Sems Kristers

STOUNHEND�AS MANTOJUMS

Akmeņi ir vareni, Un tiem ir maģisks spēks; Visi, kas sasirgu�i, Dodas pie akmeņiem Un mazgā tos,

Un ar �o ūdeni aizskalo slimības.

Lajamons

Miglas vāli veļas kā pinkainu rēgu virpuļi. Vilt�īras pla�ajā līdzenumā kapucēm klātās galvas paceļ Pielūki: viņi nedrīkst palaist garām sudraba sirpja parādī�anos. Mēness ir jauns, cauri tumsas smagā melnā samta kārtām mirguļo vien tikko jau�ama blāzma.

Tum�ais stāvs pie pamales pagrie�as, pavīd bāla seja. Veca cilvēka roka paceļ liesmojo�u lāpu. Pielūks Pielūkam �ukstus nodod ziņu. Ir atvests zieds upuris. Tas ir gavējis diezgan. Sep�tiņas dienas bez ēdiena. Bez gaismas, bez skaņas, bez pieskā�riena, bez smar�as. Upuris ir �ķīstījies no netīrumiem, kas bija iezīdu�ies tā ķermenī. Tā maņas ir asas. Prāts pievērsts liktenim.

Pielūku garās drānas ir no pa�austa maisauduma, tās apjo� pītas zāļu auklas, kājas ieautas raupjās ādās. Kā sentēviem, Ģildes radītājiem.

�ķīstītāji norauj ziedam apsmurgu�ās drēbes. No �īs pasau�les viņ� aizies glu�i tāds pats kā atnācis. Tie novelk viņam no pirksta gredzenu. Noņem pulksteni un viltus dieva simbolu, kas resnā zelta ķēdē karājas viņam kaklā. Upuris pretojas, ta�u tie aiznes viņu uz upi un iegremdē aukstajā ūdenī. Ūdens virmo un burzguļo mutē un sagandētajās plau�ās. Viņ� svaidās kā izbie�dēta zivs, kas meklē glābiņu straumē, lai aizbēgtu no saviem gūstītājiem.

Tas nenotiks.

Kad sārņi ir noskaloti, upuri izvelk krastā. Viņam virsū metas Nesēji, kuri ar lūkiem piesien viņu pie prie�koka nestuvēm; ari �is cildenais koks ir nācis no leduslaikmeta. Nesēji uzceļ viņu augstu uz pleciem. Tur lepni un sirsnīgi kā mīļotā brāļa zārku. Kā lielu dārgumu.

Gājiens ir ilgs, vairāk nekā divas jūdzes, līdz mū�senajai Daringtonas apmetnei. Pa lielo aleju turp, kur gaida zilie akmeņi un �etrdesmit tonnu smagie sarsēnu bluķi.

Nesēji nezūdās. Viņi apzinās, ar kādām mokām sentēvi vēla varenos akmeņus simtiem jūd�u tālu. Astroarhitekti ceļoja pa kalniem un ielejām, �ķērsoja bangainas jūras. Ar staltbrie�a ragiem un vēr�a lāpstiņām izraka bedres, kurās tagad atrodas akmeņi. Pēc Nesējiem nāk Kalpi. Vīrie�i vien. Visi ģērbu�ies vie�nādās brūna, raupja auduma drānās ar kapucēm. Viņi ieradu��ies no visas Anglijas, no Eiropas, no visām pasaules malām. �onakt savu pirmo upurdāvanu nesīs jaunais Meistars. Dievi jau sen gaida �o ziedojumu, un tad tie atjaunos akmeņu garīgo spēku.

Nesēji apstājas pie Papē�a akmens �is milzīgais, no�ļauptais smil�akmens bluķis ir Debesu Dieva mājoklis. Tam līdzās viss izskatās sīks un nenozīmīgs, pat gigantiskie megalīti astoņ�desmit jardus tālāk.

Akmens vārtos tumsu kliedē ugunssārts. Liesmu dūmainie pirksti tvarsta mēnesi un izgaismo Meistaru, kur� ir pacēlis rokas. Bridi viņ� stāv nekustēdamies, tad lēni atvēzējas, spiez�dams atpakaļ enerģijas blīvu, kas mutuļo starp viņu un augsto trej akmeņu loku.

Di�ie dievi, es jūtu jūsu mū�īgo klātbūtni! Aizmū�īgā Zemesmāt, visuaugstais Debestēv, mēs nākam jūs pielūgt un locīt ceļus jūsu priek�ā!

Slepenā kapu�aino stāvu draudze klusi noslīgst ceļos. Mēs, jūsu padevīgie bērni, Svētajo Kalpi, esam sapulcēju�ies �eit, mūsu sen�u kaulu dusas vietā, lai jūs godinātu un apliecinātu mūsu sirds degsmi un uzticību!

Meistars sasit plaukstas virs galvas un paliek tā stāvam, lūg��anā pavērsis pirkstus pret debesīm. Nesēji pieceļas kājās un vēl�reiz uzceļ plecos kailo jaunekli, kur� ar lūkiem piesiets pie nes�tuvēm.

-���� Visi di�ie dievi, jūs mūs pielūkojat un svētāt: mēs jums pateicamies! Mēs veltām �o ziedojumu jūsu godam un priek��te�u piemiņai.

Nesēji uzsāk savu pēdējo gājienu un cauri milzīgajām akmens arkām iet uz ziedokli, kas atrodas uz saulgrie�u ass.

Tas ir Bendes akmens.

Viņi nogulda jaunekli uz lielā pelēkā akmens galda. Meistars nolai� skatienu un ar lūg�anā saliktajām rokām pieskaras upura pierei. Viņam nav bail lūkoties �ausmu pilnajās zilajās acīs. Viņ� ir gatavojies un spēs aizmirst jebkādu līdzcietību. Tā karalis izraida no savas zemes nodevēju.

Ar saliktajām rokām lēni vilkdams lokus upura sejā, viņ� tur�pina skandēt rituāla vārdus:

-���� Mūsu tēvu un mā�u, mūsu sargu un skolotāju vārdā mēs tev atlai�am tavus pasaulīgos grēkus, ar tavu mirstīgo upuri mēs �ķīstām tavu garu un raidām tevi ceļā uz mū�īgo dzīvi paradīzē.

Tagad Meistars atņem plaukstu no plaukstas. Viņ� izple� rokas. No vienas puses viņu apviz līķbālā mēnesgaisma, no otras asinssarkanās sārta liesmas. Viņa stāvs ir radis saskaņu ar Mēness fazi. Viņa ēna krīt pār mū�vecajiem akmeņiem kā krusts.

Nesēji ieliek izstieptajās rokās svētos rīkus. Meistara pirksti sakļaujas ap gludajiem koka spaliem, kas darināti pirms gadu simteņiem.

Pār upura galvu krīt pirmais krama cirvis.

Tad otrs.

Pēc tam atkal pirmais.

Cirtieni seko cits citam, līdz kauli un āda sadrūp kā olas �au�mala. Upuris �ķiras no dzīves, un slepenā draudze vienā mutē iekliedzas. Tās ir uzvaras gaviles, un Meistars pagrie�as, izpletis rokas, lai visi redzētu upura asinis uz viņa drānām un rokām.

Kā jūs lējāt asinis un lauzījāt kaulus, celdami �o dievi�ķo portālu mums par sargu, tā ari mēs lejam savas asinis un lauzījam kaulus jums par godu!

Kalpi cits pēc cita iznāk priek�ā. Viņi iemērc pirkstus upura asinīs, uzvelk zīmi sev uz pieres. Tad atgrie�as lokā un noskūpsta trej akmeņus.

Svētība un asinis ir ar viņiem, kad viņi klusējot paklanās un nozūd tumsā, kas klāj Vilt�īras līdzenumu.

Profesors Nateniels �eiss sē� pie galda savas septiņpadsmi�tajā gadsimtā celtās mui�as ozolkoka paneļiem apdarinātajā kabinetā un pa logu, kura sprai�ļi ir no svina, noskatās, kā saule uzlēkdama izkliedē rīta mijkrēsli. �ī kauja atkārtojas dienu no dienas, un viņ� alla� ir tās liecinieks.

Mauriņā pastaigājas krā�ņs pāvu tēviņ�, kuru rasotajā zālē izvilināju�i pirmie gaismas stari. Tam pa pēdām seko blāvas mātītes, tad attopas tēlot vienaldzību un sāk knābāt taukās kokosriekstu �aulas, ko tām izlicis �eisa dārznieks.

Tēviņ� lepni izple� spārnus kā varavīk�ņotu vara pelerīni. Viņa galva, ausis un kakls ir lekni zaļā krāsā, vaigi zaigo ekso�tiskā purpurā. Spodri balta josla ap kaklu padara putnu līdzīgu priesterim, bet seja un bārdiņa ir spilgti sarkana. Putns ir citāds

nekā parastie pāvi, tā audos ir pārāk daudz melanīna. Profe�sors ieskatās vērīgāk un nosprie�, ka krā�ņā tēviņa ciltsrakstos noteikti ir ari da�s labs zaļais pāvs.

Se�desmit gadus vecais �eiss ir laimes luteklis. Dzīve viņam dāvājusi vairāk, nekā vairumam cilvēku jebkad rādījies sapņos. Viņ� ir ģeniāls zinātnieks, savulaik viņu daudzināja par vienu no Kembrid�as spo�ākajiem prātiem. Viņa grāmatas par mākslu un arheoloģiju ir nopērkamas visas pasaules tirgotavās, un profe�soram radu�ies sekotāji to vidū, kuri biju�i spiesti tās pirkt un studēt. Tomēr savu bagātību un grezno dzīvi �eiss nav sapelnī�jis ar zinātni. Jau pirms daudziem gadiem atstājis Kembrid�u, viņ� ziedoja savus talantus mākslas retumu meklē�anai, iden�tificē�anai, pirk�anai un pārdo�anai. Tā viņ� iemantoja stabilu vietu bagātnieku sarakstā un �ukstus apkārtklīsto�u kapu zagļa slavu.

Viņ� noņem savas lasāmbrilles brūnajos ietvaros un noliek tās uz senlaicīgā rakstāmgalda. Tas, ko viņ� grasās darīt, jāizdara ^drīz, tomēr vispirms jānoskatās izrāde, kas norisinās mauriņā.

Pāva pazemīgais harēms mitējas knābāt, lai dāvātu tēviņam ilgoto uzmanību. Tas izpilda īsu, saraustītu deju un ved brūnās vistiņas uz rūpīgi apcirpta dzīv�oga pusi. �eiss paņem nelielu binokli, kas alla� ir pa rokai pie loga. Pirmajā brīdī viņ� redz tikai zilpelēkas debesis. Tad pavēr� tālskati zemāk, un redzeslauku uzreiz piepilda izplūdu�i putni. Viņ� groza fokusa ritenīti, līdz aina atkal ir asa un skaidra kā �is vēsais vasaras rīts. Tēviņ� stāv mātī�u ielenkumā, un īsi treļļi pau� viņa labpatiku. Nedaudz pa labi dzīv�oga malā ir sekla ligzda.

�eiss ļaujas aizkustinājumam. Izrāde zālienā aizgrābj viņu gandrīz līdz asarām. Tēviņ� apbrīnas pilnu vistiņu pulkā, dzīves pilnziedā, �ilbinādams ar ko�umu un varē�anu, gatavojas radīt bērnus. Viņ� atceras tos laikus. To neatkārtojamo sajūtu. To sil�tumu.

Viss zudis.

Lepnajā namā nav nevienas viņa miru�ās sievas Marijas fotogrāfijas. Nav arī aizbēgu�ā dēla Gideona attēla. Tuk�ums. Laiks, kad profesors �eiss cilāja seksti, ir sena pagātne.

Viņ� noliek binokli uz smalki darinātās palodzes un pievēr�as neatliekamajam darbam. Paņem senlaicīgu tintes rakstāmspalvu un brīdi tīksminās par tās nevainojamo smagumu un līdzsvaru. Viena no piecsimt astoņdesmit Pelikan Caelum pildspalvām, kas tika radītas, pieminot piecdesmit astoņu miljonu kilometru loku Merkura orbītu ap Sauli. Astronomijai Nateniela �eisa dzīvē ir bijusi nozīmīga vieta. Pārāk nozīmīga, viņ� tagad domā.

Viņ� iemērc spalvas galiņu tikpat senlaicīgā bronzas tintnīcā, ļauj "pelikānam" padzerties un turpina rakstīt.

Pēdējais punkts uz smalkā roku darba papīra ar viņa perso�nisko ūdenszīmi ir pielikts pēc stundas. Nateniels rūpīgi pārlasa katru rindiņu, domādams par iespaidu, kādu �ī vēstule atstās uz lasītāju. Nosusinājis papīra lapu, viņ� to saloka trijās precīzās daļās, ieliek aploksnē un aizzīmogo ar vecmodīgu vasku un savu zīmogu. Rituāli ir ļoti svarīgi. Jo vairāk �odien.

Nolicis vēstuli lielā rakstāmgalda vidū, viņ� atliec muguru, reizē skumj� un atvieglots par to, ka viss ir uzrakstīts.

Dārza tālākajā galā pāri augļukokiem lec saule. Citudien viņ� izietu pastaigāties, len�u varbūt ieturētu lapenē, vērotu dzīvo radību rosāmies dārzā un pēc tam mazliet nosnaustos. Citudien.

Viņ� atver rakstāmgalda apak�ējo atvilktni un bridi sē� nekustīgi, skatīdamies uz to, kas tajā guļ. Ar vienu apņēmīgu kustību izņem Pirmā pasaules kara laika revolveri, pieliek to pie deniņiem un nospie� mēlīti.

Viņpus asinīm no�ļakstītā loga pelēkajās debesīs kliegdami uzspurdz pāvi.

Gideons �eiss klusītēm noliek klausuli un, neko neredzē�dams, skatās sienā, aizmirsis, ka vēl nupat bija rakstījis par izra�kumiem megalītu templī Maltā.

Policiste runāja īsi un skaidri: Jūsu tēvs ir miris. No�ā�vies. Grūti iedomāties, vai to varēja pateikt vēl nepārprotamāk. Neviena lieka vārda. Nekādas liekas greznības. Vārdisks sitiens pa saules pinumu, tie�i tik stiprs, lai viņ� paliktu bez elpas. Zināms, vienubrīd viņa iestarpināja arī "Man ļoti �ēl", piebilda kādu līdz�jūtības apliecinājumu, ta�u ap to laiku divdesmit astoņus gadus vecā zinātnes spīdekļa smadzenes jau bija atslēgu�ās.

Tēvs. Miris. No�āvies.

Trīs vienkār�i vārdi, kas pārtop prātam neaptveramā ainā. Tomēr viņam izdevās pateikt vienīgi: Ui. Gideons lūdza zva�nītāju atkārtot vēlreiz, katram gadījumam, ja nu viņ� kaut ko nebūtu sapratis. Skaidrs, ka sapratis viņ� nebija neko. Viņ� vien�kār�i bija tik ļoti apstulbis, ka neko vairāk par "ui" nejaudāja izdvest.

Pēdējo reizi tēvs un dēls bija sarunāju�ies pirms vairākiem gadiem. Tas bija viens no viņu sīvākajiem strīdiem. Toreiz Gide�ons izbrāzās pa durvīm un nozvērējās vairs nekad nerunāt ar veco āzi, un viņam nebija grūti turēt vārdu.

Padarījis sev galu.

Kaut kas neiedomājams. Di�ais �eiss vecākais visu mū�u bija di�ojies, cik viņ� drosmīgs, bezbailīgs un nesatricināms. Vai iespē�jama vēl lielāka gļēvulība kā ņemt �aujamo un iz�ķaidīt sev sma�dzenes? Gideons nodreb. Ak dievs, tas noteikti bija baiss skats!

Viņ� kā neatmanīgs staigā pa savu �auro kabinetu. Policija grib, lai dēls aizbrauc uz Vilt�īru un atbild uz da�iem jautājumiem.

Lai palīdz ieraudzīt puslīdz pilnīgu ainu. Viņ� nav pārliecināts, vai spēs pat izvilkties pa �īm durvīm, kur nu vēl aizbraukt līdz Devaizesai.

Kā sagāzti domino kauliņi pār viņu nogrūst bērnības atmi�ņas. Prāva Ziemsvētku egle. Mājas priek�ā kūst sniegavīrs. Gide�ons, vēl pirmsskolas vecumā, pid�amā nokāpj pirmajā stāvā, lai izsaiņotu dāvanas. Tēvs rotaļājas ar dēlu, bet māte tikmēr cep un vāra tik ilgi, līdz ēdiena pietiek veselam ciemam. Viņ� atceras, kā abi skūpstījās zem āmuļa, bet viņ� ķērās tiem kājās, līdz viņu paņēma uz rokām un apskāva. Tad bum! Se�us gadus veca�jam pui�elim jāpārdzīvo mātes nāve. Klusums pie kapa. Tuk�ums mājās. Pārmaiņas, kas notika tēvā. Vientulība internātskolā.

Tik daudz, ko atminēties, braucot uz Vilt�īru mātes dzimto grāfisti, kuru viņa sirsnīgi dēvēja par "Tomasa Hārdija [1] novadu".

Maz ir tādu, kas par to zina. Slepena, salta akmens ieskauta pazeme, kuras pla�ums atbilst aizvēsturisko arhitektu episkajai proporciju izjūtai. Vieta, kur neiesvaidītie nesper kāju.

Svētajo Kalpu Templis ir neredzēts brīnums: grandiozs kā katedrāle, ta�u virszemē no tā manāms vien zems, gandrīz nere�dzams uzkalns. Pazemē slēpjas senas civilizācijas dārgakmens, ko radīju�i cilvēki, kuru neiedomājamās prāta spējas joprojām mulsina mūslaiku di�ākos gudriniekus.

�is Templis ir izveidots trīstūksto� gadus pirms Kristus dzim��anas, tas ir anahronisms, pārlaicīgs, elpu aizraujo�s un neti�cams kā Lielā piramīda Gīzā.

Te pazemes kapos guldīti gan Tempļa, gan Stounhend�as arhitekti. Viņu kauli atdusas starp vismaz diviem miljoniem akmens bluķu, kas izcelti no zemes vienās raktuvēs. Gīzas monu�ments ir gandrīz ideāla piramīda, savukārt Templis ir gandrīz ideāla puslode, uz pusēm pār�ķelta mēness ripa.

Noejā atbalsojas soļi: izklausās, it kā dziļās alās rībinātu lie�tus lāses. Mazākajā zālē deg sveces, tur pulcējas �aurais loks. Viņi ir pieci, un katrs pārstāv vienu milzīgo trej akmeni, kas atrodas Stounhend�as loka iek�pusē. Visi ģērbu�ies garās drā�nās, galvu sedz kapuce: tā pau� godbijību pret priek�te�u paau�dzēm, pret tiem, kuri, ziedodami savu dzīvību, radīja �o svēt�vietu.

Iesvētībās Svētajo Kalpi iegūst jaunu vārdu, tā zvaigznāja vārdu, kura nosaukuma pirmais burts ir tāds pats kā viņu veca�jam vārdam. �is noslēpumainības plīvurs ir vēl viena mū�sena tradīcija, atbalss no laikmeta, kad visa pasaule vadījās pēc zvaig�znēm.

Pūķis ir plecīgs gara auguma vīrietis, no kura strāvo valdo�nība. Būdams pats vecākais, viņ� ir �aurā loka Uzraugs. Viņa zvaigznājā pirms nepilniem trīstūksto� gadiem mirdzēja ziemeļu pasaules senā Polārzvaigzne.

-���� Kas ir zināms? Zem kapuces nozib nevainojami balti zobi. Ko viņi dara?

"Viņi" ir policija, Vilt�īras konsteblu dienests senākā grāfis�tes policija Britu salās.

Greblis, drukns vīrietis, kas ne tik sen kļuvis piecdesmit gadus vecs, traucas atbildēt:

-���� Viņ� no�āvies.

Mu�a domīgi staigā �urpu turpu, rēgainā dejā mezdams ēnas uz akmens mūriem. Viņ� ir visjaunākais, ta�u tik milzīga auguma, ka �ķiet pats galvenais no sanāku�ajiem.

-���� To no viņa negaidīju. Viņ� bija mūsējais ar visu sirdi un dvēseli.

-���� Viņ� bija gļēvulis, atcērt Pūķis. Viņ� zināja, ko mēs no viņa gribam.

Grebli �is emociju izvirdums nesatrauc.

-���� Mums tas nozīmē nelielas problēmas.

Pūķis pienāk viņam tuvāk.

-���� Ari es protu lasīt zīmes. Gan mēs pārlaidīsim �o vētru, līdz apogejam vēl laika diezgan.

-���� Viņ� ir uzrakstījis vēstuli, Greblis turpina. Ērglis pazīst vienu no izmeklētājiem un dzirdēja, ka viņ� atstājis vēstuli dēlam.

-���� Viņam bija dēls? Pūķis prātā pārcilā pagātnes ainas, un drīz uznirst neskaidras atmiņas: Natenielam blakus stāv kārns pusaudzis ar izspūru�u melnu matu ērkuli. Biju aizmirsis. Viņ�, liekas, ir pasniedzējs Oksfordā?

-���� Kembrid�ā. Tagad viņ� brauks apraudzīt tēva mājas. Ar netie�u mājienu Greblim ir par maz, viņ� grib, lai visiem ir skaidrs, ko tas nozīmē. Un Dievs vien zina, ko viņ� tur atradīs.

Pūķis sarauc uzacis un zīmīgi paskatās uz Mu�u.

-���� Dari, kas darāms. Mēs visi cienījām un godājām mūsu brāli. Agrāk viņ� bija mūsu stiprais plecs. Tagad jāgādā, lai miris viņ� nekļūst par mūsu ļaunāko ienaidnieku.

Ap akmeņiem biezē novakares dūmaka, atmosfēras procesi uzbur mākoņu jūrā salu arhipelāgu. Automobilistiem, kas joņo garām pa lielceļiem, tā ir glīta dekorācija, bet Svētajo Kalpiem kas daudz nozīmīgāks.

Mijkrēslis. Zilā stunda. Dārgais bridis starp rītausmu un saullēktu, starp saullēktu un tumsu. Gaisma un tumsa atrodas līdzsvarā, un gari, kas mājo neredzamajās pasaulēs, rod gaisīgu harmoniju.

Meistars saprot. Viņ� zina, ka vispirms iestājas nautiskā krēsla saule noslīgst se�us līdz divpadsmit grādus zem apvār��ņa un jūrnieki var sākt paļauties uz zvaigznēm. Pēc tam nāk astronomiskā krēsla: saule atrodas divpadsmit līdz astoņpadsmit grādus zem apvār�ņa.

Grādi. Ģeometrija. Saules atra�anās vieta. Svētais trijstūris, kuru gadsimtu gaitā pārzināja viņam līdzīgie. Bez viņiem Stoun�hend�as nebūtu. �eit tā neatrodas nejau�i. Di�ie senie pareģi un arheoastronomi zināja, kur tai jābūt, to �eit novietoju�i gudrākie pagātnes prāti. �is loks tika veidots tik precīzi, ka tā pabeig�anai vajadzēja vairāk nekā pusi gadu tūksto�a.

Un tagad, pēc vairāk nekā �etriem tūksto�iem gadu, Svētajo Kalpi dāvā akmeņiem tikpat nedalītu uzmanību.

Meistars ieņem savu vietu tie�i tajā brīdī, kad nautiskā krēsla pāriet astronomiskajā. Viņ� stāv tikpat nekustīgi kā zilo akmeņu kareivji viņam apkārt: tie viņu sargā, viņu uzrauga.

Viņ� ir viens.

Kā senlaiku augurs viņ� pacietīgi gaida, kad sāks runāt dievi.

Un drīz ie�alcas to balsis. Viņ� smeļas to viedumu, tagad viņ� zina, kas darāms. Viņ� vairs tik daudz neraizēsies par profesora pa�nāvību un vairāk pievērsīsies dēlam. Viņ� pielūkos, lai upuris tiek pienācīgi apbedīts, ja sve�inieki atklās �īs mirstīgās atlie�kas, tā būs katastrofa. Bet pats galvenais: viņ� gādās, lai atjau�notnes otrais posms noritētu bez aizķer�anās.

Rituālam jānotiek no sākuma līdz beigām.

Apkārt vērpjas dūmakas mutuļi. Akmeņi dīvajā puskrēslā atdzīvojas. Acu apmāns? Optiska ilūzija? Nē, viņ� tā nedomā. Nezinīgo acīm jaunais mēness paliek gandrīz neredzams, turpre�tim arheoastronomiem un viņ� ir viens no to pulka plānais sirpis apgaismo kosmosu kā bāka. Visā debesjumā savu vietu ieņem orbītu kartes, aizsākas spīdekļu cikli, un virt� ar katru savas būtnes �ķiedru jūt, ka saulei vairs nav ilgs ceļ� ejams līdz grie�iem.

Septiņas dienas līdz solstīcijai, saulstāvjiem brīdim, kad saule apstājas savā gaitā. Todien visi gaidīs rītausmu, kaut gan patiesībā vajadzētu domāt par mijkrēsli, kas sekos drīzumā.

Pēc saulstāvju pusnakts paies piecas dienas, un tad pienāks noslēpumainais vakars, kad briedīgajā pakrēslā iestāsies pirmais pilnmēness pēc saulstāvjiem. Atjaunotnes bridis. Tad viņ� atgrie�zīsies pie Svētajiem un pabeigs iesākto.

Debesis ir satumsu�as. Meistars uzmeklē Polārzvaigzni Zie�meļzvaigzni, ceļazvaigzni, Mazā Lā�a spo�āko spīdekli. Debess polam vistuvāko dievi�ķo atmirdzu. No augstumu melnā plīvura viņa skatiens pievēr�as aizvēsturiskajai zemei, Bendes akmenim, un viņ� nodreb, izdzirdējis Svētajo valdonīgo balsi.

Dievi neatzīst neveiksmes.

�o dienu policijas inspektore detektīve Megana Beikere vēlas aizmirst pēc iespējas ātrāk, ta�u tā vēl ne tuvu nav beigusies. Meganai ir trīsdesmit viens gads, mājās atstāts slims bērns, vīra nav, jo to viņa ir patriekusi, toties ir riebīga priek�niece, kas viņai uzkrāvusi nejēdzīgas pa�nāvības izmeklē�anu. Tādēļ inspektore Beikere sēdēs darbā līdz vēlam vakaram, jo viņai jāsagaida sēro�jo�ais dēls un jāpaskatās, kas tas par putnu. Plus vēl nesamak�sātu rēķinu �ūksnis somā ar to visu būtu gana, lai viņa atkal sāktu smēķēt. Bet nē, viņa nesāks vis.

Semiju pie sevis paņēma Meganas vecāki, "ar lielāko prieku", kā vienmēr, un viss ir lieliski ja neskaita pamāco�u sprediķi un �ķībus skatienus, kad viņa savai tikko �etrus gadus vecajai meiti�ņai atbrauc pakaļ vairākas stundas vēlāk, nekā solījusi.

Ta�u Megana nepadosies. Viņa vienmēr ir gribējusi strādāt policijā. Un par spīti izjuku�ajai laulībai vēl aizvien to grib.

Ietriekt ribās kafiju, noko�ļāt vairākas ko�ļeņu plāksnītes tad vairs tik neizturami negribas pīpēt. Zvana mobilais, un viņa paskatās ekrāniņā. SB proti, "sūdabrālis". Viņai nebija ne mazā�kās vēlē�anās spaidīt taustiņus, rakstot biju�ā vīra īsto vārdu. "Sūdabrālis" likās piemērotāks apzīmējums. Viņ� arī ir policists, gan strādā citā nodaļā, tomēr viņu ceļi mēdz krustoties. Pārāk bie�i. Ij darbā, ij neizturamajās obligātās bērnkopības vizītēs.

SB nevēlas reizi par visām reizēm vienoties, kad viņ� tiksies ar savu meitu. Kur nu! Tas nederētu viņa brīni�ķīgajam dzīves stilam, kura devīze ir "drātē visu, kas kust". Viņ� vēlas uzrasties pie Meganas, kad vien viņam ienāk prātā. Bļāviens, tas vienkār�i nav godīgi! Ne pret meitu, ne pret Meganu.

Necie�ami gribas sviest mobilo pret sienu. Viņa pagrābj to sekundi pirms tam, kad būtu ieslēdzies balss pasts.

-���� Klausos! viņa uzbrēc.

Arī SB nav noskaņots uz laipnību apmaiņu.

-���� Kāpēc tu man neteici, ka Semija ir slima?

-���� Viņai ir temperatūra. Tas nav nekas nopietns.

-���� Tu tagad būtu tāda kā ārste?

-���� Tu tagad būtu tāds kā tēvs?

SB uzspēlēti nopū�as. Meg, es uztraucos par savu meitu. Tu kliedzi uz mani, kad es nezvanīju, tagad tu kliedz uz mani tādēļ, ka esmu piezvanījis.

Viņa noskaita līdz desmit un spļautin izspļauj SB vārdu: Ādam, nekas briesmīgs nav noticis. Bērni dārziņā nemitīgi kaut ko saķer. Viņai ir temperatūra, naktī viņai bija mazliet nelabi, tas arī viss.

-���� Tās nav masalas vai kaut kas tamlīdzīgs?

-���� Nē. Te Megana pēk�ņi sāk �aubīties. Nedomāju. Viņa ir pie manas mammas, viss būs kārtībā.

-���� Pie viņas vajadzēja būt tev! Kad mazs bērns ir slims, viņ� grib mammu, nevis vecomāti!

-���� Zini, Ādam, brauc ellē! Viņa pārtrauc sarunu un jūt, kā dauzās sirds. Ar SB tā ir katru reizi. Viņa vienmēr zaudē saval�dību. Tas draņķis prot viņu tik tālu novest.

Ieaurojas stacionārais telefons, un viņa bezmaz izlec no ādas. Zvana no vestibila. Gideons �eiss ir klāt. Megana atbild, ka jau nāk, un ielej rīklē pēdējo atdzisu�ās kafijas malku. Sarunas ar piederīgajiem vienmēr ir smags pasākums.

Pla�ajā vestibilā stāv vienīgi gar�, tum�matains vīrietis, kura bālā seja skaidri un gai�i pau�, ka viņ� ir �okā. Megana dziļi ievelk elpu un iet viņam klāt. Sveiki, es esmu inspektore Bei�kere. Megana Beikere. Viņa sniedz roku un uzreiz pamana, ka padilu�ais zilais plāksteris uz vīrie�a rādītājpirksta kuru katru brīdi nolups un nokritīs.

-���� Gideons �eiss, viņ� murmina un uzmanīgi atbild rokas�spiedienam, pielūkodams, lai �aubīgais plāksteris neatliptu. Piedodiet, ka esmu tik vēlu. Ceļi bija pārpildīti.

Viņa saproto�i pasmaida. Kā jau vienmēr. Paldies, ka atbrau�cāt �odien pat! Es zinu, cik jums ir grūti. Viņa atver �eisam durvis ar identifikācijas karti. Iesim, pameklēsim kādu klusāku stūri, kur aprunāties.

Gideons �eiss ir arheologs, un viņa profesijas pārstāvji apkār�tnei un pirmajiem iespaidiem jaunā vietā pievēr� īpa�u uzma�nību. Rūsganu, kvēlojo�u Ēģiptes smil�u laukumiņ� vai Angli�jas pļavas piesātinātais zaļums ļauj noskārst, kādi atradumi gaidāmi. Tikpat daudz pasaka arī lētās koka durvis, ko viņa priek�ā atver inspektore Beikere.

�etras pelēcīgas sienas un melns paklājs uz grīdas. Kapeņu mājīgums. Vienīgais ko�ais akcents �ajā ūķī ir inspektore Beikere. Rūsgani mati, eleganta sarkanīga �akete un galos paplatinātas melnas bikses. Gideons apsē�as uz neērta plastmasas krēsla un ziņkārības pēc mēģina pastumdīt galdu. Ahā, pieskrūvēts pie grīdas.

Ari Megana Beikere tic pirmajiem iespaidiem. Viņa ir studē�jusi psiholoģiju un mācījusies sastādīt noziedznieka psiholoģisko portretu, tādēļ uzreiz sāk analizēt �o vīrieti, kura tum�ie mati ir apgriezti kā Hjū Grāntam. Brūnas acis, pilnīgas lūpas, izteiks�mīgi vaigu kauli. Uz nagiem nav nikotīna pēdu, tie ir apgriezti, nevis apgrauzti. Laulības gredzena pirkstā nav. Tiesa, daudzi precēti vīrie�i laulības riņķus nevalkā, tomēr tradicionālā garā audzinātie tā nemēdz darīt, un �is vīrietis pilnīgi noteikti ir tradicionālists. Par to nepārprotami liecina viņa zilā vilnas �akete ar ādas ielāpiem uz elkoņiem, no tām, kādās staigā pa universitātes gaiteņiem, nevis pa lauku mui�as pļavām. Un tā nesader nedz ar melno ka�mira d�emperi, nedz ar mīksto, zaļo kreklu. Ja �ā vīrie�a dzīvē būtu sieviete, tā noteikti būtu viņam to pateikusi.

Megana pāri galdam pastumj uz viņa pusi atvērtu aploksni. Te ir jūsu tēva atstātā vēstule.

Gideons skatās uz aploksni, ta�u nepakustina ne pirkstiņa. Aploksni izraibina tum�i plankumi.

Megana noprot, kāpēc viņ� nespēj novērst acis. Atvainojiet! Bet nelikās pareizi pārlikt to citā aploksnē.

Pareizi�

Viņa bērnībā tas bija viens no svarīgākajiem jēdzieniem: kas ir pareizi, kas nav pareizi� Un tas viss lai sagatavotu dēlu prā�tam neaptveramajam brīdim, kad viņam pasniedz aploksni, kas nota�ķīta ar viņa tēva asinīm.

Vai jūs nejūtaties labi?

Gideons aizvāc pāri pierei pārkritu�u matu �ķipsnu un paceļ acis. Nē, viss ir kārtībā.

Abi zina, ka viņ� melo.

Viņ� atkal pievēr� skatienu aploksnei. Tēva kaligrāfiskajā rok�rakstā pretim raugās viņa pa�a vārds.

Pirmo reizi mū�ā viņ� priecājas, ka tēvs palicis uzticīgs savam ekscentriskajam stilam un rakstījis ar tintes pildspalvu, nevis ar lodeni vai flomāsteru kā visi pārējie pasaules iedzīvotāji.

Gideons attopas, ka domā par tēvu ar mīlestību, un prāto, vai tas ir tikai mirkļa vājums: vai nāves ietekmē cilvēks pēk�ņi sāk cienīt izpausmes, kuras agrāk izpelnīju�ās tikai nicinājumu? Vai nāve kaut kādā veidā nodzē� mū�a rakstus un piespie� tevi domāt tikai labu par tiem, kurus tu vēl nupat esi nīdis ar spīvu naidu?

Viņ� ar pirkstu galiem pieskaras aploksnes maliņai. Pacilā, ta�u nepaņem rokā.

Nē, vēl ne.

Sirds sitas smagi kā tajās reizēs, kad viņi ar tēvu strīdējās. No �īs vēstules cauri biezajai aploksnei strāvo tēva klātbūtne. Labi. Viņ� apgrie� to otrādi un atver. Atlocīdams vēstuli, viņ� skai�as, ka pirmie to ir lasīju�i policisti. To var saprast: viņiem tā bija jāizlasa. Bet tas nav pareizi. Tā domāta viņam, tikai viņam.

Mans mīļais Gideon,

cerams, attālums, kas mūs �ķir nāvē, vairs nav tik liels, cik liels tas bija dzīvē.

Kad manis vairs nebūs, Tu par mani uzzināsi tādas lietas, kuras Tev agrāk nebija zināmas. Ne viss, ko Tu uzzināsi, būs labs, ne viss būs slikts. Iespējams, Tu neuzzināsi, cik ļoti es Tevi mīlēju. Ikkatru manas dzīves brīdi es Tevi mīlēju un lepojos ar Tevi.

Mīļo dēliņ, piedod man par to, ka es Tevi atstūmu. Diendienā raudzīdamies uz Tevi, es visu laiku redzēju Tavu māti. Tev ir viņas acis, viņas smaids. Viņas maigā daba un patīkamais rak�sturs. Mīļais, man bija pārāk sāpīgi ikkatrā Tavas elpas vilcienā redzēt viņu. Es zinu, cik tas ir egoistiski. Zinu, ka man neva�jadzēja aizraidīt Tevi uz to skolu un neuzklausīt Tevi, kad Tu lūdzies, ka gribi dzīvot mājās, bet tici man, lūdzams, es bai�dījos, ka citādi neizturē�u.

Mans mīļais, brīni�ķīgais bērns, es tik bezgala lepojos ar to, par kādu cilvēku Tu esi kļuvis, ar to, ko Tu esi sasniedzis.

Nesalīdzini mūs abus! Tu esi daudz labāks cilvēks, nekā es jebkad spēju būt, un ceru, ka dienās Tu būsi ari daudz labāks tēvs.

Tu noteikti nesapratīsi, kāpēc es labprātīgi aizeju no dzīves. Uz �o jautājumu nav viegli atbildēt. Dzīvē cilvēks atkal un atkal izdara izvēli. Nāvē par viņu pēc �īm izvēlēm sprie� mū�īgu tiesu. Ne visi soģi ir krietni. Es ceru, ka Tu tiesāsi mani godīgi un Tava tiesa būs laipna.

Tici man, es eju nāvē cēla iemesla labad, nevis bezjēdzīgi un gļēvulīgi, kā tas dro�i vien izskatās. Tev ir visas tiesības saprast, ko es ar to gribu sacīt, un nelikties zinis, Tu vari dzīvot savu dzīvi, vairs nekad nedomādams par mani.

Es ceru, ka Tu tā arī darīsi.

Ar Tevi sazināsies mans advokāts, un Tu redzēsi, ka viss, ko es savā mū�ā esmu sakrājis, tagad pieder Tev. Rīkojies ar to, kā vien vēlies, ta�u, lūdzams, neesi pārlieku labdarīgs.

Gideon, kad Tu biji mazs, mēs mēdzām rotaļāties vai atce�ries? Es izdomāju apslēptu mantu, apgādāju Tevi ar norādīju�miem, un Tu devies to meklēt. Arī pēc manas nāves Tu ieraudzīsi norādījumus un mīklas atminējumu. Pati dārgākā manta ir mīlēt un būt mīlētam es no visas sirds ceru, ka Tu to atradīsi.

Es gribētu, lai Tu nemeklē atminējumus citām mīklām, ta�u saprotu, ka Tev dro�i vien būs grūti nemeklēt; dari to ar manu svētību, ta�u atceries: Tev jābūt piesardzīgam. Nepaļaujies ne uz vienu, tikai uz sevi pa�u.

Mīļo dēliņ, Tu esi saulstāvju bērns. Raugies tālāk par saul�grie�iem, domā par jaunu mēnesi.

Tas, kas pirmajā brīdī liksies ļauns, beigās izrādīsies labs. Tas, kas liksies labs, izrādīsies ļauns. Galvenais dzīvē ir līdzsvars un spriestspēja.

Piedod, ka Tevi atstāju, ka nepateicu un nepierādīju, ka Tevi un Tavu māti mīlēju vairāk par visu uz pasaules.

Ar no�ēlu un mīlestību Tavs pazemīgais tēvs

Nateniels

Tas ir par daudz. Viņ� neko nesaprot.

Viņ� vieglītēm noglāsta rakstu rindiņas. Ar pirkstu galiem satausta vārdus. "Mans mīļais Gideon". Viņ� tur �os vārdus abām rokām. "Mans mīļais, brīni�ķīgais bērns, es tik bezgala lepojos ar to, par kādu cilvēku Tu esi kļuvis�" Vispēdīgi, itin kā viņ� lasītu Braila rakstu, pirksti atrod tos vārdus, kas viņu visdziļāk aizkus�tināju�i: "Piedod, ka Tevi atstāju, ka nepateicu un nepierādīju, ka Tevi un Tavu māti mīlēju vairāk par visu uz pasaules."

Acīs sarie�as asaras. Viņam ir tāda sajūta, ka tēvs, lai cik tas neiespējami, stiepj viņam pretī rokas: tā cietumnieks un tas, kur� atnācis viņu apciemot, katrs savā pusē piespie� rokas pie stikla un atvadās, reizē pieskardamies viens otram un paliekot �ķirti. Viņus neredzami �ķir dzīve un nāve. �ī vēstule ir stikla siena, un tur, otrā pusē, tēvs saka viņam ardievas.

Megana sē� klusēdama un zag�us vien reizumis ieskatās pulkstenī, cīnoties ar vainas apziņu, ka slimā mazulīte joprojām gaida viņu pie vecāsmātes. Ir redzams, cik neizturami sāpīgi tēva pirmsnāves vēstule plosa Gideona sirdi.

Varbūt jūs vēlaties kādu bridi palikt viens?

Vīrietis nereaģē. Viņa galva ir pilna ar sāpēm kā ar vati.

Megana nokrem�ļojas. Mister �eis, jau ir ļoti vēls. Ko jūs sacītu, ja mēs tiktos vēlreiz un aprunātos rīt?

Viņ� kaut kā atgūst runas spēju. Ko?

Megana saproto�i pasmaida. Rīt. Viņa norāda uz vēstuli. Es vēlētos jums uzdot da�us jautājumus par to, kas tur raks�tīts. Un arī jums pa�am dro�i vien būs kas jautājams.

Viņam ir kaudzēm jautājumu, un tie sāk izlauzties. Kā tas notika? Viņ� acīmredzami nespēj izrunāt vārdus "tēvs", "nomira"� Jūs teicāt, ka viņ� no�āvās, bet kā? Kur viņ� bija? Cik bija pulkstenis? Viņa balss aizlūst. Kad viņ� to izdarīja?

Megana saglabā mieru. Viņ� no�āvās ar nelielu revolveri. Un nenoturas pretim kārdinājumam paskaidrot: Webley Mk IV, Pirmā pasaules kara laika ierocis.

-���� Es nezināju, ka viņam ir pistole.

-���� Tā bija reģistrēta uz viņa vārda. Viņ� ar to vairākas reizes vingrinājās �autuvē netālu no savām mājām.

Izskatās, ka Gideonu dzirdētais satriecis vēl dziļāk.

Meganai jāsaka vēl kas sāpīgāks: Ja vēlaties, jūs varat viņu redzēt. Jūsu tēvu oficiāli identificēja apkopēja sieviete, kas viņu atrada, tādēļ vajadzības pēc tā nav, ta�u, ja vēlaties, es varu to noorganizēt.

Gideons nezina, ko atbildēt. Nē, viņ� nevēlas redzēt, kāds tēvs izskatās pēc tam, kad ir ietriecis sev galvā lodi. Bet laikam vajag. Dro�i vien no viņa to gaida.

Inspektore Beikere atglau� matus un pieceļas kājās. Ja viņa neuzņemsies iniciatīvu, ar �o pa�nāvnieka dēlu te nāksies sēdēt līdz pusnaktij. Atvainojiet, bet mums tie�ām ir laiks beigt �o sarunu.

-���� Piedodiet! Es zinu, ir jau vēls. Viņ� paņem vēstuli, saloka un ieliek asinīm nota�ķītajā aploksnē. Vai drīkstu to paņemt?

-��� Jā. Pats par sevi saprotams.

Viņ� to uzmanīgi ieliek �aketes iek�kabatā. Paldies. Un pal�dies, ka manis dēļ aizkavējāties darbā.

-Jums nav jāpateicas. Megana izvelk no kabatas vizīt�karti. Piezvaniet man no rīta! Tad arī norunāsim laiku, kad tiksimies.

Gideons paņem vizītkarti un seko inspektorei. Tā izved viņu pa dro�i noslēgtajām durvīm un iziet līdzi uz kāpnēm. Ārā jau satumsis, ielas ir pavisam tuk�as.

Durvis aizvērdamās noklakst, un Gideons sāk justies tā, it kā viņu vairs nespētu satraukt pilnīgi nekas.

Viņ� iekāpj savā vecajā audi un kā sastindzis sē� pie stūres, trīco�ajos pirkstos turēdams aizdedzes atslēgu.

Tēva mui�a ir vēsturiskā vietā, vienreizēji skaistā krīta pla�kankalnē, kas atrodas pa daļai Dorsetā, pa daļai Hemp�īrā un arī Vilt�īrā, netālu no lepnās pils, kur reiz laimīgi dzīvoja Gajs Ri�ijs un Madonna.

Gideons �ajā tēva miteklī nekad nebija bijis un tagad, tumsā, meklēja to vairāk nekā stundu: pili atrast bija ārkārtīgi grūti. Kāpēc viņ� nerīkojās prātīgāk? Varēja ta�u apmesties kādā vies�nīcā vai palūgt, lai policija viņu kaut kur izmitina� Ta�u pa�a neapdomības dēļ viņam atliek tikai ielauzties mui�ā vai nak�ņot zem krūma.

Jā, dārgā aizgājēja �aubīgo darījumu rezultāts ir visai iespai�dīgs: mui�as vērtība varētu būt ap desmit miljoniem mārciņu, iespējams, pat vairāk. Varbūt tie�i viņa rūpals kapu apzag�ana, kā vienu ne reizi vien bija izteicies Gideons, galu galā bija licis tēvam padarīt sev galu?

Pa lielajiem dzelzs vārtiem Gideons iestūrē tum�ā dārzā, kas izskatās nemīlīgs kā kapsēta. Kad viņ� pa to braucis jau bezmaz pusjūdzi, ceļ� beidzot izved priek�laukumā, kura vidū atrodas izsmalcināti veidota strūklaka, izgaismota, ta�u sausa. Mū�veco koku lapas vājā āra lampu gaismā zalgo mironīgi dzeltenas. Viņ� izslēdz motoru un kādu bridi nekustēdamies skatās uz veco namu. Tuk�a �aula tajā nav dzīvības.

Gideons izkāpj un sāk iet pa celiņu, kas ved visgarām aus�trumu spārnam. Atslēgu viņam nav, ta�u diezin vai varētu iznākt nepatik�anas par ielau�anos īpa�umā, kuru viņ� nule saņēmis mantojumā.

Viņa soļi tumsā iedarbina vēl vairākas apsardzes spuldzes, gaisma ir tik �ilbino�i balta, ka jāpiemiedz acis. Dzīv�ogā un krū�mos ap māju dzirdama drud�aina rosība dro�i vien no viņa mūk lapsas vai tru�i.

Pie sienas viņ� pamana signalizācijas paneli. Maz ticams, ka tā ir iedarbināta: cilvēks, kur� padara sev galu, neieslēdz sig�nalizāciju. Un, ņemot vērā, ka policija nebija papūlējusies pat aizslēgt vārtus, viņi noteikti nav sazvanīju�i apsardzes firmu, noskaidroju�i signalizācijas kodu un iecēlu�i kādu par atbildīgo.

Gideons apstājas pie ekscentriskās oran�ērijas, kas piekļaujas ēkas galam. Viņ� labu brīdi lūkojas cauri stiklam, ta�u nespēj saņemties un lauzties iek�ā. Mazliet tālāk var ielūkoties veļas mazgātavā, kas vienlaikus ir arī noliktava. Durvis ir jaunas. To nomaiņa nemaksās tik dārgi.

Vajadzētu pietikt ar krietnu spērienu aptuveni slēdzenes apvidū. Viņ� pieliecas tuvāk. Labāk vispirms noskaidrot, ar ko ir darī�ana, un tikai tad sākt tēlot kentauru.

Izskatās, ka aploda iepretim rokturim jau sa�ķēpelēta.

Ka viņus jupis! Gideons nolamā policistus. Neaizslēgti vārti, tagad vēl arī salauztas durvis par ko viņi vispār domāju�i?

Gaiss mājā ir sastāvējies un sauss. Vai tie�ām likumsargi iera�dās �ādi? Histēriskas saimniecības vadītājas telefona zvans, ar idiotisku spērienu uzlauztas durvis un pilna māja bizenējo�u lauku policistu?

Viņ� ieslēdz gaismu un apjēdz, ka domā galīgas muļķības. Apkopējai, kas atrada tēvu, ta�u noteikti bija atslēga. Policijai nebija nekādas vajadzības uzlauzt durvis.

Tas nozīmē, ka te ir paviesoju�ies kramplau�i.

Vai mieru, tikai mieru! varbūt tie joprojām viesojas.

Viņ� ir pārmeklējis salonu, izrakņājis visas astoņas guļamis�tabas, vairākas vannasistabas un divas viesistabas, ta�u pagai�dām nav uzgājis itin neko ievērības cienīgu. Zināms, vecā �eisa māja ir pilna ar neiedomājami dārgām lietām, un normāls kramplauzis svilpodams soļotu pa lepnajām zālēm ar pilnu maisu pār plecu, ta�u Mu�a nav �eit ieradies pēc smalkām man�tiņām.

Dārgumu mednieka �eisa midzenī viņ� medī grāmatas, pie�zīmju bloknotus, dokumentus, fotogrāfijas, datorfailus vai jeb�kāda formāta ierakstus.

Bibliotēkā viņ� jau ir izārdījies. Izgāzis no plauktiem, atvēris un izpurinājis simtu simtiem vecu grāmatu. Tagad viņ� dodas uz kabinetu mjā, kā viņam ir sacīts, tie�i tur profesors iz�ķaidījis sev smadzenes.

Viņ� pieiet pie loga un aizvelk biezos, sarkanos aizkarus. Paspīdina lukturīti pār rakstāmgaldu, atrod senlaicīgu bronzas lampu, ieslēdz to. Maigajā gaismā viņa skatiens vispirms aiz�ķeras pie grozāma riekstkoka krēsla, tad pārslīd pāri karalienes Viktorijas laikmeta rakstāmgalda virsmai un paliek pie lielas, tum�sarkanas asiņu kartes uz krēmkrāsas dzē�lapas.

Viņ� nodreb. Tumsa apņem un pārņem viņu. Tā ir blīva un augsta.

Kaut kur atskan klak�ķis.

Mu�a apcērtas un skatās uz durvju pusi. Vai tas bija dabiskas izcelsmes troksnis, tāds, kādi mēdz būt vecos namos?

Krak�ķis.

Viņ� metas izslēgt lampu. Uz pirkstgaliem atkāpjas un piezo�gas pie durvīm. Atslējies pret sienu, pavēl sirdij norimties.

Visapkārt valda klusums.

Tad atkal atskan kluss �īkstiens.

Tagad viņ� zina, no kurienes nāk �īs skaņas. Mājas tālākajā galā vecie grīdas dēļi ir sariezu�ies un vaļīgi. Viņ� to atklāja jau ienākdams. Viņ� noslidina rīku somu no pleca un iebā� tajā roku. Pirksti satver dzelzs lauznīti. Teicams instruments, ja paredzēts lauzt plānas durtiņas vai galvaskausu.

Paiet labs brīdis.

Vēl bridis.

Tad vēl viens.

Viņ� sāk prātot, cik cilvēku tomēr ir �ajā namā. Varbūt kāds ir ienācis un viņu pamanījis. Varbūt pat piezvanījis policijai. Mu�a vairs nespēj izturēt neziņu. Viņ� sāk rakņāties bik�u kabatās un uztausta �ķiltavas, ja viņ� te joprojām nav atradis neko vērtīgu, lai neatrod arī neviens cits.

Atkal iedams uz pirkstgaliem, viņ� atgrie�as pie rakstām�galda, uzmanīgi atver atvilktni: tajā ir paka A4 printera papīra. Ideāli. Viņ� noplē� iesaiņojumu un tur �ķiltavas pie papīra tik ilgi, līdz sāk kūpēt dūmi un parādās liesmas. Viņ� pienes dego�o �ūksni pie aizkariem tumsā plīvo raustīgas liesmas un tur blakus, līdz audums aizdegas.

Garie aizkari aizsveļas kā uguns stabs, kā nevaldāma oran�i melna strāva. Mu�a pakāpjas atpakaļ. Viņu apņem dūmu vāls.

Pagriezies viņ� ierauga durvju ailā cilvēka aprises.

Nozibsnī gaisma it kā �igli tiktu pagrozīts kāds slēdzis bet tad rēgainais viesis pēk�ņi aizcērt durvis. Mu�a nomet zemē liesmojo�o papīru �ūksni un pieskrien pie biezajām sarkankoka durvīm. Slēdzenē divas reizes tiek pagriezta atslēga.

Viņ� ir notverts slazdā.

Pirmo un vienīgo reizi mū�ā viņ� ir kāvies skolā un ari tas nebija nekāds di�ais kautiņ�. Klases huligāns viņam pāris rei�u iekrāva pa seju un devās prom, bet Gideonam no deguna tecēja asinis un vairs nebija naudas na�ķiem.

Kop� tiem laikiem viņ� ir krietni pieņēmies svarā. Viņ� tagad ir garāks un plecīgāks: garo augumu ieguvis, pateicoties gēniem, bet plecus Kembrid�as airētāju komandā. Ta�u kop� tā moko�ā brī�a viņam ir attīstījies instinkts, kas ļauj noskārst briesmas, un izpratne, ka apķērība gandrīz vienmēr izrādīsies noderīgāka nekā naskas dūres.

Viņ� jau ir piezvanījis policijai. Tagad Gideons klusītiņām iet pa māju, vienkār�i gribēdams būt dro�s, ka nav muļķīgi alojies.

Kabineta durvis ir līdz kājai vaļā, un gaismas strēlē, kas krīt no priek�nama, var redzēt prāvu, pamatīgu atslēgu. Kad kramp�lauzis aizdedzina aizkarus, Gideons nolemj aizslēgt durvis, ieslo�dzīt laupītāju un gaidīt policiju.

Ta�u pēc tam prātā nāk citas domas.

Viņ� ir iesprostojis cilvēku dego�ā istabā, un, ja viņ� to neiz�laidīs ārā, tas vai tie sadegs. Nu un tad? Jā, viena no viņa iek��ējām balsīm patie�ām uzdod �ādu jautājumu. Kas par to, ka kramp�lauzis dabūs galu? Vai pasaule ļoti sēros pēc neģēļa, kas ieradies laupīt miru�a cilvēka namā, vēl iekams nelaiķis nav apbedīts?

Gideons atver durvis.

Caurvējā liesmas rēkdamas pieņemas spēkā. Viņ� pakāpjas atpakaļ, ar rokām sargādams apsvilu�o seju. Cauri oran�ajai, nokaitētajai sienai viņam virsū metas melns rēgs. Viņu atmugu�riski triec pret sienu. Viņ� nodreb pie visām miesām. Kreiso vaigu ķer pamatīgs dūres sitiens. Pa kājstarpi iezveļ celis. Viņ� sāpēs salīkst. Dabū pa seju ar zābaku.

Tad Gideons jau guļ uz grīdas, nespēdams atgūt elpu un juz�dams mutē asiņu gar�u, un pēdējais, ko viņ� redz, pirms viņu pārņem nelabums, ir milzīgs liesmu un dūmu vāls, kas veltin veļas uz viņa pusi.

Mu�a lieliem soļiem jo� pa zālienu, kas ple�as aiz mui�as; viņ� bezmaz jūt, kā sirds sitas pret ribām. Liesmu rēkoņā ielau��as sirēnas auri, sprie�ot pēc skaņas, tikai viena ma�īna. Ir krietni pāri pusnaktij, puslīdz dro�i, ka policija neieradīsies lielā barā. Labākajā gadījumā �urp nosūtīta viena ma�īna, kurā sē� pārītis kruķu.

Tomēr prātīgi, ka viņ� savu vāģi atstājis tā patālāk aiz mui��as. Zāliens ir liels, klaj� lauks, bet tūlīt jau viņ� būs tur, kur gaisma vairs nesniedzas. Vienīgā nelaime, ka tumsa ir gan�drīz necaurredzama un viņ� nespēj atrast, kur īsti rāpās pāri mūrim, bet to vietu vajag atrast, citādi viņ� netiks atpakaļ uz ma�īnu.

Viņ� klup�us kri�us lau�as cauri biezam ro�u pudurim un gandrīz nostiepjas gar�ļaukus, kad zem kājām pagadās kurmja rakums tik milzīgs, ka ari tā saimnieks dro�i varētu kandidēt uz Kalifornijas gubernatora amatu. Vispēdīgi viņ� atrod rakstu�rīgo zīmi: tā ir siltumnīca, kuras pamati mūrēti no ķieģeļiem, bet sienas un jumts ir no koka un dubulta stikla. Mu�a sāk iet gar mūri: trīspadsmit soļu, ahā, �eit jārāpjas pāri.

Hm, viegli pateikt!

Pirmīt viņ� otrā pusē uzkāpa kokā. Nolēkt no desmit pēdu augstuma nebija grūti. Viņ� ir liela auguma, garāks par se�ām pēdām, tā nu viņ� varēja pārmest pāri somu, palikt karājamies un tad nolēkt.

Atpakaļ viņ� netiek.

Lai cik augstu viņ� palecas vai pat ieskrienas un tad lec, mūra aug�daļa visviens paliek neaizsniedzama. Mu�a noliek rīku somu un drud�aini meklē, uz kā varētu pakāpties. Vecu komposta kasti, kaut lāpstu vai dak�as, ko atsliet pret sienu, vai, ja viņam pa īstam palaimēsies, trepes.

Nekā tamlīdzīga te nav.

Viņ� atskatās uz tum�o parku. Pa mui�as logiem lau�as lies�mas. Kruķiem tur darāmā pietiek. Viņ� nomierinās. Būs diezgan laika rīkoties prātīgi, nesastrādājot muļķības.

Siltumnīca.

Viņ� parausta durvis. Aizslēgtas. Pa logu var redzēt plauktus, uz kuriem rindojas puķupodi. Tāds plaukts būtu tie�i tas, kas viņam vajadzīgs. Viņ� skrien atpakaļ pēc somas, tad apjēdz, ka lauznītis palicis vecā �eisa kabinetā. Ai, nu labi! Liksim lietā rupju spēku.

Mu�a soli atkāpjas un no visa spēka iesper pa durvīm. Koks un stikls neturas pretī. Viņ� ieslīd siltumnīcā.

Ahā, tie koka galdi ir tie�i tas, kas vajadzīgs. Viņ� izrauj vienu no zemes kāds ducis tomātu stādu aiziet pa gaisu un izvelk pa durvīm. Vēlreiz atskatās uz mui�u.

Liekas, tur melnā tumsā pa gaisu plivinās tāda kā gaismas lode. Kabatas lukturītis. Kruķis slidina gaismas staru pa zālienu� tas ātri virzās uz viņa pusi.

Mu�ām dzīvē ir gadījies nogalināt cilvēkus, un viņ� ir gatavs to darīt vēl, ja būs tāda vajadzība. Viņ� pamūk tālāk no gaismas stara un met pret siltumnīcas sienu smagu akmeni.

Policija, stāt!

Lukturī�a stars pārsvie�as uz trok�ņa pusi, un Mu�a pa�smaida. Nākamajā mirklī viņ� jau atrodas aiz stara, un policists bez samaņas noslīgst zemē.

Mu�a atgrie�as pie augu galda un piestumj to pie dārza mūra. Vēl divdesmit sekundes, un no viņa vairs nav ne miņas.

Megana klausās, kā viņas meitiņa ar iesnainu degunu �ņākuļo. Ik pēc pusstundas viņa pamostas un piespie� plaukstu bērna galviņai. Semija deg kā ugunīs. �onakt jau astoto reizi Megana samitrina flaneļa drāniņu un maigi uzliek to mazajai uz pieres.

Zvana mobilais. Pusmiega skurbulis acumirklī pazūd bez pēdām, un viņa paķer aparātu, iekams troksnis ir pamodinājis Semiju.

-���� Inspektore Beikere.

-���� Inspektore Beikere, te D�eks Bentlijs no dispe�eriem.

-���� Pagaidiet, viņa �ukst un lec laukā no gultas. Divas se�kundes! Viņa iztipina kāpņu laukumiņā. Tā, tagad varu runāt.

-���� Karaliskajā Tolardā bija incidents, piekautais policists lūdza, lai es jums piezvanu.

-���� D�ek, tas nu īsti nav manā teritorijā. Viņa atskatās. Māte stāv istabas durvīs un izskatās visnotaļ sapīkusi.

-���� Es zinu, Beikeres kundze. Tur vienā no tām lepnajām mājām izcēlies ugunsgrēks. Vēl arī ielau�anās, tā sacīts ziņo�jumā. Iebrucējs bēdzis no nozieguma vietas un nodarījis miesas bojājumus policistam.

-���� Tādēļ tie�ām vajadzēja zvanīt man?

-���� Viens cilvēks nogādāts slimnīcā. Viņam kabatā bija jūsu vizītkarte.

Megana uzgrie� muguru, lai nebūtu jāredz mātes nosodo�ais skatiens. Vai viņa vārds ir zināms? Kā viņ� izskatās?

-���� Apraksta man nav, bet mēs noskaidrojām, kam pieder ma�īna, kas stāvēja pie mājas, vecs Audi A4. Tā reģistrētais īpa�nieks ir kāds Gideons �eiss no Kembrid�as.

Megana tomēr pajautā, kaut ari atbilde ir itin viegli uzminama:

-���� Kas dzīvoja tajā mājā?

Bentlija pirksti klabina datora taustiņus. Tās īpa�nieks ir Nateniels �eiss. Iedzīvotāju reģistrā viņ� minēts kā vienīgais īpa�nieks.

-���� Viņ� bija tās īpa�nieks. Cilvēks, kas nogādāts slimnīcā, ir viņa dēls. Pirms da�ām stundām viņ� bija pie manis. Tajā mājā viņ� atradās tikai tāpēc, ka es viņu sazvanīju un paziņoju, ka viņa tēvs ir miris.

-���� Nepaveicās nabagam. īstajā vietā, īstajā laikā, kā mēdz sacīt. Tad Bentlijs saprot. Vai tas �eiss bija tas profesors, kas ie�āva sev galvā?

-���� Tas pats.

-���� īsi sakot, tur ieradās divi policijas konstebli, Robins Fezerbijs un Alans D�onss. D�onss arī ir slimnīcā, viņ� dabūja sitienu pa skaustu. Fezerbijs lika, lai es jums piezvanu un pastāstu. Teica, lai es atvainojos, ka zvanu tik vēlu, bet jūs drīzāk gribētu visu uzzināt tagad, nevis rit, kad uz jums bļaus priek�niecība.

-���� Viņam bija taisnība. Paldies, D�ek! Arlabunakti.

Viņa beidz sarunu, un māte tajā pa�ā brīdī ietipina guļamis�tabā paskatīties, kā klājas Semijai. Būs skandāls. Tas ir kā bankā. Lai pagaidām no tā izvairītos, viņa aizmūk uz pirmo stāvu uzvā�rīt tēju.

Kamēr tējkanna vārās, Megana domā par neilgo tik�anos ar Gideonu un atceras viņa tēva dīvaino, neizprotamo vēstuli. Inci�dents Karaliskajā Tolardā nav neveiksmīga ielau�anās laupī�anas nolūkā.

Kur nu!

13 otrdiena, 15. jŪnijs solsberija

Gideons atver acis. Ir rīts, un viņam �ķiet, ka viņ� ir mājās, pats savā gultā. Jau pēc sekundes desmitdaļas viņ� atskār�, cik ļoti alojies. Viņ� ir slimnīcā. Viņa miru�ā tēva namā bija uguns�grēks un laupī�ana, un Solsberijas iecirkņa slimnīcas ārsti pie�prasīja, lai viņ� pagaidām paliek slimnīcā. "Novēro�anai."

Viņ� sakopo spēkus un mēģina uzrausties sēdus. Blakus uzreiz iznirst māti�ķa būtne māsiņa Sūzija Vilobija. Ahā, esam pamodu�ies. Kā mēs jūtamies?

Gideons pieliek roku pie pieres, kas nikni sāp. Kā apdau�zīti.

Viņa paņem no gultas kājgaļa kabatiņas viņa slimības vēs�turi, pārlai� tai acis un pievēr� Gideonam vērīgāku skatienu. -Jums ir puns, pārsista lūpa un nejauka brūce kreisajā vaigā, bet rentgenā nekas lauzts nav atrasts.

-���� Man laikam jābūt pateicīgam par sīkām laimītēm.

-���� Tā gan. Viņa aplūko Gideona savelēto seju. Ir labāk, nekā bija, bet varbūt tomēr derētu uzlikt pāris �uvju.

-���� Nē, paldies, nevajag. Man viss ātri sadzīst.

Māsiņa nomana, ka viņam bail no ārstiem.

-���� Tas nav sāpīgi. Mūsu laikos to dara citādi. Vai jūs esat potēts pret stingumkrampjiem?

-���� Bērnībā.

-���� Labi, tad dabūsiet vienu svaigu poti. Un jāuztaisa asinsanalīze dro�s paliek dro�s. Kā rīkle?

Gideons jūtas kā atgriezies skolā, kur skolas māsiņa atkal pēta, vai viņ� gadījumā vienkār�i nekāro paslaistīties.

-���� Mazliet sūrst, bet citādi nekas. Taisnību sakot, man liekas, es varētu doties mājās, ja jums nav iebildumu.

Sievietes skatiens liecina, ka medicīnas darbiniekiem ir gan iebildumi. Pēc minūtēm divdesmit atnāks dakteris. Viņ� jūs izmeklēs, un, ja neko briesmīgu neatradīs, mēs jūs izrakstīsim. Viņa cītīgi kārto plāno segu. Es atnesī�u kaut ko pret galvas�sāpēm. Arī ūdeni, lai tik briesmīgi nesūrst kakls. Jums daudz jādzer! Jāizskalo organisms. Jūs ta�u bijāt ugunsgrēkā nav uguns bez dūmiem, un jūs tos pamatīgi sarijāties. Pāris dienu jums dro�i vien ne pa jokam sūrstēs kakls un būs jāklepo.

Gideons pateicīgi paloka galvu. Paldies!

Māsiņa aizpeld, un viņ� paliek puszviļus, domādams par to, ko viņa sacījusi. Ugunsgrēks. Tagad viņ� atceras to visu: kramplauzi tēva kabinetā, liesmojo�os aizkarus, kautiņu priek��namā.

Māsiņa atgrie�as ar plastmasas glāzi un vairākām zāļu pude�lītēm. Vai jums gadījumā nav alerģijas pret paracetamolu vai ibuprofēnu?

-���� Nav.

Viņa izkrata no pudelītes divas paracetamola tabletes. Iedze�riet �īs; ja nepalīdzēs, dakteris iedos kaut ko stiprāku.

Lai noritu zāles, viņ� izdzer glāzi tuk�u. Vikija viņa bijusī draudzene zāles rija, vispār neko neuzdzerdama, turpretim viņam jāizdzer puse Temzas, lai dabūtu lejā kaut vismazāko ripiņu. Jocīgi, ka viņ� pēk�ņi atceras Vikiju. Dro�i vien tāpēc, ka naktī dabūja pa galvu. Viņi pa�ķīrās vairāk nekā pirms gada. Karaliene Vikija pabeidza doktorantūru un atgriezās Edinburgā, kā jau alla� bija draudējusi; tas palīdzēja viņiem abiem apjaust, ka �is dzīves posms ir beidzies. �ēl, Gideons domā, reizēm man viņas ļoti pietrūkst. Nu, piemēram, �obrīd.

Blakus atkal uzrodas māsa Vilobija.

-���� Kā jums �ķiet: vai jūs esat gatavs pieņemt apmeklētājus? To viņa saka gandrīz kā atvainodamās.

Gideons �aubās.

-���� Kādus?

-���� Oficiālus. No uzņem�anas nupat zvanīja, ka jūs grib redzēt kāda dāma no policijas. Māsas acīs sprēgā draiskulīgas dzirksteles. Ja negribat viņu satikt, es lik�u pateikt, ka jūs nejū�taties labi.

-���� Nē, nē. Man nav iebildumu. Paldies. Galva nikni protestē, sāpēs pulsēdama. Megana Beikere nebūt nav tā sabiedrība, pēc kuras viņ� �obrīd ilgotos.

Vienā no kambariem, kas ieskauj svētnīcu, ir sapulcējies �au�rais loks. Uzrauga sasauktās ārkārtas sanāksmes dalībniekus rēgaini izgaismo vairāk nekā metru garu no vistīrākā vaska lietu sve�u gaisma.

Mu�a stāv apļa vidū, un negods ir gandrīz acīmredzams, it kā viņam kaklā būtu akmens.

-���� Tu neizpildīji to, kas tev bija uzticēts. Pūķa balss atsitas pret akmens sienām un atgrie�as kā lielgabala �āviena dārds. Tu pievīli savus brāļus, pievīli Ģildi, pakļāvi briesmām visu, kas mums svēts.

Mu�a zina, ka taisnoties nav jēgas.

Pūķa balss ir salta un nesaudzīga. Mūsu visu labad nosauc visas "dāvanas", ko tu atstāji policijai!

-���� Rīku soma, Mu�a neizteiksmīgi atbild. Tur bija lauznis, skrūvgriezis, āmurs, izolācijas lente, asknaibles�

-���� Un DNS, Pūķis viņu pārtrauc. Tik daudz DNS, ka tevi bez grūtībām varētu notiesāt par ielau�anos, ļaunprātīgu dedzi�nā�anu un varbūt arī par slepkavības mēģinājumu.

-���� Mani pēc tā nevar sameklēt.

-���� Pagaidām.

-���� Es nekad neesmu bijis sodīts, Mu�a turas pretī. Manu pirkstu nospiedumu un DNS paraugu nav nevienā datubāzē.

Pūķis iesit viņam pa seju. Nekļūsti bezkaunīgs! Pietiek jau ar tavu nemākulību. Izrādi man to cieņu, kas pienākas �aurā loka Uzraugam!

Mu�a piespie� plaukstu pie sūrsto�ā vaiga. Lūdzu, piedod!

Pūķis pārlai� skatienu sanāku�o sejām, kas blāvi vīd tumsā.

-���� Grebli, vai mēs varam tikt vaļā no �iem lietiskajiem pierādīju�miem?

-���� Lai tie pazūd?

Pūķis paloka galvu.

-���� Pagaidām nevaram. Vēl ir tāds sīkums, ka viņ� ir nodarījis miesas bojājumus policistam. Bet vēlāk jā, pavisam noteikti to varēs izdarīt.

-���� Labi. Pūķis atkal pievēr�as Mu�ām. Vai kāds redzēja tavu seju?

-���� Policists neredzēja, tur bija tum�s. Dēls. Esmu dro�s, ka viņ� mani redzēja.

Pūķis kā bumbu raida savu jautājumu sanāku�ajiem.

-���� Vai mēs zinām, kas noticis ar viņu? Kur viņ� ir?

Atbildi zina augumā sīkākais no sapulces dalībniekiem, rudmatis, kuru brāļi dēvē par Fēniksu.

-���� Viņ� ir Solsberijas slimnīcā, atstāts novēro�anai, bet no�pietnu traumu nav. Viņu laidīs uz mājām rīt, varbūt pat �odien.

Ierunājas Greblis; viņa balss skan mierīgi un nesatricināmi:

-���� Pielūki paturēs viņu acīs.

-���� Labi. Pūķis vēl nav beidzis sarunu ar Mu�u. Lai mums nepaliktu nekādas neskaidrības: tu ta�u tajā mājā neatradi neko tādu, kas varētu norādīt uz mums?

-���� Neko neatradu. Es pārmeklēju visas istabas gan aug�ā, gan lejā. Tur bija simtiem varbūt tūksto�iem grāmatu, bet nebija ne dokumentu, ne vēstuļu nekādu papīru, kur būtu pieminēti Svētajie vai Ģilde.

Varbūt viņ� palika uzticīgs, atkal ierunājas Greblis.

Pūķis tā nedomā. Mēs zinām, cik dārgs tev bija mūsu nelaiķa brālis, ta�u tava lojalitāte �oreiz nav īsti vietā. Viņ� izda�rīja pa�nāvību ārkārtīgi nepiemērotā brīdī; tā bija egoistiska un potenciāli bīstama rīcība. Viņ� zināja, kam mēs gatavojamies un kādi ir viņa pienākumi.

Tad Uzraugs atkal pievēr�as Mu�ām. Vai tu esi absolūti pār�liecināts, ka viņa namā nebija pilnīgi nekā tāda, kas varētu likt domāt par mums un Ģildi?

-Ja arī bija, tā vairs nav. Uguns būs iznīcinājusi visu, kas atradās kabinetā.

Pūķis mazliet nomierinās: varbūt ba�ām tomēr nav iemesla. Iespējams, nejēdzīgi aizmirstā rīku soma ir maksa par uguni, kas �ķīstīdama nosargājusi Ģildes noslēpumus. Tomēr galvenā pro�blēma nekur nav pazudusi. Natenielam �eisam Ģildes liktenī bija nozīmīga loma. Viņ� bija viena no galvenajām personām rituāla otrajā posmā.

Viņa vairs nav, tātad �ai lomai jāatrod cits izpildītājs.

Jo ātrāk, jo labāk.

Megana Beikere nogludina ogļu pelēkos svārkus un apsē�as uz cietā krēsla blakus Gideona gultai. Nu, stāstiet jel kas tad notika?

-���� �ķiet, ka es necik daudz neatceros.

Megana paskatās uz māsiņu, kas apstājusies viņai blakus. Vai te nav kādas klusākas vietas? Man vajag ar viņu aprunāties.

Māsiņai uzreiz nekas nenāk prātā, tad viņa attopas.

-���� Gaiteņa galā ir apskates telpa. Viņa parāda ceļu. Ieslēdziet zīmi "Aizņemts", tad jūs neviens netraucēs.

-���� Vai jūs varat paiet? Megana vaicā Gideonam.

-���� Skaidrs, ka varu. Man nekas nekai�. Viņ� lēni izceļ kājas no gultas, uzmanīdamies, lai nejēdzīgi lielā pid�ama neatklātu sve�iem skatieniem vairāk, kā būtu piedienīgi. Piedo�anu, neesmu pienācīgi uzcirties. Svītrainās, izbalēju�ās flaneļa bik�ses nesniedzas pat līdz potītēm.

Māsiņa viņus pavada līdz apskates telpai un tur atstāj.

Megana ieslēdz zīmi "Aizņemts", aizver durvis un sagādā divus krēslus, vienu atnesdama no rakstāmgalda otras puses. Tātad kas notika pēc tam, kad jūs iekāpāt ma�īnā un aizbrau�cāt?

Gideons jūtas kā pēdējais muļķis.

-����� Es nebiju visu iepriek� izdomājis. Kad es no jums atvadījos, pēk�ņi sapratu, ka man nav kur palikt. Tad ienāca prātā, ka es ta�u varu aizbraukt uz tēva namu un pārlaist nakti tur. Iespē�jams, sirds dziļumos man vienkār�i gribējās tur pabūt.

-���� Tas ir glu�i dabiski.

-���� Varbūt. Mājas sētas durvis bija uzlauztas, es piezvanīju policijai un gāju paskatīties, kas īsti tur notiek.

Megana sakrusto kājas. Jums vajadzēja palikt ārā un gaidīt policiju. Vai tad viņi jums tā neteica?

Gideons neko tādu neatceras, ta�u negrib, lai viņa dēļ kādam būtu nepatik�anas. Dro�i vien teica. Es vienkār�i gribēju pārlie�cināties, ka neesmu sacēlis trauksmi bez iemesla.

-���� Nebijāt vis, kā izrādījās.

-���� Tā gan. Tēva kabinetā rosījās sve�s cilvēks. Viņ� tam pie�laida uguni.

-���� Kā? Ko tie�i viņ� darīja?

Arheologa atmiņa ainu ir saglabājusi visos sīkumos.

-���� Vienā rokā kreisajā viņam bija prāvs papīru �ūksnis, un viņ� to aizdedzināja ar �ķiltavām: tām lētajām, mazajām �ķiltaviņām.

-���� BIC1

-���� Dro�i vien. Viņ� aizdedzināja papīrus, tad pielaida uguni aizkariem un gribēja aizsvilināt ari mana tēva rakstāmgaldu.

-���� Tajā brīdī jūs iejaucāties?

-����� Ne glu�i. Vispirms es vienkār�i aizvēru un aizslēdzu durvis. Tad sapratu, ka man jāizlai� �is cilvēks ārā, citādi viņ� tur, visti�camāk, sadegs.

-���� Daudziem dro�i vien rastos kārdinājums atstāt viņu, lai jau sadeg.

-���� Man radās.

-���� Labi, ka jūs tam neļāvāties. Citādi es �orīt būtu ieradusies, lai jūs apsūdzētu noziegumā.

-���� Zinu.

Megana ieskatās viņā vērīgāk. Gideons �eiss ir zinātnieks, nevis kauslis. Tādi vīrie�i kā viņ� it kā ir lieli un stipri, ta�u viņiem dzīvē nav bijis jāiemācās izkulties no dzīvībai bīstamām situācijām.

-���� Tātad jūs atvērāt durvis, bet viņ� uzreiz metās jums virsū?

-���� Tie�i tā. Viņ� pagrūda mani, un es saķēru viņu aiz vidukļa, bezmaz kā regbijā. Tikai es nenometu viņu zemē, un viņ� sāka mani zvetēt un spārdīt.

Megana skatās uz brūci. Tā ir savāda. Viņ� jums pamatīgi sagriezis vaigu. Sprie�ot pēc brūces, es teiktu, ka uz kāda no labās rokas pirkstiem viņam bija gredzens, iespējams, zīmoggre�dzens.

-���� Es nepamanīju. Tikai to, ka stipri sāpēja.

-���� Varu iedomāties. Viņa paņem somu, ko pirmīt nolika uz grīdas. Vai jums nebūs iebildumu, ja es jūs nofotografē�u? Kamēr brūces kontūras ir labi redzamas�

-���� Lūdzu, kāpēc ne.

Megana pastumj sānis mazītiņā fotoaparāta vāciņu un tad uzreiz ap�ilbina viņu ar zibspuldzi. Piedodiet! viņa tumsā atvainojas. Vēl reizīti!

Atkal uzliesmo zibspuldze, tad Megana izslēdz kameru.

Es iedo�u bildes ekspertiem, lai viņi pasaka, ko par to domā. Kamera tiek iemesta atpakaļ somā. Ja mēs sadzīsim rokā tipu, kur� jums iezvēla ar �o gredzenu, viņam būs jāpasē� cietumā par miesas bojājumiem, ielau�anos un ļaunprātīgu dedzinā�anu. Tīri jauka buķetīte, par to viņ� varētu dabūt kriet�nus gadus.

-���� Varētu?

-���� Diem�ēl visdrīzāk tā ari notiktu. Anglijas tiesne�i laipni uzklausītu jebkādus asarainus stāstiņus: ka viņ� bērnībā slapi�nājis gultiņā, ka viņa tēvs bijis dzērājs un tā joprojām. To sauc par vainu mīkstino�iem apstākļiem. Vai jums izdevās viņu ap�skatīt?

Gideons ir acīmredzami vīlies. Diem�ēl ne. Viss notika ļoti ātri, un tur bija tum�s.

Megana ir studējusi psiholoģiju un divus gadus sta�ējusies pie viena no labākajiem psiholoģisko portretu sastādītājiem Britu salās. Melus viņa nomana, iekams tie vēl nāku�i pār meļa lūpām. Viņa sarauc pieri un tēlo neizpratni.

-����� Paga, es kaut ko nesaprotu. Jūs labi saskatījāt viņa �ķilta�vas BIC, pēc visa sprie�ot. Bet jūs neredzējāt viņa seju?

Gideons mulst un mēģina izlocīties. Nezinu. Varbūt liesma ap�ilbināja skatienu.

-���� Jā, tas būtu saprotami. Bet, par spīti visam tam ugunsgrē�kam dega papīri viņam rokā, dega aizkari -, jums tā arī neiz�devās saskatīt viņu kaut vai tik daudz, lai sniegtu mums pa�u vispārīgāko vārdisko portretu?

-���� Diem�ēl neizdevās vis, viņ� parausta plecus.

-����� Mister �eis, es vēlos jums palīdzēt bet tādēļ man vajag, lai jūs man uzticētos.

-����� Bet es jums uzticos! Viņ� ir izbrīnīts. Kāpēc lai es to nedarītu?

Jautājumu Megana izliekas nedzirdam.

-���� Vai jūs tie�ām, tie�ām nevarat neko pateikt par viņu? Augums? Svars? Matu krāsa? Kā viņ� bija ģērbies? Vienalga ko!

Gideons labi jūt detektīves caururbjo�o skatienu, tomēr cie� klusu. Viņam ir kramplau�a fotogrāfija uzņemta ar mobilo tālruni mirkli pirms tam, kad viņ� aizcirta durvis. Kramplauzis acīmredzot meklēja kādus tēva noslēpumus, un viņ� izdibinās, ko īsti: izdibinās daudz agrāk nekā policija.

Megana vēl aizvien gaida atbildi.

-���� Atvainojiet! viņ� papurina galvu. Es tie�ām jums nevaru palīdzēt.

Megana viņam uzsmaida, un �is smaids ir tik plats, ka Gide�ons gandrīz nodreb.

-���� Nāksies, viņa ledaini atsaka. Ticiet man, jums nāksies to darīt.

Sargāt neizsakāmi vērtīgos akmeņus būtībā nozīmē neļaut cilvēkiem pa tiem kāpelēt un tos apķēpāt. Tādēļ Kultūras man�tojuma komiteja akmeņus ie�ogo, saliek barjeras un apvelk tiem virves. Iekļūt no�ogotajā teritorijā pie dārgumiem drīkst vienīgi ļoti īpa�os gadījumos vai ar rakstisku atļauju.

Centīgā valsts iestāde dara, ko var, ta�u priek�niecība ij neno�jau�, ka tās nolīgtie apsardzes darbinieki ir zvērēju�i uzticību citām vērtībām. Sems Grābs un viņa darbabiedri ir uzticami Svē�tajo Kalpi. Ilgi pēc tam, kad oficiālais darba laiks jau beidzies, viņi joprojām sargā dārgumus.

Trīsdesmit piecus gadus vecais Grābs ir viens no tiem ducīgajiem vīriem, kuri atrota piedurknes, izdara, ko no viņiem prasa, un netaupa labus vārdus saviem biedriem. Viņa vadītā Pielūku komanda nemitīgi patur Stounhend�u acīs. Trīssimt se�desmit grādu rādiusā. Divdesmit �etras stundas diennakti. Septiņas die�nas nedēļā. Trīssimt se�desmit piecas dienas gadā.

Grābs un viņa Pielūki ne uz mirkli nenovēr� acis no akme�ņiem. Daļa no viņiem to dara neslēpjoties un saņem par to algu, citi slepus, ar stratēģiski izvietotu novēro�anas kameru palī�dzību.

Grābs Pielūkos ir jau desmit gadus. Ģildē viņa vārds ir Skor�pions, un viņ� nesvārstīdamies seko sava tēva, tēvatēva un vēl senāku priek�te�u pēdās. Kopā ar viņu �odien ir divdesmit piecus gadus vecais Lī D�onss, jaunpienācējs, kur� oficiāli vēl nav iesvē�tīts. D�onss ir gar� un kalsns, viņa āda ir pumpaina no nepie�tiekama ēdiena, un ārpus darba laika viņ� valkā netīrus d�insus un krekliņus ar rokzvaig�ņu portretiem. Viņ� nav īpa�i attapīgs un savā neilgajā mū�iņā paspējis pacīnīties ar kuplu skaitu pro�blēmu, tostarp ar narkotikām un dzīvi bez pajumtes. Kad zēnam bija knapi pāri par divdesmit, sabiedrība viņu norakstīja, pieka�binot ekohipija birku un nolemjot, ka nekas labs no viņa nav gai�dāms. Kādu laiku viņ� meklēja mierinājumu pie tādiem pa�iem protestētājiem un aģitatoriem, ta�u nekad īsti nejutās tiem piederīgs.

Jēga viņa dzīvē sāka parādīties tikai tad, kad reiz, pa ceļam uz Glāstonberiju, kur �is zeņķis cerēja tikt pie lēta �ņaucamā un varbūt ari nopelnīt kādu nieku ar tirgo�anos, viņ� ieklīda Stoun�hend�ā. Festivālā viņ� tā arī nenokļuva. Saulgrie�i bija kaut kas tik iespaidīgs, ka viņ� nespēja atrauties no akmeņiem. Viņ� palika, palīdzēja visu sakopt un pieteicās darīt jebkuru darbu, lai tikai varētu atrasties maģisko akmeņu tuvumā.

Nu jau gandrīz trīs gadus viņ� ir piekomandēts Semam, un abiem ir izveidoju�ās tādas kā skolotāja un mācekļa attiecības. Sems ir viņa aizgādnis un dalās gudrībā tikpat regulāri, kā pie�dāvā netīri brūnu tēju no uzticamās bla�ķes. Katrā maiņā viņ� tērpina savu aizbilstamo, lai būtu dro�s, ka Lī tiks atzīts par cie�nīgu un uzņemts Svētajo Kalpu cie�ajās rindās.

-���� Pirmais jautājums! Grābs ieurbjas māceklim acīs ar pra�sīgu skatienu. Kas ir akmeņi, un ko tie nozīmē mums, Ģildes locekļiem?

D�onss smaida vien tik viegls jautājums! Akmeņi ir mūsu Svētajie. Tie ir visas mūsu �īszemes enerģijas avots. Tie ir mūsu aizbildņi, mūsu sargi, mūsu dzīvības spēks.

Grābs atalgo Lī par pareizu atbildi ielej tēju viņa daudzcietu�ajā krūzē. Labi. Un kāpēc Svētajie dāvā mums tādu �ēlas�tību?

Atspiedies ar elkoņiem pret stāvvietas barjeru, D�onss auklē rokās krūzi. Mēs esam Svētajo Kalpi, un mūsu tie�ie priek�te�i ir tie, kuri pirms tūksto�iem gadu atrada di�ajiem �o paliekamo vietu. To kauli un asinis mielo Svētajos, un arī mūsu mirstīgās atliekas reiz nonāks turpat: tad loks būs noslēgts.

No Graba termosa vāciņa ceļas garaiņi. Viņ� iedzer malku karstās tējas un jautā: Un kā Svētajie dāvā mums savu �ēlas�tību?

-���� Ar savu garīgo enerģiju. �o enerģiju tie mums pārraida caur akmeņiem, un to svētība mūs sargā no briesmīgām slimī�bām un pazemojo�as nabadzības.

Grābs ir apmierināts. Māceklis ir pienācīgi apguvis katehismu un noteikti atstās labu iespaidu. Viņ� atkal ielej Lī krūzē tēju. Un ko Svētajie vēlas saņemt pretī?

-���� Cieņu. To jauneklis pasaka ar dziļu godbijību. Mums viņi jāatzīst, jāciena, jātic viņiem un jāklausa tam, ko viņi māca ar sava orākula mūsu Meistara muti.

-���� Malacis, Lī. Atceries, kas tikai nav gribējis nolaupīt mūsu mantojumu! Atceries katoļus un viņu akmenī iecirstos bau�ļus, kurus viņi it kā esot dabūju�i no Dieva. �o pasaciņu viņi sadze�joja tad, kad �eit, Anglijā, Svētajos godāja jau divtūksto� gadu.

Lī paloka galvu. Viņ� saprot. Nedrīkst ļaut, lai viņu aizvilina un samusina citas reliģijas, viltus mācības, kur dievi tiek pielūgti lielos, vienā zeltā mirdzo�os namos, kur Baznīca no draudzes locekļiem ik nedēļu izspie� naudu un tad vēl nodibina savas ban�kas un veselas valstis. Sem, viņ� iesāk, alkdams pēc iedro�i�nājuma. Es zinu, tu vari izsekot saviem ciltsrakstiem līdz tālai senatnei, līdz pat di�ajiem vīriem, kuri te uzcēla zilos akmeņus un sarsēnus. Ir skaidrs, ka tāpēc tu esi cienīgs saņemt Svētajo uzmanību un aizsardzību, bet ko lai saka tādi kā es? Mēs te neesam savējie. Mēs esam sve�inieki.

Sems jau pazīst �o mazdū�ību; nav pirmā reize. Mēs visi te esam savējie, draudziņ. Pirms pieciem tūksto�iem gadu Anglijā dzīvoja pavisam maz cilvēku. Ap to laiku mēs ar tevi dro�i vien bijām brāļi, nu, vismaz brālēni.

Jaunajam D�onsam �ī doma patīk. Un tā ir glu�i loģiska. Pat kristie�i tic Ādamam un Ievai, un ari viņiem no vienas mīlē�anās reizes aizsākās visa cilvēce. Vai kaut kā tamlīdzīgi, viņ� īsti neat�ceras. Jā, brāļi viņ� un Sems ir brāļi.

Malacis, Lī, tu esi īsts izcilnieks. Grābs apliek platu roku ap jaunuļa izģindu�ajiem pleciem, lai parādītu, cik ļoti viņ� ar to lepojas.

Tomēr sirdī viņ� ir noraizējies viņ� ba�ījas par to, kā aiz�bilstamais uztvers tās �au�alas, kas iesvaidāmo gaida drīzā nākotnē.

Pievakarē, pēc potes pret stingumkrampjiem un asinsanalīzes, kas viņam �ķiet absolūti lieka, Gideons tiek izrakstīts no slimnīcas. Vienīgais gai�ais stariņ� ir tas, ka dāmai no polici�jas tikmēr ir izdevies ar kurjeru atgādāt viņa tēva mājas atslē�gas.

Sēdēdams taksometrā, kas ved viņu no slimnīcas, Gideons redz, ka lepnā mui�a ir krietni cietusi. Mauriņus izbraukāju�as ugunsdzēsēju ma�īnas, viena mājas puse vēl aizvien ir tīta mel�nos dūmos. Logu rūtis ir izbiru�as, mūri ieplaisāju�i.

Tie�i �obrīd viņam par to nav liela bēda. Pagaidām �is nams viņam nav nekas vairāk kā tikai ķieģeļi un java. Pirmās emoci�jas parādās vien tad, kad viņ� ir atslēdzis gigantiskās parādes durvis.

Pēc mātes nāves Gideons nezināja, kur dēties. No pa�apzi�nīga, ekstraverta zēna, kas uzticas pasaulei un zina, ka viņam tajā ir vieta, viņ� kļuva par biedējo�i intravertu mazuli, kas bai�dās no cilvēkiem. Arī tēva nāve liek noskārst, ka viņā mainīsies kaut kas būtisks. Viņ� vēl nezina, kas tie�i, bet jūt, ka tā notiks. Viņā verd grūti aprakstāms dusmu, sarūgtinājuma un aizvaino�juma kokteilis, kuram klāt jaucas nenoteikta nojausma, ka tas viss nav godīgi attiecībā pret viņu. Viņ� zina, ka �is virums krasi mainīs viņa personības DNS.

Viņ� staigā pa lielo, tuk�o māju, asi apzinādamies savu vien�tulību. Viņam nav ne brāļu un māsu, ne vecvecāku. Arī savu bērnu viņam nav. �eisu dzimtā viņ� ir pēdējais. Lai ko viņ� galu galā iesāktu ar savu dzīvi, viņa lēmums ietekmēs ne tikai pasau�les domas par viņu, bet arī visu �eisu ģinti.

Gideons nomet �aketi priek�namā un kāpj pa platajām kāp�nēm uz garo, vaļējo otrā stāva halli, meklēdams, kur varētu nomazgāties un cik necik izgulēties.

�is nams nepārprotami nav paredzēts dzīvei piecsimt gadus pēc tā uzcel�anas. Lielas istabas ar augstiem griestiem to apkure noteikti maksā baltu naudu. Nav brīnums, ka tēvs, kā rādās, apdzīvojis tikai da�as telpas. Pa logiem velk caurvēj�, to rāmji būtu jāmaina. Uz sienām ir mitruma plankumi. Grī�das �īkst briesmīgāk nekā veca burinieka brangas stiprā vētrā, krāsas un otas �ajā miteklī nav manītas vismaz gadus piec�desmit.

Tēva guļamistaba ir pati mazākā, un Gideonu tajā pārņem ārkārtīgi savāda jutoņa. Tā ir pilna ar tuk�umu. Visur ir vecā

�eisa mantas, bet tās kļuvu�as bezpersoniskas, it kā cietu�as atomsprādzienā, kas iznīcinājis visu cilvēcisko.

Pie gultas stāv grāmatu kaudze. Tai blakus balta tase, kurā vēl ir kāda colla tējas ar pelējuma kārtiņu. Dro�i vien pēdējā rīta vai vakara tēja viņa tēva mū�ā.

Augstās, platās gultas pārklājs vienā pusē ir atlocīts. Iedobe vecajā atsperu matracī, pelēks palags un saburzīts dūnu spilvens skaidri un gai�i norāda, kur Nateniels gulējis. Gultas otra puse ir neskarta. Gideons neviļus savelk uzacis. Viņa teiksmaini talantī�gais un pasakaini bagātais tēvs ir dzīvojis kā bezpajumtnieks un nomiris vientulībā.

Viņ� vēl pēdējo reizi pārlai� skatienu istabai un pamana virs durvīm senatnīgas zvana auklas paliekas reliktu no tiem lai�kiem, kad aukle vai virssulainis gulēja trauslā miegā, būdami gatavi, ka saimnieks viņus kuru katru bridi var saukt pie sevis. Prātā nāk lietaina sestdiena, kad viņ� bija ekskursijā kādā vēs�turiskā savrupnamā un no gida mutes izdzirdēja vienu vie�nīgu interesantu piezīmi: �is nams, viņ� teica, ir pilns ar sle�penām ejām, lai kalpi varētu ātri un nemanāmi skraidīt �urpu turpu.

Interesanti, vai arī tēva namā ir tāpat? Viņ� iziet gaitenī, kur viņa soļi saceļ veselu putekļu kamolu vērpeti, un pēta, vai aiz Nateniela istabiņas neslēpjas vēl kāda telpa.

Nē, neslēpjas vis.

Halles galā ir svina rū�u logs, pa kuru var redzēt dārzu. Viņ� pieiet pie tā un ievēro, ka tapetes labajā pusē salāgotas dīvaini. Pieklaudzina pie sienas. Izklausās pēc preskartona. Paklauvē metru pa kreisi, pēc tam metru pa labi.

Tur ir kārtīgs akmens mūris.

Viņ� turpina izklaudzināt sienu. Kartona laukums ir pietie�kami liels, lai aiz tā varētu būt durvis. Ne rokturu, ne viru nav, tomēr Gideons jūtas pārliecināts, ka izsecinājis pareizi. Viņ� nometas �etrrāpus un iztausta ar roku, glu�i kā arheoloģiskajos izrakumos. Pirksti atrod skaldni, kur grīdlīste saiet kopā ar halles grīdu. Viņ� mēģina to atvilkt, ta�u nespēj, tā ir pamatīgi noķīlēta. Viņ� saīgst un mēģina stumt.

Siena atsprāgst vaļā, uzdve�ot smacīgu nevēdinātas telpas elpu.

Gideons pielec kājās. Sienā ir parādījusies �aura, tum�a atvere. Viņ� iebā� roku un satausta elektrības slēdzi. Kad ir tapusi gaisma, viņ� apstulbst: priek�ā ir �aura telpa, kaut kas līdzīgs ļoti garam skapim. Vienu sienu līdz pa�iem griestiem aiz�ņem grāmatas. Pie otras ir vecas videokasetes un neliela video�disku kaudzīte. Tālākajā sienā ir iebūvēts vecs pirmsplazmas laikmeta televizors.

Viņa prāts darbojas ar jau�amu pārslodzi. Kāpēc viņa tēvam bija vajadzīgs �is slepenais kambaris? Kas redzams visos �ajos videoierakstos, un kāpēc tie nobēdzināti �eit? Kāpēc desmitiem grāmatu ir �eit, nevis pienācīgos grāmatskapjos pirmajā stāvā?

Kāpēc tēvam tik ļoti vajadzēja to visu glabāt slepenībā?

OTRĀ DALA

9

D�eikam Timberlendam ir trīsdesmit viens gads, bet tiem, kuri nezina, viņ� stāsta, ka divdesmit septiņi. Trīsdesmit un pāri par trīsdesmit kaut kam tādam viņ� vienkār�i vēl nav gatavs. D�eika draugu lokā vecums ir kas līdzīgs lielai dzim�anas dienas piespraudei, kādu bērnībā nēsā pie krūtīm, lai visi zina: "MAN IR 5 GADI". Tie, kuriem ir trīsdesmit, tikpat labi varētu rakstīt: "Man ir �ības, paklāji, suņi, ģimene, Volvo. ES ESMU GARLAI�CĪGS."

Un D�eiks jau nu nepavisam nav garlaicīgs. Sevi�ķi tādos vakaros, kad viņ� ir salietojies vairāk mākslīgu vielu nekā Pīts Dohertijs un Eimija Vainhausa kopā.

Viņ� nav bagāts. Toties viņa tēvs gan ir. Baņķieris plus bagāts. Tēva nauda nāk no tik seniem laikiem, ka viņu sasodītais dzim�tas koks dro�i vien zaļoja jau Ēdenes dārzā, kad tur apkārt vēl blandījās Ādams. Tas viss dienās tiks D�eikam, ta�u pagaidām viņam jāapmierinās ar piecus miljonus mārciņu vērtu midzeni Marīlebonā un pabalstu, ar ko knapinoties pietiek astonam mārtinam, kluba rēķiniem, retumis kādam ieguldījumam un da�ai labai naktij pilsētā.

D�eiks ir vienīgais dēliņ� un lorda D�ozefa Timberlenda mantinieks, fotogrāfiem regulāri gadās viņu notvert pārī ar kādu no Londonas stilīgākajām �iepām, kailmodelēm un sirmu rokzvaig�ņu palaidnīgajām meitiņām. Nu labi, ko tur liegties, viņa labākais draugs strādā �urnālā Heat, bet kam tad draugi ir domāti?

�ovakar viņ� izskatās grandiozi. Zils, mirdzo�s zīda un kokvil�nas uzvalks ar tum�zilu kreklu un jaunām melnām itāļu kurpēm. Viņ� jau ir notēmējis uz vienu reāli spridzīgu zaķenīti. Graciozu būtnīti, kas iebrāzusies Chinawhite VIP sektorā un uzvedas tā, it kā viņa te būtu kundze un saimniece. Amerikāniete, nevaino�jami baltie zobi par to pavēsta krietni pirms tam, kad tu dzirdi viņas smieklus un pārmērīgi skaļo sa�alo�anos ar svītu. Augsti vaigu kauli, siltas, brūnas acis, gari, rūpīgi izbu�ināti mati un pasakainas kājas, kas sākas no retrostila minisvārciņiem zaļos, ko�i rozā un koraļļsārtos toņos. Viņa izskatās pēc hipiju kino�zvaigznes.

Jau skatoties vien uz viņu, D�eikam reibst galva.

Tad viņa pamet acis uz �o pusi.

Oho! D�eiks varētu uziet gaisā kā naftas atradne. Viņas sek�suālā gravitācija ir tik stipra, ka D�eiks metas pie viņas cauri visam klubam. Mazulītei apkārt ir vesels bars smukuļu, ij pui�sī�u, ij meitenī�u, bet izskatās, ka tā redz tikai viņu.

-���� Tprū, �alīt. Kur tu tā skriesi?

No zila gaisa ir materializējusies liela, melna roka viņam uz krūtīm.

-����� Es ļoti atvainojos! D�eiks ar netīksmi pablen� uz prāva�jiem pirkstiem, tie gandrīz kā krokodila �okļi rēgojas pavisam blakus viņa trauslajam, baltajam kaklam. Atļausiet?

Viņa nevainojami pieklājīgā angļu valoda ir adresēta vīram, kur� ir tāds milzenis, ka viņa pleci aizņem visu D�eika redzes�lauku.

-���� Diem�ēl, ser, jums vajadzēs griezties atpakaļ. Dāmai ir nelielas svinības, un neviens sve�s tajās netiek ielaists.

-���� Svinības bez sve�iem? D�eikam pasprūk nervozs smiek�liņ�. Es gribu tikai stādīties priek�ā, es esmu�

Krokodila mute aizcērtas. Pirkst�okļi sagrābj D�eiku aiz rīk�les un aizelsu�os ved atpakaļ uz VIP zonas tālāko stūri, kur nosē�dina krēslā.

Kamēr viņ� pūlas atgūt elpu, vecāks vīrietis ar īsiem, sirmiem matiem notupstas un dziļi ieskatās viņam acīs.

-���� Dēls, man ļoti �ēl, ka mums vajadzēja tā darīt. Tagad mēs tev uzsauksim pudeli, vari pats izvēlēties, un tu paliksi �eit un mierīgi dzersi. Norunāts?

-����� �is ir mans klubs! D�eiks aizsmaku�ā balsī protestē un pielec kājās. Tas visvairāk pārsteidz viņu pa�u, un viņam nav ne jausmas, ko darīt tālāk. Uz priek�u viņ� netiek, tur stāv krokodils un vēl viens neradījums melnā uzvalkā. Lai tiktu tiem pāri, viņam vajadzētu pieslienamās kāpnes.

Viņpus tai muskuļu grēdai D�eiks atkal pamana daiļo ame�rikānieti. Viņa kaut ko pasaka blondīnei, kas stāv turpat blakus, un D�eikam bezmaz �oklis atkaras nāk uz viņa pusi.

To nav iespējams pārprast. Viņas acis ne uz mirkli neatraujas no viņējām. Dievs vien zina, kas viņa tāda ir, bet �obrīd viņa nāk runāties ar D�eiku Timberlendu.

Kalni draudīgi virzās uz viņa pusi, ta�u D�eiks neliekas zinis. Mīlestība ejot rokrokā ar sāpēm, pau� tautas gudrība. Rādās, viņ� tūlīt uzzinās, cik lielas ir �īs sāpes.

Kā skurstenī iekritis putns virtuvē ie�iepstas Gideona mobilais. Ir skaidrs, ka paspēt neizdosies, tomēr viņ� skrie�us metas laukā no tēva slepenās istabas un rik�o lejā uz pirmo stāvu. Viņ� ir burtiski pāris sekun�u par vēlu. Kamēr viņ� drud�aini meklē rakstāmo un papīru, ieslēdzas balss pasts. Beidzot, pie ledusskapja, atrodas bloknots. Pirmajā

lappusē ir īss iepirkumu saraksts siers, biskvīti, augļi, �oko�lāde: pēdējās vakariņas, kuras tēvs tā ari nepaēda.

Viņ� noklausās ziņu, pieraksta numuru un uzreiz zvana.

Atsaucas sievietes balss. Policijas pārvalde. Inspektore Bei�kere klausās.

Ak vai! Te Gideons �eiss, jūs nupat man zvanījāt.

-���� Mister �eis, paldies, ka piezvanījāt. Es gribēju apvaicāties, cikos jūs vēlētos redzēt sava tēva mirstīgās atliekas.

�ie vārdi viņu apdullina kā sitiens. Viņ� no tā baidījās. Pro�tams, policijas pārstāve Beikere viņam par to jau ieminējās. Tomēr tagad, kad tas bridis ir klāt, viņ� tam absolūti nejūtas gatavs. Jā. Paldies.

-���� Tas ir Eibrahamsa un Kaningema apbedī�anas birojā �aftsberijas Blīkstrītā. Vai jūs zināt, kur tā atrodas?

-���� Nē. Es neesmu �ejienietis. Nemaz nepazīstu �o reģionu.

-���� Tas nekas, atrast nebūs grūti. Ielas labajā pusē, netālu aiz Aivīkrosas apļa. Viņi ierosināja, ka jūs varētu atbraukt rīt des�mitos. Ja tas jums neder, es iedo�u telefona numuru un jūs pats varat sarunāt ērtāku laiku.

Pulksteņa ciparnīcā nav tādas stundas, kas būtu piemērota, lai skatītos uz tēva līķi. Būdams īstens anglis, Gideons saka tie�i pretējo: Jā, rīt desmitos, ļoti labi.

-���� Norunāts. Es viņiem paziņo�u.

-���� Paldies!

Megana nomana, cik grūti viņam tas viss nākas. Ja vēlaties, es varētu palūgt kādu no policijas, lai jūs pavada. Vai tā jums būs vieglāk?

-���� Neraizējieties, būs labi tāpat.

-����� Saprotu. Izklausās, ka viņa tie�ām saprot. Ja pārdomā�jat, piezvaniet man, lūdzu.

Kad saruna ir beigusies, Gideons atkal kāpj uz otro stāvu.

Slepenajā istabā viņ� atgrie�as, sirdij nedaudz trīsot, baidī�damies, vai videoieraksti neizrādīsies pornogrāfija. Un pat ja izrādītos, viņ� sev saka. Var ta�u būt ļaunāk. Varbūt tajos iemū��ināts, kā Nateniels aplaupa kapus, aptīra miru�os, nododas savam ārkārtīgi ap�aubāmajam vērtīgu mākslas priek�metu ieguves rūpalam.

Viņ� apstājas un vērīgi palūkojas apkārt. Arheologa darbs viņam iemācījis, ka ir ļoti vēlams vispirms uzmanīgi novērtēt zemi un tikai tad sākt rakt. Vecajam pateicienam, ka tas, kur� neatdara acis, atdara maku, arheoloģijā ir liela taisnība: paslin�kojot, nepaņemot acis rokā, tu vari gadiem rakties aplamā vietā un tā ari neko neatrast.

Gideons zina, ka pēdējais, kas pirms viņa uzturējies slepe�najā kambari, ir bijis viņa tēvs. Tas bija skaidrs pēc tā, kā viss ir atstāts. Tīrs un kārtīgs, vienīgi da�i DVD vāciņi paliku�i neaiz�vērti. Iepretim televizoram stāv liels ādas krēsls, istabas vidū zems kafijas galdiņ�. Vienā pusē uz tā ir zābaksmēra traips, acīmredzot tēvs, skatīdamies ekrānā, bija turējis kājas uz galda. Turpat ir kristāla glāze, kas smar�o pēc viskija, ta�u nedz pudeli, nedz karafi nekur nemana. Dro�i vien dzērieni glabājas kādā no atvilktnēm zem grāmatplauktiem. Tālākajos plauktos stāv kas�tes. Gideons neviļus jautā sev, cik daudz tēvs pēdējā laikā dzē�ris. Blakus glāzei ir mū�vecs klēpjdators oho, no tiem laikiem, kad datori vēl ņēma pretī disketes, bloknots un neglīts zīmuļu trauciņ� no māla; to viņ� acumirklī pazīst. Viņa pa�a roku darbs, uztaisīts skolā un pārnests mājās kā Tēva dienas dāvana.

Nav grūti uzminēt, ka �ajā istabā tēvs darbojies; kaut ko pie�rakstījis, pārskatījis un sistematizējis pierakstus. Kaut ko? Mjā, ko gan? Viņ� pamana televizora pulti, kas guļ rokas stiepiena attālumā no krēsla, un nospie� ieslēg�anas pogu. Sienā zem tele�vizora ir trīs plaukti; vienā atrodas iespaidīgs, bezmaz profesio�nāļiem domāts videomagnetofons, otrā DVD ierīce, bet apak��ējā visādi krāmi: vadi, kase�u kārbas un pieklīdu�as monētas.

Televizors ir atdzīvojies un aizpildījis ekrānu ar melnbaltu �vīku mud�ekli. Tad pamostas DVD ierīce, kas uzreiz metas cīņā par to, kur� te būs galvenais. Uz ekrāna parādās graudaina, nefokusēta bilde, pēc visa sprie�ot digitāli apstrādāta veca Super 16 filma. Pamazām attēls kļūst asāks, un tagad uz ekrāna ir viņa tēvs, atdzimis vīra gadu pilnbriedā. Viņ� pārliecino�i runā no lek�tora katedras: Stounhend�ā ir senās pasaules brīnums. Ja mēs gribētu to uzbūvēt �olaik, ar mūsu pa�reizējo tehniku un mate�mātisko zinā�anu līmeni, tas būtu iespaidīgs pasākums. Tas, ka tās būve sākās pirms piectūksto� gadiem bez datoriem un CAD programmām, bez celtņiem, kravas ma�īnām un liellaivām �o milzu akmeņu pārvadā�anai -, tas ir prātam neaptverami.

Gideonu pārņem garlaicība. Bērnībā viņ� ir līdz nelabai dū��ai klausījies visādas absurdas teorijas par to, ka Stounhend�ā ir templis, senu ķēniņu apbedījumu vieta, pirmā astronomiskā observatorija pasaulē, kosmiska saikne ar Ēģiptes piramīdām, jā, pareizi, vēl pati lielākā bezjēdzība ka no Stounhend�as nāku�i druīdi.

Kamera rāda tēva seju tuvplānā, tik tuvu, ka saskatāmas ādas poras, rugāji, tum�āki plankumi pēdas, ko viņa sejā atstājusi dzīve. Acis stiklaini spīd tajā slimīgajā aizrautībā, kas viņu alla� pārņēma, runājot par aizvēsturiskām lietām. Pulkstenis pēk�ņi pagriezts atpakaļ, viņ� atkal sludina savas teorijas, vicina rokas un sapin Stounhend�u ar citām megalītu senvietām Rietumeiro�pas teritorijā.

�ī būve �is brīnums man aiz muguras nav ūnikums, ne�pavisam ne. Pastaigājiet pa Francijas pļavām, un pamazām sa�pratīsiet, ka mūsu sen�iem bija kopējs ģenerālplāns, kas aptvēra visu pasauli visu viņiem zināmo pasauli. Tūksto�iem menhīru lielu, garenu statenisku akmeņu no Bretaņas līdz Francijas dienvidiem liecina par sistēmu, ko senie cilvēki veidoja; tas pats sakāms par dolmeņiem, kapenēm Luārā. Un vēl ta�u ir Karnakal Pēdējo vārdu Nateniels izrunā ar uzsvaru, un viņa sejā parādās smaids; tik plati un laimīgi smaidām Gideons viņu nav redzējis. Vecā videokamera attālinās, un tēvs pagrie�as pret akmeņiem.

