Alans Dīns Fosters

Ledus burinieks

Vīrietis �Antaresa� bārā ceturto reizi centās ar galvu aizsniegt griestus, uz kuriem bija debesu gleznojums. Bet varbūt tā bija piektā reize. �īs neveiksmes izsauca da�u greznā bāra apmeklētāju vil�anos.

Lūk viņ� izslējās (patreiz to darīt viņam bija diezgan grūti). Viņa augums bija aptuveni divi metri. Zino�s cilvēks novērtētu viņa masu uz divsimt kilogramiem, neskaitot alkoholu, kuru tas patērēja milzīgos daudzumos.

Ieskrējies no tālākā stūra, kā traks zilonis viņ� metās pie bāra letes, atbalstījies pret to centās uzlidot līdz griestiem. Viņa lidojumi un kritieni tricināja plastmasas pudeles un glāzes. Atkratījies no robota-bārmeņa, kur� jau atradās uz reaktīvās psihozes robe�as, viņ� grīļodamies gāja starp galdiņiem, lai sāktu visu no jauna.

Lūk atkal piecēlies, iedzēris lielu sava �ķidruma malku, viņ� atkal devās uz sākumpunktu. Jaunie�u kompānija uzmundrināja censoni, jo iegāju�i azartā, slēdza derības. Interesanti vai piektajā (varbūt sestajā) mēģinājuma tiks ielauzts galvaskauss, vai salauzti griesti?

Lai arī telpiskie mākoņi, kuri lēnām slīdēja zem kupola, bija ļoti reālistiski, tomēr tā bija tikai projekcija uz apstrādātā dūralloja. Tāpēc publika �aubījās par �degunrad�a� galvas iespējām pretoties mākoņainajām debesīm.

Starp aplaudējo�iem spēlētājiem un norūpējo�ajiem īpa�niekiem bija arī �Antaresa� pirmais palīgs un divi subin�enieri. Pēdējie aptuveni piecpadsmit minūtes jau domāja, kā apturēt trako personu ar minimāliem zaudējumiem sev un kompānijai. Galu galā viņu pūles un centieni arī izskatījās pēc izrādes un izsauca publikas smieklus.

Pirmais palīgs, izglītots cilvēks, kas visu mū�u bija pētījis un eksperimentējis ar nelielas mākslīgas saules radīto gravitācijas lauku, nesaskatīja te neko uzjautrino�u. Viņam vienreiz pietika.

Pārbaudi vai nepārbaudi, - kompānijas noteikumi stingri aizliedza �aut uz pasa�ieri, kur� bija samaksājis, lai arī kā viņ� uzvestos. Visi citi mēģinājumi cieta neveiksmi. Viens no subin�enieriem jau satvēra piedzēru�ā akrobāta milzīgo roku. Viņ� iedomājās, varbūt salauzt krēslu pret milzeņa galvu. Varbūt varētu norakstīt uz īslaicīgu prāta aptumsumu.

-��������� Palai� garām, eju atkal!

Vicinot pustuk�o �Uria Hip� pudeli, rūcot skaļumā, cik vien varēja atļaut viņa milzīgās plau�as, jaunizceptais Ikars ieskrējās ar ātrumu, kas bija pārāk liels salīdzinot ar ķermeņa stāvokli. Viņ� viegli uzlēca uz bāra letes. Pastiepies pret kupolu, viņ� gandrīz aizsniedza garām �peldo�o� mākoni. Pēc tam atkal sekoja kritiens letes otrajā pusē. Nokritu�ajam sekoja da�as plastmasas pudeles un glāzītes. Skatītajiem nauda ceļoja no rokas rokā.

Pēc pauzes pirmais palīgs nolēma beidzot ķerties pie rīcības. Kamēr kritu�ais nav piecēlies. Varbūt zaudējis samaņu, tas atbrīvotu viņus no daudzām nepatik�anām.

Padevis subin�enieriem zīmi, viņ� piegāja pie netīrās bāra letes un paskatījās otrā pusē.

Cerības nepiepildījās. Tiesa, patreiz kritu�ais nevarēja tikt ārā no nu jau salauztā bāra, bet raustījās viņ� ar lielu enerģiju.

-��������� Ser, es apelēju pie jūsu morāles. Pati par sevi publiska dzer�ana jau ir slikti, bet

tra�a cel�ana vakarā bārā, nemaz nerunājot par bāram nodarītajiem zaudējumiem, ir vēl sliktāk. Tas, ka Jūs nepakļaujaties komandas prasībām � �okē. Ar ko mēs esam Jūs aizvainoju�i?

Pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem milzenis tomēr piecēlās kājās. Viņ� gandrīz iztaisnojās, atbalstījies ar dūrēm pret leti.

- Mani aizvainot? Mani a i z v a i n o t !

Pirmais palīgs nevil�us sarāvās no tādas ekspresijas, taktiski aizgrie�oties.

Milzenis kaut ko meklēja ar skatienu, tad tas atdūrās pret pusizdzerto pudeli, kura bija sa�ņaugta milzīgajā rokā. Tūlīt pat puse no atliku�ā �ķidruma tika satecināta mutē.

- Mani aizvainot! Paklausies tu, navigācijas traucējums, lūk tas dirselis, - milzīgais pirksts norādīja uz pa�apmierinātu jaunu spēlētāju, - tas maitas gabals saka, ka viņ� labāk par m a n i zina pozigravitāciju.

- Sakiet lūdzu! � atbildēja pirmais palīgs, mēģinot saprast milzeņa domu gājienu. � Varbūt te vainīgas atmosfēras lokālās izmaiņas?

Abi in�enieri jau stāvēja pie letes. Kaut tikai izdotos novērst milzeņa domas ar sarunām�

-��������� Seks� sensacionāli, - izdvesa milzenis un atraugājās. � Mums te ir zinātniskais

eksperiments, lai pārbaudītu teoriju praksē. Jūs ta�u neesat eksperimentu pretinieks?

-��������� Pasarg Dievs, - izdvesa pirmais palīgs.

-��������� Mēs esam aprēķināju�i kuģa lauku, skaidrs? Pēc maniem aprēķiniem, man

vajadzētu varēt aizsniegt griestus.

-��������� Līdz tiem, kas mums virs galvas?

-��������� Jā. Tu izrādās neesi tāds muļķis, kāds izskaties. Tagad tu saproti, ar ko te es

nodarbojos?

-��������� Jā, jā. � Subin�enieri vēl nebija ieņēmu�i ērtu pozīciju. � Bet Jums būtu jāzin, ka

�is puisis, par ko Jūs runājat, ir pazīstama jahtu pilota dēls. Pats viņ� arī ir kaut kāds starpplanētu sprinteris, tā ka dro�i vien zina par ko runā.

Pirmais palīgs redzēja savā priek�a baltu matu ērkuli, milzīgu plēsējputna degunu,

tum�as ūdeņainas acis zem kuplajām uzacīm un zelta riņķi labajā ausī. Milzeņa kailās rokas bija klātas ar baltu spalvu. Viņa �ķietami laipnajā sejā nebija daudz grumbu. Bet tās, kas bija, atgādināja dziļas gravas ielejā. Galvenais sejā, protams, bija Ber�eraka deguns � pārējās sejas daļas izvietojās tam apkārt. Grumbas savās vietās izskatījās kā �uves uz ādas.

-��������� Bet es pagaidām nezinu, kas Jūs esat? � turpināja pirmais palīgs, nodomājot, ka

tas varētu interesēt arī tiesu.

Sākumā viņam likās, ka milzenis sagatavojies uzbrukumam: vēl aizvien sa�ņaudzis rokā pusizdzerto pudeli, tas parādīja pirmajam palīgam un publikai dūri.

-��������� Visu dievu un velnu vārdā, Skva Septembers, lūk kas es esmu! Un es esmu

spējīgs pārspēt, pārdzert, pārlidot, pārēst, pārskriet, pārbļaut jebkuru �ajā Spirāles karalistē!

Septembers grasījās turpināt uzskaitīt savus superpersonas ap�aubāmās superīpa�ības. Bet viņa tirādi pārtrauca tik spēcīga atrauga, ka visi uz mirkli sastinga. �ajā brīdī abi in�enieri metās virsū milzenim no mugurpuses. Visi trīs nogāzās uz grīdas. Viens no viņiem izrāva pudeli ar kaut kādu zeltainu �ķidrumu un atvēzējās, bet pirmais palīgs apturēja viņu:

-��������� Nevajag Everes, var būt pēc tam sare�ģījumi.

Iestājās klusums, pēc tam atskanēja aplausi. Aplaudēja jahtu pilota dēls � vai nu izrādot cieņu, vai ironiju.

- Bravo, - sauca pleibojs.

�Nekustās ne pats mazākais kukainis. Sajūtas neatbilst īstenībai, domāja Etans From For�uns, steidzoties uz pasa�ieru klaja aizmugures nodalījumu. Peles un �urkas nevarēja pierast pie starpzvaig�ņu lidojuma galējībām. Nonāku�as no ��atla� uz zvaig�ņu kuģa, viņas radīja lielu problēmu, kamēr kādam neienāca prātā uz pasa�ieru klaja izslēgt pozigravitācijas lauku. Viens apkalpes loceklis �nopeldēja� caur klaju ar ķeramo tīkliņu, līdz ar to atrisinot problēmu līdz nāko�ajai ostai.

Ja grauzēji būtu pieradu�i pie bezsvara stāvokļa, kompānija būtu mani apgādājusi ar slazdiem grauzējiem, nodomāja Etans.

Kā dārgu pre�u tirgotājam, viņam bija darī�ana ar dārgiem niekiem, skaistām lietām, dārgu mājas aparatūru. Juvelieru izgatavotiem peļu slazdiem diez vai būtu liela piekri�ana.

Viņ� pagāja garām iluminatoram, paskatoties uz planētu, kas lēnām slīdēja acu priek�ā. �ādi iluminatori pasa�ieru klāja aizmugures nodalījumā bija daudz retāk sastopami. Arī pasa�ieri bija sastopami daudz retāk. Viņ� bija noguris no bezjēdzīgajām pasa�ieru sarunām. Arī darījumus ar �iem cilvēkiem nebija jēgas veikt.

Lielākā daļa planētas Tran-ki-ki pa�reiz atradās tumsā. Tā sakrita, ka arī uz kuģa patreiz bija gulē�anas laiks. Viņ� pa�reiz laikam ir vienīgais pasa�ieris, kas ir nomodā. Lai arī cik mazas ir izredzes izdevīgiem tirdzniecības darījumiem, rīt nāksies ar ��atlu� nolaisties uz planētas reizē ar trok�ņainajiem tūristiem.

Tran-ki-ki bija kā mazs ciems �Antaresa� mar�rutā. Milzīgais starpzvaig�ņu kuģis �eit uzturēsies augstākais divas dienas. Lielāko laika daļu aizņems aparatūras izkrau�ana, kas domāta vienīgajam cilvēkveidīgo postenim uz �īs planētas. Tas, ka postenim dots nosaukums, kas cēlies no Zemes, nenozīmē, ka �o planētu atklāju�i cilvēki. Tā varēja būt jauktā komanda. Neviens sakarīgi domājo�ais nenosauktu �o Sadraudzības posteni par �Vara pērtiķi�. Siltasiņu dzīvnieki nekad nesāktu dzīvot �ajā ledus ellē.

Planētas gai�ā puse parādījās kā gai�s, gandrīz līdz sāpēm balts pusmēness. Etans sāka atcerēties informāciju par �o tum�o lodi.

Tran-ki-ki bija nesen atklāta pa�ā Oikumenas malā. Kaut arī planēta neskaitījās kā potenciāla kolonija, tomēr tā pievilka kā magnēts da�ādus alkatīgus indivīdus. Viņ� laikam bija viens no viņiem.

Kaut arī cilvēki �eit dzīvoja, kop� uzbūvēja �Vara pērtiķi�, �ī planēta bija ļoti neviesmīlīga. Te nebija nekāda Jaunā Rivjēra! Arī civilizācijas klase bija tikai 4B. Tas nozīmēja, ka te dzīvoja aborigēni ar normālu intelekta potenciālu, bet tehnikas attīstības līmenis bija zem tvaika dzinēja laikmeta, varbūt pat vēl stipri zemāks.

Planēta sastāvēja no da�iem nelieliem kontinentiem, da�ām lielām salām, un ļoti daudz mazām saliņām. Da�as vietas bija līdzenumos. Tajā atradās arī �Vara pērtiķis�. Da�as vietas bija kalnainas. Nedaudzo sauszemi no visām pusēm apņēma jūras, kuras bija sasalu�as līdz pa�am dibenam. Dziļuma amplitūda jūrās bija no da�iem metriem līdz trīs kilometriem.

Gravitācijas standarts 92 T, dienas ilgums � aptuveni 20 stundas, liels attālums no saules. �Laba pasaulīte�, nīgri nodomāja Etans. Uz ekvatora temperatūra sasniedza +3, pēc simt grādu skalas. Pie �Vara pērtiķa� vidējā temperatūra bija � 15, da�ās naktīs noslīdēja līdz neticamiem � 90. Jo tālāk no ekvatora, jo aukstāks.

Jā, lieliska pietura ceļojumā pa civilizācijas nomalēm! Citiem tirgotājiem bija daudz patīkamāki komandējumi. Kā, piemēram, tik patīkamas pasaules, kā Baltazars vai Ber�eba. Da�i pat tirgoja uz Zemes, bet viņam, Etanam For�unam, vienmēr gadījās kaut kādas Sadraudzības nomales. Viņam jāveic biznesa darījumi kaut kādās ap�aubāmas un neattīstītās pasaulēs. Kaut gan nebija ļaunuma bez labuma. Viņ� jau sasniedzis trīsdesmit gadus, kas pavadīti tirgojoties da�ādās nomalēs. Gan jau kāds dzimtajā kantorī apskatīsies viņa lielisko veikumu tirgojot tik da�ādos apstākļos. Tad viņ� dro�i vien saņems kādu labu vietu atbilsto�u nopelniem � juvelieru paradīzi Zaudējumu Pasaulē, vai tikko atklātajā Jaunajā Parīzē.

Novērsies no apbrīnojamā baltā pusloka, viņ� iegrima pārdomās par savu turpmāko darbību. Kā, piemēram, vietējiem iezemie�iem izskaidrot Asandusas portatīvā katalītiskā luks-sildītāja darbības principus? Viņ� mazliet zināja valodu, jo vienmēr centās izpētīt visus videoierakstus par vietu, kur devās tirgot. Bet �ajos videoierakstos bija maz ziņu par vietējām tradīcijām un tirdzniecības para�ām. Tā ka Tran-ki-ki bija atklāta nesen, videoieraksti saturēja tikai pamatinformāciju par �o planētu. Antropoloģiskie pētījumi parasti notiek mazliet vēlāk.

Vienu tomēr viņ� laikam varēs iestāstīt iezemie�iem. Asasundas sērija būvēta no amrojoslām un ir miniatūrās enerģijas brīnums. Viens �āds kabatas sildītājs var nodro�ināt istabas temperatūru vidējā ēkā pat �ajā aukstajā klimatā. Tā kā vietējie ir pielāgoju�ies �im ne�ēlīgajam aukstumam, tad �āds sildītājs viņiem varētu kalpot ļoti ilgu laiku. Uzsildi gaisu līdz nullei, un esi svētlaimē ar visu ģimeni.

Bez �ādām iekārtām, atrodoties uz planētas virsmas, kur vēja ātrums nereti sasniedz 300 kilometrus stundā, neaizsargāts cilvēks da�u minū�u laikā pārvērstos par ledus statuju.

Iespējams vietējos ciemos atradīsies cilvēkveida radījumi, kas būs priecīgi par iespēju aizvest mājās �os lieliskos mazos sildītājus. Tagad lai tikai rokas nedreb uzstādot sildītājus�

Savās domās jau tirgojoties ar vietējiem, viņ� nogriezās uz personīgās bagā�as nodalījumu, un pēk�ņi ieraudzīja savādu ainu.

Pieci cilvēki bija sapulcēju�ies pie glāb�anas laivu izejas. Slū�as bija atvērtas. Bet tas ta�u nevarēja būt! Varbūt laikā, kad tika izziņota trauksme, viņ� bija tik dziļi iegrimis domās, ka neko nedzirdēja?

Nu nē, pa�reiz viņ� dzirdēja pat to, kā sitas viņa sirds. Tātad ausīm varēja ticēt, bet acīm nevarēja.

Jā laikam acīm nevarēja ticēt, jo viņ� redzēja, kā divi cilvēki nevī�īgi vicināja lāzer�autenes. Viens no apbruņotajiem turēja savu �aujamo pavērstu pret padzīvoju�a cilvēka krūtīm. Apbruņotajam seja atgādināja sesku. Vecais vīrs centās turēties bra�i. Viņ� bija tērpts labi pa�ūtā uzvalkā no modernā emeraldīna auduma. Zem uzvalka varēja redzēt glazūra kreklu. Vecajam cilvēkam kreisajā pusē stāvēja pelei līdzīgs mazs cilvēks, kur� skatījās uz ieroci tā, it kā tūlīt būtu gatavs mesties virsū iero�a turētājam.

Otrs apbruņotais bija liela auguma vīrietis ar plakanu seju, �ķībiem zobiem un lieliem bicepsiem. Viņ� centās savaldīt sievie�u kārtas būtni, laikam cilvēkveidīgo, (�laikam� tāpēc, ka likās viņai ir astoņas kājas un divpadsmit rokas, un visas viņas bija kustībā, bet viņas lamā�anās nāca no Zemes un bija dzirdama angļu valoda). Ieklausījies viņā, Etans pat nosarka. Lamājās zemā basā arī tips, kas viņu bija satvēris. Interesanti kāda izskatījās �ī sieviete. To nevarēja saskatīt, jo viņa kustējās pārāk ātri.

Etans atkal paskatījās uz tipu ar seska seju. Tas sarunājās ar veco vīru.

-��������� Cik ilgi var vazāties ar tevi, Dju Kanē? Vai nu velcies, vai gribi lai Jūs visus

�izslēgtu�? � Roka, kurā bija lāzer�autene, mazliet drebēja. � Ātri glāb�anas laivā! � Nervozs skatiens pulkstenī. Otru gūstekni abi teroristi ignorēja.

-��������� Nu es nezinu� nezinu, kā labāk. Tā nav vienkār�a lieta. Varbūt, labāk

pagaidīt�

Tad viņ� bezspēcīgi nolaida rokas gar sāniem un pacēla acis pret griestiem. Terorists ar plakano seju izdvesa: �O!� � un vēl kaut ko nesakarīgu. Tad nosvieda sievieti zemē. Viņa apmeta vairākus kūleņus un lēnām piecēlās. Lamā�anās kļuva klusāka, bet ne mazāk ekscentriska. Viņa svēra ne mazāk par deviņdesmit kilogramiem un bija diezgan īsa.

-��������� Ko�, - teica terorists, ne pie viena nevēr�oties un aplaizot savu roku.

-��������� Klausies, Dju Kanē, mums nav laika. Sākumā tas kā sienāzis spirinājās, -

norādot uz mazo vīru ar peles seju. � Tagad tu iespītējies. Labāk pa labam.

-��������� Nu, es nezinu, - Dju Kanē nedro�i paskatījās uz mei�u.

-��������� Neuztraucies, tēti. � Viņa paskatījās uz plakansejaino, un Etans ieraudzīja

tuklajā sejā divas apbrīnojami zaļas acis. � Iesist tētim - tas pats kas viņu nosist. Viņ� ta�u ir vecs. Beidziet vienreiz �o idiotismu. Nav ko te �audīties pa labi, pa kreisi. Tētis nevar kaut ko darīt, pirms nav to apdomājis. Viņ� ir ļoti aizņemts cilvēks, at�ķirībā no viena otra.

Dju Kanē! Skaidrs, kas viņi bija. Un mei�a, acīmredzot, mēģina nospēlēt uz tēva vecuma rēķina. Gellesponts Dju Kanē bija �Kurita-Kino�ita & Co� vadītājs. Bez visa pārējā, viņi izgatavoja arī zvaig�ņu kuģu dzinējus. Teikt, ka �is cilvēks ir bagāts, ir tas pats, kas teikt, ka �īs planētas klimats nav tropisks. �is cilvēks bija burtiski piebāzts ar naudu.

Kā jau labs tirgotājs, Etans ātri novērtēja situāciju: divi laupītāji, divi nolaupītie, viens nejau�i gadījies aculiecinieks. Kāpēc viņi to vēl nav novāku�i?

Te plakansejainais ieraudzīja viņu. Un Etans saprata, ka pārāk ilgi bija skatījies uz �o ainu. Pazust bija par vēlu. Viņ� paspēra soli uz priek�u.

-��������� Es te gāju uz bagā�as nodalījumu� piedodiet, ka patrauc�.

-��������� Stāvi uz vietas. � plakansejainais pagriezās pret savu biedru. � Nu ko darām,

Volter?

-��������� Vēl viens! Kas �ajā kuģī vieni mēnessērdzīgie? Laiks dotie projām. Vaitings

skaidri lika saprast: neatstāt nekādus aculieciniekus, Kotabit!

Etanam nepatika tāds apzīmējums. Skanēja diezgan draudīgi. Skaidrs, ka aizbēgt neizdosies.

-��������� Nāc �urp, - pavēlēja Volters, norādot uz pārējiem gūstekņiem.

-��������� Paklausieties, es nevaru. Man rīt ir svarīga tirdzniecības konference, un �

Volters izdedzināja mazu caurumu uz grīdas starp viņa kājām. Etans ātri piebiedrojās mazajam cilvēciņam, blakus Dju Kanē. Mazais cilvēciņ�, laikam, lietoja kontaktlēcas.

-��������� Vai �ī ir nolaupī�ana? � no�ukstēja Etans, kamēr divi laupītāji apspriedās.

-��������� Baidos, ka jā, mans draugs. - Viņ� runāja ar maigu akcentu, precīziem vārdiem.

-��������� Tagad mēs esam lielas laupī�anas piederumi. � Viņ� spriedelēja, it kā lasot

lekciju.

-��������� Baidos, te kaut kas nesaskan, - teica Etans. � Piederumi kalpo laupītājiem, bet

mēs esam nolaupītie.

-��������� Zināt, kā uz to skatās�

-��������� Visi glāb�anas laivā! � komandēja Volters, vairāk neuztraucoties par klusuma

ievēro�anu.

-��������� Varbūt viņus visus�. � ierunājās Kotabits.

-��������� Pats zini: ātri� bīstami� , sevi�ķi nosē�oties.

Koleta Dju Kanē paskatījās uz Etanu. Varbūt viņas vārds tai atbilda bērnībā, bet tagad� drīzāk �Hilda�. Viņas skaisto acu skatiens bija auksts, lūpas nesmaidīja.

-��������� Klausieties, kāpēc Jūs nevienu nepasaucāt palīgā?

-��������� Es �eit gāju� vispār nesapratu, kas �eit �.

-��������� Nesapratāt? Nu protams! � Viņa nopūtās un aizgriezās. � Laikam no Jums neko

vairāk arī nevarēja sagaidīt.

Viņ� gribēja strīdēties, bet tad saprata, ka viņai ir taisnība! Viņ� pārāk ilgi bija skatītājs.

-��������� Kāpēc Jūs neizskatāties skaista? � viņam izspruka. � Skumjas mei�ām parasti

piestāv. � Viņ� pasmaidīja, gribēdams pajokot, bet mei�a to novērtēja savādāk, uzmetot skatienu un aizgrie�oties.

-��������� Ei, jūs tur, - noburk�ķēja Kotabits. Balss viņam bija daudz valdonīgāka, nekā

viņa biedram, kaut arī vadonis, dro�i vien, bija Volters.

-��������� Ja es sadomātu jūsu meitai pa gabaliņiem sagriezt kājas, tas laikam nebūtu

�ķērslis mūsu lietai. Vai skan pārliecino�i?

-��������� Neklausies viņu tēt, - teica Koleta, - viņ� blefo.

-��������� Ak, dievs!� � Neskatoties uz visiem saviem miljardiem, viņ� bija tikai vecs un

satriekts vīrs. Pēk�ņi viņā kaut kas izmainījās. Izslējies, vīrs spļāva Kotabita virzienā. Kotabits, draudo�i skatoties, viegli izvairījās. Vecais vīrs laikam palika ar sevi apmierināts. Viņ� pagriezās, un devās uz nelielo atveri, caur kuru varēja nokļūt pie glāb�anas laivām. Etanam ie�āvās galvā doma izsist ieroci no Voltera rokām, bet Kotabits uzmanīgi sekoja katrai viņa kustībai. Nebija nekādu ilūziju par plakansejainā reakciju. Viņa nāve nevarēja neko mainīt laupītāju plānos. Etanam atlika sekot cilvēkam kontaktlēcās.

- Mani sauc Viljamss. Viljamss Milikens, - ejot stādījās priek�ā mazais cilvēciņ�.

Es esmu skolotājs. Augstākā matrikulācija.

-��������� Etans For�uns, tirgotājs. � Viņ� paskatījās uz meiteni. Abi bandīti gāja tai

blakus. Varētu mēģināt aizcirst durvis viņu deguna priek�a, bet bandīti gāja ļoti cie�i blakus.

Glāb�anas laivā bija tum�s. Mazliet apgaismots bija tikai vadības panelis. Laupītāji pat necentās ieslēgt apgaismojumu. Laikam baidījās nejau�i ieslēgt signalizāciju. Viņ� varētu ieslēgt signalizāciju, neskatoties uz briesmām, kas draudēja, bet nelaime � viņ� nekad nebija bijis tādās laivās. Treniņ nodarbības neskaitījās, tāpēc diezin vai viņ� spētu at�ķirt starta slēdzi no auto iznīcinā�anās slēd�a. Gūstekņi tika sasēdināti pilnīgā tumsā pēc stingrām laupītāju norādēm. Neskaitot divus vadības, laivā bija divdesmit sēdekļi. Volters jau sēdēja vadības sēdeklī, kaut ko darot ar pults slēd�iem. Kotabits slinki nosēdās otrā vadības sēdeklī.

Laivas lūka aizvērās bez brīdinājuma signāla. Laikam brīdinājuma kabelis tika pārgriezts iepriek�, lai nesaceltu trauksmi uz kuģa. Glāb�anas laivu vajadzētu ieraudzīt, kad tā atdalīsies no kuģa, bet Etans nebija in�enieris, un tāpēc nebija par to pārliecināts.

Volters kaut ko bubināja pie sevis �diezgan tālu esam no kuģa�varbūt��

-��������� Labāk piesprādzēsimies, - ieteica Etans, - es nedomāju, ka mēs piezemēsimies

normālā ostā�

-��������� Spīdo�i, - ironizēja Koleta. Viņas balsi varēja atpazīt tikpat viegli, cik viņas

figūru.

-��������� Nolai�anās arī laikam nebūs gluda, - turpināja Etans.

-��������� Veseli divi Ein�teina cienīgi secinājumi. Tēti, ar �o �ģēniju� mēs

negarlaikosimies. Pēc tam viņ� paziņos, ka no �iem olbaltumvielu megalocefāļiem nav nekas labs gaidāms.

-��������� Paklausieties� - Etans mēģināja �ajā tumsā saskatīt viņas seju. It kā jau pieradis

pie �īs pustumsas, viņ� tomēr neavarēja saprast, kā Volters varēja darboties pie vadības pults. Laikam bija ilgi trenējies.

-��������� Es joprojām nevaru saprast, kas �eit notika. Gribēju apskatīt savu preci, bet te

pēk�ņi tā Jūsu ģimenes lieta�

-��������� Es domāju � �antā�a, - teica Dju Kanē. � Skaidrs, tie divi bībeles ērmi zina, ka

neesmu nabags.

-��������� Pievaldiet mēli, - iesaucās Kotabits, īsti nesaprotot, kā reaģēt uz tādiem

izteikumiem.

-��������� No�ēloju, ka Jūs un misters Viljamss esat iejaukti �ajā lietā. Laupītāji negaidīja,

ka tos kāds patraucēs �ajā nakts laikā.

-��������� Man arī �ēl, - atbildēja Etans.

Laiva sāka viegli vibrēt. Pēc tam aizmugures daļā varēja saklausīt klusu motora troksni.

Cen�oties visus uzmundrināt, Etans teica:

-��������� Mūs atradīs. Glāb�anas laivas trasi nav grūti nofiksēt.

-��������� Es Jums labprāt piekristu jaunais cilvēk, bet domāju �ie nelie�i ir labi

sagatavoju�ies.

Laiva sasvērās, un uzreiz kļuva gai�āks. Viņi atdalījās no kuģa, un atstāja tā pasa�ieru lauku.

-��������� Mēs esam atdalīju�ies, - sāka Etans, bet viņu pārtrauca pazīstamā ironiskā balss:

-��������� Ak, Dievs, viņ� turpina mūs pārsteigt!

-��������� Jūs varētu komentēt pie sevis, - aizrādīja aizvainotais Etans. � Tagad jau viss ir

kārtība, gatavojamies piezemēties.

Te nu viņ� kļūdījās. Sākās pārsteigumi.

Kaut kas ar lielu spēku atsitās pret laivas sāniem. Laivu pamatīgi sakratīja. Etans pēk�ņi ievēroja, ka planēta tuvojas pārāk strauji. Koleta iespiedzās. Priek�galā lamājās Volters, cen�oties savaldīt laivu. Viņus atkal sakratīja, tagad varēja redzēt �Antaresu�. Tas strauji attālinājās, bet ne tik strauji, lai Etans neievērotu, ka �Antaresā� pavīd kāds dīvains caurums.

Pārlai�ot skatienu visapkārt, viņ� ieraudzīja pasa�ieru sekcijā vēl vienu figūru. �is nezināmais nebija piesprādzējies. Pavērsies pret pārējiem, viņ� skatījās ar neko nesaproto�u, aizmiglotu skatienu. Uz mirkli Etanam likās, ka viņam pa�am arī kaut kas nav kārtībā ar redzi.

Laivu kratīja un raustīja. Volters bezpalīdzīgi kliedza. Viljams nostenēja: �Ak, Dievs!�, un tad lauzītā Zemes angļu valodā atskanēja kaut kas dīvains:

- Visu melno caurumu un sārto augstieņu vārdā, pietiek jokot, nu jau ir par daudz!

No �ī momenta Etans vairāk neko nevarēja atcerēties.

Esmu laikam miris. Nosalis līdz nāvei. Pagrozīties. Pagaidiet, ja esmu miris, kā es varu grozīties? Lai pārbaudītu savu esamību, viņ� atkal pagrozījās. Likās, kāds viņu rausta. Pavēra acis. Uz viņu raudzījās Viljamsa Milikena tum�ā seja.

-��������� Kā jūtaties, dārgais For�un? � jautāja Viljamss. Etans ievēroja, ka skolotājam

bija uzvilkts tum�i brūns speckombinezons. Uz tā bija oran�i ielāpi, bet izskatījās tas diezgan silts.

Viņ� pagriezās un piecēlās sēdus. No fiziskās piepūles viņam sareiba galva. Sāpēja acis. Etans atklāja, ka apģērbts tādā pa�ā kombinezonā, tikai divus izmērus par lielu priek� viņa.

Viljamss pastiepa viņam krūzi ar karstu kafiju. Etans satvēra krūzi ar cimdos ietērptajiem pirkstiem, un ar diviem malkiem iztuk�oja līdz pusei, nebaidoties apdedzināt barības vadu. Sajutis aizmugurē kaut ko cietu, viņ� atbalstījās pret to un pavērsa skatienu apkārt.

Pretī sēdēja Dju Kanē ģimene. Arī viņi bija tērpti brūni-oran�os tērpos, tikai tie atbilda viņu augumiem. Tēvs sēdēja ar kūpo�u konservu bund�u rokās, un kaut ko ēda no tās. Meita, atbalstījusies pret roku, sastingusi skatījās kaut kur sev priek�ā.

Viņi atradās mazā istabā. Grīda bija noklāta ar kaut ko baltu. Pat viņa vēl neatguvu�ais prāts saprata, ka tas bija sniegs. Viņi tomēr bija piezemēju�ies. To varēja nojaust pēc temperatūras. Etans jautājo�i paskatījās uz Viljamsu.

-��������� Mēs esam laivas bagā�as nodalījumā. Tas ir labi nohermetizēts.

Tas skanēja diezgan dīvaini, jo varēja redzēt, kā aukstais gaiss ieplūda pa spraugu starp vienīgajām durvīm un korpusu. Metāliskās sienas bija vienās iedobēs. Sevi�ķi aizmugurējā ma�īntelpā. Izdzēris kafiju, Etans nolēma apskatīt durvis. Aug�pusē durvis un siena bija ielieku�ās uz iek�u. Virs durvīm bija vienīgais logs. Viņ� piecēlās un paskatījās ārā pa logu, neuztraucoties, ka aizsedza gaismu pārējiem. Koleta, protams, tūlīt pat sāka komentēt tādu nepieklājību, bet Etans nepievērsa tam uzmanību, jo bija pārāk aizņemts ar apkārtnes izpēti.

Viņ� redzēja laivas centrālo daļu, kur kādreiz atradās pasa�ieru nodalījums. Tā jumtā varēja redzēt divus milzīgus caurumus. Spo�ā saule apspīdēja korpusu. Etans saprata, ka kapucē bija iemontētas aizsargbrilles un sejas maska. Lielāka daļa sēdekļu ar paātrinātājiem bija nolauzti, vai sabojāti. Pagriezis galvu un izstiepis kaklu, viņ� ieraudzīja, ka laivas labais borts ir vienos caurumos. Arī kreisais borts neizskatījās labāks. Metāliskā siena bija salauzta un saliekta. Etans nebija mehāniķis, bet te pat muļķis saprastu, ka vieglāk laivu ir uzbūvēt no jauna, nekā salabot. Sniegs mazliet bija aizputinājis laivas iek�pusi pasa�ieru un vadības nodalījumā, sevi�ķi kreiso pusi. Aukstais vēj� klejoja pa salonu. �ur-tur sniegā svaidījās rūdītā stikla lauskas. Ja arī kāds iluminators bija neskarts, tad no �ejienes tas nebija redzams.

Atkal sareiba galva. Laikam pārāk ilgi bija skatījies. Atspiedies pret durvīm, viņ� uzmanīgi apsēdās, ielika galvu starp rokām, un palika �ādā pozā, kamēr galvā viss noskaidrojās.

-��������� Ar Jums viss kārtībā, mister For�un? � norūpējies jautāja Viljamss.

-��������� Jā, ziniet� mazliet nelabi� bet nu jau labāk. Vispār man liekas, ka kaut kas

nav labi ar acīm.

-��������� Jūs pārāk ilgi skatījāties logā bez aizsardzības. Tas, laikam, ātri pāries

neuztraucaties. Tam nevajadzēt būt saistītam ar Jūsu galvas traumu.

-��������� Arī tas ir labi. � Etans aptaustīja nelielu punu uz pakau�a. Ar galvu vismaz viss

ir kārtība, bet varēja arī galva būt vienos caurumos.

-��������� Lietojiet lūk �o, - skolotājs norādīja uz brillēm, un piebilda: - lai neiestātos

sniega aklums.

-��������� Par visu padomāts, - noburk�ķēja Etans, un sarāvies noprasīja. � Kā Jūs domājat,

kāda ir temperatūra?

-��������� Aptuveni mīnus divdesmit pēc simt grādu skalas, - atbildēja Viljamss, it kā tas

nebūtu nekas īpa�s. � Un laikam vēl pazemināsies. Jūs pats varat apskatīt termometru uz labās rokas. � Viņ� pasmaidīja.

Tie�ām, mazs termometrs bija ie�ūts audumā, cimda aug�malā. Sākumā likās, ka skolotājs ir kļūdījies: sarkanā josla aizņēma gandrīz visu disku. Pēc tam viņ� ievēroja, ka nulle ir a u k s t ā k ā atzīme. Dalījumi gāja tikai uz leju no nulles.

Iespaidu atstāja nevis iekārta, bet tās rādījums. Pēk�ņi viņ� pats sev negaidot iesmējās. Klusumā tas drīzāk izskatījās pēc rūciena un pārējiem tas nemaz nepatika. Uz viņu saka mest neizpratnes pilnus skatienus, sevi�ķi Dju Kanē, bet Koleta paskatījās tā, it kā neko citu no viņa nemaz negaidīja. Etans pārstāja smieties, sajūtot, ka asaras sasalst uz vaigiem. Tad viņ� ievēroja pārsteigtos skatienus.

-��������� Nē, es neesmu sajucis. Vienkār�i atcerējos, ka uz �Antaresa� man palika

aptuveni piecdesmit Asandusas luksus-sildītāji tirdzniecībai ar vietējiem aborigēniem. Tagad es būtu atdot savu vecmāmiņu tikai par vienu sildītāju!

-��������� Ja visu ko vēlamies, mēs būtu spējīgi sagremot, tad visi būtu paēdu�i, -

piezīmēja Viljamss. � Tā teicis Rassels, angļu filozofs, divdesmitais gadsimts.

Etans pamāja, urbinot sniegu uz grīdas� bet cimdi, viņ� nodomāja, ir no īstās ādas.

Saraucis pieri viņ� aplūkoja cilvēku grupu. Kaut kas nebija kārtība, bet kas � viņ� vēl ātrumā nevarēja saprast.

-��������� Jā, par �Antaresu�. Kad mēs atdalījāmies, tur kaut kas nebija kārtībā. Tur

parādījās kaut kāds caurums, kad mēs kritām lejā.

-��������� Jā, tas bija pārāk bīstami, - atsaucās pazīstama, nervoza balss no tum�ā stūra.

Etans atpazina pustumsā mazo figūru. Cilvēciņa labā roka bija pārsieta, bet uz sejas bija liela rēta.

-��������� Jā, pareizi esi saskatījis, - pabeidza viņ�.

-��������� Es Jūs atcerējos, - teica Etans. � Ja nemaldos, draugs Jūs sauca par� Volteru.. �

Viņ� pavērās visapkārt. � Bet kur tad ir jūsu plakansejainais draugs�

-��������� Tas dū�īgais? Septembers ar viņu tika galā�, - paziņoja Koleta. � Gaisma

nodzisa, bet esmu pārliecināta, ka tas bija viņ�. Protams, tas neko�. � viņa aprāvās. � Interesanti, no kurienes viņ� radās?

Etans kaut ko miglaini atcerējās: murk�ķo�s briesmonis laivā, pirms viņ� zaudēja samaņu.

-��������� Liekas, es atceros, par ko Jūs runājat. Viņ� mani nobaidīja līdz nāvei�., bet kā

viņ� tur uzradās.

-��������� Jā, interesanti, - sāka Dju Kanē, - atceros, kad�

-��������� Tēt, ēd mierīgi, - teica Koleta.

Etans uzmanīgi aplūkoja meiteni, kura savā glāb�anas kombinezonā izskatījās pēc rozā Budas. Interesanti, kur� no viņiem ir kompānijas prezidents?

Meitene paskatījās uz Etanu. Tas bija atklāts un tie�s skatiens. Viņ� juta, ka nokļūst meitenes ietekmē� Nē. Tas nedrīkst notikt. Viņ� aizgriezās, un meitene sajuta viņa nervozitāti.

-��������� Jūs laikam tie�ām saņēmāt stipru bliezienu, mister For�un, - teica viņa līdzjūtīgi.

Bija skaidrs, ka Koleta vēlas Etanu uzmundrināt. Lielais puns uz pakau�a apstiprināja viņas vārdus.

-��������� Vai viņam bija ierocis? � jautāja Etans.

Meitene mierīgi atbildēja:

-��������� Nē, viņ� vienkār�i pārlauza sprandu. Tīrs darbiņ��

-��������� Paklausieties, - iesāka viņ�, - piedodiet, ka es Jūs nosaucu� par to, ko es toreiz

teicu.

-��������� Labi, - nomurmināja viņa, - esmu pieradusi. � Un Etans saprata, ka pirmoreiz

viņa sameloja.

Dju Kanē jutās neveikli, bet centās to neizrādīt.

-��������� Jums virsū laikam tā beigtā tipa apģērbs?

-��������� Ne īpa�i der man, - noburk�ķēja Etans un pavicināja rokas.

Ja nebū�u uzmanīgs, varu pazaudēt cimdus � nodomāja Etans. Bet ārējais izskats viņu pa�reiz īpa�i neuztrauca. Galvenais � lai būtu silts. Varbūt Koletu tas īpa�i nesatrauca. Viņ� palūkojās visapkārt.

-��������� Bet kur ir tas, kā tur viņu sauca?�

-��������� Skva Septembers, - precizēja Viljamss.

-��������� Jā, kur viņ� ir?

Koleta norādīja uz durvīm.

-��������� Kad mēs sapratām, ka �is nodalījums ir diezgan labi saglabājies� . Ak jā, tie�i

viņ� te Jūs atvilka� tad arī sapratām, ka �is ir labākais variants, kur patverties. Te var paslēpties no vēja, saglabājot siltumu. Neaizskaramie krājumi avārijas gadījumam arī lūk tur stūrī tajā sa�ķiebtajā kastē. Par laimi tie ir neskarti. Skva mazliet iekoda un devās ārā. Pagaidām atpakaļ vēl nav atgriezies.

-��������� Jā, nav redzēts, - iestarpināja Dju Kanē. Ēdiens izvēlās no atvērtās mutes, un

viņ� steig�us sāka to bāzt atpakaļ.

-��������� Domāju, ar viņu viss ir kārtībā, - teica Viljamss. � Viņ� paņēma līdzi vienu

lāzer�auteni, bet pie manis palika otra. Un deva norādes, apspiest jebkuras mūsu pretinieka naidīgās izpausmes, - viņ� norādīja uz drūmo Volteru.

Tas pameta bēdīgu skatienu uz �auteni.

-��������� Jā! No tā tipa arī es dabūju ciest. � Volters sagrozījās. Viņam, laikam, bija vēl aukstāk nekā Etanam. Uzvilcis vairākus kreklus un pan�o no laivas krājumiem, viņ� izskatījās dīvaini � atgādināja resnu vardi. Pan�o diez ko nederēja �ādā aukstumā. Volters bija sarāvies �okurā.

Etans novērtēja Dju Kanē un viņa meitas apģērbu. Apģērbs viņiem derēja kā uzliets, it kā būtu �ūts speciāli priek� viņiem. Bija skaidrs, ka laupītāji negribēja viņus nosaldēt līdz nāvei. Vijamss, laikam, bija ietērpts Voltera tērpā. Par tā apģērba, kas bija virsū viņam pa�am, izcelsmi bija jau noskaidrojis.

Ja arī kādam bija lemts nosalt līdz nāvei, tad viņ� to novēlētu �im tipam ar apsaitēto roku. �ausmas iedomāties, ka tie�i �ī tipa dēļ ar viņiem varēja notikt vēl kas ļaunāks�

Pagaidiet. Ja viņam virsū ir Kotabita tērps, Viljamsam � Voltera, Dju Kanē ģimenei � tie�i viņiem sagatavotais apģērbs, tad kāds apģērbs bija Septemberam? Viņ�, laikam, devies ā r ā bez speckombinezona! Ja tikai laupītājiem nebija pataupīts vēl kāds apģērba komplekts. Bet tās ir tikai Septembera grūtības. Tagad ir daudz svarīgākas lietas, par kurām vajadzētu padomāt.

-��������� Vai Jūs zināt, - Etans jautāja Viljamsam, - kur mēs atrodamies?

Bet atbildēja Volters.

-��������� Mums vajadzēja piezemēties, - viņ� drūmi teica, - aptuveni 200 kilometrus uz

dienvidaustrumiem no �Vara pērtiķa�. Aizkavē�anās un sliktās degvielas dēļ, mēs nokļuvām sprādziena laukā, kas bija sagatavots uz �Antaresa�. Mēs novirzījāmies no kursa. Nezinu, kā tur nostrādāja datori un viss pārējais, bet pa�reiz mēs atrodamies aptuveni uz pusi tālāk nekā bijām plānoju�i nolaisties. Un nav nekādu cerību izglābties.

-��������� Sprādziens? � izbrīnījās Etans. Bet Volters jau tā, laikam, bija pateicis vairāk

nekā gribēja. Viņ� uzreiz apklusa un ierāvās stūrī.

-��������� Laikam, laikam neliels daudzums sprāgstvielas, kuram bija jādetonē pēc mūsu

aizlido�anas, - ar zino�u izskatu komentēja Koleta. � Tā ka pēc mūsu atlido�anas, nebija dzirdams trauksmes signāls, tas laikam bija paredzēts jau iepriek�. Sprādzienam bija jāpārliecina glābēji, ka �ajā sekcijā visi, arī mēs ar tēvu, esam gāju�i bojā.

-��������� Nu jā, - atbildēja Etans, - uz kuģa visi nodomāti, ka Jūs gāju�i bojā, un nekas

netraucēti �iem abiem realizēt to, ko viņi bija izplānoju�i. Un nekādas atbildības. Brīni�ķīgi izdomāts. Neapskau�u, ja tajā laikā kāds parādītos �ajā sekcijā. � Viņ� nikni paskatījās uz Volteru, kur� skatienu ignorēja.

-��������� Laikam, - teica Koleta. � Ar visām aizķer�anām viņi pa�i sev izjauca plānu,

neiekļāvās izplānotajā laikā. Viņi vispār netiktu ārā, ja tētis� - viņa saraustīja plecus.

-��������� Jums, - pārmeto�i aizrādīja Etans, - vajadzētu pateikties tēvam par savas

dzīvības glāb�anu.

Viņas skatiens kļuva pavisam skumj�:

-��������� Dzīvība? Vai Jūs zināt, mister For�un, kā tas ir būt bagātam? Tas ir brīni�ķīgi.

Bet būt bagātai, un lai par tevi visi smietos�

-��������� Kāpēc tad Jūs neesat not� , - viņ� iekoda mēlē, bet viņa saprata.

-��������� Neesmu notievējusi? � viņa atsaucās. � Diem�ēl nevaru. Sare�ģījumi pēc

mandeļu operācijas. Ārsti saka � neko tur nevar līdzēt. � Viņa lēnām aizgriezās. � Skatāties, nenosalstiet.

-��������� Klausieties, - ierunājās Volters, - lai ko Jūs tur domātu, mēs nevienu negribējām

uzspridzināt. Es ta�u neno�āvu Jūs divus liekos, kad pagadījāties laivu nodalījumā. Ja glābēji būtu atradu�i Jūsu līķus, vai līķa daļas, tad noteikti painteresētos, kāpēc nav �o mirstīgo atlieku � viņ� norādīja uz Dju Kanē. � Kotabitam un pārējiem vajadzēja izslēgt jebkādu nejau�ību. Bet tagad, viņ� drūmi secināja, - ir skaidrs, ka mēs te visi nosalsim.

-��������� Ceru, ka nenāksies mirt Jūsu kompānijā, - teica Etans ar pārliecību. � Domāju,

ka nav nemaz tik slikti. Kāds pārbaudīja laivas pulti?

Koleta pa�ūpoja galvu:

-��������� Kā teica Septembers, tur ir tikai metāllū�ņi. Es pati neesmu lietpratēja, bet

viņam var ticēt.

-��������� Pie tam mums nav pilnīgi nekādu komunikāciju iekārtu, nemaz nerunājot par

starpkontinentu sakaru līdzekļiem.

Īsumā � viņi nonāku�i simtiem kilometru no cilvēku apdzīvotām vietām uz nepazīstamas planētas ar polāru klimatu, kurā diez vai izdzīvotu pat valzirgi. Te varēja likt cerības tikai vienam uz otru. Ļaunākais, ka viņu glāb�anas laivu varēja atrast tikai nejau�i, un neviens viņus nemeklēs. Visi viņus uzskata par gāju�iem bojā, pat Voltera partneri, kas gaidīja netālu no ciema.

Sasaldētā pārtika nav slikta lieta, pat sasalt pa�iem nebija ne mazākās vēlē�anā. Jā perspektīvas nesildīja ne viņu prātus ne ķermeņus. Bet Etans nebija radis sēdēt un gaidīt, kamēr pircēji ierodas pie viņa. �is paradums, par laimi, ir saglabājies. Viņ� nolēma veikt nelielu pastaigu � sasildīt asinis, apskatīt apkārtni un novērst drūmās domas.

Etans piecēlās: kapuce bija par lielu, bet brilles bija akurāt vietā.

-��������� Nu un kurp Jūs dosities? � jautāja Koleta.

-��������� Apskatī�u apkārtni: varbūt tuvumā ir kāds elektrogultu veikals.

Viņ� aizvilka aug�ējo rāvējslēdzēju, cen�oties pielāgot kapuci, nolaida brilles. Uzreiz palika tum�āks. Satvēris durvju rokturi, pagrieza to, pagrūda� nekādas reakcijas. Vēlreiz pagrūda.

-��������� Iesalu�as.

-��������� Ak dievs, - iesaucās Koleta, - kāds pārsteidzo�s analītiķis�

Lūk vēl viens iemesls, kāpēc vajadzētu iziet pastaigāties. Durvis saņēma pamatīgu spērienu un da�us lamu vārdus. Vai nu palīdzēja spēriens, vai lamu vārdi, bet durvis sākuma pavērās da�us centimetrus, bet vēlāk arī negribīgi atvērās līdz galam.

Etans uzmanīgi aizvēra durvis aiz sevis, un palūkojās visapkārt. Iet vajadzēja uzmanīgi: zem sniega varēja būt bedres. Viņ� aplūkoja laivas centrālo daļu. Sniegs gurkstēja zem kājām kā stikla gabali. Vēj� �ad tad iesvilpās sadragātajās metāla konstrukcijās. No viņa elpas izveidojās mazs mākonītis, maza dzīvības pazīme.

Etans fiziski juta savu plau�u darbību. Likās, ka plau�as aukstumā ir sarāvu�ās. Katrs elpas vilciens dzēla un apdedzināja.

