PROLOGS

1 nodaļa. Armijas saraksts

Rod�ers Veikfilds stāvēja istabas vidū un jutās kā nonācis aplenkumā. Viņ� uzskatīja, ka �ī sajūta ir pilnībā attaisnojama, jo viņu patiesi bija aplenku�i: ar da�ādiem sīkumiem un piemiņas lietām apkrauti galdi, smagas Viktorijas laika mēbeles, kā pienākas, ar sedziņām uz krēslu atzveltnēm, plī�a un tamborētiem pārklājiem, nelieli pa�austi paklājiņi uz nospodrinātās grīdas, kas tā vien gaidīja izdevību viltīgi izslīdēt zem pārāk paļāvīgi sperta soļa. Divpadsmit ar mēbelēm, apģērbu un dokumentiem pilnas istabas. Un grāmatas� Mans Dievs, grāmatas!

Kabinetā, kurā jaunais cilvēks pa�laik atradās, trīs sienas sedza plaukti, kas vai lūza no grāmatu pārpilnības. Bro�ēti kriminālro�māni ar ko�iem, nobru�ātiem vākiem, aizkrauti priek�ā teļādas vā�kos iesietiem foliantiem, kas bija saspiesti cie�ās rindās kopā ar lasītāju kluba biedriem domātiem izdevumiem, senlaicīgiem sēju�miem, kas no�iepti jau izzudu�ās bibliotēkās, un tūksto�u tūksto�i da�ādu traktātu, bro�ūru un pa�rocīgi iesietu manuskriptu.

Līdzīga situācija valdīja mājas pārējās telpās. Ar grāmatām un dokumentiem bija apkrauta katra horizontālā virsma, ikviens skapītis vaidēja un �īkstēja pa �uvēm. Viņa nelaiķis aud�utēvs bija nodzīvojis garu un pilnasinīgu dzīvi, krietnus desmit gadus virs Bībelē noteiktās normas �se�desmit un vēl desmit�. Un savā vai�rāk par astoņdesmit gadu ilgajā mū�ā mācītājs Red�inalds Veikfilds neko nebija metis ārā.

Rod�ers apspieda vēlmi skriet laukā pa durvīm, ielēkt savā Mor�ris Minor un traukties atpakaļ uz Oksfordu, pametot pastorātu ar visām mantām dabas spēku un vandaļu varā. Nomierinies! viņ� sevi apsauca un dziļi ieelpoja. Tu vari tikt ar to galā. Ar grāma�tām būs viegli tikai jāsa�ķiro, tad jāizsauc kāds, kas aizvedīs tās projām. Skaidrāk par skaidru, ka vajadzēs ma�īnu vilciena vagona lielumā, bet viss ir izdarāms. Drēbes nekādu problēmu. Tādas mantas pieņem labdarības veikali.

Viņ� nevarēja iedomāties, ko �ie veikali iesāks ar melnajiem sar�a uzvalkiem, kas �ūti ap 1948. gadu, bet trūcīgi ļaudis, iespē�jams, nav īpa�i izvēlīgi. Elpa mazliet izlīdzinājās. Lai sakārtotu vecā mācītāja lietas, viņ� bija paņēmis mēnesi garu atvaļinājumu no Oksfordas Universitātes Vēstures fakultātes. Varbūt galu galā ar to arī pietiks. Nomāco�ākajos brī�os bija licies, ka �im uzdevumam vajadzēs veltīt vairākus gadus.

Rod�ers piegāja pie viena no galdiem un paņēma mazu porce�lāna trauciņu. Tas bija pilns ar sīkiem metāla taisnstūrī�iem svina �bļembakiem�, �etoniem, kurus 18. gadsimtā katrs pagasts izsnie�dza saviem ubagiem. Kaut kas līdzīgs licencei. Blakus lampai stā�vēja vesela kolekcija māla pudeļu un doze �ņaucamās tabakas, dari�nāta no glieme�vākiem ar sudraba stīpām. Atdot tās muzejam? viņ� nevarēja iz�ķirties. Māja bija pilna ar liecībām par jakobītu kustību; mācītājs bija amatieris vēsturnieks, un viņa iecienītākais medību lauks bija 18. gadsimts.

Rod�era pirksti nevil�us sāka glāstīt tabakdozi, slīdot pār uz�raksta melnajām līnijām, Kanongeitas Drēbnieku korporācijas diakonu un mantziņu vārdi un dzīves dati, Edinburga, 1726. gads. Varbūt da�as no mācītāja vērtīgākajām trofejām vajadzētu patu�rēt� bet tad viņ� atrāvās, noraido�i papurinādams galvu.

-�� Nekā nebija, muļķi, viņ� skaļi sevi norāja, �is ceļ� ved uz trakonamu.

Ja ne citādi, tad var kļūt vismaz par krāmu vācēju. Sāc tikai kaut ko krāt, un beigsies ar to, ka paturēsi visu, dzīvosi �ajā bries�mīgajā mājā starp vairāku paaud�u graba�ām.

-�� Esmu jau sācis sarunāties pats ar sevi, viņ� nomurmināja.

Doma par drazu paaud�u paaudzēm atgādināja jaunajam vīrie�tim par garā�u, un viņ� sagrīļojās. Mācītājs, kur� patiesībā bija Rod�era vectēvocis, adoptēja zēnu, kad tam bija pieci gadi, pēc tam, kad puisēna vecāki bija gāju�i bojā Otrā pasaules kara laikā māte aviācijas uzlidojumā, tēvs Laman�a kanāla tum�ajos ūdeņos. Klausot savam krājēja instinktam, mācītājs bija paturējis visas Rod�era vecāku mantas, cie�i aizdarījis kartona un koka kastēs un noglabājis garā�as dziļumā. Rod�ers pilnīgi noteikti zināja, ka pēdējo divdesmit gadu laikā neviena no kastēm nav tikusi at�vērta.

Jaunais Veikfilds izdvesa Vecās Derības cienīgu vaidu, iedomā�joties, ka vajadzēs rakāties pa vecāku lietām.

-�� Ak Dievs! viņ� skaļi izsaucās. Tikai ne to!

�ī piezīme nebija glu�i lūg�ana, tomēr kā atbilde uz zvanu, kas atskanēja pie durvīm, un Rod�ers satrūcies iekoda mēlē.

Mācītājmājas durvīm bija niķis mitrā laikā piebriest, un tas no�zīmē, ka tās bija piebriedu�as gandrīz vienmēr. Rod�ers atgrūda durvis, kuru �īkstē�ana varēja nopietni traumēt bungādiņas, un ieraudzīja uz sliek�ņa stāvam sievieti.

-�� Kā varu jums palīdzēt?

Sieviete bija vidēja auguma un ļoti skaista. Pirmais, ko Rod�ers pamanīja, bija trausla ķermeņa uzbūve un baltas drēbes, un to vēl papildināja kupla brūnu, sprogainu matu daļēji savaldīta frizūra. Un piedevām viņam pretī raudzījās ārkārtīgi neparastas, gai�as acis veca heresa krāsā.

Vie�ņas skatiens atrāvās no viņa vienpadsmitā izmēra ie�ļūcenēm un uz�āvās līdz sejai, kādu pēdu virs sievietes galvas. Ie�ķī�bais smaids kļuva platāks.

-�� Man ļoti nepatīk, ka jāsāk ar banalitātēm, viņa ieteicās,

-�� bet, ap�ēliņ, kā tu esi izaudzis, mazo Rod�er!

Jaunais vīrietis juta, ka nosarkst. Sieviete sāka smieties un pa�stiepa roku.

-�� Jūs ta�u esat Rod�ers, vai ne? Mani sauc Klēra Rendela. Es biju mācītāja sena paziņa. Bet pēdējo reizi jūs redzēju, kad jums bija pieci gadi.

-�� Ē, jūs teicāt: bijāt mana tēva paziņa? Tad jūs jau zināt�

Smaids pazuda, tā vietā parādījās izteiksme, kas liecināja par

skumjām.

-�� Jā, man bija ārkārtīgi �ēl to dzirdēt. Sirds, vai ne?

-�� Mm, jā. Ļoti negaidīti. Esmu tikko ieradies no Oksfordas, lai sāktu kārtot� visu. Viņ� nenoteikti pamāja ar roku, �ajā �estā ietverot mācītāja nāvi un māju viņam aiz muguras ar visu to, kas tajā iek�ā.

-�� Ja pareizi atceros jūsu tēva bibliotēku, tad �is sīkais darbiņ� jums ievilksies līdz nākamā gada Ziemassvētkiem, Klēra piezī�mēja.

-�� Varbūt tādā gadījumā mums nevajadzētu jūs kavēt, atska�nēja klusa balss ar amerikāņu izrunu.

-�� Ak! Es aizmirsu! iesaucās Klēra, daļēji pagriezusies pret mei�teni, kas līdz �im bija stāvējusi neredzama lieveņa tum�ajā stūrī.

-�� Rod�ers Veikfilds mana meita, Brianna.

Brianna Rendela, bikli smaidīdama, paspēra soli uz priek�u. Ro�d�ers mirkli stingi blenza meitenē, tad atcerējās par pieklājību. Soli atkāpās atpakaļ, pla�i atvēra durvis, un uz mirkli viņam ie�āvās prātā: nez vai viņ� ir uzvilcis tīru kreklu.

-�� Nekas, nekas! viņ� sirsnīgi iesaucās. Es tie�i gribēju taisīt pārtraukumu. Nāciet, lūdzu, iek�ā!

Namatēvs pamāja, lai abas sievietes iet pa gaiteni uz mācītāja kabinetu, pamanīdams ne tikai to, ka meita ir visai pievilcīga, bet arī to, ka viņa dro�i vien ir viena no garākajām meitenēm, ko jeb�kad nācies redzēt. Vismaz se�as pēdas, viņ� lēsa, redzot vie�ņas galvu skaram drēbju pakaramā aug�ējo malu. Sekojot sievietēm, Rod�ers nevil�us izslējās, sasniedzot visu sava se�as pēdas trīs collas auguma garumu. Pēdējā brīdī viņ� sakumpa, lai nesasistu galvu pret kabineta durvju pārliku, kad, noslēdzot gājienu, iegāja telpā.

-�� Gribēju ierasties jau agrāk, Klēra sacīja, ērtāk iesē�oties milzīgā atpūtas krēslā. Mācītāja kabineta sienā no grīdas līdz griestiem bija ierīkots logs, un saules stars uzzibsnīja pērļu matu sprādzēs viņas gai�i brūnajos matos. Sprogas bija sāku�as lauzties ārā no ieslodzījuma, un runājot viņa vienu izklaidīgi aizlika aiz auss.

-�� Patiesībā biju jau visu nokārtojusi, lai atbrauktu �eit pagāju��ajā gadā, bet Bostonas slimnīcā radās ārkārtas situācija esmu ārste, viņa paskaidroja, lūpas viegli izliecās smaidā, redzot Ro�d�era sejā izbrīnu, kuru viņ� necik labi neprata noslēpt. Bet man �ēl, ka neatbraucām agrāk, būtu vēlējusies atkal satikt jūsu tēvu.

Rod�ers drīzāk brīnījās, kāpēc viņas atbrauku�as tagad, ja jau zināja, ka mācītājs ir miris, bet jautāt nebūtu pieklājīgi. Tāpēc uzdeva citu jautājumu:

-�� Vēlējāties papriecāties par skaistajiem dabasskatiem, ja?

-�� Jā, mēs no Londonas atbraucām ar ma�īnu, Klēra atbildēja. Viņa uzsmaidīja meitai. Gribēju, lai Brī redz �o zemi; pēc runas manieres nemū�am nepateiksiet, ka viņa ir angliete tāpat kā es, kaut ari nekad nav te dzīvojusi.

-�� Tie�ām? Rod�ers paskatījās uz Briannu. Pēc anglietes viņa galīgi neizskatījās, puisis nosprieda. Viņai bija ne tikai slaids augums, bet ari biezi, sarkani mati, kas brīvi slīga pāri pleciem, spē�cīgi, stūraini sejas vaibsti un gar� varbūt kādu nieku par garu taisns deguns.

-�� Esmu dzimu�i Amerikā, meitene paskaidroja, bet gan mamma, gan tētis ir bija angļi.

-�� Bija?

-�� Mans vīrs nomira pirms diviem gadiem, Klēra atbildēja.

-�� Man �ķiet, jūs viņu pazināt� Frenks Rendels.

-�� Frenks Rendels! Protams! Rod�ers iesita sev pa pieri un juta, ka vaigi kļūst karsti, kad Brianna iesmējās. Jūs uzskatīsiet mani par pilnīgu idiotu, bet es tikai nupat aptvēru, kas jūs esat.

Vārds daudz ko izskaidroja, Frenks Rendels bija ievērojams vēs�turnieks un mācītāja Veikfīlda labs draugs; daudzus gadus viņi bija apmainīju�ies ar informācijas druskām, ko uzzināja par jakobītu noslēpumiem, kaut arī nu jau bija pagāju�i vismaz desmit gadi, kop� Frenks Rendels pēdējo reizi bija viesojies mācītājmājā.

-�� Tātad� jūs apmeklēsiet vēsturiskās vietas Invernesas apkārt�nē? Rod�ers riskēja izteikt minējumu. Vai esat jau biju�as Kalodenā?

-�� Nē, atbildēja Brianna. Bijām paredzēju�as aizbraukt nedē�ļas otrajā pusē. Atbildes smaids bija pieklājīgs, bet ne vairāk.

-�� Esam rezervēju�as sev vietas ekskursijai uz Lohnesu �opēcpusdien, Klēra stāstīja. Un, iespējams, rīt aizbrauksim uz Fortviljamu vai arī tāpat paok�ķerēsimies pa Invernesu; kop� pēdējo reizi tur biju, pilsēta ir stipri mainījusies.

-�� Kad tas bija? Rod�ers prātoja, vai viņam nevajadzētu pie�dāvāt savus pakalpojumus kā brīvprātīgajam gidam. Laiku �ķiest nudien nebūtu prātīgi, bet Rendeli biju�i vecā mācītāja labi draugi. Turklāt izredzes braukt ma�īnā uz Fortviljamu divu pievilcīgu sie�vie�u sabiedrībā bija krietni patīkamākas nekā vākt ārā no mājas graba�as, kas bija nākamais darbs viņa sarakstā.

-�� Ak, vairāk nekā pirms divdesmit gadiem. Daudz laika pagā�jis. Klēras balsī ieskanējās savāds tonis, kas lika Rod�eram pa�mest skatienu uz runātāju, bet viņa to uztvēra ar smaidu.

-�� Nu� viņ� saņēmies iesāka, ja varu ko darīt jūsu labā, kamēr esat Hailendā�

Klēra joprojām smaidīja, bet sejā kaut kas mainījās. Gandrīz gri�bējās domāt, ka viņa �os vārdus bija gaidījusi. Viņa paskatījās uz Briannu, tad atkal uz Rod�eru.

-�� Ja jūs tā sakāt. Viņa pasmaidīja platāk.

-�� Ak, mammu! Brianna izslējās krēslā. Tu ta�u negribēsi apgrūtināt Veikfīlda kungu! Paskaties, cik viņam daudz darba! Meitene pamāja uz pieblīvēto kabinetu ar piekrautajām kartona kastēm un grāmatu grēdām.

-�� Kas par apgrūtinājumu! Rod�ers iebilda. Ē� kas par lietu?

Klēra raidīja meitai skatienu, kas lika apklust.

-�� Nebiju domājusi sist viņam pa galvu un vilkt ar varu līdzi, viņa dzēlīgi sacīja. Bet viņ� varbūt pazīst kādu, kas varētu palī�dzēt. Runa ir par nelielu vēsturisku projektu, viņa skaidroja Rod�eram. Man vajag cilvēku, kur� diezgan labi pārzina tēmu 18. gadsimta jakobīti �skaistais princis� �ārlijs un viss viņa bars.

Rod�ers ieinteresēts paliecās uz priek�u.

-�� Jakobītus? viņ� pārjautāja. Tas periods gan nav mana spe�cialitāte, bet �o to es zinu gan būtu grūti nezināt, dzīvojot tik tuvu Kalodenai. Redziet, tur notika noslēdzo�ā kauja, viņ� sāka skaidrot Briannai. Tur �skaistā prin�a� banda saskrējās ar Kamberlendas hercogu un tika noslaktēti.

-�� Pareizi, apstiprināja Klēra. Un �im faktam patiesībā ir sais�tība ar to, ko vēlos noskaidrot. Viņa izņēma no somas salocītu papīra lapiņu.

Rod�ers to atlocīja un a�i pārlaida skatienu tekstam. Tas bija sa�raksts kādi trīsdesmit vārdi, visi vīrie�u. Lapas aug�malā bija virsraksts: JAKOBĪTU SACEL�ANĀS, 1745 KALODENA.

-�� 0! 1745. gads, Rod�ers noteica. �ie vīri cīnījās Kalodenā, vai ne?

-�� Tā ir, Klēra piekrita. Un, lūk, ko es vēlos uzzināt� kuri no sarakstā minētajiem vīriem pēc kaujas palika dzīvi?

Rod�ers, pētot sarakstu, braucīja zodu.

-�� Tas ir vienkār�s jautājums, viņ� prātoja, bet atbildi atrast, iespējams, būs grūti. Tik daudzi no Hailendas klana vīriem, kas se�koja princim �ārlzam, krita Kalodenas kaujā un netika apbedīti atsevi�ķos kapos. Viņus guldīja masu kapā, un uz tā uzlika tikai vienu vienīgu akmeni ar klana nosaukumu.

-�� Es zinu, Klēra sacīja. Brianna nav tur bijusi, bet es� ļoti sen. Rod�eram likās, ka redz Klēros acīs pazibam ēnu, lai arī ska�tiens ātri novērsās, jo viņa atkal kaut ko meklēja somā. Nav nekāds brīnums, viņ� domāja. Kalodenas kaujas lauks bija saviļņojo�s; pat viņam acīs saskrēja asaras, veroties pāri pla�ajam tīrelim un atceroties, cik bezbailīgi un drosmīgi bija skotu kalnie�i, kas gulēja nogalēti zem velēnas.

Klēra atlocīja vēl vairākas lapas un sniedza Rod�eram. Slaids, balts pirksts slīdēja lejup pa vienas lapas malu. Skaistas rokas, Ro�d�ers pamanīja; smalki veidotas, rūpīgi koptas un katrā rokā pa gredzenam. Sudraba gredzens labajā rokā bija īpa�i pārsteidzo�s plata jakobīņu stīpa ar iegravētiem Hailendas vijumiem, izrotāta ar dad�a ziediņiem.

-�� Cik man zināms, tie ir sievu vārdi. Domāju, ka tas var palī�dzēt, ja vīri kritu�i Kalodenā, tad, ļoti iespējams, sievas pēc tam precēju�ās otrreiz vai devu�ās kur citur. Tādi ieraksti noteikti būtu atrodami baznīcu grāmatās. Viņi visi ir no vienas draudzes; baz�nīca bija Brokmordā� tas ir labu gabalu uz dienvidiem no �ejienes.

-�� Ļoti prātīga doma, Rod�ers noteica, mazliet izbrīnījies.

-�� Par kaut ko tādu varētu iedomāties tikai vēsturnieks.

-�� Diez vai to var teikt par mani, Klēra Rendela sausi norai�dīja komplimentu. Lai gan, dzīvojot kopā ar vēsturnieku, gribot negribot piesavinies da�u labu neparastāku domu.

-�� Protams. Rod�eram galvā ie�āvās kāda ideja, un viņ� pie�cēlās no krēsla. Esmu nekam nederīgs namatēvs. Lūdzu, ļaujiet man piedāvāt kaut ko dzeramu, un tad jūs varēsiet man pastāstīt ko vairāk. Varbūt pats varē�u jums �ajā lietā palīdzēt.

Par spīti nekārtībai, viņ� zināja, kur tiek glabāti dzērieni, un drīz vien bija apgādājis savas vie�ņas ar viskiju. Briannas glāzē viņ� bija ielējis arī krietnu devu gāzētā ūdens, bet ievēroja, ka viņa dzer tā, it kā viņ� būtu pasniedzis skudru indējamo līdzekli, nevis labāko Glenfiddich viskiju. Klēra, kura bija lūgusi neat�ķaidīt, dzēra ar nesalīdzināmi lielāku patiku.

-�� Nu tā. Rod�ers apsēdās savā vietā un atkal paņēma papīru.

-�� Interesanta problēma, skatoties no vēstures pētnieka viedokļa. Jūs sakāt, ka visi vīri nāca no vienas draudzes? Dro�i vien viņi pie�derēja pie viena klana vai dzimtas� Redzu, ka vairākiem ir uzvārds Freizers.

Klēra pamāja ar galvu, rokas saliktas gulēja klēpī.

-�� Viņi visi bija no vienas mui�as nelielas Hailendas zemnieku saimniecības Broktūrekas� vietējie to sauca par Lelibroku. Viņi bija Freizeru klana locekļi, kaut arī oficiāli nekad nebija zvērēju�i lor�dam Lavetam kā vadonim. Vīri jau pa�ā sākumā atbalstīja sacel��anos; viņi piedalījās Prestonpenas kaujā� bet Laveta vīri ieradās tikai īsi pirms Kalodenas.

-�� Tie�ām? Interesanti gan. Parasti 18. gadsimtā, ierastākos apstākļos, tādas mazas saimniecības zemnieki un rentnieki būtu nomiru�i tur, kur dzīvoja, un kārtīgā rindiņā guldīti ciema kap�sētā, pirms tam akurāti reģistrēti baznīcas grāmatās. Ta�u �skaistā prin�a� �ārlija mēģinājums atgūt Skotijas troni 1745. gadā nepār�protami bija izjaucis ierasto dzīves kārtību.

Bada laikos, kas sākās pēc Kalodenas kaujas, neskaitāmi daudz kalnie�u bija emigrēju�i uz Jauno pasauli; citi no ielejām un tīre�ļiem pārtikas un darba meklējumos palēnām bija pavirzīju�ies tuvāk pilsētām. Tikai nedaudzi bija paliku�i uz vietas, stūrgalvīgi pieķēru�ies zemei un tradīcijām.

-�� Iznāktu fantastiska publikācija, Rod�ers skaļi domāja. Iz�sekot zināmam skaitam atsevi�ķu cilvēku, lai paskatītos, kas ar viņiem noticis. Nebūtu tik interesanti, ja viņi visi būtu kritu�i Kalo�denas kaujā, bet pastāv iespēja, ka da�iem tomēr ir izdevies palikt dzīviem. Viņ� būtu pat ar mieru uzņemties �o pētījumu kā aiz�bildinājumu, lai izvairītos no mantu krāmē�anas, pat ja to nelūgtu Klēra Rendela.

-�� Jā, domāju, ka varē�u jums palīdzēt, viņ� sacīja, un Klēra viņu apbalvoja ar siltu smaidu.

-Jūs būtu ar mieru? Tas ir brīni�ķīgi! viņa iesaucās.

-�� Ar lielāko prieku, Rod�ers atbildēja. Viņ� salocīja papīra lapu un nolika uz galda. Tūlīt ķer�os pie lietas. Bet sakiet, vai jums patika brauciens no Londonas?

Saruna ieguva vispārēju raksturu, kad abas Rendelas apbēra viņu ar stāstiem par ceļojumu pāri okeānam un braucienu ma�īnā no Londonas. Rod�era uzmanība mazliet atslāba, un viņ� sāka izstrādāt rīcības plānu �im pētniecības projektam. Viņu mocīja

neliela vainas apziņa, ka to uzņēmies; nudien nevajadzētu velti �ķiest laiku. Un tomēr jautājums bija interesants. Pilnīgi iespē�jams, ka viņ� spēs savienot projektu ar nenovēr�amo uzdevumu mācītāja dokumentu sakārto�anu; viņ� pilnīgi noteikti zināja, ka garā�ā atrodas �etrdesmit astoņas kastes, uz kurām ir uzlīmes JAKOBĪTI, �IS UN TAS. No domas vien viņam uzmācās vājums.

Rod�ers atrāvās no pārdomām par garā�u un pamanīja, ka saruna negaidīti pievērsusies citam tematam.

-�� Druīdi? Rod�eram griezās galva. Aizdomu pilns viņ� palū�rēja savā glāzē, lai pārliecinātos, ka patie�ām pielējis viskijam ūdeni.

-�� Jūs neesat par viņiem neko dzirdējis? Klēra izskatījās ne�daudz vīlusies. Jūsu tēvs� mācītājs� zināja par viņu eksistenci, gan tikai neoficiāli. Varbūt viņ� uzskatīja, ka nav vērts jums to stāstīt. Viņ� �īs izdarības uztvēra kā joku.

Rod�ers pakasīja pakausi, sajaucot biezos, melnos matus.

-�� Nē, es patie�ām neko neatceros. Bet jums taisnība, viņ� to dro�i vien neuztvēra nopietni.

-�� Nu, es nezinu. Klēra pārlika kāju pār kāju. Saules stars uzspīdēja uz zeķes, izceļot stilba slaidumu.

-�� Kad es te biju pēdējo reizi kopā ar Frenku� ak Dievs, tas bija pirms divdesmit trijiem gadiem!� Mācītājs viņam stāstīja, ka te ir grupa� mūsdienu druīdu, ja tā varētu viņus nodēvēt. Man nav ne jausmas, cik patiesa bija viņu ticība. Pieļauju, ka ne visai. Brianna tagad ieinteresēta bija paliekusies uz priek�u, viskija glāzi, ko viņa turēja rokā, pavisam aizmirsusi.

-�� Mācītājs nevarēja oficiāli viņus atzīt� nu, jūs jau zināt, pagā�nisms un tādas lietas� bet saimniecības vadītāja Greiema kundze bija tajā grupā, tāpēc viņ� laiku pa laikam �o to uzzināja par druīdu pasākumiem un deva mājienu Frenkam, ka Maija dienas rītausmā notiks kaut kāda ceremonija.

Rod�ers palocīja galvu, cen�oties pieņemt domu, ka padzīvo�jusī Greiema kundze, �ī ārkārtīgi pareizā sieviete, piekoptu pagānu rituālus un saullēktā dejotu akmeņu loka paēnā. Pats par druīdu

ceremonijām viņ� atcerējās tikai to, ka da�i piedalījās no zariem pītas statujas dedzinā�anā, un tādas izdarības, likās, vēl vairāk nesaskanēja ar kundzi pāri pusmū�am no skotu prezbiteriāņu draudzes.

-�� Vienā no kalna virsotnēm ir akmeņu loks, pavisam netālu. Un mēs pirms saullēkta devāmies turp, nu, viņas izspiegot, Klēra tur�pināja, kā atvainodamās paraustot plecus. Jūs jau zināt, kādi tie zinātnieki ir, ja runa ir pa viņu pētniecības lauku, tad vispār nav nekādas sirdsapziņas, nemaz nerunājot par takta izjūtu. Pie �iem vārdiem Rod�ers mazliet sarāvās, tomēr piekrīto�i pamāja ar galvu.

-�� Un viņas atnāca, Klēra sacīja. Arī Greiema kundze. Visas, satinu�ās palagos, kaut ko skandēja un dejoja akmeņu loka iek��pusē. Frenks bija kā apburts, viņa ar smaidu piebilda. Un tas patie�ām bija iespaidīgs skats, pat man tā likās.

Klēra uz brīdi apklusa un domīgi nopētīja Rod�eru.

-�� Dzirdēju, ka Greiema kundze pirms da�iem gadiem aizgājusi mū�ībā. Bet nez� vai viņai bija kādi piederīgie. Jūs nezināt? �ķiet, ka piedalī�anās �ādās biedrībās bie�i tiek mantota; varbūt ir kāda meita vai mazmeita, kas varētu man kaut ko pastāstīt.

-�� Nu� Rod�ers lēnām novilka. Mazmeita ir� viņu sauc Fiona, Fiona Greiema. Patiesību sakot, viņa nāca �urp uz mācītājmāju palīdzēt pēc vecmāmiņas nāves; mācītājs bija pārāk vecs, lai viņu atstātu vienu.

Ja kaut kas spētu aizstāt ainu, kurā Greiema kundze, palagā sa�tinusies, dejo, tad tikai doma par deviņpadsmitgadīgo Fionu kā senu, mistisku zinā�anu sargātāju, bet Rod�ers saņēma dū�u un turpināja:

-�� Diem�ēl �obrīd viņas te nav. Ta�u es varu viņai pajautāt.

Klēra noraido�i pamāja ar slaido roku.

-�� Nepūlieties. Gan jau citu reizi. Mēs jau tā esam jūs ilgi aizka�vēju�as. �

Rod�eram par no�ēlu, Klēra nolika savu tuk�o glāzi uz mazā galdiņa starp krēsliem un Brianna tai pievienoja savu pilno, izska�tījās, ka ar diezgan lielu degsmi. Viņ� ievēroja, ka Brianna Rendela

grau� nagus. �is mazais trūkums pie�ķīra viņam drosmi spert nā�kamo soli. Meitene bija modinājusi viņā interesi, un jaunais cilvēks nevēlējās, ka viņa aiziet, nedevusi solījumu vēlreiz tikties.

-�� Starp citu� par akmeņu lokiem, viņ� a�i ieteicās. Esmu pārliecināts, ka zinu, par ko jūs runājāt. Tas ir ļoti skaists kromlehs un nav pārāk tālu no pilsētas. Viņ� tie�i uzsmaidīja Briannai Rendelai, automātiski pamanot, ka meitenes vaiga aug�ējā daļā ir trīs mazi vasarraibumiņi. Domāju, ka projekta īsteno�anu varu sākt no Broktūrekas. Tā ir uz to pa�u pusi, kur akmeņu loks� ā!

Klēra Rendela pēk�ņi parāva savu apjomīgo rokassomu un no�grūda no galda abas glāzes, ielejot Rod�eram klēpī krietni at�ķai�dīto viskiju.

-�� Lūdzu, piedodiet, viņa atvainojās, acim redzami satraukta. Tad pieliecās un sāka uzlasīt kristāla lauskas, neskatoties uz Ro�d�era ne visai sakarīgajiem mēģinājumiem viņu apturēt.

Brianna, paķērusi no bufetes sauju auduma salve�u, steidzās palīgā mātei, pārmetot:

-�� Nu, mammu, patie�ām nesaprotu, kā tev ļāva operēt. Tev ne�var uzticēt neko mazāku par maizes kasti. Paskaties, tu esi izmēr�cējusi Veikfīlda kunga kurpes viskijā! Viņa nometās ceļos uz grī�das un sāka slaucīt izlieto viskiju un kristāla gabaliņus. Un arī bikses.

Paņēmusi tīru salveti no kaudzes, ko bija pārlikusi pār roku, viņa �akli spodrināja Rod�era kurpju purngalus, sarkanajām krē�pēm viļņojot ap pui�a ceļgaliem. Meitenes galva pacēlās, kad viņa palūrēja uz Rod�era ciskām, enerģiski susinot mitros traipus uz velveta. Viņ� aizvēra acis un drud�aini centās domāt par automa��īnu sadursmēm uz �osejas, par Iek�zemes ieņēmumu dienesta nodokļiem un zinātniskās fantastikas filmām jebko, kas varētu atturēt viņu no galīga apkaunojuma, kamēr Briannas Rendelas siltā elpa viegli spiedās cauri viņa bik�u slapjajam audumam.

-�� Ē� varbūt pārējo gribat noslaucīt pats? Balss atskanēja kaut kur viņa deguna augstumā, un, atvēris acis, Rod�ers ieraudzīja, platu smaidu un divas tum�zilas acis, kas cie�i raudzījās viņā. Viņ�,

smagi elsodams, it kā tikko būtu bēdzis no vilciena, vārgi pastiepa roku pēc salvetes, ko Brianna viņam pasniedza.

Noliecot galvu, lai pabeigtu tīrīt savas bikses, viņ� pamanīja, ka Klēra Rendela vēro viņu ar sejas izteiksmi, kurā �ēlums jaucās ar uzjautrinājumu. Nekas cits nebija manāms; nekas no tās liesmas, kuru viņ� it kā bija redzējis tie�i pirms katastrofas. Lai arī viņa bija satraukta, dro�i vien tās biju�as tikai iedomas, Rod�ers nosprieda. Jo kāda joda pēc lai viņa tī�ām lietu zemē viskiju?

-�� Kop� kura laika tevi interesē druīdi, mammu? Likās, ka Bri�anna sliecas �ajā domā saskatīt kaut ko ārkārtīgi smieklīgu; ievēroju, ka viņa bija kodījusi vaiga iek�pusi, kamēr es pļāpāju arRod�eru Veikfīldu, un smaids, ko viņa tobrīd centās noslēpt, tagad bija izpleties pa visu seju. Vai tu arī grasies ietīties palagā un pievienoties tai grupai?

-�� Tas noteikti būtu daudz interesantāk nekā piedalīties slimnīcas personāla sanāksmēs katru ceturtdienu, es atjokoju. Ta�u tas būtu mazliet jancīgi. Brī skaļi iesmējās, aizbaidīdama no takas divas zīlī�tes, kas tecēja mums pa priek�u.

-�� Nē, es atkal kļuvu nopietna. Ne jau druīdu dāmas mani inte�resē. Es Skotijā pazinu kādu cilvēku, kuru, ja vien būtu iespējams, es vēlētos atrast. Man nav viņas adreses neesam uzturēju�as kontaktus vairāk nekā divdesmit gadus bet viņa aizraujas ar tādām savādām lietām: burvestības, seni ticējumi, folklora. Tamlīdzīgas padarī�anas. Agrāk viņa dzīvoja te tuvumā; domāju, ja viņa vēl ir te, tad, iespējams, darbotos līdzīgā pulciņā.

-�� Kā viņu sauc?

Es papurināju galvu un ķēru sprādzi, kas slīdēja ārā no maniem cirtainajiem matiem. Tomēr man neizdevās to satvert un sprādze iekrita ceļmalas garajā zālē.

-�� Nolāpīts! es nopukojos un pieliecos to pacelt. Nedro�i taustījos pa biezi saaugu�ajiem stiebriem, bet satvert sprādzi nebija viegli, jo mitrajā zālē tā bija kļuvusi slidena. Līdz pat �im brīdim doma par Geilisu Dankenu spēja izsist mani no līdzsvara.

-�� Nezinu, es teicu, atglauzdama no pietvīku�ās sejas matu �ķipsnas. Tas ir� pagājis tik ilgs laiks, tagad viņai noteikti ir cits vārds. Viņa bija atraitne; varbūt viņa atkal ir precējusies vai pieņēmusi savu meitasvārdu.

-�� Ak tā. Brianna par �o tēmu bija zaudējusi interesi, un kādu brīdi mēs gājām klusēdamas. Pēk�ņi viņa ierunājās: Ko tu domā par Rod�eru Veikfīldu, mammu?

Es pametu uz meitu skatienu; vaigi viņai bija piesārtu�i, bet, iespē�jams, pie tā bija vainīgs pavasara vēj�.

-�� Liekas, ļoti jauks jauns cilvēks, es piesardzīgi atbildēju. Katrā ziņā viņ� ir inteliģents; viens no jaunākajiem profesoriem Oksfordā. To, ka viņ� ir gudrs, es zināju, bet nebiju pārliecināta, vai viņam pie�mīt iztēle. Zinātniekiem bie�i tās pietrūkst. Bet iztēle� tā varētu no�derēt.

-�� Viņam ir kaifīgas acis. Brianna sapņaini nopūtās, ignorējot jautājumu par vīrie�a inteliģenci. Vai esi kādreiz redzējusi tik zaļas acis?

-Jā, tie�ām pārsteidzo�i, es piekritu. Tādas tās biju�as vienmēr. Atceros, es tās pamanīju jau pirmajā tik�anās reizē, kad viņ� vēl bija bērns.

Brianna, pieri saraukusi, raudzījās manī no aug�as.

-�� Nu, mammu, patie�ām! Vai tev obligāti vajadzēja teikt: "Ak kungs, kā tu esi izaudzis,� kad viņ� atvēra durvis? Tik neveikli!

Es sāku smieties.

-�� Nu zini, ja esi redzējusi cilvēku, kad viņ� sniedzās apmēram tev līdz nabai, un pēk�ņi attopies, ka, galvu atgāzusi, raugies viņam nāsīs, es aizstāvējos, at�ķirību nepamanīt nav iespējams.

-�� Mammu! Tomēr viņa iespurcās.

-�� Un viņam ir ļoti glīts dibens, es piebildu, lai ļautu viņai tur�pināt runāt par Rod�eru. Es to pamanīju, kad viņ� gāja pēc viskija.

-�� Ma-MMU! Kāds vēl izdzirdēs!

Mēs jau bijām gandrīz pienāku�as pie autobusa pieturas. Pie ceļa zīmes stāvēja pāris sievie�u un pavecāks kungs tvīda uzvalkā; kad mēs pienācām, viņi pagriezās un mūs kārtīgi noskatīja.

-�� Vai �eit pietur �Lohsaidas ekskursiju" autobuss? es jautāju, pār�lai�ot skatienu mulsino�ajam uzrakstu un reklāmu daudzumam pie ziņojumu dēla.

-�� Nu, kā ta�, viena no dāmām laipni atbildēja. Pēc minūtiņām desmit būs klāt. Viņa noskatīja Briannu, kas zilajos d�insos un bal�tajā vējjakā bija tik acīm redzami amerikāniska. Beidzamo patriotisko piesitienu pie�ķīra pietvīkusī seja, tā bija glu�i sarkana, cen�oties ap�valdīt smieklus. Brauksiet aplūkot Lohnesu? Esat te pirmo reizi, vai ne?

Es sievietei uzsmaidīju.

-�� Pirms vairāk nekā divdesmit gadiem mēs ar vīru vizinājāmies laivā pa ezeru, bet mana meita Skotijā ir pirmo reizi.

-�� Ak tā. �ī atbilde piesaistīja pārējo dāmu uzmanību, un viņas sanāca mums apkārt, pēk�ņi kļuvu�as draudzīgas, izteica padomus un uzdeva jautājumus, līdz ceļa līkumā �īkstēdams iegriezās lielais, dzel�tenais autobuss.

Brianna, pirms iekāpa autobusā, pakavējās, apbrīnojot gleznaino zīmējumu ar zaļām līklo�u ceļa cilpām, kas izvijās cauri zilas krāsas ezeram, kura krastus ietvēra melnas priedes.

-�� Tas būs for�i, viņa nosmējās. Ja nu mēs ieraugām briesmoni?

-�� Nekad neko nevar zināt, es teicu.

Atliku�o dienas daļu Rod�ers aizvadīja visai liderigā noskaņo�jumā, izklaidīgi ķērās te pie viena, te atkal cita darba. Grāmatas, kuras bija paredzētas ziedot Senlietu glabā�anas biedrībai un tāpēc vajadzēja iesaiņot, gulēja izgāzu�ās no kastes, mācītāja vecais kra�vas auto bez sānu apmalēm bija novietots uz ceļa ar paceltu motora pārsegu, tā arī līdz galam nesalabots, un pustuk�a tējas krūze ar saputotu pienu stāvēja pie elkoņa, kamēr pats viņ� tuk�u skatienu vērās pievakarē uznāku�ā lietus sīpās.

Viņ� zināja, ka �obrīd vajadzētu strādāt, izkrāmēt mācītāja ka�bineta �sirdi�. Ne jau ņemties ar grāmatām; lai ari darbs būtu mil�zīgs, bet vajadzētu tikai izlemt, kuras grāmatas paturēt un kuras nosūtīt uz SSB vai mācītāja vecās koled�as bibliotēku. Nē, agrāk

vai vēlāk viņam nāksies kārtot gigantisko rakstāmgaldu, kura mil�zīgās atvilktnes bija piestūķētas ar dokumentiem līdz aug�ai, un visos mazajos plauktiņos rēgojās desmitiem papīru lapu gali. Tur�klāt vajadzēs noņemt visu sīkumu slāni, kas klāja ar korķi apsisto sienu, un atbrīvoties no tiem; �āds uzdevums iedzītu bailes pat vis�drosmīgākajā sirdī.

Ķerties pie �ī apnicīgā darba Rod�eru kavēja ne tikai parasta nepatika, bet vēl kaut kas cits. Viņ� negribēja to darīt, lai cik tas būtu nepiecie�ams; viņ� gribēja strādāt pie Klēras Rendelas pro�jekta, dzīt pēdas tiem klana vīriem, kuri bija piedalīju�ies Kalodenas kaujā.

Savā veidā tas bija interesants projekts, kaut arī pētniecības ziņā dro�i vien nekāds nozīmīgais nebija. Bet ne jau tur tā vaina. Nē, viņ� domāja, un, ja vēlējās būt godīgs pret sevi, bija vien jāat�zīst, ka īstenot Klēras Rendelas projektu viņ� vēlējās tikai tāpēc, ka gribēja ierasties Tomasa kundzes viesu mājā un nolikt meklējumu rezultātus pie kājām Briannai Rendelai, kā bruņinieki bija liku�i pūķu galvas. Pat ja viņ� negūtu rezultātus tajā jomā, viņ� gribēja steidzīgi atrast kādu iemeslu, lai atkal varētu meiteni satikt un runāt ar viņu.

Brianna atgādināja Bronzino gleznu, viņ� nosprieda. Abas ar māti viņas atstāja tādu savādu iespaidu, it kā būtu apvilktas ar kon�tūru, turklāt ar tik dzīviem krāsu triepieniem un tik sīki izstrādā�tām detaļām, ka izcēlās uz fona kā iegravētas. Bet Briannai piemita tik ko�as krāsas un tā absolūti fiziskās klātbūtnes gaisotne, kas ra�dīja iespaidu, ka Bronzino modeles seko jums ar acīm un tūlīt uzru�nās jūs no ierāmētā audekla. Viņ� nekad nebija redzējis, ka Bron�zino glezna, iedzērusi malku viskija, saviebtos, bet, ja būtu, tad ne�aubījās ne mirkli, ka tā izskatītos tie�i tāda kā Brianna Rendela.

-�� Ak, pie joda, puisis skaļi nosodījās. Daudz laika jau neva�jadzēs, lai rīt izskatītu iedzīvotāju reģistru Kalodenas pa�valdībā, vai ne? Tu, viņ� uzrunāja rakstāmgaldu ar tā daudzkārtīgajām nastām, vienu dienu vari pagaidīt. Un tu arī, viņ� vērsās pie sienas un izaicino�i izvilka no plaukta kādu fantāzijas romānu.

Rod�ers kareivīgi lūkojās apkārt, it kā mudinot mēbeles iebilst, ta�u viss palika klusu, vienīgi elektriskais kamīns zumēja. Viņ� to izslēdza un, pasitis grāmatu padusē, izgāja no kabineta, pirms tam nodzēsis gaismu.

Ta�u pēc minūtes viņ� atgriezās, tāpat tumsā pārgāja pāri ista�bai un paņēma no galda karavīru sarakstu.

-�� Vienalga, velns un elle! Rod�ers noburk�ķēja un iestūķēja papīra lapu krekla kabatā. Negribu to draņķi no rīta aizmirst. Viņ� uzsita pa kabatu, sajuta, ka papīrs klusi no�aukst tie�i pie sirds, un kāpa aug�ā pa kāpnēm uz guļamistabu.

Nosalu�as stiprajā vējā un lietū, mēs no Lohnesa atgriezāmies ērtajā viesistabā, kur baudījām karstas vakariņas un vaļēja kamīna siltumu. Brianna bija sākusi �āvāties, jau ēdot olu kulteni, tāpēc drīz atvainojās un devās izsildīties vannā. Es vēl kādu brīdi pakavējos lejā, tērzējot ar Tomasa kundzi, viesu mājas īpa�nieci, un bija jau teju des�mit, kad beidzot arī es devos aug�ā, kur mani gaidīja karsta vanna un naktskrekls.

Brianna no rītiem agri cēlās un vakaros agri likās gultā; kad atvēru guļamistabas durvis, es dzirdēju viņas vienmērīgo elpu. Laikus devu�sies pie miera, viņa gulēja veselīgā miegā; es klusiņām staigāju pa istabu, pakāru drēbes un sakārtoju izsvaidītās lietas, bet īsti baidīties, ka varētu viņu pamodināt, man nevajadzēja. Kamēr es darbojos, mājā iestājās klusums, tāpēc man pa�ai �ķita, ka saceļu diezgan lielu troksni.

Biju paņēmusi līdzi vairākas Frenka grāmatas, jo gribēju ziedot tās Invernesas bibliotēkai. Tās bija kārtīgi noglabātas �emodāna apak�ā, veidojot stingru pamatu vieglāk saspie�amām lietām, ko biju salikusi virsū. Ņēmu grāmatas pa vienai laukā un liku uz gultas. Pieci cietos vākos iesieti izdevumi ar ko�iem, spo�iem apvākiem. Glīti un pamatīgi. Katra grāmata piecus vai se�us simtus lappu�u bieza, neskaitot vārdu rādītāju un ilustrācijas.

Mana nelaiķa vīra Kopotie raksti, ar komentāriem. Apvāka atlocī�tās malas sedza vairāku collu gari teksti ar atzinīgām atsauksmēm,

visu zināmo vēstures ekspertu izteikumiem. Mū�a darbam nav slikti, es nodomāju. Ar tādiem sasniegumiem var lepoties. Kompakts, smags, autoritatīvs.

Saliku grāmatas kārtīgā kaudzītē uz galda blakus somai, lai no rīta neaizmirstu. Nosaukumi, protams, uz muguriņām at�ķīrās, bet es sakārtoju sējumus tā, lai vienādā drukā iespiestais autora vārds �Frenks V. Rendels" būtu vienā līnijā, cits virs cita. Nelielajā naktslampiņas mestajā gaismas aplī grāmatas mirgoja kā spo�i dārgakmeņi.

Pansijā valdīja klusums; �ajā gadalaikā viesiem vēl bija par agru, un tie, kas te bija, jau sen bija devu�ies pie miera. Vienā no kopā sabī�dītajām gultām Brianna klusi ieņurdējās, miegā pagriezās uz otriem sāniem, un uz sapņainās sejas palika garas sarkano matu �ķipsnas. No segas apak�as bija izlīdusi viena slaida kāja, un es to saudzīgi apse�dzu.

Vēlē�anās pieskarties aizmigu�am bērnam nekad neizgaist, tas ne�kas, ka bērns jau ir krietni lielāks par māti un pati kļuvusi par sievieti kaut arī jaunu. Atglaudu matus Briannai no sejas un noglāstīju galvu. Lūpas miegā savilkās smaidā, īsais apmierinājuma reflekss, cik ātri parādījies, tikpat ātri arī pazuda. Vērojot meitu, arī es pasmaidīju un kā biju rīkojusies jau neskaitāmas reizes ie�ukstēju viņai ausī, ko miegs bija darījis kurlu.

-�� Ak Dievs, jūs abi esat tik līdzīgi!

Noriju kaklā sakāpu�ās asaras tagad tas jau bija kļuvis gandrīz par paradumu un paņēmu no krēsla atzveltnes naktskreklu. Aprīlī Skotijas kalnienē bija sasodīti auksts, bet es vēl nebiju gatava meklēt patvērumu savā siltajā gultā.

Biju lūgusi saimniecei, lai dzīvojamā istabā atstāj kuramies uguni, apsolot, ka pirms gulētie�anas to apdzēsī�u. Bez trok�ņa es aizvēru dur�vis, joprojām redzot slaidos locekļus, izjuku�o, sarkani zīdaino matu murskuli uz vatētās, zilās segas.

-Arī nav slikts mū�a darbs, es no�ukstēju tum�ajā gaitenī. Var�būt nav tik kompakts, bet sasodīti autoritatīvs.

Mazā dzīvojamā istaba bija tum�a un mājīga, uguns bija izku�rējusies, un tagad tikai zema liesma vienmērīgi laizīja lielāko pagali.

Pievilku pie kamīna mazu atzveltnes krēslu un uzcēlu kājas uz aizsargre�ģa. Varēju dzirdēt ap sevi visas sīkās mūsdienu dzīves skaņas klusu ledusskapja murrā�anu pirmajā stāvā, dūk�anu un �alk�anu no centrālās apkures, kas uguni kamīnā padarīja par ērtībām, nevis ne�piecie�amību, pārejo�o rūkoņu, ko sacēla paretam garām aizbrauco�a automa�īna.

Bet zem tām visām gulēja Hailendas nakts dziļais klusums. Es sē�dēju pilnīgi nekustīgi, cen�oties to satvert. Bija pagāju�i divdesmit gadi, kop� pēdējo reizi biju to jutusi, bet tumsas nomierino�ā vara tepat vien bija, ieaijāta ielejās starp kalniem.

Iebāzu roku sava rītatērpa kabatā un izņēmu salocīto lapu Rod�eram Veikfīldam iedotā saraksta kopiju. Bija pārāk tum�s, lai kamīna gaismā lasītu, bet man nevajadzēja redzēt vārdus. Atlocīju lapu, ieliku klēpī, ko sedza zīda naktskrekls, un sēdēju, tuk�u skatienu veroties uz nesalasāmo rakstu. Lēnām ar pirkstu vilku pa rindiņām, kā lūg�anu pie sevis murminot katra vīra vārdu. Viņi piederēja pie aukstās pava�sara nakts vairāk nekā es. Bet es turpināju skatīties liesmās, ļaujot tumsai no ārpuses piepildīt tuk�umu manī.

Un, nosaucot viņu vārdus, kā aicinot �urp, es spēru pirmo soli atpa�kaļ, lai cauri tum�ajam tuk�umam dodos uz vietu, kur viņi mani gai�dīja.

2 nodaļa Noslēpumi sabiezē

N ākamajā rītā Rod�ers iznāca no Kalodenas pa�valdības nama un rokās viņam bija divpadsmit ar piezīmēm aprakstītas lapas, bet neizpratne arvien auga augumā. Sākumā bija licies, ka �is būs salīdzino�i viegls vēstures pētījums, bet tagad tajā bija parādīju�ies, neap�aubāmi, savādi samezglojumi.

Kalodenas kaujā kritu�o karotāju reģistrā viņ� bija atradis tikai trīs no Klēras Rendelas sarakstā minētajiem vārdiem. �is fakts pats par sevi nebija ievērības cienīgs. Uz �ārlza Stjuarta armijas kara�vīru uzskaiti reti varēja paļauties, jo da�i no klanu vadoņiem �skais�tajam princim� bija pievienoju�ies, pēk�ņa untuma vadīti, un dau�dzi bija viņu pametu�i vēl mazsvarīgāka iemesla dēļ, pirms vīru vārdi vispār tika iekļauti jebkādā oficiālā dokumentā. Kalnie�u ar�mijas uzskaite labākajā gadījumā bija nepilnīga, bet uz kara bei�gām pārstāja eksistēt; galu galā kāda jēga veidot algu sarakstu, ja nav, ar ko tajā minētajiem vīriem maksāt.

Rod�ers apdomīgi ielocīja savu izstīdzēju�o augumu vecajā Morris, automātiski saraujoties, lai nesasistu galvu. Atvēris mapi, ko pirmīt bija pasitis padusē, jaunais cilvēks ar norūpēju�os sejas izteiksmi pētīja nokopētās lapas. Savādi likās tas, ka gandrīz visi Klēras sarakstā minētie vārdi bija parādīju�ies citā uzskaites doku�mentā.

Nav izslēgts, ka viena klana karavīri dezertēju�i no pulka, kad kļuva skaidri redzami tuvojo�ās katastrofas apmēri; tas nebūtu nekas neparasts. Nē, situāciju nesaprotamu darīja tas, ka Klēras

saraksta vīri bija parādīju�ies viss saraksts kopumā bez izņē�muma lorda Laveta pulka sastāvā, kuri tika atsūtīti tikai uz kau�jas beigām, lai pildītu Saimona Freizera, lorda Laveta, doto solī�jumu atbalstīt Stjuartus.

Tomēr Klēra bija skaidri pateikusi un pietika uzmest skatienu īstajiem dokumentiem, kas bija viņas rīcībā, lai gūtu apstiprinā�jumu, ka �ie vīri, visi kā viens, nāca no nelielas mui�iņas Broktūrekas, kas atradās krietni uz dienvidrietumiem no Freizeru zemēm faktiski uz robe�as ar Makenziju teritorijām. Vēl vairāk viņa bija sacījusi, ka �ie vīri Hailendas armijā dienēju�i kop� Prestonpenas kaujas, kas notika kampaņas sākumposmā.

Rod�ers papurināja galvu. Tas bija bezjēdzīgi. Skaidrāks par skaidru, ka Klēra varēja kļūdīties ar datumiem viņa pati bija sa�cījusi, ka nav vēsturniece. Bet ne jau ar notikuma vietu? Un kā varēja gadīties, ka Broktūrekas mui�as vīri, kuri nebija devu�i uzti�cības zvērestu Freizeru klana vadonim, nonāku�i Saimona Freizera rīcībā? Tiesa, lords Lavets bija iemantojis iesauku Vecais kūmiņ�, turklāt pamatoti, ta�u Rod�ers �aubījās, vai pat vecajam grāfam, kur� bija bīstams ienaidnieks, pietiktu viltības izstrādāt kaut ko tādu.

īgņodamies Rod�ers iedarbināja ma�īnu un izbrauca no stāv�laukuma. Kalodenas pa�valdības arhīvi bija no�ēlojami nepilnīgi; tur atrodamas galvenokārt puķainā stilā rakstītas vēstules no lorda D�ord�a Marija, kurās viņ� �ēlojas par piegādes grūtībām, un dokumenti, kas labi izskatījās tūristiem domāto muzeju vitrīnās. Viņam vajadzēja daudz nopietnākus papīrus.

Piebremzē, vecīt! viņ� sev atgādināja, �ķielēdams atpakaļskata spogulī un vienlaikus vērodams pagriezienu. �Tavs uzdevums ir noskaidrot, kas noticis ar tiem, kas neatstiepa kājas Kalodenā. Kāda nozīme tam, kā viņi tur nokļuva, ja vien kaujas lauku pameta sveiki un veseli?�

Bet viņ� nespēja likties mierā. Pavisam savāda situācija. Vār�dus putroja drausmīgi bie�i, īpa�i Hailendā, kurā, �ķiet, puse no konkrētā brī�a iedzīvotājiem bija Aleksandri. Tāpēc vīrie�us pēc

senas para�as sauca pēc dzīvesvietas, klana vai uzvārda. Da�reiz uzvārda vietā. Lokiels, viens no izcilākajiem jakobītu vadoņiem, pa�tiesībā bija Donalds Kamerons, no Lokielas, un tas viņu brīni�ķīgi at�ķīra no simtiem citu Kameronu, kuru vārds arī bija Donalds.

Un visiem Hailendas vīrie�iem, kurus nesauca Donalds vai Aleks, vārds bija D�ons. No trijiem vārdiem, kurus Rod�ers bija atradis abos sarakstos kritu�o un arī Klēras -, viens bija Donalds Marijs, otrs Aleksandrs Makenzijs Freizers, bet tre�ais D�ons Greiems Freizers. Nevienam nebija pievienots ģeogrāfisks nosau�kums tikai vārds un pulks, kurā viņi bija dienēju�i. Lorda Laveta pulks, Freizeru pulks.

Bet, ja nebija vietas nosaukuma, tad nevarēja būt dro�s, ka tie bija tie pa�i cilvēki, kas Klēras sarakstā. Kritu�o reģistrā bija minēti vismaz se�i D�oni Freizeri, un pat �is saraksts nebija pilnīgs; angļi nepievērsa uzmanību pabeigtībai vai precizitātei vairums doku�mentu bija sagatavoti pēc notiku�ā fakta, to darīja klanu vadoņi, skaitot pēc deguniem un tādējādi nosakot, kur� nav atgriezies mājās. Bie�i vien nepārnāca pa�i vadoņi, un tas situāciju sare�ģīja vēl vairāk.

Rod�ers izmisumā nikni izbrauca ar roku cauri matiem, it kā galvas masā�a spētu veicināt smadzeņu darbību. Un, ja �ie trīs vārdi nepiederēja tiem pa�iem cilvēkiem, tad noslēpums kļuva vēl neizprotamāks. Kalodenā nogalēja vairāk nekā pusi no �ārlza Stju�arta armijas. Un Laveta vīri atradās pa�ā kaujas biezumā, tās epi�centrā. Neiedomājami, ka trīsdesmit vīru liela grupa tajās pozīcijās būtu izdzīvojusi bez neviena kritu�ā. Laveta vīri sacel�anās dar�bībā iesaistījās tikai noslēgumā kad citos pulkos dezertē�ana bija kļuvusi par izplatītu parādību, tajos, kur karavīri bija nodienēju�i gana ilgi, lai saprastu, kas viņus gaida, Freizeri izturējās ārkārtīgi lojāli un cieta no sekām.

Aizmugurē atskanēja skaļ� auto signāls, kas izrāva Rod�eru no pārdomām, un viņ� piebrauca malā, lai palaistu garām lielu, nepa�cietīgu, skaļi rūco�u kravas ma�īnu. Domā�ana nav savienojama ar

auto vadī�anu, viņ� nosprieda. Ja tā turpināsies, tad beigsies ar to, ka viņ� tiks saspiests pret akmens sienu.

Kādu laiciņu jauneklis nekustīgi sēdēja un ļāvās pārdomām. Da�biskais impulss mudināja doties uz Tomasa kundzes pansiju un izstāstīt Klērai, ko viņ� līdz �im ir atklājis. Fakts, ka apciemojuma laikā varētu rasties iespēja da�as minūtes pagozēties Briannas Rendelas sabiedrībā, darīja �o ideju stipri pievilcīgu.

No otras puses, visi viņa vēsturnieka instinkti kliedza pēc pa�pildinformācijas. Un viņ� nepavisam nebija dro�s, ka Klēra ir īstais cilvēks, kas to nodro�inās. Rod�ers nespēja iedomāties, kādēļ viņai vajadzētu pieņemt viņu �ī uzdevuma veik�anai un tajā pa�ā laikā traucēt tā izpildi, sniedzot neprecīzas ziņas. Tas nebija saprātīgi, bet Klēra Rendela atstāja izcili saprātīga cilvēka iespaidu.

Tomēr neizskaidrots palika negadījums ar viskiju. To atmino�ties, viņam sāka tvīkt vaigi. Rod�ers bija pārliecināts, ka Klēra tā rīkojās ar nolūku, un, tā kā viņa, �ķiet, nepiederēja pie cilvēkiem, kuriem patīk citus izjokot, viņ� bija spiests secināt, ka Klēra tādē�jādi vēlas liegt viņam iespēju uzaicināt Briannu doties braucienā uz Broktūreku. Vai viņa gribēja turēt meitu pa gabalu no tās vietas vai negribēja, ka uz turieni Briannu ved viņ�? Jo vairāk Rod�ers lauzīja galvu par �o incidentu, jo cie�āk nostiprinājās pārliecība, ka Klēra Rendela no meitas kaut ko slēpj, bet, kas tas varētu būt, viņam nebija ne jausmas. Vēl mazāk viņ� spēja saskatīt, kāds tam visam sakars ar viņu vai uzdevumu, ko bija uzņēmies.

Viņ� atteiktos to pildīt, ja nebūtu divu apstākļu. Brianna un pa�rasta ziņkāre. Ļoti gribējās zināt, kas notiek, un viņ� bija cie�i apņēmies tikt ar to skaidrībā.

Rod�ers, domās iegrimis, viegli dauzīja ar dūri pa stūri, nepie�vēr�ot uzmanību garām plūsto�ajai satiksmei. Beidzot pieņēmis lēmumu, viņ� atkal iedarbināja dzinēju un izbrauca uz ielas. Nāka�majā apļveida krustojumā viņ� nobrauca trīs ceturtdaļas no loka un iegriezās nobrauktuvē, kas veda uz Invernesas centru un dzelz�ceļa staciju.

�Klīsto�ais skots� trijās stundās viņu nogādās Edinburgā. Stju�artu arhīva kurators bija mācītāja tuvs draugs. Un viņa rīcībā ir viens pavediens, ar ko sākt, lai cik neizprotams tas arī būtu. Sa�raksts, kurā bija uzskaitīti Laveta pulka karotāju vārdi, liecināja, ka �os trīsdesmit vīrus komandējis kapteinis D�eimss Freizers no Broktūrekas. Minētais kapteinis bija vienīgais redzamais kopējais ķēdes posms, kas savienoja Broktūreku un Laveta Freizerus. Ro�d�ers nesaprata, kāpēc D�eimsa Freizera vārda nav Klēras sarakstā.

Spīdēja saule reta parādība aprīļa vidū, un Rod�ers gribēja izbaudīt to pilnā mērā, tāpēc nolaida mazo lodziņu vadītāja pusē, lai spirgtais vēj� viņam gar ausi plūstu ma�īnā.

Rod�eram bija vajadzējis palikt Edinburgā pa nakti, un, atgrie�zies nākamās dienas vēlā vakarā, viņ� jutās tik noguris no ilgā brauciena vilcienā, ka spēja vien, paklausot Fionas uzstājībai, no�tiesāt siltās vakariņas un iekrist gultā. Bet �odien viņ� bija piecēlies atjaunotas enerģijas un apņēmības pilns, sēdās ma�īnā un devās uz Brokmordu, mazu ciemu netālu no vietas, kur bija atradusies mui�a ar nosaukumu Broktūreka. Ja māte nevēlējās, lai Brianna Rendela brauc uz Broktūreku, tad viņu nekas nekavēja uzmest ska�tienu �ai apkārtnei.

Faktiski Broktūreku viņ� bija atradis pats, vismaz viņ� tā uzska�tīja; tur bija milzīga sabruku�u akmeņu kaudze, kas ietvēra senlai�cīgo, apaļo brochs jeb torņu drupas, tālā pagātnē tos izmantoja gan dzīvo�anai, gan aizsardzībai. Rod�ers gēlu valodu zināja pietiekami labi, lai saprastu, ka mui�as nosaukums nozīmē �pret ziemeļiem vērstais tornis�, un bridi prātoja, kā apaļa celtne var tikt pie tāda vārda.

Uz zemes gabala bija mui�as dzīvojamā un saimniecības ēka, abas sabruku�as, lai ari krietna daļa no būves vēl bija saglabājusies. Mājas priek�ā pie staba bija pienaglota nekustamā īpa�uma māk�lera izkārtne, lietus un vēj� bija padarīju�i to gandrīz nesalasāmu. Rod�ers stāvēja nogāzē virs mājas un vērās apkārt. No pirmā acu

uzmetiena viņ� neredzēja neko tādu, kas izskaidrotu Klēras vēlē�a�nos atturēt meitu no iera�anās �ajā vietā.

Viņ� nolika Morris pagalmā un izkāpa. Skaista vieta, bet ļoti no�maļa; bija pagāju�as gandrīz �etrdesmit piecas minūtes, kop� viņ�, piesardzīgi lavierēdams, lai nesasistu eļļas tvertni, no galvenās �osejas bija uzbraucis uz grambaina lauku ceļa.

Mājā iek�ā viņ� negāja; tā nepārprotami bija pamesta un, ļoti iespējams, bīstama. Tur viņ� neko neatradīs. Ta�u virs durvīm bija iegrebts vārds FREIZERS, un tas pats vārds rotāja gandrīz visus mazos kapakmeņus ģimenes kapsētā tos, kas vēl bija salasāmi. Neko daudz tas nedod, viņ� nosprieda. Neviens vārds uz kapu plāk�snēm neatbilda sarakstā minēto vīru vārdiem. Vajadzēs vien turpi�nāt ceļu; sprie�ot pēc kartes, Brokmordas ciems atradās trīs jūdzes tālāk.

Kā jau Rod�ers bija baidījies, ciema baznīciņa bija kļuvusi ne�vienam nevajadzīga un pirms vairākiem gadiem nojaukta. Uzstā�jīgi klaudzinot pie durvīm, viņ� saņēma vienaldzīgus skatienus, īgnas sejas izteiksmes un pēdīgi ar paveca zemnieka muti izteiktu nepārliecino�u pieņēmumu, ka vecās baznīcu grāmatas, iespējams, nogādātas Fortviljamas muzejā vai varbūt Invemesā; tur bijis viens mācītājs, kas vācis tādus krāmus.

Noguris un noputējis, bet cerības vēl nezaudējis, Rod�ers slāja atpakaļ uz ma�īnu, ko bija atstājis ieliņā pie ciema krodziņa. �ādi neveiksmīgi meklējumi ļoti bie�i pavada vēstures pētījumus, un Rod�ers pie tādiem bija jau pieradis. Ātri izdzert kausu alus nu, varbūt divus, diena tie�ām ir neparasti silta un tad uz Fortviljamu.

Ja meklētie dokumenti atrastos vikāra arhīvā, Rod�ers īgni prā�toja, tad viņ� būtu dabūjis, ko pelnījis. Par to, ka pametis novārtā darbu, lai tvarstītu zilu gaisu un atstātu iespaidu uz meiteni. Brau�ciens uz Edinburgu nebija devis gandrīz neko, tikai ļāvis izsvītrot no saraksta trīs vārdus, ko viņ� bija atradis Kalodenas pa�valdības arhīvā; visi trīs vīri, izrādījās, nāca no citiem pulkiem, ne no Broktūrekas vienības.

Stjuartu arhīvs aizņēma veselas trīs istabas un vēl kastes bez uzrakstiem muzeja pagrabā, tāpēc diez vai var sacīt, ka viņ� vei�cis pamatīgu izpētes darbu. Tomēr viņ� bija atradis dublikātu algu sarakstam, kuru bija redzējis Kalodenas mērijā. Tajā bija uzskaitīti tie vīri, kuri pievienoju�ies no pulka, kas atradās Laveta kunga saukta par Veco kūmiņu dēla, tas ir, jaunā Saimona, vispārējā pakļautībā. Manīgais, vecais nelietis sēdējis uz diviem krēsliem, Rod�ers nosprieda. Mantinieku aizsūtījis cīnīties par Stjuartiem, bet pats palicis mājās, visu laiku apgalvodams, ka ir karaļa D�ordija uzticams pavalstnieks. Bet vai tas viņam ko līdzēja?

�ajā dokumentā kā komandieris bija reģistrēts Saimons Freizers Jaunākais, bet D�eimss Freizers nemaz nebija minēts. Ta�u kaut kāds D�eimss Freizers bija pieminēts armijas depe�ās, memoran�dos un citos dokumentos. Ja tas bija tas pats cilvēks, tad viņ� kau�jas darbībā bija piedalījies diezgan aktīvi. Tomēr, paļaujoties tikai uz vārdu �D�eimss Freizers�, nebija iespējams pateikt, vai tas bijis Broktūrekas Freizers vai kāds cits; Hailendā D�eimss bija tikpat izplatīts vīrie�u vārds kā Dankans vai Roberts. Tikai vienā vietā kādam D�eimsam Freizeram bija minēts otrs vārds, kas varēja palī�dzēt identificē�anai, toties tajā dokumentā nekas nebija teikts par viņam pakļautajiem vīriem.

Rod�ers paraustīja plecus un aizkaitināts ar rokas mājienu pa�trenkāja nez no kurienes uzradu�os izsalku�u kni�ļu mākoni. Lai izskatītu �os dokumentus sakarīgi, vajadzētu vairākus gadus. Ne�spēdams izbēgt no uzmācīgajiem kukaiņiem, jaunais cilvēks ienira tum�ajā alus krodziņā, atstājot badīgo kni�ļu mākoni meklējam jaunu ēdamo.

Maziem malciņiem dzerot vēso, rūgto alu, Rod�ers domās pār�skatīja līdz �im paveikto un iespējas, kādas vēl pavērās. �odien viņam bija laiks aizbraukt uz Fortviljamu, lai arī tas nozīmētu Invernesā atgriezties vēlu. Un, ja Fortviljamas muzejs neko neat�klātu, tad nākamais loģiskais un arī ironiskais solis būtu kārtīgi parakņāties pa mācītāja arhīviem.

Un pēc tam? Rod�ers izdzēra pēdējās alus lāses un pamāja, lai krodzinieks atnes vēl vienu kausu. Nu, ja nonāks tik tālu, tad klaiņā�ana ap katru Skotijas baznlciņu un kapsētu Broktūrekas ap�kārtnē noteikti bija labākais, ko viņ� varēja izdarīt īsā laika sprīdī. Diez vai Rendelas uzturēsies Invernesā nākamos divus vai trīs ga�dus, pacietīgi gaidot meklē�anas rezultātus.

Rod�ers sataustīja kabatā piezīmju grāmatiņu, vēsturnieka pa�stāvīgo ceļabiedru. Pirms aizbrauk�anas no Broktūrekas vismaz jāpaskatās, kas atlicis no vecās kapsētas. Nekad nevar zināt, kas uzrodas, un tādējādi viņ� sev aiztaupīs vēl vienu braucienu �urp.

Nākamās dienas pēcpusdienā Rendelas pēc Rod�era ielūguma ieradās uz tēju, lai noklausītos atskaiti par padarīto.

-�� Esmu atradis vairākus jūsu sarakstā minētos vārdus, viņ� sacīja Klērai, vedot viņu uz kabinetu. Tas ir ļoti savādi. Neesmu pamanījis vēl nevienu, kur� noteikti būtu kritis Kalodenā. Domāju, ka man ir trīs kandidāti, bet pēc tam izrādījās, ka tie ir citi cilvēki ar tādu pa�u vārdu. Rod�ers paskatījās uz dakteri Klēru Rendelu; viņa stāvēja gandrīz nekustīgi, ar vienu roku stingri turoties pie atzveltnes krēsla, it kā būtu aizmirsusi, kur atrodas.

-�� Vai jūs� ē� neapsēstos? Uz Rod�era piedāvājumu Klēra strupi pamāja ar galvu, it kā būtu satrūkusies, un steig�us apsēdās uz krēsla malas. Rod�ers ziņkāri noskatīja vie�ņu, bet, turpinādams runāt, izņēma mapi, kurā bija salicis meklējumos izdarītās piezī�mes, un pasniedza to viņai.

-�� Kā jau teicu, tas ir savādi. Neesmu uzgājis visus vārdus; lai�kam jau vajadzēs parakņāties pa baznīcas grāmatām un kapsētu reģistrācijas �urnāliem Broktūrekas apkaimē. Lielāko tiesu no �iem dokumentiem es atradu sava tēva arhīvā. Varētu domāt, ka man vajadzēja atrast vismaz pāris kaujas laukā kritu�u cilvēku, ņemot vērā, ka viņi visi biju�i Kalodenā. īpa�i, ja viņi, kā jūs sakāt, bija vienā no Freizeru pulkiem; tie gandrīz visi bija pa�ā karadarbības epicentrā, kur notika visasiņainākās kaujas.

-�� Jā, jums taisnība. Klēras balsī ieskanējās kas tāds, ka Ro�d�ers neizpratnē paskatījās uz viņu, bet sievietes seja nebija re�dzama, jo viņa bija noliekusies pār rakstāmgaldu. Lielākā daļa no dokumentiem bija kopijas, kuras Rod�ers bija pārrakstījis pats ar savu roku, jo tādas eksotiskas tehnoloģijas kā fotokopē�ana vēl nebija izlauzu�as ceļu līdz valdības arhīviem, kur glabājās Stjuartu dinastijas liecības; pāris lapu tomēr bija oriģināli, kas izrakti no nelaiķa mācītāja Veikfilda 18. gadsmita dokumentu krājuma. Klēra uzmanīgi ar pirkstu �ķīra lapas, sargājoties pieskarties tām vairāk, nekā nepiecie�ams.

-�� Jums taisnība tas ir savādi. Tagad viņ� pazina Klēras balsī skano�ās emocijas tā bija aizrautība, tikai sajaukusies ar apmie�rinājumu un atvieglojumu. Tatad viņa zināmā mērā jau bija to gai�dījusi vai cerējusi.

-�� Sakiet� Viņa saminstinājās. Tie vārdi, kurus jūs atradāt� Kas ar �iem cilvēkiem noticis, ja viņi nav kritu�i Kalodenas kaujā?

Rod�ers nobrīnījās, ka �is fakts Klērai liekas tik nozīmīgs, bet viņ� paklausīgi paņēma mapi ar piezīmēm un atvēra.

-�� Divi no viņiem minēti kuģa pasa�ieru sarakstā drīz pēc Kalo�denas notikumiem viņi emigrēja uz Ameriku. �etri mira dabiskā nāvē apmēram gadu vēlāk nav nekāds brīnums, pēc kaujas sākās drausmīgs bads un Hailendā mira daudz ļau�u. Un �o es atradu baznīcas grāmatā bet ne tajā draudzē, pie kuras viņ� piederēja. Ta�u esmu gandrīz pārliecināts, ka tas ir viens no jūsu vīriem.

Tikai tagad, kad Klēras pleci atslāba, jaunais vēsturnieks pama�nīja, ka tie bija saspringu�i.

-�� Vai jūs vēlaties, lai es tomēr meklēju arī pārējos? viņ� jau�tāja, cerot, ka atbilde būs �jā�. Pāri mātes plecam viņ� vēroja Bri�annu. Meitene stāvēja, daļēji pagriezusies pret korķa sienu, it kā mātes projekts viņu neinteresētu, ta�u Rod�ers viņas pierē starp uzacīm saskatīja mazu vertikālu rieviņu.

Varbūt viņa sajuta to pa�u, ko Rod�ers, apspiesto satrau�kumu, kas ietvēra Klēru kā elektriskais lauks. Viņ� to juta kop� brī�a, kad Klēra ienāca istabā, un atklājumi to tikai pastiprināja.

Viņ� iztēlojās: ja pieskartos vie�ņai, tad starp viņiem rastos pama�tīga statiskās elektrības dzirkstele.

Jaunekļa domas pārtrauca klauvējiens pie kabineta durvīm. Tās atvērās, un ienāca Fiona Greiema, stumjot servējamos ratiņus, uz kuriem bija pēc visiem likumiem saklāts tējas galds ar kannu, tasītēm, sedziņām, triju veidu sviestmaizēm, krēma kūkām, bis�kvītu, ievārījuma maizītēm un maizītēm ar putukrējumu.

-�� Ņam! to ieraugot, iesaucās Brianna. Vai tas viss mums vai ari jūs gaidāt vēl desmit cilvēkus?

Klēra Rendela smaidīdama aplūkoja cienastu. Elektriskais lauks nebija izgaisis, bet ar lielām pūlēm nobēdzināts. Rod�ers redzēja, ka viena svārku ielocēs paslēptā roka ir tik cie�i savilkta dūrē, ka gredzena mala ir iegrauzusies miesā.

-�� Galds tik bagātīgi klāts, ka mums nevajadzēs ēst vairākas ne�dēļas, viņa sacīja. Izskatās brīni�ķīgi!

Fiona staroja. Viņa bija maza auguma, apaļīga un skaista kā brūna vistiņa. Rod�ers iek�ēji nopūtās. Lai gan viņ� varēja priecā�ties, ka ir na�ķi, ar ko pacienāt vie�ņas, viņ� labi apzinājās, ka cie�nasta dāsnums domāts, lai izpelnītos viņa atzinību, nevis abām sievietēm. Deviņpadsmit gadus vecajai Fionai dzīvē bija viens cēls mērķis. Kļūt par sievu. Vēlams gudra cilvēka sievu. Viņa bija uzmetusi skatienu Rod�eram, kad viņ� pirms nedēļas ieradās sa�kārtot miru�ā mācītāja lietas, un nolēmusi, ka asociēts vēstures profesors ir labākais variants, ko Invernesa var piedāvāt.

Kop� tā laika viņ� tika piestūķēts kā Ziemassvētku zoss cepe�tis, kurpes viņam bija nospodrinātas, �ības un zobu suka nolikta gatavībā, gulta saklāta, mētelis notīrīts, vakara avīze nopirkta un nolikta blakus �ķīvim, sprands izmasēts, kad viņ� garas stun�das bija nostrādājis pie rakstāmgalda, un Fiona pastāvīgi apjautā�jās par viņa fizisko labsajūtu, prāta un vispārējo veselības stāvokli. Hdam mājīguma uzbrukumam Rod�ers bija pakļauts pirmo reizi.

Vārdu sakot, Fiona darīja viņu traku. Tas, ka viņ� �obrīd nebija noskuvies, vairāk bija reakcija uz viņas neatslābsto�o uzbāzību nekā nolai�anās tajā dabiskajā nevī�ības stāvoklī, kuru izbauda

vīrie�i, kas īslaicīgi atbrīvoju�ies no darba un sabiedrības uzlikta�jām prasībām.

Iespēja, ka viņu ar Fionu Greiemu varētu saistīt svētās laulības saites, stindzināja jauno vīrieti līdz kaulu smadzenēm. Ar savu pa�stāvīgo �ubinā�anos viņa iedzītu Rod�eru ārprātā nepilna gada laikā. Ta�u bez tā bija vēl Brianna Rendela, kura �obrīd domīgi pētīja ser�vējamos ratiņus, it kā nevarēdama iz�ķirties, no kura gala lai sāk.

�ajā pēcpusdienā Rod�ers savu uzmanību bija koncentrējis vie�nīgi uz Klēru Rendelu un viņas projektu, vairīdamies palūkoties uz meitu. Klēra Rendela bija glīta sieviete ar smalku kaulu uzbūvi un gai�u ādu, kas ļāva viņai se�desmit gadu vecumā izskatīties tādai pa�ai kā divdesmit gados. Bet, skatoties uz Briannu Rendelu, pui�sim gandrīz aizrāvās elpa.

Stāja viņai bija kā karalienei, viņa nebija uzkumpusi, kā bie�i notiek ar gara auguma meitenēm. Redzot mātes taisno muguru un graciozo stāju, viņam bija skaidrs, kur Brianna guvusi �o īpa�ību. Ta�u ne ievērojami slaido augumu, ne arī līdz viduklim slīgsto�o matu kaskādi, sarkanu ar zeltainām un vara dzirkstīm, dzintara un kanēļa krāsas �ķipsnām, kas sprogojās ap seju un klājās pār pleciem kā apmetnis. Acis tik tum�i zilas, ka citā apgaismojumā izskatītos melnas. Ne ari plato, stingro mutes līniju ar pilnīgu apak�lūpu, kas aicināt aicināja uz mazām bu�iņām un kaislīgiem kodieniem. To visu viņa noteikti bija mantojusi no tēva.

Visumā Rod�ers priecājās, ka Briannas tēva te nav, jo viņ� no�teikti justos tēvi�ķīgi aizskarts par domām, ko Rod�ers perināja savā galvā; viņ� izmisīgi baidījās, ka tās varētu atspoguļoties arī sejā.

-�� Tēju? viņ� viesmīlīgi piedāvāja. Lieliski. Brīni�ķīgi. Izska�tās gardi, Fiona. Ē, paldies, Fiona. Es, hm, nedomāju, ka mums vēl kaut ko vajadzēs.

Ignorējot nepārprotamo mājienu, Fiona, pieklājīgi palokot galvu, pateicās vie�ņām par komplimentiem, izveicīgi, bez liekām kustībām izdalīja sedziņas un tasītes, padeva pirmo �ķīvi ar kūkām un likās sagatavojusies palikt un izturēties kā namamāte.

-�� Krējumu uz maizītēm, Rod�� tas ir, Veikfīlda kungs? viņa piedāvāja un, negaidīdama atbildi, ķērās pie karotes. Jūs esat pār�lieku tievs, jūs vajag uzbarot. Viņa sazvērnieciski uzmeta ska�tienu Briannai Rendelai, sakot: Jūs jau zināt, kādi tie vīrie�i ir; ja nav sievietes, kas par to parūpējas, nekad kārtīgi nepaēd.

-�� Cik labi, ka jūs par viņu rūpējaties, Brianna pieklājīgi atbil�dēja.

Rod�ers dziļi ievilka elpu un vairākas reizes pakustināja pirk�stus, līdz vēlme no�ņaugt Fionu pārgāja.

-�� Fiona, viņ� ierunājās. Vai tu� ē� vai tu būtu tik laipna un izdarītu man mazu pakalpojumu?

Meitene iespīdējās kā jāņtārpiņ�, lūpas savilkās dedzīgā smaidā, iedomājoties, ka varēs Rod�era labā kaut ko izdarīt.

-�� Protams, Rod�� Veikfīlda kungs! Jebko!

Rod�eram bija mazliet neērti, bet viņ� sevi mierināja, ka tas nāks par labu ne tikai viņam, bet arī Fionai. Ja viņa tūlīt neies pro�jām, tad drīz vien viņ� vairs nespēs atbildēt par sevi un izdarīs kaut ko tādu, ko viņi abi no�ēlos.

-�� Liels paldies, Fiona. Nekas svarīgs jau nav. Es tikai pasūtīju� nedaudz� viņ� drud�aini domāja, cen�oties atcerēties kāda no ciema veikalu īpa�nieku vārdiem, �nedaudz tabakas no Bjūkena kunga Lielajā ielā. Vai tu varētu aiziet un to atnest? Pēc tik brīni��ķīgas tējas es labprāt izpīpētu vienu pīpi.

Viņa jau raisīja nost priek�autu Rod�ers ar nepatiku pama�nīja, ka tas ir cakains, ar me�ģīnēm. Kad aiz Fionas noklak�ķēja kabineta durvis, viņ� uz mirkli atvieglojumā aizvēra acis, �obrīd atvairīdams domu, ka nesmēķē. Atvieglojumā nopūties, viņ� atgrie�zās pie sarunas ar vie�ņām.

-�� Jūs jautājāt, vai es vēlos, lai meklējat pārējos sarakstā minē�tos vārdus, gandrīz tūlīt sacīja Klēra. Rod�eram radās dīvaina sajūta, ka viņa par Fionas aizie�anu jūtas tikpat atvieglota. Jā, vēlos� ja tas jūs pārlieku neapgrūtinātu?

-�� Nē, nē! Nepavisam! Rod�ers iesaucās, tikai nedaudz pieme�lodams. Ar lielāko prieku.

Rod�era roka neizlēmīgi kavējās virs servējamo ratiņu dāsnās kravas, tad a�i kā �ūska pa�āvās uz priek�u un satvēra kristāla karafi, kurā bija divpadsmit gadus vecs viskijs Muir Breame. Viņ� juta, ka pēc cīniņa ar Fionu ir to godam nopelnījis.

-�� Vai nevēlaties? Rod�ers pieklājīgi piedāvāja. Pamanījis rie�buma izteiksmi Briannas sejā, viņ� steig�us piebilda: Vai varbūt tēju?

-�� Tēju, Brianna atviegloti sacīja.

-�� Tu nezini, no kā atsakies, Klēra teica meitai, ar baudu ieel�pojot viskija aromātu.

-�� Zinu gan, Brianna atbildēja. Tāpēc jau atsakos. Viņa paraustīja plecus un, savilkusi vienu uzaci, palūkojās uz Rod�eru.

-�� Masa�ūsetsā alkoholu drīkst lietot tikai no divdesmit viena gada vecuma, Klēra paskaidroja Rod�eram. Brī jāgaida vēl astoņi mēne�i, tāpēc viņa nav pieradusi pie viskija.

-�� Tu runā tā, it kā tas, ka cilvēkam negar�o viskijs, būtu nozie�gums, Brianna iebilda, pāri tējas tases malai uzsmaidot Rod�e�ram.

Viņ� par atbildi savilka uzacis.

-�� Mīļā jaunkundz, viņ� bargi sacīja. Te ir Skotija. Protams, viskija noniecinā�ana ir noziegums.

-�� Ak tā? Brianna laipni atteica, nevainojami atdarinādama viņa skotu neskaidro izrunu. Nu tad cer-rēsim, ka tas nav sodāms ar-r nāvi kā slepkavība.

Pārsteigts viņ� norija smieklus kopā ar viskiju un aizrijās. Kle�podams un sizdams sev pa krūtīm, viņ� paskatījās uz Klēru, lai aici�nātu kopā pasmieties par joku. Viņas lūpās kavējās samākslots smaids, bet seja bija kļuvusi glu�i bāla. Tad viņa samirk�ķināja plakstus, smaids kļuva dabiskāks un neveiklais brīdis bija garām.

Rod�ers brīnījās, cik viegli viņiem raisās sarunas gan par nie�kiem, gan Klēras projektu. Brianna nepārprotami bija interesējusies par tēva darbu un par jakobītiem zināja krietni vairāk nekā māte.

-�� Liels brīnums, ka viņi vispār tika līdz Kalodenai, viņa sacīja.

-�� Vai jūs zinājāt, ka kalnie�i Prestonpenas kaujā uzvarēja, kaut

viņiem bija tikai knapi divi tūksto�i vīru? Pret angļu armiju, kurā bija astoņi tūksto�i! Neticami!

-�� Un Folkērkas kaujā gāja bojā gandrīz tikpat, Rod�ers viņai piebalsoja. Mazākā skaitā, sliktāk bruņoti, pārvietojās kājām� viņiem nemaz nevajadzēja izdarīt to, ko viņi izdarīja� bet izdarīja!

-�� M-khm, Klēra nokrem�ļojās un iedzēra pamatīgu malku vis�kija. Izdarīja.

-�� Man kaut kas ienāca prātā, Rod�ers ar tēlotu nevērību sa�cīja Briannai. Varbūt jūs vēlētos atbraukt man līdzi uz da�ām vie�tām� kaujas laukiem un �ur tur citur? Tur ir interesanti, un esmu pārliecināts, ka jūs ārkārtīgi palīdzētu meklē�anā.

Brianna sāka smieties un atglauda no sejas matus, kuri visu laiku krita tējā.

-�� Par palīdzību nezinu, bet braukt es gribētu ļoti.

-�� Kolosāli! Pārsteigts un sajūsmināts, ka saņēmis piekri�anu, Rod�ers tvēra karafi un gandrīz nometa zemē. Klēra to noķēra un rūpīgi pielēja viņa glāzi.

-�� Mazākais, ko varu darīt pēc tam, kad pagāju�ajā reizē to iz�gāzu. Viņa pasmaidīja, atbildot uz jaunā cilvēka pateicības vār�diem.

Redzot viņu tādu, uzmanīgu un mierīgu, Rod�ers gandrīz sāka �aubīties par agrākajām aizdomām. Varbūt galu galā tas tomēr bija nelaimes gadījums? �ī skaistā, dzestrā seja viņam neko neatklāja.

Pēc pusstundas no tējas galda klājuma nekas nebija atlicis, ka�rafe bija tuk�a un viņi visi trīs sēdēja, apmierinājuma transā iegri�mu�i. Brianna mazliet patriņājās, pameta skatienu uz Rod�eru un pēdīgi pavaicāja, vai drīkst izmantot �vannasistabu�.

-�� O, tualeti? Protams. Viņ� uzslējās kājās, smagnējs, jo bija saēdies Dandī kūku un mandeļu biskvītu. Ja viņ� drīz netiks no Fio�nas vaļā, tad līdz aizbrauk�anai uz Oksfordu svērs trīssimt mārciņas.

-�� Tā ir vecmodīga, viņ� paskaidroja, gaitenī rādīdams, kur ir tualete. Ar tvertni pie griestiem un noraujamo ķēdi.

-�� Tādas es redzēju Britu muzejā, Brianna sacīja un pamāja ar galvu. Ne jau ekspozīcijā, bet dāmu istabā. Mirkli pasvārstījusies,

viņa jautāja: Jums ir tāds pats tualetes papīrs kā Britu muzejā, vai ne? Ja tā, tad paņem�u no somiņas papīra kabatlakatiņus.

Rod�ers aizvēra vienu aci un ar otru pētīja Briannu.

-�� Vai nu tas ir ļoti savāds, neloģisks jautājums, viņ� teica,

-�� vai arī esmu izdzēris vairāk, nekā man likās. Patiesībā viņi ar Klēru bija ļoti veiksmīgi nokopu�i Muir Breame, bet Brianna bija aprobe�ojusies ar tēju.

Klēra, noklausījusies jaunie�u sarunu, smējās, tad piecēlās, lai padotu Briannai da�as salocītas salvetes no savas somas.

-�� aubos, vai tas būs vaskots papīrs ar zīmogu �Viņa Majestā�tes valdības īpa�ums� kā muzejā, bet diez vai daudz labāks, viņa sacīja meitai. Britu tualetes papīrs parasti ir visai ciets.

-�� Paldies. Brianna paņēma salvetes un devās uz durvīm, tad atkal pagriezās atpakaļ. Kāda joda pēc cilvēki tī�uprāt taisa tādu tualetes papīru, kas ir ciets kā folija? viņa noprasīja.

-�� Mūsu vīri ir kā ozoli, Rod�ers noskandēja, un viņu sē�am�vietas ir no nerūsējo�a tērauda. Tas rūda tautas raksturu.

-�� Skotu gadījumā tas laikam ir paaudzēs pārmantots nervu nejutīgums, Klēra piebilda. Tādiem vīrie�iem, kas kiltos sē� zirga mugurā, pēcpusēm jābūt kā seglu ādai.

Brianna iespurcās.

-�� Ļoti negribētu redzēt, ko viņi izmantoja par tualetes papīru toreiz, viņa pajokoja.

-�� Patiesībā nebija tik ļauni, Klēra pārsteidza ar atbildi. Deviņvīruspēka lapas ir tie�ām ļoti mīkstas, tikpat labas kā divu kārtu papīrs. Un ziemā vai telpās izmantoja mitru lupatu ne pārāk higiēniski, bet gana ērti.

Rod�ers un Brianna brīdi blenza pavērtām mutēm.

-�� Ē� izlasīju kādā grāmatā, Klēra paskaidroja un pārsteidzo�ā kārtā nosarka.

Kad Brianna, klusi pie sevis smejoties, devās meklēt labierīcī�bas, Klēra palika stāvam pie durvīm.

-�� Ārkārtīgi jauki, ka jūs tik viesmīlīgi mūs uzņemat. Viņa uzsmaidīja Rod�eram. Īslaicīgais satraukums bija pagaisis, un atkal

atgriezies viņas parastais līdzsvarotais garastāvoklis. Un neizmē�rojami laipni, ka esat tik daudz izdibinājis par sarakstā minētajiem cilvēkiem.

-�� Darīju to labprāt, Rod�ers apgalvoja. Tā bija jauka pār�maiņa pēc �iem zirnekļu tīkliem un naftalīna. Tiklīdz bū�u uzzinā�jis par jakobitiem vēl kaut ko, do�u jums ziņu.

-�� Pateicos. Klēra svārstījās, pameta skatienu pāri plecam, tad pieklusināja balsi: Atklāti sakot, kamēr Brī te nav� es gribēju jums kaut ko lūgt, privāti.

Rod�ers nokāsējās un sakārtoja kaklasaiti, ko par godu �im no�tikumam bija uzlicis.

-�� Nekautrējieties, viņ� mudināja, jo, tējas dzer�anas panā�kumu iedro�ināts, jutās ārkārtīgi dāsns. Esmu jūsu rīcībā.

-�� Jūs aicinājāt Brī braukt jums līdzi lauka pētījumos. Gribēju jūs lūgt� ir kāda vieta, uz kuru nevajadzētu viņu vest, ja jums nav iebildumu.

Rod�era galvā uzreiz atskanēja trauksmes zvans. Vai viņ� tūlīt uzzinās ar Broktūreku saistīto noslēpumu?

-�� Stāvakmeņu loks� kuru sauc par Kreignedanu. Klēra no�pietnu seju paliecās uz priek�u. Man ir pamatots iemesls, citādi es nelūgtu. Gribu Briannu pati aizvest uz tiem akmeņiem, bet �obrīd diem�ēl nevaru jums teikt, kādēļ. Es to kādreiz pateik�u, bet ne tagad. Vai jūs man apsolāt?

Rod�era galvā viena doma nomainīja citu. Tātad ne jau uz Brok�tūreku viņa nevēlējas laist meitu! Viens noslēpums bija noskaidro�jies, bet cits kļuvis vēl neizprotamāks.

-�� Ja jūs tā vēlaties, viņ� beidzot sacīja. Protams.

-�� Paldies. Viņa viegli vienu reizi pieskārās Rod�era rokai un pagriezās, lai dotos projām. Ieraugot Klēras siluetu uz gaismas fona, Rod�eram kaut kas ie�āvās prātā. Varbūt nebija īstais brīdis uzdot �ādu jautājumu, bet nekas slikts jau nenotiks.

-�� 0, daktere Rendela� Klēra?

Viņa atkal pagriezās pret jauno vīrieti. Kad visa uzmanība ne�bija pievērsta Briannai, viņ� pamanīja, ka arī Klēra Rendela ir

skaista sieviete. Seja viņai bija pietvīkusi no viskija, bet acis ārkār�tīgi neparastā gai�i zeltaini brūnā krāsā kā sasalis dzintars.

-�� Visos dokumentos, kas saistīti ar �iem vīriem, Rod�ers rū�pīgi izvēlējās vārdus, pieminēts kāds kapteinis D�eimss Freizers, kur�, �ķiet, bijis viņu vadonis. Bet jūsu sarakstā viņa nav. Man tikai ienāca prātā� vai par viņu jūs visu zināt?

Klēra brīdi stāvēja kā sastingusi, un Rod�ers atcerējās, ka tāpat viņa bija izturējusies pēcpusdienā, kad te ieradās. Bet pēc brī�a viņa viegli noskurinājās un atbildēja savaldīgi, vismaz ārēji.

-�� Jā, par viņu es zinu. Viņa runāja mierīgi, bet seja bija kļuvusi stipri bāla un kakla bedrītē varēja redzēt strauji sitamies pulsu.

-�� Viņu es neiekļāvu sarakstā, jo zinu, kas ar viņu notika. D�eimijs Freizers krita Kalodenā.

-�� Vai esat par to dro�a?

It kā dedzīgi vēlēdamās tikt projām, Klēra paķēra savu somu un paskatījās uz to pusi, kur gaiteņa galā Brianna grabināja vannasistabas durvju senlaicīgo rokturi, kas liecināja par viņas mēģināju�miem tikt laukā.

-�� Jā, Klēra sacīja neatskatoties. Pilnīgi dro�a. Ak, Veikfīlda kungs� tas ir, Rod�er. Viņa strauji pagriezās pret namatēvu, cie�i pievērsusi viņam savas neparastās krāsas acis. �ajā apgaismojumā, viņ� domāja, tās izskatās gandrīz dzeltenas liela kaķa, leoparda, acis.

-�� Lūdzu, viņa sacīja, nerunājiet ar manu meitu par D�eimiju Freizeru.

Bija jau vēls, un Rod�eram sen vajadzēja būt gultā, bet miegs nemaz nenāca. Vai nu Fionas dusmu, vai Klēras Rendelas neizpro�tamo pretrunu, vai priecīgo izred�u veikt pētījumus kopā ar Bri�annu Rendelu dēļ miegs viņam nebija ne prātā un dro�i vien tik drīz arī nebūs. Viņ� izvēlējās nevis mētāties un grozīties pa gultu vai skaitīt aitas, bet izmantot nomoda stundas lietderīgākiem mēr�ķiem. Rakņā�anās pa mācītāja papīriem, visticamāk, uzdzīs miegu.

Gaiteņa galā Fionas istabā vēl dega gaisma, bet viņ� kāpa lejā uz pirkstgaliem, lai viņu neiztraucētu. Tad, iededzis kabinetā lampu, bridi stāvēja, apsverot, cik liels uzdevums viņu gaida.

Telpa atspoguļoja mācītāja Veikfīlda domā�anas veidu. Vienu kabineta sienu pilnībā sedza korķa plāksne, gandrīz divdesmit reiz divpadsmit pēdu liela. Faktiski korķis nemaz nebija redzams, jo to kārtu kārtām klāja papīri, zīmītes, fotogrāfijas, uz mimeogrāfa kopētas lapas, rēķini, kvītis, putnu spalvas, noplēsti aplok�ņu stūri ar interesantām pastmarkām, adreses, atslēgu sai�ķi, pastkartes, gumijas un citi nieki, pielīmēti vai piesieti ar auklas galiņu.

Visi �ie sīkumi vietām bija sakrāju�ies divpadsmit kārtās, tomēr mācītājs vienmēr nekļūdīgi spēja atrast to, ko meklēja. Rod�ers domāja, ka izkārtojums uz sienas pakļāvās kādam principam, tik viltīgam, ka pat amerikāņu NASA zinātnieki to nespētu at�ķetināt.

Rod�ers �aubīdamies vērās uz sienu. Loģiska sākumpunkta ne�bija. Viņ� piesardzīgi pastiepa roku pēc kopētas lapas, kuru bija atsūtījis bīskapa birojs, ar Ģenerālās asamblejas datumiem, bet viņa uzmanību piesaistīja zem tā redzamais pūķis, zīmēts ar krītiņiem. Netrūka ne māksliniecisku dūmu mākoņu pie ieplestajām nāsīm, ne zaļu liesmu, kas �āvās no atvērtās rīkles.

Lapas apak�ā lieliem, �ķībiem drukātiem burtiem bija rakstīts ROD�ERS. Viņ� neskaidri atcerējās sevi skaidrojam, ka liesmas ir zaļas, jo pūķis ēd vienīgi spinātus. Viņ� palaida vaļā Ģenerālās asamblejas sarakstu, kas nogūla savā vietā, un novērsās no sienas. To varēs sakārtot vēlāk.

Rakstāmgalds, milzīgs ozolkoka galds ar paceļamu virsmu un vismaz �etrdesmit ar papīriem piebāztiem nodalījumiem, salīdzi�nājumā likās tīrais nieks. Nopūties Rod�ers pievilka tuvāk nobru��ātu krēslu un apsēdās, lai iepazītos ar dokumentiem, kurus mācī�tājs uzskatīja par glabā�anas vērtiem.

Vienā kaudzītē bija rēķini, kas vēl jāsamaksā. Citā kaudzītē papīri, kas izskatījās oficiāli: automa�īnu piederību apliecino�i dokumenti, mērnieka atskaite, būvinspekcijas sertifikāti. Vēl viena

kaudzīte ar vēstures piezīmēm un referātiem. Un vēl ģimenes pie�miņas lietas. Un vislielākā nederīgajiem papīriem.

Dziļi nogrimis darbā, viņ� nedzirdēja aiz muguras atveramies durvis un tuvojo�os soļus. Pēk�ņi blakus uz galda parādījās liela tējkanna.

-�� Ko? Viņ�, acis mirk�ķinādams, izslējās.

-�� Nodomāju, ka tēja nenāktu par ļaunu, Veikf� tas ir, Rod�er. Fiona nolika mazu paplāti, uz kuras bija tase ar apak�tasīti un �ķī�vis ar cepumiem.

-�� 0, paldies. Patiesībā viņam gribējās ēst, un viņ� uzsmaidīja Fionai tik draudzīgi, ka meitenes apaļajos, gai�ajos vaigos saskrēja asinis. �ķiet, smaida iedro�ināta, viņa negāja projām, bet uzmetās uz rakstāmgalda stūra un sajūsmināta skatījās, kā Rod�ers strādā, laiku pa laikam nokozdams �okolādes cepumu.

Neskaidri juzdams, ka kaut kādā veidā vajadzētu izrādīt meite�nei uzmanību, Rod�ers pacēla aizkosto cepumu un noņurdēja:

-�� Labs.

-�� Tie�ām? Zini, es pati cepu. Fionas pietvīkums kļuva vēl tum��āks. Glīta meitene �ī Fiona. Neliela auguma, apaļīga, ar tum�iem, sprogainiem matiem un lielām, brūnām acīm. Pēk�ņi Rod�ers atta�pās, ka iedomājies, nez vai Brianna Rendela prot gatavot, un papu�rināja galvu, lai sakārtotu domas.

Acīmredzot Fiona to uztvēra kā neticības �estu un paliecās tuvāk.

-�� Nē, patie�ām, viņa centās iegalvot. Pēc manas vecmāmiņas receptes. Viņa vienmēr teica, ka tie ir mācītāja mīļākie cepumi. Lielās, brūnās acis viegli aizmiglojās. Viņa atstāja man visu, arī pavārgrāmatas. Jo es, redz�, biju viņas vienīgā mazmeita.

-�� Man �ēl tavas vecmāmiņas, Rod�ers no sirds sacīja. Bet tas bija ātri, vai ne?

Fiona sērīgi nomurmināja:

-�� Ak jā. Dienā bija vesela kā rutks, pēc vakariņām teica, ka esot drusku sagurusi, un devās gulēt. Meitene savilka uz aug�u plecus un atkal nolaida. Viņa aizgāja gulēt un tā arī nepamodās.

-�� Viegla nāve, Rod�ers noteica. Man par to prieks. Greiema kundze bija mācītājmājas pastāvīga iemītniece vēl pirms pa�a Ro�d�era bailīga, tikko vecākus zaudēju�a piecgadnieka iera�anās. Jau toreiz, būdama pusmū�ā, pieaugu�u bērnu māte, viņa bagātīgi apveltīja zēnu, kur� pavadīja skolas brīvdienas mājās, ar prasīgas, lieti�ķas mātes mīlestību. Viņi abi ar mācītāju bija savāds pāris, bet divatā viņi veco namu bija padarīju�i bārenim par mājām.

Atmiņu aizkustināts, Rod�ers pastiepa roku un paspieda Fio�nas pirkstus. Viņa atbildēja, un brūnās acis pēk�ņi likās izkūstam. Mazā mute ar ro�u pumpura lūpām mazliet pavērās, un viņa pie�liecās pie Rod�era, siltā elpa skāra viņa ausi.

-�� Ē, paldies, Rod�ers izmocīja. Viņ� izrāva roku no Fionas tvēriena strauji, it kā būtu apdedzinājies. Liels paldies. Par� par� ē� tēju un visu. Labi. Tā bija ļoti gar�īga. Ļoti gar�īga. Paldies. Viņ� pagriezās un, lai slēptu savu apjukumu, steig�us sniedzās pēc kārtējā papīru �ūk�ņa un no pirmā nodalījuma, kas gadījās pa rokai, izņēma sainī satītus avī�u izgriezumus.

Viņ� atlocīja nodzeltēju�o rakstu vīk�ķi un, pieturot ar rokām, izklāja uz galda. Pieri saraucis, nopietni koncentrējies, Rod�ers piebāza galvu pavisam tuvu klāt izplūdu�ajam tekstam. Pēc brī�a Fiona, dziļi nopūtusies, piecēlās, un viņas soļi attālinājās uz durvju pusi. Rod�ers nepacēla galvu.

Arī viņ� izdvesa dziļu nopūtu, uz mirkli atvieglojumā aizvēra acis un noskaitīja īsu pateicības lūg�anu par to, ka par mata tiesu izglābies. Jā, Fiona bija pievilcīga. Jā, viņa, neap�aubāmi, izcili ga�tavoja. Bet viņa bija arī ziņkārīga, uzmācīga, kaitino�a un cie�i apņēmusies apprecēties. Ja viņ� vēl kaut reizi pieskarsies ar roku tai sārtajai miesai, nākamajā mēnesī viņus jau uzsauks baznīcā. Bet, ja vispār notiks kāda uzsauk�ana un ja Rod�eram tur arī būs kāda teik�ana, tad vārds, ko saistīs ar Rod�era Veikfīlda vārdu, būs Brianna Rendela.

Prātodams, cik daudz viņam būs iespējas par to izteikties, Ro�d�ers atvēra acis un samirk�ķināja plakstus. Jo viņam priek�ā bija tie�i tas vārds, ko viņ� bija iztēlojies uz laulības apliecības, Rendela.

Nē, protams, ne jau Brianna Rendela. Klēra Rendela. Avīzes virsraksts vēstīja: ATGRIEZUSIES NO VIŅSAULES. Zem tā bija Klē�ras Rendelas, par divdesmit gadiem jaunākas, attēls, bet tur viņa izskatījās nedaudz citāda nekā tagad, nemaz nerunājot par sejas izteiksmi. Viņa bija nofotografēta taisnu muguru sē�am slimnīcas gultā, izspūru�iem matiem, tie bija pajuku�i uz visām pusēm kā lentes, smalkā mute sakniebta tēraudcietā sakodienā, un ārkārtīgi neparastās acis nikni vērās tie�i objektīvā.

Rod�ers �okēts a�i iz�ķirstīja avī�u izgriezumus, tad sāka lasīt uzmanīgāk no sākuma. Lai arī mediji no �ī notikuma bija iztaisīju�i sensāciju, cik nu lielu spēja, fakti bija skopi.

Ievērojamā vēsturnieka dr. Frenklina V. Rendela sieva Klēra Ren�dela bija pazudusi 1946. gada pavasarī Invernesā, kur pavadīja brīvdienas. Tika atrasta automa�īna, ar ko sieviete bija braukusi, bet viņa pati bija pazudusi bez vēsts. Meklējumi izrādījās veltīgi, policija un bēdu nomāktais vīrs pēdīgi bija nonāku�i pie secinā�juma, ka Klēra Rendela ir noslepkavota, to dro�i vien izdarījis kāds klaidonis, un līķis paslēpts kaut kur klin�ainajos kalnos, kādu �ajā apgabalā netrūka.

Bet 1948. gadā, gandrīz pēc trim gadiem, Klēra Rendela bija at�griezusies. Viņa tika atrasta izspūrusi un skrandās klīstam apmē�ram tajā pa�ā vietā, kur pazuda. Lai ari, �ķiet, fiziski viņai nekas nekaitēja, tikai nedaudz novājējusi, Rendela kundze likās dezorientēta un nesakarīga.

Mazliet savilcis uzacis, iedomājoties, ka Klēra Rendela jebkad varētu būt nesakarīga, Rod�ers iz�ķirstīja pārējos izgriezumus. Nekā daudz tur vairs nebija, tikai tas, ka Rendela kundzi vietējā slimnīcā ārstē no �oka un pārdzīvojumiem. Laikraksts bija publi�cējis it kā prieka pārņemtā vīra Frenka Rendela fotogrāfijas. Pēc Rod�era domām, viņ� vairāk izskatījās apdullis nekā priecīgs, un kur� gan viņam varētu to pārmest.

Rod�ers ziņkāri pētīja attēlus. Frenks Rendels bijis slaids, glīts vīrietis ar aristokrātisku ārieni. Tumsnējs, ar �vītīgu grāciju, kura bija redzama ķermeņa pozā, kad viņ�, dodoties apciemot jaumtgūto sievu, stāvēja slimnīcas durvīs, kur viņu bija pārsteidzis fotogrāfs.

Rod�ers izpētīja garā, �aurā �okļa līniju un galvas izliekumu un aptvēra, ka meklē viņā līdzību ar Briannu. �īs iedomas saintriģēts, viņ� piecēlās un paņēma no plaukta vienu no Frenka Rendela grā�matām. Pagriezis aizmugurējo vāku, viņ� atrada labāku portretu. �ī fotogrāfija bija krāsaina un rādīja Frenka Rendela seju pretskatā. Nē, mati noteikti bija tum�i brūni, nevis sarkani. Skaidrs, ka �ī liesmojo�ā bagātība mantota no vecvecākiem, un ari tum�zilās, kā kaķim ieslīpās acis. Tās bija skaistas, bet ne tādas kā mātei. Un ari ne tādas kā tēvam. Lai cik ļoti Rod�ers pūlējās, viņ� slavenā vēstur�nieka vaibstos nespēja saskatīt neko no ugunīgās dievietes.

Nopūties viņ� aizvēra grāmatu un savāca avī�u izgriezumus. Nudien, vienreiz jābeidz �ī sapņo�ana un jāķeras kārtīgi pie darba, citādi viņ� arī pēc divpadsmit mēne�iem sēdēs tepat.

Rod�ers jau grasījās nolikt rakstus kaudzītē, kad viņa skatienu piesaistīja vēl viens ar virsrakstu: FEJU NOLAUPĪTA? Pareizāk būtu teikt, ka uzmanību piesaistīja nevis raksts, bet datums tie�i virs avīzes nosaukuma. 1948. gada 6. maijs.

Viņ� nolika rakstu uz galda saudzīgi kā bumbu, kura var eks�plodēt. Tad aizvēra acis un centās atsaukt atmiņā pirmo sarunu ar Rendelām. �Masa�ūsetsā alkoholu drīkst lietot tikai no divdes�mit viena gada vecuma,� Klēra bija sacījusi. �Brī jāgaida vēl astoņi mēne�i.� Tātad divdesmit. Brianna Rendela bija divdesmit gadus veca.

Nespēdams skaitīt atpakaļ pietiekami ātri, Rod�ers piecēlās un �ķirstīja mū�īgo kalendāru, ko vikārs bija iekārtojis un pielicis tuk�ā vietā uz mantām apkārtās sienas. Viņ� atrada vajadzīgo datumu un sastinga, piespiedis pirkstu pie papīra, no sejas aizplūda visas asinis.

Klēra Rendela no noslēpumainās prombūtnes bija atgriezusies izspūrusi, izbadējusies, nesakarīga un grūta.

Beigu beigas Rod�ers tomēr aizmiga, bet ilgo nomoda stundu sekas bija tādas, ka viņ� pamodās vēlu, pietūku�iem plakstiņiem,

ar galvassāpēm, kuras nespēja mazināt ne auksta du�a, ne Fionas mo�ais garastāvoklis pie brokastu galda.

Rod�ers jutās tik nomākts, ka atmeta darbam ar roku un izgāja izlocīt kājas. Staigājot smidzino�ajā lietū, viņ� attapās, ka galvassā�pes ir mazināju�ās, bet diem�ēl arī domas ir noskaidroju�ās tiktāl, ka atkal pievērsās pagāju�ās nakts atklājuma nozīmei.

Brianna nezināja. Tas bija skaidrs pēc tā, kā viņa runāja par tēvu vai, pareizāk būtu teikt, par vīrieti, kuru viņa uzskatīja par savu tēvu, par Frenku Rendelu. Un laikam jau Klēra nedomāja �o faktu atklāt, citādi pati būtu meitenei pastāstījusi. Ja vien �is ceļo�jums uz Skotiju nav ieplānots kā ievads �ādai grēksūdzei? īstais tēvs noteikti bija skots. Kā nekā Klēra bija pazudusi un atkal uz�radusies Skotijā. Vai viņ� joprojām ir te?

Tā bija satrieco�a doma. Vai Klēra atvedusi meitu uz Skotiju tā�dēļ, lai iepazīstinātu ar īsto tēvu? Sasodīti riskanta padarī�ana. Tas noteikti būs mulsino�i Briannai un drausmīgi sāpīgi pa�ai Klērai. Un arī tēvam no bailēm trīcēs bikses. Meitene acīmredzot ļoti mīlēja Frenku Rendelu. Ko viņa jutīs, kad sapratīs, ka vīrietis, kuru visu savu dzīvi ir mīlējusi un idealizējusi, nemaz nav saistīts ar viņu asins saitēm?

Rod�ers jutās slikti visu iesaistīto personu, tajā skaitā sevis dēļ. Viņ� nebija lūdzis, lai viņu iesaista, un vēlējās vien atgriez�ties vakardienas svētlaimīgajā neziņas stāvoklī. Viņam patika Klēra Rendela, ļoti patika, un apziņa, ka viņa pārkāpusi laulību, bija netī�kama. Vienlaikus viņ� apsmēja sevi par �ādu vecmodīgu sentimen�talitāti. Kur� zina, kāda bijusi viņas dzīve ar Frenku Rendelu? Var�būt viņai bija pamatots iemesls ielaisties ar citu vīrieti. Bet tādā gadījumā kādēļ viņa atgriezās?

Nosvīdis un īgnā omā Rod�ers lēnām devās atpakaļ uz māju. Priek�namā viņ� novilka jaku un kāpa aug�ā, lai ietu vannā. Rei�zēm vanna viņu nomierināja, un �obrīd viņam mierinājums bija ļoti vajadzīgs.

Rod�ers pārbrauca ar roku skapī saliktajiem apģērbu pakara�majiem, meklēdams mīksto, balto, novalkāto peldmēteļa plecu.

Tad, brīdi apdomājies, iebāza roku dziļāk skapī, velkot pakaramos pa stieni, līdz satvēra to, ko meklēja.

Ar mīļumu viņ� aplūkoja nopluku�os, vecos rītasvārkus. Zeltai�nais zīds bija izbalojis okera krāsā, bet daudzkrāsainie pāvi, izple�tu�i astes kundziskā bezrūpībā, vērdamies pretī melnām kreļļu acīm, bija tikpat ko�i. Viņ� pacēla mīksto audumu pie deguna un, aizvēris acis, dziļi ieelpoja. Vieglais Borkum Riff un iz�ļakstīta vis�kija aromāts atsauca atmiņā mācītāju Veikfīldu daudz stiprāk nekā tēva izveidotā siena ar sīkumiem.

Ne vienu reizi vien viņ� bija ieelpojis �o mierino�o smar�u, kurā jautās odekolona Old Spice aromāts, kad mācītāja tuklās rokas, pie�kļāvu�ās zēnu gludajam, slidenajam audumam, sargājo�i, solot patvērumu, biju viņu apskāvu�as. Citas vecā vīra drēbes viņ� bija atdevis labdarībai, bet no rītasvārkiem nez kādēļ nebija spējis �ķirties.

Pēk�ņu iedomu mudināts, Rod�ers uzmeta rītasvārkus kaila�jiem pleciem un mazliet nobrīnījās, ka tie sniedz siltumu, kā pirk�stu glāsto�s pieskāriens ādai. Apmierināts pagrozīja plecus zem auduma, tad savilka jostu cie�āk un nevērīgi sasēja.

Uzmanīgi raudzīdamies apkārt, ja nu Fiona būs devusies reidā, viņ� pa gaiteni lavījās uz vannasistabu. Vannas galā kā svētavota sargs, drukns un mū�īgs, stāvēja karstā ūdens sildītājs. Vēl kāda bērnības atmiņu aina, kas saistījās ar iknedēļas �ausmām, aizde�dzināt ūdens sildītāju ar krama �ķiltavām, kad vajadzēja sakarsēt ūdeni vannai, gāze ar ļaunu vēsto�u �ņākoņu traucās pāri viņa gal�vai, kamēr rokas, sasvīdu�as bailēs no sprādziena un tai sekojo�ās nāves, nespēja noturēt metāla �ķiltavas.

Jau sen sildītājs darbojās automātiski saskaņā ar kādu operā�ciju tā noslēpumainajās iek�ās, un tagad tas klusi pie sevis burzgulēja, gāzes riņķis apak�ā dūca un �alca no neredzamas liesmas zem metāla vairoga. Rod�ers atgrieza līdz galam krānu ar sasprē�gāju�u uzrakstu �Karsts�, līdz pusei krānu �Auksts�, tad nostājās spoguļa priek�ā, lai izpētītu savu augumu, līdz vannā satek ūdens.

Nekas briesmīgs, viņ� nosprieda, ievelkot vēderu un izslienoties pie lielā spoguļa, kas bija piestiprināts pie vannasistabas durvīm

un bija cilvēka augumā. Stingrs. Kopts. Kājas garas, bet stilbi nav tievi kā zirneklim. Varbūt mazliet par kārnu plecu daļā? Viņ� kri�tiski sarauca pieri, grozot savu kalsno augumu uz visām pusēm.

Rod�ers braucīja ar pirkstiem biezos, tum�os matus, līdz tie stā�vēja gaisā kā skū�anās ota, un centās iztēloties, kā viņ� izskatītos ar gariem matiem un bārdu, līdzīgi da�iem no viņa studentiem. Vai viņ� izskatītos elegants vai kā ko�u apskrubināts? Ja jau sācis par to domāt, tad dro�i vien vajadzētu vēl auskaru. Tad viņ� varbūt pat izskatītos pēc pirāta, kā Edvards Tī�s vai Henrijs Morgans. Viņ� savilka uzacis un atieza zobus.

-�� Grrr, Rod�ers uzrūca savam atspulgam.

-�� Veikfīlda kungs? atspulgs atbildēja.

Satrūcies Rod�ers atsprāga atpakaļ un sāpīgi sasita pirkstus pret senlaicīgās vannas kāju, kas bija veidota kā dzīvnieka ķepa.

-�� Au!

-�� Kas jums notika, Veikfīlda kungs? spogulis turpināja. No�grabēja porcelāna durvju rokturis.

-�� Itin nekas! viņ� strupi noskaldīja, nikni palūrējis uz durvīm.

-�� Ej projām, Fiona, es mazgājos!

Otrpus durvīm atskanēja sīki smiekliņi.

-�� O, divreiz dienā. Esam gan mēs dendiji, vai ne? Vai nevēlaties lauru-ruma ziepes. Tās ir skapītī.

-�� Nē, negribu, viņ� noņurdēja. Ūdens bija satecējis vannā līdz pusei, un viņ� aizgrieza krānus. Negaidītais klusums bija mierino�s, un viņ� ievilka plau�ās tvaikus. Mazliet saviebies no dedzino�ā ūdens, Rod�ers iekāpa vannā un piesardzīgi sēdās, juzdams, ka uz sejas izspie�as sviedri, kad karstums spēji pārņēma visu augumu.

-�� Veikfīlda kungs? Balss bija atgriezusies un �iepstēja aiz dur�vīm kā sarkankrūtītis.

-�� Ej projām, Fiona, Rod�ers izspieda caur zobiem, atlai�oties vannā. Kūpo�ais ūdens cēlās uz aug�u un mierināja viņu kā mīļotā cilvēka rokas. Man ir viss vajadzīgais.

-�� Nav vis, balss iebilda.

-�� Ir gan. Acis pārslīdēja iespaidīgajai pudeļu, burciņu un skaistumkop�anas ierī�u rindai, kas bija salikta uz plaukta virs vannas. �ampūns, triju veidu. Matu balzams. Skū�anās krēms. Skuveklis. Ziepes. Mutes ziepes. Losjons pēc skū�anās. Odekolons. Sviedru zīmulis. Man netrūkst itin nekā, Fiona.

-�� Un dvieļi? balss mīļi jautāja.

Aplaidis izmisīgu skatienu vannasistabai, kurā nebija neviena dvieļa, Rod�ers aizvēra acis, sakoda zobus un lēnām noskaitīja līdz desmit. Tā kā tas nelīdzēja, viņ� skaitīja līdz divdesmit. Tad, juz�dams, ka spēj atbildēt bez putām uz lūpām, rāmi sacīja:

-�� Labi, Fiona. Lūdzu, noliec pie durvīm. Un tad, lūdzu� lūdzu, Fiona� ej.

�aboņai aiz durvīm sekoja negribīgi sperti soļi, kas attālinā�jās, un Rod�ers, atvieglojumā nopūties, ļāvās vienatnes priekiem. Miers. Klusums. Bez Fionas.

Tagad, kad bija iespēja par satrauco�o atklājumu padomāt rāmu garu, viņ� saprata, ka jūt ne tikai ziņkāri par to, kas tad ir Briannas noslēpumainais tēvs. Sprie�ot pēc meitas, tam vīrietim noteikti ir reti pievilcīga āriene. Vai ar to vien pietiktu, lai tāda sieviete kā Klēra Rendela ļautos kārdinājumam?

Viņ� jau bija prātojis, vai Briannas tēvs varētu būt skots. Vai viņ� dzīvoja bija dzīvojis Invernesā? Rod�ers pieļāva, ka tik neliels attālums varētu būt iemesls Klēras nervozitātei un vēlmei saglabāt noslēpumus. Bet vai tas izskaidro neizprotamos lūgumus, ar kādiem Klēra vērsās pie viņa? Viņa nebija vēlējusies, lai Rod�ers vestu Briannu uz Kreignedanu, nedz arī lai piemin Broktūrekas kapteiņa vīrus. Pie joda, kādēļ ne?

Pēk�ņi uzradusies doma uzrāva Rod�eru vannā sēdus, ūdens nevērīgi pa�ķīda pret �uguna malām. Un ja nu viņa neraizējās par 18. gadsimta jakobītu karavīru, bet tikai par viņa vārdu? Ja nu vīrieti, kur� 1947. gadā kļuva par tēvu viņas meitai, arī sauca D�eimss Freizers? Hailendā diezgan izplatīts vārds.

Jā, viņ� domāja, tas būtu izskaidrojums. Varbūt arī Klēras vēlē��anās pa�ai parādīt meitai akmeņu loku bija saistīta ar noslēpumu,

kas apvija viņas tēvu; varbūt tur viņa iepazinās ar �o vīrieti vai arī Brianna tur tika ieņemta. Rod�ers labi zināja, ka laukumu, ko ieskāva akmeņu loks, bie�i izmantoja par satik�anās vietu. Viņ� pats vidusskolas laikos bija vedis turp meitenes, paļaujoties uz to, ka akmeņu pagāniskās noslēpumainības aura atraisīs atturību. Un tas vienmēr izdevās.

Pēk�ņi viņam acu priek�ā parādījās aina, kurā Klēras Rendelas smalkie, baltie locekļi, me�onīgā aizmirstībā saviju�ies ar kailu, sa�sprindzinātu sarkanmataina vīrie�a ķermeni; abi augumi ir sli�deni no lietus un izraibināti samīcītas zāles traipiem, un abi lokās ekstāzē starp akmens bluķiem. Aina bija tik satrieco�a savā kai�lumā, ka Rod�ers sāka drebēt, sviedri plūda pa krūtīm un pilēja kūpo�ajā vannas ūdenī.

Jēzus! Kā viņ� nākamajā tik�anās reizē spēs ieskatīties Klērai Rendelai acīs? Un ko, starp citu, viņ� teiks Briannai? �Vai pēdējā laikā esi lasījusi kādu labu grāmatu?� �Redzējusi labas filmas?� �Vai zini, ka esi dzimusi ārlaulībā?�

Rod�ers papurināja galvu, cen�oties ieviest skaidrību domās. Patiesība bija tāda, ka viņ� nezināja, ko darīt tālāk. Sare�ģīta situā�cija. Viņ� nevēlējās būt iesaistīts un vienlaikus vēlējās. Viņam pa�tika Klēra Rendela; viņam patika arī Brianna Rendela� patiesību sakot, daudz vairāk nekā tikai patika. Viņ� gribēja meiteni pasargāt un aiztaupīt viņai jebkādas sāpes. Un tomēr �ķita, ka to izdarīt nav iespējams. Vienīgais, ko viņ� varēja, ir turēt mēli aiz zobiem, līdz Klēra Rendela izdara to, ko ir iecerējusi. Un būt klāt, kad vajadzēs uzlasīt lauskas.

4 nodaļa Kalodena

Kāda ļauna cūkas seja! Brianna pieliecās tuvāk un kā apburta aplūkoja sarkanos svārkos ietērpto manekenu, kas draudīgs stāvēja Kalodenas apmeklētāju centra

foajē pie sienas. Tas bija piecas pēdas un da�as collas gar�, ar pūde�rētu parūku, kareivīgi uzvilktu pār zemo pieri, un viegli sārtiem, no�ļuku�iem vaigiem.

-�� Nu, viņ� bijis tāds mazs resnītis, Rod�ers uzjautrināts pie�krita. Toties varens ģenerālis, vismaz salīdzinājumā ar savu ele�ganto brālēnu, kas redzams tur tālāk. Viņ� norādīja uz foajē otru galu, kur stāvēja �ārlza Edvarda Stjuarta krietni slaidākā figūra, tā acis zem zilās samta beretes ar balto kokardi cēli raudzījās tālumā, augstprātīgi ignorējot Kamberlendas hercogu.

-�� Viņu saukāja par �Slakteri Billiju�. Rod�ers pamāja uz her�coga pusi, kas baltās biksēs līdz ceļiem un svārkos ar zeltītām tre�sēm izskatījās ļoti solīds. Un pamatoti. Ja neņem vērā, ko viņi izdarīja te, puisis norādīja uz logu, aiz kura pletās pavasarīgi za�ļais tīreļa klaids, ko aptum�oja zemie mākoņi, Kamberlendas vīri ir atbildīgi par visu laiku ne�ēlīgāko angļu valdī�anas periodu Hailendā. Tos, kas pēc kaujas palika dzīvi, viņi ietrenca atpakaļ kal�nos, pa ceļam dedzinot un laupot. Sievietes un bērnus izdzina no mājām, pakļaujot bada nāvei, vīrie�us no�āva uz vietas� nemaz nepūloties noskaidrot, vai viņi karoju�i �ārlija pusē. Kāds no her�coga laikabiedriem par viņu teicis: �Viņ� radīja tuksnesi un nosauca

to par mieru�� un baidos, ka Kamberlendas hercoga vārds �ajā apkaimē joprojām izraisa nepatiku.

Tā bija taisnība. Muzeja kurators, Rod�era draugs, bija stāstījis, ka pret �skaistā prin�a� tēlu cilvēki izturas ar godbijību un cieņu, turpretī hercoga svārkiem pastāvīgi pazūdot pogas un pats ma�nekens bie�i kļūstot par mērķi rupjiem jokiem.

-�� Viņ� stāstīja, ka vienu rītu, agri atnācis uz darbu un iededzis gaismu, atradis Viņa Gai�ības vēderā ietriektu īstu kalnie�u dunci, Rod�ers sacīja, ar galvu pamādams uz drukno vīreli. Puisis esot pamatīgi satrūcies.

-�� Varu iedomāties, Brianna nomurmināja, sarauktu pieri rau�goties uz hercogu. Vai cilvēki joprojām to uztver tik nopietni?

-�� Kā tad. Skotiem ir laba atmiņa, un viņi tik viegli vis nepiedod.

-�� Tie�ām? Meitene ziņkāri palūkojās savā ceļabiedrā. Vai tu, Rod�er, esi skots? Veikfīlds neizklausās pēc skotu vārda, bet tas, kā tu runā par Kamberlendas hercogu� Briannai ap lūpām ievilkās tikko jau�ams smaids, tāpēc Rod�ers īsti nesaprata, vai tiek ķirci�nāts, tomēr atbildēja diezgan nopietni.

-�� Kā tad, viņ� smaidīdams sacīja. Es esmu skots. Redzi, Veik�fīlds nav mans uzvārds; to es pēc adopcijas dabūju no mācītāja. Viņ� bija manas mātes tēvocis kad mani vecāki gāja bojā karā, viņ� mani paņēma pie sevis. Bet mans vārds ir Makenzijs. Un, ja runājam par Kamberlendas hercogu� Viņ� pamāja uz lielo logu, pa kuru skaidri varēja redzēt Kalodenas lauka pieminekļus. Laukā ir kapakmens, uz kura iegravēts vārds �Makenziji�, un zem tā guļ ne viens vien no maniem radiniekiem.

Rod�ers uzsita pa zelta tresi, kas palika �ūpojamies, kad viņi devās tālāk.

-�� Es neuztveru to tik personiski kā viens otrs, bet aizmirsis arī neesmu. Viņ� pastiepa roku pret meiteni. Iesim laukā?

Ārā bija auksts, vēja brāzmas pluinīja divus vimpeļus, kas pli�vinājās katrs savas kārts galā pretējās tīreļa malās. Viens dzeltens, otrs sarkans, tie iezīmēja pozīcijas, kur bija stāvēju�i abi karava�doņi aiz savām armijām un gaidīju�i kaujas iznākumu.

-�� Redzu, ka labi tālu aizmugurē, Brianna sausi piezīmēja.

-�� Nekādu iespēju trāpīties ceļā kādai noklīdu�ai lodei.

Rod�ers pamanīja, ka meitene dreb, tāpēc saņēma viņas roku augstāk, tādējādi piekļaujot sev klāt. Saskaroties ar Briannu, viņam likās, ka tūlīt pārsprāgs no laimes, tomēr viņ� centās savas jūtas noslēpt, patveroties vēsturiskā monologā.

-�� Nu tā ģenerāļi vadīja kaujas, toreiz� no aizmugures. īpa�i �ārlijs; kaujas beigās viņ� tik ātri bēga projām, ka pameta savu piknika servīzi no tīra sudraba.

-�� Piknika servīzi? Viņ� uz kauju paņēma līdzi piknika grozu?

-�� Kā tad. Rod�ers saprata, ka viņam tīri labi patika Briannas priek�ā uzvesties kā skotam. Parasti viņ� papūlējās savu runas manieri pieskaņot visiem dzīves gadījumiem paredzētajai Oksbrid�as runai, kas viņam kalpoja universitātē, bet tagad ļāva dzimta�jai izloksnei brīvu vaļu tādēļ, ka, to dzirdot, Briannas sejai pārslī�dēja smaids.

-�� Vai tu zini, kāpēc viņu sauca par �skaisto princi� �ārliju? Rod�ers jautāja. Angļi vienmēr domā, ka tā bijusi iesauka, kas apliecināja pavalstnieku lielo mīlestību.

-�� Bet tā nebija?

Rod�ers papurināja galvu.

-�� Nē, nebija vis. Viri sauca viņu par princi Tcharlach, viņ� nosauca vārdu rūpīgi pa burtiem, kas gēlu valodā nozīmē �ārlzs. Tcharlach mac Seamus, ��ārlzs, D�eimsa dēls�. Patie�ām ļoti formāli un goddevīgi. Tikai gēlu Tcharlach sasodīti līdzinās �ārlijam angļu valodā.

Brianna smaidīja.

-�� Tātad viņ� patiesībā nekad nav bijis �skaistais princis� �ār�lijs?

-�� Toreiz ne. Rod�ers paraustīja plecus. Tagad, protams, ir. Viena no mazajām vēstures kļūmēm, kas tālāk tiek nodota kā fakts. Tādu ir ļoti daudz.

-�� Un to saki tu, būdams vēsturnieks! Brianna viņu paķirci�nāja.

Rod�ers savilka lūpas �ķībā smaidiņā.

-�� Tāpēc jau es to zinu.

Viņi nesteidzīgi staigāja pa grantētajiem celiņiem, kas vijās cauri kaujas laukam. Rod�ers norādīja uz da�ādām pulku pozīci�jām, kuri tur bija cīnīju�ies, izskaidroja kaujas kārtību un atstāstīja nelielas anekdotes par karavadoņiem.

Viņiem tā klaiņājot, vēj� pierima un savas tiesības uz kaujas lauku pieteica klusums. Pamazām arī jauno ļau�u sarunas apsīka, un viņi tikai laiku pa laikam klusi, gandrīz �ukstus, izmeta kādu vārdu. Debesis no vienas malas līdz otrai sedza pelēki mākoņi, zem �ī vāka viss likās klusināts, tikai purva zāle �ukstēja to vīru balsīs, kas baroja augu saknes.

-�� o vietu sauc par Nāves aku. Rod�ers noliecās pie maza avo�tiņa. Tas bija nepilnu pēdu liels dīķītis ar tum�u ūdeni, kas izplūda virszemē no kāda akmens apak�as. Te mira viens no kalnie�u va�doņiem; karavīri ar �ī avota ūdeni nomazgāja viņam no sejas asi�nis. Un tur tālāk ir klanu apbedījumi.

Klanu akmeņi bija lieli, pelēka granīta bluķi, laikazoba noglu�dināti un ķērpju izraibināti. Tie atradās uz līdzenas zāles laukumi�ņiem, kas izkaisīti pla�ā rajonā netālu no tīreļa malas. Katrā bija iegravēts viens vārds, da�kārt nokri�ņi uzrakstu bija tā sabojāju�i, ka burti gandrīz nebija salasāmi. Makgilivreji. Makdonaldi. Freizeri. Grānti. �izemi. Makenziji.

-�� Skaties, Brianna pus�ukstus ierunājās. Viņa rādīja uz vienu no akmeņiem. Tur gulēja neliela kaudzīte zaļpelēku zaru; starp tiem vīdēja da�as apvītu�as agra pavasara puķes.

-�� Vir�i, Rod�ers sacīja. Vasarā, kad zied vir�i� tad tādas kaudzītes redzamas pie katra klana akmens. Violeti un �ur tur pa zariņam balti baltais ir veiksmei un karaļiem. �ārlija emblēma bija balti vir�i un balta roze.

-�� Kas tos noliek? Brianna notupās takas malā, viegli ar pirk�stu pieskaroties kaudzītei.

-�� Apmeklētāji. Rod�ers notupās viņai blakus. Viņ� ar pirkstu izvilka pa akmens izbalēju�ajiem burtiem FREIZERI. Cilvēki, kas

cēlu�ies no ģimenēm, kuru piederīgie te gāju�i bojā. Vai vienkār�i tie, kas vēlas viņus pieminēt.

Brianna no sāniem palūkojās Rod�erā, un mati noslīga pār seju.

-�� Vai tu to kādreiz esi darījis?

Rod�ers smaidot skatījās lejup uz rokām, kuras bija atbalstījis pret ceļiem.

-�� Jā. Laikam jau tas ir ļoti sentimentāli, bet es to daru.

Brianna pagriezās pret biezi saaugu�iem purva augiem otrā

takas malā.

-�� Parādi, kuri ir vir�i, viņa lūdza.

Mājupceļā, kad Kalodenas skumjā gaisotne bija izgaisusi, toties kopīgā izjūtu noskaņa saglabājusies, viņi sarunājās un smējās kā seni draugi.

-�� ēl gan, ka mamma nevarēja braukt mums līdzi, Brianna ieminējās, kad ma�īna iegriezās ceļā, kas veda uz pansiju, kurā bija apmetu�ās Rendelas.

Lai cik simpātiska Rod�eram likās Klēra Rendela, viņ� nevarēja pievienoties no�ēlai, ka viņa nevarēja braukt līdzi. Tre�ais pilnīgi noteikti būtu bijis lieks. Bet viņ� neitrāli kaut ko noņurdēja un pēc brītiņa iejautājās:

-�� Kā tava māte jūtas? Ceru, ka nekas briesmīgi nopietns tas nav.

-�� Ak nē, tikai kuņģa darbības traucējumi vismaz tā viņa saka. Brianna bridi, pieri saraukusi, kaut ko apdomāja, tad pagrie�zās pret Rod�eru un viegli uzlika roku viņam uz kājas. Viņ� juta, ka muskuļi no ceļa līdz cirksnim sāk trīsēt, un viņam bija grūti koncentrēties uz to, ko meitene saka. Viņa aizvien vēl runāja par savu māti.

