Ignass, diplomēts zaglis jau tre�ajā paaudzē, kopā ar pārinieku uz labu laimi braukāja pa attālākiem novadiem, meklējot labākās zvejas vietas. Viņ� bija viens no tiem, kam patika plūkt gatavus augļus nepiepūloties tos izaudzēt.

Busiņā vienmēr bija zvejnieka rīku komplekts, guļammaisi, apkvēpu�i katli. Bija ar ko aizbildināties, acis aizmālēt, arī piebāzts maks novērsa aizdomas par sve�as mantas tīkojumiem.

Viņa patiesās copes vietas bija pilsētnieku vasaras mājas. To bija daudz un tajās glabājās daudz vērtīgu lietu. Pēdējos gados dzīvi gan krietni sare�ģīja signalizācijas un apsardzes. Te noderēja zvejnieku rīki un attaisnojums:

� Mēs, �ķiet, esam apmaldīju�ies! Meklējam padomu, kur labākas zvejas vietas, vai, kur var nopirkt īstu lauku pieniņu.

Izmanīgam prātam ideju nepietrūks!

Vēl viņu interesēja vecas lietas. Neviena nenovērtēta, necila glezna nobru�ātā rāmī, kas mētājās kādā lauku ūķī, varēja atnest milzu bagātību. Arī mazāk vērtīgi antikvāri priek�meti varēja ienest ko skano�u. Ta�u vieglas peļņas tīkotāji kā siseņi jau bija izslaucīju�i visu, kas vien daudz maz vērtīgs. Par spīti tam, vērtīgas lietas saglabājās vietās, kur

nelūgtu viesi sagaidīja nikni suņi, daudznozīmīgs bises stobrs un lauci-nieciski pamatīgi viesmīlīgs dūres sitiens.

Tādām vietām Ignass apgāja ar lielu likumu. Ne ar labu, ne ar ļaunu tur neko labu neizvētīt. Nobrāzts vaigs vai pat lieks caurums ādā nebija visu Luvras bagātību vērts.

�eit viņi neredzēja neko aizdomīgu. Nesteidzīgi aplūkoju�i durvis, ķērās pie darba. Tāds kā vesera belziens pa galvu iemeta nemaņā. Atjēdzies Ignass sajuta, ka skaudras sāpes plosa kāju. Saārdīta kreisā pēda mētājās iestrēgusi koka zaros!

Tā bija viņa pēda! Svelo�ās sāpes aizvien vairāk pārņēma savā varā.

Pārinieks Armands noasiņoja pāris soļus tālāk. Asinis burbuļodamas plūda ārā no brūces. Gaisā virmoja uz�ķērstu iek�u smaka. Domas darbojās ar neticami asu skaidrību.

Bez citu palīdzības Ignasam rieto�u sauli nebūs lemts skatīt. Tas bija skaidrāks par skaidru. Mobilais tālrunis nedarbojās. Te, starp pauguriem, mobilajam tālrunim nebija zonas. Mazā rācija nevilka tālāk par �etriem kilometriem. Būtu pilnīgi bezjēdzīgi meklēt kanālus un lūgt palīdzību. Pa�am jāsaņem sevi rokās un jāmēģina izcīnīt tiesības dzīvot. Izmisums deva spēku.

Ar jaku Ignass aptina kājas stumbeni un ar izņemto bik�u siksnu nosēja. �okam pārejot, sāpes pieauga. Ar katru elpas vilcienu ievainojums liesmojo�i pulsēja. Seju aumaļām pārklāja lipīgu sviedru tērcītes. Kāja degtin dega, un viņ� divreiz iekrita nemaņā.

Katru reizi atjēdzoties palika ļaunāk. Ķermenis un saprāts kliedza: rimsties, apgulies, neviens nepalīdzēs. Vienalga! Viņ� nepadosies! Vēlme dzīvot uzmundrināja, pie�ķīra spēku, jo laiks nepielūdzami strauji steidzās uz priek�u. Viss notieko�ais �ķita nereāls murgs. Tikko bija dzīves spara pilns... Neveiksmīgais kramplauzis juta, kā asaras �ņaudz kaklu, iedzeļ acīs.

Ignass ar pēdējiem gribas pilieniem gandrīz jau aizvilkās līdz. busi-ņam, kad padzirdēja piebrauco�as vieglās automa�īnas skaņu.

Pie viņa nesteidzīgi, apkārt lūkojoties, pienāca necila auguma vīrietis. Pāri pusmū�am. Sprigans. Bagātīgs sirmums izdaiļoja matus. Iedegusi, grumbiņu izvagota seja. Ļoti vērīgās, dzīves noguru�ās acis pildīja pa�pārliecinātība, slēpts spēks un dzel�aina griba. Katra kustība pārdomāta. Tas viss dvesa no �ī neievērojamā vīra. No tiem, kam nav vērts otrreiz uzmest skatienu. Ar nosacījumu, ka tas notiek kaut kur citur. Ne �eit!

� Nu, kas mums te �oreiz? � vīrietis līdzcietīgi novilka. Kreisajā rokā viņ� turēja pistoli. īstu, nevis gāzes vai pneimatisko. � Bez jokiem, jaunekli, un viss būs labi!

� Mēs meklējām copes vietas... � pārvarējis sāpju reibumu, Ignass iesmilkstējās. � Un iegājām mājās apjautāties!

� Aha! Uzraksts privātīpa�ums un aizslēgta barjera ir tās labākās copes vietas reklāmas? Zinu, zinu! Tagad parādi, kur tev nazītis, kur tev stobrs glabājas!

Ignass iesāka vaimanāt, ta�u aprāvās. Vien pirksti krampjaini tvarstīja gaisu.

� Varu arī iespert pa seju! Tas palīdz uzlabot sapra�anu! Ne pirmo reizi to daru! � Sve�inieka balsī parādījās sadistiski gavilējo�as notis.

Ignass drud�aini meklēja īstos vārdus, ta�u, paraudzījies padevās un parādīja uz sānu kabatu. Tas bija slepkavas skatiens. Tas viņā saskatīja tikai kārtējo labpatikas avotu. Viņa nāve iedvesmoja patoloģisko slepkavu dzivot.

Sve�inieks, izvilcis laukā Ignasa nazi, neapmierināts pajautāja:

� Tikai �is �veicie�u nazis! Nu par to arī labi! Kur tavi dokumenti, nauda, mobilais?

� Klau! Nogādā slimnīcā un es neko mentiem neteik�u!

Viņa vārdi izdzisa gaisā. Atvēris muti, mājas saimnieks skāņi iesmējās:

� Smurguli! Tevi pat morgā neviens nenogādās! Man jau ir sagatavota vieta un nedzēsts kaļķis.

To teicis vīrietis sagrāba Ignasu aiz labās rokas un nevērīgi aizrāva uz me�malu. Tur dzīvu iemeta sausajā tualetē. Iekritis ar galvu pu�ķidrajā

zampā Ignass mēģināja kliegt, ta�u aizrijies zaudēja samaņu. Viņ� nejuta kaļķi saēdam vēl silto augumu.

� Alkatība pie laba gala nenoved! � mājas saimnieks nosmējās, tikmēr aplūkodams zagļu busiņu un savākdams visu, kas vien �ķita noderīgs pla�ajā saimniecībā � izņēma akumulatoru, nolēja degvielu. Viņam piemita taupības gars.

Savāca arī guļammaisus, mak�ķernieku piederumus un dokumentus. Tos viņ� vēlāk nogādās pie labi pazīstama Gaujas atvara. Nomaļa vieta, kur tas viss stāvēs, līdz kāds atradīs. Lai muļķi cītīgi meklē noslīku�os zivju bendes! Piesaista ūdenslīdējus, ekstrasensus, tikmēr viņ� satīrīs visus galus.

Iedarbinājis dzinēju, viņ� pacēla buldozera lāpstu un pagriezās busi-ņa virzienā. Izgrūdis zili melnus atgāzu dūmu mutuļus, buldozers �ļerk-stēdams kādus metrus pastūma busiņu, līdz tas saplaka prasmīgu roku vadītā tērauda monstra priek�ā.

Kā ierasts viņ� pareizi bija noteicis, kāpēc viņam jau otro dienu svilst ausis. Pārcilājis prātā vairākus variantus sajuta, ka tās vai deg, kolīdz iedomājās par savām lauku mājām. Nācās visu pamest un steig�us doties uz laukiem. Jau kop� bērnības viņa dzīvi atviegloja spēja nojaust, no kuras puses nāks nepatik�anas.

Staro nebija ļauns cilvēks. Par tādu padarīja dzīve. Viņam apnika konstatēt � kārtējo reizi kāds ir pasaimniekojis viņa namā un pat saliektu naglu aizvācis. Apkārtējo zagļu apsēsts nedusmojās, bet rīkojās.

Visi vietējie zināja, ar ko varēja beigties sirojumi Staro īpa�umā, jo Staro prata tik veikli izslēgt ar vienu pa�u sitienu, ka pat kopā savāku�ies nevarēja atminēties, kā gan tas notika. Palika tikai gadījuma ieklīdeņi. Neviena apsardzes firma nepiekrita tādā nomalē, ar tik sliktiem ceļiem, nodro�ināt apsardzes pakalpojumus. Civilizācijai beidzoties, beidzas arī tās pakalpojumu klāsts. Sargu algot arī neatmaksājās. Pāris reizes salīgtie pieskatītāji darīja vairāk raizes nekā labuma. Visvairāk viņam sirds sāpēja par tāda sarga ziemā nodedzināto simtgadīgo klēti. Uzstādīja

video novēro�anu, ta�u tas neko nedeva. Pēc attēla sazīmētos garnad�us policija varbūt atrastu, bet mantas neatgūtu.

Kad likums ir bezspēcīgs, atliek vien paļauties uz sevi.

Padomju armijai aizejot, virsnieki un prapor��iki tirgoja visu, ko vien varēja pārvērst zaļajos � ne tikai cie�i uzskaitītos automātus, bet arī munīciju, sprāgstvielas. Neskaitāmi patronu cinki lietvedibā tika norakstīti it kā izlietoti �autuvēs mācibu nolūkos. Turpat vieglu ceļu aizgāja granātas, dinamīts, detonatori, degauklas. Lai kā viņ� centās, radiovadā-mās mīnas gan neizdevās iegādāties. Tik lēveni vieglo kājnieka mīnu. Tās arī prasmīgi izvietoja ap lauku īpa�umu.

Alibi arī bija pārdomāts. Vairākas reizes viņ� rakstīja haotiska satura iesniegumus policijai. Par draudiem uzspridzināt! Nodedzināt automa�īnu. Dzīvokli.

Mazā asenizācijas, būvgru�u konteineru un pa�izgāzēja pakalpojumu firmiņa ienesa tikai, cik pieticīgai dzīvei pietika. Viņ� pienācīgi maksāja nodokļus un neraisīja aizdomas kā kārtējais mijkrē�ļa zonas uzņēmums. īstā nauda nāca citos ceļos.

It kā necila paskata vīriņ�. Tā, viņu uzlūkojot, parasti noraksturoja un tūlīt pat aizmirsa par viņa eksistenci steigas pārpildītās zemes virsū. Ta�u apkārtējie bez ierunām atzina viņa pārākumu. Reizēm viņam patika staigāt pūlī un izbaudīt, kā tas pa�ķiras viņa priek�ā. It kā nojau�ot viņa neapvaldāmo spēju iet līdz galam.

Neviens nezināja par viņa Afganistānas kara pieredzi GIP specvie-nībā. Tur gandrīz visi bija virsnieki, tikai divi ser�anti: viņ� un stiegrs sibīrietis no Permas. Tas bija senā pagātnē.

Tagad no pārējiem līdzpilsoņiem Staro at�ķīrās vien ar māku nogalināt.

Ja ne par nāves ma�īnu, tad par efektīvu iznīcinā�anas ieroci viņ� armijā bija ietrenēts. Refleksi gādāja par ienaidnieku iznīcinā�anu vai vismaz sakropļo�anu. Ir apbrīnojami daudz veidu, kā to izdarīt: izspiest acis, sadragāt degunu, samalt putrā pautus, sadauzīt iek�ējos orgānus,

salauzt kakla skriemeļus. Izsmalcinātāki varianti paredzēja iedarboties uz īpa�iem punktiem, kas padarīja pretinieku pretoties nespējīgu, vai pat nonāvēja, neatstājot nekādas pēdas.

Kaujas kontakts ir ne�ēlīgs: tu vai es. Labāk jau tu, jo Staro nevēlējās ziedoties uz Marsa altāra. Viņam gribējās dzīvot. Un viņ� centās darīt visu, lai vismaz �odienu var nodzīvot. Viņam paveicās, jo Staro jau pa�ā sākumā bija iekalis apziņā elementāro patiesību: cilvēks ir apbrīnojami dzīvelīgs! Ienaidnieks var atgūties, lai pat mirstot atriebtos, izpildītu karavīra pienākumu, tāpēc viņ� ir jāiznīcina ar 1000 % garantiju.

Naktīs Staro liemurgoja par kaujām. Tas periods bija dzīvei no�ķelts. Ta�u nekas dzīvē nepaliek bez sekām. Bezjēdzīgais kar� sve�umā viņā bija radījis nepārvaramu baudu nonāvēt. Bez tās viņ� jutās kā narkomāns, kuram atņemta svētlaimi sniedzo�ā adata. Upuru acis viņu nevajāja visu atliku�o mū�u. Viņ� netaisījās sajukt prātā, nodzerties vai nosprāgt kādā pavārtē. Dzīvoja mierīgi, jo zināja, ka nevienam nekas nav jāpierāda � tas viss ir viņa dzīve. Biedējo�i neparasta.

Agrāk bija labi! Neskaitāmie bezpajumtnieki, degradēju�ies klaidoņi. Tos visus veda uz savām lauku mājām un izrikojās pēc sirds patikas. Tāda veida pazudu�os parasti neviens nemeklēja. Tie pa�i bija izrakstīju�ies no sabiedrības. Zem senās mūra kūts, izbetonētās vircas glabātavas vietā, ierīkotais spīdzinā�anas kambaris ārpusē neizlaida ne visniecīgāko skaņu. Tur viņ� spīdzināja lēnām, ar izdomu. Tikai vienu reizi viņ� gandrīz iekrita.

Visiem alka�iem vienāds zīmogs. Kaimiņ� kā par nelaimi nereizē atvilkās un ieraudzīja sasieto. Ar ādas siksnu cie�i aizsieta mute neļāva saukt palīgā. Putas spiedās no tās, kad tas neskanīgi ieīdējās.

Pagriezis galvu, nicīgi, caur zobiem Staro izspļāva:

� Atvedu dienesta biedru nīgātus pamak�ķerēt! Sadzērās, idiņ�! Pēc divdesmit gadiem pilsētās gāzēs ticis svaigā gaisā sajuka prātā. Te nav viņam ierastie pilsētas d�ungļi.

Enerģiski mājot ar galvu, attālais kaimiņ� piekrita.

� Sāka vicināt nazi! Re, pat ie�ņāpa! Būtu dzēris normālu mantu, būtu kā cilvēks! Nē! Vajag rit kaut kādus draņķus!

� Jāsauc policija, lai sēdina ķurķī! � savu risinājumu ieteica sīnis.

� Kam?! Labāko dienestu laiku draugu mentu ķetnās? Viņam pāries! Lai iziet niknums! Tad varēs dro�i laist vaļā. Ja gribi, vari pats atraisīt. Tikai iebēg�u mājā!

� Nē! Nē! � enerģiski noprotestēja kaimiņ�.

Pie sevis Staro nodomāja:

� Ek, būtu �eit sve�s, gulētu blakus un baudītu mana na�a asmeni! 1 Hibultprieks mums visiem!

� Esi cilvēks! Iedod �ļuku! Otro dienu sprāgstu nost. Tā, ka visi melnie velni galvā saspundēti drūzmējas! � zaudējis interesi, sīnis ievāvu-ļojās.

� Nevaru! Es visas pudeles trakumā sadauzīju! Tu ta�u zini, ka es ātri sāku trakot! Tāpēc no laba prāta pat aliņu nedzeru!

Sarunu biedra seja stiepās aizvien garāka. Lai ātrāk un uz neatgrie�anos atkratītos, Staro teica:

� Es tev iedo�u 20 latus. Nāko�nedēļ atnāksi � atdosi! Ja nevarēsi, tad vēlāk piebrauk�u! Zini, ka man nauda no gaisa nekrit.

Nostrādāja! Vairāk viņ� parādnieku nemanīja.

Tas bija vaļasprieks, bet maizes pelnī�anai gan bija riebīgāka lieta.

Deviņdesmito gadu sākumā, kad iekārtu maiņas brīdī valdīja bezmaz haoss un patvaļa, kopīgas dzer�anas laikā pieci vīri kaut ko nesadalīja. Par vienu vienīgu dzēruma eiforijā nevietā izmestu frāzi blakus sēdo�ais ar �au�alīgi spēcīgu sitienu pa sprandu nogalināja viesi.

Toreiz Staro bija tāda pa�a gadījuma ciemiņa statusā. Iestājās neveikls klusums, un trīs acu pāri no da�ādiem galda stūriem ieurbās viņā. Vienā mirklī atskurbu�i viņi bija pārliecināti par savu brālību, ta�u ciemiņam �ādā situācija vajadzētu sekot jau citos medību laukos aizgāju�ajam. Jo mazāk zinātāju, jo dro�āk! Staro, mierīgi nodzēsis cigareti ar izsmēķiem pārpilnajā sinepju burciņā, lieti�ķi noteica:

� Vajadzētu �igli tikt vaļā! Es virtuvē redzēju maizes krāsni. Ja kār-tigi izkurina, nekas nepaliks. Mēle man zina savu vietu!

Varēja redzēt, ka �ie uzreiz atslābst. Savs puika! Nenodos mentiem! Un no viena lika ir vieglāk atbrīvoties kā no diviem. Turklāt par diviem da�ādiem cilvēkiem divreiz vairāk interesējās nekā par vienu. Tas nopietni cēla Staro autoritāti, un tā radās viņa arods � nokopējs. Kop� tā brī�a Staro soļoja pa dzīves ēnas pusi. Nogalināt cilvēku ir viegli, bet tikt vaļā no ķermeņa tā, lai visi gali būtu ūdenī, lūk, ir liela māksla un uzdrīkstē�anās.

Tā cilvēks brīnumaini �ausmino�ā veidā izgaisa bez. jebkādām pēdām. Kam rakties me�os, purvos, izgāztuvēs, ja nekad nepaliek pēdu un līdzatbildība sasien labāk par titāna trosēm. Kremējot viņ� bija licis par sevi runāt ēnu sabiedrībā.

Pirmo reizi atminoties sviedru lāsītes izspiedās uz Staro pieres. Arī viņu varēja nogalināt. Tas gan viņam gau�i nepatika.

Kad viņam piedāvāja labi samaksāt, ja ar galiem noslēps nākamo līķi, viņ� nevilcinoties sita saujā. Kas meklē, tas arī atrod. Iesākumā pamēģinājis dedzināt uz savu roku, ātri vien nodibināja vajadzīgos sakarus. Brigadieris ar brāli operatoru vietējā katlumājā ne sadegu�a kaula �ķembas neatstāja. �ie brāļi bija īpa�i ticīgi cilvēki, kuri svēti ticēja, ka tādējādi palīdz atbrīvot pasauli no sārņiem. Viņi ne santīma neatstāja no samaksas. Visu anonīmi ziedoja baznīcai.

Kas daudz zina, ilgi nemin zemi �ajā saulē. Kā izteikts individuālists Staro nemīlēja atrasties citu pakļautībā. Tas nozīmēja pasīvi gaidīt, kad citi pieņems lēmumu un tad to izpildīt. Viņ� tomēr vēlējās būt noteicējs par laiku, vietu un apstākļiem. Tikai tad varēja cerēt uz sekmīgu iznākumu. Arī ja ap viņu savilktos nāves draudu mākoņi, Staro pazustu, nogruntētos me�ā.

Kolīdz uz attālas radinieces vārda iegādājās sen pamesto, nomaļo lauku saimniecību, viņ� sagatavojās dzīves ļaunākajiem brī�iem. Zem mājām izraka bruņu pagrabu. No tā slēptu eju uz gravu. Smiltīs viegli

takās. Divi bom�i bez skubinā�anas cītīgi urķējās, gaidot lielo samaksu. Bez cementa, tērauda plāksnēm, T veida profiliem, viss izmaksāja tikai spirtu, bezfiltra cigaretes un vienkār�u, kalorijām bagātu pārtiku.

ļau senatnē tie, kas zināja noslēpumu, pabeidzot darbu vienlaicīgi pabeidza ari �īs dzīves gaitas. Beigu beigās, pieņemot darbu, Staro atļāvās pilnībā izbaudīt savu pieticīgo hobiju.

Staro iesauka bija saīsinājums no vecticībnieka, krieviski � starover.

Pieticība Staro dzīvē nebija nekas sve�s. Viņ� izauga mājā, kurā vēl pat 21. gadsimtā nebija pieslēgta elektrība. Teiksmaini tālajā 1955. gadā elektrolīnijas stabs tika ierakts mājas galā, ta�u kā jau īsti vecticībnieki, viņa vecvecāki atteicās ielaist mājā �o pasaulīgo grēku, ar ko velns kārdināja.

Pēc Ivana Briesmīgā masu asinspirts izdzīvoju�ie Novgorodas bēgļi Latgalē atrada dro�u dzīvesvietu. Vecticībnieku baznīcas kristie�i dzīvoja nostāk no visiem, pēc savām para�ām un tikumiem.

Vecticībnieki dzīvoja noslēgtā vidē. Staro vectēva mājai logi bija tikai uz iek�pagalmu. Apkārt trīs metru augsts �ogs ar vārtiem. Staro jau bērnībā apnika pacietīgā pasaules gala gaidī�ana, vienlaikus ar tuvo Antikrista iera�anos, ko tik ļoti piesauca bargais vecaistēvs. Būdams ciemata garīgais vadītājs, vectēvs sekoja no visas ārpasaules noslēgtās kopienas dzīvei. Pieņēma grēksūdzes, izvadīja nelaiķus.

Tolaik vairs tādiem komunistiskās sabiedrības atkritējiem bērnus neatņēma, ta�u padomju vara ar aizdomām uzlūkoja ikvienu, kas negāja vienoto, saulaino taku uz kolhozu. Arī vecticībniekiem nācās piemēroties pārmaiņām ārpasaulē. Un tas nenācās grūti, jo visi viņi bija strādīgi no dzim�anas. Vecticībnieki pārtika tikai no pa�u rokām sarūpētā. Un tāpēc visu vajadzēja paspēt izdarīt.

Arī Staro tika izaudzināts tāds. Viņa vecaistēvs, sūrs pēc dabas, pēcte�us audzināja skarbi. Līdzko kaut kas, tā ne�ēloja �agarus. Arvien tie viņam sētā stāvēja pa rokai. Ja puikas gados Staro pietiekami �igli netaisījās izpildīt viņam teikto, tad sekoja kārtīgs �agara cirtiens. Brāziens

gan tika reti. Tik palaidnīgs viņ� nebija. Kā elpot viņam bija asinīs godāt vecākus.

Ziema vai vasara � vectēvs no rīta staigāja kreklā. Pat pa�ā trakākajā spelgonī vectēvs izcirta caurumu āliņģī un mazgājās. Pēc tam vectēvs nepaguris rosījās pa sētu, lauku. Visvairāk viņ� necieta sliņķus. Par pēdējiem uzskatīja ikvienu, kur� strādāja mazāk kā viņ� pats.

Ēdienreizēs vecaistēvs pirmais piepildīja savu bļodu, tikai tad Staro tika pie tā, kas palika pēc pārējiem ģimenes locekļiem. Arī ieradums lietot savus traukus palika. Ja kāds nejau�i paņēma viņa krūzīti vai karoti, tad Staro bez sirdsapziņas pārmetumiem to izmeta atkrituma spainī. Īsās laulības laikā sieva gan ķērca, ta�u Staro arvien ieteica viesiem pasniegt tikai viņiem paredzētos traukus:

� Es nevēlos tos vairs redzēt, kur nu vēl pieskarties! Nopirksim jaunus!

Skolā �ī pa�a iemesla dēļ viņ� neēda pie kopgalda. īsts pārbaudījums bija dienests armijā, kur viss bija kopējs. Stoiciski pārcietis �o Antikrista uzsūtīto pārbaudījumu, atgriezies civilajā dzīvē Staro no jauna sadalīja to savā un visiem citiem paredzētajā. Armijas rūdījums izglāba, ļāva pārciest vēl skarbākos cietuma apstākļus.

Kop� bērnu dienām pieradis ievērot bie�os gavēņus, viņ� varēja neēst vairākas dienas un vienalga saglabāt spēkus.

No obligātā dienesta viņ� atgriezās pilnīgi cits. Armijā iemācījās smēķēt, arī sagrēkoja, iepazīstot alkoholu un jautrules. Pēc tā Staro neatvairāmi vilināja pasaulīgā dzīve, un viņ� neatgriezās dzimtajā ciemā. Turklāt viņ� nevarēja izturēt vecticībniekiem obligātās bārdas necie�amo kņudoņu.

Nokļuvis karā viņ� līdz mielēm izbaudīja kredo � kar� noraksta visu! Tik daudz ir ielikts �ajos trijos vārdos: asinis, cie�anas un nāve.

Staro bija iepazinis kara gar�u vārda vistie�ākajā nozīmē. Apkārt nāves dziesmu svilpjo�o lielkalibra lo�metēja lo�u kakofonija viņam bija pierasta lieta, cik nu pie tās varēja pierast, iespie�oties vismazākajā klints

I м .ludziņā un cerot, ka tās �oreiz neķers viņu. Staro nevarēja atļauties l�.iulit, kad viņu reiz ķers lode. Viņ� centās attālināt vai novērst �o gau-/.im nepatīkamo mirkli.

Ārpus ciematiem Afganistānā nav gandrīz neviena koka, kur patver-t Ies no ne�ēlīgās, kvēlojo�i baltās saules lodes tikpat nokveldētajās debesis. No saules, kas neapsegtai ādai gandrīz acumirklī uzrāva �ulgas. Sausās, dzīslainās lapas kroplīgos zaros, vai zemi bezlapu koki ar ļoti pla�iem vainagiem nedeva ēnu. Saplaisājusi, neauglīga zeme. Apkārt laiski virpuļo putekļu stabi, visīstākā vietējā sodība, kas ir visur: tie virmo gaisā, nosē�as uz auguma, saķep drēbēs. Putekļi zobos, putekļi ausis, putekļi rīklē. Par to nebēdā, galvenais, turēt ieroci tīru. Un ir tikai viens sapnis � ledusauksts kalnu strauta atvars. Ta�u, atverot acis, Staro atjēdzas nogurdino�ā tveicē kopā ar kaltējo�o vēju.

Viņ� zināja, ka nedrīkst krist gūstā. Mod�ahedi ne�ķiro, vai tu esi piespiedu kārtā atsūtīts, vai jaunības ideālismā vai piedzīvojumu kārē pieteicies. Tūksto�iem musulmaņu devās uz Afganistānu aizstāvēt savus ticības brāļus, un starp tiem nereti bija nezvēri, kuriem patika gūstekņus zvērīgi sakropļot, nogrie�ot visu, ko vien var nogriezt, pēc tam atstājot noasiņot.

Kad vairākas reizes Staro bija redzējis, kādā mokpilnā nāvē ir gāju�i bojā sagūstītie kara biedri, viņ� turējās kā vīram pienākas. Staro sirds sasprāga sīkās suķēs, kad nedaudz nokavēju�i ar biedra atbrīvo�anu, zvērībās noķēra pirms divām nedēļām pa�rocīgi sagūstīto kaujinieku. Cik reizes gūstīti tie no jauna nez kā izkļuva no draudzīgās Afganistānas tautas republikas cietumiem. Austrumi � tā ir smalka bū�ana! Un to viņ� atliku likām piedzīvoja.

Staro jau sen �aubījās par Dieva taisnīgumu �ajā pasaulē. Ieraugot zvērīgi nomocīto biedru, viņ� atteicās no Debesu aizgādības un pa�rocīgi atriebās. Viņ� pieņēma �is zemes patiesību � asinis nomazgā visu.

� �uravi pa�ēlo! � sasaistītais ritinājās pa zemi un lūdzās izmisu�ā balsī. Bailēs saguma, saplaka, nobālēja, Staro acīs ieraugot nāvi.

Otrs nicīgi novērsās. Pēc neilga laika, neizturējis smilkstoņu, pat sasiets mēģināja iespert gļēvulim.

Reidu laikos, ticis pie gūstekņiem, Staro ar pieredzēju�u aci uzreiz noteica, kur� zina vērtīgu informāciju un kur� ir vienkār�i balasts. Drosmīgākajam viņ� cieti paziņoja:

� Re! Cūkas āda, speķis, cūkgaļas konservi! Tevi tur ietīstīsim un noraksim nomaļā vietā! Tu vairs nekad netiksi paradīzē! Vai arī dalies ar informāciju!

� Visu pateik�u! Visu! Tikai vispirms nogrieziet galvu viņam! � skaidrā krievu valodā kliegdams, gūsteknis acumirklī piekrita sadarboties. Viņā nepalika nekas no nāves nicinājuma. Pilnībā sabruka, kolīdz saprata, ka musulmanim visbriesmīgākās nāves draudi nav tuk�i.

Pat rotas komandieris nogrozīja galvu, uzzinājis, ar kādām metodēm ir iegūti izlūkdati:

� Sociopāts! Dzimis būt slepkava! Ta�u citādi ideāls karavīrs! Nekādas pēdas neatstāj!

Ta�u to neierakstīja viņa raksturojumā. Pilnībā pietika ar kli�ejiskām standarta frāzēm. Pa visu svelmainajā kaimiņvalstī izsvaidīto armiju tādi kā viņ� bija uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Un jāņem vērā, ka sekmīgas operācijas gan lieliem, gan maziem komandieriem sagādāja ordeņus, pirmstermiņa dienesta pakāpes, amatu paaugstinājumus.

Viena lieta ir cīnīties vīrs pret vīru. Citādi ir, kad tevi samaļ tērauda monstrs un sakarsu�a metāla smārds rauj ciet nāsis. Reiz neveiksmīgā reidā ar Staro vienību pastiprināto izlūkrotu Asadabadas �tāba nejēgas iedzina zem intensīvas mīnmetēju uguns.