Laiva nogā�oties bija ieurbusies ar savu �degunu� zemē. Apskatot to visu, Etans nolēma, ka laikam tomēr bija muļķīgi doties ārā. Nu nebija viņ� nekāds kosmiskais izlūks. Nolaidies uz ceļiem viņ� satvēra cimdos sniegu. Sniegs ne ar ko neat�ķīrās no sniega uz jebkuras citas planētas..

Pamēģināja sniegu uz mēles. Mutē palika auksti. Sniegs kusa uz karstās mēles. Vecais labais sniegs no H2 O, tāpat kā uz Zemes. No videoierakstiem viņ� zināja, ka atmosfēra uz Tran-ki-ki � praktiski tāda pati kā uz Zemes. Par to, ka sniegs var saturēt toksiskus elementus, Etans neiedomājās.

Bet to tur nebija, un viss pagaidām bija normāli. Sniegs ātri izkusa un remdēja slāpes. Etans nolēma veikt eksperimentu, un pacēla brilles. Eksperiments bija īss. Notrausis no skropstām sasalu�ās pilītes, viņ� ātri nolaida brilles. Spo�ums bija neizsakāms. Caur brillēm tomēr varēja visu redzēt, un bez sāpēm raudzīties uz sniegu, netraumējot redzi. Palicis bez aizsargbrillēm, cilvēks te, laikam, ātri zaudētu redzi, pat nesapratis, kas noticis. Tas ir vēl ļaunāk nekā vistas aklums, neredzi ne puskrēslā, ne jaukā dienā.

Viņ� paslīdēja, un knapi noturējās kājās. Kādu minūti stāvēja un atjaunoja normālu elpo�anu. Tā tik vēl trūka izme�ģīt roku, vai salauzt kāju.

Etans lēnām aizgāja līdz laivas centrālajai daļai. Vēlreiz uzmetis acis tam, kas bija palicis pāri no pasa�ieru nodalījuma, ieskatījās pilotu kabīnē. Durvis bija saliektas, kā attaisītas konservu bund�as vāks. Izdauzītie iluminatori bija pilni ar sniega un zemes maisījumu. Tāds pats maisījums bija arī iek�a, noklāja vadības paneli. Slēd�i un mēraparāti bija tādā stāvokli, ka brīnums, ka viņi vispār paliku�i dzīvi. Vadības pults bija pilnībā izdemolēta.

Pagriezies, lai ietu projām, viņ� pret kaut ko paklupa. Atkal gandrīz satraumējās. Viņam likās, ka sākt jukt prātā. Kad beidzot, Etans nolēma aptaustīt līko metāla gabalu, kas bija trāpījies starp kājām, izrādījās, ka tas nemaz nav metāls.

Tas bija mazliet apputināts kails ķermenis. Tā krāsu nemaz nevarētu saukt par veselīgu. Tas gulēja ar muguru pret Etanu. Tas laikam bija kritis ar galvu pret grīdu. Etans nometās ceļos un pataustīja ķermeni. Viņu varēja bīdīt pārāk viegli. Dju Kanē bija taisnība. Etanam pēk�ņi radās vēlme ielūkoties ķermeņa acīs, vienalga � vaļā tās vai ciet. Ja vaļa � vajadzētu aiztaisīt ciet. Bet viņ� nolēma aiziet, nepārbaudot.

Nodauzījis kājas no sniega, viņ� devās prom no līķa. Mēģināja iedomāties, kā tagad Septembers klīst kaut kur ārpusē bez aizsargapģērba. Varbūt viņam ir rezerves komplekts, iedomājās Etans.

Skaidrs, ka pilotu kabīnē nav nekā noderīga, lai arī viņ� nebija in�enieris. Neko neaizticis, devās uz caurumu kreisajā bortā. No starpsienas rēgojās izolācijas materiāls. Etans uzmanīgi palūkojās ārā.

Pusmetru zemāk bija apsnigusi zeme. Laiva bija ieurbusies ar savu degungalu kaut kādā cietā paugurā, kaut arī tas nemaz neizskatījās pēc paugura. Varbūt to varēja apiet. Katrā ziņā �is �ķērslis izrādījās tik augsts un ciets, ka varēja nobremzēt laivas kustību.

Varēja redzēt kaut ko, kas atgādināja zemus mū�zaļos krūmus. Tie gandrīz neliecās spēcīgajā vējā. Etans pats bija tā sasalis, ka nemaz nepievērsa uzmanību vējam. Krūmu klāja kaut kas līdzīgs skujām. Tās bija pavērstas pret sauli. Krūmu stumbri bija biezi un laikam ļoti stipri.

Ziemeļu un rietumu virzienā zeme bija noklāta ar kaut ko zaļu. Tā laikam bija bieza un sulīga zāle. Viņ� pavērsa skatienu pret horizontu.

Vēl viens interesants novērojums: horizonta līnija bija nedabiski taisna un skaidri saskatāma, it kā būtu uzzīmēta uz papīra. Parasti uz apdzīvotām planētām tāds efekts nebija novērojams. Likās ka var pieiet un pieskarties �ai horizonta līnijai. Debesis bija piesātinātas ar zilu, tīru krāsu, ka vecās fajansa bļodas. Debesjums bija tīrs, kā jaundzimu�ā āda. Neviena mākonī�a. Parasts mākonis �ajā spo�uma karalistē dro�i vien tūlīt pat sasaltu � pārvērstos par ledus blāķi. Mākoņi �eit neiederējās.

Neskaitot zemes pleķi, kur viņ� atradās, visapkārt bija neskarts, vietām mazliet pieputināts ar sniegu, spo�s ledus. Atkal Etans atcerējās fragmentus no video informācijas: �Pārsvarā seklas jūras, viscaur klātas ar ledu�.

Saules atspīdumu no nekustīgo jūru virsmām bez aizsargbrillēm nevarēja izturēt. Viņ� nolēca uz zemes, nepadomājot par sniega dziļumu. Par laimi, at�ķirībā no laivas iek�puse, kur sniegs bija pieputināts lielā kārta, te bija tikai kādu centimetru biezs.

Etans bija pagājis da�us soļus, kad ieraudzīja dziļas sliedes uz ledus, kas stiepās dienvidu virzienā. Laikam laiva nosē�oties stipri sagriezās un, noplē�ot ledus virskārtu, tā �ļūca uz vēdera, kamēr neatdūrās pret akmens kaudzi, kas bija mazliet apputināta ar sniegu.

Pēc da�iem soļiem zeme beidzās un sākās tīrais ledus. Etans noliecās, un notīrījis sniegu, sāka to aplūkot. Likās, ka zāle auga tie�i no ledus. Tā auga biezos ku�ķos, kaut kādā simetriskā secībā. Starp blakus ku�ķiem bija, kaut arī nelieli, bet pilnīgi vienādi attālumi.

Grūti teikt, cik liela bija sala, bet tā noteikti bija sala.

Mutē Etanam bija dīvainas sajūtas. It kā mēle pārvērstos par kartonu. Domājot, kā apsekot salu, viņ� uzkāpa uz ledus. Te atklājās vēl viena jauna īpa�ība, lai izdzīvotu uz Tran-ki-ki: bez speciālām iekārtām (piemēram, slidām), te bija grūti pārvietoties. Par laimi, viņ� nebija tālu no sauszemes. Lai tiktu atpakaļ nācās pārvietoties �etrrāpus. Kad Etans sasniedza sauszemi, ceļgali un plaukstas bija stipri sāpēja.

Glāb�anas laivas aprīkojums nebija paredzēts tik ekstrēmam klimatam. Tāpēc diezin vai laivā varētu atrasties slidas.

Pēk�ņi vēj� sāka pūst vēl spēcīgāk. Kļuva vēl aukstāk. Planēta, acīmredzot, nolēmusi viņu nopūst no zemes virsmas.

Naktī, kad paliek aukstāks (pats aukstuma apzīmējums tagad viņam ieguva jaunu jēgu), katrs vēja pūtiens palielināja briesmas nosalt. Būs jāpadomā, kā izvairīties no iespējas pārvērsties par ledus blāķi. Ja nebūtu laivas nedro�ās aizsardzības, cilvēki sen jau būtu nosalu�i, pat savos speciālajos aizsargtērpos.

Vai nu kaut kas bija noticis ar viņa redzi, varbūt kaut ko bija nodarījis aukstums, bet likās, ka horizonta līnija attālinās, kaut gan joprojām bija tikpat skaidra. Varbūt tikai izlikās. Varbūt kaut kas ar aizsargbrillēm nav kārtībā. Kad Etans nekustināja galvu, viss palika savās vietās.

Viņā paskatījās pa labi, un sastinga � bet tagad ne jau aiz aukstuma. Kaut kas tālumā kustējās pa salu. Kad viņ� pakustināja galvu, tas nepalika nekustīgs, taisni otrādi � pamazām tuvojās. Bija skaidri saskatāma cilvēkveidīga figūra. Kaut kas �ajā figūrā izlikās ērmots � kājas bija neproporcionāli resnas. Cilvēks pamāja ar roku. Etanam nekas neatlika, kā pamāt pretī. Gaidot, viņ� sastinga. Ja tas nav cilvēks, jāieņem poza, lai ātri varētu aizbēgt.

Tomēr tas bija cilvēks, tikai ļoti liels. Etans atcerējās, ka viņa aizsargtērps paredzēts liela auguma cilvēkam. Apmēram tādam , kas tagad tuvojās. Viņam palika mazliet neērti. Labi vēl, ka Septemberam bija aizsargbrilles. Ar tām viņ� izskatījās kā ūdenslīdējs. Interesanti, nodomāja Etans, vai es arī tāpat izskatos. Pilnīgi iespējams. Ja cilvēkam, kas tuvojās, bija auksti, tad viņ� to neizrādīja. Kad viņ� pienāca pietiekami tuvu, kļuva skaidrs, kāpēc kājas ir tik resnas. Viņ� bija pielāgojis materiālus no izrautajiem laivas sēdekļiem. Divi biezi spilveni no lūrija drapējuma materiāla bija apsieti ap viņa stiprajām kājām. Izrādās, ka �is materiāls radīja arī berzi ar ledu. Lai arī saplēsts, �is materiāls saglabāja savas īpa�ības. �ie pa�taisītie zābaki bija labs izolācijas materiāls starp kājām un ne�ēlīgi auksto ledu.

Improvizētie sniega zābaki izskatījās neveikli, bet tomēr ar tiem bija labāk pārvietoties pa ledu, nekā �ļūkt ar pazolēm.

Etans uzmanīgi aplūkoja tipu, kas vienus glāba, bet citus nogalināja. Nebija īsts milzenis, bet diezgan liels gan. Krietni lielāks par nelaiķi Kotobitu. Divu metru garumā, un attiecīgi padevies arī plecos. Etans sadrūma, jo nevarēja precīzi noteikt viņa augumu. Bet viņ� ta�u netaisījās kaut ko pārdot� . Septemberam bija balti mati, milzīgs plēsējputna deguns un jocīgs zelta riņķis ausī. Kaut kas viņā atgādināja augstmaņa stāju, bet arī kaut kas bija no arāba, beduīna, vai kaut kāda me�oņa.

Septembers, saraustīti elpojot, apstājās. Neliels mākonītis parādījās no viņa �ērgļa� deguna. Septembers pasmaidīja un pastiepa roku sveicienam. Arī roka bija aptīta ar to pa�u sēdekļa materiālu. Etans uzmanīgi paskatījās uz Septemberu.

-��������� Nav tik ērti, kā Jūsu formas cimdi, bet silda. Kaut ko paņemt rokā grūti, bet es

pagaidām vēl tikai trenējos.

-��������� Skaidrs, - teica Etans pasmaidot un paspie�ot (drīzāk pakratot) roku. � Jūs

laikam esat Skva Septembers?

-��������� Laikam jau tā ir, ja vien kāds nav apmānījis Septembera kundzi. Viņai gan patīk

siltākas vietiņas.

Mēģinot sasildīties, Skva sita roku pret roku, visu laiku skatoties uz horizontu.

-��������� Nu kā Jums iet, draudziņ? Varbūt pagaidām pietiks? Vēl da�as minūtes, un

domāju Jums būs pavisam auksti. Turaties, lai nedot dievs, nepazaudētu samaņu.

-��������� Aizmigt un nosalt. Nu nē, gulēt te nedrīkst nekādā gadījumā. Nosalst cilvēks

pamazām, un nekad nevar zināt, kad pienāks tas brīdis. To es negribētu sagaidīt.

Septembers pamāja:

-��������� Jā interesanti, kā �eit sasalst ķermenis � no ārpuses, vai no iek�puses? � Viņ�

uzsita Etanam pa plecu. � Ko Jūs zināt par sasal�anas īpatnībām? Es apskatīju tikai parasto tūristu video informāciju: valodas, interesantākās vietas un t.t.. Tāpat arī tas mazais� Viljamss. Ar viņu ir vērts strādāt kopā: mierīgs, pamatīgs. Bet tas draņķis Volters dro�i vien zina vietējos dialektus. Bet labāk tomēr būtu atstāt viņu bez mēles, nekā izmantot par tulku.

-��������� Nu es esmu tirgotājs, tāpēc�

Septembers neatļāva viņam pabeigt:

-��������� Tāpēc Jums piebāzta galva ar patskaņiem, līdzskaņiem, saknēm, pareizu izrunu?

Lieliski, draugs.

Etans paraustīja plecus:

-��������� Ne vairāk, kā tas piedien manas profesijas cilvēkam. Esmu redzēji arī video

informāciju par vietējiem klimatiskajiem apstākļiem, floru, faunu, u.t.t.. Bizness paliek bizness.

-��������� Vai arī izdzīvo�ana, - Skva draudzīgi uzsita pa Etana muguru. Etans tūlīt pat

sāka klepot. � Pareizi, tā arī vajag! Starp citu � Jūs te tagad esat galvenais.

-��������� Ko? � Izbrīnījās Etans, nodomājot, ka palaidis kaut ko svarīgu garām. � Kāpēc

es?

-��������� Lai mūsu grupa laimīgi varētu atgriezties civilizētajā pasaule, tai ir vajadzīgs

līderis. Es sevi nozīmēju par Jūsu vietnieku. Kur te varētu mazliet atpūsties, komandieri? � Viņ� piemiedza aci.

-��������� Pagaidiet, - teica Etans, - baidos, ka Jums ir izveidojies nepareizs priek�stats par

mani. Es nevaru būt līderis. Labāk par to būt Jums. Jūs ta�u tik labi tikāt galā ar to Kotabitu�

-��������� Jā, tā gadās, - teica Skva, aplūkojot savus improvizētos cimdus, - bet tas ir

atsevi�ķs gadījums. Un viņ� ir jau miris. �ai problēmai vairāk nevajadzētu pievērst uzmanību. Da�reiz es aizsvilstu un gā�u pa galvu, bet vajadzētu papētīt situāciju sīkāk. Da�reiz mani nesaprot pat tad, kad esmu pavisam miermīlīgs. Te ir vajadzīgs cilvēks ar skaidru saprātu, pieredzi darbā ar cilvēkiem, spējām pieņemt lēmumus pilnīgi negaidītās situācijas. Turklāt likt cilvēkiem to darīt, neiebaidot tos. Vai tad tas viss nav vajadzīgs tirgojoties? Spēja ātri domāt, nezaudēt dū�u?

-��������� Jā, bet�

-��������� Prasme pārliecināt, diplomātija.

Etans beidzot sapinās visā �ajā viņa uzskaitīto īpa�ību rindā.

-��������� Redzat, ja Jūs tirgojat, piemēram, �Pupe de Kju Nr.7� parfimēriju, tas nemaz

nenozīmē, ka esmu Metrniha un Amundsena krustojums.

-��������� Bet tas palīdz pārliecināt cilvēkus, ka balts ir melns, un ir ļoti noderīgs tiem.

Pa�reiz ir tikai jāpārliecina, ka balts ir balts.

-��������� Labi, labi, esmu ar mieru.

-��������� Par to man liels prieks.

-��������� Bet tikai tāpēc, ka Jūs to uzskatāt par vajadzīgu, un tikai pagaidām. � Viņ� ķērās

pie rāvējslēd�iem. � Tagad mana pirmā pavēle: Jums jāģērbj �is aizsargtērps. Viņ� Jums labāk noderētu nekā man. Man nepatīk, ka tas ir pa lielu un kūļājas uz mana auguma.

-��������� Atvaino, draugs, - Septembers apturēja viņa roku uz rāvējslēd�iem. � Jūs

patie�ām esat galvenais, bet mums ir demokrātiska sabiedrība, bet nevis diktatūra. Tātad, lēmums jāpieņem balsojot. Mēs te esam tikai divi, balsojam.

-��������� Es balsoju par to, lai Jūs paņemtu aizsargtērpu.

-��������� Bet es balsoju, lai tas paliek pie Jums. Cik Jūs sverat?

-��������� Hm! � Etans otro reizi �ajā īsajā laika posmā apmulsa. � Satrieco�i! � Viņ�

nomurmināja atbildes vietā.

-��������� Es tā arī domāju, - teica Septembers. � Iespējams esat nometis svaru.

-��������� Jums apģērbs vairāk noderētu. Jūs esat izteikts pētnieks. Bet es kaut kā iztik�u

-��������� Nē, neiztiksiet, - atcirta Septembers. � Ja vēj� pastiprināsies, mums visiem diez

vai pietiks apģērba. Ja Jūs sakāt, ka esmu pētnieka tips, tad man aukstums būtu jāpārnes vieglāk, nekā Jums.

-��������� Jūs runājat pats sev pretī, - teica Etans.

-��������� Nemēģiniet mani pieķert pie kāda nepareiza vārda. Starp citu, tas Kotabits ir

lietojis speciālu termoveļu. Kaut kur par �auru, bet salikumā ar dubulto virsapģērbu � diezgan ērti. Tam otram � Volteram, arī dro�i vien tāda ir. Varbūt nav tik ērti, kā aizsargtērpi, bet nebaidies, draugs, nenosal�u. Ja vien tagad būtu kāda brendija glāzīte� � viņ� sapņaini aplaizīja lūpas. � Domājat par sevi, nevis par veco Skva.

-��������� Cik Jūs esat vecs, - ziņkārīgi jautāja Etans, aplūkojot viņa muskuļus , kas

izspiedās caur audumu. Viņ� cerēja, ka Skva neapvainosies. Skva arī neapvainojās, - par to varēja spriest pēc viņa platā smaida.

-��������� Esmu vecāks par īso resnuli � Dju Kanē meitu, bet mazliet jaunāks par Mēnesi.

Bet atgriezīsimies pie apģērba. Jūs tajā izskatāties kā rozīne kēksā. Es tā neizceļos. Vecs pieradums. Vai Jūs no tām videolentēm atceraties, cik auksts varētu būt naktī?

Etans palūkojās uz jau rieto�o sauli.

-��������� Ja mēs esam aptuveni uz vienas līnijas ar bāzi, tad temperatūra pazemināsies

tikai līdz kādiem 30-40 grādiem. Jāņem vērā, ka vēj� sasniegs ātrumu 80- 100 km/h . Esam �eit nokļuvu�i vētru periodā.

-��������� Ļoti jauki� . - Viņ� ar kāju �ļūkāja pa sniegu. - Interesanti, ko par to visu domā

Dju Kanē ģimenīte?

-��������� Viņi � interesants pārītis. Vecais izskatās pārāk neizlēmīgs, lai vadītu savu

tirdzniecības impēriju. Bet meitene� � Viņ� bija sapinies savās domās par Koleti. � Viņa ir gudra, saprātīga, pat vairāk� . Bet tai pa�ā laikā � aizkaitināma, dzēlīga�

-��������� Sava izskata dēļ? � piezīmēja Skva. � Lieta nav no patīkamajām, bet domāju

meitene mums neradīs papildus grūtības. �ajā nolādētajā pasaulē arī es gribētu da�us liekus svara kilogramus papildus siltumam. � Tad viņ� sāka runāt par citu tematu. � Varbūt naktī vajadzēt nozīmēt de�ūras?

Viņ� ar rokām satvēra caurumu laivas bortā, lai ielīstu iek�ā. Pēc tam padeva roku Etanam.

Lienot iek�ā, Etans ieraudzīja kaut ko tum�i brūnu. Viņ� norādīja ar roku uz pilotu kabīni:

-��������� Kas vispār te notika? Nolai�anās laikā?

-��������� Ā, Jūs par to? Nu tas ir vesels stāsts. Ziniet, es biju iedzēris� nu ne pārāk daudz.

-��������� Nenovirzieties no temata, - samierino�i teica Etans.

-��������� Nu labi, biju mazliet iedzēris. Laikam jau mazliet nenoturēju sevi rokās. Kaut

kādi nelie�i no apkalpes iedomājās, ka varu radīt citiem pasa�ieriem nepatik�anas. Viņi metās man virsū.

Kad daudz maz atjēdzos � atrados pilnīgā tumsā un man likās, ka kaut kādi punduri iesvie� mani �aurā �ahtā. Izrādās biju sasiets. Domāju � varbūt esmu nodzēries līdz pelītēm, vai varbūt sāku�ās kaut kādas halucinācijas. Mani sarūgtināja, ka ne viens, ne otrs neatbilda realitātei.

-��������� Skaidrs, - teica Etans, - viņi Jūs ieslodzīja �ajā laivā izgulēt dzērumu.

-��������� Taisnība! Ja mani gribētu oficiāli ievietot kaut kādā karcerī, vai kas tur viņiem ir

uz �ādiem kuģiem, tad vajadzētu nokārtot da�ādas formalitātes � kaut kādi protokoli trijos eksemplāros, nezinu, kas tur vēl vajadzīgs� . Vienkār�āk bija mani ieslodzīt �ajā glāb�anas laivā.

Sākumā es domāju, ka tā visa laivas raustī�anās un drebē�ana, ir kaut kāds triks. Pēc tam sāku sajust pavisam sāpīgus grūdienus. Un brīvais kritiens. Tas nu nepavisam man nepatika. Tad es apjautu, ka esam atdalīju�ies no kuģa. Un tas nav ieplānots brauciens. Vispār man nepatīk laupī�ana, it sevi�ķi, ja tas skar mani. Tad mēs iegājām atmosfērā kā akmens ūdenī. Tā ka nebija saprotams, kas te notiek, nolēmu visu noskaidrot. Jūs visi nebijāt tai labākajā formā. Neatceros, kur� bija pie samaņas, kur� nē, bet noskaidrot neko neizdevās.

Nu bet tas puisis, - viņ� norādīja uz kabīni � bija stipri pārsteigts ieraugot mani. Viņ� momentāni pagrieza pret mani savu stroķi. Sapratu, ka nav vērts tērēt laiku sarunām. Izcēlās mazs kautiņ�. Tas nelietis Volters nevarēja izlemt, vai turpināt nodarboties ar laivas vadī�anu, vai doties palīgā savam drauģelim. Viņ� mēģināja vienlaicīgi darīt gan vienu, gan otru. Rezultātā nekas viņam neizdevās. Gan sasita laivu, gan salauza roku. Ja runājam par otru � tad es viņu negribēju nogalināt. Vienkār�i tā iznāca. Viņ� gan vēlējās mani redzēt miru�u.

Viņ� iebāza roku kabatā un izvilka lāzerieroci:

-��������� Vēlaties?

-��������� Nē, paldies. No�au�u vēl sevi. Lai tas paliek pie Jums.

-��������� Labi. � Viņ� iebāza to atpakaļ. � Varbūt nāksies to pielietot, lai apsildītu kādu

sienu, ja paliks pavisam auksti. Labāk jau būtu to nedarīt. Ko var zināt cik liels lādiņ� ir palicis. Pa�reiz uzlādēt to nav iespējams.

Etans vispār prata pielietot �ādus iero�us, lai gan tagad atteicās no tā. Tirgojoties, tas noderēja. Bie�i bija gadījumi, kad aborigēniem ienāca prātā ideja nogalināt tirgotāju un savākt preci. Lēti un ātri. Bet �is gadījums nebija no tiem. Labāk ierocis lai paliek pie Septembera.

Septembers jautāja Etanam:

-��������� Kā ar ēdamo?

-��������� Ar vietējo? Nezinu. Vai tad laivā nepietiek pārtikas?

-��������� Tādas laivas paredzētas cilvēkiem divdesmit. Mēs esam tikai se�i. Bet, diem�ēl,

laivas paredzētas tikai satiksmei no kuģa līdz planētai. Mums ir koncentrāti un vitamīnu tabletes. Un krājumi nebūs paredzēti vairāk kā divām nedēļām. Mums se�iem tas pietiks uz �etriem Zemes mēne�iem. Ja stingri ekonomēsim � drusku ilgāk. Ja, protams, tas viss vēl būs ēdams. Bet tādā klimatā jau laikam nekas nevar sabojāties.

Etans beidzot uzdevu jautājumu, kas viņam sen nedeva mieru:

-��������� Kādas ir mūsu izredzes?

Septembers aizdomājās, pēc tam sāka runāt:

-��������� Koncentrātu krājums divdesmit cilvēkiem divām nedēļām. Nav jau tik slikti.

Jāpadomā par kādu pārvieto�anās līdzekli, un par kaut ko labāku, nekā �is, - viņ� norādīja uz saviem improvizētajiem sniega zābakiem. � Tas sākumam. Pēc tam vajadzētu iemācīties uzturēt siltumu pa�ās aukstākajās naktīs un pasargāties no nolādētā vēja. Vajadzētu noteikt, cik mēs esam tālu no �Vara pērtiķa�, un kāds ir taisnākais ceļ� uz to.

Tā visa atrisinā�ana varētu aizņemt �etrus mēne�us. Bet par to es neesmu dro�s. Tas varētu arī aizņemt daudz vairāk laika. Tāpēc arī interesējos par iespēju papildināt pārtikas krājumus.

-��������� Labi. � Etans sāka atcerēties visu ko bija redzējis videomateriālos. Nolēcis uz

ledus, viņ� piegāja pie �zāles�, kura auga taisni no ledus, un sāka ar spēku to raut. Lai gan ar lielu pretestību, tomēr tā padevās.

Biezais kāts, vai lapa, nebija garāks par desmit centimetriem. Lapu malas bija tikpat asas, kā Zemes zālei. Bet �ī zāle bija biezāka, gaļīgāka. Kaut kas līdzīgs krāsainiem trīsstūrveida cīsiņiem. Vietām sarkana, vietām zaļa, krāsa variējās no viegli salāt zaļas līdz tum�i brūnai. Tas bija līdzīgs kāda Zemes polārajam augam, tikai tā lapas bija lielākas, un asākas aug�pusē, nekā mums pazīstamajam �mezenbriantenum kristallinum�.

-��������� Ja nemaldos, �ī zāle aug gandrīz visur uz �īs planētas. To sauc par �Pika-pinu�,

un tā ir ēdama, kaut tās enerģētiskā vērtība nav īsti noskaidrota. Tajā ir daudz minerālvielu un jēlproteīna. Tā pat īsti nav zāle, bet kaut kas pa vidu starp zāli un sēnēm. Aug pat uz ledus. Ļoti sare�ģīta sakņu sistēma. Nu un, protams, tā nezied.

-��������� Ticu, - novilka Septembers. � Kura sevi cieno�a bite gribētu iet bojā �ajā ledus

aukstumā? � Viņ� paņēma augu, un ar interesi aplūkoja. � Daudz proteīna? Lieliski. Kad beigsies mūsu pārtika, noderēs jebkas ēdams. � Viņ� nokoda un pagremoja zāli. � Nav nemaz tik slikti. Nav jau spināti, bet tomēr labāk kā dandeloni.

-��������� Dandeloni?

-��������� Nebaidies, draugs, te viņu noteikti nav, - teica Skva, beigdams gremot zāles

paliekas. � Miza cieta, ka veca zābaka pazole. Mazliet saldena. Vairāk līdzinās pētersīlim, nekā selerijai. Ja vēl ir ar ko apstrādāt, tad tīri ēdama. Vai etiķis mums ir?

-��������� Nav, ja neņem vērā Dju Kanē meitu, - novīpsnāja Etans. � Varbūt te ir arī citi

ēdami augi, bet par pika-pinu noteikti atceros. Grūti atcerēties pavir�i pārskatot video, pie tam es vairāk interesējos par tirdzniecību.

-��������� Bet kā ar dzīvniekiem? Derētu arī kāda kotlete.

-��������� Slikti atceros sadaļu par faunu, - Etans sarauca pieri, - bet dzīvnieki te ir. Arī

zivis. Noteikti atceros: ēdama. Tā pielāgojusies dzīvei zem ledus gandrīz bez skābekļa. Stāsta, zivis te ir gar�īgas.

-��������� Aha! Būs ko uzcept.

-��������� Tikai to vajag dabūt caur deviņmetrīgo ledu.

-��������� Jā, pavisam aizmirsu, - vīlies novilka Septembers. Izskatījās, ka viņa milzīgais

deguns mazliet nokārās.

-��������� Bet ko darīsim tagad? � jautāja Etans. Interesanti ir apspriest planētu, bet jāsāk

kaut kas darīt.

-��������� Sākumā ir jāsagatavojas mūsu pirmajai naktij. Iemigt te var ātri, bet var arī

nepamosties. Ja �odien veiksmīgi pārlaidīsim nakti, rīt jāmēģina sameistarot kaut kādas ragavas. Varbūt mūsu nolaupītājiem ir karte. Varbūt �ī vieta nemaz nav atzīmēta kartē. Pirms mēs nogāzāmies, es paspēju ievērot uz kontroles paneļa, ka esam stipri novirzīju�ies no kursa. Bet par kartēm jāuzprasa vēl dzīvajam nolaupītājam.

-��������� Bet vai viņ� būs ar mieru strādāt kopā ar mums?

-��������� Kāpēc gan ne? Viņ� var nosalt tāpat kā jebkur� no mums. Pamēģiniet atcerēties

visas ziņas par planētu, un savienot Arzuduna koordinātes ar Jums zināmajiem orientieriem uz planētas.

-��������� Es pats parūpē�os par siltumu �onakt. Iek�pusē labāk uguni nekurināt. Bet

nezinu, kā to darīt no ārpuses. Labi vēl, ka mums ir koksnes krājumi. Ko mēs darītu, ja nogāztos tur! � viņ� norādīja uz pla�ajiem ledus laukiem.

Etans nodomāja, ka laivā nav nekā dedzināma. Nederēja ne izolācijas materiāls, ne sēdekļu pildījums. Pat Patriks Morisons te nebūti iekurinājis ugunskuru. Var iegūt uguni, izmantojot konservu sildītāju, bet kā �o uguni uzturēt? Labi bija kādreiz uz Zemes, kad visu transportu vēl būvēja no koka.

Septembers norādīja uz salu:

-��������� Kokus te var nogāzt ar mūsu lāzer�aujamajiem . Cerēsim, ka tie nav pārāk mitri.

Savādāk var vēl sasalt.

Etans paraudzījās uz sauli. Tā jau bija pavisam zemu. Ātri pavisam pazudīs dienas siltums�, kaut gan kas tas par siltumu. Drīzāk � vēl cie�ams aukstums. Uz �īs planētas, liekas, diena ir par divām stundām īsāka.

Durvis uz apdzīvoto laivas nodalījumu vērās negribīgi, krak�ķēdamas. Parādījās Koletas galva. Līdzīga lielam āpsim pēc ziemas miega, nodomāja Etans, un tūlīt pat pats sevi norāja: ko viņa tādu ir izdarījusi? Bet �is smieklīgais salīdzinājums, pats nevil�us uzradās galvā.

-��������� Vai kaut ko atradāt? � Jautājot, viņa skatījās garām Etanam. Tam vajadzēja viņu

sadusmot, bet neiznāca.

-��������� Ir koki, bet tagad viņus gāzt � tas ir smags darbs, - atbildēja Septembers.

-��������� Iesim Skva, - pēk�ņi izspruka Etanam, - atnesīsim kādu malkas klēpi. Dodiet

lāzer�aujamo.

-��������� Bet Jūs ta�u negribējāt to ņemt? � Izbrīnījās Septembers.

-��������� Es pārdomāju. Es gāzī�u, Jūs nesīsiet� nē, nē, nevajag. � Septembera roka

palika pusceļā. Vēl viens draudzīgs Jūsu uzsitiens, un es nevarē�u pacelt to. � Etans norādīja uz �aujamo, ko bija cie�i sa�ņaudzis rokā.

-��������� Labi, Etan. Vajag sagatavot labu nastu, kamēr vēl nav palicis tum�s. Vai arī vēj�

nav palicis stiprāks. � Viņ� pacēla krāgu, aizsedzot kaklu.

Viņi devās ārā. Koleta domīgi nolūkojās uz aizejo�ajiem. Pa�ūpojusi galvu, viegli pasmaidīja. Tad aiztaisīja lūku.

Abi ieradās jau pēc saullēkta. Bija draudo�i skaista mēnesnīca. Etans, kuram likās drebēja viss ķermenis, domāja tikai par to, lai nesabirstu mazos gabaliņos. Te, iek�ā, vismaz nebija tā drausmīgā vēja. Viņa āda nebija apsaldēta tikai pateicoties mazajiem sildītājiem, kas bija ie�ūti kapucē. Etans nevarēja saprast, kā Septembers vēl turējās kājās. Bet vēlāk naktī būs vēl aukstāks.

Kaut kas noburk�ķēja aizmugurē, un viņ� padeva ceļu. Septemberu nevarēja redzēt aiz lielās malkas grēdas. Malka bija apstrādāta daudz līdzenāk, nekā, ja to būtu darīju�i ar lāzeru.

Etans nogrīļojās nost no durvīm, un lēnām noslīdēja uz grīdas. Ja tikai viņ� tiks mājās sveiks un vesels, tad atradīs sev lielisku, kabinetā sēdo�u darbu, un izbaudīs �ī darba svētlaimi. �aujamo viņ� nosvieda stūrī.

Volters, glu�i kā zirneklis burkā, metās tam virsu. Momentāni �aujamais tika pavērsts pret Septemberu. Tas glu�i mierīgi krāva malku blakus produktu kastēm, kas nevarēja aizdegties.

-��������� Te nu tu, draudziņ, pieļāvi kļūdu, - teica nolaupītājs, nenovēr�ot aci no

Septembera.

-��������� Nedari muļķības, puvekli, - brīdināja tas.

Skolotājs un Dju Kanē ģimene sēdēja pavisam mierīgi.

Etans joprojām centās atrast siltāku vietiņu. Daļu no malkas Septembers lika telpas vidū uz zaļgan-brūnajām skujām. Te vēl bija arī kaut kas attāli līdzīgs sūnām.

Koleta pagriezās pret tēvu:

-��������� Tēt, �ķiltavas.

-��������� Ko? � Tas izbrīnīts jautāja, pēc tam saprata. - Ak jā, lūdzu!

Viņ� izvilka no kabatas kādu spo�u lietiņu, un sniedza Septemberam.

-��������� Lūdzu, Septembera kungs. Es gan baidos, ka tā nav glu�i pilna. Es pagaidām

iztik�u bez smēķē�anas, - viņ� pasmaidīja.

Septembers aizdedzināja ugunskuru. �ķiltavas bija greznas, ar filigrānu apdari.

-��������� Paldies, Dju Kanē. � Varēja redzēt, ka vecais jutās glaimots, - Tā ir daudz ātrāk

un vieglāk, nekā ņemties ar konservu sildītāju.

Skujas momentāni aizdegās. Malka sāka sprak�ķēt kā plīsto�i trauki, bet liesmiņa bija vēl vārga un maza.

Pika-pinu salasīt, protams, bija vieglāk, bet tā bija piesātināta ar valgmi. Tāpēc to aizdedzināt būtu bijis daudz grūtāk.

-��������� Ei! � Beidzot Volteram viss apnika. Viņ� pa�reiz jutās stāvokļa noteicējs.

Volteru tracināja, ka neviens nepievērsa viņam uzmanību. Sākumā tas pārsteigts skatījās uz visiem, tad sāka aurot uz Septemberu:

-��������� Tūlīt norau�u tev galvu! Uztaisī�u tajā caurumu!

Septembers paru�ināja ugunskuru. Tas sāka dzirksteļot. Pa aizvērto durvju spraugām mazliet vilka aukstums. Pēc tam Septembers slinki paskatījās uz Volteru.

-��������� Domāju, tev nekas neizdosies.

-��������� Domā atkal mani pārsteigt� � ieaurojās laupītājs.

-��������� Tu, sīkais, lien atpakaļ savā caurumā. Neredzi � rūpējos, lai arī tu nenosaltu.

Volters, drebēdams, sakoda zobus. Viņ� uzlika pirkstu uz gaiļa.

-��������� Tas nelaimīgais muļķis taisās �aut uz Jums, - mierīgi teica Koleta.

Maza zaļa gaismiņa parādījās stobra galā. Ar to viss arī beidzās.

Volters apstulba, tad vēlreiz nospieda gaili. Gaismiņa bija vēl mazāka. Tre�ajā reizē vispār nekas nenotika.

Ar nopūtu, kurā bija gan bailes, gan sāpes, viņ� nometa nederīgo �aujamo un devās uz savu stūri, glaudot savainoto roku. Viņ� nenovērsa acīs, kurās �oreiz bija bailes, no Septembera.

-��������� Mierīgi, Volter. Ja man arī bija iekāre pārlauzt tavu sprandu, bet ķermeni

pievienot tavam kompanjonam, tad tagad nav tas brīdis. Esmu pārāk noguris, bet rīt vai parīt varu arī pārdomāt. Vajadzēja tomēr to darīt agrāk, bet tu esi tik no�ēlojams, ka pietiks ar lauztu roku. Nekaitini mani vairāk.

Septembers piegāja pie durvīm. Viņ� sāka ar sēdekļu pildījumu taisīt ciet spraugas. Vienu atstāja gaisam pa�iem un ugunskuram.

Koleta noliecās virs kastēm, izvilka kādu paciņu un skaļi lasīja:

-��������� Vistas eskalops! Lieliski, bet neizdevīgi. Nolemtajiem paredzēts smalks ēdiens!

Kādam no transporta birokrātiem ir laba humora izjūta.

Etans ar izbrīnu atzīmēja, ka tās ir pirmais viņas �āda veida joks. Ja arī bija kāds cits zemteksts, tad viņ� to neievēroja.

Koletā ņēma ārā no kastes konservus. Etans bija tik izbadējies, ka metās virsu, pat neapskatot konservu etiķetes.

Turpinot taisīt ciet �ķirbas durvīs, Septembers paskatījās uz Viljamsu:

- Jūs lieliski sevi turējāt rokās, skolotāj! Man bija interesanti novērot Jūsu reakciju.

Tas viegli pamāja.

-��������� Es nedomāju, ka For�una kungs būtu tik vieglprātīgs, nometot pielādētu ieroci

�im subjektam pie kājām. Tāpēc sapratu � tas ir dro�i. Labu ugunskuru esat iekurinājis.

-��������� Baudiet siltumu. � Atbildēja Septembers. � Naktij malkas pietiks. Liekas, ka

Jūs, draugs, teicāt, ka naktis te ir īsākas?

Etans pamāja. Viņ� centās iekārtoties pie uguns tuvāk, bet tā lai neapdedzinātos. Tas nekādi nesanāca. Pie nelielā ugunskura tomēr sēdēja se�i cilvēki. Visiem vienlaicīgi sildīties bija diezgan grūti. Vai nu siltums, vai pieklājība. No vienas puses sildies, no otras � salsti. Tādas, lūk, neērtības.

Viņi salika visus saiņus un pakas lielā kartona kastē, un iestūma stūrī. Septembers ierosināja savākt visus atkritumus un izsviest ārā.

Bet bija jau sacēlusies pamatīga vētra. Tā varēja pamatīgi apsaldēt cilvēku, neskatoties uz aizsargabģērbu. Ar balsu vairākumu priek�likumu noraidīja.

-��������� Gribētu kaut ko vairāk zināt par vietējiem aborigēniem, - teica Septembers,

pieliekot malku ugunskuram. Sagrupēju�ies ap ugunskuru, viņi savos aizsargtērpos atgādināja kautķermeņus, kuri gaida, kad tos sadalīs gabalos. Koks turpināja degt, kaut pārāk ātri pārogļojās. Ugunskurā radās arvien vairāk kvēlojo�u ogļu. Pat durallojs tagad izskatījās sarkanīgs.

-��������� Nav brīnums, ka mēs ar viņiem vēl neesam satiku�ies, - piezīmēja Etans, -

laikam esam nokļuvu�i uz visretāk apdzīvotās planētas.

-��������� Nomierinies, tēt, - mierino�i teica Koleta, - par tavām puķēm labi parūpēsies�

un pēdējo reizi, cik atceros, starptautiskās smērvielas, Goldins-4, pacēlās par �etriem punktiem.

-��������� Bet laivu, kad mēs gājām lejā, ta�u nevarēja neievērot, - turpināja Septembers, -

skaidrs ta�u, ka to varēja redzēt simtiem kilometru uz visām pusēm.

-��������� Pilnīgi iespējams, - piekrita Etans, - bet arī ja tā, tad ekspedīcijas sagatavo�anai

paietu nedēļas, ja tādu vispār kāds organizēs.

-��������� Tomēr vajadzīga sardze, - teica Septembers.

-��������� Es skatījos tikai vispārējo video, - atbildēja Viljamss, - bet man liekas, ka

vietējie tādā naktī ārā nerādīsies.

It kā apstiprinot viņa vārdus, vēj� ar jaunu sparu sāka raustīt durvis.

-��������� Viņiem tas varbūt ir tikai tropisks vējiņ�, - iebilda Etans. � Bet ja mēs te esam

tik tālu no civilizācijas, kā domājam, tad aborigēni te nepazīst lidojo�us objektus. Nav zināms kāda būs viņu reakcija. Mēs varējām arī palidot garām kādam aborigēnu apdzīvotam centram, līdz nāvei pārbiedējot vietējos iedzīvotājus. Varbūt viņi �o apgabalu pasludinās par tabu. Tā jau ir noticis ne vienu reizi vien.

-��������� Cerēsim, ka �oreiz tā nenotiks, - teica Septembers. � Sāku jau domāt, ka mums

vajadzīga kāda palīdzība no ārpasaules, savādāk nekad nebūs man lemts vēl iedzert brendiju. Bet par de�ūrām es ieminējos cita iemesla dēļ. Un ne jau arī viņa dēļ. � Viņ� norādīja uz Volteru, kur� jau laikam bija aizmidzis, jo no stūra varēja dzirdēt tikai klusu krāk�anu. � Kaut arī kamēr viņ� vēl ir agresīvs, bet mums ir viens darbojo�s �aujamais, labāk būtu pieskatīt arī Volteru. Galvenā rūpe tomēr ir par uguni. Ja ugunskurs nodzisīs, nav nekādas garantijas, ka mēs pamodīsimies.

-��������� Jums, taisnība, - piekrita Koleta.

-��������� Es parasti ilgi neaizmiegu, - paziņoja Viljamss, - ja Jums nav iebildumu, es

de�ūrē�u pirmais.

-��������� Ļoti labi, - teica Koleta, - es varētu būt nākamā� . Bet lūdzu atbrīvot no

de�ūrām manu tēvu. Tas nav priek� viņa.

-��������� Bet mīlā� � sāka Dju Kanē. Koleta noskūpstīja viņu uz pieres.

-��������� Ku�, ve�ukiņ. Paļaujies uz mani.

-��������� Bet tava māte nodomātu�

Pēk�ņi Etans ievēroja, ka Koletas skaties kļuva me�onīgs. Likās, viņa tūlīt uzsprāgs, bet tā tika galā ar savu balsi.

-��������� Nepiemini man vairāk to sievieti, - izdvesa Koleta.

-��������� Bet�

-��������� Nevajag! � Viņas balss nevēstīja neko labu.

Etans gribēja meitenei kaut ko pajautāt, bet ieskatījies viņas zaļajās acīs, pārdomāja to darīt. Met mieru, muļķi! Viņ� sāka atkal grozīties, cen�oties ērtāk iekārtoties pie ugunskura.

Likās, viņ� tikko aizmidzis pēc divu stundu de�ūras, kad Etans atkal pamodās. Pusmetru tālāk dega ugunskurs. Kāds pirmatnējs instinkts bija viņu pamodinājis. Viņ� pagriezās un ieraudzīja tie�i sev pretim skolotāju.

Tas pielika pirkstu pie lūpām. Ugunskura otrā pusē Etans ieraudzīja Koletu. Viņas tēvs tupēja blakus uz ceļiem, apņēmis meitu ap pleciem. Viņas sejas izteiksme galīgi pamodināja Etanu.

Blakus nogaido�ā pozā stāvēja Septembers. Viņ� izskatījās pēc Hefesta, stāvot ar lāzer�auteni rokās, un skatoties uz durvīm. Pateicoties ugunskuram, nebija kļuvis aukstāks, bet visapkārt bija drūma tumsa. Etanam bija skaidrs, ka kaut kas nav kārtībā. Cilvēki, at�ķirībā no suņiem, nevar saost briesmas, bet cilvēki spējīgi nodot savas sajūtas citam cilvēkam.

-��������� Tas notika Dju Kanē kunga de�ūras laikā, - �ukstēja skolotājs. � Viņ�

pamodināja Septembera kungu, kur� izlēma pamodināt visus pārējos.

Etans ieraudzīja stūrī Volteru, kura rokas jocīgi raustījās.

-��������� Dju Kanē kungs, - turpināja Viljamss, - ievēroja, ka ārpusē kaut kas kustās. Kaut

arī viņ� nepazīst vietējos, tomēr domā, ka tie nav viņi. Bet vispār neviens nav par to pārliecināts.

�ajā brīdī ārā atskanēja skaļ� troksnis, it kā kāds būtu stipri iesitis pa laivas korpusu. Septembers saspringa pie durvīm. Volters sāka idiotiski smieties. Septembers saskaities no�ņācās, lai tas apklustu, savādāk noraus galvu.

Etans dzirdēja it kā attālus soļus un krak�ķus, bet diem�ēl tas bija pavisam tuvu. Starp vēja gaudām varēja arī dzirdēt kaut ko līdzīgu īdē�anai. �īs skaņas te parādījās, te noklusa, it kā motors strādātu tuk�gaitā. Skaņas bija ļoti zems tembrs. Reizēm tās pārvērtās kaut kam klepum līdzīgam. Pēk�ņi viss apklusa.

Septembers nekustīgi gulēja, uzmanīgi ieklausoties, kas notiek aiz sienas. Etans sekoja viņa kustībām.

Vēj� aizvien gaudoja visapkārt, ieputinot arī iek�ā sniegu. Etana priek�ā bija maza sniega kārta. Viņ� jau nodomāja, ka ārpusē neviena, izņemot vēja gaudas, nav.

Etans pierāpoja pie durvīm, un pielika ausi pie spraugas. Mēģināja kaut ko saklausīt starp atsevi�ķām vēja brāzmām. Viņ� centās neskarties klāt metālam, ja nu auss tomēr piesalst� .

Paskatījies uz Septemberu, Etans pa�ūpoja galvu, norādot, ka nekas nav dzirdams. Septembers pamāja pretī, joprojām vēl sa�ņaudzis rokā ieroci. Etanam likās, ka dzird ārā klauvējienu, bet tad viņ� saprata, ka tā ir tikai viņa sirds. Viņ� nejutās savā ādā. Viss tas likās kaut kā muļķīgi. Ja arī ārā kāds bija, tad tam būs apnicis staigāt apkārt. Tas būs devies projām. Doma par kaut kādiem nakts radījumiem nebija īpa�i patīkama.

Viņ� piecēlās, masēdams nosalu�ās locītavas. Gribējās ātrāk pēc iespējas tuvāk pie ugunskura. Kaut kā ticis līdz lodziņam, viņ� palūkojās ārā. Vienīgais �ejienes mēness, atspīdēja laivas sasisto korpusu ar spokainā krāsā. Cilvēku roku darinājums vēl vairāk bija aizputināts. Vēj� vēl vairāk centās izārdīt laivas kreiso pusi. Dīvaini, ka vēl kaut kas ir atlicis no tās �ādā vētrā.

Etans nopūtās un pagriezās pret pārējiem:

-��������� Viss kārtība. Ja arī kaut kas tur bija, tad tagad tas ir projām.

Saspringums atslāba. Vai izdosies atkal aizmigt? Viņ� atkal paskatījās iluminatorā un pēk�ņi saprata, ka uz viņu raugās nekustīga asiņaini-sarkana acs. Tā bija �ķīvja lielumā. Pa vidu liela melna acs zīlīte.

Izlikās, ka Etans ir piesalis pie savas vietas, kaut arī sals �oreiz nebija vainīgs. Atkal atskanēja dīvainās skaņas, īsas un satrauktas. Acs sāka kustēties. Pa durvīm iebelza, it kā ar divu tonnu spēku. Draudo�i no�īkstēja durvju eņģes. Etans atlēca no durvīm sāņus. Caur rūdīto stiklu varēja saskatīt trīsstūrveida siluetu.. Kāds iekliedzās. Varbūt tā bija Koleta, varbūt Volters. Bet varbūt abi divi reizē. Pēc tam Septembers atgrūda Etanu un palūkojās pa durvju spraugu ārā. Tas ko viņ� tur ieraudzīja, lika viņam satrūkties. Viņ� izbāza ieroci pa spraugu un nospieda mēlīti. Nekas nenotika.

Atkal sitiens durvīs. Lamājoties, Septembers atlēca malā. Viņi uzmanīgi nolika malā nedarbojo�os iero�us. No saliekto durvju otras puses atskanēja tādi trok�ņi, it kā tās kāds skrāpētu ar nagiem. Vēl viens sitiens pa durvīm. �oreiz durvju aug�ējā eņģe neizturēja. Durvju aug�daļa ieliecās uz iek�u. Etans, gulēdams uz muguras, varēja tagad visu redzēt pa jauno atveri laivas bortā.