Arheologi Kārnāku bie�i dēvē par Francijas Stounhend�u. Vārds tai ir kopīgs ar slaveno Ēģiptes tempļu kompleksu, lielāko seno svētvietu pasaulē. Karnaka tika izveidota �etrtūksto� piecsimt ga�dus pirms Kristus dzim�anas. Tāpat kā Stounhend�ā, tā tika bū�vēta divos posmos, un apbrīnojami! tā atrodas unikālos pla�tuma grādos, kur saulgrie�os gan vasaras, gan ziemas Saules atra�anās vieta veido ideālu Pitagora trijstūri attiecībā pret ģeo�grāfisko paralēli. �is arheoastronomijas brīnums nav nejau�ība: par to jāpateicas pasaules di�ajiem vizionāriem. Tas ir dievu darbs.

Gideons aptur filmu un iedarbina veco videomagnetofonu. Tas sāk klik�ķēt un klabēt, mehāniskās galviņas grie�as un pie�slēdzas ierīcē atstātajai videolentei. Uz ekrāna parādās liels skaistas sievietes sejas tuvplāns. Seja ir tik skaista, ka viņ� pēk��ņi paliek bez elpas.

Māte.

Viņa smejas. Paceļ roku pret kameru, izskatās, ka viņa īsti ne�grib, ka viņu filmē. Gideons atrod vajadzīgo slēdzi, pagrie� ska�ļāk. Slēdz laukā, Neit. Es nevaru ciest to ierīci, slēdz laukā, lūdzu!

Dzirdot viņas balsi, Gideons notrīc. Viņ� neviļus paiet uz priek�u un pieskaras ar pirkstu galiem pie ekrāna.

Neit! Viss, pietiks!

Kamera attālinās, un kļūst redzama apkārtne. Marija �eisa ir Venēcijā, viņa sē� gondolā, un viņai aiz muguras ir rudzupuķu zilas debesis. Viņa aizgrie� galvu, tēlodama, ka piktojas uz vīru. Viņas garie mati ir biezi un tum�i tie�i tādi pa�i kā Gideonam -, un vieglais vasaras vēj� liek tiem dejot uz viņas pleciem. Fonā �ūpodamās attālinās Svētā Marka katedrāle, laivinieks svītrainā kreklā ved viņus pāri lagūnai. Tagad kadrs ir pietiekami plats, lai Gideons redzētu, ka Marija �eisa ir gaidībās.

Viņ� aptur kaseti un miklām acīm aizgrie�as. Diezin vai �ajos videoierakstiem piekrautajos plauktos ir tikai ģimenes vēstures materiāli. Pēdējā filma, ko skatījās tēvs, bija par māti, jo viņ� vēlējās atsaukt atmiņā citus, laimīgākus laikus iespējams, laimīgākos mirkļus viņa mū�ā. Cilvēki tā dara tad, kad viņiem klājas slikti, pa�os grūtākajos brī�os viņu mū�ā.

Viss, kas atrodas �ajos plauktos, viņa tēva acīs bija svarīgs. Viņ� �os ierakstus sistematizēja un noglabāja dro�ībā. Tomēr nekas nebija tik svarīgs kā atmiņas par �o sievieti vienīgo, kuru viņ� savā mū�ā bija mīlējis.

Gideons pieiet pie grāmatplauktiem. Viņ� redz, ka tajos ne�maz nav grāmatu, bet gan lielas burtnīcas sarkanos ādas vākos. �ādas burtnīcas bez līnijām un rūtiņām patīk gleznotājiem un rakstniekiem. Viņ� mēģina izvilkt kādu sējumu no kreisā aug�ējā stūra, ta�u vāki salipu�i kopā. Viņ� tos atplē�.

Gideons atver pirmo lappusi un sagrīļojas, saņēmis vēl vienu emocionālu triecienu. Pirmais ieraksts tapis viņa tēva astoņpa�dsmitajā dzim�anas dienā.

Rokraksts ir tāds pats, varbūt vienīgi mazliet nedro�s.

Mani sauc Nateniels �eiss, un �odien ir mana astoņpadsmitā dzim�anas diena. �odien es kļūstu pilngadīgs. Es sev nosolījos kop� �īs dienas rūpīgi pierakstīt visu, kas noticis manā dzīvē; es ceru, ka tā būs gara, laimīga, notikumiem un panākumiem pilna dzīve. Es rakstī�u gan par labo, gan par slikto, par cildeno un apkaunojo�o, par lietām, kas aizkustina manu dvēseli, un par lietām, kas mani atstāj vienaldzīgu. Mani skolotāji apgalvo, ka no vēstures var daudz uzzināt, un varbūt gadu gaitā, godīgi visu pierakstīdams, es daudz uzzinā�u par sevi. Ja kļū�u slavens, es �os literāros vingrinājumus noteikti publicē�u, savukārt, ja es nebū�u nekas vairāk kā tuk�a vieta, tad vismaz mū�a nogalē man būs mazliet siltuma, raugoties pagātnē un atminoties jaunī�bas dedzīgo optimismu. Man ir astoņpadsmit gadu. Mani gaida iespaidīgs piedzīvojums.

Gideons nespēj lasīt tālāk, tas ir pārāk sāpīgi. Viņ� pārlai� acis muguriņu rindām. Vai tās visas ir tēva dienasgrāmatas?

Cītīgi pierakstīti Nateniela �eisa varenās dēkas notikumi un izjūtas?

Viņ� sāk vilkt ar pirkstu gar sarkanajām muguriņām un skaita gadus: tēva divdesmitā dzim�anas diena, divdesmit pirmā, divdesmit sestā togad viņ� iepazinās ar savu nākamo sievu, divdesmit astotā tad viņam bija tikpat gadu, cik Gideonam ir �obrīd, trīsdesmitā togad Kembrid�ā notika Nateniela Gregorija �eisa un Marijas Izabellas Pri�ārdas laulības, trīsdesmit otrā togad piedzima Gideons.

Trīco�ais pirksts apstājas. Te sākas viņa teritorija. Skatiens aizslīd tālāk un paliek pie trīsdesmit astotā gada. Marijas nāves gada.

Rokas pa�as stiepjas pie plānā sējuma, un viņ� sāk to vilkt laukā no skrūvspīlēm līdzīgā citu gadu tvēriena, tomēr mazdū��ība ņem virsroku. Nē, viņ� nespēs to lasīt. Paskatīsimies, kas bija pēc diviem gadiem. Tad tēvam bija �etrdesmit.

Viņ� izvelk dienasgrāmatu. Pēc mātes nāves pagāju�i divi gadi. Gideons ir gatavs visam, ko varētu uzzināt par viņa pa�a dzīves astoto gadu.

Nē, izrādās, ka viņ� nav tam gatavs.

Tas nav rakstīts angliski. Nav rakstīts nevienā saprotamā valodā.

Ieraksti tēva dienasgrāmatā ir �ifrēti.

Gideons izķeksē nākamā gada sējumu.

�ifrs.

Aiznākamais gads.

�ifrs.

Viņ� metas uz kambara tālāko galu un apstājas pie pēdējā sējuma. Sastingst, atskārtis, ka tūlīt viņa rokās būs Nateniela �eisa dzīves pēdējais gads.

Sirds krū�kurvī svaidās kā satrakots vērsis pa arēnu. Viņ� norīstās, izņem sējumu no plaukta un at�ķir pirmo lappusi.

Viņa smar�o pēc kanēļa. Un laimi izraiso�ie surogāti viņu nes tā, ka daiļās kājiņas neskar zemi.

To visu D�eiks Timberlends pamana, kad smukiņā amerikā�niete uz atvadām noskūpsta viņu ielas malā. Viņai noteikti nav vairāk par divdesmit diviem gadiem. Un atvadu skūpsts nav nekāda bu�iņa uz vaiga. Viņa saņem D�eika seju ar saviem manikirētajiem pirkstiņiem un maigi pieskaras viņa lūpām. Viņ� ļauj mazulītei rīkoties.

Un viņa zina, kā to darīt. Vieglītiņ� mēles pieskāriens pats galiņ� tikko manāmi aizķer viņa aug�lūpas iek�pusi. Viņa acīs zem aizvērtajiem plakstiem dejo dzirksteles. Mazulīte atraujas. Atā! Smaids, un viņa jau iet prom.

Pagaidi!

Viņa vēlreiz pasmaida un graciozi ieslīd limuzīna aizmugures sēdeklī. Melnais tips ar krokodila rokām aizcērt durvis un uzmet D�eikam tādu skatienu, ka uzreiz ir skaidrs: tas vairs nav nekāds brīdinājums viņam ir pieteikts kar�.

Ej ka tu� D�eiks atliec plecus un dodas uz tum�ā loga pusi. Otro reizi vienā vakarā milzīga roka uzspridzina viņam krūtīs granātu, un viņ� nozveļas uz ietves. Miesassargs ielec blakus �oferim, un limuzīns aizslīd ātrāk, nekā D�eiks paspēj uzķepuroties kājās. Skaistākā sieviete, kādu viņ� savā mū�ā ir redzējis, tikko noskatījās, kā viņ� noliekas uz pakaļas. Jauks noslēgums vakaram, ko tu neteiksi!

Viņ� izpelnās pāris dīvainu skatienu no pārī�iem, kas aiz�slīd viņam garām Soho dzīlēs. Ietve vēl nav no�uvusi pēc lie�tus, un viņa drēbes tagad ir slapjas. Viņ� notrauc dubļus un granti no biksēm un meklē kabatā mutautu, lai notīrītu rokas.

Dubļos plīvodams iekrīt kaut kas balts. Viņ� noliecas tam pakaļ. Glāzes paliktnis, kuram noplēsta reklāma un tās vietā uzrakstīta vēstulīte: "Piezvani man rīt te būs numurs x." Bu�iņai blakus ir pāris �ņāpieniem uzzīmēta priek�karamā atslēga.

D�eiks nespēj atraut skatienu no skricelējuma. Ak kungs! Tagad ir skaidrs, kāpēc �ai zaķenītei ir tik zvēriska apsardze.

Rokas, turot dienasgrāmatu, trīc. Gideons apsē�as uz grīdas un atspie�as pret grāmatplauktu. Viņam bail lasīt, ir tāda sajūta, it kā viņ� būtu piekauts it kā no slēpņa viņam pēk�ņi būtu uzbru�ku�i neredzami ienaidnieki. Viņu uz lāpstiņām nolicis tēva gars.

Viņ� skatās uz dienasgrāmatu muguriņu rindām plauk�tos tēva dzīve, par kuru viņ� neko nezina. Un vairāk nekā div�desmit gadus tēvs par to ir rakstījis �ifrēti.

Kāpēc?

Gideons papurina galvu un piemiedz acis. Ikkatrai nama loga rūtij no ārpuses kā uzrakta zeme spie�as virsū tumsa. It kā viņ� sēdētu kapenēs. Viņ� lēni atver vāku; labās puses iek�lapā ir ierakstīts: TKNAMY KAY.

Viņam neviļus jāpasmaida. Gideons ar roku pārvelk pāri lap�pusei un itin kā atgrie�as bērnībā. Tēvs nemēdza kopā ar viņu spārdīt futbola bumbu, neņēma rokā kriketa nūju, ne reizi neaizveda viņu uz peldē�anu toties spēlēja ar viņu prāta spēles. Nateniels veltīja daudzas stundas tam, lai izgudrotu Gideonam mīklas, āķīgus uzdevumus un spēles, kas ielika viņā loģiskās domā�anas pamatus un nesatricināmu klasiskās izglītības bāzi.

Vārdus TKNAMY KAY veido sengrieķu burti, kurus tēvs uzskatīja par pirmo īsto alfabētu, Eiropas, latīņu un Vidējo Aus�trumu alfabētu pirmavotu. Nateniela �eisa dēlam bija jāiemācās

visi sengrieķu burti. Lai zēnu pārbaudītu un lai nebūtu tik garlaicīgi, profesors Ceiss izdomāja vienkār�u �ifru. Divdesmit �etri grieķu alfabēta burti a�gārnā secībā atbilda angļu alfabēta bur�tiem, proti, omega nozīmēja A un tā joprojām līdz alfai, kas nozī�mēja X. Arhaiskie burti digamma un kopa atbilda angļu alfabēta pēdējiem burtiem X un Z. Nateniels gadiem ilgi da�neda�ādos no�stūros atstāja zēnam �ifrētas zīmītes līdz abu attiecības kļuva pārāk moko�as un nekāda sazinā�anās vairs nebija iespējama.

Gideons pūlas atcerēties �ifru. Pagāju�i vairāk nekā piecpa�dsmit gadi. Tad viņ� atskār�: TKNAM Y KAY nozīmē VOLUME ONE, pirmais sējums. Viņ� atkal atskatās uz desmitiem sējumu plauk�tos: cik tur ir �ifrētu vārdu! Tos vajadzētu �ifrēt līdz mū�a galam.

Mū�s, lai pārtulkotu mū�u.

Gideons pār�ķir lapu, un viņam kļūst nelāgi ap dū�u. Rok�raksts ir nesaudzīgs atgādinājums par pirmsnāves zīmīti. Viņ� sāk urbties cauri pirmajai rindkopai, ta�u iemaņas ir zudu�as un pēc pāris vārdiem viņ� liekas mierā. No kafijas galdiņa paņem papīra lapu un divus zīmuļus melnu un sarkanu. Viņ� uztaisa tabulu: grieķu alfabēta burti pa kreisi, angļu alfabēts pa labi.

Turēdams tabulu blakus, viņ� atkal ķeras pie pirmās lappu�ses un ātri pārtulko AQEPQAFIYN NATHANIEL un XPQZY CHASE.

Dienasgrāmata ir rakstīta pirmajā personā, un tajā viņa tēvs fiksējis ikdienas domas.

Viņ� sāk �ķirt lappuses, neko īpa�u nemeklēdams un domā�dams, cik fantastiski ir tas, ka viņ� var ceļot �urpu turpu pa tēva dzīves dienām, mēne�iem un gadiem. Apmēram burtnīcas vidū burti kļūst treknāki, rindas, liekas, rakstītas lielā dedzībā un aiz�rautībā. Gideons visu mū�u ir ritin rijis grāmatas, un viņa ska�tiens ir pieradis slīdēt pa tekstu ieslīpi, meklējot atslēgvārdus.

Pēk�ņi acīs ielec ZEKAYPYA2Y, ^NKK<I> un ZQXHITrnXY. Nevar būt. Viņ� noteikti ir kļūdījies. Viņ� noguruma dēļ izdara pārsteidzīgus secinājumus. Vārds ZEKAYPYA2Y viens pats būtu glu�i nevainīgs; skaidrs, ka tēvs par to raksta: tā ir STONEHENGE, Stounhend�ā.

Viņa sirdi stindzina abi pārējie vārdi.

ҐNKK<1> nozīmē BLOOD. Asinis.

Un ZQXHnTnXY ir SACRIFICE. Asins upuris.

D�eiks Timberlends iemet �aketi kaktā un atkrīt uz milzīgās, melnās ādas gultas ar iebūvētu piecdesmit collu plazmas ekrānu; gaisma istabā pamazām sakrēslo. Viņ� ir pārāk uzskrūvējies, un likties gulēt nav jēgas; dīvainā kārtā nav ari noskaņojuma līdz ritam ķerstīt smukulītes, nākamās slavenu futbolistu draudzenītes. Un vispār viņa �īvakara randiņ� vēl nav beidzies. Pateicoties mobi�lajam tālrunim, tas tūdaļ kļūs virtuāls. Lai dzīvo tehnoloģijas!

Kreisajā rokā aifons, labajā papīriņ� ar atslēgas kricelējumu, ko viņam kabatā kaut kā paspēja iebāzt daiļā amerikāniete. Keitlīna vai, precīzāk, Keitlīna Loka.

Cilvēkam pietiek pazibēt rokas stiepiena attālumā no "Loka meitiņas", lai viņ� nonāktu pa�ās smalkākajās aprindās, prāto D�eiks. �obrīd viņa, jādomā, vai nu turpina ballēties tas ir maz ticams, jo tie gorillas diezin vai atvēl viņai pārāk daudz brīvī�bas, un dzer kokteilī�us kopā ar tām sapucētajām dūdiņām un dūkulī�iem, vai ir laba meitene un jau ielīdusi gultiņā. Tas ir vis�ticamākais. Ta�u, lai kur arī viņa ir, Keitlīna Loka noteikti domā par viņu. Nevar atvadīties no kāda ar tādu skūpstu un pēc tam par viņu nedomāt.

Viņ� to izmantos. Izmantos uz pilnu klapi, kamēr tas viss vēl ir svaigs. Uzbūvēs pamatus mazam, jaukam romāniņam. Un to vislabāk darīt, sūtot seksīgas īsziņas neko pārdro�u, neko rupju. Tikai pāris īsu vēstulī�u, lai pavēstītu, ka viņ� nespēj beigt par mazulīti domāt. Sākt pieklājīgi un virspusīgi, tad pamazām virzīties uz priek�u, kļūt emocionālākam. Pirmajā īsziņā to visu nedrīkst izgāzt: tad meitene vienkār�i neatbild vispār neatbild; tev atliek vienīgi mēģināt vēlreiz.

D�eiks sāk rakstīt. Cerams, Tev vakars beidzās ok. Man prieks, ka Tevi satiku. D�eiks. Nē, tas nekam neder. Viņ� raksta vēlreiz: Cerams, Tev vakars beidzās ok. Man bija LIELS prieks Tevi satikt. D�eiks.

Nē, joprojām neder.

Paga, cik tad viņai gadu? Daudz jaunāka. Ahā, rokā ir: Ceru, Tev bija for�s vakars. Super, ka Tevi satiku! D�eiks x.

Viņ� atļaujas apmierināti pasmaidīt un nospie� pogu "nosū�tīt". Telefons ir fantastiska padarī�ana. Viņ� skatās, kā mazā virtuālā aploksnīte salokās, izdiedzē spārniņus un aizlido tie�i pie viņa mīļotās. Hm, jā, kāpēc ne? Pagaidām tā ir iekāre, tīra un vienkār�a iekāre. Bet kāda jēga liegties, bez iekāres nekāda mīlestība vispār nevarētu rasties.

Telefons iepīkstas. Oho, tik ātri! Laba zīme.

Piezvanīja gribi x.

Nūjā, tā glu�i viņ� nebija domājis. Viņ� nemaz to negrib ari. Mazs īsziņu flirts pirms lai�anās saldā dusā bija teicama ideja, bet runāt tūlīt, uz līdzenas vietas tā visu var salaist dēlī. D�eiks prāto. Ja meitene saka: Piezvani, ja gribi, tas vispār nav nekāds lūgums. Tas ir norādījums.

Viņ� norauj zeķes un kreklu, vannasistabā ielej glāzē ūdeni un ielien gultā zvanīt. Viņu sagrābj mērena panika.

-���� �au, te D�eiks!

-����� �au, D�eik. Viņa runā klusiņām un drusku miegaini. Es mēģināju uzminēt, vai tu atsūtīsi īsziņu vai piezvanīsi.

-���� Arī pēc tam, kad tu redzēji, kā es iesē�os peļķē?

Viņa pasmejas.

-���� īpa�i pēc tam, kad tu iesēdies peļķē.

-����� Patiesībā es to neizdarīju pēc savas gribas mani iesēdi�nāja viens no taviem gorillām.

-����� Dro�i vien Ēriks. Viņ� manis dēļ ir gatavs uz visu. Viņ� mēdz �aļus apstrādāt daudz pamatīgāk. Daudz, daudz pamatī�gāk un pat tādus, ar kuriem es nebu�ojos.

-����� Atgādini, lai es izsvītroju Ēriku no Ziemassvētku apsvei�kumu saraksta.

-���� Viņ� vienkār�i sargā mani, kā prot.

-���� Es pamanīju. Kāpēc tu to izdarīji?

-���� Ko?

-���� Kāpēc tu mani noskūpstīji?

-����� A, dro�i vien tāpēc, ka gribēju. Viņa jau runā pavisam miegaini. Un, būsim godīgi, tu gribēji, lai es to izdaru.

-Jā?

-����� Nekad mū�ā nebiju redzējusi, ka �alim tik briesmīgi gribas, lai viņu sabu�o.

D�eikam ir jāsmejas.

-���� Jā, tev nav ne jausmas, cik briesmīgi.

-���� 0, ir gan. Tu ar to bakstīji man pavēderē. Tā bija diezgan pamatīga jausma.

-���� Nevar būt! viņ� izliekas satriekts. Es tie�ām tā darīju?

-��� Jā, kā tad, tu pats laikam nemanīji.

-���� Mainīsim tematu, labi? Pirms kādam no mums kļūst neērti.

-���� Tā nebū�u es.

-���� Es tev ticu. Kā lai es atkal tevi satieku?

-���� Labs jautājums.

-���� Un atbilde?

-���� Atbilde ir: pacieties. Tu vari man zvanīt uz �o numuru, tā ir manis pa�as simkarte, bet satik�anos es tev uzreiz nevaru apsolīt.

-���� Ko lai es daru ar savu jausmu?

-���� Liec lietā attapību. Arlabunakti.

Un viņa pārtrauc sarunu.

D�eiks sē� un blen� uz sasodīto aparātu. Prātodams, kā viņ� tiks galā ar briesmīgajām sirdsklapēm un stīvo, kas ir tik liels, ka uz tā varētu �onglēt �ķīvi.

Pēc iepriek�ējās negulētās nakts Megana ir priecīga, ka �ova�kar meitiņa jau saldi aizmigusi savā istabā un savā gultiņā. Lai kā viņa neieredz Ādamu, taisnība vien jau viņam ir. Viņa izslēdz gaismu, aizver durvis, atstādama savu eņģelīti klusi �ņākuļojam veselas mīksto rotaļlietu armijas ielenkumā. Temperatūras Semijai vairs nav, viņa vairs nav arī tik gurdena. Varbūt mammas eņģelītis no rīta jau būs pavisam vesels.

Megana aizstaigā uz savas mājiņas apvienoto virtuvi un dzīvojamo istabu un ielej glāzē pēdējās kjanti paliekas. Tagad varētu ieslēgt televizoru un paskatīties kaut ko trulu, lai no galvas pazūd visi uztraukumi par Semiju, naudu un mū�īgā neiz�pratne, kā lai sabalansē Semijas mātes lomu ar darbu.

Ta�u viņai galvā kā lapsene spindz �eisa lieta. Ir trīs iemesli, kuru dēļ pa�nāvnieki pieliek �aujamo pie deniņiem un nocūko sienas: vai nu viņi vairs nevar izturēt kaunu un vainas apziņu par kaut ko tādu, ko ir izdarīju�i, vai arī baidās, ka tas, ko viņi ir izdarīju�i, nāks gaismā un viņu reputācija vai privātā dzīve būs pagalam, vai ari viņi ir nedziedināmi slimi, fiziski vai psihiski.

Nateniels �eiss neiederējās nevienā no �īm kategorijām. Viņa bija savākusi visu iespējamo informāciju: bankas konta izraks�tus, hipotēkas rēķinus, brokeru darījumus pilnīgi visu finan�siālo un personisko informāciju gan par tēvu, gan par dēlu. Neko aizdomīgu tajā visā neizdodas saskatīt. Apbrīnojama ģimene un turīgāka, nekā varētu domāt. Vismaz dēls tagad ir īsts bagāt�nieks. Viņas dati liecina, ka Gideonam �eisam tūlīt piederēs nekustamais īpa�ums, automobiļi, akcijas un uzkrājumi vairāk nekā divdesmit miljonu mārciņu vērtībā. Līdz ar mui�u un diviem auto, kas stāvēja tās garā�ā, septiņus gadus vecs reind�rovers un vairāk nekā miljonu vērts antīks rolsroiss Nateniela �eisa mantinieks bija ieguvis dro�os banku seifos noglabātas gleznas un senlietas, kas kopā maksā vairāk nekā piecus miljonus. Tad vēl nelaiķa �eisa investīciju un privāto bankas darījumu port�felis, viss dro�ā vietā, UBS �veicē: vēl se�i miljoni. Dīvaini, ta�u ar viņa uzņēmuma lietām UBS nenodarbojās: tās bija uzticētas Credit Suisse, un �īgada pārskati liecina, ka tīrā peļņa būs vairāk nekā miljons mārciņu. Vecajam profesoram piederēja arī vairāki zemes īpa�umi, jādomā, tiem bija kaut kāda normālam cilvēkam nesaprotama arheoloģiska vērtība.

Tagad tas viss nonāk Gideona rokās.

Viņa vēlreiz pārdomā naudas motīvu. Ja nezini, ko darīt, ska�ties, kurp aizplūst nauda. Ja viss negrozās ap seksu, tātad gro�zās ap naudu. Ja nav cita izskaidrojuma, tātad izskaidrojums ir nauda. Vienmēr.

Varbūt dēls nogalināja tēvu, uzdodams to par pa�nāvību? Viņ� tik daudz iegūst no tēva nāves, un Megana zina, ka viņ� melo. Ja tā, kļūtu saprotams, kāpēc viņ� neko negribēja stās�tīt par tipu, kur� viņam uzbruka tēva kabinetā. Varbūt tas bija viņa līdzzinātājs? Varbūt Gideons �eiss patiesībā ir slepkava un blēdis?

Bet varbūt viņa aiz noguruma vairs pati nezina, kādas muļķī�bas sadzejo. Megana padodas un ieslēdz televizoru. Dziedā�anas �ovs. Brīni�ķīgi. Kur nu vēl lielāku stulbumu! Tie�i tas, kas vaja�dzīgs, lai aizmirstu par darbu.

Ir nakts vidus, un Sems Grābs nespēj aizmigt.

Viņ� zina, ka miegs tik drīz nav gaidāms. Līdz tam ir gais�mas gadi. Viņ� izņem no ledusskapja neaizsāktu vodkas pudeli, atskrūvē vāciņu un, pat nemeklēdams glāzi, izdzer gandrīz ceturto daļu. Viņ� nav tik stulbs, lai nesaprastu, kas notiek. Jeb�kur� normāls cilvēks ķertos pie pudeles, ja būtu pastrādājis kaut pusi to briesmīgo darbu.

Tā viņ� sev stāsta, kad beidzot ir izņēmis no netīrās virtuves ļodzīgā skapja glāzi. Gadās tādas naktis, kad atmiņas vienkār�i nav izturamas. Tās atkal un atkal uzrodas uz tīklenes ekrāna kā �ausmu filmas ainas. �ī nakts ir tie�i tāda. Viņ� nespēj aizgainīt atmiņas par upura sadragāto galvaskausu. Par tā tuk�ajām, nedzīvajām acīm, par mēnesbālo miesu, no kuras bija pazudu�as visas asinis.

Grābs ieblie� rīklē vēl vienu vodkas triecienu. Tas tika darīts di�a mērķa labad, tik daudz viņ� saprot. Tomēr �ausmu ainas spītīgi atgrie�as. Pietiek samirk�ķināt acis, un viņ� atkal ir tur un jauna mēness blāzmā cilā līķi. Gaļa, teica Mu�a, un viņam tā arī lika izturēties pret �o jauno vīrieti. Iztēlojies, ka tas ir jērgaļas gabals vai cūkas gurns.

Viņi iekrāva sakropļoto līķi Mu�as lielā automobiļa aizmu�gurē un aizbrauca uz lopkautuvi: Mu�ām bija tās atslēgas. Tur viņi to uzkrāva uz konveijera lentes; tas zēns svēra bezmaz tonnu. Mu�a pakāra viņu ar galvu uz leju kā apdullinātu govi, tad pār�ķēla rīkli un notecināja pēdējās asinis.

Grabam ausīs joprojām skan ķē�u �vadzoņa, elektriskā motora rūk�ana un rēgainie trok�ņi, ar kādiem atdzīvojās visas ierīces, kas vilka līķi uz priek�u. Pēc tam drausmīgā sacir�ana. Galvas nogrie�ana. Iek�ējo orgānu izņem�ana. Ar hidraulikas palīdzību novilktā āda. Vienubrīd gaļa ieķērās mehānisko līdzzinātāju na�gos un Mu�ām vajadzēja to ķeksēt laukā; tad viņ� gandrīz apvēmās.

Vēl viena vodkas glāze. Nelīdz: �ie skati nekur nepazūd. Tie ir iesprūdu�i viņa atmiņā, ieķēru�ies tikpat ietiepīgi kā �au�alīgie gaļas gabali konveijera lentē. Aizmirsīsies, pazudīs, viņ� mēģina sev iegalvot, ta�u pats tam netic. Tas viss nekur nepazudīs. Ak, beidzot nāk siltais, mīkstais vilnis. Tas veļas arvien tuvāk. Tomēr tas nespēs aizskalot vainas apziņu, �is vilnis ir bezspēcīgs pret bailēm, ka viss nāks gaismā.

Konveijers norāva no zēniņa kauliem pilnīgi visas miesas kripatiņas, jebkādas liecības, kuras varētu izmantot pret viņiem vai vispār pret kādu. Modernā lopkautuves sistēma viņu upuri pārvērta par mehāniski iegūtu gaļu piemērotu cilvēku vai dzīv�nieku patēriņam. Sistēma bija tik nolādēti efektīva, ka pat sasai�ņoja kaulus un taukus glītās paciņās. Asinis un fekālijas nonāca atkritumos un tika aizskalotas prom kopā ar kanalizāciju.

Mierīgi, neuztraucies! Mu�a visu laiku atkārtoja. Nav par ko kreņķēties.

Ta�u viņ� uztraucas. Viņ� kreņķējas un nespēj nomierinā�ties. Ne tikai par �iem murgiem un vainas apziņu. Drīz tas viss atkārtosies.

Pavisam drīz.

Keitlīna Loka piemiedz acis un cauri sīvi dzeltenajai rīta dūmakai skatās uz Temzas mirdzo�ajiem ūdeņiem. Viņa guļ siltā, mīkstā gultā sava tēva dzīvoklī: vienā no viņa daudzajiem mitek�ļiem. Viņam ir māja Romā, māja Parīzē un divas vai trīs Spānijā un �veicē. Tik daudz, ka viņa visas nespēj atcerēties. Vēl jau arī tie mitekļi viņu pa�u zemē: Losand�elosā, Ņujorkā, Va�ing�tonā. Papucis ir slavens un bagāts. Un Keitlīna jau ir uzņēmusi ātrumu, lai kļūtu vēl slavenāka un bagātāka nekā papucis. Un arī mammuci pārspētu.

Par tēvu viņa ir gatava runāt bez mitē�anās, turpretim par māti neparko. Nē, nē! Mammucis ir aizliegtā tēma. Kailija Loka ir Holivudas zvaigznīte, kas pameta viņu un papuci un sagāja kopā ar zelta puisīti, tādu pa�u zvaigznēnu. Keitlīna viņai ne die�nas gai�uma nenovēl, kur nu vēl reklāmu par brīvu. Ja nu pilnīgi godīgi, viņa varētu ari atzīt sapra�anos, kas valda starp mam�muci un Fransuā, tum�mataino francūzi, kur� ir garāks par se�ām pēdām un izskatās tā, ka varētu filmēties peldbik�u reklāmās.

Viņa rimstas �ņaudzīt segu un kaila izslīd no gultas. Rokas sānos iespiedusi, apbrīno sevi lielajā spogulī blakus milzonīgajam logam, kurā dekoratīvi redzama Londonas "Acs". Koķeti paskatās pār plecu un veic pilnu apgriezienu ap savu asi. Mam�mucis par tādu augumu būtu gatavs pārdot dvēseli velnam.

Keitlīna nostājas sāniski pret spoguli un pēta zvaig�ņoti strī�paino tetovējumu uz pēcpuses. Par to pagaidām zina tikai viņa pati un tetovētājs, kur� to taisīja. Pa balto rupjvilnas paklāju viņa aiztipina līdz galdiņam, uz kura stāv viņas mobilais tālrunis. Sāk smieties un paķer to. Viņas slepenais ierocis tajā ir priek�ap�maksas simkarte, kuras numuru zina tikai viņas draudzenes.

Keitlīna to ieslēdz un ievada PIN kodu. Gaidīdama, kamēr apa�rāts sameklēs tīklu, viņa vēlreiz paskatās uz savu dibenu, apce�rēdama, cik smagi norausies no tēva, ja viņ� kaut kā dabūs zināt par to, ko viņa tagad grasās darīt.

Tālrunis ir atradis signālu, un viņa sadzen rokā fotokameras funkciju. Paiet kāds brīdis, līdz viņai izdodas apvaldīt smieklus un beidzot uzņemt da�as bildes. Tās visu laiku iznāk izplūdu�as un greizas; daudzas izbrāķējusi, viņa pēdīgi uztaisa vienu, kas būs pietiekami laba.

Viņa apsē�as uz gultas malas, sameklē D�eika numuru un pievieno īsu pavadtekstiņu. Nospie� nosūtī�anas pogu un saļimst smieklos.

"�īpstovs, �īpstovs un Hokss" drīzāk līdzinās senlaiku ūtrupnieku kantorim, nevis advokātu birojam. Kāds jurisprudences profesors reiz Gideonam Kembrid�ā stāstīja, ka klientus var �ķirot pēc tā, kādu juristu pakalpojumus viņi izmanto; sprie�ot pēc "�īpstova un partneriem", viņam, liekas, bijusi taisnība. Iestādījums ir nenoliedzami tradicionāls un uzticams, ta�u caur�caurēm vecmodīgs un putekļains. īsti piemērots Natenielam �eisam.

Sirma, briļļaina dāma vecumā pāri par piecdesmit Gideonam pieklājīgi paziņo, ka misters �īpstovs jau gaida, un aizvada viņu līdz sarkankoka paneļiem izdaiļotām durvīm, pie kurām ir misiņa plāksnīte ar kabineta iemītnieka vārdu. Vīrietis, kas kabineta stūri pieceļas un nāk viņam pretī, ir sēdējis pie masīva riekstkoka rakstāmgalda, aiz kura kā gleznas ietvars viz logs bez aizkariem. Lucians �īpstovs. No zila, svītraina uzvalka apro�ces Gideonam pretī pastiepjas Rolex ieskauta roka.

-���� Gideons �eiss. Ļoti patīkami. Gideons klusībā nolād savu

�

iedresēto, automātisko pieklājību.

-���� Izsaku visdziļāko līdzjūtību sakarā ar jūsu tēva nāvi. Lūdzu, sēdieties!

Gideons ieņem vienu no diviem ādas lasāmkrēsliem, kas novietoti di�ā rakstāmgalda maliņā, bet advokāts, aptuveni �etr�desmit gadus vecs vīrietis ar iesirmiem matiem, atgrie�as savā vietā, nogludina �aketi un apsē�as.

-���� Vai jums piedāvāja tēju? Vai varbūt vēlaties ūdeni?

-���� Es neko nevēlos, paldies.

�īpstovs uzliek roku uz tālruņa aparāta. Vai tie�ām?

Uzbāzīgā viesmīlība Gideonu saērcina. Jā, tie�ām. Es neko nevēlos, paldies! Vispār viņ� parasti nav tik viegli aizkaitināms; dro�i vien �oreiz tas ir nepazīstamās situācijas, nepatīkamo ap�stākļu dēļ.

Durvis atveras. Kabinetā ielā�o viegli uzkumpis vīrietis krietni gados. Kļūdīties nav iespējams: tas var būt tikai Luciana tēvs, biroja dibinātājs. Sedriks �īpstovs, viņ� nopurpina, itin kā dzirdējis Gideona prātojumus. Roku nesniegdams, seniors ierīkojas krēslā Gideonam blakus. Ceru, jums nav iebildumu, ka es piedalos. Vēlos izteikt visdziļāko līdzjūtību. Es ļoti labi pazinu jūsu tēvu. Viņ� bija brīni�ķīgs cilvēks. Es divdesmit gadus biju viņa advokāts.

Gideonam mēle niez norādīt, ka par "brīni�ķīgu cilvēku" Natenielu nu gan nevarēja dēvēt, bet labi, lai jau paliek. Nē, nepavisam netraucēsiet. Paldies. Un tad pēk�ņi turpina, bez�maz pats par to pārsteigts: Cik labi jūs viņu pazināt? Kādus uzdevumus viņ� jums uzticēja?

�īpstovi saskatās. Acīmredzot �is jautājums viņus iedzinis stūrī; Gideonam kļūst interesanti.

-���� Mūsu attiecības bija drīzāk profesionāla, nevis personiska rakstura, vecais atzīstas. Mēs strādājām ar visiem juridiskajiem dokumentiem, kas bija saistīti ar viņa darījumiem, vieno�anos tekstiem, līgumiem, importa un eksporta dokumentiem un tam�līdzīgi. Viņ� bija viens no mūsu nozīmīgākajiem klientiem.

-���� Par to es ne�aubos. Tas noskan nedaudz indīgāk, nekā Gideons būtu vēlējies.

Lucianam �ķiet, ka ir īstais brīdis iesaistīties sarunā:

-��� Jūsu tēvs bija ļoti ambiciozs. Viņ� guva lielus panākumus, mister �eis. Ar viņu bija ļoti patīkami strādāt.

Gideons nenovēr�as no �īpstova vecākā.

-���� Un personiskā aspektā?

Tas sakniebj sausās, vecīgās lūpas. Man gribētos domāt, ka mēs bijām draugi. Mēs abi mīlējām vēsturi, izjutām godbijību pret priek�te�u paaudzēm�

Lucians izņem no rakstāmgalda atvilktnes aploksni, acīmre�dzami vēlēdamies pāriet pie tik�anās lieti�ķās daļas. Gideons gan nemaz nesteidzas. Tēvs atstāja man vēstuli.

Vecais jurists saraujas.

-���� Pirmsnāves vēstuli. Vai jums ir zināms kāds iemesls, kas viņu varēja mudināt �ķirties no dzīves?

Sedrikam neviļus ieple�as acis.

Gideons skatās uz vienu, tad uz otru �īpstovu. Vai kāds no jums var man pateikt, vai viņ� savā dzīvē bija izdarījis ko tādu, par ko viņam bija kauns? Ko tādu, ka viņu pārņēma tik milzīgs izmisums un depresija?

�īpstovs vecākais plucina treknu krunku pazodē. Nē, die�zin vai mēs varam atbildēt uz �o jautājumu. Nekā tāda nebija. Vismaz no juridiskā viedokļa ne. Mēs arī nevarētu atklāt �ādu informāciju, pat ja zinātu: mums ir jārespektē klienta konfiden�cialitāte.

Gideons noskai�as un vairs necen�as to slēpt. Viņ� ir miris. Es pieņemu, ka konfidencialitātes likums uz viņu vairs neat�tiecas.

Vecais �ūpo galvu kā profesors, kas grasās norādīt uz elemen�tāru kļūdu. Mēs tā nestrādājam. Pie mums attiecības ar klientu ir pirmajā vietā uz mū�u mū�iem. Viņ� uzsvērti nopēta Gideonu. Mister �eis, varu jums apliecināt: cik man zināms, jūsu tēvam nebija par ko kaunēties nedz personiskajā, nedz pro�fesionālajā dzīvē. Viņam skapī nebija nekādu skeletu.

-��� Jūs runājat par skeletiem! Gideons sāk smieties. Mans tēvs bija kapu zaglis. Viņ� aplaupīja kapus Sīrijā, Lībijā, Meksikā un Dievs vien zina kur vēl. Viņ� pārdeva vēsturiskus un unikālus mākslas priek�metus sve�u valstu valdībām un privātkolekcionāriem, kuriem uz tiem nebija ne mazāko tiesību. Viņam jau nu gan bija vesela skeletu nekropole.

Sedriks �eiss ir vecs un pieredzējis; viņ� zina, kad strīdā ir izredzes uzvarēt un kad gudrākais piekāpjas.

-���� Lucian, esi tik laipns informē misteru �eisu par viņa tēva pēdējo gribu un izsniedz viņam vienu testamenta eksemplāru! Krēslam �īkstot, viņ� pierau�as kājās. Labu dienu, ser!

Lucians �īpstovs klusēdams nogaida, līdz tēvs būs izgājis un aizvēris durvis.

-���� Viņi abi bija tuvi, �īpstovs dēls tad saka. Jūsu tēvs bija viens no nedaudzajiem cilvēkiem, ar kuriem manējais mēdza runāties.

-���� Tāds ar tādu saprotas. Gideona dusmas vēl nav noplaku�as.

Advokāts bikli klusē. Viņ� pastumj Gideonam aizzīmogotu aploksni un pāri savai sarkanajai, ādā iemalotajai rakstāmmapei paņem otru. �ī ir Nateniela �eisa pēdējā griba un testaments. Tas ir sastādīts un apliecināts saskaņā ar Anglijas likumiem. Vai man izskaidrot visu pēc kārtas?

Gideons abām rokām saņem aploksni. Viņ� joprojām domā par Sedriku �īpstovu. Vecais noteikti zina, kas tēvam bija slēp�jams. Vai gan citādi viņ� būtu tā reaģējis? Izlocījies, piesaucot "konfidencialitāti", nodro�inot atkāp�anos ar no�ēlojamo "cik man zināms"?

-���� Mister �eis? Vai man izskaidrot jums testamentu?

Gideons paceļ galvu un apstiprino�i pamāj.

-���� Man jūs jābrīdina, ka viens no jūsu tēva norādījumiem ir diezgan neparasts. Misters �eiss pirms nāves ir vienojies ar Rietumu Vilt�īras krematoriju.

Gideons savelk uzacis.

-���� Tas ir neparasti?

-���� Tik tālu nē. Daudzi iepriek� apmaksā savu apbedī�anu un izsaka norādījumus par tās norisi. Ta�u jūsu tēvs vēlas, lai pēc kremācijas Rietumu Vilt�īrā viņa pelni tiktu izkaisīti Stoun�hend�ā.

Iziedams no rīta du�as, D�eiks Timberlends paskatās uz sevi un gandrīz dabū galu. Viņ� izvelk no izlietnes apak�as svarus un uzkāpj uz tiem saņemt spriedumu. �etrpadsmit stouni. Vāj�prāts. Viņ� nokāpj uz grīdas, tad atkal uzkāpj uz svariem. Nē, tie nav sabojāju�ies. Trīspadsmit stounus viņ�, būdams piecas pēdas vienpadsmit collas* gar�, var staipīt apkārt vienā mierā, bet, sasniedzot �etrpadsmit, viņ� nepaspēs ne attapties, kad jau izskatīsies pēc re�ņu dubliera filmu pornoainās.

Izmisums pārtop apņēmībā. Pēc piecdesmit pietupieniem viņ� jau gandrīz redz, kā taukiem cauri sāk vīdēt presīte, un jūtas daudz labāk.

Tagad viņ� ieradies savā klubā un sē� ērtā atzveltnī, mal�kodams tre�o kapu�īno �īs tik�anās laikā. Viņa viesis Maksvels Daltons runā par problēmām naudas plūsmā, par ekonomikas

+ 14 stouni atbilst gandrīz 89 kilogramiem, piecas pēdas un vienpadsmit collas 1,80 metriem. (Tulk. piez.) panīkumu, par to, cik briesmīgi saruku�i ienākumi no reklāmām un cik ļoti viņam vajadzīgas investīcijas, jo citādi nāksies aiziet no �ī biznesa. Daltons ir nesamērīgi platā uzvalkā tērpies apalītis ar lielām brillēm, kuru ietvari ir tikpat melni kā viņa acis. Viņam pieder interneta vietne, kurā var skatīties īsfilmas, ko sara�oju�i cilvēki, kurus neņem darbā televīzijā.

-���� Cik tu gribi, un cik es par to dabū�u?

Daltons nervozi ķiķina.

-���� Simt tūksto�i un desmit procenti?

D�eika sejas izteiksme ir nepārprotama: tas neies krastā.

-���� Divdesmit procenti?

Viņ� nesaka ne vārda. Visa uzmanība ir pievērsta ceptām olām Daltona �ķīvī.

-���� Divdesmit pieci? Daltons lūdzo�i saka, tad sāk no jauna:

-���� Es varētu sakost zobus un piedāvāt trīsdesmit.

Turpmāk es varētu sacīt, ka darbojos mediju biznesā: �ī doma D�eikam itin labi patīk. Tas noteikti vairos viņa pievilcību. Nedaudz piemelojot, varētu pat uzdoties par kinoproducentu un filmu izplatītāju. Vispār mēs, iespējams, pat varētu vienoties. Bet ne par simt tūksto�iem un ne par trīsdesmit procentiem.

Daltons izskatās bezgala sarūgtināts.

Simt tūksto�i D�eikam ir kaķa spļāviens. Sencis pat būtu pierunājams finansēt visu. Ja ne, viņ� pats varētu lakt mazāk �ampja, kādu reizi neaizbraukt slēpot un iegrābties kredītā.

-���� Paklau, Maks. Es tavā firmā ieguldī�u piecdesmit tūksto�us, bet par to es gribu piecdesmit vienu procentu.

-���� Kontrolpaketi?

-���� Tie�i tā.

Ilgs, drūms klusums, tad Daltons izspie� atbildi:

-���� Atvaino. �etrdesmit deviņi procenti tie�ām ir maksimums, tik tālu iet būtu cik necik taisnīgi, bet par to es gribu septiņdes�mit piecus tūksto�us.

D�eiks smaida.

-���� Es gribu tev palīdzēt neiepērties sūdos. Bet tas nav septiņ�desmit piecu tauk�ķu vērts. Es piedalos ar piecdesmit tūksto�iem un dabūju �etrdesmit deviņus procentus. Pēdējais vārds.

Daltons vairs nevar tirgoties: dzīvokļa saimnieks jau dauzās gar viņa durvīm un pieprasa īres naudu.

-���� Lai iet.

D�eiks stiepj roku, lai apstiprinātu vieno�anos, ta�u tajā brīdī iedūcās viņa aifons.

-���� Atvaino! Tā ir Keitlīna viņ� acumirklī pazīst numuru. Uz ekrāna parādās īsziņa, un, kad ir atvēries arī pievienotais fails, viņam acis bezmaz izlec no pieres uz kātiņiem. Zem zvaig�ņoti svītraina tetovējuma ir rakstīts: "Man ir karogs. Vai tev ir gana liels kāts? � Piezvani x."

D�eiks smaidīdams paskatās uz Daltonu un sniedz roku. Vai �ī būs tāda diena, kad viņ� izdrāzīs divus?

Semija ir pietiekami atlabusi un varētu doties uz dārziņu, ta�u Meganas māte Glorija par varītēm grib atbraukt un pati pie�skatīt mazmeitiņu. Un nu reiz inspektore Beikere tiek laukā no mājām bez sprediķa. Paldies, mīļo Dieviņ! Brauciens uz iecirkni nav ilgs, un pavisam drīz viņa jau sē� atvērtā plānojuma inspek�toru istabā pie sava galda, dzer melno tēju un lasa konsteblu Fezerbija un D�onsa ziņojumus.

Gideons �eiss ir laimes luteklis. Tie�ām, tie�ām. Ja tajā brīdī, kad dispe�ers uzklausīja viņa zvanu, abi Meganas amatbrāļi gadījuma pēc nebūtu atradu�ies kaimiņu ciemā, viņi, visticamāk, būtu ieradu�ies pārāk vēlu. Kā raksta Fezerbijs, cietu�ais bezsa�maņā gulējis priek�namā un viņ� to vilk�us izvilcis ārā, bet pēc tam izsaucis ātro palīdzību un ugunsdzēsējus.

Megana pēta nozieguma vietā uzņemtās fotogrāfijas: liesmās nomelnēju�i ķieģeļu mūri, izdegu�i logi. Ugunsdzēsēju ziņojums puslīdz apstiprina �eisa stāstījumu: nav �aubu, ka uguns izcēlu�sies mājas rietumu galā, pirmā stāva kabineta aizkaru apvidū. Tas ir pilnīgi skaidrs. Kabinets, gaitenis un salons turpat blakus ir izdegu�i pilnībā; lai to visu atkal savestu kārtībā, �eisam būs kārtīgi jāiegrābjas tēva naudas zutenī.

Ziņojumā rakstīts, ka �eiss bijis bezsamaņā, līdz ieradusies ātrā palīdzība un mediķi iztīrīju�i viņam plau�as ar tīru skābekli. Tas laikam gan apgā� viņas jauno teoriju, ka Gideons �eiss var�būt pats ir nogalinājis savu tēvu un ar līdzzinātāja palīdzību inscenējis uzbrukumu. Protams, līdzzinātāju varēja būt pārņē�musi alkatība: tādā gadījumā nav grūti iedomāties, ka tas mēģi�nājis novākt arī viņu.

Tomēr nē. Tas viss ir tīrākā bezjēdzība.

Megana noliek papīrus uz galda un atkal sāk prātot, kāpēc Gideons viņai melojis. Pēc visa sprie�ot, viņ� ir kārtīgs cilvēks. Gudrs, izglītots, pieklājīgs, nu, varbūt drusku dīvains. Bet visi zinātnieki ir dīvaiņi.

Tad kāpēc viņ� melo?

Varbūt viņ� kramplauzi pazina? Maz ticams. Meganas savāk�tās ziņas liecina, ka bērnībā jaunais �eiss lielākoties uzturējies internātskolā un viņa tēvs Karaliskajā Tolardā uz dzīvi apmeties salīdzino�i nesen. Pirms tam viņi mitinājās daudz pieticīgākā mājoklī grāfistes austrumos vai Kembrid�ā, kad Nateniels tur bija pasniedzējs.

Nu tad kāpēc? Vēl pastāv pavisam nedaudzas iespējas. Var�būt viņam bija bail; daudzi nozieguma upuri atsakās identificēt uzbrucēju, baidīdamies, ka tas var atgriezties un uzbrukt vēl�reiz. Vai varmākas vietā to izdarīs kāds cits. Bailes atkal kļūt par upuri. Visnotaļ saprotamas.

�eisam bailes noteikti nav sve�as, bet arī sevi�ķi pārbiedēts viņ� neizskatījās. Viņ� nav no tiem, kurus Meganas māte saukā par gļēvo galertu. Ir vēl viena iespēja. Varbūt viņ� zināja, ka viņa sencis bijis iepīts kādā netīrā lietā un kramplauzis ir kaut kā ar to saistīts. Iespējams, Gideons bija viņu uzaicinājis uz tik�anos, abi sastrīdējās, tas otrs viņam draudēja vai uzbruka, un tad Gideons izsauca policiju.

Nē, nekādas loģikas. Viņa vēlreiz pārlai� acis ziņojumam. Ir pilnīgi skaidrs, ka �eiss bijis bez samaņas, pamests nomir�anai. Zvanīdams uz policiju, �eiss bija mierīgs un savaldīgs nevis uzbrukuma apdullināts un dūmus sarijies.

Tomēr patiesība kaut kur tepat vien ir. Nateniels �eiss bijis iesaistīts kādās tum�ās padarī�anās. Megana vienkār�i to zina.

-���� Beikere!

Megana paceļ galvu, un viņas mundrais garastāvoklis vienā mirklī ir pagalam. Uz viņas pusi soļo galvenā inspektore D�ūda Tompkinsa. Pēdējā laikā �ī �etrdesmit gadus vecā blondīne ārdās kā klīniska idiote. Viņa ir lecīgāka par vardēm pilnu atvilktni. Maniakālo personības pārmaiņu cēlonis ir gaidāmās laulības otrās.

-���� Kas par lietu, Beikere? Joprojām neesat tikusi galā ar to pa�nāvību? Uz Meganas rakstāmgalda malas tiek novietota trieciendiētas nosmuidrināta pakaļa.

-���� Nē, kundze! Megana turpat blakus izklāj konsteblu ziņo�jumus. Es vēl tikai lasu ziņojumus. �eisa mājā bija ugunsgrēks.

-��� Jā, es dzirdēju. Kas tur ir par lietu? Ielau�anās? Nelikumī�gas apme�anās mēģinājums?

-���� Es uzaicināju �eisa dēlu pie mums uz sarunu, un pēc tās viņ� aizbrauca uz tēva māju. Kabinetā atradās sve�s cilvēks, kur� grasījās pielaist namam uguni.

-���� Kas viņ� bija? Kaut kāds narkomāns?

-���� Nav zināms. Viņ� piekāva �eisu tā, ka tas palika guļam bez samaņas, un aizbēga. Ja turpat aiz stūra nebūtu gadījusies pat�ruļas ma�īna, �etrdesmit astoņu stundu laikā �eisu dzimtai būtu beigas.

Tompkinsa domā. Neatrisināta ielau�anās privātīpa�umā, ļaunprātīga dedzinā�ana un slepkavības mēģinājums nē, nekas tāds viņas pārskatos nav vajadzīgs. Visa nodaļa lien vai no ādas ārā, lai uzlabotu statistiku. Hm, izskatās, ka �ī lieta ir sare�ģītāka, nekā es biju domājusi. Vai jūs varat paņemt klāt vēl vienu?

Tas nav glu�i jautājums. Priek�niece nomet Meganai uz galda mapi. Neko nevar darīt. Viens pazudis bez vēsts. Paņemiet un paskatieties!

Megana noskatās, kā priek�niece pagrie�as un aizsoļo. Kas var būt jaukāks par atbildības nodo�anu citam. Sa�ķūrē savus mēslus kopā, iegrūd cita spainī, un lai tas tur lēkā pa vāku tik ilgi, līdz to �muci beidzot izdodas pienācīgi aizvērt. Priek�niec? viņa pasauc. Vai es varētu dabūt kādu palīgos?

Tompkinsa apstājas un atskatās. Smaidīdama pa visu apaļo ģīmi.

Megana zina, ka atvērtā plānojuma birojā ir sare�ģīti atteikt lūgumam pēc palīdzības. Viņa skatās uz priek�nieci �ēlām acti�ņām. Tikai uz pāris dienām, lūdzu?

D�imijs Dokerijs! Tompkinsa starodama paziņo. Jūs varat dabūt D�imiju Dokeriju uz �etrdesmit astoņām stundām, pēc tam viņ� atgrie�as pie saviem iepriek�ējiem pienākumiem.

Megana aizver acis. D�imijs Dokertijs? Viņa aizbā� ausis, bet tas nelīdz. Tik un tā var dzirdēt, kā visi dārgie kolēģi smejas.

Meistars ir gaidījis �o zvanu.

Tiesa, viņ� nezināja, ka tas atskanēs �ai brīdī. Viņ� atvaino�jas un paiet nostāk no saviem ārkārtīgi cienījamajiem sarunbiedriem. Viņam kabatā ir divi telefoni: BlackBerry, kuru viņ� izmanto sabiedriskās vietās, un lēta Nokia viendienīte, aparāts, par kuru nav slēgts neviens līgums, kuru nekādi nevar saistīt ar viņa personu un kura kredītu viņ� var papildināt praktiski uz katra ielas stūra. Viņ� izvelk viendienīti. Zvana Valis.

-���� Vai jūs varat runāt?

-���� Mirklīti. Meistars ieiet kādā pagalmā. Tagad varu.

-���� �eisa puika nupat ieradās pēc tēva testamenta.

Meistars meklē �aketes kabatā cigaretes.

-���� Un?

-���� Viņ� prasīja, par ko Nateniels savā dzīvē būtu varējis kau�nēties.

-���� Tie�i tā arī teica "kaunēties"? Vai jūs vienkār�i pārstāstāt saviem vārdiem?

-����� Tā arī teica. Viņ� sacīja Vilkam, ka esot izlasījis kaut kādu vēstuli. Acīmredzot Nateniels uzrakstījis pirmsnāves vēstuli un tā nonākusi policijas rokās.

Meistars ir atradis ar monogrammu rotātas zelta �ķiltavas un aizkūpina Dunhill cigareti. Kas tajā vēstulē ir? Kaut kādi lāsti vai grēksūdzes?

-����� Nekā tik dramatiska tur nav, Valis viņu mierina. Ja Nate�niels būtu kaut ko pastāstījis, kungi no policijas jau sen drūzmē�tos manā kabinetā, uzdodami nepatīkamus jautājumus.

Meistars izpū� dūmus un skatās uz pagalmu. Bet viņi kaut ko meklē. Tu pats teici un Greblis arī pieminēja, ka ir kaut kāda inspektore, kurai �ķiet, ka viņa ir uzodusi nozieguma sa�stāvu.

-���� Jā gan, bet tas nav nekas ārkārtējs. Viņi Nateniela kabinetā atrada rēķinus un gribēja zināt, vai mēs joprojām viņu pārstā�vam. Un par to inspektori neuztraucieties!

-���� Jā. Meistars sāk staigāt pa pagalmu. No tā, ko Nateniels man stāstīja, es sapratu, ka viņu attiecības bija pajuku�as. Diem��ēl maz ticams, ka viņa dēls kļūs par mūsu draugu.

-���� Tā varētu būt, sprie�ot pēc viņa uzvedības manā birojā.

Meistars uz bridi iegrimst domās. �ēl. Viņa tēvs tik daudz darīja Ģildes labā; viņ� būtu bijis vērtīgs ieguvums. Vai policija par testamentu nejautāja?

-��� Jautāja, protams.

-���� Nav grūti uzminēt, ka viņ� ir vienīgais mantinieks?

-���� Vienīgais.

-��� Jūs ar to visu dro�i vien nopelnījāt glītu summu.

-���� Es no Nateniela neko lieku neprasīju! Valis ir aizskarts savās labākajās jūtās. Neaizmirstiet, ka viņ� bija mans draugs!

Meistars pats sevi norāj. Tā bija muļķīga piezīme. Atvai�nojiet, es izrunājos au�īgi. Pagalma stūrī gados jauns kolēģis izteiksmīgi rāda uz savu rokaspulksteni. Diem�ēl man tagad jāiet.

-���� Vai jūs esat apsvēris iespēju atlikt?

-���� Mēs to nevaram darīt. Meistars vēl pēdējo reizi ievelk dūmu, tad nomet cigareti uz grantētā celiņa un piemīda ar papēdi. Dievi�ķās zīmes nav pārprotamas. Viss jāpabeidz saul�grie�u naktī, pusceļā starp vakara krēslu un nākamās dienas rīta krēslu; citādi tam nav jēgas.

Valis klusē, un Meistara prātā iezogas ba�as. Sakiet man, lūdzu, otrais zieds ta�u būs gatavs?

-���� Būs. Viss noritēs tie�i tā, kā nodomāts. Bet kā tad paliek ar jauno �eisu?

Meistars paloka galvu, atbildēdams kolēģim, kur� gaida un neiet prom, un bez skaņas ziņo, ka tūlīt, pēc maza brī�a, viņu panāks. Kad tas ir aizgājis, viņ� pabeidz sarunu:

-���� Par dēlu es parūpē�os. Jūsu uzdevums ir gādāt, lai visi pārējie priek�darbi ritētu, kā plānots.

Keitlīnas norādījumi bija skaidri un gai�i. Noīrēt numuriņu. Atdzesēt pudeli �ampanie�a. Ielikt minibārā divus Ben & Jerry sal�dējuma podiņus jebkādus, tikai ne to ar vafeļu mīklas gar�u. Pietecināt vannu ar ūdeni tie�i trīs ceturtdaļas. Tikai ūdeni, karstu ūdeni, bez jebkādām aromatizētām esencēm. Sagatavot gumijas bez smar�as un bez rievām. Vismaz piecas. Sagādāt pietiekami daudz zāles un ekstazī.

Jā, var redzēt, ka mazulīte Keitlīna ir pieradusi dabūt, ko grib. Viņam nav ne mazāko iebildumu. Vismaz viņiem abiem ir pilnīgi skaidrs, kāds ir �īs kopā sanāk�anas mērķis. Nevajadzēs smalki tērzēt, nevajadzēs stiept visu garumā, no bu�iņām pamazām pāriet uz �amdī�anos, cerot, ka tas tomēr nebūs viss. Viņ� bija atcēlis visus pārējos tovakar paredzētos pasākumus; nu, daudz to nebija.

Sagādāt visu sarakstā minēto ir tīrais nieks. Viņam jau ir bloks Libānas melnā ha�a un tik daudz īzī, ka pietiktu vismaz pāris dienām. Selfrid�a pārtikas nodaļā viņ� paķer saldējumu un pāris pudeļu Louis Roederer �ampja, tad aizbrauc uz Haidparku un pasūta luksusnumuriņu Ete diskrētā viesnīciņā, kas ievēro�jama ar savu smalko fran�u virtuvi. Jau gandrīz vērdams muti, lai pastrīdētos par cenām tūksto� mārciņas par nakti, padomā tikai -, viņ� atceras, ka tagad ta�u viņ� ir mediju magnāts, kas gulēs ar bagātu mantinieci.

Izrādās, ka lukss ir gandrīz tās cenas vērts: milzīga gulta ar zeltītu pārklāju, tādi pa�i zeltīti un smagi aizkari ar tum�i oran��ām apmalēm, atsieti pie aplodām, paverot skatienam terasīti un pāris baltu metāla krēslu. Aizkarus viņ� aizvelk ciet un ieslēdz ēģiptie�u stila lampas uz abiem naktsgaldiņiem.

Viņ� pievieno dokstacijai savu aipodu. Ko tādu varētu uzlikt? Uzdevis sev �o jautājumu, viņ� pēk�ņi sabīstas. Pēc mūzikas izvē�les nav grūti pateikt, kas tu esi par cilvēku. Viņ� patin jaunākos ieguvumus un galu galā paliek pie Plan B ripuļa The Defamation of Strickland Banks. Kad pie durvīm pieklauvē, Love Goes Down ir tuvu beigām.

Pulkstenis ir precīzi divi. Viņ� bija juties pilnīgi pārliecināts, ka mazulīte ieradīsies ar nokavē�anos. Tātad bija alojies. D�eiks atver durvis. Viņai pār elkoni pārmests viegls, balts mētelītis un mugurā gandrīz caurspīdīga kleitiņa ar īsām, krokotām piedurk�nēm. Neblenz nu, ielaid arī iek�ā!

Viņ� pakāpjas malā.

-���� Atvaino, vienkār�i tu izskaties tik� Viņ� aptver, ka mazā uztraucas, vai viņu kāds nepamanīs, un �igli aizver durvis. � Skaista. Kad D�eiks pagrie�as, viņa stāv cie�i blakus. Keit�līna nomet uz grīdas mēteli un tam pieskaņoto somiņu un viņu noskūpsta. Sajūta ir tāda, it kā viņam cauri skrietu viegla elek�triskā strāva. No kāju pirkstiem līdz matu galiņiem. Tas jau gan�drīz ir labāk nekā supersekss, kas neap�aubāmi gaidāms visā drīzumā.

Keitlīna atraujas, lai ievilktu elpu, un pasmaida.

-���� Man ir stunda laika. Precīzi se�desmit minūtes. Sākam, ko?

Ser�ants D�imijs Dokerijs ir Vilt�īras Horācijs Keins [2] . Vismaz viņam pa�am tā liekas. Viņ� runā lēnāk nekā astmatiķis uz nāves gultas un pat vispelēkākajās dienās nenoņem saulesbrilles. Tādas saulesbrilles, kas izgāju�as no modes reizē ar Top Gun[3].

Bērnībā ne pa jokam dabūjis no skolasbiedriem, ruducītis aiz atriebības aizgāja strādāt uz policiju. Vienīgā nelaime, ka at�ķi�rībā no CSI: Maiami leitnanta viņ� nav asais d�eks. Toties viņ� ir galvenā konstebla vietnieka dēls, un �ā vienkār�ā fakta priek�ā viss pārējais nobāl rūsganā migliņā.

-���� Inspektores kundze, es dzirdēju, ka jums vajagot palīgu. Viņ� nostājas Meganai cie�i klāt, tad veikli apsē�as blakus un nozibina savu baltāko smaidu. Prieks pakalpot!

Megana pretīgumā noskurinās.

-���� Paldies, D�imij. Viņa pievelk sev tuvāk vairākus ziņojumu �ūk�ņus un biezu mapi. Te ir informācija par �eisa pa�nāvību. Tu ta�u laikam būsi par to dzirdējis, ko?

Viņa seja ir kā balta lapa.

Megana ar pūlēm noturas, nesākusi brēkt. Profesors Nate�niels �eiss, visā pasaulē pazīstams rakstnieks, arheologs, sen�lietu tirgotājs, dzīvoja Krenborn�eisā Karaliskajā Tolardā, tur, kur dzīvo mūsu bagātnieki.

-���� Ā, pareizi, tagad es zinu, par ko jūs runājat.

Meganai ir pilnīgi skaidrs, ka viņ� neko nezina, tomēr viņa runā vien tālāk:

-���� Pameklē guglē, tur ir pamatinformācija gan par viņu, gan par pa�nāvību. Tad viņa atver mapi un norāda uz telefona numuru sarakstu. �is ir Nateniela dēla Gideona �eisa mobilais telefons. Viņ� vēlējās redzēt līķi. Vai tev nebūtu grūti pasekot, lai pret viņu izturas iejūtīgi? Ak vai, kas zina, vai D�imija repertu�ārā ietilpst tik sare�ģīti manevri!

-���� Tiks izdarīts! Viņ� plati pasmaida un ieple� acis: jauks, noderīgs paņēmiens, simtprocentīgi dro�s veids, kā inspektorītei pavēstīt, ka viņ� degtin deg pildīt viņas norādījumus.

�ēlīgais Dievs, tas tips ta�u sit viņai kanti! Ko tu vēl gaidi, D�imij? Viņa pie�ķiebj galvu, glu�i kā pētīdama retu kukaini, kas nupat izlīdis no klints spraugas. Kā rādās, prieks bau�dīt tavu sabiedrību man būs dāvāts tikai uz divām dienām, tāpēc būtu ļoti vēlams, lai tu atrotītu piedurknes un mestos darbā.

Viņ� saprot mājienu un dodas prom, vēl pamādams ar rociņu.

-���� Pagaidām uz redzlti, priek�nieci

Megana atlai� sa�ņaugtās dūres. Beidzot jāiemācās uztvert visu vieglāk. Neciest stulbeņus tas ir viens, bet ilgoties sapla�cināt viņiem degunu pavisam kas cits. Viņa aiziet uz virtuvīti uzvārīt tēju un atgrie�as pie rakstāmgalda tie�i īstajā brīdī: zvana telefons. Viņai steidzoties ķert klausuli, daļa tējas izlīst uz papīriem. Inspektore Beikere klausās, velns parāvis!

Otrā galā brīdi valda klusums. Te zvana konstebls Robs Fezerbijs no �aftsberijas. Mans ser�ants teica, lai es jums pie�zvanot.

-���� Piedodiet, Rob, man vienkār�i izlija tēja. Pagaidiet mirkli, lūdzu! Viņa aizvāc papīrus tālāk no tum�ās peļķes un cik necik nosusina to ar salvetītēm, ko sazvejo soma. � Tagad es atkal varu runāt. Vēlreiz lūdzu piedo�anu. Ko jūs sacījāt?

-���� Mēs ar konsteblu D�onsu bijām tie, kas ieradās Tolardā, kad tur notika ielau�anās. Es lūdzu, lai dispe�ers jums piezvana un pasaka, tas ta�u tika izdarīts, pareizi?

-��� Jā, man piezvanīja. Liels paldies! Kā jūtas jūsu kolēģis?

-���� Labi. Kādu laiciņu nespēs parunāt, un tas nemaz nav slikti.

Megana smejas. Lielais vairums policistu vēl ir pie pilna

prāta, tādēļ ka viņiem palīdz melnais humors; Megana nav izņē�mums.

-����� Es tie�i nupat lasīju jūsu ziņojumu. Pamatīgi uzrakstīts. Ja pēk�ņi �ī lieta nonāks televīzijā, tie�i jums vajadzētu stāties kameras priek�ā.

Konstebls Fezerbijs ir glaimots. Paldies par komplimentu! Es cen�os pēc iespējas visu paturēt atmiņā.

-���� Kā varu būt noderīga?

-���� Vai jūs vēl interesē �ī lieta? Nu, ielau�anās? Es zinu, ka jūs izmeklējat �o pa�nāvību.

-���� Vai jums izdevies kaut ko atrast?

-���� Tehniķiem �orīt izdevās zālītē un dobēs uziet labus pēdu nospiedumus, un tie atbilst tām pēdām, kas atrastas mājās.

-���� Lieliski! Sevi liek manīt viņas nedziedināmais opti�misms. Vai jūs jau kādu turat aizdomās?

Konstebls iesmejas. Kur nu! Bet viss izskatās cerīgi. Mēs atradām audekla somu, kurā ir tāds kā kramplau�a komplekts. Vesela kaudze instrumentu.

-���� Rob, es esmu apmēram �etrdesmit jūd�u attālumā no �eisa mui�as. Kā jums �ķiet, vai mēs varētu tur satikties, piemēram, pēc divām stundām? Es tie�ām priecātos, ja jūs man pastāstītu, kur tie�i jūs to visu atradāt un kas, pēc jūsu domām, tur notika.

-���� Man jāsaskaņo ar ser�antu, bet es neredzu iemeslu, kāpēc lai to nevarētu. Ja būs kāda problēma, es jums vēlreiz piezvanī�u, norunāts?

-���� Lieliski. Paldies! Megana noliek klausuli. Būs izdevība vēlreiz tikties ar Gideonu �eisu tas ir labi. Varbūt izdosies noskaidrot, kāpēc viņ� melo.

Stunda ir pagājusi. Keitlīna ir apģērbusies un jau grasās iziet pa durvīm.

Viņa dabūja visu, ko gribēja. Zēns ir jauks. Paklausīgs. Tīri labs seksa partneris. Protams, viņam nenāktu par ļaunu mazliet pamācīties pacietību, bet �ajā ziņā pāris treniņnometņu node�rētu visiem vīrie�iem.

D�eiks nav papūlējies apģērbties, tikai uzmetis plecos baltu vannas halātu. Kad mazulīte būs aizgājusi, viņ� ieies du�ā. Bet varbūt nē, lai uz ādas paliek viņas smar�a. Viņ� pieiet pie Keitlīnas, viņa acīs joprojām nav apdzisis izsalkums. Vai es dabū�u atvadu bu�iņu? Viņ� uzmet uz mēles galiņa ekstazī tableti.

Keitlīna pasper soli uz priek�u un pieplok viņa lūpām, tā apbalvodama par galantumu. Norij tabletīti un pakāpjas atpa�kaļ. Kā es gribētu, lai būtu īzī ar Ben & Jerry's gar�u!

-���� Visi dzīvotu pastāvīgā kaifā.

-���� Tie�i tā.

-���� Tātad tev patika tas ķir�u�

-���� Skaidrs, ka patika, Keitlīna neļauj viņam pabeigt. Mala�cis.

D�eiks smaida.

-���� Un kad man būs iespēja vēlreiz būt malacim?

-���� Nesāc lipt klāt. Man nepatīk, kad līp klāt.

Tas viņam ir kā sitiens pakrūtē.

-���� Nākamnedēļ �ajā pa�ā vietā, �ajā pa�ā laikā. Tu pasūti numuriņu. Viss tas pats, tikai maksāju es, okei?

D�eikam nepatīk to dzirdēt. Nekādā gadījumā. Bet kā būtu ar vienu normālu randiņu? Aiziet uz kādu filmu, uz klubu, vaka�riņās? Tu ta�u mēdz darīt tādas lietas, ko?

Viņa izplūst smieklos. Draudziņ, tu nespēj pat iedomāties, kādu elli mans tēvs tev sarīkos, pirms tu vispār būsi paspējis man pasūtīt kafiju!

D�eikam nav ko teikt.

Viņa aizpogā mēteli. Paklau, man jāiet. Nākamnedēļ �ajā pa�ā laikā?

Viņ� pamāj ar galvu.

-���� Zini, tu man patīc. Paskatīsimies, kā būs nākamnedēļ. Tad izdomāsim un varbūt riskēsim, lai pār mums nāk papu�a dus�mas vakariņu vai kafijas dēļ.

D�eikam ir mīlīgas krunciņas acu kaktiņos un tie�ām jauks smaids. Keitlīna ļaujas maiguma uzplūdam un, aplikusi rokas viņam ap kaklu, noskūpsta viņu tā, kā vēl nevienu nav skūpstījusi.

�is skūpsts ir relaksēts. Tas nesteidzina, tas neko neprasa. Tas ir intīms.

Viņa pati no tā pārbīstas. Man jāiet.

D�eiks pat acis vēl nav atvēris, kad durvis jau ir vaļā un Keit�līna izspurgusi gaitenī. Pagaidi!

Viņa pagrie� galvu.

Man ir padomā pārsteigums. Ar īk�ķi un mazo pirk�stiņu izveidojis iedomātu telefonu, viņ� pieliek to pie labās auss. Neizlaid no rokām mobilo! Gaidi, tu saņemsi no manis ziņu!

Megana aptur savu fordu blakus policijas ma�īnai, kas stāv pie �eisa mui�as vārtiem, un atver pasa�iera logu. Jūs dro�i vien esat Robs Fezerbijs, ja?

Viņai pretī smaida jauns, izskatīgs tum�matis. Esmu gan. Es tikai nupat ierados. Brauksim iek�ā?

Rādiet ceļu! Viņa pamāj uz mājas pusi.

Konstebls draiski nozibina acis, iedarbina motoru un sāk braukt.

Viņi aptur ma�īnas turpat pie durvīm, kur jau stāv ceturtais audi, un izkāpj. Fezerbijam līdzi ir bieza aploksne: tajā ir foto�grāfijas, ko tehniķi uzņēmu�i ielau�anās vietā.

Priecādamās par silto sauli, Megana nospie� zvana pogu un katram gadījumam vēl arī parausta smago klauvēkli. Kad aizritē�jusi gandrīz minūte, viņa atskatās uz veco audi. Viņ� ir mājās, tā ir viņa ma�īna.

Konstebls vēlreiz nospie� zvana pogu. Kad viņ� pēc ilga brī�a beidzot to atlai�, durvis atveras. Pa sprīdi platu spraugu uz viņiem skatās Gideons �eiss bāls, satraukts.

-���� Atvainojiet par traucējumu, Megana viņu uzrunā. Mums jāuzdod da�i jautājumi.

Tas Gideonam ir par daudz.

-���� Nav īstais brīdis. Viņ� sāk vērt ciet durvis. Megana iebā� spraugā kāju.

-����� �is ir konstebls Fezerbijs. Jūs jau esat tiku�ies, kaut arī to neatceraties. Aizvakar naktī viņ� izvilka jūs no dego�ās mājas un jūs palikāt dzīvs.

To dzirdēdams, Gideons saņemas, atceras par labas uzvedī�bas likumiem un sniedz roku.

-���� Paldies! Esmu ļoti pateicīgs. Uzmetis Meganai �ķību ska�tienu, viņ� negribīgi atver durvis. Ejiet uz virtuvi! Tā ir vienīgā telpa, kurā es pagaidām esmu ierīkojies.

Megana un Fezerbijs ienāk iek�ā, un Gideons, palicis iepa�kaļ, aizver durvis. Pēc vairāku dienasgrāmatu at�ifrē�anas viņam galva plīst pu�u un nav nekādas vēlē�anās uzņemt �os viesus.

-���� Cik liela virtuve! Megana iesaucas, gribēdama izkliedēt nomāco�o gaisotni. Viņa noglāsta veco Aga plīti. Virtuve tie�ām ir liela, trūkst vienīgi sievi�ķības: tajā nav ne aizkaru, ne vā�u, ne sautējamo katliņu un gar�vielu poķī�u. Tā ir reducēta līdz pa�am ļaunākajam funkcionālam vīrietiskumam.

Beidzot ienāk ari Gideons. Es jūtos neērti. Viņ� palūkojas uz Fezerbiju. Cilvēkam, kur� tev izglābis dzīvību, vajadzētu vis�maz piedāvāt tēju vai kafiju, bet �ajā mājā diem�ēl nav piena. Es varu pagatavot bez piena, ja tas jums der.

-���� Paldies, es nemaz nevēlos kafiju, atsaucas konstebls.

-���� Es ari ne, Megana viņam piebalso.

Gideons sakrusto rokas uz krūtīm, atbalstās pret skapīti un mēģina izlikties mundrs. Tad kā varu būt noderīgs?

Megana ievēro, ka viņa acis ir piesarku�as; acīmredzot sevi liek manīt stress. Eksperti no Roba iecirkņa ir atradu�i veselu kaudzi ar ielau�anos saistītu lietisko pierādījumu. Es lūdzu, lai viņ� man visu izrāda, tad būs vieglāk izstrādāt noziedznieka psi�holoģisko portretu. Vai jums nebūs iebildumu, ja mēs te pastai�gāsim apkārt?

Vai viņ� var iebilst? Lūdzu, lūdzu. Vai es jums kaut kā varu palīdzēt?

-���� Paldies, neliecieties traucēties. Megana nevēlas viņu tir�dīt. Mums vienkār�i vajag apskatīt kabinetu, to mājas galu un dārzu. Vai jums nav iebildumu?

Viņam būtu gan, bet diezin vai �āda iespēja pastāv. Pro�tams. Es bū�u otrajā stāvā, �ķiro�u tēva mantas. Ja esmu vaja�dzīgs, pakliedziet.

Megana pamāj ar galvu. Paldies! Tā arī darīsim.

Gideons dodas prom, juzdamies tā, it kā būtu izraidīts no klases.

Fezerbijs aizved Meganu uz izdegu�o kabinetu. Viņa pārlai� skatienu nokvēpu�ajām sienām, griestiem un grīdai. Kā viss sacūkots! Joprojām o� pēc dūmiem. Jūs teicāt, ka uguns izcē�lusies kaut kur aizkaru un rakstāmgalda apvidū?

Fezerbijs uzzīmē gaisā apli ap ogļmelnu plankumu uz grī�das. Apmēram �eit. Vismaz tā teica ugunsdzēsēju galvenais izmeklētājs.

Ahā, Megana domā. Tātad noziedzniekam galvenais bija kabi�nets, nevis, teiksim, salons. Dedzinā�ana nebija nejau�a. Viņ� kaut ko meklēja un vai nu atrada un sadedzināja, vai arī nepa�spēja atrast. Tādā gadījumā viņ� nevēlējās pieļaut, lai to atrod kāds cits. Vai viņ� izmantoja kādu deg�ķidrumu? Benzīnu vai eļļu?

Fezerbijs noliedzo�i papurina galvu. Cik man zināms, nē.

Megana iziet gaitenī un pakliedz uz otro stāvu: Gideon! Vai var jūs palūgt uz brītiņu?

Arheologs pārliecas pār margām.

-���� Vai jūsu tēvs smēķēja?

Viņam bridi jāpadomā.

-����� Nē, man liekas, viņ� nesmēķēja. Cik atceros, viņ� bija karo�jo�s nikotīna pretinieks. Gideons rezignēti parausta plecus. Iespējams, viņ� sāka smēķēt �ajos pēdējos gados, kad mūsu attiecības pārtrūka, tomēr es par to �aubos. Vai jums ir vēl kādi jautājumi?

-���� Nē, Megana, atgāzusi galvu, smaida. Pagaidām tas ir viss.

Gideons nozūd, un Megana atgrie�as kabinetā. Konstebls paveras viņā ar jautājo�u skatienu. Megana nevilcinās viņam paskaidrot:

-���� Iebrucējs ir smēķētājs. Viņ� aizdedzināja māju ar �ķiltavām, plastmasas BIC. Dēls teica, ka redzējis tās iebrucēja rokā, pirms viņ� to iesprostoja un aizslēdza durvis. Iebrucējs nav pieredzējis dedzinātājs, darīja to pirmo reizi. Ja �im vīrietim jau būtu pie�redze �ajā lietā, viņ� būtu izmantojis kādu deg�ķidrumu. Maz ticams, ka dedzinātājam jau iepriek� būtu biju�as darī�anas ar policiju, ta�u, sprie�ot pēc tā, kā �is iezvēla jūsu partnerim, ļoti iespējams, ka viņ� ir biju�ais karavīrs.

Fezerbijam trūkst vārdu.

-���� Kā jūs to visu zināt?

-����� Es nezinu. Tādēļ jau es teicu "maz ticams, ļoti iespējams". Jāliek lietā loģiskā domā�ana! Tādēļ jau noziedznieku psiholo�ģisko portretu sastādī�ana nav vienkār�a lieta: no vienas puses, tas ir ārkārtīgi profesionāls darbs, bet no otras bakstī�anās ar mēģinājumu un kļūdu metodi. Ja jūs gribat izdarīt kaut ko neli�kumīgu, jums vajadzīga veiksme, lai viss noritētu, kā ieplānots; ja scenārijs pajūk, var notikt jebkas. �im iebrucējam nepaveicās. Mājas īpa�nieks ieradās, kad vīrietis grasījās pielaist mājai uguni, negaidīti pārsteidza viņu, izsauca policiju un bezmaz iespros�toja viņu dego�ajā kabinetā. To iebrucējs nebija paredzējis un domāja tikai par to, kā dzīvam tikt prom. Tādēļ viņ� apdullināja, bet nenogalināja konsteblu D�onsu un aizmirsa somu ar instru�mentiem.

Fezerbijs jau ir redzējis pietiekami daudz ielau�anās gadī�jumu un zādzību no automobiļiem: viņ� saprot, ka Meganai ir taisnība. Ta�u inspektorei ir vēl �is tas sakāms. Dedzinā�ana neietilpa sākotnējā plānā. Tas viņam ienāca prātā vēlāk. Viņ� kaut ko meklēja un, kā rādās, neatrada.

-���� Tad kāpēc vajadzēja pielaist uguni?

Megana prāto, kāda varētu būt atbilde. Lai ari neviens cits to neatrastu. Un tas nozīmē, ka viņ� meklēja ko tādu, kas varētu apdraudēt vai nu viņu pa�u, vai kādu citu to, kas viņu �urp atsūtīja.

-���� Vai viņ� jums pastāstīja, kā iebrucējs izskatās? Fezerbijs ar galvu pamāj uz priek�nama un kāpņu pusi.

Megana novaibstās.

-���� Kur nu! Viņam pilnīgi nekas nav palicis atmiņā.

-���� �ēl.

-���� Kā nu ir, tā ir. Pagaidām koncentrēsimies uz iebrucēju. Viņam trūkst pieredzes, turklāt viņ� nav arī sevi�ķi attapīgs. Toties nekaunīgs. Kur� katrs nevarētu ielauzties sve�ā mājā un kur nu vēl tādā, kuras saimnieks nupat padarījis sev galu. Tātad mēs varam uzskatīt, ka �is cilvēks ir pa�apzinīgs, stiprs un nav vairs glu�i pui�elis. Es teiktu, ka viņ� ir trīsdesmit līdz �etrdes�mit piecus gadus vecs un iztiku pelna ar fizisku darbu. Tā kā tikai se�i procenti Vilt�īras iedzīvotāju pieder etniskajām minori�tātēm, varam uzskatīt, ka viņ� ir baltais.

-���� Baltais vīrietis, fiziska darba strādnieks, trīsdesmit līdz �etrdesmit piecus gadus vecs, smēķētājs, nav sodīts, konstebls rezumē. Fantastika, ņemot vērā, ka jūs tikai paskatījāties uz izdegu�u istabu, un viss!

Megana nesāk skaidrot, ka istaba gan ir pēdējais, uz ko viņa skatās. Patiesībā viņa meklē neredzamās pēdas, kuras atstāj visi noziedznieki.

-���� Kā jums �ķiet: vai �is tips pazina miru�o mui�as saim�nieku?

Meganai jāpadomā. Dro�i vien. Jautājums kā viņ� to pazina? Ja mums izdosies uz to atbildēt, �o izmeklē�anu faktiski varēs uzskatīt par pabeigtu.

-���� Bet viņ� to pazina, vai ne tā?

-��� Jā. Iespējams, daudzējādā ziņā.

Konstebls Fezerbijs rāda, ka nesaprot. Megana paskaidro: Iespējams, iebrucējs viņu pazina profesionālā aspektā: varbūt viņ� bija dārznieks, logu mazgātājs, automehāniķis. Ļoti iespē�jams, ka viņ� profesoru pazina tāpēc, ka regulāri te strādāja vai kaut ko piegādāja. Tas nozīmē, ka viņ� ar lielāku pārliecību devās �urp un ielauzās mājā. Tomēr es domāju, ka viņ� Natenielu �eisu pazina arī tāpēc, ka abi bija iejaukti kaut kādā nelāgā padarī�anā.

-���� Nesapratu.

-���� �eisam bija daudz naudas, Megana paskaidro savu domu gājienu. Pārāk daudz. Viņa rokas nebija tīras, es par to ne�au�bos. Vienīgais jautājums kas tie bija par netīrumiem?

Gideonam, sē�ot uz kāpņu aug�ējā pakāpiena, ir sajūta, ka viņ� dabūjis dūrienu sirdī. Tomēr, lai kā negribas to atzīt, viņ� nojau�, ka inspektorei ir taisnība. Viņa tēvs darīja ko nelāgu. Kaut ko tik nelāgu, ka to vajadzēja cītīgi slēpt.

Tie ierodas pēc viņa īsu brīdi pirms pusnakts. Tie kustas ātri un pilnīgā klusumā. Atpakaļceļa vairs nav. Drīz Lī D�onss būs kļuvis par Lapsiņu. Ta�u vārda maiņa būs sāpīga. Viņam aizsien acis, iesēdina viņu ma�īnā un kaut kur aizved. Viņu gaida iesvētī�ana.

Viņ� ir nopelnījis tiesības zināt, ka Templis pastāv, tomēr tā atra�anās vieta viņam pagaidām netiek atklāta. Neredzamo stiprās rokas ved viņu pa noeju, priek�kambarī viņu, joprojām nenoņemot no acīm pārsēju, izģērbj un nomazgā. Tad kailu ieved Lielajā zālē. Tā tie�ām ir liela. Milzīga. Vairāk nekā simt kvadrātpēdu. Griesti vispār nav redzami, tie nozūd melnajā tumsā aug�stu virs galvas.

Gaiss ir vēss, tajā izplatās simtiem dego�u sve�u smar�a. Bai�les un kailums saasina viņa maņas. Akmens bluķi zem kājām lie�kas cieti un auksti kā ledus.

Meistars paceļ āmuru tas simbolizē senos meistarus, kuri izveidoja Svētajo atdusas vietu un Templi. Viņ� pārlai� skatienu savai draudzei un nolai� āmuru. Prāvs marmora bluķis tiek aiz�stumts priek�ā vienīgajai ieejai: tagad zāle ir pilnīgi no�ķirta no ārpasaules.

-���� Lai bērna acis top atvērtas!

Viņam noraisa pārsēju. Iesvētī�ana ir sākusies.

Lī sirds smagi dun krūtīs. Viņ� atrodas pilnīgi apaļā telpā. Acis piemiedzis, viņ� redz tie�i acu priek�ā Stounhend�as kopiju dabiskā lielumā. Tā ir pati pilnība, glu�i tāda kā todien, kad sen�i pabeidza tās ierīko�anu. Apļa vidū stāv garā apmetnī tērpies cil�vēks, viņa seja kapuces ēnā nav saskatāma.

Atkal ierunājas Meistars: Raugi, Svētajo iemiesojums! Pirms gadu simteņiem, kad mūsu priek�te�i, pirmie Kalpi, izveidoja �o kosmisko apli un tā Templi, te atdusējās dievības. �eit tu atro�dies viņu klātbūtnē. Pēc iesvētī�anas tu, izrādīdams cieņu, alla� gādāsi, lai tava galva ir apsegta un acis nodurtas. Vai tu saproti?

-��� Jā, Meistar. Lī zina, kas viņam jāatbild.

-���� Tu esi atvests pie mums tādēļ, ka mūsu Ģildes locekļi ir atzinu�i tevi par cienīgu kļūt par Kalpu līdz pēdējai tava mū�a dienai. Vai tāda ir tava griba?

-��� Jā, Meistar.

-���� Vai tu esi gatavs zvērēt uzticību, atdodot savu dzīvi, savu dvēseli un savu uzticību Svētajiem un to sargiem?

-��� Jā, Meistar.

-���� Svētajie dāvā mums atjaunotni tikai tad, ja mēs atjaunojam viņus. Mēs atjaunojam viņus ar mūsu miesu un asinīm, un tad viņi savukārt sargā mūs un atjauno mūsu miesu un asinis. Vai tu ziedo savu miesu un asinis viņu nemirstīgajam svētumam?

-���� Jā, Meistar.

Viņam aiz muguras smagās ķēdēs iekārtos vara turibulos [4] sāk kvēlot vīraks. Gaisu piepilda salda smar�a: benzoīns un galbanums. Meistars izple� rokas. Vediet viņu, kur� vēlas kalpot, pie Bendes akmens!

Lī D�onsu izved akmeņu apļa centrā. Viņam briesmīgi gri�bas paskatīties apkārt, ta�u Sems brīdināja, ka to nedrīkst darīt. Lielajā zālē nedrīkst pacelt acis, īpa�i stingri aizliegts ielūkoties Meistara sejā.

Kāds viņam ie�ukst ausī, ka jānometas ceļos. Grīda ir ne�ēlīgi cieta. Neredzamas rokas liek viņam likties kņūpus. �etri Kalpi piesien viņa rokas un kājas, izplājot viņu uz lāsumainā Bendes akmens. Meistars pienāk tuvāk; viņam seko pieci vīraka kvēpinā�tāji, visi no �aurā loka.

-���� Vai tu tici Svētajo un to Kalpu spēkam?

-��� Jā, Meistar.

-���� Vai tu ne�aubīgi un nesvārstīgi paļaujies uz to, ka �is spēks sargā, uztur un dziedē?

-���� Jā, Meistar.

-���� Vai tu ziedo savu dzīvi, lai viņiem kalpotu?

-��� Jā, Meistar.

-���� Un vai tu pie savas dzīvības un pie visu savu tuvinieku dzī�vības, un pie visu to dzīvības, kas tev dārgi, zvēri nekad nerunāt par Ģildi ar tiem, kuri nav tavi brāļi, ja nu vienīgi tev dota īpa�a atļauja?

-��� Jā, Meistar.

Vīraka kvēpinātāji lokos �ūpina turibulus pār viņa izplā�tajiem locekļiem un rumpi, tad atkāpjas. Meistars paceļ garu, tum�u nazi: tas ir darināts no asa akmens, kas atskaldīts no loka pirmā trejakmens. Es ņemu �ī cilvēka asinis, miesu un kaulus ar cerību, ka jūs pieņemsiet viņu savu Kalpu pulkā un dāvāsiet viņam savu aizsardzību un �ēlastību. Svētie dievi, es pazemīgi lūdzos dāvājiet mūsu jaunajam brālim savu labvēlību! Viņ� pienāk pie Bendes akmens un ar nazi ievelk �vīkas Lī ķermenī no delnas līdz plecam, no potītes līdz gurnam, no kakla līdz krus�tiem.

Lī saspringst. Sāpes ir negaidīti asas. Viņ� ar pūlēm apvalda kliedzienu. Adrenalīns ir spēcīgāks nekā sāpes. Vispirms viņ� jūt tādu kā karstu �vīku, pēc tam tā sāk svilt un pēc tam sāpēt; ta�u nekas vēl nav beidzies.

Skatītāju acu priek�ā no asiņainajām �vīkām izveidojas zvaig�zne. Viņi visi ir pārcietu�i �o rituālu, �o pa�u kailumu un paze�mojumu. Viņi zina, kādas sāpes jaunpienācēju gaida.

Meistars nometas ceļos. No apmetņa krokas tiek izvilkts rituāla āmurs. Viņ� pieliek akmens nazi iesvaidāmajam pie pa�kau�a.

Asinīm, kuras mēs jūsu dēļ lējām, lai klāt nāk miesa un kauli, mūsu uzticības apliecinājums!

Meistars savēzē smago āmuru un liek tam saskarties ar na�a spalu. Asmens izcērt ādas un kaula �ķēpelīti.

Tagad Lī kliedz.

Viņu sagrābj tumsa, tā nelai� viņu vaļā.

Kad Lī D�onss nāk pie samaņas, Lielajā zālē neviena nav. Viņ� guļ turpat, kur bijis, joprojām sasiets, kņūpus. Durvīm priek�ā atkal ir aizvelts marmora bluķis. Viņ� zina, kāds ir viņa lik�tenis.

No rīta debesīs nav ne mākonī�a, un sinoptiķi apgalvo, ka gaidāma līdz �im gada siltākā diena. Megana iezie� Semiju ar trīsdesmitā aizsargfaktora saules krēmu, ieliek tūbiņu mugur�somā pie pusdienu kārbas un ved mazo uz dārziņu.

Viņa nespēj vien sagaidīt, kad beidzot atgriezīsies darbā un ķersies pie Karaliskās Tolardas iebrucēja psiholoģiskā portreta sastādī�anas. Vakardienas brauciens dāsni apgādājis viņu ar materiālu tas lielākoties bija balstīts uz lietiskajiem pierādīju�miem, kurus mui�ā un tās apkaimē savāku�i Robs Fezerbijs un �aftsberijas iecirkņa eksperti.

Apsēdusies pie rakstāmgalda, viņa vispirms pārskata atradu�mu sarakstu: (1) soma ar instrumentiem, atrasta pie dārza tālā�kā mūra; (2) asinis, atrastas uz siltumnīcas stikliem; (3) auduma stērbele, atrasta ro�u krūmā; (4) plastmasas �ķiltavas, atrastas zemē pie kurmja rakuma; (5) pēdu nospiedumi puķu dobēs, zā�lienā un mājā.

Megana sāk no beigām. Pēdu nospiedumi paliku�i no des�mitā lieluma krosa kurpēm, ra�otājs pagaidām nav noskaidrots. Desmitais tātad apavi ir izmēru lielāki par tiem, kurus valkā vidējais Anglijas vīrietis, un to var uzskatīt par netie�u norādi, ka valkātājs ir garāks par vidējo angļu vīrieti, proti, viņa augums ir lielāks par piecām pēdām deviņām collām. Varētu būt piecas pēdas vienpadsmit collas, Megana lē�. Nospiedumi dobēs ir diez�gan dziļi. Vairākās vietās viņ� licis soli uz pilnas pēdas, citur uz papē�a. Tas nozīmē, ka viņam bijis grūti noturēt līdzsvaru, dro�i vien tāpēc, ka apkārt bija tum�s. Vai varbūt viņ� ir nedaudz par masīvu, lai no viņa iznāktu kārtīgs, veikls kramplauzis. Piecas pēdas vienpadsmit collas gari vīrie�i vidēji sver trīspa�dsmit stounu. Megana apsver ticamākos variantus un nolemj, ka iebrucējs svēris aptuveni trīspadsmit ar pusi stounu. Ar �ādu svaru viņa krū�u apmērs varētu būt �etrdesmit divas collas un vidukļa apmērs trīsdesmit se�as vai trīsdesmit septiņas collas. Izmēram ir nozīme, jo noziedznieki nereti izmet savas drēbes vai pat atdod tās labdarības tirgotavām.

Pēc tam Megana sāk domāt par �ķiltavām. Visticamāk, tās pazaudējis iebrucējs. Vismaz �ajā aspektā viņa varētu paļauties uz Gideona �eisa liecību: nav nekādas jēgas to nedarīt. Krāsainas BIC �ķiltavas ar Ziemassvētku bildītēm. Tagad ir jūnijs, tas varētu nozīmēt, ka iebrucējs nav pārāk aktīvs smēķētājs, vai varbūt viņ� ap Ziemassvētkiem nopircis vairākas �ķiltavas, tās nereti tiek pārdotas komplektā pa trim. Tādā gadījumā viņ� varētu arī būt pastāvīgs pīpmanis. Kaut nu uz tām būtu paliku�i pirkstu nospiedumi! Pat tad, ja pa mui�u viņ� rosījās ar cimdiem rokās, no �ķiltavu ritentiņa varētu iegūt DNS paliekas.

Tālāk: ro�u krūmā atrastā auduma stērbele. Tā ir melna, audums ir simtprocentīga kokvilna. Kā stāsta konstebls Fezer�bijs, eksperti gavilēju�i, jo krāsa nemaz nav izbalējusi: tātad apģērba gabals bijis jauns vai mazgāts tikai pāris rei�u. Megana ir piesardzīgāka: varbūt tas nopirkts pirms vairākiem mēne�iem un visu laiku gulējis atvilktnē. Ja tas tomēr bijis jauns, ir labas izredzes atrast valkātāju.

Asinis uz siltumnīcas stikliem patlaban tiek pētītas, ta�u laboratorijā jau ir noskaidroju�i to grupu tās ir Rh (D) 0 + ; tādas ir bezmaz �etrdesmit procentiem valsts iedzīvotāju. Pēc narkoloģiskās analīzes būs skaidrs, vai iebrucējs lieto narkotikas vai aizraujas ar alkoholu.

Meganu pārņem izsalkums. Nokodusi lielu gabalu no ener�ģijas batoniņa, viņa mēģina tikt gudra, kādai jābūt tā gar�ai. Pēc visa sprie�ot, krīts un sodrēji, ta�u nē, kas to būtu domājis: uz papīriņa rakstīts "�okolādes svētlaime". Viņa badīgi notiesā visu un sāk domāt par iespaidīgāko atradumu �eisa mui�ā par instrumentu somu.

Meganai viņas darba mū�ā ir gadījies redzēt da�u labu kramp�lau�a rīku komplektu. Parasti tajos ietilpst āmuriņ� loga izsi��anai, izolācijas lente un plāni pledi, lai būtu vieglāk ielīst pa logu, nesaceļot troksni un ne savainojoties. Bie�i somā ir da�i maisi sazagtajam un rezerves pāris lateksa cimdu, lai neat�stātu pirkstu nospiedumus. Nopietnāki bandīti ņem līdzi arī asknaibles, veserus un grie�ņus, lai tiktu klāt seifu saturam. Da�s labs nodro�inās ar lodlampu un pat plastikāta sprāgst�vielām.

�is ir no citas sugas. Viņam līdzi bijis lauznis, skrūvgrie�i, veseris, kaut kāda metāla nagla ar rokturi, izolācijas lente un makten draudīgs cirvis. Tas apstiprina Meganas aizdomas, ka viņ� nav profesionālis, un liek arī domāt, ka viņam nav bijis laika pienācīgi sagatavoties. Izskatās, ka viņ� vienkār�i iegājis rīku �ķūnī vai garā�ā un paķēris, kas nu gadījās pa rokai. Inte�resanti, kāpēc bija tā jāsteidzas? Kāpēc viņ� rīkojās tik strauji, tik neuzmanīgi? Kāds viņu sūtīja? Piespieda? Tas, ka iebrucējam nebija līdzi nekādu maisu, liecina, ka viņ� nebija ieradies pama�tīgi sazagties viņ� meklēja kaut ko konkrētu.

Megana vēlreiz pievēr�as Roba Fezerbija iedotajām fotogrā�fijām. Pats interesantākais ir cirvis. Tas nav paredzēts malkai; uzreiz redzams izskatās pēc dārga virtuves instrumenta. Pēc attēla īsti nav skaidrs, bet, liekas, varētu būt atkaulo�anas cirvis. Iespējams, putniņ� strādā kādā restorānā.

Viņa sāk analizēt to, kā iebrucējs bēga no nozieguma vie�tas. Augu galdi no siltumnīcas tika atrasti pie dārza mūra, aiz kura sākās valsts zemes brik�ņi un nedaudz tālāk B kategorijas ceļ�. Nepļautā zāle bija nomīdīta. Ceļa dubļos redzamas vairākas risēs. Viss liecina, ka viņ� labi orientējies apkārtnē: zinājis, kur var neuzkrīto�i atstāt ma�īnu, un juties dro�s, ka pa �o ceļu die�zin vai kāds brauks.

Tātad biju�ais karavīrs, apveltīts ar mērenām prāta spējām, augstās skolās nav gājis. Divdabis: no vienas puses, noziegums ir bijis plānots un sagatavots, no otras puses, viņam trūcis dotību un prasmes plānu īstenot. Megana raksta:

�� Baltais vīrietis.

�� 30-45.

�� Strādā fizisku darbu iespējams, sabiedriskajā ēdinā�anā, vie�tējā krogā, restorānā.

�� Pieredze bruņotajos spēkos, visticamāk, armijā, zemā dienesta pakāpē.

�� Dzīvo tuvākajā apkaimē.

�� Brauc ar auto, iespējams, kravas furgoniņu.

�� 5 pēdas 11 collas.

�� 13H-14 stouni.

�� 42 collas krū�u apm.

�� 36 collas vidukļa apm.

�� Nav krimināli sodīts.

Brīdi vilcinājusies, Megana uzraksta vēl vienu rindiņu, vienu vienīgu vārdu "Ne�ēlīgs".

Viņa ir pārliecināta, ka iebrucējs iepriek� nav nodarbojies ar laupī�anu vai ielau�anos sve�ā privātīpa�umā, un tomēr viņ�, ne mirkli neminstinādamies, iesita policistam tā, ka tas zaudēja samaņu, un atstāja Gideonu �eisu dego�ā mājā.

Lai kas arī �is cilvēks ir, viņ� drīzāk nogalinās, nevis pieļaus, ka viņu notver.

Gideonu pamodina me�a zosu klaigas. Viņ� ceļas un ļodzīgi dodas uz vannasistabu, juzdams, kā sāp visas maliņas. Pa logu redzamas �etras zosis, kas cīnās par

to, kurai piederēs teritorija pie dārza dīķa. Tās plivina spārnus un uzbrūk, tur notiek visīstākā knābju tuvcīņa. Zaudētājs un tā draudzene izgrū� spalgu kliedzienu un zemā lidojumā dodas prom.

Gideons aplūko veco du�as rokturi virs rūsainās emaljētās vannas. Tas ir apaudzis ar nogul�ņu garozu, tomēr ūdens �ļācas apbrīnojami spēcīgā straumē, kaut arī caurules gārdz un rīstās. �ampūna nav, bet pie izlietnes ir ziepju gabals. To paņēmis, viņ� iekāpj vannā un aizvelk visai ap�aubāmos plastmasas aizkarus, lai untumainā du�a nepie�ļakstītu visu vannasistabu.

Karsts ūdens: cik labi! Tas mazliet atslābina plecu muskuļus, kuri ir savilkti jau kop� vakarnakts, kad viņ� lasīja tēva dienas�grāmatas.

Trīspadsmit mēne�us pēc mātes nāves viņa tēvs iestājies "Svētajo Kalpu ģildē". Gideons pirmajā brīdī nodomāja, ka tas dro�i vien ir kaut kāds vietējo vēsturnieku pulciņ�. Ak vai, nē! Tas izrādījās kaut kas pavisam cits. Acīmredzot tēvs pie akme�ņiem izmisīgi meklēja garīgu mierinājumu, apmēram tāpat kā daudzi pēc tuvinieku nāves sāk iet uz baznīcu. Nateniels dēvēja viņus par "Svētajiem" un uzskatīja, ka ikkatrs no �iem akmens bluķiem sniedz īpa�u palīdzību: viens, tā viņ� rakstīja, dāvā garīgu atjaunotni un izkliedē nomāktību, otrs pie�ķir fizisku spēku un izturību un tā joprojām.

Doma, ka Stounhend�ā varētu piekopt kaut ko līdzīgu maģis�kai aromterapijai, Gideonam likās visnotaļ smieklīga. Kur� būtu domājis, ka viņa gudrais tēvs, daudzu grāmatu autors, spēs noti�cēt tādām bezjēdzībām? Acīmredzot viņu bija izsitusi no sliedēm Marijas nāve: tie�i pēc tās viss sākās.

Karstā ūdens vietā pēk�ņi sāk tecēt auksts. Gideons izrāpjas no vannas un paķer durstīgu, pelēku dvieli. Noslaucījies viņ� uzvelk tās pa�as vecās drēbes. Tās o� pēc dūmiem, ta�u viņ� vienkār�i nespēj sākt rakņāties pa tēva skapjiem un atvilktnēm; tad jau labāk valkāt to pa�u apak�veļu.

Virtuvē izdodas uziet atvērtu Bran Flakes kārbu, ta�u piena nav Viņ� ieber sauju pārslu bļodā un, grauzdams tās sausas, ska�tās pa virtuves logu. Bariņ� pāvu aizsoļo garām ar tādu izskatu, it kā viņi te būtu kungi un saimnieki; tie nevērīgi nolūkojas viņā un pievēr�as savām darī�anām. Gideons pabeidz trūcīgās bro�kastis, no krāna ielej glāzē ūdeni un atgrie�as otrajā stāvā.

Visur mētājas grāmatas, ta�u viņam nav noskaņojuma kaut ko kārtot. Viņ� grib tikai lasīt tālāk. Rīt un rīt tēva rakstītās rin�diņas, līdz beidzot kaut kas kļūs saprotams. Viņ� paņem pēdējo vakarnakt lasīto dienasgrāmatu un pārlasa at�ifrējumu, ko ar zīmuli rakstījis turpat virs tēva burtu virknēm.

Ģildes mācības ir brīnumaini vienkār�as. Dievi�ķi tīras. Sen��iem bija taisnība. Dievs nav viens vienīgs. Dievu ir daudz. Nav brīnums, ka visu reliģiju dibinātāji un sekotāji kvēli tic, ka viņi ir vienīgie, kas atradu�i Mesiju. Viņi ir atradu�i vienu Mesiju, un tas ir viss. Nejau�i uzdūru�ies Svētajo vieglajām garīgajām pēdām dzīvēm, kuras Svētajie skāru�i ar savu dvesmu, to dāvātajām veltēm.

�ēl, ka �ie ticīgie tik neizvēlīgi pielūdz savus dievus vien. Kaut jel viņi apjaustu, ka viņu dievība spēj dāvāt tikai vienu iero�be�ota rakstura svētību! Tieksme piesavināties reliģiju neļauj cilvēkiem saprast, ka �ēlastībai var būt da�neda�ādas �ķautnes.

Gideons mēģina nebūt aizspriedumains. Kā rādās, tēvs uzska�tījis, ka akmeņi ir dievu mājokļi. Vai tad tas ir kaut kas sevi�ķi neprātīgs? Tādām lietām tic miljardiem cilvēku: tic, ka dievi dzīvo tur, kur viņi tos pielūdz, ka tie mistiskā kārtā ierotīju�ies zelta tabernākulos uz augstiem altārgaldiem, ka tos var izsaukt ar noteiktiem �estiem vai masveida lūg�anām. Paraugoties �ādi, viņa tēva ticība vairs ne�ķiet tik bezjēdzīga.

Viņ� veras biezajā burtnīcā, skatās uz melno tinti, kas plū�dusi no tēva pildspalvas. �īs lappuses burtiski uzsūku�as viņa tēva dziļākās domas. Pat tagad, vairākus gadu desmitus pēc tam, kad tēvs rakstījis �īs rindas, tajās jau�ams kas tāds, ko viņ� ar prātu īsti nespēj aptvert, emocionāla saikne ar tēvu. Ir gandrīz tā, it kā Gideons viņam pieskartos.

Interesanti, vai tāpat notiek, ari pieskaroties Stounhend�as akmeņiem? Vai tad tevī ienāk tās izjūtas, tā gudrība, tās domas, kuras domāju�i cilvēki, kas dzīvoja pirms daudziem jo daudziem gadu simteņiem? Cilvēki, kas tajā sirmajā senatnē bija pa�i viedākie, tik di�i vīri, ka viņus pielīdzināja dieviem?

Tagad, kad doma par Svētajiem vairs neliekas klaja plānprā�tība, viņ� atgrie�as pie tiem vārdiem, kas lika viņam nodrebēt.

WNKK<Ī>.

Asinis.

ZQXHnTnXY

Upuris.

Tagad viņam beidzot ir drosme izlasīt visu.

Svētajiem ir vajadzīga atjaunotne. Tai jānotiek pastāvīgi, citādi tie ātri aizies bojā un zaudēs savu spēku. Var jau redzēt, kā tas notiek. Cik muļķīgi ir iedomāties, ka mēs varam tikai ņemt no viņiem, pa�i neko nedodot pretī. Senās dievības smēlās spēku no mūsu sen�u asinīm un kauliem. Viņi ziedojās mūsu labā. Un mums tagad jāziedojas viņiem.

Ir vajadzīgs upuris. Ir vajadzīgas asinis. Asinis, kas lietas nākamo paaud�u labad, visu labad un jo sevi�ķi mana dēliņa labad.

Gideons ir satriekts: kāds tam visam sakars ar viņu? Ta�u vēl vairāk viņu satriec tas, ko viņ� izlasa tālāk.

Es ar lielāko prieku ziedo�u savas asinis, savu dzīvību. Ceru, ka tam būs kāda vērtība un ar to pietiks, lai kaut kas mainītos. Lai manu nabaga bārenīti gaidītu cits liktenis.

-���� Vai jūs jau esat atradusi manu bez vēsts pazudu�o? Gal�venā inspektore D�ūda Tompkinsa �o jautājumu aizripina pa gai�teni kā bumbu pa ķegļu celiņu un trāpa Meganai Beikerei tajā brīdī, kad viņa ar tējas krūzi rokā iet atpakaļ uz sava galda pusi.

-���� Nē, kundze. Vēl neesmu.

-���� Bet jūs meklējat? Jūs esat izskatījusi dokumentus, kurus es jums iedevu, un atradusi noderīgus pavedienus? Tompkinsa svarīgi novicina roku. Un es pat ne�aubos, ka jūs jau esat sazi�nājusies ar piederīgajiem un jums ir vismaz viena fotogrāfija.

Megana izliekas nedzirdam ironisko toni. Kundze, es jopro�jām strādāju pie Nateniela �eisa lietas.

-���� Es zinu. Neesmu nekāda Alcheimera slimniece. Es kristāl�skaidri atceros arī, ka jums jāmeklē bez vēsts pazudu�ais cilvēks, kura lietu jums uzticēju. Tad nu esiet tik laipna un meklējiet! Viņa apsvilina Meganu ar skatienu un aizsoļo uz savu kabinetu.

Megana nolamājas. Viņa apsē�as pie sava galda, ar tēju no ļodzīgās plastmasas tasītes ap�ļakstīdama pirkstus, un nolamā�jas vēlreiz. Noslauka rokas salvetē un atver lietu, ko priek�niecei labpaticis viņai uzgrūst. Viņa savukārt bija cerējusi to uzgrūst D�imijam Dokerijam, ta�u tas kaut kur patvaļīgi nozudis.