-�� domāju, ar viņu viss būs labi, Brianna pabeidza teikumu. Tad papurināja galvu, un matu viļņos pat ma�īnas pustumsā uz�dzirkstīja kapars. Es nezinu; viņa �ķiet briesmīgi ar kaut ko pār�ņemta. Ne nu glu�i slima� vairāk tāda kā noraizējusies par kaut ko.

Rod�ers pēk�ņi pakrūtē sajuta smagumu.

-�� Mphmm, viņ� noņurdēja. Varbūt tikai domā par darbu. Gan jau viss būs labi. Kad ma�īna piebrauca pie Tomasa kundzes mazā akmens namiņa, Brianna pateicīgi uzsmaidīja ceļabiedram.

-�� Tas bija lieliski, Rod�er. Viņa pieskārās pui�a plecam. Bet mammas projektam tas nekādu labumu nedeva. Vai es varu kaut kā palīdzēt to mantu kārto�anā?

Rod�era oma ievērojami uzlabojās, un viņ� uzsmaidīja meitenei.

-�� Domāju, ka to var sarunāt. Vai gribi atnākt rīt un kopā ar mani pamēģināt tikt galā ar garā�u? Ja vēlies netīrumus, tad citur tu tik netīra nevarētu kļūt.

-�� Lieliski. Brianna pasmaidīja, pārliekusies pāri ma�īnai, lai paskatītos uz viņu. Varbūt mamma arī gribēs nākt palīgā.

Viņ� juta, ka sejas vaibsti sastingst, tomēr turpināja drosmīgi smaidīt.

-�� Kā tad, viņ� teica. Lieliski. Cerams.

Tā sanāca, ka nākamajā dienā pastorātā Brianna ieradās viena pati.

-�� Mamma aizgāja uz bibliotēku, viņa paskaidroja. �ķirsta vecas telefonu grāmatas. Cen�as sameklēt kādu paziņu no agrā�kiem laikiem.

Pie �iem vārdiem Rod�era sirds palēcās. Iepriek�ējā vakarā viņ� bija izskatījis aud�utēva telefonu grāmatiņu. Tajā bija trīs vietē�jie numuri, kas ierakstīti pie vārda �D�eimss Freizers�, un vēl divi Freizeri ar citādu pirmo vārdu, bet vidējo iniciāli �D��.

-�� Cerēsim, ka viņai izdosies to atrast. Viņ� joprojām mēģināja izlikties nevērīgs. Vai tu patie�ām gribi palīdzēt? Tas ir garlai�cīgs, netīrs darbs. Rod�ers �aubīdamies paskatījās uz Briannu, bet meitene pamāja ar galvu; �ādas drūmas izredzes nepavisam viņu neatturēja.

-�� Es zinu. Reizēm palīdzēju tēvam vandīties pa veciem arhī�viem un meklēt atsauces. Turklāt tas ir mammas projekts; palīdzēt tev ir mazākais, ko varu darīt.

-�� Labi. Rod�ers palūkojās lejup uz savu balto kreklu. Es pār�ģērb�os, un iesim skatīties, ar ko varam sākt.

Garā�as durvis �īkstēja un vaidēja, tomēr beidzot padevās ne�novēr�amajam un pēk�ņi, atsperēm d�inkstot un putekļu māko�ņiem grie�oties, uz�āvās aug�up.

Brianna vicināja gar seju plaukstu un klepoja.

-�� Johaidī! viņa sodījās. Cik sen te neviens nav bijis?

-�� Veselu mū�ību, Rod�ers izklaidīgi atbildēja. Viņ� ar luktu�rīti izgaismoja garā�as iek�pusi, uz mirkli izraujot no tumsas grē�dās sakrautās kartona un koka līstī�u kastes, vecas ceļojuma lādes, izraibinātas ar atlupu�ām etiķetēm, un ar brezentu pārklātus bez�veidīgus krāvumus. �ur tur puskrēslā vīdēja apgāztu mēbeļu kājas kā nelielu dinozauru skeleta kauli, kas izdūru�ies cauri klintij.

Krāmu kaudzēm pa vidu bija atstāta �aura eja; Rod�ers ienira tajā un tūlīt ari nozuda putekļu un ēnu veidotajā tunelī. To, ka viņ� virzās uz priek�u, iezīmēja tikai lukturī�a blāvais gaismas aplītis, kas laiku pa laikam uzspīdēja uz griestiem. Beidzot, uzvaro�i ieklie�dzies, viņ� sagrāba auklas asti, kas karājās kaut kur no aug�as, un garā�u negaidīti pārplūdināja spo�a gaisma, ko izstaroja milzīga spuldze.

-�� eit! Rod�ers sauca, negaidīti atkal parādoties un saņemot Briannu aiz rokas. Aizmugurē ir tuk�āks.

Pie tālākās sienas stāvēja galds. Varbūt sākotnēji tas bija galve�nais priek�mets mācītāja Veikfīlda ēdamistabā, bet tagad, acīmre�dzot piedzīvojis vairākas cita citai sekojo�as reinkarnācijas, tādas kā virtuves galds, namdara skrūvsols, zāģējamais steķis, glezno�tāja galds, beidzot guvis atpūtu �ajā putekļainajā svētnīcā. Virs tā atradās bieziem zirnekļu tīkliem aizausts logs, pa kuru uz izroboto, ar krāsu notraipīto virsmu krita krēslaina gaisma.

-�� Mēs varam te strādāt, sacīja Rod�ers, no jucekļa izraudams ķebli un pieklājības pēc ar lielu kabatlakatu notraukdams no tā netī�rumus. Sēdies, un es raudzī�u atlauzt logu, citādi mēs nosmaksim.

Brianna pamāja ar galvu, ta�u nevis apsēdās, bet sāka ziņkāri rakņāties pa tuvākajām krāmu kaudzēm, kamēr Rod�ers staipījās

ap �ķībo loga rāmi. Viņ� dzirdēja aiz muguras Briannas rosī�anos, lasot etiķetes uz kastēm.

-�� eit ir 1930.-1933. gads, viņa sacīja. Un te ir 1942.-1946. Kas ir �ie?

-�� Dienasgrāmatas, noņurdēja Rod�ers, atspie�oties ar elko�ņiem uz netīrās palodzes. Mans tēvs� tas ir, mācītājs� rakstīja dienasgrāmatu. Katru dienu pēc vakariņām.

-�� Izskatās, ka viņam bijis daudz sakāmā. Brianna nocēla da��as kastes un nobīdīja malā, lai aplūkotu nākamo kārtu. Te ir vairākas kastes ar uzrakstiem �Kērse�, �Livingstona�, �Bālnina�. Draudzes locekles?

-�� Nē. Ciemi. Rod�ers aizelsies uz mirkli pārtrauca darbu. Viņ� noslaucīja pieri, uz krekla piedurknes palika netīra �vīka. Par laimi, abi bija ģērbu�ies vecās drānās, kas piemērotas, lai urķētos pa netī�rumiem. Tur būs piezīmes par da�ādu Hailendas ciemu vēsturi. Patiesībā beigās no materiāliem, kas glabājās da�ās no �īm kastēm, iznāca grāmatas. Vairākas var atrast visos Hailendas suvenīru vei�kalos.

Rod�ers pagriezās un paņēma no vad�a, uz kura karājās da�ādi nolietoti darbarīki, pamatīgu skrūvgriezi, lai ar tā palīdzību ķertos pie loga.

-�� Meklē kastes, uz kurām rakstīts �Baznīcas grāmatas�, viņ� deva padomu. Vai arī ciemus, kas atrodas netālu no Broktūrekas.

-�� Es nezinu nevienu ciemu tajā apkārtnē, Brianna atgādināja.

-�� Ak, pareizi! Es piemirsu. Rod�ers, spie�ot skrūvgrie�a galu starp loga rāmi un aplodu, apņēmīgi urbās cauri senām krāsas kār�tām. Meklē Brokmordu� hm, Marianenu un� ē� Sentkildu. Ir vēl citi ciemi, bet es zinu, ka tajos, ko nosaucu, bija diezgan lielas baznīcas, kas tagad slēgtas vai nojauktas.

-�� Labi. Pabīdījusi malā nokāru�os brezenta gabalu, Brianna pēk�ņi spalgi iekliedzās un atsprāga atpakaļ.

-�� Ko? Kas ir? Rod�ers apcirtās, sagatavojis skrūvgriezi aiz�sardzībai.

-�� Es nezinu. Kad pieskāros tam brezentam, kaut kas aizskrēja. Brianna rādīja, kurā vietā, un Rod�ers atvieglots nolaida savu ieroci.

-�� 0! Un viss? Visticamāk, pele. Varbūt �urka.

-�� urka! Te ir �urkas? Briannas satraukums nebija noslēpjams.

-�� Nu, es ļoti ceru, ka nav, jo citādi tās būs sagrauzu�as reģist�rus, kurus meklējam, Rod�ers atbildēja. Viņ� padeva meitenei lukturīti. Lūdzu, iespīdini tum�ajās vietās; vismaz tevi nesabiedēs.

-�� Liels paldies. Brianna paņēma lukturīti, tomēr kastu grēdu noskatīja ar zināmu atturību.

-�� Nu tad turpini, Rod�ers mudināja. Vai arī tu vēlies, lai es uz vietas saceru �urku satīru.

Briannas sejā izpletās smaids.

-�� urku satīra? Kas tā tāda?

Rod�ers kavējās ar atbildi tik ilgi, lai vēlreiz mēģinātu atlauzt logu. Viņ� grūda skrūvgriezi, sajūtot, kā muskuļi izspīlē krekla audumu, līdz pēdīgi, skaļi no�īkstot, logs padevās un pa se�u collu plato spraugu, ko viņ� bija atvēris, ieplūda spirdzino�a vēsa gaisa brāzma.

-�� Ak Dievs, tā ir labāk. Viņ� pārspīlēti sevi apvēdināja, smai�dot skatīdamies uz Briannu. Vai varam turpināt?

Viņa pasniedza puisim lukturīti un atkāpās.

-�� Ko tu teiktu, ja atrastu kastes un es tās izskatītu? Un kas ir �urku satīra?

-�� Zaķapastala, viņ� sacīja, pieliecies, lai parakņātos zem bre�zenta. �urku satīra ir sena skotu para�a. Ja kādam �ķūnī vai mājā iemitināju�ās �urkas un peles, tad tās var padzīt ar dzejolīti vai dziesmiņu -, pasakot �urkām, ka te, kur viņas ir �obrīd, nav ko ēst un cik labi ir citur. Tu saki, kur viņām iet un kā tur nokļūt, un tad var cerēt, ja satīra ir gana laba� ka viņas aizvāksies.

Rod�ers izvilka kasti, uz kuras bija rakstīts �JAKOBĪTI, DA�ĀDI�, un stiepa to uz galdu, dziedādams:

Jūs, �urkas, esat te par daudz,

Lai vēders pilns jums būtu,

Tāpēc projām es jūs sūtu.

Ar būk�ķi nolicis savu ne�ļavu, viņ� paklanījās, atbildot uz Bri�annas smiekliem, un atkal pagriezās pret kastēm, turpinot smalkā balstiņā dziedāt:

Prom pie Kempbeliem tūlīt,

Kaķa nava tur ne brīd�,

Kāpostus tur varat �ķīt.

Ejiet, piebāziet sev pun�us,

Negrauziet man' sievai brun�us,

Ejiet, mīļās �urkas, ejiet!

Brianna atzinīgi nosprauslāja.

-�� Vai tu tikko to sacerēji?

-�� Protams. Rod�ers ar blīk�ķi nolika uz galda vēl vienu kasti.

-�� Labai �urku satīrai vienmēr jābūt oriģinālai. Viņ� pameta ska�tienu uz saiņu blīvo grēdu. Pēc �ī priek�nesuma �urkas būs jū�dzēm tālu.

-�� Labi. Brianna izņēma no kabatas saliekamo nazi un pār�grieza auklu, kas apņēma aug�ējo kasti. Tev jāatnāk uz pansiju un jāsacer arī mums kāda rīme; mamma apgalvo, ka vannasistabā esot peles. Kāds grauzis viņas ziepju trauku.

-�� Dievs vien zina, kas jāizgudro, lai aizbaidītu peli, kura spēj ēst ziepes; tas dro�i vien sniedzas tālu pāri manām aprobe�otajām spējām. Aiz sa�ķiebu�ās novecoju�u enciklopēdiju kaudzes viņ� sameklēja nopluku�u spilventiņu, uz kura baznīcēni metās ceļos, skaitot lūg�anas, un iekārtojās blakus Briannai. Tā, ņem baznīcas grāmatas, tās ir drusku vieglāk lasīt.

Visu rītu jaunie�i strādāja draudzīgā noskaņā, �ad tad uzdū�rās vienai otrai interesantai rindkopai, pa kādai zvīņenei, atkal un

atkal sacēla putekļu mākoņus, bet neko, kas noderētu pa�reizējam projektam, atrast neizdevās.

-�� Drīz vajadzētu taisīt pusdienas pārtraukumu, beidzot iemi�nējās Rod�ers. Viņam ļoti negribējās iet atpakaļ uz māju, kur atkal nonāktu Fionas varā, bet Briannas vēders rūca tikpat skaļi kā viņē�jais.

-�� Labi. Pēc ē�anas vēl varam mazliet pastrādāt, ja neesi pie�kusis. Brianna piecēlās un izstaipījās, dūres gandrīz aizsniedza vecās garā�as jumta sijas. Viņa noslaucīja rokas gar biksēm un ienira starp sakrautajām kastēm.

-�� Ei! Viņa spēji sastinga pie pa�ām durvīm. Rod�ers, kas nāca aiz viņas, apstājās, ar degunu gandrīz ieduroties viņai pakausī.

-�� Kas ir? Atkal �urka? Rod�ers ar patiku pamanīja, ka saule viņas biezajā bizē mirdzina vara un zelta krāsas zib�ņus. Neliela zeltaina putekļu oreola apņemta un ar pusdienlaika gaismas iezī�mēto profilu, kurā izcēlās garais deguns, Brianna izskatījās kā izkā�pusi no viduslaikiem Arhīvu māte.

-�� Nē. Paskaties te, Rod�er! Viņa rādīja uz kartona kasti kaut kur kaudzes vidū. Tās sānam bija uzlīmēta etiķete, uz kuras ar mā�cītāja stingro roku melniem burtiem bija rakstīts viens vārds �Rendels�.

Rod�ers vienlaikus sajuta azarta un rai�u uzplaiksnījumu. Bri�annas aizrautība bija tīra, bez piejaukumiem.

-�� Varbūt tur ir tas, ko mēs meklējam! viņa iesaucās. Mamma teica, ka manu tēvu tādas lietas esot interesēju�as. Varbūt viņ� jau mācītājam uzdevis �o jautājumu.

-�� Iespējams. Rod�ers atvairīja pēk�ņo baiļu sajūtu, kas uzmā�cās, ieraugot �o vārdu. Viņ� notupās, lai izvilktu kasti. Nesīsim uz māju. Pēc pusdienām varēsim papētīt.

Kaste, kura tika atvērta mācītāja kabinetā, bija pilna savādu lietu. Vecas fotokopijas no vairākām baznīcas grāmatu lapām, divi vai trīs armijas personāla saraksti, maza, plāna piezīmju grāmatiņa

pelēkos kartona vākos, kaudzīte senu fotogrāfiju ar uzlocītām malām un mape cietiem vākiem, uz kuras drukātiem burtiem bija rakstīts �RENDELS�.

Brianna paņēma mapi un atvēra.

-�� 0, te ir tēta dzimtas koks! Skaties! viņa iesaucās un pasnie�dza mapi Rod�eram. Tajā bija divas bieza pergamenta lapas ar pēc�nācēju vārdiem, kuri bija kārtīgi sarakstīti horizontāli un vertikāli. Shēma sākās ar 1633. gadu; pēdējais ieraksts otrās lapas apak�ā vēstīja:

Frenks Vulvertons Rendels pr. klēra elizabete bī�ema, 1937.

-�� Reģistrēts pirms tavas dzim�anas, Rod�ers nomurmināja.

Brianna palūkojās pāri plecam, kamēr jaunā Veikfilda pirksts

lēnām slīdēja pa dzimtas koka līnijām.

-�� Esmu to jau redzējusi; tētim kabinetā glabājās viens eksem�plārs. Viņ� man to bie�i rādīja. Tikai viņa shēmā pa�ā apak�ā biju ierakstīta ari es; �is noteikti ir kāds senāk zīmēts eksemplārs.

-�� Varbūt mācītājs pētīja viņa radurakstus. Rod�ers atdeva Briannai mapi un paņēma vienu lapu no kaudzes pa�as aug�as.

-�� Re, kur tev dzimtas relikvija! viņ� sacīja un vilka ar pirkstu pa lapas aug�ējā malā reljefi iespiesto ģerboni. Pilnvarojuma vēs�tule no armijas, kuru parakstījis Viņa Majestāte karalis D�ord�s II.

-�� D�ord�s Otrais? Jēziņ, tas ta�u ir pirms Amerikas revolūcijas.

-�� Krietni agrāk. Tā ir datēta ar 1735. gadu. Uz D�onatana Vulvertona Rendela vārda. Esi tādu vārdu dzirdējusi?

-Jā. Briannai pamājot ar galvu, da�as matu �ķipsnas pārkrita pār seju. Viņa nevērīgi tās atgrūda un paņēma vēstuli. Tētis laiku pa laikam viņu pieminēja; viens no retajiem sen�iem, par kuru viņ� zināja diezgan daudz. Viņ� bijis kapteinis �skaistā prin�a� �ārlija armijā Kalodenā. Meitene, plakstus mirk�ķinādama, palūkojās aug�up uz Rod�eru. Patiesībā domāju, ka tur viņ� arī krita. Citādi viņu tur neapraktu, vai ne?

Rod�ers papurināja galvu.

-�� Nedomāju vis. Pēc kaujas kritu�os savāca angļi. Savējos viņi pa lielākai daļai aizgādāja uz mājām apbedīt� vismaz virsniekus.

No turpmākajiem prātojumiem viņu iztraucēja Fiona, kas pēk��ņi nostājās durvis, rokā kā kaujas karogu turot putekļu slotiņu.

-�� Veikfilda kungs, viņa sacīja. Atnācis virs, kur� grib aizvest mācītāja smago autiņu, bet nevar iedarbināt. Viņ� prasa, vai jūs nevarat viņam palīdzēt?

Rod�ers, juzdamies vainīgs, salēcās. Viņ� bija aizvedis akumu�latoru uz servisu pārbaudīt, un tas joprojām atradās Morris uz pakaļējā sēdekļa. Nav brīnums, ka mācītāja ma�īnas motors nedar�bojās.

-�� Man tas jānokārto, viņ� sacīja Briannai. Baidos, ka tā lieta var ievilkties.

-�� Tas nekas. Meitene uzsmaidīja Rod�eram, un viņas zilās acis samiedzās. Man arī jāiet. Mamma jau būs atgriezusies; mēs domājām: ja būs laiks, vajadzētu aiziet uz Kleivas apbedījumu lauku. Paldies par pusdienām.

-�� Man� un arī Fionai bija prieks. Rod�ers juta sirdī iedura�mies no�ēlu, ka nespēj piedāvāt savu sabiedrību ekskursijai, bet pienākums prasīja savu. Viņ� pameta skatienu uz dokumentiem noklāto rakstāmgaldu, tad savāca tos kopā un salika atpakaļ kastē.

-�� Ņem, viņ� sacīja. Tie visi ir tavi dokumenti. Ņem līdzi. Varbūt tie interesēs tavu māti.

-�� Tie�ām? Paldies, Rod�er. Vai dro�i zini?

-�� Pilnīgi, viņ� vēl piebilda, uzmanīgi virsū uzliekot mapi ar dzimtas koku. Ai, pagaidi! Varbūt tomēr visus ne. Zem pilnva�ras varēja redzēt piezīmju grāmatiņas pelēkā vāka stūri. Viņ� to izvilka un izkustinātos dokumentus atkal sakārtoja. Izskatās pēc mācītāja dienasgrāmatas. Nesaprotu, kā tā te nonākusi, bet es labāk nolik�u pie pārējām; vēstures biedrība teica, ka vēloties visas.

-�� 0, protams. Brianna bija piecēlusies, lai ietu projām, un stā�vēja, piespiedusi kasti pie krūtīm, bet svārstījās, skatoties uz jau�nekli. Vai tu� vai gribi, lai es atkal atnāku?

Rod�ers uzsmaidīja meitenei. Briannas matos bija iepinusies zirnekļu tīkli, un gara netīra �vīka stiepās no deguna kumpiņas uz leju.

-�� Ļoti, viņ� atbildēja. Tad līdz rītam?

Visu laiku, kamēr Rod�ers noņēmās ar vecās ma�īnas iedarbinā��anu un arī pēc tam, kamēr mēbeļu novērtētājs antikvārās vērtības atdalīja no krāmiem un noteica cenu uz mēbeļu izsoli, viņu nepa�meta doma par mācītāja dienasgrāmatu.

�āda aud�utēva mantu izvērtē�ana izraisīja Rod�erā vieglu ne�mieru un skumjas. Galu galā tā bija ne tikai bezvērtīgu krāmu izvāk�ana, bet arī viņa pa�a bērnības sa�ķiro�ana. Tāpēc, pēc vaka�riņām ieejot kabinetā, viņ� nebūtu varējis pateikt, vai tā bija ziņ�kāre uzzināt ko vairāk par Rendelām, kas viņu mudināja paņemt dienasgrāmatu, vai vienkār�i vēlme kaut kādā veidā atjaunot smalko saikni ar cilvēku, kur� tik daudzus gadus bijis viņam tēva vietā.

Piezīmes bija rakstītas ļoti cītīgi; vienādās, ar tinti rakstīto vārdu rindas saglabāju�as visus galvenos notikumus draudzes un sabiedrības dzīvē, kuras daļa ilgi bija arī mācītājs Veikfīlds. Paņe�mot rokā vienkār�o, pelēko blociņu un ieskatoties tā lappusēs, Rod�era acu priek�ā nekavējoties parādījās aina mācītājs, plika�jai galvai spīdot, galda lampas gaismā �akli fiksēja dienā piedzī�voto.

�Tā ir disciplīna,� viņ� reiz bija skaidrojis puisēnam. �Zini, kaut ko darīt regulāri, lai sakārtotu domas, ir ļoti noderīgi. Katoļu mū�kiem katru dienu noteiktā laikā ir dievkalpojumi, priesteriem ir lūg�anu grāmatas. Baidos, ka man nav talanta uz tādu uzcītīgu ziedo�anos, bet dienas notikumu pierakstī�ana palīdz noskaidrot prātu; tad ar mierīgu sirdi var noskaitīt vakara lūg�anas.�

Mierīga sirds. Rod�ers vēlējās, kaut arī viņam tas izdotos, bet miers nebija viņu apmeklējis kop� tā brī�a, kad viņ� uz mācītāja rakstāmgalda atrada tos avī�u izgriezumus.

Viņ� uz labu laimi atvēra dienasgrāmatu un lēnām �ķirstīja lapas, meklējot, vai kaut kur nebūs pieminēts vārds �Rendels�. Uz vāka bija rakstīts datums: 1948. gada janvāris-jūnijs. Lai ari tas, ko viņ� bija sacījis Briannai par vēstures biedrību, atbilda patiesī�bai, tas nebija galvenais iemesls, kādēļ viņ� vēlējās paturēt �īs pie�zīmes. 1948. gada maijā Klēra Rendela bija atgriezusies no savas noslēpumainās prombūtnes. Mācītājs Rendelus bija labi pazinis; tāds notikums, neap�aubāmi, tiktu fiksēts dienasgrāmatā.

Un, protams, 7. maija ieraksts:

��ovakar apciemoju Frenku Rendelu; atgadījums ar viņa sievu. Tik nomāco�i! Vakar viņu redzēju pavisam vārga, bet acis mirdz kā zvaigznes. Jutos neveikli, sē�ot pie viņas, nabaga sievietes, gultas, lai arī runāja viņa sakarīgi.

Tas, ko nabadzīte piedzīvojusi lai kas tas arī būtu izsistu no līdzsvara ikvienu. Cilvēki briesmīgi tenko par �o gadījumu cik neap�domīgi rīkojies dakteris Bartolomejs, palai�ot ziņu, ka viņa gaida bērnu. Tik smagi Frenkam un viņai pa�ai, protams! Man par viņiem abiem sāp sirds.

Greiema kundze �onedēļ sasirgusi varēja izvēlēties piemērotāku brīdi; nākamajā nedēļā krāmu tirgus, un viss lievenis piekrauts ar vecām drēbēm�"

Rod�ers ātri �ķirstīja lapas, meklējot, kad nākamreiz būs piemi�nēts Rendels, un atrada tajā pa�ā nedēļā da�as dienas vēlāk.

�10. maijs. Frenks Rendels uz vakariņām. Daru, ko varu, lai pub�liski parādītos kopā ar viņu un viņa sievu. Gandrīz katru dienu nosē�u pie viņas stundu, cerot, ka tādējādi noslāpē�u baumas. No�ēlojami; paklīdu�as runas, ka viņa zaudējusi prātu. Pazīstot Klēru Rendelu, nezinu, par ko viņa apvainotos vairāk vai par to, ka tiek uzskatīta par traku, vai par to, ka tiek uzskatīta par netikumīgu, vai nu viens, vai otrs, cita varianta nav.

Vairākas reizes mēģināju runāt ar viņu par piedzīvoto, bet viņa klusē. Par citām lietām runā saprātīgi, bet nepamet sajūta, ka viņas domas maldās kaut kur citur.

Jāatzīmē, ka svētdien sprediķī vajadzētu parunāt par ļaunumu, ko nodara tenkas, kaut gan baidos, ka, sprediķī pieminot �o notikumu, padarī�u situāciju vēl sliktāku.�

�12. maijs. �Nespēju atbrīvoties no sajūtas, ka Klēra Rendela nav jukusi. Protams, esmu dzirdējis baumas, bet es viņas uzvedībā nesa�skatu nekā tāda, kas kaut mazākajā mērā liecinātu par nestabilitāti.

Ta�u domāju, ka viņai ir kāds briesmīgs noslēpums; un to viņa ir apņēmusies neatklāt. Runāju piesardzīgi par to ar Frenku; viņ� ir atturīgs, bet esmu pārliecināts, ka sieva viņam kaut ko ir teikusi. Esmu licis saprast, ka vēlos palīdzēt, cik manos spēkos."

"14. maijs. Frenka Rendela apciemojums. Ļoti mulsino�i. Lūdza man palīdzēt, bet es nesaprotu, kāpēc viņ� to darīja. Ta�u, �ķiet, viņam tas ir ļoti svarīgi; viņ� ir savaldīgs, bet sasprindzis kā nostiepta atspere. Baidos, ka būs pamatīgs sprādziens kad tā spruks vaļā.

Klēra ir pietiekami vesela, lai varētu doties ceļā, viņ� grib �onedēļ vest sievu atpakaļ uz Londonu. Nosolījos, ka ziņo�u viņam par jebkā�diem rezultātiem, rakstot vēstuli uz universitātes adresi, un sievai neko neminē�u.

Man ir da�i interesanti jaunumi par D�onatanu Rendelu, lai arī nespēju iedomāties, kāda loma �ajā skumjajā gadījumā varētu būt Frenka sencim. ParD�eimsu Freizeru, kā es teicu Frenkam, ne nojaus�mas. Pilnīga mistērija.�

Pilnīga mistērija. Un ne vienā jautājumā vien, Rod�ers nodo�māja. Ko Frenks Rendels bija lūdzis mācītājam? Acīmredzot noskaid�rot visu, ko var, par D�onatanu Rendelu un D�eimsu Freizeru. Tātad Klēra savam vīram bija izstāstījusi par D�eimsu Freizeru ja ne visu, tad vismaz kaut ko.

Bet kāds būtu loģiski izskaidrojams sakars angļu armijas kap�teinim, kur� gājis bojā 1746. gadā Kalodenā, ar vīrieti, kura vārds, �ķiet, nesaraujami saistīts ar Klēras pazu�anas noslēpumu 1945. ga�dā un vēl tālāku noslēpumu, kas apvij Briannas vecākus?

Dienasgrāmatas atliku�ajā daļā bija aprakstīti draudzes ikdie�nas dzīves sīkie notikumi Derika Gauena hroniskais alkoholisms, kas kulmināciju sasniedza brīdī, kad maija beigās no Nesas tika izcelts viņa izmirku�ais līķis. Megijas Braunas un Viljama Dandija sasteigtās laulības, mēnesi pirms viņu meitas D�ūnas kristībām, Greiema kundzes apendicīta operācija un mācītāja pūliņi tikt galā ar tai sekojo�u silto ēdienu pieplūdumu, ko nodro�ināja draudzes gādīgās dāmas, no kura galvenais labuma guvējs, �ķiet, bijis Her�berts, mācītāja suns.

Lasot dienasgrāmatas, Rod�ers attapās, ka smaida, jo �ajos vār�dos atkal bija jūtama vecā mācītāja interese par savām avīm. Nevē�rīgi �ķirstot un pārskrienot ar acīm rindiņām, viņ� gandrīz palaida to garām pēdējo ierakstu, kas attiecās uz Frenka Rendela lūgumu.

"18. jūnijs. Saņēmu no Frenka Rendela īsu zīmīti, ar to viņ� man paziņo, ka sievas veselība esot sa�ūpojusies; grūtniecība esot apdrau�dēta, un viņ� lūdz aizlūgt par viņu.

Atbildēju, ka noteikti lūg�os un vēlu visu to labāko viņam un viņa sievai. Klāt pieliku to, ko biju līdz �im noskaidrojis; nezinu, ko tas dos, bet jāizlemj viņam pa�am. Pastāstīju par pārsteidzo�o atklājumu, ka Sentkildas kapsētā atrasts D�onatana Rendela kaps; jautāju, vai viņ� vēlas, lai es to nofotografēju."

Un tas bija viss. Nekur vairs nebija pieminēti ne Rendeli, nedz arī D�eimss Freizers. Rod�ers nolika burtnīcu un sāka berzēt deni�ņus; no ie�ķībā rokraksta lasī�anas bija mazliet apsāpējusies galva.

Ja neskaita apstiprinājumu tam, ka �ajā lietā iejaukts vīrietis, vārdā D�eimss Freizers, noslēpums palika tikpat neizprotams kā iepriek�. Kāds, pie joda, ar to visu sakars D�onatanam Rendelam, un kādēļ viņ� apbedīts Sentkildā? Pilnvarojuma vēstulē bija minēts, ka D�onatans Rendels dzimis kādā mui�ā Saseksā; kā tas nākas, ka dzīves beigās viņ� apglabāts nomaļā skotu kapsētā? Tiesa, tas nav pārāk tālu no Kalodenas bet kādēļ viņ� netika aizgādāts atpakaļ uz Saseksu?

-�� Vai jums �ovakar vēl kas vajadzīgs, Veikfīlda kungs? no neauglīgās prāto�anas viņu iztraucēja Fionas balss. Rod�ers saslē�jās un, samirk�ķinājis plakstus, ieraudzīja meiteni ar slotu un pu�tekļu lupatu rokā.

-�� Ko? Ē� nē. Nē, paldies, Fiona. Bet ko tu dari ar tiem krā�miem? Tu ta�u vairs netaisies uzkopt �ajā nakts stundā?

-�� Vainīgas draudzes dāmas, Fiona paskaidroja. Atcerieties, jūs viņām teicāt, ka rīt te var rīkot savu ikmēne�a sanāk�anu? No�domāju, ka labāk te uzkop�u.

Draudzes dāmas? Iedomājoties, ka pastorātā kā lavīna iegāzī�sies �etrdesmit mājsaimnieces, līdzjūtībā kūsājo�as, divdaļīgos tvīda kostīmos un mākslīgās pērlēs, viņ� nodrebēja.

-�� Vai jūs dzersiet tēju ar dāmām? Fiona jautāja. Mācītājs tā vienmēr darīja.

Doma, ka būs jāuzņem vienlaicīgi Brianna Rendela un drau�dzes dāmu komiteja, bija vairāk, nekā Rod�ers spēja aukstasinīgi apsvērt.

-�� Ē� nē, viņ� strupi noteica. Man� man rīt ir darī�anas. Viņa roka steig�us satvēra telefona klausuli, kuru daļēji bija apra�ku�i uz mācītāja rakstāmgalda sakrāju�ies krāmi. Atvaino, Fiona, bet man ir jāpiezvana.

Brianna, pie sevis smaidīdama, nesteidzīgi atgriezās guļamis�tabā. Atrāvu skatienu no grāmatas un jautājo�i savilku vienu uzaci.

-�� Vai zvanīja Rod�ers? es vaicāju.

-�� Kā tu zini? Mirkli viņa izskatījās sabijusies, tad pasmaidīja platāk un nometa rītakleitu. Ak, tāpēc, ka viņ� ir vienīgais puisis, kuru pazīstu Invemesā?

-�� aubos, vai kāds no taviem pielūdzējiem maksātu par tālsa�runu no Bostonas, es sacīju. Palūkojos pulkstenī uz galda. Katrā ziņā ne �ajā laikā; viņi visi būtu futbola treniņā.

Brianna palaida manu komentāru gar ausīm un pabāz? kājas zem segas.

-�� Rod�ers mūs uzaicināja rīt braukt uz kādu miestu, Sentkildu. Tur esot interesanta veca baznīca.

-�� Esmu dzirdējusi. Es no�āvājos. Labi, kāpēc gan ne? Pa�ņem�u savu augu presi. Varbūt atradī�u mainīgo vainadzīti apso�līju aizvest dakterim Ebernetijam, viņam to vajag pētījumam. Bet, ja mēs taisāmies rīt visu dienu klīst ap veciem kapakmeņiem un lasīt to uzrakstus, tad es liekos uz auss. Rakņā�anās pagātnē ir smags darbs.

Kaut kas pazibēja Briannas sejā, un man likās, ka viņa grib kaut ko teikt. Bet beigās tikai pamāja ar galvu un pastiepa roku, lai izslēgtu gaismu, noslēpumainais smaids joprojām kavējās viņai lūpu kaktiņos.

Gulēju un raudzījos tumsā, dzirdēdama vieglo grozī�anos un knosī�anos, kas miegā izgaisa Briannas elpas kadencēs. Ak tad Sentkildā? Nekad nebiju tur bijusi, bet zināju, ka tāda ir; ciemā bija veca baznīca, kā jau Brianna sacīja, sen pamesta novārtā un pārāk nomaļus, lai tur iegrieztos tūristi retumis tikai kāds pētnieks. Varbūt �ī arī ir izdevība, kuru gaidīju?

Tur es bū�u viena kopā ar Briannu un Rod�eru un varē�u nebai�dīties, ka tik�u pārtraukta. Varbūt tā bija piemērota vieta, kur visu atklāt, tur, starp sen miru�ajiem Sentkildas draudzes locekļiem. Rod�ers vēl nebija pilnībā noskaidrojis, kur paliku�i pārējie Lelibrokas vīri, bet likās diezgan ticami, ka vismaz Kalodenas kaujas lauku viņi atstāju�i dzīvi, un tikai to man vajadzēja zināt. Pagaidām. Tad varētu atklāt Briannai stāsta noslēgumu.

Iedomājoties par gaidāmo sarunu, man izkalta mute. Kur lai es atrodu vārdus? Centos iztēloties, kā saruna varētu risināties, ko es varētu teikt un kā viņi reaģētu, bet iztēle mani pievīla. Pirmo reizi tik ļoti no�ēloju Frenkam doto solījumu, kas neļāva man rakstīt mācītājam Veikfīldam. Ja es būtu to izdarījusi, tad vismaz Rod�ers jau varbūt zinātu. Bet varbūt arī ne; iespējams, mācītājs man ne�būtu noticējis.

Nemierīgi grozījos, meklēdama iedvesmu, bet tās vietā man pie�zagās bailes. Beidzot es padevos, apgūlos uz muguras un aizvēru

acis, lai neredzētu tumsu sev virs galvas. It kā domas par mācītāju būtu ataicināju�as viņa garu, manā gaisto�ajā apziņā atplaiksnījās citāts no Bībeles. �Ikvienai dienai,� likās, ka man ausī �ukst Rod�era aud�utēva balss, �ikvienai dienai pietiek pa�ai savu bēdu.� Un tad es aizmigu.

Pamodos vēl lielā nokrēslī, segu sakrampējusi dūrēs, sirds sitās tik spēcīgi, ka drebēju kā bungu āda.

-�� Jēziņ! es no�ukstēju.

Zīda naktskrekls karsēja un lipa pie miesas; palūkojusies lejup, es redzēju zem auduma izspiedu�os krū�u galus, cietus kā akmens. Trīsuļojo�as spazmas kā zemestrīces pēcgrūdieni joprojām dre�bināja manas roku locītavas un gurnus. Cerams, ka nebiju klie�gusi. Dro�i vien ne. Dzirdēju otrā istabas pusē Briannas elpo�anu, netraucētu un ritmisku.

Atkritu spilvenā, bezspēkā drebēdama, pēk�ņs pietvīkums da�rīja mitrus manus deniņus.

-�� Jēzus H. Rūzvelts Kristus, es nopurpināju, dziļi elpodama, kamēr sirds ritms pamazām atgriezās normālā tempā.

Viens no nemierīga miega izraisītajiem traucējumiem ir nesa�karīgi sapņi. Garajos gados auklējot zīdaini, tad studējot internatūrā un rezidentūrā, vēlāk naktsde�ūrās biju pieradusi, ka, tiklīdz atguļos, iekrītu aizmirstībā, ar sapņiem, kas rādījās tikai fragmen�tos un atplaiksnījumos, nemierīgos gaismas zib�ņos tumsā, kad sinapses �āva uz labu laimi, uzlādējoties tuvajam dienas darbam.

Pēdējos gados, atgriezusies pie darba ritma, kas sāka atgādināt normālu dienaskārtību, biju atsākusi ari sapņot. Parastus sapņus, murgus vai patīkamus garas tēlu virknes, klejojumus prāta bie�zokņos. Un arī �āda veida sapņus es pazinu; tie bija ierasti tādos laika posmos, ko pieklājīgi varētu dēvēt par atturē�anos.

Ta�u parasti �ie sapņi atplūda liegi kā atlasa palagi, un, ja mani uzmodināja, es uzreiz atkal aizmigu līdz rītam, viegli kvēlodama izgaisu�ās atmiņās.

�is sapnis bija citāds. Es gan no tā necik daudz neatcerējos, bet neskaidri sajutu, kā mani bija skāru�as rokas, skarbi un nesaval�dīgi, nevis cen�oties iegūt labvēlību, bet prasot. Un balss, kas gan�drīz kliedza, skanēja man ausīs kopā ar manu norimsto�o sirds sitienu skaņu.

Uzliku plaukstu uz krūtīm, kur lēkāja sirds, sajutu zem zīda krū�u maigo apaļumu. Briannas elpa aizrāvās, klusi iekrācoties, tad tā atguva savu līdzeno ritumu. Atceros, kā klausījos �o skaņu, kad meita bija maza; lēno, mierino�o �ņākuļo�anu, kas skan tum�ajā bērnistabā, rāmi kā sirdspuksti.

Arī mana sirds zem plaukstas pamazām rimās, zem tum�i rozā zīda kā mazuļa miegā sakarsis vaidziņ�. Kad pieliek bērnu pie krūts, mazās galviņas izliekums ir tie�i tāds pats kā krūts izlie�kums, it kā jaunais cilvēks atspoguļotu miesu, no kuras cēlies.

Zīdainī�i ir tik maigi. Ikviens, kas uz tiem skatās, var redzēt liego, caurspīdīgo ādiņu un zina, ka tā ir plāna kā ro�u ziedlapiņas, kas tā vien aicina tai piedurt pirkstu. Bet, kad tu dzīvo kopā ar viņiem un mīli viņus, tu jūti, ka maigums kļūst iek�ējs, apaļie vaidziņi ļumīgi kā olu krēms, sīko rociņu izplestie pirksti �ķiet bez kauliem. Locītavas ir kā kausēta gumija, un, pat stingrāku bu�u dodot priekā par to, ka viņi ieradu�ies �ajā pasaulē, tavas lūpas iegrimst un kauls it kā nav jūtams. Piekļaujot mazuli sev klāt, tas izkūst un maina formu, it kā tas būtu gatavs kuru katru bridi atgriezties tavā augumā.

Bet jau no pa�a sākuma katrā bērnā ir �ī tēraudcietā serde. Tā, kas pavēsta �es esmu� un veido personības kodolu.

Otrajā dzīves gadā kauli kļūst cietāki un bērns nostājas verti�kāli, galvaskauss ir plats un stingrs kā ķivere, kas sargā maigo vielu tur iek�ā. Un aug ari �es esmu�. Skatoties uz viņiem, to (cietu kā koks) gandrīz var redzēt spīdam cauri caurspīdīgajai miesai.

Sejas vaigukauli noformējas se�u gadu vecumā, un dvēsele nostabilizējas septiņos gados. Iekapsulē�anās process turpinās, vir�sotni tas sasniedz pusaud�a spo�ajā �aulā, kad viss maigums paslēpts zem perlamutra kārtām, ko veido neskaitāmas jaunas per�sonības, kuras viņi pielaiko, lai sevi pasargātu.

Turpmākajos gados nocietinā�anās ple�as no kodola, kad cil�vēks atrod un nofiksē dvēseles �ķautnes, līdz �es esmu� ir izveido�jies smalks un precīzs kā dzintarā ieķepis kukainis.

Biju domājusi, ka �is posms man sen jau ir aiz muguras, ka esmu zaudējusi jebkādas paliekas no maiguma un esmu labi izvei�dojusies savā ceļā uz nerūsējo�a tērauda pusmū�u. Bet tagad do�māju, ka Frenka nāve kaut kādā veidā ir likusi man saplaisāt. Un plaisas ple�as platākas, es tās vairs nespēju aizlāpīt ar noliegumu. Biju atvedusi uz Skotiju savu meitu, kurai kauli tik cieti kā Hailendas kalnu klintis, cerot, ka viņas �aula ir gana izturīga, lai neiz�juktu, kamēr kodols, viņas �es esmu�, vēl aizsniedzams.

Bet mans kodols vairs neturējās �es esmu� izolācijā un man nebija vairoga, kas aizsargā pret maigumu no iek�puses. Es vairs nezināju, kas es biju vai par ko kļūs viņa, tikai to, kas man jādara.

Jo es biju atgriezusies un vēsajā Hailendas gaisā atkal redzēju sapņus. Un balss no sapņa joprojām atbalsojās man ausīs un sirdī, un to atkārtoja aizmigu�ās Briannas elpa.

-�� Tu esi mana, tā bija sacījusi. Mana! Un es tevi nelaidī�u projām.

5 nodaļa Mīļotā sieva

Sentkildas baznīcas kapsēta rāma un klusa dusēja saulē. Tā aizņēma ne glu�i līdzenu plato, kur� pakalna nogāzē bija izveidojies kādas ģeoloģiskas kroplības dēļ. Te bija gan iedobumi, gan pacēlumi, tāpēc kapakmeņi vai nu slēpās nelielās ieplakās, vai arī asi slējās no paugura kores. Daudzi no tiem grunts slīdē�anas dēļ bija izkustēju�ies, sa�ķiebu�ies uz sāniem kā piedzēru�ies vai pilnīgi apgāzu�ies un tagad visā garumā vai salūzu�i gabalos gulēja garajā zālē.

-�� Mazliet nekopta, Rod�ers teica kā atvainodamies. Kapsētas vārtos viņi uz brīdi apstājās un pārlaida skatienu pulciņam senlai�cīgo akmeņu, kurus apēnoja vairākas rindas pāraugu�u, milzīgu īvju; tās sensenos laikos bija sastādītas, lai aiz�ķērsotu ceļu vētrām, kas vēlās �urp no ziemeļu jūras. Tagad tajā pusē, labu gabalu no �ejienes, virs tālīna fjorda krājās mākoņu vāli, bet pakalnu apspī�dēja saule, un gaiss te bija liegs un silts.

-�� Mans tēvs pāris rei�u gadā savāca grupiņu draudzes vīru un atveda �urp, lai ieviestu te kārtību, bet pēdējā laikā kapsēta diem��ēl ir pamesta novārtā. Pamēģinājis atvērt vārtiņus, virs kuriem bija mazs jumtiņ�, viņ� pamanīja iesprāgu�u eņģi un slēdzeni, kas karājās uz vienas naglas.

-�� Jauka, klusa vieta. Brianna uzmanīgi iespraucās pa skabar�gainajiem vārtiem. Un ļoti veca, vai ne?

-�� Kā tad, veca gan. Tētis bija pārliecināts, ka baznīca uzcelta kāda dievnama vai pat vēl vecāka tempļa vietā, tāpēc tā atrodas

tik augstā, neērtā vietā. Kāds no viņa Oksfordas draugiem mū��dien draudēja, ka atbrauks �urp ar ekskavatoru un paskatīsies, kas tur apak�ā, bet Baznīcas vadība, protams, nedeva atļauju, kaut arī �ajos kapos nevienu neglabā jau gadiem ilgi.

-�� Diezgan krietns kāpiens. Brianna ar tūristu ceļvedi apvēdināja vaigus, un piepūles radītais pietvīkums sāka izbalēt. Ta�u skaisti. Viņa atzinīgi noskatīja baznīcas fasādi. Dievnams bija celts dabiskā grotā, akmeņi un baļķi likti ar rokām, plaisas aizdrī�vētas ar kūdru un dubļiem, tāpēc �ķita, ka ēka izaugusi pati no sevis, kā daļa no klints �ķautnes. Durvju aplodas un logu rāmjus rotāja senlaicīgi grebumi, da�os varēja atpazīt kristietības simbo�lus, citi acīm redzami bija ievērojami vecāki.

-�� Vai D�onatana Rendela kapakmens ir tur? Brianna pamāja uz kapsētu, kas vīdēja aiz vārtiem. Mammai tas būs pārsteigums!

-�� Kā tad, dro�i vien. Pats neesmu to vēl redzējis. Rod�ers cerēja, ka pārsteigums būs patīkams; kad viņ� vakar vakarā pa tele�fonu bija piesardzīgi ieminējies par kapakmeni, Brianna bija stāvā sajūsmā.

-�� Es zinu stāstu par D�onatanu Rendelu, viņa sacīja Rod�eram. Tētis vienmēr viņu apbrīnoja, teica, viņ� esot viens no nedaudzajiem interesantajiem cilvēkiem viņa dzimtas kokā. Dro�i vien viņ� bijis labs karotājs; tētim bija vesels krājums viņa lietu un balvu.

-�� Tie�ām? Rod�ers atskatījās, meklējot Klēru. Varbūt palī�dzēt tavai mammai uznest augu presi?

Brianna noraido�i papurināja galvu.

-�� Nē. Viņa tikai takas malā atradusi kādu puķi, kurai nespēj pretoties. Tūlīt viņa būs klāt.

�ī bija klusa vieta. Pat putni, tuvojoties dienas vidum, bija ri�mu�i dziedāt, un tum�zaļie skujeņi visapkārt plakankalnei stā�vēja nekustīgi, jo ne vēsma nesa�ūpoja to zarus. Bez nesen raktu kapu svaigajām brūcēm vai mākslīgajiem ziediem, kas liecinātu par neizsāpētām bēdām, kapsēta dva�oja tikai sen miru�u cilvēku mieru. Cīņas un nepatik�anas bija rimu�as, palicis tikai fakts, ka

viņi dzīvoju�i, lai sniegtu cilvēka klātbūtnes mierinājumu tuk�ās zemes vientulīgajās augstienēs.

Trīs apmeklētāji uz priek�u virzījās lēnām; uz labu laimi viņi klīda pa veco kapsētu, Rod�ers un Brianna laiku pa laikam apstājās, lai izlasītu savādus uzrakstus uz lietus un vēja ārdētiem akmeņiem, Klēra, turēdamās savrup, �ad tad pieliecās, lai nogrieztu kādu stīgu vai izraktu mazu, ziedo�u augu.

Rod�ers pārliecās pāri kapakmenim un smaidīdams aicināja Briannu apskatīt uzrakstu.

-�� Nāc un lasi, tik cepuri noņem�, viņa lasīja. �Jo te dus Beilijs Viljams Vatsons/Kas bija slavens ar domā�anu/un ar mērenu dzer�anu.� Brianna, beigusi pētīt akmeni, izslējās, un viņas vaigi no smie�anās bija pietvīku�i. Datuma nav nez kad tas Viljams Vatsons dzīvojis.

-�� Visticamāk, 18. gadsimtā, Rod�ers minēja. 17. gadsimta plāksnes laiks tā sabojājis, ka nevar izlasīt, un �eit nevienu neglabā jau divus simtus gadu. Baznīcu slēdza 1800. gadā.

Pēc mirkļa Brianna izdvesa slāpētu saucienu.

-�� Te tas ir! Viņa iztaisnojās un māja Klērai, kas stāvēja kap�sētas otrā malā, domīgi lūkodamās uz kādu zaļu lapu pu�ķīti, ko turēja rokā. Mammu! Nāc, paskaties!

Klēra pamāja pretī un, uzmanīgi kāpjot pāri cie�ā rindā izvieto�tajām kopiņām, devās pie jaunie�iem, kas stāvēja blakus plakanam taisnstūrveida akmenim.

-�� Kas tur ir? viņa jautāja. Atradāt interesantu apbedījumu?

-�� Tā izskatās. Vai pazīstat �o vārdu? Rod�ers pakāpās atpakaļ, lai Klēra varētu skaidri redzēt.

-Jēzus H. Rūzvelts Kristus!

Mazliet izbrīnījies, Rod�ers paskatījās uz Briannas māti un iz�bijās, ieraudzījis, cik bāla viņa kļuvusi. Viņa nenovērsa acis no ap�bru�ātā akmens, un kakla muskuļi konvulsīvi raustījās, mēģinot norīt siekalas. Izraktais augs, ko viņa turēja plaukstā, izklaidībā bija pilnīgi saņurcīts.

-�� Daktere Rendela� Klēra� vai jums kas kai�?

Dzintarkrāsas acu skatiens bija tuk�s, un kādu bridi likās, ka viņa nedzird jautājumu. Tad Klēra samirk�ķināja plakstus un palū�kojās aug�up. Joprojām bāla, tomēr izskatījās, ka nelabums pārgā�jis; viņa bija atkal saņēmusi sevi rokās.

-�� Viss kārtībā, viņa bezkaislīgi sacīja un pieliekusies pārlaida pirkstus akmenī iekaltajiem burtiem, kā lasot Braila rakstā.

-�� D�onatans Vulvertons Rendels, viņa klusi teica, 17051746. Es tev teicu, vai ne? Maita tāds, es tev teicul Balss, kas vēl pirms mirkļa skanēja tik rāma, nu pēk�ņi vibrēja apvaldītā niknumā.

-�� Mammu! Vai ar tevi viss kārtībā? Brianna, acīm redzami satraukta, raustīja māti aiz piedurknes.

Rod�eram likās, ka Klēras acu dzīlēs būtu nolaidu�ās �alūzijas; tur kvēlojo�ās emocijas pēk�ņi paslēpās, kad viņa, pārslēgusies at�pakaļ uz realitāti, pamanīja divus cilvēkus, kas, mutes iepletu�i, viņu vēro. Viņa pasmaidīja, patiesībā tā bija acumirklīga, mehā�niska grimase, un pamāja ar galvu.

-Jā. Jā, protams. Man nekas nekai�. Plauksta pavērās, un sa�ņurcītās puķes kāts nokrita zemē.

-�� Domāju, ka būsi pārsteigta. Brianna norūpējusies skatījās uz māti. Vai tad tas nav tēta priek�tecis? Tas karavīrs, kas krita Kalodenas kaujā?

Klēra pameta skatienu lejup uz akmeni viņai pie kājām.

-�� Jā, tas ir viņ�, viņa piekrita. Un viņ� ir miris, vai ne?

Rod�ers ar Briannu saskatījās. Juzdamies vainīgs, Rod�ers pie�skārās Klēras plecam.

-�� odien ir diezgan tveicīgs, viņ� sacīja, cen�oties balsij pie��ķirt lieti�ķu toni. Varbūt mums vajadzētu ieiet baznīcā un pasē�dēt ēnā. Uz kristību trauka ir da�i ļoti interesanti gravējumi. Tos ir vērts apskatīt.

Klēra uzsmaidīja jauneklim. �oreiz smaids bija īsts, mazliet noguris, bet pilnīgi saprātīgs.

-�� Ejiet vien, viņa mudināja, ar galvas mājienu parādot, ka tas attiecas arī uz Briannu. Man vajag nedaudz svaiga gaisa. Es vēl bridi te pakavē�os.

-�� Es palik�u pie tevis. Brianna �aubījās, acīm redzami nevē�loties atstāt māti vienu, bet Klēra bija atguvusi gan aukstasinību, gan valdonīgo toni.

-�� Muļķības, viņa mo�i attrauca. Ar mani viss ir pilnīgā kār�tībā. Pasēdē�u koka ēnā tur tālāk. Bet jūs ejiet. Es labprāt brīdi pa�būtu viena, viņa stingrā balsī piebilda, redzot, ka Rod�ers atver muti, lai ko teiktu.

Neielai�oties tālākās runās, Klēra pagriezās un aizgāja uz tum�o īvju rindu, kas norobe�oja kapsētu rietumu pusē. Brianna, vēl nevarēdama iz�ķirties, noskatījās mātei pakaļ, bet Rod�ers sa�ņēma meiteni aiz elkoņa un vilka uz baznīcu.

-�� Labāk liksim viņu mierā, viņ� murmināja. Galu galā tava māte ir ārste, vai ne? Viņa zinās, vai viss ir labi.

-�� Njā� Laikam tev taisnība. Pametusi pēdējo rai�pilno ska�tienu uz māti, kas attālinājās, viņa ļāva sevi aizvest projām.

Baznīca nebija nekas vairāk kā vien istaba ar dēļu grīdu un pamestu kristāmtrauku, un tas arī palicis tikai tādēļ, ka nebija aiz�nesams. Seklais trauks bija izgrebts akmens plāksnē, kas stiepās visas sienas garumā. Virs trauka akmenī cirsta Svētā Ķilda, svētu�līgi pacēlusi acis, tuk�u skatienu vērās baznīcas griestos.

-�� Laikam jau sākumā tas bijis viens no pagānu dieviem, Ro�d�ers minēja, ar pirkstu vilkdams pa akmens skulptūru. Te re�dzams, kur sākotnējam tēlam pievienots plīvurs un mūķenes gal�vassega par acīm nemaz nerunājot.

-�� Kā bez �aumalas vārītas olas, Brianna piekrita un, atdarinot tēlu, izbolīja acis. Bet kas tur iegravēts? Stipri līdzinās rakstiem uz piktu akmeņiem pie Kleivas.

Viņi nesteidzīgi klīda gar baznīcas sienām, elpojot putekļu pilno gaisu, pētot senlaiku gravējumus akmens mūros un lasot uzrakstus uz mazām koka plāksnītēm, kuras piestiprināju�i sen aizmirstībā nogrimu�i draudzes locekļi, lai pieminētu savus vēl senāk zudu�os sen�us. Jaunie�i sarunājās klusās balsīs, ieklausoties, vai nedzirdēs

kādas skaņas no kapsētas, bet, tā kā viss palika mierīgi, pamazām arī viņi nomierinājās.

Rod�ers sekoja Briannai uz telpas priek�galu, vērodams cirtai�nās �ķipsnas, kas bija izspruku�as no bizes un mitrumā uz kakla sasprogoju�ās.

Pa�ā priek�ā bija atlicis vienkār�s dēļu paaugstinājums virs cau�ruma, kur bija izņemts altāra akmens. Tomēr Rod�ers, stāvot bla�kus Briannai ar seju pret neeso�o altāri, juta, ka mugurai pārskrien viegli drebuļi.

�ķita, ka tuk�ajā telpā atbalsojas viņa emocijas tik spēcīgas tās bija. Viņ� cerēja, ka meitene to nedzird. Galu galā viņi bija pazīstami tikai nepilnu nedēļu un divatā gandrīz nebija parunāju��ies. Brianna brīnītos vai nobītos, ja zinātu, kā viņ� jūtas. Vai, vēl ļaunāk, viņa smietos.

Tomēr Rod�ers, zag�us pa�ķielējis sāņus, redzēja, ka Briannas seja ir mierīga un nopietna. Turklāt viņa atbildēja ar tādu skatienu tum�zilajās acīs, ka viņ� pagriezās pret meiteni un neapzināti iz�stiepa rokas.

Skūpsts bija īss un viegls, tikai kādu nieku nozīmīgāks par lūpu formālo saskar�anos laulību ceremonijas noslēgumā, ta�u atstāja tik satricino�u iespaidu, it kā viņi �ajā brīdī dotu uzticības zvērestu.

Rod�ers nolaida rokas, bet Briannas auguma siltums palika plaukstās, lūpās un ķermenī, tāpēc viņ� jutās tā, it kā vēl turētu viņu savos apskāvienos. Vēl mirkli viņi stāvēja, augumiem saskaro�ties, elpojot gaisu, kuru otrs izelpojis, un tad viņa atkāpās. Rod�ers joprojām juta viņas pieskārienu. Cen�oties saglabāt �o sajūtu, viņ� savilka pirkstus dūrēs.

Pēk�ņi rāmais gaiss baznīcā sa�ķīda gabalos, kliedziena atbalss izkustināja putekļu pārslas. Neapzināti Rod�ers izmetās ārā, skrēja, klūpot un rāpjoties pāri sakritu�ajiem akmeņiem, traucoties uz tum�o īvju rindu. Viņ� lauzās cauri pāraugu�ajiem brik�ņiem, ne�pūloties pieturēt zvīņainos zarus, lai tie netrāpītu Briannai, kas mina viņam uz papē�iem.

Klēras Rendelas seja ēnā bija bāla. Uz tum�o īvju fona viņa izskatījās kā spoks, jo visas krāsas bija aizplūdu�as no sejas. Brīdi viņa stāvēja �ūpodamās, tad saļima uz ceļiem zālē, it kā kājas vairs nespētu viņu noturēt.

-�� Mammu! Brianna nometās blakus sakņupu�ajai mātei, ber�zējot vienu no slābanajām rokām. Mammu, kas ir? Vai tev ir slikti? Tev jānoliec galva starp ceļiem. Nāc, atgulies!

Klēra atraidīja savu atvasi, kas viņu, cen�oties palīdzēt, bikstīja, un nolaistā galva atkal izslējās uz slaidā kakla.

-�� Es negribu atgulties, viņa izdvesa. Es gribu� ak, Dievs. Ak, mīļais, labais Dievs. Nometusies uz ceļiem nepļautajā zālē, viņa uzlika drebo�u roku uz akmens virsmas. Tā bija vienkār�a gra�nīta plāksne.

-�� Daktere Rendela! Ē, Klēra! Rod�ers nometās uz ceļiem viņai otrā pusē un paņēma zem elkoņa, lai atbalstītu. Sievietes izskats viņu nopietni satrauca. Deniņi bija norasoju�i, un izskatījās, ka kuru katru mirkli viņa varētu paģībt. Klēra, viņ� steidzīgi at�sāka, cen�oties izraut viņu no transa, kādā sieviete skatījās uz ak�meni. Kas noticis? Vai jūs pazināt �o cilvēku? Viņam ausīs sāka d�inkstēt vārdi, ko viņ� bija sacījis Briannai. ��eit neglabā kop� 18. gadsimta. �eit nevienu neglabā jau divus simtus gadu."

Klēras pirksti atgrūda Rod�era roku un pieskārās akmenim, it kā glāstītu dzīvu miesu, viegli velkot pa burtu līnijām, kas bija kļu�vu�as seklas, tomēr vēl salasāmas.

-�� D�EIMSS ALEKSANDRS MALKOLMS MAKENZIJS FREIZERS, viņa skaļi nolasīja. Jā, es viņu pazīstu. Roka noslīdēja zemāk, atbīdīja malā zāli, kas bija biezi saaugusi ap akmeni, aizsedzot uzrakstu ar mazākiem burtiem plāksnes apak�ējā daļā.

-�� Klēras mīļotais vīrs�, Klēra turpināja lasīt. Jā, es viņu pazinu, viņa atkārtoja tik klusi, ka Rod�ers sadzirdēja ar grūtī�bām. Es esmu Klēra. Viņ� bija mans vīrs. Tad viņa palūkojās aug�up meitas sejā, kas bāla un satriekta vērās pretī. Un tavs tēvs, viņa piebilda.

Rod�ers un Brianna blenza viņā, kapsētā valdīja pilnīgs klu�sums, tikai virs galvas �abinājās īves.

-�� Nē! es atcirtu diezgan nikni. Piecdesmito reizi es saku� nē! Es negribu dzert ūdeni. Man nav saulesdūriens. Man nav slikti. Es neesmu slima. Un neesmu arī zaudējusi prātu, lai gan tie�i to jūs dro�i vien domājat.

Skatieni, ar kādiem apmainījās Rod�ers un Brianna, liecināja, ka tie�i tā viņi domā. Viņi, iedami katrs savā pusē, bija izvedu�i mani no kapsētas un iesēdināju�i ma�īnā. Es atteicos braukt uz slim�nīcu, tāpēc mēs bijām atgriezu�ies mācītājmājā. Rod�ers medicī�niskos nolūkos pasniedza man viskiju, bet skatiens kavējās pie telefona, it kā prātodams, vai noorganizēt papildu palīdzību pie�mēram, trakokreklu.

-�� Mammu, Brianna runāja mierino�i, pastiepusi roku, lai atbī�dītu man no sejas matus. Tu esi satraukta.

-�� Dabiski, esmu satraukta! es noskaldīju. Dziļi ievilku trīso�u elpu un cie�i sakniebu lūpas, līdz varēju paļauties uz sevi, ka spē�u runāt mierīgi.

-�� Es, protams, esmu satraukta, bet traka gan neesmu. Ap�klusu, cen�oties savaldīties. Ne jau tā es biju gribējusi visu atklāt. Lāgā nezināju, kā biju paredzējusi, bet ne jau �ādi: izgrūst patie�sību bez sagatavo�anās vai iespējas sakārtot domas. Tā nolādētā kapa kopiņa iznīcināja jebkādu plānu, ko biju iecerējusi.

-�� Esi nolādēts, D�eims Freizer! es nikni iesaucos. Ko tu vis�pār te dari; līdz Kalodenai ir daudzas jūdzes!

Briannas acis �ķita gandrīz izspiedu�ās uz kātiņiem, un Rod�era roka tuvojās telefona klausulei. Es spēji aprāvos un mēģināju savaldīties.

Nomierinies, Bī�ema, es sev pavēlēju. Elpo dziļi. Viens� divi� vēlreiz. Jau labāk. Tā. Tas ir ļoti vienkār�i. Tev tikai jāizstāsta viņiem patiesība. Tāpēc jau tu vispār brauci uz Skotiju, vai ne?

Es atvēru muti, bet neviena skaņa nenāca ārā. Es aizvēru muti un ari acis, cerot, ka atgriezīsies drosme, ja neredzē�u tās divas pelnu pelēkās sejas. Tikai� ļauj� man� izstāstīt� patiesību, es lūdzos, man nebija ne jausmas, ar ko es runāju. Laikam ar D�eimiju.

Reiz es jau biju stāstījusi patiesību. Nekas labs no tā nebija sanācis.

Es vēl cie�āk samiedzu plakstus. Atkal varēju saost pēc karbola dvakojo�o slimnīcas palātu un sve�o, iestīvināto spilvendrānu pie vaiga. Gaitenī skanēja Frenka balss, aizsmakusi apspiestā niknumā.

�Ko tas nozīmē, nepratini? Nepratini? Mana sieva bija pazu�dusi gandrīz trīs gadus un tad atgrie�as netīra, nomocīta un grūta, Dieva dēļ, bet es nedrīkstu uzdot jautājumus?��

Un ārsta balss, kas mierino�i kaut ko dudināja. Es uztvēru vār�dus �paranoja� un �traumatisks stāvoklis�, un �atliec uz vēlāku laiku, vecīt� tikai kādu bridi�, kamēr Frenks, joprojām iebilstot un pārtraucot ārstu, saudzējo�i, bet neatlaidīgi tika vests projām. �ī tik pazīstamā balss, kas atkal sacēla bēdu, dusmu un baiļu vētru manā dvēselē.

Saritinājos aizsardzības pozā, piespiedu pie krūtīm spilvenu un iekodos tajā no visa spēka, līdz jutu katūna spilvendrānu saplīstam un starp zobiem no�ņirkstam zīdainās spalvas.

Arī tagad es tās ko�ļāju, postot jauno spilvena pildījumu. Es mitējos un atvēru acis.

-�� Paklausieties, es teicu, cik saprātīgi vien spēju. Piedodiet, es zinu, kā tas izklausās. Bet tā ir taisnība, un es tur neko nevaru darīt.

�ī runa ne mazākajā mērā nepārliecināja Briannu, kura pievir�zījās tuvāk Rod�eram. Ta�u viņ� gan bija zaudējis zaļgano sejas krāsu, kas liecināja par sliktu dū�u, un sāka izrādīt ziņkārības pazī�mes. Vai tie�ām iespējams, ka viņam piemīt tik daudz iztēles, lai spētu aptvert patiesību?

Jaunekļa sejas izteiksmē es smēlos cerību un atlaidu sa�ņaug�tās dūres.

-�� Vainīgi tie nolādēties akmeņi, es sacīju. Tas stāvakmeņu loks Feju kalna rietumos.

-�� Kreignedans, Rod�ers pateica priek�ā. Vai jūs runājat par

to?

-�� Tie�i tā. Es apzināti izelpoju. Iespējams, jūs zināt leģen�das par Feju kalniem� vai zināt? Par cilvēkiem, kas iekrīt klin�u lamatās un pamostas pēc divsimt gadiem?

Brianna ar katru brīdi izskatījās satrauktāka.

-�� Mammu, tev noteikti jāiet aug�ā atgulties, viņa sacīja un pat piecēlās no krēsla. Varu pasaukt Fionu�

Rod�ers satvēra viņas elkoni, lai atturētu no �ī soļa.

-�� Nē, pagaidi, viņ� sacīja un lūkojās manī ar tādu apvaldītu ziņkāri, kāda ir zinātniekam, kas paliek zem mikroskopa jaunu audu paraugu. Turpiniet, viņ� mani mudināja.

-�� Paldies, es vēsi noteicu. Neraizējieties, es netaisos gvelzt muļķības par fejām; es tikai iedomājos, ka jūs varbūt labprāt uzzi�nātu, ka �īm leģendām ir zināms pamats. Man nav ne jausmas, kas tur aug�ā ir vai kā tas notiek, bet fakts ir tāds� es dziļi ievilku elpu, �nu fakts ir tāds, ka es 1945. gadā iegāju pa vienu stulbu plaisu kādā no kromleha akmeņiem un nonācu �ī kalna piekājē 1743. gadā.

Tie�i to pa�u es biju teikusi Frenkam. Viņ� brīdi bija naidīgi lūrējis manī, tad paņēmis no mana skapī�a vāzi ar ziediem un trie�cis pret grīdu.

Rod�ers skatījās kā zinātnieks, kura jaunais mikrobs bija apstip�rinājis viņa pieņēmumu. Es prātoju, kādēļ tā, bet biju pārāk aiz�ņemta, moko�i meklējot vārdus, kas tikai daļēji izklausījās saprā�tīgi.

-�� Pirmais cilvēks, ar ko es burtiski saskrējos krūtīs, bija angļu dragūns pilnā ekipējumā, es turpināju stāstu. �is fakts lika man noprast, ka kaut kas nav tā, kā vajag.

Pēk�ņs smaids izgaismoja Rod�era seju, lai arī Brianna jopro�jām izskatījās �ausmu pārņemta.

-�� Es domāju gan, viņ� noteica.

-�� Redziet, grūtības sagādāja tas, ka es nevarēju tikt atpakaļ. Nodomāju, ka labāk stāstī�u Rod�eram, kur� ticēja vai ne, bet vis�maz izlikās noskaņots klausīties manī.

-�� Lieta tāda, ka tajos laikos dāmas nestaigāja apkārt bez pava�doņa, bet, ja tā gadījās, tad nebija ģērbu�ās rakstainās kleitās un ie�ļūcenēs, es paskaidroju. Itin visi cilvēki, kurus satiku, sākot ar minēto dragūnu kapteini, zināja, ka ar mani kaut kas nav kār�tībā� tikai viņi nesaprata, kas. Kā viņi varēja to zināt? Toreiz es notiku�o nepratu izskaidrot labāk kā tagad� un trakomājas tajos laikos bija nesalīdzināmi nepatīkamākas nekā �odien. Groziņus tur neviens nepina, es piebildu, pūloties jokot. Neizskatījās, ka joks būtu izdevies. Brianna saviebās, un viņas seja raizēs vēl vairāk sa�mācās.

-�� Tas dragūns, es turpināju, un, atceroties D�onatanu Vulvertonu Rendelu, Viņa Majestātes Astotā dragūnu pulka kapteini, man pārskrēja drebuļi. Sākumā domāju, ka man rādās halucinācijas, jo vīrietis bija tik ļoti līdzīgs Frenkam; no pirmā acu uzmetiena nospriedu, ka tas ir viņ�. Palūkojos uz galdu, kur gulēja viena no Frenka grāmatām, uz pēdējā vāka bija fotogrāfija tajā redzama tumsnēja, glīta kalsna vīrie�a seja.

-�� Tā nu gan ir sagadī�anās, Rod�ers nobrīnījās. Viņa modrais skatiens kavējās pie manis kā piekalts.

-�� Nu, tā bija un vienlaikus arī nebija sagadī�anās, es viņam atbildēju, ar grūtībām atraujot skatienu no grāmatu kaudzītes.

-�� Jūs jau zināt, ka viņ� bija Frenka sencis. Visi vīrie�i viņu ģimenē ir ļoti līdzīgi vismaz ārēji, es piebildu, domādama par visai kra�sām at�ķirībām, kas nebija fiziska rakstura.

-�� Kāds� kāds viņ� bija? Likās, ka Brianna pamazām sāk at�tapties.

-�� Viņ� bija briesmīgi zemisks un izlaidīgs, es sacīju. Divi pāri acu spēji iepletās un, vienlīdz apmulsu�i, saskatījās.

-�� Ko jūs tā skatāties, es teicu. Ari 18. gadsimtā dzīvoja izlaidīgi cilvēki; vai zināt, tas nav nekas jauns. Tikai toreiz noteikti bija ļaunāk, jo nevienu tas neinteresēja, ja vien no ārpuses viss iz�skatījās glīti un pieklājības robe�ās. Melnais D�eks Rendels bija karavīrs un garnizona kapteinis Hailendā, un viņa pienākums bija uzraudzīt klanus viņam bija pla�as pilnvaras un viņa rīcība bija oficiāli sankcionēta. Iedzēru spēcino�u malku no viskija glāzes, ko joprojām turēju rokā.

-�� Vai viņ�� nodarīja jums pāri? Rod�ers, ieturējis visai uzkrī�to�u pauzi, jautājumu bija noformulējis ļoti pieklājīgi. Likās, ka Brī noslēdzas sevī, sejas āda saspringa, izceļot vaigukaulus.

-�� Ne tie�i. Pareizāk sakot, ne stipri. Es papurināju galvu. Jutu pakrūtē aukstumu, kuru viskijs spēja atkausēt tikai daļēji. Pa to vietu D�eks Rendels man bija iesitis, vienu reizi. Jutu to atmiņās, kā sāp sen sadzijusi brūce. Viņam bija visai eklektiska gaume. Bet viņ� vēlējās� D�eimiju. Nekādos apstākļos es nelietotu vārdu �mīlēja�. Man balss likās aizsmakusi, un es noriju pēdējo viskija malciņu. Rod�ers, vienu uzaci jautājo�i savilcis, pacēla karafi, es pamāju ar galvu un pastiepu savu glāzi.

-�� D�eimijs. Tas ir D�eimijs Freizers? Un viņ� bija�

-�� viņ� bija mans vīrs, es pabeidzu Rod�era iesākto teikumu.

Brianna papurināja galvu kā zirgs, kur� cen�as aizgaiņāt mu�as.

-�� Bet tev jau bija vīrs, viņa atgādināja. Tu nevarēji� pat ja� es gribu teikt� tu nevarēji.

-�� Man nebija citas izejas, es vienkār�i noteicu. Galu galā es to nedarīju ar nolūku.

-�� Mammu, nejau�i apprecēties nav iespējams! Brianna sāka zaudēt attieksmi, kuru bija izvēlējusies, �ar trakajiem tikai pa labam�. Nopriecājos, pat ja to nomainīja dusmas.

-�� Glu�i nejau�ība jau nebija, es piekritu. Ta�u tā bija labāka izvēle par nonāk�anu D�eka Rendela varā. D�eimijs mani appre�cēja, lai pasargātu� Un tā bija sasodīti augstsirdīga rīcība. Es nikni pāri glāzes malai palūrēju uz meitu. Tas nebija viņa pienā�kums, bet viņ� to izdarīja.

Atvairīju atmiņas par mūsu kāzu nakti. Mans jaunais vīrs bija nevainīgs; man pieskaroties, viņam drebēja rokas. Es arī baidījos� man bija pamatotāks iemesls. Un tad rītausmā viņ� mani apskāva, mana mugura bija piekļauta pie viņa kailajām krūtīm, gurni silti un spēcīgi spiedās man klāt, un manu matu mākonī viņ� �ukstēja: �Nebēdā neko. Tagad mēs esam divi.�

-�� Redziet, es pievērsos Rod�eram, es nevarēju tikt atpakaļ. Kad skoti mani atrada, es bēgu no kapteiņa Rendela. Tā bija lopu zagļu banda. Un D�eimijs bija tajā bandā, tie bija viņa mātes radi, Makenziji no Leohas. Viņi nesaprata, ko domāt par mani, bet pa�ņēma līdzi kā gūstekni. Un es atkal nevarēju tikt projām.

Atcerējos savus neveiksmīgos mēģinājumus aizbēgt no Leohas pils. Un tad dienu, kad biju izstāstījusi D�eimijam patiesību un viņ� neticēdams vairāk kā Frenks, bet vismaz būdams gatavs rīkoties tā, it kā ticētu, bija aizvedis mani atpakaļ pie kalna un akmeņu loka.

-�� Varbūt viņ� sprieda, ka esmu ragana, es teicu, aizvērusi acis un domās viegli pasmaidīdama. Tagad cilvēki uzskata tevi par traku; toreiz domāja, ka esi ragana. Laiki un tikumi, es paskaid�roju, atverot acis. Mūsdienās to sauc par psiholoģiju, nevis bur�vestību. Nekādas lielās starpības jau nav. Rod�ers pamāja ar galvu, viņ� likās mazliet apjucis.

-�� Mani tiesāja par bur�anos, es sacīju. Ciemā, ko sauca Kreinsmūra, pie pa�as pils. Ta�u D�eimijs mani izglāba, un tad es viņam visu izstāstīju. Viņ� aizveda mani pie kalna un teica, lai eju atpakaļ. Atpakaļ pie Frenka. Es apklusu un dziļi ievilku elpu, atce�roties to oktobra pēcpusdienu, kur atbildība par savu likteni, kas tik ilgu laiku bija man liegta, pēk�ņi atkal tika iegrūsta man rokās un izvēle tika nevis dota, bet pieprasīta.

�Ej atpakaļ!� viņ� bija teicis. ��eitan priek� tevis nekā nav! Tev draud vienīgi briesmas.�

�Vai tie�ām man te nekā nav?� biju jautājusi. Pārāk godprātīgs, lai runātu, viņ� tomēr bija atbildējis, un es izdarīju izvēli.

-�� Bet bija jau par vēlu, es teicu, skatoties lejup uz savām rokām, kas ar plaukstām uz aug�u gulēja man klēpī. Gaisma

pamazām dzisa, jo tuvojās lietus, tomēr mijkrēslī mani divi laulī�bas gredzeni, zelta un sudraba, uzmirdzēja. Precoties ar D�eimiju, nebiju noņēmusi no kreisās rokas Frenka zelta gredzenu, bet D�eimija sudraba gredzenu valkāju uz labās rokas ceturtā pirksta katru dienu vairāk nekā divdesmit gadus, kop� viņ� man to uzvilka.

-�� Es mīlēju Frenku, klusi sacīju, neskatoties uz Brī. Es viņu ļoti mīlēju. Bet tajā laikā D�eimijs jau bija kļuvis par manu sirdi un dva�u. Es nespēju viņu atstāt. Nespēju, es teicu un, pēk�ņi pa�cēlusi galvu, pievērsu Brī lūdzo�u skatienu. Viņa raudzījās manī akmenscietu seju.

Atkal paskatījos uz rokām un turpināju stāstu:

-�� D�eimijs aizveda mani uz savām mājām� tās sauca Lelibroka. Skaista vieta. Es atkal aizvēru acis, lai neredzētu Briannas seju, un tī�uprāt centos iztēloties Broktūrekas mui�u jeb Lelibroku, kā to dēvēja tur dzīvojo�ie ļaudis. Skaista Hailendas saimniecība ar me�iem un upēm, pat nedaudz auglīgas zemes tas Hailendā bija liels retums. Piemīlīga, mierīga vieta, no visām pusēm noslēgta, aiz kalnu pārejas, tāpēc tā atradās nomaļus no nemitīgajiem nemie�riem, kas satricināja Hailendu. Bet pat Lelibroka izrādījās tikai īslai�cīgs patvērums.

-�� D�eimijs bija izsludināts ārpus likuma, es stāstīju, ar aiz�vērtajām acīm redzēdama rētas, ko angļu pletnes bija atstāju�as uz viņa muguras. Tievu, baltu līniju tīklojums, kas kā iededzināts re��ģis klāja platos plecus. Par viņa galvu bija izsludināta atlīdzība. Un viens no rentniekiem nodeva savu saimnieku angļiem. D�eimiju sagūstīja un ievietoja Ventvērtas cietumā� lai pakārtu.

Rod�ers klusi, gari nosvilpās.

-�� Tā ir īsta pekle, viņ� piezīmēja. Vai esat to redzējusi? Mūri ir vismaz desmit pēdu biezi!

Es atvēru acis.

-�� Tā ir, es skarbi noteicu. Esmu bijusi tur iek�ā. Bet pat bie�zākajās sienās ir durvis. Jutu viegli uzliesmojam to izmisīgās drosmes sārtu, kas bija licis man sekot savai sirdij un doties uz Ventvērtas cietumu. �Ja es spēju izdarīt to tavā labā,� es pie sevis

sacīju D�eimijam, �tad varu izdarīt arī �o. Bet palīdzi man, tu, saso�dītais skotu milzeni� palīdzi!�

-�� Es dabūju viņu ārā, teicu, dziļi ievelkot elpu. To, kas no viņa bija atlicis. D�eks Rendels komandēja Ventvērtas garnizonu. Tagad es nevēlos atcerēties tēlus, kuru vārdi atgrieza īstenībā, bet tie negribēja atkāpties. D�eimijs, kails un asinīm notriepts, guļ uz grīdas Eldrid�as mui�ā, kur mēs radām patvērumu.

�Es neļau�u viņiem saņemt mani ciet vēlreiz, Armaliet,� viņ� bija izspiedis caur sāpēs sakostiem zobiem, kad es liku kopā sadra�gātos rokas kaulus un tīrīju brūces. �Armaliete�. Sākumā viņ� mani tā sauca; gēlu valodā tas nozīmē �sve�zemnieks, sve�inieks�. Tā dē�vēja jebkuru angli. Sākumā zobojoties, vēlāk mīlot.

Un es nebiju atļāvusi viņiem D�eimiju atrast. Ar viņa radinieka no Freizeru klana, mazā Mērtega, palīdzību es biju pārvedusi vīru pāri Laman�a �aurumam uz Franciju, un mēs atradām pajumti Svē�tās Annas de Buprē abatijā, kur abats bija viens no D�eimija Freizera tēvo�iem. Bet, atrodoties dro�ībā, biju uzzinājusi, ka, izglāb�jot D�eimija dzīvību, vēl nebiju izpildījusi visu man uzlikto uzde�vumu.

Tas, ko D�eks Rendels bija savam upurim nodarījis, bija atstājis tikpat dziļas pēdas D�eimija dvēselē kā pātagas cirtieni mugurā, un tās bija tikpat neizdzē�amas. Pat �obrīd es vēl īsti nezinu, ko biju izdarījusi, ataicinot viņa dēmonus un viena pati cīnoties ar tiem viņa prāta tumsā; da�reiz dziedējot rētas, starp medicīnu un burvestību nav lielas starpības.

Joprojām jutu auksto, cieto akmeni, tā spēku, niknuma spēku, kuru biju izvilkusi no viņa, rokas, kas �ņaudza manu kaklu, un kvē�lo�o radījumu, kas mani bija trenkājis pa tumsu.

-�� Es tomēr viņu izārstēju, klusi sacīju. Viņ� atgriezās pie manis.

Brianna lēnām �ūpoja galvu uz priek�u un atpakaļ, apjukusi, bet spītīgi izslējusies. �o �estu es pazinu pārāk labi. �Greiemi ir stulbi, Kembeli krāpjas, Makenziji ir apburo�i, bet viltīgi, un Freizeri ir spītīgi,� reiz man bija teicis D�eimijs, dodams klanu vispārēju

raksturojumu. Viņ� daudz nekļūdījās; Freizeri bija spītīgi, un viņ� pats arī. Tāpat Brī.

-�� Es tam neticu, viņa vienaldzīgi sacīja, tad izslējusies cie�i mani noskatīja. Varbūt tu esi pārāk sadomājusies par tiem Kalodenas vīriem. Galu galā pēdējā laikā tu esi piedzīvojusi lielu stresu un varbūt tēta nāve�

-�� Frenks nebija tavs tēvs, es pateicu skaidri un gai�i.

-�� Bija gan! viņa atcirta tik spēji, ka mēs abas jutāmies pār�steigtas.

Ar laiku Frenks bija padevies ārstu uzstājīgajiem apgalvoju�miem, ka mēģinājumi �piespiest mani pieņemt realitāti�, kā viens no viņiem izteicās, varētu nākt par ļaunu grūtniecībai. Gaiteņos pusbalsī tika risinātas garas sarunas �ad tad viņi klaigāja bet Frenks vairs nejautāja man, kā bija patiesībā. Un es, būdama slima un noskumusi, vairs nepūlējos viņam to iestāstīt.

Negrasījos padoties arī �oreiz.

-�� Es apsolīju Frenkam, sacīju. Pirms divdesmit gadiem, kad tu piedzimi. Es gribēju viņu pamest, bet viņ� neļāva man iet. Viņ� tevi mīlēja. Jutu, ka mana balss skan maigāk, kad paskatījos uz Briannu. Viņ� nespēja noticēt patiesībai, bet zināja� protams, zināja� ka nav tavs tēvs. Viņ� lūdza man neteikt tev to� lai ļauju viņam būt vienīgajam tēvam� kamēr viņ� dzīvo. Pēc tam, viņ� teica, lai es daru, kā vēlos. Es noriju siekalas un aplaizīju sausās lūpas.

-�� Es biju viņam to parādā, turpināju. Jo viņ� tevi mīlēja. Bet tagad Frenks ir miris� un tev ir tiesības zināt, kas tu esi. Ja tu ap�aubi manus vārdus, aizej uz Nacionālo gleznu galeriju. Tur ir Elenas Makenzijas D�eimija mātes portrets. Un viņai ir �īs krelles. Pieskāros pērļu kaklarotai, kas bija man ap kaklu. Virtene upes pērļu no Skotijas upēm pamī�us ar zelta lodītēm. Tās man kāzu dienā uzdāvināja D�eimijs.

Es skatījos uz Briannu, kas sēdēja izslējusies un stīva, sejas vaibsti sastingu�i protestā.

-�� Paņem līdzi spoguli, teicu. Labi apskati portretu un tad ielūkojies spogulī. Līdzība nav precīza, bet tu ļoti atgādini savu vecomammu.

Rod�ers skatījās uz Briannu tā, it kā redzētu viņu pirmo reizi. Viņ� lūkojās te uz mani, te viņu, it kā vēlēdamies pieņemt lēmumu, tad pēk�ņi atlieca plecus un piecēlās no dīvāna, kur bija sēdējis blakus Briannai.

-�� Man ir kaut kas tāds, ko tev vajadzētu redzēt, viņ� noteikti paziņoja. Piegāja pie mācītāja vecā rakstāmgalda un no viena no�dalījuma izņēma ar gumiju apņemtu nodzeltēju�u avī�u izgrie�zumu �ūksni.

-�� Kad būsi izlasījusi �os, pievērs uzmanību datumiem, viņ� sacīja Briannai, sniedzot avī�u izgriezumus. Tad, aizvien vēl kājās stāvot, viņ� pagriezās pret mani un noskatīja no galvas līdz kājām ar cie�u, neitrālu skatienu, ar kādu, kā es zināju, skatās zinātnieki, kas mācīti raudzīties objektīvi. Viņ� vēl neticēja, bet viņam bija tik daudz iztēles, lai �aubītos.

-�� Tūksto� septiņi simti �etrdesmit tre�ais, Rod�ers it kā pie sevis noteica un izbrīnā nogrozīja galvu. Un es domāju, ka tas bija vīrietis, kuru jūs satikāt �eit 1945. gadā. Ak Dievs, es nemū�am nebūtu domājis� Jēziņ, kur� gan spētu to iedomāties?

Es biju izbrīnīta.

-Jūs zinājāt? Par Briannas tēvu?

Rod�ers pamāja ar galvu uz avī�u izgriezumiem, ko Brianna tu�rēja rokā. Viņa vēl nebija uz tiem paskatījusies, bet blenza draugā daļēji apjukusi, daļēji dusmīga. Redzēju, ka viņas acīs briest vētra, un to pa�u, manuprāt, redzēja ari Rod�ers. Viņ� steig�us novērsās un jautājo�i pavērās manī.

-�� Tātad tos vīrus, kuru vārdu sarakstu jūs man iedevāt, tos, kas cīnījās Kalodenā� jūs viņus pazināt1

Es atslābu, tikai pavisam mazu drusciņu.

-�� Jā, es viņus pazinu. Austrumu pusē nodārdēja pērkons, un lietus lāses sāka bungāt pa augstajiem logiem, kas veidoja vienu kabineta sienu no grīdas līdz griestiem. Briannas galva bija no�liekta pār izgriezumiem, mati kā spārni noslēpa seju, izņemot pa�u deguna galiņu, kas bija kļuvis ko�i sarkans. D�eimijs vienmēr pie�tvīka, kad bija nikns vai satraukts. Es pārāk labi zināju, kā izskatās Freizers, kur� kuru katru mirkli var eksplodēt.

-�� Un jūs bijāt Francijā, Rod�ers murmināja pie sevis, jopro�jām cie�i mani pētīdams. �oks viņa sejā mazinājās, vaibsti pauda �aubas un nedaudz aizrautības. Jūs dro�i vien nezinājāt�

-�� Zināju gan, es viņu pārtraucu. Tāpēc jau mēs devāmies uz Parīzi. Biju D�eimijam izstāstījusi par Kalodenu� par 1745. gadu un to, kas notiks. Mēs devāmies uz Parīzi, lai mēģinātu apturēt �ārlzu Stjuartu.

6 nodaļa Viļņo�anas

Maizi, es vārgi izdvesu, bet plakstus turēju, cie�i aiz�miegusi. Milzīgais, siltais kalns, kas gulēja man blakus gultā, nekādi nereaģēja, tikai turpināja klusi �ņākuļot.

-�� Maizi! es mazliet pacēlu balsi. Pēk�ņi segas strauji uzlidoja gaisā un es iekrampējos matra�a malā, sasprindzinājusi visus mus�kuļus, cerot novērst savu iek�ējo orgānu svārstl�anos un novirzī��anos no kursa.

Gultas otrā pusē varēja dzirdēt taustī�anos, tad noblīk�ķēja at�bīdīta atvilktne, atskanēja slāpēts izsauciens gēlu valodā, mīksti uz grīdas dēļiem noplak�ķēja plikas pēdas, pēc tam zem smaga auguma svara ieliecās matracis.

-�� e, Ārmaliet, teica ba�īga balss, un es pie apak�ējās lūpas sajutu pieskaramies sausu garozu. Joprojām aizvērtām acīm, akli sataustīju maizes ņuku un sāku negribīgi ko�ļāt, ar varu riju lejā katru kumosu, kas sprūda izkaltu�ajā rīklē. Es zināju, ka ūdeni labāk neprasīt.

Sakaltu�ās maizes drupa�u kunkuļi pamazām slīdēja lejup pa barības vadu, nonāca kuņģī un nogūla tur kā nelielas balasta kau�dzītes. Iek�ējo viļņu �ķebino�ā kustība pamazām norima, un bei�dzot manas iek�as likās noenkuroju�ās. Atvēru acis un da�as collas virs manis ieraudzīju D�eimija Freizera rūpju pilno seju.

-�� Ak! es satrūkusies iesaucos.

-�� Nu, vai ir labāk? viņ� jautāja. Kad es palocīju galvu un sāku vārgi celties sēdus, viņ� saņēma mani ap pleciem, lai palīdzētu. Sē��ot man blakus uz pavir�i taisītās gultas, kā jau iebraucamajā vietā, viņ� maigi pievilka mani sev klāt un glāstīja manus izspū�ru�os matus.

-�� Nabadzīte, D�eimijs sacīja. Varbūt kādu malciņu vīna? Man seglu somā ir bla�ķe.

-�� Nē. Nē, pateicos. Doma par vīnu uzdzina drebuļus �ķiet, es saodu tum�os, bagātīgos izgarojumus tikai no pieminē�anas vien un izslējos.

-�� Tūlīt viss būs kārtībā, uzspēlēti mo�i solīju. Neraizējies, grūtām sievietēm no rītiem mēdz būt slikta dū�a.

Uzmetis man �aubu pilnu skatienu, D�eimijs piecēlās un gāja pēc savām drēbēm, kas atradās uz sola pie loga. Francijā februārī ir me�onīgi auksts, un loga burbuļaino rūti klāja bieza ledus kārta.

Viņ� bija kails, tāpēc uz pleciem uzmetās zosāda, un sarkanzeltainie matiņi uz rokām un kājām saslējās. Ta�u D�eimijs pie aukstuma bija pieradis, tāpēc nedz drebinājās, nedz arī steidzās uzvilkt zeķes un kreklu. Uz brīdi pārtraucis ģērb�anos, viņ� atgrie�zās pie gultas un mani strauji apskāva.

-�� Liecies gulēt, viņ� mudināja. Teik�u istabenei, lai iekurina kamīnu. Varbūt tagad, kad esi kaut ko uzēdusi, varēsi kādu nieku atpūsties. Tev ta�u vairs nebūs jāvemj? Dro�a gan par to nejutos, tomēr nomierino�i pamāju ar galvu.

-�� Domāju, ka nebūs. Pametu skatienu atpakaļ uz gultu; segas, kā jau gultas veļa, ko izsniedz iebraucamajās vietās, īsti tīras ne�bija. Tomēr sudrabs no D�eimija maka bija mums nodro�inājis labāko istabu �ajā pajumtē, un �aurās gultas matracis bija piebāzts ar zosu dūnām, nevis sēnalām vai aitas vilnu.

-�� Mm, varbūt tomēr atgul�os uz brīdi, es nomurmināju, at�raujot pēdas no saldējo�ās grīdas un pabā�ot zem segām, cerot atrast pēdējās siltuma atliekas. Kuņģis likās tiktāl nomierinājies, ka varēju riskēt iedzert kādu malku, un es no ieplīsu�ās krūzes ielēju tasītē ūdeni.

-�� Ko tu tur pirmīt samini? es iejautājos, piesardzīgi dzerdama pa malciņam. Te ta�u nav zirnekļu, vai ne?

Pogādams kiltus, D�eimijs noraido�i papurināja galvu.

-�� 0 nē, viņ� atsaucās. Tad ar galvu, jo rokas bija aizņemtas, pamāja uz galda pusi. Tikai �urka. Laikam jau nāca pēc maizes.

Pavērsusi skatienu uz leju, es uz grīdas pamanīju pelēku, ļen�ganu ķermeni, kuram pie purna vizēja asiņu pērlīte. Tik tikko pa�guvu izlēkt no gultas.

-�� Viss ir labi, brīdi vēlāk es vārgi izdvesu. Man vairs nav, ko vemt.

-�� Izskalo muti, Armaliet, bet, Dieva dēļ, nerij nost. D�eimijs pasniedza krūzīti, noslaucīja ar kabatlakatu man muti, it kā es būtu mazs, �mulīgs bērnelis, tad pacēla un saudzīgi ielika gultā. Viņ� stāvēja un norūpējies raudzījās manī.

-�� Varbūt man labāk palikt pie tevis, viņ� skaļi prātoja. Varu aizsūtīt ziņu, ka nebū�u.

-�� Nē, nē, ar mani viss būs labi, es iebildu. Un tas bija tiesa. Lai kā es centos no rītiem novērst vem�anu, ilgi kuņģī paturēt neko nevarēju. Bet tad, kad lēkme bija pārgājusi, jutos itin spirgta. Ja neskaita skāņu gar�u mutē un vieglas vēdera muskuļu sāpes, es jutos labi. Lai to pierādītu, es atmetu segas un piecēlos.

-�� Redzi? Man nekas nekai�. Un tev jāiet; galu galā nav labi likt tavam brālēnam gaidīt.

Mana pa�sajūta atkal sāka uzlaboties, kaut arī pa durvju apak�u pūta auksts vēj� un līda man zem naktskrekla. D�eimijs vēl brīdi �aubījās, negribēdams atstāt mani vienu, un es viņu cie�i apskāvu, gan lai nomierinātu, gan arī tāpēc, ka viņ� bija patīkami silts.

-�� Brrr, es nodrebinājos. Kā, pie joda, tu vari būt silts kā tikko cepts pīrādziņ� vienos kiltos?

-�� Krekls arī man ir, viņ� smaidīdams aizrādīja.

Kādu laiciņu mēs stāvējām apskāvu�ies, izbaudīdami viens otra auguma siltumu agrajā rīta stundā, kas Francijā bija tik klusa un auksta. Varēja dzirdēt, kā pa gaiteni tuvojas istabenes soļi un pa�laikam no�ķind ogļu spainis.

D�eimijs, man cie�i piekļāvies, sakustējās. Ziemas apstākļos pār�vieto�anās pa ceļiem sagādāja grūtības, tādēļ pagāja gandrīz ne�dēļa, kop� bijām pametu�i Svētās Annas klosteri, līdz nonācām Havrā. Izmirku�i, netīri, noguruma un aukstuma nomocīti, mēs vēlā vakara stundā ieradāmies drūmās iebraucamās vietās, modāmies nemiera pilni, jo mani no rītiem arvien bie�āk bija slikta dū�a, tāpēc mēs nebijām viens otram pieskāru�ies kop� pēdējās abatijā pavadītās nakts.

-�� Nāksi ar mani gultā? es klusā balsī iejautājos.

D�eimijs svārstījās. Kaut arī viņa alkas bija stipras to nepār�protami varēja just cauri kiltu audumam un rokas, kas turēja ma�nus nosalu�os pirkstus, bija siltas, viņ� nepakustējās, lai mani apskautu.

-�� Nu� viņ� tikai neizlēmīgi novilka.

-�� Tu ta�u gribi, vai ne? es sacīju un, lai saņemtu apstiprinā�jumu, paslidināju vēso plaukstu zem kiltiem.

-�� O! Ē� kā tad. Kā tad, ka gribu. Pierādījums, ko turēju rokā, skaidri apliecināja viņa vārdus. Kad es satvēru saujā visu mantību, atskanēja kluss vaids. Ak kungs. Tā nedari, Armaliet, es nevarē�u novaldīt savas rokas.

Un tad viņ� mani apskāva, apvija garās rokas ap manu augumu un iespieda manu seju sava sniegbaltā krekla krokās, kas viegli smar�oja pēc stērķeles, kādu abatijā izmantoja brālis Alfonss.

-�� Kāpēc tev to vajadzētu darīt? Manus vārdus slāpēja audums.

-�� Tev ta�u noteikti ir vēl brītiņ� laika? Līdz dokiem ir viens pū�tiens.

-�� Ne jau tas. Viņ� glaudīja manus dumpīgos matus.

-�� O, vai esmu par resnu? Patiesībā mans vēders vēl bija pla�kans un rīta nelabumu dēļ biju vājāka nekā agrāk. Vai tas�?

-�� Nē. Viņ� smaidīja. Tu pārlieku daudz runā. Viņ� pielie�cās, noskūpstīja mani, tad apsēdās uz gultas malas un iesēdināja mani sev klēpī. Es atlaidos gultā un apņēmīgi uzvilku D�eimiju sev virsū.

-�� Nē, Klēra! viņ� pretojās, kad es sāku taisīt vaļā kiltu jostu.

Es skatījos uz viņu.

-�� Kāpēc?

-�� Nu� Mazliet pietvīcis, viņ� sāka neveikli skaidrot: Bērns� tas ir, negribu viņam kaitēt.

Es iesmējos.

-�� D�eimij, tu viņam nekaitēsi. Pagaidām viņ� nav lielāks par pirksta galu. Uzskatāmības labad es pacēlu pirkstu uz aug�u, tad novilku ar to pa pilnīgo, izliekto apak�lūpu. Viņ� satvēra manu roku un strauji pieliecās mani skūpstīt, it kā gribētu izdzēst mana pieskāriena kutino�o sajūtu.

-�� Dro�i zini? viņ� noprasīja. Nu� es visu laiku domāju, ka viņam tāda mētā�ana nepatiktu�

-�� Viņ� pat nepamanīs, es iedro�ināju, kamēr manas rokas atkal taisīja vaļā kiltu sprādzi.

-�� Nu� ja tu pavisam dro�i zini.

Ar nevainojamu gallisku precizitāti pie durvīm atskanēja val�donīgs klauvējiens, istabā atmuguriski iestūmās apteksne un pa�griezusies ar malkas pagali nevērīgi aizsita durvis. Sprie�ot pēc sa�skrambātās stenderes, tā viņa parasti rīkojās.

-�� Bonjour, Monsieur, Madame, viņa nomurmināja, �āpojot uz kamīna pusi, un strupi pamāja ar galvu gultas virzienā. Da�iem gan ir labi, kalpones izturē�anās pauda skaļāk par vārdiem. Biju jau pie�radusi pie tā, cik lieti�ķi kalpotāji izturas pret viesu izskata piedienīgumu, tāpēc par atbildi noburk�ķēju: �Bonjour, Mademoiselle,� un viss. Es arī liku mierā D�eimija kiltus, paslīdēju zem segas un savilku to līdz zodam, lai noslēptu ko�i pietvīku�os vaigus.

D�eimijs, kur� spēja būt aukstasinīgāks, paņēma vienu no dī�vāna spilveniem, iemeta stratēģiski nozīmīgā vietā sev klēpī, nolika uz tā elkoņus, atspieda plaukstās zodu un sāka draudzīgi tērzēt ar istabeni, slavējot viesnīcas virtuvi.

-�� Un kur jūs pasūtāt vīnu, jaunkundz? viņ� pieklājīgi apvai�cājās.

-�� epat, �epat. Viņa paraustīja plecus, ar ievingrinātu roku liekot uz iekura skalus. Kur lētāk. Sievietes apaļīgā seja savilkās sīkās krunciņās, kad viņa uzmeta D�eimijam iesāņus skatienu.

-�� Tik daudz es nopratu. Viņ� uzsmaidīja, un sieviete uzjaut�rināta iespurcās.

-�� Deram, ka es varu dot par to pa�u cenu, tikai divreiz vairāk, viņ� piedāvāja. Pasakiet savai saimniecei.

Viena uzacs skeptiski savilkās uz aug�u.

-�� Un kāda tad ir jūsu takse, kungs?

Viņ� pamāja ar roku īsteni gallisku �estu, kas pauda sevis no�niecinā�anu.

-�� Nekāda, jaunkundz. Es do�os viesos pie radagabala, kur� tirgo vīnu. Varbūt es varu viņam sagādāt jaunu kundi, lai nodro�inātu sev labāku uzņem�anu, ko?

Sieviete pamāja ar galvu, saskatīdama �ādā rīcībā zināmu jēgu, un, ceļoties kājās, ievaidējās.

-�� Nu labi, kungs. Es parunā�u ar patronneK

Durvis, meistarīgi pagrūstas ar gumu, noblīk�ķēja istabenei aiz muguras. D�eimijs nolika spilvenu malā un sāka sprādzēt ciet kiltus.

-�� Ko tu dari? es iesaucos.

Viņ� pameta uz mani skatienu, un plato muti izlieca negribīgs smaids.

-�� Ak! Nu� vai tu dro�i zini, ka to gribi, Armaliet?

-�� Jā, ja tu gribi, es nespēju pretoties.

Viņ� bargi mani noskatīja.

-�� Man tūlīt jāiet, viņ� sacīja. Tomēr esmu dzirdējis, ka topo��ajām mātēm jāizdabā. Viņ� ļāva kiltiem noslīdēt uz grīdas un apsēdās man blakus vienā kreklā; gulta zem viņa svara no�īkstēja.

D�eimijam no mutes vieglā mutulī pacēlās elpa, kad viņ� atlo�cīja segu un pavēra manu naktskreklu, atsedzot krūtis. Noliecis galvu, viņ� noskūpstīja vispirms vienu, tad otru krūti, ar mēli pie�skaroties galiņam, un tas kā uz burvja mājienu saslējās, piebriestot tum�i sārts uz manas baltās ādas fona.

-�� Ak Dievs, cik tās ir skaistas, viņ� murmināja un visu to pa�u izdarīja ar otru galiņu. Tad, saņēmis abas krūtis rokās, tās apbrīnoja.

1 Saimnieks. (Fran�u vai.)

-�� Tās kļuvu�as smagākas, viņ� secināja, mazu drusciņu. Un galiņi tum�āki. Rādītājpirksts vilka pa spirālveida izliekumu matam, kur� vientulīgs auga uz tum�ā aplī�a malas un rīta saltajā gaismā izskatījās sudrabains.

Pacēlis segu, D�eimijs ievēlās man blakus, un es pagriezos viņa apskāvienā, pārlaidu rokas viņa stingrajai mugurai un satvēru dibena tvirtos apaļumus. Aukstais gaiss bija nosaldējis kailo miesu, bet, kad tai pieskārās manas siltās plaukstas, zosāda izzuda.

Mēģināju vīru uzreiz pievilkt sev klāt, bet viņ� maigi pretojās, iegrūda mani spilvenā un ar lūpām knibināja man kaklu un ausi. Viena plauksta slīdēja aug�up pa cisku, ceļā sakrunkojot nakts�krekla plāno audumu.

D�eimija galva pavirzījās uz leju un rokas veikli papleta manas kājas. Kad aukstais gaiss pieskārās kailajām kājām, man pārskrēja drebuļi, tad pilnīgi atdevos D�eimija siltajām un uzstājīgajām lūpām.

Viņa mati, vēl nesaņemti astē, kā dienā pienākas, brīvi slīga savā vaļā, un mīksta, sarkana �ķipsna kutino�i skāra manu gurnu. D�eimija smagais augums ērti iekārtojās man starp kājām, platās plaukstas apņēma manus apaļos gurnus.

-�� Mmmm? no lejas atskanēja jautājo�a skaņa.

Par atbildi mazliet izliecu gurnus, un klusi smiekli apdvesa manu ādu ar siltumu.

Rokas paslīdēja man zem dibena, pacēla nedaudz uz aug�u, un es atslābu tiktāl, ka likās es izjūku, kamēr nez kur uzradās sīkas trīsas un izplatījās pa visu augumu, ar katru sekundi virzoties uz piepildījumu, kas beigās atstāja mani �ļauganu un elsojo�u ar D�ei�mija galvu uz gurniem. Glāstīdams manu cisku, viņ� brīdi pagai�dīja, līdz es atgūstos, tad atgriezās pie uzdevuma, kuru pats bija sev izvirzījis.

Es atglaudu viņa izjuku�os matus un glāstīju ausis, kas likās tik smieklīgi mazas un pareizi veidotas tādam lielam, skarbam vīram. Ausu apak�ējā daļa bija iesārta un caurspīdīga, un es ar īk�ķi no�braucu pa glieme�nīcas izliekumu.

-�� Aug�ā ausis ir spicas, es ierunājos. Nedaudz. Kā faunam.

-�� Ko tu saki? Viņ� uz bridi pārtrauca savus pūliņus. Tu gri�bēji teikt, kā briedēnam vai tiem radījumiem ar ā�a kājām, kas klasiska si�eta gleznās trenkā plikus sievi�ķus?

Es pacēlu galvu un pāri sajauktajām gultas drēbēm, naktskrek�lam un kailajai miesai centos ielūkoties tum�i zilajās kaķa acīs, kas mirdzēja virs mitrajām rūsgano matu cirtām.

-�� Nevelc garumā, es mudināju, rīkojies! Un ļāvu galvai nokrist uz spilvena, kad slāpēti smiekli ievibrēja manu pārlieku ju�tīgo miesu.

-�� 0, es pūlējos piecelties. Ak �ausmas! D�eimij, nāc �urp!

-�� Vēl ne, viņ� atteica, darīdams ar mēles galiņu kaut ko tādu, ka es sāku locīties kā traka.

-�� Tūlīt.

Viņ� neapgrūtināja sevi ar atbildi, bet man runā�anai trūka elpas.

-�� 0, es pēc brī�a noelsos. Tas ir�

-Mmmm?

-�� Labi, es murmināju. Nāc �urp.

-�� Nē, es pats, seja aiz rūsganajām un kanēļa krāsas pinkām nebija redzama. Vai tev patiktu, ja es�.

-�� D�eimij! es nerimos. Es tevi gribu. Nāc �urp!

Izdvesis padevīgu nopūtu, viņ� notupās uz ceļiem un ļāva pa�vilkt sevi uz aug�u, līdz beidzot, auguma svaru atbalstījis uz elko�ņiem, ērti un stabili iekārtojās virs manis vēders pret vēderu, lūpas pret lūpām. D�eimijs vēra muti, lai turpinātu protestēt, bet es nekavējoties viņu noskūpstīju, un viņ�, nepaguvis ne attapties, ieslīdēja manī. Mums savienojoties, viņ� nevil�us labpatikā ievaidē�jās, un muskuļi saspringa, kad viņ� satvēra manus plecus.

D�eimijs mīlējās maigi un nesteidzīgi, laiku pa laikam apstā�jās, lai mani noskūpstītu, un tikai pēc mana klusa pamudinājuma atsāka kustības. Viegli pārbraucu ar rokām pār viņa muguru, uz�manoties, lai par stingru nepiespiestu nesen aizdziju�o rētu uzkal�niņus. Jutu, ka man pie kājas īsu bridi nodreb viņa cisku garie

muskuļi, bet viņ� apvaldījās, nevēlēdamies kustēties tik ātri, cik gribēja.

Cie�i piekļāvu viņam gurnus, lai loceklis ieslīdētu dziļāk.

D�eimijs aizvēra acis, un piere koncentrējoties savilkās sīkās krunciņās. Pa atvērto muti smagi plūda elpa.

-�� Es nevaru� viņ� izdvesa. Ak Dievs, es neko nevaru pada�rīt. Pēk�ņi viņa dibens saspringa, kļūstot ciets manās rokās.

Dziļā apmierinājumā es nopūtos un spēji piekļāvu viņu sev klāt.

-�� Vai ar tevi viss kartībā? pēc maza brī�a viņ� jautāja.

-�� Gan jau nesaplīsī�u. Es smaidīdama ieskatījos D�eimijam acīs.

Viņ� piesmacis iesmējās.

-�� Tu varbūt ne, Armaliet, bet es gan. Viņ� pievilka mani sev klāt un piespieda vaigu man pie matiem. Es savilku uz aug�u segu un apsedzu viņa plecus, paslēpjot mūs siltā ligzdiņā. Siltums no kamīna vēl nebija sasniedzis gultu, bet ledus uz rūts jau atlaidās, sarmas garoziņai izkūstot zaigojo�os dimantos.

Kādu bridi mēs gulējām nekustīgi, klausījāmies pavardā dego�o ābeļu pagaļu retajos sprak�ķos un klusajos trok�ņos, kad iebrauca�mās vietas iemītnieki sāka dienas gaitas. No balkoniem pāri pagal�mam sasaucās cilvēki, uz bruģakmeņiem, kurus klāja slapj� sniegs, kaut kas no�vīkstēja, noklabēja pakavi, laiku pa laikam lejā iekvie�cās sivēni, kurus saimniece turēja virtuvē aiz krāsns.

-�� Trиs franзais, n�est-ce pas?1 Es nosmaidīju par strīdu, kas cauri grīdas dēļiem sasniedza mūsu ausis tur notika draudzīga rēķinu kārto�ana starp viesnīcnieka sievu un vietējo vīna tirgotāju.

-�� Pumpainās maukas kleinais dēls, rājās sievietes balss. Viņ�nedēļ konjaks gar�oja pēc zirga mīzaliem.

Es bez redzē�anas zināju, ka vīna tirgotājs atbildot parausta vienu plecu.

-�� Kā jūs, kundzīt, varat to zināt? Pēc sestā mēriņa viss smēķē vienādīgi, vai nav tiesa?

Gulta viegli kratījās, kad mēs ar D�eimiju smējāmies. Viņ� pa�cēla galvu no spilvena un atzinīgi pao�ņāja cepta �ķiņķa smar�u, kas spiedās istabā pa grīdas dēļu �ķirbām.

-�� Kā tad, te ir Francija, viņ� piekrita. Ēdiens, dzēriens� un mīlestība. Tad papliķēja manu kailo gumu un pārvilka tam pāri saburzīto naktskreklu.

-�� D�eimij, es klusi ierunājos, vai tu esi laimīgs? Par bērnu? Skotijā izsludināts ārpus likuma, padzīts pats no savām mājām, bet Francija solīja visai nedro�as nākotnes izredzes, tāpēc būtu pil�nīgi piedodams, ja viņ� nebūtu pārlieku priecīgs uzkraut sev papildu nastu.

Brīdi viņ� klusēja, tikai piekļāva mani vēl cie�āk klāt, tad īsi nopūtās un atbildēja:

-�� Nu kā tad, Armaliet. Plauksta lēnām slīdēja glāstā man pār vēderu. Esmu laimīgs. Un lepns kā ērzelis. Bet arī drausmīgi bai�dos.

-�� Par dzemdībām? Viss būs labi. Nevarēju viņam pārmest �īs ba�as; D�eimija māte bija mirusi, lai�ot pasaulē bērnu. Tajos laikos dzemdības un ar tām saistītās komplikācijas bija galvenais sievie�u nāves cēlonis. Ta�u es pati �ajā jomā �o to sapratu, un man nebija ne mazākā nolūka pakļaut sevi tam, ko tolaik uzskatīja par medi�cīnisko palīdzību.

-�� Kā tad, radības� un viss pārējais, viņ� klusi atzina. Gribu tevi pasargāt, Armaliet� pārklāties tev pāri kā mētelis un sargāt tevi un bērnu ar savu miesu. Balss skanēja klusi un piesmakusi no viegla aizkustinājuma. Tevis dēļ es darītu visu� un tomēr� es neko nevaru darīt. Nav nozīmes ne manam spēkam, nedz arī tam, cik ļoti es to vēlos; nevaru doties līdzi tur, kur tev jāiet� un nevaru tev arī palīdzēt. Un, ja padomā, kas var notikt, bet es nekādi nevaru to novērst� jā, es baidos, Armaliet.

Un tomēr� viņ� pagrieza mani pret sevi, roka viegli uzgūla manai krūtij, �un tomēr, kad iedomājos tevi ar manu bērnu pie krūts� tad jūtos tuk�s kā ziepju burbulis un varbūt pārsprāg�u no prieka.

Viņ� cie�i piekļāva mani sev pie krūtīm, un es viņu no visa spēka apskāvu.

-�� Ak, Klēra, man salūzis sirds, cik stipri es tevi mīlu.

Kādu laiku es biju nogulējusi un modos lēnām, klausoties, kā laukumā netālu no viesnīcas skan baznīcas zvani. Nesen pametusi Svētās Annas klosteri, kur visas dienas gaitas tika pakļautas zvanu ritmam, es automātiski pametu skatienu uz logu, lai pēc gaismas minētu, cik ir pulkstenis. Ārā bija spo�a, skaidra diena, un ledus no rūts bija nokusis. Zvani aicināja uz Angelus, bija pusdienlaiks.

Es izstaipījos, izbaudīdama svētlaimi, ko sniedza apziņa, ka ne�vajag uzreiz celties aug�ā. Grūtniecības pirmās nedēļas mani no�gurdināja, un ceļojuma laikā piedzīvotais sasprindzinājums pa�sa�jūtu vēl pasliktināja, tāpēc ieilgusī atpūta bija divtik gaidīta.

�urpceļā, ziemas vētrām plosot Francijas piekrasti, bez rimas bija lijis un snidzis. Tomēr varēja būt vēl ļaunāk. Sākumā mēs plā�nojām doties uz Romu, nevis uz Havru. Tas �ādos laikapstākļos nozīmētu ceļā pavadīt trīs vai �etras nedēļas.

Tā kā bija parādīju�ās izredzes iztiku nopelnīt ārzemēs, D�ei�mijs nodro�inājās ar vēstuli, kurā viņ� tika ieteikts par tulku D�eimsam Frānsisam Edvardam Stjuartam trimdā izraidītajam Skotijas karalim vai kavalierim Sentd�ord�am vienam no troņa preten�dentiem tas bija atkarīgs no tā, kurā pusē jūs stāvējāt. Un mēs nolēmām pievienoties pretendenta galmam, kas atradās netālu no Romas.

Tobrīd daudz netrūka, lai tā ari būtu noticis; mēs jau posāmies uz Itāliju, kad D�eimija tēvocis Aleksandrs, Svētās Annas klostera abats, aicināja mūs uz savu kabinetu.

-�� Esmu saņēmis ziņas no Viņa Majestātes, viņ� bez jebkāda ievada paziņoja.

-�� No kuras? D�eimijs apprasījās. Nelielo radniecisko līdzību pa�stiprināja vīrie�u poza abi sēdēja, taisni izslēju�ies, plecus

iztaisnoju�i. Abats tā sēdēja dabiska askētisma dēļ, D�eimijs -, lai neļautu tikko sadziju�ajām brūcēm saskarties ar koka krēsla atzveltni.

-�� No Viņa Majestātes karaļa D�eimsa, tēvocis atbildēja un, viegli saraucis pieri, paskatījās uz mani. Es parūpējos, lai mana seja nepaustu nekādas jūtas; tas, ka atrados abata Aleksandra kabi�netā, bija uzticē�anās apliecinājums, un es nevēlējos darīt neko tādu, kas liktu viņam to no�ēlot. Viņ� mani pazina nepilnas se�as nedēļas, kop� Otrajiem Ziemassvētkiem, kad biju parādījusies pie viņa klostera vārtiem kopā ar D�eimiju, kur� pēc spīdzinā�anas un ieslodzījuma bija tuvu nāvei. Tuvāk iepazīstoties, abats laikam bija nospriedis, ka zināmā mērā var man uzticēties. Lai gan� es tomēr biju angliete. Un angļu karaļa vārds bija D�ord�s, nevis D�eimss.

-�� Ak tā? Viņam tātad tulks nav vajadzīgs? D�eimijs kopā ar klostera brāļiem bija strādājis abatijas staļļos un laukos, tāpēc vaigi pamazām bija atguvu�i ierasto veselīgo sārtumu.

-�� Viņam vajag uzticamu kalpotāju� un draugu. Abats Alek�sandrs paklaudzināja ar pirkstiem pa salocīto vēstuli, kas gulēja uz rakstāmgalda; zīmogs ar kroni bija salauzts. Viņ� savilka lūpas un palūkojās uz mani, uz savu brāļadēlu un atkal pievērsa skatienu man.

-�� To, ko es tev tagad sacī�u, nevienam nedrīkst teikt, viņ� nopietni ierunājās. Drīz to zinās visi, bet pagaidām� Es cen�tos izskatīties uzticama un tāda, kas lieki nepļāpā. D�eimijs tikai pamāja ar galvu, mazliet nepacietīgi.

-�� Viņa Augstība princis �ārlzs Edvards pametis Romu un ne�dēļas laikā ieradīsies Francijā, abats turpināja, paliecoties uz priek�u, lai uzsvērtu teiktā svarīgumu.

Un tas bija svarīgi. 1715. gadā D�eimss Stjuarts bija organizē�jis neveiksmīgu mēģinājumu atgūt troni nepārdomātu militāru operāciju, kura atbalsta trūkuma dēļ gandrīz tūlīt izgāzās. Kop� tā laika tā teica Aleksandrs trimdā dzīvojo�ais Skotijas D�eimss bija nenogursto�i strādājis, bez mitas rakstīdams vēstules citiem tobrīd pie varas eso�iem monarhiem, jo īpa�i savam brālēnam Francijas Luijam, visu laiku atgādinādams, ka viņam ir likumīgās

tiesības uz Skotijas un Anglijas troni un ka viņa dēls princis �ārlzs ir troņmantnieks.

-�� Viņa karaliskais brālēns Luijs ir bijis satrauco�i kurls pret pil�nīgi pamatotajām prasībām, abats sacīja, sarauktu pieri veroties uz vēstuli, it kā tā būtu Luijs. Ja viņ� tikai tagad ir aptvēris savu atbildības pakāpi �ajā jautājumā, tas ir iemesls priecāties tiem cil�vēkiem, kuri tur godā karaļa svētās tiesības.

Tātad D�eimsa atbalstītājiem jakobītiem. Un viens no tiem bija Svētās Annas de Buprē klostera abats Aleksandrs dzimis Aleksandrs Freizers no Skotijas. D�eimijs bija man stāstījis, ka Alek�sandrs ar trimdā izraidīto karali uzturēja dzīvu saraksti un pār�zināja visu, kas skāra Stjuartu lietu.

-�� Tāpēc viņ� ir labā vietā, D�eimijs bija man paskaidrojis, kad mēs apspriedām pasākumu, kurā grasījāmies iesaistīties. Pāvesta sūtņu sistēma �ķērso Itāliju, Franciju un Spāniju ātrāk nekā citas. Un valdības muita nedrīkst pārmeklēt pāvesta sūtņu pastu, tāpēc ir mazāk izred�u pārtvert viņu vestās vēstules.

Uz Romu trimdā izraidīto Skotijas D�eimsu nopietni atbalstīja pāvests, kura interesēs bija Anglijā un Skotijā atjaunot katolisko monarhiju. Tāpēc D�eimsa privātās vēstules lielākoties nesa pā�vesta sūtņi un no rokas rokā nodeva lojāli atbalstītāji Baznīcas hie�rarhijas ietvaros, piemēram, Svētās Annas de Buprē klostera abats Aleksandrs. Varēja paļauties, ka viņ� sazināsies ar karaļa piekri�tējiem Skotijā, tas nebija tik riskanti kā sūtīt vēstules atklāti no Romas uz Edinburgu un Hailendu.

Ar interesi vēroju, kā Aleksandrs klāsta, cik svarīga ir prin�a �ārlza vizīte Francijā. Drukns vīrs, apmēram manā augumā, tumsnējs, ievērojami mazāks par brāļadēlu, bet ar tādām pa�ām ieslī�pām acīm, asu prātu un talantu saskatīt slēptus nolūkus, �ķiet, tā bija visu Freizeru, kurus man nācies satikt, raksturīgākā īpa�ība.

-�� Tā, viņ�, braucīdams tum�i brūno pilnbārdu, nobeidza savu runu, es nevaru pateikt, vai ierasties Francijā Viņa Augstību uzai�cināja Luijs vai arī viņ� neaicināts ieradās sava tēva dēļ.

-�� Tā ir neliela at�ķirība, D�eimijs aizrādīja, skeptiski savilcis uz aug�u vienu uzaci.

Tēvocis pamāja ar galvu, un biezajā bārdā uz mirkli pazibēja �ķībs smaidiņ�.

-�� Tiesa, puis, ļaudams tikko jau�amam dzimtās skotu izru�nas akcentam izlauzties cauri literārajai angļu valodai. Pilnīga taisnība. Un tie�i �ajā lietā tu un tava sieva varat palīdzēt, ja jūs to vēlaties.

Priek�likums bija vienkār�s Viņa Majestāte karalis D�eimss sedz ceļa izdevumus un maksā nelielu algu, ja viņa visuzticamākā un augstāk vērtētā drauga Aleksandra brāļadēls piekrīt doties uz Parīzi un palīdzēt viņa dēlam, Viņa Augstībai princim �ārlzam Edvardam, visos jautājumos, kādi pēdējam varētu rasties.

Jutos kā dabūjusi belzienu pa pieri. Mēs bijām domāju�i doties uz Romu tādēļ, ka tā �ķita vislabākā vieta, no kuras sākt mūsu misiju: novērst otro, 1745. gada, jakobītu sacel�anos. No vēstures stundām es zināju, ka sacel�anās, kuras finan�u avoti atradās Fran�cijā un kuru īstenoja �ārlzs Edvards Stjuarts, būs nozīmīgāka par viņa tēva mēģinājumu 1715. gadā, bet ne pietiekami nozīmīga. Ja notikumi risināsies tā, kā es atminējos, tad �skaistā prin�a� �ārlija vadītā armija piedzīvos katastrofālu zaudējumu cīņā pie Kalodenas 1746. gadā un Hailendas iedzīvotāji vēl divus gadsimtus cietīs no �īs sakāves atbalsīm.

Tagad, 1744. gadā, acīmredzot �ārlzs pats sāk meklēt atbalstu Francijā. Vai ir labāka iespēja mēģināt novērst dumpi, nekā atrodo�ties blakus tā vadonim?

Pametu skatienu uz D�eimiju, kur� pāri tēvo�a plecam raudzī�jās uz nelielu, sienā iebūvētu svētnīcu. Viņa acis kavējās pie Svētās Annas apzeltītās figūriņas un mazā siltumnīcas ziedu pu�ķī�a viņai pie kājām, bet neitrālā sejas izteiksme neliecināja, ka galvā viņam rosīgi darbotos domas. Beidzot viņ� vienreiz samirk�ķināja plaks�tus un uzsmaidīja tēvocim.

-�� Palīdzēt Viņa Augstībai princim �ārlzam Edvardam visos jau�tājumos, kādi varētu rasties? Nu kā tad, viņ� klusi noteica. Do�māju, ka varētu gan. Tātad uz Parīzi.

Un tā arī notika. Tomēr no Svētās Annas klostera mēs nedevā�mies tie�i uz Parīzi, bet gan nogriezāmies gar piekrasti un ieradāmies Havrā, lai vispirms satiktos ar D�eimija brālēnu D�eredu Freizeru.

D�ereds bija skotu emigrants, kur�, tirgodamies ar vīnu un ci�tiem spirtotajiem dzērieniem, bija iedzīvojies bagātībā, Parīzē vi�ņam piederēja neliela pre�u noliktava un liela dzīvojamā māja, bet Havrā ļoti liela noliktava, un uz turieni viņ� bija uzaicinājis D�ei�miju, kad mans vīrs bija aizrakstījis, ka mēs dodamies uz Parīzi.

Tā kā jutos pietiekami atpūtusies, man sāka gribēties ēst. Galds bija klāts. D�eimijs noteikti bija pieteicis istabenei atnest ko ēdamu, kamēr es gulēju.

Rītasvārku man nebija, bet biezais samta ceļojumu apmetnis bija gana ērts. Es piecēlos gultā sēdus, uzvilku uz pleciem smago silto apģērba gabalu, tad atvieglojos, piemetu pavardā vēl kādu pagali un ķēros pie vēlīnajām brokastīm.

Apmierināta ēdu cietas maizītes, ceptu �ķiņķi un uzdzēru no krūzes pienu. Cerēju, ka arī D�eimijs ir kārtīgi pabarots. Viņ� apgal�voja, ka D�ereds ir tuvs draugs, bet jutu zināmas �aubas par da�a laba D�eimija radinieka viesmīlību, biju jau paguvusi iepazīties ar diezgan daudziem. Tiesa, abats Aleksandrs bija uzņēmis mūs sir�snīgi cik nu silti cilvēks, kas ieņem abata posteni, var uzņemt ārpus likuma pasludinātu brāļadēlu ar aizdomīgu sievu, kuri uz�krīt viņam kā sniegs uz galvas. Bet, dzīvojot pie D�eimija mātes radiem, Leohas Makenzijiem, nonāca tik tālu, ka es tikai par mata tiesu paglābos no nāves pērnā gada rudenī, kad mani apcietināja un tiesāja kā raganu.

�Saprotams,� es biju sacījusi D�eimijam, �D�ereds ir Freizers, un uz tiem, �ķiet, var paļauties maķenīt vairāk nekā uz Makenzi�jiem. Bet vai tu esi ar viņu jau agrāk ticies?�

�Kad man bija astoņpadsmit, mēs ar viņu kādu laiku dzīvojām kopā,� D�eimijs pastāstīja, pilinot sve�u vasku uz atbildes vēstules un iespie�ot tēva laulības gredzenu zaļi pelēkajā peļķītē. Neliels noapaļots rubīns, kurā bija iegravēts Freizeru klana devīze: Je suis prest! �Esmu gatavs!�

�D�ereds pieņēma mani pie sevis, kad ierados Parīzē pabeigt skolo�anos un apgūt vienu otru dzīves gudrību. Viņ� bija ļoti laipns pret mani; D�ereds ir mana tēva labs draugs. Turklāt vai kāds Parī�zes sabiedrību var pazīt labāk par vīru, kur� pārdod tai dzeramo,� viņ� vēl piebilda, atlau�ot gredzenu no sacietēju�ā vaska. �Gribu aprunāties ar D�eredu, pirms blakus �ārlzam Stjuartam iesoļoju Luija galmā; man patiktu apzināties, ka man ir kādas izredzes no tā iznākt arī laukā,� viņ�, greizi smīnēdams, pabeidza savu stāstu.

�Kāpēc? Vai tu domā, ka var rasties nepatik�anas?� es jautāju. �Likās, ka palīdzība Viņa Augstībai princim �ārlzam Edvardam visos jautājumos, kādi varētu rasties, nodro�ina diezgan lielu brīvību.� D�eimijs pasmaidīja par manām raizēm.

�Nē, es nekādas grūtības neparedzu. Bet kas ir rakstīts Bībelē, Armaliet? �Nepaļaujieties uz lieliem kungiem"?� Viņ� piecēlās, a�i noskūpstīja mani uz pieres un iemeta gredzenu atpakaļ sporanā. �Kas es tāds esmu, ka varu nelikties ne zinis gar Dieva vārdu, ko?�

Pēcpusdienu es aizvadīju, lasot grāmatu par augiem, ko mans draugs brālis Ambrozijs bija piespiedis mani pieņemt kā atvadu dāvanu, tad ar diegu un adatu ķēros pie nepiecie�amajiem labo�a�nas darbiem. Ne man, ne D�eimijam nebija daudz drēbju, un, kaut arī ceļo�anai bez liekas bagā�as ir savas priek�rocības, tas nozī�mēja, ka izplīsu�as zeķes un atiru�as vīles vajadzēja uzreiz savest kārtībā. �ū�anas piederumu kārbiņa man bija gandrīz tikpat dārga kā lāde, kurā glabāju zālītes un ārstniecības līdzekļus.

Adata, uzmirdzot no loga plūsto�ajā gaismā, te pazuda audumā, te atkal parādījās virspusē. Prātoju, kā noris D�eimija tik�anās ar D�eredu. Bet vēl vairāk man gribējās zināt, kāds būs princis �ārlzs. Viņ� būs pirmais vēsturē zināmais cilvēks, ar kuru satik�os per�soniski, un, lai gan es zināju, ka nevar ticēt visām leģendām, kas bija (nevis bija, bet būs, es sev atgādināju) apviju�as viņa personu, prin�a patiesā būtība bija tīta noslēpumā. 1745. gada sacel�anās tās panākumi vai izgā�anās gandrīz pilnībā būs atkarīga tikai no

�ī jaunā vīrie�a personības. Vai sacel�anās vispār notiks, varētu būt atkarīgs no cita jauna vīrie�a D�eimija Freizera. Un arī no manis.

Es vēl biju nogrimusi savā darbā un domās, kad smagi soļi gai�tenī man atgādināja, ka ir jau vēls; ūdens lāses no pa�obelēm pilēja lēnāk, jo gaisa temperatūra bija nokritusies, un rieto�ās saules liesmu atspulgi zaigoja ledus �ķēpos, kas karājās no jumta. Atvērās durvis, un ienāca D�eimijs.

Viņ� vārgi man uzsmaidīja un kā zemē iemiets apstājās pie galda, sejā tāda koncentrē�anās, it kā viņ� censtos kaut ko atcerē�ties. Tad noņēma no pleciem apmetni, salocīja, rūpīgi pārlika pāri gultas galam, izslējās, aizsoļoja līdz solam, kārtīgi nomērķējis uz sēdekli, apsēdās un aizvēra acis.

Klēpī ielikto �uvekli aizmirsusi, es nekustīgi un ar lielu inte�resi vēroju �o izrādi. Pēc brī�a D�eimijs atvēra acis, uzsmaidīja man, bet neko neteica. Paliecies uz priek�u, viņ� ārkārtīgi uzma�nīgi pētīja mani, it kā nebūtu redzējis vairākas nedēļas. Pēdīgi viņa sejai pārslīdēja dziļas atklāsmes izteiksme un sasprindzinājums atslāba, viņ� atspieda elkoņus uz ceļiem, un pleci saguma.

-�� Viskijs, viņ� milzīgā apmierinājumā sacīja.

-�� Skaidrs, piesardzīgi noteicu. Vai daudz?

D�eimijs lēnām grozīja galvu no vienas puses uz otru, it kā tā būtu briesmīgi smaga. Gandrīz varēju dzirdēt, kā skalojas izdzer�tais �ķidrums.

-�� Ne jau es, viņ� ļoti precīzi izrunāja katru vārdu. Tu.

-�� Es? aizkaitināta iesaucos.

-�� Tavas acis. Viņ� svētlaimīgi smaidīja. Viņa pa�a acis bija maigas un sapņainas, miglainas kā foreļu strauts lietus laikā.

-�� Manas acis? Kāds manām acīm sakars ar�

-�� Tās ir tie�i tādā krāsā kā viens makten labs viskijs; kad saule spīd tev aiz muguras. �orīt domāju, ka tās izskatās pēc heresa, bet aiz�āvu garām. Ne pēc heresa. Ne pēc konjaka. Viskijs. Tā, lūk! To sakot, viņ� izskatījās tik apmierināts, ka es nespēju valdīt smieklus.

-�� D�eimij, tu es pamatīgi piedzēries. Ko tu darīji?

Seja savilkās vieglā neapmierinātibā.

-�� Es neesmu piedzēries.

-�� Ak tā? Es noliku malā lāpāmo, piegāju viņam klāt un pataus�tīju pieri. Tā bija auksta un mikla, kaut arī seja bija pietvīkusi. Viņ� tūlīt apskāva manu vidukli un pievilka cie�i sev klāt, piespie�ot degunu man pie krūtīm. No viņa kā migla cēlās sajauku�os alkoho�lisko dzērienu smaka, tik bieza, ka gandrīz �ķita taustāma.

-�� Nāc pie manis, Armaliet, viņ� purpināja. Meitene ar vis�kija krāsas acīm, mana mīļotā. Vedī�u tevi uz gultu.

Nodomāju, ka vēl nevar zināt, kur� kuru vedīs uz gultu, bet es nestrīdējos. Galu galā nebija svarīgi, ar kādu nolūku viņ� ies uz gultu, ja tikai tur nonāk. Es pieliecos, iebāzu plecu viņam padusē, lai palīdzētu piecelties, bet viņ� atliecās tālāk un pats saviem spē�kiem, lēnām un majestātiski, uzslējās kājās.

-�� Man palīga nevajag, D�eimijs pukojās, saņēmis auklu, kas pie kakla saturēja kreklu. Es tak tev teicu: neesmu piedzēries.

-�� Tev taisnība, es nestrīdējos. Vārds �piedzēries� pilnībā ne�izsaka to, kādā stāvoklī tu atrodies. D�eimij, tu esi galīgi pilns.

Viņa skatiens slīdēja lejup pa savu kiltu priek�u, tad pa grīdu un pa manu kleitu uz aug�u.

-�� Nē, neesmu vis, viņ� milzīgā pa�apziņā paziņoja. Es visu iztecināju ārā. Viņ� paspēra soli uz manu pusi, kvēlodams kaislē.

-�� Nāc pie manis, Armaliet! Esmu gatavs.

Uzskatīju, ka �gatavs� vienā ziņā bija neliels pārspīlējums: vi�ņam bija izdevies atpogāties līdz pusei un krekls uz pleciem bija no�ķiebies, bet diez vai bez palīdzības viņ� tiktu tālāk.

Ta�u citādi� platās krūtis bija kailas, pa�ā vidū varēja redzēt mazu iedobīti, kur es mēdzu atbalstīt zodu, un ap krū�u galiņiem priecīgi sprogojās mazi spalvu ku�ķī�i. Pamanījis, ka es uz viņu skatos, D�eimijs saņēma manu roku un piespieda sev pie krūtīm. Nobrīnījos, ka augums ir tik silts, un instinktīvi pagāju tuvāk. Tūlīt man ap vidu apvijās otra roka un viņ� pieliecās, lai mani noskūp�stītu. Un darīja to tik pamatīgi, ka no viņa elpas vien man viegli noreiba galva.

-�� Labi, es smējos. Ja tu esi gatavs, tad es arī esmu. Bet ļauj man vispirms tevi izģērbt �odien jau pietiekami esmu lāpījusi.