Viņ� redzēja taisnstūrveida galvu ar �ausmīgi sarkanām acīm, kas raudzījās tie�i viņam virsū. Milzīgajā rīklē, kura atgādināja ekskavatora kausu, bija redzami tūksto�i asu un garu zobu rīkles abās pusēs. Radījums viņu vai nu redzēja vai sajuta. Milzīgais galvaskauss sāka lēnām spraukties jaunizveidotajā caurumā. Tagad Etans pat sajuta briesmoņa elpu, kura bija kā citrona un ķiploka kokteilis. Metāla durvis �ēlabaini krak�ķēja zem nezvēra svara, kur� rāvās iek�ā kā izbadējies suns. Pie durvīm atkal pieleca Septembers. Viņ� palēcās un kaut ko iemeta briesmoņa atvērtajā rīklē. Tad ātri noliecās. It kā gongs, atskanēja nezvēra zobu sasitiens. Pēc tam nezvērs sāka ātri mirk�ķināt. Atskanēja kaut kas līdzīgs me�onīgam kaucienam. Nezvēra galva pazuda. Pēc tam tas tik stipri iezvēla pa korpusu, ka viss salīgojās. Etans gandrīz iegāzās ugunskurā. Un tad atkal � pilnīgs klusums.

Septembers centās iztaisnot durvis. Daļēji viņam tas arī izdevās, bet tomēr caurums palika. Septembers to aizbāza ar lielu izolācijas materiāla gabalu. Tāpat tika aizbāztas no jauna radu�ās spraugas. It kā viss turējās.

-��������� Varbūt kāds uzsildīs kafiju. Domāju, pagaidām mūs neaiztiks. � Ar savu milzīgo

dūri viņ� pārbaudīja vai izolācijas materiāls turas uz vietas. � Varētu izdzert vienu krūzi. �ēl, ka tas ir tikai kaut kāds uzlējums uz brūnganiem graudiem, nevis kaut kas stiprāks.

-��������� Ak, dievs, - knapi elpojot jautāja skolotājs (Etans viņu pirmo reizi redzēja tik satrauktu), - kas tas bija?

Pats sev negaidot, Etans iedzēris kafijas malku, sāka atbildēt:

-��������� Tagad sāku atcerēties faunas nodaļu. Tas bija gaļēdājs, kas medī naktīs. Vietējie

to uzskata par ļoti bīstamu� .

-��������� Skaidra lieta, - piezīmēja Septembers, joprojām cen�oties aiztaisīt caurumu. �

Kas gan cits varētu pretendēt uz tik milzīgu zobu skaitu� . Nolādētais vēj�!

-��������� � �o nezvēru sauc par drumu, - turpināja Etans. Te viņ� ievēroja, ka Koleta sē�

piespiedusies pie tēva un viņu krata drebuļi. Koleta bija nobijusies. Te jebkur� varētu nobīties, bet tomēr tas neizskatījās pēc Koletas.

Koleta ievēroja viņa skatienu. Viņa strauji pavirzījās sāņus no tēva. Tēvs neiebilda. Tagad Koleta izaicino�i atkal paskatījās uz Etanu un jautāja:

-��������� Jūs domājat es nobijos no �ī nezvēra?

-��������� Tas ir pilnīgi saprotams, - sāka Etans, - te nav nekā nosodāma�

-��������� Tā tas nebija! � Iekliedzās Koleta. Pēc tam nomierinājās. � Vienkār�i� . Es

nebaidos no nekā reāla, bet jau no bērnības es� es vienmēr esmu baidījusies tumsas.

-��������� Redzat, viņas māte� � iesāka Dju Kanē, bet meita aprāva viņu.

-��������� Nomierinies, tēt, paguli. Man kaut kas ir jāpārdomā.

Etans pagriezās uz otru pusi. Viņ� lūkojās, kā uguns atspīd uz grīdas. Etans arī domāja.

� Vēj� joprojām pūta no rietumiem, bet jau sāka zaudēt savu spēku. Saule bija uzlēkusi jau pirms divām stundām, bet Etans domāja, ka nevajadzētu tā saukt spīdekli, kas dot tik maz siltuma. Laikam jāceļas aug�ā. Tiesa, nav jau arī kur steigties. Pagājusi pusdiena, kop� Septembers viņu iecēlis jaunajā amatā.

Lai ekonomētu malku, kas bija krietni patērēta nakts laikā, ugunskuru vairāk nekurināja. Viljamss jau meistarīgi lika zarus un sūnām līdzīgo augu nāko�ajam ugunskuram. Dju Kanē ģimenīte ēda brokastīm uzsildīti putru. Etans ievēroja, ka Koleta ēda jau tre�o porciju. Viņ� nopūtās, no�ēlodams, ka nav izgulējies.

Etans apsēdās, piespiedis ceļgalus pie krūtīm.

-��������� Labrīt, skolotāj. Kur tad mūsu mednieks?

-��������� Atkal aizgāja. Viņa pielāgo�anās �ejienes apstākļiem pārsteidz, vai ne? � Viņ�

pameta Etanam cilindrisku kārbu. � Septembers paskaidroja, ka daudz neguļot. Lieka laika tērē�ana.

-��������� Jā� , - nomurmināja Etans, pūlēdamies attaisīt cilindrisko kārbu. Tad viņ�

ievēroja sarkanu bultu, kas norādīja uz leju. Lamādams sevi par neattapību, Etans apgrieza kārbu otrādi un parāva aiz mēlītes. Attaisījās vāciņ�. Parādījās miniatūrs sildītājs. Pēc se�desmit sekundēm viņ� jau dzēra karstu buljonu. Izdzēris lielāko daļu, Etans piecēlās. Vai nu viņ� bija jau pieradis pie temperatūras, vai nervu gali bija atrofēju�ies, bet Etans nejuta, ka saltu. Jauka �odien dieniņa. Būs kādi piecpadsmit grādi, ne vairāk.

Viņ� atkal iedzēra buljonu, kur� jau bija paspējis atdzist.

-��������� Ie�u, pameklē�u Septemberu, - teica Etans, īpa�i nevēr�oties ne pie viena. � Te

paliek karsti, kā tropos.

-��������� Ja tas ir mēģinājums pajokot, - sāka Koleta, sē�ot ar karoti rokās, - tad es gan�

Bet Etans jau aizcirta aiz sevis sakropļotās durvis.

Uzlicis aizsargbrilles, viņ� pārlūkoja laivas centrālo daļu un ievēroja, ka Septembers kaut ko pēta kreisā puses caurumos. Tie�ām, �odien caurumi bija lielāki, nekā vakar.

Etans piegāja tuvāk, ne�ķiroties no vēl siltās kārbas. Ja vien varētu ielīst �ajā siltajā kārbā un tur noslēpties. Uzsildītais �ķidrums vēl bija mazliet silts, bet aukstums jau ņēma virsroku. Etans izdzēra atliku�o buljonu.

-��������� Labrīt, Skva, - viņam nācās pietuvoties un atkārtot divreiz, pirms milzenis viņu

sadzirdēja.

-��������� Ā! Sveiki, draudziņ! Skaties, es domāju, tas ir no pagāju�ās nakts. � Septembers

pakāpās un norādīja uz metālu. Etanam nebija nepiecie�ams kaut ko pārjautāt. Vēj� nevarēja djuralojā atstāt tik dziļas un līkas pēdas. Bija se�i ieskrāpējumi � divās grupās pa trīs katrā. Pārējie bija korpusa aug�malā.

-��������� Sākumā domāju, ka tas ir vēj�, - teica Skva, atgādinādams zinātnieku-pētnieku.

Viņ� pa�ūpoja galvu. � Kā domājat, vai var gaidīt �ī� , kā Jūs tur viņu nosaucāt, atkārtotu vizīti ?

-��������� Drums, - atbildēja Etans, velkot cimdos tērpto roku pa korpusā atstātajām

grumbām. Uz video nebija detalizēta �o dzīvnieku apraksta. Neko nezinu par viņu paradumiem. � Viņ� domīgi klusēja, lūkodamies uz kabeļiem, kas bija novilkti pa korpusa aug�pusi. � Redzat, �onakt no manis nebija nekāda labuma. �ie kaucieni un sitieni� es� � Liela roka uzgūlās uz viņa pleca.

-��������� Netērējiet, draudziņ, veltīgi laiku. Tas briesmonis būtu paralizējis daudzus no

profesionālajiem karotājiem, kurus es pazīstu.

Etans iebilda:

-��������� Bet Jūs nesastingāt. Vai tad Jūs esat kareivis? Kas Jūs vispār esat? Mēs ta�u par

Jums neko nezinām. Zinām par Dju Kanē ģimeni, par Viljamsu, Volteru. Es pastāstīju par sevi. Bet Jūs?

Septembers paraustīja plecus un aizgriezās. Viņ� raudzījās uz vienveidīgo ainavu sev priek�ā. Vēj� bija nopūtis lielāko sniega daļu, bet klāt nebija snidzis. Cik vien skatiens tālu varēja sniegties, ledus vizuļoja spo�ajā saulē, neskaitot sarkan-zaļos plankumus, kur auga pika-pina. Viņa cēli sarka �ajā dimanta tuksnesī.

-��������� Teiksim tā, esmu redzējis vēl briesmīgākus zvērus par �iem, - nomurmināja

Septembers. � Vēl varu Jums teikt, kaut gan tas man nebūtu jādara, - mani meklē. Vismaz uz �etrām planētam par manu galva, nav obligāti kopā ar ķermeni, Jums dotu vairākus simts tūksto�u kredītu. � Viņ� palūkojās uz Etanu caur savām biezajām uzacīm. � Ko Jūs par to teiksiet?

-��������� Ļoti interesanti, - mierīgi atbildēja Etans, bet ko Jūs tādu esat izdarījis?

-��������� Labi, pagaidām pietiks draugs. Pagaidām. Varbūt vēlāk Jums izstāstī�u.

Kā jau labs tirgotājs, Etans zināja, kad vajag uzspiest, bet kad � nomainīt tematu. Tagad bija tie�i tāds moments.

-��������� Ko Jūs viņam iemetāt? Tāds kauciens varēja sasaldēt asinis. Varbūt tās arī

sasala�

-��������� Sāli, - it kā pa�am par sevi saprotami atbildēja Septembers, - no manas pusdienu

kārbas. Bija mazliet palicis. Nedomāju, ka �īs pasaules zvēri būtu ar to sastapu�ies iepriek�. Vismaz ne pulvera veidā.

-��������� Varbūt tie varēja sāli nolaizīt no ledus virsmas. Tas tomēr ir sasalis jūras ūdens.

Kaut gan no otras puses � pamēģini nolaizīt � mēle tūlīt piesals! Varbūt nezvēru vajadzēja pabaidīt ar dego�u zaru?

-��������� Nedomāju, ka tas būtu labāk. Sāls ir daudz efektīvāks, turklāt nerada briesmas.

-��������� Briesmas?

-��������� Jā. Paklausāties. Ir pasaules, kur uguns ir daudz retāk sastopama, nekā uz

parasta tipa planētām. �ī ir laikam viņa no viņām. Esmu pieredzējis, ka uz �āda veida planētām zvēri skrien taisni ugunij virsū. Viņi to uzskata par dzīvu radību, par jaunām briesmām. Esmu redzējis, kā zvērs vāļājas ar dego�u koku rīklē, kozdams tajā un skrāpēdams. Ja tas Jūsu drums�

-��������� Nav viņ� nekāds mans! � protestēja Etans.

-��������� � reaģē tie�i tāpat, tad tas nebūtu viņu atbaidījis bet taisni otrādi � vēl vairāk

saniknojis. Nevar protams to skaidri zināt, bet sāls savu padarīja. Varu derēt, ka uz �āda tipa planētām, dzīvnieki sajūt uguni pa lielu gabalu. Varbūt uguns tracina arī drumus. Vai viņiem ir noteikts apgabals, kurā tie dzīvo?

-��������� Nav ne mazākās sapra�anas, - atbildēja Etans.

-��������� Uz gludā ledus pēdas nav saskatāmas. � Septembers izņēma no kabatas jau

pazīstamo sarkan-zaļo zāli un sāk ko�ļāt.

-��������� Gar�o kā pētersīlis. Kā gan tā var augt uz ledus tik lielā apgabalā?

Etans pakasīja pakausi zem kapuces.

-��������� Cik atceros, sakņu sistēma pastāvīgi dzen jaunus dzinumus uz sāniem un uz

aug�u. Kaut kādā momentā aug�ana sāņus apstājas, un augs sāk pieņemties resnumā. Barības vielas tiek uzņemtas no visa pla�ā apgabala, pa kuru stiepjas saknes. Tādejādi visa barība var tikt aizvadīta uz auga tālāko galu. Augs izdala tik daudz siltuma, lai spētu sev izlauzt ceļu ledū. Jauna augu uzbrie�ana ļauj attīstīt sakņu sistēmu jebkurā virzienā. Ja sakne, kas saistīta ar vienu uzbriedu�u augu, satiekas ar citu sakni, tās saaug kopā, neatkarīgi no tā, no kurienes cēlu�ās. Tādā veidā izveidojas milzīgs sakņu tīkls. Augs izdzīvo arī tad, ja kāda no centrālajām saknēm iet bojā.

Ir �ī auga variācija, kas saucas pika-pedans, kas sasniedz trīs-�etru metru augstumu. Viņa saknes varot būt vairāku metru diametrā.

-��������� Skaidrs. � Septembers par kaut ko aizdomājās. � Ja mēs sekosim �ī auga sakņu

sistēmai, tad varam sasniegt sauszemi, no kurienes augs sācis augt?

Etans pasmaidīja:

-��������� Laba doma. Tikai slikti ir tas, ka pēc video informācijas, ir augi, kuru sakņu

sistēma sniedzas pusotru tūkstoti kilometru no tuvākās sauszemes.

-��������� O! � novilka vīlies sarunu biedrs. � Klausieties, es vēl neesmu brokastojis. Bet

Jūs?

-��������� Izdzēru buljonu. Varētu apēst vēl kaut ko. � Etans nometa tuk�o kārbu zemē.

-��������� Labi, bet ko mēs darīsim pēc brokastīm, priek�niek?

-��������� Nu� es domāju, te palikt nevajadzētu. � Viņ� paskatījās sarunu biedrā, bet tas

klusējot lūkojās pretī. Etans turpināja. � Mēs nenokļūsim �Vara pērtiķī� sē�ot te uz vietas. Stiprāka vētra var apgāzt visu mūsu konstrukciju. Domāju, vispirms vajag sameklēt dro�āku patvēruma vietu. Varbūt kādu alu uz lielās salas? Jūs ta�u to esat izpētījis?

Septembers pamāja.

-��������� Kā jau teicu, sala nav pārāk liela. Neredzēju nevienu dro�u patvērumu. Ja nu

vienīgi pa�i izrokam. �ajā nolādētajā sasalumā tas laikam neizdotos.

-��������� Domāju pēc brokastīm jāuzkāpj augstākajā kokā.

-��������� O! Tikai ne man.

-��������� Labi, labi. Viens no mums uzkāps augstākajā kokā un izlūkos apkārtni. Varbūt

ieraudzīsim kaut ko interesantu.

-��������� Piemēram, būdiņu, kur pārdod saldējumu? � Iesmējās Septembers un uzsita

Etanam pa muguru. � Laba doma, draugs. Bet nu iesim kaut ko ieēst. Savādāk man nebūs spēka uzpasēt Jūs, kamēr neesat nogāzies.

-��������� Pat ja mēs ieraugām kādu sauszemi, - jautāja Koleta, - kā mēs līdz tai nokļūsim?

� Viņa uzdeva jautājumu, kamēr Septembers noņēmās ar savas putras notiesā�anu. � Jūs pats teicāt, ka staigāt pa ledu bez speciālām ierīcēm nav iespējams. Tuvumā nekā nav un ja kaut ko atklājam, tas būs daudzu kilometru attālumā. Varbūt Jums tā arī nav nekāda problēma, bet mēs ar tēvu neesam nekādi pieredzēju�i tūristi.

Dju Kanē gribēja kaut ko iebilst, bet meitene apturēja viņu ar �estu:

-��������� Nē, tēt, es zinu tavas vēlmes, bet sēdē�ana korporācijas direktora kabinetā

neattīsta fiziskās iemaņas.

-��������� Korporācijas direktoru zinā�anai, - teica Septembers, turot rokās tuk�o kārbu. �

Lai arī ko Jūs, jaunā lēdija, domātu, arī es pats nedomāju, ka varētu veikt tādu pārgājienu. Mēs varētu mēģināt uzkonstruēt kādu pārvieto�anās līdzekli. Kaut ko līdzīgu kamanām. Varētu izmantot laivas sadragāto sekciju. Varētu noasināt garākos zarus. Uzvilkt tiem virsū metāla uzgaļus. Iznāktu kaut kas līdzīgs kārtīm. Būs kaut kas neveikls, lēns, bet tomēr ātrāks, nekā iet kājām. Tad mēs varētu paņemt līdzi visus savus pārtikas krājumus.

-��������� Laiks dro�i vien nemainīsies, - domīgi noteica Koleta, - un varu iedomāties, cik

labi es pavadī�u nakti uz kaila ledus.

Septembers bija norūpējies:

-��������� Tas tie�ām būs slikti, Dju Kanē kundze. Labāk tagad par to nedomāsim. Bet ja

nu mums uzbruks vēl viens tāds nezvērs, mēs pārvērtīsimies par aukstu uzkodu. Tāpēc uzskatu, ka tā būs tomēr labāk, nekā sēdēt te uz vietas. Tā mēs varbūt pietuvosimies kādām apdzīvotām vietām.

-��������� Varbūt kāds sūtīs mūs meklēt? � Jautāja Dju Kanē.

Visiem par izbrīnu, atbildēja Etans:

-��������� Diezin vai te kāds meklēs dzīvus paliku�os. Tādā gadījumā viņiem būtu

jāpārmeklē visa planēta. Ja arī kāds atrastu laivas paliekas, tas nodomātu, ka esam devu�ies uz �Vara pērtiķi�. Glābēji aprēķinātu iespējamos mar�rutus. Mēs ta�u savā ceļā varam atstāt kaut kādas zīmes. Mums ir zināms, ka jāvirzās rietumu virzienā.

Nu lūk, nodomāja Etans, pats esi sev uzbūris savas dzīves galu, diezgan skumju priek� jaunā �Malaikas� kompānijas tirdzniecības ģēnija. Atliek tikai drebo�ām kājām iet uz priek�u, domājot, ka tās dreb no aukstuma.

-��������� Labi tas ir vai slikti, bet kā teica jaunais cilvēks � esam atstāti likteņa varā.

Varam paļauties tikai pa�i uz sevi. � Piezīmēja Septembers.

Etans atkal ierunājās:

-��������� Tiesa, ir vēl viens variants, - Septembers izbrīnījās. � Mūs var sākt meklēt viņa

cilvēki. � Etans norādīja uz Volteru.

Volters no sava stūra dusmīgs paskatījās uz Etanu:

-��������� Nē, - nospļāvās viņ�. � Viņiem nav nekādas iztēles. Mēs te esam gandrīz līķi.

Tagad pateicaties par to viņam, - Volters nikni paskatījās uz Septemberu.

-��������� Te ir daudz asa metāla, - mierīgi atbildēja milzenis, - Jūs varat jebkurā brīdī

nejau�i pārgriezt rīkli.

-��������� Vai arī Jūs!

Septembers tikai pasmaidīja.

-��������� Varat mēģināt jebkurā laikā. Ja tas Jums tikai atrisinās visas problēmas, - teica

Septembers, vērsdamies pie visiem klāteso�ajiem. � Tagad vajadzētu visiem veikt mazu pastaigu pa sauszemes gabaliņu uz kura esam nokļuvu�i. Te, dro�i vien, vēl paliksim da�as dienas. Vairums no jums to ir redzēju�i. Vajadzētu iepazīties ar apkārtni, kur pavadīsim da�as dienas.

Neviens nerunāja pretī � pat Koleta. Tikai Etans atkal atrada mazu sare�ģījumu:

-��������� Bet mums ir tikai �etras aizsargbrilles.

Tie�ām aizsargbrilles nebija ne Viljamsam, ne Volteram. Tad skolotājs teica:

-��������� Man aizsargbrilles nav nepiecie�amas, For�una kungs. Tāpēc jau atdevu savas

Jums. � Viņ� izņēma no kabatas mazu futrāli un, aizsargājot to no caurvēja, apsēdās tupus. Kad atkal piecēlās stāvus, acis izskatījās daudz �aurākas.

-��������� Man ir proteīda optiskās kontaktlēcas. � Viņ� ielika futrāli atpakaļ kabatā. � �īs

ir speciālas lēcas � paredzētas lieto�anai intensīvā saules gaismā. Tās man noderēs ārā. Varbūt tās nav tik labas, kā jūsu aizsargbrilles, toties daudz ērtākas.

Etans saprata, ka �is mazais un nedro�ais pēc skata skolotājs, zina ko dara. Tas ir tre�ais cilvēks viņu kompānijā, uz kuru var paļauties grūtā brīdī. Pamazām rodas arvien lielāka atkarība no Septembera, no cilvēka, kur� vajadzīgs daudziem, kur� tiek meklēts, kā apgalvo pats Septembers. Nu labi, vēlāk tiksim skaidrībā. Viņ� jau devās uz durvīm, kad atskanēja �ēlabaina balss:

-��������� Bet kā tad es?

-��������� Jūs arī nāksiet, - norūca Septembers, - es nevaru Jūs atstāt vienu ar malku un

pārtiku. Neesmu dro�s par Jūsu psihisko stāvokli.

-��������� Bet man ta�u nav, - lūdzo�i teica Volters, - ne aizsargbriļļu, ne speciālu

kontaktlēcu. - Skaidri bija redzams, ka viņ� zina, ko nozīmē atrasties �ajā pasaulē bez aizsargbrillēm. � Pēc divām dienām es bū�u akls kā jaunpiedzimis kaķēns. Bet pēc divām nedēļām tas jau būs neatgriezenisks process. � Neskatoties uz aukstumu, Volters nosvīda.

-��������� Noraujiet kādu krekla vai apak�veļas stērbeli, - teica Septembers, - un apsieniet

galvu. Priek� acīm vislabāk būtu kāds plāns, melns audums. Un turiet pēc iespējas acis vairāk aizvērtas. Daudz ko neredzēsiet, bet arī nepaliksiet akls. Tad arī būs mazāka iespēja, ka atkal izstrādāsiet kādu jaunu niķi.

-��������� Bet es ta�u nosal�u. Man nav ne aizsargtērpa, ne divkār�a apģērba komplekta, kā

Jums.

-��������� Slikti, draugs. Kad uzmeistarosim ragavas, kaut ko izdomāsim, lai aizsargātu Jūs

no sala un vēja. Bet man nav ticības, ka Jūs godīgi palīdzēsiet mums strādāt. Ja gribat � paliekat laivā un nosalstat. Bet tagad, kad visi dodas ārā, arī Jums jādodas līdzi.

Nopūties, laupītājs atpogāja �aketi, un sāka plēst krekla malu. Etanam kļuva viņa �ēl. Pats tomēr ir vainīgs, ka nokļuvis �ādā situācijā. Bet sirdsapziņa nepiekrita loģiskajam saprātam.

Pagaidiet, - teica Etans. � Pirms plēst kreklu, pameklējiet, varbūt der kāds sēdekļu pildījuma gabals. Te, lūk, svaidās visādi gabali. Varbūt kaut kas noder no korpusa izolācijas materiāla. Pamēģiniet to visu sabāzt aiz krekla. Nav pārāk ērti, toties silti.

-��������� Liels paldies! � Nopriecājās Volters. � Pamēģinā�u!

-��������� Kāpēc par viņu jārūpējas? � Jautāja Septembers. � Atļauj viņam nosalt.

-��������� Jūs esat dzirdējis par to, kā tas ir � lēni nosalt?

Septembers gribēja kaut ko teikt, bet dīvaini palūkojies uz Etanu, aizgriezās. Tiesa, pats Etans nekad nebija redzējis, kā lēnām nosalst cilvēki.

-��������� Labi, lai tā būtu. Viljams, pieskatiet viņu, lai nepaņem neko citu, kā tikai mīksto materiālu. Pārējie � ejam ārā.

Sala izrādījās vēl mazāka, nekā bija iedomājies Septembers. Pārsvarā ledus un sasalusi zeme. Te pat sēne nevarētu izaugt. Kā par brīnumu, auga krūmi un pat da�i koki. Uz da�iem krūmiem bija kaut kādas cietas ogas. Pēc skata līdzīgas avenēm. Etans ievēroja ogas, bet nevarēja par tām neko atcerēties no redzētā video informācijā. Viņ� norāva vienu ogu un iebāza kabatā. Vēlāk izpētīs. Izskatās jau ēdama, bet ko var zināt. Varbūt tajā ir daudz slāpekļskābes.

Bija te arī citi dzīvnieki, ne tikai drumi. Tum�i spalvu kamolī�i ar gai�i rozā actiņām un mazām, īsām kājiņām parādījās te vienā vietā, te otrā. Viņi pārvietojās neticami ātri.

Kad Septembers aplūkoja kādu koku, viņam virsū uzplanēja divi radījumi, kas līdzinājās sikspārņiem. Tiem bija silts, biezs ka�oks. Septembers no pārsteiguma atlēca atpakaļ. Koka galotnē laikam bija radījumu ligzda. Tad �ie radījumi uzlidoja mazliet augstāk, un turpināja riņķot dro�ā attālumā.

Etans mēģināja iedomāties, kādai jābūt ligzdai, lai izturētu vēja brāzmas ar ātrumu divsimt kilometru stundā. Viņa iztēle tik tālu nesniedzās, Tāpēc Etans sāka pētīt sarkanīgās sūnas, kas auga starp akmeņiem.

Gellesponts Dju Kanē arī aplūkoja retos augus.

-��������� Ziniet, - viņ� teica Etanam, - pika-pinā ir daudz sarkanās krāsas, bet �is augs ir

gandrīz violets.

-��������� Vai nav skaisti? � Dju Kanē bija redzami sajūsmināts. Etans neizjuta tik

pacilātas emocijas. � Zināt, es ta�u audzēju ziedus. Jā, mani pat zināmās aprindās uzskata par lielu speciālistu! � Pēc tam viņa galvā laikam kaut kas sagriezās. Dju Kanē turpināja pavisam lieti�ķi: - Te, laikam, ir ļoti daudz mangāna un dzelzs.

-��������� Nezinu, - atbildēja Etans, mēģinot saprast, par ko iet runa � par puķēm vai

derīgajiem izrakteņiem, - uz video nebija informācijas par ģeoloģiju.

-��������� Interesanti, - novilka Dju Kanē, sākot cie�āk aplūkot augus. � Vai tie ir tik

mīksti, kā izskatās? Da�i augi satur derīgos izrakteņus milzīgos apmēros. � Viņ� iegrūda pirkstu kādā no �pleķiem� un atrāvās atpakaļ tik zibenīgi, ka Etans pat palecās.

Septembers un Koleta sadzirdēja Dju Kanē kliedzienu, jo momentāni atradās blakus.

-��������� Tēti�. Kas notika? Ar tevi viss kārtībā?

Dju Kanē sēdēja uz zemes, sa�ņaudzis savu roku. Etans pūlējās paskaidrot meitenei, kas noticis. Visus interesēja vecā cilvēka stāvoklis.

-��������� Viņ� sadūra pirkstu tajās sūnās� , vai kā tur to sauc!

-��������� Pēc sajūtām, kaut kāda skābe, - novilka Dju Kanē, - un diezgan sāpīgi. Koleta!

-��������� Esmu �eit, tēt.

-��������� Varbūt atgriezties laivā? � Jautāja Septembers.

Dju Kanē piecēlās kājās, aizvien vēl turot roku, un mēģināja uzvilkt cimdu.

-��������� Laivā? Domāju nav vajadzības. Man nav nelabi, vai citu saindē�anās pazīmju.

Vienkār�i mazliet sāp.

-��������� Cik muļķīgi, tēt! � Noburk�ķēja Koleta.

-��������� Ko Jūs, - teica Etans, - tas izskatījās tik nevainīgs, un Jūsu tēvs nedomāja, ka

varētu draudēt kaut kādas briesmas.

-��������� Un Jums arī tas neienāca prātā? � Indīgi piezīmēja viņa, apskaujot tēvu. Etans

gribēja iebilst. Neko līdzīgu viņ� ta�u nebija redzējis video informācijā. Bet meitene neklausījās. � Nu labi, uzskatīsim, ka �is augs nav indīgs, - viņa teica tagad jau pavisam mierīgi.

Dju Kanē knapi valdīja pār sevi. Etans bija uzbrīnīts, redzot kādas pārmaiņas notiek ar veco vīru. Te viņ� izskatījās pēc sabiedrības augstākas kastas cilvēka, daudzu uzņēmumu īpa�nieka � te pēc veca, nevarīga vira, kam vajadzīga aprūpe. Kur� no tiem ir reālāks? Varbūt tikai Koleta to zina, bet viņa jau to nevienam nestāstīs.

-��������� Te tā uzreiz nevar pateikt, - teica Septembers, domājot par notiku�o, - varbūt tas

tie�ām nav stiprs bites dzēlies. Tikpat labi var nogāzties no kājām pēc da�ām minūtēm. Kut gan �is, laikam, nav tas gadījums. Bagātie jau mirst tikai no pārē�anās. � Koleta apveltīja viņu ar niknu skatienu, bet pats Dju Kanē tikai pasmaidīja. � Tādā klimatā dzīvnieki un augu nekad nav indīgi. Ja arī kāds gadās, tad to nevar salīdzināt ar viņa tropisko brāli. Te ir cita ekosistēma. Kas ir nāvīgs vietējiem dzīvajiem organismiem, varbūt nekaitīgs mums. Un otrādi. Labi, ejiet uz laivu un kaut ko pielieciet pie ādas. Vismaz kaut ko, kas noņemtu sāpes.

Etans skatījās uz aizejo�ajiem - tēvu un meitu.

-��������� Domājiet, ar viņu viss būs kārtībā?

-��������� Jā. Izskatās pēc neliela skābes apdeguma. Rīt izpētīsim to pamatīgāk. Bija labi,

ka viņam rokās bija cimdi. Tagad laiks domāt par kokā kāp�anu.

-��������� Pacentī�os, - teica Etans, - kaut arī tas nav mans sporta veids, - ziniet, drīzāk

teniss, golfs �

-��������� Gan jau sanāks, draugs. Pietam galotnē zari ir diezgan kupli � Jums būs vieglāk

uzkāpt nekā man. Ar savu svaru Jūs arī augstāk varēsiet uzkāpt.

Etans skaļi neteica, ka zem Septembera svara zari ātri vien salūztu.

Viņi devās gājienā pa salu aug�up, lejup, kamēr sasniedza augstāko punktu. Te auga arī atbilsto�s koks. Etans jau gribēja palekties, lai aizsniegtu apak�ējo zaru, kad Septembers viņu pacēla un zars bija viegli aizsniedzams.

Atvilcis elpu, glaudot nobrāzto roku, viņ� sāka kāpt aug�up. Kāp�anu atviegloja tas, ka zari bija kupli un auga cie�i viens pie otra. Koks bija aptuveni divdesmit metrus augsts. Stumbram un resnākajiem zariem bija bieza miza. Tā bija labs aizsargs no vēja un saglabāja siltumu. Etans uzkāpa gandrīz līdz pa�ai galotnei. Viņ� lēnām �ūpojās vēja aptuveni metru no galotnes.

Etans atradās aptuveni trīsdesmit metrus virs ūdens līmeņa. Pa kreisi labi bija redzama sadragātā laiva.

Pa kreisi bija redzami zaļi plankumi uz ledus. Vai nu tā bija pika-pina, vai to attālā, milzīgā radiniece � pika-pedana. Pie horizonta varēja redzēt tum�us siluetus. Tie atgādināja kalnu masīvus bez sniega. Tie atradās austrumos. No vienas puses vajadzētu doties turp, jo tā bija vienīgā redzamā sauszeme. No otras puses � civilizācija bija otrā pusē � rietumos.

Satvēris stingrāk stumbru, viņ� pagriezās uz rietumiem. Sev par lielu prieku, arī rietumu pusē Etans ieraudzīja kalnainus siluetus, ja vien tā nebija mirā�a. Tagad viņam vēj� pūta sejā. Aizsargbrilles labi nefiksējās uz sejas. Viņ� tās palaboja, cen�oties nofiksēt. Piemiedza acis.

Uz ledus, starp tālajiem kalnu siluetiem un salu, Etans ieraudzīja duci tum�u plankumu. Tā nevarēja būt pika-pina. Pleķu kustējās!

-��������� Viņ� sadzirdēja Septembera balsi: �Nu kā, var kaut ko redzēt?�. Stiprā vēja dēļ,

izklausījās, ka balss skanēja no liela attāluma.

-��������� Neesmu pārliecināts, bet izskatās, ka mums tuvojas dzīvnieku bariņ�. Varbūt

varēsim sagādāt pusdienas.

-��������� Labi! � Aug�up pavērstajā sejā atplauka smaids. � Cerēsim, ka mums būs

ēdienkarte, nevis mēs būsim tajā.

Etans vēlreiz palūkojās uz tālajiem punktiem. Viņ� pārliecinājās, ka tie kustas salas virziena. Tad sāka kāpt lejā.

Divi cilvēku devās uz laivu. Viņu mar�rutu varēja redzēt pēc izelpotā gaisa mākonī�iem. Viljamss un citi viņus jau gaidīja laivā. Skolotājs palīdzēja Septemberam aizbultēt durvis.

Etans ievēroja, ka Voltera uzvalks un bikses ir dīvaini uzbriedu�as. Viņ� izskatījās, kā resna rūķa skulptūra. Ap galvu bija aptītas lupatas, un melnās a�teles starp tām izskatījās kā mazas spraudziņas. Kustētie bija neērti, bet toties silti. Varēja redzēt, ka laupītājs necentās izskatīties moderni.

-��������� Kā pirksts? � Jautāja Septembers Koletai.

-��������� Sasmērējām ar pretsāpju smēri, - teica Koleta, - liekas, pampums ir

samazinājies. Sāpes nav pazudu�a, bet paliku�as mazākas.

-��������� Lielisks augs, - piezīmēja Dju Kanē, - brīni�ķīgs aizsardzības mehānisms. Bet

varbūt arī � uzbrukuma ierocis. Uz cimda atradām da�us desmitus adatiņu. Negribētos uzkāpt uz �ī auga ar kailu kāju.

-��������� Kaut kas līdzīgs medūzai, - iestarpināja Viljamss.

-��������� Ja esam sāku�i runāt par aizsardzību, - teica Etans, būdams pēc iespējams

mierīgāks, - man liekas, vajadzētu sagatavoties pieņemt ciemiņus, kuri steidzas pie mums apliecināt savu viesmīlību.

Interesanti, kādu iespaidu atstās �is paziņojums?

-��������� Nu lūk, - noburk�ķēja Koleta, - tā tikai mums vēl trūka.

-��������� Varbūt mednieki? � Jautri atteica Septembers.

-��������� Aborigēni! � Iekliedzās Viljamss. � Brīni�ķīgi! Es centī�os neko nepalaist

garām. Mani skolnieki būs sajūsmā.

Viņu nemaz nesatrauca fakts, ka pats var pārvērsties par izpētes objektu.

-��������� Domājat, viņi nav naidīgi? � Nedro�i noprasīja Dju Kanē.

-��������� Ja tā, kā mēs varam pretoties? � auksti jautāja Koleta.

-��������� Varbūt pat kanibāli, - teica Septembers, cen�oties izkliedēt nokaitēto atmosfēru.

� Draugs, Jūs ta�u pārskatījāt video informāciju? Es nostā�os Jums labajā pusē un centī�os izskatīties miermīlīgs. Jūs, Viljams, nostāsities Etanam kreisajā pusē. Stāvēsim kā parādes dalībnieki.

-��������� Ja dialekts nebūs pārāk sare�ģīts, es varētu viņus saprast, - iestarpināja Volters.

-��������� Labāk stāviet aizmugurē un turiet muti ciet, - atcirta Septembers.

-��������� Es ta�u viņiem neko nevaru izpaust, - apvainojās Volters.

-��������� Mani neuztrauc tas ko Jūs teiksiet, bet gan Jūsu izskats. Viņ� var nobaidīt pat

ļoti aukstasinīgus pirmatnējos cilvēkus. Simetrija uz viņiem iedarbosies nomierino�āki. Mēs nedrīkstam aizbaidīt potenciālu palīdzību.

Volters, purpinot zem deguna, apklusa.

Septembers pagriezās pret Dju Kanē.

-��������� Lai kā es Jūs cienītu, Jums arī vajadzēs stāvēt aizmugurē, jo Jūs nesaprotat

vietējo valodu.

Tēvu un meitu tas apmierināja.

-��������� Nu visi tagad zina, kur kam jāstāv? Labi. � Viņ� pagriezās pret Etanu.

-��������� Draugs, tagad Jūsu kārta.

Ķeroties pie durvju roktura, Etans jautāja Septemberam:

-��������� Vai zināt kādus vārdus, kā iesākt kontaktu starp da�ādu veidu saprātīgajām būtnēm? Varbūt viņi nekad nav redzēju�i cilvēkus.

-��������� Nezinu, - iesmējās Septembers, - bet es tik�u galā. Ejam. � Viņ� pastūma Etanu uz durvju pusi.

Labi, ka Etans bija jau atvēris durvis, savādāk būtu atdūris pret tām.

Sers Gunnars Rudbārdis saspringti skatījās tālumā, bet viņi bija vēl pārāk tālu, lai saprastu cik figūras stāv pie dīvainā priek�meta. Izskatījās, ka priek�mets ir no metāla.

Kad Eers-Meezahs satraukts iedrāzās Lielajā zālē ar savu stāstu par metālisku trauku, kas nogāzies no debesīm, Gunnars bija viens no skeptiķiem. Burvis apgalvoja, ka redzējis savā teleskopā, ka priek�meta virsma ir noklāta ar metālu. Tas spīdējis kā diadēma. Un vēl viņ� piebilda, ka redzējis no dīvainā trauka izkāpjam uz salas divas dzīvas būtnes.

Tagad viņ� visu to redzēja pats savām acīm. Uz brīdi pat aizmirsa par dzīvajām būtnēm. Tik daudz metāla! Ja tas nav sliktāks par tēraudu, tad tam nav cenas! Ja Domē tiks apstiprināti kara plāni ar Ordu, kurus iesniedza Longakss, tad būs vajadzīgs ik viens metāla gabaliņ�.

Grūti ir dibināt kontaktus ar nepazīstamām radībām. Uz �ivām varētu viegli tikt tiem klāt un nocirst vairākas galvas. Bet tas ne vienmēr ir lietderīgi. Pirmām kārtām jau burvis viņam to nepiedotu. Arī pa�am Gunnaram viņu parādī�anās bija kā zīme. Otrkārt, ja �ie radījumi var radīt no metāla lidojo�u trauku, tad viņi varētu radīt arī lielas nepatik�anas traniem.

Kāda doma nelika viņam mieru jau no pa�as Uonnomas: varbūt tie ir dievi? Sirmām galvām, visu varo�i un nemirstīgi. Tas nav izslēgts. Bet maga stāsts par to, kā nolaidās lidojo�ais objekts, liecināja, ka tam nebija kaut kas kārtībā ar kontroli. Dieviem tas nav raksturīgi. Tas vairāk atgādināja puiku braucienu ar ragavām, kuras nav vadāmas. Bet labāk atlikt secinājumus. Sākumā viss jāizpēta savām acīm. Tas patiktu arī viņa skolotājiem.

Un tomēr, tik daudz metāla!

Viņ� vēlreiz paskatījās uz nokritu�o priek�metu. Skaidrs bija viens, lai arī kas nebūtu �īs dīvainās būtnes, redze viņiem ir sliktāka nekā viņam. Viņi tagad sapulcējās pie �ī � nu negribējās viņam to saukt par �kuģi�. Bariņ� stāvēja uz salas malas. Tas vien jau bija dīvaini. Bet varbūt nepametot salu, tie izrāda savu miermīlību. Gunnars pareizi saprata būtību, kaut gan secinājumi nebija pareizi. Viņ� parādīja zobus. Varbūt �ie sve�ie baidās cīnīties, tāpēc nav iznāku�i pretī.

Viņi tur ir pieci� nē, se�i. Izskatās, ka tikai viens ir karotājs. Jo labāk.

-��������� Svaksus! � Viņ� nokomandēja pirmo palīgu. � Pa kreisi! Vazen, Smjor, blakus viņam! � Viņ� pagriezās. � Bud�ir! Pa labi kopā ar Avixu un Hivelu.!

Deviņi trani lēnām sadalījās trijās grupās, un devās tālāk. Tā bija ne vien nepiecie�amā piesardzība, bet manevram vajadzēja arī atstāt iespaidu uz viesiem. Kreisajā flangā Skvaksusam vēj� pū� mazāks. Eskvairs nav pārāk pacietīgs, bet mācībās � viens no labākajiem.

Bet kā ar tevi pa�u, Gunnar? Vai tad jau esi vecs? Pieredze, viņ� pats sev atgādināja, ne vienmēr atnāk tikai ar vecumu.

Pēc signāla, vienā flangā trīs trani nolaida kreisās rokas uz leju. Membrānas starp rokām un sāniem savilkās kopā un trani pagriezās pa kreisi. Pastāvīgi stiprais vēj� pūta no labās puses. Viņi dziļāk iespieda ledū savus nagus, līdz ar to pagrie�oties precīzi par se�desmit grādiem. Bud�irs un viņa komanda izdarīja tie�i tādu pa�u manevru, tikai pa labi.

Viņi jau bija tuvu. Vai tik neesmu novilcinājies, nodomāja Gunnars.

-��������� Samazināt ātrumu! � pavēlēja viņ�. Komandas biedri nolaida rokas, samazinot

ātrumu. Nebija labi sasniegt mērķi pirms saviem flangiem. Nedrīkst pieļaut nekādu pavir�ību. Pa�reiz viņus no torņa dro�i vien vēro burvis, varbūt pat pats zemesgrāfs. � Un uzmanīgāk bremzējiet , - viņ� noteica. Nav diplomātiski sveicināt viesus ar ledus gabaliņu krusu.

Labajā rokā Gunnars turēja �ķēpu. Tūlīt viņi sasniegs vietu, kur stāv sve�ie, neizrādot nekādas naidīguma pazīmes. Viņiem bija rozā sejas. Pa�i bija ar ļoti gai�u ādas krāsu. Tikai viens bija brūns. Viņu ādas mazliet at�ķīrās, bet tajās bija kaut kas, kas atgādināja zīdaiņa ādu.

Gunnars ievēroja, ka Svaksuss ātri tuvojas no labās puses, mazliet paceļot rokas. Bid�irs, to ievērojis, arī centās kustēties ritmā. Gunnars neredzēja sve�ajiem ne zobenus, ne cirvjus. Pat na�u viņiem nebija. Var jau būt, ka tajā metāliskajā pudelē ir noslēpu�ies vēl pussimts līdz zobiem bruņoju�ies cilvēki.

Ja tie gribētu cīnīties, tad nokāptu uz ledus, bet Gunnaram aiz muguras saule un vēj�. Lai tik pamēģina! �ie pirmie se�i tiks saspiesti kā kukaiņi. Pagaidi, muļķi! Atkal tavi spriedumi nav diplomātiski. Tagad nav laiks fantazēt.

-��������� Pacelt �ķēpus! � viņ� nokomandēja. � Gatavoties bremzē�anai!

Svaksuss un Bid�irs pieslidoja gandrīz vienlaicīgi. Skaists darbiņ�, viņ� paslavēja pats sevi. Tiem, kas viņus novēro no pils torņa, ir jābūt apmierinātiem.

Gunnars un viņa komanda, satvēru�i iero�us, mazliet pagriezās pa kreisi un nobremzēja. Tūlīt pat no tranu nagiem uz priek�u aizlidoja vesels ledus gabaliņu mākonis. Līdz sve�ajiem ledus neaizlidoja. Vienalga, divi no viņiem atlēca malā, bet priek�ējie stāvēja mierīgi. Kāds no aizmugurē stāvo�ajiem izdvesa kādu ļoti augstu skaņu, kuras nozīmi Gunnars nesaprata. Varbūt sve�inieki savā valodā tā smejas. Tā pati būtne, kas izdvesa �o skaņu, ieķērās citā būtnē. Dro�i vien ģimene. Tā nav slikta pazīme. At�ķirt sievieti no vīrie�a nebija iespējams. Ja vien uzmanīgi ieskatīties� . Kur atkal esi aizmaldījies, pats ar sevi nemierā bija Gunnars. Būtu tas bijis gadu atpakaļ � tas vēl būtu piedodams.

Nu ja viņi tur iek�pusē kādu slēpj, tad prot to darīt meistarīgi. Neviens uz to pusi pat neskatījās. Visi, izņemot vienu, likās kaut kādi neattīstīti. Neviens neizskatījās pēc bērna. Nebija jau viņi nemaz tik īsi, bet no ļoti tievi. Pie tam vēl jārēķina viņu apģērbs.

Savukārt cilvēku bariņu pārsteidza tie�i sers Gunnars. Bruņinieks bija kaut kas īpa�s pat savu tautie�u vidū. Viņ� bija tikpat gar� kā Septembers, tikai divas reizes platāks. Milzīgās rokas beidzās ar �etriem pirkstiem. No delnas locītavas līdz sāniem bija sakļauti membrānveida spārni. Kājas bija īsas. Tām bija resni, gari pirksti. Katrs no trim pirkstiem beidzās ar garu nagu, kam gals bija ass, kā �ilete: tādejādi uz katras kājas izveidojās trīs slidu asmeņi. Ceturtais pirksts bija īss un vērsts sāņus. Tas varēja kalpot kā bremze.

Ejot pie laivas, trani izskatījās īsāki, jo gāja salieku�ies, spārni bija sakļauti. �ī poza palīdzēja �ādā stiprā vējā saglabāt līdzsvaru. Vareno tranu ķermeni klāja īsa bieza spalva. Katram karavīram bija apmetnis no biezās tum�i-brūnā hessavara vilnas. Vidukli apņēma josta no skaistas ādas, kas bija apkalta ar zelta diskiem. Gunnaram pie kreisā gurna karājās abpusēji ass zobens. Labajā pusē draudo�i rēgojās liels kin�als. Uz resna kakla bija kaklarota no kroplīgajiem krokima zobiem. Kapuce bija līdzīga cilvēku aizsarg kombinezonu kapucei. �ai kapucei bija divas spraugas trīsstūrveidīgajām spalvainajām ausīm. Kapucei priek�ā bija divas lentas, kuras varēja sasiet zem zoda.

Uz ceļiniekiem raudzījās divas �auras gai�i-dzeltenas kaķveidīgas acis. Varēja saskatīt tum�as acu zīlītes. Deguns bija plats un plakans, mute pilna ar asiem zobiem. Trani bija visēdāji.

Spalvas uz ķermeņa bija pelēkas. Diviem kareivjiem virs acīm bija kaut kas līdzīgs matu �ķipsnai un starp ausīm virs galvas bija tum�i mati. Vēl vienam, tāpat kā Gunnaram, bija īsa bārda. Gunnaram bārda tāpat kā viss sejas apmatojums bija spilgti rudā krāsā.

-��������� Sakiet viņiem, draugs, kaut ko, - starp zobiem novilka Septembers.

Etans ātri galvā lika kopā pirmās frāzes. Centās salikt vārdus pareizā secībā.

-��������� Mēs� ē� karavāna, kas pazaudējusi virzienu, - sāka viņ�, - vēj� mūs apmānīja,

un tagad esam likteņa varā. � Viņ� uzmanīgi paspēra uz priek�u divus mazus soļus un pastiepās uz pirkstgaliem. Pēc tam ievilcis dziļu elpu, iepūta aborigēnam sejā. Kaut tikai neaplipinātu ar kādu slimību �o lā�veidīgo aborigēnu.

Kādu sekundi neviens nekustējās, pēc tam briesmīgā izskata aborigēns atplauka platā smaidā, cen�oties nerādīt zobus, un pūta savu elpu sejā Etanam.

-��������� Mana elpa - tavs siltums, - viņ� atvieglināti teica. �ie sve�inieki vismaz ir

audzinātas būtnes. Tagad nav svarīgi � kam ir taktiska priek�rocība, cīņas nebūs. � Nolaist �ķēpus, - viņ� pavēlēja saviem ļaudīm, - Viņi ir miermīlīgi noskaņoti.

Pēdējo frāzi varēja neteikt: visi dzirdēja īso Etana uzrunu un redzēja sveicienu.

-��������� Pārāk jau mēs �odien uzticamies visiem, - noburk�ķēja sev zem deguna

Svaksuss.

Viņ� neatslābinājās. Pārējie trani atviegloti paklausīja savam komandierim. Un tad Etans pieļāva gandrīz liktenīgu kļūdu.

-��������� Varbūt dosimies laivas iek�pusē, - teica viņ�, - prom no �ī nolādētā vēja?

Gunnars atlēca atpakaļ un sniedzās pēc sava zobena. To pa�u izdarīja arī divi citi viņa kareivji. Kā gan viņ� tagad gribētu saprast sve�inieka sejas izteiksmi!

Ko? Kāpēc mums jāiet prom no vēja? � Jautāja Gunnars starp zobiem. Visi visapkārt bija kā sastingu�i.

-��������� Ā, beidzot es sapratu, - beidzot teica Etans, rādot uz debesīm, - Mūsu pasaule ir

daudz siltāka. Jūsu nebeidzamās vētras ir bargs pārbaudījums mums. Nebiju domājis, ka Jūs to pārpratīsiet. Zvēru, gribēju teikt tikai to.

