabēta burtiem. S bus A, 1 bus B un U bus C.

-� Varbūt mums paveiksies, Stnkers teica, kad es velreiz iedar�bināju programmu.

�oreiz ierakstīju visu kodēto ziņu, un paldies dievam at�bildei bija jēga. Vai, pareizāk sakot, atbilde vismaz bija loģiska,

nevis bezjēdzīga. Tomer, izlasot to, ne pie kada talaka risinājumā un skaidrības mes nenonācām.

YOUSE EKTHE HEAVE NNEXT TOHEL L

-�� Ir gan jauki, Strikers pavīpsnaja.

-�� burti grupējas pa pieciem. Taja rakstīts you seek the heaven next to hell, jeb jus meklejat debesis blakus ellei.

-�� Ka jau teicu jauki. Nu un ko, pie joda, tas varētu nozīmēt?

Strikers vel neko nenojauta, bet atskarta trapija man taja pa�a bri�di, kad biju izlasījusi at�ifrēto vēstījumu. Ka gan es, tik daudz stundu pavadījusi, apmeklēdama veikalus teju visa Piektās avēnijas gamma, varēju palaist garam tik nepārprotamu noradi?-Svēta Patrika katedrale, es sacīju. At�ifrējums meklējams Svēta Patrika katedralē.

Strikers neticīgi blenza uz mani. No kurienes tu to visu izrāvi?

-��� Vai tad tu nekad neesi pamanījis? Katedrale atrodas tie�i iepretim Piektās avēnijas 666. numura namam.

-�� Ja, saistība ar svēto atteliem un norādēm uz Svēto l.uisu, iespējams, ka minējums patie�am ved pie katoļu baznīcas.

-�� Dosimies turp, ierosināju.

-�� Mes nevaram, viņ� atteica. Uz nakti viņi noslēdz durvis, baidās no vandaļiem.

-�� Ak, man tik dedzīgi gribējās steigties turp, lai drīzāk tiktu pie ilgi mekleta at�ifrējuma. Tomēr, ja es vel spēju pieļaut, ka Stri�kers manīgi ielau�as slēgta naksnīga restorānā, tad doma, ka viņ� uzlau� pasaulslavenu baznīcu, man vairs nebija pieņemama.

-�� Domāju, mums janogaida, vīlusies noteicu.

-�� Mes varam izmantot laiku, lai izgulētos, viņ� pavēstīja, ar ugunīgu skatienu lūkodamies mani. No ta skatiena man kļuva silti un parskreja tadi ka tīksmes drebuli�i. Tad viņ� piedavaja:

-�� Bet varam ari�?

Ko gan man piebilst? Protams, ka es izvēlējos "varam ari".

Kad viņi torit iesoļoja Svēta Patrika katedrale, Strikers auto�mātiski pārkrustījās, kaut gadiem ilgi nebija spēris kaju neviena baznīca. Kop� viņa mate smagi saslima, viņ� vairs nebija apmek�lējis misi. Saņēmis ziņu par matēs slimību, Strikers nevilcino�ties atstaja dienestu. Toreiz viņam bija izdevies sazinaties ar se�nu paziņu Reiliju, kas piedavaja darbu maiņas, ta ka Strikers pirmām kartam varēja izbrīvēt laiku, lai butu kopa ar mati un ari lai mainītu dzīvesvietu no Kolumbijas pavalsts uz D�ersijas pavalsti.

Reilijam nebija iebildumu, un Strikers varēja atgriezties D�ersija, lai butu matēs tuvuma. Mati viņ� nebija redzējis jau trīs ga�dus, un tikai sastopoties pamanīja, cik ļoti māte novājējusi, cik viņas āda kļuvusi plana, trausla un nokarena. Tikai acis bija pa�liku�as tadas pa�as kā agrak. Tajās joprojām mirdzēja siltums un humora izjuta. Un kad viņa pla�i iepleta rokas tik mīļa un aici�no�ā �estā, slima sieviete durvju ielokā velreiz kļuva līdzīga tai mātei, kadu viņ� atcerejas agrāk.

Taja naktī pec atgrie�anās pie matēs Strikers bija lūdzies Die�vu neatņemt viņam �o dzīvības pilno sirsnīgo cilvēku.

Dievs nebija viņu uzklausījis. Un tad Strikers nolēma partraukt uzklausīt Dievu.

-�� Vai ar tevi viss kartība? Meļa norupejusies vaicaja, saudzī�gi uzlikusi plaukstu viņam uz pleca. Viņa bija pacelusies pirkst�galos, lai ie�ukstētu Stnkeram ausi savu vaicajumu. Viņi bija no�stāju�ies katedrales aizmugurēja daļa, gaidīdami, kamēr garām

paies priesteris un visi dievlūdzēji dosies projām, lai līdz ar mi�ses izskaņu ļau�u pulks katedrālē mazinātos.

Viņ� par atbildi tikai papurinaja galvu, gan lai sakārtotu do�mas, gan ari lai paustu viņai, ka nevēlas par �o tematu runāt. Kadu bridi Meļa viņa noraudzījās, ne varda neteikdama. Un labi, ka ta. Patlaban viņam tie�am negribējās ar sievieti stndeties; pie�lika jau, ka viņ� patiesi baidijas no ta, ka tuvība viņu starpa ļaus Melanijai uzskatīt viņu par savu īpa�umu un it ka dos reizē ari atļauju jaukties viņa jutu un emociju pasaule. Stnkeram nepatika, ja kads pieskaras viņa jutām. Vienīgais, ko viņ� patiesība vēlējās, bija aizsargat �o sievieti. Un, ja tas viņiem abiem palīdzēja, ari dabūt �o pa�u sievieti velreiz sava gulta.

At�ķirība no Stnkera pa�a, viņa noraudzijas baznīcā ar patie�su interesi. Ta bija pazīstama un citiem daudzreiz redzēta sejas izteiksme. Katedrale bija apstulbino�a sava di�enumā, ta izskatijas ka pārvestā no Eiropas un no jauna uzbuvēta �eit. Akmens kolonnas, kas stiepās līdz izgreznotajiem griestiem, vitrā�as vi�sos logos un tik daudz rotājo�u detaļu, ka nerādās �aubas ma�sonu meistariem �as blīves veido�ana bija prasījusi vairakus gad�simtus. Izskaujas, ka visa būve balstas uz neskaitamam arkam. Pieliecies Melai, viņ� pa�ukstēja:

-���� Vai kada no �im arkam ir paraboliska līkne, ka la pie Svēta Luisa?

-������������ Varētu but, viņa atteica, uzmanīgi paraudzījusies apkart.

-�� Te ir jabut kadam, kas var tuvāk ko pastastīt par celtnes arhi�tektūru.

Viņ� paaicinaja meiteni sāņus, un viņi nonaca pie informācijās stenda. Pavecaks virs ar sartenu seju un vērīgu zaļu acu skatienu viņiem uzsmaidīja. Vai varu jums but kau� kadi noderīgs? viņa iru akcents pieskandeja tuvāko apkartni. Stnkeram bija grūti no�valdīt smaidu.

-�� Mus interesē, vai jus varētu pastastīt tuvāk par �as būves ar�hitektūru? Vai kada no katedrales arkam ir veidola ka parabolis�ka līkne?

-�� Ak, vai ziniet, to nu es jums nespē�u paskaidrot. Mildreda gan varētu zināt, bet viņa �onedēļ ir Pitsburga uz meitas kāzām.

-�� Vai ir kāds, kas varētu mus pavadīt ka gids? Slnkers vaicaja. Ja viņiem izdotos i/staigat visu katedrali, Meļa atrak varētu atrast un pamanīt to, ko viņi bija ieradu�ies �eit uzmeklēt.

-��� Hsmu �as draudzes loceklis, kop� biju zīdainis autiņos, un kalpojis ka bnvpratīgais, līdz astoņdesmit tre�aja gada zaudēju savu sievu Seidiju. Domāju, ka pats varētu jums visu izrādīt. Padijs O'�eins. Man ir tas gods. To pavēstījis, viņ� nuligi paveras viņos caur aceņu stikliem un centīgi iznaca uz stenda sliek�ņa, pie reizes pamajis kadai neliela auguma tum�matainai sievietei, lai ta nak un pārņem viņa darbu informācijas stenda.

-��� Vai ir kas tads, par ko jums butu īpa�a interese? Vitrā�ās? Katedrales vēsturē? F.s gan nezinu par arkam to, ko jus iepriek� vaicajāt, tomēr zina�anas par visu pārējo man ir noglabatas, rau kur, viņ� noradīja uz savu galvu, pieskaries deniņiem. Savu stāstījumu vecais virs saka no altara, nemaz, negaidīdams, vai vi�ņam sekos. Ve�uks raiti stastija par gadu, kad katedrāli saka blī�vēt, par arhitektu, un barstija faktus aiz faktiem, kamēr Strikers sajuta, ka viņa domas sak izklaidīgi aizplūst.

-�� Vai redzat, lūk, to? viņ� apstajies noradīja uz baldahīnu, kas sedza galveno altari. Tīra bronza. Apbrīnojami, vai ne?

-�� Vai katedrale ir kādas svēto skulpturas?

-�� Protams, ir. To atbildējis, viņ� palūkojas uz Metjū. Jus meklējat Svēto Mihaelu.

Meļa līdzas aiz. pārsteiguma noelsās. Ja, mes meklejam. Bet ka jus to uzminējāt?

-�� Tas puisis, vīriņ� noradīja ar pirkstu uz. Strikeru, caur un cauri ir karavīrs. Nebutu varējis paliki dzīvajos, ja nepaļautos uz tada svēta aizgādnību. Gan jau mekle savu aizstavi, vai ne?

Meļa iesmejas, uzsmaidīdama ari Strikeram, un tas atkal lika viņam apbrīna sastingt. Viņam ta patika, kad viņa smejas. Smiekli padzina ba�u rieviņas no Melānijās sejas un tas izteiksme kļuva gai�aka, it ka maiga starojuma caurausta.

-�� Jums pilnīga taisnība, viņa teica. Tomēr mēs meklejam an Svēto I ,uisu. Vai jums ir abu �o svēto skulpturas?

-�� Bet, protams, ka mums ir. Ir gan Svēta Mihaela, gan Svēta Luisa altaris. Tas ir tie�i blakus Dievmātes kapelai.

-�� Ka jus teicat? Meļa �ukstus parvaicaja. Kadi altari?

-To sauc par Svēta Mihaela un Svēta Luisa altari. Tas ir ļoti skaists, patie�am. Vai vēlaties to aplūkot?

-�� Pilnīgi noteikti, Meļa atteica. Strīkeram viņa klusam piebil�da: Viss saskan, tiem ir jabut pareizajiem. Bet kada gan bus nakama mikla?

-�� Kada mikla? Padijs saausījies parvaicaja, vadīdams viņus talak apskatīt katedrali.

-�� Tā ir tada spele, Strikers papulejas paskaidrot, sekodams vecīgajam gidam. Viņi gaja pa kreisi, pagaja garām vairakam kāp�nēm un nonāca vēlreiz pie galvena altara. Ejot garam erģelem, likās, ka tas nekad nebeigsies gan pa labi, gan pa kreisi visur bija stabules un visapkart rotājās grezni kokgrebumi.

l�a tuvīno �ķerseju viņi pagaja garam vairākām durvīm, līdz kamēr Padijs pamaja, lai viņi apstatos. Tagad viņi bija tie�i kreisaja puse Dievmātes kapelai, kas atradas aiz augsta altara.

-�� Lūk, tur tie ir, Padijs noradīja uz balta marmorā rotātu al�tari. Tam bija gotiska uzbuve, trīs augsti tornī�i, vairak neka trīs collu plati spiralveida rotājumi. Vidējais un malējie ietvera altara krustu. Ni�as abpus altarim bija novietotas Svēta Mihaela un Svē�ta Luisa statujas, katra sava pusē. Aiz. altara bija vitrā�ām grez�nots logs, no kura uz altari krita gaisma, atspīdot silta purpura toni, un gaismēnu rotaļas atspulgoja saule. Altari norobe�oja ze�ma apmale, ka soliņ�, kas bija pārvilkts ar sarkanu samtu, kur dievlūdzējiem locīt ceļus. �i barjera efektīgi un vienkār�i aizkavē�ja parak ziņkāros pienākt par tuvu altarim un ari neļava pārlie�cīgi pietuvoties Dievmātes kapelai.

-��� Tikai pastastiet man, ko meklejat, un varbūt es jums spē�u palīdzēt. Citādi neredzu, vai maz. varu jums but �oreiz vel ka noderīgs.

-�� Ne, mēs ne� Strikers uzsaka, bet Meļa viņu strauji partrauca.

-Tas ir ka tadas noslēpumu medības, viņa ieteicās, uzsmaidī�jusi gidam atvaino�anas vieta. Zinu, ka parak gudri tas neizklau�sās, tomēr altaris ir daļa no orientieriem, pēc kura mums jauzmin, kur slēpjas atminējums. Mes tikai nezinām, kur meklet talak.

Ak, tad redz ka. Laikam jau ka aklas vistiņas? Ja, ja, ko tik neizdomā�

-Ja, varētu teikt ari ta.

-�� l abi, tad iepriek�ējā mikla jus noveda līdz altārim, un talak jums jarod ceļ� līdz balvai?

-Tie�i ta.

-Ziniet, es nedomāju, ka altari jus varētu gaidīt vel kada no�rāde. Viss, ko te var ieraudzīt, jau ir aplūkots.

Strikers neiebilda, tomēr piemetināja:

-Tomēr talakai norādei jabut kaut kada saistība ar �o altari. Kaut kas, kas ved tālāk, uz kaut ko citu.

-�� Varbūt tas ir virziens, kada nolūkojas svetie? Meļa ierosi�nāja, tomēr viņas sacitaja nebija parak daudz aizrautības.

-O, ne, mana darga. Ta nu tas nebūs gan. Tadai norādei tak ir jabut acīm redzamai, kaut man �ķietas tas, ko meklejat jus, man ir viena vienīga mistērija. Velak atnāciet un pastastiet veca�jam vīram, vai ko atradat, labi?

-�� Ja vien jus varētu pastastīt, kada norāde slēpjas �aja altari, es pilnīgi noteikti apsolu velak atgriezties un pastastīt, kurp ta mus aizveda.

-�� Uz Tīfanija galeriju, protams. Vai gan var but kada labaka balva par tām, kas atrodamas Tifanijā?

-�� Tifanija? Meļa parprasija, viņa pamanīja Strikera �aubas. -Jus domājāt Tiffany & Co, tepat netālu, �aja pa�a iela? Briljanti, kristāli un kazu davanu reģistri, ta Tifanija?

-�� Tie�i la pati jau bus. Jus atradīsiet savu nākamo miklas at�minējumu tur. Pieminiet manus vārdus.

-�� Labi, es noticē�u, Strikers piekrita, tomēr pavaicaja, kas jums ļauj but tik pārliecinātām?

-��� Altāris, protams, viņ� atteica. �o altari cēlusi firma Tif�fany & Co.

-O'�eina kungs, jus esat mans svētais patrons! To pavēstī�jusi, Meļa satvēra vīriņu aiz pleciem un sirsnīgi noskūpstīja uz abiem vaigiem. Paldies jums, paldies, paldies, paldies!

-�� Ak, ko nu jus� Ve�uka jau ta sarkanīgie vaigi piesarta vel vairak, un viņ� no apmulsuma sa�ūpojas. Ja nu jums vairs nav nepiecie�ami mani gida pakalpojumi, es labak atgriezī�os sava postenī informācijās stenda.

-�� Mēs lalak tiksim gala, Strikers apgalvoja un pateicās, un paldies vēlreiz! Kad Padijs bija attalinajies, viņ� pievērsās Melai un �ķelmīgi apvaicajas:

-�� Vai esi gatava doties vel viena iepirk�anas tūrē?

-�� Uz Piekto avēniju? Nevaru vien nociesties! Viņas acis iemir�dzējās prieka un seja likās tik gai�a. Viņi vēlreiz bija atrisināju�i kārtējo uzdevumu un devas meklet nakamo. Strikeram ļoti gribē�jās, lai viņas laimīgais noskaņojums saglabatos ilgāk. Jaatzist, uzdevumi ar katru nakamo posmu palika aizvien grūtāki un grū�tāki, tomēr likmes joprojām bija tikpat augstas.

Melānijā jau saka steigties, lai atrak tiklu garam Dievmātes ka�pelai un dotos uz katedrāles durvīm, kad Strikers piepe�i pastie�pa roku un apturēja viņu.

-�� Uzgaidi. Ir kas tads, ko es gribētu �oreiz izdarīt.

Viņ� pagriezās un devas atpakaļ uz Dievmātes kapelu. Tur no metas ceļos un paņēma svecīti, ko iestiprināja nelielaja sve�u tu�rētājā. Aizdedzis sveci, viņ� nolieca galvu un bridi lūdzās. Viņ� jau gadiem nebija lūdzies, tomēr tie�i �obnd bija tada sajuta, ka ir jaizludzas augstako speķu aizstaviba. Speķu, kas ir daudz lielā�ki par viņējo, un piepe�i likās, ka tie�i �i ir ta vieta un reize, kad pienācis laiks tadai lūg�anai. I .ugsna viegli raisijas no viņa lu�pām.

Kad Stnkers piecēlās, Meļa staveja netālu no viņa, aiz mugu�ras. Viņas seja varēja samanīt hdzjutibu.

-�� Vai ar tevi viss kartība? viņa apvaicajas.

-�� Es lūdzu Svēto Mariju pasargat tevi.

-�� Paldies, bet vai la nav velti iztērēta lūg�ana?

Viņ� nesapra�ana sarauca pieri. Ka lu to doma?

-�� Vai tad tavas lūg�anas jau nav atbildētas? Melānijā atbil�dēja ar pretvaicajumu. To pateikusi, viņa saņēma vīrie�a roku. Silts smaids apstaroja Melas seju, kad viņa piebilda: Man jau esi tu.

Varbūt, ka Sveta Patrika ka ted rale Piektaja avēnija kadam �ķi�ta ka debesis zemes virsu. Man debesis bija visa Piektā avēnija. Izsakoties precīzāk, visi tie veikali, kas atradas Piektaja avēnija.

Dzīves ironija, ka �oreiz, kad apņēmīgi traucamies pa manu dievināto mar�rutu un pagajam garam visiem tiem veikaliem, ku�rus apmeklet alla� biju karojusi bez sava gala, varēju tikai pabrī�nīties, cik vienaldzīgi man tie visi piepe�i �ķita.

Visi veikali tikai nozibēja man gar acīm. Un nevis man vienai, bet man kopa ar pievilcīgu vīrieti, kam kabata bija iespaidīga nau�das summa, ko tērēt. Dīvaina karta man patie�am nebija par tiem ne mazakas intereses. Tie tur varēja but un varēja nebūt� (nu la�bi, kad devāmies garam Manolo Hluhniks veikalam, mana sirds vieglītēm ietrīsējās, bet, par laimi, �is veikals nebija mums tie�i pa ceļam, un tas nozīmē, ka nenācās mocīties no�ēla par to, ka japaiet tam garam, ne uz. mirkli neielukojoties taja).

Un, runājot pavisam godīgi, nekada AKMANSDIF.VS noska�ņojuma man nebija, ari ieejot pa agrāk tik ļoti dievinātā Tiffany's veikala durvīm. Vairums meiteņu Tifaniju apmekle kopa ar savu vīru vai līgavaini (vai mīļāko, vai ari bagatu tētiņu). Es biju �eit ieradusies, tikai lai glābtu savu dzīvību.

Tas mani pamatīgi apbedinaja.

Veikala apkalpotaja, kas mums tuvojās, bija ta ieveidojusi frizuru, ka matu sakartojums atgādināja Odriju 1 Iepbernu visu lai�ku slavenakaja kinofilma "Brokastis Tīfanija". Tada maza burvī�ga būtne, un visticamak, ka tads izskats naca viņai tikai par labu.