D�eimijs stāvēja mierīgi, gandrīz nepakustoties, kamēr es vilku viņam nost drēbes. Viņ� nekustējās arī tad, kad tiku galā ar savām drēbēm un biju saklājusi gultu.

Es ierāpos gultā un pagriezusies paskatījos uz D�eimiju, kura krā�ņie sarkanīgie mati kvēloja rieto�ās saules blāzmā. Vaibsti bija nevainojami kā grieķu statujai, ar garo degunu un augstajiem vaigukauliem viņ� atgādināja romie�a profilu uz monētas. �ī platā, maigā mute bija savilkta sapņainā smaidā, un ieslīpās acis vērās tālumā. Viņ� bija kā sastindzis.

Vēroju viņu ar zināmām ba�ām.

-�� D�eimij! es uzsaucu. Kā tu nosaki, vai esi piedzēries?

Manas balss izbiedēts, viņ� bīstami sasvērās uz vienu pusi, bet

paguva pieķerties pie kamīna malas. Skatiens klīda pa telpu, tad apstājās pie manas sejas. Vienu brīdi acis mirdzēja skaidras un dzidras, kas liecināja par saprātu.

-�� O, tas ir viegli, Armaliet. Ja vari nostāvēt, tad neesi pillā. Viņ� atlaida kamīna malu, paspēra soli uz manu pusi un lēnām saļima uz klona, acis raudzījās tuk�as, bet sapņainajā sejā atplauka plats, mīlīgs smaids.

-�� Ak tā, es noteicu.

Nākamajā rītā ap saullēktu mani atmodināja gaiļu jodelē�ana ārā un katlu grabinā�ana pirmajā stāvā. Man blakus guļo�ais augums, spēji pamodies, sarāvās, tad sastinga, jo straujā kustība bija satricinājusi galvu.

Es paslējos uz elkoņa nopētīt paģirainās atliekas. Varēja būt sliktāk, kritiski nodomāju. D�eimija acis bija cie�i samiegtas, lai tajās neiekļūtu kāds nejau�s saules stars, un mati spurojās uz vi�sām pusēm kā e�a adatas, bet āda bija balta un tīra un rokas, iekrampēju�ās segās, nedrebēja.

Pavilku cietējam uz aug�u vienu plakstiņu, ielūkojos acī un ro�taļīgā balsī apvaicājos:

-�� Vai kāds ir mājās?

Tās acs dvīņumāsa, kurā es lūkojos, lēnām atvērās un pievie�noja drūmi niknu skatienu tam, ko raidīja pirmā. Es atvilku roku un mīļi uzsmaidīju vīram.

-�� Labs rīts.

-�� Kā kuram, Armaliet, viņ� sacīja un atkal aizvēra abas acis.

-�� Vai tev ir kāda nojausma, cik tu sver? es nevērīgi apjautājos.

-Nē.

Strupā atbilde liecināja, ka viņ� to ne tikai nezina, bet viņam tas ir arī vienalga, ta�u es neatlaidos.

-�� Es teiktu, ap piecpadsmit stounu. Tikpat, cik viens kārtīgs me�akuilis. Diem�ēl man nav dzinēju, kas piekārtu tevi ar kājām gaisā uz mieta un aiznestu mājās uz �āvētavu.

Viena acs atkal atdarījās, brīdi domīgi manī lūkojās, tad ska�tiens aizslīdēja līdz pavardam istabas otrā malā. Lūpu kaktiņ� sa�vilkās uz aug�u negribīgā smaidā.

-�� Kā tu dabūji mani gultā?

-�� Nedabūju. Nevarēju tevi pakustināt, tāpēc tikai apsedzu ar segu un atstāju pie kamīna. Kaut kad nakts vidū tu atdzīvojies un pats saviem spēkiem ierāpoji gultā.

D�eimijs likās izbrīnīts un atkal atvēra otru aci.

-�� Tie�ām?

Palocīju galvu un mēģināju pieglaust matus, kas slējās stāvus viņam aiz kreisās auss.

-�� 0 jā. Tu biji ļoti apņēmīgs.

-�� Apņēmīgs? Viņ� domās sarauca pieri un izstaipījās, pacel�dams rokas virs galvas. Tad viņ� satrūkās.

-�� Nē. Es to nevarēju.

-�� Varēji gan. Divas reizes.

Viņ� palūrēja lejup uz savām krūtīm, it kā meklēdams apstip�rinājumu �im neticamajam apgalvojumam, tad atkal pievērsa ska�tienu man.

-�� Tie�ām? Nu, tas nav diez cik godīgi es pilnīgi neko neat�ceros. Viņ� brīdi svārstījās sakaunējies. Vai bij labi? Es ta�u neizdarīju nekādas muļķības?

Nometos viņam blakus un piekļāvu galvu viņa pleca bedrītei.

-�� Nē, par muļķīgu es to nesauktu. Ta�u runīgs gan tu nebiji.

-�� Paldies Tam Kungam par mazām dāvaniņām, viņ� noteica, un klusi smiekli satricināja viņa krū�kurvi.

-�� Mm. Tev bija piemirsies, ka var teikt ari ko citu, izņemot �es tevi mīlu�, toties to tu teici neskaitāmas reizes.

Smiekli atsākās, �oreiz jau skaļāk.

-�� 0, ak tā? Nu, varēja būt sliktāk.

D�eimijs ievilka elpu un ieturēja pauzi. Pagriezis galvu, viņ� aiz�domīgi pao�ņāja mīksto kanēļa krāsas ku�ķi paceltās rokas padusē.

-�� Jēziņ! viņ� izdvesa un mēģināja pastumt mani tālāk. Tu tak negribēsi bāzt galvu man azotē, Armaliet. Es smirdu kā pirms nedēļas nosprādzis kuilis.

-�� Un pēc tam iemarinēts konjakā, es piekritu, iekārtojusies ērtāk. Starp citu, kā tev izdevās tik� khm� ellīgi pietempties?

-�� Tur vainīgs D�ereds ar savu viesmīlību. Viņ� nopūtās, ap�ņēma mani ap pleciem un atlaidās spilvenos. Viņ� aizveda mani uz dokiem, lai parādītu savus spīķerus. Un kambari, kurā viņ� glabā retos vīnus, portugāļu brendiju un Jamaikas rumu. D�ei�mijs, atceroties piedzīvoto, viegli saviebās. Ar vīnu nebij tik traki, jo iedzer malciņu, izgar�o un pēc tam izspļauj uz grīdas. Bet ne D�ereds, ne es nespējām laist zudībā brendiju. Turklāt viņ� sacīja, ka brendiju pilnībā var novērtēt tikai tad, ja ļauj tam lēnām noslī�dēt lejā pa rīkli.

-�� Un cik daudz brendija tu novērtēji? es ziņkāri pajautāju.

-�� Otrā pudele bij līdz pusei, kad skaits sajuka. Tie�i tajā brīdī sāka zvanīt netālā baznīca, aicinot uz agro misi. D�eimijs strauji uzslējās sēdus un nenovērsa skatienu no loga, pa kuru spo�i spī�dēja saule.

-�� Jēziņ, Armaliet! Cik ir pulkstenis?

-�� Laikam se�i, es apjukusi atbildēju. Kāpēc prasi?

Viņ� mazliet nomierinājās, bet spilvenos vairs neatlaidās.

-�� 0, tad nekas. Es jau satrūkos, ka zvana uz Angelus. Laiks galīgi sajucis.

-�� Tam es ticu. Tomēr vai ir kāda nozīme?

Enerģijas uzplūdā D�eimijs atmeta segas un piecēlās. Vienu brīdi viņ� �ūpojās, tad atguva līdzsvaru, tikai abas rokas satvēra galvu, lai pārliecinātos, ka tā joprojām turas uz pleciem.

-�� Kā tad. Viņ� bija mazliet aizelsies. Man �orīt ir tik�anās dokos pie D�ereda spīķeriem. Mums abiem.

-�� Tie�ām? Arī es izvēlos no gultas un taustījos pēc naktspoda zem gultas. Ja viņ� iecerējis pabeigt iesākto, diez vai viņam vajag lieciniekus.

D�eimija galva iznira pa krekla izgriezumu, uzacis viņam bija savilktas.

-�� Pabeigt iesākto?

-�� Nu, lielākā tiesa tavu radu vēlas nomu�īt vai nu tevi, vai mani; kāpēc lai D�ereds to nevēlētos? Man liekas, ka viņ� jau tīri labi iesācis, tevi saindējot.

-�� Briesmīgi smieklīgi, Armaliet, D�eimijs sausi noteica. Vai tev ir kas pieklājīgs, ko vilkt mugurā?

Ceļojot es vilku ērtu pelēka sar�a kleitu, kuru biju dabūjusi no ziedojumu vācēja Svētās Annas abatijā, bet man bija arī tērps, kurā bēgu no Skotijas, dāvana no lēdijas Annabellas Makrenokas. Skaista zaļa samta kleita, kurā es izskatījos visai bāla, toties eleganta.

-�� Domāju, ka ir, ja vien to nav pārlieku sabojājis sāļais ūdens.

Notupos pie mazās ceļojumu lādes un atlocīju zaļo samta tērpu.

D�eimijs nometās uz ceļiem man blakus un, pacēlis manas zāļu lādes vāku, sāka pētīt pudelītes, kārbiņas un marlē satīto zālī�u buntes.

-�� Vai tev te nav kaut kas pret drausmīgām galvassāpēm, Ārmaliet?

Palūkojos pāri viņa plecam, tad pastiepu roku un paņēmu vienu pudelīti.

-�� Marūbija varētu palīdzēt, kaut arī nav tās labākās zāles. Ļoti labi iedarbojas vītolu mizas tēja ar fenheli, bet tās pagatavo�anai vajadzīgs laiks. Zini ko� es tev labāk izrakstī�u recepti samocītām aknām. Brīni�ķīgs līdzeklis pret paģirām.

Viņ� pievērsa man aizdomu pilnu zilu aci.

-�� Izklausās pretīgi.

-�� Ir jau ari, es jautri attraucu. Bet, kad izvemsies, jutīsies daudz labāk.

-�� Mmphmm. Viņ� piecēlās kājās un ar purngalu pastūma uz manu pusi naktspodu.

-�� Vem�ana no rītiem ir tava nodarbo�anās, Armaliet, viņ� at�gādināja. Dari, kas jādara, un ģērbies. Lai tā galva sāp, es pacie�tī�u.

D�ereds Manro Freizers bija maza auguma, kalsns vīrs ar mel�nām acīm un stipri līdzinājās savam attālajam radiniekam Mērtegam, vienam no Freizeru klana locekļiem, kur� bija pavadījis mūs uz Havru. Pirmo reizi ieraugot D�eredu, kas, majestātiski izslējies, bija nostājies savas noliktavas atvērtajās durvīs tā, ka strādnie�kiem, kuri plūda nepārtrauktā straumē, vajadzēja stiept mucas vi�ņam apkārt ar līkumu, es samirk�ķināju plakstus un pēc tam izber�zēju acis, jo līdzība ar Mērtegu bija ārkārtīgi liela. Cik zināju, Mērtegs joprojām iebraucamajā vietā apkopa klibot sāku�u zirgu.

D�eredam bija tādi pa�i tum�i, plāni mati un caururbjo�s ska�tiens, tāds pats stiegrains pērtiķa augums. Bet ar to visa līdzība ari beidzās. Kad mēs piegājām viņam tuvāk, D�eimijs galanti ar elkoņiem un pleciem atbrīvoja man ceļu pūlī, un es spēju saskatīt zināmas at�ķirības. D�eredam seja bija iegarena, nevis kā Mērtegam līdzīga cirvim, ar smieklīgu, strupa deguna pogu, kas pilnīgi sabojāja milzīgo pa�apziņu, ko no attāluma pie�ķīra lieliskais drēb�nieka darbs un staltā stāja.

Būdams nevis zirgu zaglis, bet veiksmīgs tirgonis, D�ereds prata ari pasmaidīt at�ķirībā no Mērtega, kura dabiskā sejas izteiksme pastāvīgi pauda īgnumu, un, kad mēs, stumdīti un grūstīti, pa rampu nonācām līdz viņam, vīntirgotāja sejā atplauka plats smaids.

-�� Mīļo pasaulīt! viņ� iesaucās, satvēris manu roku, lai veikli parautu mani nost no ceļa diviem ra�eniem ostas strādniekiem,

kas izvēla pa platajām durvīm gigantisku mucu. Kā es priecā�jos beidzot ar tevi iepazīties! Muca dārdēdama vēlās pa rampas dēļiem man garām, un es dzirdēju tajā skalojamies �ķidrumu.

-�� Pret rumu tā izturēties drīkst, D�ereds noteica, vērodams neveiklo milzīgās mucas ceļojumu cauri noliktavas �ķēr�ļu joslai,

-�� bet pret portvīnu ne. To es vienmēr pats atvedu kopā ar pudelēs pildīto vīnu. Patiesību sakot, tie�i �obrīd es grasos apskatīt jaunāko Belle Rouge vīna kravu. Varbūt jūs vēlētos nākt man līdzi?

Pametu skatienu uz D�eimiju, kur� piekrīto�i pamāja ar galvu, un mēs devāmies D�eredam nopakaļ, vairoties no dzīvās satiksmes plūsmas, ko radīja mucas, alusvātis, ratiņi un ķerras, visda�ā�dākā izskata vīri un zēni, kas stiepa auduma baķus, ēdamlietu un graudu kastes, vara plāk�ņu ruļļus, miltu maisus un visu, ko vien iespējams transportēt ar kuģi.

Havra bija nozīmīgs kravu pārvadā�anas centrs, un osta bija pilsētas sirds. Gara, pamatīgi būvēta piestātne veselu cetrurtdaļjūdzi stiepās gar ostas malu, un no tās kā puni atdalījās mazāki doki, pie kuriem bija pietauvoju�ās trīsmastu barkas un brigantīnas, zvejas laivas un nelielas galeras visda�ādākie ūdens transporta līdzekļi, kas apgādāja Franciju.

D�eimijs stingri turēja manu elkoni, lai laikus parautu malā no ceļa ķerrām, ripojo�ām mucām, nevērīgiem tirgoņiem un jūrniekiem, kuri parasti neskatījās zem kājām, bet vairāk paļāvās uz vispārējo virzītājspēku, kas izvadīja viņus cauri dokos valdo�ajam juceklim.

Ejot pa piestātni, D�ereds man otrā pusē ausī izsmalcināti pie�klājīgā valodā kliedza, norādot uz interesantām vietām, kurām gā�jām garām, un saraustīti, nesakarīgi skaidroja da�ādu kuģu vēsturi un piederību. �Arianna�, kuru mēs devāmies apskatīt, patiesībā bija viens no D�ereda pa�a kuģiem. Ja pareizi sapratu, tad kuģi var piederēt vienam īpa�niekam, bet bie�āk tie pieder tirgotāju grupai kā kopīpa�ums vai da�kārt kapteinim, kur� noīrējis kuģi, komandu un pakalpojumus uz vienu braucienu. Redzot, cik daudzi kuģi pie�der īpa�nieku grupām un cik salīdzino�i maz vienam cilvēkam, man sāka rasties cieņa pret D�ereda bagātības apmēriem.

�Arianna� bija noenkuroto kuģu rindas vidū, netālu no nolik�tavas ēkas, uz kuras ar baltiem, �ķībiem burtiem bija uzkrāsots vārds FREIZERS. Ieraugot to, man pār muguru pārskrēja sīki, savādi drebuļi, es piedzīvoju pēk�ņu brālības un piederības sajūtu, apjē�dzot, ka man ir tāds pats uzvārds un tam līdzi nāk radniecība ar cilvēkiem, kas to nesa.

�Arianna� bija trismastu kuģis, aptuveni se�desmit pēdu gar�, ar platu priek�galu. Uz klāja pie borta doku pusē atradās divi lielga�bali gadījumā ja jūrā parādītos pirāti, es nospriedu. Klājs �umēja un mud�ēja no vīriem, kas tur rosījās dro�i vien ar kādu nolūku, bet kuģis izskatījās kā skudru pūznis, kuru kāds sadomājis izpostīt.

Visas buras bija ierēvētas un nostiprinātas, bet paisuma uz�plūsto�ie ūdeņi kuģi viegli zvalstīja, grū�ot bugspritu uz mūsu pusi. To rotāja visai drūma paskata tēls, �ķita, ka sievietei ar apjo�mīgajām, kailajām krūtīm un izjuku�ajām, ar sāli no�ķiestajām matu pinkām jūras gaiss nemaz tik ļoti pie sirds neiet.

-�� Maza, mīļa skaistulīte, vai ne? D�ereds jautāja, pla�i novēcinot roku. Pieņemu, ka viņ� bija domājis kuģi, nevis tēlu tā priek��galā.

-�� Varen smuka, D�eimijs pieklājīgi apstiprināja. Biju pamanī�jusi nepatikas pilno skatienu, ar kādu viņ� vēroja ūdenslīniju, kur pret kuģa korpusu sitās nelieli, tum�pelēki viļņi. Viņ� cerēja, ka mums nevajadzēs kāpt uz klāja. D�eimijs Freizers bija drosmīgs ka�rotājs, spo�s, pārgalvīgs un bezbailīgs kaujas laukā, bet īsta saus�zemes �urka.

Viņ� pilnīgi noteikti nebija skarbais skots no Tarvatijas, kur� braukā pa jūrām, medījot vaļus, vai vago okeānus, cerot tikt pie bagātības, viņu mocīja tik stipra jūrasslimība, ka decembrī, kad mēs �ķērsojām Laman�u, viņam, jau tā novājinātam pēc cietumā piedzīvotās spīdzinā�anas, tā gandrīz kļuva liktenīga. Un, kaut arī vakardienas plosto�anu D�ereda sabiedrībā ar to glu�i salīdzināt nevarēja, diez vai tādēļ viņ� �ūpo�anos paciestu labāk.

Vīra sejā redzēju atspoguļojamies nepatīkamās atmiņas, kamēr brālēns slavināja �Ariannas� stabilo gaitu un ātrumu, tāpēc pievir�zījos viņam tik tuvu, ka varēju ie�ukstēt ausī:

-�� Tev ta�u nekļūs slikti uz noenkurota kuģa?

-�� Nezinu, Armaliet, D�eimijs atbildēja, un skatienā, ko viņ� veltīja kuģim, vienādās daļās jaucās riebums un samierinā�anās.

-�� Bet mēs laikam to drīz noskaidrosim. D�ereds jau bija uzskrējis pa trapu līdz pusei, kur viņu ar skaļiem apsveikuma vārdiem sveici�nāja kapteinis. Ja man sametas zaļ� ģīmis, vai tu nevarētu notēlot ģīboni vai kaut ko tamlīdzīgu? Nebūtu smuki, ja es apvemtu D�e�reda kurpes.

Es mierino�i noglaudu viņa roku.

-�� Neraizējies. Es paļaujos uz tevi.

-�� Ne jau uz mani, viņ� vēl pēdējo reizi ar ilgu skatienu paka�vējās pie cietzemes, uz manu kuņģi.

Ta�u kuģis zem mūsu kājām saglabāja mierino�i līdzenu līmeni, un gan D�eimijs, gan viņa kuņģis uzvedās piedienīgi iespējams, talkā nāca arī brendijs, ko mums ielēja kapteinis.

-�� Labs gan, D�eimijs sacīja, pacēlis glāzi pie deguna, un atzi�nībā par bagātīgo, aromātisko garaiņu buķeti uz mirkli aizvēra acis. Portugāļu, vai ne?

D�ereds priecīgi iesmējās un iegrūda kapteinim sānos dunku.

-�� Redzi, Portis? Es teicu, ka viņam ir iedzimta gar�as izjūta! Viņ� tikai vienu reizi ir to pagar�ojis!

Es iekodu vaigā un vairījos no D�eimija skatiena. Likās, ka kap�teini, liela auguma, nopluku�u tipu, tas neinteresēja, tomēr viņ� pagriezās uz D�eimija pusi un pieklājīgi savilka seju smaidā, atklā�jot trīs zelta zobus. Cilvēks, kuram patīk savu bagātību nēsāt līdzi.

-�� Ghm, viņ� noguldzināja. �is ir tas puisis, kas turēs jūsu tilpnes sausas, ko?

Pēk�ņi likās, ka D�ereds samulst, viegls sārtums iekrāsoja viņa vēja ārdēto seju. Izbrīnīta pamanīju, ka viņam vienā ausī izdurts caurums auskaram, un sāku prātot, kādā ceļā viņ� guvis pa�reizē�jos panākumus.

-�� Nu, kā sacīt jāsaka, pirmo reizi vīntirgotāja valodā ielavījās nodevīgais skotu akcents, tas vēl jārauga. Bet domāju� Viņ� palūkojās pa logu uz rosības pārņemtajiem dokiem, tad atkal uz

kapteiņa glāzi, kuru bija iztuk�ojis trijos malkos, kamēr mēs dzē�rām pa malciņam. Mm, paklau, Portis, vai tu man ļautu uz brīdi izmantot savu kajīti? Gribētu apspriesties ar brāļadēlu un viņa sievu, un� liekas, ka pakaļgala tilpnei, pēc skaņas sprie�ot, gadīju�sies kāda ķibele ar kravas tīkliem. �ī viltīgā piezīme lika kaptei�nim Portisam mesties ārā strauji kā me�akuilim uzbrukumā, pie�smaku�ā balsī viņ� kaut ko klaigāja pa pusei spāņu, pa pusei fran�u valodā, kuru es, par laimi, nesapratu.

D�ereds klusiem soļiem piegāja pie durvīm un cie�i aizvēra tās aiz kapteiņa ra�enā stāva, ievērojami samazinot trok�ņu līmeni. Pirms sāka runāt, viņ� devās pie kapteiņa mazā galdiņa un cere�moniāli pielēja visiem glāzes. Tad, paskatījies te uz D�eimiju, te uz mani, vēlreiz pasmaidīja mīļu, pa�nosodo�u smaidu.

-�� Apstākļi ir drusku nedro�āki, nekā biju cerējis, gribēdams iz�teikt tādu lūgumu, viņ� iesāka. Bet es redzu, ka mūsu kapteinis nejau�i atklājis manas kārtis. Lieta patiesībā ir tāda� viņ� pacēla glāzi tā, ka ūdens atspulgi no iluminatora ietrīsuļoja brendijā, metot kustīgus gaismas lāsumiņus uz kajītes vara rotājumiem,

-�� man vajadzīgs cilvēks. D�ereds pacēla glāzi pret D�eimiju, tad pielika pie lūpām un nodzēra malku.

-�� Riktīgs vīrs, viņ� paskaidroja tuvāk, atņēmis glāzi no lūpām.

-�� Redzi, dārgā, viņ� palocījās pret mani, man radusies ārkārtīgi laba izdevība ieguldīt naudu jaunā vīna darītavā Mozeles apgabalā. Bet es nejustos dro�s, ja tās novērtē�anu uzticētu apak�niekiem; man pa�am vajadzētu apskatīt darītavu un izteikt norādījumus, kā turpināt darbu. Tas prasīs vairākus mēne�us.

Viņ� domīgi raudzījās savā glāzē, viegli skalinot dzidro, brūno �ķidrumu, tā ka aromāts piepildīja mazo kajīti. Es biju no savas glāzes iedzērusi tikai pāris malku, bet jutu vieglu reiboni, vairāk no pieaugo�ā satraukuma nekā no alkohola.

-�� Izdevība ir pārāk laba, lai laistu to garām, D�ereds turpi�nāja. Un vēl ir iespēja noslēgt vienu otru izdevīgu līgumu vīna darītavās gar Ronas upi; vīns tur ir lielisks un Parīzē dabūjams diezgan reti. Ak Dievs, aristokrāti to izpirktu tik ātri, kā vasarā kūst

sniegs! Viltīgās, melnās acis uz mirkli iegailējās mantkārībā, tad, paskatoties uz mani, tajās atkal uzdzirkstīja humors.

-�� Bet� viņ� sacīja.

-�� Bet, es pabeidzu teikumu viņa vietā, tu nevari atstāt savus darījumus �eit bez uzticama vadītāja.

-�� Ne tikai skaistums un �arms, bet arī gudrs prāts. Es tevi ap�sveicu, brālēn. D�ereds pie�ķieba galvu ar kārtīgo sasuku pret D�eimiju, vienu uzaci savilcis ironiskā atzinībā. Atzīstos, ka biju neziņā, kā rīkoties tālāk, viņ� teica, noliekot glāzi uz mazā gal�diņa ar tādu attieksmi kā vīrs, kas atmetis jokus, lai kārtotu nopiet�nus darījumus. Bet, kad tu atrakstīji vēstuli no Svētās Annas abatijas, ka grasies apciemot Parīzi� Viņ� mirkli svārstījās, tad uzsmaidīja D�eimijam, savādi noplivinot rokas.

-�� Zinādams, ka tev, manu zēn, viņ� pamāja ar galvu uz D�ei�miju, labi padodas rēķinā�ana, ļoti nopietni sliecos domāt, ka tava iera�anās ir atbilde uz manām lūg�anām. Tomēr nospriedu, ka, iespējams, mums vispirms vajadzētu satikties, atjaunot mūsu pazī�anos un tikai tad es izteiktu tev noteiktu piedāvājumu.

Tu gribēji teikt, ka nolēmi vispirms apskatīties, vai esmu rā�dāma sabiedrībai, ciniski pie sevis nodomāju, tomēr uzsmaidīju D�eredam. Uztvēru D�eimija skatienu, un viena viņa uzacs pacēlās uz aug�u. �ī acīmredzot mums bija piedāvājumu nedēļa. Trūcīga, ārpus likuma izsludināta cilvēka un aizdomās turamās angļu spie�dzes pakalpojumi likās neparasti pieprasīti.

D�ereda piedāvājums bija vairāk nekā dāsns; par to, ka D�eimijs nākamos se�us mēne�us vadītu viņa Francijas uzņēmumu, D�e�reds ne tikai maksātu algu, bet ari atstātu mūsu rīcībā savu Parīzes māju ar visiem kalpotājiem.

-�� Nekas, nekas, viņ� sacīja, kad D�eimijs centās noraidīt �o punktu. Viņ� piespieda pirkstu pie degungala un apburo�i man uz�smaidīja. Skaista sieviete, kas uzņem viesus, viņa tirgo�anā ir liels ieguvums, brālēn. Tev nav ne jausmas, cik vīna var pārdot, ja vispirms ļauj to pircējiem nogar�ot. Viņ� noteikti papurināja

galvu. Nē, jūs man izdarītu lielu pakalpojumu, ja tava sieva ļautu sevi apgrūtināt ar viesu uzņem�anu.

Doma par viesību rīko�anu Parīzes sabiedrībai patiesībā bija mazliet pārdro�a. D�eimijs, jautājo�i savilcis uzacis, paskatījās uz mani, bet es, norijusi kaklā iestrēgu�o kamolu, pasmaidīju un palo�cīju galvu. Piedāvājums bija labs; ja viņ� jutās pietiekami zino�s, lai vadītu pārdo�anu, tad mazākais, ko es varēju darīt, ir pasūtīt pusdienas un uzspodrināt savu fran�u sarunvalodu.

-�� Man nav iebildumu, es nomurmināju, bet D�ereds bija manu piekri�anu uzskatījis par pa�saprotamu un turpināja runāt, melnās, dedzīgās acis nenovērsis no D�eimija.

-�� Un tad es domāju, ka tev varbūt būs vajadzīgs kaut kas līdzīgs atbalsta punktam� lai īstenotu citas intereses, kuras atve�du�as tevi uz Parīzi.

D�eimijs kā nesaprazdams pasmaidīja, par to D�ereds īsi iesmē�jās un pacēla savu brendija glāzi. Mums katram bija iedota arī glāze ar ūdeni, lai starp malkiem noskalotu aukslējas, un viņ� ar otru roku pievilka vienu no glāzēm tuvāk.

-�� Nu tad tosts! D�ereds iesaucās. Par mūsu sadarbību, brā�lēn� un par Viņa Majestāti! Viņ� pacēla sveicienā savu brendija glāzi, tad āri�ķīgi pārlaida to virs ūdens glāzes un pacēla pie lūpām.

Es izbrīnīta vēroju �īs savādās izdarības, bet D�eimijam tās acīmredzot kaut ko nozīmēja, jo viņ� uzsmaidīja brālēnam, paņēma savu glāzi un pārcēla pāri ūdenim.

-�� Par Viņa Majestāti! viņ� atkārtoja. Tad, redzot, ka es neiz�pratnē skatos, pasmaidīja un paskaidroja: Par Viņa Majestāti� aiz ūdens, Armaliet.

-�� Ak tā? es teicu un pamazām sāku saprast. O! Karalis aiz ūdens� Karalis D�eimss. Un tas nedaudz izskaidroja �o pēk�ņo dzinuli visiem parūpēties, lai mēs ar D�eimiju apmetamies Parīzē, kas citādi liktos visai neticama sagadī�anās.

Ja arī D�ereds bija jakobīts, tad sarakste ar abatu Aleksandru, visticamāk, nebija sagadī�anās, bet kaut kas vairāk iespējams, D�eimija sūtītā ziņa par mūsu iera�anos Parīzē bija pienākusi reizē

ar vēstuli no Aleksandra, kur� izskaidroja karaļa D�eimsa doto uzdevumu. Un, ja mūsu uzturē�anās Parīzē sakrita ar D�ereda plā�niem, jo labāk. Kad manī pēk�ņi pamodās atzinīgas jūtas par jakobītu sare�ģīto tīklojumu, es pacēlu savu glāzi un pāri ūde�nim iedzēru par Viņa Majestāti un mūsu jauno kompanjonu D�e�redu.

Pēc tam abi vīrie�i sāka spriest par darījumiem un drīz vien, galvas kopā sabāzu�i, pētīja ar tinti aprakstītas papīra lapas, kas acīmredzot bija kravas saraksti un pavadzīmes. Mazā kajīte oda pēc tabakas, brendija izgarojumiem un netīriem jūrniekiem, tāpēc man atkal sāka �ķebināt. Redzēdama, ka kādu brīdi nebū�u vaja�dzīga, es klusi piecēlos un viena pati izgāju uz klāja.

Piesardzīgi apgāju darbīgos ļaudis, kas vēl arvien rosījās ap pa�kaļgala kravas lūku, un izspraucos starp tauvu rituļiem, priek��metiem, ko es uzskatīju par stiprinājumiem, un nekārtīgi sames�tām buraudekla kaudzēm uz mierīgu vietiņu kuģa priek�galā. �eit nekas neaizsedza man skatu uz ostu.

Es sēdēju uz lādes pie rostra, priecādamās par sāļo vēju un piķa un zivju dvaku, kas pilda kuģus un ostas. Gaiss vēl bija auksts, bet, cie�i ietinusies apmetnī, es nesalu. Kuģis, ceļoties paisumam, viegli zvalstījās; redzēju, kā pie tuvējā doka stabiem cilājas un pland aļģu bārdas, aizsedzot spīdīgo, melno mīdiju plankumus starp tiem.

�ī doma man atgādināja par tvaicētām mīdijām ar sviestu, ko vakar pasniedza vakariņās, un pēk�ņi man briesmīgi sagribējās ēst. Grūtniecības absurdi kontrastainās izjūtas, �ķiet, nepārtraukti lika pievērsties gremo�anas procesiem: ja es nevēmu, tad man draus�mīgi gribējās ēst. Domu virkne no ēdiena aizveda mani pie ēdien�kartēm un atkal atpakaļ pie pārdomām par D�ereda pieminētajām viesībām. Viesības, hm? Likās savādi, ka Skotijas glāb�anu sāksim ar �ādu darbu, bet neko labāku es tāpat izdomāt nevarēju.

Ja �ārlzs Stjuarts sēdēs man pretī pie galda, tad varē�u vismaz paturēt viņu acīs, tā es nospriedu, pasmaidīdama par savu iedomu. Ja viņ� izrādīs kādas pazīmes, ka grasās lēkt kuģī, lai laistos uz Skotiju, iespējams, pagū�u iebērt viņam kaut ko zupā.

Galu galā varbūt tas nemaz nebija tik smieklīgi. Es iedomājos par Geilisu Dankenu, un smaids pazuda man no sejas. Viņa, Kreinsmūras apgabala prokurora sieva, bija noslepkavojusi savu viru, dzīru laikā ieberot viņam ēdienā cianīda pulveri. Drīz pēc tam viņu pasludināja par raganu un sagūstīja, tobrīd biju ar viņu kopā un arī tiku tiesāta. No �īs tiesas mani izglāba D�eimijs. Atmiņas par tām da�ām dienām, ko nosēdēju Kreinsmūras aukstajā un tum�ajā zagļu cietumā, bija vēl pārāk svaigas, un vēj� pēk�ņi likās kļuvis ļoti dzeldīgs.

Man pārskrēja drebuļi, ne tikai no aukstuma. Es nespēju domāt par Geilisu Dankenu bez �ermuļiem. Ne tik daudz par to, ko viņa bija izdarījusi, bet par to, kas viņa bija. Arī jakobīte; viņas atbalsts Stjuartu lietai jau robe�ojās ar neprātu. Vēl ļaunāk viņa bija tāda pati kā es, ienākusi pa spraugu kromleha akmenī no cita laika.

Es nezināju, vai viņa pagātnē nokļuvusi tāpat kā es, nejau�i, vai arī �ajā ceļojumā devusies tī�uprāt. Es nezināju arī to, no kurienes viņa nākusi. Bet pēdējā ainā man acu priek�ā, kad viņa izaicino�i kliedza uz tiesne�iem, kuri piesprieda sadedzinā�anu sārtā, viņa bija gara auguma, gai�mataina sieviete, kas bija augstu pacēlusi izplestās rokas, un uz vienas no tām bija redzama nodevīga, apaļa injekcijas rēta. Automātiski sataustīju mazo, raupjās ādas lauku�miņu uz sava aug�delma, zem siltā apmetņa krokām, un, to atra�dusi, atkal nodrebinājos.

No nepatīkamajām atmiņām mani iztraucēja arvien pieaugo�ā kņada blakuspiestātnē. Pie kuģa trapa bija izveidojies prāvs vīru murskulis, un tagad gāja vaļā skaļa klaigā�ana un grūstī�anās. Kautiņ� tas nebija; aizēnojusi ar plaukstu acis, centos saskatīt kaut ko tuvāk, bet sitienus neredzēju. Likās, ka cilvēki cen�as cauri kus�tīgajam pūlim izbrīvēt ceļu uz lielas noliktavas durvīm piestātnes tālākajā galā. Sanāku�ie stūrgalvīgi pretojās �iem pūliņiem, pēc katra grūdiena atplūstot atpakaļ kā bēguma vilnis.

Pēk�ņi man aiz muguras nostājās D�eimijs, kuram cie�i uz pē�dām sekoja D�ereds, un abi skatījās uz cilvēku baru lejā. Skaļo klaigu dēļ es nebiju dzirdējusi viņus pienākam.

-�� Kas tur ir? Es piecēlos un atbalstījos pret D�eimiju, turo�ties pretī arvien pieaugo�ajiem viļņiem, kas �ūpoja kuģi. Tuvumā jutu vīra smar�u; viņ� iebraucamajā vietā bija nomazgājies, tāpēc smar�oja pēc tīras un siltas miesas ar pavisam mazu nojautu par sauli un putekļiem. Acīmredzot o�as saasinā�anās bija vēl viena no grūtniecības izraisītajām pārmaiņām; spēju saost viņu pat starp miriādēm jūras ostas smaku un smar�u, tāpat kā ļau�u drūzmā var saklausīt tuvumā skano�u zemu balsi.

-�� Es nezinu. Izskatās, ka kuģim gadījusies kāda ķeza. Viņ� saņēma manu elkoni, lai palīdzētu noturēties līdzsvarā. D�ereds pagriezās un fran�u valodā norēja pavēli jūrniekam, kas bija patrā�pījies tuvumā. Vīrs nekavējoties pārlēca pāri treliņiem un �ļūca lejup pa tauvu, kuras darvotā aste �ūpojās virs ūdens. Mēs no klāja noskatījāmies, kā viņ� iejūk drūzmā, iebaksta citam jūrniekam ribās un saņem atbildi, kuru papildināja izteiksmīgi �esti.

D�ereds rauca pieri, kamēr vīrs ar astē sasietajiem matiem rāpās atpakaļ pa ļau�u pilno trapu. Jūrnieks kaut ko pateica D�ere�dam tādā pa�ā piesmaku�ā fran�u valodā; viņi runāja pārāk ātri, lai es saprastu. Tad pārmija vēl da�us vārdus un D�ereds spēji apcir�tās, pienāca pie mums, nostājās man blakus un ar kalsnajiem pirk�stiem cie�i satvēra reliņus.

-�� Viņ� teica, ka uz �Patagonijas� ir izplatījusies slimība.

-�� Kāda slimība? Nebiju iedomājusies paņemt līdzi savu zāļu lādi, tāpēc jebkurā gadījumā es neko daudz līdzēt nevarēju, bet mani mocīja ziņkāre. D�ereds izskatījās noraizējies un nelaimīgs.

-�� Viņi baidās, ka tās varētu būt bakas, bet skaidri nav zināms. Izsaukti ostas inspektors un arī pārvaldnieks.

-�� Vai negribat, lai es apskatos? piedāvāju. Es vismaz varētu pateikt, vai slimība ir lipīga vai ne.

D�ereda smalkās uzacis pazuda zem plānajiem, melnajiem ma�tiem, kas sedza pieri. D�eimijs likās nedaudz apmulsis.

-�� Mana sieva, brālēn, ir pazīstama dziedniece, viņ� paskaid�roja, bet tad pagriezās pret mani un papurināja galvu.

-�� Nē, Armaliet. Tas nebūtu dro�i.

Varēju redzēt �Patagonijas� trapu; pēk�ņi ļau�u pūlis, grūsto�ties un minot cits citam uz kājām, sāka spiesties atpakaļ. Divi jūr�nieki kāpa lejup no klāja, katrs savā galā kā nestuves nesot audekla gabalu. Baltais buraudekls bija ielīcis no slimnieka auguma sma�guma, un pār improvizētā guļamtīkla malu �ūpojās kaila, saules nobrūnināta roka.

Jūrnieki ar auduma strēmelēm bija aizsēju�i mutes un degunus, viņi gāja, novērsu�ies no nestuvēm un, nikni ar galvas mājieniem un ņurdē�anu izrīkojot viens otru, centās izmanevrēt ar smago nastu pa skabargainajiem trapa dēļiem. Nesēji pagāja garām �aus�mu pārņemtajiem skatītājiem gar pa�u degunu un nozuda tuvā�kajā noliktavā.

Ātri izlēmusi, es pagriezos un devos uz trapu �Ariannas� pakaļ�galā.

-�� Neuztraucies, es pār plecu uzsaucu D�eimijam, ja tās ir bakas, tad es nevaru saslimt. Viens no jūrniekiem to sadzirdēja, sastinga uz vietas un blenza manī pavērtu muti, bet es viņam uzsmaidīju un patraucos garām.

Tagad ļau�u bars vairs ne�ūpojās �urpu turpu, bet stāvēja ne�kustīgi, tāpēc man nebija grūti izspraukties cauri jūrnieku pulci�ņiem, kas savā starpā kaut ko purpināja, ne viens vien no viņiem nikni palūrēja uz mani vai satrūkās, kad es gāju garām. Noliktava vairs netika izmantota; milzīgās telpas �audīgajās ēnās nebija re�dzamas ne ķīpas, ne mucas, bet gaisā vēl jautās zāģskaidu, kūpi�nātas gaļas un zivju smārds, ko viegli varēja iz�ķirt starp simtiem citu aromātu.

Slimnieks steigā bija nomests turpat pie durvīm uz vecu saiņo�jamo salmu kaudzes. Kad gāju iek�ā, nesēji paspraucās man garām, izmisīgi vēlēdamies pēc iespējas ātrāk tikt projām.

Piesardzīgi gāju tuvāk un apstājos da�as pēdas no saslimu�ā vīra. Drud�a dēļ viņ� bija pietvīcis savādā sarkanā krāsā, un ādu klāja bieza baltu pūtī�u kārta. Viņ� vaidēja un nemierīgi mētāja galvu, apkaltu�ās lūpas kustējās, it kā gribētu dzert.

-�� Atnesiet man ūdeni! es uzsaucu vienam no tuvumā stāvo�a�jiem jūrniekiem. Tas, neliela auguma, muskuļots vīrs ar bārdu, kura ar darvas palīdzību bija ieveidota jocīgās dekoratīvās radzēs, tikai blenza manī, it kā pēk�ņi viņu būtu uzrunājusi zivs.

Nepacietīgi uzgriezusi viņam muguru, es nometos ceļos pie slimā jūrnieka un pavēru viņa savalkāto kreklu. Uzvēdīja briesmīga smirdoņa; dro�i vien, vēl būdams vesels, viņ� nebija necik tīrs, bet vēlāk tika pamests guļam savos mēslos, jo darbabiedri baidījās vi�ņam pieskarties. Uz rokām pūtī�u bija salīdzino�i maz, toties uz krūtīm un vēdera to bija milzum daudz. Pataustot varēja just, ka viņa āda deg kā ugunī.

Kamēr es izmeklēju slimnieku, bija ienācis D�eimijs un viņam līdzi D�ereds. Kopā ar viņiem bija mazs vīriņ� ar bumbierveidīgu augumu, ģērbies bagātīgi ar zeltu apdarinātā amatpersonas kam�zolī, un vēl divi vīrie�i: viens, sprie�ot pēc apģērba, augstmanis vai turīgs pilsētnieks, bet otrs gar� un kalsns; ādas krāsa liecināja, ka viņ� noteikti ir jūrasbraucējs. Dro�i vien sērgas, ja tā bija sērga, skartā kuģa kapteinis.

Un tā arī izrādījās. Biju bakas redzējusi neskaitāmas reizes tā�dās pasaules daļās, kuras civilizācija nebija skārusi un kur mani agrā bērnībā bija aizvedis tēvocis Lems, ievērojams arheologs. �is slimnieks ne�urāja asinis, kā da�reiz gadījās, ja slimība bija skārusi nieres, bet viņam bija visi klasiskie simptomi.

-�� Baidos, ka tās ir bakas, es paziņoju.

�Patagonijas� kapteinis pēk�ņi dusmās iegaudojās, sa�ķobītu seju paspēra soli uz manu pusi un pacēla roku, it kā gribētu man iesist.

-�� Nē! viņ� kliedza. Stulbais sievi�ķis! Salope! Femme sans cervelle!1 Vai gribi mani izputināt?

Pēdējie vārdi noslāpa gārdzienā, kad D�eimija roka aizspieda viņam rīkli. Otra roka cie�i satvēra kapteiņa krekla priek�pusi, paceļot viņu uz pirkstgaliem.

-�� Man, kungs, patiktu, ja jūs pret manu sievu izturētos ar cieņu, D�eimijs aizrādīja diezgan miermīlīgi. Kapteinim, kura seja bija kļuvusi sarkani violeta, izdevās strupi pamāt ar galvu, un D�eimijs ļāva viņam atkal nostāties uz savām kājām. Sēkdams un visu laiku braucīdams kaklu, viņ� atkāpās soli atpakaļ, tad, glābiņu meklēdams, sāniski aizslīdēja aiz sava pavadoņa.

Strupais ierēdnis bija piesardzīgi noliecies pāri slimniekam, tu�rēdams pie deguna lielu, ķēdē iekārtu sudraba smar�u trauku. Ār�pusē pēk�ņi trok�ņu līmenis strauji kritās, kad pūlis pakāpās atpa�kaļ no noliktavas durvīm, lai ielaistu vēl vienas audekla nestuves.

Mūsu priek�ā gulo�ais vīrietis negaidīti piecēlās sēdus, tā izbie�dējot mazo ierēdni, ka tas gandrīz nokrita. Vīrietis neprātīgu skatu raudzījās apkārt pa noliktavu, tad acis izbolījās un viņ� iegāzās salmos kā cirvja ķerts. Protams, cirvis nebija pie vainas, bet iznā�kums bija vienāds.

-�� Viņ� ir miris, es pavēstīju, glu�i lieki.

Ierēdnis, atguvis gan pa�apziņu, gan smar�u trauku, atkal spēra soli uz priek�u, cie�i nopētīja līķi, izslējās un paziņoja:

-�� Bakas. Dāmai taisnība. Atvainojiet, grāfa kungs, bet jūs, tik�pat labi kā es, zināt, kāds ir likums.

Cilvēks, kuru viņ� bija uzrunājis, nepacietīgi nopūtās. Viņ� caur pieri paskatījās uz mani, tad pameta ar galvu uz ierēdņa pusi.

-�� Ne�aubos, ka to var kaut kādā veidā nokārtot, Pamplemusa kungs. Lūdzu, uz vienu vārdu� Viņ� norādīja uz tuk�o priek��strādnieka būdu gabaliņu nostāk, mazu, vecu �ķūnīti lielajā nolik�tavas ēkā. Grāfa kungs, augstmanis, pēc apģērba un titula sprie�ot, bija slaiks, elegants vīrietis ar biezām uzacīm un plānām lūpām. Viņa izturē�anās pauda, ka viss, pats par sevi saprotams, notiek pēc viņa prāta.

Bet mazais ierēdnītis kāpās atpakaļ, kā aizsargājoties rokas uz priek�u izstiepis.

-�� Non, grāfa kungs, viņ� sacīja. Je le regrette, mais c�est impossible�' Nevar, nevar. Pārāk daudz cilvēku to zina. Tagad jau �ī

vēsts būs nonākusi visos dokos. Viņ� bezpalīdzīgi paskatījās uz D�eimiju un D�eredu, tad nenoteikti pamāja uz noliktavas durvīm, kur skatītāju pūļa galvu siluetus, bez sejas vaibstiem, novakares saule bija apjozusi ar zelta nimbiem.

-�� Nē, viņ� atkārtoja, un apaļīgā seja apņēmīgi nocietinājās.

-�� Atvainojiet mani, kungs� un kundze, viņ� ar novēlo�anos pie�bilda, it kā tikai tagad būtu mani pamanījis. Man jāiet veikt dar�bus kuģa iznīcinā�anai.

Pie �iem vārdiem kapteinim izlauzās vēl viens slāpēts kauciens, viņ� ieķērās ierēdnim piedurknē, bet tas izrāvās un izsteidzās no ēkas.

Spriedze pēc viņa aizie�anas pieauga vēl vairāk, grāfa kungs un viņa kapteinis naidīgi lūrēja uz mani, D�eimijs draudīgi glūnēja uz viņiem, un miru�ais neko neredzo�u skatienu vērās aug�up �etr�desmit pēdu augstajos griestos.

Grāfs, acīm zibot, spēra soli uz manu pusi.

-�� Vai jums ir kāda nojausma, ko esat izdarījusi? viņ� �ņāca.

-�� Sargieties, kundze, jūs par to vēl samaksāsiet!

D�eimijs pēk�ņi metās pie grāfa, bet D�ereds izrādījās veiklāks, viņ� satvēra brālēnu aiz piedurknes, viegli stūma mani uz durvju pusi un kaut ko nesaprotamu pa�ukstēja satriektajam kapteinim, kur� par atbildi tikai stulbi papurināja galvu.

-�� Nabadziņ�, ārā, galvu grozīdams, noteica D�ereds. Fū! Piestātnē bija vēsi, salts, pelēks vēj� �ūpoja noenkurotos kuģus, bet D�ereds no mēteļa kabatas izvilka lielu, uzkrīto�u, sarkanu buraudekla mutautu un noslaucīja sev seju un kaklu. Nāc, puis, iesim meklēt krogu. Man vajag iedzert.

Dro�i patvēries ostmalas kroga aug�ējā istabā ar vīna krūku uz galda, D�ereds atkrita krēslā, apvēdināja sevi un skaļi nopūtās.

-�� Mīļo dieviņ, kā mums paveicās! Viņ� ielēja sev kausā krietnu devu vīna, izdzēra vienā malkā un atkal pielēja. Redzēdams, ka nenovēr�u no viņa acu, D�ereds pasmaidīja un pastūma krūku uz manu pusi.

-�� Re, ku� vīns, zeltenīt, viņ� sacīja, to dzer, lai noskalotu putekļus. A�i iedzer, pirms sajūt gar�u, un tas lieliski paveic savu darbu. Ievērodams pats savu padomu, viņ� iztuk�oja kausu un atkal pastiepa roku pēc krūkas. Sāku saprast, kas vakar bija noticis ar D�eimiju.

-�� Paveicās vai nepaveicās? es ziņkāri pārprasīju D�eredam. Man būtu �ķitis, ka pareizā atbilde ir �nepaveicās�, bet sīkā tirgo�tāja dzīvespriecīgā pacilātība likās pārāk liela, lai to būtu izraisījis sarkanvīns, kas stipri atgādināja sērskābi. Es noliku savu kausu, cerot, ka zobu emalja palikusi neskarta.

-�� Sen�ermēnam nepaveicās, man paveicās, viņ� īsi atteica. Tad piecēlās no krēsla un palūkojās ārā pa logu.

-�� Labi, viņ� apmierināts secināja, atkal apsē�oties. Līdz saulrietam vīns būs izkrauts un atradīsies noliktavā. Pilnīgi dro�i.

D�eimijs atgāzās krēslā un, vienu uzaci savilcis uz aug�u, ar smaidu uz lūpām pētīja savu brālēnu.

-�� Vai mēs saprotam pareizi, ka ari grāfa Sen�ermēna kuģis ir at�vedis grādīgo, brālēn?

Par atbildi no vienas auss līdz otrai izpletās smaids, kas atklāja apak��oklī divus zelta zobus, un D�ereds vēl vairāk atgādināja pirātu.

-�� Vislabākais izturētais vīns no Piņau, viņ� laimīgs sacīja.

-�� Izmaksāja viņam veselu bagātību. Puse no izturētajiem Novālas vīnadārzu vīniem, un nākamais vedums tikai pēc gada.

-�� Un otra puse no Novālas portvīna laikam jau tiek lādēta tavā noliktavā? Es sāku saprast D�ereda sajūsmu.

-�� Nu kā tad, manu zeltenīt, skaidrs kā diena! D�ereds iespurcās, gandrīz sevi apskaudams par �o domu. Vai tu zini, par kādu naudu tas aizies Parīzē? viņ� noprasīja, sasvērdamies uz priek�u un ar troksni uzsizdams ar kausu pa galdu. Ierobe�ots piedāvā�jums, un man ir monopols? Ak Dievs, tas man ienesīs vesela gada peļņu!

Es arī piecēlos un palūkojos ārā pa logu. �Arianna� �ūpojās pie enkura, ievērojami mazāk iegrimusi, lielie bagā�as tīkli nokarājās

no klīverkoka, kas bija atbalstīts kuģa pakaļgalā; tad tos saudzīgi izkraus, pudeli pa pudelei, un ratiņos tās aizceļos uz noliktavu.

-�� Nevēlos sabojāt vispārējo priecīgo noskaņu, es mazliet izai�cino�i ierunājos, bet vai jūs teicāt, ka vīns nāk no tās pa�as vie�tas, no kuras Sen�ermēna krava?

-�� Kā tad. D�ereds nostājās man blakus un skatījās uz krāvēju rindu lejā. Novālā brūvē labāko vīnu Spānijā un Portugālē; es mīļu prātu būtu ņēmis visu, bet man pietrūka kapitāla. Kas tad ir?

-�� Tikai tas, ka, iespējams, arī da�iem no taviem jūrniekiem ir bakas, ja jau kuģi nāk no vienas ostas, es atgādināju.

�ī doma izbalināja vīna radīto pietvīkumu D�ereda liesajos vai�gos, un viņ� pastiepa roku, lai iedzertu kādu atspirdzino�u malku.

-�� Ak Dievs, kas par iedomu! tirgonis noelsās, noliekot kausu.

-�� Bet man likās, ka viss kārtībā, viņ� centās sevi mierināt. Vīns jau pa pusei izkrauts. Es tomēr labāk aprunā�os ar kapteini, viņ�, pieri saraucis, piebilda. Lik�u norēķināties ar krāvējiem, tiklīdz izkrau�ana būs galā� un, ja kāds izskatās savārdzis, lai saņem algu un uz vietas pazūd. D�ereds apņēmīgi pagriezās un iz�āvās no istabas, pakavējoties pie durvīm tikai tik ilgi, lai uzsauktu pāri ple�cam: Pasūti vakariņas! Tad pazuda, dimdinādams pa kāpnēm kā neliels ziloņu bars.

Es pagriezos pret D�eimiju, kur� uzjautrināts vērās savā neskar�tajā vīna kausā.

-�� Tā gan nevajadzētu darīt! es iesaucos. Ja uz klāja ir baku slimnieks, aizsūtot sasirgu�os projām, viņ� var izplatīt slimību visā pilsētā.

D�eimijs lēnām pamāja ar galvu.

-�� Tad laikam mums atliek cerēt, ka viņam slimnieku nav, viņ� klusi noteica.

Es neizlēmīgi pagriezos pret durvīm.

-�� Bet� vai mums nevajadzētu kaut ko darīt? Es vismaz varētu iet apskatīt viņa vīrus. Un pateikt, ko darīt ar līķiem no otra kuģa�

-�� Armaliet! D�eimija dobjā balss vēl skanēja mierīgi, bet tajā nepārprotami bija dzirdams brīdinājums.

-�� Kas ir? Es pagriezos un redzēju, ka viņ� paliecies uz priek�u un pāri kausa malai rāmi mani vēro. Bridi domīgi mani noskatījies, viņ� beidzot sāka runāt:

-�� Kā tu domā, vai tas, ko esam nolēmu�i paveikt, ir svarīgi, Ārmaliet?

Mana roka noslīdēja no durvju roktura.

-�� Neļaut Stjuartiem sākt Skotijā sacel�anos? Jā, protams, es tā domāju. Kāpēc jautā?

D�eimijs palocīja galvu, pacietīgi kā skolotājs, kas sarunājas ar neattapīgu skolēnu.

-�� Nu re! Ja tu tā domā, tad nāc �urp, apsēdies te un kopā ar mani iedzer vīnu, līdz atnāks D�ereds. Bet, ja nedomā� Viņ� ap�klusa un izpūta garu elpu, kas sakustināja sarkanīgo matu vilni virs pieres.

-�� Ja ne, tad tu dosies uz piestātni, kur �um un mud� jūrnieki un tirgoņi, kuri sievieti uzskata par pa�u lielāko nelaimes nesēju un kuri jau palaidu�i baumas, ka tu esi uzlikusi lāstu Sen�ermēna kuģim un pateikusi, kas viņiem jādara. Ja paveiksies, viņi būs pārāk nobiju�ies no tevis, lai vispirms izvarotu, tad pārgrieztu rīkli un iemestu ūdenī turpat pie ostas un mani tev pakaļ. Ja Sen�ermēns jau nebūs paguvis pats savām rokām tevi no�ņaugt. Vai tu redzēji viņa seju?

Es atgriezos pie galda un diezgan steidzīgi apsēdos. Ceļgali man bija kļuvu�i mīksti.

-�� Redzēju, es atbildēju. Bet vai viņ� varētu� viņ� ta�u ne�

D�eimijs savilka uzacis un pāri galdam pastūma man vīna kausu.

-�� Viņ� varētu, un viņ� to izdarītu, ja domātu, ka to iespējams paveikt neuzkrīto�i. Dieva dēļ, Armaliet, tu esi tam kungam izmak�sājusi gandrīz visa gada ieņēmumus! Un viņ� neizskatās pēc cilvēka, kas �ādus zaudējumus uztvertu filozofiski. Vai tad tu nepateici ostas pārvaldniekam, ka tās ir bakas, turklāt skaļi, liecinieku klātbūtnē, da�i neuzkrīto�i iegrūsti kukuļi �o lietu būtu atrisināju�i. Tad kāpēc, tavuprāt, D�ereds mūs tik veicīgi uzveda te aug�ā? Labā vīna dēļ?

Man likās, ka lūpas kļuvu�as stīvas, it kā es no krūkas būtu iedzērusi krietnu devu vitriola.

-�� Tu gribi teikt� mums draud briesmas?

D�eimijs atgāzās krēslā un pamāja ar galvu.

-�� Beidzot tev atausa, viņ� mīlīgi sacīja. Dro�i vien D�ereds negribēja tevi satraukt. Domāju, ka viņ� aizgāja ne tikai apraudzīt savu komandu, bet arī sagādāt mums kādu apsardzi. Viņs pats var justies puslīdz dro�i� visi viņu pazīst, arī kuģa apkalpe un krāvēji turpat vien grozās.

Es ar plaukstām pārbraucu apak�delmiem, kur nupat bija uz�metusies zosāda. Pavardā jautri sprak�ķēja uguns, istabā bija silti, un gaisā jautās viegla dūmaka, bet man sala.

-�� Kā tu tik daudz zini par to, ko grāfs Sen�ermēns varētu da�rīt? Man ne prātā nenāca ap�aubīt D�eimija vārdus es pārāk labi atcerējos ļauno, tum�o skatienu, ko grāfs man bija veltījis noliktavā, bet es brīnījos par to, ka vīrs pazīst �o cilvēku.

D�eimijs iedzēra mazu malciņu vīna, saviebās un nolika kausu.

-�� Pirmkārt, viņam ir ne�ēlīga cilvēka slava un arī citas lietas. Mazliet biju par viņu dzirdējis, kad dzīvoju Parīzē iepriek�ējo reizi, lai gan toreiz man paveicās nesaskrieties ar viņu. Otrkārt, vakar D�ereds atvēlēja krietnu laika sprīdi, lai brīdinātu mani no viņa; Sen�ermēns ir D�ereda nopietnākais darījumu sāncensis Parīzē.

Atspiedu elkoņus uz apskrāpēta galda un atbalstīju zodu uz plaukstām.

-�� Esmu savārījusi krietnas ziepes, vai ne? es skumīgi seci�nāju. Sagādāju tev labu sākumu darbam.

D�eimijs pasmaidīja, piecēlās, nostājās man aiz muguras, pielie�cās un apskāva mani. �ie negaidītie atklājumi joprojām darīja mani nemierīgu, bet, sajūtot sev aiz muguras D�eimija spēku un lielo augumu, man kļuva labāk. Viņ� viegli noskūpstīja mani uz galvas.

-�� Nekreņķējies, Armaliet, viņ� sacīja. Es varu par sevi parū�pēties. Un arī par tevi� un tu man to ļausi. Balsī skanēja smaids, bet arī jautājums, un es piekrīto�i pamāju ar galvu, tad piekļāvu to viņam pie krūtīm.

-�� Ļau�u, es solīju. Jautājumā par bakām Havrao iedzīvotā�jiem vajadzēs paļauties uz veiksmi.

Pagāja gandrīz stunda, līdz D�ereds atgriezās ar aukstumā sasarku�ām ausīm, bet rīkle viņam nebija pārgriezta un acīmre�dzot arī nekāds cits ļaunums nebija nodarīts. Priecājos viņu redzēt.

-�� Viss kārtībā, viņ� smaidīdams paziņoja. Uz kuģa nekā cita nav kā vien parastais skorbuts, iesnas un saaukstē�anās. Nekādu baku. Rokas berzēdams, viņ� noskatīja istabu. Kur tad vakari�ņas?

Vējā apsārtu�iem vaigiem viņ� izskatījās jautrs un enerģisks. Laikam jau tikt galā ar sāncen�iem, kas domstarpības risināja ar slepkavību palīdzību, �im tirgotājam bija ikdieni�ķs darbs. Un kā�pēc ne? es ciniski nospriedu. Galu galā viņ� ta�u bija viens sasodīts skots.

It kā apstiprinot �o uzskatu, D�ereds pasūtīja ēdienu un nodro��ināja izsmalcinātu vīnu, vienkār�i aizsūtot pēc vīna uz savu nolik�tavu, tad apsēdās un sāka risināt sirsnīgas novakares sarunas ar D�eimiju, kā un kādiem līdzekļiem tikt galā ar fran�u tirgotājiem.

-�� Bandīti, viņ� sacīja. Ikviens iedurs tev dunci mugurā, ja uz viņu ne tā paskatīsies. Netīrie zagļi. Neuzticies viņiem ne tik, cik melis aiz naga. Sākumā rokasnauda, bet otra puse piegādājot. Un nekad nedod augstmanim uz krīta.

Par spīti D�ereda apgalvojumam, ka viņ� nolicis lejā divus vīrus sardzē, es joprojām mazliet nervozēju un pēc vakariņām apsēdos pie loga, no kurienes varēju redzēt, kas staigā pa piestātni. It kā no manas piesardzības būtu liels labums, es domāju; katrs otrais vīrietis, kas parādījās dokos, man izskatījās pēc slepkavas.

Virs ostas sablīvējās mākoņi; �onakt atkal snigs. Pieaugo�ajā vējā stipri plivinājās ierēvētās buras, sitoties pret takelā�u tik skaļi, ka gandrīz nomāca krāvēju kliedzienus. Uz mirkli, kad zemie mākoņi iespieda ūdenī rieto�o sauli, ostu apspīdēja nespodra, zaļa gaisma.

Tumsai sabiezējot, drud�ainā skraidī�ana izbeidzās, krāvēji ar ratiņiem nozuda pilsētas ielās, jūrnieki pa apgaismotām durvju ailām nokļuva iestādēs, kādā es �obrīd sēdēju. Tomēr osta nebūt

nepalika tuk�a; neliels ļau�u pulciņ� vēl drūzmējās ap nelaimīgo �Patagoniju�. Trapa pakājē rindā stāvēja kaut kādās uniformās ģērbu�ies vīri; skaidrs, lai neļautu nevienam nokāpt no kuģa vai nonest kravu. D�ereds bija paskaidrojis, ka veselajiem apkalpes locekļiem ļaus nokāpt krastā, bet nekādas mantas nedrīkstēs ņemt līdzi, tikai drēbes, kas mugurā.

-�� Holandie�u ostās būtu sliktāk, D�ereds sacīja, kasīdams bie�zos, melnos rugājus, kas bija izdīgu�i uz apak��okļa. Ja kuģis ierodas, no ostas, kurā plosās kāda sērga, nolādētie holandie�i liek jūrniekiem peldēt uz krastu plikiem.

-�� Ko tad viņi velk mugurā, kad tiek krastā? es ziņkārīgi jautāju.

-Nezinu, D�ereds izklaidīgi atteica, bet, tā kā, izkāpjot

krastā, �ie uzreiz meklē bordeli, tad drēbju viņiem nevajag pie�dod, dārgā, viņ� steig�us atvainojās, pēk�ņi atcerējies, ka sarunā�jas ar sievieti.

Maskēdams īso apjukuma mirkli ar sirsnību, viņ� piecēlās un nostājās man blakus, lai paskatītos ārā pa logu.

-�� A, viņ� noteica. Viņi gatavojas nodedzināt kuģi. Kravas dēļ būtu labāk to aizvilkt krietnu gabalu no ostas.

Pie nāvei nolemtās �Patagonijas� bija piestiprinātas tauvas, un vairākās nelielās laivās gatavībā sēdēja airētāji, kas tikai gaidīja signālu. To deva ostas pārvaldnieks, kura zelta treses blāvi atspī�dēja dziesto�ajā dienasgaismā. Viņ� iekliedzās un savicināja abas rokas virs galvas kā semafors.

Pārvaldnieka saucienu atbalsoja airu laivu un galeru kapteiņi, un tauvas nospriegojoties lēnām izcēlās no ūdens, �altis no sma�gajiem kaņepju vijumiem gāzās ar tādu troksni, ko varēja dzirdēt pat dokos, kur pēk�ņi iestājās klusums. Kliedzieni, kas atplūda no velkoņu laivām, bija vienīgās skaņas, kad nāvei nolemtā kuģa tum��ais korpuss ie�īkstējās, nodrebēja un iegriezās pa vējam; vantīm vaidot, tas devās savā pēdējā īsajā braucienā.

Cilvēki atstāja �Patagoniju� lī�a vidū, dro�ā attālumā no citiem kuģiem. Klājs bija piesūcināts ar eļļu, un, kad tika atlaistas tauvas, galeras atvirzījās nostāk, strupais ostas pārvaldnieka stāvs piecēlās

kājās laivā, kurā viņ� bija devies jūrā. Viņ� pieliecās, piebāzis galvu tuvu vienam no laivā sēdo�ajiem, tad izslējās, un rokā tam spo�i liesmoja lāpa.

Pārvaldnieks atvēzējās un aizsvieda lāpu, airētājs viņam aiz mu�guras atliecās. Ar eļļā mērcētām lupatām aptītā smagā vāle griez�damās lidoja pa gaisu, liesma saplaka līdz zilai kvēlo�ai gaismi�ņai, tad pazuda skatienam, nokrītot kaut kur aiz treliņiem. Ostas pārvaldnieks negaidīja, lai noskatītos, vai lāpa sasniegusi mērķi, uzreiz apsēdās, kā traks mādams ar rokām airētājam, kas ari neka�vējoties iegūla airos, un mazā laiviņa �āvās projām pār tum�ajiem ūdeņiem.

Ilgi nekas nenotika, bet pūlis dokos stāvēja mierīgi, tikai klusi murdēja. Loga tum�ajā rūtī redzēju D�eimija bālās sejas atspulgu peldam virs manējās. Stikls bija auksts un drīz vien no mūsu elpas norasoja; ar apmetņa malu es to noslaucīju.

-�� Tā, D�eimijs klusi sacīja. Pēk�ņi aiz treliņiem aizskrēja liesma, maza, zila kvēlojo�a līnija. Tad zibsnis, un priek�ējās vantis uzliesmoja, pret debesīm ievilkās oran�i sarkanas svītras. Lēciens bez skaņas, un uguns mēles dancoja gar eļļas pievilgu�ajām mar�gām, viena satīta bura uzdzirksteļoja un sāka liesmot.

Nepagāja ne minūte, kad bija aizdegu�ās bezānburas vantis un galvenā bura attinās, tauvas uzliesmoja, izveidojot krīto�u uguns palagu. Tad liesmas izplatījās pārāk strauji, lai spētu ar acīm tām izsekot; likās, ka viss aizdedzies uzreiz.

-�� Aiziet! D�ereds pēk�ņi iesaucās. Ejam lejā. Tūlīt aizsvilsies tilpne, tas būs īstais brīdis, kad mukt projām. Neviens mūs neredzēs.

Viņam bija taisnība; kad mēs piesardzīgi izlavījāmies pa kroga durvīm, blakus D�eredam iznira divi vīri viņa kuģa jūrnieki, bru�ņoju�ies ar pistolēm un gariem durkļiem, bet neviens cits mūsu parādī�anos nepamanīja. Visi skatījās uz ostu, kur �Patagonijas� vraks bija redzams vairs tikai kā melns skelets plēsonīgu liesmu blīvā. Atskanēja vairāki pauk�ķi, tik tuvu cits citam, ka izklausījās pēc automāta kārtas, un tad kuģa vidū nogranda varena eksplozija, izspļaujot dzirksteļu spietu un dego�us koka gabalus.

-�� Ejam! D�eimija roka stingri saņēma manu elkoni, un es ne�turējos pretī. Sekojot D�eredam, divu jūrnieku apsargāti, mēs zagāmies projām no piestātnes tik slepeni, it kā tie�i mēs būtu pielai�du�i kuģim uguni.

7 nodaļa Audience pie karaļa

D�ereda Parīzes māja atradās Tremulīna ielā. Tas bija bagātnieku rajons, kurā cie�i plecu pie pleca kopā bija saspiedu�ies trīs, �etru un piecu stāvu akmens nami. �ur tur kāds patie�ām varens nams viens pats slējās savā parkā, bet lielākoties tie atradās cie�i cits citam līdzās, lai laupītājs, kur� būtu puslīdz labā fiziskā formā, bez grūtībām varētu pārvietoties no jumta uz jumtu.

-�� Mmphmmm, bija vienīgais, ko Mērtegs spēja pateikt, ierau�got D�ereda māju. Es atradī�u sevim pajumti pats.

-�� Ja tevi, cilvēk, kreņķē, ka virs galvas ir pieklājīgs jumts, vari gulēt stallī, D�eimijs piedāvāja. Viņ� no aug�as smaidīdams ska�tījās uz savu sīko, īgno krusttēvu. Liksim sulainim tavu putru iznest laukā uz sudraba paplātes.

Māja bija iekārtota ar komfortablu eleganci, lai gan vēlāk es atklāju, ka salīdzinājumā ar mui�nieku un bagāto pilsoņu mitek�ļiem tā bija spartiska. Nospriedu, ka �ādas pieticības iemesls daļēji bija namamātes trūkums. D�ereds nekad nebija bijis precējies, viņ� gan neizrādīja nekādas pazīmes, ka ilgotos apņemt sievu.

-�� Nu, viņam, protams, ir mīļākā, D�eimijs paskaidroja, kad es apcerēju viņa brālēna privāto dzīvi.

-�� 0, pats par sevi saprotams, es nopurpināju.

-�� Bet viņa ir precējusies. Reiz D�ereds man sacīja, ka darījumu cilvēkam nevajadzētu pīties ar neprecētām sievietēm� viņ� teica,

ka tās prasot pārāk daudz laika un naudas. Un, ja viņas appreci, tad tās iztērē tavu naudu un mū�a galā tu paliec par nabagu.

-�� Viņ� gan ir labās domās par sievām, es teicu. Ko viņ� domā par to, ka tu, par spīti labajam padomam, tomēr apprecējies?

D�eimijs smējās.

-�� Nu, sāksim ar to, ka man nav naudas, tāpēc es diez vai varu kļūt vēl trūcīgāks. Viņ� domā, ka tu esi ļoti glīta, ta�u saka arī, ka man esot tev jānopērk jauna kleita.

Es izpletu ābolu zaļo samta kleitu, kas bija krietni novalkāta.

-�� Laikam viņam taisnība, es piekritu. Vai arī drīz es staigā�u ietinusies palagā; �ī viduklī ir par �auru.

-�� Citur arī. Viņ� pasmaidīja, noskatot mani no galvas līdz kā�jām. Ēstgriba ir atgriezusies, vai ne, Armaliet?

-�� Muļķis, es vēsi noteicu. Tu ļoti labi zini, ka Annabella Makrenoka ir maza auguma un tieva kā slotaskāts, bet es ne.

-�� Tu ne, D�eimijs piebalsoja, atzinīgi lūkodamies uz mani.

-�� Paldies Dievam. Un familiāri uzplīk�ķināja man pa dibenu.

-�� Man �orīt jāiet pie D�ereda uz noliktavu izskatīt kantora grā�matas, tad mēs apciemosim da�us klientus, lai viņi varētu ar mani iepazīties. Vai tev vienai nebūs garlaicīgi?

-�� Nē, protams, ne, es atbildēju. Mazliet papētī�u māju un iepazī�os ar kalpotājiem. Kad mēs vakar vēlu pievakarē ieradā�mies, tiku stādīta priek�ā visiem kalpotājiem, bet, tā kā mēs vakari�ņojām istabā, nesatiku nevienu, izņemot sulaini, kas atnesa mums ēdienu, un istabeni, kura agri no rīta bija ieradusies atvilkt aizka�rus, iekurt kamīnu un iznest naktspodu. Mazliet baiļojos, iedomā�joties, ka pēk�ņi bū�u atbildīga par �personālu�, bet mierināju sevi, ka tas nevarētu būt daudz grūtāk kā izrīkot sanitārus un jaunākās medmāsas, un to es biju darījusi jau agrāk kā virsmāsa fran�u kara hospitālī 1943. gadā.

Kad D�eimijs bija aizgājis, es nesteidzīgi savedu sevi kārtībā, cik nu varēju ar ķemmi un ūdeni, kas bija vienīgie pieejamie skais�tumkop�anas līdzekļi. Ja D�ereds bija nopietni domājis, sakot, ka

man vajadzēs rīkot viesības, tad jaunas kleitas iegāde būs tikai pir�mais solis.

Manas zāļu lādes nodalījumā glabājās apspuru�i vītolu zariņi, ar kuriem es tīrīju zobus, tāpēc vienu izņēmu un ķēros pie darba, domādama par pārsteidzo�o veiksmi, kas mūs atvedusi �urp.

Tā kā no Skotijas bijām izraidīti, mums vajadzēja atrast vietu, kur veidot savu nākotni, vai nu palikt Eiropā, vai emigrēt uz Ameriku. Ņemot vērā to, ko es tagad zināju par D�eimija attieksmi pret kuģiem, es nepavisam nejutos izbrīnīta, ka viņ� jau no pa�a sākuma raudzījās Francijas virzienā.

Freizeriem ar Franciju bija izveidoju�ās cie�as saites; ne viens vien no viņiem, piemēram, abats Aleksandrs un D�ereds Freizers, bija apmetu�ies te uz dzīvi, reti vai vispār nekad neapciemojot dzimto Skotiju. Un D�eimijs bija man stāstījis, ka �ajā valstī esot arī daudz jakobītu, tie, kas bija sekoju�i karalim trimdā un tagad dzīvoja, cik labi prata, Francijā vai Itālijā, gaidot, kad karalis atkal kāps tronī.

-�� Par to runā nepārtraukti, D�eimijs bija sacījis. Galveno�kārt mājās, nevis krogos. Un tāpēc nekas nav iznācis. Kad lieta no�nāks līdz krogiem, tad tas būs kļuvis nopietni.

-�� Interesanti, es teicu, lūkojoties, kā viņ� purina no apmetņa putekļus, vai visi skoti, jau piedzimstot, interesējas par politiku vai tikai tu?

Viņ� smējās, bet drīz kļuva nopietns, atverot lielo skapi un pa�karot tajā apmetni. Tas izskatījās novalkāts un visai no�ēlojams, kad tā viens pats karājās milzīgajā, pēc ciedriem smar�ojo�ajā skapī.

-�� Nu, es tev teik�u, Armaliet, ka es labāk gribētu neko nezināt. Bet, ja esi piedzimis tur, kur esmu dzimis es, starp Makenzijiem un Freizeriem, lielas izvēles nav. Turklāt tu nevari gadu apgrozīties fran�u sabiedrībā un divus gadus nodienēt armijā, neiemācoties klausīties, ko runā, un saprast, ko domā patiesībā un kā at�ķirt vienu no otra. Ta�u �ajos laikos runa nav tikai par mani; Hailendā nav ne kunga, ne rentnieka, kur� stāvētu malā, kad gaidāmas tādas lietas.

-�� Gaidāmas tādas lietas. Notiku�as tādas lietas? Man ie�ā�vās prātā. Tas, kas notiktu, ja mūsu pūliņi �eit nevainagotos panā�kumiem, būtu bruņota sacel�anās, lai mēģinātu atjaunot Stjuartu monarhiju, un to vadītu trimdā izraidītā karaļa dēls, princis �ārlzs Edvards (Kazimirs Marija Silvestrs) Stjuarts.

-�� Skaistais princis� �ārlijs, es lēnām pie sevis noteicu, ieska�toties savā atspulgā lielajā trimo spogulī. Viņ� tagad bija �eit, �ajā pilsētā, varbūt pavisam tuvu. Kāds viņ� būs? Es viņu varēju tikai iztēloties, ņemot vērā vēstures grāmatās redzamo portretu, glīts, mazliet sievi�ķīgs jauneklis ap gadiem se�padsmit, sārtām lūpām un atbilsto�i tālaika modei pūderētā parūkā. Vai, atceroties gleznas, kurās redzams tā pa�a cilvēka skarbāks attēls, kas vicina zobenu, nokāpis no kuģa Skotijas krastā.

Skotija, ko viņ� atstās drupās un postā, pūloties atgūt to savam tēvam un sev. Neveiksmei lemts, viņ� piesaistīs pietiekami lielu atbalstu, lai sa�ķeltu zemi un vestu savus sekotājus cauri pilsoņu karam līdz asinīs mērcētam galam Kalodenas kaujas laukā. Tad princis bēgs atpakaļ uz Franciju, kur būs dro�ībā, bet viņa ienaid�nieku atmaksa ķers tos, kas paliku�i aiz viņa.

Un mēs bijām ieradu�ies, lai �ādu katastrofu novērstu. Apce�rot tādas izredzes D�ereda mājas mierā un greznībā, tas likās neti�cami. Kā var apturēt sacel�anos? Nu, ja uz dumpi musina krogos, tad varbūt apturēt to var pie viesību galda. Skatoties spogulī, es paraustīju plecus, aizpūtu uz acs uzkritu�u matu �ķipsnu un devos lejā, lai pielabinātos virējai.

Kalpotāji sākumā sliecās pret mani izturēties ar bijīgām aizdo�mām, bet drīz, sapratu�i, ka man nav nolūka jaukties viņu darbā, nomierinājās un kļuva piesardzīgi paklausīgi. Es biju no noguruma apdullusi, tāpēc man bija licies, ka vestibilā manā priek�ā rindā bija nostādīti vismaz ducis kalpotāju. Patiesībā viņu bija vairāk se�padsmit, ieskaitot zirgu kopēju, staļļa puiku un na�u asinātāju, kuru vispārējā juceklī nebiju pat pamanījusi. Apbrīna par D�ereda

finansiālajiem panākumiem vēl pieauga, līdz es uzzināju, cik skopi viņ� kalpotājiem maksā: jauns apavu pāris un divas livras gadā sulainim, kādu nieku mazāk apteksnēm un virtuves meitām, maz�liet vairāk tāda līmeņa profesionāļiem kā virēja Vjonē kundze un virssulainis Magnuss.

Kamēr es pētīju saimnieciskās dzīves mehānismu un noglabāju atmiņā jebkuru informācijas graudu, ko varēju iegūt no istabeņu pļāpām, D�eimijs visu dienu pavadīja ārpus mājas kopā ar D�eredu, apciemojot klientus, iepazīstoties ar cilvēkiem, gatavojoties �palīdzēt Viņa Augstībai� veidot tos sociālos kontaktus, kas izrai�dītajam princim varētu noderēt. Iespējams, tie�i viesu vidū mēs atradīsim sabiedrotos vai ienaidniekus.

-�� Sen�ermēns? es pārjautāju; pēk�ņi Margeritas, kura spod�rināja parketu, runas plūdos bija saklausījusi pazīstamu vārdu.

-�� Grāfs Sen�ermēns?

-�� Oui, Madame. Margerita bija maza, tukla meitene ar savādi saplacinātu seju un apaļām acīm, kuru dēļ viņa atgādināja buti, bet pēc dabas viņa bija draudzīga un ļoti vēlējās izpatikt. Tagad ista�bene savilka lūpas sīkā aplītī, un �ī grimase solīja, ka tūlīt dzirdē�u kādu īpa�i skandalozu ziņu. Centos izskatīties, cik iedro�ino�i vien iespējams.

-�� Grāfam, kundze, ir ļoti slikta slava, apteksne draudīgi ap�galvoja.

Tā kā to pa�u pēc Margeritas vārdiem varēja sacīt faktiski par visiem, kas nāca pie mums uz pusdienām, es savilku uzacis un gaidīju sīkākus paskaidrojumus.

-�� Vai zināt, viņ� ir pārdevis dvēseli velnam. Viņa man uzticēja noslēpumu, pieklusinot balsi un raugoties apkārt, it kā pieminētais kungs varētu slapstīties aiz skursteņa. Viņ� celebrē Melno misi, kur ne�ķīsteņi kopīgi bauda asinis un nevainīgu bērnu miesu!

Tu nu gan es izraudzījusies sev par ienaidnieku vienu labu eksemplāru, es pie sevis nodomāju.

-�� 0, to tak visi zina, kundze, Margerita centās mani pārliecināt.

-�� Bet kas par to; sievietes, vienalga, ir uz viņu kā uzburtas; kur tik

viņ� iet, tās burtiski krīt viņam pie kājām. Turklāt viņ� ir bagāts. Skaidri redzams, ka ar pēdējo apstākli pietiek, lai izlīdzinātu, ja ne atsvērtu asiņu dzer�anu un miesas ē�anu.

-�� Cik interesanti, es sacīju. Biju domājusi, ka grāfa kungs ir D�ereda kunga sāncensis. Vai tad viņ� ari neieved vīnu? Kāpēc D�ereda kungs viņu vispār ielūdz savā mājā?

Margerita atrāva skatienu no darba un sāka smieties.

-�� Nu, kundze! Ta� tāpēc, ka D�ereda kungs var pasniegt pus�dienās labāko Beaune vīnu, pateikt grāfa kungam, ka nule nopircis desmit kastes, un pēc maltītes dāsni piedāvāt paņemt vienu pudeli uz mājām!

-�� Skaidrs. Es pasmaidīju. Un vai D�ereda kungu tāpat aicina viesos pie grāfa kunga?

Meitene māja ar galvu, baltajam lakatiņam plīvojot virs eļļas pudeles un lupatas.

-�� 0 jā, kundze. Bet retāk!

Par laimi, �ovakar grāfs Sen�ermēns nebija ielūgts. Mēs vakari�ņojām ģimenes lokā, lai D�ereds pirms aizceļo�anas varētu izskaid�rot D�eimijam vēl �ādus tādus sīkumus. No tiem svarīgākais bija karaļa Iever' Versaļā.

Uzaicinājums apmeklēt karaļa Iever liecināja par lielu labvēlību, D�ereds paskaidroja maltītes laikā.

-�� Ne jau pret tevi, puis, viņ� laipni sacīja, mādams ar dak�iņu D�eimijam. Pret mani. Karalis grib būt dro�s, ka es atgriezī�os no Vācijas vismaz Divemē, finan�u ministrs, to grib. Pēdējais no�dokļu vilnis smagi skāra tirgotājus, un liels skaits ārzemnieku aiz�brauca. Un tas, kā tu vari iedomāties, slikti ietekmēja karaļa kasi. D�ereds saviebās, iedomājoties nodokļus, un nikni skatījās uz mazo zutēnu, ko bija uzdūris uz dak�as.

-�� Es grasos doties prom pirmdienā pēc nedēļas. Vēl tikai gaidu ziņu, ka �Vilhelmīna� sveika un vesela iebraukusi Kalē ostā, tad es lai�os ceļā. D�ereds atkal nokoda gabaliņu zu�a, pamāja ar galvu D�eimijam un turpināja runāt ar pilnu muti. Es savus darījumus

atstāju labās rokās, puis. �ajā ziņā man ba�u nav. Ta�u mēs varam mazliet aprunāties, pirms pievēr�os citām lietām. Ar grāfu Mār�alu esam vienoju�ies, ka pēc divām dienām mēs ar viņu dosimies uz Monmartru, lai tu varētu izrādīt pienācīgo cieņu Viņa Augstībai princim �ārlzam Edvardam.

Pēk�ņi jutu pakrūtē iedunamies satraukumu un a�i saskatījos ar D�eimiju, kur� atbildēja D�eredam ar galvas mājienu, it kā tas nebūtu pateicis neko biedējo�u, bet man pievērstās acis dzirkstīja nepacietībā. Tātad tas ir sācies.

-�� Princis Parīzē dzīvo ļoti noslēgti, D�ereds stāstīja, dzenājot pa �ķīvi pēdējos zu�u gabaliņus, kas izkusu�ā sviesta dēļ bija sli�deni. Nebūtu piedienīgi, ja viņ� izietu sabiedrībā, līdz karalis nav viņu oficiāli uzņēmis, ja tas vispār notiks. Tāpēc Viņa Augstība reti pamet māju, reti satiekas ar cilvēkiem, izņemot tos tēva atbalstītā�jus, kas ieradu�ies apliecināt viņam cieņu.

-�� Man ir citas ziņas, es iesaistījos sarunā.

-�� Ko? Divi pāri izbiedētu acu pavērās manā virzienā, un D�e�reds nolika dak�iņu, pametot pēdējo zuti likteņa varā.

D�eimijs, uzacis savilcis, skatījās uz mani.

-�� Ko tu esi dzirdējusi, Armaliet, un no kā?

-�� No kalpotājiem, es atbildēju, koncentrējoties uz saviem zu��iem. Redzot D�ereda neapmierināto seju, man pirmo reizi ienāca prātā, ka, iespējams, nama saimniecei lāgā nepiedien tenkot ar istabenēm. Nu, pie velna, es dumpīgi nodomāju. Man tāpat nav nekā cita, ko darīt.

-�� Apteksne sacīja, ka Viņa Augstība princis �ārlzs pastāvīgi apmeklējot princesi Luīzi de Latūru de Roanu, es stāstīju, iebā�ot mutē zu�a gabaliņu un sākot ko�ļāt. Tie bija gar�īgi, bet, ja norija veselu, radās visai savāda sajūta, jo tad likās, ka �is radījums vēl ir dzīvs. Es uzmanīgi noriju kumosu. Tiktāl viss labi.

-�� Kad minētās dāmas vīra nav mājās, es taktiski piebildu.

D�eimijs izskatījās uzjautrināts, bet D�ereds satriekts.

-�� Ar princesi de Roanu? D�ereds pārjautāja. Mariju Luīzi Henrietu �annu de Latūru d�Overņjē? Viņas vīra ģimene ir karalim

tuvu stāvo�a. Viņ� paberzēja ar pirkstiem lūpas, un ap muti palika sviestains spīdums. Tas varētu būt ļoti bīstami, viņ� pie sevis purpināja. Nez vai mazais muļķītis� bet nē. Tik daudz prāta ta�u viņam ir. Tur noteikti vainojams pieredzes trūkums; princis necik nav grozījies sabiedrībā, un Romā viss ir citādi. Tomēr� D�ereds pārtrauca murmināt un, pieņēmis lēmumu, uzrunāja D�eimiju:

-�� Tas, puis, būs tavs pirmais uzdevums Viņa Majestātes dienestā. Tu un Viņa Augstība esat gandrīz viena vecuma, bet tev ir piere�dze un sapra�ana no Parīzē pavadītajiem laikiem un mana skola, atļau�os sev paglaimot. Viņ� veltīja D�eimijam īsu smaidu. Tu vari iedraudzēties ar Viņa Augstību; cik vien iespējams, nogludini viņam taku pie tiem vīriem, kas kādreiz varētu noderēt; tagad tu viņus gandrīz visus jau pazīsti. Un paskaidro Viņa Augstībai� cik taktiski iespējams� nepareizā virzienā vērsts galantums var ievē�rojami kaitēt viņa tēva mērķiem.

D�eimijs izklaidīgi pamāja ar galvu, nepārprotami domādams par kaut ko citu.

-�� Kā tava istabene, Armaliet, var zināt par Viņa Augstības vizī�tēm? viņ� jautāja. Viņa neiziet no mājas bie�āk kā reizi nedēļā, uz misi, vai ne tā?

Es papurināju galvu un, pirms atbildēju, noriju nākamo kumosu.

-�� Cik spēju izsekot viņas sacītajam, mūsu ķēķameita dzirdējusi to no na�u asinātāja, kur� to savukārt dzirdējis no staļļa puikas, kuram to pateicis kaimiņu zirgu kopējs. Nezinu, cik daudz cilvēku biju�i pa vidu, bet Roanu māju no mūsējās �ķir trīs nami. Domāju, ka princese arī par mums zina visu, es jautri piebildu. Vismaz tad, ja viņa sarunājas ar savu ķēķameitu.

-�� Dāmas netenko ar savām ķēķameitām, D�ereds salti noteica. Un samiegtām acīm paskatījās uz D�eimiju, mēmi aicinot saukt savu sievu pie kārtības.

Redzēju, ka D�eimijam raustās lūpu kaktiņ�, bet viņ� tikai dzēra savu Montrachet un mainīja sarunas tematu, pievēr�oties D�ereda pēdējam riskantajam darījumam ruma kravai, kas �obrīd bija ceļā no Jamaikas.

Kad D�ereds pazvanīja, lai novāc galdu un atnes brendiju, es atvainojos un devos projām. Viens no D�ereda dīvainajiem para�dumiem bija vēlme pie brendija smēķēt garus, melnus cigārus, un man bija radusies cie�a pārliecība, ka apēstie zu�i, lai cik rūpīgi sako�ļāti, neko neiegūtu, ja tiktu kūpināti.

Es gulēju gultā un mēģināju izmest no prāta zu�us, lai gan visai neveiksmīgi. Aizvēru acis un centos pievērst domas Jamaikai skaistām pludmalēm, tropiskas saules apspīdētām baltām smiltīm. Bet domas par Jamaiku aizveda pie domām par �Vilhelmīnu�, un kuģi savukārt lika atcerēties jūru, kas atkal pa tie�o atgriezās pie milzīgu zu�u tēliem, kuri ritinājās un locījās pa augstiem, zaļiem viļņiem. Ar atvieglojumu uzņēmu D�eimija iera�anos, kas beidzot ļāva pievērst uzmanību kaut kam citam, un, kad viņ� ienāca, es piecēlos sēdus.

-�� Fū! Viņ� atspiedās pret aizvērtajām durvīm un apvēdinājās ar savu �abo. Jūtos kā kūpināta desa. Man D�ereds patīk, bet es dikti priecā�os, kad viņ� tos savus nolādētos smēķus aizvāks uz Vāciju.

-�� Nenāc man klāt, ja tu od pēc tiem cigāriem, es teicu. Zu��iem dūmi nepatīk.

-�� Es viņus saprotu. D�eimijs novilka svārkus un atpogāja kreklu. Zini, man liekas, ka tas būtu labs plāns, viņ� uzticēja man savas domas un, novelkot kreklu, pameta ar galvu uz durvīm.

-�� Kā bites.

-�� Bites?

-�� Nu, kā pārnes bites, viņ� skaidroja, atverot logu un izkarot kreklu ārā uz rāmja kloķa. Piestūķē pīpi ar stiprāko tabaku, ko var dabūt, iebā� stropā un pū� dūmus kārēs. Bites apdullu�as krīt zemē, un tad tās var nest, kur iepatīkas. Man liekas, ka D�ereds to pa�u dara ar savām kundēm nopīpē līdz apdullumam un, iekams tie nav attapu�ies, paraksta pasūtījumu par trīsreiz lielāku vīna piegādi, nekā tie bij gribēju�i.

Es sāku smieties, un arī D�eimijs pasmaidīja, pieliekot pirkstu pie lūpām, jo gaitenī bija dzirdami D�ereda vieglie soļi, viņ� gāja garām mūsu istabai uz savu guļamistabu.

Kad noklausī�anās briesmas vairs nedraudēja, viņ� izstiepās man blakus gultā, ģērbies tikai kiltos un zeķēs.

-�� Nu, vai nav pārāk slikti? viņ� jautāja. Ja ir, es varu gulēt ģērbistabā. Vai izbāzt galvu pa logu, lai smaka izvēdinās.

Es paostīju viņa matus, tabakas dvaka vēl kavējās rudajos viļ�ņos. Gaisma no sveces iekrāsoja to �ķipsnas zeltainas, es ielaidu pirkstus biezajos matos, sataustīdama stipro galvaskausu.

-�� Nē, nav tik traki. Tu tātad neraizējies, ka D�ereds tik drīz do�das projām?

Viņ� uzspieda skūpstu manai pierei un atlaidās guļus, atbal�stījies pret gultas polsterējumu. Tad viņ�, galvu purinādams, man uzsmaidīja.

-�� Nē. Esmu iepazinies ar visiem galvenajiem klientiem un kap�teiņiem, zinu visus noliktavu strādniekus un ierēdņus, esmu iegau�mējis cenu listes un uzskaites sarakstus. Un to, kas man vēl jāzina, es varu apgūt strādājot. D�ereds man neko vairs nevar iemācīt.

-�� Un princis �ārlzs?

D�eimijs pievēra plakstus un samierinājies norūcās.

-�� Ak, ko nu. �ajā ziņā man jāpaļaujas uz Dieva �ēlastību, nevis uz D�eredu. Un es uzdrīkstos sacīt, ka būs vieglāk, ja D�ereda te nebūs un viņ� neredzēs, ko es daru.

Es atlaidos vīram blakus, viņ� apskāva manu vidukli un pa�grieza pret sevi, tā mēs, cie�i kopā saspiedu�ies, gulējām.

-�� Ko lai mēs darām? es jautāju. Vai tev ir kāda nojausma, D�eimij?

Viņa siltā elpa ar vieglu brendija dvesmu skāra manu seju, un es atgāzu galvu, lai viņu noskūpstītu. Maigā, platā mute pavērās, un viņ� ļāvās skūpstam, tāpēc atbilde aizkavējās.

-�� O, man �is tas ir padomā, viņ�, atraujoties no manām lū�pām, ar nopūtu sacīja. Dievs vien zina, kas no tā beigās sanāks, bet da�as domas man ir.

-�� Pastāsti!

-�� Mmphmm. Viņ� iekārtojās ērtāk, pagrie�oties uz muguras un apņemot mani ar roku, galvu uzlicis man uz pleca.

-�� Nu� viņ� iesāka, �es redzu, Armaliet, ka tas ir naudas jautājums.

-�� Naudas? Es būtu domājusi, ka runa ir par politiku. Vai fran�i nevēlas D�eimsa atgrie�anos tronī tāpēc, ka tas radīs nepatik�anas angļiem? No tā mazumiņa, ko atceros, Luijs gribēja gribēs, es sevi izlaboju, lai �ārlzs Stjuarts novēr� karaļa D�ord�a uzmanību no tā, ko Luijs dara Briselē.

-�� Es teiktu, ka tā ir, D�eimijs sacīja, bet, lai karalis tiktu atpakaļ tronī, ir vajadzīga nauda. Un Luijam pa�am nav tik daudz, lai viņ� varētu maksāt gan par kariem Briselē, gan arī par iebru�kumu Anglijā. Tu dzirdēji, ko D�ereds sacīja par karalisko kasi un nodokļiem?

-Jā, bet�

-�� Nē, Luijs nebūs tas, kur� iz�ķirs sacel�anās likteni, D�ei�mijs man nepiekrita. Lai gan viņam, protams, savs vārds par to ir sakāms. Nē, ir vēl citi naudas avoti, kurus D�eimss un �ārlzs mēģinās izmantot, un tie ir fran�u baņķieru ģimenes, Vatikāns un Spānijas galms.

-�� Tu domā, ka D�eimss strādā ar Vatikānu un spāņiem un �ārlzs ar fran�u baņķieriem? es ieinteresēta jautāju.

D�eimijs pamāja ar galvu, lūkojoties izgrebtajos griestu pane�ļos. Valriekstu koka paneļi sveces nemierīgajā gaismā izskatījās gai�i brūni, uz vidu no visiem stūriem vijās tum�ākas rozetes un lentes.

-�� Kā tad, tā es domāju gan. Tēvocis Aleks parādīja man vēs�tules no Viņa Majestātes karaļa D�eimsa, un es teiktu, ka, sprie��ot pēc tā, kas tur rakstīts, lielākas cerības viņ� liek uz spāņiem. Zini, pāvests ir spiests viņu atbalstīt kā katoļu monarhu; pāvests Klements daudzus gadus viņu stutēja, bet tagad Klements ir miris un Benedikts turpina iesākto, bet ne glu�i vairs tik augstā līmenī. Bet� gan Spānijas Filips, gan Luijs ir D�eimsa brālēni, un kara�lis apelē pie Burbonu dinastijas asinīm. D�eimijs iesāņus veltīja man skābu smaidiņu. Un no tā, ko esmu redzējis, varu tev teikt, ka karaliskās asinis kļūst ārkārtīgi �ķidras, kad sākas runas par naudu, Armaliet.

Paceļot pēc kārtas abas kājas, viņ� ar vienu roku novilka zeķes un uzmeta uz soliņa.

-�� Pirms trīsdesmit gadiem D�eimss dabūja naudu no Spānijas, viņ� turpināja. Nelielu floti un arī vīrus. Tas bij 1715. gada sacel��anās laikā. Bet viņam neveicās, un pie �erifmjūras D�eimsa spē�kus sakāva pirms karalis pats paguva ierasties. Tāpēc es teiktu, ka spāņi varbūt ne visai vēlas apmaksāt vēl vienu mēģinājumu celt tronī Stjuartus� vismaz bez kārtīga pamatojuma, ka viņ� var gūt panākumus.

-�� Tātad �ārlzs ieradies Francijā, lai strādātu ar Luiju un baņ�ķieriem, es prātoju. Un no tā, ko es zinu par vēsturi, viņam izdosies. Ko tas mums dod?

D�eimijs noņēma rokas man no pleciem un izstaipījās, svara pārvieto�ana sa�ķieba matraci, uz kura es gulēju.

-�� To, ka es pārdodu baņķieriem vīnu, Armaliet. Viņ� no�āvā�jās. Un to, ka tu runā ar istabenēm. Un, ja mēs laidīsim viņiem acīs pietiekami biezus dūmus, varbūt bites zaudēs sajēgu.

īsi pirms do�anās ceļā D�ereds aizveda D�eimiju uz nelielo namu Monmartrā, kur Viņa Augstība princis �ārlzs Edvards Luijs Filips Kazimirs un tā tālāk Stjuarts mitinājās, velkot laiku, līdz redzēs, ko Luijs būs ar mieru darīt vai nedarīt brālēna labā, kuram nav naudas, bet ir vēlē�anās kāpt tronī.

Biju viņus abus, sapostus labākajās drēbēs, pavadījusi un vī�rie�u prombūtnē pati kavēju sev laiku, iztēlojoties �o tik�anos un prātojot, kā viņiem iet.

-�� Kā jums gāja? bija pirmais jautājums, ko uzdevu D�eimi�jam, tiklīdz pēc atgrie�anās no Monmartras bijām paliku�i divatā.

-�� Kāds viņ� ir?

D�eimijs, pakausi kasīdams, pārdomāja.

-�� Nu, beidzot atskanēja atbilde, viņam sāpēja zobs.

-Ko?

-�� Tā viņ� teica. Un izskatījās, ka dikti sāp; seja visu laiku bij savilkta �ķība, un vaigs bij drusku pietūcis. Nezinu, vai viņ� vien�mēr ir tāds stīvs vai ari viņam runājot sāpēja, bet neko daudz viņ� neteica.

Patiesībā pēc oficiālās iepazīstinā�anas vecākie vīri, D�ereds, grāfs Mār�als un kāds diezgan noplucis tips, kuru pārējie nevērīgi sauca par Belheldiju, bija sanāku�i kopā un sāku�i spriest par Sko�tijas politiku, atstājot Viņa Augstību un D�eimiju vairāk vai mazāk vienus pa�us.

-�� Mēs katrs izdzērām pa kausam brandvīna, D�eimijs, manis pamudināts, paklausīgi ziņoja. Es apprasījos, kā viņam patīk Pa�rīze, un viņ� teica, ka tā liekoties apnicīgi noslēgta, jo nevarot iet medībās. Un tad mēs runājām par medībām. Princim labāk patīk medīt ar suņiem nekā ar dzinējiem, un es teicu, ka man tāpat. Tad viņ� pastāstīja, cik fazānu no�āvis vienā medību ceļojumā Itā�lijā. Viņ� stāstīja par Itāliju, līdz sāka sūdzēties, ka no loga pū� auksts vēj� un tas neesot lāgā sāpo�ajam zobam māja neesot labi uzcelta, tikai tāda neliela villa. Tad viņ� zoba dēļ iedzēra vēl mazliet brandvīna un es pastāstīju par brie�u medībām Hailendā, viņ� teica, ka gribētu kādreiz to pamēģināt, un jautāja, vai es pro�tot �aut ar loku? Es atbildēju, ka protu, un viņ� teica, ka viņam, cerams, bū�ot izdevība uzaicināt mani uz medībām Skotijā. Un tad D�ereds pateica, ka viņam atceļā esot jāiegrie�as noliktavā, tāpēc Viņa Augstība pastiepa roku, es to noskūpstīju un mēs devāmies projām.

-�� Hm, es nokrem�ļojos. Kamēr prāts sacīja, ka slavenie vai tie, kas drīz kļūs slaveni, vai tie, kas varbūt ir slaveni, ikdienas dzīvē, zināms, izturas tāpat kā visi cilvēki, man nācās atzīt, ka stāsts par �skaisto princi� man sagādājis zināmu vil�anos. Tomēr D�eimijs bija saņēmis uzaicinājumu ciemoties vēl. Svarīgi, kā viņ� norādīja, bijis iepazīties ar Viņa Augstību, lai varētu paturēt acīs viņa plānus, ja tādi rastos. Iedomājos, nez vai Francijas karalis kā cilvēks būs kaut nedaudz interesantāks.

Ilgi gaidīt mums nenācās. Nedēļu vēlāk D�eimijs izkāpa no gul�tas vēl aukstā, melnā tumsā un sāka posties garajam ceļam zirga mugurā uz Versaļu, kur viņam vajadzēja piedalīties karaļa Iever. Luijs katru ritu modās se�os. �ajā stundā da�iem izredzētajiem, kuriem bija ļauts būt klāt karaļa tualetes procesā, bija jāpulcējas priek�is�tabā un jābūt gataviem pievienoties augstmaņu un kalpotāju rin�dai, kuru pienākums bija palīdzēt monarham sveikt jauno dienu.

Virssulaiņa Magnusa pamodināts tik agrā rīta stundā, D�eimijs samiegojies izrausās no gultas un purpinādams un �āvādamies posās ceļam. �ajā laikā mani iek�ējie orgāni uzvedās mierīgi un es izbaudīju patīkamo sajūtu, kas rodas, kad var tikai vērot kādu citu, kuram jādara kaut kas nepatīkams, bet pats var mierīgi laiskoties.

-�� Skaties ļoti uzmanīgi, es sacīju no miega piesmaku�ā balsī.

-�� Lai vari man visu sīki un smalki izstāstīt.

Miegaini norūcis piekri�anu, D�eimijs pieliecās un noskūpstīja mani, tad ar sveci rokā negribīgi devās raudzīt, vai zirgs tiek kār�tīgi apseglots. Pēdējais, ko dzirdēju, pirms atkal nolaidos miega dzīlēs, bija D�eimija balss pēk�ņi tā dzestrajā nakts gaisā skanēja skaidra un mo�a, kad viņ� uz ielas atvadījās no zirgu pui�a.

Ņemot vērā attālumu līdz Versaļai un iespēju par kuru D�e�reds bija mūs brīdinājis saņemt ielūgumu uz pusdienām, es ne�brīnījos, kad D�eimijs neatgriezās pirms pusdienlaika, bet es ne�varēju neko padarīt savai ziņkārībai un mana nepacietība auga augumā, gaidot vīru, kur� atgriezās beidzot īsi pirms tējas.

-�� Kā tad gāja karaļa Iever? es jautāju, palīdzot D�eimijam novilkt svārkus. Viņam rokā bija cie�i piegulo�i cūkādas cimdi, kas tobrīd galmā bija pēdējais modes kliedziens, tāpēc viņ� nekādi nevarēja atpogāt grubuļainās sudraba pogas, jo pirksti slīdēja pa gludo samtu.

-�� 0, tā jau ir labāk, viņ� sacīja, atviegloti izkustinādams savus platos plecus, kad pogas beidzot padevās. Svārki plecos bija krietni par �auriem; tos novilkt bija tas pats, kas nolobīt olu.

-�� Neparasti, Armaliet, viņ� sacīja, atbildot uz manu jautā�jumu, vismaz pirmo stundu.

Kad augstmaņu rinda ienāca karaliskajā guļamistabā, katrs ne�sot kādu ceremoniālu priek�metu dvieli, bārdasnazi, alus kausu, karalisko zīmogu un tā tālāk -, sulaiņi atbīdīja smagās drapērijas, kas nelaida istabā rīta gaismu, pēc tam atvilka aizkarus pie lie�lās karaliskās gultas, un austo�ās saules ziņkārīgajai acij atklājās Le Roi Louis, karalis Luijs.

Nosēdināts uz gultas malas, viņ� �āvājās un kasīja ar bārdas rugājiem apaugu�o zodu, kamēr kalpi karaliskajiem pleciem uzse�dza zīda rītasvārkus, bagātīgi iz�ūtus ar sudrabu un zeltu, un no�metās uz ceļiem, lai biezās filca zeķes, kurās karalis gulēja, nomai�nītu pret plānākām zīda zeķēm un ar tru�a ādu izoderētām �ī�bām.

Galma augstmaņi pa vienam nāca pie gultas, nometās karalim pie kājām, lai cienīgi sveicinātu viņu un apvaicātos, kā Viņa Ma�jestāte pavadījis nakti?

-�� Man jāsaka, ne pārāk labi, D�eimijs pārtrauca notikumu iz�klāstu, lai izteiktu savas domas. Viņ� izskatījās tā, it kā būtu gulējis ne vairāk par pāris stundām un piedevām redzējis sliktus sapņus.

Par spīti asinīm pieliju�ajām acīm un ļenganajam �oklim, Viņa Majestāte bija cēli pamājis galminiekiem, tad lēnām piecēlies un paklanījies tiem, kas bija izraudzīti piedalīties �ajā ceremonijā un kavējās istabas dziļumā. �ļaugans rokas mājiens pieaicināja kam�barsulaini, kur� aizveda Viņa Majestāti uz krēslu, kur viņ� sēdēja aizvērtām acīm, izbaudīdams kalpu aptekā�anu, kamēr d�Orleānas hercogs pa vienam veda apmeklētājus uz priek�u. Tad bija jāno�metas karaļa priek�ā ceļos un jāsaka da�i apsveicinā�anās vārdi. Oficiālos lūgumus izteica vēlāk, jo tad pastāvēja iespēja, ka Luijs būs pietiekami pamodies, lai tos sadzirdētu.

-�� Es nebiju ieradies, lai kaut ko lūgtu, man tika izrādīta lab�vēlība, D�eimijs paskaidroja, tāpēc es tikai nometos ceļos un

teicu: �Labrīt, Jūsu Majestāte,� bet hercogs tikmēr paskaidroja, kas es esmu.

-�� Vai karalis tev kaut ko sacīja? es jautāju.

D�eimijs pasmaidīja, aizlicis rokas aiz galvas un staipīdamies.

-�� Nu kā tad. Viņ� pavēra vienu aci un paskatījās uz mani, it kā neticētu tam, ko viņam saka.

Ar vienu aci Luijs noskatījis savu viesi ar tādu kā drūmu inte�resi, tad izmetis piezīmi:

-�� Jūs gan esat ra�ens, vai ne?

-�� Es atbildēju: �Jā, Jūsu Majestāte�, D�eimijs stāstīja. Tad viņ� jautāja: �Vai protat dejot?� un es teicu, ka protu. Tad viņ� atkal aizvēra aci un hercogs ar rokas mājienu lika man doties pro�jām.

Kad iepazīstinā�anas ceremonija bija noslēgusies, kambarsulai�nis, kuram godbijīgi palīdzēja galvenie augstmaņi, ķērās pie karaļa rīta tualetes. Pa to laiku, pēc d�Orleānas hercoga mājiena, priek�ā nāca da�ādi cilvēki, kas vēlējās iesniegt kādu lūgumu, �ukstēja ausī karalim, kur� grozīja galvu līdzi bārdasna�a kustībām vai pielieca galvu, lai sakārto viņam parūku.

-�� Ak tā? Un vai tev tika tas gods no�ņaukt Viņa Majestātei de�gunu? es painteresējos.

D�eimijs smaidīja un stiepa kopā sadotās rokas, līdz nokrak��ķēja locītavas.

-�� Paldies Dievam, ne. Es grozījos gar skapi, cen�oties saplūst ar to, jo visi �ie drebelīgie grāfiņi un hercogiņi �ķībi lūrēja uz mani, it kā skotu raksturs būtu lipīgs.

-�� Nu, tu vismaz esi pietiekami gar�, lai visu redzētu.

-�� Nūjā, kā tad. Un tā arī bij, īpa�i, kad viņ� uzsēdās uz chaise percee\

-�� Viņ� tie�ām to darīja? Visu acu priek�ā? To es nespēju aptvert. Protams, biju par �o para�u lasījusi, bet toreiz īsti neticēju, ka tā notiek.

-�� Nu kā tad, un visi izturējās tāpat kā tad, kad viņ� mazgāja seju un �ņauca degunu. Hercogam de Nevē iekrita tas neizsakāmais gods, viņ� ironiski piebilda, noslaucīt Viņa Majestātei pakaļu. Neievēroju, ko viņi izdarīja ar dvieli; gan jau noteikti apzeltīja, lai saglabātu nākamajām paaudzēm.

Un tas bij dikti garlaicīgi, D�eimijs vēl piebilda, noliecies un ar rokām atspiedies pret grīdu, lai izstaipītu kāju muskuļus.

-�� Tā padarī�ana vilkās veselu mū�ību; karalim vēders ir ciets kā pūcei.

-�� Kā pūcei? Man par �o salīdzinājumu nāca smiekli. Tu gri�bēji teikt, ka viņam ir aizcietējums?

-�� Kā tad, ciets vēders. Un nav jau arī brīnums, ja ēd tā kā gal�mā, D�eimijs kritiski piebilda, atliecoties atpakaļ. Drausmīgi! Tikai krējums un sviests! Luijam katru rītu brokastīs vajadzētu ēst putru tad viss nokārtotos. Zini, putra iek�ām ir traki laba.

Ja skots kaut ko ieņēmis galvā atklāti sakot, viņi ir ieņē�mu�i galvā daudzas lietas tad tie bija auzu tumes tikumi. Kop� neatminamiem laikiem, dzīvojot tik nabadzīgā zemē, ka nav gan�drīz nekā cita, ko ēst, kā vien auzas, skoti, kā parasti, nepiecie��amību bija pārvērtu�i tikumā un apgalvoja, ka viņiem tā zampa gar�o.

D�eimijs bija nometies uz grīdas un izpildīja Karalisko Gaisa spēku vingrojumus, kurus biju viņam ieteikusi muguras muskuļu stiprinā�anai.

Es atgriezos pie pirmīt izteiktās piezīmes.

-�� Kāpēc tu teici, ka vēders viņam ciets kā pūcei? Esmu �o salī�dzinājumu dzirdējusi jau agrāk, bet saistībā ar aklumu, nevis ar aizcietējumu� Vai tad pūcēm ir ciets vēders?

Pabeidzis vingrojumus, D�eimijs pagriezās uz muguras un elso�dams gulēja uz paklāja.

-�� Nu kā tad. Viņ� izdarīja garu izelpu un aizturēja elpu. Tad piecēlās sēdus un atbīdīja no acīm matus. Varbūt arī nav, bet tā runā. Ļaudis mel�, ka pūcēm neesot dibena cauruma, tāpēc tās nevar atbrīvoties no apēstā� piemēram, pelēm. Un tāpēc kauli,

spalvas un pārējais saveļas bumbiņā un pūce to izvemj, jo nevar dabūt ārā pa otru galu.

-�� Tie�ām?

-�� Kā tad, tas gan ir tiesa, ka pūces atvemj. Pēc tā var atrast koku, kurā apmetusies pūce; meklē zem koka bumbiņas. Pūce sataisa tādu cūcību, D�eimijs sacīja, pavelkot kreklu no kakla, lai atvēsinātos.

-�� Bet viņām ir caurumi, viņ� mani informēja. Es reiz ar lingu vienu dabūju zemē no koka un apskatījos.

-�� Tu gan esi viens zinātkārs zēns, ko? Es sāku smieties.

-�� Skaidrs, Armaliet. Ari viņ� pasmaidīja. Un tā viņas atbrī�vojas no ēdiena atliekām. Mēs ar īanu reiz visu dienu nodimējām zem koka, kur mitinājās pūce, lai pārliecinātos.

-�� Jēziņ, tu nu gan biji traki ziņkārīgs. Es brīnījos.

-�� Nu, es gribēju zināt. īanam nebija patikas tik ilgi nekustīgi sēdēt, tāpēc man nācās viņu drusku iekaustīt, lai viņ� netrinas visu laiku. To atceroties, D�eimijs iesmējās. Beigās viņ� sēdēja kopā ar mani rāms, līdz tas notika; tad viņ� paķēra veselu sauju pū�u bumbiņu, aizbāza man aiz krekla un aizjoņoja kā plēsts. Ap�ēliņ! Viņ� skrēja ātri kā vēj�. D�eimija seja skumjās mazliet apmācās, atmiņas par bērnības drauga a�ajām kājām sadūrās ar jaunākām atmiņām par māsas vīru, kur� kliboja, kaut ari jautru prātu, uz koka kājas, ko viņ� dabūja sve�ā kaujas laukā, sprāgstot �ķembu lādiņam.

-�� Cik briesmīgi tā dzīvot. Centos kliedēt vīra drūmās domas.

-�� Es nerunāju par pū�u vēro�anu� bet gan par karali. Visu laiku cilvēku acu priek�ā, pat uz poda nevar pasēdēt.

-�� Es ari tā negribētu, D�eimijs piekrita. Bet tāpēc jau viņ� ir karalis.

-�� Mmm. Un dro�i vien vara, greznība un viss pārējais ir tā vērts, lai �o to pieciestu.

Viņ� paraustīja plecus.

-�� Gribi vai negribi, Dievs uzrakstījis tādu līgumu, un viņam nav lielas izvēles, tikai izbaudīt to, kas tajā ir labs. D�eimijs pacēla savu pledu, izvilka vienu galu zem jostas, otru pārmeta pāri plecam.

-�� Nāc, ļauj man! Paņēmu no viņa apaļo sudraba bro�u un pie�spraudu spilgto pledu uz pleca. Viņ� sakārtoja ieloces, izgludinot ko�o vilnas audumu starp pirkstiem.

-�� Man ari ir tāds līgums, Armaliet, viņ� klusi sacīja, lūkoda�mies lejup uz mani. Tad īsi pasmaidīja. Kaut arī tas, paldies Die�vam, neparedz, ka īanam būtu jāslauka man pakaļa. Bet es esmu dzimis kā kungs. Esmu saimnieks tai zemei un tiem ļaudīm, kas uz tās dzīvo, un tāpēc man pēc iespējas labāk jāizpilda ar viņiem noslēgtais līgums.

D�eimijs pastiepa roku un viegli pieskārās maniem matiem.

-�� Tāpēc es priecājos, kad tu teici, ka dosimies �urp, lai mēģi�nātu kaut ko darīt. Jo kāda daļa no manis nevēlētos neko citu kā paņemt tevi un bērneli un doties projām, un visu atliku�o dzīvi apstrādāt laukus, kopt lopus, vakaros pārnākt mājās un visu nakti mierīgi gulēt tev blakus.

Tum�zilās acis aizēnoja skumīgas domas, kamēr roka atgriezās pie pleda ielocēm, glāstot Freizeru tartāna spilgtās rūtis ar tievo, balto svītriņu, kas at�ķīra Lelibroku no citiem dzimtas atzariem un ģimenēm.

-�� Bet, ja es tā izdarītu, viņ� turpināja, vairāk runādams pats ar sevi nekā ar mani, kāda daļa no manas dvēseles justos vainīga, un es domāju� es domāju, ka nepārstātu dzirdēt savu ļau�u balsis, kas man aiz muguras sauktu.

Es uzliku viņam uz pleca roku, un viņ� paskatījās uz mani, platā mute bija savilkta vieglā, greizā smaidiņā.

-�� Man arī tā �ķiet, sacīju. D�eimij� lai kas notiktu, lai ko mēs spētu izdarīt� es apklusu, meklējot vārdus. Kā tas bie�i bija noticis agrāk, iedomājoties, cik neaptverami liels ir mērķis, ko bijām sev izvirzīju�i, kājas man sagrīļojās un zuda runas spēja. Kas mēs tādi bijām, ka uzdrīkstējāmies mainīt vēstures notikumu gaitu ne tikai sev pa�iem, bet arī karaļiem un zemniekiem, visai Skotijas zemei?

D�eimijs uzlika plaukstu uz manējās un mierino�i saspieda.

-�� Mēs varam darīt visu, ko spējam, un vairāk no mums prasīt nevar neviens, Armaliet. Nē, ja līs asinis, tās vismaz neaptraipīs mūsu rokas, bet lūgsim Dievu, lai līdz tam nenonāk.

Es domāju par vientulīgajiem, pelēkajiem klanu akmeņiem Kalodenas tīrelī un kalnie�iem, kas zem tiem apgulsies, ja mums nepaveiksies.

-�� Lūgsim Dievu, es kā atbalss atkārtoju.

8 nodaļa Mieru neradu�i rēgi un krokodiļi

Likās, ka D�eimija dzīvi pilnībā piepilda audiences pie karaļa un ikdieni�ķie darbi, vadot D�ereda uzņēmumu. Katru rītu tūlīt pēc brokastīm viņ� kopā ar Mērtegu devās projām, lai uzraudzītu pre�u piegādi noliktavā, veiktu inventarizāciju, apmeklētu Sēnas dokus un vadītu apgaitu pa krogiem, kas, pēc viņa pa�a apraksta, izklausījās visai nepatīkamas iestādes.

-�� Nu, tev vismaz ir līdzi Mērtegs, es piebildu, radusi �ajā faktā zināmu mierinājumu, un gai�ā dienas laikā divatā jau jūs diez vai varat iekulties nopietnās nepatik�anās. Mazais, sīkstais vīriņ� pēc skata nebija diez ko ievērojams, viņa apģērbs no puslīdz turīgu cilvēku drānām dokos at�ķīrās tikai ar to, ka apak�ējā daļā viņ� valkāja tartāna pledu, bet es ar Mērtegu biju izjājusi cauri pusei Skotijas, lai glābtu D�eimiju no Ventvērtas cietuma, un visā pasaulē nebija neviena, kam es ar mierīgāku prātu uzticētu sava vīra labklājību.

Pēc launaga D�eimijs devās vizītēs gan tādās, kas bija sais�tītas ar saviesīgo dzīvi, gan tādās, kas skāra darba jautājumu kār�to�anu, un abu skaits arvien pieauga tad, pirms vakariņām, viņ� uz pāris stundām ar kantorgrāmatām un rēķiniem ieslēdzās savā kabinetā. Darāmā viņam netrūka.

Bet ar mani bija citādi. Da�as dienas pieklājīgas ka�ķē�anās ar galveno virēju Vjonē kundzi bija skaidri parādīju�as, kur� te ir noteicējs par mājas saimniecību, un tā nebiju es. Kundze ik rītu

ieradās dzīvojamā istabā, lai pārrunātu ar mani dienas ēdienkarti un iesniegtu virtuvei nepiecie�amo izdevumu sarakstu augļi, dār�zeņi, sviests un piens, ko katru ritu piegādāja no piepilsētas zem�nieku saimniecības, pie ielu tirgotāja ķerras pirktas Sēnas zivis, tāpat svaigas mīdijas, kuru slēgtie, melnie vāki spiedās ārā no vīs�to�u ūdenszāļu kaudzes. Skata pēc es pārbaudīju sarakstus, visu atzinu par labu, slavēju iepriek�ējā dienā pasniegtās vakariņas, un tas bija viss. Izņemot retu aicinājumu atvērt veļas kumodi, vīna vai sakņu pagrabu un pieliekamo ar atslēgu no mana sai�ķa, es ar savu laiku varēju darīt, ko gribu, līdz brīdim, kad vajadzēja pārģērbties uz vakariņām.

D�ereda uzņēmuma sabiedriskā dzīve turpināja ritēt vairāk vai mazāk tādā pa�ā garā kā tad, kad viņ� bija mājās. Es aizvien vēl izturējos piesardzīgi pret pla�a mēroga viesību rīko�anu, bet mēs katru vakaru uz nelielu maltīti ielūdzām augstmaņus, kavalierus un dāmas, trūcīgus, trimdā izraidītus jakobītus un turīgus tirgotā�jus ar sievām.

Tomēr es sapratu, ka ē�ana, dzer�ana un gatavo�anās ē�anai un dzer�anai nebija man pietiekami saisto�a nodarbe. Es kļuvu tik nemierīga, ka D�eimijs beidzot izteica priek�likumu, lai es viņa vietā rakstu kantorgrāmatas.

-�� Labāk nāc rakstīt nekā beidz sevi nost, viņ� sacīja, skatoties uz maniem apgrauztajiem nagiem. Turklāt tev padodas glītāk nekā noliktavas ierēdņiem.

Tāpēc sanāca tā, ka es kabinetā �akli līkņāju pār milzīgajām rēķinu grāmatām, kad kādā pievakarē ienāca Sailass Hokinsa kungs pasūtīt divas mucas flāmu brendija. Hokinsa kungs bija drukns un pārticis vīrs; tāpat kā D�ereds, viņ� bija emigrants, bet anglis, un eksportēja uz savu dzimteni fran�u brendiju.

Biju domājusi, ka tirgotājam ar atturībnieka ārieni būtu visai grūti lielos daudzumos pārdot vīnu un spirtotus dzērienus. �ajā ziņā Hokinsa kungam bija paveicies, jo viņam bija pastāvīgi pietvī�ku�i vaigi un lūpās uzdzīvotāja jautrais smaids, kaut arī D�eimijs man stāstīja, ka �is vīrs nekad nenogar�ojot savu preci, patiesībā

viņ� reti kad dzēra kaut ko citu kā vien stipru alu, turpretī par viņa ēstgribu krogos, kurus viņ� apmeklēja, stāstīja leģendas. Spo�o, brūno acu dzīlēs aiz gludenā draudzīguma, kas ļāva darījumiem ritēt kā pa sviestu, vīdēja modrs aprēķinātāja skatiens.

-�� Mani labākie piegādātāji, es to saku no sirds, viņ� paziņoja, ar pla�u �estu parakstot liela pasūtījuma kvīti. Uz viņiem vien�mēr var paļauties, vienmēr pirm�ķirīga prece. Man ārkārtīgi pie�trūkst jūsu brālēna, iespaidīgais vīrs paklanījās D�eimijam, bet viņ� ļoti veiksmīgi ir izraudzījies sev aizstājēju. Skaidrs, ka skots darījumus uzticēs tikai savai ģimenei.

Mazās, spo�ās acis kavējās pie D�eimija kiltiem, Freizeru sar�kanais tonis ko�i izcēlās uz viesistabas tum�ajiem koka paneļiem.

-�� Tikai nesen esat ieradies no dzimtenes? Hokinsa kungs ne�vērīgi iejautājās, kaut ko meklēdams svārku kabatās.

-�� Nē, esmu Francijā jau krietnu laiku. D�eimijs smaidīja, at�sizdams jautājumu. Viņ� paņēma no Hokinsa kunga spalvu, bet viņam likās, ka tā nav pietiekami smaila, tāpēc to aizmeta un izvilka jaunu no zosu spalvu sai�ķa, kas spurojās stikla glāzē uz kumodes.

-�� A. No jūsu apģērba redzu, ka esat kalnietis; iedomājos, ka jūs varētu mani apgaismot par to, kāds noskaņojums tur �obrīd valda. Vai zināt, apkārt klīst tādas baumas. Hokinsa kungs, paklausot D�eimija rokas mājienam, apsēdās krēslā, viņa apaļā, sārtā seja bija pievērsta biezajam ādas makam, ko viņ� bija izvilcis no kabatas.

-�� Ja runājam par baumām� nu, tas ta�u ir Skotijas parastais stāvoklis, vai ne? D�eimijs sacīja, cītīgi asinot jauno spalvu. Bet noskaņojums? Nē, ja jūs runājat par politiku, tad es pats tādām lietām pievēr�u maz uzmanības. Nazītis asi �vikstēja, at�ķeļot cietās skaidas no spalvas.

Hokinsa kungs izņēma no maka vairākus sudraba gabalus un nolika kārtīgā stabiņā starp sevi un D�eimiju.

-�� Pie joda, viņ� gandrīz izklaidīgi izmeta. Ja tas tā, tad jūs esat pirmais man pazīstamais kalnietis, kam politika vienaldzīga.

D�eimijs beidza asināt spalvu un pacēla to uz aug�u, lai, acis samiedzis, novērtētu leņķi.

-�� Mm? viņ� izklaidīga novilka. Kā tad, nu� man ir citas rūpes. Tik liela uzņēmuma vadī�ana paņem ne mazums laika, kā jūs noteikti varat iedomāties.

-�� Tiesa gan. Hokinsa kungs vēlreiz pārskaitīja kaudzītē salik�tās monētas, tad vienu apmainīja pret divām mazākām. Esmu dzirdējis, ka �ārlzs Stjuarts nesen ieradies Parīzē, viņ� sacīja. Apaļā �ūpas seja pauda tikai īslaicīgu interesi, bet taukos iegrimu��ās acis raudzījās vērīgi.

-�� 0, kā tad, D�eimijs purpināja, balss tonis neļāva noprast, vai tas bija fakta apstiprinājums vai tikai pieklājīga vienaldzība. Viņam priek�ā gulēja pasūtījuma pavadzīme, un katru lapu viņ� paraks�tīja ļoti rūpīgi, izvelkot burtu pēc burta, nevis kā radis, uz�vīkājot kaut kādus ķeburus. Rakstī�ana D�eimijam, kā jau kreilim, kuru bērnībā spieda rakstīt ar labo roku, vienmēr sagādāja grūtības, bet nekad viņ� netaisīja tādu teātri.

-�� Jūs tātad �ajā ziņā neesat vienisprātis ar savu brālēnu? Hokinss atgāzās krēslā, vērodams D�eimija galvvirsu, kas, dabiski, neko neizteica.

-�� Vai tas dara jums raizes, cienīts kungs? D�eimijs pacēla galvu un pievērsa Hokinsa kungam jauku, zilu skatienu. Brīdi res�nais tirgonis nenovērsa acis, tad nevērīgi novicināja tuklo roku.

-�� Kur nu, viņ� pieglaimīgi atbildēja. Tomēr es zinu par jūsu brālēna jakobītu nosliecēm� viņ� tās neslēpj. Tikai iedomājos, vai visi skoti par Stjuartu pretenzijām uz troni domā vienādi.

-Ja jums būtu sanāku�as vairāk darī�anu ar Hailendas skotiem, D�eimijs sausi noteica, sniedzot pāri galdam pasūtījuma kopiju,

-�� tad zinātu, ka reta ir tā reize, kad divi skoti domā vienādi, ja nu tikai par to, kādā krāsā ir debesis� un pat tas reizēm ir strīdīgs jautājums.

Hokinsa kungs sāka smieties, vestē iespīlētais vēders sir�snīgi kratījās, un viņ� iebāza salocīto papīra lapu svārku kabatā. Tajā brīdī, redzot, ka D�eimijs nevēlas turpināt sarunu par �o tēmu, iesaistījos es, viesmīlīgi piedāvādama Madeiras vīnu un ce�pumus.

Likās, vienu bridi Hokinsa kungs juta kārdinājumu piedāvā�jumu pieņemt, bet tad ar no�ēlu papurināja galvu un, atgrūdis krēslu, piecēlās.

-�� Nē, nē, tencinu, cienītā kundze, bet ne. �oceturtdien ostā ienāk �Arabella�, un man jābūt Kalē to sagaidīt. Turklāt vēl sasodīti daudz kas ir jāpadara, pirms varē�u sēsties karietē. Viņ� saviebies paskatījās uz pasūtījumu un kvī�u prāvo �ūksni, ko bija izņēmis no kabatas, pievienoja tai D�eimija pavadzīmi un iestūķēja lielā ādas somā.

-�� Tomēr, viņ� jau mo�āk piebilda, pie viena varē�u maz�liet patirgoties, pa ceļam uz Kalē iegriezī�os iebraucamās vietās un krogos.

-�� Ja jūs iegriezīsieties visos krogos starp �ejieni un piekrasti, jūs Kalē netiksiet līdz nākamajam mēnesim, D�eimijs aizrādīja. Viņ� no sporana izmak�ķerēja savu maku un ieslaucīja tajā nelielo kaudzīti sudraba monētu.

-�� Jums taisnība, kungs. Hokinsa kungs skumīgi savieba seju.

-�� Laikam jau vajadzēs kādu pārīti izlaist un zaudēto atgūt atceļā.

-�� Jūs ta�u varat uz Kalē aizsūtīt kādu savā vietā, ja jūsu laiks ir tik dārgs? es ieminējos.

Resnis pārspīlēti izbolīja acis un, par spīti saviem apmēriem, savilka mazo mutīti grimasē, kas pauda sēras.

-�� Varēt jau varētu, cienītā kundze. Bet tā krava, kas ir uz �Arabellas�, ak vai, nav uzticama kalpam. Uz klāja ir mana brāļameita Mērija, viņ� man atklāja, kura �ajā brīdī tuvojas Francijas kras�tiem. Meitenei ir tikai piecpadsmit gadu, un viņa nekad vēl viena nav bijusi ārpus mājas. Baidos, ka nevarē�u atļaut viņai bez pava�doņa doties ceļā uz Parīzi.

-�� Tad gan, es pieklājīgi piekritu. �is vārds likās dzirdēts, bet nespēju atcerēties, kādā sakarā. Mērija Hokinsa. Pietiekami parasts vārds; nespēju saistīt to ar kādu cilvēku. Vēl arvien lauzīju galvu par �o jautājumu, kad D�eimijs piecēlās, lai pavadītu viesi līdz durvīm.

-�� Esmu pārliecināts, ka jūsu brāļameitas ceļojums noritēs veik�smīgi, viņ� pieklājīgi sacīja. Vai viņa brauc �urp izglītoties? Vai apciemot radus?

-�� Laulāties, tēvocis apmierināts pavēstīja. Manam brālim paveicies noslēgt meitai ārkārtīgi izdevīgu laulību, līgavainis ir no fran�u aristokrātu aprindām. Likās, ka Hokinsa kungs no lep�numa piepū�as, vienkār�ās zelta pogas nostiepa vestes audumu.

-�� Redziet, mans vecākais brālis ir baronets.

-�� Viņai ir piecpadsmit gadu? es nepatikā pārjautāju. Zināju, ka agrīnas laulības nav nekas neparasts, bet piecpadsmit gados? Tomēr es apprecējos deviņpadsmit gadu vecumā un vēlreiz div�desmit septiņos. Divdesmit septiņu gadu vecumā es zināju nesalī�dzināmi vairāk.

-�� Vai jūsu brāļameita� ē� ir pazīstama ar savu līgavaini jau ilgu laiku? es piesardzīgi apjautājos.

-�� Nav nekad viņu satikusi. Patiesībā� Hokinsa kungs pie�liecās man tuvāk, pielika pirkstu pie mutes un pieklusināja balsi:

-�� viņa par kāzām vēl neko nezina. Redziet, sarunas vēl nav glu�i noslēgu�ās.

Mani pārņēma �ausmas, es atvēru muti, lai kaut ko teiktu, bet D�eimijs brīdinot cie�i saspieda manu elkoni.

-�� Nu, ja līgavainis ir no aristokrātiem, tad varbūt mēs jūsu brāļameitu satiksim galmā, viņ� izteica pieņēmumu, noteikti, kā ar buldozera lāpstu, stumjot mani uz durvīm. Hokinsa kungs pie�spiedu kārtā, lai es neuzgrūstos viņam virsū, kāpās atpakaļ, jopro�jām runādams.

-�� Nudien tas ir iespējams, Broktūrekas kungs. Nudien es uzska�tītu to par lielu pagodinājumu, ja jūs ar savu kundzi satiktu manu brāļameitu. Esmu pārliecināts, ka viņa būtu ļoti priecīga par galma dāmas sabiedrību, viņ� piebilda, veltīdams man li�ķīgu smaidu.

-�� Protams, es neuzdro�inātos cerēt uz to, kas ir tikai darījuma pazī��anās.

Ne velna tu neuzskatītu, es aizkaitināta pie sevis nosodījos. Tu darītu visu, ko vien vari, lai tikai tava ģimene iesprauktos fran�u augstākajās aprindās, pat apprecinātu savu brāļameitu ar� ar�

-�� Ē, kas ir jūsu radinieces līgavainis? es tie�i noprasīju.

Hokinsa kunga sejā iegūla viltīga izteiksme, un viņ� pieliecās tik tuvu, ka varēja piesmaku�ā balsī ie�ukstēt man ausī:

-�� Man nudien nevajadzētu neko teikt, kamēr kontrakts nav pa�rakstīts, bet, tā kā jautātāja esat jūs, cienītā kundze� Varu atklāt, ka tas ir Gaskoņu nama pārstāvis. Un patie�ām augstu stāvo�s!

-�� Ko jūs sakāt? es nobrīnījos.

Hokinsa kungs devās projām, berzēdams rokas, cerību spār�nots, un es uzreiz vērsos pie D�eimija:

-�� Gaskoņu nams! Viņ� noteikti domāja� bet tas ta�u nevar būt, vai ne? Tas pretīgais, vecais kraķis, ar zelējamās tabakas traipiem uz zoda, tas, kur� pagāju�onedēļ bija pie mums vakariņās?

-�� Vikonts Mariņī? D�eimijs nosauca �o vārdu, smaidīdams par manu raksturojumu. Laikam gan. Viņ� ir atraitnis un, cik man zināms, vienīgais neprecētais vīrietis tajā dzimtā. Ta�u es nedo�māju, ka traipi ir no �ņaucamtabakas; tā ir viņa bārda. Mazliet ko�u izēsta, viņ� atzina, bet noteikti ir drausmīgi grūti to nodzīt, ja ir tik daudz kārpu.

-�� Viņ� nevar precēt piecpadsmitgadīgu meiteni, lai� lai� to! Un viņai pat neprasot!

-�� 0, domāju, var gan, D�eimijs tracino�i rāmā balsī iebilda.

-�� Katrā ziņā, Armaliet, tā nav tava darī�ana. Viņ� saņēma manas rokas un viegli sakratīja.

-�� Vai tu dzirdi mani? Es zinu, ka tev liekas savādi, bet tā tas notiek. Galu galā� platā mute vienā kaktiņā savilkās uz aug�u,

-�� tev arī vajadzēja iziet pie vīra pret pa�as gribu. Bet tagad ta�u tu esi ar to samierinājusies, vai ne?

-�� Reizēm es neesmu tik pārliecināta! Es centos atrauties un atbrīvot rokas, bet viņ� smejoties mani apskāva un noskūpstīja. Pēc brī�a es padevos. Atslābinājos viņa apskāvienā, atzīstot sakāvi, pat ja tikai uz laiku. Es satik�u Mēriju Hokinsu, es spriedu, un tad redzēsim, ko viņa domā par �īm iecerētajām laulībām. Ja viņa nevēlēsies redzēt savu vārdu laulību līgumā blakus vikonta Mariņī vārdam, tad� Pēk�ņi es izslējos, izraujoties no D�eimija apskā�viena.