Kareivji atkal atslāba. Gunnars negribēja strīdēties ar viesi, kuram ir taisnība. Aiziet prom no ledus un vēja � tas nozīmēja zaudēt savas priek�rocības. Bet sve�inieks to laikam nesaprata.

-��������� Es pieņemu tavus vārdus, - viņ� atbildēja, - kaut gan grūti tos saprast. �odien ir

ļoti patīkama vasaras diena. Var staigāt bez apmetņa. Bet Jūsu kuģi gan es gribētu aplūkot.

Viņ� pārāk strauji uzsāka kustību, bet, velns parāvis, tā ta�u arī ir viena no bruņinieku īpa�ībām. Nav jau viņ� herolds.

-��������� Tā būs labāk, - teica Etans, - nāciet tik iek�ā.

Septembers ielīda laivā un pasniedza roku Etanam.

-��������� Lielāko daļu es sapratu, - viņ� klusām teica. - Bet kāpēc viņus tik ļoti satrauca

priek�likums doties prom no vēja?

-��������� Nezinu, - atbildēja Etans, meklējot, kur likt kāju. Viņ� ielīda un pasniedza roku

Viljamsam. � Nē, laikam tomēr sapratu. Tā ir vietējā karaspēka vienība. Ja nav vēja � nav arī iespējas manevrēt. Redzējāt kā viņi pārvietojas pa ledu. Uz salas kāpa nelabprāt.

-��������� Tie�ām, - piekrita Septembers. � Lielākajās �īs planētas kaujās būtu jāpiedalās

kājniekiem un ledus buriniekiem. Brīni�ķīgi!

-��������� Negribētu es redzēt kādu no viņiem saniknotu. Paskatieties uz viņu augumiem.

-��������� Varbūt te Jums nav taisnība. � Cilvēki jau bija sakāpu�i laivā. Tagad laivā

uzmanīgi kāpa trani. � Es pievērsu uzmanību kādai interesantai detaļai.

-��������� Kādai? � Jautāja Etans, skatoties uz Gunnaru, kur� ziņkārīgi pētīja laivas

iek�pusi, it kā cen�oties visu redzēto saglabāt savā atmiņā.

-��������� Ar viņu svaru nagiem bija daudz dziļāk jāielien zemē. Varbūt viņi arī ir pati

lielākā muskuļotā būtne pēc Pītera, bet varu derēt, ka viņu kājas ir vieglas, iespējams pat daļēji tuk�as iek�pusē, kā putniem. Viņi noteikti ir daudz vieglāki, nekā izskatās. Jūs, draugs, kaut arī divreiz mazāks, varētu viņus uzveikt lau�oties.

-��������� Negribētu pat jokojoties to izmēģināt praksē, - atbildēja Etans.

Lai arī Gunnars nebija burvis, te pat desmitgadīgs knauķis pateiktu, ka �is kuģis nav spējīgs nekur aizlidot. Milzīgi caurumi sānos un griestos, saplēsti sēdekļi, salauzta armatūra � tas viss norādīja, ka piezemē�anās notika ne tā, kā bija paredzēta. Tad viņ� ievēroja labi pazīstamās pēdas uz jumta un vienas sienas. Ar cieņu viņ� palūkojās uz sve�iniekiem.

-��������� Jūs sastapāt drumu?

-��������� Baidos, ka jā, - atbildēja Etans, - viņ� mums uzdzina pamatīgas bailes.

Viņ� ir vienkār�s un godīgs, nodomāja Gunnars. Neviens karavīrs nevienam nestāstīs par savām bailēm, pat pēc cīniņa ar drumu. Bet ja viņam piemēram uzbruktu satrakojies stavancers� . Tas ir īpa�s gadījums, te pat viņ��

-��������� Jūsu kuģis, - sāka viņ� mierīgā balsī,- liekas ir stipri cietis. Pats to neredzēju,

tāpēc neticu, ka tik milzīgs metālisks priek�mets (bruņinieks centās noslēpt savā balsī skaudību) varētu nolaisties no debesīm. � Tomēr jautājums atskanēja satrauktā balsī: - Vai tie�ām �is aparāts var lidot?

-��������� Jā, - atbildēja Etans, - mēs ieradāmies no kuģa, kas ir daudzas reizes lielāks par

�o. (Gunnars neslēpa savu apmulsumu). � Tas savukārt mūs atnesa no citas pasaules, kur dzīvo mums līdzīgas būtnes. Mēs apstājamies�. gaisā virs Jūsu pasaules. Tad tur notika da�ādas neparedzētas lietas. Mums vajadzēja pārsēsties �ajā mazajā laivā. Tad notika vēl viena nelaime, un mēs nevarējām pareizi nolaisties. Viens no mums, - viņ� turpināja, - nolai�oties gāja bojā.

-��������� Jūtu Jums līdz, - pieklājīgi atbildēja Gunnars. Viņ� protams neticēja �im

fantastiskajam stāstam. Citas pasaules! Jebkur� bērns, kur� apguvis skolas vielu, zina, ka Tran-ki-ki ir vienīgā pasaule Visumā, kur pastāv dzīvība. Nē, �ī laikam ir bez spalvaina un īsa tranu suga no planētas tālām nomalēm. Nāko�ie Etana vārdi it kā to tikai apstiprināja.

-��������� Te ir neliela mūsu cilvēku apdzīvota vieta, daudz sat�u no �ejienes uz

rietumiem. Mēs gribējām nolaisties tur, bet laiva kļuva nekontrolējama� . Ja Jūs mums palīdzētu līdz turienei nokļūt, mūsu tautie�i būtu bezgala pateicīgi.

-��������� Cik sat�u? � Jautāja Gunnars, nepievēr�ot glaimiem uzmanību.

Etans sāka galvā rēķināt, ņemot vērā video informāciju un Septembera aprēķinus.

-��������� Aptuveni astoņi vai deviņi tūksto�i.

Viens no kareivjiem knapi apvaldīja smieklus, bet Gunnars ieplēta acis. Arī viņ� pats gandrīz vai pasmaidīja. Astoņi-deviņi tūksto�i! Ātrs brauciens uz �ivām apkārt provincei�

-��������� Tādas lietas, - viņ� mierīgi teica, - izlemj zemesgrāfs.

-��������� Zemesgrāfs?

-��������� Jā. Lielajā Uonnomas pilī. Jūs viņu un Domes locekļus satiksiet, kad nokļūsim

tur.

-��������� Tas mums der, - pirmoreiz ierunājās Septembers, - domāju, mums vajadzētu

visiem iepazīties.

-��������� Pareizi, - teica Gunnars. � Es esmu Gunnars Rudbārdis, Stensbruka Rudbār�a

jaunākā dēls, Dugai Me�onīgā mazdēls. Mani eskvairi Svaksuss dal-D�aggers, - garais, slaidais karavīrs paspēra soli uz priek�u, - un Bud�irs Hotangs. Zemesgrāfa vasļi un karavīri, - viņ� sāka stādīt priek�ā parējos pēc kārtas. � Vazens Tersunds, Smjors Tols, Aviks-let-Otkamo, un Hivels Vuonislati.

-��������� Es esmu Etans For�uns, tas � Skva Septembers, Milikens Viljamss� � viņ�

iepazīstināja ar visu grupu.

-��������� �im tikai viena iesauka? - Jautāja Gunnars, norādot uz Volteru.

-��������� Tas ir noziedznieks� , kas mums jāuzrauga, - improvizēja Etans. � Tāpēc tam ir tikai viens vārds.

Uzzinājis, ka Dju Kanē ir tēvs un meita, Gunnars bija mazliet vīlies: viņ� nebija pareizi sapratis �o būtņu vecumus un savstarpējās attiecības. Tātad nav dzīvesbiedri. Tētiņ� un meitiņa.

-��������� Neskatoties uz taviem sveicieniem, draugs Etan, man vajag pārliecināties, ka

esat siltasiņu būtnes, nevis kaut kāds apmāns. Pirms sākam domāt, kā Jums palīdzēt, vajadzētu atrisināt �o svarīgo jautājumu.

Bud�irs kaut ko �ukstēja Gunnara ausī:

-��������� Kāpēc, ser? Viņi ta�u acīmredzot�

-��������� Klusu, eskvair. Stjorva izskatās pēc krūma, bet spēj iekost.

Samulsu�ais Bud�irs kaut ko nomurmināja un pagāja malā.

-��������� Kas tur ir? � Jautāja Septembers.

-��������� Domāju, viņi grib pārliecināties, ka ir no vienas sugas ar mums. Viņu vajag kaut

kā nomierināt. � Etans pagriezās pret bruņinieku. � Kā mēs Jums to varētu pierādīt ser Gunnar?

Milzīgais trans piegāja pie Koletas. Viņa turējās labi, bet tomēr viņas skatienā plēsīgajā sejā varēja saskatīt izbailes.

-��������� Ko viņam vajag? � Noburk�ķēja Koleta Zemes angļu valodā.

Etans kaut ko ātri pārsprieda ar Gunnaru. Septembers pasmaidīja.

-��������� Uz kārts liktas mūsu dzīvības, - klusu noteica viņ�, - labāk paklausīt. �

Gunnaram viņ� teica tranu valodā:

-��������� Uzmanīgi. Viņai ir ugunīgs raksturs.

Bruņinieks pamāja ar galvu. Etans vērsās pie Koletas Zemes angļu valodā.

-��������� Viņ� vēlas, lai Jūs izģērbtos, Koleta. Auksti būs tikai uz mazu mirkli.

-��������� Jūs esat sajucis? Man jāļauj, lai �is ziloņa un kaķa krustojums mani neķītri

apblenztu?

-��������� Viņam, - mierino�i teica Etans, - vajag pārliecināties, ka mēs esam normāli

zīdītāji. Jūs esat mūsu vienīgais tam apliecinājums. Vai arī mēs tiksim izcepti.

-��������� Nu, Koleta, - iesāka Dju Kanē, - es nedomāju, ka�

-��������� Labi, - mierīgi teica Koleta un saka atbrīvoties no apģērba. Etans ievēroja , ka

pārējie trani ne bez intereses skatās uz viņu.

Koleta viegli satrūkās, kad Gunnars pieskārās tai ar savām milzīgajām ķepām. Pārējo īsās apskates daļu viņa pacieta flegmatiskā mierā.

-��������� Esat apmierināt? Jautāja Gunnaram Septembers.

Koleta sāka apģērbties.

-��������� Pilnībā, - atbildēja Gunnars. Pie sevis viņ� nodomāja, ka �ie cilvēki ir viņa cilts

samazināta kopija, tikai ar daudz labāku tehniku.

-��������� Viss kārtībā, Koleta? � Ar rūpēm balsī jautāja Etans angliski.

-��������� Liekas, jā, - mazliet satraukusies viņa atbildēja, pat nepamanot, ka Etans �oreiz

viņu nesauca par �Dju Kanē kundzi�. � Ceru tikai, ka viņam nav blusas vai gnīdas.

-��������� Ko viņa saka? � Jautāja Gunnars.

-��������� Viņa ir glaimota par Jūsu uzmanību, - mierīgi atbildēja Etans.

-��������� Jā. Labi, draugs Etan. Zemesgrāfs un Dome lems par Jūsu lūgumu � nokļūt līdz

Jūsu mājām.

-��������� Ne glu�i līdz mājām, - teica Etans, mēģinot iztikt bez sare�ģītiem

paskaidrojumiem, - vienkār�i līdz nelielai mūsu ciltsbrāļu apdzīvotai vietai uz Jūsu pasaules.

-��������� Labi. Jebkurā gadījumā, Jūsu lūgumu izskatīs Dome. � Pie sevis viņ� nodomāja,

ka atbilde būs noraido�a, jo Orda atrodas pavisam netālu, un jārēķinās ar katru zobenu, katru kin�alu, katru buru. Skaļi viņ� to neteica. Varbūt no �iem sve�iniekiem būs kāds labums. Nevajag uzreiz viņus sarūgtināt. Ja tie būtu gatavi upurēt savas laivas paliekas, tas nāktu viņiem par labu. �o lietu nevar vilkt garumā.

-��������� Tātad Jūsu kuģis vairāk nevar lidot?

-��������� Nē, - bēdīgi novilka Etans.

-��������� Vai to var salabot?

-��������� Nedomāju, - iejaucās sarunā Septembers, - to varētu izdarīt tikai O-G klases

dokā. Tuvākais � vairāku parseku attālumā.

Gunnars palūkojās uz viņu. Par Etanu jau viss bija skaidrs, tomēr nevarēja saprast, ko gaidīt no �ī, tikpat liela cik viņ�, subjekta. Akcents viņam bija daudz vairāk izteikts, nekā Etanam. Bet �is milzenis bija pat laikam priecīgs, ka bruņinieks viņu nopēta.

-��������� Tad varbūt Jums nebūs iebildumi, - it kā starp citu turpināja bruņinieks, - ja mēs

to kaut kā izmantosim? � Viņ� saspringti gaidīja atbildi. Negribējās izliet asini, bet tik daudz apstrādāta metāla� .

Gunnaram likās, ka sve�inieki neatteiks, bet pat viņu pārsteidza atbilde.

-��������� Protams. Lai tas Jums nes kaut kādu labumu.

Pat Svaksuss bija izbrīnīts.

-��������� Tikai ņemat vērā, - piebilda Septembers, - diezin vai Jūsu ļaudis pratīs apstrādāt

�o metālu.

-��������� Mūsu meistari, - iebilda Svaksuss, izslējies pilnā augumā, - prot strādāt ar

bronzu, varu, sudrabu, zeltu, d�unītu, dzelzi, prot liet labu tēraudu.

-��������� Lieliski. Ticiet, es Jums novēlu tikai to labāko. Ja tie pratīs izliet djuralloju savās

krāsnīs, es pirmais viņiem aplaudē�u. Ja Jūs vēl iemācītu drumiem vadāt kravas�

Dzirdot to, pat da�i kareivji iesmējās, tas tūlīt izkliedēja saspringto atmosfēru.

-��������� Ja mēs to varētu iemācīt, - smaidīja Gunnars, - mums nebūtu vajadzīgs metāls.

-��������� Ir atsevi�ķi gabali un atlūzas, kuras Jūs varētu kaut kā izmantot, - turpināja

Septembers, - sēdekļu rāmji, apsildītāji un vēl �is tas. Ar lielāko prieku piedāvātu Jums vairākas jūdzes vadu, bet baidos, ka te to nav tik daudz.

Viņ� nesāka sīkāk izskaidrot sare�ģītos mehānismus. Neapmierināts kareivis var ātri pārvērsties par saniknotu kareivi. Tad tas savas emocijas var izlādēt, ķeroties pie iero�iem.

-��������� Gan jau paskatīsimies, - teica Gunnars, vēr�oties pie Etana. � Tātad Jums nav

iebildumu, draugs Etan?

-��������� Nē. Laiva ir Jūsu, draugs Gunnar.

-��������� Lieliski! Tagad laiks satikt viņa gai�ību. � Viņ� bija sajūsmināts: tāds laupījums

un ne piles asiņu! Varbūt pat satikti nāko�ie sabiedrotie. Tikai viņu izskats gan nav neko kareivīgs�

-��������� Mēs esam gatavi ceļam, tāpat kā Jūs, - sāka Etans, bet tad aprāvās. � Bet� kā lai

mēs nokļūstam līdz Jūsu pilij?

Gunnars nodomāja, ka sve�inieki smejas par viņu. Tā kā mazi bērni, nodomāja viņ�. Sliktākajā gadījumā � kā pusaud�i.

-��������� Slidosim pa ledu uz �ivām, - viņ� pacietīgi skaidroja, - te, augstākais,

piecpadsmit minūtes ko slidot. Ja pret vēju � tad trīs reiz vairāk.

-��������� Jūs sakāt, ka vajag slidot pa ledu? Baidos, mēs nevaram pārvietoties pa ledu.

-��������� Kāpēc? � Pacēla balsi Svaksuss, jau atkal ķeroties pie zobena.

-��������� Tāpēc, - teica Etans, atpogājot kostīmu un parādot rokas, - ka mums nav spārnu,

- novelkot zābakus, - un nav ne nagu, ne slidu. � Viņ� ātri apģērbās, jo kļuva auksti.

Gunnars paskatījās uz apauto kāju un saprata savu kļūdu. Sagruva viņa teorija, ka sve�inieki ir tikai pamazinātas tranu kopijas. Viņu satrieca atklājums, ka �īs būtnes ir pilnīgi sve�inieki gan savā valodā, pārvieto�anās iespējās, gan ar savu lidojo�o kuģi.

Neuzvaramais Sofoldas bruņinieks bija galīgi apmulsis.

-��������� Bet� ja Jums nav ne danu, ne �ivu, - viņ� apjucis teica, - kā gan Jūs

pārvietojaties? Jūs ta�u visu laiku nestaigājiet �ajās zolēs?

-��������� Staigājam gan. Pietam diezgan daudz, - atbildēja Etans, - vēl mums ir mazi

mehānismi, kas mūs pārvieto no vietas uz vietu. Vēl mēs skrienam. � Viņ� nodemonstrēja arī �o cilvēku prasmi.

-��������� Mēs arī staigājam, kad ievelkam �ivas, - nomurmināja Gunnars. � Bet staigāt tā

visu laiku� tas ta�u ir briesmīgi!

-��������� Daudzi no mūsu ļaudīm arī tā domā, un cen�as staigāt pēc iespējas mazāk, -

atzinās Etans. � Mūsu pasaulē arī ir vietas, kur noderētu �ivas, bet to nav pārāk daudz. Okeāni mums nav sasalu�i, bet �ķidrā stāvoklī.

-��������� Tādā, - pārsteigts iesaucās Gunnars, - kā pasaules iek�pusē!

-��������� Interesanti! � Pirmo reizi iejaucās Viljamss. � Skaidrs, ka viņu atmiņā ir

saglabāju�ās ziņas par atsevi�ķām vietām bez ledus un ūdeni. Ja lielākā viņu pasaules daļa ir tāda, kā te, tad nav brīnums, ka vietējie burvji uzskata, ka pasaule ir izdobta un piepildīta ar ūdeni.

-��������� Kāda Jums mājās tomēr drūma pasaule, teica Gunnars ar no�ēlu balsī. �

Negribētu es tādā dzīvot.

-��������� Bet, - teica Etans, - uz daudzām pasaulēm, arī uz Zemes, ir vietas, kur jūs justos

kā mājās.

-��������� Tad jūs vispār nevarat pārvietoties pa ledus virsmu? � Pārjautāja bruņinieks.

Viņam grūti bija aprast ar �ādu nenormālību.

-��������� Ne glu�i� . Ja ir vajadzība, mums ir mākslīgās ��ivas� no metāla. Bet mums nav

to līdzi: tādās laivās kā mūsu, tās neņem līdzi. Bet man liekas, ka arī uz tām �ādā vējā es nenoturētos uz kājām�

-��������� Nav jau tik briesmīgi, - teica Koleta, bet Etans ignorēja viņas vārdus.

-��������� Es izsauk�u ragavas, - nolēma Gunnars. � Bud�īr, ņem sev līdzi Hivelu un parūpējies par to.

Eskavairs pamāja un abi karavīri tūlīt pat devās ceļā. Cilvēki ar izbrīnu noskatījās, kā trani burtiski lidoja pa ledu. Viljamss bija sajūsmināts.

Uz ledus eskvairs no mugursomas izņēma labi nopulētu spoguli. Tā lielums bija tre�daļa no pa�a karavīra lieluma. Spogulis tika novietots uz tum�as koka pamatnes un izskatījās metālisks. Eskvais nolīmeņoja spoguli un pagrieza pret sauli noteiktā leņķī. Otrs karavīrs uzstādīja koka pamatni un nofiksēja to pie rāmja. Tagad spogulis bija pagriezts cietzemes virzienā, kuru Etans bija ievērojis rietumu pusē. Spogulim bija aizvirtņi. Kamēr karavīrs pieturēja �o konstrukciju, eskvairs strādāja ar aizvirtņiem, attaisot tos un aiztaisot noteiktā secībā. Tūlīt pat pie horizonta parādījās atbildes zib�ņi. Eskvaira kustības kļuva daudz ātrākas.

-��������� Skaidrs, - teica Septembers, - ka tāda skaņu komunikācija, kā bungas vai taures,

�eit nestrādā. Tādā vējā jau puskilometra attālumā nekas nebūtu dzirdams.

Viljamss jautāja Gunnaram:

-��������� Bet kā sazināties naktī?

-��������� Var strādāt lāpu gaismā. Lielā attālumā izmantojam lielākas stacionāras iekārtas

ar daudz lielākiem spoguļiem. Protams, ja tās netiek iznīcinātas.

-��������� Iznīcinātas? � Jautāja Etans. Gunnara balsī bija jūtams satraukums, un Etanu

ieinteresēja tie�i �ī intonācija.

-��������� Jā. Orda visu nodedzina, lai nepienāktu ziņojumi par tās uzbrukumiem. Tā pat

aizliedz to celtniecību, bet daudzi aizbildinās ar nezinā�anu par tādu aizliegumu, un atjauno �īs iekārtas.

-��������� Orda, - jautāja Septembers it kā starp citu. � Kāda Orda?

-��������� Baidos, Jūs ātri to uzzināsiet, - atbildēja Gunnars. � Mums ir palicis maz laika.

Pa to laiku es gribētu uzzināt daudz vairāk par jums un jūsu brīni�ķīgo gaisa kuģi.

-��������� Daudz ko Jūs nesapr� neatrastu par interesantu, ser Gunnar, - teica Etans. � Bet es bū�u priecīgs Jums visu izrādīt.

Gaidot, kamēr ieradīsies ragavas-prāmis, notika savstarpēja izpra�ņā�ana. Gunnars izrādījās diezgan zino�s astronomijā. Jā Trn-ki-ki reti kad ir apmācies, nodomāja Etans.

Pēc tam, kad Viljamss atbildēja uz vairākiem jautājumiem par savu dzimteni un kuģi, Gunnars jautāja, vai viņ� nav burvis. Viljamss atbildēja, ka ir skolotājs. Gunnars neatrada nekādu at�ķirību �ajos divos vārdos. Jā, Viljamsam un Zemeslandgrāfa burvim Eer-Meezaham bus par ko parunāt savā starpā. Viljamss tādu perspektīvu uztvēra ar lielu entuziasmu.

Viljamss pat centās izstāstīt par lielo kuģi ar KK dzinējiem, bet Gunnars tūlīt pat atbildēja, ka tik milzīgu iekārtu no metāla nav iespējams uzbūvēt.

-��������� Kāpēc tad �is kuģis nenolai�as pēc jums? � Jautāja Gunnars.

-��������� Vienkār�i sakot, viņ� nevar to izdarīt, - atbildēja skolotājs. � Tas izraisītu

katastrofu uz jebkuras planētas, kur� �is kuģis mēģinātu nolaisties.

-��������� Ho, - ar neticību izelpoja Gunnars. Viņ� ta�u nav muļķis, lai noticētu tik

milzīgam kuģim no metāla.

Tāpat viņ� nevarēja saprast, kas tas tāds � bezsvara stāvoklis. Pievilk�anas spēks � tas ir skaidrs. Kad nocērt galvu, tā nokrīt uz zemes. (Koleta samulsa, kad Septemebrs visu to tulkoja). Viņ� zināja arī guttorbinus, krokimus un citas lidojo�as būtnes, bet tiem ta�u bija svars.

Trans ar interesi aplūkoja Kotabita līķi. Tas bija labi saglabājies �ajā �ledusskapī�. Pieredzēju�ais karavīrs bez pūlēm noteica, ka spranda pārlauzta ne jau nu nelaimes gadījumā� Bet tas viņam nebija pa�reiz svarīgākais. Ar daudz lielāku interesi Gunnars aplūkoja sasalu�o vadības pulti.

�ajā laikā arī Etans ar Septemberu uzzināja no Gunnara par dzīvi uz Tran-ki-ki. Uonnoma bija tuvākā pilsēta uz Sofoldas salas. Tā bija arī lielākā un galvaspilsēta. Sofolda stiepjas daudzus kud�atus uz rietumiem. Tai pieder arī vairākas tuvējās salas. Uz vienas no viņām laiva arī bija piezemējusies. Uz lielākām salām ir iedzīvotāji un arī garnizons. Uonnom Saunda ir lieliska dabīgā osta, liels tirdzniecības centrs. Salas kalnos ir karstie avoti. Tur strādā lietuves un smēdes. Sala ir bagāta ar da�ādiem metāliem. Salas iedzīvotāji aktīvi tirgojas ar citiem Tran-ki-ki iedzīvotājiem.

Tiek kultivēta stādu audzē�ana. Ka visas apdzīvotas salas, arī Sofolda pati sevi nodro�ina ar visu nepiecie�amo. Sevi�ķi izplatīta pika-pinas vāk�ana. Tā aug ļoti ātri � spēj tik novākt. Kad Etans jautāja, vai viņi vāc arī pika-pedanu, Gunnars dīvaini paskatījās uz viņu, bet Septembers tikai nosmīnēja.

Gunnars paskaidroja, ka tikai trakais var doties vākt pika-pedanu, jo tajos ta�u ganās stavanceri.

-��������� Kas tie par stavanceriem? � Ar interesi jautāja Septembers.

Etans mēģināja atcerēties par tiem kaut ko no redzētā video informācijā.

-��������� Neatceros� kaut kas pazīstams� nē, it kā atmiņa būtu nobloķēta. Kāpēc Jūs tas

interesē? Vai gribat te izveidot savu ran�o?

Septembers pasmaidīja:

-��������� Fermera darī�anas nu nekādi nevar pieskaitīt pie maniem talantiem.

-��������� Jā� . Tagad atcerējos �ī dzīvnieka tulkojumu: �pērkonēdāji�.

-��������� Skan ne visai briesmīgi. Labi, nav svarīgi, mēs ta�u netaisāmies doties pika

pedanas ekspedīcijā. Labāk pajautājiet viņam par vietējiem zagļiem� par vietējo varu.

Izrādījās, ka vietējā Dome sastāv no vietējās elites: miertiesne�iem, mēriem, pārvaldniekiem. Domi vada Zemesgrāfa pēcte�i. Viņu vārds Domē ir noteico�ais, kaut arī iespējams tam iebilst. Zemesgrāfu saknes ceļas no augstdzimu�iem traniem. Valsts un Zemesgrāfu personīgo bagātību pārsvarā veido ienākumi no da�ādiem nodokļiem (pārsvarā no tirdzniecības).

-��������� Kas tas par putnu ir Zemesgrāfs? � Jautāja Septembers.

-��������� Bezbailīgs, spo�s, gudrs valdnieks, - atbildēja Gunnars. � Viņ� noliecās un

piebilda klusākā balsī:

-��������� Viņ� ir ciets kā vītinātā pagāju�ā gada gaļa, bet ja viņam jau no pa�a sākuma

teiksiet tikai taisnību, tad viss noritēs normāli.

-��������� Skan labi, īsts valdnieks, - teica Etans skaļi, pēc tam pieklusināja balsi. �

Saprotu. Mūsējais reizēm arī ir tie�i tāds pats.

Gunnars pamāj, bet tad izbrīnīts jautāja:

-��������� Reizēm?

-��������� Es pats īsti nesaprotu, ser Gunnar� . Viņam varbūt ir kāda vecuma slimība� vai

vēl kaut kas. � Viņ� pasmaidīja, bet redzot, ka Gunnars atlec atpakaļ, steig�us saspieda lūpas. � Piedodiet, aizmirsu, ka pie rādīt zobus pie Jums nav pieņemts.

-��������� Jā, Jums tas ir dīvains pieradums, - piekrita bruņinieks.

-��������� Vēl viens jautājums, - teica Etans. � Lai arī esmu pārliecināts, ka jūsu pavāri ir

vislabākie uz planētas, mums ir līdzi savs ēdamais, kurus gribētu ņemt līdzi.

-��������� Ja tas neaizņems pārāk daudz vietas, tad domāju varēsiet to paņemt līdzi.

-��������� Domāju laiks sākt iekrau�anas darbus, - teica Septembers.

-��������� Iekrau�anas darbus, laikam, nāksies veikt jums, - nopūtās Etans.

Prāmis uz sliecēm izskatījās pamatīgs, bet neveikls. Tas bija trīsstūrveida veidojums no pamatīgiem baļķiem. Gar malām bija margas vidukļa augstumā. Protams, tās bija līdz vidum traniem. Apkalpē bija �etri trani. Laivas saimnieks, tirgotājs Ta-holdings uz sasisto cilvēku laivu noskatījās ar skaudīgu, alkatīgu skatienu. �ādu skatienu Etans ļoti labi pazina.

Apmēram tre�daļattalumā no prāmja priek�gala atradās vienīgais masts. Uz tā bija vienīgā kvadrātveida bura ar dieviem �ķērskokiem. Prāmim bija trīs slieces, kuras bija gatavotas no akmens. Divas bija prāmja aizmugurē sānos, bet viena mazāka prāmja priek�gala pa vidu. Aizmugurējās bija savienotas ar divkār�u stūres ratu, ko stūrēja divi trani.

-��������� Labs kuģis, - teica Etans saimniekam.

-��������� Visiem maniem priek�te�iem ir gods, ka uz mana no�ēlojamā kuģa esat Jūs,

atnācēji no zvaigznēm! Mana ģimene mū�īgi sildīsies Jūsu slavas gaismā. Mani bērni un sieva�

Prāmja saimnieks turpināja �o glaimojo�ā slavinājumu. Septembers pa to laiku kaut ko �ukstēja Gunnaram ausī.

-��������� Nē, - atbildēja bruņinieks, - par to nebija jāzina visiem. Zemesgrāfs vēlējas, lai

viss notiek pēc iespējas klusāk. Bet ja tas skar naudu�., - viņ� paraustīja plecus tāpat, kā to būtu darījis Zemes iedzīvotājs. Tagad Etans sāka apjaust, kāda dāvana traniem ir viņu sasistā laiva.

-��������� Skaidrs, - teica Septembers, satverot divu kareivju padoto kasti, un novietojot to

uz klaja. Kareivji lasti bija pacēlu�i ar lielām pūlēm. Gunnars klusējot vēroja iekrau�anas darbus. Interesanti, vai viņ� ievēroja, cik viegli ar kasti tika galā Septembers.

-��������� Gaismeklis, kas spīdēs� � Ta-holdings sekoja citiem cilvēkiem, turpinot

izpausties glaimojo�ajā daiļrunībā.

-��������� Atvainojiet� � iesāka Viljamss, un Etans tūlīt pat aiz�mauca projām, iek�ēji

pateicoties skolotājam, kas izglāba viņu no slavinājuma plūdiem. Kāpēc Jūsu slieces ir taisītas no akmens? � Jautāja Viljamss.

-��������� Diem�ēl, - atbildēja kapteinis, - koks pārāk ātri nolietojas, bet metāls ir pārāk

dārgs pat bagātiem traniem, nemaz nerunājot par tik niecīgiem tirgotājiem kā es. Ir milzīgs burinieks, kas pieder vairākiem Vad-ezera traniem. Tas ir se�as reizes lielāks par manu prāmi. Ar tā burām var noklāt lielas viesnīcas jumtu. Slieces tam izgatavotas no lielu stavanceru muguras kauliem. � Viņ� bēdīgs pa�ūpoja galvu. � Cik viegli tas iet pa ledus virsmu, pat pret vēju. Tādas manevrē�anas iespējas, tāds ātrums, tādi ienākumi�, kādi ienākumi!

Jā, nodomāja Etans, it kā sve�s, bet līdzīgs mums. Varbūt Galaktikā arī ir kāda pasaule, kurā dzīvo bārdaini gudrie, kam nemaz nerūp bagātība., bet pagaidām tāda pasaule vēl nav atklāta.

-��������� Nu būs viss iekrauts, - noteica Septembers. Tā tas arī bija.

Etans pieķēra sevi, ka visu laiku raugās uz priek�u, tur, kur dzīvoja Gunnars.

Gunnars nolūkojās, kā uz laivas klaja uzrāpās pēdējie cilvēki.

-��������� Viss kārtībā? � Viņ� pagriezās pret kapteini. � Ta-holding! Visi uz klaja!

Dodamies ceļā.

-��������� Kā pavēlēs Jūsu augstība. Es sildos Jūsu staros�

-��������� Neesmu viens no Jūsu pircējiem, Holding, - attrauca Gunnars. � Zemesgrāfs

maksā tev par �o reisu, tā ka met pie malas savus glaimus. � Viņ� sameklēja eskvairu. � Svaksus, ņem sev līdzi Smjoru un ziņo par mūsu iera�anos. Paziņo par to arī Longaksam un nodro�ini, lai klāt būtu arī burvis. Kaut gan viņ� jau laikam gaida aiz nepacietības mēli izkāris. �oreiz savaldi savu fantāziju un neuzbur iztēlē neko briesmīgu.

-��������� Tie�i tā, ser! � Attrauca Svaksuss, liekas, mazliet ledaini. � Paļaujaties uz mani.

Gunnars atbildēja viņam ar tādu pa�u smaidu ar vienām lūpām. Trani apmainījās ar izelpām. Kaut arī ārēji nebija nekādas at�ķirības, Etanam Gunnars likās daudz vecāks.

-��������� Zinu, ka uz tevi var paļauties, Svaksus! Labu ceļavēju!

Svaksus uzsita bruņiniekam pa plecu, pasauca Smjoru, un viņi pazuda viņpus borta. Trani devās uz dienvid-rietumiem � uz savu māju pusi. Nav brīnums, ka viņi bija ātrāki par prāmi. Trani burtiski lidoja, tikai noko�ot apledojumu ap muti un izspļaujot to uz ledus.

Uz prāmja bija neliela koka kajīte. Tā atradās uzreiz aiz vienīgā masta. Varbūt tranu izpratnē arī bija pa�reiz jauka, vasarīga diena, bet Etanam kļuva auksti.Iek�pusē, tālāk no loga, pie ēdamā krājumiem satuntuļoju�ies, sēdēja Dju Kanē ģimene. Blakus stāvēja kaut kas līdzīgs krāsniņai ar cauruli, kas stiepās ārpusē. Uguns tajā nekurējās. Viljamss sēdēja pie durvim, Volters, kā vienmēr, ierāvies pa�ā tālākajā stūrītī.

-��������� Protams, tā nav pirmā klase, - mēģināja jokot Etans, - bet uzmanīgāk aplūkojot�

Koleta nozibsnīja ar acīm, Viljamss neko neteica: viņ� bija aizrāvies ar interjera izpēti.

-��������� Skatieties, - teica viņ�, norādot uz sienu, - trani izmanto dēļus un koka mietiņus,

vajadzīgajās vietās tos sastiprinot ar dzelzs vai bronzas naglām. �ī krāsns pārsvarā sastāv no bronzas. Da�as detaļas ir no vara, bet pats korpuss ir no dzelzs. Re, tur kur aizvira, mietiņ� ar dzelzs uzgali. Rokturi ar skaistu ornamentu.

-��������� Dro�i vien, Ta-holdinga lepnums, - piezīmēja Etans, mēģinot galvā novērtēt

amatnieku darbu.

-��������� Nepārsteidz, - piekrita skolotājs, - ka neredzam neko no keramikas, jo ūdens

podnieka ripā momentāni aizsaltu.

Negaidot prāmis sasvērās uz vieniem sāniem. Koleta iespiedzās.

-��������� Kas tur vēl noticis? � novaidēja viņa.

-��������� Ie�u, apskatī�os, - atsaucās Etans.

-��������� Domāju, kapteinis mazliet pagriezis prāmi pret vēju, - paziņoja Viljamss, - drīz

mēs�

Nenoklausījies līdz galam, Etans izgāja no kabīnes. Viņ� atkal sajuta vēju. Pieradis pie tā viņ� vēl nebija, bet nebija arī tā, kā sākumā, kad gribējās sirds dziļumos nolamāties. Septembers stāvēja prāmja priek�galā un sarunājās ar Gunnaru.

Bura plīk�ķēja vējā. Prāmis tagad devās tajā pa�ā virzienā, kā Svaksuss un Smjors, kurus sen vairāk nevarēja redzēt.

-��������� Ar jūsu ļaudīm viss kārtībā? � Gādīgi painteresējās Gunnars.

-��������� Cik var būt iespējams. � Septembers aplūkoja visus. Volters sēdēja stūrī. Koleta

izskatījās te sabijusies, te nekaunīga. Viņas tēvs bija iegrimis vienaldzīgā apātijā. Viljamss bija aizrāvies ar saviem pētījumiem.

-��������� Kā Jūs, draugs? � Septembers jautāja Etanam. Vēj� purināja viņa baltos matus.

-��������� Es� , - Etans nevarēja atrast kādas īpa�as savas sajūtas, jo visu laiku bija

aizņemts. � Man� auksti�

-��������� Īsi, bet skaidri. � Septembers gribēja uzsist Etanam pa muguru, bet tas smaidot

izvairījās. Vēj� dedzināja viņa seju.

-��������� Man liekas, mēs uzņemam ātrumu. � Bura trok�ņaini plandījās starp divām

rajām. Viens jūrnieks atradās pie buras. Otrs un kapteinis bija pie stūres rata. Kapteinis mēģināja savaldīt buru un vēju, lai kuģis slīdētu vajadzīgajā virzienā. Viņ� nepartraukti lūkojās te uz buru, te uz ledu, te debesīs.

-��������� Sagatavoties! � Atskanēja viņa pavēle. - Griezt! � Un viņ� ar niknumu uzgā�as stūres ratam, lai pagrieztos vajadzīgajā virzienā.

Prāmi pamazām sāka griezties pa labi. Vienā brīdī tas bija pagriezies pret vēju. Bura sitās pret mastu ar tādu blīk�ķi, ka likās � atplīsis kāds dēlis. Divi jūrnieki momentāni saķēra buras abas malas un vienlaicīgi pavilka. Tā uz reiz ieņēma jaunu konfigurāciju un prāmis atkal uzņēma labu ātrumu uz zimeļ-rietumiem.

-��������� Labs darbs! � Sajūsmināts iesaucās Septembers. Viņ� devās uz laivas

priek�galu, turoties pie margām. Etans viņam sekoja. Viņ� gribēja tuvāk aplūkot buru. Visam, kas te tika izmantots, bija komercvērtība. Buras materiāls bija biezāks par materiālu, ko izmantoja uz Zemes. Etans tādu nepazina. Tik lielā vējā tas izskatījās pārāk viegls. Gai�i-dzeltenā krāsa diezin vai bija dabīga. Gunnars, kur� pienāca klāt, to apstiprināja:

-��������� Pika-pinas iek�as ir mīkstas, bet apvalks tievs un ciets. Kad to izkaltē un

apstrādā stellēs, no tās iznāk izturīgs audums. Buras, virves un daudz citu derīgu lietu.

-��������� Ko Jūs sakāt! � Novilka Septembers, beidzis apskatīt stūres mehānismu. Etans

gandrīz iekliedzās, redzot, ko Septembers pēc tam izdarīja. Ar savām lielajām rokām viņ� sagrāba buras apak�ējo daļu un rāva pretējā virzienā. Etans gaidīja, ka sadusmoties jūrnieki gāzīsies virsū Septemberam.

Bet viņam neviens nepievērsa uzmanību. Ta-holdings pat soli neatkāpās no stūres rata. Arī citi jūrnieki turpināja savu darbu. Bid�irs un citi kareivji mierīgi turpināja stāstīt viens otram da�ādus atgadījumus no dzīves.

Septembers ar nopūtu palaida buru vaļā. Etans ievēroja, ka buras materiāls bija tikai mazliet ieplīsis.

-��������� Ļoti izturīgs, - nostenēja Septembers. � Ja uzliktu vairākas kārtas �āda materiāla vienu otrai virsū � iznāktu labs vairogs.

Gunnars ar cieņu paskatījās uz viņu:

-��������� Vai tu neesi karotājs, draugs September?

-��������� Teiksim tā, es kaut ko saprotu no tā.

-��������� Varbūt arī iznāktu labs vairogs, bet apstrādāta hesaura āda uz koka, bronzas vai metāla tomēr ir labāka. Tādu vairogu arī grūtāk aizdedzināt.

-��������� Par to es nebiju padomājis.

-��������� Negribi pamēģināt manu zobenu? � Piedāvāja Gunnars.

Varēja redzēt, ka Septembers bija ieintriģēts. Negribot pievērst uzmanību savām spējām �ajā jomā (varbūt arī viņam to nebija), Septembers pieklājīgi atteicās:

-��������� Ne tagad, draugs Gunnar. Varbūt kaut kad vēlāk, citos, piemērotākos apstākļos�

-��������� Kad atnāks Orda, tādu gadījumu būs daudz, - drūmi noteica bruņinieks. Viņ� pamāja un aizgāja kaut ko pārrunāt ar kapteini.

-��������� Par kādu Ordu viņ� runā? � Jautāja Septembers.

-��������� Nezinu, - atbildēja Etans, skatoties nopakaļ bruņiniekam, - bet man ir tāda sajūta, ka ātri to uzzināsim.

Īstenībā viņi ceļa pavadīja mazāk laika, nekā bija paredzējis Gunnars. Vēj� sasniedza 60 kilometru stundā. Ta-holdinga un mazās apkalpes prasmīgo roku vadīts, prāmis ātri slīdēja pa ledu. Tirgotājs varētu �ādā situācijā sākt juceklīgi domāt par tirdzniecību, bet Ta-holdings bija pieredzējis jūrnieks, pareizāk sakot, pieredzējis polārceļotājs.

Bija jautri stāvēt prāmja priek�galā un ļaut vējam apsvilināt seju. Vēj� cirtās aizsargbrillēs un centās noraut Etana kapuci. Kapuce aizsedza gandrīz visu viņa galvu un seju. Asais vēj� graizīja seju kā ārsta skalpelis. Bet noskaņojums bija labs. Būtu bijis vēl labāks, ja būtu siltāk� Vai kaut kad varēs sasildīties?

Viņ� juta, ka Gunnars stāv blakus.

-��������� Uonnoma, - klusu teica bruņinieks, - Sofoldas sala. Manas mājas. Un tagad arī tavas, draugs Etan.

Da�as sekundes nekas nebija redzams � tikai horizonta līnija. Pēc maza brī�a acu priek�ā pavērās brīni�ķīgs skats. Viņi slīdēja gar torņiem uz sienām, starp tādiem pa�iem prāmjiem. Visi bija konstruēti pēc vienas līdzības. Tiem bija trīsstūrveida forma. Pārsvarā visi bija tik pat lieli, kā prāmis uz kura viņi atradās.

Gadījās arī prāmji, kas bija divas, pat trīs reizes lielāki. Viens prāmis pat bija aptuveni deviņdesmit metrus gar�. �im prāmim centrā bija divstāvu kabīne, bet priek�gala un aizmugurē bija pa vienai mazākai kabīnei. Uz klaja varēja redzēt daudz kārbu un grozu. Visa krava bija piesieta, lai to neaiznestu projām vēj�. Uz daudziem prāmjiem krava bija pārsegta ar tādu pa�u materiālu, no kura bija gatavotas buras. Ārēji lielais prāmis bija daudz skaistāks. Vairākās vietās to greznoja dekoratīvas metāla vai kaulu detaļas. Bura atspoguļojās kā varavīksne uz ledus. Etans saprata, ka jebkuru krāsu, izņemot baltu un zaļu, �ajos ledos varēja redzēt kilometriem tālu.

Virzoties rietumu virziena, vairāki kuģi lielā ātrumā viņus apsteidza. Visi tie devās uz vienu vietu: uz brīvo vietu starp akmens sienām. Akmens sienu malās divi masīvi pelēka akmens torņi. Milzīgās sienas stiepās gan pa labi, gan pa kreisi, cik vien ar acīm avarēja redzēt.

Etans piegāja pie kabīnes durvīm un, pavēris durvis, teica:

-��������� Dju Kanē kungs, Koleta, Miliken, nāciet ārā paskatīties. Esam klāt pie brauciena

mērķa.

-��������� Lai arī kur tas atrastos, - noburk�ķēja Koleta.

Jau pēc da�ām sekundēm visi bija uz prāmja klaja. Ta-holdinga vadīts, kuģis akurāti lavierēja starp citiem prāmjiem.

Uz torņu aug�ējām platformām varēja redzēt patrulējam kareivjus. Prāmis ieslīdēja starp akmens sienām. Tas slīdēja garām lieliskam transporta kuģim ar oran�ām burām un skaisti darinātām klaja margām. Pēk�ņi kaimiņu kuģa raja uzlidoja aug�ā, gandrīz ķerot prāmja buru. Ta-holdings izkliedza veselu vārdu lavīnu, no kuriem Etans saprata tikai pusi.

Uz kaimiņu kuģa klaja pie margām parādījās trans ar loku. Tas nozīmēja, ka �īs pasaules iemītnieki prata apieties ar loku un bultām. Trans draudo�i pavērsa loku pret cilvēkiem uz prāmja. Uz priek�u panāca Gunnars un kaut ko ļoti klusi noteica. Tik klusi, lai to varētu saprast �ajā vējā. Trans uz kaimiņu kuģa tūlīt pat pazuda.

-��������� Kā jūs tiksiet ostā? � Jautāja Etans. � neredzu nekādu vārtu.

-��������� Ar vītu virvju tīkla palīdzību, - atbildēja karavīrs. � Vārtiem jāpaliek uz ledus.

-��������� Kāpēc?

-��������� Ar uguns palīdzību var izkausēt ledu zem vārtiem. Akmens sienas stiepjas dziļi zem ledus, bet vārtus tā uztaisīt nevar. Toties mums ir Lielā Ķēde. Tā stiepjas no viena torņa līdz otram un var noturēt visus kuģus, izņemot pa�us mazākos.

Sienas bija vairāku metru biezumā. Tajās bija da�ādas telpas, kur varēja manevrēt kareivji. Sienas sasniedza apmēram divpadsmit metru augstumu. Torņi vareni pacēlās virs �īm sienām.

Izbraucot cauri vārtiem, Etans redzēja, ka sienas ir visapkārt ap ostu. Tas bija ļoti labs in�enierrisinājums. Uonnoma bija ideāla osta ledū. Sala bija izstiepta virzienā no rietumiem uz austrumiem. Osta un pilsēta atradās austrumu daļā. Tādejādi jūrniekus ostā no vēja sargāja pati sala. Tiklīdz tie atstāja ostu, to burās tūlīt pat sāka pūst vēj�. Grūtāk, protams, bija ceļotājiem, kas nāca no austrumiem, bet arī tie varēja atvilkt elpu mājīgajā ostā.

Etans vēlreiz aplūkoja iespaidīgo būvi. No kādiem draudiem te varēja baidīties Gunnars?

Pla�ajā ostā bija pietauvoju�ies vairāki du�i prāmju un kāds mazs, simpātisks kuģītis. Tirgotāju transports bija pietauvojies pie garas piestātnes, kas bija uzbūvēta uz ledus. Tā ka �ie kuģi nekad ne�ūpojās viļņos, tad piestātne bija izbūvēta tikai nedaudz virs ledus līmeņa. Koka krāni un ceļambloki piedeva ostai nekārtības un dzīvīguma izskatu. Tur kur ledus satikās ar cietzemi, bija rindās izbūvētas ēkas. Tur strādāja da�ādu formu un izmēru paceļamie mehānismi.

Da�i vietējie iedzīvotāji pagrieza galvas, lai aplūkotu garāmbrauco�o prāmi, bet Etans bija pārāk aizrāvies ar ostas izpēti, lai to pamanītu. Uzreiz aiz ledus robe�as, zeme strauji cēlās aug�up. To nevarēja redzēt starp �aurībā saspiestajām divstāvu un trīsstāvu ēkām.

Starp ēkām varēja redzēt �auras ieliņas. Tās bija izbruģētas ar gludiem, plakaniem akmeņiem. Katrai ieliņai pa vidu stiepās spo�a ledus josla. Visām mājām bija akmens vai metāliski skursteņi un augsti jumti. Ja Etans vairāk laika būtu veltījis vēstures materiāliem, nevis tirdzniecības katalogu izpētei, tad viņ� būtu izbrīnīts, cik �ī pilsētiņa ir līdzīga viduslaiku Eiropas pilsētai.

Ledus joslas ielu vidu bija mākslīgi lietas speciālās formās. Pat no liela attāluma Etans ievēroja, ka pa joslām ostas virzienā lielā ātrumā traucās melni punkti. Bija skaidrs, ka joslas domātas, lai nolaistos līdz ostai. Ātri kustēties caur Uonnamas pilsētai nebija problēma, ja vien nebija vajadzība tikt kalnā.

Pa labi un pa kreisi virs pilsētas vareni pacēlās klintis. Starp klintīm bija ieplaka. Uz tās bija uzcelta pils, kas pilnībā robe�ojās ar klintīm.

Kā pavēstīja sers Gunnars, pili uzcēlis di�ais bruņinieks Krigsirds-tu-Kalstunds 3262 SNC gadā. Etanam nebija nekādu zinā�anu �ajā gadu skaitī�anas sistēmā, bet pils izskatījās tie�ām ļoti veca.

Sala bija izveidota kā durvju slieksnis. Uz tā aug�puses atradās osta un Uonnamas pilsēta. Tālāk klintis stāvus cēlās aug�up, sasniedzot salas augstāko punktu. Tālāk klintis lēzeni nolaidās lejup, veidojot kaut ko līdzīgu plato. Tur bija ledāji un pika-pinas lauki. Starp kalniem varēja redzēt melnu dūmu stabus.

-��������� Pika-pina, - skaidroja Gunnars, - aizsargā mūs no uzbrukuma un vēja no

rietumiem. Sienas un pils kalpo, lai aizsargātu pilsētu un salas austrumu daļu.