Vēl nesen �ie siltie miesas gabali bija dzīvi cilvēki. Pieturot uz āru izkritu�ās iek�as, ievainotais izmisīgi lūdzās:

� Es gribu dzīvot! Palīdziet! Atrodiet ārstu!

� Pagaidi! Aiz kalna ir sanitāru nodaļa! Tūlīt atsūtī�u!

Un Staro aizskrēja, lai nevajadzētu vēlreiz ieskatīties izmisuma pilnajās, brīnumu gaido�ajās jaunekļa acīs.

Tāda ir kara baisā seja, laimīgs ir tas, kur� tajā izdzīvo. Briesmu pārpilno un visādi citādi piesātināto dienestu Staro pats gandrīz beidza Kaulainās apkampienos.

Toreiz Staro grupa kļūdaini pakļuva zem savējo bombardē�anas. Viņi, tērpu�ies vietējo drānās, izsekoja mod�ahedu karavānu, kas pārvietojās pa kalnu ieleju. Dizentērijas mākts Staro nedaudz atpalika, lai pa lielam nokārtotos. Tas viss prasīja pusminūti. �eit par katru kavē�anās varēja samaksāt ar dzīvību. Presīte viņam bija teicami ietrenēta. Vienā elpas vilcienā izspieda bez atlikuma un tad drīzāk sajuta, nekā pamanīja virsū nākam SU 25 triecienlidma�īnu.

No lidma�īnas atdalījās divas bumbas. Nekavējoties virs tām atvērās izpletnī�i. Vairāk Staro neskatījās. Viņ� ar degunu ierakās �ķembainajā zemē un abām rokām cie�i satvēra galvu. Pat nepaguvis uzraut bikses. Tā arī uz mū�u pēcpusē palika pla�s apdeguma laukums.

Būk�ķis! Un kā ar milzīgu, nokaitētu veseri triecienvilnis aizslauka visu, nogalina, sakropļo visu dzīvo.

Mirdzo�i riņķi peldēja gar acīm, ausīs dobji klaudzēja, deniņos smagi pulsēja, neizturami spieda uz smadzenēm. Saķēris ausis, viņ� me�onīgi iekliedzās. Kliedziena vietā sanāca neskanīgs īdiens.

Kontuzētais augums kļuva nepaklausīgs kā marionetei, kurai pārtrūku�i bezmaz visi diedziņi.

Termobāriskās bumbas ir pēdējais solis pirms pekles zemes virsū. Tikai atombumba ir vēl draņķīgāka padarī�ana.

Toties viņ� vienīgais no savas grupas izdzīvoja. Tā bija Dieva zīme. Izsekojamie mod�ahedi atgriezās, lai noskaidrotu, kam gan bija mērķēts trieciens. Tādā no�ēlojamā stāvoklī viņu aiznesa līdz netālajam ki�lakam, kur ielaida pazemes pagrabā.

Tāds ķēriens ne katru gadu patrāpās. Ja izdzīvos, gan jau ko labu pateiks. Tomēr nākamais likteņa pirksts paglāba Staro. �o mod�ahedu hull rolēto ki�laku bija ieplānots pārbaudīt lielajā tīrī�anas operācijā. Sa-gustitāji nepaguva pat lāga nolaist bedrē � cietumā, kad savējie viņu

i.m no tās izvilka. Aizsūtīts uz Lielo zemi � Ta�kentas hospitāli, viņ� no tin ienes tika nogādāts Burdenko hospitālī, iMaskavā.

Tur Staro atjēdzās vien pēc krietna laika. Jau tā būdams kalsns, viņ� mēne�a laikā uz dzīvības un nāves sliek�ņa neizlēmībā karājoties, bija Izdēdējis tā, ka kaulus apspīlēja āda.

Kolīdz ārsti atļāva, tā īpa�ā daļa sāka bez kādas �ēlastības trenkāt, latu būdams bez vainas, Staro jutās pazemots, ka ir izdzīvojis. �oreiz visi apstākļi bija viņam par labu. Neap�aubāmi zem savējo nekoordinētas uguns pakļuvis, bezsamaņas stāvoklī sagūstīts un tādā pa�ā stāvoklī atbrīvots.

Subjektīvā puse nevienu neinteresēja. Aizmugures �urkai bija dibinātās aizdomas par nodevību. Un viņam bija uzspļaut uz Staro teicamā dienesta laikā sapelnītajām godalgām un pateicībām.

GIP savējos nepameta nelaimē. Uzspieda pa saviem kanāliem, un īpa�ā daļa apsūdzības noņēma. Apārstēja un pirms termiņa komisionēja no dienesta. Pirms tam Staro parakstījās, ka apņemas 25 gadus neizpaust nekādas ziņas par militāro dienestu. Kā gūstā pabiju�am, valsts dienestā viņam nebija nekādu cerību.

Izgājis ne�ēlīgās kara dzirnavas puslidz sveikā, Staro izbaudīja katru esības mirkli, jo nākamais varēja pārtraukt �īs dzīves gaitas. Tagad patiesi viņ� pie sevis brīnījās: kā agrāk varēja garlaikoties, nezināt, ko iesākt, kaut vai nosnausties, kad lodes spingāja apkārt.

Staro vienmēr tāds nebija. Pēc armijas pielāgojies civilajai dzīvei, viņ� uz neatgrie�anos aizmirsa kara �ausmas. Arī to, kā nonāvēt. Vismaz tā viņam likās. Psiholoģiskas rētas gan palika uz mū�u.

Staro nevarēja iedomāties darbu bez intensīvas skābekļa pieplūdes smadzenēs, ta�u katram darbam ir sava garoziņa. Arī privātajā biznesā. Vēl jo vairāk, ja tolaik nesakārtotā likumdo�ana radīja nesaprotamus spēles noteikumus, kurus valsts varēja tulkot pēc nepiecie�amības.

Kad pēc astoņu mēne�u izdzīvo�anas skolas Centrālcietumā, viņ� atgriezās ārpasaulē, teikt, ka pārsteigums bija nepatīkams, nozīmētu nepateikt neko. Cerības sagaidīt Staro iznākam brīvībā atmetusī draudzene, bez maz piecām minūtēm īstā sieva, jau bija sarūpējusi sev jaunu rotaļlietu. Muskuļainu, zilacainu gai�mati, patiesu ārieti. Tagad viņ� dzīvoja Staro dzīvoklī, gulēja viņa gultā, valkāja viņa drēbes, apavus un visbeidzot braukāja ar viņa loloto mantiņu: uztjūnētu tre�o �iguli ar forsēto motoru. Sirds visvairāk sāpēja par automa�īnu. Staro bija pie tās strādājis ne�ēlojot ne līdzekļus, ne savu laiku un darbu. Daudzi uzlūkojot automa�īnu ar patiesu prieku vai skaudību izdvesa � kā konfete. Tā arī Staro to dēvēja � Konfete. Vārds, kas izsaka būtību...

Pa �o laiku tā izskatījās apbru�āta, nevī�īgi pielabotais kreisais spārns liecināja, ka ar viņa lolojumu apietas kā ar tre�ajā stāvā mīto�o prostitūtu.

Izteiksmīgi kustinot bicepsus, jaunais jāklis nicino�i uzlūkoja saimnieku. Staro nevarēja ar jauno gultas biedru sacensties. Kamēr viņ� vilka termiņu cietumā, mīļotā paguva izrakstīt Staro un noformēt dzīvokli uz sava vārda. Viņu neielaida pat ar vienu kāju pāri slieksnim savā dzīvoklī. Vienā mirklī viņ� bija kļuvis par bomzi.

Jā! Viņu atzina par nevainīgu, lietu nozieguma sastāva trūkuma dēļ slēdza, izmeklētājs personīgi atvainojās, ka tik ilgi novilcināta izmeklē�ana.

� Saprotiet! Valstī valda krimināls, policisti iet prom no darba, nav, kas izmeklē.

Staro visu saprata, pat piedeva, viņ� kāroja tikt mājās, nomazgāties karstā vannā un samīļot mīļoto. Tas viss ar vienu mēmu acu skatienu sabruka pī�ļos, iekrita nebūtībā.

Vaļīgā, Staro dāvātā halātā ietinusies, mīļotā, slēpjoties aiz jākļa muguras, ķērco�ā balsī spiedza. Ne velti viņa pat piekto klasi nespēja pabeigt, ārēji lellīte, iek�ēji tuk�āka par izdzertu �ņabja pudeli. Nekādas intelekta sporas nespēja aizķerties viņas skaistajā galviņā.

Vairs nerādies, ja! Te tev nekas nepieder, ja! Viss! Zeks nolādētais! Viprati, ja! Tu zini, ar ko manam mīlulītim ir sakari, ja? Ar Pārdaugavas biigadi, ja! Tā kā vācies ar veselu ādu un aizmirsti par �o vietu, ja! Ja ..u elsi traci, izsauksim policiju, ja! Un tevi aizgādās tur, kur tādiem kā lev ir vieta, ja!

Mīlulītis ar greizu, nicino�u smaidu uzsvērti lēniņām aizvēra durvis, �ķiet, viņ� tikai gaidīja iemeslu, lai varētu uzsākt kautiņu, kur viņam bija visas iespējas pārliecino�i uzvarēt. Tā vismaz viņam �ķita. Lai arī kā Staro smacēja dusmas un aizvainojuma rūgtuma �ults ēda no iek�puses, viņ� tomēr atrada spēkus pārvarēt emociju uzplaiksnījumu un aiziet uz visiem laikiem no savas mājas. Viņ� pat neatvadījās no Konfetes. Viņ� juta, ka divi acu pāri no tre�ā stāva loga grauza viņa augumu, pavadot tvēra ikvienu kustību. Ja viņ� pieietu kaut noglaudīt, sekotu zvans policijai!

Viņā virmoja dziļ�, kūsājo�s naids. Pats vien nebū�anās bija vainīgs. Nelabu juzdams, vieglprātīgi pārrakstīja ma�īnu, kooperatīvo dzīvokli uz civilsievas vārda. Te nekas vairs nebija labojams!

Kā augstsprieguma elektrības lādiņ� �ī doma iztraucās cauri galvai: �Pagaidām, �obrīd! Bet mēs vēl pasmiesimies virs tava kapa! Un metāla gardīnes man par to nevajadzēs skatīt!�

Sirds dziļumos trakoja akla naida vētra, ta�u tā kā Staro vairs nevēlējās izbaudīt skatu uz dzelzs restu aizsegtām debesīm, viņ�, vēl aiz tām pabūdams, izlēma meklēt vien likumīgu iztikas avotu. Paldies Dievam, arī �ajos bezdarba pilnzieda laikos asenizatora vakances vai vienmēr bija brīvas, un viņ� nekautrējās ar nosacījumu, ka dienesta dzīvoklis ar malkas apkuri būs viņa. Tā iesākās jaunā dzīve, kurā, velti negaudojot, viņ� sāka kalt atriebes plānu.

Viņ� to loloja ilgi, ļoti ilgi, līdz pēc nepilna pusotra gada realizēja.

Jāklis, pārbijies zili melns, kā apburts raudzījās uz pistoli ar klusinātāju. Staro iz�āva. Neskanīgs būk�ķis saplūda ar ielas troksni. Lode, atlēkusi no asfalta, kaut kur aizjoņoja. Pie jākļa kājas asfaltā palika vien �vīka.

� Tā, vecīt! Spirināsies, kvieksi pēc palīdzības, nākamā lode būs tavējā! Saprati? Vai man vēlreiz ielaist? �oreiz varu kājā! Tas būs sāpīgi, tici man! Man ko zaudēt nav, bet tu vēl vari atgriezties. � Staro vienmēr centās saviem upuriem dot iespēju pieķerties vismazākajam cerību salmiņam. Tas sasaistīja viņu domas, laupīja drosmi un vienmēr vieglāk |āva realizēt iecerēto.

� Tagad uzliksi roku dzel�us uz kājām, tad uz rokām un sēdīsies busiņā.

Jāklis, trīcot kā ap�u lapa, paklausīgi izpildīja prasīto. Viņ� bija pārbijies līdz neiespējamībai!

�Ak, kāds gan tu mīzals patiesībā esi, ieslēpts ārēji skaistā miesas būdā!� Staro domās noirgojās. �Būtu sevi redzējis no malas pirms pusotra gada, staigātu dzīvs ilgi, ilgi. Tagad vairs neko!�

Aizbraucis līdz pirmajam taksofonam, kur, noslēpis platajā jakas piedurknē pistoli, Staro lika trausties laukā.

� Paņem klausuli un piezvani mūsu mīļotajai! � Staro instruēja. � Tu pateiksi, ka tev ir apnicis drāzt uzburbu�o speķi un tu viņu pamet! Tev ir jauna un svaiga un bagātāka! � Staro īpa�i uzsvēris piekodināja. � Jā, saki, tā � tev ir bagātāka! Pēc tam tu viņu pametīsi un vairs nekad neatgriezīsies! Hs tevi par sodu aizvedī�u uz me�u, un varēsi kātot mājās ar divām vien! Mēs esam divi, neviens velns, kur nu vēl pogainais, neticēs �īm pasakām! Man ir draudzene un kaimiņiene, kuras vienā balsī kliegs, ka ir ar mani dzēru�as un trijatā drāzu�ās, tev tikai pa�a murgainās domas. Tā kā �ķirsimies kā vīrs ar vīru! Roku dzel�us un pistoli es iemetī�u Daugavā! Tā kā viens pret vienu man ticēs, bet tevi durkā iespundēs!

Lūkojoties jākļa izteiksmīgajā sejā, Staro lasīja tā domas kā no baltas papīra lapas.

�Galvenais, tikt sveikā! Tad es aizskrie�u uz dūzeni un tevi kā circeni stūrī paņems! Ja man paveiksies, aizturē�anas brīdī varbūt pat nolaidīs no kātiem! Man jau ticēs! Ne jau �im zekam!�

Tagad bez zvanī�anas atkārto tekstu!

I.iklis paklausīgi noblēja.

Klau! Tu nesaprati, ka es visu nopietni uztveru? � Staro tēloti neapmierināts skarbi noteica. � Varbūt man bez teātra tevi nolaist no I aliem un pēc mēne�a it kā nejau�i atgriezties savā dzīvoklī? Pie manas mi|otās, kuru tu pievāci? Un viņu mierināt katru nakti karsti izmīlējot?

Jāklis iekarsis atkārtoja vēl un vēl, līdz Staro apmierināts atļāva iemest �etonu un uzgriezt numuru. Viss iznāca pat labāk, nekā cerēts! Jāk-lis, iejuties lomā, norunāja iestudēto tekstu, to pavadot izteiksmīgiem �estiem un negantiem lamu vārdiem. Pēdējie bira tā, ka Staro bezmaz ausis sāka svilt.

�ķiet, ka smukpuisītis pie Pūciņas ir pielipis tikai mantas dēļ! Staro izlikās, ka ir apmierināts, un lika saprast, ka jābeidz ludziņa. Uz atvadām i.iklis pateica:

� Tu, resnā cūka, vari aizrīties ar savu sapuvu�o �iguli! Cūka tu pre-tigā!

Un nometa klausuli.

� Nu, kā? � trīco�ā balsī, pazemīgi nolaidis acis, jāklis pajautāja.

� Pat labāk nekā es cerēju! Tu man palīdzēji atkal atjaunot ģimeni! Paldies! No sirds pateicos, bet tagad brauksim uz me�u pastaigāties!

� Varbūt nevajag?

� Vajag! Nekas neatjauno smadzeņu darbību kā prie�u me�a gaiss! Pastaigājoties tev būs daudz laika izdomāt, pie kā pārvākties un nekad vairs mūsu atkal apvienotās ģimenes īsto locekļu acīs nerādīsies.

Metāliskas notis par jaunu parādījās Staro balsī.

� Es neko! Viņa man neteica, ka tu esi īsts vecis ar tērauda iek�ām. � Jāklis, atguvis drosmi un uzskatot, ka bezmaz simtprocentīgi ticis sveikā, jau vīri�ķīgākā balsī skaidroja: � Teica, ka kaut kāds mirla! Saproti, man tobrīd ma�īnu vajadzēja spirta izvadā�anai. Ko viņa pie �oga rūsēs! Es par ma�īnu rūpējos! Tikai dārgo benzīnu pērku!

� Ar Pūciņu es pats tik�u galā, bet tagad aizveries un domā, kas

tevi nakts melnumā ņems pretī! � Staro no�ņāca, bet patiesībā ļauni nodomāja: �Draņķis! Tu man pirmais samaksāsi!� Iztēlē viņ� jau redzēja sagatavoto kapu. Par neuzticīgo Pūciņu tik ļoti sirds viņam nesāpēja kā par loloto Konfeti

Lai nu kas, bet pamestas padomju armijas bāzes ap Rīgu netrūka. Vienu nolūkojis, Staro ari atzina to par noderīgu.

Turp aizbraucis, viņ� nolika busiņu un pārliecinājās, ka neviena dvēsele nav ieperinājusies silikātķieģeļu ēkās ar izdauzītajiem logiem. Atvēris durvis, Staro pavēlēja:

� Ver vaļā lūku!

Nobālu�u seju, pārvarējis bailes, jāklis tomēr atvēra kanalizācijas lūkas smago �uguna vāku.

Ar mīlestību divus mēne�us dzīvajos slazdos ķertās badainās �urkas sagaidīja ar negantu pīkstoņu. Oi! Kamēr viņa skats kā piekalts palika pie �urku muskuļa, Staro izmanīgi pagrūda. Jāklis pamanījās bez maz ieķerties kājā, bet viņ� ar to veikli iespēra pa �okli. Jāklis, ievēlies, nebal-sl iekliedzās. Izbadēju�ās �urkas bez minstinā�anās bruka virsū, iecirta zobus apavos, apģērbā un atsegtajā miesā. Drausmīgai nāvei nolemtais iekliedzās, palēcās un pa pakāpieniem trausās aug�ā. Staro sagaidīja piemērotu bridi un uzmeta �uguna kanalizācijas lūkas vāku tā, lai paliek spraudziņa caur ko var izbāzt pirkstus.

�urku vajātais cilvēks kliegdams ķērās pie pēdējā ceribu stariņa. Kolīdz viņ� izbāzis pirkstus iekrampējās pamalē, Staro palecās un uzlēca uz vāka. Visa Staro ķermeņa masa un lēciena paātrinājums sadragāja nelaimīgā pirkstus.

� Āaaa! � atskanēja pieklusināts, drausmīgs kliedziens, bet Staro ausis tas skanēja labāk par visu simfonisko orķestru paraugizpildljumu. Atriebes stunda sita tie�i tā, kā viņ� bija ieplānojis.

� Nu, �urkas, atriebiet manu vīrie�a lepnumu, atriebiet!

Viņ� stāvēja un gaidīja, ar katru miesas �ūniņu izbaudot sajūsmas viļņus, kas vēlās viņam virsū. Atguvies upuris ar sadragātajiem pirkstiem

� I ni,in atgrūst vāku. Tas zem Staro zvārojās. Cilvēks tie�ām ir neticami i/tin īga būtne. Varēja sadzirdēt, kā Jāklis dauza, sper �urkas, sit, kliedz, .iiiio. Nedaudz apslāpētās skaņas atplūda ar baismīgu, sirdi un saprātu lupino�u bezcerības piedevu. Viena lieta ir pa�am nogalināt, bet cilvē-i iskā būtība, kas lika pat naidnieku glābt no plēsoņu mutēm ik pa brīdim \ .iri uzdzirkstīja viņa apziņā. Staro vajadzēja sakopot visu savu gribu un piespiest sevi sagaidīt triumfa noslēgumu. Pulkstenī viņ� neskatījās, bet nevajadzēja būt gai�reģim, lai saprastu, ka ir pienāku�as beigas. �urkas ietu reizi iepikstējās plosot cilvēka miesu.

Nolaidis bikses Staro veica simbolisku defekācijas aktu uz sāncen�a к ара vietas.

Sānu redze fiksēja kaut ko pazibam. Pagriezis galvu, viņ� ieraudzīja bomzi, kur�, pieplacis pie zemes, uzmanīgi slīdēja uz me�a pusi. Vajadzēja rīkoties pirms viss plāns nav aizgājis postā.

Pistole pati ielēca rokās un, pārrāvis aizslēgu, viņ� ie�āva silikātķieģeļu sienā pusmetru pirms bom�a galvas!

■*

� Nākamreiz garām neies! � viņ� skaļi nokliedzās. Bomzis apstājās, viņ� pat neuzdro�inājās pagriezt galvu. Tik ļoti bailes bija viņu sastindzināju�as.

� Nāc �urp! Ko tu redzēji? � mīlīgā balsī Staro noprasīja.

�ādu kļūdu viņ� nebija gaidījis. Kur gan tas bomzis varēja slēpties?

Krāsaino metālu sirojumos tādi vēl brī�am apciemoja pamestos armijas objektus, lai no jauna pārliecinātos, ka nav nekā cita, kā vien drupu kaudze.

Ar dubļiem un, �ķiet, sūdu traipiem notraipītais apģērbs liecināja, ka cilvēciskā būtne ir uz pēdējā sociālā sliek�ņa, tik ļoti degradējies. Sapinkātā bārda, garu matu kodaļa, gadiem nesakoptā seja liecināja, ka saimnieks izjūt paniskas bailes no ūdens, un higiēnas uzturē�anai pieļauj vienīgi lietus peldes, kad no tām nevar izvairīties. Zem atklātas debess uzturoties nomelnējusi āda, dziļas grumbas. Tum�as acis, nobrūnēju�u zobu celmi.

� Es gulēju bēniņos! Tur vēl ir nenorauti vadi! Es neko neredzēju, nedzirdēju! Domāju, ka tu man atņemsi vēl nenodedzinātos kabeļus! Ne�auj mani nost! Kristus vārdā pazemīgi lūdzos! � vāri pus�ukstus bomzis noīdēja.

� Ja tu neko neesi redzējis, tad vari iet! Pudeli gribi? Man ir labs konjaks! �aubos vai tādu tu nopirksi par saviem vadiem!

� Gribu! � bomzis ar neslēptām bailēm, uz me�malu raugoties, neskanīgi atbildēja.

� Tad savāc visus drazu maisus un nes �urpu!

Pāris maisu ar neganti smakojo�iem atkritumiem bija sarūpēti un to saturs tiks izgāzts virs �urku dzīru vietas. Tie aizbaidīs metāllū�ņu vācējus.

Bomzis, noticējis viņam, atguva cerību tikt prom dzīvs un sāka pakalpīgi �akli darboties. Kolīdz pienesa pēdējo maisu, un jau grasījās to izbērt, Staro ielaida lodi kukaiņiem pārpildītāja pakausī. Bomzis pakrita. Tum�a asins straumīte sāka tecēt zemē. Staro atvēra lūku un, iegāzis vēl vienu līķi, noteica:

� Rijiet, mīļās, lai būtu tīri, tīri pēc jums!

Viņ� zināja, ka neviena �urka netiks prom. Kanalizācijas �ahtas apak�ā viņ� bija personīgi aizbetonējis pieplūdes un aizplūdes caurules tā, ka gaiss �ahtā pieplūda vien caur �aurām spraudziņām. �urkas aprīs abus līķus un sāks grauzt viena otru, līdz pēc mēne�a te paliks vien kaili kauliņi un �urku karalis, ko varēs palaist kādā �urku pārņemtā noliktavā. Lai izrij savus sugas brāļus. Vēlāk bedri viņ� piegāzīs ar kanalizācijas �ļurgu! Kur� gan būs tik traks, lai līstu tajā cūcībā? Nekādu pēdu! Nekāda nozieguma!

Vēl gadiem ilgi viņ�, labpatikā pievēris acis, gremdējās atmiņās par viņaprāt vislabāko aizskartā goda atriebes veidu.

I lobijs ir laba lieta, ta�u sievietes � vēl labāka. Viņ� labprāt draudzē-i.is, bet, reiz pamatīgi apdedzinājies ar Pūciņu, vairs nevēlējās ar kādu ..listities uz mū�u.

Vistuvāk tam, lai mainītu savu dzelzs nostāju, bija romāns ar Ligitu. (iracioza sieviete, ar neticami lokanu stāvu. Mazas, stingras krūtis, dievi�ķas gurnu aprises, viltīgas lūpas. Seksa lietās nenogurdināma vilcene.

Bērnības sapnis Ligitai bija kļūt par baleta zvaigzni. Un �ī fantastis-k.i lokanība bija kļuvusi par neatņemamu auguma sastāvdaļu. Ta�u visi sapņi beidzās kā parasti. Nācās vien dirnēt uzskaitvedes amatā.

� Tad es skrie�u!

� Nekur neskriesi pirms...

Un, izmantojot pārspēku, Staro maigi, liegi no jauna noguldīja gultā un savalgoja lūpas kvēlā skūpstā.

Tādas kvēles iespaidā Ligitai aizmirsa uz ielas stāvo�o taksometru. Un Staro palīdzēja viņai atbrīvoties no apģērba valgiem, lai atkal kristu baudas malstrēmā. Neizturamas karstas alkas lika strauji rīkoties.

Viņ� nevarēja vien sagaidīt, kad Ligita izģērbsies. Sagrābis stringu biksītes ar vienu rāvienu viņ� tās saplēsa. Atskanēja viegls auduma tirk-�ķis. Norāvis sievietei apģērba paliekas, viņ� tās aizmeta un iekļuva viņā iek�ā.

Bezgalīgs uzbudinājums pār�alca augumu, lika mutuļot neprāta virpuļiem. Drud�aino kopo�anos pavadīja elsas, vaidi, kliedzieni, muguras skrāpē�ana, ko�ana kaklā. Viņi izbaudīja ikkatru tuvības brīdi.

Pēc tik kaislīgi pavadītā brī�a, uz muguras zvilnot, viņi desmit minūtes nevarēja atelsties. Tad Ligita atjēdzās:

� Velns! Taksis! Skaitītājs!

Kā uguns izskrēja caur smadzenēm. Sapiktojusies viņa uzlūkoja smaidīgo mīlnieku. Nespējot dusmoties viņa, liegi iesmējusies, teica:

� Tu man par visu samaksāsi! Tas nez cik būs uzskaitījis.

� Maku tu zini kur atrast. � Staro gurdeni novilka.

� Bet kā būtu ar laulību gredzenu?

� Paldies! Neesmu vēl līdz tam nobriedis!

Tik iznīcino�u skatienu viņ� vēl nebija redzējis. Ja tas varētu sadedzināt, Staro būtu pārvērties pelnos. Vairāk Staro viņu neaicināja savā vecpui�a miteklī.

Par spīti mērķtiecīgi nocietinātajai sirdij Staro brī�am bija labsirdīgs, aizstāvēja pārestībām pakļautos, ta�u ar ne�ēlīgām metodēm.

Godmaņa valdības laiks bija vispārējs ekonomikas sabrukuma laiks. Līdzekļu taupībā jau deviņos vakarā tika atslēgts ielu apgaismojums. Tum�ās naktis pārvērtās piķa melnās. Tajās drosmi ieguva tum�o lietu darītāji.

Rudens lietavu vakarā ejot mājās, Staro ieraudzīja, kā pavārtē divi jaunie�i brutāli ņirgājās par ve�uku. Viņ� neizturēja. Kad jaunie�i kārtējo reizi grasījās iespert sagumu�ajam ve�ukam, Staro vienu atslēdza ar klasisku sitienu pakau�a rajonā, bet ar otru sirsnīgi aprunājās. Jauneklis, ieraudzījis cīņu biedru noveļamies, nolamājās:

� Kas par hu...!

� Nelamājies, jaunekli! Tev vēl tēva sēkla nav apkaltusi uz lūpām, bet tu ņirgājies par vecākiem līdzpilsoņiem. Tā nav labi! Redzams, bērnībā par maz �agarus esi dabūjis, ja ētika ir sve�a lieta! Nu mēs to labosim!

� Tu pats labosies! Tu zini, kas ir mans tēvs? � aiz uztraukuma spiedzo�ā balsī jauneklis mēģināja draudīgi nokliegties, ta�u panāca pretējo efektu. Sanāca tāds kā jauna gailēna neizdevies kikerigū.

� Tu sēdēsi... � jaunietis ieķērcās jau krietni klusāk, ar neveiklības pilnu izteiksmi. �ķiet, viņ� pats apjauta savu draudu smieklīgumu. Tas viņu vēl vairāk uzkurināja. � Tu sēdēsi! Es pateik�u tēvam, ka tu mani aplaupīji! Tu sēdēsi uz para�as. Mans tēvs var visu! Sarunās ar autoritātēm, tie tevi no�miegs!

Staro ar interesi klausījās, kas būs tālāk. Kamēr jaunulis iededzies rīstījās, domājot, kā izrēķināsies ar negaidīto pretinieku, sakustējās jau

imaņu atguvu�ais cīņubiedrs. Ar teicami atstrādātu spērienu paribē M.iro to no jauna apklusināja. �oreiz �ķiet uz mū�u, vai vismaz tajā virzienā. Labs labu nemaitā.

Neskanīgais būk�ķis un salauzto ribu sausais krak�ķis atvēsināja nekaunīgo jaunekli. Uzspēlēto bravūrību nomainīja baiļu trīsas. Staro priek�ā viņ� stāvēja sakumpis kā ezis.

� Tas, ka tu, gailēn, �erksti par daudz skaļi, mani nesatrauc! At�ķirī-l>a no tava drauģeļa tu mani redzēji un varēsi... � Ieturējis skatuves lielmeistara cienīgu pauzīti Staro turpināja: � Un varēsi atpazīt! Ja tu būtu vienkār�s Maska�kas kucēns, tad atstātu dzīvu, bet, piesaucot papucīti, tu sev parakstīji spriedumu. Turpmākajai dzīvei ielāgo ļoti cie�i: nekad nepiesauc nelaimi! Man ir vēl dots krietns dzīves strēķītis un taisos to nodzīvot ar baudu. Tāpēc es nesēdē�u uz para�as! Bet tu pasauli turpmāk sajutīsi tikai ar tausti!

Staro uzlūkoja Smurguļa nāves baiļu pelēkumā pārvērsto seju, no �ausmām izvalbītās acis, kas �ķita tūlīt izsprāgs. No pārbīles jaunulim gar kreiso mutes kaktiņu sūcās siekalu straumīte. Staro ar baudu vienlaicīgi izdūra Smurgulim abas acis.

� Mmammmmmmmmmmmmmmmu! � stiepts kauciens pārauga sāpjpilnos smilkstos.