-�� Kas ir? Viņ� izskatījās satrūcies. Vai tev ir slikti, zeltenīt? Tu esi glu�i balta!

Un kāds tur brīnums? Jo es pēk�ņi atcerējos, kur biju redzējusi Mērijas Hokinsas vārdu. D�eimijs kļūdījās. Tā bija mana darī�ana. Biju redzējusi �o vārdu rakstītu kaligrāfiskā rokrakstā pa�ā dzimtas koka aug�galā, bet tinte bija veca un izbalējusi kā brūna sēpija. Mērijai Hokinsai nebija lemts kļūt par sievu nevarīgajam vikontam Mariņī. Viņai jāprecas ar D�onatanu Rendelu Tā Kunga 1745. gadā.

-�� Nu, tas nav iespējams, vai ne? D�eimijs sacīja. D�eks Rendels ir miris. Viņ� pielēja glāzi pilnu ar brendiju un sniedza man. Roka mierīgi turēja kristāla kājiņu, bet lūpas sakniebās taisnā līnijā un strupi izgrūda vārdu �miris�, pie�ķirot tam ļaunu pabeigtību.

-�� Pacel kājas uz aug�u, Armaliet. Tu vēl aizvien esi bāla. Pēc viņa mājiena es paklausīgi pacēlu kājas uz aug�u un izstiepos uz dīvāna. D�eimijs apsēdās man pie galvas un izklaidīgi uzlika roku uz pleca. Pirksti, kas maigi masēja iedobīti pie locītavas, bija silti un stipri.

-�� Markuss Makrenoks man sacīja, ka redzējis, kā govis saminu��as Rendelu Ventvērtas cietuma kazemātos, viņ� atkal ierunājās, it kā gribētu ar �ī fakta atkārto�anu sevi mierināt. Lupatu lelle, izvārtīta asinīs. Tie ir sera Markusa vārdi. Viņ� bij par to pilnīgi pārliecināts.

-Jā. Es maziem malkiem dzēru savu brendiju, jūtot, kā vaigos atgrie�as siltums. Man arī viņ� to teica. Nē, tev taisnība, kapteinis Rendels ir miris. Es tikai sabijos, pēk�ņi atceroties Mēriju Hokinsu. Frenka dēļ. Paskatījos uz savu kreiso roku, kas gulēja man uz vē�dera. Kamīnā vēl mazliet kurējās uguns, un gaisma atspīdēja mana pirmā laulības gredzena gludajā stīpā. D�eimija gredzens, no skotu sudraba, apņēma manas otras rokas ceturto pirkstu.

-�� Ā. D�eimija roka man uz pleca sastinga. Galva viņam bija noliekta, bet viņ� skatījās uz aug�u man acīs. Kop� biju izglābusi D�eimiju no Ventvērtas, mēs nebijām runāju�i par Frenku, nedz

ari pieminēju�i D�onatana Rendela nāvi. Tobrīd tas nelikās svarīgi, izņemot to, ka no tās puses mums nekādas briesmas vairs nedrau�dēja. Un kop� tā laika man nebija vēlē�anās D�eimijam atgādināt Ventvērtu.

-�� Tu zini, ka viņ� ir miris, vai ne, mo duinne'? D�eimijs runāja klusi, viņa pirksti bija satvēru�i manu plaukstas locītavu, un es zināju, ka viņ� runā par Frenku, nevis D�onatanu.

-�� Varbūt ari nav. Mans skatiens joprojām kavējās pie gre�dzena. Es pacēlu roku, un zelts nokrēslā uzmirdzēja. Ja viņ� būtu miris, D�eimij� ja viņ� neeksistētu tāpēc, ka D�onatans ir miris� tad kāpēc man vēl aizvien ir viņa dotais gredzens?

Kad D�eimijs skatījās uz gredzenu, mutes kaktiņā viņam raus�tījās kāds sīks muskulītis. Redzēju, ka ari seja ir nobālusi. Es nezi�nāju, vai viņam kļūtu ļaunāk, ja vajadzētu domāt par D�onatanu Rendelu, bet likās, ka lielas izvēles nav.

-�� Vai tu dro�i zini, ka Rendelam pirms nāves nebija bērnu? D�eimijs jautāja. Tas visu izskaidrotu.

-�� Jā, es piekritu, bet nē, viņam noteikti nebija bērnu. Frenks� mana balss iedrebējās, izrunājot �o vārdu, un D�eimija tvēriens kļuva cie�āks, �Frenks diezgan daudz runāja par D�o�natana Rendela nāves traģiskajiem apstākļiem. Viņ�� D�eks Ren�dels� esot kritis Kalodenas kaujā, un viņa dēls tas būtu Frenka vectēvs piektajā augumā piedzimis da�us mēne�us pēc tēva nā�ves. Atraitne pēc pāris gadiem esot apprecējusies otrreiz. Pat ja būtu bijis kāds ārlaulības bērns, tas neskaitītos Frenka sen�u atzarā.

D�eimija piere bija savilkusies grumbās, un starp uzacīm bija iegūlusi neliela, vertikāla rieviņa.

-�� Vai tā nevarētu būt kļūda� un tas vispār nav Rendela bērns? Frenks varētu nākt tikai no Mērijas Hokinsas līnijas� jo mēs zinām, ka viņa vēl ir dzīva.

Es bezpalīdzīgi papurināju galvu.

-�� Nevaru iedomāties, kā tas varētu notikt. Ja tu pazītu Frenku� bet nē, laikam neesmu tev nekad to teikusi. Kad es pirmo reizi

satiku D�onatanu Rendelu, vienu brīdi man likās, ka tas ir Frenks� protams, viņi nav vienādi, bet līdzība bija� satrieco�a. Nē, D�eks Rendels bija Frenka sencis, noteikti.

-�� Skaidrs. D�eimija pirksti bija kļuvu�i mikli. Viņ� atvilka roku un izklaidīgi nobrauca gar kiltiem.

-�� Tad� varbūt gredzens neko nenozīmē, mo duinne, viņ� uz�drīkstējās piesardzīgi ieminēties.

-�� Varbūt nenozīmē. Pieskāros metālam, kas bija silts kā mana roka, tad bezpalīdzīgi to nolaidu. Ak, D�eimij, es nezinu! Es neko nezinu!

Viņ� noguris berzēja ar pirkstu kauliņiem rievu starp uzacīm.

-�� Es arī ne, Armaliet. Viņ� nolaida roku un mēģināja man uz�smaidīt.

-�� Ir kāda lieta, viņ� atkal ierunājās. Frenks tev sacīja, ka D�onatans Rendels ir kritis Kalodenas kaujā, tu tā teici, vai ne?

-�� Jā. Atklāti sakot, es pati to pateicu D�ekam Rendelam, lai iebiedētu viņu� Ventvērtā, kad viņ� mani izdzina sniegā, pirms� pirms devās atpakaļ pie tevis. D�eimija acis un lūpas pēk�ņi sa��ķobījās, un es satraukta nolaidu kājas uz grīdas.

-�� D�eimij! Vai tev viss kārtībā? Mēģināju pielikt roku viņam pie galvas, bet viņ�, izvairījies no mana pieskāriena, piecēlās un piegāja pie loga.

-�� Nē. Jā. Viss kārtībā, Armaliet. Es visu ritu rakstīju vēstules, un mana galva tūlīt pārplīsīs. Neraizējies. Viņ� pamāja ar roku, lai eju projām, piespieda pieri pie aukstās loga rūts un cie�i aizvēra acis. Viņ� turpināja runāt, it kā tādā veidā varētu novērst uzma�nību no sāpēm.

-�� Tātad, ja tu� un Frenks� zinājāt, ka D�eks Rendels mirs Kalodenā, bet mēs zinām, ka tā nav� tad to var izdarīt, Klēra.

-�� Ko var izdarīt? Es nepacietīgi mīņājos viņam aiz muguras, gribēdama palīdzēt, bet nezinādama, kā. Skaidrs bija tas, ka viņ� negribēja, lai viņam pieskaras.

-�� Tas, ko tu zini par nākotni, var tikt mainīts. Viņ� atrāva galvu no rūts un apveltīja mani ar noguru�u smaidu. Seja joprojām

bija bāla, bet īslaicīgās spazmas pēdas bija pagaisu�as. D�eks Rendels nomira pirms noliktā laika un Mērija Hokinsa apprecēsies ar citu vīrieti. Pat ja tādēļ tavs Frenks nepiedzims� vai piedzims citādā veidā, viņ� piebilda, lai mani mierinātu, tas nozīmē, ka mums ir izredzes veiksmīgi paveikt to, ko esam nodomāju�i. Var�būt D�eks Rendels nekrita Kalodenas kaujas laukā tāpēc, ka nekā�das kaujas nebija.

Redzēju, cik grūti D�eimijam ir izrauties no stinguma, pienākt un apskaut mani. Es viegli, nepakustoties, apskāvu viņu ap vidukli. Viņ� pielieca galvu, piekļaujot pieri maniem matiem.

-�� Es zinu, tev tas sagādā bēdas, mo duinne. Bet vai tev nekļūst vieglāk, ka no tā var nākt kāds labums?

-�� Jā, es beidzot no�ukstēju kreklā viņam uz krūtīm. Saudzīgi atbrīvojos no apskāviena un piekļāvu plaukstu D�eimijam pie vaiga. Rieviņa starp acīm bija iegrauzusies dziļāka, un acis vērās tuk�umā, tomēr viņ� man uzsmaidīja.

-�� D�eimij, es sacīju, ej atgulies. Aizsūtī�u ziņu d�Arbanviliem, ka �ovakar nevaram aiziet.

-�� 0 nē, viņ� iebilda. Ar man viss būs kārtībā. Es �ādas galvas�sāpes pazīstu, Armaliet. Tas tikai no rakstī�anas, stundu pagulē�u, un viss pāries. Tagad kāp�u aug�ā. Viņ� pagriezās pret durvīm, tad saminstinājās un atkal pagriezās atpakaļ, viegli smaidīdams.

-�� Un, ja es miegā klieg�u, Armaliet, pieliec man savu roku un saki: �D�eks Rendels ir miris.� Un ar mani viss būs labi.

Gan ēdiens, gan sabiedrība pie d�Arbanviliem bija labi. Mēs pār�nācām vēlu, un es aizmigu veselīgā miegā, tiklīdz galva pieskārās spilvenam. Sapņus es neredzēju, bet nakts vidū pēk�ņi uztrūkos un zināju, ka kaut kas nav kārtībā.

Nakts bija auksta, un dūnu sega bija noslīdējusi uz grīdas, kā bie�i gadījās, atstājot man tikai plānu vilnas segu. Pusmiegā apvēlos uz sāniem un meklēju D�eimiju, jo gribēju sasildīties. Viņa nebija.

Es piecēlos sēdus un gandrīz tūlīt viņu ieraudzīju, viņ�, galvu rokās saņēmis, sēdēja pie loga.

-�� D�eimij! Kas ir? Vai tev atkal sāp galva? Taustījos pēc sve�ces, lai sameklētu savu zāļu lādi. Bet kaut kas sēdētāja pozā lika man aizmirst par sveci un steigties pie viņa.

Viņ� smagi elpoja, it kā būtu skrējis, un, par spīti aukstumam, mirka sviedros. Es pieskāros D�eimijam pie pleca un sajutu, ka tas ir ciets un auksts kā metāla statujai.

D�eimijs atrāvās no mana pieskāriena un pielēca kājās. Plati ieplestās acis tum�ajā istabā likās melnas.

-�� Negribēju tevi sabiedēt, es sacīju. Vai ar tevi viss kār�tībā?

Vienu brīdi man ie�āvās prātā, vai tikai viņ� nav mēnessēr�dzīgs, jo seja palika sastingusi; viņ� skatījās man cauri, un tas, ko redzēja, viņam nepatika.

-�� D�eimij! es asi uzsaucu. D�eimij, mosties!

Tad viņ� samirk�ķināja plakstus, kaut ari sejā saglabājās tā pati izteiksme vajāta zvēra izmisums.

-�� Viss ir labi. Esmu nomodā. Izklausījās, ka viņ� grib pats sevi par to pārliecināt.

-�� Kas notika? Redzēji sliktu sapni?

-�� Sapni. Kā tad. Tas bij sapnis.

Es paspēru soli uz priek�u un uzliku plaukstu uz viņa rokas.

-�� Izstāsti! Ja izstāstīsi, tas izgaisīs.

Viņ� stingri saņēma manus apak�delmus, gan lai neļautu sev pieskarties, gan lai atbalstītos. Spīdēja pilnmēness, un es redzēju, ka ikviens viņa auguma muskulītis ir saspringts, ciets un nekustīgs kā akmens, tomēr viņ� pulsēja niknā enerģijā, gatavs rīkoties.

-�� Nē, viņ� atteica, vēl arvien runādams kā caur miglu.

-�� Jā, es nerimos. D�eimij, runā ar mani! Izstāsti! Pastāsti, ko tu redzēji!

-�� Es nevaru� neko neredzu. Neko. Es nevaru redzēt.

Ar varu es viņu pagriezu prom no istabas ēnām ar seju pret spo�o mēnesgaismu, kas plūda no loga. Likās, ka gaisma nāk par

labu, jo elpas ritms kļuva lēnāks un pamazām saraustīti, ar mokām pār lūpām sāka plūst vārdi.

Viņ� sapni bija redzējis Ventvērtas cietuma akmens mūrus. D�ei�mijam runājot, istabā ienāca D�onatana Rendela tēls. Un kails iegūlās manā gultā uz vilnas segas.

Cie�i sev aiz muguras D�eimijs bija dzirdējis sēco�u elpu un ju�tis nosvīdu�as miesas pieskārienu. Viņ� sakoda zobus izmisuma sā�pēs. Vīrietis aiz muguras juta viņa vieglo sakustē�anos un iesmējās.

�0, mums vēl ir mazliet laika, manu zēn, pirms tevi pakārs,� spoks bija �ukstējis. �Pietiekami, lai ļautos baudai.� Pēk�ņi Rendels bija pavirzījies uz priek�u, skarbi un spēji, un D�eimijs nevil�us klusi iekunkstējās.

Rendela roka atglauda matus viņam no pieres un nogludināja aiz ausīm. Karsta elpa dvesa pie auss, un D�eimijs pagrieza galvu, lai izvairītos, bet elpa sekoja, dve�ot vārdus:

�Vai tu kādreiz esi redzējis pakārtu cilvēku, Freizer?� Vārdi, negaidot atbildi, turpināja plūst, un gara, slaida roka apvija viņa vidukli, viegli glāstot līdzeno vēderu, ar katru vārdu plauksta kai�rino�i slīdēja zemāk.

�Nu, protams, esi; tu esi dzīvojis Francijā, būsi �ad un tad redzē�jis pakārtus dezertierus. Pakārtajam iztuk�ojas zarnas, vai ne? Kad aukla cie�i aizspie� rīkli.� Roka viņu �ņaudza te viegli, te stingri, te berzēja, te glāstīja. Upuris cie�i ar veselo roku iekrampējās gul�tas malā un piekļāva seju asajai segai, bet vārdi neatstājās.

�Tas notiks arī ar tevi, Freizer. Vēl tikai da�as stundas, un tu jutīsi, kā cilpa savelkas ap kaklu.� Mocītājs, apmierināts ar sevi, smējās. �Tu dosies nāvē, pakaļai svilstot no manas baudas, un, kad tev atslābs zarnas, tad mana sēkla tecēs tev pa kājām un pilēs zemē zem karātavām.�

D�eimijs neizdvesa ne skaņu. Viņ� juta, ka smird, ka apkaltis ar netīrumiem no cietuma kameras, ka sīvi dvako baiļu un dusmu sviedri. Un vīrietis viņam aiz muguras arī oda, dzīvnieka stiprā smaka lauzās cauri smalkam lavandas tualetes ūdens aromam.

-�� Sega, D�eimijs sacīja. Viņa acis bija aizvērtas, seja mēnesgaismā saspringta. Ar vaigu jutu, cik tā asa, un es neko citu neredzēju kā vien akmens sienu acu priek�ā. Nebija nekā, kam pie�vērst domas� nekā, ko redzēt. Tāpēc turēju acis ciet un domāju par segu, kas spiedās man pie vaiga. Tas bija vienīgais, ko varēju just, izņemot sāpes� un viņu. Es� turējos pie tās.

-�� D�eimij! Ļauj man tevi apskaut. Es runāju klusi, cen�oties apvaldīt drudzi, kas traucās pa manām asinīm. Viņa tvēriens bija tik cie�s, ka man sāka tirpt rokas. Bet viņ� negribēja ļaut man tuvo�ties. Viņ� turēja mani pa gabalu tikpat noteikti, kā tvērās pie manis.

Pēk�ņi tiku atbrīvota, jo D�eimijs atrāvās un pievērsās mēness apspīdētajam logam. Viņ� stāvēja sasprindzis un nospriegots kā tikko iz�auta loka stiegra, bet balss skanēja rāmi:

-�� Nē. Tādā veidā es tevi neizmanto�u, zeltenīt. Tu tur neiemai�sīsies.

Spēru soli tuvāk, bet viņ� mani ar a�u kustību apturēja un no jauna pievērsa seju logam, mierīgs un neizteiksmīgs kā stikls, ku�ram raudzījās cauri.

-�� Ej gultā, zeltenīt. Atstāj uz brīdi mani vienu; tūlīt viss būs labi. Par mani nav jākreņķējas.

D�eimijs izpleta rokas, satvēra loga rāmi, aizsedzot ar savu augumu gaismu. Pleci no piepūles izspīlējās, un es redzēju, ka viņ� no visa spēka spie�as pret koka aplodām.

-�� Tas bija tikai sapnis. D�eks Rendels ir miris.

Beidzot biju aizmigusi, bet D�eimijs joprojām stāvēja pie loga un stīvi blenza mēness sejā. Ta�u, kad es rītausmā pamodos, viņ� gulēja, saritinājies loga sēdeklī, ietinies pledā un uz kājām, lai nenosaltu, uzklājis manu apmetni.

Kad sakustējos, viņ� pamodās un �ķita atkal normāls, kaitino�i jautrs kā jau no rīta. Bet es nakts notikumus nespēju aizmirst un pēc brokastīm atvēru savu zāļu lādi.

Sev par nepatīkamu pārsteigumu, atklāju, ka trūkst da�u zālī�u, kas būtu vajadzīgas, lai pagatavotu iecerēto miega dzērienu. Bet tad es atcerējos vīru, par kuru man bija stāstījusi Margerita. Zāļu tirgotājs Raimons de Varenes ielā. Viņa bija nosaukusi to par burvi. To vietu esot vērts redzēt. Nu labi. D�eimijs visu rīta cēlienu pava�dīs noliktavā. Manā rīcībā bija kariete ar ku�ieri; brauk�u paskatī�ties, kas tur ir.

Visā garumā gar divām veikala sienām stiepās tīri noberzta koka lete, aiz tās plaukti divu vīru augstumā no grīdas līdz pat griestiem. Da�iem bija stikla durvis, tās dro�i vien sargāja retākas un dārgākas vielas. Uz skapjaug�as izlaidu�ies gul�ņāja resni, zeltīti eņģeļi, pūta ragos, plivināja savas togas un vispār izskatījās tā, it kā būtu patērēju�i da�as no veikala precēm, kuru sastāvā ir alkohols.

-�� Raimona kungs? es pieklājīgi apvaicājos jaunai sievietei, kas stāvēja aiz letes.

-�� Maоtre Raimons, viņa izlaboja. Ne visai glīti ar piedurkni nobraukusi gar sarkano degunu, mei�a pamāja uz veikala otru galu, kur pa durvju aug�ējo daļu, kas bija atvērta, gāzās ļaunu vēsto�i brūngani dūmu mutuļi.

Vai Raimons bija burvis vai ne, telpu iekārtojums mudināja tā domāt. Dūmi cēlās no melna slānekļa pavarda un sagriezās māko�ņos zem zemajām, melnajām jumta sijām. Virs pavarda bija iekār�tota akmens plāksne, kuras izurbtajos caurumos bija saliktas stikla retortes, vara �pelikāni� metāla kannas ar gariem snīpjiem, no kuriem tasītēs pilēja aizdomīga paskata �ķidrums, un mazs, bet noderīgs destilējamais aparāts. Es piesardzīgi pao�ņāju gaisu. Cauri citiem spēcīgiem aromātiem, kas valdīja veikalā, no pavarda puses plūda izteikta reibino�a alkohola dvinga. Uz bufetes kārtīgi sarindotās tīrās pudeles pastiprināja manas sākotnējās aizdomas. Lai ko viņ� pārdot kā talismanus un burvju dziras, metrs Raimons acīmredzot piekopa ļoti ienesīgu biznesu, tirgojot augstas kvalitā�tes ķir�u brendiju.

Pats destilētājs bija pārliecies pāri pavardam un ar kruķi stūma atpakaļ kamīna mutē nejau�i izkritu�as ogles gabalus. Izdzirdējis

mani ienākam, viņ� izslējās un pagriezās, lai sasveicinātos, un apveltīja mani ar jauku smaidu.

-�� Labdien, es pieklājīgi saciju viņa galvvirsai. Iespaids, ka esi ienācis burvja midzeni, bija tik spēcīgs, ka es nebūtu brīnījusies, par atbildi saņemot kurkstienu.

Jo metrs Raimons stipri atgādināja lielu, labsirdīgu vardi. Kādu nieku vairāk par �etrām pēdām gar�, ar varenu krū�kurvi un līkām kājām, raupju, miklu ādu, kāda parasti ir radījumiem, kas mitinās purvā, un mazliet izvelbtām, draudzīgām, melnām acīm. Izņe�mot tādu sīkumu, ka viņ� nebija zaļ�, aptieķniekam trūka vienīgi kārpu.

-�� Madonna! viņ�, plati smaidīdams, iesaucās. Ko man būtu tas gods darīt jūsu labā? Pilnīgais zobu trūkums vēl vairāk pa�stiprināja līdzību ar vardi, un es kā apburta nespēju atraut no viņa acis.

-�� Madonna? Viņ� jautājo�i vērās manī.

Pēk�ņi apjēdzu, cik nepieklājīgi esmu blenzusi, un ko�i pie�tvīku, tad bez domā�anas iz�āvu:

-�� Es tikai prātoju, vai jūs kādreiz ir noskūpstījusi skaista, jauna meitene.

Kad viņ� sāka spalgi smieties, es nosarku vēl vairāk. Ar platu smaidu sejā viņ� atbildēja:

-�� Daudzas reizes, madonna. Bet, ak vai, tas nav līdzējis. Kā redzat. Kva-kva.

Mēs smējāmies līdz nespēkam, piesaistot veikala meitenes uz�manību, kas satraukta ieskatījās pāri durvju apak�ējai pusei. Metrs Raimons ar mājienu aizraidīja viņu projām, tad, klepodams un turēdams sānus, aizkliboja līdz logam, lai atvērtu svina rūtis un izlaistu mazliet dūmu.

-�� 0, tā ir labāk! viņ� sacīja, dziļi ieelpojot, kad telpā ieplūda aukstais pavasara gaiss. Tad pagriezās pret mani un atglauda garos, sudrabainos matus, kas sniedzās līdz pleciem. Nu, madonna. Tā kā esam sadraudzēju�ies, varbūt jūs pagaidīsiet, līdz es nokārto�u kādu lietu?

Joprojām piesarkusi, es uzreiz piekritu, un viņ� pagriezās pret pavarda plauktu, lejot destilējamā aparāta kannā �ķidrumu un vēl aizvien �agojoties no smiekliem. Izmantojot izdevību atjaunot ga�rīgo līdzsvaru, es staigāju pa telpu un aplūkoju pārsteidzo�o mantu klāstu.

Pie griestiem karājās diezgan liela izmēra krokodils, dro�i vien izbāznis. Es nespēju atraut skatienu no dzeltenajām vēdera zvī�ņām, cietām un spīdīgām kā presēts vasks.

-�� īsts, vai ne? es jautāju, apsē�oties pie saskrāpēta ozolkoka galda.

Metrs Raimons smaidīdams pavērsa skatienu aug�up.

-�� Mans crocodile? O, protams, madonna! Ieraugot to, kundes uzreiz izjūt pret mani lielāku paļāvību. Viņ� pamāja ar galvu uz plauktu, kas stiepās gar sienu acu augstumā. Uz tā rindā stā�vēja porcelāna trauciņi, rotāti ar zeltītiem vijumiem, uzgleznotām puķēm un dzīvniekiem, un katram bija piestiprināta ar smalkiem, melniem burtiem rakstīta etiķete. Uz trijiem trauciņiem, kas atra�dās man vistuvāk, uzraksts bija latīņu valodā, kuru es iztulkoju ar zināmām grūtībām, krokodila asinis, aknas un �ults, dro�i vien no tā pa�a zvēra, kuru tik draudīgi man virs galvas �ūpoja caur�vēj�, kas vilka no veikala galvenās telpas.

Es paņēmu vienu trauciņu, izvilku korķi un mazliet paostīju.

-�� Sinepes, es noteicu, saraucot degunu, un timiāns. Vistica�māk, valriekstu eļļā, bet ko jūs pielikāt, lai tās kļūtu tik riebīgas? Es sagāzu trauciņu, kritiski pētot stigro, melno �ķidrumu.

-�� Ak, tad jūsu deguns nav tikai smukumam, madonna! Plats smaids sadalīja krupja seju divās daļās, atklājot cietas, zilas sma�ganas.

-�� Melnais smāķis ir sapuvis ķirbja mīkstums, pieliecies tuvāk un pieklusinot balsi, viņ� man uzticēja savu noslēpumu. Un smaka� nu, atklāti sakot, tās ir asinis.

-�� Ne jau nu krokodila. Es pavērsu skatienu uz aug�u.

-�� Tāds cinisms tik jaunai sievietei. Raimons saskuma. Par laimi, dāmām un kungiem no galma ir paļāvīgāks raksturs, nevaru

gan teikt, ka paļau�anās ir pirmā ipa�iba, kas nāk prātā, iedomājo�ties par aristokrātiem. Nē, madonna, tās ir cūkas asinis. Jo cūkas ir daudz vieglāk dabūjamas nekā krokodili.

-�� Mm, jā, es piekritu. Tas zvērs jums noteikti maksāja krietnu kaudziti naudas.

-�� Par laimi, es to mantoju no iepriek�ējā īpa�nieka kopā ar lielu tiesu savu pa�reizējo krājumu. Man likās, ka maigo, melno acu dzīlēs saskatu vieglu neērtības dzirksti, bet pēdējā laikā pret jūtu izpausmēm biju kļuvusi pārlieku jūtīga, tāpēc es viesibās cītīgi vēroju viesu sejas, vai neredzē�u kādas sīkas norādes, kas varētu noderēt D�eimijam, pildot viņa uzdevumu.

Mazais, druknais aptieķnieks pieliecās vēl tuvāk, uzticīgi uzlie�kot plaukstu man uz rokas.

-�� Zinātāja, vai ne? viņ� sacīja. Man gan jāsaka, ka pēc tādas neizskatāties.

Pirmajā mirkli gribēju roku atraut, bet pieskāriens bija savādi mierino�s, bezpersonisks, ta�u negaidīti silts un glāsmains. Es pa�metu skatienu uz loga svina rūtīm, kuras apmaloja sarmas kārtiņa, un nodomāju, ka tas ir izskaidrojums; vīrie�a rokas, kurās nebija cimdu, bija siltas, ārkārtīgi neparasti jebkura cilvēka rokām �ajā gadalaikā.

-�� Tas pilnībā atkarīgs no tā, ko jūs saprotat ar vārdu �zinātāja�, es pa�taisni iebildu. Esmu dziedniece.

-�� Ā, dziedniece? Viņ� atkrita krēslā un ar interesi mani nopē�tīja. Jā, tā jau es domāju. Vai tomēr vēl kaut kas vairāk? Kā ar nākotnes pareģo�anu vai piebur�anu?

Jutu vieglus sirdsapziņas pārmetumus, atceroties dienas, ko mēs ar Mērtegu pavadījām ceļā, pa visu Skotijas kalnieni dzenot pēdas D�eimijam; toreiz mēs kā divi �igāni zīlējot un dziedot pel�nījām vakariņu tiesai.

-�� Nekā tamlīdzīga, es attraucu, viegli piesarkusi.

-�� Melot gan jūs neprotat, tas ir skaidrs. Viņ� uzjautrināts mani vēroja. �ēl gan. Tomēr kā es varu jums pakalpot, ma�donna?

Es paskaidroju savu vajadzību, un metrs Raimons klausoties zino�i māja ar galvu; biezie, sirmie mati sakrita uz priek�u pāri pleciem. Sava veikala svētnīcā viņ� nevalkāja parūku un arī nebija matus pūderējis. Tie bija atsukāti atpakaļ no augstās, platās pieres un taisni kā diegi ar strupiem galiem, it kā būtu apcirpti ar trulām �ķērēm, nokarājās līdz pleciem.

Ar metru Raimonu bija viegli sarunāties, un viņ� patie�ām ļoti labi pārzināja zālī�u un augu iedarbību. Viņ� nocēla no plaukta vai�rākas nelielas dozītes, kurās glabājās �ādas tādas drogas, izkratīja lapas sev saujā un saspieda, lai es varētu paostīt vai pagar�ot.

Mūsu sarunu pārtrauca skaļas balsis veikalā. Glīti ģērbies sulai�nis, pārliecies pāri letei, kaut ko teica mei�ai. Vai, pareizāk būtu teikt: viņ� mēģināja kaut ko pateikt. Sulaiņa vārgos centienus kaut ko bilst letes otrā pusē sagaidīja iznīcino�a vārdu bira provansie�u valodā. Tā bija pārāk piebārstīta idiomām, lai es to pilnībā saprastu, bet izteikumu vispārējo nozīmi es tomēr uztvēru. Kaut kas saistībā ar desām un kāpostiem, neviens vārds nebija patīkams.

Brīnījos par fran�u tieksmi piesaukt ēdienu, runājot faktiski par jebkuru tēmu, kad negaidīti ar blīk�ķi atvērās durvis. Veikalā iebrā�zās palīgspēki izkrāsotas un saposu�ās personas izskatā.

-�� Ā! izdvesa Raimons, pa manas rokas apak�u ar interesi vērodams drāmu, kas risinājās veikalā. Vikontese de Rambo.

-�� Jūs viņu pazīstat?

Meitene veikalā acīmredzot pazina, jo atmeta ar roku sulainim un atsprāga līdz skapim, kur glabājās caurejas līdzekļi.

-�� Jā, madonna. Raimons pamāja ar galvu. Viņa ir diezgan ekspansīva.

Es sapratu, ko viņ� ar to bija gribējis teikt, kad minētā dāma satvēra acīm redzamo strīda iemeslu mazu podiņu, kurā atradās kaut kāds marinēts augs, un ar ievērojamu spēku un precizitāti nomērķēja pa skapja stikla durvīm.

Stiklu �ķindoņa uzreiz noslāpēja balsu troksni. Vikontese pa�stiepa uz meitenes pusi garu, kaulainu pirkstu.

-�� Tu, viņa iebļāvās balsī, kas �ņirkstēja kā metāla skaidas,

-�� atnes man melno dziru! Tūlīt!

Meitene pavēra muti, lai iebilstu, bet, redzot, ka dāma meklē nākamo �ieroci�, aizvēra muti un metās uz dibensistabu.

Paredzēdams viņas parādī�anos, Raimons padevīgi pacēla roku virs galvas un, tiklidz meitene ienāca pa durvīm, iespieda viņai saujā kādu pudeli.

-�� Iedod viņai �o, viņ� teica, paraustot plecus. Iekams viņa nav vēl kaut ko sasitusi.

Kamēr meitene bikli devās atpakaļ, lai atdotu pudeli, Raimons, savilcis skābu seju, pievērsās man.

-�� Inde sāncensei, viņ� sacīja. Vismaz tā viņa domā.

-�� Ak tā? Es nobrīnījos. Un kas tas ir patiesībā? Krūklis?

Viņ� lūkojās manī priecīgā izbrīnā.

-Jūs gan savu lietu pieprotat, aptiekārs mani uzslavēja. Da�bas dotas dāvanas vai arī jūs kāds ir apmācījis? Nu, nav svarīgi. Viņ� pamāja ar platu plaukstu, it kā noraidot �o sarunu tematu.

-�� Jā, tie�i tā, krūklis. Sāncense rīt būs slima, acīm redzami mocī�sies, tādējādi apmierinot vikonteses alkas pēc atriebības, un pār�liecinās, ka pirkums bija labs, bet tad slimniece atlabs bez jebkāda kaitējuma savai veselibai un vikontese izveseļo�anos izskaidros ar to, ka iejaucies priesteris, vai ar burvestībām, kuras izpildījis kāds upura nolīgts riebējs.

-�� Mm� es novilku. Un kā ar jūsu veikalam nodarīto zaudē�jumu? Pievakares saules stari zaigoja uz letes sabiru�ajās stikla lauskās un vienīgajā ekijā, kuru dāma bija nometusi par samaksu.

Raimons pa�ūpoja plaukstu, kas kop� neatminami seniem lai�kiem liecināja, ka cilvēks izvairās no atbildes.

-�� Gan jau izlīdzināsies, viņ� rāmi atbildēja. Kad viņa nākammēnes nāks pēc zālēm, lai atbrīvotos no augļa, es viņai paprasī�u tik daudz, ka pietiks ne tikai jaunam stiklam, bet veseliem trijiem. Un viņa samaksās bez vārda runas. Metrs Raimons a�i pasmai�dīja, bet �oreiz smaidā nemanīja iepriek�ējo humora dzirksti. Zi�niet, tas ir tikai laika jautājums.

Pamanīju, ka melnās acis vērīgi pārslīd manam augumam. Vēl nekas nebija redzams, bet es ne�aubījos, ka viņ� zina.

-�� Un vai zāles, ko iedosiet vikontesei nākamajā mēnesī, palī�dzēs? es jautāju.

-�� Viss atkarīgs no laika, viņ� atkal atbildēja, noslēpumaini pie�ķiebis galvu. Ja laiks vēl ir mazs, tad viss būs labi. Bet pārāk ilgi gaidīt ir bīstami.

Viņa balsī ietvertais brīdinājums skanēja skaidri, un es viņam uzsmaidīju.

-�� Man tas nav vajadzīgs, es teicu. Tikai zinā�anai.

Aptiekārs atkal atslāba.

-�� Ā. Tā to nedomāju.

Riteņu rībē�ana uz ielas vēstīja, ka tur aiztraucas vikonteses zili sudrabotā kariete. Sulainis, kas stāvēja karietes aizmugurē, vici�nāja rokas un kliedza, un gājēji bija spiesti a�i meklēt patvērumu durvju ailās un �ķērsielās, lai tos nesabrauktu.

-�� A la lanterne1 , es pie sevis nomurmināju. Retas bija tās rei�zes, kad mans neparastais skatījums uz aktuālajiem notikumiem ļāva man izbaudīt tādu apmierinājumu, bet �is noteikti bija viens no tādiem brī�iem.

-�� Kam skanēs zvans, es izmetu piezīmi, pagrie�oties pret Raimonu. Tev.

Viņ� skatījās uz mani, nedaudz apjucis.

-�� Ak tā? Nu, katrā ziņā jūs teicāt, ka vēdera mīkstinā�anai iz�mantojat melno pātaini? Es izmantotu balto.

-�� Tie�ām? Kādēļ?

Un, vairs nepieminot zināmo vikontesi, mēs apsēdāmies, lai nokārtotu darījumu.

9 nodaļa Versaļas krā�ņums

Klusi aiz sevis aizvēru viesistabas durvis un brīdi nekustīgi stāvēju, līdz saņēmu drosmi. Lai nomierinātos, dziļi ieelpoju, bet vaļa skrim�ļu korsete cie�i aptvēra manu augumu, tādēļ izklausījās, ka es aiz�ņaugtu rīkli elsoju.

Kad to izdzirdēja D�eimijs, kur� visu uzmanību veltīja kaudzītei pavadzīmju, viņ� pacēla skatienu un sastinga plati ieplestām acīm. Mute pavērās, bet ārā nenāca ne skaņa.

-�� Kā tev patīk? Mazliet neveikli savākusi trēnu, es pagājos dziļāk istabā, kā �uvēja bija mācījusi, viegli �ūpodamās gurnos, lai izrādītu virssvārku plānā zīda ķīļveida ielaidumus.

D�eimijs aizvēra muti un vairākas reizes samirk�ķināja plakstus.

-�� Tā ir� ē� sarkana, vai ne? viņ� izmocīja.

-�� Diezgan. Precīzi sakot, Sang-du-Christ. Kristus asinis, �īs se�zonas modernākā krāsa, tā man vismaz lika noprast.

�Tādu, cienītā kundze, ne katra sieviete uzdrīkstētos vilkt mu�gurā,� bija apgalvojusi �uvēja, kurai runāt traucēja lūpās saņemtās kniepadatas. �Bet ar jūsu ādu! Dieva māte, visu nakti nevarēsiet atkauties no vīrie�iem, kas gribēs līst jums zem brun�iem.�

�Lai tikai pamēģina, es nomī�u viņiem pirkstus,� biju teikusi. Galu galā ne jau to es gribēju panākt. Bet tas, ka vēlējos būt pamanāma, ir tiesa. D�eimijs bija mani mudinājis pa�ūt kaut ko tādu, lai es izceltos pūlī. Acīmredzot karalis, par spīti rīta dūmakai, atcerējās D�eimiju no piedalī�anās Iever, un mēs bijām ielūgti Versaļā uz balli.

�Man vajag, lai vīri, kuriem turas nauda, mani pamana,� D�ei�mijs teica, kad kalām plānus. �Un, tā kā man pa�am nav ne augsta amata, ne varas, tad tas būs jāpanāk, liekot viņiem meklēt manu sabiedrību.� Viņ� smagi nopūtās, skatoties uz mani, jo savā vilnas naktstērpā noteikti neizskatījos pievilcīga.

�Un baidos, ka Parīzē tas nozīmē drusku iziet sabiedrībā; ja iespējams, jāparādās galmā. Viņi zinās, ka esmu skots; dabiski, ka vietējie prasīs man par princi �ārlzu un gribēs zināt, vai Skotija gaida Stjuartu atgrie�anos. Tad es varētu viņus neuzkrīto�i pārlieci�nāt, ka skoti maksātu krietni daudz, lai Stjuarti neatgrieztos, kaut arī man īsti nepatīk tā teikt.�

�Jā, labāk esi gan piesardzīgs,� piekritu. �Citādi nākamajā reizē, kad tu ieradīsies, �skaistais princis� uzrīdīs tev suņus.� Saskaņā ar savu ieceri pārzināt �ārlza plānus D�eimijs katru nedēļu pildīja savu pienākumu un ieradās nelielajā Monmartras namā.

D�eimijs īsi pasmaidīja.

�Kā tad. Nu, kas attiecas uz Viņa Augstību un jakobītu atbalstī�tājiem, esmu uzticams cīnītājs par Stjuartu lietu. Un tikām, kamēr �ārlzs Stjuarts netiek pieņemts galmā, bet es tieku, iespēja, ka viņ� uzzina, ko es tur runāju, nav liela. Jakobīti Parīzē parasti turas kopā. Vispirms jau tādēļ, ka viņiem pietrūkst naudas, lai apgrozītos modīgajās aprindās. Bet mums, pateicoties D�eredam, netrūkst.�

D�ereds bija piekritis (bet pavisam citu iemeslu dēļ) D�eimija izteiktajam piedāvājumam papla�ināt vīntirgotāja darījumu viesu loku, lai fran�u aristokrāti un bagātu baņķieru ģimeņu galvas iestai�gātu taciņu līdz mūsu namdurvīm, te viņus pavedinātu un pievili�nātu ar Reinas vīnu, interesantām sarunām, patīkamu izklaidi un lielu daudzumu vecā labā skotu viskija, kuru pēdējās divās nedēļās Mērtegs veda pāri Laman�am un pa zemesceļiem nogādāja mūsu pagrabos.

�Zini, viņus pievelk vienalga kāda izklaide,� D�eimijs bija sacī�jis, skicējot plānus uz lapas, kurai vienā pusē bija dzejolis par piedauzīgu dēku starp grāfu Seviņī un lauksaimniecības ministra sievu. �Augstmaņiem rūp tikai āri�ķības. Tātad jau no pa�a sākuma

mums jāliek viņiem priek�ā kaut kas tāds, uz ko būtu vērts skatī�ties.�

Sprie�ot pēc D�eimija apstulbu�ās sejas, man bija izdevies. Es paspēru da�us soļus līganā gaitā, �ūpojot platos virssvārkus kā zvanu.

-�� Nav slikti, vai ne? es jautāju. Katrā ziņā ļoti pamanāmi.

Beidzot D�eimijs atguva runas spējas.

-�� Pamanāmi? viņ� noķērca. Pamanāmi? Ak kungs, es redzu katru tavu miesas collu līdz tre�ajai ribai!

Es palūkojos lejup.

-�� Nē, neredzi vis. Zem me�ģīnēm neesmu es, tā ir balta zīda odere.

-�� Kā tad, tā izskatās pēc tevis! Viņ� pienāca tuvāk, pieliecās, lai izpētītu kleitas ņiebura daļu. Tad ielūkojās aiz izgriezuma.

-�� Jēziņ, es redzu tavu nabu! Tu ta�u nedomā tāda iet sabied�rībā!

Par to es sacēlu spuras. Pati biju mazliet nervozējusi par �o kleitu, kas gandrīz neko neslēpa, kaut arī �uvēja bija rādījusi man modeļus, kas tobrīd bija modē. Bet D�eimija izturē�anās spieda man aizstāvēties, tāpēc es kļuvu dumpīga.

-�� Tii teici, ka man jābūt pamanāmai, es atgādināju. Un �is nav absolūti nekas, ja salīdzina ar galma jaunāko modi. Tici man, es bū�u pati pieticība blakus de Periņona kundzei un hercogienei Ruānai. Es iespiedu rokas sānos un salti noskatīju vīru. Bet var�būt tu gribi, lai es parādos galmā savā zaļajā samta kleitā?

D�eimijs novērsa acis no mana dekoltē un saknieba lūpas.

-�� Mphm, viņ� izspieda un izskatījās ārkārtīgi skotisks.

Gribēdama izlīdzināt ķildu, es piegāju tuvāk un uzlika roku

viņam uz elkoņa.

-�� Nu beidz, es sacīju. Tu ta�u esi bijis galmā; tu zini, kā dāmas ģērbjas. Tu zini, ka �is tērps salīdzinājumā ar tiem standar�tiem ir nieks.

Viņ� mani vēlreiz noskatīja un, nedaudz sakaunējies, pasmai�dīja.

-�� Nūjā, viņ� piekrita. Nūjā, tiesa. Tikai tas ir� nu, tu esi mana sieva, Armaliet. Es negribu, lai citi vīrie�i blen� uz tevi tā, kā es savulaik uz �īm dāmām.

Sāku smieties, apķēros viņam ap kaklu, pievilku tuvāk un no�skūpstīju. Viņ� apskāva manu vidukli un ar īk�ķi neapzināti glāstīja slideno sarkano zīdu vietā, kur tas cie�i piekļāvās manam augu�mam. Rokas slīdēja uz aug�u pa gludo audumu, līdz pārslīdēja manam sprandam. Otra roka satvēra manu apaļo krūti, kas kārdi�no�i iekārojama zem plānā zīda izvēlās virs korsetes cie�ā tvēriena. Beidzot viņ� to palaida vaļā un, �aubās galvu grozīdams, izslējās.

-�� Laikam jau tev vajadzēs vilkt to mugurā, Armaliet, bet, Dieva dēļ, esi uzmanīga.

-�� Uzmanīga? No kā man jāuzmanās?

Viņa lūpas sa�ķiebās skumīgā smaidā.

-�� Ak kungs, sieviete, tev laikam nav ne jausmas, kā tu �ajā kleitā izskaties? Man uz vietas gribas tevi izvarot. Un tie sasodītie var�ēdāji nav tik savaldīgi kā es. Viņ� viegli sarauca pieri. Tu nevari� aug�ā mazliet piesegties? Lielā plauksta nenoteikti noplivinājās apmēram ar rubīna bro�u piespraustā �abo līmenī.

-�� Ar� ri�ām vai kaut ko tādu? Ar lakatiņu?

-�� Vīrie�iem nav nekādas nojēgas par modi. Bet neraizējies. �uvēja saka: tādam nolūkam paredzēts vēdeklis. �estā, kura no�slīpē�anai līdz pilnībai man vajadzēja piecpadsmit minūtes, es at�vēru ar kleitai pieskaņotām me�ģīnēm apdarinātu vēdekli un val�dzino�i vilnīju to pret krūtīm.

Par �o izrādi D�eimijs domīgi samirk�ķināja acis, tad pagriezās un izņēma no skapja manu apmetni.

-�� Esi tik laba, Armaliet, viņ� piebilda, uzliekot smago samta apmetni man uz pleciem. Paņem lielāku vēdekli.

Ja runā par uzmanības piesaistī�anu, kleita izpelnījās nedalītu atzinību. Ja runā par tās ietekmi uz D�eimija asinsspiedienu, tad to var vērtēt da�ādi.

Viņ� sargādams neatkāpās no manis ne soli un apveltīja ar zvē�rīgu skatienu ikvienu vīrieti, kur� palūkojās manā virzienā, līdz no zāles otras malas mūs ieraudzīja Annelīze de Marijaka un, glīto seju savilkusi laipnā smaidā, peldēja uz mūsu pusi. Jutu, ka smaids manā sejā sastingst. Annelīze de Marijaka bija D�eimija kā viņ� teica �paziņa� no tā laika, kad viņ� Parīzē bija iepriek�ējo reizi. Viņa bija ari skaista, �armanta un trausla.

-�� Mori petit sauvage!' viņa sveicināja D�eimiju. Te ir kāds cilvēks, ar kuru tev noteikti jāiepazīstas. Patiesību sakot, vairāki. Viņa pie�ķieba galvu kā porcelāna lelle un norādīja uz bariņu vī�rie�u, kas pulcējās ap �aha galdiņu stūrī un karsti strīdējās. Es pazinu Orleānas hercogu un ievērojamo baņķieri �erāru Gobelinu. Tātad ietekmīgi ļaudis.

-�� Nāc un uzspēlē ar viņiem �ahu, Annelīze aicināja, ar trauslo kā taurenītis roku satvērusi mana vīra elkoni. Tur tu varēsi iepa�zīties ar Viņa Majestāti, protams, nedaudz vēlāk.

Karali gaidīja parādāmies pēc vakariņām, kurās viņ� �obrīd pie�dalījās, apmēram pāris stundu laikā. Pa to laiku viesi staigāja �urpu turpu, sarunājās, apbrīnoja gleznas pie sienām, flirtēja, slēpjoties aiz vēdekļiem, ēda saldumus un kūciņas, dzēra vīnu un ar pus�līdz piedienīgiem intervāliem nozuda aiz aizkariem savādos, nelie�los alkovos. Tie bija meistarīgi izveidoti istabu paneļos, gandrīz nemanāmi, ja vien nepiegāja tik tuvu, ka varēja dzirdēt skaņas, kas plūda no turienes.

D�eimijs svārstījās, un Annelīze parāva viņu stiprāk.

-�� Nāc! viņa sauca. Par savu dāmu nebaidies� viņa uzmeta atzinīgu skatienu manai kleitai, �ilgi viņa viena nepaliks.

-�� Par to jau es baidos, D�eimijs pie sevis noburk�ķēja. Labi, tikai īsu brīdi. Viņ� uz mirkli atbrīvojās no Annelīzes tvēriena un pieliecās man pie auss.

-Ja es, Armaliet, atradī�u tevi kādā no tiem alkoviem, tad vīrie�tis, ar kuru būsi kopā, būs pagalam. Un, kas attiecas uz tevi� Rokas neapzināti pieskārās zobena jostai.

-�� Nē, to tu nedarīsi, es sacīju. Tu zvērēji pie sava dun�a, ka nekad mani vairs nepērsi. Cik tad vērts būs Svētais tērauds, ko?

Negribīgs smaids pavilka uz aug�u vienu lūpu kaktiņu.

-�� Nē, es tevi nesitī�u, lai cik ļoti gribētos.

-�� Labi. Ko tad tu taisies darīt? es viņu ķircināju.

-�� Gan jau kaut ko izdomā�u, viņ� diezgan nopietni atbildēja.

-�� Vēl nezinu, bet tev tas nepatiks.

Un, vēl beidzamo reizi aplaidis apkārt niknu skatienu un privātīpa�nieciski saspiedis manu plecu, viņ� ļāva Annelīzei vest sevi projām; izskatījās, ka mazs, bet sparīgs velkonis velk aiz sevis bar�u, kas nevēlas kustēties.

Annelīzei izrādījās taisnība. Tiklīdz D�eimija niknais skatiens vairs nestājās nevienam ceļā, galma kungi salidoja ap mani kā papagaiļu bars uz zemeņu ogu.

Manu roku vairākkārt skūpstīja un ilgsto�i turēja, man tika teikti desmitiem puķainu komplimentu, un nebeidzamā straumē man tika piegādāti ar gar�vielām bagātināta vīna kausi. Apmēram pusstundu pēc uzlidojuma sākuma jutu, ka sāp kājas. Un ari seja no smaidī�anas. Un roka no vēdekļa kustinā�anas.

Man nācās ar pateicību atzīt D�eimija nepiekāp�anos jautājumā par vēdekli. Padodoties viņa prātīgumam, biju paņēmusi līdzi lie�lāko, kāds man bija, pēdu garu milzeni, apgleznotu ar dzīvniekiem, kas laikam bija skotu brie�i, kuri lec pāri vir�iem. Māksliniecisko izpildījumu D�eimijs novērtēja kritiski, bet izmēru atzinīgi. Gra�ciozi vēdinādama projām dedzīga, violetā tērpta jaunekļa uzmanī�bas pierādījumus, es neuzkrīto�i izpletu vēdekli sev zem zoda, lai uztvertu drupa�as, kad knibinājos ap grauzdiņu ar lasi.

Un ne tikai maizes druskas. Lai ari D�eimijs no sava novēro��anas punkta kādu pēdu virs manis bija apgalvojis, ka var redzēt manu nabu, tā tomēr lielā mērā bija pasargāta no cie�ākas fran�u galminieku izpētes, jo vairums no tiem bija īsāki par mani. Lai gan�

Biju bie�i ieritinājusies pie D�eimija krūtīm, mans deguns ērti ietilpa mazajā bedrītē pie viņa kakla pamatnes. Da�i no īsākajām

un dro�ākajām dvēselēm manu apbrīnotāju vidū likās tiecamies izbaudīt kaut ko līdzīgu, un es tiku pastāvīgi nodarbināta, vilnījot vēdekli tik stipri, ka viņiem plīvoja mati, un, ja ar to vēl nepietika, lai viņus atvēsinātu, sparīgi aizvēru vēdekli un eleganti papliķēju pa galvvirsu.

Ievērojamu atvieglojumu man sagādāja pie durvīm stāvo�ais sulainis, kas saslējās un noskandēja:

-�� Sa Majestй, Le Roi Louis!1

Lai ari karalis cēlās rītausmā, uzplauka viņ� acīmredzot vakarā. Nebūdams neko daudz garāks par manām piecām pēdām se�ām collām, Luijs ienāca stalti izslējies, kas raksturīgi krietni garāka auguma cilvēkam, skatīdamies pa labi un pa kreisi un augstsirdīgi pieņemdams pavalstnieku klanī�anos.

Nu, es nodomāju, nopētot Luiju, �is krietni vairāk atbilst ma�niem priek�statiem par to, kādam karalim vajadzētu izskatīties. Ne īpa�i skaists, bet izturas tā, it kā būtu skaists; �o iespaidu radīja ne vien monarha krā�ņais ietērps, bet ari apkārtējo izturē�anās. Viņam galvā bija neredzēti moderna parūka ar atpakaļ atķemmētiem ma�tiem, mugurā samta svārki, viscaur iz�ūti ar simtiem frivolu zīda tauriņu. Svārkiem vidū bija �ķēlums, lai varētu redzēt vesti no jutekliska krēmkrāsas zīda ar dimanta pogām, kas bija saskaņotas ar platajām, tauriņu formā veidotajām kurpju sprādzēm.

Tum�ās, zem nokareniem plakstiņiem paslēpu�ās acis pārslīdēja ļau�u drūzmai, bet augstprātīgais Burbonu deguns bija savilkts, it kā viņ� o�ņātu kaut ko interesantu.

D�eimijs bija ģērbies kūtos un pledā, un arī svārkos ar iestīvinātu dzeltena zīda vesti, viņa ugunīgie mati brīvi slīga pār pleciem, un tikai vienā pusē pēc senas skotu para�as bija sapīta maza bizīte, kas pilnīgi noteikti �eit iederējās. Vismaz es domāju, ka D�eimijs bija tas, kur� piesaistīja karaļa uzmanību, jo Le Roi Louis uzkrīto�i mainīja virzienu, pagriezās pret mums, �ķeļot priek�ā stāvo�o pūli kā Sarkanās jūras viļņus. Viņam cie�i kā laiva ķīļūdenī sekoja de Latūra kundze, kuru pazinu no iepriek�ējām viesībām.

Sarkano kleitu biju piemirsusi; Viņa Majestāte apstājās tie�i man priek�ā un pārspīlēti, roku piespiedis pie vēdera, paklanījās.

-�� Chиre Madame! viņ� sacīja. Mēs esam sajūsmā!

Dzirdēju, ka D�eimijs dziļi ievelk elpu, tad pasper soli uz

priek�u un palokās karalim.

-�� Vai drīkstu stādīt priek�ā savu sievu, Jūsu Majestāte, Broktūrekas kundze. Viņ� iztaisnojās un atkāpās. D�eimija pirkstu a�o kustību piesaistīta, es mirkli neizpratnē raudzījos viņā, tad sapratu, ka viņ� signalizē, lai izdaru reveransu.

Es automātiski pakniksēju, ar grūtībām turot acis pievērstas grī�dai un prātojot, kur skatīties, kad atkal iztaisno�os. Luijam aiz muguras stāvēja Nele de Laturellas kundze un ar viegli garlaikotu sejas izteiksmi vēroja iepazīstinā�anu. Ļaudis melsa, ka Nele esot karaļa �ībrī�a favorīte. Viņa atbilsto�i jaunākajām modes tenden�cēm bija ģērbusies kleitā, kuras izgriezums bija zem krūtīm, aiz�stāts ar nelielu gabaliņu tilla, kas nepārprotami pildīja rotājuma funkciju, jo nekādi nederēja ne siltumam, ne apsegam.

Ta�u ne jau tērps vai skats, ko tas atklāja, mani satricināja. Neies krūtis, kas bija gan saprātīga izmēra, gan patīkamu proporciju, ar lielām brūnganām areolām, bija vēl izgreznotas ar krū�u rotām, kas lika to ietvariem nobālēt savā nenozīmībā. Dimantiem apbērtu gulbju pāris ar rubīna acīm stiepa viens otram pretī kaklus, bīstami �ūpojoties savās zelta stīpu laktās. Meistara darbs bija izcils, un materiāli satrieco�i, bet fakts, ka katra zelta stīpa gāja cauri kat�ram krū�u galiņam, tuvināja mani ģībonim. Pa�i galiņi bija diezgan nopietni pārveidoti, bet �o faktu noslēpa liela pērle smalkā zelta ķēdītē, kas karājās abos galvenās stīpas galos.

Es iztaisnojos pietvīku�u seju un klepodama, tāpēc man izde�vās aizbildināties, pieklājīgi kāsējot mutautiņā un kāpjoties atpa�kaļ. Jutu, ka man kāds stāv aiz muguras, un nobremzēju laikā, lai neietriekos D�eimijā, kas, nelikdamies ne zinis par smalkjūtību, bez mazākās izlik�anās kā aizdomājies vēroja karaļa mīļāko.

-�� Viņa stāstījusi Marijai d�Arbanvilai, ka metrs Raimons viņai tās izdūris, es klusi no�ukstēju. Skatiens kā apburts nepakustējās ne par mata tiesu.

-�� Vai man arī pieteikties uz �ādu procedūru? es jautāju.

-�� Dro�i vien viņ� to izdarītu, ja es iedotu ķimeņu dzēriena recepti.

Beidzot D�eimijs pavērās manī no aug�as. Saņēmis elkoni, viņ� bīdīja mani uz alkovu, kur bija izliktas uzkodas.

-�� Ja tu tikai vēlreiz runāsi ar metru Raimonu, viņ� �ukstēja, gandrīz neatverot muti, es pats tās izcaurumo�u� ar zobiem.

Tikmēr karalis bija lēnā solī nonācis līdz Apollona salonam; tuk�o vietu, kas palika viņam aiz muguras, ātri aizpildīja tie, kas nāca no ēdamistabas. Redzēdama, ka D�eimijs iegrimis sarunā ar turīgas kuģu īpa�nieku dzimtas galvu �enē kungu, es neuzkrīto�i lūkojos pēc vietas, kur uz brīdi varētu noaut kurpes.

Turpat tuvumā atradās viens no alkoviem, un, cik varēja spriest, tobrīd tas bija tuk�s. Aizsūtīju kādu aizkavēju�os pielūdzēju, lai atnes vēl vīnu, un tad, a�i aplaidusi skatienu apkārt, ieslīdēju alkovā.

Tā mēbelējums dīvāns, neliels galdiņ� un pāris krēslu, uz ku�riem ērtāk novietot drēbes nekā sēdēt, deva mājienu par �ī patvē�ruma nolūkiem, es nosodo�i nodomāju. Tomēr es apsēdos, nomaucu kurpes un ar atvieglojuma nopūtu uzliku kājas uz otra krēsla.

Man aiz muguras, slīdot pa stieni, klusi no�ķindēja aizkaru riņķi, un tas vēstīja, ka mana nozu�ana galu galā nav palikusi nepamanīta.

-�� Kundze! Beidzot mēs esam vieni!

-�� Jā, diem�ēl, es nopūtos. Viens no neskaitāmajiem grāfiem, es nodomāju. 0 nē, �is ir vikonts, kāds viesību sākumā bija man stādījis viņu priek�ā kā vikontu de Rambo. Viens no mazajiem vīri�ņiem. �ķiet, es atcerējos, kā viņa krellēm līdzīgās acis, apbrīnā mir�dzot, vērās aug�up uz mani no vēdekļa malas.

Velti ne�ķiezdams laiku, pielūdzējs veikli apmetās uz otra krēsla un iecēla manas kājas sev klēpī. Un manus zīda zeķēs autos kāju pirkstus dedzīgi iespieda sev kājstarpē.

-�� Ak, ma petiteP Cik smalki pirkstiņi! Jūsu skaistums laupa man prātu!

Nodomāju, ka tas laikam ir tiesa, ja viņ� patiesi tic, ka manas pēdas var dēvēt par trauslām. Pacēlis vienu kāju pie mutes, viņ� ar lūpām knibināja manus pirkstus.

-�� C�est un cochon qui vit dans la ville, c�est un cochon qui vit�1

Es izrāvu kāju viņam no rokām un steig�us piecēlos, mani gan

stipri kavēja kuplie apak�svārki.

-�� Runājot par cochons, kas dzīvo pilsētā, es diezgan nervozi sacīju, �aubos, vai mans vīrs būtu ļoti priecīgs, ja atrastu jūs �eit.

-�� Jūsu vīrs? Phē! Vikonts ar gaisīgu rokas mājienu noraidīja domu par D�eimiju. Viņ� noteikti kādu laiku būs aizņemts, par to esmu dro�s. Un, kamēr run�a nav mājās� nāc pie manis, ma petite souris2 ; ļauj paklausīties, kā tu pīksti.

Laikam jau vēlēdamies stiprināties pirms cīņas, vikonts izvilka no kabatas emaljētu tabakdozīti, veikli uz plaukstas virspuses izvietoja rindiņā tum�us graudiņus un viegli nobrauca gar nāsīm.

Tad dziļi ievilka elpu, acīm gaidī�anas priekā kvēlojot, un strauji atgāza galvu, kad aizkars, vara riņķiem �ķindot, pēk�ņi tika atrauts vaļā. Iebrukums novērsa vikonta uzmanību, un viņ� spēcīgi ie�ķau�dīja man krūtīs.

Es iekliedzos.

-�� Pretekli tāds! Ar sakļauto vēdekli iesitu kavalierim pa seju.

Vikonts, asaru pilnām acīm, atstreipuļoja atpakaļ. Viņ� paklupa

pār manām �etrdesmitā izmēra kurpēm, kas mētājās uz grīdas, un uz galvas iekrita uz sliek�ņa stāvo�ā D�eimija rokās.

-�� Nu, zināmā mērā tev tomēr izdevās piesaistīt uzmanību, es beidzot sacīju.

-�� He! D�eimijs nosprauslojās. Tas salaud3 var priecāties, ka es viņam nenorāvu galvu un neliku pa�am to apēst.

1 �is sivēntiņ� dzīvo pilsētā, un �is sivēntiņ� dzīvo� (Fran�u vai.)

2 Mana mazā pelīte. (Fran�u vai.)

3 Izvirtulis. (Fran�u vai.)

-�� Tas būtu bijis ļoti saisto�s skats, es vēsi piekritu. Ta�u izmērcē�ana strūklakā bija gandrīz tikpat laba.

D�eimijs pacēla galvu, nepatikas izteiksmi sejā nevil�us bija no�mainījis smaids.

-�� Nūjā. Galu galā es viņu nenoslīcināju.

D�eimijs atkal nosprauslojās. Viņ� stāvēja dzīvojamā istabā, kas piederējās nelieliem pils appartement, kur karalis, kad pēdīgi pār�stāja smieties, bija mūs ievietojis, uzstājot, ka mēs �onakt nedrīks�tam doties atpakaļ uz Parīzi.

�Kā nekā, mon chevalier," viņ� bija sacījis, noskatīdams D�ei�mija lielo augumu, no kura uz terases pilēja ūdens, �mums ārkār�tīgi nepatiktu, ja jūs saaukstētos. Esmu pārliecināts, ka tādā gadī�jumā galmam tiktu laupīta lieliska iespēja izklaidēties un cienītā kundze man nekad to nepiedotu. Vai ne, mīļā?� Luijs pastiepa roku un rotaļīgi ieknieba de Laturellas kundzei krūtsgaliņā.

Karaļa mīļākā izskatījās mazliet aizkaitināta, bet padevīgi pa�smaidīja. Ta�u es pamanīju, ka tad, kad valdnieka uzmanība pie�vērsās kaut kam citam, viņas skatiens kavējās pie D�eimija. Nu, man vajadzēja atzīt, ka viņ� izskatījās visai iespaidīgs, kad tā stā�vēja lāpu gaismā, drēbēs, kuras bija pielipu�as miesai un no kurām pilēja ūdens. Tas nenozīmēja, ka man patika viņas skatiens.

D�eimijs novilka izmirku�o kreklu un nometa to slapjā kaudzē uz gridas. Bez krekla viņ� izskatījās vēl labāk.

-�� Kas attiecas uz tevi, viņ� pievērsa man draudīgu skatienu,

-�� vai es tev neteicu, lai turies tālāk no tiem alkoviem?

-Jā. �Bet citādi, Linkolna kundze, kā jums patika izrāde?� es pieklājīgi apvaicājos.

-�� Ko? D�eimijs raudzījās manī tā, it kā es uz līdzenas vietas būtu sajukusi prātā.

-�� Neko. Tu to nevari zināt. Es tikai gribēju teikt: vai tu pirms savu laulības tiesību aizstāvē�anas iepazinies ar kādu noderīgu cil�vēku?

Viņ� sparīgi berza matus ar dvieli, ko bija paņēmis no mazgā�jamā galdiņa.

-�� Nu kā tad. Izspēlēju vienu �aha partiju ar Divernē kungu. Sakāvu un sakaitināju.

-�� Oho, izklausās daudzsolo�i. Un kas Divernē kungs tāds ir?

D�eimijs smaidīdams pasvieda man dvieli.

-�� Francijas finan�u ministrs, Armaliet.

-�� Oho. Vai esi apmierināts, ka sakaitināji viņu?

-�� Viņ� dusmojās uz sevi par to, ka zaudēja, Armaliet, D�ei�mijs paskaidroja. Tagad viņ� neliksies mierā, iekams nebūs mani uzveicis. Svētdien viņ� nāks pie mums uz mājām uzspēlēt.

-�� O, esi labi pastrādājis! Es neskopojos ar uzslavu. Un spē�lējot tu varēsi viņu pārliecināt, ka Stjuartu izredzes ir ārkārtīgi drū�mas, un iestāstīt, ka Luijs, kaut ari asinsradinieks, nevēlas viņiem palīdzēt finansiāli.

D�eimijs piekrīto�i palocīja galvu, ar abām rokām atglau�ot slapjos matus. Uguns vēl nebija iekurta, un viņ� viegli nodrebinā�jās.

-�� Kur tu iemācījies spēlēt �ahu? es ziņkāri pajautāju. Nemaz nezināju, ka tu to proti.

-�� Kolams Makenzijs iemācīja, viņ� atbildēja. Kad se�padsmit gadu vecumā dzīvoju Leohas pili. Man bija skolotāji fran�u, vācu valodā, matemātikā un tamlīdzīgi, bet katru vakaru man bij jāiet aug�ā pie Kolama stundu spēlēt �ahu. Ne jau vienmēr viņam vaja�dzēja stundu, lai mani sasistu lupatās, D�eimijs skumīgi piebilda.

-�� Nav brīnums, ka tu spēlē labi, es teicu. D�eimija tēvocis Kolams bija kritis par upuri slimībai, kas gandrīz pilnībā bija laupī�jusi viņam spēju kustēties; to �is vīrietis kompensēja ar prātu, kas atstātu kaunā pat Makjavelli.

D�eimijs piecēlās un, samiegtām acīm skatoties uz mani, at�sprādzēja zobena jostu.

-�� Nedomā, ka nezinu, kas tev padomā, Armaliet. Maini sarunas tematu un glaimo kā kurtizāne. Vai es tevi nebrīdināju no tiem alkoviem?

-�� Tu teici, ka nesitīsi mani, es atgādināju, dro�s paliek dro�s iesē�oties krēslā dziļāk.

Kārtējo reizi nosprauslojies, viņ� nosvieda zobenu uz kumodes un kiltus pievienoja slapjajam kreklam.

-�� Vai es izskatos pēc tāda, kas spētu sist grūtu sievieti? viņ� skarbi noprasīja.

Es �aubīdamās paskatījos uz viņu. Pilnīgi kails, mati nokarājās slapjās pinkās, un uz miesas vēl redzamas baltās rētas viņ� izska�tījās kā tikko no kuģa nolēcis vikings, kura prātu nodarbina tikai izvaro�ana un laupī�ana.

-�� Atklāti sakot, tu izskaties tā, it kā būtu spējīgs uz visu, es neminstinoties spēru ārā. Ja runājam par alkoviem, jā, tu mani brīdināji. Laikam jau man vajadzēja iziet ārā un tur novilkt kurpes, bet kā es varēju zināt, ka tas idiots vilksies man pakaļ un sāks gramstīties gar kājām? Un, ja tu nedomā mani pērt, ko tad esi no�lēmis? Es iekrampējos krēsla roku balstos.

Viņ� atgūlās gultā un uzsmaidīja man.

-�� Velc nost to padauzas kleitu, Armaliet, un nāc gultā!

-�� Kāpēc?

-�� Nu, es varētu tev sadot sukas vai izmērcēt strūklakā. D�ei�mijs paraustīja plecus. Gribēju tevi briesmīgi sabārt, bet baidos, ka nevarē�u tik ilgi noturēt vaļā acis. Viņ� plati no�āvājās, tad samirk�ķināja plakstus un atkal pasmaidīja. Atgādini, lai es to izdaru no rīta, labi?

-�� Tev ta�u ir labāk, vai ne? D�eimija tum�zilās acis apēnoja bailes. Vai tas ir pareizi, ka tev tik briesmīgi jāvemj, Ārmaliet?

Atgrūdu matus no sasvīdu�ajiem deniņiem un ar mitru dvieli noslaucīju seju.

-�� Nezinu, vai tas ir pareizi, vārgi izdvesu, bet vismaz esmu pārliecināta, ka tas ir normāli. Da�ām sievietēm ir nelabi visu laiku. �ajā brīdī tā nebija patīkama doma.

D�eimijs paskatījās nevis ko�i izkrāsotajā pulkstenī uz galda, bet, kā parasti, pa logu uz sauli.

-�� Vai tu, Armaliet, jūties gana labi, lai ietu lejā brokastis, vai ari likt istabenei uznest tev kaut ko uz paplātes?

-�� Nē. Tagad man ir tīri labi. Un tā bija taisnība. Rīta nelabums bija dīvaina parādība: kad ne�ēlīgi sliktā dū�a bija dabūjusi izrī�koties ar mani pēc patikas, pēc maza brītiņa es jau jutos pavisam labi. Tikai izskalo�u muti.

Kad es, pārliekusies pāri bļodai, mazgāju seju ar vēsu ūdeni, pie appartement durvīm kāds piegrabināja. Dro�i vien kalps, kur� tika aizsūtīts uz mūsu Parīzes māju pēc tīrām drēbēm, es nodomāju.

Ta�u, man par pārsteigumu, kāds galminieks atnesa rakstisku ielūgumu uz pusdienām.

-�� odien Viņa Majestāte ietur maltīti kopā ar kādu angļu augst�mani, galminieks paskaidroja, kur� nesen ieradies Parīzē. Viņa Majestāte uzaicinājis uz pusdienām vairākus ievērojamus angļu tir�gotājus no pilsētas, lai Viņa Gai�ībai hercogam būtu tautie�u sa�biedrība. Kāds ieminējās Viņa Majestātei, ka jūsu sievas kundze ir angļu dāma un tādēļ viņa jāielūdz.

-�� Labi, D�eimijs sacīja, uzmetis man a�u skatienu. Varat pateikt Viņa Majestātei, ka jutīsimies pagodināti.

Drīz pēc tam ieradās Mērtegs, kā vienmēr skābu ģīmi, ar lielu paunu tīru drēbju un manu zāļu lādi, kuru arī biju lūgusi atgā�dāt. D�eimijs ieveda viņu dzīvojamā istabā, lai dotu rīkojumus par darāmajiem dienas darbiem, bet es tikmēr steig�us cīnījos ar savu tīro kleitu, pirmo reizi no�ēlojot, ka esmu atteikusies no personī�gās istabenes pakalpojumiem. Mani mati jau pēc dabas bija nepa�kļāvīgi, un pēc gulē�anas cie�ā apskāvienā ar lielu, mitru skotu tie nebija kļuvu�i glītāki; nepakļāvīgas pinkas spurojās uz visām pusēm, pretojoties jebkuriem mēģinājumiem savaldīt tās ar suku un ķemmi.

Pēdīgi es iznācu no istabas, piepūlē sasarkusi un dusmīga, to�mēr mati kaut cik bija savesti kārtībā. D�eimijs, ieraudzījis mani, kaut ko nomurmināja par e�iem, bet pretī saņēma svilino�u ska�tienu, un tik daudz prāta viņam acīmredzot pietika, lai klusētu.

Pastaiga pils dārzos starp puķu dobēm un strūklakām man palī�dzēja puslīdz atgūt līdzsvaru. Vairums koku vēl bija kaili, bet diena

marta beigām bija iegadījusies neparasti silta, un zaros briesto��ie pumpuri smar�oja svaigi un spēcīgi. Gandrīz varēja sajust, kā sula kūsā slaidajās kastaņās un papelēs, kas auga celiņu malās un apēnoja simtiem balta marmora statuju.

Es apstājos pie skulptūras, kurā bija attēlots vīrietis, līdz viduk�lim paslēpies auduma drapērijās, ar vīnogām matos un flautu pie lūpām. Liela kaza ar zīdainu spalvu izsalkusi skrubināja vīnogas, kas bagātīgi slīga no auduma marmora krokām.

-�� Kas tas ir? es jautāju. Vai Pāns?

D�eimijs smaidīdams papurināja galvu. Viņ� bija ģērbies savos vecajos kiltos un apvalkātajos, toties ērtajos svārkos, bet manās acīs viņ� izskatījās daudz labāk nekā grezni ģērbtie galminieki, kas �alodami nelielos bariņos gāja mums garām.

-�� Nē, es domāju, ka Pāna skulptūra ir te kaut kur tuvumā, bet ne �ī. �is vīrietis ir viens no cilvēka �etriem humorālajiem tipiem jeb temperamentiem.

-�� Nu, viņ� izskatās diezgan humorīgs, es teicu, paskatīdamās uz kazas smaido�o draugu.

D�eimijs sāka smieties.

-�� Un tu vēl skaities dziedniece, Armaliet! Ne jau tāds humors. Vai tu zini par �etriem �ķidrumiem, kas veido cilvēku? �is ir Asi�nis jeb Sangviniķis� viņ� pamāja uz flautistu, tad raudzījās uz priek�u pa taku, �un tur ir Melnā �ults jeb Melanholija. Tas bija gara auguma vīrs tādā kā togā ar atvērtu grāmatu rokā.

D�eimijs norādīja uz celiņa otru pusi.

-�� Un tur pāri ir �ults jeb Holēriķis. Tas bija kails muskuļots jauneklis, kur� izteikti nikni lūrēja caur pieri, nepievēr�ot uzma�nību marmora lauvai, kura grasījās smuki iekost viņam kājā. Un tas ir Gļotas jeb Flegmātiķis.

-�� Tie�ām, sasodīts? Flegmātiķis, bārdains kungs ar samīcītu cepuri, rokas bija sakrustojis uz krūtīm, un pie kājām viņam gulēja bruņurupucis.

-�� Hm, es tikai noteicu.

-�� Vai tavā laikā ārsti nemācījās par �etriem �ķidrumiem? D�eimijs ziņkārīgi jautāja.

-�� Nē, es teicu. To vietā mēs mācījāmies par mikrobiem.

-�� Tie�ām? Mikrobi, D�eimijs noteica pie sevis, izmēģinot vel�dams �o vārdu uz mēles ar skotiem raksturīgo ņurdienu, un tas izklausījās ārkārtīgi nepatīkami. Mirrrobi. Un kā tie izskatās?

Atgāzusi galvu, skatījos uz �Amerikas� tēlu, jaunavu precību gados, kas bija tērpusies spalvu svārciņos, rotu matos un kroko�dilu pie kājām.

-�� Nu, no tiem tik gleznainas statujas neiznāktu, es piebildu.

Pie Amerikas kājām gulo�ais krokodils man atgādināja metra

Raimona aptieku.

-�� Vai tas tev bija padomā, kad tu negribēji, lai eju pie metra Raimona? es jautāju. Vai ari tu vienkār�i nevēlies, ka es krū�u galos izduru caurumus?

-�� Es pilnīgi noteikti nevēlos, lai tu caurdur krūtis, D�eimijs stingri noteica un, saņēmis mani aiz elkoņa, mudināja doties tālāk, ja nu es no Amerikas kailajām krūtīm smeltos kādu nenormālu iedvesmu. Bet, nē, es arī negribētu, lai tu ej pie metra Raimona. Par to vīru klīst baumas.

-�� Parīzē baumo par visiem, es norādīju, un es būtu ar mieru derēt, ka metrs Raimons tās ļoti labi pārzina.

D�eimija mati ievizējās vēsajā pavasara saulē, kad viņ� palocīja galvu.

-�� O, nūjā, kā gan citādi? Es gribēju teikt, ka to, ko man vajag, es varu uzzināt krogos un salonos. Runā, ka metrs Raimons atrodas kādas biedrības priek�galā, bet tie nav jakobītu atbalstītāji.

-�� Tie�ām? Kas tad?

-�� Tie, kas nodarbojas ar kabalu un okultismu. Iespējams, raga�nas.

-�� D�eimij, tu ta�u neteiksi, ka nopietni raizējies par raganām un dēmoniem, vai ne?

Mēs bijām nonāku�i tajā dārza daļā, kuru dēvēja par �Zaļo paklāju�. Tik agri pavasarī milzīgā zālienā zaļums bija tikko

iekrāsojies, bet cilvēki zvilnēja uz tā, jau baudīdami silto dienu, kādas gadījās tikai paretam.

-�� Nē, par raganām ne, viņ� beidzot atbildēja, kad bija atradis vietiņu pie forzlciju dzīv�oga un apsēdies zālē. Bet par grāfu Sen�ermēnu gan varbūt.

Atcerējos, kāds skatiens bija grāfa Sen�ermēna tum�ajās acis Havras ostā, un, par spīti saulei un vilnas �allei, kurā biju ietinu�sies, es nodrebinājos.

-�� Tu pieļauj, ka viņ� ir saistīts ar metru Raimonu?

D�eimijs paraustīja plecus.

-�� Nezinu. Bet tu pati man atstāstīji baumas par Sen�ermēnu, vai ne? Un, ja metrs Raimons apgrozās tajās aprindās� tad es domāju, ka tev, Armaliet, jāturas no aptiekāra pa lielu gabalu. Viņ� veltīja man �ķību smaidu. Galu galā es negribētu tevi vēl�reiz glābt no sārta.

Ēnas zem kokiem man atsauca atmiņā drēgno un drūmo zagļu cietumu Kreinsmūrā, un man atkal pārskrēja drebuļi, tālab pievir�zījos tuvāk D�eimijam, kur saule spīdēja spo�āk.

-�� Es ari to negribētu.

Zem ziedo�a forzlciju krūma zālē lakstojās balo�i. Galma dāmas un kungi darīja kaut ko līdzīgu uz celiņiem, kas veda cauri skulp�tūru dārzam. Galvenā at�ķirība bija tāda, ka balo�i nesacēla tādu jezgu.

Kāds tēls muarē auduma tērpā aiz mūsu atpūtas vietas skaļi sajūsminājās par iepriek�ējā vakara izrādes dievi�ķumu. Ar viņu kopā bija trīs dāmas, kas uzticīgi, kaut varbūt ne tik uzskatāmi, atbalsoja viņa uzskatus.

-�� Izcili! Lakujē balss ir vienkār�i izcila!

-�� 0, izcili! Jā, brīni�ķīgi!

-�� Kolosāli, kolosāli! Izcili ir vienīgais pareizais vārds!

-�� 0 jā, izcili!

Balsis visas �etras skanēja spalgi, it kā no dēļa tiktu vilktas ārā naglas. Kontrastā balo�u kavalieris, izpildīdams savu tūri da�as pēdas no mana degungala, ūboja dobji un liegi, skaņa no dziļas,

mīlas pilnas grudzinā�anas pacēlās līdz dvesmojo�ai svilp�anai, kad viņ� izrieza krūtis un atkārtoti klanījās, noliekot savu sirdi pie kājām mīļotajai dāmai, kura līdz �im izskatījās vienaldzīga.

Pāri balodim es paskatījos uz gai�ajā zīdā ģērbto galminieku, kur� bija atsteidzies atpakaļ, lai paceltu ar me�ģīnēm rotātu mut�autu, ko viena no viņa biju�ajām pavadonēm kā ēsmu bija kautrīgi nometusi zemē.

-�� Dāmas sauc viņu par �L'Andouille�, es noteicu. Nez kādēļ?

D�eimijs miegaini pavēra vienu aci un noskatījās pakaļ aizejo��ajam galminiekam.

-�� Mm? 0! Desa. Tas nozīmē, ka viņ� nespēj savu rod�eriti notu�rēt biksēs. Tu ta�u pazīsti to slaku� dāmas, sulaiņi, kurtizānes, pā�i. Un, ja var ticēt baumām, tad arī klēpju sunī�i, viņ� piebilda, samiegtām acīm skatīdamies virzienā, kur pazuda zīdā tērptais augums; tagad no tās puses tuvojās galma dāma, pie savām kupla�jām krūtīm sargājo�i piekļāvusi baltu, pūkainu ku�ķi. Tas gan ir pārdro�i. Es neriskētu savējo laist tuvumā �iem mazajiem vauk�ķo��ajiem spalvu plu�ķiem.

-�� Savu rod�eriti? Es nosmīnēju. �ad tad esmu dzirdējusi, ka to sauc par mazo draudziņu. Un jeņķi sazin kādēļ savējos dēvē par dikiem. Reiz es kādu slimnieku, kur� mani ķircināja, nosaucu par �Gudro Diku�, un viņam gandrīz no smiekliem atnāca vaļā �uves.

D�eimijs arī smējās, tīksmi izstaipīdamies siltajā pavasara sau�lītē. Viņ� pāris rei�u samirk�ķināja plakstus un apvēlās uz mugu�ras, raugoties manī no apak�as.

-�� Un tu, Armaliet, uz mani iedarbojies līdzīgi, viņ� sacīja. Es atglaudu viņam no pieres matus un noskūpstīju starp uzacīm.

-�� Kāpēc vīrie�i sauc to cilvēku vārdos? es jautāju. Nu, pie�mēram, d�ons tomass? Vai arī rod�eritis. Sievietes tā nedara.

-�� Nē? D�eimijs ieinteresējās.

-�� Protams, ne. Es drīzāk par d�einu nosauktu savu degunu.

Smejoties viņa krūtis cilājās aug�up lejup. Es uzvēlos viņam

virsū, priecādamās par stingro pamatu zem sevis, un spiedu

gurnus uz leju, bet apak�svārku kārtas radīja �ķēr�ļus, kas iznīci�nāja sākotnējo nolūku.

-�� Nu, D�eimijs loģiski iebilda, tavējais galu galā neceļas stāvus un nelai�as gar�ļaukus pats no sevis, nedz arī turpina savu darāmo, neņemot vērā tavas vēlmes. Vismaz, cik man zināms, ne, viņ� piebilda, jautājo�i savilcis vienu uzaci.

-�� Nē, paldies Dievam, man tā nenotiek. Nez vai fran�i to sauc par pjēru, es ieminējos, paskatoties uz garāmejo�u dendiju zaļā samta apģērbā.

D�eimijs smējās tik skaļi, ka izbiedēja no forzīciju krūma balo��us. Tie nikni, spārniem plīk�ķot, aizlidoja, atstājot aiz sevis pelēku dūnu plēksnes. Baltais, pūkainais klēpja sunītis, kas apmierināts bija snaudis saimniecei rokās līdzīgi lupatu vīk�ķim, uzreiz uztrūkās un atcerējās savus pienākumus. �unelis kā pingponga bumbiņa izlidoja no siltās ligzdiņas un priecīgs aulek�oja pakaļ balo�iem, riedams kā traks, un saimniece, izdvesdama līdzīgas skaņas, skrēja tam pakaļ.

-�� Ko nu nezinu, to nezinu, Armaliet, D�eimijs teica, kad bija tiktāl atguvies, ka varēja izslaucīt no acīm asaras. Vienīgais fran�cūzis, ko jebkad esmu dzirdējis to kaut kā nosaucam, lietoja vārdu ��or�s�.

-�� or�s! es iesaucos tik skaļi, ka piesaistīju neliela galminieku pulciņa uzmanību, kas tobrīd gāja garām. Viens maza auguma, bet dzīvelīgs eksemplārs, dramatiski melnā tērpā ar balta atlasa ielai�dumiem, apstājās un dziļi paklanījās, ar cepuri noslaucīdams zemi manā priek�ā. Viena acs viņam joprojām bija aiztūkusi un ko�i sar�kana svītra stiepās pāri deguna pamatnei, bet manieres bija nevai�nojamas.

-�� A votre service, cienītā kundze?1 viņ� jautāja.

Varbūt viss noritētu, kā nākas, ja nebutu to stulbo lakstī�galu. Ēdamistabā bija karsti, un tā bija pilna ar galminiekiem un

skatītājiem; viens no vaļu skrim�ļu stiprinājumiem manā korsetē bija izļodzījies un sāpīgi dūrās zem kreisās nieres ikreiz, kad ievilku elpu, turklāt es mocījos ar visizplatītāko no grūtniecības sērgām vajadzību �urāt ik pēc da�ām minūtēm. Tomēr es būtu izturējusi. Galu galā pamest galdu pirms karaļa bija nopietns etiķetes pār�kāpums, kaut ari otrās brokastis bija diezgan vienkār�s pasākums salīdzinājumā ar oficiālajām pusdienām, kādas Versaļā parastas, tā man vismaz lika saprast. �Vienkār�s� arī ir visai nosacīts jēdziens.

Tiesa, uz galda bija tikai trīs, nevis astoņu veidu marinēti dār�zeņi. Un viena zupa buljons, nevis biezzupa. Teļa gaļa tikai cepta krāsnī, nevis uz iesma, un zivs, kaut ari gardi izsautēta vīnā, tika pasniegta kā fileja, nevis uz veselas, ar garnelēm pilnas aspika jūras.

It kā tik pārmērīgas laucinieciskas vienkār�ības sarūgtināts, viens no pavāriem bija pagatavojis apbrīnojamas uzkodas viltīgi no mīklas strēmelēm savīta un ar īstiem ziedo�as ābeles zariņiem rotāta ligzda, kurai uz malas bija uztupinātas divas lakstīgalas, vispirms noplūktas un izceptas, pildītas ar āboliem un kanēli, tad atkal izrotātas ar savām spalvām. Un ligzdā salikts viss mazo put�nēnu perējums, sīkie izplesto spārnu strupulī�i brūni un krauk�ķīgi, maigā, kailā āda glazēta medū, nomelnēju�ās mutītes vaļā, lai var redzēt pavisam mazu maliņu no tur ieliktā mandeļu pildījuma.

Pēc triumfa gājiena, lai �o brīnumu izrādītu, to pavadīja apkārtsēdo�o apbrīnas pilna murminā�ana -, smalkais ēdiens tika no�likts priek�ā karalim, kur� atrāvās no sarunas ar de Laturellas kun�dzi tikai tik ilgi, lai izceltu no ligzdas vienu putnēnu un iemestu sev mutē.

Krak�, krak�! skanēja starp Luija zobiem. Sastingusi skatījos, kā kustas karaliskie kakla muskuļi, un jutu, kā putrā samaltie kau�liņi noslīd pa manu barības vadu. Brūni pirksti nevērīgi sniedzās pēc nākamā mazuļa.

�ajā brīdī es secināju: ja vilcinā�os, notiks kas ļaunāks nekā Viņa Majestātes apvaino�ana, pametot galdu pirms viņa, un skrēju projām, ko kājas nes.

Pēc da�ām minūtēm, kad krūmos es jau slējos kājās, izdzirdu sev aiz muguras troksni. Gaidīju, ka ieraudzī�u taisnu dusmu pār�ņemta dārznieka skatienu, un vainīgi pagriezos, bet ielūkojos vīra aizkaitinātajās acīs.

-�� Sasodīts, Klēra, vai tev nepārtraukti jāvemj? viņ� noprasīja.

-�� Ar vienu vārdu sakot� jā, es atteicu, pārgurusi noslīgstot uz greznās strūklakas malas. Miklās plaukstas nobraucu sev gar svārkiem. Vai tev liekas, ka es to daru prieka pēc? Man noreiba galva, un es aizvēru acis, cen�oties atgūt iek�ējo līdzsvaru, pirms esmu ievēlusies strūklakā.

Pēk�ņi maniem krustiem uzgūla roka un es daļēji atslīgu, daļēji iekritu D�eimija skavās, kad viņ� apsēdās man blakus.

-�� Ak Dievs. Piedod, mo duinne! Vai tagad jūties labāk, Klēra?

Es atstūmu viņu tik tālu, lai varētu paskatīties uz aug�u, un pasmaidīju.

-�� Viss ir labi. Tikai mazliet noreiba galva, un tas arī viss. Pa�stiepu roku un centos izlīdzināt dziļo rūpju rievu vīra pierē. Viņ� atbildēja uz smaidu, bet rieva saglabājās tieva vertikāla krunciņa starp biezajām smil�krāsas uzacīm. Viņ� pa�ļakstināja ar roku pa ūdeni un pārbrauca pāri maniem vaigiem. Laikam izskatījos diez�gan bāla.

-�� Piedod, es piebildu. Patie�ām, D�eimij, es neko nevarēju padarīt.

Slapjā plauksta, mierino�a, spēcīga un dro�a, saspieda manu sprandu. Smalku lāsī�u strūkla, kas nāca no mutes delfīnam ar izvelbtām acīm, samitrināja man matus.

-�� Ak, ko nu par to, Armaliet. Negribēju tev pārmest. Tikai� viņ� bezpalīdzīgi noplātīja vienu roku, �tikai es sev liekos tāds biezādains nejēga. Redzu, cik tev ir slikti, zinu, ka tev to esmu nodarījis es, un nevaru līdzēt nenieka. Tāpēc es vainoju tevi, pār�metu tev un rūcu uz tevi� Kāpēc tu, Armaliet, mani vienkār�i nepasūti pie velna? viņ� nenovaldījās.

Smējos, turoties viņam pie rokas, līdz man sāka sāpēt korsetē ie�ņaugtie sāni.

-�� Ej ellē, D�eimij, es beidzot sacīju, slaucīdama acis. Pa taisno uz elli. Nepaej garām rādītājam �Izdari gājienu�. �Nedrīksti ņemt divus simtus dolāru�. Tā. Vai tagad jūties labāk?

-�� Kā tad, ka labāk. D�eimija seja mazliet noskaidrojās. Kad tu sāc gvelzt niekus, es zinu, ka tev nekas nekai�. Vai tu jūties labāk, Armaliet?

-Jā, es atbildēju, izslējos taisni un pamazām atkal pieslēdzos apkārtējai pasaulei. Versaļas dārzi bija atvērti publikai, tāpēc ko�ās krāsās tērpto augstmaņu vidū neiederīgi izcēlās nelielas tirgotāju vai strādnieku grupiņas, bet kā vieni, tā otri priecājās par jauko laiku.

Pēk�ņi atsprāga tuvākās durvis, kas veda uz terasi, un �alojo�ā vilni dārzā ievēlās karaļa viesi. Ļau�u straumi, kas plūda no maltī�tes, bija papildinājusi jauna delegācija, acīmredzot �ie cilvēki tikko bija izkāpu�i no divām lielām karietēm, kuras biju redzējusi brau�cam gar dārza malu uz tālajiem staļļiem.

Jaunpienācēju bija krietns pulciņ� gan vīrie�i, gan sievietes atturīgi ģērbu�ies, ja salīdzina ar apkārt redzamajām spilgtajām galminieku drānām. Ta�u manu uzmanību drīzāk piesaistīja viņu runas veids, nevis izskats. Fran�u valoda, ja to dzird no attāluma un ja runā vairāki cilvēki, ar saviem nazālajiem elementiem stipri atgādina pīļu vai zosu kvark�ķē�anu. Angļu valodai turpretī pie�mīt krietni lēnāks ritms un daudz mazāk kāpjo�o un krīto�o into�nāciju. Pa gabalu, ja nav iespējams iz�ķirt atsevi�ķa cilvēka balsi, tā skan kā piesmakusi, draudzīga aitusuņa rie�ana. Ļau�u pulciņ�, kas �obrīd mums tuvojās, kopumā atstāja tādu iespaidu, it kā suņi dzītu uz tirgu zosu baru, kas skaļi gāgina.

Angļi bija ieradu�ies, lai gan diezgan pavēlu. Viņus, bez �au�bām, taktiski izvadīja dārzā, kamēr virtuves kalpotāji steig�us sa�gatavos citu maltīti un par jaunu uzklās vareno galdu.

Pārlaidu viesu grupai ziņkārīgu skatienu. Sendringemas her�cogu es, protams, pazinu, jo biju reiz ar viņu tikusies Skotijā, Leohas pilī. Viņa augums, līdzīgs mucai, bija diezgan uzkrīto�s, kad

viņ� gāja blakus Luijam, moderno parūku pie�ķiebis pieklājīgā uzmanībā.

Vairums no viņa pavadoņiem bija sve�i, lai gan elegantā pus�mū�a dāma, kas �obrīd nāca ārā pa durvīm, noteikti bija Kleimoras hercogiene, kura, kā biju dzirdējusi, tika gaidīta. Karaliene, kuru parasti pamet kādā lauku rezidencē, lai izklaidējas pēc saviem ieskatiem, �im notikumam par godu bija atrauta uz Versaļu. Viņa sarunājās ar vie�ņu; jaukā, rai�pilnā seja bija pietvīkusi no nepa�rastās aizrautības, ko sagādāja �āds piedzīvojums.

Manu skatienu piesaistīja jauna meitene, kas stāvēja herco�gienei aiz muguras. Meitene bija diezgan vienkār�i ģērbusies, bet viņai piemita tāds skaistums, kas liktu viņu pamanīt jebkurā drūzmā. Viņa bija maza, trausla, bet tīkami apaļīga būtne, ar tum��iem, mirdzo�iem, nepūderētiem matiem un ārkārtīgi neparasti baltu ādu, vaigiem, kurus klāja tāds tīrs, tum�s pietvīkums, ka viņa izskatījās pēc ziedlapiņas.

�is krāsas man atgādināja kādu manu kleitu, no gai�a katūna ar sarkanām magonēm. �ī doma neizskaidrojamā kārtā pēk�ņi lika uzbangot tik spēcīgām ilgām pēc mājām, ka es ieķēros marmora sola malā; zem plakstiņiem grauza skumju izraisītās asaras. Nodo�māju, ka vainīga dro�i vien bija vienkār�ā, aprautā angļu valoda, ko dzirdēju pirmo reizi pēc daudziem mēne�iem, kad ausīs skanēju��as tikai skotu dziedo�ās intonācijas vai fran�u kvark�ķē�ana. Viesi runāja tā, kā runā manā dzimtenē.

Tad es ieraudziju viņu. Jutu, kā no galvas aizplūst asinis, kad skatiens neticīgi slīdēja pa eleganto galvas līniju, tum�ajiem ma�tiem, kas bija uzreiz pamanāmi starp pūderētajām parūkām. Ausīs ieskanējās trauksmes zvani glu�i kā pretgaisa sirēnu gaudoņa, kad es cīnījos, lai pieņemtu un atvairītu iespaidus, kas gāzās man pāri. Zemapziņa redzēja deguna aprises, nodomāja �Frenks� un lika manam ķermenim pagriezties, lai lidotu viņam pretī. �Tas Nav Frenks,� ierunājās racionālais smadzeņu centrs, mīto�s maz�liet augstākā slānī, liekot man sastingt uz vietas, kad es ieraudzīju pazīstamās pussmaidā savilktās lūpas, un atkārtoja: �Tu zini, ka

tas nav Frenks,� kad manu apak�stilbu muskuļi savilkās. Un tad kritu panikā, dūres sa�ņaudzās un kuņģis, kamēr loģiskās domā��anas lēnākie procesi kūtri vilkās nopakaļ instinktiem un prātam, redzot augsto pieri un augstprātīgi pie�ķiebto galvu, pārliecināja mani par neiespējamo. Tas nevarēja būt Frenks. Un, ja nav Frenks, tad tas ir vienīgi�

-�� D�eks Rendels. Tā nebija mana, bet D�eimija balss, kas iz�klausījās savādi mierīga un sve�a. Viņa uzmanību bija piesaistījusi mana dīvainā uzvedība, viņ� bija sācis skatīties tai pa�ā virzienā, kur es, un ieraudzījis to pa�u, ko es.

D�eimijs nekustējās. Cik varēju jaust cauri arvien pieaugo�ās panikas miglai, arī viņ� neelpoja. Neskaidri manīju blakus kalpo�tāju, kur� ziņkāri skatījās aug�up uz vareno sastingu�ā skotu kara�vīra stāvu, klusu kā Marsa statuja. Bet es raizējos tikai par D�eimiju.

Viņ� bija pilnīgi nekustīgs. Nekustīgs kā lauva, kas saplūdis ar līdzenuma zāli, skatiens tikpat kvēlo�s un stings kā saule, kas dedzina veidu. Es redzēju, ka viņa acu dzīlēs kaut kas sakustas. Medībās izgāju�a kaķa muskuļu nodevīga noraustī�anās, astes ga�liņa tik tikko manāma pakustē�anās, tie bija asinsizlie�anas priek��vēstne�i.

Tam, kur� karaļa klātbūtnē izvilka iero�us, bija jāmirst. Mērtegs atradās dārza otrā malā, pārāk tālu, lai varētu palīdzēt. Vēl divi soļi, un Rendels pienāks tik tuvu, ka varēs dzirdēt viņa sacīto. Un varēs aizsniegt to ar zobenu. Es satvēru D�eimija roku. Tā bija tik cieta kā zobena tērauda spals, ko tā turēja. Man ausīs skaļi �alca asinis.

-�� D�eimij, es izdvesu. D�eimij! Un paģību.

10 nodaļa Dāma ar Brūniem, sprogainiem matiem

Es cēlos uz aug�u cauri virmojo�ai, dzeltenai dūmakai, kuru veidoja saules gaisma, putekļi un saraustītas atmiņas, un jutos pilnīgi apjukusi.

Pār mani rūpju pilnu seju bija noliecies Frenks. Viņ� turēja manu roku, vienīgi tas nebija viņ�. Roka bija daudz lielāka nekā Frenkam, un mani pirksti sajuta raupjus, cietus matiņus. Frenka rokas bija gludas kā meitenei.

-�� Vai viss labi? Tā bija Frenka balss, klusa un izkopta.

-�� Klēra! �ī balss, zemāka un dobjāka, nepavisam ne Frenka balss. Un ne tuvu tik izkopta. Tā bija nobijusies un samocīta.

-�� D�eimij! Likās, ka beidzot es iedomu tēlam biju pielāgojusi vārdu, kuru meklēju. D�eimij! Nevajag� Es uzslējos sēdus, izmi�sīgi skatoties te vienā, te citā sejā. No visām pusēm mani ietvēra ziņkārīgu acu loks, galminieki bija sastāju�ies divās trijās rindās, tikai nelielu laukumiņu atstāju�i brīvu Viņa Majestātei, kur� pielie�cies lūkojās manī ar līdzjūtīgu interesi sejā.

Man blakus divi vīrie�i bija nometu�ies uz ceļiem putekļos. Labajā pusē D�eimijs, acis plati iepletis, seja bāla kā sausser�a ziedi viņam virs galvas. Un kreisajā�

-�� Vai jūtaties labāk, kundze? Gai�brūnajās acīs redzēju tikai cieņpilnas raizes, virs tām jautājo�i izliektas smalkas, tum�as uzacis. Protams, tas nebija Frenks. Un arī ne D�onatans Rendels.

�is vīrietis bija krietnus desmit gadus jaunāks par kapteini, apmē�ram manos gados, viņa seja bija gai�a un gluda, tajā dzīve zem klajas debess vēl nebija atstājusi savas pēdas. Lūpas bija tikpat smalki veidotas, bet tām trūka ne�ēlības vaibsta, kas bija jau�ams ap kapteiņa muti.

-Jūs� es no�ērkstēju, atvirzoties no sve�ā vīrie�a. Jūs esat�

-�� Aleksandrs Rendels, eskvairs, kundze, viņ� a�i atbildēja, strupi pamādams galvu, it kā noņemtu cepuri, kuras nebija galvā.

-�� Es nedomāju, ka mēs būtu tiku�ies, vai ne? Viņa jautājumā ieskanējās �aubas.

-�� Es� ē� tas ir, nē, neesam, es teicu, atslīgstot pret D�eimiju. Viņa roka bija stingra kā dzelzs margas, bet pirksti, kas turēja manu plaukstu, drebēja, un es mūsu kopā sadotās rokas ieslēpu svārku ielocēs.

-�� Diezgan neformāla iepazīstinā�ana, kundze, ē� nē� Broktūrekas kundze, vai ne? Spalga, taurējo�a balss kaut kur virs galvas atkal pievērsa manu uzmanību pietvīku�ajai ķeruba fizionomijai, kas piederēja Sendringemas hercogam, kur� ar interesi lūkojās pāri grāfa de Seviņī un d�Orleānas hercoga pleciem. Viņ� iespieda savu lempīgo rumpi �aurajā spraugā un pastiepa roku, lai palīdzētu man piecelties. Joprojām turēdams manu sasvīdu�o plaukstu, Sendrin�gemas hercogs paklanījās Aleksandra Rendela, eskvaira, virzienā, kur� neizpratnē rauca pieri.

-�� Rendela kungs strādā pie manis par sekretāru, Broktūrekas kundze. Garīdznieka kārta ir cēls aicinājums, bet diem�ēl ar augs�tiem mērķiem nevar samaksāt kurpnieka rēķinu, vai ne, Alek? Par �o dzēlīgo piezīmi jaunais cilvēks pietvīka, bet pieklājīgi nolieca galvu manā priek�ā, apstiprinot sava darba devēja sacīto. Un tikai tad es ievēroju atturīgi tum�o apģērbu un augsto, balto apkaklīti, kas norādīja, ka viņ� ir kāds zemāka līmeņa garīdznieks.

-�� Viņa Gai�ībai taisnība, cienītā kundze. Un tāpēc man viņa piedāvātais darbs jāpieņem dziļā pateicībā. Tas, ka, izsakot �os vārdus, garīdznieks uz īsu brīdi saknieba lūpas, liecināja, ka, par spīti jaukajiem vārdiem, pateicība nemaz nebija tik patiesa.

Uzmetu skatienu hercogam un redzēju, ka viņ� saulē samiedzis savas mazās, zilās a�eles, ietverot tās sīku krunciņu tīklā, bet sejas izteiksme palika neizdibināma.

�o nelielo dzīvo bildi izjauca karalis, sasitot plaukstas un atai�cinot divus sulaiņus, kuri pēc Luija mājiena satvēra mani aiz abām rokām un, par spīti maniem iebildumiem, ar varu iesēdināja nesa�majā krēslā.

-�� Nekādā gadījumā, kundze! Karalis augstsirdīgi noraidīja gan protestus, gan pateicību. Dodieties mājās un atpūtieties! Mēs ta�u nevēlamies, lai jūs justos nelāgi un nevarētu ierasties arī uz rītdienas balli, non? Viņa lielās, brūnās acis uzdzirkstīja, kad viņ� pacēla pie lūpām manu roku. Neatraudams skatienu no manas sejas, karalis formāli paklanījās D�eimijam, kur� bija tiktāl atgu�vis sprie�anas spējas, ka varēja teikt pieklājīgu pateicības runu, un piebilda: Varbūt es pieņem�u jūsu pateicību, milord, ja vien dosiet atļauju lūgt uz deju jūsu burvīgo sievu.

To dzirdot, D�eimija lūpas sakniebās, tomēr viņ� paklanījās un sacīja:

-�� Mēs ar sievu jūtamies pagodināti par jūsu uzmanību. Jūsu Majestāte. Viņ� paskatījās uz manu pusi. Ja viņa būs atlabusi tiktāl, ka rītvakar varēs ierasties ballē, esmu pārliecināts, ka viņa labprāt dejos ar Jūsu Majestāti. Negaidot formālu atļauju doties projām, viņ� pagriezās un pamāja ar galvu krēsla nesējiem.

-�� Uz mājām! viņ� pavēlēja.

Kad, sakarsusi un pamatīgi sakratīta garajā ceļojumā pa ielām, kur oda pēc puķēm un vaļējiem notekgrāvjiem, beidzot tiku mājās, es apmainīju smago tērpu un neērto krinolīnu pret zīda rītasvārkiem.

Atradu D�eimiju sē�am pie tuk�ā pavarda, domās iegrimu�u. Acis viņam bija aizvērtas, rokas atspiestas uz ceļiem. Tikpat bāls kā lina krekls viņ� kamīna dzegas ēnā izskatījās pēc rēga.

-�� Svētā Dievmāte! viņ� murmināja, purinādams galvu. Mīļais Dievs un visi svētie, cik tur trūka. Es par mata tiesu nogalināju to

vīrieti. Vai tu vari to aptvert, Klēra! Un, ja tu nebūtu noģībusi� Jēzu, es biju nolēmis viņu nogalināt, katra manas miesas �ķiedra bija gatava to zelli piebeigt. Viņ� apklusa, atslābumā atkal nodrebinādamies.

-�� Paklau, labāk pacel kājas uz aug�u, es mudināju, pabikstī�jusi smago, grebto kājsoliņu.

-�� Nē, nu jau viss ir kārtībā. Viņ� noraido�i pamāja ar roku.

-�� Tas cilvēks tātad ir� D�eka Rendela brālis?

-�� Man tas liekas ārkārtīgi ticami, sausi noteicu. Galu galā kas cits viņ� varētu būt?

-�� Mm. Vai zināji, ka viņ� strādā pie Sendringema?

Es noraido�i papurināju galvu.

-�� Nezināju� nezinu� par viņu neko citu kā vien viņa vārdu un to, ka viņ� ir palīgmācītājs. F� Frenku viņ� pārāk neinteresēja, jo nebija viņa tie�ais priek�tecis. Viegla iedrebē�anās manā balsī, izrunājot Frenka vārdu, mani nodeva.

D�eimijs nolika bla�ķi un pienāca man tuvāk. Uzsvērti pielie�cies, viņ� pacēla mani un piekļāva pie krūtīm. No krekla krokām uzvēdīja spēcīga un svaiga Versaļas dārzu smar�a. D�eimijs no�skūpstīja manu pakausi un pagriezās pret gultu.

-�� Liec galvu uz spilvena, Klēra, viņ� klusi nodudināja. Mums abiem bija gara diena.

Biju noba�ījusies, ka pēc tik�anās ar Aleksandru Rendelu D�ei�mij am atkal rādīsies murgi. Tas nenotika bie�i, tikai �ad un tad es jutu, ka blakus gulo�ais D�eimijs ir pamodies, augums sasprindzis negaidītajā cīņā. Tad viņ� izlidoja no gultas un pavadīja nakti pie loga, it kā tas dotu iespēju aizbēgt; visus mēģinājumus mierināt vai novērst domas viņ� noraidīja. No rīta D�eks Rendels un citi tumsas dēmoni bija iedzīti atpakaļ savos �ķirstos, vāki aiznagloti un cie�i noslēgti ar D�eimija gribas tērauda stīpām un atkal viss bija labi.

�oreiz D�eimijs drīz vien iemiga, un, kad es nopūtu sveci, dienā piedzīvotais sasprindzinājums jau bija izgaisis no viņa sejas, tā bija rāma un mierīga.

Kāda svētlaime gulēt tā nekustīgi, kad nosalu�ās rokas un kājas pamazām apņem siltums, saldais miegs, kas nāca arvien tuvāk, izgaisināja muguras, spranda un ceļu sīko sāpju miriādes. Bet prāts, palaists savā vaļā, tūksto�iem rei�u atkārtoja pie pils noti�ku�o ainu uz īsu mirkli pazibēja galva ar tum�iem matiem, aug�stu pieri, cie�i piekļautām ausīm un izteiktu �okli viens skarbs pārskatī�anās mirklis, kas sa�ņaudza manu sirdi priekā un sāpēs. Frenks, es biju nodomājusi. Frenks. Un Frenka seju es redzēju, arī lai�oties miegā.

Londonas Universitātes auditorija senlaicīgi koka griesti un mūsdienīgs grīdas segums, neskaitāmu kāju nodeldēts linolejs. Vecie, gludie soli; jaunus galdus taupīja eksakto zinātņu lekcijām. Vēsture iztiks ar se�desmit gadu veciem, saskrāpētiem soliem; galu galā priek�mets bija stabils un nemainīgs, tad kāpēc jāmainās tā mājvietai?

�Antikvāri priek�meti,� sacīja Frenka balss, �un lietojami priek��meti.� Viņa slaidie pirksti pieskārās sudraba sve�tura malai, un pa logu plūsto�ā saule uzdzirkstīja metālā, it kā viņa pieskāriens būtu elektrizēts.

Priek�meti, visi aizlienēti no Britu muzeja, bija salikti rindiņā gar galda malu, pietiekami tuvu, lai pirmajos solos sēdo�ie stu�denti varētu saskatīt sīkās plaisiņas nodzeltēju�ajā ziloņkaulā, no kā gatavota fran�u lādīte metamajiem kauliņiem, un pirms neskai�tāmiem gadiem kūpinātas tabakas traipus, kas bija nobrūnināju�i baltās māla pīpes malas. Ar zeltu apdarināts angļu smar�u flakons, ar zeltainu bronzu rotāta tintnīca, kuras vāciņu apvij ornamentāla josla, ieplaisājusi kaula karote un mazs marmora pulkstenītis ar diviem gulbjiem, kuri, kaklus pielieku�i, dzer.

Aiz priek�metu rindas virknē plakaniski saliktas miniatūras glez�niņas, gaisma, ko atstaro to virsma, neļauj skaidri saskatīt attēlus.

Frenks, iegrimis darbā, noliecis galvu ar tum�o matu vilni pār �iem priek�metiem. Pēcpusdienas saule kādu �ķipsnu viņa matos iekrāsojusi sarkanīgu. Viņ� paņem māla pīpi, kuru var pīpēt ar vienu roku, līdzīgu olas �aumalai.

�Par da�iem laika periodiem,� viņ� saka, �mums stāsta pati vēs�ture, tolaik dzīvojo�o cilvēku rakstītās liecības. Citiem periodiem mums ir tikai to laiku priek�meti, kas parāda, kā cilvēki dzīvoju�i.�

Viņ� paceļ pīpi pie mutes, saņem lūpās, komiski savilcis uzacis, piepū� vaigus. Klausītāju vidū atskan slāpēti smiekli, viņ� pasmaida un noliek pīpi.

�Māksla un antikvāri priek�meti,� viņ� pamāj ar roku uz mir�dzo�o eksponātu klāstu, �ir tie, ko mēs redzam visbie�āk, sabiedrī�bas izskaistinājumi. Un kādēļ ne?� Viņ� izvēlas inteliģenta izskata jaunekli ar brūniem matiem un uzrunā to. Vecs lektoru triks izvē�lēties no klausītājiem vienu un vērsties pie tā, it kā jūs sarunu risi�nātu divatā. Pēc brī�a pāriet pie nākamā. Un visi klāteso�ie klausī�sies, ko tu saki.

�Kā nekā �īs ir skaistas lietas.� Viegls pieskāriens ar pirkstu liek gulbjiem uz pulksteņa griezties, izliektie kakli cēli līgojas divkār�ā kustībā. �Tādas vērts saglabāt. Bet kur� gan sevi apgrūtinās, gla�bājot vecu, salāpītu tējkannas sildītāju vai nobrauktu autoriepu?� �oreiz glīta blondīne ar brillēm, kura par atbildi pasmaida un īsi iesmejas.

�Bet tie�i lietderīgie priek�meti, lietas, kas nav atzīmētas dokumentos, kas izmantotas, salauztas un bez liekas domā�anas izmestas, stāsta par to, kā dzīvoju�i vienkār�ie ļaudis. Piemēram, �o pīpju skaits vēsta mums par to, cik bie�i un kādu tabaku izman�toja sabiedrības da�ādās �ķiras, sākot ar augstāko�� pirksts uzsita pa emaljētas tabakdozes vāciņu, ��un beidzot ar zemāko.� Pirksts pārvietojās, lai mīļi, kā senu paziņu noglāstītu garu, taisnu pīpes kātu.

Tagad pusmū�a sieviete, kas drud�aini cen�as pierakstīt katru vārdu, nemaz nemana viņai pievērsto uzmanību. Ap smaido�ajām brūnajām acīm savilku�ās krunciņas.

�Smita jaunkundz, viss nav jāpieraksta,� viņ� rājas. �Lekcija ta�u ilgst veselu stundu� jūsu zīmulis to neizturēs.�

Sieviete pietvīkst un nomet zīmuli, bet, atbildot uz smaidu Frenka kalsnajā, tumsnējā sejā, bikli pasmaida. Tagad visi ir viņa

varā, laba noskaņojuma sasildīti, uzmanība pievērsta dzirksto�a�jam zeltījumam un spo�umam. Un viņi bez iebildumiem vai sūdzē��anās sekos pasniedzējam pa loģikas ceļu uz diskusiju bie�ņu. Ap�ziņa, ka studentu uzmanība pilnībā pievēr�as viņam, atlai� nelielo sasprindzinājumu kakla muskuļos.

�Labākais vēstures liecinieks ir vīrietis� vai sieviete�� galvas mājiens skaistajai blondīnei, �kas to izdzīvoju�i, vai ne?� Frenks pasmaida un izvēlas iesprāgu�o kaula karoti. �Varbūt. Galu galā cilvēka dabā ir izskaistināt stāstījumu, zinot, ka kāds lasīs to, ko viņi rakstīju�i. Cilvēkiem piemīt tieksme koncentrēties uz lietām, kas viņiem �ķiet svarīgas, un diezgan bie�i viņi tās padara glītā�kas sabiedriskai lieto�anai. Reti sastopams tāds liecinieks kā an�gļu rakstnieks Pīpss, kur� ar vienādu degsmi piefiksē karaliskās procesijas detaļas un to, cik bie�i viņam katru nakti jāizmanto naktspods.�

�oreiz smiekli atskan visā auditorijā, un Frenks atslābst tiktāl, ka nevērīgi atspie�as pret galdu un sāk �estikulēt ar karoti.

�Līdzīgi notiek ar �īm jaukajām lietām mākslas priek�meti ir tie, kas visbie�āk tiek saglabāti. Bet naktspodi, karotes un māla pīpes par cilvēkiem, kas tos lietoju�i, var pastāstīt daudz vairāk.

Un kā ar �iem cilvēkiem? Mēs iedomājamies, ka vēsturiskas personas at�ķiras no mums, reizēm uzskatām viņus gandrīz par mitoloģiskiem tēliem. Bet kāds ar to spēlēja�� slaidais pirksts no�glāsta metamo kauliņu lādīti, �kāda dāma lietoja �o,� viņ� pabik�sta smar�u flakoniņu, �da�us pilienus aiz ausīm, uz plaukstu locī�tavām� kur vēl dāmas iesmar�ojas?� Pēk�ņi pacēlis galvu, viņ� uzsmaida apaļīgai gai�matei pirmajā rindā, kura pietvīkst, iesme�jas un bikli pieskaras blūzes V veida izgriezumam.

�Ak jā. Tie�i tur. Nu, tā darīja arī dāma, kurai piederēja �is.�

Joprojām smaidīdams meitenei, viņ� atver smar�u pudelīti un pavēdina viņai zem deguna.

�Kas tas ir, pasniedzēj? Arpиge?� �ī studente nav tik kautrīga; tum�iem matiem tāpat kā Frenks, pelēkām acīm, kurās redzams kas vairāk par vieglu flirtu.

Viņ� aizver acis un dziļi ieelpo, nāsis viegli iedrebas virs flakona kakliņa.

�Nē. Tās ir LHeure Bleu. Manas mīļākās smar�as.�

Frenks no jauna pievēr�as galdam, mati koncentrējoties krīt uz pieres, kamēr roka kavējas virs miniatūru rindas.

�Un tad vēl īpa�a priek�metu kategorija� portreti. Nedaudz mākslas un tajā pa�ā laikā tik, cik varam redzēt no pa�iem cilvē�kiem. Bet cik reāli viņi ir mūsu acīs?�

Pasniedzējs paceļ nelielu ovālu glezniņu, pagrie� pret audito�riju un lasa no mazas etiķetes, kas pielīmēta tās aizmugurē:

�Natenjela Plimera glezna, parakstīta ar iniciāļiem un datēta ar 1786. gadu, dāma ar sprogainiem, brūniem matiem augstā sasukā, sārtā tērpā un kreklu ar krokotu apkakli, uz mākoņu un debesu fona.� Viņ� paceļ taisnstūra miniatūru, kas guļ blakus iepriek�ējai.

�Un kungs, Horass Hons, parakstīts ar monogrammu un datēts ar 1780. gadu, pūderētiem, bizē sapītiem matiem, brūnos svārkos, zilā vestē, batista �abo un ordenis, iespējams, Bātas.�

Miniatūrā ir attēlots vīrietis ar apaļu seju, priecīgi savilktām lūpām, kā 18. gadsimtā formālos portretos bija pieņemts.

�Māksliniekus mēs zinām.� Frenks noliek portretu uz galda. �Viņi parakstīja savus darbus vai izmantotajā tehnikā un tematikā atstāja norādes par savu personību. Bet tie, kurus viņi gleznoja? Mēs viņus redzam, tomēr neko par viņiem nezinām. Savādie matu sakārtojumi, dīvainie apģērbi viņi neizskatās pēc jūsu laikabied�riem, vai ne? Un veids, kādā tik daudzi mākslinieki viņus glezno�ju�i, visas sejas ir tik līdzīgas; gandrīz visiem ir apaļīgi, bāli vaigi, un neko daudz vairāk nevarat par viņiem pateikt. �ur tur pa kādam izceļas�� Roka brīdi kavējas virs glezniņu rindas, tad viņ� izvēlas vēl vienu ovālu miniatūru.

�Kungs��

Viņ� paceļ uz aug�u miniatūru, un tajā zem ugunīgi sarkana�jiem matiem liesmoja D�eimija zilās acis, �is bija retais gadī�jums, kad mati bija sakārtoti neparasti pieklājīgi sapīti bizē un sasieti ar lenti. Kā na�a asmens asais deguns nekaunīgi izceļas virs

me�ģīnēm, kas rotā krekla krūte�u, un liekas, ka platā mute, vienā kaktiņā viegli savilkta uz aug�u, tūlīt kaut ko teiks.

�Bet viņi bija dzīvi,� Frenka balss nerimstas. �Viņi darīja dau�dzas lietas, ko darāt jūs� varbūt at�ķiras kādi sīkumi, piemēram, kino vai brauk�ana pa �oseju,� klasē atskan klusi, atzinīgi smiekli, �bet viņi rūpējās par saviem bērniem, mīlēja savus vīrus un sie�vas� nu, da�reiz�� Atkal smiekli.

�Dāma,� viņ� klusi saka, �ūpodams saujā pēdējo no portretiem, uz mirkli to aizsegdams. �Ar brūniem, sprogainiem matiem, kas slīgst līdz pleciem, un pērļu kaklarotu ap kaklu. Bez datuma. Māks�linieks nezināms.�

Tā nebija miniatūra, bet spogulis. Mani vaigi bija pietvīku�i un lūpas drebēja, kad Frenka pirksti viegli vilka pa �okļa līniju, pēc tam pa slaido kaklu. Acīs sariesās asaras un lija pa vaigiem, dzirdot viņa balsi, kas joprojām lasa lekciju, kad viņ�, nolicis miniatūru, veras aug�up koka griestos.

�Bez datuma. Nezināma. Bet reiz� reiz viņa bija īsta.�

Man bija grūti elpot, un sākumā domāju, ka mani smacē stikls gleznas rāmī. Bet tas, kas spiedās man degunā, bija mīksts un mitrs, es pagriezu galvu un pamodos, lina spilvendrāna man zem vaiga bija slapja no asarām. Manu plecu purināja D�eimija lielā un siltā roka.

-�� Ku�, zeltenīt. Ku�! Tas ir tikai sapnis� esmu tepat.

Es piespiedu seju pie viņa siltā pleca, jūtot, ka asaras dara sli�denu ādu. Cie�i piekļāvos viņa dro�ajam augumam, un klusās, nak�snīgās Parīzes skaņas lēnām atplūda līdz manām ausīm, aiznesot atpakaļ dzīvē, kuru dzīvoju.

-�� Piedod, es �ukstēju. Es sapņoju par� par�

D�eimijs glāstīja man muguru un pabāza roku zem spilvena, lai sameklētu kabatlakatiņu.

-�� Es zinu. Tu sauci viņa vārdu. Viņ� izklausījās samierinājies.

Es atkal noliku galvu vīram uz pleca. Viņ� smar�oja silti un

�ķita samiegojies, viņa auguma smar�a sajaucās ar dūnu segas un tīro linu palagu aromātu.

-�� Piedod, es atkārtoju.

Viņ� nosprauslojās, smiekli tie glu�i nebija.

-�� Nu, es neteik�u, ka neesmu briesmīgi greizsirdīgs uz to vī�rieti, viņ� skumīgi sacīja, jo esmu. Bet diez vai varu turēt uz viņu ļaunu prātu, ka tu redzi viņu sapnī. Vai ka raudi. D�eimija pirksts viegli novilka pa slapjo taciņu uz mana vaiga, tad noslau�cīja to ar mutautiņu.

-�� Tu nedusmojies?

Tumsā viņa smaids bija tāds paskābs.

-�� Nē. Tu viņu mīlēji. Es nevaru uz jums abiem dusmoties, ka tu sēro pēc viņa. Un man zināmu mierinājumu sniedz apziņa� viņ� saminstinājās, un es atglaudu no viņa sejas sapinkāju�os matus.

-�� Kāda apziņa?

-�� Ja rastos tāda vajadzība, tu sērotu arī pēc manis, D�eimijs klusi atzinās.

Es stipri piespiedu seju viņam pie krūtīm, tāpēc mani vārdi ska�nēja slāpēti.

-�� Es nesēro�u par tevi, jo man to nevajadzēs. Es tevi nezau�dē�u. Nezaudē�u! Mani pēk�ņi ķēra kāda doma, un es paskatījos aug�up uz viņa seju, ko klāja raupju bārdas rugāju ēna.

-�� Tu ta�u nebaidies, ka es ie�u atpakaļ, vai ne? Tu ta�u tā nedomā tāpēc, ka es� atcerējos Frenku�

-�� Nē, atbilde atskanēja klusi un ātri, tikpat ātri, kā viņ� privātīpa�nieciski mani apskāva.

-�� Nē, D�eimijs atkārtoja vēl klusāk. Mēs esam saistīti, tu un es, un nekas uz �īs zemes nespēs mūs �ķirt. Viena liela delna pacēlās, lai noglāstītu man matus. Vai tu atceries asins zvērestu, kuru devu, kad laulājāmies?

-�� Jā, man �ķiet. �Tu esi asinis no manas asins un kauls no mana kaula��

-�� Es dodu tev savu miesu, lai mēs abi varam kļūt par vienu�, viņ� pabeidza. Nūjā, un es esmu turējis zvērestu, Armaliet, tāpat kā tu. Viņ� mani mazliet pagrieza, un viena roka viegli apņēma manu vēl tikai nedaudz piebriedu�o vēderu.

-�� Asinis no manas asins�, viņ� �ukstēja, �un kauls no mana kaula.� Tu nes mani sevī, Klēra, un tagad tu nevari mani atstāt, lai notiek kas notikdams. Tu esi mana, vienmēr, vai tu gribi to vai ne, vai tu gribi mani vai ne. Mana. Un es nelaidī�u tevi projām.

Es uzliku savu roku uz viņējās un piespiedu sev klāt.

-�� Nē, es klusi sacīju, un ari tu nevari mani atstāt.

-�� Nē, D�eimijs klusi teica, viegli smaidīdams. Jo es esmu turējis arī atliku�o zvēresta daļu. Viņ� apskāva mani un nolieca galvu man uz pleca, lai es justu ausī silto elpu, kad viņ� tumsā �ukstēja �os vārdus:

-�� Es dodu tev savu Garu līdz mū�a galam.�

11 nodaļa Derīgas nodarbes

-Kas ir tas mazais, savādais vīriņ�? es ziņkāri jautāju D�eimijam. Vīrietis, par kuru es runāju, lēnām staigāja starp viesu pulciņiem de Roanu nama lielajā salonā. Viņ� uz brīdi apstājās, ar kritisku aci noskatīja kādu ļau�u pūli, pēc tam vai nu paraustīja kaulainos plecus un gāja tālāk, vai negaidīti pielēca pie kāda vīrie�a vai sievietes, kaut ko pacēla pie izraudzītā cilvēka sejas un, �ķita, izteica pavēli. Kas zina, ko viņ� tur darīja, bet viņa izdarības sacēla milzīgu smieklu vētru.

D�eimijs nepaguva atbildēt, kad vīrelis, mazs, sa�uvis tipiņ� pe�lēkās sar�a drēbēs, ieraudzīja mūs un viņa seja atmirdzēja smaidā. Viņ� uzklupa D�eimijam kā neliels plēsējputns, kas pēk�ņi metas virsū lielam, izbiedētam trusim.

-�� Dziediet! viņ� pavēlēja.

-�� Ko? D�eimijs izbrīnā, acis mirk�ķinādams, lūkojās lejup uz savādo sīkaļu.

-�� Es teicu �dziediet�, vīriņ� pacietīgi atkārtoja. Apbrīnā viņ� iedūra pirkstu D�eimija platajās krūtīs. Jums noteikti ir brīni�ķīgi skaļa balss, ar tādu rezonatoru.

-�� 0 jā, skaļa ir gan, es uzjautrināta sacīju. Kad viņ� ir satraukts, var dzirdēt trīs kvartālu attālumā.

D�eimijs veltīja man niknu skatienu. Mazais vīrelis meta ap viņu lokus, novērtējot muguras platumu un paklauvējot ar pirkstu kā dzenis, kas pārbauda koku.

-�� Es neprotu dziedāt, D�eimijs iebilda.

-�� Nieki, nieki. Skaidrs, ka protat. Dobj�, labs baritons, vīriņ� atzinīgi murmināja. Lieliski. Tie�i tas, kas mums vajadzīgs. Lūk, jums neliela palīdzība. Pamēģiniet atkārtot �o toni.

Veikli izrāvis no kabatas mazu toņdak�u, viņ� to piesita pie kolonnas un pacēla pie D�eimija kreisās auss.

Pārbaudāmais pavērsa acis pret debesīm, bet paraustīja plecus un paklausīgi nodziedāja noti. Vīrelis atrāvās kā sa�auts.

-�� Nē, viņ� neticības pilns noteica.

-�� Diem�ēl. Es līdzjūtīgi pasmaidīju. Ziniet, tā ir taisnība. Viņ� nudien neprot dziedāt.

Vīriņ� apsūdzo�i palūrēja uz D�eimiju, tad atkal uzsita toņ�dak�u un aicino�i pastiepa to uz aug�u.

-�� Vēlreiz. Viņ� mēģināja pielabināties. Tikai paklausieties un ļaujiet skaņai pa�ai nākt ārā.

Pacietīgs, kā vienmēr, D�eimijs ļoti uzmanīgi klausījās toņdak��as skandēto �la� un atkal dziedāja, radot skaņu, kas iesprūda kaut kur pa vidu starp mi bemolu un re diēzu.

-�� Neiespējami. Mazais izskatījās �ausmīgi vīlies. Neviens nevar dziedāt tik �ķībi, pat ar nolūku.

-�� Es varu, D�eimijs jautri paziņoja un pieklājīgi paklanījās vīriņam. Tagad jau ap mums bija sanākusi neliela grupiņa skatī�tāju. Luīze de Roana bija izcila namamāte, un viņas salonā pulcējās Parīzes sabiedrības krējums.

-�� Jā, viņ� var, es apliecināju. Redziet, viņam nav muzikālās dzirdes.

-�� Jā, es patiesi redzu, vīrelis nomākts atzina. Tad viņ� savu domīgo skatienu pievērsa man.

-�� Es nē! Sāku smieties.

-�� Jums ta�u noteikti ir muzikālā dzirde, cienītā kundze? Acis viņam vizēja kā �ūska, kas lien pie paralizēta putna. Mazais vīre�lis tuvojās man, strink�ķinādams toņdak�u tik ātri, kā odze �auda mēli.

-�� Vienu mirklīti, es teicu, noraido�i izstiepjot roku. Kas jūs tāds esat?

-�� Tas ir Johanness Gerstmana kungs, Armaliet. D�eimijs izska�tījās uzjautrināts un atkal paklanījās mazajam vīriņam. Karaļa kapelmeistars. Vai atļausiet stādīt jūs priek�ā manai sievai! Broktūrekas kundze, Gerstmana kungs. Tas jau nebūtu D�eimijs, ja viņ� nezinātu visu galminieku vārdus, pat visnenozīmīgākā.

Johanness Gerstmans. Tad tāds ir izskaidrojums vieglajam ak�centam, ko biju pamanījusi aiz galma formālās fran�u valodas. Vācietis, es iedomājos, vai varbūt austrietis?

-�� Es veidoju nelielu improvizētu kori, kapelmeistars tikmēr stāstīja. Balsīm nav jābūt nostādītām, un tomēr� tām jābūt spē�cīgām, jāprot turēt melodiju. Viņ� uzmeta D�eimijam vil�anās pilnu skatienu, kur� par atbildi tikai pasmaidīja. Viņ� paņēma no Gerstmana kunga toņdak�u un jautājo�i pacēla manā virzienā.

-�� Ak, nu labi, es padevos un nodziedāju toni.

Tas, ko Gerstmana kungs dzirdēja, �ķiet, viņu iedro�ināja, jo viņ� nolaida toņdak�u un palūkojās manī ar interesi. Parūka kapel�meistaram bija kādu nieku par lielu, un, kad viņ� māja ar galvu, tā slīdēja uz priek�u. Tie�i to viņ� �obrīd izdarīja, tad nevērīgi at�stūma parūku atpakaļ un sacīja:

-�� Lielisks tonis, kundze! Patie�ām ļoti jauki, ļoti jauki, nudien. Varbūt jūs zināt dziesmu �Taurenītis�? Viņ� nodungoja da�as frā�zes.

-�� Nu, dzirdējusi esmu� es piesardzīgi iesāku. Mm, melo�diju, es domāju, vārdus gan nezinu.

-�� Ak! Tie nav grūti, kundze! Koris ir pati vienkār�ība. Lūk, tā�

Mana plauksta bija ieslodzīta kapelmeistara rokā, tad attapos,

ka mani bez kādiem paskaidrojumiem velk pie klavesīna kādā tā�lākā istabā, kamēr Gerstmana kungs visu laiku dūc man ausī kā aptrakusi kamene.

Raidīju atpakaļ uz D�eimiju bezpalīdzīgu skatienu, bet vīrs tikai pasmaidīja, pacēla atvadu sveicienā savu sorbeta trauku un pagrie�zies sāka sarunāties ar finan�u ministra dēlu Divernē kungu jaunāko.

Roanu namu ja var lietot tik vienkār�u vārdu kā �nams� tik pompozas celtnes aprakstam spo�i apgaismoja laternas, kas bija

izkarinātas pa visu dārzu un gar terases malu. Kamēr Gerstmana kungs stūrēja mani pa gaiteņiem, es redzēju kalpotājus, kas stei�dzās iek�ā un ārā no vakariņu telpām, klāja galdautus un kārtoja sudraba galda piederumus vēlāk paredzētajai maltītei. Lielākā tiesa �salonu� nozīmē viesības ar nelielu skaitu viesu intīmā gaisotnē, bet princese Luīze de Latūra de Roana bija sieviete ar vērienu.

Ar princesi biju iepazinusies pirms nedēļas kādās citās viesī�bās, un viņa mani ļoti pārsteidza. Viņa bija tukla un diezgan neiz�skatīga, ar apaļu seju, mazu, apaļīgu zodu, gai�zilām acīm, kurām nebija skropstu, un ar mākslīgu skaistuma zvaigznīti, kas ļoti slikti pildīja savu funkciju. Un tā izskatījās dāma, kas bija apbūrusi princi �ārlzu tiktāl, ka viņ� ignorēja pieklājīgas uzvedības normas? Tādas domas raisījās man galvā, kamēr izpildīju reveransu.

Ta�u �ai sievietei piemita rosīgs dzīvesprieks, kas likās diezgan pievilcīgs, un viņai bija glītas, maigi sārtas lūpas. Atklāti sakot, lūpas bija viņas kustīgākā ķermeņa daļa.

-�� Esmu apburta! viņa iesaucās, kad tiku stādīta priek�ā, un satvēra manu roku. Cik brīni�ķīgi beidzot ar jums iepazīties! Mans vīrs un tēvs dzied bezgalīgas slavas dziesmas Broktūrekas kungam, bet par viņa apburo�o sievu nav teiku�i ne vārda. Es neiz�mērojami priecājos, ka esat atnākusi, mana mīļā, jaukā kundze� vai varbūt man jāsaka Broktūrekas kundze, vai būs nepieklājīgi, ja teik�u tikai Tūrekas kundze? Neesmu dro�a, ka spē�u to visu atce�rēties, bet vienu vārdu gan noteikti atminē�os, pat ja tas skan tik savādi� vai tas ir skotu vārds? Cik burvīgi!

Patiesībā Broktūreka nozīmēja �tornis pret ziemeļiem�, bet, ja princese vēlējās mani dēvēt par �kundzi pret ziemeļiem�, man iebildumu nebija. �ajā konkrētajā gadījumā viņa ātri vien atteicās ari no mēģinājumiem atcerēties vārdu �Tūreka� un kop� tā laika sauca mani tikai par �ma chиre Claire".

Mūzikas istabā kopā ar dziedātāju pulciņu atradās ari pati Luīze, kā tukls putniņ� viņa lidinājās no viena cilvēka pie nākamā, visu laiku runājot un smejoties. Ieraudzījusi mani, viņa traucās pāri ista�bai, cik ātri tērps ļāva, neizskatīgajai sejai dzīvespriekā starojot.

-�� Ma chиre Claire! viņa sauca, ne�ēlīgi atraujot mani no Gerst�mana kunga. Tie�i laikā! Nāciet, jums jārunā manā vietā ar �o jocīgo angļu bērnu.

�Jocīgais angļu bērns� patiesībā bija ļoti jauna meitene, ne ve�cāka par piecpadsmit gadiem, ar tum�u, mirdzo�u matu gredze�niem un no apmulsuma tā pietvīku�iem vaigiem, ka tie atgādināja ko�as magones. Tie�i vaigu dēļ es viņu atcerējos; meitene, kuru ga�rāmejot biju pamanījusi Versaļas dārzos īsi pirms satrieco�ās Alek�sandra Rendela parādī�anās.