-�� Ka varu jums palīdzēt?

Kad nu jautajums bija izteikts, piepe�i aptveru, ka man nav ne mazakas nojausmas, ko vaicat talak. Visu ceļu pa Piekto avēniju bijām devu�ies �urp klusējot, katrs iegrimis savas domas. Tas, ka beidzot zinu, kurp mums jadodas turpmāko atminējumu meklē�jumos, mani bija ta sajusminajis, ka pat neapdomaju, ka mes �o atminējumu ieraudzīsim, kad būsim nonāku�i gala.

Par laimi, Strikers nebija uz mutes kritis. Kads draugs pie�zvanīja, viņ� raiti meloja, ka esot nopircis manai mīļotajai davanu un ka mēs varot ierasties �eit to saņemt.

Mīļotu? Domās izmēģināju, ka tas skan, un, jaatzist, man tīri labi patika. Ja, varētu atzīties, ka man tas pat ļoti patika.

Kamēr Od rija Hepbema devas atpakaļ pie kases pārliecināties, vai mus tur negaida atstats noslēpumains sainītis, es klusi vaicaju, pieliekusies tuvāk Strikeram:

-�� Vai tu esi pārliecināts par to, ko dari?

-�� Nepavisam ne. Vai tev ir kada labaka ideja, ko mums pasakt?

-�� Ne, man ari nav nekādās nojausmas. Pieļāvu, ka �eit varēja but runa par kadu nejaucigu uzrakstu, kas uzskribelets uz tuale�tes sienas, tomēr viss �aja veikala ir parak grezns un uzposts, lai pieļautu kadu cucibu tualete. Iespējams, ja ta butu noticis, veika�la gadīgie darbinieki jau pirms manas iera�anas butu neveiksmī�gajai sienai uzklāju�i jaunu krasas kārtu. Ta kā es to vienalga ne spētu uziet. To pateikusi, savilku cie�anu pilnu seju.

-�� Cerams, ka tev izradīsies taisnība. Un ja ne, mes alla� varam atgriezties pie teva Padija un mēģināt uzzināt, kadas palīdzīgas norādes vēl viņ� mums spētu dot.

Odrijas līdziniece atgriezās, nesdama bloknotu. Mums ir at�zīmēti vairaki pirkumi, kas gaida, kad īpa�nieki tos paņems. Jusu vārds? viņa vaicaja, sagatavojusi rakstamo, lai pierakstītu.

-�� Melānijā Preskota.

Viņa par�ķira vairakas lappuses, ar pildspalvu rūpīgi sekoda�ma līdzi visiem ierakstiem. Man ļoti �ēl, bet musu sarakstos tads vārds nav atrodams.

-�� A� Labi, skaidrs. Un ko nu? Eee, hmm, ziniet, viņ� mani bie�i sauc tādā smieklīga mīļvardiņa. Tomēr man, hmm, butu grūti

noticēt, ka viņ� �o iesauku bulu nosaucis publiski. Varbūt viņ� izmantojis tikai iniciāļus? Vai saraksta ir burti SIU?

Uztraukuma aizturēju elpu, tomēr biju cie�i pārliecinātā, ka at��ifrējums ir �eit, �aja veikala. Tam te vienkār�i vajadzēja but. Un ja neko neatradīsim, ar mums bus cauri. Man vairs nebija atliku�si neviena noderīga ideja.

Viņa vēlreiz izskatīja visu sarakstu. Gandrīz nemānāmā gal�vas kustība, un es jau nojautu, kada bus atbilde. Atvainojiet. Mu��u saraksta nav neka tamlīdzīga.

-Ak, hmm, ziniet�

-�� Darga, varbūt viņ� izmantojis vel kadu no taviem mīļvardiņicm? Metju apvaicajas. Izpalīdzīgajai Hepbernas jaunkundzei viņ� paskaidroja: Musu draugs 1 ,usis ir tik liels jokdaris�

Viņa vēlreiz pieversas sarakstam, �oreiz jau mazliet nepacietī�gāk. Vai man meklet vēlreiz, bet tagad skatīties vardu Lūsis?

-�� Ja, lūdzu, Strikers palūdza, esiet tik laipna.

Es atkartoti aizturēju elpu no satraukuma. Un viņa vēlreiz no�raido�i papurinaja galvu.

Noputos. Acīmredzami Strikers �aja raunda bus zaudētajs. Vi�ņam dnzak vajadzēja iedegt svecīti pie Jaunavas Marijas un iz�lūgties, lai suta mums pietiekami daudz attapības atminēt �o sa�sodīti stulbo miklu.

Koncentrējos, meģinadama izprast galva uzvirmoju�ās domu druskas. Vai zini ko, liku priek�a, iespejams, ka Lūsis bus pateicis tavu vardu.

Strikers vaicajo�i paveras mani, skatiens vēstīja, ka viņ� sak ap�aubīt manu veselo sapratu, tomēr viņ� nolēma paklausīt. Ja, pameģiniet! viņ� ierosinaja.

-�� Mihaels, es viņu steidzīgi partraucu. Mihaels Luiss.

Centīga jaunkundze vēlreiz parskatija visu sarakstu, vilkda�ma ar pildspalvu līdzi katrai ailītei. Gaidīdama atbildi, biju jau tik sanervozējusies, ka nolēmu nekavējoties doties projām, ja ari �oreiz musu minējums paliks bez apstiprinājumā.

-�� Man te ir Luiss Mihaels, viņa piepe�i teica.

-�� Pareizi, Strikers uzreiz atsaucas, neļaudams damitei uz�dot liekus jautajumus. Tas esmu es.

Hepbernas uzacs pārsteigumā savilkas augsta loka. Tad viņa neticīgi paraudzījās mani. Es piekrīto�i pamaju. �aja saraksta vārds un uzvārds minēts nepareizā secība. Vispirms uzvārds un tad vārds.

Nebiju cie�i pārliecinātā, ka pardeveja man noticējusi, un re�dze ju, ka �is �aubas neizgaist, kad viņa lūdza Strikeram apstipri�nājumam uzradīt kadu personu apliecino�u dokumentu.

-�� Dargais, vai nav trakums, es pulējos glābt situāciju. Es ta�u tev teicu, lai neaizmirsti maku majas! To teikdama, palū�kojos uz veikala darbinieci, cerot uz sapratni, viņ� nekad mani neklausas� Pārdevējas lupu kaktiņi viegli ieliecas, to pamanī�jusi, sadū�ojos turpināt taja pa�a gara. Es pilnīgi noteikti sa�protu, ka nevarat mums tagad atdot pirkumu, tomēr mes varētu rit iegriezties vēlreiz, paņemot līdz vaditaja apliecību, ko uzradīt. Tomēr, vai mes nevaretu uzmest davanai tikai vienu skatienu?

-Ja, redziet, es neesmu pārliecināta. Tas gan īsti nebutu�

-�� Ak, es zinu, cik tas ir briesmīgi apgrūtino�i, strauji turpi�nāju iesākto. Bet mums paredzēts �o pecpusdien tikties ar L.usi, un es zinu, ka viņ� noteikti apvaicasies, ka man patika davana.

-Jūs mums patie�am gau�am izpalīdzētu, ja ļautu tikai ieska�tīties, -Strikers palīdzēja no savas puses.

Sieviete satraukuma aplaizīja lupas, tad palūkojas veikala me�ned�era virzienā, laikam lai pārliecinātos, vai kads vero, ko viņa dara. Tad beidzot viņa piekrīto�i pamaja.

-�� Labi. Bet tikai vienu skatienu.

Zvēru, es gribēju meiteni pateicība par to noskūpstīt, bet man bija aizdomas, ka �adu jutu izpausmi viņa novērtētu daudz, labak, ja ta nāktu no Stnkera, nevis no manis.

Meitene atgrie�as no veikala iek�telpām, nesdama slaveno Tifanijas zilo davanu kārbu. Ta bija apmēram kurpju kastes lielu�ma. Viņa atvēra kārbu, izcīnījās cauri neskaitamam kartam iesai�ņojama papīra un tad izcēla kristālā plāksni.

-�� Cik, hmm, skaisti, es ieteicos. Kas tas ir?

-��� Neesmu pārliecinātā, viņa atbildēja. Ta ir mazliet par lielu, lai kalpotu kā papīra prese.

Viņai bija taisnība. Priek�mets bija apmēram astoņas collas ga�ruma, �etras platuma un vismaz collu biezs. Ciets, pamatīgs kris-

tala gabals, ta virsma kaut kas bija iegravēts. Pieliecos tuvāk, lai mēģinātu izlasīt, Stnkers likņaja man turpat tuvuma. Dzirdēju, ka viņ� strauji ievelk elpu, un nopratu, ka viņ� ir pamanījis to pa�u, ko es. Te nu ta bija. Mūsu mikla.

-��� Ak, redz, kapec ta, mūsu I iepberna raudzijas uz saviem sarakstiem. Tas ir bijis speciāls pasutījums. Viņa vēlreiz palū�kojas uz iegravejumu un tad atpakaļ uz mani. Vai tas jums kaut ko izsaka? viņa vaicaja.

-�� Viņam patīk visādās speles un minējumi, atteicu. Vai varu aizņemties no jums zīmuli un papīra lapu?

Varbūt mes nevarejam ņemt plāksni sev līdzi, toties neviens nekavēja mūs norakstīt kodēto ziņu:

Slepenā karaļu urna,

Rebekai:

552:2 , 9:15, 36:6, 602:6, 635:67, 274:9, 800:67, 642:54, 641:9, 148:53, 45:30, 51:7, 161:14.

-�� Es tie�ām priecājos, ka spējam atrast �o noradi, Stnkers iro�nizējot sacīja. Beidzot man viss ir skaidrs ka diena.

Cie�i paraudzījos uz viņu, lai klusējot liktu uzvesties ka nakas, un noradīju ar pirkstu uz kasi. Pametam Tifanija veikalu, ne�sot līdzi savu mīklaino �ifru, un devāmies taisna ceļa uz tuvāko Starbucks kafejnīcu. Iespējams, ka Stnkers cieta no parak ieilgu�as neizkau�anas ligas, tomēr es biju atpakaļ sava elementā. Pirm�skaitļu kodi. Nevis tas moko�ais skrejiens pa Manhetenu, meklē�jot kaut kadas ar ezoteriku saistītas miklas, labi, ka tas bija beigu��as. Tie�i �ie skaitļi bija patiesais �ifrētāja prieks. Tie�i tāds pat ka pirmais kods rāmī�os. Ja es ta at�ifrē�anas laika nebutu bijusi nā�vīgi saindēta un ja man visu laiku uz. pedam nemitu asinskarais I .usis, gandrīz vai ticis man klat un piebeidzis, tadu uzdevumu at�ifrē�ana man sagadatu paliesu baudījumu.

Stnkers atgriezās no letes, nesdams vienu lutte kafiju un otru tasi ar savu garlaicīgo ierasto melno kafiju.

-����������� Tatad, kas mums ir zināms? viņ�, pieliecies tuvāk, vaicaja.

-�� Godigi sakot, man nepavisam nav skaidrs, vai vispār jel ko vairs saprotu. Tatad neka. Patiesība vienīgais sakarīgais jautajums būtu vai tEv kaut kas ir tapis skaidraks?

-Ja, nedaudz vairak ir gan, atteicu. Un, ja, jutos tīri vai ap�mierinātā ar sevi un pat tada ka glaimota. Pagriezu savu krēslu ta, lai viņ� varētu izlasīt manas piezīmes. Slepena karaļu urna gan skan kaut kā savadi�

-Ja, jupis viņu rāvis�

-�� Un tapec mcs noliksim �o detaļu pagaidam mala. Rau, kur ir istā atsloga visam uzdevumam: vārds "Rebekai". Domāju, ka ta ir atsauce uz kadu literāru darbu vai tēlu.

-��� l.abi, viņ� teica, es padodos. Par ko, pie velna, tu �eit runa?

-�� Paklau, vai tu lasi spiegu trillerus? Kadu Kena Foleta darbu esi lasījis?

Viņ� noliedzo�i papurinaja galvu.

-�� Romāni "Adatas acs"? "Atslēga Rebekai"?

-�� Piedod. Pirmā dzirdē�ana. Viņ� noplātīja rokas, bet tad pie�pe�i� Paga! Tas otrais nosaukums. Vai taja nebija kada saistība ar kodiem un gramatu?

-Tie�i ta. Līdzīgi ka "Fnigmas" �ifrē�anas sistēma, ari ta lika izmantota kara laika. Kods tika nosūtīts ar gramatas palīdzību. Taja gadījuma tika izmantota Dafnes di Morjē "Rebeka".

-�� Tatad mums nepiecie�ama viena no �im gramatam?

-�� Ne, ne. Atsauce uz Rebeku tikai norada mums, ka darī�ana bus ar �ada tipa kodu. �ifra atslēga, visticamak, neglabāsies gramata. Ta bus ieslēpta kaut kur citur.

-�� Un kas ta varētu but?

Paraustīju plecus. Viņ� bija gau�am trāpīgi nosaucis problē�mas butibu varda.

Stnkers sakustejas sava krēsla, iemalkoja kafiju, tad vēlreiz sakustejas. Labi, turpinām, viņ� teica. Tu esi pārliecinātā, ka mums nav nepiecie�ama gramata "Rebeka". Ka tu vari but par to pārliecinātā?

-�� So ciparu deļ, norādīju uz. pirmajiem skaitļiem pierakstīta�jos skaitļu pāros. Tiem jabūt lappu�u numuriem. Tomēr "Rebe�ka" nav 800 lapaspu�u. Runa var but vienīgi par kadu citu gra�matu.

-��� Tiktai skaidrs, viņ� atteica. Un par kadu tad vel?

Papurināju galvu. Man nav ne nojausmas.

Viņ� turpinaja tincināt.

-�� Ja tos pirmos skaitļus var uzskatīt par lappu�u numuriem, tad kas ir tie otrie? To sacīdams, viņ� norādīja uz otro skaitļu kolonnu, kas rindojas pieaugo�a secība.

-Neesmu pārliecināta, bet ies peļams, ka otrie apzīmē vārdus vai burtus pec kartas. Tomēr gala atbildi mes gūsim, kad izprāto�sim, kada grāmata īsti mums jamekle.

-�� Slepenā karaļu urna?

Paraudzījos uz. Strikeru, domīgi bungodama ar zīmuli sev pa virslupu, un pārliku domas, ko tas varētu nozīmēt. Nevaru ne�ko izdomāt. Cik �ēl, ka �eit nav Vorena.

-�� Vorena? Kas tas tāds?

-�� Viņ� ir mans studiju draugs. Fanatiķis, kas pagalam aizravies ar anagrammam. Tas anagrammas, kas izmantotas romana "Jeru klusē�ana", viņam, piemeram, bija par vieglam. Viņ� pat gar�laikojas, tas atminēdams. �o anagrammu viņ� at�ifrētu viens un divi.

-�� Nekādu problēmu, Strīkers piepe�i kļuva aktīvs. Fs varu to nokārtot.

-�� Patie�am? Paraudzījos viņa ar patiesu cieņu. Man nebija ne jausmas!

-�� Nūja. To noteicis, viņ� atvaza klepjdatoru, un es nosēdos līdzas, juzdamas gan apjukusi, gan apburta vienlaikus. Bet viņ� tie�am lieki neplātījās. Nepagaja ne divas minūtes, kad viņ� bija piesledzies anagrammu ģeneratora programmai interneta un bija uzgājis papravu sarakstu ar iespejamiem skaidrojumiem, ko va�rēja iegūt no anagrammas "slepena karaļu urna".

-� Tomēr nedrīkstam aizmirst ari par iespeju, ka var izrādīties ta nemaz nav anagramma, brīdināju, kamēr parskatiju iegūto sarakstu. Izrādījās, ka da�i no at�ifrējumiem, piemeram, "burvju vienība" un "erekcijas nodro�inātājs" likās vel mazāk noderīgi neka pats sakuma apzīmējums. Varbūt mums ir darī�ana ar uz�rakstu kadas kapenes? "Koi" nozīmē karalis, pareizi? Varbūt kad.s miris valdnieks? Viņa pelni urna?

-�� Turpini lasīt sarakstu, Stnkers ieteica, neatraudams skatie�nu no datora ekrāna.

Es ta ari darīju.

Krauk�ķīgais melnums

Pēriena izraisītājs

Ak kungs, vai tie tie�am varētu but mums noderīgi at�ifrēju�mi? Nu nē. Skaļi gan neko neteicu un turpināju lasīt, kamēr Stn-

kers piedavaja arvien jaunus un jaunus vārdus un vardu savie�nojumus. Vai nav pārsteidzo�i, cik daudz vardu un frā�u (ja ne�skaita pilnīgi nesakarīgus veidojumus), var atvasināt, pārveido�jot ka anagrammu "secret roi urn" jeb "slepenā karaļu urna"?

Smukākas biksītes (tas no visiem variantiem likās vissmiek�līgākais)

Aug�āmcel�anās (beidzot kads normāls lietojams vārds) Pavadoņa satriecējs

Pēdējais variants man izraisīja smieklu lēkmi. Nacas pieturo�ties pie Strikera krēsla roku balsta, lai nenokristu no smiekliem. (Zinu, zinu, zinu. Nebija nemaz tik smieklīgi. Tomēr zināmos apstakļos ari jus pārņemtu viegla histērija.) Pavadoņa satriecējs. Ja, vai mums nebija pagadījusies viena satrieco�a mikla? Ta vien tur�pināsim, parskatot visus variantus, kas izveidojās, piemēram, no vārda "bordelis", un tad mes tālu tiksim�

Piepe�i samirk�ķināju acis, momenta atskartusi, ka esmu bi�jusi pilnīga un galīga idiote.

Laikam izgrudu ari kādu skaņu, jo Stnkers nekavējoties pa�raudzījās uz mani. Ko? Kas nolicis?

-�� Aug�āmcel�anas, es sacīju. Tai ir jābut pareizajai nozī�mei.

-�� Labi, viņ� noteica. Hs padodos. Kapec ta?

-�� Nu, pirmkārt, tas ir vienīgais patie�am jegpilnais vārds visa saraksta.

Likās, viņ� pamaja ar galvu, bet es nemaz negaidīju viņa pie�kri�anu.

-Turklāt �is vārds saskan ar pārējo tematiku.

-�� Tematiku?

-�� Tie reliģiska satura apzīmējumi. Svetie, kaledrale un altaris�

-�� Labi, pagaidam skaidrs, viņ� piekrita, tad piepe�i jau daudz enerģiskāk iesaucas, ja, patie�am! Tas ta�u saskan!

-�� Tatad, ja runājām par aug�āmcel�anos, mums vajadzīga Bī�bele. Vai Bībele ir vismaz 800 lappuses?

-��� Protams, viņ� atteica, lād sa�aubījās. Domāju, ka ja. Ka vajadzētu būt.

Man sanaca smiekli.

-�� Bet tu neesi pārliecināts.

Viņ� saviebas, teikdams:

-�� Labāk nepaļaujies uz mani. Dro�āk bus, ja uzmeklesim Bī�beli un pa�i paraudzīsimies.

-�� Tev taisnība, noteicu un mirkli vilcinājos. Hmm, zini, mums ir jauna problēma.

-�� Kas tad?

-Tulkojums. Kada valoda lasīsim Bībeli?

Tomēr �oreiz viņa lupas rotājās pārliecināts smaids.

-�� Domāju, ka angļu valoda derēs.

-�� Paldies tev, akst. Bet es gribēju teikt, ka eksistē vismaz 8 mil�joni at�ķirīgas Bībeles versijas un visda�ādako laiku tulkojumi, nemaz nerunājot par Bībeles skaidrojumiem. Kamēr neuzminēsim, par kada gada, izdevuma un tulkojuma Bībeles versiju ir runa, lappu�u numerācija, attiecīgie vārdi un burti var nesakrist ar mu�u uzdevumu.