-��������� Bet ziemeļi un dienvidi? � Ieinteresējās Septembers.

-��������� Apkārt gandrīz visai salai ir sienas, kut arī zemākas un vājāk aizsargātas. Bet

visas noliktavas, kuģi un rūpnīcas, kas ra�o metālu, atrodas �ajā Sofoldas salas daļā. Ienaidnieks var uzbrukt salas ziemeļiem un dienvidiem. Viņ� var nopostīt pika-pinas laukus tajā salas daļā. Bet tas viņam neko nedos, ja nu vienīgi kaut kādu sev zināmu baudu. Laukus atkal var iestādīt, mājokļus uzcelt no jauna, izmantojot eso�os krājumus. Uonnoma var nodro�ināt visus Sofoldas iedzīvotājus, ja tas būs nepiecie�ams.

-��������� Bet kā tad uzbrukumi no zemes puses? � Turpināja interesēties Septembers.

Gunnars nesaproto�i paskatījās uz viņu.

-��������� Es redzu, ka tu mani nesaproti. Neviens neies karot uz zemes, ja uz ledus ir

�etras reizes lielākas manevra iespējas. Man tev vajadzētu izskaidrot, ka kuģi un karavānas nonāk neapskau�amā stāvoklī, kad pamet ledu. Tikai retais var kustēties ātrāk par bruņotu tranu, kam mugurā pū� rietumu vēj�. Pamēģināt iekarot salu no zemes puses� Nē �āds uzbrukums beigtos ar pilnīgu neveiksmi. Zemi var izmantot, lai nogrieztu pilsētu no pārējās salas daļas, to bloķējot. Bet nevienam neienāktu prātā tik drausmīga domāt � uzbrukt no sauszemes. Te ta�u nevar pārvietoties pietiekami ātri. Jā pa visu salu ir izbūvēti ledus celiņi, bet tos iznīcinās, pirms kāds no uzbrucējiem būs tos sasniedzis. Bet tos celiņus, kas ir pa�ā pilsētā mēs saglabāsim un aizsargāsim. Tādejādi mēs saglabāsim manevra iespējas, bet pretinieks mīdīsies uz vietas dubļos.

Gunnars norādīja uz sienām, kas apjoza ostu. Prāmis piestāja.

�īs piestātnes galā plīvoja milzīgs karogs. Karogs bija sadalīts �etros taisnstūros. Labajā aug�ējā stūrī bija attēlots sakrustots ilknis un zobens. Kreisajā apak�ējā stūrī bija laktas un āmura attēli. Pārējās karoga daļas bija izkrāsotas spilgti sarkanā un dzeltenā krāsā. Pie piestātnes stāvēja pietauvots prāmis ar ļoti garu mastu un smalku rotājumu.

-��������� Zemesgrāfa jahta, - skaidroja Gunnars.

-��������� Tā tur pie sienas? � pārjautāja Etans.

-��������� Jā. Pa sienas aug�pusi arī ir izbūvēta ledus josla, tāpēc kareivji tur var manevrēt

tikpat ātri, kā te lejā uz ledus. Izņemot da�as dienas, pretiniekam vienmēr vēj� pūtīs sejā vai, labākajā gadījumā, sānos. Saule vakaros spīdēs tie�i acīs. Ne īpa�i labi apstākļi, lai ietu uzbrukumā.

Divi matro�i nolaida buru. Viena trīsstūrveida prāmja mala atsitās pret piestātni. Tūlīt pat uz ledus parādījās jaunie�i, kas nobloķēja slieces ar lieliem akmeņiem.

Uz priek�u panāca Svaksuss, lai veicinātu kuģiniekus.

-��������� Es nodevu tavu un savu ziņojumu protektoram, - viņ� ziņoja, kad bija

apmainījies ar Gunnaru ar draudzīgiem sitieniem pa plecu. � Tev tūlīt pat jānogādā viesi pie viņa.

-��������� Vai Dome ir informēta? � Jautāja Gunnars. Etanam likās, ka viņ� bruņinieka

balsī saklausīja kaut ko vairāk par vienkār�u ziņkāri. Ko īsti, nebija saprotams. Vietējo valodu vēl bija diezgan grūti izprast. Varēja nojaust, ka tuvojas notikumi, kurus no viesiem centās slēpt.

Svaksuss dīvaini nosmējās.

-��������� Zemesgrāfs, ar viņam piemīto�o gudrību, nolēma, ka privāta audience nesīs

lielāku labumu provincei�. Iesākumam. Negribēja sākumā �okēt augstmaņus ar viesu dīvaino izskatu.

-��������� Iesim, draugi, - teiva Gunnars. � Tā ir tikai pastaiga. Kaut gan Jums tā varētu būt

arī grūtāka.

Etans zināja, kā izskatās ostas. Viņ� bija strādājis daudzas līdzīgās pasaulēs. Citas ostas bija vairāk, citas mazāk civilizētas, bet visur valdīja viens princips: katram jāatrod kāds labums�

Pār visu valdīja bizness. Trok�ņaina tirgo�anās, prāmju iekrau�ana, izkrau�ana, zādzības, kautiņi. Visur bija bērnu bari, kuri pat te atrada vietu rotaļām. Trok�ņojo�s pūlis, kam prātā tikai iedzīvo�anās. Jā, arī �ī pasaule bija tālu no pilnības. Simtiem ādās tērptas figūras, piepildīja ostu ar siltu muskata smar�u. Tas nebija nepatīkams, bet komplektā ar drūzmu � nomāca.

Daudzi no vietējiem iedzīvotājiem atlika savus darbus, lai noskatītos uz dīvaino procesiju. Bet visi centās ilgi neskatīties uz sve�ajiem un nekomentēt redzēto. Tas laikam bija tāpēc, ka viņus pavadīja Gunnars un kareivji.

Bet bērni nebija tik bikli. Viņi bija pieaugu�o tranu miniatūras kopijas. Ģērbti tikai ādas vestēs un īsās bik�elēs, tie ieplēstām acīm nolūkojās uz garām ejo�ajiem sve�iniekiem. Etanam tā vien gribējās noglāstīt galvu, vai apkampt kādu bērnu.

-��������� Pilsētas iedzīvotāji neizskatās pārāk draudzīgi, - teica Septembers.

-��������� Ja es jūs pavadu, - atsaucās Gunnars, - tad tas nozīmē, ka jūs esat valdnieka

viesi. Tas starp jums un pārējiem novelk zināmu robe�u.

-��������� Jā. Bet baidos, ka neskatoties uz tradīcijām, man būs jāiejūk pūlī.

Pirms Gunnars vai kāds cits paspēja viņu aizkavēt, Septembers jau bija atdalījies no grupas. Viņ� spēra da�us soļus sānis un atradās pie maza veikaliņa.

Vecais saimnieks Stels Pommers sākumā aplūkoja gludādaino sve�zemnieku, pēc tam bezpalīdzīgi skatījās pa malām. Viņa parasti pļāpīgie kaimiņi, �oreiz nepievērsa nekādu uzmanību.

-��������� Cik maksā? � Jautāja Septembers, norādot uz vajadzīgo ar pirkstu.

-��������� Es� hm, tas ir� godājamais kungs, es nezinu, ko�

-��������� Tu nezini? � Septembers pārtrauca saimnieka stostī�anos ar labi tēlotu

satracinājumu. � Saimnieks, kur� nezina cenu savai precei? Kā tad tu vari tirgoties? - Viņ� iegrūda ar pirkstu sev krūtīs. � Man, kā tu pats redzi, steidzami vajadzīgs labs ka�oks. Es gribētu nopirkt lūk �o.

-��������� Ja, kungs, - nomurmināja saimnieks jau nedaudz atjēdzies. Viņ� samulsis

paskatījās uz Septembera roku, jo starp roku un ķermeni nekā nebija � tikai gaiss.

-��������� Nu nestāvi, muti atvēris, - nepacietīgi uzstāja Septembers. � Padot lūk t o

ka�oku. Noņem no pakaramā un dod uzmērīt.

-��������� Protams, kungs, protams! � Pommers metās pie koka pakaramā, noņēma ka�oku

un sniedza Septemberam. Tas uzvilka ka�oku. Pakāpās mazliet atpakaļ, apcēla plecus, tad pieliecās un izstiepis priek�pusi, sasēja ar ādas auklām labajā un kreisajā pusē. Garums ka�okam bija normāls, bet tas bija pārāk plats. Etans tajā būtu noslīcis.

-��������� Nedaudz kuļājās sānos. Man nav vajadzīgi tik milzīgi caurumi rokām. Tu varētu

tūlīt pat tos ie�ūt. Atstāj tikai, lai rokas var izbāzt. Nu būs gana. Caurumi kājām ir lieliski.

-��������� Jā� jā, kungs.

Kareivji, ziņkārīgie un puse Uonnomas bērnu skatījās, kā Stels Pommers ķērās pie neparastā darba � aiz�ūt liekos caurumus ka�okā.

-��������� Bet tu, kungs, nevarēsi to pēc tam uzvilkt.

-��������� Paskatīsimies, skroderi. Laikam izskatīsies, ka es ielienu bruņurupu�a bruņās.

Toties pirmoreiz, kop� mēs atlidojām, es jutī�os pietiekami silti.

Pommers nesāka izjautāt, kas tas bruņurupucis tāds ir, bet ķērās pie adatas un diega. Adata, ko viņ� lietoja, bija abpusēji asa, kā tāds mazs zobens.

Tad Pommers atkāpās. Septembers pavicināja rokas un vairākas reizes pietupās.

-��������� Pavisam nav slikti. Gribētos, protams, arī piedurknes� Bet nu labi, cik?

-��������� Hm� astoņdesmit fosi, - teica Pommers, svārstoties un pēto�i aplūkojot

sve�inieku.

Ser Gunnars kaut ko nomurmināja, un uzlika roku uz zobena roktura.

-��������� Bet tev, godājamais kungs, - steig�us nobēra vecais saimnieks, - se�desmit, tikai

se�desmit.

Gunnars noklepojās, un sāka aplūkot ielas bruģi.

-��������� Jā, bet man nav vietējās naudas, - nomurmināja milzenis, slaukot apledoju�os

bārdas sarus. Tas uzreiz sapurināja veco saimnieku. Minūtes laikā sve�inieks kļuva līdzīgs parastam tranam, kaut arī bija no citas rases, un to pavadīja Zemesgrāfa karavīri.

-��������� Bet varbūt derēs �is, -Septembers izvilka no kabatas kaut kādu priek�metu,

iepriek� pagrie�oties, lai to neredzētu Gunnars.

-��������� Lūk, - skaidroja Septembers, - dak�iņa un nazis. Ļoti vienkār�s instruments.

Pagatavots no djuralloja. Tūristiem domāts priek�mets. Vajadzīgs izdzīvo�anai jebkuros apstākļos. Man ir vēl.

-��������� Kāds nazis? � Jautāja saimnieks. � Es redzu tikai metāla gabalu.

-��������� Piespied, te vidu uz podziņas.

Pommers uzmanīgi piespieda uz pogas un palecās, jo tūlīt pat no roktura abiem galiem izleca dak�iņa un nazis.

-��������� Nav ne jausmas, ko tu darīsi ar dak�iņu, - samierino�i teica Septembers, - bet

nazis tev noderēs darbam. Tas ir izgatavots no materiāla, kas ir vairākas reizes izturīgāks par jebkuru jums zināmo metālu. Tas nelūst un nekad nepaliek neass. Nazis kalpos tev un taviem bērniem ilgi, ilgi. Saprati?

Tirgotājs nesaprata daudz ko no tā, ko teica sve�inieks, bet darījums tika akceptēts, tiklīdz viņ� ieraudzīja dīvaino priek�metu.

-��������� O! Pilnīgi godīga apmaiņa! � Vecais bija tik satraukts un sanervozējies, ka tūlīt

pat sa�ņaudza dūrē iegūto priek�metu, un kamēr Gunnars un viņa kareivju neredzēja, ātri to noslēpa.

-��������� Paldies, kungs, paldies! � Murmināja Pommers, klanoties. Būsiet vēlreiz gaidīti

manā veikalā.

Gunnars vienaldzīgi paskatījās:

-��������� Esat beigu�i?

-��������� Jā, pateicos, - atbildēja Septembers.

No cilvēku grupas atskanēja pazīstama balss.

-��������� Ei, bet kā tad es? � Jautāja Volters.

-��������� Ko tu? � Auksti atsaucās Septembers un pagriezās pret Gunnaru. � Pirmoreizu,

kop� atrodamies uz jūsu planētas, man beidzot ir silti. Es nevarēju vairāk gaidīt. Piedod, ja esmu izjaucis tavus plānus. Klausies, - viņ� jautāja ar nevainīgu sejas izteiksmi, - mēs nevaram nokavēt tik�anos?

-��������� Tas mani nepārsteigtu, - attrauca Gunnars un apgriezās.

Etans ievēroja, ka Septembers visu ceļu līdz pilij nedeva bruņiniekam mieru ar da�ādiem jautājumiem, laikam lai Gunnaram nebūtu laiks domāt par to, kā Septembers norēķinājās ar tirgotāju. To Gunnars varētu pārdomāt arī vēlāk, bet tad jau būtu par vēlu, lai izjauktu darījumu.

Ap Uonnomas pils sienām stiepās dziļ� grāvis. Grāvis, protams, bija tuk�s. Pāri grāvim bija pārlikts neliels tilts. Sienas pacēlās vairāk kā piecpadsmit metru augstumā. Sienas bija no klin�u atlūzām un pelēkiem akmeņiem. Varēja redzēt, ka Uonnoma bija amatnieku pilsēta.

Divi kareivji apsargāja tiltu. Viņiem virsū bija ko�i izkrāsotas ādas jakas. Rokās kareivji turēja ar bronzu apdarinātus ādas vairogus. Katram rokā bija tievs koka �ķēps ar metālisku smailo galu. Bruņu cepurēm bija izgriezumi ausīm un degunam. Aizmugurē bruņu cepurei bija pagarinājums. Tam bija jāaizsargā kakls.

Jauneklis, kas sagaidīja procesiju pie vārtiem, bija ģērbts tajā pa�ā stilā. Tikai viņa ādas apģērbu rotāja smalkas sudraba inkrustācijas, bet zobens ne ar ko neat�ķīrās no zobena, kas bija pieāķēts pie Gunnara jostas. Arī viņa bruņu cepure bija inkrustēta ar sudrabu, bet cepures aug�ā rotājās kalta sudraba liesma. Uz vestes, kreisajā pusē, krūts augstumā bija neliela taisnstūrveida audekla uz�uve. Tā bija samazināta Zemesgrāfa karoga kopija.

Jauneklis izskatījās stipri aizelsies.

-��������� Zemesgrāfs nekavējoties vēlas jūs redzēt pie sevis.

Sers Gunnars savilka uzacis. Viņ� pagriezās uz Etana pusi.

-��������� Nav labi. Ceru, ka mēs neieradīsimies pie Zemesgrāfa laikā, kad tam ir slikts

noskaņojums.

Viņ� paskatījās uz Septemberu ar tādu skatienu, it kā pie visa būtu vainīgs viņ�. Bet milzenis tikai nevērīgi svilpoja un smaidīja.

-��������� Tagad man jāizdomā vārdi attaisnojumam, - nomurmināja Gunnars.

-��������� Kāpēc viņam nevar teikt visu taisnību? � Jautāja Septembers, kad viņi jau gāja

pa pils pagalmu. � Ka man vajadzēja nopirkt ka�oku, lai nenosaltu līdz nāvei.

-��������� Tādā dienā, kā �odien? Tik siltā laikā? Nē, pat es vēl nevaru pierast, ka jūs

zīvojat tik �ausmīgi karstā klimatā. Ja jāatzīstas, ka pa ceļu pie Zemesgrāfa, aizkavējamies pie skrodera�. � Gunnars patiesi izbijās. � Nē! Nē! Viņ� mūs apspļaudīs no galvas līdz kājām.

-��������� Vieglāk pateikt, nevis izdarīt, - nepamirk�ķinot acis, atbildēja Septembers. � Ja

es pa ceļam nosaltu, tad ta�u nevarētu notikt svarīgā saruna ar Zemesgrāfu. Vai nav tiesa?

-��������� Jā, - piekrita Gunnars. � Zemesgrāfs ir tie�s un patiess. Par to mēs vēl

pārliecināsimies. Viņ� var izrādīt par jums tādu ziņkāri, ka aizmirsīs par aizvainojumu.

Procesija pagāja garām vēl vienam mazam kvartālam. Etans ievēroja kalēju, kur� apstrādāja bronzas vairogu. Viņu piesaistīja kvēlojo�ā uguns smēdē. Vēl pie kādām durvīm slinki stāvēja kareivji atspiedu�ies pret �ķēpiem. Viņu apģērbs bija tie�i tāds pats, kā tilta sargiem. Vēl viena kareivju grupa bija iekārtojusies torņa ēnā un spēlēja kādu spēli, kas ļoti atgādināja pa�u izplatītāko azartspēli visā Galaktikā � viņi meta kauliņus.

Procesija iegāja iek�pagalmā un devās caur lielu zāli pie platāmkāpnēm.

Viņi uzkāpa aug�ā, pagriezās, uzkāpa vēl vienu posmu. Te pēk�ņi aizmugurē atskanēja kliedziens. Sākumā Etans domāja, ka viņi pazaudēju�i Koletu. Viņa bija piegājusi pārāk tuvu kāpņu vidum un nokļuva uz ledus celiņa, kas to tūlīt pat nogādāja līdz kāpņu lejai. Nekas nebija salauzts, tikai da�i zilumi un sasitumi uz Koletas pēcpuses.

Kad visi bija uzkāpu�i līdz aug�ai, sagaidītājs pagriezās pa kreisi. Procesija pagāja garām vēl vienam kareivju pulciņam, pagriezās pa labi. Nonāca vēl vienā, tre�ajā zālē, pēc tam ceturtajā � lielākā. Zāles tālākajā galā gaidīja trīs jauni cilvēki. Zāles vidū, kamīnā, kurējās uguns. Te temperatūra ir mazliet virs nulles, nodomāja Etans.

-��������� Pagaidiet mazliet, es jūs pieteik�u, - paziņoja pavadītājs un devās uz priek�u pa

garu, spilgtu grīdas segu, kas klāja akmeņaino grīdu. Zāles abos sānos bija bezgalīgi gari galdi un krēsli, kā arī dīvainas formas gaismekļu turētāji.

-��������� Atceries, - �ukstēja Gunnars Etanam, kad viņi lēnām sekoja pavadītājam, - viņ�

var būt skarbs, bet taisnīgs un miermīlīgs. Ir mums biju�i arī sliktāki valdnieki. �is vismaz nav idiots, kā viņa brālis.

-��������� Vai mēs satiksim viņa brāli? � Nobijies jautāja Viljamss.

-��������� Nē, pat ja jūs būtu parādīju�ies pie mums vēl dīvainākā veidā, nekā ar jūsu

lidojo�o laivu. Tikko viņa vaina tika pierādīta, viņu nogalināja.

-��������� Ak, dievs, - iekliedzās skolotājs, atlecot atpakaļ. � Tas izklausās diezgan

ne�ēlīgi.

-��������� Tā pie mums ir pieņemts, - mierīgi atbildēja Gunnars.

-��������� Jā, diezgan ne�ēlīga pasaule, - piebilda Septembers. � Jūs te viens otru

neatbalstāt, vai ne?

Pēc tam viņ� teica Etanam.

-��������� Tagad, draugs, tava kārta. Saki to, ko uzskati par vajadzīgu.

Pavadītājs apstājās, pagriezās un stādīja priek�ā:

-��������� Sers Gunnars, eskvairs Svaksus dal-D�aggers, eskvairs Buls, sve�inieku grupu!

-��������� Sve�inieki? � Septembers izbrīnīts paskatījās uz bruņinieku.

-��������� Tā viņi jūs sauc, - atbildēja Gunnars. � Mums nav citu, labāku terminu. Tagad

lēnām. Sekojiet man.

Viņi devās pie bruņinieka, kur� stāvēja mazliet tālāk. Etans paspēja apskatīt klāteso�os. Pēc tam sers Gunnars, salicis rokas ar spārniem virs galvas, zemu paklanījās. Pārējie centās atdarināt viņa kustībās un necēlās , kamēr nebija piecēlies bruņinieks.

-��������� Mans kungs, - iesāka bruņinieks, - �ie ļaudis lūdz piedo�anu par ielau�anos tavā

provincē. Viņi lūdz tavu aizsardzību. Viņi� � bruņinieks mazliet sastostījās, - ceļo pa da�ādām pasaulēm. Viņu metāliskais debesu kuģis salūza, it kā to būtu sadragājis Rifu Tēvs. Tagad viņi lūdz mūsu palīdzību.

Varens, vecs trans, viss klāts ar biezu pelēku spalvu, atbalstījies ar roku pret troņa sēdekļa roku balstu, piecēlās kājās. Etans ievēroja, ka troņa aizmugures daļa bija izveidota no tāda pa�a kaula, no kura bija veidotas kolonnas, kas balstīja zāles griestus. Tronis bija rotāts ar daudziem izgrebtiem simboliem. Tā muguras daļa bija vidēja koka resnumā. Zemesgrāfa apģērbs sastāvēja no zīda un spilgti krāsotas ādas. Uz krūtīm bija spo�a apsudrabota metāla plāksne. Kroņa vietā bija ādas josta ar taisnstūrveida zelta sprādzi. Rokās bija izgrebta koka nūja ar rotājumiem. Tā bija aptuveni divi ar pusi metru gara. Nūja bija tieva, sarkankoka krāsā. Nūjai bija krā�ņi rotāts uzgalis.

-��������� Sers Etans From For�uns, - teica Gunnars, norādot uz Etanu, pirms tas paspēja

protestēt pret sev piedēvēto titulu. � Stādu priek�ā taisnīgo Torsku Kurdag-Vlatu, Sofoldas Zemesgrāfu.

-��������� Mums ir gods atrasties uz tavu sen�u zemes, vēja dēls, - Etans centās runāt tādā

toni, kā to darīja tirgojoties.

-��������� Laipni lūgti, sve�zemnieki, - atbildēja Zemesgrāfs. Viņa balss tembrs izrādījās

diezgan augsts, at�ķirībā no citiem traniem, ar kuriem nācās sastapties. Viņ� norādīja pa labi uz izkaltu�u ve�uku, kas bija ģērbies melnā zīdā. Ap galvu tam bija apsējs.

-��������� Mans personīgais padomnieks Malmevins Eer-Meezahs.

-��������� Man ir tas gods, augstdzimu�ie kungi, - atsaucās burvis. Viņ� paskatījās uz

viesiem ar neslēptu nepatiku. Etans no tā kļuva mazliet nervozs. Tā varēja lūkoties uz laboratorijas �urkām, kuru nākotne vēl nebija zināma.

Kā vēlāk izrādījās, tās bija nepatiesas izjūtas.

-��������� Bet tas lūk, - turpināja Kurdak- Vlats, pagriezies pa kreisi, - ir mans vienīgais

bērns, mana meita Elfa Kurdag-Vlata.

Ar �estu viņ� norādīja uz skaistu, gandrīz kailu meiteni. Viņa paskatījās uz Etanu ar daudz cie�āku skatienu, nekā burvis. Ņemot vērā temperatūru, kas valdīja telpā, viņas apģērbs Zemes apstākļos būtu izsaucis pneimoniju.

Kaut kas iesitās Etana sānos. Viņ� pagriezās un ieraudzīja smaido�o Septemberu.

-��������� Vēlāk varēsi aplūkot cie�āk, draugs, - nomurmināja tas. � Nav brīnums, ka

Gunnars bija pārsteigts par mūsu līdzību.

-��������� Ko? � Pārjautāja Etans. Tad uzmetis skatienu tronim, ievēroja, ka Zemesgrāfs ar

nepacietību skatās uz viņu.

-��������� Tavi draugi, - no�ukstēja dusmīgi Gunnars.

-��������� Ak, jā, - Etans paspēra soli sāņus un norādīja ar pla�u �estu. � Hm, sers

Septembers�

Septembers paklanījās, pavadīdams to ar jocīgiem �estiem. Tas samulsināja Etanu, bet Zemesgrāfs izskatījās apmierināts.

-��������� Gellesponts dju Kanē� pats ievērojamākais tirgonis pasaulē� Viņa meita

Koleta dju Kanē�

Dju Kanē graciozi paklanījās. Tas ļoti pārsteidza Etanu un Septemberu. Koleta vilcinājās, tad izpildīja neveiklu reveransu.

-��������� Un Volters, hmm�

-��������� Tu nekādi nevari atcerēties manu otro vārdu, puis. Ātri var būt par vēlu, - norūca

laupītājs.

-��������� Jā? � Jautāja Zemesgrāfs.

Etans un Zemesgrāfs samulsu�i saskatījās.

-��������� Tas ir noziedznieks, ko apsargājam, - beidzot izdvesa milzenis. � Viņam

nedrīkst uzticēties un jāseko līdzi katru sekundi. Viņ� slēpās uz mūsu kuģa un�

-��������� Tas viss ir meli! � Aprauti iekliedzās Volters. � Viņi ir noziedznieki, bet nevis

es! Es vadīju viņu kuģi, kad�

Septembers pagriezās pret viņu.

-��������� Apklusti, nelieti. Savādāk tūlīt pat iz�ķaidī�u tev smadzenes. Ar Zemesgrāfu

mēs varbūt vēl pastrīdēsimies, kuram taisnība, bet darīsim to pēc tam. Bet tevi varu apklusināt tūlīt pat.

Mazais laupītājs apklusa.

-��������� Ser, Gunnar, - jautāja Zemesgrāfs, - ko nozīmē �ī vārdu apmaiņa?

-��������� Domāju, sers Etans un sers Skva runā taisnību, Jūsu augstība. �is histēriskais

puisis ir ļauns un viltīgs.

-��������� Labi. Tad varbūt izdarīsim mūsu viesiem pakalpojumu? Vai pavēlēt tūlīt pat

viņu aizsūtīt viņsaulē?

-��������� Pie mums tā nav pieņemts, Jūsu augstība, - steidzīgi noteica Etans. � Viņam par

saviem noziegumiem jāstājas speciālas ma�īnas priek�ā, kura bez jebkādām emocijām viņam piespriedīs taisnīgu sodu.

-��������� Kāda var būt taisnība, ja nav iejauktas jūtas? � Brīnījās Zemesgrāfs. � Bet

pa�reiz tas nav svarīgi. Tikko esam iepazinu�ies, bet es jau apsprie�u jūsu tiesu sistēmu. Tagad ir svarīgākas lietas. Esmu priecīgs redzēt jūs, savus draugus un sabiedrotos. Jums ierādīs istabas un visu citu nepiecie�amo. Vakarā vakariņas ar mani un maniem bruņiniekiem. Tagad jūsu mājas ir �eit.

Pēc tāda paziņojuma, viņ� apsēdās ar lielu cieņu un apmierināts par ar sevi.

Etans iepauzēja.

-��������� Mums ar Jums, Zemesgrāf, vajadzētu apspriest vienu lietu. Jūsu palīdzību mūsu

tālākam ceļojumam uz rietumiem.

-��������� Ceļojums? Ceļojums? Kas tas par ceļojumu, ser Gunnar? � satraukts pārprasīja

Zemesgrāfs. � Eskvair Svaksus, Jūs man neko neteicāt par ceļojumu.

-��������� Man nebija laika, mans kungs, lai�

-��������� Viņi nesaprot situāciju, mans kungs, - iejaucās sers Gunnars. � Atceraties, ka

viņi ieradu�ies no citas pasaules.

- Kā tas iespējams? � Sausi noprasīja Kurdak-Vlata. � Mēs neko nezinām par ceļojumiem no vienas pasaules uz otru.

- Bet tas tā ir, mans kungs, - turpināja Gunnars. � Viesi saka, ka viņu tautie�i dzīvo tālu no Uonnomas. Viņi vēlas nokļūt pie saviem tautie�iem. Astoņi vai deviņi tūksto�i sat�u no �ejienes.

- Dienas pastaiga, ko tu neteiksi!

- Bet ja viņi nokļūs pie saviem draugiem, kungs, tad var atvest no turienes daudz metāla un citas�

- Diezgan! � Cieti noteica Zemesgrāfs. � Viņiem, protams, vajadzīgs prāmis, vai pat vairāki?

- Laikam jau vairāki, kungs.

- Ar pilnu apkalpi, provīziju un kareivjiem, aizsardzībai no pirātiem?

- Jā, mans kungs, bet�

- Tas netiek pat apspriests!

- Bet, Jūsu augstība� � sāka Etans.

- Viņi mums dāvā savu gaisa kuģi, mans kungs, - teica Gunnars. � Vesels metāla kalns. Bez jebkādām saistībām. Es par to samaksātu daudz vairāk, nekā �is nieka ceļojums.

- Jā, iespējams. Ir ļoti saprātīgi no viņu puses � dāvāt mums to, ko pa�i vairs nevar lietot, kas viņus vairāk neaizsargā.

Etans gribēja protestēt, bet tad saprata, ka tie�i tādu reakciju no viņa gaida Zemesgrāfs, un apklusa.

-��������� Pilnīgi neiespējams� patreizējā momentā. Varbūt vēlāk. Pēc tam, kad tiksim

galā ar saviem ienaidniekiem.

-��������� Jā, mans kungs, - zāles aizmugurējā daļā atskanēja skaļa balss. � Ko darīsim ar

mūsu ienaidniekiem?

Trans, ko viesi iepriek� nebija ievēroju�i, devās pie viņiem. Viņa apģērbs laistījās spo�ās krāsās. Tas bija ap�ūts ar ādas sloksnītēm. Viņa bārda bija garāka nekā Gunnaram, un tajā varēja redzēt sirmas �ķipsnas. Acis pazuda dziļi zem biezajām uzacīm. Kad viņ� pienāca tuvāk, viesi ievēroja vēl vienu viņa ķermeņa īpatnību. Tik resnu tranu viņi vēl nebija sastapu�i.

-��������� Darmuka Braunovks, - paziņoja herolds tūlīt pēc jautājuma uzdo�anas. �

Uonnomas prefekts.

-��������� Ko tas viss nozīmē? � �ukstus Septembers jautāja Gunnaram.

-��������� Darmuka � pilsētas prefekts un svarīgs Domes loceklis, - atbildēja bruņinieks. �

Ļoti ietekmīga, bet ietiepīga persona. Ambiciozs un alkatīgs. Bet pats galvenais, pasakaini bagāts. Diezin vai atradīsies da�i trani, kas varētu mēroties ar viņu bagātībā. Viens varētu būt Zemesgrāfs. Nopārējiem Domes locekļiem daļa atbalsta Zemesgrāfu, daļa Darmuku.

-��������� Hmm. Politiskas konflikts, - nomurmināja Etans, nevēr�oties ar to ne pie viena.

Es domāja Zemesgrāfam ir absolūta vara.

-��������� Visos jautājumos pēdējais vārds pieder Zemesgrāfam. Bet tas nenozīmē, ka viņ�

neieklausās augstmaņu vairākumā.

Bruņinieks apklusa, kad perfekts pienāca tik tuvu, ka varēja visu dzirdēt.

Darmuka uzlika kāju uz paaugstinājuma, un aplūkoja sapulcēju�os ar neslēptu nicinājumu.

-��������� Tad �ādi ir tie sve�inieki, kas atlidoju�i metāliskā gaisa kuģī? � Jautāja viņ�

izsauco�ā tonī. � Tie�ām, ļoti savādi sve�inieki.

-��������� Pats arī neesi starpgalaktiku seksa simbols, resnuli, - noburk�ķēja Septembers.

Etans, it kā piekrītot viņam, pamirk�ķināja.

-��������� Manā klātbūtnē neviens neapvainos viesus, - ne pārāk stingri noteica Kurdag

Vlats.

-��������� Apvainojums? � Prefekts delikāti salika rokas uz krūtīm un iztaisnojās. � Es

apvainoju Sē�u Zāles apmeklētājus? Es?

Viņ� pagriezās un pēto�i palūkojās visapkārt. Prefekta kustībām bija tik maģisks spēks, ka herolds un arī Zemesgrāfs atkārtoja viņa kustības. Prefekts paskatījās griestos, tad palūkojās zem grīdas segas, it kā kādu tur meklētu.

-��������� Te tev nu bija, - turpināja viņ� ar mākslotu izbrīnu. � Kur tad Dome? Liekas

mums nav kvoruma. Mūsu priek�ā ir se�i sve�inieki ar mums nezināmām iespējām un nolūkiem. Viņiem ir gaisa kuģis no tik liela metāla daudzuma, kāds Uonnomā nav redzēts kop� Lielās Laupī�anas laikiem. Un �eit nav neviena Domes locekļa�, izņemot manu nabadzīgo personu, kas te ir atvilkusies. Protams, - prefekts nevainīgi paskatījās uz Zemesgrāfu, - tas atbilst Domes hartijai? Varbūt tomēr vajadzētu sasaukt Domes sēdi, lai apspriestu, kāpēc locekļi nav ieradu�ies? Tā ka viņu te nav, debates nevar notikt. Taisni vai jābrīnās, mans dārgais.

-��������� Nebiju domājis, ka �ajā jautājumu vajadzētu traucēt visus Domes locekļus, -

atbildēja Kurdag-Vlats. Viņa balsī varēja saklausīt apjukumu un satraukumu.

-��������� Skaidrs, - teica Braunovks. � Kā zināms, viņa augstības gudrība pārspēj mūsu

visu gudrību kopā ņemtu. Klanos viņa lēmumu priek�ā. � Darmuka nevērīgi paklanījās. � Kad ierados te, man likās, ka jūs runājat par laika apstākļiem? Jūs pats, milord, teicāt, ka viss, kas attiecas uz �o lietu, ir diezgan savāds. Vai nebūtu svarīgi to būtu apspriest Dome, jo tas var ietekmēt katru varenās Sofoldas salas gan pieaugu�o, gan bērnu?

-��������� Jā, protams, - atsaucās Kurdag-Vlats.

-��������� Tad varbūt iespējams atlikt �ī jautājuma izskatī�anu, kamēr nav sapulcējusies

Dome pilnā sastāvā?

Kurdag-Vlats neko neteica, tāpēc Darmuka uzstāja:

-��������� Tad Jūs, milord, esat ar mieru?

-��������� Jā� nu jā, Darmuka! Sajauci tu man galvu ar savu uzstājību.

Zemesgrāfs pielēca kājās un divas reizes uzsita ar nūju pa grīdu. Sers Gunnars un Darmuka paklanījās. Pārējie centās kopēt viņu kustības. Zemesgrāfs aizgāja projām. Tam līdzi aizgāja arī meita un padomnieks.

-��������� Priecājos redzēt tevi, ser Gunnar. Esi atgriezies dzīvs un vesels. � Teica

Braunovks. � Vai ekspedīcijas laikā bija kāda veiksmīga kauja?

-��������� Mēs nevienu nesatikām, tāpēc arī nebija ar ko cīnīties, - sausi atbildēja

bruņinieks un vāji pasmaidīja. Viņa smaidā tomēr parādījās dīvains uzplaiksnījums. Varēja redzēt, ka trans ar grūtībām valda pār sevi.

-��������� Kāda veiksme! Es būtu ļoti sarūgtināts, ja �ajos dīvainajos notikumos tiktu

savainots viens no mūsu drosmīgākajiem bruņiniekiem. Sevi�ķi laikā, kad mums tuvojas īstas briesmas. Labdien, sve�inieki, - prefekts paklanījās Etanam, - gan jau mēs ar jums vēl tiksimies.

Darmuka atstāja zāli savā viļnojo�ajā, daudzkrāsainajā apģērbā, kam pa virsu bija uzmesta brūna, skaista ka�okāda.

-��������� Es protams nezinu vietējo valodu tik labi, kā jūs, - teica Gellesponts, bet �is

puisis pieder tai ļau�u �ķirai, kurai man vienmēr atradīsies pāris siltu vārdiņu�

-��������� Jūs gan esat raksturu pazinējs, - pamāja Septembers, pēc tam pasmaidīja un

pamāja Gunnaram. � Jūs ar viņu nepavisam neesat no vienā asinīm. To es sapratu.

-��������� Braunovkam asins priek� kaujas ir mazāk nekā sūnām, - bruņinieks nospļāvās

un paskatījās uz pārējiem. � �im tipam bez sirds ir tāda vara� . Viņ� ir nejūtīgs bende. Viņ� pārpludinājis provinci ar vardarbību. Viņ� jūtas pārāks pār visiem ar savu taisnību! � Gunnars nopūtās. � Ejam. Aizvedī�u uz jūsu istabām. Ir vēl kāda svarīga lieta, kas man jums jāpavēsta un, saistībā ar ceļojumu, jums tā jāapsprie� pirms Domes sēdes� Es seko�u, lai ēdamais jums tiktu nogādāts istabās. Dome savāksies pēc vakariņām. Vai jūs varēsiet ēst mūsu barību?

-��������� Tā, protams, nevar sacensties ar Haivhumas �Grand-Hotel� firmas ēdieniem,

bet, domāju, mēs tiksim ar to galā, - atbildēja Septembers.

-��������� Bet �im, - noteica Etans, atgādinot Gunnaram par Volteru, - vajadzētu vakariņot

vienam apsargātā istabā. Sargi nedrīkst būt uzpērkami.

Volters no�ūpoja galvu, bet pretī neko neteica.

-��������� Esmu mazāks augumā par mis Dju Kanē, bet jūs no manis baidāties.

Septembers tikai pasmējās.

-��������� Es to nokārto�u, - solīja Gunnars.

Etana istaba bija ērti iekārtota. Varēja saprast, ka visas �īs ērtības atbilst vietējiem standartiem. Ja Uonnoma ir tipiska provinces galvaspilsēta, te ļoti noderētu tirdzniecības prospekti. Kaut vai tas, kas attiecas uz metālapstrādi� vai �ie brīni�ķīgie ka�oki�

Ja tikai viņ� varētu sastādīt ziņojumu!

Uz gultas bija skaits baldahīns. Etanu interesēja, kā tiek gatavots tāds audums. Visi turīgi trani, ko viņ� satika, bija tērpti apģērbā no �ī auduma. Tas bija ļoti skaists un mīksts. Etans �aubījās, vai tas ir zīdtārpiņu darbs. Ja arī uz �īs pasaules varēja sastapt kukaiņus, tad tas, dro�i vien, bija liels retums. Katrs zīdtārpiņ� ātri vien te pārvērstos par ledus gabaliņu. Tai pa�ā laikā, �is audums neizskatījās pēc mākslīgi taisīta. Vēl viena neatminēta mīkla.

Gulta, dro�i vien, bija domāta vienai personai, bet tā bija tik plata, ka pietiktu vietas trijiem. Koka skapis blakus tai bija izgreznots ar skaistiem kokgriezumiem. Pie sienas bija milzīgs spogulis. Tam bija jābūt pieaugu�a trana augumā.

Divguļamajai gultai bija jābūt kaut kam grandiozam, gan pēc lieluma, gan pēc komforta.

Durvis varēja aizbultēt no iek�puses. Aizbīdnis bija izgatavots no koka, nevis no metāla. Uonnomas meistari zināja kā aprīkot viesu apartamentus. Vienkār�s zaglis te iek�ā netiktu, bet muskuļotu sargu svaru aizbīdnis neizturētu.

Vēl Etans ievēroja mazu asināmo akmeni. Tas bija nolikts pie gultas. Sākumā Etanam nebija skaidrs, kam tas domāts. Akmens atradās pārāk zemu, lai uz tā varētu asināt nazi. Pēc tam Etans saprata, ka tas domāts tranu nagu uzasinā�anai.

Tā, dro�i vien, bija rīta tualetes sastāvdaļa. Piecēlies no rīta, nomazgājies, sasukājies, tad uzasini savus nagus�

Vēl kaut kas uztrauca Etanu, kamēr viņ� nebija ielūkojies lielajā koka skapī. Tas bija pilns ar biezām, platām ka�okādām. �īs ādas nebija tik skaistas un krāsainās, kā vietējo iedzīvotāju apģērbs, toties bija smagas un siltas. Istabā nebija kamīna. Vienīgais logs bija atvērts pret debesīm. Bez ka�okādām Etans te nevarētu iemigt. Jāņem vērā, ka nakts laikā temperatūra stipri pazeminājās.

Viņ� piegāja pie augstā, �aurā loga. Logam bija aizvirtņi, kas paredzēti aizsardzībai no vēja brāzmām. Ienaidnieku tas, protams, neaizkavētu. Etans paskatījās lejup. Viņ� aizmirsa, cik pakāpienu bija pārvarēts, kāpjot aug�up.

Salas dienvidu daļa bija kalnaina. Uonnomas pils bija uzcelta uz pa�as kraujas malas. Tas, kas izkristu pa logu, lejā jau būtu miris. Etans mēģināja iedomāties, kā viļņi sistos pret �īm kraujām. Iespējams, pirms simts miljoniem gadu tā arī ir bijis. �ī pils puse nebija pieejama.

Izbāzies pa logu aukstajā vēja, Etans redzēja, ka augstā krauja stiepjas tālāk uz rietumiem, pirms tā nolai�as līdz ledus līmenim. �ur tur uz baltā sniega pla�uma bija redzami zaļi plankumi.

Viņ� pameta skatienu debesīs. Piemetīsim, domāja Etans. Trani vakariņo ap saules rietu. Tātad viņam vēl ir da�as stundas līdz Domes sēdei. Varētu pa to laiku vēlreiz apciemot skroderi. Varbūt viņam ir arī cits apģērbs, ne tikai ka�oki? Apģērbs, kur� bija viņam virsū uz �Antaresa�, kad tika nolaupīts (tas likās pirms vairākiem tūksto� gadiem), nebija piemērots vietējam klimatam.

Speciālais kombinezons ar vilnu uz āru bija ļoti labs, bet tas apģērbs, kas bija zem tā, bija daudz sliktāk piemērots.

Pie durvīm pieklauvēja.

-��������� Iek�ā, - atsaucās Etans, nepagrie�oties, bet balss, kuru viņ� dzirdēja, lika tam

pagriezties pret durvīm.

�ī balss teica frāzi �Labu vēju� � cilvēku valodā.

Elfa Kurdag-Vlata, Uonnomas troņa mantiniece, uzmanīgi aiztaisīja aiz sevis durvis. Viņa izskatījās samulsusi un piesardzīga. Elfa aizbultēja durvis. Dīvaini.

-��������� Piedodiet par istabas nabadzīgo iekārtojumu, - dobji noteica viņa. � Tā ir labākā

no tām, ko tēvs ātrumā lika sagatavot. Mēs neko nezinājām par jūsu vajadzībām.

Etans panāca no loga un speciāli apstājās tā, lai starp viņiem būtu gulta. Ja tas arī uztrauca Elfu, tad viņa to neizrādīja. Viņa piegāja un apsēdās uz gultas malas, ietinoties pārsegā.

-��������� Jūs tie�ām esat atlidoju�i no citas pasaules? � jautāja Elfa, aizturējusi elpu.

Viņas apģērbs bija kā svētku paciņa, ko gatavojis neprasmīgs, se�us gadus vecs bērns. Tas fakts, ka Elfai zem apģērba bija gai�i pelēka spalva, nepadarīja viņu vairāk apģērbtu. Ja nebūtu �īs kaķa galvas, platās nāsis un mirdzo�ās, vertikālās acu zīlītes, varētu nodomāt, ka Etana priek�ā sē� cilvēka pozā gludspalvaina ūdele.

-��������� Jā, mēs esam no citas pasaules, - mierīgi atbildēja Etans ar uzsvaru uz vārda

�mēs�. Ja viņa gaidīja, ka Etans turpinās runāt, tad stipri maldījās. Etans ne sekundi neaizmirsa, kas ir viņas tēvs. Ne tikai tāpēc, ka mū�dien bija sliktā omā, bet arī tāpēc, ka zināja, kāda viņam ir vara. Viņ� varēja vienā momentā nolemt kādam nocirst galvu. Kamēr Etans nav iepazinis vietējos iedzīvotājus, viņ� klusēs kā mūks. Pagaidām nevajadzētu daudz svaidīties ar informāciju.

Elfa bija garāka un daudz platāka par Etanu. Tas mazliet biedēja.

-��������� Dīvaini. Jūs ne pārāk daudz at�ķiraties no mums, - teica Elfa, skatoties uz Etanu

ar savām dzeltenajām acīm.

Nolādēts! Kaut viņa nebūtu bijusi tik pievilcīga! Esi uzmanīgs, teica Etans pats sev. Viņa ta�u nemaz radniecīga ar mūsu sugu. Ir, protams, tādi cilvēki, kas satiekas ar būtnēm no citas sugas. Etans pat pazina vienu tādu puisi�

Pietiek!

-��������� Es domāju, tas ir ļoti interesanti, - beidzot noteica Elfa, pārtraucot saspringto

klusumu. Viņas pirksts virpināja spalvu cirtu. � Bet jums nepavisam nav spalvu. Tikai uz galvas.

-��������� Tā īsti nav, - atbildēja Etans, cen�oties izlikties pēc iespējas mierīgāks. � Mati

aug arī citās vietās.

Viņ� jau gribēja teikt �uz krūtīm�, kad Elfa viņu pārtrauca.

-��������� Tie�am? Gribu paskatīties.

Viņa, kā atsperes mesta, metās pāri gultai.

Daudziem cilvēkiem kautrība sadzīvo ar izlik�anos. Etans nepiederēja pie tādiem cilvēkiem. Reālajā dzīvē tādiem nākas saskarties ar daudzām negaidītām situācijām.

Pirmām kārtām jau Etans nesaprata, ko Elfa vēlas - viņu noskūpstīt vai nogalināt? Mīlas spēles �ajā pasaulē laikam ir tik pat ne�ēlīgas, kā klimats.

Etans gribēja pavēlēt pārtraukt �o dīvaino mīlas spēli, bet viņa mute bija pilna ar spalvām. Likās, ka Elfai ir vēlē�anās viņam iekost. Tā Etanam izskatījās, jo viņ� sajuta visus �etrus viņas ilkņus. Ja tagad istabā ielauztos tas resnis Darmuka, vai Elfas papucītis�. durvju aizbīdnis tos neaizturētu.

Etans divkār�oja savu pretestību. Izstiepis uz priek�u rokas, lai atgrūstu Elfu, viņa rokas sataustīja kaut ko apaļu un siltu. Tas bija plecs. Elfas kustības kļuva aizvien straujākas. Etans sasprindzināja rokas un nikni atgrūda meiteni.

Rezultāts bija pārsteidzo�s, bet pamāco�s.

Elfa izlidoja no gultas, atsitās pret sienu un lēnām noslīdēja uz grīdas. Ar �ausmām Etans nodomāja, ka ir iesitis pārāk stipri. Zemesgrāfa vienīgās mantinieces nāve tūlīt pat atrisinātu cilvēku neskaidro nākotni�

Par laimi Elfa bija stipri satriekta par notiku�o, bet pie pilnas samaņas.

-��������� Hmm�. Tu gan esi spēcīgs!

Etans nespēja iz�ķirties starp divām savām vēlmēm: pasniegt meitenei roku, palīdzēt piecelties un bailēm atkal pieskarties �im ķermenim.

-��������� Ar tevis viss kārtībā?

-��������� Jā� Liekas, jā, laipnais bruņiniek.

Viņa lēnām piecēlās kājās, pataustīja kaklu un pakausi, pēc tam sakārtoja savu apģērbu. Ar plecu atbalstījusies pret sienu, Elfa ar dīvainu skatienu paskatījās uz Etanu.

-��������� Es nebiju gaidījusi tik� tik stingru pretsparu, - nomurmināja viņa.

-��������� Izmisums, - atbildēja viņ�, neatrodot citus atvaino�anās vārdus. � Mūsu

patreizējais stāvoklis ir tik nopietns, ka nespēju koncentrēties uz citām lietām. Baidos neaprēķināju savus spēkus.

-��������� Jā, - piemiedz ar aci Elfa. � Ie�u un padomā�u par to savā brīvajā laikā. Līdz

nāko�ajai tik�anās reizei, ser Etan. Visu labu.

Noslaucījis no pieres aukstos sviedrus, Etans ievēroja, ka dreb viņa roku pirksti. Viņ� saspieda pirkstus dūrē. Sāka drebēt visa roka. Arī otra roka nebija mierīga. Etans mēģināja saņemt sevi rokās. Rokas nomierinājās, tās kļuva siltākas.

Etans nosprieda, ka pareizi rīkojies �ajā situācijā. Viņ� tikai baidījās par Elfas izjūtām, kā viņa tagad izturēsies pret cilvēkiem? Laikam jau bija noticis visnepatīkamākais no tā, kas varēja notikt.

Viņ� aizvien vēl sēdēja un analizēja notiku�u, kad atvērās durvis un pa tām ienāca Septembers.

-��������� Sveiks, draugs, - sāka viņ�, skatoties uz durvīm. � Es tikko zālē satiku viņas

augstību. Jūs esat guvis uzvaru?

-��������� Vai arī iedzīvojies nāvīgā ienaidniekā. Es nezinu. Tas vairāk līdzinājās atklātai

sadursmei. Bet kā Jūs uzzinājāt, ka viņa iznākusi no manas istabas?

-��������� Jūs pats to tikko apliecinājāt.

-��������� Ziniet, tā varētu būt labi nomaskēts slepkavības mēģinājums.

-��������� Cik noprotu, it kā sods par mēģinājumu salaist ar augstmaņa atvasi�

-��������� Nolādēts, Skva. Ne ar vienu es nemēģināju salaist! � ar pa�cieņu paziņoja Etans.

� Viņa pati mēģināja ar mani salaist. Tā�

-��������� �ir nāve no lēnas spīdzinā�anas vietējo interpretācijā. Gunnars man likās

mazliet domīgs, kamēr biji ar viņu aizņemts.