Viņa izlasa kopsavilkumu: bez vēsts pazudis divdesmit piecus gadus vecs klaidonis, vārdā Terijs Neilors; policijai ziņojusi viņa māsa. Kā rādās, ziņojusi vairākas reizes. Neilors ir bezdarbnieks, viņam ir problēmas ar alkoholu, un iztiku viņ�, pēc visa sprie�ot, pelna celtniecībā kā dienas strādnieks.

Tipisks viendienītis, dzīvo no rokas mutē. Ne māmiņas, ne tētiņa, ne pastāvīga jumta virs galvas. Klaiņo apkārt, ievākdams pabalstus, un pa kluso strādā, nemaksādams nodokļus. Rēgu tēls valsts ma�īnā. Megana lasa tālāk. Izskatās, ka vienīgie regulārie kontakti viņam biju�i ar �o māsu, vārdā Natālija. Reizi nedēļā viņ� māsai zvanījis uz tās rēķina.

Megana sameklē numuru, nospie� vajadzīgos taustiņus un klausās pīkstienos.

-���� Hallo, atsaucas stomīga balss.

-���� Mis Neilora?

-���� Kas zvana?

-���� Inspektore Beikere no Vilt�īras policijas pārvaldes. Pie manis ir nonācis jūsu iesniegums par brāļa pazu�anu.

-���� Vai jūs viņu atradāt?

-���� Diem�ēl vēl ne. Tādēļ es jums zvanu. Vai jums ir da�as minūtes laika?

Jaunā sieviete klausules otrā galā vīlusies nopū�as. Es jau visu izstāstīju policistiem tepat vietējā iecirknī. Vai tie�ām jūs nevarat pajautāt viņiem?

-���� Es esmu no kriminālizmeklē�anas pārvaldes, mis Neilora.

-���� A, skaidrs. It kā viņa saprastu at�ķirību. Labi. Ko jūs gribat zināt?

-���� Kad jūs pēdējo reizi runājāt ar brāli?

-���� Pirms trim nedēļām.

Megana vēlreiz ieskatās lietā. Man te rakstīts, ka parasti viņ� jums zvana reizi nedēļā.

-���� Ne jau parasti. Vienmēr, Natālija izlabo. Viņ� nekad neaizmirst man piezvanīt.

-���� Vai jūs zināt, kur viņ� bija un ko darīja kur strādāja ap to laiku, kad viņ� jums pēdējo reizi zvanīja?

Natālija vilcinās.

-���� Klausieties, es negribu, lai Tonijam ir nepatik�anas. Vai mēs varam norunāt tā, ka es jums atbildē�u, bet viņ� joprojām varēs saņemt pabalstus?

Meganai ne prātā nenāk tirgoties. Mis Neilora, jūs zvanījāt policijai tāpēc, ka baidījāties, vai ar brāli nav noticis kas nelāgs. Ja jūs ar mani nerunāsiet godīgi, es nevarē�u viņu atrast.

Otrā galā brīdi valda klusums, tad Natālija iz�ķiras par atklātību. Kad mēs pēdējo reizi runājām, viņ� teica, ka esot

Svindonā. Man liekas, viņ� tur strādāja pie kaut kādiem īriem. Raka un betonēja, nu, visādus tādus palīgdarbus. Viņ� teica, ka tas neesot tālu no Stounhend�as. Viņ� aizbrauk�ot apskatīties, Tonijs sacīja, jo nekad tur neesot bijis.

-���� Un kop� tā laika viņ� vairs nav zvanījis?

-���� Nē.

-���� Vai viņ� neteica, kā tos īrus sauc?

-���� Nē. Viņ� pieminēja kaut kādu Maiku, bet es nezinu, vai tas varēja būt Maikls vai varbūt Mikijs, nu, tas īru vārds.

-���� Un jums nav nekādu viņa kontakttālruņu?

-���� Tikai mobilā numurs, un tas ir kluss un mēms. Man ļoti

�ēl.

-���� Tajā pēdējā sarunā, Megana turpina iztaujā�anu, vai jūs ar viņu gadījumā nestrīdējāties?

-���� Nē! Sieviete bezmaz apvainojas.

-���� Mis Neilora, ja jums ar brāli ir kaut kādas nesaskaņas vai tādas ir biju�as pagātnē, man par to jāzina.

Klaidoņa māsa ironiski pasmejas. Mēs ar Toniju esam kā eļļa un ūdens, bet mēs nekad neesam plēsu�ies. Neesam viens otram pateiku�i nevienu stiprāku vārdu.

Megana neredz iemeslu, kāpēc lai māsa melotu.

-���� Labi. Vai jūs kaut ko zināt par viņa draugiem un jo īpa�i par draudzenēm?

-���� Nē, draugu viņam lāgā nav. Ja gadās tāda iespēja, viņ� mēdz drusku uzdzīvot bariņā, bet� Viņa ietur pauzi. Teiksim tā, Tonijs nav no tiem pui�iem, ar kuriem sievietei dikti gribētos ilgi draudzēties.

-���� Kāpēc tad tā?

Viņa smagi nopū�as. Ar ko lai sāk? Viņ� pārāk neaizrau�jas ar higiēnu. Du�a reizi nedēļā ar to mūsu Tonijam pilnīgi pietiek. Un viņ� nav nekāds romantiķis. Tonijs dro�i vien nemaz nezina, ko �is vārds nozīmē.

Megana ir visu pierakstījusi.

-��� Ja es pie jums aizsūtī�u konsteblu, vai jūs, lūdzu, nevarētu iedot viņam pāris Tonija fotogrāfiju, vēlams, nesen uzņemtas?

Viņa brīdi pārdomā. Pēdējā, kas man ir, tā ir tāda pases bildīte, nu, jūs jau zināt, tāda, kādu var uztaisīt dzelzceļa stacijā.

-���� Cik sena tā ir?

-���� Kādi pieci gadi. Tā pat nebija domāta pasei, mēs vienkār�i bijām drusku iedzēru�i un dauzījāmies. Es liku, lai viņ� kopā ar mani nofotografējas.

-��� Ar to vajadzētu pietikt. Iedodiet to zēnam, kuru es pie jums aizsūtī�u, tad es varē�u sākt meklēt. Mēģināsim viņu atrast, labi?

-��� Jā. Paldies.

Megana noliek klausuli un izdzer pēdējos tējas malkus. Par �o Toniju Neiloru viņai ir nelaba nojauta. �ajā dzīvē māsa bija viņa vienīgais enkurs, un, ja abi nebija strīdēju�ies, viņam nebija iemesla pārcirst ķēdi. Tas nozīmē, ka viņu nebūs grūti atrast.

Tonijs Neilors ir vai nu cietumā, vai morgā.

No Karaliskās Tolardas līdz �aftsberijai ir piecpadsmit minū�u brauciens, ta�u Gideons �eiss brauc vismaz divtik ilgi. Viņ� neskaitāmas reizes skatās kartē, cauri A�morai un īstmelberijai velkas glieme�a ātrumā.

Netālu no Kennkomonas E�trīleinas viņ� apstājas ielas malā, aizver vecā audi durvis un iet pastaigāties. Te nav ko redzēt. Pen�sionāru mājiņas. Nobalsināta koted�a. Kaut kur dārzā no uguns�kura kūp melni dūmi. Zaļas, bezgalīgas pļavas.

Gideonam �ie skati ir vienaldzīgi. Viņ� domā par to, ko nevē�las redzēt, par savu tēvu. Miru�u. Tepat blakus kādā apbedī�a�nas kantorī. Bēru meistars noteikti būs papūlējies noslēpt faktu, ka �ā cilvēka smadzenes ir iz�ķaidījusi lode.

Gideons pēk�ņi izvemj as, no�ļakstīdams visu ietvi �ajā klu�sajā �ķērsieliņā. Viņ� rīstās un no�ēlo, ka nevar vemt tik ilgi, līdz vairs nekas nav palicis iek�ās. Ja kāds viņu redz, ir pilnīgi skaidrs, pēc kā tas izskatās: ka viņam ir drausmīgas paģiras pēc uzdzīvo�anas. Ahā, kā tad!

Nejēdzīgā kārtā viņam nav pat kabatlakatiņa, ar ko noslau�cīt muti. Viņ� apslaukās ar delnu un tad noberzē to zālītē. Pal�dies, māte Daba! Viņ� pagrie�as un tuvējās mājas durvīs ierauga bargu vecomāti, kas stāv un nosodo�i noskatās uz viņu. Turpat uz līdzenas vietas Gideons maina tuvākos plānus, un tas nozīmē, ka viņ� nokavēs. Ko tu padarīsi.

Viņ� atgrie�as pie automobiļa ar skaidra mērķa apziņu un ātri izbrauc cauri Kennkomonai. Aiz riņķveida krustojuma ir Tesco.

Iesoļojis pa durvīm, Gideons sāk tēlot Supermarket Sweep*: traucas pa ejām, kraudams ratiņos pienu, maizi, pupas, uzsildā�mās nūdeles, apelsīnu sulu, visu, kas vien ienāk prātā. Tālāk svarīgākās lietas: zobu pasta, �ampūns, skū�anās putas, skuveklis un asmenī�i. Viņ� paķer paku apak�veļas, zeķes, dezodorantu un pat ķemmi.

Samaksājis viņ� taisnā ceļā metas uz tualeti sakopties. Kāda laime ir tīrīt zobus pa�am ar savu zobu suku, nevis ar sazin kāda anonīma tēva ciemiņa aizmirsto! Te rodas jauna doma; viņ� atgrie�as veikalā un paņem ari �edaras sieru, paku biskvītu, �okolādi un augļus visu, kas bija pie ledusskapja piespraustajā tēva iepirkumu sarakstā. Produktus, kurus tēvs tā arī nenopirka.

Iedams laukā, Gideons kāri noskatās uz mazu kafejnīciņu. Viņ� visu rītu ir sapņojis par kārtīgām angļu brokastīm! Varbūt vēlāk. Onkulim, kur� staidzina labradoru, viņ� pajautā ceļu uz Blīkstrītu.

Pēc da�ām minūtēm viņ� tur ierodas apstājas uz nāves sliek�ņa, ja tā var izteikties.

Eibrahamss un Kaningems apbedī�anas biznesā ir tas pats, kas �īpstovs, �īpstovs un Hokss advokātu kantoru pasaulē. Tra�dicionāli. Vecmodīgi. Briesmīgi. Uz īsu brīdi Gideonam rodas pār�liecība, ka viņ� nejau�i ieklīdis kādas vecas krustmāmiņas ērmī�gajā priek�namā. Svītrotas ķemmēta samta tapetes un tum�i zaļ� paklājs ir taciņa, kas viņu aizved uz bezgaumīgu priek�telpu.

Tajā neviena nav. Pie sienas ir neuzkrīto�s norādījums "Lūdzam zvanīt", zem tā spo�a bronzas plāksnīte ar baltu mar�mora pogu. Gideons nezvana. Viņ� iet tāpat. Vienkār�i ņem un iet pa gaiteni uz priek�u. Viņ� pats nezina, kāpēc, tā sagribējās. Viņ� vēlas redzēt, ko slēpj �ī garlaicīgā un gludenā fasāde. Vēlas nākt pie kaut kādas sapra�anas un tikai tad ļaut, lai viņu aprij apbedī�anas un kremācijas melnais rūpals.

Aiz pirmajām durvīm ir zārki. Ekspozīcija. Te acīmredzot sākas neuzkrīto�a pierunā�ana: labāk jau tomēr ozolu vai ciedru, nevis lēto priedi vai skaidu plāksnes. Nākamā ir darbinieku atpū�tas telpa. Da�i krēsli, liels galds, mikroviļņu krāsns, izlietne un kafijas automāts. Dzīve turpinās pat te, uz nāves sliek�ņa.

Tre�ā telpa viņu izsit no līdzsvara. Vispirms smaka: balza�mē�anas �ķidrums. Tad metāls, briesmīgi daudz metāla: tērauda izlietnes, ratiņi, darbarīki. Jauns vīrietis baltā uzsvārcī paceļ acis no pelēkas miesas blāķa.

-���� Atvainojiet, jums nevajadzētu te nākt! Gideons vilcinās, viņ� apiet apkārt bezveidīgajam rumpim, kas guļ uz ratiņiem. Vai jūs esat piederīgais? Vai varu jums palīdzēt? Jauneklis nāk uz viņa pusi, pūlēdamies aizstāties Gideonam ceļā, aizsegt �o skatu. Varbūt ejiet atpakaļ uz priek�telpu, es piezvanī�u un pateik�u, lai pie jums kāds atnāk, labi?

Gideons pamāja ar galvu, ievērodams, ka jauneklis tur rokas aiz muguras slēpj asiņaino putru, ar ko notraipīti viņa baltie gumijas cimdi.

-���� Atvainojiet, Gideons nomurmina, iziet pa durvīm un dodas atpakaļ uz turieni, kur vajadzēja zvanīt. �oreiz viņ� nospie� balto pogu. Pēc īsa brī�a uzrodas tukls vīrietis ar cir�tainiem matiem un brillēm brūnos taisnstūrveida ietvaros; nāk�dams uz viņa pusi, tas nogludina tum�o �aketi.

-���� Labdien, es esmu Kregs Eibrahamss. Misters �eiss?

Viņ� sniedz roku. Gideons �eiss.

-���� Izsaku jums visdziļāko līdzjūtību, mister �eis. Ko jūs labāk vēlētos: uzreiz doties pie sava tēva vai vispirms apsēdīsimies un visu pārrunāsim?

-���� Es labāk vēlētos viņu redzēt, lūdzu.

-���� Kā teiksiet. Lūdzams, nāciet man līdzi!

Viņ� seko apbedītājam pa veca, zila Aksminsteras paklāja upi līdz gaiteņa galam, kur durvis izved citā gaitenī, kas ir daudz vājāk apgaismots. Eibrahamss apstājas pie durvīm ar plāksnīti "Atdusas kapela". Viņ� nokāsējas, goddevīgi aizlikdams roku priek�ā mutei. Iekams mēs ejam iek�ā, es vēlētos bilst divas lie�tas. Mēs atļāvāmies ietērpt jūsu tēvu tajās drēbēs, kuras mums izsniedza policija. Ja tās nav piemērotas, mēs ar lielāko prieku nomainīsim tās saskaņā ar jūsu vēlmēm.

-���� Pateicos.

Eibrahamss skatās uz Gideonu ļoti nopietni.

-��� Vēl kas: mūsu kosmētiķis ir krietni pastrādājis, tomēr man diem�ēl jāteic, ka redzētais, iespējams, jūs mazliet satrieks.

-���� Es saprotu.

-���� Klienti bie�i domā, ka dārgos aizgājējus ieraudzīs tie�i tādus, kādi tie viņiem paliku�i atmiņā. Diem�ēl tas vienkār�i nav iespējams. Es tikai vēlējos jūs sagatavot �ādai varbūtībai.

Eibrahamss izproto�i pasmaida un atver durvis. Gideonam nāsīs iesitas svaigu ziedu aromāts. Aizkari ir aizvilkti, visās malās deg lielas sveces. Nateniels �eiss ir guldīts sarkankoka zārkā ar melnu krepa tapsējumu. Vāka gals atstāts vaļā, un galva ir redzama. Gideons pienāk tuvāk un redz, ka kosmētiķis tie�ām ir centies. Pirmajā acu uzmetienā nekas neliecina, ka viņa tēvs ir pielicis pie deniņiem revolveri un nospiedis gaili.

Pamazām viņ� sāk pamanīt nepilnības. Ada ir pārāk oran�a. Mati sasukāti uz nepareizo pusi. Pie kreisās auss galva ir savādi greiza tur acīmredzot iznākusi laukā lode.

Eibrahamss vieglītēm pieskaras viņa elkonim. Vai man uz brītiņu atstāt jūs vienu?

Gideons neatbild. Viņam �ķiet, ka viņa izjūtas tiek sakultas kā blenderi. No�ēla. Mīlestība. Dusmas. Viss vienā kunkuļainā, �ķebīgā kokteilī. Ienāk prātā mātes bēres. Asaras. Melnas drānas. Sve�i vīri ar garu, savādu automobili. Stāvē�ana kapa malā, no visa spēka ķeroties tēvam pie rokas, jo bērnam �ķiet, ka viņ� stāv pa�ā pasau�les malā un krīt bezdibenī. Tas viss vienā mirklī atkal ir ar viņu.

Paldies, esmu redzējis gana. Gideons uzsmaida tēvam, noskūpsta pirkstu galiņus un uzliek tos uz greizās galvas. Nē, ar �o īso saskarsmi ir par maz, viņ� nespēj tā vienkār�i aiziet. Gideons noliecas pār zārku un piespie� lūpas pie tēva pieres. Lie�kas, viņ� vēl nekad mū�ā to nav darījis. Visi zemapziņas vaļņi un mūri sabrūk. Acis ir pilnas asaru. Gideons apkampj cilvēku, no kura kaula ir viņa pa�a kauli, un sāk raudāt.

Kregs Eibrahamss klusītēm izslīd pa durvīm. Ne jau tādēļ, lai netraucētu sērojo�o tuvinieku, nē, viņam steig�us jāpiezvana. Tā ir ļoti svarīga saruna.

Atliku�as deviņas dienas.

Meistaram nav kur dēties: �is fakts viņam tiek atgādināts no visām pusēm. Tas blen� uz viņu darbā, no kalendāra uz viņa lielā senlaicīgā rakstāmgalda, no Times, ko viņam glīti nolicis kāds no asistentiem. Tas ir visur.

Pēc nedēļas un divām dienām viņam jāveic atjaunotnes rituāla otrā daļa. Viņam jāsagatavo Kalpi apogejam. Un tie nav gatavi, nepavisam nav Kāpēc �eisam vajadzēja visu izpostīt? Ja viņ� nebūtu ie�miedzis asti kājstarpē, bet izdarījis to, kas viņam bija uzticēts, tagad viss būtu labi. Tomēr viss ir slikti.

Meistara acis aizmaldās pie zeltītā ietvara, kas iekļauj viņa sievas maigo seju. �odien ir viņu kāzu jubileja. Trīsdesmitā. Ta�u viss varēja būt citādi, ja viņa būtu paklausījusi ārstiem un tā sauktajiem speciālistiem. Noticējusi viņu lieliskajai tehnikai, kas paziņoja, ka diagnoze ir nepārprotama: PH. Tajā dienā pirms div�desmit gadiem �ie divi burti viņiem abiem neko neizteica. Viņi skatījās uz ārstu, vispār nesaprazdami, ko viņiem saka. Tikai tas, kā raustījās daktera acu plakstiņ�, ļāva noprast, ka lieta ir nopietna.

Nāvīgi nopietna: nāvīgi.

PH.

Plau�u hipertensija.

Viņai jau sen trūka elpas un reiba galva, ta�u abi to skaidroja ar nogurumu. Pārstrādājusies. Netaupa sevi. Neizdodas atrast līdzsvaru starp darbu un dzīvi. Starp advokātes karjeru un ģime�nes pavardu. Agri vai vēlu par to vajadzēja maksāt.

PH.

-���� Nesaārstējams.

Daudz netrūka, un viņ� būtu skaļi izlabojis ārstu, �o misteru Sand�eju. Viņ� neapstrīdēja nopietnā mediķa diagnozi, vienkār�i iebilda pret viņa aplamo valodu: pareizi jāsaka "neārstējams", nevis "nesaārstējams". Cilvēkam, kur� strādā �ādā vietā, lai vai kāda ir viņa izcelsme, būtu jāzina, ka tāda vārda nav. Ta�u pēk�ņi bija. Un viņa mīļā, brīni�ķīgā sieva to atkārtoja vēl un vēlreiz.

-���� Nesaārstējams.

PH.

Tad viņ� atrada brīnumu. Atrada Svētajos. Da�as nedēļas pēc tam, kad viņ� iestājās Ģildē, visi "nesaārstējams" bija aizmirsti. PH bija izgaisis bez pēdām, tikpat ātri un noslēpumaini kā pir�mīt materializējies. Slimnīcā sievu vēl trīs mēne�us mocīja ar analīzēm, tomēr beigās tiem tur nācās piekāpties un viņa gan�drīz negribīgi tika atzīta par pilnīgi veselu.

Dakterī�i bija apstulbu�i. Tie bija nāku�i un spiedu�i savus aukstos stetoskopus pie viņas brīni�ķīgajām krūtīm, pētīju�i viņas asinis un blenzu�i tabulās un izrakstos. Tie bija nonāku�i pie viena un tā pa�a secinājuma kļūdīties nebija iespējams -, ta�u PH bija pazudis. Viņa bija saārstējusies.

Sāk zvanīt mobilais tālrunis, kas guļ turpat uz ādas rakstāmmapes. Viņ� brīdi skatās uz to, tad galu galā paņem un atbild: Jā.

-���� Te Pūķis. Dēls ir apbedī�anas birojā.

-���� Vai atgadījās kas neparasts?

-���� Nē. Man teica, ka, ieraudzījis tēvu, viņ� ļāvās emocijām.

Meistars bungo ar pirkstu galiem pa galda virsmu.

-���� Varbūt laiks ir nolīdzinājis plaisu, kas bija starp viņiem.

-���� Varbūt.

-���� Saglabājiet mieru. Esiet gatavs visam.

-���� Kā viemēr.

-���� Un mūsu otra lieta? -Jā.

-���� Lai Svētajie iz�ķir.

-���� Vai jūs skaidri zināt, ka vēl ir laiks? Pūķis satraucas.

-���� Svētajie ir nepārprotami. Paziņojiet Pielūkiem.

Gideons atgrie�as mājās pēcpusdienā. Viņ� ir emocionāli iztuk�ots, ta�u saprot, ka tā jābūt. Viņ� ir skatījies uz savu miru�o tēvu zārkā, izkrā�ļotu, ta�u lodes nodarītais kropļojums nebija noslēpjams. Tomēr viņ� negrasījās sabrukt. Dzīve noliek tevi uz lāpstiņām, tu celies aug�ā un dari, kas tev darāms.

Gideons attopas, ka ir atkārtojis to, ko viņam reiz teica Nate�niels. Viņ� tik ilgi centās norobe�oties no tēva, noliegt viņu. Ak dievs! Vecajam viņa dzīvē ir bijusi daudz lielāka ietekme, nekā viņ� to bija nojautis. Gideons aplej tasi melnas kafijas un apsē��as salonā, izklaidīgi lūkodamies uz zāliena pla�umiem. Tēvs, kuru viņ� pazina, ar dārzniecību nenodarbojās. Acīmredzot mau�riņu izveidojis un kopis nolīgts darbaspēks.

Gideons sāk iesnausties, ta�u pēk�ņi viņu iztrūcina sve�āda �vadzoņa zvana pie durvīm. Viņ� iet atvērt, ta�u ķēdi neno�ņem. Uz kāpnēm stāv plecīgs, aptuveni �etrdesmit gadus vecs plikpauris d�insos un zilā krekliņā.

-���� Labdien, mani sauc Deivs Smitsens. Viņ� pamāj ar roku uz lielu, baltu kravas furgoniņu turpat blakus audi; uz furgoniņa sāna lieliem, melniem burtiem lepni uzrakstīts viņa vārds. Man ir celtniecības firma. Pilsētā dzirdēju, ka te bijis ugunsgrēks, un man ienāca prātā, ka jums varbūt vajag palīgu, lai visu atkal savestu kārtībā.

Gideons pa�ūpo ķēdi.

-��� Jā, palīdzība man noderētu, bet, jāsaka godīgi, es �aubos, vai �is ir īstais brīdis. Mans tēvs pavisam nesen nomira.

Smitsens iebā� roku pa spraugu. Es zinu, izsaku līdzjūtību! Viņ� mani nolīga. Paspiedis Gideonam roku, celtnieks izvelk no kabatas bankno�u �ūksni. Misters �eiss man samaksāja, lai es salaboju vecās dzelzs caurules mājas otrā pusē un nomainu salauztos kārniņus. Ņemiet atpakaļ. Man ļoti �ēl.

Gideons paņem naudu, paskatās uz to apmēram divsimt mārciņu un atdod atpakaļ.

-���� Paturiet. Varbūt pēc tam, kad jūs būsiet ticis galā ar uguns postījumiem, jūs salabotu arī jumtu?

-���� Paldies. Otrs iebā� naudu atpakaļ kabatā un saproto�i pasmaida. Es jums iedo�u savu vizītkarti. Kad esat gatavs, pie�zvaniet man! Arī man pirms gada nomira tēvs, es zinu, kā tas ir. Ar vecākiem ir jocīgi kamēr viņi ir dzīvi, cilvēks nespēj viņus izturēt, bet tad viņu pēk�ņi vairs nav un �ķiet, ka visa pasaule ir aizgājusi bojā.

Gideons pēk�ņi sāk domāt, ka nav nekādas vajadzības atlikt remontdarbus. Kāds no tā būtu labums?

-���� Atvainojiet, es uzvedos au�īgi. Ja jūs varētu ienākt, lai uzmestu aci tiem postījumiem un pateiktu, cik tas man izmak�sās, es priecātos, ja jūs ķertos pie darba.

Smitsens skatās uz viņu kā vērtēdams.

-��� Jūs esat pārliecināts? Es glu�i labi varu atbraukt citreiz.

-��� Jā. Nāciet! Viņ� iznāk uz kāpnēm. Es ielaidī�u jūs iek�ā pa otrām durvīm. Vai vēlaties kafiju vai tēju? Es nupat uzliku vārīties ūdeni.

-���� Ar prieku. Tēju, divas karotītes cukura, lūdzu.

Gideons �āpo pa māju. Savādi, cik nomierino�s ir tāds ikdie�ni�ķs fakts kā meistara iera�anās. Kaut kas normāls. Dzīve tie��ām turpinās. Viņ� atslēdz sētas puses durvis.

Celtnieks Smitsens situāciju novērtē ātri. Sienas ir būvētas no masīva akmens, tām nekas briesmīgs nav noticis. Tās vajadzēs ar augstspiediena iekārtu notīrīt gan no iek�puses, gan no ārpu�ses, dro�i vien jānomaina ari da�i savienojumi. Gideons noliek uz galda viņam atnesto tējas krūzi. Smitsens pateicas un turpina ar zīmuli rakstīt uz salocītas papīra lapas.

Kabinets izskatās briesmīgi. Parkets ir pagalam, būs jāliek jauns. Logs jāmaina. Griestu apmetums ir nost, redzamas mel�nas, nokvēpu�as sijas un baļķi. Smitsens atgrie�as virtuvē, kur Gideons stāv, pārskatīdams rīta pastu. Atvainojiet par traucē�jumu. Vai jums nebūtu iebildumu, ja es uzkāp�u otrajā stāvā, paskatī�os, kas notiek virs kabineta? Varbūt uguns dēļ grīda ir kļuvusi bīstama.

-��� Jā, protams. Lūdzu!

-���� Paldies.

Cik ilgi vēl turpinās pienākt tēvam adresētas vēstules, un cik ilgi viņam katru reizi sa�ņaugsies sirds? Tad Gideonam ienāk prātā cita doma. Vēl nepatīkamāka. Slepenā kambara dur�vis palika vaļā. Viņ� nomet vēstuļu �ūksni un metas uz otro stāvu.

�is Smitsens nekur nav redzams.

Viņ� ieskrien guļamistabā. Tajā neviena nav.

Gideons brā�as pa gaiteni un iejoņo kambarī. Smitsens ir nometies uz ceļiem vienā kaktā. �ķībi smaidīdams, viņ� paceļ galvu. Vidū ir tāda kā plaisa, bet, man liekas, viss būs labi. Vai es drīkstu paņemt nost paklāju un pienācīgi pārbaudīt slodzi?

-���� Nē. Nedrīkstat. Gideons dzird, cik satraukta ir viņa balss. Klausieties, man tā nevajadzēja darīt. Atvainojiet. Tas ir pāragri. Es tomēr lūg�u jūs iet prom.

Smitsens pieceļas kājās. Es saprotu. Neuztraucieties. Tomēr es te pagaidām daudz nestaigātu un gādātu, lai viss tiek pama�tīgi pārbaudīts. Uguns dro�i vien ir skārusi sijas, un, ja grīda ielūzīs, jūs varat ļoti nopietni savainoties.

-���� Paldies par brīdinājumu. Bet tagad es tomēr gribu, lai jūs ejat prom.

Smitsens apveltī viņu ar vēl vienu saproto�u skatienu. Pro�tams. Es iemetī�u savu vizītkarti pastkastītē. Kad skaidri zinā�siet, ka esat gatavs sākt te rīkoties, piezvaniet!

Gideons iet viņam līdzi un pie sētas puses durvīm atvadās. Sirds dauzās kā negudra. Varbūt viņam ir vajā�anas mānija? Viņ� sāk baidīties no pa�a ēnas. �is Smitsens likās glu�i kārtīgs cil�vēks, pat jauks. Viņ� vienkār�i vēlējās būt noderīgs.

Tomēr prātā urdās neskaidrs nemiers. Viņ� noskatās, kā celt�nieka Smitsena furgoniņ� aizripo prom, un atgrie�as tēva slepe�najā kambari.

Tēva grāmatas stāv citādi.

Attiecībās ar vīrie�iem Keitlīna Loka ievēro vienkār�u prin�cipu: viens randiņ� un visu gai�u. Un punkts.

Sēdēdama papucī�a dzīvoklī, viņa sev atgādina visus iemes�lus, kuru dēļ būtu vēlams �o likumu ievērot. Tomēr D�eikā Timberlendā ir kaut kas tāds� ka viņai gribas sūtīt piesardzību pie velna.

Galvenais pat nav tas, ka viņ� ir smukiņ�. Visi viņi ir tādi. Pat ne tas, ka viņ� ir bagāts, tādiem viņiem ir jābūt. Vienkār�i viņ� ir tik� nu� anglisks. Un kāpēc tad galu galā viņa vispār ir atspērusies �urp? Lai redzētu kādu nieku Anglijas, kaut ko senāku par viņas vecāsmammas māju. Anglijā, lūk, ir kultūra, kas veidojusi pasauli, �ī tauta valdījusi pusē zemeslodes. Karaliene un impē�rija, un tādā garā.

Un klusībā, jā, protams, klusībā, viņa pat bija cerējusi �eit satikt tādu vīrieti. Tādu eksotiski neparastu un neizdibināmu. Pat drusciņ lācīgu. Viņa zina, ka D�eikā ir dziļumi, kurus pir�majā acu uzmetienā nevar redzēt. Kas zina, varbūt viņā pat var iemīlēties. Pēc vecāku pa�ķir�anās viņai �ādas domas vienkār�i nebija prātā, bet tagad, pēc tās īsziņas, kas tikko pienāca� Bilde ar pasakainu saullēktu, un apak�ā rakstīts: "Piedzīvo to kopā ar mani! Brauc man līdzi, un, ritam austot, mēs būsim vietā, kas pilna ar senu maģiju! Esi man blakus ķir�sārtā saullēktā un sme�jies kopā ar mani līdz saulrietam!"

Kāds burvīgs uzaicinājums. Prom no naktsklubiem un badīga�jiem paparaci. Prom no tēva pielaulātās apsardzes apnicīgās uzmanī�anas. Aizbēgt, un viss. D�eikā vēstule uzrunā viņas sirdi, kas ir izsalkusi pēc brīvības. Viņa uzraksta atbildi, pavisam īsu: "Jā!"

Viņa nezina, kā izdosies aizmukt no vīriem melnajos uzval�kos, vīriem, kas no viņas nenolai� ne acu, kas tur pie auss rācijas un reģistrē katru viņas soli, bet viņa aizmuks. �ovakar viņa aizbēgs no sava zelta būrī�a un izpletis spārnus.

Smitsena iera�anās un ok�ķerē�ana ir Gideonu sabiedējusi. Lielais, vecais nams atrodas nomaļā vietā. Viņ� jau vienreiz ir pieredzējis uzbrukumu un nepavisam nevēlas, lai kas tāds atkār�totos. Viņ� pavisam noteikti negrib, lai sve�as rokas aizstiepj tēva dienasgrāmatas un noslēpumus. Vajag pret to nodro�inā�ties. Aizslēgt vārtus. Iedarbināt signalizāciju.

Lai pārliecinātu apsardzes firmu, ka viņ� nav nelikumīgi ielauzies mui�ā, ir vajadzīgi vairāki telefona zvani, un tas viss prasa vairāk nekā stundu. Vispēdīgi viņam pastāsta, kā no jauna iedarbināt sistēmu, un viņ� nopriecājas, atklājis, ka tā ir visai skaļa. Tiesa, tam nav lielas nozīmes. �ajā nomaļajā kaktā varētu sarīkot nelielu atomsprādzienu, un neviens to nepamanītu.

Tādēļ viņ� izstaigā mui�u, meklēdams, ko varētu izmantot pa�aizsardzībai. �ķūnī viņ� atrod cirvi, no virtuves savāc prāvu nazi. Jā, tas arī viss. Viņ� jūtas kā idiots, staigādams apkārt ar cirvi un nazi un turēdams �os iero�us pa rokai, kamēr gatavo grauzdiņu ar pupām, lai ieturētu vēlas pusdienas. Tomēr labāk idots, nevis pārbiedēts auns.

Pēc tam Gideons sameklē pulti, ar kuru var aizslēgt dārza vārtus. Viņ� to izdara, tad ieslēdz pirmajā stāvā signalizāciju un dodas uz tēva slepeno kambari, nesdams līdzi tējas krūzi, pudeli ūdens, nazi un cirvi. Zināms, ilgi �ādā stilā dzīvot neva�rēs, tomēr �obrīd viņam vajag justies dro�am, viņ� nevēlas būt stīvs aiz bailēm. Ko tas cilvēks teica par otrā stāva grīdu ka tā var iebrukt? Ja nu viņam bija taisnība? Ja nu uguns ir sapostījusi sijas un tās kuru katru brīdi iegrūs? Viņ� kritīs; jādomā, salau�zīs mugurkaulu. Vājprāts, tas viss ir vājprāts, viņ� nav normāls. Bailes izplatās viņā kā vīruss. Tās ir jāpie�miedz.

Gideons metodiski un bezkaislīgi izmet muļķības no galvas, �ifrēdams tēva dienasgrāmatas. Vakarā viņ� atklāj, ka jau spēj tulkot uzreiz, nepārrakstot simbolus. Viņ� lasa par to, kā Svētajo

Kalpi, pēc Nateniela domām, tika izglābti no nāves 1889. gada "krievu gripas" epidēmijā, kad aizgāja bojā miljons cilvēku. Tie�i tāpat viņiem 1918. gadā nekaitēja "spāņu gripa" vīruss, kas nonāvēja gandrīz piecdesmit miljonus Zemes iedzīvotāju; pagāja secen Āzijas gripa 1957. gadā epidēmija, kas nogalināja gan�drīz divus miljonus cilvēku visā pasaulē. Tas pats 1968. gadā, kad Honkongas gripa nokāva miljonu, un 2009. gadā, "cūku gri�pas" nāvējo�ā H1N1 vīrusa epidēmijas laikā. Ne reizi bojā neaizgāja neviens Svētajo Kalps.

�os apgalvojumus Gideons uztver visai skeptiski, tomēr tie viņu fascinē. Principā tas varētu būt iespējams. Stipras ticības izraisīta psihosomatiska reakcija uz akmeņiem, kāpēc ne. Prātā uzreiz nāk Lurda. Ja viņ� atceras pareizi, to apmeklēju�i vairāk nekā divsimt miljoni svētceļnieku. Ateista prātā viens ir pielīdzi�nāms otram: akmeņu dziedino�ais spēks vienāds ar brīnumaino dziedinā�anas spēju, kas piemīt ūdeņiem kādā Pireneju pakājes grotā. Tiklab viens, kā otrs prātam nav aptverams.

Viņ� ieskatās pulkstenī. Gandrīz viens naktī. Viņ� ir izsalcis un noguris. Viņam nav spēka un nav arī uzņēmības kāpt lejā un sadabūt kaut ko ēdamu. Vēl tikai vienu lappusi, Gideons sev apsola, tad viņ� ies gulēt.

Nevajadzēja. Lasot tālāk, viņam dzīslās sastingst asinis.

Gideons zina tikai to, ka viņa mātei bija neārstējama slimība. Vārdam "vēzis" ir viena vienīga laba īpa�ība tas ir tik bries�mīgs, ka neko vairāk negribas zināt; it īpa�i tas attiecas uz bēr�niem. Es ceru, ka viņ� visā savā mū�ā tā arī neuzzinās, ka tā bija HLL, nenojautīs, ka tā ir iedzimta. Es paļaujos uz Svētajiem, uz derību, ko es ar tiem noslēdzu, uz savām asinīm, kuras es zie�doju, lai �ķīstītu mana bērna asinis no ne�ķīstības.

Viņ� izlasa vēlreiz. Smadzenes plīst vai pu�u, viņ� neko nesa�prot. Prātā kā ar nazi iecirsti tikai trīs vārdi: vēzis, iedzimts, HLL.

HLL.

Kas tas tāds? Vai es esmu to mantojis? Vai tas mani nogalinās?

Meistars iet pa Svētajo tum�o, mierino�o apli, pacēlis acis pret zvaigznēm, kas nav lielākas par kniepadatas galviņu. Naks�nīgās debesis ir melnu kvēpu lavīna, bezgalīga mistērija, tum�s viesulis, kas brā�as pāri aizmigu�ajiem nelgām. Tos pasargāt ir viņa pienākums. Saprast to, ko tie pat nenoskār�. Izglābt tos no pa�u muļķības.

Viņ� jūt, kā aug�ā, neredzamajās straumēs un tum�ajās strāvās, notiek pārmaiņas: zvaigznāji riņķo, Lirīdas ir iegri�mu�as letarģijā, nepacietīgās, nāvējo�ās delta Akvaridas tu�vojas.

Viņ� mana paisuma un bēguma slēpto spēku, vēja iegrie�anos citā virzienā virs okeāna pla�umiem, aizvien platākās plaisas Zemes garozā.

Nesapra�as kā vienmēr saskries �urp vasaras saulgrie�os, apsēju�i ap galvu stikla pērlī�u virtenes, saņēmu�i rokas. Plātīgi cerēdami uz me�onīgu mīlē�anos un narkotisku eiforiju. Viņi aiz�rīsies pa�i ar savu naivumu. Visi, līdz pēdējam. Pat tie, kuri sevi uzskata par zinātājiem, neko neapjēdz, viņi nesaprot, ka galve�nais nav nedz saulgrie�i, nedz Saule. Galvenais ir pirmais piln�mēness pēc tam.

Līdzsvars. Vienmēr jābūt līdzsvaram. Lielais vairums spēj saskatīt tikai to, kas ir acīm saredzams. Dievi, tāpat kā burvju mākslinieki, mūs vazā aiz deguna, novērsdami uzmanību ar nie�kiem. Tikai izredzētie jaudā saviedēt to, kas slēpjas aiz kosmiska�jām ilūzijām. Lai aklie metas ceļos un pozē �ilbino�ajā saulstāvju gaismas izrādē. Atpestī�ana ir puskrēslā. Mēness tuvojas savam visspēcīgākajam zenītam.

Meistars labi zina, cik svarīgs ir neredzamais. Tā izsenis bijusi zemkopju galvenā gudrība. Labība, kuru mēs redzam, brie�dīs atkarībā no tā, ko mūsu acis nesaskata. Zemes tumsai pienā�kas cieņa, tā jāmīl tāpat kā debesu gai�ums. Priek�te�i un viņu bērni zināja, kā jālolo zemes neredzamais brieda spēks. Zemei vajadzīgas spēcino�as asinis, piesātināti kauli, kapa dzestrums. Zinātnieki raksta, ka asinis augsni bagātina ar vitāli vajadzīgo slāpekli, tomēr ķīmiskās vielas nav galvenais. Asinīs ir kas daudz vērtīgāks: dvēsele. Un, jo vairāk tās augsnei tiek dots, jo vairāk tās alkst.

Pēc �etrdesmit astoņām stundām desmitiem tūksto�i nelgu saradīsies Stounhend�ā gaidīt saullēktu. Tie brēkās kā babuīni. Kāpelēs pa akmeņiem kā alu cilvēki. Apgalvos, ka garā pieskāru�ies enerģijai, kuru tik briesmīgi ilgojas sajust.

Ak, ja viņi zinātu patiesību! Ne�ēlīgo patiesību. Tajā naktī �is aplis būs tuk�s jo Svētajie būs Templī.

Meistars pasmaida un dodas prom. Rīt viņ� atgriezīsies un uzsāks savu svētceļojumu. Viņ� apstaigās visus dievus un lūg�sies, un smelsies no to dievi�ķā gara. Viņ� kļūs par to trauku, par vārtiem, pa kuriem tie cauri melnajai zemei ieradīsies senajā pazemes Templī.

Ēriks Denvers par Loku ģimenes dro�ību atbild jau gandrīz divdesmit gadus. Viņ� sargāja vīru, sargāja sievu un tagad sargā meitu. Viņ� ir �tata sargeņģelis �ai ģimenei. Toms Loks ir pats saviem spēkiem izsities multimiljonāros. Kad viņu iecēla par ASV viceprezidentu, viņam gribot negribot bija jāpiekrīt, ka turpmāk viņu apsargās valsts Slepenais dienests, ta�u, kad runa bija par meitu, viņ� cirta kāju pie grīdas. Viņa vienīgajam bērniņam būs personiska un privāta aprūpe. Keitlīna tika uzticēta Ērikam, un, ņemot vērā mantinieces vētraino uzvedību, labi vien ir, ka Toms tā izdarīja. Ja Va�ingtonas varas gaiteņos zinātu kaut pusi no palaidnībām, kuras viņa pamanās sastrādāt, izlikdamās, ka mācās Anglijā, tad Kolumbijas apgabala tenkuvācelēm mēles nodiltu.

Ēriks ik dienas atskaitās viceprezidentam, tomēr �o to viņ� noklusē. Bērnam vajag kaut nedaudz brīvības. Pat viņ� redz, cik ļoti mazo reizēm nomoka nemitīgā uzmanība un seko�ana ikkat�ram viņas solim. Tādēļ laiku pa laikam viņ� izliekas neredzam, ka meitēns atļaujas mazliet vairāk, nekā drīkstētu, teiksim, �ovakar.

Ir jau gandrīz pusnakts, kad pēk�ņi ieveļas se�as Keitlīnas draudzenes, kuras burtiski noslīgst uz grīdas pie viņas dzīvokļa durvīm. Tievajās, mākslīgā iedeguma izdaiļotajās rociņās ir somi�ņas un �ampanie�a pudeles. Viņām nopakaļ ie�mauc se�i musku�ļaini jaunuļi kā no armijas reklāmas plakāta: lielas galvas, bicepsi kā regbija bumbas, acis stiklainas no izdzertā un ie�ņauktā.

Ēriks un Leons, viņa labā roka, dodas uz priek�u un aptur �ūpuļu gājienu.

-���� Mājasdarbu klubs ir slēgts, bērniņi, viņ� saka, pazinis pāris knīpu. Dodieties vien mājās.

Priek�ā izmeimuro garākais no puikām gai�matis ar tādu miesasbūvi, ka diez vai kādam varētu gribēties pārbaudīt, uz ko viņ� ir spējīgs.

-���� Ei, brāl, mēs neko sliktu nedarīsim. Mēs vienkār�i gribam pasvinēt kopā ar Keitlīnu.

Ēriks savelk uz aug�u vienu uzaci. "Brālis" nav tas vārds, ko viņ� ir ar mieru uzklausīt no baltā knauķa mutes. Nekādas svi�nē�anas �ovakar nebūs, draugs. Mis Lokai ir norunāta svarīga tik�anās ar kakao krūzi un televīzijas �ovu.

Blondiņais tā kā grasās strīdēties pretī, ta�u tajā brīdī Keit�līna atver durvis. �etras meitenes skurbi iespiedzas un metas viņai klāt. Puikas grib darīt to pa�u, ta�u miesassargi aizstājas durvīm priek�ā. No sienās iebūvētās Bose mūzikas sistēmas sāk dārdēt Black Eyed Peas opuss Rock that Body.

Zēni mēģina ar skatieniem ietriekt miesassargus grīdā, bet tad no dzīvokļa izskrien divas meitenītes. Viena metas Ērikam ap kaklu un par varītēm grib viņu noskūpstīt. Miesassargs atrauj viņas rociņas un nostāda mazo uz grīdas. Viņa nogludina savu mirdzo�i zilo kleitiņu: Ērik, ielaid mūs visus iek�ā, nu, lūūūūdzu! Tu tak nevari visu laiku turēt Keitlīnu krātiņā! Viņai tak vajag kaut cik izklaidēties!

Meitene o� pēc alkohola un smar�ām, mutes atsvaidzinā�a�nas �ķidruma un izsmidzināmā dezodoranta.

-���� Beidz, D�einij, tev un tavām draudzenītēm laiks doties uz mājām. Tu ta�u zini, Keitlīna aizvakar dabūja savu izklaides tiesu.

Situācija vienā mirklī mainās. Viens no pui�eļiem apcērtas un iebļaujas: Lai viņ� iet dirst, D�einij, mēs tinamies! Zēni dodas uz liftu un aizvelk līdzi arī pāris mei�u. Ei, braucam uz "Ķīnu"! �is kaujas sauciens izvilina no dzīvokļa arī pārējās knīpas. Viena tik briesmīgi ķiķina, ka paklūp un nolau� kurpei papēdi. Leons palīdz viņai pieslieties kājās, un meitene aizklibo, turēdama kurpi rokā.

Dzīvokļa durvis aizcērtas, un cauri sienai atskan Keitlīnas brēciens:

-���� Paldies, mīļais Ērik, paldies tev!

Ēriks smaidīdams klausās, kā no�ķindēdams aizbrauc lifts, tad pienāk pie dzīvokļa durvīm un klusi pieklauvē.

-���� Keitlīn, mēs vienkār�i tevi pieskatām.

-���� Pie dirsas jūsu pieskatī�anu! Es eju gulēt. Dzīvokļa dziļu�mos aizcērtas vēl vienas durvis. Ēriks atskatās uz Leonu: Varēja būt ari ļaunāk.

-���� Kā gan?

Ēriks atkal novīpsnā.

-���� Ja mēs būtu viņus ielaidu�i iek�ā. Tad gan būtu ziepes.

Pie Keitlīnas mājas viņi noķer tak�us un dodas uz ziemeļu krastu mesties neizmērojamās ballī�u teritorijas putainajās straumēs. Ēriks un Leons viņiem atvēlētajā dzīvoklī uzvāra kafiju un skatās televizorā, kura ekrāns ir viens no monitoriem, kas raida to, ko filmē apsardzes kameras gaitenī, kāpnēs, liftos un ap māju. Viņi var atslābināties Keitlīna savā istabā piktojas un nav jāvazājas viņai pakaļ pa Soho vai Vestendu. Nevienam no abiem negribas vēl vienu nakti dzīvoties pa āru. Rīt viņi domās citādi. Rīt viņi uzzinās, ka pa vidu tām klaigām, bu�ām, ie�anām un nāk�anām viņi kaut ko ir palaidu�i garām. Kaut ko svarīgu.

Keitlīnu.

Piktā balss, kas brēca no Keitlīnas dzīvokļa, nebija Keitlīnas balss: tā bija cita amerikāniete, Abija Rihtere. Tagad viņa ir ieri�tinājusies Keitlīnas milzīgajā gultā un lai�as miegā, gatavoda�mās tam, kā Ēriks viņu rit svētīs, atklājis, ka meitenes samainī�ju�ās.

Keitlīna sē� folksvāgena furgoniņā, ko D�eiks Timberlends ir noīrējis �im īpa�ajam gadījumam par godu. Viņ� sē� pie apdilu�ās stūres un patlaban pagrie�as pret meiteni: Antīks, Type2, viņ� lielās, tad ironiski piebilst: Kolosāls 1,4 litru dzinējs, kas tevi aizvizinās, kur vien tu gribi, ar galvu reibino�u ātrumu: se�desmit jūdzes stundā. Paskaties uz to rokenrola sēdekli aiz�mugurē!

Keitlīna kā maza meitenīte metas pētīt auto aizmuguri. Viņa atrod na�ķiem pilnas atvilktnes, DVD atskaņotāju, platekrāna televizoru, cepe�krāsniņu un ledusskapi, kas pielādēts ar �ampa�nieti, zemenēm un triju veidu saldējumu. Vāāu! viņa kliedz, pētīdama saldējuma gar�as un sēdekli, kas ir pārvēr�ams par divguļamu gultu.

Keitlīna atgrie�as priek�ā un a�i nobu�o viņu uz vaiga.

Super! Super, super\

-���� Man prieks, ka izdevās tevi iepriecināt.

-���� Man pilnīgi norāva jumtu! Un tātad uz kurieni mēs brau�cam?

-���� Uz tādu vietu, kur tu nekad neesi bijusi. Kur kāju spēru�i tikai da�i, bet daudzi sapņoju�i nokļūt.

Viņa rotaļīgi iekniebj D�eikam delmā.

-���� Beidz! Pasaki ta�u!

D�eiks smejas. Nekā nebija. Tas ir pārsteigums.

Viņi pārbrauc pāri Temzai un dodas uz rietumiem Hammersmitas virzienā: pabrauc garām Brentfordai, Hītrovai, tad nogrie��as uz dienvidiem pa bezgalīgu melna asfalta upi. Benzīntankā netālu no Flītas viņi izloka kājas, un drīz pēc tam Keitlīna aiz�mieg.

D�eiks turpina braukt, apkarodams miegu ar radio palīdzību un reizumis pamezdams skatienu uz aizmigu�o skaistuli blakussēdeklī. Laiku pa laikam viņ� satver Keitlīnas roku: vienkār�i lai drusku to paturētu. Prāts aizklīst iedomu ceļos. Viņ� iztēlojas, ka abu attiecības jau ir kaut kas daudz vairāk. Vispēdīgi viņ� ierauga meklēto zīmi un nogrie�as. Viņ� aptur ma�īnu un izkāpj, lai aizmugurē ierīkotu gultu.

Keitlīna no pēk�ņā klusuma sagrozās. D�eiks pieliecas, no�glāsta viņai matus un �ukst: Mēs esam klāt.

Keitlīna kaut ko nobubina. Viņas acis atveras, ta�u viņa joprojām nav pamodusies. Nāc, apgulies aizmugurē! Te būs ērtāk.

Viņa atmostas tik daudz, lai grīļīgi ieveltos D�eikā saklātajā gultā. Keitlīna uzreiz saritinās kamoliņā; D�eiks apguļas viņai blakus un abus apsedz. Acis neatvērdama, viņa vaicā: Kur mēs esam?

-���� Pagaidi, līdz lēks saule, viņ� atbild, vieglītēm noskūpstī�dams meitenes lūpas.

LI D�onss vairs nezina, vai ir rīts vai vakars. Viņ� nezina, cik ilgi tā gulējis, te zaudēdams, te atkal atgūdams samaņu. Varbūt stundām, bet varbūt dienām ilgi. Līdz viņa apziņai nonāk tikai tie ilgie brī�i, kad viņa locekļi raujas �okurā no sāpēm un no rīk�les lau�as kliedzieni.

Lī kails guļ kņūpus uz Lielās zāles grīdas; viņ� ir atradies uz nāves sliek�ņa un zaudējis vairākas pintes asiņu. Ledainais Bendes akmens viņa organismu ir atdzesējis līdz hipotermijas līmenim.

Viņ� pamostas ar sajūtu, ka pa galvu kāds metodiski, ritmiski zvetē ar pamatīgu vāli. Bet cik labi, ka viņ� ir dzīvs! Viņ� var pakustināt roku: saites ir noraisītas. Divi garos apmetņos tērpti Palīgi redz viņu sakustamies un pienāk klāt. Tie uzmanīgi paceļ viņu un ietin segās.

�ausmas ir beigu�ās.

D�onss ir stīvs un tik tikko spēj paiet. Visas viņa maņas ir neparasti asas. Viņ� nejūt savas kājas, ta�u dzird, cik skaļi dun viņa soļi it kā viņ� ietu pa gigantiskām bungām. Palīgu atbal�stīts, viņ� grīļīgi virzās pa aukstajiem, krēslainajiem gaiteņiem. Mēs tevi vedam uz �ķīstī�anās zonu, tālumā kāds saka. Tevi nomazgās un apģērbs, bet pēc tam būs pamācība.

�ie vārdi it kā atstāj pēdas gaisā, kaut ko līdzīgu skaņas vil�nim ieraksta programmā. D�onss ar pūlēm atskatās un redz, kā �īs zilbes velkas viņam pakaļ kā krāsaina pūķa plīvojo�ā aste. Acīmredzot viņ� ir sazāļots, tās ir halucinācijas.

Viņu ieved dziļā akmens grāvī, kurā ar troksni gā�as ūdens�kritums. Ūdens ir sarkans. Asinssarkans. Un tas kūp kā izlieta tomātu zupa. D�onss stāv kā sasalis kails, pārbijies.

Tā vajag, vari mums ticēt. Viens no Palīgiem paceļ roku virs asinskrituma, un �ķidrums, pieskardamies viņa ādai, kļūst caurspīdīgs. Kristāldzidrs kā ūdenskritums kalnos.

D�onss iekāpj ūdenī un aizver acis. Du�as tvaiks o� pēc sarū�sēju�as dzelzs. Liekas, viņa galvas ādu dursta tūksto�iem adatu. Sirds salecas: karstā strūkla triecas viņam galvā kā ērk�ķi.

Siltajā straumē pamazām atdzīvojas no aukstuma sastingu�ie nervi. Vispēdīgi viņ� atver acis. Paskatās uz savām rokām un no�skata savu augumu. Ūdens ir dzidrs, tās nav asinis. Viss ir normāli.

Palīgi stāv grāvja malā, turēdami gatavībā dvieļus. Viņ� izkāpj un, atstādams uz slānekļa slapjas pēdas, lā�o pie viņiem; aiz muguras, �ķīstī�anās zonā, kūp tvaiku migla. Viņam noliktas viņa pa�a drēbes un raupja maisaudekla apmetnis. Tas ir viņa. Viņ� tagad ir Ģildes loceklis, viņ� ir pieņemts.

Stūrī ir liels spogulis. Viņ� sagrie�as �ķībi greizs un grib redzēt, cik dziļas brūces cirtis Meistara nazis un āmurs. Savādi. Viņ� pagrie� labo delmu, tad kreiso un grib redzēt iniciācijas brūces. Tad atkal paskatās spogulī.

-���� Ko tas nozīmē?

Apkārtstāvo�ie klusē.

-���� Man tecēja asinis, bet es neredzu rētas. Viņ� atkal salie�cas greizs spoguļa priek�ā. Nekā nav! Ne miņas!

Durvīs iestājas apmetnī tērpies cilvēks.

D�onss atskatās un pazīst kapuces noēnoto, rugājiem ap�augu�o seju. Sems Grābs Skorpions, viņa brālis iek� Ģildes.

Lepnais mentors uzsmaida savam audzēknim.

-���� Ģērbies, Lapsiņa! Tevi gaida svarīgi pienākumi.

Drīz pēc �etriem debesis sāk kļūt gai�ākas. D�eiks maigi modina Keitlīnu.

Ļodzīgām kājām, turēdamās D�eikam pie rokas, viņa izķepurojas no furgoniņa un sāk trīcēt no rīta dzestruma. D�eiks metas atpakaļ un paķer pāris segu un na�ķu turzu, kas sagata�vota stāv ledusskapī.

-���� Kur mēs esam? viņa murmina, kad D�eiks ierota viņu azotē un ietin segā. Es neko neredzu.

-���� Tūlīt redzēsi. �ī ir vecā Anglija. Rīt te būs ļau�u pūļi, tūk�sto�iem tādu pa�u hipiju kā tu, bet �orīt tas viss ir mums diviem vien. Tikai tev un man. Es to noīrēju.

-���� Kā noīrēji?

-���� Mūslaikos visu pērk un pārdod. Citi bija samaksāju�i par ekskursiju, bet es samaksāju vairāk. Pārsolīju viņus. Lai pār�steigtu tevi.

Keitlīna ir tik aizkustināta un nogurusi, ka nespēj izteikt ne vārda.

Viņi lēni iet pa slapjo zāli. Tumsa kļūst arvien skrajāka, un mazpamazām viņa sāk kaut ko saskatīt. Kaut kas milzīgs slejas debesīs no rītausmas ro�ainā siltuma. Ieplestām, neticīgām acīm viņa lūkojas uz monumentālajām aprisēm. Jēziņ, kas tas tāds? Izskatās pēc jocīga kosmosa kuģa!

Tā arī ir. Tas tie�ām izskatās pēc milzīga akmens UFO, kas nogāzies no debesīm un ietriecies zemē. D�eiks lepni ieple� rokas.

-���� Esi sveicināta Stounhend�ā!

-���� Tas ir� kaut kas grandiozs! Viņa lēkā apkārt, tverdama galvu reibino�o skatu, tad atgrie�as un cie�i noskūpsta D�eiku. Abi apskāvu�ies stāv zem dziesto�ajiem zvaigznājiem un nemana neko, tikai viens otru.

-���� Nāc, iesim vidū! D�eiks saņem viņu aiz rokas.

Abi metas skrie�us, un Keitlīna nespēj atcerēties, kad pēdējo reizi jutusies tik pasakaini. Tik brīva, tik spēkpilna.

D�eiks apstājas, lai fotografētu. Spie� un spie� vecā kabatas Nikon pogu un zina, ka �īs bildes viņ� glabās visu mū�u. Reiz, kad viņi abi būs veci, viņ� tās izvilks un viņi atcerēsies �o rītu. �o vēsturisko brīdi.

Keitlīna aizelsusies apstājas un apkampj vienu no akmeņiem. Viņa izskatās kā bērns, kas pieķēries pie mil�a kājas. Viņa smejas un pozē.

Klik!

Viņa saņem plaukstās matus un pastiepj lūpas.

Klik!

Viņa noskūpsta akmeni un noglāsta to.

Klik, klik, klik!

-���� Vēl vienu! D�eiks kliedz, un viņa paklausa, atbalstās pret akmeni un pamet gaisa skūpstu kamerai.

Klik!

D�eiks beidz fotografēt: viņ� vairs nespēj turēties pretī vēl�mei meiteni noskūpstīt.

Abi sakļaujas. Viņa ar muguru pieplakusi milzīgajam akme�nim, viņ� cie�i piespiedies pie viņas siltā, maigā auguma. Abus caurstrāvo nevaldāma, me�onīga seksuālā enerģija.

Keitlīna aizver acis un ļaujas. Planē kā putns viņa kaisles karstajās strāvās. Padodas viņa roku iebrukumam zem drē�bēm, ļauj viņam iekarot savu miesu. D�eiks ar savu maģisko un noslēpumaino romantisko pārsteigumu ir viņu pilnīgi ap�būris.

D�eikā augums noraustās. Tas nemaz nav tik kaislīgi, kā viņa bija cerējusi. Patiesībā tas ir drīzāk neveikli un nepatīkami. Izskatās, ka viņ� nevis sasniedz orgasmu, bet pēk�ņi un nejē�dzīgi iezveļ viņai ar pieri. Keitlīna saraujas un piespie� roku pie sasistās galvas. D�eiks atraujas.

-���� Au! viņa iesaucas, dusmodamās, ka burvīgais brīdis ir izjaukts.

Kāda roka aizspie� viņai muti. Sve�a roka.

Viņa vēl paspēj pamest pārbiedētu skatienu uz samaņu zau�dēju�o mīļāko; tad viņai galvā tiek uzmaukta kapuce un mute aizlīmēta ar izolācijas lenti.

Minūtes laikā viss ir tuk�s un kluss, dzirdamas vien pirmās putnu balsis. Mēļajās debesīs virs senajiem akmeņiem aug�up kāpj saule.

Pie furgoniņa stūres ir apsēdies Skorpions. Aizmugurē uz grī�das guļ sasietais D�eiks Timberlends ar apsēju pār acīm. Lapsiņa brauc pakaļ drauga vecajā Mitsubishi Warrior. Auto aizmugurē ir Keitlīna Loka, ari sasieta un apklusināta.

Pielūkiem bija doti nepārprotami norādījumi. Nenolaidiet acis un gaidiet Svētajo izvēli. Esiet pacietīgi. Tāpat kā iepriek�ējā reizē, Svētajie paudīs savu gribu. Un tā ari notika. Rīta mijkrēslī ieradās �is pārītis. Viņi ielauzās svētajā aplī. Pieskārās tie�i tam akmenim, par kuru Meistars bija runājis. Tas viņus izvēlējās un pievilka sev klāt glu�i kā Meistars sacīja.

Kalpi �o trejakmeni sauc par Meklētāju, un Skorpionam nav ne mazāko �aubu, ka �ie zaķī�i to meklēja. Viņi pa�i izraudzījās savu likteni. Pūķis būs gandarīts. Viss �aurais loks tāpat. Viņi abi ar Lapsiņu ir mala�i.

Parasti Skorpions neņem ziedus tie�i aplī. Kad tie ir izraudzīti, Pielūki viņiem seko, reizēm vairākas nedēļas, reizēm vairākus mēne�us. Parasti nolaupī�ana ir rūpīgi izplānota un veikta daudz uzmanīgāk. Tomēr �oreiz nav laika: zvaig�ņu stāvoklis mainās, līdz Mēness apgrozībām palikusi tikai nedēļa. Ir jāpabeidz atjau�notnes rituāls. Tik tikko pietiks laika upurus �ķīstīt no visiem pasaules netīrumiem.

Gūsteknis pēk�ņi sāk dauzīt papē�us pret koka grīdu kā mazs bērns dusmu lēkmē. Nekas, gan iemācīsies uzvesties klusiņām. Skorpions pagrie� skaļāk radio. Drīz viņ� nogrie�as no ceļa un brauc pa pļavu, kas pieder Ģildei, pa me�u un ieleju, kurā reiz dzīvoja akmens un bronzas laikmeta ciltis.

Skorpions aptur furgoniņu klusā vietā netālu no nomaļā ceļa, kas ved uz Tempļa slepeno ieeju.

Lapsiņa ar micubi�i apstājas aiz furgoniņa un gaida, ko viņa aizgādnis darīs tālāk. Viņ� zina tikai to, ka upurus ir paredzēts atstāt tepat, bet furgoniņu aizvest uz pamestu �ķūni, kur tas stāvēs līdz tumsai. Vēlāk tas, protams, tiks nogādāts �rotā un sadauzīts.

Skorpions izslēdz motoru un ierāpjas aizmugurē. Tas zellis vismaz vairs nespārdās. Ir kaut ko sapratis. Nav jēgas pretoties tam, kas tagad notiks.

Lapsiņa pienāk pie furgoniņa. Viņ� nesaprot, kāpēc Skorpi�ons nekāpj ārā. Nekas nenotiek. Pa logu var redzēt, ka skolo�tājs tup aizmugurē uz grīdas. Viņ� atver durvis un pabā� galvu iek�ā.

-���� Vai kaut kas nav labi?

-���� Nav gan. Skorpions pagrie�as. Viss ir ļoti, ļoti nelabi. Lapsiņa iekāpj folksvāgenā un aizver durvis. Kāpēc? Kas

noticis?

Skorpions pavirzās nostāk no gūstekņa. Viņ� ir miris.

-���� Kā miris?

�is ir tāds vārds, kuru var vienīgi atkārtot. Miris. Lai viss būtu skaidrs, Skorpions satver D�eiku Timberlendu aiz rokas un palai� vaļā: tā ļengani nokrīt uz grīdas.

-���� Velns parāvis.

-���� Tā gan.

Lapsiņa ir satriekts. Viņ� pierāpjas tuvāk un blen� uz nekus�tīgo ķermeni.

-���� Kas ar viņu ir?

-��� Ja neskaita to, ka viņa sirds vairs nepukst un viņam nav pulsa?

-���� Nē. Kāpēc viņ� nomira?

Skorpions groza galvu.

-���� Es nezinu. Varbūt mans sitiens bija pārāk stiprs. Varbūt tu viņu pārāk cie�i sasēji un viņ� nevarēja paelpot.

Vismaz minūti abi klusēdami skatās uz līķi, juzdamies vainīgi un prātodami, kura misēklis izrādījās liktenīgs.

Abi lieliski zina, kāds liktenis �o pārīti gaida: viņi tiktu zie�doti Svētajiem.

Puisim tas būtu daudz sāpīgāk, ta�u tas notiktu Dievu acu priek�ā, ar viņu svētību un aizsardzību, viņiem par godu. Viss būtu rūpīgi izplānots un sagatavots, lai nevienam iesaistītajam nebūtu jācie�. Tagad viss ir pilnīgi citādi. Katastrofa.

-���� Ko lai mēs tagad darām? Lapsiņa neiztur pirmais.

Skorpions apsē�as un abām rokām satver galvu.

-���� Es mēģinu saprast, mēģinu kaut ko izdomāt.

-���� Varētu tikt no viņiem abiem vaļā. Lapsiņa pamāj uz micubi�i. Neviens par �iem neko nezina. Mēs varētu viņus aizvest labi tālu un atstāt.

Skorpions apsver �o iespēju.

-���� Vai mei�a tevi redzēja?

-���� Nē. Man liekas, neredzēja. Tad viņ� izlabo: Varbūt arī redzēja, ta�u vienalga uz pussekundi, ne vairāk.

-���� Vairāk arī nevajag, Skorpions saviebjas. Pussekundes laikā var daudz pamanīt. Viņ� domā tālāk: Un viņa zinās, kur viņa bija, cikos. Tas ir pārāk bīstami.

-���� Tad vajag viņu novākt. Lapsiņa parausta plecus. Viņai visviens bija jāmirst. Var visu izdarīt tā, lai izskatās, ka viņas draudziņam aizbrauca jumts. Kā viņ� to mei�u drāza tur pie akmeņiem! Varu derēt, ka tā �onakt nebija pirmā reize. Viņai visos caurumos būs pilns ar tā d�eka DNS. Policija domās, ka to izdarījis viņ�.

Skolotājs noraido�i pagroza galvu.

-���� Viņa tika izredzēta. Viņa pieskārās Svētajiem, un mūsu pie�nākums ir viņu tiem atdot.

-���� Mūsu pienākums, bļāviens, ir nenonākt tuptūzl! Lapsiņu sāk pārņemt panika.

Skorpions saglabā mieru un beidzot spēj domāt ar galvu.

-���� Vispirms mēs aizvāksim �o furgoniņu kaut kur prom no acīm. Tad es piezvanī�u brālim no �aurā loka. Lēmumu pieņems Meistars.

-���� Un ko darīt ar mei�u?

-���� Tu paliksi pie �aļa, Skorpions ar galvas mājienu norāda uz līķi. Es aizvedī�u mei�u uz Templi.

Lapsiņa par �o plānu nav sajūsmā. Pat tik nomaļā kaktā, tālu no ceļiem un apdzīvotām vietām, viņ� negrib palikt viens ar mironi. Ne�ammājies!

Skorpions skrie�us metas uz micubi�i. Meitene ir sasarkusi, viņa lokās un spārdās pa ma�īnas aizmuguri. Bet viņa vismaz ir dzīva.

Keitlīna redz sagūstītāja sejā bailes. Tās ir lipīgas. Viņa sāk spārdīties un ar visu augumu triekties pret ma�īnas durvīm.

Varbūt noņemt viņai no mutes to līmlenti, Skorpions prāto, un pamēģināt viņu nomierināt? Labāk tomēr ne. Vajag viņu pēc iespējas ātrāk dabūt pazemē. Ieslēgt. Tad sazvanīt Pūķi un pastāstīt, cik pamatīgā ķezā viņi ir iekūlu�ies.

Tonakt Gideons tā arī neaizmiga. HLL.

�ie trīs burti nozīmē "hroniska limfatiska leikēmija"; tā ir briesmīga slimība, kuras cēlonis ir DNS mutācijas limfocītu �ūnās. Gadu gaitā bojātās �ūnas vairojas, un mutantu armija nogalina veselās �ūnas limfmezglos un kaulu smadzenēs. Pienāk bridis, kad asins �ūnas vairs nespēj pildīt savus pienākumus un organisma imūnsistēma padodas tā vairs nespēj cīnīties pret infekciju.

Tas bija viņa mātes nāves cēlonis.

Viņ� to zina, jo visu nakti sēdēja internetā un lasīja. Viņ� arī atklāja, ka �ī slimība ir iedzimta ta�u ne simt procentos gadī�jumu. Saslim�ana vai nesaslim�ana ar HLL ir atkarīga no laimes medicīniskā ruletē. Varbūt viņam �ī liga ir, bet varbūt nav. To rādīs laiks.

Atmiņas dzīlēs kaut kas sāk mutuļot. Atgrie�as aizmirstu murgu ēnas. Bērnībā viņ� bija slimīgs zēns puņķojās no katra caurvēja, nemitīgi saķēra siena drudzi, klepoja, viņam reiba galva. Reiz viņ� saslima pa īstam, gulēja ar ļoti augstu tempe�ratūru, sviedros izmircis. Viņa stāvoklis bija tik nelāgs, ka tēvs izņēma viņu no skolas, aizveda uz slimnīcu un sameklēja speciā�listus. Tad bija visādi aparāti un monitori, rokās sadurtas adatas, nopietnas sejas un pieaugu�o sarunas dro�ā attālumā, lai viņ� neko nedzirdētu. Pēc tam viņu palaida mājās. Tēva acis bija pie�sarku�as, it kā viņ� būtu raudājis.

Tad atmiņā uznirst vēl kaut kas. Gideons ir spiests sevi aptu�rēt, pārliecināties, ka prāts neizspēlē ar viņu dīvainus jokus. Tēva dienasgrāmatas ir izsitu�as viņu no līdzsvara, viņ� ir pārguris un jūtelīgs. Varbūt tās ir pseidoatmiņas, varbūt viņ� neapzināti papildina pagātni ar notikumiem, kuru vispār nav bijis?

Nē, tomēr nē. Tā bija.

Tēvs lika viņam iegulties aukstajā metāla vannā viņu vecajā mājā. Viņ� to skaidri atceras, jo toreiz jutās ļoti neveikli. Viņ� bija kails, un vanna bija tuk�a. Tad Nateniels viņu aplēja ar aukstu, pelēku ūdeni. Nomazgāja no galvas līdz kājām, lika apslacīt arī seju un matus. Mudināja neaizlaist zudībā ne lāsīti.

Kāpdams ārā, viņ� trīcēja pie visām miesām no aukstuma un bailēm. Tēvs ietina viņu dvielī un piespieda cie�i klāt, tad teica, lai viņ� nebaidās, �is esot īpa�s ūdens, tas aizskalo�ot prom sli�mību. Un tā arī notika. Gandrīz acumirklī. Pēc da�ām dienām viņ� atgriezās skolā pilnīgi vesels.

Tad savā vietā nostājas vēl viens bil�u mīklas gabaliņ�. Kop� tās dienas viņ� vairs neslimoja. Ne reizi ne�ņaukājās. Ja gadījās sagriezties, brūce zibens ātrumā sadzija.

Gideons aiziet uz tēva guļamistabu un apstājas pie spoguļa. No brūcēm un zilumiem, kas bija paliku�i pēc cīņas ar kramp�lauzi, vairs nav ne miņas. Viņ� pieskaras savai sejai. Ada ir tīra un gluda. To, ka viņam bija pārsista lūpa un sagriezts vaigs, vairs nevar pat noskārst. Liekas, nekas tāds vispār nav noticis.

Uz vecā, pamestā �ķūņa nelīdzenās jumta kores salaidu�ās melnas vārnas. Iedams pa garo zāli, Pūķis paceļ roku un norāda Mu�ām uz putnu karapulku.

Viņ� piedauza ar dūri pie tum�ajām, greizajām �ķūņa dur�vīm, un putnu bars paceļas gaisā, apmet loku un nolai�as kokos gar pla�ās pļavas malām.

�ķūnī dzirdami blīk�ķi. Metāla �vadzoņa, kaut kas tiek stum�dīts. Skorpions jau ir viņus pamanījis pa dēļu spraugām un atver durvis. Viņ� izskatās ļoti apjucis. Man ļoti �ēl, ka tā iznāca.

Pūķis neatbild. Viņam ari ir ļoti �ēl: �ēl, ka viss ir salaists dēlī, �ēl, ka viņam vajadzēja braukt �urp, lai tiktu galā ar katastrofu. Abi paiet Skorpionam garām, un tas atkal aizslēdz durvis. Aiz�stumj tām priek�ā salauztu skarifikatoru, novieto garu metāla stieni, ar ko tas pievienots traktoram, tā, lai durvis būtu noblo�ķētas. Paldies, ka atbraucāt.

Pūķis pamet �iglu skatienu apkārt.

-���� Vai te vairāk neviena nav?

-���� Es aizsūtīju Lapsiņu mājās, Skorpions apstiprinādams paloka galvu.

-���� Labi, atsaucas Mu�a. Vismaz kaut ko tu esi izdarījis pareizi.

-���� Kur līķis? Pūķis nerunā riņķī un apkārt.

Sems norāda uz folksvāgena furgoniņu.

-���� Tur, iek�ā.

-���� Un skuķis?

-���� Aizvedu uz Templi un atstāju vienā no meditācijas ista�bām. Tas ir eifēmisms, patiesībā �īs istabas ir vienkār�i bie�zajās akmens sienās izcirsti kambari, ne lielāki par slotu skapi. Tajos nevar pat nostāties uz ceļiem, nemaz nerunājot par apsē�anos vai apgul�anos. Gaiss iekļūst pa spraugām galvas un kāju līmenī, �īs spraugas nav lielākas par pastkastītes atveri.

-���� Vai viņa kaut ko teica?

-���� Neko sakarīgu. Tikai kliedza.

-���� Pāris stundu pakliegs un apklusīs, Mu�a novīpsnā.

Skorpions atver furgoniņa durvis, un visi trīs iekāpj automo�bilī. Pūķis noliecas pār līķi.

-���� Vai tu viņu pārmeklēji?

Skorpions papurina galvu. Mu�a atver cimdu nodalījumu un izņem ma�īnas īres dokumentus, vadītāja apliecību un mazu maisiņu. To viņ� paceļ tuvāk vējstiklam.

-���� Ekstazī. Kāds labi uztankojies priek�dienām. Viņ� nomet maisiņu uz vadītāja sēdekļa un paņem īres līgumu. Edvards D�eikobs Timberlends, adrese Marilebona, Ņūkavendi�strīta. Tad paņem vadītāja apliecību un paskatās uz fotogrāfiju. Ahā, tas pats vien būs. Trīsdesmit viens gads. Un se�i soda punkti.

-���� Par tiem viņam vairs galva nesāpēs, atsaucas Pūķis. Viņ� dziļi ievelk elpu. Tātad viņi abi ar draudzenīti ir noīrēju�i �o furgoniņu un devu�ies baudīt hipiju laimību Stounhend�ā. Tas nozīmē, ka pāris dienu �os neviens nemeklēs. Viņ� uzsmaida biedriem. Nav tik traki. Svētajie ir izraudzīju�ies teicamus zie�dus, brīvus putnus, kuriem papilnam laika, lai spēlētu puķu bēr�niņus.

Skorpions atviegloti nopū�as. Labi. Ko lai ar viņu dara?

Neko. Furgoniņ� lai pastāv tepat, pēc rituāla tiksim vaļā no abiem uzreiz. Aizbrauc un paēd brokastis. Un atpūties. Mei�u atstāj mūsu ziņā.

Galvenā inspektore D�ūda Tompkinsa iebrā�as inspektoru telpā melna kā negaisa mākonis. Beikere, Dokerij, uz apsprie�u telpu! Pēc piecām minūtēm un ne sekundi vēlāk!

Tikpat ātri, kā parādījusies, viņa ir prom. D�imijs pāri vairā�kiem galdiem saskatās ar Meganu. Kas viņai uznācis? Man pēc desmit minūtēm ir tik�anās ar informācijas avotu.

-���� Liekas, �is pasākums ir svarīgāks, D�im. Zini ko, piezvani savam avotam un pasaki, ka nebūsi.

-���� Velns parāvis! Viņ� pagrābj telefona klausuli un sāk spai�dīt taustiņus.

Megana rāmā garā pabeidz pārlasīt uzrakstīto, noglabā doku�mentu un nobloķē datoru. Tad iegrie�as virtuvē pēc glāzes ūdens un dodas uz apsprie�u telpu.

Tur priek�ā ir vesels bars. Svarīgi putni. Megana mēģina sejām pielāgot vārdus un amatus. Pieci vai se�i ser�anti, vismaz trīs inspektori, divi galvenie inspektori, Kriminālizmeklē�anas pārvaldes priek�nieks D�ons Roulendss un galda galā arī D�imija sencis, grāfistes policijas priek�nieka vietnieks Gregs Dokerijs. Viņam blakus sē� divi uzcirtu�ies civilisti, kurus Megana redz pirmo reizi.

-���� Kas te notiek? apsēzdamies blakus, vaicā �ārlijs Lanings, inspektors policijas formā. Kaut kas sakarā ar saulgrie�iem? Visi sasodītie dzīv�ogi jau ir pilni ar narkiem. Izskatās, ka būs trakāk nekā jebkad.

-����� Man nav ne jausmas. Megana pamāj uz galda galu. Tie abi izskatās pārāk nopietni, diez vai runa būs par saulgrie�iem. Viņiem ir pārāk oficiāli ģīmji. Varbūt saņemts kaut kāds ministri�jas vērtējums. Vai varbūt kārtējā �tatu samazinā�ana.

-���� Manā vienībā vairs nav ko samazināt. Viss nocirpts līdz kaulam, �ie jau ieķēru�ies kaulā iek�ā un bezmaz izcirtu�ies cauri.

Neziņa nav ilga.

Balsi paceļ priek�nieka vietnieks. Lūdzu uzmanību! Viņ� mirklīti pagaida, līdz visi apklust. Jūs esat �urp ataicināti ārkār�tīgi svarīgā lietā. Man pa kreisi sē� Drū Bleiks no ASV vēstniecī�bas, pa labi Sebastians Ingrems no Iek�lietu ministrijas. Viņ� paņem lielu fotogrāfiju, kas pirms tam ar balto pusi uz aug�u gulējusi viņa priek�ā uz galda. �ī ir Keitlīna Loka. Divdesmit divus gadus veca ASV pilsone, kas studēja Londonā. Viņa ir pazu�dusi bez vēsts. Viņ� parāda fotogrāfiju arī tiem, kas sē� gar galda malām. Da�i no jums, iespējams, �o jauno dāmu pazīst. Mis Loka ir slavena persona. Viņa ir uzvarējusi amerikāņu rea�litātes �ovā "Izdzīvotājs", un viņa ir Holivudas zvaigznes Kailijas Lokās un, kā viegli saprast, ASV viceprezidenta Toma Loka meita. Gandrīz visi pieraksta, tādēļ Dokerijs uz brīdi apklust un tikai tad turpina: Patlaban nav pamata uzskatīt, ka ar Keit�līnu noticis kas ļauns. Izpirkums nav pieprasīts. Jaunā dāma esot mazliet patvaļīga pēc dabas, tādēļ var izrādīties, ka viņa vien�kār�i kaut kur aizbraukusi ar jaunu draudziņu. Tomēr viņa jau kop� pusnakts nav redzēta, un mums viņa par katru cenu jāat�rod. Viņ� pārlai� skatienu sanāku�o sejām, pārliecinās, vai visi sapratu�i, cik �ī lieta ir nopietna, tad ar �estu dod vārdu Krimi�nālizmeklē�anas pārvaldes priek�niekam.

D�ons Roulendss pieceļas kājās. Viņ� ir kalsns, nedaudz vecāks par piecdesmit gadiem un ļoti nopietns. Viņ� vienīgais no grāfistes policistiem ir strādājis Londonas policijā, kur izmeklēja slepkavības, nolaupī�anas un terora aktus.

-���� Keitlīna Loka pirms pusnakts apmuļķoja savu privāto apsar�dzi, liekot noticēt, ka viņa liekas gulēt, ta�u patiesībā izlavījās no sava tēva dzīvokļa Londonas centrā, lai dotos pie vīrie�a, par kuru viņas draudzenēm ir zināms tikai tā vārds: D�eiks. Vēlāk viņa piezvanīja vienai no �īm draudzenēm no kāda Flītas ben�zīntanka un teica, ka nezina, kurp dodas, viņai esot sagatavots pārsteigums. Kā apgalvo draudzene, viņa izklausījusies laimīga un sajūsmināta un pieminējusi vecu furgoniņu, ta�u neko vai�rāk nedz marku, nedz krāsu nav pateikusi. Viņ� apklust, lai sapulcinātie paspētu aptvert sacīto. Ņemot vērā saulgrie�us un furgoniņu, ir ļoti iespējams, ka jaunā sieviete atrodas mūsu teritorijā. Ja tā tie�ām ir, vajag viņu atrast un nogādāt atpa�kaļ Londonā tik ātri, ka istabenes vēl nebūs paspēju�as uzklāt viņas gultai tīrus palagus. Viņ� pagrie�as pa kreisi. Es vadī�u izmeklē�anu, mana vietniece būs galvenā inspektore Tompkinsa. Uzreiz pēc �īs sanāksmes viņa jums izklāstīs operācijas taktiku un sadalīs pienākumus. �obrīd izmeklē�anu uzsāk arī visu apkai�mes grāfistu policijas spēki, par Keitlīnas pazu�anu ir paziņots arī valsts medijiem.

Visi sanāku�ie vienbalsīgi novaidas.

-����� Dārgie draugi, esiet prātīgi! Sabiedrība un mediji meiteni var atrast daudz ātrāk nekā mēs! Tās var būt mūsu acis un ausis, izmantojiet to, nevis piktojieties! Un nedariet muļķības! Visi kontakti ar preses pārstāvjiem notiks ar sabiedrisko attiecību dienesta starpniecību. Tagad ejiet un iekodiet. Ļoti iespējams, ka jūs tik drīz vairs netiksiet pie ē�anas.

Pūķis to uzzina no radio. Ne visu, ta�u pietiekami daudz: kaut kādas Holivudas zvaigznes un amerikāņu politiķa meita pazudusi kopā ar savu draudziņu. Brauku�i ar vecu furgoniņu. Viņ� izvelk neizsekojamo telefonu un zvana Mu�ām: Vai tu jau dzirdēji pēdējās ziņas?

-���� Nē. Te nav ne televīzijas, ne radio.

Pūķis sāk domāt.

-���� Pagaidi! Viņ� ar otru telefonu ieiet internetā un atver BBC lapu. Tā ir pati pirmā ziņa. Tur ir arī meitenes fotogrāfija. Klausies! Viņ� sāk lasīt: ASV realitātes �ova zvaigzne Keitlīna Loka, viceprezidenta Toma Loka un aktrises Kailijas Lokās meita, ir pazudusi no sava tēva dzīvokļa Londonas dienvidos kopā ar nezināmu vīrieti. Policija uzskata, ka divdesmit divus gadus vecā mis Loka ir devusies dienvidrietumu virzienā, un aicina visus, kas ir viņu redzēju�i, nekavējoties ziņot. Mis Loka ir sportiskas miesasbūves meitene ar brūnām acīm un tum�iem matiem, kas sniedzas līdz pleciem. Viņ� iebā� aparātu kabatā. Tu �orīt aizbrauci uz Templi: vai tā nevarētu būt mūsu mei�a?

-���� Tā izskatās, Mu�a ar grūtībām izstoma.

Pūķis saviebjas. Kāpēc? Kāpēc tev tā liekas?

-���� Viņa ir amerikāniete. Tas ir pilnīgi skaidrs. Un viņa ir gan sportiska, gan jauniņa.

Pūķis aizmiedz acis un no visas sirds vēlas, kaut tā tomēr nebūtu. Brauc uz turieni. Es zvanu Meistaram. Viņ� pār�trauc sarunu, nesaprazdams, ko tagad lai iesāk. Ja mei�a tie��ām ir Amerikas viceprezidenta meita, jeņķi kā sadegu�i pūlē�sies viņu sadzīt rokā. Kas zina, kādas spiego�anas tehnoloģijas ir viņu rīcībā, varbūt viņi noklausās visas pasaules telefona sa�runas.

Viņ� paskatās debesīs, bezmaz gatavs tur ieraudzīt spiegu lidma�īnu. Ja tie jeņķi tie�ām noklausās sarunas, viņ� jau ir pateicis vairāk, nekā vajag. Viņ� tomēr zvana. Te Pūķis. Mums jāsatiekas. Nekavējoties.

-���� Sapratu. Bū�u, cik drīz vien varē�u.

Satik�anās vieta �ādiem ārkārtas gadījumiem ir norunāta priek�laikus. Pūķis nekavē laiku pieklājības frāzēm.

-���� Izmetiet telefonu kaut kur sabiedriskā vietā. Lieks risks.

Saruna pārtrūkst. Viņ� atver vāciņu telefona aizmugurē un

izvelk bateriju un simkarti; tās viņ� izmetīs citur. Vairs nevil�cinādamies ne mirkli, viņ� sē�as ma�īnā un brauc uz Tem�pli brauc ātri, ta�u nepārkāpdams atļautā ātruma robe�u. Pa ceļam viņ� izmet trīs līkumus, lai tiktu vaļā no telefona. Katru reizi viņ� paceļ acis un pūlas uzminēt, vai kāds redz, ko viņ� dara.

Meistars Templī ierodas pa atsevi�ķu ieeju: to zina tikai viņ� vienīgais, par to bija rakstīts svētajās grāmatās, kuras viņ� saņē�mis mantojumā no priek�te�iem.

Pa nenocietināto gaiteni aizgājis uz savu kambari, viņ� gaida Pūķi. Jau drīz pie smagajām durvīm atskan klauvējiens, un viņ� uzsauc:

-���� Iek�ā!

Pūķis nedro�i ienāk pa durvīm.

-���� Sēdieties! Meistara balss liecina, ka �āda pēk�ņa un kate�goriska prasība ierasties ir viņu aizkaitinājusi. Viņ� norāda uz akmens solu pusapli, kas atrodas tie�i viņam pretim.

Pūķis apsē�as un nogludina apmetni. Viņ� runā klusā, vai�nīgā balsī:

-���� Svētajo izraudzītā meitene, izrādās, ir Amerikas viceprezi�denta meita. Par to ziņo visas raidstacijas un televīzija.

Meistara sejā atspoguļojas �oks, ta�u tikai uz īsu brīdi. Labi, ta�u, kā jūs pats teicāt, viņa tika izraudzīta.

Pūķa acīs pavīd bailes. Meistar, vai nebūtu labāk, ja mēs turētos no viņas pa gabalu? Viņu meklēs ASV slepenie dienesti un visa Anglijas policija.

-���� Vai viņi ir svarīgāki par tiem, kuriem mēs kalpojam?

-���� Nē, Meistar.

-���� Es atkārtoju viņa tika izraudzīta. Vai man ir taisnība?

-���� Jā, Meistar, bet�

-���� Viss! Meistara tonis ir tik ass, ka �is vārds ķer Pūķi kā na�a dūriens. Mēs gadu simtiem esam uzturēju�i savu ticību un savus rituālus, un nekāda policija mūs nav traucējusi. Gadu tūksto�iem neviens par mums neko nezina. Ne jau tādēļ, ka mums veicas: mūs vada Svētajo griba, un tā ir stiprāka par visām policijām un valdībām.

-���� Piedodiet! Pūķis ir sapratis savu alo�anos. Es domāju, ka būtu prātīgi ievērot piesardzību.

Meistars paloka galvu. Jūs domājāt pareizi, un jums bija pamats atklāt man savas ba�as. Viņ� palūkojas uz saviem kopā saliktajiem pirkstiem. Meitene ir tā, par kuru runā radio, Keitlīna Loka? -Jā.

-���� Un kur ir viņas draugs?

Pūķis norīstās; viņam bail, ka par Skorpiona rupjo misēkli varētu vainot viņu.

-���� Draugs ir miris. Viņ� nomira, kad Pielūki sagūstīja viņu un meiteni. Tas bija nelaimīgs gadījums.

Izskatās, ka Meistaru tas nepavisam nesatrauc. Vai varbūt tāda bija Svētajo griba. Varbūt tas puisis bija vanckars. Kas ir izdarīts ar līķi un to ma�īnu, par kuru runā radio?

-���� Tepat netālu, �ķūnī, kas atrodas uz mūsu zemes.

-���� Tikt vaļā gan no līķa, gan no ma�īnas, ātri! Meistars pie�ceļas no akmens sēdekļa. Saruna ir beigusies. Man jādodas atpakaļ. Apziņo �auro loku un pastāsti par mūsu sarunu un maniem norādījumiem. Zvaigznes stājas rindā, Mēness iet cauri apgrozībām. Visam jānotiek tā, kā nodomāts.

Meganai tiek uzdots vadīt furgoniņa meklē�anu un par rezul�tātiem ziņot Tompkinsai. Papildus D�imijam Dokerijam viņai tiek pie�ķirti vēl divi detektīvser�anti Tīna Vorena un D�eks D�enkinss. Vorena ir tuk�a vieta, to Megana redz pirmajā acu uzme�tienā. Viņa spēj vārīt tēju, aizskriet pēc sviestmaizēm un ieliet benzīnbākā degvielu. D�enkinss izskatās cerīgāks. Nule dabūjis ser�anta pakāpi, pazaļ� gan, bet apķērīgs.

Megana sadala pienākumus. D�ek, jūs dodieties pie tās Keitlīnas draudzenes, viņa ir pēdējais cilvēks, ar ko mis Loka runājusi. Iztaujājiet viņu par ma�īnu. Esmu informēta, ka viņa necik daudz nezina, tomēr pajautājiet. Varbūt viņa kaut ko atce�rēsies.

-����� D�imij, tu paņem līdzi pāris cilvēku, un brauciet uz Flītas benzīntanku uz tre�ās �osejas. Mums vajadzīgi novēro�anas kameru materiāli no priek�pagalma un stāvvietas visticamāk, viņi abi gāja uz tualeti. Izjautājiet tos, kas strādā kafejnīcās un restorānos, izdaliet fotogrāfijas, mēģiniet piespiest viņus kaut ko atcerēties. Gan jau abi tur kaut ko nopirka. Ko? Un kas viņiem to pārdeva? Vislabākajā gadījumā viņi iegādājās karti vai pat pajau�tāja ceļu. Izpra�ņājiet apsardzes pui�us. Varbūt �is pāris pazibē�jis viņu kameru priek�ā. Tīna, apbraukājiet benzīntankus pirms un pēc Flītas. Varbūt viņi arī tur apstājās.

Visi skatās uz viņu un gaida vēl kaut kādus norādījumus.

-���� Lūdzu, pie darba! Uzskatiet, ka tās meitenes dzīvība ir jūsu rokās.

Vēl iekams palīgi ir izgāju�i pa durvīm, Megana sazvana savu draugu ceļu policijā un palūdz sagādāt furgoniņu sarakstu. Gai�dīdama viņa ieiet internetā un pameklē tur. Furgoniņu ir des�mitiem: Fiat ra�o Cheyenne, Ducato un Komet, Fordam ir Transit Auto-Sleeper, Winnebago, tad ir VW Transporter, Toyota Hiace, Mercedes Hymer un Bedford� Paga, pietiek. Atmostas Meganas urķības gars, un viņa sāk domāt. Ne jau par ma�īnu: viņa domā par cilvēkiem, kas tajā sēdēja. Impulsīvi, bagāti jaunie�i. Die�zin vai Keitlīna biedrojas ar trūkumcietējiem. Viņas mīļākajam noteikti netrūkst naudas. Un viņ� grib apburt meiteni, pārsteigt viņu.

Neviens no furgoniņiem, kuru fotogrāfijas redzamas ekrānā, tam noteikti neder. Viņa ieraksta meklē�anas logā "slavenības + + furgoniņi" un sekundes tre�daļā iegūst piecdesmit trīs tūk�sto�us rezultātu. Vairāk nekā piecdesmit lappuses. Pirmā �ajā sarakstā ir folksvāgenu lapa. Viņa nospie�: VW furgoniņu īre.

Te nu viņai jāsmaida: vāģītis, ar kuru braukāja Skūbijs Dū un Pinkainais! Viņa raksta: "VW furgoniņi + īre + Londona". Ak vai! Pusmiljons rezultātu. Megana sāk pētīt un atklāj, ka nav tik traki. Drīz vien viņa atrod folksvāgena furgoniņu biedrības tele�fona numuru, un pēc neilga laika ir gatavs neliels sarakstiņ�: īres firmas Londonas apvidū.

Pēc pāris stundām saraksts ir kļuvis vēl īsāks. Pēdējo divdes�mit �etru stundu laikā folksvāgena furgoniņus ir noīrēju�i vairāki cilvēki, ta�u interesants ir tikai viens. Viņ� samaksājis ar Amex zelta kredītkarti, un viņu sauc D�eiks Timberlends. Tajā brīdī Meganai sirds krūtīs salecas kā vienmēr, kad viņa nojau�, ka ir atradusi īsto. Jāiet pateikt priek�niecei, ta�u vispirms jāpiezvana pa telefonu. Ui, kā negribas! Semijai atkal vajadzēs aukli.

Keitlīna nespēj pakustēties. Viņa neko neredz un tikai ar grū�tībām spēj paelpot.

Liekas, viņa ir aprakta dzīva, turklāt stāvus. Apbedīta akmens kapenēs. Tik �aurās, ka vien ar lielām pūlēm izdodas pacelt rokas un sataustīt sviedrus, kas straumēm plūst pa seju.

-���� D�eik! viņa kliedz, ta�u zina, ka neviens neatsauksies.

Atmiņā kā ar uguni iededzināts skats, kā D�eiks noslīgst

zemē dīvainajā akmens lokā. Viņ� vairs nekustējās, un tas bija briesmīgi.

-���� D�eik! Varbūt tik ilgi, kamēr viņa kliegs D�eikā vārdu, viņ� paliks dzīvs. Vismaz viņas prātā.

Pirksti tausta raupjo akmeni turpat pie sejas. Uziet spraudziņu, pa kuru vājā straumē ieplūst gaiss, kas tur viņu pie dzīvī�bas. Kaut nu tie, kas viņu sagūstīja, izrādītos profesionāļi pie�redzēju�i cilvēku nolaupītāji, kuri zina, ko dara, nevis kaut kādi kropli izvarotāji vai sērijslepkavas. Ja tā ir banda, kas nodarbojas ar cilvēku nolaupī�anu, tad viņiem vajag naudu un Keitlīnas dzī�vībai briesmas nedraud. Nu, vismaz ne uzreiz. Drīz tie atnāks, nomazgās viņu, pabaros, uzņems filmu visticamāk, domātu viņas vecākiem, un tad sāksies. Viņa zina, kā �ī spēlīte tiek spēlēta. Ēriks Denvers ir viņu tai sagatavojis, viņa ir atkārtojusi tās noteikumus kopā ar tēvu. Pat �ogvāvere māte ir pārrunājusi ar viņu iespēju, ka var notikt kas tāds.

Tagad viņa saprot, ka doties �ajā braucienā bija neprāts. Viņa nedrīkstēja izmukt no sava dro�ā krātiņa. Pēk�ņi prātā ienāk pavisam nelāga doma, un no Keitlīnas pa�apziņas vairs nepaliek pāri pilnīgi nekas. Ja nu D�eiks ir uz vienu roku ar nolaupītājiem un palīdzējis viņu iemānīt �ajā slazdā? Ja nu viņ� to izdomājis jau pa�ā pirmajā tik�anās reizē? Ja tomēr ne, no tā labāk nekļūst. Ja viņam ar �o visu nav nekāda sakara, tad kur viņ� ir? Keitlīna zina, ka nolaupītāji nemēdz sagūstīt divus ķīlniekus uzreiz. Tas ir pārāk sare�ģīti, pārāk liela ķēpa. Viņai atkal kļūst nelabi aiz �ausmām.

-���� D�eik! Kliedziens iesprūst rīklē un pārvēr�as �ņukstā. Viņu �eit ieslodzīja jau pirms vairākām stundām, kop� tā laika par viņu neliekas zinis. Sāp mugura. Pleci, pakausis un ceļgali ir nobrāzti pret akmens sienām. Piedevām, ja tikai Keitlīna nekļū�dās un �ajā ziņā kļūdīties ir grūti -, viņa laikam ir aptaisījusies.

Par spīti sāpēm, �aurībai un pazemojumam, Keitlīnai bries�mīgi nāk miegs. Stimulu trūkuma dēļ viņas dullās hiperaktīvās smadzenes vienkār�i izslēdzas, un viņa aizslīd prom no realitā�tes, aizpeld kaut kur tālu prom no �ī drēgnā pagraba. Vienā no �iem snaudas brī�iem viņas cietuma kameras siena klusi atveras un viņa sakņūp. Vīri brūnās mantijās ar kapucēm un adītās mas�kās viņu noķer un nogulda zemē.

Keitlīna attopas, gulēdama uz muguras. Apdullusi, miglai�nām acīm viņa skatās tie�i augstos, melnos griestos, pie kuriem karājas milzīgs �uguna sve�turis ar aplī saliktām resnām svecēm.

Viņas redzeslokā parādās �etras kapu�u aizsegtas sejas, un dobja, aizsmakusi balss dod baigu pavēli:

-���� Izģērbiet un nomazgājiet! Rituāls turpinās.

Reizi par visām reizēm Meganas eksvīrs nopriecājas, ka Semija paliks pa nakti pie viņa. Pat apsola pats pagatavot ēdienu, nevis vest mazo uz makdonaldu. Labi, strādājo�ai mātei par vie�nām rūpēm mazāk.

Megana atkal pievēr�as folksvāgena furgoniņa lietai un feisbukā atrastajām D�eikā Timberlenda fotogrāfijām. Pie tām viņa ir nonākusi, pateicoties zelta Amex: kad izdodas izkustēties no vietas, tālāk jau viss risinās ātri. Ir iesaistīju�ies arī kolēģi

Londonā: viens ir noskaidrojis, ka zelta puisēna nav mājās, cits rāda viņa fotogrāfiju Keitlīnas būdīgajiem aukļiem, vēl tre�ais dodas pie D�eikā vecākiem lorda un lēdijas Timberlendiem. Para�lēli tiek pētītas mobilā un stacionārā tālruņa sarunas, debetkar�u un kredītkar�u kontu izraksti. Izmeklē�anas zobrati grie�as pilnā sparā.

Megana noliek blakus Timberlenda un Lokās fotogrāfijas. Glīts pāris. �urnālisti no tāda kumosa pilnīgi zaudēs galvu, spie�diens būs tik briesmīgs, ka spētu sadragāt bruņukuģi. Viņa lūko�jas jaunie�u sejās un prāto, ka abu romāns ja mums te tie�ām ir romāns -, visticamāk, ir glu�i svaigs. Ja viņi būtu kopā jau ilgāku laiku, tenku �urnālī�i rakstītu pilnā sparā.

Tad viņu pārņem �aubas. Ja nu �is nav īstais puisis? Ja nu D�eiku un Keitlīnu vispār nekas nesaista? Varbūt tā ir vienkār�i sagadī�anās, ka viņ� rudzupuķu zilo folksvāgena furgoniņu uz trim dienām noīrēja tajā pa�ā vakarā, kad Keitlīna izkūpēja zilā gaisā? Varbūt viņa sē� kaut kur Vinebago kalna galā kopā ar citu zēniņu un par tādu Edvardu D�eikobu Timberlendu vispār nav dzirdējusi?

Tas viss var būt sakritība.

Megana nīst sakritības. Dievs pagādā sakritības tāpēc, lai policisti varētu pierādīt, ka viņi nav ar pirkstu taisīti. Kaut nu uz benzīntankiem aizsūtītajiem ser�antiem izdotos sadabūt filmas, kurās redzami �ie abi un furgoniņ�, tad būs skaidrs, ka tas viss ir viens stāsts.

Viņa vēlreiz palūkojas uz Keitlīnas fotogrāfiju un tad ieska�tās meitenes feisbukā. To pilnīgi noteikti raksta kāds sabiedrisko attiecību meistars un vizē viņas tēvs: nekā personiska tikai mode, mūzika un kla�as. Tuk�i vārdi.

Viņa paskatās amerikāņu �iepiņas tvitera lapā, bet tā ir vēl bezjēdzīgāka. Pēc tam sameklē D�eikā tviteri. Pie�ivināt par draudzenīti Keitlīnu Loku kaut ko tādu vīrietim būtu pārlieku grūti noklusēt. Nekā. Vakar nav neviena ieraksta, ne vārdiņa par braucienu uz Vilt�īru. Viņa patin divdesmit �etras stundas atpakaļ, un sirds salecas. Acis ieķeras �ifrētā vīri�ķas plātī�anās paraugā: "Es grasos iekarot savu jauno mūzu un atslēgt viņas va�as. Viņa būs mana."

Tas ir labi. Visnotaļ vilino�i. Tomēr ar to glu�i nepietiek. Viņa pabrauc vēl nedaudz atpakaļ un atrod citu pērli: "Iepazinos ar to amerikāņu mei�u un esmu pagalam. Mana sapņu sieviete."

Tas viss varētu nozīmēt, ka viņ� kopā ar Keitlīnu aizbēdzis uz Stounhend�u, lai baudītu nedaudz romantiskas laimes bez viņas apsardzes klātbūtnes. Iekāre visus padara trakus pat angļu lordu dēlus un amerikāņu kinozvaig�ņu meitas. Nu, patiesībā viņus jo sevi�ķi. �ie abi noteikti ir aizbēgu�i kopā. Aizslīdēju�i prom no radaru ekrāniem. Varbūt viņi gribēja slepeni salaulāties.

Stop, Beikere, nevajag aizrauties! Viņi noteikti netaisījās pre�cēties. Furgoniņ� noīrēts tikai uz trim dienām. Paliksim pie tā, ka viņi ir aizslīdēju�i prom no radaru ekrāniem. Izdomāju�i, kā apmānīt mazās apsardzi, lai da�as dienas pabūtu kopā.

Tomēr kaut kas te īsti neiet kopā. Kas? Pēc brī�a viņa saprot. Keitlīna noteikti bija plānojusi piezvanīt saviem ganiem, iekams tie saceļ trauksmi un iet vaļā elle. Kāpēc viņa to neizdarīja? Vien�mēr paziņot par savu atra�anās vietu �o elementāro patiesību tēvs un visi pārējie noteikti ir iedzinu�i viņai galvā uz visiem lai�kiem. Piezvani, vienalga, ko tu dari, piezvani un pasaki, kur tu esi! Viņa noteikti būtu to izdarījusi. Par to nav �aubu.

Ta�u meitene nepiezvanīja. Un tas o� nelāgi. Ļoti, ļoti nelāgi.

Bailes duras Keitlīnas sirdī kā nokaitēts pīķis. Bars apmetņos tērptu vīru piespiedu�i viņu pie zemes. Viņu izvaros, tas ir pil�nīgi skaidrs. Nu nē, nekā nebija, viņa drīzāk pārkodīs tiem rīkli.

Viens sagrābj viņu aiz kreisās rokas, otrs aiz labās. Viņa sper. Jūt, ka trāpa kaut kam mīkstam.

Atpisieties no manis! Sirds dziļumos viņa zina, ka kliegt un spārdīties nav jēgas, ta�u netaisās padoties bez cīņas. Aiz�vāciet savus pretīgos nagus!

Neredzamas rokas satver viņu aiz kājām. Viņai atpogā blūzīti un norauj d�insus. Apgrie� viņu uz vēdera, atāķē krū�turi un norauj biksītes. Viņa spārdās un kliedz, līdz rīkle ir jēla un vairs nav spēka. Cauri ir. Viņa vairs nespēj turēties pretī.

Tūlīt viss bars sāks viņu varot bļāviens, tas ir skaidrs kā diena.

Viņu sagrābj aiz matiem un uzmauc galvā maisu. Pierauj viņu aug�ā, nostāda uz kājām un uzliek roku dzel�us. Viņa nespēj saprast, kas notiek, bet nu vismaz nevaro. Viņas rokas un plecus satver spēcīgi pirksti. Viņu pastumj uz priek�u liek iet. Keitlīnas sirds sitas tik ātri, ka uzmācas bailes, vai tā nepār�sprāgs. Mieru! Nedrīkst ļauties panikai. Viņa klusībā atkārto Ērika norādījumus. Lai nāk kas nākdams, tu ar to tiksi galā. Tu tiksi galā, un viss; bet, ja ne, tad mirsi.

Viņu ved pa tum�u eju labirintu, tad liek iekāpt kaut kādā bedrē. Maiss no galvas tiek noņemts, un no tumsas pār viņu nogā�as karsts ūdenskritums. Tas notiek tik spēji, ka viņai aizsi�tas elpa. Viņa laikam ir kaut kādā dīvainā du�ā.

Tad Keitlīna visu saprot. Tas nav ūdens.

Viņu mazgā asinīs.

Pūķis un Mu�a iegrie�as Stounhend�as stāvvietā, kas ir pilna ar Kultūras mantojuma komitejas algotiem darbiniekiem. Viņi gatavojas saulgrie�iem. Tiek uzstādītas papildu tualetes un atkritumu urnas, kurās savākt neizbēgamo drazu lavīnu.

Skorpions paiet nostāk no pulciņa, kura darbo�anos viņ� vada, un neuzkrīto�i pieslīd pie mersedesa aizmugures durvīm. Pūķis pat nepagaida, līdz viņ� apsēdīsies. Jau �onakt jātiek vaļā no furgoniņa un līķa.

Pielūkam ir gana spēcīgs izdzīvo�anas instinkts. Es nekur ar to nebrauk�u! Visi lielie ceļi ir pilni ar policistiem.

-���� Bet tavs puika? jautā Mu�a. Lai viņ� to izdara!

-���� Lapsiņa ir jauns, bet viņ� nav muļķis. Policija ta�u viņu apturēs! Jūs pa�i zināt.

-���� Agri vai vēlu policija to furgoniņu atradīs, saka Pūķis. Viņi ķemmē visus ceļus, autostāvvietas, visu, kur tādi idioti var nolīst. Tas ir tikai laika jautājums.

-���� Vai nevar kaut kā izmantot to ekstazī, ko mēs atradām? Mu�a ierosina. Lai izskatās, ka viņi abi ir pārdozēju�i?

Pūķis noliedzo�i pa�ūpo galvu. Kā tu to iedomājies? Iestū�ķēt tabletes viņam rīklē? Viņ� ta�u tās nevarēs norīt un pārstrā�dāt, nekādas vielas viņa organismā neuzsūksies. Līķa sekcija uzreiz parādīs, ka tās viņam iebarotas pēc nāves.

-���� Bet ja no viņa nekas nebūs palicis pāri? Tad sekciju nevarēs uztaisīt! Mu�a neatkāpjas. Viņ� ir furgoniņā, mēs furgoniņam pielai�am uguni un visu uzrīkojam tā, lai izskatās, ka viņi pa�i netī�ām aizdedzināju�i.

-���� Tas ir kā? Pūķis ieinteresējas.

-���� Nu, viņi bija noguru�i, nobrauca nost no ceļa, lai pārnak��ņotu kaut kur pļavā. Mu�a saspringti domā, kas varēja būt tālāk. Varbūt d�eks vārīja tēju un plītiņa uzsprāga! Nu, gāzes balons uzgāja gaisā. Tas ir pietiekami liels, tur var sanākt smuks sprādziens.

-���� Vai jūs varat to noorganizēt?

-���� To var, Skorpions pamāj ar galvu. Bet viņi atradīs tikai puisi un gribēs zināt, kur palikusi meitene�

-���� Varbūt viņi sastrīdējās! Mu�a liek lietā iztēli. Viņi sastrī�dējās, un meitene metās prom. Aizbrauca ar gadījuma ma�īnu.

Viņu aizveda līdz stacijai, viņa iekāpa vilcienā un jau ir pavisam citā valsts malā. Tas ir viņa fantāzijas augstākais lidojums. Ja viņas vairs nav �ajā grāfistē, viņu meklēs citi, un vietējie poli�i atslābināsies.

-���� Vai tu tiksi vaļā no līķa? Pūķis uzmanīgi lūkojas Skorpio�nam acīs. To ļoti, ļoti vajag izdarīt.

Skorpions apzinās, ka viņ� nevar teikt nē. Puisis dabūja galu pēc viņa sitiena. Kā gribas iedzert! Neizturami! Beigu beigās viņ� pamāj ar galvu.

-���� Es tev palīdzē�u! Mu�a piesakās. Tev tas nebūs jādara vienam.

Keitlīna atver acis un ievaidas. Melna tumsa. Viņa atkal ir ieslieta drausmīgajā elles caurumā, kas ir kļuvis par viņas cie�tuma kameru. Viņa nespēj atcerēties, kā viņu �urp atgādāja. Acīmredzot viņa tajā du�ā ir paģībusi. Tajā asins du�ā.

Pa tādu kā slēģi tie�i viņas acu priek�ā spraucas gaismas strē�les. To slēģi acīmredzot var noņemt un viņu novērot. Vai varbūt pabarot. Tātad �is ir cits caurums, citāds. Mazliet lielāks. Pavi�sam nedaudz un tomēr lielāks.

Mazpamazām viņa pamana arī citas pārmaiņas. Roku dzel�i ir noņemti: viņa var pacelt rokas. Keitlīna aptausta �ī zārka sie�nas. Akmens priek�ā, sānos, aiz muguras. �ajā ziņā nekā jauna nav. Viņa mēģina izplest rokas. Tās izdodas iztaisnot līdz elko�ņiem, tālāk ne.

Aiz muguras ceļgalu augstumā kaut kas ir. Dzega? Viņa uzma�nīgi apsē�as un atklāj, ka tā notur viņas svaru. Var sēdēt! Kāda laime. Viņas kājas joprojām ir basas, mugurā uzvilkts kaut kāds gar� paltraks ar kapuci. Viņa pagroza galvu, pakustina plecus un gurnus. Audums ir raupj�, tas skrāpē krūtis kā smil�papīrs.

Viņa mēģina saprast, kas īsti ir noticis. Viņu izģērba. Nomaz�gāja asinīs. Uzvilka �o paltraku. Atmiņā uzaust arī pāris vārdu. Daudz to nebija, ta�u pietiek jau ar vienu. Rituāls.