Tikmēr Staro, pārkāpis sadragātajām ve�uka acenēm, pilnīgi nesteidzīgā solī virzījās prom. Neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi. Pilnīgi neatpazīstams gājējs. Visas pēdas aiz viņa aizskaloja lietavu brāzmas.

Reiz konteinerā viņ� atrada jaundzimu�ās meitenītes līķi. Norāvis brezenta darbacimdu viņ� pataustīja. Nāve bija paņēmusi vāro dvēselīti pirms vairākām dienām. Staro aizdomājās:

�Vajadzētu izsaukt mentus!� Ta�u... Lai arī te nebija viņa vainas, men-tu domā�anu Staro nedaudz pazina. Līdz pat mū�a galam nokļūs netie�ā uzmanības lokā. Cilvēks, kur� ir kaut kā saistīts ar neatklātu slepkavību vēl jo vairāk. �Nē! Manā arodā tas ir kā uzrakstīt vaļsirdīgu atzī�anos. Un vēl kādu līdzi paraut? Nē!�

Atstāt radībiņu miskastē neļāva sirdsapziņa. Nav kristie�a garā!

Iesējis polietilēna maisiņā, aizveda uz savu dzimteni. Tur puspames-tā kapsētā neviens nepievērsīs uzmanību senāko kapu galam. Seklu bedrīti izracis, Staro uzmanīgi ielika mazo kunkulīti.

� Piedod, nevainīgais bērns, ka nācis �ajā baismīgajā pasaulē, tu sa-stapi tikai nāvi! Dusi saldi!

Aizraka, nolīdzināja un pa virsu sameta pērnā gada lapas. Pēc tam devās svētceļojumā uz Pe�oru klosteri, kur uzlika svecīti un palūdza noturēt aizlūgumu par nevainīgā bērna dvēseli.

Staro mitinājās vienā no visnepievilcīgākajām Rīgas pilsētas daļām. Maska�ka. Pelēka. Te valdīja vecums un nobru�ātība. Tās iemītnieki bija tikpat kolorīti, cik neglītā apkārtne.

Tur pa pelēkajām ielām, gar pelēkajiem namiem vilkās pelēki cilvēki, ar pelēkām domām. Tie arī veidoja �o pilsētas daļu vēl pelēkāku. Un tas pelēcīgais nokāva iemītnieku sparu, izsūca spēkus visvairāk. Toties vietai bija savi nelieli plusi. Ielu, ieliņu un pagalmu labirintā viņ� jutās kā asaris duļķainā ūdenī, vajadzības gadījumā arī varēja tur nozust bez pēdām. Otrs plus Staro skatījumā bija tāds, ka te vēl saglabājas 19. gadsimta apbūves individuālās iezīmes, iekams apkārt slējās neizteiksmīgie neuzvarēju�ā sociālisma laika dzelzsbetona kārbu mikrorajoni. Vienā no tādām mājām Staro piederēja fanātiski spartiski iekārtots dzīvoklis. Nekā lieka. Viss tikai funkcionalitātei pakļauts. Militāri skarbi apstākļi un nekas netraucēja. Greznību var pataupīt vecumdienām.

Pēc pusnakts braucot pa Maska�ku, Staro uzmanību pievērsa kņada pavārtē. Divi �okurā sarāvu�ies augumi gulēja uz trotuāra malas. Tikmēr pavārtē divi brangi tēvaiņi ar beisbola nūjām centās pievarēt neliela auguma �alīti. Par spīti viņu saskaņotajiem pūliņiem, tas nekādīgi neizdevās. Iekaustāmais kā zutis izvairījās, ikreiz kādam sāpīgi iezveļot. Tāds zellis Staro ieinteresēja.

Pretēji ieradumam viņ� nobremzēja un, izlecis no automa�īnas, skrē-|>i tulkā.

I�.ilīdzība �oreiz nāca par vēlu. Abi barokļi gulēja ar pārsistām pierēm.

sitam puikam tūksto� velnu iek�ā!� Staro nodomāja un apstājies ie-11 mājās:

Domāju tev palīdzēt, bet raugos esmu kļūdījies.

< ūlitis paskatījās uz viņu, un smaidā atiezis bezzobaino muti atbildēja:

Paldies, ka nebiji vienaldzīgs! �itiem ērmiem sagribējās naudu no manis aizņemties. Nācās pierādīt, ka, izņemot sitienus, man nekā cita i imastam līdzi nav. Man vectēvs aizvien teica: �Kauties vajag tā, lai paliktu uz nākamo reizi. Visus pievarēsi, nākamreiz neviens negribēs ar tevi.� � Un nicīgi nospļāvies piebilda: � Nekas, �oreiz iztiksim. Kaut vai velni ar trim astēm viņus parauj!

� Nav tādu velnu uz pasaules! � Staro nedomājot izmeta.

Un kādi tad ir? � cālītis pārprasījis ar netīrā d�empera iek�ējo malu noslaucīja beisbola nūju, un ielika to tuvāk gulo�ā uzbrucēja rokā. Saspiedis plaukstu pagaidīja līdz uz kāta paliek asiņainās plaukstas nospiedumi. Uzmanīgi pavēris pirkstus, viņ� noņēma nost un paspēra lietiskajiem pierādījumiem sagatavoto nūju tālāk sausajā vārtrūmē.

� Tagad viss ir kārtībā! Jebkuram būs skaidrs. Kāvās savā starpā. Atliek nozust pirms mentavozi nav mūs savāku�i protokolam!

�Par smadzeņu trūkumu viņam nav jāsūdzas.� Staro nodomājis impulsīvi iesaucās: � Piedāvāju savu dzīvokli! Nomazgāsies, iepļausim pa mazajam! Kā ir, ko?

� Labi!

Un cālītis iesēdās pasa�iera krēslā. Pa ceļam viņi neredzēja nevienu policijas ma�īnu, ladā rajonā mīto�ie labāk izlikās neko neredzam, nedzirdam, nekā lieku reizi sasējās ar varas iestādēm.

Jaunais paziņa noskalojies uzmeta veco Staro halātu un apsēdās vir-tuvītes stūrī. Izskatījās tāds nobru�āts, pavalkāts. Ja vien tā varēja teikt

par cilvēku. Ribains krū�kurvis. Kārnas kājas. Tievi roku dilbi. Ja ierautu galvu dziļāk plecos būtu staigājo�s skelets.

Staro, sarūpējis vakariņas, kā viesmīlīgam namatēvam pieklājas, salēja �ņabi tējas glāzēs un pasniedza, sakot:

� Par tik�anos!

� Par tik�anos!

Staro paziņa atkārtojis tostu sekoja saimnieka piemēram un iztuk�oja trauku. Ugunīgais �ķidrums izlija pa visām dzīslām. Spriedze un nogurums maz pa mazam skurbulī atkāpās.

� Kādi velni tevi trenca pa viskriminālāko rajonu? � Staro, uzkodis skābu gurķi, ķērās pie lietas.

� Es pat nezināju, kur esmu! Pilsēta man ir sve�a!

Redzēdams mēmo jautājumu Staro acīs, cālītis paskaidroja.

� Vakar tikai atkūlos no Krievijas. Aizlaidos no dienesta �e�eni-jā. Neviens nezina, ka esmu dzīvs. Es aiz sevis neko neatstāju. Neatpazīstamam rumpītim uzvilku savu bu�latu ar dokumentiem. Ja uzodīs, tad man gals. Bez dezertē�anas pie�ūs vēl tā nabaga slepkavību. Un vēl kaudzi citu mūd�u sadarīto nelietību uz mana kakla uzmetīs. Otrajā �e�enijas kampaņā neizturēju �vectēvu bū�anu� un dezertēju. Tālu netiku. �ehi sagūstīja un piedāvāja nopelnīt. � Viņ� izaicino�i palūkojas Staro acīs. Saskatījis tajās vien ziņkāri, turpināja: � Neizturēju kārdinājumu un kā algotnis pieteicos karot duhu pusē. Iesākumā domāju, ka mani neņems pretī un, ja tomēr ieskaitītu savās rindās, tad sūtītu zem lodēm, dzītu mīnu laukā. Nē! Es pats izlem�u un pie reizes sapelnī�u. Izdevīgā brīdī, kad aviācija nolīdzināja darba devēju nometni, piesitos armijnieku aizmugures daļai un tajā ļau�u murskulī iejucis, aiztiku līdz Vladikavkāzam. Tur izdomāju laisties uz mū�īgās laimes zemi Zviedriju. Tāpat Krievzemē nav dzīves. � Viņ� nīgri novilka. Mirkli stingi paraudzījies sienā, cālītis atdzīvojies izmeta: � Pie tam, es nevaru uzturēties slēgtās telpās. Man ir nenormāla klaustrofobija. Tāpēc cietumā neie�u un dzīvs nepado�os.

Pievilcis ķilavu bund�iņu, ar dak�iņu mak�ķerējot piebilda kategoriskā imperatīvā:

� Pāri robe�ai pārgāju, pēc tam ar autostopiem līdz Rīgai tiku. Tagad meklēju iespēju līdz Zviedrijai nokļūt.

Staro aizdomājās. Tāds partneris viņam nebija vajadzīgs. No otras puses, uzticamāku par �o nelaimes putnu neatradīsi.

Pelēks, neizskatīgs. Tādu pat ar lielu gribē�anu nevarētu atcerēties. Skatiens slīdēja pāri. Ne uz sekundes miljardo daļu neaizķeroties. Tāds

ikdieni�ķs un pelēks � ir nenovērtējams viņa arodā.

Pie reizes viņam prātā ie�āvās laba ideja. Buhāras emīrs � narkomāns pēdējā stadijā. Ārkārtīgi līdzīgs. Pat vienāda acu krāsa. Vaigu kauli gan nedaudz platāki un uzacu forma at�ķīrās. Galvenais, ka visi pazīstamie no viņa kratījās nost, jo tas nespēja lāga koncentrēties ne uz ko citu, ka vien narkotikām. Visa dzīve tikai uz kārtējo dozu vērsta. Tāds tāpat drīz dabūs stingo. Neviens neraudās pakaļ. Kam gan nepalīdzēt labam c ilvēkam? Buhāras emīra pasi var izpirkt, ja vien jau nav nolaista kāda kreisā uzņēmuma reģistrācijai. Sliktākā gadījumā to var atjaunot.

Buhāras emīrs neuzdeva nekādus jautājumus. Viņam elpa gārdzo�i �ņāca, kamēr acis truli vērās nekurienē. Kad Staro izvilka pases atra�anās vietu, viņ� par to apsolīja divas dozas. Acumirklī izlīdis no prostrācijas, Buhāras emīrs aizveda debesu uzsūtīto labvēli līdz to�kai. Vien tur Staro iedeva ķīlas naudu kopā ar nokavējuma procentiem. Buhāras emīrs atnesa ieķīlāto pasi. Ar izsalku�a suņa cerību lūkojoties noprasīja:

� Labi?

Un Staro viņam iedeva trīskār�u dozu. Kad narkomāns sastinga, viņ� rikojās kā parasti. Sadedzināja bez pelniem sadarbības partneru katlumājā. Pasniegdams pasi Staro svinīgi teica:

� Tagad tu esi pilsonis! Apsveicu Latvijas valsts vārdā! No sirds! Bet tagad tu katru dienu mācīsies latvie�u valodu, lai nevienam velnam ne mazākās �aubas nerastos, tevi pēc gadiem uz ielas sastopot. Narkomāns

var nosprāgt, bet ne aizmirst mātes valodu. Un vēl, � Staro vilcinājās, � man ir priek�likums! Neba velti es tevi pieņēmu, apsildīju. Par visu jāmaksā! iMan vajag uzticamu palīgu, kur� ne vien tur mēli aiz zobiem, bet ari nekad neuzdod jautājumus un tīri izpilda visus norādījumus.

� Vecīt! Nekādu problēmu! Es līdz mū�a galam bū�u tava ēna.

� Un kā ar bābie�iem? Neizpļurkstēsies?

� Zini! Nekad nav patiku�i! Man labāk kārtīga vilku sugas kuce un nekādu alimentu lietu!

Staro saviebās un izmeta:

� Divi perversiķi! Tāds tādu atrod.

�o svinīgo gadījumu viņi atzīmēja ar nelielu pasēdē�anu āra kafejnīcā.

Staro iemeta pāris treknas olīvas mutē. Pārinieks ar interesi uzlūkoja un noprasīja:

� Tu kur kauliņus liki?

� Es ēdu ar visiem kauliņiem! � Staro, pavēris muti, demonstrēja, ka nav kā kāmis aiz vaigiem ko aizlicis. � Dienā sauju ar melnajām olīvām. Pēc iespējas treknākām. Vēl jūras zivis, lēcas, dārzeņi. Saucās Vidusjūras diēta. Sirds vesela. Tauki nepiemetās.

� Neiesprūst?

� Nē! Man kuņģis labs!

Kādu laiku vēlāk Staro, atminējies par dīvaino seksuālo noslieci, tā vienkār�i paprasīja:

� Ko tad tev sievie�i ir nodarīju�i, ka dod priek�roku kucei?

� Visas viņas ir cūkas un kuces, un tarakāni pēc savas būtības! Kad tu negaidīti uzdedz gaismu un pamani nekrietnības, tā viņas pa stūriem, pa kaktiem vien.

Iz�lircis kārtējo spļāvienu, no kā kārtīgais Staro saviebās, Aleksejs * turpināja:

� Bija man pirms armijas viena kuce, ko par sievieti nevarētu saukt. Bilde ne meitene! Ideālās proporcijas, gai�ie mati pāri dibenam. Lielas acis kā smaragdi. Jebkura krieva sirdij tīkamas formas būtne! Diez ko

viņa mani bija atradusi, ka ieskatījās. Un demonstratīvi tikai ar mani kopā visur! Vai, cik viņas dēļ nenācās klubos kauties. Vienmēr uzvarē-in, jo splvumu un apņēmību piedeva viņas spulgojo�ais apbrīnas pilnais skatiens. Un kā mēs ampelējāmies pa gultu, pa kāpņu telpām, tum�iem stūriem. Viņai ļoti patikai ekstremālais sekss. Man ne visai! Ta�u seksu pusaud�a gados bez mitas gribējās. Un tā sagadījās, ka kaut kā vakarā ielīdu pie viņas dzīvokli. Sagribējās pasviedrēt sirds tuvību. Augstu nebija

astotais stāvs, kas man, mērkaķim, ir kā citam pirmais. I.abāk nebūtu toreiz kāpis. Viņu tur patēvs drāza! Tāds pretīgs, ar spalvām noaudzis trekns armēnis! Vai kā man aptecējās �ults!

Nozūdījies viņ� turpināja. Kā par brīnumu, no viņa leksikona izzuda tik ierastie lamu vārdi.

� Viņi mani nemanīja un es rāpos lejā, pārcilādams visus iespējamos nogalinā�anas variantus, tā, lai izietu ne vien sauss, bet pat ne tuvumā nerēgotos. Jaunības maksimālismā tik ap�ilbino�i skaistie laimes mirkļi ar to bridi beidzās. Man vispretīgākā bija viņas skūpstu pēcgar�a. l ikās, ka ar visu draņķibu piepildītā kanalizācija plūst cauri mutei. Es kā negudrs skaloju, mazgāju. Divas zobu pastas tūbiņas un ari mutes skalojamo līdzekli izlietoju. Vienalga. Miroņa skūpsts kā bija, tā ari palika. Es neesmu gaudotājs. Es rīkojos, � viņ� apņēmīgi izmeta, � tikai asins gar�a varēja aizvietot pazemojumu. Turpināju tikties ar viņu it kā nekas nebūtu bijis. Atminos, bija ne�ēlīgas bailes, ka nenorauju AĪDU, jo tas patēvs drāza pilnībā visu, kas vien kustējās, pat narkomānes un uz gultas gulo�as mirlas. To pilnīgi dro�i zināju. Tāpat to, ka nelietoja gumiju. Naudas viņam bija vai cik daudz, � izteiksmīgi novaikstljies Aleksejs paskaidroja. � Man tas neizraisīja ne no�ēlu, ne skaudību. Tā bija viņa dzīve un viņa nauda, bet man bija skaidri mērķi, kurus sasniedzot varēju peldēties skaidrās naudas baseinā.

Pamanījis Staro skatienā ieinteresētību, rūgti paskaidroja:

� Ta�u tas ir saplēstas kalo�as vērtībā, jo to ni�u pavisam nesen jau �ajā dzīvē, aizņēma nopietni ļaudis. Pārcilājis visus iespējamos variantus apstājos pie visinteresantākā. Sagaidīju, kad treknais patēvs piedzērās, izmānīju skuķi laukā. Mums tur kanalizācijas kolektorā ir pamesta strādnieku atpūtas istabiņa. Tur ari nogādāju savu lolojumu, uz atmiņām izņēmu tā, ka kājas grīļojās un gurni sāpēja. Sasēju rokas un kājas,

un pielēju pilnu p.....� viņ� aprāvās, stingi uzlūkojot sarunas biedru:

� Tu jau saprati, ko es ar to domāju. Ar terpentīnu. Tad ari es sapratu, ka esmu dzimis, lai nogalinātu lēnām, ne�ēlīgi un ar izdomu. Pirms tam es pateicu, par ko es viņu uzskatu pēc tam, kad jārējās ar to dzīvnieku, tikai tad ielēju terpentīnu. Mani neinteresēja, ko viņa, cen�oties attaisnoties, teica. Es izbaudīju to skatu, kā viņa, būdama pilnīgi bezpalīdzīga, izmisīgi lūdzās, vaimanāja līdz beigās tikai nesakarīgi kvieca. Ar baudu es izbaudīju viņas mokas. Vienu bridi pat domāju pie�ķilt sērkociņu, bet apmierinājos ar auksto uguni, kas saēd sievieti baismīgākā veidā.

Brrr! Staro nodrebinājās no �is rafinētās spīdzinā�anas apraksta.

Viņ� tā aizdomājās, ka pat nedzirdēja turpmākās norises aprakstu.

� ...un tad es visu sakopu. No viņas nepalika ne kauliņa piemiņai! Ļoti gribējās vēl dzīvai izgriezt viņai ādu un sapīt sev aproci, ta�u es esmu gudrs. Kam man kompru un nāvinieku kameru? Neatstāstī�u, kā pats izlocījos, ka nevienam pat prātā neienāca kāda tum�a doma. Kā gaudoju, līdz asinīm ar galvu sitos sienā. Kā līdz ar citiem meklēju pa visu pilsētu. Un nemaz nepietēloju. Ja vien varētu, es viņu tie�ām paceltu no miroņiem. Man �ausmīgi atkal gribējās viņu drāzt, bet vairs nevarēju. Pēc divām nedēļām mani parāva armijā un nokļuvu tālu tālu no visiem izmeklētājiem. Āaaa! Viņas patēvu nodūra kaut kāda �pana. Tos turpat menti saķēra. Ta�u te es esmu kristāl�ķlsts. Nevienam neko priek�ā neteicu.

� Skatos, esi nopietns kukainis! Pat varu �o to pamācīties! Padomu ari varu nekautrēties paprasīt!

� To labprāt! � Aleksejs izmeta. Vēl piebilda ar smagu skatienu uzlūkojot Staro: � Tagad saproti, kāpēc �etrkājainās kuces ir labākas par divkājainām?

к

� Laikam tāpēc, ka AĪDU no astainajām princesēm nevar noraut? � Staro pasmīnējis atbildēja.

� Jā! Ja tikai kāds nenormāls armēnis ari nemīl �etrkājainās kuces! liet es neesmu nekāds perversiķis, � iebilda Aleksejs. � Romie�iem principā nebija svarīgi, ar ko drāzties: ar sievieti, vīrieti, bērnu, dzīvnieku. Viņu izpratnē tu biji vīrs, ja tu drāzi, nevis tevi.

Kā partneris Aleksejs mazāk izcēlās ar savu drosmi, drīzāk ar nepārspējamo ne�ēlību. Viņa apziņā neeksistēja jēdziens labs vai ļauns, tikai ir izdevīgi vai nē! Pēdējai cūkai ir kau�u sirdsapziņas mikrograms, bet ne Ļo�am. Bez kautrē�anās ar nekaunīgajām acīm izģērba jebkuru daudz maz iepatiku�os meiteni tā, ka nereti iznāca saķerties ar vīriem, pavadoņiem. Viņ� īpa�i izaicināja, jo patika tos pazemot ar vienu vai pāris zibenīgiem sitieniem �os mīkst�aulīgos gailēnus uz mirkli atslēdzot no �īs pasaules, pa kuru viņ� kā kaķis elastīgā gaitā lodāja. Vienmēr brīvs un neatkarīgs ne no viena.

Pēc tam varēja nicīgi nospļauties un ejot prom, no�ņākt:

� Lupata! Un ko viņa tevī ir atradusi?

Pēc tam dāmas acīs ikviens pievarētais daudz ko zaudēja. Pāris reizes dāmas metās virsū cen�oties atriebt pāridarījumu, bet bie�āk gan centās tuvāk iepazīties. Ar tādām nevajadzēja lauzties. Viņas, līdz mielēm atēdu�ās d�entlmeniskos uzmanības apliecinājumus, kā magnēts pievilka �is pirmatnējā, dzīvnieciskā spēka īpa�nieks, un atdevās bez vārda runām ar padevīgu miesas trīsoņu.

Ļo�a izrādījās ne vien labs sparinga partneris, bet arī pietiekami spēcīgs pretinieks �ahā, tik spēlējot viņ� pārlieku lamājās. Staro no stipriem vārdiem nevairījās, bet �ķībi uzlūkoja kā Ļo�a muti pārlieku brūķē. Reiz neizturējis viņam noprasīja:

� Vai tu ar �o pa�u muti arī maizi ēd?

� Jā! Pirms tam gan izskaloju.

� Tad priek�laikus skalo bie�āk. Mums ir jābūt pelēkiem, pelēkajā mijkrē�ļa zonā. Un runāsim tikai latviski. Uz krieviem ar aizdomu

skatās. Toties latvie�us mūsu arodā neievēro. Nelec tik ļoti acīs.

� Ko lieki lek�u uz ecē�ām? � Ļo�a nosmējās. � Man ir tāds kluss sapnitis pārticībā, jauki, bezbēdīgi svilpojot nesteidzīgi gaidīt pieripojam morga vāģi. Protams, ar krietnu handikapu, tas ir, veselīgu laika atkāpi. Un nesteidzīgi, piesātināti pavadit vecumdienas okeāna malā, svaigs gaiss, iedegu�as meitenes, kokteilis. Kā kuru reizi izvēlos � citreiz sapņoju par būdiņu sniegotu kalnu virsotnē. Citreiz par sniegbaltu jahtu tirkīzzilā dienvidu okeānā.

� Aizvērt acis neesi mēģinājis? � Staro labvēlīgi noirgojās: � Tev vēl nav simts!

Ļo�a izrādījās apķērīgs un visās lietās uzticams. Tikai greizā sievie�u uzmanības iekaro�anas stratēģija Staro sagādāja raizes. Tā viņi vairākus gadus roku rokā sekmīgi darbojās gan biznesā, gan viņa tum�ākajā rūpalā.

Staro vienmēr darbojās tikai caur diviem uzticamiem starpniekiem. Un kad tie, neveiksmīgi sapinu�ies pa�u liktos tīklos, dzērumā noslīka, viņam �is arods apsīka. Un tas bija beigu sākums.

Ienācējs izskatījās pēc solīda, vecuma elpas skarta ūpja. Ķermenis, kaut ar tieksmi uz korpulenci, par spīti ievērojamam gadu birumam, bija saglabājis spraigumu. Aizritēju�ie gadi bija izcēlu�i sejas vaibstus. Gadi nespēja pazodes ādu padarīt ļenganu. Apņēmīgā mutes līnija liecināja ar paradumu dot pavēles, nevis tās pildīt. Kaut arī kopumā tā bija maiga, vīrietim neraksturīga seja. Izbalēju�as pavasara ledus pelēkuma acis. Plikgalvības pusmēness strauji pieaugot sāka aizvien augstāk rāpties galvā, padarot pieri aizvien iespaidīgāku. Plaukstas gan rūpīgi koptas, nagi apvīlēti.

Pulkstenis vien maksāja tik, cik Staro likumīgi un nelikumīgi spēja nopelnīt gada laikā.

Ar atvaino�anos pilnu smaidu, ienācējs no iek�kabatas izvilka biezu naudas sai�ķi. Uzlicis uz galda viņ� to piestūma Staro rokai. Tur bija vieni vienīgi piecdesmitnieki!

�Ohoo!� domās nosvilpies, Staro ar dubultīgu interesi uzlūkoja viesi. Ļo�a klusēja.

Man vajag, lai jūs pazemotu manu sievu! � viņ� aizvērtām acīm dedzīgi izmeta. Un it kā transā iegājis turpināja: � It kā draudot izvarot ievu, jūs no manis izvilksiet dzīvoklī noslēpto naudu! Kad tas būs izda-i its, jūs sāksiet draudēt, ka nogalināsiet viņu. Viņa lūgsies, lai es atdodu visu naudu. Tad es sievai pateik�u: �Kamēr es �o naudu pelnīju, tikmēr tev ar Uldēnu bija patīkami otrajā maiņā pasviedrēties!? Nekā nebija!�

� Izpļāpāsies, vecīt! Pēc tā viņa tevi noēdīs dzīvu! � Staro berzējot .11 īss ļipiņu aizrādīja. Skatiens apdzisa.

� Nevaru vairs izturēt to vella mātīti. Viņa, lūk, esot pazemota. Es viņai neveltu pietiekami daudz uzmanības. It kā bizness tāpat grieztos un nauda printētos.

Un klients, ar acīmredzamu baudu �makstinot lūpas, svelmīgi spīdo�am acīm noteica:

� Pēc tam vajag to velna veceni pavisam tārpos aizlaist. Varēsiet?

Izsmalcināti lamu vārdi bezgalīgi platā straumē plūda no virtuoza

mutes. Savā ziņā ģēnijs, kura zinā�anu dziļums krietni iestiepās zem Marianas dziļvagas dzīlēm un pa tie�o saskārās ar elles velvi. Savādāk nevarēja izskaidrot, no kurienes viņ� smēla kondensāta veidā saspiesto leksikona bagātību. Staro jutās kā galīgi zaļ� iesācējs, lai arī nebija pārlieku izsmalcināts un nekautrējās lietot lamuvārdus atbilsto�i situācijai.

� Mēs ar tādām lietām nekad neesam ņēmu�ies un pat par miljonu netaisāmies to darīt! � Staro kā ar nazi nogrieza.

� Bet, ja gudri?

Grezns iesaiņojums, bet zem tā parasts, nenoteiktas dabas cilvēciņ�. Staro paklusēja, prātā pārcilādams situāciju. Mentu uzsūtīts viņ� nebija. To Staro juta ar visām ķermeņa porām, bet no kurienes tas velns par viņu ieguva rekomendācijas? Kabineta stūrī kontrabasa futlāri bija prasmīgi ierīkots bāriņ� ar mazu saldētavu �ņabim. Darba vietā pats nelietoja, bet da�us viesus iepriecināja.

Bez vārdiem viņ� salika glāzes un ietecināja.

Klusēdami visi izmeta. Klients izvilka fotogrāfiju, kurā bija iemū�ināts pārītis in copulu. Sprie�ot pēc leņķa un visnotaļ trūcīgā apgaismojuma, mīlas mokās norasoju�ais pārītis nenojauta par �o vēsturiskā brī�a saglabā�anu nākamajām paaudzēm.

� Pieķēru in flagrante delicto.

�Tātad inteliģents maita!� Staro prātā nozibsnīja klientu raksturojo�o doma. Zemapziņā burbuļoja nemiers, tāpēc centās tikt pie skaidrības:

� Kur� tad taciņu ieteica?

� Kādu taciņu?

�Tātad tie�am inteliģents! Tādu bulli vajag grābt pa tie�o aiz ragiem, citādu valodu viņ� nesapratīs.� Staro nodomājis, vārdos precizēja:

� Man ir atkritumu bizness un te tu man mū�a ieslodzījumu piedāvā! Nē! Es godīgi ņemos, maksāju nodokļus. Kop� pārbūves kooperatīva laikiem ar kriminālu ni ni!

Netīkamo atmiņu uzplūdos Staro mutes kaktiņi noraustījās.

Ragne�a augums salīgojās no skaļiem smiekliem. Ar dūri skaļi iesita pa kreiso plaukstu. Vairākas reizes samirk�ķināja jautrības asaru pielietās acis pirms izspieda:

� Tu ar Pīlēna starpniecību vairākas reizes izpalīdzēji tikt vaļā no nariku rumpī�iem. Tas bija deviņdesmitajos. Pa�ā sākumā. Pīlēns man pa gabalu tevi parādīja. Mani vienmēr interesēja, kas notiek ar rumpī�iem. Es uz narkomāniem eksperimentēju ar sintētiskajiem vitamīniem. I.aba manta sanāca. Visu laidu uz eksportu, �eit izslīdēju no kruķu skatieniem. Tolaik kā saldajā krējumā dzīvoju.

Staro sajuta kaklā dedzino�u kamolu. Tātad nelāgā veidā noslīku�ais Pīlēns pat no elles ar savu kaulaino roku viņu ir aizsniedzis. Kaut viņu velni bez sekundes atpūtas tur ar rafinētu izdomu mocītu!!!

Ragnesis pameta uzvaro�u skatienu Staro virzienā, kur� bez sajūsmas pamāja ar galvu. Saspringu�ie �okļu muskuļi patvaļīgi kustējās.

Pēc �iem vārdiem Ragnesis jau bija miru�o valstībā, kaut vēl par to nenojautis dzīves pilnbriedā spēcīgi elpoja. Viņa liktenis bija izlemts. Pēc pāris stundām viņa augums nonāks zemes klēpī.

Zīda aukla, patīkami viegla, ērta, slīd pa viskaulaināko kaklu kā ieziepēta, bet Staro vienkār�i nespēja palaist garām izdevību izjust saplū�anu ar visaugstāko eiforijas virsotni.

� Cerams, mobilo nepaņēmi lidzi? Kruķi māk iekosties visniecīgākajā caurumā un izpurināt vajadzīgo.

� Tu ko! � Ragnesis, zaudējis jautrību, sapūtās kā �ūskas pārsteigts krupis. � Es teicu, ka braucu uz Slovākiju. Sava uzņēmuma kravas automa�īnas kabīnē klusē�anas re�īmā ieslēgtu noslēpu un tādejādi turp aizsūtīju. Mums ir gandrīz 3 dienas laika...