-�� Freizera kundze arī ir angliete, Luīze skaidroja meitenei.

-�� Drīz jūs viņas klātbūtnē jutīsieties kā mājās. Viņa ir kautrīga, Luīze turpināja, pagriezusies pret mani, pat neievilkusi elpu. Pa�runājiet ar viņu. Pierunājiet viņu dziedāt kopā ar mums. Man sacīja, ka viņai esot skaista balss. Tā, mes enfants1 , priecājieties! Un, ar glāstu mūs it kā svētījusi, viņa traucās uz otru telpas malu, izsaucoties, pierunājot, apbrīnojot kādas jaunpienācējas kleitu, ap�stājoties, lai samīļotu tuklu jaunekli, kas sēdēja pie klavesīna, viņa tina ap pirkstu pui�a matu cirtas, vienlaikus tērzējot ar hercogu di Kasteloti.

-�� No skatī�anās uz viņu vien var nogurt, vai ne? es ierunājos angļu valodā, uzsmaidot meitenei. Pavisam mazs smaidiņ� iegūla arī viņas lūpās, un viņa strupi pamāja ar galvu, bet neko neteica. Nodomāju, ka viņai visa ticis par daudz; pēc Luīzes rīkotajām vie�sībām arī man griezās galva, un mazā magoņu meitene noteikti tikko bija pametusi skolas solu.

-�� Mani sauc Klēra Freizere, es sacīju, bet Luīze aizmirsa pa�teikt jūsu vārdu. Es aicino�i apklusu, bet viņa neatbildēja. Mei�tenes seja kļuva arvien sarkanāka, lūpas cie�i sakniebās un gar sāniem nolaistās rokas savilkās dūrēs. Viņas izskats sāka mani satraukt, bet mana jaunā paziņa beidzot bija saņēmusi visus spē�kus, lai runātu. Viņa dziļi ievilka elpu un izslēja zodu kā cilvēks, kuram tūlīt jākāpj uz e�afota.

-�� M-m-mans vārds ir� M-M-M, viņa iesāka, un man uzreiz kļuva skaidrs, kādēļ viņa klusē, un bija saprotams ari moko�ais bildums. Meitene aizvēra acis, stipri iekoda sev lūpā, tad atvēra acis un drosmīgi mēģināja vēlreiz. M-M-Mērija Hokinsa, beidzot izdevās izmocīt. Es n-n-nedziedu, viņa izaicino�i piebilda.

Man viņa jau no sākuma likās interesanta, bet tagad jutos kā apburta. Tātad �ī bija Sailasa Hokinsa brāļa baroneta meita un vikontam Mariņī lemtā līgava! Likās, ka tik jaunai meitenei tāds nākamais vīrs ir smaga nasta. Es aplaidu skatienu telpai, lai no�skaidrotu, vai vikonts manāms kaut kur tuvumā, un atvieglota redzēju, ka nav.

-�� Par to neraizējieties, es teicu, nostājoties Mērijai priek�ā, lai pasargātu no cilvēku pūļiem, kas tagad pildīja mūzikas istabu. Ja nevēlaties, jums nav jārunā. Ta�u dziedāt varbūt vajadzētu pamē�ģināt, es turpināju, jo man galvā ie�āvās kāda doma. Es reiz pazinu dakteri, kur� ārstēja stostī�anos; un viņ� teica, ka cilvēki, kas runājot stostās, dziedot to nedara.

Mērijas Hokinsas acis no izbrīna iepletās. Es palūkojos apkārt un ieraudzīju tuvumā alkovu, kur aiz aizkariem slēpās ērts dīvāns.

-�� Nāciet �urp. Es saņēmu viņas roku. Jūs varat sēdēt �eit, lai nav jāsarunājas ar viesiem. Kad viņi sāks dziedāt, varat iznākt laukā, ja vēlaties piedalīties, bet, ja ne, palieciet te līdz viesību bei�gām. Mērija bridi vērās manī, tad pēk�ņi veltīja man �ilbino�u pateicības pilnu smaidu un ienira alkovā.

Es kavējos ārpusē, lai neļautu ziņkārīgiem kalpotājiem traucēt meiteni viņas slēptuvē, un tērzēju ar tiem, kas gāja garām.

-�� Cik labi jūs �ovakar izskatāties, ma chиre! Tā bija de Ramā�a kundze, viena no karalienes galma dāmām. �ī kundze cienījamos gados pāris rei�u bija vakariņojusi Tremulīna ielā. Sieviete sir�snīgi mani apskāva, tad palūkojās apkārt, lai pārliecinātos, ka mūs neviens nevēro.

-�� Es cerēju jūs satikt, dārgā, viņa sacīja, pieliecoties tuvāk un pieklusinot balsi. Gribu jums ieteikt piesargāties no grāfa Sen�ermēna.

Mazliet pagriezusies virzienā, kur raudzījās manas sarunbiedres acis, es ieraudzīju, ka mūzikas istabā ienāk kalsnais vīrietis no Havras ostas dokiem un ved zem rokas par viņu jaunāku, eleganti ģērbu�os sievieti. Viņ� acīmredzot nebija mani pamanījis, un es steig�us atkal pagriezos pret de Ramā�a kundzi.

-�� Ko� viņ� ir� es domāju� Jutu, ka, drūmajam grāfam parā�doties, satraukta pietvīkstu vēl tum�āka.

-�� Nūjā, ir dzirdēts, ka viņ� par jums runā, de Ramā�a kundze sacīja, laipni palīdzot man tikt galā ar apjukumu. Sapratu, ka Havrā radu�ās nelielas nepatik�anas?

-�� Kaut kas uz to pusi, teicu. Es tikai skaļi paziņoju, ka kāds cilvēks saslimis ar bakām, bet beidzās ar to, ka grāfa kuģi vajadzēja iznīcināt, un� viņam tas nepatika, es neveikli pabeidzu savu sakāmo.

-�� Ak, tad tā tas bija. De Ramā�a kundze izskatījās apmieri�nāta. Iedomājos, ka, tā sakot, pirmavota zinā�anas pie�ķirs viņai priek�rocības baumu tirgū un informāciju, kas bija Parīzes sabied�riskās dzīves komercija.

-�� Viņ� visiem stāsta, ka jūs, pēc viņa domām, esot ragana, viņa sacīja, vienlaikus uzsmaidot un pamājot ar roku draudzenei telpas otrā pusē. Lielisks stāsts! Nu, neviens jau tam netic, viņa man centās iegalvot. Visi zina: ja kāds ķēpājas ar �ādām lietām, tad tas ir grāfa kungs pats.

-�� Tie�ām? Gribēju jautāt, ko viņa ar to domājusi, bet tajā brīdī rosīgais Gerstmana kungs sāka sist plaukstas, it kā trenkātu vistu baru.

-�� Nāciet, nāciet, manas dāmas! viņ� sauca. Mēs esam pilnā sastāvā. Sākas dziedā�ana!

Kamēr koris steidzās pulcēties ap klavesīnu, es atskatījos uz alkovu, kur biju atstājusi Mēriju Hokinsu. Likās, ka aizkars sakus�tas, bet pārliecināta par to nebiju. Kad sāka skanēt mūzika un visi dziedāja, man �ķita, ka dzirdu no alkova puses plūstam dzidru, augstu soprānu, bet arī �oreiz nebiju pārliecināta.

-�� Nu, dikti smuki, Armaliet, D�eimijs mani uzslavēja, kad es, pietvīkusi un aizelsusies no dziedā�anas, atgriezos pie viņa. Smai�dīdams viņ� skatījās uz mani no aug�as un noglāstīja manu plecu.

-�� Kā tu vari to zināt? es teicu, no garāmejo�a kalpotāja paņe�mot glāzi ar vīna pun�u. Tu ta�u neat�ķir vienu dziesmu no citas.

-�� Nu, tu vismaz dziedāji skaļi, viņ� rāmā mierā atbildēja.

-�� Varēju dzirdēt katru vārdu. Mēs stāvējām blakus, un es sajutu, ka viņ� mazliet saspringst, un pagriezos, lai redzētu, uz ko� vai uz kuru� viņ� skatās.

Sieviete, kura tikko bija ienākusi telpā, bija sīka auguma, gan�drīz D�eimijam līdz pirmajai ribai, rokas un kājas kā lellei, uzacis, smalkas kā ķīnie�u hieroglifi, izliecās virs melnām dzeloņplūmes acīm. Viņas soļos jautās vieglums, tāpēc izskatījās, ka viņa dejo gabaliņu virs zemes.

-�� Lūk, Annelīze de Marijaka, es apbrīnas pilnā balsī noteicu.

-�� Vai viņa nav skaista?

-�� Kā tad. Vīra savādais tonis lika man spēji palūkoties aug�up. Viņa ausu gali bija iekrāsoju�ies pavisam viegli sārti.

-�� Un es domāju, ka tu Francijā laiku pavadīji, cīnoties, nevis dzenoties pēc uzvarām mīlas frontē, es dzēlīgi izmetu.

Man par pārsteigumu, D�eimijs sāka smieties. Izdzirdusi �os smieklus, sieviete pagriezās uz mūsu pusi. Viņa ieraudzīja D�eimija stāvu draudo�i slejamies pāri pūlim, un mirdzo�s smaids izgais�moja viņas seju. De Marijaka kundze jau pagriezās, lai nāktu �urp, kad viņu aizkavēja kāds kungs ar parūku galvā, greznās lavandas krāsas atlasa drānās, stingri saņemot Annelīzi aiz trauslā elkoņa. Viņa �armanti pamāja ar vēdekli uz D�eimija pusi no�ēlas pilnā, koķetā �estā un tad pievērsa uzmanību savam jaunajam pavado�nim.

-�� Kas te tik smieklīgs? es jautāju, redzot, ka D�eimijs, aizvien vēl plati smaidīdams, ar skatienu seko dāmas svārkiem, kas ejot viegli �ūpojās.

Viņ� spēji atgriezās tagadnē un man uzsmaidīja.

-�� Ak nekas, Armaliet. Tikai tas, ko tu teici par karo�anu. Te es cīnījos pirmajā duelī� nu, patiesību sakot, vienīgajā� Annelīzes de Marijakas dēļ. Toreiz man bija astoņpadsmit gadu.

Viņ� runāja nedaudz sapņaini, noskatoties, kā galva ar spo�a�jiem, tum�ajiem matiem attālinās ļau�u drūzmā, un, kur vien viņa gāja, to aplenca baltu parūku un pūderētu matu pulciņ�, kurā �ur tur da�ādības dēļ pazibēja modernās sārtās parūkas.

-�� Duelī? Ar ko tu duelējies? es jautāju, piesardzīgi vērdamās apkārt, vai neredzē�u ķīnie�u lellei vīri�ķu papildinājumu, kuram varētu rasties vēlme līdz galam atrisināt vecu strīdu.

-�� 0, viņa te nav, D�eimijs sacīja, uztvēris un pareizi iztulkojis manu skatienu. Viņ� ir miris.

-�� Tu viņu nogalināji? Būdama satraukta, es runāju skaļāk, nekā biju gribējusi. Kad apkārt stāvo�o cilvēku galvas ziņkāri pa�griezās mūsu virzienā, D�eimijs steig�us satvēra mani aiz elkoņa un vadīja uz tuvākajām balkona durvīm.

-�� Pieklusini balsi, Armaliet, viņ� maigi man pārmeta. Nē, es viņu nenogalināju. Bet gribēju gan, viņ� skumīgi piebilda,

-�� tomēr es tas nebiju. Viņ� nomira pirms diviem gadiem no bries�mīgi iekaisu�a kakla. D�ereds stāstīja.

D�eimijs veda mani pa vienu no dārza celiņiem, kurus apgais�moja ar laternām apkāru�ies kalpi; tie kā stabi stāvēja ik pa pie�ciem jardiem no terases līdz strūklakai takas galā. Liela, ar mir�dzo�u ūdeni pilna baseina vidū �etri delfīni �ļāca spo�as �altis pāri dusmīgam Tritonam, kur� �ī pulciņa centrā visai neefektīvi drau�dēja dzīvniekiem ar trij�uburi.

-�� Nu nemoki mani, es nepacietīgi ieteicos, kad viesi, kas nelielos bariņos staigāja pa terasi, vairs nevarēja mūs sadzirdēt.

-�� Kas notika?

-�� Nu labi, D�eimijs padevās. Tu ta�u pamanīji, ka Annelīze ir diezgan smuka?

-�� Ak tā? Nu, ja tu tā saki, tad varbūt kaut ko tamlīdzīgu redzēju gan, es mīļi atbildēju un par atbildi saņēmu asu skatienu un greizu smaidu.

-�� Kā tad. Nu, es nebiju vienīgais bra�ulis Parīzē, kas tā domāja, un arī ne vienīgais, kas viņas dēļ zaudēja galvu. Staigāju kā miglā, gāzos nost no kājām. Gaidīju uz ielas, cerot, ka redzē�u viņu ejam no mājas uz karieti. Aizmirsu pat ēst. D�ereds teica, ka svārki karā�ju�ies kā uz putnubiedēkļa un mati līdzību vēl vairāk pastiprināja. D�eimija roka izklaidīgi pieskārās galvai, noglau�ot nevainojamo bizi, kas, cie�i sapīta un sasieta ar zilu lenti, rātni gulēja uz kakla.

-�� Aizmirsi ēst? Jēziņ, nudien biji smagi ieķēries, es pazobojos.

Viņ� iesmējās.

-�� Nu kā tad. Un kļuva vēl ļaunāk, kad viņa sāka flirtēt ar �arlu Golozi. Ņem vērā, D�eimijs taisnīguma dēļ piebilda, viņa flirtēja ar visiem tas nebūtu nekas bet Annelīze, pēc manām domām, pārāk bie�i izvēlējās ar �arlu vakariņot, pārāk daudz dejoja ar viņu ballēs un� nu� ar vienu vārdu sakot, Armaliet, kādu nakti es pie�ķēru �arlu skūpstām viņu mēnesnīcā uz terases un izaicināju uz divkauju.

Mēs jau bijām aizgāju�i līdz strūklakai. D�eimijs apstājās, un mēs apsēdāmies uz strūklakas malas tā, lai vēj� nemestu mums virsū �ļakatas no delfīnu pilnīgajām pavērtajām lūpām. D�eimijs pavilka ar roku pa tum�o ūdeni, izcēla un izklaidīgi vēroja, kā sud�rabainās lāses slīd lejup pa pirkstiem.

-�� Toreiz divkaujas Parīzē bija aizliegtas ar likumu� tāpat kā ta�gad. Bet bija vietas, kur to varēja darīt; tādas ir vienmēr. Vietu drīkstēja izvēlēties �arls, un viņ� izraudzījās Buloņas me�u. Sep�tiņu svēto ceļa tuvumā, bet no skatieniem to slēpa ozolu rinda. Arī ieroci drīkstēja izvēlēties viņ�. Es gaidīju, ka viņ� paliks pie pisto�lēm, bet viņ� izvēlējās zobenus.

-�� Kāpēc viņ� tā darīja? Tu noteikti biji viņam priek�ā savas se�as collas� vai vairāk. Es nebiju lietpratēja, bet spiestā kārtā man bija nācies �o to iemācīties par zobenu cīņas stratēģiju un taktiku. D�eimijs un Mērtegs ik pa divām trijām dienām dārzā cīnī�jās, lai nezaudētu formu, �ķindinot zobenus, atvairot sitienus un izdarot izklupienus, par neizmērojamu sajūsmu kalpotājiem gan vīrie�iem, gan sievietēm. Visi steidzās uz balkoniem skatīties.

-�� Kāpēc viņ� izvēlējās floretes? Tāpēc, ka sasodīti labi prata ar tām cīnīties. Turklāt man bija aizdomas: �arls baidījās, ka ar pistoli es varu viņu nejau�i no�aut, bet viņ� zināja, ka jutī�os gandarīts, ja iedur�u un sāks tecēt asinis. Zini, man nebija nolūka viņu noga�lināt, D�eimijs paskaidroja. Gribēju tikai sāncensi pazemot. Un viņ� to saprata. Nebija jau nekāds muļķis. D�eimijs skumīgi no�grozīja galvu.

No strūklakas nāko�ā migliņa samitrināja manus matus, no fri�zūras sāka spraukties ārā sprogas un spuroties man ap seju. Es atglaudu vienu �ķipsnu un pajautāju:

-�� Un vai tev izdevās viņu pazemot?

-�� Nu, es viņu vismaz ievainoju. Izbrīnīta saklausīju vīra balsī vieglu apmierinājuma toni un savilku uz aug�u uzaci. Viņ� bija mācījies pie Le�enē pie viena no labākajiem zobenu cīņas meis�tariem Francijā, D�eimijs paskaidroja. Tas bija tikpat kā kauties ar vienu stulbu blusu, turklāt man vajadzēja cīnīties ar labo roku. Viņ� vēlreiz pārlaida plaukstu matiem, it kā pārbaudītu, vai bize nav atrisusi.

-�� Divkaujas vidū man atpinās bize, viņ� sacīja. Lente saplīsa, vēj� iepūta matus man acīs, tāpēc es redzēju tikai kaut ko no �arla stāva baltajā kreklā, kur� �audījās �urpu turpu kā grundulis. Un tā es beigās arī viņu dabūju ciet� kā ar dunci uzdur zivi. D�eimijs no�ņaukājās.

-�� Viņ� tā ieaurējās, it kā es būtu viņam zobenu izdūris cauri, kaut arī zināju, ka esmu tikai iebikstījis vienā rokā. Beidzot es da�būju matus prom no acīm un �arlam aiz muguras klajumiņa malā redzēju stāvam Annelīzi, acis viņai bija plati ieplestas un tum�as kā �is baseins. Viņ� pamāja uz sudrabaini melno ūdens virsmu mums aiz muguras.

-�� Tā es iebāzu zobenu makstī, atglaudu matus no pieres un stā�vēju tur� laikam gaidīju, ka viņa nāks un apskaus mani.

-�� Mm, es iejūtīgi noteicu. Cik saprotu, viņa to nedarīja?

-�� Nu, toreiz es itin neko nezināju par sievie�iem, vai ne? viņ� teica. Nē, viņa, protams, pieskrēja pie �arla un apskāva viņu. -

D�eimijs dziļi kaklā nogrudzināja tādu skotisku skaņu, kas pauda sevis nicinā�anu un ironisku riebumu. Dzirdēju, ka pēc mēne�a viņi apprecējās.

-�� Ak, nu! Viņ� piepe�i paraustīja plecus ar skumīgu smaidu lūpās. Tā mana sirds bija salauzta. Devos mājās uz Skotiju un īgņojos nedēļām ilgi, līdz tēvs zaudēja pacietību. Viņ� iesmējās. Pat pārdomāju, vai nekļūt par mūku. Kādu vakaru pie galda pateicu tēvam, ka, iespējams, pavasarī vajadzēs doties pāri jūrai uz abatiju un kļūt par novici.

To iedomājoties, es sāku smieties.

-�� Nu, ar nabadzības zvērestu tev grūtību nebūtu; �ķīstība un paklausība būtu grūtāk sasniedzama. Ko tēvs teica?

D�eimijs pasmaidīja, tumsā baltie zobi nozibēja vien.

-�� Tēvs tobrīd ēda putru. Viņ� nolika karoti un brīdi raudzījās manī. Tad nopūtās, papurināja galvu un teica: �Man bij gara diena, D�eimij.� Atkal paņēma karoti un atsāka ēst, un es nekad vairs par to neieminējos.

D�eimijs skatījās uz lēzeno terasi, kur tie, kas nedejoja, staigāja uz priek�u un atpakaļ, atvēsinoties deju starplaikos, malkoja vīnu un, slēpjoties aiz vēdekļiem, flirtēja. D�eimijs skumīgi nopūtās.

-�� Nūjā, traki smuka zeltene tā Annelīze de Marijaka. Gracioza kā vēja pūsma un tik maza, ka gribas ielikt krekla azotē un nēsāt līdzi kā kaķēnu.

Es klusēju, klausoties kluso mūziku, kas plūda pa atvērtajām durvīm, un domīgi pētīju spo�ā atlasa kurpi, kas apņēma manu �etrdesmitā izmēra pēdu.

Pēc brī�a D�eimijs pamanīja manu klusē�anu.

-�� Kas ir, Ārmaliet? viņ� jautāja, uzliekot man uz rokas plaukstu.

-�� Ak, nekas, es nopūtos. Par mani gan laikam neviens neteiks �gracioza kā vēja pūsma�.

-�� Ahā. D�eimija galva bija mazliet pagriezta, un garo, taisno degunu un stingro zodu no apak�as apgaismoja tuvākā laterna. Kad viņ� atkal pievērsās man, redzēju viņa lūpās vieglu smaidu.

-�� Vai zini, ko tev teik�u, Armaliet, �graciozs� dro�i vien nav pirmais vārds, kas ie�aujas prātā, domājot par tevi. Viņ� apņēma mani no muguras, viena liela, silta plauksta uzgūla uz mana zīdā tērptā pleca. Bet es ar tevi runāju tā, kā es runātu ar savu dvē�seli. D�eimijs pagrieza mani ar seju pret sevi. Viņ� pacēla roku un saņēma manu vaigu tā, ka pirksti viegli gulēja uz deniņiem.

-�� Un, Armaliet, viņ� �ukstēja, tava seja ir mana sirds.

Pēc vairākām minūtēm vēja brāzma, kas no strūklakas uzmeta sīku lāsī�u �alti, mūs beidzot iz�ķīra. Atrāvāmies viens no otra un, smejoties par negaidīto auksto du�u, steig�us piecēlāmies. D�ei�mijs jautājo�i norādīja ar galvu uz terases pusi, un es, piekrīto�i pamājusi, saņēmu viņa roku.

-�� Tātad, es noteicu, kad mēs lēnām kāpām pa platajiem pakā�pieniem uz balles zāli, cik redzu, tu esi kaut ko vairāk uzzinājis par sievietēm.

D�eimijs, cie�āk apskaujot manu vidukli, smējās zemus, dobjus smieklus.

-�� Vissvarīgākais, ko esmu uzzinājis par sievietēm, Armaliet, ir tas, kuru izvēlēties. Viņ� atkāpās, paklanījās man un pamāja pa atvērtajām durvīm uz iek�ā valdo�o mirdzumu. Vai drīkstu lūgt jūs uz deju, cienītā kundze?

Nākamās dienas pēcpusdienu pavadīju pie d�Arbanviliem, un tur es atkal satiku karaļa kapelmeistaru. �oreiz mums atradās laiks sarunai, kuru es pēc vakariņām atstāstīju D�eimijam.

-�� Ko tu izdarīji? D�eimijs, acis samiedzis, skatījās uz mani, it kā turētu mani aizdomās par izjoko�anu.

-�� Es teicu, ka Gerstmana kungs apvaicājās, vai nevēlos iepazī�ties ar kādu viņa draugu. Māte Hildegarde vada Eņģeļu slimnīcu� tu zini, to labdarības slimnīcu pie katedrāles.

-�� Es zinu, kur tas ir. Viņa balsī nemanīja ne mazākā entuzi�asma.

-�� Kapelmeistaram sāpēja kakls, un iznāca tā, ka es viņam devu padomus, kā ārstēties, tad sākām runāt par zālēm, par to, ka mani interesē slimības, nu tu jau zini, kā viena lieta noved pie nākamās.

-�� Ar tevi tā parasti atgadās, viņ� piekrita un izklausījās iz�teikti cinisks. Es neņēmu to vērā un turpināju:

-�� Tātad rit es do�os uz slimnīcu. Es pastiepos uz pirkstgaliem, lai nomak�ķerētu no plaukta savu zāļu lādi. Varbūt pirmajā reizē labāk neņemt to līdzi, noteicu, domīgi pētīdama tās saturu. Va�rētu likties pārlieku uzbāzīgi. Kā tu domā?

-�� Uzbāzīgi? Izklausījās, ka viņ� ir satriekts. Tu grasies tur paviesoties vai pārcelties uz dzīvi?

-�� Nu� es novilku. Tad dziļi ieelpoju. Es� nu� es domāju, ka varētu slimnīcā strādāt regulāri. Gerstmana kungs saka, ka visi ārsti un dziednieki, kas tur iet, ziedo savu laiku. Lielākā tiesa neiet katru dienu, bet man ir daudz laika, un es varētu�

-�� Daudz laika?

-�� Izbeidz atkārtot katru manu vārdu, es kļuvu dusmīga. Jā, daudz laika. Es zinu, ka ir ļoti svarīgi iet uz saloniem un vakari�ņām, bet tas neprasa visu dienu� vismaz tā nevajadzētu būt. Es varētu�

-�� Ārmaliet, tu gaidi bērnu! Tu ta�u negribi iet ārā no mājas un kopt noziedzniekus un ubagus? Tagad izklausījās, ka D�eimijs jūtas bezpalīdzīgs, it kā prātotu, ko lai iesāk ar cilvēku, kas viņa acu priek�ā sajucis prātā.

-�� Neesmu to aizmirsusi, es viņu mierināju. Piespiedu rokas pie vēdera un palūkojos lejup. Vēl jau neko nevar redzēt; kādu laiku ar platu kleitu es to noslēp�u. Un man, izņemot rīta nela�bumu, nekas nekai�. Nav nekāda iemesla, lai es vēl da�us mēne�us nevarētu strādāt.

-�� Nav iemesla, izņemot to, ka es tev neļau�u! Tā kā �ovakar viesi nebija gaidāmi, tad, pārnācis mājās, viņ� bija noņēmis �abo un atpogājis krekla apkali. Redzēju, ka pa kaklu aug�up kāpj tum�s sārtums.

-�� D�eimij, es centos runāt prātīgi. Tu zini, kas es esmu.

-�� Tu esi mana sieva!

-�� Jā, arī tā. Es �o domu it kā pasitu malā ar knipi. Esmu medmāsa, D�eimij. Dziedniece. Tu to labi zini.

Viņ� ko�i pietvīka.

-�� Kā tad, zinu gan. Un tāpēc, ka tu mani izārstēji, kad biju ievai�nots, tev vajadzētu dakterēt ubagus un ielasmeitas? Armaliet, vai tu nesaproti, kādus cilvēkus uzņem Eņģeļu slimnīcā? Viņ� rau�dzījās manī, it kā cerot, ka es kuru katru minūti atgū�u veselo saprātu.

-�� Kāda starpība?

D�eimija izmisīgais skatiens apskrēja istabu, tad apstājās pie portreta, kas karājās virs kamīna, domās kļūstot par liecinieku ma�nam neprātam.

-�� Dieva dēļ, tu vari saķert nelabu slimību! Vai bērns tev neko nenozīmē, pat ja es tev neesmu nekas?

Ar katru mirkli prātīgums �ķita attālināmies.

-�� Protams, nozīmē! Par kādu nevērīgu, bezatbildīgu cilvēku tu mani uzskati?

-�� Par tādu, kur� pamet vīru, lai ietu spēlēties ar paklīdenēm renstelē! viņ� atcirta. Ja jau tu jautā. Viņ� izgrūda lielo roku caur matiem, un tie saslējās gaisā kā ērk�ķu kronis.

-�� Es tevi pametu? Kop� kura laika pame�ana ir vēlē�anās no�darboties ar kaut ko lietderīgu, nevis pūt d�Arbanvilu salonā, skatī�ties, kā Luīze de Roana stūķē iek�ā cepumus, klausīties sliktu dzeju un vēl sliktāku mūziku? Es gribu būt noderīga!

-�� Vai tad rūpē�anās par savu saimniecību nav noderīga nodar�bo�anās? Vai būt manai sievai nav noderīga nodarbo�anās? Lente, kas saturēja matus, pārtrūka, un biezās cirtas izjuka ap galvu kā nimbs. D�eimijs nikni kā atriebes eņģelis lūrēja manī no aug�as.

-�� Kas der vienam, der visiem, es salti aizrādīju. Vai tev pie�tiek ar to, ka esi mans vīrs? Neesmu pamanījusi, ka tu visu dienu valkājies pa māju, mani apbrīnodams. Un, ja runājam par saimnie�cību, tas ir absurds.

-�� Absurds? Kas ir absurds? viņ� gribēja zināt.

-�� Nieki un blēņas. Mēsli. Pupu mizas. Citiem vārdiem sakot, ne�kļūsti smieklīgs. Visu padara Vjonē kundze, turklāt desmitiem rei�u labāk par mani.

Tas bija tik neapstrīdami patiesi, ka D�eimijs uz brīdi apklusa. Tikai glūnēja uz mani, un �oklis viņam kustējās.

-�� 0, ak tad tā? Un ja nu es tev aizliegtu iet uz slimnīcu?

Tas savukārt uz brīdi apklusināja mani. Izslējos visā augumā un nomērīju viņu ar skatienu no galvas līdz kājām. Acis viņam satumsa kā pelēki lietusmākoņi, platā mute ar biezajām lūpām sakniebās plānā svītriņā. Platie pleci bija atliekti taisni, rokas sakrustotas uz krūtīm kā �uguna statujai, �aizliegts� bija īstais vārds, kas viņu vislabāk raksturoja.

-�� Tu man aizliegsi? Gaiss starp mums sprak�ķēja. Gribēju sa�mirk�ķināt acis, bet nevēlējos sagādāt pretiniekam apmierinājumu, ka viņ� ir salauzis manu tēraudcieto skatienu. Ko es darī�u, ja viņ� man aizliegs? Man pa galvu joņoja da�ādas idejas, sākot ar izde�vību ietriekt viņam ribās ziloņkaula papīra nazi un beidzot ar iespēju nodedzināt māju kopā ar viņu. Vienīgi pado�anos es noraidīju pilnīgi.

D�eimijs apklusa, dziļi ievilka elpu un tad ierunājās. Rokas savilktas dūrēs, piespiestas cie�i pie sāniem. Viņ� spēja tās atlaist tikai ar apzinātu piepūli.

-�� Nē, viņ� sacīja. Nē, neaizlieg�u. Balss, cen�oties savaldī�ties, viegli drebēja. Bet ja es tevi lūgtu?

Es nodūru skatienu un vēros D�eimija atspulgā uz nospodrinātā galda virsmas. Sākumā priek�likums apmeklēt Eņģeļu slimnīcu bija licies tikai kā interesants piedāvājums, kā patīkama pārmaiņa pēc nemitīgās tenko�anas un sīku intrigu pī�anas, kas valdīja Parīzes smalkajās aprindās. Bet tagad� Jutu, ka roku muskuļi pietūkst, sa�ņaudzot plaukstas dūrēs. Nebija tā, ka es vienkār�i gribēju atkal strādāt; man to vajadzēja.

-�� Es nezinu, beidzot izmocīju atbildi.

D�eimijs dziļi ieelpoja un lēnām izelpoja.

-�� Vai tu par to padomāsi, Klēra? Jutu sev pievērs co acu ska�tienu. �ķiet, pagāja ilgs laiks, līdz es pamāju ar galvu.

-�� Es padomā�u.

-�� Labi. Saspringumam atslābstot, D�eimijs strauji novērsās. Viņ� sāka staigāt pa dzīvojamo istabu, ņēma rokā sīkus priek�me�tus, kas gadījās pa tvērienam, un kaut kur tos atkal nolika, līdz pēdīgi atspiedās pret grāmatplauktu, it kā aizsnaudās un aklu ska�tienu vērās uz sējumiem ādas vākos. Es nedro�i pienācu viņam klāt un uzliku roku uz pleca.

-�� D�eimij, es negribēju tevi sarūgtināt.

Viņ� no aug�as paskatījās uz mani un īgni pasmaidīja.

-�� Nu kā tad, labi. Es arī negribēju ar tevi ķildoties, Armaliet. Laikam jau esmu ātras dabas un briesmīgi jūtelīgs. Viņ� kā atvai�nodamies noglāstīja man roku, tad pakāpās sānis un palūkojās uz rakstāmgaldu.

-�� Tu esi smagi strādājis, es mierino�i sacīju un sekoju viņam.

-�� Ne jau tur tā vaina. D�eimijs papurināja galvu, sākot �ķirs�tīt milzīgo kantorgrāmatu, kas gulēja galda vidū. Vīna tirgo��ana; tur viss ir kārtībā. Tiesa, tas prasa daudz darba, bet man nav iebildumu. Vaina ir citur. Viņ� pamāja uz mazu kaudzīti vēs�tuļu, kuras kopā saturēja alabastra papīru prese. Tā bija viena no D�ereda presēm, izgrebta baltas rozes -+ Stjuartu simbola formā. Vēstules zem baltā zieda bija no abata Aleksandra, grāfa Māra un citiem ievērojamiem jakobītu kustības dalībniekiem. Un tās visas bija pilnas ar aizplīvurotiem mājieniem, miglainiem solījumiem un pretrunīgām gaidām.

-�� Man ir sajūta, ka es sitos ar lidojo�u spalvu mākoni! D�ei�mijs nikni iesaucās. Es varu cīnīties īstā kaujas laukā, kur preti�nieku var satvert, to es varu. Bet �o� Viņ� paķēra saujā no raks�tāmgalda vēstules un pasvieda uz aug�u. Istabā vilka caurvēj�, un papīra lapas uzvirpuļoja gaisā, da�as paslīdēja zem mēbelēm, citas noplanēja uz paklāja.

-�� Te nav, pie kā pieķerties, viņ� bezpalīdzīgi sacīja. Es varu runāt ar tūksto�iem cilvēku, uzrakstīt simtiem vēstuļu, dzert ar �ārlzu līdz nemaņai un beigās, vienalga, nezinu, vai esmu pavirzī�jies uz priek�u.

Atstāju izkaisītās vēstules guļam uz grīdas; gan jau istabene tās vēlāk salasīs.

-�� D�eimij, es klusi teicu. Mēs varam tikai mēģināt.

Viņ� stāvēja, ar rokām atspiedies pret galdu, un tikko jau�ami pasmaidīja.

-�� Nūjā. Priecājos, ka tu teici �mēs�, Ārmaliet. Es nudien visā tajā putrā reizēm jūtos ļoti vientuļ�.

Apskāvu viņa vidukli un piespiedu vaigu pie muguras.

-�� Tu ta�u zini, ka es nepametī�u tevi �ajā cīņā vienu, es dudi�nāju. Galu galā es tevi tajā ievilku.

Jutu, ka mugura man pie vaiga sāk kratīties aizturētos smiek�los.

-�� Nūjā, ka tu. Bet es tev to nepārmetu, Ārmaliet. Viņ� pagrie�zās, pieliecās un viegli noskūpstīja mani uz pieres. Tu izskaties nogurusi, mo nighean donn. Ej aug�ā gulēt. Man vēl mazliet jāpa�strādā, bet es drīz nāk�u.

-�� Labi. �ovakar es biju nogurusi, lai arī pirmo grūtniecības nedēļu hroniskā miegainība bija atkāpusies un tās vietā nācis jauns enerģijas pieplūdums; dienā atkal jutos mo�a, glu�i vai pāri plūdu no vēlē�anās darboties.

Ejot ārā, uz mirkli apstājos durvīs. D�eimijs joprojām stāvēja pie rakstāmgalda, blen�ot atvērtajā kantorgrāmatā.

-�� D�eimij? es ierunājos.

-Jā?

-�� Slimnīca� es teicu, ka padomā�u. Tu arī padomāsi, labi?

Viņ� pagrieza galvu, viena uzacs bija augstu savilkusies. Tad

viņ� pasmaidīja un strupi pamāja ar galvu.

-�� Drīz bū�u pie tevis, Ārmaliet, viņ� sacīja.

Ārā joprojām valdīja slapjdraņķis. Sīkas, sasalu�as lietus lāses grabināja logu rūtis un �ūkstēdamas izkusa uguns liesmās, kad naktī vēj� iepūta tās pa dūmvadu kamīnā. Stiprā auka vaidēja un gaudoja starp māju skursteņiem, tāpēc guļamistaba likās vēl

mājīgāka. Bet gulta, nodro�ināta ar dūnu segām, milzīgiem, mīks�tiem spilveniem un D�eimiju, kur� kā elektriskais sildītājs nemitīgi izdalīja apkures d�oulus, bija pati siltuma un ērtību oāze.

Man blakus gulo�ā vīrie�a lielā plauksta viegli pārslīdēja manam vēderam, cauri plānajam zīda naktskreklam jutu tās siltumu.

-�� Nē, �eit. Tev jāpaspie� mazliet stiprāk. Saņēmu roku un piekļāvu tie�i virs kaunuma kaula, kur varēja sajust dzemdi, apaļ�, ciets uzkalniņ�, kādu nieku lielāks par greipfrūtu.

-�� Jā, es jūtu, D�eimijs murmināja. Viņ� patie�ām ir tur. Viens mutes kaktiņ� savilkās uz aug�u bijīgas sajūsmas pilnā smaidā, un man pievērsās mirdzo�as acis. Vai viņ� jau kustas?

Es papurināju galvu.

-�� Pagaidām ne. Sprie�ot pēc tavas māsas D�enijas teiktā, do�māju, ka jāpacie�as vēl apmēram mēnesi.

-�� Mmm. D�eimijs noskūpstīja sīko uzkalniņu. Ko tu, Armaliet, domā par �Delhauziju�?

-�� Ko es domāju par �Delhauziju�? Kādā ziņā? es nesapratu.

-�� Nu, kā vārdu. D�eimijs noglāstīja man vēderu. Viņam va�jadzēs vārdu.

-�� Tiesa. Ta�u kāpēc tu domā, ka būs puika? Tikpat labi varētu būt meitene.

-�� Ak tā? Nu kā tad, taisnība, nākamais tēvs atzina, bet izklau�sījās, ka �āda iespēja viņam tikai nupat būtu ienākusi prātā. Bet kāpēc nesākt ar zēnu vārdiem? Mēs varam nosaukt viņu tava tē�vo�a, tā, kas tevi izaudzināja, vārdā.

-�� Umm. Es, savilkusi pieri, lūkojos uz savu vidukli. Lai cik ļoti biju mīlējusi savu tēvoci Lemu, diezin vai vēlējos padarīt nelaimīgu nevainīgu zīdami ar tādiem vārdiem kā �Lemberts� vai �Kventins�.

-�� Nē, diez vai. Turklāt nedomāju arī, ka vēlos nosaukt viņu kādā no tavu tēvo�u vārdiem.

D�eimijs izklaidīgi, jo gremdējās domās, glāstīja man vēderu.

-�� Kā sauca tavu tēvu, Ārmaliet? viņ� iejautājās.

Mirkli man vajadzēja apdomāties, iekams atcerējos.

-�� Henrijs. Henrijs Montmorensijs Bī�ems. D�eimij, lai notiek kas notikdams, es nepieļau�u, ka manu bērnu sauc par �Montmorensiju Freizeru�. Arī Henrijs mani īpa�i nesaista un tomēr par Lembertu labāks ir. Kā būtu ar Viljamu? es ieminējos. Tava brāļa vārdā? D�eimija vecākais brālis Viljams bija miris, nesasniedzis pusaud�a gadus, bet nodzīvoja pietiekami ilgi, lai jaunākais viņu atcerētos ar mīlestību.

D�eimija piere bija domās savilkta.

-�� Hm. Nūjā, varbūt. Vai arī mēs varētu saukt viņu par�

-�� D�eimss, no dūmvada kā no kapa atskanēja dobja balss.

-�� Ko? Es uzrāvos sēdus.

-�� D�eimss, nepacietīgi atkārtoja kamīns. D�eimss, D�eimss!

-�� Mīļais Jēzu, izdvesa D�eimijs, blenzdams kamīna mutē lēkājo�ajās liesmās. Jutu, ka viņam uz apak�delma saceļas spalvas, stīvas kā stieples. Mirkli viņ� sēdēja sastindzis, tad, galvā ie�au�joties domai, pielēca kājās un piesteidzās pie mansarda loga, pat neapgrūtinot sevi ar virskrekla uzvilk�anu.

Viņ� pastūma uz aug�u loga rūti, ielai�ot istabā salta vēja brāz�mu, un izbāza galvu ārā, naktī. Dzirdēju slāpētu kliedzienu, tad noskrapstēja jumta kārniņi. D�eimijs tālu izliecās pa logu, pacēlās uz pirkstgaliem, lai tiktu klāt tam, pēc kā sniedzās, tad lēnām, sali�jis un piepūlē ņurdēdams, kāpās atpakaļ. Viņ� ievilka istabā kādu cilvēku, kur� bija apķēries viņam ap kaklu, glītu zēnu tum�ās, vis�caur izmirku�ās drēbēs, un ap vienu roku viņam bija aptīta ar asi�nīm notraipīta lupata.

Viesim aiz palodzes aizķērās kāja, un viņ� piezemējās neveikli, gar�ļaukus uz grīdas. Bet uzreiz pierausās kājās un paklanījās man, noraujot no galvas no�ķiebtu cepuri.

-�� Cienītā kundze, viņ� sacīja ar stipru fran�u akcentu. Man jālūdz jums piedo�ana, ka ierodos tik neceremoniāli. Rīkojos kā iebrucējs, bet tikai nepiecie�amība mani spie� ierasties pie mana drauga D�eimsa tik nepiemēroti vēlā stundā.

Viņ� bija spēcīgs, izskatīgs jauneklis ar bieziem, gai�brūniem matiem, kas sprogās slīga uz pleciem, un gai�u sejas krāsu; vaigi no

aukstuma un piepūles bija pietvīku�i sarkani. Viņam viegli tecēja deguns, viņ� to noslaucīja ar aptīto roku un mazliet saviebās.

D�eimijs, uzacis saraucis, viegli palocījās viesim.

-�� Mana māja ir jūsu rīcībā, Jūsu Augstība, viņ� sacīja, uzme�tis jauneklim skatienu, kas ietvēra mūsu viesa apģērba vispārējo nekārtību. Kaklasaite atraisījusies un vaļīgi karājās ap kaklu, puse no pogām bija �ķībi sapogātas, un bik�u priek�as klape plivinājās pusmastā. Redzēju, ka D�eimijs mazliet saviebjas un neuzkrīto�i nostājas princim priek�ā, lai aizsegtu nepiedienīgo skatu manām acīm.

-�� Vai drīkstu stādīt priek�ā savu sievu, Jūsu Augstība? viņ� turpināja iepazīstinā�anu. Klēra, Broktūrekas kundze. Klēra, �is ir Viņa Augstība princis �ārlzs, Skotijas karaļa D�eimsa dēls.

-�� Um, jā, es sacīju. Biju jau to sapratusi. Ē� labvakar, Jūsu Augstība. Es cēli pamāju ar galvu, savelkot sev apkārt segu. Nolēmu, ka �ajos apstākļos drīkstu iztikt bez parastā reveransa.

Princis bija izmantojis D�eimija garo iepazīstinā�anas proce�dūru, lai savestu kārtībā bikses, un tagad karaliskas pa�cieņas pilns pamāja ar galvu.

-�� Priecājos, cienītā kundze, viņ� sacīja un vēlreiz palocījās, nu jau nesalīdzināmi elegantāk. Tad iztaisnojās un stāvēja, grozīdams rokā cepuri, acīmredzot cen�oties izdomāt, ko tagad teikt. D�eimijs basām kājām un kreklā visu laiku skatījās te uz mani, te �ārlzu, it kā arī būtu zaudējis valodu.

-�� Ē� es pārtraucu klusumu. Vai jums gadījusies nelaime, Jūsu Augstība? Es ar galvu norādīju uz mutautā ievīkstīto roku, un D�eimijs palūkojās lejup, it kā redzētu to pirmo reizi.

-�� Jā. Ak� nē. Tas ir� nieks, kundze. Skatoties uz roku, princis pietvīka vēl sarkanāks. Viņ� izturējās savādi tā kā apjucis, tā kā dusmīgs. Ta�u es redzēju, ka asins traips uz auduma ple�as lielāks, tāpēc nolaidu kājas uz grīdas un mēģināju sataustīt rītasvārkus.

-�� Labāk ļaujiet man paskatīties, es ieminējos.

Ievainojums, kuru princis man parādīja diezgan negribīgi,

nebija nopietns, bet neparasts gan.

-�� Izskatās pēc dzīvnieka koduma, es neticības pilnā balsī ieminējos, slaukot sīkās, durtās brūcītes, kas virknējās puslokā ādā starp īk�ķi un rādītājpirkstu. Princis �ārlzs saviebās, kad stiprāk saspiedu ievainojumu, lai tas asiņojot iztīrītos un es varētu to pār�siet.

-�� Jā. Man iekoda pērtiķis. Pretīgi, tāds blusains zvērs! viņ� nespēja savaldīties. Es viņai teicu, lai tiek no tā ķēma vaļā. Tas kustonis noteikti ir slims!

Biju jau atradusi savu zāļu lādi un tagad plānā kārtiņā klāju uz brūces genciānas ziedi.

-�� Nedomāju, ka jums vajadzētu raizēties, es teicu, iegrimusi darbā. Ja vien dzīvniekam nav trakumsērgas, tad viss būs labi.

-�� Trakumsērga? Princis nobālēja balts kā palags. Vai tas iespējams? Skaidrs, ka viņam nebija ne jausmas, kas tā trakum�sērga tāda ir, bet saskarties ar to viņ� noteikti nevēlējās.

-�� Viss ir iespējams, es jautri attraucu. Prin�a pēk�ņās iera�a�nās pārsteigta, es tikai tagad sāku apjaust, ka ilgākā laika posmā visiem tiktu aiztaupītas liela tiesa nepatik�anu, ja �is jaunais cil�vēks cēlsirdīgi kapitulētu kādas ātras un nāvējo�as slimības priek�ā. Tomēr es nespēju no sirds vēlēt viņam gangrēnu vai trakumsērgu, tāpēc kārtīgi pārsēju ievainojumu ar tīru lina saiti.

Viņ� pasmaidīja, atkal paklanījās un, jaucot fran�u un itāļu va�lodas, ļoti skaisti man pateicās. D�eimijs, kas tagad jau piedienīgi bija ģērbies kiltos, aizvilka �ārlzu, kur� joprojām daudzvārdīgi atvainojās par vēlo vizīti, uz pirmo stāvu iztuk�ot pa glāzei.

Sajutusi, ka istabā valdo�ais dzestrums spie�as cauri naktskrek�lam un rītasvārkiem, es atkal ierāpos gultā un uzvilku segu līdz zodam. Tad, lūk, kāds bija princis �ārlzs! Smuks gan, �aubu nav; vismaz ir pie kā acis pamielot. Ta�u likās vēl ļoti jauns krietni jaunāks par D�eimiju, kaut ari es zināju, ka mans vīrs ir tikai pāris gadu vecāks. Tomēr jāatzīst, ka Viņa Augstībai piemita patīkamas manieres un, par spīti nekārtīgajam apģērbam, krietna deva pa��cieņas. Bet vai tie�ām ar to pietiek, lai viņ� varētu atgriezties Sko�tijā atbrīvotāju karaspēka priek�galā? Lai�oties snaudā, es prātoju,

kā tas nākas, ka Skotijas troņmantnieks nakts vidū ar pērtiķa sakostu roku klīst pa Parīzes namu jumtiem.

�is jautājums man nedeva mieru vēl tad, kad D�eimijs pēc kāda laika mani uzmodināja, ieslīdot gultā un pieliekot savas lielās, ledusaukstās pēdas man pie ceļgaliem.

-�� Nekliedz tā, viņ� rājās, uzmodināsi kalpotājus.

-�� Kāda joda pēc princis �ārlzs kopā ar pērtiķiem skraida pa jumtiem? es noprasīju, vairoties no vīra pēdām. Savāc savus nolādētos ledus klu�us.

-�� Ciemojas pie savas mīļākās, D�eimijs ar baudu atbildēja.

-�� Nu labi izbeidz spārdīties. Viņ� atvilka kājas un, kad es pagrie�zos pret viņu, drebinādamies mani apskāva.

-�� Viņam ir mīļākā? Kura? Aukstuma un skandāla vēsmas mu�dināta, es drīz vien biju pamodusies pilnīgi.

-�� Luīze de Latūra, D�eimijs negribīgi atbildēja uz manu tin�cinā�anu. Viņa deguns izskatījās garāks un smailāks nekā parasti, kad biezās uzacis bija savilktas virs tā. Skotu katoļi, pie kuriem piederēja arī D�eimijs, uzskatīja, ka uzturēt mīļāko ir ļoti slikti, bet visiem zināms, ka karaļiem �ajā ziņā ir zināmas privilēģijas. Ta�u princese de Latūra bija precējusies. Padarīt par savu mīļāko precētu sievieti pat karalim tāda rīcība pilnīgi noteikti bija amorāla par spīti brālēna D�ereda piemēram.

-�� Ha! es apmierinājumā iesaucos. Es to zināju!

-�� Princis apgalvo, ka mīlot viņu, D�eimijs turpināja, savelkot segas uz pleciem. Viņ� saka, ka arī Luīze viņu mīlot; zvērot, ka pēdējos trīs mēne�us esot viņam uzticīga. Kā tad!

-�� Nu� tas jau nav nekas jauns, es uzjautrināta noteicu. Tā�tad princis viesojās pie Luīzes? Bet kā viņ� tika uz jumta? Vai to viņ� tev pastāstīja?

-�� 0, kā tad. Izstāstīja gan.

�ārlzs, nervu nomierinā�anai pēc nakts piedzīvojumiem stipri�nājies ar vairākām glāzēm D�ereda labākā portvīna, bijis diezgan vaļsirdīgs. Princis stāstījis, ka �onakt viņa iemīļotā ļoti nopietni pārbaudījusi īstas mīlestības spēku ar uzticību savam mīlulim -

visai ka�ķīgam pērtiķim, kas Viņa Augstības nepatikai atbildējis ar to pa�u, tikai dzīvnieka rīcībā biju�i piemērotāki iero�i sava vie�dokļa demonstrē�anai. Pēc nicino�a knipja pērtiķim zem deguna vispirms apvainotais dzīvnieks Viņa Augstībai sāpīgi iekodis rokā, bet pēc tam vēl sāpīgāk, turklāt ar rūgtiem pārmetumiem bija iekodusi mīļākās mēle. Pāris bija pamatīgi sastrīdējies, aizgājis pat tik tālu, ka Luīze, Roanas princese, bija likusi �ārlzam taisīties, ka tiek. Viņ� bija teicis, ka dosies projām ar lielāko prieku, lai nekad tur viņ� dramatiski uzsvēris vairs neatgrieztos.

Ta�u prin�a aizie�anu ievērojami apgrūtinājis fakts, ka prin�ceses vīrs agrāk, nekā gaidīts, atgriezies no spēļu vakara un ērti iekārtojies priek�istabā ar pudeli brendija.

-�� Tā, D�eimijs, nevil�us pasmaidīja par �o domu, Viņa Augs�tība nevēlējās palikt pie daiļavas, bet projām tikt nevarēja, tāpēc viņ� atvēra logu un izlēca uz jumta. Viņ� stāstīja, ka pa notekcau�rulēm ticis gandrīz līdz ielai; ta�u tad bija parādījies pilsētas sargs, un, lai tas pārdro�nieku nepamanītu, vajadzējis rausties atpakaļ. Viņ� esot brīni�ķīgi pavadījis laiku, slapstoties ap skursteņiem un slidinoties uz slapjajiem kārniņiem, līdz ienācis prātā, ka mēs dzī�vojam tikai trīs mājas tālāk un jumti ir tik tuvu cits pie cita, ka viegli var pārlēkt kā pa ūdensro�u lapām.

-�� Mm, es noņurdēju, jūtot, ka kāju pirkstos atkal atgrie�as siltums. Vai aizsūtīji viņu mājās karietē?

-�� Nē, viņ� paņēma no staļļa zirgu.

-�� Ja princis dzēris D�ereda portvīnu, tad cerams, ka tie abi tiks līdz Monmartrai, es izteicu savas domas. Tas ir krietns ga�bals.

-�� Nu, bez �aubām, būs gan auksti, gan slapji, D�eimijs augst�prātīgi piekrita, kā vīrietis, kas tikumīgi ieritinājies siltā gultā bla�kus likumīgi pielaulātajai sievai. Viņ� nopūta sveci un piekļāvās man pie muguras.

-�� Tā viņam vajag, viņ� nomurmināja. Vīrietim jābūt precē�tam.

Kalpotāji bija kājās jau pirms ausmas, spodrināja un tīrīja, lai sagatavotos Divernē kunga uzņem�anai nelielās vakariņās izmek�lētu viesu lokā.

-�� Nesaprotu, kāpēc viņi tā nopūlas, sacīju D�eimijam, guļot gultā ar aizvērtām acīm un klausoties dzīvajā rosībā lejasstāvā.

-�� Tikai jānoslauka putekļi no �aha figūrām un jānoliek pudele bren�dija; Divernē tāpat neko citu nemanīs.

D�eimijs iesmējās un pieliecās, lai uz atvadām mani noskūp�stītu.

-�� Viss ir labi; man vajag kārtīgas vakariņas, ja vēlos uzveikt pretinieku. Viņ� vēl paplik�ķināja man pa plecu. Eju uz nolik�tavu, Ārmaliet. Uz pārģērb�anās laiku bū�u mājās.

Meklējot kādu nodarbo�anos, lai nemaisītos pa kājām kalpo�tājiem, es beidzot nolēmu lūgt sulaini pavadīt mani līdz Roanu namam. Varbūt Luīzei pēc vakardienas strīda noderēs mazs mieri�nājums, es spriedu. Prastai ziņkārībai, es sev klīrīgi sacīju, ar manu vizīti nav nekāda sakara.

Kad vēlā pēcpusdienā atgriezos mājās, es atradu D�eimiju gu�ļamistabā uzkumpu�u sē�am krēslā pie loga kājas saceltas uz galda, krekla apkakle atrauta vaļā, mati izspūru�i un buramies pa neskaidrā rokrakstā aprakstītiem papīriem. Izdzirdējis aizveramies durvis, viņ� pacēla galvu, un koncentrētā sejas izteiksme pārvērtās platā smaidā.

-�� Ārmaliet! Te tu esi! Viņ� nolaida garās kājas uz grīdas un �ķērsoja istabu, lai mani apskautu. Viņ� piekļāva seju maniem ma�tiem, pa�ubinājās, tad izslējās un no�ķaudījās. Vēlreiz no�ķaudījies, viņ� palaida mani vaļā un meklēja piedurknē kabatlakatu, kuru tur glabāja pa karavīru modei.

-�� Pēc kā tu smar�o, Armaliet? viņ� noprasīja un piespieda pie deguna lina drānu, tie�i laikā, lai pagūtu mazināt nākamā varenā �ķaudiena sekas.

Iebāzu roku aiz kleitas izgriezuma un izvilku mazu maisiņu, kuru biju noglabājusi starp krūtīm.

-�� Jasmīns, rozes, maijpuķītes� �ķiet, arī vērmeļlapu ambrozijs, es piebildu, kad viņ� no�ņaukājās un ie�ķaudīja milzīgā mut�auta krokās. Kas tev vainas? Es meklēju kādu vietu, kur izmest maisiņu, un beidzot iesviedu to rakstāmpiederumu kastē uz sava galda istabas otrā malā.

-�� Viss ir labi. Tas ir ap� ap� ap� �ĶĪ!

-�� Ap�ēliņ! Steig�us atvēru logu un pamāju. D�eimijs paklau�sīgi izbāza galvu un plecus smidzino�ajā lietū, lai ieelpotu svaigo, no hiacin�u smar�as brīvo gaisu.

-�� 0, tā ir labāk, viņ� atviegloti noelsās, pēc da�ām minūtēm ievilcis galvu istabā. Acis viņam iepletās. Ko tu tagad dari, Arma�liet?

-�� Mazgājos, es paskaidroju, cīnoties ar kleitas saitēm uz mu�guras. Vai, pareizāk būtu teikt, gatavojos to darīt. Esmu ieziedusies ar hiacin�u eļļu, es paskaidroju, kamēr viņ� blisināja acis.

-�� Ja es to nenomazgā�u, tad tu, visticamāk, uzsprāgsi.

D�eimijs, domīgi slaucīdams degunu, pamāja ar galvu.

-�� Zināma taisnība tev ir, Armaliet. Vai man pateikt, lai sulainis uznes karstu ūdeni?

-�� Nē, nevajag. A�i noskalo�os, un smaka būs pagaisusi, es solīju, cik ātri vien iespējams pogājot vaļā kleitu un raisot auklas. Pacēlu rokas, lai sasietu matus mezglā. Pēk�ņi D�eimijs paliecās uz priek�u, satvēra mani pie plaukstas locītavas un parāva roku uz aug�u.

-�� Ko tu dari? es sabijusies jautāju.

-Ko tu esi izdarījusi, Armaliet? viņ� noprasīja, blen�ot man padusē.

-�� Noskuvos, es palepojos. Vai, pareizāk sakot, izdarīju vaksāciju. �orīt pie Luīzes bija servante aux petits soins1 nu, zini, viņas kosmētiķe un sakopa arī mani.

-�� Vaksāciju? D�eimijs kvēlo�u skatienu raudzījās uz sve�turi pie krūzes, tad atkal pievērsās man. Tu lēji sev azotē vasku?

-�� Ne jau tādu vasku, es viņu mierināju. Smar�īgu bi�u vasku. Kosmētiķe to sakarsēja, tad siltu uzklāja uz ādas. Kad vasks atdziest, to norauj, atcerējusies es uz mirkli saviebos, un viss ir �tokos.

-�� Par tādām izdarībām vajadzētu nokult ar �toku, D�eimijs bargi noteica. Kāda joda pēc tu to darīji? Joprojām turot manu roku paceltu, viņ� pieliecās tuvāk apgrēcības vietai. Vai tad nesā� nesāpēja� ap�ī! Viņ� atlaida manu roku un strauji atkāpās.

-�� Vai nesāpēja? viņ� atkārtoja, atkal piespiedis degunam mut�autu.

-�� Nu, mazliet jau sāpēja, es atzinu. Bet bija tā vērts, vai tev tā ne�ķiet? Es pacēlu rokas virs galvas kā balerīna un pagrozījos uz abām pusēm. Pirmo reizi pēc vairākiem mēne�iem atkal jutos pilnīgi tīra.

-�� Tā vērts? D�eimijs likās apmulsis. Kāds sakars tīrībai ar to, ka esi izrāvusi no padusēm visus matus?

Nedaudz novēloti es aptvēru, ka neviena no satiktajām skotu sievietēm nekad nebija izmantojusi jebkāda veida depilāciju. Vēl vairāk D�eimijs gandrīz noteikti nekad nebija atradies pietiekami tuvu augstāko sabiedrības slāņu parīzietei, lai zinātu, ka daudzas no viņām to darīja.

-�� Nu� es ierunājos, pēk�ņi saskārusies ar grūtībām, kādas rodas antropologam, kur� mēģina izskaidrot primitīvas cilts dīvai�nākās para�as. O� mazāk, es piedāvāju izskaidrojumu.

-�� Un kas vainas tavai o�anai? D�eimijs bija iekarsis. Vis�maz smar�oji pēc sievietes, nevis pēc kaut kādas puķu dobes. Kā

tu domā, kas es esmu vīrietis vai kamene? Vai tu nomazgāsies, Armaliet, lai varu pieiet tev tuvāk par desmit pēdām?

Paņēmu sūkli un sāku berzties. Luīzes kosmētiķe Lasera kun�dze bija ieziedusi ar eļļu visu manu augumu; cerēju, ka ar sūkli es vieglāk atbrīvo�os no eļļas. Bija ļoti nepatīkami, ka D�eimijs turējās pa gabalu, lai nevarētu saost smar�u, un ļauni lūrēja uz mani kā vilks, kur� met lokus ap medījumu.

Uzgriezu vīram muguru, iemērcu sūkli bļodā un nevērīgi pāri plecam izmetu:

-�� Es� ē� apstrādāju arī kājas.

Zag�us atskatījos. Pirmais trieciens pamazām pārvērtās par pil�nīgu neizpratni.

-�� Tavas kājas neo�, viņ� aizrādīja. Ja vien neesi bridusi pa govju pļekām.

Es pagriezos, uzrāvu brun�us virs ceļiem, pastiepu vienu kāju uz priek�u, lai parādītu dilba un potītes slaidās līnijas.

-�� Bet tās izskatās daudz labāk, es norādīju. Jaukas un glu�das, nevis spalvainas kā pērtiķim.

D�eimijs aizvainots paskatījās uz saviem mīkstu spalvu apau�gu�ajiem ceļgaliem.

-�� Es tātad esmu pērtiķis?

-�� Ne jau tu, bet es. Biju tuvu izmisumam.

-�� Manas kājas ir nesalīdzināmi spalvainākas, nekā tavas jebkad ir biju�as.

-�� Nu, tām tādām arī jābūt. Tu esi vīrietis!

D�eimijs ievilka elpu, it kā grasītos kaut ko atbildēt, tad atkal izpūta, purinādams galvu un kaut ko pie sevis purpinādams gēlu valodā. Viņ� atkal atkrita krēslā un atspiedās pret atzveltni, ar sa�miegtām acīm mani vērodams un laiku pa laikam kaut ko noburk��ķēdams. Tulkojumu nolēmu nelūgt.

Istabā valdīja gaisotne, ko maigi varētu raksturot kā saspringtu, tālab pēc mazgā�anās es mēģināju izlīgt.

-�� Zini, varēja būt ari ļaunāk, es ierunājos, ar sūkli berzdama cisku. Luīze noplēsa visus ķermeņa matus.

�is paziņojums D�eimiju tā sabiedēja, ka viņ� atgriezās pie angļu valodas, vismaz uz laiku.

-�� Ko, viņa nodzinusi savas kū�a spalvas!? No �ausmām viņ� bija sācis runāt sev neraksturīgi rupji.

-�� Mm-hm, es novilku, būdama priecīga, ka �ī aina novērsusi viņa uzmanību no mana bezmatainā stāvokļa. Ik matiņu. Lasera kundze tos, kas bija izbēgu�i no vaska, izplūca.

-�� Pie visiem svētajiem! Viņ� cie�i aizmiedza plakstus, vai nu lai izvairītos, vai ari lai labāk iztēlotos to, ko es aprakstīju.

Acīmredzot D�eimijs bija izvēlējies pēdējo, jo atkal atvēra acis un nikni paskatījās uz mani, skarbi noprasot:

-�� Tagad viņa staigā apkārt kā mazs skuķēns?

-�� Viņa saka, smalkjūtīgi iebildu, ka vīrie�iem tas liekoties uzbudino�i.

Uzacis savilkās gandrīz līdz matiem, tas bija virtuozs triks cil�vēkam ar klasiski augstu pieri.

-�� Es nudien vēlētos, lai tu beidz purpināt, es noteicu, izklājot sūkli uz krēsla atzveltnes �ūt. Nesaprotu nevienu vārdu.

-�� Zini, Ārmaliet, viņ� atbildēja, tā ari labāk.

12 nodaļa Eņģeļu slimnīca

-Labi, pie brokastgalda D�eimijs samierinājies sacīja. Tad brīdino�i norādīja uz mani ar karoti. Nu tad ej. Ta�u tevi pavadīs ne tikai sulainis, bet arī Mērtegs; ka�

tedrāle ir nabagu kvartālā.

-�� Pavadīs? Es saslej os un atgrūdu bļodu ar putru, ko biju vērojusi, maigi sakot, atturīgi. D�eimij! Vai tu gribi teikt, ka tev nekas nav pretī, ja es eju uz Eņģeļu slimnīcu?

-�� Nezinu, vai gribu teikt tie�i to, viņ� norūca, lieti�ķi ar karoti smeļot savu putru. Bet laikam jau man būs krietni vairāk iebil�dumu, ja tu neiesi. Un, ja strādāsi slimnīcā, vismaz nevarēsi visu laiku pavadīt kopā ar Luīzi Roanu. Izskatās, ka biedro�anās ar uba�giem un noziedzniekiem vēl nav tas ļaunākais, viņ� drūmi pabei�dza savu sakāmo. Vismaz man nav jābaidās, ka no slimnīcas pār�nāksi ar izdīrātu kājstarpi.

-�� Es centī�os, nosolījos.

Savā laikā esmu redzējusi krietni daudz virsmāsu, da�as no tām bija patie�ām izcilas, kas savu darbu uztvēra kā aicinājumu. Mātei Hildegardei �is process bija noticis apgrieztā secībā, bet rezultāts bija iespaidīgs.

Grūti iedomāties atbilsto�āku cilvēku par Hildegardi de Gaskoņu, kura spētu vadīt tādu iestādi kā Eņģeļu slimnīca. �ēlsirdī�gajām māsām aiz muguras nepārtraukti vīdēja turpat se�as pēdas

garais, kārnais, kaulainais augums, savīkstīts neskaitāmos jardos melna vilnas auduma, kā no slotaskātiem izgatavots putnubiedēklis, kas sargā ķirbju lauku. Viņas personības spēks visus durvju sargus, slimniekus, māsas, sanitārus, novices, apmeklētājus, aptie�kārus pacēla gaisā un aizmēza kārtīgās kaudzītēs, kur mātei Hil�degardei tas likās visnoderīgāk.

Garais augums un turklāt arī seja, kas bija tik izcili neglīta, ka to varēja uzskatīt par groteski skaistu, skaidri parādīja iemeslus, kāpēc viņa bija izvēlējusies pievērsties reliģiozai dzīvei, Kristus bija vienīgais vīrietis, no kura varētu sagaidīt pretmīlu.

Balss mātei Hildegardei bija zema un skanīga; nazālais Gaskoņas akcents dārdēja slimnīcas koridoros kā blakus eso�ās baznīcas zvanu atbalss. Reizēm es viņu vispirms sadzirdēju un tikai tad ieraudzīju, spēcīgā balss pieauga skaļumā, kad viņa pa gaiteni nāca uz kabinetu, kur es un se�as galma dāmas slēpāmies aiz Gerst�mana kunga kā salinieki, kas, aizslēpu�ies aiz nedro�as barikādes, gaida viesuļvētras tuvo�anos.

�auro durvju aiļu aizpildīja mātes Hildegardes galvassegas bal�tie spārni, tad viņa ar sajūsmas kliedzienu metās klāt Gerstmana kungam un sirsnīgi nobu�oja uz abiem vaigiem.

-�� Mon cher ami!' Kāds necerēts prieks un jo lielāks tāpēc, ka negaidīts. Kas jūs atvedis pie manis?

Iztaisnojusies viņa veltīja platu smaidu arī mums. Smaids ne�mainījās, kamēr Gerstmana kungs izskaidroja mūsu nāciena no�lūku, lai gan mazāk pieredzējusi zīlniece nekā es varētu nepamanīt saspringstam vaiga muskuļus, kas smaidu no sabiedrības laipnības izpausmes pārvērta par nepiecie�amības stingo masku.

-�� Mēs ļoti augstu vērtējam jūsu domas un jūsu dāsnumu, dā�mas. Dobjā, zvanam līdzīgā balss turpināja pieklājīgo pateicī�bas runu. Bet es redzēju, ka vienlaikus mazās, gudrās acis, dziļi iegrimu�as zem izvelbtās pieres, �audās �urpu turpu līdzi domām, kā vislabāk un visātrāk atbrīvoties no �ī apgrūtinājuma, tajā pa�ā

laikā izvelkot tik daudz naudas, cik svētulīgās dāmas būtu ar mieru atdot savu dvēseļu labā.

Pieņēmusi lēmumu, mūķene skaļi sasita plaukstas. Negaidīti kā no pudeles iz�āvies korķis durvīs nostājās strupa auguma māsa, pēc izskata līdzīga mazam putniņam.

-�� Māsa An�elika, esi tik laba un aizved �īs dāmas uz ambulanci, priek�niece pavēlēja. Iedod viņām kādas piemērotas drēbes un izvadā pa palātām. Viņas var palīdzēt izsniegt slimniekiem ēdienu ja vēlas. Platā mute ar plānajām lūpām viegli noraustījās, kas liecināja, ka māte Hildegarde nemaz necer, ka pēc ekskursijas pa palātām dāmu cēlie nodomi nebūs mainīju�ies.

Māte Hildegarde labi pazina cilvēka dabu. Trīs no dāmām iztu�rēja apgaitu pa pirmo palātu, kurā gulēja slimnieki ar skrofulozi, ka�ķi, ekzēmu, smirdo�u piēmiju, cilvēki, kuriem bija nogāju�i mati, tad labdares nolēma, ka viņu tieksmi uz �ēlsirdību pilnā mērā var apmierināt ziedojums slimnīcai, un bēga atpakaļ uz ambulanci, lai steig�us nomestu raupjos, no apiņu maisiem darinātos uzsvār�us, kuros bijām ietērptas.

Nākamās palātas vidū gara auguma, kārns vīrietis tum�ā su�tanā veica operāciju, kas izrādījās prasmīga kājas amputācija, īpa�i tāpēc, ka pacients nekādā redzamā veidā nebija anestezēts, viņu turēja divi spēcīgi sanitāri un slimajam uz krūtīm sēdēja ra�ena auguma mūķene, kuras platais tērps, par laimi, aizsedza vīrie�a seju.

Viena no dāmām man aiz muguras klusi norīstījās; kad atska�tījos, redzēju divas potenciālajām samarietēm piedero�as diezgan apjomīgas sē�amvietas, gurns pie gurna, iestrēgu�as palātas dur�vīs, kas veda uz ambulanci un brīvību. Vēl viens izmisīgs grūdiens, notirk�ķēja plīsto�s zīds, un viņas, izspruku�as no �aurās vietas, aizskrēja pa tum�o gaiteni, gandrīz nogā�ot no kājām sanitāru, kur�, nesot ar pārsējiem un ķirurģiskajiem instrumentiem apkrautu paplāti, teciņiem aizsteidzās pretējā virzienā.

Palūkojos sāņus un uzjautrināta redzēju, ka Mērija Hokinsa joprojām ir �eit. Kļuvusi nedaudz baltāka par ķirurģiskajiem

pārsējiem kuri, patiesību sakot, bija nepieļaujami pelēkā krāsā pat viegli iezaļgana, tomēr bēgt nebēga.

-�� Vite! Dйpкchez-vous!' ķirurgs pavēlo�i iesaucās, tas laikam bija domāts satricinātajam sanitāram, kur� steig�us sakārtoja pa�plātes saturu un aulek�oja uz vietu, kur stāvēja garais, tum�ais stāvs ar kaulu zāģi rokā, gatavs atdalit atkailināto gū�as kaulu. Sanitārs pieliecās, lai uzliktu otru �ņaugu virs operējamās vietas, zāģis nolaidās, un tūlīt atskanēja neaprakstāms, griezīgs troksnis, un es, ie�ēlojusies par Mēriju Hokinsu, pagriezu viņu prom no ope�rācijas galda. Meitenes roka, ko turēju, drebēja, un peoniju sārtās lūpas bija bālas un sakodītas kā salnas nokosts zieds.

-�� Vai nevēlaties iet projām? es pieklājīgi apvaicājos. Māte Hildegarde noteikti sagādās jums karieti. Pāri plecam atskatījos uz tuk�o, tum�o gaiteni. Baidos, ka grāfiene un Lemberta kundze jau ir devu�ās projām.

Mērija skaļi norija siekalas, bet jau tā apņēmībā saspringtais �oklis kļuva vēl stingrāks.

-�� N-nē, viņa izmocīja. Ja jūs paliksiet, arī es palik�u.

Es katrā ziņā biju nodomājusi palikt; ziņkārība un vēlme palē�nām izlauzt ceļu līdz Eņģeļu slimnīcas operāciju telpai bija pārāk stipra, lai atsvērtu to ar �ēlumu, ko es varētu just pret Mērijas emocionālo dabu.

Māsa An�elika bija nogājusi kādu gabalu, kad atklāja, ka mēs esam apstāju�ās. Atgriezusies viņa ar vieglu smaidu apaļīgajā sejā pacietīgi stāvēja un gaidīja, it kā paredzot, ka ari mēs ņemsim kājas pār pleciem. Es pārliecos pāri kādam matracim, kas bija noklāts uz grīdas pie sienas. Zem vienas plānas segas gulēja ļoti tieva, apā�tiska sieviete, viņas acis bez intereses slīdēja mums pāri. Manu uzmanību nebija piesaistījusi sieviete, bet savādas formas stikla trauks, kas stāvēja uz grīdas blakus matracim.

Trauks bija līdz malām pilns ar dzeltenu �ķidrumu bez �au�bām, urīnu. Jutos nedaudz izbrīnīta; kāda jēga ņemt urīna paraugu, ja nav nekādu iespēju veikt ķīmiskās analīzes, pat ar lakmusa

papīru? Ta�u, pārcilādama prātā iemeslus, kāpēc taisa urīna analī�zes, man radās ideja.

Es uzmanīgi paņēmu trauku, nepievēr�ot uzmanību māsas An�elikas satrauktā balsi izteiktajiem iebildumam. Uzmanīgi pao�ņāju gaisu. Kā tad! Smaku daļēji nomāca skābie amonjaka izgarojumi, tomēr �ķidrums oda �ķebīgi saldi līdzīgi saskābu�am medum. Es svārstījos, bet savu pieņēmumu pārbaudīt varēja tikai vienā veidā. Pretīgumā viegli saviebusies, es uzmanīgi iemērcu urīnā pirksta galu un tik tikko pieskāros ar to pie mēles.

Blakusstāvo�ā Mērija, kura platām acīm mani vēroja, klusi no�rīstījās, bet māsas An�elikas acīs pēk�ņi bija pamodusies interese. Pataustīju ar plaukstu sievietes pieri tā bija vēsa. Drud�a, kas izskaidrotu lielo ķermeņa svara zudumu, nebija.

-�� Kundze, vai jums gribas dzert? es uzrunāju slimnieci. At�bildi es jau zināju, pirms viņa atvēra muti, jo redzēju pie galvgaļa tuk�u karafi.

-�� Nepārtraukti, viņa atbildēja. Un ari ēst gribas visu laiku. Ta�u ēd, cik gribi, miesa uz kauliem neaug. Sieviete pacēla roku, tievu kā maikste, atklājot kaulainu locītavu, tad ļāva rokai noslīgt, it kā �ī piepūle būtu izsmēlusi visus spēkus.

Viegli glāstīju izģindu�o plaukstu un nomurmināju tādus kā atvadu vārdus; manu milzīgo sajūsmu, ka esmu uzstādījusi pareizu diagnozi, slāpēja apziņa, ka �ajā laikmetā pret cukura diabētu zāļu nav manā priek�ā gulo�ā sieviete ir nolemta nāvei.

Noskumusi izslējos, lai sekotu māsai An�elikai, kura, gausinā�jusi steidzīgo gaitu, tagad gāja man blakus.

-�� Vai varat pateikt, kas viņai kai�, kundze? mūķene ziņkāri jautāja. Tikai pēc urīna?

-�� Ne tikai pēc tā, es atbildēju. Bet, jā, es zinu, kas viņai vai�nas. Viņai ir� Nolādēts. Kā viņi to tagad sauktu? Viņai ir� khm, cukurslimība. Viņa no ēdiena negūst sātu, un viņai milzīgi slāpst. Tāpēc izdalās liels daudzums urīna.

Māsa An�elika māja ar galvu, tuklajā sejā lieliem burtiem bija ierakstīta ziņkārība.

-�� Un vai jūs, kundze, varat pateikt, vai viņa atlabs?

-�� Nē, es teicu skaidri un gai�i. Slimība jau tālu aizgājusi; varbūt pat mēnesi nenodzīvos.

-�� Ak tā. Gai�ās uzacis savilkās uz aug�u, un ziņkārību bija nomainījusi cieņa. Tā teica arī Parnela kungs.

-�� Un kas viņ� tāds būtu? es vīzdegunīgi jautāju.

Tuklā māsa apjukumā sarauca pieri.

-�� Nu, savā darbnīcā viņ� laikam ir �inu taisītājs un juvelieris. Kad atnāk �urp, viņ� parasti strādā kā urinoskopists.

Jutu, ka arī man savelkas uzacis.

-�� Urinoskopists? es neticības pilnā balsī atkārtoju. Vai tad ir kaut kas tāds?

-�� Oui, kundze. Un viņ� par nabaga izkāmēju�o pacienti teica to pa�u, ko jūs. Nekad neesmu satikusi sievieti, kas kaut ko saprastu no urinoskopijas zinātnes. Māsa An�elika kā apburta raudzījās manī.

-�� Nu, māsa, �jo debess telpā un virs zemes, draugs, daudz par ko zinātne pat nesapņo,� es augstsirdīgi atbildēju. Viņa nopietni pamāja ar galvu, un es sakaunējos par savu zobo�anos.

-�� Taisnība gan, kundze. Vai nepaskatīsieties uz kungu, kas guļ pēdējā gultā? �ķiet, viņ� sūdzas par aknām.

Mēs turpinājām staigāt no vienas gultas pie nākamās, veicot pilnīgu milzīgās zāles apgaitu. Es redzēju tādu slimību gadījumus, par kādām biju tikai lasījusi grāmatās, un visda�ādākās traumas, sākot ar dzēruma kautiņā gūtu galvas ievainojumu un beidzot ar va�oni, kuram vīna muca saspiedusi krū�kurvi.

Pie da�ām gultām es pakavējos ilgāk, uzdevu jautājumus slim�niekiem, kuri spēja atbildēt. Dzirdēju, ka man pie pleca caur muti elpo Mērija, bet nepaskatījos, vai viņa ir aizspiedusi degunu.

Apgaitas beigās māsa An�elika vērsās pie manis ar ironisku smaidu lūpās.

-�� Nu, cienītā kundze? Vai jūs joprojām vēlaties kalpot Tam Kun�gam, palīdzot nelaimīgajiem?

Es jau atrotīju kleitas piedurknes.

Atnesiet man bļodu ar karstu ūdeni, māsa, es teicu, un ziepes.

-�� Kā bija, Armaliet? D�eimijs jautāja.

-�� Briesmīgi! es ar platu smaidu sejā atbildēju.

Es biju atlaidusies uz dīvāna, un viņ�, savilcis uz aug�u vienu uzaci, ar smaidu lūpās raudzījās manī no aug�as.

-�� Izpriecājies, vai ne?

-�� Ak, D�eimij, bija tik jauki atkal darīt kaut ko noderīgu! Es mazgāju grīdas, baroju slimniekus ar putru, un, kad māsa An�elika neskatījās, man izdevās apmainīt pāris netīru pārsēju un pat pār�durt augoni.

-�� 0, labi, viņ� sacīja. Vai atcerējies paēst �ajā jautrības vir�pulī?

-�� Ē� nē, atklāti sakot, neatcerējos, vainīgi juzdamās, atzinos.

-�� Lai gan� es aizmirsu arī vemt. It kā atminējies par �o nolai�dību, mans kuņģis pēk�ņi sarāvās. Piespiedu dūri zem krū�u kaula.

-�� Varbūt vajadzētu iekost.

-�� Varbūt vajadzētu gan, D�eimijs padrūmi piekrita un pa�stiepa roku, lai pazvanītu.

Viņ� skatījās, kā es paklausīgi tiesāju gaļas pīrāgu un sieru, starp kumosiem sīki un smalki dedzīgi aprakstot Eņģeļu slimnīcu un tās iemītniekus.

-�� Da�as palātas ir pārpildītas divi vai trīs cilvēki uz gultu, tas ir drausmīgi, bet vai tu negribi no �ī? es pārtraucu stāstījumu, lai pajautātu. Ļoti gar�īgi.

D�eimijs noskatīja pīrāga gabalu, ko sniedzu viņam.

-�� Ja tu domā, ka spēsi atturēties, nestāstot par gangrēnas skar�tiem kāju pirkstiem pietiekami ilgi, kamēr kumoss no barības vada nonāk kuņģī, tad jā.

Noseboti es pamanīju viņa nedaudz nobālu�os vaigus un apsārtu�ās nāsis. Ielēju glāzē vīnu un iedevu vīram, tikai tad atkal paņēmu �ķīvi.

-�� Un kā tev �odien gāja, mīļais? es bikli apjautājos.

Eņģeļu slimnīca kļuva par manu patvērumu. Tie�ā un vien�kār�ā mūķeņu un slimnieku atklātība bija brīni�ķīgi atspirdzino�a pēc nemitīgās galma dāmu un kungu intrigu vērp�anas. Un vēl es biju pārliecināta: ja slimnīcā nevarētu ļaut saviem sejas musku�ļiem atslābt un ieņemt dabisku izteiksmi, tad mana seja drīz vien sastingtu muļķīga truluma maskā.

Redzot, ka mana darbo�anās ir saprātīga un es neprasu no vi�ņām neko vairāk par kādu mazumiņu pārsienamo materiālu, mūķe�nes drīz vien mani pieņēma. Un, kad pārgāja pirmais izbrīns par manu akcentu un titulu, arī slimnieki. Sabiedrības aizspriedu�miem ir liels spēks, bet tie nevar sacensties ar vienkār�u kompe�tenci, kad steidzīgi vajadzīgas prasmīgas rokas, bet piedāvājums nav nekāds lielais.

Mātei Hildegardei, kura bija ļoti aizņemta, vajadzēja vairāk laika, lai mani novērtētu. Sākumā viņa ar mani nemaz nerunāja, tikai garāmejot izmeta �Bonjour, Madame�, bet es bie�i jutu mazo, vērīgo acu caururbjo�o skatienu duramies sev mugurā, kad liecos pāri gultai, kurā gulēja pavecs vīrs ar jostas rozi, vai ar alvejas ziedi apziedu tulznas bērnam, kur� bija cietis ugunsgrēkā, kas nabadzī�gajos kvartālos bija parasta parādība.

Viņa nekad neizrādīja, ka steidzas, bet dienas laikā nostaigāja milzīgus attālumus, ar jardu gariem soļiem minot slimnīcas pelēko akmens grīdu, un visur viņai sekoja baltais sunītis Podziņ�.

Itin nemaz nelīdzinādamies pūkainajiem klēpja sunī�iem, kurus tā bija iecienīju�as galma dāmas, Podziņ�, pēc izskata sprie�ot, ar cietu, savēlu�os spalvu, kas zem vēdera un ap strupajām, līkajām kājelēm plīvoja kā bārkstis, varēja būt pūdeļa un tak�a krusto�jums. Kleinās pēdas ar melnajiem nagiem satraukti skrapstēja pa akmens grīdu, kad viņ� tipināja pakaļ saimniecei, ar spico purnu teju skarot viņas habita melnās, plando�ās stērbeles.

�Vai tas ir suns?" dziļā izbrīnā biju jautājusi kādam sanitāram, pirmo reizi ieraudzījusi Podziņu, kas soli solī tecēja aiz mātes Hil�degardes cauri slimnīcai.

Sanitārs uz bridi bija pārtraucis slaucīt grīdu un noskatījās pakaļ sprogainajai, spalvainajai astei, kas nozuda blakuspalātā.

�Nu,� viņ� �aubīdamies novilka, �māte Hildegarde saka, ka esot. Un es nevēlos apgalvot pretējo.�

Kad tuvāk iedraudzējos ar mūķenēm, sanitāriem un ārstiem, kas slimnīcā ieradās tikai laiku pa laikam, dzirdēju par Podziņu da��ādus viedokļus, sākot ar iecietīgiem un beidzot ar māņticīgiem. Neviens īsti nezināja, kur māte Hildegarde to ņēmusi, nedz ari to, kādēļ. Suns jau vairākus gadus bija slimnīcas personāla loceklis un ranga ziņā atradās pēc mātes Hildegardes uzskata, un tas bija vienīgais, kur� skaitījās, krietni virs kopējām un vienā līmeni ar vairumu viesmediķu un aptiekāru.

Da�i no tiem uz Podziņu raudzījās ar aizdomu pilnu nepatiku, citi ar laipnu humoru. Viens ķirurgs �uneli vienmēr tad, kad slimnīcas vadītāja to nedzirdēja, sauca par �pretīgo �urku�, cits par �smirdīgo trusi�, un viens maza auguma, drukns pārsēju gata�votājs diezgan atklāti sveicināja to kā �trauklupatas kungu�. Mūķe�nes �o radījumu ierindoja kaut kur pa vidu starp talismanu un totēmu, bet jaunais priesteris no blakus eso�ās katedrāles, kuram suns bija iekodis kājā, kad tas nāca slimniekiem pasniegt sakra�mentus, slepus atzinās, ka, viņaprāt, Podziņ� ir viens no mazāka�jiem dēmoniem, kas maskējies par suni savu ne�ķisto nolūku dēļ.

Par spīti neglaimojo�ajiem izteikumiem, es domāju, ka prieste�ris, iespējams, ir patiesībai pienācis vistuvāk. Jo, vairākas nedēļas vērojot �o pāri, biju nonākusi pie secinājuma, ka Podziņ� īstenībā ir mātes Hildegardes draugs.

Viņa bie�i ar suni sarunājās, ne tādā toni, kā cilvēki parasti runā ar suņiem, bet tā, kā svarīgus jautājumus apsprie� ar sev līdzī�gajiem. Kad māte Hildegarde apstājās pie vienas vai otras gultas, Podziņ� bie�i mēdza uzlēkt uz matra�a, bakstīt ar purnu un o�ņāt sabiju�os slimnieku. Dzīvnieks apsēdās gulo�ajam uz kājām, vien�reiz ierējās, jautājo�i palūkojās aug�up uz saimnieci, luncinādams savu zīdaino asti, it kā vaicātu viedokli par noteikto diagnozi kuru viņa ari vienmēr izteica.

Lai ari �āda uzvediba man likās ļoti interesanta, izdevība tuvāk papētīt �ā pāra sadarbību man neradās līdz kādam tum�am, lietai�nam marta rītam. Es stāvēju pie pusmū�a va�oņa, tāpat ikdieni�ķi sarunādamās ar viņu, vienlaikus lauzot galvu, kas, pie joda, viņam kai�.

Slimnieks bija ieradies iepriek�ējā nedēļā. Viņ� bija neuzmanīgi kāpis ārā no ratiem, kas vēl nebija pilnīgi apstāju�ies, un kāja tika ierauta ritenī. Apak�stilbs bija lauzts vairākās vietās, bet lūzums salīdzino�i nebija sare�ģīts. Biju salikusi kaulus, un brūce, likās, dzija labi. Audi bija veselīgi sārti, ar labu granulāciju, nesmirdēja, nemanīja arī ļaunu vēsto�as sarkanas svītras vai pārlieku jutīgumu, itin nekā, kas izskaidrotu, kāpēc nekritās temperatūra un urīns bija tum�s un smakojo�s, kas raksturīgs ieilgu�ai infekcijai.

-�� Bonjour, Madame! Man virs galvas atskanēja dobja, sulīga balss, un es, palūkojusies aug�up, ieraudzīju mātes Hildegardes tornim līdzīgo stāvu. �viks! man kaut kas aiz�āvās gar elkoni, un Podziņ� ar būk�ķi piezemējās uz matra�a tā, ka slimnieks klusi ievaidējās.

-�� Kādas ir jūsu domas? jautāja māte Hildegarde. Nepavisam nebiju dro�a, kuru no mums mani vai Podziņu viņa uzrunā, bet es izmantoju �aubas sev par labu un izskaidroju savus novēroju�mus.

-�� Tātad jābūt vēl kādam infekcijas perēklim, es noslēdzu savu runu, bet es to nevaru atrast. Tagad esmu sākusi prātot, vai tikai viņam nav kāds iek�ējs iekaisums, kas nav saistīts ar savainoto kāju. Varbūt viegls apendicīts vai iekaisis urīnpūslis, lai gan nevaru uziet arī sāpes vēderā.

Māte Hildegarde pamāja ar galvu.

-�� Jā, tas ir iespējams. Podziņ! Suns pie�ķieba galvu, klauso�ties saimniecē, kura norādīja ar garo zodu uz slimnieku. A la bouche', Podziņ! viņa pavēlēja. Sīkiem solī�iem suns pagājās uz priek�u un vezumnieka sejai piegrūda apaļo, melno purniņu, kas dro�i vien bija par iemeslu viņa vārdam. Vīra acis, kura plakstiņi

augstās temperatūras dēļ bija satūku�i, no �āda iebrukuma spēji atvērās, bet, ieraudzījis mātes Hildegardes biedējo�o stāvu, aprāva sūdzību, kuru viņ� grasījās izteikt.

-�� Atver muti! māte Hildegarde lika, un viņas personības spēks bija tik liels, ka vīrs paklausīja, kaut ari lūpas noraustījās nepatikā par Podziņa klātbūtni. Skaidri varēja redzēt, ka bu�oties ar suni viņ� �obrīd nevēlas.

-�� Nē, māte Hildegarde domīgi noteica, vērodama Podziņu.

-�� Tas nav tas. Meklē citur, Podziņ, bet esi uzmanīgs. Atceries, ka tam cilvēkam ir lauzta kāja.

It kā suns patiesi būtu sapratis katru vārdu, tas sāka ziņkārīgi o�ņāt slimnieku, iebā�ot degunu padusēs, uzliekot strupo ķepu vīrietim uz krūtīm, lai labāk varētu izmeklēt, viegli bakstot ar purnu gar cirk�ņiem. Kad dzīvnieks tika līdz lauztajai kājai, tas uz�manīgi pārkāpa pāri savainotajam loceklim un tikai tad piegrūda purnu apsējiem.

Pēk�ņi viņ� pagriezās pret cirk�ņiem nu kā tad citādi, es ne�pacietīgi nodomāju, galu galā tas ir suns un piebikstīja pie gurna, tad apsēdās un, uzvaro�i luncinot asti, ierējās.

-�� Te nu tas ir, sacīja māte Hildegarde, norādot uz mazu, brūnu krevelīti tie�i zem cirk�ņa.

-�� Bet tā ta�u ir gandrīz aizdzijusi, es iebildu. Brūce nav iekaisusi.

-�� Nav? Garā mūķene uzlika roku vīram uz ciskas un spēcīgi paspieda. Viņas muskuļotie pirksti atstāja bedrīti bālajā, miklajā miesā, un vezumnieks iekliedzās kā nelabais.

-�� A, viņa nopriecājās, vērodama dziļās bedres, kas paliku�as no viņas pirkstu pieskāriena. Strutu kabata.

Tā ari bija. Krevele vienā malā bija atnākusi vaļā, un zem tās sūcās biezas, dzeltenas strutas. Neliela iztaustī�ana, kuras laikā māte Hildegarde turēja slimnieku aiz kājas un pleca, atklāja cēloni. Gara skaida, izlidojusi no sasistā riteņa, bija iedzīta dziļi ciskā. �ķietami nenozīmīgās ieejas brūces dēļ to nebija pamanījis pats pacients, jo viņam trakoti sāpēja visa kāja. Sīkā brūcīte bija

sadzijusi tīri, bet dziļākais ievainojums sācis pū�ņot, un bija izvei�dojusies strutu kabata ap sve�ķermeni, iedzītu muskuļu audos, kur nekādi ārēji simptomi nebija redzami vismaz ar cilvēka maņām.

Mazs grieziens ar skalpeli, lai papla�inātu brūci, a�s tvēriens ar garu pinceti, līdzens, spēcīgs rāviens un es pacēlu trīs collas garu asinīm un gļotām klātu skaidu.

-�� Nav slikti, Podziņ, es teicu, atzinīgi pamājot ar galvu. Gara, sārta mēle laimīgi raustījās, un melnās nāsis o�ņāja gaisu manā virzienā.

-Jā, viņa ir laba, māte Hildegarde sacīja, un �oreiz nebija ne mazāko �aubu par to, ar kuru viņa runāja, jo Podziņ� bija vīrie�u dzimuma. �unelis paliecās uz priek�u un pieklājīgi apo�ņāja manu roku, tad pārlaida ar mēli pirkstu kauliņiem, atzinīgi novērtējot kolēģi. Apspiedu vēlmi nobraukt roku sev gar brun�iem.

-�� Apbrīnojami, es teicu un tā arī domāju.

-�� Jā, nevērīgi sacīja māte Hildegarde, bet balsī nepārprotami skanēja lepnums. Viņam ļoti labi padodas atrast arī audzējus zem ādas. Un, lai arī vienmēr nespēju pateikt, ko viņ� sao� elpā un urīnā, viņam ir noteikts rie�anas tonis, kas nekļūdīgi norāda uz vēdera darbības traucējumiem.

Pa�reizējos apstākļos es neredzēju iemeslu �o apgalvojumu ap��aubīt. Es palocījos Podziņām un paņēmu trauciņu ar pulveri sa�berztu asinszāli pret infekciju.

-�� Paldies par palīdzību, Podziņ. Vari ar mani strādāt, kad vien vēlies.

-�� Ļoti saprātīgi, māte Hildegarde noteica, pazibinādama spē�cīgus zobus. Daudzi ārsti un chirurgiens, kuri te strādā, nav no�skaņoti izmantot priek�rocības, ko sniedz viņa māka.

-�� Ē, nu� Es nevēlējos mazināt kāda reputāciju, bet mans ska�tiens pāri gaitenim uz Voleri kungu laikam bija nepārprotams.

Māte Hildegarde smējās.

-�� Nu, mēs ņemam pretī visu, ko Dievs atsūta, kaut ari reizēm iedomājos, vai Viņ� nesūta tos mums tikai tādēļ, lai viņi kaut kur citur neiekultos lielākās nepatik�anās. Tomēr vairums no mūsu

ārstiem ir labāki nekā nekas� pat ja tikai par mata tiesu. Jūs, zobi pazibēja otru reizi, atsaucot man atmiņā labsirdīgu vezum�nieku zirgu, esat krietni labāka par neko, kundze.

-�� Paldies.

-�� Ta�u esmu domājusi, māte Hildegarde turpināja, vērodama, kā es uzlieku ar zālēm piesūcināto pārsēju, kāpēc jūs kopjat tikai tos slimniekus, kuriem ir vaļējas brūces un lauzti kauli? Izvairāties no tiem, kam ir izsitumi, klepus un drudzis, kaut ari les maоtresses ierastāk dara �is lietas. �aubos, vai agrāk esmu redzējusi sievieti ķirurgi. les maоtresses bija nelicencētas dziednieces, galvenokārt no laukiem, kas ārstēja ar zālītēm, kompresēm un burvestībām. Les maоtresses sage-femme bija vecmātes, līdz �im augstākā kasta, ja runā par zināmiem dziedniekiem. Daudzas bija iemantoju�as vai�rāk cieņas nekā licenci ieguvu�ie ārsti, un zemāko �ķiru slimnieki labprātāk izvēlējās viņas, jo tās, visticamāk, ir gan prasmīgākas, gan ari krietni lētākas.

Nejutos pārsteigta, ka viņa bija pamanījusi manas noslieces; jau sen biju sapratusi, ka gandrīz nekas, kas saistījās ar slimnīcu, nepaslidēja garām mātes Hildegardes uzmanībai nepamanīts.

-�� Ne jau intereses trūkuma dēļ es tā daru, atbildēju. Redziet, es gaidu bērnu, tāpēc nevaru pakļaut sevi iespējai saslimt ar lipīgo slimību. Lauzti kauli nelīp.

-�� Reizēm es par to �aubos, sacīja māte Hildegarde, uzmetusi skatienu nestuvēm, kuras tikko bija ienestas. �onedēļ mūs pie�meklējusi īsta lūzumu sērga. Nē, neejiet. Viņa ar mājienu aicināja mani atpakaļ. Par to parūpēsies māsa Sesila. Ja vajadzēs, viņa jūs pasauks.

Mūķenes mazās, pelēkās acis noskatīja mani ar ziņkāri, kas sajaukusies ar novērtējumu.

-�� Tātad jūs esat ne tikai augstdzimusi dāma, bet arī grūta, to�mēr jūsu vīrs neiebilst, ka nākat �urp? Viņ� noteikti ir ārkārtīgi neparasts vīrietis.

-�� Nu, viņ� ir skots, es atbildēju, it kā tas visu izskaidrotu, jo nevēlējos iedziļināties tēmā par mana vīra iebildumiem.

-�� A, skots. Māte Hildegarde saproto�i māja ar galvu. Tā, tā.

Gulta, pret kuru biju atspiedusies ar gurnu, nodrebēja, jo Po�dziņ� nolēca zemē un aizrik�oja uz durvīm.

-�� Viņ� sao� sve�u cilvēku, māte Hildegarde izmeta. Podziņ� palīdz ne tikai ārstiem, bet arī sargiem baidos, ka arī no tiem viņ� nesaņem vairāk pateicības par savām pūlēm.

Cauri ieejas dubultdurvīm atskanēja valdonīga rie�ana un baiļu pārņemta cilvēka spalgā balss.

-�� Ak, tas atkal ir tēvs Balmens! Stulbenis tāds, vai viņ� nevar iemācīties stāvēt mierā, kamēr Podziņ� viņu aposta? Māte Hilde�garde steidzīgi pagriezās, lai dotos palīgā savam pavadonim, bet pēdējā brīdī vēl atskatījās un valdzino�i man uzsmaidīja. Varbūt es atsūtī�u viņu jums palīgā, kundze, kamēr nomierinu tēvu Balmenu. Lai arī viņ�, bez �aubām, ir svēts vīrs, viņ� neprot atzinīgi novērtēt mākslas darbu.

Māte Hildegarde aizsoļoja uz durvīm savā garajā, nesteidzīgajā solī, un, atvadījusies no vezumnieka, es pievērsos māsai Sesilai un slimniekam, kuru nupat ienesa uz nestuvēm.

Kad atgriezos mājās, D�eimijs gulēja dzīvojamā istabā uz pa�klāja un viņam blakus, kājas sakrustojis, sēdēja mazs zēns. D�eimijs vienā rokā turēja bilboketu bet otru roku turēja pa gabalu no acs.

-�� Protams, varu, viņ� sacīja. Katru dienu un svētdienās di�vas reizes. Skaties.

Aizsedzis ar plaukstu vienu aci, ar otru viņ� cie�i vēroja bilboketa bumbiņu un pameta ziloņkaula kausiņu uz aug�u. Auklā pie�sietā bumbiņa izlēca no tasītes un slaidā lokā lidoja lejup, kā radara vadīta, ar jauku klik�ķi iekrītot atpakaļ kausiņā.

-�� Redzēji? �Skolotājs� vaicāja, noņēmis roku no acs. Viņ� iz�slējās un padeva spēli zēnam. Lūdzu, pamēģini tu. D�eimijs man uzsmaidīja un, pabāzis roku zem brun�iem, sveicienā satvēra manu zaļā zīdā tērpto potīti.

-�� Izklaidējies? es jautāju.

-�� Vēl ne, viņ� atbildēja, saspie�ot manu kāju. Es gaidīju tevi, Armaliet. Garie, siltie pirksti apņēma potīti un slīdēja augstāk, rotaļīgi noglāstot manu apak�stilbu, bet pāris dzidru acu pati ne�vainība tikmēr lūkojās mani. Uz viena vaiga stiepās sakaltu�u dubļu svītra, ari uz krekla un kiltiem bija netīri traipi.

-�� Ak tā? es sacīju, mēģinot neuzkrīto�i izraut kāju no tvē�riena. Man likās, ka mazais rotaļbiedrs ir tie�i tev piemērota sa�biedrība.

Zēns, kur� nesaprata angļu valodu, kurā mēs apmainījāmies piezīmēm, nepievērsa mums nekādu uzmanību, jo pilnībā koncen�trējās uz saviem pūliņiem spēlēt bilboketu, skatoties ar vienu aci. Kad divi pirmie mēģinājumi pilnīgi izgāzās, viņ� atvēra otru aci un dusmīgi palūrēja uz rotaļlietu, it kā sakot pamēģini tik mani neklausīt. Otra acs atkal aizvērās, bet ne līdz galam; vaļā palika maza spraudziņa, kas modri vērās cauri biezām, tum�ām skrops�tām.

D�eimijs nosodo�i noklak�ķināja mēli, un acs steig�us aizvērās.

-�� Nu, Fērgus, lūgtum bez �mauk�anās, viņ� aizrādīja. Ja go�dīgi, tad godīgi. Zēns acīmredzot uztvēra teiktā nozīmi, ja arī nesaprata vārdus; viņ� kautri pasmaidīja, atklājot pāri lielu, mir�dzo�i baltu, nevainojamu priek�zobu, stūrainu kā vāverei.

D�eimija roka izpildīja neredzamu rāvienu, liekot man tuvoties viņam, ja negribēju nostiepties visā augumā no savu safjānādas kurpju augstajiem papē�iem.

-�� Ak! viņ� noteica. �eit klāteso�ais Fērguss ir vīrs ar dau�dziem talantiem, pirm�ķirīgs sabiedrotais dīkām stundām, kad sieva pametusi novārtā savu vīru, lai viņ� pats meklē sev nodar�bo�anos pilsētas izvirtības perēklī, slaidie pirksti patvērās iedobē zem ceļa un zīmīgi pakutināja, bet viņam glu�i nepiemīt tās mākas, kādas nepiecie�amas kompanjonam, lai kavētu laiku tādā veidā, kas man padomā.

-�� Fērguss? es pārjautāju, noskatot zēnu un cen�oties izlik�ties nemanām to, kas notika man zem brun�iem. Puikam varēja būt gadi deviņi vai desmit, bet savam vecumam viņ� bija maza

auguma un smalkiem kauliem kā sesks. Ģērbies tīrās, novalkātās drānās, kas bija da�us izmērus par lielām, viņ� bija francūzis caur un cauri, ar gai�u, dzeltenīgu ādu un lielām, tum�ām Parīzes ielu bērna acīm.

-�� Nu, īstenībā viņa vārds ir Klodels, bet mēs nospriedām, ka tas neizklausās diez ko vīri�ķīgi, tāpēc viņ� jāsauc par Fērgusu. Tas ir viens karavīram piedienīgs vārds. Sadzirdējis pieminam savu vārdu vai vārdus zēns palūkojās aug�up un bikli man uzsmai�dīja.

-�� ī ir kundze, D�eimijs paskaidroja Fērgusam, ar brīvo roku pamādams uz mani. Vari viņu saukt par cienīto kundzi. Diez vai viņ� spēs izteikt �Broktūrekas�, viņ� vēl piebilda, �o piezīmi domādams man, vai pat Freizere.

-�� Kundze būs labi. Es smaidīju. Un stiprāk parāvu kāju, cen��oties atbrīvot roku, kas bija pielipusi kā dēle. Ē, kāpēc, ja drīkstu jautāt?

-�� Kas kāpēc? 0, tu domā, kāpēc Fērguss?

-�� Jā, tie�i to es domāju. īsti nezināju, cik tālu sniegsies viņa roka, bet plauksta jau lēnām zagās aug�up man pa cisku. D�eimij, tūlīt aizvāc savus nagus!

Pirksti aizslīdēja sāņus un veikli atraisīja prievīti, kas saturēja zeķi. Tā noslīdēja man pa kāju un aptinās ap potīti.

-�� Kustonis! Es spēru viņam, bet viņ� smejoties izvairījās.

-�� Ak, kustonis? Un kāds?

-�� Krancis! es atcirtu, cen�oties pieliekties, lai, nenogā�oties no augstajiem papē�iem, savilktu uz aug�u zeķi. Mazais Fērguss, uzmetis mums īsu, vienaldzīgu skatienu, bija atsācis mēģinājumus ar bilboketu.

-�� Kas attiecas uz zēnu, D�eimijs dzīvespriecīgi turpināja,

-�� viņ� tagad pie manis strādā.

-�� Un kādi ir viņa pienākumi? es painteresējos. Mums jau ir zēns, kas tīra na�us un spodrina apavus, un vēl mums ir staļļu puika.

D�eimijs pamāja ar galvu.

-�� Kā tad, tiesa kas tiesa. Ta�u kabatzagļa mums vēl nav. Vai, pareizāk būtu teikt, nebija; tagad ir.

Es lēnām ieelpoju un izelpoju.

-�� Skaidrs. Laikam jau es būtu apaļa idiote, ja jautātu: kāpēc mums mājas saimei vēl jāpievieno kabatzaglis?

-�� Vēstuļu zag�anai, Armaliet, D�eimijs mierīgi atbildēja.

-�� Ā, es novilku, jo man pamazām sāka ataust.

-�� No Viņa Augstības neko sakarīgu nevaru izdabūt; kad esam kopā, viņ� neko citu nedara kā tikai pū� un el� par Luīzi de Latūru vai arī grie� zobus un lādas, ja viņi atkal saķildoju�ies. Jebkurā ga�dījumā vienīgais, ko viņ� vēlas, ir pēc iespējas drīzāk piedzerties. Mārs jau ir zaudējis pacietību, jo princis pārmaiņus ir uzpūtīgs un īgns. Un no �eridana es arī neko nevaru izdabūt.

Grāfs Mārs bija viscienījamākais no Parīzē dzīvojo�ajiem skotu jakobītiem. �is vīrietis, kura ilgais un izcilais ziedu laiks tikai nupat sāka palēnām tuvoties vecuma slieksnim, bija viens no pirmajiem karaļa D�eimsa atbalstītājiem 1715. gada neveiksmīgās sacel�anās laikā, tad, pēc sakāves pie �erifmjūras, viņ� sekoja savam karalim līdzi trimdā. Biju ar grāfu tikusies, un man viņ� patika; galants kungs gados, un viņa raksturs bija tikpat taisns kā mugurkauls. Tagad viņ� darīja, ko spēja, �ķiet, gandrīz par velti sava pavēl�nieka dēla labā. Pazinu arī Tomasu �eridanu prin�a privātskolo�tāju, pavecu vīru, kur� kārtoja Viņa Augstības korespondenci, gra�matikas zinā�anu trūkumu pārvēr�ot pieklājīgā fran�u un angļu valodā.

Es apsēdos un uzvilku atpakaļ zeķi. Fērguss, kuram acīmredzot sievie�u ķermeņa daļas bija apniku�as, nepievērsa man ne mazāko uzmanību un drūmā apņēmībā koncentrējās tikai uz bilboketu.

-�� Vēstules, Armaliet, sacīja D�eimijs. Man ir vajadzīgas vēs�tules. No Romas ar Stjuartu ģerboni zīmogā. Vēstules no Francijas, Anglijas, Spānijas. Un tās mēs varam dabūt vai nu prin�a mājās Fērguss var nākt man līdzi kā pā�s -, vai, ja iespējams, no pāvesta sūtņa, kur� tās piegādā; tas būtu mazliet labāk, jo tad ziņas mūsu rīcībā nonāktu ātrāk.

-�� Tāpēc mēs esam noslēgu�i darījumu, D�eimijs sacīja, pamā�jot ar galvu uz savu jauno kalpotāju. Fērguss darīs visu, lai dabūtu to, ko man vajag, bet es do�u viņam drēbes, jumtu virs galvas un trīsdesmit ekiju gadā. Ja viņu pieķers, pildot manu uzdevumu, es darī�u visu, kas manos spēkos, lai viņu izpirktu. Ja tas nebūs iespē�jams un viņ� zaudēs roku vai ausi, tad es viņu visu mū�u uzturē�u, jo viņ� nevarēs nodarboties ar savu amatu. Un, ja viņu pakārs, tad es garantēju, ka veselu gadu par viņa dvēseli tiks noturēta mise. Man tas �ķiet godīgi, vai ne?

Jutu, ka man pār muguru pārslīd auksta roka.

-�� Jēziņ, D�eimij! Neko citu es nespēju izteikt.

Viņ� papurināja galvu un pastiepa roku pēc bilboketa.

-�� Tas nav Mūsu Kungs, Armaliet. Lūdzies Svēto Dimu. Zagļu un nodevēju aizgādni.

D�eimijs paņēma no zēna bilboketu. Asi pasita uz aug�u plaukstu, ziloņkaula bumbiņa uzlidoja nevainojamā parabolā un ar nenovēr�amo klik�ķi iekrita kausiņā.

-�� Skaidrs, es atkal noteicu. Ar interesi noskatīju mūsu jauno darbinieku, kad viņ� paņēma no D�eimij a rotaļlietu un atkal sāka trenēties, tum�ajām acīm kvēlojot apņēmībā. Kur tu viņu dabūji? es ziņkāri pajautāju.

-�� Atradu bordelī.

-�� Ak, protams, es noskaitos. Kur gan citur. Skatījos uz netīrajām, ar dubļiem notrieptajām vīra drēbēm. Kurā tu, cik sa�protu, biji iegriezies kāda pilnīgi neatliekama iemesla dēļ?

-�� Nu kā tad, viņ� atbildēja. Tad izslējās, aptvēra ar rokām ce�ļus un smaidīdams skatījās, kā es atkal sasienu zeķu prievīti. Do�māju, ka tu labāk vēlētos atrast mani tādā iestādē, nevis tum�ā �ķērsielā ar ielauztu pauri.

Pamanīju, ka Fērgusa skatiens aizslīd garām bilboketam, kur uz galda pie sienas stāvēja �ķīvis ar glazētām kūkām. Mazs, spics sārtas mēles galiņ� iz�āvās un aplaizīja apak�ējo lūpu.

-�� Manuprāt, tavs aizbilstamais grib ēst, es ieminējos. Tu varētu viņu pabarot un tad izstāstīt, kas, pie joda, �ajā pēcpus�dienā notika.

-�� Nu, es devos uz dokiem, D�eimijs iesāka stāstīt, paklausīgi pieceļoties kājās, un biju ticis garām Me�rozī�u ielai, kad man radās ērmota sajūta uz spranda.

D�eimijs Freizers bija divus gadus nodienējis Francijas armijā, cīnījies un zadzis kopā ar Skotijas �atkritu�o� bandu un joprojām savas dzimtenes tīreļos un kalnos tiek meklēts kā ārpus likuma pa�sludināts. Tāpēc viņam lieliski attīstījusies maņa, kas ziņo, ka tiek izsekots.

Viņ� nevarēja pateikt, vai tie bija pārāk tuvu aiz muguras ska�no�i soļi, neiederīga ēna vai kaut kas vēl netaustāmāks varbūt ļaunuma aromāts gaisā -, bet viņ� bija iegaumējis, ka, sajūtot brī�dinājuma tirpoņu uz spranda, to nedrīkst ignorēt, citādi iekulsies briesmās.

Nekavējoties, paklausot muguras skriemeļu pavēlei, viņ� pie nā�kamā stūra nogriezies nevis pa labi, bet pa kreisi un aizslēpies aiz glieme�u pārdevēja stenda, tad izspraucies starp ķerru, kas pilna ar kūpo�iem pudiņiem, un ratiņiem ar svaigiem kaba�iem, un iesprucis mazā gaļas veikaliņā.

Piespiedies pie sienas netālu no durvīm, viņ� lūrējis starp piekārtiem pīļu kautķermeņiem. Divi vīrie�i iegriezu�ies ieliņā tikai sekundi vēlāk, abi gāju�i cie�i blakus un visu laiku grozīju�i galvas.

Ikviena Parīzes amatnieka ārienē bija redzamas liecības par viņa arodu, un nevajadzēja īpa�i smalku degunu, lai saostu, ka no �iem diviem dva�o jūras sāls. Ja mazais zelta riņķītis īsākā vīrie�a ausī nebūtu acīm redzams pierādījums, tad tum�i sarkanbrūnās abu sekotāju sejas skaidri liecināja, ka viņi ir tālbraucēji jūrnieki.

Pieradu�i pie pārpildītām kuģa telpām un krodziņiem, jūrnieki reti spēja noiet taisnā līnijā. �ie divi slīdēja cauri ļau�u pilnajai ieliņai kā zu�i starp akmeņiem, skatieni pārtraucās pāri ubagiem, apkalpotājām, tirgotājiem; jūras vilki, kas vērtē laupījumu.

-�� Es ļāvu viņiem aiziet labu gabalu aiz veikala, D�eimijs stās�tīja, un jau grasījos pamest paslēptuvi, lai dotos pretējā virzienā, kad ielas galā ieraudzīju vēl vienu.

Vīrietim mugurā bij tāda pati forma kā abiem iepriek�ējiem, bakenes biezi piezieķētas ar pomādi, zivju duncis pie sāniem un aiz jostas aizbāzts durklis pusrokas garumā. Strups un drukns, viņ� stāvēja ielas galā, stingri turēdamies pretī tirgotāju un pircēju viļ�ņiem, kas skalojās �urpu turpu pa �auro ieliņu. Skaidrs, ka viņ� bij atstāts sardzē, kamēr sabiedrotie devu�ies izlūkos.

Tā es paliku un prātoju, kā labāk rīkoties. D�eimijs paberzēja degunu. Savā paslēptuvē jutos dro�i, bet veikalam nebij izejas uz sētu, un, tiklīdz es iznāktu no durvju ailas, mani pamanītu. Viņ� domīgi lūkojās lejup, gludinādams uz stilba tum�i sarkano kiltu audumu. Milzīgs, sarkans barbars kristu acīs pat visbiezākajā ļau�u drūzmā.

-�� Ko tad tu darīji? es jautāju. Fērguss, nepievērsdams uzma�nību sarunai, metodiski stūķēja kabatās kūkas, laiku pa laikam arī kādā iekozdamies. D�eimijs pamanīja, ka es skatos uz puiku, un paraustīja plecus.

-�� Viņ� nav radis kārtīgi ēst, D�eimijs sacīja. Liec viņu mierā.

-�� Labi, es teicu. Bet turpini� ko tu darīji?

-�� Nopirku desu, viņ� uzreiz atbildēja.

Precīzāk sakot, Danedīna desu. Tas ir gatavotas no stipri savircotas pīles, �ķiņķa un brie�a gaļas; vārīta, sabāzta zarnās un saulē �āvēta desa no viena gala līdz otram bija astoņpadsmit collu gara un cieta kā izkaltis ozola dēlis.

-�� Es nevarēju iet uz ielas ar izvilktu zobenu, D�eimijs skaid�roja, bet man nepatika doma, ka būs jāiet garām tam zellim, kas stāv ielas galā, kad neviens mani nesedz no muguras, turklāt kailām rokām.

Nesdams desu kā �auteni un modri vērodams garām plūsto�o ļau�u pūli, D�eimijs dro�i bija izgājis uz ielas pretī sargam.

Vīrietis diezgan mierīgi bija uztvēris viņa skatienu, nekādi neiz�rādīdams, ka viņam ir ļauni nolūki. D�eimijs būtu varējis domāt, ka iepriek�ējās priek�nojautas viņu ir maldināju�as, ja vien viņ� nebūtu pamanījis, ka vērotāja skatiens uz īsu mirklīti pa�aujas pāri D�eimija plecam. Klausot intuīcijai, kas līdz �im bija ļāvusi palikt

dzīvam, viņ� bija meties uz priek�u, nogāzis sargu no kājām un �ļūcis uz vēdera pa netīrajiem bruģakmeņiem.

Pūlis, satraukti klaigādams, D�eimija priek�ā pajucis, viņ�, pār�metis kūleni, nostājies uz kājām, pēk�ņi pamanījis, ka garām palido nazis, kas ietriecas len�u pārdevēja stendā un paliek �ūpojamies.

-�� Ja man būtu kaut mazākā drusciņa �aubu, ka viņi dzen pēdas man, es vairs par to nelauzītu galvu, D�eimijs sausi noteica.

Viņ� bija paturējis rokā desu un tobrīd atrada tai pielietojumu, eleganti iesitot ar to uzbrucējam pa seju.

-�� Domāju, ka salauzu viņam degunu, viņ� domīgi sacīja. Lai nu kā, jūrnieks atmeimuroja atpakaļ, es paspraucos viņam garām un metos skriet pa Peletjē ielu.

Cilvēki, nobiju�ies no bēgo�a skota, kas joņo, kiltiem plandot ap ceļgaliem, pajuku�i kā zosu bars. Viņ� neapstājies, lai atskatītos; pēc aizkaitināto garāmgājēju kliedzieniem sapratis, ka uzbrucēji joprojām min viņam uz papē�iem.

�ajā pilsētas daļā reti patrulēja karaļa gvarde un ļau�u drūzma arī nesniedza nekādu aizsardzību, tikai aiz�ķērsoja ceļu, un tas aiz�kavēja arī sekotājus. Diez vai kāds ārzemnieka dēļ iejauktos var�darbīgā cīniņā.

-�� Peletjē ielai nav nevienas �ķērsielas. Man vajadzēja tikt vis�maz līdz tādai vietai, kur varēju izvilkt zobenu un kur aiz muguras man būtu siena, D�eimijs skaidroja. Tāpēc es pa ceļam raustīju visas durvis, līdz vienas atvērās.

Iemucis krēslainajā gaitenī, garām izbiedētajam �veicaram viņ� aizskrējis aiz aizkara un ielidojis lielas, labi apgaismotas telpas vidū burtiski iedūries zemē kā miets Elīzes madāmas salonā, kur stipri oda pēc smar�ām.

-�� Skaidrs. Es iekodu lūpā. Es� mm� tur jau nu tu zobenu noteikti nevilki laukā?

D�eimijs, acis samiedzis, skatījās uz mani, bet viņam nelabpatika atbildēt tie�i.

-�� Pamēģini, Armaliet, iedomāties, viņ� sausi noteica, kāda ir sajūta, kad negaidīti ierodies bordeļa vidū, turklāt tev rokā ir ļoti gara desa.

Mana iztēle izrādījās piemērota tādam uzdevumam, un es sāku skaļi smieties.

-�� Ak kungs, kaut es būtu tevi redzējusi! skaļi sacīju.

-�� Paldies Dievam, ka neredzēji! viņ� dedzīgi atsaucās. Vaigu gali iekrāsojās dusmu sārtumā.

Nepievērsdams uzmanību publiskā nama apburto iemītnie�u piezīmēm, D�eimijs bija neveikli virzījies cauri, kā viņ� nodrebinā�jies izteicās, �kailu locekļu mud�eklim�, līdz pamanījis pie vienas sienas Fērgusu, kur� ar izbrīnā ieplestām acīm raudzījās iebrucējā.

Tvēries pie �īs negaidītās vīri�ķības parādī�anās, D�eimijs bija sagrābis puiku aiz pleca un dedzīgi lūdzies, nezaudējot ne mirkli, parādīt ceļu uz tuvāko izeju.

-�� Dzirdēju, ka gaitenī kāds ar troksni lau�as iek�ā, viņ� stās�tīja, un es zināju, ka viņi man ir uz pēdām. Nevēlējos kauties par savu dzīvību, kad pa vidu maisās lērums pliku sievie�u.

-�� Redzu, ka �īs izredzes bija biedējo�as, es piekritu, braucī�dama aug�lūpu. Bet viņ� acīmredzot izveda tevi laukā.

-�� Kā tad. Viņ� nekavējās ne mirkli, labais zēns. ��urp, kungs!� viņ� teica, vezdams mani aug�ā pa trepēm, cauri istabai un pa logu uz jumtu. Tā mēs abi tikām prom. D�eimijs uzmeta mīļu skatienu savam jaunajam padotajam.

-�� Zini, es sacīju, da�as sievas neticētu nevienam vārdam no stāstītā.

-�� Neticētu? Kāpēc gan ne?

-�� Dro�i vien tāpēc, es vēsi atbildēju, ka viņas nav precēju�ās ar tevi. Priecājos, ka esi ticis laukā ar neskartu tikumu, bet pagai�dām mani daudz vairāk interesē tie pui�i, kas tevi tur ietrenca.

-�� Man tobrīd nebij tik daudz brīva laika, lai par to prātotu, D�eimijs atbildēja. Un tagad, kad laika pietiek, es aizvien vēl nevaru pateikt, kas tie bij vai kāpēc viņi mani lenca.

-�� Vai tu domā, ka tā bija laupī�ana? Vīna tirgotavas �eki no Freizeru noliktavas Tremulīna ielā uz D�ereda banku tika nesti seifā un dro�i apsargāti. Tomēr D�eimiju pūlī pie upes dokiem bija ļoti viegli pamanīt, un visi, bez �aubām, zināja, ka viņ� ir turīgs

ārzemju tirgotājs vismaz salīdzinājumā ar tās apkaimes iemīt�niekiem.

Viņ� papurināja galvu, un iz�uvu�ie dubļi, kas bija pielipu�i pie krekla krūtīm, pa�ķīda uz visām pusēm.

-�� Zini, varētu būt. Bet viņi man neuzbruka; viņiem padomā ne�pārprotami bij slepkavība.

Viņ� runāja diezgan lieti�ķā tonī, bet man ceļi kļuva mīksti un es noslīgu uz dīvāniņa. Aplaizīju lūpas, kuras pēk�ņi bija kļuvu�as sausas.

-�� Kas� kā tu domā, kas�?

D�eimijs paraustīja plecus, bet piere saraucās, kad viņ� no �ķīvja paņēma glazūras piciņu un nolaizīja pirkstu.

-�� Cik man nāk prātā, vienīgais cilvēks, kur� man draudējis, ir grāfs Sen�ermēns. Bet nevaru iedomāties, ko viņ� iegūtu no manas nāves.

-�� Tu teici, ka viņ� ir D�ereda konkurents.

-�� 0 jā. Bet grāfu neinteresē vācu vīni, un vienīgais iemesls, ko varu iedomāties, kāpēc viņ� tā pūlētos mani nogalināt, ir atvest D�eredu atpakaļ uz Parīzi, tādējādi sagraujot viņa jauno uzņē�mumu. Bet tas izklausās mazliet par traku, viņ� sāji noteica,

-�� pat tik ātrsirdīgam cilvēkam kā Sen�ermēns.

-�� Nu, vai tu domā�? �is pieņēmums mani drusku �ķebināja, un es divas reizes noriju siekalas, pirms spēju turpināt. Kā tu domā, vai tā varētu būt� atriebība? Par sadedzināto �Patagoniju�?

D�eimijs apjucis papurināja galvu.

-�� Dro�i vien tas ir iespējams, bet, �ķiet, pagājis ļoti ilgs laiks. Un, ja jau tā, kāpēc tad mani? viņ� piebilda. Dusmas viņam aizdevi tu, Armaliet. Kāpēc tad nenogalināt tevi, ja tas ir īstais iemesls?

Nelabums kļuva stiprāks.

-�� Vai tev vienmēr jāsprie� tik sasodīti loģiski? es nopukojos.

Viņ� redzēja manu sejas izteiksmi un pēk�ņi pasmaidīja, mieri�no�i mani apskaudams.

-�� Nē, mo duinne. Grāfs ir ātras dabas, bet es nespēju iedomā�ties, ka viņ� uzņemtos tādas pūles un ari izdevumus, lai nogalinātu kādu no mums tikai atmaksas dēļ. Ja tādējādi varētu dabūt atpakaļ kuģi, tad jā, viņ� piebilda, bet citādi viņ� domātu, ka maksa trim algotiem slepkavām ir naudas palai�ana vējā.

Viņ� papliķēja man pa plecu un piecēlās.

-�� Nē, domāju, ka galu galā tie tikai mēģināja mani aplaupīt. Nekreņķējies par to. Turpmāk dro�ības dēļ ņem�u uz dokiem līdzi Mērtegu.

D�eimijs izstaipījās un notrausa pēdējās sakaltu�ās dubļu pici�ņas no kiltiem.

-�� Vai esmu pieklājīgi ģērbies, lai ietu vakariņās? viņ� jautāja, kritiski noskatīdams krekla priek�u. Tai jau vajadzētu būt gatavai.

-�� Kam tad?

Viņ� atvēra durvis, un sātīga, asa smar�a uzvēdīja no pirmajā stāvā eso�ās ēdamistabas.

-�� Nu, desa, protams. Viņ� pasmaidīja pāri plecam. Tu ta�u nedomā, ka laidī�u to postā?

13� nodaļa Krāp�ana

_�Trīs saujas bārbeles lapu pa nakti izmērcē un pār�lej pussaujai melnās dzeguzenes. Novārījumam nepiecie�amo sastāvdaļu sarakstu noliku uz inkrus-

tēta galdiņa, it kā tas būtu glums. Recepti es dabūju no Rulo kun�dzes. Viņa ir labākā eņģelī�u taisītāja, bet pat viņa saka, ka tas esot bīstami. Luīze, vai esi pārliecināta, ka gribi to darīt?

Manas draudzenes apaļā, sārtā seja bija klāta plankumiem un pilnīgā aug�lūpa laiku pa laikam iedrebējās.

-�� Vai tad man ir izvēle? Viņa paņēma recepti, pēc kuras varēja pagatavot dziru, kas izsauktu spontāno abortu, un kā apburta ar pretīgumu skatījās tajā.

-�� Melnā dzeguzene, viņa teica un nodrebinājās. Jau nosau�kums vien izklausās ļauns!

-�� Nu, tas ir stipri vien riebīgs virums, es runāju atklāti. Tev liksies, ka visas iek�as nāk ārā. Arī bērns var iznākt. Bet var ari neiedarboties. Atcerējos metra Raimona brīdinājumu gaidīt pārāk ilgi ir bīstami un iedomājos, nez kurā mēnesī viņa ir. Vairāk par se�ām nedēļām jau nebūs; viņa man pateica, tiklīdz radās aiz�domas par grūtniecību.

Luīze sabijusies skatījās uz mani apsarku�ām acīm.

-�� Vai tu pati esi to izmantojusi?

-�� Ak Dievs, nē! Es satrūkos no sava izsauciena spēka un dziļi ievilku elpu.

-�� Nē. Bet esmu redzējusi sievietes, kas to darīju�as� Eņģeļu slimnīcā. Abortu veicēji eņģelī�u taisītāji pārsvarā strādāja mājās, vai nu savās, vai klientes. Tās, kurām viss noritējis gludi, slimnīcā nenonāk. Es neuzkrīto�i uzliku plaukstu sev uz vēdera, it kā sargājot tā bezpalīdzīgo iemītnieku. Luīze pamanīja �o �estu un saritinājās kamolā uz dīvāna, paslēpjot seju rokās.

-�� Ak, kaut es būtu mirusi! viņa ievaidējās. Kāpēc, kāpēc es nevaru būt tik laimīga kā tu� Gaidīt bērnu no vīra, ko mīlu? Viņa piespieda abas plaukstas pie tuklā vēdera un raudzījās lejup, it kā bērns varētu palūkoties pa pirkstu starpām.

Tie�i uz �o jautājumu varēja atrast neskaitāmas atbildes, bet diez vai viņa vēlējās kādu no tām dzirdēt. Es dziļi ievilku elpu un apsēdos viņai blakus, noglauzdama ar ko�i sārto audumu klāto plecu.

-�� Luīze, es sacīju. Vai tu gribi to bērnu?

Viņa pacēla galvu un dziļā pārsteigumā vērās manī.

-�� Protams, gribu! viņa iesaucās. Tas ir� tas ir �ārlza bērns! Tas ir� Seja sa�ķobījās, un viņa vēlreiz nolieca galvu pār rokām, kuras bija sakrampējusi virs vēdera. Tas ir mans, viņa �uk�stēja. Pagāja krietns brīdis, līdz princese pacēla galvu, pār vaigiem plūda asaras, un, neveiksmīgi mēģinot savaldīties, viņa noslaucīja degunu platajā piedurknē.

-�� Bet tam nav jēgas, viņa sacīja. Ja es ne� Viņa pameta skatienu uz recepti, kas gulēja uz galda, un skaļi norija siekalas.

-�� Tad �ils �ķirsies no manis� un izsviedīs mani pa durvīm. Izcel�sies drausmīgs skandāls. Varbūt mani izslēgs no baznīcas! Pat tēvs nespēs mani aizsargāt.

-Jā, es piekritu. Bet� Saminstinājos, tad atmetu visu pie�sardzību. Vai pastāv kāda iespēja pārliecināt �ilu, ka bērns ir viņa? es jautāju tie�i.

Vienu brīdi Luīze izskatījās apstulbusi un es gribēju viņu sapu�rināt.

-�� Nevaru iedomāties, ja vien� o! Beidzot Luīzei atausa gaisma, un viņa, �ausmu pārņemta, paskatījās uz mani.

-�� Tu gribi teikt, ka man jāguļ ar �ilu? Bet �ārlzs būs briesmīgi nikns!

-�� ārlzs, es izspiedu caur zobiem, negaida bērnu!

-�� Nu, bet viņ� ir� tas ir� es nevaru! Ta�u �ausmu izteiksme Luīzes sejā pamazām sāka zust un tās vietā arvien skaidrāk atspo�guļojās apjausma par iespējām.

Nevēlējos neko uzspiest, tomēr arī neredzēju iemeslu, kādēļ viņai vajadzētu riskēt ar savu dzīvību �ārlza Stjuarta lepnuma dēļ.

-�� Vai tu domā, ka �ārlzs gribētu, lai tu apdraudi sev dzīvību? es jautāju. Starp citu� Vai viņ� zina par bērnu?

Viņa pamāja ar galvu, apdomājot manu jautājumu, lūpas maz�liet pavērās, rokas joprojām cie�i turēja vēderu.

-Jā. Par to jau mēs pēdējā reizē saķildojāmies. Luīze no�ņaukājās. �ārlzs sadusmojās; viņ� teica, ka es esot vainīga, ka man vajadzējis gaidīt, līdz viņ� atgūs tēva troni. Un tad viņ� kādu dienu varētu kļūt par karali un aizvest mani prom no �ila, likt pāvestam anulēt manu laulību un viņa dēli varētu būt Anglijas un Skotijas karaļi� Luīze atkal salūza, �ņaukājās un nesakarīgi �inkstēja, seju paslēpusi svārku krokās.

Es izmisumā izbolīju acis.

-�� Ak, apklusi, Luīze! es noskaldīju. Mans uzbļāviens viņu tā satrieca, ka raudā�ana aprāvās, vismaz uz brīdi, un es izmantoju �o pauzi, lai panāktu savu.

-�� Paklau, es teicu, cik pārliecino�i vien iespējams, tu ta�u nedomā, ka �ārlzs gribētu, lai tu upurē viņa dēlu, vai ne? Vienalga, likumīgu vai ne? Atklāti sakot, es vairāk sliecos domāt, ka �ārlzs priecātos par jebkuru rīcību, kur� solītu aizvākt �ķēr�ļus no viņa ceļa, lai kā tas ietekmētu Luīzi vai viņa iespējamo atvasi. No vienas puses, prin�a raksturā bija spēcīga romantikas stīga; varbūt varētu viņam iestāstīt, lai uz radu�os situāciju paskatās kā uz īslaicīgām grūtībām, kas kopīgas visiem trimdā izraidītajiem monarhiem. Man acīmredzot vajadzēs vērsties pie D�eimija pēc palīdzības. Es jau saviebos, iedomājoties, ko viņ� par to, visticamāk, teiks.

-�� Nu� Luīze svārstījās, izmisīgi vēloties, lai viņu pārliecina. Vienu mirkli man kļuva �ēl �ila, princi de Roanu, bet tad acu priek�ā pazibēja brutāli skaidra aina jauna kalponīte, kas mokās ilgsto�ās pirmsnāves sāpēs uz asinīm noplūdu�a matra�a Eņģeļu slimnīcas akmens koridorā.

Saule jau gandrīz rietēja, kad es smagiem soļiem pametu de Roanu namu. Luīze, nervozās trīsās drebēdama, sēdēja savā aug��stāva buduārā, kamēr istabene kārtoja viņas matus un ieģērba vis�kārdino�ākajā tērpā, jo viņa devās ieturēt intīmas vakariņas ar savu vīru. Jutos pilnīgi iztuk�ota un cerēju, ka D�eimijs nebūs atvedis sev līdzi kādu viesi; ari es labprāt izbaudītu vienatni.

Viesu nebija. Kad es iegāju kabinetā, D�eimijs sēdēja pie raks�tāmgalda un būrās ap trim �etrām sīkā rokrakstā aprakstītām la�pām.

-�� Kā tu domā, kas, visticamāk, ir �ka�okādu tirgonis� Franci�jas Luijs vai ministrs Divernē? viņ� jautāja, pat galvu nepacēlis.

-�� Labi, paldies, mīļais, un kā klājas tev? es indīgi vaicāju.

-�� Labi, D�eimijs izklaidīgi atbildēja. Cekuls uz viņa pakau�a bija sacēlies stāvus; kamēr es skatījos, viņ� sparīgi berzēja galvu, īgni pētīdams lapas.

-�� Vendomas skroderis� noteikti ir Geijera kungs, viņ� turpi�nāja, velkot ar pirkstu pa vēstules rindiņām, un �mūsu kopīgais draugs� varētu būt vai nu grāfs Mārs, vai pāvesta sūtnis. Sprie�ot pēc apraksta, es domāju, ka tas ir grāfs, bet�

-�� Pie velna, kas tas? Es palūkojos viņam pār plecu un, ierau�dzījusi parakstu lapas apak�ā, noelsos. D�eimss Stjuarts, Anglijas un Skotijas karalis ar Dieva �ēlastību.

-�� Jēzus, ap�ēlojies! Tātad izdevās! Apcirtusies es pamanīju uz soliņa pie kamīna tupam sarāvu�os Fērgusu, kas stūķēja mutē cepumus. Labs zēns. Es viņam uzsmaidīju. Viņ� man atbildēja ar smaidu, vaigi viņam bija piebāzti ar kastaņu torti kā burundu�kam.

-�� Vēstuli mēs dabūjām no pāvesta ziņne�a, D�eimijs paskaid�roja, iznirstot līdz apziņas līmenim tik ilgi, lai aptvertu, ka esmu

pārnākusi mājās. Fērguss to viņam izvilka no somas krogā, kamēr viņ� ieturēja vakariņas. Nekādu grūtību nebij, Fērgus?

Zēns norija kumosu un papurināja galvu.

-�� Nē, milord. Viņ� guļ viens baidās, ka citi gulētāji neno�iepj viņam vēstules no somas. Par to viņ� nicino�i pasmaidīja. Ot�rais logs kreisajā pusē, virs staļļiem. Puika bezrūpīgi novicināja ar roku, veiklie, nosmulētie pirksti pastiepās pēc nākamā kūkas gabala. Tas ir nieks, milord.

Pēk�ņi man parādījās vīzija, ka �ī trauslā roķele raustās uz bluķa un bende pacēlis cirvi virs locītavas, kas ir tieva kā �agars. Es norīstījos, apspiezdama pēk�ņi uznāku�o nelabumu. Fērgusam ap kaklu aukliņā karājās zaļgans vara medaljons; cerams, Svētā Dima tēls.