Tā viens no viņiem teica. "Rituāls turpinās." Kāds rituāls? Un ko, Dieva dēļ, ar viņu taisās darīt?

Kriminālizmeklē�anas pārvaldes priek�nieks D�ons Roulendss jūtas tā, it kā nebūtu gulējis vismaz nedēļu. Laiks rit trakā ātrumā, bet izmeklē�ana veicas lēnāk, nekā viņ� bija cerējis. Spiediens ir milzīgs. Viņu tirda visi policijas priek�nieks, Iek��lietu ministrija, priek�nieka vietnieks, amerikāņu viceprezidenta privātsekretārs.

Policijas inspektori formas tērpos un civildrēbēs skrien uz viņa kabinetu, kur nomet savāktās informācijas driskas uz ma�pēm nokrautā rakstāmgalda. Pa�ās beigās ierodas D�ūda Tomp�kinsa un Megana Beikere. Viņ� sveic abas ar no�ēlojamām �arma paliekām. Manas dāmas, laipni lūdzu �ajā laimes miteklī! Ko jūs esat man atnesu�as?

-���� Labas ziņas. Tompkinsa novāc no krēsla �ķīvi un picas garozu. Inspektore Beikere ir atradusi ma�īnu. Un arī puisi.

Roulendsa zilās acis neviļus ieple�as. Stāstiet!

Megana noliek uz galda videoieraksta disku. Te ir novēro��anas kameru nofilmētais materiāls. Pirmais fragments ir no Flītas benzīntanka. Tas ir krāsains, 'un skaidri var redzēt Loku un D�eiku Timberlendu puisi, kur� noīrēja furgoniņu.

Roulendsam nav jāmeklē papīros. Lorda D�ozefa Timberlenda dēls.

-���� Tie�i tā.

Roulendss paņem disku un ieliek to aparātā, kas atrodas zem televizora uz plaukta viņam aiz muguras. Kamēr viņ� spaida pults pogas, meklēdams īsto kanālu, Megana runā tālāk:

-���� Auto, kuru jūs tūlīt ieraudzīsiet, ser, ir importa Type 2 Vintage furgoniņ� rudzupuķu zilā krāsā, ar stūri labajā pusē, ar hro�mētiem stūres spieķiem un pārveidotu salonu. Uz ekrāna parā�dās furgoniņ�, kas piebrauc pie degvielas sūkņa. No tā izkāpj divi cilvēki, kurus pēc brī�a var redzēt glu�i skaidri. D�eiks parāda Keitlīnai sūkni un atstāj viņu ar to rīkoties, bet pats dodas iek�ā samaksāt.

-���� Apturiet, lūdzu, ser!

Roulendss paceļ pulti un nospie� pogu.

-���� Paskatieties uz viņa labo roku! Megana smaida. Zelta kredītkarte Amex. Tā pati, ar kuru viņ� samaksāja, noīrēdams auto.

Roulendss pamāj ar galvu un izslēdz aparātu. Es visu sapratu. D�ūda, lieciet uztaisīt diska kopijas izmeklētājiem un �urnālistiem. Sazinieties ar sabiedrisko attiecību nodaļu, lai rīt astoņos izziņo preses konferenci. Viņ� pagrie�as pret Meganu. Malacis, inspektore Beikere! Pasakiet saviem palīgiem, ka priek��niecība domā viņi ir pirmklasīgi pastrādāju�i.

-���� Noteikti. Paldies, ser! Megana pieceļas, ta�u neiet prom. Roulendss paceļ galvu. Vai vēl kas?

-���� Ser, ja rīt būs preses konference, es vēlētos tajā piedalīties. Man būtu interesanti.

Viņ� pasmaida un saka Tompkinsai: Paskat, kāda jums mērķtiecīga inspektore!

-���� Viņai briesmīgi gribas, Tompkinsa apstiprina.

-���� Nē, inspektore Beikere, Roulendss Meganai saka. Jums netiek dota atļauja.

-���� Kāpēc, ser?

Tagad ir Tompkinsas kārta smaidīt.

-���� Divi iemesli, Megana. Pirmkārt, jūs esat tik laba izmek�lētāja, ka būtu grēks �ķiest laiku, ļaujot jums gozēties kameru priek�ā. Otrkārt, jums ir pārāk maz pieredzes, lai jūs varētu atdot tiem suņiem saplosī�anai. Tā bara acīs jums trūkst autoritātes, vai saprotat? Ir jau vēls, varbūt brauciet mājās, baudiet pelnītu atpūtu un paauklējiet savu bērnu.

Meganai tikai ar lielām pūlēm izdodas neizrādīt, cik ļoti viņu sanikno �ī at�ū�ana. Paldies, kundze, paldies par jūsu laipno gādību, bet manu meitu teicami pieskata viņas tēvs, tādēļ, ja jums nav iebildumu, es atgriezī�os pie saviem palīgiem un tur�pinā�u strādāt. Darbu, kuru, kā saka pārvaldes priek�nieks, es daru pirmklasīgi.

Savu pateikusi, viņa apmetas riņķī un aizsoļo, lai tie abi nepa�spētu pateikt pēdējo vārdu.

Skorpions paskatās pulkstenī. Pusnakts. Ir laiks.

Viņ� stāv un gaida pie vecā �ķūņa, iegrimis domās, kas ir tik�pat melnas kā naksnīgās debesis. Psiholoģiski sāk kļūt par grūtu. �ī spriedze �ņaudz viņu nost. Nedod mieru ne mirkli.

Viņu bija iedragājusi tā diena pirms nepilna mēne�a, kad vajadzēja tikt vaļā no zieda. Viņ� arī agrāk bija piedalījies ziedu izraudzī�anā, ta�u ne tajā, kas notiek pēc tam. Nebija pieredzējis to �au�alīgo asinspirti. Un tagad viņ� ir spēris vēl vienu soli tālāk �ajā teritorijā. Viņ� ir atņēmis cilvēkam dzīvību.

Apziņa, ka viņ� nogalinājis puisi, kas brauca ar furgoniņu, vienkār�i beidz viņu nost. Skorpions nav mīkstpēdiņ�, viņam dzīvē ir iznācis vicināt dūres, viņ� pat ir sodīts, ta�u slepkavība ir pavisam kas cits.

Varbūt vajadzētu doties uz policiju un atzīties, un tad viņu apsūdzētu vien "slepkavībā bez iepriek�ēja nodoma"? Ja viņ� tagad izstāstītu visu, kas viņam zināms, varbūt par to viņam atlaistu daļu vainas. Iespējams, pat netiesātu. Ta�u tad viņu tiesās Ģilde. Viņu atradīs un nogalinās. Par to nav ne mazāko �aubu. Brāļi ir arī policijā� tiesās� cietumos. No viņiem aizbēgt nav iespējams.

Skorpions nokar galvu. Viņam ir ticības krīze. Tas nav nekas īpa�s. Visiem tā mēdz būt, noteikti. Mākoņainajā mēnesnīcā parādās Mu�a ar lielu, baltu saimniecības somu rokā.

-���� Tu esi uztraucies? viņ� vaicā un apliek roku Skorpionam ap pleciem. Abi iet iek�ā. Nevajag, pusstundā viss būs cauri. Pēc tam uzreiz brauksim pie Oktanta. Viņ� nodro�inās mums alibi. Teiks, ka mēs tur sēdējām visu nakti, spēlējām kārtis. Viss būs labi.

Mu�a vienmēr apgalvo, ka viss būs labi. Pūķis saka tāpat. Un viņiem tā arī ir. Laba dzīve ar labu sirdsapziņu, abu labajās gal�vās nav vietas nevienai pa�ai vainīgai domai.

�ķūnī deg parafīna lampa, kas stāv uz otrādi apgāztas koka kastes da�us metrus no furgoniņa. Dzeltenais gaismas trijstūris ļauj saskatīt zirnekļa tīklos ietīstītās jumta spāres. Iedami uz fur�goniņa pusi, abi iztramda veselu sikspārņu koloniju. Mu�a skatās uz lidojo�ajām pelēm, kas iztrūcinātas �audās �urpu turpu, un smejas: Tie gan ir ķēmi! �ēl, ka man nav �aujamā.

Skorpions atstumj vaļā furgoniņa durvis. Tajā iedegas vāja lampa, un viņ� ierauga mu�u apsēsto līķi. Viņam nav viegli saņemties. Ko tu gribi ar viņu darīt?

-���� Paga. Vispirms uzvelc �os! Mu�a iedod viņam plānus lateksa cimdus. Dro�s paliek dro�s.

Skorpions izstaipa cimdus un neveikli iemāna tajos rokas.

-���� Tā, tagad skaties un mācies, norāda Mu�a. Viņ� izķeksē no mazītiņās virtuvītes pārtikas grozu dāvanu no autoīres fir�mas un pasmaida: Tie�i tas, kas mums vajadzīgs. No atvilk�tnēm viņ� savāc �ķīvi, nazi, dak�iņu, pannu un tosteru. Izņem no groza pupiņu bund�u, attaisa, izgā� tās pannā un uzliek uz gāzes degļa. Ieliek tosterā divas maizes �ķēles, tad izvelk no savas baltās somas pudeli vodkas. Atskrūvē, ielej glāzē. Jau gandrīz viss, draudziņ. Gandrīz viss.

Skorpions kā transā skatās. Mu�a atver skapīti, kas atrodas zem plītiņas, un atgrie� gāzes krānu. Uzrauj sērkociņu, pie�ķiļ uguni deglim, tad to aizgrie� ciet un apmierināts pasmaida.

-���� Tā, sagatavo�anās darbi beigu�ies. Skatuve ir iekārtota. Viņ� norāda uz līķi. D�eks ir sastrīdējies ar draudzeni un pali�cis furgoniņā viens. Norāda uz vodkas pudeli. Piedzēries kā lops normāla reakcija, ja tevi romantiska brauciena vidū atstāj vienu pa�u. Norāda uz grozu. Tad viņam sagribas ēst un viņ� mēģina kaut ko uztaisīt. Mu�a paņem �ņabja pudeli un izlaista to pa visu virtuvīti. Diem�ēl nabadziņ� ir tā aizlējis acis, ka neturas taisni un nota�ķās. �ņabis izlīst arī uz grīdas. Izlīst uz plītiņas. Mu�a strauji saslien rokas. Bum! Viņ� pēk�ņi pār�vēr�as par ugunsbumbu! Viņ� pārbīstas. Nogā�as gar zemi un zaudē samaņu. Da�u sekun�u laikā furgoniņ� ir vienās liesmās, ari �ķūnis ir liesmās, un puisis traģiski aiziet bojā. Mu�a pavelk uz leju lūpu kaktiņus, lai izskatītos bēdīgs. Reizēm neatbildētai mīlestībai ir skumjas beigas.

Skorpions jūtas pārāk draņķīgi, lai meklētu �ajā plānā nepil�nības. Tātad visi pierādījumi sadeg ugunī?

-���� Tie�i tā! Mu�a pakrata pirkstu. Bet vispirms jāpastrādā. Vispirms mums jāielej puse no �īs pudeles nabaga mīlētājam rīklē. Tad jāizdara tā, lai izskatītos, ka viņ� ir kritis un sasities. Jāpārsit viņam galva tajā pa�ā vietā, kur tu viņam trāpīji. Tad līķa sekcijā tiks atzīts, ka trauma ir, kā viņi izsakās, "atbilsto�a kritienam", nevis tam, ka tu viņu iekaustīji. Viņ� pavīpsnā. Tad mēs viņu kārtīgi izmērcēsim �ņabītī, iekursim ugunskuriņu un metīsimies prom.

Skorpions izskatās nelaimīgs, ta�u piekrīto�i pamāj ar galvu.

-���� Labs ir, pie darba! Palīdzi man viņu uzsliet taisni!

Nelaiķis Timberlends ir smags un grūti kustināms. Kad viņi

to pieceļ sēdus, tas neizturami krak�ķ un pū�. Mu�a atgā� viņa galvu, paver vaļā muti un ielej mironim rīklē vodku. Skorpionam kļūst nelabi.

-���� Tagad vajag drusku atstāt, lai noiet lejā, saka Mu�a.

-����� Citādi viss tūlīt atkal iznāks laukā. Viņ� atstāj Pūķi turam līķi, bet pats ieslēdz gāzi, uzkarsē pupas un pagatavo grauzdiņu.

-���� Tā, gatavs. Tagad pārstiepsim viņu �urp, pie sienas pretī plīti�ņai. Atver apak�ējo atvilktni! Lai izskatās, ka viņ� paslīdējis un pārsitis galvu.

Pūķis atver atvilktni un dziļi ievelk elpu. Abi atkal elsdami pieslien līķi stāvus. Timberlends augumā ir bijis mazāks nekā viņi abi, ta�u tagad atgādina lupatu lelli un sver bezmaz tonnu. Pēdīgi Mu�a saņem viņu aiz padusēm, pavelk atpakaļ un nogā� ar pakausi pret atvilktni.

Tad atkāpjas un apbrīno savu veikumu.

Mazliet vodkas izlijis no mutes uz krekla un uz grīdas. Citādi viss ir nevainojami.

-���� Tagad pabeigsim. Esi gatavs?

-���� Dro�i vien.

Mu�a paņem vodkas pudeli un izlej Timberlendam uz galvas un krūtīm. Atstāj to guļam turpat uz grīdas. Izslēdz gāzi zem pupiņām, lai apdzēstu uguni. Pēc tam atkal ieslēdz un pagrie� degli līdz pa�am galam.

Viņ� uzmet Pūķim izteiksmīgu skatienu, paņem savu balto somu un atskrūvē vēl vienu vodkas pudeli. Vēlreiz apslaka līķi un plītiņu, tad pamāj uz furgoniņa durvīm. Pagaidi ārā!

Viņi izkāpj aukstajā �ķūnī. Dzeltenajā parafīna gaismā Pūķis skatās, kā Mu�a izlej atliku�o vodku uz furgoniņa grīdas un tuk�o pudeli iemet somā. Trīs, divi, viens! Viņ� uzrauj sērko�ciņu. Pagaida, lai kārtīgi aizdegas, un nomet furgoniņā uz grīdas blakus līķim.

-���� Aiziet!

Kā izbiju�ies bērni abi izskrien pa �ķūņa durvīm. Apstāju�ies pļavā, dro�i paslēpu�ies tumsā, viņi skatās uz liesmām. Liesmas pārņem veco ēku, dēļi sāk krak�ķēt. Pēk�ņi atskan dobj� būk�ķis: ir uzsprādzis gāzes balons.

Sijas saplaisā un ielūst. No oran�o liesmu vērpetēm debesīs ceļas sikspārņu brēcieni.

Keitlīna ir dzirdējusi par sievietēm, kas gūstā biju�as gadiem ilgi. Turētas pagrabos, pat ieslodzītas kastēs. Viņa zina par �īm �ausmām, jo Ēriks viņai par tām stāstīja kā pamācību, lai viņa uzmanītos. Lai atcerētos, ka jādomā ar galvu un nedrīkst darīt muļķības. Viņa no tā neko nav mācījusies. Tas ir briesmīgi. Var�būt arī citas ir pieredzēju�as tādu pa�u likteni, apraktas dzīvas biezos akmens mūros, kur tu vari kliegt aizvilkdamās, neviens tevi nedzirdēs.

Pamazām nāk atmiņā Ērika briesmu stāsti, brīdinājumi, ar kuriem viņ� cerēja aizbilstamo izmācīt. Pusaugu skuķīte Daniele Krāmere no Konektikutas gadu tika turēta slepenā patrepes kam�barī. Ņinu fon Galvicu ieslodzījumā slēpa 149 dienas, un viņas vecāki izpirkumā samaksāja vairāk nekā miljonu vācu marku. Japā�niete Fusako Sano gūstā sabija desmit gadus. Veselus desmit gadus!

Viņa atceras visas �īs meitenes. Atceras viņu sejas. Turklāt �īs ir laimīgās. Ēriks viņai rādīja garu, garu sarakstu: holandietes, amerikānietes, anglietes un itālietes, kurām tik ļoti nepaveicās. Viņas tika nolaupītas, turētas gūstā un nogalinātas, kaut ari tuvi�nieki par viņām samaksāja izpirkuma naudu.

Atmiņā iznirst Ērika vārdi, tie nedod viņai mieru: "Tevi var nolaupīt visda�ādāko iemeslu dēļ: to vidū var būt sekss, nauda, spīdzinā�ana, pat vēlme atriebties tev vai taviem vecākiem.

Keitlīn, tie ir briesmīgi cilvēki. Ir tādi nenormālie, kas ir gatavi tevi nolaupīt tikai tāpēc, lai kļūtu slaveni. Neaizmirsti lai notiek kas notikdams, ļauj mums tevi sargāt."

Bet ko viņa bija izdarījusi? Viņa bija aizbēgusi, un tagad vairs nekas nav glābjams. Keitlīnai nāk raudiens. Gribas kaukt tā, ka sirds lec laukā pa muti. Ta�u nē, viņa neraudās. Tajās trīsdesmit deviņās televīzijas �ova dienās es ne reizi neappink�ķējos, viņa sev saka, un tagad ne tik nepink�ķē�u!

Keitlīna mēģina domāt par kaut ko citu. Viņa sāk atcerēties realitātes �ovu televīzijā: pirmo ballīti, pirmos uzdevumus, d�ekus, kuriem gribējās ielīst viņai biksītēs. Trīsdesmit deviņas die�nas, divdesmit dalībnieki, piecpadsmit epizodes pēc tam viņa bija slavena visā valstī. Reiz viņa kaila peldējās, kad �ovs tika radīts tie�ajā translācijā. Cenzori bezmaz dabūja trieku, daudz netrūka, un viss seriāls būtu aizliegts. Galu galā tas pārspēja visus reitingu rekordus.

Viņa ir gatava to atkārtot, katrā laikā. �okēt un spīdēt tā ir viņas dzīves devīze. Keitlīna gandrīz vai pasmaida. Pat �ajā netīrajā caurumā tā dzīve joprojām ir tik salda nauda, slava, skandāli, kurus viņa izraisīja, darīdama, ko pati grib. Bet cik ilgi es vēl izturē�u, viņa sev jautā. Cik ilgi, iekams tie nenormālie, kas mani sagūstīju�i, arī mani novedīs līdz vājprātam?

Gideons jau ir noskatījies aptuveni �etrdesmit, un, kaut arī viņam galvā plosās neliels orkāns, viņ� ir apņēmies noskatīties visas un tikai tad likties gulēt.

Viņ� ieliek vienu no atliku�ajām videomagnetofonā. Uz ekrāna parādās viņa tēvs. Jaunais profesors �eiss neizskatās daudz vecāks par Gideonu patlaban. Pēc brītiņa dzirdama Mari�jas �eisas balss: Neit, man liekas, tagad darbojas. Jā, jā, mirgo sarkanā lampiņa. Tu vari sākt.

Nateniels ievelk elpu, lai koncentrētos, un atglau� vēja pluci�nātu matu �ķipsnu. Viņam mugurā ir biezs, zils flīsa svīteris un kājās tūristu zābaki. Zeme ir apsnigusi, fons ir līdz riebumam pazīstams: Stounhend�ā. Es vedī�u jūs gandrīz piecus tūksto��us gadu tālā senatnē, viņ� paziņo, ar pla�u �estu norādīdams uz apkārtējo ainavu. Uz tiem laikiem, kad mūsu sen�i izraka �o apļveida grāvi, kura diametrs ir apmēram trīssimt pēdu, pla�tums divdesmit pēdu un dziļums septiņas pēdas. Viņ� pie�tupstas un uzliek plaukstas uz vagas, kur senlaikos bija �is grā�vis. Te apak�ā arheologi ir atradu�i dzīvnieku kaulus, kas ir divsimt gadus vecāki par grāvi. Kāpēc mūsu sen�i tos te apraka? Kāpēc jaunu grāvi vajadzēja iezīmēt ar veciem kauliem? Atbilde, protams, ir tāda, ka �ie kauli bija atliekas no īpa�iem upuriem, kas bija ziedoti seniem dieviem.

Gideons smaida. Viņa tēvs, pa�reklāmas meistars, universi�tātē bija slavens ar to, ka garlaicīgās lekcijas papildināja ar pa�a uzņemtām videofilmām. Jaunais profesors uz ekrāna pieceļas un, iedams gar akmeņiem, izklāsta Gideonam jau zināmo teoriju par vairāk nekā divsimt cilvēku skeletiem, kas bija atrasti �ajā vietā. Septiņpadsmitajā gadsimtā vēsturnieks D�ons Obrijs atrada �o cilvēku apbedījumu piecdesmit se�ās bedrēs. Vai arī tie bija dieviem nesti upuri? Vai varbūt Stounhend�ā reizē bija gan krematorija, gan templis, rituāla kautuve debesu gribas pielabinā�anai?

Gideonam, kur� dienām ilgi ir lasījis desmit gadus vēlāk raks�tītās tēva dienasgrāmatas, ir dīvaina sajūta, klausoties, cik skep�tiskā tonī tēvs uzdod �os jautājumus. Tiesa, vēl dīvaināka sajūta ir, domājot, ka tā tie�ām varēja būt. Videofilma turpinās.

Apmēram pirms trim tūksto�iem gadu nezināmas rokas no Preseli kalniem �urp nogādāja �os akmeņus. Joprojām nav saprotams, kā tas tika paveikts. Akmeņi tika izvietoti aplī, ieeju izveidojot vietā, kur vasaras saulgrie�os lec saule. Nateniels pieiet pie vislielākajiem smil�akmens bluķiem un izstiepj roku pret debesīm: Skatieties uz �iem sarsēniem da�i ir trīs reizes garāki par mani un sver pat �etrdesmit tonnu! Neticami talantīgi senlaiku celtnieki tos uzslēja vertikāli un ar atjautīgu gropju un rēd�u savienojumu palīdzību uz tiem novietoja guleniskus sarsēnus; tā bija apbrīnojami progresīva metode. Viņ� ieiet dziļāk apļa vidū. �eit, akmeņu loka vidū, atrodas pieci pāri vertikālu sarsēnu ar milzīgām horizontālām pārsedzēm trilīti jeb trejakmeņi.

Turpinājumu Gideons skatās divkār�ā un pat �etrkār�ā ātrumā, likdams tēvam komiski skraidelēt starp akmeņiem un raustīgiem �estiem norādīt uz Papē�a akmeni, Bendes akmeni un ziemeļaustrumu ieeju.

Tad viņ� aiziet uzvārīt tēju un, turot rokā kūpo�o krūzi, atgrie�as, lai noskatītos pēdējo videoierakstu. Izņēmis to no kār�bas, viņ� redz, ka etiķete nav rakstīta ar tēva roku. "Gideonam, manam mīļajam dēlam, manam priekam un lepnumam."

�o rokrakstu viņ� nav redzējis gadu desmitiem, ta�u pazīst to acumirklī. Etiķeti ir rakstījusi viņa māte.

D�imijs Dokerijs lādēdamies uzvelk aizsargtērpu: kāpēc tie�i viņam nakts vidū jādara kaut kas tāds? Un tā ir vienmēr viņam uzgrū� visriebīgākos darbus, visādas naktsmaiņas, kad nekas interesants nenotiek. Tiklīdz ir sūdi pasauksim D�imiju, lai viņ� savāc! Vispirms viņam bija jāmeklē kaut kāds bez vēsts pazudu��ais, tad jāķeskājas ar veca profesora pa�nāvību, un tagad vēl �is nodegu�ais �ķūnis. Viņ� ta�u ir izmeklētājs, viņam pienākas daudz sare�ģītāki uzdevumi! Ja tēvs, priek�nieka vietnieks, zinātu, cik nejēdzīgus darbus viņam nemitīgi uzkrauj, visus tos murmuļus uz līdzenas vietas atlaistu no darba.

Dokerijs uzrāda savu apliecību un izlien zem dzeltenās noro�be�ojuma lentes. Pārguris konstebls pieraksta viņa vārdu, un viņ� ieiet melnajās �ķūņa krāsmatās. Lokizlādes lampas apgaismo furgoniņa vraku �o furgoniņu viņ� pazīst, benzīntanka novēro��anas kameru videomateriālā ir redzējis to sveiku un veselu. �o ma�īnu meklē puse grāfistes policijas. Likdams soļus uz plasti�kāta celiņa, D�imijs pieiet pie auto. Divi eksperti, notupu�ies uz ceļiem, pēta līķi.

-���� Vai tā ir tā meitene? D�imijs jautā. Nu, tā pazudusī?

Iek�lietu ministrijas patoloģe Lisa Hamiltona pat nepagrie�as

uz viņa pusi, toties uzreiz pazīst viņu pēc balss.

-���� Nē, tas ir vīrietis un, ser�ant, es jūs uzreiz brīdinu: nedīdieties man apkārt, neuzmācieties ar jautājumiem, nekaitiniet mani un, Dieva dēļ, neko te neaiztieciet!

-���� Dzirdu un paklausu. D�imijam tas ir kā pīlei ūdens. Ikviens uzskata par savu pienākumu uzskaitīt, ko viņ� nedrīkst darīt. Turklāt viņam Lisa patīk. Pat divos naktī viņa spēj D�imijā atmodināt pirmatnējas dziņas.

Lisai pār plecu viņ� redz, ka līķis izskatās pēc draņķīgi grilētas gaļas vietām sārts, vietām melns, pretīgi. Pie apgruzdu�iem kauliem līp auduma skrandas, uz furgoniņa grīdas atliekām ir piķa melnas izkusu�u tauku peļķes. D�imijs ievēro, ka auto metāla rāmis vienā vietā ir izliecies.

-���� Te bija sprādziens, vai?

-���� Izskatās, ka uzgājis gaisā gāzes balons, atsaucas gados jauns ekspertu grupas loceklis pumpains zēniņ� ar spurainiem matiem. Pēc visa sprie�ot, sprādziens noticis tie�i zem plītiņas.

D�imijs staigā apkārt un pēta izdegu�o ma�īnu. Tad ko, meitenes nav? viņ� pār plecu uzsauc. Jūs skaidri zināt, ka te nekur nemētājas viņas gabaliņi?

Lisa Hamiltona atliec galvu. Jūs svētā nopietnībā vaicājat, vai es gadījumā neesmu atstājusi nepamanītu veselu sievieti?

D�imijs jūtas kā pēdējais muļķis. Nē, nē. Vienkār�i mēs meklējam viņu kā aptraku�i.

-����� Mani neinteresē nekādas pazudu�as sievietes, patoloģe joprojām piktojas. �obrīd es domāju tikai par �o te vīrieti un cen�os izrādīt viņam pienācīgo cieņu, kārtīgi izmeklējot viņa nāves apstākļus!

D�imijs saprot mājienu un vācas prom. Visi eksperti �akli strādā, likdami maisiņos un aplīmēdami ar etiķetēm visu, ko var savākt un nokasīt no grīdas un griestiem. Jau ir sakrauta vesela papīra turzu kaudze: saplīsusi glāze, apdegusi panna, tuk�a �ņabja pudele, nomelnēju�i �ķīvji un galda piederumi.

Viņam klāt pienāk viena no ekspertēm ar caurspīdīgu lietisko pierādījumu maisiņu.

-���� Cimdu nodalījumā mēs atradām vadītāja tiesības un auto īres dokumentus. Tie ir nokvēpu�i, ta�u citādi neskarti.

D�imijs paceļ maisiņu pret gaismu, lai varētu izlasīt, kas dokumentos rakstīts. Tas nav viegli.

-���� Edvards D�eikobs Timberlends. Tajā brīdī viņam uzmācas skumjas. Kad līķim uzrodas vārds, viss uzreiz kļūst citādi. Pro�fesore! viņ� uzsauc patoloģei. Es braucu atpakaļ uz iecirkni. Kad mēs dabūsim jūsu ziņojumu?

-���� Pēc brokastīm, viņa atbild, nepaceldama galvu. Es aiz�sūtī�u konspektīvu izklāstu un ap desmitiem, ja jums būs tāda vēlē�anās, esmu gatava to ar jums pārrunāt.

-���� Paldies! Jā, to viņam gribētos. Kopā padzert kafiju un aprunāties. Kas zina, varbūt tur kaut kas iznāks. D�imijs atvado�ties paceļ roku un dodas prom. Arlabunakti!

Par atbildi no visām pusēm skan neskaidri ņurdieni.

-���� Labrīt! profesore draiski atsaucas. Attopieties, detektīv, jau ir rīts!

Gideons drebo�ām rokām ieliek veco videokaseti magneto�fonā.

Sieviete, kuras attēlu viņ� ierauga, ļoti maz atgādina viņa mīļoto māti. Gideons bija domājis, ka ieraudzīs skaistuli, tādu pa�u kā Venēcijas filmā: smejo�u, �irgtu, dzīvespriecīgu. Ta�u viss izrādās citādi.

Viņa sē� slimības gultā, aiz muguras balts spilvenu kalns; sprie�ot pēc kameras leņķa, izskatās, ka viņa pati sevi filmē. Ģindenīgi izkāmējusī seja, pāragri nosirmoju�ie, vijīgie mati, sarka�nās acis tas viss vēsta par sāpēm un mokām.

Atrazdamās uz nāves sliek�ņa, Marija �eisa ar televīzijas ekrāna starpniecību cauri gadiem uzsmaida savam dēlam.

-���� Gidij, mīlulīt. Es tik briesmīgi skum�u pēc tevis. Es ceru, ka tu dzīvosi ilgu un ļoti laimīgu mū�u un sapratīsi, kāda laime ir bērni. Kad tu piedzimi, es zināju: tagad mana dzīve ir piepildīta. Es nekad neesmu vēlējusies neko citu, vien to, lai mēs trīs būtu kopā. Viņa apklust, lai apvaldītu emocijas. Mīlulīt, tas nav lemts. Laika nav daudz, ta�u man tev kas jāpasaka, tādēļ es tev atstā�u �o ziņu, ko tu saņemsi vēlāk, kad būsi pietiekami pieau�dzis, lai redzētu mani �ādā stāvoklī un nepārbītos.

Gideons slauka asaras. Viņ� pirmo reizi atskār�, ka viņam netika ļauts redzēt māti viņas mū�a pēdējās dienās, kad viņa tik moko�i atvadījās no dzīves. Arī Marija �eisa raud, runādama ar savu vienīgo bērnu.

-���� Gidij, �o filmu redzēsi tikai tu. Tā nav jāredz tavam tēvam un arī nevienam citam. Tikai tev. Man tas ir jāpasaka tev, un tavs tēvs to saprot. Viņ� ir labs cilvēks un tevi ļoti mīl, vairāk, nekā tu nojaut. Es ceru, ka tad, kad manis vairs nebūs, jūs viens otram būsiet atspaids. Viņa pasniedzas, paņem no naktsgaldiņa glāzi ūdens, pieliek to pie izkaltu�ajām lūpām un atkal varonīgi pasmaida.

Gideons smaida pretī. Cik ļoti viņam pietrūkst mātes! Vairāk, nekā viņ� jelkad ir pats sev atzinies.

Marija �eisa no viņpasaules pabeidz savu vēsti, pasaka pēdē�jos vārdus dēlam, kuru neredzēs pieaugam. Un tad viņa saka to pa�u, ko ik vakaru, izslēgdama gaismu pie viņa gultiņas un noskūpstīdama viņu uz pieres: Nebaidies, manu mīlulīt. Es tevi mīlu un vienmēr bū�u ar tevi.

Filma beidzas, ekrānu aizpilda pelēku pūku viesulis, kasete skaļi attinas atpakaļ. Gideons sē�, skatīdamies tuk�ā ekrānā. Viņa prāts kaist, nespējot attapties no �oka par noslēpumu, kuru viņam atklājusi māte.

Trijos naktī D�imijs Dokerijs pie�āpo pie Meganas Beikeres rakstāmgalda ar apskambātu kūpo�as kafijas krūzi rokā. Priek�niec, vai tev atradīsies kāds brītiņ�?

-���� Kā nu neatradīsies. Viņa pamāj, lai D�imijs apsē�as. Kas tev uz sirds?

Viņ� izskatās briesmīgi pārguris.

-���� �alis, kas sadega tajā furgoniņā.

-���� Timberlends. -Jā.

-���� Neuztraucies, tev nevajadzēs runāt ar viņa vecākiem. To lai izdara Londonas pui�i. Viņi ar tiem jau sazinājās, kad mēs sadzi�nām rokā viņu dēla Amex maksājumus.

-���� Ne jau tas.

-���� Kas tad?

Viņ� smagi nopū�as un, lai saņemtu dū�u, iedzer malku kafi�jas. Tas izdegu�ais �ķūnis bija kaut kas briesmīgs. Līķa gabali, izkususi āda. Un viņa galva tā bija viena liela, melna bumba. Tas viss bija nepareizi.

Megana saprot. Zēns ir �ausmīgi satriekts un negrib par to runāt ar vīrie�u dzimuma kolēģiem, lai neizskatītos, ka viņ� ir memmesdēliņ�. Vai sarunāt tev pieņem�anu pie mūsu psihi�atra?

D�imijs apstulbst.

-���� D�imij, es vēl studiju laikā redzēju puisi, kas bija pakļu�vis zem vilciena. Pa�nāvnieks. Es pēc tam nedēļu nevarēju gulēt. Galu galā es aizgāju pie daktera, un tas man tie�ām palī�dzēja.

-���� Paldies, bet nē, es runāju par ko citu. Tajā �ķūnī viss bija nepareizi. Tur izskatījās ne tā, kā vajadzētu izskatīties.

-���� Kā tā? Meganai kļūst interesanti, bet D�imijs pēk�ņi nobīstas, vai viņ� tūlīt neizgāzīsies ar lielu blīk�ķi.

-���� Pēc pāris stundām profesore atsūtīs savu ziņojumu, klau, varbūt vispirms sagaidām to?

-���� Nē, nē, D�im, stāsti! Ja tev ir kāda teorija, ja tev intuīcija kaut ko saka priek�ā, es gribu to dzirdēt.

-���� Labi. Viņ� ar elkoņiem atspie�as pret galdu. Vieta, vieta, vieta. Pareizi?

Megana neko nesaprot.

-���� Tā saka nekustamā īpa�uma aģenti: pati svarīgākā ir vieta.

Viņa pamāj ar galvu, joprojām pat nenoskārzdama, ko viņ�

grib teikt. D�imijs pūlas paskaidrot:

-����� Nu, tev ir tas furgoniņ�, tāds mazs namiņ� uz riteņiem. Ar tādu furgoniņu var aizbraukt, kur tikai iegribas. Tas izturēs jebkādus apstākļus. Bet tu ņem un iebrauc �ķūnī, klaja lauka vidū, tik nomaļā kaktā, ka, varu derēt, pat vietējie nezina, ka tur tāds ir.

Megana sāk saprast. Man jāpiekrīt tas ir savādi. �ķūnis tādam furgoniņam nav īstā vieta.

D�imijs mazliet nomierinās. Tā būtu pirmā lieta. Otrā: �is Timberlends ir kundziņ�. Bagātnieks. Lorda dēls, pareizi?

-���� Pareizi.

-���� Lūk, ja tāds d�eks noīrē antīku furgoniņu, lai izvizinātu savu jauno draudzenīti, ko viņ� ņems līdzi?

Megana prāto. Kaut kādus atspirdzino�us dzērienus ceļam. Na�ķus, dro�i vien kaut ko ēdamu. �ampanieti, es tā iedomājos, varbūt kādu pudeli rozā vīna vai atdzesētu baltvīnu, pāris pieklā�jīgu glā�u. Aina kļūst arvien skaidrāka: Piknika segas, grozu, saulesbrilles, varbūt kādu pārsteiguma dāvaniņu meitenei�

-���� Ahā! D�imijs pasmaida. Es glu�i tik tālu neaizdomājos, bet tu paskaties, ko ekspertiem ir izdevies identificēt! Viņ� pie�stumj Meganai tikko izdrukātu sarakstu uz A4 formāta lapas un skatās, kā viņa lasa. Tu tur redzi ieklapētu bund�u ar sadegu�u pupu atliekām, sudraba folijas skrandas dro�i vien no �okolā�des -, divas tuk�as �ņabja pudeles un pāris vienkār�u ēdamlietu, nu, maizi un sviestu. Neko no tā, ko varētu gaidīt. Kaut ko no tā visa viņ� varbūt ari nopirka pats, bet lielais vairums, visti�camāk, bija tajā ēdamlietu komplektā, ko viņ� dabūja kopā ar furgoniņu. Viņ� iebaksta ar pirkstu lappuses apak�ā. To, kas bija ledusskapī, sprādziens nav iznīcinājis. Tātad vēl mums te ir smalks saldējums un pilna Bollinger �ampanie�a pudele.

-���� Ko tu ar to visu gribi teikt?

-���� Vodka. Divas pudeles. Iztrekterēt divas pudeles vodkas, bet �ampanietim pat nepieskarties tā nu ir pamatīga pļēguro�ana. Klausies, ja cilvēks nopērk tādu �ampi, nu, ko viņ� atkorķēs vis�pirms?

Megana uzreiz saprot, ko tas nozīmē.

-���� Ar �ampanieti ugunsgrēku būs grūti izraisīt, toties ar vodku tas ir elementāri. Tu domā, ka �ņabis ir izmantots kā deg�ķidrums?

D�imijs parausta plecus. Es nezinu, vai ar �ampi vispār var kaut ko aizdedzināt, tev �ķiet, ka var?

-���� Nezinu. Megana skatās tālumā, atcerēdamās citu pasauli, savas kāzas, kad viņa pēdējo reizi dzēra �ampanieti. Bet es netaisos sākt ar to laistīties, lai noskaidrotu, jā vai nē. Viņa prāto par D�imija aizdomām. Tev taisnība, tās vodkas pudeles un �ampanietis tur kaut kas nepavisam neiet kopā. Un tikpat nejēdzīgs ir ari furgoniņ�, kas iedzīts �ķūnī. Un fakts, ka meitene joprojām nav atrasta, visu padara vēl aizdomīgāku.

D�imijs pabraukā ar krēslu gar Meganas galdu. Kā tev �ķiet: varbūt viņi par kaut ko saplēsās un meitene viņam ieblieza ieblieza drusku stiprāk, nekā bija domājusi, un tad nobijās un aiz�muka?

Megana noraido�i papurina galvu. Nē. Atceries, kas viņa tāda ir. Diez vai �tatu viceprezidenta meita uzvedīsies kā aptaurēta un mēģinās pielaist uguni automobilim, drīzāk jau nu viņa zvanītu papucim.

-���� Un arī tās vodkas pudeles �ajā ainā neiederas, D�imijs piekrīt.

-���� Nemaz neiederas. Bet es nekādi nesaprotu kāpēc tai furgoniņā nebija viņas?

-���� Viņi saplēsās, un meitēns dusmās aizmetās prom?

-���� Nē, neticu. Ja viņa tā būtu darījusi, tad sen būtu piezvanī�jusi savējiem. �ī meitene neskries meklēt staciju, lai atgrieztos Londonā ar vilcienu.

Abi vairs neko nesaka un klusībā domā vienas un tās pa�as domas. D�eiks Timberlends ir miris, jo viņu kāds ir nogalinājis. Keitlīna Loka ir pazudusi, jo kāds viņu nolaupījis. Jāatrod Keit�līna, tad būs atrasts ari slepkava. Cerams, pirms viņ� paspēs noga�lināt vēl kādu.

Skorpions un Mu�a katrs ar savu ma�īnu dodas pie Oktanta. Viņi ieiet du�ā, bet Vienradzis tikmēr saliek viņu drēbes un kur�pes divos maisos, lai vēlāk sadedzinātu. Viņi uzvelk jaunas drē�bes un apauj sagatavotos apavus.

Uz kār�u galda viņus gaida �ķīvji ar atdzisu�ām picas �ķēlēm un atdzesēta alus bund�as. Neviens no viņiem nerunā par noti�ku�o. Viņi spēlē pokeru, d�inramiju un kribid�u, līdz dibenista�bas netīrajā logā parādās pirmie gaismas stari. �etri veci draugi atpū�as vīrie�u sabiedrībā.

Grābs ēdienam nav pat pieskāries, ta�u dzer viņ� kā vikings. Atbrīvo�anās no pui�a līķa ir pastiprinājusi viņa vainas apziņu. Viņ� ta�u tam zēnam tikai iesita ar akmeni, ne lielāku par plaukstu. Puikam bija jāpaliek dzīvam! Varbūt viņam bija kaut kāds galvaskausa defekts vai kaut kas nebija kārtībā ar smadze�nēm�

Tomēr Skorpionam neizdodas sevi apmānīt. Viņ� ir slepkava, un �o faktu ir grūti norit. Ja viņu noķers, tēvs un māte to nepār�dzīvos. Abiem jau ir pāri par astoņdesmit, viņi dzīvo invalīdu namā. Kad viņu ielika cietumā, vecāki no viņa neatteicās. Māte domā, ka viņ� kop� tā laika dzīvo kārtīga cilvēka dzīvi. Ir labo�jies, ir pieaudzis. Beidzot viņa var lepoties ar dēlu.

-���� Tu gribi vēl vienu kārti vai pieturēsi?

Skorpions skatās uz Mu�u, tad nomet savas kārtis uz galda. Es brauk�u un drusku atpūtī�os. Paldies! viņ� uzrunā abus pārējos. Paldies par ēdamo un par visu pārējo.

Mu�a pieceļas un kopā ar viņu paietas līdz durvīm. Tu vari sēsties pie stūres? Gribi, es tevi aizvedī�u?

-���� Nevajag, Skorpions papurina galvu. Brauk�u pats.

Kaut kas starp viņiem vairs nav tā, kā bija agrāk, un arī Mu�a

to jūt.

-���� Varbūt paliec pie manis? Atpūties, pagūli līdz vakaram� Tad jau būs labāk.

-���� Nevajag, es jau tev teicu, Skorpions cieti atsaka.

Viņu skatieni uz brīdi krustojas, tad Skorpions atver durvis un iziet rīta dzestrumā.

Mu�a nāk līdzi. Pagaidi!

Skorpions vairs nav gaidītājs. Viņ� atslēdz savu micubi�i.

Mu�a ar stingru roku satver viņu aiz pleca. Pagaidi ta�u, mums tie�ām�

Sitiens ir ātrs. Viņ� to ir lolojis jau trīs mēne�us. Tas ir dzi�mis no neapmierinātības, barots ar vil�anos, ieraudzījis dienas�gaismu dusmās. Sitiens trāpa Mu�ām pa muti, tas sagrīļojas un atmuguriski nokrīt uz ielas.

Kad Mu�a pieliek roku pie mutes un ierauga asinis, micubi�i jau ir aiztraucies, atstājot aiz sevis svilu�as gumijas un izplūdes gāzu smirdoņu.

Oktants un Vienradzis stāv durvīs. Viņi izskatās noraizēju��ies troksnis, kautiņ�. Kāds no kaimiņiem visu varēja redzēt. Ta�u visvairāk noraizējies ir Mu�a. Viņ� zina, ka Skorpions būs problēma liela problēma.

Grāfistes policijas priek�niekam Alanam Hantam patīk, ja uz viņa rakstāmgalda valda kārtība. Kārtīgs rakstāmgalds kār�tīgs prāts. Vakarā pēc darbadienas galds vienmēr jānovāc, nekas nedrīkst palikt pusratā. D�ons Roulendss, kur� sē� viņam pretī, sacītu, ka �ādi viņ� domā, jo savā amatā nonācis pa jauno laiku modei. Maģistra grāds jurisprudencē. Lielā ātrumā uz aug�u pa karjeras kāpnēm. Policijas pārval�u priek�nieku biedrības vadī�tājs. Iek�lietu ministrijas luteklis, politiski apķērīgs, meistarīgs bud�eta pastiepējs.

Blakus Roulendsam un iepretim Hantam sē� saņurcītais vietnieks Gregs Dokerijs. Ir se�i no rīta, un spodro di�skābar�a virsmu, kas ple�as starp �iem trijiem, izcūko viena vienīga brē�co�a nejēdzība: grandiozās nepatik�anas ar Keitlīnu Loku.

Hanta glītās rociņas pieskaras fotogrāfijai. Un tātad, D�on, kur viņa ir? Kāpēc nolaupītāji klusē kā ūdeni mutē ieņēmu�i?

Roulendss pakasa sirmiem rugājiem apaugu�o zodu.

-���� Es domāju, ka �odien nolaupītāji dos par sevi ziņu. Viss liek domāt, ka tie ir profesionāļi. Bez liekas domā�anas nogalināja meitenes draugu, lai tikai dabūtu viņu savos nagos. Viņi noteikti pieprasīs izpirkumu.

-���� Es piekrītu, bilst Dokerijs. Manuprāt, �ī klusē�ana nozīmē, ka viņiem ir darba pilnas rokas. Visticamāk, viņi analizē situāciju. Pēta mūsu reakciju uz viņas pazu�anu. Iespējams, viņi ar citu ma�īnu aizvedu�i meiteni uz dro�u vietu.

Roulendss drūmi pabungo pa pulksteni. Nolaupī�anas gadī�jumos �etrdesmit astoņu stundu likums ir ābeces patiesība.

Redzēdams, ka Hants sarauc pieri, Dokerijs metas skaidrot; acīmredzot viņ� priek�niekos ir izvirzījies tik ātri, ka nav paspē�jis apgūt policijas �argonu:

-���� D�ons runā par pirmajām �etrdesmit astoņām stundām, ser. Statistiski ņemot, izredzes atklāt smagu noziegumu nolau�pī�anu vai slepkavību pēc pirmajām divām diennaktīm sarūk uz pusi.

-���� Es ticu tikai optimistiskai statistikai, Gregorij, Hants smaida. Jums to jau vajadzēja zināt. Abi pārējie pieklājīgi pasmejas, tad lielais priek�nieks turpina: Kad jūs man pie�zvanījāt, ka atrasts Timberlenda līķis, es sazinājos ar Sebastianu Ingramu no Iek�lietu ministrijas. Gaisa spēku specdienests pagaidām netiks iesaistīts, bet viņi pieprasīs, lai Skotlendjards nosūta savus zēnus no Sevi�ķi smago noziegumu direktorāta.

Dokerijs negrib ap�aubīt priek�niecības viedo lēmumu, tur�pretim Roulendss nav tik diplomātisks: Ser, �ī ir mūsu izmek�lē�ana! Mums pilnīgi pietiek resursu, lai tiktu galā saviem spēkiem. Man pa�am ir pieredze pārrunās par ķīlnieku atbrīvo��anu!

-���� D�on, �oreiz runa nav par spē�anu vai nespē�anu, priek�nieks mēģina viņu piebremzēt. Runa ir par politisko atbildību un bud�etu. Mēs izgrie�am uz āru visas kabatas, lai patruļma�īnām būtu benzīns. Pēc �ādas izmeklē�anas mēs līdz finan�u gada beigām kārsim zobus vadzī.

Jums darbu nost neņems, D�on, Dokerijs mēģina saldināt rūgtās drapes. Tiem, kurus mums atsūtīs, vajadzēs strādāt tik�pat sūri un grūti kā jums un jūsējiem.

Uz galda iezvanās telefons. Visi trīs zina, ka telefona zvans tik agri no rīta var vēstīt vienīgi nepatik�anas. Hants paceļ klausuli, pārmij da�us vārdus ar sekretāri un tiek savienots ar kādu tik svarīgu personu, ka izslējās taisni un acīm redzami sa�springst.

Pēc nepilnas minūtes viņ� noliek klausuli un mierīgā balsī pavēsta jaunumus: Kungi, ASV viceprezidents Toms Loks kopā ar savu biju�o sievu nupat Ņujorkā iekāpu�i privātā lidma�īnā un drīz būs klāt.

Līdz viduklim kails, melnās treniņbiksēs un basām kājām, Pūķis lej sviedrus speciāli projektētā trena�ieru zālē, kas ierīkota viņa lepnajā lauku namā. Garās spoguļsienas ļauj gandrīz ik brīdi novērtēt muskuļus, kurus viņ� ar tādām pūlēm izveidojis. Viņ� izskatās desmit, varbūt pat divdesmit gadus jaunāks par saviem piecdesmit. Pūķis domā par Skorpionu. Viņam brālis Skorpions nekad nav paticis. Reizi par visām reizēm nu ir kāds, kuram tā zvaigznāja vārds der kā uzliets.

Iezvanās Ģildes telefons, kas stāv turpat pa rokai. Viņ� ir gai�dījis �o zvanu, gaidījis jaunumus. Pūķis nenoskrien līdz galam sesto jūdzi, apklusina mūzikas kanālu se�desmit collu plazmas ekrāna televizorā un paņem tālruni. Viss izdarīts?

Jā un nē. Mu�as balsī jau�ams nemiers. Darbs izdarīts, kā plānots, bet mūsu zēnam kļuva slikti.

Pūķis saprot �ifrēto ziņojumu. Vai ir pamats ba�ām? Viņ� paņem no sola baltu roku dvieli un noslauka sviedraino seju.

-���� Iespējams.

Nometis dvieli, Pūķis satver ūdens pudeli. Kur viņ� ir?

-���� Mājās.

-���� Aizbrauc pie viņa. Paskaties, kā viņ� jūtas.

Mu�a berzē zodu, taustīdams zilumu, kas būs palicis pēc Skorpiona sitiena. Lai viņ� līdz pusdienlaikam paguļ. Tad es aizbrauk�u un drusku aprunā�os.

-���� Nestiep garumā. Pūķis a�i pārdomā problēmu. �obrīd labāk lieki neriskēt. Ja viņ� tie�ām ir slims, būs vajadzīgas stipras zāles. Lai nekas tāds vairs neatkārtotos.

Gideons ir tik ļoti nomocījies, ka negrib celties no gultas. Mātes videovēsts un uz nāves sliek�ņa atklātais noslēpums bijis pēdējais salmiņ�. Bēdas, bezmiegs un emocionālie satricinā�jumi nu beidzot viņam ir par daudz. Vispirms tēva slepenā dzīve Svētajie, Kalpi, upuri. Tad vēzis. HLL, kas paņēma viņa mātes dzīvību. Pēc tam viņas atvadī�anās pirms aizie�anas. Bul�tas tie�i sirdī.

Gideons velkas lejup uz pirmo stāvu, un tur pēk�ņi sāk nelabi bļaurēt zvani. Viņ� trīco�ām rokām izslēdz signalizāciju, par kuru bija pavisam aizmirsis. Sirds sitas kā negudra. Viņ� uzlej sev melno tēju un apsē�as pie virtuves loga skatīties pēdējo saul�lēkta cēlienu.

Zeltītajai gaismai līstot pār kokiem un puķu dobēm, viņ� uz bridi aizmirst savas dzīves �ausmas. Kad tēja izdzerta un uzma�nību vairs nekas nenovēr�, viss atkal nogrūst pār viņu. Vai viņa gēni tik�ķ kā spridzeklis, kas agri vai vēlu eksplodēs glu�i tāpat, kā notika ar māti? Vai varbūt tēvs viņu toreiz, bērnībā, izdzie�dināja tajā dīvainajā kristī�anā ar akmeņu ūdeni? Atmiņā skan dienasgrāmatā lasītie vārdi: "Es ar lielāko prieku ziedo�u savas asinis, savu dzīvību. Ceru, ka tam būs kāda vērtība un ar to pie�tiks, lai kaut kas mainītos. Lai manu nabaga bārenīti gaidītu cits liktenis. Es paļaujos uz Svētajiem, uz derību, ko es ar tiem noslē�dzu, uz savām asinīm, kuras es ziedoju, lai attīrītu mana bērna asinis no ne�ķīstības."

Gideons gurdi velkas atpakaļ uz otro stāvu. Dienasgrāmatas viņu gaida tie�i tā, kā viņ� tās atstājis, at�ķirtas lappusēs, kas lasot likās svarīgas. Lappusēs, kurās rakstīts par akmeņiem. Par Stounhend�u tēva grāmatu tematu -, par tās saistību ar pava�sara saulstāvjiem, zemes precesijas ciklu, par tās mistisko saikni ar debess ekvatoru, par Platonu, par Lielo sfinksu.

Murgi. Viņ� to visu vienmēr ir uzskatījis par tīriem mur�giem. Tomēr da�i no �iem fragmentiem saskan, izveido ķēdīti, taciņu, kas vājprātīgos līklo�os ved viņu atpakaļ uz viņa savādo, nepavisam ne vieglo bērnību. Tēvs spieda viņu mācīties grieķu valodu, grieķiski rakstīja viņam �ifrētas vēstules un dzim�anas dienā pasniedza nejēdzīgāko dāvanu, kādu vien desmit gadus vecs puika var iedomāties, Platona "Valsti". Nevis sacīk�u velo�sipēdu, kuru viņ� bija mēģinājis izdīkt, bet nesaprotamus filozo�fiskus prātojumus par laimi, taisnīgumu un īpa�ībām, kas nepie�cie�amas, lai valdītu.

Lasīdams dienasgrāmatas, viņ� tēva vārdos nomana sen�grieķu filozofa ēnu. Lappusi pēc lappuses uzsvērta Svētajo loma debesu mehānikā un Platona gadā Platona gads ir laiks, kurā notiek pilnīgs precesijas cikls. Izsakoties skaitliski apmēram 25 800 gadu. Apmēram tikpat, Gideons domā, cik vajadzēs, lai at�ifrētu un saprastu visus tēva pierakstus.

Astoņos no rīta sasaukto preses konferenci vada pats grāfis�tes policijas priek�nieks Alans Hants. Ziņa, ka D�eiks Timberlends atrasts miris un �urp dodas meitenes vecāki, ir draudīgi pastiprinājusi spiedienu. Misēkļus nedrīkst pieļaut, jo sevi�ķi �obrīd, kad viņ� ir pieteicies uz Londonas policijas komisāra amatu. Hants zina, ka viņa izredzes dabūt kāroto darbu ir tie�i atkarīgas no tā, kā viņ� novadīs �o izmeklē�anu.

�urnālisti ierīkojas ap cītīgi sadēstītām televīzijas kameru un radio mikrofonu skupsnām. Viņam blakus sē� Dokerijs un Rou�lendss. Viņ� piesit ar pirksta galu pa savu mikrofonu, un zālē atskan pērkona grāviens. Pirms tu sāc runāt, izdibini, kā tas ska�nēs: �o mācību Hants jau sen ir apguvis.

Dāmas un kungi! Paldies, ka esat ieradu�ies, kaut arī mēs jūs uzaicinājām pēdējā brīdī. �onakt pulksten divos mūsu grāfis�tes policija sadegu�ā automa�īnā atrada trīsdesmit vienu gadu veca vīrie�a mirstīgās atliekas. Automa�īna tika meklēta saistībā ar Keitlīnas Lokās pazu�anu Keitlīna, kā jūs visi dro�i vien zināt, ir Kailijas Lokās un ASV viceprezidenta Toma Loka meita. Hants ietur pauzi, lai preses �urnālisti paspētu pierakstīt. Ņemot vērā �ādu notikumu pavērsienu, es lūdzu, lai mums atsūta palīgā pie�redzes bagātus speciālistus no Londonas policijas. Viņ� paceļ roku. Man jāuzsver, ka tas ir preventīvs solis. �obrīd mums nav nekādu ziņu par mis Lokās atra�anās vietu un nedz viņa pati, nedz kāds cits nav ar mums sazinājies, tādējādi nav pamata uzskatīt, ka viņas dzīvība varētu būt apdraudēta. Izmeklē�anas operāciju vada Kriminālizmeklē�anas pārvaldes priek�nieks Rou�lendss, kur� atskaitās tie�i grāfistes policijas priek�nieka vietnie�kam Dokerijam. Abi ir gatavi saprāta robe�ās atbildēt uz jūsu jautājumiem, ta�u vispirms mēs lūgsim jūsu palīdzību.

Kriminālizmeklē�anas pārvaldes �efs nokrem�ļojas, paņem presei sagatavoto materiālu mapi un paceļ, lai visi redzētu

Keitlīnas fotogrāfiju uz tās vāka. Katrs no jums saņems �ādu mapi. Tajā atrodas videodisks ar novēro�anas kameru nofilmēto materiālu un fotogrāfijas: mis Loka, D�eiks Timberlends vīrie�tis, ar kuru viņa bija kopā, un VW furgoniņ�, ar kuru viņi brauca. Mūs interesē jebkādas ziņas par �iem cilvēkiem un �o automobili, ik reize, kad viņi redzēti pēdējo divdesmit �etru stundu laikā. Pat tad, ja cilvēkiem �ķiet, ka viņi var sniegt tikai pavisam nenozīmīgu informāciju, mēs aicinām ikkatru ziņot un pastāstīt visu, ko viņ� redzējis.

-���� Vai jūs varat apstiprināt, ka miru�ais vīrietis ir D�eiks Tim�berlends, lorda un lēdijas Timberlendu dēls? kāds �urnālists viņu pārtrauc.

-���� Miru�ā tuvinieki vēl nav oficiāli identificēju�i līķi, Rou�lendss atvaira jautājumu, tādēļ es nevaru izteikt �ādus apgal�vojumus.

-���� Vai jūs varat apstiprināt, ka miru�ais ir noslepkavots?

Kriminālizmeklētāju priek�nieks arī �oreiz izsakās piesar�dzīgi: Es vēl neesmu saņēmis galīgo atskaiti no Iek�lietu minis�trijas patologa, kas veica līķa apskati tā atra�anas vietā. Es nevē�lētos izteikt priek�laicīgus spriedumus.

-���� Kur miru�ais atrasts?

Roulendss vilcinās. Precīzu atra�anas vietu mēs pagaidām neesam gatavi izpaust. Es ceru, jūs sapratīsiet, ka izmeklē�anas sekmīgas norises labad mēs nedrīkstam izteikties par atsevi��ķiem �īs lietas aspektiem.

Kāds dzeltenās �urnālistikas veterāns ar �ķiņķa krāsas ģīmi to vien ir gaidījis. Vai jūs �īs ziņas noklusējat aiz bailēm, ka Keitlīna Loka ir nolaupīta un ka par to vietu, kur noslepkavots viņas draudziņ�, zina tikai nolaupītāji?

Tas ir viltīgs jautājums, turklāt trāpa nepatīkami tuvu patie�sībai. Gregs Dokerijs metas Roulendsam palīgā: Es vēlētos atkārtot to, ko jau sacīja Kriminālizmeklē�anas pārvaldes priek��nieks. Izmeklē�ana ir nule sākusies, un tās sekmīgas norises labad atsevi�ķi fakti pagaidām netiek izpausti. Lūdzu, respektē�jiet to un palīdziet mums atrast Keitlīnu. Spekulatīva �urnālis�tika mums nepalīdzēs, tā nepalīdzēs arī jums pa�iem.

Hants mana, ka �urnālisti neliksies mierā, un saprot: vajag tiem pamest kādu treknāku kumosu. Dāmas un kungi! Jums �ajā izmeklē�anā ir nenovērtējami svarīga loma. Ir ārkārtīgi būtiski, lai notiku�ais presē tiktu atspoguļots ar pienācīgu atbil�dību. Iespējams, ka mis Lokās pazu�anas iemesls ir glu�i nevai�nīgs, ta�u var arī izrādīties, ka tā nav. Ja viņa atrodas prombūtnē pret savu gribu, �ie cilvēki lasīs katru jūsu rindiņu un klausīsies katrā jūsu vārdā. Tādēļ mums jābūt ļoti piesardzīgiem. Pagaidām tas ir viss, ko varam jums pavēstīt. Pateicamies par uzmanību! Viņ� uz divām sekundēm apklust, lai �urnālisti paspētu noskaisties, un tad iebaro viņiem virsrakstu: �orīt es personiski tik�os ar ASV viceprezidentu Loku un Kailiju Loku, kuri patlaban dodas �urp no Ņujorkas. Ceru, ka varē�u viņiem pavēstīt labas ziņas, ceru, ka mēs zināsim, kur �obrīd atrodas viņu meita, un, ja nezi�nāsim, es vēlos viņiem apliecināt, ka Vilt�īras policija, visi grāfis�tes iedzīvotāji, kā arī Apvienotās Karalistes valdība un tauta dara visu iespējamo, lai Keitlīnu atrastu un nogādātu mājās. Vēlreiz pateicos par uzmanību! Viņ� pieceļas, paņem no galda savus papīrus un lēni un cienīgi dodas prom.

Operatīvās grupas sanāksmē, kas sākas uzreiz pēc preses konferences, ziņa par londonie�u iesaistī�anos tiek uztverta ar klaju netīksmi.

Kad sanāksme ir beigusies, D�ūda Tompkinsa paved Meganu maliņā. �efs tikko runāja ar Bārniju Gibsonu no Sevi�ķi sma�gajiem. Pēc stundas viņ� un vēl pārītis citu būs klāt un pārņems operācijas vadību. D�ons atskaitīsies viņiem, es atskaitī�os D�o�nam. Aprunājieties ar to patologi un iztinciniet viņu par Timberlenda nāves apstākļiem. Tad uzreiz pie manis, un pēc tam jūs esat atbrīvota no �īs lietas izmeklē�anas.

-���� Ko?

-���� Vai jūs gribējāt teikt "Kā, lūdzu?"?

-���� Es it kā dzirdēju Roulendsu sakām, ka es strādāju labi!

-���� Tā arī bija. Bet tad jums sagribējās izlīst uz skatuves. Tagad ejiet un pildiet manus rīkojumus, nevis ap�aubiet tos! Vorena un D�enkinss jau ir saņēmu�i citus uzdevumus.

Meganai kaut kā izdodas pieklājīgi palocīt galvu, ta�u tad viņa aizgrie�as un sāk klusībā lādēties, un lādas vēl arī tad, kad jau ir atgriezusies pārvaldē.

-���� Priek�nieci no savas vietas viņu pasauc D�imijs Dokerijs. Megana neļauj viņam pabeigt.

-���� Ņem, jaku un aiziet, D�imij, tu esi iesaukts! Viņa paķer no krēsla atzveltnes �aketi un no galda automa�īnas atslēgas.

Skorpions ir sabrucis un pārvērties mazā nelaimes �upiņā.

Viņ� nespēj izturēt �o vainas apziņu. Izmocītajā prātā nemi�tīgi zib ainas. Lopkautuvē tiek sadalīts un samalts tas pirmais jauneklis. Furgoniņā uzliesmo vodkā izmērcētais otrā pui�a līķis. No �iem skatiem nav glābiņa.

Kaut gan Stounhend�as apsardzei �ajās dienās ir tik daudz darba kā visās citās gada dienās kopā, viņ� piezvana un samelo, ka ir saslimis. Trīco�ām rokām iedarbina savu veco micubi�i un sāk braukt. Viņam jātiek prom no tā visa. Jāizvēdina galva.

Pēc stundas viņ� ir Bātā, izlaizītajā tūristu pilsētiņā, kur bērnībā mēdza pavadīt skolas brīvdienas. Ar �o vietu saistās jaukas atmiņas. Varbūt tās viņam palīdzēs kaut cik atgūt sirds�mieru.

Viņ� atstāj ma�īnu pie Dienvidvārtu iepirk�anās centra un nopērk se�as bund�as alus un puslitru skotu viskija. Bātie�u viedo, nosodo�o skatienu pavadīts, viņ� klimst apkārt un dzer. Ap to laiku, kad viņ� ir izstaigājis Parādes laukumu un Piestātņu ielu, alus ir cauri. Pamīzis krūmos netālu no Apelsīnu birzs, viņ� dodas uz upes pusi.

Tur viņ� apsē�as ēnā, atspie� muguru pret koka stumbru un aizver noguru�ās acis. Pa galvu vandās drausmīga skaņu un skatu mozaīka būk�ķēdama aizripo tuk�ā pudele, ko Mu�a iemeta furgoniņā; no�virkst uz�ķilts sērkociņ�, sirdi stindzino��ais blīk�ķis un ugunīgā lode, kas rēkdama vēlās pa furgoniņu, �ķūņa veco siju brak�ķē�ana.

Skorpions atskrūvē viskija pudeli un ieklunk�ķina malku, tikpat svilino�u kā liesmas, kas viņu vajā. Jo vairāk svilina, jo labāk. Viņ� �ākstīdamies norij viskiju. Viņ� to puisi nogalināja. Iesita ar akmeni pa galvu un tā pielika punktu viņa dzīvei. Vēl tikko tas nabags bija laimes kalngalos, mīlējās ar meiteni, bet tad blauk�! viņ� ir miris, un no viņa paliks pāri tikai oglītes.

Zvana mobilais. Skorpions nebrīnās tas zvana visu rītu. Viņ� zina, kas viņam zvana un ko zvanītājs grib. Viņ� izvelk tele�fonu no kabatas un iemet upē. Plunk�! Viņ� neviļus pasmaida pirmo reizi vairāku dienu laikā. Ielej rīklē vēl mazliet viskija un sāk kāsēt. Laikam ieskrēja nepareizajā rīklē, daudz netrūka, un viņ� būtu noslīcis. Noslīcis viskijā vai zinies, tīri labas beigas visam �im murgam.

Garām klaigādami aizskrien bērni. Sarkans nosvīdis pui�elis dzenas pakaļ lielākai meitenei, kas viņu ķircina. Svētki dzīves rītausmā. Viņ� ļodzīgi pieslienas kājās un skatās, kā abi smieda�mies skrien ap koku un tad metas atpakaļ turp, kur zemē izklāta rūtota piknika sega, uz kuras sieviete liek caurspīdīgā plēvē ietītas sviestmaizes un burbuļdzērienu bund�as. Laime. Viņam tas ir sve�vārds.

Skorpions klunk�ķina viskiju. Lej rīklē, līdz tas sāk nākt atpa�kaļ kā ūdens no aizdambētas caurules. Iemet pudeli nomīdītajā zālē, izple� rokas un kā nocirsts koks iekrīt Eivonas straujajos viļņos.

Sekciju telpas lampu nesaudzīgajā gaismā D�eikā Timberlenda līķis izskatās vēl briesmīgāk, nekā D�imijam Dokerijam palicis atmiņā. Melnais, sprādziena izkropļotais miesas blāķis ir uz�ķērsts, no tā izņemti iek�ējie orgāni�

Profesore Lisa Hamiltona lasa policistu domas. Nē, viņa nāves cēlonis nav nedz ugunsgrēks, nedz sprādziens. Daļa sprā�dziena enerģijas aizgāja furgoniņa izpostī�anai, tādēļ mums ir pietiekami daudz audu, orgānu un �ķidrumu, lai secinātu, ka pirms tam, kad viņu sadedzināja, viņ� aptuveni desmit stundas miris bija gulējis uz kreisā sāna.

-���� Desmit stundas? Megana pārjautā.

-���� Aptuveni. Lisa paskaidro, kā viņa aplēsusi �o laiku. Pēc nāves virsroku ņem smaguma spēks. No sirds pārstāj plūst asinis, tās nekustas, un audos paliek pēdas. Viņ�� profesore norāda uz atvērto līķi, � tika pārvietots ilgi pēc tam, kad viņa sirds pārstāja pukstēt. To var redzēt pēc tā, kur uz ādas paliku�i asiņu plankumi, un pēc to daudzuma. Viņu izkustināja no tā stā�vokļa, kurā viņ� atradās pēc nāves, un noguldīja tā, lai izskatītos, ka viņ� nejau�i saspridzinājies ar gāzi. Diem�ēl viņ� tika nolikts uz otra sāna, uz labā, turklāt nedaudz paslietā stāvoklī. Tas ir absolūtā pretrunā ar informāciju, ko ļauj iegūt post mortem plan�kumi.

Viņa apiet apkārt sekcijas galdam un noslidina roku pār D�eikā pelēcīgo līķi.

-���� Nāves cēlonis ir smaga sirdslēkme, ko izraisījis spēcīgs sitiens pa pakausi ar kaut kādu improvizētu ieroci. Es kaulā atradu zemes kripatiņas un visai blīva akmens daļiņas.

-���� Tātad viņam kaut kur ārā iezvēla pa galvu, D�imijs stāsta, kā viņ� visu iztēlojas, pēc tam iecēla viņa pa�a ma�īnā un noguldīja uz grīdas pie plītiņas. Pēc tam noziedznieks furgo�niņu aizdedzināja, lai izskatītos, ka zēns piedzēries, pakritis un pats izraisījis ugunsgrēku.

-���� Gandrīz tā, Lisa pamāj ar galvu. Atcerieties: es teicu, ka viņam uz kreisā sāna bija post mortem plankumi, jo tie�i uz tā viņ� bija nogulējis apmēram desmit stundas!

Megana saprot, ko profesore ar to grib teikt: Proti, slep�kava vai slepkavas desmit stundas nevarēja izdomāt, ko ar viņu iesākt, un pēdīgi izlēma atstāt furgoniņu �ķūnī, nolikt miru�o tā, lai izskatās, ka viņ� ir pakritis, un tad pielaist visam uguni.

-���� Tie�i tā. Un vēl viena lieta: kaut ari viņam blakus tika atras�tas divas tuk�as vodkas pudeles, alkohols viņa organismā nav konstatēts. Niecīgs etanola daudzums atrasts asinīs, bet aknas ir pilnīgi tīras. Tas nozīmē, ka viņ� nekādā gadījumā nav lietojis alkoholu lielos daudzumos. D�imijs grib kaut ko vaicāt, ta�u Lisa neļauj sevi pārtraukt. Plau�u audu analīzē nav konstatēts, ka viņ� būtu ieelpojis dūmus. Tajos nav dūmu daļiņu, audi nav bojāti. Ir pilnīgi skaidrs, ka ap to laiku, kad sākās ugunsgrēks, viņ� vairs neelpoja.

-���� Tas viss bija inscenēts, secina Megana. Tev par godu jāsaka, D�imij, ka viss noticis tie�i tā, kā tu teici.

-���� Tie�ām? Lisa, patiesi �okēta, pārjautā.

-���� Tie�ām! D�imijs lepni atbild.

Meistars veļas, lai telefona saruna ar Pūķi būtu īsa un kodo�līga.

-���� Vai jūs esat atrisinājis mūsu operatīvo problēmu?

-���� Diem�ēl ne. Viņ� nav atrodams.

-���� Sazināties nav iespējams?

-���� Nav. Neviens numurs neatbild. Es atstāju ziņas, bet viņ� nav pārzvanījis. Darbā pateicis, ka ir slims.

-���� Vai ari jūs tā uzskatāt?

-���� Nē. Es biju aizbraucis, viņa nav mājās. Ari viņa ma�īnas tur nav.

Meistars mēģina skatīties uz visu no gai�ās puses. Pēdējā laikā viņ� ir pieredzējis daudz stresa. Iespējams, viņam sagribē�jās kaut kur aizbraukt, izvēdināt galvu. Jūs viņu pazīstat; vai tas izklausās ticami?

-���� Varbūt, Pūķis nav glu�i pārliecināts. Es liku iztaujāt viņa draugus par to, kur viņ� varētu būt devies. Mēs arī mēģi�nām pierunāt, lai kāds no tiem viņam piezvana. Varbūt tad viņ� atbildēs.

-���� Labi.

-���� Mēs noteikti viņu atradīsim, Pūķim gribas pateikt vado�nim ko labu.

-���� Es ar to rēķinos. Uzgaidiet mirklīti! Viņ� apklust. Pie viņa ir pienācis sekretārs ar parakstāmiem dokumentiem; tas klusi atgādina, ka pusdienlaikā paredzēta tik�anās ar grāfistes ties�nesi. Nogaidījis, līdz sekretārs aiziet, Meistars atsāk sarunu ar Pūķi: Tagad par to otru lietu: man ir plāns, kas sniegs mums zināmu brīvību. Vai varam tikties?

-���� Protams! Cikos?

Meistars ieskatās galda kalendārā.

-���� Trijos. Man būs apmēram stunda laika. Ierodieties pre�cīzi.

Megana un D�imijs piebrauc pie nodegu�ā �ķūņa. Tam apkārt ple�as lielākās kaļķainās ganību pļavas Eiropas ziemeļrietumos. Bezgalīgi, nemīlīgi klajumi, plakani kā galds.

Pļavas ziediem pilnā nogāzē viņi pēdīgi ierauga melnās krās�matas, kas Solsberijas maigajā zaļumā izskatās pēc vaļējas brū�ces. Megana skatās uz zālē iebrauktajām risēm un pēdu nospie�dumiem ap �ķūni. Vai mums ir riepu nospiedumi?

-��� Jā, man liekas.

-���� Klausies, tu esi detektīvser�ants, Megana viņam uzrūc. Tu vai nu zini, ka mums tie ir, vai ari mums to nav. Gādā, lai būtu!

Viņi sāk iet, un Megana pamana, ka D�imiju viņas negaidītā bardzība ir sāpinājusi. Viņa apstājas. Vajag tikai laiku un pacie�tību, galu galā no viņa iznāks labs policists.

-���� Paskaties apkārt, D�imij, un tu dzirdēsi, kā zāle runā, kā tā tev stāsta, kur� te ir nācis un gājis. Viņa pieliecas tuvāk, lai D�imija skatiens varētu izsekot viņas rādītājpirkstam. Tās dzi�ļās risēs ir paliku�as no ugunsdzēsēju ma�īnām. Megana satver viņu aiz pleciem, pagrie� un rāda uz citu pusi. Tur ir vismaz triju da�ādu braucamrīku pēdas, un tie visi ir daudz vieglāki par ugunsdzēsēju ma�īnām. Es teiktu, ka tur braucis furgoniņ� un vēl divi auto.

-���� Kā tu zini, ka divi?

�ēl, ka nav līdzi mērlentes, Megana nodomā un sāk skaidrot:

-���� Skaties uz katras risēs dziļumu un platumu. Pēc tā var noteikt riepas biezumu un ma�īnas garenbāzi. Tagad tu redzi, ka risēs ir da�ādas?

Tagad D�imijs redz. Divas ma�īnas. Tātad vismaz divi cil�vēki.

-���� Ļoti labi. Sazvanies ar ceļu policiju, lai viņi atbrauc un uzmet aci. Tehniķi jau ir paskatīju�ies, bet ceļinieki �īs lietas pieprot vislabāk. Megana pietupstas un skatās pāri paliku�a�jām vagām garajā zālē. Jautājums: kāpēc viņi nebrauca kopā?

D�imijs paskatās pa labi, pa kreisi, tad riskē izteikt minē�jumu:

-���� Viens paliek �ķūnī pieskatīt furgoniņu un to beigto puisi. Otrs aizbrauc kaut kādās darī�anās varbūt viņ� brauc pēc tās vodkas un ierodas vēlāk?

-���� Malacis! Megana ar cieņu pamāj ar galvu un pieceļas kājās. Ejam tālāk. Ko mēs no tā uzzinām?

-���� No kā? D�imijs nesaprot.

-���� Ko mēs no tā uzzinām par �o abu attiecībām?

Te nu D�imijam nav ko teikt. Psiholoģija viņam ir ķīnie�u ābece.

Megana nāk palīgā: Viens ir izpildītājs, otrs noteicējs. Līķi sargāt paliek izpildītājs. Viņam ir draņķīgākais un bīstamākais darbiņ�. To viņam uzdevis noteicējs. Tagad mēs zinām, ka viņiem tur ir rangi, subordinācija, kuru ievēro abas puses. Viņas acis klejo pa lielo, melno brūci zemes ādā, pa melnajām �ķūņa dēļu atlūzu krevelēm. Protams, ir iespējams, ka uz vietas palika divi izpildītāji un vēlāk ieradās divi noteicēji.

-���� Tas nozīmē organizētā noziedzība?

-���� Kaut kādā ziņā, Megana parausta plecus. Atliek tikai saprast, kā tā organizēta.

Ap vienpadsmitiem Gideonam galva vairs nestrādā. Lai izvē�dinātos, viņ� aizbrauc uz tuvāko veikalu un atgrie�as ar avīzi, divlitru piena paku un kaudzi uzsildāmu maltī�u. Aprijis tau�kainu, mikroviļņu krāsnī uzsildītu lazanju, viņ� atkal ķeras pie dienasgrāmatām.

Drīz kļūst redzams, ka tēvs, ieinteresējies par Ģildi, aizvien dedzīgāk atbalstījis tās idejas: "Es teicami iztieku bez pulksteņa, tas ir tik primitīvs daikts. Manā pasaulē valdīs senāka kārtība, tāda kārtība, kas saskan ar garīgajām patiesībām: zvaig�ņu laiks, di�o astronomu likums, dabisks instruments, ar ko mēs sekojam zvaigznēm, kuras rādīja viņiem ceļu un dāvāja gudrību. Es bei�dzot esmu sapratis zodiaka patieso nozīmi, to, kā di�ās zīmes ir saistītas ar galaktikas ekvatoru."

�ādi izteikumi Gideonam ir tikpat grūti sagremojami kā mik�roviļņu lazanja. Viņ� domās atgrie�as bērnībā. Kādu nakti tēvs viņu izveda dārzā un rādīja zvaigznes. Viņ� nosauca vārdā zvaig�znājus, runāja par Saules un Mēness orbītām. Tas bija kaut kas maģisks.

Istabas tālākajā stūri viņ� ierauga putekļu klāto tēva tele�skopu. Kā viņ� agrāk to nav pamanījis? Teleskops ievīstīts gadu gaitā padzeltēju�ā polietilēna pārvalkā. Gideons noliecas un to iztin kā negaidītu dāvanu.

Tas ir Meade teleskops: tik dārgs, tik vērtīgs, ka tēvs viņam ļāva ar to darboties tikai tad, kad pats stāvēja blakus. Marija neko tādu nebūtu pieļāvusi: atstarotāja optika vien maksāja tūk�sto�iem mārciņu, tāda varētu atrasties observatorijā ar superprecīzu beznobīdes mikrofokusu un īpa�i kamerām paredzētiem ietvariem.

Celdamies kājās, viņ� ar pakausi atsitas pret zemo jumtu. Berzēdams sadauzīto vietu, viņ� nikni skatās uz griestu paneli. Vispār tas liekas tāds kā ērmīgs. Viņ� uzspie�, un tas atveras. Gideons atlai� roku, panelis paliek karājamies virā, un Gide�ons ierauga sāniski pabīdāmu logu, bet aiz tā platu jumta strēli.

Gideons pagrie� atslēgu, pastumj sānis logu un izrāpjas saulē. Dzega ir no bituma, tā turpinās aiz stūra. Gideons piesar�dzīgi iet apkārt slepenajam kambarim un iznāk uz liela, plakana jumta.

Tie�i virs nama vidus starp divām sarkanu kārniņu ģēvelēm ir koka būdiņa apmēram desmit pēdas gara, se�as pēdas plata un piecas pēdas augsta. Būdiņa ir tik ērmota, ka viņ� uzreiz to pazīst: tēvs mēdza būvēt �ādas observatorijas, kurās zem viru jumta patverties no vēja un lietus.

Būdiņā ir milzums tēva mantu. Vecs pārgājienu katliņ�, krūzes, tējas maisiņi, pildspalvas, papīrs, zvaig�ņu kartes, uzziņu grāmatas un fotogrāfijas. Daudz fotogrāfiju. Pie sienām un uz grīdas.

Nav grūti iztēloties, kā vecais �eit sēdējis un skatījies zvaig�znēs. Aizgājis savā pasaulē un zīmējis zvaig�ņu kartes. Gide�ons izlīdzina kādu saritinātu papīra lapu. Saule nostājas vienā līnijā ar galaktikas ekvatoru: vasaras saulgrie�i. Viņ� paņem citu lapu galveno planētu atra�anās vietas ziemas saulgrie�os.

Viņ� skatās uz fotogrāfijām pie sienas. Vesela izstāde: viņam gandrīz nepazīstama mākslinieka personālizstāde. Desmitiem Polārzvaig�ņu, kas uzreiz liek atcerēties, kā tēvs viņam skaid�roja di�ās Ziemeļu zvaigznes nozīmi, to, kā gadu simtiem tās amats astronomu un jūrnieku vadī�ana tika nodots no zvaig�znes zvaigznei.

Gideons sāk pētīt fotogrāfijas, kurās redzama cita zvaig�ņu grupa: Plejādes, Septiņas māsas. Prātā nāk Tenisona rindas:

"Daudzkārt naktī redzēju maigajā krēslā austam Plejādes,

Mirdzo�as kā jāņtārpiņi, kas sapinu�ies sudraba bizē."

Ļāvies nostalģijai, viņ� apsē�as uz grīdas un lēni pārcilā fotogrāfijas un kartes. Ta�u pēk�ņi viņa priek�ā ir foto, kas vienā mirklī izposta patīkamo brīdi: Stounhend�ā.

Tas ir augstā leņķī iesānis uzņemts attēls, kurā akmeņu aplis ir redzams nevis tāds, kāds ir tagad, bet tāds, kāds tas, jādomā, bija, kad senie cilvēki beidza būvi. Gideons ieskatās uzmanīgāk. No milzīgajiem akmeņiem uz baltumiņiem virs tiem novilktas tikko redzamas baltas līnijas. Viņ� mazpamazām apjau�, kas tās ir: zvaigznes un zvaigznāji. Stounhend�as akmeņi ir sastatīti ar planētu un zvaig�ņu kustībām. Attēls ar viegli ievilktām līnijām sadalīts �etrās daļās, maziem burtiņiem rakstīts: N, S, W, E ziemeļi, dienvidi, rietumi, austrumi. Ar grūtībām var salasīt vēl divus vārdus: vienu aug�ā, otru apak�ā. Zeme. Debesis.

Gideona skaustu sāk dzeldēt vēsums. Kā rādās, Ģildei Stoun�hend�ā nav tikai viņu dzīves centrs; viņi tic, ka tā ir kas daudz di�āks.

Zvaig�ņu zodiaka centrs.

Visa izplatījuma centrs.

Kad Megana un D�imijs dodas prom no �ķūņa izdegām, ceļi jau ir pilni ar automobiļiem, kas virzās uz Stounhend�as pusi. Megana stūrē, lādēdama saulgrie�u maniakus. Iecirknī viņi atgrie�as stundu vēlāk, nekā Megana bija cerējusi. Viņa uzreiz ņem klausuli un zvana biju�ajam vīram, lai uzzinātu, kā klājas Semijai.

-���� Kā sokas darbi? Ādams ir pārsteidzo�i runīgs.

-���� Labi. Viņa groza rokā telefona vadu. Vai vismaz man tā likās. Pirms pāris stundām mani atstādināja no izmeklē�anas.

-���� Kāpēc?

-���� Viņas augstība D�ūda Tompkinsa, tāpēc.

-���� Nopietni? Liekas, viņ� tie�ām jūt līdzi. Kas notiek? Izmeklē�ana tiek sa�aurināta?

-���� Nē, tie�i otrādi. Tajā iesaistās lielie speciālisti no Londonas. Tavai padevīgajai kalponei vairs nepietiek vietas. Tie�i tad, kad viss sāka kļūt interesanti.

-���� Tu kaut ko uzodi?

-���� Par meiteni neko, bet draudziņa nāve tagad ir oficiāli atzīta par slepkavību. To apstiprināja arī patologa slēdziens.

-���� Klausies, Meg, ja tu gribi, Semija ari �onakt var palikt pie manis, Ādams mēģina būt izpalīdzīgs. Ja tu domā, ka, drusku vairāk pastrādājot, tu vari atgriezties operatīvajā grupā, es ar lielāko prieku viņu pieskatī�u.

-���� Aktā?

-���� Pavisam noteikti. Man patīk, ka viņa pie manis paliek arī kādu darbdienas vakaru.

Ādams ņem Semiju pie sevis katru otro nedēļas nogali. Tāda ir vieno�anās, tā ir paredzēts. Interesanti, vai viņ� �itā lien bez ziepēm, jo grib no viņas kaut ko izspiest?

-���� Kur ir āķis? Ja tu domā, ka es tādēļ mainī�u apmeklē�anas un aizgādnības noteikumus, tad zini, ka es pat netaisos to darīt.

-���� Izbeidz �o cinismu, Ādams asi atsaucas. Es vienkār�i gribēju palīdzēt.

Megana mana, ka piedāvājums tūlīt tiks paņemts atpakaļ. Tādā gadījumā paldies! Ja viņa �ovakar varētu palikt pie tevis, tas man tie�ām noderētu.

-���� Super. Es viņu aizvedī�u uz KFC.

-���� Pamēģini tikai!

Klausuli abi noliek smaidīdami.

D�imijs noliek viņai priek�ā krūzi melnas tējas. Nesaprotu, kā tu vari kaut ko tādu iedzert bez piena.

-���� Pie visa var pierast, zini. Viņa atliec muguru un paskatās datorā, kas jauns Keitlīnas Lokās lietā. Uzklik�ķina uz bildītes, un atveras vēstule.

-���� Jā! Jā! Jā! Paldies tev, mīļo Dieviņ!

-���� Kas ir? D�imijs pieliecas, lai varētu lasīt no ekrāna.

-���� Datubāzē ir atrasti pirkstu nospiedumi, kas atbilst tiem, ku�rus eksperti savāca no furgoniņa! Viņa baksta ar pirkstu moni�torā. Gar sānu durvju rokturi un stikla iek�pusi ir grābstījies kāds Sems Eliots Grābs, sēdējis par ielau�anos un miesas bojājumiem.

-���� Tagad viņam vajadzēs �o to paskaidrot, bilst D�imijs.

* Kentucky Fried Chicken ātrās ēdinā�anas restorāns.

Liekas, viņa spie� roku milzim. Ķetnu, kas patlaban dragā viņas pirkstus, ir sniedzis jaunais operatīvās grupas vadītājs, Londonas policijas komandieris Bārnijs Gibsons no Sevi�ķi smago noziegumu direktorāta.

-���� Apsēdieties! viņ� uzaicina, maldino�i mīlīgi smaidī�dams. Un pastāstiet mums par autopsijas rezultātiem!

Megana apsē�as pie galda, uz kura elkoņus jau atbalstījusi D�ūda Tompkinsa, D�ons Roulendss un Gibsona kolēģis Stjuarts Villiss. Viņa lieliski apzinās, ka �ī ir viņas pēdējā iespēja atgriez�ties operatīvajā grupā.

-���� Ser, līķa sekciju veica profesore Lisa Hamiltona. Saskaņā ar viņas aplēsēm nāve iestājusies apmēram desmit stundu pirms tam, kad D�eikā Timberlenda līķis tika sadedzināts Volkswagen furgoniņā. Viņas analizētie dati liecina, ka ugunsgrēks sarīkots ar nolūku, lai izskatītos, ka Timberlends gājis bojā dzēruma izrai�sītā negadījumā. Tā nebija. Viņa pastumj priek�niecībai oficiālo ziņojumu par autopsijas rezultātiem. �ajā ziņojumā rakstītais nepārprotami norāda, ka Timberlends nogalināts.

Gibsons pa diagonāli lasa pirmo lappusi. Nāves cēlonis?

-���� Nākamajā lappusē, ser. Trauma no sitiena ar neasu priek��metu un sirdslēkme. Viņam ar kaut ko smagu iesita pa pakausi, ar kaut ko līdzīgu akmenim.

-���� Kaut ko līdzīgu akmenim? londonietis uzmet Meganai īdzīgu skatienu.

-���� Iespējams, tas bija akmens. Tas noteikti nebija ķieģelis vai āmurs.

-���� Skaidrs. Viņ� vēl mazliet palasa patoloģes ziņojumu, tad paceļ galvu. Profesore raksta, ka galvaskausā atrastas aug�snes un grants daļiņas. Vai laboratorijai ir kas sakāms par to, no kurienes �īs daļiņas varētu būt?

-���� Nē, ser. Ta�u es uzskatu, ka tās ir no Stounhend�as.

-���� Kāpēc? Gibsons ir izbrīnīts.

-���� Saulgrie�i, ser. Pēc manām domām, ir loģiski uzskatīt, ka Timberlends noīrēja furgoniņu, lai kopā ar Loku sagaidītu saul�lēktu Stounhend�ā. Jādomā, viņi tur ieradās rīta agrumā. Tie�i tajā laikā, manuprāt, viņiem tur uzbruka; �is laiks atbilst ari pro�fesores Hamiltones aplēsēm. Iespējams, ka Timberlends mēģi�nāja nepieļaut Lokās nolaupī�anu un �ajā cīņā zaudēja dzīvību.

-���� Daudz kas ir iespējams, inspektore Beikere. Gibsons jautā�jo�i palūkojas uz savu ser�antu. Stjuart?

Villiss nelaipni nopēta Meganu ar savām brūnajām a�te�lēm. Kad tiek nolaupītas svarīgas personas, tādas kā Keitlīna Loka, vispirms tiek veikta rūpīga plāno�ana, upura novēro�ana un cītīga gatavo�anās. Runa ir par ASV viceprezidenta meitu. �ādas operācijas veic noziedznieki, kuri izgāju�i pilnu militāru apmācību un kuru rīcībā ir automātiskie iero�i. Viņi neierodas ar tuk�ām rokām un nesit pa galvu ar "kaut ko līdzīgu akmenim".

Gibsons nomēra Meganu ar kritisku skatienu. Inspektore Beikere, vai jums ir vēl kas piebilstams?

Tā ir pazemo�ana un iebaidī�ana. Megana zina, ka nupat viņai ir pati pēdējā iespēja sevi pierādīt.

-Jā, ser. Uz Volkswagen furgoniņa durvju roktura un loga stikla ir atrasti pirkstu nospiedumi. Tos atstājis kāds mūsu grā�fistes iedzīvotājs. Viņa skatās tie�i Villisam acīs. Sīks noziedz�nieks, vārdā Sems Grābs, no Vinterburnstokas. Viņa dzīvesvieta atrodas pavisam netālu no Stounhend�as.

-���� Vai jūs neuzdotu kādam painteresēties par �o Grabu? Gibsons uzrunā Roulendsu. Ja viņ�, kā apgalvo inspektore Bei�kere, ir vienkār�i sīks noziedznieks, varbūt viņ� to furgoniņu ir uzgājis tīrās nejau�ības pēc. Tad komandieris atkal pievēr�as Meganai: Iespējams, �is Grābs vienkār�i zaga darbarīkus no �ķūņiem, ziņkārības pēc atvēra furgoniņa durvis un tur viņu gai�dīja nepatīkams pārsteigums.

-���� Daudz kas ir iespējams, zīmīgi saka Roulendss.

Megana nomana iespēju doties pretuzbrukumā: Ser, es ar lielāko prieku nodarbo�os ar Grabu!

Gibsons piestumj patoloģes ziņojumu Tompkinsai. Es tā dzirdēju, ka jums un ser�antam Dokerijam ir citi neatliekami pienākumi.

Megana apvalda vēlmi pielēkt kājās un mesties laukā. Ser�

Inspektore Beikere, jūs varat iet, komandieris viņai norāda uz durvīm. Pateicamies par darbu!

Elpu Megana ievelk tikai tad, kad jau ir izgājusi no apsprie�u zāles. Viņa dodas uz dāmistabu un tur kliedz un zvetē ar dūrēm pa sienu. Tie draņķi tagad izmantos viņas iestrādnes.

Kapu�ainie ir sāku�i pret viņu izturēties citādi. Tie ir sa�springti. Uzmanīgāki nekā agrāk. Daudz gausāki. Keitlīnas sirdī mostas cerība: �ie noteikti ir izlēmu�i laist viņu vaļā! Tad viņa sa�ļūk. Nē, dro�i vien viņu vienkār�i ved uz citu cietumu. Nolau�pītos vienmēr vadā apkārt, tā ir vēl viena Ērika gudrība, kurai tagad nav jēgas.

Tikko viņa ir paspējusi cik necik pierast pie gaismas, tā acis atkal tiek aizsietas. Keitlīna paceļ rokas, ta�u tās uzreiz tiek sa�grābtas. Miesā ieduras asi metāla �okļi: viņai uzliek roku dzel�us.

Viņu ved pa kādu gaiteni. Akluma dēļ viņa grīļojas, it kā viņai būtu jūras slimība. Neredzamas rokas izstūrē viņu pa vairākiem pagriezieniem un aptur telpā, kur temperatūra ir vismaz desmit grādus augstāka.

Apsēdiniet!

Vīrie�a balss. Izglītota vīrie�a, angļa. Tā skan valdonīgi.

Viņu apsēdina uz krēsla. Tas ir patīkams. Koks un āda, nevis auksts akmens.

-���� Keitlīna. Balss ir mierīga un nosvērta. Mēs tev uzdosim da�us jautājumus. Vienkār�us jautājumus. Atbildi godīgi, tas ir ļoti svarīgi. Vai tu saproti?

Viņa atkal atceras, ko mācīja Ēriks: nodibini kontaktu ar nolaupītājiem, jebkādu kontaktu. Tas var iz�ķirt, vai tu dzīvosi vai mirsi.

-���� Saprotu.

-���� Labi. Jautātājs, liekas, ir apmierināts.

-���� Vai es varu dabūt kaut ko dzeramu? Man ļoti gribas dzert.

-���� Bet lūdzu.

-���� Tikai ne ūdeni, viņa lūdzas. Ūdeni es esmu dzērusi tik daudz, ka varētu tajā noslīkt. Vai jums nav kokakolas vai sulas?

-���� Mums ir tikai ūdens.

Keitlīnai rokā tiek iespiesta glāze. Viņa to paceļ, mazliet sa�ķiebj un nedaudz aplejas. Kāds izņem glāzi viņai no rokas.

-���� Kā tevi sauc?

Cita balss. Jaunāka, spalgāka. Ar vieglu akcentu. Ne tik sko�lota.

-���� Keitlīna Loka, viņa lepni atbild.

-���� Cik tev gadu?

-���� Divdesmit divi.

-���� Kur tu esi dzimusi?

-���� Pēr�esā Ņujorkā.

-���� Kādas ir tavas visjaukākās atmiņas par savu tēvu?

Tādu jautājumu viņa nav gaidījusi. Kā, lūdzu?

-���� Domā par savu tēvu: kādas ir tavas visjaukākās atmiņas par viņu?

Par to domāt ir sāpīgi. Keitlīna ilgi klusē, gudrodama, ko lai saka.

-���� Tētis man lasīja priek�ā. Katru vakaru viņ� sēdēja man bla�kus zem segas un lasīja tik ilgi, līdz es aizmigu. Viņa ar grū�tībām pasmejas. Viņ� sacerēja stāstus par feju princesi, vārdā

Keja, un viņas piedzīvojumiem, un tad� Viņa ar pūlēm valda asaras. Tad es aizmigu, turēdamās tētim pie rokas.

-���� Tagad par māti kādas ir tavas visjaukākās atmiņas par māti?

Keitlīnai briesmīgi sāp. Viņa tik skaidri redz savu tēvu. Viņai

tā bezgala pietrūkst. Izmisīgi gribas turēties tētim pie rokas un just, ka viņa ir dro�ībā. Māti es necik daudz neatceros.

-���� Padomā!

Keitlīna domā vismaz minūti. Viņa tik ilgi ir turējusi uz māti ļaunu prātu, ka laimīgākus laikus nav viegli atcerēties.

-���� Es laikam atceros, kā viņa pirmajā skolas dienā sēja man matos dzeltenas lentes. Tāpēc, ka man riebās tas zilais formas tērps. Atceros, kā mēs abas pie vecmāmiņas cepām vafeles. Gan�drīz katru reizi, kad uz turieni aizbraucām. Un filmē�anas reizēs viņa mēdza mani uzsēdināt uz spilvena savā ģērbistabā un viņas personiskā grimētāja mani uzkrāsoja.

Tagad prātā nāk daudz visādu jauku atmiņu par mammuci. Kāpēc viņai vajadzēja mūs abus ar papuci piekāst, kāpēc viņa mūs pameta?

-���� Labi. Ar to būs diezgan. To atkal saka tas pirmais vīrietis.

Keitlīna dzird klik�ķi un dūkoņu, kas pamazām noklust; acīm�redzot izslēgta kaut kāda elektriskā ierīce. Viņai tuvojas soļi.

-���� Kāpēc jūs man to visu jautājat?

Neviens neatbild. Rokas satver viņu un ceļ kājās.

-���� Sakiet: kas ir ar D�eiku? Kas ar viņu noticis? viņa izmisīgi taujā. Kur viņ� ir? Vai es varu ar viņu parunāt?

Viņu pagrie� un liek iet uz priek�u.

-���� Atbildiet! Atbildiet: kur viņ� ir? Keitlīna iecērt papē�us zemē un atliecas, lai viņu nevarētu tik viegli pastumt. Spēcīgas rokas atrauj viņu no grīdas.

-����� Sūdabrāļi! Meitene ķepurojas un spārdās, ta�u viņu tur vismaz �etri cilvēki, tie nē�us velk viņu uz priek�u. Mans tēvs jūs nogalinās! Mans tēvs neliksies mierā, līdz viņa vīri nogalinās jūs visus, draņķi tādi!

Cessna Citation lido virs Atlantijas okeāna ar kreisera ātrumu, gandrīz tūksto� kilometriem stundā. Paredzētais lidojuma ilgums ir se�as stundas divreiz ātrāk nekā ar pasa�ieru lidma��īnu.

ASV viceprezidents Toms Loks un viņa oficiāli ne�ķirtā sieva Kailija piesprādzē dro�ības jostu privātā lidma�īna ir �ķērso�jusi Apvienotās Karalistes gaisa telpas robe�u. Lidojuma laikā viņi nav pārmiju�i gandrīz ne vārda, un nomāco�ā klusē�ana turpinās arī bruņotajā mersedesā, kur� Slepenā dienesta aģentu vienības pavadībā ved viņus no Hītrovas uz dienvidrietumiem.

Eskortam pievienojas arī se�as policijas automa�īnas ar ieslēgtām sirēnām. Vilt�īrā kavalkāde ir spiesta gausināt ātrumu: �oseja ir pilna ar svētceļnieku ma�īnām un furgoniņiem, kas lēni virzās uz Stounhend�as pusi. Policijas auto aplenkumā merse�dess aiztraucas garām un pēdīgi apstājas Devaizesā pie grāfistes policijas pārvaldes.

Tomu un Kailiju Lokus ieved Hanta kabinetā un pēc apsvei�cinā�anās un rokasspiedieniem nosēdina pie liela apsprie�u galda. Viņiem iepretim sē� komandieris Bārnijs Gibsons un Sēlija E�borna no Iek�lietu ministrijas. Viņa nepilnus piecdesmit gadus veca, sīka, ta�u valdonīga ziemeļniece sāk runāt pirmā:

-����� Iek�lietu sekretārs lika man atvainoties viņa vārdā. Diem�ēl viņ� nevarēja pārtraukt savu vizīti Austrālijā. Esmu ieradusies, lai jums palīdzētu un apliecinātu, ka Lielbritānijas valdība dara visu iespējamo, lai atrastu jūsu meitu.

Es varu sacīt, ka mums veicas labi, ierunājas Hants. Ir atrasta automa�īna, ar kuru Keitlīna brauca; tā ir sadegusi, ta�u mūsu eksperti to ir rūpīgi izpētīju�i. Viņ� savelk skumju seju.

-���� Jūs jau dro�i vien zināt, ka to jauno vīrieti, ar kuru kopā viņa devās ceļā, mēs atradām miru�u.

Kailija Loka izņem no somiņas papīra salvetīti.

Hants turpina:

-���� Vai jums ir kas zināms par viņu attiecībām?

Aktrise papurina galvu.

-���� Viņi acīmredzot iepazinu�ies nesen, saka Toms Loks.

-���� Ticiet man, par nopietnām attiecībām Keitlīnas apsardze man būtu ziņojusi. Viņ� redz, cik sieva ir nelaimīga, un saņem tās roku. Pirmā sirsnīguma pazīme abu saskarsmē. Vai Keitlīnas nolaupītāji ar jums ir sazināju�ies?

-���� Nē, nav.

-���� Vai jūsu izmeklētājiem ir kādas ziņas par to, kas ir �ie nolaupītāji?

-���� Pie tā �obrīd strādā vispieredzēju�ākie Londonas Sevi�ķi smago noziegumu direktorāta detektīvi.

-���� Un MI6?

-���� Speciālais izlūkdienests ir informēts, iejaucas E�borna.

-��� Pēc mūsu domām, �obrīd nebūtu vērts to aktīvi iesaistīt izmek�lē�anā. Ja kļūs skaidrs, ka iesaistītas ārzemes vai teroristi, mēs aicināsim talkā ari to.

ASV viceprezidents nopū�as.

-���� Misis E�borna, mēs ar sievu pateicamies par jūsu atbalstu un policijas pūlēm. Ta�u es ceru, jums nebūs iebildumu, ka es tā saku, mēs abi jutīsimies mierīgāk, ja operācijā iesaistīsies speciālisti, kurus es varu atsūtīt. FIB strādā cienījami �īs jomas profesionāļi.

E�borna saproto�i pasmaida.

-���� Es zinu, kā jūs jūtaties, mister viceprezident, man pa�ai ir meita Keitlīnas vecumā. Varat būt pārliecināts, ka mēs esam visnotaļ gatavi sadarboties ar FIB informācijas apmaiņas jomā, ziņojot birojam un jums par jebkādiem panākumiem. Tomēr nedalīta kontrole pār izmeklē�anas norisi ir tik ārkārtīgi svarīga, ka operatīva iesaistī�anās nebūtu vēlama.

Viceprezidents Loks palai� vaļā sievas roku un pieliecas. Viņa acīs zalgo tērauds, kas rūdījies priek�vēlē�anu aģitācijas ugunīs.

-����� Ministres kundze, policijas priek�nieka kungs! Pirms iekāp��anas lidma�īnā es runāju ar Savienoto Valstu prezidentu. Jau bija vēla nakts, ta�u viņ� bija ļoti noraizējies un zvanīja man, lai kā tuvs draugs un visu ASV pilsoņu aizbildnis izteiktu savas rūpes. Mums ir divas iespējas. Jūs varat piekrist manam lūgu�mam un iemantot manu, Kailijas un prezidenta pateicību. Vai arī pēc da�ām stundām prezidents personiski piezvanīs jūsu prem�jerministram un izteiks dziļas raizes par �īs izmeklē�anas norisi. Tad viņ� pie Baltā nama sarīkos preses konferenci, lai savās ba�ās dalītos ar visu amerikāņu tautu.

Hants ir visu sapratis.

-���� Mister viceprezident, mēs priecāsimies par FIB palīdzību. Kāds no maniem palīgiem sazināsies ar biroja ģenerāldirektora līdzstrādniekiem.

Pirmo reizi ierunājas Kailija Loka. Viņa vēlas uzdot vienu vie�nīgu jautājumu, un tas izskan tik spalgi, ka kļūst skaidrs, cik ļoti viņa baidās no iespējamās atbildes. Mister Hant, lūdzu, pasa�kiet man godīgi: vai mana meita, pēc jūsu domām, vēl ir dzīva?

Policijas priek�nieks atbild bez mazākās minstinā�anās:

-���� Esmu par to pilnīgi pārliecināts. Es ne�aubos, ka mēs pavi�sam drīz viņu atradīsim.

Kailija atvieglota pasmaida.

Toma Loka acīs lasāms kas cits. Hanta vietā viņ� būtu sacījis tie�i to pa�u ta�u viņ� zina patiesību. Maz ticams, ka meita pie viņiem atgriezīsies dzīva.

Megana vairs ne minūti nekavēsies darbā! Viņa izslēdz da�toru, paķer savas mantas un izmetas pa durvīm. Vienīgais mie�rinājums ir tas, ka Semijai tagad vairs nevajadzēs palikt pa nakti pie Ādama.

Niknumā par to, ka viņu atstādināju�i no svarīgas lietas izmeklē�anas, viņa gandrīz paskrien garām Gideonam �eisam, kur� nāk uz apmeklētāju ieejas pusi. Viņ� iet, galvu nodūris, nepārprotami nokaudamies ar domām, kas ir vēl melnākas nekā tās, kas spieto viņas pa�as galvā.

-���� Gideon! viņa uzsauc.

Jaunais �eiss paceļ acis, izmoka vārgu smaidiņu un dodas uz viņas pusi. Inspektore Beikere, es atbraucu tie�i tāpēc, lai satiktu jūs.

Megana paskatās pulkstenī. Kāpēc jūs nepiezvanījāt? Es braucu pakaļ meitai. Vai mēs nevaram �o sarunu atlikt līdz ritam?

Viņ� ir manāmi sarūgtināts. Jā, protams, katrā ziņā.

Ir skaidri redzams, ka viņam tā neliekas. Kas noticis? Kāpēc jūs gribējāt mani satikt?

Gideons jau vismaz stundu bija klusībā atkārtojis visu, ko gri�bēja sacīt, tomēr �ajā brīdī viņ� nezina, ar ko lai sāk. Jums bija taisnība. Es jums neizstāstīju visu.

-���� Tas ir kā? Megana uzreiz nespēj atcerēties, kādos melos viņa Gideonu apsūdzējusi.

-���� Es redzēju to cilvēku, kur� bija ielauzies mājā, mana tēva namā. Viņ� sniedz Meganai savu mobilo. Es viņu nofotogra�fēju.

Megana paņem tālruni. Fotogrāfija ir visai bēdīga. Drebelīga. Lētās zibspuldzes izdedzināta. Nejēdzīgi iekadrēta. Tai piemīt visas nepilnības, kādu nedrīkst būt labā fotogrāfijā. Tomēr ar to kaut ko var iesākt. Tagad viņas izveidotajam psiholoģiskajam portretam ir seja.

Megana ilgi un vērīgi lūkojas uz depīgo vīrieti ar uzkumpu�iem pleciem un īsiem, gai�iem matiem. Tie�i tāds, kā viņa bija iedomājusies. Baltais, pāri par trīsdesmit, sver apmēram �etr�padsmit stounus, krū�u apmērs vismaz �etrdesmit divas, drīzāk pat �etrdesmit �etras collas.

-���� Es viņu nofotografēju sekundi pirms tam, kad aizvēru dur�vis, Gideons paskaidro. Ieskatoties vērīgāk, var redzēt, ka viņam rokā ir dego�i papīri.

Megana, acis piemiegusi, pēta mazo ekrāniņu un redz, ka tā tie�ām ir. Fotogrāfija ir vērtīgāka, nekā viņai pirmajā mirklī likās: tā ir pierādījums. Kāpēc jūs nevēlējāties, lai mēs par to uzzinām?

-���� Grūti paskaidrot, Gideons parausta plecus. Man laikam likās, ka es viņu atradī�u agrāk nekā jūs.

-���� Kāpēc jūs gribējāt viņu atrast?

-���� Lai iztaujātu par tēvu. Es gribu izdibināt, kur īsti viņ� bija iesaistījies. Saprast, ko tas viss viņam nozīmēja.

Megana apjau�, ka nav runa par vēlmi personiski atriebties pāridarītājam. Kur viņ� bija iesaistījies? Par ko jūs runājat?

Gideons sastingst. Viņam gribas �ai inspektorei izstāstīt visu, lai viņa tad nāktu palīgā, ta�u ir bail, ka viņu noturēs par juku�u. Mans tēvs visu mū�u rakstīja dienasgrāmatu. Kop� astoņpadsmit gadu vecuma.

Megana gan neatceras, ka policijas ziņojumos par �eisa kabi�netā atrasto būtu pieminētas kaut kādas dienasgrāmatas. Un?

-���� Man liekas, tās varētu būt svarīgas. Viņ� vērīgi skatās uz Meganu, gribēdams redzēt, kāda būs viņas reakcija. Vai jūs kaut ko zināt par akmeņiem un Svētajo Kalpu ģildi?

-���� Par kādiem akmeņiem?

-���� Stounhend�as.

Meganai jāsmejas. Klausieties, man �odien ir ļoti grūta diena un nav ne mazākās vēlē�anās lauzīt galvu par rēbusiem. Par ko īsti jūs runājat?

-���� Mans tēvs bija iesaistījies slepenā organizācijā. To sauca� viņ� apraujas un izlabo: � to sauc "Svētajo Kalpi".

Policijas inspektores reakcija ir neslēpti ciniska.

-���� Un kas par to? Tātad jūsu tēvs bija slepena kluba biedrs. Ne viņ� pirmais, ne vienīgais. Policijā ir papilnam brīvmūrnieku un visādu citādu īpatņu. Atvainojiet, man tagad tie�ām jāiet.

-���� Tas nav nekas līdzīgs brīvmūrnieku ģildei, Gideons asi atsaucas. �ī organizācija ir bīstama. Viņi dara da�neda�ādas lietas, veic rituālus, iespējams, upurē�anas.

Megana skatās viņam acīs. Gideons �eiss ir pārguris. Nomākts. Iespējams, viņam ir posttraumatisks stress.

-���� Gideon, vai jūs pēdējā laikā guļat pietiekami?

-���� Diez vai, viņ� papurina galvu.

Nu, tagad viss ir skaidrs. Tēva nāve, sastap�anās ar vardar�bīgu kramplauzi tas viņam ir bijis par daudz.

-���� Vai jums nevajadzētu aiziet pie ārsta? Jums varētu noderēt kādas zāles, kas palīdzētu atpūsties. Uz pāris nedēļām, tad jau būs vieglāk.

-���� Inspektores kundze, man nevajag ne zāles, ne padomus. Man vajag, lai jūs klausāties, ko es stāstu. Mans tēvs padarīja sev galu �īs organizācijas dēļ, �o Svētajo Kalpu dēļ. Es vēl nezinu, kāpēc tie�i, ta�u man �ķiet, tam bija kaut kāds sakars ar mani.

Megana paskatās uz savu ma�īnu, pēc tam uz policijas iecirkņa durvīm. Pie meitas viņa var nokļūt tikai ar ma�īnu.

-���� Turpmākā saruna būs jāatliek līdz rītam, viņa saka. �o, viņa pacilā Gideona telefonu, es pagaidām paturē�u, man jānokopē tā fotogrāfija. Jūs to dabūsiet atpakaļ mūsu nāka�majā tik�anās reizē.

Gideons sarūgtināts pamāj ar galvu.

-���� Lūdzu, atbrauciet uz mana tēva namu! Es jums parādī�u viņa dienasgrāmatas. Tad daudz kas kļūs skaidrāks.

Megana vilcinās. Viņa nemēdz aizmirst par savu personisko dro�ību, un jaunais �eiss nepārprotami ir nestabilā psihiskā stā�voklī.

-���� Mēs ar ser�antu ieradīsimies rīt desmitos. Tā būs labi?

-���� Desmitos, ļoti labi.