Viņ� jau neslēpti gavilēja, ka viss tik viegli sanācis. Un tamdēļ darījuma noslēg�anu pieprasīja apliecināt ar rikli dedzino�a un sirdi iekvēlino�a dzēriena porciju.

Staro pameta zīmīgu skatienu. Ļo�a ar vienu sitienu izslēdza neko nenojauto�o Ragnesi.

Sasiets, ar lupatu mutē, Ragnesis atjēdzās Staro pazemes bunkurā. Ar āmuru sadauzītie kāju nagi sazilēju�i. Nodauzīts zili melns, bezmaz mākslīgās elpinā�anas kandidāts, nespēja pavērt aizpampu�ās, zili violetās acis. Lai atdabūtu viņu pie samaņas, Staro ar �ķiltavu dedzināja maigo ādu pirkstu starpā.

Noslēgumā Staro izvilka sālsskābes kolbai korķi. Kodīgā smaka acumirklī piepildīja telpu. Asaras izsprāga no acīm. Piesardzīgi, cik vien var attālinājis to no sevis, Staro pagriezās pret pārāk zino�o klientu:

� Interesanti! Sejas kauli parādīsies uzreiz? Vai pēc pirmās minūtes? Varbūt sejas āda ir izturīgāka par pirkstu?

Sālskābe viegli kūpēja, izdalot ne ar ko citu nesajaucamu asi kodīgu smaku.

Ragnesis nespēja novērst skatienu no stikla trauka pat tad, kad skābe �ūkstēdama saēda miesu, atsedza kaulus, kas uzreiz nepadevās. Tikmēr miesa ap tiem sabruka.

Ragnesis kliedza, spiedza un gaudoja, raustoties mokās. Pāris rei�u zaudēja samaņu, ta�u o�amais spirts atgrieza �ausmu pilnajā realitātē līdz Staro pārcirta pēdējo saikni ar kādreizējo rūpalu.

�o gadījumu viņi īpa�i svinīgi atzīmēja netālu no Staro vecpui�u dzīvokļa. Vienkār�ā Ķengaraga dzertuvē, kur pavārs gatavoja izmeklēti gardas ķiplokmaizītes un taukos pilo�u cūkgaļas �a�liku.

� Oi! Kas par smiekliem bija, kad neraugoties uz aizliegumu pra-pors slēpnī tikko aizsmēķējis, ievilka pirmo dūmu un viņam bezmaz līdz ar lūpām cigaretes galu norāva. � Ļo�a iereibis dalījās ar savu necilo �e�enijas kara pieredzi. � Tas tur nometies dubļos nebalsī kliedz. Mums super smiekli! Viņ� domāja, ka ienaidnieks, bet Ļova Saratovietis tikai patrenējās. Ļova nevarēja ciest, ka kāds vakaros smēķē �ehu snaiperim par prieku. Lūk, kāds meistars bija, līdz uz mīnas uzrāvās. Izlūkro-tā virsnieks ar ērgļa aci! Лг TT pistoli vienmēr simts metros gredzenā ie�āva vismaz deviņos no desmit iespējamajiem mēģinājumiem. Roka nedrebēja!

Staro stingi paskatījās uz viņu. Pēc visa sprie�ot, tas bija jaunais kursantiņ�, kur� GIP mācību daļā Ļeņingradas apgabalā bija uz trim nedēļām piekomandēts viņa vadam. Sta�ieris labi sapratās ar gandrīz saviem vienaud�iem. Nebija vīzdegunīgs, bet prata saglabāt distanci nezaudējot biedriskumu.

Degvīns viegli svilināja rīkli. Staro pazeminātā balsī noteica:

� Par �ādu rīcību ir jāatbild! Cietumā apgrozās visāda publika. Arī solīdi zeķi. Un, tādu uzlūkojot, nekad neiedomāsies, ka viņ� kaut kādu gaili var vālēt. Manā uztverē tāds ir aktīvais pederasts. Kā vispār var stāvēt uz veci?

Pirmā diena centrālcietumā. Tur kameru sienās caurumi: aug�ā, sānos. Uz mūsu kameru no aug�as atlido �eņģelis�. Piesējās visiem i.nmajiem bēdubrāļiem. Gribēja ar viņiem kurpes samainīt. Tad vēl v iciis no kamerā sēdo�ajiem pieslējās �eņģelim� palīdzēt, noprasot:

Kur kurpes?

Sadirsos. Neatdevu ne kurpes, ne zābakus. Pārējie visi atdeva. Tas man sola pa galvu. Tos abus nogāztu, ta�u man tolaik zonas likumi bija sve�i. Vispirms degunu jāpasilda, tad jau redzēs. Kad tie�ām domāju iirm aizlauzt degunus, nāca glābiņ�.

Pie loga guļ vecais zeks. Pāvils vārdā. Viņ� pieceļas, sāk �eņģeli� tirdīt: � Kas tu pats esi?

Vārdu sakot, pamatīgi iegruzīja. Izrādās, �eņģelis� ir pie para�as sēdo�ais. Zeks tam pa galvu sadeva. Tas gļēvi pacieta sitienus līdz turpat stūrī pie para�as bezsamaņā nozvēlās. Pāvils man saka:

� Tu negribi viņu izņemt?

-Kā?

� Nu, viņ� tevi apvainoja! Vajag nolaist!

� Nē! Kas, es kaut kāds peģiks vai?

� Tad es pats.

� Kas, tu esi pederasts?

Labi, ka viņam bija kādi 55 gadi un viņ� redzēja, ko es varu. Viņ�, nesapra�anā grozot galvu, pārprasa:

� Kā pederasts?

� Vieni ir aktīvie un otri pasīvie. Tie, kas drā� pasīvos, tie ir aktīvie!

Īsāk sakot, kritu�ajam �eņģelim� todien paveicās! Bet man piecas

minūtes pietrūka, lai pa galvu atrautos. Zonā cienītu cilvēku par pederastu nosaucu. Pāvils man izlīdzēja to smago pusgadu pārziemot. Pamācīja zonas likumus, aizlika par mani vecajiem, palīdzēja ar pārtiku, lajos laikos dzīve tur bija skarba. Ja, kamerā ienācis, plātījās, ka ir baigais nazis, bet darbos nevarēja pierādīt, tad ātri asti iespīlēja bluķī un grabēdams atjēdzās pārijiem tuvā vietiņā.

Tikmēr Ļo�a sūrojas par pēdējo neveiksmīgo iepazī�anās mēģinājumu. Ar kvēlu niknumu izmeta vārdu straumi:

� Tā lezbie�u padauza mēģināja ģīmi saskrāpēt, tad nu dabūja vienu taisno pakrūtē.

� Cerams bez letālā?

� Kur nu! Dzīvelīgā maita atelsās �etrāpus. Tad solīja zvanīt policijai! Nācās ar papēdi viņas mobilo saberzēt sastāvdaļās. Tā nav laupī�ana, bet neveiksmīga izķemmē�anas. Nosviedu piecsimtnieku, lai aizveras un gāju prom. Naudu nesaplēsa. Paņēma! Mauka!

� Vispār inteliģenti cilvēki to dēvētu par neveiksmīgu flirtu. � Staro smīnot aizrādīja.

Lūpu atstiepis Ļo�a nicīgi noirdzās:

� Tas ir kā pa sauso drāzt! Baudas maz, tik uz mirkli noņem ķīli. Nav vairs spriedzes, var lāga padomāt.

Staro apsauca palīgu: � Par tādām meitenītēm prokurors tiesā prasa vairāk nekā viņa sver. � Un asi piebilda: � Bezmaz visas nelaimes pasaulē izceļas, kad struņķis sāk traucēt.

�im tipam vien viens prātā kā tik nogrūsties. Tad sekoja kas negaidīts.

� Laiks steidzas arvien straujāk. Un nevaru vairs līdzi tikt. Tā kā retas lietus lāses izslīd starp pirkstiem. Es jūtu nāves gar�u! � Ļo�a pilnīgā nopietnībā izmeta. � Tā ir tepat blakus! Un jau iemēģina vēzienu!

� Nemuldies! Te ir bom�u dirstuves smagais smārds! � Staro viņu aprāja.

� O! Tu arī reiz to sajutīsi. Tu reiz ari to sajutīsi! Visi mēs esam dzīves īrnieki! No mums abiem tie�i man pirmajam būs jākārto dzīves rēķins! Nepatīkami! Jaunāks un beigtāks! Neloģiski!

Staro pārskrēja pat �ermuļu skudriņas no neierasti nopietnā toņa. Tā parasti runā nāves apskaidrības brī�os. Bez kādas lirikas!

Staro centās sevi mierināt, kaut arī saprata, ka pārinieka dzīvei, �ķiet, tie�ām ir beigas. Fini�s bez jebkādas godalgas.

Un tas iestājās pavisam drīz.

Staro iznāca dzestrajā naktī. Aiz viņa sekoja sagumis Ļo�a. Viņam �is vakars sagādāja vairāk mocību, kā baudas.

Vēlīnie kroga absolventi, skaļi klaigādami, pārstreipuļoja pāri krustojumam. Ka�ķi meklējot, diezgan grīļīgi pie viņiem pievilkās dū�īgs puisietis, �okejcepuri atgrūdis pakausī tā, ka vai mū�u nemazgāto netīro matu lē�ķes kārās viņa sejā. Puisieti ieskāva blīvs dvingas mākonis.

Staro klusējot aplūkoja tipu no galvas līdz kājām. Uzacis kā biezu ceru kum�ķi. Gaļīga seja. Noļucis deguns. Nicīgi atviebta apak�lūpa. Aiz tās aplauztu, nomelnēju�u zobu paliekas. Smagnējs, uz priek�u izvirzīts �oklis. Kakls kā spainis. Ar tādiem pleciem, ka zilonis aiz skaudības zaļ� paliktu.

Tāds ir bīstams tik vājiem un neaizsargātiem grūtdieņiem! No spēcīga tādi bīstas un laiza pazoles!

Tagad viņam bija izaicino�a, pa�apziņas pārpilna stāja. Diez kāds pēc mirkļa viņ� izskatīsies?

Metāliski spalgā balsi ka�ķīgais noprasīja:

� Aizpīpēt iedosiet vai uzreiz pa muti gribat, sīklocekļainie puņķu-tapas?

� Trīs pret vienu, ka es viņu pievarē�u? � Ļo�a, urbinādamies degunā, vaicāja pāriniekam.

� Se�padsmit pret vienu, ka spēsi, � Staro mehāniski uzsvērti laiski atbildēja. � Bet tā, lai dzīvo!

Tikmēr ka�ķīgais rīkojās. Gaisā novizēja na�a asmens, un Ļo�a ar skaļu nopūtu saguma.

Sarkana niknuma dūmaka ietina Staro prātu. Viņ� iespēra ar smago zoli pa pretinieka celi. Nekādu rezultātu. Biedra asinīm slacītais asmens cēlās aug�ā. Krū�u apvidū iekņudējās baiļu trīsas.

Ass trieciens brīvajā saules pinumā deva rezultātus. Staro izdarīja asu kustību un ar mobilā tālruņa stūri izsita na�uvīram labo aci, kur� iekaucies ar abām plaukstām saķēra savainojuma vietu. Ar otru sitienu Staro sadragāja pārpaliku�o acu ābolu.

� Pamokies dzīves tumsā! � Staro drīzāk kā indi iz�ļāca, ne kā naidā izsaucās.

Sarkani kūpo�i pilieni no�ķaidīja drēbes. Sirds krū�kurvī bezmaz dzirdami rībināja, ikkatru pukstu sāpīgi izstrāvojot pa visu augumu. I�armērīgās adrenalīna pieplūdes dēļ sāka tirpt pirksti.

Cilvēki, kas �eit mitinājās, bija saproto�i. Katrs pats lai tiek galā. Un policiju arī lai pa�i sauc talkā. Mēs neko neredzam, nedzirdam.

Staro pārinieka sejā bija redzams izbrīns, it kā pārsteigts par negaidīto Kaulainās �ņāpienu.

� Tā viņ� ir! Nekad negaidi Nāvi, pat uz nāves gultas. Ar retiem izņēmumiem. Nejēdzīga nāve! � Staro rūgti nodomāja. Tikpat nejēdzīgi Staro jutās, kad Afganistānā arika māla dubļos pazaudēja trofeju � Walther pistoli. Tāds verķis bija! Un cik precīzi �āva. Divreiz glāba viņa dzīvību un vēl pāris reizes viņa grupas biedru.

Toreiz nebija laika meklēt, bija jāmēģina paglābt savu ādu. Nometās plakaniski uz vēdera līda pa arika dibenu. Viscaur dubļiem nota�ķījies izspruka no Nāves ķetnām.

Iecēlis jau nedzīvo augumu bagā�niekā, Staro stūrēja prom no pilsētas. Viņ� zināja vietu, kur bez varas iestā�u atļaujas var partnera augumu guldīt zemes mātes klēpī.

Automa�īnas salonu piepildīja �ķebīgi salkanā asiņu smaka. Un tā ieplūda arī Staro dvēselē.

�ī vēsturiskā diena Staro atmiņā iegula sevi�ķi spilgti. Viņam patika cīkstēties ar nīgātu. �im nolūkam ne�ēlojot laiku un spēkus, iztīrīja gar lauku māju plūsto�ā strauta gultni, izveidojot nīgātam tīkamus atvarus vairāk nekā divu kilometru garumā. It sevi�ķi karstā vasarā ar basām kājām bradājot pa krā�ainā strauta oļu piebārstītajām sērēm un uzmanīgi cilājot mu�iņmak�ķeri, ir tik patīkami izcīnīt pacietīgu divcīņu, kuras iznākumu nekad nevar prognozēt. Vienu gan viņ� zināja, ja noķers, tad papriecāsies un palaidīs vaļā. Aug�up un lejup no iztīrītā strauta daļas sakritu�ie koki veidoja biezu re�ģi virs vēsajiem ūdeņiem.

Domās jau esot strautā, viņ� pamanīja, ka otro stundu sēdot pie dzelzs rumaka stūres, ir parādījusies viegla izsalkuma ņirboņa. Nav nekā labāka kā apstāties, izstaipīties un pie kafijas tases pārdomāt dzīves niecīgumu. Ik nedēļu braucot �ajā mar�rutā, Staro pārzināja ja ne katru krūmiņu un zāles stiebriņu, tad vismaz viņa kuņģim cienīgas ēstuves.

Staro piebrauca novērtēt no ārienes pavisam necilu ēstuvīti, ko tikko atvēra. Iek�puse rādījās daudz labāka nekā to varēja sagaidīt. Sienas un griesti dekorēti ar lakotiem dēļiem. Masīvkoka mēbeles. Pla�ie logi dāsni piepildīja telpu ar saules stariem.

Aiz letes skaļi sveicināja slaida meitene. Viņai bija patīkama balss, ideāli radīta diktores darbam. Ļoti garas, spēcīgas kājas vienkār�ās ze-ķubiksēs, cie�i pieguļo�i svārki.

� Fantastika ne meitene! � Staro domās noelsās ieraugot �o brīni�ķīgo būtni bez spārniem.

Uzreiz varēja saprast, ka tikko ir beigusi aktīvās sportistes gaitas. Tas bija redzams pēc atsperīgās gaitas un spēkpilnajām kustībām. Balss kā zvaniņ� enerģiski piepildīja ēstuvītcs telpas. Ikdienas vienmuļība vēl nebija viņas seju, augumu un dvēseli piepildījusi ar pelēcību.

Staro, �igli pārlapojis ēdienkarti, pasūtīja pankūkas un apsēdās tā, lai varētu patiksmināties par debesu sūtni zemes virsū.

Atnesusi pankūkas, uzlika uz galda un labu apetīti novēlējusi, viņa jau taisījās iet prom. Divas lielas satītas pankūkas ar �ķiņķa pildījumu un krējumu patīkami sildīja ēstgribu. Staro uzlūkoja viņu, tad ēdienu, tad atkal veltījis skatienu noprasīja:

� To ēst var?

Puspagriezienā apmetusies atpakaļ, ar nesapratni acīs, pārdevēja aizskarti pajautāja:

� Kāpēc gan nevar ēst? Viss ir ļoti labi!

� Es domāju, tas smukumam, vai arī ēst to drīkst?

Apmulsumu nomainīja pateicības pārpilns smaids. Vaigos iemetās

tirpino�i skaistas bedrītes un dzidri smiekli piepildīja telpu.

� Bet protams!

Un starodama aizgāja. Staro ar patiku noraudzījās viņas stingri iespīlētajos aizmugurējos ābolī�os.

Ēzdams un cītīgi studēdams �urnāliņu, Staro ar sānu skatienu manīja, 1.1 viņa, aiz letes rosīdamās, ik pa brīdim uzmet vērtējo�u skatienu.

Piepe�i Staro sajutās kā pirmatnējais mednieks, kas saticis pirmatnējo sievieti. Nevil�us nāsis sāka trīcēt, nervozi cen�oties saost vai viņa и gatava bērna ieņem�anai. Tas bija tik dabiski un tie�i, ka vajadzēja sasprindzināt gribu, lai nepieietu un turpat uz vietas neiegūtu. Sirreāla ainavā Staro gandrīz no malas sevi ieraudzīja, sastingu�u lūkojoties viņā. Vajadzēja sakost zobus, lai pārvarētu apmātību.

Un ne pilītes tauku, stiegra. Visā viņas sportiskajā augumā jautās spēks. Meitene kā kļava izcēlās starp meitenēm liepām, meitenēm ievām ar savu spēcīgumu un tvirtumu. Ķīmijas nesamaitāti pelēcīgi gai�i mati. Vidēji īss griezums. Tāds, kas atstāj sievi�ķīguma iespaidu un vienlaicīgi tos var a�i izmazgāt un iz�āvēt, kas sportistiem ir būtiski.

Staro zaudēja galvu no viņas esamības vien. Un ne jau tāpēc, ka būtu bezgalīgi skaista, bet tāpēc, ka viņa bija viņa īstā sieviete. Un to viņ� juta ar katru ķermeņa poru, ar katru �ūniņu. Sirds kā rāvējslēdzējs atnāca vaļā, lai tajā ieplūstu mīlestības paisuma straume.

Gara acīm viņ� redzēja sevi precētu un priecīgu rosīgā bērnu pulciņa, kuru viņi pasargā līdzīgi kā lieli koki pasargā jaunās atvases.

Paēdis Staro akurāti salika traukus un piegāja pie letes. Viņa ieinteresēti palūkojās, ko gan apmeklētājs teiks. Staro cie�i raudzīdamies viņas acīs skaidri teica:

� Es redzu, ka eņģelis jūs galīgi neesiet, bet dieviete gan!

Sākotnējā aizvainojuma grimasi nomainīja sārtums.

�Aha!� Staro ar patiku nodomāja. �Tomēr uzrāvās uz tik lēta komplimenta!�

Meitenes elpa straujāk cilāja stāvās, stingrās krūtis. Staro bezmaz spazmas metās no tik izteiksmīgas skaistuma kompozīcijas. Tas bija briljants starp netiklības sasmērētajām pilsētas un lauku mauķelēm. Vēl viņ� ievēroja, ka viņa ir bez kosmētikas, vien sīki, pogas veida sudraba auskari. Sastrādātas rokas bez gredzeniem.

Staro kādreiz bija hobijs apmeklēt sievie�u basketbola spēles. Tā kā bez sievietes puse dzīvesprieku iet zudumā, viņ� da�reiz palakstojās ap meitenēm. Mazdrusciņ neomulīgi, ja pārlieku slaika meitene skatās no aug�ās, toties visu to atsvēra viņu spēkpilnie augumi. Tās nebija izlutinātas, izkrā�ļotas blondīnītes vai ņerksto�as vecmeitas. Tā bija enerģijas pārpilnība. Atomreaktors, kur� prata ne vien virtuozi pārķert bumbu un iemest grozā no laukuma vidus, bet arī padarīt seksu par nepārspējamu baudījumu. Staro vien izvairījās sēt palieko�u sēklu mei�u dāsnajos puķu dārziņos.

�ī meitene bija viņa sievietes etalons. Kā jebkura miesīga sieviete, skaista līdz tam brīdim, kad celulīta uzburbumi sāk pārvērst augumu. Un zaudējot mīļumu no iekāres objekta pārvēr�as par ķērco�u, kritizējo�u vīrie�u biedēkli. Asinis uzvirmoja, sirds iedunējās, tikmēr Staro, cen�oties smaidīt, pajautāja:

� Vai var dievieti pēc darba uzaicināt uz tasi kafijas?

Nosarkusi viņa nolaida skatienu un izstostīja:

� Vai jūs katrai dievietei to piedāvājat?

� Tu nedomā, ka esmu no tiem, kas katru devīgu caurumu mēģina aiztapot...

Staro, pārsteigts par savu vārdu tie�umu, pietvīcis sarkans kā vēzis, apklusa ar pavērtu muti un, rokām �estikulējot, mēģināja izdomāt, kā lai ar godu iziet no situācijas. Pretēji gaidītajam pārdevēja pasmaidīja un noteica:

� Aivija! � Un jau nedaudz lieti�ķāk piemetināja: � Patīkami tik atklātu valodu dzirdēt! Ceru, ka nākamreiz sekos tikai d�entelmeņa cienīga rīcība.

Staro atguvies nobēra:

� Piedod par a�umā izteikto! No tiesas būdams taisns pēc dabas, es nocie�u liekvārdību, aplinkus izteicienus un vārdu aizvieto�anu ar citu. lā�u te vainojams īssavienojums smadzenēs, tā cēlonis tagad uzlūko mani! Aivija ar pa�cieņu pieliecot galvu sacīja:

� Atvaino�anās pieņemta. Ja esi gatavs līdz vakaram gaidīt, tad deviņos pie izejas. Saposties nevaru! Tev nāksies iztikt ar to, kas man mugurā. Mazpilsētā ir ierobe�ots kafijas dzer�anas iestādījumu loks. Mājās vest nevaru. Varam pirmajā reizē gar ezeru pastaigāt! Tad jau redzēsim, vai mums ir kas vairāk kopīgs par dievietes statusu.

Staro nopriecājies atminējās, ka līdz vakaram ir vairākas stundas, izdomāja kā tās lietderīgi pavadīt:

� Es tikmēr benzīnu ietauko�u, nomazgā�u dzelzs rumaku, izsūknē�u salonu.

� Dari, kā zini!

Veltījusi �ilbino�i tīkamu smaidu, Aivija nolūkojās, kā viņ� aizbrauc.

Vienīgajā pilsētiņas ziedu veikalā Staro nopirka deviņas tum�i sarkanas rozes ar smagām, biezām ziedlapām. Pēc deviņiem no ēstuvītes iznāca Aivija un smagnēja, padrukna sieviete.

�Laikam pavāre,� Staro nodomājis rausās laukā no ma�īnas, rokās turot ziedu pu�ķi. Aivija, ieraudzījusi ziedus, vēlreiz nosarka, ta�u pu�ķi paņēma. Nav pasaulē neviena sieviete, kurai nepatiktu saņemt ziedus.

� Paldies, ka novērtēji mani! � viņa bra�i pateicās un a�i nomutēja apdāvinātāju.

Līkumainais ezers ar daudziem līcī�iem �ovakar savu skaistumu dāvāja tikai viņiem. Pie vienas pussalas iztraucēta pīļumāte, ar spārnu galiem aizskarot ūdens virsmu, smagnēji pacēlās gaisā, pār visu apkārtni skani izkliedzot neapmierinātību. Novakare, kad putni vid�ina un iestājās mijkrēslis, ir īstais brīdis, lai ātrāk satuvinātos. Staro varēja vien priecāties, cik viņai skaisti veidotas stingras lūpas, slaiks augums, dzidra balstiņa.

Sarunas kā zvirbuļi lēkāja no tēmas uz tēmu. No tām drīz vien abiem tika skaidrs, kas ir kas. Vakara gaisā tvanēja skurbino�s ziedu aromāts.

Kā cauna izveicīgā Aivija ik pa brīdim graciozi pieliecās, lai noplūktu kādu ezermalā augo�u savvaļas puķi. Tādos brī�os Staro centās neuzbāzīgi aplūkot viņas augumu, kas izstaroja pavasara liego plaukumu. Mai-gā kakla bedrīte, �ķiet, pati uzprasījās pēc viņa lūpu kvēla pieskāriena. Spulgās acis �ķelmīgi vērās, radot neizturami karstas alkas. Tās redzot, viņas seju pārskrēja a�s smaids.

Asinis pamodinātais dzīves pavasaris nerimās. Varbūt pie vainas bija tas, ka Staro izskatījās kā sastindzis trīsdesmit piecos gados. Dzīvelīgs, jauneklīgs. Pat ja nodzīvos līdz pensijai, viņ� varēs iekaustīt lielu daļu jaunekļu.

Nelielam strautiņam pāri lecot, Staro galanti padeva roku un pavilka. Slaidais un lokanais meitenes augums pats ieslīga viņa rokās. Staro, izmantojis situāciju, nomutēja. Karstajām lūpām saskaroties, caur augumu izskrēja uguns tirpiņas. Nolaistiem plakstiem, pavērtu muti, Aivija gaidīja nākamo skūpstu.

Karstās lūpas bez preto�anās padevās. Tagad talkā nāca mēle, kas, gar vēsiem zobiņiem iekļuvusi, savijās trakā dejā ar viņas mēlīti.

Kā virpulīgs atvars ierauj iek�ā, tā skūpstu kvēle aptum�oja apziņu, atslēdza ārpasaules jutekļus. Uguns liesma apdedzināja augumus. Tikai tagad Staro varēja sajust, cik gan viņa ir brīnumaini jauka, maiga kā zefirs, viegla. Meitene sāka palikt valkana.

Kad Staro, sataustījis krū�tura āķī�us mēģināja tos atvienot, viņu apstādināja skaļ� izsauciens:

� Kas par pa�darbību!?

Pirksti neviļus sastinga.

� Es prasu, kas par pa�darbību? � Aivija stingri, beziebildumu balsī noskaldīja: � Man un tikai man pieder mans ķermenis. Ja es vēlē�os, tad es novilk�u vai glu�i otrādi uzvilk�u. Es cienu sevi un pieprasu to no citiem. Man patīk sekss, bet ar maniem kara noteikumiem!

Saldās lūpas no jauna piekļāvās viņējām. Staro ar joni iespieda mutē mēli. Tad ieslēpis degunu biezajos matos izjuta to aromātu. Meklējot krū�u pumpuriņus, paslidināja roku zem krekla. Izlocījis pirkstus zem krū�tura, viņ� pieskārās krūtsgalam. Tas acumirklī kļuva ciets. Āda, silta kā zīds, patīkami glāstīja pirkstu galus. Viņa vienlaikus palaida vaļīgāk blūzītes pogas. Staro enerģiski braucīja viņas gū�as, un, kolīdz manīja izģērb�anās sākumu, piepalīdzēja atpogāt blūzīti. Pieskāries maigajam sievietes vēderam, viņ� sajuta, kā zem plānās ādas iemetās svelmīga ņirba. Kreisās rokas pirksti nepacietīgi kņudināja krūtsgalus.

Draudziņ� sāka palikt aizvien stīvāks.

Aivija val�ķīgi samiegusi acis karsti no�ukstēja:

� Ienāc manī!

Un atraisījusies ļāva paberzēties gar caunādas akotiņu.

Trīso�ais augums atdevīgi tiecās pretī � ņem! Plauksta slīdēja pa brīni�ķo vēderiņa izliekumu. Pa zeltainiem matiņiem klāto pauguriņu. Viņ� ieslidināja roku starp Aivijas kājām. Viņa bija gatava pieņemt.

Un Staro, sajutis to mirkli, dro�i sāka vilkt nost apģērbu. Nolaistām acīm, Aivija, iesākumā nedro�i, tad iedegusies palīdzēja viņam. Staro uzmanīgi lēnām pavēra kaunuma lūpas. Nepacietībā trīsēdama, Aivija palīdzēja ieiet sevī.

Drīz vien viņi bija tajā ritmā, kad divas sirdis pukst kā viena. Aivija, laimīgi stenot, kodīja Staro kaklu. Elpa kļuva lēna un smaga, aiz laimes pievērtajās acīs parādījās ne ar ko citu nesajaucamais spīdums.

Kājas saspringa, visu augumu pārņēma nevaldāmas trīsas. Viņa iekliedzās. Pēc tam iestājās tīkams atslābums.

� Tev jau arī ir labi!

� Labi? Man bija labi! � viņa emocionāli pārprasīja. Un izplūdusi smaidā, pateicīgi pieglaudu�ies, kaisli izdvesa: � Man bija vienkār�i fantastiski! Tu at�ķirībā no citiem to lietu darīji gandrīz mani nobeidzot!

Slaukot sviedru pērlītes, Staro pacēla roku. No labās paduses vilka rūgta sviedru smaka.

� Tātad man ir cerības vismaz vēlreiz to lietu uz biss? � Un pats nodomāja: �Kas par kuģu lērumu nav enkuru metu�i �ajā viegli pieejamā

ostā!

� Kaut vai tūlīt! � ar degsmi Aivija atsaucās, ta�u tūdaļ gurdeni piemetināja: � Nē! Vispār ne uzreiz! � Viņa, pacēlusi kreiso plaukstu, to pavicināja gar degunu. � Man cirk�ņi sapūlēti. Ja nu vienīgi gar�ļaukus. Bet man būs grūti. Uzreiz brīdinu, ka vairs uz tikpat aktīvu dalību neceri!

Staro no jauna iedomājās, ka vāras, apbru�ātas, alkatīgas blondīnītes nevar salīdzināt ar sportistes spēkpilno augumu.

Saritināju�ies zem kuplas di�egles varenajiem zariem, viņi nesteidzīgi maigojās. Aivija viņam neļāva gulēt, modināja, pieprasīja vēl un vēl. Tā tie�ām bija nepiesātināmi kaislīga meitene, kura nekautrējās no alkām pēc vīrie�a smaguma.

Augums bija karsts, mīlestības un glāstu izslāpis. Staro starp skūpstiem karsti ie�ukstēja mīļotās ausī:

� Iesākumā tiksim pie meitas. Tai mazāk materiāla vajag sagādāt.

� Tad kā trusenei ik pēc gada pa vienam vai, ja cītigāk padarbosies, dvīņus, � Aivija uztvēra joku.

� Cik gan tev skaistas un garas kājas! � Staro glāstot viņas kājas saviļņots noteica.