Ta ka viņ� neticīgi pa�ūpoja galvu, nolēmu ķerties pie skaid�rojuma vēlreiz.

-�� Tu skolas laika lasīji kaut ko no Marka Tvena, vai ne?

-Ja. Heku Linu.

-�� Redzi. Un lasī�anai tu iegādājies kadu Ietu bro�ētu izdevu�mu, pareizi?

-��� Patiesību sakot, manam tēvam bija patie�am skaists ada iesiets iesējums, kas bija nopirkts no kada kolekcionārā. �o grez�no izdevumu es ari izlasīju. Netī�am ielocīju vienu lappusi. Dabū�ju par to sukas.

-��� Labi, pieņemsim, ka tu ielocīji �aja izdevuma 127. lappusi. Ja tu dotos uz gramatnicu un at�ķirtu 127. lappusi kadam Ietam I laklberija l ina izdevumam plānos vākos, tu tajā neatrastu to pa�u tekstu, kadu izlasīji darga izdevuma 127. lappuse.

Viņ� sarauca pieri.

-�� Nekad neesmu par to iedomājies, bet laikam ta ari ir.

-�� Talab, ja ir runa par �ada tipa kodu, tev noteikti jazina, kada gada, kada tulkojuma un kada izdevēja gramata tev jamekle. Ne�piecie�ama visprecīzākā informācija. Satraukuma kodīju apak�lupu. Varbūt apzīmējums "slepena karaļu urna" mums saka priek�a, par ko ir runāts?

-�� Bībeles atdzim�anas versija?

Papurināju galvu. Neizklausījās pec kaut ka pazīstama, tomēr man atkal bija apsīku�as idejas.

-�� Hmm, tas varētu but� Viņ� pats aprava savu sakamo, uz�acis savilkas piere virs deguna burta "V" veida.

-Ko?

-�� Tā varētu ari nebūt Bībele. Varbūt runa ir par katehismu?

-�� A-a, es tikai novilku. Negribēju, lai izklausītos, ka esmu pastulba, tomēr uzdro�inājos pavaicat: Un kas tas ir?

-�� Ta ir ka atsauksmju un norā�u gramata katoļticīgajiem. Ļoti svarīga ticības izpratnē.

-Ak tā, leni pamaju. Ja, tad tam ir jēga. Vairaki no mu�u uzdevumiem bija orienteti uz katoļticību. Vai ari katehismam ir vairaki izdevumi?

-�� Nav ne jausmas.

Es noputos, jau tuvu izmisumam.

-�� Stnker, tu neklausies. Mums janoskaidro tie�i par kada gada un precīzi par kadu izdevumu ir runa, citādi mes nemeklesim pareizaja lappuse un nekad neat�ifrēsim �o miklu!

-�� Mums nemaz nav jamekle kada noteikta lappuse, bet gan no�daļa, Strikers piepe�i teica.

To pavēstījis, viņ� atliecās ērti atpakaļ sava krēsla, izskatīda�mies bezgala lepns par sevi.

-�� Labi, es padodos. Kadas vel nodaļas?

-��� Katehisms ir sadalīts atsevi�ķas nodaļas. Vai varbūt tie ir rindkopu numuri. īsti neatceros. Vienīgais, kas mums jazina, ka tadu nodaļu pilnīgi noteikti ir vismaz 800 vai pat vel vairak. Un �ī numerācija nekad nemainas. Nav nozīmes, kur un ka tas dru�kāts, la varētu pat but audioversija ieskaņota gramata, tomēr visi vardi un nodaļu numuri bus nemainīgi.

Tam bija jabul pareizajam atrisinajumam.

-�� Tu esi ģeniāls, apskāvu Strikeru pari galdam. Un kur mums talak doties, lai dabutu kaut vienu no tam gramatam?

-�� Kur gan vel? viņ� parvaicaja. Atpakaļ uz Svēta Patrika katedrali.

-��� Man te uz vietas ir tikai lug�anu gramata, Padijs sacīja, pasniedzies zem letes un izvilcis glītu sarkana ada iestrādātu sē�jumu. Viņ� padeva to Strikeram. Tomēr man pa�am nav savas katehisma gramatas, un mes ari neturam tādu baznīcas informā�cijās stenda.

-�� Paldies par jusu laipno izpalīdzē�anu, -Stnkers atteica, do�dams atpakaļ lug�anu gramatu, tomēr �aja reize mums noteikti nepiecie�ams katehisms.

-��� Ak ja, pareizi. Jus ta�u piedalaties atminējumu medības. I lmmm. Viņ� domīgi pabraucīja zodu. Vai esat ielūkoju�ies davanu un suvenīru veikaliņa? Un ja viņiem neviena katehisma nebūs, varat pa mēģināt meklet otra veikala, kas ir ārpus katedrā�les. Tepat netālu ap stūri. Gan jau viņiem noteikti kads atradīsies.

-�� Davanu veikals? Meļa piebalsoja. Tā ir patie�am lieliska ideja. Paldies jums no sirds!

Un viņa jau steidzās uz veikaliņu. Stnkers sekoja viņai pa pē�dām, paguvis uz atvadam vēl pateikties Padijam par laipno palī�dzē�anu.

-�� Nekas, manu zēn, viņ� tikai noteica, kad Stnkers jau bija gandrīz projām. Liekas, ka tu vinnēsi savu spēli, vismaz �oreiz tā bUs. Tas otrs puisis pat nebija līdz galam izprātojis, ko viņ� īsti te mekle.

To izdzirdējis, Strīkers sastinga uz vietas un lēni pagrie�as at�pakaļ pret Padiju. Kads otrs puisis?

-�� Tads gar�, Padijs vientiesīgi atbildēja. Gar� un tum�iem matiem. Tīrīgs un kārtīgs, tomēr es neteiktu, ka man patika viņa skatiens.

Strikera kuņģis �ausmās saravas. Ka gan l ūsis bija uzzinājis par Svēta Patrika katedrali? Vai viņ� bija izsekojis Strikeru ar Me�lu? Vai ari viņ� risinaja tas pa�as miklas, tos pa�us uzdevumus, kas bija doti viņiem? Lai kada būtu atbilde uz �iem jautajumiem, Stnkers jau nojauta, ka viņam ta ļoti nepatiks. Tas izdzimtenis ticis viņiem parak tuvu.

Pieliecies tuvāk, Padijs konfidenciālā balsi klusiņām pavēstīja:

-�� Es tomēr turu īk�ķi par tevi un tavu damu.

-�� Vai jūs �im puisim izstāstījāt ari to pa�u, ko mums, par al�tāri?

-�� Ls ne, viņ� noliedza. Hei es izstāstīju jūsu notikumu Eve�līnai, kas pamī�us ar mani strada pie letes. Viņai pietika tikai uz�mest aci tam izskatīgajam jaunajam cilvēkam, un man liekas, �i nolēma palīdzēt viņam, nevis jums.

-� Tīfanija veikals, Stnkers satrūcies vaicaja. Vai viņa izstastija tam cilvēkam ari par 'Litāniju?

-� Ja, dels. Baidos, ka izstastija gan.

StRIkers iesteidzas katedrale, turot mobilo tālruni piespiestu pie auss. Es tikmēr nolēmu apsēsties uz soliņa blakus durvīm. Uz ce�ļiem turēju atvērtu katehismu, bet ar vienu ausi pulējos kaut frag�mentāri saklausīt vārdus no Strīkera sarunas. Viegli tas nenācās, un, kadu laiciņu pamocījusies, nolēmu padoties.

-�� Pilnīgi noteikti, Strīkers kadam apliecināja; viņa balss ska�nēja tik nosvērti un mierīgi, toties sejas izteiksme atspoguļojas tik spēcīgas dusmas, kadas iepriek� nebiju pieredzejusi. Sarunas lai�ka viņ� nevil�us pagrie�as uz. manu pusi, un mūsu skatieni sastapas. Nolaidu acis un vēlreiz pievērsos katehismam. 552. no�daļa� divus vārdus izlai�am� lūk, kur meklētais: Pīters.

-�� Nē, ne, patie�am. Tas nebūt neradis problēmas. Esmu tikai pārsteigts, tas ari viss. Pēc �iem vārdiem Strīkera saruna atkal iestājas pauze, kuras laika viņ� klausijas, ko klausule saka otrs sarunas partneris.

-���� Ja, tie�i ta. Ja viņ� jau ir nosūtījis �o priek�metu, kalab vi�ņam vēlreiz vajadzētu to aplūkot?

Pametu �iglu skatienu Strīkera virzienā. �oreiz viņ� izskatījās mierīgāks. Ļoti labi. Man vairs nevajadzeja raizelies, ka viņ� aiz dusmām saks kautiņu ar kadu garamgajeju.

9. nodaļa, piecpadsmitais vārds. Pār�ķiru lappuses, atradu mekleto nodaļu, noskaitīju līdz piecpadsmitajam vardam, līdzi velkot rādītājpirkstu, un tur jau tas bija. Trents.

Piters Trents.

Pagaidam man �is vārds neko neizteica. Dziļi ieelpoju, saņe�mos un turpināju meklejumus.

Da�u pēdu atstatuma Strikers jau tuvojas sarunas noslēgu�mam.

-�� Labi, skaidrs. Nē, nekādu problēmu. Un velreiz pateicos par jūsu laipno palīdzību. Sacītais, preteji redzētajam, izskanēja ļo�ti pieklājīgi un ļoti mierīgi. Tad Strikers ar troksni aizcirta mobila talruņa apvaku un nolamajas:

-�� Noladētais kuņas dels!

-��� Striker! sa�utuma izsaucos, zīmīgi noradīdama uz mūsu tuvāko apkartni. Galu gala joprojām atradāmies dievnama. Noskar�u, ka mums atkal ir problēmas?

-��� Viņa paradījusi Lūsim plāksni. Nevaicā, tas ir gar� stāsts, viņ� ta apvardojis nabadzīti, ka pardeveja izpļāpājusies par Lū�si, kas it ka �o davanu pasūtījis. Acīmredzot tam mērglim bijis hdz kads dokuments vai cits pierādījums uz Lū�a varda, un viņa tam paradījusi mums domāto "dāvanu".

-Ai! Ka tu doma, vai mes prātīgi danjam, kad nosaucam viņa vardu?

Stnkers neatbildeja, tikai domīgi nolūkojas uz savu tālruni, tad sa�ņaudza to dūre, ka velēdamies iznicināt, bet tomēr pedeja bridi, ka pārdomājis, atlaida tverienu.

-�� Paklau, pagaidi mirkli, ieteicos. Mums vajadzētu �o in�formāciju izmantot sava laba. Ja viņa vārds tie�am ir Lūsis, tad interneta dro�i vien atradīsim kādus ierakstus par �o personu.

Stnkers papurinaja galvu. Viņa teica, ka tas nav bijis ofici�āls, identitāti apliecino�s dokuments. Dnzak kluba biedra kar�te. Viņ� paskaidrojis, ka Lūsis esot viņa iesauka. Pēc �iem vār�diem musu skatieni sastapas. Ak, ja mums butu viss pasaules laiks� Stnkers vilies noteica.

-Zinu. Tev taisnība. Ja laika butu vairak, mes pamazam iz�skatītu tadu kvantumu informācijās, ka pa�i beigas nomedītu �o Lusi. Tomēr laiks izrādījās musu pretinieks visa �as epopejas gaita jau no pa�a sakta gala. Gandrīz tikpat nopietns ienaidnieks ka Lūsis pats.

Pakratīju galvu, apņemusies vairs neraizēties par to, kas zaudēts. Varējām paļauties vienīgi uz manam smadzenēm un

Strikera prasmi. Netaisījos ari no�ēlot visu to iz�ķiesto spoku, lai�ku un potenciālu, ko zaudējām, iedami pa nepareizajam pedam.

-�� Mums atlicis likt lieta to, kas mums ir. To pavēstījusi, pace�ļu aug�up savas piezīmes, piemetinot: Un liekas, esmu jau uz�gājusi ko noderīgu.

-��� Labi gan. Ceresim, ka Lūsis nesē� kaut kur tuvuma uz soli�ņa, nodarbodamies ar tādiem pa�iem atminējumiem. Tā meitene bridinaja, ka ari viņ� esot norakstījis �o ziņojumu burtu pa bur�tam.

-�� Nesaprotu, ieteicos. Kāpēc viņ� ari grib tikt pie �a pa�a koda? Viņ� ta�u neko neiegūst, pat atrisinadams mums domā�tās miklas. Vienīgais, ka viņ� var uzvarēt �aja spēlē, ir� nogali�not mani. Ta nu gan bija īpa�i "pievilcīga" doma.

-�� Bet tu ta�u dodies pa at�ifrējumos noradītajam pedam. Ja viņ� darīs tapat, tad agri vai veļu atradīs tevi.

Man �ķita, ka Strikera teiktaja bija liela daļa taisnības, tomēr kaut kas tur nesaskanēja.

-�� īsti nezinu, atteicu, skaļi domadama. �ada vajataja nciba tomēr prasa parak daudz puļu un rada da�ādus �ķēr�ļus. Ar to gribēju teikt līdz �im ta�u viņam nav bijis pārlieku jānopUlas, lai mūs atrastu? Un abas reizes, jaatzist, mes bijām diezgan tālu no pēdējās at�ifrētas norādes. Pirmo reizi, kad viņ� mus uzgaja, mes bijām viesnīca, otru reizi Starbuckt kafejnīcā. Tad ka gan vi�ņam izdevās mus atrast?

Kadu brīdi Strikera seja bija ka sastingusi, nepakustējās ne vaibsts. Tad viņa acis iemirdzējās jauna atskarta. Jau sagaidīju, ka Stnkers man tūdaļ visu atklās, bet viņ� izvairīgi klusēja. Ta vieta viņ� apņēmīgi devas lauka, prom no katedrāles; nokāpis pa vairakiem pakapieniem un ticis līdz ielai, viņ� joprojām turēja ma�nu elkoni, sagrabtu ka spīles. Redzēju, ka viņ� pūlas apturēt ga�rāmbrauco�u taksometru. Kad viens tads apturēja musu tuvuma, Stnkers tikai īsi nokomandēja:

-��� Iek�a. Tūdaļ!

-��� Ko? Kurp mes atkal dodamies? Tomēr es ta pa īstam ne�grasījos viņam pretoties vai iebilst. Jau iepriek� biju nolēmusi, ka musu maza piedzīvojuma laika visprātīgāk ir pilnība uzticēties Stnkeram. Un �i nebija ta reize, lai to apstrīdētu.

-��� Mums steig�us jadodas prom no �ejienes.

Iekāpusi taksometrā, rūpīgi noglabaju visus savus papīrus un pierakstus soma. Strikers man momentā sekoja, redzēju, ka viņa �okļi ir saspringu�i, augums nospriegots vairak neka jebkad agrak.

-�� Striker, kas ar mums notiek?

-��� Viņ� mus visu laiku izseko.

Bezpalīdzīgi iesmējos. Nē, es nevarēju nesmieties. Man piepe��i prata ie�āvās animacijas filmu tels, ka F.lmers Vuds dzen pē�das Blīk�ķu Banijam12 . Vai tu gribi teikt, ka mus izseko līdzīgi ka to dara medības? Iet pa pedam? Te, Manhetena? Vai tu joko?

-��� Viņ� mums dzen pēdas ta, ka to dara militāristi. Izmantojot GPS izseko�anas ierīci.

-�� Ak ta� Nūja, ta jau bija pavisam cita lieta. Domas apsvē�rusi visu �o norisi, arvien vairak apjautu, ka man pagalam nepa�tīk, ja kads nemitīgi mani izseko, izmantojot speciālu ierīci. Galī�gi nepatīk.

Sagrozījos sava sēdeklī, cerot, ka Strikers ņems atpakaļ vai kaut ka mīkstinās savus apgalvojumus. Vai tas nozīmē, ka vienam no mums ir kaut kur ieslēpts GPS raiditajs? Kada sīciņa detaļa, kas visu laiku nodod mūsu atra�anas vietu?

-�� ]ap. Tie�i to es ari domāju. Jautajums ir tikai, kur ta ieslepta?

-��� Paklau, tas ir absurds!

Viņ� pat neklausijas manā beidzamajā piebilde. Ta nav ap�slēpta tava jaka, jo viņ� bija mums uz pedam, jau pirms to atra�dām.

To pateicis, viņ� bez ceremonijām pasniedzas un, pagrabis ma�nu rokassomiņu, izkaisīja visu mantību no tas uz taksometra sedekļa.

-��� Ei, ko tu dari!

-��� Raidītājs noteikti ir ievietots kada priek�meta, ko viens no mums visu laiku nesa sev līdzi. Tas varētu but priek�mets, kura ievietotais mikro�ips visu laiku suta signālu vai nu I usim, vai kādam, kas koordinē SIU spēli. To paskaidrojis, viņ� saka rak�ņāties pa manam mantam.

-�� Ceru, tu neiebilsti? pateicu, atņemdama tamponu un kon�traceptīvo table�u iepakojumu. Iemetu tos atpakaļ somiņa.

Talak viņ� pievērsās manai somai.

-��� Pat neprasi, ij nedomā, grasījos aizstavet savu somiņu. Iebildumi nelīdzēja. Viņ� atplēsa tamponu, mekledams, vai taja nav ieslēpts mikro�ips.

Kadu mirkli man likās, ka viņa lupu stūrī�i teju savilksies smaida, bet varbūt man ta tikai �ķita.

-��� Mobilo tālruni! viņ� pieprasīja.

-�� Tas ir bijis izslēgts kop� pēdējas sarunas, kad to lietoju. Tam pamazam nosēdu�ās baterijas. Izņēmu to un uz bridi ieslēdzu, tikai lai palūkotos, vai nav pienāku�ās jaunas īsziņas. Izseko��anas ierīce tomēr nevar atrasties tālruni. Viņ� nevareja pagūt ievietot taja mikro�ipu. Un ari filmas, kur izseko pec talruņa sig�nālā, viņi spej nodro�ināt meklē�anu tikai tadam tālrunim, kas ir ieslegts. Bet manējais jau stundām bijis izslēgts. Zinu pietieka�mi daudz par spiegu padan�anam no attiecīgām filmām.

-Tam varēja jau but iebuvets mikro�ips. Da�iem musdienu talruņiem tadi ir.

-��� Bet ne jau �im tālrunim. Manējais modelis ir tīri vai arha�isks. Tas ir vairak nekā trīs gadus vecs.

-���� Pirma iesūtīta mīkla. Viņ� pasniedzas pec bruņa papīra gabala, nu jau tas bija krietni paburzījies un apbru�ats. Izlīdzi�nājis to sauja, Strikers pacēla papīru pret gaismu.

Iesmējos. Vai tu joko, vai? Cik mazam tad tadam izseko�a�nas raidītajam jabut? Tie medz. but sīciņi, bet, cik man zināms, ne jau papīra planuma. F.s vēl varētu pieņemt, ka kads mikro�ips ir pielimets pa�a papīra stūrīti, tas varētu but kaut kas tik sīks un brūngana krasa, ka mēs to nebutu pamanīju�i.

-��� Un vai tur tads ir?

-��� Neredzu nevienu tadu nolādētu �truntu.

Nolicis papīru mala, viņ� saka parskatīt manus pārējos sīku�mus. Paņemu un iedevu viņam kompaktdisku, kad viņ� jau snie�dzas pec ta. Varbūt te tas apslēpts?

-�� īsti nezinu� Viņ� paraustīja plecus. Nekad neesmu dzir�dējis, ka izseko�anas raiditaju butu iespējams ievietot kompakt�diska. Tomēr domāju, ka tīri teorētiski tas butu iespējams. Man ļoti nepatīk doma, ka vajadzēs �o disku iznicināt.