Viņi atvadās, un Megana iet uz savu ma�īnu, skatīdamās Gideona mobilajā, kur redzams gai�matains vīrietis ar uguni rokā.

TRE�Ā DAĻA

Paslēpu�ies augstu apkārtnes kalnos, Pielūki noskatās, kā ap milzīgajiem akmeņiem kā skudras rosās puķu bērni. Svētceļnieki sadodas rokās un megalītu ainavā izveido vēl vienu apli.

Visu nakti Svētajo Kalpi noraudzījās, kā �urp plūst ļau�u masas. Simtu simtiem. Visda�ādāko tautību, vecumu un ticību svētceļnieki. Jaunpagāni, jaundruīdi, jaunraganas. Pagāni un kristie�i, katoļi un jūdi. Vieni nāk �urp lūgties, citi noskatīties izrādi. Tie ir ieradu�ies. Kā vienmēr.

Vilt�īras paugurainajās pļavās sprak�ķ ugunskuri neatļautās vietās ierīkotās nometnēs; tie kā sendienās iedegti, svinot saul�grie�us. �onakt senā kulta vieta ir atvērta apmeklētājiem, un to ir pārplūdināju�i jaunpagānu pūļi.

Saulgrie�u mistika un senās para�as saduras ar modernās sabiedrības ma�inēriju. Pūļa kontrole, higiēna, satiksmes regu�lē�ana un viena īpa�a sena dieva naudas pielūg�ana. Te netrūkst pat sambas ansambļu, kas tirgo savus kompaktdiskus, un suvenīru ir tikpat daudz, cik narkotiku un alkohola.

Saules pielūdzēji, kas ieradu�ies no visas pasaules, tuvoda�mies Stounhend�ai, ievēro, ka policija nopūlas ne tikai viņu dēļ vien. No mutes mutē ceļo ziņa par pazudu�o amerikānieti un viņas miru�o mīļāko, un daudzi metas ceļos, lai skaitītu godinā��anas un cerības lūgsnas.

Bungas, kas ir rībēju�as cauru nakti, sāk skanēt skaļāk un ātrāk. Gaisā virmo satraukums. Baltās drānās tērpu�ies druīdi atkārto savas lūg�anas. Jaunpagāni kailām krūtīm dejo ar pen�sionāriem vējjakās un hipijmei�ām, kuru matus rotā pērlītes un ziedi.

Atskan spalgi pūtieni senatnes orķestrī iesaistās jaunpienācējas vuvuzelas. Ļau�u jūrā veļas saucienu, roku plauk�ķinā��anas un korī skandētu vārdu viļņi. Nesapra�u acis glā�ainas no narkotikām vai spo�as no �ķīstām gaidām ir pievērstas sārtajām debesīm burvestības gaidās; tās nepacietīgi alkst ieraudzīt, kā pirmais saules stars �ķērso pasaules slavenāko ak�meņu apli.

Saule uzlec un ienāk sarsēnu gredzenā. Atskan milzīgas ga�viles.

No Ģildes Stounhend�as apkaimē ir tikai Pielūki. Svētajo Kal�piem te nav ko darīt. Viņi ir sapulcēju�ies citur Templī. Viņi loka ceļus uz Lielās zāles aukstās akmens grīdas: �eit ir viņu dievi.

Gideons pamostas. Pametis skatienu pulkstenī, viņ� uzreiz saprot, ka, dodamies uz policiju, ir rīkojies pareizi. Ir gandrīz des�mit no rīta, gada garākā diena, un viņ� pirmo reizi �ajā nedēļā ir gulējis cie�ā miegā. No viņa pleciem ir novelts liels smagums.

Noskalojies du�ā un noskuvies, viņ� noskrien lejā uz virtuvi. Tie�i tajā brīdī, kad viņ� lej tējkannā ūdeni, iedūcās signalizā�cija. Viņ� nospie� durvju atvēr�anas elektromagnētisko pogu un monitorā skatās, kā Meganas ma�īna ieripo pa lielajiem dzelzs vārtiem un pa grantēto celiņu tuvojas namam.

Gideons atver parādes durvis. Labrīt! viņ� mundri saka.

-���� Labrīt, ar stipri mazāku entuziasmu atsaucas Megana. �is ir ser�ants Dokerij s.

Ser�ants, kura acis aiz saulesbrillēm nav redzamas, pasmaida un sniedz roku.

-���� Priecājos iepazīties! Gideons to dedzīgi paspie�. Nāciet iek�ā!

Policisti viņam pa pēdām ienāk virtuvē un apsē�as ap gareno prie�koka galdu. Gideons gatavo tēju un kafiju un viesmīlīgi �alo:

-��� Jums tagad, saulgrie�os, laikam daudz darba?

-���� Ļoti daudz, Megana atbild. Uz ceļiem darās viens vie�nīgs ārprāts. Man vajadzētu sekot mana biju�ā vīra priek�zīmei un ap �o laiku ņemt atvaļinājumu. Citādi traks var palikt.

-���� To iepriek� nevar zināt, bilst D�imijs. Vienu gadu tie ļautiņi uzvedas kārtīgi, bet citgad ārdās kā me�a zvēri.

Gideons izdala krūzes, pasniedz pienu un cukuru un arī apsē��as pie galda. Megana to uztver kā mājienu, ka sarunai laiks pārslēgt ātrumus. Vakar jūs, runādams par sava tēva dienas�grāmatām, ieminējāties, ka ar to palīdzību varētu kļūt skaidrāki viņa nāves apstākļi. Vai atļausiet tajās ieskatīties?

Viņ� noliek savu krūzi un pieceļas. Jā, protams. Ta�u man jūs jābrīdina.

-���� Par ko?

Viņ� apstājas kāpņu pakājē. Tā nav viegla lasāmviela. Mirk�līti, es tūlīt parādī�u, ko es ar to gribu teikt.

Viņ� aiziet uz slepeno kambari un paņem vienu no at�ifrēta�jām burtnīcām. Nedaudz aizelsies, atgrie�as un sniedz dienas�grāmatu Meganai.

-���� Kas tā par valodu? Viņa tur smago burtnīcu izstieptā rokā, it kā tā būtu vieglāk kaut ko saprast.

-���� �ifrs, Gideons atbild. Mans tēvs savu dienasgrāmatu rakstīja �ifrā. Viņ� to izdomāja, kad es vēl biju pavisam mazs, lai mudinātu mani mācīties grieķu valodu.

-���� Tas ir grieķiski? Megana, acis piemiegusi, skatās uz burtu rindām.

-���� Ne glu�i. Burti ir grieķu, bet a�gārni. Tie apgrieztā secībā atbilst attiecīgajiem angļu alfabēta burtiem, proti, omega nozīmē A un tā joprojām. Viņ� paņem pildspalvu un, uzrakstījis uz veca laikraksta baltās malas MY2QA l PQSYH, sniedz laikrakstu Meganai.

-���� Kā jums �ķiet kas te rakstīts?

-���� Megana Beikere.

Gideons apstulbst. Kā jūs zināt? Jūs knapi uzmetāt acis!

-���� Ko citu jūs varējāt uzrakstīt? Megana smaida. Jūs mēģi�nāt mani ieinteresēt, mēģināt panākt, lai man gribētos saprast �o valodu. Tas nozīmē, ka jūs, visticamāk, rakstīsiet kaut ko per�sonisku, un vienīgā personiskā lieta, ko jūs par mani zināt, ir mans vārds. Viņa pār�ķir vairākas lapas. Kāpēc jūsu tēvs tā darīja? Kāpēc viņam vajadzēja rakstīt dienasgrāmatu �ifrā, ko sapratāt tikai jūs abi?

-���� Lai to nesaprastu neviens cits? Gideons jautājo�i atsaucas.

Megana pārdomā viņa atbildi. Dienasgrāmatu raksta tāpēc,

lai to reiz izlasītu kāds cits. Cilvēki domā, ka viņi raksta pa�i sev, bet tā nav. Ja jūsu tēvs rakstīja par kaut ko svarīgu, tātad viņ� gribēja, lai jūs to izlasītu un, iespējams, kaut kā reaģētu. Darītu ko tādu, ko spējat izdarīt tikai jūs. Varbūt viņ� gribēja, lai jūs to visu pārtulkojat un publicējat?

Gideonam ir nelaba noskārta, ka publicē�ana Natenielam nepavisam nebija prātā. Ta�u inspektores sacītais ir licis viņam aizdomāties. Jūs domājat, ka viņ� gribēja, lai es to visu atzīstu par labu? Lai arī es iesaistos?

-���� Nezinu. Kas ir "�is viss"? Vai jūs varētu mums pastāstīt?

Un Gideons stāsta un runā vismaz pāris stundu. Viņ� nolasa

priek�ā da�us svarīgākos fragmentus, kurus ir pārtulkojis, par Svētajo Kalpiem, par akmeņu pārdabisko varu, par tiem kā die�viem visu vainu dziedinātājiem. Viņ� pat pastāsta par savas mātes nāvi par viņas neārstējamo slimību un Nateniela bailēm, ka to pārmantojis ari viņ�.

Megana mēģina izdomāt, kā lai, Gideonu neaizvainojot, pa�teiktu to, par ko viņa klausīdamās domā. Beigu beigās viņa saka tie�i tā, kā domā: Iespējams, jūsu tēvs bija psihiski slims. Tad viņa tomēr mēģina mīkstināt triecienu. Viņ� bija neparasti talantīgs cilvēks; var gadīties, ka viņ� prasmīgi slēpa savu sli�mību.

-���� Viņ� nebija traks, Gideons strikti iebilst. Tajā, par ko viņ� raksta, ir liela daļa taisnības.

-���� Vai �o taisnību iespējams pierādīt? noprasa D�imijs.

Gideons pieceļas un pieiet pie loga. Viņ� lūkojas uz zālienu,

pa kuru vēl nesen staigājis tēvs. Viņam nav patīkami uzņemt policistus tēva namā, iztirzāt da�ādas privātas lietas, tomēr varas pārstāvju neticības dēļ nekas cits neatliek. Bērnībā es saslimu. Ļoti smagi saslimu. Visticamāk, ar to pa�u slimību, kas paņēma manas mātes dzīvību. Viņ� atskatās uz policistiem. Vai zināt, ko izdarīja mans tēvs? Viņ� mani izņēma no slimnīcas, atveda mājās un novannoja aukstā ūdenī. īpa�ā aukstā ūdenī, kas mani izdziedināja. Tas bija no Stounhend�as. Kad es atkal spēju staigāt, viņ� mani aizveda uz turieni un lika pieskaities visiem akmeņiem pēc kārtas, gan milzīgajiem sarsēniem, gan mazajiem, zilajiem akmeņiem. Kop� tā laika no slimības nav bijis ne vēsts. Es vispār neslimoju. Brūces un zilumi man sadzīst daudz ātrāk nekā visiem maniem paziņām.

D�imijs neuzkrīto�i, ta�u zīmīgi saskatās ar Meganu.

Gideons to pamana.

-���� Es zinu, jums �ķiet, ka es neesmu glu�i normāls, bet tā nav. Viņ� pienāk pie galda, pasniedzas tam pāri un saņem Meganas labo roku. Jūs esat sagriezusi pirkstu, vai ne tā? Cik sen jums ir �is zilais plāksteris?

Megana skatās uz netīro apsēju.

-���� Neatceros. Laikam kādu nedēļu. Tā bija diezgan dziļa brūce.

-���� Paskatieties uz manu seju! Gideons paslej zodu uz viņas pusi. Kad es gulēju slimnīcā pēc uzbrukuma, jūs bijāt atbrau�kusi mani apciemot. Jūs redzējāt brūces un zilumus. Vai tagad jūs tos redzat?

Nē. Megana neredz ne brūces, ne zilumus.

-���� Kur ir tā brūce, ko viņi gribēja �ūt? Viņ� pamana inspek�tores acīs �aubas un pie�ķiebj galvu. Un pārsistā lūpa? Vai jūs redzat pu�umu? Vai vispār kaut kas liecina, ka man bijusi pār�sista lūpa?

Meganai gandrīz sāk trīcēt rokas. Jaunā �eisa āda ir tīra un gluda. Viņa sejā nav ne skrambiņas.

-��� Jums pēc neliela iegriezuma uz pirksta joprojām ir plākste�ris. Jau veselu nedēļu. Gideona skatienā zib triumfs. Sakiet vēl, ka mans tēvs bija nenormāls! Sakiet vēl, ka viņ� rakstīja pil�nīgas muļķības!

Lielajiem priek�niekiem tonakt neiznāk izgulēties. Nakts mel�numā atskan telefona zvans, un izmeklētāju dzīvē viss sagrie�as kājām gai�ām. Piezvana Keitlīnas nolaupītāji.

Kad grāfistes policijas priek�nieks un viņa padotie ir sapulcē�ju�ies kabinetā, par to jau zina visi. Kāds no savējiem nav spējis novaldīt mēli. Ap policijas pārvaldi spieto bezmaz visu pasaules mediju pārstāvji.

Ārkārtas sanāksmi atklāj komandieris Bārnijs Gibsons. Divos naktī de�urants atbildēja uz telefona zvanu. Saskaņā ar parasto kārtību saruna tika ierakstīta. Pēc brī�a es jums atskaņo�u ierak�stu. Ir noskaidrots, ka zvanīts no telefona automāta. Tas mūs nepārsteidz, protams, ta�u interesanti, ka automāts neatrodas Anglijā. Zvanīts no Francijas. Viņ� uz brīdi apklust, lai visi paspētu aptvert, ko tas nozīmē. Zvanītājs atradies telefona būdiņā Lafajeta ielā, gandrīz pa�ā Parīzes centrā. Fran�u policija �obrīd meklē, vai kāda no novēro�anas kamerām ir zvanītāju nofilmējusi, ta�u es gau�ām brīnī�os, ja tā būs noticis. Fran�i skatās arī, vai tur ir paliku�i pirkstu nospiedumi vai kādi citi lie�tiski pierādījumi, kurus varētu sameklēt mūsu nospiedumu vai DNS datubāzēs.

Hantam nav pacietības klausīties garus stāstus: Toms Loks jau ir informēts un patlaban dodas �urp no savas viesnīcas.

-���� Bārnij, lūdzu, atskaņojiet ierakstu!

Gibsons nospie� galda vidū novietotā digitālā atskaņotāja taustiņu. Atskan balss. Runā vīrietis anglis. Skaņas kvalitāte ir diezgan no�ēlojama. Jūs gaidījāt �o zvanu, mēs to zinām. Keitlīna Loka ir pie mums, un pēc brī�a jūs dzirdēsiet mūsu pra�sības. Pauze, tad klik�ķis. Atskan meitenes balss; tiem, kas sē� ap galdu, �ķiet, ka tā nāk no kādas citas pasaules. Tētis man lasīja priek�ā. Katru vakaru viņ� sēdēja man blakus zem segas un lasīja tik ilgi, līdz es aizmigu. Viņa ar grūtībām pasmejas.

-��� Viņ� sacerēja stāstus par feju princesi, vārdā Keja, un viņas pie�dzīvojumiem, un tad� Var dzirdēt, ka viņa valda asaras. Tad es aizmigu, turēdamās tētim pie rokas.

Visiem, kas sē� ap apsprie�u galdu, pa�iem ir bērni, un, klau�sīdamies �o ierakstu, viņi ir nospiesti un nelaimīgi. Keitlīnas balss spēlē viņiem uz nerviem. Māti es necik daudz neatceros. Es laikam atceros, kā viņa pirmajā skolas dienā sēja man matos dzeltenas lentes. Tāpēc, ka man riebās tas zilais formas tērps. Atceros, kā mēs abas pie vecmāmiņas cepām vafeles. Gandrīz katru reizi, kad uz turieni aizbraucām. Un filmē�anas reizēs viņa mēdza mani uzsēdināt uz spilvena savā ģērbistabā, un viņas per�soniskā grimētāja mani uzkrāsoja.

Gibsons aptur ierakstu. Tehniskie speciālisti jau ir ķēru�ies pie darba un pēta, vai ieraksts tomēr nav falsifikācija. Jūs, mister pārvaldes priek�niek, no rīta to dro�i vien noklausīsieties kopā ar viceprezidentu Loku.

-��� Jā. Paldies, Bārnij. Tagad Hants uzrunā sabiedrisko attie�cību nodaļas pārstāvi Keitu Meloriju: Keita, cik liela ir informā�cijas noplūde?

-���� Ļoti liela, ser. Keitai Melorijai ir aptuveni trīsdesmit pieci gadi, viņai ir apaļa seja, apaļas brilles un izspūru�i melni mati. Viņa padod apkārt ap galdu valsts lielāko laikrakstu eksemplā�rus; viņas pirksti ir melni no drukas tintes. Tas ir visos lie�lajos. Daily Mirror pirmajā lapā ir trekni, melni burti: "Lokās lietas atslēga ir Francijā." Sun izcēlies ar milzīgu bikini tērptas Keitlīnas foto, toties virsrakstā ir tikai divi īsi vārdi: "Vēl dzīva?"

Keita nolasa priek�ā da�as Mirror raksta rindas:

-���� Nolaupītās amerikāņu daiļavas, ASV viceprezidenta Toma Loka meitas Keitlīnas meklējumi naktī sensacionāli pārcēlu��ies uz Parīzi: pēc nolaupītāju telefona zvana Anglijas policija metusies meklēt meiteni viņpus kanāla. Nolaupītāji piezvanīja, izmantodami īpa�o telefona līniju, kas ierīkota, mudinot visus ziņot policijai jebkādu informāciju, kas varētu palīdzēt atrast Keitlīnu. Cik noprotams, banda Al-Qaeda stilā atskaņojusi Keitlī�nas balss ierakstu, kurā viņa atklājusi ļoti personiskus faktus par sevi, savu tēvu un māti.

-���� Pietiks! iejaucas Hants. Es jau pārskaitos, piezvanīju uz redakciju un izteicu protestu. Viņ� parausta plecus. Tomēr mums nav izvēles: atliek vienīgi sarīkot preses konferenci un atbildēt uz viņu nolāpītajiem jautājumiem.

-���� Ser, varbūt ir vērts ieviest pilnīgu informācijas blokādi? sabiedrisko attiecību pārstāve ierosina. Pamatojums ir vairāk nekā pietiekams: uz spēles ir likta meitenes dzīvība.

Hants nosvie� laikrakstu uz galda. Kāda jēga? Tas viss jau ir avīzēs! Viņ� paskatās apkārt, tad atkal uzrunā Meloriju: Keita, �āda mēroga izmeklē�anā kategoriski nav pieļaujams, ka �urnālisti jaunumus uzzina agrāk nekā mūsu pa�u operatīvie darbinieki. Esiet tik laipna un atrodiet, kur� vainojams noplūdē! �ādu nolaidību tā nedrīkst atstāt.

Atveras apsprie�u telpas durvis un pa tām galvu pabā� pār�valdes priek�nieka asistente.

Ser, ir ieradies ASV viceprezidents Loks. Kopā ar viņu ir vēl divi viri, tie esot no FIB.

Kamēr pārvaldes priek�nieks Hants informē ASV viceprezi�dentu Loku par notikumu attīstību, tajā pa�ā gaitenī, ta�u citā kabinetā notiek vēl viena nepatīkama saruna. D�ons Roulendss un Bārnijs Gibsons iepazīstas ar FIB aģentiem Todu Bērd�esu un Deniju Alvesu.

-���� Pui�i, es tie�ām domāju, ka mēs varam jums palīdzēt, saka vecākais aģents Bērd�ess. Iededzis, labi trenēts viņ� izska�tās uz pusi jaunāks par saviem �etrdesmit pieciem gadiem. Mēs abi ar Denu labi pazīstam gan Tomu Loku, gan prezidentu un varam novērst no jums uguni protams, ja jūs no savas puses būsiet atklāti un godīgi.

Gibsonam klasiskas jeņķu stila retorikas at�ifrē�ana nesa�gādā ne mazākās grūtības. "Jūs mums stāstīsiet visu, bet mēs jums neteiksim neko," lūk, ko viņam vēlas darīt zināmu vecākais aģents Bērd�ess.

-���� Mani interesētu jūsu nolaupītāju bandu saraksts: kas tajā ir pirmajās vietās? Vai Toms Loks kādam ir īpa�i iekaitējis?

Amerikāņi gardi nosmej.

-���� Toms ir iekaitējis visiem, Bērd�ess attrauc. Ņujorkas mafijas ģimenēm, �ikāgas dzīvnieku tiesību aizstāvjiem, Rietum�krasta "zaļajiem", pat Bruklinas krieviem.

-���� Un vēl ir ari teroristi, piebilst Alvess. Viņ� ir republi�kānis un aizstāv krusta karu pret terorismu. "Stingrās līnijas" piekritējs, saproties. Al-Qaeda, kolumbie�i, libāņi, PAO, ANO visi taisa lellītes ar Toma Loka ģīmi un dursta tās ar adatām. Tad viņ� veikli atkal padara Gibsonu par pratināmo. Ko jums līdz �im ir izdevies uzrakt?

-���� Neko daudz, komandieris atzīstas. Mēs sadarbībā ar izlūkdienestu mēģinām sadzīt rokā visu iespējamo. Datus, elek�tronisko pastu, automātiskajos atbildētājos atstātās ziņas. Ja informācijas driskai ir jelkāds sakars ar Keitlīnu, mēs to savācam un apstrādājam.

Denijs Alvess ir gadus trīsdesmit piecus vecs latīņamerikāņu cilmes brūnacis ar īsiem, melniem matiem. Beidzot viņ� var uzdot pa�u galveno jautājumu: Ko jūs domājat par to ierakstu?

-���� Tehniķi vēl nav beigu�i darbu, ta�u, manuprāt, tas nav vilto�jums, Roulendss atbild skaidri un gai�i. Tiesa, es nesaprotu, kāpēc viņi apmierinājās ar balss ierakstu vien un neuztaisīja video.

-���� Piekrītu, atsaucas Alvess. Bet tā pavisam noteikti ir Keitlīna. Mēs runājām ar Tomu un Kailiju: tās lietas par matu lenti un grāmatu atbilst patiesībai, un, cik viņiem zināms, prese par �iem faktiem nav bijusi informēta.

-���� Mēs pa dro�u kanālu aizsūtījām to ierakstu uz Kvantiko, turpina Bērd�ess. Turienes laboratoriju zēni stāsta, ka pie tā ir krietni piestrādāts: ieraksts taisīts vairākos digitālās skaņas līmeņos. Viņi domā, ka vispirms ierakstīta Keitlīnas balss, tad ieraksts pārnests uz citu ierīci un rediģēts, bet pēc tam atskaņots pa telefonu no Parīzes.

-���� Kāpēc? Gibsons jautā. Kāpēc viņi tā nopūlējās? Varēja ta�u vienkār�i iedot meitenei klausuli.

-���� Viņi zināja, ko dara, atsaka Bērd�ess. Jādomā, bija infor�mēti, ka visas ierakstī�anas ierīces pat digitālās atstāj tādas kā audio DNS paliekas. Rakstot pa virsu vēl un vēlreiz, audio pie�rādījumu pēdas tiek sajauktas. Ir daudz grūtāk noteikt, ar kādu tehniku rakstīts, un tikt klāt skaņas avotam.

-���� Man gan gribot negribot jādomā, vai viss nav daudz vien�kār�āk, bilst Roulendss. Ja nu ieraksts tomēr kaut kādā ziņā ir viltots? Ja nu Keitlīnas balss patiesībā ir ierakstīta tepat, Anglijā, ieraksts aizsūtīts uz Franciju un no turienes atskaņots pa tele�fonu?

Alvaress purina galvu.

-���� Mūsu analītiķi apgalvo, ka zvans pilnīgi noteikti pienācis no Francijas. Viņi ir noteiku�i fona trok�ņus, un tie esot Parīzes trok�ņi. Tomēr kaut kas viņam Roulendsa teorijā patīk. Tos fona trok�ņus dro�i vien var pierakstīt klāt arī Francijā, bet vai tā tomēr nav pārāk liela noņem�anās?

-���� Bet kāda joda pēc? Gibsonam tas ne�ķiet loģiski. Viņi mierīgi varēja ierasties Parīzē �etras stundas pēc nolaupī�anas. Katru gadu pa tuneli Laman�u �ķērso tūksto�iem nelegālu imi�grantu; profesionāļu bandai, kurai pietiek nekaunības gramstī�ties gar politiķa meitu, tas jau nu gan ir tīrais sīkums.

-���� Vai ar privātu lidma�īnu, Bērd�ess viņam piekrīt. Tad no viena krasta uz otru var tikt uz pusi īsākā laikā. Vismaz es viņu vietā izmantotu lidma�īnu.

-���� Es arī, Alvess piekrīto�i pamāj.

D�ons Roulendss ir uzveikts ar rezultātu trīs pret vienu, ta�u viņu tas neuztrauc. Viņa ir Anglijā. Es par to esmu pil�nīgi dro�s. Mana profesionālā intuīcija apgalvo, ka �is ieraksts ir mēģinājums mūs vazāt aiz deguna. Patiesībā Keitlīna Loka jopro�jām ir tepat.

Kailija Loka līdz �im nav publiski izteikusies par meitas pazu��anu. Viņa ļāva vīram uzņemties visas sarunas ar angļu policiju, ar pa�u zemes Slepeno dienestu, FIB un prezidenta biroju. Tādas lietas viņam patie�ām padodas, un, lai cik sare�ģītas būtu viņu abu attiecības, Kailija zina, ka Toms par Keitlīnu uztraucas ne mazāk kā viņa pati. Ja kāds vispār var iesaistīt meklē�anā visus �os spēkus, tad tas ir Toms. Par to viņai nav ne mazāko �aubu.

Tomēr reizēm viņ� ir tik stūrgalvīgs. Atsakās redzēt elemen�tāras lietas. Pat tagad viņ� neparko neatzīs, cik briesmīga muļ�ķība bija uzticēt Keitlīnas apsardzi Ērikam, nevis Slepenajam dienestam. Neparko neatzīs. Visam vienmēr jānotiek tie�i tā, kā viņ� iedomājies.

Ziniet, �odien tā vis nebūs. �odien balsi pacels viņa, Kailija Loka; jā, ir viņas kārta pacelt balsi. Viņa runās tā, kā var runāt tikai māte. No sirds. Tādēļ viņa ir izsludinājusi preses konferenci.

Kailija vēl pēdējo reizi paskatās spogulī un paslēpj acis aiz ne�uzkrīto�ām Prada saulesbrillēm. Viņa ir ģērbusies pelēkā Givenchy kleitā līdz puslielam, gai�ie mati saņemti kopā un sasieti pa�kausī. Viņa ir gatava visam, ko pasaule var mest viņai sejā.

Viņa dziļi ieelpo un ieiet smalkās viesnīcas "Dor�estera" aug��stāva sanāksmju zālē. Uzkāpj uz podesta un apsē�as pie gara galda, kas pārklāts ar sniegbaltu galdautu. Uz tā stāv neliela plāksnīte ar viņas vārdu; viņas priek�ā ir mikrofonu un diktofonu bie�ņa. Kailija Loka paceļ acis, izraisot ko līdzīgu sprādzienam. Klik�ķ fotoaparātu slēd�i, �ilbina zibspuldzes. Viņa pamana pār�stāvjus no BBC, ITN, Sky, AFP, Reuters, PA, CNN, Inter Press, Pressenza, EFE un UPI. Un vēl tur ir kāds miljons �urnālistu no citiem medijiem. Tie stāv kājās, izrādīdami viņai cieņu nevis slavena�jai aktrisei Kailijai Lokai, bet rai�u māktajai mātei Kailijai Lokai.

Televīzijas pro�ektori izplata tādu svelmi, ka liekas uz ādas tūlīt paradīsies apdeguma �ulgas. Zāle ir pilna cilvēku. Pa�ā aiz�mugurē uz paaugstinājuma ir gara videokameru rinda. Viņai blakus sē� milzīgs miesassargs melnā uzvalkā un apaļīga meln�ādaina sieviete, kurai ir nedaudz pāri par piecdesmit gadiem, �arlēna Elba, rūdīta Kailijas preses kampaņu veterāne. �arlēna ar pirksta galu piesit pie mikrofona, un viss var sākties. Dāmas un kungi, paldies, ka esat ieradu�ies! Kā jūs visi zināt, �obrīd daudzu valstu policijas dienesti un citas likuma un kārtības sargājo�as iestādes visiem spēkiem pūlas atrast Keitlīnu Loku. Kailija Loka un viceprezidents Toms Loks ir neizsakāmi pateicīgi par �o izmeklētāju un privātpersonu pūliņiem. Tomēr �orīt mēs nevēlamies apspriest ar izmeklē�anu saistītus jautājumus. īss klusuma brīdis. �odien Kailija vēlētos uzrunāt cilvēkus, pie kuriem patlaban atrodas viņas meita. Pēc tam viņa sniegs inter�vijas. Presei atvēlēta pusotra stunda, pēc tam Kailijai jādodas uz personisku tik�anos ar Vilt�īras policijas pārvaldes priek�nieku un Lielbritānijas Iek�lietu ministrijas un FIB pārstāvjiem. Vēlreiz pateicamies par to, ka �odien esat ar mums!

Kailija brīdi klusē, saņemdamās pirms grūtā publikas aizkustinā�anas uzdevuma. Cinismu viņa jūt nekļūdīgi. Acīmredzot profesionāla trauma. Viņa noņem saulesbrilles. Acis ir apsarku��as, un uzreiz ir redzams, ka no sava kosmētikas arsenāla viņa izmantojusi tikai pūderslotiņu. Viņas sejas vaibsti visiem ir labi pazīstami. Manas meitiņas nolaupītāji! Es nezinu, kas jūs esat, nezinu, ko jūs gribat, bet es jūs lūdzu: nenodariet viņai pāri! Kailijas balss dreb. Padomājiet katrs par savu māti, par savu sievu vai māsu! Kā jūs justos, ja Keitlīnas vietā būtu viņa? Ko jūs teiktu viņu nolaupītājiem? Jūs teiktu to pa�u: lūdzu, lūdzu, nedariet pāri manam vismīļākajam cilvēkam! Lūdzu, atlaidiet viņu brīvībā! Aktrisei priek�ā uz galda nav nekādu piezīmju, tikai viena papīra lapa un pildspalva. Viņa nodur galvu un rau�gās baltajā lapā raugās ļoti, ļoti ilgi.

Tad viņa paceļ galvu. Viņas acis lūkojas tie�i kamerā, tie�i uz ciniskajiem �urnālistiem, un tās ir pilnas asaru. Manai Keitlīnai ir zelta sirds. Viņa ir pati mīļākā, sirsnīgākā, brīni�ķīgākā meita, labākas mātei nevar būt. Viņai priek�ā ir visa dzīve. Pusgadsimts nākotnes. Viņai ir tiesības satikt savu sapņu vīrieti un iemīlē�ties, nodibināt ģimeni un izaudzināt bērnus, turēt klēpī maz�bērnus un zināt, ka viņa ar savu klātbūtni un veikumu ir palī�dzējusi pasaulei kļūt labākai. Lūdzu, neatņemiet viņai to visu! Neatņemiet visu �o mīlestību, ko viņa spēj dot, neatņemiet viņai sapņus, neatņemiet nākotni! Kailija a�i nosusina asaru, kas rit viņai pa vaigu. Es ar lielāko prieku atdotu visu, kas man ir, lai tikai meitiņa atgrieztos pie manis. Un es esmu gatava to darīt. Viņa apgrie� otrādi papīra lapu un paceļ to pret kamerām. �is ir mana bankas konta izraksts. Man ir paveicies. Manā kontā atrodas desmit miljoni dolāru. Es apsolu, ka atdo�u tos jums, lai kas arī jūs esat. Atdo�u visu, kas man ir, visu, ko es varu savākt. Ja jūs man par to atdosiet manu bērnu, sveiku un veselu. Viņa piemiedz acis, un seja kļūst skarbāka. Ta�u ziniet: es esmu gatava atdot �o naudu jebkuram, kur� aizvedīs pie jums policiju vai citus izmeklētājus, jebkuram, kas spēs izraut Keitlīnu no jūsu nagiem un panāks, ka jūs un ikkatrs jūsu līdzdalībnieks stājas tiesas priek�ā.

Kailija ilgi, lēni izelpo, un viņas pleci, liekas, vairs nav tik saspringti. Viņa ar �estu norāda uz plecīgo milzi, kas sē� viņai blakus.

-���� �o vīru sauc D�o�s Gorens. Viņa uzliek uz tā masīvā delma trīco�u rociņu. D�o�s ir Amerikas vislabākais privātde�tektīvs un noziedznieku ķērājs. Sakot �os uzmundrino�os vār�dus, sievietes balss kļūst stingrāka. Viņ� ir biju�ais ASV Gaisa spēku īpa�o operāciju desantnieku majors. No �ī brī�a viņ� strā�dās tikai manā uzdevumā un visus savus spēkus veltīs tam, lai mana meita neskarta atgrieztos mājās.

Gorens paceļ lielu pirkstu un ar to iebaksta tie�i tuvākās kameras objektīvā.

-����� Man ir kas sakāms tiem, pie kuriem �obrīd atrodas Keit�līna: lūdzami, ņemiet to naudu, ko kundze jums piesola, un atdo�diet viņas meitu. Kailija Loka ir izteikusi godīgu piedāvājumu. Viņa ir pati nopietnība. Tad Amerikas labākais privātdetektīvs paskatās apkārt, paceļ acis pret griestiem un turpina: Lūdzu, pieņemiet �o piedāvājumu. Ja jūs to nedarīsiet, jums būs rūgti jāno�ēlo. Ļoti rūgti jāno�ēlo jo tad es ieradī�os pie jums un pats atņem�u jums Keitlīnu.

Megana pūlas aizmirst to, ka viņa ir prasti atstādināta no Lokās lietas, un sakopo visu uzmanību uz sudraba piekariņu, ko viņai delnā nupat ir ielicis D�imijs Dokerijs. Līdz �im tas karājās kaklā Tonijam Neiloram, pazudu�ajam blandoņam, kura meklē��anu Tompkinsa uzgrūda viņai tie�i tajā brīdī, kad viss pārējais kļuva arvien interesantāks.

Lēto piekariņu policijā nogādāja kāds, kur� bija izgājis pa�skriet Solsberijas līdzenumā; kriminālpārvaldes atradumu ap�kārtrakstā tas bija nonācis, pateicoties gravējumam otrā pusē: "Daudz laimes dzim�anas dienā T. Mīļi Nata X." D�imijs bija ie�vērojis, ka tie�i tāds piekariņ� Tonijam ir kaklā tajā stacijā uz�ņemtajā fotogrāfijā, kur viņ� bija kopā ar māsu. Un, lai vairs ne�paliktu nekādu �aubu, Natālija Neilora nupat bija apstiprinājusi, ka tā ir bijusi viņas dāvana brālim Tonijam.

Meganu interesē ne tik daudz piekariņa atra�ana, cik vieta, kur tas atrasts. Dieva aizmirstā kaktā uz taciņas. Ta�u ne jau �ādā tādā Dieva aizmirstā kaktā, nē: �is kakts bija visnotaļ netālu no tuvākā ceļa uz nodegu�o �ķūni, kur tika uziets D�eikā Timberlenda līķis.

D�imijs vēro, kā viņa skatās uz sudraba plāksnīti. Tu mēģini stāties sakaros ar miru�o pasauli?

Megana apgrie� piekariņu otrādi.

-���� Zini, man nebūtu iebildumu. Es Tonijam Neiloram labprāt pajautātu, kas viņam bija darāms uz tās takas. Diezin vai viņ� turp bija devies pastaigāties. Stipri drūms, vienmuļ� un neomu�līgs kakts. Viņa atdod detektīvser�antam piekariņu. Neilors bija tāds tuk�ziedītis: ne naudas, ne māju un ma�īnas jau ne tik. Kā viņ� nokļuva tik tālu no tuvākajiem ciemiem un pilsētām? Tur vispār nekā nav, tikai aizaugu�i lauki un krūmi.

-���� Acīmredzot viņu kāds turp aizveda, vai varbūt viņ� īk�ķoja.

-���� Kāpēc?

-���� Varbūt viņam bija nācis ausīs, ka tur kādā fermā vajadzīgi strādnieki?

Megana skatās uz Tonija Neilora fotogrāfiju atvērtajā mapē, kas stāv viņai uz galda. Kalsnais, divdesmit piecus gadus vecais vīrietis lielāko sava mū�a daļu bija dzīvojis bez darba. Kad viņam sagribējās nopelnīt dieni�ķo maizi, viņ� nemēdza doties tālu prom no pilsētas centra un bāriem. Plēsties pu�u, arot zemi, pļaujot sienu vai kopjot lopus bezkrogu lauku nostūrī, tas nepavisam nebija viņa stilā.

�is puisis ir miris. Megana to vienkār�i zina. To saka gan viņas prāts, gan intuīcija. Un viņa zina, ka pavisam drīz būs jāņem rokā klausule, lai pavēstītu to Tonija Neilora dvīņumāsai.

-���� D�im? Pamēģini kaut ko izmangot no palīgdienesta un kār�tīgi izķemmē to lauku.

-���� Tu domā, ka viņ� tur kādā vietā aprakts?

Megana pamāj ar galvu. Es nedomāju. Tas ir skaidrāks par skaidru.

Pienāk brīdis, kad krasi jāmaina spēles taktika.

No aizsardzības jāpāriet uzbrukumā.

Jārīkojas, nevis jāgaida, kad rīkosies pretinieks.

Nervozi triņādamies pie "D. Smitsena būvuzņēmēju" biroja, Gideons prātā skandē visas �īs nesatricināmās patiesības. Birojs atrodas nolaistā rūpniecības rajonā neglītu konteineru māju pudura vidū. Pagalmā skumst vecas un netīras piekabes bez bor�tiem. Caurumi asfaltā ir aizlāpīti ar granti un cementu. �ajā bēdī�gajā ainā gau�ām neiederīgs izskatās spodrs, melns bentlijs ar personalizētu numurzīmi.

Gideons dziļi ievelk elpu un metas iek�ā skāņi smirdo�ās, nevī�īgās priek�telpas acīmredzamajā naidīgumā. Labrīt. Es vēlētos satikt misteru Smitsenu. Vēlos viņam uzticēt da�us dar�biņus.

Mei�a, kas sē� pie lētā rakstāmgalda, ir manāmi neapmieri�nāta par traucējumu. Viņa noliek bil�ainu �urnāliņu un pieceļas kājās. Piesēdiet, es paskatī�os, vai viņ� nav aizņemts. Viņa atrauj vaļā slīddurvis, iebā� galvu iek�ā un pēc tam, pagriezu�sies atpakaļ, atkal uzrunā Gideonu. Varat ienākt. Durvis tiek pavērtas pla�āk, viņa pakāpjas sānis.

Deivids Smitsens pieceļas no saplēsta ādas krēsla un nāk pretī apmeklētājam. Mister �eis! Kā jums klājas? Rokas mājiens Gideons tiek aicināts apsēsties.

-���� Viss kārtībā, paldies.

Smitsens atkal apsē�as pie rakstāmgalda. Jūs noteikti izska�tāties labāk nekā tajā dienā, kad mēs tikāmies.

-���� Tas bija grūts brīdis.

-���� Es ne�aubos. Kā varu būt jums noderīgs?

-���� Dro�i vien būtu laiks apdarīt visus tos darbiņus. Nu, jūs jau zināt savest kārtībā kabinetu, bojāto mūri. Un jumtu.

-���� Jumtu?

-��� Jūs teicāt, ka mans tēvs vēlējās, lai jūs pielabojat jumtu. Viņ� jums samaksāja avansu.

Smitsens ar plaukstu uzsit sev pa pieri un pasmaida.

-���� Bet protams! Atvainojiet, tagad es arī atceros. Man likās, jūs runājat par jumtu virs kabineta.

Arī Gideons smaida. Viss, pietiks spēlēt teātri. Viņam ne prātā nenāk uzticēt Smitsenam kaut kādus darbus. Tas bija tikai iegansts pie viņa ierasties. Būdams pie manis Karaliskajā Tolardā, jūs uzkāpāt otrajā stāvā un rakņājāties pa mana tēva mantām pārcilājāt viņa dienasgrāmatas.

Smitsens izskatās pārbijies. Es tikai uzkāpu paskatīties, vai nevar iebrukt griesti! Tas arī viss!

-���� Nē, tā nebija. Gideons runā mierīgi, ta�u patiesībā kļūst arvien nervozāks. Mister Smitsen, es lieliski zinu, kā es tās dienasgrāmatas atstāju, un pēc jūsu vizītes tās stāvēja citādi. Jūs tur kaut ko meklējāt, un, manuprāt, es zinu, kas jums bija vaja�dzīgs.

Būvuzņēmējs nesaka ne vārda.

-Jūs meklējāt to pa�u, ko tas cilvēks, kur� ielauzās tēva mājā, tas, kur� atstāja mani liesmās.

Smitsens ļoti cen�as izskatīties aizvainots. Mister �eis, ko jūs, patie�ām�

Klausieties, Gideons viņu pārtrauc, es zinu, kas ir jūsu biedri. Zinu, kāda ir jūsu ticība. Jūs domājat, ka es gribu jūs atmaskot vai jums kaut ko liegt? Viņ� papurina galvu. Ģilde pastāv jau tūksto�iem gadu. Es zinu, cik tā ir svarīga. Viņ� noliecas pār būvuzņēmēja rakstāmgaldu, lai būtu vīram tuvāk. Es vēlos tajā iestāties. Pasakiet to Meistaram. Pasakiet to �au�rajam lokam, tiem, kuriem tas jāzina. Viņ� pieceļas kājās. Pēc tam piezvaniet man, mister Smitsen. Jums ir mans telefona nu�murs. -Jau gandrīz izgājis pa durvīm, viņ� apstājas un pagrie�as atpakaļ. Starp citu, dienasgrāmatu tur vairs nav. Un es esmu devis norādījumus, lai izraksti no tām līdz ar manu paskaidro�juma vēstuli tiktu nogādāti policijā. Tie tur nenonāks vienīgi gadījumā, ja es divdesmit �etru stundu laikā atsauk�u �o savu vēlē�anos. Laiks iet. Esiet tik laipns, zvaniet drīz.

Se�os Megana izslēdz datoru un dodas pakaļ Semijai. Meitiņa ir pie Ādama, un viņ� grib abas aizvest vakariņās. Lai viņi visi trīs atkal izskatītos pēc laimīgas ģimenes. Kaut ari Meganas iek��ējā balss kategoriski iebilst, viņa tomēr piekrīt.

"Pļaujas krogs" nav tālu no Ādama mājas, tādēļ viņi iet kājām un apsē�as ārā pie liela koka galda. Ādams atgrie�as ar pinti gai�ā alus, prāvu glāzi baltvīna un ābolu sulu. Tad viņ� aizved Semiju pa�ūpoties, bet Megana tikmēr pasūta ēdienus. Viņa ska�tās, kā aiz rotaļlaukuma riet saule, un īsu bridi viss �ķiet glu�i tāpat kā senajās dienās.

Semija nolec no �ūpolēm un aizskrien uz smil�u kasti. Ādams pārliecinās, ka tur mazajai nekādas briesmas nedraud, tad atstāj viņu rakņājamies un nāk atpakaļ.

-���� Meitēns aug tik ātri� Viņ� apsē�as un paceļ kausu. Par to, cik tu viņu lieliski audzini!

-���� Un tu ari. Megana pa�ķiebj savu glāzi uz viņa pusi. Tu biji nekam nederīgs vīrs, ta�u tēvs tu esi labs.

-���� Zinu. Beidzot arī es esmu to sapratis. Viņ� skatās uz Semiju, kas, uzmetusi kūkumu, kā tāds kucēns ka� smiltis sev starp kājām. Viņā esi gan tu, gan es. Es būtu gatavs darīt visu viņas dēļ un� viņ� it kā zaudē dū�u, tad tomēr turpina: Un tāpēc, lai tu atgrieztos pie manis.

-���� Ādam�

-���� Lūdzu, ļauj man pateikt līdz galam. Tā bija tikai mana vaina. Man ļoti �ēl. Goda vārds. Vai mēs nevaram pār�ķirt lapu un sākt no sākuma?

Megana, nodūrusi galvu, skatās uz galda dēļiem.

-���� Ādam, krāp�ana un nodevība ir tāda lieta, ko nevar vien�kār�i pār�ķirt un aizmirst. Tas nav izliets piens, ko var ņemt un saslaucīt.

Viņiem atnes ēdienu, un �o neveiklo sarunu var pārtraukt. Kad �ķīvji ir tuk�i, Semija jau ir aizmigusi tēvam klēpī. Viņi dodas atpa�kaļ, un Megana noliek mazo gulēt. Ādams izvelk pudeli brendija. Viņi to nopirka Francijā, pēdējās brīvdienās pirms Semijas pie�dzim�anas. Un tā viņi sē� un runājas. Par darbu. Par Semiju. Par to, kāpēc viņam bija vajadzīga tā dēciņa. Viņi runā tik ilgi, līdz inde ir izsīkusi un vairs nav vajadzības vēl kaut ko tīrīt un iztirzāt.

Megana jūtas kā izspiests citrons. Viņa noskūpsta burvī�gās, aizmigu�ās Semijas vaidziņu un dara to, ko nekādā ziņā nevajadzētu darīt. Viņa liekas gultā kopā ar savu neuzticamo biju�o vīru. Nav nekāda neprātīga seksa. Nav kaislīgas miera līg�anas. Tikai pamiers, kas tiek apzīmogots, guļot cie�i blakus. Smeļoties mierinājumu no tā, kas viņiem reiz bija. Un, kas zina, varbūt būs arī kaut kad nākotnē.

Rīta saules stari spraucas pa spraugu Ādama Stouna guļam�istabas lētajos aizkaros un atspīd no vecā spoguļa pie pretējās sienas. Megana, pamodusies jau pirms vairākām stundām, guļ blakus sava bērna tēvam un skatās, kā istabā pamazām lavās siltā gaisma, kā tā lēni slīd aug�up pa sienu.

Viņa ir pagalam apjukusi. Galva ir pilna ar no�ēlu, cerībām un brīdino�ām izsaukuma zīmēm. Tad guļamistabā ieskrien Semija un visas domas pazūd kā nebiju�as. Mazās vaidziņi ir pietvīku�i no miega, viņas acis spulgo kā Ziemsvētku spuldzītes. Meitiņa iespiegdamās ielec pie abiem gultā un kārpīdamās mēģina iekār�toties pa vidu.

-���� Ku�, mazulīt, nepamodini tēti! Megana mēģina viņu piebremzēt. Par vēlu. Ādams jau ir uzbungots no miega. Blisi�nādams miglainas acis, viņ� pieslejas sēdus un at�ļūk pret galv�gali.

-���� Nāc, saulīt, samīļo tēti!

Semija metas tēva skavās, un Meganai kaklā iemetas vēl lie�lāks kamols nekā pirmīt.

Viņi trijatā brokasto Ādama virtuvītē, un Meganas biju�ais vīrs nepiespiesti uztur vieglu sarunu. Mīļu, sirsnīgu. Glu�i kā agrāk. Tev �odien daudz darba?

Megana ielej viņiem abiem kafiju. Vai mēdz būt citādi? Kop� Timberlenda slepkavības tur darās tīrā elle, un ir pilnīgi skaidrs, ka pēc saulgrie�iem būs vēl trakāk.

Viņ� atbild ar pilnu muti sviestaina grauzdiņa: Es vakar runāju ar dispe�eru. Līdz �im desmit ir aizturēti par kārtības traucē�anu, kāds pusducis par narkotiku glabā�anu un pārītis par tirgo�anu.

-���� Tik vien! Megana priecājas. Paldies Dievam. Vai par Lokās lietu jūs nerunājāt? Tur ir kādi jaunumi?

-���� �urnālisti joprojām atgremo māmuļas preses konferenci. Ādams nolaiza no pirkstiem sviestu, iedod Meganai televīzijas pulti un pamāj uz virtuves stūrī iespīlēto televizoru. Ieslēdz Sky ziņas! Viņi tur visu uzzina agrāk nekā mēs.

Megana atrod ziņu izlaidumu par kinozvaigznes uzstā�anos preses priek�ā. Tajā salikti kopā D�o�a Gorena vārdi, garlaicīga intervija ar Alanu Hantu, kur� izskatās stipri bāls, vairāki kadri, kuros redzamie vīri varētu būt FIB aģenti, bezjēdzīgs kāda Iek��lietu ministrijas ierēdņa komentārs un pa�ās beigās kadri pie policijas pārvaldes: D�ons Roulendss un Bārnijs Gibsons, manāmi pārguru�i un aizkaitināti, iekāpj katrs savā ma�īnā un aizbrauc.

-���� Un tātad� Ādams ir izdzēris savu kafiju un meklē �aketi. Ko tu dari �ovakar?

-���� Kāds ir tava jautājuma zemteksts?

-���� Zemteksts? viņ� sirsnīgi smaida. Vai tu vakarā atgrie�zīsies?

Megana nezina. Tā vienkār�i viens un divi piedot un aiz�mirst tas tomēr ir pagrūti.

-���� Es padomā�u. Tagad es braucu mājās pārģērbties. Priek��pusdienā man ir �ādas tādas svarīgas darī�anas. Vai tu vari aiz�vest Semiju uz dārziņu?

-���� Protams! Tomēr viņ� vēl neatlai�as. Un vakarā?

-���� Varbūt. Megana nedaudz atmaigst. Paskatīsimies, kāda būs �ī diena.

D�imijs Dokerijs iziet uz ceļa un paceļ roku, apturēdams maskē�anas plankumiem nokrāsotu reind�roveru. Pie stūres sē� gadus se�desmit vecs vīrs zemkopja drēbēs; viņ� nobrauc malā, izkāpj un vingrā solī apiet automobilim apkārt. D�imijs nāk līdzi; viņu nelai� vaļā diezgan jau�ams biklums.

-���� Labrīt, detektīvi Reind�rovera vadītājs viņu sveicina, izru�nādams vārdus caurcaurēm aristokrātiskā manierē. Diena rādās visnotaļ piemērota.

D�imijs par to nav tik pārliecināts.

-���� Labrīt. Kaut nu tā būtu. Kā tie zvēri �orīt uzvedas? Viņ� pieliecas pie aizmugures stikla un skatās uz Tarkvīna de Veila tītarlijām, kas tup katra savā būrī.

-���� Teicami, de Veils atbild. Vai es vakar, kad jūs atbraucāt, stāstīju, ka es tās audzēju jau kop� cālēnu vecuma?

-���� Stāstījāt.

-���� Tās ir no Kanādas, saprotiet? Tām ir vislabākā cilme. Viņ� ķeras pie milzīgā būra.

-���� Palīdziet izcelt!

D�imij am uzmācas �aubas. Varbūt visa �ī iecere ir caur un cauri stulba. Megana lika viņam dabūt kādu palīgos, ta�u tas bija bezcerīgs numurs. Izrādījās, ka jūdzēm tālā apkaimē nav neviena pēddzinēja suņa, bet zemes radiolokatora apkalpe ir aizņemta līdz pat Ziemsvētkiem. Tobrīd doma, ka meklē�anai proti, miroņa, vārdā Tomijs Neilors, meklē�anai varētu izman�tot Tarkvīna maitu lijas, �ķita visnotaļ saprātīga.

-����� Man neprātīgi gribas zināt, vai �ie cālī�i to spēs, saka de Veils. Raugi, D�imijs �urnālā Police bija izlasījis, ka Vācijā detek�tīvi zemē apraktu līķu meklē�anai izmanto klijānus, un turpat bija citēts arī eksotisko putnu audzētājs Tarkvīns de Veils: viņ� ar lielāko prieku to izmēģinātu sadarbībā ar Anglijas policiju. Lūdzu, �odien ir viņa lielā izdevība!

�urnālā bija apgalvots, ka vācu putniem katru reizi izdevies atrast līķus. Klijāniem esot fantastiska o�a: lidodami trīssimt pēdu augstumā, tie spējot saost vissīkāko pūsto�as gaļas lanckaru. Turklāt tie esot daudz izturīgāki nekā dzinēj suņi.

Detektīvs uzliek savas melnās brilles, un �is nu ir tas gadī�jums, kad tās tie�ām ir nepiecie�amas: saule ir zenītā un �ilbina ne pa jokam. Mister de Veil, ja jūs to dabūsiet gatavu, mēs ar jums būsim dienas varoņi.

-���� Protams, viss izdosies, de Veils ne�aubīdamies attrauc. Neesiet mazticīgs!

D�imijs palīdz viņam izcelt būri, kas ir tik liels, ka tajā varētu iespundēt divus pieaugu�us vācu aitusuņus. Abi noliek to zemē. �o putnu spārnu plētums ir pāri par se�ām pēdām. Tie neapmie�rināti knukst un �ņāc.

De Veils uzmauc uz baltajiem knābjiem tādus kā uzpurņus, tad piestiprina putniem pie kājām GPS gredzenus, lai, gadījumā ja tie ko atrod, varētu noteikt precīzu atra�anas vietu. Jūs iemi�nējāties, ka jums ir kāds pazudu�ajam piederējis priek�mets?

D�imijs pasniedz Tonija Neilora sudraba piekariņu, un de Veils to bridi patur abu putnu izteiksmīgo sarkano galvu tuvumā.

-��� Ja viņ� tur ir kaut vai norakts zemē -, mani dūkulī�i viņu atradīs. Atrastu ari tad, ja jums nebūtu �īs mantiņas. Viņ� atdod piekariņu D�imijam.

Eksotisko putnu audzētājs pieiet pie reind�rovera priek�ējām durvīm un iedarbina elektroniskās ierīces, kas atrodas pasa�iera sēdeklī. Pēc brī�a atgrie�as ar platu smaidu sejā, acīm mirdzot bērni�ķīgā sajūsmā. Nu, veco zēn, vai esat gatavs?

D�imijs aiz saulesbrillēm savelk uzacis. Kā vēl nekad.

Ceļ� ilgst tikai stundu, ta�u Gideonam liekas tas ir ilgākais un vientulīgākais brauciens viņa dzīvē.

Gandrīz visu nakti viņ� nav spējis aizmigt, uztraukdamies par gaidāmo dienu. Tagad tā ir pienākusi. Viņ� sē� ma�īnā motors ir izslēgts un skatās pa logu, vēlēdamies, kaut spētu apturēt laiku.

Rietumvilt�īras krematorija aizņem desmit akrus jaukā Semingtonas lauku apvidū, ta�u dabas skaistums nepalīdz viņam aizmirst to, ka tūlīt tiks sadedzinātas viņa tēva mirstīgās atlie�kas. Tās pārvērtīs pelnos. Ie�aus krāsnī un atdos liesmām, un drīz no tēva paliks pāri tikai blāvi pelēcīgi milti. Pī�ļi pie pī�ļiem, putekļi pie putekļiem. �os vārdus viņ� ir dzirdējis simtiem rei�u, ta�u tikai tagad saprot, ko tie nozīmē. No nekurienes neku�rienē.

Tiks pārrautas visas saiknes, kas viņu saistīja ar tēvu. Viņam paliks vienīgi atmiņas. Tādas, kādas tās ir. Protams, vēl ir arī Nateniela grāmatas un ieraksti, ta�u tie visi ir tīri faktoloģiski priek�meti. Arheoloģiskas liecības par to tēvu, kuru viņ� nepa�zina, nevis par to, kuru pazina.

Viņ� izkāpj no ma�īnas un sāk iet pa nevainojami gludo celiņu. Seju svelmē rīta saule. Priek�ā ir krematorija, cildena un pieticīga būve, veidota visnotaļ mūsdienīgi: cietkoksnes sijas un durvis, ko�as vitrā�as un elegants sarkanu kārniņu jumts.

Aiz muguras dip soļi; Gideons atskatās un ierauga, ka uz viņa pusi steidzas Megana. Viņ� nebija domājis, ka policijas dāma ieradīsies, un ir aizkustināts. Meganai mugurā melna kleita līdz puslielam, melnas kurpes bez papē�iem; pār roku pārmests melns lietusmētelis. Labrīt, viņa, nedaudz aizelsusies, svei�cina, cerams, jums nav iebildumu, ka esmu atbraukusi?

Nepavisam. Tas ir ļoti laipni no jūsu puses.

Viņi sāk kopā iet uz durvju pusi, un Megana sirsnīgi pieska�ras Gideona jaunā melnā uzvalka piedurknei. Es nospriedu, ka jūs dro�i vien tur daudzus nepazīsiet, un nolēmu, ka jums nenāks par ļaunu zināms morāls atbalsts.

Gideons dziļi ievelk elpu. Tā ir. Paldies!

Megana cen�as neuzsvērt faktu, ka viņu interesē ari tas, kur� vēl būs ieradies. Viņa labprāt papētīs, kādas ir biju�as pavadītāju attiecības ar Natenielu �eisu un kā Gideons uzvedīsies iz�ķirī�gajā pārbaudījumā.

Krematorijas darbinieks ieved viņus kapelā, kur jau atrodas zārks. Priek�likumu kopā ar katafalku braukt �urp no �aftsberijas Gideons noraidīja. Tas būtu pārāk lēni. Pārāk moko�i. Viņ� nevē�lējās, ari lai tiktu teiktas slavino�as bēru runas.

Gideons un Megana ir vienīgie, kuri pavada �ķirstu, kas aiz�slīd prom. Viņ� nodur galvu, un Megana mierino�i saspie� viņa roku. Gideons cen�as nedomāt par to, ka tēva līķis �obrīd ieslīd mufeļkrāsnī, kurā ir nodro�ināta neiedomājami augsta tempera�tūra vairāk nekā tūksto� grādu. Būdams arheologs, viņ� zina, ka sadedzinot mīkstie audi un orgāni iztvaiko; paliek tikai cietie kauli. Tad tos ar kaut ko sa�ķaidīs pulveri, pārvērtīs putekļos, pī�ļos.

Pī�ļi pie pī�ļiem.

Viņ� cen�as nedomāt nedomāt par �o cilvēku, kuru vairs nekad neredzēs. Par to, ko nav viņam pateicis. Par to, ko nevaja�dzēja sacīt.

Putekļi pie putekļiem.

Viņ� dara to, kas viņam jādara. Un viss. Viņ� vienkār�i izpilda tēva vēlē�anos: kremēt un pelnus izkaisīt Stounhend�ā.

Nepilnās piecpadsmit minūtēs viss ir beidzies. Bez fanfarām, bez vaimanām. Tikai klusums un tuk�ums.

Viņi dodas prom, un pa ceļam Gideons tiek informēts, ka pel�nus viņ� varēs paņemt pēc da�ām stundām vai no rīta, kā viņam ērtāk. Gideons atbild, ka atbrauks jau �odien. Lai tas ir beidzies vienā dienā. Lai viņam vairs nav te jāatgrie�as.

Abi ir nonāku�i pie saviem automobiļiem. Gideons apstājas pie audi durvīm, itin kā nezinādams, ko tagad lai iesāk.

Uz bāru, Megana pēk�ņi saka. Mēs nevaram vienkār�i izklīst neiedzēru�i, bez pienācīgām atvadām no jūsu tēva.

Keitlīna dzird briesmīgu dārdoņu.

Viņas slazda pretīgajā caurumā ieplūst dzestrs gaiss. Cauri sienai pastiepjas rokas, tās sagrābj viņu un rauj.

Viņa ir tik stīva un smaga, it kā būtu piekalta pie cietā akmens bluķa. Viņu izvelk no alas un pusstiep�us ved pa �auru, tum�u gaiteni. Tad viņa atrodas apaļā telpā, kurā deg sveces. Keitlīnai gribas aizsegt acis. Raustīgo liesmu rindas ir neizturami spo�as. �aipus aizvērtajiem plakstiem tīkleņu ķīmiskajos ekrā�nos tiek iededzināti apļi. Viņu pārņem milzīgas bailes, trūkst elpas.

Divi apmet viņai ap rokām virves cilpas. Viņu ved kā ēzeli pa pludmali. Velk uz riņķi pulksteņa rādītāju kustības virzienā. Nebeidzami ilgi. Divdesmit apļus pa �o auksto, nemīlīgo akmens kambari. Keitlīnai reibst galva; beidzot tie apstājas un padzirda viņu ar remdenu ūdeni. Viņai rūc vēders. No bada rauj krampji.

Pēc izstaidzinā�anas un padzirdī�anas ēzeļa iemaukti tiek noņemti, abi atkāpjas un nozūd mūru ārējos lokos.

Tagad viņa var darīt, ko grib. Bet nekas nav darāms. Viņai apkārt ir tuk�a telpa. �ajā telpā viņu ir ieslodzīju�i kaut kādi ļau�dis, kas atrodas ārpus �īs telpas. Nav grūti saprast, ka tas viss ir smadzeņu kastrē�ana. Vispirms viņu iesprosto tādā �aurībā, ka viņa nespēj pakustēties. Tad atvēl pārpārēm vietas: ta�u pakus�tēties viņa visviens nespēj.

Gribas brīvība. Tie grib iznīcināt viņas gribas brīvību.

Keitlīna apsē�as. Sakrusto kājas. Aizver acis, tā izdzē�ot �ausmu pasauli. Pūlas atrast sevi. Pūlas uztaustīt kādu nepār�raujamu dzelzs stiegru, neiznīcināmu iegulu, no kuras vienmēr varēs smelties spēkus.

Mazpamazām viņa aizmirst �os cilvēkus, sve�u vaskaino smārdu un raustīgo gaismu, akmens grīdas aukstumu, krampjus vē�derā un kuņģa sulas svelo�o gar�u balsenē. Viņa izdzē� apkārtni. Tagad viņa atrodas nekurienē, savu sapņu dro�ajā tumsā.

Sāk sāpēt kājas. Keitlīnai vairs nav spēka. Viņa jūt, ka atmu�guriski slīgst gar zemi, tūlīt nokritīs. Kā suņu bars viņai uzklūp kapu�ainie. Sagrābj un drīz stum�us, drīz vilk�us aizgādā uz �ķīstī�anās zonu. Iegrū� kūpo�ajā ūdenī. Skatās, kā viņa mazgā�jas un apģērbjas. Tad aizved atpakaļ uz viņas cietumu.

Viņa atgrie�as �aurībā, kur viņai nav vietas.

Atgrie�as murgos.

Strauji vicinot melnos spārnus, putni paceļas blāvi zilajās debesīs, kas ple�as pār tuk�o lauku. Viens mirklis, un tie vairs nav redzami. Nepaliek pat melni punktiņi pie apvār�ņa. Tarkvīns de Veils skatās satelītnavigācijas programmas logā. Datora ekrānā var izsekot to lidojumam augstu tālē.

-���� Tas viņām labi izdevās, vai nav tiesa?

-���� Un ja nu lijas neatgrie�as? jautā D�imijs. Tad jūs tās dzenāsiet rokā visu atliku�o mū�u.

-���� Maitasputniem nav dotumu tāliem lidojumiem. Vecais ekscentriķis nenovēr� acis no datora ekrāna. Tie pēc dabas ir sliņķi. Pārvietojas, izmantojot gaisa strāvas. Saodu�i barību, metas virsū. Viņ� sasit plaukstas. Turklāt viņu vienīgā dabiskā vide ir Vilt�īra. Citas viņi nezina.

-���� Te apkārt ir daudz armijas bāzu, D�imijs brīdina. Kaut nu zaldātiem neienāktu prātā �aut.

-���� Būs jau labi. Re, kur nāk atpakaļ! de Veils sajūsmināts izsaucas.

Tītarlijas pla�ā lokā pārlido pāri reind�roveram un nolai�as apmēram simt metru attālumā. Uzreiz sāk kārpīt zemi. Saodu��as labāku barību, palido da�as pēdas tālāk un atkal ka�ņājas. Mazākā palec sānis un sāk ar knābi kapāt automobiļu iebrauktās sliedes divsimt metru no �ķūņa krāsmatām.

D�imijs skatās bez sajūsmas. Viņ� bija cerējis ko vairāk, gaidī�jis iespaidīgu skatu, apmēram kā tad, kad pēddzinēji suņi satra�kojas, sāk smilkstēt un kast zemi, it kā gribēdami tūlīt pat izrakt tuneli uz Austrāliju. Tītarlijas nekādu teātri nespēlē. Gandrīz stundu tās slinki kārpa zemi turpat pie nodegu�ā �ķūņa. D�imijs jūtas maķenīt vīlies. Viņ� ieskatās pulkstenī.

-���� Manuprāt, jāmet miers. Bet bija vērts pamēģināt.

-���� Kā teiksiet. Sadabū�u kaut ko uzkodām un iemānī�u viņas būros, de Veils atbild.

-����� Labi. Kamēr putnu saimnieks apiet apkārt ma�īnai, lai no hermētiski noslēgtās sviestmai�u kārbas izķeksētu beigtu peli vai ko tamlīdzīgu, D�imijs skatās datora ekrānā. Tas ar GPS palīdzību reģistrējis putnu lidojumu, attēlojot to uz koordinātu re�ģa. Ta�u �īs līnijas ir jocīgas, tās ved bezmaz taisni �urpu turpu pa lauku; it kā putni tur būtu aru�i vai pļāvu�i zālīti.

Paga. Tas ir pārāk savādi. Kāpēc putni tā uzvedās? Viņ� izkāpj ārā un pieiet pie savas ma�īnas. Rakņājas pa bagā�nieku, sadabū da�us tuk�us lietisko pierādījumu maisiņus un pārrāpjas pāri �ogam. Aiziet iepretim tai vietai, kur tītarlijas joprojām knābā, un sāk vākt paraugus. Augsnes paraugus.

Tas ir diezgan drosmīgs pieņēmums, ta�u, ja viņ� ir uzminējis pareizi, putni tomēr ir atradu�i Tonija Neilora mirstīgās atliekas.

Pazudu�ā līķis ir kaut kā pārstrādāts viendabīgā masā un kā mēslojums izkaisīts klajā laukā.

Megana noliek uz galdiņa divas vīna glāzes. �is bārs ir diez�gan �izofrēnisks iestādījums. Pa pusei bistro, pa pusei krogs veco laiku stilā. Krabju pīrāgi un domino. Rukolas salāti un cūkgaļas ribiņas.

-���� Paldies. Gideons pavelk glāzi uz savu pusi, ta�u nedzer. Viņam nedod mieru domas. Viņ� grib tās izteikt skaļi. Atcerie�ties kad jūs atbraucāt pie manis uz tēva namu, es jums teicu, ka, manuprāt, viņ� padarīja sev galu tās slepenās organizācijas dēļ Svētajo Kalpu ģildes dēļ?

Megana piesardzīgi pamāj ar galvu: viņa baidās par Gideona psihisko līdzsvaru un negrib viņu traumēt. Jā, atceros. Jūs tei�cāt, ka viņ� �o slepeno organizāciju pieminējis savās dienasgrā�matās.

Gideons mana policistes skepsi. Vai jūs domājat, ka es esmu salauzies prātā? Ka tēva zaudējums man ir pārāk liela trauma un es vairs neesmu ņemams par pilnu?

-���� Nē. Megana grib izrādīt līdzjūtību. Jūs noteikti neesat jucis. Tomēr es domāju, ka jums nācies pārdzīvot daudz stresa. Viņa pieliecas tuvāk un runā klusi: Gideon, ļoti iespējams, ka jūsu tēvs tie�ām bija kādas slepenas organizācijas loceklis, ta�u es nedomāju, ka tam varētu būt kāds sakars ar viņa nāvi. Ak mū�s, cik nepatīkama ir �ī saruna! Man ļoti �ēl to sacīt, ta�u mana pieredze liecina, ka cilvēki izdara pa�nāvību ļoti perso�nisku iemeslu pēc, nevis saistībā ar dalību kaut kādos privātos klubos.

Gideons purina galvu un nervozi stumda glāzi pa galdu. Arī tas cilvēks, kur� ielauzās mana tēva namā un pielaida tam uguni, bija no �īs grupas. Viņ� pieliecas tuvāk. Un runa nebūt nav par skautu pulciņu. Tā ir patie�ām nejauka organizācija.

Megana pārslēdzas uz oficiālāku pratinā�anas re�īmu. Jūs tam ticat, ta�u pierādījumu jums nav, vai man ir taisnība?

-���� Es to zinu, Gideons atbild un pieliek dūri pie krūtīm. Es zinu, vienkār�i zinu.

-���� Likuma priek�ā ar to ir par maz. Megana redz, ka Gideonu viņas vārdi aizskar, ta�u, ja viņ� sevi maldinās, no tā nekāda labuma nebūs. Vai jums ne�ķiet, ka, gadījumā ja jūsu tēvs būtu tādā biedrībā, tik cie�ā brālībā, kāds no tās �odien būtu ieradies parādīt viņam pēdējo godu? Ta�u neviena nebija, tikai jūs un es.

�ī ir sevi�ķi sāpīga piezīme. Varbūt viņi nezināja. Avīzēs par to nebija rakstīts. Tad viņam ienāk prātā labāka doma: Varbūt viņi tī�uprāt neieradās. Meganai tiek veltīts salts ska�tiens. Varbūt viņi nojauta, ka tur būs policija.

Megana ļoti labi saprot, kas ar �o aizrādījumu patiesībā domāts. Ne jau tikai tādēļ es atbraucu.

-���� Nē, nē, protams. Gideons attopas, ka atļāvies būt dzē�līgs. Piedodiet! Viņ� beidzot iedzer malku no savas glāzes. Skābi āboli. �obrīd viņam nekas negar�o un nepatīk.

-���� Pie manis aizvakar bija vīrs no remontnieku firmas. Viņ� teica, ka esot dzirdējis par ugunsgrēku un gribot palīdzēt man visu savest kārtībā. Apgalvoja, ka mans tēvs esot mēdzis viņu nolīgt, tādēļ es viņu ielaidu, lai novērtē postījumus. Tad atklājās, ka viņ� otrajā stāvā lo�ņā pa tēva mantām.

Megana noliek savu glāzi. Vai viņ� kaut ko paņēma?

-���� Nepaspēja. Bet es viņu uzgāju tēva personiskajā istabā rak�ņājamies pie tām dienasgrāmatām, kuras es jums rādīju.

Megana nesaprot. Jūsu tēva personiskajā istabā? Tas ir, viņa guļamistabā?

-���� Nē, blakusistabā. Viņ� tur ir izbūvējis sev slepenu kambari. Tur glabājās visas viņa dienasgrāmatas. Nezinātājs to nevarētu atrast, bet es biju aizmirsis aizvērt durvis.

Varbūt viņ� nejau�i ielaidis mājā kādu blēdi, Megana prāto, vai vēl vienu kramplauzi, kas grib noskaidrot, kādas vērtīgas lietas tur var pievākt. Tas remontnieks vai jūs noskaidrojāt, kā viņu sauc?

-���� Smitsens. Deivs Smitsens.

Megana izvelk no somas pildspalvu un pieraksta �o vārdu uz alus glāzes paliktņa. Vai lai noskaidroju, kas viņ� patiesībā ir?

-���� Nav vajadzības. Es jau pie viņa biju, viņ� tie�ām ir būv�uzņēmējs. Es viņam skaidri un gai�i noprasīju, vai viņ� kopā ar manu tēvu ir bijis Ģildes loceklis. Viņ� liedzās.

Megana ilgi skatās uz pārguru�o un bēdu sagrauzto vīrieti, kas sē� viņai iepretim. Slepeni kambari. Mistiskas sektas. Būv�uzņēmēji, kurus viņ� notur par laupītājiem. Slims, nav vārdam vietas. Paranoja. Nebūs brīnums, ja izrādīsies, ka viņam ir posttraumatiskā stresa sindroms.

-����� Gideon, es domāju, ka jums �obrīd viss rādās pārāk drama�tiskās krāsās. Jūs esat ļoti daudz pārdzīvojis, un paies kāds laiks, līdz spēsiet mierīgi domāt par tēva nāvi, ielau�anos un uzbru�kumu. Kad mēs būsim kādu arestēju�i, jums kļūs vieglāk; cerē�sim, ka tas būs drīz. Mēs analizējam to telefona fotogrāfiju, kuru jūs man iedevāt, un ievācam ziņas no mūsu ziņu avotiem ielās.

Gideons pamāj ar galvu. Megana redz, ka ar pateikto vēl nav diezgan. Mēs to visu uztveram nopietni. Goda vārds.

-���� Nē, neuztverat vis! viņ� atcērt. Mans tēvs izdarīja pa��nāvību kaut kādu �īs grupas izrīcību dēļ. Viņi dara kaut ko bries�mīgu. Un jūs to it nemaz neuztverat nopietni. Jūs interesē tikai tas nolāpītais ielau�anās gadījums un vēl dro�i vien arī nozie�gumu statistika. Viņ� vienā paņēmienā izdzer atliku�o vīnu un pieceļas. Paldies par �o uzaicinājumu un par to, ka atbraucāt. Es do�os prom. Man vajag mazliet svaiga gaisa. Gribu pabūt viens.

Braukdama atpakaļ uz Devaizesu, Megana pārdomā Gideona sacīto. Nav �aubu, ka viņa bailēm un paranojai nav nekāda pamata. Vienkār�i stress izsitis profesora �eisa dēlu no līdzsvara.

Kad viņa atkal apsē�as pie sava rakstāmgalda, viņai jau ir radies pavisam vienkār�s plāns, kā atbrīvoties no jebkādām �aubām �ajā sakarā, pierādot, ka visi �eisa dramatiskie apgalvojumi ir tikai pārkairinātas fantāzijas auglis.

Viņa paņem klausuli un ar noderīgu pazī�anos tīkla palīdzību dabū Solsberijas rajona slimnīcas hematoloģijas nodaļas vadī�tājas profesores Lilianas Kūperes telefona numuru. Profesore ir kādas viņas paziņas laba draudzene. Megana piezvana un izlū�dzas, lai ārste sameklē asins analīzes, kas Gideonam slimnīcā tika veiktas pēc ugunsgrēka.

-���� Rezultāti ir negatīvi. Nav pilnīgi nekādu patoloģiju. �is cil�vēks ir veselāks par veselu. Profesore bez pārliekas ieintere�sētības pēta Gideona medicīniskos datus. Un vispār, sprie�ot pēc �īm piezīmēm, Gideons �eiss kop� bērnības ne ar ko nav sli�mojis. Tad viņa apklust un klusē ilgi. Var dzirdēt datora taus�tiņu klaboņu. Hm, patiesībā es īsti nezinu, vai tam, ko es lasu, var ticēt. Viņas balss pau� pārsteigumu. Izskatās, ka bērnībā viņam noteikta nepareiza diagnoze. Te rakstīts, ka viņam esot bijusi HLL hroniska limfātiska leikēmija.

-���� Kas tas ir?

-���� HLL ir briesmīga slimība. Līdz �etrdesmit gadu vecumam tā parasti neizpau�as. Tā ir iedzimta. Vienubrīd sākas problēmas ar asins�ūnu ra�o�anu, un to nav iespējams kontrolēt. Limfocīti vai�rojas pārāk ātri un dzīvo pārāk ilgi. To asinīs ir pārāk daudz, tie pilnībā pārmāc leikocītus, eritrocītus un kaulu smadzeņu trombocītus.

Megana katram gadījumam pārprasa, lai būtu dro�a, ka ir visu pareizi sapratusi: Bet viņam nav �īs slimības diagnoze bija kļūdaina?

-��� Jā. Acumirkli. Atkal ir klusums: profesore no jauna pēta ierakstus. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka diagnoze bija nepa�reiza, ta�u izskatās, ka tas oficiāli nav atzīts. Ļoti savādi. Te rak�stīts, ka slimība jau attīstījusies diezgan tālu un viņam jāsaņem proaktīva terapija. Tad, pēc vairākiem mēne�iem, ir vēl viena analīze, un viņa asinis ir tīras, glu�i kā nupat, pirms pāris die�nām. Viņa manāmi sapīkst. Te kaut kas nav kārtībā! Vien�kār�i nav kārtībā! HLL ir nedziedināma slimība, tā nevar vien�kār�i izgaist.

-���� Bet sakiet, lūdzu, profesores kundze: vai tā tie�ām ir? Tagad viņ� ir pilnīgi vesels?

-���� To nevar apgalvot par simt procentiem. Nav iespējams paziņot, ka neārstējama slimība ir pilnīgi izzudusi, ta�u, skato�ties uz �īm analīzēm, man gribot negribot jāsecina, ka viņam vairs nav slimības, kura viņam bija saskaņā ar iepriek�ējo dia�gnozi, un viņ� bija nedziedināmi slims.

Megana pateicas un noliek klausuli. Tas nebija glu�i tas, ko viņa bija gaidījusi. It nemaz. Gideona slimības vēsture apstiprina viņa neticamo stāstu par izdziedinā�anu pēc nomazgā�anas ar Stounhend�as ūdeni.

Nākamais detektīvinspektores telefona zvans ir informācijas ievāk�anai par Deivida E. Smitsena darījumiem. Pēc tam viņa pie�prasa ziņas par būvuzņēmēja darba un mājas telefona zvaniem, kā ari kredītkar�u un bankas konta rēķinu izrakstus.

Sprie�ot pēc dokumentu plūdiem, kas elektroniski nogā�as pār viņu, Smitsens ir veiksmīgs, cienījams būvuzņēmējs un pro�fesionāls ainavu dizaineris. Megana atver Google Maps un pēta viņa biroja telpu un mājas aerofotogrāfijas un trīsdimensiju uzņēmumus. Smitsens dzīvo lepnā savrupmājā, visticamāk, pār�būvētā zemnieku namā. Dro�i vien vismaz se�as guļamistabas. Vairākas piebūves. Viņa pievelk attēlu tuvāk. Sprie�ot pēc visa, peldbaseins un trena�ieru zāle. Apkārt pamatīgs �ogs. Elektris�kie vārti un novēro�anas kameras. Pieci vai se�i akri. Megana aplē� tā visa vērtību: aptuveni trīs miljoni mārciņu. Vismaz. Tā, kur ir bankas dokumenti? Mjā, neizskatās, ka viņ� atmaksātu kredītu. Viņam laikam vispār nav nekādu parādu. Saskaņā ar ceļu satiksmes dienesta datiem viņam pieder por�s ar nolai�amu jumtu, jādomā, ar to brauc sieva, un bentlijs ar personalizētu numurzīmi. Vēl da�i datora taustiņu klik�ķi, un atklājas, ka bankā viņam stāv itin glīts miljons.

Smitsena bizness, �ķiet, plaukst un zeļ. Viņi abi ar sievu ir direktori sabiedrībā ar ierobe�otu atbildību, kuras gada apgro�zījums, pēc audita ziņām, ir vienpadsmit miljoni mārciņu un peļņa pusmiljons. Rādās, ka ienākumi atbilst dzīvesveidam. Megana pārbauda policijas datubāzi nē, Smitsens ir spodrs kā stikliņ�. Nav pat neviena soda par ma�īnas atstā�anu neatļautā vietā.

Viss ir pilnīgi tīrs un godīgs, tomēr Meganai ir nojauta, ka tā glu�i nevar būt.

Viņa ir kaut ko palaidusi garām nepamanītu. Varbūt paska�tīsimies atskaiti par mobilā telefona sarunām� Smitsenam pie�der jaunākais 4G aifons, ta�u viņ� to gandrīz nelieto. Megana rindiņu pa rindiņai izpēta zvanu sarakstu: zvanījis uz mājām, vairākas reizes rezervējis galdiņu vienā un tajā pa�ā restorānā, izlasījis pāris elektronisku vēstuļu. Tik veiksmīgam uzņēmējam ta�u ir darba pilnas rokas, viņam vajadzētu zvanīt vienā zvanī��anā! Megana vēlreiz pievēr�as stacionārā telefona izrakstiem: tas izmantots tikpat reti. Vai nu viņ� ģeniāli sadala pienākumus un viņa padotie skraida apkārt, zvanīdami un pelnīdami viņam naudu� Vai arī rēķini nepienāk nedz uz darba, nedz uz mājas adresi.

Proti, viņam ir vēl viens telefons: pirkts par skaidru naudu, barots ar priek�apmaksas kartēm. Par tādu nav jāslēdz līgums un īpa�nieku nav iespējams sadzenāt rokā.

Kāpēc kaut kas tāds vajadzīgs miljonāram, kuram pieder smalkākais aifons? Viņa atliec muguru un pasmaida.

Smitsens kaut ko slēpj. Tas ir skaidrāks par skaidru.

Rēnajā novakares gaismā iedams uz akmeņu pusi, Gideons cen�as atcerēties, kad īsti viņ� te bija pēdējo reizi. Liekas, pirms gadiem divdesmit, uzreiz pēc slimības.

Viņam līdzi ir tēva pelni īpa�i iegādātā izkaisī�anas traukā, un viņu māc skumjas un nostalģija. Skatīdamies uz apkārtējiem laukiem, pār kuriem jau biezē migla, viņ� atceras, kā tēvam pie rokas pa �iem miglainajiem laukiem gāja turp, kur slējās lielie akmeņi.

Aizritēju�i divdesmit gadi, ta�u viņu sasniedz toreizējo izbaiļu atskaņas. Atbalsis no tā rai�pilnā satraukuma, kuru viņ� juta, būdams astoņus gadus vecs, uz bridi atstāts viens starp �iem milzeņiem. Likās, viņ� tur stāvēja veselu mū�ību. Viņu ielenca rēgaini tēli, augsti kā koki. Tie nāca arvien tuvāk. Stiepa uz viņa pusi pinkuļainas miglas rokas.

Gideons atceras visu. Tēvs todien runāja tik savādi. Par to, ka dzīvē ir tādas lietas, ko dēls pagaidām nesaprot, ta�u tās vajag cienīt un godāt. Piemēram, Mēness tā ir dieviete, viņa aiz�gādne. Neaptverams spēks, kas ir saistīts ar cilvēka zemapziņas spēkiem un dzīves cikliskajiem ritmiem auglību, ra�u, gada�laiku miju. Viņ� toreiz bija mazs un tie�ām nesaprata.

Gideons raugās uz lielajiem sarsēniem un zilajiem akme�ņiem. Redz, kā viņa tēvs uzliek roku uz akmens apļa vidū un otru izstiepj, aicinādams viņu pienākt klāt. Stāsta, ka dziļi �ajā akmenī ir apslēpta pasaules dvēsele, tā noglabāta tur uz mū�u mū�iem.

Viņ� negribēja saņemt tēva roku, ta�u paklausīja. Viņam bija ļoti bail. Likās, cauri diviem punktiem plūst elektriskā strāva: sprak�ķo�a, kvēlojo�a enerģija, kas pārņēma un sasaistīja viņus abus. Tad tēvs veda viņu apkārt aplim. Lika pieskarties visiem pārējiem akmeņiem. Piespieda tiem klāt un turēja, un starp dzīvu miesu un akmeni pulsēdama plūda strāva.

-���� Labvakar!

Gideons iztrūkstas. Viņ� te nevienu nav redzējis, ta�u pēk�ņi kāds viņu uzrunā. Viņ� strauji pagrie�as.

Tēvs!

Sekundes daļu viņam tie�ām tā liekas. Sirds dauzās kā ārprā�tīga. Aiztrūkst elpa. Vīrietis, kas stāv viņa priek�ā, ir tie�i tēva augumā. Liekas, ari līdzīgā vecumā. Miglā �ī līdzība ir pārdabiska un biedējo�a.

Vīrietis pasmaida.

-���� Piedodiet, es negribēju jūs izbiedēt.

-���� Nekas. Es biju dziļi iegrimis domās.

Otrs pienāk tuvāk. Tagad ir skaidrs, ka viņ� ir garāks un ple�cīgāks, nekā pirmajā brīdī likās, viņa īsie mati ir iesirmi. Tum�o acu skatiens caururbjo�s.

-���� Zināt, vispār jūs nedrīkstat te atrasties. Ieeja ir atļauta tikai pēc iepriek�ējas vieno�anās.

-���� Piedodiet! Gideons atskatās uz autostāvvietas pusi.

-���� Nevajag atvainoties. Man nekas nav pretim. Kas jums tur ir? Sve�ais norāda uz pelnu urnu.

-���� Mana tēva pelni. Viņ� vēlējās, lai es tos izkaisu �eit starp akmeņiem.

-���� Laikam viņam �ī bija ļoti svarīga vieta?

-��� Jā. Gideons raugās uz necilo trauku. Viņ� bija arheo�logs un daudzus gadus veltīja �o akmeņu pētī�anai. Uzskatīja, ka tiem piemīt maģiskas īpa�ības. Iespējams pat, ka tie ir svēti.

Sve�ais smaida. Tā domā daudzi. Tādēļ arī cilvēki brauc �urp. Man ļoti �ēl, ka jūsu tēvs ir miris. Viņ� cieņā noliec galvu. Es ie�u prom, lai jūs varat izpildīt tēva vēlē�anos. Arlabvakaru. Viņ� pagrie�as un aiziet.

Gideons nekustas un skatās apkārt. Jau ir pavisam tum�s, migla plūst kā paisuma vāls. Pār kauliem noskrien �ermuļi, un Gideons zina, ka nedrīkst vilcināties: vēl brīdis, un viņam nebūs dū�as izpildīt tēva dīvaino lūgumu.

Cilindriskā trauka vāciņ� ir cie�s, ta�u viņ� to uzmanīgi nostīvē nost. Nav ne jausmas, kur sākt, kur beigt. Varbūt vien�kār�i izkratīt trauku un iet prom, lai pelēkais pulveris paliek gaisā kā dūmi no nesprāgu�a �āviņa? Vai papūlēties izkliedēt pelnus puslīdz vienmērīgi?

Gideons ieskatās traukā un pieiet pie pirmā akmens iepre�tim Papē�a akmenim. Tad turpina iet pulksteņa rādītāju kustības virzienā, birdinādams pelnus gar sarsēnu un zilo akmeņu loku. Trauks ir tuk�s, iekams viņ� apgājis pilnu apli, ta�u viņ� turpina rituālu, līdz loks ir noslēgts.

Tad neizprotams spēks izvelk viņu apļa vidū un piespie� noslīgt ceļos. Mute izrunā vārdus, kurus viņ� nespēja pateikt krematorijā. Tēti, piedod man! viņ� tumsā �ukst. Piedod, ka mēs viens otru tik maz pazinām. Piedod, ka es nepateicu, cik ļoti tevi mīlu. Piedod, ka nespējām pārvarēt to, kas mūs �ķir, un atrast kopīgo mūsu sapņos. Es skumstu pēc tevis. Man tevis visu mū�u pietrūks.

Bālajam mēnesim pāri aizslīd melns mākonis. Iekams Gide�ons ir paspējis piecelties kājās, viņam galvā tiek uzmaukts maiss.

�etri Pielūki nogā� viņu gar zemi.

Megana jau grib izslēgt datoru un doties prom, ta�u atskan d�inkstiens: pienākusi ziņa. Viņa gurdi noklik�ķina peli un to atver. Ziņa ir no rekognoscē�anas nodaļas: kādā no pilsētas novēro�anas kameru videomateriāliem ir atrasts cilvēks, kura seja atbilst miglainajam foto, ko Gideons uzņēmis ar savu tele�fonu.

Viņa lasa: "Kamera Nr. XR7 Tidvērtā identificējusi vīrieti, kura sejas biometriskie parametri atbilst Jūsu meklētajai personai. Lai redzētu uzņēmumus, noklik�ķiniet uz ikonas un sazinieties ar koordinatoru."

Megana aizbīda kursoru uz videokameras bildīti un nospie� taustiņu. Sirds krūtīs salecas. Uzņēmumi ir pasakaini, turklāt to ir bezmaz desmit. Vairākos attēlos aizdomās turamais stāv pie veikala durvīm, atslēdz un aizslēdz tirgotavu. Tas ir gaļas vei�kals. Nolāpīts. Pavārs vai restorāna darbinieks tas viņai bija ienācis prātā, bet viņa nepadomāja, ka meklētais tikpat labi varētu būt ari miesnieks.

Megana uzreiz atceras savu slavējamo psiholoģisko portretu: baltais, vīrietis, vecums trīsdesmit līdz �etrdesmit pieci gadi, fiziska darba strādnieks, iespējams, kādā no apkaimes restorā�niem vai bāriem. Precīzi līdz pēdējam sīkumam.

Savā pacilātībā Megana nepamana, kā birojā ienāk viņas biju��ais vīrs un meita, un paceļ galvu tikai tad, kad izdzird Semijas balstiņu.

-���� Mammīt! Mammīt! Mazā skrie�us brā�as pie viņas pa eju starp rakstāmgaldiem.

Megana izple� rokas, apkampj meitiņu un piespie� sev klāt.

-���� Atrasts bērns, saka Ādams. Apgalvoja, ka viņa māte esot slavena detektīve. Tā nu es nolēmu nogādāt tie�i mammas rokās.

Megana noskūpsta Semiju un apsēdina sev klēpī.

-���� Ko tu te dari?

Ādams atbild ar bezkaunīgu skatienu.

-���� Mani informācijas avoti ziņoja, ka tu varētu doties mājās kopā ar mums.

Meganai gribas viņu at�ūt, aizrādīt, lai nestrebj karstu. Bet viņi abi ar Semiju kopā izskatās tik laimīgi�

Ādams apsē�as viņai blakus tie�i tajā brīdī, kad pa durvīm ienāk D�imijs Dokerijs. Skatieni sastopas. Ziņkārība no abu puses ir bezmaz sataustāma, teju, teju elektriska tādos brī�os kaķi saslej asti un sabo� spalvas.

D�imijs ir nācis pie Meganas ar jaunumiem. Ar labiem jaunu�miem, svarīgiem. Ta�u vīra kunga klātbūtnē viņ� neko neteiks. Lika pagaidīt! Līdz ritam. Viņ� tikai pamāj ar roku un aizsoļo tālāk. Ādams noskatās pakaļ un atļaujas pa�apmierināti nosmīnēt.

Gideons pūlas kaut ko saprast. Viņ� atceras to bridi, kad viņam kaut ko uzmauca uz galvas, viņu sagrāba spēcīgas rokas, pēk�ņi kaut kas iedūrās kājā. Acīmredzot viņam ie�ļircināja sedatīvu, tad kaut kur aizveda un atstāja, lai beidzas medikamenta iedarbība.

Maiss no galvas ir noņemts, viņ� sē� tumsā uz aukstas akmens grīdas.

Kaktos deg sveces. Telpa ir maza. Pavisam maza, un tajā nav durvju.

Viņ� ir cietuma kamerā.

Vai varbūt tā nav kamera. Varbūt tās ir kapenes.

Vēl aizvien stipri apdullis, viņ� uzrau�as kājās un sazvārojas. Tad sāk taustīties gar sienām. Nē, izejas nav. Tēva dienasgrā�matā bija pieminēti cilvēki, kas apbedīti Templī. Tas sāk izskatī�ties ticami. Viņ� ir iemūrēts Templī un atstāts te nomirt.

Sirdi sa�ņaudz baiļu trauksme. Te noteikti nav pietiekami daudz gaisa. Ilgi viņ� neizturēs. Viņ� paņem vienu sveci un nopū� pārējās. Nav nekādas vajadzības svilināt dārgo skābekli.

Stāvēdams tumsā ar vienīgo sveces galiņu, viņ� izdomā, ka tomēr nav atvests �urp nomērdē�anai. Smitsens ir informēts, ka viņ� veicis piesardzības pasākumus vienojies par inkriminējo�u dokumentu nogādā�anu policijā, ja pats personiski nenorādīs, lai tas netiek darīts.

Svece izdeg.

Sirds sāk sisties vēl straujāk, cerības saplok. Mieru, drīz pie viņa kāds atnāks, tie gribēs izdibināt, kas viņam zināms, cik bīs�tams viņ� ir.

Dobji nodārd akmens. Divās pretējās sienās parādās gaismas strēles. Iek�ā sanāk garos apmetņos tērpti stāvi, sejas slēpj kapu�ces. Gideons nepretodamies ļauj, lai viņu sagrābj, sava�o rokas un izvelk laukā. �oreiz tie iztiek gan bez maisiem, gan bez acu aizsie�anas. Kaut kas ir mainījies.

Viņu ved pa garu lī�lo�u gaiteni. Gaismekļi pie sienām ir arvien krā�ņāki, pamazām pat it kā kļūst siltāks. Viņ� iet starp diviem vīrie�iem. Tas, kur� ir pa labi, pavelk sienā iedzītu dzelzs gredzenu. Sāk kustēties neredzami trī�i, un daļa sienas ar troksni aizslīd prom. Viņu iegrū� pa �īm durvīm.

Pie apaļa meduskrāsas akmens galda, brūnā apmetnī ģērbies, sē� vīrietis, kuru viņ� sastapa Stounhend�as miglā. Sēdies, Gideon. Vīrietis pamāj uz solu galda otrā pusē.

Gideons apsē�as uz auksta akmens sirpja. Nenolai� skatienu no sve�ā. Tu mani nepazīsti?

-���� Es jūs redzēju Stounhend�ā.

Meistars pasmaida. Es tevi esmu redzējis vairākas reizes, kad tu vēl biji mazs. Mēs ar tavu tēvu bijām draugi.

Tas ir kas negaidīts.

-���� Tad jūs zināt, ko viņam nācās pārciest. Kas notika ar manu māti un ko viņ� darīja, lai izglābtu mani.

-��� Jā, es zinu. Sve�ais pētījo�i lūkojas uz Gideonu. Es ne�aubos, ka tu esi daudz uzzinājis, dro�i vien no tēva dienas�grāmatām. Bet vai tu maz saprati lasīto?

-���� Manuprāt, jā.

-���� Pastāsti!

-��� Jūs esat Meistars, Svētajo Kalpu ģildes garīgais vadonis. Mans tēvs bija Ģildes vecbiedrs un pilnvarots jūsu �aurā loka dalībnieks. Jūs, viņ� un daudzi citi ziedojat savu dzīvi Svētajo sargā�anai un to enerģijas atjauno�anai.

Meistars tikko noskār�ami pasmaida. Nav glu�i pareizi, ta�u nav ari tālu no patiesības. Viņam ārkārtīgi gribas izdibināt, cik daudz Nateniela puikam zināms. Vai tev ir kāds priek�stats par to, kā tiek uzturēta Svētajo garīgā enerģija?

-���� Ar cilvēku upuriem. Upurē�ana notiek pirms un pēc vasa�ras un ziemas saulgrie�iem. Noteiktās Mēness fāzēs. Kā raks�tīja tēvs, tas nepiecie�ams debesu un zemes līdzsvara atjauno��anai.

Oho, visu cieņu, nodomā Meistars.

-���� Tu esi nopietns pētnieks. Ta�u starp teoriju un praksi ir liela at�ķirība. Viņ� sakrusto rokas, kuras slēpj brūnais apmet�nis. Tu vēlējies ar mums tikties, Gideon. Ko tu gribi?

-���� Lai jūs mani pieņemat. Man vairs nav ne mātes, ne tēva. Mana ģimene esat jūs. Es jau esmu Svētajo bērns, jūs pats zināt, ka tēvs mani vēl mazu nokristīja ar akmeņu ūdeni.

Meistars piekrīto�i pamāj. Jā nudien. Viņ� tevi nomazgāja Svētajo ūdenī, lūgdams, lai tie pasargā tevi no slimības, kas bija paņēmusi tavas mātes dzīvību. Viņ� solīja ziedot tiem savu dzī�vību, ja tev tiks dāvāts ilgs un slimību netraucēts mū�s.

Gideonam acīs sarie�as asaras. Atmiņā atkal ataust Nateniela vārdi: "Es ar lielāko prieku ziedo�u savas asinis, savu dzīvību. Ceru, ka tam būs kāda vērtība un ar to pietiks, lai kaut kas mainītos. Lai manu nabaga bārenīti gaidītu cits liktenis."

Meistars pieceļas un sāk staigāt �urpu turpu. Svētajie nav asinskāri briesmoņi. Tie nepieprasa visviens kādu cilvēku upu�rus. Tā ir dziļi fundamentāla do�ana un saņem�ana, daļa no dzīvības un nāves rituma. Apmaiņā pret tavu dzīvību Nateniels apsolīja savējo. Viņ� apņēmās kļūt par upuri, par ziedu.

Gideons pēk�ņi vairs neko nesaprot. Tādēļ tā pa�nāvība?

-���� Nē. Tas nebija upuris. Tā bija egoistiska, neadekvāta rīcība. Viņ� vēlējās, lai �aurais loks atsakās no taktikas, pret kuru viņam bija iebildumi.

-���� Kas tā bija par taktiku?

Meistars gurdi nopū�as. Tavs tēvs bija di�s pētnieks un uzskatīja, ka Ģildes negrozāmā mācība ir tāda, ka izredzētie tie, kuriem jākļūst par ziedu, ir tie, kas saņēmu�i Svētajo bal�vas. Viņ� apgalvoja, ka ikkatram, kas smēlies no dievi�ķās akas un dzīvojis ilgi un laimīgi, vēlāk jāmaksā dievi�ķie mesli. �aurais loks tam nepiekrita. Tā uzskats ir, ka �o seno para�u pienācis laiks mainīt. Lai Svētajie pa�i izraugās ziedus.

-���� Kā?

-����� Pavisam vienkār�i. Meistars nepiespiesti izple� rokas. Cilvēki tiecas pie Svētajiem. Pielūki brāļi, kas tevi atveda no akmeņu loka, stāv sardzē un gaida. Ja kāds izjūt pamudinā�jumu pieskarties noteiktam Svētajam tam, kur� saskaņā ar siderisko zodiaku [5] tobrīd atrodas ascendentā [6] , �o cilvēku var atzīt par īsto ziedu.

Meistars apsē�as Gideonam blakus. Tagad viņ� grib Nateniela dēlam pateikt ko tādu, kas jauno vīrieti sabiedēs, ļoti iespējams, dziļi satrieks viņu. Ģilde ir demokrātiska organizācija. Mēs ievērojam gadu simtiem senus likumus. Tomēr to interpretācija ir katra Meistara un viņa �aurā loka tiesības un pienākums. Kad tavs tēvs izlēma nostāties pret �aurā loka uzskatiem zieda jautā�jumā, viņ� faktiski iz�ķīra savu likteni.

Gideons ir apjucis. Es nesapratu. Kāpēc mana tēva viedoklis ir tik svarīgs? Salīdzinājumā ar citu uzskatiem?

Tagad Meistaram ir skaidrs, ka Nateniels zēnam tomēr nav pastāstījis visu. Tāpēc, Gideon, ka tolaik, kad �is jautājums tika iz�ķirts balsojot, Ģildes Meistars nebiju es. Meistars bija viņ�.

Keitlīnas kliedzieni cērtas biezajā akmenī kā superjaudīgs urbis. Viņa vairs nespēj. �ī melnā tumsa, �is klusums, tas viss padara viņu traku. Viņa dauza sava stateniskā zārka raupjās sie�nas ar dūrēm, ceļgaliem un galvu.

Abi Pielūki, kuriem uzticēta viņas uzraudzība, metas uz izo�latoru. Nedrīkst pieļaut, ka viņa savainojas. Viņa nedrīkst mirt pirms noliktā laika. Tiek atdarīti aizslēgi, Keitlīna ripeniski izve�ļas no sava cietuma un sāpīgi nokrīt uz ceļiem. Viņas miesa ir vienās skrambās, garie, melnie mati blāvi no sviedriem un asi�nīm. Viņa grie� zobus un spārdās.

Aizvāciet nagus, riebekļi! Laidiet mani vaļā!

Pielūki piespie� viņu pie grīdas. Meitenes seja ir asiņaina, koptās rociņas izvago neskaitāmas brūces. Arī pierē ir vairākas brūces viņa ir situsies ar galvu pret sienu. Vīri saskatās. Skuķis ir aptracis. Meties pret sienām kā vājprātīgs, mēģinājis padarīt sev galu.

Keitlīna vēlas tikai vienu: kaut �is murgs reiz beigtos. Pat tad, ja viņai jāmirst lai nāve nāk tūlīt! Tomēr mazpamazām viņa nomierinās. Prāts atkal ņem virsroku, me�a zvērs viņā norimst. Vīri joprojām tur viņu piespiestu pie aukstās akmens grīdas. Viens uzmeties viņai virsū, ar ceļiem pietur viņas delmus, ar rokām spie� pie grīdas plaukstas. Otrs tup virs viņas potītēm. Tikai tagad, kad asinis kaut cik atplūst no galvas, viņa atskār� ko svarīgu.

�ie abi ir amatieri.

Viņa ir redzējusi, kā nevēlamas personas savalda Ēriks un pārējie apsardzes zēni. Viņi �ādi neākstās. Lai kādu padarītu nespējīgu kustēties, pietiek izgriezt roku: vien jāzina, kā to izda�rīt. Nervu centrā iebakstīts pirksts spēj apturēt smagsvara bok�seri, bet to vajag prast. �ie divi neprot. Viņiem nav ne mazākās sajēgas. Kas ienāk prātā, to dara.

Keitlīna ieskatās tie�i acīs vienam no kapu�ainajiem. Pie�tiek. Vairs nevajag mani turēt.

Tas palai� vaļā viņas rokas. Pieceļas kājās, piesardzīgs un gatavs atkal mesties viņai virsū. Jāpaskatās, kas ar tām brūcēm viņai galvā, tas saka otram.

Abi pieceļ viņu kājās un grasās uzlikt roku dzel�us, ta�u Keit�līna atrauj roku. Ar celi no visa spēka iezveļ tuvākajam pa kāj�starpi. Otrs Pielūks mēģina viņu sagrābt no aizmugures.

Keitlīna strauji saliecas un izsit vīru no līdzsvara, tad atmu�guriski ietriec sienā. Kad tas atzveļas pret akmeni, meitene parauj galvu uz aug�u tā, lai ar pakausi pēc iespējas spēcīgāk trāpītu kapu�ainajam pa seju. Būk�ķis ir vienkār�i pretīgs. Vīrs sa�ļūk un sagumst uz grīdas. Deguns ir lauzts, par to nav �aubu.

Neviena neturēta, Keitlīna stāv lāpu apgaismotajā Tempļa gaitenī.

Gideonu pārņem �ķebīga tuk�uma izjūta. Atklājums, ka tēvs ir bijis Ģildes Meistars, laupījis viņam visus dvēseles spēkus. Kaut ko tādu viņ� nebija gaidījis. Viņ� gribēja uzzināt patiesību. Viņam vajadzēja saprast, kāpēc tēvs labprātīgi �ķīrās no dzīves. Būtībā viņam vajadzēja vainīgo. �ai patiesībai viņ� nebija gatavs.

Meistaru Gideona dvēseles mokas neinteresē. Viņ� grib saprast, cik daudz �is sprukstiņ� zina, cik ļoti jābaidās no Nate�niela puikas. Vai tu zini, kur mēs atrodamies? Kas �ī ir par vietu?

-���� Templis, Gideons neizteiksmīgi atbild. Viņa domas ir pavisam citur.

-���� Un vai tu zini, kur tas atrodas?

Tas jau ir grūtāks jautājums. Gideons attopas no �oka. Tēva dienasgrāmatās rakstīts vienīgi par Tempļa būtību, par tā atra�anās vietu viņ� neko nesaka. Tiesa, visas dienasgrāmatas es vēl neesmu at�ifrējis. Gan jau kaut kur viņ� izsakās konkrētāk.

Meistars pūlas izprast Gideona skatienu. Ļoti iespējams, ka Nateniels tie�ām glabājis Tempļa atra�anās vietas noslēpumu. Tikpat iespējams ir ari tas, ka viņa dēls visu zina un aptver to nevajag atklāt, jo tas viņam var izrādīties bīstami. Ņemot vērā, ka tu neesi viens no mums neesi iesvaidīts -, tu esi labi infor�mēts. Viņ� saņem rokas. Un tā ir problēma. Ko lai mēs ar tevi iesākam?

Gideons pievirzās viņam tuvāk. Ļaujiet man piedalīties! Pie�ņemiet mani! Nezinu, ko citu es varētu iesākt. Tagad, kad man vairs nav tēva. Ņemot vērā viņa zvērestu. Man pats liktenis ir lēmis būt saistītam ar Svētajiem, lai notiek kas notikdams.

Pat ja mēs vēlētos tevi uzņemt Ģildē, es neesmu pārlieci�nāts, ka tu esi gatavs. Iesvētī�ana nav joks. Ir nepiecie�ams, lai starp Meistaru un iesvaidāmo pastāvētu absolūta savstarpēja uzticē�anās. Brīdī, kad līst lūdzēja asinis, �ī uzticē�anās ir viņa vienīgais atbalsts un patvērums. Tās sāpes ir neizturamas, neie�domājamas.

Gideons nodur galvu. Tāda ir mana vēlē�anās.

Meistars ar vienu roku satver Gideonu aiz zoda, pavēr� viņa seju pret sevi un ieskatās viņam acīs. Kā mēs varam zināt, ka, mums piebiedrojies, tu neturpināsi sava tēva uzsākto preto�a�nos?

Gideons vairs nespēj nosēdēt mierīgi. Es negrasos nekādā veidā kaitēt nedz jums, nedz Ģildei. Es vēlos tikt uzņemts sadraudzē. Tāpat kā reiz mans tēvs. Es vēlos nodzīvot pilnestīgu mū�u un saņemt Svētajo balvas. Es negribu, lai manu dzīvi gandē sli�mības lāsts. Un es pilnīgi noteikti nevēlos visu atliku�o mū�u pavadīt bailēs, ka man uzbruks vai manai mājai pielaidīs uguni.

Meistars saprot, ka Gideonam ir pietiekams iemesls vēlē�ties, lai viņu uzņem Ģildē. Un, viņu nogalinot, Ģilde nopietni riskē, ka tās eksistence nāks gaismā, par to sāks interesēties un atjaunotnes rituālu nebūs iespējams turpināt. Es zinu, kā tu vari apliecināt savu lojalitāti un savu nolūku nopietnību. Ja tu to izdarīsi, es personiski galvo�u par tevi. Un iesvētī�anai jāsākas �ovakar pat.

-���� Kas man jādara?

-���� Tava tēva dienasgrāmatas. Atdod tās, un varēsi stāties mūsu rindās.

Gideons noraido�i pagroza galvu. Es zinu, kāda ir iesvētī��ana. Esmu gatavs ļaut, lai jūs ar nazi cērtat manu miesu un ar āmuru skaldāt manus kaulus. Vai ar to nepietiek?

-���� Nē. �īs dienasgrāmatas ir nazis, ko tu pats turi pie savas miesas, un tavi draudi ir āmurs, ko tu pacel sev virs galvas.

Gideons mēģina izdomāt, kā lai izkļūst no �ī strupceļa, kurā nonākusi saruna.Es jums atdo�u ceturto daļu dienasgrāmatu pirms iesvētī�anas un piezvanī�u tam cilvēkam, kuram bija jāno�gādā tās policijai, norādīdams, ka to nevajag darīt. Pēc iesvētī�a�nas atdo�u jums otru ceturtdaļu. Pēc gada vēl divdesmit piecus procentus.

-���� Tie ir tikai septiņdesmit pieci procenti. Kad mēs saņemsim atliku�ās?

-���� Iespējams, nekad. Gideons smaida. Vai varbūt tad, kad es Ģildes mācības bū�u apguvis pietiekamā mērā, lai jūs būtu apmierināts. Kad jūs būsiet gatavs ļaut, lai es ieņemu Meistara vietu.

Keitlīna metas skrie�us. Skrien, cik vien ātri basās kājas spēj viņu nest. Nonāk pie īsa, tum�a gaiteņa. Var doties gan pa kreisi, gan pa labi. Viņa nogrie�as pa labi. Joņo, sirdī pateikdamās par to, ka raupjā kleita ir pietiekami plata.

Viņa skrien ātri. Diendienā nostiprinājusi kāju muskuļus trena�ieru zālē. Pieci kilometri uz celiņa. Vēl pieci uz eliptiskā trena�iera. Cik labi, ka viņa visu mū�u ir bijusi sportiska! Viņu �eit mocīja, badināja un biedēja, ta�u viņa vēl aizvien ir spēcīga un vingra.

Gaitenis met līkumu, tālāk ir tum�a dūmaka, gals nav re�dzams. Ja viņai ir paveicies, viņa skrien gar ārsienu. Tādās sienās parasti ir durvis. Viņa atskatās nevienas dzīvas dvēseles. �is cietums ir lielāks, nekā viņai bija licies. Daudz lielāks. Uz akme�ņiem, kas zib zem viņas pēdām, ir kaut kas rakstīts, izskatās pēc grebuma. Kapakmeņi. Viņa skrien pa kapiem! Sirds sāk sisties vēl ātrāk. Tad viņa paceļ galvu un atskār� vēl arī ko citu �is gaitenis ved pa apli.

Tie�i priek�ā ir abi kapu�ainie, no kuru nagiem viņa pirmīt izrāvās.

Tikai �oreiz viņi nav divi vien. Tur ir vesels bars. Un visi gaida viņu.

CETURTĀ DAĻA

Rīta sanāksmē, uz kuru pārvaldes priek�nieks ir sasaucis visus, kas meklē pazudu�o Keitlīnu Loku, nepiedalās vienīgi izmeklētājs D�o�s Gorens. Viņu tas ne mazākajā mērā neuztrauc. Viņ� ir parūpējies, lai informācijas aprite alla� ietvertu arī viņu. Gorenam ir sava aģentūra �urnālisti, policisti un valsts ierēdņi; desmit tūksto�i dolāru, kurus viņ� iespieda FIB aģenta Alvesa saujā, gādās, lai viņ� acumirklī uzzinātu jebko jaunu un ievērī�bas vērtu.

Pārkurinātajā sanāksmju zālē Alana Hanta vietnieks Gregs Dokerijs uzrunā septiņus pārējos:

Mums vajadzīga pilnīga un konfidenciāla būtiskāko izmek�lē�anas datu apmaiņa. Aizmirsīsim par to, kas mūs �ķir, un strā�dāsim kopā! Tādēļ mēs esam �eit. Pēc da�ām stundām pārvaldes priek�nieks personiski apliecinās viceprezidentam Lokam, ka viņa meitas meklē�anā iesaistīti pilnīgi visi mūsu rīcībā eso�ie spēki. Komandieri Gibson, lūdzu, informējiet mūs par to, kas jums jauns.