� Zinu! � Aivija a�i attrauca. � Man tēvs dīvainā veidā stiepa kājas garumā. Nopirka pieaugu�o sievie�u velosipēdu un neļāva sēdekli laist zemāk. Tie�i otrādi � ik pa brīdim pacēla augstāk. Brauk�ana ar to man bija vienas vienīgas mokas. Toties augumu norūdīja. Viņ� vienmēr piekodināja, lai es ne�ķērdēju jaunību. Jaunības skaistums tādēļ ir, lai izmantotu pēc iespējas biezāka maka savaldzinā�anai. Bet tevi es mīlē�u, lai kas tu būtu! � Viņa skūpstīdama steig�us paskaidroja. � Neatmetī�u cerības uz sirds�ķīstu mīlestību ar tevi.

� Savu brīvību es ar lielāko prieku samainī�u pret laulības va�ām ar tevi, � Staro, no jauna apkampdams Aivijas plecus, iesaucās. � Iedomājies, tu baznīcā ej zem manas rokas. Labsirdīgas tantiņas met krustus...

� Un, ja trāpa?

� Tad uz traumām vai turpat kapsētā!

Izklausās vilino�i! � Aivija mirk�ķinot garās skropstas aizgrābti noteica. � Tad tu bildini mani?

Skūpsts bija labākā atbilde.

� Savus vienaud�us es neuztveru pat nenopietni. Tie tikai spēj di�o-iies kā pielopoju�ies, cik zālītes sapīpēju�i un ar ko grupveida drāziens Ir labāks par prastu seksu. Meitenēm vienmēr ir vajadzīgi sapņi. Vismaz lo piepildījums.

� Visdro�ākais līdzeklis pret seksuāli transmisīvām slimībām ir sieva, � Staro ar kārtējo skūpstu viņu apklusināja. Sagrābts mīlas neprāta virpuļos, viņ� jutās kā pārlaimīgākais cilvēks pasaulē. Un vienalga Staro sirdī palika skumja smeldze � kaut ko viņ� neprāta skurbulī bija palaidis garām.

Cilvēka laimi noskaust ir ļoti vienkār�i. Prieku nedrīkst izteikt vārdos. Cik reizes nav gadījies � kolīdz pasaki, ko domā, tas aiziet nebūtībā. Kad būs gatavs, tad pateiksi. Jo, ja būs lemts, piepildīsies, ja nē, tad nē. Staro sagatavoja visu, lai varētu pārdot uzņēmumu, kura galvenā vērtība bija pietiekami maksātspējīgs un stabils klientu loks. Ar iegūto un uzkrāto kapitālu viņ� varēs pietiekamu laiku nodro�ināt Aiviju un ģimeni. Dzīvot rimti kā cilvēks, kam smagi nespie� dzīves smagais zābaks. �āda bezrūpīga dzīve viņam �ķita glu�i tīkama. Galvenais parūpēties, lai savējie būtu dro�ībā, izvest no iespējamā pagātnes dzīves sitiena.

Tagad viņ� jutās kā pavisam cits cilvēks. Gadiem ignorējis ar kupliem bērnu pulciņiem apveltītās brāļa un māsas ģimenes, pats taisījās sekot viņu auglīgajās pēdās. Tagad viņ� pavisam savādāk izprata romie�u teicienu: laulība dod visu.

Ar nepacietību spie�ot uz gāzes pedāļa, Staro apzināti pārkāpa ātrumu, cen�oties ielocīties sare�ģītajā satiksmē. Viņ� bezmaz platoniskās attiecības vēlējās pārvērst īstenībā. Vienlaikus neizskaidrojamas raizes urdīja Staro.

Mīļotās sievietes vietā aiz letes ar platu, spilgti sarkanas lūpukrāsas bagātīgi izkrāsotu smaidu sagaidīja ap trīsdesmit septiņus gadus veca daiļava. Uz aug�u Bābeles tornī uzkasītajos matos bija sapūsts pārāk daudz lakas. Staro nedaudz saīga ieraudzījis krā�ņo ērmu un nepiespiesti pajautāja:

� Kur dieviete?

� Dieviete? Kāda dieviete? � ar neslēptu aizdomu krā�ņais ērms paraudzījās vaicātājā.

Staro steig�us paskaidroja:

� Nu, kas �eit strādā!

� Aaaa! Aivija! � sieviete aiz letes un spēra laukā vai drausmīgākos vārdus Staro mū�ā: � Ar Aiviju viss! Viņu bildināja un tajā pa�ā dienā aizveda uz Lasvegasu apprecēt.

� Kā bildināja? Kā apprecēja? Viņa vēl izgāju�o nedēļu te bija!

� Fb, vīrieti, vīrieti! Te bija iebraucis īsts vīrietis. Tikai paskatījās uz Aiviju un, pat neprasījis viņas vārdu, bildināja. Ķīlai uz viņas vārda uzdāvināja māju Baltezerā, dārgu ma�īnu un kārtīgu kontu bankā. Redz, kā cilvēkam veicās! Tādu meiteni satika, kurai bez vilcinā�anās, domā�anas bija gatavs nolikt pasauli pie viņas kājām...

Tikai tagad līdz Staro saprātam nonāca �ī satrieco�ā vēsts. Sirdi līdzīgi adatu kamolam iedūra tā, ka viņ� baidījās pakustēties, lai izvairītos no sāpēm.

Tum�i riņķi sametās gar acīm aizklājot satrakojo�os saprātu no ārpasaules. Ar neko neredzo�u skatienu, grīļodamies, viņ� izgāja laukā un apsēdās ma�īnā. Piepe�ās dusmās uzspieda signāltauri. Labi brīdi notaurējies, viņ� norima. Stāvvietā eso�ie ar interesi uzlūkoja trako taurētāju.

�Ah! Tā ir! Lielā ģimenē lūgsnas pie galda ilgi neskaiti!� Staro sev noskaitīja. Meiteni arī var saprast. Kāpēc tev gaidīt uz nez ko, ja tev ierodas (�I incis ar baltu bentliju? Ar princi nodro�ināta, pārticīga un, galvenais, с liedzama, dzīve. Ar nesaprotamo Staro, kur� kā runcis pēc marta kau-i ни nozūd me�ā, ir tikai mirā�a, bet viņai, jaunai, jādzīvo...

1.1 ir! Labai mantai reklāma nav vajadzīga. To izķer! Ikkatrs vīrietis \ el.is atstāt mantinieku.

Eh! � tik daudz emociju nokrāsu tika izteikts vienā vārdā. Ti-I и melodrāmās galvenais varonis, uzzinājis, kurp ved viņa iecerēto, pa galvu, kaklu triecas pēc viņas un pēdējā mirklī pie altāra noceļ konku-ifi.im. Reālā dzīvē viss ir daudz prozaiskāk. Laikus nepateici, tagad vari bezspēkā, apjukumā klusiņām smilkstēt kā mājas pazaudējis suns.

Emocijas kā liesmas izbrāzās cauri augumam, izdedzinot visas sajū-l .is. Tam sekoja apņēmīga rīcība.

Pa automa�īnas logu viņ� izlingoja platīna gredzenu ar iespaidīga izmēra briljantu. Līdzīgs liktenis piemeklēja arī tā iepakojuma kārbiņu.

Ar �o mirkli Staro sarāva neizdevu�os sapni un atgriezās sūrās reali-i,ill's pārpilnajā dzīvē, kur neizdevu�ās sapņa radītās bēdas pārpludināja /emi.

Pēc skarbuma un jūtu sasaluma gadiem Staro bija atradis no mīles-i ibas un tādēļ divtik rūgti bija to atkal izraut no krūtīm un apbedīt kaut kur prāta tum�ākajos labirintos, kur bija papilnam pagātnes gruve�u.

�Ak, laimes brī�i, kāpēc jūs beidzaties tik ātri? Negaidi brīnumu! Tā, vecīt, ir vien prāta murgu radīta halucinācija, mirā�a. Labāk domā par reālo dzīvi! Nebija nekādas jēgas uz dzīvi raudzīties caur ro�ainām brillēm.�

Uz pilnu klapi ieslēgtais atskaņotājs atliku likām piepildīja salonu ar smagiem Ram�teina basiem. Tas līdzēja atslēgties. Saspiest negācijas un aizdzīt tās kādā dvēseles nostūrī. Vientulības auras ieskauts, Staro turpināja dzīvi. ♦

Diena, kas pārvērta Staro pilnīgi citā cilvēkā, iesākās pavisam nemanāmi. Laiki mainījās, pasūtījumi jau gadiem nenāca, un Staro izlēma uz visiem laikiem pielikt treknu punktu iepriek�ējai dzīvei.

Uz darba bir�u viņ� devās, lai slēptu pēdas. Vienīgo reizi bez vainas būdams pabijis cietumā, viņ� iedraudzējās ar pavecu zeķu, ar tā palīdzību apguva noziedznieku pasaules nerakstītos, bet ļoti skarbos likumus. Pāvils viņam vienmēr atgādināja:

� Atceries vienu � spēlēt uz augstām likmēm tas ir nopietni. �ahā bandinieki, zirgi, torņi un pat laidņi, tas nav nekas. Vērtība ir tikai ka-raļpārim.

Staro lieliski zināja, ka viņ� nav ne laidnis, ne tornis un pat ne zirgs. Vienkār�s necils bandinieks!

Jā! Vērtīgs izcilā pozīcijā. Ta�u jāatceras, ka, lai cik figūra ir vērtīga, ir gājieni, kad iegūstamā vērtība ir lielāka par zaudējumu. Ja tāds gājiens patrāpīsies, viņu, ne mirkli ne�ēlojot, norakstīs tārpu ciemā.

Tāpēc Staro turēja acis ausis vaļā un vēl vairāk vienmēr turēja gatavībā asus zobus. Pēc pārinieka nāves veiksmīgi aizgāja no visām lietām.

Uzņēmums bija veiksmīgi bankrotējis, viņ� kā amatpersona, pusgadu saņems cie�amu bezdarbnieka pabalstu.

Cen�oties pilnībā saraut saites ar pagātni viņ� uzsāka jaunu dzīvi.

I )arba bir�ā ļau�u bija pārpilnām. Staro, paņēmis numuriņu, apsēdās In ivā vietā. Viņam blakus apsēdās solīds �alis, pieklājīgi apģērbies, koptiem nagiem. Staro nevarēja saprast, ko tas te dara, līdz �alim neiezvanī-ļās mobilais tālrunis. Blakussēdētājs atbildēja un katra vārda galā bija pa I- .ulam patiesi rupjam lamu vārdam.

Uzreiz viss nostājās savās vietās un tapa skaidrs, kāpēc gan viņ� ir �eit, bezcerības pārpilnā melnajā caurumā, nevis kādā A klases ofisā.

Tas nekas, ka spīdīgs, skaists uzvalks, ja kultūra iek�ā nav nekāda. I'ikai kā skaists konfek�u papīriņ�. Acu un mutes kaktiņos izlaidīgās dzīves pēdas bija iegulu�as uz palik�anu.

Laiku kavēdams, Staro sāka pētīt apkārtni. �ķiet, pārsvarā te bija sapulcēju�ies dzīves neveiksminieki. Izdzisu�as, letarģiskas sejas, cerot uz brīnumu, dirnēja nokārtām galvām. Vienīgais, kas kliedēja bezcerības gaisotni, bija neparasti dzīvelīga meitene, kas �estikulējot, skaļā, griezīgā balsī, �ķiet, visu darīja vienlaikus. �ķita, ka domā�ana viņai bija sajūgta ar balsi un maņu orgāniem. Augsti uzrauts deguntiņ� pie�ķīra nebēdnīgu izskatu, slaida un vienlaikus ļoti sievi�ķīga figūra. Trīsstūrainajai sejai piemita putna veidols. Neparasti lielas acis, nedaudz virs zelta proporcijas. Viņas maigo sejas ādu vēl nekad nebija skārusi kosmētika. Viņa bija no tām, kurām nevajag uzlabot dabisko skaistumu ari mū�a norietā.

Būdams nedaudz flegmatisks, slēpts sangviniķis Staro ar interesi uztvēra nasko rosī�anos. Viņai, �ķiet, ir vairāk dukas kā pieciem parastiem sievie�iem. Pirksti ņirbēja, kad ievadīja datus datorā, vienlaikus runājot pa telefonu un atrāvusies uz mirkli arī uz lapiņas uz�ņāpa kaut kādus datus.

Uzlūkojot jaunavīgi stingro stāvu un darbā iegrimu�o meiteni, viņam apziņā uznira jautra doma:

�Diezin, ko viņa dara gultā? Bet vai vispār viņa kādreiz guļ? Ar �itādu nenokausējamo Etnas krāteri, kad vīrietis tiek viņas apkampienos, tad atlaidīsies tikai, kad būs izdzisis vai vismaz komā.�

Ainiņa uzplaiksnīja viņa acu priek�ā, un viņ� neviļus iesmējās. Meitene vaicājo�i uzlūkoja Staro. Kaut kas viņu acīmredzami aizskāra.

� Kas jums prātā? Vēl Dimā laikos skaitījās liels gods izlaist garu uz sievietes, bet es ar jums negulē�u! 1 neceriet!

� Velns! � Satrūcies Staro neviļus atkārtoja: � Velns! Ragana!

� Es neesmu nekāda ragana! Es vienkār�i daru darbu, nevis gul�ņāju!

�Viņa lasa manas domas!�

�ajā ne�ēlīgajā pasaulē maz kas varēja apstulbināt, bet �ī bija tā retā reize, kad viņam rīkle iz�uva.

� Un vispār, ja tas tik ļoti interesē, es naktīs guļu viena! Nevaru ciest grābstīgus spalvainos! Esmu jaunava ne vien pēc horoskopa...

Tādu monologu padzirdēju�i, cilvēki izbrīnīju�ies pavērās gan Staro, gan meitenē. Pēdējā it kā nekas nebūtu bijis turpināja darīt savus darbus, vienlaikus paturot Staro redzeslokā.

Staro seja pielija ar purpursarkanumu. Viņ� jau piecēlās, lai dotos prom, kad meitene iesaucās savā skanīgajā balstiņā:

� Nekur neskrieniet! Tūlīt saņemsiet savu norīkojumu!

Papīriem bija pielipināta lapiņa ar kaligrāfiski pareizu teikumu:

�Mans izredzētais! Vakarā piezvani uz �o numuru! Vai gaidi darba

dienas beigas.�

Staro izbrīnīts pacēla skatienu. Meitene uz mirkli aicino�i palūkojās uz viņu. Tie�i acīs. Dro�ais un dzidrais skatiens viņu iekveldēja. No �ī skatiena kaut kas netverams palika dvēselē. Tā iegailējās. Uzkūra nepazīstamu liesmu. Gribējās skatīties vēl un vēl, nogrimt neticami zilajās dzīlēs. Cauri Staro ķermenim iz�āvās kaut kas līdzīgs vieglam strāvas triecienam.

Darbiniece, uzlikusi bezkaislīgu sejas masku, turpināja �audīties.

�Restorānu varētu dro�i uzticēt viņai vienai pa�ai!� ar skatienu pavadot, Staro godbijīgi nodomāja. Ieintriģēts viņ� izlēma sagaidīt nesaprotamo būtni un patērzēt nedaudz tuvāk par laika apstākļiem, kaķu turē�anas noslēpumiem un, ja paveiksies, arī par kaut ko abu sirdīm tuvāku.

Zemās, ķerainās ziemas debesis strauji satumsa.

Iznākusi laukā, viņa pa taisno devās uz pagrabstāva kafejnīcu, pa ku-ras logu Staro uzmanīja darba bir�as ieeju. Staro nemaz nebrīnījās, kad viņa, ienākusi kafejnīcā, piegāja pie viņa. Staro uzlūkoja meiteni ar vīrie�a parasto novērtējumu � augums, krūtis, seja. Būdams labi audzināts, viņ� piecēlās ar mulsu smaidiņu uz lūpām.

�Tikai neko muļķīgu nedomāt!� viņ� centās savaldīt galvā trakojo�o domu spietu.

� Vari neuztraukties! � to teikdama, meitene pienākusi nostājās viņa priek�ā. � Domu lasī�ana prasa pārāk daudz spēka, lai es �odien lo vēlreiz atkārtotu!

Mainījusi tematu, viņa iesaucās:

� Tev notrūkusi krekla poga. Ai! Tu sen neesi bijis gādīgas saimnieces rokās? Kauns! Kad tu pēdējo reizi mazgāji kreklu? Ak, atdod ķīmiskajā tīrītavā? Labi, neko nesaki!

Nopūtusies viņa mainīja vienpusējā monologa tematu:

� Jā! Labi, brauksim pie manis vai pie tevis? Nē! Labāk brauksim pie manis. Tur ir tīrs, var nomazgāties, drēbes izmazgā�u, savedī�u kārtībā, ēst sataisī�u. Varu iedomāties, kas pie tevis darās: tev beigti tarakāni noteikti vāļājas badā apmiru�i, putekļu līķautos ietērpu�ies.

Skaudra smeldze izstrāvoja caur visu Staro būtību. Cik gadus viņ� bija zaudējis �o bezgala jauko ģimenes izjūtu.

Jaunā draudzene it kā starp citu pateica:

� Mani sauc Zane!

Un pacēlusies uz pirkstgaliem, tā, lai acis būtu vienā līmenī, Zane kvēli noskūpstīja viņu uz lūpām. Viņas lūpām piemita saldi rūgtena dzērveņu gar�a.

Viņa bija vijīga, slaika, pat kalsnēja, gaisīga. Lielās noslēpumainas acis tik pilnīgi atsedza dvēseles dzīles, ka Staro tajās acumirklī nogrima neaizķeroties aiz biezajām skropstām.

Zanes dzīvoklis atradās tālā centra Ziedoņdārza pa�ā galā. Divistabu dzīvoklis, spodrs, sakārtots. Varēja gan uztaisīt pieklājīgāku remontu, ta�u nabadzība nav netikums.

Tālāk par �o domu Staro netika, jo pacēlis acis ieraudzīja, ko daudz interesantāku � Zanes acis raudzījās ar izaicino�u atdo�anās valgumu. Vaigos ielija sārtais magoņu ko�ums. Kvēles vilnis auguma uzbangoja acumirklī. Tas izskrēja no papē�iem līdz pa�iem matu galiņiem un atgriezās vēl varenāk uzmutuļojot asinīs, padarot tās ugunīgas.

Sekojot kādam nemanāmam impulsam, viņi vienlaicīgi �igli atbrīvojās no drānām, Staro nāsis un pirksti sajuta stingru, pēc jaunības svaiguma smar�ojo�u ādu. Viss notika dabiski, bez kādas vulgaritātes, kā tam jānotiek starp vīrieti un sievieti.

Karstas, pat plaucējo�as lūpas piekļāvās krūtīm, iemeta augumā svelo�u versmi, kas pārauga briesmīgā gurnu spēkā. No tuvības ar brīni�ķo ķermeņi elpa rāvās ciet. Dabiskās smar�as skurbināja. Viņā uzbangoja pirmatnējā dziņa, ko pastiprināja saldkairi glāsti. Asinis virmoja pārsniedzot vārī�anas temperatūru. Viss apkārtnē bija pazudis. Dzīvības liesmu skurbināts, viņ� vēlējās tikai vienu � saplūst vienā būtnē. Iekvēlinātā Zane dega kā ugunīs. Kolīdz nāsis sajuta miklu kājstarpi, tā draudziņ� uzreiz saslējās.

Ar grūtībām viņ� iekļuva Zanē. Abu augumi savijās vienotā veselumā. Staro gurni kustējās aizvien ātrāk, ar katru reizi gūstot atbildes kustību, līdz viņi pilnīgi iekļāvās mīlas viļņu rakstā.

Vienā ritmā kustējās augumi, kustējās gulta. �Kaimiņi vēl sadzirdēs�, bija pēdējā skaidrā doma pirms Staro saprāts nogrima kaisles atvarā.

Viņa aizrautīgi sūkāja Staro mēli, cen�oties to ievilkt pēc iespējas dziļāk sevī. Augstākajā ekstāzes brīdī no viņas lūpām izlauzās gari stiepts vaids.

Izlaidis tvaiku, viņ� neaprima. Smagi uzgūlies, dedzīgi �ukstēja ausīs vissaldākos sirdi tirpino�ākos vārdus līdz aizdomājās par svara at�ķirībām.

Staro, vēl aizvien neticot tam, kas bija noticis, neticīgi papurinājis galvu, zaglīgi aplūkoja Zanes augumu.

Viņa pagrieza sviedriem noklāto, sakarsu�o seju. Ar kreisās plaukstas iek�ējo pusi pārglauda matus. Redzokļi dega, ko�ās lūpiņas kvēloja. �iki sviedru pilieniņi aizķērās aiz viņas aug�lūpas. Zane trīcēja no kaisles.

Viņas izteiksmīgo formu krūtis strauji cilājās. Uz tādām mantām paskatoties vien pulss sāka dauzīties trakā ātrumā. Slaidais un lokanais meitenes augums izstaroja pavasara liego plaukumu. Uzlūkojot varēja teju sajust �o smar�u. Jauna, svaiga, dzīvespriecīga. Seju neskāra krunkas. Auguma maigo ādu vēl neizķēmoja tauku krokas.

Zanes spulgās acis vērās viņā. Uz lūpām rotājas tāds smaids, kas bez vārdiem pasaka visu. Uzlūkojot �o eņģeļi, Staro juta, kā viņa dvēselē kaut kas kūst, pārvēr�as siltā saulītē.

Atguvusi elpu Zane paraudzījās Staro acīs un slābanā balsī teica:

� Man likās, ka uzsprāgu! Sa�ķīdu vēl sīkākos gabaliņos nekā atomi.

No jauna pārņēma iekāre. Pieliecies Staro pievilka viņu sev klāt nedaudz par skarbu un noskūpstīja tie�i uz lūpām. Viņa atmaiga un padevās skūpstam.

Lēnām, nesteidzoties, izbaudot ik mirkli Staro ar lūpām maigi knibināja seju, kaklu, ausis, plecus. Pārlai�ot roku pāri siltajam klēpim viņ� sajuta kā augums notrīs, mute neviļus saldi ievaidas.

Spēji uznāku�ais kaisles uzplūds izkaltēja muti, sasaistīja mēli.

Izmantojot masas priek�rocības, Staro uzvēlās Zanei virsū un ar kaislīgu skūpstu aizspieda viņas protestējo�ās lūpas, ar piepūli iestūma stingro draudziņu. Tērauda ķīlis maigajā sievietes miesā pavēra ceļu abpusējai baudai. Un, kopīgo ritmisko kustību ieaijāti, viņi aizmirsa visu, atstājot tikai mīlas pārpilno esību �ajā mirklī.

Meitene zem viņa atsperīgi izlocījās uz visām pusēm, gārdzo�i elsdama.

Staro sajuta zem saviem pirkstiem siltas un tik patīkami tvirtas krūtis. Siltā, miklā elpa dedzināja. Tā lika saprātam ielīst kādā nomaļā prāta spraugā un palika tikai vien neapvaldāma kaisle. Jaunu grūdienu vilnis lika viņas sejai sastingt, stiklainās acis lūkojās kaut kur bezgalībā. Iekrampējusies plecos, viņa iekodās Staro kaklā, tad atgāza galvu, izlieca muguru un, ko vien plau�as jaudāja, iekliedzās.

Sakarsu�i viņi gulēja. Pārsātinājuma pilnām acīm Zane mīļi paskatījās. Piepildīta un mierīga viņa tikai smaidīja. Kā apburts Staro lūkojās uz pienbaltā kakla pulsējo�o vēnu. Lipīgās mīlestības sulas straumes piepildīja viņas klēpi un ieslīdēja slapjajā palagā.

Atguvies Staro skūpstīja viņas sviedru samitrinātos matus. Veltījusi pateicības pārpilnu skatienu Zane paslējās uz elkoņa un, no pārpūles trīcot, noskūpstīja Staro uz lūpam. Viņas skūpsts varēja padarīt traku jebkuru. lād Staro atminējās, ka Zanei viņ� bija pirmais svētnīcas iekarotājs.

�Vai tie�ām tu dāvāji man savu meitenes vainadziņu?� Viņ� pie sevis prātā nodomāja. �ķelmīgs smaids izplūda Zanes sejā. Tikmēr Staro grima viegli filozofiskās pārdomās: �No otras puses nevajadzēja brīnīties. Stingros rāmjos noturētas jaunavas pie pirmās izdevības izplaiksnīs sakrāju�os enerģiju. Un paveicās viņam! Pat ļoti!�

� Tevi uzlūkojot vielmaiņu process nevis paātrinās, bet gan deg ar atklātu liesmu. Ko gan tu ar mani dari?

� Neko tādu, kas tev kaitētu, vai pret tavu gribu.

Kā zebiekste izmanīgi izlocījusies no Staro apkampieniem, viņa uz-spurdza no gultas un piesteidzās pie divviru drēbju skapja.

Atvērusi durvis, Zane no skapja izņēma �okolādes brūnu palagu.

� Domāju, ka manam vīrietim, � �o vārdu viņa izteica ar īpa�u uzsvaru, � nebūtu par ļaunu, noskaloties, tikmēr es savīk�ķī�u mūsu svētnīcu.

� Vispār nenāktu par ļaunu! Liekos kā peldētājs, kas izrāpojis Visbijas ostā, � Staro gurdeni piekrita un trausās ārā. Pamatīgs asiņu pleķis rotāja slapjo linu palagu.

� Ej! Ej! Vēl noģībsi tās tuvāk ieraugot! � Zane zobgalīgi nosmējās. Staro nesāka tielēties. Viņ� devās uz vannas istabu, kur karstā, svilino�i durstīgā du�ā atguvās.

Enerģijas pārpilns atgriezās un uzreiz ievēroja būtiskas pārmaiņas kaujas laukā. Apkārt izmētātie apģērba gabali bija nozudu�i. Gulta no jauna saklāta.

Pie tās bija pienests mazs �urnālu galdiņ�. Uz tā stāvēja liela māla krūze ar pienu, medus burciņa, un milzonīgs �ķīvis ar nez pa kuru laiku sagatavotajām sviestmaizēm.

� Iestiprinies un esi gatavs, kad es atgriezī�os!

Zane, mīļi pasmaidījusi, devās uz vannas istabu. Pa ceļam it kā nejau�i, ar rociņu novilka pa vēl aizvien mitro Staro gurnu. Pēc tā dzīslās no jauna sāka pulsēt adrenalīns.

�Tā! Nekāds mierīgais vakars man te nespīd!� Staro ar sajūsmu nodomāja, ķerdamies pie izsalkuma remdē�anas.

Zane atgriezās, nesteidzīgi susinot matus dvielī. No uzsūktā mitruma smagais dvielis nokarājās pār pleciem.

Pabeigusi viņa uzlika dvieli �āvēties uz krēsla atzveltnes. Tam blakus smagi nogūla halātiņ�. Kā jau varēja sagaidīt, zem frotē halātiņa nekā nebija. Lampas gaismā tīkami baltoja krūtis un gurnu trīsstūris. Zem tā nevainojamas formas kājas ar skaistiem, spēcīgiem ikriem.

Zēniski trauslais augumiņ� pietuvojās, atklājot kārdino�ās krūtis. Sapnis! �Ne par lielu, ne par mazu,� Staro nodomājis ar piepe�i iz�uvu�u muti uztraukti no�ukstēja:

� Nāc pie manis!

Staro pavēra rokas. Maigi, ar lūpām pieskāries smalko pirkstu galiņiem, viņ� tos noskūpstīja. Zanes vaigi patīkami sasārtojās. Atskanēja jauki, veselīgi smiekli.

To iedro�ināts Staro pārlaida kveldējo�i karsto plaukstu pār viņas trauslo muguru. Novietojusi galviņu uz pleca viņa cie�i apķēra Staro, kur�, brīdi klusējot pamasējis sārtās pēdiņas, lēnītēm slidināja plaukstas aug�up. Ar lūpām apsvilināja gurnus, krūtis, kaklu. Kādu bridi pārmaiņus skūpstīja krū�u galiņus, tad virzījās uz aug�u līdz dziļi noskūpstīja.

Zane izmanīgi ieslidināja mēli viņam starp zobiem un pieplaka tā, ka viņi sakļāvās visā augumā no krūtīm līdz gurniem.

Atrāvies Staro izlēma pagarināt priek�spēli un teica:

� Nu, ja tik saldas formas, tik iekārojamas lūpiņas. Tik vijīgas rociņas. � Ieturējis izteiksmīgu pauzi, deva atzinīgu novērtējumu: � Patīkami!

Aplaizījis rādītājpirkstu, viņ� pieskārās kreisajai, baltajai, stingrajai krūtij. Mierīgi, lēnām pa elastīgo, balto ādu aizslidināja līdz krūts galiņam. Paapļoja pāris reizes. Tad nesteidzīgi apceļoja plecus kaklu, zodu, lūpas. Noglāstīja matus.

Viņ� ar patiku redzēja, kā Zane ar mokām norij siekalas. Trakotā sajūsmā ceļi trīcēja, vēders spazmās sa�ņaudzās.

Viņ� bezmaz varēja nolasīt viņas izjūtas, domas kā atklātā grāmatā.

Cik viņai bija patīkami! Kāda gan prasmīga, vīri�ķīga roka! Sadedzino�i karsti ekstāzes viļņi pār�alca viņas augumu.

Alkaini trīso�ais augums kļāvās klāt. Sajūtot samtaino vēderiņu, karsts vilnis izskrēja cauri.

Kvēlo skūpstu aizdedzināta, par sievieti tapusī būtne, ik pa brī�am iestenējās labpatikā. Viņa kļuva aizvien skaļāka un nevaldāmāka, līdz pārtapa spiedzienos, kas pa�ā augstākā notī aprāvās, pārejot kunkstienos.

Pateicībā viņa mīļi paskrubināja Staro aiz auss un kvēli dedzinot ausi no�ukstēja vienu vienīgu vārdu:

� Ienāc!

�oreiz viņ� gandrīz netraucēti ieslīdēja viņā. Augumi tā saplūda, ka nevarēja saprast, kur sākās viņas daļa un beidzas viņa. Atdevās ar sajūsmu, pat azartiski. Sparīgi kampdama gaisu, viscaur noplūdusi sviedriem, iekrampējās mugurā. Ar asajiem nagiem krustām �ķērsām atstāja viegli asiņainas �vīkas, līdz karsta �alts iz�ļācās un nesātīgajam seksam sekoja reibino�s atvieglojums. Staro juka vai prātā ar tirpīgi kaislīgu maigumu dāvājot pieskārienus, glāstus. Cie�i apskāvu�ies viņi maigi un piesardzīgi viens otru pamī�us noskūpstīja. Varēja sajust abu sirdspukstus un strauji pulsējo�os asinsvadus, līdz tie atguva pierasto ritmu.