-��������� Ak, dievs! Viņ� arī zina?

-��������� Nedomāju. Vienkār�i kādu sūtīja pēc Jums, bet durvis bija aizbultētas. Tad visi

nolēma, ka gribat palikt vienatnē. Ļoti jauki.

-��������� Nolādēts! Labi, tomēr noskaidroju arī ko svarīgu. Jums bija taisnība par viņu

ķermeņu uzbūvi. Viņu skeleta uzbūve, nezinu vai tas ir pareizais medicīnas termins, ir daudz vājāka par mūsējo. Es viņu mazliet stiprāk pagrūdu, un viņa aizlidoja līdz istabas otram galam. Bija ļoti pārbijusies.

-��������� Tie�ām? � Nopriecājās Septembers. Zelta auskars viņa ausī nozibsnīja. � Sakiet,

vai viss viņu ķermenis ir klāts ar spalvām? Vai ir vietas, kur�

-��������� Augstais dievs, Skva! � Iesaucās sarūgtinātais Etans. � Starp mums nekā nebija.

-��������� Tad kāpēc Jūs nolēmāt viņu aizlidināt pāri visai istabai? � neatlaidās

Septembers.

-��������� Es nebiju to tā domājis, - pacietīgi turpināja Etans. � Viņa izrādījās daudz

vieglāka, nekā domāju. Lūk ko es Jums cen�os iestāstīt.

-��������� Vēl vajag pierādīt, ko jūs tur darījāt.

-��������� Jūs beigsiet vienreiz vai nebeigsiet!

-��������� Labi, draugs, nomierinies. Es vienkār�i jokoju, - nopietnāk turpināja

Septembers. � Tātad neskatoties uz viņu solīdajiem apmēriem, to svars ir neliels. Tātad, cilvēks ar normāliem fiziskiem dotumiem, varētu būt krietni stiprāks?

-��������� Nav obligāti, - iebilda Etans. � Tas, ka viņi ir vieglāki, nenozīmē, ka viņi ir

vājāki. Viņiem tomēr ir iespaidīgi muskuļi. Ar meiteni tik viegli tiku galā tāpēc, ka tas bija negaidīti.

-��������� Un tomēr, - turpināja Septembers, - jebkurā spēka cīņā mums ir milzīga

priek�rocība. Tas ir patīkami.

-��������� Ko Jums teica Gunnars? � Etans atgāzās gultā, aizlicis rokas aiz galvas. � Jā, vai

visi dabūja atsevi�ķas istabas?

-��������� Jā. Izņemot Dju Kanē. Koleta atteicās dzīvot viena. Tāpēc viņas gultu novietoja

tēva istabā. Nelietim Volteram apartamenti arī īpa�i neat�ķiras. Tikai durvīm aizbīdnis ir ārpusē un uz logiem ir restes. Nekur viņ� nevar aizbēgt. Tu palūkojies pa logu? Bez pārbaudītas virves un dzelk�ņiem es pa to nerāptos ārā.

-��������� Tādā vējā? � Teica Etans. Es to nedarītu pat ar virvi un dzelk�ņiem.

-��������� Hmm. Sprie�ot pēc Gunnara vārdiem vietējie iedzīvotāji, pārsvarā, ir miermīlīgi.

Ja neņem vērā tādu lietu, kā augstmaņu meitu atgrū�anu. Lieliska, labestīga tauta.

-��������� Es tagad labāk pasēdētu kādā klusā bārā ar patīkamu kompāniju, - sapņaini

paziņoja Etans. Ledaina vēja brāzma apdedzināja vaigu. � Jā, viņi visi ir mierīgi zēni. Kas no tā?

-��������� Bez tā visa, - turpināja Septembers, pētot koka skapi, kas bija novietots pie

gultas. � Te vēl ir klejojo�as barbaru bandas. Parasti gan tās uzbrūk tikai atsevi�ķiem prāmjiem. Da�reiz veiksmīgi, da�reiz nē.

-��������� Tāpēc acīmredzot arī pils ir tik labi nostiprināta, un tajā tik daudz kareivju, -

piezīmēja Etans.

-��������� Arī tas ir iemesls. Jāņem vērā arī kaimiņu iespējamais uzbrukums. Bet pa�reiz

klejotāju bandas ir tā savairoju�ās, ka ieguvu�as nācijas statusu. Viņi migrē pa viegli paredzamu mar�rutu un nodarbojas ar laupī�anu un pēk�ņiem uzbrukumiem. Gunnars stāstīja man, kas notiek, kad parādās barbari. To nebija patīkami klausīties. Lai saņemtu atpirk�anās nodokli naudā, apģērbā, ēdienā u.t.t, viņi ieņem pilsētu uz nedēļu. Ņem sev visu, kas iepaticies, gan no veikaliņiem, gan ielām. Slepkavo, ja ienāk prātā tāda doma. Izvaro un aizved sev līdzi sievietes, kas nav noslēpu�ās. Da�reiz prieka pēc nogalina kādu bērnu bariņu� Vienkār�āk runājot � vienkār�i dzīvespriecīgi pui�i, kurus nav sabojājusi mūsu attīstītā civilizācija! Ja ir kaut mazākā preto�anās pazīme, pilsēta tūlīt pat pārvēr�as par liesmojo�u lāpu. Bet iedzīvotāji, ieskaitot bērnus, tiek nogalināti. Paliek dzīvas tikai da�as sievietes, ko ņem sev līdzi. Netiek ņemti pat vergi. Viņus nemoka nekādi sirdsapziņas traucējumi. Nav brīnums, ka parasti tiek samaksāts viss prasītais.

-��������� Ļoti līdzīgi mums, cilvēkiem, - nomurmināja Etans.

-��������� Vai tad nav? Viņi pārvietojas garās kolonās perpendikulāri vējam. Viņiem ir

du�iem ragavu, ar kuru tiek pārvadāts viss dzīvei vajadzīgais. Gan pārtika, gan visi sadzīves priek�meti. Kareivji pārmaiņus dodas izlūkos, bet karavāna nekad neapstājas. Tikai tad, kad atkal apstājas pie kādas pilsētas.

-��������� Kā Terras skudru armijas, - piezīmēja Etans.

-��������� Jā, vai arī kā Turabi�s Delfiuss no tās jaunās pasaules, no Draksas IV. Gunnars

salīdzina ar dabas spēkiem, kuru iedarbību viņi izjūt uz sevis. Kā vēj� vai ugunsgrēks. Fiziski barbari ne ar ko neat�ķiras no pilsētas iedzīvotājiem. Bet gan kultūras, gan prāta attīstības ziņā, stāv uz daudz zemāka attīstības pakāpiena.

-��������� Un cik bie�i te ir �o barbaru bandu uzbrukumi? � Jautāja Etans, skatoties pa logu

un klausoties vēja brāzmās. Uz loga rāmja jau parādījās apledojuma kārtiņa.

-��������� Ik pēc diviem gadiem. Da�reiz pēc trīs gadiem.

Etans novērsa skatienu no loga.

-��������� Tā ir Orda, ko visi te piemin?

-��������� Tie�i tā, - pamāja Septembers. � �ī banda Sofoklas iedzīvotājus aplaupa jau

aptuveni simts gadus. Un arī no vairuma kaimiņu provin�u. �ķiet esam te ieradu�ies interesantā laikā. Gunnaram un jaunajiem bruņiniekiem apnicis maksāt nodevas barbariem. Viņi grib cīnīties.

-��������� �ķiet, viņi to vēlējās arī iepriek�, - teica Etans. � Vai viņiem ir kāda cerība

saņemt atļauju cīnīties?

-��������� Nu kā tu pats saproti, tādas darbības ir jāakceptē tā saucamajai Domei. Gunnars

un viņa draugi tikai sasmīdinātu vietējos augstmaņus. Bet te ir tāds puisis Balavērs. Varētu viņu nosaukt par vietējo ģenerāli. Un viņ� nobriedis atbalstīt Gunnaru. Gunnars saka, ka Balavērs prognozē Uonnomas iespējas uzvarēt �ajā kaujā kā piecdesmit pret piecdesmit.

Etans iesvilpās

-��������� Nav pārāk laba prognoze, ja uz spēles likta visa tava tauta.

-��������� Varbūt arī nav. Bet �is vecais trans jau nodzīvojis ilgus gadus, maksājot

nodevas barbariem. Viņ� ir gudrs. Kā tu pats saproti, iebildumi pret preto�anos nāk no tiem, kas gandrīz neko nezaudē no Ordas uzbrukumiem. Tie ir apkārtnes mēri, fermeri. Tādi kā prefekts Darmuka un citi. Balavēru un Gunnaru atbalsta vietējie tirgotāji. Ordas uzbrukuma laikā visvairāk tauta cie� no ugunsgrēkiem un laupī�anas. Barbari savus spēkus koncentrē tur, kur ir visvairāk ēku un pre�u. Mūsu gadījumā, tā ir Uonnoma.

-��������� Jā, es arī labāk jūtos pie nemainīgām cenām, - nomurmināja Etans. � Kā izskatās

mūsu draugu izredzes?

-��������� Nu, teica milzenis, apsē�oties uz gultas malas, - kas ir raksturīgi �ādām

kultūrām: Vairākums kaujas spējīgajiem vīrie�iem ir kaut kāds sagatavo�anas līmenis, bet tie ir slikti organizēti. Gunnars saka, ka viņi varot savākt aptuveni astoņus tūksto�us apbruņotu vīru. No �ī skaita tikai divi tūksto�i ir apmācīti profesionāli kara mākslai. Uz salas ir pastāvīgs garnizons ar pieciem simtiem kareivju, kurus vada piecdesmit bruņinieki, simts eskvairi un vēl kāds simts viņu palīgu.

-��������� Trīs tūksto�i karavīru un pieci tūksto�i zemessargu, - teica Etans.

Septembers pamāja.

-��������� Cik liela ir Orda?

-��������� Vismaz, �etrreiz lielāka.

Etans neko neatbildēja.

-��������� Pēc Gunnara vārdiem, - turpināja Septembers, - �o cilti vada lielākais maitas

gabals pasaulē, ar mīļu iesauku Saganaks-Nāve, Vraganas Bieds. Vragana bija neliels mednieku ciematiņ�, ko Orda noslaucīja no zemes virsmas aptuveni desmit gadus atpakaļ. Nāvei ir interesants hobijs. Tā iekausē vietējos iedzīvotājus ledū. Tad uz akmens ragavām ar burām nostiprina �ķēpu, un palai� pa vēju pret iekausēto. Pagaida, kamēr laiva pazūd no redzesloka, tad metas atgūt savus �ķēpus. Kad ragavas panāktas, tās paspēju�as nelaimīgo līķus aizvest krietnā attālumā. Nāvei nolemto galva vienmēr ir pacelta, lai redzētu tuvojo�os �ķēpus. Vai nav jautra nodarbe?

-��������� �ādu anekdoti labāk būtu dzirdējis pēc vakariņām, - nomurmināja Etans. Viņ�

vienmēr uzskatīja savu kuņģi par izturīgu, bet �ajā pasaulē� � Labi, pārliecinājāt, ka �is puisis ir ļauns. Bet ko Gunnars vēlas no mums? Kaut ko jau viņ� vēlas, savādāk nebūtu par visu to stāstījis. Nebūtu tik smalki stāstījis par �ī Saganaka neķītrajām izdarībām. Te slēpjas kaut kāda viltība. Un vēl viņ� teica, ka vēlas līdz vakariņām mums pavēstīt kaut ko svarīgu.

-��������� Jā, tam zellim galva strādā, - piekrita Septembers. � Lieta ir tāda. Kā Jūs pats

saprotat, Gunnars ar savu ģenerāli ir ļoti uzmanīgi. Viņi mēģinās pārliecināt Domi, ka maksāt nodevas ir nepareizi un vajag karot. Viņiem tas var izdoties, ja pasniegs to visu tik emocionāli, ka neviens negribēs iebilst.

-��������� Ko tas nozīme? � Jautāja Etans, ievīstot kājas segās.

-��������� Kad viņi to piedāvās, tas būs ļoti emocionāli, ja �ajā brīdī mēs visi pieleksim

kājās, un zvērēsim cīnīties plecu pie pleca līdz nāvei.

-��������� Hmm. Jūs mēģināt man pateikt, ka mums jāatbalsta viņu preto�anās ideja?

-��������� Nē, stingri noteica Septembers. � Mums jāpiekrīt ņemt rokās zobeni un �ķēpi, un

jāstājas Sofoldas kareivju rindās.

Etans ātri apsēdās. Miegs pazuda kā ar roku noņemts.

-��������� Viņi vēlas, lai mēs karojam? Bet kamdēļ? Mēs ta�u neesam Sofoldas pilsoņi.

Mēs neesam karavīri� Vismaz es neesmu karavīrs.

-��������� To var labot, - mierīgi atsaucās Septembers. � Izskatās, ka vietējie iedzīvotāji

mūsu iera�anos uztver glu�i mierīgi, turpretī Gunnars apgalvo, ka tas ir izraisījis lielu sensāciju. Kaut gan skatoties uz traniem, liekas, ka sve�zemnieku iera�anās pie viņiem, ir ikdieni�ķa parādība. Gunnars grib iedvest opozīcijai, ka mūsu iera�anās ir zīme no aug�as. Zīme, ka kauja būs uzvarēta un vēl kaut kas tādā pa�ā garā� Bet ja mēs kaujas laikā slēpsimies pilī, cīņas spars uzreiz noplaksies. Tāpēc tiek gaidīts, ka mēs drosmīgi metīsimies cīniņā un sitīsim pretiniekus pa labi un pa kreisi ar saviem noslēpumainajiem iero�iem. Draugs, Jūs mani sapratāt?

-��������� Karot? � Domīgi novilka Etans. � Es varu rokās turēt tenisa, mazliet protu spēlēt

golfu, bet lai ņemtu rokās kara cirvi un stātos pretī muskuļainiem milzeņiem�

-��������� Viņi nelūdz tik daudz fizisku palīdzību, cik morālu, - mierīgā balsī turpināja

Septembers, - Gunnars apsolīja mums savu palīdzību. Viņ� parūpēsies, lai mēs nokļūtu līdz Arzudunai.

Etans sasita rokas.

-��������� Lieliski! Viņ� domā, ka kāds no mums paliks dzīvs un izmantos viņa palīdzību!

Domāju, ka viņ� palīdzēs ar bēru procesijas rīko�anu. Mūs ar visām goda ceremonijām noliks pie Zemesgrāfa kājām. Dro�i zinu tikai vienu. Uz mana līķa sejas viņi smaidu nesaskatīs. Bet kas būs, ja mēs nepiekritīsim?

Viņ� gaidīja, ka Septembers atbildēs kādu standartfrāzi � �mēs atteikties nevaram�, vai �viņi mums nedos miera, kamēr nepiekritīsim�, bet Septembera atbilde satrieca viņu.

-��������� Nekas, - viņ� lēnām pa�ūpoja galvu. � Viņi vienalga cīnīsies, tikai bez mūsu

palīdzības. Ja gribam, varam doties �Vara pērtiķa� virzienā kaut rīt. Bet tad jāpaļaujas tikai pa�iem uz sevi.

-��������� Tie�ām� � Etans mēģināja atcerēties Gunnara seju. � Kad Jūs runāsiet ar

pārējiem?

-��������� Esmu jau runājis. Koleta Dju Kanē saka, ka iesaistīties vietējos konfliktos esot

bīstami. Bet pēc tam viņa teica, ka mums nav citas izejas. Es jau sāku domāt ka meitenes prāts ir ļoti lokans pretstatā viņas ķermenim� Veco Jūs jau zināt. Dīvains tips. Sākumā saka, ka viņam jāparūpējas par sevi, lai varētu atgriezties pie savām puķēm, bet jau pēc minūtes gatavs doties cīņā pret �gļēvulīgajiem iekarotājiem, par Sofoldu!� Viņ� ies� Volters, man par izbrīnu, teica nē.

Arī Etans bija izbrīnīts.

-��������� Jūs viņam jautājāt?

-��������� Protams. Sākumā viņ� teica �nē�, bet pēc tam pārdomāja. Lūdza nevienam

neteikt. � Milzenis nosmīnēja.

-��������� Bet Viljamss? � Etans mēģināja iztēlot savā prātā, kā izskatītos skolotājs bruņās,

ar bruņu cepuri galva, ar kaujas cirvi rokās. �ī aina likās ļoti amizanta.

-��������� Viņ� visu laiku runājas ar burvi� Kā viņu tur sauca? Eer-Meezahu. Viljamss no

sarunas atrāvās tikai uz brītiņu, lai pamātu ar galvu un atkal mestos sarunās, no kurām es neko nesapratu. Nezinu pat, vai viņ� saprata, par ko jautāju? Viens no mums tie�ām ir iedraudzējies ar vietējiem.

-��������� Mani tas nepārsteidz, - domīgi noteica Etans. � Iedomājaties tikai, ko var uzzināt

�is Eer-Meezahs no parasta Sadraudzības pilsoņa. Lieciet skolotāju mierā. Mums vēl var noderēt kāda mums lojāla vietējā iedzīvotāja palīdzība. Mācīts cilvēks viens pats ir bezpalīdzīgs, bet divi jau veido savienību, kas var apspriest kādu interesējo�u problēmu, neskatoties uz badu, aukstumu vai nāves draudiem.

-��������� Tie�ām? � Nosmējās Septembers piepaceļot savas lielās uzacis. � Jūs, draugs,

arī piederat �ai kategorijai?

-��������� Kas? Es? � Sa�uta Etans. � Tagad manas zinātniskās intereses ir tēmētas tikai uz

to, kā iznīcināt lielāko bif�teku �ajā Visuma kvadrantā. Ar asu mērcīti un 96 vai 97 gada vīna pudelīti. Jā, - viņ� turpināja, - ko tad mēs �odien vakariņās ēdīsim?

-��������� Tas tie�ām ir svarīgs jautājums, - piekrita Gunnars, pamājot ar galvu. � Es teicu

Gunnaram, ka ēdīsim līdzatvesto pārtiku. Viņ� bija �okēts, negribēja par to neko dzirdēt. Teica, ka mūsu pārtikas nepazīstamās smakas var izraisīt Domes locekļiem nelabumu. Es savukārt piezīmēju, ka nebūs arī labi, ja ēdot viņu pārtiku, kāds no mums to tūlīt pat neatvemj atpakaļ uz vakariņu galda. Gunnars tam nepiekrita, sakot, ka, ja atteiksimies no kopīgām vakariņām, tas var būt slikti saprasts. Tā vismaz es sapratu viņa vārdus. Tagad viss būs atkarīgs no tā, ko �ef-pavārs sniegs galdā. Uzzināt ēdienkarti man neizdevās. Jūs teicāt, it kā mēs nevaram saindēties no viņu pārtikas?

-��������� Cerēsim, ka nē, - domīgi atbildēja Etans. � Tas, ko atceros no video informācijas, nevarētu īpa�i sabojāt mūsu kuņģi. Tomēr, tas nenozīmē, ka uz vakariņu galda var neatrasties kāds mums neēdams produkts. Es ieteiktu ēst tikai da�us vienkār�ākos ēdienus, un netēlot no sevis starpzvaig�ņu gardēdi. Iespējams lielākā daļa no pārtikas būs mīksta un gar�īga. Jūs neuzzinājāt kaut ko par vietējo etiķeti?

Septembers pasmaidīja:

- Ēdiet ar rokām. Tālāk tīrā improvizācija. Obligāti jāņem līdzi iero�i.

- Es jautāju Gunnaram par to, ko te ir pieņemts darīt, ko nē, - piezīmēja Etans. Viņ� nervozi mēģināja pielāgot apzeltīto ādas jostu, kas pa diagonāli �ķērsoja viņa ka�okādas jaku. Galma skroderis dro�i vien bija vienos sviedros, mēģinot pielāgot vietējo apģērbu sve�inieku vajadzībām.

Tā kā visi sve�zemnieki, izņemot Septemberu, bija aptuveni tādā pa�ā augumā, kā trani, tikai krietni tievāki, tad viņi pilnīgi noslīka jebkurā vietējā apģērbā.

Ie�ujot un pār�ujot bērnu apģērbus, skroderis ātri vien apģērba visus sve�zemniekus.

-��������� Neraizējieties, - �ukstēja Septembers Etanam. � Vienkār�i skatieties uz saviem

kaimiņiem un dariet tie�i tāpat. Man teica, ka labāko gabalu izķer�ana ir glu�i parasta lieta. Tāpat neviens neuztrauksies, ja no�ķaidīsiet kaimiņu ar sulu, vai Zemesgrāfu ar mērci.

Dju Kanē neveikli taustīja savu modificēto apģērbu, bet Koleta kontrolēja viņu. Kas attiecas uz viņas pa�as apģērbu, tas pilnībā noslēpa viņas tuklo stāju, kaut arī starp traniem viņa nemaz neizskatījās tukla� Koleta tikai piebilda, ka viņas �kleita� mazliet grau� miesu.

Varēja jau dzirdēt tranu balsu jūklī gan smieklus, gan kaislīgus, naidīgus izsaucienus. Starp runām, tām pa vidu, �ur tur varēja dzirdēt skaļas atraugas.

Zālē skanēja arī mūzika. Visvairāk �orķestrī� bija stīgu instrumentu, sitamie instrumenti, un vēl kāds instruments, kas atgādināja oboju. Visu nomāca cepe�u un vārītu dārzeņu smar�a. Apbrīnas un neveiklības sajūta te esot neparastajiem viesiem, netraucēja nepacietīgi gaidīt vakariņas.

Gunnars sagaidīja viņus pie galvenās zāles ieejas. Etans vēl nekad nebija redzējis bruņinieku tik uztrauktu.

-��������� Lūk arī jūs! Pie Lielā Me�onīgā Rifa, kur jūs tik ilgi kavējaties? Es jau

nodomāju� ka esat nolēmusi doties projām savā ceļā.

-��������� Nekas tamlīdzīgs, vecīt Gunnar, vai kā tur tevi saukt, - teica Septembers, uzsitot

Gunnaram uz pleca. Etans nobrīnījās, ka Gunnaru tas nemaz neuztrauca.

Gunnars skatījās garām milzenim.

-��������� Kur tad ir tas mazais klusais?

-��������� Ā, Volters arī ir te, - atbildēja Septembers, norādot ar pirkstu uz aizmuguri.

Pat lieliskajās ka�okādās un zīdā, laupītājs atgādināja �urku.

-��������� Domāju, Gunnars nejautāja par Volteru, - piemetināja Etans, apskatot mazo

procesiju. � Kur ir Viljamss?

Arī Septembers palūkojās visapkārt.

-��������� Jā, kur tad�

-��������� Viss kārtībā, d�entlmeņi, esmu �eit, - atskanēja pazīstamā balss no zāles tālā

stūra.

Skolotājs parādījās reizē ar burvi Eer-Meezahu. Viņ� samulsis smaidīja, pievienojoties pārējiem.

-��������� Piedodiet par kavē�anos, draugi. Ceru, ka ar to nevienu neesmu pievīlis.

-��������� Nē, nē, - teica Septembers. � Jums ta�u nav jāatvainojas par visiem?

-��������� Piedodiet, -automātiski atsaucās Viljamss. � Malmevins man paziņoja kaut ko

ļoti svarīgu.

Burvis tikai mazliet palocīja galvu.

-��������� Jā, protams, - noburk�ķēja Septembers.

-��������� Laiks, - iejaucās Gunnars, neļaujot skolotājam turpināt. � Sekojiet man un

neuztraucaties. Nedomāju, ka visi tūlīt pat sāks lūkoties uz jums. Tas ir izdevīgi. Bet ieinteresētās acis ievēros, ar ko kopā esat atnāku�i.

Malmevins, laikam rīkojās pēc saviem paradumiem, jo bija jau viņus pametis. Kad viņi tuvojās durvīm, Etans pienāca pie Viljamsa.

-��������� Kādi jaunumi?

-��������� Vai tu kaut ko zini par karali Plutonikusu? � no�ukstēja skolotājs.

-��������� Karalis Plutonikuss? � Etans sarauca uzacis un paskatījās uz pārējiem. � Tas ir

tas briesmīgais vulkāns, kuru rādīja pirmās video informācijas pārraidē? Darbojo�s vulkāns, aptuveni vienpadsmit kilometru augstumā? Es nezināju, ka Jums ir vietējās apkārtnes apraksts.

-��������� Man nav nekāda apraksta, - atbildēja Viljamss. � Tā bija radiopārraide

ceļotājiem� es domāju, lai vieglāk būtu pārdot biļetes. Labākais salas topogrāfiskais apraksts.

-��������� Es laikam tai laikā gulēju, - konstatēja Etans. � Kut ko par planētu atceros tikai

no video informācijas.

-��������� Atceraties, kur atradās vulkāns?

-��������� Nē. Pagaidiet� Jā. Aptuveni �etrsimt kilometrus uz austrumiem no �Vara

pērtiķa�.

-��������� Pareizi. No apmetnes līdz turienei var nokļūt.

-��������� Varbūt neesmu īsti gudrs, bet pagaidām Jūsu teiktajā nesaskatu nekādu labumu.

-��������� Vēj� te gandrīz vienmēr pū� no rietumiem, - teica Viljamss, knapi spēdams slēpt

savu uztraukumu. � Malmevins saka, ka sevi�ķi vējainā laikā arī te parādās dūmu un pelnu mākoņi. Pelni noklājot zemi, padara iesētos dārzeņus rūgtus. Dūmi un pelni parādās tikai no dienvid-rietumiem. Neviens Sofoldas iedzīvotājs vēl nav tur bijis, bet drīz gaida ierodamies no turienes tirgotāju kuģi. Tas ir milzīgs uguns kalns. Vietējie to sauc par �vietu, kur deg zeme�.

-��������� Velns parāvis! Es sapratu uz ko Jūs tēmējat. Nokļūt līdz vulkānam! No turienes

�Vara pērtiķis� ir ar roku aizsniedzams! Tad mēs beidzot atkal būsim siltumā!

-��������� Ir iespējami vairāki varianti, - brīdināja Viljamss. � Kaut arī burvis cieti bija

pārliecināts, ka dūmi un pelni vienmēr nāk no vienas puses. Pārsvarā vēj� te pū� no austrumiem, bet dūmi un kvēpi aizlido no �ejienes uz dienvidiem.

Etans saberzēja rokas.

-��������� Vismaz tagad mums ir mūsu ceļojuma virziens�, ja vien mēs sameklēsim kādu

prāmi.

Te Etans atklāja, ka atrodas jau pie sava krēsla. Septembers satraukts kaut ko �ukstēja viņam ausī.

-��������� Dieva dēļ, draugs sēdieties! � Viņ� ieķērās Etana jakā. � Sēdieties! Gribat, lai

visi sāk lūrēt uz Jums?

Etans apsēdās, un tad ievēroja, ka nokļuvis pa�ā scēnas centrā, kādas parasti savās gleznās attēloja Jeronīms Bosha.

Viņi sēdēja milzīga �U� veida galda ārpusē. Da�ādu formu un izmēru trani sēdēja galda abās pusēs. Zemesgrāfs, viņa meita un Eer-Meezahs sēdēja burta �U� pa�ā centrā, ārpusē. Pretī atradās trīs tuk�i krēsli.

-��������� Zemesgrāfa sen�iem, - paskaidroja Septembers.

Gunnars sēdēja gandrīz pretī cilvēkiem, mazliet ieslīpi. Etans ievēroja, ka cilvēki sēdēja netālu no Zemesgrāfa. Tās dro�i vien bija goda vietas.

Ka�okādu un zīdu bagātība bija satrieco�a. Etans neat�ķīra ne fasonus, ne da�ādus audumus, bet ievēroja tikai at�ķirības zīmes, kas zibsnīja gaismā, kā dārglietas. Sofoldas augstmaņu tērpi bija visās iespējamās krāsās. Pārsvarā gan bija zeltītā, tum�i-zilā un spilgti sarkanā krāsa.

Galds bija bagātīgi klāts ar metāla un koka traukiem, kas bija pildīti ar kūpo�u gaļu. Tur stāvēja maizes grozi, trauki ar dārzeņiem, kūpo�i zupas katli. Apgaismojums nāca no svecēm, kas bija novietotas uz statīviem netālu no galda. Etans ievēroja cīņu, kas notika par labākiem gaļas gabaliem un nodomāja, ka dro�i vien tāpēc sveces nav novietotas uz galda, jo tad ātri vien varētu izcelties ugunsgrēks.

Vēl gaisma nāca no metāla bļodām sienas ni�ās. Bļodas bija pildītas ar dego�u eļļu. Jebkuram Zemes viesnīcas īpa�niekam mati celtos no lielās liesmas kamīnā.

�ķīvis, kas bija Etana priek�ā, bija gatavots no varam līdzīga metāla. Vēl Etana priek�ā bija salvete, kas vairāk līdzinājās divvietīgai teltij, un nazis, kas atgādināja kavalērista zobenu.

Neskatoties uz �aubām par nezināmo pārtiku, Etana mute sāka pildīties ar siekalām. Pateicoties ka�okādas apģērbam un ugunij, kļuva pavisam silts.

Blakus ar izsalku�as hiēnas manierēm Septembers jau grauza kaulainu gaļas gabalu. Viņ� iegrūda Etanam sānos, �oreiz gan mazliet maigāk.

-��������� Ko gaidi, draugs. �ie zēni kaut ko saprot no ēdienu gatavo�anas.

-��������� Atvainojiet, bet man nav Jūsu entuziasma. Mani pagaidām vēl notur veselais saprāts un mana maigā daba.

Etans palūkojās apkārt.

Viljamss ar dīvainu skatienu bija ieurbies ēdienā, kas atgādināja burkānu un kosmiskās proteīna pāksts hibrīdu. Blakus Volters bija manāmi apmierināts ar ē�anas procesu.

Pretī Etanam Gellesponts Dju Kanē pacietīgi centās ar divu na�u palīdzību nogriezt mazus gaļas gabaliņus no kaula sev un Koletai. Gaļas gabaliņi nelidoja virsū uz apģērba, bet arī �ķīvi tie negribēja krist.

Etans palūkojās visapkārt, un pastiepās pēc kaut kā, kas atgādināja vai nu bif�teku, vai arī cepuma gabalu. Lai kas tas būtu, tas izskatījās ļoti gardi un smar�oja arī labi. Te pēk�ņi nozibēja kāds nazis un gandrīz no�ņāpa Etanam pirkstus. Na�a īpa�nieks bija resns trans, kas sēdēja netālu. Vietējais iedzīvotājs labsirdīgi uzsmaidīja Etanam un no�ņāpa sev pamatīgu gaļas gabalu.

Etans sakoda zobus, piemiedza acis un no�ņāpa sev vēl lielāku gabalu. Par laimi, uz viņa �ķīvja atradās tikai gaļas gabals. Nebija ne kādu pirkstu vai rokas gabalu. Etana priek�ā bija noliktas divas pamatīga izmēra krūzes. Gaļa atgādināja ceptu cūkgaļu, kaut arī bija diezgan asi pagatavota un nebija pārāk mīksta.

Ieraudzījis, ka krūzē ir kāds �ķidrums, Etans iemalkoja no tās. �ķidrums bija līdzīgs karstai �okolādei ar pamatīgu piparu piedevu.

Viņ� gandrīz aizrijās, kad Septembers iebikstīja viņa sānos norādīdams uz mazāko krūzi. Septembera acis spīdēja.

-��������� Klausies, draugs, �ī dēļ ir vērts pakarot. Ielejiet sev rīklē kādu malku.

Pirm�ķirīgs brūvējums!

Milzenis pagriezās un kaut ko teica Gunnaram.

Etans, gremojot kādu nepazīstamu dārzeni, paskatījās uz krūzi ar skatienu, kurā bija gan bailes , gan gribē�ana. Beidzot viņ� pacēla kausu un paskatījās tajā. Iek�ā bija tum�s �ķidrums, kurā atspīdēja sudrabota gaisma.

-��������� To sauc par �ridli�, - paziņoja Septembers un liekot metālisko krūzi pie lūpām,

nodziedāja:

-��������� Ridli-didli-da�

Dzēriens pa Etanu rīkli ielija tie�i kuņģī. Tur tas laikam satikās ar kaut ko aizdedzino�u, jo uzsprāga kā pārsildīta kolba. Pa kuņģi sāka peldēt mazas dedzino�as bumbiņas. Viena no bumbiņām lidoja aug�up pa kaklu, nodziestot kaut kur starp acīm. Etans skaļi izelpoja.

- Rid� Briesmīgi� Ridli, �ausmas�

Septembers neatsaucās. Viņ� bija aizņemts, iegrimis sevī. Arī Etans ātri vien sajuta laikam to pa�u.

Mazliet vēlāk Etans sajuta gaisā kādu saldenu aromātu. Tomēr tas nenāca no ēdiena. Etans saprata, ka aromāts nāk no diezgan brīvi ģērbtām dāmām, kas sēdēja netālu. Tātad trani lietoja parfimēriju. Pēc Zemes standartiem, tā bija diezgan primitīva produkcija. Iespējams tā bija tāda arī pēc vietējiem standartiem. Lūk kur ir vēl viena tirgo�anās iespēja. Mū�īgā vājā dzimuma tieksme izdaiļot sevi.

Simto, bet varbūt pat tūksto�o reizi Etans no�ēloja, ka nav līdzās preces, kas palika uz �Antaresa�. Viņ� iedzēra vēl vienu �ridlija� malku, un sāka vērīgāk aplūkot pie galda sēdo�os.

Viņa skatiens atdūrās pret Darmuka Braunovka personu. Prefekts bija aizņemts ar ē�anas procesu. Viņ� to baudīja bez steigas, neaplejoties ar mērci. Viņ� smaidīja un atbildēja ar galvas mājieniem uz blakus sēdo�o replikām un aizrādījumiem. Aukstasinīgs, gudrs, bīstams pircējs, nolēma Etans.

Viņa skatiens slīdēja tālāk līdz satikās ar dzirksto�u dzeltenu acu pāri. �īs acis piederēja brīni�ķīgai, varenai valkīrai, kuras vārds bija Elfa.

Kāds gods! Etans jau bija gandrīz izmetis no galvas neveiksmīgo, drīzāk gan neveiklo tik�anos ar Zemesgrāfa meitu. Viņa steidzami novērsās un veltīja savu uzmanību otram �vola� (tā to nosauca Gunnars) gaļas gabalam.

Etans jau bija ķēries pie tre�ā gaļas gabala un otrās �ridlija� krūzes, kad strauji piecēlās sers Gunnars. Etans iegrūda sānos Septemberam, kur� bija iztempis jau tādu �ridlija� daudzumu, kāds varētu nogāzt ziloni. Pēc tam pāri galdam no�ukstēja Dju Kanē:

-��������� Laiks. Tagad neko nedariet uz nesāciet runāt bez manas ziņas, neskatoties ne uz

kādām provokācijām. Braunovks un viņa kompānija meklēs jebkuru ieganstu, lai sarīkotu skandālu.

Gunnars izpleta spārnus. Pēk�ņi kliedzieni un pļāpā�ana norima līdz minimālam līmenim. Kad kļuva tik kluss, ka varēja saklausīt atsevi�ķu balsi, bruņinieks iesāka:

-��������� Tagad Jūs te visi sēdēt. Sofoklas lepnums, tā prāta zieds, likteņa lēmēji,

Sofoklas lepnuma aizstāvji. Ha! � Viņ� nospļāvās. � Mēslu kalni! Vola mēsli! Sienāzī�i! Ateju tīrītāji!

Visapkārt varēja dzirdēt niknu murdoņu un pat atsevi�ķus izsaucienus : �Apklusiniet viņu!�

-��������� Ko, jūs protestējat? � Turpināja Gunnars. � Kamēr mēs te sē�am un audzējam

savas pakaļas, Orda pa to laiku nāk uz mūsu mājām, atstājot aiz sevis netīras un asiņainas pēdas. Jā, Orda nāk. Patīk tas mums vai nē, bet Orda nāk. Pa taisnu ceļu, kā pērkonēdāja stiga nāk Orda� Kas notiks, kad tā nokļūs te? Tad jūs arī te sēdēsiet un ņirgsiet? Kad jūsu maki tiks iztuk�oti un meitas izvarotas? Ko tad darīsiet?

Pavecs trans, kas sēdēja Gunnaram pretī, piecēlās.

-��������� Mēs viņiem samaksāsim nodokļus, kā vienmēr, ser Gunnar. Pārcietīsim �o

nelaimi kā vienmēr un izdzīvosim kā vienmēr!

Gunnars paskatījās uz veco vīru.

-��������� Izdzīvos tas, kas dzīvo uz cita rēķina. Bet kas būs, ja �oreiz mūsu priek�likumi

nepatiks Nāvei? Kas būs, ja �oreiz viņas slimajā galvā dzims ideja noslaucīt Uonnomu no salas virsmas. Vienkār�i tāpat, prieka pēc. Tiks nodedzināti apkārtējie lauki un visas Sofoldas pilsētas. Ko tad tu veci darīsi ar savu �izdzīvo�anu�?

-��������� Oi! � sarunā iejaucās pazīstamā spalgā balss no galda pretējās puses. � Nebrūc

nu virsū nabaga Neueilhāgenam.

Darmuka Braunovks nopauzēja, iemalkojot mazliet �ridliju�. Kļuva tik kluss, ka Etans varēja dzirdēt kā Darmuka noliek savu krūzi uz galda. Da�as lietas uz pilnīgi sve�ām planētām tomēr ir līdzīgas. Te tagad satikās divi da�ādi pasaules uzskati. To avoti bija gan bagātība, gan nabadzība, cīņa starp jaunajiem un vecajiem, skaudība panākumiem, veiksmei, spēkam. Katrs zālē saprata to. Visi gaidīja � kas tagad notiks.

-��������� Viņ� tikai vēlas dzīvot, kā jebkur� no mums. Vismaz lielākā daļa no mums. �

Braunovks pārlaida skatienu klāteso�ajiem. No galda abām pusēm atskanēja atbalsto�a murdoņa. Prefekts turpināja:

-��������� Tas, par ko tu tur muldi, Sofoldas simtgadīgajā vēsturē vēl ne reizi nav noticis.

Kāpēc Saganaks to gribēs izdarīt �oreiz? � Viņa skatienā bija patiess izbrīns. � Sagraut Sofoldu un Uonnomu, nozīmē uz mū�iem zaudēt vietu, kur var ievākt nodokļus. Vai tad zaglis gribēs apzagt pats sevi?

-��������� Viņi tomēr tā rīkojās ar citām pilsētām, - iebilda Gunnars.

-��������� Bet nekad nedarīs kaut ko tādu Uonnamā.

-��������� Tātad mēs vienmēr drebēsim viņu priek�ā? Bāzīsim degunu dubļos? � Norūca

bruņinieks. � Es nerunā�u ilgi. Cīņa! � Viņ� izpleta spārnus uz sāniem un pacēla tos aicino�ā �estā. � �oreiz cīņa! Nesamierināma un ilga! Līdz galam!

-��������� Domāju, man tev jāpiekrīt, - noteica Braunovks.

-��������� Ko? � Gunnars aiz pārsteiguma atlēca malā.

-��������� Ja vien, - turpināja prefekts, noslaukot muti ar salveti, - man patiktu pa�nāvība.

Sākot kauju, mēs tie�ām izdarītu pa�nāvību. Mēs ar tevi neko nepanāktu. Tie�ām, nāve atnestu mums cie�anu izbeig�anos, bet tas nav risinājums priek� manis. Es esmu tikpat drosmīgs kā viņ�, - prefekts palūkojās uz Gunnaru, - bet es esmu arī saprātīgs un praktisks. Ienaidniekam ir �etrreiz lielāki spēki un viņ� nepavada visu savu dzīvi tirgojoties, audzējot dārzeņus vai mierīgi ceļojot ar prāmjiem, bet gan slepkavojot un karojot. Mums uzvarēt ir tikpat liela cerība, kā sienāzim aizbēgt no pērkonēdāja stigas.

Gunnaru �īs runas nepārliecināja.

-��������� Neskatoties uz to, ka tu tie�ām proti domāt, prefekt, es arī esmu domājo�s un

saku tev, ka mēs uzvarēsim. Uonnomas sienas ir pārāk augstas, lai pretinieks varētu uzrāpties uz tām, un pārāk biezas, lai tās sadragātu. Viņi nespēs saraut tīklus un ķēdes, kas sargā ieeju līcī.

-��������� Bet kā ar aplenkumu? � jautāja Braunovks, iemalkojot �ridliju�.

-��������� Pēc iepriek�ējas sagatavo�anās, mēs varēsim izturēt ilgāk nekā ienaidnieks.

Neviens barbars nesēdēs mierīgi savās ragavās un neskatīsies uz pretinieku. Viņiem nav tāds raksturs. Saganaka bandīti pa�i gāztu savu vadoni, ja tas viņiem to pavēlētu.

-��������� Tu esi pateicis visu? � Atskanēja no galda neizteiksmīga balss. Vidēja vecuma

trans ar sirmu bārdu palūkojās uz Gunnaru. � Salīdzinājumā ar liekāko daļu no mums, tu vēl esi puika, kas ātri iegājis vīru kārtā. Ja esi izteicis visus savus priek�likumus, tad vari uzzināt manu viedokli. Kāpēc mums būtu tevi jāatbalsta, jaunekli? Cik daudz tavs paziņojums ir saistīts ar tavām ambīcijām? Vai jauneklības degsme nenomāc saprātu?

-��������� Tāpēc, ka es� � iesāka Gunnars, bet viņu pārtrauca.

-��������� Es to necietī�u, Hellort, - atskanēja zema balss no galda otras puses.

Trans, kas piecēlās, nebija gar� � nē, drīzāk īss salīdzinājumā ar pārējiem, bet viņam bija tik kupla miesas uzbūve, ka likās � tur stāv kvadrāts. Varenais ķermenis bija ar gadiem sarucis garumā un izplūdis. Bet balss bija kā skalpelim salīdzinājumā ar galda na�iem. Mazās melnā acis bija dziļi noslēptas zem kuplajām uzacīm. Trans izskatījās iebiedējo�i varens.

-��������� Es nemēģināju kādu apvainot, - klusu atvainojās Hellorts. � Vismazāk tas

attiecās uz tevi, Balavēr.

Etans lēnītēm paliecās uz priek�u, cen�oties neizrādīt savu interesi. Tātad tāds izskatās slavenais Balavērs Longakss, viscienījamākais Uonnomas karavīrs. Pēc Gunnara stāstīta, Etans cerēja ieraudzīt milzi, nevis kroplīgu punduri. Tranu ģenerālis nebija gigants fiziskā ziņā, bet gan citā jomā.

-��������� Jā, Hellort. Kā tu redzi, mani arī ļoti uztrauc �is jautājums. Es piekrītu

Rudbārdim� neskatoties uz viņa jaunību. Viņā varbūt ir nepacietīgs, bet neuzskatiet to par ambīcijām. Viņam uz pleciem ir karavīra galva. Sofolda � pati stiprākā province, - ar lepnumu turpināja Balavērs. � Ja arī kāds var pretoties Ordai, tad tie esam mēs. Tai jābūt Sofoldai. Bet mums jārēķinās tikai ar saviem spēkiem. Neviens � ne Fulos-Tervo no Aihusas, ne Veg-Tateva no Meklevenas neatsūtīs nevienu karavīru, baidoties izsaukt Saganaka dusmas.

-��������� Tātad tu esi pārliecināts, ka mēs uzvarēsim? � Jautāja Braunovks.

-��������� Protams, nē, - mierīgi atbildēja ģenerālis. � Es jums nemelo�u, kungi. Tāda

mēroga kaujā ir daudz nezināmo. Neviens karavīrs neriskēs prognozēt, kā tā beigsies. Bet varu teikt tikai vienu. � Balavērs turpināja, neskatoties uz to, ka prefekts gribēja iejaukties pa vidu. � Es savas dzīves gaitā esmu redzējis, kā izaug un nostiprinās Uonnoma. Tas kļūst bīstami Saganakam, un viņ� to saprot. Lūk arī iemesls, kāpēc mūs vajadzētu iznīcināt. Vismaz viens no iemesliem. Orda ir uzblīdusi un kļuvusi slinka, saņemot nodokļus. Tā jau sen nav pa īstam karojusi.

-��������� Un vēl mums palīdzēs mūsu draugi no zvaigznēm, - piebilda Gunnars. � Varbūt

kāds domā, ka viņu parādī�anās tie�i tagad ir nejau�a?

Simtiem kaķveidīgo acu tagad skatījās tie�i uz Etanu. Likās, ka visi skatieni ieurbu�ies vienā vietā � pieres vidū zem matiem. Radās vēlē�anās pakasīt �o vietu, bet Etans to nedarīja, tikai viegli pa�ūpojās. Arī visi klāteso�ie sakustējās.

-��������� Dīvaini pēc formas, - nesatricināmi teica nolādētais Braunovks, - bet ne pēc spēkiem. Mums ir vajadzīgi daudz lielāki spēki nekā ir �iem viesiem no zvaigznēm.

-��������� Ha! � Iesaucās Septembers. Etans ar izbrīnu paskatījās uz viņu. Visi pārējie arī.

Milzenis uzlika kāju uz galda, tad uzlēca uz tā un sāka soļot pa to nospārdot no galda ēdiena bļodas un �ridlija� krūzes. Kad viņ� pārlēca uz galda otru pusi, neviens nenolaida skatienu no Septembera.

Noliecies, Septembers satvēra Gunnara krēsla aizmugurējās kājas un viegli pacēla bruņinieku ar visu krēslu gaisā. No pūļa atskanēja izbrīna saucieni. Pēc tam tie pārvērtās par atbalsto�u murdoņu.

Septembers nolaida Gunnaru, vēlreiz devās pāri visam galdam, un apsēdās savā vietā.

-��������� Lieliska spēka demonstrācija, - Etans izteica komplimentu.

-��������� Arī tu to varētu izdarīt, draugs. Domāju vajadzēja tā pajokot. Iepriek� ar

Gunnaru nebijām to izmēģināju�i. Esmu ļoti priecīgs, ka izdevās tas ko biju iecerējis. Visa zāle smietos, ja būtu Gunnaru nometis zemē, - milzenis iemalkoja �ridliju�, �āpstinot muti. � Vispār jau viņ� laikam ir vieglākais no traniem. Bet ja es viņu nomestu zemē�

Etans nesāka pārliecināt, ka Septembers paceltu Gunnaru arī tad, ja tas svērtu tik pat, cik viņa auguma cilvēks. Blakus Zemesgrāfam kāds piecēlās un pavicināja ar roku, lai pievērstu sev uzmanību. Tas bija Eer-Meezahs.

-��������� Varu jums teikt, - atskanēja burvja spēcīgā balss, - ka �ie sve�zemnieki ir vēl arī

gudri. Viņu burvis ir tikpat� nu gandrīz, tikpat gudrs kā es�

Ar teatrālu �estu viņ� norādīja uz skolotāju.

-��������� Piecelieties, Viljams, - norūca aiz savas krūzes Septembers. Viljamss ātri pielēca

kājās. Viņ� izskatījās, kā bērns, kur� aplūko galdu pilnu ar cepumu traukiem. Un tūlīt pat apsēdās.

-��������� Pārējiem ir vēl daudzas apbrīnojamas īpa�ības, - uztraukts turpināja Gunnars. �

Un visi ir gatavi mums palīdzēt �ajā svētajā karā!

-��������� Par ko viņ� runā? � Jautāja Dju Kanē. � Nepārzinu tik labi viņu valodu, lai

saprastu, par ko viņi tur muld.

-��������� Viņ� tagad visiem stāsta, cik mēs esam draudīgi, - bez emocijām atbildēja Etans,

cen�oties sakoncentrēt savu uzmanību uz Gunnara runu.

-��������� O! � izdvesa rūpniecības magnāts, un ar apmierinātu seju atspieda muguru pret

krēslu. Etans domāja, ka trani �ādu uzvedību var novērtēt kā satrieco�u drosmi.

-��������� Es tā nedomāju� � iesāka Darmuka Braunovks, bet Gunnars neļāva viņam

turpināt.

-��������� Brīvību! Brīvību! � Skaneja saucieni no visām pusēm.

-��������� Jā� tagad ir laiks� cīnīties� bet ja mēs zaudēsim?.. iero�i� cik laika?..

ģimene� brīvība!

Piecēlās Zemesgrāfs. Lielajā zālē iestājās godbijīgs klusums.

-��������� Sapulcē izskanēja nopietns priek�likums. Domes locekļi un Sofoldas bruņinieki,

ir atskanējis aicinājums uz cīņu par brīvību. Lai arī kādi nebūtu pretargumenti, tas izraisa lielu interesi. Es to noformulētu tā.

-��������� Vai �is jautājums tiks izlemts balsojot? � Jautāja Etans Septemberam.

-��������� Jā, draugs. Dzeriet savu dziru, - gigants sakoda zobus. � Lieta ir nopietna. Es jau

sāku cienīt vietējos.

Zemesgrāfs pacēla roku ar kausu un turēja to izstieptu sev priek�ā. Pārējie, arī dāmas (ievēroja Etans), izdarīja to pa�u. Maza tranu grupa svārstījās, bet pēc tam nokopēja Zemesgrāfa kustības.

-��������� Mums, protams, nav balss tiesības, - teica Septembers, - bet piedalīties ta�u

varam. Man liekas tā būs labāk.

�ajā klusumā atskanēja Zemesgrāfa balss:

-��������� Tā ka katrs pazīst savu kaimiņu�

Atskanot �iem vārdiem, Septembers un lielākā augstmaņu daļa nolika savas krūzes uz galda, iz�ļakstot burvīgo �ridliju� uz galda, ēdiena, grīdas, apģērba. Pārējie cilvēki izdarīja to pa�u, bet sekundi vēlāk.