Bārnijs Gibsons skatās pāri galdam un uzreiz redz seismiski bīstamās līnijas. Abi FIB aģenti sē� vienā pusē, Vilt�īras pārval�des policisti otrā, arī viņ� pats ar saviem Londonas kolēģiem apmeties savrup. At�ķirības pieredzē un kultūrā, plaisas, kuras vienas vienīgas operācijas laikā nebūs iespējams pārvarēt. �ā rīta agrumā mēs saņēmām vēl vienu ziņu no grupējuma, kura rokās, pēc mūsu domām, atrodas Keitlīna. Noskaidots, ka zvanīts no Francijas, ta�u �oreiz tā nebija Parīze. Zvanītājs izmantojis telefona automātu Kannās, Francijas dienvidos.

D�ons Roulendss iekaisis paceļ rokas. Atvainojiet, ta�u man tas izklausās absolūti neticami. Mēs neatrodamies Francijas dienvidos, un ari Keitlīnas tur nav.

Priek�nieks uzmet detektīvu nodaļas �efam iznicino�u ska�tienu. D�on, vai jūs, lūdzu, nevarētu uz brīdi aizmirst savas īpatnējās teorijas? Vēlāk mēs par tām varēsim prātot, cik tik uziet. Varbūt tomēr vispirms noklausīsimies ierakstu? Ieturējis pauzi, viņ� uzrunā visus: Zvana laiks un ziņas saturs liecina, ka nolaupītāji reaģēju�i uz Kailijas Lokās preses konferenci.

Bārnijs Gibsons nospie� atskaņo�anas pogu. Saspringto klu�sumu pārtrauc traucējumu izkropļota vīrie�a balss: "Lai Keitlīna Loka atgrieztos pie vecākiem sveika un vesela, mēs pieprasām divdesmit miljonus dolāru. Viņas māte ir apsolījusi desmit mil�jonus, tēvam jāseko viņas piemēram. Mūsu nosacījumi ir �ādi: FIB, Lielbritānijas policija un tas neatkarīgais detektīvs publiski paziņos, ka apmaiņas norise netiks novērota. Nebūs nekādu mēģinājumu apcietināt apmaiņā iesaistītās personas. Pārējos nosacījumus mēs paziņosim tikai pēc tam, kad būsim saņē�mu�i �īs garantijas. Esiet tik laipni un saprotiet: mēs varam turēt Keitlīnu Loku, cik vien ilgi mums labpatīk. Gadiem, ja tas būs nepiecie�ams. Agri vai vēlu mūsu prasības tiks izpildītas." Tad sanāksmju zālē pēk�ņi atskan Keitlīnas balss: "Mammu, es esmu Kannās netālu no viesnīcas Carlton, kur mēs ar tevi un Fransuā toreiz dzīvojām kinofestivāla laikā. La Croisette �odien līst, un Palais de Festivāls notiek konference par videospēlēm. Tēti, ar mani viss ir kārtībā. Man nedara pāri. Lūdzu, izdari tā, kā viņi vēlas." Tad mikrofonu pārņem vīrie�a izkropļotā balss: "Atkārtoju vēlreiz: ja mēs ar televīzijas starpniecību nesaņemsim nepiecie�amās garantijas, mēs vairs necentīsimies ar jums sazi�nāties."

Pēc tam dzirdama tikai �ņākoņa: ieraksts ir beidzies. Izmeklē�tāji sē� klusēdami, visi ir apstulbu�i. Bārnijs Gibsons zina visi �obrīd iztēlojas, kā uz jaunajām ziņām reaģēs Keitlīnas vecāki. Viņ� saņemas, noliek emocijas pie malas un turpina: Ierak�stā minētie fakti atbilst patiesībai. Laikapstākļi Kannās vakar bija tādi, kā Keitlīna sacīja, un pilī patie�ām notiek minētais pasākums. Tehniskie speciālisti abos Atlantijas okeāna krastos apstiprināja, ka zvanīts no Kannām un fona trok�ņi ir adekvāti tiem, kādi raksturīgi attiecīgajam Francijas Vidusjūras piekrastes reģionam. Tod, vai vēlaties ko piebilst?

-���� Tas ir nevis ieraksts, bet monstrs, FIB pārstāvis saka.

-���� Kamēr jūs te gulējāt, mūsu tehniķi to iz�ķetināja un apstipri�nāja, ka ari �oreiz tas ir salikts kopā no vairākiem līmeņiem. Abas balsis ierakstītas atsevi�ķi, tad saliktas kopā un pēc tam pievie�nots tre�ais celiņ� fona troksnis. Mēs izanalizējām sievietes balsi, un varam ne�auboties apliecināt, ka runātāja ir Keitlīna. Vīrietis, domājams, ir anglis, tas pats, kas runāja pirmajā ierakstā.

-���� Vispirms Parīze, tagad Kannas� ierunājas pārvaldes priek�nieka vietnieks. Viņu netur vienā vietā. Dro�i vien kaut kur ved ari �obrīd, kamēr mēs te runājam.

-���� Tādā gadījumā ir saprotams, kāpēc viņi zvana no telefona automātiem, piebilst Gibsons. Tas, ka �os automātus nav grūti atrast, viņus neuztrauc, jo, kamēr mēs tos sadzenam rokā, viņi jau sen ir prom.

-���� Vai vispār nekad tur nav biju�i, iebilst D�ons Roulendss, kur� joprojām netic, ka Keitlīna atrodas Laman�a viņā krastā.

-���� Tikpat labi viens ir sēdies uz motocikla un braukā pa Eiropu, sūtīdams mums �os ierakstus. Es neesmu pārliecināts, ka viņa ir izvesta no Anglijas.

-���� Mums jābūt gataviem jebkādai iespējai, Hants pieliek prātojumiem punktu. Greg, jums būs man jāziņo, kā tiks sada�līti resursi un jaudas.

-���� Klausos, ser, vietnieks paloka galvu.

-���� Ko darīsim ar viņu prasībām, ar tiem nosacījumiem? D�ons Roulendss vaicā.

Hants izteiksmīgi savelk uzaci. Lielbritānijas valdība, poli�cija un tauta ar cilvēku nolaupītājiem netirgosies. Tas ir mūsu princips. Nekad neesam uz to ielaidu�ies un arī turpmāk neielaidīsimies.

Denijs Alvess piekrizdams pamāj. Arī viceprezidents Loks atbildēja tāpat. Var jau būt, ka viņ� piekāpsies, jo �ī ir viņa mie�sīga meita, tomēr es �aubos.

-���� Nemū�am, paziņo Bērd�ess. Toms nav tāda kaluma cil�vēks. Viņ� ir ciets kā krams. Tie pretekļi var gaidīt kaut gadu desmitiem, viņ� nekādās andelēs neiesaistīsies.

Kuru katru brīdi parādīsies meklētais.

Viņ� būs baltais vīrietis, trīsdesmit līdz �etrdesmit piecus gadus vecs un tie�i tāds kā viņas psiholoģiskajā portretā. Megana to vienkār�i zina, un viss.

Inspektore atrodas Tidvērtā, viņa sē� ma�īnā iepretim lieliem skatlogiem un ne uz mirkli nenolai� acis no izkārtnes, uz kuras lepni rakstīts: "Mets Atlijs. Miesniekmeistars." Kad būs izdevies viņu pienācīgi identificēt, Megana pieprasīs kratī�anas orderi un apgriezīs viņa māju kājām gaisā. Kazi, tur atradīsies drēbes, kas atbildīs Karaliskajā Tolardā atrastajām skrandām. Vai varbūt instrumenti, tādi pa�i kā somā, kuru viņ� aizmirsa �eisa mui�ā.

Ir pusdeviņi no rīta, un viņa te pacietīgi sē� jau stundu. Domas aizklīst pie atjaunotajām attiecībām ar biju�o vīru. Viss risinās tik jauki. Ādams nak�ņoja pie viņas abu kādreizējā namā -, un Semija �orīt ieslīdēja guļamistabā, smaidīdama tik platu smaidu kā melones �ķēle.

Pulksten astoņos �etrdesmit tie�i viņai priek�ā pāri ielai pār�skrien vīrietis; viņ� atver tirgotavas durvis un ieslēdz gaismu. Megana skatās, kā viņ� apliek sarkanbalti svītrainu priek�autu un aiz letēm rosās gar saldētavām. Vēl pavisam jauniņ�, nedaudz pāri par divdesmit. Nē, viņa gaida citu. Minūti pāri deviņiem zēns apgrie� otrādi durvīs iekārto plāksnīti, pavēstīdams pasau�lei, ka tagad skārnis ir atvērts. Megana turpina gaidīt. Deviņos trīsdesmit viņa izkāpj no ma�īnas, izņem no somas piezīmju grā�matiņu un dodas iek�ā.

Verot durvis, no�ķind zvaniņ�. Viņa sveicina pirmā: Lab�rīt, mani sauc Eilīna Beksendeila. Esmu no municipalitātes Cenu kontroles departamenta. Kā jūs sauc? viņa gatavojas pierakstīt.

-���� Karls. Karls Pringls. Zēns izskatās pagalam apjucis. Es par cenām neko nezinu.

-���� Ak tā? Kur� tad zina? Viņa zīmīgi skatās apkārt.

-��� Jums jārunā ar Metu. Misteru Atliju. Viņ� ir veikala saim�nieks. Es te tikai strādāju.

-���� Un kad es varētu ar viņu aprunāties?

-���� Viņa �odien nebūs. Teica, lai es te palieku par galveno.

-���� Viņ� ir slims?

-���� To viņ� neteica. Vienkār�i paziņoja, lai es nāku un strādāju, viņ� vēlāk piezvanīs.

Lai atrastu Atliju, Meganai informācijas pietiek. Viņ� noteikti būs vēlētāju reģistrā, par viņu būs ziņas nodokļu un veselības departamentā. Nav nekādas vajadzības tirdīt jaunekli.

-���� Labi. Atbrauk�u kādu citu dienu. Viņa dodas prom; atkal no�ķind zvaniņ�.

Pa ceļam uz pārvaldi viņa pa telefonu pieprasa informāciju par pazudu�o miesnieku. Ja viss būs labi, ap to bridi, kad viņa būs darbā, visi dati jau būs priek�ā.

Kad viņa ienāk inspektoru istabā, pretī ar platu smaidu un papīra lapu pieceļas D�ims Dokerijs. Es jau iegriezos laborato�rijā. Paskaties!

Viņ� lepni nomet Meganai uz galda tiesu medicīnas ekspertu ziņojumu, ar pirkstu piebiksta pie svarīgākajām rindkopām un katram gadījumam ari paskaidro: Lauks pie nodegu�ā �ķūņa ir pilns ar niecīgām cilvēka mirstīgo atlieku daļiņām.

Megana neviļus ieple� acis.

-���� Tu dabūji suņus?

D�imijs smejas. Nē! Kaut ko labāku! Varbūt tev liksies, ka tas ir pilnīgi dulls gājiens, bet es biju lasījis, ka Vācijas detektīvi līķu meklē�anai izmanto klijānus. Kad nu man neizdevās dabūt ne radaru, ne pēddzinējus suņus, es sameklēju kādu eksotisko putnu audzētāju, un viņ� uz to lauku atveda divas tītarlijas. Viņ� atkal lepni papliķē pa ziņojumu. Un paskat, ko mēs atra�dām!

Iespaidīgi, Megana nodomā. Viņa lasa mikrobiologa ziņo�jumu. Pārbaudītajos augsnes paraugos atrastas cilvēka mir�stīgo atlieku daļiņas. Visi identificētie DNS paraugi ir identiski.

-���� Redzi, priek�niecīt? Tu teici, ka Tonijs Neilors ir aprakts tajā laukā. Tev bija taisnība!

Megana atgādina sev, ka nedrīkst pārlieku sapriecāties. Vis-, pirms pārbaudīsim, vai tas tie�ām ir Neilors, un tikai tad sāksim par to stāstīt citiem. Pamēģini no māsas vai vecākiem sadabūt ģimenes DNS paraugu. Tad viņai ienāk prātā vēl viena doma: A, un parunā ar tā lauka īpa�nieku! Viņ� jau nu gan laikam gri�bēs zināt, kā tas nākas, ka viņa lauks ir apsmidzināts ar cilvēka mirstīgajām atliekām!

Gideons iziet no Tempļa glu�i tāpat, kā pirmīt tajā ieradās. Ar maisu uz galvas, saķēdētām rokām, iesēdināts neuzkrīto�a fur�goniņa aizmugurē.

Pēc minūtēm divdesmit auto nogrie�as nost no ceļa un apstā�jas. Durvis tiek atvērtas, un Gideons izdzird putnu dziesmas. Ir agrs rīts. Mierīgie iedzīvotāji vēl guļ. Grīda viņam zem kājām ieliecas: kāds iekāpj furgoniņa aizmugurē, sagrie� viņu otrādi un aiz kājām velk pa grīdu. Tad viņa kājas tiek izkarinātas laukā, viņ� tiek apsēdināts, viņam no galvas noņem maisu.

Viņam pretī neskatās Deivs Smitsens. Tas ir cilvēks, kur� viņu gandrīz nogalināja: tas pats, kur� atstāja viņu bezsamaņā guļam tēva dego�ajā kabinetā. Gideona skatiens neviļus aizceļo pie vīrie�a rokām: tur, uz mazā pirkstiņa, ir zīmoggredzens, no kura viņam sejā toreiz palika plata brūce. Vīrietim aiz muguras ple�as me�s. Teicama vieta kapa izrak�anai un līķa paslēp�anai.

Tad viņa redzeslokā smaidīdams parādās Smitsens. Tas ir Mu�a, bet mani tu kop� �īs dienas sauksi tikai par Pūķi. Tu pret mums abiem izturēsies kā pret mīļiem, sen neredzētiem brāļiem. Vai arī mēs tevi nogalināsim. Izvēlies pats, kas tev labāk patīk.

Mu�a izvelk no bik�u aizmugures kabatas �aujamo un piespie� saltu stobru pie Gideona pieres. Man, piemēram, ir vienalga.

Pūķis ērti apsē�as uz furgoniņa pakāpiena un apliek roku Gideonam ap pleciem, tēlodams omulību un draudzīgumu.

Viens no mūsu likumiem ir slepenība. Pastiprināta slepe�nība, ja tu saproti, ko es ar to gribu teikt. Un tās nodro�inā�anu Meistars ir uzticējis mums abiem ar Mu�u. Viņ� saspie� Gi�deona plecu. Ja tev patīk būt dzīvam, tad tu dzīvosi saskaņā ar likumiem. Kategoriski aizliegts par Ģildi, Kalpiem vai Svētajiem runāt ar nepiedero�ām personām. Nekad un nekādos apstākļos. Tu mums nezvanīsi pa telefonu. Tu nespersi kāju pie mums mā�jās vai darbā. Vispār nemēģināsi ar mums sazināties. Mēs pa�i tevi atradīsim. Ja mēs tev zvanām, tu nenosauc ne savu vārdu, ne mūsu vārdus. Tu sauksies tajā vārdā, kas tev tiks dots, ja tu iz�iesi iesvētī�anu. Tikai un vienīgi tajā vārdā. Paturi to visu prātā! Ja pēk�ņi tev kaut kas aizmirsīsies, tikpat pēk�ņi var gadīties, ka manam draugam paslīd rādītājpirksts.

Mu�as acīs sprēgā dzirksteles, un viņ� cie�āk piespie� stobru Gideonam pie galvas. Bum!

Pūķis pieceļas kājās. Iesēdini viņu priek�ā, tad vari braukt.

Mu�a pieved Gideonu pie pasa�iera durvīm, palīdz iekāpt kabīnē, aizcērt durvis un dodas prom pie mersedesa, kas stāv turpat netālu. Tas nomirk�ķina oran�us lukturus: Mu�a ir nospie�dis elektroniskās atslēgas podziņu.

Pūķis iedarbina furgoniņu un sāk braukt, vienlaikus runā�dams: Plāns ir tāds. Es tevi aizvedu uz mājām un pagaidu, kamēr tu savāc tās sava tēva dienasgrāmatas. Tās tu atdod man, un es tevi aizvedu atpakaļ pie Meistara. Elementāri.

-���� Tad jau tas laikam būs tev pa spēkam.

Pūķis smejas.

-���� Mums ar tevi vajadzētu tikt skaidrībā par da�ām vienkār��ām lietām. Pirms da�ām stundām �aurais loks balsoja par to, uzņemt tevi vai ne. Iz�ķiro�ā bija Meistara balss. Viena balss. Skaidrs? Tāpēc labāk nevis runā, bet klausies. Saprati? Viņ� draudīgi nozibina acis. Turpmākās divdesmit �etras stundas par tevi esmu atbildīgs es. Es tevi aizvedī�u pie Meistara na�a un āmura. Ja tu iesvaidī�anā nedabūsi galu, attapies tu vispirms ieraudzīsi manu seju. Kop� tā brī�a tu man būsi parādā uzticību. Tu darīsi to, ko es tev teik�u un kā es teik�u. Ir skaidrs?

Gideonam nav �aubu, ka viņ� tiek kacināts. Skaidrs kā diena. Tu te tēlo skarbo d�eku, bet patiesībā esi tikai Meistara izsūtāmais zēns. Tu dari tikai to, ko viņ� tev liek.

Pūķis strauji uzsit pa bremzēm. Furgoniņ� apstājas, motors apklust. Gaļīga dūre ietriecas Gideonam sejā tā, ka viņa galva atsitas pret sānu logu. Gideons paceļ elkoni, mēģinādams aizsar�gāties, ta�u Pūķis jau ir laukā no sava sēdekļa un zvetē viņam pa galvu.

Piekau�ana neilgst ne desmit sekundes. Tad Pūķis ar dzelzs pirkstiem sagrābj viņu aiz rīkles un iekrauj vēl pēdējo reizi. Sevi�ķi sāpīgi. Un tagad atceries, gudriniek: kad mēs esam divi vien, tavs meistars esmu es. Tu piederi man. Es biju gatavs noga�lināt tavu tēvu un esmu vairāk nekā gatavs nogalināt tevi.

Tālākais brauciens uz Nateniela �eisa mui�u norisinās nepa�tīkamā klusumā. Sevi�ķi nepatīkams tas ir Gideonam. Viņam ir pu�u lūpa un viens zobs �ūpojas.

Pūķis stum�us iestumj viņu pa durvīm un taisnā ceļā dzen uz otro stāvu uz slepeno kambari.

-���� Nav slikti uztaisīts, viņ� nopurpina, kad Gideons atbīda kustīgo paneli otrā stāva vestibilā. Viņ� uzsit pa to ar saviem mū�am notraipītajiem celtnieka pirkstu kauliņiem. Nepavisam nav slikti. Ja es te jau nebūtu bijis, tad neparko neuzminētu, ka te aizmugurē ir istaba.

Gideons neliekas dzirdējis un ieiet �aurajā, garenajā telpā.

Ieraudzījis, ka plaukti ir tuk�i, Pūķis pat nemēģina slēpt �oku. Tur, kur agrāk rindojās dienasgrāmatas, tagad ir tikai putekļi un izbalējusi krāsa.

Gideons piespie� pie mutes roku, slaucīdams asinis. Tu cerēji uz ko citu?

-���� Turi vien savu muti! Pūķis novīpsnā pats par savu joku un sāk staigāt �urpu turpu. Pieklaudzina pie sienām. Da�ās vie�tās piecērt papēdi pie grīdas. Varbūt te ir vēl kāds slepens kam�baris? Viņ� vēlreiz iesper pa grīdu.

-���� Tevi vairs neuztrauc manas bojātās sijas? Gideons iro�niski noprasa.

-���� Tās ir no ozola, Pūķis atrūc. Tādas sadegtu tikai Lielajā Londonas ugunsgrēkā.

Viņ� citu pēc cita izklaudzina griestu paneļus. Gideons nespēj nolaist acis no griestu tālākā stūra, tur, kur blakus ir tēva teleskops.

Pūķis met mieru tikai pāris collu pirms tā. Nu, un kur tad viss ir? Kur paliku�as tava sen�a dienasgrāmatas?

Gideons nepaspēj atbildēt, jo atskan elektrisks d�inkstiens. Kāds zvana pie vārtiem. Pūķis salecas. Tu gaidi ciemiņus?

Gideons parausta plecus. Nē. Virtuvē ir apsardzes monitors. Var paskatīties, kas tur ieradies.

Viņi atgrie�as pirmajā stāvā. Sienā iedarinātajā ekrāniņā redzama pie vārtiem apstājusies ma�īna, kurā sē� sieviete.

-���� Es viņu pazīstu, Gideons saka. Tā ir detektīve, kas vada mana tēva nāves izmeklē�anu. Viņa noteikti redz, ka pie mājas stāv mana ma�īna un tavs furgons.

-���� Laid iek�ā, bet tiec no viņas vaļā pēc iespējas ātrāk! Pūķis dodas uz ugunsgrēka izpostīto kabinetu. Izskatās, ka mani te tomēr gaida �āds tāds darbiņ��

Gideons ielai� Meganu pa vārtiem, atver ārdurvis un iziet viņai pretī. Pa ceļam vēlreiz noslauka no mutes asinis.

-���� Labrīt, inspektore Beikere! Nebiju domājis, ka jūs �orīt iegriezīsieties.

Megana paķer somu, izkāpj no ma�īnas un aizver durvis. Es gribēju paskatīties, kā jums klājas. Viņa pamana pietūku�o, asi�ņaino muti. Un rādās, ka diez cik labi jums neklājas. Kas atgadījās?

Gideons atkal pieliek roku pie mutes. Es mēģināju savest kārtībā kabinetu un pakritu. Nav tik briesmīgi, kā izskatās.

Meganas skatiens aizslīd viņam garām Pūķis ir iznācis no mājas un soļo uz furgoniņa pusi. Arī Gideons pa�ķielē. Jā, mis�ters Smitsens mēdza palīdzēt manam tēvam un, padzirdējis, ka mums te noticis ugunsgrēks, bija tik laipns un iegriezās.

-���� Kā krietnam kaimiņam klājas. Megana atceras sarunu bārā pie krematorijas, atceras, ko Gideons stāstīja par būvnieka iepriek�ējo vizīti un par savām aizdomām, ka Smitsens ir iejaukts Nateniela �eisa nāvē.

-���� Tas ir vienkār�i apbrīnojami, kā misteram �eisam nevei�cas, Pūķis skaļi saka un nāk tuvāk. Kurp ripo pasaule?

Vispirms cilvēks paliek bez tēva, tad kaut kāds sala�ņa ielau�as un bezmaz nodedzina viņa mājas� Briesmu lietas. Viņ� pieiet pie furgoniņa un ar troksni izceļ lielu instrumentu somu.

Meganai ir skaidrs, ka viņu un Gideonu patur acīs, liedzot iespēju aprunāties. Es atbraucu, lai uzdotu jums vēl pāris jau�tājumu par tēvu. Vai varbūt �is nav piemērots brīdis?

-���� Nav gan, atbild Gideons. Varbūt es drīkstu jums pie�zvanīt? Es varu arī aizbraukt uz pārvaldi, ja jums tā būtu ērtāk.

-���� Tas būtu ļoti labi. Viņa ar acs kaktiņu nomana, ka Smit�sens nenovēr� skatienu. Tad nu es dodos prom, bet varbūt es pirms tam drīkstētu iegriezties jūsu tualetē? Līdz pārvaldei ir krietns gabaliņ�.

-���� Bet protams! Es jums parādī�u, kur tā ir.

Viņi izslīd no Pūķa neuzkrīto�ā kampiena, un, kolīdz abi ir iegāju�i pa durvīm, Megana pieliecas tuvāk un vaicā: Viss kār�tībā?

-���� Ne glu�i. Tikko jūs būsiet prom, man būs jābrauc viņam līdzi. Viņi grib tēva dienasgrāmatas. Viņ� ieslēdz priek�namā gaismu un pa�ķielē atpakaļ uz atvērtajām ārdurvīm. Pūķis aiz�cērt furgoniņa durvis un nāk uz viņu pusi. Es nevaru runāt.

Meganai atliek vienīgi iesprukt pirmā stāva tualetē, bet Pūķis, smagiem soļiem iebrāzies pa ārdurvīm, pierauj Gideonu sev klāt. Es redzēju, kā jūs sa�ukstējāties! Ko viņa tev teica?

-���� Novāc rokas! Gideons turas pretī panikai. Es tikai vakar atvadījos no tēva. Viņa izteica līdzjūtību.

Pūķis atslābina tvērienu un palai� vaļā Gideona kreklu. Dabū viņu prom no �ejienes! Zibenīgi! Citādi tev būs vēl vienas atvadas.

Gideons pavada Meganu līdz ma�īnai un pietur durvis. Viņ� zina, ka laika garām sarunām nav un nebūs. �orīt man drau�dēja ar �aujamo. Viņ� pamāj ar galvu uz nama pusi. Smitsens un vēl viens. Tas kramplauzis, kas man te uzbruka. Tie abi ir uz vienu roku.

Meganai atmiņā pavīd Meta Atlija fotogrāfija. Gribas pastās�tīt Gideonam par braucienu uz skārni, ta�u nav laika. Kāpiet iek�ā ma�īnā! To visu var izrunāt pārvaldē.

Gideons ba�īgi atskatās uz ārdurvīm. Es nevaru. Man jābrauc viņam līdzi.

-���� Kāpēc?

-���� Mans tēvs labāk padarīja sev galu, nevis samierinājās ar to, ko viņi dara.

-���� Ko viņi dara? Megana jautājo�i skatās pretim, atminēda�mās, ka Gideona psihiskais līdzsvars ir visai nestabils.

Gideons redz �aubas viņas acīs. Es jums stāstīju. Cilvēku upuri. Manuprāt, arī �obrīd viņi po�as upurē�anai.

Megana grib strīdēties pretī, ta�u pamana gar māju nākam Smitsenu. Tas nes apsvilu�u dēli un mēģina izskatīties aizņemts darbos. Strīdiņiem nav īstais brīdis. Viņa iedarbina motoru un atlai� rokas bremzi. Es jums vēlāk piezvanī�u.

Gideons pakāpjas nost no auto, un viņa aizbrauc. Smitsens nāk pretim, ar skatienu sekodams Meganas ma�īnai, kas izbrauc pa elektroniski vadāmajiem dzelzs vārtiem un aizripo pa ceļu.

-���� Kāpēc tevi tā aptekā?

-���� Naudas dēļ, Gideons atbild. Mans tēvs tirgojās ar māk�slas priek�metiem. Ar to sapelnīja miljonus. Dro�i vien laiku pa laikam aplaupīja kapus. Mākslas priek�metu nodaļas inspektori grib mani nopratināt par viņa pēdējiem darījumiem.

-���� Viņa nejautāja, kāpēc tev seja tā apskādēta?

-���� Jautāja. Es teicu, ka pakritu.

-���� Malacis. Viņ� pagrie�as un sāk iet atpakaļ uz mājas pusi. Kusties, mēs te velti �ķie�am laiku. Jāsavāc tās dienasgrā�matas un jāpazūd no �ejienes.

-���� Pagaidi! Gideons viņam nopakaļ saka. Tu domā, ka es esmu stulbenis un glabāju dienasgrāmatas mājā?

Smitsena seja kļūst cieta kā betona bluķis. Gideons izzvejo no kabatas atslēgas un atver audi bagā�nieku. Būvuzņēmējs pastiepj kaklu un ierauga biezā segā ietītu saini. Viņ� pieliecas un norauj segu. Tajā ietītas �etras biezas A4 formāta burtnīcas, pa divām no abām desmitgadēm, kuras Nateniels �eiss nodzī�voja kā Ģildes loceklis.

Tas ir viss?

-�imbrī�am viss.

Smitsens vienu atver un skatās uz �ifrēto tekstu. Kā mēs vispār varam būt dro�i, ka tās tie�ām ir vecā �eisa dienasgrāma�tas?

Gideons izņem sējumu viņam no rokām. �o �ifru zinājām tikai mēs abi ar tēvu, un tas ir labi. Labi gan man, gan jums. Ja �o burtnīcu nejau�i uzietu vidusmēra anglis, viņ� to vienkār�i izsviestu mēslainē, bet tas būtu aplam darīts. Ļoti aplam. Viņ� aizver dienasgrāmatu, atkal ietin sējumus segā un atdod Smitsenam. Es savu vieno�anās daļu esmu izpildījis. Tagad tu izpildi savējo.

Kamēr cilvēks uzstrādājas līdz detektīvinspektora amatam, viņ� lielākoties dabū vienu otru profesionālu rētu. Un, ja cilvēks ir sieviete, tad viņ� dro�i vien ir arī iedibinājis da�us personiska rakstura likumus, novilcis robe�as: laikus doties prom no pabeig�tai izmeklē�anai veltītām ballītēm, neprecēties ar policistu� �os abus jaukos un derīgos noteikumus Megana ir pārkāpusi, tomēr vienu vadlīniju viņa pietur nesatricināmi.

Neizlaist no acīm kopainu. Nepieņemt refleksīvus lēmumus. Piebremzēt un visu izsvērt. Visu lielās un mazās, svarīgās un ikdieni�ķās lietas. Ņemt vērā visus faktorus.

Tie�i tāpēc viņa vēl neskrien klauvēt pie priek�nieces durvīm, pieprasot apcietinā�anas orderi un taktiskajiem iero�iem bruņo�tus pui�us Deiva Smitsena aizturē�anai. Nē, viņa pārrunā visu ar

D�imiju un mēģina kaut ko saprast. Es �orīt biju pie Gideona �eisa. Viņ� izskatījās tā, it kā būtu iekaustīts. Teica, ka viņam draudēts ar �aujamo. Draudēju�i divi: būvuzņēmējs Smitsens un tas tips, kur� pagāju�ajā nedēļā ielauzās viņa tēva namā.

D�imijs kaut ko nesaprot. Tu it kā teici, ka �eiss kramplauzi nav redzējis.

-���� Jā, teicu. Izrādās, ka viņ� ir gan to redzējis.

-���� Kāpēc tad viņ� meloja?

-���� Gar� stāsts. Viņ� apgalvo, ka uzskatījis par personisku pie�nākumu izdibināt, kur īsti viņa tēvs bijis iepinies.

-���� Tad kur viņam draudēja un kāpēc?

Megana �ūpo galvu. Neko vairāk es nezinu. Nevarēju viņam pajautāt. Pie viņa bija Smitsens, it kā noņēmās ar remontdar�biem pēc ugunsgrēka.

-���� Tātad �is celtnieks un viņa draudziņ� kramplauzis vicina �aujamo �eisam gar degunu un draud, bet pēc pāris stundām ierodas pie viņa remontēt māju? D�imijs rezumē. Es teiktu, izklausās dīvaini.

-���� Tev taisnība. Visai dīvaini. Bet man uzreiz ir jādomā, vai tikai Nateniela �eisa pa�nāvība nav kaut kā saistīta ar tās ameri�kāņu mei�as nolaupītāju prasībām.

D�imijam bezmaz mute paliek vaļā. Kā? �ēlīgā debess, ko kopīgu tu redzi abās �ajās lietās?

-���� Atceries, kā tu toreiz brauci uz �ķūni apskatīties D�eikā Timberlenda līķi? Tu teici tev esot nojauta, ka tur viss ir insce�nēts. Tev nav palicis prātā, kā tu to pamatoji?

-���� Skaidrs, ka palicis. Vieta, vieta un vēlreiz vieta.

-����� Tie�i tā. Nu, tie�i vietas dēļ man sāk likties, ka te kaut kas nav labi. Abām lietām ir viens un tas pats fokuss Stounhend�ā. Jādomā, tie�i uz Stounhend�u Loka un Timberlends devās mek�lēt romantisku saullēktu, bet atrada nolaupītājus un slepkavas. Un arī Nateniels �eiss rakstīja par Stounhend�u, un viņ� vēlējās, lai dēls tie�i tur izkaisa viņa pelnus. Starp citu, dēls apgalvo, ka bērnībā viņ� Stounhend�ā ticis izdziedināts no iedzimta vē�a, un vēl viņ� apgalvo, ka tur aizvēsturiska pseidoreliģiska kulta seko�tāji upurē cilvēkus, lai akmeņi par to dāvātu viņiem savas balvas.

D�imijs saviebjas. Tu ta�u visus �os murgus neuztver no�pietni?

-����� Ļauj man drusciņ pabūt sātana advokātes lomā. Kāpēc ne? Jau nez cik gadsimtus zemē atrod tūksto�iem cilvēku upuru kau�lus. Par �ādām para�ām rakstīts Bībelē un neskaitāmos citos vēs�turiskos dokumentos.

-���� Es saprotu, vēsturē bijis visādi, bet paklau pat ja tāds kults tie�ām joprojām pastāv, kāpēc lai viņi gribētu upurēt ame�rikāņu politiķa meitu un angļu lorda dēlu? Un kā tu izskaidrosi to izpirkuma pieprasījumu?

Uz �o D�imija dzel�aini loģisko iebildumu viņai īsti nav ko atbildēt. Jā, viss, kas saistīts ar �o kultu, izklausās stulbi, bet viņa vēl nav gatava pilnīgi atmest �o domu. Kulti savus upu�rus izvēlas pēc da�neda�ādiem principiem. Viņiem ir savi sle�peni apsvērumi glu�i tāpat kā izvarotājiem un slepkavām. Tie var būt seksuāli, rasistiski, ar dzimti saistīti kritēriji� �ī izvēle var atbilst viņu uzskatu sistēmai vai būt pretrunā ar to. Varbūt Keitlīna iederējās kādā no viņu kategorijām.

-���� Un Timberlends?

-���� Var gadīties, ka viņ� neatbilda kritērijiem un tādēļ arī tika nogalināts. Varbūt viņ� aizstāvēja Keitlīnu. Tēloja bruņinieku.

-���� Bet prasība pēc izpirkuma? D�imijs atkal pavicina savu trumpi.

Megana bungo pa rakstāmgalda malu. Nagi sitas pret koku kā izsalku�a dzeņa knābis. Pagaidi, izpirkumu uz brīdi atstā�sim pie malas. Man vēl nav pilnīgas skaidrības par visu to, kas saistīts ar vietu.

Pēc D�imija domām, arī �ie prātojumi ir tikpat neapmieri�no�i. Ak tad Stounhend�ā. Labi, lai būtu! Saki man, lūdzama, kā �is kults tur var veikt savas rituālās slepkavības? Tur garām ved divas svarīgas �osejas. Diendienā mud� tūristi. To apsargā divdesmit �etras stundas diennaktī.

-���� Bet ja nu tajā ir iesaistīti Stounhend�as apsardzes darbi�nieki? Meganai iemirdzas acis.

D�imijs brīdi pārdomā �ādu varbūtību. Jā, tad viss uzreiz izskatās drusciņ citādi. Sems Grābs strādāja Stounhend�as apsardzē. Es dzirdēju, ka viņ� kop� nolaupī�anas un slepkavības vairs nav redzēts.

-���� Nopietni?

-���� Tā es kafetērijā dzirdēju. Un atceries: viņ� bija sēdējis par ielau�anos un miesas bojājumiem.

Meganai ir radusies iedvesma strādāt tālāk. Tātad, ja Grābs un vēl citi apsardzes darbinieki ir kulta sekotāji, viņi var izgādāt, lai viņu ticības brāļi var tikt Stounhend�ā, kad vien tiem labpa�tīk.

-���� Ļoti iespējams. Es sazinā�os ar Kultūras mantojuma komi�teju un noskaidro�u, kāda firma apsargā Stounhend�u. Tad papē�tī�u Graba darba grafikus. Kas zina, varbūt viņ� mums ir visai slimīgs zēns un bie�i nenāk uz darbu. Vai varbūt �ī ir vienīgā diena desmit gadu laikā�

Megana klausās pavisam izklaidīgi. Labi. Gai�a doma. Pamēģini.

D�imijs viņai ir aizdevis citu ideju. Stipri neordināru kaut ko tādu viņa savā līdz�inējā karjerā vēl nav darījusi. Varbūt ar to pa�u �ī lieta būs atrisināta vai arī viņu patrieks no darba uz visiem laikiem.

Saķēdētām rokām, ar maisu galvā �urnēdams Pūķa furgona aizmugurē, Gideons pūlas tikt skaidrībā par to, kā viņi dodas atpakaļ uz Templi. Nav �aubu, ka pēc izbrauk�anas pa vārtiem

Pūķis nogriezās uz rietumiem un pa B-3081 ceļu brauca uz Karaļa D�ona tavernas pusi.

Gideons uzkārpās sēdus un lē� virzienus atkarībā no tā, uz kuru pusi viņu svaida. Rāviens pa kreisi liecina, ka Pūķis nogrie�zies pa labi, tātad viņi, jādomā, jau ir �aftsberijā un patlaban ripina uz D�ilingemas un Vorminsteres pusi.

Brauciena pēdējais posms ir visrāmākais. Garām vien izretis aizrūcina pa kādai ma�īnai. Sprie�ot pēc niecīgā ātruma un kra�tī�anās, viņi brauc pa lauku. Gideons apveļas un paliek guļam; pēc da�ām minūtēm auto apstājas un tiek atvērtas aizmugures durvis.

Trīs vai varbūt �etri vīri izķeksē viņu ārā un nesaudzīgi aiz�velk pa cieto zemi. Viņu ieved dzestrā, slēgtā telpā: no sienām atbalsojas soļu duna. Viņa priek�ā tiek atslēgtas durvis. Troks�nis pieņemas spēkā: tusnī�ana, kaut kas tiek stumdīts, kaut kas smags slīd pa zemi.

-���� Ātrāk! kāds uzkliedz.

Viņu saņem aiz pakau�a, piespie� noliekties, stumj uz priek�u. Pieskata, lai viņ� pret kaut ko neapdauza galvu. Aizmugurē atkal dzirdama tusnī�ana un rīboņa. Vismaz minūti neviens nebilst ne vārda. To ir grūti izturēt: �is klusums dzen viņu ārprātā, liekas, tas ir indīgs.

Pēdīgi atskan Pūķa balss: Tev priek�ā ir pakāpieni. Skaties, ka nepakrīti. Viņa balsī skan neslēpta ironija.

Kāpdams lejā, Gideons dzird soļus un to atbalsis gan priek�ā, gan aizmugurē. Pakāpieni ir masīvi, biezs akmens lielā telpā, skaņa paliek neabsorbēta. Pakāpienu ir tie�i divdesmit.

Kāpiens beidzas; divi pāri roku sagrābj viņu aiz elkoņiem un gandrīz trīsdesmit sekundes straujā solī ved uz priek�u.

-���� Atkal pakāpieni! tikpat ironisks brīdinājums.

Vēl divdesmit.

Labi zināma smar�a viņ� ir dziļi zem zemes. Gideons pazīst zemes smārdus: kūdra, kaļķis, mitrums, smil�akmens, krams, mitra dzelzs, pelējums. Tas viss viņa izkoptajām arheologa maņām ir kā izteiksmīgas parfīma notis.

Vedēju rokas viņu aptur. No pārkarsu�ās galvas tiek noņemts maiss. Lāpu gaisma. Viņ� atrodas Tempļa dzīlēs. �eit viņ� vēl nav bijis. Visi, kas stāv viņam apkārt, ir tērpu�ies apmetņos, seju paslēpu�i zem kapuces. Acīmredzot tādēļ pirms kāp�anas lejup bija tas nesaprotamais vilcinā�anās brīdis.

Izģērbiet un sagatavojiet! Pūķa balss ir skarba un salta kā akmens. Gideons pūlas nedomāt par to, kas viņu gaida, un nodarbina prātu, likdams tam veidot priek�statu par apkārtni. Liela pazemes telpa klajā laukā stundu ilga brauciena galā. Aptu�veni trīsdesmit jūdzes no Karaliskās Tolardas. Visticamāk, zie�meļu virzienā, varbūt nedaudz uz ziemeļrietumiem.

Pūķis, pieliekdamies tuvāk, izjauc rēķinus; Gideonam sejā iesitas viņa siltā, skāņā elpa. Tagad klausies! Es tev iemācī�u, kā jāatbild Meistaram iesvaidī�anas rituālā. Neapkauno mani ar saputro�anos! Un atceries: tavu prātu un ķermeni gaida lielas mokas. Ja tu tie�ām no sirds vēlies kalpot Svētajiem, tad paliksi dzīvs. Viņ� smaida. Ja ne, tad nepaliksi.

Hematoloģijas profesorei Lilianai Kūperei pie jostas iepīkstas peid�ers. Profesore to noāķē, izlasa sekretāres atsūtīto ziņu un klusībā nolādas. "PIE JUMS DETEKT. INSPEKTORE BEIKERE."

Ar to pa�u darbadiena ir kļuvusi vēl garāka. Vannai un auksta baltvīna glāzei nāksies pagaidīt. Iedama pa slimnīcas lī�lo�u gai�teņiem atpakaļ uz savu kabinetu, viņa domā: detektīvinspektori parasti nemēdz uzrasties bez iepriek�ēja brīdinājuma. Tā notiek tikai tad, ja ir nepatik�anas. Un nepatik�anas tie�ām varētu būt viņa ir rīkojusies neētiski. Atklādama �ai detektīvinspektorei konfidenciālu informāciju, viņa ir pārkāpusi gan slimnīcas iek��ējos noteikumus, gan neskaitāmus Personas datu aizsardzības likuma punktus.

-���� Megana Beikere. Atvainojiet, ka ierados nebrīdinājusi. Policiste, kas ir sēdējusi pie viņas kabineta durvīm, sprigani pie�ceļas un sniedz roku.

-���� Tas nekas, Kūpere atsaucas. Lūdzu, nāciet iek�ā. Kā varu būt noderīga? Sirds viņai krūtīs dun kā bungas.

Megana apsē�as galda malā un atver kapu�īno krāsas Padovano somu, ko Ādams viņai pirms trim gadiem nopirka Itālijā. Saistībā ar to pa�u. Ar Gideonu �eisu.

Izņēmusi no somas papīra lapiņu, viņa pasniedz to profesorei.

Kūpere pārlai� tai acis. Es neko nesaprotu. Kas ir �ie cilvēki?

Megana uzbur savu vislaipnāko smaidu. Man vajadzīga jūsu palīdzība. Vēl tikai �oreiz. Lūdzu, sameklējiet datus par visu �o cilvēku veselības stāvokli! Viņu slimības vēstures un ģimenes ārstu dokumentus.

Profesore ir �okēta. Viņa atliecas tālāk no �īs papīra lapas, it kā tā būtu nokaitēta līdz baltkvēlei.

-����� Inspektores kundze, man arī pirmajā reizē nevajadzēja jums palīdzēt. Es nekādā ziņā neatkārto�u �o kļūdu vēl piecas reizes!

-���� Piecas ari nemaz nevajag. Megana skatās tēraudpelēkām acīm. Sarakstā ir �etri cilvēki. Un lielāka kļūda būs, ja jūs nepalīdzēsiet. Viņa pavirzās uz priek�u un apmetas uz pa�as krēsla maliņas. Pirmais �ajā sarakstā ir Nateniels �eiss, tā pa�a Gideona �eisa tēvs. Mums ir pamats uzskatīt, ka Semam Gra�bam, Deividam Smitsenam un Metam Atlijam varētu būt zināma saistība ar Nateniela nāvi un arī citām lietām, kas patlaban atro�das izmeklē�anā. Grābs �odien nav ieradies darbā, mēs esam saņēmu�i atļauju viņu aizturēt. Vienīgais, ko man vajag zināt par viņu un par trim pārējiem, ir tas, vai viņiem patlaban vai pagātnē nav biju�as nopietnas veselības problēmas. Tas arī viss.

-���� Inspektores kundze, bet es patie�ām�

Megana redz, ka profesores pretestība jau ir atslābusi. Vien�kār�i pasakiet man, vai ģimenes ārsti kādreiz ir ieteiku�i viņiem neierasties darbā slimības dēļ. Un, ja tā ir gadījies, tad kādas sli�mības dēļ. Viņa ieple� rokas, demonstrēdama, cik viss ir vien�kār�i un nepārsūdzami. Es ta�u nelūdzu daudz.

Kūperes pierē ir rai�u rievas. Viņa purina galvu.

-���� To nav iespējams izdarīt slepeni. Meklējot �āda rakstura informāciju datubāzē, man ir jāievada savs vārds. Informācija nonāk manā datorā. Pat ja es apsēstos pie cita datora, vārds tik un tā būs mans. Par to es varu zaudēt darbu.

Megana pakasa pakausi. To jau varēja gaidīt. �ēl, ka saruna ievirzījusies �ādā gultnē, ta�u tas bija prognozējams. Dakter, jūs no mūsu kopīgās draudzenes zināt, kas es esmu par cilvēku. Jūsu palīdzību es lūdzu tikai un vienīgi sabiedrības intere�u labā. Goda vārds.

-���� Ne jau par to ir runa. Vienkār�i tā nedrīkst.

Ak vai, būs jāķeras pie neglītiem paņēmieniem. Liliana, jūs esat precējusies, ta�u atrodaties ilgsto�ās ārlaulības attiecībās ar precētu policijas darbinieku. Vai tā drīkst?

Profesore noel�as vien. Kā jūs tā varat! �ādi piesaukt manu privāto dzīvi!

-���� Varu, ticiet man. Megana nesmaida. Savu cie�o skatienu viņa ir rūdījusi neskaitāmu pratinā�anu ugunīs. Lūdzu, nestās�tiet man, kas ir labi un pareizi, nelasiet man morāli un netiesājiet mani! Es izmeklēju nopietnu noziegumu, lai glābtu cilvēku dzī�vību, un tālab esmu gatava darīt gandrīz visu, kas man jādara. �obrīd man ir vajadzīga jūsu palīdzība. Viņa paķer sarakstu un tur to ārstei pie deguna. Un tātad, profesores kundze, vai jūs, lūdzama, man palīdzēsiet? Vai arī es piezvanī�u maniem drau�giem, kas strādā Gazette un Herald redakcijā!

Tempļa galveno gaiteni apgaismo tikai bezgala garas pie sie�nas piestiprinātu lāpu rindas oran�ās liesmas. Melnas sviluma mēles sniecas uz griestu pusi kā iztvaikoju�i rēgi.

Mezdams nebeidzamus līkumus, gaitenis ved iek�up zemes dzīlēs. Tas ir tie�i tāds, kā rakstīja viņa tēvs: Svētā Pāvila kated�rāle pazemē. Milzīga būve ar krā�ņiem jomiem un kriptām. Gide�ons cen�as nedomāt par to, kas ar viņu notiek, nedomāt par to, kas viņu gaida. Citā reizē viņ� būtu stāvā sajūsmā par to, ka �eit nokļuvis, ar profesionāļa dedzību priecātos par izredzēm atvērt kapus, pa kuriem viņ� patlaban soļo, veikt radioaktīvā oglekļa ana�līzi, ar ķīmijas palīdzību salipināt kopā �o cilvēku dzīvesstāstus�

�etri seju aizsegu�i Nesēji ieved viņu kādā sienas spraugā tik �aurā, ka viņ� to gandrīz nepamana. Galva vieglītēm atsitas pret biezu pārsedzi. Vēl divdesmit soļi, un viņi pa tādu pa�u spraugu ieiet kambarītī. Pretī kājās pieceļas bālģīmis ar neskai�tāmiem dubultzodiem; slēpdams acis zem maisaudekla kapu�ces, tas ierunājas: Izģērbies un nomazgājies! Pēc tam mēs tevi ietērpsim iesvaidī�anas drānās.

Viņu ieved norobe�otā telpā, kur viņ� atdod savas drēbes un iekāpj tum�ā akmens renē. Ar ko lai mazgājas? Te nav ne �am�pūna, ne ziepju. Viņ� stāv kails un viens kā pirksts. No melnās tumsas kaut kur aug�ā sāk �ļākties ūdens straume. Tā ir tik spēja un smaga, ka ķer skaustu kā sitiens un nospie� viņu uz ceļiem. Gideons aizmiedz acis un aizsedz seju ar rokām. Straume līst vai�rākas minūtes, tad tikpat negaidīti rimstas. Viņam tiek iedots dvielis, pēc tam viņu kailu aizved uz Lielo zāli.

Gideonam aizraujas elpa zālē atrodas Stounhend�ā dabiskā lielumā! Glu�i tāda pati kā tā, kas ir virszemē, tikai pabeigta. Tēvs apgalvoja, ka tie�i �ī ir seno dievu patiesā svētnīca, to pirmā atdusas vieta, kamēr tika būvēts monuments netālu no Eimsberijas.

Atskan skaļa, dobja dārdoņa. Gideons pagrie� galvu: Lielās zāles durvis veras ciet. Viņam apkārt kā ļaunu vēsto�s, brūns paisuma vilnis sarodas kapu�aini Svētajo Kalpi. Nesēji liek viņam atkāpties līdz augstu, resnu sve�u dego�ajam lokam. Aiz lies�mām stāv Meistars, viņam rokās ir rituālais āmurs un kalts. Rīki, kas var nest nāvi. Gideona sirdī pamostas bailes. Tās strāvo viņa dzīslās kā inde.

Iesvētī�ana ir sākusies.

-���� Raugi, Svētajo iemiesojums! Meistars paceļ rokas un lēni pagrie�as. Pirms gadu simtiem, kad mūsu priek�te�i, pirmie Kalpi, izveidoja �o kosmisko apli un tā Templi, te atdusējās die�vības. �eit tu atrodies viņu klātbūtnē. Pēc iesvētī�anas tu, izrā�dīdams cieņu, alla� gādāsi, lai tava galva ir apsegta un acis nodurtas. Vai tu saproti?

Gideons atbild, kā Pūķis viņam mācījis: Jā, Meistar.

-���� Tu esi atvests pie mums tādēļ, ka mūsu Ģildes locekļi ir atzinu�i tevi par cienīgu kļūt par Kalpu līdz pēdējai tava mū�a dienai. Vai tāda ir tava griba?

-���� Jā, Meistar.

-���� Vai tu esi gatavs zvērēt uzticību, atdodot savu dzīvi, savu dvēseli un savu uzticību Svētajiem un to sargiem?

-���� Jā, Meistar.

-���� Svētajie dāvā mums atjaunotni tikai tad, ja mēs atjaunojam viņus. Mēs atjaunojam viņus ar mūsu miesu un asinīm, un tad viņi savukārt sargā mūs un atjauno mūsu miesu un asinis. Vai tu ziedo savu miesu un asinis viņu nemirstīgajam svētumam?

-���� Jā, Meistar.

Viņam aiz muguras tiek �ūpoti vīraka turibuli, gaisā lēni izplatās saldas un vir�otas smar�as. Meistars atkal paceļ rokas. Vediet viņu, kur� vēlas kalpot, pie Bendes akmens!

Gideonu izved cauri sve�u lokam un nostāda apļa vidū. Viņ� atceras Pūķa brīdinājumu un nepaceļ acis uz Meistaru. Viņa priek�ā ir �au�alīgais bluķis, ko �ie te dēvē par Bendes akmeni.

Viņ� sastingst. Neredzamas rokas nospie� viņu uz ceļiem un tad gar�ļaukus, pietur viņa rokas un kājas. Viņu plosa me�onīgas bailes.

-���� Vai tu tici Svētajo un to Kalpu spēkam?

Gideons domā par tēvu, kur� reiz gulēja �ajā pa�ā vietā. Tāds pats sava�ots. Gatavs liet asinis, lai viņa dēlu negaidītu moko�ā nāve, kas jau bija paņēmusi viņa sievas dzīvību.

Meistars, pacēlis balsi, atkārto jautājumu: Vai tu tici Svē�tajo un to Kalpu spēkam?

-��� Jā, Meistar.

-���� Vai tu ne�aubīgi un nesvārstīgi paļaujies uz to, ka viņu spēks sargā, uztur un dziedē?

-��� Jā, Meistar.

-���� Vai tu ziedo savu dzīvi, lai viņiem kalpotu?

-��� Jā, Meistar.

-���� Un vai tu pie savas dzīvības un pie visu savu tuvinieku dzī�vības, un pie visu to dzīvības, kas tev dārgi, zvēri nekad nerunāt par Ģildi ar tiem, kuri nav tavi brāļi, ja nu vienīgi tev dota īpa�a atļauja?

-��� Jā, Meistar.

�aurā loka Kalpi pa�vāgo viņam pāri turibulus un atkāpjas. Meistars paņem akmens nazi, kas izcirsts no pirmā trilīta. Es ņemu �ī cilvēka asinis, miesu un kaulus, cerot, ka jūs pieņemsiet viņu savu kalpu pulkā un dāvāsiet viņam savu aizsardzību un �ēlastību. Svētie dievi, es pazemīgi lūdzos dāvājiet mūsu jau�najam brālim savu labvēlību!

Viņ� ievelk dziļas �vīkas Gideonam rokās no plaukstas locī�tavas līdz pleciem, tad kājās no potītēm līdz gurnam; tad pē�dējo no skausta līdz krustiem. Gideons norij kliedzienu. Viņam acu priek�ā ir mātes tēls, viņ� atceras, kā māte lika viņu gulēt, noskūpstīja, smaidīja. Tad nozib Venēcijas aina no tēva filmas. Pēc tam mātes atstātā vēsts. Briesmīgais noslēpums, kuru tā viņam atklāja.

Galvu ķer neizturams sitiens. Viņ� zina, kas tas ir. Āmura un kalta saltā ne�ēlība. Kaut kur tālumā skan Meistara balss. Viņu apņem tumsa. Viņ� dzird tikai tos vārdus, kurus māte viņam sacīja, jau atrazdamās viņpus dzīvības un nāves robe�as.

Braukdama atpakaļ uz Devaizesu, Megana zvana D�imij am. Vai tu tur esi viens?

-���� Mirklīti. D�imijs, pēc visa sprie�ot, pieceļas no savas vie�tas un iziet gaitenī. Tagad esmu.

-���� Vai tev izdevās kaut ko uzzināt par Semu Grabu?

-��� Jā. Tas apsardzes kantoris bija visnotaļ pretimnāko�s. Viņiem bija zināms par Graba nesmuko pagātni, viņ� pats tiem esot pastāstījis. Viņam tika ļauts sevi apliecināt. Viņ� esot bijis paraugdarbinieks. Alla� precīzs un, vismaz cik viņi spēja atcerē�ties, nācis uz darbu kā pulkstenis, ja neskaita brīvdienas.

-���� Tādēļ, ka viņ� savā mū�ā ne dienu nav slimojis, saka Megana. Tāpat kā viņa tēvs un vectēvs tie abi nodzīvoja bez�maz līdz simt gadu vecumam.

-���� Izklausās, ka viņam ir laba iedzimtība.

-���� Ne tikai tas vien. Viņa pa�ķielē uz savu somu, kas stāv uz pasa�iera sēdekļa. Tajā atrodas piezīmes par Lilianas Kūperes sacīto pēc tam, kad profesore beidzot salūza. Arī mūsu draugs būvuzņēmējs Deivs Smitsens ne reizi mū�ā nav slimojis. Pat skolu slimības dēļ nav kavējis. Un tas pats sakāms par Metu Atliju, miesnieku un kramplauzi.

-���� Veselīgi pui�i. Ko tas, tavuprāt, pierāda?

-���� Gideons �eiss apgalvo, ka akmeņiem piemītot dziedino�as spējas. Tie viņu bērnībā esot izārstēju�i no vē�a, tie sargājot viņa tēva kulta locekļus. Atceries, cik ātri pēc kautiņa ar kramplauzi viņam sadzija seja?

-���� Priek�niecīt, tu te neesi vietējā; tici man, Vilt�īra ir ļoti veselīgs nostūris, D�imijs saka, īsti nesaprazdams, ko Megana ar to visu grib teikt. Nav lielu pilsētu, kas piegānītu gaisu, nav pārāk daudz draņķu ēstuvju, toties ir daudz iespēju pastaigāties svaigā gaisā un bērnībā skraidīt pa lauku.

-���� D�imij, viņa neļauj palīgam turpināt. Reizi pa reizei katram gadās saslimt. Saindēties ar pārtiku, dabūt siena drudzi, ir iedzimtas kaites un kas tikai vēl ne. Svaigs gaiss un pastaigas pa lauku ceļiem nevar pasargāt no saaukstē�anās un traumām. �iem cilvēkiem nekā tāda nav bijis.

-���� Tas vēl neko nenozīmē. Mans tēvs ir stiprs kā vērsis, un, cik man zināms, viņ� ne reizi mū�ā nav nedz saaukstējies, nedz kaut ko lauzis vai me�ģījis. Starp citu, tas pats attiecas arī uz māti un mani.

Pēc tam vairs neviens no abiem nesaka ne vārda, aptverot, ko D�imija sacītais varētu nozīmēt.

Megana atslēdz savas mājas durvis un taisnā ceļā dodas uz virtuves stūri: tur ledusskapī atrodas pustuk�a Sauvignon Blanc pudele. Nometusi kurpes, viņa at�ļūk uz dīvāna ar pilnu glāzi rokā. Bija iecerēts, ka �ī būs romantiska nakts divatā ar Ādamu. Semiju paņēma viņas vecāki, lai abi varētu kaut kur aizbraukt vakariņās un pabūt divi vien. Ja viņas dzīvē vispār ir bijis kāds vakars, kad viņai absolūti nav bijis noskaņojuma uz augstsprie�guma seksu, tad tas ir �is.

Braukdama mājup, viņa ir daudz un dikti domājusi. Par Gideonu. Par D�imiju. Par D�imija tēvu savu bosu, policijas pārvaldes priek�nieka vietnieku. Augstais Dievs!

Durvīs pagrie�as atslēga; Meganai pār muguru noskrien �er�muļi.

-���� Mega, tu esi aug�ā? Ādams sauc no priek�nama.

-���� Tepat, aizņemta ar piedzer�anos.

Viņ� parādās durvju ailā un uzsmaida. Kas ar tevi ir?

-���� Eh. Diez kas nav.

Ādams pienāk viņai klāt. Megana ir acīmredzami saspringta, un viņam �ķiet, ka viņ� saprot �īs spriedzes iemeslus. Sieviete satraucas. Bez vajadzības psiho. Mīļumiņ, neņem �o vakaru pārāk nopietni. Ja tu nekur negribi doties un vienkār�i vēlies paskatīties kādu filmu, man pret to nav ne mazāko iebildumu. Mēs varam saritināties uz dīvāna kā tajos laikos, kad Semija bija pavisam maziņa.

Meganai acīs sarie�as asaras, un viņai kļūst kauns par sevi. Ta�u reizē viņa jūtas pateicīga Ādamam.

Biju�ais vīrs pieiet pie ledusskapja, izņem vēl vienu vīna pu�deli un no jauna piepilda viņas glāzi. Paķer sev alus bund�u un apsē�as viņai blakus. Savā vecajā vietā. Viss ir tie�i tāpat kā toreiz.

Megana piespie� galvu viņam pie krūtīm, aizver acis un sāk raudāt.

Gideons nezina, vai viņ� pamazām nāk pie apziņas vai tomēr joprojām murgo. Smadzenes cits pēc cita pārņem traumas viļņi. Tādas sāpes. Tik briesmīgs �oks. Svelo�as ainas mētā viņu �urpu turpu kā bērnu vētrainā jūrā. Pazemes Stounhend�ā. Melnas acis zem audekla kapuces malas. Milzīgs dego�u sve�u aplis. Mātes seja. Mū�sens akmens nazis un rituāla āmurs. Tēva dienasgrā�matas. Meistars pacēlis rokas. Pa�a kailais augums piekalts pie Bendes akmens. Na�a dedzino�ās �vīkas rokās, kājās un mugurā. Asiņu gar�a mutē.

Viņ� redz zēnu. Astoņus gadus vecu pui�eli ar tum�iem ma�tiem un lielām, cerībā mirdzo�ām acīm. Zēns tēvam pie rokas stāv klaja lauka vidū miglas vālā. Tā ir Stounhend�ā ta�u nē, tā nav Stounhend�ā. Viņiem apkārt ir slaiki, spokaini stāvi. Mig�las tēli virmo un mijas, kļūst platāki, tad izstiepjas garumā kā dūmi no pazemes lampām, pēc tam uzmutuļo augstāk nekā mel�nas naftas �ļāces, iekvēlojas sarkani kā pekles ugunis, iemirdzas zeltā kā milzīgas arfas stīgas.

Tad viss pazūd, paliek vienīgi zvaig�ņu ūdenskritums. Vese�las zvaig�ņu galaktikas ieplūst akmens loka vidū, virpuļojot neaptveramā, bezdibenīgā Visuma ezerā. Zvaigznes sāk izbālēt. Viņam aiz muguras gā�as akmeņi. Zemestrīces dārdiem līdzīga grandoņa. Akmens dievi ezermalā kustas, tie �ķērso viņa prāta tumsas robe�u. Nāk arvien tuvāk. Viens satver ķēdes, kas sava�o viņa kājas. Otrs paceļ roku va�as un tad palai� viņa rokas vaļā, it kā viņ� būtu lupatu lelle. Aukstajā, kailajā ķermenī dun sirds. Gigantiskie dievi noliecas viņam pāri. Tad tie sāk virmot. Aizslīd prom. Izgaist kā migla ap Stounhend�u.

Vienīgā gaisma Lielajā zālē blāvais, raustīgais sve�u aplis izdziest. Gideons tumsā paliek viens.

Ādams pieceļas pirmais un iet gatavot brokastis. Tāpat kā agrāk. Tagad viss atkal būs pa vecam.

Kad Megana iznāk no du�as, viņ� jau ir klāt. Aizved viņu atpa�kaļ uz izvandīto gultu. Noskrien lejā un atgrie�as ar paplāti grauzdiņi, apelsīnu sula, augļi un zieds no piemājas dārziņa.

Megana smaida. Kur tas laiks, kop� tu neesi mani tā luti�nājis.

Kur tas laiks, kop� tu neesi man to ļāvusi.

Viņi saskūpstās un tad gandrīz vienlaikus paskatās pulkstenī. 7:10. Nē, laika pietiks tikai brokastīm. Megana kāri iecērt zobus karstajā, ar sviestu apziestajā grauzdiņā.

-���� Es aizvedī�u Semiju uz dārziņu, Ādams saka, piesēzdams uz gultas malas. Var redzēt, ka viņam nedod mieru kāda doma. Tas, ko tu vakarnakt stāstīji par tiem nenormālajiem kultiem un Stounhend�u� Vai tu tie�ām tam tici? Vai pie vainas vien�kār�i bija grūta diena un puspudele vīna?

-���� Gan viens, gan otrs, man liekas. Visu Megana viņam nepastāstīja. Tikai �ādas tādas idejas par Loku un Timberlendu: kāpēc abi brauca uz aizvēsturisko svētvietu jo saulgrie�i un to svētā nozīme pievelk kā magnēts. Viņu interesē Ādama profe�sionālais viedoklis: Tu domā, ka tas ir kukū? Domāt, ka noti�kusi nevis pati parastākā nolaupī�ana, bet iesaistīts kaut kāds kults?

Ādams parausta plecus. Manuprāt, ja neņemam vērā visā�dus �ārlzus mensonus un tamlīdzīgus dīvaiņus, kulti �obrīd ir tādi kā fanātiķu pulciņi, kuros kopā sanāk tie, kam patīk ērmīgas dejas, nesaprotamas lūg�anas, pārģērb�anās spocīgās drēbēs un drud�aina kopo�anās.

Meganai gribot negribot jāsmejas. Klausies, Stounhend�u lētticīgajiem pircējiem tirgo kā maģisku un mistisku vietu, kaut kā tamlīdzīgi. Tie, kas tur strādā apsardzē, visā nopietnībā tev klāstīs, ka tā ir svētvieta, ka tu nekādā gadījumā nedrīksti pat pirkstu piedurt �iem akmeņiem. Par to viņiem maksā par mītu dēstī�anu nejēgu galviņās. Pagānu kulta vieta� Tu vari tur ierasties kurā katrā nedēļas dienā un redzēsi aptaurētos no visām pasaules malām tupam uz ceļiem un skandējam lūg�anas akmeņu priek�ā. Tu dzirdēsi brīnumu lietas par kultiem un visā�dām citādām glupībām.

Cik ļoti Meganai pietrūcis �ādu sarunu! Cik labi ir pārru�nāt ar viņu darba lietas, uzticēties, uzklausīt viņa spriedu�mus�

-���� Tātad tu to neņem par pilnu? Tas viss ir leģendas un pasa�kas? Tāpat kā ūdens pārvēr�ana vīnā un tūksto�u pabaro�ana ar maizes klaipu un pāris zivīm?

-���� Mega, Vilt�īra ir pilna ar spokiem un mītiem. Tepat pie Afingtonas Svētais Juris esot nokāvis to savu pūķi. Stounhend�ā esot grozījies Merlins. Ādams smejas un pieceļas kājās. Neaiz�raujies ar to visu! Es tavā vietā par to nerunātu ne ar vienu, kam prātiņa vairāk nekā D�imij am Dokerij am.

Ādams noliecas un noskūpsta viņu. Man laiks doties.

-���� Paldies. Pasaki mammai, ka es vēlāk piezvanī�u.

Megana dzird, kā viņ� noskrien lejā pa kāpnēm; tad aizcērtas

ārdurvis.

Ādams iedarbina savu BMW, �etrus gadus vecu tre�ās sērijas modeli, ko viņam lēti izdevās nopirkt izsolē. Izbrauc uz ielas un piezvana uz iecirkni, lai apvaicātos, kā tur viss izskatās. Viņam veicas. Izskatās, ka gaidāma jauka, mierīga maiņa.

Tad viņ� paņem citu telefonu un zvana vēlreiz. Par �o sarunu Meganai nekas nav jāzina. Te Auns, viņ� saka. Es neesmu īsti dro�s, bet var gadīties, ka mums ir problēma.

Meistars sē� savā kambari un drebo�o sve�u gaismā prāto par piņķerīgu jautājumu: par laiku. Trīs dienas pirms pirmā pilnmēness pēc vasaras saulgrie�iem, pēc saulrieta. Tad jāsākas rituālam. Viņam jābūt precīzam. Zieds jānes nākamo svētdien, iestājoties astronomiskajai krēslai, un rituālam jābūt pabeigtam līdz pirmdienas rīta nautiskās krēslas sākumam.

Vēl daudz darāmā. Jāizraugās Nesēji. Jāinstruē Pielūki. No visas pasaules tūlīt sāks sarasties uzticami Kalpi. Tie jāizmitina pie vietējiem Ģildes locekļiem.

Policija it kā ir nedaudz pierimusi, tomēr joprojām aktīvi rosās. Lieki riskēt nedrīkst. Avīzes raksta gandrīz tikai par mei�teni, kas patlaban atrodas da�u metru attālumā no viņa. Skuķēns ir puslīdz nomierinājies. Pēc se�ām dienām, kad viņai mutē nav bijusi pat maizes garoziņa, viņai ir zudis cīņas spars. Pēc bezjē�dzīgā bēg�anas mēģinājuma viņa ir pieklususi. Nu, vismaz kāds prieciņ�.

Un tad vēl Gideons. Viņa kambarī stāv atvērtas �eisa atvestās �ifrētās dienasgrāmatas. Meistars nesaprot ne vārda. Puika dro�i vien ir tās nokopējis. Viņ� nav dumj�; pēc visa sprie�ot, tāds pats prātvēders kā Nateniels. Caurcaurēm viņa cienīgs. Ja �is pēc iesvaidī�anas paliks dzīvs, kas zina, vēl izrādīsies nevis slogs, bet ieguvums.

Durvis atveras, un, tērpies apmetnī, ienāk Pūķis.

-���� Kas noticis? Meistara strupais tonis ļauj noprast, cik saspringtas ir biju�as �īs dienas un ka tās kļūst arvien saspring�tākas.

-���� Paldies, ka bijāt ar mieru mani tā uzreiz pieņemt. �orīt ar mani sazinājās brālis Auns. Viņa sieva, detektīvinspektore, kas strādā policijas pārvaldē, ir sākusi saskatīt nevēlamas sakarības.

-���� Par ko ir runa?

-���� Par to amerikānieti un viņas angļu draudziņu. Inspektore ir sākusi domāt, ka abi uz Stounhend�u brauku�i saulgrie�u dēļ. Un ka amerikāniete nolaupīta kaut kur Stounhend�as apkaimē.

-���� To visu es lasīju dzeltenajā presē, Meistars nepavisam nesatraucas. Policija uz to nekoncentrēsies. Viņi zina, ka �ur�nālisti ik stundu sadzejo jaunu teoriju.

-����� Bet �ī detektīve nodarbojas ari ar Nateniela �eisa pa�nā�vību, Pūķis iebilst. Un meklē kādu bez vēsts pazudu�o to jaunekli, kas iepriek�ējā reizē tika izraudzīts par ziedu.

Meistars pamāj ar galvu. Tagad es saprotu. Labi, ka tu atnāci un par to pastāstīji. Un labi, ka Auns informēja mūs par savām raizēm. Es pats uzņem�os atbildību par �o inspektori.

D�imijs Dokerijs ir pazudis.

Viņ� nav ieradies darbā. Neviens viņu nav redzējis. Dators uz viņa galda ir izslēgts. Uz izsaukumiem pa rāciju puisis neat�bild. Viņ� nav zvanījis, lai pieteiktos, ka ir slims, un saskaņā ar Meganas rīcībā eso�o informāciju viņ� neatrodas mājās: ma�īna nestāv uz celiņa, iek�ā nav nekādu dzīvības pazīmju.

Tam var būt kāds visnotaļ racionāls izskaidrojums, ta�u Megana tā nedomā. Viņa iztēlojas ļaunāko un ne bez pamata. Arī Gideons �eiss ir pazudis. Neviens no viņa telefoniem neat�bild. Mājās viņa nav. Megana nupat ir atgriezusies no Karaliskās Tolardas, un tur nekas neliecina, ka viņ� uzturētos tēva namā.

Varbūt D�imijs ir kopā ar Gideonu? Tā gribētos domāt, bet kāpēc? Varbūt D�imijs nolēma pārbaudīt tās hipotēzes, kuras Megana viņam izklāstīja? Viņa atgaina citas, drūmākas domas. Ak, kā gribētos aprunāties ar Dokeriju senioru; viņa ar lielāko prieku ieskatītos pārvaldes priek�nieka vietniekam acīs, lai saprastu, vai viņam gadījumā nav kas zināms par pazudu�o dēlu.

Ak mū�s, kāds vājprāts! Kā Ādams teica? Ka apspriest ar kolēģiem �īs idejas, kas rosās viņai prātā, būtu profesionāla pa��nāvība? Viņa liek lietā gribasspēku un apspie� melnās domas: laiks ķerties pie darba. Viņi noteikti atradīsies, gan D�imijs, gan Gideons.

Darāmo darbu sarakstā pirmais ir miesniekmeistara Meta Atlija vārds. Megana dodas uz lietisko pierādījumu nodaļu, lai vēlreiz paskatītos uz kramplau�a atstātajām pēdām. Tagad viņa jūtas pārliecināta, ka rīku somā atrastais cirvis ir kāds miesnieka darbarīks.

Megana mazliet papļāpā ar nesen atraitnēs paliku�o pierā�dījumu nodaļas vadītāju un tad pastāsta, kas viņai vajadzīgs. Piecdesmit divus gadus vecā Luīze nozūd noliktavā un turpina runāt, pārkliedzot trok�ņus, kas rodas, pārcilājot turzas un kastes metāla plauktos. Megana, tu skaidri atceries datumus un lietas numuru?

Un kā vēl!

Luīze atgrie�as. Zini, es tomēr pārbaudī�u. Viņa ievada kodu un skatās datubāzē. Atvaino, man te nekā tāda nav! Viņa apjukusi paceļ galvu. Nekas neliecina, ka tāda lieta vispār ir bijusi. Nav neviena priek�meta, kas atbilstu taviem cipariem.

Megana apstulbst. Paga, kur tad tas viss ir? Es pati savām acīm tās mantiņas redzēju! Pārrunāju visu ar konsteblu, kur� to visu savāca nozieguma vietā, un mans ser�ants teica, ka� Viņa kļūst mēma.

D�imijs teica, ka visu reģistrēs. Viņa skaidri atceras, kā jau�neklis savāca visu ielau�anās pierādījumu kolekciju no viņas rakstāmgalda. Pār muguru noskrien salti �ermuļi.

Prātā ienāk jauna doma.

Megana pateicas Luīzei, atvadās un metas atpakaļ uz savu darba vietu. Atver elektronisko pastu. Drud�aini tin lejup vēstu�les. Sirds panikā sitas kā neprātīga. Viņa zibens ātrumā ieklabina atslēgvārdus meklē�anas lodziņā.

Nekas netiek atrasts.

Viņa raksta no jauna, tagad jau lēnāk. Vēlreiz izskata pēdējā nedēļā ienāku�ās ziņas. Visviens neko neatrod. No �oka pietvī�kusi, viņa ieskatās pēdējo dokumentu un izdzēsto failu mapēs.

Velti.

Viss ir izdzēsts, neatstājot nekādas pēdas. Ak dievs! Viņa paslēpj seju rokās. Pazudis arī ziņojums par Meta Atlija identifi�cē�anu.

Viņa ir palikusi tuk�ām rokām.

Visi pierādījumi ir pazudu�i.

Tagad tu vairs neizskaties tik uzpūtīgs un pa�apmieri�nāts. Pūķis noliecas pār Gideonu un ieskatās viņa bālajā sejā. �aurā loka Uzraugs zina, ko jauniesvaidītais ir pārdzīvojis. Elli. Ari viņ� pats ir gājis tai cauri.

Pūķis satver rokas va�u un ieliek slēdzenē. Ķēde karājas pie akmens grīdā iedzīta āķa. Pirms es palai�u tevi vaļā, man jāzina, vai tev var uzticēties.

Gideons ir vārgs un satriekts. Var, viņ� lēni atbild aizsma�ku�ā balsī.

Pūķis atslēdz va�as. No tumsas iznirst vēl divi, viņi pieslien Gideonu kājās. Pats viņ� piecelties nespētu, pat stāvēt viņam ir grūti. Asinis saskrien galvā, tas ir ļoti nepatīkami. Viņ� jūtas neiedomājami izvārdzis un izsalcis.

Nejuzdams pamatu zem kājām, viņ� velkas pa Lielo zāli, juz�damies tā, itin kā dvēsele būtu pametusi viņa nīcīgās miesas. Kapu�ainie vīri �ķiet austi no citas matērijas, tos ieskauj zeltaina aura, kas ieelpojot un izelpojot izple�as un saraujas. Kad Pūķis runā, viņam no mutes izveļas balts, pūkains mākonis kā aukstā ziemas dienā.

Gideons apzinās, ka viņu ved pa gaiteni, ta�u kājas ir neda�biski vieglas un viņ� nejūt to, ka iet. Viņ� vispār neko nejūt, ta�u redzes un dzirdes maņas ir nevis aptrulu�as, bet saasinātas. Viņ� dzird, kā uz raupji tēstā smil�akmens garo kondensāts. Redz, kā viss gaitenis atspoguļojas sienas spraugā paslēpu�ās skudras tum�ajā acī.

Viņi izbīlī apstājas. Auras sajūk un itin kā aizdegas. Bal�sis pārklājas, pārplūst cita citā, vārdi skan zaļi, sarkani, brūni. Gideons sāk smieties. Viņu zibenīgi pagrie� ar seju pretējā vir�zienā. Viņ� nomana, ka tie nezina, ko iesākt. Tur stāv vairāki cilvēki. Vīrie�i un sieviete.

Skaista sieviete. Jauna, daiļa tum�mate.

Viņa māte.

Gideons viņu uzreiz pazīst. Viņa ir dzīva. Vedēji aizvelk viņu prom, ta�u māte viņu pamana. Gideons nesvārstīgi zina, ka māte ir paspējusi viņu ieraudzīt.

Viņu ar varu velk prom. Gideons izmisīgā piepūlē pagrie� galvu un atskatās pār plecu ta�u viņa ir pazudusi.

Megana vieglītēm pieklauvē pie D�ūdas Tompkinsas kabi�neta durvīm un pabā� galvu pa spraugu. Priek�niece ne tuvu nav viņas draudzene, ta�u rādās, ka �obrīd Tompkinsa ir vienīgā, pie kuras viņa var doties ar savām problēmām.

-���� Priek�niec, atvainojiet, ka jūs traucēju. Man vajadzētu kon�fidenciāli aprunāties par būtiskiem jaunumiem.

Kabinets ir tum�s. Tompkinsa, acis piemiegusi, skatās cauri galda lampas dzeltenās gaismas lokam.

-���� Kas atgadījies, Beikere?

-���� Mēs ar D�imiju strādājām pie Neilora lietas�

Priek�niece palūkojas griestos un ar zināmu piepūli atceras,

par ko ir runa.

-���� Tonijs Neilors?

-��� Jā, kundze, Tonijs Neilors.

Tompkinsa noliek pildspalvu uz galda un atliecas taisni.

-���� Nāciet ta�u iek�ā! Stāstiet, kas jums uz sirds, bet ātri. Gibsona un Roulendsa dēļ es te ķeru pati savu asti. Viņa pamāj ar roku, aicinot Meganu apsēsties.

-���� Paldies, kundze. Megana aizver durvis un apsē�as. īsi sakot, Tonijs Neilors ir miris.

Ba�u grumbas priek�nieces sejā izgludinās. Laika, naudas un resursu aspektā miris bez vēsts pazudu�ais ir labāks par dzīvu. Vai atradāt līķi?

-���� Savā ziņā jā, kundze. Neilora līķis tika sasmalcināts un kā mēslojums izsmidzināts uz lauka.

Meganas priek�niece paslēpj seju rokās. Gurdi. Pazudu��ais, kas miris slepkavības rezultātā, tas ir pavisam kas cits. Pēc kaut kā tāda viņa �obrīd nepavisam neilgojas. Viņa pakasa ar laku piepūstos matus, tas ir mēģinājums atjaunot asinsriti. Eksperti to ir apstiprināju�i?

-��� Jā, kundze. Mēs dabūjām DNS paraugus no viņa vecākiem. Simt procentu atbilstība.

Tompkinsa atver nogur�ās acis, izslējās taisnāk un skatās Meganai sejā. Vai jūs viņiem visu pastāstījāt?

-���� Vēl ne.

-���� Kā jūs teicāt viņ� pārstrādāts mēslojumā?

-���� Varbūt tas nav pilnīgi precīzi sacīts, kundze. Kaut kādā veidā viņa mirstīgās atliekas tika pārvērstas pulverī un izkaisītas kādreizējā labības laukā netālu no Imberas.

-���� Kā tad jūs to atradāt? Priek�niece rāda gau�ām skābu seju.

-����� Kāds, kur� bija izgājis paskriet tajā laukā, tur atrada sud�raba piekariņu. Neilora māsa pēc uzraksta to identificēja, tā bija viņas dāvana. Priek�niece izskatās tik nomocīta, ka Megana nolemj nepieminēt tītarlijas: tas tomēr bija diezgan neordinārs gājiens. Detektīvser�ants Dokerijs organizēja meklē�anu un atveda augsnes paraugus. Tie ir savākti no liela lauka, pārstaigā�jot to krustām �ķērsām. Visos bija viena un tā pati DNS. Labora�torijā apliecināja, ka tā atbilst no tuviniekiem iegūtajiem parau�giem.

-���� Mala�i! Tompkinsa uzslavē. Citā gadā �ī būtu mūsu spo�ākā lieta. To sacīdama, viņa paskatās uz papīru kaudzi, kas saradusies uz viņas rakstāmgalda, uz D�eikā Timberlenda un Keitlīnas Lokās fotogrāfijām. Vai �ī ir tā lieta, par kuru jūs gribējāt aprunāties konfidenciāli?

-���� Tas vēl nav viss. Megana pamāj uz milzīgu Vilt�īras karti, kas piesprausta pie kabineta sienas. Man nepatīk tā vieta, kur mēs atradām Neilora mirstīgās atliekas. Viņa pieceļas un pieiet pie kartes. Tas ir �eit. Viņa norāda uz nomaļu me�aini un lau�kiem Solsberijas līdzenumā. No turienes nav pat jūdze līdz tam �ķūnim, kurā bija atrasts D�eikā Timberlenda līķis.

Tompkinsa nostājas viņai blakus un skatās uz balto plan�kumu kartē. Un kam �ī zeme pieder?

-���� Tie�i tas arī ir interesanti. Saskaņā ar Nekustamo īpa�umu reģistra datiem tur viss pieder Aizsardzības ministrijai, bet tā glu�i nav. Es mazliet parakņājos, un izrādījās, ka ministrijai tur pieder 99,9 procenti zemes. Tajā 0,1 procentā, kas viņiem nepie�der, atrodas �is mūsu lauks un �ķūnis. Tie�i tur mēs pāris dienu laikā esam atradu�i divus līķus.

-���� Tad kam īsti tas zemes pleķis pieder?

-���� Natenielam �eisam. Vismaz tikmēr, kamēr viņ� bija dzīvs. Tagad tā īpa�nieks ir viņa dēls Gideons.

Trīs likumi. Viena no pirmajām mācībām, ko Keitlīna apguva televīzijas �ovā.

Pirmais likums: ja cilvēks nav pienācīgi apģērbies, ļoti aug�stā vai ļoti zemā temperatūrā viņ� nespēj izturēt ilgāk par trim stundām. Otrais likums: bez ūdens cilvēks nespēj izdzīvot ilgāk par trim dienām. Tre�ais likums: bez ē�anas cilvēks nespēj izdzī�vot ilgāk par trim nedēļām.

Jāpievieno vēl ceturtais likums: cilvēks nespēj izdzīvot, ja viņ� ir ieslodzīts akmens būrī, kur viņa smadzenes jāj halātos satinu�ies aptaurētie.

�aurība ir fiziski neizturama. Svaiga gaisa trūkums ir briesmī�gas mokas. Viņa visu laiku trīc no aukstuma. Tomēr patiesībā pats drausmīgākais ir garlaicība. Viņu beidz nost pa�as bailes un iztēle.

Viņai klab zobi. Keitlīna zina, ka viņas ķermeņa temperatūra ir bīstami zema, ta�u �ajā cietumā nepietiek vietas vingroju�miem, ar kuru palīdzību varētu sasildīties. Ūdeni viņai dod, bet stipri par maz. Viņu visu laiku moka migrēna, tik spēcīga, ka liekas, viņa kuru katru brīdi paģībs. No izsalkuma sāp visas mali�ņas, viņa vairs neatceras, kad pēdējo reizi ir ēdusi. Laikam furgoniņā, kopā ar D�eiku. Pirms veselas mū�ības.

Vēderā kārtējo reizi sākas bada krampji, un Keitlīna no sāpēm saliecas līkumā. Viņa ļoti labi apzinās, kas notiek ar viņas orga�nismu. Būtu vieglāk, ja viņa to nezinātu: viņas ķermenis ir sācis ēst pats sevi. Tas mazpamazām notiesā tauku un muskuļu rezer�ves. Cauri ir ar visiem veselīgas ē�anas un sviedrējo�u treniņu gadiem. Viņa jūt, kā vingrie muskuļi, bicepsi un tricepsi kļūst mīkstāki un saraujas mazāki.

Pēc piedalī�anās televīzijas �ovā Keitlīna kļuva par labas gri�bas vēstnieci organizācijā, kuras mērķis ir cīņa pret nabadzību. Tādēļ par tādu riebeklību kā bads viņa zina pilnīgi visu. Vidēji ik sekundi no bada nomirst viens cilvēks. Tas nozīmē, ka stundā nomirst �etri tūksto�i. Dienā simt tūksto�i. Gadā trīsdesmit se�i miljoni. Viņa negrib būt viena no �iem upuriem. Negrib būt vieninieks �ajā baigajā sarakstā.

Atkal uznāk reibonis. Viņa no�ļūc zemē, lai nepakristu un nepārsistu galvu. Viņu apņem �ķebīgi melna tumsa. Vairs nav saprotams, vai viņa ir nomodā vai sāku�ās halucinācijas. Viņu izvelk no cietuma un aizved uz du�u. Redze ir apgrūtināta, viss rādās miglaini, viņai trūkst elpas.

Ar acs kaktiņu viņa pamana tum�u bariņu. Uz �o pusi nāk cilvēki. Paslēpu�i sejas aiz kapucēm, viņi ved gūstekni.

D�eiks!

Viņ� ir dzīvs!

Keitlīna pūlas fokusēt skatienu. D�eikam apkārt ir tum�i stāvi ar ļaunām acīm. Tādi pa�i kā tie monstri, kas apsargā viņu. D�eiks ir kails. Viņ� ir nokāris galvu, viņu pietur aiz elkoņiem, lai viņ� nenokristu. Keitlīna grib kaut ko sacīt, ta�u mute neklausa. Grib mesties pie viņa, ta�u tik tikko turas kājās. Asinis ieplūst galvā kā �ķebīgs, kodīgs vīruss, un viņa sabrūk smacējo�ā tumsā.

Megana kopā ar savu priek�nieci skatās uz karti. Secinājums ir viens, un tas ir skaidrs viņām abām.

Ar da�u dienu starplaiku tik nelielā teritorijā atrasti divi līķi, turklāt, ja �ī zeme pieder bagātam un ietekmīgam cilvēkam, kur� piepe�i izdarījis pa�nāvību, �ādu apstākļu sakritību nedrīkst ignorēt.

-���� Dabūjiet �urp Gideonu �eisu un kārtīgi nopratiniet! pavēl Tompkinsa. Izpuriniet viņu, un tad jau redzēsim, vai viņ� ir sēro�jo�s dēls ar sniegbaltu dvēseli vai tomēr viņam kaut kas ir aiz ādas.

-���� Kundze, es visu dienu pūlos ar viņu sazināties. Bez panāku�miem. Brīdi vilcinājusies, viņa tomēr piebilst: Arī ar ser�antu Dokeriju man nav izdevies sazināties. Liekas, viņ� slēpjas.

Tompkinsai rodas aizdomas, vai �is nav klasisks gadījums, kad kreisā roka nezina, ko dara labā. Varbūt viņ� jau ir pie �eisa, Beikere? �ī doma viņu, liekas, uzjautrina. Vai jūsu padotais jau ir soli jums priek�ā?

Megana neuzķeras. Viss var gadīties. Ta�u tā nav atbilde uz jautājumu, kāpēc neviens no viņiem nav atrodams. Zvanot �eisam uz mājām, ieslēdzas automātiskais atbildētājs, es abiem zvanīju arī uz mobilo un atstāju ziņas.

-���� Varbūt D�imijs ir izvilcis viņu kaut kur uz laukiem. Tur mēdz būt problēmas ar uztver�anas zonu. �ī varbūtība uzve�dina viņu uz stratēģiska rakstura pārdomām. Patiesībā mums vajadzētu norobe�ot to teritoriju, kurā jūs atradāt Neilora mir�stīgās atliekas, un aizsūtīt turp tieslietu arheologu.

-���� Es jau liku tur visu norobe�ot. Atļāvos to izdarīt, līdzko saņēmu rezultātus. Jūs bijāt aizņemta, citādi es būtu ziņojusi agrāk.

Kabineta durvis atveras, pa tām ielūkojas Tompkinsas sekre�tāre. Kundze, detektīvinspektori Beikeri vēlas redzēt pārvaldes priek�nieks un viņa vietnieks.

-���� Kāpēc? Tompkinsa ir visnotaļ pārsteigta.

-���� Diem�ēl to es nezinu. Priek�nieka asistente neko nepa�skaidroja, tikai lika man nekavējoties viņu sameklēt.

Meganas pieredze liecina, ka "nekavējoties" nav labs vārds. Tas alla� ir nozīmējis tikai un vienīgi nepatik�anas, un tā būs līdz laika galam.

-���� Es ie�u jums līdzi. Tompkinsa paņem uz krēsla uzkārto somu. Visi jūsu "nekavējoties" ir arī mani "nekavējoties".

Meistars pieceļas un apskauj jauno Ģildes locekli. Mans dēls, es priecājos, ka tu esi pievienojies mūsu pulkam. Viņ� abām rokām satver Gideona galvu. Apkampj viņu kā tēvs pazu�du�o dēlu. Apsēdies! Tev jāatpū�as. Tad viņ� uzrunā Pūķi: Atstāj mūs divatā. Pēc tam es tevi pasauk�u.

Apsēdies Gideonam pretī pie apaļā akmens galda, Meistars pasmaida. Rituāls prasa daudz spēka. Tagad tu vairākas stun�das jutīsies izvārdzis un noguris, ta�u drīz tavs ķermenis sadzie�dēs brūces un atlabs.

Uz galda stāv koka �ķīvji ar sagrieztiem augļiem un krūkas ar ūdeni un sulu.

Tavam �ķīstītajam ķermenim �is ir pats piemērotākais ēdiens. Mellenes, dzērvenes, vīģes, banāni. Spēka ēdiens. Lūdzu, nobaudi! Tev jāatjauno spēki.

Gideons mazliet paknibinās ap augļiem. Ēst negribas. Viņ� paskatās apkārt. Tum�ās akmens sienas it kā izsūc no �īs telpas visu gaismu.

-���� Tik slavens auglis un tik ietilpīgs simbols, vai nav tiesa? Meistars ir paņēmis rokā ābolu.

-���� Jūs runājat par Ādamu un Ievu?

-���� Nē, nē. Es runāju par grieķu kultūru.

Gideons apzinās, ka �is ir pārbaudījums. Viņa smadzenes lēni pārslēdzas uz nākamo ātrumu. Ā, divpadsmit varoņdarbi. Zelta āboli, kurus Hēraklam vajadzēja nozagt hesperīdu dārzā.

Meistars pasmaida un noko� kumosu. Tu esi īsts sava tēva dēls. Tad viņ� paceļ roku un norāda uz �ifrētajām dienasgrāma�tām, kas atvērtas stāv turpat uz galda. Kad būsim paēdu�i, tu man tās palasīsi. Izskaidrosi �ifru.

Gideons izņem kauliņu no tum�sarkanas ķir�ogas. Man ir da�i jautājumi.

-��� Jautā! �is ir īstais brīdis. Es esmu tavā rīcībā un vēlos tev palīdzēt kļūt par vērtīgu mūsu Ģildes locekli.

-���� Mani interesē Templis. Kad un kā tas ir būvēts, kur īsti tas atrodas.

Meistars smaida. Pagaidi, gan tu visu uzzināsi. Kad tu būsi tam gatavs, es pats tevi izvadā�u pa Tempļa brīnumainajām telpām.

-��� Jūs vēl aizvien man neuzticaties? Gideons rāda aizvai�notu seju.

Meistars nopū�as. Ar iesvaidī�anu tavs ticības ceļ� nebei�dzas, tas tikai sākas. Tu dro�i vien zini, ka mēs tuvojamies mūsu kalendāra nozīmīgai dienai. Tās gaidās nedrīkst atļauties ne mazāko risku. Pēc tam mēs aprunāsimies vēlreiz.

-���� Atjaunotnes rituāls. Vai es pareizi noskār�u?

-��� Jā. Pēc trim dienām tas būs pabeigts, un tad mēs atļau�sim tev doties, kurp vien tu vēlies. Viņ� smaida. Izgājis no Tempļa, tu sapratīsi, kur tas atrodas. Meistars sāk smieties. Acumirklī sapratīsi.

-���� Bet tikmēr man jāpaliek �eit? Kas es esmu? Gūsteknis?

-���� Nekādā gadījumā. Pētnieks. Mēs ar tevi ik dienas sarunā�simies. Tu man stāstīsi par Nateniela dienasgrāmatām. Viņ� paņem rokās vienu sējumu. Un es tev stāstī�u par to, kādi ir tavi jaunie Svētajo Kalpu ģildes locekļa pienākumi. Tas būs vērtīgi pavadīts laiks.

Lieki nesarunādamās, policistes iet uz priek�nieka darba tel�pām. Tur asistente lūdz bridi uzgaidīt, tad ieaicina abas iek�ā.

Alans Hants un Gregs Dokerijs sē� pie apsprie�u galda netālu no durvīm. Viņi neliekas manām, ka līdzi atnākusi arī Tompkinsa.

-���� Labvakar, ser. Jūs vēlējāties mani redzēt? Megana cen�as neizrādīt, cik ļoti viņa ir uztraukusies.

-��� Jā, inspektore Beikere. Priek�nieks nozibina zobus ievin�grinātā politiķa smaidā un pamāj uz krēslu. Apsēdieties, lūdzu! Tad viņ� beidzot paskatās uz Tompkinsu. Viss ir kār�tībā, D�ūda, nebaidieties!

-����� Man prieks to dzirdēt, ser. Es no jūsu asistentes sapratu, ka saruna ir neatliekama un svarīga, un nolēmu, ka tādā gadī�jumā man derētu atnākt līdzi. Negaidīdama uzaicinājumu, viņa apsē�as blakus Meganai.

Hants nepievēr� viņai uzmanību un pagrie�as pret savu vietnieku. Gregs Dokerijs pievēr� Meganai cie�u skatienu. Mēs nupat uzzinājām, ka Iek�lietu ministrija drīz publicēs savu ikgadējo pārskatu. Viņ� runā drūmi, kā sacīdams kapa runu. Un Vilt�īras policijas pārvaldei tur būs veltīti ārkārtīgi kritiski izteikumi. Jo sevi�ķi attiecībā uz to, kā mēs strādājam jeb, pēc viņu domām, nestrādājam pie ieilgu�ām krimināllietām. Tādēļ mums jārīkojas pirmajiem, lai atvairītu pārmetumus. Viņ� sāji pasmaida. Jums, Beikere, tas ir iepriecino�s jaunums. Ar �o pa�u bridi jūs vadāt mūsu jauno operatīvo grupu "Atvilktnes lie�tas". Ja jūsu darbs būs sekmīgs, proti, ja jums izdosies novērst iespējamo kritiku, tad jūs tiksiet paātrinātā kārtībā iecelta par galveno inspektori. Apsveicu. Viņ� pieceļas un pasniedzas pāri galdam, lai paspiestu Meganai roku.

Megana ir pārsteigta un apjukusi. Paldies, ser. Viņa piece�ļas un satver pasniegto plaukstu.

-���� Kad Beikerei jāķeras pie �iem pienākumiem? Tompkinsa salti noprasa. Es negrasos ap�aubīt jūsu lēmumus, ta�u mums katastrofāli trūkst resursu. Inspektore Beikere strādā pie Lokās lietas, un viņai ir darba pilnas rokas, ieskaitot jaunu slepkavību. �is mums tik tie�ām ir ļoti noslogots periods.

-���� Beikerei pie jaunajiem pienākumiem jāķeras tūlīt pat, skābi atbild Hants. Darba nekad netrūks, D�ūda. Vienmēr atra�dīsies kāds iemesls neko nemainīt. Mēs norīkosim kādu, kur� pārņems inspektores Beikeres lietas.

-���� Megana, tā ir jūsu lielā iespēja, viņa vietnieks velk līdzi meldiņu. Jums par to vajadzētu priecāties. Jāstrādā būs Svindonā. �odien pat atbrīvojiet savu darba vietu un rīt no rīta ķerie�ties pie jaunajiem darbiem.

Megana ar grūtībām ievelk elpu. Ser, man ir maza meita, kas iet dārziņā Hartmūrā. Dodiet mazliet vairāk laika.

-���� Nedo�u, inspektore Beikere, Hants viņu pārtrauc un ieskatās pulkstenī. Mums laika nav. Jums tā ir liela veiksme. Fantastiska izdevība. Tagad ejiet un dariet, ko varat.

-����� Klausos, ser. Megana ar pa�cieņu pieceļas un aiziet; D�ūda Tompkinsa viņai seko. Kad durvis ir aizvēru�ās, priek��niece saņem viņu aiz rokas. Iesim atpakaļ pie manis. Mums jāparunā. Jūs esat gudra, Beikere, tomēr �oreiz ar jūsu gudrību būs par maz. �ādi norīkojumi no gaisa nekrīt. Ja �āda stratēģiska rīcība būtu plānota iepriek�, es par to būtu zinājusi.

Vairāk neko priek�niece nesaka, un viņas atgrie�as tās kabi�netā un aizver durvis. Tad viņa pievēr� Meganai apsūdzo�u skatienu. Jūs grib dabūt no �ejienes prom. Ar gaismas ātrumu. Ko jūs esat sastrādājusi? Vai tam ir kāds sakars ar D�imiju? Vai jūs esat uzsākusi jauku romāniņu ar to rudo kājslauķi?

-���� Nemū�am! Megana �ausmās atsaucas.

-���� Labi. Es jau domāju, ka jūs neesat tik stulba. Kas tad par lietu?

-���� Tam nav nekāda sakara ar manu privāto dzīvi. Turklāt, kaut arī tas attiecas tikai uz mani, es atkal esmu kopā ar savu biju�o vīru.

-���� Tad apgaismojiet mani! Sasodīts, ar ko tad tas ir saistīts?

Megana saspringti domā. Priek�niecei taisnība. Jaunais norī�kojums nav pakāpiens viņas karjerā, viņu vienkār�i grib dabūt prom no �ejienes.

Tompkinsa pat nemēģina apsēsties. Viņa skraida �urpu turpu pa kabinetu un dusmās bezmaz grie� zobus. Mums nekad nav bijis tik daudz darba! Mums ir pa�nāvība, divas slepkavības Neilors un Timberlends plus viceprezidenta meitas nolaupī��ana! Un tam visam pa vidu lielie priek�nieki man atņem inspek�tori! Viņa pienāk Meganai klāt. Domājiet, Beikere! Domājiet, līdz sapratīsiet, ko tādu dīvainu esat atradusi, kas ar jums ir atgadījies. Stāstiet! Vai jūsu izmeklē�anas lietās nav bijis kas tāds, ko jūs man esat noklusējusi? Domājiet! Man jāzina un jāzina nekavējoties!

Pēc nakts, kas pārlaista salmu cisās uz akmens kambara grīdas, Gideonam sāp visas maliņas. Ja Meistaram tā labpatīk, viņ�, protams, var dēvēt Gideonu par pētnieku, ta�u Gideons pats lieliski saprot, kas viņ� ir. Gūsteknis. Tāds pats gūsteknis kā bālā meitene, kuru viņ� pamanīja, kad tika vests prom no Lielās zāles. Tā, kuru viņ� savos iesvaidī�anas moku izraisītajos mur�gos noturēja par māti. Ta�u tā bija pazudusī meitene, par kuru raksta visas avīzes. Keitlīna Loka, ASV viceprezidenta meita. Ja viņ� nemaldās, meitenei bija angļu draudziņ�. Arī tas dro�i vien atrodas kaut kur tepat, ieslodzīts tādā pa�ā akmens būrī.

Atmiņā ataust kaut kas, ko viņ� ir lasījis tēva grāmatā: iemū�rē�ana. Senie briti �o para�u bija aizguvu�i no grieķiem un romie��iem. Noķeram nomaldīju�os mierīgo iedzīvotāju, ieslogām viņu akmens būrī un nobadinām līdz nāvei. Svētajo Kalpi �o praksi izmantoja, lai �ķīstītu upura ķermeni un liegtu prātam jebkādus redzamus vai dzirdamus stimulus.

Nabaga skuķēns. Viņa noteikti jūk prātā. Iespundēta tum�os, putekļainos akmens mūros, kur nespēj pakustēties un vispār neko nespēj iesākt. Elle zemes virsū. Viņ� pieceļas un sāk staigāt pa savu kameru. Septiņi soļi garumā, trīs platumā. Salīdzinājumā ar sprostu, kurā noteikti ir ieslodzīta Keitlīna, �is acīmredzot ir luksusnumurs.

Viņ� apsē�as salmos un iegrimst domās. Templis ir apļveida būve. Viņ� lūko to iztēloties: Noeja, Arējā loka gaitenis, Lielā zāle, �ķīstī�anas zona, Meistara kambaris. Turpat ir vēl da�i kambari. Kamera, kurā viņ� sē� �obrīd. Gideons ir pārliecināts, ka, vado�ties pēc pa�a redzētā un pēc aprakstiem tēva dienasgrāmatās, viņ� visu iztēlojas diezgan pareizi un nojau�, kur, visticamāk, atrodas Keitlīna.

Gideona zinā�anās ir viens vienīgs robs.

Viņ� nezina, kur atrodas izeja.

Atbraukusi pie vecākiem pakaļ Semijai, Megana turpat arī paliek pa nakti. Pēc paziņojuma par �o "paaugstinājumu darbā" un Tompkinsas pamodinātajām �aubām pēdējais, kas viņai būtu vajadzīgs, ir vakars kopā ar Ādamu un biju�ā vīra nodoms virs�skaņas ātrumā atsākt normālu ģimenes dzīvi, izliekoties, ka nekas nejauks nav noticis.

Megana ieiet du�ā un mēģina izvēdināt galvu. Tā ir pilna ar vakardienas raizēm. Gideons ir pazudis. D�imijs ir pazudis. Jāiz�rauj Semija no ierastās un pazīstamās vides un jāpārvācas uz Svindonu.

Viņa noslaukās un apģērbjas. Visu to jaunā darba padarī�anu Tompkinsa solīja nobremzēt. Padarīt cik necik kontrolējamu. Tomēr Megana stipri �aubās, vai viņas priek�niecei izdosies panākt, lai lielie bosi atsakās no sava lēmuma.

Viņas vecāki ir pabaroju�i un saģērbu�i Semiju, Megana patei�cas, iesēdina mazo ma�īnā un ved uz dārziņu. Viņas prāts dar�bojas autopilota re�īmā. Vakardienas pavērsiens satuvināja viņu ar Tompkinsu. Tik tuvas viņas vēl nekad nav biju�as. Megana pat saņēmās un uzticējās priek�niecei. Tompkinsa vēlējās dzir�dēt visu līdz pēdējam sīkumam, un Megana izstāstīja. Visu. Par Gideona �eisa teorijām. Par to, ka pazudu�i pierādījumi mies�nieka Meta Atlija saistībai ar ielau�anos �eisa mui�ā. Visu, visu. Meganai par pārsteigumu un arī par atvieglojumu Tompkinsa nesmējās locīdamās.

Ievedusi Semiju dārziņā un noskūpstījusi, viņa piezvana uz pārvaldi un paziņo, ka �odien viņai ir jāiet pie ārsta un darbā viņa nebūs. Varbūt nebūs arī rīt. Brīdi skatās uz telefonu un tad mēģina sazvanīt vispirms Gideonu un pēc tam D�imiju. Ne viens, ne otrs neatbild. Gideona pazu�ana pilnīgi noteikti nevēsta neko labu. Megana pagrie� auto par simt astoņdesmit grādiem un dodas uz Karalisko Tolardu.

Diena ir skaidra un saulaina, un stundu ilgajam braucienam ir gandrīz terapeitisks efekts. Karaliskā Tolarda ir mazītiņ� ciems pie Dorsetas robe�as. Pavisam nedaudz tūrisma objektu: trīspa�dsmitā gadsimta baznīca, kvēkeru kapsēta. Ievērības cienīgs ir vienīgi E�kombu nams, kura iemītnieku vidū biju�i Sesils Bētons, Gajs Ri�ijs un Madonna.

�eisa mui�as vārti ir aizslēgti. Viņa vairākas reizes nospie� pogu un atkal mēģina zvanīt pa telefonu. Viss velti.

Megana izkāpj no ma�īnas un iet gar augsto ķieģeļu mūri, līdz no ceļa viņu vairs nevar redzēt. Ja Atlijs �ajos nocietināju�mos spēja atrast vājo vietu, tad arī viņai tas ir pa spēkam.

Un tā tie�ām ir. Rāp�anās kokā, lēciens ja Semija to redzētu, tad sajūsmā sistu plaukstiņas -, un Megana jau stāv uz mūra. Viņa nometas �etrrāpus, pieķeras pie ķieģeļu dzegas, nolai� kājas lejā un nolec. Izlīdusi no krūmiem, viņa iznāk lielā zālienā nama sētas pusē.

Gideon! Megana pakliedz. Tā tik vēl trūka, lai Gideons izbltos un noturētu viņu par kārtējo kramplauzi.

Kamēr viņa apiet apkārt dīķim un mājai, paiet labs brīdis. Nekur neviena nav. Gideona auto stāv pie galvenajām durvīm, un, sprie�ot pēc mirdzo�ā zirnekļa tikla, kas jau ir aizvērpts priek�ā spogulī�iem, ar to kādu laiku neviens nav braucis.

Megana piezvana pie durvīm. Piedauza un atkal sauc Gideona vārdu, pat iekliedz to pastkastītes spraugā. Tuk�s numurs. Viņa uzraksta zīmīti un iebā� to pa spraugu. Atvilkusi roku, sastingst, spriegi domādama.

Kad viņa Gideonu redzēja pēdējo reizi, �ajā pa�ā vietā, te bija Smitsens. Un Gideons izskatījās stipri nobijies. Tajā mirklī viņa par to daudz nelikās zinis, uzskatīdama par psiholoģisku reak�ciju uz tēva nāvi. Viņai nebija taisnība. Kaut nu neizrādītos tā, ka Gideons miris guļ tepat aiz �īm durvīm.

Mieru, vajag domāt racionāli! Nē, Smitsens nevarēja Gideonu nogalināt, tā būtu plānprātīga rīcība pēc tam kad te ir pagrozījusies policiste, kad viņ� pats ar �o policisti detektīvinspektori! ir pārmijis da�us vārdus. �is spriedums ir tik loģisks, ka Megana nolemj tomēr neuzlauzt durvis. Vai vismaz vispirms aprunāties ar D�ūdu Tompkinsu.

Megana dodas atpakaļ, atkal pārrāpjas pāri dārza mūrim un atgrie�as pie savas ma�īnas. Iedarbinādama motoru, viņa nejau�i paskatās atpakaļskata spogulītī. Zaļā jakā ģērbies vīrietis kna�ā solī nozūd krūmos.

Tas nav nejau�s garāmgājējs.

Viņai seko.

Pabrauku�i garām Karaļa D�ona tavernai, Megana kārtīgi uzmin uz sava Ford Focus akseleratora un traucas pa E�moras apkaimes lielajiem laukiem. Se�desmit jūdzes stundā, septiņdes�mit, astoņdesmit. Mazai ma�īniņai tīrais nieks. Ja kāds ir uzsē�dies viņai uz astes, tagad tam nāksies parādīties.

Tie�i pirms strauja kreisā pagrieziena viņa tālumā pamana automobili. Tas brauc lielā ātrumā. Tie�i tikpat ātri, cik viņa. Var jau būt, ka tā vadītāju iemīt gāzi grīdā pamudinājis līdzenais, labi pārredzamais ceļ�. Nekas, tūlīt noskaidrosim.

Megana zina, ka pirms Zigzaga kalna ļoti piemērots vārds �is ceļ� metīs tikai ļoti rāmus līkumus. Drīz forda ātrums jau ir krietni pāri simtam, un līdz nākamajai ma�īnai ir vairāk nekā �etrsimt metru. Kalna pakājē, pie ne�petna labā pagrieziena viņa piebremzē, un fords glīti ieslīd kreisajā pagriezienā, kas nāk uzreiz pēc tam. Sirds spārdās kā mūlis. Viņa atkal nobremzē, palēninādama ātrumu, cik strauji vien iespējams, nenoķēpājot asfaltu ar zīmīgajām izkusu�as gumijas �vīkām.

Pa labi ir koku puduris, un Megana, nogriezu�ies no ceļa, iebrauc tajā, lai ma�īnu nevarētu ieraudzīt. Pēc da�ām sekundēm garām aiztraucas automobilis. Krēmkrāsas mersedess, necik daudz vairāk viņa nepaspēj saskatīt.

Tā, tagad būs īstais pārbaudījums. Ja mersis tā joņo tāpat vien, sava prieka pēc, tad kalna galā, tur, kur beidzas asie līkumi, tas atkal piedos gāzi un Megana to vairs neredzēs. Turpretim, ja tas seko viņai, tad pēc kādas minūtes tie tur, iek�ā, sāks brī�nīties, kur viņa palikusi. Tie dro�i vien apmetīsies riņķī un pētīs, vai nav palaidu�i garām kādu sānceļu, varbūt pat brauks atpakaļ.

Megana prātīgi izstūrē no birzītes un bez liekas steigas tur�pina ceļu uz pārvaldi.

Mersi viņa pamana uzreiz aiz Kennkomonas. Tas stāv ceļmalā, bremzē�anas ugunis ir ieslēgtas. Iek�ā ir divi cilvēki, abi sē� priek�ā. Lēts personalizēts numurs, kas beidzas ar 57MA.

Mets Atlijs.

Viņa uzreiz atceras, kā Gideons sacīja, ka Atlijam ir �auja�mais. Mer�a bremzē�anas ugunis nodziest, un tas lēnām izbrauc uz ceļa. Megana nospie� akseleratoru un citu pēc cita pārslēdz ātrumus, it kā grasītos taranēt auto. Nē, to viņa nedara vis. Pēdējā brīdī viņa iegrie�as sānceliņā, kas ved uz mikroskopisku ciemu. Sānceļ� ved paralēli �osejai, un viņa pa to brauc kā pa servisa joslu autosacīkstēs. Ta�u Megana neapstājas.

Ma�īnas pakaļgalu zālē svaida �urpu turpu. Kaut kā viņai tomēr izdodas saglabāt kontroli. Viņa izbrauc atpakaļ uz �osejas un ripina garām mersim. Uz acumirkli pamana vīrieti, kas sē� pie stūres. Jā, tas ir Atlijs. Viņa ir pietiekami bie�i un ilgi skatīju�sies uz miesnieka fotogrāfiju, kļūdīties nav iespējams. Arī pasa��ieris �ķiet redzēts. Plecīgo vīrieti baltajā kreklā viņa redz tikai niecīgu sekundes daļiņu, ta�u tā aprises, plecu un galvas forma viņai ir pazīstama.

Megana strauji piedod gāzi un palēnina ātrumu tikai aiz Kristīleinas, kur viņa izbrauc uz ma�īnu pilnās A350.

Visu ceļu līdz Devaizesai viņa ar vienu aci skatās spogulītī. Smadzenes pūlas tikt galā ar to, ko viņa nupat ir redzējusi.