Tā viņi nokausēti gulēja viens otra apskāvienos līdz iemiga. Saldkairā sajūta nepameta Staro iekvēloto prātu.

Naktī pamodies Staro juta, ka viņu savā varā ir sagrābis neziņas vilnis. Zem tā viņa kauli brak�ķēja un lūza. Apziņu aizsita duļķes. Sakodis zobus, viņ� enerģiski papurināja galvu. Pievirzījies tuvāk mīļotās mugurai, viņ� izlocījās S burta veidā. Piespiedās klāt un sa�amdīja stingro krūti. Saspringums atlaidās.

Zane caur samiegtajiem plakstiem gurdi viņu uzlūkoja. Ķermenis gausi uzbudinājās līdz pilnībā atvērusies Zane trīcēja. Viņi no jauna baudīja brīni�ķīgus mīlas mirkļus.

Vēlā rīta stundā pamodies, Staro neizpratnē pusmiegā palūkojās apkārt. Atmiņā uzausa �īs nakts vīzijas. Atvērās durvis un ienāca Zane vieglā halātiņā ar paplāti rokās, uz kura stāvēja liels �ķīvis ar plānajām pankūkām, krējumu un sudraba ievārījuma trauciņ�. Ar lepnumu norādot uz brokastīm Zane teica:

� Pēc pa�as izgudrotas receptes ar mīlestību ceptas pankūkas, ar pa�as vāktu me�a ogu ievārījumu. Krējums gan ir no Slīteres malas atvests. Kafiju es nedzeru, varu piedāvāt zāļu spēka tējiņas.

Parasti sievietes pēc kvēlas nakts izskatās tādas apvītu�as, samocītas, bet no Zanes tie�i otrādi � enerģija lauzās laukā. Acīs spēcīgi mutuļoja dzīvības avots.

Staro roka pārslīdēja krūtīm, sekojot ikvienam tās burvīgajam izliekumam.

� Tā, �odien man ir otrā maiņa. Tā kā līdz pēcpusdienai turies kārtīgi. Visam! � Saminstinājusies viņa veltīja savu smaragdzaļo acu

skatienu: � Visam ir jānotiek vēlreiz.

� Es domāju, ka tas ir joks! Alimentus es netaisos maksāt! � Staro satrūcies uzlūkoja.

Zane ar roku maigi, bet apņēmīgi nospieda lejā:

� Man no tevis nevajag neko! Uztaisi tikai bērnu un viss. �ķiramies uz neredzē�anos! Pēc tam tu mani vairs nekad neredzēsi un es tevi ari neredzē�u.

� Vai tu varēsi viena pati izaudzināt? � Staro neviltoti brīnījās.

� Es neesmu viena pati! �o bērnu audzinās daudzas mātes, kurām ir tev neizprotams spēks.

Un viņ� padevās.

Ar skaļu troksni nāsīs ievilka skurbino�o sievietes smar�u. Dzīvnieciski ierūcoties, izbāza mēli un kāri nolaizīja trīso�o vēderiņu no apak�as uz aug�u līdz pat krūtīm. Zvērs viņā vai uzsprāga. Brutāli apgāzis uz vēdera, viņ� ar vienu rāvienu iegāja iek�ā. Maigi iekliedzoties viņa dziļi ielaida nagus plecos. Augums padevīgi pakļāvās, savijās kopā, lai tūlīt pat kā pulksteņa mehānisms ideālā saskaņā kustētos.

Labākajās metronoma tradīcijās viņ�, ritmiski satricinot gultu, triecās pakļāvīgajā sievietes miesā. Vaidi pārauga vaimanās. Nesaprotamās valodās nesakarīgi izkliegtie vārdi pārtapa neartikulētās rīkles skaņās. Konvulsīvi raustoties, viņa kliedza aizvien nesakarīgāk. Vēl mazliet un viņa sajuks prātā. Piesviedrētais palags smagi lipa pie sāniem.

Mīlestība ir kā lāpa. Spo�a un sevi sadedzino�a. To papildināja nepieredzētā viegluma un saskaņas sajūta, kas valdīja viņu starpā, pildot dabas noteikto sugas turpinājuma pienākumu.

Sekss lika asinīm dzislās mutuļot. Adrenalīns nenorima. Ar visu kaisli Staro atdevās līdz pēdējam pilienam. Viņu pārpludināja iekāres viļņi. Mīlestības avots lauzās. Viņ� vēlējās pilnībā pārliet visu savu būtību Zanē.

Pārpārēm izgar�oju�i mīlestības augļus, viņi gulēja bezspēkā. Me�onīga laimes sajūta sagrāba Staro un viņ� iesaucās:

� Tā! Stārķim pasūtījums ir nodots. � Un skanīgi iesmējās pirms pa�am par brīnumu izteica piedāvājumu: � Klau! Precamies! Tās būs laulības, kas noslēgtas septītajās debesīs.

�ajā istabā, gultā jautās brīni�ķīgās ķermeņa radītās laimes vibrācijas. No Zanes tuvuma, visu rītu viņa augumā asinis mutuļoja, un bie�a �. rekcija lika viņam sākt kaisles pārpilno mīlas rotaļu no gala.

Mitri plankumi uz �okolādes brūnā palaga Staro patīkami iepriecināja. To bija daudz.

�Nekas, ko prasa fizioloģija, nav pretīgi. Tas ir dabīgi,� Staro nodomāja. Valgas lāsītes klāja Zanes pietvīku�o seju. Gaisā vēdīja ar neko citu nesajaucama neizsakāmi pazīstamā auguma smar�a.

Gulēdams viņai uz muguras, ar kreiso plaukstu liegi atglaudis matus, Staro noskūpstīja Zanes kaklu. Piesarkusi un laimīga, Zane ar �ķelmīgu smaidu pauda savu apmierinātību. Viņa pagriezās ar seju pret Staro. Maigie pirksti ņirba slīdot pa augumiem, un viņi centās aplaimot viens otru ar visjaukākajiem glāstiem vai pieskārieniem.

Maiguma samtainajos apmetņos ieskauti, viņi baudīja kopesamību. Viņ� juta, kā lūpas iezī�as mutē. Maigie mati tinās un vijās. Aizmirsdams visu baudīja neizsakāmus laimes mirkļus.

Viņas daile lika asinīm dzīslās kūsāt straujāk. Abi alka saldās tīksmes. Asinis virmoja dzīslās, aizmiglojot saprātu. Staro juta saspringstam pavēderes muskuļus. Draudziņ� iepulsējās. Un iekāres viesuļa nests, būdams neaprakstāma skurbuma varā, Staro satvēra Zanes gurnus un dedzīgi ietriecās. Kaisles kvēlē pirksti rāvās �okurā, rokas iegrābās palagos. Viņ� zināja, ko darīt. Ar tādu sparu un atdo�anās vēlmi pārspēja visu, ko viņ� līdz �im bija spējis. Un bija kam censties! Viņas krūtis un augums kā pielādēts ar seksa enerģiju darija traku. Baudas un kaisles apmiglotas acis. Viņa juta to pa�u. Par to Staro ne�aubījās.

Pieskārieni, apkampieni kulminācijas brīdī palielinot baudas vilni uznesa labsajūtas virsotnē. Pastiprināja abpusēju iekāri, un mīlas rotaļas kļuva vēl dedzīgākas nekā pirms tam. Smagi elsodams, Staro saļima

pilnīgā pārlaimē. Tverdama pēc elpas, Zane raudzījās stiklainām acīm.

Kad kaismes reibuma bezspēkā viņi atrāvās viens no otra, spēka palika vien tik daudz, lai uzreiz neaizmigtu. Staro juta, kā gar mugurkaulu tek sviedru strūkliņa. Sviedri sajaucās. Maiguma un vēl nerimu�ās kaisles pārņemts, Staro laida pirkstus pāri visam Zanes augumam. Silto kopības sajūtu pastiprināja vienotais sirdspukstu ritms. Zane no�ukstēja pie auss:

� Vīrietis un sieviete, iegrimstot pirmsākumā, aizdedz uz zemes jaunu dzīvību!

Staro jutās ļoti neērti. Viņ� juta reizē ērmotu lepnumu un kaunu. Bez neatlaidīgiem un neatslābsto�iem romantikas apliecinājumiem izdevās savaldzināt. Ar tādām domām viņ� iegrima dziļā noguruma pilnā miegā.

Staro pamodās pēcpusdienā. Pēc mazgā�anas un �āvē�anas Zanes brīni�ķīgie mati gulēja cits pie cita. Vēl mitro matu reibino�ais aromāts kairināja nāsis. Zanes maigums skurbināja labāk par alkoholu.

Zane bija ļoti vienkār�a un patiesa. Smaida atblāzma vēl aizvien nepameta Zanes seju. Viņa viegli aizsmaku�ā balsī izklaidīgi noteica:

� Sekss ir pats vecākais, pats pirmais un spēcīgākais cilvēku rituāls. Kop� cilvēkam parādījās saprāts, ir zināms, ka, ja to pārvēr� par vienkār�u kopo�anos, tad spēks aizplūst nekurienē. Tumsa cen�as samaitāt cilvēkus, jo izvirtībā seksa enerģija aiziet ļaunuma kurtuvēm.

Mirsto�ās dienasgaismas apspīdēts Staro raudzījās it kā mazpazīstamajā, bet reizē tik tuvajā mīļotās meitenes sejā. Iek�ējais skaistums izgaismoja, pārvērta seju, padarot to izteiksmīgu, dzīvīgu un reizē mierīgu. Viņa bija ļoti skaista un vienlaikus vienkār�a meitene.

Viņu piepildīja domas par Zani. Kaisles dēmons saēda no iek�ienes. Viņ� vēlējās būt kopā tikai ar viņu, ar viņu, ar viņu. Un saplūst vienotā dievi�ķā būtnē. Nē! Tikai dzīvnieciskā kvēlē ļaut gurniem sisties kopā. Tie�i kā pirmatnējā senatnē, kad stiprākais tēviņ� izcīnīja tiesības būt kopā ar sievieti un tad ieguva ar tādu pa�u dzīvniecisko spēku, kā cīnījās par tiesībām uz viņu.

Ledains greizsirdības dūriens apdullināja apziņu. Bet tolaik stiprākajam tēviņam piederēja visas bara mātītes, ar kurām varēja dalīties un varēja arī tikai savām vajadzībām izmantot.

Likās, ka gaiss ap viņu dzirksteļoja un sprak�ķēja. �ī doma viņu vienlaicīgi gan sasaldēja, gan apsvilināja.

Zane viņam veltīja skatienu, kuru uzlūkojot vīrie�iem prāts izkusa, atstājot vien kailo pamatinstinktu, un, nepabeidzot domu, viņ� saprata � kāds cits domā viņa vietā.

� Spļauj laukā to greizsirdības kurkulis, izvem! Citādi izaugs par baismīgu asinssūcēju krupi, kas smacēs tevi nost. Melnas domas, �ie baisie viesi, ir kā abpusgriezīgs duncis ar asi uztrītām �ķautnēm.

� Domas nevar tik vienkār�i izmest no galvas, � Staro taisnojās.

� Ja dzīvo vien tam, kas parasti dauzās starp kājām, tad no dzīves daudz laba negaidi.

Kaut kas noklik�ķēja iek�ienē. Sekoja attiro�ā svelme. Sajūtu virpulis. Un viņu vairs nemocīja greizsirdības viļņi.

Zanes maigais, baltais kakls, viņa uzsūkto zilumu izraibināts, nemazināja iekāri. Vien palūkojoties uz to, karstuma viļņi laupa saprātu. Pasakainā laimes izjūta viņ� lidinājās starp debesīm un zemi. Staro tie�ām redzēja viņā savu mīlas piepildījumu. Viņu starpā uzliesmoja patiesa kaislība.

� Mēs esam radīti viens otram, � Staro izdvesa.

Tikmēr galva riņķoja doma: �Viņa ir īstā!�

Staro krūtīs ie�alca karsts vilnis, kas apdedzināja, apsvilināja. Saviļņots brīnījās par savu jūtu bezgalīgo spēku, dziļumu. Un viņ� uz visiem laikiem ne�auboties Zanei atdeva savu sirdi.

Zane lēnām pār�ūdināja kreiso krūti pāri viņa mutei, pēc tam labo. Kad viņ� mēģināja ar lūpām to sakampt, �igli atrāva. Staro lika lietā rokas. Krūtis lēni �ūpinot, un skūpstot, atkal atmodināja mazo varoni, kur� saspringa cīņas gaidās.

Pret tre�ās dienas rītu neizturamas sāpes piepildīja cirk�ņus.

Mīlē�anās pārtapa ilgsto�ā spīdzinā�anā, bet iek�ā nerimsto�i kūsāja enerģija.

Sviedru lāsītes noritēja starp lāpstiņām.

� Vismaz pieci kilogrami seksa!

Viegli prātā piemetis, viņ� parēķināja, cik gan pa �im trim dienām ir izsviedrēts.

Kad Zane pietvīkusi, gurdeni līksmām acīm atnesa brokastis, viņ� nevilcinoties kreiso roku a�i ieslidināja blūzītē. Lēniņām pavilka krū�turi atsedzot, rozigu krūtsgalu.

�oreiz lejā nebija ne mazāko dzīvības pazīmju atblāzmas. Viņ� pat nedaudz atviegloti saprata, ka visam ir saprāta robe�as. Lai jau pa�u�! Lai gatavojas jaunām cīņām.

Zane, piepildījusi ar biezpienu, uzlika biezu rupjmaizes riku un pasniedza to miega atspirdzinātajam vīrietim. Kamēr viņ� gremoja, Zane ierunājās.

� Kāpēc tu nejautā, kādēļ es tevi izvēlējos par savu pirmo vīrieti?

� Laikam tāpēc, ka sirdi esmu labs cilvēks.

� Redzu gaismas jeb auras zib�ņus ap cilvēkiem. Tas nav nekas sevi�ķs. Parasti cilvēki jūt, ko retais redz.

Staro piesardzīgi izmeta:

� Ja es pareizi saprotu, tad tu esi no tām, kuras lido ar slotām?

� Ragana? � Zane pajautāja.

� Ielāgo, es to neteicu.

� Bet padomāji gan! Netaisos slēpt! Tāpat neviens no parastajiem neticēs. Bet tie, kuri ticēs, jau zinās.

� O! Klausies! Tad jau var radīt ari tādus buramvārdus, kas neļauj sievietei izteikt vārdu nē? Noiets būtu grandiozs! � Staro �ķietami ziņkārīgi pa�ķieba seju.

� Te gan kuilēns ir jāapbēdina! � rādot skaistos zobiņus, Zane atsmēja. � Pat masu reklāma uz katru iedarbojās individuāli.

� Pastāsti par savu raganu klubu, jeb kā tu to dēvē? � Staro, sekojot piepe�am impulsam, palūdza. � Par biznesa bū�anu man viss ir skaidrs, bet raganas ir terra incognito.

� Tā ir daudzpusīga pasaule ar citiem likumiem, citu lietu kārtību. I ai lo pieņemtu un iegūtu jaunu skatījumu uz dzīvi un pasauli, tev tagad ir jāpārvar dzīves pieredzes un zinātnes uzliktās robe�as, � Zane, mīklaini izteikusies, uzlika slaido plaukstiņu uz Staro plaukstu. Lielas acis ar garām, kuplām skropstām cie�i lūkojās viņā. Staro nogrima Zanes zilo acu dzīles. Laime piepildīja augumu un prātu. Sirds siltums, maigums un neviltota mīlestība aumaļām, varenā straumē plūda, izmē�ot sakrāju�os naidu, ļaunumu, atstājot apbrīnojami vienkār�u laimes izjūtu. Grima labsajūtā kā siltā atvarā.

Tas bija tik patīkami � atbrīvoties no pagātnes sārņiem un netīrumiem. It kā līdz ar veco ādu tie aizgāja nebūtībā. It kā kāds būtu muguras lāpstiņām pielicis virves un pacēlis gaisā. Vārdi sadega, nepaspējot pārlekt pāri lūpām.

� Zini, kas mums ir vislielākais klients? � �ķelmīgi paraudzījusies, Zane pati sniedza atbildi: � Tās, kuras vēlas līdzināties mums, raganām. Me�a augu novārījumi, dziedino�ie aplikumi, pirtiņa, kas veicina dzemdes sarau�anos, izstieptās vēdera sienas savilk�anos, lai jaunā māmiņa paliek tikpat gracioza kā iepriek�. Neviena nevēlas līdzināties ļumīgām sivēnmātēm. īpa�as vanno�anās var palīdzēt, pat sa�aurināt radībās papla�inātos gurnus.

� Katrai sievietei ir jāizlemj par ko kļūt, � Staro sparīgi izteica savu viedokli. � Manuprāt, mīlo�a māte ir visskaistākā sieviete, nevis nedzīvā bārbija � skaituma etalons. Ja vien vēl tu būtu divreiz apaļīgāka, tad mana laime būtu absolūta. Man vienmēr ir patiku�as tumīgas mei�as. Kaut arī... � Staro apklusa atminoties sportisko bārmeni. � Laikam jau vecums liek manīt. Sāk patikt jaunākas. Bet vienalga! Tukls ķermenītis ar simpātiskām krokām un krociņām ir super!

Zane, veltījusi pateicības pilnu skatienu, viņu noskūpstīja pirms turpināja Staro apgaismot:

� Ārējais skaistums ir pārejo�a lieta. Iek�ējais gan ir uz mū�u. Ragana nav nekāda izkaltusi vecene ar retām matu �ķipsnām, uz nokvēpu�a pavarda un mutuļojo�u katlu fona.

Atmetusi matus, Zane jautri pamirk�ķināja un stāstīja tālāk:

� Raganas dzīvo kā parasti cilvēki. Ir draugi, domubiedru pulciņi. Tas nenozīmē, ka jādzīvo vienā milzīgā mājā. No vienas puses dzīvo normālu ikdienas dzīvi, ir ģimene, bērni, no otras puses � ir parastiem cilvēkiem slēptās dzīves daļas. Vienotais informācijas lauks ir netverami smalka būtība. To nav tik vienkār�i izstāstīt. Ja esam uz attiecīgā viļņa, tad sajūtam viena otru kaut vai lielveikalā ejot garām. Tas ir kā filmā �Kalnietis�, kur nemirstīgie cirta viens otram galvas. Kad ir uz viena viļņa, var pat domas lasīt, ieskatīties dvēseles dziļumos. Ragana jūt vairāk nekā vienkār�s cilvēks. Domu saikne ar Kosmosu pieslēdzas vienotajam informācijas enerģētiskajam laukam un tīklam. Katram ir savs apziņas stāvoklis. Bet ar prātu nedrīkst strādāt, tur darbojas smalkāka līmeņa jutekļi. Brīdī, kad pieslēdzies, vari uzzināt visu. Visgrūtāk ir izzināt par sevi. Par visu ko citu tu vienkār�i zini un viss. Tas ir kā atvērt savu e-pastu. Pieslēdzies un atver raganu globālo internēta analogu. Nesalīdzināmi pla�āko. Un uzzini visu.

Tad jau raganas zina visu uz pasaues? � Staro klusināti iesaucās.

� Ne jau visu laiku autobraucējs izmanto radaru detektoru, � Zane mīļi uzlūkojot paskaidroja. � Tāpat arī raganas. Ne jau visu laiku tu meklē, esi pieslēdzies. Tikai, kad tu pieslēdzies, tev ir paaugstināta jūtība pret lielo informācijas tīklu, kurā katra lieta tev dod savu informāciju. Ir jāiemācās ar �īm spējām pareizi apieties. Jāmāk ne vien pieslēgties, izzināt un kontrolēt informācijas plūsmu un atlasi, bet arī no tā visa atslēgties. Jo ar to ir ļoti grūti, pat nav iespējami dzīvot.

Viņas seja sadrūma.

� Katra lieta, katrs �ķīvis saka, kas to taisījis, kādā stāvoklī taisījis, kur taisīts, kā tas ābols audzis, kas to novācis, kā cepta maize, kas notiek ar cilvēku, kas �o ābolmaizi ir mīcījis, kas to licis plauktā, kas ir pārdevēja, kas ir izsitusi �eku, un tā līdz bezgalībai. To visu jau nevajag zināt. Tas ir viens liels informācijas mud�eklis. Man nepatīk iet uz kapiem. Ja reizēm nākas, tad cen�os atslēgt visus jutekļus.

Viņa salīgi nodrebinājās un turpināja:

� Nedod Dievs, ja tobrīd pieslēdzos informācijas laukam! Nāk virsū miru�ie, kas aizgāju�i, kaut ko nepateiku�i savējiem, vēlas, lai uzklausu, lai palīdzu piepildīt. Un izdaru to, ko viņi nav paspēju�i izdarīt. Tas ir par traku, tāpēc uz kapiem eju reti. Un ejot domāju, ka tā ir vieta, ko vajag sakopt. Iedomājies, kas notiek ar tādu pārjūtīgu cilvēku, kas dienas laikā iet pa lielpilsētas centru, kur ielas un nami ir pilni ar cilvēkiem. Tu redzi katra priekus, bēdas, slimības, domas, pagātni, varbūt nākotni. Tas atkarīgs no spēka. Tas ta�u ir drausmīgi! � Zane netīksmē noskurinājās.

� Bet raganas to visu dara? � Staro neizpratnē nogrozīja galvu. Tad sakustināja plecus un mēģināja atslābināt muskuļus, kas bija saspringti kā atsperes.

� To visu var darīt, bet ne jau visu laiku un par visiem cilvēkiem. Tāpēc ir ļoti svarīgi no tā visa atslēgties. Visas raganas ir savējie. Tas ir tāpat kā autovadītāju vai motobraucēju ģilde � vienmēr izpalidzēs, kaut vai tevi nepazīst. Un to, ka ir savējie, viņas jūt jau pa gabalu. Savējie ir un paliek savējie. Ja ir melnā ragana, tad viņas arī sajūt un attiecīgi reaģē � sāk aizsargāties pret uzbrukumu, lai neļautu uzbrukt sev. Ne jau fiziskā, bet enerģētiskā veida uzbrukums. Visu var izdarīt, ja vien ir ļoti lielas garīgās spējas � lai salūst kases aparāts, lai kasiere divreiz noņem no lavas kredītkartes, pieliek rēķinam kādu dārgu preci, kas nemaz nav tavā iepirkumu groziņā un tu to nepamani. Lai tev rodas zaudējumi. Tādējādi ierieb, jo tu esi pretstata pusē. Tas ir kā izsaukt katru reizi trolejbusu. Var uzlikt programmu, lai, tiklīdz es izeju laukā no mājas, pāreju ielu un nostājos pie pieturas, tā pēc minūtes pienāk trolejbuss. To var izdarīt un tas darbosies līdz reizei, kad var arī divas stundas nenākt. Daudz kas var notikt, un tie�i tad, kad tu tie�ām kavē ko nozīmīgu, jo tev katru reizi nav bijusi vajadzība labus darbus darīt. Tas pats arī ar spēļu automātiem, naudu un ar finansēm saistītām lietām. Nedrīkst kaut ko ļaunprātīgi ietekmēt, izmantot sev. Burties var, lai ienākumi vienmēr būtu pietiekami iztikai, bet konkrēti kaut ko pieburt nedrīkst. Jo tad tu zaudē vairāk un vēl saņem ari sodu, ja ar balto maģiju buries. Ja ar melno maģiju, tad tā vai tā par visu jāsamaksā.

� Ļaunās raganas jau agrāk par to sadedzināja uz sārta. � Staro izstaipījies deva savu atzinumu.

Pēc klusuma brī�a viņa paskaidroja:

� Arī tagad tas notiek. Tikai slēptā veidā. Svinīgas autodafē vietā pa�as mājā vai dzīvoklī sadedzina. Palasi ziņas, kur sadeg vientuļa sieviete. Tas ir veids kā... � viņa meklēja īstos vārdus, � atbrīvoties no konkurenta, sodīt, pat nevaru lāga izteikt. Vēsturiski to darīja inkvizīcija. Neticami, bet ļaunumu var redzēt, sajust. Tas rada ap sevi īpa�u auru. Kad tu pietuvojies tam, tad jūti tādu kā rudens vēsumu, tāda ir ļaunuma vara. Sirdi sa�ņaudz �ermuļi, aukstums, stīvas kājas. Pat ja tas cilvēks izskatās skaists, labs un tev apburo�i smaida.

� Kā aizsargāties pret ļaunumu? � Staro, dzirdēto par pilnu ņemdams, jautāja. � Ar fizisko pretinieku es daudzmaz tik�u galā, bet �ādu pretinieku... bez īpa�ām zinā�anām... Laikam jau būs pagrūti.

�■ Pirmais, ko var darīt pret visu ļaunumu, ir likt apkārt spoguļsie-nu, jo tad visa ļaunā enerģijas pret to atduras. Vajag domās enerģētiski redzēt to vietu, objektu vai cilvēku un aplikt apkārt viņam spoguļsie-nu. Ar spoguļu atspoguļojo�o pusi uz cilvēku. Jo tajā brīdī visa enerģija, ko tas sūta citiem, pret to atstarojas. Tāpēc arī nedrīkst likt spoguļus ar spoguļpusi pret durvīm un gultu. Lai pat nevil�us pasaulē laistās ļaunās domās neatnāk pa�am. Ja visas sienas un griesti ir spoguļos, viss ir skaisti, erotiski, bet tur jau nevar pagulēt. Un otrs. Ja ļaunums ir pietiekami spēcīgs un caursit, tad dubultā vari likt sev apkārt, ar pretējo, nespīdīgo pusi pret sevi, lai visa enerģija, ko tu saņem, atkal atsitās pret spoguli un nenāk tev klāt. Bez pieredzes un prakses skolotāja pavadības to nedrīkst darīt. � Zane, brīdino�i pacēlusi abas rokas, paziņoja. � Ir raganas,

ragaņi un ari parastie cilvēki, kas ir uz tā pa�a viļņa. Bet var gadīties, ka nesaskan raganu un raganu starpā. Tā sakot, bez domstarpībām un asumiem neiztikt.

� Kā jau dzīvē tas notiek ļau�u starpā! Vismaz tas ir kopējs ar pārējo sabiedrības daļu! � Staro smaidot nebēdnīgi nokomentēja.

� Mēs labprāt dalāmies ar zinā�anām. Jo vairāk citiem dāvāsi, jo vairāk gūsi pretī. Parasti jau ir tā, ka uz �ādu pasākumu, kur mēs dalāmies un iegūstam, atnāk tie cilvēki, kuram ir jāatnāk. Ja iemaldās vai ar prātu sevi ir piespiedis atnākt, tad tie atnāk tikai vienreiz. Tur kopā ir tie cilvēki, kam ir jābūt kopā. Un kopā pavadītajā laikā ir jāsaņem savas mācības.

Zane uz mirkli apklusa, lai ar to uzsvērtu teikto.

� Katra tik�anās ar jebkuru cilvēku, kopā pavadītais laiks, kopā piedzīvotais, tas viss ir bijis vajadzīgs un no tā ir jāmācās, tas viss ir bijis vajadzīgs, un ir jāsaprot, kāpēc viss bijis tā un ne savādāk... Patīkami, ja pilnīgi sve�u cilvēku satiekot sajūti, ka viņ� ir tik tuvs. Un tu nevari saprast, kā var būt tuvs. Tu saproti, ka tomēr mūsējie ir! Iepazī�anās ar tādu cilvēku ir ļoti svarīga. Kā mazs stariņ� citā cilvēkā. Viens tāds cilvēks atspēko tūkstoti ļauno. To var sajaukt ar iemīlē�anos. Raganas un ragaņi ir pārāk vienoti uz viena enerģētiskā viļņa. Ne vienmēr tā ir mīlestība. Ar to gan, protams, viens otru labāk var izjust, saprast, un kopā var būt laimīgi, ja vien rēķinās ar otru. Es pazīstu divus tādus īstus raganu un raganu pārus. Mācījāmies kopā. Bija vēl citi, bet tos es nejutu kā savējos. Viņi īsti negribēja tādi būt. Viens kļuva par raganu skolotāju. Reiz piektdienas vakarā steidzos, lai laicīgi tiktu uz mājām un jūtu, ar prātu saprotu, ka kaut kas velk, gribās apstāties, atskatīties, pāriet uz otru ielas pusi. Izbrīnījusies nodomāju: kas notiek? Kas tur velk? Jūtu, ka tie�am ir svarīgi pāriet ielu. �ķērsoju ielu. Tie�i sanāca, ka satikāmies ar ragaņi � skolotāju, sasveicinājāmies, parunājām. Viņ� pats deva atbildi mūsu īsajā piecu, varbūt desmit minū�u sarunā uz jautājumu, kas mani nomocīja jau vairākus mēne�us. Vārdos es neko par to nejautāju,

viņa ar skumju smaidu uzlūkoja pacietīgo klausītāju. � Runājām par ikdieni�ķām lietām, apmērām, it kā tā starp citu par tēmu, kā labāk cept kartupeļus, un viņ� atbildēja uz �o mani ilgi moko�o jautājumu.

� Tātad viņ� lasa domas?

� Jā! Tas ir tad, kad cilvēki viens otru labi jūt. Kad ir uz viena viļņa var skatīties viens uz otru un nemaz nerunājot saprast viens otru. Viņ� man deva visu informāciju par mums trijiem, � ievilkusi elpu viņa ar joni izgrūda. � Tas ir par mani, tevi un mūsu dēlu. Kas man ir jādara, kādā veidā, secību un visu pārējo. Par to tagad gan nerunāsim! � viņa uzstājīgi noteica.

Staro nespēja novērst skatienu no �maugā auguma. Tikmēr, ar ķemmi sukājot garos matus, Zane iesāka jaunu tēmu:

� Raganu skolā iemācījos staigāt pa stikliem, pa uguni. Joprojām varu to izdarīt. Nekā sare�ģīta tur nav. Vien mazliet jāpieprot fiziskā tehnika, jāievēro da�i piesardzības pasākumi un meditācija. Pirmkārt, ir jāatslēdz prāts. Sāk ar lēnu pareizu ritmisku elpo�anu un tad jāatmet domas, ka var apdedzināties, sagriezties vai kā citādi savainoties. Jāpanāk pēc iespējas lēnāka sirdsdarbība. Nulle emocionalitāte, kur prāts ir atslēgts. Tik ļoti palēnināta sirdsdarbība, pat līdz stāvoklim, kad bez aparatūras nevar sataustīt pulsu. Ļoti sekla elpa, viens niecīgs sprīdis līdz medicīniskajai nāvei. Jāmācas, jāpraktizējas, lai varētu sevi kontrolēt. Un jāatrod �ajās lietās zino�s cilvēks, kur� tevi aplam nevadīs un neļaus pārāk dziļi ieslīgt. Jāzina robe�a, lai var atgriezties no transa, jo ir robe�a, kuru pārejot, tur arī paliek. Tikai nepārtraukts treniņ�, lai varētu staigāt kā pa nokaitētu na�a asmeni. Un lai nepaliktu tur...