-�� Labi, es noteicu un dziļi ievilku elpu, lai nomierinātos, kas tur ir ar tiem ka�oku tirgoņiem?

Lēnām visu izpētīt mums nebija laika. Beidzās ar to, ka es ātri vēstuli pārrakstīju, oriģināls tika rūpīgi salocīts un zīmogs atlikts atpakaļ ar sveces liesmā sakarsētu na�a asmeni.

Kritiski noskatījies, kā tas notiek, Fērguss palūkojās uz D�eimiju un pakratīja galvu.

-�� Jums ir ķēriens, milord. �ēl, ka viena roka jums samaitāta.

D�eimijs vienaldzīgi paskatījās uz savu labo roku. Tā nemaz

nebija tik sakropļota pāris pirkstu saaugu�i mazliet �ķībi, bet pa vidējo pirkstu visā garumā stiepās plata rēta. Lielākais un nopiet�nākais ļaunums bija nodarīts ceturtajam pirkstam, kur� nelocījās, jo otra locītava bija tā sadragāta, ka sadzī�anas procesā divi kauli bija saaugu�i kopā. Roku D�eimijam salauza Ventvērtas cietumā pirms nepilniem �etriem mēne�iem, un to izdarīja D�eks Rendels.

-�� Tas nekas. D�eimijs pasmaidīja. Viņ� palocīja pirkstus un rotaļīgi paņirbināja Fērgusam acu priek�ā. Manas ķetnas tāpat jau ir pārāk lielas, lai es varētu pelnīt iztiku ar kabatu aptīrī�anu. Manuprāt, D�eimijs bija atguvis neticami daudz no kustību spējas.

Turklāt viņ� vēl aizvien nēsāja līdzi mīkstas lupatu bumbas, ko biju viņam pagatavojusi, un, darot savus darbus, neuzkrīto�i spaidīja tās simtiem rei�u dienā. Un, ja roku trenē�ana darīja viņam sāpes, viņ� nekad par to nesūdzējās.

-�� Nu, laidies projām, D�eimijs mudināja Fērgusu. Kad būsi sveiks un vesels atgriezies, atnāc pie manis, lai es zinu, ka tevi nav saņēmusi ciet policija vai krodzinieks.

Par �ādu iedomu Fērguss nicino�i savilka degunu, tomēr pamāja ar galvu, rūpīgi noglabāja vēstuli kamzolī un izgaisa pa sētas puses durvīm naktī, kas viņam bija gan pierasta vide, gan sargātāja.

D�eimijs ilgi noskatījās puikam pakaļ, tad pagriezās pret mani. Pirmo reizi �ovakar viņ� pa īstam palūkojās uz mani, un viņa uzacis uz�āvās līdz puspierei.

-� Jēziņ, Armaliet! viņ� iesaucās. Tu esi balta kā mans krekls! Vai tev viss kārtībā?

-�� Tikai gribu ēst, atbildēju.

Viņ� uzreiz pazvanīja, lai pasniedz vakariņas, un mēs ēdām pie kamīna, kamēr es izstāstīju par Luīzi. Man par izbrīnu, lai arī D�ei�mijs rauca uzacis par izveidoju�os situāciju un pie sevis purpināja skarbus vārdus gēlu valodā, raksturojot gan Luīzi, gan �ārlzu Stju�artu, tomēr piekrita manis piedāvātajam risinājumam.

-�� Es domāju, ka tu būsi satriekts, sacīju, ar maizes gabaliņu uzslaukot no �ķīvja atliku�o sulīgo sautējumu. Siltās pupas ar speķi mani nomierināja, jo pildīja mani ar apcerīgu labsajūtu. Arā bija auksts un tum�s un gaudoja brāzmains vēj�, bet istabā pie kamīna kopā ar vīru bija silti un klusi.

-�� 0, par to, ka Luīze de Latūra grib iesmērēt savam vīram bas�tardu? D�eimijs saviebies vērās savā �ķīvī, ar pirkstu no malas uzslaucīdams pēdējās mērces paliekas. Zini, Armaliet, neteik�u, ka man tas ļoti patiktu. Tā ir netīra spēle, ko izspēlē pret vīrieti, bet ko tad citu tas nabaga sasodītais sievi�ķis lai dara? Viņ� papuri�nāja galvu un, paskatījies uz rakstāmgaldu istabas otrā malā, skābi pasmaidīja.

-�� Turklāt man jau nepiedien nostāties augstās tikumības pozīci�jās, sprie�ot par citu ļau�u uzvedību. Vai, zogot vēstules, spiegojot un vispār cen�oties iegāzt cilvēku, mana ģimene atbalsta karali? Nevēlētos, lai mani tiesātu pēc tā, ko es �obrīd daru, Armaliet.

-�� Tam, ko dari tu, ir sasodīti labs iemesls! es iebildu.

D�eimijs paraustīja plecus. Nemierīgajā gaismā, ko radīja ka�mīna uguns, viņa vaigi izskatījās iekritu�i un acis grima ēnā. Tā viņ� izskatījās vecāks par saviem gadiem; man visu laiku piemir�sās, ka viņam vēl ir tikai divdesmit �etri gadi.

-�� Nu kā tad. Un arī Luīzei de Latūrai ir savs iemesls, D�eimijs sacīja. Viņa vēlas glābt vienu dzīvību, es desmit tūksto�u. Vai tas ir attaisnojums, ka riskēju ar mazo Fērgusu� ar D�ereda tirgo�tavu� un tevi? Viņ� pagrieza galvu un man uzsmaidīja, gaisma atspīdēja garajā, taisnajā virsdegunē un vizuļoja kā safīrs vienā pret uguni pagrieztajā acī.

-�� Nē, es nedomāju, ka mocī�os ar bezmiegu par to, ka man jā�atver sve�as vēstules, viņ� turpināja. Iekams būsim savu pavei�ku�i, mums var gadīties veikt arī sliktākas lietas, Klēra, un es ne�varu pateikt, ko nākotnē darīs mana sirdsapziņa; labāk nepārbau�dīt to pārāk ātri.

Man nekas nebija sakāms; tā bija taisnība. Es pastiepu roku un pieglaudu plaukstu pie vira vaiga. Viņ� uzlika tai savējo, brīdi paauklēja, tad pagrieza galvu un maigi noskūpstīja manu delnu.

-�� Nu, viņ� teica, dziļi ievilcis elpu, atgriezies pie darījumiem.

-�� Tagad, kad esam paēdu�i, vai papētīsim to vēstuli?

Teksts acīmredzot bija �ifrēts. Lai sajauktu galvu, ja kāds vēs�tuli nejau�i pārtvertu, D�eimijs sacīja.

-�� Kuru gan interesētu Viņa Augstības pasts? es nobrīnījos.

-�� Tas ir, izņemot mūs.

D�eimijs uzjautrināti nosprauslojās par manu naivumu.

-�� Gandrīz ikvienu, Armaliet. Luija spiegus, Divernē spiegus, Spā�nijas Filipa spiegus. Jakobītu vadītājus un tos, kuri domā, ka varētu kļūt par jakobītiem, ja sāktu pūst piemēroti vēji. Ziņu pienesējus,

kam ir pie vienas vietas, kur� tāpēc paliks dzīvs vai kur� nomirs. Pa�u pāvestu. Svēto Krēslu, kur� piecdesmit gadus ir atbalstījis Stjuartus trimdā� Domāju, ka pāvests visu laiku uzmana, ko viņi dara. D�eimijs uzsita ar pirkstu pa manis pa�as pārrakstīto vēs�tules kopiju, kuru D�eimss bija sūtījis savam dēlam.

-�� īs vēstules zīmogs ir ņemts nost vismaz trīs reizes, pirms to izdarīju es, viņ� teica.

-�� Skaidrs, es novilku. Tad nav brīnums, ka D�eimss �ifrē savus sūtījumus. Kā tu domā, vai tu sapratīsi, ko viņ� grib teikt?

D�eimijs paņēma lapas un sarauca pieri.

-�� Es nezinu, bet kaut ko jau sapratī�u. Būs lietas, par kurām man nav ne jausmas. Domāju, ka varētu kaut ko saprast, ja izla�sītu citas karaļa D�eimsa sūtītās vēstules. Paskatī�os, vai Fērguss var kaut ko līdzēt. Viņ� salocīja kopiju un rūpīgi noglabāja to atvilktnē, kuru pēc tam aizslēdza.

-�� Nevienam nevar uzticēties, Armaliet, viņ� paskaidroja, re�dzot, ka es ieple�u acis. Es nebrīnītos, ja starp mūsu kalpiem būtu kāds spiegs. D�eimijs iemeta mazo atslēdziņu svārku kabatā un pastiepa man roku.

Paņēmu vienā rokā sveci, ar otru pieķēros vīram pie rokas, un mēs devāmies uz kāpnēm. Pārējā māja grima tumsā, visi, izņemot Fērgusu, gulēja ar tīru sirdsapziņu. Sajutu vieglas ba�as, ka viens vai vairāki no tiem, kas klusi guļ virs vai zem mums, varētu nebūt tie, par kuriem uzdodas.

-�� Vai tevi tas neuztrauc? es jautāju, kad mēs kāpām aug�ā pa kāpnēm. Ka nevienam nevar uzticēties?

D�eimijs klusi iesmējās.

-�� Nu, es neteiktu, ka nevienam, Armaliet. Te ta�u esi tu� un Mērtegs, mana māsa D�enija un viņas vīrs īans. Jums �etriem es uzticētu savu dzīvību� starp citu, esmu to jau darījis ne vienu reizi vien.

Es nodrebinājos, kad viņ� atvilka lielās gultas aizkarus. Uguns uz nakti jau bija izdzēsta, un istabā kļuva vēsi.

-�� etri cilvēki, kuriem vari uzticēties, nemaz ne�ķiet tik daudz, es teicu un raisīju vaļā kleitu.

D�eimijs pārvilka kreklu pāri galvai un nometa uz krēsla. Blā�vajā gaismā, kas plūda no naksnīgajām debesīm, rētas uz viņa mu�guras izskatījās sudrabainas.

-�� Nūjā, viņ� lieti�ķi noteica. Tas ir par �etriem vairāk nekā �ārlzam Stjuartam.

Ārā dziedāja putns, lai arī līdz rītausmai bija vēl tālu. Atdarinātājputns, uzmeties kaut kur tuvumā uz notekcaurules, atkal un atkal tumsā slīpēja savus treļļus un muzikālās frāzes.

Samiegojies D�eimijs paberzēja vaigu gar manas nesen izskūtās paduses gludo ādu, tad pagrieza un maigi pieskārās ar lūpām siltajā iedobē, un manam augumam pārskrēja saldas trīsas.

-�� Mm, viņ� nomurmināja, ar roku pārlaizdams man pār ri�bām. Man patīk, ka tev uzmetas zosāda, Armaliet.

-�� āda? es atbildēju, ar labās rokas nagiem viegli novelkot viņam pa muguru, uz kuras zem manām rokām paklausīgi uzme�tās zosāda.

-Ak.

-�� Nu tad pa�am �ak�, es klusi atbildēju turpinot.

-�� Mmmm. Labpatikā ievaidējies, viņ� apvēlās uz sāna un ap�skāva mani, kad es, izbaudīdama mūsu kailo ķermeņu negaidīto saskar�anos, vilku ar nagiem pa viņa ķermeni no sejas līdz pat gurnu ielokam. No D�eimija kā no oglēm aprausta ugunskura dvesa siltums, viņa kvēle dro�i saglabājās visu nakti, lai melnā un aukstā rītausmā to atkal varētu uzpūst liesmās.

D�eimija lūpas maigi apņēma vienas krūts galiņu, un es ievai�dējos, viegli izliekusies, lai mudinātu viņu paņemt to dziļāk siltajā mutē. Manas krūtis ar katru dienu kļuva pilnīgākas un jutīgākas; krū�u galiņi sāpēja un reizēm kniesa zem apģērba kārtām, gribē�dami, lai tos zī�.

-�� Vai tu vēlāk ļausi man to darīt? viņ� nomurmināja, viegli ieko�ot. Kad bērns būs piedzimis un tavas krūtis būs pilnas ar pienu? Vai arī tad tu pabarosi mani pie savas sirds?

Es apņēmu viņa galvu un �ūpoju, pirkstus dziļi ielaidusi viņa garajos, kā zīdainim mīkstajos matos, kas biezi auga pie kakla pamatnes.

-�� Kad vien gribēsi, es no�ukstēju.

14 nodaļa Prātojumi par miesaskāri

Fērguss bija vairāk nekā piemērots savai profesijai un gandrīz katru dienu atnesa mājās jaunu krājumu Viņa Augstības korespondences; reizēm man bija darba pilnas rokas, lai pagūtu visu pārrakstīt, pirms Fērguss dodas nākamajā ekspedīcijā, jo tad viņ� atliek vietā nozagtās vēstules un paņem jaunas.

Da�as bija no Romā dzīvojo�ā karaļa D�eimsa �ifrētās saraks�tes; �o vēstuļu kopijas D�eimijs atlika malā, lai kādā brīvākā brīdī mēģinātu tās at�ifrēt. Lielākā daļa Viņa Augstības korespondences bija nekaitīga: zīmītes no draugiem Itālijā un arvien vairāk rēķinu no vietējiem tirgotājiem �ārlzam patika ko�as drēbes un smalki zābaki, tāpat ari brandvīns -, un pa kādai vēstulītei no Luīzes de Latūras de Roanas. �os sūtījumus atlasīt nebija grūti; bez sīkā, ma�nierīgā rokraksta, kādā viņa rakstīja un kas lika viņas vēstulēm izskatīties tā, it kā pa papīru būtu lēkājis mazs putniņ�, viņa arī nemainīgi apslacīja papīru ar viņai raksturīgo hiacin�u smar�u. D�eimijs noteikti atteicās tās lasīt.

-�� Es nelasī�u tā zeļļa mīlas vēstules, viņ� stingri palika pie sava. Pat intrigantam vajadzētu kādā bndī sajust sirdsapziņas ēdas. Viņ� no�ķaudījās un iemeta pēdējo vēstījumu atpakaļ Fērgusa kabatā. Turklāt, viņ� piebilda lieti�ķāk, Luīze tāpat tev visu izstāsta.

Tā bija taisnība mēs ar Luīzi bijām cie�i sadraudzēju�ās, un viņa manā viesistabā pavadīja gandrīz tikpat daudz laika, cik es savējā, lauzīdama rokas par �ārlzu, tad aizmirsdama viņu, lai kā

apburta apspriestu grūtniecības brīnumus viņai nekad no rītiem nebija nelabi, velns lai viņu parauj! Lai kāda vējgrābsle ari būtu, man viņa ļoti patika, tomēr jutu lielu atvieglojumu, kad varēju izbēgt no viņas sabiedrības, ik pēcpusdienu ierodoties Eņģeļu slim�nīcā.

Nespēju iedomāties, ka Luīze jebkad savā mū�ā varētu spert kāju pār Eņģeļu slimnīcas slieksni, bet es uz turieni negāju viena. Pirmā vieso�anās nebija nobiedējusi Mēriju Hokinsu, un viņa bija tik drosmīga, ka nāca man līdzi uz slimnīcu vēlreiz. Un pēc tam vēl�reiz. Kaut gan viņa nespēja piespiest sevi paskatīties uz brūci, viņa bija noderīga, ja vajadzēja ar karoti bāzt slimniekiem mutē putru un slaucīt grīdas. Acīmredzot viņa uzskatīja �o darbu par patīkamu pārmaiņu vai nu salīdzinājumā ar galma viesībām, vai dzīvi tēvo�a mājās.

Mērija bie�i jutās satriekta par to, kādi tikumi da�kārt valda galmā, viņa gan neko daudz neredzēja, bet viņu bija viegli sa�triekt. Savukārt es nemanīju īpa�as nepatikas izpausmes vai �aus�mas, ieraugot vikontu Mariņī, tāpēc es izdarīju secinājumu, ka samaitātā ģimene vēl nav novedusi sarunas par laulībām līdz sek�mīgam iznākumam un tāpēc potenciālajai līgavai neko nebija tei�kusi.

�is secinājums nāca atklātībā kādā dienā aprīļa nogalē, kad ceļā uz Eņģeļu slimnīcu viņa pietvīku�iem vaigiem atzinās, ka ir iemī�lējusies.

-�� Ak, viņ� ir tik skaists! Mērija jūsmoja, stostī�anās bija pil�nīgi aizmirsta. Un tik� nu, arī tik garīgs.

-�� Garīgs? es pārjautāju. Mm, jā, ļoti jauki. Pie sevis nodo�māju, ka tie�i �ī īpa�ība nav tā, kuru es liktu saraksta aug�galā kā vēlamu mīļākajam, bet par gaumi nestrīdas.

-�� Un kur� tad ir tas laimīgais kungs? es mazliet paķircinājos.

-�� Vai es viņu pazīstu?

Sārtums vaigos kļuva tum�āks.

-�� Nē, diez vai. Tad viņa pacēla skatienu, un es redzēju, ka acis viņai dzirksti. Tomēr� o, man nevajadzētu jums to teikt, bet es

nevaru nerunāt. Viņ� atrakstīja manam tēvam. Nākamajā nedēļā viņ� atgriezīsies Parīzē!

-�� Tie�ām? Tie bija interesanti jaunumi. Esmu dzirdējusi, ka nākamnedēļ galmā gaida ierodamies grāfu de Pale�u. Vai jūsu, khm, iecerētais ir viņa pavadonis?

No �ī minējuma Mērija sastinga �ausmās.

-�� Francūzis! Ak nē, Klēra! Nudien, kā es varētu precēties ar francūzi?

-�� Vai tad fran�iem ir kāda vaina? es jautāju, visai pārsteigta par tādu dedzību. Jūs galu galā runājat fran�u valodā. Varbūt tomēr tie�i tur slēpās nepatik�anas; lai gan Mērija ļoti labi runāja franciski, bikluma dēļ stostī�anās �ajā valodā kļuva vēl ļaunāka. Vēl tikai vakar biju nejau�i dzirdējusi, kā divi virtuves puikas izklaidē�jās, ne�ēlīgi izmēdot �la petite Anglaise maladroite

-� Jūs neko nezināt par fran�iem? viņa, acis �ausmās iepletusi, �ukstēja. Nu, protams, kā gan jūs to varētu. Jūsu vīrs ir tik maigs un laipns� viņ� to nedarītu, es d-domāju, viņ� jūs n-neapgrūtinātu tādā veidā� Meitenes seja bija kļuvusi ko�i sārta kā peonija no zoda līdz matu līnijai -, un stostī�anās gandrīz to nosma�cēja.

-�� Vai jūs gribat teikt� es iesāku, cen�oties izdomāt kādu tak�tisku izteiksmes veidu, kā atbrīvot viņu no prātojumiem par fran�u paradumiem, pa�ai tajos neiepinoties. Ta�u, ņemot vērā, ko Hokinsa kungs bija pastāstījis par Mērijas tēvu un viņa plāniem attiecībā uz meitas izprecinā�anu, iedomājos, varbūt vajadzētu mēģināt atbrīvot viņu no priek�statiem, kurus viņa noteikti saklau�sījusies salonu un ģērbistabu pļāpās. Negribēju, lai viņa mirst no bailēm, ja tomēr apprecēsies ar francūzi.

-�� Tas, ko viņi d-dara� gultā\ atskanēja piesmacis �uksts.

-�� Nu, es lieti�ķā balsī atbildēju, galu galā izvēle, ko var darīt ar vīrieti gultā, nav pārāk liela. Un, tā kā es pilsētā redzu diezgan daudz bērnu, tad pieņemu, ka pat fran�i tīri labi zina tradicionālās metodes.

-�� 0! Bērni� nūjā, protams, viņa izklaidīgi sacīja, it kā nere�dzētu nekādu sakaru starp �īm divām lietām. B-b-bet viņi teica, viņa sakaunējusies nodūra skatienu, un balss kļuva vēl klusāka,

-�� k-ka viņ�� francū�a lieta, jūs zināt�

-�� Jā, es zinu, centos būt pacietīga. Bet, cik man zināms, tā ir apmēram tāda pati kā citiem vīrie�iem. Angļi un skoti ir apveltīti ar līdzīgu rīku.

-�� Jā, bet viņi, viņi� 1-liek to sievietei starp k-k-kājām! Tas ir, viņā iek�ā! Kad beidzot Mērija bija dabūjusi pār lūpām �o sensa�cionālo jaunumu, viņa dziļi ievilka elpu, kas, �ķiet, iedarbojās ne�daudz nomierino�i, jo briesmīgi tum�ais sarkanums kļuva kādu nieku gai�āks. Anglis, pat skots� o, es nebiju domājusi tā� Roka mulsumā aizklāja muti. Bet pieklājīgs vīrietis, tāds kā jūsu vīrs, viņam ta�u noteikti n-nekad nenāktu prātā piespiest sievieti izciest ko tādu!

Uzliku roku uz sava nedaudz piebriedu�ā vēdera un domīgi ska�tījos uz savu ceļabiedri. Sāku apjaust, kāpēc garīgums ieņem tik augstu vietu Mērijas Hokinsas daudzo tikumu sarakstā.

-�� Mērij, es teicu. Domāju, ka mums �is tas ir jāapsprie�.

Ieejot slimnīcas lielajā zālē, joprojām pie sevis smaidīju, kleitai pa virsu biju uzvilkusi neizskatīgo, no izturīga auduma �ūto novi�ces habitu.

Krietna daļa no chirurgien, urinoskopiem, kaulu salicējiem, ār�stiem un citiem dziedniekiem savu laiku un zinā�anas ziedoja slim�nīcai kā labdarības dāvanas, citi nāca mācīties vai praktizēties. Eņ�ģeļu slimnīcas nelaimīgie pacienti nebija tādā situācijā, lai varētu iebilst pret to, ka ar viņiem veic visda�ādākos medicīniskos ekspe�rimentus.

At�ķirībā no mūķenēm medicīnas personāls mainījās gandrīz ik dienu atkarībā no tā, kuram tobrīd nebija maksājo�u pacientu vai kuram vajadzēja izmēģināt jaunu ārstē�anas tehniku. Tomēr lielākā daļa ār�tata dakteru nāca gana bie�i, lai es drīz vien viņus pazītu.

Viens no interesantākajiem bija gar�, kalsns vīrs, kuru pirmajā reizē, kad apmeklēju slimnīcu, biju redzējusi amputējam kāju. Ap�jautājusies es noskaidroju, ka tas ir Forēza kungs. Sākumā viņ� bijis kaulu salicējs, kur� palaikam mēģināja veikt sare�ģītāku uzde�vumu, piemēram, amputāciju, īpa�i gadījumos, kad vajadzēja no�ņemt visu ekstremitāti, ne tikai tās daļu. Likās, ka mūķenes un sani�tāri bijāja Forēza kungu; viņi nekad to nevilka uz zoba vai nestās�tīja rupjas anekdotes kā par citiem brīvprātīgajiem mediķiem.

�odien Forēza kungs strādāja slimnīcā. Es klusiem soļiem vi�ņam tuvojos, lai redzētu, ko viņ� dara. Uz matra�a gulēja slimnieks, jauns strādnieks bālu seju, un sekli elpoja. Puisis bija nokritis no katedrāles sastatnēm tur pastāvīgi notika remontdarbi un salauzis gan roku, gan kāju. Redzēju, ka roka profesionālam kaulu salicējam īpa�as grūtības nesagādātu tikai vienkār�s spieķakaula lūzums. Bet kāja bija daudz nopietnāks gadījums; iespaidīgs kom�binētais lūzums, gan aug�stilbs, gan lielakauls. Asas kaulu �ķēpe�les dūrās cauri gan aug�ējā, gan apak�ējā stilba ādai, un saplosītie audi kļuva zili no traumatiskā sasituma gandrīz visā kājas aug��daļā.

Nevēlējos novērst kaulu salicēja uzmanību no slimnieka, bet Fo�rēza kungs likās iegrimis domās; lēnām viņ� meta lokus ap pa�cientu, brī�iem atkāpdamies un tuvodamies kā milzīgs maitasputns, kas izturas piesardzīgi, ja nu upuris nav vēl glu�i beigts. Ar lielo kā knābis līko degunu un gludajiem, melnajiem, nepūderētajiem matiem, kas bija saņemti nekārtīgā mezglā uz kakla, viņ� patie�ām izskatās pēc vārnas, es nodomāju. Drēbes arī bija melnas un atturīgas, bet labas kvalitātes acīmredzot viņam bija ienesīga prakse ārpus slimnīcas.

Beidzot pieņēmis lēmumu, kā rīkosies tālāk, Forēza kungs no�laida roku, kas līdz �im bija turējusi zodu, un sāka raudzīties ap�kārt, meklējot palīgu. Mani ieraugot, acis viņam iegailējās un viņ� ar rokas mājienu aicināja mani pie sevis. Biju ģērbusies raupjā lina novices tērpā, un, koncentrējies uz darbu, Forēza kungs nebija pamanījis, ka man nav �ēlsirdīgās māsas galvassegas un plīvura.

-�� eit, ma soeur\ viņ� nokomandēja, saņemot pacienta potīti.

-�� Turi to cie�i pie papē�a. Nespied, iekams neesmu tev to licis, bet, kad teik�u, velc pēdu tie�i uz sevi. Velc ļoti lēnām, bet ar spēku; tu saproti no visa spēka.

-�� Es saprotu. Satvēru pēdu, kā man lika, kamēr Forēza kungs lēnām un neveikli aiz�āpoja līdz matra�a otram galam, domīgi vēr�damies uz lauzto kāju.

-�� Man te ir stimulants, kas nāks par labu, viņ� sacīja, izņemot no uzsvār�a kabatas mazu pudelīti un noliekot to slimajam pie gal�vas. Tas savelk ādas virsējā slāņa asinsvadus un dzen asinis uz iek�u, tur tās mūsu jaunajam draugam var būt noderīgākas. Tā runādams, ķirurgs satvēra pacientu aiz matiem, iegrūda pudelītes kaklu jaunā vīrie�a mutē un prasmīgi, neizlaistot ne lāsītes, salēja zāles puisim rīklē.

-�� Ak! Forēza kungs atzinīgi noteica, kad vīrietis norija zāles un dziļi ieelpoja. Tas palīdzēs. Un, ja runājam par sāpēm, jā, ir labāk, ja varam kāju nomērdēt, tā viņ� mazāk pretosies mūsu pūliņiem to iztaisnot.

Viņ� vēlreiz iebāza roku savā lielajā kabatā, bet �oreiz no tās izvilka nelielu vara adatu, aptuveni trīs collu garu, ar platu, pla�kanu galviņu. Viena stiegrainā roka ar lielajiem pirkstu kauliņiem saudzīgi iztaustīja slimnieka gurnu netālu no cirk�ņa, sekojot tie�vajai, zilajai asinsvada līnijai zem ādas. Pirkstu kustība kļuva lē�nāka, apstājās pavisam, tad turpināja taustīt nelielā aplītī un bei�dzot palika vienā punktā. Iedūris ādā aso rādītājpirkstu, it kā atzī�mējot �o vietu, Forēza kungs pielika tur vara adatiņas smailo galu. Vēlreiz a�i ielaidis roku brīnumu pilnajā kabatā, viņ� izcēla vara āmuriņu un ar vienu sitienu iedzina adatiņu tie�i kājā.

Kāja stipri noraustījās, tad atslāba un, �ķiet, kļuva pavisam ļen�gana. Izskatījās, ka pirmīt iedotais līdzeklis asinsvadu sa�aurinā��anai patie�ām iedarbojies; asinis no pārrautajiem audiem sūcās ievērojami mazāk.

-�� Pārsteidzo�i! es iesaucos. Ko jūs izdarījāt?

Forēza kungs kautrīgi pasmaidīja, un no prieka par manu ap�brīnu viegls sārtums iekrāsoja zilganās ēnas klātos vaigus.

-�� Nu, vienmēr jau tik labi neiedarbojas, viņ� pieticīgi atzina.

-�� oreiz man blakus stāvējusi veiksme. Viņ� norādīja uz vara adatu un sāka skaidrot: Redziet, māsa, tur ir liels nervu galu mezgls, esmu dzirdējis, ka anatomi to sauc par plexus. Ja pavei�cas iedurt tie�i mezglā, tad jutīgums apak�ējā ekstremitātē ievēro�jami samazinās. Viņ� spēji izslējās, pēk�ņi attapies, ka �ķie� laiku runā�anai, ko labāk būtu veltīt darbam.

-�� Nāc, ma soeur, viņ� pavēlēja. Atpakaļ savā postenī! Stimulanta darbība nav ilgsto�a; mums jāstrādā, kamēr asiņo�ana ir aizkavēta.

Kāja bija tik ļengana, ka to viegli varēja iztaisnot, kaula sa�ķai�dītie gali ievilkās atpakaļ zem ādas. Paklausot Forēza kunga rīko�jumiem, es turēju jauno vīrieti zem padusēm, bet ķirurgs tikmēr grozīja pēdu un apak�stilbu, tā mēs visu laiku vilkām ķermeni, līdz tika veikti pēdējie nelielie pielāgojumi.

-�� Būs labi, māsa. Tagad, lūdzu, kādu brīdi turi pēdu nekustīgi. Uz saucienu ieradās sanitārs ar pāris resniem mietiem un no lupa�tām izgatavotiem pārsējiem, un pēc mirkļa lauztais loceklis jau bija rūpīgi ie�inēts, bet vaļējiem ievainojumiem uzlikti spiedo�i pārsēji.

Mēs ar Forēza kungu pāri slimnieka ķermenim apmainījāmies ar platiem, priecīgiem Smaidiem.

-�� Labs darbs, es slavēju, atgrū�ot matu �ķipsnu, kas, smagi darbojoties, bija izsprukusi savā vaļā. Ieraudzīju, ka Forēza kunga sejas izteiksme pēk�ņi izmainās, jo viņ� aptvēra, ka man nav plī�vura, un tie�i tad blakus eso�ajā baznīcā skaļi iedunējās zvans, ieskandinot Vesperes. Vaļēju muti es vēros uz lielo logu palātas galā, tam nebija rū�u, lai neveselīgi izgarojumi ātrāk tiktu laukā. Skaidrs, ka ovālais debesu gabaliņ� bija iekrāsojies vieglā indigo krāsā, un tas nozīmēja, ka tuvojas vakars.

-�� Atvainojiet, es teicu un steig�us sāku vilkt nost virsējo tērpu. Man nekavējoties jādodas projām vīrs raizēsies, ja

pārnāk�u tik vēlu. Es tā priecājos, ka man bija iespēja jums asistēt, Forēza kungs. Garais kaulu salicējs manu izģērb�anos vēroja ar nepārprotamu uzjautrinājumu.

-�� Bet jūs� nu nē, jūs, protams, neesat mūķene, man vajadzēja saprast to jau agrāk� bet jūs� kas jūs esat? viņ� ziņkārīgi jau�tāja.

-�� Mans uzvārds ir Freizere, es īsi paskaidroju. Klausieties, man jāiet, citādi mans vīrs�

Viņ� izslējās visā savā lempīgajā augumā un ļoti nopietni man paklanījās.

-�� Es justos pagodināts, ja man būtu ļauts jūs pavadīt uz mājām, Freizera kundze.

-�� 0� nu, pateicos, es sacīju, �ādas iejūtības aizkustināta.

-�� Ta�u man ir pavadonis, izklaidīgi ar skatienu meklēju zālē Fērgusu, kur� pavadoņa pienākumus pārņēma no Mērtega, kad nevajadzēja neko zagt. Puika tur stāvēja, atspiedies pret durvju stenderi, un nepacietībā triņājās. Nez cik ilgi viņ� jau tur stāv, māsas nelaida viņu ne lielajā zālē, ne palātās, stingri nosakot, ka jāgaida mani pie durvīm.

Forēza kungs �aubīdamies noskatīja manu pavadoni, tad stin�gri saņēma mani aiz rokas.

-�� Es jūs pavadī�u līdz jūsu nama durvīm, cienītā kundze, viņ� paziņoja. �ajā pilsētas daļā vakaros ir pārāk bīstami, lai jūs atras�tos uz ielas tikai pui�eļa aizsardzībā.

Redzēju, ka Fērguss sa�utumā par to, ka nosaukts par pui�eli, piepū�as, tāpēc steidzos iebilst, ka viņ� ir lielisks pavadonis, kur� vienmēr izvēlas dro�ākās ielas. Forēza kungs nepievērsa uzmanību nevienam no mums, tikai cēli pamāja ar galvu māsai An�elikai un vadīja mani ārā pa slimnīcas milzīgajām dubultdurvīm.

Fērguss rik�oja man cie�i uz papē�iem un raustīja aiz piedurk�nes.

-�� Kundze! viņ� nikni �ukstēja. Kundze! Es saimniekam apso�līju, ka katru dienu dro�i atvedī�u jūs mājās, ka es neļau�u jums biedroties ar nevēlamiem�

-�� A, klāt esam. Kundze, sēdieties �eit; jūsu zēns var ieņemt otru vietu. Ignorēdams Fērgusa vauk�ķē�anu, Forēza kungs paķēra puiku un nevērīgi iesvieda viņu karietē.

Tā nebija liela un bez jumta, bet eleganti iekārtota, ar tum�zi�liem samta sēdekļiem un nelielu baldahīnu, kas pasargātu pasa��ierus no negaidītiem, skarbiem laikapstākļiem vai samazgām, ko gāza ārā pa aug�ējo stāvu logiem. Uz ekipā�as durvīm nebija ne ģerboņa, ne rotājumu; Forēza kungs nepiederēja pie aristokrātijas tad jau laikam būs bagāts bur�uāzijas pārstāvis, es secināju.

Mājupceļā mēs pieklājības pēc sarunājāmies, spriedām par me�dicīnu, kamēr Fērguss, ierāvies kaktiņā, īgņojās, raidīdams niknus skatienus no sava robainā matu cekula apak�as. Kad piebraucām pie Tremulīna ielas nama, viņ� pārlēca pāri karietes malai, nemaz negaidījis, kad ku�ieris atvērs durtiņas, un iejoņoja iek�ā. Es noska�tījos zēnam pakaļ, prātodama, kas viņam lēcies, tad pagriezos, lai atvadītos no Forēza kunga.

-�� Nudien, tas ir nieks, viņ� mani augstsirdīgi mierināja, atbil�dot uz maniem izpu�ķotajiem pateicības vārdiem. Jūsu māja tā�pat atrodas pa ceļam uz manu mājvietu. Un es nevarēju �ajā stundā uzticēt tādu smalku dāmu Parīzes ielām. Kalsnais kungs palīdzēja man izkāpt no karietes un atvēra muti, lai teiktu vēl kaut ko, kad mums aiz muguras ar troksni atsprāga vārti.

Es pagriezos tie�i laikā, lai redzētu, kā D�eimija sejas izteiksme no vieglām dusmām pārvēr�as par pēk�ņu pārsteigumu.

-�� 0! viņ� iesaucās. Labvakar, kungs! Viņ� paklanījās Forēza kungam, kur� ārkārtīgi nopietni atbildēja uz sveicinājumu.

-�� Jūsu sieva, milord, ļāva man piedzīvot to prieku dro�i nogā�dāt viņu līdz jūsu nama durvīm. Ja runājam par vēlo iera�anos, es lūdzu, lai atbildību par to atstājat uz maniem pleciem; kundze ārkārtīgi cēli palīdzēja man nelielā darījumā Eņģeļu slimnīcā.

-�� Tam es ticu, D�eimijs padevīgā tonī atteica. Galu galā, viņ� piebilda angļu valodā, pagriezies pret mani, savilcis uz aug�u vienu uzaci, nevar ta�u gaidīt, ka kaut kāds vīrs tev liksies tikpat pievilcīgs kā sastrutojusi zarna vai aknu plankumi, vai ne? Ta�u

viņam raustījās lūpu kaktiņi, un es zināju, ka patiesībā viņ� nemaz nedusmojas, ir tikai noraizējies, ka neesmu mājās. Jutu uzplaiksnī�jām no�ēlu, ka biju sagādājusi viņam uztraukumus.

Vēlreiz paklanījies Forēza kungam, viņ� satvēra mani aiz aug��delma un iegrūda pa vārtiem.

-�� Kur ir Fērguss? es jautāju, tiklīdz vārti aiz mums bija aizvēru�ies. D�eimijs nosprauslojās.

-�� Virtuvē. Laikam gaida atmaksu.

-�� Atmaksu? Ko tu ar to gribi teikt? es noprasīju. Negaidīti viņ� iesmējās.

-�� Nu, viņ� sacīja, es sēdēju kabinetā, lauzīdams galvu, kur, pie joda, tu esi iekūlusies, jau grasījos pats doties uz slimnīcu, kad atsprāga durvis, ie�āvās mazais Fērguss, nokrita uz grīdas man pie kājām un lūdzās, lai es �o uz vietas nogalēju.

-�� Nogalēt? Kāpēc?

-�� Nu, tie�i to es viņam jautāju, Armaliet. Nodomāju, varbūt tev un viņam ceļā uzklupu�i laupītāji zini, pa ielām klejo bīstamas nelie�u bandas, un man ie�āvās prātā, ka puika tā uzvestos vienīgi tad, ja būtu tevi pazaudējis. Bet viņ� teica, ka tu stāvot pie vārtiem, tā nu es pa galvu pa kaklu metos ārā, lai redzētu, vai ar tevi viss kārtībā, Fērguss sekoja man cie�i uz pēdām un visu laiku murmu�lēja, ka nodevis uzticību, ka viņ� nav tā vērts, lai sauktu mani par savu saimnieku, un lūdzās sist viņu līdz nāvei. Visā tajā jezgā man domā�ana diez ko nevedās, tāpēc es teicu, ka ar viņu tik�u galā vēlāk, un aizsūtīju uz virtuvi.

-�� Ak, sasodīts! es sacīju. Vai viņ� patie�ām domā, ka node�vis tavu uzticību tāpēc, ka es mazliet nokavējos?

D�eimijs sāniski uz mani paskatījās.

-�� Nu kā tad. Un tā ari ir, ļaujot tev braukāt kopā ar sve�u cil�vēku. Viņ� zvēr, ka būtu meties priek�ā zirgiem, nevis ļautu jums sēsties ratos, vienīgi tu, viņ� ar uzsvaru sacīja, biji draudzīgi noskaņota pret to vīrieti.

-�� Nu skaidrs, ka draudzīgi, es nikni atcirtu. Tikko biju palī�dzējusi viņam salikt lauztu kāju.

-�� Mphm. �is aizbildinājums D�eimiju laikam nepārliecināja.

-�� Ak, labi, es negribīgi piekritu. Varbūt tas nebija sevi�ķi gudri. Bet viņ� patie�ām �ķita caur un cauri cienījams, un es nudien steidzos mājās zināju, ka tu raizēsies. Tomēr tagad es vēlējos, kaut būtu pievērsusi vairāk uzmanības Fērgusa izmisīgajai pur�pinā�anai un piedurknes raustī�anai. Tobrīd mani interesēja tikai viens pēc iespējas ātrāk tikt mājās.

-�� Tu ta�u nesitīsi to puiku, vai ne? es mazliet noraizējusies jautāju. Tā itin nemaz nebija viņa vaina es uzstāju, ka jābrauc ar Forēza kunga karieti. Tas ir, ja kāds pelnījis pērienu, tad tā esmu es.

Pagriezies, lai ietu uz virtuvi, D�eimijs, izsmējīgi savilcis uz aug�u uzaci, atskatījās uz mani.

-�� Kā tad, tā ir, viņ� piekrita. Ta�u, tā kā esmu zvērējis to vairs nekad nedarīt, es varētu samierināties ar Fērgusa nopēr��anu.

-�� D�eimij! Tu to nedarīsi! Es apstājos kā zemē iemieta un pa�raustīju viņu aiz rokas. D�eimij! Lūdzu! Tad ieraudzīju slēptu smaidiņu viņa lūpās un izdvesu atvieglojuma nopūtu.

-�� Nē. Viņ� ļāva smaidam kļūt redzamam. Man nav nodoma Fērgusu nogalēt vai, starp citu, arī sist. Varbūt pāris rei�u ie�au�u pa ausi, ja ne citādi, tad lai glābtu viņa godu. Viņ� domā, ka, neie�vērojot manas pavēles sargāt tevi, izdarījis smagu noziegumu� es nemaz nevaru atļauties atstāt viņu formāli nesodītu.

D�eimijs apstājās pie virtuves durvīm, kas bija apsistas ar biezu audumu, lai aizpogātu aproces un atkal sasietu kaklasaiti.

-�� Vai es izskatos kārtīgi? viņ� apjautājās, noglau�ot biezos, paspuru�os matus. Varbūt man aiziet pēc svārkiem īsti nezinu, kā jāizskatās, kad soda.

-�� Tu izskaties labi. Es apvaldīju smaidu. Ļoti bargs.

-�� 0, tas ir labi, viņ� nopriecājās, iztaisnoja plecus un saknieba lūpas. Cerams, ka nesmie�os, tas gan nebūtu labi, viņ� nomur�mināja, atgrū�ot durvis uz virtuves kāpnēm.

Virtuvē valdo�ā gaisotne nepavisam nebija priecīga. Kad mēs ienācām, ierastā pļāpā�ana uzreiz aprāvās un visi kalpotāji stei�dzīgi sarindojās vienā malā. Kādu brīdi viņi stāvēja kā sastingu�i, tad divas ķēk�as mazliet pakāpās sānis un mūsu priek�ā telpas vidū iznāca Fērguss.

Zēna seja bija bāla un asaru sliedēm izraibināta, bet tagad viņ� vairs neraudāja. Ar ievērojamu pa�cieņu viņ� paklanījās vispirms man, pēc tam D�eimijam.

-�� Cienītā kundze, kungs, man ir kauns, viņ� sacīja klusā, bet skaidrā balsī. Neesmu cienīgs kalpot jums, tomēr lūdzu, lai mani neatlai�at. No �īs domas viņam viegli iedrebējās balss, un es iekodu lūpā. Fērguss skatījās sāņus uz rindā stāvo�ajiem kalpotā�jiem, it kā gaidītu morālu atbalstu, un ku�ieris Fernāns iedro�ino�i pamāja viņam ar galvu. Dziļi ievilcis elpu, lai saņemtu drosmi, Fēr�guss iztaisnojās un vērsās tie�i pie D�eimija.

-�� Esmu gatavs izciest sodu, milord, viņ� sacīja. It kā tas būtu signāls, viens no sulaiņiem iznāca no sastingu�ā pūļa, pieveda zēnu pie noberztā galda, pats nostājās otrā pusē, saņēma pārkā�pēju aiz rokām, pārvilka pāri galdam un tā turēja.

-�� Bet� D�eimijs iesāka, ātrās notikumu attīstības satriekts. Tālāk viņ� netika, jo priek�ā drūmu seju iznāca vecais virssulainis Magnuss un ceremoniāli pasniedza D�eimijam uz gaļas dēļa uzliktu ādas siksnu, kuru izmantoja virtuves na�u asinā�anai.

-�� Ē� D�eimijs bezpalīdzīgi paskatījās uz mani.

-�� Um, es noteicu un vienu soli atkāpos. Acis samiedzis, viņ� satvēra manu roku un cie�i saspieda.

-�� Nē, nekā nebij, Armaliet, viņ� murmināja angļu valodā. Ja man tas jādara, tad tev vajadzēs to skatīties!

Izmisīgi lūkodamies te uz upuri, te uz piedāvāto soda izpildes rīku, viņ� vēl mirkli kavējās, tad atmeta ar roku.

-�� Ek, pie velna! viņ� purpināja pie sevis angļu valodā, paķe�rot siksnu no Magnusa rokām. Neizlēmīgi to paraustīja. Trīs collu plata un ceturtdaļcollu bieza, tā bija iespaidīgs ierocis. Bija skaidri

redzams, ka D�eimijs vēlas atrasties kaut kur citur, kad tuvojās izstieptajam Fērgusa augumam.

-�� Nu labi. Viņ� aplaida niknu skatienu apkārt virtuvei. Des�mit sitieni, un vairs nekādas tērgā�anas par to. Vairākas kalpo�nes, to dzirdot, nobālēja un tvērās cita pie citas, bet, kad nama kungs pacēla siksnu, lielajā telpā iestājās pilnīgs klusums.

Siksnas plīk�ķis lika man salēkties, un virtuves meitas satrau�kumā klusi iespiedzās, bet no Fērgusa mutes nenāca ne skaņa. Mazais augumiņ� notrīsēja, un D�eimijs uz brīdi aizvēra acis, tad saknieba lūpas un turpināja soda izpildi, sitienus �ķīra vienādi laika attālumi. Man kļuva nelabi, un es nevil�us nobraucu miklās delnas gar svārkiem. Vienlaikus es �ajā drausmīgajā situācijā jutu nevaldāmu vēlē�anos smieties.

Fērguss visu panesa klusējot, un, kad D�eimijs, beidzis pēr�anu, bāls un sasvīdis, atkāpās, mazais puika aizvien vēl gulēja tik mie�rīgi, ka vienu mirkli jau nobijos, vai viņ� nav pagalam no �oka, ja ne no pēriena. Bet tad mugurai pārskrēja trīsas, zēns atmuguriski noslīdēja no galda un stīvi izslējās.

D�eimijs metās uz priek�u, lai satvertu viņa roku, dedzīgi at�glau�ot sviedriem piemirku�os matus no pieres.

-�� Vai viss kārtībā, vecīt? viņ� jautāja. Ak Dievs, Fērgus, saki, ka viss ir labi!

Zēns bija bāls, pat lūpas, acis apak�tasī�u lielumā, bet viņ� smaidīja par to, ka darba devējs izrādījis līdzjūtību, izvirzītie priek�zobi lampas gaismā vizēja vien.

-�� Ak jā, milord, viņ� noelsās. Vai man ir piedots?

-�� Jēzus Kristus, D�eimijs nomurmināja un cie�i piekļāva puiku pie krūtīm. Jā, protams, muļķīt. Viņ� atstūma zēnu rokas attālumā un viegli sapurināja. Es nekad vairs nevēlos to darīt, vai dzirdi?

Fērguss, acīm mirdzot, pamāja ar galvu, tad izrāvās un nokrita manā priek�ā ceļos.

-�� Vai jūs, kundze, arī man piedodat? viņ� jautāja, salicis rokas kā lūg�anā, skatīdamies uzticīgi aug�up kā burunduks, kur� ubago riekstus.

Man likās, ka es izlaidī�u garu uz vietas, tik pazemota jutos, bet spēju tiktāl savaldīties, lai pastieptu rokas un pieceltu zēnu kājās.

-�� Man nav nekas, ko piedot, es stingri noteicu, vaigiem svils�tot. Tu esi ļoti drosmīgs zēns, Fērgus. Kāpēc� ē� kāpēc tu tagad neej vakariņās?

Pie �iem vārdiem gaisotne virtuvē atslāba, it kā visi uzreiz kopā būtu izdvesu�i milzīgu atvieglojuma nopūtu. Pārējie kalpo�tāji spiedās uz priek�u, visi reizē apjautādamies par Fērgusa labsa�jūtu un izteikdami apsveikumus. Viņ� tika uzņemts kā varonis, bet mēs ar D�eimiju steig�us bēgām atpakaļ uz savām istabām aug��stāvā.

-�� Ak Dievs, D�eimijs izdvesa, iekritis krēslā, it kā viņam būtu izsūkti visi spēki. Jēzus, mīļais Jēzus. Mērija, Mihaēls un pārējie svētie. Ak kungs, man kaut kas jāiedzer. Nezvani! viņ� satraukts iesaucās, kaut arī es nebiju pat pakustējusies, lai parautu zvana auklu. �obrīd nespēju skatīties sejā nevienam kalpotājam.

Viņ� piecēlās un sāka rakņāties pa skapi.

-�� Man likās, ka man te ir pudele.

Un tā arī bija, gards skotu viskijs. Bez kādām ceremonijām viņ� ar zobiem izvilka korķi, nodzēra �ķidrumu par kādu collu, tad pa�deva pudeli man. Es bez �aubī�anās sekoju viņa piemēram.

-�� Jēzus Kristus, es sacīju, kad biju atguvusi tik daudz elpas, lai spētu runāt.

-�� Jā, D�eimijs man piekrita, atkal paņemdams pudeli un iedzerdams vēl vienu lielu malku. Nolicis pudeli, viņ� saķēra galvu un izbrauca ar pirkstiem cauri matiem, līdz tie stāvēja me�onīgi saslēju�ies gaisā. Tad vārgi iesmējās.

-�� Nekad savā mū�ā nebiju juties tik stulbi. Ak Dievs, īstākā aunapiere!

-�� Es ari. Nu bija mana kārta patuk�ot viskija pudeli. Dro�i vien vēl vairāk nekā tu. Galu galā tā bija mana vaina. D�eimij, es nevaru izteikt, cik briesmīgi no�ēloju; nekad nebūtu iedomāju�sies�

-�� Ak, neraizējies. Pēdējā pusstundā piedzīvotais sasprindzi�nājums atslāba, viņ� mīļi saspieda manu plecu. Tu ta�u nevarēji iedomāties. Starp citu, es arī, viņ� domīgi piebilda. Laikam jau Fērgusam �ķita, ka viņu atlaidī�u un viņ� atkal paliks uz ielas� nabaga pui�elis. Nav brīnums, ka viņ� uzskatīja sevi par veiksmi�nieku, ja tā vietā varēja saņemt pērienu.

Es nodrebinājos, atceroties ielas, pa kurām Forēza kunga ka�riete bija braukusi. Vātīm klāti, skrandaini ubagi spītīgi turējās pie savas teritorijas, gulēja zemē pat visaukstākajās naktīs, lai tikai kāds sāncensis nenozog ienesīgu kaktu. Bērni, krietni mazāki par Fērgusu, �audījās pa drūzmu tirgus laukumā kā izsalku�as peles, acis alla� modri vēroja, vai nenokritīs kāda drupa�a, vai kāda ka�bata nav palikusi nepieskatīta. Bet tie, kas bija pārāk slimi, lai strā�dātu, pārāk nepievilcīgi, lai pārdotu sevi bordeļos, vai vienkār�i pārāk neveiksmīgi, tiem dzīve uz ielas būtu ļoti īsa un nepavisam ne jautra. Vai tur jābrīnās, ka pietika ar izredzēm zaudēt greznību ēst trīs reizes dienā un valkāt tīras drēbes, un nonākt atpakaļ tajā pretīgajā virumā, lai Fērgusam uznāktu neeso�as vainas apziņas lēkme.

-�� Laikam gan, es teicu. Biju no lieliem malkiem pārgājusi tikai uz lūpu apslapinā�anu. Es iedzēru pavisam niecīgu malciņu un atdevu pudeli D�eimij am, visai attālināti pamanīdama, ka tā jau ir līdz pusei tuk�a. Tomēr es ceru, ka tu viņam nedarīji stipras sāpes.

-�� Nu, skaidrs, ka drusku sāpēs gan. Skotu akcents, parasti tikko jūtams, kļuva izteiktāks, kad D�eimijs iedzēra. Viņ� papuri�nāja galvu, skatīdamies cauri pudelei, lai novērtētu, cik viskija vēl atlicis. Vai zini, Armaliet, līdz �itam vakaram nebiju aptvēris, cik tēvam bij grūti mani sloksnēt. Man vienmēr likās, ka �itajā pada�rī�anā grūtākā daļa ir kritusi man. Viņ� atgāza galvu un atkal iedzēra, tad nolika pudeli un kā pūce sāka blenzt ugunī. Būt par tēvu, �ķiet, ir maķenīt grūtāk, nekā biju iedomājies. Nāksies par to padomāt.

-�� Tikai nepārcenties, es ieteicu. Tad tev vajadzēs daudz iz�dzert.

-�� Ak, nekreņķējies, viņ� jautri attrauca. Man skapī ir vēl viena pudele.

15 nodaļa Kurā mūzika spēlē zināmu lomu

Tuk�ojot otru pudeli, mēs nosēdējām līdz vēlai naktij, atkal un atkal pārlasīdami pēdējās no�ieptās vēstules no kavaliera de Sentd�ord�a jeb citā vārdā Viņa Majestātes D�eimsa III un no jakobltu atbalstītājiem princim �ārlzam sūtītās sarakstes.

-�� Fērguss dabūja pamatīgu �ūksni Viņa Augstībai adresēto vēs�tuļu, D�eimijs sacīja. Tur bij viskautkas, un mēs nejaudājām to visu pietiekami ātri pārrakstīt, tāpēc es da�as paņēmu, tās atdosim nākamajā reizē.

-�� Redzi! Viņ� izvilka no kaudzes vienu lapu un nolika man uz ceļgala. Vairums vēstuļu ir �ifrētas tāpat kā �ī: �Esmu dzirdējis, ka �ogad kalnos virs Salerno paredzamas ārkārtīgi labas rubeņu medības; vietējiem medniekiem nu gan ir paveicies.� Tas ir viegli; te runa ir par Manceti, itāļu baņķieri; viņ� ir no Salerno. Noskaid�roju, ka �ārlzs kopā ar viņu vakariņojis un princim izdevies aiz�ņemties piecpadsmit tūksto�us livru izskatās, ka D�eimss devis labu padomu. Bet te� D�eimijs pa�ķirstīja vēstuļu kaudzīti un izvilka citu lapu.

-�� Paskaties �o! viņ� mudināja, sniedzot man �ķībām burtu rindām klātu lapu.

Paklausīgi nopētīju lapu, kurā es spēju iz�ķirt tikai atsevi�ķus ar bultu un jautājuma zīmju tīklu savienotus burtus.

-�� Kādā valodā tas ir? es jautāju, pūlēdamās kaut ko salasīt. Poļu? Galu galā �ārlza Stjuarta māte, nelaiķe Klementīna Sobeska, bija poliete.

-�� Nē, tā ir angļu valoda. D�eimijs pasmaidīja. Tu nevari iz�lasīt?

-�� Un tu vari?

-�� Nu kā tad, viņ� augstprātīgi atbildēja. Tas ir �ifrs, tur�klāt ne sevi�ķi grūts. Redzi, sākumā tev tikai jāsadala burti pa pie�ciem� bet burtus QunX neskaiti. X nozīmē atstarpes starp teiku�miem, un Q tiek iesprausti �ur tur, lai jauktu pēdas.

-�� Ja tu tā saki, es neiebildu, novēr�ot skatienu no ārkārtīgi mulsino�as vēstules, kas sākās �ādi: �Mrti ocruti dlopro qahstmani�" un pievēr�ot to papīra lapai, ko D�eimijs turēja rokā; tajā katru rindiņu veidoja burti, sadalīti grupiņās pa pieciem, un virs katras grupiņas rūpīgi bija uzrakstīts viens drukāts burts.

-�� Tātad vienu burtu aizvieto ar citu, bet tajā pa�ā kārtībā, D�eimijs skaidroja, ja tev ir pietiekami daudz teksta un �ur tur pa kādam vārdam vari uzminēt, tad atliek tikai pārcelt no viena alfabēta uz citu� saproti? Viņ� noplivināja man zem deguna garu papīra strēmeli, uz kuras viens virs otra nelielā attālumā bija uzrakstīti divi alfabēti.

-�� Nu, vairāk vai mazāk, es teicu. Ta�u, cik nojau�u, tu sa�proti, un tas ir pats svarīgākais. Kas tur rakstīts?

Dzīvā interese, kāda alla� parādījās D�eimija sejā, saskaroties ar jebkādām mīklām un rēbusiem, mazliet noplaka, un papīra lapa noslīga viņam klēpī. Apak�lūpu iekodis zobos, viņ� domīgi vērās manī.

-�� Nu, viņ� beidzot ierunājās, tas jau ir tas dīvainākais. Un tomēr man nav skaidrs, kā es varēju kļūdīties. D�eimsa vēstuļu saturs visumā sliecas vienā virzienā, un �ajā �ifrētajā vēstulē viss pateikts skaidri un gai�i.

Zilās acis, kuras apēnoja biezas, rūsganas uzacis, ielūkojās ma�nējās.

-�� D�eimss vēlas, lai �ārlzs iemanto Luija labvēlību, viņ� skaļi prātoja, bet viņ� nemeklē atbalstu iebrukumam Skotijā. Troņa atgū�ana D�eimsu neinteresē.

-�� Ko? Es izrāvu D�eimijam no rokām papīru kaudzīti un ar acīm drud�aini pārskrēju nevī�īgi aprakstītajām lapām.

D�eimijam izrādījās taisnība atbalstītāju vēstulēs varēja lasīt par cerībām uz iespējamo troņa atgū�anu, D�eimsa vēstulēs dēlam tās netika pieminētas, tikai raizes par to, vai �ārlzs atstās labu iespaidu uz Luiju. Pat naudas aizdevums Solerno baņķierim Manceti lūgts tikai tādēļ, lai �ārlzs varētu dzīvot Parīzē ar d�entlmeņa vērienu, bet ne militāriem mērķiem.

-�� Nu, es domāju, ka D�eimss ir viens viltīgs kūmiņ�, D�eimijs sacīja, uzsitot pa vienu no vēstulēm. Jo redzi, Armaliet, viņam pa�am ir dikti maz naudas; sievai gan bijis daudz, bet tēvocis Aleks man stāstīja, ka viņa visu esot atstājusi Baznīcai. Pāvests uzturējis D�eimsa iestādi, galu galā viņ� ir katoļu monarhs un pāvests ir spiests aizstāvēt savas intereses pret Hannoveres kūrfirstu.

D�eimijs aptvēra rokām celi un domīgi skatījas uz papīru kau�dzi, ko biju nolikusi starp mums uz dīvāna.

-�� Spānijas Filips un Luijs es runāju par veco karali pirms trīsdesmit gadiem pie�ķīra viņam nelielu skaitu karavīru un da�us kuģus, lai mēģina ar tiem atgūt troni. Bet viss sagāja grīstē; sliktā laika dēļ pāris kuģu nogrima, pārējiem nebij lo�u un tie piestāja krastā nepareizā vietā viss nogāja greizi, un beigās fran�i vien�kār�i aizlaidās, tā ka D�eimsam neizdevās pat spert kāju uz Skoti�jas zemes. Varbūt kop� tā laika viņ� ir atmetis domu atgūt troni. Tomēr karalim ir divi dēli, kas drīz būs pieaugu�i, un nav nekādu izred�u labi iekārtot viņus dzīvē.

Tāpēc es jautāju sev, Armaliet, D�eimijs mazliet atliecās, ko man darīt, kad viss tā iegrozījies? Un atbilde ir tāda, ka es varu mēģināt noskaidrot, vai mans labais brālēns Luijs kur� galu galā ir Francijas karalis būtu ar mieru vienu dēlu iekārtot labā vietā, varbūt nodro�ināt militāru posteni un nodot viņa pakļautībā zināmu skaitu vīru. Francijas ģenerālis nav slikts amats.

-�� Mm. Es pamāju ar galvu, kavēdamās domās.

-Jā, bet, ja es būtu īsti gudrs vīrs, iespējams, es neietu pie Luija lūgties kā nabaga radinieks. Varbūt es aizsūtītu savu dēlu uz Parīzi un censtos panākt, lai Luijs apkaunētos un uzņemtu puisi galmā. Un pa to laiku uzturētu pie dzīvības ilūziju, ka aktīvi vēlos atjaunot

troni. Ja D�eimss atklāti atzīst, ka Stjuarti nekad vairs nevaldīs Skotijā, D�eimijs klusi piebilda, tad viņ� Luijam vairs nav vaja�dzīgs.

Un, ja nepastāv iespēja, ka jakoblti ar iero�iem rokās pakļautu angļus, Luijam vairs nebūtu iemesla dot savam jaunajam brālēnam �ārlzam kaut ko vairāk nekā to nieku, cik prasītu pieklājība un sa�biedriskā doma.

Tas nebija skaidri zināms; vēstules, kuras D�eimijam bija izde�vies sadabūt pa vienai vien, attiecās tikai uz laikposmu līdz pērnā gada janvārim, kad �ārlzs ieradās Francijā. Un situācija, kura bija aprakstīta �ifrētā un kodētā valodā, lietojot piesardzīgus izteiku�mus, nebūt nebija skaidra. Ta�u kopumā visi pierādījumi rādija �ajā virzienā.

Ja D�eimija pieņēmumi par kavaliera rīcības motīviem izrādī�tos pareizi, tad mūsu uzdevums jau būtu izpildīts; patiesību sakot, tāda nekad nebūtu bijis.

Kavējoties pārdomās par iepriek�ējā vakarā izdarītajiem seci�nājumiem, es visu dienu biju diezgan izklaidīga, gan viesojoties Marijas d�Arbanvilas salonā un klausoties kāda ungāru dzejnieka uzstā�anos, gan pie tuvākās zālī�u vācējas iegādājoties baldriānu un kalmju sakni, gan pēcpusdienā strādājot Eņģeļu slimnīcā.

Beidzot atmetu darbam ar roku, jo baidījos, ka savā izklaidībā nejau�i kādam nenodaru pāri. Ne Mērtegs, ne Fērguss vēl nebija ieradu�ies, lai pavadītu mani uz mājām, tāpēc es novilku uzsvārci un iegāju viņus pagaidīt mātes Hildegardes tuk�ajā kabinetā bla�kus slimnīcas vestibilam.

Biju tur pavadījusi apmēram pusstundu, dīki veidojot ieloces savā tērpā, kad izdzirdēju aiz durvīm suņa rejas.

Kā jau tas bie�i mēdza gadīties, sarga postenī nebija. Noteikti aizgājis nopirkt kaut ko ēdamu vai pilda kādas mūķenes uzde�vumu. Kā parasti, viņa prombūtnes laikā slimnīcas ieejas apsardze tika atstāta Podziņa dro�ajās ķepās un zobos.

Pirmajam brīdino�ajam kvank�ķienam sekoja kluss, skarbs rū�ciens, kas ieteica sve�iniekam palikt uz vietas, nepaklausības gadī�jumā piedraudot nekavējoties saplosīt. Es piecēlos un pabāzu galvu pa kabineta durvīm, lai paraudzītos, vai tēvs Balmens atkal vēlas varonīgi cīnīties ar dēmonu un pildīt savus svētos pienākumus. Bet tas nebija jaunā priestera kārnā auguma siluets, kas iezīmējās uz vestibila vitrā�as loga fona. Sve�inieks bija gara auguma vīrs, kura kiltu ēna graciozi noplandīja ap kājām, kad tas atkāpās mazā, zobainā radījuma priek�ā.

D�eimijs, suņa uzstājības apturēts, mirk�ķināja acis. Aizēnojis tās ar plaukstu pret spo�o gaismu, kas plūda iek�ā pa logu, viņ� centās puskrēslā kaut ko saskatīt.

-�� 0, sveiks, sunīt, viņ� pieklājīgi uzrunāja sargu un, rokas izstiepis, spēra soli uz priek�u. Podziņ� ierūcās par pāris decibe�liem skaļāk, un D�eimijs atkāpās.

-�� 0, tev tas patīk, vai ne? viņ� sarunājās ar suni. Un samieg�tām acīm to vēroja. Padomā labi, draudziņ, viņ� ieteica, cie�i raugoties lejup gar garo, taisno degunu. Esmu krietni lielāks par tevi. Un es tavā vietā nerīkotos tik pārsteidzīgi.

Podziņ� mazliet pao�ņāja zemi, joprojām taisīdams troksni, kas atgādināja tālīnu lidma�īnas rūkoņu.

-�� Un arī ātrāks, D�eimijs izdarīja māņu kustību uz vienu pusi. Podziņa zobi aizcirtās pāris collu no mana vīra apak�stilbiem, un viņ� atkal steig�us atkāpās.

-�� Nu, jāatzīst, ka �ajā jautājumā tev ir taisnība. Ja runājam par zobiem, tu, bez �aubām, esi pārāks. Podziņ�, aizdomīgi pie�ķiebis ausi, klausījās slavino�ajā runā, bet atgriezās pie klusās rūk�anas.

D�eimijs pārlika vienu kāju pār otru kā cilvēks, kas grasās te pavadīt visu dienu. Daudzkrāsainā gaisma no loga vērta viņa seju zilu, un viņ� izskatījās pēc vienas no vēsajām marmora statujām blakus eso�ajā katedrālē.

-�� Paklau, tev noteikti ir darāms kas labāks nekā mocīt nevai�nīgus apmeklētājus? viņ� draudzīgi ierunājās. Esmu par tevi

dzirdējis tu esi tas slavenais zellis, kas sao� slimības, vai ne? Nu kāpēc tad tu velti �ķied savu dārgo laiku tādām muļķībām kā durvju sargā�ana, ja tu pa to laiku varētu būt noderīgs, uzo�ņā�jot podagras sakropļotus kāju pirkstus un sastrutoju�as pakaļas? Atbildi man, ja vari!

Vienīgā atbilde uz to, ka D�eimijs nostājās uz abām kājām, bija spalgs rējiens.

Man aiz muguras no�vīkstēja drēbes, kad no slimnīcas tālāka�jām telpām iznāca māte Hildegarde.

-�� Kas tur ir? viņa jautāja, redzot, ka es skatos ap stūri. Vai mums ir apmeklētāji?

-�� ķiet, ka Podziņām un manam vīram ir domstarpības, es teicu.

-�� Zini, man nav ar to jāsamierinās, D�eimijs bija sācis drau�dēt. Viena roka zagās pie bro�as, kas uz pleca saturēja viņa pledu.

-�� Viens a�s lēciens ar manu pledu, un tu būsi sasiets� o, bonjour, Madame! viņ�, ieraugot māti Hildegardi, steig�us pārgāja uz fran�u valodu.

-�� Bonjour, Freizera kungs! Mūķene pieklājīgi nolieca galvu, ko sedza plīvurs, manuprāt, drīzāk lai noslēptu plato smaidu, nevis lai sasveicinātos. Redzu, ka esat iepazinies ar Podziņu. Vai varbūt meklējat savu sievu?

Uzskatīdama to par zīmi savam uznācienam, es izslīdēju no ka�bineta mātei Hildegardei aiz muguras. Mans uzticamais dzīves�draugs novērsa skatienu no suņa un pievērsa to durvīm, acīmre�dzot izdarot secinājumus.

-�� Un cik ilgi tu tur jau stāvi, Armaliet? viņ� skābi jautāja.

-�� Krietnu laiciņu, atteicu augstprātīgā pa�pārliecinātībā, jo biju viena no Podziņa draugu saraksta. Ko tu būtu ar viņu darījis, kad ietītu pledā?

-�� Izsviestu pa logu un ņemtu kājas pār pleciem, viņ� atbil�dēja, uzmetot īsu, bijīgu skatienu mātes Hildegardes iespaidīgajam stāvam. Vai viņa gadījumā nerunā angliski?

-�� Tev par laimi, ne, es atbildēju. Un pārgāju uz fran�u valodu, lai iepazīstinātu vīru un slimnīcas priek�nieci. Ma mиre, je vous prйsente mon mari, le seigneur de Broch Tuarach1 .

-�� Milord! Māte Hildegarde bija tikusi galā ar savu humora izjūtu un, kā parasti, sasveicinājās ārkārtīgi laipni. Mums ļoti pietrūks jūsu sievas, bet, ja jums viņa vajadzīga, tad, protams�

-�� Es neatnācu pēc sievas, D�eimijs viņu pārtrauca. Es at�nācu pie jums, ma mиre2 .

Mātes Hildegardes kabinetā D�eimijs, apsēdies piedāvātajā krēslā, nolika papīru �ūksni, kuru bija atnesis sev līdzi, uz viņas spo�i nospodrinātā rakstāmgalda. Podziņ�, dro�s paliek dro�s, pa�turēdams acīs iebrucēju, apgūlās saimniecei pie kājām. Purnu suns atbalstīja D�eimijam uz kājas, bet ausis palika saspicētas un lūpa pavilkta uz aug�u tā, ka viens ilknis bija redzams, gadījumā ja vaja�dzētu saraut viesi gabalos.

Māte Hildegarde brīdi pētīja D�eimiju, vienu biezo uzaci jau�tājo�i savilkusi. Tad viņas uzmanība pievērsās papīru kaudzītei, kā mēdz darīt iestādes vadītāji, it kā visu uzmanību veltot �obrīd apspriestajam jautājumam, vienlaikus atstājot sajūtu antenu no�skaņotu tā, lai uztvertu vismazākās vibrācijas, kas ziņotu par stei�dzamu gadījumu pat slimnīcas tālākajos nostūros.

-�� Jā? viņa ierunājās. Viens strupais pirksts viegli pārslīdēja neveikli rakstītajām notīm, pa vienai, it kā, tā pieskaroties, viņa spētu dzirdēt tās skaņu. A�a kustība ar pirkstu, un lapa paslīdēja tālāk, daļēji atsedzot nākamo.

-�� Ko jūs vēlaties uzzināt, Freizera kungs? viņa jautāja.

-�� Īsti nezinu, māt. D�eimijs, pilnīgi koncentrējies, bija pa�liecies uz priek�u. Viņ� arī pieskārās melnajām līnijām, viegli pa�bakstīdams traipu, kur rakstītāja roka nevērīgi bija pārbraukusi līnijām, iekams tinte bija paguvusi no�ūt.

1 Māt, iepazīstieties ar manu viru, Broktūrekas mui�as īpa�nieku. (Fran�u vai.)

2 Māt. (Fran�u vai.)

-�� Ar �o mūziku, māt, kaut kas nav kārtībā.

Mūķenes lūpas mazliet sakustējās, varbūt tas bija smaids.

-�� Tie�ām, Freizera kungs? Un tomēr, cik saprotu� ceru, ka ne�ņemsiet ļaunā� ka jums mūzika ir� durvis, kurām trūkst atslēgas?

D�eimijs iesmējās, un māsa, kas tobrīd gāja garām pa gaiteni, pagriezās, izbijusies kaut ko tādu dzirdot slimnīcas telpās. Te bie�i trok�ņoja, bet smējās reti.

-�� Ļoti taktisks manu spēju trūkuma apraksts, māt. Un pilnīgi pareizs. Ja jūs kādu no �iem gabaliem dziedātu, viņa pirksts, ga�rāks un slaidāks, bet gandrīz tikpat liels kā mātei Hildegardei, uzsita pa pergamentu, kas klusi no�abēja, es to neat�ķirtu no �Kyrie eleison" vai �La Dame fait bien�. Tikai vārdus, viņ� ar smaidu piebilda.

Tagad bija mātes Hildegardes kārta smieties.

-�� Nudien, Freizera kungs, viņa sacīja. Jūs vismaz klausāties vārdus! Viņa paņēma rokā papīru kaudzīti un sāka �ķirstīt lapas. Redzēju, ka lasot viņas kakls virs cie�ā galvassegas saitējuma ir mazliet pietūcis, it kā viņa pie sevis dziedātu, un viena lielā pēda viegli kustējās, sitot ritmu.

D�eimijs kā sastindzis sēdēja uz soliņa, veselo roku pārlicis pāri sakropļotajai uz viena ceļa, un vēroja mūķeni. Ieslīpās zilās acis pauda dzīvu interesi, un viņ� nepievērsa uzmanību trok�ņiem, kas turpināja skanēt slimnīcas dzīlēs viņam aiz muguras. Ēkas akmens sienās atbalsojās slimnieku vaidi, māsu un sanitāru sasauk�anās, tuvinieku bēdu un baiļu spalgās vaimanas, klusināta metāla in�strumentu �ķindoņa, bet ne D�eimijs, ne māte Hildegarde pat nepakustējās.

Beidzot viņa nolaida no�u lapas zemāk un pāri tām paskatījās uz D�eimiju. Acis viņai dzirkstīja, un slimnīcas priek�niece pēk�ņi izskatījās kā jauna meitene.

-�� Domāju, ka jums ir taisnība! � viņa paziņoja. �obrīd man nav tik daudz laika, lai kārtīgi visu pārdomātu, viņa pameta ska�tienu uz durvīm, kuru aiļu uz mirkli aizsedza garāmejo�s sani�tārs ar �arpijas maisu rokā, bet te ir kaut kas savāds. Viņa

paklaudzināja pa lapām, kas gulēja uz rakstāmgalda, un tad sabī�dīja tās kārtīgā kaudzītē.

-�� Cik neparasti! viņa vēl iesaucās.

-�� Lai būtu kā būdams, māt� vai jūs ar savām spējām varat no�teikt, kāds ir �is raksts? Tas būtu grūti; man ir pamats domāt, ka tas ir �ifrs un ka saziņas valoda ir angļu, lai arī dziesmu teksti rakstīti vāciski.

Māte Hildegarde izbrīnā klusi nokrem�ļojās.

-�� Angļu valodā? Vai esat pārliecināts?

D�eimijs noraido�i papurināja galvu.

-�� Nē, pārliecināts neesmu, bet tā domāju. Viens iemesls ir valsts, kurā dziesmas radītas; tās atsūtītas no Anglijas.

-�� Nu, kungs� Māte Hildegarde savilka vienu uzaci. Jūsu sieva runā angliski, vai ne? Un es pieņemu, ka būsiet ar mieru upu�rēt prieku atrasties viņas sabiedrībā, lai viņa var man palīdzēt izpildīt uzdevumu, kuru jūs mums tikko uzdevāt?

D�eimijs noskatīja garo sievieti, un viņa seja ar vieglo smaidu lūpās glu�i vai bija mūķenes spoguļattēls. Viņ� palūkojās lejup, kur Podziņa ūsas sakustējās, izlai�ot tik tikko dzirdamu ņurdienu.

-�� Noslēgsim darījumu, māt, D�eimijs piedāvāja. Ja jūsu �u�nelis neiekodīs man mīkstumos, kad ie�u ārā, varēsiet paturēt manu sievu.

Un tā tajā vakarā es nevis devos mājās uz D�ereda namu Tremulīna ielā, bet vakariņoju kopā ar Eņģeļu klostera māsām pie garā galda un tad dienas pēdējās stundas pavadīju, strādājot mātes Hil�degardes privātajās telpās.

Klostera priek�nieces dzīvoklī bija trīs istabas. Pirmajā bija iekārtota samērā grezna dzīvojamā telpa. Galu galā te viņai bie�i nācās pieņemt oficiālos viesus. Ieejot otrā istabā, es biju satriekta vienkār�i tādēļ, ka neko tādu nebiju gaidījusi. Sākumā man radās iespaids, ka mazajā telpā nekā nav, izņemot lielu, mirdzo�u, lakotu valrieksta klavesīnu, tas bija apgleznots ar sīkām puķītēm, kuras

saziedēju�as uz vīnstīgas, kas līklo�iem izvijusies virs spo�ajiem melnkoka taustiņiem visā klaviatūras garumā.

Ieskatoties cie�āk, ieraudzīju vēl da�as mēbeles, to skaitā pie vienas sienas plauktus, pilnus ar grāmatām par mūziku un ar roku sadiegtiem manuskriptiem, ļoti līdzīgiem tiem, ko māte Hildegarde �obrīd lika uz klavesīna pults.

Viņa pamāja, lai es apsē�os uz krēsla, kas stāvēja pie maza sek�retāra tālāk pie sienas.

-�� Tur atradīsiet tīru papīru un tinti, milēdij. Un tagad paskatī�simies, ko mums pastāstīs �ī mazā kompozīcija.

Notis bija rakstītas uz bieza pergamenta loksnes, no�u līnijas bija glīti uzvilktas ar lineālu pāri visai lapai. Arī notis, no�u atslē�gas, pauzes un alterācijas zīmes bija uzrakstītas ļoti rūpīgi; �is noteikti bija tīrais eksemplārs, nevis melnraksts vai steigā piefik�sēta melodija. Lapas aug�malā bija rakstīts nosaukums �Lied des Landes�. Zemes dziesma.

-�� Redzat, nosaukums liek domāt par kaut ko vienkār�u, piemē�ram, Volkslied, tautasdziesmu, māte Hildegarde sacīja, ar garo, kaulaino pirkstu rādot uz lapu. Un tomēr kompozīcijas forma ir pavisam citāda. Vai protat lasīt notis? Labās rokas plauksta ar lielajiem kauliem un īsi apgrieztajiem nagiem skāra taustiņus neiedomājami viegli.

Pārliekusies mātes Hildegardes melni tērptajam plecam, es no�dziedāju pirmās trīs dziesmas rindiņas, pūlēdamās pēc iespējas pareizāk izrunāt vārdus vācu valodā. Tad viņa pārtrauca spēlēt un pagriezās pret mani.

-�� Tāda ir pamatmelodija. Pēc tam tā atkārtojas da�ādās variāci�jās bet kādās! Ziniet, kādreiz jau esmu redzējusi kaut ko līdzīgu. To rakstījis vecs, neliela auguma vācietis, vārdā Bahs; viņ� man �ad tad �o to atsūtīja� Mūķene nevērīgi pamāja uz plauktu ar manuskriptiem. Viņ� tos sauca par �Izgudrojumiem�, un tie patie�ām ir gudri; vienlaikus izspēlē melodijas divu vai trīs frā�u variācijas. �ī, viņa savilka lūpas, skatoties uz dziesmu, kas gulēja mūsu priek�ā, ir �o darbu neveikla imitācija. Atklāti sakot, es

būtu gatava zvērēt, ka� Pie sevis kaut ko purpinādama, viņa at�grūda riekstkoka soliņu, piegāja pie plaukta un ar pirkstu ātri vilka pa manuskriptu rindām.

Drīz vien viņa atrada meklēto un, turot rokā trīs iesietus skaņ�darbus, atgriezās pie klavesīna.

-�� eit ir Baha darbi. Tie ir diezgan veci, neesmu tos spēlējusi vairākus gadus. Tomēr esmu gandrīz pārliecināta� Māte Hilde�garde apklusa, a�i �ķirstīdama klēpī ieliktos Baha rokrakstus pa vienam, laiku pa laikam uzmezdama skatienu no�u lapām uz kla�vesīna.

-�� Ha! viņa uzvaro�i iesaucās un sniedza man vienu no Baha skaņdarbiem. Redziet?

Nosaukums, rakstīts ķeburainā, izsmērētā rokrakstā, vēstīja �Goldberga variācijas�. Ar zināmu bijību pieskāros papīram, skaļi noriju siekalas un paskatījos uz �Lied�. Man vajadzēja pavisam īsu brīdi salīdzinā�anai, lai saprastu, ko viņa ar to domājusi.

-�� Jums taisnība, tas pats skaņdarbs! es iesaucos. �ur tur kāda nots at�ķiras, bet kopumā dziesma ir tāda pati kā Baha skaņ�darba oriģinālā tēma. Cik dīvaini!

-�� Vai ne? māte Hildegarde, dziļi apmierināta, sacīja. Nu kā�pēc �is nezināmais komponists zog melodijas un tik dīvaini pret tām izturas?

Tas nepārprotami bija retorisks jautājums, un es neapgrūtināju sevi ar atbildi, bet pati uzdevu jautājumu:

-�� Vai �odien Baha mūzika ir iecienīta, māt? Katrā ziņā nebiju to dzirdējusi muzikālajos salonos, kurus apmeklēju.

-�� Nē, viņa atteica, galvu kratīdama un skatīdamās no�u lapās.

-�� Francijā Baha kungu nepazīst; �ķiet, viņ� bija mazliet pazīstams Vācijā un Austrijā pirms gadiem divdesmit, bet pat tur viņa mūziku reti izpilda koncertos. Baidos, ka viņa mūzika neizturēs laika pār�baudi; gudra, bet trūkst sirds. Hmm. Nu, redziet? Strupais pirksts uzsita �ur un tur, ātri �ķirot lapas.

-�� Viņ� ir atkārtojis melodiju gandrīz -, tikai katru reizi mai�nījis no�u atslēgu. Es domāju, varbūt tie�i tas piesaistīja jūsu vīra

uzmanību; tas ir acīm redzams pat cilvēkam, kur� neprot lasīt no�tis, un, mainot no�u atslēgu, mainās arī tonalitāte note tonique, vadmotīvs.

Tā bija. Katru tonalitātes maiņu norādīja divas vertikālas līnijas un jauna no�u atslēga, diēzu un bemolu zīmes.

-�� Piecas reizes mainīt tonalitāti tik īsā skaņdarbā, māte Hil�degarde brīnījās, pēdējai zīmei atkal uzsitot ar pirkstu, lai uzsvērtu savu domu. Pārmaiņas, kurām mūzikas valodā vispār nav nekā�das nozīmes. Skatieties, mūzikas tēma ir tā pati, bet pāriet no si bemol ma�ora uz la ma�oru ar trim diēziem. Savādi ir tas, ka tagad viņ� pāriet uz diviem diēziem.

-�� Cik ārkārtīgi interesanti, es teicu. Soi diēza izvēle re ma�orā panāca to, ka muzikālā frāze atbilst la ma�oram. Citiem vārdiem sakot, nebija nekāda iemesla mainīt tonalitāti.

-�� Es neprotu vācu valodu, sacīju. Vai varat nolasīt vārdus, māt?

Viņa piekrīto�i pamāja ar galvu, melnā plīvura krokas no�auk�stēja vien, mazās acis bija pievērstas manuskriptam.

-�� Kāda patiesi drausmīga dzeja! viņa pie sevis purpināja.

-�� Vispār no vācie�iem jau neviens nekādu di�o dzeju negaida, bet patie�ām� un tomēr, viņa apklusa, nogrozot plīvuroto galvu.

-�� Ja jūsu vīram ir taisnība un �is ir kaut kāds �ifrs, tad jāpieņem, ka vēstījums ieslēpts tie�i �ajos vārdos. Tāpēc, iespējams, �is pats par sevi nav nozīmīgs.

-�� Kas tur rakstīts? es jautāju.

-�� Mana gane lēkā ar jēriņiem pa zaļiem kalniem�, mūķene lasīja. Drausmīga gramatika, lai gan dziesmu tekstos bie�i tiek pieļautas visādas vaļības, ja dzejnieks uzstāj uz atskaņu saglabā��anu, un mīlas dziesmās tā ir gandrīz vienmēr.

-�� Vai jūs daudz zināt par mīlas dziesmām? es ziņkāri jautāju. �ovakar māte Hildegarde bija pilna pārsteigumu.

-�� Jebkur� labs skaņdarbs savā būtībā ir mīlas dziesma, viņa lieti�ķi atbildēja. Bet, ja runājam par to, ko domājat jūs� jā, esmu daudz pieredzējusi. Kad biju jauna meitene, viņa nozibināja

smaidā lielos, baltos zobus, un vajadzēja atzīt, ka viņu kā bērnu bija grūti iztēloties, es biju kaut kas līdzīgs brīnumbērnam, sa�protat? Varēju pēc atmiņas nospēlēt gandrīz visu, ko dzirdēju, un septiņu gadu vecumā pirmo reizi sakomponēju skaņdarbu. Māte Hildegarde pamāja uz klavesīnu, kura virsma nospodrināta spīdēja.

-�� Mēs bijām turīga ģimene; ja es būtu vīrietis, tad, bez �aubām, kļūtu par mūziķi. Viņa runāja vienkār�i, bez mazākās no�ēlas.

-�� Jūs ta�u varētu sacerēt mūziku, ja būtu apprecējusies? es ziņkāri taujāju.

Māte Hildegarde noplātīja rokas, lampas gaismā tas izskatījās groteski. Biju redzējusi, kā �īs rokas izrauj kaulā iestrēgu�u nazi vai ievelk vietā izme�ģītu locītavu, saņem plaukstā ar asinīm notrieptu bērna galviņu, kas parādās mātei starp kājām. Un biju redzējusi �os pirkstus uz melnkoka taustiņiem nolai�amies tik viegli kā tau�riņa spārnus.

-�� Nu, brīdi apdomājusies, viņa atbildēja, tur vainīgs Svētais Anselms.

-�� Tie�ām?

Viņa pasmaidīja par manu sejas izteiksmi, neglītie vaibsti bija izlīdzināju�ies, tā vairs nebija stingrā maska, ko rāda sabiedrībai.

-�� 0 jā. Mans krusttēvs� vecais Saules karalis, viņa nevērīgi piebilda, vārdadienā, kad biju astoņus gadus veca, uzdāvināja man grāmatu par svēto dzīvi. Tā bija skaista, viņa kavējās atmi�ņās, ar zeltītām lapām, un vāks bija rotāts ar dārgakmeņiem; vai�rāk mākslas nekā literārs darbs. Tomēr es to izlasīju. Un man patika visi stāsti īpa�i par mocekļiem -, tomēr Svētā Anselma stāstā bija viena frāze, kas laikam rada manā dvēselē atbalsi.

Māte Hildegarde aizvēra acis un atgāza galvu, ļaujoties atmi�ņām.

-�� Svētais Anselms bija ļoti gudrs vīrs, augsti izglītots, Baznīcas doktors. Un arī bīskaps, vīrs, kur� rūpējās par savu ganāmpulku un gādāja par viņu laicīgajām, tāpat arī garīgajām vajadzībām. Stāstā sīki bija aprakstīti visi viņa darbi, un grāmata noslēdzās ar vārdiem: �Un tā viņ� nomira, kad bija galā viņa ārkārtīgi vērtīgā

dzīve, un tādējādi ieguva kroni Paradīzē�. Viņa apklusa, viegli palocīdama klēpī salikto roku pirkstus.

-�� Tur bija kaut kas tāds, kas man likās īpa�i pievilcīgs. �Ārkār�tīgi vērtīga dzīve�. Mūķene man uzsmaidīja. Es varēju izdomāt daudzus sliktākus uzrakstus uz kapakmens, milēdij. Viņa pēk�ņi izpleta rokas un dīvaini graciozā �estā paraustīja plecus.

-�� Es vēlējos būt vērtīga, viņa turpināja. Tad, kā mēģinot pār�traukt dīko pļāpā�anu, negaidīti atgriezās pie no�u lapām uz kla�vesīna.

-�� Tā, viņa sacīja. Skaidrs, ka no�u atslēgu maiņa note tonique ir dīvainība. Ko tas mums dod?

Es atvēru muti, lai klusi iesauktos. Līdz �im mēs sarunājāmies fran�u valodā, tāpēc es nebiju to iepriek� pamanījusi. Bet, klauso�ties mātes Hildegardes stāstītajā, es biju domājusi angļu valodā, un, kad atkal paskatījos uz no�u rakstu, man atausa patiesība.

-�� Kas ir? mūķene jautāja. Vai jums kaut kas ienāca prātā?

-�� Atslēga! es iesmējos. Fran�u valodā mūzikas atslēga ir note tonique, bet priek�mets, kas atslēdz� es norādīju uz lielo atslēgu sai�ķi, ko slimnīcas priek�niece parasti nēsāja pie jostas un ko, ienākusi istabā, bija nolikusi uz plaukta. Tā ir passe-partout atslēga, vai ne?

-Jā, viņa sacīja, apjukusi manī veroties. Viņa savukārt pieskā�rās lielajai atslēgai. Une passe-partout. To, viņa teica, norādot uz atslēgu ar stienīti un robiņiem, drīzāk dēvētu par clef.

-�� Clef. es priecīgi iesaucos. Lieliski! Es iedūru ar pirkstu no�u rakstā mums priek�ā. Redziet, ma mиre, angļu valodā, vārdi ir tie pa�i. �Atslēga� norāda pamatlīniju mūzikas darbam, un �at�slēga� slēdz vaļā. Fran�u valodā clef ir atslēga, angļu valodā tās nozīme ir �no�u atslēga�. Un no�u atslēga ir arī �ifra atslēga. D�ei�mijs teica, ka, viņaprāt, tas ir angļu �ifrs! To izstrādājis anglis ar īsti velni�ķīgu humora izjūtu, es piebildu.

Ņemot vērā �o sīkumu, �ifru atrisināt nebija grūti. Ja tā radī�tājs bija anglis, tad ziņojums, visticamāk, arī bija angļu valodā, un tas nozīmē, ka vārdi bija vācu, bet izmantoti tika burti. Tā kā

biju redzējusi D�eimiju iepriek� strādājam ar alfabētiem un burtu mainī�anu vietām, man vajadzēja tikai pāris rei�u pamēģināt, un es uzzināju �ifra atslēgu.

-�� Divi bemoli nozīmē, ka no nodaļas sākuma jālasa katrs otrais burts, es teicu, drud�aini pierakstīdama izlasīto. Un trīs diēzi nozīmē, ka jālasa katrs tre�ais burts no nodaļas beigām. Vācu va�lodu �ifrētājs laikam izmantojis gan slēp�anai, gan tāpēc, ka tā ir tik sasodīti gara; lai pateiktu to pa�u domu vācu valodā, vajag div�reiz vairāk vārdu nekā angļu valodā.

-�� Jums deguns notriepts ar tinti, māte Hildegarde aizrādīja. Viņa skatījās man pār plecu. Vai tur ir kaut kāda jēga?

-�� Jā, es atteicu, un mute pēk�ņi bija kļuvusi sausa. Jā, ir.

At�ifrēts vēstījums bija īss un vienkār�s. Un ari ļoti satrauco�s.

-�� Viņa Majestātes Anglijas pavalstnieki gaida viņa likumīgu atgrie�anos tronī. Jūsu rīcībā ir piecdesmit tūksto�i mārciņu liela naudas summa. Rokasnauda tiks izmaksāta personiski, kad Viņa Augstība izkāps uz Anglijas zemes, es lasīju. Pāri paliek viens burts, �S�. Nezinu, vai tas ir domāts kā paraksts vai ari rakstītājam vajadzēja, lai iznāktu kāds pareizs vārds vāciski.

-�� Hmpf. Māte Hildegarde ar interesi paskatījās uz vēstījuma uzmetumu, tad uz mani. Jūs, protams, to jau zināt, viņa, pamā�jusi ar galvu, sacīja, bet varat apliecināt savam vīram, ka es �o ziņu paturē�u noslēpumā.

-�� Ja viņ� jums neuzticētos, tad nebūtu lūdzis palīdzību, es iebildu.

Nekoptās uzacis savilkās līdz galvassegas malai, un viņa stingri uzsita ar roku pa papīra lapu.

-�� Ja tas ir kāds pasākums, kurā jūsu vīrs ir iesaistījies, tad viņ� stipri riskē, uzticoties nepazīstamam cilvēkam. Pasakiet viņam, ka es apzinos man parādīto godu, viņa vēsi pabeidza savu sa�kāmo.

-�� Noteikti. Es pasmaidīju.

-�� 0, chиre Madame! mūķene iesaucās, pamanījusi, kā es izska�tos, jūs esat tik bāla! Es, strādājot pie skaņdarba, vēlu palieku

nomodā, tāpēc nepievēr�u uzmanību pulkstenim, bet jums noteikti jau laiks gulēt. Māte Hildegarde paskatījās uz stundu sveci, kas dega uz maza galdiņa pie durvīm.

-�� Ap�ēliņ! Cik vēls! Vai pasaukt māsu Madlēnu, lai aizved jūs uz istabu? D�eimijs bija negribīgi piekritis mātes Hildegardes pie�dāvājumam, ka es palieku pa nakti Eņģeļu klosteri, lai vēlu vakarā nevajadzētu doties mājās pa tum�ajām ielām.

Es papurināju galvu. Biju nogurusi, un no sēdē�anas uz sola man smeldza mugura, bet gulēt es nevēlējos. Katrā ziņā sekas, ko izraisītu muzikālais vēstījums, bija pārāk satrauco�as, lai vismaz �obrīd spētu domāt par miegu.

-�� Nu tad uzēdīsim mazliet, lai nosvinētu jūsu panākumus. Māte Hildegarde piecēlās un izgāja priek�istabā, kur viņa, kā dzir�dēju, paskandināja zvanu. Drīz vien ieradās viena no māsām apkal�potājām ienesa paplāti, uz kuras bija karsts piens un mazas, glazētas kūciņas, viņai uz pēdām sekoja Podziņ�. Māsa uzlika kū�ciņu uz porcelāna �ķīvī�a un pēc tam to lieti�ķi nolika uz grīdas sunim priek�ā, blakus bļodiņai ar pienu.

Kamēr es pa malciņam dzēru silto pienu, māte Hildegarde mūsu darba materiālu pārlika uz sekretāra, bet uz klavesīna statīva novietoja vienu atsevi�ķu no�u lapu.

-�� Es paspēlē�u, viņa paziņoja. Tas palīdzēs jums noskaņot prātu uz miegu.

Mūzika bija viegla un nomierino�a ar plūsto�u melodiju, kas �ūpojās starp diskanta un basa atslēgu patīkami sare�ģītā ritmā, bet bez Baha trauksmaini dzeno�ā spēka.

-�� Vai tā ir jūsu kompozīcija? es apjautājos, sagaidījusi bridi, kad māte Hildegarde pārstāj spēlēt un skaņdarba beigās paceļ rokas.

Nepagriezusies viņa papurināja galvu.

-�� Nē. To ir sacerējis mans draugs, �ans Filips Ramo. Labs teorē�tiķis, bet mūzikā trūkst kaisles.

Mūzika ieaijāja manu prātu, un es acīmredzot biju aizsnaudu�sies, jo pēk�ņi uztrūkos no miega, kad māsa Madlēna kaut ko

ie�ukstēja man ausī, sajutu viņas siltās, spēcīgās rokas satveram mani ap vidukli, pieceļam kājās un aizvedam uz istabu.

Atskatījusies es redzēju mātes Hildegardes melnā tērpo plato muguru, to, kā zem plīvura, viņai spēlējot, kustas spēcīgie pleci, un to, kā viņa kļuvusi kurla pret pasauli ārpus viņas istabas svētnīcas. Uz dēļu grīdas turpat viņai pie kājām gulēja Podziņ�, pumu uzlicis uz ķepām, mazais rumpītis izstiepies taisns kā kompasa adata.

-�� Tā, D�eimijs noteica, nu ir aizgājis mazliet tālāk par runā��anu� varbūt.

-�� Varbūt? es pārjautāju. Piedāvājums maksāt piecdesmit tūksto�us mārciņu izklausās diezgan noteikts. Piecdesmit tūk�sto�i mārciņu pēc pa�reizējiem standartiem bija prāvas hercogistes gada ienākumi.

D�eimijs skeptiski savilka uzacis, skatoties uz no�u lapām, ko biju atnesusi no klostera.

-�� Nūjā, labi. Tāds piedāvājums ir puslīdz dro�s, tas atkarīgs no tā, kur� no viņiem vai nu �ārlzs, vai D�eimss ieies Anglijā. �ārlza iera�anās Anglijā vispirms nozīmē to, ka viņam ir pietiekams atbalsts no citām vietām, lai viņ� nonāktu Skotijā. Nē, D�eimijs domīgi kasīja zodu, �is piedāvājums interesants �ķiet tikai tāpēc, ka tā ir pirmā īstā zīme, ko esam redzēju�i, par to, ka Stjuarti vai vismaz viens no viņiem patie�ām kaut ko dara, lai mēģinātu atgūt troni.

-�� Viens no viņiem? Es pamanīju uzsvaru D�eimija sacītajā.

-�� Tu gribi teikt, ka, tavuprāt, D�eimss nav iesaistīts? Es uz �ifrēto ziņojumu palūkojos ar vēl lielāku interesi.

-�� Vēstījums adresēts �ārlzam, D�eimijs man atgādināja, un tas nāca no Anglijas, nevis no Romas. Fērguss sūtījumu dabūja no parastā ziņne�a sainītī ar angļu zīmogiem, nevis no pāvesta sūtņa. Un viss, ko esmu lasījis D�eimsa vēstulēs� D�eimijs, pieri sarau�cis, nogrozīja galvu. Viņ� vēl nebija skuvies, un rīta saules stari �ur tur nozibināja vara dzirkstis viņa bārdas kastaņbrūnajos rugājos.

-�� Sainis bij atvērts; �ārlzs �o manuskriptu bij redzējis. Datums nebij minēts, tāpēc es nezinu, kad sūtījums pienāca. Un, protams, mums nav vēstuļu, kuras �ārlzs sūtījis tēvam. Bet nevienā no D�eimsa vēstulēm nav minēts, kur� varētu būt komponists, nemaz nerunājot par noteiktiem solījumiem sniegt Anglijai atbalstu.

Es redzēju, kurp viņ� mērķē.

-�� Un Luīze de Latūra kladzināja, ka �ārlzs gribējis anulēt viņas laulību un ņemt viņu par sievu, kad būs kļuvis par karali. Tātad tu uzskati, ka �ārlzs varbūt nebūs pūtis viņai miglu acīs, tikai lai atstātu iespaidu?

-�� Varbūt ne, D�eimijs atbildēja. Gatavojoties skūties, viņ� ielēja no krūzes bļodā ūdeni un noskaloja seju.

-�� Tad iznāk, ka �ārlzs, visticamāk, rīkojies uz savu roku? �ī iespēja mani vienlaikus biedēja un interesēja. Fakts, ka D�eimss viņu ievilcis maskarādē, izliekoties, ka gatavojas atgūt troni, lai radītu Luijam iespaidu par Stjuartu iespējamo nozīmību, bet�

-�� Bet �ārlzs neizliekas? D�eimijs mani pārtrauca. Nūjā, tā izskatās. Vai tev ir dvielis, Armaliet? Aizmiedzis acis, no sejas pilot ūdenim, viņ� taustījās pa galda virsmu. Es pārvietoju manu�skriptu dro�ībā, iedevu viņam dvieli, kas bija pārmests pāri gultas galam.

Kritiski noskatījis bārdasnazi un nospriedis, ka būs labs, D�ei�mijs pārliecās pāri manam tualetes galdiņam tuvāk spogulim un sāka ieziepēt vaigus.

-�� Kāpēc tad, ja es skuju kājas un paduses, tad tas ir barbarisks paradums, bet, ja tu skuj seju, tad nav? es uzdevu jautājumu, skatoties, kā viņ� nostiepj virslūpu pār zobiem un ar īsām, uzma�nīgām roku kustībām skrāpē ar nazi zem deguna.

-�� Tā arī ir, viņ� atbildēja, pētot sevi spogulī. Bet, ja es to nedaru, tad drausmīgi knie�.

-�� Vai tu esi kādreiz audzējis bārdu? es ziņkāri apjautājos.

-�� Tī�uprāt ne, viņ� atbildēja ar smaidu, skujot vienu vaigu,

-�� bet �ad un tad, kad citādi nebija iespējams, man ir bijusi bārda� kad es kā ārpus likuma pasludinātais dzīvoju Skotijā. Kad vajadzēja

izvēlēties, vai katru ritu ar trulu nazi skūties aukstā avota ūdenī vai kasīties, es izvēlējos kasīties.

Sāku smieties, skatoties, kā viņ� ar vienu garu rokas kustību novelk bārdasnazi gar visu �okļa līniju.

-�� Nevaru iedomāties, kāds tu izskatītos ar pilnbārdu. Esmu tevi redzējusi tikai ar rugājiem.

Viņ� pasmaidīja ar vienu mutes kaktiņu, otru pavilka uz aug�u, jo skuva tajā pusē zem augstā, platā vaigukaula.

-�� Kad mēs, Armaliet, nākamreiz viesosimies Versaļā, es palūg�u atļauju apmeklēt Karalisko zvērudārzu. Luijam tur mīt viens radī�jums, kuru kāds kapteinis atvedis no Borneo, viņu sauc orangu�tāns. Esi tādu redzējusi?

-�� Jā, es atbildēju, Londonas Zooloģiskajā dārzā pirms kara bija viens pārītis.

-�� Tad tu zini, kāds es izskatos ar bārdu. Viņ� pasmaidīja, bei�dzot skū�anos, rūpīgi nolai�ot nazi gar zoda izliekumu. Kārns un ko�u apskrubināts. Stipri līdzīgs vikontam Mariņī, viņ� piebilda,

-�� tikai sarkans.

It kā krāsas pieminē�ana viņam kaut ko būtu atgādinājusi, D�eimijs, ar lina dvieli noslaucījis no vaigiem pēdējās ziepju palie�kas, atgriezās pie mūsu sarunas galvenās tēmas.

-�� Tāpēc, Armaliet, man �ķiet, ka �obrīd mums jādara, lūk, kas, viņ� sacīja, ļoti uzmanīgi jāvēro tie angļi, kas atrodas Parīzē. Viņ� paņēma no gultas manuskriptu un domīgi �ķirstīja. Ja kāds patie�ām vēlas apsvērt, ka varētu palīdzībai piedāvāt tik lielas nau�das summas, domāju, ka viņi varētu sūtīt pie �ārlza sūtni. Ja es riskētu ar piecdesmit tūksto�iem mārciņu, tad es laikam vēlētos zināt, ko saņem�u par savu naudu pretī, un tu?

-�� Jā, gribētu gan, es piekritu. Un, runājot par angļiem� Vai Viņa Augstība patriotiski pērk brandvīnu no tevis un D�ereda vai arī gadījumā viņ� nav iecienījis Sailasa Hokinsa kunga pakalpoju�mus?

-�� Sailasa Hokinsa kunga, kur� tik ļoti vēlas zināt, kāds poli�tiskais klimats valda Skotijas augstkalnē? D�eimijs ar apbrīnu

nogrozīja galvu par manu jautājumu. Un es vēl domāju, ka appre�cēju tevi smukās sejas un jaukā, apaļā dup�a dēļ. Padomā tik, tev ir arī smadzenes! Viņ� veiksmīgi izvairījās no sitiena, kuru mērķēju uz viņa ausi, un uzsmaidīja man.

-�� Es nezinu, Armaliet, bet līdz vakaram uzzinā�u.

16 nodaļa Sēra daba

Princis �ārlzs patie�ām pirka brandvīnu no Hokinsa kunga. Izņemot �o atklājumu, nākamo �etru nedēļu laikā mēs neko daudz uz priek�u netikām. Dzīve kopumā ritēja bez pārmaiņām. Francijas Luijs turpināja ignorēt �ārlzu Stjuartu. D�eimijs turpināja tirgot vīnus un apmeklēt princi �ārlzu. Fērguss turpināja zagt vēstules. Luīze, princese de Roana, izgāja sabiedrībā vīram pie rokas, sērīga, bet ziedo�a. Es turpināju no rītiem vemt, pēcpusdienās strādāt slimnīcā un vakaros pieklājīgi smaidīt pie mielasta galda.

Lai gan divi notikumi, kas, kā vismaz mums �ķita, tuvināja mūs mērķim, tomēr atgadījās. �ārlzs, garlaikodamies savā ieslodzī�jumā, sāka aicināt D�eimiju vakaros līdzi uz krogiem, bie�i vien bez sava privātskolotāja �eridana kunga, kas jauno cilvēku ierobe��oja un centās vest pie prāta, jo viņ� bija paziņojis, ka tādai uzdzī�vei ir krietni par vecu.

-�� Ak kungs, tas puika dzer kā lops! D�eimijs iesaucās, atgrie�zies no viena �āda vakara, dvakodams pēc lēta vīna. Viņ� nosodo�i aplūkoja lielu traipu uz sava krekla priek�as.

-�� Vajadzēs pasūtīt jaunu kreklu, viņ� secināja.

-�� Tas būtu tā vērts, es piekritu, ja princis tev dzerot kaut ko pastāstītu. Par ko viņ� runā?

-�� Par medībām un sievietēm, D�eimijs strupi izmeta un stin�gri atteicās paskaidrot tuvāk. Vai nu politika tik ļoti nespieda �ārlza sirdi kā Luīze de Latūra, vai arī viņ� spēja glabāt noslēpumus pat bez skolotāja �eridana kunga uzraudzības.

Otrais notikums bija tāds, ka finan�u ministrs Divernē kungs zaudēja D�eimijam �ahā. Un ne tikai vienu reizi, bet vairākkārt. Kā jau D�eimijs bija paredzējis, sekas bija tādas, ka zaudējums tikai stiprināja Divernē kunga apņēmību uzvarēt, tāpēc mūs bie�i aici�nāja uz Versaļu, kur es staigāju starp viesiem, klausīdamās bau�mas un vairīdamās no alkoviem, bet D�eimijs tikmēr spēlēja �ahu, savākdams ap sevi apbrīnas pilnu skatītāju pūli, lai gan es neuz�skatīju, ka tur būtu kas īpa�s, ko redzēt.

D�eimijs un finan�u ministrs mazs, apaļīgs vīriņ� ar no�ļauptiem pleciem bija pārlieku�ies pāri �aha dēlim, abi acīm redzami tik koncentrēju�ies spēlei, ka nemanīja neko no tā, kas notika ap�kārt, par spīti balsu murminā�anai un glā�u �ķindai turpat aiz muguras.

-�� Reti esmu redzējusi kaut ko tik garlaicīgu kā �ahs, �ukstēja viena dāma otrai. Un to sauc par izklaidē�anos! Man lielāku prieku sagādātu skatīties, kā mana istabene bluso melnos pā�us. Tie vismaz spiedz un ķiķina.

-�� Man nebūtu iebildumu likt drusku paspiegt un paķiķināt tam sarkanmatainajam jauneklim, sacīja viņas sarunbiedre, apburo�i uzsmaidot D�eimijam, kur� bija pacēlis galvu un izklaidīgi vērās pāri Divernē kunga galvai. Draudzene pamanīja mani un iegrūda dāmai, bezgaumīgai gai�matei, sānos dunku.

Es viņai jayki uzsmaidīju, ļauni nopriecādamās par tum�o pie�tvīkumu, kas cēlās no viņas dekoltē, liekot sejai pārklāties ar sār�tiem plankumiem. Bet D�eimijs likās tik izklaidīgs, ka drosmīgā dāma būtu varējusi ielaist viņam matos savus apaļīgos pirkstus un viņ� nebūtu to pamanījis.

Prātoju, kas tik ļoti viņu nodarbina. Ne jau nu spēle. Divernē kungs spēlēja garlaicīgi, piesardzīgi izdarot gājienus, visu laiku atkārtojot vienus un tos pa�us gambītus. D�eimija labās rokas divi vidējie pirksti viegli uzsita sev pa gurnu acumirklīgas, steig�us apslēptas nepacietības uzplaiksnījumā, un es zināju, ka viņ� domā ne jau par �aha partiju. Tā varēja vilkties vēl pusstundu, bet viņ� turēja saujā Divernē kunga karali.

Man blakus stāvēja de Nevē hercogs. Redzēju, kā viņa mazās, tum�ās acis stingi vēro D�eimija pirkstus, tad aizslīd tālāk. Brīdi viņ� domīgi pētīja �aha dēli, tad nesteidzīgi devās projām, lai palie�linātu derību likmi.

Man aiz muguras apstājās sulainis un pakalpīgi palocījās, pie�dāvājot glāzi vīna. Es ar mājienu raidīju viņu projām; �ovakar man jau pietiek galva bija viegla un kājas bīstami tālu projām.

Pagriezusies, lai sameklētu vietu, kur apsēsties, es telpas otrā malā pamanīju grāfu Sen�ermēnu. Varbūt D�eimijs bija skatījies uz viņu. Grāfs savukārt skatījās uz mani; patiesībā viņ� blenza manī ar smaidā savilktu seju. Tā nebija viņam raksturīga sejas izteiksme, turklāt arī nepiestāvēja. Atklāti sakot, man bija pilnīgi vienalga, bet es, cik graciozi vien spēju, paklanījos viņa virzienā un iejuku dāmu pulciņā, tērzējot par �o un to, vienlaikus cen�oties pie pir�mās izdevības virzīt sarunu par Skotiju un izraidīto karali.

Kopumā, �ķiet, Stjuartu izredzes atgriezties tronī pārāk neno�darbināja Francijas aristokrātu prātus. Kad laiku pa laikam ieminē�jos par �ārlzu Stjuartu, parastā atbilde bija izbolītas acis un vien�aldzīga plecu paraustī�ana. Par spīti pakalpojumiem, ko izdarīja grāfs Mārs un citi Parīzē dzīvojo�ie jakobīti, Luijs spītīgi atteicās pieņemt �ārlzu galmā. Un trūcīgam trimdiniekam, kur� nav izpel�nījies karaļa labvēlību, velti cerēt, ka viņu aicinās sabiedrībā, kur varēs iepazīties ar turīgiem baņķieriem.

-�� Karalis nav īpa�i iepriecināts, ka viņa brālēns ieradies Fran�cijā, nelūdzot viņam atļauju, man sacīja grāfiene de Brabāna, kad ierunājos par �o jautājumu. Karalis esot teicis, ka viņa dēļ Anglija varot palikt protestantiska, viņa man atklāja. Un, ja angļi kopā ar D�ord�u no Hannoveriem degs elles ugunīs, jo labāk. Viņa līdzjūtīgi savilka lūpas; grāfiene bija iejūtīga sieviete. Man �ēl. Es zinu, ka jūs ar vīru jūtaties vīlu�ies, bet nudien� Viņa paraustīja plecus.

Nodomāju, ka mēs tiktu galā ar �ādu vil�anos, un dedzīgi tur�pināju medīt tenku drupa�as, bet tovakar man neveicās. Man lika saprast, ka jakobīti ir garlaicīgi.

-�� Tornis, laidnis pieci, D�eimijs nedaudz vēlāk, kad posāmies gulēt, murmināja. Mēs atkal bijām paliku�i pili. Tā kā �aha partija beidzās krietni pāri pusnaktij un ministrs negribēja ne dzirdēt par do�anos atceļā uz Parīzi tik vēlā stundā, mūs izmitināja nelielos appartement. Es pamanīju, ka �ie bija pāris pakāpienu labāki par tiem, kuros nak�ņojām pirmajā reizē. Te bija dūnu pēlis un pa logu varēja redzēt dienvidu puses zālienu.

-�� Ak tad torņi, ko? es pārjautāju, ieslīdot gultā, un, labpatikā iekunkstējusies, izstaipījos. Vai �onakt sapņosi par �ahu?

D�eimijs pamāja ar galvu un no�āvājās tik plati, ka �oklis no�krak�ķēja un acīs sariesās asaras.

-�� Kā tad, skaidra bilde. Ceru, ka es tevi, Armaliet, netraucē�u, ja naktī miegā izdarī�u gājienu.

Pēdas man saliecās tīrā priekā, ka tiku�as brīvas no pieaugo�ā svara, muguras lejasdaļa, pielāgojoties guļus stāvoklim, raidīja vieglas, patīkamas sāpju �autras.

-Ja gribi, vari stāvēt miegā kaut uz galvas. Arī es no�āvājos.

-�� onakt mani nekas netraucēs.

Reti biju tik smagi kļūdījusies.

Sapnī es redzēju zīdaini. Tik lielu, ka drīz tam vajadzētu nākt pasaulē, tas spārdījās un cilājās manā piebriedu�ajā vēderā. Rokas aizslīdēja līdz uzkalniņam un masēja nostiepto ādu, cen�oties no�mierināt ļembastu tur iek�ā. Bet grozī�anās turpinājās, un mierīgi, kā jau sapņos mēdz būt, es sapratu, ka man vēderā lokās nevis bērns, bet �ūska. Es saliecos, pievilku ceļus pie krūtīm, cīnoties ar �ūsku, rokas tvarstīja un mētājās, meklējot rāpuļa galvu, kas sitās un triecās zem ādas. Mana āda bija karsta, un zarnas raustījās, pār�vērtu�ās par �ūskām, kas ko�ot un svaidoties savijas kopā.

-�� Klēra! Mosties, zeltenīt! Kas noticis? Beidzot pamodusies no klaigā�anas un purinā�anas, es miglaini sāku apjaust apkārtni. Es gulēju gultā zem linu palagiem, un D�eimijs bija uzlicis roku man uz pleca. Bet �ūskas manā vēderā turpināja locīties, un es skaļi ievaidējos, mani �ī skaņa sabiedēja gandrīz tāpat kā D�eimiju.

Viņ� atmeta segas un pagrieza mani uz muguras, cen�oties nospiest uz leju ceļgalus. Es, vēderu saķērusi, spītīgi turējos, savilkusies kamolā, un centos apturēt asās, moko�ās sāpes, kas dūrās man miesā.

D�eimijs uzrāva man atkal virsū segu un izskrēja no istabas, tik tikko apstādamies, lai paķertu no sola kiltus.

Es nespēju pievērst uzmanību kam citam kā vien savām mo�kām. Ausīs man zvanīja, un seja mirka aukstos sviedros.

-�� Madame? Madame!

Atvēru plakstus tik daudz, ka spēju saskatīt istabeni, kura ap�kalpoja �o appartement, sievietes izmisu�o skatienu, izspūru�os matus zem �ķībās naktsmices, stāvu, kas pārliecies man pār gultu. Viņai aiz muguras, līdz pusei kails un vēl izmisu�āks, stāvēja D�ei�mijs. Vaidēdama aizvēru acis, bet vēl paguvu ieraudzīt, ka viņ� satver kalpones plecu tik stipri, ka viņai nokrīt naktsmice.

-�� Vai viņa zaudēs bērnu? Ko?

Tas likās ārkārtīgi ticami. Kunkstēdama es locījos gultā, savilkos vēl cie�ākā kamolā, kā gribēdama pasargāt sāpju nastu, kas mita manī.

Istabā arvien skaļāk skanēja da�ādas balsis, galvenokārt sie�vie�u, un vairākas rokas mani bakstīja un taustīja. Visa �ī jūkļa vidū izdzirdēju vīrie�a balsi; tas nebija D�eimijs, bet kāds francū�zis. Pēc balss norādījumiem vairākas rokas cie�i satvēra mani pie potītēm un pleciem un izstiepa gultā taisni.

Cita roka paslīdēja man zem naktskrekla un iztaustīja vēderu. Elsodama es atvēru acis un ieraudzīju karaļa ārstu Fle�a kungu, viņ� bija nometies ceļos pie gultas ar ļoti nopietni savilktu seju. Man vajadzēja justies glaimotai, saņemot �ādu karaļa labvēlības pierādījumu, bet man viss bija vienalga. Sāpju raksturs, �ķiet, bija mainījies; spazmas kļuva stiprākas un atkārtojās puslīdz regulāri, tomēr bija gandrīz tāda sajūta, ka tās kustētos, ceļojot no vēdera aug�daļas uz leju.

-�� Tā nav izme�anās, Fle�a kungs mierināja D�eimiju, kas nobi�jies snaikstījās viņam aiz muguras. Asiņo�anas nav. Redzēju, ka

viena no galma dāmām sajūsmas pilnās �ausmās blenza uz mana vīra rētām klāto muguru. Viņa satvēra draudzenes piedurkni, cen��oties pievērst tās uzmanību.

-�� Iespējams, �ultspū�ļa iekaisums, minēja Fle�a kungs. Vai ari apaukstētas aknas.

-�� Idiots, es izspiedu caur zobiem.

Fle�a kungs augstprātīgi lūkojās lejup uz mani gar savu visai prāvo degunu, ar nokavē�anos uzliekot pensneju ar zelta ietvaru, lai atstātu lielāku iespaidu. Viņ� pataustīja ar plaukstu manu miklo pieri, nejau�i aizsedzot manas acis, un es vairs nevarēju uz viņu nikni lūrēt.

-�� Visticamāk, aknas, viņ� sacīja D�eimijam. �ultspū�ļa pār�slodze rada �ādu �ultainu �ķidrumu uzkrā�anos asinīs, kas izsauc sāpes� un īslaicīgus aknu darbības traucējumus, viņ� autorita�tīvi piebilda, stiprāk uzspie�ot, kad es atkal mētājos �urpu turpu.

-�� Nekavējoties jānolai� asinis. Platon, bļodu!

Es atbrīvoju vienu roku un to, kas gulēja man uz galvas, no�grūdu nost.

-�� Lieciet mani mierā, jūs, pū�ļotājs tāds! D�eimij! Neļauj viņiem man pieskarties! Platons, Fle�a kunga palīgs, tuvojās man ar lan�ceti un bļodu, tikmēr aizmugurē stāvo�ās dāmas noelsās un apvēdināja cita citu, lai satraukums, ko radīja �ī drāma, viņas nepiebeigtu.

D�eimijs bālu seju bezpalīdzīgi skatījās te uz mani, te Fle�a kungu. Pēk�ņi pieņēmis lēmumu, viņ� sagrāba nelaimīgo Platonu, atrāva no gultas, pagrieza un stūma uz durvīm, lancetei graizot gaisu. Istabenes un dāmas viņa priek�ā bļaudamas atkāpās.

-�� Kungs! Le chevalier kungs! Ārsts centās iejaukties. Kad viņu sauca pie manis, viņ� profesionāli bija uzlicis galvā parūku, bet nebija tērējis laiku, lai apģērbtos, un tagad naktskrekla platās pie�durknes plivinājās kā spārni, kad viņ�, vicinādams rokas kā sajucis putnubiedēklis, sekoja D�eimijam.

Sāpes atkal kļuva stiprākas, �ķita, ka iek�ējos orgānus saspiedu��as skrūvspīles, es noelsos un atkal saliecos līkumā. Kad spazmas

mazliet atlaidās, es atvēru acis un redzēju, ka viena no dāmām modri vēro manu seju. Viņas vaibstiem pārslīdēja izteiksme, kas liecināja: viņa visu ir sapratusi, un, joprojām skatīdamās uz mani, viņa pieliecās, lai pa�ukstētu kaut ko savām biedrenēm. Istabā val�dīja pārāk liels troksnis, lai es spētu sadzirdēt, ko viņa saka, bet es to skaidri nolasīju viņai no lūpām.

-�� Inde, dāma sacīja.

Sāpes spēji traucās lejup, biedējo�as burzguļo�anas pavadītas, un beidzot es sapratu, kas man vainas. Tas nebija spontānais aborts. Ne arī apendicīts un vēl mazāk apaukstētas aknas. Ne arī glu�i inde. Tas bija melnais krūklis.

-�� Jūs, es sacīju, draudīgi tuvodamās metram Raimonam, kas sargādamies slēpās aiz sava galda krokodila izbā�ņa ēnā. Jūs! Nīkulīgais tārps ar krupja ģīmi!

-�� Es, madonna? Es jums neesmu darījis neko ļaunu, vai ne?

-�� Jūs neesat man nodarījis neko ļaunu, tikai vairāk nekā trīs�desmit cilvēku acu priek�ā izraisījis stipru caureju, licis domāt, ka izmetī�u bērnu, un līdz nāvei nobiedējis manu vīru!

-�� 0, jūsu vīrs bija klāt? Metrs Raimons izskatījās samulsis.

-�� Bija gan, es apstiprināju. Atklāti sakot, man tikai ar ievē�rojamām grūtībām izdevās aizkavēt D�eimiju nākt uz aptieku un ar varu izspiest visu, ko metrs Raimons zināja. Beidzot viņ� bija ar mieru gaidīt mani karietē, kamēr es aprunājos ar aptiekas īpa��nieku, kas stipri atgādināja abinieku.

-�� Bet jūs ta�u neesat mirusi, madonna, mazais zāļu vīriņ� norādīja. Tā kā viņam nebija pieminē�anas vērtu uzacu, tad uz aug�u savilkās viena platās, izvelbtās pieres puse. Jūs jau zināt, ka tā varēja būt.

�o faktu trauksmainā vakara gaitā un tam sekojo�ā fiziskā nespēka dēļ biju palaidusi garām neievērotu.

-�� Tātad tā nebija vienkār�i izjoko�ana? es vārgā balsī pajau�tāju. Kāds mani patie�ām gribēja noindēt, un es esmu dzīva tikai tādēļ, ka jums ierunājās sirdsapziņa?

-�� Varbūt mana sirdsapziņa nav glu�i atbildīga par to, ka pali�kāt dzīva, madonna. Iespējams, tas bija tikai joks dro�i vien es neesmu vienīgais aptiekārs, pie kura var dabūt krūkļa mizu. Bet pēdējā mēne�a laikā esmu to pārdevis diviem cilvēkiem bet ne viens, ne otrs nebija pats pēc tās nācis.

-�� Skaidrs. Es dziļi ievilku elpu un ar cimdu noslaucīju nosvī�du�o pieri. Tātad apkārt staigā divi potenciālie indētāji; tā tikai man vēl trūka.

-�� Vai pateiksiet, kuri tie bija? es tie�i noprasīju. Nākamajā reizē viņi var iet uz citu aptieku. Pie kāda, kuram nav jūsu sirds�apziņas.

Metrs palocīja galvu, platā vardes mute domīgi kustējās.

-�� Tāda iespēja pastāv, madonna. Ja runājam par pircējiem, diez vai jums tas ko līdzēs. Tie bija kalpotāji; skaidrs, ka viņi pildīja pavēli. Viena bija vikonteses de Rambo istabene, otrs bija vīrietis, kuru es nepazīstu.

Bungāju ar pirkstiem pa leti. Man draudējis bija vienīgi grāfs Sen�ermēns. Vai viņ� varēja uzpirkt sve�u kalpu, lai sadabū indi, un tad pats būtu iebēris to manā glāzē? Domās atgrie�oties Versaļā, viesību zālē, es secināju, ka tas ir pilnīgi iespējams. Vīna glā�zes iznēsāja sulaiņi uz paplātēm; kaut arī grāfs nebija tuvojies man izstieptas rokas attālumā, nebūtu grūti piekukuļot kalpu, lai iedod man vienu noteiktu glāzi.

Raimons ziņkāri mani vēroja.

-�� Gribētu jums pajautāt, madonna: vai esat darījusi ko tādu, lai vikontese kļūtu par jūsu ienaidnieci? Viņa ir ļoti greizsirdīga; nebūtu pirmā reize, kad viņa meklē manu palīdzību, lai atbrīvotos no sāncenses, ta�u, paldies Dievam, greizsirdība viņai ātri vien pār�iet. Vikontesei ir �audīga acs, jūs jau saprotat vienmēr uzrodas jauna sāncense, kas novēr� domas no iepriek�ējās.

Es nelūgta apsēdos.

-�� Rambo? es centos pielāgot vārdam atbilsto�u seju. Tad atmiņu migla izklīda, atstājot moderni ģērbu�os augumu un neiz�skatīgu, apaļu seju, kas bija bagātīgi apbārstīta ar �ņaucamtabaku.

-�� Rambo! es iesaucos. Nūjā, esmu satikusi �o vīrieti, bet tikai ar vēdekli iesitu viņam pliķi, kad viņ� iekoda man kāju pirkstos.

-�� Ar to pietiktu, lai izaicinātu vikontesi, ja viņa būtu pareizajā garastāvokli, metrs Raimons noteica. Ja tā, domāju, ka no turp�mākiem uzbrukumiem varat nebaidīties.

-�� Liels paldies, vēsi noteicu. Un ja nu tā nav vikontese?

Mazais aptieķnieks mirkli svārstījās, acis samiedzis spilgtajā

rīta saules gaismā, kas lauzās iek�ā pa rombveida rūtīm man aiz muguras. Beidzot viņ� pieņēma lēmumu un pagriezās pret akmens galdu, kur destilējamā traukā virmoja �ķidrums, un pamāja ar galvu, lai eju viņam līdzi.

-�� Nāciet �urp, madonna! Man priek� jums kaut kas ir.

Man par izbrīnu, mazais vīriņ� palīda zem galda un pazuda. Tā kā viņ� nenāca atpakaļ, es pieliecos un palūkojos pagaldē. Pavardā gailēja ogles, bet tam abās pusēs bija tuk�a telpa. Un sienā aiz galda, ēnās noslēpies, vidēja tum�āks laukums durvis.

Tikai mirkli �aubījusies, es sacēlu uz aug�u brun�us un palīdu zem galda tāpat kā aptiekārs.

Sienas otrā pusē bija tik daudz vietas, lai varētu piecelties kā�jās, kaut ari telpa bija maza. No ēkas ārpuses nevarēja nojaust, ka te atrodas slēptuve.

Divas sienas no slepenās istabas aizņēma plaukti, kas veidoti kā medus kāres, katra �ūna bija tīra, nemanīja ne puteklī�a, un katrā stāvēja kāda dzīvnieka galvaskauss. Skats bija tik iespaidīgs, ka es soli atkāpos; visi tuk�ie acu dobumi �ķita pievērsti man, zobi atņirgti �ilbino�ā apsveikuma smaidā.

Vairākas reizes samirk�ķināju plakstus, līdz man izdevās ierau�dzīt metra Raimona atra�anās vietu. Viņ�, piesardzīgi sarāvies, tupēja pie plaukta kā �i �ķirsta pastāvīgs iemītnieks. Rokas viņ� nervozi turēja sev priek�ā, skatīdamies uz mani tā, it kā gaidītu, ka es vai nu sāk�u kliegt, vai metī�os viņam virsū. Bet es biju redzē�jusi ievērojami �au�alīgākus skatus par rindās saliktiem, nospodri�nātiem kauliem un mierīgi pagāju uz priek�u, lai aplūkotu ekspo�nātus tuvāk.

�ķiet, nekā te netrūka. Sīciņi sikspārņa, peles un cir�ļa galvas�kausi, caurspīdīgi kauli, plēsēja zobiņi asi kā adatas. Zirga kauli, sākot ar milzu kaujas ratu vilcēju masīvajiem, līkajiem �okļiem, kas izskatās īsti piemēroti, lai saplacinātu filistie�u pūļus, un beidzot ar ēzeļu galvaskausiem, miniatūriem, izliektiem kauliem, kas ir tik�pat izturīgi kā milzīgie vezumnieku kauli.

Tie, tik klusi un skaisti, likās savādā veidā pievilcīgi, it kā katrs eksponāts būtu vēl saglabājis sava īpa�nieka būtību, kaulu līnijā varēja redzēt atblāzmu no miesas un ka�oka, kas kādreiz tos sedza.

Es pastiepu roku un pieskāros vienam galvaskausam. Varētu domāt, ka kauls būs auksts, bet tas bija savādi neitrāls, it kā sil�tums, sen izgaisis, kavētos tepat tuvumā.

Biju redzējusi, ka pret cilvēku mirstīgajām atliekām izturas ar mazāku cieņu; katakombās bija kaudzēs sasviesti pirmo kristie�u mocekļu galvaskausi, zem tiem kā kokteiļu salmiņi sakritu�i stilba kauli.

-�� Lācis? es runāju klusi. �is bija liels galvaskauss, acu zobi līki, lai varētu plēst, bet dzerokļi neparasti plakani.

-�� Jā, madonna. Redzēdams, ka es nebaidos, Raimons nomieri�nājās. Viņa roka paslīdēja uz priek�u, tik tikko skarot izliekto, biezo, spēcīgo galvaskausu. Redzat zobus? Zivju, gaļas ēdājs, mazais pirksts nobrauca pa garo, draudīgo acu zoba līkumu un izlēkāja pa dzerokļa plakanajiem robiņiem, bet ogu, vaboļu malējs. Viņi reti ir izsalku�i, jo ēd visu.

Es apbrīnā lēnām pagriezos te pret vienu, te otru sienu, �ad tad kādam galvaskausam pieskardamās.

-�� Brīni�ķīgi, es sacīju. Mēs runājām pusbalsī, it kā skaļa runā��ana varētu uzmodināt gulētājus.

-�� Jā. Raimona pirksti pieskārās galvaskausiem tāpat kā manē�jie, glāstot slaidos sejas kaulus, nobraucot pa trauslo vaigukaula arku. Redziet, te slēpjas dzīvnieka raksturs. No tā, kas atlicis, daudz var pateikt par to, kas agrāk bijis.

Viņ� pagrieza vienu no mazākajiem galvaskausiem, norādīja uz puniņiem apak�ā, kas izskatījās pēc maziem, plāniem baloniņiem.

-�� eit� te ieiet auss kanāls, un skaņa atbalsojas galvā. Tāpēc �urkām ir smailas ausis, madonna.

-�� Tympanic bullae. Es palocīju galvu.

-�� Ko? Latīņu valodu tikpat kā neprotu. Es tādas lietas saucu par� pa savam.

-�� Tie� Es pamāju uz aug�u. Tie ir īpa�i, vai ne?

-�� Ā. Jā, madonna. Tie ir vilki. Ļoti veci vilki. Raimons ar bijīgu rūpību nocēla vienu no galvaskausiem. Purns bija gar� un rakstu�rīgs sunim, ar spēcīgiem acu zobiem un platiem dzerokļiem. Pieres daļa izliecās stipra un dominējo�a pār mugurpusi, piere liecināja par izturīgiem muskuļiem, kas reiz balstīja spēcīgu kaklu.

Ne maigi, neizteiksmīgi balti kā citi galvaskausi, �os klāja brūni traipi un svītras, un tie blāvi spīdēja no krietnas spodrināmā līdzekļa devas.

-�� Tādu zvēru vairs nav, madonna.

-�� Nav? Jūs gribat teikt, ka tie ir izmiru�i? Es kā apburta vēl�reiz pieskāros galvaskausam. Kur, ellē, jūs tos dabūjāt?

-�� Ne uz zemes, madonna. Pazemē. Tie nāk no kūdras purva, kur bija aprakti vairāku pēdu dziļumā.

Tuvāk ieskatoties, es pamanīju at�ķirības starp �iem galvaskau�siem un jaunākiem un baltākiem, kas atradās plauktos pie pretējās sienas. �ie dzīvnieki biju�i lielāki par parastiem vilkiem, to �okļi varēja sa�ķaidīt kājas kaulus skrieno�am alnim vai pārraut rīkli kri�tu�am briedim.

No pieskāriena man pārskrēja viegli drebuļi, jo atgādināja vilku, kuru biju nogalinājusi pie Ventvērtas cietuma, un tā bara vilkus, kas pirms nepilniem se�iem mēne�iem bija mani medīju�i ledainajā krēslā.

-�� Jums nepatīk vilki, madonna? Raimons jautāja. Ta�u lā�i un lapsas jūs nebiedē? Tie arī ir mednieki, gaļas ēdāji.

-�� Jā, bet ne manējās, es īgni noteicu, sniedzot atpakaļ mū��veco, nomelnēju�o galvaskausu. Es daudz vairāk jūtu līdzi mūsu draugam alnim. Ar mīlestību noglāstīju slaido purnu.

-�� Līdzjūtība? Maigās, melnās acis mani ziņkāri pētīja. Pret kauliem tādas emocijas parasti nejūt, madonna.

-�� Nu� jā, es sacīju, mazliet apjukusi, bet ziniet, man kaut kā nav sajūtas, ka tie ir tikai kauli. Tas ir, jūs varat par tiem kaut ko pastāstīt un, skatoties uz tiem, pat iztēloties, kāds bijis dzīvnieks. Tie nav nedzīvi priek�meti.

Raimona bezzobainā mute izstiepās plata, it kā es netī�i būtu pateikusi kaut ko tādu, kas viņam patīk, bet viņ� neko neteica.

-�� Kāpēc jums tie visi ir? es strupi noprasīju, pēk�ņi aptvērusi, ka plaukti ar dzīvnieku galvaskausiem diez vai ir parasts aptiekas aprīkojums. Krokodila izbā�ņi varbūt, bet ne jau �ī izstāde.

Viņ� labdabīgi paraustīja plecus.

-�� Nu, viņi zināmā mērā ir mana sabiedrība, kad strādāju. Ve��uks pamāja uz apkrautu darba galdu vienā kaktā. Un, kaut gan viņi runā ar mani par daudzām lietām, netaisa tādu troksni, lai piesaistītu kaimiņu uzmanību. Nāciet �urp, viņ� spēji mainīja sarunu tematu. Man ir kaut kas priek� jums.

Prātodama, kas tas varētu būt, es sekoju Raimonam pie augsta skapja telpas galā.

Viņ� nebija dabaspētnieks, katrā ziņā ne zinātnieks tādā no�zīmē, kā es izpratu �o vārdu. Viņ� neko nepierakstīja, neko nezī�mēja, viņam nebija piezīmju, kuras citi varētu izmantot, lai kon�sultētos un mācītos. Un tomēr es nez kādēļ jutos pārliecināta, ka viņ� ļoti vēlas iemācīt man to, ko pats zināja, varbūt patiku pret kauliem?

Skapis bija apgleznots ar da�ādām ērmotām zīmēm, ar garām astēm un līkumiem, starp piecstūriem un apļiem, kabalas simbo�liem. Es kādus pāris pazinu, jo biju redzējusi tēvo�a Lema vēsturis�kajās piezīmēs.

-�� Jūs interesējaties par kabalu? es jautāju, uzjautrināta aplū�kojot simbolus. Tas izskaidrotu slepeni iekārtoto darbistabu. Lai arī fran�u literātu un aristokrātu aprindas stipri interesējās par okul�tismu, tā tika rūpīgi slēpta, baidoties no Baznīcas �austījo�ajām dusmām.

Man par pārsteigumu, Raimons sāka smieties. Viņa strupie pirksti ar īsi apgrieztajiem nagiem �ur tur uzspieda skapja priek��pusē, vienam simbolam pa�ā vidū, citam uz astes.

-�� Nu nē, madonna. Lielākā tiesa kabalas piekritēju ir trūcīgi ļau�dis, tāpēc es viņu sabiedrību meklēju reti. Bet simboli nudien ne�ļauj ziņkārīgiem cilvēkiem bāzt degunu �ajā skapī. Un tas, ja tā padomā, nav maz da�iem krāsas triepieniem. Tāpēc galu galā var�būt kabalistiem ir taisnība, apgalvojot, ka �īm zīmēm piemīt spēks.

Viņ� nerātni man uzsmaidīja, atverot skapja durvis. Es redzēju, ka tam bija dubultdibens; ja kāds ok�ķeris neņemtu vērā simbolu pausto brīdinājumu un atvērtu durvis, tas, bez �aubām, redzētu tikai pavisam nevainīgas lietas, kas atrodas jebkura aptieķnieka skapī. Bet, ja pareizā kārtībā nospie� slēptus slēd�us, arī iek�ējie plaukti pagrie�as, atklājot aiz tiem dziļu alu.

Aptiekārs izvilka vienu no mazajām atvilktnītēm, kas sedza tel�pas sienu, un visu, kas tajā bija, izbēra sev delnā. Parakņājies pa �iem sīkumiem, viņ� izcēla vienu lielu, baltu kristālu un sniedza man.

-�� Tas jums, viņ� teica. Aizsardzībai.