-�� Nebaidies, esmu nokopējusi vajadzīgos ierakstus un datnes klepjdatora, mierināju. Mums bus saglabata informācija.

-�� Tomēr es joprojām baidos to sabojat vai iznicināt. Un ja nu taja ir kāda svarīga norāde, kuru nebija iespejams nokopēt, un iz�nicinot ta būtu zudusi?

-�� Ja, tev ir zinama taisnība. Tomēr mums bija jarod kads pie�ņemams risinājums, un piepe�i, paraudzījusies lauka pa takso�metra logu, es sapratu, ko varam darīt. Pieklauvēju pie organiska stikla starpsienas, kas atdalīja mus no �ofera. Ja jus nakamaja iela iegrieztos pa kreisi, redzetu Kinkoa pardotavu. Vai jus uz brī�tiņu varētu pieturet pie tas?

-��� Pats par sevi saprotams.

Kad taksometrs apstajas vajadzigaja pietura, paķeru kompakt�disku un ieskrēju eka. Jaatzistas, ka jutos gana izdarīga un apķē�rīga, kad, lepna par paveikto, drīz vien biju atpakaļ pie Strikera taksometra. Apmierināta klusītēm dungoju pie sevis.

-��� Ko tu tur paveici?

-��� Nosutiju ar FeJEx eksprespastu D�onsona kungam ar kun�dzi uz Pluzu viesnīcu. Ciktāl man zināms, viņi vēl nav izrakstīju��ies, tātad viesnīca vel paris dienu paturēs mums domāto sutijumu.

-�� Nav slikti! viņ� uzslavēja un piebilda, bet es varu izdarīt vel labaku triku.

-Jā?

Stnkers pavēra savu plaukstu, kura turēja zelta kabatas pulk�steni. Kad viņ� palaida to vaļā, pulkstenis krita uz leju un palika karajamies zelta pulksteņķēde Strīkeram pirkstos.

Kadu mirkli klusējot noraudzījos viņa, neattapdama aizvērt muti. Mēs ta�u nekad neatveram aizmugures vaku un neizņemam pulksteņa ritentiņus un zobratiņus.

Kamēr memi noraudzījos, Stnkers ar kabatas nazi atvēra pulk�steņa aizmuguri, tad ar ta pa�a na�a asmeni izplēsa lauka visas mehāniskās drazas, kas atradas pulksteņa korpusa iek�ienē. Sarupeju somiņa liru salvetiti, un visu ara izrauto mehānismu sabe�ram uz tas.

-�� Nekā, noteicu, kad rūpīgi parskatijam salvetes saturu, kuru turēju sev uz ceļgaliem.

-�� Zinu, ka esam uz pareiza ceļa, Stnkers apgalvoja. Raidī�tajam jaatrodas pulksteni. Lūsis uz mums �ava drīz vien pec tam, kad bijām atradu�i pulksteni. Tur jabut kadai cie�ai saistībai.

Viņ� turēja pulksteni roka, grozīja to, aplūkoja no visam pu�sēm un tad rupigak apskatīja rādītāju uzvilk�anas podziņu. Tā bija krietnas pērles lielumā, zelta bumbiņa tas gala palīdzēja sa�tvert rādītāju grozī�anas turekli. Stnkers uzmanīgi nopētīja to, tad palūkojas mani un izlēma. Ar apņēmīgu smaidu viņ� trieca pulk�steni pret taksometra grīdu, noliecies iz�ķaidīja pulksteņa korpu�su ar kabatas na�a spala palīdzību. I�lanais metala ap�uvums sa�plīsa. Un tur starp sa�ķaidīta ap�uvuma atliekām vidēja neliels elektronisks �ips.

-Gatavais kuņas dēls, Strikers lēni un izjusti nolamājās. Viņ� ap/inajas, ka ir pamatīgi noskaities, tomēr reize jutās arī pamatī�gi iznerrots.

-�� Striker? Melānijā alvirzijas rokas stiepiena attalumā takso�metra pretējā stūri un nolūkojās vīrieti. Vai ar tevi viss kartība?

-��� Viņ� mus visu laiku izsekojis. Labi, lai ta būtu, Stnkers at�teica. Uzmanīgi saņēmis starp pirkstiem mikro�ipu, viņ� neska�nīgi iesmējās. �i ierīce ir GPS raiditajs. Tāda maza necila lieti�ņa, vai ne?

Meļa izskatījās noraizējusies, tomēr piekrīto�i pamaja. Un tas ir varen uzjautrino�i, jo�

-�� Jo mes atradam to pirmie, iekams viņ� sadzina musu pēdas.

-��� Tev taisnība, viņa piekrita. Tad viņa apdomājās, pieri sa�raukusi. Hmm, vai nav pienācis laiks izmantot �o atklājumu sa�va laba? Es domāju, tada gadījuma, ja ierīce joprojām parraida mūsu atra�anas vietas koordinātās.

-��� Pie velna, ceru, ka tas tie�ām tā ir, viņ� atbildēja. Un es pilnīgi noteikti zinu, ko ar to tālāk darīt.

Pieliecies tuvāk vadītājam, viņ� deva jaunus virziena norādī�jumus, tad atgazas atpakaļ sedekli. Pienācis laiks nosūtīt mūsu draugu I usi uz pavisam tāliem medību apgabaliem.

-�� Cik �ēl, ka neatradam to atrak. Tagad I ,usis ir ticis pie tiem pa�iem uzdevumu kodiem ka mes.

-�� Varbūt. Tomēr ņem vēra, ka no sakuma viņam tie jaat�ifre.

-�� Un tu nedomā, ka viņ� būtu spējīgs tikt ar tiem gala?

-�� Domāju, ka ne tik dnz.

-�� Vai tu jau esi at�ifrējusi pedejo uzdevumu? viņ� vaicaja.

-�� C.andrīz, viņa atteica.

-�� Tad neļauj man tevi aizkavēt, viņ� ierosināja. Varbūt, ka uzvarēsim �aja kauja, tomēr man joprojām liekas, ka laika kļūst aizvien mazak.

>�http://www.playsurvivewin.com�< SPĒLĒ.IZDZĪVO.UZVARI

>�Laipni aicināti ziņojumu centrālēc�

SPĒl Ē lAJA ZIŅOJUMS:

Ziņojuma Nr. A-0001

Aizpildījis: 1 usis

Tēma: Spēle turpinās

Ziņojums:

*�� Mērķis izsekots līdz 5. avēnijas teritorijai. Neiespejami fiksēt mērķa atra�anās vietu.

*� Mērķis devās projām, izpalika aktivs incidents.

*� Uzdevums atrasts, bet ta at�ifrē�ana nav iespējama.

*�� Izseko�anas ierīce nedarbojas pietiekami precīzi, lai to varētu efektī�vi izmantot. Tas ir trūkums, kas apgrūtina uzdevuma izpildi, tomēr nav nepārvarams �ķērslis.

*�� Nepiecie�ama palīdzība mērķa iespējamās atra�anās vietas noteik��anai. Tālāk tiek plānota izseko�anas taktika.

>�Ziņojuma beigasc�

Sūtīt ziņojumu pretiniekam? >>)ā� �Ne�

Miteklis, kura viņam nacas uzturoties, drīzāk bija diezgan zemas kvalitates uķis. Sienas oda poc pelējuma. Guļamvieta

u/klata tie�i uz grīdas. Pilnīgi nekādu aizkaru. Un ta pretīgā sma�ka, kas plūst no izlietnes� Taja parak ilgi krāju�ies nemazgati trauki.

Pa�cieņas trūkums, Lūsis nosprieda. I ,uk, pie ka tas noved. Vorens Voits bija nolaidies. Varbūt, ka viņam bija gana attīstītas sma�dzenes. Tomēr tas viss jau kaut kur agrak bija manīts. Nolaidies. Un nekādās pa�cieņas.

Ja.

Patiesībā tas bija lieliski. Cilvēks, kas tā dzīvoja, kas necienīja savu dzīvokli, sev piedero�ās lietas un apkartni, hmm, tādu cil�vēku visticamak bus vieglāk kontrolēt un ietekmēt.

Lūsim tagad atlika tikai nogaidīt.

Viņ� parlaida ar roku divanam, notrausis putekļus un saļo ce�pumu drupa�as. Ne, tā to atstat nevareja. Lūsis devās pie drēbju skapja, atrada taja tīru dvieli, un atgriezies, noklaja to uz. divana. Apsedies uz divana apsegtās daļas, viņ� saka gaidīt.

Viņ� bija gatavs ta sedet uz �a pa�a divana visu nakti, neno�laidis ne acu no durvīm. Galu gala viņam vairs nebija izvēlēs. �ī bija vienīgā atlikusi iespeja.

Viņ� bija izsekojis savu mērķi līdz katedralei, tomēr GPS ierī�ces neprecīzā uztvere nozīmēja, ka viņ� bija atkļuvis līdz kated�ralei nedaudz par vēlu. Nekas. Viņ� vel parādīs Strikeram un tai kucei. Labak butu licis lietā pats savas prasmes un maņas. Viņam izdevās izsekot viņus līdz Tiffany's veikalam.

Ja, viņ� bija paveicis to, ko prata vislabak spēlējis �o spēli, cik vien labi mācēja. Apspēlēja apburo�o draudziņu. Lēni un ma�nīgi izvilka informāciju no tas vecas kazas baznīca un no tas glī�tas sīkas padauzas Tiffany's veikalā.

Tas bija tik viegli.

Tomēr pati mikla�

Viņ� velreiz atlocīja un izklaja uz ceļgaliem papīra lapu, kura bija norakstījis veikala dabūtos datus. Slepeno karaļu urna? Rebeka? Skaitļu sērijas?

Atsauksme viņam nekā neizteica. Un, kolīdz I ,ūsis bija nokļu�vis atpakaļ uz Piektās avēnijas, viņ� atskārta, ka atlikusi tikai vie�na iespeja. Viņam jānogaida, kad GPS izseko�anas ierīce atsaks darboties un uzradis, kur meklējams viņa mērķis. Diem�ēl ta tiks

pazaudētas vērtīgas un neatgūstamās stundas, bet cilas izvēlēs nebija. Viņam bija jaatklaj, kur objekts slēpjas, japiezogas tam un sieviete janogalina. Viņ� jau vairakkart bija nokļuvis tik tuvu sa�vam mērķim, ka �oreiz viņam beidzot jauzvar. Sava sirdi viņ� jau bija gatavs svinēt uzvaru. Atlicis vienīgi �o pārliecību istenol dzīvē.

Liktenis, ka par spīti, likās ka sazvērējies pret viņu.

Piepe�i izseko�anas sistēma iegailējas. Viņ� steig�us pārlūko�ja sava klepjdatora, no kura pilsētas sektora nak signāls. Pec tam, paķēris klepjdatora un turot to uz ceļiem, viņ� traucas noīrētā tak�sometra virziena, kas pagaidām bija diezgan neskaidrs. Dīvaina karta izgaismotais punkts karte nekustējās.

Viņ� nepazina teritoriju, no kuras pienāca signāls. Vai ta bija kada viesnīca? Vai restorāns?

Nevareja noteikt.

Diem�ēl programmatūra nebija tik precīzi veidota, lai aizves�tu vajātaju tie�i līdz mērķim. Tas bulu padarījis izsekotajam spēli parak vieglu. Tomēr viņ� spēja noteikt aptuvenas objekta atra�a�nas vietas koordinātās un saka sa�aurinat meklējumu loku.

Tomēr neka.

Bet dators ta�u uzrādīja viņu atra�anas vietu?

Piepe�i� Viņ� teju jau bija datora ekrana palaidis garam �o sīko noradi izgaismojas uzraksts, kas bija adresēts tie�i viņam:

Lūsim. Par vēlu. Tagad tu medīsi uz aklo.

Un, lai padarītu tum�iem iespiedburtiem drukāto tekstu iezī�mīgāku, tajā bija attēlota ari sīciņa pelcka mikroshēma. GPS ierī�ces pamatsastavdaļa.

Viņa reakcija bija nemānāmā. Viņ� netrakoja. Viņ� tikai noīrē�ja vēl citu taksometru, iekapa taja un lika vadītajam braukt cauri Centralparkam. Koki bija tik mierino�i. Viņam vajadzēja uzmek�lēt kaut ko, kas palīdzētu nomierināties.

Parka netālu no laivu majas viņ� atrada vientulīgu soliņu un, tur sēdēdams, sazvanījās ar Ņujorkas Universitāti. Viņa meli bija

pārliecino�i: viņ� uzdevās par darbinieku, kas parbauda darba meklētāju sniegtas atsauksmes. Та viņam izdevās iztaujāt Melā�nijās agrako pasniedzēju, kas savulaik bijis viņas studiju pētīju�ma konsultants. Ar �ā vira palīdzību viņ� noskaidroja par Melā�nijās sadarbību ari ar Vorenu Voitu.

I.usim izdevās to visu paveikt mazak neka divu stundu laika.

Vel nebija pienācis laiks ļauties panikai. Viņ� bija pareizi rīko�jies, ka turējās un negrasijas zaudēt du�u. Jo viņ� joprojām nebija pametis spoli, l ai sekmīgi rīkotos talak, viņam bija nepiecie�ams kads palīgs no malas. Un patlaban Lūsis atradas Melānijās kolē�ģa dzīvokli, nogaidīdams, kamēr �is palīgs ieradīsies un iekritis viņam tie�i rokas.

Jo no Vorena viņ� pratis izdabūt gana vērtīgu palīdzību.

Pаг To Lūsis pat ne�aubījās.

Slepenā ka raju urna [Aug�āmcel�anās?]

Rebekai:

Pīteram Trentam ir visu atminējumu atslēga. Viņ� bijis lie�cinieks jūsu mēģinājumiem un uzvaram.

-��� Lieliski paveikts, Strikers uzslavēja, paņēmis manis uzrak�stīto at�ifrējumu. Tomēr nedomāju, ka tu esi tuvu atminējumam. Ja, tu at�ifrēji prasīto kodu, bet tas vēl nav musu galamērķis. Vis�maz ne tas, uz ko mus vedina visa �i spēle.

-��� Tas ir tikai detaļas, detaļas un vēlreiz detaļas. Nespeju mazinat savu prieku. Bijām veiksmīgi tiku�i vaļa no Lū�a (vis�maz es ta domāju), un bijām gandrīz pilnība at�ifrēju�i visas mik�las (es cerēju). Protams, man vel bija jaizpeta daudzas at�ifrētajā ziņojuma minētas detaļas: piemeram, kas bija Piters Trents, un to�mēr mes bijām tiku�i tik talu! Mēs uzvarēsim!

-��� Labi, es mazliet satrūkos, iedomadamās, ka varbūt ari Lū�sis savā at�ifrējuma ir ticis tikpat tālu ka es. Laiks darboties. Kas, pie joda, tas tāds?

Bijām piereģistrēju�ies kada necilā moteli pilsētas austrumu daļā. Tas bija istabas, kuras ierasti apmetās "d�entlmeņi", lai slepus izpriecātos, izīrējot istabu uz kadu stundiņu vai divām. �i vieta mazliet dīvaini oda, un nebija pat iedomājams, ka es tadā spētu aizmigt, turklāt vel liktos gulēt uz kada no �iem matra��iem� Toties numuriņā bija tālruņu katalogs, un Strikers to cītīgi �ķirstīja.

-��� Esmu uzgājis trīs ierakstus ar Piteru Trentu un vienu, kas apzīmēts P. Trents.

-�� Vai mums vajadzētu viņiem piezvanīt? Un ko lai mes sakam?

-�� Tu jau mums esi ta runa�anas eksperte. To teikdams, viņ� pasniedza man mobila talruņa klausuli. l.udzu, sac tikai.

Es domīgi paņemu tālruni. Ne�ķita, ka rīkojos pareizi, tomēr negrasījos padoties un atstat beidzamo atminējumu nepieveiktu tikai tapee, ka man varbūt radu�as nelāgās nojausmas. Kamēr tāl�runi izskanēja signāli pirmajam adresatam, es pamaju uz klepjdatora pusi.

-��� Ludzu, izdari man kadu pakalpojumu. Pamekle interneta, kas tur atrodams saistība ar vārdiem aug�āmcel�anās un Ņujorka. Un, ludzu, pavesti man, ja izdodas uziet ko interesantu.

Viņ� izlikās, ka salutē manam rīkojumam, un saka drukāt in�terneta pārlūkprogrammas meklētājā manis prasīto.

Tikmēr es sāku �alot kaut kadas nekaitīgas stulbības �alim, kas atsaucas uz pirmā Pītera Trenta talruņa numuru. Un vai viņ� butu pazīstams ar Melāniju Preskotu? Vai viņam kaut ko izsaka ab�reviatūra SIU? Nada. Neka.

Pamēģinaju likt lieta mazliet cilu taktiku. Izvaicāju viņu par jauno miklu: slepeno karaļu urnu. Tad man nācās pievērt acis, gaidot, vai viņ� uzķersies vai arī paroles vieta atbildes ar kādu citu, tikpat nesakarīgu frāzi ka "Spānijā ir manija"�

Ta vieta runātājs vienkār�i nolika klausuli.

Nekādu problēmu. Es tagad viegli tieku pari atraidījumam.

Sazvanīju ari pārējos trīs talruņa numurus. Diezgan līdzīgas atbildes uz tiem pa�iem jautajumiem, izņemot vienu puisi, kas bija nolēmis, ka laiks savaņģot seksa partneri, kas pa tālruni pati uz�prasās,, un atbildēja man diezgan rupji, sikak paskaidrojot, ko viņ� darīs ar mani mana urna.

Pieņemu, ka ta gan nevarētu but manis mekletā kodēta atbilde un likos miera.

-��� Neko neuzgāju, ziņoju Stnkeram. Ludzu, nomierini ma�ni un pastasti, ka tu esi kaut ko uzgājis, lai man nevajadzētu sakt apzvanīt visus Piterus Trentus ari Bruklina un Kvinsa.

-��� Domāju, ka esmu atradis.

-�� Tie�am?

-�� Mirkli uzgaidi. Es tikko ka atveru mekleto majas lapu. Viņ� nospieda vel da�us taustiņus, tad pacēla abas rokas ka triumfē�jot gaisa un saāķēja plaukstas ai/ pakau�a. Sasodīts, cik es es�mu prasmīgs!

Izaicino�i pavilku aug�up vienu vaicājo�ā loka izliektu uzaci.

-�� Vai tu vispār meklēji to uzziņu, ko ludzu tev atrast?

-��� Pie velna, ja! liet visa prasme slēpjas manos neticami veikla�jos pirkstos. To pateicis, viņ� lielīgi sa�ūpojas krēsla un novecinaja savus desmit lieliskos pirkstus uz manu pusi.

-Ja, tev ir patie�am apbrīnojami pirksti, piekritu, mazliet iro�niski noskaņota.

Strikers tikai iesmejas un iesled/a mani savos cie�ajos apskā�vienos, tomēr es par plecu paguvu ieskatīties ari datora ekrana. Kamēr es �igli parlukoju ekrana redzamo, saku palikt aizvien līk�smāka, un �oreiz tas bija nevis tikai no atra�anas Strikera siltaja apskaviena, bet vairak no la, ko saskatīju datora ekrānā. Kads gan tur brīnums, ka viņ� pats bija tik lepns un tik laba garastavokli.

Mes beidzot bijām atradu�i mekleto.

Tā bija pareiza atbilde.

-��� Uz turieni, nelabi iebrecos, radīdama uz aizmuguri, kur vidēja pagrieziens, kuru Stnkers bija palaidis garam.

Viņ� meta pa bremzēm, un nelielais l-'orJ Aspirr griezīgi no�īk�stēja. Viņ� sameta spēkratu pagrieziena un, kamēr es no satrau�kuma aizturēju elpu, automobilis atmuguriski �āvās atpakaļgai�ta Mailendas virziena.