Viņas seja bija labākais liecinieks neizteiktajam.

� Ragaņi lido uz slotām tāpat kā raganas? � Staro izmantoja brīdi, kad Zane apturēja stāstījumu. � Es reiz sapņos lidoju. Traucos uz to vietu, ko nākamajā dienā vajadzēja apmeklēt. Redzēju, sajutu, klausījos tur notieko�ajā.

� Tev sargeņģelis deva zīmi, lai piesargājies no ļaunuma, bet par slotu lido�anu neatbildē�u. Tie ir māņi. Redzu nāvīgas slimības, � norijusi siekalu kum�ķi, viņa nomāktā balsī teica. � Ir smagi, kad ieraugi cilvēku un redzi, no kādas slimības viņ� mirs un kā. Es zinu to, ka cilvēks drīz mirs! � viņa pieklususi turpināja. � Var redzēt, ka viņam aiz galvas ir melna aura un tre�ās acs vietā bāls krusts. Galvenā pazīme ir aukstums � jūt aukstumu. No dzīva cilvēka nāk auksta enerģija. Da�reiz to pat parasts cilvēks jūt. Nezinu kāpēc, bet at�ķirībā no pa�a nākotnes, to var redzēt arī savam tuvākajam! Vienkār�i kādu rītu pamosties un zini � kāds no tuvākajiem radiem �odien mirs.

Pēc īsas klusuma pauzītes viņa vienkār�ā, neitrālā balsī noteica:

� Visi mēs esam mirstīgi. Kad pienāks laiks, tad augumu apraks, tārpi un �urkas apēdīs, vai sadedzinās vai vēl kaut ko. Agrāk ļoti baidījos no nāves. Tagad zinu � katram ir jāaiziet, jāizdzīvo savas dzīves. Ja esi sliktu darījis, tad pēc nāves būs jāsaņem par grēkiem. Atkal jāpiedzimst, jānodzīvo, atkal jānomirst un, nedod Dievs, atkal piedzimt... Tagad padzīvojusi, es nezinu, vai ir īsti godīgi piedzimt par nēģeri Subsahārā. Ta�u jebkurā gadījumā pat �āda Dieva dāvana jāpieņem ar cieņu un pateicību. Tad arī dzīvosi laimīgs. Ja tu vaimanāsi un noniecināsi, tad ne par ko dzīvē nebrīnies. Dievs neaizmirst ne par vienu.

Zane iededzināja vaska sveci. Telpu piepildīja me�a svaigums un ziedu aromāts. Apsēdās un klusējot vēroja mierīgi gai�o liesmu. Tad viņa pus�ukstus ierunājās:

� Sibīrijā saka nevis atsaldēts, bet sasaldēts. Sasalst cilvēciskums. Es bie�i vien domāju par �o vārdu nozīmi.

� Kā jūs zināt, kā katru reizi jārīkojas? � Staro, viegli bu�inot viņas garos matus, nerimās taujāt. Viņas āda liegi mirdzēja vaska sve�u atblāzmā.

� Teikt ir viens, bet darīt pavisam kas cits, � Zane labpatikā smaidot paskaidroja. � īstās raganu spējas parasti nāk ar gadiem. Nav jau tik vienkār�i tās apgūt, izkopt. Es arī, kad visu sapratu, piebremzēju un gaidīju savu laiku. Uz. vecumu lēnām apaug ar dzīves gudrību un spēku.

(ialvenais ar enerģētisko un garīgo spēku, jo to vajag aizvien vairāk. Tad arī lēnām un pakāpeniski attīsta spējas.

� Kādas vēl ir raganas? � Staro pat izbrīnījās par neviļus paspruku�o jautājumu.

� Pelēkā ragana ir tā, kas nav sapratusi, ka ir ragana, vai ir sapratusi, bet neko nav attīstījusi. Tu jau saproti, ka viņa ir savādāka nekā parasti cilvēki, bet tik un tā, ja tev ir darba lietas, tad kārto darba lietas un neuzbāzies ar raganismu. Neviens jau tāpat neiet klāt un nesaka: sveiki, vai tu negribi sevis labā kaut ko darīt un kļūt par īstu balto raganu? Neviens jau tā nesaka! Jo �is te raganisms ir tik personīgs, dziļi intīms jautājums, ka tikai pats var to izlemt, � Zanes lūpas izplētās siltā smaidā.

Arī Staro pasmaidīja iedomājoties tādu raganiskā personālsastāva vervē�anas ainu.

� Satiku pajaunu sievieti. Tur neko nevajadzēja jautāt. Seja bija viens vienīgs raganas zīmogs. Skaista, tikai raganiska. Tādu nekad neesmu ne pirms, ne pēc tam manījusi. Viņa bija apjukusi. Pārbijusies kā slazdā iesprostots putns, kas velti sitas pret re�ģiem. Viņa vēlējās būt vienkār�a sieviete. Visa dzīve vienas vienīgas mokas. Tu nevari būt tas, kas tu neesi. Daudzas sievietes tie�i pietēlo, ka viņas ir raganas. Viņa, tie�i otrādi, izmisīgi vēlējās saplūst ar pelēko pūli.

Un atkal Zane iegrima pārdomās, tad glu�i dedzīgi turpināja:

� Neapmācītas raganas intuitīvi jūt, ko vajag. Pat �ķietamus niekus. Jaunībā kopā ar citām meitenēm smējāmies par vienu dīvaini. Vismaz tā mums tolaik �ķita. Viņa grūtajās dienās izmantotās marles izmazgāja, iz�āvēja un tikai tad sadedzināja. Mēs apsmējām, sakot: �Vai tad vienkār�āk nav iemest atkritumos? Ko sev lieku darbu kraut kaklā!� �aubos, vai viņa sevi apzinājās kā raganu. Drīzāk iek�ējās sirdsbalss vadīta to darīja. Asinis ir viens no stiprākajiem pakļau�anas veidiem.

� Melnās raganas vervē? Viņas iet klāt un saka: kļūsti par melno raganu? � Staro nerimās precizēt. Jautājumi viņā brieda un lauzās laukā. Zane minūti prātoja, pirms turpināja stāstu:

� Melnās raganas to dara brīdī, kad tev ir slikti, kad tu esi vāj�. Pieņemsim, kad tu esi sāpināts, tu esi sabrucis, garīgi vāj� un nespēj aizstāvēties. Tas ir kā ievainots dzīvnieks, kam maitu putni nāk virsū. Tāpat arī melnās raganas, kad tev ir slikti un tu nespēj pretoties pat savam grūtumam, kur nu vēl pretoties ļaunumam, tanī brīdī melnās raganas uzrunā gan pelēkās, gan baltās. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai apkārt tev būtu labi cilvēki un tev būtu noturīga saikne ar �iem labajiem cilvēkiem. Tajā brīdī, kad melnie nāk virsū, lai palīdz labie, nevis ļaunie. Jo tad sanāk, ka esi melnajiem spēkiem parādā un iestiedz muklājā, no kura nekad netiec laukā. Melnajam ļaut palīdzēt nozīmē tam padoties.

Viņas acis netīksmē iepletās un, vērdamās tuk�umā, Zane apklusa it kā būtu zaudējusi sarunas pavedienu.

Tad lūpas no jauna pavērās, lai laistu vārdos ietērptās domās pasaulē:

� Visvieglāk tumsas aicinājumam padodas sievietes. Sievietes ar burvestību palīdzību vēlas tikt pie vīrie�iem un to naudas. Vīrie�i, savukārt, vēlas tikt pie naudas un ar to � pie sievietēm.

Staro �ī informācijas pārbagātība nemaz nenogurdināja. Viņ� juta asinis uzmutuļojam dzīslās, prātu atveramies un ar patiku uzsūcam mīļotās teikto. Te vairs nederēja iepriek�ējā dzīves pieredze un zinā�anas. Visa �ī no citiem slēptā pasaules daļa viņu aizrāva. Viņ� iejautājās:

� Ko vēl par raganām vari pastāstīt? Ir kaut kāda nozīme pilnmēnesim? Ko jūs darāt, buraties, taisāt sabatus?

� Pilnmēness laikā ir spēcīgāka enerģija. Kā uz kuru tā iedarbojas. Es, piemēram, pilnmēness laikā nevaru gulēt. Pilnmēness laikā visa āderu iedarbība un visa pārējā iedarbība ir daudz spēcīgāka. Mēness aizvien spēcīgāk velk sev tuvāk un ja ir kaut kādas āderes, tad tās strādā aktīvāk, it kā vēlētos izrauties no zemes laukā. Tā kā putekļi, piemēram, kad sāk slaucīt, paceļas gaisā. Dilsto�ā mēnesi parasti viss iet projām. Tā kā, ja ir vēlē�anās no kaut kā tikt vaļā, tad tas ir jādara dilsto�ā mēnesī.

� Vai raganas kļūdās? � Staro bez aiztures izmeta tikko galvā ielēku�o domu.

Protams! Viņas jau ari ir tikai cilvēki, � Zane mīļi pasmaidīja. � Un kļūdās kā jebkur� cilvēks! Kam prāts noteico�ais, kam emocijas. Tas, Līs attiecas uz personīgām lietām, tad personīgās vēlmes, jūtas, emo-i ijas visu sajauc. I.iek kļūdīties. Vistrakāk, kad par visu dominē prāts.

Ievilkusi elpu viņa paskaidroja: � Spēka izmanto�anas brīdī ir ļoti grūti atslēgt prātu, jo visnekļūdīgāk darbojas intuīcija. Bet lai tiktu pie lirās intuitīvās ju�anas, tev jāvar atslēgt visu pārējo � prātu, emocijas, jutekļus. Un atmest savu personīgo ieinteresētību.

Sen bērnībā dzirdēts vecāsmātes stāsts lika Staro pārtraukt raito stās-lijuma rakstu:

� Vai kāda mirstot var atstāt savu spēku jaunajai raganai?

� Ja tu esi īsta ragana, tad tu izaudzini savus mācekļus, kam atstāj savas zinā�anas, lai tās nepazustu, � viņa, nopietni uzlūkojusi, teica. � Parasti jau tās manto caur vienu paaudzi, vai atkal no radiniekiem uz radiniekiem. Parasti vecāmāte savas zinā�anas un spēku nodod mazmeitai, ja tāda dzimtā ir. Ja radinieki nav spējīgi pieņemt spēku, tad spēka saites var pārmanto savādāk. Raganu spēju nodo�anai obligāti nav jābūt pa tie�o asins radniecības līniju. Ja vecāmāte ir ragana, tad mazmeita var tāda arī nebūt � pa vidu kādā citā paaudzē, blakus līnijā māsīca, brālēns vai vēl kaut kas.

� Kā kara laikā izglābās? Kā izdzīvoja pirms un pēc kara deportācijās? Vai kā govis gāja uz kau�anu? � Staro ieinteresēts tērpināja.

Zane brīdi apdomāja, ko vēlējās sacīt:

� Viņas jau arī gāja bojā, kad veda uz Sibīriju, tik raganas bie�āk izdzīvoja, jo viņas bija gudrākas un garā spēcīgākas. Varbūt palīdzēja viņu misija, jo ja viņas pa�as neizdzīvoja, tad palīdzēja izdzīvot citiem cilvēkiem. Cilvēcīgais jau nekur nepazūd.

Ar sēru rezignāciju sejā bilda:

� Tas nenozīmē, ja tu esi ragana, tad kari tevi neietekmē. Viņas jau tāpat izvaroja, aplaupīja, tāpat cilvēcisko dzīvi bendēja. Sarkanās plin-tenieces jau bie�i vien bija melnās raganas. Turklāt visbrutālākās, kuras izmantoja �o iespēju, lai izrēķinātos ar konkurentēm, � Zane uzsvēra un sparīgi papurināja galvu. It kā vēlētos aizgaiņāt nelāgās domas. � Redzi, daudzas no viņām izdzīvoja, saglabāja zinā�anas, bet daudz kas no tā ir gājis zudumā. Kar� un tam sekojo�ais komunistu re�īms izkliedēja dzimtas, pārrāva paaud�u saites. Piemēram, viduslaikos tie�i Vācijā bija visstiprākā masonu lo�a. Vairums Vācijas burvji bija tur apvienoju�ies bet Trīsdesmit gadu kara laikā tos gandrīz pilnībā iznīdēja, Anglijā toties saglabājās bez izmaiņām. I'as atstāja būtisku iespaidu uz pasaules attīstības gaitu.

� Tam, ka uz �īs pasaules ir raganas, es pilnībā piekritu, � Staro mazliet atslāba. � Bija paziņa, mauķele. Daudz ko zināja teikt. Arī par maukām raganām. Toreiz es to uztvēru kā tuk�a paura burbulē�anu. Viņa aprakstīja situāciju, ko es tagad ar savādāku izpratni varu atstāstīt. Klasiskā dzīvokļa bordelī meitenes nostājas rindā, klients apskata, izvēlas un iet uz numuriņu. Iz�āvis riekstus, klients nāk spļaudīdamies! Pilnīgā neizpratnē. Pat �okā: �Kā tas var būt! Es ta�u izvēlējos skaistāko blondīni, bet atjēdzos uz treknas govs!� Un ne jau viņam vienīgajam tā bija! Daudzi lamājās, projām ejot! Un �ī ragana citas prostitūtas sev pilnībā pakļāva. Cik cilvēkiem tā ragana nesabendēja dzīvi, un savu bērnu nekautrējās izmantot. Tādu no tiesas ir jāsadedzina! � Staro pabeidza, un zīmīgi nokrek�ķinājās.

� Raganām ir zināma aizsardzība, ja viņām dara pāri, lai arī viņas piedod, ļauna darītājs visu dabū atpakaļ! � Zane brīdino�i pacēla labo roku. � Ar �o te pretī lik�anu ir... � viņa demonstratīvi viņa sakrustoja rokas un piespieda zodu pie krūtīm, � ... tas ir ļoti jūtīgs jautājums. Apzināti nedrīkst otram likt sodu. Apzināti tu nevienam nedrīksti novēlēt to pa�u, kaut arī tev ir darīts pāri � pretī likt nevar, jo dabūsi daudz vairāk � desmit, pat simtkārt pretī. Tev ir jāpiedod un jālūdz, lai viss notiek pēc Dieva likumiem. Un, ja tu patiesi esi visu piedevis un lūdzis, lai viss notiek pēc Dieva likumiem tā, kā tam ir jābūt, tas nozīmē, ka, ja tas cilvēkam par tev pāridarījumu būs pelnījis sodu, tad viņ� to saņems.

Un dabūs sodu,vissvarīgākajā visjūtīgākajā vietā. Kas nu kuram tā ir: citam nauda, citam skaista sieviete, bērni, suns. Ja viņam dzīvē ir bērni, tad caur bērniem dabūs atmaksu. Kaut vai ja suns ir vissvarīgākais, tad tas var nosprāgt. Ja tam cilvēkam ir svarīga nauda, tad būs problēmas ar naudu. Ja ir svarīgi, lai būtu skaista, blonda sieviete, tad viņa viņam uzliks ragus. Tāpēc dzīve pēc principa: es tev, tu man, neiet cauri. Tās ir liri cilvēciskas spēlītes, kas ved postā.

Staro mēles galā jau bija asa atbilde, bet pēdējā mirkli viņ� apvaldījās.

� Ir sievietes, kuras pa�as nezin, kas viņas ir! � enerģiski noteikusi, Zane turpināja. � Var mū�u nodzīvot un neatklāt savas spējas un būtību. Tādas, atklāju�as savas spējas bailēs, var tās izdedzināt no sevis. Nogalināt saikni ar... � Zane nepabeigusi vārdos ietērpt jau abiem saprotamo domu, ar roku atmetusi bilda: � Tā jau ir! Ne jau visiem ir spēks to apgūt, izzināt sevi. Cits jau saprot, ka �ajā ziņā ir apdāvināts un apzināti iznīcina, izdedzina spējas, jo vieglāk ir dzīvot, ja tu neko nezini, un otrādi.

� Indigo? � Staro precizēja uzauso�u domu.

� Indigo un raganas tie ir divi da�ādi iemiesojumi, kas var pārklāties un vienlaicīgi var būt pilnīgi pretstati. Tie ir īpa�ie cilvēki, bet nevaru atbildēt. Pa�laik man kā māceklei ir slēgta pieeja par �o.

� Ko darīt, ja kaimiņos tādas maitas visu dzīvi maitā? Nevar ta�u visu laiku dzīvesvietu mainīt, lai no raganām vai burvjiem tādējādi tiktu vaļā? � Staro viegli uzvilkti izmeta. Viņa acis turpināja uzmanīgi vērot Zani.

� Tāpēc jau latvie�i vēsturiski dzīvoja izklaidus viens no otra. Jo tālāk, jo labāk. Tādā veidā ļaunumam ir maz cerību nesodīti uzdarboties. Ja ir ļauns cilvēks, tad es pagrie�u muguru. Ta�u ļaunumam nevar mū�īgi pagriezt muguru. � Viņas balsī skanēja miers un pārliecība. � Ta�u, ja esi to pelnījis, tad tev ir jāsaprot, kāpēc viņi dzīvo tev blakus. Tas nozīmē, ka tu neesi mācības pietiekami pareizi apguvis un sapratis no iepriek�ējās mācības, kāpēc tev trāpās tādi kaimiņi. Pat ja nomainīsi mājas, tev atkal kaimiņos var būt tas pats. Tātad neesi sapratis to, ko tev vajadzēja saprast. Ja tā ar tevi notiek vienreiz, tad tā tas ir nolemts. Ja notiek divas reizes � tā jau ir likumsakarība. Ja notiek tre�o reizi, tad tā ir mācība, ko tev ir jāapgūst pēc iespējas ātrāk. Tu neesi pietiekami mācījies, kaut ko izdarījis nepareizi. 'lava dzīves uztvere un attieksme ir biju�as aplamas, kādam neesi piedevis.

Staro, gurdeni paraudzījies uz mu�u riņķveida lidojumu, pavēra muti:

� Kā Melnās raganas var atklāt?

Zanes dzīvespriecīgie smiekli ievilka pavedino�ās bedrītes vaigos:

� Pirmkārt, tu jūti melno dabu un tās skatienu. Lai cilvēks ir... Pieņemsim, tā var būt pat jauna skaista meitene, vai pat mazs bērns, bet tu viņu redzi kā velnu. Iepriek�ējos Jāņos negribēju palikt viena un mamma ierosināja aizbraukt pie biju�ās kolēģes meitas. Tur neplānoti savācās vesels bērnu pulciņ�. Viss kā Jāņos vajag. Bet tad es uz viņu paskatījos. Kamēr klāju galdu un viņi pa dārzu ņigu ņegu gāja, es nesapratu, kas tas tur pa vakara nokrēslu skraida. Paskatos otrreiz. Redzu bērnu un vienlaikus redzu cauri viņa būtību, un viņa izskatījās pēc briesmoņa, viņa uzvedās atbilsto�i briesmonim. Ārēji skaista pirmskolas vecuma meitenīte, nekādu fizisku defektu. Normāls bērns ar vainadziņu galvā, bizītēm. Kā vēlāk uzzināju � visizlutinātākā. Bet tā nav ne audzinā�ana, ne lutinā�ana, ne izlai�ana. Tas ir viņas gars, kas nāk cauri.

� Tad tiksi jādedzina! Tāpēc Viduslaikos jau bija pareizi, ka atbrīvoja no tādām raganām! � Staro bez jokiem nopietni izmeta.

� Bet sadedzināja parasti tās labās un skaistās. īsta ragana ir skaista, gudra un sievi�ķīga. Nededzināja tikai tās, kam bija kārpas, preteklības un velna zīmes. Ir tādas, kuras staro no sevis. Tas nozīmē, ka viņām ir ļoti spēcīgs garīgais skaistums.

� Un ko var izdarīt ar tādu bērnu?

� Tātad vecākiem tāds liktenis, un �is bērns ir atnācis pie �iem vecākiem, jo �ī dvēsele vēlas, lai viņi palīdzētu izmainīties.

� Ko var mainīt tādam bērnam, kam iek�ā ir velns?

� Viņa būtība ir briesmonis. Ja tu virzīsi, fiziski piespie�ot uz labām, skaistām, gudrām lietām, vienalga tik un tā pa visām vīlēm ārā sprāgs tas viss briesmīgākais. Vienīgais, ko var darīt, ja nu vien ar prātu virzīt uz labo, dot to pēc iespējas vairāk, lai pieaugot bērns nevis aiziet pa �o briesmoņa ceļu, bet pats apzinās un saprot, kas ar viņu ir un kāds viņ� ir. Un lai pats vēlētos mainīties. Bet �ī meitenīte ir un būs briesmone, un viņa ies pāri vīrie�u līķiem. Jau tagad, kamēr viņa ir maziņa, to no malas varēja redzēt. Tur bija ducis bērnu vecumā no trīs līdz piecpadsmit gadiem, pārsvarā se�gadīgi. Un viņa vienmēr panāca savu, nerēķinoties ar neviena cita interesēm. Tā nav tikai izlutinā�ana. Jā, viņa ir izlutināta, bet viņas būtība ir cita. Lutinā�ana ir zināms vecāku stulbums. Mīlēt nekad nevar par daudz, bet izlutināt gan var ļoti ātri un par daudz.

Staro galvā ie�āvās jauna doma, kas kā nokaitēta nagla irdināja apziņas ledu. Un viņ� noprasīja:

� Pa televizoru var redzēt to patieso būtību? Kā melnie savervē savās rindās? Par to �odien nerunāsim! Tā ir cita līmeņa apjausmes un zinā�anu tēma. Kādam ir jācīnās pret ļaunumu. Ja tu nestāsies ļaunumam pretī, tad, kaut vai glābsies no tā otrā pasaules malā, tas, pieaudzējis spēkus, atnāks tev pakaļ. � 'Го pateikusi, viņa piebilda: � Latvija ir netīra un piegānīta. To nevar izdarīt vienā dienā. Uzdrīkstē�anas iziet ārā no tumsas jau vien ir uzvara.

� Varbūt padalīsies, kā jūs pesteļojat? � Staro centās noskaidrot viņu intriģējo�o.

Zane zibenīgi nomainīja sarunas virzienu:

� Riti tiek veikti vien katram īpa�i izraudzītajās spēka vietās. Un katram ritam ir noteikta loma, un savs laiks. Raganu klubā palīdz viens otram. Ne jau sievietes vien tur ir! Ir vīrie�i, tikai viņus sauc par ra-gaņiem. Nejauc ar ragainajiem, � Zane saudzīgi paskaidroja, � tās ir divas da�ādas lietas.

Jaunības notikumi atausa Staro apziņā tik dzīvi, it kā būtu notiku�i

vakar. Viņā no jauna iesmeldzās greizsirdības kodiens.

Tikmēr Zane turpināja:

� Meditējam, masējam, arī sekss ir labs līdzeklis, lai pieslēgtos vienotajam informācijas laukam. To izmantojot �ādam nolūkam, tā laikā nav nekādu jūtu, emociju, tas ir tikai labs līdzeklis, kas būtiski papla�ina zemapziņu, atbrīvo būtību, l'ās nav orģijas, kad pāra vai nepāra skaita vīrie�i rindas kārtībā, savu enerģiju adeptei atdodot, palīdz viņai pilnībā atvērties. Saplūst ar vienoto informācijas lauku. No malas tā �ķiet pilnīgākā izvirtība, bet patiesībā tur nav pat kaila seksa. Tikai līdzeklis. Tāpat kā mēs ēdam maizi, lai iegūtu dzīvības spēku.

� Nu gan lej! Tā kā sieva vīram par mīļākajiem! Tas neskaitās, tas bija priek�nieks un viņam steig�us vajadzēja izlādēties. Es tikai patrāpījos tuvumā un kā gan varēju atteikt. Zvēru, ka tā laikā domāju tikai par tevi!

Zane pusvārdā aprāvusies nobālēja, sastinga, un pagriezusi seju stingām acīm uzlūkoja Staro.

� Tas nav tas, par ko tu domā! Tavai zinā�anai, es biju jaunava līdz pat pagāju�ajai naktij. Tu pajautāji, es atbildēju, cik vien atklāti un tie�i varēju.

Staro pārsteigts un sakaunējies pietvīka. Aukstas baiļu trīsas pārskrēja ķermeni, vienlaicīgi viņ� nosvīda. �Es ta�u neko nepateicu! Neglābjami neticīgais Toms!� viņ� domās �igli atteicās no saviem neizteikatjiem vārdiem. Un savādāk nemaz nevarēja būt. Pāris stundu laikā viņ� uzzināja to, kas salauza visu ierasto pasaules lietu kārtību. Tikai LSD ļautu iejusties Zanes ikdienā, kur maģija ir tikpat ierasta kā viņam elpot gaisu, skatīt sauli, drebināties ziemas vējā.

� Tas varbūt izklausīsies jancīgi! Nevietā un nelaikā! � Staro, ar strauji puksto�u sirdi paņēmis Zanes �auro plaukstu savās ķetnās, paraudzījās cie�i acīs un dobjā, no uztraukuma vibrējo�ā balsī teica: � Vai tu būtu gatava ar mani dalīt dzīves baltās un nebaltās dienas?

� Tas nav jancīgi! � Zane, neatrāvusi roku un skatienu, rimti atbildēja: � Citā vietā un citā laikā tas būtu brīni�ķīgi! Mums nav lemts baudīt ģimenes priekus. Tu vairs neredzēsi mani. Tas ir ierakstīts mūsu zvaigznēs.

� Tad es tevi uzmeklē�u, un dzīvs prom nedo�os!

� Tas velti! � acīs iemirdzējās skumjas. � Pat ja nāksi manās mājās, tu skatīsies man virsū, iesi garām, bet neredzēsi mani. Pat dzirdot manu balsi, tu mani neatpazīsi! � Un klusi piebilda nolai�ot skatienu: � Tas ir tikai tevis pa�a labā.

� Es varbūt neredzē�u, bet elektronika atpazīs tavu balsi un video saglabās to, ko manas acis nespēs saskatīt... � Staro karsti izmeta. Iek�ā uzburzguļoja auksta lava. Zane pasmaidīja un maigi uzlika roku uz Staro pleca.

� Jau teicu, nav nekā vienkār�āka, kā apmānīt elektroniku. Un pat uzlūkojot ierakstīto, tu mani neredzēsi. Sievietes maģija iedarbojas uz vīrie�iem prom aizvirzo�i.

� Bet es palūg�u citus! Man naudas pietiks, lai tevi atrastu un piespiestu! � ar degsmi Staro iesaucās. � Lūdzu, neej prom!

Zanes lūpu kaktiņi noraustījās. Viņa izstiepa roku, lai apklusinātu Staro iebildumus. Lēni un smagi izrunādama vārdus, viņa ziemīgā balsī atbildēja:

� Es jau teicu. Melno vara aug, pieņemas spēkā! Ir lietas, kas nemainās, pat no mūsu attieksmes pret to! � Balsī skanēja savāda, trīso�a spriedze. � Pēc radībām man vajadzēs pēc iespējas vairāk pilnveidoties, un tu nespēsi pieņemt to, ka es, lai saplūstu ar Visumu, no ragaņiem ņem�u seksa enerģiju.

�oreiz aukstā greizsirdības liesma mazāk apsvilināja svaigi izrauto sirdi. Staro to pieņēma zinā�anai kā neizbēgamu ļaunumu. Viņ� saspringti mēģināja savākties un nomierināties.

� Jā, jā! � Zane dziesto�ā balsī rūgti piebilda. � Tie�i tāpēc, lai neceltos naids, mani pasargās no tevis. Bet tu turpināsi savu dzīvi līdz pienāks brīdis, kad tev atklāsies tava likteņa svarīgākais mirklis.

Staro sadrūvējis lūkojās viņā. Viņu plosīja greizsirdības liesmas, kas dedzināja ne sliktāk kā īstā uguns, tāpēc Staro atturējās no komentāriem. Staro dziļi ievilka elpu, sejai uz sekundes simtdaļu sastingstot, pirms lūpas pavērās un viņ� bezcerīgā nolemtībā izmeta:

� Man ir kārtīga saimniecība dziļā nostūri. Tur mums neviens netraucētu baudīt dzīvi. Esmu iekrājis pietiekamu kapitālu. Vaļasbrī�iem varam audzēt aitas vai gaļas liellopus. Varam dzīvot un neko nedarīt!

-Nē!

Cietā un noteiktā atbilde sagrāva pēdējās cerību paliekas. Staro sirds smagi sitās un kuņģis sa�ņaudzās. Sejā parādījās nīgrums. Viņ� pavēra muti, lai iebilstu, bet neatrada vārdus. Dzirdētā patiesība �ķita neaptverama.

� Nemeklē mani! Manis vairs nebūs nekur tavā pasaulē! � Zane, noglaudusi Staro vaigu, ie�ukstēja viņam ausī: � Tu pat nezini, bet tev sen�os bijis sava laika varenākais zintnieks. Pelēkais! Viņ� sargāja tikai sevi un savu dzimtu! Daudz kas pasaulē būtu mainījies, ja viņ� pieņemtu vienu vai otru pusi. Iedzimtās spējas tevī dus un labāk tās nemodini! �ajā zemē, kur katrs piektais buras neapmācīts, sevi pasargāt nespējīgs cilvēks ir vārgs avens vilku bara ielenkumā. Esi tas, kas tu esi, un nelien papasaulē!

Lai arī Zanes balss veldzēja kā ūdens, Staro acīs zalgoja klaja neuzticība. Zane ar cie�u, viedas raganas, skatienu dziļi, dziļi ieskatījās viņā. Viņ� juta, kā skatiens pārslīd viņa dvēsles viscie�āk slēptajiem kambariem. Un kaut kas viņā salūza, izkusa, izplūda atstājot rāmumu.