Herolds uzkāpa uz augsta krēsla pa labi no Zemesgrāfa, un sāka skaitīt, bet Gunnars viņu apsteidza. Pirms vēl herolds bija beidzis skaitīt, bruņinieks iekliedzās no prieka un svieda savu krūzi augstu gaisā.

-��������� MĒS CĪNĪSIMIES! � Auroja viņ�.

Kliedzienu tūlīt pat atbalstīja desmitiem tranu.

-��������� Mēs cīnīsimies! Mēs cīnīsimies!

Gunnars pieskrēja un apskāva veco Balavēru. Pēc tam viss sajuka: kliedzieni, tosti, apskāvieni. Jautrību papildināja muzikanti, kuri sāka spēlēt kaut ko mar�am līdzīgu. Vairāki trani pieleca kājās un sāka dejot. Citi, izskatījās, ka gatavi iz�ķaidīt viens otru bel�ot pa pleciem.

�ajā troksni un sajukumā neviens nemanīja, ka Braunovks piecēlās, piegāja pie Zemesgrāfa, un kaut ko klusi pasakot, devās projām.

Beidzot Etanam izdevās pievērst sev Gunnara uzmanību. Viņ� tam izstāstīja par prefekta nemanāmo nozu�anu.

-��������� Tu vēl no viņa sagaidīsi nepatik�anas, - brīdināja Etans. Bet bruņinieks bija

pārāk aizņemts ar priecā�anos par viņa sapņu piepildī�anos, lai nopietni ieklausītos Etana vārdos.

-��������� Dome nobalsoja pret viņu, - mierīgi teica Gunnars. � Ko viņ� tagad var izdarīt?

Neko! Viņ� tagad ir bezpalīdzīgs, kā bērs, pie tam vēl ļoti apmulsis. Aizmirsti par viņu. Vai tad tu vēl neesi sapratis? Mēs gatavojamies cīnīties ar pretinieku!

Etans pagriezās un ieraudzīja ģenerāli Balavēru, kuru bija aplenku�i vecie trani. Tur bija viegli uzsitieni pa pleciem un klusas sarunas. Uzmanīgāk paskatoties, Etans ievēroja, ka viņi visi raud. Etans aizgriezās.

�ajā laikā Zemesgrāfs centās atjaunot zālē vismaz kaut ko līdzīgu kārtībai. Viņ� meta zemē traukus un krūzes, mēģināja izmantot herolda balsi, bet bezcerīgi. Pēc tam, laikam sapratis savas ieceres neveiksmi, padeva muzikantiem kādu zīmi.

Kara mar�us nomainīja traka, ritmiska mūzika. Ar kliedzieniem Domes locekļi sabīdīja galdus pa malām. Atbrīvojo�os laukumu tūlīt pat aizpildīja tranu pāri, kas lēkāja un griezās mūzikas ritmā.

Interesanti, ka �ī enerģiskā dejā bija pavisam īsa salīdzinājumā ar Zemes dejām. Neskatoties uz savu vareno augumu, dejotāji ātri vien apsēdās zāles malā, smagi elpojot. Bija acīmredzams, ka parasti kustoties pū�ot pastāvīgam vējam, traniem nebija vajadzības trenēt savas plau�as. Tāpat arī viņu kustības uz ledus bija ļoti graciozas, bet dejas kustības izskatījās neveiklas. Tranu ritma un koordinācijas izjūtas stipri at�ķīrās no cilvēku izjūtām. Etans to visu piefiksēja savā galvā, ja gadījumā nāktos bēgt no vietējās policijas. Tā jau agrāk ir bijis.

Uz ledus gan viņi ātri panāktu un aplenktu.

Kopumā jautrība, smiekli un jezga tikai pastiprinājās. Tagad visi atradās vislabākajā garastāvoklī. Gan jau vēl atnāks laiks sīkākām pārdomām, kad apjautīs �odiendienas pieņemtā lēmuma svarīgumu.

Etans apmierināts vēroja notieko�o. Tad kāds viegli pieskārās viņa plecam. Etans pagriezās un viņa skatiens atdūrās pret Elfas Kurdag-Vlatas pilnīgajām krūtīm. Etans steidzās novērst skatienu, bet arī paskatījies augstāk, nemaz nekļuva mierīgāks.

-��������� Kā redzi, augstdzimu�ais ser Etan, - viņa teica, - mani vēl neviens nav uzlūdzis

uz deju.

Tas glu�i neatbilda patiesībai, jo vairāki jauni trani jau bija iedzīvoju�ies zilumos.

-��������� Varbūt sers Gunnars� � nedro�i piedāvāja Etans.

-��������� Fu! Viņ� ir pārāk aizņemts. Nepārtraukti pieņem apsveikumus, sakarā ar to, ka

�oreiz pārspējis prefektu. Es gribu dejot ar tevi, - viņa pazemināja balsi. � Es neesmu aizmirsusi par tavu meistarību� tuvcīņa. Vai tu dejo arī tikpat labi?

-��������� O, nē, - atbildēja Etans, pasperot soli atpakaļ un konstatējot, ka tālāk nav kurp

atkāpties, jo viņa mugura jau atspiedās pret galdu. � Man nav ne mazākās sapra�anas par jūsu dejām. Un man ir divas kreisās kājas. Un vispār esmu ļoti neveikls.

-��������� Tam, protams, es nevaru noticēt, - iebilda Elfa un sagrāba Etana roku ar savu

spārniņu, kur� varbūt arī bija viegls, bet tam bija dzel�aini muskuļi. Lai netiktu norauts no krēsla, Etans piecēlās pats.

-��������� Iesim, pievienosimies pārējiem.

Pirms Etans paspēja iebilst, viņi jau atradās zāles vidū starp gigantiskiem pleciem un matu kalniem. Mūzika bija sve�a, bet nelikās pārāk eksotiska. Sofoldas deju zīmējums nelikās pārāk sare�ģīts. Diezgan ātri Etans jau sāka just patiku no �īs nodarbes. Un nebija vairāk svarīgi, ka �is flirts ir saistīts ar zināmu risku.

Kaut kādā ziņā viņu izglāba sers Gunnars. Bruņinieks atradās aiz Etana. Viņ� uzlika roku Etanam uz pleca un teica labestīgā balsī:

-��������� Ser Etan, es tevi izaicinu.

-��������� Kā lūdzu? � neko nesaproto�ā balsī jautāja Etans, paklūpot pats pret savu kāju.

-��������� Izaicinājums! Ahā, izaicinājums! � Ierēcās pūlis.

Likās, tikko Etans bija pazaudējis līdzsvaru, kā apkārt jau bija atbrīvota brīva vieta. Visi nogaido�i skatījās uz Etanu un Gunnaru.

Pa to laiku bruņinieks jau bija noņēmis savu apmetni, jaku un rotaslietas.

-��������� Pagaidiet! � samulsis iesāka Etans. � Es tikko esmu iemācījies dejot. Kāds vēl

izaicinājums?

-��������� Tas nav nekas īpa�s, ser Etan, - skaidroja Gunnars, iesildot masīvās rokas un

izstaipot spārnus. � Vienkār�a para�a. Saimnieka un viesa lau�anās pieder pie labā toņa. Man atgādināja, ka �odien vēl neviens nav lauzies. Tagad ir pienācis laiks.

-��������� Es nepiekrītu, - kategoriski paziņoja Etans. � Un vispār� � viņ� paspēra da�us

soļus atpakaļ. � Kāpēc es? Kāpēc Jūs nevarētu apmainīties ar �ādu draudzības �estu ar seru Septemberu?

-��������� Es jau labprāt, - pasmaidīja bruņinieks, - bet paskaties pats.

Etans pagriezās. Septembers bija izstiepies uz galda pilnā augumā. Viņa gai�o matu �ķipsna bija iekritusi bļodā ar atdzisu�o zupu. Viņ� savā varenajā rokā joprojām turēja krūzi un krāca kā rēco�s lācis.

-��������� Es pamodinā�u augstdzimu�o bruņinieku, - teica Etans. � Un patie�ām, ser

Gunnar, es nederu tādām lietām. Un� ja tu gribi cīnīties, tad te vienkār�i ir pārāk maz vietas.

-��������� Tava kautrība dara tev godu, ser Etan, - ar apbrīnu teica Gunnars. Viņ� jau bija

izģērbies līdz jostasvietai. �ādā paskatā, viņ� nobiedētu jebkuru Zemes frizieri.

-��������� Dodiet mums vietu cīniņam! � bruņinieks apgāja ap zāli puslokā, izple�ot

milzīgās rokas kā divus pusmēne�us.

Nu �ī lau�anās nebeigsies ar kāda nāvi, sevi mierināja Etans. Būs vien jālau�as, pierādot savu draudzību. Viņu iedro�ināja tas, ka viņ� bija redzējis, ar kādu vieglumu Septembers pacēla Gunnaru kopā ar krēslu.

Etans centās nepievērst uzmanību pūlim. Trani trok�ņoja kā piedzēru�os Konventa locekļu bariņ�. Viņ� atvairīja Gunnara māņu sitienu, atkāpās soli atpakaļ, un centās satvert bruņinieka vidukli, bet tūlīt pat saņēma varenu sitienu pa galvu no labās puses. Gar acīm nodzirkstīja kā dzirksteļu spiets no ugunskura.

Etans nopurinājās un saņēma sevi rokās. Sers Gunnars stāvēja da�us metrus tālāk un smīnēja. Te būs vajadzīga viltīgāka taktika. No pūļa atskanēja kliedzieni: �Lielisks uzbrukums!� un �Labs sitiens!�. Pretinieks bija vieglāks, bet mierīgi varēja noraut galvu, kamēr tu atradīsi viņa vājās vietas, saprata Etans.

Labi, viņ� pamēģinās darboties savādāk, ja vien spēs kaut ko atcerēties.

Sers Gunnars atkal devās uzbrukumā. Pamānīja ar kreiso spārnu, bet sita ar labo. Etans paspēra soli sāņus, kreiso roku nolika aizsardzībai, bet ar labo sita pretiniekam pa ribām, vietā, kur sākas spārni, bet ar nāko�o sitienu � pa �okli. Viņ� griezās apkārt un viņa papēdis negaidīti trāpīja bruņiniekam pa muguru. Etans knapi noturējās kājās, bet Gunnars izstiepās uz grīdas visā augumā. Sakumā ar �ausmām Etans nodomāja, ka kaut ko bruņiniekam salauzis. Trans izrādījās izturīgs. Tas pagriezās un norūcās.

-��������� Kā tu to izdarīji, ser Etan?

-��������� Nāc �urp, un tu to uzzināsi atkal, - Atbildēja Etans, smagi elpojot.

Gunnars piecēlās kājās un �oreiz sāka uzbrukumu daudz uzmanīgāk. Etans atļāva saķert savu labo plecu, tad rāvās sāņus, pacēla elkoni un iesita ar to pa pretinieka varenajām krūtīm. Gunnars pārsteigts iesēcās. Etans noliecās, saķēra pretinieka plaukstu, parāva uz sevi, ar to nogāzdams bruņinieku. Tad uzmanīgi uzlika savu pēdu uz pretinieka diafragmas. Kamēr Gunnars normalizēja elpo�anu, Etans atkāpās sāņus.

Pūlis pārsteigts, klusēja. Uz Zemes Etana kustības izskatītos lēnas un neveiklas, bet te tās līdzinājās burvestībām.

Ser Gunnars apsēdās, turot vēderu, un pasmaidīja.

-��������� Man vajadzēja to paredzēt. Ser Etan, iemācīsi man savu pēdējo paņēmienu?

-��������� Protams. Sāksim ar�

Viņam nebija lemts turpināt, jo jau pēc da�ām sekundēm visi aplaudēja un centās uzsist uz Etana pleca. Ja tas ilgtu vēl kādu minūti, viņ� lūgtu sevi pasaudzēt no tik vētrainu emociju izrādī�anas.

Sliktākais, kā ievēroja Etans, bija tas, ar kādām dedzino�i dzirksto�ām acīm uz viņu skatījās Elfa.

Kāds no pūļa iespieda viņam rokās �ridlija� krūzi. Kreisā kāja sāpēja tajā vietā, ar kuru bija iesitis Gunnaram. Etans iedzēra da�us malkus un atklāja, ka Koleta Dju Kanēvēro viņu ar dīvainu sejas izteiksmi.

Nakts vidū Etans pamodās. Nosalis viņ� nebija. Lai arī ledainais nakts vēj� bija pietiekami ass. Pēc vairākiem nesekmīgiem mēģinājumiem aizmigt, Etans salika rokas aiz galvas un skatījās uz baldahīnu, kas karājās virs gultas. Viņa apģērbs bija saburzījies un berza miesu.

Vajadzēja steidzami atrisināt problēmu ar Zemesgrāfa meitas uzmanības apliecinājumiem., jo tas varēja izjaukt patreizējās labās attiecības ar viņu.

Etans neko nezināja, kā uz tādām lietām skatās te. Bet ja kāds būtu sajutis ko nelabu un iegājis toreiz istabā, varētu būt lielas nepatik�anas. Viņiem ātri vien atgādinātu, ka nav te īpa�i vēlami. Pat draudzīgās attiecības ar Gunnaru varēja momentāni pazust.

Beidzot Etans pagriezās un sāka zem segām meklēt savu kreklu. Uzvilkt to bija diezgan grūti, jo dega tikai viena svece. Termometrs rādīja temperatūru, pie kādas neviens normāls cilvēks nelīstu no gultas ārā. Etana galvā rosījās tik smagas domas, ka viņ� aukstumam nepievērsa nekādu uzmanību.

Uzvilcis kreklu, viņ� atvēra durvis un izgāja no istabas. Etans labi zināja, kur atrodas Zemesgrāfa apartamenti. Vajadzēja tikai sekot pakāpieniem un vēja izpūsto koridoru pagriezieniem. Tikai da�as sveces un eļļas lampas apgaismoja Etana ceļu.

Naktī pils ar caurvējiem un da�iem gulo�iem sargiem likās auksta, pamesta kā kalns uz Mēness.

Viss tas likās absurdi. Ko Etans gribēja darīt? Pamodināt Zemesgrāfu nakts vidū? No otras puses tas varētu būt labākais laiks �ādām sarunām. Nevienas liekas auss. Varētu aprunāties divatā, bez lieciniekiem. Tas varētu samazināt Etana apmulsumu. Bet jautājumu vajadzēja atrisināt pēc iespējas ātrāk.

Tā, Zemesgrāfa apartamenti bija tepat aiz pagrieziena. Viņ� teiks sargiem�

Etans apskatīja zāli, mēģināja ieskatīties tumsā daudz uzmanīgāk. �ajā blāvajā gaismā bija grūti saprast, bet likās, ka te nav neviena sarga. Dīvaini. Etans nokļuvis līdz vajadzīgajām durvīm, mazliet pagaidīja.

Kā izrādījās, sargi bija uz vietas. Abi. Nevainojami ietērpti ādās un bruņā. Viens bija pienaglots pie sienas ar diviem gariem �ķēpiem. Viņa sejā bija redzamas bailes un pārsteigums. Otrs gulēja uz grīdas ar nedabiski sāņus pagrieztu galvu. Viņa asinis bija izliju�as uz gludajiem akmeņiem.

Tūlīt pat galvā radās vairāki izskaidrojumi notieko�ajam. Nevienam no tiem nebija nekādas jēgas. Atrodoties pirmā mirkļa �okā, Etans nevarēja sevi piespiest domāt par to, ka tiem, kas varēja tik viegli tikt galā ar diviem apbruņotiem sargiem, Etans neliksies nopietns pretinieks. Viņ� pabāza galvu pa durvīm un palūkojās iek�ā.

Aina, kas viņam atklājās, varētu būt ņemta no kādas bezgaumīgas Zemes operas, kura ir pilna ar statistiem, kas pārspīlētu �estikulē.

Milzīgā gultā ar baldahīnu gulēja Zemesgrāfs. Viņu spilvenos bija iespiedu�i divi vareni trani vienādās maskās. Tre�ais ar nazi rokā stāvēja blakus, un bija gatavs to pielietot. Gellesponts un Koleta Dju Kanē sēdēja blakus ar aizbāztām mutēm. Viņi bija piesieti pie milzīgiem krēsliem. Ceturtais trans, turot rokās asiņainu zobenu, vēroja visu notieko�o.

Etans pagriezās, pieliecās un pacēla nogalinātā sarga �ķēpu. Galvā momentāni radās divi turpmākās rīcības varianti. Viņ� varēja iebrāzties istabā, nogalināt visus �etrus slepkavas, atbrīvot Dju Kanē un līdz ar to iemantot visu apbrīnu un cieņu. Vai arī pagriezties, ieskriet zālē un kliegt no visa spēka, kā brokeris izsoles laikā, kamēr kāds neatskries palīgā.

Loģika un apziņa, ka viņ� labāk rīkojās ar dārza �ķērēm nekā ar �ķēpu, lika izvēlēties otru variantu. Tas varbūt nebija tik varonīgs, toties daudz praktiskāks. Etans pagriezās, paspēra da�us soļus zāles virzienā, un ieaurojās cik skaļi vien varēja:

-��������� Trauksme, netīrie slepkavas, noziedznieki, bendes! Celieties aug�ā! Palīgā, palīgā! Zemesgrāfu slepkavo! Sardze, bruņinieki, mācītāji! Devalvācija, kursa kri�anās, konkurence!

Dīvains skaņu vilnis izplatījās pa pili, kad Etana kliedzieni atbalsojās pret aukstajām sienām. Tas izplatījās pa koridoriem, pagriezieniem, gar ledus celiņiem. Akmeņi iedunējās, kā bi�u strops, kur� izkustināts ar koka nūju.

No istabas izleca viens no slepkavām. Milzīgais trans, kuru visu klāja bieza spalvu kārta, ar zobenu rokās taisījās uzbrukt kreisajā pusē. Tā bija viņa liktenīgā kļūda, jo Etans jau gaidīja viņu labajā pusē.

Pagāja tikai da�as sekundes, kad slepkava jau bija caururbts tie�i ķermeņa vidū.

Trans iesēcās augstā balsī, kā meitene, kas tikai vēl vairāk palielināja augo�o trok�ņu vilni. Zāles galā jau parādījās skrejo�as figūras. Etans metās tām pretī.

Un nogāzās pustumsā, aizķeries aiz nogalinātā sarga ķermeņa.

Viņ� nogāzās uz nogalinātā muguras. Garā, slikti tumsā redzama figūra virs viņa atvēzēja zobenu cirtienam. Blāvajā eļļas lampu gaismā nospīdēja divi ilkņi. Zobens laidās lejā, un Etans dzirdēja, kā asmens �ķeļ gaisu. Nepazīstamais norūca ar izbrīnītu intonāciju, jo zobens bija atsities blakus Etanam pret grīdu. Tērauda asmens bija saplēsis Etana kreklu un iz�ķīlis lielu dzirksteļu kūli no akmens grīdas. Kaut kas neass atdūrās pret Etana vēderu.

Tas bija spalvains bultas neasais gals. Bulta jau bija paspējusi ieurbties kādam vēderā. Vēl pēc mirkļa Etanam virsū uzgāzās asiņains, spalvām klāts ķermenis.

Iespējams tas bija vieglāks, nekā varēja gaidīt pēc milzīgajiem trana izmēriem, bet tam bija miru�ā svars. Minūti vēlāk kādas rokas palīdzēja Etanam tikt ārā un piecelties. Viņ� ieskatījās pustumsā. Starp saskrēju�ajiem bija arī Gunnars. Garām steidzās daudzi kāju pāri. Zāles akmens sienās varēja dzirdēt vaidus un skrieno�o kāju dunoņu.

-��������� Vareni, ser Etan, - noteica bruņinieks, palīdzēdams Etanam piecelties. � Liels

tev paldies!

-��������� Tev arī paldies, - atbildēja Etans, smagi elsojot. Viņ� ar pirkstiem norādīja uz

vēderu, kur bija atdūries bultas gals, pirms salū�anas.

-��������� Tas nebiju es. � Gunnars pamāja uz figūru, kas pustumsā stāvēja blakus.

Svaksusam dal-D�aggeram rokās bija milzīgs loks. Tas bija gandrīz tikpat liels, cik trans. Lokā jau bija ielikta jauna bulta. Svaksuss pamāja Etanam, pagriezās un izgāja no zāles.

Gunnars notupās uz ceļiem, apgrieza beigto ķermeni, kas joprojām bija rokās sa�ņaudzis zobenu, otrādi un ieskatījās tā sejā. Pa to laiku Etans mēģināja vismaz daļēji notīrīt asini no sava apģērba.

-��������� Tu pazini viņu? � ziņkārīgi noprasīja Etans.

-��������� Nē, bet tas mani nepārsteidz. Tādi cilvēki sevi�ķi rūpējās par savu anonimitāti.

Kas te notika?

Nebildis ne vārda, Etans veda Gunnaru istabā, kurā bija pirms mirkļa ielūkojies. Tagad tur bija vismaz divdesmit trani. Viņu sejas nebija sevi�ķi draudzīgas. Tagad te notika pamatīga pārmeklē�ana. Tika apskatītas arī visas, pat mazākās, ni�as sienās.

Dju Kanē jau bija atsieti. Koleta berzēja notirpu�ās locītavas. Etans iedomājās, kādas sāpes var radīt virves �ajā aukstumā. Ieraudzījusi Etanu, Koleta spēra soli pretim, bet tad piespieda sevi apstāties un novērsa acis.

Viņa smejas par mani, drūmi nodomāja Etans.

-��������� Jūs paspējāt tie�i laikā, ser, - teica Dju Kanē. � �ie noziedznieki pamodināja mūs. Mēs pat nepaspējām atvērt acis, kad jau bijām sasieti. Mēs�

Starp viņiem iestājās Zemesgrāfs un pieklājīgi, bet stingri uzlika savu spārnu uz Etana pleca.

-��������� Apsolu tev, ser Etan. Cīņa ir neizbēgama un tur neko nevar darīt. Bet, ja

Uonnoma uzvarēs, tad zvēru pie visiem saviem sen�iem, ka visi mūsu spēki un līdzekļi tiks ziedoti, lai nogādātu jūs tur, kur vēlaties nokļūt, pat ja tas būs pasaules otrā galā. Esmu tev parādā savu dzīvību. Tikai da�i Sofoldā ir pelnīju�i tādu slavu, kāda pienākas tev.

Viņ� pagriezās, lai sasveicinātos ar savu meitu, kura ienāca istabā. Viņa apkampa tēvu, pagrie�ot savu seju pret Etanu.

Etans nodūra galvu. Sentimentālā scēna darbojās kā aicinājums uz atlaidi tirdzniecības darījumā, nodomāja viņ�.

-��������� Neesmu pārliecināts, ka visu pareizi sapratu, ser Etan, - teica Gunnars, berzējot

rokas.

Viņ� dro�i vien pārsteigts bija pielēcis no gultas, jo Etans ievēroja, ka bruņinieks stāv bez apģērba. Tikai rokās bija zobens.

-��������� Kāpēc viņi sasēja divus tavus draugus?

-��������� Tas ir acīmredzams, - noguru�ā balsī skaidroja Etans. � Viņi gribēja nogalināt

Zemesgrāfu. Gribēja, lai visi domā, ka to izdarīju�i Dju Kanē. Pēc visa tā būtu sagruvu�i plāni cīņai ar Ordu. Un arī mēs, cilvēki, būtu nokļuvu�i neapskau�amā situācijā. Gunnar, tu ta�u tik pat labi, cik es, zini, kas aiz tā visa stāv?

Bruņinieks vilcinājās, tad viņa sejā varēja redzēt satricinājumu.

-��������� Prefekts? Viņ� neuzdro�inātos!

-��������� Kur� tad uzdro�inātos? Kāpēc ne viņ�?

-��������� Draugs mans, tu tomēr maldies. Zemsgrāfa nāve nevarēja ietekmēt mūsu

lēmumu cīnīties ar Ordu. Meita būtu mantojusi tēva troni, un tiktu iecelts jaunais Zemesgrāfs. Dome paziņotu viņa vārdu.

-��������� Skaidrs, - noburk�ķēja Etans. � Saki, vai Elfai pa�ai bija jānosauc jaunais

Zemesgrāfs?

-��������� Protams nē! Ja Zemesgrāfs ir atstājis mantinieci, nevis mantinieku, vecākie

piedāvā pretendentus, kurus izvēlējusies Dome. Kādam ta�u jāturpina dzimta.

-��������� Pareizi, - Etans saspringti domāja. � Un kuru tad Dome piedāvātu?

-��������� Es neesmu par to domājis, - atbildēja Gunnars. � �aubos, vai tāds pretendents

jau noskatīts. Zemesgrāfs dzīvos vēl ilgi. Visādā ziņā es varu cerēt, ka izvēlēsies mani, - viņ� novērsa skatienu, - bet varbūt arī ne.

Bruņinieks pacēla galvu. Viņa acis kļuva platākas. Varēja redzēt, ka viņ� kaut ko pārdomā.

-��������� Tagad es tevi sapratu, ser Etan. Jā, lai iegūtu troni, vai iesēdinātu tur savus

bērnus� jā, viņ� varēju būt spējīgs uz to.

Viņi da�as sekundes stāvēja klusējot. Uz sliek�ņa parādījās karavīrs. Bruņas kaut kā �ķībi stāvēja uz viņa auguma. Laikam bija ģērbies lielā steigā.

-��������� Neviens nav atrasts, ser. Baidos, ka viņi ir aizbēgu�i un jau pametu�i pili.

-��������� Uzmanīgāk, - dusmīgi atsaucās Gunnars. � Viņi varēja kaut kur noslēpties.

Piemēram, virtuvē. Apskatiet vēlreiz katru kaktu, pat pagrabus. Atrodiet tos!

Bruņinieks pagriezās pret Etanu.

-��������� Tu nesaskatīji viņu sejas?

-��������� Diem�ēl, nē. Baidos, es nekā neredzēju pēc tam, kad biju nodūris �o, - pēk�ņi

viņ� tikai tagad saprata, ko bija nodarījis. � Es� piedod, Gunnar, man ir mazliet nelabi.

-��������� Es� redzēju vienu, - teica Koleta. � Nē, divus.

Etans izbrīnīts pagriezās pret meiteni.

-��������� Es domāju, ka Jūs nesaprotat Tranu valodu.

Viņa pārmeto�i paskatījās uz Etanu.

-��������� Domājat, es pavadu laiku ietinusies segās un mācoties rokdarbus? Es pamazām

mācos valodu. Un tētis arī. Viņ� da�reiz� ir mazliet izklaidīgs. Bet citādi viņ� ir ļoti spējīgs cilvēks. Turklāt viņam ir fotogrāfiska atmiņa� Man liekas, kas es sapratu, ko teica Gunnars. Viņ� gribēja zināt, vai mēs neatpazinām kādu no aizbēgu�ajiem slepkavām. Vai nav tiesa?

-��������� Jā, Jūs domājat, ka iegaumējāt, kā viņi izskatās?

Koleta pamāja.

-��������� Ko viņa teica? � Ar interesi balsī jautāja Gunnars.

-��������� Viņa domā, ka atpazīs divus slepkavas, ja atkal tos ieraudzīs.

-��������� Tas būtu lieliski! � Bruņinieka acis iemirdzējās. � Vismaz. Kaut kas vērā

ņemams.

-��������� Klausies, kāpēc nenopratināt prefektu? Tā būtu pati labākā izeja no situācijas.

-��������� Izeja? Ā, sapratu. Arestēt prefektu? � Gunnars izskatījās samulsis. � Tikai uz

aizdomu pamata? Tā nedrīkst! Pat Zemesgrāfs to nedarīs, kaut starp viņu un Braunovku nav īpa�as draudzības.

-��������� Bet tu nevarētu arestēt tikai dro�ības pēc? � Jautāja Etans.

-��������� Ko?

-��������� Nav svarīgi. Labi, te nekas nesanāks, - vīlies novilka Etans.

-��������� Piedod, draugs. Es nesaprotu.

-��������� Aizmirsti par to, Gunnar, - Etans uzsita pa bruņinieka vareno plecu. � Ceru, ka

tu atradīsi slepkavas.

Uz Zemes pats Etans dro�i vien pirmais nokļūtu starp aizdomās turamajiem.

Visi pilnīgi bija aizmirsu�i uzprasīt Etanam � ko viņ� te darīja nakts vidū. Labi vien bija, ka trani nebija tik vērīgi.

Aizmugurē atskanēja kāds troksnis. Viegli �ūpojoties, ar neko nesaproto�u skatienu, uz sliek�ņa stāvēja Septembers. �ajā brīdī milzeņa stāvoklis Etanu nemaz neuzjautrināja.

-��������� Kas te notiek?

-��������� Nelie�u bariņ� nolaupīja Dju Kanē. Noziedznieki gribēja nogalināt Zemesgrāfu,

un visu vainu uzvelt Dju Kanē ģimenei. � Etans paskatījās Septemberam sejā. � Es to iztraucēju.

-��������� Bravo, draugs, bravo! � skaļi iesaucās Septembers. � Interesanti, kā viņi te tiek

vaļā no paģirām? Nolādētais sajukums� Mani burtiski izmeta no gultas.

-��������� Ko tad tu neej atpakaļ uz gultu? � Etans ar riebumu novērsās no drauga.

Septembers kādu mirkli saspringti skatījās uz Etanu, tad saguma.

-��������� Jā, draugs, man laikam tie�i tas būs jādara.

Viņ� pagriezās un grīļodamies devās projām.

Drīz, ļoti drīz kalps pamodināja Etanu, un atnesa viņam brokastis. Kārbiņa no viņu pa�u pārtikas krājumiem! Lai arī vietējā barība bija ēdama, da�reiz tai pat bija patīkama gar�a, bet tomēr cita bauda ieelpot īstu Zemes ēdienu aromātu! Tas nekas, ka ēdiens ātri vien kļuva auksts.

Etans pameklēja kārba, un ātri vien atrada bund�u ar pa�sasildo�u olu kulteni ar �ķiņķi, mazu cilindru ar kafiju un plānu plāksni, kuru pārlau�ot uz pusēm, varēja iegūt divas karstas tostermaizes ar sviestu.

Viņ� visu to notiesāja, vienlaicīgi cen�oties nepievērst uzmanību niezē�anai zem krekla. Kad Etans gribēja uzvilkt savas apavus, viņ� ieraudzīja pie gultas ka�okādas zābakus. Viņi izskatījās ļoti lieli. Vietējais skroderi bija patērējis daudz laika, lai piedotu ka�okādai �ādu formu, jo trani apavus nevalkāja.

Dro�i vien, Septembers bija devis instrukcijas un kādu primitīvu zīmējumu. Zābaki bija par lielu un mazliet neveikli, toties labi sildīja kājas. Neko citu arī nevajadzēja. Pie pazolēm meistars pat bija piestiprinājis metāliskus dzelk�ņus, lai zābaki neslīdētu pa ledu.

Par nelaimi, Etanu joprojām apspīlēja viņa kombinezons. Varbūt labāk bija izvēlēties vietējo apģērbu, kā to izdarīja Septembers.

Pili tajā rītā pildīja da�ādu sarunu un baumu jūklis. Visi runāja tikai par slepkavības mēģinājumu, un to, kāda loma tajā bija zvaig�ņu viesiem. Septembers bija aizgājis kopā ar Balavēru un Gunnaru apskatīt pilsētu, lī�a nocietinājumus un dot da�us norādījumus. Etans atkal sev uzdeva jautājumu � kāda tad ir milzeņa profesija, bet atkal nespēja uz to atbildēt. Vai tie�ām viņ� ir visā Galaktikā meklējams noziedznieks?�

Nē, Etans atbildēja pats sev. Tas, ka viņu meklē da�ās pasaulēs, vēl nav iemesls nopietnam apvainojumam. Baznīcas un Sadraudzības nostāja vairākos jautājumos uz da�ādām planētām bija at�ķirīga. Viņiem tas bija jādara. Vienoti likumi visām pasaulēm padarīti tos par nederīgiem. Tāpēc par vienu un to pa�u rīcību uz vienas planētas varēja sodīt ar nāvi, bet uz citas � pasludināt par varoni.

Kalps pavēstīja, ka Viljamsu no rīta esot apciemojis pats burvis, un viņi kaut kur devu�ies apmainīties ar savām gudrībām.

Dju Kanē ģimene bija savā istabā. Volteram atļāva iziet no istabas tikai bruņotas sardzes pavadībā.

Tādejādi, Etans varēja vienatnē apskatīt pili un pilsētu.

Da�as dienas, kad viņ� bija brīvs no oficiālām pusdienām, Etans varēja papētīt Uonnomu daudz sīkāk. Tā atgādināja kādu no mazajām Zemes pilsētiņām. Sevi�ķi tās, kur bija saglabāju�ās vēsturiskās celtnes. Etans mazliet par tām bija lasījis izziņu literatūrā.

Pats viņ� nevarēja atļauties paceļot pa vēsturiskajām pilsētiņām, bet kompānija viņu sūtīja uz pavisam citām planētām. Varbūt kādreiz�

Daudz kas bija, protams, arī at�ķirīgs.

Piemēram, nebija nevienas strūklakas, kas tā izdaiļoja cilvēku pagalmus un pilsētu laukumus. Tas arī bija saprotams, jo �eit nāktos ūdeni nepārtraukti sildīt.

Toties te māju jumtus rotāja fantastiski izgrebumi ledū, kurus pārsvarā darināja jaunie trani.

Vietējie iedzīvotāji bija parupji, bet miermīlīgi. Jau pēc da�ām dienām viņi pārvarēja savu neuzticību, un kļuva vēl draudzīgāki. Izplatījās baumas, ka cilvēki ir ne tikai Zemesgrāfa viesi, bet arī viņa mīluļi. Bet tas, kas mīl Zemesgrāfa mīluļus, pats kļūst par tādu � universāls princips, nodomāja Etans.

Bērni te bija dauzonīgi, bet negaidīti piesardzīgi. Spalvu kamoliņi ripoja, slīdēja, skrēja viņam blakus, lai arī kurp viņ� nedotos. Tas, ka Etanam nav ne nagu, ne spārnu, bērnus pārsteidza, uzjautrināja. Viņi, bez �aubām, skatījās uz Etanu, kā uz jaunu, miermīlīgu kropli, jocīgu rūķi, kas domāts, lai bērni varētu uzjautrināties.

Te viņ� iedomājās, kā bērni guļ uz ielām asins peļķēs, �ķēpu caururbti. Jā, viņ� Gunnara vietā jau sen cīnītos par to, lai atļautu karot ar Ordu, lai nekad nevajadzētu redzēt �ādus skatus.

Bet vai tas tā būtu, miermīlīgais tirgotāj? Vai esi pārliecināts, ka neiz�ķirtos par labāku nopirkt vēl da�us gadus mierīgas dzīves, mierīgam biznesam? Vai esi pārliecināts par savu lēmumu?

�ī doma nedeva Etanam mieru, bet katrreiz viņ� to atmeta, jo nevarēja rast atbildi. Jā, grūti ir atmest pieradumu atpirkties no ienaidnieka. Bet tas ar laiku noved pie gribas zaudē�anas, pie degradācijas. Būdams pārliecināts pacifists, Etanu pārsteidza tas, ka tikai da�ās dienās �ajā Galaktikas nostūrī pilnīgi pārvērta viņa komfortablās domas par Visumu. Vai tad da�u megakompāniju komerciālā politika nebija tikpat ne�ēlīga un asiņaina? Vai Saganaka līdzinātāji nebija izpletu�i savas saknes lepnos ofisos? Vai me�oņu ne�ēlīgās izdarības nav salīdzināmas ar kādu no komerc mahināciju paveidiem?

Kad bija pagājusi jau nedēļa, Uonnoma Etanam jau bija apnikusi. Pat līcis ar savu nepārtraukto kustību � prāmji, kravas transports � bija pazaudējis savu pievilcību. Ar savu sirdi un dvēseli viņ� piederēja lielpilsētas iedzīvotājiem. Kamēr Etans tirgoja primitīvajās pasaules, bet tirgoja viņ� labi, viņ� domāja tikai par atgrie�anos civilizētā pasaulē, par pierasto mehanizēti komfortu. Etans dvēselē nebija klaidonis.

Neviens no vietējiem kapteiņiem, neviens no jūrniekiem, ar ko Etans runāja, neko nezināja ne par Arzudunas salu, ne par �Vara pērtiķi�. Neviens savos klejojumos nebija nonācis līdz �vietai, kur deg zeme�.

Bija jauka saulaina diena � termometra rādītājs nebija noslīdējis pārāk zemu, daudzi trani staigāja bez jakām. Un stāvot uz vietas nevajadzēja vējā sarauties. Zālē Etans satika Koletu. Kad meitene beidzot atzinās, ka viņa garlaikojas daudz vairāk par viņu, Etans piedāvāja apskatīt kopā salu.

Da�ās minūtēs Gunnars sniedza Etanam vairākus padomus, kā rūpīgāk sagatavoties �ai pastaigai. Da�as salas vietas bija vairāk piemērotas pastaigai cilvēkiem, nevis traniem, citas � otrādi.

Paņēmu�i līdzi pārtiku, viņi devās ceļā.

Uz lēzenumu starp divām klintīm veda stāvs ceļ�. Bet no turienes pavērsās skats, kuru Koleta, izmantojot vienu no saviem apbrīnas īpa�vārdiem, raksturoja kā �burvīgu�.

Varēja redzēt klin�u smailes, kas abās pusēs veidoja Sofoldas salas augstākos punktus. Austrumos varēja saskatīt cie�i vienu pie otras piespiedu�ās pilsētas māju jumtus. Vēl tālāk pletās līcis ar savu nenorimsto�o satiksmi, ar daudzkrāsainajām burām. Bet vēl tālāk, aiz augstajām sienām pletās bezgalīgais ledus.

�ī aina nepārsteidza Etanu un Koletu. Daudz vairāk viņus pārsteidza skats, kas atklājās pretējā virzienā.

Tie�i no rietumiem nāku�ais vēj� stipri iesita pa viņu augumiem, kad tie pabeidza pēdējo kāpienu. Lejā varēja redzēt pla�u garu līdzenumu. �ur tur varēja redzēt fermas un akmens māju pudurus. Tālajos laukos varēja redzēt �volu� un tranu aitu ganāmpulkus. Spilgti sarkani saulē spīdēja apsētie lauki. Tur auga Zemes kvie�u vietējais ekvivalents.

Cik vien tālu varēja redzēt, Etans redzēja zaļu līdzenumu,, kas kā vēdeklis izvērsās līdz horizontam un atgādināja paradīzes putnu asti. Pa kreisi, pēc aptuveni kilometru plata ledus lauka, Etans ieraudzīja vēl vienu tādu pa�u zaļu vēdekli.

Viņu gids, jaunais trans Kierlo, izskaidroja, kas tas ir.

-��������� Tur, augstdzimu�ie sve�inieki, aug pika-pedanas lauki, kas ir vairākas reizes

lielāki par Sofoldas salu. Pērkonēdājs turp dodas ēst jaunos dzinumus.

-��������� Es esmu tik daudz dzirdējis par �o pērkonēdāju, - teica Etans, kad viņi gāja pa

plato taku pār kalna kori. � Es gribētu to aplūkot.

Jaunietis iesmējās.

-��������� Neviens neiet tuvu pie pērkonēdāja, mans kungs.

-��������� Viņ� ir tik nikns?

-��������� Nē, ser, nav nikns. Bet viņ� var būt ļoti satraucies, kā da�i k�naiti.

Etans zināja, kas tie tādi k�naiti. Mazi, �urkām līdzīgi dzīvnieciņi. Viņam ļoti nepatika to izskats, bet Uonnomas bērni tos mīlēja turēja kā tādas mīļas jūrascūciņas. Viņi, neskatoties uz savu atbaido�o izskatu, bija mīļi un pie mazākās trauksmes �ausmīgi spiedza. Bērniem tas ļoti patika.

Tranu bērni, salīdzinājumā ar Zemes bērniem, bija daudz nosvērtāki savos darbos un nedarbos. Rotaļājoties ar �ādiem k�naitiem, Zemes bērniem jau pēc pāris dienām tas būtu apnicis, vajadzētu jaunas rotaļlietas. �ejienes klimats dara bērnus daudz mierīgākus, nosprieda Etans.

-��������� Es gribētu apskatīt metālapstrādes uzņēmumus, - pēk�ņi teica viņ�. Etanam

ie�āvās galvā, ka vajadzētu tuvāk iepazīt Uonnomas varas un bagātības avotus.

-��������� Jā, kungs.

Jaunietis nogriezās pa �auru taciņu, kurai Etans noteikti būtu pagājis garām. Aiz slīpas klints parādījās kalni, no kuru virsotnēm kūpēja dūmi.

Metāla lie�anas rūpnīca atradās nelielā ieplakā. Bet pienākot tuvāk, Etans redzēja, ka lielākā rūpnīcas daļa atrodas klintīs, darbi notiek alās. Maksimāli tika izmantots siltums, kas nāca no planētas dzīlēm.

No kalna gala Etans redzēja, ka vairāki kalni bija vulkānu konusi. Lielākā daļa no tiem vairāk nebija aktīvi, vai pagaidām snauduļoja, bet da�i izmeta melnus dūmu mākoņus. Visi krāteri atradās rietumu pusē, tāpēc no pilsētas nebija redzami.

Kā vēlāk izrādījās, Uonnomas metālu ieguve un apstrāde bija kā dīvains kokteilis � primitīva tehnoloģija un pārsteidzo�as metālu īpa�ību zinā�anas. Kā piemēram, dun�u un �ķēpu uzgaļu kal�ana un rūdī�ana.

Lietuves vadītāju parasti iecēla Uonnomas militārie padomnieki. Viesus sagaidīja lietuves direktora vietnieks, D�eimss Malvakkens.

-��������� Mums liels gods, ka jūs, augstdzimu�ie sve�zemnieki, esat atradu�i laiku

apmeklēt mūsu vienkār�o�

-��������� Met pie malas savus glaimus un kautrību, - pasmaidīja Etans. Viņ� jau gandrīz

bija apguvis smaidī�anas tehniku, lai neatklātu savus zobus. � Mēs te vienkār�i ienācām aiz ziņkārības.

Sācis skaidrot rūpnīcas darbības shēmu, Malvakkens kļuva tāds pats, kā visi biznesu taiso�ie rūpnieki. Viņam izdevās ieinteresēt pat Koletu. Viņ� pats vadīja tie�i lielāko apstrādes alu, un pārsvarā runāja par gala produktiem. Etanam iepatikās �is trans.

Tie trani, kam darba darī�anās nācās tuvu pienākt pie geizeriem alas dziļumos, vai siltuma izplūdes caurulēm, tika apgādāti ar ledainu ūdeni. Atstājot kailas rokas, tie uz pārējā ķermeņa valkāja caurspīdīgas, siltumu atgrūdo�as bruņas. �āds skats Etanā izraisīja iek�ējas trīsas.

Bija dīvaini vērot, kā tiek uzģērbts apģērbs, kas saglabāja aukstumu. Viss otrādi�

-��������� Kur ir jūsu �ahtas? Jautāja Etans Malvakkenam.

-��������� Salas rietumu daļā, kungs. Da�i urbumi un tuneļi stiepjas pat zem ledus.

-��������� Jums nerodas grūtības ieurbtie sasalumā?

-��������� O nē, kungs. Jo dziļāk mēs ieurbjamies, jo grunts paliek mīkstāka. �ajā salas

daļā aug pika-pina. Rakt starp viņas saknēm ir daudz grūtāk, nekā klintī. Parasti mēs mainām virzienu, un vienkār�i apejam saknes. Ledu viegli var izkausēt, bet ūdeni savākt� Da�reiz mums jātiek caur vecām un vājām saknēm. Bet viņas ir tā saviju�ās, ka nav iespējams atdalīt vienu no otras. Mēs neko negribam iznīcināt. Pika-pina paēdina mūs, bet metāls padara bagātus.

-��������� Uzbrukums �ajā salas daļā atņems jums �ahtas, - it kā vienaldzīgā tonī noteica

Etans.

-��������� O jā! Bet rūdas gabals ir slikts ierocis, augstdzimu�ais atnācēj. Pat ja ienaidnieks

gribēs izmantot �ahtas, un būs tik prasmīgs, lai to izdarītu, mēs viņam neliksim miera. Un viņam nebūs no tā nekāda labuma. Mēs, te kalnos, esam labi aizsargāti. Pat labāk, kungs, kā pilsētas iedzīvotāji.

-��������� Nezinu, nezinu. Vispār jau rietumu nogāze izskatās labi.

-��������� Varbūt jums, kungs. Esmu dzirdējis, ka jums ir daudzas iekārtas, kas at�ķiras no

mūsējām. Uzkāpt kalnā bez vēja palīdzības jums nav nekas neiespējams.

Vispār jau viņam ir taisnība, nodomāja Etans.

Viņ� aplūkoja milzīgās vēja dzirnavas, kas apgādāja ar enerģiju virpas, asināmos aparātus, smēdes, kad sajuta Koletas roku pieskārienu.

-��������� Paskatieties, �eit ir profesors Viljamss.

Viņa nosauca Viljamsu par �profesoru�, kaut gan nezināja, kādā mācību iestādē par pasniedzēju tas strādāja. Pats viņ� par to nerunāja, bet Etanam tā vien gribējās da�reiz to uzzināt.

Skolotājs sēdēja pie galda kopā ar visureso�o burvi Eer-Meezahu. Abi bija tā aizrāvu�ies ar kaut kādu diagrammu apsprie�anu, ka nemaz neievēroja atnācējus. Etans un Koleta vēroja abus vīrus vairākas minūtes.

-��������� Atstāju jūs, augstdzimu�ie atnācēji, burvju sabiedrībā. Man ir daudz darba.

Tagad jau neviens nezina, kā iegūt pienācīgu asumu zobeniem.

Malvakkens pasmaidīja un pieklājīgi paklanījās.

It kā teiktu, esmu jums veltījis pietiekami daudz uzmanības parādīdams �o brīni�ķīgo rūpnīcu, tagad laiks ķerties pie nopietna darba. Malvakkens devās dūmu, karstuma un skaļo balsu virzienā.

-��������� Sveicināti, Malmevin Eer-Meezah.

-��������� Sveicinu jūs, labie kungi. � tūlīt pat atsaucās burvis. Viņa acis staroja. � Jūsu

draugs man izskaidroja ļoti daudzas lietas. Varenas lietas. Neesmu bijis tik satraukts, kop� saviem burvju mācekļa laikiem.

-��������� Ar ko Jūs nodarbojaties, Viljams?

-��������� Malmevins man palīdz ar vietējo terminoloģiju un mehānismu ekvivalentie. Es

neesmu karotājs, bet centī�os palīdzēt ar savām zinā�anām.

-��������� Es arī, - atzinās Etans.

-��������� Jā? Bet mēs ta�u visi redzējām, kā Jūs tajā vakarā uzveicāt seru Gunnaru. �

Viljamsa balsī varēja just apbrīnu. � Pat misters Dju Kanē ir labāks karotājs par mani� Bet domāju, ka es arī varē�u palīdzēt� Es visu dzīvi esmu daudz lasījis. Tagad cen�os Uonnomas iero�u meistariem kaut ko iemācīt no lasītā par viduslaiku iero�iem. Pirmā ideja ir saistīta ar katapultu. Mēs tagad viens otru esam sapratu�i galvenajos vilcienos. Te arī dzīvo labi iero�u meistari.

-��������� Te tādiem būtu jābūt, - teica Etans. � Sevi�ķi ja visu laiku jāņem vērā

pastāvīgais vēj�.

-��������� Jā. Te ir zobeni, pīķi, cirvji, �ķēpi, alebardas � iero�i cir�anai un dur�anai. Loki

un bultas cīņai no attāluma. Bet strādājot kopā ar Malmevinu un metalurgiem, es domāju izgatavot vēl da�as noderīgas ierīces.

Viņ� palīda zem galda un izvilka dīvainu priek�metu, kādu Etans agrāk nebija redzējis.

Tam bija taisns gar� koka korpuss ar īsu loku vienā galā. Tam vēl bija speciāls uzvilk�anas rokturis un palai�anas mehānisms.

-��������� Ļoti interesanti, - noteica Etans, saprotot , ka pilnīgi neko nezina par

viduslaikiem. � Kas tas ir?

-��������� Vecs Zemes ierocis. To sauc par arbaletu.

-��������� Burvīgs izgudrojums! � Iesaucās burvis, nespēdams novaldīt sajūsmu. � Es �o

ieroci parādīju Leva Sakonena dēlam, strēlnieku bruņiniekam. Kad es ar to iz�āvu tālāk par pa�u labāko loka �āvēju, viņ� nokrita uz ledus celiņa un aizslīdēja līdz pa�ai pilsētai.

Mags pasmaidīja, atceroties notiku�o.

-��������� Arbalets var iz�aut daudz tālāk par pa�u labāko loku, - teica Viljamss. � Un tas ir

precīzāks un jaudīgāks. Tas iz�auj cauri arī ādas vairogam ar bronzas stiprinājumiem. Es loku uztaisīju mazliet cie�āku. Domāju, �is modelis ir jaudīgāks par tiem, ko izmantoja senos laikos uz Zemes. Traniem ir stipri muskuļi uz rokām un pleciem, lai noturētu �o ieroci arī pret vēju.

Etans paņēma ieroci un mēģināja uzvilkt loku, bet spēja to tikai mazliet iekustināt.

-��������� Tas ir iespaidīgi. Ceru, ka Jums neizdosies izgatavot kaut ko līdzīgu kabatas

lāzeram, vai portatīvai kodoltermiskajai bumbai? Kaut gan tas daudz ko atrisinātu.