Mer�a priek�ējā sēdeklī blakus Atlijam sēdēja viņas vīrs. Tur sēdēja Ādams.

Viņu izlai� tikai uz tualeti.

Ja neskaita �os īsos brī�us, Gideons ir ieslodzīts savā akmens būrī. Tepat viņam tiek pienests �āds tāds ēdiens, un, jo ilgāk viņ� te sē�, jo vairāk jūtas kā cietumnieks.

Tikai divas dienas atliku�as līdz atjaunotnes rituāla beigām. Tad Svētajo Kalpi upurēs saviem dievekļiem meiteni, kuru viņ� vēl nupat redzēja dzīvu. Ģilde nevar atļauties riskēt, ka rituālā kaut kas noiet greizi, un viņa, Gideona, dēļ tā var gadīties. Visiem te ir zināms, ka viņa tēvs vēlējās pārtraukt Ģildei nepie�derīgu cilvēku upurē�anu, un viņi baidās, ka Gideons sekos tēva pēdās.

Tiek atvilkti aiz�aujamie. Viņa kameras durvis atveras. Aiz�segtām sejām ienāk divi; tie ir vārdos skopi, viņam tiek pateikts vienīgi, ka jāiet pie Meistara.

Gideons iet pa tiem pa�iem gaiteņiem, pa kuriem staigāja viņa tēvs, un iztēlojas slepeno dzīvi, kādu dzīvoja �is cilvēks, kuru viņ� patiesībā nepazina. Kā tēvs jutās pēc iesvaidī�anas? Ko viņ� domāja, nule uzņemts pasaules senākajā un slepenākajā brālībā?

Pielūki ieved Gideonu sava vadoņa kambarī. Meistars pieai�cina viņu pie akmens galda, uz kura stāv Nateniela dienasgrā�matas. Viņa balss ir caurcaurēm lieti�ķa. Tagad palasi man priek�ā. Apgaismo mani. Pēc tam es apgaismo�u tevi.

Gideons atver pēdējo sējumiņu. Viņ� labi zina, kura ir tā rindkopa, ko viņ� lasīs. Nokrem�ļojies viņ� iesāk: Ja kāds �o dienasgrāmatu lasa, es lūdzos pie visiem Svētajiem, lai tas esi tu, Gideon. Tu vienmēr esi bijis ļoti kārtīgs un apzinīgs bērns, tādēļ dro�i vien esi sācis no sākuma, un �is ir viens no pēdējiem ierak�stiem, ko tu lasīsi. Tagad tu jau zini par manām domstarpībām ar �auro loku, par to, kā mani vēlējās piespiest atzīt viņu gribu. Man �ie tikumi nav pieņemami. Es atsakos tos pieņemt un nekad nepieņem�u. Ja tu esi ņēmējs, tev jābūt arī devējam. Tev pa�am. Nevis kādam, ko tu pilnvaro vai piespied ar varu. Tas ir pa�os pamatos nepareizi. Svēti cilvēki �ādi savus parādus neaizmaksā. Tā rīkojas neuzticami, nekrietni egoisti. Tādi kā cilvēks, kuru es uzskatīju par draugu. Cilvēks, kuru es uzņēmu savā namā un kuram uzticējos kā brālim. Cilvēks, kur� aptraipīja itin visu, ko es savā dzīvē turēju godā. Gideons apklust un pagrie� dienas�grāmatu pret Meistaru. �eit. Viņ� ar pirkstu pieskaras vār�diem OQMYZ IYA<ļ>HQ2KA. Vai jums �is vārds ir zināms?

Meistars nezina �ifru, ta�u saprot, ka redz pats savu vārdu. Tas, ka Nateniels par viņu rakstījis tik iznīcino�i, Meistaru nepār�steidz. Toties tas ir vēl viens pierādījums, ka dienasgrāmatas patie�ām ir bīstamas. Mēs ar tavu tēvu ne vienmēr bijām līdzī�gos uzskatos. Un ne vienmēr viņam bija taisnība. Viņ� bija ārkār�tīgi talantīgs cilvēks, tu pats zini. Ta�u tie�i tādēļ ar viņu nebija viegli. Viņ� nemēdza atkāpties no sava viedokļa. Meistars pie�ceļas un sāk lēni staigāt pa akmens kambari. Saki, lūdzams, vai tu piekriti viņa domām?

-���� Kādām?

-���� Par mani. Par brālību. Viņ� dro�i vien par to ir rakstījis daudz un izvērsti. Par mūsu domstarpībām, jo sevi�ķi attiecībā uz rituāliem.

-���� Jā, viņ� par to raksta, Gideons nevilcinādamies atbild. Un es ļoti labi zinu, ka tēvam ne vienmēr bija taisnība. Ilgus gadus mēs gandrīz nesarunājāmies. Tagad viņa vairs nav. Viņ� domīgi apklust, tad ieskatās Meistaram tie�i acīs. Es vēlos tikai vienu nodzīvot ilgu un slimību neapgrūtinātu mū�u. Esmu gatavs apliecināt savu uzticību Svētajiem un, ja jūs man palīdzē�siet, tad, bez �aubām, arī savu nesvārstīgo uzticību jums.

Meistars viņu apskauj. Tā bija pati labākā no visām iespēja�mām atbildēm. Gideons atbild apskāvienam, kaut daudz labprā�tāk būtu ietriecis �im cilvēkam sirdī nazi.

Meistars soli atkāpjas un lepni raugās viņā, turēdams aiz ple�ciem. Tagad ir mana kārta tevi apgaismot, atklāt tev noslēpu�mus, no kuriem tev aizrausies elpa.

Megana ir iegriezusies lielveikala autostāvvietā un nekāpj ārā no ma�īnas.

Mājās nevar braukt un ari uz darbu nevar braukt. Viņa var vienīgi atkal un atkal acu priek�ā redzēt �o acumirklīgo bries�mīgo skatu: Ādams mersedesā blakus Atlijam. Tikpat �ausmīgi kā pieķert viņu gultā ar citu sievieti. Vēl viens pretīgs, derdzīgs pierādījums viņa nodevībai un melīgumam.

Viņa domā par Semiju un nesaprot, kā �im cilvēkam pietiek nekaunības nākt pie viņām un tēlot paraugtēvu un paraugvīru, klusībā perinot visvisādas riebeklības. Klusībā piederot citai sie�vietei, citiem cilvēkiem tikai ne viņai un abu kopīgajam bēr�nam. Skumjas pārtop dusmās. Megana pietvīkst, āda kņud.

Pievakarē blakus viņas fordam apstājas vecs jaguārs. Tiek nolaists logs, un uzsauciens pieliek punktu Meganas dvēseles mokām. Kāpiet iek�ā!

Nīk�ana ir beigusies.

D�ūda Tompkinsa pacietīgi noklausās Meganas stāstu par to, kā viņai sekojis Atlijs kopā ar viņas pa�as vīru Ādamu. Tad piezvana uz satiksmes dienestu: jā, mersedesa reģistrētais īpa��nieks tie�ām ir Metjū Stīvens Atlijs no Tidvērtas. Es varu ievākt informāciju par jūsu vīra gaitām pēdējo stundu laikā, bet man noteikti būs jāatbild, kāpēc man tas jāzina.

-���� Nav vajadzīgs, Megana atbild. Es zinu, ka tas bija Ādams. Viņa grau� jau asiņainu nagu. Kāda es esmu stul�bene. Biju iedomājusies, ka viņ� ir atgriezies tāpēc, ka grib būt kopā ar mani un Semiju.

-���� Par to jūs varēsiet pavaimanāt vēlāk, paziņo priek��niece. �obrīd jāizdomā, ko lai iesāk ar jūsu meitu. Pie kā viņu varētu atstāt, lai neradītu liekas aizdomas.

-���� Semija ir pie manas mammas, saka Megana. Es viņai piezvanīju un teicu, ka Ādams pret mani izturējās agresīvi. Mamma nelaidīs viņu iek�ā, pat Semijai tuvumā neļaus pieiet. Arī tētis ir mājās, viss būs kārtībā.

-����� Labi. Es �orīt �o to pārbaudīju. Lieku reizi, katram gadīju�mam, lai būtu skaidrs, ka mēs neizdarām pārsteidzīgus secinā�jumus.

-���� Un?

Tompkinsa izņem no somas fotogrāfiju. Sems Eliots Grābs.

-���� Aizdomās turamais, jo viņa pirkstu nospiedumi bija uz tā folksvāgena furgoniņa. Megana paņem bildīti. Strādāja Stounhend�as apsardzē.

-���� Tie�i tā, strādāja. Viņ� ir miris. Atrasts Bātā. Izzvejots no Eivonas.

-���� Miris vardarbīgā nāvē?

-���� Vēl nav zināms, atbild Tompkinsa. Grābs un Stounhen�d�ā. Vēl kaut kas kopīgs ar Timberlenda, Lokās un �eisa lietām. Manai gaumei te ir daudz par daudz sakritību.

-���� Ko lai mēs ar to visu iesākam? Pie kā lai vēr�amies?

-���� Tie�i tas arī mani uztrauc. Tompkinsa uzmet viņai ļoti izteiksmīgu skatienu. Priek�niecība grib jūs dabūt prom no Devaizesas, vai ne? Lai jūs sē�at Svindonā, tālāk no grēka. Tas man liek domāt, ka uz tiem abiem nevar paļauties.

-���� Vai D�imijs Dokerijs ir atradies? Vai ir kādas ziņas par viņu?

-���� Kā caur zemi izkritis. Ne ziņas, ne miņas. Viņa pakasa pakausi. Varbūt ir vērts ar to visu iziet ārpus pārvaldes? Apru�nāties ar to Londonas puisi, Bārniju Gibsonu?

�ī ideja Meganai ir negaidīta. Viņ� domās, ka jums visi nav mājās.

-����� Pati zinu, Tompkinsa novīpsnā. Tādēļ ar viņu runāsiet jūs, nevis es.

Meistars ved Gideonu pa Tempļa kambaru labirintu. Pacel�dams rokas, norāda uz smalki apstrādātajām akmens sienām un griestiem. �os akmeņus mūsu priek�te�i meklēja tuvu un tālu. Katrs no tiem ir rūpīgi izraudzīts un apstrādāts. Tas, cik precīzi strādāja senie celtnieki, ir vienkār�i neticami. Katrs blu�ķis ir saņēmis Svētajo svētību. Divi miljoni savstarpēji savienotu bluķu! Un tas viss neizmantojot javu!

Gideons garāmiedams paberzē roku gar gludo sienu. Lī�lo�u gaitenis kļūst �aurāks, griesti arvien zemāki: viņi dodas lejup, tuvojas svētnīcas sirdij. Kāpēc �ī būve pasaulei joprojām ir noslēpums?

Meistars smaida. Tāpēc, ka nav iemesla to meklēt. Par tās eksistenci neviens nezina, arheologi rok tikai Stounhend�ā. Rei�zēm kaut kas tiek atrasts koka �ogs paralēli Svētajiem, krema�torija, miru�u kareivju kauli, seni cirvji un darbarīki. Ar to pa�u zinātnieki savu apetīti ir apmierināju�i.

-���� Bet ir vēl un vēl?

-���� Jā, pārpārēm, Meistars atbild. Ne tikai mūsu Templis, arī citas svētvietas; tās visas ir saistītas un savienotas, svētītas un pasargātas. Un ne tikai Anglijā. Visā pasaulē.

Cik daudz nezināmā! Gideonam gandrīz noreibst galva. Viņam ir simtiem jautājumu.

-����� Nāc! Meistars mudina viņu iet tālāk. Templi un Stoun�hend�u būvēja vairāk nekā divus gadsimtus, un celtniecībā pie�dalījās vairāk nekā simttūksto� cilvēku. Meistars viņam pa priek�u iet pa spirālveida labirintu. Bez ma�īnu palīdzības cēla no zemes ārā akmeņus, ar primitīvām koka ragavām un rokām vilka gigantiskus smagumus simtiem jūd�u tālu, reizēm �ķērso�jot dziļas upes. Sastatnes bija no baļķiem, virves un trī�i no zāles stiebriem, koku mizām un vīteņaugiem. Senie celtnieki izveidoja funkcionējo�u un caurcaurēm oriģinālu kanalizācijas sistēmu, kas joprojām darbojas nevainojami. Teknes ved cauri līdzenumam uz Templi, kur pazemes straumes krīt dziļās kaļķa bedrēs. Viņ� pastiepjas un pieskaras caurumam kādā smil�ak�mens bluķī. Aizvēsturiski gaisa pievadi nodro�ina vienmērīgu skābekļa plūsmu. Reizē �īs vertikālās atveres ir saistītas arī ar zvaigznēm: tās ir orientētas atbilsto�i noteiktām zvaigznēm un zvaigznājiem. Templis ir saulgrie�u un saulstāvju pulkstenis, ar tā palīdzību mēs tāpat kā mūsu sen�i sekojam kalendārajām norisēm.

Iziedams pa �auru arku, Meistars ieved viņu gaitenī, kas ved tie�i zem Lielās zāles. Templis tika būvēts kā Svētajo pielūgs�mes vieta, ta�u tas kalpoja arī kā slimnīca un skola: savdabīgs neolīta universitātes un pilsētas domes apvienojums, kurā māj�vietu bija radusi zinātne, veselība un pārvalde.

-���� Tālaika sabiedrība bija tik tālu attīstījusies? Gideonam grūti noticēt.

-���� Katrā laikā ir izcili cilvēki, pat neolītā. Meistars iet tālāk un tad paņem lielu dzelzs atslēgu, kas brūnā auklā karājusies viņam kaklā. Tūlīt tu pats redzēsi. Viņ� atslēdz �auras ozol�koka durvis, un abi ieiet piķa melnā tumsā.

Te ir vēl dzestrāks un soļi atbalsojas vēl skaļāk. Meistars aiz�dedz gan lāpu tureklī pie sienas, gan vairākas lielas sveces. Kad acis ir pieradu�as pie pustumsas, Gideons ierauga lielu, ideāli apaļu telpu, kuras vidū atrodas tum�s akmens bluķis. Sienas ir izcirstas asinssarkanā granītā, atsaucot atmiņā ēģiptie�u kape�nes. Gan pa kreisi, gan pa labi pie sienām ir neskaitāmi vaļēji �ķirsti, visi novietoti ieslīpi, lai uz galvaskausiem plūstu gaisma no �ahtas telpas centrā glu�i kā Panteonā.

-���� Kapenes, saka Gideons. Kas ir �ie cilvēki, un ar ko viņi izpelnīju�ies tādu godu?

-���� Tie ir mūsu priek�te�i. Neiedomājami talantīgie cilvēki, kuri projektēja un izveidoja Templi, Stounhend�u un citus ar to saistītos akmens apļus, kurgānus un gatves. Meistars lēni iet uz priek�u, aizdedzinādams lāpas un sveces. Ta�u tev jāzina, ka �ī nav tikai svēta kapli�a.

Gideons arvien labāk redz milzīgo akmens bluķi telpas vidū. Noslīpētais smil�akmens ir vismaz piecus metrus augsts un trīs metrus plats. Gar divām skaldnēm atrodas plaukti, kuros rindo�jas tīstokļi. Divās pārējās izveidoti tādi kā cepļi, kuru speltes ir pilnas ar akmeņiem.

Kaut kas neredzēts! Gideons tuvojas bluķim kā runcis, kas lavās klāt balodim.

Viņam gandrīz bail kaut kam pieskarties. �ī vieta ir biblio�tēka, muzejs, kapsula, kas pilna ar seniem manuskriptiem, māks�las priek�metiem, grebumiem un darbarīkiem.

-���� Cik sens tas viss ir? viņ� vaicā.

-���� Senākais attiecas uz pa�u sākumu, Meistars atbild un pieskaras akmens bluķa virsmai. Te ir pa�i pirmie gravējumi. Tempļa un Stounhend�as meti. Tur, lielākajos �ķirstos, ir pirmo ziedu mirstīgās atliekas: tie ir cilvēki, kuri pabeidza Tempļa un Stounhend�as būvi.

-���� Viņi tika upurēti?

-���� Tā bija viņu pa�u griba. Viņi zināja, ka, ziedodamies Svē�tajiem, nodro�ina svētīgu dzīvi saviem bērniem un bērnubēr�niem.

Gideons gandrīz neuzdrīkstas elpot aiz bijības. Viņ� ir nonā�cis arheologa sapnī. Aladina alā, kas pilna ar liecībām par aiz�vēsturi un mū�senu civilizāciju. Uz tādiem atklājumiem zināt�nieki neuzdrīkstas pat cerēt. Sirds pukst kā negudra. Par kaut ko tādu es neesmu lasījis. Nevienā dienasgrāmatā �ī vieta nebija pieminēta.

-���� Tā arī jābūt. Par to runāt un rakstīt ir aizliegts. Meistars pienāk viņam klāt un atkal pasmaida. Nateniels par �o telpu zināja. Viņ� te bie�i mēdza strādāt. Arhīvā ir arī viņa pūļu rezul�tāts zvaig�ņu kartes un tabulas, kuru sastādī�ana ir Meistaru pienākums.

Tik daudz vēstures vienuviet! Tik daudz zinā�anu, tik daudz noslēpumu! Meistars iztraucē Gideona domas, norādīdams uz durvju pusi. Mums jāiet tālāk. Man vēl daudz kas tev jāparāda, un mums ir atlicis pavisam maz laika.

Gideons nelabprāt iet ārā, un Meistars, nodzēsis visus gais�mekļus, aizslēdz durvis. Viņi iet pa gaiteni līdz galam, kur sākas stāvs un nepatīkams kāpiens pa �ķietami bezgalīgiem akmens sprai�ļiem. Tie kā efeja vijas ap Tempļa ārsienu. Mala nav noro�be�ota, nav ari margu: jāiet gandrīz kā pa aizas malu.

-���� Uzmanies! Meistars brīdina. Var gadīties, ka tu vēl neesi pilnīgi atkopies no iesvaidī�anas.

Padoms vietā. Pēc kādiem simt pakāpieniem Gideons ir nosvī�dis un aizelsies. Meistars lēk�o pa priek�u kā kalnu kaza, likdams soļus ar dro�u un nesvārstīgu pārliecību.

Gideons ar vienu roku turas pie sienas. To rotā smalki izcirsti, seni gravējumi: zemnieki apstrādā laukus, sievietes nes bērnus, pie strautiem ganās lopi. Tālāk ir ari citādas ainas: vīri veļ milzī�gus akmens bluķus, pamazām izvietojot tos aplī. Ļaudis nodur�tām galvām stāv ap kurgāniem. Saules orbīta, zvaigznāji, Mēness fāzes. Visbiedējo�ākā aina ir pa�ā aug�ā.

Apmetņos ģērbu�ies vīri sanāku�i ap Bendes akmeni, uz kura guļ sava�ots cilvēka stāvs; Meistars pacēlis āmuru. Gideons uzreiz atceras jauno amerikānieti, to, par kuru raksta visas avī�zes; viņa akmens būrī smok kaut kur tepat lejā.

Viņ� sagrīļojas.

Meistars sagrābj viņu aiz drānām un piespie� pie sienas. Prātīgi!

Gideons stāv un elpo lēni un dziļi. Viss kārtībā.

-���� Labi. Ejam tālāk.

Vēl da�i pakāpieni, un viņi jau atrodas aug�ā. Otrā pusē ir vēl vienas akmens kāpnes, kas ved lejā, uz kambariem un Lielo zāli.

Meistars atkal paņem kaklā pakārto atslēgu.

Gideona priek�ā ir telpa, kuru no arhīva �ķir neaptverams attālums, un kaut kādā ziņā tā viņu pārsteidz vēl vairāk.

Vispirms viņu ap�ilbina gaisma. Dienasgaismas spuld�u sve�lo�ais baltums; fluorescējo�ās caurules mirgo un dūc kā saniknoti spoki. Grīda un sienas ir pelēkas, ta�u tas nav akmens. Betons. Apmetums. Liekas, viņ� ir nonācis milzīgā, mūsdienīgā noliktavā vai garā�ā.

Viņa priek�ā ir bezmaz akrs gludi lieta betona. Simtiem kvad�rātmetru apmestu sienu. Meistars pieiet pie ribaina tērauda til�tiņa, kas atrodas vismaz desmit metru augstumā. Gideons iet līdzi. Tālākajā galā stāv automobiļi. Drukni d�ipi un kaut kas attāli pazīstams: Pūķa baltais furgons.

�ī nav glu�i garā�a. Gideons to zina, vēl pirms ar skatienu ir aptvēris pelēkos pla�umus. Te ir vairākas nodalītas zonas. Vienā stūrī stāv desmitiem metāla skapī�u, solu, galdu un krēslu. Vir�tuvē ir vesela rinda izlietņu, bezgala garas darba virsmas ēdiena gatavo�anai, augsti ledusskapji un saldētavas, mikroviļņu krās�nis, plītis, cepe�krāsnis un katli.

Te varētu pabarot veselu armiju.

-���� �ī ir mūsu operāciju vadības telpa, mierīgi paskaidro Meistars. Pazemē mēs godājam tradīcijas un ievērojam sen�u para�as. Virszemē mēs esam elitāra armija. Rīt tu nāksi �urp un strādāsi. Dosi savu artavu, sagatavojot lielo dienu.

Rītausma miegaini sniecas pēc debesu tum�ā audekla kā sasarcis mazulis, kas ieķēries segā vecāku gultas kājgali. Stoun�hend�as rasotos laukus ielenku�i Pielūki. Viņi stāv tuk�ajā stāv�vietā. �orīt te nespers kāju neviens tūrists.

Meistars iet pa miljoniem soļu iemīto celiņu, tad iznāk nule nopļautajā zālītē. Ieiet leģendārajā aplī. �īs dienas garums būs se�padsmit stundas, trīsdesmit septiņas minūtes un piecas sekundes. Saule atrodas 61,9 grādu augstumā.

Rīt tā pirmoreiz desmit dienu laikā pagriezīsies un nolaidī�sies līdz 61,8 grādiem. Lūkodamies mū�am mainīgajās debesīs, Meistars ienāk trej akmeņu lokā.

Mēness norietējis vairāk nekā pirms stundas. Baltā dāma ir nozudusi. Tā dejo neredzamā tumsā ceturtdaļmiljona jūd�u attā�lumā. Deviņos vakarā tā atgriezīsies un parādīs 98 procentus no savas jaunavīgās godības.

Gandrīz visu.

Pāri laukiem pū� viegls vēj�. Meistars izstiepj rokas un tver Svētajo enerģiju. No �ī brī�a viss būs atkarīgs no precizitātes. No precizitātes, saskaņotības un dievu gribas.

Keitlīna savu mū�u nav lūgusi Dievu. Viņas tēvs ir no asi�milēju�os ebreju ģimenes un māte no kaut kādiem protestan�tiem, kuri reliģijai pievēr� tik maz uzmanības, ka viņa tikpat labi varētu būt ari ateiste.

Viņas ģimene no sākta gala ir ticējusi vienīgi skaistumam, labestībai un laipnībai. Nedari citiem to, ko tu negribi, lai dara tev. �āda audzinā�ana nepavisam nesagatavo cilvēku kļū�anai par ķīlnieku, iesprosto�anai akmens būrī un badinā�anai. Te viņa nīkst kop� tās dienas, kad ne pa jokam nodarīja sev pāri un viņu pār�veda uz �ejieni. Uz akmens caurumu, kas pilns ar atmiņu putām. Keitlīna tās jūt, viņa stāv kā iespiesta starp diviem matra�iem.

Viņa aizver acis un mēģina lūgt Dievu. Galva ir pilna ar tik sīvām, kodīgām bailēm, ka viņa nespēj noformulēt nevienu pa�u mēmu lūgumu vienam vai visiem garīgajiem glābējiem. Pirmo reizi visā ieslodzījuma laikā viņa sāk raudāt.

Precīzi pulksten divdesmitos Megana kopā ar savu priek�nieci ieiet Bārnija Gibsona pagaidu kabinetā. Gibsonu un tā operatīvo pakalpiņu Stjuartu Villisu viņa iepriek�ējo reizi redzēja pirms se�ām dienām, ta�u tagad abi izskatās desmit gadus vecāki. Bez�galīgi garas darbdienas, bezmiega naktis un stress acīm redzami posta viņu veselību.

Tompkinsa saka ievadvārdus: Pirms nepilnas nedēļas �ajā pa�ā telpā detektīvinspektore Beikere jums sacīja, ka, pēc viņas domām, Keitlīna Loka tika nolaupīta un D�eiks Timberlends nogalināts, atrodoties ceļā uz Stounhend�u. Pa �o laiku mēs esam ieguvu�i informāciju, kas �o hipotēzi apstiprina. Un mēs uzskatām, ka zinām, kas par to ir atbildīgs. Lai cik neticami tas izklausās, ir nopietns pamats ticēt, ka Loku nolaupīju�i sena pagānu kulta sekotāji.

Ap�aubāmi, paziņo Villiss. No uzticamiem avotiem iegūtas ziņas liecina, ka Loku nolaupījis starptautisks noziedzīgs sindikāts. Jau ir izskanējusi prasība pēc izpirkuma maksas.

-���� Ser, vai jūs, lūdzu, nevarētu uzklausīt arī citas versijas? Tompkinsa neatkāpjas. Tas, ko tūdaļ sacīs detektīvinspektore Beikere, izklausīsies negaidīti, ta�u varu jums apliecināt, ka �o versiju apstiprina nopietni, vērā ņemami netie�i pierādījumi.

Gibsons sāk domāt, ka tomēr nevajadzēja piekrist �ai konfi�denciālajai sarunai. D�ūda, kāpēc jūs negājāt pie D�ona Roulendsa vai pie jūsu tie�ā priek�nieka?

Tompkinsa lieliski saprot, cik plāns ir ledus, pa kuru viņa staigā. Ser, pastāv iespēja, ka noziegumā ir iesaistīti pārvaldes darbinieki. Jau ir cietu�i lietiskie un elektroniskie pierādījumi. Pastāv risks, ka izmeklē�ana tiek sabotēta no iek�puses.

-���� Tās ir ļoti nopietnas apsūdzības. Es jūsu dēļ nonāku sare��ģītā situācijā.

-���� Es to apzinos, ser. Un lūdzu mani atvainot. Ta�u, ņemot vērā visus apstākļus, es uzskatu, ka mums ir pamats un tiesības vērsties pie jums kā pie dienesta pakāpē augstākā ar pārvaldi nesaistītā policista, kur� vada �o nozīmīgo izmeklē�anu.

-���� Es jūs sapratu. Tad viņ� uzrunā Meganu: Un tātad, detektīvinspektore Beikere, ko jūs vēlaties sacīt?

Meganai ir pilnīgi skaidrs, ka viņai nebūs citas iespējas panākt, lai viņu uzklausa. Es izmeklēju ievērojama arheologa, visā pasaulē pazīstama Stounhend�as speciālista Nateniela �eisa pa�nāvības lietu. Izmeklē�anas gaitā profesora dēls Gideons informēja mani par tēva dienasgrāmatām, kurās rakstīts par sle�penu svēto akmeņu pielūdzēju kultu.

-���� Druīdi? iejaucas Villiss.

-���� Nē, ser. �ī organizācija ir senāka par druīdu kustību. Ja vajadzīgs salīdzinājums, varbūt ir pamats piesaukt brīvmūrnie�kus. Pēc visa sprie�ot, runa ir par senu, ar amatnieku ģildi sais�tītu ordeni, kas gadsimtu gaitā pulcinājis arvien vairāk sekotāju un ieguvis ievērojamu ietekmi sabiedrībā. Ak, viņa jau no�ēlo savus vārdus. Ja Villiss vai Gibsons ir brīvmūrnieki, tad viņa tik�pat labi var beigt dzisināt muti. Ser, sprie�ot pēc Gideona �eisa atrastajām �ifrētajām dienasgrāmatām, kulta sekotāji iegūst no Stounhend�as akmeņiem savdabīgu svētību un aizsardzību un pateicībā periodiski mielo tos ar cilvēku upuriem.

Abi londonie�i saskatās, viņu lūpas savelkas gau�ām sājā smaidiņā. Atvainojiet, ta�u man ir ļoti grūti tam noticēt. Mūs�dienu Eiropā cilvēku upuri netiek nesti, saka Gibsons. Pat Amerikā, un viņiem tur ir papilnam visādu ekstrēmistu, pēdējo pārsimt gadu laikā ir dro�i zināms tikai par da�iem tādiem gadī�jumiem. Man tie�ām nav viegli uztvert nopietni to, ko jūs man stāstāt.

-���� Man arī tas nācās grūti, atbild Megana. Ta�u zināmi notikumi lika man pārskatīt savu viedokli.

-���� Un tie būtu? Villiss nepacietīgi ieskatās pulkstenī.

-���� Viss it kā riņķo ap Stounhend�u. Tā atrodas visu mūsu pēdējā laika nozīmīgāko izmeklē�anas lietu centrā. Stounhen�d�as speciālists Nateniels �eiss izdara pa�nāvību. Loka un Tim�berlends pie �iem akmeņiem piedzīvo vardarbīgu uzbrukumu. Sems Grābs, viens no tiem, kurus mēs saistībā ar �o uzbrukumu vēlējāmies nopratināt, tiek atrasts miris Bātā. Viņ� strādāja Stoun�hend�as apsardzes dienestā. Un tas viss notiek vasaras saul�grie�os.

Gibsons izskatās tāds kā ieinteresēts. Vai varbūt uzjautrināts. Grūti pateikt. Ser, es sameklēju ziņas par Gideona �eisa vese�lības stāvokli. Viņ� man stāstīja, ka bērnībā viņam atklāts vēzis un akmeņi viņu izdziedināju�i. Dokumenti liecina, ka �is stāsts atbilst patiesībai.

Villiss savelk uzacis. Viņam tas viss izklausās pēc suņa mur�giem. Vai jūs man gribat sacīt, ka viņa veselības kartē rakstīts: vēzis izārstēts akmeņu aplī?

-���� Nē, ser. Tur rakstīts, ka viņam bijis nedziedināms vēzis un ka pēc tam viņ� atzīts par pilnīgi veselu. Bez paskaidroju�miem, jo nekāds izskaidrojums �im faktam vienkār�i netika atrasts.

Gibsonam tas ir par traku, viņ� nepacietīgi nopū�as. Gal�venā inspektore Tompkinsa teica, ka ir cietu�i lietiskie pierādī�jumi. Kādi pierādījumi, un kā tie cietu�i?

Megana saprot, ka londonie�u pacietība tūlīt būs izsīkusi. Viņa atbild, cik vien kodolīgi iespējams. Nateniela �eisa mājā notika ielau�anās, un kramplauzis tai pielaida uguni, mājā viņ� meklēja kaut ko vērtīgu. Mēs uzskatām, ka laupītājs bija iera�dies pēc slepenajām dienasgrāmatām, kurās profesors, kā mēs tagad zinām, rakstīja par Stounhend�u un ar to saistīto kultu. Profesora dēls Gideons ar mobilo telefonu nofotografēja kramp�lauzi. Mūsu datubāzē tika noskaidrots, ka tas ir kāds apkaimes iedzīvotājs. Pie mājas tika atrasti arī lietiskie pierādījumi: soma ar ielau�anās instrumentiem. Es nesen atklāju, ka visi �ie pie�rādījumi pazudu�i no noliktavas. No elektroniskās uzskaites sistēmas izdzēstas visas liecības, ka tādi jebkad biju�i; izdzēsta arī man pa elektronisko pastu atsūtītā ziņa, ka pēc fotogrāfijas atrasts aizdomās turamais. Visi �ie faili ir iznīcināti.

Gibsons kaut ko pieraksta, tad paskatās uz Tompkinsu. Par �o mums pēc tam jāaprunājas un jāizdomā, kā �ajā sakarā rīkoties.

Meganas priek�niece pamāj ar galvu.

Londonas policijas komandieris atliec muguru un pēto�i rau�gās Meganā. Tas viss ir mērens vājprāts, ta�u �ī sieviete atstāj profesionāles iespaidu, viņa nepavisam neizskatās pēc tādas, kas ļautos au�īgām iedomām. Gibsons zina, ka �obrīd inspekto�rei Beikerei patiesībā vajadzētu atrasties Svindonā, organizējot jaunās "atvilktnes lietu" vienības darbu. Nevis sēdēt te, savai priek�niecībai aiz muguras stāstot viņam visādas �ausmas.

Gibsons pieliecas, noliek rokas uz rakstāmgalda un sakrusto pirkstus. Megana, jūs esat pieredzējusi policijas darbiniece. Jūs apzināties, ka �ajā izmeklē�anā mēs balansējam uz na�a asmens. FIB, Interpols, privātdetektīvi un praktiski visa Anglijas policija visi kā sadegu�i meklē jelkādus pavedienus. Saskaņā ar nopietnākajiem no iegūtajiem pierādījumiem Keitlīnu ir nolau�pījis starptautisks noziedzīgs sindikāts, kura nolūks ir �anta�ēt viņas vecākus. Ir pieprasīti divdesmit miljoni dolāru. Visu cieņu par to, ka jūs esat ieradusies pie mums, ta�u patlaban es nevaru atļauties izmeklēt jūsu apgalvojumus.

-���� Ser, es�

-���� Ļaujiet man pabeigt! Gibsons viņu apklusina. Man ir vajadzīgi pierādījumi. Es vēlos redzēt �īs �ifrētās dienasgrāma�tas. Man vajadzīgi pierādījumi, ka ir biju�i cilvēku upurē�anas gadījumi. Man ir vajadzīgs kaut kāds ekspertīzes materiāls, citādi es pat nesāk�u domāt par to, lai jūsu versijas pārbaudī��anai ziedotu dārgo izmeklē�anas laiku un resursus. Sagādājiet man pierādījumus, tad jūs saņemsiet citu atbildi.

Tompkinsa ar troksni pieceļas kājās. Paldies, komandieri Paloka galvu Villisa virzienā. Paldies, superintendant. Es vēlē�tos dzirdēt apliecinājumu, ka �ī saruna pagaidām paliek konfi�denciāla. Acīmredzamu iemeslu pēc.

-���� Es jums to garantēju, Gibsons atbild. Ta�u tikai pagai�dām.

Rituāla priek�vakarā sākas svētās dienas. Bijības dienas. Meistars, �aurais loks un Kalpi gavē. To viņi dara, izrādot godu ziedam. Viņi dzer tikai ūdeni. Līdz pirmajai vakara krēslai, kas iestāsies pēc ceremonijas pabeig�anas, viņi atturas no jebkādiem seksuāla rakstura aktiem, visviens, dalībnieku vai skatītāju kapa�citātē.

Gideons sē� pie Meistara, un tas izskaidro viņam �o dzī�a�nos pēc �ķīstības. Atjaunotnes rituāls mums ir svēts. Ta�u tas nenozīmē, ka mēs esam barbari. Pati svarīgākā persona mūsu vidū �obrīd ir tā, kas kļūs par ziedu. Viņ� uzliek kreiso roku uz �etriem dienasgrāmatu sējumiem. Tu dro�i vien ar sava tēva palīdzību par dzīvības svētumu un tās nozīmi nāvē esi uzzinājis vairāk nekā daudzi citi.

Gideons īsti nesaprot, kurp Meistars vedina ar �o piezīmi.

-��� Es zinu tikai to, ka viņ� bija gatavs ziedot savu dzīvību, lai glābtu manu. Lai man būtu iespēja redzēt izaugam savus bērnus.

-���� Tie�i tā. Viens upurējas citiem daudziem par labu. Meistars vērīgi lūkojas jaunajā vīrietī, kas sē� viņam iepretim.

-���� Saskaņā ar mūsu para�u viens no Kalpiem, parasti tas ir kāds no �aurā loka, pēdējās saspringtās stundas pavada kopā ar ziedu, morāli un garīgi atbalstīdams to līdz pēdējam brīdim un reizē arī pielūkodams, lai nenotiktu nekas tāds, kas varētu izjaukt rituālu. Gideon, es vēlos, lai �odien tu uzņemies �o pienākumu.

Gideons ir satriekts un necen�as to slēpt. Es nesaprotu. Kāpēc es?

Meistars smaida. Man tomēr �ķiet, ka tu saproti, Gideon. Man �ķiet, tu zini, kāpēc es tev apliecinu savu �ēlsirdību un lab�vēlību, kāpēc dāvāju tev uzticību par spīti tam, ka mani vistuvā�kie brāļi �aubās, vai bija gudri atstāt tevi dzīvu.

Gideonam pār kauliem noskrien salti �ermuļi.

-���� Ir svarīgi, ka es uzsāku rituālu ar skaidru prātu un svabadu dvēseli. Saki man, Gideon, vai tēvs tev nav pastāstījis ko tādu, ko tu neesi man atklājis?

Gideons papurina galvu. Viņ� nemelo. Tomēr viņ� zina, par ko Meistars runā. Viņ� atkal it kā redz māti. Trauslā, novecojusī sieviete, kurā viņ� tikai ar grūtībām pazīst savu māti, sē� savā nāves gultā un izrunā vārdus, kas pārvērtīs visu viņa dzīvi.

Gideon, Nateniels nav tavs tēvs.

Meistars to izlasa viņa acīs. Tātad tev to pateica māte. Tavs tēvs esmu es, nevis Nateniels �eiss.

Megana atstāj ma�īnu ielas malā kvartāla attālumā no mājas un iet kājām. Viņa pūlas nomierināties. Tik�anās ar Gibsonu un Villisu bija veltīga laika �ķie�ana. Viņas ar Tompkinsu izskatījās pēc pēdējām idiotēm. Arī priek�niece teica to pa�u. Londonie�i neticēja nevienam viņu vārdam. Dodiet viņiem faktus, tikai fak�tus. Citādi viņi vispār neklausīsies.

Megana jūtas vientuļa. Zaudējusi pamatu zem kājām. Ner�voza. Kājām viņa iet ne tikai tāpēc, lai izvēdinātu galvu: reizē tas ir dro�ības pēc. Mājā var būt Ādams. Viņas vīrs, kurā viņa bezmaz bija iemīlējusies no jauna. Cilvēks, kur� sēdēja blakus kramplauzim un policista sitējam Metam Atlijam. Nevienu sve�u ma�īnu pie mājas it kā nemana. Viņa gandrīz piecas minūtes stāv klusajā �ķērsieliņā, līdz beidzot saņemas un iet iek�ā.

Neviena nav. Tomēr Ādams te ir bijis: pie vāzes uz rakstām�galda stāv zīmīte. Ādama rokraksts.

"Mega. Braucu uz savām mājām. Kad esi attapusies, piezvani.

Ā. X.

P. S. Mums jāaprunājas par to, kā es tik�os ar Semiju."

Megana saņurca lapiņu pikucī un iemet pilnajā papīrgrozā. Sirds sitas skaļi un sāpīgi. Viņa savāc peldkostīmus un dvieļus sev un meitai, ātri izstaigā māju, tad iziet laukā un aizslēdz durvis.

Tur priek�ā kāds ir. Kāds ir uzglūnējis viņai pie mājas un gai�dījis.

Tēvs un dēls raugās viens otrā pāri mū�senajam akmens gal�dam.

Kad tu to uzzināji? vaicā Gideons.

Meistars nodur galvu. Pa�ās beigās, kad Marija jau atvadī�jās no dzīves. Viņ� paceļ galvu, un viņa skatiens ir stiklains. Nateniels atsūtīja man ziņu, kad viņa bija hospisā. Viņa man pastāstīja un pēc da�ām stundām nomira. Es vairs neko nespēju glābt. Bija par vēlu.

-���� Kas viņa tev bija? Gideons pārsteigts saprot, ka viņu pār�ņem dusmas.

Meistars raugās pretī drūmu skatienu. Kas viņa man bija? Viņa man bija viss. Viss un nekas. Sieviete, kuru es būtu gribējis apprecēt, bet nevarēju. Sieviete, ar kuru es būtu gribējis nodzī�vot savu mū�u, ja mēs nebūtu sastrīdēju�ies un pa�ķīru�ies. Ja viņa nebūtu satikusi Natenielu.

-���� Kā, kā?

-���� Mēs bijām kopā kop� bērnu dienām. Kad mūsu attiecības pajuka, viņa devās prom un apmetās Kembrid�ā. Tur viņa satika Natenielu un izgāja pie viņa par sievu. Es tavu māti atkal ierau�dzīju tikai gadu pēc kāzām, kad viņa atgriezās Vilt�īrā.

Gideons galvā rēķina. Viņa dievinātā māte acīmredzami bija pārkāpusi laulības zvērestu, un tikai gadu pēc tam, kad bija solī�jusies līdz nāvei mīlēt vīrieti, kuru viņ� visu laiku bija uzskatījis par savu tēvu, viņa bija likusies gultā ar �o briesmoni. Kā tu to uzdrīkstējies! Viņ� pielec kājās, dusmās piesarcis. Viņa bija tikko apprecējusies, un tu viņu pavedi!

-���� Tā nebija, Meistars nesatricināmi atbild, nelikdamies zinis par Gideona plosī�anos. Tas vienkār�i notika, un viss. Tev jāsaprot, cik dziļi es mīlēju tavu māti, tad tu apjautīsi, ka tas vie�nīgais vājuma brīdis mums abiem bija pārsteigums.

-���� Viens brīdis? Gideons nespēj noticēt. Es esmu viena vājuma brī�a rezultāts?

Meistars pieceļas kājās un pienāk viņam klāt. Man par to nebija ne jausmas līdz pa�ai tavas mātes nāvei. Kā es varēju runāt ar Natenielu? Ko es viņam varēju sacīt par tevi?

-���� Vai tu zināji, ka tas vēzis bija ģenētiski pārmantots?

Meistars pamāj ar galvu. Un tu pierunāji manu tēvu iestā�ties Ģildē, gribēdams pasargāt savu miesīgu dēlu mani?

-��� Jā. Tas bija mans tēva pienākums. Man vajadzēja tevi pa�sargāt.

Meistars viņu apskauj. Cie�i piespie� sev klāt. Tik cie�i kā tēvs pazudu�o dēlu.

D�imijs Dokerijs nāk pa celiņu uz Meganas pusi. Viņa ir acīm�redzami pārbijusies.

-���� Priek�nieclt, nebaidies ta�u!

Tomēr Megana baidās. Viņa kāpjas atpakaļ, it kā grasldamās meklēt glābiņu otrpus durvīm.

-���� Man ar tevi jārunā. Viņ� lēni sper vēl vienu soli uz Mega�nas pusi. Viņa nomet somu un pārvēr� dūrē sa�ņaugtās atslēgas par kaut ko līdzīgu kastetei.

D�imijs visai nicīgi paskatās uz improvizēto ieroci. Tu tai�sies ar mani kauties?

-���� Tikai pasper vēl vienu soli, D�imij, un es tevi nositī�u.

Viņ� redz, ka Megana nejoko. Laika nav daudz. Viņ� lec uz

priek�u un izdara māņu manevru ar kreiso roku. Megana to uz�tver nopietni un izmet uz priek�u labo ar durekli. D�imijs pienāk no sāniem un ar kreiso delmu nobloķē sitienu, izsizdams atslēgas Meganai no rokas. Tagad viņ� ar vienu vienīgu sitienu pa �okli va�rētu sievieti nolikt gar zemi, ta�u viņ� saķer Meganas kreiso roku un izgrie� to viņai aiz muguras. Ar otru roku aizspie� viņai muti.

Pat nepaspējusi saprast, kas notiek, viņa ir aizstiepta aiz mājas stūra. Viņa mēģina spert, ta�u D�imijs zina, kā ar to tikt galā. Viņ� ieple� kājas un tur savu priek�nieci, kā pieaugu�ais turētu mazuli, kam uznākusi dusmu lēkme.

-���� Es netaisos tev darīt pāri.

Megana turpina spārdīties.

-���� Klau, priek�niec, izbeidz. Tev bija taisnība, dzirdi? Es izse�koju Smitsenu. Tev bija taisnība.

Megana nav īsti pārliecināta, vai ir pareizi sadzirdējusi. Tomēr tas ir pietiekami interesanti, lai viņa beigtu spārdīties un locīties.

D�imijs palai� viņu vaļā.

Megana nostājas viņam pretim. Ko tu teici?

-���� Es zinu, uz kurieni viņi aizbrauca. Zinu, kur Smitsens un visi tie pārējie pulcējas.

Meistars at�ķir dienasgrāmatu un atrod savu vārdu. OQMYZ IYAOHQ2KA, James Pendragon.

-���� D�eimss Pendragons, viņ� izrunā.

Viņ� uzliek dūri uz sirds lepnuma pilnā �estā. Tas ir cildens vārds. Ciltsraksti, kas aizsāku�ies ķeltu laikmetā, aizsāku�ies ar slavenāko britu ķēniņu. Kaut kur mitoloģijas miglā vai vēl senāk. Mēs abi ar tevi esam daļa no vēstures.

Gideons zina gan faktus, gan teikas. Karalis Arturs ir drīzāk teiksma, nevis reāla vēsturiska persona, viņ� bilst.

Ar to viņam neizdodas apdzēst Meistara lepnumu par saviem di�ajiem sen�iem.

-���� Ak tā? Di�ais britu ķēniņ� Arturs Pendragons? Vai ķēniņ� Riotams no Elmetas skotu vai varbūt pat romie�u valdnieks? Tu domā, ka viņi visi ir izdomāti? Tu ta�u esi augsti mācīts zēns; �īs leģendas nav dzimu�as no mītiem vien. Tām ir stiprāks pa�mats.

-���� Un tu pats? Gideons vaicā, un viņa balsī skan rūgtums. Kas tevī ir fakti un kas izdoma?

Meistars parausta plecus. Es nekādā ziņā neesmu ķēniņ�, tomēr es kalpoju un vadu mūsu cilti, Svētajo Kalpus. Es esmu Stīvena D�ord�a Pendragona un Elisas Elizabetes Pendragonas vienīgais dēls. Nekad neesmu bijis precējies, un, ja neskaita tevi, man nav bērnu.

-���� Vai viņi vēl ir dzīvi? Tavi vecāki?

-���� Visnotaļ dzīvi. Tavam vectēvam �ogad būs deviņdesmit, un tavai vecmāmuļai astoņdesmit. Abi ir pie lieliskas veselības.

Gideons pats nesaprot savas izjūtas. Neraugoties uz mātes pirmsnāves atzī�anos, viņ� joprojām pēc viņas bezgala skumst un joprojām jūtas ļoti vainīgs par ilgo nesapra�anos ar Nate�nielu. Tagad pēk�ņi viņam ir uzradies miesīgs tēvs un mītiskās dimensijās izaudzis ciltskoks; tas viņam ir par daudz.

Meistars noskār�, kas viņu nomoka. Tev būs vajadzīgs laiks, lai pie tā visa pierastu. Viņ� satver Gideonu aiz elkoņa. Lai�mīgā kārtā laika mums ir diezgan. Līdzko rituāls būs beidzies, mēs beidzot varēsim iepazīties un pārvarēt �o gadu plaisu.

Gideonam joprojām ir desmitiem neatbildētu jautājumu, tomēr nē, �obrīd viņ� tos neuzdos. Tagad ir laiks paklusēt. Padomāt klusībā.

-���� Un tātad, Meistars ierunājas, vai tu uzņemsies to pie�nākumu, kuru es vēlos tev uzticēt? Vai varu paļauties, ka tu būsi pēdējais biedrs izredzētajai meitenei?

Gideons piekrīto�i pamāj.

-���� Labi. Ļoti labi. Meistars vēlreiz apskauj viņu.

Tad abi atkal stāv un skatās viens otram acīs. Tu vairs neesi Gideons. Tagad tu esi Fēnikss. Tavs vārds turpmāk būs Fēnikss.

Gideons apjūk. Vai tad nebija tā, ka Ģildē zvaigznāju vārdus pie�ķir atbilsto�i vārda pirmajam burtam?

-���� Tā ir, Pendragons atbild, un viņa seja pēk�ņi atkal kļūst barga. Es vienmēr esmu gribējis, lai manu dēlu sauktu Filips. Es par tevi visu laiku esmu domājis kā par Filipu. Tādēļ turpmāk tavs vārds būs Fēnikss.

Gideons to izjūt kā rupju sitienu, kā psiholoģisku triecienu, kas domāts, lai viņu sagrautu līdz pēdējam. Viņam atņem vārdu tas ir bezgala sāpīgi. Viņam tiek liegta viņa patība.

Mūsu dzimtas devīze ir pavisam vienkār�a, saka Pendra�gons. Temet nosce. Pazīsti pats sevi.

-���� D�imij, tu gandrīz salauzi man to sasodīto roku! Megana paijā apskādēto delmu.

-���� Piedod, viņ� atvainojas. Es tie�ām mēģināju tevi no�bremzēt, nenodarīdams tev pāri. Zini, es varēju būt daudz bru�tālāks.

-���� Huligāns. Megana sakārto drēbes. Kur, pie velna, tu iemācījies �itā kauties?

-���� Man skolā daudz piesējās. Rudajiem nav viegla dzīve. Tad sencis aizsūtīja mani uz teikvondo.

-���� Tompkinsa tevi izbāzīs. Tu briesmīgi ilgi neesi rādījies darbā. Megana pastaipa roku.

-���� Tu viņai pateici?

-���� Man vajadzēja ar kādu aprunāties.

D�imijs apjēdz, ka beidzot būtu laiks kaut ko paskaidrot. Es redzēju, ka tu uz mani nepaļaujies, un devos meklēt kaut kādus pierādījumus, lai tu saprastu, ka es neesmu saistīts ar to plān�prātīgo Stounhend�as kultu, kura dēļ sev galu padarīja tas pro�fesors.

-���� Un ko tu darīji? Megana aizdomīgi jautā.

-���� Sekoju Atlijam un Smitsenam. Bija skaidrs, ka tie abi ir pazīstami. Noķēru Atliju mājās un braucu pakaļ viņa mersim. Viņ� satikās ar Smitsenu kādā kaktā pie trīssimt se�desmitās �osejas. Abi iekāpa Smitsena furgona aizmugurē; liekas, viņ� no turienes kaut ko paņēma. Tad katrs aizbrauca uz savu pusi.

-���� Uz kuru pusi?

-���� Atlijs atpakaļ uz Tidvērtu, Smitsens uz rietumiem.

Megana iztēlojas, kā tas izskatās kartē.

-���� Tur ta�u nekā nav, ja nu vienīgi ar līkumu var aizbraukt uz Devaizesu.

-���� Tā ir armijas teritorija. Aizsardzības ministrijas īpa�ums.

-���� Tu paliki astē Atlijam? Vai brauci pakaļ Smitsenam?

-���� Es nolēmu sekot Smitsenam, cik tālu būs iespējams.

-���� Un?

-���� Viņ� pabrauca garām Vestdonkempai un Tilshedai, tad vēl pēc da�ām jūdzēm nogriezās pa kreisi uz Imberas pusi.

-���� Kas ir Imbera?

-���� Spoku pilsēta. Dziļi slēgtajā teritorijā. Vairāk nekā se�des�mit gadus tur nav iedzīvotāju, tikai tuk�as ēkas. Tās stāv, kā stā�vēju�as, bet mājās neviena nav. Baznīcā reizi gadā notiek diev�kalpojums.

Megana atceras karti, kas karājās pie sienas Tompkinsas kabinetā. Tur ir tāds zemes gabals, kas pieder Natenielam �ei�sam: viens no tiem, kurus Aizsardzības ministrijai tā ari neizde�vās nopirkt.

-����� Nesaprotu, kāpēc kādam vajadzīga tāda zeme. Cik man zināms, armijnieki tur �auj, kur tikai ienāk prātā. Vēl arī braukā�jas ar tankiem un pat met bumbas.

-���� Varbūt tur ir daudz darba būvuzņēmējam? Megana min.

-���� �aubos. Domāju, ka armijnieki pa�i tur visu remontē. Ierindnieki kaut ko pamūrē un aizsit logus un durvis ar dēļiem.

Megana apsver dzirdēto. Ja Gideons �eiss joprojām nav atra�dies, ir liela iespēja, ka viņ� atrodas kaut kur �ajā Imberā. Tur varētu būt arī Loka. D�imij, es vienkār�i nezinu, ko darīt. Pie Tompkinsas es ar �ādiem faktiem nevaru iet, un tavs sencis kopā ar priek�nieku ir izdomāju�i mani pārcelt uz Svindonu.

-���� Ko?

-���� Mani pārbīda, lai es te lieki nerēgotos. Gar� stāsts. Kā lai mēs palo�ņājam pa to Imberu tā, ka darbā neviens par to neuzo�?

-���� Es zinu! D�imijs pa�apzinīgi uzsmaida. Patiesībā es jau sadabūju palīgu. Viņ� sē� manā ma�īnā un gaida.

Gideons tiek pārvietots uz daudz lielāku kambari. Varētu būt aptuveni se�i reiz �etri metri. Salīdzinājumā ar pirmītējo sērko�ciņu kastīti tas ir penthauss. Un tomēr ari �ī pils ir cietums.

Durvis ir vaļā, pie tām stāv divi Pielūki; vienu no viņiem Gideons ir redzējis kopā ar Pūķi. Pie visām �etrām sienām deg lāpas. Uz akmens grīdas ir divas rupji taisītas koka gultas ar salmu cisām. Stūrī divas �auras akmens siles ar ūdeni.

Ja viņ� nealojas, �is kambaris nevarētu būt tālāk par piec�desmit lī�lo�u gaiteņa metriem no stāvajām kāpnēm, kas ved uz noliktavu. Lai saprastu, kāpēc viņ� ir atvests �urp, ilgi galva nav jālauza. No �ejienes meiteni nebūs grūti pārvietot uz auto�mobili.

Ārā dun soļi. Juku jukām skan vīrie�u balsis, durvju ailā parādās ēnas, tad kambarī ieklumzā �etri Pielūki. Meiteni viņ� pirmajā brīdī pat nepamana. Divi satver viņu aiz padusēm, otri divi aiz kājām. Meitene tiek iecelta gultā.

Viens no �etriem ir Pūķis. Kad divi pirmie ir aizgāju�i, viņ� uzkavējas. Viņa ir izvārgu�i, gandrīz septiņas dienas neko nav ēdusi. Viņam blakus stāv būdīgs Pielūks, un Pūķis apliek roku tam ap pleciem. �is ir Vienradzis. Viņ� stāvēs pie durvīm. Ja tev �ķiet, ka mei�ai kļūst sliktāk, viņam ir norādīts nekavējoties atvest ārstu. Viss saprotams?

Gideons pamāj ar galvu.

-���� Labi, jo viņai jāpaliek dzīvai. Tas �obrīd ir pats galvenais. Vismaz �odien un rit. Viņ� �omiski uzsit Gideonam uz pleca un kopā ar Vienradzi iziet, aizverot dzelzs durvis.

Interesanti, vai Meistars ir Pūķim pastāstījis par viņu fak�tiskajām attiecībām, Gideons prāto. Ja Pendragonam bija jāno�dro�ina �aurā loka atbalsts, būtu bijis prātīgi atklāt �o ģimenes noslēpumu. Vismaz viņ� pats tā būtu darījis.

Viņ� paskatās uz ziedu. Nav grūti noskārst, ka pavisam nesen meitene bijusi ļoti skaista. Pat tagad neuzkrāsojusies, biezie, melnie mati nespodri un blāvi viņa ir pievilcīga. īsā, kapu�ainā kleita ir uzrāvusies, un Gideons pamana tetovējumu zvaigznes un svītras, liecība par glu�i citu dzīvi, koķetu dumpi un jaunek�līgu nepaklausību. Lai meitene nejustos neērti, Gideons noliecas un pavelk kleitu lejup.

Tā iesit viņam pa roku. Liec mani mierā!

Viņ� iztrūkstas un atkāpjas nost.

Meitene kareivīgi pierau�as sēdus. Viņa ir dezorientēta. Acīs neizdzē�ama baiļu izteiksme. Vācies prom! Nenāc man klāt!

-���� Es tev nedarī�u pāri. Goda vārds.

Keitlīna paskatās apkārt. Viņas lūg�anas nav pilnīgi uzklausī�tas, ta�u viņa vismaz vairs neatrodas tajā briesmīgajā klaustrofobiskajā caurumā. Te var elpot un pakustēties. Un apgulties. Viņa paskatās uz sve�o vīrieti; meitenes acis ir gandrīz melnas. Kas tu tāds esi? Ko tu te dari?

No D�imija melnā golfa GTI izkāpj milzis. D�o�s Gorens, labdien, kundze. Priecājos iepazīties.

Viņ� pienāk paspiest roku un izslējās Meganai blakus kā kalns. D�o�am Gorenam ir īsi, tum�i mati, zilas acis, un izskatās, ka viņ� ir tēsts no granīta. Tad Meganai pielec. Tas amerikānis no televīzijas ziņām. Tas, kur� runāja Kailijas Lokās preses konfe�rencē. Viņa neko par sevi nesaka D�imijs dro�i vien jau galveno ir pateicis. Varbūt nāciet iek�ā? Tur būs ērtāk runāt. Abi nāk viņai līdzi. Kad durvis ir aizvērtas, D�imijs pabeidz iepazīstinā��anu. Keitlīnas māte ir atvedusi D�o�u uz Angliju, lai viņ� pie�dalītos meklē�anā.

-���� Un atgādātu Keitlīnu pie vecākiem sveiku un veselu, Gorens piebilst.

-���� Es zinu, Megana atbild. Jūs esat tāds kā privātdetektīvs, pareizi?

-���� Mana specialitāte ir glāb�ana un atgādā�ana, tas atsaka.

-���� Divdesmit gadu pieredze desantniekos. Tikai mūsu desantnieki ir labāki par jūsējiem. Viņ� apvelta Meganu ar �ilbino�u Holi�vudas smaidu. Kundze, mēs esam gara radinieki. Mūs abus ofi�ciālās iestādes tur ārpusē. Tādēļ D�imijs mani atveda pie jums.

-���� Es necik daudz nezinu, viņa atzīstas.

-���� Ar visu pienācīgo cieņu teik�u, ka jūs, kundze, dro�i vien zināt vairāk nekā tie pārējie.

-���� Kādā ziņā?

-���� Pēc manā rīcībā eso�ās informācijas un, ticiet man, infor�mācijas man ir diezgan jūsu policija un FIB, manuprāt, pārāk paļaujas uz teoriju, ka Keitlīnu nolaupījusi kaut kāda noziedz�nieku banda un viņa �obrīd atrodas Francijā. Viņ� ar galvas mājienu norāda uz D�imiju. Pēc manām domām, kundze, drī�zāk jūs ar D�imu esat uz īstajām pēdām.

Megana to nevar izturēt. D�o�, saukādams mani par kun�dzi, jūs mani padarīsiet traku. Megana ir glu�i laba uzruna.

-���� Labi, Megana, viņ� atkal rāda �ilbino�i baltus zobus.

-���� Mana pieredze liecina, ka, nolaupot kādu un aizvedot uz ārze�mēm, vienmēr paliek pēdas. Visvienkār�āk ir pārvietoties ar ma��īnu, ta�u tad ir jāizvairās no neskaitāmām novēro�anas kame�rām. Jāpērk prāmju un vilcienu biļetes un kaut kā jāpamanās to izdarīt tā, lai tevi neviens nepazītu. Mūslaikos tas nav iespējams. �ķērsojot robe�u, tu atstāj pēdas. FIB, jūsu angļu policija un mani palīgi neviens nekādas pēdas nav atradis. Zināt, kāpēc? Tāpēc, ka viņi nekur nav aizbrauku�i. Viņi joprojām ir tepat, �ajā apkaimē.

Megana ir tādās pa�ās domās. Tomēr �is tas joprojām neiet kopā. Bet tie Keitlīnas balss ieraksti?

Gorens parausta plecus.

-���� Tie vēl neko nenozīmē. Vai tad grūti ierakstīt Keitlīnu �eit, tad lai kāds Londonā ielec Eurostar vilcienā, no Francijas pie�zvana un atskaņo ierakstu. Tas, ka ir atrasta tā telefona būdiņa, nav nekāds pierādījums.

-��� Ja nu vienīgi tā banda ļoti labi zina, ko dara, D�imijs pie�bilst.

-���� Par to jau nu gan nav �aubu, Gorens atbild. Viņi brī�ni�ķīgi zina, ko dara. Un arī tāpēc es domāju, ka viņu midzenis tepat vien ir, tajā slēgtajā armijas teritorijā.

-���� Imbera pieder Aizsardzības ministrijai, Megana bilst. Bez speciālas atļaujas tur nevar iekļūt.

-���� Ka tik ne tā, Gorens pavīpsnā. Tur apkārt dzīvo cilvēki, un gar tām �autuvēm ved trīsdesmit jūdzes gara pastaigu taka. Turklāt armijnieku sargi izceļas ar savu stulbumu. Ticiet man, es pusi dzīves esmu dienējis armijā.

Megana smaida. Tātad jūs domājat, ka mēs kaut kā varētu tur ielavīties?

-���� Ne tikai domāju. Es �onakt turp dodos ar saviem zēniem. Pulksten vienos nulle nulle. Vai gribat piebiedroties?

PIEKTĀ DALA

Mazā, jaukā Imbera Septiņas jūdzes no pilsētas! Aitas blēj te klusumā, Lauku dzīves jaukumā, Ak, brauksim turpu vasarā!

Nezināms autors

Uz melnā Ford Transit, kas brauc no Devaizesas uz dienvi�diem pa tuk�o A360 �oseju, ir zaļi burti & priek�ā plīvo sar�kans karodziņ�. Zem "Armijas mācību poligons" oficiālā logotipa rakstīts "Zinātniskās izpētes dienests".

Automobilī sē� se�i cilvēki, visi ģērbu�ies ko�ās ūdensdro�ās jakās ar tādu pa�u ģerboni. Katram kabatā ir laminēta apliecība un oficiāla atļauja veikt nakts dzīvnieku uzvedības novēro�anu IPPT apkaimē, proti, ap Imberas poligona perimetra taku.

Megana raugās uz jaunajiem cīņubiedriem un gribot negri�bot izjūt cieņu. Apbrīnojami, kādas iespējas paveras, ja piesolī�tais honorārs ir desmit miljoni dolāru.

-���� Nav vārdam vietas, D�o�s Gorens attrauc, sēdēdams atlo�kāmā sēdeklī viņai iepretim. Mīļumiņ Troj, paklanies!

Trojs Lintons paceļ acis no datora ekrāna, kas zalgo zaļganā zemūdens gaismā, un pasmaida jauku pieticīgu smaidu.

-���� Trojs ir mūsu kiber�empions, Gorens paskaidro. Pasau�les labākais hakeris, viltotājs un atradējs. Dodiet viņam drusku laika, un jūs redzēsiet, ka virtuālajā pasaulē nav nekā tāda, ko viņ� nevarētu atrast, nozagt vai pārveidot.

Megana un D�imijs kopā ar abiem amerikāņiem ir iesprūdīju�ies furgoniņa aizmugurē. Stūresvīru sauc D�ejs, pēc visa sprie��ot, viņ� ir anglis. Viņam blakus sē� Lūks, biju�ais holandie�u kareivis, kur� kopā ar D�o�u strādā jau aptuveni divus gadus.

-���� Tie�i �obrīd Imberā nav plānoti lieli armijas manevri, tādēļ tur dislocētas pavisam nelielas militārās vienības, Gorens paskaidro. Ap �o laiku zaldātiņi gulēs vai nu savās, vai vietējo mei�u gultiņās. Es domāju, ka mēs tur varēsim pārvietoties glu�i netraucēti.

Pēc pusstundas brauciena furgoniņa priek�ējie lukturi izgaismo brīdinājuma zīmi: �AU�ANAS POLIGONS, NEPIEDERO��IEM IEEJA AIZLIEGTA.

Fords lēnītēm ripo uz priek�u, tad apstājas pie kādas pames�tas zemnieku mājas. D�ejs stūrē auto apkārt, lai no lielā ceļa to nevarētu redzēt.

-���� Labs ir, nokomandē Gorens. Uz priek�u!

Katrs no viņiem paķer pa mugursomai un �igli izklīst uz visām pusēm. Gorens ir apgādājis visus ar rācijām, kompasiem, nakts redzamības brillēm, kabatas lukturī�iem un, lai leģenda izskatītos ticama, arī ar fotoaparātiem un rakstāmlietām. Lintons pa ceļam ir ari nolasījis īsu lekciju par Imberas akmeņkuitalām, stirnām un āp�iem.

Viņi klusītēm virzās gar pamestajām ēkām, kuru tuk�ās logu un durvju ailas vairāk atgādina nevis Vilt�īru, bet Kosovu. Skaisto kārniņu jumtu vietā ir uzsistas sarūsēju�as skārda plāk�snes. Tanku kāpurķē�u uzraktie puķudārzi pārtapu�i dubļainā zampā. Tumsā vīd sarkani dzeltena zīme: BĪSTAMI! NEEKSPLODĒJU�I SPRIDZEKĻI!

D�imijs un Megana saskaņā ar Gorena norādījumiem lēni un uzmanīgi iet pa Imberas drupām. Anglis D�ejs tāpat virzās zie�meļu galā uz Litltonas augstienes pusi, pats Gorens izlūko Rie�tumu Lavingtonas augstienes apvidu, bet Lintons iet pa Sammeras augstieni.

Viņi meklē trīs stundas. Un neko neatrod.

Kad grupa atkal sanāk kopā, Gorens izklāj uz forda motora pārsega karti un ar pirkstu iebaksta punktā dienvidos no Imbe�ras. Te ir pats poligona centrs. Armijnieki to dēvē par bīstamo teritoriju. Mēs tur lāgā neesam paskatīju�ies: pagaidām esam izlūkoju�i tikai perifēriju.

D�ejs skatās kartē. Viņ� joprojām ir aizelsies. Lai to visu izbraukātu, būtu vajadzīga vesela diena; ja kājiņām, lēnām un uzmanīgi, vispār nezin cik ilgs laiks.

Neviens nestrīdas pretī.

-���� �obrīd mums ir jāpieņem lēmums, bilst Gorens. Kuru katru bridi lēks saule. Ja mēs tagad turpināsim meklējumus, pastāv liela iespēja, ka mūs apturēs, un mums vairs nav attais�nojuma, kāpēc mēs te grozāmies.

-���� Ir vajadzīga cita leģenda, ierunājas Lintons. Mēs vien�kār�i pārvērtīsimies no nakts patruļas par dienas patruļu. �odien ir svētdiena. Nedomāju, ka atradīsies tāds �aklītis, kas zvanīs uz armijas mācību poligonu, lai pārbaudītu, kas mēs tādi esam. Bet man ir vajadzīgs dators un printers, lai uztaisītu jaunus papīrus un �o to pārbaudītu.

Gorens paskatās pulkstenī. �etri nulle nulle. Es teiktu tinamies prom, līdz neviens vēl mūs nav pamanījis. Kamēr Trojs taisīs jaunus papīrus, varēsim pāris stundu pagulēt. Divpadsmi�tos atkal sanākam kopā, vēlreiz braucam �urp un strādājam līdz vakaram.

Megana piekrīt tāpat kā visi pārējie, tomēr viņu kā māti moka vainas apziņa: Semijai atkal būs jāpaliek pie viņas vecākiem.

Viņi sāk kraut mugursomas furgoniņā, ta�u pēk�ņi Gorens paceļ roku. Visi sastingst. Tālumā zib auto priek�ējie lukturi. Viņi a�i paslēpjas aiz pamestas ēkas un noskatās, kā auto aiztraucas prom.

-���� Balts celtnieku furgoniņ�, Gorens saka, piecēlies kājās. Virsū vārds "Smits un Dēli" vai kaut kas tamlīdzīgs. Aizmugurē pie numura nebija gaismas, to man neizdevās ieraudzīt. Viņ� paskatās uz Meganu un D�imiju. Vai kādam no jums tas kaut ko izsaka?

-���� Jā, atbild Megana. Tas mums izsaka ļoti daudz.

Meistars vienatnē sē� tum�ajā austrumu kambarī. Viņ� gaida. Vienkār�i gaida. Tāpat kā vakarrīt. Un tāpat kā aizvakar no rīta.

Tas izsenis ir bijis Ģildes Meistaru pienākums sekot saullēk�tiem un saulrietiem pār Templi un Stounhend�u. Tā top Ģildes ģeocentriskā pasaules aina. Svētajo Kalpi, tāpat kā grieķu filo�zofi tāpat kā Aristotelis un Ptolemajs -, tic, ka Visuma centrs ir noteikts punkts uz Zemes.

Viss rotē ap �o punktu. Tomēr Svētajo Kalpi ir gudrāki nekā senajie viedie. Viņi nekoncentrējas uz planētu kustību vien: būtiska ir ari tās ietekme, garīgo spēku virpulis, ko tā izraisa. Dvēseļu un enerģijas izkārto�anās. Mū�īgā spēka un būtības gra�vitācija.

Ģildes zinā�anas ir senākās zemes virsū. No tām ir radusies astronomija, astroloģija, ģeogrāfija, meteoroloģija viss. Sen�tēvu gudrība.

Meistars raugās pa austrumzvaigznes lūku un redz pirmās saullēkta jausmas. Tā nav rītausma, nē. Kaut kas precīzāks. Mirk�lis, kad virs apvār�ņa parādās lielās lodes aug�ējā maliņa. �ajā mirklī mainās spēku līdzsvars. Sīksīciņa sekundes daļa un ir beigusies nakts valstība.

Pirmoreiz elpu ievelk jaundzimusī diena.

Nenolaizdams acis no sārti oran�ās ripas kāp�anas rīta debe�sīs, Meistars atļaujas brīdi padomāt par Ģildes jauno locekli. Par Fēniksu, kaulu no viņa pa�a kaula, miesu no viņa miesas. �ī zēnam būs zīmīga nakts. Un viņam arī. Asinssaites esot stiprā�kās saites pasaulē. �is pieņēmums tiks pārbaudīts saulrietā. Kad lielā uguns lode aizslīdēs aiz rietumu pamales. Tad kļūs zināma atbilde.

Tad radīsies vēsture.

Keitlīna kliegdama uztrūkstas no miega.

Viņas cietuma kamera ir melnāka par melnu, lāpas pie sie�nām sen izdegu�as. Gideons pieceļas no savām salmu cisām.

-���� Ērik! Ērik, palīgā!

Gideons virzās turp, kur skan murgu kliedziens, taustās uz priek�u necaurredzamajā tumsā. Cauri dzelzs durvīm spraucas Pielūku lāpu blāzma, un viņam izdodas saskatīt meiteni. Ceļgali piespiesti pie krūtīm, acis �ausmās glā�ainas.

-���� Kas pie jums tur notiek? kāds no Pielūkiem uzsauc.

-���� Palīgā! Lūdzu, palīdziet man!

-���� Ku�, Gideons mēģina viņu nomierināt. Nekas nav noti�cis. Viss ir kārtībā.

-���� Palīgā! Keitlīna kliedz arvien skaļāk.

Viņ� apsē�as uz gultas malas un mēģina runāt rāmi un pār�liecino�i.

-���� Keitlīna, tev rādās nelāgs sapnis. Mosties!

Kamerā iemetas divi Pielūki; to sejas lāpu gaismā izskatās kroplīgas.

-���� Nekas nav noticis, Gideons atskatās. Aizdedziet lāpas, un viņa nomierināsies. Viņa vienkār�i ir nobijusies.

Viņ� apskauj meitenes plecus. Nebaidies! Tev neviens neda�rīs pāri. �ie vārdi iesprūst viņam rīklē. Melis.

Cita pēc citas tiek aizdedzinātas lāpas, skatienam pamazām atklājot sienas. Keitlīna pamostas no savu murgu �ausmām, ta�u liktenis, ko viņa ierauga, ir tikpat baigs. Viņa tveras pie Gideona. Meitenes balss ir aizsmakusi un �erksto�a. Ūdeni! Man vajag padzerties!

Abi Pielūki skatās uz Fēniksu un gaida, vai viņ� piekritīs.

-���� Atnesiet viņai ūdeni, lūdzu.

Garākais no abiem tas, kur� pirmīt viņam tika stādīts priek�ā kā Vienradzis, aiziet uz tālāko kaktu un pasmeļ no akmens siles ūdeni. Viņ� iedod māla krūku Keitlīnai; meitene dzer.

Gideons uzmanīgi skatās uz abiem apmetņos tērptajiem vīriem. Tie izskatās kaut kā citādi. Ir mainījusies to stāja, to iztu�rē�anās. Viņ� ielūkojas tiem acis. Ierauga tajās ba�as, spraigu koncentrē�anos. Tad pamana, ka abu drānas tagad krīt citādi.

Abi ir bruņoti.

Meganai gribas dzīties viņam pakaļ. Gribas no aizmugures piespiesties Smitsena furgonam un iegrūst to grāvī. Gribas uzzi�nāt, ko, ellē, viņ� �etros no rīta dara armijas teritorijā.

Gorens noāķē no siksnas rāciju. Komandieris "Atbalss" centrālei. Mēs redzējām baltu furgoniņu braucam no Imberas uz austrumiem. Uz borta rakstīts "Smitsens Sjerra Maiks Indija Tango Sjerra Eldorado Novembris Sjerra". Paturēt acis un ziņot, līdz tiek norādīts citādi. Ziņojums pabeigts.

Rācijā skan �ņāk�ana, tad krak�ķo�a atbilde: Sapratu, komandieri. Sakarus beidzu.

-���� Kas tas bija? Megana pikti noprasa.

Gorens izskatās varen apmierināts ar sevi. Man visās �et�rās debespusēs ir novēro�anas vienības, viņ� atbild. Vēl kādu brīdi, kamēr ceļi ir tuk�i, no tām būs zināms labums. Pēc tam kļūs sare�ģītāk. "Atbalss" pui�i brauks nopakaļ un ziņos.

-���� Kāpēc jūs man neteicāt, ka jums ir tādas iespējas? Kā es varu strādāt, ja nezinu, kādi resursi ir jūsu rīcībā?

Amerikānis smaida līdz ausīm. Piedo�anu, cienītā. Dro�i vien par manām iespējām jūs uzzināsiet tikai to, ko jums vajadzēs zināt. Viņ� nomana, ka tūlīt dabūs dzirdēt kaut ko rupju. Ķīviņiem patlaban nav īstais brīdis. Jātiek prom no �ejie�nes, iekams kļūst gai�s.

Megana bola niknas acis. Vai jums gadījumā negribas uzzi�nāt, no kurienes �is auto brauc? Viņa skatās atpakaļ uz bīs�tamo teritoriju, no kuras parādījās Smitsena auto.

Kad Gorens ver muti, lai atbildētu, atkal ierunājas viņa rācija: "Atbalss" komandierim. Ir problēma. Liekas, objekts nupat mūs pamanīja.

Keitlīna nesaprot, kas ir �is cilvēks, kur� kopā ar viņu atro�das kamerā. Viņ� stādījās priek�ā kā Gideons, ta�u vakar viņa jutās pārāk vārga, lai kaut ko jautātu. Ko viņ� te dara? Ko viņam vajag? Viņ� ir ģērbies tāpat kā pārējie, ta�u izturas citādi. Viņ� nav tik ļauns. Meitene �ķielē uz sve�ā pusi.

Tas izturas draudzīgi. It kā būtu viņas pusē. Tomēr viņ� ir viens no �iem briesmoņiem. Tas ir skaidrs. Sargi viņam klausa. Viņ� teica, ka vajag iedegt lāpas, un tie iededza. Uzreiz. Viņ� tos komandē. Tad kāpēc viņ� atrodas �ajā kamerā?

Nespēcīga, �ķebenuma mocīta, viņa izkūņojas no gultas un mēģina paspert kādu soli. Gideons redz, cik saspringta ir meite�nes seja. Tev nekas nekai�?

-���� Un kas tev par daļu? Keitlīna skatās uz viņu kā izbiedēts dzīvnieks.

-���� Es negrasos tev darīt pāri.

Sirds viņai krūtīs salecas. Piepe�i pamostas cerība. Vai mani vecāki ir samaksāju�i prasīto izpirkumu? Vai es tik�u uz mājām? Aizmirsusi par piesardzību, viņa pieiet pie Gideona gultas. Viņi samaksāja, ja? Tādēļ es esmu �eit, nevis tajā draus�mīgajā caurumā. Tādēļ tu runā ar mani kā ar cilvēku. Tu mani gatavo atbrīvo�anai. Tā ir tāda kā aklimatizācija.

Gideons pieceļas un pietur meiteni, lai tā nepakristu. Nē, Keitlīna. Tā nav. Viņ� atskatās uz dzelzs durvīm. Cik man zināms, izpirkuma maksa vispār nav pieprasīta. Taviem nolaupī�tājiem nav vajadzīga nauda. Man ļoti �ēl.

Keitlīna nesaprot. Ja tiem nevajag naudu, ko tad tiem vajag? Viņas sejā atkal parādās izbailes. Tad kas te notiek? Ko tas viss nozīmē?

Apsēdies. Es tev mēģinā�u paskaidrot.

Meitene apsē�as, tramīga kā mazs kaķēns.

Gideons jūt, ka arī viņu sāk pārņemt panika. Izdzirdējusi to, kas viņam sakāms, Keitlīna zaudēs galvu. Tomēr vajag viņai pastāstīt, viņai jāsaprot, kas te notiks. Viņai jāapzinās, ka �īs ir viņas dzīves pēdējās stundas.

Pūķis nenovēr� skatienu no atpakaļskata spoguļa, viņa rokas cie�i sa�ņaugu�as stūri. Apmēram pirms piecām jūdzēm viņ� aizmugurē kaut ko pamanīja. Tum�u plankumu. Apmēram piecsimt metru aiz viņa. Niecīgu, ta�u ar to pietika. Imberas ceļ� vienmēr ir tuk�s. Vienmēr. �odien tā nav. Plankums nav pa�zudis.

-���� Pamēģini saprast, kas tur mums brauc aiz muguras, viņ� saka Mu�ām. Kas tā ir par ma�īnu?

Masīvais miesnieks pagrie�as un skatās atpakaļ. Viņ� pūlas saprast. Tas nav mazais furgoniņ�, nav arī universālis. Pārāk tālu, es nespēju saskatīt. Kāds no tiem vāģiem ar lielo pakaļu. Fokuss vai golfs, kaut kas tamlīdzīgs.

-���� Tu nepamanīji, no kurienes tas uzradās?

Mu�a atkal apsē�as taisni. Nav ne jausmas. Kāpēc tu tā uztraucies?

-���� Armija te nevienam neļauj braukāt. Tad no kurienes tas uzradās un kāpēc vispār vazājas apkārt tādā agrumā?

Mu�a paliecas uz priek�u un raugās sānskata spogulī. Var�būt tur kāds ir apmaldījies.

-���� Var jau būt. Pūķis atlai� gāzes pedāli un samazina ātrumu līdz trīsdesmit jūdzēm stundā. Atkal paskatās spogulī. Asinssarkana saules ripa un mazs, melns automobilis. Tas tuvojas. Celt�nieks vēl vairāk samazina ātrumu.

-���� Es bremzē�u un bez brīdinājuma stā�os malā. Esi gatavs.

Mu�a izvelk aiz jostas aizbāzto superkompakto gloku 26 un

noliek to klēpī.

Pūķis uzsit uz bremzēm. Ma�īna apstājas uz grantētās noma�les.

Melnais auto strauji sametas sānis un nelabi taurē, tomēr ne�apstājas. Tiek nolaists loga stikls, vadītājs pavicina pamatīgu dūri.

Pūķis un Mu�a klusē. Viņi nenolai� acis no sarkanajām ugu�nīm, kas attālinās pa putekļaino ceļu. Nogaida, līdz melnais vāģis vairs nav redzams.

-���� Piemāvies kā lopiņ�, min Mu�a. Dro�i vien visu nakti �ūpojis un tagad brauc uz darbu.

Pūķis atkal iedarbina motoru. Tā varētu būt. Iespējams, mel�nais brauc uz Tilshedu vai Vestdaunkempu. Cerēsim, viņ� nosaka. Tie�i �odien galīgi nav vajadzīgs, lai kāds mums sēdētu astē.

-���� Tu vispār pats saproti, ko tu runā? Keitlīna atmuguriski kāpjas prom. Kulti un cilvēku upurē�ana? Kas tie par mur�giem?! Viņa nervozi staigā �urpu turpu.

Gideons pa�ķielē uz durvju pusi. Aiz tām stāv Pielūki. Vienra�dzis un citi. Viņi gaida. Viņi visu dzirdēs.

-���� Un kas �ī par vietu? viņa paceļ rokas. Kas te vispār ir? Kaut kāda draņķa nāvinieku kambara priek�telpa? Vai tu kopā ar saviem tērētajiem drauģeļiem taisies mani kaut kur aizvest un cepināt uz lēnas uguns? Viņas smadzenes nespēj aptvert visu �o vājprātu, ko Gideons mēģina viņai izklāstīt.

Gideons ļauj viņai nolaist tvaiku. Lai meitene paskraida �urpu turpu, lai nomierinās. Tad viņ� stāsta tālāk: Pirms krēslas iestā��anās tevi no �ejienes aizvedīs. Tevi nomazgās, pārģērbs rituāla drēbēs un aizvedīs uz Lielo zāli. Tur Meistars veiks rituālus, kuri jānotur pirms upurē�anas.

Keitlīnai ieple�as acis. �is cilvēks ir traks! Vājprātīgs! Tas ta�u ir skaidrs.

Gideons mēģina viņu nomierināt. Tie nebūs seksuāla rak�stura, ta�u sāpīgi gan. Tavā miesā iegriezīs Svētajo zīmes. Par katru trejakmeni vienu zīmi. Uz tavām rokām, kājām un mugu�ras. Brūces iesvaidīs ar Svētajo ūdeni un tevi uz piecām stundām tur atstās.

-���� Un kas notiks pēc piecām stundām?

-���� Nesēji tevi aiznesīs uz upi. Tevi iegremdēs straumē, kuru �ķērsoja sentēvi, lai uzbūvētu �o Templi un Stounhend�u.

Dzirdēdama �o vārdu, viņa domā par D�eiku. Par abu pēdē�jiem tuvības brī�iem.

-���� Stounhend�ā notiks rituāla pēdējā daļa. Upurē�ana.

Keitlīna klausās ar vaļā muti. Visi �ie vārdi ir no plānprātiņu

leksikona. Zieds, upurē�ana, Nesēji, Svētajie. Kā? �is jautā�jums izsprūk pats. Kā tas notiks?

-���� Ātri. Ātri un saudzīgi.

-���� Saudzīgi? Kā tu vispār vari ko tādu teikt? Meitene nodur galvu. Viņai trīc rokas. Tas viss ir tāds ārprāts, ka viņa nespēj noticēt. Kur ir D�eiks? Vai viņ� ir� Jau izrunājot vien viņa vārdu, Keitlīna kļūst nelaimīga. Vai arī viņ� iet cauri visam tam pa�am?

-���� Nē. Gideons lūko runāt iejūtīgi. Tavs draugs ir miris. Policija pirms vairākām dienām atrada viņa līķi. Folksvāgena furgoniņā.

Keitlīna paliek bez elpas. No tā jau viņa baidījās. Ieslodzīta tajā akmens caurumā, viņa simtiem rei�u par to domājusi, tomēr uzzinātais viņu briesmīgi satriec.

Gideons apskauj meiteni un jūt, kā tā �ņukst viņam uz pleca. Tad nāk asaras un viņa dreb pie visām miesām.

Meitenei pār plecu viņ� redz, ka cauri kameras restēm raugās kāda seja. Viņa tēva seja.

Kad Megana atgrie�as savu vecāku namā, Semija jau ir pamo�dusies un ālējas. Viņa ir izkrāsojusi visu sejiņu un pusi savas istabas mēbeļu.

-���� Mammīt, es gribu būt smuka! viņa lepni smaida un savelk uzkrāsotās lūpiņas.

-���� Nāc nu, iesim nomazgāsimies. Megana atgrie� du�u un mēģina cik necik nomazgāt �īs �ausmas.

Viņas meita pieiet pie zemā skapī�a zem izlietnes un paņem savu �ampūna pudeli. Es jau esmu liela, mammīt, es pati varu nomazgāties!

Megana smaida. Meitiņa aug. Vēl pāris mēne�u, un viņa sāks iet skolā. �ķiet, tikai pirms piecām minūtēm Semija bija auklē�jams zīdainītis. Laiks skrien tik ātri.

Ūdens ir silts, un viņa palīdz Semijai ierāpties du�ā, pielū�kodama, lai mazā neiespiestu kāju pirkstus spraugā, tad aizver durvis.

-���� Tev tur viss kārtībā? Megana piespie� seju pie stikla, kas pārklājies karstā ūdens tvaikiem. Semija plak�ķina pa otru pusi un ķiķina.

Megana saķer galvu un izliekas, ka viņu ķēris sitiens, tad atkal piespie� seju pie stikla.

Semija uzplīk�ķina vēlreiz un smejas vēl skaļāk.

Tā viņas varētu ālēties līdz vakaram.

-���� Varen jautri, aiz muguras saka zema balss.

Megana apcērtas.

-���� Ādam! Viņu pārņem panika. Kā tu tiki iek�ā?

-����� Pa sētas durvīm, viņ� greizi nosmīn. Tava māte bija atstājusi tās vaļā. Es viņai desmitiem rei�u esmu teicis, ka ari tās jāslēdz ciet. Bet viņa jau neklausās.

Megana ir nobijusies ne pa jokam. Ādam, ko tu gribi? Ko tu te dari?

Viņ� aizver vannasistabas durvis. Iesloga Meganu un Semiju vannasistabā.

-���� Mega, kur tu biji pa nakti?

-���� Ko? Viņa tēlo sa�utumu.

-���� Tu visu nakti nebiji mājās. Un tu nebrauci ar savu ma�īnu. Tā stāvēja uz ielas, un darbā tevis nebija. Tātad kur tu biji? Un ar ko?

-���� Ādam, manuprāt, tev vajadzētu doties prom. Megana grib tikt ārā, ta�u biju�ais vīrs nelai�. Tad Megana mēģina viņu satriekt ar saltu skatienu.

-���� Tā ir mana darī�ana, kur es biju un ko darīju. Tev tur nav nekādas daļas. Tagad ej prom!

Viņa seja kļūst sarkana. Pakaklē sāk raustīties sīka dzīsliņa.

Megana mēģina tikt līdz durvīm.

Ādams atkal viņu nelai� un aizliek priek�ā kreiso roku. Tagad viņa ir iesprostota starp biju�ā vīra izstieptajām rokām.

-���� Laid! Megana nekliedz. Viņa patur acīs Semiju. Mazā lej �ampūnu du�as notecē.

-���� Kad gribē�u, tad laidī�u, Mega. Saki: kur tu biji?

Viņ� ir tik liels. Megana apzinās, ka cīkstēties būtu caur�caurēm bezjēdzīgi. Un tomēr mēģina. Viņa triec ar celi Āda�mam pa cirk�ņiem. Vīrietis to noķer ar vienu roku. Viņa pirksti ir kā skrūvspīles. Viņ� saspie� Meganas kāju un spie� tik ilgi, līdz viņas seja sāpēs pārvēr�as. Tad ar otru roku saņem viņu aiz kakla un piespie� pie vannasistabas durvīm. Es tā dzirdēju, ka tev piedāvāts darbs Svindonā. Tevi paaugstina amatā. Malacis, Mega. Brauc uz Svindonu un strādā tur. Viņ� iesānis paskatās uz meitu. Visiem tā būs labāk. Tad tu nebāzīsi degunu manā dzīvē un neo�ņāsies te apkārt. Vai tu mani saprati?

-���� Tēti!

Semijas sauciens iztrūcina viņus abus. Slapjā meitenīte ir izrāpusies no du�as.

-���� Princesīt! Ādams paķer dvieli, ietin meitiņu un paņem uz rokām. Es gribu uz tevi paskatīties! Viņ� atver vannasistabas durvis. Esi tik laba, Mega, uzvāri tēju! Es tikmēr noslaucī�u savu meitu.

Meistars sē�, noliecies pār akmens galdu, uz kura izklātas senas kaites un zvaig�ņu tabulas. �odien ir sevi�ķi svarīgi precīzi izprast debess ķermeņu kustību. Tuvojas iz�ķiro�ais brīdis.

-���� Tēvs.

Viņu pārsteidz gan balss, gan �is vārds. Tēvs. Cik ļoti viņ� bija ilgojies dzirdēt �o vārdu! Sveiks, Fēniks. Nāc iek�ā. Biju piemir�sis, ka liku tevi pasaukt.

Fēnikss. �is vārds ieduras Gideona miesā kā ērk�ķis.

-���� Apsēdies! Meistars norāda uz akmens solu. Kā uzve�das meitene? Kad biju aizgājis paskatīties, viņa �ķita nelāgi sa�traukta.

-���� To var saprast.

-���� Ko tu viņai pateici?

-���� To, kāds būs viņas liktenis. Kas ar viņu �odien notiks. Viņai ir tiesības tam sagatavoties, samierināties ar viņas dievu.

-���� Un varbūt pat pieņemt mūsu dievus.

-���� Tie�i tā. Ja iespējams, es vēlētos palikt kopā ar viņu. Līdz pa�ām beigām. Man liekas, es viņai esmu vajadzīgs, lai viņu spē�cinātu.

-���� Līdz pa�ām beigām. Kā tev �ķiet: vai viņa ir gatava?

-����� Noteikti. Gideons apklust, kā meklēdams īstos vārdus. Tēvs, mums ar tevi vairs nav noslēpumu. Tev �ķiet, ka tu vari man atklāt vēl kaut ko, ta�u tā nav. Es zinu, kas mēs esam. Es to noskār�u no tava vārda, no mana uzvārda, no mana dzimtas mantojuma. Es to noskār�u no tā, cik liels spēks ir tavā rīcībā, no Tempļa arhitektūras un arheoloģijas, no zvaig�ņu lūku izvieto�juma un salāgojuma ar akmeņu apli. Es visu zinu, tēvs.

D�eimsa Pendragona acis tumsā spīd. Viņ� pieiet tuvāk dēlam. Tev taisnība. Starp mums jāvalda lielākai uzticībai. Bet ņem vērā rituāls ir diezgan iespaidīgs. Tas var tevi �okēt. Vai tu esi pārliecināts, ka gribi būt tik tuvu �ai meitenei? -Jā.

-���� Ļoti labi. Tu vari palikt kopā ar viņu līdz atjaunotnes rituāla beigām, kad Svētajie būs pagodināti un mūsu parāds aizmaksāts.

-���� Un tad?

-���� Tad mēs baudīsim tā augļus. Rudens saulstāvji būs jau pēc trim mēne�iem. Tad Svētajie sniegs mums savas balvas.

Gideona skatiens aizķeras aiz papīra tīstokļiem uz Meistara galda. Glu�i tādus pa�us viņ� atrada Nateniela observatorijā.

Meistars redz, kurp viņ� raugās.

-���� Vai tu kaut ko zini par arheoastronomiju vai etnoastronomiju?

-���� Necik daudz, Gideons atzīstas. Arheoastronomija pēta, kā senie cilvēki izprata planētu un zvaig�ņu kustību un kā cilvēki tai pieskaņoja savu kultūru. Etnoastronomija ir drīzāk antropolo�ģijas nozare un pēta, kā zvaigznes izzina mūsdienu sabiedrībās.

-���� Pareizi, Meistars ir gandarīts. Ģildes zinību pūrā ir gan viena, gan otra. Mēs liekam lietā vēsturiskus dokumentus, piemēram, tos, kurus tu redzēji mūsu arhīvā, un mēs joprojām skatāmies debesīs, pētām zvaigznājus un planētu kustību. Mūsu ticībā pats galvenais ir tas, kā tas viss atbilst Stounhend�as akmeņu lokam un Templim.

-���� Es zinu.

-����� Protams. Tu esi viens no nedaudzajiem, kas apjēdz, ka te nekas nav nejau�s. Katrs akmens bluķis un zvaig�ņu lūka, atbil�stība saullēktam austrumos un saulrietam rietumos, arhitekto�niskais veltījums magnētiskajiem ziemeļiem, noeju izvietojums, kas atspoguļo zemeslodes nosvērumu, tam visam ir sakrāla jēga. Meistars domīgi apklust. Man drīz jādodas prom. Mani gaida pienākumi ārpusē. �odien mums radās nelielas problēmas. Nekas nopietns, tomēr man jāatgrie�as virszemē.

-���� Vai varu kaut kā palīdzēt?

-���� Nē, nē. Nav vajadzības. Būs ļoti labi, ja tu palīdzēsi meite�nei saglabāt mieru. Viņa tagad arvien vairāk satrauksies. Meis�tars paņem rokā garu slānekļa nazi, kas stāvēja uz galda starp kartēm.

Tas ir rituāla nazis.

Viņ� paceļ labo roku un iegrie� plaukstā. Gar locītavu notek sarkana asiņu tērcīte. Dod roku.

Gideons nedro�i pastiepj roku, un Meistars ar asmeņa galu ievelk viņam plaukstā �vīku. D�eimss Pendragons raugās sava dēla nekustīgajās acīs un satver viņa asiņaino roku. Asinis pie asinīm. Tēvs un dēls. Mēs esam viens. Viņ� paceļ savieno�tās plaukstas un pievelk Gideonu sev klāt. Nākamo reizi mēs redzēsimies tad, kad rituāls jau būs sācies. Viņ� cie�āk saspie� dēla roku. Tagad, kad manas asinis ir saplūdu�as ar tavām un tavas ar manām, kad mūsu dvēseles un mūsu patiesības ir atradu�as viena otru, apzvēri, ka es varu pilnībā uzticēties tev un �ai mūsu asinssaitei!

-���� Es zvēru, tēvs.

Gideons skatās, kā viņam no elkoņa pil tum�sarkanās lāses, un zina, ka tās nav pēdējās asinis, kas �odien tiek izlietas.

D�o�s Gorens aizver sava mobilā tālruņa vāciņu. Viņ� nespēj noticēt tam, ko D�imijs nupat pateica. Nedz viņ� pats, nedz viņa priek�niecīte neieradīsies. Sievi�ķim esot jāpaliek pie bērna, bet D�imijs, kā izrādās, pēta citu versiju. Kaut kas apbrīnojams. �ie angļu kruķi ir vēl ļaunāki nekā FIB mīkstpēdiņi. Simtprocentīgi amatieri.

Gorens pavēl doties ceļā. Viņi jau ir aizkavēju�ies, un grupai "Atbalss" ir nepatik�anas. Nācies atteikties no celtnieka furgo�niņa izseko�anas. Tomēr viņ� neuztraucas. Ja poligonā kaut kas ir, viņ� to atradīs.

Pēcpusdienā viņi atgrie�as Imberā. Ceļ�, kas līkumo pa poli�gonu, joprojām ir tikpat tuk�s. Ta�u, braukdami garām aizlie�guma zīmēm, tuk�ajām ēkām un izpostītajiem dārziem, viņi redz, ka dubļi ir uzvandīti.

-���� Te nesen ir brauku�i tanki, Lūks priek�ā saka. Kāpurķē�u pēdas vēl pat nav ap�uvu�as.

-���� Dro�i vien Challenger, noteic Gorens. Graba�as. Es tos redzēju Kosovā. Palikdami pie saviem vecajiem Chieftain, angļi rīkotos prātīgāk.

-���� Vai varbūt viņiem vajadzētu ieviest Rotem K2, Lūks atsau�cas. Korejas "Melnās panteras". Tiem ir tre�ās paaudzes tēmē��anas sistēma un simtprocentīga aizsardzība pret kodoliero�iem, bioloģiskajiem un ķīmiskajiem iero�iem.

-���� K2 armijai ir tas pats, kas Kia civilistiem, no aizmugures kliedz Lintons. Kur� tad dodas karā ar Kia?

Visi smejas.

Aiz Vorminsteres Gorens nostūrē fordu no �osejas. Apmēram pusotru jūdzi viņi kratās pa zemesceļu, tad apstājas un izkrauj ar kamerām, rakstāmpiederumiem, viltotajiem dokumentiem un paraugu maisiņiem pilnās somas. Atbilsto�i leģendai viņi �oreiz ir Starptautiskās Entomologu un dabas vēsturnieku biedrības locekļi. Kukaiņu mednieki. Lintons ir uztaisījis SEDVB izsniegtas atļaujas apmeklēt Imberas poligonu un pat ielicis mugursomās publikācijas par bitēm, vabolēm un visvisādiem dīvainiem insek�tiem.

Lūks un D�ejs furgona aizmugurē nolai� rampu un izkrauj �etrus Yamaha YZ125 motociklus.

Atbalss, Novembri, Sjerra un Viskij, te komandieris, Gorens asi saka rācijā. Mēs dodamies. Atkārtoju, mēs doda�mies. Pārtraucu sakarus.

�etri motocikli dodas uz priek�u, bet grupas ar kodētajiem nosaukumiem "Atbalss", "Novembris", "Sjerra" un "Viskijs" sāk no poligona robe�ām soļot tā centra virzienā.

Vorminstere atrodas astoņas jūdzes uz austrumiem no Imberas.

Brauciens ilgst divdesmit piecas minūtes. Ja nebūtu svēt�diena, Meistars būtu galā jau pēc deviņpadsmit minūtēm, ta�u svētdien te ir pilns baznīcēnu un tūristu, un �ajā senajā pilsētā ir astoņi lieli dievnami; tādās vietās cilvēki brauc lēnām.

Viņa auto skaļi ieripo pa Batlsberijas kazarmu galvenajiem vārtiem un apstājas pie parādes laukuma. Kad viņ� iet uz savu kabinetu, kareivji izstiepjas miera stājā un atdod godu savam komandierim pulkve�leitnantam seram D�eimsam Pendragonam. Ceremonijām un rituāliem ir liela nozīme gan viņa publis�kajā, gan slepenajā dzīvē.

Apsēdies pie rakstāmgalda, viņ� liek asistentam ielaist apmeklētāju. Tie�i �ī cilvēka dēļ viņ� �odien ir ieradies darbā. Vilt�īras policijas pārvaldes priek�nieka vietnieks Gregs Dokerijs ir ģērbies civildrēbēs zaļā vilnas uzvalkā ar baltu kreklu un pelēku kaklasaiti. Ja viņ� būtu ģērbies Ģildes svētajās drānās, Meistars uzrunādams dēvētu viņu par Grebli.

-���� Labdien, kā jums klājas? Pendragons paspie� atnācējam roku un ar �estu aicina apsēsties uz brūna ādas dīvāna.

-���� Es priecātos, ja tagad jau būtu rītdiena.

-���� Mēs visi par to priecātos. Pendragons apsēdies pa�smaida. Kā jūs tiekat galā ar visiem iesaistītajiem? Ar FIB, Interpolu un Iek�lietu ministriju?

-���� Viceprezidents Loks ir atgriezies �tatos. Piecreiz dienā zvana �efam. Viņa sieva ir vai nu piedzērusies, vai salietojusies tabletes, vai arī rēgojas televīzijā raudādama un lūgdamās. Iek��lietu ministrijā visiem tas ir apnicis. Izskatās, ka viņi ir gatavi, ka tiks atrasts meitenes līķis un būs jātiek galā ar to ārprātu, kas tad sāksies. Interpols nu, jūs pats zināt, cik maza jēga ir no Interpola. Tikpat labi meklē�anu varētu uzticēt pastnie�kiem.

-���� Tātad viss ir kārtībā?

-���� Ne glu�i. Dokerijs izskatās nemierīgs. Man rādās, ka amerikāņu vientuļais vilks varētu mums sagādāt krietnas galvas�sāpes.

Pendragons pamāj. Biju�ais desantnieku majors D�o�ua Gorens. Es jau prātoju, kad tad viņ� beidzot kļūs par problēmu.

-���� Pāris manu pui�u ir Gorena aģenti. Viņi to baro tikai ar informācijas sēnalām, tomēr es dzirdēju, ka viņa suņi ir sāku�i o�ņāties ap Imberu.

-���� Tā varētu būt. Pūķis teica, ka viņ� �orīt tur manījis cilvēkus. Tie kādu brīdi sekoju�i viņam un Mu�ām, ta�u sapratu�i, ka ir pamanīti, un devu�ies prom.

-���� Vai viņi paspēja nodarīt ko nelāgu?

-���� Nedomāju. Pendragons brīdi pārdomā. Gandrīz visi mūsu resursi ir vajadzīgi, gatavojoties �im vakaram un nāka�majam rītam. Tomēr es pastiprinā�u Tempļa apsardzi. Gorens nedrīkst radīt problēmas.

-���� Labi. No�īkst dīvāns Dokerijs ir noliecies uz priek�u. Arī pārvaldē man ir nelielas problēmas, tomēr es domāju, ka ar tām mēs esam tiku�i galā.

-��� Jūs runājat par to Auna sievi�ķi?

-��� Jā. Viņa ir atstādināta no izmeklē�anas. Hants, protams, neko nesaprata, tomēr galu galā noticēja, ka viņu vajag pārcelt citā darbā. Rīt viņai jāsāk strādāt Svindonā, un mēs esam iznīci�nāju�i visus viņas savāktos lietiskos un elektroniskos pierādīju�mus. Es liku arī, lai Auns no rīta ar viņu aprunājas. Kā man tika ziņots, sarunai bijis vēlamais rezultāts.

-���� Cerēsim. Un jūsu dēls? Kā tas uzvedas?

Dokerijs saviebjas. Joprojām neko labu nevaru sacīt. Izska�tās, ka viņ� to inspektori uztver ļoti nopietni.

-���� Gregorij, es saprotu, ka tas ir jūsu dēls, tomēr mēs neva�ram pieļaut, ka mums tādēļ rodas problēmas.

-���� Es to lieliski apzinos. Un kā uzvedas jūsu pa�a bērniņ�?

-���� Dots pret dotu. Nē, es nedomāju, ka būtu pamats nemie�ram. Viņ�, protams, izgāja iesvaidī�anu, un viņ� teicami saprot, ka par savu dzīvību var pateikties vienīgi Ģildei. Pendragona seja kļūst skarba. Un tātad kālab jūs vēlējāties ar mani runāt? Kas jums padomā?

Dokerijs apsē�as uz pa�as dīvāna maliņas. Man ir priek�li�kums. Tas ir nedaudz neordinārs, tomēr es domāju, ka jūs varētu to atbalstīt. Ja jūs piekristu, mums vairs nebūs jāuztraucas, ka mūsu �āvakara plāni varētu izjukt.

Ar ātrumu, kas lielāks par simt piecdesmit jūdzēm stundā, pāri Solsberijas līdzenumam traucas Apache helikopters. Tas apstājas augstu zilajās debesīs, tad apmet loku un vēlreiz lido pāri saulainajam Imberas poligonam.

Helikopters ir aprīkots ar automātisko lielgabalu M230, kura tēmē�anas sistēma ir sinhronizēta ar pilota un artilērista ķiveru tēmēkļiem. Vēl ne�petnākas ir lāzervadāmās raķetes Hellfire II, kas spēj iznīcināt tankus, ēkas un pazemes patversmes. Tas ir vesels lidojo�s arsenāls.

Tomēr �oreiz helikopters devies miermīlīgā lidojumā. Nevie�nam pāri netiks nodarīts. Pilots Tomijs Milners un viņa divu vīru apkalpe ir pacēlu�ies debesīs, lai uzmeklētu pulciņu nepiedero�u personu, kas it kā manītas slēgtajā teritorijā. Patīkama pārmaiņa pēc garlaicībā nodirnētajām dienām.

Jau pēc da�ām minūtēm Milners var ziņot par rezultātiem. Objekti atrasti. Kopskaitā divpadsmit. Izklīdu�i, atrodas vir�zienā divpadsmit, trīs, se�i un deviņi. Vai lai aprakstu viņu atra��anās vietu vai jūs nolasīsiet datus no mūsu datu ekrāniem? Pār�raidi beidzu.

-���� Mēs jau lasām datus, atbild bāzes kontrolieris. �obrīd apstrādājam. Varat aprakstīt pārvieto�anos?

-���� �ārlijs tūlīt visu pateiks. Es lidinā�os tur pāri, lai mūsu kameras visu glīti parādītu. Turpina otrais pilots �ārlijs Goldings. Divas grupas. �etri uz motocikliem virzās uz Imberas apgaitas takas pusi. Astoņi pārējie, sadalīju�ies pa divi, kājām dodas centra virzienā.

Milners noregulē redzamību vienā no jaudīgajām videonovēro�anas kamerām.

Ekrānā parādās melnā formas tērpā ģērbies plecīgs stāvs.

-���� Te man viens no nepiedero�ajiem ir pilnā augumā, saka pilots. Kā redzat, viņ� nelielā ātrumā brauc ar motociklu; brau�camrīks nav armijas parauga.

-���� Paldies, "Apa�-1". Mēs visu saņēmām. Palieciet un gaidiet turpmākus norādījumus. Pārraidi beidzu.

Bāzes kontrolieris pagrie�as pret pulkve�leitnantu D�eimsu Pendragonu, kas ir apsēdies pie monitoriem. Ko darīsim, ser?

Meistars pieceļas kājās. Sūtiet vienību izvākt �os stulbeņus no bīstamās zonas. Ielieciet aiz restēm līdz ritam. Tad palaidiet vaļā.

Lielāko dienas daļu Megana pavada, nespēdama attapties no �oka. Ādama negaidītā iera�anās viņu pārbiedējusi. Viņa skaidri saprata, ko biju�ais vīrs ar to gribēja teikt: viņ� demonstrēja, ka katru brīdi var viņu atrast, tikt klāt tiklab viņai, kā Semijai. Ko lai saka, riebeklis savu panāca. Viņ� jau sen ir prom, ta�u Megana vēl trīc.

Megana domā par Ādamu arī vēlāk, kad D�imijs ved viņu uz Rietumu Lavingtonu, kur norunāta tik�anās ar kādu viņa aģentu. Ja var ticēt D�imij am, tas ir gandrīz tikpat iztrūcies.

-���� Viņ� dreb kā ap�u lapa, D�imijs saka. Bija pierunājams runāt ar tevi tikai laukos, labi tālu; citur viņ� nejūtas dro�i.

Megana skatās pa logu; jau nez cik ilgi tur redzams tikai izplūdis zaļums. Mjā, mēs tie�ām esam labi tālu.

Viņi iebrauc Dontsijā piecsimt gadus vecā internātskolā, kuras sarkano ķieģeļu ēka di�ojas simt akru pla�ā teritorijā nomaļā Solsberijas līdzenuma kaktā.

-���� Viņu sauc Lī D�onss, D�imijs stāsta, iebraukdams vecāku ma�īnām paredzētajā stāvvietā pie sporta laukumiem. Viņ� strādāja Stounhend�as apsardzē kopā ar Semu Grabu, to puisi, kuru izzvejoja no upes Bātā.

-���� Paga, un viņ� tikai �odien nolēma parunāties ar mums?

-���� Nē, es viņu tikai �orīt atradu. Es mazpamazām kāsu cauri visus tā apsardzes kantora darbiniekus un galu galā sazvanīju viņu.

Pēc da�ām minūtēm stāvvietā iebrauc veca honda. Re, kur viņ� ir, mūsu puisēns, D�imijs saka. Lai tad visu pārējo viņ� tev pastāsta pats. Viņ� izkāpj no ma�īnas un dodas uz hondas pusi.

Megana noskatās viņam pakaļ un pēc brī�a, kad D�onss nāk �urp, prātā novērtē viņu. Pumpains, aptuveni divdesmit piecus gadus vecs, gar� un kalsns, ta�u iet neveikli. Uzmetis kūkumu. Nejūtas ērti. Jādomā, ar grūtībām atrod draugus, savrupnieks pēc dabas. Dzīvo viens pats, ēd, kas pagadās; draudzenes arī, visticamāk, nav.

D�imijs atver aizmugures durvis, apsēdinādams D�onsu, pats iemetas atpakaļ �ofera vietā un iepazīstina klāteso�os: Lī, �ī ir mana priek�niece detektīvinspektore Beikere. Pastāsti viņai to pa�u, ko stāstīji man, tikai bez mā�o�anās.

Pui�elis skatās pretī tā, it kā Megana būtu cilvēkēdāja.

-���� Runā dro�i! Es neko�u, viņa mudina.

-���� Jūs domāsiet, ka es esmu traks.

-���� Bet tu tomēr pamēģini.

-���� Es strādāju vēl nupat kopā ar Semu Grabu. Viņ� bija krietns vecis. It kā ņēma mani savā aizgādībā, kad pārnācu �urp dzīvot. Pieskatīja mani. Dabūja man darbu, iztīrīja no galvas glupības un palīdzēja tikt vaļā no tabletēm. Jūs zināt, kas ar viņu notika?

Megana pamāj.

D�onss nodur galvu. Viņ� bija krietns vecis. īsts draugs.

-���� Pastāsti inspektorei, ko tu man teici par to kultu un Stoun�hend�u! D�imijs skubina.

Puika paceļ acis. Tas nav nekāds kults, tā ir reliģija. īsta reliģija. Senāka par kristietību un visādām tādām lietām. Sems tajā visā bija pa īstam iek�ā. Viņ� ticēja, ka tie akmeņi ir svē�tums, senu dievu templis. Viņ� varēja stundām ilgi runāt par to, kāds tur iek�ā ir spēks. Tur lūgties nākot visādi labi cilvēki, ārsti, advokāti un tamlīdzīgi, pat poli�i. Viņ� pa�ķielē uz D�imiju. Ei, neņemiet ļaunā, labi?

-���� Stāsti tālāk.

-���� Nu, man bija interesanti, jo Sems bija mans draugs un es gribēju būt ar viņu kopā. Viņi mani aizveda uz kaut kādu spocīgu vietu, un tur bija tāda kā mesa, un man deva svētību.

-���� Kur tas bija? Megana jautā.

Lī D�onss krata galvu. Es nezinu. Man galvā uzmauca maisu. Es neko neredzēju. Mani kaut kur veda ar ma�īnu. Es tikai atceros, kā tur iek�ā izskatījās: kā lielā, vecā baznīcā, nu, kā kaut kādā katedrālē.

-���� Varbūt tas bija Vorminsterē? D�imijs min.