Stnkers manīgi sagrieza stūri, mes beidzot iebraucam pareizaja ceļā, un tikai tad es atļavos uzelpot.

-�� Tu varēji mus nogalināt! skaļi sodījos, bet jaatzist, ne vairs no īstam bailēm, drīzāk izklieg�anas deļ. Nu jau kādu laiku biju gandrīz vai pieradusi, ka mani kuru katru bridi var nogalinat. Mazliet neprātīgās auto vadī�anas neka sevi�ķi ļauna manai savadajai pasaules kartībai vairs nevarēja nodarīt.

-��� Cik talu palicis līdz kapsētai? mans ceļabiedrs noprasīja.

Ielūkojos kartē, tomēr neradu lielu skaidrību. Kartes nav ma�na stihija. Noskārtu vienīgi, ka atradāmies kaut kur Steitenailendas dienvidu puse, ceļojam uz I lailendu un, iespējams, drīzuma tur nonāksim.

-�� Gandrīz esam klat, pateicu diezgan pārliecinātā balsi, kaut ari ta nebūt nejutos.

Pirmīt no pilsētas sazvanījāmies ar Aug�āmcel�anas kapsētu un saruna ar sievieti, kas stradaja kapsētas biroja, noskaidrojam, ka pēc viņu nciba eso�iem reģistriem tāds Piters Trents tie�am ir apbedīts Aug�āmcel�anās kapsēta. Līdz tam es nemaz nebiju pār�liecinātā, vai mes mekleto kapavietu vispār kaut kur atradīsim.

(Biju diezgan skeptiska par visu, kas beidzama laika noticis. Un, ne, jus ta�u nedomājāt, ka es taisītos rakt to nabaga cilvēku ara, lai pārliecinātos, kas tur guļ apbedīts.)

Tiklīdz viņa apsliprinaja musu aizdomas, nekavējoties devā�mies uz Apple automa�īnu nomu, kur iznomājām braucamo. Tas neprasīja parak ilgu laiku.

Kad es jau atkal grasījos ieskatīties karte, pamanīju ceļmala kapsētas vārtus. Noradīju Stnkeram uz tiem, un bijām gala.

-��� Kur mums talak meklēt?

Ieraudzīju zīmi, kas noradīja ceļu uz kapsētas parvaldes bi�roju.

-��� Uz turieni. Iepretim kapsētas senakajai daļai.

-�� Tev taisnība.

Drīz vien apstajamies iepretim nelielai ēkai, kura bija izvietots birojs. Es iesteidzos parvaldes eka, kamēr Stnkers palika ara, gai�dot ar iesleglu motoru. Sieviete, ar kuru iepriek� biju sarunājusies pa tālruni, mani gaidot jau bija salukojusi detalizētu kapsētas kar�ti. Viņa izpalīdzīgi paradīja karte, ka sameklet Pitera Trenta atdu�sas vietu.

�ēl gan, ka viņas noderīgie padomi tika iztērēti tadai nepra��ai ka man. Aptuveni divdesmit minūtes bezcerīgi riņķojam pa kapsētas teritoriju (un to laika divas reizes pabraucam ari garam �ai izpalīdzīgajai kundzītei, otraja reize sieviņa pamaja mums un pamirk�ķinaja), Stnkers beidzot neizturēja un izņēma no maniem galīgi nederīgajiem pirkstiem karti, lai pats ķertos pie ceļa no�skaidro�anas.

-��� Es jau tevi brīdināju, �ēli iepikstejos.

Viņ� tikai nopūtas, atri pats parlukoja karti un mazak ka pie�cu minu�u laika bija mus aizvedis līdz meklētajam.

-��� Domāju, ka tie�i vīrie�i ir tas dzimums, kam piemīt dabas dota virziena izpratne, viņ� tikai noteica.

Es par atbildi vienīgi paraustīju plecus.

-����� Tadā gadījuma es grasos kļūt par jaunas modes iedibinā�tāju.

īstenība �i kapsēta bija salīdzino�i jauna, nebūt ne ta veclaicī�gi spokaina vieta, par kadu ļaudis mēdz ieskatīt ikvienu kapsētu. No vietas, kura mes atradamies, varejam noraudzīties, ka pa upi

brauc laivas, ka ūdens plūst pa kalniem un ielejam. Vieta bija iz�vēlēta ļoti nomierino�a. Tik liels pretstats tam, par ko bija pārvēr�tusies mana dzīve, vismaz beidzamo dienu laika.

Kapu kopiņas bija rūpīgi apkoptas, uz tam atradas ziedi un tas klaja glīti apcirpts zāliens. Apkārt varēja redzēt plakanas ka�pu plāksnes un ari veclaicīgus kapakmeņus; ja nebutu pedejo, es nodomātu, ka atrodamies kartiga, labi uzturētā parka, ļa vien ne�baidītos no sliktas karmas, es pat atļautos izteikties, ka tīri labprat pati reiz gribētu tikt apglabata tada rama un mierpilna vieta ka �ī. Tomēr �aja jautajuma man labak paklusēt.

Pitera Trenta atdusas vieta atradas kapakmens, abi klusējot pie�nācām tam tuvāk, lai aplukotu uzrakstus.

PĪTERS TRENTS MĪLO�S VĪRS UN TĒVS Dzimis 1922. gada 19. augustā Miris 1980. gada 11. janvārī Lai dus Dieva mierā!

Palūkojos uz Strikeru, un viņ� neizpratnē paraustīja plecus. Ari viņam, tapat ka man, nebija ne mazakas nojausmas, ko mes te meklejam.

Apjukuma, rokas papletusi, apgriezos uz riņķi, ka lūkodama pēc padoma.

-��� At�ifretaja ziņā bija teikts, ka pie viņa glabajas noslēpuma atslēga, Strikers atgadinaja.

-Ja tas nozīme, ka mums viņ� jaizrok, lai noskaidrotu, vai �i nabadziņa sagrabēju�as rokas tur kadu atslēgu riņķi, tad ne, pal�dies. To nu gan es nedarī�u. Tad es padodos tūlīt un uz vietas.

īsu bridi man pat �ķita, ka Stnkers grib apstrīdēt �o izteiku�mu, tomēr, palūkojies mana nopietnaja seja, piekrita.

-Ja, tev taisnība. Nekādās kapu aplaupī�anas.

-��� Paldies, pateicos viņam par sapratni un noradīju uz kap�akmeni: Varbūt palūkoties zem ta?

Strīkers paraudzījās apkārt, tad uz aug�u, gaisa.

-�� Zem tā, atgādinaju.

-�� Es raugos, vai nekur nemanīs novēro�anas kameras.

-Ak ta�

Pagaidām viņ� nevienu nebija pamanījis un ķeras pie akmens. Uzmanīgi pret to atspiedies, viņ� saka to iekustināt. Sakuma ak�mens palika nekustīgs, tomēr pec vairakkartejas speķa pielik�a�nas un kad mes tam palīgos piekabinājām ari Ford Aspire vilcēja trosi, akmens tapa vaļīgāks. Izkustinājis kapakmeni no vietas, Stnkers to uzmanīgi noguldīja z.āliena, kamēr es nervozi izlukoju apkaimi, vai nemanī�u kadu nakam. Ja ta notiktu, mus pavisam noteikti liktu arestēt.

Tomēr nekādi sirēnu kaucieni neatskanēja, un mums virsu, sa��utuma radot ar pirkstu, nemetas neviens no kapsētas apsardzes. Joprojām jutos diezgan neerti par to, ko danjam, tāpēc steig�us pienācu tuvāk Stnkeram, ceriba atrak uziet apslēpto noslēpuma atslēgu un pec iespejas atrak atlikt vieta kapakmeni.

Diem�ēl zem ta nemanīja neko citu kā vien zemi. Tikai melnas zemes laukums, kas vidēja pieminekļa pamatnes trijstūra forma. Pieliecos un saku ar rokam rakt zemi, cerība, ka uzie�u vel kaut ko vai nu kadu metala kastīti, vai atslēgu sai�ķi, vienalga ko ka tikai tas butu paslēpts zem melnzemes karlas. Neka nebija. Ti�kai da�i cietākās zemes kukur�ņi un paris sabiju�os zirnekļu. Fui!

-�� Bet kaut kam ta�u te jabut! spītīgi apgalvoju, rakdamās ar pirkstiem arvien dziļāk zemē.

Ari Stnkers nometas uz ceļiem un naca man palīga rakt. Abi �aujam grabam ara sauso zemi. Bijām jau izraku�i krietnu bedri, kad viņ� notupās uz pape�iem un saudzīgi uzlika man uz pleca netīro plaukstu.

-�� Mel, padodies� Fi, nu beidz ta�u! l.abak palīdzi man dabūt to akmeni atpakaļ vieta.

Mana prata atskanēja kliedziens nē\ Tas nevar but. Miklas at��ifrējumam vajadzēja slepties �eit. Ja ta te nebija, mēs esam pie��maukti. Tomēr ķermenis nepavisam neprotestēja pret �o lēmumu. Ta vietā sajutu, ka es paklausīgi pamaju un klusēdama pieceļos kajas, lai palīdzētu Stnkeram iedabūt kapakmeni la iepriek�ējā vie�ta. Visbeidzot jaatzist, musu parmekleta viela nemaz neizskatijas tik slikti, (l.abi jau labi, atzīstu, ka Pitera Trenta ģimene nebūs lai�mīga, kad ieraudzīs, ka te izvandīts, tomēr cerēju, ka pirms tam kapsētas apkopēji visu bus sakārtoju�i un notīrīju�i. Nebija jau

tā, ka mes akurat butu ķeru�ies pie kapa uzlau�anas.) Mans kuņ�ģis tikmcr �ausmas sa�ņaudzās. Mīļais Kungs, lud/u, neļauj Slrikeram ierosināt, ka mums jāuzrok un jaatver �is kaps�

-��� Kā īsti skaņoja ta mikla? Tur atslēgas, vai?

-��� �viņam ir visu atminējumu atslēga, un viņ� bijis liecinieks jusu mēģinājumiem un uzvaram, pabeidzu Strikera vieta.

-�� Neteiktu, ka viss kļuvis kristālskaidrs, Strikers piebilda.

Kad es skumji papurinaju galvu, viņ� izvilka tālruni.

-��� Kam tu grasies piezvanīt?

-��� Netaisos zvanīt. Piegājis pie kapakmens, viņ� turēja iz�stieptajā rokā mobilo tālruni un nospieda kadu podziņu. lebuvetais fotoaparats. lespejams, ka mums velak noderēs �a kapak�mens attēls.

Vīlusies saviebu seju.

-�� Es te la ka iedomājos, ka �is bus mūsu pēdējās miklas atrisi�nājums.

-��� Par daudz sagribēji�

-��� I.abi. Piekritu, ka ideja par atslēgu ir izgāzusies, godprā�tīgi atzinu. Bet ka ar to teksta daļu, kur runa par liecinieku?

-��� Varbūt Trents kaut ko redzējis pirms nāves?

-��� Vai nav lieliski, es ironizēju. Mums tikai jasariko neliels garu izsauk�anas seanss.

-���� Neapcelies, tas bija tikai minējums uz dullo, Stnkers atteica.

Domīgi piegāju tuvāk kapakmenim un nostājos tam tie�i priek��a, uzmanīdamas, lai nepieskartos, ja nu gadījuma Strikers vel nav to pienācīgi nostiprinājis. Aiziet, Pīter, pastasti mums, ko tu tadu zināji�

Piters atbildes vieta klusēja.

-�������������� Liecinieks, es turpināju skaļi izsacīt savas pārdomās.

-��� Liecinieks kaut kam. Viņ� kaut ko redz. Ko miris cilvēks var redzet?

-��� Debesis? Strikers lika priek�a. Kokus? Lidma�īnas, kas lido pari? Strikers apravas, kad ieraudzīja manu sejas izteik�smi. Piedod, es tikai centos�

-�� Ne, nē, es viņu partraucu, piesteigusies klāt, lai noskūpstī�tu uz vaiga. 1 )omaju, ka tu esi visnotaļ tuvu mērķim.

Satvēru viņa plaukstu un vilku līdz pa taciņu, kas veda uz IV tera Trenta kapam kaimiņos eso�o apbedījuma vietu. Viņ� ta�u redz savus kaimiņus.

Abi apklusu�i nolūkojamies uz blakus eso�o kapavietu, kuras piemiņas plāksne bija iegravets:

TOMASS RIERDONS

-��� Uz ia nav ne dzim�anas, ne mir�anas datuma, Meļa teica.

StRIkers negrasijas atbildēt. Viņ� atrada kapsētas karti, uzmek-

leja talruņa numuru uzziņām un piezvanīja uz apbedī�anas bi�roju. Atsaucas sieviete, kura stadijas priek�a ka Klarisa un apvaicajās, ka var mums palīdzēt.

-��� Patiesība, ja, jus varat gan. Hs vēlētos pajautai par kapavie�tu, kuras numurs ir C-456. Vai varat kaut ko tuvāk pastastīt par cilvēku, kas laja apbedīts?

Viņa palūdza, lai Stnkers bridi uzgaida, un gaidīdams viņ� dzirdēja, ka sieviete klabina datora lastaturu. Gaidīdams viņ� bungoja ar pirkstiem pa savu gurnu, un Meļa ieklausīdamas no�stājās viņam iepretim.

-��� Kungs, vai jūs vēl klausaties?

-�� Jā, klausos.

-�� Ziniet, �is laukums patiesība ir tuk�s. Musu pircējs iegādā�jās �o kapavietu un novietoja uz tas piemiņas plāksni, laikam par godu kadam ģimenes loceklim vai draugam.

Tas jau kļuva interesanti.

-��� Labi, tiktai skaidrs, viņ� atteica. Un ka sauc pircēju?

-�� Ar�ibalds Grimaldi.

Viņa izbrms laikam nebija noslēpjams seja, jo Meļa, to dzir�dot, paspēra soli tuvāk un ar lupām izveidoja jautājumu:

-Kas?

Viņ� tikmēr pacēla roku, lai piedabutu Melu klausīties.

-�� Vai jums zināms, kad tie�i (irimaldi kungs iegādājās �o kapa�vietu? Vai ari kad viņ� par to norēķinājās un novietoja piemiņas plāksni?

-�� Man ļoti �el, kungs, bet tik precīzu ziņu man nav. Tomēr diez�gan dro�i varu apgalvot, ka tas nolika iepriek�ējo divu mēne�u laika.

-��� Divu? Vai esat pārliecinātā?

-�� Ja, kungs. Es pati ievadīju �o informāciju datora. Un esmu nostrādājusi �aja darbavieta divus mene�us. Kapec vaicajat?

-��� Vai jus runājāt ar Grimaldi kungu pati?

-��� Ne, kungs. Kungs, vai radusies kada problēma?

Tikai tada, ka Grimaldi bija miris jau krietni ilgāk neka divus mēne�us.

Bet Klarisai viņ� apgalvoja:

-�� Ne, nekādu problēmu. Sirsnīgi pateicos. Jūs tie�am mums ļoti izpalidzejat.

Kad Strikers beidza sarunu, piepe�i iezvanījās Melas tālrunis. Viņa atbildēja, ieklausījās, un seja pec dzirdēta nobālēja.

-��� Kas ir? Kas atgadījies?

-�� Zvanīja mana draudzene Sara. Mes kopa studējām. Meļa aplaizīja lupas, lai saņemtos un turpinātu. Mans draugs Vorens, viņa no�ukstēja. Viņ� ir miris.

-�� Tu nevari but pārliecinātā, ka Vorena nave kaut ka ir saistama ar tevi, Strikers, mani apkampis, mierinaja. Ta var izrādī�ties vienīgi nejau�a sakritība.

Kaudadama tikai pamaju ar galvu; biju piespiedusi galvu Strikeram pie krūtīm, un manas asaras samērcēja viņa kreklu. Ks saprotu, atteicu. Tomēr nespeju �im mierinājumam noticēt. Jaatzīstas, dziļi sirdi jau nojautu rūgto patiesību. Visticamak, arī Stnkers noskarta to pa�u.

-�� Stnker� nomākti ieteicos, atvirzīdamas no viņa, lai ievilk�tu elpu. Paraudzījos viņam tie�i acīs.

-Ja, zinu. Sekoja sapratnes pilna atbilde. Stnkers domīgi tina uz rādītājpirkstā vienu no manam atrisu�ajam malu cirtām, un es ieraudzīju viņa seja tik izteiktas skumjas, ka vel nekad agrak.

-��� Ir vēl sliktāk, neka es domāju, atteicu. Vorens pazina Todu. Viņi viens otram uzticējas. Ja Tods butu viņam palūdzis kaut ko at�ifrēt, tie�i Vorens to izdarītu labak par visiem.

-��� Un ja nu mes kļūdāmies par Toda saistību ar �o lietu? Ja nu tas nav Tods, bet gan viņa uzticamais draudziņ� Lūsis, kuram atstats paveikt visu netīro darbu? Tadam �aujamais var izrādī�ties pat ļoti noderīgs rīks. Stnkers pārdomās bija saraucis pieri.

-��� Vai Vorens butu spējis at�ifrēt beidzamo miklu?

-�� Dro�i nezinu. Anagrammu? Ja, viena rāvienā. Bet pārējo� Mirkli apdomāju savus argumentus. Neesmu īsti pārliecinātā.

-�� Iespejams, ka pietiktu jau ar anagrammu. Vienīgais, kas vajatājam talak butu jāuzmin, ka aug�amcel�anās saistīta ar kapsētu.

-�� Ari to Vorens butu spējis atminēt labak par citiem. Slepena karaļu urna. Miru�i valdnieki. Mauzoleji. Kapsētas. Nav nemaz talu jamekle asociāciju virkne veidojas salīdzino�i vienkār�ā.

To izdzird is, Stnkers satvēra mani pie rokas un steidzināja at�pakaļ uz automa�īnu.

-�� Aiziet, pasteidzamies!

Viņam nebija divreiz jaatkarto. Ja Lūsis ap �o laiku jau no�skaidrojis meklējamas kapsētas nosaukumu, viņ� noteikti bija ce�ļa pie mums. Un tas savukart nozīmēja, ka es sasodīti atri gribētu tikt pēc iespejas talak prom no �ejienes.

Mes jau bijām tiku�i gandriz līdz Hailendai, kad ceļa samaimjamies ar Lusi. Dzeltens taksometrs aiz�avas pretejā virzienā, no kura tikko bijām ieradu�ies. Pamanīju mūsu mednieka sejas profilu vīdam taksometra aizmugurēja loga un momentā ieslē�pos dziļāk sava sēdekli, klusībā meģinadama izteikt pat kadu lugsnu.

Tas nenostradaja. Taksometrs leni apstajas, izgriezās atpakaļ musu virziena un saka mums sekot.

-��� Pasteidzies! iekliedzos, tomēr Strikers jau bija pamanījis, kas mums draud.

Pagriezos sava sēdekli, lai atskatītos. Cereju, ka l .u�a takso�metra vaditajs nebūs piedabūjams pārkāpt noteikumus, ka ari strauji palielināt atļauto ātrumu.

Saules atspīdums uzzibsnīja, ļaujot mums pamanīt, ka seko�tājā taksometra vīd atkailināts iero�a stobrs. F,s sapratu, ka varu atvadīties no savām cerībām. I.usis bija piespiedis �aujamo pie taksometra vaditaja galvas. Ta bija nepārspējama motivācijā�

Strikers nogriezās no 1 lailendas, un talak mes nokļuvām ne�pazīstama apkartnē.

-�� Vai tu zini, kur mes esam?