-��������� Baidos, ka nē, - Viljamss viegli pasmaidīja. � Bet mēs turpinām strādāt. Domāju

vēl viena vai divas iekārtas būs laicīgi kārtībā.

-��������� Labi, - nomurmināja Etans. - Laicīgi.

-��������� Neviens man neko teicis par laiku, - sāka protestēt Koleta. � Kad tā Orda, vai

vēl kaut kāds briesmonis, parādīsies te?

-��������� Neviens to nezina, Koleta. Varbūt pēc da�iem mēne�iem. Varbūt rītdien.

Gunnars saka, ka Orda var izdomāt uz Sofoldu doties nākamgad. Nezinu, tas viņu iepriecināja vai apbēdināja. Iesim tagad labāk palūkoties uz to puisi, kas taisa uz zobenu rokturiem tik brīni�ķīgus ornamentus.

Da�u nedēļu laikā Etans bija iepazinis Uonnomas iedzīvotājus tikpat labi, kā cilvēkus Jaun-Parīzē, Drallarā vai Samstedā. Gatavo�anās karam turpinājās, bet neapsīka arī transporta kuģu satiksme līcī. Par Ordu joprojām vēl nebija nekādu ziņu.

Kādu vakaru Etanam ie�āvās galvā doma, ka �is stāsts par Ordu ir izdomāts, tā ir speciāli sagatavota pasaka, lai varētu Sofoldā aizturēt dīvainos, bet noderīgos sve�iniekus. Tūlīt pat gan viņ� atzina, ka Gunnars, Balavērs un Malmevins tā nedarītu. Pie tam vēl viņa izdoma likās glu�i neloģiska. Kaut arī par Zemesgrāfu Etans vēl �aubījās.

Nē, pārāk patiesas bija Sofoldas iedzīvotāju emocijas tajā vakarā, kad viņi nolēma cīnīties ar ienaidnieku� Pārāk dedzīgi, pārāk spontāni tas notika, lai varētu būt inscenēts.

Etans, Gunnars un Septembers sēdēja pie galda pils galvenajā ēdamzālē. Tā atradās blakus trauku mazgājamajai zālei. Te pusdienas ēda lielākā daļa no pils iemītniekiem. Gunnars piedāvāja doties uz �debess balkonu�, un abi cilvēki piekrita.

�Debesu balkons� bija pats augstākai laukums Uonnomā. Augstāk , varbūt, bija tikai Hai-Tauers. No laukuma pavērās brīni�ķīgs skats uz sniegoto tāli un dienvidos aizsalu�o milzīgi jūru.

Apskati pārtrauca steig�us ieradies eskvaira palīgs. Viņ� apstājās, mēģināja atvilkt elpu, pat nepaklanījās Gunnaram. Viņa sejā varēja lasīt �ausmas.

-��������� E� augstdzimu�ie� kungi�

-��������� Nomierinies, jaunekli, - mierīgi teica Gunnars. � Atgūsti elpu. Tavi vārdi apdzen

vēju.

-��������� Trīsdesmit vai �etrdesmit kud�atus uz dienvid-rietumiem, augstdzimu�ie kungi�

iet pērkonēdājs!

-��������� Cik viņu ir? � Asi noprasīja Gunnars.

-��������� Tikai� tikai viens, ser. Lielais Vecais! Karavāna� no trim kuģiem nejau�i

uzdūrās viņam, centās atrast patvērumu pika-pedanas d�ungļos, pēc tam centās aizbēgt pa vējam. Izglābās tikai viens no trijiem kuģiem. Tā īpa�nieks vēl joprojām sarunājas ar Zemesgrāfu!

-��������� Ejam, - īsi noteica Gunnars abiem vīrie�iem un devās uz kāpnēm nemaz

nepaskatoties, vai tie seko viņam.

-��������� Beidzot kāds no tiem pērkonēdājiem ir parādījies, - teica Septembers. Lieliski!

Es jau sāku liekties uz labajiem sāniem, sē�ot un neko nedarot. Nu tagad vismaz mums būs izdevība aplūkot kādu no �iem monstriem!

-��������� Nezinu, - uzmanīgi atbildēja Etans. � Viss atkarīgs no sera Gunnara. Nedomāju,

ka viņ� tagad norīkos uz turieni prāmi ar ekskursantiem. Un �is aizelsu�ais jauneklis kaut ko teica par diviem kuģiem, kas gāja bojā.

-��������� Nu bet tas ta�u arī varēja būt vētras dēļ, - paziņoja Septembers. � Nu saki ta�u

Gunnar!

Viņi steidzās panākt bruņinieku. Tas bija pieklājīgs un neizmantoja ledus celiņu. Savādāk cilvēki jau pēc da�ām sekundēm būtu bezcerīgi atpaliku�i.

-��������� Vai mums būs iespēja aplūkot pērkonēdāju?

Gunnara atbilde bija īsa.

-��������� Jums jāsaprot, ka tas nav kaut kāds interesants piedzīvojums, mani draugi.

Monstrs var būt tikpat bīstams, kā Orda.

-��������� Ko tu saki! � Ar neticību balsī iekliedzās Septembers. � Viņ� ta�u nevar būt tik

milzīgs. Neviens dzīvnieks uz Zemes tipa planētas nevar būt tik liels. Ūdens ta�u nevar noturēt tādu smagumu. Un tik milzīgs dzīvnieks nevar pārvietoties pa sauszemi.

Gunnars apstājās tik pēk�ņi, ka Etans uzgrūdās viņam virsū, sajuzdams zem spalvām spēcīgos muguras muskuļus.

-��������� Jūs neesat redzēju�i pērkonēdāju, atnācēji no zvaigznēm, - viņ� klusi noteica. �

Pirmoreiz kop� satik�anās, viņ� nenosauca tos vārdā. � Nespriediet par viņa apmēriem pirms laika.

Viņi devās tālāk tikpat pēk�ņi, cik pēk�ņi bija apstāju�ies. Izbrīnītais Etans sekoja viņam. Gunnars bija ļoti noraizējies.

-��������� Monstrs, - turpināja bruņinieks, kad viņi bija nokāpu�i vēl vienu stāvu zemāk, -

var sagraut mūsu ostu daudz stiprāk, nekā Orda. Un viņ� to izdarīs mehāniski, nedomājot par citu dzīvībām. Barbarus uz priek�u dzen iedzīvo�anās kāre. Pērkonēdājam nav nekādu domu�

-��������� Skaidrs, - novilka Septembers. � Es atvainojos, Gunnar. Taisu muti ciet.

Klusē�u līdz brīdim, kad ieraudzī�u �o briesmoni.

-��������� Jūs to nepazīstat, tāpēc nevarat spriest par tā izmēriem, - samierino�i noteica

Gunnars. � Tāpēc nevajag atvainoties.

Par Septembera mutes aiztaisī�anu viņ� neteica nekā.

-��������� �Paskatīties� iespējas nebūs� Būs tikai iespēja cīnīties.

-��������� Tu gribi teikt, ka jūs gribat nogalināt �o briesmoni? � Jautāja Etans. � Tas ir pēc

visa tā, ka nupat pārliecināji mūs par to, ka nevar to uzvarēt?

-��������� Es neteicu, ka tas ir neuzvarams, draugs Etan. Tikai to, ka tas ir bīstams un ļoti

liels. Un ka neviens vēl pērkonēdāju nav nogalinājis. Vismaz neviens neatceras tādu gadījumu. Mums jāmēģina tas novirzīt sāņus no pilsētas. Ja tur būtu pērkonēdāju bars, tad es tik ļoti neuztrauktos.

-��������� Kāpēc? Man liekas, ka bars ir simtreiz bīstamāks, -piezīmēja Etans.

-��������� Nē. Bars pārvietojas tikai pa ganībām� milzīgiem pika-pedanas laukiem

dienvidos. Viņi migrē no ziemeļiem uz dienvidiem, parasti, uz tuk�ajiem rietumu rajoniem. Kā bars, viņi nav tik bīstami. Bet viens pats, ak Lielais Vecais, var sagraut visu Sofoldu. Tas ir daudz bīstamāk, nekā bara parādī�anās. Mums jāizdomā, kā novirzīt pērkonēdāju no salas.

-��������� Tu teici, ka ar viņiem nav iespējams cīnīties, bet tagad gribi novirzīt

pērkonēdāju no salas, - teica Etans. Kā? Ar �ķēpiem?

Viņa balsī nebija ne miņas no izsmiekla.

-��������� Nē. Ir tikai viens veids, kā var cīnīties ar pērkonēdājiem. Var pamēģināt, ja nav

dū�a papē�os. Daudzi, kam tas ir izdevies, uzskatā to par svarīgāko notikumu savā dzīvē. Da�iem �ī diena paliek par pēdējo dienu viņu dzīvē. Mums vajadzētu vismaz pamēģināt, - nobeidza Gunnars.

-��������� Kā tad iespējams ar viņu cīnīties? � Saniknots noprasīja Septembers.

-��������� Pie pērkonēdāja var piekļūt, ja neitralizē divus viņa zobus. Atceraties

Zemesgrāfa troni?

-��������� Jā. � Etans atcerējās no kaula izgrebto krēslu. Tas bija pulēts, izrotāts ar

dārgakmeņiem un metāla inkrustācijām. Meistars, kur� to gatavoja, dro�i vien, labi nopelnīja�

-��������� Troņa aizmugures daļā � balta kolonna� Kā jūs domājat, no kā tā taisīta?

-��������� No kaut kāda akmens, - atbildēja Etans, pēc tam iepauzēja. � Tu ta�u negribi

teikt, ka�

Viņ� aizdomājās, un pat nepamanīja, kā izgāja no pils, un kā viņiem pievienojās bruņinieki un vienkār�ie apbruņotie trani. Visa �ī grupa pagāja garām Dju Kanē. Septembers paspēja uzkliegt:

-��������� Mēs dodamies medībās!

Koleta kaut ko kliedza atbildot, bet Etans viņu nesadzirdēja.

Lejā, pie ostas viss murdēja. Noraizēju�os tranu pūlis bija sapulcējies ap Gunnaru. Etans ievēroja vietējo iedzīvotāju nemierīgos skatienus.

Kad viņi devās tālāk, lejā pa nogāzi, viņ� nevarēja neievērot, ka bruņinieki un kareivji neizmanto ledus celiņus. Trani negribēja nostādīt cilvēkus neērtā stāvoklī.

Etans iedomājās, vai kāds pa�reiz novēro notieko�o? Burvja istabā bija teleskops, bet vai no tā varēja redzēt viņu gājienu? Tur pa�reiz varēja atrasties gan Malmevins, gan Zemesgrāfs.

Tāds sajukums viena dzīvnieka dēļ. Un tas pat nav plēsīgs dzīvnieks, kāds bija drums.

Beidzot viņi nokļuva līdz ostai. Visi pienācēji sasēdās trijos prāmjos. Tik dīvainus pārvieto�anās līdzekļus vēl Etans nebija redzējis, kop� bija nokļuvis uz �īs planētas.

Trīs nelieli prāmji ar milzīgām burām jau stāvēja piestātnē kaujas gatavībā. Bura un arī korpuss bija spilgti baltā krāsā. �ie prāmji bija �auri kā bultas.

Katram pie sāniem bija piesieti vēl dīvaināki prāmji. Tie bija apstrādāti koka baļķi aptuveni divdesmit metru garumā un viena vai divu metru diametrā. Uz �iem baļķiem arī bija bura. Viens baļķa gals bija noasināts kā zīmulis.

Buras apak�ējais pārliktnis katrā gaļā beidzās ar mazu koka kuģīti vai slidu, kā nu kur� to iztēlojās. Tiem bija neliela sliece, iebūvēta mazās ragavās, kas paredzētas vienam braucējam. Pārliktnis turējās tikai uz vienas kārts.

Zem pa�a korpusa � jeb koka stumbra � arī bija slieces. Viena lielāka � priek�pusē, bet otra mazāka � gandrīz pa vidu. Tagad buras uz �iem milzīgajiem �ķēpiem - tie�i �ķēpus atgādināja �ie noasinātie baļķi � bija nolaistas. Tad tā varēja cīnīties ar �o milzīgo dzīvnieku, ar milzīgiem �ķēpiem, kurus uz priek�u dzina vēja spēks.

Etanam jau bija radu�ies tūksto� jautājumu. Bet Gunnars bija uz viena no prāmjiem, kur jau deva norādījumus, pārbaudīja troses. Etans kopā ar Septemberu devās uz �o prāmi. Tūlīt pat arī �ī mazā flotile devās ceļā. Visi pārējie kuģi godbijīgi grieza ceļu. Jūrnieki stāvot pie bortiem, pavadīja viņu prāmjus ar skatieniem.

Vēl pēc da�ām sekundēm konvojs jau brauca caur milzīgajiem vārtiem. Kad viņi bija izbrauku�i no Uonnomas ostas, un nokļuvu�i vēja pusē, viņi ātrums momentāni palielinājās. Ie�īkstējās buras un stūres vīrs virzīja prāmjus uz dienvid-rietumiem.

-��������� Mums jāielenc zvērs, - skaidroja Gunnars, - lai pa to laiku lielie �ķēpi varētu

uzņemt ātrumu. Pēc tam prāmji, kas tos transportēja, varēs atdalīties un kustēties patstāvīgi.

-��������� Tātad �ie �ķēpi var manevrēt? � Jautāja Septembers, mēģinot pārkliegt vēju.

Matro�i cīnījās ar burām.

-��������� Tikai mazliet, - drūmi atbildēja Gunnars. � Nostādīti uz sava kursa, tie tikai

mazliet var pagriezties pa labi vai pa kreisi. Apgriezties tie vairs nespēj.

-��������� Kas notiek, - turpināja izjautāt Septembers, - kad jūs nonākat kontaktā ar �o

radījumu?

-��������� Ei, D�eipor, turi!

Viens no traniem steidzās satvert bruņinieka mesto virvi. Satrauktais Gunnars veda cilvēkus uz prāmja priek�galu. Etans juta, kā pieaug spriedze starp prāmja apkalpes jūrniekiem.

Viņi apstājās blakus stūres vīram. Gunnars norādīja uz otru prāmi.

-��������� Stiprs, bet vienkār�s mehānisms sadala �zibens� prāmi trijās laivās. Katrai ir

savas slidu slieces. Tās ir kā mazs prāmis, tikai bez buras. Redzat mazliet piepacelto priek�galu. Tas aizsargā stūrētāju un mazliet arī kalpo, kā bura.

-��������� Mazliet līdzīgi koka zābakiem, - secināja Etans, atceroties Ta-Holdinga teikto,

ka koka slieces ilgi nekalpo. �ie prāmī�i ta�u arī nebija domāti ilglaicīgai lieto�anai.

-��������� Inerce tālāk nesīs trīs stūrmaņus pretī pērkonēdājam, - turpināja Gunnars.

Etans vērīgāk aplūkoja mazās laivas.

-��������� Kad tās atdalīsies no �ķēpa, kā jūs viņas stūrējat?

-��������� Ar sava svara palīdzību. Slidas ir labo nobalansētas. Atdalī�anās notirk

pietiekami ilgi, lai stūrmanis varētu nospraust sākuma virzienu.

-��������� Jo tuvāk pie mērķa atdalīties, - turpināja Septembers, - jo lielāka iespēja tajā

trāpīt.

-��������� Protams, - piekrita Gunnars.

-��������� Tad, ja neiebilsti, es vadī�u vienu no laivām.

-��������� Tas mums dara lielu godu, ser September.

Viņi uzsita viens otram uz pleca.

Labi, - iesaucās Etans, bet es stūrē�u otru.

-��������� Tagad, draugs, tā nav spēle. Ja Jūs gribat�

-��������� Apklustie, Skva. Es stūrē�u otru laivu.

Etan jutās kā pēdējais muļķis, bet viņ� nevarēja klusēt, kas Septembers pieteicās labprātīgi piedalīties medībās.

-��������� Tātad norunāts. � Gunnars pagriezās un norādīja uz prāmi, kas slīdēja blakus. �

Sers Stafaeds komandēs pirmo triecienu, sers Lu�nors � otro. Mēs iesim pēdējie.

-��������� Ir �im briesmonim kāds vājais punkts? � Jautāja Septembers, pārkliedzot vēja

aurus.

-��������� Varbūt arī ir. Tikai neviens tādu vēl nav atradis. Viņam nav plakstiņu, kas

aizsargātu acis, bet ir nervu centri. Vislabāk būtu trāpīt tajos. Acis ir mazas un atrodas ļoti zemu. Vislabāk jau būtu viņu ap�ilbināt. Tas noteikti novirzītu to no kursa uz pilsētu.

-��������� Ja jau viņam ir laba redze, tad viņ� pamanīs mūsu tuvo�anos, - domīgi novilka

Septembers.

Viņi turpināja slīdēt pa platu lokveida trajektoriju. Vēj� dzina prāmi milzīgā ātrumā. Tālu priek�ā varēja redzēt pika-pedanas milzīgos zaļos laukus. Ātrums tikai pieauga.

Matro�i bija burtiski ieķēru�ies burās. Tad tum�a metāla enkuri ieurbās ledū. Visi trīs prāmji, kas bija gatavi sēt nāvi samazināja gaitu un apstājas. Enkuru turēti tie grabēja un grozījās vējā.

-��������� Tagad izlai�am �zibeņus�, - ar satrauktu balsi teica Gunnars un pārliecās pār

prāmja bortu.

-��������� Pēc tirgoņa, kas bija izglābies, vārdiem, monstrs kustējās ziemeļ-austrumu

virzienā. Viņiem to vajadzēja pagriezt uz dienvidiem.

-��������� Stāviet pie kreisā borta, draugs, bet es stā�os pie labā, - kliedza Etanam

Septembers.

-��������� Ko?

-��������� Pa kreisi, pa kreisi! Un nelaidiet vaļā savu baļķi, kamēr sers Gunnars nav devis

signālu.

-��������� Domājiet, es nobī�os pa�ā atbildīgākajā momentā, un palaidī�u to pirms laika?

Etans ielūkojās milzeņa sejā. Tā acis mirdzēja.

-��������� Neviens cilvēks nevar izslēgt tādu iespēju, draugs.

-��������� Nu,� bet es spē�u, - atbildēja Etans, gandrīz vai taisnodamies. � Bet ja tas

notiks, tad nevis baiļu dēļ, bet gan vainīgs būs �is nolādētais klimats.

Vēj� bija stiprāks, nekā parasti. Tas nozīmēja, ka Etanam vajadzēja ieķerties koka margās divreiz stiprāk, lai vēj� to neaiznestu pa gaisu no prāmja, kā tādu tuk�u maisu. Salīdzinot ar pils istabām, te bija �ausmīgi auksti. Etanam kļuva mazliet vieglāk, kad viņ� ierāpās laivas daļēji aizsargātajā sēdeklī.

Platā koka sliece bija ar kaut ko apsista. Tā vibrēja vēja brāzmās, bet briesmīgākās no tām tomēr izturēja. Paliecies uz priek�u, Etans ievēroja centrālo stumbru. Septembers pamāja viņam. Etans atbildēja ar to pa�u.

Asais vēj� atkal apdedzināja, kad Etans palūkojās ārā un pamāja ar roku Gunnaram. Bruņiniekam bija jāuzņemas stūrē�ana, bet viņi ar Septemberu uzņēmās rīkoties ar burām.

Par atslēgu, kas stiprināja laivu ar slidām pie pārliktņa, kalpoja vienkār�s koka ķīlis. Etans ar apmierinājumu ievēroja, ka tas bija labi sasmērēts. Tātad nevajadzēs raustīt to no visa spēka iz�ķiro�ajā momentā. Ar buru būs grūtāk. Tā turējās tikai vienā trosē.

Divi matro�i no lielā prāmja uzrāpās uz �ķēpa. Viņi pacēla �zibeņu� buras vienlaicīgi ar prāmja burām. Abi transporti sāka ātri kustēties. Brīnums, kā matro�iem izdevās noturēt līdzsvaru paceļot buras. Viņu uzmanīgi pārvietojas pa baļķi līdz tā beigām, tad uzlēca uz prāmja, kur jau tos saķēra daudzas rokas. Gan prāmis, gan tā vilktais transports tagad kustējās ar labu ātrumu. Darbs bija paveikts spīdo�i.

Matro�iem un kareivjiem uz prāmja bija �ķēpi un loki. Tam gan bija vairāk psiholoģiska nozīme. Trani nebija paradu�i doties kaujā bez iero�iem. Pat ja tajā viņiem nāktos tikai novērot un lūgties.

Etans gan nejuta tādu vajadzību. Viņam līdzi nebija pat kin�ala. Neskatoties uz Gunnara stāstījumu, viņ� nevarēja īsti iedomāties, kas tagad notiks. Viņi mēģinās uzbrukt briesmonim. Gunnars lika mērķēt tā galvā pēc viņa signāla � skaļa, asa svilpiena. Viņiem jāatbrīvo savas laivas, un jātraucas uz priek�u paļaujoties tikai uz buru un savu veiklību.

Tāda bija teorija.

Neskatoties uz acīm redzamajām briesmām, Etans nevarēja apvaldīt savu ziņkāri. Viņ� ļoti vēlējās ieraudzīt dzīvnieku, kur� varētu izturēt un neietu bojā no aptuveni pus tonnas noasināta baļķa trieciena. Uz Plutarha ir unikāla retu dzīvnieku kolekcija. Tur varētu aizdomāties�

Bet Etans saprata, ka viņi pametīs kaujas lauku daudz agrāk pirms sadursmes. Varbūt viņ� varēs tikai uzmest skatienu �im dzīvniekam no tālienes.

U tomēr, kā ziņoja Gunnars, �ie monstri gāja bojā. No kā? No vecuma? Cik gadus var nodzīvot �is praktiski neuzveicamais pērkonēdājs?

Etans sajuta grūdienu un pacēla galvu. Prāmis bija jau atāķējis viņus un jau sagriezās uz dienvidiem, atbrīvojot ceļu. Divi citi �ķēpi bija atbrīvoti da�as sekundes agrāk, un jau traucās bezgalīgajās jūras tālēs. Etans saspringti skatījās caur savām brillēm, kas izolēja viņa acis no ledus pasaules, vēja un me�onīgā ātruma.

Zaļais plankums pamazām ieņēma savu formu un materializējās, kļuva arvien lielāks. Ātrums ar katru sekundi pieauga. Tagad Etans varēja novērtēt pika-pedanu izmērus. Pēk�ņi viņa kaklā viss sa�ņaudzās. Bet ne jau aiz aukstuma.

Pie zaļā lauka ārējās malas kaut kas kustējās. Etans saprata, ka tas ir pērkonēdājs. Viņām kļuva bail.

Lielai Cecais bija aptuveni simts metru gar� � gigantiska pelēka masa, kura pulsēja un �ūpojās uz ledus, kā milzīgs puņķu kalns. Viņa aizmugure un sāni bija no vienas vietas ar jocīgiem izaugumiem un ni�ām. Tas izskatījās pēc dzīva kalna.

Zvēram nebija nekādu kāju, ne roku. Tas vispār nebija ekstremitā�u. �īs milzīgās masas vēders atgādināja spilvenu, kur� noklāts ar kaulveidīgu aizsargkārtu, kura bija biezāka par kosmiskā kuģa apvalku. Tā bija gluda kā spogulis. Platā mute, kā kuģu doks, iesūca gaisu, kur� tika izpūsts caur vārstuļiem, kas atradās pie astes.

Dzīvnieks pārvietojās lēnu. Bet Gunnars bija stāstījis nostāstus par paniskām bēg�anām no viņiem. �o milzeņu bars varēja iznīcināt salu, atstājot starp lediem tikai zaļgan-brūnu plankumu.

Etans sarāvās. Viņ� bija kā suns, nē � kā skudra, kam uzbrūk valis. Tikai �is valis bija daudz lielāks par jebkuru citu vali uz pasaules. Tas bija lielāks visos virzienos, visās projekcijās.

No malas skatoties, �is milzenis atgādināja Bībeles briesmoni � ar tā izaugumiem, kas atgādināja milzīgu slotu. Viens no �zibeņiem� sasniedza mērķis. Kaut kas satricināja gaisu.

Etans nevarēja redzēt otru �zibeni�, un nolēma, ka tā ir pagājusi garām, bet kļūdījās. Vēlāk velkonis, kas pārmeklēja notikumu vietu, atrada tā masta atliekas. Tas arī bija viss, kas bija palicis pāri no transporta un ekipā�as.

Kaut kur tālumā varēja dzirdēt kliedzienus, svilpienus. Negaidīti priek�ā parādījās tumsa. Kaut kas tum�s un biezs, alai līdzīgs. Tā bija ala pilna ar tumsu, diviem milzīgiem stalaktītiem, kas auga virzienā no aug�as uz leju. Tonnām augu bija jāpazūd �ajā �ausmīgajā alā katru dienu.

Dzīvnieks pagriezās ziemeļu virzienā, taisni uz viņiem. Tas bija bīstams virziens. Vajadzēja briesmoni novirzīt no tā.

Varēja dzirdēt vēl vienu patālu svilpienu. Vēja brāzmas to aiznesa vēl tālāk. Baļķis slīdēja labi, tas pakļāvās Etana vadībai. Bija laiks pamest baļķi. Bet ja vēl mazliet nogaidīt, labāk notēmēt�

Etans piecēlās kājās. Atbalstījies pret bortu, viņ� nolielās gandrīz līdz ledum. Milzīgais �ķēps sāka lēnītēm centimetru pēc centimetra griezties pa kreisi. Etans atliecās atpakaļ, iztaisnodams pagriezienu. Koks negribīgi pakļāvās.

Tum�ais bezdibenis auga. Tas tuvojās pa ledu un aizsedz jau visu horizontu. �is melnais caurums ar mehānisku vienmērību atvērās un aizvērās, izdodot pērkonam līdzīgas skaņas. Tās pat pārspēja vēja brāzmu skaļumu. Tās varēja būt līdzīgas vien skaņām, kad bremzē un apstājas kosmosa kuģis. Monstrs kustējās, ķerot vēju un izdodot pērkondārdus.

Ķīlis� izraut� svilpe� pagrieziens� pa kreisi� pa kreisi� nē, uz kreiso bortu� kreisais borts?

Etans līdz asinīm iekodās apka�plūpā. Pēk�ņi kaut kas, vai kāds stipri parāva ķīli. Mazā laiva stipri sasvērās. Tā ar bortu gandrīz aizskāra ledu. Etanam nācās sasvērties uz pretējo pusi, lai neizkristu no laivas. Tad glu�i mierīgi viņ� secināja, ka to ir darījis pārāk lēnu. Tagad viņ� vairāk nevarēja izvairīties no sadursmes ar zvēru. Bet �ķēpveida baļķis pa to laiku traucās uz priek�u.

Pieskāries ar roku savai mutei, Etans secināja, ka tā ir vaļā. Tagad noderētu kāda lūgsna, bet tās vietā Etans nokliedza:

-��������� Uz priek�u, Skva! Esmu �eit.

Kaut kas pazibēja garām. Etans ieraudzīja aci, kas bija lielāka par viņa laivu. Melnā acu zīlīte bija līdzīga Oniksa spoguļiem. Tajā varēja redzēt neprātu. Etans traucās caur neskaitāmām pelēkās miesas arkām.

Monstra mute bija milzīga. Toties rīkle bija diezgan īsa. Kustoties ar ātrumu simts kilometru stundā, �ķēps ar visu savu pustonnīgo masu ietriecās rīkles galā. Da�as sekundes pagāja, kamēr �is trieciens nonāca līdz nervu centriem. Un tad vareni krampji sarāva milzīgo ķermeni. Pērkonēdāja priek�ējā daļa atrāvās no ledus kā Everests agonijā. Pēc tam �ī milzīgā masa nogāzās uz ledus, aizsvie�ot Etana laivu kā monētu no stipri novilkta auduma.

Viņ� lidoja uz savas slidu laivas pa nepazīstamu ainavu � visapkārt tikai ledus un debesis. Un tad pēk�ņi iestājās tumsa.

Viņ� atcerējās vaniļas vafeļu gar�u un smar�u, pēc tam atvēra acis un ieraudzīja pazīstamu bārdas rugājiem noaugu�u seju ar milzīgu degunu. Septembers uztraukts skatījās uz Etanu. Atmiņas sāka atgriezties un Etans skaļi ieelpoja. Pusdu�a parseku attālumā no tās vietas, kur viņ� gulēja, vaniļas vafeļu dro�i vien nebija.

Etans gulēja Uonnomas pilī savā gultā. Viņ� mēģināja apsēsties, un ievēroja savādu lietu. Katrs viņa ķermeņa centimetrs deva par sevi zināt.

-��������� Sāp, - lēnām noteica Etans, krītot atpakaļ uz ka�okādas segas, ko kāds bija

uzmanīgi palicis zem Etana galvas. � Visās vietās.

-��������� Tas nav nekāds brīnums, draugs, - teica Septembers. Ba�as bija pazudu�as no

viņa sejas. � Bet kā vispārējā pa�sajūta?

Etans iesmējās. Ar viņa apziņu viss bija kārtībā, bet atsevi�ķas ķermeņa daļas skaļi protestēja. Viņ� pārtrauca ieilgu�o klusumu ar jautājumu, kas liecināja par to, ka domā�anas spējas ir atgriezu�ās.

-��������� Kas notika?

-��������� Kāpēc Jūs neatstājāt savu baļķi, kad Gunnars deva signālu? � tā vietā lai

atbildētu, milzenis pats uzdeva jautājumu.

Etans sāka domāt, mēģinot atcerēties sīkumus.

-��������� Mēs abi nebūtu trāpīju�i. Bija nepareizs sākuma virziens, un mēs abi būtu patrauku�ies garām�

Viņ� atkal mēģināja piecelties. Septembers delikāti uzlika roku uz krūtīm un lēnām noguldīja atpakaļ.

-��������� Tas briesmīgais zvērs vairāk nav bīstams. Tas nu gan bija skats! Esmu redzējis

da�ādus briesmoņus, draugs, bet �ī milzīgā gaļas kaudze pārspēj visu. Nav iespējams noticēt, ka tik milzīgs ķermenis ir spējīgs kustēties.

-��������� Es jau Gunnaram par to teicu.

-��������� Es jau nodomāju, ka redzu Jūs pēdējo reizi, kad neatāķējaties reizē ar mums, -

turpināja Septembers, - bet ietriecāties tajā milzīgajā rīklē. Pēc tam viss pavērsās brīni�ķīgi. Tas aiztraucās dienvidu virzienā ar tādu rēkoņu, kādu Jūs nebūsiet dzirdējis. Uz visa ķermeņa bija zosāda. Kā viņ� spējīgs kustēties ar baļķi rīklē � tas man nav saprotams.

-��������� Es Jums jautāju, kas notika ar mani, nevis ar zvēru?

-��������� Ā, ar Jums? Nu es gan neko neredzēju, jo tajā laikā traucos pretējā virzienā. Bet

no priek�ējā prāmja bija viss labi redzams. Stāsta, ka tajā brīdī, kad briesmonis piecēlās no ledus virsmas, kas jau ir kaut kas neredzēts, un pēc tam nogā�as atpakaļ uz ledus, Jūs pameta gaisā kā zirnekli. Viss nogāzās zvēra otrā pusē, pika-pedanas d�ungļos. Tas un vēl laivas korpuss Jūs izglāba. Pēc kritiena, laivas korpuss iz�ķīda mazos gabalos. Ja Jūs nokristu uz ledus, domāju, mēs lasītu Jūsu gabaliņus. Ja Jūs redzētu, cik koka �ķēpeles izvilkām no jūsu ādas. Jūsu apģērbs ir laba lieta. Līdz savai nāvei brīnī�os, kā Jūs neko nesalauzāt. Bet galvu, gan stipri sasitāt.

-��������� Vēl jūtos vārgs, - piekrita Etans. � Vai sen jau esmu bez samaņas?

Septembers pasmīnēja.

-��������� Aptuveni nedēļu.

-��������� Ne�

-��������� Aptuveni. Es negribēju Jums to teikt, draugs, - svinīgi paziņoja milzenis, bet pēc

tam piebilda parastā tonī:

-��������� Jūsu rīcība stipri pacēla mūsu autoritāti �ajā sabiedrībā. Domāju, tagad Jūs tiekat

uzskatīts par varenāko atnācēju no siltajiem laikiem, - viņ� burzīja sava apģērba krokas. � Bet ātri Jums nāksies piecelties� Laiks.

Etans justos pilnīgi normāli, ja vien nebūtu sajūtas, ka galva piebāzta ar vati.

-��������� Laiks? Kam laiks?

Septembers uzsita sev pa galvu. No tāda sitiena normāla cilvēka galva jau būtu noripojusi no ķermeņa.

-��������� Idiots! Es ta�u aizmirsu, ka bijāt visu laiku bez samaņas un tikai murgojāt. Orda

nāk. Nesen bija ienācis ostā kāds kapteinis no D�ermi-inn pilsētiņas, kur� devās uz pilsētu, kuras nosaukumu vispār nespēju izrunāt. Viņ� diezgan ilgi runāja ar Zemesgrāfu, tad devās tālāk. Tas puisis bija bāls kā ledus. Viņ� devās uz dienvidiem un pat nemainīja savu kursu, kad paziņojām, ka tajā virzienā var uzdurties satrakotam monstram. Viņa briesmas sajuta ne tikai vietējie, bet arī mēs.

Etans paslējās uz elkoņiem, un pēk�ņi istabā visi priek�meti trīskār�ojās�

-��������� Tad es� esmu gatavs. Mēs� arī gatavojamies karot.

Septembers atkal viņu apguldīja.

-��������� Paguliet� pagaidām viens. Es baidos� Un mierīgi, draugs. Viņiem vēl ceļā

jāpavada aptuveni nedēļa, tā ka pagaidām nav ko lekt kājās un trok�ņot. Gunnars un Balavērs organizē zemessardzi. Iedzīvotāji kā traki gatavo ēdamā krājumus � graudus, pika-pinu, volu gaļu u.t.t.. Gaida aplenkumu. Katram tagad ir savs darbs. Jūsu darbs � atpūsties.

-��������� Vai viņi spēs izturēt aplenkumu, Skva?

Septembers aizdomājās.

-��������� Gunnars vismaz tā uzskata. Saka, ka ienaidnieks zaudēs morāli, redzot Sofoldas

iedzīvotāju pa�aizliedzību. Ģenerālis piekrīt viņam, bet pārāk skaļi to neafi�ē. Veca, viltīga vārna� Viņi pat gatavo malkas krājumus� kaut ar savu milzīgi vilnu varētu iztikt arī bez malkas. Kad sāc iekrāt nevajadzīgas mantas, tad tas norāda, ka neesi īpa�i pārliecināts� Nē, es nedomāju, ka te būs ilgsto�s aplenkums. Me�onīga asinspirts gan.

-��������� Gunnars ir ļoti pārliecināts, ka sakaus pretiniekus.

-��������� Tas kapteinis teica, - noburk�ķēja Septembers, - ka klejotāji nosedzot visu ledu

līdz horizontam. Es runāju par taktiku ar komandējo�o sastāvu. Domāju, ka devu da�us vērtīgus padomus. Godīgi sakot, jebkuras izmaiņas parastajā karo�anas gaitā var radīt pretiniekos sajukumu. Ja Saganaks ir tik pat stūrgalvīgs kā viens otrs Sofoldas iedzīvotājs, tad mums nevajadzētu sagaidīt no Ordas kādu negaidītu rīcību� Bet tas viss būs nepierasti arī vietējiem karotājiem. Viņi grib pamēģināt karot pa jaunam. Te ir vajadzīga smalkāka domā�ana un da�i vērtīgi padomi. Un Balavērs draud noraut da�as dumjas galvas� Viņu vietā es arī piekristu jaunam eksperimentam. Bet Jūs, draugs?

-��������� Mēs tagad neesam viņu vietā, - klusi atbildēja Etans. Septembers apmierināts

pasmīnēja.

Kaujas bruņas bija rupjas un mazliet par lielu, bet Gunnars uzstāja, lai Etans tās uzvelk. Ādas kājas bruņas taisījās nolekt vai pie katra soļa, bet bronzas plāksne uz krūtīm traucēja ķermeņa kustībām.

Etans atteicās no spilgti izkrāsotās bruņu cepures. Viņam nederētu pat bērnu izmērs. Viņa galva tur kratītos iek�ā kā zvana mēle. Aizsarg kombinezons arī nebija paredzēts karo�anai.

Etanam visapkārt svilpoja vēj�. Viņ� pagriezās pret Gunnaru un Septemberu, kuri stāvēja uz Hai-Tauera skatu laukuma. Milzenis norādīja uz kaut ko tālumā.

Viņi varētu papētīt ainu tālumā caur burvja teleskopu, bet tad zustu apskata leņķis. Nepatiku vēl arī radītu smakas burvju istabā. Tās bija cēlu�ās no neskaitāmiem eksperimentiem. �ī istaba bija arī pilna ar da�ādu dzīvnieku ķermeņiem. Tepat uz vietas burvis nodarbojas ar to uz�ķēr�anu, lai izpētītu to uzbūvi.

Pēc izlūku ziņojumiem, Ordai bija jāparādās no ziemeļ-austrumiem. Bet pagaidām varēja saredzēt tikai nemanāmu līniju, kas atdalīja zilgano ledu no augstajām debesīm.

-��������� Nekas nav redzams, Gunnar?

Bruņinieks pārtrauca sarunu ar Septemberu un paskatījās uz Etanu.

-��������� Tava redze ir tik pat laba kā mana, ser Etan. Pagaidām vēl nav kam pārbaudīt

mūsu bruņojumu.

-��������� Vai viņi var apiet mūs no aizmugures? � Jautāja Septembers un pārbaudīja

abpusēji asā zobena asmeni.

Gunnars noliedzo�i pamāja ar roku.

-��������� Nē. Viņi protams var veikt kādu manevru, bet tikai vēlāk, un arī tikai tāpēc, lai

pakaitinātu mūs. Saganaks nelīdzinās barbaru vairākumam. Nekas netiks darīts bez iepriek� noteikta mērķa� Vismaz tā mums teica. Katrs atsevi�ķs klejotājs ir neparedzams.

-��������� Tāpat kā t u, - turpināja Etans.

-��������� Varbūt arī es, - atbildēja bruņinieks, nemaz neapvainojoties par tādu

salīdzinājumu. � Kā jau teicu, tas tiks darīts, lai saniknotu mūs. Viņi dosies gar vārtiem kā parādē, sarīkos īstenu izrādi. Viņi domā, ka esam pietiekami saprātīgi un nepretosimies, - viņ� atieza zobus kā vilks. Kāds gan pārsteigums sagaida Saganaku Nāvi. Kā gan viņ� sāks trakot. Tas mūs atbrīvos no nāves soda procedūras.

-��������� Ei! � Iesaucās Septembers. � Vai tur tālumā nepavīdēja bura? Vai arī atkal esmu

par daudz ieņēmis �ridliju�?

Tālumā tie�ām parādījās zilgans plankums. Tas pamazām auga augumā. Varēja jau iz�ķirt da�ādas formas, izmērus, krāsas. Buras bija izkrāsotas visās iespējamajās krāsās. Ātri viss ledus līdz pat horizontam tika izkrāsots visās varavīksnes krāsās: sarkans, tum�i-brūns, melns, violets. Visvairāk bija sarkanās krāsas.

Uz da�ām burām bija krāsu sajaukums, uz da�ām ornaments un mozaīka. Da�i zīmējumi bija ieausti burās, citi vienkār�i uzzīmēti. Da�us kuģus rotāja tranu galvaskausi.

Klejotāji neaizņēma visu ledu, kā to apgalvoja kapteinis, bet lielu daļu gan.

-��������� Tur ir aptuveni tūksto� prāmju, - nomurmināja Septembers. Bet milzeņa

vienaldzīgais izskats nespēja nevienu piemānīt. Arī viņ� bija stipri satraukts.

-��������� Vairāk, nekā mēs bijām gaidīju�i, - atzinās Gunnars. � Bet tas mani tikai priecē

� iznīcināsim daudz vairāk tos parazītu.

Vēja dzītā klejotāju flote tuvojās. Viens pēc otra prāmji ieņēma savas pozīcijas. Viens pēc otra nolaida buras un izmeta enkurus.

-��������� Apmetās uz stāvē�anu, - teica Septembers.

Pat no tāda attāluma Etanam likās, ka viņ� saskata grozu un krājumu kaudzes uz katra no kuģiem. Tā bija liela klejojo�a pilsēta.

Ātri visa buras bija nolaistas. Palika tikai viena nenolaista bura uz maza prāmī�a. Tas atradās blakus lielam kuģim ar divstāvu centrālo kajīti, kas bija izkrāsota da�ādās ko�ās krāsās. Prāmītis atdalījās no lielā kuģa un devās uz ostas galvenajiem vārtiem.

Etans ievēroja kā sarosījās mazie silueti pie mehānisma, kas pacēla tīklus un Lielās Ķēdes posmus.

-��������� Parlamentārie�i, - ar apmierinātu balsi noteica Gunnars. � Zemesgrāfs un Domes

locekļi jau būs sagatavoju�ies viņu sagaidī�anai. Ejam.

Cilvēki sekoja viņam pa trepēm uz pili.

-��������� Mums ir viņiem ko teikt, - noteica bruņinieks pāri plecam.

Viņi nebija sagaidī�anas komitejas oficiālie locekļi. Vēl bija nolemts, ka Ordas sūtņiem pagaidām nav jāredz cilvēki, lai tos nesatrauktu pirms laika. Lai viņi pagaidām domā tāpat, kā lielākā Sofoldas iedzīvotāju daļa, ka viesi ir dievi vai dēmoni, bet nevis vienkār�i apcirpti trani.

No muzikantu balkona pavērās lielisks skats uz zāli. Lejā savā tronī sēdēja Zemesgrāfs. �oreiz viņ� nebija tērpies bagātīgā zīdā, bet gan ādas un bronzas bruņas, ar tērauda bruņu cepuri galvā. Zemesgrāfs izskatījās iespaidīgi. Etanam bija jāatzīst, ka Balavērs, Gunnars vai pat Braunovks ietērpti karaliskajās bruņās izskatītos vēl iespaidīgāki.

Elfa arī bija uzvilkusi bruņas. �oreiz no dekoltē nebija ne miņas.

Apkārt tronim bija sastāju�ies Domes locekļi, pilsētas pārvaldes darbinieki, bruņinieki, eskvairi. Saules gaisma laistījās uz bruņu cepurēm, �ķēpiem un cirvjiem kā uz dārgakmeņiem. Nerātnie saules zaķī�i lēkāja pa akmens sienām un augstajiem griestiem. Sagaidītāju grupa tur lejā izskatījās iespaidīgi.

Etans ar ziņkāri vēlreiz aplūkoja izrotāto ar ornamentiem balto kolonu, kas veidoja troņa aizmugurējo daļu. Neizskatījās jau nemaz tik stipra.

Viņ� paskatījās uz sagaidītāju grupu. Dju Kanē, protams, te nebija. Viņi negrasījās piedalīties nekādās kara darbībās. Gellesponts norādīja uz savu vecumu. Koleta bija lēdija, bet kar�, kā zināms, nav sievie�u nodarbe. Etans gribēja, lai viņa tagad redzētu Elfu Kurdag-Vlatu. Septembers gan jau nu pārliecinātu tēvu un meitu uzvilkt bruņas.

Volteru, dro�ības labad, ieslēdza viņa istabā, lai tas nevarētu kaitēt ne sev ne citiem. Viljamss aizgāja kopā ar Eer-Meezahu nodarboties ar savu alķīmiju. Pēc tam, kad Etans bija redzējis arbaletu darbībā, viņ� ar nepacietību un bez jebkādām aizdomām gaidīja jaunus burvju izgudrojumus.

Pie ieejas zālē notika kaut kāda kustība. Visi vērsa savus skatienus tur. �ajā momentā Etans saprata, kas viņu uztrauc. Viņ� pagriezās pret Gunnaru.

-��������� Vai Uonnomas prefektam nav �eit jābūt?

-��������� Prefekts nepiekrita �eit notieko�ajam, - atbildēja bruņinieks pat nepagriezies. � Viņ� uz kādu laiku apmeties savā savrupmājā. Personīgi es to nemaz neno�ēloju.

Varēja dzirdēt kaut kādu troksni. To nomāca ritmiskas bungu skaņas. Skanīgā herolda balss paziņoja:

-��������� Saganaka Nāves, Bi�a Vragana�

-��������� � visvarenā Ra-Julogasa sagrāvēja, - pabeidza varena balss, kas vēlās gar sienām. � Un Pasaules Valdnieka pārstāvji!

Triju tranu grupa devās uz paklāju. �īs trijotnes vadonis bija trans ar tik varenu augumu, kādu Etans vēl nebija redzējis. Rokā viņ� turēja lidojo�a pūķa veidā darinātu bruņu cepuri. Viņa bruņas bija tikpat sarkanas, kā apmetnis � dego�a bronza ar volu ādas siksnām un sudraba sprādzēm. Pie kreisajiem sāniem bija pieāķēts milzīgs zobens. Kad viņ� izpleta rokas, Etans varēja redzēt zeltītos ornamentus uz viņa spārnu ribām.

Parlamentārie�a soļi bija plati un steidzīgi, it kā viņā censtos pēc iespējas ātrāk pabeigt �o neinteresanto darbu. Viņ� gribēja ātrāk uzsākt laupī�anu, un �āda oficiāla aizkavē�anās viņu satrauca vēl vairāk.

Viņam sekoja divi pavadoņi. Abi bija jauni un skaisti. Vienam bija zils apģērbs, otram � dzeltens ar melnu. Fiziski viņi neizcēlās starp pārējiem.

Etans pieliecās un �ukstēja Gunnaram:

-��������� Vai tas ir Saganaks?

Bruņinieks izbrīnījies paskatījās uz viņu.

-��������� Protam nē, ser Etan. Kāpēc tāds dīvains jautājums?

-��������� Kāpēc� � iesāka Etans, bet Septembers viņu paraustīja.

Sāka runāt klejotāju delegācijas vadītājs.

-��������� Es � Olokss, Sagrāvēja labā roka un pirmais kalps. Jau ļoti sen neesam

apmeklēju�i mūsu dārgos Uonnomas draugus. Pārāk ilgi. Kad nolēmām labot �o mazo pārpratumu, vai mūs iznāca kāds sagaidīt?

Viņa sejā parādījās vil�anās un apvainojums. Viņa kompanjoni vienaldzīgi stāvēja blakus.

-��������� Nē! � Parlamentārietis palūkojās uz Zemesgrāfu. � Mūs neviens nesagaidīja. Ko

tad mēs redzam? Bruņoti karavīri uz sienām! Mūsu ceļu uz ostu aiz�ķērso tīkli un ķēdes. Sagrāvējs augstsirdīgi pieļauj, ka tas ir tāpēc, ka neesam laikus brīdināju�i par mūsu iera�anos. Bet iespējams, - te viņa balsī varēja saklausīt metālisku pieskaņu, - mūsu Uonnomas draugi ir kaut ko piemirsu�i. Bi�am ir vairāki veidi, kā to atsvaidzināt. Bet es ticu, ka te vienkār�i ir kaut kāds pārpratums. Lai vai kā būtu, tagad mēs atklāti paziņojam, ka Nāve gaida parastās nodevas plus vēl da�us tūksto�us fossu, kā kompensāciju par apvainojumu, ko sagādāja �āda uzņem�ana, par jūsu sliktajām manierēm.

Pēc maza klusuma brī�a Zemesgrāfs paliecās uz priek�u un trijiem parlamentārie�iem parādīja dūri.

-��������� Tagad klausies tu mani, bende Oloks. Jā mēs jūs zinām. Ja vēlies, bruņotie

kareivji uz sienām apvainos jūs vēl vairāk. Tīkli un ķēdes nolaidīsies, tiklīdz tu un tavi sapuvu�ie drauģeļi aizvāksies no �ejienes. Pēc tam es lik�u izvēdināt �o zāli, lai te nebūtu pat jūsu smakas. Atgriezies un pasaki savam saimniekam � zirneklim, ka Sofoldas un Uonnomas pilsētas tauta vairāk nemaksās nodokļus. Jūs atradīsiet savu laimi uz mūsu �ķēpu galiem un cirvju asmeņiem!

Tas, kuru sauca par Oloksu, sastinga jau pie pirmajiem vārdiem. Etanam likās, ka tagad viņ� var saskaitīt katru matiņu uz parlamentārie�a galvas. Par lielu izbrīnu, klejotājs klusēja un gaidīja, kad Zemesgrāfs pabeigs savu runu.

-��������� Es sapratu, - lēnām noteica Olokss, kad Zemesgrāfs bija beidzis runāt, - un esi

pārliecināts, ka iegaumēju katru tavu vārdu, katru tavu skaņu.

-��������� Priecājos par to, - nosmīnēja Kurdag-Vlata. - Bet ja vēlies, varu atkārtot.

-��������� Nav vērts, - atbildēja bende Olokss. � Katrs tavs vārds uz mū�iem ir iespiedies

manā galvā. �ie vārdi tiks nodoti Nāvei ar visām intonācijām, bez jebkādām izmaiņām.

-��������� Lieliski, - teica Zemesgrāfs. � Ja tev vajadzīga palīdzība, sūti pēc manis. Es

izlabo�u jebkuru kļūdu tavā atmiņa, vai uz papīra ar tādām piedevām, kādas tik spēj izdomāt mani padotie.

-��������� Tad nu es beidzu, Torsk Kurdag-Vlata, Uonnomas valdniek, Sofoldas

Zemesgrāf. Uzliec savu stingro roku uz zobena roktura un aplūko savas sievietes, jo mūsu nāko�ajā tik�anas reizē, tu vairāk nebūsi tik runīgs. Es tā domāju.