-�� Ko? Burvju kristāls? es skeptiski pajautāju, grozīdama dā�vanu plaukstā.

Raimons smējās. Viņ� pacēla virs rakstāmgalda roku un ļāva caur pirkstiem iztecēt saujai mazu, krāsainu akmentiņu, kas sabira uz notraipītā filca susināmā spilventiņa.

-�� Laikam jau var tā teikt, madonna. Katrā ziņā, lietojot �o vārdu, es par to varu prasīt vairāk naudas. Ar pirksta galu viņ� no krā�saino akmentiņu kaudzes izmak�ķerēja gai�i zaļganu kristālu.

-�� Tiem nepiemīt vairāk un arī ne mazāk burvju spēka kā galvaskausiem. Tos var saukt par zemes kauliem. Kristāli uzsūku�i tā klēpja būtību, kurā izaugu�i, un, ja tam piemita kāds spēks, tas pats atrodams arī te. Viņ� pasita uz manu pusi sīku dzeltenīgu piciņu.

-�� Sērs. Saber� kopā ar citiem niekiem, pie�auj sērkociņu, un viss uzsprāgs. �aujampulveris. Vai tā ir burvestība? Vai an tikai sēra daba?

-�� Manuprāt, tas atkarīgs no tā, ar ko jūs runājat, es piebildu, un viņa seja savilkās priecīgā smaidā.

-�� Ja kādreiz vēlaties pamest savu vīru, madonna, viņ� iesmē�jās, esiet dro�a, ka badā nemirsiet. Es teicu, ka protat savu amatu, vai ne?

-�� Mans vīrs! es iesaucos un nobālēju. Prāts pēk�ņi spēja izskaidrot slāpētos trok�ņus, kas nāca no veikala mums virs galvas. Kaut kas skaļi nobūk�ķēja, it kā liela dūre no visa spēka būtu trie�kusies pret leti, tad nodārdēja dobja balss, kas nepieļāva jebkādus kavēkļus, kuri, iespējams, traucētu to sadzirdēt citu skaņu vidū.

-�� Velns un elle! Es aizmirsu par D�eimiju!

-�� Jūsu vīrs ir te? Raimona acis iepletās platākas nekā parasti, un, ja viņa seja jau tā nebūtu bāla, tad dro�i vien būtu kļuvusi pil�nīgi balta.

-�� Es atstāju viņu ārā, paskaidroju un pieliecos, lai līstu atpa�kaļ pa slepeno izeju. Viņam noteikti apnicis gaidīt.

-�� Pagaidiet, madonna! Raimona roka satvēra manu elkoni un apturēja. Otru plaukstu viņ� uzlika man uz rokas, kurā es turēju balto kristālu.

-�� Kristāls, madonna. Es teicu, ka tas jūs pasargās.

-�� Jā, jā, es nepacietīgi attraucu, dzirdot, kā ārā arvien skaļāk tiek izkliegts mans vārds. Ko tad tas dara?

-�� Uzrāda indes, madonna. Vairāku bīstamu mikstūru klātbūtnē tas maina krāsu.

�ie vārdi lika man apstāties. Es iztaisnojos un skatījos uz ve�uku.

-�� Indes? es lēnām atkārtoju. Tad jau�

-�� Jā, madonna. Jums var draudēt briesmas. Raimona krupja seja izskatījās ļoti nopietna. Nevaru apgalvot, nedz arī pateikt, no kuras puses, jo es to nezinu. Ja uzzinā�u, tad esiet dro�a, ka darī�u jums to zināmu. Viņa skatiens bailīgi aizslīdēja pie ejas, kas veda cauri kamīnam. Arējā siena drebēja no triecieniem. Un, lūdzu, pārlieciniet ari savu vīru, madonna.

-�� Neraizējieties, es solīju, pieliecoties zem zemā pārseguma.

-�� D�eimijs neko�� es tā domāju.

-�� Es neraizējos par viņa zobiem, madonna, atskanēja man aiz muguras, kad es rausos pāri pavarda pelniem.

D�eimijs, kur� tobrīd grasījās ar dun�a spalu klaudzināt pa sienu, ieraudzīja mani iznirstam no pavarda mutes un to nolaida.

-�� Ak re, kur tu esi, viņ� mīlīgi noteica. Pie�ķiebis galvu, D�ei�mijs vēroja, kā es nopurinu no kleitas apak�malas sodrējus un pel�nus, tad viņa skatiens, pamanījis Raimonu piesardzīgi paglūnam no �āvējamā galda apak�as, kļuva nikns.

-�� A, un te ir tavs krupītis! Vai viņ� spēs ko izskaidrot, Arma�liet, vai arī man piespraust viņu blakus citiem krupjiem? Nenovēr��ot acu no Raimona, viņ� pamāja ar galvu uz veikalu, kur pie filca gabala piesprausti karājās vairāki �āvēti krupji un vardes.

-�� Nē, nē! es steidzos iejaukties, kad Raimons gribēja bēgt at�pakaļ savā patvērumā. Viņ� man visu izstāstīja. Patiesībā viņ� man ārkārtīgi palīdzēja.

Mazliet negribīgi D�eimijs nolika dunci, un es pastiepu roku, lai aptiekārs tiktu ārā no paslēptuves. Ieraugot D�eimiju, viņ� mazliet sarāvās.

-�� Vai �is cilvēks ir jūsu vīrs, madonna? viņ� jautāja balsī, kādā runā, cerot saņemt atbildi �nē�.

-�� Jā, protams, es atbildēju. Mans vīrs, D�eimss Freizers, Broktūrekas kungs. Es norādīju uz D�eimiju, lai gan diez vai te bija kāds cits, par kuru es varētu runāt. Tad pamāju pretējā vir�zienā. Metrs Raimons.

-�� Tā jau es sapratu, D�eimijs vēsi noteica. Viņ� paklanījās un pastiepa roku Raimonam, kura galva atradās pāris collu D�eimijam virs jostasvietas. Aptiekārs īsi pieskārās pastieptajai rokai un steig��us atrāva plaukstu, nespēdams nomākt vieglus drebuļus. Es dziļā izbrīnā skatījos uz viņu.

D�eimijs tikai savilka uz aug�u vienu uzaci, atspiedās pret gal�da malu un sakrustoja rokas uz krūtīm.

-�� Nu labi, viņ� ierunājās. Kas ir?

Es biju galvenā skaidrotāja, Raimons tikai laiku pa laikam, iesprau�ot pa vienzilbes vārdam, pauda piekri�anu. Mazais

aptieķnieks �ķita zaudējis savu parasto viedumu un, piesardzīgi uzmetis kūkumu, �urnēja uz soliņa pie kamīna. Tikai tad, kad biju beigusi stāstīt par balto kristālu un to, ka tas, iespējams, būs vajadzīgs, viņ� sakustējās un �ķita mazliet atdzīvojies.

-�� Tiesa, milord, viņ� apstiprināja D�eimijam. Patiesībā es nezinu, vai briesmas draud jūsu sievai vai jums pa�am, vai var�būt jums abiem. Neesmu dzirdējis neko noteiktu, tikai pieminam �Freizerus� vietā, kur cilvēku vārdi reti tiek pieminēti ar labu.

D�eimijs asi uz viņu paskatījās.

-�� Ak tā? Un jūs bie�i apmeklējat tādas vietas, vai ne, metr Raimon? Vai cilvēki, par kuriem runājat, ir jūsu palīgi?

Raimons pasmaidīja diezgan vārgu smaidu.

-�� Es gan labāk vēlētos viņus raksturot kā darījumu sāncen�us, milord.

D�eimijs noņurdēja:

-�� Mmpfmm. Nūjā, un ikviens, kur� mēģina, var dabūt mazliet vairāk labuma, nekā norunāts. Viņ� pieskārās duncim, kas karā�jās pie siksnas, un izslējās.

-�� Tomēr tencinu par brīdinājumu, metr Raimon. D�eimijs paklanījās aptiekāram, bet roku vairs nesniedza. Par to otru lietu, D�eimijs savilka uzacis un paskatījās uz mani, ja mana sieva ir noskaņota jums piedot, tad nav mana daļa vēl ko teikt. Es jums, viņ� piebilda, ieteiktu pazust atpakaļ tajā alā nākamajā reizē, kad jūsu veikalā ienāks vikontese. Nāc, Armaliet!

Brīdi vēlāk, kad mēs karietē kratījāmies uz Tremulīna ielu, D�ei�mijs klusēdams skatījās ārā pa logu, bet labās rokas stīvie pirksti bungāja pa cisku.

-�� Vietā, kur cilvēku vārdi reti tiek pieminēti ar labu, viņ� nomur�mināja, kad kariete iegriezās Gambo�ē ielā. Nez kas tā par vietu?

Atcerējos kabalas zīmes uz Raimona skapja, un viegli drebuļi lika sacelties matiņiem uz apak�delmiem. Atcerējos Margeritas stāstītās tenkas par grāfu Sen�ermēnu un de Ramā�a kundzes brī�dinājumu. Pastāstīju D�eimijam par tiem un arī Raimona sacīto.

-�� Viņ� varbūt uzskata to par krāsojumu un logu rotājumu, es beidzu, bet viņ� noteikti pazīst cilvēkus, kuri tā nedomā vai kuriem viņ� negrib ļaut ieskatīties savā skapī.

D�eimijs pamāja ar galvu.

-�� Nūjā. Esmu �o to dzirdējis� tikai �o to� ka galmā notiekot tādas lietas. Toreiz nepievērsu uzmanību, uzskatīju tās par muļķī�bām, bet tagad gan papētī�u tuvāk. Viņ� iesmējās un piekļāva mani sev pie sāna. Lik�u Mērtegam izsekot grāfu Sen�ermēnu. Grāfs dabūs paspēlēties ar īstu dēmonu.

17 nodaļa Apsēstība

Mērtegs tūlīt tika norīkots vērot grāfa Sen�ermēna gaitas, bet, izņemot ziņu, ka grāfs savā namā uzņem ievērojamu skaitu viesu abu dzimumu un visādu �ķiru -, nekā aizdomīga nebija. Tomēr viens grāfa Sen�ermēna viesis bija ievērības cienīgs �ārlzs Stjuarts, kas ieradās kādā pēcpusdienā, stundu pakavējās un devās prom.

�ārlzs bija sācis arvien bie�āk aicināt D�eimiju līdzi savās eks�pedīcijās pa krogiem un pilsētas zaņķiem. Personiski es uzskatīju, kas �ī skraidī�ana vairāk saistīta ar viesībām, ko rīkoja �ils de Latūrs de Roans, lai nosvinētu ziņu par sievas grūtniecību, nekā ar grāfa ļauno ietekmi.

�ie klejojumi reizēm ievilkās līdz vēlai naktij, un pamazām es sāku pierast, ka liekos gultā bez D�eimija, pamostos, kad viņ� ierāpjas man blakus, nosalis no staigā�anas pa miglainu nakti, mati un āda o� pēc tabakas dūmiem un alkohola.

-�� Tā sieviete princi tik ļoti izsitusi no sliedēm, ka, manuprāt, viņ� aizmirsis pat to, ka ir Skotijas un Anglijas troņmantnieks, D�eimijs sacīja, atgriezies no kārtējās uzdzīves.

-�� Ak Dievs, viņ� noteikti ir traki sabēdājies. Es nosmīkņāju.

-�� Cerēsim, ka oma viņam neuzlabosies.

Ta�u pēc nedēļas es kādurīt pamodos un aukstajā, pelēkajā rītsvīdā redzēju, ka gulta man blakus vēl ir tuk�a, sega nebija pat atlocīta.

-�� Vai Broktūrekas milords ir savā kabinetā? Es vienā nakts�kreklā pārliecos pāri margām, izbiedējot Magnusu, kur� gāja cauri pirmā stāva vestibilam. Varbūt D�eimijs sadomājis gulēt kabinetā uz dīvāna, lai mani nemodinātu.

-�� Nē, milēdij, sulainis atbildēja, skatīdamies aug�up uz mani.

-�� Es nācu atbultēt parādes durvis un redzēju, ka tās nemaz nav aizbultētas. Milords pagāju�ajā naktī nav pārnācis.

Es smagi noslīgu uz aug�ējā pakāpiena. Laikam izskatījos bries�mīgi, jo vecīgais virssulainis skrie�us metās pa kāpnēm pie manis.

-�� Kundze! Viņ� norūpējies berzēja man rokas. Kundze, vai jums kas kai�?

-�� Jūtos mazliet slikti, bet tas nav svarīgi. Magnus, tūlīt aizsū�tiet vienu no sulaiņiem uz prin�a �ārlza māju Monmartrā. Lai viņ� noskaidro, vai mans vīrs ir tur.

-�� Tūlīt, milēdij. Un atsūtī�u jums palīgā arī Margeritu. Ve�uks pagriezās un atkal metās lejā pa kāpnēm; mīkstās filca �ības, ko viņ� valkāja, apdarot rīta darbus, klusi pak�ķēja uz nospodrinātās dēļu grīdas.

-�� Un Mērtegu! es saucu pakaļ Magnusa aizejo�ajai mugurai.

-�� Mana vīra radinieku. Lūdzu, atvediet viņu pie manis! Pirmā doma, kas ie�āvās prātā, varbūt D�eimijs palicis pa nakti �ārlza villā; otrā, ka viņam nejau�i vai tī�uprāt kāds ir uzbrucis.

-�� Kur viņ� ir? Kāpņu apak�galā atskanēja Mērtega �ērksto�ā balss. Viņ� acīmredzot bija nupat pamodies. Sejā bija saglabāju�ies pagalvja nospiedumi, un novalkātā krekla krokās bija saķēru�ies salmu smalkumi.

-�� Kā es to varu zināt? noskaldīju. Mērtegs vienmēr izskatī�jās tā, it kā turētu visus aizdomās, pēk�ņā un skarbā modinā�ana nebija mazinājusi ierasti īdzīgo sejas izteiksmi. Par spīti tam, viņa iera�anās bija mierino�a; ja bija gadīju�ās nepatik�anas, tad viņ� bija tas cilvēks, kas tiks ar tām galā.

-�� Vakar vakarā viņ� aizgāja kopā ar princi �ārlzu un nav pār�nācis. Tas ir viss, ko zinu. Ieķērusies margu sprai�ļos, uzvilku sevi kājās un mazliet sakārtoju zīda naktskreklu. Kamīni jau bija

iekurti, bet pavisam nesen, tāpēc māja vēl nebija iesilusi un man pārskrēja drebuļi.

Mērtegs nobrauca ar roku pār seju, tādējādi veicinot domā�a�nas procesu.

-�� Mphm. Vai kāds aizgāja uz Monmartru?

-Jā.

-�� Tad es pagaidī�u, kamēr no turienes pienāks ziņas. Ja D�eimijs ir tur, tad viss ir kārtībā. Ja nav, varbūtam viņi zinās, kad viņa un prin�a ceļi �ķīru�ies un kur.

-�� Un, ja pazudu�i viņi abi, ko tad? Ja nu ari princis nav pārnā�cis mājās? es jautāju. Ja Parīzē bija jakoblti, tad bija ari tādi, kas centās novērst Stjuartu dinastijas atgrie�anos troni. Un, kaut ari �ārlza Stjuarta noslepkavo�ana nenozīmētu, ka skotu sacel�anās iz�gāzusies galu galā princim bija jaunāks brālis Henrijs tas zi�nāmā mērā varētu mazināt D�eimsa entuziasmu spert �ādu soli ja viņam vispār tāds bijis, es izklaidīgi nodomāju.

Ļoti skaidri atcerējos D�eimija stāstīto par mēģinājumu viņu nogalināt, �ī notikuma laikā viņ� iepazinās ar Fērgusu. Slepkavības pilsētā nebija nekas neparasts, pēc tumsas iestā�anās pa Parīzes ielām siroja nelie�u bandas.

-�� Labāk ej apģērbies, zeltenīt, Mērtegs man aizrādīja. Es pat no �ejienes varu redzēt, kāda tev zosmiesa.

-�� 0! Jā, tev taisnība. Es paskatījos uz savām rokām; kamēr man pa galvu bija �audīju�ies da�ādi pieņēmumi, biju sevi apskā�vusi, bet necik siltāk nebija kļuvis; man bija sāku�i klabēt zobi.

-�� Kundze! Jūs nu gan saaukstēsieties! Margerita, rībinādama grīdu, kāpa aug�ā pa kāpnēm, un es ļāvu, ka viņa mani iedzen gu�ļamistabā, vēl atskatoties uz Mērtegu pirmajā stāvā, kur� rūpīgi pētīja sava dun�a asmeni un tad sparīgi iegrūda to makstī.

-Jums vajadzētu būt gultā, kundze! istabene turpināja rāties.

-�� itāda saldē�anās nāk par sliktu bērnam. Tūlīt atnesī�u ogļu pannu. Kur ir jūsu ritasvārki? Tūliņ velciet mugurā, jā, tā ir labāk� Virs plānā zīda naktskrekla uzvilku biezos vilnas ritasvārkus, bet, neklau�soties Margeritas kladzinā�anā, piegāju pie loga un atvēru slēģus.

Aiz loga jau blāzmoja rīts, jo uzleco�ās saules stari skāra Tremulīna ielas akmens namu aug�ējo stāvu fasādes. Lejā valdīja liela rosība, kaut arī bija vēl agrs; apteksnes un sulaiņi berza pakāpie�nus vai spodrināja vārtu vara rotājumus, tirgotāji, kas no ratiņiem pārdeva augļus, dārzeņus un svaigas zivis, pilnā balsī pa visu ielu pieteica savu preci, un lielo namu virējas, pārdevēju klaigā�anas izsauktas, kā d�ini �āvās ārā no savām pagrabstāva virtuvēm. Pa bruģi rībēdams lēni ripoja ogļu vezums, izskatījās, ka vecais zirgs, kur� to vilka, �obrīd daudz labprātāk atrastos stallī. Bet no D�ei�mija nebija ne miņas.

Beidzot ļāvos satrauktās Margeritas pierunā�anai un iekāpu gultā, lai būtu siltāk, bet aizmigt vairs nespēju. Katra skaņa, kas at�plūda no lejas, lika man saspringt cerībā, ka pēc soļiem, kas nodip uz ietves, vestibilā atskanēs D�eimija balss. Miegu aizgainīja grāfa Sen�ermēna seja. Viņam vienīgajam no fran�u aristokrātiem bija kāds sakars ar �ārlzu Stjuartu. Visticamāk, tas bija viņ�, kas stā�vēja aiz pirmā mēģinājuma nogalināt D�eimiju� un mani. Bija zi�nāms, ka viņam ir bīstami sabiedrotie. Vai varētu būt tā, ka viņ� licis novākt abus gan D�eimiju, gan �ārlzu? �ajā brīdī tam, vai grāfa nolūki ir politiski vai personiskas dabas, bija maza nozīme.

Kad beidzot soļi patie�ām atskanēja, es biju iegrimusi ainās, kurās D�eimijs ar pārgrieztu rīkli guļ renstelē, un to, ka viņ� ir atgriezies, aptvēru tikai tai brīdī, kad atvērās guļamistabas dur�vis.

-�� D�eimij! Priekā iekliegusies, es piecēlos gultā sēdus.

Viņ� man uzsmaidīja, tad plati, nemaz nepūlēdamies aizsegt muti ar roku, no�āvājās. Varēju redzēt krietnu daļu no rīkles un atviegloti pamanīju, ka tā nav pārgriezta. Tomēr skaidrs bija ari tas D�eimijs, neap�aubāmi, bija piedzēries. Atgūlies man blakus gultā, viņ� ilgi un cītīgi staipījās, tad, puslīdz apmierināts, kaut ko noņurdēja.

-�� Kas, es noprasīju, fev gadījās?

Viņ� pavēra vienu apsarku�o aci.

-�� Man vajag vannu, viņ� pateica un atkal aizvēra aci.

Es pieliecos tuvāk un sāku viņu o�ņāt. Degunā iesitās paras�tais dūmu smārds, kādu izplata nevēdinātas telpas un mitra vilna, pa virsu klājās izcils alkoholisko dzērienu sajaukums alus, vīns, viskijs un konjaks -, kas atbilda traipu da�ādībai uz uzdzīvotāja krekla. Un kā pēdējais piesitiens �im kokteilim piejaucās briesmīga, lēta odekolona dvaka, īpa�i uzmācīga un indīgi sīva.

-�� Vajag gan, es piekritu. Es izrausos no gultas un izliecos pa durvīm gaitenī, lai sasauktu Margeritu, un, kad viņa ieradās, liku atnest bļodu un ūdeni. Brālis Ambrozijs uz atvadām man bija uzdā�vinājis vairākus gabaliņus labu, cietu ziepju ar ro�u eļļu; liku ista�benei atnest arī tās.

Kad Margerita devās pildīt nogurdino�o uzdevumu uznest mil�zīgās vara kannas ar ūdeni, es pievērsu uzmanību gultā gulo�ajam miesas kalnam.

Novilku viņam kurpes un zeķes, tad atsprādzēju un norāvu kiltus. D�eimija rokas automātiski piesedza kājstarpi, bet mans ska�tiens kavējās citur.

-�� Kas, es atkārtoju, ar tevi notika?

Uz ciskām stiepās vairāki gari skrāpējumi, uz gai�ās ādas izcē�lās neganti sarkanas svītras. Un vienas kājas iek�pusē, pa�ā aug�ā, es redzēju brūci, kas varēja rasties tikai no kodiena skaidri bija redzami zobu nospiedumi.

Istabene, kas lēja ūdeni, arī ieinteresēta pameta skatienu uz ne�pārprotamajām liecībām un nosprieda, ka ir īstais brīdis izteikt savas domas par �o delikāto situāciju.

-�� Un petit chien? viņa jautāja. Sunītis? Varbūt tomēr kaut kas cits. Un, lai arī es īpa�i labi nepārzināju tālaika izteicienus, es biju iemācījusies, ka Ies petits chien bie�i izkrāsotām sejām staigā pa ielām uz divām kājām.

-�� Ārā! es franciski nokomandēju virsmāsas balsī. Istabene pa�ņēma kannas un, viegli uzmetusi lūpu, izgāja. Es no jauna pievēr�sos D�eimijam, kur� pavēra vienu aci un, ieraudzījis manu sejas izteiksmi, a�i atkal aizvēra.

-�� Nu? es prasīju.

Viņ� nevis atbildēja, bet nodrebinājās. Pēc brī�a viņ� piecē�lās sēdus un ar plaukstām saberzēja seju tā, ka bārdas rugāji sprak��ķēja vien. Viņ� jautājo�i savilka vienu rudo uzaci.

-�� Diez vai tāda kārtīgi audzināta jauna dāma kā tu zinās vārda soixante-neuf, se�desmit deviņi, otru nozīmi?

-�� o vārdu esmu jau dzirdējusi, teicu, saliekot rokas uz krū�tīm un ar zināmām aizdomām noskatot runātāju. Un vai drīkstu jautāt: kur tie�i tu satikies ar �o īpa�i interesanto skaitli?

-�� To man ieteica� pat ar spēku� kā vēlamu nodarbo�anos, dāma, kuru man vakar nejau�i iznāca satikt.

-�� Vai tā gadījumā nebija tā pati dāma, kas iekoda tev ciskā?

D�eimijs palūkojās lejup un domīgi paberzēja ievainojumu.

-�� Mm, nē. Patiesību sakot, tā nebija viņa. Dāma likās aizrāvu�sies ar zemākiem cipariem. Domāju, ka viņa gribēja palikt pie se��nieka un deviņnieks varēja iet kārties.

-�� D�eimij, es teicu, dusmīgi piecērtot kāju, kur tu visu nakti biji?

Viņ� pasmēla saujā no bļodas ūdeni un ie�ļakstīja sejā, sīkas tērcītes satecēja tum�i sarkanajās krū�u spalvās.

-�� Mm. Viņ� ātri mirk�ķināja plakstus, lai dabūtu no biezajām skropstām ārā ūdens lāses. Nu, pagaidi. Vispirms mēs krogā ēdām vakariņas. Tur mēs satikām Glengeriju un Miljeflēru. Miljeflēra kungs bija Parīzes baņķieris, bet Glengerijs bija viens no jaunākiem jakobītiem, kāda Makdonelu klana atzara vadonis. Būdams Parīzē iebraucējs, nevis iedzīvotājs, pēdējā laikā �is skots bie�i uzturējās �ārlza sabiedrībā, tā vismaz stāstīja D�eimijs. Un pēc vakariņām mēs devāmies pie hercoga di Kasteloti spēlēt kārtis.

-�� Un pēc tam?

-�� Acīmredzot uz krogu. Un tad uz citu krogu. Un tad uz iestādī�jumu, kuram �ķietami bija kaut kas kopīgs ar krogu, tikai izdaiļots, pievienojot vairākas dāmas ar interesantu ārieni un vēl interesan�tākiem talantiem.

-�� Ak, talantiem? Es nosmīkņāju, pametusi skatienu uz vīra saskrāpētajām kājām.

-�� Ak Dievs, viņas to darīja cilvēku acu priek�ā, D�eimijs �aus�minājās un atceroties nodrebinājās. Divas uz galda. Tie�i starp jēra muguru un vārītiem kartupeļiem. Ar cidoniju �eleju.

-�� Mon dieu! iesaucās istabene, kas bija atnesusi vēl vienu kan�nu ūdens un lika to tik ilgi, lai pagūtu pārmest sev krustu.

-�� Klusē! es viņai uzbrēcu. Pēc tam atkal pievērsos vīram: Un kas notika tālāk?

Tad acīmredzot darbība bija ieguvusi vispārēju raksturu, tomēr tika veikta diezgan pla�as publikas priek�ā. Izrādot pienācīgu cieņu Margeritas jutīgajai dvēselei, D�eimijs pagaidīja, līdz viņa izgāja, lai atnestu vēl ūdeni, un tikai tad turpināja stāstu:

-�� un tad Kasteloti resno sarkanmati un mazo gai�mati ieveda kaktā un�

-�� Un ko pa to laiku darīji tu? es pārtraucu aizraujo�o stāstī�jumu.

-�� Skatījos. Viņ� likās izbrīnījies. īsti pieklājīgi nav, bet tajā brīdī man nebija lielas izvēles.

Kamēr D�eimijs runāja, es rakņājos pa viņa sporanu un izvilku ne tikai mazo naudas maku, bet arī platu, ar ģerboni rotātu metāla gredzenu. Ziņkāri to uzlaikoju; tas bija daudz lielāks par jebkuru parastu gredzenu un karājās uz pirksta kā plīts riņķis uz mieta.

-�� Un kam pieder �is? Es pastiepu gredzenu uz priek�u. Iz�skatās pēc hercoga di Kasteloti ģerboņa, bet cilvēkam, kam tas pie�der, pirksti ir kā sardeles. Kasteloti bija itālis, kas atgādināja tumsā izstīdzēju�u pupiņu pāksti, ar plankumainu seju un hronis�kiem gremo�anas traucējumiem nav jau arī brīnums, ja D�eimija stāstītais atbilst patiesībai. Cidoniju �eleja, padomā tik!

Es pacēlu skatienu un redzēju, ka D�eimijs nosarkst no nabas līdz pat matu galiem.

-�� Ē, viņ� sacīja, ar pārspīlētu interesi pētot dubļu traipu uz ceļgala, to� vīrietis nevelk pirkstā.

-�� Tad kas� O! Es ar jaunu interesi paskatījos uz riņķi. Ap�ēliņ! Esmu par tiem dzirdējusi�

-�� Esi?! D�eimijs, �ausmu pārņemts, iesaucās.

-�� Bet redzējusi nevienu nebiju. Vai tev tas der? Es pastiepu roku, lai pielaikotu. Viņ� automātiski ar rokām aizsedza kaunumu.

Margerita, ieradusies ar jaunu ūdens nesienu, mierināja viņu:

-�� Ne vous en faоtes pas, Monsieur. J�en ai dйjа vu un.1

Apveltīdams ar niknu skatienu gan mani, gan istabeni, D�ei�mijs ievilka klēpī segu.

-�� Tā jau slikti, ka visu vakaru vajag sargāt savu tikumību, viņ� diezgan asi noteica, vēl tikai trūka no rīta par to spriedelēt.

-�� Sargāt savu tikumību, tu saki? Mētāju gredzenu no vienas rokas rādītājpirksta uz otras. Vai tik tā nav dāvana, ko? Vai aiz�devums?

-�� Dāvana. Nedari tā, Armaliet. Viņ� saviebās. Tas man kaut ko atgādina.

-�� 0 jā. Es cie�i vēroju viņu. Tagad parunāsim par atmiņām�

-�� Ne jau es! viņ� iebilda. Tu ta�u nedomā, ka es kaut ko tādu darīju? Esmu precējies!

-�� Un Miljeflēra kungs nav precējies?

-�� Ne tikai precējies, viņam ir arī divas mīļākās, D�eimijs sa�cīja. Bet viņ� ir francūzis� tas ir citādi.

-�� Hercogs di Kasteloti nav francūzis� viņ� ir itālis.

-�� Bet viņ� ir hercogs. Tas arī ir citādi.

-�� 0, ak tā? Nez vai arī hercogiene tā uzskata.

-�� Ja ņem vērā da�as lietas, ko hercogs iemācījies no hercogie�nes, tad domāju jā. Vai tā vanna vēl nav gatava?

Cie�i satinies segā, D�eimijs izrausās no gultas, aizklumburoja līdz baļļai un iekāpa ūdenī. Tad, nometis segu, ātri iesēdās vannā, tomēr ne pietiekami ātri.

-�� Enorme!2 istabene iesaucās un pārkrustījās.

-�� C'est tout3 , es nikni sacīju. Merci bien. Margerita nodūra acis, pietvīka un teciņus izskrēja no istabas.

1 Neraizējieties, kungs; esmu jau to redzējusi.

2 Milzīgs! (Fran�u vai.)

3 Tas ir viss. (Fran�u vai.)

Kad durvis aiz istabenes bija aizvēru�ās, D�eimijs atlaidās van�nā, kurai vienā galā mala bija augstāka, lai varētu ērti iekārtoties. Tajos laikos uzskatīja: ja tu esi pūlējies piepildīt vannu ar ūdeni, tad esi pelnījis to arī izbaudīt. Augumam lēnām grimstot arvien dziļāk kūpo�ajā ūdenī un karstajiem tvaikiem sārtinot gai�o ādu, rugā�jiem apaugu�ajā sejā parādījās svētlaimīga izteiksme. Acis D�ei�mijs bija aizvēris, viegla mitruma migliņa vizmoja uz augstajiem, platajiem vaigukauliem un mirdzēja dobumos zem acīm.

-�� Ziepes? viņ� ar cerībām vaicāja un atvēra acis.

-�� Jā, nudien. Es atnesu gabaliņu un pasniedzu viņam, tad ap�sēdos uz sola pie vannas. Kādu laiku skatījos, kā viņ� cītīgi sevi ieziepē, tad atnesu sūkli, pumeka gabalu, un viņ� sāka centīgi berzt pēdu apak�as un elkoņus.

-�� D�eimij! es beidzot ierunājos.

-Jā?

-�� Es negribu apstrīdēt tavas metodes, sacīju, un mes vieno�jāmies, ka tev varbūt vajadzēs �o to atļauties, bet� vai tev tie�ām vajag�

-�� Ko, Armaliet? Viņ� pārtrauca mazgāties un, galvu pie�ķie�bis, mani vēroja.

-�� Nu� nu� Sev par dusmām, es nosarku tikpat tum�i kā vīrs, tikai es nevarēju aizbildināties ar karsto ūdeni.

No vannas izcēlās liela roka un, ūdens lāsēm pilot, uzgūla ma�nējai. Slapjums un karstums spiedās cauri plānajam kleitas audu�mam un svilināja man ādu.

-�� Armaliet, viņ� sacīja, kā tu domā: ko es esmu darījis?

-�� Ē� nu� Es centos, bet man neizdevās novērst skatienu no viņa saskrāpētajām ciskām. D�eimijs smējās, kaut ari neizklausījās, ka viņam būtu patiesi jautri.

-�� Ak jūs mazticīgie! viņ� izsmējīgi novilka.

Es atkāpos tik tālu, ka mani vairs nevarēja aizsniegt.

-�� Nu, es teicu, kad vīrs pārnāk mājās saskrāpēts, sakosts un smird pēc smar�ām, turklāt atzīst, ka nakti pavadījis bordelī un�

-�� Un izliek visu kā uz delnas, ka viņ� nakti pavadījis vērojot, nevis darot?

-�� No skatī�anās kājas tā nevar saskrāpēt! es pēk�ņi noskal�dīju, tad sakniebu lūpas. Jutos kā greizsirdīga vista, un man bija vienalga. Biju zvērējusi uzņemt visu mierīgi, kā gudra sieviete, sa�kot sev, ka pilnīgi uzticos D�eimijam un katram gadījumam ka nav iespējams uzcept omleti, nepārsitot olas. Pat ja kaut kas būtu noticis�

Izlīdzināju slapjo plankumu sev uz piedurknes, jūtot, kā gaiss cauri vēsajam zīdam sāk saldēt. Pūlējos atgūt agrāko bezrūpīgo toni.

-�� Varbūt tās ir godājamā cīņā iegūtas rētas, aizstāvot savu ti�kumu? Nez kādēļ vieglais tonis nepadevās. Dzirdot savu balsi, man vajadzēja atzīt, ka visumā tā skan neganti. Bet man pavisam drīz tas kļuva vienaldzīgi.

D�eimijs tīri labi spēja iztulkot balss noskaņu, tāpēc viņ� sa�miegtām acīm raudzījās manī un, �ķiet, grasījās atbildēt. Viņ� ievilka elpu, tad acīmredzot pārdomāja, ka būs labāk, ja tas, ko viņ� grib teikt, paliks pie viņa, un izelpoja.

-�� Jā, viņ� rāmi noteica. Viņ� kaut ko meklēja vannā sev starp kājām un beidzot izvilka ziepju gabalu, sa�ķobītu, baltu un glumu pikuci. Viņ� uzlika to sev uz delnas.

-�� Vai palīdzēsi izmazgāt man matus? Kad braucām mājās, Viņa Augstība karietē mani apvēma, un, to visu ņemot vērā, es mazliet smirdu.

Brīdi es svārstījos, bet pieņēmu olīvkoka zaru, vismaz uz laiku.

Jutu zem biezajiem, saziepētajiem matiem stingrā galvas�kausa izliekumu un pakausī aizdziju�ās brūces izciļņo rētu. Stingri iespiedu īk�ķus D�eimija kakla muskuļos, un viņ� mazliet atslāba.

Ziepju putas slīdēja lejup pa slapjajiem, spīdīgajiem pleciem, un manas plaukstas izlīdzinot slīdēja tām līdzi, mugura kļuva tik slidena, ka, likās, mani pirksti virs ādas peld.

Viņ� ir liels, es nodomāju. Ļoti daudz laika pavadot kopā, man bie�i bija piemirsies, cik ra�ens ir D�eimija augums, līdz es

negaidīti ieraudzīju to no attāluma slejamies kā tornis īsāku vīrie�u pūlī, un katru reizi mani no jauna izbrīnīja viņa vingrums un fizis�kais skaistums. Bet tagad D�eimijs sēdēja, ceļus pievilcis gandrīz pie zoda, un pleci aizpildīja visu vannas platumu. Viņ� paliecās mazliet uz priek�u, lai man būtu vieglāk viņu mazgāt, tādējādi atklājot briesmīgās rētas uz muguras. D�eks Rendels Ziemassvēt�kos bija D�eimijam pasniedzis dāvanu, kuras atstātās biezās, sar�kanās �vīkas smagnēji krustu �ķērsu klājās pāri plānajām, baltajām pēc iepriek�ējās pēr�anas paliku�ajām zīmēm.

Es viegli pieskāros rētām, un, tās skatot, man sa�ņaudzās sirds. Biju �os ievainojumus redzējusi pavisam svaigus, biju redzējusi, kā viņ�, spīdzināts un piesmiets, bija novests līdz vājprāta robe�ai. Bet es biju viņu dziedinājusi un viņ� bija cīnījies ar visu savas dros�mīgās sirds spēku, lai atkal kļūtu vesels un lai atgrieztos pie manis. Maiguma uzplūdā es atbīdīju noslīdēju�ās matu �ķipsnas un pielie�cos, lai noskūpstītu slapjo skaustu.

Tad es spēji izslējos. Sajutis manu straujo kustību, D�eimijs pa�grieza galvu.

-�� Kas ir, Armaliet? Balss miegainā apmierinājumā skanēja piesmakusi.

-�� Itin nekas, es atbildēju, skatoties uz tum�i sarkanajiem plankumiem vienā kakla pusē. Pembrukas kazarmu medmāsas nākamajā rītā pēc tik�anās ar karavīriem no tuvējās bāzes mēdza tos slēpt, sienot ap kaklu ko�as �allītes. Man vienmēr bija licies, ka �alles patiesībā vairāk bija paredzētas reklāmai, nevis slēp��anai.

-�� Nē, nē, itin nekas, es atkārtoju, pastiepjot roku pēc krūzes, kas stāvēja uz statīva. Pieskaroties tā likās ledusauksta, jo atradās netālu no loga. Nostājos D�eimijam aiz muguras un uzgāzu ūdeni viņam uz galvas.

Parāvu uz aug�u sava zīda naktskrekla apak�ējo malu, lai izvai�rītos no pēk�ņā viļņa, kas pārlija pāri vannas malai. Viņ� sprauslāja no aukstuma, bet bija pārāk satriekts, lai spētu izteikt to vārdu, ko redzēju veidojamies viņa lūpās. Es pasteidzos pirmā.

-�� Tikai skatījies, ko? es dzedri jautāju. Laikam jau tev tas nemaz nepatika, nabaga puisēn, vai ne?

D�eimijs ar tādu sparu atgāzās vannā, ka ūdens pār�ļakstījās pāri malām, izlija uz akmens grīdas, tad viņ� pagriezās, lai paska�tītos uz mani.

-�� Ko tu vēlies, lai es saku? viņ� noprasīja. Ka es gribēju ar viņām jāties? Kā tad, ka gribēju! Tik traki, ka pauti sāpēja. Bet pietika iedomāties, ka tikai pieskaros kādai no tām palaistuvēm, lai man samestos �ķērma dū�a.

Viņ� atgrūda no acīm slapjos matus un nikni blenza manī.

-�� Vai to tu gribēji no manis dzirdēt? Vai tagad esi apmierināta?

-�� Ne glu�i, es atteicu. Man dega seja, un es, ar rokām iekram�pējusies palodzē, piespiedu vaigu pie ledainās rūts.

-�� Ikviens, kas uzskata sievu, to iekārodams, tas laulību ar viņu jau ir pārkāpis savā sirdī.

-�� Vai tu tā domā?

-�� Nē, viņ� strupi izmeta. Nedomāju. Un ko tu darītu, Armaliet, ja es būtu gulējis ar palaistuvi? Iecirstu man pliķi? Izdzītu no istabas? Negulētu man blakus?

Es pagriezos un lūkojos viņā.

-�� Es tevi nogalinātu, izspiedu caur zobiem.

Uzacis uzlēca augstu pierē, un �oklis neticībā viegli pavērās.

-�� Nogalinātu mani? Ak Dievs, ja es pieķertu tevi ar citu vīrieti, es nogalinātu viņu. D�eimijs apklusa, un viens mutes kaktiņ� sa��ķiebās.

-�� Liec vērā, viņ� turpināja, ja arī es nebūtu ar tevi īpa�i ap�mierināts, tomēr nogalinātu es viņu.

-�� Cik tipiski, sacīju. Vīrietis nekad nesaskata galveno.

Viņ� iespurcās drūmos smieklos.

-�� Ak tā? Tātad tu man netici. Gribi, lai es tev pierādu, Armaliet, ka pēdējās stundās neesmu ne ar vienu gulējis? Viņ� piecēlās stāvus, ūdenim līstot pa garajām kājām. No loga plūsto�ā gaisma izcēla sarkanīgi zeltainās spalvas uz auguma, no kura cēlās tvaika

plūksnas. �is vīrietis līdzinājās no kausēta zelta nupat izlietai sta�tujai. Es pametu a�u skatienu uz leju.

-�� Ha! Es �ajā vienā zilbē ieliku tik daudz nicinājuma, cik spēju sevī atrast.

-�� Karsts ūdens, viņ� noteica, izkāpjot no vannas. Neraizē�jies, tas nebūs ilgi.

-�� Tā, es precizēju, tu domā.

D�eimija seja pietvīka vēl tum�āka un rokas nevil�us savilkās dūrēs.

-�� Ar tevi saprātīgi runāt nav iespējams, vai ne? viņ� nopra�sīja. Ak Dievs, es visu nakti mokos ar riebumu un sāpēm, pudeles brāļi izsmej mani par to, ka neesmu vīri�ķīgs, tad pārnāku mājās un mani spīdzina par to, ka neesmu tikumīgs! Mallaichthe bas!1

Izmisīgi veroties apkārt, viņ� ieraudzīja uz grīdas nosviestās drēbes un metās pie tām.

-�� Nu tad! viņ� sauca, meklējot savu siksnu. �e! Ja iekāro��ana ir laulības pārkāp�ana un par laulības pārkāp�anu tu gribi mani nobeigt, tad dari to, labi? D�eimijs pienāca pie manis un ar spalu pa priek�u sniedza man dunci, kuram bija desmit collu gar� tum�a tērauda asmens. Tad atlieca plecus, atklājot savas pla�tās krūtis, un kareivīgi raudzījās manī.

-�� Nu, aiziet! viņ� mudināja. Ceru, ka tu negribi tikt nozvē�rināta? Ja jau esi tik jutīga jautājumā par sievas godu?

Tas bija īsts kārdinājums. Manas dūrēs savilktās rokas, ko biju piespiedusi sāniem, drebēja vēlmē paņemt dunci un spēcīgi ietriekt laulības pārkāpējam starp ribām. Tikai apziņa, ka, atmetot visu �o teātri, viņ� noteikti neļautu man durt, neļautu pat mēģināt. Jutos pietiekami smieklīga, lai vēl vairāk sevi pazemotu. Es apcirtos, zīda naktskreklam noplīvojot.

Pēc mirkļa es dzirdēju dunci noklaudzam uz grīdas dēļiem. Ne�kustīgi stāvēju un stingi vēros ārā pa logu uz pagalmu lejā. Dzir�dēju, kā aiz muguras klusu no�ab, un ieskatījos neskaidrajos atspīdumos rūtī. Man seja atspoguļojās kā izplūdis ovāls, ko ietver

miegā sapinkāju�os brūnu matu vainags. Loga stiklā redzēju, kā sakustas D�eimija kailais augums, meklējot dvieli, izskatījās, it kā viņ� atrastos zem ūdens.

-�� Dvielis ir apak�ējā plauktā, tur, kur stāv krūze, es teicu un pagriezos.

-�� Tencinu. D�eimijs nometa netīro kreklu, ar kuru negribīgi bija sācis slaucīties, un, uz mani pat nepaskatījies, paņēma dvieli.

Viņ� noslaucīja seju un, �ķiet, centās pieņemt kādu lēmumu. Tad nolaida dvieli un tie�i paskatījās uz mani. Redzēju, kā D�eimija sejā cīnās emocijas, tikai nevarēju saprast, kuras ņems virsroku, un es jutos tā, it kā vēl arvien skatītos loga atspulgā. Saprāts vienlai�cīgi guva uzvaru mūsu abu prātos.

-�� Piedod, mēs vienā balsī sacījām. Un sākām smieties.

Mitrums no viņa ādas sūcās cauri plānajam zīdam, bet man

bija vienalga.

Pēc da�ām minūtēm viņ� kaut ko �ukstēja man matos.

-�� Ko?

-�� Cik tur trūka, viņ� atkārtoja, mazliet atkāpdamies. Saso�dīts, cik tur trūka, Armaliet, un es nobijos.

Es palūkojos lejup uz dunci, kas aizmirsts gulēja uz grīdas.

-�� Nobijies? Nekad neesmu redzējusi cilvēku, kur� būtu tik dro�s par sevi. Tu sasodīti labi zināji, ka es to nedarītu.

-�� 0, tu runā par to. Viņ� smaidīja. Nē, es nedomāju, ka tu mani nogalēsi, lai cik ļoti gribētu. Viņ� spēji atskurba. Nē, es runāju� nu, par tām sievietēm. Kā es jutos kopā ar viņām. Es viņas negribēju, patie�ām�

-�� Jā, es zinu, sacīju, pastiepusi pret viņu rokas, bet viņ� turpi�nāja atkāpties tālāk no manis, izskatīdamies noraizējies.

-�� Bet� iekāre, tā laikam to sauc� tā bij� pārāk tuvu tam, ko es kādreiz jutu pret tevi, un tas� tas man nelikās pareizi.

D�eimijs novērsās, ar linu dvieli berzēdams matus, tāpēc balss skanēja slāpēti.

-�� Vienmēr biju domājis, ka dzīvot kopā ar sievieti būs vien�kār�i, viņ� klusi sacīja. Un tomēr� es gribu nokrist tavā priek�ā

uz vēdera un pielūgt tevi. Viņ� nometa dvieli un saņēma mani ap pleciem. Gribu nospiest tevi savā priek�ā uz ceļiem, neļaut celties aug�ā, ar pirkstiem ieķēries tavos matos, un, lai tava mute man� un es gribu abus reizē, Armaliet. Viņ� pabāza rokas man zem matiem un cie�i saņēma plaukstās manu seju.

-�� Es pats sevi nesaprotu, Armaliet! Bet varbūt tomēr saprotu. Viņ� palaida mani vaļā un novērsās. Seja jau sen bija no�uvusi, bet viņ� pacēla nokritu�o dvieli un noslaucīja apak��okli, atkal un atkal. Bārdas rugāji pret smalko lina audumu klusi sprak�ķēja. Balss joprojām skanēja pus�ukstus, no da�u pēdu attāluma tā gan�drīz nebija dzirdama.

-�� Tādas lietas� tas ir, zinā�ana, ka tādas ir, pie manis atnāca drīz pēc� pēc Ventvērtas. Ventvērta. Kur viņ�, glābdams manu dzīvību, bija atdevis savu dvēseli un izcietis elles mokas, lai to atgūtu.

-�� Sākumā es domāju, ka D�eks Rendels nozadzis kādu drusku no manas dvēseles, bet tad sapratu, ka ir daudz ļaunāk. Tas viss bij nācis no manis pa�a un bij vienmēr atradies manī; viņ� man tikai to parādīja un darīja man zināmu. Un to es nevaru viņam piedot, lai viņa dvēsele deg elles ugunīs!

D�eimijs nolaida dvieli un paskatījās uz mani, sejā vēl bija redzams nogurums pēc nakts piedzīvojumiem, bet acīs kvēloja lūgums.

-�� Klēra. Just rokās tavus trauslos kakla kaulus un maigo, gludo ādu uz krūtīm un rokām� Ak kungs, tu esi mana sieva, kuru es loloju un mīlu kā savu dzīvību, un tomēr� es gribu tevi skūpstīt tik skarbi, lai tavas maigās lūpas sāp un lai uz tavas ādas paliek zilumi no manu pirkstu pieskāriena.

Viņ� nometa dvieli. Tad pacēla rokas, turēja tās drebo�as sev priek�ā, pēc tam ļoti lēnām nolaida man uz galvas kā svētīdams.

-�� Gribu auklēt tevi kā kaķēnu, sava krekla azotē, mo duinne, un vienlaikus pavērt tev kājas un ietriekties tevī kā bullis. Viņa pirksti, iegrimu�i matos, cie�āk saspieda manu galvu. Es pats sevi nesaprotu!

Es atbrīvoju galvu no viņa cie�ā tvēriena un spēru pussollti atpakaļ. Likās, ka visas asinis saplūdu�as ādas virskārtā, un augu�mam pār�alca aukstuma vilnis, ko izraisīja abu ķermeņu īslaicīgā atvirzī�anās vienam no otra.

-�� Vai tu domā, ka man ir citādi? Vai tu domā, ka es nejūtu to pa�u? asi noprasīju. Reizēm es vēlos iekost tev tik stipri, lai sajustu asins gar�u mutē, vai skrāpēt, līdz tu sāc kliegt.

Lēnām es pastiepu rokas, lai pieskartos D�eimijam. Ada viņam uz krūtīm bija mikla un silta. Pieskāros tikai ar rādītājpirksta nagu, tie�i zem krū�u galiņa. Viegli, gandrīz nemanāmi es vilku nagu uz aug�u un uz leju, uz riņķi un skatījos, kā mazais knibucītis rudo matu ielokā piebriest ciets.

Nags piespiedās mazliet stiprāk, slīdēja uz leju, atstājot uz gai��ās krū�u ādas sarkanu svītru. Tagad es jau drebēju pie visām mie�sām, bet nenovērsos.

-�� Reizēm es gribu jāt ar tevi kā ar me�onīgu zirgu un pakļaut sev vai tu to zināji? Es to varu, tu labi zini. Pārvilkt tevi pāri malai un iztuk�ot, līdz no tevis paliek vien elsojo�a miziņa. Varu novest tevi līdz bezsamaņas robe�ai, un reizēm es par to priecājos, D�eimij, tā ir! Un tomēr ļoti bie�i es vēlos, pēk�ņi man aizlūza balss un vajadzēja norit kaklā iestrēgu�o kamolu, tikai tad spēju turpināt, es gribu� piekļaut tavu galvu pie krūtīm, auklēt kā bērnu un mierināt, līdz tu aizmiedz.

Manas acis bija tik pilnas asaru, ka es nevarēju skaidri saskatīt D�eimija seju; neredzēju, vai ari viņ� raud. Viņ� cie�i mani apskāva, un mitrais siltums piekļāvās man kā musona dvesma.

-�� Klēra, tu mani nogalināsi, pat bez na�a, viņ� �ukstēja, seju ieslēpis man matos. Tad pieliecās, pacēla mani un aiznesa uz gultu. Tur noslīga ceļos, noliekot mani starp saburzītajām segām.

-�� Tagad tu gulēsi man blakus, viņ� klusi sacīja. Un es ar tevi darī�u visu, ko gribē�u. Un, ja tev vajadzēs par to atriebties, tad dari to, un, lai tev veicas, jo mana dvēsele ar visiem tās tum�āka�jiem nostūriem pieder tev.

Ada uz pleca vēl glabāja karstā vannas ūdens siltumu, bet, kad manas plaukstas slīdēja aug�up pa kaklu, viņ� drebēja kā nosalis, un es piekļāvu viņu sev klāt.

Un, kad beidzot biju pēdējo reizi atriebusies, es viņu aijāju, atglau�ot cietās, jau pa�uvu�ās cirtas.

-�� Un reizēm, es �ukstēju D�eimijam pie auss, es vēlos, lai tu atrastos manī. Lai es varētu uzņemt tevi sevī un glabāt tur dro�ībā.

Lielā, siltā plauksta, kas bija gulējusi uz gultas, lēnām pacēlās un uzgūla manam apaļajam vēderam sargājot un glāstot.

-�� Tu to esi izdarījusi, mana dārgā, viņ� sacīja. Tu to esi iz�dalījusi.

Pirmo reizi es to sajutu nākamajā rītā, guļot gultā un skato�ties, kā D�eimijs ģērbjas, lai dotos dienas gaitās. Sīka drebē�ana, vienlaikus sen pazīstama un pilnīgi jauna sajūta. D�eimijs stāvēja, uzgriezis man muguru, pūloties iespraukties kreklā, kas sniedzās līdz ceļiem, un tad izstiepa rokas, sakārtojot baltā lina auduma kro�kas uz platajiem pleciem.

Es gulēju pavisam mierīgi, cerot, ka tas atkārtosies. Un tā arī notika, �oreiz vairākas tik tikko jūtamas vibrācijas pēc kārtas, it kā gāzēta dzēriena burbulī�i būtu pacēlu�ies līdz virsmai un pār�sprāgtu.

Man pēk�ņi atmiņā atausa kokakola; savādais, tum�ais, puto�jo�ais amerikāņu dzēriens. Reiz biju to nogar�ojusi, vakariņojot ar amerikāņu pulkvedi, kur� pasniedza �o dzērienu kā delikatesi un toreiz, kara laikā, tā arī bija. Kola bija pildīta biezās, zaļganās pudelēs ar gludām, izcilnām rievām, ar �auru kakliņu un aug�galā ie�ņaugu, tāpēc pudelei bija tāds kā sievietes siluets ar noapaļotu izaugumu tie�i zem kakla; zemāk tā kļuva vēl platāka.

Atcerējos, kā miljoniem sīku burbulī�u, mazāki un smalkāki par �ampanie�a burbuļiem, traucās pa �auro pudeles kaklu, kad atvēra korķi, un, tiku�i gaisā, priecīgi pārsprāga. Ļoti viegli uzliku roku sev uz vēdera, tie�i virs dzemdes.

Te tas bija. Es nesajutu viņu, zēnu vai meiteni, kā biju iedo�mājusies, bet kādu es sajutu pavisam noteikti. Prātoju, varbūt bērniņiem nav dzimuma ja neņem vērā fiziskās pazīmes līdz dzim�anai, kad atklā�anās ārējai pasaulei uz visiem laikiem padara to vai nu par vienu, vai otru.

-�� D�eimij, es sacīju. Viņ� bija saņēmis matus biezā astē aiz�mugurē uz kakla un sēja ar ādas sloksnīti. Galvu noliecis, viņ� palū�rēja mani no uzacu apak�as un uzsmaidīja.

-�� Pamodies, ko? Vēl ir agrs, mo duinne. Vēl vari mazliet pa�gulēt.

Es biju nodomājusi viņam pateikt, bet kaut kas mani atturēja. Protams, viņ� vēl nevarēja to just, vēl ne. Es jau nedomāju, ka vi�ņam būtu vienalga, bet �ajā pirmajā apzinā�anās mirkli bija kaut kas ļoti personisks; mans un bērna otrais kopīgais noslēpums pir�mais bija viņa eksistences apzinā�anās, manējā ar prātu, embri�jam vienkār�i būt. �īs kopīgās zinā�anas mūs cie�i saistīja kā asi�nis, kas plūda abu dzīslās.

-�� Vai tu gribi, lai es tev sapinu bizi? jautāju. Kad D�eimijs gāja uz dokiem, reizēm viņ� lūdza man matus sapīt stingrā bizē, lai vēj� uz kuģa klāja un piestātnē neplivina matus. Viņ� vienmēr jokoja, ka iemērks tos darvā kā jūrnieki, lai reizi par visām reizēm atrisinātu �o problēmu.

D�eimijs papurināja galvu un pastiepa roku pēc kiltiem.

-�� Nē, es �odien do�os pie Viņa Augstības prin�a �ārlza. Un, lai arī viņa mājā stipri velk caurvēj�, nedomāju, ka tas pūtīs man matus acīs. Viņ� man uzsmaidīja un nostājās pie gultas. Redzēdams manu roku guļam uz vēdera, viņ� viegli uzlika tai savu plaukstu.

-�� Vai tu jūties labi, Armaliet, ko? Vai nav slikta dū�a?

-�� Nepavisam. Patiesību sakot, rīta nelabumi bija atkāpu�ies, lai ari viegla �ķebinā�ana uzbruka visnegaidītākajos brī�os. Atklāju, ka necie�u ar sīpoliem ceptu ķidu smar�u, un man vajadzēja izslēgt �o kalpotāju iecienīto ēdienu no �ēdienkartes�, jo smar�a no pa�grabstāva virtuves kā rēgs manījās aug�up pa kalpotāju kāpnēm, lai negaidīti mestos man virsū, kad atvēru dzīvojamās istabas durvis.

-�� Labi. Viņ� pacēla manu roku un noliecās uz atvadām no�skūpstīt pirkstu kauliņus. Paguli vēl, mo duinne, viņ� atkārtoja.

Klusi aizvēris aiz sevis durvis, it kā es jau būtu aizmigusi, viņ� atstāja mani agra rīta stundas klusumā guļamistabā, kur ozolkoka sienas paneļi dro�i sargāja no saimnieko�anas trok�ņiem.

Uz pretējās sienas ko�i izcēlās gai�i saules gaismas kvadrāti no sīkrū�u loga. Es redzēju, ka būs skaista diena, pavasara gaiss kļūs siltāks, Versaļas dārzos sprāgs plūmju sārti un balti ziedpumpuri un zumēs pilni bi�u. Galminieki �odien dosies ārā dārzos, priecā�sies gan par jauko laiku, gan tirgotājiem, kas ratiņos vedīs pa ielām savas preces.

Tāpat es priecājos, būdama un nebūdama viena savā mierpil�najā klusuma un siltuma kokonā.

-�� Sveiks, es klusi sacīju, vienu roku uzlikusi uz tauriņa spār�niem, kas plivinājās manī.

18 nodaļa Izvaro�ana Parīzē

Kaut kad maija sākumā Karaliskajā arsenālā notika sprādziens. Vēlāk dzirdēju, ka kāds nevī�īgs nesējs nolicis nepareizā vietā lāpu un jau minūti vēlāk Parīzes lielākā pulvera un �aujamiero�u krātuve uzgāja gaisā ar tādu troksni, ka izbiedēja balo�us Dievmātes katedrālē.

Es strādāju Eņģeļu slimnīcā un pa�u eksploziju nedzirdēju, bet sekas manīju ļoti skaidri. Lai arī slimnīca atradās vienā, bet arse�nāls pretējā pilsētas malā, sprādziena upuru bija tik daudz, ka viņi pārplūdināja citas slimnīcas un tika nogādāti arī pie mums; sakrop�ļotus, apdegu�us un vaido�us tos atveda vezumos vai pa pilsētas ielām uz nestuvēm atnesa draugi.

Bija jau pilnīgi satumsis, kad bija apkopts pēdējais no cietu��ajiem un pārsējos savīkstītais augums saudzīgi noguldīts rindā starp citiem netīriem un anonīmiem pacientiem.

Kad sapratu, cik smags darbs gaidāms Eņģeļu slimnīcas māsām, aizsūtīju uz mājām Fērgusu ar ziņu, ka pārnāk�u vēlu. Viņ� atgrie�zās kopā ar Mērtegu, un viņi abi slaistījās uz kāpnītēm pie durvīm, gaidot, kad varēs pavadīt mani uz mājām.

Mēs ar Mēriju noguru�as iznācām pa dubultdurvīm un ierau�dzījām, ka Mērtegs apmāca Fērgusu na�u me�anas mākslā.

-�� Nu tad aiziet! Mērtegs komandēja, stāvot ar muguru pret mums. Cik taisni vari, uz trīs. Viens� divi� trīs! Fērgusam rokā bija liels, balts sīpols, ko viņ� pie �trīs� aizlidināja, ļaujot tam lēkāt pa nelīdzeno zemi.

Mērtegs stāvēja atslābinājies, roku atvilcis nevērīgā līkumā, un turēja dunci aiz asmens galiņa starp pirkstiem. Kad sīpols lidoja garām, viņa plauksta vienreiz sakustējās, asi un strauji. Nekas cits, pat kilti, nesakustējās, bet sīpols, dun�a caurdurts, palēca sānis un, nāvējo�i ievainots, nokrita, tad vārgi aizripoja un palika dubļos viņam pie kājām.

-�� B-bravo, Mērtega kungs! smaidīdama iesaucās Mērija. Satrū�cies Mērtegs pagriezās, un gaismā, kas plūda pa durvīm mums aiz muguras, es redzēju, ka viņa kārnajos vaigos ielīst sārtums.

-�� Mmmphm, viņ� noņurdēja.

-�� Piedodiet, ka tik ilgi kavējos, es atvainojos. Pagāja krietns laiciņ�, līdz visus daudzmaz apkopa.

-�� 0, kā ta�, mazais vīrelis lakoniski atteica un pagriezās pret Fērgusu. Darīsim, ko varēsim, lai dabūtu karieti, puis. Ir par vēlu, lai dāmas ietu kājām.

-�� Te nevienas nava. Fērguss paraustīja plecus. Pēdējās stun�das laikā esmu skraidījis pa ielu �urpu turpu; visi brīvie pilsētas ormaņi devu�ies uz arsenālu. Varbūt dabūsim kādu Sentonorē priek�pilsētas pusē. Zēns norādīja, kur gabaliņu tālāk starp ēkām vīdēja tum�a, �aura sprauga, kas nozīmēja, ka tur ir eja uz blakusielu. Pa turieni mēs ātri tiksim cauri.

īsu bridi valdīja klusums, kamēr Mērtegs, pieri saraucis, do�māja, tad piekrīto�i pamāja.

-�� Labi, puis. Tad aiziet!

�ķērsielā bija auksti, un, par spīti tam, ka mēness nespīdēja, es redzēju savas elpas baltos mākonī�us. Lai kāda tumsa sabiezēja Parīzē, kaut kur vienmēr vīdēja gaisma; pa aizvirtņu un koka ēku sienu spraugām spiedās lampu un sve�u gaisma, spo�i apļi ietvēra ielu tirgotāju ratiņus, un mazās raga un metāla laternas, kas karā�jās ratu aizmugurē, pie karie�u ilksīm sijāja gai�umu.

Blakusiela piederēja tirgotājiem, īpa�nieki �ur tur virs savu vei�kalu durvīm vai pagalmu ieejām bija piekāru�i laternas ar metāla re�ģi. Nebūdami mierā ar to, kā policija apsargā viņu īpa�umu, bie�i vien vairāki uzņēmēji apvienojās un maksāja sargam, lai tas

naktī uzmana viņu veikalus. Vienu tādu sargu ieraudzīju ēnā pie buru �uvēja darbnīcas durvīm, uzkumpu�u �urnam uz salocītu buraudeklu kaudzes, un, atbildot uz viņa ķērksto�o �Bonsoir, kungs, kundzes,� es pamāju ar galvu.

Ta�u, kad gājām garām darbnīcai, dzirdēju, ka sargs negaidīti brīdino�i iesaucās:

-�� Kungs! Kundze!

Mērtegs momentāni apcirtās, lai pieņemtu izaicinājumu, zo�bens �ņākdams jau izslīdēja no maksts. Es tik ātri kustēties nepratu, tādēļ paguvu pagriezties tikai daļēji, kad sargs panāca uz priek�u, un durvju ailā viņam aiz muguras es pamanīju zibenīgu kustību. Man nepietika laika brīdināt Mērtegu, kad kāds no mugurpuses iebelza viņam pa galvu un viņ� nostiepās uz bruģa gar�ļaukus, rokas un kājas zaudēja satvaru, kļuva nejutīgas, duncis izslīdēja no pirkstiem un noklaudzēja uz bruģakmens.

Es a�i noliecos, gribēdama paķert dunci, kas bija nokritis pie mana kurpes purngala, bet kāds aiz muguras satvēra manas rokas.

-�� Savāc vīrieti! balss aizmugurē pavēlēja. Ātri!

Pūlējos izrauties no gūstītāja tvēriena; viņa plaukstas sagrāba manu delnu locītavas, asi pagrieza, un es iekliedzos. Tum�ajā ielā novirpuļoja kaut kas spokaini balts, un �sargs� ar balta auduma strēmeli rokās pārliecās pāri Mērtega �ļauganajam augumam.

-�� Palīgā! es spalgi iebļāvos. Liec viņu mierā! Palīgā! Laupī�tāji! Slepkavas! PALĪGĀ!

-�� Klusu! Negaidīti dabūju tik spēcīgu sitienu pa ausi, ka uz brīdi sagriezās galva. Kad acis pārstāja asarot, es saskatīju notekā garu, baltu vīstokli, kas atgādināja desu; Mērtegs, satīts un cie�i sasiets buraudekla maisā. Vīstoklim blakus tupēja viltus sargs; smai�dīdams viņ� piecēlās, un es redzēju, ka viņa seju no pieres līdz pat aug�lūpai kā maska sedz tum�a auduma gabals.

Kad �sargs� cēlās kājās, no sve�u tirgotāja veikala viņam pāri krita �aura gaismas strēle. Lai gan vakars bija auksts, vīrietim mugurā bija tikai krekls, kas īsajā gaismas mirklī uzmirdzēja

smaragda zaļumā. Viņ� bija ģērbies biksēs, kas pie ceļiem bija sastiprinātas ar sprādzēm, pārsteidzo�ā kārtā zīda zeķēs un ādas kurpēs, nevis, kā varētu gaidīt, basām kājām vai koka tupelēs. Tātad uzbrucēji nebija parasti bandīti.

Sāņus pamanīju pazibam Mēriju. Viens no maskotajiem stā�viem bija cie�i satvēris viņu no mugurpuses, viena roka stingri tu�rēja meitenes vidukli, otra kā alu racējs dzīvnieks dzinās uz priek�u zem viņas svārkiem.

Tas, kur� stāvēja man priek�ā, pieglaimīgi aizlika roku man aiz galvas un pievilka sev klāt. Maska sedza seju no pieres līdz mutei, nepārprotamu iemeslu dēļ atstājot lūpas brīvas. Man mutē iespie�dās mēle, kas stipri gar�oja pēc alkohola un sīpoliem. Es norīstījos, sakodu zobus un, kad mēle pazuda, nospļāvos. Saņēmu spēcīgu dunku, kas iegāza mani uz ceļiem notekā.

Bīstami tuvu pie mana deguna spārdījās Mērijas kurpes ar sudraba sprādzēm, kad nelietis, kur� viņu turēja, uzrāva meitenes svārkus līdz viduklim. Tirk�ķēdams plīsa atlass, un aug�ā atska�nēja skaļ� kliedziens, kad uzbrucējs iegrūda pirkstus Mērijai starp kājām.

-�� Jaunava! Man ir jaunava! viņ� noķērca. Viens no vīrie�iem izsmējīgi paklanījās Mērijai.

-�� Apsveicu, jaunkundzi Jūsu vīram būs iemesls kāzu naktī mums pateikties, jo viņ� nesaskarsies ar neērtiem �ķēr�ļiem, kas varētu stāties ceļā viņa baudai. Bet mēs esam nesavtīgi mēs ne�prasām pateicību par to, ka izpildām savu pienākumu. Izdarīt pa�kalpojumu ir ļoti patīkami.

Ja bez zīda zeķēm man vajadzētu vēl kādu nodro�inājumu, ka uzbrucēji nav parasti huligāni, �ī runa kuru pārējie uzņēma ar skaļiem zviedzieniem to tikai apstiprināja. Bet ar masku segtās sejas bija tikai papildinājums.

Rokas, kas bija saķēru�as manus aug�delmus, lai uzrautu mani kājās, bija koptas, tie�i virs īk�ķa locītavas ievēroju mazu dzimumzīmīti. Tas man jāatceras, es apņēmīgi nodomāju. Ja viņi atstās mūs dzīvas, tas var noderēt.

Vēl kāds no aizmugures satvēra manas rokas, tik stipri paraujot atpakaļ, ka es iekliedzos. �ādā pozā manas krūtis izspiedās no dziļi dekoltētā ņiebura kā uz paplātes.

Vīrietis, kur�, �ķiet, vadīja uzbrukumu, bija ģērbies vaļīgā gai��as krāsas kreklā ar tum�ākiem plankumiem varbūt tie bija iz�u�vumi. Krekla dēļ viņa siluets tumsā bija nedaudz izplūdis, neļau�jot paskatīties uz viņu cie�āk. Kad viņ� paliecās uz priek�u un ar pirkstu vērtējo�i novilka man pa krū�u aug�ējo daļu, es saskatīju tum�us matus, kas ar eļļas palīdzību bija gludi pieglausti galvai un stipri oda pēc pomādes. Vīrietim bija lielas ausis, pie kurām labi varēja nostiprināt maskas aukliņas.

-�� Nebaidieties, kundzes, plankumainais krekls sacīja. Mēs negribam darīt jums pāri; mūsu nolūks ir vienkār�i dot jums iespēju pavingrināties jūsu vīriem vai līgavaiņiem tas nav jāzina un tad mēs laidīsim jūs vaļā.

-�� Vispirms jūs varat mūs aplaimot ar savām saldajām lūpiņām, kundzes, viņ� paziņoja, atkāpjoties un sākot raisīt vaļā savu bik�u auklas.

-�� To neaiztiec! Zaļais krekls norādīja uz mani. Viņa ko�.

-�� Ja gribēs paturēt savus zobus, tad nekodīs, atbildēja viņa biedrs. Esiet tik laipna, kundze, metieties ceļos. Viņ� spēcīgi uzspieda man uz pleciem, un es, kāpjoties atpakaļ, paklupu. Vīrie�tis gribēja mani satvert, lai es neizraujos, un tai brīdī man no gal�vas noslīdēja platā kapuce, atbrīvojot matus. Saspraudes cīniņā bija atnāku�as vaļā, tāpēc mati izrisa pār pleciem un, plīvojot nakts vējā kā lentes, aizsedza man acis, tā ka es neko vairs nere�dzēju.

Izrāvusies no uzbrucēja rokām, spēru pāris grīļīgu soļu atpakaļ un purināju galvu, lai atbrīvotu acis. Iela bija tum�a, bet laternu blāvajā gaismā, kas plūda pa veikalu slēģu spraugām, vai zvaig�ņu gaismā, kas gaisināja ēnas, �o to es tomēr saskatīt varēju.

Uzzibsnīja Mērijas kurpju sudraba sprādzes, kas spārdoties strauji kustējās. Viņa, guļot uz muguras, cīnījās, bet viens no vī�riem bija uzmeties viņai virsū un lamājās, vienlaikus cen�oties

novilkt bikses un savaldīt upuri. Varēja dzirdēt plīstam audumu, un gaismas strēlē, kas spīdēja pa vārtiem, pazibēja viņa baltie dibena apaļumi.

Kādas rokas satvēra mani ap vidukli un vilka atpakaļ, atraujot manas kājas no zemes. Es ar papēdi noskrāpēju viņa apak�stilbu, un viņ� dusmās iekaucās.

-�� Turi viņu! pavēlēja plankumainais, iznirstot no ēnas.

-�� Turi pats! Tas, kur� centās mani sagūstīt, neceremoniāli iegrūda mani drauga rokās, acīs man iespīdēja gaisma no pagalma un uz mirkli ap�ilbināja.

-�� Dieva māte! Tvēriens atslāba, es izrāvos brīvībā un ierau�dzīju, ka plankumainajam �ausmās iepletusies mute. Viņ�, metot krustus, atmuguriski kāpās tālāk no manis.

-�� In nomine Patris, et Filii, et Spiritus Sarieti/ viņ� purpināja, atkal un atkal metot krustus. Baltā dāma!

-�� Baltā dāma! Man aiz muguras stāvo�ais vīrietis �ausmu pilnā balsī atkārtoja kā atbalss.

Plankumainais krekls turpināja kāpties atpakaļ, tikai tagad viņ� gaisā vilka zīmes, kuras ne tuvu nebija tik kristīgas kā krusta zīme, bet kurām dro�i vien bija tāda pati jēga. Pavērsis pret mani roku ar izstiepta rādītājpirksta un mazā pirkstiņa ragiem, kas vei�doja seno zīmi aizsardzībai pret ļaunumu, viņ� noteikti piesauca veselu sarakstu garīgo aizstāvju, sākot ar Trīsvienību un beidzot ar zemāka līmeņa spēkiem, berot latīņu vārdus tik ātri, ka zilbes saplūda kopā.

Es stāvēju uz ielas, satriekta un apreibusi, līdz drausmīgs klie�dziens man pie kājām atsauca īstenībā. Pārāk aizrāvies, lai pie�vērstu uzmanību tam, kas notiek virs galvas, vīrietis, kur� bija uz�meties virsū Mērijai, apmierinājumā izdvesa guldzo�u rīkles skaņu un sāka ritmiski kustināt gurnus, meitenei kliedzot tā, ka likās pārtrūks balss saites.

Tikai instinkta vadīta, es paspēru soli uz viņu pusi, atvēzēju kāju un no visa spēka iespēru izvarotājam pa ribām. Ar izbrīna

pilnu �Uff!� vīrietim no plau�ām izplūda gaiss, un viņ� sasvērās uz sāniem.

Viens no viņa draugiem metās uz priek�u, satvēra viņu aiz rokas un izmisīgi iekliedzās:

-�� Celies! Celies! Baltā dāma! Bēdz!

Vēl izvaro�anas neprāta pārņemts, vīrietis stulbi pablenza uz aug�u un gribēja atgriezties pie Mērijas, kura izmisīgi locījās un raustījās, cen�oties atbrīvot drēbes no smaguma, kas turēja viņu kā slazdā. Tagad gan Zaļais, gan Plankumainais krekls rāva savu cīņubiedru aiz rokām, un viņiem izdevās dabūt vīrieti stāvus. Saplēstās bikses no�ļuka ap gurniem, asinīm notrieptais stīvais loceklis dre�bēja aklā miesaskārē zem krekla stērbelēm.

Likās, ka tuvojo�os skrejo�u soļu dipoņa beidzot viņu atskurbināja. Abi palīgi, to izdzirdēju�i, atlaida rokas un metās bēgt, atstā�jot biedru likteņa ziņā. Klusi nolamājies, viņ� klupdams krizdams, mēģinot uzraut bikses, ieskrēja tuvākajā �ķērsielā.

-�� Au secours! Au secours! Gendarmes!' Kaut kur tālāk tum�ajā ieliņā kāda aizelsusies balss sauca pēc palīdzības, tās īpa�nieks vir�zījās uz mūsu pusi, kājām ķeroties aiz da�ādām drazām. Diez vai laupītājs vai kāds cits ļaundaris streipuļos pa ieliņu, saucot �andar�mus, kaut ari pa�reizējā �oka stāvoklī mani laikam nekas nespētu pārsteigt.

Es biju pārsteigta, kad tum�ā ēna, kas izplivinājās no �ķērsielas, izrādījās Aleksandrs Rendels, melnā apmetnī un no�ļuku�u cepuri galvā. Viņa izmisuma pilnais skatiens klīda pa nelielo aklo ieliņu, vispirms tas krita uz Mērtegu, kas bija pārtapis par atkritumu maisu, tad uz mani, kur es stīva un elsojo�a balstījos pret sienu, un beidzot uz sakņupu�o Mēriju, kura namu paēnā gandrīz nemaz nebija redzama. Vienu brīdi viņ� stāvēja, bezpalīdzīgi nolaidis rokas, tad apcirtās un uzrāpās dzelzs vārtos, pa kuriem bija iznā�ku�i uzbrucēji. No vārtu aug�ējās malas viņ� ar mokām aizsniedza pie sijas piekārto laternu.

Gaisma mazliet nomierināja; lai ari tā atklāja no�ēlojamu ainu, vismaz padzina drūmās ēnas, kas draudēja jebkuru mirkli pārvērs�ties par jaunām briesmām.

Mērija tupēja uz ceļiem, sarāvusies mazā kamoliņā. Galvu ap�tvērusi rokām, viņa drebēja. Pilnīgā klusumā. Viena kurpe uz sā�niem gulēja uz bruģa, sudraba sprādze zibsnīja laternas līganajā gaismā.

Kā ļaunu vēsto�s putns Aleks nolaidās meitenei blakus.

-�� Hokinsa jaunkundzi Mērij! Hokinsa jaunkundzi Vai ar jums viss kārtībā?

-�� Stulbāku jautājumu nav iespējams uzdot, es saskaitusies iesaucos, kad Mērija ievaidējās un atrāvās no Aleka. Dabiski, ka nav kārtībā. Viņu tikko izvaroja. Ar zināmu piepūli atrāvos no sienas, kas deva dro�ības sajūtu, un devos pie viņiem, kā dzied�niece ar klīnisku objektivitāti ievērojot, ka man ļogās kājas.

Nākamajā mirklī tās vispār atteicās darboties, kad pēdu no manis garām pa�āvās milzīga, sikspārnim līdzīga ēna un ar pama�tīgu būk�ķi piezemējās uz bruģa.

-�� Skat, skat, kas te nolaidies! sacīju un sāku nervozi smieties. Lielas plaukstas satvēra manus plecus un pamatīgi sapurināja.

-�� Klusē, Armaliet! D�eimijs mani apsauca, zilās acis laternas gaismā kvēloja melnas un draudīgas. Viņ� iztaisnojās, zilā samta apmetņa krokas slīga pār muguru, kad viņ� izstiepa rokas uz jumtu, no kura tikko bija nolēcis. Pacēlies uz pirkstgaliem, viņ� knapi spēja aizsniegt tā malu.

-�� Nu nāc ta�u lejā! viņ� nepacietīgi uzsauca, skatoties aug��up. Liec kājas pāri malai man uz pleciem un tad slīdi man pa muguru. No�ņirkstēja vaļīgie jumta dakstiņi, kad pār malu ar kā�jām pa priek�u piesardzīgi pārrausās mazs, tum�s stāvs, tad no��ļūca pa garā vīrie�a augumu kā pērtiķis pa stabu.

-�� Vareni, Fērgus! D�eimijs nevērīgi uzsita puikam uz pleca, un pat puskrēslā es redzēju Fērgusam vaigos iesitamies apmierinā�juma sārtumu. D�eimijs kā pieredzējis karavīrs noskatīja notikuma

vietu un, kaut ko nomurminājis, aizsūtīja zēnu uz ielas galu uzma�nīt, vai netuvojas �andarmi. Kad bija nokārtotas svarīgākas lietas, viņ� atkal notupās manā priek�ā.

-�� Vai tev nekas nekai�, Ārmaliet? viņ� apjautājās.

-Jauki, ka pajautāji, es pieklājīgi atbildēju. Paldies, nē. Ta�u viņai tik labi neklājas. Es pamāju uz Mērijas pusi. Meitene jo�projām bija sarāvusies kamolā, trīcēja un drebēja kā �eleja, vairo�ties no Aleka neveiklajiem mēģinājumiem viņu noglāstīt.

D�eimijs tikai uzmeta viņai īsu skatienu.

-�� Tā es skatos. Kur, pie joda, ir Mērtegs?

-�� Tur, es atbildēju. Palīdzi man piecelties.

Es aizstreipuļoju līdz notekai, kurā �urpu turpu kā satraukts kāpurs vāļājās maiss ar iesprostoto Mērtegu, raidot uz visām pu�sēm slāpētu lamuvārdu pārsteidzo�u sajaukumu trijās valodās.

D�eimijs izvilka dunci un ar �ķietami ne�ēlīgu nevērību pret maisa saturu visā garumā pārgrieza buraudeklu. Mērtegs izsprāga kā korķis no pudeles. Puse no sarainajiem, melnajiem matiem, sa�ķepu�i kādā pretīgā �ķidrumā, kurā maiss bija mircis, bija pielipu�i pie galvas. Pārējie bija saslēju�ies gaisā, pie�ķirot vēl briesmīgāku izteiksmi sejai, kuru jau pietiekami kareivīgu darīja liels, purpura krāsas puns uz pieres un strauji augo�s zilums zem acs.

-�� Kur� man iesita? viņ� norēja.

-�� Nu, es tas nebij, D�eimijs atbildēja, savilcis uz aug�u vienu uzaci. Nāc, vecais, mums nav laika tūļāties.

-�� Tas nekad nenotiks, es purpināju, uz labu laimi sprau�ot matos sprādzes ar briljantiem. Viņai nepiecie�ama ārstē�ana, tas ir viens. Viņai vajag ārstu!

-�� Viņai jau tāds ir, D�eimijs .aizrādīja, pacēlis zodu un gar degunu �ķielējot spogulī, jo sēja kaklasaiti. Tu. Kaklasaiti sasē�jis, viņ� paķēra ķemmi un steig�us vilka to caur biezajiem, ruda�jiem matu viļņiem.

-�� Pīt nav laika, viņ� nomurmināja, turot biezo zirgasti, bet ar otru roku rakņājās pa atvilktni. Vai tev ir kāds lentes gals, Ar�maliet?

-�� Ļauj man. Es nostājos viņam aiz muguras un, saņēmusi �ķipsnās sadalītos matus ar zaļu lenti, glīti iepinu tos bizē. Cik stulbi, ka tie�i �ovakar mums jārīko viesības!

Turklāt tās nebija parastas viesības. Kā goda viesis ieradīsies Sendringemas hercogs un līdz ar viņu neliela, bet izmeklēta sa�biedrība. Bija ielūgts ievērojamais baņķieris Divemē kungs ar ve�cāko dēlu. Gaidījām Luīzi un �ilu de Latūrus un arī d�Arbanvilus. Lai būtu interesantāk, bijām ielūgu�i grāfu Sen�ermēnu.

�Sen�ermēns!� izbrīnā iesaucos, kad D�eimijs man to pirms nedēļas bija pateicis. �Kāda joda pēc?�

�Mums ir kopīgi darījumi,� D�eimijs atgādināja. �Viņ� jau te vakariņojis kopā ar D�eredu. Bet es gribu, lai man būtu izdevība viņu pavērot, kā viņ� maltītes laikā sarunājas ar tevi. Sprie�ot pēc tā, ko esmu redzējis, kopā strādājot, viņ� nav tas cilvēks, kur� slēptu savas domas.� D�eimijs paņēma balto kristālu, ko man bija iedevis metrs Raimons, un domīgi pasvārstīja saujā.

�Smuks gan,� viņ� bija sacījis. �Lik�u iestrādāt zeltā, lai vari valkāt to ap kaklu. Ēdot spēlējies ar kristālu, līdz kāds tev par to pajautās, Armaliet. Tad pastāsti, kam tev tas vajadzīgs, un noteikti vēro grāfa Sen�ermēna seju. Ja tas bija viņ�, kur� Versaļā lika tevi noindēt, tad, domāju, redzēsim kādu nodevīgu zīmi.�

Es gan �obrīd vēlējos vienīgi mieru, klusumu un pilnīgu vien�tulību, lai varu trīcēt kā trusis. Bet man bija jāiet uz vakariņām ar hercogu, kur� varētu būt vai nu jakobīts, vai angļu spiegs, ar grāfu, kur� varētu būt indētājs, un aug�stāvā bija noslēpta izvarota sie�viete. Man drebēja rokas tā, ka nespēju aiztaisīt ķēdīti ar kristālu; D�eimijs nostājās man aiz muguras un ar vienu īk�ķa kustību aiz�taisīja slēdzīti.

-�� Vai tev nervu nav? es noprasīju. Viņ� saviebās, skatoties spogulī uz mani, un piespieda plaukstas pie vēdera.

-�� Kā nu ne, ir gan. Bet man tie iedarbojas uz vēderu, nevis uz rokām. Vai tev ir tās zāles pret vēdergraizēm?

-�� Tur. Pamāju uz zāļu lādi, kas ar atvāztu vāku stāvēja uz galda pēc Mērijas ārstē�anas. Mazā, zaļā pudelīte. Vienu karoti.

Nepievēr�ot uzmanību karotei, D�eimijs pagāza pudeli un no�rija vairākus krietnus malkus. Tad nolaida pudeli un, acis samie�dzis, novērtēja, cik �ķidruma atlicis.

-�� Ak Dievs, cik pretīgs! Vai tu būsi reiz saposusies, Armaliet? Viesi kuru katru mirkli būs klāt.

Mērija pagaidām bija nobēdzināta tuk�ā istabā otrajā stāvā. Biju rūpīgi viņu izmeklējusi, vai nav ievainojumu, bet likās, ka nodarījums aprobe�ojies ar zilumiem un �oku, tad es viņu aizmi�dzināju ar krietnu malku magoņu sīrupa, jo �ķita, ka tā būs prātīgi.

Aleks Rendels bija noraidījis visus D�eimija mēģinājumus aiz�sūtīt viņu mājās, tāpēc viņ� tika atstāts stāvam sardzē pie Mērijas un viņam tika stingri pieteikts nekavējoties saukt mani, ja viņa pamostas.

-�� Kā, pie joda, tas idiots tur gadījās? es jautāju, grabinoties pa atvilktni, meklējot pūdera kārbiņu.

-�� Es viņam to pajautāju, D�eimijs atbildēja. Izskatās, ka tas nabaga muļķis ir iemīlējies Mērijā Hokinsā. Viņ� sekojis jaunajai dāmai pa visu pilsētu, galvu nokāris kā vītusi puķe, jo zina, ka vi�ņai jāprecas ar Mariņī.

Es nometa pūdera kārbiņu.

-�� V-v-viņ� ir iemīlējies viņā? es nosēcu, aizgaiņājot lidojo�ās pūdera pārslas.

-�� Tā viņ� saka, un man nav iemesla viņa vārdus ap�aubīt, D�eimijs sacīja, a�i notraucot man no kleitas priek�as pūderi. Viņ� bija drusku izklaidīgs, to sakot.

-�� Es nebrīnos. Konfliktējo�o emociju juceklim, kas mani plo�sīja, es tagad pievienoju �ēlumu pret Aleku Rendelu. Protams, viņ� neuzdrīkstētos runāt ar Mēriju, domādams, ka nabadzīga sekretāra uzticība nav nekas, ja salīdzina ar bagātību un stāvokli, ko pie�dāvā sarado�anās ar Gaskoņas namu. Un ko viņ� tagad jūt, redzot,

ka mīļotā bijusi pakļauta brutālam uzbrukumam burtiski viņa acu priek�ā?

-�� Nolādēts, kāpēc viņ� neko neteica? Viņa uz vietas būtu gatava bēgt viņam līdzi. Jo bālais angļu palīgmācītājs, protams, ir Mērijas neizsakāmās uzticības �garīgais� objekts.

-�� Rendels ir d�entlmenis, D�eimijs atbildēja, sniedzot man spalvu un podiņu ar vaigu sārtinātāju.

-�� Tu gribi teikt, ka viņ� ir stulbs ēzelis, es ne�ēlīgi noteicu.

D�eimijam noraustījās lūpas.

-�� Nu, varbūt, viņ� piekrita. Turklāt nabadzīgs; viņam nav ienākumu, lai varētu uzturēt sievu, ja ģimene Mēriju izraidītu, un tas noteikti notiktu, ja viņa aizlaistos ar Rendelu. Un viņam ir vārga veselība; viņam būtu grūti atrast citu vietu, jo hercogs vi�ņam, visticamāk, uzteiktu vietu un ieteikuma vēstuli nedotu.

-�� Kāds no kalpotājiem Mēriju noteikti atradīs, es ba�ījos, at�grie�oties pie iepriek�ējās tēmas, lai nevajadzētu domāt par pēdējo �īs traģēdijas izpausmi.

-�� Nē, neatradīs. Viņi būs aizņemti ar apkalpo�anu. Un līdz rītam viņa būs tiktāl atguvusies, ka varēs atgriezties tēvo�a mājā. Es aizsūtīju ziņu, viņ� piebilda, ka Mērija nak�ņos pie draudze�nes, jo bija jau vēls. Negribēju, ka viņi sāk meiteni meklēt.

-Jā, bet�

-�� Armaliet! D�eimijs uzlika rokas man uz pleciem, mani pār�traucot, un garām spogulim ieskatījās man acīs. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka viņu kāds ierauga, līdz Mērija atkal spēj izturēties un runāt kā parasti. Ja paklīdīs ziņas par notiku�o, viņas labā slava būs sabojāta uz visiem laikiem.

-�� Viņas labā slava! Diez vai viņa ir vainīga, ka tika izvarota! Balss man viegli drebēja, un D�eimijs cie�āk saspieda man plecus.

-�� Tas nav pareizi, Armaliet, bet tā tas ir. Ja sāks runāt, ka viņa vairs nav jaunava, neviens viņu neprecēs� Viņa būs apkaunota un līdz mū�a galam paliks vecmeitās. Viņ� saspieda manu plecu, palaida to vaļā un palīdzēja iespraust sprādzi nedro�i ieveidotajā sasukā.

-�� Neko citu viņas labā mēs nevaram darīt, Klēra, viņ� sacīja.

-�� Pasargāt no ļaunuma, dziedināt, cik labi spējam� un atrast netī�ros cūkas, kas to izdarīja. D�eimijs novērsās un sāka rakņāties manā �ķirstiņā, meklējot kaklasaites adatas. Jēziņ, viņ� klusi piebilda, it kā runātu ar zaļu samtu izoderētajā kārbiņā, tu domā, es nesaprotu, ko tas nozīmē Mērijai? Vai viņam?

Satvēru pirkstus, kas rakņājās pa lādīti, un saspiedu. Viņ� atbil�dēja manam spiedienam, tad pacēla pie lūpām manu roku un viegli noskūpstīja.

-�� Ak kungs, Armaliet! Tavi pirksti ir auksti kā ledus. Viņ� ap�grieza mani apkārt, lai nopietni ieskatītos acīs. Vai tev viss kār�tībā, zeltenīt?

Nezinu, ko viņ� saskatīja manā sejā, bet viņ� vēlreiz izdvesa: �Jēziņ,� ieliecās ceļos un piespieda mani pie sava krekla krokotās priek�as. Es pārtraucu tēlot drosmīgo un piekļāvos viņam, iespie��ot seju stīvinātajā siltumā.

-�� Ak Dievs, D�eimij. Es tā pārbijos. Es esmu pārbijusies. Ak Dievs, kaut mēs tagad varētu mīlēties.

Viņa augums man zem vaiga iedrebējās smieklos, bet apskā�viens kļuva cie�āks.

-�� Vai tu domā, ka tas palīdzētu?

-Jā-

Patiesībā es domāju, ka bailes nepāries, līdz gulē�u mūsu gultas dro�ībā, kur mūs apņems mājas sargājo�ais klusums, sajutī�u vīra spēku un silto miesu sev blakus un sevī, kas ar mūsu savieno�anos prieku balstīs manu drosmi, aizslaucīs bezpalīdzības �ausmas un apziņu, ka gandrīz tiku izvarota, sniedzot apstiprinājumu, ka esam viens otram.

Viņ� saņēma plaukstās manu seju, noskūpstīja, un uz mirkli bai�les par nākotni un nakts �ausmas atkāpās. Tad viņ� palaida mani vaļā un pasmaidīja. Saskatīju viņa sejā iegrauzu�ās raizes, bet acīs nebija nekā cita kā vien mazs manas sejas atspulgs.

-�� Tad es palieku tev parādā, viņ� klusi sacīja.

Bez starpgadījumiem tikām līdz otrajam ēdienam, un es jau sāku pamazām nomierināties, lai arī, ēdot buljonu, man roka vēl palaikam iedrebējās.

-�� Cik neiedomājami burvīgi! es sacīju, kad Divernē jaunākais beidza savu stāstu, kuru es nemaz nebiju klausījusies, jo es ausījos, vai aug�stāvā neatskanēs kādi aizdomīgi trok�ņi. Lūdzu, pastās�tiet vēl kaut ko!

Uztvēru Magnusa skatienu, kad viņ� apkalpoja grāfu Sen�ermēnu, kur� sēdēja man pretī galda otrā pusē, un pateicībā uzsmai�dīju sulainim, cik nu tas bija iespējams, ja mutē ir zivs kumoss. Pārāk labi audzināts, lai smaidītu sabiedrībā, Magnuss cienīgi par ceturtdaļcollu palocīja galvu un turpināja apkalpot. Mana roka aiz�slīdēja pie kaklā pakārtā kristāla, un es sāku uzkrīto�i to glāstīt, kamēr grāfs bez jebkādām satraukuma izpausmēm drūmajā sejā uzdūra uz dak�iņas mandelēs panētu foreli.

D�eimijs un Divernē vecākais galda otrā galā bija iegrimu�i sa�runā, ēdienam neviens nepievērsa uzmanību, kamēr mans vīrs, tu�rēdams kreisajā rokā krīta galiņu, skribelēja uz papīra driskās cipa�rus. �ahs vai varbūt darījumi, es prātoju.

Kā goda viesim pienākas, hercogs sēdēja vidū. Pirmos trīs ēdie�nus viņ� bija baudījis ar tādu labpatiku, kāda piemīt tikai dzimu��am gardēdim, un �obrīd dzīvi sarunājās ar d�Arbanvila kundzi, kas sēdēja viņam labajā pusē. Tā kā hercogs nepārprotami bija ievēro�jamākais anglis, kas tolaik dzīvoja Parīzē, D�eimijs bija uzskatījis, ka ir vērts uzturēt ar viņu pazī�anos, cerot, ka atklāsies kādas bau�mas, kas varētu aizvest mūs pie cilvēka, kur� �ārlzam Stjuartam bija sūtījis muzikālo vēstuli. Turpretī mana uzmanība, lai kā es centos paturēt acīs hercogu, atkal un atkal pievērsās kungam, kas sēdēja hercogam pretī, Sailasam Hokinsam.

Kad hercogs bija ienācis pa durvīm un, nevērīgi pamājot pāri plecam, sacījis: ��ķiet, Freizera kundze, jūs jau esat pazīstami ar Hokinsa kungu, vai ne?� domāju, ka uz vietas dabū�u galu un tādējādi visiem aiztaupī�u nepatik�anas.

Hercoga jautrās, zilās a�eles ielūkojās manējās ar vaļsirdīgu pār�liecību, ka viņa kaprīzes tiks izpildītas, un man nebija citas iespē�jas kā vien smaidīt, māt ar galvu un teikt Magnusam, lai uzklāj galdu vēl vienai personai. D�eimijs, ieraudzījis pa viesistabas dur�vīm ienākam Hokinsa kungu, izskatījās tā, it kā viņam vajadzētu ieņemt vēl vienu devu zāļu pret vēdergraizēm, tomēr viņ� bija tik�tāl saņēmies, lai paspiestu roku Hokinsa kungam un sāktu runāt par to, cik labas ir iebraucamās vietas ceļā uz Kalē.

Es pametu skatienu uz pārnēsājamo pulksteni, kas stāvēja uz kamīna dzegas. Cik ilgi līdz brīdim, kad visi dosies projām? Domās pārskaitīju ēdienus, kas jau pasniegti un kas vēl jāpasniedz. Tūlīt nesīs desertu. Tad salāti un siers. Brendijs ar kafiju, vīrie�iem port�vīns, dāmām liķieri. Vēl pāris stundu rosino�ai sarunai. Ne pārāk rosino�ai, lūdzu, Dievs, citādi viņi te nīks līdz rīta gaismai.

Tagad saruna risinājās par ļaunumu, ko ielās nodara bandas. Es atstāju zivi uz �ķīvja un paņēmu maizīti.

-�� Un esmu dzirdējis, ka da�ās no �īm bandām nav tikai sala�ņas, kā varētu domāt, bet arī aristokrātijas jaunākie pārstāvji! Ģenerā�lis d�Arbanvils savilka lūpas par �īs domas neaptveramo absurdu.

-�� Viņi to piekopj kā sportu� kā sportu! It kā pieklājīgu vīru aplau�pī�ana un dāmu biedē�ana būtu kaut kādas gaiļu cīņas!

-�� Vienreizīgi! noteica hercogs ar tāda cilvēka vienaldzību, kur� nekur nekad neiet bez nopietnas apsardzes. Viņam pie zoda parādījās paplāte ar uzkodām un kādu pusduci viņ� salika sev uz �ķīvja.

D�eimijs uzmeta man skatienu un piecēlās.

-�� Lūdzu mani atvainot, dāmas un kungi, viņ� paklanījies sa�cīja, man ir kāds īpa�s portvīns, un es vēlos, lai Viņa Gai�ība to nogar�o. Tūlīt atnesī�u no pagraba.

-�� Tas noteikti ir Belle Rouge, ierunājās �ils de Latūrs, nepacie�tībā aplaizīdams lūpas. Jūsu Gai�ība, jūs sagaida rets gardums. Nekur citur neesmu gar�ojis tādu vīnu.

-�� Ak tā? Nu drīz jūs to nogar�osiet, princi, sarunā iesaistījās grāfs Sen�ermēns. Kaut ko vēl labāku.

-�� Par Belle Rouge nekas labāks nevar būt! iebilda ģenerālis d�Arbanvils.

-�� Ir gan, grāfs ļoti augstprātīgi palika pie sava. Esmu atra�dis jaunu portvīna �ķirni, kas gatavota un pildīta Gosto salā, Por�tugāles piekrastē. Krāsa tum�a kā rubīnam, un Bella Rouge salīdzi�nājumā ar to gar�o kā krāsains ūdens. Man ir kontrakts par visas partijas piegādi augustā.

-�� Tie�ām, grāfa kungs? Sailass Hokinss savilka biezās, sirmās uzacis un norādīja uz mūsu galda galu. Vai esat atradis jaunu kompanjonu, kas palīdzētu ar ieguldījumiem? Es sapratu, ka jūsu pa�a resursi ir� izsīku�i, teiksim tā? Pēc no�ēlojamā gala, kādu pie�dzīvoja �Patagonija�. Viņ� paņēma no �ķīvja siera gabaliņu un veikli iemeta sev mutē.

Grāfam izspiedās �okļu muskuļi, un mūsu pulciņu pēk�ņi ap�ņēma dzestrums. Pēc �ķībā skatiena, ko Hokinsa kungs raidīja manā virzienā, un vieglā smīniņa, kas slēpās enerģiski ko�ļājo�as mutes kaktiņos, bija skaidrs, ka viņ� zināja, kādu lomu nelaimīgās �Patagonijas� iznīcinā�anā biju spēlējusi es.

Mana roka atkal aptvēra kristālu pie kakla, bet grāfs neskatījās uz mani. No me�ģīņu �abo aug�up bija pacēlies ko�s sārtums, un viņ� ar atklātu nepatiku paglūnēja uz Hokinsa kungu. D�eimijam bija taisnība �is cilvēks savas jūtas neslēpa.

-�� Par laimi, kungs, viņ� sacīja, ar acīm redzamām grūtībām apvaldījis savu karsto dabu, esmu atradis kompanjonu, kur� vē�las ieguldīt �ajā darījumā. Patiesību sakot, viņ� ir mūsu dāsnā namatēva tautietis. Grāfs Sen�ermēns ironiski pamāja ar galvu uz durvju pusi, kur tikko bija parādījies D�eimijs un Magnuss ar milzīgu karafi, kurā bija Bella Rouge portvīns.

Hokinss uz mirkli pārtrauca gremo�anu, mute ziņkārē palika nepatīkami pavērta.

-�� Skots? Kur�? Nebiju domājis, ka Parīzē ir kāds skots, kas nodarbojas ar vīna tirgo�anu, izņemot Freizeru namu.

Grāfa acis, skatoties te uz Hokinsa kungu, te uz D�eimiju, iemirdzējās nepārprotamā uzjautrinājumā.

-�� Domāju, ka tas ir strīdīgs jautājums, vai minēto investoru �obrīd var uzskatīt par skotu, tomēr viņ� ir Broktūrekas kunga tau�tietis. Viņa vārds ir �ārlzs Stjuarts.

�ī ziņa atstāja tie�i tik lielu iespaidu, kādu grāfs bija cerējis sagādāt. Sailass Hokinss izslējās un iesaucās tā, ka aizrijās ar atli�ku�o kumosu. D�eimijs, kur� bija gribējis kaut ko teikt, aizvēra muti, apsēdās un domīgi pētīja grāfu. �ils de Latūrs izvirda izsau�cienu un siekalu lāsī�u strūklas, un abi d�Arbanvili pārsteigumā pūta un elsa. Pat hercogs atrāva skatienu no �ķīvja un blisināja grāfam pievērstās acis.

-�� Tie�ām? viņ� sacīja. Es sapratu, ka Stjuarti ir pliki kā baz�nīcas �urkas. Jūs dro�i zināt, ka viņ� jūs nemuļķo?

-�� Es nevēlos kādu apmelot vai raisīt aizdomas, ie�iepstējās �ils de Latūrs, bet galmā labi zināms, ka Stjuartiem naudas nav. Tas tiesa, ka vairāki jakobītu atbalstītāji pēdējā laikā meklē līdzek�ļus, bet, cik esmu dzirdējis, viņiem neveicas.

-�� Tā ir, iestarpināja jaunais Divernē, ieinteresēti paliecies uz priek�u. Pats �ārlzs Stjuarts privāti runājis ar diviem man pazīs�tamiem baņķieriem, bet pa�reizējos apstākļos neviens nevēlas dot lielāku naudas summu.

Es uzmetu a�u skatienu D�eimijam, kur� atbildēja ar gandrīz nemanāmu galvas mājienu. Tās bija labas ziņas. Bet kā tad ar grāfa stāstu par ieguldījumu?

-�� Es runāju patiesību, grāfs Sen�ermēns kareivīgi sacīja.

-�� Viņa Augstība dabūjis piecpadsmit tūksto�us livru lielu aizdevu�mu no kādas itāļu bankas un visu nodevis manā rīcībā, lai nopērku kuģi un Gosto salas vīna dārzu. Man �eit ir vēstule ar parakstu. Grāfs apmierināts uzsita sev pa svārku kabatu, tad izslējās un, uzvaro�i noskatījis visus ap galdu sēdo�os, apstājās pie D�eimija.

-�� Nu, milord, viņ� sacīja, pamājot uz karafi, kas stāvēja uz balta auduma drānas viņam priek�ā, vai ļausiet mums pagar�ot to slaveno vīnu?

-�� Jā, protams, D�eimijs nomurmināja. Viņ� automātiski pa�stiepa roku pēc pirmās glāzes.

Luīze, kas gandrīz visu vakariņu laiku bija klusēdama ēdusi, ievēroja, ka D�eimijs jūtas neērti. Tālab, būdama laba draudzene, pievērsās man un centās pāriet uz neitrālu sarunu tematu.

-�� Tev ap kaklu ir skaists akmens, ma chиre, viņa sacīja, pamā�jot uz kristālu. Kur tu to dabūji?

-�� Ak �o? es sacīju. Nu, patiesībā�

Mani pārtrauca spalgs kliedziens. Tas pār�ķēla visas sarunas, bet tā trauslā atbalss zvanīja kandelabru kristālos virs galvas.

-�� Mon Dieu, klusumā atskanēja grāfa Sen�ermēna balss.

-�� Kas�

Kliedziens atkārtojās un tad noskanēja vēlreiz. Troksnis lija lejup pa platajām kāpnēm vestibilā.

Viesi pameta galdu kā bars satrauktu paipalu, izplūda vestibilā, īstajā brīdī, lai ieraudzītu Mēriju Hokinsu, kura visu acu priek�ā skrandās saplēstā kreklā nostājās kāpņu aug�galā. Tur viņa stāvēja, it kā lai radītu pēc iespējas lielāku iespaidu, muti plati iepletusi, rokas piekļāvusi krūtīm, saplēstais audums ļoti skaidri atklāja zilu�mus, kurus uz viņas miesas bija atstāju�as kārīgas rokas.

Jaunās sievietes acu zīlītes bija sarāvu�ās līdz kniepadatas gal�viņas lielumam, kandelabra gaismā acis izskatījās kā melni aka�i, kuros atspoguļojās �ausmas. Viņa lūkojās lejup, bet skaidrs, ka ne�redzēja ne kāpnes, ne pūli, kas blenza pavērtām mutēm.

-�� Nē! viņa kliedza. Nē! Laidiet mani vaļā! Lūdzu, es jūs lūdzu! NEAIZSKARIET MANI! Viņas prātu bija apmigloju�as zāles, acīmredzot viņa juta sev aiz muguras kaut ko sakustamies, jo pa�griezusies me�onīgi vicināja rokas, nagi plosīja Aleku Rendelu, kur� velti mēģināja viņu satvert un nomierināt.

Diem�ēl no lejas Rendela rīcība vairāk izskatījās kā atraidīta pielūdzēja mēģinājums uzbrukt.

-�� Nom de Dieu, izlauzās ģenerālim d�Arbanvilam. Racaille!' Tūlīt laid viņu vaļā! Vingrums, ar kādu vecais karavīrs lēca pa kāpnēm, noliedza viņa gadu skaitu, roka instinktīvi sniedzās pēc zobena, kuru, par laimi, viņ� bija atstājis pie durvīm.

Es steig�us spraucos uz priek�u, un mani kuplie svārki aiz�sprostoja ceļu grāfam un jaunajam Divernē, kuri izrādīja pazīmes, ka vēlas sekot ģenerālim glāb�anas operācijā, bet es neko nevarēju padarīt Mērijas tēvocim, Sailasam Hokinsam. Acis viņam spiedās ārā no pieres, vīna tirgotājs mirkli stāvēja kā pārakmeņojies, tad pielieca galvu un metās uz priek�u kā bullis, lau�ot sev ceļu cauri vērotāju baram.

Es izmisīgi ar skatienu meklēju D�eimiju un pamanīju viņu pūļa malā. Uztvērusi viņa skatienu, es savilku uzacis mēmā jautā�jumā. Pilnīgi noteikti nekas, ko es teiktu, nebūtu dzirdams dunoņā, kas valdīja vestibilā, kuru palaikam papildināja Mērijas kliedzieni, spalgi kā sirēna.

D�eimijs paraustīja plecus, tad paskatījās apkārt. Redzēju, ka viņa acis uz mirkli kļūst gai�ākas, ieraugot trijkāju galdu pie sie�nas, uz kura stāvēja augsta vāze ar krizantēmām. Viņ� palūkojās aug�up, novērtējot attālumu, uz mirkli aizvēra acis, it kā atdotu dvēseli Dieva ziņā, tad apņēmīgi sakustējās.

No grīdas viņ� uzlēca uz galda, satvēra kāpņu margas un pār�lidoja tām pāri uz kāpnēm da�as pēdas priek�ā ģenerālim. Tas bija tāds akrobātisks triks, ka pāris dāmām aizrāvās elpa, klusi apbrīna izsaucieni sajaucās ar �ausmu kliedzieniem.

Balsis kļuva skaļākas, kad D�eimijs uzskrēja pa atliku�ajiem pakāpieniem, ar elkoņiem atbrīvoja sev ceļu pie Mērijas un Aleka, satvēra jaunekli aiz pleca, rūpīgi nomērķēja un pamatīgi iesita viņam pa �okli.

Aleks, kas ar izbrīnā pavērtu muti bija blenzis uz savu darba devēju, kur� stāvēja lejā, akurāti saļima ceļos un sabruka, acis plati iepletis. Pēk�ņi viņa skatiens bija kļuvis tuk�s un truls tāpat kā Mērijai.

19 nodaļa Zvērests ir dots

Pulkstenis uz kamīna tik�ķēja kaitino�i skaļi. Tā mājā bija vienīgā skaņa, izņemot grīdas dēļu �īkstoņu un tālīnus būk�ķus, kalpotājiem veicot pēdējos vakara darbus virtuvē, kas atradās pirmajā stāvā. Bet es biju atklausījusies trok�ņus ilgam laikam un vēlējos tikai klusumu, lai atspirdzinātu savus novārdzinātos nervus. Atvēru pulksteņa korpusu, izņēmu atsvarus, un tik�ķi uzreiz aprāvās.

Tās nenoliedzami bija visas sezonas ievērojamākās viesības. Cilvēki, kuriem nebija palaimējies tajās piedalīties, mēne�iem ilgi apgalvos, ka tomēr piedalīju�ies, un papildinās savus melus ar sīkām detaļām, atkārtojot baumas un izkropļotus aprakstus.

Man beidzot bija izdevies satvert Mēriju uz tik ilgu laiku, lai ar varu piespiestu viņu norit vēl vienu krietnu devu magoņu sīrupa. Viņa sabruka no�ēlojamā kaudzē ar asinīm notrieptās drānās, at�stājot man brīvas rokas, lai varu pievērst uzmanību strīdam, kurā bija iesaistīti trīs cilvēki D�eimijs, ģenerālis un Hokinsa kungs. Alekam pietika prāta palikt nesamaņā, un es rūpīgi izkārtoju viņa �ļaugano augumu blakus Mērijai uz kāpņu laukumiņa, kur viņi gu�lēja kā pārītis beigtu skumbriju. Viņi izskatījās pēc Romeo un D�ul�jetas, kas izlikti pilsētas laukumā kā pārmetums radiniekiem, bet, skatienam sasniedzot Hokinsa kungu, līdzība izgaisa.

-�� Izpostīti! viņ� nemitējās klaigāt. Jūs izpostījāt manas brā�ļameitas dzīvi! Vikonts nemū�am viņu neprecēs! Netīrais skotu maita! Tu un tava piegulētāja, viņ� apcirtās pret mani, padauza!

Vazaņķe! Ievilina nevainīgas jaunas meitenes savos netiklības tīk�los, lai nelietīgi maitas varētu izpriecāties! Jūs� D�eimijs ar at�bilsto�i mokpilnu nopietnību uzlika rokas Hokinsa kungam uz ple�ciem, pagrieza uz riņķi un iesita tie�i zem treknā �okļa. Tad stā�vēja, izklaidīgi berzēdams sasistos pirkstu kauliņus un skatoties, kā pārgrie�as resnā vīna tirgotāja acis. Hokinsa kungs atkrita pret paneļiem un, lēnām noslīdējis gar sienu, palika sē�am.

D�eimijs pievērsa saltu, zilu skatienu ģenerālim d�Arbanvilam, kur�, ievērojis kritu�ā likteni, ar gudru ziņu nolika vīna pudeli, ko bija vicinājis pa gaisu, un soli atkāpās.

-�� 0, turpini! mudināja balss man aiz pleca. Kāpēc tagad apstāties, Tūrek? Sit viņiem visiem trijiem! Novāc viņus visus! Ģenerālis un D�eimijs pievērsa apvienotas nepatikas pilnu ska�tienu elegantam stāvam man aiz muguras.

-�� Ej projām, Sen�ermēn, D�eimijs sacīja. Tā nav tava darī��ana. Izklausījās, ka D�eimijs ir noguris, tomēr viņ� pacēla balsi, lai viņu varētu dzirdēt pāri troksnim, kas valdīja lejā. Svārki uz pleca bija pārplēsti, un plīsumā vīdēja baltais linu krekls.

Sen�ermēna plānās lūpas izliecās apburo�ā smaidā. Skaidri va�rēja redzēt, ka grāfs ir ārkārtīgi apmierināts.

-�� Nav mana darī�ana? Kā �ādi notikumi var nebūt katra sabied�rības garu cieno�a vīra darī�ana? Uzjautrinātais skatiens pār�slīdēja kāpņu laukumiņam, kur� bija piemētāts ar gulo�iem cil�vēkiem. Galu galā ja Viņa Majestātes viesis ir tiktāl pārpratis viesmīlības nozīmi, ka savā mājā iekārto bordeli, vai tad tas nav� nē, jūs to nedarīsiet! viņ� sacīja, kad D�eimijs paspēra soli viņam tuvāk. Pēk�ņi grāfa rokā pazibēja asmens, parādoties kā pēc burvja mājiena no me�ģīņu volāna piedurknes galā. Redzēju, ka D�eimija lūpas viegli savelkas un, sagatavojoties cīņai, viņ� pakustina plecus sapostītajos svārkos.

-�� Tūlīt pārtrauciet! pavēlēja valdonīga balss, un abi Divernē, gan vecais, gan jaunais, izlauzās cilvēku pārpilnajā kāpņu lauku�miņā. Jaunais Divernē pagriezās un pavēlo�i noplivināja rokas pret

ļau�u baru, kas stāvēja uz kāpnēm, un viņa niknā seja tos nobie�dēja pietiekami, lai tie pakāptos soli atpakaļ.

-�� Jūs, Divernē vecākais norādīja uz Sen�ermēnu. Ja jums piemīt kāda jēga par sabiedrības garu, kā jūs izteicāties, tad izda�riet vienu labu darbu un novediet da�us no �iem cilvēkiem lejā.

Sen�ermēns sacirtās skatieniem ar baņķieri, bet pēc brī�a augst�manis paraustīja plecus un duncis pazuda. Ne vārda neteicis, Sen��ermēns kāpa lejā pa kāpnēm, tos, kas stāvēja pirms viņa, stumjot uz priek�u un skaļā balsī mudinot doties projām.

Par spīti grāfa un �erāra, jaunā Divernē, pūlēm, kas nāca viņam aiz muguras, lielākā tiesa viesu devās projām vai, kūsājot satrau�kumā par skandālu, gaidīja, kad ieradīsies karaļa gvarde.

Hokinsa kungs, kur� tagad jau bija atguvies, uzreiz iesniedza sūdzību pret D�eimiju par cilvēku nolaupī�anu un save�anu. Vienu brīdi es domāju, ka D�eimijs viņam iesitīs vēlreiz; zem ko�i zilā samta muskuļi savilkās, bet tad viņ� pārdomāja un muskuļi atslāba.

Pēc ilgas nesakarīgas ķildo�anās un izskaidro�anās D�eimijs pie�krita doties uz gvardes �tābu Bastīlijā, tur varbūt viņ� varēs visu paskaidrot.

Aleks Rendels bālu seju, nosvīdis un, skaidri redzams, bez kādas apjēgas, kas notiek, arī tika aizturēts. Hercogs vairs negai�dīja, kāds liktenis piemeklēs viņa sekretāru, bet bija diskrēti licis piebraukt karieti un devies projām pirms gvardes iera�anās. Lai kāda būtu viņa diplomātiskā misija, iesaistī�anās skandālā tai par labu nenāca. Mērija Hokinsa, joprojām bez samaņas un segā ievīs�tīta, tika aizgādāta uz tēvo�a māju.

Es tikai par mata tiesu izvairījos no apcietinājuma, jo D�eimijs stingri atteicās to pieļaut, uzstājot, ka esmu delikātā stāvoklī un nekādā gadījumā nedrīkstu tikt ieslodzīta cietumā. Pēdīgi, redzot, ka D�eimijs ir vairāk nekā gatavs sākt sist cilvēkus, lai pierādītu savu patiesību, gvardes kapteinis padevās, bet ar nosacījumu, ka es apsolu nepamest pilsētu. Domai par bēg�anu no Parīzes pie�mita zināma pievilcība, tomēr diez vai es varēju doties projām bez D�eimija, tālab ar tīru sirdi devu savu parole d�honneur, godavārdu.

Kamēr pa vestibilu stumdījās apjuku�u ļau�u bars, iededzot la�ternas un savācot cepures un apmetņus, es ieraudzīju Mērtegu, kur�, sasisto seju apņēmīgi savilcis, slaistījās gar pūļa malu. Viņ� nepār�protami bija nolēmis pavadīt D�eimiju, lai kur viņ� arī dotos, un mani spēji pārņēma atvieglojums. Vismaz mans vīrs nebūs viens.

-�� Nekreņķējies, Armaliet, D�eimijs, mani apskāvis, ie�ukstēja ausī. Drīz bū�u mājās. Ja kaut kas noiet greizi� viņ� saminstinājās, tad izlēmīgi pabeidza teikumu: Tas nebūs vajadzīgs, bet, ja tev savajagas draugu, ej pie Luīzes de Latūras.

-�� Labi. Man nebija vairāk laika kā vien uzspiest vieglu skūp�stu, kad gvardi bija viņu jau ielenku�i.

Mājas durvis atvērās, un es redzēju, ka D�eimijs atskatās, pa�mana Mērtegu un atver muti, lai kaut ko teiktu. Mērtegs, uzlicis rokas uz zobena jostas, nikni palūrēja un spraucās pie D�eimija, gandrīz izgrū�ot Divernē jaunāko uz ielas. Tai sekoja īsa, klusa gribu sadursme, kura norisinājās tikai negantu skatienu formā, tad D�eimijs paraustīja plecus un padevies pacēla uz aug�u rokas.

Viņ� izgāja uz ielas, nepievēr�ot uzmanību gvardiem, kas spie�dās klāt no visām pusēm, bet apstājās, ieraugot maza auguma cil�vēku netālu no vārtiem. Viņ� pieliecās un kaut ko teica, tad iztaisno�jās, pagriezās pret māju un veltīja man smaidu, ko laternu gaismā varēja skaidri redzēt. Tad, pamājis ar galvu vecajam Divernē, D�ei�mijs iekāpa karietē, kas jau gaidīja, un tika aizvests projām kopā ar Mērtegu, kur� bija pieķēries karietes aizmugurē.

Fērguss stāvēja uz ielas un skatījās pakaļ karietei, līdz tā vairs nebija redzama. Tad stingru soli uzkāpa pa kāpnēm, saņēma mani aiz rokas un ieveda iek�ā.

-�� Nāciet, milēdij, viņ� sacīja. Milords teica, ka man par jums jāparūpējas, līdz viņ� atgrie�as.

Fērguss ieslīdēja salonā un klusi aizvēra aiz sevis durvis.

Esmu apstaigājis māju, milēdij, viņ� �ukstēja. Viss klusu. Par spīti raizēm, es pasmaidīju, jo viņ� tik nepārprotami atdarināja

D�eimija balss toni. Elks bija uzticējis viņam atbildību, un Fērguss savus pienākumus noteikti uztvēra nopietni.

Aizvedis mani uz dzīvojamo istabu, mans sargs bija apstaigā�jis māju tāpat kā D�eimijs katru vakaru, pārbaudot, vai slēģi ir aizvērti, ārdurvis aizbultētas (es zināju, ka viņ� tik tikko spēj tās pakustināt) un uguns kamīnā apdzēsta. No pieres līdz vaigam stie�pās kvēpu �vīka, bet kaut kad viņ� ar dūri bija berzējis aci, tāpēc ap to bija izveidojies balts plankums un viņ� izskatījās kā mazs je�nots.

-�� Jums jāatpū�as, milēdij, Fērguss sacīja. Nebaidieties, es bū�u �eit.

Es nesmējos, bet viņam uzsmaidīju.

-�� Es nevarē�u aizmigt, Fērgus. Kādu brīdi tāpat vien pasēdē�u. Bet tev gan jāliekas gultā tev bijusi traki gara nakts. Negribēju likt viņam iet gulēt, lai neiedragātu jauniegūto nama saimnieka pa�cieņu, bet viņ� acīm redzami bija pārguris. Mazie, kaulainie pleciņi bija no�ļuku�i, un zem acīm iegūlu�as tum�as ēnas, pat vēl tum�ākas par kvēpu traipu.

Viņ�, nemaz nekautrēdamies, no�āvājās, tad papurināja galvu.

-�� Nē, milēdij. Es palik�u �eit� ja jums nav iebildumu? viņ� steig�us piebilda.

-�� Man nav iebildumu. Patiesību sakot, viņ� bija pārāk nogu�ris, lai runātu vai triņātos, kā parasti, un snaudo�s zēns uz spil�vena radīja tikpat mierino�as sajūtas kā kaķa vai suņa klātbūtne.

Es sēdēju un stingu skatienu vēros gandrīz izdegu�ajās liesmās, cen�oties uzburt vismaz kaut kādas sajūtas, kas līdzinātos mieram. Es mēģināju atsaukt atmiņā rāmus dīķus, me�u izcirtumus, pat abatijas kapelas kluso tumsu, bet likās, nekas nelīdz; pāri visām miera asociācijām klājās vakara tēli: stipras rokas un zibo�i zobi, kas iznira no baiļu pilnas tumsas; Mērijas baltā un satriektā seja, un tas dvīnis Aleka Rendela seja; naida uzliesmojums Hokinsa cūkas a�elēs; pēk�ņā neuzticības izteiksme ģenerāļa un abu Divernē vaib�stos; Sen�ermēna slikti slēptā sajūsma par skandālu, tā vizuļoja ļaunumā kā lielās lustras kristāla karuļi. Un beigu beigās D�eimija

smaids, mierinājums un nedro�ība, kas jaucās ar laternu svārstīgo gaismu.

Ja nu viņ� neatgrie�as? Tā bija doma, kuru biju pūlējusies no�mākt, kop� viņu aizveda. Ja nu viņ� nespēj sevi attaisnot? Ja nu miertiesnesis ir cilvēks, kur� izturas aizdomīgi pret ārzemniekiem nu, aizdomīgāk nekā parasti, es sevi izlaboju viņu pavisam viegli var ieslodzīt uz nenoteiktu laiku. Un pāri visām bailēm, ka �ī uz galvas uzkritusī ķeza var iznīcināt pēdējo nedēļu rūpīgo darbu, rēgojās aina, kā D�eimijs iemests kamerā, kas līdzīga tai, kurā viņu atradu Ventvērtas cietumā. Pa�reizējo nepatik�anu gaismā ziņa, ka �ārlzs Stjuarts iegulda naudu vīnā, �ķita smieklīga.

Tagad, kad biju palikusi viena, man bija vairāk laika, nekā vaja�dzīgs, lai visu aptvertu, bet, �ķiet, domas nekur neveda. Kas bija Baltā dāma? Kāda Baltā dāma, un kāpēc �ī vārda pieminē�ana lika uzbrucējiem laisties projām?

Domās atgrie�oties pie viesību notikumiem pareizā secībā, es atcerējos ģenerāļa izteiktās piezīmes par noziedznieku bandām, kas klejo pa Parīzes ielām, un ka da�ās no tām ir iesaistīju�ies aris�tokrāti. �is pieņēmums saskanēja ar to, kā runāja un kā bija ģēr�bies vīrietis, kur� vadīja bandu, kas bija uzbrukusi mums ar Mēriju, lai gan viņa cīņubiedri likās krietni vien rupjāki. Es centos izdomāt, vai vīrietis man atgādina kādu pazīstamu cilvēku, bet atmiņas bija visai neskaidras, tumsas un �oka gaisto�ās miglas aizēnotas.

Pēc auguma viņ� varēja būt līdzīgs grāfam Sen�ermēnam, balss gan bija pavisam citāda. Bet, ja tur bija iesaistīts grāfs, viņ� ta�u papūlētos nomaskēt gan balsi, gan seju? Tajā pa�ā laikā man likās gandrīz neiespējami noticēt, ka grāfs spētu piedalīties tādā uzbru�kumā, bet divas stundas vēlāk rāmi sēdēt man pretī pie galda un ēst zupu.

Vīlusies es iegrūdu matos pirkstus. Līdz ritam neko nebija iespē�jams darīt. Ja pienāks rīts un D�eimija vēl nebūs, tad es varē�u sākt apciemot paziņas un iespējamos draugus, no kuriem kāds varbūt spēs piedāvāt jaunas ziņas vai palīdzību. Bet nakts stundās es biju bezpalīdzīga nespējīga kustēties kā dzintarā sagūstīta spāre.

Mani pirksti atdūrās pret vienu izrotāto matu sprādzi, un es nepacietīgi to paraustīju. Iepinusies matos, tā nekustējās.

-�� Au!

-�� eit, milēdij. Es palīdzē�u.

Nebiju dzirdējusi, ka viņ� nostājies man aiz muguras, bet sajutu Fērgusa mazos, veiklos pirkstiņus matos, izpiņķējot sprādzi. Viņ� nolika to malā, tad �aubīdamies jautāja:

-�� Un pārējās, milēdij?

-�� 0, paldies, Fērgus, es pateicīgi sacīju. Ja tev nav grūti.

Mazā kabatzagļa pieskāriens bija viegls un dro�s, un biezās cir�tas, atbrīvotas no �ņaugiem, izira man ap seju. Pakāpeniski elpa kļuva lēnāka, matiem noslīgstot pār pleciem.

-�� Jūs raizējaties, milēdij? sacīja smalka, klusa balss man aiz muguras.

-�� Jā, es atzinos, pārāk nogurusi, lai slēptos aiz uzspēlētas bravūras.

-�� Es ari, zēns vienkār�i pateica.

Pēdējā matu sprādze nod�inkstēja uz galda, un es sagumu krēslā, acis aizvērusi. Tad atkal sajutu pieskārienu un sapratu, ka viņ� ķemmē man matus, maigi izgludinot sapinkāju�ās cirtas.

-�� Atļausiet, milēdij? zēns jautāja, sajutis, ka es pārsteigumā saspringstu. Dāmas saka: tas palīdzot, ja jūtas noba�īju�ās vai bēdīgas.

Es atkal atslābu no mierino�ā pieskāriena.

-�� Atļauju. Paldies. Un pēc brī�a piebildu: Kādas dāmas, Fēr�gus?

Mirkli viņ� saminstinājās, kā tīklā iztraucēts zirneklis, tad atsā�kās vieglā matu kārto�ana.

-�� Vieta, kur es agrāk nak�ņoju, milēdij. Viesu dēļ es nedrīkstēju staigāt apkārt, bet Elīzas madāma ļāva man gulēt skapī zem kāp�nēm, ja uzvedos klusi. Un uz rīta pusi, kad visi vīrie�i bija prom, es iznācu laukā, un reizēm dāmas cienāja mani ar brokastīm. Es palīdzēju viņām aiztaisīt veļu; viņas teica, ka man esot vislabākais

pieskāriens, viņ� ar zināmu lepnumu piebilda, un, ja viņas gri�bēja, ķemmēju viņām matus.

-�� Mm. Sukas klusā �alk�ana matos bija hipnotiska. Iā kā ka�mīna pulkstenis vairs nedarbojās, tad nevarēja zināt, kura nakts stunda pienākusi, bet klusums, kas valdīja uz ielas, nozīmēja, ka ir ļoti vēls.

-�� Kā tu sāki nak�ņot pie Elīzas madāmas, Fērgus? es jautāju, ar grūtībām apspie�ot �āvas.

-�� Esmu tur dzimis, milēdij, viņ� atbildēja. Suka kustējās ar�vien lēnāk, un balss kļuva miegaina. Agrāk centos uzminēt, kura no dāmām ir mana māte, bet tā arī neesmu to noskaidrojis.

Es pamodos no tā, ka atvērās dzīvojamās istabas durvis. Uz sliek�ņa stāvēja D�eimijs no noguruma apsarku�ām acīm un bālu seju, bet rīta pirmajā pelēkajā nokrēslī varēja redzēt, ka viņ� smaida.

-�� Es jau baidījos, ka tu neatgriezīsies, pēc brī�a es viņam pie pakau�a sacīju. D�eimija mati izgaroja viegli sīvu, aukstu dūmu un sve�u tauku aromātu, kļuvu�i d�entlmeņa garderobes necienīgi, bet viņ� bija silts un stiprs, un es nebiju noskaņota kritizēt to, kā smar�o galva, kuru biju piekļāvusi sev pie krūtīm.

-�� Es arī, viņ� atzinās diezgan neskaidri, un es jutu, ka viņ� smaida. Rokas, kas aptvēra manu vidukli, sakļāvās cie�āk un tad atlaidās, viņ� atliecās, atglau�ot man matus no acīm.

-�� Ak Dievs, cik tu esi skaista! viņ� klusi sacīja. Saburzījusies un negulējusi, mati izspūru�i uz visām pusēm. Mīļā. Vai tad tu te nosēdēji visu nakti?

-�� Ne es vienīgā. Norādīju uz grīdu, kur saritinājies uz paklāja gulēja Fērguss, galvu uzlicis man uz kājām kā uz spilvena. Zēns mazliet sakustējās miegā, lūpas viegli pavērās, gai�i sārtas un pil�nīgas kā mazulim, un tāds jau viņ� gandrīz bija.

D�eimijs viegli uzlika zēnam uz pleca savu lielo plaukstu.

-�� Nāc nu, puisēn. Tu esi godam sargājis savu kundzi. D�ei�mijs paņēma Fērgusu klēpī, kur� kaut ko murmināja un raudzījās

miega pilnām acīm, un piespieda sev pie pleca. Tu esi krietns virs, Fērgus, un esi pelnījis atpūtu. Nāc uz savu gultu. Redzēju, kā Fērgusa acis izbrīnā uzliesmo, tad atslābinoties atkal aizveras un galva klanās, D�eimijam nesot viņu projām.

Biju atvērusi slēģus un iekūrusi uguni, kad D�eimijs atgriezās dzīvojamā istabā. Viņ� bija novilcis saplēstos svārkus, bet pārējās vakardien uzvilktās krā�ņās drēbes vēl bija viņam mugurā.

-�� Lūdzu. Es sniedzu glāzi vīna, un viņ� to tāpat, kājās stāvot, iztuk�oja trijos malkos, tad nodrebinājās, atkrita uz mazā dīvāniņa un pastiepa glāzi, lai ieleju vēl.

-�� Nedabūsi ne pilītes, es sacīju, līdz tu man nepateiksi, kas notiek. Tu neesi cietumā, tāpēc pieņemu, ka viss ir kārtībā, bet�

-�� Nekas nav kārtībā, Armaliet, viņ� mani pārtrauca, bet varēja būt ļaunāk.

Pēc krietnas cīkstē�anās �urpu turpu un lielākoties Hokinsa kungs atkārtoja savus pirmos iespaidus miertiesnesis, kur� bija izrauts no siltām cisām, lai vadītu improvizētu izmeklē�anu, bija īgni pieņēmis spriedumu: tā kā Aleks Rendels ir viens no apsūdzē�tajiem, diez vai viņ� varētu tikt uzskatīts par objektīvu liecinieku. Un es, kā sieva un otra apsūdzētā iespējamā līdzdalībniece, arī ne. Mērtegs, pēc pa�a liecības, minētā uzbrukuma laikā bijis bezsa�maņā, un bērns Klodels juridiski nav spējīgs liecināt.

Acīmredzot, bija sacījis tiesne�a kungs, veltot ļaunu skatienu gvardes kapteinim, vienīgais cilvēks, kur� spējīgs ienest patiesību �ajā lietā, ir Mērija Hokinsa, kura, kā visi apgalvo, �obrīd to darīt nevar. Tāpēc visi apsūdzētie ievietojami Bastllijā līdz brīdim, kad varēs iztaujāt Hokinsas jaunkundzi, un kapteiņa kungs to noteikti būtu varējis izdomāt pats.

-�� Tad kāpēc tu nesēdi Bastllijā? es jautāju.

-�� Divernē kungs vecākais piedāvāja samaksāt par mani dro�ī�bas naudu, D�eimijs atbildēja, novelkot mani sev blakus uz dī�vāna. Viņ� sēdēja kaktā, sarāvies kā ezis, visas tas pļurkstē�anas laikā. Bet, kad tiesnesis pieņēma lēmumu, viņ� piecēlās un sacīja, ka viņam esot bijusi iespēja vairākkārt spēlēt ar mani �ahu

un tāpēc viņ� neticot, ka es būtu tik pagrimis, lai viņ� pieļautu iespēju, ka esmu piedalījies tik izvirtu�as darbības organizē��anā� D�eimijs apklusa un paraustīja plecus. Nu, tu ta�u zini, kā viņ� runā, kad reiz sācis. Vispārējā doma bija tāda, ka cilvēks, kur� spēj se�ās no septiņām reizēm uzvarēt viņu �ahā, nevilinātu nevainīgas jaunas meitenes uz mājām, lai viņas aptraipītu.

-�� Ļoti loģiski, es vēsi noteicu. Domāju, ka viņ� patiesībā baidījās par to, ja tevi ieslodzītu, viņam vairs nebūtu, ar ko spēlēt �ahu.

-�� Laikam gan, D�eimijs piekrita. Tad izstaipījās, no�āvājās un smaidot man pamirk�ķināja. Bet es esmu mājās, un �ajā brīdī man nudien ir vienalga, kādēļ. Nāc pie manis, Armaliet. Abām rokām satvēris ap vidukli, viņ� iesēdināja mani sev klēpī, apskāva un apmierinājumā nopūtās. Es tikai gribu, viņ� murmināja man pie auss, novilkt �īs netīrās lupatas un mīlēties ar tevi uz grīdsegas, uzlikt galvu tev uz pleca, aizmigt un nogulēt tā līdz rītam.

-�� Kalpotājiem tas sagādātu neērtības, es aizrādīju. Viņiem vajadzēs slaucīt mums apkārt.

-�� Lai kalpotāji iet pie velna, viņ� apmierināts noteica. Priek� kam tad ir durvis?

-�� Acīmredzot lai būtu, pie kā pieklauvēt, es sacīju, kad pie durvīm atskanēja kluss klauvējiens.

D�eimijs uz mirkli pārtrauca bu�inā�anos, degunu iebāzis man matos, tad nopūtās, pacēla galvu un nolika mani atpakaļ uz dīvāna.

-�� Trīsdesmit sekundes, viņ� pusbalsī man apsolīja un skaļāk uzsauca:

-�� Entrez!

Durvis atsprāga, un istabā ienāca Mērtegs. Vakardienas juceklī un jezgā biju aizmirsusi Mērtegu un tagad pie sevis nodomāju, ka tas viņa izskatu nav uzlabojis.

Viņ� bija gulējis tikpat maz, cik D�eimijs; viena acs, tā, kas bija vaļā, bija apsarkusi un asinīm pieliju�i. Otra bija kļuvusi zila, sapu�vu�a banāna krāsā, pietūkumā bija redzama maza spraudziņa, kurā

zvīļoja melna acs. Puns pierē bija sasniedzis pilnību: purpurkrāsā, zoss olas lielumā tie�i virs vienas uzacs, un pa vidu tam stiepās nejauka brūce.

Kop� vakar viņu izlaida no maisa, mazais vīriņ� gandrīz nebija bildis ne vārda. Pēc īsas apjautā�anās, kur atrodas na�i pēc ku�riem bija aizgājis Fērguss, kas, meklējis savā ierastajā terjera ma�nierē, aiz mēslu kaudzes bija atradis gan duncīti, gan sgin dhu -, Mērtegs bija iegrimis drūmā klusē�anā visu mūsu bēg�anas laiku, sargājot arjergardu, kad mēs kājām steidzāmies pa tum�ajām Parī�zes ieliņām. Un, kad bijām ieradu�ies mājās, ar caururbjo�u darba kartībā eso�ās acs skatienu bija pieticis, lai apslāpētu neapdomātus jautājumus no virtuves kalpotāju puses.

Domāju, ka viņ� noteikti kaut ko ir teicis commissariat de police kaut vai tikai tāpēc, lai liecinātu par sava darba devēja labo rak�sturu lai gan man bija jādomā, cik daudz es ticētu Mērtegam, ja es būtu fran�u tiesnesis. Bet �obrīd viņ� klusēja kā Dievmātes katedrāles himeras galvas, kurām viņ� ļoti līdzinājās.

Ta�u, lai cik necienīgs būtu viņa izskats, �ķiet, Mērtegam nekad netrūka pa�cieņas, un arī tagad nekas nebija mainījies. Izslējies taisni kā miets, viņ� tuvojās mums pāri paklājam, formāli nome�tās D�eimija priek�ā ceļos, kur� likās apstulbis no tādas uzve�dības.