-���� Varbūt. Es nezinu. Kop� bērnības nekādās baznīcās neesmu bijis. Saprotiet, gan ejot iek�ā, gan nākot laukā, man galvā bija tas maiss. Sems teica, ka to, kur īsti tā pulcē�anās vieta atrodas, man atklās tikai pēc kāda laika.

Megana negrib, lai viņ� pārāk aizrunājas. Lī, vai jūs kaut ko zināt par Keitlīnu Loku? Par to amerikāņu meiteni, ko nolaupīja Stounhend�ā?

-���� Tikai to, kas bija ziņās.

-���� Kā jums �ķiet: vai viņa varētu būt pie �iem cilvēkiem, tajā slepenajā pulcē�anās vietā?

�āda iespēja zēniņu, �ķiet, briesmīgi �okē. Tā amerikāniete? Nē, viņi noteikti neko tādu nedarītu! Nekādā gadījumā!

Meganai ir skaidrs, ka puika ir nobijies. Interesanti, kāpēc? D�imijs teica, ka jūs kaut ko zinot par to, kam jānotiek �ovakar.

D�onss minstinās, nespēdams sadū�oties, lai atbildētu.

-���� Hei, Lī, stāsti! uzrūc Meganas padotais.

-���� Nu labi. Varbūt tur patiesībā nekā tāda nav. Nu, es patie�sībā neesmu viens no viņiem, jūs saprotat? Es vienkār�i strādāju Stounhend�ā par apsargu un kopā ar Semu biju tajā ceremonijā.

-���� To mēs jau dzirdējām, Megana asi norāda. Un tātad, Lī?

Viņ� dziļi ieelpo un izelpo. Tur pie akmeņiem ir paredzēts

kaut kas grandiozs. Apsardze ir pastiprināta. Tur ir par daudziem desmitiem vairāk d�eku. Es esmu tajā maiņā, kura no se�iem nevienu nelaidīs tuvāk pārjūdzi no teritorijas.

-���� Vai tad tur katru dienu nenotiek visādas lūg�anas, mesas un ceremonijas?

-���� Jā jau, jā, bet parasti tādēļ nekādi īpa�i dro�ības pasākumi netiek ieviesti. Pāris sargu, lai pieskatītu, ka neviens negrābstās gar Svētajiem. �ovakar tur viss ir pilnīgi slēgts. Nepiedero�iem ieeja aizliegta līdz pat ritvakaram. Viņ� pagrie�as pret D�imiju. Jūs varat paskatīties oficiālajos papīros. Tur būs rakstīts, ka teritorija ir slēgta, jo notiek akmeņu apkope, bet patiesībā tam, kas tur �ovakar notiks, ar apkopi nav nekāda sakara. Vis�maz ne ar tādu apkopi, kādu varētu iedomāties.

Ar militāro patruļu pirmais sastopas Lūks van Dāle. Saceldams putekļu mākoņus un spļaudams dūmus, viņam tie�i priek�ā pa�rādās bruņutransportieris Saxon. Lūks nebūt nav pārsteigts. Pa�tiesībā viņ� bija domājis, ka bra�ie armijnieki uzradīsies daudz ātrāk.

Lūks nesteidzīgi nobremzē un nokāpj no putekļainā moto�cikla. Apklusinājis motoru, viņ� aizgrie�as un klusi saka rācijā:

Ierodas ciemiņi. Bruņutransportieris. Tūlīt būs klāt. Es turē�u �o frekvenci vaļā, cik ilgi vien varē�u. Sakarus pārtraucu.

Lielais, aizsargkrāsas plankumiem nopervētais Saxon rēkdams apstājas, laukā izlec vairāki kareivji. Aiziet, laiks pārbaudīt, kā strādās Lintona sacerētā leģenda. Van Dāle nokabina no pleciem mugursomu un izrok viltotos dokumentus. Sveiciens! viņ�, draudzīgi smaidīdams, uzsauc. Arī jūs strādājat svētdienās, ko?

Pirmais atbild parastajā zaļi brūnajā lauka formā glīti uzpo�sies zaldāts. Viņam varētu būt nepilni trīsdesmit gadi, un uz�uve uz piedurknes vēsta, ka viņ� ir kapteinis Jork�īras pulkā vienā no lielākajiem Lielbritānijas armijas kājnieku pulkiem.

-���� Ser, jūs �eit nedrīkstat atrasties. �ī ir slēgta militāra teri�torija. Lūdzu, atstājiet savu motociklu un brauciet mums līdzi!

-���� Tā nevarētu būt. Van Dāle paceļ papīriem piestūķētu mapīti. Es esmu no Starptautiskās Entomologu un dabas vēs�turnieku biedrības. Mums ir atļauja veikt retu daudzkāju un vienādkājvē�u sugu novēro�anu. Ir skaidrs, ka zaldātiņam tas viss skan kā ķīnie�u ābece. Simtkāji, utis, mitrenes tādā garā.

Kapteinis mapīti gan paņem, ta�u pat nesāk pētīt papīrus. Piedodiet, ser. Tam, kas tur rakstīts un ko jūs darāt, patiesībā nav lielas nozīmes. Man pavēlēts parūpēties, lai jūs atstātu �o teritoriju.

Katram muļķim skaidrs, ka stīvēties nav jēgas. Kā teik�siet. Viņ� rezignēti novicina roku. Man nav nekas pretim doties mājās pie sievas un bērniem. Viņ� paņem savus papīrus, iestūķē mugursomā un pagrie�as, lai dotos atpakaļ pie moto�cikla.

Jaunais kapteinis aizstājas ceļā. Diem�ēl es nevaru jums to atļaut. Jums būs jākāpj mūsu bruņutransportierī un jādodas uz kazarmām. Kāds no maniem padotajiem turp nogādās jūsu transportlīdzekli.

-����� Ei, tas nu ir par traku! Van Dāle pagrū� nost kapteiņa roku. Es esmu ar mieru aizvākties no jūsu poligona, vai ar to jums nepietiek?

-���� Velsbij, Simonds, Ri�ards! kapteinis nokomandē savus vīrus.

Trīs ierindnieki veikli ielenc van Dāli un aizbīda viņu prom no motocikla. Divi ir tik tikko izaugu�i no pui�eļu vecuma, viņ� bez pūlēm varētu pārlauzt abiem galvaskausu. Nolikt viņus gar zemi un atstāt brēcam pēc mammas. Tiesa, tad viņ� vairs īsti neizskatītos pēc kukaiņu vācēja.

157

Megana un D�imijs atvadās no Lī D�onsa un brauc uz Stoun�hend�u. Megana nezina, ko lai domā par to, ko viņa nule ir dzir�dējusi.

-���� D�imij, cik nopietni tu viņu uztver?

-���� Lī ir biju�ais narkomāns, padotais atbild, stūrēdams ar vienu roku. Tiem melo�ana ir kļuvusi par otru dabu. Kas tev nedod mieru?

-���� Viņ� lietoja vārdu "Svētajie". Viņ� neteica "akmeņi", bet gan "Svētajie"; tāpat runāja ari Gideons �eiss.

-���� Tad jau viņ� laikam nebūs to sadzejojis pats.

Megana joprojām apstrādā informāciju. Viņ� nestāsta visu. Divas iespējas: vai nu viņ� zina vairāk, nekā mums atklāj, vai mazāk. Vai nu tā, vai citādi, viņ� uzskata par vajadzīgu pievaldīt mēli.

Viņi ir izbrauku�i no �rūtonas un nogriezu�ies uz Eimsberijas ceļa; D�imijs iemin gāzi grīdā. Drīz labajā pusē parādās brūna ceļa zīme norāde uz Stounhend�u.

-���� Vai griezties iek�ā stāvvietā?

-���� Nē, ne uzreiz. Pabraukā riņķī, labi?

Stūrēdams garām monumentam, D�imijs brauc glieme�a ātrumā, tad nogrie�as no A344 un vēlreiz ripina garām Stounhend�ai pa A303. Abi noskatās, kā netālu no akmeņiem divās grupās tiek sadalīti vismaz pārdesmit melnos uzvalkos tērpu�ies apsardzes darbinieki.

-���� Mjā, izskatās, ka vismaz �ajā ziņā viņam bija taisnība, bilst D�imijs.

-���� Nogriez vēlreiz pa labi, Megana nokomandē. Tajā celiņā. Atstāsim ma�īnu tepat un aizstaigāsim kājiņām.

D�imijs ieslēdz pagrieziena rādītāju un uzsāk manevru, ta�u sānceliņa vidū viņu sagaida ar smil�u maisiem nostiprināta zīme "Ceļ� slēgts".

-���� Es apstā�os kaut kur tālāk un pagriezī�os atpakaļ, viņ� saka. Citādi mēs dabūsim triekties nez cik tālu un pēc tam atpakaļ cauri �rūtonai. Viņ� pabrauc atpakaļgaitā un sāk pagriezienu. Megana lūkojas uz pla�ajiem laukiem.

-���� Mani tajā visā, ko D�onss stāstīja, mulsina vēl viena lieta�

-���� Kas tie�i? D�imijs a�i sagrie� un iztaisno stūri.

-���� Viņ� teica, ka tās reliģijas sekotāji esot visādi ārsti un policisti. To sacīdams, viņ� pa�ķielēja uz tavu pusi un piebilda: "Neņem ļaunā." Kāpēc viņ� tā darīja?

D�imijs noskār� Meganas domu gājienu. Es �im teicu, ka es par to viņu pulciņu visu zinu. Iestāstīju, ka mans tēvs ir tā biedrs, bet es negribu stāties. Tā ari pateicu ka mans sencis strādā policijā, ka viņ� ir pārvaldes priek�nieka vietnieks; ja viņ� grib, to nav grūti pārbaudīt. Tā es panācu, ka viņ� vispār sāk runāt un ir ar mieru tikties.

-���� Vai tā ir, D�imij? Vai tavs tēvs ir Ģildes loceklis? Vai tāpēc mani triec prom uz Svindonu?

-���� Es vienkār�i tā pateicu D�onsam, lai viņ� sāktu runāt.

Megana ieskatās padotajam acīs un redz, ka viņ� apvalda

savas emocijas. Bet tev pa�am �ķiet, ka viņ� tur ir. Vai man ir taisnība?

D�imijs aizgrie�as. Viņu moka �aubas: tēvs visu mū�u ir bijis viņa varonis, tēva ietekmē viņ� vispār sāka strādāt policijā, tēvs ir vienīgais, kas par viņu alla� ir stāvējis un kritis. Nevar būt, ka vecais iepinies �itādās �ausmās. Nē, viņ� vienkār�i nespēj tam noticēt. Un neticēs, iekams nebūs redzējis neapgā�amus pierā�dījumus.

Keitlīna sāk vemstīties. Viņa to nekādi nespēj apturēt. Mei�tene apsē�as uz gultas malas, tad nokrīt ceļos. Kuņģis moko�ās spazmās atkal un atkal raujas laukā pa rīkli.

Gideons skatās un jūtas bezpalīdzīgs un lieks. Viņ� apskauj meiteni, atnes viņai padzerties, ieliek saujā māla krūzi, tomēr redz, ka tas nav nekāds mierinājums. Keitlīnai strauji kļūst arvien sliktāk.

Viņa atbalsta muguru pret sienu un uzliek rokas uz vēdera. Man ir tāda sajūta, it kā es būtu norijusi bateriju skābi.

-���� Apmēram tā ari ir. Kuņģa skābe, ko izdala tavu zarnu sieni�ņas. Tu atceries, kad tevi �urp atveda? Kad tu pēdējo reizi kaut ko ēdi?

-���� Nezinu. Man pilnīgi zudusi laika izjūta, nav ne jausmas, vai tagad ir diena vai nakts. Viņa apklust un domā. Mēģina tikt skaidrībā ar pēdējām dienām. Pagaidi. Tas bija sestdien, pa�ā rīta agrumā. Pirms saulgrie�iem. Deviņpadsmitajā jūnijā.

-���� �odien ir divdesmit septītais. Svētdiena, divdesmit septī�tais jūnijs.

-���� Ak dievs!

-���� Tevi badina, lai �ķīstītu tavu ķermeni. Saskaņā ar rituāla prasībām vismaz septiņas dienas tev mutē nedrīkst būt bijis ne kumosa.

Viņ� skatās uz restēm, aiz kurām stāv divi Pielūki. Keitlīn, viņi drīz nāks tev pakaļ. Tad sāksies rituāls, un rituālā ir tāds bridis, kad tevi izvedīs ārā. Es ie�u tev līdzi. Apsardze būs ļoti nopietna, vēl rūpīgāka nekā tagad. Bet tās ir mūsu vienīgās izre�dzes.

-���� Izredzes? meitene kļūst kripatiņu mundrāka. Kādas izredzes? Ko tu taisies darīt?

-���� Visu, ko varē�u. Gideons apņēmīgi lūkojas viņai acīs.

Pirmie to atskār� tie, kas atrodas debesīs un noskatās no Apache helikoptera. Trīs motociklisti lai�as lapās. No zemes uzvirmo putekļu mākoņi, un bezceļu motocikli pēk�ņi rēkdami joņo katrs uz savu pusi.

-���� Nepiedero�ie izklīst! Kontrole, vai jūs to redzat? Milners pieregulē kameras fokusu, lai tajā varētu saskatīt pēc iespējas pla�āku zemes laukumu.

-��� Jūs sapratu. Jā, "Apa�", mēs redzam. Patruļas ir gatavas pārtver�anai.

Milners pamana masīvo bruņutransportieri, kas zvārodamies ripo pa poligonu, tad divus mazākus un �iglākus lendroverus Snatch 2, kuri joņo �urp no rietumu puses.

-���� Motociklistus te bie�i negadās manīt, Goldins saka, uz brīdi izslēdzis mikrofonu. Kur nu vēl tādus kā �ie zeļļi.

-���� Labi vien ir, vismaz iznāk kaut cik palidināties, nav visu laiku jādeldē bik�pakaļa uz zemes.

-���� Nūja, kāda jēga turēt smalku tehniku nelietotu, Goldings uz notieko�o skatās tikpat rāmā garā.

Abi pasmejas, nenovērsdami skatienu no monitora, kurā motociklisti jauki trenkā armijas ma�īnas.

-���� Varbūt tie ir manevri? ieminas Goldings. Septiņdesmit sestais kājnieku pulks vai Deviņpadsmitais viņi mierīgi varētu tēlot tos iebrucējus.

-���� Zini, bet tie var būt arī kaut kādi nepiedero�i, atsaucas Milners. Reizēm �urp atsūta desantniekus vai jūras kājniekus, lai patrenējas pirms do�anās uz Vidējiem Austrumiem�

Viens motocikls pagrie�as sānis tik strauji, ka lendrovers paliek stāvam, un tad aizjoņo prom pavisam uz citu pusi.

-���� Viņi aizlaidīsies! Milners ar pirkstu iebaksta monitorā. Skaties, ko viņi dara! Viņi izklīst tik pla�ā teritorijā un tik ātri, ka tās patruļas netiek viņiem līdzi.

-���� Da�s labs vakarā norausies, Goldings atkal ieslēdz rā�ciju. Viens no nepiedero�ajiem dodas dienvidu virzienā, tur pie Heitsberijas ir tāds kā me�iņ�. Ko mums darīt: mainīt pozīcijas vai palikt tepat un paturēt acīs pārējos?

-���� "Apa�-1", palieciet, kur esat!

Vēl pēc piecām minūtēm viss ir beidzies. Motociklisti ir izrā�dīju�ies veiklāki par patruļām un izgaisu�i. No visiem nepiedero��ajiem noķerti ir tikai �etri kājnieki. Apache pagrie�as un dodas atpakaļ uz bāzi.

Cik nu Meganai un D�imijam redzams, tādas pa�as zīmes ar vārdu SLĒGTS ir izvietotas uz visiem ceļiem un celiņiem, kas ved uz �o vēsturiski ievērojamo vietu. Ari autostāvvietai priek�ā ir atslēga, slēgti arī visi privātie ceļi.

Abi policisti iet pa A344 maliņu gar neglītu no�ogota asfalta laukumu, kur� kalpo par vēl vienu stāvvietu ma�īnām un auto�busiem. Viņi pāriet pāri ceļam un cauri vēl vienam �ogam skatās uz glīti izkārtotajiem akmens bluķiem.

-���� D�imij, kas te īsti notiek? Megana lūkojas uz formās ģērbtajiem apsargiem. To ir tik daudz, ka ne saskaitīt.

-���� Nav ne jausmas.

Viņi paliek stāvam. Sargi sāk darboties: viņi piestiprina pie stiepļu �oga milzīgus melnas polietilēna plēves gabalus. Lai no �osejām neko nevarētu redzēt. Megana aiztek parunāties ar tuvāko bariņu. Sveiki! Kam jūs te gatavojaties?

Zēni nepievēr� viņai uzmanību un turpina darboties ap melno polietilēnu.

-���� Ko jūs te darāt? neatlai�as D�imijs.

-���� Nav jūsu darī�ana. Atbildētājs ir vecāks vīrietis, nesku�vies, ģērbies melnā krekliņā un platās biksēs ar vismaz desmit kabatām.

Megana piespie� pie stieplēm savu darba apliecību. Es esmu no policijas. Kop� �ī brī�a tā ir mana darī�ana.

Vīrietis pieceļas kājās un, joprojām turēdams rokā nazi, nāk uz Meganas pusi. Turpiniet bez manis! viņ� uzsauc pārē�jiem un, apstājies tie�i pretim Meganas apliecībai, izteiksmīgi uzsmaida. Te būs privāts pasākums VIP personām. Tā, lūk, un vai tagad es varētu painteresēties, kāpēc tā varētu būt jūsu darī��ana?

Megana neliekas manām agresīvo toni. Puisis dro�i vien kād�reiz strādājis policijā, un tagad, nīkdams kaut kādā apsardzes firmā, grib saviem biedrī�iem parādīt, cik viņ� svarīgs un varens.

-���� Kam vajadzīgs �is maskē�anās pārklājums? Megana pamāj uz plēvi, kas jau izritināta pa laukumu kā melna upe.

Sargs skatās uz viņu kā uz sevi�ķi neattapīgu stulbeni. Lai neviens netraucētu. Privāta teritorija. Privāts pasākums. Ir saprotams? Ja cilvēki maksā bargu naudu, lai netraucēti pava�dītu vakaru, viņi negrib, lai visādi o�ņātos gar �ogiem un kristu uz nerviem. Vai es runāju pietiekami skaidri? Ja jums ir vēl kādi jautājumi, zvaniet uz biroju. Tur varbūt jums pateiks, kas te �ovakar ir saimnieks. Varbūt nepateiks. Tagad esiet tik laipna un piedodiet, mani gaida darbs.

Vīrietis pagrie�as un aizsoļo.

Sūdabrālis, Megana nodomā.

-���� Man ir tās apsardzes firmas numurs, saka D�imijs. Kad atkal būsim ma�īnā, es viņiem piezvanī�u.

Megana sāk iet un uzsit ar delnu pa �ogu. Izskatās, ka ta�vam avotam būs bijusi taisnība. �ovakar te briest kaut kas pama�tīgs. Un viņi lien vai no ādas laukā, lai to neredzētu itin neviena sve�a acs.

Sprosta durvis atveras, un lāpu liesmas pie sienas noplīvo caurvēja brāzmā.

-���� Fēniks? Mu�a pamāj ar roku, aicinādams viņu pienākt tuvāk.

Gideons atstāj Keitlīnu guļam uz sāna; meitenes skatiens ir

piekalts garajās drānās tērptajam stāvam durvju ailā.

Mu�ām rokās ir balti kokvilnas cimdi; tādus pa�us viņ� sniedz Gideonam.

-���� Uzvelc.

-���� Kāpēc?

Miesnieks apveltī viņu ar skatienu, kas nepārprotami liecina, ka tas ir bijis stulbs jautājums. Pirkstu nospiedumi. Es tev kaut ko iedo�u, un nav nekādas vajadzības, lai tur paliktu kādas pēdas. Viņ� pieliecas tuvāk. Pēc stundas mēs nāksim viņai pakaļ. Lai viņa gatavojas. Pavisam drīz viņai būs jāmirst.

Gideonam nav �aubu, ka Mu�ām upurē�anas rituāls nav pats galvenais. �is cilvēks ir sadists. Viņ� gūst baudu, skatīdamies, kā citi cie�.

Miesnieks iziet no kameras un no viena pie durvīm noliktā Pielūka paņem balta rakstāmpapīra loksni un lētu pildspalvu. Iedod viņai! Pasaki, ka viņa var uzrakstīt atvadu vēstuli, kam vien vēlas. Apsoli, ka tā tiks nodota adresātam.

-���� Un vai tā būs?

-��� Ja viņa nedarīs muļķības, teiksim, neaprakstīs, kādi mēs izskatāmies un kur viņa atrodas, tad jā adresāts to saņems.

-���� Sapratu. Vēl kaut kas?

-���� Nē. Se�desmit minūtes, tie�i tik laika viņai vēl atlicis. Gādā, lai viņa būtu gatava.

Sprosta durvis ar blīk�ķi aizveras.

Keitlīna sagaida viņu, piecēlusies sēdus un nemierīgi lūkoda�mās pretim. Gideons iedod viņai papīru un rakstāmo. Tu varot uzrakstīt vēstuli.

-���� Vecākiem?

Meitēns joprojām turas pie savām ilūzijām.

-���� Keitlīn, nedomā, ka tam ir kāds sakars ar �antā�u. Es tev teicu izpirkuma maksa netiks pieprasīta. �ie cilvēki pat nedomā tevi atbrīvot. Viņ� apsē�as meitenei blakus un mēģina būt stip�rais plecs. Es tev pateik�u visu, kā ir. Viņi gatavojas uzsākt savu rituālu. Tev vēl ir dota viena stunda, un tas ir viss. Viena stunda.

Keitlīna uzraksta divas vēstules. Vienu mātei, otru tēvam. Stulbi, ka nevar rakstīt vienu, bet nevar, un viss. Viņai nav izvē�les. Vecāku �ķir�anās sagandē viņas nāvi gandrīz tikpat baisi, kā tā ir sagandējusi viņas dzīvi.

Ir grūti atrast īstos vārdus. Sākumā viņa vispār neko nespēj uzrakstīt. Liekas, viņa vispār nekad nav rakstījusi ar roku. Tur�klāt vēl �ādu vēstuli nu kur� tad vispār zina, kā kaut ko tādu lai raksta?! Tādas vēstules vajadzētu rakstīt tikai ve�ukiem vai tiem, kas slimo ar briesmīgām slimībām.

Galu galā viņa vienkār�i raksta tie�i to, ko domā.

Paldies, ka Tu man devi dzīvību, ka dāvāji man savu skais�tumu un dzīvesprieku. Mammuci, man ļoti �ēl, ka mēs tik daudz strīdējāmies par tēti un Fransuā. Mīli, ko gribi! Ja viņi ļaujas, mīli abus! �ēl, ka mēs nevaram saskūpstīties un salīgt mieru.

Dzīvo laimīga, māmiņ.

Mīlu,

Keitlīna XXX

Vēstule tēvam ir aizkustino�i citāda.

Tēti, piedod. Es zinu, ka man vajadzēja Tevi klausīt. Lūdzu, nevaino Ēriku. Es vienkār�i viņu apmānīju. Tēti, es Tevi mīlu un man Tevis pietrūks. Ja debesis tie�ām ir, es Tevi tur gaidī�u ar kafiju un kūku, ar biezu kapu�īno, kādu mēs dzērām Itālijā, un ar tādu �okolādes kūku, ar kādu noķellējāmies Hard Rock kafej�nīcā Londonā. Mīļas bu�as no Tavas meitiņas, tēti, es Tevi viemēr mīlē�u. XXX

Gideons nelasa gatavās vēstules. Viņ� vienkār�i tās paņem un saloka trijās daļās. Kā tu jūties?

-���� Diezgan draņķīgi.

Meitene izskatās bāla un izvārgu�i, it kā dzīvība jau būtu viņu pametusi.

Viņa pasmeļ krūzē ūdeni.

-���� Nolādēts! Viņa triec krūzi pret grīdu un sāk raudāt. Es negribu mirt! Mīļais Dievs, neļauj, lai viņi mani nogalina!

D�imijam zvanot uz apsardzes firmu, uzreiz ieslēdzas auto�mātiskais atbildētājs. Līdz rītam birojā neviena nebūs.

-���� Vai tev nav galvenā bosa telefona? jautā Megana.

-���� Ir. Viņu sauc D�ons Dorens-Smits. Man ir viņa mobilais. D�imijs atkal �ķirsta piezīmju grāmatiņu un vēlreiz ķeras pie tāl�ruņa.

Neviens neatbild.

D�imijs atstāj ziņu, runādams uzsvērti nopietni: zvana no policijas, lieta ir steidzama, nekavējoties piezvaniet!

Kaut kas briest. Meganai par to vairs nav �aubu. Viņa domās atkal atgrie�as pie Lī D�onsa. Ko zeņķis viņiem nestāstīja? Tādi kā viņ� ar policiju parasti sāk runāt triju iemeslu dēļ: tāpēc, ka baidās nonākt cietumā; tāpēc, ka viņiem vajag naudu visti�camāk, narkotikām; vai tāpēc, ka ir iepēru�ies tādās ziepēs, no kurām neprot tikt ārā.

-���� Vai D�onss tev prasīja naudu? viņa uzrunā D�imiju.

-���� Nē, pat neiepīkstējās.

-���� Viņ� gribēja ar tevi runāt tikai tāpēc, ka viņa draugs Grābs bija pazudis bez vēsts?

-Jā.

-���� Mums vajadzētu iesniegt atlūgumu! Viņa pietvīkst. Kā es varēju būt tik stulba? Kad tika nogalināts Timberlends un sagūstīta Loka, viņ� noteikti bija kopā ar Grabu!

D�imijs uzreiz zvana Lī D�onsam uz mobilo. Viņu nedrīkstēja laist prom, tagad tas Meganai ir pilnīgi skaidrs. Acīmredzot viņa tobrīd vairāk domāja par Semiju, nevis par visiem �iem murgiem.

-���� Priek�niec, viņ� neatbild. D�imijs pastiepj telefonu uz viņas pusi, it kā Meganai būtu vajadzīgi pierādījumi.

-���� Tu zini, kur viņ� dzīvo?

Ar to padotajam pietiek. Viņ� iedarbina motoru.

-���� Kaut nu viņ� būtu mājās, D�imij!

Meistaru Stounhend�ā neviens nav gaidījis.

Uzticamie brāļi no �aurā loka sāk vēl kna�āk nosegt �ogus ar melnajām plēvēm. Teritorijā vairs nav nevienas nepiedero�as personas. Tikai tad, kad gar improvizēto izolācijas sienu ir izvie�toju�ies pieredzēju�i Pielūki, Meistars beidzot dodas uz svētvietu.

Vakars pienāk mākoņains, saule zemu rietumu pamalē spīd sērīgi. Tagad pats galvenais ir laiks. Meistars iet gar lauka malu. Kā jau alla�, viņ� ieies pa vārtiem, kurus veido gigan�tiskie sarsēni, kas novietoti saules līnijā no Papē�a akmens uz Altāra akmeni. Apstājies pie piecu milzīgu trejakmeņu pakava, viņ� nometas ceļos. Pasaules svētie valdnieki, es zemojos jūsu priek�ā, lūgdams jūsu padomu un gudrību. Es nāku �urp ar visu savu mirstīga cilvēka vājumu un uzticību. Es veltīju visus savus spēkus atjaunotnes rituālam un gādāju, lai viss būtu sagatavots jūsu godinā�anai. Ir gatavs jūsu izraudzītais zieds. Niecīga atlī�dzība par jūsu neizmērojamām veltēm.

Viņ� paceļ galvu. Krēsla ir vēl jau�amāka. Iespējams, briest neparedzēta vētra. Svētajo pastiprināts dabas spēks.

Kungi un valdnieki, ir sāku�i pulcēties mūsu ienaidnieki. Tie tuvojas kā mākoņi, kas aplenc sauli un mēnesi. Es zinu, ka �is būs pārbaudījums, kurā mums, jūsu Kalpiem, vajadzēs apliecināt mūsu ticību un apņēmību, ta�u es to nespēju uzņemties bez jūsu padoma, bez jūsu piekri�anas.

Viņa rokas kļūst smagākas. Tās noslīgst gar sāniem kā pagu�ru�as no smagas nastas turē�anas. Vārdi ir lieki. Svētajiem viss ir zināms.

Tie pārņem viņa prātu. Tie ienāk viņa �aubās. Tie caurstrāvo ikkatru viņa esības atomu. Kad tie viņu atstāj, Meistars guļ kņūpus un nespēj atgūt elpu. Ta�u viņ� ir saņēmis gaidīto atbildi.

Viņ� zina, kas viņam jādara.

Kailija Loka no visa spēka aizcērt telefona vāciņu, pārtraucot sarunu ar vīru.

Tas knauzeris ietiepīgi atsakās pielikt savu daļu. Skaidrs, viņa to var darīt publiski, viņ� nevar. Viceprezidenti ar teroristiem netirgojas, tas pat muļķim skaidrs. Bet viņ� tomēr varētu izķek�sēt savu sasodīto naudasmaku, netaisīdams lieku troksni. Poli�cijai un �urnālistiem varētu iestāstīt, ka viņa pati savākusi visu prasīto summu.

Bet nē, kur nu! Viņ� ta�u nevar atkāpties no saviem svēta�jiem principiem. Tad sa�ķobītos viņa morālā stāja proti, viņ� varētu zaudēt kaut kādu vēlētāju balsis. "Dzelzs" Toms Loks ta�u nevar andelēties ar bandītiem, pat miesīgas meitas dēļ ne. Tur�klāt vēlē�anu gadā.

Viņa nikni staigā pa savu luksusnumuru "Dor�esterā". Dus�mas aug augumā, un viņa pat nevar tās izgāzt uz �arlēnu: palīdze ir slima, saindējusies ar pārtiku. Tie�i �odien, nu, protams! Kai�lija pieiet pie minibāra un paskatās uz vodkas pudeli. Ak debess, cik ļoti gribas iedzert! Bet nē, nedrīkst. Viņa paņem �okolādes tāfelīti. Apsē�as gultā un sāk to tiesāt nost pa gabaliņam vien, skatīdamās televīziju un reizē klausīdamās radio. Viņai būtu vajadzīgs diazepams. Vai amfetamīns. Kailija paķer pulti un pārslēdz kanālu uz Sky News. Kaut nu tur būtu par viņas mazulīti!

Kailija ieslēdz aipodu un sāk blandīties pa internetu, meklē�dama jelkādas informācijas drumslas par meitu. Ai, kā to neva�jadzēja darīt! Interneta tenkas ir riebīgas. Nesaudzīgas. Jau ir gatavs virtuāls kapakmens, uz kura fani ar aerosola baloniņiem uzrakstīju�i atvadu vārdus. Fani lielākoties ir zēni.

Tomēr Kailija to izlasīs. Līdz pa�am pēdējam vārdam. Viņai jāzina viss, kas ir kaut cik saistīts ar Keitlīnu. Jo sirds dziļumos viņa jūt kaut ko tādu, ko būtu grūti ietērpt vārdos.

Acīmredzot tas ir mātes instinkts. Viņas nervi ir nospriegoti līdz galējai robe�ai. Tie�i �obrīd ar viņas bērniņu notiek kaut kas ļoti slikts. Kailija to zina, un viss.

Tā briesmīgā skaņa. Metāla �vadzoņa.

Vecā slēdzenē pagrie�as izdilusi atslēga. Atveras viņas cie�tuma durvis. Tie ir atnāku�i viņai pakaļ. Pēc brī�a jāsākas rituālam. Viņai jāmirst.

Gideons apskauj meiteni. Esi gatava! viņ� �ukst. Nezinu, ko un kad es darī�u, bet esi gatava cīnīties pēdējiem spēkiem.

Keitlīnas sirds smagi dun viņam pie krūtīm. Meitene trīc pie visām miesām.

-���� Laiks! no durvju puses uzsauc nepacietīga balss.

Keitlīna nelai� Gideonu vaļā.

-���� Esi bra�a! Esi stipra! Viņ� saudzīgi atstumj meiteni un satver viņu aiz rokas. Es bū�u ar tevi.

Keitlīna dziļi ieelpo un stingri pavēl sev nezaudēt galvu. Neļauties bailēm, nekrist panikā! Neparko. Kamēr ir dzīva cerība, cīņa vēl nav beigusies.

Dziļi sirdī smēlusies drosmi, viņa atsvabina roku no Gideona tvēriena un dodas uz durvju pusi, kur viņu gaida divi garos apmetņos tērpu�ies vīrie�i.

Pūķis ar galvas mājienu sveicina Gideonu un norāda uz vēs�tulēm, kas paliku�as uz meitenes gultas malas. Gideons saprot neizteikto norādījumu un steidzas tām pakaļ.

Viņi iziet nāves gaitenī. Iedami gar plandīgo lāpu liesmu rindu, nonāk �ķīstī�anas zonā.

Keitlīnu atrauj no Gideona, izģērbj un iestumj dziļajā akmens renē. No akmens griestos izcirstajām teknēm pār viņu nolīst dzidrs, auksts minerālūdens. Meitene trīc, no aukstuma viņai aizraujas elpa.

Gideons aizgrie�as. �ķīstītāji izvelk Keitlīnu no ūdens, noslauka un ieģērbj garās upurdrānās. Viens no Pielūkiem pie�nāk viņam klāt un klusi saka: Fēniks, tagad nāc man līdzi. Tu viņu atkal sastapsi Lielajā zālē. Gaismas loks ir aizdegts. Viņu jau gaida.

Gideonam negribas atstāt meiteni vienu ar �iem cilvēkiem, ta�u viņu jau velk prom. Iedams viņ� atskatās uz Keitlīnu, ta�u neredz meitenes seju. Gideons vēlas ielūkoties viņai acīs, vēlas īsu cilvēcisku kontaktu, ta�u tas nav iespējams. Viņai apkārt stāv Ģildes locekļi.

Ienācis Lielajā zālē, viņ� apstājas un neziņā paskatās apkārt. Gaisā virmo silta vaska sve�u smar�a. Viņ� paceļ galvu un ierauga, ka zvaig�ņu lūkas ir vaļā. Debesis ir pelēkas, tuvojas vakars.

Laika palicis pavisam maz.

Viņa acis aizķeras aiz Bendes akmens. Tur sava�ota gulēs Keitlīna, un viņai uz rokām, kājām un muguras tiks ievilktas trejakmeņu zīmes. Viņ� izdzird soļus. Keitlīnu jau ved �urp. Tūlīt sāksies rituāls.

Durvju ailā parādās kapuces apēnotā Pūķa seja. Tas skatās tie�i uz Gideonu. Nāc man līdzi! Tūlīt pat! Tas nenotiks pie akmeņiem.

-���� D�imij, vai �is tie�ām ir vienīgais ceļ�?

-���� Balforda ir murgs, ser�ants purina galvu. Te mīcās bez�maz puse armijas: Tre�ais mehanizēto kājnieku pulks, strēlnieki, Karaliskā apgāde, pat armijas policija ir dislocēta �eit.

Beigu beigās viņiem kaut kā izdodas paspraukties garām zal�dātu kolonnai, kas velkas glieme�a ātrumā, un D�imijs, ieminis gāzes pedāli grīdā, no Malboro ielas nogrie�as Hūberta Hamiltona ielā, tad iestūrē Haringtona ielā. Pēdīgi viņi ir nonāku�i ielā, kurā dzīvo Lī D�onss.

D�imijs apstājas ielas malā, un viņi, izlēku�i no ma�īnas, ieskrien pagalmā. Balti betona pakāpieni, nopluku�as durvis. Megana nenoņem pirkstu no zvana pogas, bet D�imijs, aizspraucies gar balkonu, dauza pie loga.

Neviens neatsaucas.

Megana pietupstas un kliedz pastkastītes spraugā: Lī, te Beikere un Dokerijs no policijas! Atveriet, mums jāaprunājas! Nekavējoties!

Joprojām mēms klusums.

-���� Uzlauz durvis!

D�imijs vilcinās.

-���� Lauz, D�imij, citādi es pati to izdarī�u!

Ser�ants pakāpjas atpakaļ un sper. Viņa spēriens norauj slē�dzeni, ta�u durvis nepadodas. Viņ� vēlreiz atkāpjas un sper vēl�reiz, pamatīgāk ar papēdi. Durvis atveras, un viņi vienā lēcienā ir iek�ā.

D�imijs ieskrien virtuvē, Megana metas uz istabu. Tad uz vannasistabu. Tuk�s un kluss. Lī D�onsa nav mājās. Viņa atgrie��as istabā. Atrauj vaļā skapi, tad kumodes atvilktnes. Drēbju kalni. Viņa vēlreiz iemetas vannasistabā. Zobu suka ir savā vietā. Nekas neliecina, ka Lī D�onss būtu steigā devies prom.

Viņi lēni iziet no mājas, lauzīdami galvu, kur vēl lai zeņķi meklē. Megana �etrdesmit metrus no viņiem pamana kārnu vīrieti ar avīzi vienā un sviestmaizi otrā rokā.

Tas ir D�onss!

Ari D�onss pamana viņus stāvam uz kāpnēm un metas bēgt.

Viņ� skrien ātri daudz ātrāk, nekā varētu gaidīt no biju�ā narkomāna. Viņ� skrien uz pļavām, kas ple�as aiz Haringtona ielas. Megana jo� pakaļ. D�imijs metas atpakaļ, lai ielēktu ma�īnā un pārtvertu bēgli, kad tas izskries uz Malboro ielas.

Vēl drusciņ, un viņa to panāks.

D�onss atskatās un redz, ka Megana jau gandrīz min uz papē�iem. Pamana ari, ka viņa ir viena, un ātri vien apjēdz, ka otrs policists seko viņam ar ma�īnu.

Zeņķis pagrie�as uz citu pusi. Viņ� nav tik stulbs, lai meklētu glābiņu klajā laukā. Ziemeļos ir biezs pame�s. Ja paveiksies, tur viņ� Meganu atstās ar garu degunu.

Tomēr viņam tas neizdodas.

Kad viņa enerģijas rezerves sāk izsīkt, Meganai uzrodas otrā elpa. Viņa panāk D�onsu da�us metrus no me�malas.

Abi ir aizelsu�ies, ta�u policiste Beikere ir spēcīgāka un labāk trenēta. Viņa saķer bēgli aiz rokas un izgrie� to viņam aiz muguras.

Puika mēģina pretoties, ta�u viņam galīgi nav elpas. Labāk beidz mā�oties, Lī!

Se�i Ģildes locekļi Pūķa un Mu�as vadībā �igli nogādā Keit�līnu un Gideonu atpakaļ iepriek�ējā ieslodzījuma kamerā.

Meiteni no �īs steigas, no �īs sprēgājo�ās, drud�ainās enerģi�jas pārņem panika.

-���� Kas noticis? Gideons jautā Pūķim.

-���� Pagaidi.

Pielūki iestumj ziedu pa durvīm, bet Gideonu Pūķis pavelk nostāk.

-���� Meistars nolēma, ka rituālam jānotiek citādi. Viņ� bija pie akmeņiem un tagad ir kļuvis par Svētajo trauku. Dievi ienāca viņā. �obrīd viņ� ir Lielajā zālē, ļaudams tiem izvietoties Templī.

-���� Rituāls notiks citur?

-��� Jā. Viņ� uzskata, ka �eit to noturēt būs dro�āk.

-���� Tas nav pretrunā ar tradīciju?

-���� Nē. Lielās zāles akmeņi nāk no tās pa�as vietas. Daudzējādā ziņā �ī vieta pat ir vēl svētāka.

Gideonam nav ilgi jādomā, lai saprastu, ko tas nozīmē. Keit�līnu neizvedīs no pazemes. Viņam nebūs nekādu izred�u palīdzēt meitenei aizbēgt. Viņ� skatās cauri restēm. Keitlīnai būs jāmirst da�u soļu attālumā no �ejienes.

-���� Es gribu runāt ar tēvu. Man viņ� jāsatiek. Gideons mēģina paspraukties garām. Pūķis aizstājas viņam ceļā.

-���� Tas nav iespējams.

-���� Tā ir neatliekama nepiecie�amība.

-���� Es teicu tas nav iespējams. Pūķis piemiedz acis. Meis�tars norādīja, ka viņu nedrīkst traucēt. Jau tuvojas krēsla. Rituāls ir sācies.

Gideonu iestumj atpakaļ kamerā, durvis tiek aizslēgtas. Keit�līna sē� uz gultas malas, neveikli turēdamās pie rituāla ģērba krokām; viņai uz vaigiem vēl nav izzudu�as asaras. Tērpam uz muguras ir �ķēlums, lai akmens nazis varētu skart miesu.

Gideons noraisa virvi, ar ko apjoztas viņa drānas. Ņem, tā tev būs ērtāk.

Keitlīna paņem virvi un apslāpēti ie�ņukstas. Cik tas ir stulbi! Mani tūlīt nogalinās, bet es te sē�u un uztraucos, ka sve�i var redzēt manu pakaļu.

Ir tik labi saprotams, ka meitenei vajag saglabāt zināmu pa��cieņu� Tas nav stulbi. Tas ir cienījami.

Keitlīna skatās uz durvīm. Viņa ir tā nobijusies, ka gandrīz nespēj parunāt. Kas tur notiek?

-���� Viņi ir nolēmu�i veikt rituālu �eit, nevis Stounhend�ā. Kā viņam gribētos, lai jaunās ziņas būtu priecīgākas!

Keitlīnas seja satumst skumjās. Izskatās, ka viņa ir pilnīgā izmisumā. Vai tu nevari mani apkampt? Man ir tāda sajūta, ka es tūlīt pavisam salūzī�u.

Gideons pievirzās viņai tuvāk. Meitene apvij rokas viņam ap vidukli un noliek galvu uz pleca. Tik labi tomēr, ka ir kāds bla�kus. Ka var pieķerties pie kāda, kur� nevēl viņai ļaunu.

-���� Ei! Viens no Pielūkiem uzsit pa dzelzs restēm. Aizliegts! Ej nost no viņas!

Gideons uzlūko viņu ar iznīcino�u skatienu. Vai �is idiots domā, ka viņi te tagad drāzīsies? Nejēga. Viņ� lieliski zina, ka zieds, kam nule biju�i dzimumsakari, vairs nebūs derīgs.

Nebūs derīgs!

Kā viņam tas agrāk neienāca prātā?

Varbūt tomēr izdosies meiteni izglābt.

Meistars ir ģērbies maisaudekla rituāla tērpā, kas ar senlai�kos lietotu bie�u, rubijas un ievogu maisījumu nokrāsots sar�kans. Zem kapuces kā blāvs pusmēness viz viņa sirmie mati.

Svētajo vieta �odien ir rituāla traukos. Vienādos attālumos ap akmeņu loku krāsainās stikla caurulēs deg jaunas sveces.

Pa zvaig�ņu lūkām redzamas debesis.

Kuru katru bridi iestāsies krēsla.

Meistars ir pārguris. Svētajo pārvieto�ana uz Templi ir izsmē�lusi viņa spēkus. Tomēr viņa roka būs nekļūdīga.

Viņ� paceļ rituālo akmens smidzināmo trauku. Tajā ir no Svētajiem savākts ūdens. Viņ� izveido svēto līniju, kas sākas pie trilītu pakavā novietotā Altāra akmens, ved cauri austrumu sarsēnu arkām, pāri Bendes akmenim līdz Papē�a akmenim.

No drānu kabatas viņ� izvelk rituālo akmens nazi un skatās uz akmens bluķi, uz kura tiks guldīts zieds. Pieci cirtieni. Pa vie�nam par katru vareno trilītu, kurā atdusas galvenie Svētajie: Sau�les, Mēness, zvaig�ņu, Zemes un viņsaules dievi.

Meitene tur tiks atstāta uz piecām stundām. Pa stundai kat�ram dievam. Pēc tam viņu atva�os un vēlreiz nomazgās svētajā ūdenī. Tad viņu ziedos Svētajiem.

Otra roka iesniedzas citā dziļā kabatā. Pirksti aptausta priek��metus, kas tajā glabājas. Rituāla āmuri. Viņ� palūkojas uz abiem Nesējiem, kas gaida aiz Lielās zāles ieejas ailes. Tiem pa rokai atrodas raupjas prie�koka nestuves, uz kurām zieds tiks nests pēdējā gaitā.

Meistars ir gatavs.

Viņ� paloka galvu. Nesēji tūdaļ dodas prom.

-���� Kāpēc tu bēgi? Stāvēdama blakus Lī D�onsam, Megana vēl vairāk izgrie� viņa roku. Man nav laika muļķoties; tev arī nav.

-���� Labi! Jā, labi jau, labil Es visu pastāstī�u!

Megana redz D�imiju steidzamies �urp un palai� D�onsu vaļā. Zeņķis pieslejas uz ceļiem. Ar otru roku satver Meganas tvēriena samocīto roku. Es nobijos! Redzēju, ka jūs iznākat no manas mājas, un vienkār�i nobijos.

Megana pieceļ viņu kājās. Tu kopā ar Semu Grabu noga�lināji D�eiku Timberlendu un palīdzēji viņam nolaupīt Keitlīnu Loku. Kā policiste varu teikt, ka ar tevi ir cauri, mans dīvainais jaunais draugs. Viņa ar pirkstu iebaksta kārnajās krūtīs. Ties�lietu eksperti jau meklē pierādījumus Graba saistībai ar slepka�vību un nolaupī�anu. Un es ne�aubos, ka, līdzko mums būs tava DNS, tādi tiks atrasti arī par tevi. Zvērinātajiem briesmīgi patīk DNS. Tikai trīs burti, bet tādam biju�ajam narkomānam kā tu pat prātā nevar ienākt, cik cie�i viņi tiem tic.

D�onsam dzīvē ir iznācis pabūt cietumā. Viņam neparko negribas tur atgriezties. Zeņķis skatās Meganai garām, uz ceļu un lielo, brīvo pasauli. Viņ� prāto, ko tagad darīt. Vispēdīgi ieru�nājas. Paklau, es gribu imunitāti. Garantiju, ka pret mani nebūs nekādu apsūdzību.

-���� Vari nemaz nesapņot, atcērt D�imijs. Par imunitāti tu vari aizmirst. Tagad var būt runa par negatīvo seku ierobe�o�anu. Domā ātrāk! Ko tu vari pateikt, iekams turēsi zobos apsūdzību?

D�onss atkal glauda sāpo�o roku. Neko daudz. Tas nemaz nav tā, kā jūs domājat.

-���� Ne�āksties! Megana nikni uzsauc. Mēs gribam dzirdēt visu. Un nemēģini melot vai laipot! Stāsti visu, kā ir.

Viņ� piespie� roku pie pieres. Atmiņā nāk visas tās ainas. Mironis furgoniņa aizmugurē. Smukulīte, kas kliedz un spārdās.

Viņ� pats, tupēdams tajā furgoniņā, ierosina, ka skuķi vajadzētu nogalināt. Tā bija nelaimīga sagadī�anās. Patiesībā nevienam nevajadzēja mirt. Viņ� redz, ka policisti viņam netic. Nopietni! Mēs viņus saņēmām ciet tāpēc, ka meitene pieskārās vienam no Svētajiem. Tālāk viss vairs negāja tā, kā vajag: Sems iesita d�ekam, un ma�īnā �is nomira. Mēs pārbijāmies. Tā nebija do�māts.

-���� Es teicu nelaipot! Megana atkal iebaksta viņam krū�tīs. Kāpēc jūs vispār bijāt Stounhend�ā? Kuram tie abi bija vajadzīgi un kādam nolūkam?

D�onss norīstās. Rituālam ir vajadzīgs upuris. Sems teica, ka upuri izvēlas pēc tā, ka cilvēks pieskaras vienam no Svēta�jiem. Tai nebija noteikti jābūt tai smukulītei vai viņas �alim, tas varēja būt jebkur�, jūs saprotat? Viņi vienkār�i pagadījās nepa�reizajā vietā un nepareizajā laikā.

-���� Kur viņa tagad ir? D�imijs noprasa.

-���� Templī, es jums par to stāstīju. Bet es jau teicu, es nezinu, kur tas atrodas. Par �ādu atbildi policisti dusmojas, viņ� to uzreiz redz. Goda vārds! Es to no ārpuses nekad neesmu redzē�jis. Kaut kur pie 360. �osejas, netālu no Imberas, neko vairāk es nezinu. Mēs nogriezāmies no ceļa pirms Imberas, blakus poli�gonam. Sems aizveda meiteni ar savu ma�īnu, bet es paliku fur�gonā kopā ar to mironi.

Meganai gribas zeņķim kārtīgi iekraut pa ausi. Tu runā par jaunekli, kuru jūs nogalinājāt savām rokām! Izrādi viņam kaut cik cieņas!

-���� Runā! nokomandē D�imijs.

-���� Tad Sems atbrauca atpakaļ un teica, ka ir ar kādu sazva�nījies. Ar vienu no �aurā loka. Viņ� izskatījās atvieglots. Viņam likās, ka visu izdosies nokārtot.

-���� Stop, tagad atgriezīsimies pie tā, ko tu pirmīt stās�tīji! pieprasa Megana. Par to, ka Stounhend�ā kaut kas no�tiek.

Lī D�onss nosarkst. Megana noprot, ko viņ� domā. Ja tā meitene nomirs, tu tiksi apsūdzēts slepkavībā.

Zeņķim pielec. Pie manis atbrauca Mets Atlijs, mēs viņu saucam par Mu�u. Viņ� paskatās D�imijam acis. Viņ� zināja, ka jūs mēģināt no manis kaut ko izspiest, gribat, lai es stāstu par Semu. Viņ� teica, lai es ar jums sazinos un pastāstu, ka �onakt Stounhend�ā notiks pasākums. Viņ� atkal lūkojas uz Meganu. Es neko nesapratu, jo �onakt tur tie�ām kaut kam bija jānotiek. Nu, rituālam. Viņ� apklust.

-���� Lī! Runā! D�imijs stingri uzsauc.

-���� �onakt meiteni vajadzēja, nu, jūs jau saprotat, upurēt. Un tam vajadzēja notikt Stounhend�ā.

-���� Vajadzēja notikt?

-���� Tur jau tā lieta, viņ� skaidro, skatīdamies te uz Meganu, te uz D�imiju. Viņi zina, ka jūs esat viņus uzodu�i. Viņi zina visu. Tādēļ Mu�a gribēja, lai es jums pastāstu par Stounhend�u. Tad jūs mestos uz turieni.

Megana smagi nopū�as. Bet kur tas viss patiesībā notiks?

-��� Ja es pareizi saprotu, tad Templī. Viņ� saliek rokas un pastiepj tās uz D�imija pusi. Saņemiet mani ciet! Ielieciet mani kaut kur aiz restēm, lai man nevar tikt klāt! Mu�a teica: ja es kaut ko sarunā�u ne tā, ar mani būs cauri. Ja es nedarī�u, kā viņ� liek, tad arī mani drīz izzvejos no upes beigtu.

-���� Iespundē viņu, Megana saka D�imijam. Lai tagad Tompkinsa tiek ar viņu galā.

Tas ķēms neliekas mierā! Fēnikss ir norāvis kreklu un iebāzis rokas zem meitenes drānām! Viņ� to apgramsta! Vienradzis pie�spie� seju pie restēm; viņ� nespēj noticēt savām acīm.

-���� Ei! Viņ� noribina restes. Novāc rokas, tu, kucesbērns! Es tev jau vienreiz teicu!

Abi ir ielīdu�i kaktā un mēģina slēpties, ta�u Vienradzis visu redz. No gaiteņa līkuma iznāk Mu�a. Kas te notiek?

-���� Tas idiots grib izdrāzt meiteni!

-���� Ko? Neļauj! Tūlīt pat atver tās velna durvis!

Vienradzis ātrumā nespēj atrast atslēgu. Mu�a ierauga, kā

abi kamerā skūpstās. Ātrāk! Ejam iek�ā!

Abi iemetas kamerā, kur Gideons un Keitlīna ir sakļāvu�ies kaislīgā apkampienā un apkārt notiek�o ne dzird, ne redz.

-���� Stulbais ēzeli! Mu�a sagrābj Gideonu aiz matiem un atrauj nost.

Keitlīna kāpjas atpakaļ. Viņas sejā ir klaj� izmisums.

Mu�a pagrie� Gideonu pret sevi un ietriec dūri tam sejā. Gide�ons apķeras viņam apkārt un turas no visa spēka, lai nenokristu zemē. Keitlīna metas uz priek�u. Mu�ām kaklā ieduras robaina māla krūzes lauska. Meitenei sejā trāpa silta asiņu strūkla, un viņa zina, ka ir pār�ķēlusi vēnu.

Mu�a dreb pie visām miesām. Gideons ļauj viņam noslīgt uz aukstās grīdas un izvelk aiz viņa jostas aizbāzto �aujamo. Vien�radzis stāv, nespēdams pakustināt ne pirksta. Nesaprazdams, ko tagad darīt: palīdzēt mirsto�ajam brālim vai gādāt par ziedu.

-���� Vācies nost no viņas! pavēl Gideons. Es tevi no�au�u bez liekas domā�anas.

Paņem viņa �aujamo, Keitlīn!

Trīsēdama no adrenalīna pieplūduma, meitene izvelk aiz Vienrad�a jostas aizsprausto pistoli un izrauj viņam no rokas atslēgas.

-���� Uz ceļiem! Ar seju pret sienu!

Kad Vienradzis pagrie�as, Gideons a�i paskatās uz �aujamo, kas ir viņam rokā. �ī ir pirmā reize, kad viņ� paņēmis pistoli, viņam nav ne jausmas, kā to lieto. Kur te varētu būt dro�inātājs, vai tā vispār ir pielādēta�

-���� Skrienam! Viņ� izvelk Keitlīnu no kameras un aizver dzelzs durvis. Saķer meiteni aiz piedurknes, un abi metas skrie��us, dzirdēdami, kā Vienradzis aizmugurē sauc palīgā.

Gara acīm Gideons redz Tempļa karti. Viņ� zina, ka tā ir nepilnīga, ta�u labāk tāda nekā nekāda. īsākais ceļ� uz brīvību acīmredzot ved garām Lielajai zālei uz Arējā loka lī�lo�u gaiteni, tad garām Meistara kambarim. Tā viņi nonāks uz akmens kāp�nēm, kas ved uz noliktavu, un tad jau būs virszemē.

Tomēr viņ� nogrie�as uz citu pusi. Klausa savai iek�ējai balsij. �is ceļ� izvedīs viņus brīvībā vai nodos tie�i slepkavu rokās.

Meistars gausā solī iznāk no Lielās zāles un paskatās apkārt. Ziedam jau vajadzētu būt atvestam.

Gaitenī atskan troksnis. Viņ� pagrie�as un dodas uz zieda kambara pusi. Viņam pretī skrien �etri Nesēji. Bez nestuvēm.

-���� Viņas tur nav! viens kliedz. Meitene ir pazudusi!

-���� Mans dēls! Kur ir mans dēls?

-���� Ari viņ� ir aizbēdzis. To saka Pūķis, steigdamies uz Meis�tara pusi. Viņa rokas ir asiņainas. Viņi ir nogalināju�i Mu�u un atņēmu�i Vienradzim pistoli.

-���� Uz galveno izeju! Meistars pavēl. Viņi dosies uz nolik�tavas kāpnēm. Kāds kauns! Un viņ� tā paļāvās uz savu miesīgu bērnu, pats izvadāja viņu pa Templi�

Pūķis izrīko Nesējus, tie aizsteidzas. Un �aurā eja? Tā, kas ved no jūsu kambara?

-���� Par to viņ� nezina, Meistars purina galvu. Tomēr nē, aizsūti kādu arī uz turieni.

-���� Es pats aizie�u. Pavēlējis pārējiem pārmeklēt Templi, Pūķis ar diviem Ģildes brāļiem aizskrien.

Meistars raugās uz tuk�o Lielo zāli. Svētajie ir neapmierināti, viņ� to skaidri jūt. Tomēr viņ� ir mierīgs. Templis ir pamatīgi nocietināts. Viņi pavisam noteikti paspēs noķert meiteni un vēl līdz gaismas svīdai pabeigt ceremoniju.

Viņ� sāk iet uz Lielo zāli, tad apstājas. Pasmaida un uzsauc nopakaļ Pūķim: Atlaid vīrus un nāc man līdzi! Es zinu, kur viņi ir.

Te lāpu ir maz, un tās izvietotas tālu cita no citas. Gaiteņu labirints ir auksts, gaisu pilda drēgnuma un nāves dvaka.

Keitlīna skrien un neatlai� Gideona roku. Kaut nu �is vīrietis zinātu, ko dara! Viņa pārāk labi atceras savu neveiksmīgo bēg�a�nas mēģinājumu.

Kaut kas te tomēr nav pareizi. Viņi virzās lejup. Dodas dziļāk �ajā drausmīgajā midzenī, nevis skrien aug�up, tur, kur ir virs�zeme un brīvība. Mēs skrienam nepareizi!

-���� Nē, tici man! Gideons aizelsies atsaucas.

Keitlīna zina, ka ir jātic; viņai nav izvēles.

Skrējienā pa tum�ajiem gaiteņiem Gideons drud�aini pūlas iztēloties Tempļa kaktus un lī�lo�us. Viņ� to redz kā zemē ieraktu piramīdu ar noapaļotu virsotni. Aug�ējos līmeņos ir mūsdienīgs operāciju vadības centrs. Ar lielu apdomu izveidotas rekreācijas telpas un gaiteņi. Zemāk ir Meistara kambaris un Lielā zāle, kuru no austrumiem un rietumiem ieskauj Uzeja un Noeja. Viņ� iztēlojas, kā tas viss ir izbūvēts ap centrālo zvaig�ņu lūku atbil�sto�i kompasa virzieniem un zvaigznāju izvietojumam.

Tālāk austrumu gaitenis. Pa to var nokļūt pa�ā apak�ējā līmenī. Sentēvu kapenēs. Tie�i turp viņi dodas.

Gaiteņu lī�lo�i un pagriezieni viņam atkal atsauc atmiņā ēģiptie�u kapenes. Tādās celtnēs alla� ir iebūvēts noslēpums. Viņ� labi atceras Hufu Lielās piramīdas slepenos kambarus un ejas.

Kaut nu arī Templim būtu noslēpumi! Zvaig�ņu lūkas, te augstāki, te zemāki gaiteņi, Noeja un Uzeja, ģeogrāfiskā atbil�stība� Tas viss vedina domāt, ka viņ� nekļūdās.

Abi apstājas pie aizslēgtām ozolkoka durvīm.

-���� A�i! Gideons pievelk Keitlīnu pie sienas; meitene ir pavi�sam aizelsusies. Apsēdies! Sēdi un nekusties!

Viņ� pakāpjas vairākus metrus atpakaļ, pagrie�as un pēto�i skatās. Mazliet vairāk uz priek�u! Panāc pusmetru uz manu pusi!

Meitene nepieceldamās pa�ļūc uz priek�u, pievelk drebo�os ceļgalus pie krūtīm, sakārto vaļīgo upurdrānu krokas.

-���� Labi. Tur arī paliec! Viņ� paiet vēl tālāk atpakaļ, nozūd gaiteņa līkumā, tad atgrie�as un cie�i skatās Keitlīnai acīs.

-���� Nekusties! Lai kas. arī notiek pat ja viņi taisās tevi sagrābt -, nekusties!

Keitlīna trīcēdama sē� uz aukstās grīdas pa pusei raustīgās lāpas gaismā, pa pusei tumsā, kas valda gaitenī, kur� ved uz Sen�tēvu kapenēm.

Gideons ir pazudis. Viņa palikusi viena. Viņas domas aiz�klīst savus ceļus, līdz senajiem laikiem, kad viņa, maza meitene, spēlēja ar vecākiem paslēpes. Viņa prata tik labi paslēpties, ka tēvs un māte nespēja viņu atrast. Viņa gaidīja, liekas, bezgalīgi ilgi. Un baidījās, ka viņu tā arī neatradīs.

Vai Gideons ir aizgājis pavisam? Atstājis viņu kā ēsmu, lai pievilinātu tos vājprātīgos cilvēkus?

Atskan soļu duna. Kāds tuvojas. Gaidī�ana ir beigusies. Apslā�pētas balsis. Tie nāk viņu sagūstīt. Gideons lika nekustēties� lai notiek kas notikdams� nekusties.

Keitlīna apvalda bailes. Nācēji ir pavisam tuvu. Soļi dun tik dobji, ka ir skaidrs: pēc da�ām sekundēm tie viņu ieraudzīs.

Gaitenī atskan kaut kas līdzīgs sprādzienam. Troksnis ir tik skaļ�, ka viņa �ausmās saraujas. Ausīs sāpīgi d�inkst. Vīrietis, kas stāv viņai blakus, ir piespiedis roku pie krūtīm. Viņa acis ir plati ieplestas, mute vaļā. Viņ� sagumst, nokrīt ceļos.

No tumsas iznāk Gideons. Ar drebo�u roku notēmē pistoli uz vecu vīrieti sarkanās drānās.

-���� Tēvs� �o vārdu viņ� spļautin izspļauj.

Ģildes Meistars skatās uz Pūķi, kas guļ uz grīdas; viņa seja pau� vienu vienīgu nicinājumu.

-���� Kāpēc tev vajadzēja tā darīt?

Gideons vicina ieroci.

-���� Atdod man kapeņu atslēgu.

Meistars noņem kaklā pakārto atslēgu.

-���� Es jau zināju, ka tev par katru cenu vajadzēs nolaupīt kaut ko vērtīgu. Tu esi tāds pats kapu zaglis kā Nateniels. Viņ� nomet atslēgu asiņu peļķē, kas iepletusies blakus Pūķim.

-���� Paņem! Gideons nokomandē Keitlīnu, pistoli joprojām turēdams pavērstu pret tēva krūtīm.

Keitlīna noliecas.

Pūķis sagrābj viņu aiz kājas un pievelk sev klāt.

Meistars metas Gideonam virsū kā vērsis un ietriec viņu sienā.

Atskan vēl viens briesmīgs sprādziens.

Abi noslīgst uz grīdas, nelaizdami viens otru vaļā. Pistole ar troksni nokrīt uz asinīm no�ļakstīta akmens bluķa.

Keitlīnā iedzirkstas izdzīvo�anas instinkts. Viņa izstiepj roku pāri Pūķa asiņu peļķei un satver �aujamo. Vīrietis joprojām tur viņu aiz kājas. Tā spēcīgās rokas virzās tuvāk ceļgalam. Viņa pagrie�as. Viņai nav izvēles. Meitene nospie� mēlīti. �āviens trāpa tie�i sejā. No rībiena aizkrīt ausis.

Viņa ir no�ļākta ar asinīm un smadzeņu putru. Keitlīna nomet pistoli un �ausmās paceļ sarkanās rokas. Viņa nespēj pakustē�ties. Gideons pienāk viņai klāt.

-���� Nāc! Mums jāiet!

Keitlīna ir sastingusi. Viņai atmiņā uz visiem laikiem paliks �ī drausmīgā brī�a ainas. Kā �is vīrietis uz viņu skatījās; asinssarkanā migla, ādas lēveri, siekalas, kaulu drumslas. Viņ� ir miris. Viņa nupat no�āva cilvēku.

-���� Keitlīna! Celies aug�ā!

Gideons satver viņu aiz rokas. Tā ir slapja no asinīm un sma�dzenēm. Gideons velk viņu sev līdzi, akmeņi viņai zem kājām �ķiet mīksti un ļodzīgi. Acis aizmiglojas. Viņa apstājas un sāk vemstīties. Tuk�ajā kuņģī uzrodas vēl da�i �ķidruma pilieni.

-���� Nāc ta�u!

Viņa atkal norīstās un paskatās sānis. Gideons slēdz vaļā kādas durvis, tās ir tikai da�us metrus no viņas.

Viņ� pieskrien un satver Keitlīnu, ievelk sev līdzi vēl vienā tum�ā kambarī.

Pilnīgi tum�ā.

Viņa stāv un trīc, Gideons taustās apkārt. Meitenes acu priek�ā atkal izplūst asiņainā migla. Miesa. Siekalas. Kauli. Tas pēdējais, stingais skatiens. Kā salauztai lellei.

Gaisma. Pie sienas ir iedegta lāpa. Tās liesma ir oran�a. Oran�a, nevis sarkana. To ir aizdedzis Gideons. Turēdams

Keitlīnu pie rokas, viņ� citu pēc citas aizdedz milzīgas sveces. Melnā tumsa izklīst, nozūd kā ūdens nokaitētās smiltīs. Pamats zem kājām izliecas. Viņai saļogās ceļi, dzīslas caurstrāvo �ķebīgs karstums.

Keitlīna!

Gideona balss d�inkstēdama skan no liela tāluma, tā ceļo pie viņas pa garu, tum�u tuneli. Viņa krīt.

Lode ir izgājusi cauri Meistara aug�stilbam. Tā ir viņa laime. Būdams profesionāls karavīrs, viņ� zina divas vienkār�as patiesī�bas. Pirmkārt, jebkura �auta brūce var būt liktenīga. Ja tā asiņo ilgi, tu mirsti. Otrkārt, ja �āviens nav ķēris galvā vai mugur�kaulā, ar pistoli ienaidnieku nav iespējams neitralizēt. Jā, viņ� būs pamatīgā �okā, ta�u, no tā attapies, ienaidnieks piesliesies kājās un no jauna tev uzbruks. Tie�i to viņ� �obrīd grasās darīt.

Meistars noslauka asinis un apskata brūces, kur lode ir iegājusi un iznākusi ārā. Tās ir tīras. Viņ� piesardzīgi patausta bojātos audus. Lodes ātrums nebija liels, tādēļ atvere ir līdzena. Apkārtējie audi gandrīz nav cietu�i. Piespiedis pirkstu, viņ� ska�tās, kā caurums aizvelkas ciet. Ja �auts būtu ar citu ieroci, ievai�nojums būtu daudz nelāgāks.

Viņ� turpina taustīt, līdz jūtas pārliecināts, ka brūcē nav kaulu �ķembu un saplosītu muskuļaudu. Mēģina piecelties kājās, ta�u viņam ir grūti noturēt līdzsvaru. Grūti iztaisnot kāju, tā negrib turēt svaru. Viņ� atbalstās pret sienu un norauj auklu, ar ko apjoztas viņa drānas. Apmet to ap kāju un izveido �ņaugu. Tas ir pagaidu līdzeklis, bet �imbrī�am ar to būs diezgan.

Tā var apskādēt nervu, tomēr labāk riskēt, nevis noasiņot līdz nāvei. Viņ� raugās lejup. Tur ir lipīga asiņu peļķe un Pūķa smadzeņu putra. Nav nekādas jēgas taustīt pulsu. Ar sānu redzi viņ� pamana kapenēs mirgojam gaismu. Tur kliedz viņa dēls. Mudina meiteni kustēties ātrāk.

Viņ� iebā� roku dziļajā kabatā. Satausta rituāla āmurus un akmens nazi.

Viņam pietiks spēka tos panākt. Pietiks spēka pabeigt rituālu.

Gideons negribīgi atstāj paģību�o Keitlīnu guļam uz grīdas. Augstu pacēlis lāpu, viņ� ātri izstaigā kapenes. Kaut kur jābūt kādai pazīmei. Liecībai, ka �ī nav liktenīga kļūda.

No desmitiem slīpi novietotu zārku viņam seko tuk�i acu dobuļi. �ie skatieni velkas viņam līdzi kā spoki. Miroņu rēgainās rokas tver viņu aiz skausta, tās ir aukstas kā �ermuļi murgos.

Ēģiptie�i ievērojamiem aizgājējiem deva līdzi to vērtīgākās mantas. Izskatās, ka tāpat rīkoju�ies arī Svētajo Kalpi. Ēģiptie�i gādāja, lai kapenēs būtu arī kas cits. Slepenas ejas uz pēcnāves dzīvi. Gari tuneļi, pa kuriem iziedams miru�ais valdnieks varēja aug�āmcelties un būt kopā ar savu tautu.

Gideons pūlas atcerēties visu, kas viņam zināms par piramī�dām. Par pieticīgajām būvēm, kas tika uzceltas par godu jauna�jam Pepi II. Par zikurātam līdzīgo D�osera piramīdu. Par Sneferu Sarkano piramīdu. Par Gīzas piramīdām, kas tika celtas divtūk�sto� piecsimt gadu pirms Kristus dzim�anas, ap to pa�u laiku, kad �eit vēla Stounhend�as akmeņus, uzreiz pēc Tempļa pabeig��anas. Kambari Lielajā piramīdā ļoti līdzinās tiem, kas �obrīd atrodas viņam apkārt. Neizdibināmas ejas, kas no valdnieka un valdnieces atdusas kambariem ved uz ārpasauli. Slepenie gaiteņi ļāva brīvību atguvu�ajiem gariem aizlidot debesīs.

Gideons stumda �ķirstus. Izkustina miroņus. Dzird, cik neap�mierināti �ņerkst to kauli. Zirnekļu tīmekļu apvītie ģindeņi �īkst un brāk�ķ, kad viņ� aiz �ķirstiem un zem tiem meklē lūkas vai nomaskētus gaiteņus. Tomēr neatrod.

Aiz muguras ievaidas Keitlīna, un viņ� atgrie�as pie meite�nes, noliecas un pastiepj lāpu tā, lai redzētu viņas seju. Viņa pamazām atgūst samaņu, ta�u ir mironīgi bāla. Viņas acis ir glā��ainas. Viņas iek�ējās rezerves izsmeltas.

Gideons uzmundrinādams pieskaras meitenei pie pleca. Viss ir kārtībā. Tu vienkār�i paģībi.

Viņas skatiens paslīd Gideonam garām un ierauga �ausmu kambari. Zārki. Skeleti. Sveces. Murgs joprojām nav beidzies.

Gideons atsauc atmiņā savus pētījumus, aprakstu putekļainās mapes, savu akadēmisko pagātni. Sasprindzina prātu, lai beidzot ieraudzītu to, ko uzreiz nevar saskatīt. Neskaidri atminas milzīgu labirintu. Tas bija Amenemheta piramīdā, celtnē, kas, pēc dau�dzu domām, ir iespaidīgāka nekā Lielā piramīda: simtiem telpu, gaiteņu, eju, viltus kapeņu, zvaig�ņu lūku un slepenu durvju.

Tur bija griestos ierīkota slepena izeja. Nomaskēta ar akmens vāku. Pa to varēja izlīst apslēptu telpu un gaiteņu labirintā. Neskaitāmi strupceļi un bezdibenīgas atveres un tomēr tā bija izeja, iespēja izkļūt ārā.

Skandināvu arheologi atklāja, ka labirints simbolizē pavasara saulstāvjus, bridi, kad saule uzvar ziemas tumsu. Gideons paceļ galvu. Viņa skatiens apstājas pie lielā akmens kuba telpas vidū. Pat ja viņi uz tā uzrāptos, griesti visviens būtu pārāk augstu. Tomēr citu izeju viņ� nespēj saskatīt.

Kaut nu Keitlīnai pietiktu spēka�

-���� Mums jāsāk kustēties. Viņ� saņem meiteni aiz rokas un pieved pie milzīgā smil�akmens bluķa. Gideons rāpjas pirmais, tad uzvelk viņu pāri pirmajiem akmens plauktiem.

-���� Pagaidi! Viņ� aizāķē Keitlīnas pirkstus aiz akmens klu�a malas. Turies cie�i! Man jāpakāpjas mazliet augstāk, tad es�

Vārdi izkalst viņam mutē.

Viņ� redz to, ko Keitlīna nevar ieraudzīt. Cilvēka stāvu meite�nei tie�i aiz muguras.

Viņ� ir pārāk gauss un nepaspēj apturēt akmens asmeni, kas ievelk �vīku Keitlīnas kājā.

Meitene iekliedzas un gandrīz nokrīt no smil�akmens bluķa. Gideons satver viņu aiz rokas un uzvelk vienu līmeni augstāk.

Meistars vēlreiz paceļ nazi. Cirtiens trāpa pārāk zemu. Viņ� ar pūlēm pasper soli uz priek�u un cērt vēlreiz. Jau tuvāk, ta�u nazis, vienalga, nesasniedz meiteni. Par spīti sāpēm, viņ� uzsvempjas uz akmens arhīvgalda apak�ējā plaukta.

Gideons velk un stumj Keitlīnu aug�up gar bluķa malu. Tālāk no na�a. Tā viņ� nepamana briesmas. Nazis iecērtas plecā viņam pa�am. Viņ� nogā�as uz grīdas.

Meistars metas pakaļ. Viņu vada alkas atriebties. Aizskarts lepnums. Gods. Visa viņa dzīves jēga un arī vērtība, par ko var atdot dzīvību. Viņ� paceļ nazi.

Pistole ir palikusi aug�ā, uz akmens bluķa. Gideonam nav ne mazāko izred�u aizsniegt ieroci. Viņ� nespēj novērst acis no nāvējo�ā asmens, ko tur viņa tēva roka.

Meistars grīļodamies tuvojas un cērt. Kustība ir greiza, cir�tiens netrāpa mērķī. Gideons redz vājo vietu: Meistaram gar kāju tek asinis. Viņ� sper, cik spēka.

Meistars sāpēs iegaudojas. Nazis izkrīt viņam no rokas. Gide�ons varētu viņu nonāvēt. Varētu mesties pēc pistoles un �o cil�vēku no�aut. Nē. Viņ� to nedarīs.

Viņ� pagrie�as un atkal rāpjas aug�ā, kur sakņupusi gaida Keitlīna.

Nelga! Meistars kliedz, gulēdams uz akmeņiem un abām rokām satvēris kāju. Tur nevar tikt ārā! Tur nav izejas!

Gideons uzrāpjas pa�ā aug�ā un palīdz Keitlīnai pievārēt pēdējo pusmetru. Stāvēdams uz milzīgā smil�akmens bluķa, viņ� redz, ka tēvam ir taisnība.

Te nevar tikt ārā.

Meistars grīļodamies dodas prom no Sentēvu kapenēm. Vēl ir laiks, viņ� zina. Ja izdosies sasaukt Nesējus un Pielūkus, ziedu izdosies sagūstīt. Jā, ir vēls, tomēr rituālu vēl ir iespējams pabeigt.

Viņ� ir vārgs, reibst galva: viņ� ir zaudējis pārāk daudz asiņu. Kājas raustās, tās nemitīgi savelk krampji. Viņ� apstājas un veikli sakārto �ņaugu. Nervi jau kļūst nejūtīgi. Katrs solis pa slīpo gaiteni ir vistīrākā spīdzinā�ana. Tomēr viņam veicas: kad viņ� sasniedz laukumiņu gaiteņa vidū, tur stāv Greblis un trīs Pielūki.

-���� �urp! Nāciet �urp! Neko vairāk viņ� nespēj izdvest un noslīgst zemē.

-���� Ārstu, ātri! Greblis kliedz un uzsauc diviem vīriem: Palī�dziet! Viņu vajag aiznest uz kambari.

-���� Nē! Meistars protestē. Mans dēls un zieds ir Sentēvu kapenēs. Saņemiet viņus ciet! Tūlīt pat!

-���� Paliec pie viņa! Greblis nokomandē vienu no Pielūkiem. Nepieļaujiet, ka viņ� zaudē samaņu. Tad ieskatās savam senajam draugam acīs. Tūlīt atvedīs ārstu.

-���� Skrien! Meistars kliedz. Viņi ir uzrāpu�ies uz galda. Dari visu, lai atgādātu meiteni.

Meistars tiek aiznests uz viņa kambari un noguldīts uz akmens galda.

-��� Jūs esat zaudējis daudz asiņu, saka ārsts.

-���� Es zinu! Meistars atcērt. Savediet mani kārtībā, un viss.

Ārsts paloka galvu. Viņ� gaida, kad no operāciju vadības tel�pas tiks atnests ledus un spirts. Brūci vajadzēs piededzināt ar nokaitētu metālu. Kaujas laukā nākas improvizēt. Ārstam tā nav pirmā reize.

Meistara domas klīst citur. Ja viņ� nepabeigs rituālu, tam būs ļaunas sekas. Svētajo spēks samazināsies. Iespējams, līdz kritis�kai robe�ai. Ļoti daudziem tas nozīmēs nāvi.

Bet kas notiks, ja zieds un viņa dēls tomēr aizbēgs? Viņ� nodreb.

Par Ģildi uzzinās nepiedero�as personas. To nedrīkst pieļaut. Viņ� neko nevar darīt: vajadzēs ķerties pie galējiem līdzekļiem. Tāda iespēja ir laikus paredzēta. Viens viņa vārds, un tas notiks.

Milzīgā akmens bluķa virsma ir nesatricināma. Gideons smil�akmenī nespēj ieraudzīt nevienu plaisu, vienīgi kvadrāt�veida atveri tie�i vidū. Nav saprotams, kam tā domāta. Lai kaut ko novadītu? Ūdeni vai gāzi? Vai varbūt lai kaut ko iegūtu?

Viņ� lūkojas bezdibenīgajā caurumā. Varbūt tajā reiz bijis iestiprināts augstāks akmens bluķis, kas sniedzies līdz pat kapeņu jumtam? Atvere ir �auras akas platumā. Viņ� tik tikko spētu tajā ielīst. Tomēr nekā cita te nav. Nav manāms nekas tāds, kas varētu kalpot par izeju.

Keitlīna sē� bluķa malā, abām rokām satvērusi kāju, kurā nazis atstājis vaļēju brūci. Gideons atkal ieskatās atverē, ieska�tās neizdibināmajā, �au�alīgajā tumsā. Kuru katru brīdi būs klāt Pielūki. Viņ� apsē�as un nolai� kājas tuk�umā.

Keitlīna raugās uz viņu neizpratnes pilnām acīm. Ko tu dari?

-���� Nezinu. Kad darī�ana ar seniem objektiem, parasti grūti kaut ko saprast. Atliek vienīgi pētīt, līdz rodas nojausma, kam tie domāti. Viņ� atbalstās uz elkoņiem un lai�as dziļāk. Ne�ēlīgi sāp na�a sagraizītais plecs.

Gideons ar kāju taustās gar akas sienu. Tur kaut kas ir. �aurs plauktiņ�, sprauga. Viņ� ieāķē tajā kājas pirkstus un nolai� lejup ari otru kāju, meklēdams vēl kādu dzegu. Pēc brī�a tāda ari atrodas.

Kad Gideons ir nozudis, Keitlīna pierāpo tuvāk. Viņa te neparko nepaliks viena. Tagad ir redzami tikai viņa pirksti. Viņ� uzsauc: Te sienās ir spraugas. Var kāpt lejup kā pa trepēm. Saņemies un mēģini.

Vairs nav redzamas arī viņa rokas, Keitlīna ar pūlēm spēj sa�skatīt tikai Gideona galvvidu. Viņa nometas ceļos un sāk iegrem�dēties tumsā. Jau atkal jādodas melnā caurumā. Viņas prāts tam pretojas, ķermenis kļūst stings. Nē, viņa to nespēj. Viņa nespēj līst iek�ā tādā caurumā.

Tomēr viņai nav citas izejas. Jāiet līdzi Gideonam. Jāuzticas un jāiet.

Pēdas, kas reiz bija skaistas un koptas, berzējas gar raupjo smil�akmeni, līdz beidzot viņai izdodas uztaustīt spraugas. Keit�līna dodas lejup, dodas tumsā.

Kreisā kāja negaidīti uzduras stingram pamatam no akas sienas rēgojas akmens dzega. Viņa var atslogot savainoto kāju un dro�āk virzīties lejup.

Tad pēk�ņi atskan briesmīgs troksnis. Liekas, viņai tie�i virs galvas pa tuneli ripo vilciens.

-���� Kas tur notiek? no apak�as sauc Gideons.

Keitlīnai nav ne jausmas. Viņa paceļ galvu.

Kaut kas slīd pāri akas atverei. Akmens disks, kas aizsedz trū�cīgo gaismu. Keitlīnas acu priek�ā atvere ir aizkritusi ciet. Būk�ķis. Klusums.

Viņi ir iesprostoti. Ceļa atpakaļ vairs nav.

Kad ārsts tin ap Meistara ievainoto kāju elastīgu pārsēju, parādās Greblis ar murgainu ziņu.

-���� Kapenēs viņu nav. Mēs tās pārmeklējām krustām un �ķēr�sām. Ja arī viņi tur bija, tad tagad ir aizbēgu�i.

-���� Viņi bija uz arhīvgalda, sāpes liek Meistaram runāt klusu. Viņi tur bija, es pats redzēju.

-���� Vai jūs domājat, ka es nedzirdēju, ko jūs sakāt? Greblis vaicā. Mēs visu pārmeklējām. Arī arhīvgaldu.

-���� Es tur uzkāpu, Meistar, viens no Pielūkiem piebilst. Līdz pa�ai aug�ai. Griestus no turienes nevar aizsniegt. Pa aug�u viņi nevarēja aizbēgt.

Meistars noslidina kājas gar akmens galda malu un pieceļas sēdus. Galvā saskrien asinis, viņam kļūst nelabi. Tātad viņi joprojām ir turpat.

Greblis pieliecas draugam klāt. Ticiet man, viņu tur nav. Mēs būtu atradu�i.

-���� Tad viņi ir izmuku�i man aiz muguras. Meistars pieceļas kājās un sāpēs saviebjas.

-���� Jūs nedrīkstat celties un staigāt! saka ārsts. Piededzinājums ir pavisam svaigs, nedrīkst vēl vairāk samocīt brūci!

Meistars neklausās. Vēlreiz pārmeklējiet pilnīgi visu. Pēdējo reizi; tad viss ir beidzies. Ir jāprot atzīt, ka tu esi sakauts. Grebli, jūs zināt, kas jums darāms.

Greblis pamāj ar galvu. Viņ� visu saprot. Lieliski saprot.

Bridi abi pat nepakustas. Viņi kā sastingu�i stāv karstajā, smacējo�ajā tumsā. Nav redzams itin nekas. Viņi dzird tikai pa�i savu aizturēto elpu. Dzird, kā viņu pēdas skrāpējas gar akme�ņiem.

-���� Mēs te nosmaksim! Keitlīnu pārņem panika. Mīļais Dievs, nē!

-���� Mieru! Gideons parāpjas augstāk. Keitlīn, izbeidz! Viņ� pastiepj roku, satausta meitenes pēdu. Pieskaras tai. Aka ir tik �aura, ka tuvāk viņ� netiek. Nomierinies, lūdzu. Jāizdomā, kā lai mēs tiekam ārā.

Keitlīna aizver acis. Mēģina ar savu iek�ējo tumsu iznīcināt �o drausmīgo melnumu. Lēni ieelpo caur degunu. Izelpo caur muti.

Gideonam virs galvas atskan ritmiska dunoņa. Viņ� ieklau�sās, tad vaicā: Kas notika? Vai tu kaut ko pavilki? Uz kaut kā uzkāpi?

-���� Es nostājos uz kaut kā jocīga. Viņas balsī skan asaras. Piedod! Tagad tas ir man pie ceļgaliem. Tāda kā dzega.

Ahā!

Gideons zina, ka senās kapenēs bie�i tika ierīkotas lamatas, lai nepieļautu, ka apbedījumus aplaupa zagļi. Viņ� pavelkas augstāk un satausta dzegu. Tas ir gluds akmens. Pavisam neuz�krīto�s. Acīmredzot stratēģiski novietots, līdzsvarojot citu iebū�vētu akmens plāksni. Ja uz to tiek izdarīts spiediens, piemēram, ja uz dzegas kāds nostājas, atsvars pārvietojas un atvere aizkrīt ciet. Pavisam vienkār�i. Tik vienkār�i un tik nenovēr�ami.

-���� Mēs netiksim no �ejienes ārā, ja? Keitlīna cen�as nezau�dēt mieru, ta�u viņu krata �ausmu drebuļi.

-���� Pa to pa�u ceļu netiksim, tas nu ir skaidrs. Gideons runā tālāk, neļaudams viņai pieķerties �ai domai. Tātad jāvirzās uz leju. Nekāp virsū nekādiem izvirzījumiem. Ja tu uztausti vēl kādu viltīgu dzegu, uzreiz pasaki man. Norunāts?

Keitlīna vēlreiz dziļi ieelpo, pūlēdamās nomierināties. Noru�nāts.

Viņa jūt un dzird, ka Gideons rāpjas zemāk. Kļūst arvien grū�tāk noturēties. Viņas spēki sāk izsīkt.

Stāvi! Stāvi! Gideons kliedz, un viņa sastingst. Te ir vēl viena!

Viņ� ar pēdu aptausta izvirzījumu. Nav �aubu, ka tas ietilpst kaut kādā mehānismā. Bet ko īsti tas iedarbina? Varbūt tas kaut ko atver? Vai aizver ciet vēl kādu atveri? Ja nu tas iesprostos viņus �ajā caurumā līdz pasaules galam?

Bet, kas zina, varbūt tas kalpo tikai acu apmānam?

Varbūt tomēr to nospiest? Ja viņi neko nedarīs, sekas ta�u būs tikpat liktenīgas.

Gideons drud�aini domā. Varbūt ari no apak�as aku nosprosto tāda pati bīdāma plāksne. Vai nevar būt tā, ka, uz tās nostājo�ties, pār viņiem nogrūs smil�u lavīna vai pat akmeņi?

Tad viņi tiks aprakti dzīvi.

-���� Viņu nekur nav, saka Greblis. Mēs pārmeklējām visu.

Meistars sē�, atbalstījis ievainoto kāju uz akmens sola. Tas ir pilnīgi dro�i?

Greblis pamāj. Mēs izķemmējām visu, kambari pēc kam�bara, gaiteni pēc gaiteņa.

-���� Tas nozīmē, ka viņi ir aizbēgu�i, bilst Meistars. Tā ir vienīgā versija. Viņi kaut kā tiku�i garām Pielūkiem, kas sargā izeju.

Nav skaidrs, kā bēgļiem tas izdevies, ta�u, domājot loģiski, nekas cits nevarēja notikt. Greblim ļoti negribas to sacīt, tomēr viņam nav izvēles. Pabeigt rituālu mēs vairs nepaspēsim. �ķīs�tītājiem, Nesējiem un Pielūkiem jāizklīst. Jābrīdina ārzemju brāļi. Jāveic visi piesardzības pasākumi.

Meistars ar pūlēm pieslejas kājās. Tev taisnība. Mēs esam pievīlu�i Svētajo uzticību. Tad viņ� pats sevi izlabo. Es viņus pievīlu. Pievīlu jūs visus.

Greblis apzinās, ka �is nav īstais brīdis uzmākties ar mierinā�jumiem, piedo�anu un jūtelību.

-���� Vai man tiek atļauts visu atcelt un uzsākt plāna B īsteno��anu?

-���� Jā. Meistars ieple� rokas un apskauj savu veco draugu. Desmit minū�u laikā Templim jābūt tuk�am. Es dodos pie Svē�tajiem, bet pēc tam izie�u pa savu eju.

Greblis pamāj. Jā. Mums nekas cits neatliek.

-���� Ko tu dari? kliedz Keitlīna. Par ko tu domā?

Gideonam nav atbildes.

Sirds pukst neizturami ātri.

-���� Es tikai atvelku elpu, viņ� melo, noņemdams kāju no vil�tīgās dzegas. Uztaustījis citu atbalsta punktu, viņ� atļaujas maz�liet atslābināties. Uzmanies, te ir vēl viens slazds.

-���� Labi. Keitlīnas pirksti paslīd. Viņa ar muguru atspie�as pret akas sienu, izstiepdama rokas un kājas, lai nenokristu. Vis�maz kaut ko viņa tajā savā mūra cellē ir iemācījusies.

-���� Kas ar tevi notiek?

-���� Paslīdēja rokas. Viņa taustās gar sienu un drīz, par laimi, atkal atrod, kur pieķerties. Tagad atkal turos. Viss kārtībā. Vari kāpt tālāk.

Gideons nevar kāpt tālāk.

Viņ� ir sasniedzis akas dibenu. Un atrauj kāju atpakaļ, nespē�dams uz tā nostāties.

Gideonu stindzina bailes un �aubas. Viņ� cen�as aplēst, cik metru abi tā rāpu�ies. Vismaz piecus viņa augumus, proti, piec�reiz 1,8 metrus. Tātad deviņi metri. Ja viņ� nemaldās, tas akmens bluķis zāles vidū bija apmēram piecus metrus augsts, tātad viņi ir jau krietni zemāk par kapeņu grīdu.

�ī doma viņu nomierina un palīdz saņemties. Viņ� noliek zemē vienu kāju, tad otru.

Nekas nenotiek.

Var dro�i stāvēt uz abām kājām.

Tomēr nekādu izeju no �ejienes viņ� nespēj saskatīt.

Virs galvas atskan troksnis. Pēk�ņi viņu ķer pamatīgs trie�ciens, uz pleciem uzkrīt krietns smagums. Kājas saļogās, viņ� iegā�as kaut kādā �aurībā. Tā ir Keitlīna. Viņa nav noturējusies.

Pamats viņam zem kājām ir sasvēries slīpi. Piepe�i dubulto�jies svars ir iedarbinājis vēl vienu viltīgu mehānismu. Akmens plāksne viņam zem kājām nozūd, un abi, saķēru�ies kopā, slīd lejup, saskrāpēdamies gar raupjo akmens virsmu. Da�as �au�alī�gas sekundes viņiem zem kājām nav nekā. Pēc tam slīpums izlī�dzinās, slīdē�ana kļūst lēnāka; tad beidzas pavisam.

Viņi joprojām ir dzīvi. Dzīvi un neprātīgi priecīgi. �im kritie�nam varēja būt tikai viens iemesls: �ī ir izeja uz ārpasauli. Pēk�ņi Gideons saprot, kālab kapli�as vidū bija vajadzīgs gigantiskais akmens bluķis. Tam bija jākļūst par sentēvu garu mājvietu. Kad aka būtu pilna ar garīgi atdzimu�ajiem, tie ar savu svaru atvērtu pēdējo izeju un atgrieztos virszemē.

Keitlīna iekunkstas. Viņa mēģina pakustēties. Gideons dzird, cik smagi viņa elpo. Līdz pēdējam izmocīta. Viņ� mierinādams apskauj meiteni. Atpūties! Tūlīt viss būs beidzies.

Nepaiet ne piecas minūtes pēc telefona zvana no bāzes, kad Apache apkalpe ir sapulcējusies un gatava lidojumam.

Tomijs Milners jau bija sācis domāt, ka nakts operācija neno�tiks. Kaut kas tāds gadās tik reti. Pavēle ir vienkār�a: atrast un iznīcināt. To viņ� varētu darīt, neatvēris acis. �etri rotori paceļ viņus augstu melnajās debesīs. Tālu lejā redzami automobiļi, kas brauc laukā no poligona. Tiem pui�iem ir pateikts, ka pa �o laiku iegūti slepeni izlūko�anas dati.

Atskan rācijas sprak�ķis. Poligons atbrīvots manevriem. "Apa�-1", apstipriniet, kad redzat mērķi!

-���� Bāze, atbilde pozitīva, mēs esam gaisā un tuvojamies.

-���� Sistēma bloķēta, paziņo �ārlijs Goldings, turēdams rokas uz Longbow uguns vadības radara pults. Sasniedzamības rādi�usā, gatavi komandai atklāt uguni. Beidzu.

-���� "Apa�-1", jums atļauts atklāt uguni bez komandas.

Goldings skatās ķiverē iebūvētajā ekrānā. Virs galvenā rotora

iebūvētais uguns vadības radars pārraida datus uz milimetru viļņu tēmēkli lāzervadāmās Hellfire II raķetes priek�galā. Displeja centrā ir pirmais no ienaidnieka tankiem, kurus viņiem pavēlēts iznīcināt.

Tum�ajā Vilt�īras naktī pēk�ņi uzliesmo �ilbino�i spo�a gaisma un atskan varens pērkona dārds. Lielās zāles kupols zem diviem veciem Chieftain tankiem ieplaisā kā vārītas olas �aumala. Tempļa gaiteņi izzūd kā sa�uvu�as dzīslas, un Sentēvu kapenes tiek apraktas zem tonnu tonnām akmens bluķu, zemes un gru�ve�u. Tās pazūd kā nebiju�as.

Keitlīna un Gideons taustīdamies iet pa piķa melno eju. Tā kļūst arvien platāka un augstāka, jau ir iespējams iet blakus. Viņa atbalstās pret Gideonu, lai mazāk sāpētu na�a savainotā kāja.

Gideons joprojām cīnās ar bailēm. Senie cilvēki savas svēt�nīcas sargāja visiem līdzekļiem. Iespējams, viņus vēl gaida pār�steigumi. Kas zina, viss nogrūs viņiem uz galvas. Vai sabruks zem kājām. Viņ� ar skatienu urbjas tumsā, skatās uz grīdu, uz sienām, drud�aini pēta, vai kaut kas neiekritīs acīs. Jebkas, kas �ķiet neparasts.

Izstiepis kreiso roku, viņ� taustās gar sienu. Tur to, aug�stu paceltu, lai laikus pamanītu rēgojamies siju vai kaut ko vēl ļaunāku, kaut ko tādu, pret ko viņi, neko ļaunu nenojauzdami, varētu sadragāt galvu.

Ceļgali saspringst, tātad viņi virzās aug�up. Cerams, aug�up nozīmē ārā no �ejienes. Ņemot vērā, cik dziļi pazemē bija izbū�vēts Templis, viņiem būs jāiet vēl ilgi.

Keitlīna klusē. Pēdējās stundas ir biju�as pārāk briesmīgas, turklāt viņa septiņas dienas nav ēdusi. Viņai vienkār�i nav spēka. Brīnums, ka viņa vispār spēj kustināt kājas.

-���� Varbūt apstāsimies?

-���� Nē. Nē, ejam. Ja es tagad apstā�os, tad, var gadīties, vairs nespē�u kustēties uz priek�u.

Viņi meimuro tālāk. Kaut kur aiz muguras atskan briesmīgs rībiens. Pa gaiteni veļas tāda kā skaņas bumba. Neko neredzē�dami, viņi sevi�ķi asi uztver triecienviļņus. Zeme zem kājām līgojas. Sienas arī. Gaiss pēk�ņi ir pilns putekļu.

Gideons zina, kas te notiek. Iegruvums. Visa �ī būve brūk.

-���� Mums jāskrien! Viņ� satver meiteni ap vidu un velk līdzi. Te viss brūk kopā.

Liekas, ir pamodies milzīgs pazemes neradījums un smagiem soļiem dzenas viņiem pakaļ, rēkdams un snaikstīdamies pēc viņu kājām. Viņi neprātīgās izbailēs drā�as pa tum�o gaiteni.

Gideons ar pieri ieskrien akmens sienā. Strupceļ�. No trie�ciena viņ� nogā�as gar zemi, noraudams līdzi arī Keitlīnu. Viņa sāniski atsitas pret sienu un, liekas, salau� gū�as kaulu. Gaisā ir tik daudz putekļu un sīkas drazas, ka viņa nespēj paelpot. Eju piepilda zeme un da�ādas sanesas. Viņi tiks aprakti dzīvi.

-���� Kur tu esi? Gideons ir pazudis tumsā.

Zeme un akmeņi plūst pāri viņas basajām kājām kā smaga upe. Nāk virsū nāves paisums. Gideon! Gideon, kur tu esi?

Viņ� kņūpus guļ sanesās. Krūtis ir tik smagas, it kā būtu pie�lietas ar slapju cementu. Galva dun, deguns ir lauzts. Sakopo�dams visus spēkus, viņ� neveikli pierau�as �etrrāpus.

-���� Gideon! viņa kliedz, bet tas ir cerības, nevis izmisuma kliedziens.

-���� Te! viņ� atsaucas. Es tepat esmu.

Tomēr Keitlīna nespēj viņu atrast. Gideon! Nāc �urp! Es esmu te.

Viņ� velkas turp, kur skan meitenes balss. Pēdīgi viņa izstiep�tās rokas to satausta. Viņai virs galvas mutuļo putekļu virpulis.

-���� Pacel roku! Nu, pacel roku! viņa satraukti sauc.

Gideons paklausa.

Viņa pirksti uztausta �auru, robainu caurumu. Atvere, aiz kuras ir izejas lūka tuneļa griestos. Viņ� saāķē pirkstus un pie�spie� rokas Keitlīnai pie sāna. Atsperies man uz rokām. Kāp aug�ā!

Ja viņai vēl būtu atlicis kaut cik enerģijas, viņa smietos. Tā ir izeja!

Ja �ī aka ir tāda pati kā tā otra, Gideons lē�, tad no virszemes viņus �ķir tikai deviņi metri.

Deviņi metri līdz brīvībai.

Viņi kārpās aug�up pēdējiem, pa�iem pēdējiem spēkiem.

-���� Stāvi! Keitlīna iekliedzas. Te ir vēl viena svira!

-���� Ej apkārt, Gideons komandē. Dieva dēļ, tikai neatsperies!

Keitlīna lēni virzās apkārt plāksnei, kas var kaut ko atvērt vai aizvērt. Ta�u viņa jau ir tikusi visai augstu. Viņa paceļ galvu, cerēdama ieraudzīt kādu gaismas staru. Nakts debesu ielāpu. Zvaig�ņu mirdzumu vai spirgtu vēja brāzmu. Tomēr aug�ā nav nekā un gaiss joprojām ir sasmacis un riebīgs.

Viņa rāpjas augstāk, domādama par vecākiem par to, kā izlīgs ar mammuci, cie�i apskaus papuci, ilgi un no visas sirds atvainosies Ērikam.

Viss pirkstiem vairs nav kur pieķerties. Viņa ir pa�ā aug�ā, akas galā. Viņa velē pa to ar abām plaukstām.

-���� Te nevar tikt ārā! viņa kliedz, un balsī atkal ir jau�ama panika. Izejas nav! Viss ir ciet!

Kāpēc es nevarēju iet pirmais, domā Gideons, es tur visu varētu izpētīt. Ta�u aka ir tik �aura, ka viņi nevar samainīties vietām.

-���� Ko man darīt? viņa kliedz. Nepacietīga, nobijusies.

-����� Gaidi un domā. Gideons pūlas iztēloties kapeņu plāno�jumu. Viņi uzrāpās uz piecus metrus augsta akmens bluķa, tad norāpās kopumā deviņus metrus. Tātad izejas tunelis sākās �et�rus metrus zem kapli�as grīdas līmeņa, ta�u, visticamāk, izveda viņus piecus metrus augstāk. Pēc viņa domām, pa otro aku viņi nav virzīju�ies vairāk par diviem metriem. Tātad virszeme jopro�jām ir vismaz trīs vai �etrus metrus augstāk.

-���� Paņem rokas nost no tā vāka! viņ� uzsauc. Es kaut ko izmēģinā�u.

Keitlīna noliecas un gaida.

Viņ� pārkāpj pāri melnajam caurumam un apņēmīgi nostājas uz sviras. Pirmajā brīdī nekas nenotiek. Pēc tam akmens plāksne viņiem virs galvas sāk lēni slīdēt sānis.

-���� Tas kustas! Vāks veras vaļā!

Tomēr meitenes sajūsma ātri apsīkst. Debesis, vienalga, nav redzamas. Aug�ā joprojām ir aka.

-���� Kāp tālāk! Gideons skubina. Pēc kāda metra labajā pusē būs vēl viena svira. Nekāp virsū nekam tādam, kas rēgojas krei�sajā pusē.

Viņa atrod sviru. No nepacietības notirpusi, vaicā: Ko lai es daru?

Gideons vilcinās. Tā būs vai nu uzvara, vai nāve. Viņ� aizver acis. Kāp virsū.

Keitlīna virzās aug�up un pasniegusies uzliek uz sviras labo kāju. Nekas nenotiek. Tad viņa nostājas uz tās ar abām kājām. Viņai pār galvu nobirst zemes un akmeņu krusa. Meitene pār�bīlī noel�as. Zeme un smiltis joprojām birst, tās gā�as arī pār Gideonu.

Svaigs gaiss! Pēc veselas nedēļas svaigs gaiss! Pēdējo metru viņa pieveic bezmaz skrie�us. Pirksti ieķeras slapjā zālē. Viņa dzird saldās ārpasaules skaņas: tur ir brīvība!

Keitlīna izrāpjas no akas un nokrīt aug�pēdus. Kad arī Gide�ons nokrīt viņai blakus, meitene joprojām smejas.

Pāri sabombardētajiem laukiem pū� dzestrs vēj�. Viņi guļ, elsodami un aizgūtnēm elpodami vēso rītausmas gaisu. Neviens no abiem nepamana d�ipu, kas ripo uz viņu pusi, un neredz cil�vēkus, kuri sē� vaļējā automobilī.

-���� Apstājieties viņiem priek�ā! Greblis uzsauc �tāba virsnie�kam, kur� sē� pie stūres. Viņi abi ar Aunu sagatavojas. Abi jopro�jām ir ģērbu�ies Ģildes drānās. D�ipa izvelbto priek�ējo lukturu gaismas stari �ķeļ pelēko mijkrēsli un krīt pār Gideona un Keitlī�nas izvārgu�ajiem stāviem.

Visi Ģildes locekļi bija atstāju�i Templi pāris minū�u pirms tam, kad Meistars iznāca virszemē, pirms tam piezvanījis uz armijas bāzi. Izmantodams savas pulkve�leitnanta pilnvaras, viņ� pavēlēja helikopteriem no gaisa uzbrukt �ai teritorijai un tad arī pats devās prom.

Greblis nebija gaidījis, ka izdosies atrast Gideonu un ziedu. Viņ� vienkār�i vēlējās nokļūt pie savas ma�īnas, kas atstāta pie Imberas poligona robe�as.

Gideons pagrie� galvu uz gaismas stara pusi. Beidzot kāds ierodas viņiem palīgā. Piesedzis acis ar plaukstu, viņ� jau ver muti vaļā, lai uzsauktu �oferim, ta�u pamana, ka cilvēks, kur� nāk uz viņu pusi, tur rokā �aujamo. Pat ja viņam vēl būtu spēks mesties bēgt, �eit nav kur paslēpties. Viņ� neko nevar iesākt.

Greblis neizteiksmīgi pasmejas.

-���� Svētajo pēdējā velte. Nodevīgais dēls un sieviete, kas visu izpostīja. Liekas, galu galā viņai tomēr nāksies mirt.

Viņ� noņem pistoli no dro�inātāja un pienāk tuvāk. Pēk�ņi apkārt viss iemirdzas �ilbino�i baltā gaismā: viņiem virs galvas debesīs karājas helikopters. Pa visu lauku atbalsojas megafonā izteikta pavēle: Policija! Nometiet ieroci! Jūs esat ielenkti.

Grebļa seja liecina, ka viss tomēr nenotiks tā, kā grib balss no aug�ienes. �o balsi viņ� pazīst. D�imijs. Viņa miesīgs dēls. Viņ� paskatās sānis un tur, kur starme�u kūlis vairs nesnie�dzas, pamana vīrus melnos formas tērpos; tie ir labi ja piecdes�mit metru attālumā. Taktiskā atbalsta grupa. Vīri skrien, zemu pielieku�ies, laiku pa laikam nokrizdami zālē, pavērsu�i uz viņa pusi �aujamos. Skrien tā, kā ir mācīti.

Apache starme�i iekvēlojas spo�āk, helikopters nolai�as zemāk.

Bruņota policija! Nometiet ieroci!

Dēla balss paliek karājamies gaisā. Jāpasteidzas, un viņ� to ļoti labi zina. Greblis paceļ pistoli, iebā� stobra galu mutē un iz�auj.

Tajā pa�ā brīdī d�ips zālē atsperas un metas prom. Atskan �āvieni. D�ipa priek�ējie lukturi nodziest. Jauni �āvieni, �oreiz no automobiļa puses. Nogūlu�ies zālē, �auj snaiperi; izklausās, it kā gaudotu me�onīgi suņi.

Auto sāk mest nejēdzīgus līkumus. Apgā�as uz sāna. Apmet kūleni kā lempīgs vingrotājs. Nogā�as uz jumta, uz visām pusēm krīt ļengani līķi. Iestājas baiss klusums. Neviens nekustas.

Tikai tad, kad kļūst dzirdami putnu treļļi, viens no atbalsta grupas dod zīmi, ka tagad var tuvoties. Gideons un Keitlīna pierau�as kājās un cie�i piekļaujas viens otram. Debesīs balē jauns mēness.

Vilt�īras līdzenumā beidzot aust gaisma.

Kailija Loka savā luksusnumurā ziņu par Keitlīnas izglāb�a�nos saņem piecos no rīta. Se�os Holivudas zvaigzne ir pietiekami atskurbusi, lai spētu parunāt ar meitu un asaraini paziņotu labo vēsti meitas tēvam.

Se�os trīsdesmit Imberas poligonā ierodas visa D�ūdas Tomp�kinsas tehnisko speciālistu grupa. Septiņos Iek�lietu ministrijas patologs ir apskatījis D�eimsa Pendragona �ofera Nikolasa Smita, policijas pārvaldes priek�nieka vietnieka Gregorija Dokerija un inspektora Ādama Stouna līķus, un tie tiek pārvietoti uz grāfistes morgu.

Astoņos D�imijs Devaizesā oficiāli nopratina Lī D�onsu, un pulksten deviņos viņam pirmajam tiek izvirzīta apsūdzība slep�kavībā un cilvēka nolaupī�anā.

Desmit pāri astoņiem par notiku�o uzzina �urnālisti. Gandrīz visās pasaules radiostacijās, televīzijas kanālos un interneta por�tālos parādās ziņu speciālizlaidumi.

Desmitos Vilt�īras policijas priek�nieks Alans Hants Devai�zesā uzstājas steig�us sarīkotā preses konferencē, kurā viņ� apsveic savus padotos un pateicas par atbalstu Iek�lietu minis�trijai, FIB un Apvienotās Karalistes pilsoņiem.

Vienpadsmitos D�o�s Gorens ir uzstājies ar pirmo (viņ� cer, ka tādu vēl būs daudz) interviju televīzijā, kurā klāsta, ka tie�i viņ� aizvedis policiju uz Imberu un tagad grasās tiesas ceļā pie�prasīt no armijas desmit miljonu dolāru atlīdzību, kas pēc tie�sas un taisnības pienākas viņam. Viņ� arī parāda �urnālistiem ierakumus, kuros viņ� kopā ar saviem vīriem slēpās no armijas patruļām.

Ap pusdienlaiku Vorminsteres kazarmās kādam beidzot ie�aujas prātā, ka apcietinājuma kamerās joprojām sē� vairāki Gorena viri; tie negribīgi tiek atbrīvoti.

Neilgi pēc vieniem Megana jau ir vecāku mājās, apkampj Semiju un prāto, kā pateikt, ka mazā vairs neredzēs savu tēvu.

īsi pirms trijiem Gideons pamostas Solsberijas slimnīcas palātā tajā pa�ā, kurā viņ� gulēja pēc uzbrukuma, ko piedzī�voja tēva namā. Jā, tēva namā. Viņa īstais tēvs vienmēr būs pro�fesors Nateniels �eiss.

Piecos Gideonam piezvana ASV viceprezidents un viņ� saņem faksu ar pateicību no prezidenta biroja.

Se�os apsardzes firmas darbinieki no �ogiem ap Stounhend�u novāc melnās polietilēna plēves un sāk gatavoties nāka�majai dienai, kad kultūrvēstures piemineklis jau būs atvērts apmeklētājiem. Kad visi darbi ir apdarīti, jau atkal ir iestājusies krēsla.

Policijas rīcībā eso�ās ziņas liecina, ka nekāds VIP pasākums Stounhend�ā tomēr nav noticis. Tur netika novērota pulcē�anās, nekādi upuri netika nesti. Vispār neatgadījās nekas neparasts vai tomēr atgadījās. Tajā notikumiem bagātajā rītā pie milzu akmeņiem ieradās vientuļ� apmeklētājs. Gurds, sirms vīrietis ar sakritu�os seju. Viņ� nokrita ceļos un citu pēc cita apskāva visus akmeņus.

Viņa vārds nav zināms.

Kop� tā rīta viņ� vairs nav redzēts.

PATEICĪBAS

Pirmām kārtām vēlos pateikties savam padomdevējam un garīgajam miesassargam Luid�i Bonomi labāka aģenta nav visā pasaulē. Apgādā Little, Brovvn/Sphere strādā fantastiski cil�vēki par �īs grāmatas autoru vismaz tikpat lielā mērā kā es ir uzskatāms Dens Melorijs, un tas ir liels gods, ka varēju strādāt kopā ar viņu. Liels paldies īanam Hantam par smagsvara cienī�gām pūlēm, pēdējā brīdī lasot pirmo versiju. Visu cieņu Endijai Hainai, Keitai Hibertai un Helenai Dorijai Starptautisko tiesību birojā jūs visas esat dievietes. Par informē�anu paldies Hannai Hargreivai un Keitai Vebsterai no Sabiedrisko attiecību nodaļas. Baigais D�ek, arī tev paldies! M. kundze, bez tevis es to nebūtu paveicis.

"Stounhend�as mantojums" ir romāns. Zinātāji redzēs, ka tā pamatā gan ir daudzi astronomiski, arheoloģiski un vēsturiski fakti, tomēr daļa no tiem ir izmantoti tikai si�eta labad un nebūt netiecas veidot visaptvero�u patiesību. Un tomēr kaut arī pētī�jumi notiek jau gadu simtiem, mums joprojām nav atbildes uz pa�u galveno jautājumu: kāpēc tika izveidota Stounhend�ā?

[1] tomass Hārdijs (1840-1928) ievērojams angļu prozaiķis.

[2] seriālā CSI: Maiami policijas departamenta nodaļas vadītājs, leitnants. Spēlē aktieris Deivids Karūzo.

[3] 1986. gadā uzņemta asv fantastikas filma.

[4] rituāla trauki.

[4] ASV televīzijas spēle �ovs.

[5] austrumu (vēdiskais) zodiaks, kurā zodiaka zīmes ir piesaistītas nekustīgajām zvaigznēm.

[6] noteico�ā zīme zodiaka aplī.