-�� Nav ne jausmas, viņ� atteica. Strikers traucās cauri sve�a�jai apkaimei, strauji �ķērsodams apdzīvotus rajonus, nogriezda�mies �ķērsām pari stāvvietām, vadīdams musu mazo Aspire, cik vien veikli prazdams. Uztraukuma aizturēju elpu, kadu bridi ceredama, ka vajataju taksometrs tomēr nespēs mums izsekot. Diem�

�ēl nebija noliedzams, ka manam velmem nav bijis lemts piepil�dīties.

Strikers veica vel da�us straujus pagriezienus, izspiezdams no A*pire motora maksimalos apgriezienus, visu jaudu, ko �ī auto�ma�īna vispār spēja attīstīt. Tomēr taksometrs turējās mums cie�i uz pedam. Strikers strauji �avas, �ķērsodams kadas majas zālie�nu un un talak izmezdamies uz majas piebraucama ceļa. Tas ja�va ieekonomēt nelielu ceļa gabalu. Pamanīju, ka taksometrs grasas mums sekot pa to pa�u mar�rutu, tomēr iestrēga piemajas apstādījumos. Kada laime, ka mes braucam ar mazgabarīta auto�mobili.

Bridi, kad mes jau pec zāliena �ķērso�anas izgriezām uz tuvi�na ceļa posma, pamanīju, ka taksometrs izbrauc mums pretī no otras puses. Strīkers strauji veica vel divus pagriezienus, atkal iz�vairīdamies no taksometra, kas �oreiz palika labu gabaliņu iepa�kaļ.

Mes izrāvāmies krietnu gabalu priek�a un noslēpāmies auto�ma�īnu bie�ņa, kas bija izveidojusies lielveikala stāvvietā. Nogaidijam tur aizsegā. Nekas nenotika.

Vai tie�am beidzot brīvi? Beidzot dro�a ceļa mājup? Vismaz tuvakaja laika �ķila, ka ja, patie�am.

Paliecos uz priek�u un noskupstiju automa�īnas vadības pa�neli.

-��� 1 ,aba ma�īna, uzslavēju to. Otru skupstu es uzspiedu Strikera lupām. Un pats labakais vaditajs, kadu vien zinu!

-��� Man patie�am bija prieks damai palīdzēt! Viņ� ar ceļu �es�tu versas pie manis un tad jau normālākā balsi piemetināja:

-��� Iesledz datoru un paraugies, vai vari uzzināt kaut ko tuvāk par to Tomasu Rierdonu. Lai kas viņ� butu, rnusu tālākie meklējumi ved pie viņa.

Nebija grūti uzmeklēt timekli Tomasu Rierdonu. Izrādījās, ka viņ� sava ziņa ir slavenība, kas pirmsākumos bija palīdzējis Ar�ibaldam Grimaldi. Viņa birojs atradas �etrdesmit otraja iela, augstceltnē iepretim publiskajai bibliotēkai. Drīz vien mes jau nonācām tur; Strikers uzmeklēja tuvumā kadu nelegālu autostāv�vietu, un mes varējām doties iek�a eka. Uzgājām meklēto ēkas bi�roju saraksta pie sienas. Musu galamērķis atradās �etrpadsmita�jā slavā. Klusējot sekoju Stnkeram lifta. Drīz viss bus gala. Mes atradamies tuvu savu neprātīgo piedzīvojumu noslēgumam, ap�jautu to ar visam savam maņam.

Man tikai nebija ne mazakas nojausmas, kas mus gaida To�masa Rierdona biroja.

Sekretāres galds bija gai�s, ērts un patīkams, tapat ka sekretā�re pati. I,ai gan pulkstenis rādija jau pieci vakara, biroja joprojām mutuļoja dzīvība.

-��� Ka varu jums palīdzēt? darbiniece vērsās pie mums.

-�� Gribētu tikties ar Tomasu Rierdona kungu, izteicu savu lugumu.

-��� Man ļoti �ēl, bet viņ� ir sapulcē. Vai jums varētu palīdzēt kads cits?

Mirkli mulsi paraudzījos uz Stnkeru, tad saņemos un speru soli tuvāk, lai pārliecinātu darbinieci:

-��� Ludzu, pavēstiet viņam, ka ieradusies Melānijā Preskota.

-Ziniet, man nevajadzētu�.

-�� Ticiet man, Slnkers metas palīdzēt. Viņ� pat ļoti grib tik�ties ar �o sievieti.

Sekretāre neticīgi uz mums paraudzijas, tomēr paņēma talruņa klausuli un sazvamjas ar kadu. Klausoties atbildi, viņas sejas izteiksme neko neizteica. Piedodiet, tomēr viņ� sacīja, ka �is nav piemērots laiks, lai liktos ar jums.

-�� Bet tas ir ļoti steidzami! apņēmīgi teicu. Pasakiet viņam� pasakiet, ka mus sūtījis Pīters Trents.

-��� Kundze, atvainojiet mani, bet�

-�� Ludzu, es turpināju pārliecināt. Ja viņ� tagad nevares ar mums tikties, mes pierakstīsimies uz tik�anos velak. Apsolu jums. Bet tikai, lūdzu, apvaicājieties viņam.

Damite saknieba rūpīgi nokrāsotās lūpiņas, bridi svārstījās un beidzot izlēma mums palīdzēt vel tikai �o vienu reizi. Aizturēju elpu. �oreiz viņa noklausijas atbildi tālrunī, vieglam aizkaitinajumam seja pārvēr�oties cieņas pilna izteiksme.

-�� Ja, kungs. Protams, kungs, viņa teica klausule. Beigusi sa�runu, sekretāre pievērsās mums, uzaicinādama:

-�� Esiet tik laipni un sekojiet man!

Pec greznās priek�telpas viņa aizvadīja mus uz salīdzino�i as�kētisku zaļi, kurai viena puse bija izkārtoti darbinieku nodalīju�mi, otraja pusē rindojas kabinetu durvis. Visur varēja manīt stei�dzīgus, solīdi tērptus darbiniekus. Nogriezāmies ap stūri, turpinājām ceļu, nogriezāmies velreiz un tad apstājāmies pie dur�vīm.

Mus ieveda pla�ā kabineta. �is telpas sienas nebija neizteik�smīgi baltas, tas klaja siltu toņu koka ap�uvums un klusināts maigs apgaismojums. Kabineta bija ērts atpūtas stūris ar dīvānu un �urnālu klāstu, ari dekoratīva ūdens kaskade. Pie vienas sie�nas bija pasaules karte, la aizņēma visu sienas laukumu, un ne�kam citam vairs uz tās nepietika vietas. Pie loga novietots masīvs rakstāmgalds, nokrāmēts ar fotogrāfijām greznos rāmī�os un do�kumentu mapēm.

Kabinets radīja varas un naudiguma iespaidu. Visa �a skala deļ jutos nedaudz neomulīgi.

-�� Vai man jums kaut ko piedaval, kamēr gaidat? meitene pavaicaja. Rierdona kungs ieradīsies pie jums, tiklīdz bus iespējams.

-��� Paldies, nekas, mes lapat pagaidīsim. Noraidīju meitenes piedāvājumu.

Kolīdz sekretāre bija projām, piegāju pie loga un nolūkojos uz ļaudīm, kas bija saskatami talu leja. Pienācis blakus, Stnkers sa�ņēma manu plaukstu. Stāvējām klusēdami. Mes joprojām atradamies tur, kad pec desmit minūtēm ienaca Rierdons.

Pamaza auguma, drukns, iesirmiem matiem pie deniņiem, bet parejais pakausis viņam bija pliks. Mugura viņam bija Arinuni uz�valks. Nelielo augumu kompensēja varas un pa�pārliecinātībās aura, ko izstaroja �is cilvēks.

-��� Preskotas jaunkundz, man ļoti �ēl, ka liku jums gaidīt.

Pagriezos pret viņu un atvaicaju:

-��� Vai jus gaidījāt manu iera�anos?

-��� Ne glu�i, viņ� atteica un paversas pret Strikeru. Un jus butu�

-��� Neāksties, Rierdon, Stnkers parupji atteica. Tu lieliski zini, kas es tads esmu.

Rierdons soli atkapas, it ka negaidītu tādu agresijas izpausmi pats sava kabineta.

-��� Piedodiet, kungs, es varu jums apliecinat, ka patie�am ne�zinu.

Pieskaros Stnkera plaukstai par zīmi nogaidīt. Tūdaļ mes visu noskaidrosim.

-��� Viņa vārds ir Metju Stnkers, es iepazīstināju. Ko īsti jus domājāt, teikdams, ka gaidijat ierodamies "ne glu�i mus"?

Kabineta saimnieks pamaja uz divana pusi.

-��� Vai nevēlaties apsesties?

-��� Es labak pastāvē�u.

-��� Ka vēlaties, viņ� noteica un apsedas krēsla aiz sava rakstamgalda. Esmu mazliet neierasta situācijā, tomēr nodro�inu visda�adakos pakalpojumus saviem klientiem, tostarp glabaju privātā rakstura informāciju.

-��� Nesaprotu jūs.

-�� īpa�uma glaba�ana musu velves, viņ� paskaidroja. Man ir da�i klienti, kas seifa depozīta saturu nevelejas glabat nekur citur.

-��� Un Grimaldi bija viens no tādiem? pavaicaju, apsvērda�ma, kas man varētu but kopīgs ar visu �o.

-�� Ja. Velves atrodas mana īpa�uma, tomēr tam piekļūt var tikai klients pats.

-�� Un� -Stnkers izskatījās pagalam nepacietīgs.

-�� Un kad Ar�ijs nomira, vairakās velves viņam palika glabājo�ties mantība.

-Ko?

-�� Man nav nojegas, par ko viņ� runa, Stnkers man pavēstīja.

-�� Jus esat tie, kas ieradu�ies pec Ar�ibalda rīkojuma.

-Mes?

-�� Ar�ijs pirms nāves bija izveidojis sistēmu, kas ļava atsevi��ķiem indivīdiem ierasties saņemt krājumu saturu, ja tie piesaka sevi kada noteikta veidā.

-�� Un viens no veidiem ir sacīt, ka mus sūtījis Piters Trents?

-��� Pilnīgi pareizi.

-�� Un tas ir vienīgais, ko jus zināt, Stnkers konstatēja.

Rierdons tikai piekrīto�i palocīja galvu un palūkojas uz StRIkeru.

-��� Un kas vel man butu jāzina?

-�� Par slepkavu, par mērķi. Par Spēli.

Pēc �iem vārdiem Rierdons atgāzās sava sēdekli. SIU? Hs tīri labi pazīstu �o spēli. Kā ta�

-�� Vecīt, nolādēts! Mes esam izspēlēju�ies �o velna spoli kras�tam �ķērsam tepat, Manhetenas ielas. Mus joprojām vaja pilnīgi reāls slepkava. Visa musu dzīve ir sagriezusies kajam gaisā, un jūs sakat, ka nezināt, par ko mes ninajam?

Rierdons neticīgi nopētīja gan mani, gan Stnkeru. Es piekrī�to�i pamaju.

-��� Es� es esmu pārsteigts. Jus apgalvojat, ka spēlējat SIU? �o spoli? Pārceltu realaja pasaulē? Tas ta�u ir bezjēdzīgi! Noteikti kads jus nolēmis izjokot. Kads, kas kopo SIU spoles noteikumus. Kads, kas grib apkaunot Ar�ija labo slavu un godajamo vardu.

Stnkers draudīgi pieliecās pavisam tuvu runātajam un ieska�ujas vīrietim tie�i acis.

-�� Ja ta ir neveiksmīga kopija, ja mus izjoko, tad ka viņi varēja zināt, ka spoles noslēgums aizvedis pie jums?

-������������� Es� Rierdons apklusa, viņa seja bija pilnīgs apjukums.

-��� Es tie�am nezinu.

Tad Stnkers soli atkapas, pamāja un sacīja:

-�� Labs ir, tad iesim aplūkot, kas glabajas jusu pa/emes velvēs.

Neilgu brītiņu izskatijas, ka Rierdons �aubas, vai uzticeties

mums, tomēr beidzot nolēma, piecēlās un devas pie kartes. Viņ� novietoja plaukstu kada vietā uz Teksasas kartes, vel pēc brī�a mes izdzirdējām zobratu skaņu un siena saka bīdīties aug�up ka agrako laiku kinoekrāns. Telpas dziļumos atklajas telpas ar bankas velvem, pie katras bija elektronisks ekrāns, katra mirgoja nulles.

-��� Nu vairs nav labi, es pa�ukstēju.

Stnkers, cie�i satvēris, saspieda manu plaukstu, un es glu�i vai nolasīju viņa domas: Rierdons izteicās, ka viņam iesniegts sa�raksts ar da�adiem kodetiem pieteikumiem, pec kuriem varēs zināt par klienta iera�anos. Piters Trents bija tikai viena no �adam parolēm. Tomēr �eit vīd vismaz piecpadsmit seifu. Interesanti, cik no tiem piedereja Grimaldi? Un cik da�adiem spēlētajiem vel pa�redzētas balvas �aja �au�aligaja spele?

-��� Luk, ari jusu seifs, Rierdons noradīja. Preskotas jaunkun�dzes glabatava ir 8A.

-�� Atveriet to, Stnkers teica.

-�� Ak, ne. Rierdons noraidīja Stnkera prasību un palūkojas tikai uz mani. Ls sapratu, ka jums bus zināms piekļuves kods.

-��� Ak, ja, satrūkusies sacīju. Pareizi, kods.

Neapzinati pagajos uz priek�u, it ka baidītos no ta, ka sienas aiz manis aizversies, iesledzot mani uz mu�u kopa ar �iem depo�zītu seifiem. Parslidinaju plaukstu par 8A seifa priek�ejo daļu, ar pirkstu galiem skarot kodu sadaļu, kura patlaban viena līnija bi�ja redzamas se�padsmit nulles. Pagaidam neievadīju nekādus ci�parus.

-�� Jums ta�u ir zināms piekļuves kods, vai ne? Rierdons man aiz muguras sasprindzis vaicaja. lespejams, ari viņ� nebija gatavs �ādam notikumu pavērsienam.

-��� Pie velna visus tos kodus! Strikers bravurīgi uzrunāja fi�nansistu. Rierdon, taisi tik vaļā!

-�� Es nevaru, virs tramīgi atteica. Diem�el man nav zināmi piekļuves kodi.

-��� Ne, ne, nē! Stnkers sparīgi iebilda. Nestāsti man tadas muļķības. Netaisos pat noticēt, ka tev nav�

-��� Paklau, bus jau labi, iejaucos viņa tirāde. Lai atvērtu de�pozītu, mums nav nepiecie�amas Rierdona zinā�anas. Vienīgais, kas mums tagad vajadzīgs, ir lavs tālrunis.

Manis teiktais viņu patie�am izbrīnīja.

-��� Mans tālrunis? viņ� parvaicaja.

Pastiepu roku pec ta:

-��� l.Xxl �urp!

Stnkers iedeva savu tālruni bez tālākām iebildem, un es saku spaidīt podziņas, kamēr atradu datni, kura glabajās ar tālruni uz�ņemtas fotogrāfijās. Izvēlējos Pitera Trenta kapakmens fotoattēlu. Tas bija paraksiks. Izskatīju pārejās fotogrāfijas, tomēr, neatradu�si piemerotaku attēlu, saku kļūt nedaudz ba�īga, līdz beidzot man izdevās uziet attēla palielina�anas komandrīku. Lūk, tagad es bei�dzot varē�u saskatīt to, ko meklēju.

Piegājusi depozitseifam, ievadīju se�padsmit prasītos ciparus displeja. Durvis ar troksni atvēras un iek�a vidēja vienkār�ā ap�loksne.

Paņemu to rokas, juzdama, ka esam tuvu gaidītajam atrisinā�jumam.

-�� Ka tev tas izdevās? Stnkers pārsteigts vaicaja.

-��� Piters Trents, -atgadinaju. Viņ� glabajot atslēgu uz visiem noslēpumiem, atminies? 081919220un980. 19. augusts 1922. gada. 11. janvaris 1980. gada. Tie�ām labi, ka tev ienaca prata no�fotografēt to pieminekli.

-Ja, kas to būtu domājis� Stnkers atteica.

Atveram aploksni, un, kad Stnkers ieraudzīja, kas taja glabajas, viņ� nekavējoties devas atpakaļ uz Rierdona kabinetu un iesledza datom.

Aploksne bija divas lapas: uz vienas bija lietotājā kods kadam arzonas naudas kontam un instrukcijas Speles pabeig�anai.

Vispirms mes ķeramies pie speles, atveram SIU majas lapu, uzmeklējam sadaļu "speciālās instrukcijas" un, iedrukaju�i norā�dītājā aile 817PQWXT8, gaidijam, kas talak notiks. Dators ierūcas, nopīkstējās, tad sekoja mirgo�ana, izslēg�anās un iesleg�anas, un es nodomāju, ka līdz ar to esam ielaidu�i tadu datorvirusu, kas sabojas visu sistēmu.

Tomēr, kad pirotehnikas priek�nesums ekrānā aprimas, taja varēja izlasīt jaunu ziņu:

MELĀNIJA PRESKOTA, APSVEICU!

JŪS VAIRS NEESAT MĒRĶIS NOSPIEDIET KOMANDU send, LAI INFORMĒTU PĀRĒJOS SPĒLES DALĪBNIEKUS PAR SPĒLES BEIGĀM

�ādos apstakļos varēja �ķist, ka tadas nozīmes un satura pa�ziņojums ir izteikts parak sausiem un skopiem vārdiem, tomēr es

vairs ne par ko negribeju �ēloties. Nospiedu $e.nd komandu, un ziņa izzuda no ekrana, tās vieta paradijas jauna:

PAZIŅOJUMS NOSŪTĪTS SPĒLE IR GALĀ LAI JUMS VEIKSMĪGA DIENA

Lūsis pieprasīja, lai taksometrs apstajas tie�i pie Pītera Trenta kapa, un izkāpis aizcirta durvis. Viņ� joprojām nespēja noticēt, ka tas pakaļa �oferis pieļava, ka tie no viņa aizbēga. Buick, kas nespej apdzīt nieka Foni Aspire? Kas par sudu kaudzi!

Viņ� uzlika pirkstu uz iero�a gaiļa un notēmēja uz automa�ī�nas baga�nieku. Jā, tadas kļūdas �is �oferis vairs nekad nepie�ļaus. Viņ� tikai ceroja, ka �i kļūda neizmaksās parak dārgi viņam pa�am. Tas sievi�ķis ta�u gandrīz bija Lūsim nagos. Viņa bija gan�drīz turpat, tik tuvu� un ari I .u�a nauda bija teju ar roku aizsnie�dzama.

Tomēr �ī sieviete atkal un atkal pēdējā bridi pamanijas izslī�dot viņam caur pirkstiem, un nu viņ� bija spiests sēdēt viens pats, pūloties iedarbināt klusējo�o izseko�anas ierīci. I�agaidam Lūsim vismaz, bija veicies kapsētas biroja. Tur sastapta sieviete izrādījās gana izpalīdzīga, dāsni skaidrojot un radot viņam, kuru kapu meklēju�i un kurp devu�ies Strikers ar Melu. Viņa pat iezīmēja meklejamo objektu karte. Tagad Lūsis bija nonācis taja pa�a vie�ta. Viņam bija poc iespējas atrak jaat�ifre vel viena sasodīta mīk�laina norāde, lai apsteigtu Melāniju, kura, iespejams, jau devu�sies pec atminējuma un balvas.

Viņu parņēma viegli drebuļi, un neatkapas netīkama sajuta, ka laika ir palicis pārak maz.

Tomēr l ūsis saņēmās un apspieda �o nelāgo sajutu. Viņ� ne�bija nācis te vaimanat, un, vel jo mazak, viņ� nemēdza ap�aubīt savas spējas. Lika pagaidīt! Viņ� bus tas, kur� uzvarēs. Bet pro�

tams, ka tie�i viņ�! Lūsis vienmer uzvarēja. Vienmer bija uzvarē�jis, un vienmēr uzvarēs. Tas vispār nebija apsprie�ams. Jauta jums bija tikai ka un kad.