Sīkstais vīrelis izvilka aiz jostas aizbāzto dunci bez izrādī�anās, bet krietni uzsvērti un sniedza D�eimijam ar spalu uz priek�u. Kau�lainā, grumbu izvagotā seja bija neizteiksmīga, bet viena melnā acs nekustīgi kavējās pie D�eimija sejas.

-�� Esmu pievīlis tavu uzticību, viņ� klusi sacīja. Un lūdzu tevim kā savam vadonim ņemt manu dzīvību, lai manim vairs nav jādzīvo �itādā kaunā.

D�eimijs lēnām izslējās, un es jutu, kā viņ� atbīda malā nogu�rumu, kad pievērsa skatienu savam kalpam. Bridi viņ� palika nekus�tīgi sē�am, rokas atspiedis uz ceļiem. Tad pastiepās uz priek�u un viegli uzlika plaukstu uz Mērtega violetā puna.

-�� Kaujā krist nav kauns, mo caraidh', viņ� klusi teica. Pat visdro�ākos karavīrus var notriekt gar zemi.

Bet mazais vīrelis spītīgi purināja galvu, melnā acs nesamirk�ķinājās.

-�� Nē, viņ� sacīja. Es nekritu kaujā. Tu manim uzticējies; uz�ticēji sargāt tavu sievu un nedzimu�o bērnu, un mazo angļu merģeli arīdzan. Un es tavam uzdevumam pievērsu tik maz uzmanī�bas, ka manim nebij laika dot pretī, kad uzglūnēja briesmas. Tais�nību sakot, es i nepamanīju roku, kas nolika mani gar zemi. Un tad viņ� vienu reizi samirk�ķināja acis.

-�� Nodevība� D�eimijs iesāka.

-�� Un redz, kas no tā iznācis, Mērtegs viņu pārtrauca. Nekad visā pazī�anās laikā neesmu dzirdējusi viņu izrunājam tik daudz vārdu vienā laidā. Tavs labais vārds nopulgots, tavai sievai uz�bruka, un merģelīte� Plānās lūpas uz brīdi cie�i sakniebās, un cīpslainajā kaklā kaut kas sakustējās, kad viņ� norija kamolu. Par to vien rūgtums �ņaudz mani nost.

-�� Nūjā, D�eimijs klusi sacīja, pamājis ar galvu. Nūjā, es sa�protu, draugs. Es arī tā jūtos. Viņ� īsi pieskārās krūtīm virs sirds. Abi vīrie�i, �ķiet, vēlējās palikt divatā; galvas tikai da�u collu attā�lumā, kad D�eimijs liecās tuvāk vecajam vīram. Rokas salikusi klēpī, es nedz kustējos, nedz arī ko teicu; tā nebija mana darī�ana.

-�� Bet es neesmu tavs vadonis, draugs, D�eimijs turpināja stingrākā tonī. Tu neesi devis man nekādu zvērestu, un tu neesi manā varā.

-�� Nekā, esu gan. Arī Mērtega balss skanēja stingri, un dun�a spals nedrebēja.

-�� Bet�

-�� Es devu tevim zvērestu, D�eimij Freizer, kad tevim nebij vai�rāk kā nedēļa, smuks pui�kāns mātei pie krūts.

Jutu, ka D�eimijs izbrīnā satrūkstas, tad viņam iepletās acis.

-�� Es nometos Elenai pie kājām uz ceļiem, kā tagad esmu nome�ties tev, mazais vīrelis turpināja, augstu izslējis smailo zodu. Un

es viņai zvērēju Trīsvienigā Dieva vārdā, ka aizvien tevim seko�u, klausī�u tavām pavēlēm, sargā�u tevi no muguras, kad izaugsi un kad tev to vajadzēs. Tajā bridi skarbums balsi mazliet atmaiga un plakstiņ� noslīga pār vienu noguruma pilno aci.

-�� Jā, puis. Es nudien turu tevi dārgu kā pa�a dēlu. Bet esu tevi nodevis.

-�� To tu neesi izdarījis un nekad nevarēsi. D�eimija rokas gulēja uz Mērtega pleciem un cie�i tos saspieda. Nē, es neņem�u tavu dzīvību, jo tu man vēl esi vajadzīgs. Bet es tev lik�u priek�ā zvērestu, un tu to pieņemsi.

Ilgi Mērtegs �aubījās, tad spurainā, melnā galva gandrīz nema�nāmi palocījās.

D�eimija balss pieklusa vēl vairāk, bet �uksts tas nebija. Turē�dams labās rokas trīs vidējos pirkstus stīvus, viņ� tos kopā uzlika uz dun�a spala vietā, kur tas pāriet asmenī.

-�� Es tātad turu tevi pie vārda man un zvēresta manai mātei atrast tos vīrie�us. Sadzen viņiem pēdas, un, kad būsi atradis, es prasī�u atriebību par manas sievas godu un Mērijas Hokinsas nevainības asinīm.

Viņ� uz mirkli apklusa, tad noņēma roku no na�a. Mērtegs to pacēla aiz spala uz aug�u. Pirmo reizi parādīdams, ka pamanījis manu klātbūtni, viņ� pielieca galvu uz manu pusi un sacīja:

-�� Kā kungs sacīja, kundze, tā es darī�u. Es nolik�u atriebību tevim pie kājām.

Es aplaizīju sausās lūpas, nezinādama, ko teikt. �ķita, ka ne�kāda atbilde nav vajadzīga; Mērtegs pacēla dunci pie lūpām un noskūpstīja, tad apņēmīgi izslējās un iegrūda to makstī.

20 nodaļa Baltā dāma

Rītausma jau bija kļuvusi par gai�u dienu, kad mēs beidzot pārģērbāmies un ķērāmies pie brokastīm, ko atnesa no virtuves.

-�� Paklau, es ierunājos, lejot tasītēs �okolādi, kas, pie joda, ir tā Baltā dāma?

-�� Baltā dāma? Magnuss, kur� tobrīd, pārliecies man pār plecu, sniedza groziņu ar karstu maizi, tik stipri sarāvās, ka viena maizīte izkrita. Es to veikli notvēru un pagriezos pret virssulaini, kas izska�tījās stipri sabijies.

-�� Jā, tie�i tā, es apstiprināju. Vai esat par tādu dzirdējis, Magnus?

-�� Nu, protams, milēdij, vecais vīrs atbildēja. Baltā dāma ir une sorciere.

-�� Burve? Neticēju savām ausīm.

Magnuss paraustīja plecus, pārspīlēti rūpīgi tinot maizītes sal�vetē, lai nevajadzētu skatīties uz mani.

-�� Baltā dāma, viņ� nomurmināja. Viņu sauc par viedo, par dziednieci. Un tomēr� viņa ieskatās pa�ā cilvēka būtībā un, ja ierauga dvēselē ļaunumu, tad var pārvērst to pelnos. Viņ� vai�rākkārt palocīja galvu, pagriezās un steidzīgi aiz�āpoja uz virtuvi. Redzēju nokustamies viņa elkoni un aptvēru, ka viņ� ejot pārkrus�tījās.

-�� Sasodīts, mīļais Jēzu! es izdvesu, pievērsusies D�eimijam.

-�� Vai tu esi kādreiz dzirdējis par Balto dāmu?

-�� Um? 0? 0, kā tad, esmu� dzirdējis stāstus. D�eimija acis slēpa garas, kastaņbrūnas skropstas, kad viņ� teju vai iebāza de�gunu �okolādes tasītē, bet vaigu pietvīkums bija pārāk ko�s, lai varētu aizbildināties ar garaiņiem, kas cēlās no dzēriena.

Es atgāzos krēslā, sakrustoju rokas uz krūtīm un, acis samie�gusi, vēros viņā.

-�� Ak, esi dzirdējis? es pārjautāju. Vai tu būtu pārsteigts, uzzinot, ka vīrie�i, kuri vakar uzbruka mums ar Mēriju, nosauca mani par Balto dāmu?

-�� Tie�ām? Viņ� sabijies palūkojās uz mani.

Es pamāju ar galvu.

-�� Kad uzspīdēja gaisma, viņi uzmeta man vienu skatienu, iekliedzās: �Baltā dāma,� un metās projām, it kā pēk�ņi būtu sapratu�i, ka man ir mēris.

D�eimijs dziļi ievilka elpu un lēnām izpūta. Sarkanums pama�zām aizplūda no sejas, un tā kļuva bāla kā porcelāna �ķīvis viņam priek�ā.

-�� Dievs debesīs, viņ� klusi nopūtās. Ak� Dievs� debesīs!

Es pārliecos pāri galdam un izņēmu viņam no rokas tasīti.

-�� Vai tu nevēlētos man pastāstīt, ko tu zini par Balto dāmu? es mīļi jautāju.

-�� Nu� Viņ� saminstinājās, tad nokaunējies pacēla skatienu.

-�� Redzi� Es pateicu Glengerijam, ka tu esi Baltā dāma.

-�� Ko tu pateici Glengerijam? Es gandrīz aizrijos ar kumosu. D�eimijs izpalīdzīgi paklapēja man pa muguru.

-�� Nu, tie bija tikai Glengerijs un Kasteloti, un viss, viņ� centās aizstāvēties. Redzi, spēlēt kārtis vai kauliņus ir viena lieta, bet viņi nelikās mierā. Viņiem �ķita ārkārtīgi smieklīgi, ka es vēlos būt uzticīgs savai sievai. Viņi teica� nu, viņi sarunāja visādas lietas, un es� un man tas apnika. Ausu galiņi bija sāku�i degt ko�i sarkani, un viņ� novērsās.

-�� Mm, es noņurdēju, iedzerot malciņu tējas, lā kā biju dzirdē�jusi, cik asa mēdz būt Kasteloti mēle, tad varēju iedomāties, kādu ne�ēlīgu zobo�anos D�eimijs piedzīvojis.

Savu tasi viņ� iztuk�oja vienā malkā, tad nodevās rūpīgai dzē�riena atjauno�anas procedūrai, nenovēr�ot skatienu no kannas un vairoties pacelt to pret mani.

-�� Bet es ta�u nevarēju vienkār�i iet projām un viņus pamest, vai ne? viņ� noprasīja. Man vajadzēja palikt pie Viņa Augstības visu vakaru, un nebūtu labi, ja viņ� mani uzskatītu par nevīri�ķīgu.

-�� Tātad tu viņiem pateici, ka es esmu Baltā dāma. Ļoti pūlē�jos, lai manā balsī neieskanētos smiekli. Un, ja tu tajā vakarā mēģinātu meņģēties ar dāmām, es panāktu, ka tavas svarīgākās ķermeņa daļas nokalst.

-�� Ē, nu�

-�� Mans Dievs, un viņi tam noticēja? Jutu, ka arī mana seja no piepūles apvaldīt smieklus piesarkst tikpat stipri kā D�eimijam.

-�� Es runāju ļoti pārliecino�i, nu ari viņam sāka raustīties lūpu kaktiņ�. Liku viņiem pie mātes dzīvības zvērēt, ka nevienam to neteiks.

-�� Un cik daudz jūs pirms tam bijāt izdzēru�i?

-�� 0, krietni. Es pagaidīju līdz ceturtajai pudelei.

Es padevos un sāku smieties.

-�� Ak, D�eimij! Mīļais! iesaukusies es pieliecos un noskūpstīju viņa neganti notvīku�o vaigu.

-�� Nu, viņ� neveikli noteica, zie�ot uz maizes rikas sviestu.

-�� Neko labāku es nevarēju izdomāt. Un viņi beidza man uzbāzties ar savām padauzām.

-�� Labi, es teicu. Atņēmu viņam maizi, uzziedu vēl medu un atdevu atpakaļ.

-�� Laikam jau nedrīkstu �ēloties, es izdarīju secinājumus. Jo �ī pasaciņa ne tikai nosargāja tavu tikumību, bet ari neļāva mani izvarot.

-�� Nūjā, paldies Dievam. D�eimijs nolika maizīti un satvēra manu roku. Jēziņ, ja kaut kas ar tevi būtu noticis, Armaliet, es būtu�

-�� Jā, es viņu pārtraucu, bet, ja vīri, kas mums uzbruka, zināja, ka esmu Baltā dāma�

-�� Nūjā, Armaliet. Viņ� piekrīto�i māja ar galvu. Tie nevarēja būt ne Glengerijs, ne Kasteloti, jo tajā laikā, kad jums uzbruka, viņi kopā ar mani bij mājā, kur mani atrada Fērguss. Bet tam vajadzēja būt kādam, kuram viņi to ir pastāstīju�i.

Nespēju nomākt vieglus drebuļus, atceroties balto masku un izsmejo�o balsi, kas skanēja aiz tās.

Nopūties D�eimijs atlaida manu roku.

-�� Tas laikam nozīmē, ka vajadzēs apciemot Glengeriju un no�skaidrot, cik liels ir to cilvēku skaits, kurus viņ� izklaidējis ar stās�tiem par manu laulības dzīvi. Izmisumā viņ� izbrauca ar roku caur matiem. Un pēc tam man jāiet pie Viņa Augstības un jāuz�zina, ko, pie velna, nozīmē darījums ar grāfu Sen�ermēnu.

-�� Laikam gan, es domīgi noteicu, kaut gan, pazīstot Glenge�riju, var domāt, ka līdz �im viņ� dro�i vien jau ir izstāstījis to pusei Parīzes. Man pa�ai arī �odien jāapciemo da�i cilvēki.

-�� 0, ak tā? Un ko tu taisies apciemot, Armaliet? viņ� jautāja, samiedzis acis �aurā spraudziņā. Es dziļi ievilku elpu, sagatavoju�sies nepatik�anām, kas mani gaidīja.

-�� Vispirms metru Raimonu, atbildēju. Un tad Mēriju Hokinsu.

-�� Varbūt lavandu? Raimons pastiepās uz pirkstgaliem, lai noķeksētu no plaukta burku. Ne jau apliekamajiem, bet aromāts iedarbojas nomierino�i palīdz savest kārtībā nervus.

-�� Nu, tas atkarīgs no tā, par kāda cilvēka nerviem mēs runā�jam, es teicu, atceroties D�eimija reakciju uz lavandas smar�u. D�eks Rendels bija iecienījis �o aromātu, tāpēc uz D�eimiju tas varēja iedarboties visādi, tikai ne nomierino�i. Tomēr �ajā gadī�jumā lavanda varētu nākt par labu. Katrā ziņā nekaitēs.

-�� Nekaitēs, aptiekārs domīgi atkārtoja. Ļoti prātīgs princips.

-�� Ziniet, tā sākas Hipokrata zvērests, es teicu, vērojot, kā viņ� noliecies rakņājas pa atvilktnēm un toveriem. Tas ir zvērests, ko dod dakteris. �Solos nenodarīt kaitējumu.�

-�� Ak tā? Un vai pati esat devusi �o solījumu, madonna? Spo��ās abinieka acis mirk�ķinoties vērās manī pāri augstajai letei.

Jutu, ka pietvīkstu �ī stingā skatiena priek�ā.

-�� Ē, nu nē. Ne glu�i. Es neesmu īsta ārste. Vēl ne. Nevarēju pateikt, kas bija licis man piebilst pēdējo teikumu.

-�� Nē? Ta�u jūs gribat salabot to, ko �īsts� ārsts nekad nemēģi�nātu, jo zināt, ka zaudēta jaunavība nav atgūstama. Ironija bija nepārprotama.

-�� 0, ko jūs sakāt? es vēsi atteicu. Pamudināts Fērguss man bie�i bija stāstījis par �dāmām� Elīzas madāmas namā. Un kā tad ar sivēna pūsli, kas pildīts ar vistas asinīm? Vai arī jūs vēlaties apgalvot, ka tādas lietas ir aptiekāra, nevis ārsta ziņā?

Metram nebija pieminē�anas vērtu uzacu, bet lielā, izliektā piere mazliet pacēlās uz aug�u, kad viņ� nosmējās.

-�� Un kuram tas kaitē, madonna? Ne jau nu tirgotājam. Nedz arī pircējam viņ� dabūs vairāk prieka par savu naudu nekā īstās pre�ces pircējs. Pat pa�ai jaunavības plēvei tas nekaitē! Augsti morāls un hipokratisks pasākums, kuru īstenot labprāt varētu palīdzēt jeb�kur� ārsts.

Es sāku smieties.

-�� Un jūs jau dro�i vien pazīstat ne vienu vien, kur� to dara? Es izvirzī�u �o jautājumu nākamajā Medicīnas kontroles valdes sēdē. Bet pa to laiku, ja nerunājam par mākslīgiem brīnumdarbiem, ko varētu darīt konkrētajā gadījumā?

-�� Mm. Raimons izklāja uz letes marles gabalu un vidū iebēra sauju ļoti smalki sakapātu sausu lapu. No pelēkzaļās augu kaudzī�tes pacēlās asa, patīkami sīva smar�a.

-�� Tā ir upes krustaine, viņ� paskaidroja, prasmīgi no mazās drāniņas izveidojot �etrstūri ar ieliektiem galiem. Labi veldzē iekaisu�u ādu, nelielas plēstas brūces un intīmu orgānu jēlumus. Noderīgs, kā jūs domājat?

-�� Jā, nudien, es padrūmi atteicu. Jāgatavo kā uzlējums vai kā novārījums?

-�� Uzlējums. �ajos apstākļos dro�i vien silts. Viņ� pagriezās pret citu plauktu un paņēma vienu no lielajām krāsota porcelāna krūkām. Uz tās bija rakstīts STRUTENE.

-�� Miegam, metrs paskaidroja. Viņa bezlūpu mute pastiepās smaidā. Domāju, ka labāk būs, ja izvairīsieties lietot opija magoņu zāles. �ai pacientei ir neparedzama reakcija.

-�� Ak, jūs jau visu zināt, vai ne? es, samierinājusies ar likteni, konstatēju. Diez vai varēju cerēt, ka līdz viņa ausīm nekas nebūs nonācis. Ļoti labi apzinājos, ka informācija bija viena no svarīgāka�jām precēm, ko Raimons pārdeva; tāpēc mazajā veikaliņā satecēja baumas no desmitiem da�ādu avotu, sākot ar ielu tirgoņiem un beidzot ar karalisko kambarkungu.

-�� No trim da�ādiem avotiem, Raimons atbildēja. Viņ� pameta skatienu laukā pa logu, izstiepis kaklu, lai redzētu milzīgo horloge pulksteni, kas karājās pie ēkas sienas gandrīz uz ielas stūra. Un vēl nav ne divi. Visticamāk, līdz tumsai dzirdē�u vēl vairākus at�stāstījumus par to, kas notika jūsu viesībās. Platā, bezzobainā mute atvērās, un pa to izplūda klusi smiekli. Man īpa�i patika variants, kurā jūsu vīrs uz ielas izaicināja ģenerāli d�Arbanvilu uz divkauju, bet jūs tikmēr krietni vēsāku prātu piedāvājāt grāfa kun�gam izbaudīt bezsamaņā gulo�as meitenes augumu, ja viņ� atturē�sies aicināt karaļa gvardi.

-�� Mmphm, noņurdēju kā nokaunējies skots. Vai jūs gribētu uzzināt, kas notika patiesībā?

Dzeltenās glaucijas toniks gai�ā dzintara krāsā zaigoja pēcpus�dienas saules staros, kad aptiekārs lēja to mazā pudelītē.

-�� Patiesība vienmēr noder, madonna, viņ� atbildēja, acis pie�vērsis tievajai strūkliņai. Zinā�ana ir retums, tāpēc tai ir liela vēr�tība. Ar klusu būk�ķi viņ� nolika porcelāna trauku uz plaukta. Un tādējādi to var apmainīt par labu cenu, viņ� piebilda. Nauda, ko biju atnesusi par zālēm, gulēja uz letes, monētas saulē spī�dēja. Es samiedzu acis un skatījos uz ve�uku, bet viņ� tikai mīlīgi pasmaidīja, it kā nekad nebūtu dzirdējis par var�u kājiņām ķiploku sviestā.

Arā horloge nosita divas reizes. Aprēķināju attālumu līdz Hokinsu mājai Melorī ielā. Nepilna pusstunda, ja dabū�u karieti. Laika vairāk, nekā nepiecie�ams.

-�� Tādā gadījumā, es sacīju, varbūt ieiesim uz brīdi jūsu pri�vātajās telpās?

-�� Tā, lūk, es pabeidzu savu stāstu un iedzēru krietnu malku ķir�u brendija. Garaiņi telpā bija gandrīz tikpat stipri kā tie, kas cēlās no manas glāzes, un es jutu, ka to ietekmē mana galva izple��as gandrīz kā liels, priecīgi sarkans balons. D�eimiju atlaida mā�jās, bet mēs tomēr tiekam turēti aizdomās. Ta�u diez vai tas vilk�sies ilgi, vai ne?

Raimons papurināja galvu. Caurvēj� sa�ūpoja pie griestiem pie�kārto krokodilu, un aptiekārs piecēlās aizvērt logu.

-�� Nē. Klapatas, tas arī viss. Hokinsa kungam ir nauda un draugi, un viņ�, protams, ir satraukts, un tomēr. Skaidrs, ka jūs ar vīru esat vainojami vienīgi pārāk lielā laipnībā un arī tajā, ka mēģinājāt paturēt meitenes nelaimi noslēpumā. Viņ� iedzēra lielu malku no sava kausa.

-�� Un tās, protams, ir jūsu pa�reizējās rūpes. Meitene?

Es pamāju ar galvu.

-�� Viena no tām. �obrīd es neko nespēju darīt viņas reputācijas labā. Vienīgais, ko varu, ir palīdzēt izdziedināties.

Virs metāla kausa malas parādījās izsmējīga, melna acs.

-�� Lielākā daļa man zināmo ārstu teiktu: �Es varu mēģināt viņu dziedināt.� Jūs mēģināsiet palīdzēt viņai dziedināties pa�ai? Tas ir interesanti, ka jūs uztverat at�ķirību, madonna. Es jau domāju, ka tā būs.

Es noliku kausu, juzdama, ka man ir gana. Vaigi svila, un man bija nelaba nojauta, ka degungals ir kļuvis sārts.

-�� Es jau jums teicu, ka neesmu īsta ārste. Uz mirkli aizvēru acis, apņēmusies noskaidrot, vai joprojām spēju noteikt, uz kuru pusi ir �aug�a�, un atkal atvēru. Turklāt es esmu� ē� jau reiz

saskārusies ar izvaro�anu. Arēji neko daudz nevar darīt. Varbūt ne�var neko daudz darīt vispār, es sevi izlaboju. Tad pārdomāju un atkal paņēmu kausu.

-�� Varbūt nevar, Raimons piekrita. Bet, ja kādam izdodas piekļūt pacienta kodolam, tad tā noteikti būs Baltā dāma?

Skatoties uz veco aptiekāru, es atkal noliku kausu. Mana mute bija neglīti pavērusies, un es to aizvēru. Domas, aizdomas un sapratne griezās man galvā, saduroties cita ar citu un sāpinoties pieņēmumu mud�ekli. īslaicīgi atkāpjoties no �satiksmes sastrē�guma�, es pieķēros Raimona piezīmes otrajai daļai, lai man būtu laiks padomāt.

-�� Pacienta kodolam?

Viņ� iebāza roku vaļējā burkā, kas stāvēja uz galda, paņēma �ķipsniņu balta pulvera un iemeta to glāzē. Tum�i dzintarainais brendijs nekavējoties kļuva asinssarkans un sāka burbuļot.

-�� Pūķa asinis, viņ� izmeta, nevērīgi pamājis uz mutuļojo�o dziru. Darbojas tikai traukā ar sudraba pārklājumu. Protams, kausu tas sabojā, bet ārkārtīgi iedarbīgs līdzeklis, ja pagatavots pareizos apstākļos.

Es izdvesu klusu, guldzo�u skaņu.

-�� 0, pacienta kodols, viņ� sacīja, it kā būtu atcerējies kaut ko tādu, par ko mēs būtu runāju�i pirms vairākām dienām. Jā, protams. Pamatā jebkura dziedinā�ana notiek, sasniedzot� kā lai to nosauc? Teiksim, centru. Sasniedzot pacienta būtības kodolu, un no tā viņi var izdziedināt sevi. Jūs, madonna, noteikti esat to pie�redzējusi. Gadījumus, kad cilvēki ir tik slimi vai tik nopietni ievai�noti, ka nāve ir neizbēgama� bet viņi nenomirst. Vai ari tādus, kad kaite ir tik nenozīmīga, ka slimniekam ar pareizu kop�anu noteikti jāatveseļojas. Bet viņ� aizslīd, lai ko ari jūs viņa labā darītu.

-�� Ikviens, kur� kopis slimniekus, to ir piedzīvojis, es piesar�dzīgi atbildēju.

-�� Jā, viņ� piekrita. Un, tā kā ārstam vienmēr ir savs lep�nums, visbie�āk viņ� vaino sevi, ja kāds nomirst, un uzslavē sevi, kad uzvar viņa zinā�anas, gadījumos, kad pacients paliek dzīvs. Bet

Baltā dāma redz cilvēka būtibu un pagrie� viņu uz izveseļo�anās ceļa vai nāvi. Tāpēc ļaundaris, iespējams, loti baidītos ielūkoties viņai sejā. Raimons paņēma kausu, pacēla pret mani tostā un izdzēra visu mutuļojo�o �ķidrumu. Uz lūpām viņam palika gai�i sārts traips.

-�� Paldies, es vēsi noteicu. Tātad tā nebija tikai Glengerija lētticība?

Raimons, izskatīdamies apmierināts ar sevi, paraustīja plecus.

-�� Tā bija jūsu vira ideja, viņ� vienkār�i pateica. Nudien lie�liska doma. Bet, zināms, tā kā jūsu vīram piemīt vīrie�iem rakstu�rīgā cieņa pret savām dabiskajām spējām, viņ� netiks uzskatīts par autoritāti pārdabisku parādību sfērā.

-�� Jūs, protams, tiksiet par tādu uzskatīts.

Masīvie pleci zem pelēkā samta talāra viegli sakustējās. Vienā piedurknē bija vairāki mazi caurumiņi apsvilu�ām malām, kā sīku oglī�u izdedzināti. Nodomāju, ka tie radu�ies no nevērīgas bur�a�nās.

-�� Jūs esat redzēta manā veikalā, viņ� atgādināja. Jūsu līdz��inējā dzīve ir noslēpumā tīta. Un, kā norādīja jūsu vīrs, ari mana reputācija ir mazliet aizdomīga. Es nudien apgrozos� aprindās, teiksim tā, bezlūpu mute savilkās platā smaidā, kur prātoju�mus par jūsu īsto dabu var uzņemt pārāk nopietni. Un jūs zināt, kā ļaudis mēļo, viņ� piebilda ar tādu pa�taisnu nosodījumu, ka man bija jāsmejas.

Ve�uks nolika kausu un paliecās uz priek�u.

-�� Jūs teicāt, ka Hokinsa jaunkundzes veselība ir tikai viena no jūsu rūpēm, madonna. Vai jums ir arī citas?

-�� Jā, ir. Es iedzēru mazu malciņu brendija. �ķiet, jūs zināt diezgan daudz par to, kas notiek Parīzē, vai ne?

Viņ� pasmaidīja, melnās acis bija modras un labsirdīgas.

-�� O jā, madonna. Ko jūs vēlaties zināt?

-�� Vai esat kaut ko dzirdējis par �ārlzu Stjuartu? Starp citu, vai jūs zināt, kas viņ� ir?

Mans jautājums Raimonu izbrīnīja platā piere mazliet savil�kās. Tad viņ� paņēma no galda mazu stikla pudelīti, kas stāvēja viņam priek�ā, un domīgi sāka virpināt plaukstās.

-Jā, madonna, metrs Raimons atbildēja. Viņa tēvs ir� vaja�dzētu būt� Skotijas karalis, vai ne?

-�� Nu tas atkarīgs no jūsu uzskatiem, es teicu, apspiezdama klusu atraugu. Viņ� ir vai nu Skotijas karalis trimdā, vai preten�dents uz troni, bet tas man ir diezgan vienaldzīgi. Es vēlos uzzināt, lūk, ko� vai �ārlzs Stjuarts dara kaut ko tādu, kas liktu domāt, ka viņ� plāno bruņotu iebrukumu Skotijā vai Anglijā?

Raimons skaļi iesmējās.

-�� Mīļo stundiņ, madonna! Jūs esat ārkārtīgi neparasta sieviete. Vai jūs maz nojau�at, cik reti sastopams tāds tie�ums?

-�� Jā, es atzinu, bet patiesībā citādi nevar. Man nepadodas runāt riņķī un apkārt. Es pastiepu roku un paņēmu no viņa pu�deli. Vai esat par to kaut ko dzirdējis?

Viņ� instinktīvi palūkojās uz durvīm, bet meitene veikalā bija aizņemta, kādai runīgai pircējai jaucot smar�as.

-�� Pavisam nedaudz, madonna, tikai drauga vēstulē izlasīju ne�jau�i izteiktu piezīmi, bet atbilde pilnīgi noteikti ir �jā�.

Redzēju, ka viņ� nevar iz�ķirties, cik daudz man stāstīt. Neno�vērsu acis no pudeles, ko turēju rokā, dodot viņam laiku izlemt. �ķidrums tajā patīkami �ļakstījās, kamēr virpināju pudelīti plaukstā. Savam izmēram tā bija neparasti smaga, un likās, ka �ķidrums tajā ir savādi biezs, kā kausēts metāls.

-�� Tas ir dzīvsudrabs, metrs Raimons atbildēja uz manu vārdos neizteikto jautājumu. Acīmredzot, lai ko viņ� bija izlasījis manā prātā, lēmums bija pieņemts man par labu, jo viņ� atņēma man pudelīti, izlēja tās saturu virmojo�i sudrabainā peļķītē uz galda mums priek�ā un atlaidās krēslā, lai izstāstītu visu, ko zina.

-�� Viens no Viņa Augstības aģentiem ir ievācis ziņas Holandē. Tas ir kāds vīrs, vārdā O�Braiens, tik nepiemērots savam darbam, ka ceru, man nekad nenāksies tādu nodarbināt, viņ� piebilda.

-�� Slepenais aģents, bet tik pārmērīgi dzer?

-�� Visi �ārlza Stjuarta cilvēki pārmērīgi dzer, es noteicu. Ko O�Braiens darīja?

-�� Viņ� vēlējās sākt sarunas par zobenu piegādi. Spānijā jāno�pērk divi tūksto�i zobenu un jāsūta caur Holandi, lai noslēptu vietu, kur tie iegādāti.

-�� Kāpēc lai viņ� tā darītu? es netiku gudra. īsti nesapratu, vai esmu stulba no dabas vai manas prāta spējas apmiglojis ķir�u brendijs, bet likās, ka �āda rīcība ir bezjēdzīga, pat �ārlzs Stjuarts to saprastu.

Raimons paraustīja plecus un ar strupo pirkstu pabakstīja dzīv�sudraba peļķīti.

-�� Kas to zina, madonna. Spāņu karalis ir skotu karaļa brālēns, vai ne? Tāpat kā mūsu labais karalis Luijs?

-Jā, bet�

-�� Vai nevarētu būt tā, ka viņ� vēlas palīdzēt Stjuartu lietai, bet ne atklāti?

Brendija reibums izgaisa no manām smadzenēm.

-�� Varētu.

Raimons strauji piesita pirkstu, un dzīvsudraba peļķīte sadalī�jās vairākās apaļās lodītēs, kas me�onīgā ātrumā skraidīja pa galda virsmu.

-�� Dzird, acis nenovērsis no dzīvsudraba lodītēm, viņ� rāmi turpināja, ka karalis Luijs Versaļā uzņēmis kādu angļu hercogu. Un vēl dzird, ka �is hercogs ieradies kārtot ar tirdzniecību saistītus jautājumus. Bet reti var dzirdēt visu, madonna.

Es blenzu uz ņirbo�ajām dzīvsudraba pilītēm, kas atkal saplūda kopā. D�eimijs arī bija dzirdējis baumas, ka Sendringema uzde�vums ir saistīts ne tikai ar tirgo�anās tiesībām. Ko tad, ja hercoga vizīte patie�ām nozīmē iespēju noslēgt vieno�anos starp Franciju un Angliju varbūt attiecībā uz Briseles nākotni? Un, ja Luijs sle�pus risina sarunas ar Angliju, lai tā atbalsta viņa iebrukumu Bri�selē, tad ko varētu sliekties darīt Spānijas Filips, ja pie viņa vēr�as trūcīgs radagabals, kura varā ir pilnībā novērst angļu uzmanību no jebkādiem tīkojumiem ārzemēs?

-�� Trīs Burbonu brālēni, Raimons nomurmināja pie sevis. Viņ� centās pietuvināt vienu lodīti otrai; tiklīdz tās saskārās, uzreiz saplūda viena mirdzo�a, apaļa lāse kā uz burvja mājienu atdzīvo�jās. Pirksts bakstīja uz priek�u nākamo lodīti, un vienīgā lāse kļuva lielāka. Vienas asinis. Bet vai vienas intereses?

Pirksts atkal triecās uz leju, un pa galdu uz visām pusēm pa��ķīda zaigojo�as bumbiņas.

-�� Domāju, ka ne, madonna, Raimons rāmu garu sacīja.

-�� Skaidrs. Es dziļi ievilku elpu. Un ko jūs domājat par �ārlza Stjuarta jaunajām partnerattiecībām ar grāfu Sen�ermēnu?

Platais vardes smaids kļuva vēl platāks.

-�� Esmu dzirdējis, ka pēdējā laikā Viņa Augstība bie�i apmek�lējot ostu protams, lai aprunātos ar jauno kompanjonu. Un viņ� skatās uz tiem kuģiem, kas izmetu�i enkuru, tik jauki un ātri, tik� dārgi. Skotija ta�u atrodas otrpus ūdenim, vai ne?

-�� Tā ir, es piekritu. Saules stars uzzibsnīja dzīvsudrabā, pie�vēr�ot manu uzmanību rieto�ajai saulei. Būtu laiks doties projām.

-�� Paldies, es tencināju. Vai atsūtīsiet ziņu? Ja dzirdēsiet ko vairāk?

Metrs pieklājīgi nolieca savu lielo galvu, noplīvojot saules ap�spīdētā dzīvsudraba krāsas matiem, tad strauji to pacēla.

-�� Ā! Nepieskarieties dzīvsudrabam, madonna! viņ� mani brīdi�nāja, kad es pastiepu roku pēc lāsītes, kas bija atripojusi līdz galda malai manā pusē. Tas uzreiz savienojas ar jebkuru metālu, ar kuru tas saskaras. Viņ� pārliecās pāri galdam un maigi savāca lodīti pie sevis. Jūs ta�u negribēsiet sabojāt savus skaistos gredzenus.

-�� Taisnība, es sacīju. Jāatzīstas, ka līdz �im esat man palī�dzējis. Pēdējā laikā neviens nav mēģinājis mani noindēt. Nedomāju, ka jūs ar D�eimiju liksiet mani sadedzināt Bastīlijas laukumā par bur�anos, vai ne? Es runāju vieglā tonī, bet atmiņas par �zagļu bedri� un tiesu Kreinsmūrā bija vēl svaigas.

-�� Nekādā gadījumā, aptiekārs ar cieņu sacīja. Par bur�anos Parīzē neviens nav sadedzināts� o, vismaz divdesmit gadus. Jūs esat pilnīgā dro�ībā. Ja vien kādu nenogalināsiet, viņ� vēl piebilda.

-�� Pacentī�os, es teicu un devos projām.

Fērguss bez grūtībām sameklēja man karieti, un īso brītiņu, kas pagāja, braucot līdz Hokinsu mājām, es pavadīju, apcerot pēdējos notikumus. Pieņēmu, ka Raimons patiesībā bija izdarījis man pa�kalpojumu, izklāstot D�eimija trako stāstu māņticīgākajiem klien�tiem, lai arī doma, ka mans vārds tiek piesaukts Melnās mises seansos, atstāja manī mieles.

Man ie�āvās prātā, ka, steidzoties un aizraujoties ar prātoju�miem par karaļiem, zobeniem un kuģiem, man bija pietrūcis laika pajautāt metram Raimonam, kur ja tā bija saskārās viņa un grāfa Sen�ermēna ietekmes sfēras.

Sabiedriskā doma, �ķiet, lika grāfu noslēpumaino �aprindu�, kuras bija pieminējis Raimons, centrā. Bet vai tur viņ� atradās kā dalībnieks vai kā sāncensis? Un vai �o aprindu saceltā viļņo�anās aizsniedzās līdz karaļa apartamentiem? Runāja, ka Luijs interesē�joties par astroloģiju; vai kabalas un burvestību tum�ie ceļi varēja kaut kādā veidā saistīt Luiju, grāfu un �ārlzu Stjuartu?

Es nepacietīgi papurināju galvu, lai aizgaiņātu brendija garai�ņus un bezjēdzīgus jautājumus. Vienīgais, ko varēja teikt pilnīgi dro�i, bija tas, ka viņ� iesaistījies bīstamajā sadarbībā ar �ārlzu Stjuartu, un pagaidām ar to pilnīgi pietika, lai raizētos.

Hokinsu rezidence Melorī ielā bija pamatīgs cienīga izskata trīs�stāvu nams, bet tās iek�ējais sabrukums bija redzams pat nejau��am skatītājam. Diena bija silta, bet visi slēģi joprojām bija cie�i aizdarīti, lai nodro�inātos pret ziņkārīgu acu uzbrukumiem. Kāp�nes �orīt nebija berztas, un uz baltā akmens bija redzami netīru apavu atstāti nospiedumi. Ne miņas no istabenes vai virējas, kas ar pre�u izvadātājiem tirgotos par gaļu vai baumām. Tā bija māja, kas sagatavojusies draudo�ai katastrofai.

Juzdamās kā nelaimes vēstnesis, par spīti nosacīti jautrajai dzel�tenajai kleitai, es aizsūtīju Fērgusu, lai manā vietā pieklauvē pie durvīm. Starp Fērgusu un to cilvēku, kur� durvis atvēra, norisinājās vārdu apmaiņa, bet, tā kā viena no zēna labākajām īpa�ībām bija

nespēja pieņemt noraido�u atbildi, pēc īsa brī�a es atrados aci pret aci ar sievieti, kas izrādījās mājas saimniece, tātad Hokinsa kun�dze, Mērijas tante.

Biju spiesta izdarīt savus secinājumus, jo sieviete likās pārlieku satraukta, lai man palīdzētu, sniedzot kaut cik ticamu informāciju, piemēram, nosaucot savu vārdu.

-�� Bet mēs nevaram nevienu pieņemt! viņa nepārtraukti at�kārtoja, slepus raugoties sev pār plecu, it kā gaidot, kad pēk�ņi aiz muguras materializēsies Hokinsa kunga masīvais stāvs un viņ� sievai ko pārmetīs. Mēs esam� mums ir� tas ir�

-�� Es nevēlos runāt ar jums, es stingri sacīju. Vienīgi vēlos apciemot jūsu radinieci Mēriju.

�is vārds, �ķiet, izraisīja sievietē jaunu satraukuma lēkmi.

-�� Viņa� bet� Mēriju? Nē! Viņa ir� viņa nejūtas labi!

-�� Domāju gan, es pacietīgi piekritu. Pacēlu un parādīju savu grozu. Esmu atnesusi viņai zāles.

-�� 0! Bet� bet� viņa� jūs� vai tad jūs neesat�?

-�� Atdziestiet, kundze! iejaucās Fērguss savā labākajā skotu akcentā. Viņ� nosodo�i vēroja �o nekārtību. Kalpone teica, ka jaunā saimniece esot aug�stāvā savā istabā.

-�� Tie�i tā, es sacīju. Rādi ceļu, Fērgus. Negaidīdams vairs citus pamudinājumus, puika izlīda zem izstieptās rokas, kas aiz��ķērsoja mums ceļu, un devās uz priek�u nama tum�ajās dzīlēs. Hokinsa kundze pagriezās uz zēna pusi, nesakarīgi iesaukdamās, tādējādi ļaudama man paslīdēt viņai garām.

Pie Mērijas istabas durvīm de�urēja istabene, drukna sieviete svītrainā priek�autā, bet, kad es paziņoju, ka ie�u iek�ā, viņa ne�kādu pretestību neizrādīja. Tikai sērīgi nogrozīja galvu.

-�� Es ar viņu neko nevaru padarīt, kundze. Varbūt jums veiksies labāk.

Tas neizklausījās daudzsolo�i, bet citas iespējas nebija. Vismaz es nenodarī�u nekādu kaitējumu. Sakārtoju kleitu un atvēru durvis.

Man likās, ka esmu iegājusi alā. Logus aizsedza biezi, brūni samta aizkari, cie�i aizvilkti, lai nelaistu iek�ā dienasgaismu, un,

ja kādam stariņam tomēr izdevās ielauzies, to uzreiz aprija dūmu mākonis, kas plūda no kamīna.

Es dziļi ievilku elpu un uzreiz klepodama izpūtu. Cilvēks, kas gulēja gultā, nepakustējās; no�ēlojami mazs, savilcies augumiņ� zem dūnu pēļa. Dabiski, ka zāļu iedarbība jau bija beigusies un viņa nevarēja būt aizmigusi, vēl jo vairāk pēc skaļā tra�a, kas norisi�nājās gaitenī. Izliekas par beigtu, katram gadījumam, ja nu atgrie�zusies tante, lai turpinātu risināt dzīvespriecīgas runas. Viņas vietā es būtu darījusi tāpat.

Es pagriezos un aiztaisīju durvis Hokinsa kundzes saviebtās se�jas priek�ā, tad piegāju pie gultas.

-�� Tā esmu es, sacīju. Kāpēc tu nenāc laukā, kamēr neesi nosmakusi?

Pēk�ņi segas sakustējās, Mērija iznira strauji kā delfīns no jūras viļņiem un cie�i apķērās man ap kaklu.

-�� Klēra! 0, Klēra! Paldies Dievam! Domāju, ka n-nekad jūs vairs neredzē�u! Tēvocis teica, ka jūs esot cietumā! Viņ� t-teica, ka jūs�

-�� Laid vaļā! Man izdevās atraisīties no tvēriena un pietie�kami atvirzīties, lai varētu uz viņu paskatīties. Seja bija pietvīkusi sarkana, nosvīdusi, mati izspūru�i, jo viņa bija slēpusies zem segām, bet citādi izskatījās labi. Brūnās acis platas un spo�as, tajās nemanīja opija reibuma pēdas, un, lai arī Mērija bija satraukta un uzbudināta, acīmredzot naktī gūtā atpūta kopā ar jaunības pretes�tības spējām bija parūpēju�ās par fiziskajiem ievainojumiem. Mani nemierīgu darīja pārējie.

-�� Nē, es neesmu cietumā, atteicu, gribēdama apsteigt Mērijas steidzīgos jautājumus. Acīmredzot neesmu, bet ne jau tāpēc, ka tavs tēvocis nebūtu pūlējies to panākt.

-�� B-bet es teicu viņam� Mērija iesāka, tad sāka stostīties un nodūra skatienu, �vismaz es m-m-mēģināju pateikt, bet viņ�� bet es�

-�� Par to neraizējies, es mierināju meiteni. Viņ� bija tik sa�traukts, ka tāpat nebūtu klausījies, lai ko ari tu teiktu. Katrā ziņā tas

nav svarīgi. Svarīga esi tu. Kā tu jūties? Atglaudu tum�os, biezos matus meitenei no pieres un pārlaidu viņai pētījo�u skatienu.

-�� Labi, viņa atbildēja, norijusi kaklā iestrēgu�o kamolu. Es� mazliet asiņoju, bet tas pārgāja. Asinis saplūda vaigos, bet ska�tienu viņa nenovērsa. Es� tas ir� sāpīgi. V-vai tas pāries?

-�� Jā, pāries, es dro�ino�i sacīju. Atnesu tev zālītes. Tās jā�mērcē karstā ūdenī, un, kad uzlējums būs atdzisis, varēsi uzlikt auduma kompresi vai iesēsties vannā, ja tev tāda ir. Tas palīdzēs. Izņēmu no groza zālī�u sai�ķus un saliku uz galda.

Mērija, iekodusi lūpā, pamāja ar galvu. Skaidrs, ka viņa vēlējās teikt vēl kaut ko, bet iedzimtā kautrība cīnījās ar vajadzību uzticē�ties.

-�� Kas ir? jautāju, cik vien lieti�ķi spēju.

-�� Vai man būs bērns? viņa izgrūda, izskatīdamās pārbijusies. -Jūs sacījāt�

-�� Nē, es stingrā balsī atteicu. Nebūs. Viņ� nepaguva� pa�beigt. Svārku krokās es paslēpu sakrustotus pirkstus, izmisīgi vēlēdamās, lai man būtu taisnība. Grūtniecības iespējamība bija pa�tie�ām niecīga, bet da�i gadījumi, kad tā tomēr notika, bija zināmi. Tomēr nebija vajadzības meiteni satraukt vēl vairāk ar �ādu neti�camu iespējamību. Man no �īs domas kļuva mazliet nelabi. Vai �āds negadījums varētu būt iespējamais izskaidrojums Frenka esamības mīklai? Es �o domu atvairīju; jāpagaida mēnesis, tad �is pieņē�mums vai nu apstiprināsies, vai tiks noraidīts.

-�� Te ir tik sasodīti karsts kā cepe�plītī, es pa�ēlojos, atraisī�dama kleitas saites pie kakla, lai varētu labāk elpot. Dūmu pilns kā elles priek�kambarī, kā mēdza teikt mans vecais tēvocis. īsti nezinādama, ko, pie joda, sacīt tālāk, es piecēlos un apstaigāju istabu, raujot vaļā aizkarus un atverot logus.

-�� Helēnas tante teica, ka es nedrīkstot rādīties nevienam acīs,

-�� Mērija aizrādīja, uz ceļiem nometusies gultā un mani vērodama.

-�� Viņa teica, ka esmu a-apkaunota un, ja izie�u uz ielas, cilvēki rādīs uz mani ar pirkstiem.

-�� Tā varētu būt, asinssūcēji tādi. Beidzu virināt logus un atgriezos pie Mērijas. Tas nenozīmē, ka tev ir sevi dzīvu jāaprok un pa to laiku jāsmok. Apsēdos viņai blakus un atgāzos krēslā, izbaudīdama, kā svaigs, vēss gaiss plivina matus, nesot ārā no ista�bas dūmus.

Mērija ilgi klusēja, spēlējoties ar zālī�u sai�ķiem uz galda. Bei�dzot viņa paskatījās uz mani, drosmīgi pasmaidīja, kaut ari apak��lūpa viegli drebēja.

-�� Vismaz man nevajadzēs p-precēties ar vikontu. Tēvocis saka, ka viņ� n-nemū�am mani vairs neņems.

-�� Nē, domāju, ka ne.

Viņa pamāja ar galvu, skatīdamās uz marlē ietīto taisnstūri uz ceļgala. Pirksti nervozi spēlējās ar aukliņām, tā ka viens gals atrai�sījās un da�as drupatiņas no zeltslotiņas nokrita uz pārklāja.

-�� Es� d-domāju par to, par to, ko jūs man teicāt, par to, kā v-vīrietis� Viņa apklusa un norija siekalas, es redzēju, kā uz mar�les nopil viena asara. Man ne�ķiet, ka spētu paciest, ka vikonts to ar mani darītu. T-tagad, kad tas noticis� un n-neviens to nevar padarīt par nebiju�u, man vairs nekad nevajadzēs to d-darīt� un� un� o, Klēra, Aleks ar mani nekad vairs nerunās! Es nekad viņu vairs neredzē�u, nekad!

Viņa sabruka manās rokās, histēriski raudot un izkaisot zālītes. Es piekļāvu viņu sev pie pleca un glāstīju, klusi mierinot, kaut arī pati slepus nobirdināju da�as asaras viņas tum�ajos matos.

-�� Gan jau vēl redzēsi, es �ukstēju. Skaidrs, ka redzēsi. Viņam tas neko nenozīmē. Viņ� ir labs cilvēks.

Bet es zināju, ka nozīmē gan. Iepriek�ējā vakarā biju redzējusi sāpes Aleka Rendela sejā un tobrīd domāju, ka tās pau� tādu pa�u bezpalīdzīgu �ēlumu par cie�anām, ko manīju arī D�eimija un Mērtega sejā. Bet, kop� uzzināju par Aleka Rendela atzī�anos, ka viņ� mīl Mēriju, sapratu, cik daudz dziļākas bija viņa sāpes� un arī bailes.

Aleks likās labs cilvēks. Bet viņ� bija ari nabadzīgs, jaunākais dēls ģimenē, ar sliktu veselību un mazām izredzēm izvirzīties dzīvē; tas

darbs, kas viņam vispār bija, pilnībā bija atkarīgs no Sendringemas hercoga labvēlības. Un bija maz cerību, ka hercogs saproto�i raudzī�sies uz sava sekretāra savienību ar negodā liktu un iznīcinātu mei�teni, kurai tagad nebija ne sabiedrisko sakaru, ne pūra.

Un, ja Aleks atrastu tik daudz drosmes, lai Mēriju, par spīti vi�sam, apprecētu, kas viņus gaidīja, trūcīgus, izraidītus no pieklājī�gas sabiedrības. Turklāt viņu iepazī�anos apēnoja briesmīgais izva�ro�anas fakts.

Es neko nevarēju darīt, tikai apskaut Mēriju un kopā ar viņu apraudāt zaudējumu.

Kad devos projām, jau krēsloja, virs skursteņiem parādījās pirmo zvaig�ņu gai�ie punktiņi. Kabatā aiznesu līdzi Mērijas rak�stītu vēstuli, ar lieciniekiem apstiprinātu, kurā bija aprakstīti iepriek�ējās nakts notikumi. Kad tā būs iesniegta atbilsto�ām varas iestādēm, mums vismaz vairs nebūs nepatik�anu ar likumu. Arī labi; jau pietiek nelaimju, kas uzglūn no citiem kaktiem.

�oreiz paturēdama prātā iespējamās briesmas, es neiebildu Ho�kinsa kundzes negribīgajam piedāvājumam aizvest mani un Fērgusu uz mājām ģimenes karietē.

Uzmetu uz kār�u galda vestibilā savu cepuri un ievēroju veselu lērumu zīmī�u, kas pārplūdināja sudraba paplāti, un mazu ziedu pu�ķīti. Acīmredzot glu�i pāriji vēl nebijām, lai ari jaunumi par skan�dālu jau sen bija izplatīju�ies pa visiem Parīzes sabiedrības slāņiem.

Ar rokas mājienu atvairīju kalpotāju rūpju pilnos jautājumus un peldēju aug�up uz guļamistabu, pa ceļam nevērīgi nometot virsdrēbes.

Bet, kad atvēru guļamistabas durvis un ieraudzīju D�eimiju atlaidu�os krēslā pie kamīna, apātijas vietā uzreiz uzvilnīja mai�gums. Viņa acis bija ciet un mati spurojās uz visām pusēm, tā bija nekļūdīga zīme, ka kādā brīdī viņu mocīju�as garīgas mokas. Bet, izdzirdējis kluso troksni, ko radīja mana iera�anās, viņ� atvēra

plakstus, uzsmaidīja man, lustras siltajā gaismā acis mirdzēja skaidras un zilas.

-�� Viss kārtībā, tas bija viss, ko viņ� no�ukstēja, mani apskau�jot. Tu esi mājās. Tad mēs klusējām, kamēr viens otru izģēr�bām, un beidzot ļāvāmies divatnei, aizmirstot par visu uz pasaules, rodot otra rokās ilgi gaidīto patvērumu, kurā vārdi ir lieki.

21 nodaļa. Priek�laicīga aug�āmcel�anās

Manas domas vēl kavējās pie baņķieriem, kad mūsu ka�riete tuvojās mājai Svētās Annas ielā, kuru hercogs bija sev noīrējis. Tas bija liels, skaists nams, kura priek�ā

slaidu loku meta ar papelēm apaudzis piebraucamais ceļ� un kuru ieskāva pla�i zemes īpa�umi. Hercogs bija bagāts vīrs.

-�� Kā tu domā, vai �ārlzs Sen�ermēna darījumos iegulda aizde�vumu, kuru dabūja no Manceti? es ierunājos.

-�� Kā citādi, D�eimijs atbildēja. Viņ� vilka rokās cūkādas cim�dus, kā pienākas dodoties formālā vizītē, un viegli saviebās, noglu�dinot cimdu virs labās rokas ceturtā, stīvā, pirksta. Naudu, kuru, pēc prin�a tēva domām, viņ� tērē, lai varētu dzīvot Parīzē.

-�� Tātad �ārlzs patie�ām cen�as savākt līdzekļus armijas izvei�do�anai, es secināju, gribot negribot apbrīnodama �ārlzu Stju�artu. Kariete apstājās, un sulainis nolēca zemē, lai atvērtu mums durvis.

-�� Nu, viņ� cen�as savākt naudu, tik daudz ir skaidrs, D�eimijs palaboja, palīdzēdams man izkāpt. Cik man zināms, viņ� grib aiz�laisties projām ar Luīzi de Latūru un viņas bērnu.

Es noraido�i papurināju galvu.

-�� Nedomāju vis. Pēc tā, ko man vakar pastāstīja metrs Raimons. Turklāt Luīze saka, ka nav princi redzējusi, kop� viņa un �ils� nu�

D�eimijs nosprauslājās.

-�� Nu tad viņai vismaz ir kādas goda jūtas.

-�� aubos, vai tās ir goda jūtas, es spriedelēju, kad, ieķēru�sies vīram elkonī, kāpu aug�ā pa kāpnēm. Viņa stāstīja, ka �ārlzs briesmīgi saniknojies, jo viņa gulējusi ar savu lauleni, un aizjoņojis kā plēsts, un kop� tās reizes viņa to nav redzējusi. Laiku pa laikam viņ� atraksta kādu kaislīgu vēstuli, kurā zvēr: tiklīdz būs ieņēmis savu likumīgo vietu pasaulē, tā ieradīsies un vedīs viņu un bērnu projām, bet Luīze aizliegusi viņam nākt viņa pārāk baidās, ka �ils varētu uzzināt patiesību.

D�eimijs nosodo�i izdvesa savu skotisko ņurdienu.

-�� Ak Dievs, vai vīrietis var būt dro�s, ka viņam neuzliks ragus?

Es viegli pieskāros viņam pie rokas.

-�� Da�i var justies dro�āki.

-�� Tu tā domā? viņ� atvaicāja, tomēr uzsmaidīja man.

Durvis atvērās, un uz sliek�ņa nostājās maza auguma, tukls

virssulainis ar kailu galvu, spodrā uniformā un neizmērojami lielu pa�cieņu.

-�� Milord, viņ� paklanījās D�eimijam, un milēdij! Jūs gaida. Lūdzu, nāciet iek�ā.

Hercogs, sagaidot mūs galvenajā viesistabā, smaidīja kā maija saulīte.

-�� Nieki, nieki, viņ� noraidīja D�eimija atvaino�anos par negai�dīto starpgadījumu viesībās. Tie fran�i ir sasodīti nervozi ļaudis. Par katru nieku saceļ neiedomājamu traci. Un tagad apskatīsim �os aizraujo�os piedāvājumus, labi? Varbūt jūsu jaukā dāma vēlētos� hm, izklaidēties, izpētot� ko? Viņ� nenoteikti pamāja ar roku uz sienu, atstājot atklātu jautājumu, vai es varētu izklaidēties, apska�tot vairākas lielas gleznas, labi apgādātu grāmatplauktu vai vairā�kas stikla vitrīnas, kurās bija izlikta hercoga tabakdo�u kolekcija.

-�� Paldies, es nomurmināju, veltot namatēvam apburo�u smaidu, un lēni piegāju pie sienas, izliekoties, ka pētu lielu Bu�ē gleznu, kurā varēja redzēt dāsni apveltītu kailu sievieti no mugur�puses; viņa sēdēja uz akmens tuksnesī. Ja tā atspoguļoja pa�reizējo

gaumi sievie�u anatomijā, nav brīnums, ka D�eimijs tik augstu vērtē manu sē�amvietu.

-�� Ha! es izdvesu. Kāda dārga koriģējo�ā veļa, ko!

-�� Ko? atbalsoja D�eimijs un hercogs, kuri satrūku�ies atrāva skatienus no ieguldījumu dokumentu portfeļa, kas bija mūsu ap�ciemojuma �ķietamais iemesls.

-�� Nepievērsiet man uzmanību. Es vēlīgi pamāju ar roku. Ti�kai baudu mākslu.

-�� Jūtos gandarīts, cienītā kundze, hercogs pieklājīgi atsau�cās un nekavējoties no jauna iegrima dokumentu saturā, kamēr D�eimijs ķērās pie garlaicīgā un grūti paveicamā mūsu vieso�anās īstā darijuma neuzkrīto�i izvilkt informāciju, kuru hercogs, iespē�jams, atklātu attiecībā uz viņa simpātijām vai antipātijām pret Stjuartu lietu.

Un man bija pa�ai sava dienaskārtība. Pa to laiku, kamēr vīri arvien dziļāk grima pārrunās, es lavījos uz durvīm, izliekoties, ka pētu pilnos grāmatplauktus. Mans nodoms bija �āds: tiklīdz gaiss liksies tīrs, izslīdēt vestibilā un mēģināt sameklēt Aleku Rendelu. Biju darījusi, cik manos spēkos, lai izlīdzinātu Mērijai Hokinsai nodarīto; visu pārējo varēja dziedināt tikai viņ�. Saskaņā ar pieklā�jības normām Rendels nedrīkstēja apciemot meiteni tēvo�a mājā, nedz arī sazināties ar viņu. Bet man nebūtu grūti izkārtot iespēju viņiem satikties Tremulīna ielā.

Saruna, kas risinājās man aiz muguras, bija pieklususi līdz no�slēpumainai murminā�anai. Es pabāzu galvu vestibilā, bet sulaini nekur neredzēju. Tomēr pārāk tālu viņ� nevarēja būt; �āda izmēra namā noteikti ir desmitiem kalpotāju. Tik lielā mājā man bija ne�piecie�ami norādījumi, kur meklēt Aleku Rendelu. Uz labu laimi izvēlējos vienu no gaiteņiem un sāku iet pa to, meklējot kalpotāju, kuram pajautāt ceļu.

Gaiteņa galā kaut kas tikko manāmi sakustējās, un es uzsaucu. Lai kas tas arī bija, atbildi nesaņēmu, bet dzirdēju, kā uz nospodri�nātās dēļu grīdas nodip viegli, klusi soļi.

Būtu dīvaini, ja tā uzvestos kalpotājs. Apstājos gaiteņa galā un paskatījos apkārt. No koridora, kurā atrados, taisnā leņķī uz abām

pusēm gāja cits gaitenis, vienā pusē rindojās vairākas durvis, otrā augsti logi, pa kuriem varēja redzēt piebraucamo ceļu un dārzu. Gandrīz visas durvis bija aizvērtas, tikai tuvākās bija pusvirus.

Klusi sperot soļus, es piegāju pie tām un piespiedu ausi pie pa�neļa. Neko nevarēdama saklausīt, es satvēru rokturi un drosmīgi vēru durvis vaļā.

-�� Dieva dēļ, ko tad tu �eit dari? man izbrīnā izlauzās.

-�� 0, kā jūs mani nobiedējāt! Ap�ēliņ, es domāju, ka n-nomir�u. Mērija Hokinsa spieda pie krūtīm rokas. Seja viņai bija krīta bā�lumā, acis bailēs satumsu�as un iepletu�ās.

-�� Nemirsi, es noteicu. Ja nu vienīgi tēvocis tevi te atrod, tad dro�i vien nogalinās. Vai arī viņ� to zina?

Mērija papurināja galvu.

-�� Nē. Es nevienam n-neteicu. Atbraucu ar pilsētas fiakru.

-�� Kāpēc, Dieva dēļ?

Viņa skatījās apkārt kā pārbijies trusis, kas meklē alu, kur iesprukt, bet neatradusi izslējās un sakoda zobus.

-�� Man jāatrod Aleks. Man ar viņu j-jārunā. Jāuzzina, vai viņ�� vai viņ�� Nabadzīte lauzīja rokas, un es redzēju, ar kādu milzīgu piepūli viņa dabū vārdus pār lūpām.

-�� Tas nekas, es samierinājusies sacīju. Saprotu. Ta�u tavs tēvocis nesapratīs un arī hercogs ne. Viņa Gai�ība ta�u nezina, ka tu esi te?

Mērija mēmi papurināja galvu.

-�� Labi� Es cītīgi domāju. Nu, vispirms mums�

-�� Kundze? Vai varu jums palīdzēt?

Mērija satrūkās kā zaķis; jutu, ka arī mana sirds nepatīkami lēkā kaklā. Sasodītais sulainis; nekad viņi nav īstajā vietā un laikā.

Nu vairs neko nevarēja darīt kā vien izturēties nekaunīgi. Es pagriezos pret sulaini, kas stāvēja durvīs taisni kā slotaskātu nori�jis, cienījams un aizdomīgs.

-�� Jā, es sacīju ar tādu augstprātību, cik nu spēju sevī atrast.

-�� Vai jūs, lūdzu, nepateiktu Aleksandram Rendela kungam, ka viņam ir apmeklētāji.

-�� Par no�ēlo�anu nevaru jūsu lūgumu izpildīt, kundze, atbil�dēja sulainis ne visai formāli.

-�� Un kāpēc ne? es nelikos mierā.

-�� Tāpēc, cienītā kundze, viņ� atbildēja, ka Aleksandrs Rendela kungs vairs nestrādā pie Viņa Gai�ības. Viņ� ir atlaists. Su�lainis paskatījās uz Mēriju, tad nolaida degunu collu zemāk un atmaiga tiktāl, lai pateiktu: Es sapratu, ka Rendela kungs ar kuģi devies atpakaļ uz Angliju.

-�� Nē! Viņ� nevar būt aizbraucis, nē!

Mērija �āvās uz durvīm un gandrīz uztriecās virsū D�eimijam, kur� tobrīd nāca iek�ā. Bailēs aizelsusies, viņa sastinga uz vietas, un D�eimijs izbrīnīts viņā skatījās.

-�� Kas� viņ� iesāka, tad aiz Mērijas ieraudzīja mani. 0, te tu esi, Armaliet. Es atvainojos un nācu tevi meklēt� Viņa Gai�ība tikko stāstīja, ka Aleks Rendels�

-�� Zinu, es pārtraucu D�eimiju. Viņ� ir prom.

-�� Nē! Mērija izdvesa. Nē! Un metās uz durvīm. Viņa iz�skrēja no istabas, iekams kāds no mums paguva viņu apturēt, papēdī�i klaudzēja uz nospodrinātā parketa.

-�� Nolādētā muļķe! Es nometu kurpes, sacēlu uz aug�u brun��us un aiztraucos viņai pakaļ. Zeķēs es skrēju krietni ātrāk nekā bēgle augstpapē�u kurpēs. Varbūt man izdosies viņu noķert, pirms viņa uzskrien kādam virsū un tiek pieķerta, un sākas skandāls.

Sekoju plando�ajiem svārkiem, kas attālinājās un pazuda gai�teņa pagriezienā. Te grīdu sedza paklājs. Ja nepasteig�os, kādā krustojumā vēl pazaudē�u viņu, jo nedzirdē�u, uz kuru pusi aizdip soļi. Pieliecu galvu, apmetos ap pēdējo pagriezienu un uzskrēju virsū vīrietim, kas nāca man pretī.

Viņ� izdvesa satrauktu: �Opā!� kad es ietriecos viņam vēderā, un satvēra manas rokas, lai mēs nenokristu, kad abi sa�ūpojāmies un pastreipuļojām sāņus.

-�� Piedodiet, es aizelsusies iesāku. Domāju, ka jūs esat� ak Dievs, Jēzus, nolādēts!

Pirmais iespaids ka esmu saskrējusies krūtīs ar Aleksandru Rendelu nevilkās ilgāk par sekundes simtdaļu, tik daudz laika

bija nepiecie�ams, lai virs smalki veidotajām lūpām ieraudzītu acis. Ja neskaita dziļās rievas ap muti, tā ļoti atgādināja Aleka muti. Bet �īs saltās acis varēja piederēt tikai vienam cilvēkam.

Trieciens bija tik liels, ka uz mirkli viss likās paradoksāli nor�māls. Pirmā nevil�ā doma bija atvainoties, nopurināt no viņa ap�ģērba putekļus un turpināt pakaļdzī�anos, atstājot viņu gaitenī, aizmirstot kā nejau�i satiktu cilvēku. Mani dziedzeri steidzās izla�bot �o iespaidu, izmetot asinīs tādu adrenalīna devu, ka sirds sarā�vās kā savilkta dūre.

Nu jau arī viņ� bija atguvis elpu un uz mirkli satricināto pa��apziņu.

-�� Sliecos būt vienisprātis ar jūsu izjūtām, cienītā kundze, ja arī ne ar veidu, kādā tās izpaudāt. Viņ� joprojām turēja mani pa ga�baliņu aiz elkoņiem un samiegtām acīm krēslainajā gaitenī pētīja manu seju. Redzēju, ka viņ� ir �okā, mani atpazinis, redzēju, kā viņ� nobāl, manai sejai nonākot apgaismojumā. Velns un elle, tā esi tu!

-�� Es domāju, ka tu esi pagalam, raustījos, cen�oties atbrīvot rokas no D�onatana Rendela dzel�ainā tvēriena.

Viņ� atlaida roku, lai pakasītu sev sānu, un salti mani noskatīja. Kalsnā, pareiziem vaibstiem veidotā seja bija iedegusi un veselīga; nekādas ārējas pazīmes neliecināja, ka pirms pieciem mēne�iem viņu būtu bradāju�as trīsdesmit ceturtdaļtonnu smagas govis. Pat ne govs pēdas nospieduma uz pieres.

-�� Un arī �oreiz, cienītā kundze, varu teikt, ka jūtu to pa�u, ko jūs. Es biju ļoti līdzīgu maldīgu priek�statu varā attiecībā uz jūsu veselības stāvokli. Jūs dro�i vien tomēr esat ragana ko jūs izda�rījāt, pārvērtāties par vilcēni? Piesardzīgajai nepatikai, kas bija ierakstīta viņa sejā, piejaucās neliela deva māņticīgas bijības. Galu galā kad tu izliec kādu aukstā ziemas vakarā aiz durvīm vilku bara vidū, tad ar visai lielu ticamības pakāpi sagaidi, ka dzīvnieki būs tavā pusē, nekavējoties upuri notiesājot. Manas nosvīdu�ās plaukstas un sirds, kas sitās kā bungas, liecināja par uztraukumu, ja kāds, kuru tu pilnīgi dro�i uzskatīji par miru�u, pēk�ņi tavā acu priek�ā atdzīvojas. Laikam jau arī viņam bija mazliet jocīgi ap dū�u.

-�� Vai tu negribētu to uzzināt? Vēlme viņu saniknot satriekt �o ledaino mieru bija pirmās emocijas, kuras iznira virspusē no mutuļojo�ās jūtu masas un bija manī eksplodēju�as brīdī, kad ieraudzīju Rendela seju. Vīrie�a pirksti cie�āk saspieda manu roku un lūpas sakniebās. Redzēju, kā darbojas viņa domas, pārskatot iespējamos izskaidrojumus.

-�� Ja tas nebiji tu, kā līķi tad sera Fle�era vīri iznesa no kazemātiem? es tie�i noprasīju, cen�oties izmantot savā labā jebkuru plaisu viņa savaldības �aulā. Kāds aculiecinieks man bija stāstījis, ka no vietas, kur bradājās lopi, ar kuru palīdzību tādā veidā mēs izvedām D�eimiju no tiem pa�iem kazemātiem, tika aiznesta �vien asinīs izvārtīta lupatu lelle� visticamāk, dragūnu kapteinis.

Rendels smaidīja, bet bez jautrības. Ja arī viņ� bija tikpat sa�triekts kā es, tad to neizrādīja. Elpo�ana bija kļuvusi kādu nieku ātrāka, un līnijas ap muti un acīm iegrauzu�ās dziļāk, nekā man palicis atmiņā, bet viņ� nevārstīja muti kā krastā izsviesta zivs. Toties es gan. Ievilku tik daudz skābekļa, cik plau�as atļāva, un cen�tos elpot caur degunu.

-�� Tas bija mans kalps, Mārlijs. Ta�u, ja tu neatbildi uz maniem jautājumiem, kādēļ man vajadzētu atbildēt uz tavējiem? Viņ� no�skatīja mani no galvas līdz kājām, rūpīgi novērtējot manu izskatu: zīda kleita, matos rotas, dārglietas un zeķēs autas kājas.

-�� Esi precējusies ar francūzi, vai ne? viņ� jautāja. Es vien�mēr uzskatīju, ka tu tomēr esi fran�u spiedze. Esmu dro�s, ka tavs jaunais vīrs tevi uztur labāk nekā�

Vārdi iestrēga Rendelam rīklē, kad viņ� pacēla galvu un ierau�dzīja to, kas spēra soļus, kuri tikko bija atskanēju�i gaitenī man aiz muguras. Ja es biju vēlējusies Rendelu izsist no līdzsvara, tad nu �ī vēlme bija pilnībā apmierināta. Neviens Hamlets teātrī uz rēga parādī�anos nekad vēl nebija reaģējis ar pārliecino�ākām �ausmām nekā tās, kuras es ieraudzīju atspoguļojamies �ajā aristokrātiskajā sejā. Pirksti, kas vēl turēja manu elkoni, iespiedās man miesā, un es jutu �oka triecienu kā elektrisko strāvu izskrienam viņam cauri.

Es zināju, ko viņ� redz man aiz muguras, un baidījos pagriez�ties. Gaitenī iestājās dziļ� klusums; pat cipre�u zaru berzē�anās gar loga rūti likās kā daļa no klusuma, kā apdullino�s klusums, ko saceļ viļņi jūras dibenā. Ļoti lēnām es atsvabinājos no Rendela rokas tvē�riena, un tā nejutīga nokrita gar sāniem. Man aiz muguras valdīja pilnīgs klusums, ta�u dzirdēju no istabas gaiteņa galā skanam bal�sis. Es lūdzu Dievu, lai durvis paliek aizvērtas, un izmisīgi mēģi�nāju atcerēties, kā D�eimijs bija bruņojies.

Galva kļuva tuk�a, tad acu priek�ā uzliesmoja nomierino�a aina florete karājas skapī uz āķa un saule zaigo tās emaljētajā spalā. Bet D�eimijam bija, protams, duncis un mazais nazis, ko viņ� bija radis nēsāt zeķē. Atklāti sakot, biju pilnīgi pārliecināta, ka vajadzības gadījumā viņ� par piemērotām atzītu pat kailas rokas. Un, ja vēlaties aprakstīt manu pa�reizējo situāciju, stāvot starp abiem� es noriju siekalas un gausi apgriezos.

D�eimijs atradās nepilnu jardu man aiz muguras pavisam mie�rīgs. Netālu atvērās viens no augstajiem sīkrū�u logiem, un cipre�u adatu tum�ās ēnas nolija pār viņu kā ūdens pār zemē iegrimu�u akmeni. Un viņ� izrādīja tikpat daudz emociju, cik akmens. Lai kas arī notika aiz �īm acīm, tas palika apslēpts; tās bija platas un tuk��as kā logu rūtis, it kā dvēsele, ko tās atspoguļo, jau sen būtu aiz�lidojusi.

Viņ� neko neteica, bet pēc brī�a pastiepa man roku. Pa ceļam plauksta atvērās, un es beidzot nācu pie prāta tik daudz, lai to saņemtu. Roka bija vēsa un cieta, un es to satvēru kā plosta baļķi.

D�eimijs pievilka mani sev klāt, cie�i blakus, saņēma manu plaukstu un pagrieza. To visu viņ� darīja, nesakot ne vārda un ne�mainoties sejas izteiksmei. Kad mēs sasniedzām gaiteņa pagrie�zienu, mums aiz muguras atskanēja Rendela balss.

-�� D�eimij, viņ� sacīja. Saņemtā trieciena dēļ balss bija pie�smaku�i, un tā pauda kaut ko pa vidu starp neticību un lūgumu.

Tad D�eimijs apstājās, pagriezās un paskatījās uz viņu. Rendela seja bija balta kā spokam, vaigu galos dega ko�sarkani plankumi.

Parūku viņ� bija noņēmis un, cie�i saspiestu, turēja to rokā; smal�kos, tum�os matus sviedri bija pielipināju�i pie deniņiem.

-�� Nē. Balss, kas atskanēja man virs galvas, bija klusa, bezkais�līga. Paskatījusies aug�up, redzēju, ka sejas izteiksme vēl joprojām ir tāda pati, bet kaklā jau sitas ātrs, nervozs pulss un trīsstūra rēta virs apkakles ir pietvīkusi sarkana.

-�� Formāli mani sauc par Broktūrekas kungu, klusā skotu balss man virs galvas sacīja. Un, izņemot formālu nepiecie�amību, tu ar mani nekad vairs nerunāsi, līdz būsi mana zobena galā lūdzies, lai atstāju tevi dzīvu. Tad varēsi manu vārdu ņemt mutē, jo tas būs pēdējais, ko tu izrunāsi.

Pēk�ņi viņ� no visa spēka apcirtās un liesmojo�i sarkanais pleds noplivinājās, aizsedzot man skatu uz Rendelu, kad mēs pagriezā�mies ap koridora stūri.

Pie vārtiem mūs joprojām gaidīja kariete. Baidīdamās paska�tīties uz D�eimiju, es iekāpu un sāku cītīgi kārtot dzeltenā zīda krokas sev ap kājām. Durvju noklik�ķē�ana lika man spēji pacelt galvu, bet, pirms es paguvu satvert rokturi, kariete noraustījās un sāka braukt, iesvie�ot mani atpakaļ sēdeklī.

Lamājoties es ar lielām mokām uzrausos uz ceļiem un palūrēju ārā pa aizmugures lodziņu. D�eimija nekur nebija. Vienīgi cipre�u un papeļu ēnas līgani �ūpojās pāri ceļam.

Es drud�aini dauzīju pa karietes jumtu, bet ku�ieris tikai uz�sauca zirgiem, mudinot tos skriet ātrāk. �ajā stundā bija maz brau�cēju, un mēs joņojām pa �aurajām ieliņām tā, it kā mums pakaļ dzītos pats nelabais.

Kad piebraucām pie Tremulīna ielas mājas, es izlēcu no karietes un mani vienlaikus plosīja gan panika, gan niknums.

-�� Kāpēc tu neapturēji? es klupu virsū ku�ierim. Viņ� paraus�tīja plecus, neaizsniedzams uz savas bukas.

-�� Saimnieks pavēlēja bez kavē�anās vest jūs mājās, cienītā kun�dze. Ku�ieris paņēma pātagu un viegli pabikstīja malējā zirga sānus.

-�� Pagaidi! es iekliedzos. Gribu doties atpakaļ! Bet vīrs tikai ierāva galvu plecos kā bruņurupucis, izliekoties, ka nav mani dzirdējis, un kariete grabēdama aizbrauca.

Pārskaitusies par savu bezpalīdzību, es pagriezos uz durvīm, kurās parādījās Fērgusa mazais augums. Ieraudzījis mani, viņ� jau�tājo�i savilka plānās uzacis.

-�� Kur ir Mērtegs? es asi noskaldīju. Mazais skots man ienāca prātā kā vienīgais cilvēks, kur� spētu, pirmkārt, D�eimiju atrast un, otrkārt, viņu apturēt.

-�� Nezinu, kundze. Varbūt tur lejā. Zēns pamāja ar galvu uz Gambo�ē ielu, kurā atradās vairāki krogi, sākot ar pieklājīgiem, kur ceļojo�a dāma kopā ar savu vīru varētu ieturēt maltīti, un beidzot ar upmalas ūķiem, kuros pat apbruņots vīrietis padomātu, vai iet vienam iek�ā.

Uzliku roku Fērgusam uz pleca, gan lai atbalstītos, gan lai pār�liecinātu.

-�� Skrien un sameklē viņu, Fērgus. Cik ātri vien vari!

Mana balss toņa satraukts, zēns nolēca no kāpnītēm un pazuda, pirms es paguvu piekodināt: �Esi uzmanīgs!� Ta�u viņ� Parīzes ze�māko slāņu dzīvi pazina labāk par mani; neviens neprastu tik veikli izlocīties pa krogus apmeklētāju drūzmu kā biju�ais kabatzaglis. Vismaz es cerēju, ka biju�ais.

Bet es vienlaikus spēju raizēties tikai par vienu cilvēku, un ainas ar Fērgusu, kuru noķer un pakar par viņa pārkāpumiem, nomainīja aina, kuru radīja D�eimija pēdējie vārdi Rendelam.

Viņ� nekādā, nekādā gadījumā nebūs devies atpakaļ uz hercoga māju? Nē, es centos sev iestāstīt. Viņam nebija zobena. Lai ko D�ei�mijs justu un mana dvēsele sarāvās, kad iedomājos, ko viņ� juta, viņ� nerīkosies tik pārsteidzīgi. Biju redzējusi viņu kaujā, prāts dar�bojās ledainā mierā, atdalīts no jūtām, kas var apmiglot sprie�anas spējas. Un tādēļ pāri visam viņ� noteikti ievēros formālās pieklājības normas. Viņ� meklēs stingrus priek�rakstus, formulu goda atgū�anai kā patvērumu, pie kā var ķerties, kad uzplūdīs paisums, kas viņu �ūpoja, kaulu smadzenēs mīto�ā asinskāre un vēlme atriebties.

Es apstājos gaitenī, mehāniski atbrīvojos no apmetņa un pie�gāju pie spoguļa sakārtot matus. �Domā, Bī�ema,� es klusībā mudi�nāju savu bālo atspulgu. Ja viņ� grasās duelēties, kas viņam pir�mām kārtām būs vajadzīgs?

Zobens? Nē, diez vai. Viņējais atradās aug�stāvā, piekārts iero�u skapī. Viņ� gan pavisam viegli varētu to aizņemties, tomēr es nespēju iedomāties, ka viņ� dotos izcīnīt sava mū�a svarīgāko dueli ar cita, nevis savu zobenu. Viņa tēvocis Dūgals Makenzijs bija viņam to uzdāvinājis septiņpadsmitajā dzim�anas dienā, tad parū�pējies, lai D�eimijs ar �o zobenu apgūst kaujas māku, iemācījis vi�ņam da�ādus paņēmienus un parādījis, kādas kreilim ir priek�rocī�bas zobenu cīņās. Dūgals bija licis viņam trenēties, kreisā roka pret kreiso, bezgalīgi daudzas stundas, līdz, pēc D�eimija vārdiem, viņ� jutis, kā spāņu metāls atdzīvojas izstieptā rokā, kā spals sakūst ar viņa plaukstu. D�eimijs bija sacījis, ka bez zobena jūtas kails. Un �ī nav kauja, uz kuru viņ� ietu kails.

Nē, ja viņam zobens būtu bijis vajadzīgs uzreiz, viņ� atgriez�tos mājās, lai to paņemtu. Cen�oties domāt, nepacietīgi izlaidu roku caur matiem. Nolādēts, kāds bija dueļa protokols? Kas notiek, pirms ķeras pie zobeniem? Nu, protams, izaicinājums. Vai D�eimija vārdus gaitenī var uzskatīt par izaicinājumu? Neskaidri atcerējos kaut ko par si�anu ar cimdiem pa seju, bet man nebija ne jaus�mas, vai tā bija īsta tradīcija vai tikai atmiņas sen redzētu filmu ietekmē radīts pieņēmums.

Tad man atausa. Vispirms izaicinājums, tad jānorunā vieta vislabāk nomaļa, kuru policija vai karaļa gvarde, iespējams, nepa�manītu. Lai izteiktu izaicinājumu un lai norunātu dueļa vietu, vaja�dzīgs sekundants. Ak! Tātad to D�eimijs dara meklē sekundantu. Mērtegu.

Pat ja D�eimijs atrastu Mērtegu pirms Fērgusa, tomēr bija jā�kārto vēl zināmas formalitātes. Sāku elpot mazliet mierīgāk, kaut arī sirds sitās un ņiebura saites �ķita pārāk cie�i savilktas. Nekur nemanīju nevienu kalpotāju; es atrāvu korsetes saites un dziļi ievilku elpu, tā ka gaiss izpleta plau�as.

-�� Nezināju, ka tev ir paradums izģērbties priek�namā, citādi būtu palicis viesistabā, man aiz muguras ierunājās ironiska balss ar skotu akcentu.

Es apcirtos, mana sirds lēkāja tik augstu kaklā, ka smaku nost. Viesistabas durvīs izstiepies stāvēja vīrietis, ar izplestām rokām nevērīgi atspiedies pret stenderi; viņ� bija ra�ena auguma, gan�drīz tikpat liels kā D�eimijs, ar tādu pa�u vingru grāciju, tādu pa�u vēsu pa�apziņu. Ta�u mati bija tum�i, dziļi iegrimu�ās acis dūma�kaini zaļas. Dūgals Makenzijs, pēk�ņi parādījies manā mājā, it kā manu domu aicināts. Kā vilku piemin, tā vilks klāt.

-�� Dieva vārdā, ko tu te dari? Viņa uzra�anās izraisītais �oks pamazām norima, kaut sirds turpināja strauji sisties. Kop� brokas�tīm nebiju ēdusi, un pēk�ņi uzplūda nelabuma vilnis. Dūgals panāca uz priek�u un satvēra mani pie rokas, vedot uz krēslu.

-�� Piesēdi, meitēn, viņ� mudināja. Izskatās, ka tev sameties nelabi.

-�� Tu esi ļoti vērīgs, es teicu. Man gar acīm griezās melni pun�kti un plaiksnīja mazi, spo�i zib�ņi. Piedod, es pieklājīgi atvai�nojos un noliecu galvu starp ceļiem.

D�eimijs. Frenks. Rendels. Dūgals. Man galvā �audījās sejas, ausīs, �ķiet, zvanīja vārdi. Plaukstas man bija sasvīdu�as, un es, apskāvusi sevi, iespiedu tās padusēs, tādējādi cen�oties nomākt �oka izraisītās trīsas. D�eimijs nestāsies pretī Rendelam uzreiz tas bija pats svarīgākais. Man bija mazliet laika, kad padomāt un rīkoties, lai novērstu briesmas. Bet ko darīt? Atstājusi savu zem�apziņu cīnāmies ar �o jautājumu, piespiedu elpo�anu pierimt un pievērsu uzmanību svarīgākajiem risināmajiem uzdevumiem.

-�� Es atkārtoju jautājumu, teicu, iztaisnojusies un saglaudusi matus, ko tu te dari?

Tum�ās uzacis pa�āvās aug�up.

-�� Vai man vajag iemeslu, lai apciemotu radinieku?

Joprojām jutu rīkles galā �ulti, bet vismaz rokas vairs nedrebēja.

-�� ajos apstākļos jā, es teicu. Saņēmos, augstprātīgi izlikos nemanām atraisītās auklas un pastiepu roku pēc brendija karafes.

Dūgals apsteidza mani, paņēma no paplātes glāzi un ielēja tajā tējkarotes tiesu alkohola. Tad, ar vērtējo�u skatienu mani nopētījis, devu dubultoja.

-�� Paldies, es vēsi pateicos, pieņemot glāzi.

-�� Ak, �ajos apstākļos? Un kādi tad būtu �ie apstākļi? Negai�dīdams atbildi vai atļauju, viņ� mierīgi ielēja brendiju arī sev un pacēla glāzi nevērīgā tostā. Par Viņa Majestāti.

Jutu, ka manas lūpas savelkas �ķībā smaidiņā.

-�� Laikam dzer pa karali D�eimsu? Iedzēru mazu malciņu no savas glāzes un jutu, ka aromātiskie, asie izgarojumi apsvilina man acis. Un vai tas, ka esi Parīzē, nozīmē, ka esi pievērsis Kolamu saviem uzskatiem? Dūgals Makenzijs varēja būt jakobīts, bet Makenziju vadonis bija viņa brālis Kolams. Kropļojo�as slimības samo�cīto un izgriezto kāju dēļ Kolams vairs nevadīja klanu kaujā; Dūgals bija karavadonis. Dūgals varēja vest vīrus kaujā, bet vara noteikt, vai kauja notiks, piederēja Kolamam.

Dūgals izlikās nedzirdam manu jautājumu un, izdzēris glāzi, uzreiz ielēja sev vēl. Nodzēris �īs glāzes pirmo malku, viņ� to iz�baudīja, varēja redzēt, ka viņ� skaliņa brendiju mutē, nolaiza no lūpām pēdējo lāsīti un tikai tad norij.

-�� Nav slikts, viņ� noteica. Būs jāaizved Kolamam. Lai varētu naktīs aizmigt, viņam vajag kaut ko stiprāku par vīnu.

�ī nudien bija aplinkus atbilde uz manu jautājumu. Tātad Kolama veselība pasliktinājusies. Slimība, kas grauza viņa ķermeni, vienmēr bija sagādājusi Kolamam sāpes, tāpēc vakaros, lai varētu aizmigt, viņ� dzēra stiprinātu vīnu. Tagad viņam vajadzēja tīru brendiju. Nez cik daudz laika paies, līdz sāpju remdē�anai vajadzēs ķerties pie opija.

Jo tad, kad tas notiks, tās būs beigas viņa valdī�anai kā klana vadonim. Trūkstot fiziskiem dotumiem, viņ� tomēr spēja valdīt vie�nīgi ar rakstura spēku. Bet, ja Kolama prāts zaudēs sāpēm un zālēm, klanam būs jauns vadonis Dūgals.

Es vēros Dūgalā pāri glāzes malai. Viņ� atbildēja manam skatie�nam bez mazākā apmulsuma, plato Makenziju muti savilcis vieglā

smaida. Viņa seja bija līdzīga brāļa un māsasdēla sejai: spēcī�giem un skarbiem vaibstiem, ar platiem, augstiem vaigukauliem un garu degunu, plānu kā na�a asmens.

Astoņpadsmit gadu vecumā Dūgals bija zvērējis atbalstīt brāli kā vadoni un solījumu bija turējis gandrīz trīsdesmit gadus. Un es zināju, ka turēs līdz dienai, kad Kolams nomirs vai nespēs vairs val�dīt. Ta�u tajā dienā vadoņa apmetnis segs viņa plecus un Makenziju klana vīri sekos visur, kur viņ� vedīs, zem Skotijas diagonālā krusta un karaļa D�eimsa karoga, �skaistā prin�a� �ārlija armijas avangardā.

-�� Apstākļi? es teicu, atgrie�oties pie iepriek�ējā jautājuma.

-�� Nu diez vai kāds uzskatīs par labu gaumi apciemot vīru, kuru esi pametis dro�ai nāvei un kura sievu esi mēģinājis pavest.

Dūgals Makenzijs, palikdams uzticīgs sev, sāka smieties. īsti ne�zināju, kam vajadzētu notikt, lai izsistu �o vīru no līdzsvara, tomēr cerēju, ka bū�u klāt, kad tas beidzot notiks.

-�� Pavest? viņ� pārjautāja, un lūpas uzjautrinājumā noraustī�jās. Es tev piedāvāju precēties.

-�� Cik atceros, tu piedāvāji mani izvarot, es atcirtu. Patiesībā viņ� pērn ziemā bija piedāvājis mani precēt ar varu pēc tam kad bija atteicies palīdzēt man atbrīvot D�eimiju no Ventvērtas cie�tuma. Kaut arī viņa galvenais nolūks bija iegūt Lelibroku, D�eimija zemes īpa�umu, kur� pēc īpa�nieka nāves piederētu man, Dūgals neatteiktos arī no laulības papildu priek�rocībām, piemēram, regu�lāri baudīt manu ķermeni.

-Ja runājam par D�eimija atstā�anu cietumā, viņ� turpināja, kā parasti, mani neievērodams, izskatījās, ka viņu dabūt ārā nav iespējams, tāpēc nebija jēgas velti riskēt ar labu vīru dzīvību. Viņ� būtu pirmais, kas to saprastu. Un mans pienākums kā radiniekam viņa nāves gadījumā bija piedāvāt viņa sievai aizsardzību. Es ta�u biju puikas aud�utēvs, vai ne? Galvu atgāzis, viņ� iztuk�oja glāzi.

Es iedzēru krietnu malku brendija un a�i noriju, lai neaizrītos. Stiprais dzēriens, kas bija gandrīz tikpat svilino�s kā sārtums, kas kāpa man vaigos, apdedzināja man aukslējas un barības vadu.

Viņam bija taisnība; D�eimijs nepārmeta tēvocim nevēlē�anos ielauzties Ventvērtas cietumā, viņ� negaidīja, ka ari es to darī�u, un tas, ka man veicās, bija īsts brīnums. Bet, īsi atstāstot D�eimi�jam par Dūgala nolūku mani precēt, es nebiju centusies izcelt �ī piedāvājuma seksuālo aspektu. Galu galā es nebiju domājusi, ka vēl kādreiz redzē�u Dūgalu Makenziju.

No pieredzes zināju, ka viņ� prot izmantot izdevību. Kad D�ei�mijam piesprieda nāves sodu pakarot, Dūgals pat nebija gaidījis, līdz to izpilda, kad jau mēģināja pievākt mani ar mūsu gaidāmo mantojumu. Ja� nē, es sevi izlaboju: kad Kolams nomirs vai nespēs vadīt klanu, Dūgals nedēļas laikā kļūs par Makenziju pilntiesīgu noteicēju. Un, ja �ārlzs Stjuarts atradīs atbalstītājus, Dūgals būs tur. Galu galā viņam jau ir zināma pieredze, kā likt lietā varu aiz vadoņa muguras.

Domās iegrimusi, es iztuk�oju glāzi. Kolamam Francijā bija da�rījumu intereses galvenokārt vīns un kokmateriāli. Tas noteikti bija attaisnojums, kāpēc Dūgals ieradies Parīzē; varēja pat būt, ka tas ir galvenais iemesls. Bet viņam bija ari citi, par to es ne�aubī�jos. Un prin�a �ārlza Eduarda Stjuarta klātbūtne �ajā pilsētā gan�drīz noteikti bija viens no tiem.

Viens gan jāsaka Dūgalam Makenzijam par labu kontaktē��anās ar viņu stimulēja domā�anu, kaut tikai aiz nepiecie�amības izprast, kas viņam tobrīd padomā. Viņa klātbūtnes iedvesmota un krietna malka laba Portugāles brendija pamudināta, mana zemap�ziņa atdzīvojās un laida pasaulē ideju.

-�� Lai nu kā tur būtu, �obrīd priecājos, ka esi �eit, es ierunājos, noliekot tuk�o glāzi uz paplātes.

-�� Tie�ām? Biezās, tum�ās uzacis neticībā savilkās.

-�� Jā. Es piecēlos un pamāju uz vestibilu. Atnes manu ap�metni, kamēr es aizsienu kleitu. Man vajag, lai tu nāc man līdzi uz commissariat de police.

Redzot, ka viņam izbrīnā paveras mute, es jutu pirmo niecīgo cerības uzplaiksnījumu. Ja man izdevies pārsteigt Dūgalu Maken�ziju, tad ta�u es spē�u novērst dueli, vai ne?

-�� Vai tu nevēlies man pateikt, ko tu, tavuprāt, dari? Dūgals apjautājās, kad kariete kratījās pa Mireija loku, tikai par mata tiesu izvairoties no pretī brauco�ās �etrvietīgās karietes un vezuma ar kaba�iem.

-�� Nevēlos, es strupi atteicu, bet laikam jau vajadzēs. Vai tu zināji, ka D�eks Rendels tomēr ir dzīvs?

-�� Nebiju dzirdējis, ka viņ� ir miris, Dūgals saprātīgi aizrādīja.

Viņa vārdi uz mirkli izsita mani no sliedēm. Bet, protams, tā ir;

mēs Rendelu par miru�u uzskatījām tikai tāpēc, ka sers Markuss Makrenoks D�eimija glāb�anas operācijas laikā no Ventvērtas cie�tuma Rendela raitnieka sabradāto līķi bija noturējis par pa�u kap�teini. Dabiski, ka Hailendā ziņas par Rendela nāvi neizplatījās, jo viņ� nebija miris. Centos sakopot juceklīgās domas.

-�� Viņ� nav miris, es atkārtoju. Bet viņ� ir Parīzē.

-�� Parīzē? �is fakts piesaistīja Dūgala uzmanību; uzacis savil�kās, un, iedomājoties iespējamo notikumu gaitu, iepletās acis.

-�� Un kur ir D�eimijs? viņ� steidzīgi pajautāja.

Priecājos, redzot, ka Dūgals bija uztvēris galveno. Kaut ari viņ� nezināja, kas starp D�eimiju un Rendelu notika Ventvērtas cie�tumā to nekad neuzzinās neviens, izņemot D�eimiju, Rendelu un zināmā mērā mani, Dūgals par dragūnu kapteiņa agrāko rīcību zināja vairāk nekā pietiekami, lai saprastu, kāds būs māsasdēla pir�mais impulss, satiekot minēto vīrieti �eit, ārpus Anglijas.

-�� Nezinu, atteicu, raugoties laukā pa logu. Mēs braucām ga�rām tirgum, un man nāsīs iesitās sasmaku�u zivju smaka. Izņēmu sasmar�otu mutautiņu un piespiedu pie deguna un mutes. Spēcī�gais, sīvais skuju aromāts, ar kuru biju iesmar�ojusi kabatlakatiņu, nespēja sacensties ar dvaku, kas plūda no desmit zu�u tirgotāju stendiem, tomēr nedaudz to mazināja. Runāju cauri asi smar�ojo��ajam audumam.

-�� Mēs �odien negaidīti satikām Rendelu Sendringemas hercoga mājā. D�eimijs iesēdināja mani karietē un aizsūtīja mājās, kop� tā brī�a neesmu viņu redzējusi.

Dūgals nepievērsa uzmanību ne smakai, ne zivju sievu klaigām, piedāvājot savu preci. Viņ� vērās manī drūmu seju.

-�� Viņ� noteikti grib to vīru piebeigt, vai ne?

Piekrīto�i pamāju ar galvu un izstāstīju, ko biju izdomājusi par zobenu.

-�� Es nevaru pieļaut, ka viņi duelējas, sacīju, nometot kabatla�katiņu, lai varētu runāt skaidrāk. Un nepieļau�u!

Dūgals izklaidīgi pamāja ar galvu.

-�� Kā tad, tas būtu bīstami. Viņ� jau varētu viegli Rendelu nolaist no kājām zini, es viņu apmācīju, Dūgals Makenzijs nedaudz di�manīgi piebilda, bet sods par divkauju�

-�� Es sapratu, sacīju.

-�� Labi, viņ� lēnām novilka. Bet priek� kam tev policija? Tu ta�u negribi, lai puiku iesloga priek�laicīgi, ko? Pa�as vīru?

-�� Ne jau D�eimiju, es atbildēju. Rendelu.

Vīrie�a sejā atplauka plats smaids, kurā gan mazliet bija jau��ama skepse.

-�� O, ak tā? Un kā tu esi nodomājusi to panākt?

-�� Mums ar draudzeni� pirms da�ām dienām uz ielas uz�bruka, es teicu, bet, to atceroties, noriju kaklā iestrēgu�u kamolu.

-�� Vīrie�iem bija maskas; nevarēju pateikt, kas tie bija. Bet viens no viņiem bija apmēram tāda pa�a auguma un miesasbūves kā D�onatans Rendels. Esmu nolēmusi teikt, ka �odien kādā mājā satiku Rendelu un atpazinu viņā vienu no uzbrucējiem.

Dūgala uzacis strauji savilkās uz aug�u. Viņa saltais skatiens pārslīdēja man pāri. Viņa vērtējo�ajā sejas izteiksmē pēk�ņi parā�dījās kaut kas jauns.

-�� Jēziņ, tev gan ir dū�a kā pa�am nelabajam. Vai jūs gribēja aplaupīt? viņ� klusi jautāja. Jutu, ka pret manu gribu vaigos sakāpj dusmu sārtums.

-�� Nē, es izspiedu �o īso vārdu caur zobiem.

-�� Ā! Makenzijs atlaidās karietes mīkstajos sēdekļos, nenovēr��ot no manis skatienu. Ta�u tev nekas ļauns nav noticis? Es palūkojos sānis uz ielu, kurai braucām garām, bet jutu viņa glūnīgo

skatienu kavējamies man pie kleitas izgriezuma malas un pēc tam noslīdam pāri gurnu izliekumam.

-�� Man nē, es teicu. Bet mana draudzene�

-�� Skaidrs. Viņ� mirkli klusēja, tad domīgi ierunājās: Vai esi kādreiz dzirdējusi par Mācekļiem?

Strauji pagriezu galvu pret viņu. Dūgals Makenzijs zvilnēja karietes stūrī kā runcis un, samiedzis acis pret sauli, vēroja mani.

-�� Nē. Kas viņi ir? es noprasīju.

Dūgals paraustīja plecus, izslējās un pāri manam plecam palū�kojās uz lielo tuvojo�os Orfevras krastmalas ēku, kas pelēka un drūma slējās pāri Sēnas mirdzo�ajiem ūdeņiem.

-�� Tāda kā� biedrība. Jauni precēti vīrie�i, kas interesējas par� kā lai to pasaka� nepiedienīgām lietām.

-�� Labi, var teikt arī tā, es neiebildu. Un ko tie�i tu zini par �iem Mācekļiem?

-�� Tikai to, ko dzirdēju krogā pilsētā. Ka �ī organizācija no sa�viem biedriem daudz prasa un iestā�anās maksa ir augsta� pēc zināmiem standartiem.

-�� Un tas būtu? Es centos viņu izaicināt ar skatienu. Viņ� drūmi pasmaidīja un tikai tad atbildēja:

-�� Piemēram, jaunavības plēve. Vai cits piemērs! Precētas sievie�tes krū�u galiņi. Dūgals uzmeta skatienu manām krūtīm. Tava draudzene ir jaunava, vai ne? Vai, pareizāk sakot, bija?

Pārmaiņus man kļuva te karsti, te auksti. Noslaucīju ar mutautu seju un iebāzu to apmetņa kabatā. Uzreiz man tas neizdevās, jo rokas drebēja.

-�� Jā. Ko vēl tu esi dzirdējis? Vai zini, kur� ar to ir saistīts?

Dūgals papurināja galvu. Rūsganajos matos pie deniņiem bija

redzami sudrabaini pavedieni, kas iezaigojās pēcpusdienas saules staros.

-�� Tikai baumas. Vikonts de Biska, jaunākais no �armisa dēliem, varbūt. Grāfs Sen�ermēns. Ek! Vai ar tevi viss labi, meitēn?

Dūgals, mazliet sabijies, paliecās uz priek�u un skatījās uz mani.

-�� Labi, es atteicu, dziļi elpodama caur degunu. Drausmīgi labi. Es atkal izvilku kabatlakatu un noslaucīju no pieres aukstus sviedrus.

�Mēs negribam darīt jums pāri,� atmiņas tumsā atskanēja iro�niska balss. Zaļajā kreklā ģērbtais vīrietis bija vidēja auguma, melnīgsnējs, slaids un �auriem pleciem. �āds apraksts atbilst gan D�onatanam Rendelam, gan arī grāfam Sen�ermēnam. Bet vai es pazītu viņa balsi? Vai tie�ām normāls cilvēks varētu nepilnas divas stundas pēc negadījuma Sentonorē priek�pilsētas ielā sēdēt man pretī pie viesību galda, ēst la�a uzputeni un pieklājīgi tērzēt?

Loģiski sprie�ot, kāpēc ne? Galu galā es ta�u varēju. Un man nav īpa�a iemesla uzskatīt, ka grāfs ir normāls pēc manas sapra��anas -, ja tas, ko par viņu tenkoja, atbilst patiesībai.

Kariete palēnināja gaitu; prāto�anai vairs nebija laika. Vai es grasījos panākt, ka vīrietis, kur� atbildīgs par Mērijas izvaro�anu, staigās uz brīvām kājām, un arī to, ka D�eimija ļaunākais ienaid�nieks būs dro�ībā? Dziļi ievilku drebelīgu elpu. Sasodīts, man tikpat kā nav izvēles, es domāju. Dzīvība bija vissvarīgākā; taisnīgumam nāksies gaidīt savu kārtu.

Ku�ieris bija nokāpis no bukas un sniedzās pēc durvju roktura. Es iekodu lūpā un paskatījos uz Dūgalu Makenziju. Uz manu ska�tienu viņ� atbildēja, viegli paraustot plecus. Ko es no viņa gribu?

-�� Vai tu apstiprināsi manu stāstu? es tie�i noprasīju.

Viņ� palūkojas aug�up uz masīvo Orfevras krastmalas ēku. Pa karietes atvērtajām durvīm spīdēja spo�ā pēcpusdienas saule.

-�� Tu tie�ām to gribi? viņ� pārjautāja.

-�� Jā. Man iz�uva mute.

Dūgals piesēdās tuvāk un sniedza man roku.

-�� Nu tad lūdz Dievu, lai mūs abus neiebā� kamerā, viņ� noteica.

Pec stundas mēs iznācām tuk�ajā ielā pie commissariat de police. Biju aizsūtījusi karieti mājās, citādi visi, kas mūs pazina, redzētu

to stāvam Orfevras krastmalā. Dūgals piedāvāja man elkoni, un es biju spiesta to pieņemt. Zemi te klāja dubļi, un augstpapē�u kurpēs pa bruģakmeņiem iet nebija dro�i.

-�� Mācekļi� Es atgriezos pie iepriek� runātā, kad mēs lēnām virzījāmies pa Senas krastu uz to pusi, kur slējās Dievmātes kated�rāles torņi. Vai tu tie�ām domā, ka grāfs Sen�ermēns varētu būt viens no tiem vīrie�iem, kas� kas mums uzbruka Sentonorē priek��pilsētā? Mani sāka kratīt drebuļi no spriedzes un noguruma, arī no izsalkuma; kop� brokastīm neko nebiju ēdusi, un tagad tas bija jūtams. Tikai nervu sasprindzinājums man bija ļāvis izturēt iztau�jā�anu policijā. Nu nepiecie�amība saspringti domāt bija zudusi un līdz ar to arī spēki.

Dūgals stingri pieturēja mani aiz elkoņa, bet es nespēju uz viņu paskatīties; visu uzmanību man vajadzēja pievērst ceļam zem kājām. Bijām iegriezu�ies Elīzas ielā, kur bruģakmeņi spīdēja no mitruma un tos klāja visādi netīrumi. Kāds nesējs, stiepdams kasti, apstājās tie�i mums ceļā, atkraukājās un nospļāvās man pie kājām. Zaļganais gļotu pikucis pielipa pie akmens apaļā sāna, tad ieslīdēja mazā peļķītē, kas bija izveidojusies trūksto�a bruģakmens bedrē, un lēnām uzpeldēja uz ūdens virsmas.

-�� Mphm. Dūgals, pieri domīgi saraucis, noskatīja ielu uz vi�sām pusēm, vai neredzēs kādu karieti. Nemāku teikt. Esmu dzir�dējis par �o cilvēku vēl ļaunākas lietas, bet man nav bijis tas gods grāfu satikt. Viņ� no aug�as pavērās manī.

-�� Tiktāl esi turējusies bra�i, viņ� turpināja. Nepaies ne stunda, kad D�eks Rendels sēdēs Bastīlijā. Bet agrāk vai vēlāk vaja�dzēs laist viņu vaļā, un es neliktu lielas cerības uz to, ka tikmēr D�ei�mija dusmas kaut cik atvēsīs. Vai gribi, lai es ar viņu aprunājos lai pārliecinu nedarīt muļķības?

-�� Nē! Dieva dēļ, turies pa gabalu! Uz bruģa skaļi dārdināja karietes riteņi, bet es iekliedzos tik skaļi, ka Dūgals izbrīnā savilka uzacis.

-�� Nu labi, viņ� rāmi piekrita. Ļau�u tev pa�ai tikt ar viņu galā. Viņ� ir spītīgs kā auns� bet tev jau laikam ir savi paņēmieni,

vai ne? To viņ� pateica, uzmetis man iesāņus skatienu un zinīgi pasmīnējis.

-�� Es tik�u galā. Un tik�u arī. Jātiek. Jo viss, ko es biju stāstī�jusi Dūgalam, atbilda patiesībai. Viss atbilda patiesībai. Un tomēr tas bija tālu no patiesības. Jo es ar lielāko prieku �ārlzu Stjuartu ar tēvu un viņa nodomiem būtu sūtījusi pie velna, upurējusi jeb�kuru, cerot apturēt viņa stūrgalvīgo dzī�anos pēc �ī neprāta, pat riskētu ar iespēju iesēdināt savu vīru cietumā, lai tikai sadziedētu to brūci, kuru D�eimija dvēselē bija atvērusi Rendela aug�āmcel�a�nās. Es palīdzētu viņam nogalināt Rendelu un darītu to ar prieku, ja nebūtu viena apstākļa. Un �is vienīgais apstāklis bija svarīgāks par D�eimija lepnumu, lielāks par viņa vīri�ķības apziņu, par viņa dvēseles apdraudēto mieru. Frenks.

Tā bija vienīgā doma, kas ļāva man �odien darboties, uzturēja spēkus tālu aiz robe�as, kur es labprāt ļautos sabrukumam. Mēne��iem ilgi es biju uzskatījusi Rendelu par miru�u bez pēcnācējiem un baidījusies par Frenka dzīvību. Bet tos pa�us mēne�us mani bija mierinājis viņa dotais vienkār�ais zelta gredzens uz manas kreisās rokas ceturtā pirksta.

Tā dvīņubrālis, D�eimija sudraba gredzens uz labās rokas, bija talismans tum�ās nakts stundās, kad �aubas mina uz papē�iem. Ja es joprojām nēsāju �o gredzenu, tad vīrietis, kur� man to devis, dzīvos. Tā biju sev teikusi tūksto�iem rei�u. Nav svarīgi, ka es nezi�nāju, kā vīrietis, kur� nomiris, neatstājot bērnus, var iesākt dzim�tas līniju, kas noved pie Frenka; gredzens bija pirkstā, un Frenks dzīvos.

Tagad es zināju, kāpēc man pirkstā joprojām mirdzēja gredzens no metāla, kas bija tikpat vēss kā manas nosalu�ās rokas. Rendels bija dzīvs, varēja vēl apprecēties, kļūt par tēvu bērnam, kur� nodos dzīvību tālāk Frenkam. Ja vien D�eimijs nepasteigsies viņu nogalināt.

Biju veikusi tos pasākumus, kurus �obrīd varēju, bet fakts, ar kuru biju saskārusies aci pret aci hercoga mājas gaiteni, nemainī�jās. Frenka dzīvības cena bija D�eimija dvēsele; kā lai es izvēlos starp tām?

Tuvojās fiakrs, bet tā ku�ieris nepievērsa Dūgala mājienam uz�manību un parībināja garām pat neapstājoties, riteņi paripoja ga�rām tik tuvu, ka no�ļakstīja ar dubļiem Dūgala zīda zeķes un manas kleitas apak�malu.

Apvaldījis gēlu lamu birumu, kas nāca no sirds, Dūgals aizbrau�co�ajai karietei pakaļ nokratīja dūri.

-�� Nu, un ko tagad? viņ� retoriski apprasījās.

Man pie kājām peļķē, vizot pelēkajā gaismā, peldēja krēpainais spļaudeklis. Sajutu to vēsi staipīgu un glumu sev uz mēles. Pastiepu roku un satvēru Dūgala elkoni, stingru kā platānas zars ar gludu mizu. Stingru, tomēr likās, ka roka reibino�i �ūpojas, aizlidinot mani tālu pāri aukstajam, vizuļojo�ajam, pēc zivīm smirdo�ajam, glumajam ūdenim. Acu priek�ā man griezās melni punkti.

-�� Tagad, es atbildēju, es vem�u.

Saule jau bija gandrīz norietējusi, kad es atgriezos Tremulīna ielā. Ceļi man drebēja, un tikai ar lielu piepūli es spēju celt vienu kāju aiz otras aug�ā pa kāpnēm. Devos tie�i uz guļamistabu, lai novilktu apmetni, un pa ceļam prātoju, vai D�eimijs ir pārnācis mājās.

Viņ� bija pārnācis. Kā sasalusi apstājos uz sliek�ņa, veroties istabā. Uz galda, atrauta vaļā, stāvēja mana zāļu lāde. �ķēres, ku�ras izmantoju pārsēju grie�anai, atvāztas vaļā, gulēja uz tualetes galdiņa. Tās man uzdāvināja na�u gatavotājs, kur� �ad un tad strā�dāja Eņģeļu slimnīcā; apzeltītie rokturi bija izveidoti kā stārķu gal�vas, kuru garie knābji veidoja grie�ņu sudraba asmeņus. �ķēres, mirdzot rieto�ās saules staros, gulēja uz sarkanzeltainu zīda pave�dienu klājiena.

Paspēru pāris soļu uz tualetes galdiņa pusi, un zīdainās, vizu�ļojo�ās stīgas uzvirmoja, jo kustība sakustināja gaisu, un izslīdēja pa visu galdu.

-�� Kristus, ap�ēlojies! es izdvesu. Skaidrs, viņ� te bija bijis un atkal devies projām. Zobens arī bija prom.

Mati gulēja biezās, spo�ās �ķipsnās tur, kur nokritu�i, apklājot tualetes galdiņu, soliņu un grīdu. Pacēlu no galda vienu nogriezto cirtu un turēju rokā, burzot pirkstos smalkos, maigos matus kā iz�ujamo zīda diegu pavedienus. Jutu, kā starp lāpstiņām izplūst saltu baiļu straume un aiztek pa muguru. Atcerējos, kā D�eimijs sēdēja uz strūklakas baseina malas aiz Roanu nama un stāstīja par savu pirmo divkauju Parīzē.

�Lente saplīsa, vēj� iepūta matus man acīs, tāpēc es tikpat kā neko neredzēju."

Viņ� nepieļaus, ka tā notiek atkal. Redzot atstātos pierādījumus, sajūtot rokā matu cirtu, mīkstu un vēl dzīvu, es spēju iztēloties salto apņēmību, ar kādu viņ� bija rīkojies; metāla asmeņu �ņakstē�anu pie galvas, kad viņ� atbrīvojās no jebkāda maiguma, kas varētu traucēt skaidri redzēt. Nekas nekavēs viņu nogalināt D�onatanu Rendelu.

Nekas, tikai es. Joprojām turot rokā matu �ķipsnu, es piegāju pie loga un skatījos ārā, it kā cerot, ka ieraudzī�u viņu uz ielas. Bet Tremulīna iela bija tuk�a, viss bija mierīgi, tikai pie vārtiem zibēja papeļu mestās ēnas un gandrīz nemanāmi sakustējās kalps, kas stāvēja pie nama durvīm kreisajā pusē, sarunājoties ar sargu, kur� vicināja pīpi, lai uzsvērtu sava sakāmā nozīmi.

Ap mani klusi dūca mājas skaņas, jo pirmajā stāvā gatavoja va�kariņas. �ovakar mēs viesus negaidījām, tāpēc rosība nebija tik liela; kad bijām divatā, mēs ēdām vienkār�i.

Es apsēdos uz gultas, aizvēru acis un saliku rokas uz piebrie�du�ā vēdera, pirkstos cie�i saspiedusi matu �ķipsnu, it kā tādējādi varētu viņu pasargāt tik ilgi, kamēr to atlaidī�u.

Vai es biju paguvusi laikā? Vai policija bija atradusi D�eku Ren�delu ātrāk par D�eimiju? Ko tad, ja viņi ieradās vienlaicīgi vai tie�i laikā, lai redzētu, ka D�eimijs formāli izaicina Rendelu uz dueli? Saberzēju matus starp īk�ķi un rādītājpirkstu, izple�ot apgrieztos galus mazā sirmi dzintarainā vēdeklī. Nu, ja tā, vismaz viņi abi būs dro�ībā. Varbūt cietumā, bet tas ir sīkums salīdzinājumā ar citām briesmām, kas D�eimijam draudēja.

Bet ja nu D�eimijs atradis Rendelu pirmais? Es pametu skatienu ārā pa logu; gaisma strauji dzisa. Divkaujas tradicionāli izclnija rīt�ausmā, bet es nezināju, vai D�eimijs gribēs tik ilgi gaidīt. Iespē�jams, viņi jau �obrīd stāv viens otram pretī kādā nomaļā vietā, kur tērauda �ķindē�ana un nāvējo�i ievainotā kliedzieni nepiesaistītu cilvēku uzmanību.

Jo tā būs cīņa uz dzīvību un nāvi. To, kas noticis �o divu vīrie�u starpā, izlīdzināt varēja tikai nāve. Kā nāve tā būs? D�eimija? Vai Rendela? Un līdz ar viņu arī Frenka? D�eimijs dro�i vien ar zobenu rīkoties prata labāk, bet iero�us varēs izvēlēties izaicinātais Ren�dels. Bet, cīnoties ar pistolēm, iznākums vairāk bija atkarīgs no veiksmes nekā no �āvēja prasmes; tikai vislabākās pistoles mērķēja taisni, un pat tad tām bija tendence iz�aut par ātru vai kā citādi misēties. Pēk�ņi man acu priek�ā parādījās D�eimijs, ļengans un kluss guļam zālē, no tuk�a acs dobuma plūst asinis, un melna pul�vera smaka ņem virsroku pār pavasara smar�ām Buloņas me�ā.

-�� Velns un elle, ko tu dari, Klēra?

Man galva pacirtās uz aug�u tik stipri, ka es iekodu mēlē. Abas acis atradās savā vietā katrā pusē plānajam degunam un raudzījās manī. Nekad nebiju redzējusi D�eimiju ar tik īsi apcirptiem matiem. Viņ� izskatījās sve�s, kauli asi izspiedu�ies zem sejas ādas, un zem īso, biezo matu velēnas labi varēja saskatīt galvaskausa izliekumu.

-�� Ko es daru? atkārtoju kā atbalss. Es norīstījos, cen�oties dabūt iz�uvu�ajā mutē kādu mitrumu. Ko es daru? Sē�u ar tavu matu �ķipsnu rokā un lauzu galvu, tu esi dzīvs vai miris! To, lūk, es daru!

-�� Es neesmu pagalam. D�eimijs pāri istabai aizgāja līdz ska�pim un to atvēra. Viņ� bija apjozis zobenu, bet kop� vieso�anās pie Sendringema bija pārģērbies bija uzvilcis vecos svārkus, tos, kas ļāva brīvi kustināt rokas.

-�� Jā, es pamanīju, sacīju. Cik iejūtīgi, ka tu man to pateici.

-�� Es atnācu pēc drēbēm. Viņ� izņēma divus kreklus un līdz zemei garo apmetni un nolika uz sola, kamēr rakņājās pa lādi, meklējot tīru veļu.

-�� Pēc drēbēm? Pie joda, uz kurieni tu dosies? Nebiju zinājusi, ko gaidīt, kad atkal viņu ieraudzīju, bet noteikti ne kaut ko tādu.

-�� Uz iebraucamo vietu. D�eimijs paskatījās uz mani, tad acīm�redzot nolēma, ka esmu pelnījusi izskaidrojumam vairāk par trim vārdiem. Viņ� pagriezās un raudzījās manī ar zilām kā azurīts sa�tumsu�ām acīm.

-�� Kad aizsūtīju tevi mājās, es mazliet pastaigājos, līdz biju saņē�mis sevi rokās. Tad atgriezos pēc zobena un atkal devos uz hercoga namu formāli izaicināt Rendelu uz divkauju. Sulainis pateica, ka Rendels esot apcietināts.

Viņ� bija pievērsis man skatienu, tālu kā okeāna dzīles. Es vēl�reiz noriju kaklā sakāpu�o kamolu.

-�� Es devos uz Bastīliju. Viņi pateica, ka tu esot zvērējusi, apsū�dzot Rendelu par to, ka viņ� tovakar uzbrucis tev un Mērijai. Kāpēc, Klēra?

Man sāka drebēt rokas, un matu �ķipsna izslīdēja no pirkstiem. Biju izjaukusi tās vijumu, un smalkie, sarkanie pavedieni sabira man klēpī.

-�� D�eimij, es teicu, un arī balss man drebēja. D�eimij, tu nedrīksti nogalināt D�eku Rendelu.

Viņam tik tikko manāmi noraustījās lūpu kaktiņ�.

-�� Nezinu, vai man justies aizkustinātam, ka tu tā rūpējies par manu dro�ību, vai ņemt ļaunā, ka man neuzticies. Bet vai nu tā, vai citādi, tev nevajag uztraukties. Es varu viņu nogalināt. Viegli. Pēdējais vārds tika izteikts klusi tonī, kurā skanēja gan inde, gan apmierinājums.

-�� Ne jau par to es runāju! D�eimij�

-�� Par laimi, viņ� turpināja, it kā nebūtu mani dzirdējis, Rendelam ir pierādījumi, ka izvaro�anas laikā viņ� visu vakaru pavadī�jis hercoga mājā. Tiklīdz policija būs apjautājusi pārējos viesus un ieguvusi pierādījumus, ka Rendels nav vainīgs vismaz �ajā apsū�dzībā -, tā laidīs viņu vaļā. Es apmetī�os iebraucamā vietā, līdz viņ� būs brīvs. Un tad es viņu sameklē�u. D�eimija skatiens kā piekalts kavējās pie drēbju skapja, bet bija acīm redzams, ka viņ� redz pavisam ko citu. Viņ� mani gaidīs, D�eimijs klusi piebilda.

Kreklus un veļu viņ� sastūķēja ceļasomā un apmetni pārmeta pār roku. Viņ� jau pagriezās pret durvīm, lai dotos projām, kad es pielēcu kājās un satvēru viņa piedurkni.

-�� D�eimij! Dieva dēļ, D�eimij, paklausies manī! Tu nevari noga�lināt D�eku Rendelu, jo es tev to neļau�u!

Milzīgā izbrīnā viņ� raudzījās manī no aug�as.

-�� Frenka dēļ, es sacīju. Un palaidu vaļā piedurkni un soli atkā�pos.

-�� Frenks, D�eimijs atkārtoja, viegli purinādams galvu, it kā gribētu atbrīvoties no dūk�anas ausīs. Frenks.

-�� Jā. Ja tu tagad nogalināsi D�eku Rendelu, tad Frenks� viņ� neeksistēs. Viņ� nepiedzims. D�eimij, tu nedrīksti nogalināt nevai�nīgu cilvēku!

Runājot viņa sejas krāsa parasti gai�ā bronzas tonī bija kļu�vusi balta kā papīrs. Tagad pietvīkums atkal sāka celties uz aug�u, apsvilinot ausu galus un uzliesmojot vaigos.

-�� Nevainīgu cilvēku?

-�� Frenks ir nevainīgs cilvēks! Man vienalga, kas notiek ar D�eku Rendelu�

-�� Bet man nav! D�eimijs paķēra somu un, pār roku pārlikta�jam apmetnim velkoties pa zemi, soļoja uz durvīm. Dievs kungs, Klēra! Tu gribi mani apturēt, lai es neatriebjos vīram, kur� mēģi�nāja mani padarīt par mauku? Kur� nospieda mani ceļos un lika sūkāt viņa daiktu, kas nosmērēts ar manis pa�a asinīm? Jēziņ, Klēra! Viņ� ar troksni atgrūda durvis un, iekams paguvu viņu satvert, jau atradās gaitenī.

Arā bija jau satumsis, bet kalpotāji bija iedegu�i sveces un gai�teni apspīdēja maiga gaisma. Es satvēru D�eimiju aiz rokas un vilku atpakaļ.

-�� D�eimij! Lūdzu!

Viņ� nepacietīgi izrāva plaukstu. Es gandrīz raudāju, tomēr sa�valdījos. Satvēru somu un izrāvu to viņam no rokas.

-�� Lūdzu, D�eimij! Pagaidi! Tikai vienu gadu! Bērnu Rendela bērnu ieņems nākamā gada decembrī. Pēc tam tas vairs nebūs svarīgi. Bet, lūdzu, manis dēļ, D�eimij, pagaidi tik ilgi!

Uz galda ar apzeltītu malu bija nolikts sve�turis, sveces liesmas uz pretējās sienas meta milzīgu grīļīgu D�eimija ēnu. Viņ� lūkojās uz ēnu, rokas dūrēs savilcis, it kā stātos pretim milzim, kas slējās viņam pāri, ar trulu, ļaunu seju.

-�� Kā tad, viņ� �ukstēja it kā pie sevis, esmu liels puika. Liels un stiprs. Es daudz varu izturēt. Jā, es to varu izturēt. Viņ� apcir�tās pret mani un sāka kliegt:

-�� Es daudz varu paciest! Bet vai tāpēc man tas jādara? Vai man jātiek galā ar cilvēku vājumu? Vai arī es nevaru būt vāj�?

Viņ� staigāja �urpu turpu pa gaiteni klusā izmisumā, un ēna viņam sekoja.

-�� Tu nevari no manis to prasīt! Lai nu kas, bet tu ne! Tu, kas zina, ko� ko� Viņ� aizrijās, no dusmām palicis bez valodas.

Staigājot D�eimijs vairākkārt uzsita pa gaiteņa akmens sienu, stipri trieca dūri pret �ūnakmeni. Mūris ar mēmu spēku aprija katru sitienu.

Viņ� pagriezās atpakaļ un, smagi elpodams, nostājās man priek�ā. Es stāvēju kā sastingusi, baidīdamās runāt vai pakustē�ties. D�eimijs pāris rei�u strupi, it kā pieņemtu lēmumu, pamāja ar galvu, tad satvēra aiz jostas aizbāzto dunci, izvilka tā, ka gaiss no�alca, un piegrūda asmeni man pie deguna. Varēja redzēt, ka viņ� pūlas runāt lēnām.

-�� Tu vari izvēlēties, Klēra. Viņ� vai es. D�eimijs nesteidzīgi grozīja nazi, un nospodrinātajā metālā dejoja sve�u liesmas. Es nevaru dzīvot, kamēr dzīvs ir viņ�. Ja tu man neļauj viņu nogali�nāt, tad nogalini mani pati! Viņ� satvēra manu roku un ar varu aplieca manus pirkstus ap dun�a rokturi. Atplē�ot me�ģīņu �abo, viņ� atkailināja kaklu un, cie�i satvēris manu plaukstu, pagrūda to uz aug�u.

Ar visu spēku rāvos atpakaļ, bet viņ� piespieda dun�a smaili pie jutīgās bedrītes virs atslēgkaula, tie�i zem kustīgās rētas, kuru pirms vairākiem gadiem bija atstājis Rendela nazis.

-�� D�eimij! Izbeidz! Tūlīt izbeidz! Stipri uzspiedu otru roku uz viņa plaukstas locītavas, izļogot tvērienu pietiekami, lai atbrīvotu

savus pirkstus. Nazis no�ķindēja uz grīdas, atlecot no akmeņiem, un klusi nokrita uz bārkstainā Obisonas paklāja stūra. Dzīves bries�mīgākajos brī�os redze kļūst tik skaidra, ka var saskatīt visus sīku�mus, tāpēc es redzēju asmeni, kas nekustīgi gulēja uz resnas, zaļa vīnogu ķekara izlocītas stigas, it kā, nocērtot to, atbrīvos no pa�klāja audiem, lai ogas noripotu mums pie kājām.

D�eimijs stāvēja kā sasalis manā priek�ā, seja balta kā kauli, acis dega. Es satvēru viņa roku, cietu kā koks.

-�� Lūdzu, tici man, lūdzu! Es to nedarītu, ja būtu kāda cita iespēja. Es dziļi ievilku drebo�u elpu, lai nomierinātu lēkājo�o pulsu zem ribām. Tu esi man parādā par savu dzīvību, D�eimij. Ne vienu, bet divas reizes. Es izglābu tevi no pakār�anas Ventvērtā un izārstēju, kad tev abatijā sacēlās temperatūra. Tu esi man pa�rādā dzīvi, D�eimij!

Viņ� ilgi skatījās un tikai tad atbildēja. Kad viņ� ierunājās, balss atkal bija klusa, ar nelielu rūgtuma pieskaņu.

-�� Skaidrs. Un tagad tu piedzīsi savu parādu? Viņa acis dega tum�i zilas kā sveces deglis liesmas vidū.

-�� Nekas cits man neatliek! Citādi es nespēju vest tevi pie prāta!

-�� Prāts. Ak, prāts! Nē, es nevaru teikt, ka �obrīd spēju nākt pie prāta. D�eimijs salika rokas uz muguras, ar kreiso plaukstu satvē�ris stīvos labās rokas pirkstus. Lēnām, galvu noliecis, viņ� kāpās atpakaļ no manis pa bezgalīgo gaiteni.

Pie sienām karājās gleznas, da�as no apak�as izgaismoja lam�pas uz augstiem kātiem vai sve�turi, citas no aug�as lāpas zeltī�tos turētājos; pa vidu nedaudzas, acīmredzot mazāk iecienītas, īgni grima tumsā. D�eimijs gāja pa vidu, laiku pa laikam paceldams skatienu uz aug�u, it kā sarunātos ar parūkoto portretu galeriju.

Gaitenis stiepās pa visu otro stāvu, izklāts ar paklājiem un gobelēniem, ar milzīgiem vitrā�u logiem abos galos. D�eimijs aiz�gāja līdz tālākajam galam, tad apgriezās precīzi kā karavīrs parādē, nostaigāja visu ceļu atpakaļ, joprojām lēnā, militārā solī. Uz vienu pusi un atpakaļ, atkal un atkal.

Manas kājas drebēja, es ieslīgu atzveltnes krēslā netālu no gai�teņa gala. Reiz pakalpīgi pie manis pienāca viens no visureso�ajiem kalpotājiem, lai apjautātos, vai kundze nevēlas vīnu vai varbūt cepumus? Ar rokas mājienu aizraidīju viņu tik pieklājīgi, cik tobrīd spēju, un gaidīju.

Beidzot D�eimijs nostājās manā priek�ā, kājas kurpēs ar sud�raba sprādzēm iepletis plecu platumā, rokas joprojām salicis uz mu�guras. Viņ� gaidīja, kad es paskatī�os uz aug�u, un tikai tad ieru�nājās. Viņa seja bija skarba, neviens muskulītis nodevīgi nenoraustījās, kaut arī līnijas ap acīm no sasprindzinājuma bija iegrauzu�ās dziļāk.

-�� Tātad gadu. Tas bija viss, ko viņ� pateica. Pēc tam uzreiz pagriezās un jau bija nogājis vairākas pēdas lielu attālumu, kamēr es ar grūtībām izcīnījos no tum�zaļā samta krēsla. Tikko biju pie�cēlusies kājās, kad viņ� pajoņoja man garām, trijos soļos sasniedza milzīgo vitrā�as logu un ar labo roku to izsita.

Rūti veidoja tūksto�iem mazu, krāsainu stikliņu, kurus saturēja kausēta svina re�ģis. Kaut arī viss logs, mitoloģiskā Parisa tiesā��anas aina, nodrebēja rāmī, svina atlējums vairumu no stikliņiem noturēja un tie palika neskarti; par spīti triecienam un �ķindē�a�nai, tikai viens caurums robainām malām Afrodītei pie kājām laida iek�ā silto pavasara gaisu.

D�eimijs brīdi stāvēja, abas rokas cie�i piespiedis pie vidukļa. Tum�i sarkans traips izpletās uz kruzuļotās aproces, kas bija ap�ūta me�ģīnēm kā līgavas krekls. Kad sakustējos, lai tuvotos D�eimijam, viņ� vēlreiz paspraucās man garām un, neteicis ne vārda, aizgāja.

Es atkal atkritu atzveltnes krēslā tik smagi, ka no plī�a pārvalka pacēlās putekļu mākonītis. Gulēju tur �ļaugana, acis aizvērusi, un sajutu uzplūstam vēso nakts vējiņu. Mati deniņos bija kļuvu�i mitri, un kakla bedrītē ātrs kā putns sitās pulss.

Vai viņ� man kādreiz piedos? Atceroties, kā D�eimija acīs pazi�bēja atziņa par nodevību, mana sirds sarāvās kā dūre� �Kā tu vari

no manis to prasīt?� viņ� bija sacījis. �Tu� tu, kas zina�� Jā, es zi�nāju un domāju, ka �ī zinā�ana varētu mani atraut no D�eimija, tāpat kā tiku atrauta no Frenka.

Bet vai nu D�eimijs spēs man piedot, vai nespēs, es pati neva�rētu sev piedot, ja nodotu nevainīgu cilvēku to, kuru reiz biju mīlējusi.

-�� Tēvu grēki, es nomurmināju pie sevis. Tēvu grēkus nedrīkst piemeklēt pie bērniem.

-�� Kundze?

Es salēcos, atvēru acis un ieraudzīju tikpat sabiju�os istabmeitu kāpjamies atpakaļ. Piespiedu roku pie strauji puksto�ās sirds un skaļi ievilku elpu.

-�� Kundze, vai jūs nejūtaties labi? Vai man atnest�

-�� Nē, es teicu, cik stingri vien spēju. Man nekas nekai�. Gribu te kādu laiciņu pasēdēt. Lūdzu, ej.

Likās, ka meitene labprāt ir gatava pakalpot.

-�� Oui, Madame! viņa iesaucās un steidzīgi nozuda gaitenī, at�stājot mani trulu skatienu blen�am uz mīlas ainu dārzā pie pretē�jās sienas. Pēk�ņi nosalusi, es ietinos apmetnī, kuru novilkt man tā ari nebija pieticis laika, un atkal aizvēru acis.

Bija jau pāri pusnaktij, kad beidzot aizgāju uz guļamistabu. D�eimijs bija tur, viņ� sēdēja pie mazā galdiņa, acīmredzot vēroja pāris tauriņu lidināmies bīstami tuvu sve�turim, kas bija vienīgais gaismas avots istabā. Nometu apmetni uz grīdas un tuvojos vīram.

-�� Neskaries man klāt! viņ� uzsauca. Ej gulēt! Viņ� runāja gandrīz izklaidīgi, bet es sastingu uz vietas.

-�� Bet tava roka� es iesāku.

-�� Nav svarīgi. Ej gulēt! viņ� atkārtoja.

Labās rokas pirkstu kauliņus apvija asiņu stīdziņas, un krekla aproce bija stīva no asinīm, bet es nebūtu uzdrīkstējusies pieskar�ties viņam, pat ja viņam vēderā būtu iedurts duncis. Atstāju viņu, skatoties tauriņu nāves deju, un gāju gulēt.

Es pamodos īsi pirms rītausmas, kas ar pirmajiem nākamās die�nas gaismas stariem mīkstināja mēbeļu kontūras istabā. Pa dubultdurvlm es priek�ējā istabā varēju redzēt D�eimiju, viņ� sēdēja pie galda tāpat, kā biju viņu atstājusi. Svece bija izdegusi, naktstau�riņi aizlidoju�i, viņ� sēdēja, galvu atspiedis rokās, pirkstus ielaidis nevērīgi apcirptajos matos. Gaisma bija laupījusi visas istabā eso��ās krāsas; pat mati, kas slējās aug�ā kā dzelk�ņi, kā liesmas starp pirkstiem, bija izbalēju�i pelnu krāsā.

Es izslīdēju no gultas, nosalusi plānajā, iz�ūtajā naktskreklā. Kad nostājos D�eimijam aiz muguras, viņ� nepagriezās, bet zināja, ka esmu �eit. Kad pieskāros rokai, kas gulēja uz galda, viņ� ļāva galvai atliekties atpakaļ, līdz tā novietojās tie�i man starp krū�tīm. Es to paberzēju, viņ� dziļi nopūtās, un es jutu, ka sasprin�dzinājums sāk atkāpties. Manas rokas aizslīdēja lejup pa D�eimija kaklu un pleciem, cauri plānajam audumam sajūtot auksto miesu. Beidzot es apgāju apkārt galdam un nostājos viņam priek�ā. Viņ� pastiepa roku un aptvēra manu vidukli, pievilka sev klāt un paslēpa seju manā naktskreklā tie�i virs apaļā vēdera ar nedzimu�o bērnu.

-�� Man salst, es beidzot ļoti klusi sacīju. Vai nāksi mani sasil�dīt?

Pēc brī�a viņ� pamāja ar galvu un, neko neredzot, piecēlās. Aizvedu viņu uz gultu, viņ� sēdēja un nepretojās, kamēr es viņu izģērbu un pabāzu zem segas. Iegūlos viņa rokas ielokā, cie�i pie�spiedusies, līdz vēsums no ādas izgaisa un mēs gulējām, patvēru��ies maiga siltuma ligzdiņā.

Piesardzīgi es noliku roku D�eimijam uz krūtīm, vieglā glāstā braukāju turp un atpakaļ, līdz krūtsgaliņ� kļuva ciets, sīks alku bumbulītis. Uzliekot plaukstu manējai, viņ� to apturēja. Baidījos, ka viņ� mani atstums, un tā ari notika, bet tikai tāpēc, lai varētu pievelties man tuvāk.

Istabā kļuva gai�āks, un viņ� ilgu laiku tikai skatījās man sejā, glāstot no deniņiem līdz zodam, velkot īk�ķi gar kakla līniju un tālāk uz atslēgkaulu.

-�� Ak Dievs, kā es tevi mīlu, viņ� �ukstēja it kā pie sevis. Viņ� skūpstīja mani, neļaujot atbildēt, un ar sakropļoto roku vilka apļus ap vienu krūti, sagatavojies mani paņemt.

-�� Bet tava roka� es sacīju, �onakt jau otro reizi.

-�� Nav svarīgi, viņ� atbildēja, �onakt jau otro reizi.

Diāna Gabaldone SPĀRE DZINTARĀ 1. DAĻA

Redaktore Iveta Polkmane Mākslinieciskā redaktore Inguna Kļava �vanka Projektu vadītāja Una Orinska