Tikmēr atbildot uz "kad", bija skaidrs, ka visai drīz.

Lūsis vērīgi apgāja kapam riņķi, uzmanīdamies, lai neizbradatu iepriek�ējo apmeklētaju atstatos pedu nospiedumus sausaja zeme. Kapakmens bija izkustināts no vietas. Ja zem ta kaut kas atradies, tad�

Ne. Tas, ko viņ� mekleja, joprojām atradas tepat. Vienkār�i bija jabut. Viss cits bija pilnīgi nepieņemami.

Tomēr, kur tie�i?

Sameklējis kabata �ķiltavas, viņ� lēnam tas atvaza un pie�ķila, aizdedzinot cigareti. Soli atkapies, Lūsis no attaluma velreiz nopētīja zemi ap kapa pieminekli. Viņa vectevs bija labi iemācījis ka medīt, savukart to, ko vectevs nebija velējies izpaust, I usis ap�guva pats uz savu roku. Viņ� bija kļuvis lielisks izsekotājs un pēd�dzinis. Un tie�i �o maku viņ� �obrīd lika lieta, lai izpētītu katru Melānijās un Strikera sperto soli. �ķērsam pari apmalei, līdz ka�pam otrpus celiņam.

Tomass Rierdons.

1 ,usim �is vārds neko neizteica, tomēr viņ� pec pedam nopra�ta, ka viņi pie otras kapavietas kadu laiciņu uzkavēju�ies. Pec tam uzreiz kāpu�i automa�īnā un brauku�i prom.

Tomass Rierdons�

Tam vardam vajadzēja but saistītam ar kaut ko svarīgu. Vai tas bija nakamais uzdevums? Kads, kas jaapmekle? Jāsastop?

Izņēmis no somas savu klepjdatoru, viņ� piesledzas internē�tam un uzsaka meklet datus par Rierdonu. Tomēr interneta pār�lūkprogramma dīvaina karta izslēdzās. Tas vietā paradijas iko�na, kas uzradīja, ka ir pienācis jauns e-pasta paziņojums.

Lūsis sarauca pieri. Viņ� bija sava datora iestatījis ļoti precīzu un spēcīgu interneta pieslēguma programmu, kas atslēdza jebku�rus ienāko�os e-pasta sūtījumus, ja vien tie nebija no SIU Speles vadības centra.

Un vienīga patlaban aktivēta spele bija�

Viņ� pat nedomājot atvēra iesūtīto ziņojumu. Ta nebija ziņa no Melānijās Preskotas, viņa mērķa, bet gan sūtījums, ko visi

speles dalībnieki saņēma automatiski. Bet �adu /iņu viņ� nekad d/ive nebija domājis saņemt:

SPĒLE GAI.A MĒRĶIS IR IZDZĪVOJIS SLEPKAVAS STATUSS: DISKVALIFICĒTS

Ne!

Ne. Viņ� saķēra galvu.

Ne, tas nevareja notikt.

NĒ! Viņ� sa�utis pieceļas un bija gatavs sviest datoru pret ze�mi, tomēr laikus savaldijas.

Viss bija neparei/i. Nepareizi! Viņ� uzvarēja vietimerl Un ta noliks ari �aja spēle.

Ja es pati nebutu to piedzīvojusi, noteikti atteiktos noticēt, ka ir iespējams kaut kas tads pavadīt veselas trīs dienas gulta, ne�darot neko citu ka vienīgi ēdot un milējoties.

Tomēr man godprātīgi jaatzistas, ka tie�i la ari notika. Ka tas ir pat vairak neka iespējams, ka tas var sagadat nekad nebiju�u un neizjustu līksmi. Un atļaujiet piebilst, ja gadījuma grasaties pa��i pameģinat izdzīvot situācijā, kad jus vaja galīgi nojūdzies slep�kava, tad pec tam vislabak nosvinēt uzvaru un to, ka izdevies pa�likt dzīvajos (un tikai ta ari vajag darīt) svinēt to neatvairami vīri�ķīga un seksuāli nepiesātināmā juras kājniekā apskavienos.

Tā ir vislabākā recepte.

Neparspejama laime diem�el ilgst tikai līdz brīdim, kad eifori�jas �ampanie�a burbuļi smadzenes pakapeniski noplok un mei�tenes nelabojamais prāts sāk ģenerēt savus tipiskos jautajumus: Ka gan lai nosaka, vai viņ� ir patie�am aizrāvies ar mani? Vai viņu interese tikai sekss ar mani? Vai esmu viņa dzīvē pietiekami svarīga? Vai ari viss notieko�ais ir tikai adrenalīna izdalī�anas blakusprodukts, un pēc kaislīgās mīlē�anas sekos satrieco�a �ķir��anas? Un galu gala, vai maz bija vērts izciest līdz galam �is bais�mīgas cilvēku medības (jo to deļ mes vispār esam satiku�ies).

Visu �o domu virpulis pieņemas spēkā bridi, kad Stnkers bei�dzot izkapa no gultas un saka apņēmīgi stīvēt kajas d�insus, pirms tam pavilcis apak�a savu jauno veļas komplektu. Iegādājā�mies seksīgu vīrie�u apak�veļu neliela dāvanu veikaliņa Piuza apak�ēja stava.

-�� Tatad, hmrn, tev jau laiks doties? Strikers bija mani brīdi�nājis, ka viņam drīz vien nāksies iegriezties savas majas; ja parbauda, kas tur notiek, un kopuma jaliek skaidrība, kas tālāk sagaidams viņa ierastaja dzīves rituma.

Musu dzīve iezogas ikdiena, es rezigneti nodomāju.

Atbildot uz manu vaicajumu, viņ� atgrie�as pie gultas un uz�spieda man kaislīgu skupstu, vaicājot:

-�� Vai tev nav iebildumu?

-��� Protams, nav. Varonīgi to pateikusi, cie�āk savilku ap savu kailo augumu segu un turpināju gvelzt tai pat gara: Bet pro�tams, ka ar mani viss būs kartībā. Es ta�u saprotu, ka tev ir sava dzīve.

Neko neatbildējis, viņ� paraudzijas mani ar to iezīmīgo, tra�mīgo vīrie�a skatienu, kur� it ka pauda: tu sac paliki par bries�moni, es vairs nezinu, ka lai ar tevi apejos, bet ir skaidrs, ka jabut maksimali uzmanīgam�

Pamāju. Ja, grasījos kjut par tipisku sievie�kārtas briesmoni. Bi�jām tik lieliski pavadīju�i kopa laiku, ka grūti noticēt, ka tam vairs nesekos nekāds turpinājums.

Labak parunai par kaut ko neitrālāku.

Strīkera acu zīlītes koncentrejoties sa�aurinajas, un viņ� pie�pe�i piedavaja:

-�� Vani palikt un nekur neiet. Tu vari doties man līdzi. Vam ari pa ceļam aizvest tevi uz lavam mājām. Vislicamak, ari tev iekrā�ju�ies nepadarīti un nepabeigti darbi un gana daudz visādu da�rī�anu.

-��� Nē, ne. Man neko nevajag. Ar mani viss bus kartība, patie��am.

-��� Esi pārliecinātā?

-��� Ak, lūdzu� Ļoti saņēmos, lai manis sacītais izklausītos maigi, nepiespiesti, viegli un nevērīgi. Esmu dzīva. Seksuāli pie�sātinātā un pilnīgi atputusies. Atrodos greznā Pluza viesnīca. Grasos doties aizraujo�ā iepirk�anas gājienā pa apburo�iem vei�kaliņiem, sen jau to gribēju.

Viņ� iesmejas, to izdzirdējis.

-��� Man laikam jajutas glaimotam, ka tu pagaidam vel neesi aiz�mukusi sava kārotājā iepirk�anas tūrē.

Jutu, ka nosarkstu.

-Ja, bet tavs pavedino�ais valdzinājums parspeja visu.

-Nezinu, vai tam noticēt, bet esmu glaimots, ko tadu dzirdēt.

Apņēmīgi pasmaidīju.

-�� Patie�am, Stnker. Dzīve ta�u ir lieliska!

-�� Tu ta ari nedosies mājas?

-��� Kāpēc lai es dotos? Neviena cita ta�u majas nav. Varēju piezvanīt D�enai, lai izdzirdētu viņas balsi un apvaicatos, ka vi�ņai sokas ar mazuļa auklē�anu. Kad nesen draudzenei zvanīju, viņa izklausijas tik laimīga, ka es piepe�i nekādi nespēju viņai atzīties visa taja arprata, kas atgadījies mana dzīve. Vienkār�i nespeju izgāzt par viņas galvu savus jaunumus. Bet kad viņa at�griezīsies majas! Tad mes attaisīsim pudeli laba vīna, un es viņai izstāstī�u visu, visu, no sakuma līdz beigām.

-��� Turklāt, turpināju savu parliecina�anas tirādi, nav jau ta, ka es nevarētu atļauties te palikt vel kadu nedēļu vai divas, (.adījuma, ja būsi piemirsis, esmu tagad bagata! Mana konta ir divdesmit miljoni, vienu miljonu gan es parskaitiju uz Strikera kontu. Vai spējat noticēt, viņ� dabūja tikai smieklīgu simtiņu par to, ka bija sekmīgi mani nosargājis! No�ēlojamu simtiņu! Piedā�vāju godīgi sadalīt savu laimestu uz pusēm, desmit miljoni man, desmit viņam, bet viņ� par to pat dzirdēt negribēja.

Toties viņ� saņēma manu roku.

-�� Ja tu gadījuma saksi satraukties vai nervozēt�

-�� Tici man, viss patie�ām bus kārtība. Nekas īpa�s tuvakaja laika neatgadīsies. Spēle ir laimīgi garam. Lūsis visticamak ir jau sen pametis valsti. Vai ari steig�us pieversies kadam citam nabaga mērķim un to izseko. Beidzamā doma darīja mani mazliet ba�īgu. Gribēju izmantot savu laimestu, ari lai atrastu citas meitenes, kuras tapat ka es ir nokļuvu�as �aja nenormā�lajā loma. Tomēr pagaidam man nebija skaidrības, ka to pa�veikt. Biju gandrīz pārliecinātā, ka ir citas meitenes, varbūt pat pui�i, kas spiesti piedalīties �aja drausmīgaja spelc. Man tikai bija jaizdoma pienācīgs veids, ka ar viņiem sazinaties un ka tiem palīdzēt.

-��� Viņiem palīdzēs policija, Strikers apgalvoja. Un viņi ari izpurinās no Rierdona visu patiesību.

Pec manas sejas izteiksmes varēja nospriest, ka es glu�i ta vis nedomāju, vismaz nepiekritu viņam pilnība. Neviens no mums abiem nebija noticējis, ka Rierdons ir galīgi nezino�a aitiņa; to�mēr Stnkers pagaidam bija nolēmis viņam nezvanīt uz biroju, jo nevelējās izpaust musu atra�anās vietu. Mes bijām pārrunāju�i �o gājienu kopa ar Stnkera draugu, jo pa ceļam uz Pluza piestā�jam vietējā FIB nodaļā. Stnkeram bija teorija, ka Ar�ibalds ( '.rimal�di ir kaut kada veida izplānojis visu �o spēli kopīgi ar Rierdonu. Neviens nebija gatavs tam, ka Crimaldi tik piepe�i aizies boja, un tagad Rierdons uz savu roku turpina abu iecerēto S1U speles ver�siju realajā pasaulē, realizējot to kopīgi ar, ej nu sazini, cik palī�giem. �ai teorijai bija tīri labs segums, jo D�eimijas Teitas piespie�du dalība spele un nonavē�ana saskanēja ar laikposmu neilgi vēl pirms pa�a Cirimaldi nāves.

FIB īpa�ais aģents Devlins Breidijs apsolīja veikt izmeklē�anu �aja slepkavība bez lieka trok�ņa. Viņi ar Stnkeru norunaja ievie�tot novēro�anas sistēmas datorā, lai kontrolētu Rierdonu. Fai cik dīvaini arī ne�ķistu, FIB negrasijas atņemt manu iegūto naudas summu. Ka paskaidroja Devlins, nebija pietiekami daudz liecinie�ku, lai ar naudas plūsmas palīdzību spētu izsekot slepena fonda turētājam. Pagaidam Rierdons netika arestēts, Cirimaldi bija mi�ris, un mana konta ieskaitīta nauda nenāca no I .u�a. Piedevām, pavēstot man ka lielu noslēpumu, ka mana nauda naca no kadas arzonas firmas, un valstij bija gandrīz neiespejami tai izsekot un arestēt arzonas kontu, lai atņemtu man naudu.

Ļoti jauki. Nolēmu, ka esmu to godam nopelnījusi.

Stnkers sirsnīgi mani noskūpstīja un piebilda:

-�� Ja vien tev ko vajag, tev ir zināms mans mobila tālruņa nu�murs. Vēlāk piezvanī�u un pārliecinā�os, ka tev klajas.

-�� Tev nav tas obligāti jadara, pasteidzos apgalvot. Pilnīgi noteikti! Labāk lai neizklausās, ka mes viens otram kaut ko apsolam, un jaatzist pavisam godīgi, mums abiem biju pienācis laiks atgriezties katram savā dzīvē. Tomēr kaut ka man noteikti pie�trūks� Mums kopa bija tik brīni�ķīgi. Biju patie�am iekarojusi Stn�keru. Ari viņ� nebija pret mani vienaldzīgs, un kopa mēs guvām tadu piepildījumu. Un ja, es joprojām viņu alku. Bet tikai tadā ga�dījuma, ja bū�u pārliecinātā, ka musu sakars nav vienīgi pectraumatiska �oka sekas. Negribēju, lai ar mums notiek ka ar Sandru Bulloku un Kianu Kivzu filma "Ātrums", l.ikas, ka viņiem ir tik labi kopa, bet galu galā iZradijas, ka tas bija tikai labs sekss un nekas vairak. Ar to gribēju teikt, paraugieties tikai, ar ko Bulloka ir kopa nakamaja filma ' Atrums-2"�

Strikers domīgi pa�ūpoja galvu un vēlreiz mani noskūpstīja.

-��� Es tev noteikti piezvanī�u, viņ� apsolīja.

Kad aiz Stnkera bija aizvēru�as durvis, atskartu, ka man smeldz vaigi no centīgas piespiedu smaidī�anas.

Sekss tas ir lieliski. Tikai nepārprotiet mani, lai patie�ām lie�liski svinētu dzīves baudī�anu, pilnīgi nepiecie�ama ir ari iepirk��anas. Tada pamatīga iepirk�anas. Iedomājieties D�uliju Robertsu, ka viņa ieperkas filma "Jauka sieviete".

F.s nosvinēju iepirk�anos vismaz ar tadu pat vērienu.

Saku ar �iven�ī, pats par sevi saprotams, beigās biju tur no�tērējusi tik daudz naudas, ka apstulbinātie pārdēvēji piedāvā�jās aiznest manus iepirkuma saiņus uz viesnīcas numuriņu. Kā�du mirkli patielejos, apgalvodama, ka nav jau nemaz pārāk nepiecie�ami, tomēr pardeveja prasmīgi izgaisinaja manus iebil�dumus. Nakamais, kam ķeros klāt, bija jimtny Choo veikals. Tā�lāk pametu Medisona avēniju un devos uz Piekto avēniju. Fak�tiski izpirku visu ielu. Gucci, Prada, Fendi, Bottecelli, Bruno Magli, Henri Bendei. Un, protams, Manolo. Kad tiku līdz Chanel, manas kājas saka smelgt, un es �eli atskartu, ka esmu pārak apkrāvu�sies ar iepirkumu saiņiem un turzām. Manolo veikala mened�e�ris piezvanīja uz Plaza viesnīcu un gādaja, lai maniem pirku�miem pakaļ ierastos viesnīcas automa�īna. �aja reize spēju novērtēt man piedāvātās ērtības un ar pateicību pieņemu pie�dāvājumu. Ja runājām par mani, tad es varonīgi paliku un tur�pināju savu uzvaras gājienu.

Kad viesnīcas limuzīns nogadaja uz Plazu jau otro pirkumu ve�dumu (�oreiz pirkumiem pievienojas saiņi no / lerme<, Dior, Pods un, visbeidzot, ari no Bergdorf�a!), es notēmēju uz Flizabetes Ardenas

firmas salonu. Visu mū�u biju sapņojusi ieiet pa slavenajam sar�kanajam durtiņām un, beidzot to izdarījusi, jutos kā piepildot kā�du patie�am saldu velmi.

Ja tava īpa�uma ir tads bankas konts, iepirk�anas ture ir sajūs�mino�s pasākums. Saku jau domāt, ka bija vērts izciest visus �au��alīgos draudus dzīvībai, lai tiktu pie tadas grandiozas iespējas tereties. Ja, tas gandrīz, vai bija visu pārciesto nāves draudu vērts.

Bet tikai gandrīz.

Kad pec piecām stundām beidzot iekāpu taksometrā, biju pil�nīgi atpūtusies, mani bija masēju�i, eļļoju�i, manikireju�i, depileju�i, mazgaju�i �ampūna, pūderēju�i un ieveidoju�i.

Jutos neaprakstami debe�ķīgi. Sekss, spa un iepirk�anas. Trīs visbūtiskākās dzīves baudas.

Nevareju, protams, ta pavadīt visu atliku�o mu�u (tomēr ļā�vos �im baudam un apsveru, ko vel turpināt nakamība), tomēr, atceroties iepriek�ējo nedeļu, uzskatīju, ka esmu visu �o lutinā�a�nu papilnam nopelnījusi.

Saule pamazam saka posties uz rietu, kad mēs piebraucam un nobremzējām Pluzu priek�a. Izkāpu, atstajusi �oferim pasakainu dzeramnaudu, un devos uz. savu numuriņu, paredzējusi izbaudīt ekstravagantu vakaru ar apkalpo�anu numuriņa, kabeļtelevīziju, visu pirkumu izskatī�anu un izpriecā�anos par saviem ieguvu�miem.

Biju pavadījusi istaba tikai aptuveni piecas minūtes, kad pie�pe�i pamanīju zīmīti. Brūnais papīrs bija nolikts galda vidu, bet, kad ieraudzīju, kas tā par zīmīti, tveru pie kakla.

Rami�oa �ifrētu vēstule. Tupat pat kā puti pirmā, parka.

Parbili paraudzījos apkart, tomēr �ķila, ka numuriņa esmu vie�na pati. Kairam gadījumam parbaudiju vannas istabu un sienas skapi. Neviena nebija. Devos pie durvīm, aizslēdzu tas un nostip�rināju durvju priek�a dro�ības ķēdi. Tikai tad sēdos pie galda, lai at�ifrētu vēstījumu.

Vel pec piecām minūtēm turēju rokas zīmītes at�ifrējumu, un manas bailes saka mazinaties. Netuisiēju. ^uzlikt me*uU*tĀ. Clmu 413.. iiiaJUņā. P'UecāioA. ficA. tcunu ieAaĀa+tai.. S

Atvieglojuma noputos. Strikeram ta�u bija mana numuriņa re�zerves atslēga, ta ka viņ� pilnīgi mierīgi varēja iekļūt un atstat man �o vēstījumu. Mani mazliet mulsinaja, ka viņ� nopūlējies, izman�todams tie�i �o �ifra metodi, lai atstatu man mīļu uzaicinājumu. Tomēr beigas paliku pie ta, ka nekad nespe�u atminēt, ka darbo�jas vīrie�a prāts�

Man bija nepiecie�amas tikai �etras ar pusi sekundes, lai ietērp�tos dieviga Annu Sui bezpiedurkņu topiņa un uzrautu par gur�niem Nanette It'ftore svārciņus, garuma līdz celim. Ansamblim pie�vienoju nelielu briljantu kaklarotu pilienu forma no Tiffany's, a�i iemaucu kajas savas �iven�i platformenēs, ko Strikers bija man nopircis. Apmierinātā ar sevi, izgriezu spoguļa priek�a pirueti, tad pārliecino�ākām teļam uzklāju lupām Bohhi Brown lupu spī�dumu. Kad iznācu no sava numuriņa, atklaju, ka 412. istaba ir tie�i blakus manējai. Cik ērti!

Durvis bija atstatas puspievērtas, bet es tomēr pieklauveju. Tad pagrudu tas līdz galam un iegāju luksusa numura. (Istaba bija daudz greznākā neka manēja. Interesanti, kapec es pati nebiju iz�vēlējusies dzīvot luksusklases numura?)

-Sveiks, Striker. Esmu klat�

Nekādās atbildes, l'ad man ienaca prata, ka nemaz nezinu, cik ilgs laiks pagajis, kop� viņ� man atstaja to zirnīti. lespejams, ka Strikers bija gaidījis mani jau stundām ilgi. Vai viņ� varētu but devies uz bam? Vai varbūt uz restorānu?

Du�ā �alcu ūdens.

Iesākuma nebiju to izdzirdējusi, bet tagad pievērsu uzmanību tam, ka dzirdu, ka du�as telpā ga�as ūdens. Ar skubu devos uz turieni, lada līgana soli, kas atbilda manam teļam ieradusies viltīga pavedinatāja.

-�� Hi, lieliskais, melodiski iesaucos, nonākusi pie tvaikiem pie�plūdu�as telpas. Nevēlies kompāniju?

Joprojām nekādās atbildes, un es pamazām saku aptvert, ka vannas istaba ari nav neviena. Tikai vaļa atgriezta teko�a du�a, kas �ļāc karsto ūdeni tuk�a vannā.

Negaidot no istabas puses atskanēja skaļ� klik�ķis. Durvis tika aizcirstas.

-��� Slriker? es ar ba�ām balsī iesaucos.

Nekādās atbildes.

Un tad es piepe�i sapratu. I -tik, pie ka tas mani novedis. Mani parņema stindzino�as bailes.

Es pat negaidīju tik ilgi, lai pārliecinātos, vai man ir taisnība. Ta vieta es nekavejoties aizcirtu vannas istabas durvis un aizslē�dzu tas. Atslēga gan bija tikai simboliska, un bija pilnīgi skaidrs, ka noturēt otrpus durvīm Lūsi tāds nieciņ� ilgi nespes. Nekas nekaveja Lusi sa�aut sledzeni vai pat tikai triekt ar plecu pret dur�vīm, un tas uzreiz padotos.

Atklāti sakot nedevu ne gra�a par savu dzīvību. Varēju pie�ņemt, ka esmu pagalam tik un ta.

Izmisuma paraudzījos apkart, vai neuzie�u vannas istaba kā�du kaut cik noderīgu priek�metu, ko izmantot savai aizsardzībai vismaz kaut ko, ko varētu atspiest pret durvju apak�ējo malu, lai neļautu tas tik viegli atvērt; vai ari piepe�i pamanī�u logu, caur kuru es steig�us izsprauktos un tiktu prom, brīvība. Tomēr tu�aletes lodziņ� nebija pat tik liels, lai es dabutu caur to savu galvu, nemaz nerunājot par maniem gurniem. Savukart visi smagie priek�meti, ar kuriem belzt tualetes pods, krāni un bide visi bija pieskrūvēti.

Domā, nolādēt*, ātrāk Jomā!

Nebija kur glābties, un tas nozīmēja, ka vienīgais, kas man at�licis visiem spēkiem cīnīties par savu dzīvību. Mirkli aizturēju elpu un koncentrējusies paraudzījos velreiz apkart. Manas domas skanēja Strikera padoms: jebkas var noderet par ieroci.

Pareizi. Bet kas tie�i?

Skatiens aizķeras pie dvieļu statīva un es aizdomajos. Varbūt, ka�

Tikai vienreiz cie�āk paravu un, patie�am, statīva gali itin viegli padevas un atravas no stiprinājumiem siena. Pasvārstīju to ro�kas, novērtēdama, cik tas sver un cik ir parocīgs. Statīvs nebija darinats no tīras dzelzs, bet tomēr aizsardzībai tas varēja node�rēt. Precīzāk sakot to nāksies izmantot tik un ta.

Tā ka nedzirdēju vairs nekādās skaņas, kas nāktu no istabas otrpus durvīm, grasījos jau ļauties cerībām, ka, iespejams, esmu kļūdījusies un bailēm lielas acis. Ja otrpus durvīm atrastos Slrikers, un, viņam ienākot �eit, es iekrautu �im pa galvu ar dvieļu statīvu, ta gan butu visai neērta situācijā.

Ks, protams, varēju mēģināt ceret uz to labako, bet prātīgāk to�mēr bija paļauties vienīgi pa�ai uz savu maku.

Ja runājām par prasmi sevi aizstavet, man diem�ēl nebija ar ko lepoties. Jaatzist, ka ari mani iero�i (precīzāk, Plaza viesnīcas glaunais vannas istabas aprīkojums) nebija tas labakais, ko iz�mantot pa�aizsardzībai. Uzmetusi vel vienu skatienu vannas pie�derumu plauktam blakus izlietnei, pamanīju flakonu �ķidro ziep�ju ar lavandas smar�u.

Negribētu teikt, ka ta butu ideāla aizsardzība, bet varēja gadī�ties, ka tada noder.

Kads pagrozīja durvju rokturi. To redzot, �ausmas iekodu apak�lūpa; un labi, ka ta, jo citādi mute butu papletusies skaļam bļāvienam.

Stāvēju, piespiedusies pie vienas no tuvakajam sienam, netā�lu no durvīm. Dro�i vien viņ� sagaida, ka bu�u noslēpusies pa�a attalakaja vannas istabas kakla. Pieņemu ari, ka viņ� bus neprā�tīgi nikns un vēlesies pēc iespejas atrak piebeigt mani. Tāpēc man likās, ka pirmais, ko Lūsis darīs gāzīsies iek�a vannas istaba ar notēmētu ieroci un no�aus mani uz vietas.

Toties pagaidam likās, ka, noslēdzot durvis no iek�puses, es�mu ieguvusi sev vel paris mirkļu, ko nodzīvot.

Drīz vien es varē�u pārliecināties, vai man bija taisnība.

Durvju rokturis sagrozijas vēlreiz, �oreiz tas notika ar lielāku spēku un nepacietīgāk.

Mana sirds saka nepacietība sisties, likās, ta sitas tik skaļi, ka apkārtējo istabu iemītnieki sadzirdēs un vismaz kads attapsies uzgriezt 911 un sazvanīt arkartas palīdzību.

Klusums.

Neviens vairs neraustīja durvju rokturi. Neatskaneja ari sma�ga elpa. Nebija ari klik�ķa, ar kadu uzvelk �autenes gaili.

Gaidīju, viss mans ķermenis �ausmās bija sasprindzis, elpa plūda nevienmērīgi.

Neka.

Cie�āk satveru rokas norauto dvieļu statīvu.

Joprojām neka.

Nostājos stingrāk uz abam pēdām, lai gutu cie�āku atbalsta punktu.

Neka� krukS!

Durvis atsprāga vaļa, uz sliek�ņa staveja Lūsis, vispirms paradijas rokas izstiepts ierocis, talak sekoja viņ� pats. Pagriezies viņ� pamanīja mani, un es pieliecos. Taja pa�a bridi viņ� iz�āva un paklupa �ķidro ziepju peļķē, ko biju izlējusi uz vannas ista�bas grīdas. Viņa kajas krītot pa�avās aug�up, un �āviens trapija griestos, ta vieta lai iz�ķaidītu man galvu.

Man pat nebija brītiņa, lai apsveiktu sevi par pirmo sekmīgo mēģinājumu izdzīvot. Nekavējoties biju atvēzējusies ar dvieļu pa�karamo, un mans pirmais sitiens trapija viņam kaut kur pa ple�cu. Lūsis iekaucas sāpes, un no rokas viņam izkrita ierocis. Tas trieciena aizslīdēja pari vannas istabas grīdai un atsitas preteja siena zem izlietnes. Turpat blakus stāvēju es, piespiedusi mugu�ru pie sienas.

Pat nemēģināju paķert �aujamo. Es uzreiz, metos begt.

Cītīgi skrēju pa �auro taciņu, kuru biju atstajusi sausu bez ziepem, skrēju cik jaudas ara no vannas istabas, pari istabai uz dur�vīm. Gandrīz jau ara, gandrīz brīvība.

Gandrīz�

Lūsis saķēra mani aiz potītēm, un es nogāzos uz grīdas. Me��onīgi grozījos un spārdījos, lai viņam butu grutak noturēt mani ar savam slapjajam ziepjainajam rokam.

-��� Kuce! Ak tu, sasodīta kuce!

Iebrucejs me�onīgi uz mani kliedza, ar vienu roku meģinadams satvert mani cie�āk, ar otru sagrabis atvaztu medību nazi.

No visa speķa spēru viņam un trāpīju tie�i pa seju. Kad viņ� iekliedzas sāpes, es paguvu pielekt kajas, saķeru kafijas galdiņu, nogāzu to kā vairogu un pie reizes apgazu uz viņa pusi sienas lampu.

Skrēju uz durvīm atrak neka jebkad iepriek� sava dzīve.

Diem�ēl viņ� bija rūpīgi aizslēdzis visas slēdzenes, un mani pirksti steiga slīdēja, kad mēģināju atdabūt tas vaļa. Viņ� tikmēr bija piecelies un naca uz manu pusi.

Man izdevās atvērt pirmo sledzeni.

Ja viņ� man iedurs ar nazi�

Mani pirksti �ausmas pamira, tomēr es spēju atraut durvju priek�karamo ķēdi. Ar acs kaktiņu pamanīju, ka viņ� ticis man pavisam klat un sagatavojis triecienam nazi.

Ar pedejiem spēkiem atgrūdu durvis un tajas staveja Stnkers.

-Gulies! viņ� momenta nokomandēja.

Nokritu pie zemes, bet viņ� iz�ava. I ūsis sa�auts krita.

Strikers parkapa man pari un piegaja pie I tī�a sa�auta ķerme�ņa. Viņ� notēmēja pēdējo reizi un ie�ava tam izdzimtenim tie�i galvā.

Tagad medības patie�am bija galā.

Pec tam Strikers pastiepa roku, lai palīdzētu man piecelties. Es ar pateicību to izmantoju, bet tad nekavējoties kritu viņa ap�kampienos.

-��� Tu ieradies tie�i laika, es �ukstēju, kad bija pagajusi vai mū�ība viņa siltajas skavas. Ka tu zināji, ka janak palīga?

-�� Es nezināju. Atgriezos tapec, ka nodomāju, tev vajadzētu vel izbaudīt vizina�anos pa parku saulrieta viena no tiem zirgu vilk�tajiem pajūgiem. Es ienācu, bet tur� Viņ� pavecinaja papīra ga�balu ar �ifrēto ziņu. Tas atradas uz tava galdiņa.

Atgāzu galvu un apveltīju viņu ar neticīgu, bet sirsnīgu smaidu:

-�� Un tev izdevās to pagūt at�ifrēt?

Viņ� tikai iesmejas un noskūpstīja mani uz pieres. Kodi ir tava stiprā puse, atminies? Es tikai nodomāju, ka varen savadi izskatas. Un kad izdzirdēju kaimiņos nobrak�ķam durvis ka ielau�oties�

Apķeros viņam ap kaklu un noskupstiju savu varoni. Kad viss �is neprāts vel tikai sakas, atminos, ka sērīgi domāju, cik ļoti man nepiecie�ams kads bruņinieks zaigojo�as bruņas. Un tagad man tads tie�am bija.

Epilogs

Toda beru diena pamatīgi lija. Tas pilnība sasaucas ar manu nospiesto garastavokli. Kad zārku ielaida kapa, saņēmu Strikera roku un mes kopa devāmies atpakaļ uz automa�īnu, kuru Strikers bija noīrējis, lai aizvestu mani uz berem un pec tam talak uz lidostu.

-�� Ka tu juties?

Skumji paraustīju plecus. Priecājos vismaz, ka tagad dro�i zinu Tods visa taja nebija iesaistīts. Es tikai vēlētos, kaut viņ� joprojām butu dzīvs.

-�� Zinu. Man tik ļoti �ēl.

Toda ķermeni atrada pirms nedeļas Istriveras ūdeņos. Acīm�redzot kads Tomass vai Grimaldi, vai vel kads sasodīts draņķa gabals bija nolēmis, ka mans puisis ir tikai speles elements, ko var viegli izmantot un pecak izsvītrot. Kartēja patmīlīga iegriba, kas kalpotu to izdzimteņu interesēm.

-�� Vai tu dro�i zini, ka gribi turp doties? Strikers parvaicaja.

Zināju, kalab viņ� ta vaicā. Ja, esmu pārliecinātā. Turklāt, pa�vadot nedeļu kopa ar savu mammu, es aizmirsī�u visas savas ne�dienas. Man bus gūzma jaunu problēmu, kuram pievērsties, un pirmaja vieta izvirzīsies vienīgi manas matēs izjūtas. Tici man, tas nebūs domas par Melāniju. Man izdevās nedaudz pasmaidīt, to sakot. Un nenoliedzami esmu viņiem parada paskaidrojumu.

Ta ka tagad es par visu notiku�o zināju krietni vien vairak, man sanaca tīri labs stāsts. Es jau zināju, ka policija Lū�a datora neko nebija atradusi. Nevienas norādes, kur meklet pārejās noti�

kuma iesaistītas personas. Neko nedeva ari rūpīgi i/skatitais Strikera majas dators un Dzenas klepjdators. Tie visi joprojām bija konfiscēti ka lietiskie pierādījumi un glabajas kaut kur FIB nolik�tavas.

Vispirms pienācām pie automa�īnas pasa�ieru puses durvīm, Strikers turēja man virs galvas atvāztu lietussargu, kamēr es at�veru auto durtiņas.

-Tev nemaz, nevajag mani vest, piedāvāju. Labi zināju, kā�dās klapatas bija ar tadu braucienu uz lidostu. Un tads pakalpo�jums tomēr bija raksturīgs tikai labu draugu starpa. Visnotaļ iespejams, ka Strikers nemaz, nenojauta par tādiem pieklājībās noteikumiem. Kop� Lū�a nāves bijām satiku�ies gandrīz, katru dienu, bet vai varētu teikt, ka mums ir pastavigas attiecības? Ne�pavisam nebiju pārliecināta par to. Un ta ka nevēlējos uzdot �o jautajumu, pagaidam iztiku, ari nesaņemusi skaidru atbildi sa�vam ba�am. Jaatz,īstas ari, ka nevēlējos tikt sarugtinata. Varu ta�u apturēt kadu taksometru, piedāvāju.

-������������ Es varu tevi aizvest, viņ� apgalvoja, nomierinādams mani.

-��� Esmu tev kaut ko sarūpējis, to teikdams, viņ� pieliecas un, pa�cēlis kaut ko no automa�īnas grīdas, pasniedza to man.

Saņēmusi no viņa rokam paku ar papīriem un veidlapam, vaicajo�i palūkojos viņam seja.

-�� Tie ir darba pieteikumi, viņ� paskaidroja. I�a�ā virspuse uzliku NASA pieteikuma veidlapas.

-Ja, es redzu.

-�� Meļa, tev tie�am ir talants. Stājies darba par skolotāju, ja vien tu ta velies, tomēr neaprobe�ojies ar to. Pagaidam vel ne.

-�� Paldies, es pateicos. Viņa gadiba man lika gandrīz vai ap�raudaties, un es sakautrējos atzīties, ka ari pati biju no interneta lejupladejusi tonnām visādu pieteikumu formulāru. Tie visi bija izdrukāti, iepakoti un paņemti līdzi mana ceļojumu koferi. Grasī�jos tos izskatīt un aizpildīt, kamēr vaļo�os bez darba ciemos pie saviem vecākiem Hjustona.

-�� Mums labāk vajadzētu pasteigties, viņ� ierosināja. Tomēr pirms durtiņu aizvēr�anas viņ� izlēma piebilst vel kaut ko:

-�� Zini, ja starp mums nekas nav mainījies, es varētu tevi sagai�dīt lidosta, kad tu parradisies, un aizvest tevi majas. Mes varētu

pavakariņot kopa, sarūpot kadu lidzņemamu maltīti. Pavadīt to vakaru kopa. Un nakamo ritu ari�

-��� Protams, es piekritu. Centos, lai manis teiktais izklausītos gana saproto�i un nevengi, tomēr, kamēr Strikers apgaja automa��īnai no otras puses, lai iekāptu, man bija piecpadsmit sekundes laika izbaudīt �o neprātīgi lielisko domu, un viņa teiktais liecinaja, ka musu starpa viss virzas uz labu.

Un kamēr mes cauri lietum devāmies lidostas virzienā prom no kapsētas, man nenācās grūti pievērsties domai, ka pagatne jaatstaj pagatne, jo man blakus ir lielisks vīrietis un mani gaida brī�ni�ķīga nākotne.

Ardievu Gap! Hsi sveicināts, �iven�i!

Tulkotājas piezīmes

1 Freshman pirmo kursu students ASV augstskolas.

2� Sydney Bristow D�eniferas Garneres tēlots persona/s TV se�riālā Alian. Spiedze, poliglote un augsta ranga slepena aģente.

3� NaJa nekas, neka. (Tulk. no spāņu vai.)

4 1.ynx lūsis. (Tulk. no angļu vai.) �aja gadījuma spolētajā pa��a izvēlēta iesauka.

!l Ricins sintezēts augu izcelsmes bioloģiskais toksins. Ļoti iedarbīgs, tam nav pretindes. Cilvēkam nāvējo�ā deva ir vel mazaks ricina daudzums neka kniepadatas galviņa. Militaraja rūp�niecība ricins var tikt izmantots bioloģiskajos iero�os.

6 Circle aplis, riņķa līnija; line līnija. (Tulk. no angļu vai.) Circle Tine populārs Ņujorkas apskates ceļojums, kura kuģo ap Manhetenas salu.

7 A -augstakais pozitīvais vērtējums ASV izglītības sistēma.

8 GPS Globālā pozicionē�anas sistēma.

9 Persona non grata neveļama persona. (Tulk. no lat. vai.)

10� Iniciāļi /.W.C. atbilst angļu personvārdam John VV. Campbel.

11� NSA National Security Agency jeb NDA Nacionalas dro�ī�bas aģentūra.

12� Hlmers Vuds un Blīk�ķu Banijs mednieks un trusis popu�lāra animacijas seriālā ar pakaļdzi�anas elementiem.

D�ulija Kenere

�IVEN�Ī KODS

Redaktore Inguna Jundze Korektore Edīte I .oze Maketetajs Igors Iļjenkovs Atbildīga sekretāre Ilze Kalēja

"Apgāds "Kontinents"",

LV-1050, Kiga, Elijas iela 17, talr. 7204130. Apgr. formāts 130x200. Ofsetiespiedums. Iespiesta un iesieta SIA "Jelgavas Tipogrāfijā", LV-3002, Jelgava, langervaldes iela 1A.

D�. Kenere

Ke 465 �iven�ī kods/ No angļu vai. tulk. Solvita Zemīte. R., "Apgāds "Kontinents"", 2008. 352 Ipp.

ISBN 978-9984-35-384-5

"Apgada "KONTINENTS"" interneta gramatnica

Pirmais interneta grāmatveikals Latvijā aicina Jus savās lappuses!

Musu adrese interneta:

www.kontinents.lv

Informāciju par �o gramatu vairumtirdzniecību var iegūt pa tālruni 7204130.