� Es to visu laiku glabāju pie sevis! � Staro klusām bilda. � Mani vecāki bija stingri. Viņiem nepatika blēņas. Bet tās galīgi nebija blēņas, ko es savā bērna naivumā mēģināju izstāstīt.

Stāstot rūgtā vil�anās sajūta aizplūda nebūtībā un viņa seja atguva rāmumu. Pat bērni�ķīgu naivumu. Mīksti veldams vārdus pār lūpām viņ� turpināja:

� Bērnībā man bija sava pasaule. Pa dienu dzīvoju �ajā pasaulē, bet kolīdz aizmigu, tā dzīvoju citā pasaulē, kur viss bija pilnīgi savādāks. Un

vienlaicīgi viss kā reālā pasaulē. Cik es sevi atceros, es naktīs dzīvoju tajā reālajā pasaulē. Man bija cits tēvs, cita māte, es pats laikam biju indietis. �ajā citā ģimenē man bija divi brāji un kādas trīs māsas. Tērpāmies pamatā plikādas apģērbos. Brālis reiz man sa�āva roku ar bultu. Kad brālis ie�āva rokā bultu, es zaudēju samaņu. No sāpēm es pat �eit pamodos.

Aizdomājies Staro lūkojās tuk�umā, bet mēle turpināja stāstu:

� Tur biju ļoti bagātas ģimenes bērns. Tēvs audzēja daudz ziloņu. Tos turēja koka no�ogojumā un kalpi ar tiem kaut ko darīja. Dzīvojām lielā mājā. Apkārt mūsu mājai bija augsta, augsta sēta. Apaugusi ar vīnogām vai tādiem augiem. Blakus mazākā mājā dzīvoja kalpi. Mums vislabāk patika spēlēties kapenēs. Visu laiku gājām uz kapiem. Vismazākais kaps bija labas pirtiņas izmēros. Vienā no mauzolejiem gulēja mans vecaistēvs. Kapi bija nostāk no pilsētas. Vecāmamma vai kāds no vecākiem mūs visu laiku dzina prom. Man likās ļoti dīvaini, ka kapeņu meistari, tādi tieviņi, ar mehānismiem tik viegli cilāja nenormāli lielus akmeņus. Tur bērēs piedalījās ietērpu�ies baltās, brīvi krīto�ās drānās. Neatminos, ka būtu bijis templī vai piedalījies kādās reliģiskās procesijās. Tas nebija mūsu laikos. Tas bija ļoti, ļoti sen. Varbūt divtūksto� gadu atpakaļ. Varbūt pirms Kristus dzim�anas.

Koncentrējoties Staro savilka pieri grumbās.

� Atceros, pilsētai apkārt bija kalnains fons. Neatceros vai sniegots. Pati pilsēta atradās ielejā. Tādā kā oāzē. Zeme sarkanīga. Ļoti auglīga. Tur auga milzīgi koki, palmas, visādi augļi. Tā ka paradīzē. Tur man labāk patika, kā tā laika padomju Latvijas sūrajā realitātē. Karavīri baigi grezni kā pāvi. Kā klauni. Neatminos, ar dzelzs vai bronzas iero�iem. Pilsēta atradās platas upes ielejā. Liekas, ka pat bija platāka par Daugavu. Tajā bija daudz kuģu un laivu. Mēs visu laiku tajā peldējāmies. Krokodilu tur nebija. Varbūt lielajā pilsētā tie bija izķerti. Atceros, ka upē dzīvoja ļoti daudz bruņurupu�u un mēs tos ēdām. No dzīvniekiem tur bija lieli pitoni. Mums pa�iem bija savs pitons, ar ko rotaļājāmies. Vēl bija kaut kādi jocīgi dzīvnieki, kādus savā mū�ā vairs neesmu redzējis.

Ne ta gaiļi, ne ta putni. Kaut kādi nenormāli aizdomīgi. Nenormālāka galva ar bruņu, zila. Spalva nevis kā putna, bet tā kā kazaku cepure. Mūsdienās laikam tādu vairs nav. Sekretārputnus pazīstu un tie pavisam nebija tie, � viņ� nervozi aplaizīja lūpas.

� Tur sapņos katrai pilsētai bija nosaukums. Pilsēta, kura dzīvoju laikam sākās ar T burtu. Es tik atminos pilsētu, māju, kapus, upi, kalnus l'onā. Ko var no sīka knēveļa atmiņām prasīt. Visu atceros kā īstenību. Kā es aizmigu, tā vienmēr biju tajā pasaulē. Es pat gulēju tajā pasaulē. Tur man rādījās citi sapņi. �eit aizmiegot, es vienmēr nonācu tajā pasaulē, un tur, kad aizmigu, man rādījās sapņi kā normālam cilvēkam

- mani ķersta �igāni, kā tās pasaules tēvs mūs, bērnus, baidīja un vēl visādi murgi. Sapņos rādījās gan �ī pasaule, gan tā pasaule. Kopā bardaks. Vienā sapnī es varēju divreiz aizmigt. Tas viss turpinājās līdz kādu astoņu gadu vecumam. Kā es aizmigu, tā vienmēr biju citā pasaulē. Ne vienu reizi sapņos neredzēju brāli vai māsu no �īs pasaules. Un tad beidzās �o sapņu laiks.

Iesānis pameta skatienu uz Zani, kura klusēja kā ūdeni mutē ieņēmusi.

� Iesākās ar ikdieni�ķu padomju laiku problēmu. Mamma ar tēti brauca kārtējā atvaļinājumā, bet kur mūs likt atvaļinājuma laikā? Vecaistēvs slimnīcā. Vecāki ar pazīstamu ārstu sarunāja un iefīrēja mani tuberkulozes sanatorijā! Tur man bija dienas re�īms kā cietumā! Es no laukiem, savā vaļā pieradis, un te pēk�ņi Baltezera sanatorijā ar stingru dienas re�īmu.

Viņ� savilka skābu sejas izteiksmi.

� Tad ar mani notika tāda lieta. Tā kā at�ķirībā no citiem bērniem pie manis neviens nebrauca, es garlaikojos. Atnāk de�ūrmāsiņa un saka man: �Pie tevis ir atnākusi tante Amilda.� Izgājām visi bērni koridorā. Tur stāvēja sirma sieviete. 1 ada aristokrātiska. Gan stāja, gan seja, gan drēbes. Viņa smaidot pienāca, apskāva un tīri latviski runājot teica: �O! Sveiks, mans mazdēliņ, tu mani neatceries. Esmu tava tante Amilda.�

Man bija deviņi gadi, ko es daudz varēju saprast. Tante dod man �okolādes konfektes. F.s, protams, priecīgs, divas nedēļas pie manis neviens nebija nācis. Un ar viņu gatavs iet. Visi bērni svētdienā skatās filmu, mani vienu pa�u aizved uz kinoteātri Rīgā. Uz stereo kino. Palladium. Seko saldējums,.bulciņas, limonāde. Pirmās divas nedēļas biju ļoti priecīgs, nenormāli labi. Tad atbrauca mana mamma. Pra�ņā kā gājis, vai neesmu skumis pēc viņas, mājām. F.s priecīgs stāstu, ka esmu pavadījis ļoti jaukas brīvdienas ar tanti Amildu. �Kāda tante pie tevis bijusi?� Viņa nevar saprast, kas brauc gan pie manis, gan pie brāļa uz Krimuldas sanatoriju. Es stāstu. Sanatorijas personāls apliecina, ka tās nav tuk�as bērna fantāzijas.

Nāko�ajā reizē sargs tantei Amildai paziņo: �Pie viņa nāk kaut kāda tante, un to nevar laist!� �Jā! Es zinu!� viņa apvārdo sargu un tiek pie manis.

Sanatorijas sargs paprasa parādīt dokumentus, pieraksta, kas viņa tāda ir un ļauj ar mani tikties, bet uz Rīgu vairs vest neļauj.

Tad viņa man nopietni saka: �Es ar tevi, �ķiet, pēdējo reizi normālā veidā tiekos. Bet mēs vēl tiksimies. Agrāk vai vēlāk tu uzzināsi, kas es esmu, bet ne �oreiz. Tev nāko�o nedēļu būs jābēg prom. Es tevi paņem�u līdzi!�

Es visu uztveru kā priecīgu piedzīvojumu ar bagātu tanti.

Staro abas rokas novicināja it kā grasītos kaut kur doties:

Nākamajā dienā viņa ierodas pusdienlaikā, kad guļam diendusu. Izrādās, pāri Baltezeram pārbraukusi ar motorlaivu, jo sanatorijai �ogs apkārt, un sargs vairs viņu nelai� iek�ā. Tad viņa uzkāpa pa ugunsdzēsēju kāpnēm un iedeva man dunci. Ar to vajadzē�ot nogriezt virvi, kad naktī bēgsim. �ausmīgi smuks, tā kā relikvija, filigrāni nostrādāts, izrotāts ar dārgakmeņiem.

Pēc pusdienlaika atnāk sargs. Ieraudzījis, ka viņa kāpj lejā, saķer tanti aiz rokas. Viņa, lai arī gados, trausla, piespie� sargu pie sienas. Sākas liels trobels, direktors izsauc miliciju. Izsauc vecākus. �ausmu lietas darās. Ierodas mana mamma noraudājusies.

Zane pasmaidīja. Viņa iedomājās tagadējo raupjo vīrieti maza zēna adā. Tādu, kuram vēl ir vajadzīga vecāku aprūpe.

Staro, tinot kārtējo pavedienu no atmiņu kamola, turpināja:

� Mamma, protams, izņēma mani no sanatorijas. Kad Amilda ieradās man pakaļ, izrādījās, ka manis tur vairs nav! Tad viņa bija klupu�i virsū sargam. Pielikusi nazi pie rīkles un pieprasījusi, lai viņu vedot, kur es noslēpts. Tad viņa arī nonāca trako namā.

Staro domīgi kodīja apak�lūpu.

� Tagad visas aizkulises, kāpēc viņa uzradās un kas viņa tāda bija!

- Staro caur sakniebtām lūpām izspieda. � Viņa uzrakstīja man vēstuli, ka viņas dēls meklējot izredzētos, lai tos nogalinātu, bet viņa tos meklējot, lai pasargātu. Kop� mana dzim�anas brī�a visus �os 9 gadus viņa bija meklējusi, līdz mani atradusi.

Staro emocionāli novaikstījās, tādejādi demonstrējot savu unikāli-tāti. Zane ar kreisas rokas īk�ķi mīļi paberzēja viņa vaigu. Staro, maigi noskūpstījis viņas pirkstiņus, ķērās pie stāsta fināla akordiem.

� Viņas pareģojums ir tāds, ka 2047. gadā viņas dēla dēļ nezin kāds nenormālākais ārprāts notiks. Bezmaz Zemeslode sa�ķīdis. Mirs nenormāli daudz cilvēku un uz 2000 kvadrātkilometriem tikai viens cilvēks izdzīvos, tad Amildas dēls ar baltu zirgu jās pa Sarkano laukumu Maskavā. Sviestains pareģojums! � Staro savēr�ķīja seju �ķībā smīnā. � Viņa to visu uzrakstīja �ekai. No sākuma �ekisti to neņēma pa pilnu. To pa�u vēlāk viņa uzrakstīja skolai, arī manai mammai viss tapa zināms, kad vēlāk �ekisti brauca un mani tincināja. Pilnīgs sviests!

Staro nosmējās un turpināja:

� To brīni�ķīgo dunci savāca direktors un neparko neatzinās, kad es tēvam teicu, ka tas onkulis ir pievācis manu tantes dāvināto nazi. Direktors mani pataisīja par ciema muļķīti, sakot, ka neko nav ņēmis. Kā vēlāk izrādījās, Amilda ir di�ciltīgas Krievijas kņazu dzimtas pēctece. Komunistu laikā bijusi Sibīrijā un vēl kaut kur. Viņas dēls tie�ām ir Amerikā, bet viņa nonākusi Latvijā. Protams, garīgi slima. Viņai bija

divas augstākās izglītības, bet nojūgusies. Kaut gan man viņa ne uz brīdi nelikās nojūgusies.

Un viņ� noraido�i pakratīja galvu.

� Kā viņa varēja par mani uzzināt un atrast mani? To gan es nesaprotu!

Un nedaudz aizkaitinātā tonī turpināja stāstu:

� Kad sākās mācības skolā, atbrauca divi �ekisti. Tā kā filmās rāda. Nopietni vīri uzvalkos. Izsauca mani uz direktora kabinetu un uzdeva man jautājumus, rādīja zīmējumus, lika pildīt testus. Nezin kāpēc divreiz ar pāris mēne�u atstarpi vajadzēja pildīt tos testus. Pilnīgi visas se�as stundas man nebija jāiet klasē mācīties, un viņi ar mani nodarbojās. Bija jāzīmē atbildes uz viņu jautājumiem. Man likās dīvaini, nesaprotami un kaitino�i, ka vienu un to pa�u jautājumu uzdeva desmit reizes. Da�ādā secībā. Rādīja sirpi un āmuru, svastikas, jūdu zvaigznes un tamlīdzīgas da�neda�ādas bildes. Sīki pra�ņāja, ko es par to domāju? Nenormāla uzmanība, par kādu es vēl līdz �im nebiju dzirdējis. Pēc tam slēdziens bija viens, ko bez kādām tālākejo�ām sekām direktoram viņi uzrakstīja: �Es esmu antikomunistisks bērns!�

Staro sarkastiski saviebās:

� Mūsu ģimenē komunistus tie�ām nemīlēja, jo vecvectēvu sarkanie bandīti no�āva. Par to, ka paaudzēs ar smagu darbu sviedros sarūpēto, draudot ar Sibīriju, atņēma kolhozs. Pa�us 20. gadsimta dzimtcilvēka jūgā par ubaga algu, ragā tur salieca.

Staro prātu caurstrāvoja vesela gūzma netīkamu atmiņu. Viņ� sāka iek�ēji trīcēt.

Saspringto emociju radīto lauku bezmaz ar nazi varēja �ķērēt. Zane saminstinājās pirms pavēra muti:

� Tavs sudraba krustiņ� savieno vecvectēvu pagātnē ar tagadni, veidojot mūsu nākotni...

Pēdējos vārdus padzirdis, Staro saausījās. Staro vecvectēvs to tie�ām novēlēja mazmazdēlam, ko vēlēja nosaukt par Meletiju. Kristietim

neģeld ar krustiņu tā rīkoties, bet cieti atkārtots, tas tuviniekiem kļuva par likumu. Kā tas var būt, ka tāda lieta neiziet kapā ar tās saimnieku. Vecvectēvs tie�ām paredzēja savu nāvi un gan jau zināja, vai vismaz nojauta, kas Staro ir lemts.

Zanes karstā elpa apdedzināja viņa kreiso ausi:

� Tava sēkla iesēta dīgs un kļūs par to, kur� izaudzis izdeldēs ne�ķīstību! �os vārdus tu pat domās neturi! Izdzēs, ja dēls tev ir dārgs! Būs vairāki mēģinājumi atņemt nākamību. Uzbrukumi. Ta�u ap mani būs dro�ība. Apvienosies daudzi melnie, ta�u nesaskaņas, neuzticība neļaus caursist mūsu aizsardzību. Ap mani pulcēsies viedās sievas un ragaņi. Sadrumstalotie gai�ie spēki saliedēsies vienotam mērķim kļūt par vie-numa �aulu ap olu, kurā briest �ķēpa smaile, kas reiz caururbs melnuma sirdi, ja vien....

Ievilkusi elpu viņa saspringtā balsī izmeta: � Tev vairākas reizes palūgs savas pa�a atvases labad ko izdarīt. Tās nebūs zintnieku gudrības. Burvjus mēs pa�i varam iznīdēt. Ne velti inkvizīcija padeldēja to rindas, lai arī to pa�u vadīja melnie bezsirds magi.

Zane maigi pieskārās vispirms vienam, tad otram Staro vaigam.

� Tā ir ģimenes lieta, kurā, lai arī kā vēlētos, tevi nevaram iesaistīt,

� Zane klusi teica, savelkot lūpas vieglā smaidā.

� Ja vajadzēs pasargāt dēlu � prasi. Bērns ir arī mans turpinājums,

� Staro sa�ļucis noteica. Atmiņā sagramstījās pavisam nedaudz atmiņu par Zanes pieminēto vecvectēvu.

Vectēva tēvs bija varens vīrs. Kā jau vecticībniekam mati apgriezti iekavu veidā. Ar vienu skatienu vien viņ� reiz apklusināja reibuļa skurbumā satrakoju�os agresīvu kausli. Par viņu ģimene nelabprāt atminējās un arvien runāja �ukstus. Lai arī krietns vīrs, tomēr visa vecticībnieku kopiena atviegloti uzelpoja viņa mirstīgās atliekas guldot kapsētā. Ciets kā akmens un tīrs kā rasas piliens. Tāds viņ� bija savā būtībā.

Viņ� zināja savu nāves brīdi. Tajā vakarā nomazgājās, apvilka jauno kreklu, izsūdzēja grēkus un izgāja sagaidīt uz lieveņa savas slepkavas.

L.

Pārrobe�as bandīti, kas sevi dēvēja par sarkanajiem partizāniem, kara laikā netaupīja nevienu. Arī Staro vecvectēvu, kur�, strādīgs būdams, vaiga sviedros strādādams, bija sakrājis mantu.

Staro centās aizgaiņāt skumjas uzdzeno�ās atmiņas. Viņ� sajuta rosību cirk�ņu apvidū. Viņā no jauna modās ilgas un iekāre. Kaisles piepildījums pār�alca klausītāju. Viņ� juta, kā testosterons plūst pāri malām.

Neiegro�otas iekāres pilns, Staro rīkojās bez vārdiem. Pievilcis Zani tuvāk, viņ� drud�ainā līksmē noklāja atsegtās ķermeņa daļas ar skūpstiem. Sekoja vietas, kur vēl bija apģērbs. Matu irsto�ā plūsma ieskāva viņa seju.

Staro aizrautīgi skūpstīja Zanes mutes kaktiņus, līdz pieplaka lūpām un tikām izbaudīja mīļotās mutes gar�u. Elpu elpā skūpstījās, grimdami saldkaislā tīksmē, līdz �ķita, ka piebriedu�ais mietiņ� kuru katru mirkli uzsprāgs. Uzstājīgie glāsti prata pārņemt augumu savā varā. Tas pats tiecās pretī. Alkaini lūdzoties un prasot vēl un vēl. Me�onīgā iekāre lauzās no viņas pirmatnējās būtības. Nav nekā daiļrunīgāka par akmenscie-tajiem krū�u galiem, kas ar neuzmanīgu, strauju kustību, �ķiet, varēja pārplēst viņa cie�i pieplaku�o ādu.

Viņ� juta sevi cietu ieejam neticami maigajā miesā. Kolīdz augumi savienojās, tā Staro sajuta kā spēcīgie muskuļi savijās ap viņu.

Zanes seksa kvēles caurstrāvotais augums neatraujami pieplaka Staro ķermenim, kur� ar saviļņojumu izjuta tvirti �maugo vidukli. Trīsēdami viņi tiecās viens otram pretī un alka būt aizvien cie�āk, aizvien dziļāk. Ar katru miesas �ūniņu Staro juta viņas tuvumu. Abu kaisle plauka aizvien krā�ņāk.

Augumi laistījās sviedros kopā valstoties pa gultu. Zane ar tīksmi, sevi ne�ēlodama, atdevās, un viņas acis redzēja prieku un laimes spo�umu. Nesātīgi piepildot viens otru viņi pilnībā nodevās abpusējas baudas sagādā�anai. Ik pa brīdim kāds izgrūda baudas elsas. Tā mīlas kaislā dejā saliedēti viņi mīlējās līdz spēku izsīkumam. Viņi kopā sasniedza baudas kalngalus. Neapvaldīts priekpilns kaismes kliedziens izlauzās no abu

mutēm. �ķiet, nevienu neuztrauca, ko par to teiks kaimiņi. Staro nokausēts jutās kā krastā izmesta medūza. Piepe�i viss mīļās zemes mātes smagums uzgūla uz sviedriem klātā auguma.

Kad iestājās galējais apmierinājums, abi ieslīga klusā rimtā laimē līdz savādi salds un tīkams nogurums slēdza plakstus miegam.

Zane ienāca istabā un ar skūpstu pamodināja guļo�o vīrieti. Palagi, saviju�ies improvizētās virvēs, atgādināja par vakardienas tīkamo noslēgumu. Izmantojis to, ka viņa pieliecās, Staro saķēra un rau�us ievilka Zani gultā. Pārvarējis īso pretestību, �igli, pat dzīvnieciski samīlēja. Atmaigusi viņa koda vaigā un iesmējās:

� Ja man piens tagad pārvārītos?

� Nekas, uzvārītu jaunu! Ej! Uz virtuvi.

� Nē, tagad man pienākas kafijas tase ar �okolādes gabaliņiem, ro�u ziedlapiņas un �ampanietis ledus spainītī!

� Tas būs vakarā, bet tagad spurdz, manu bezdelīdziņ, izvāri bērnam mannā!

� Kas es tev kaut kāda staigule, izmantoji un izmeti? Tu mani tāpat vien neizmetīsi! Prasu atkārtot!

� Pagaidi! � Staro ar gurdu smaidu noteica. � Internetā sameklē�u mehānisko rīku bodīti ar piegādi mājās!

� Fui! � Zane iesmējās ar sparu mēģinot atgrūst Staro. � Kāpēc es par to agrāk neiedomājos! Es līdz �im biju pārliecināta, ka tu neesi no tiem, kam realizācijas termiņ� sen kā beidzies! Muldoņa! � Un mīļi pieglaudās viņam.

Staro ieslēdza viņu cie�i savās rokās, un atkal skūpstīja viņas seju, kaklu, augumu. Sievietes vienīgā īpa�nieka sajūta tīkami sildīja viņa pa�apziņu.

Istabu pār�alca smiekli, kad Zane nevarēja izturēt pēdu kutinā�anu. Lai no tās paglābtos, viņa ierosināja pāriet uz ezotēriskiem tematiem.

� Katram dzīvē pienāk krīzes brī�i. Un krīzes laikā mēs saprotam, cik gan Debesis ir tuvu! Tas nozīmē, ka mums beidzot ir iespēja visu izlabot, sakārtot un saprast, par ko ir runa. Tad sāk darboties karmiskas tēmas. Un mēs pa�i labojam savas kļūdas. Tas nozīmē, ka savā dzīvē uz priek�u ejo�iem cilvēkiem viss atiet nost, viss līdzinās.

Staro skaļi paklak�ķināja ar mēli, ta�u Zane nepārtrauca stāstījumu.

� Iepazīsti sevi. Un tad spēsi iemācīties un saprast, kā tas darbojās. Kā ne to dzīvē izdari, tā tu uzreiz dabū pa ausi. Piemēram, draugam aizrādi, kāpēc neiegādājies automa�īnu, bet braukā ar sabiedrisko? Tu atbrauc mājā un pa�am tā salūst! Ļoti vienkār�i. Saproti, par ko ir runa? � Zane, �ķelmīgi smaidīdama, pajautāja. Staro atbildei pievēra acis un mēmi pasmaidīja. Un Zane turpināja.

� Skaties to, kas ir, pieņem to, kā tas ir! Dzīvo atbilsto�i tam, neliec sevi augstāk kā ir un arī neliec sevi zemāk kā ir. Un priecājies katru mirkli! Debesis mums parāda, kas mēs esam, kā mums jārīkojas un kā ir pa īstam. To nemaz nevar paskaidrot. Vienkār�i nedari citam to, ko negribi, lai dara ar tevi. Nezodz! Zag�ana nenozīmē tikai materiālo labumu piesavinā�anos. Var nozagt visu, ko vien vēlies: labklājību, mīlestību. Ļoti daudz ko. Iemācies nezagt citam, bet dzīvot ar to, kas mums ir iedots. Vai tad nav labi pie mums?

Staro noņurdēja kā no aizkapa dzīlēm. Zane savilka seju pussmaidā.

� Kara pie mums nav! Posto�ā nabadzībā arī mēs nedzīvojam. Mūsu sen�i nabadzībā dzīvoja, bet mēs dzīvojam labi. Kas dzīvei vainas, tikai nevajag pa�iem to sabojāt.

Viņa ar mīlīgu smaidu uzlūkoja savu vīrieti. Staro enerģiski māja ar galvu, ka piekrīt teiktajam.

� Mēs tikai domājam, ka regulējam �os laikus, bet viss notiek tā, kā tam ir jānotiek. Staigājam apkārt un sakām: es, es! Bet faktiski mūs regulē!

Zanes balsī ieskanējās metāliska nots:

� Būtībā pasaule ir kā milzīga Lego pilsētiņa. Sataisi pilsētiņas,

nūjas, saliec cilvēkus � vienu par ugunsdzēsēju, otru par mājsaimnieci,

. itu par prostitūtu un regulē viņu dzīvi.

� Kā ir vairāk sievie�u, vīrie�u? � Staro ieintriģēts pavaicāja.

� Sievie�u raganu ir vairāk, � Zane vārdus izrunāja stiepti un lēni,

jo vīrie�i nobīstas no tā, un viņiem ir savādāka domā�anu. Viņiem ir

grūti pieņemt to, ko nevar fiziski pierādīt. Vīrie�i, kuri akceptē maģiju un kuru klātbūtnē drīkst runāt par lietām, kuras fiziski un materiāli nav pierādāmas, ir retums, jo vīrie�i ir ar racionālu domā�anu. Sievietēm dominējo�a un svarīgāka ir jūtu pasaule. Varbūt vīrie�u ir vairāk, bet viņi to neapzinās, un svarīgi ari kāda audzinā�ana ir bijusi. Tas ir par Liropu, Latviju domājot. Audzinā�ana te ir tāda. Tas pats teikums: īsti vīrie�i neraud. Ar to no bērna kājas tiek norakts emocionālais jūtīgums. Vīrietim jau nav jābūt lupatai, nē, bet nevajag norakt emocionālās izpausmes un sajūtas.

Zanes seja nekavējoties kļuva drūma un nopietna.

� Mūsu sabiedrība tādējādi tiek izkropļota un pēc tam vai visas sievietes gau�as, ka visi vīrie�i ir nejūtīgi akmeņi, � viņa no uztraukuma trīcēja un nespēja rimties. � Audzinā�anas pamatā ir noteikts, ka vīrietim ir jābūt stingram, spēcīgam, izlēmīgam, spējīgam nodro�ināt ģimeni: vārdu sakot, to, ko no viņa gaida. Tas pats teikums: tu esi puika, tu nevari raudāt, tajā brīdī, kad viņam ir kreņķis un birst asaras. Tas ir visaplamākais, ko vien var darīt. To vispār nedrīkst teikt, jo gan vīrie�i, gan sievietes ir cilvēki, � Zane nosvērtā toni noteica. � Indijā ir Būda un budisms. Ezotēriskās lietās viņiem vairāk ir vīrie�u. Pie mums Latvijā vairāk ir sievie�u. Lūk, mēs esam nonāku�i līdz atbildei, kas maģijā ir vairāk � sievietes vai vīrie�i.

Staro piekrīto�i sāka lēni �ūpot galvu uz priek�u un atpakaļ.

Zane turpināja par oktāvu zemākā balsī.

� Agrāk bija mazliet savādāk, līdz brīdim, kad baznīcas vara vēlējās valdīt par pasauli un ne vien par garīgo, bet ari par materiālo. Jo, lai iegūtu visu varu, vajag valdīt ari pār materiālo. Svētais un baznīca

var būt divas da�ādas lietas. Mācītājs var palīdzēt, bet tas jau nenozīmē, ka vajag akli klausīties mācītāja teiktajā, viņa interpretācijā par Bībelē teikto. Diem�ēl vairumam mācītāju tas ir pamatbizness. Un par to nevajag izsamist! � Zane rūti pasmaidīja. � Baznīcas ir celtas enerģētiski pozitīvās vietās, kur cilvēki tiecās pie Dieva. Nomainot dabas dotās svētvietas ar roku darinātām, cilvēki pa�i tiecās uz baznīcu. Tāpēc, ja ir slikti, aizejot uz baznīcu vienmēr gūsi pozitīvas emocijas. Es nevaru iet klausīties sprediķi. Eju uz baznīcu, kad tur nav neviena, kas traucētu ar saviem vārdiem, jo �odien, tāpat kā viduslaikos, baznīca brī�am ir ļoti tālu no kaut kā svēta.

Staro pētīja viņu kā entomologs interesentu kukaini, līdz apjucis nomurmināja:

� Bet tu ta�u esi ragana!

� Nav svarīgi, kas es esmu, visu iz�ķir darbi. � Zane, smaidā valdzino�i atsedzot zobiņus, attrauca. � Uz baznīcām arī eju. Esmu kristīta un iesvētīta luterāņos, bet luterāņu baznīcā neesmu bijusi ļoti sen, jo tām visapkārt ir kapi. Pilsētā, kad ir slikti, eju uz pareizticīgo baznīcu. Tur tev neviens neko nejautā, tu aizej, pastāvi, pasēdi. Ja norit dievkalpojums, vari klausīties vai neklausīties, tur nekas nav jādara. Vienkār�i esi labā vidē. Rīgas pareizticīgo katedrālē ir tāda sajūta, ka ieej citā pasaulē, pilnīgi ārpus �īs zemes.

Un viņa attīstīja jaunu tematu:

� Mans skolotājs sūdzējās, ka no tūksto�gades mijas bie�i braucu darba darī�anās uz ārzemēm. Skandināviju, Vāciju, Franciju. Arī Ameriku, � Zane aizlika aiz auss atrisu�o matu �ķipsnu. Un turpināja stāstīt:

� Katru reizi izlidojot ārpus valsts uzreiz sajutu krasu at�ķirību enerģētiskajā jomā.Man parādījās pārpalieko�s spēks. Kā diena pret nakti. Tur nāca tāda enerģijas plūsma! Pārtiku no saldumiem un alus. Ēdienu gandrīz nevajadzēja. Ja biju prom ilgāk par trim dienām, tad vienmēr ņēmu līdzi sporta tērpu un skrēju gargabalus. Bija pat tā, ka nakts vidū cēlos un skrēju, lai kaut kur izliktu to aumaļām, pārpārēm mutuļojo�o

enerģiju. Atbraucu atpakaļ, un tā kā ar smagu cepuri galvu saspie�, plecus nospie�. Un to man daudzi cilvēki ir teiku�i.

Viņas balsī skanēja savāda, trīso�a spriedze.

� Kad �ī vieta būs tuk�a no aktīvākiem iedzīvotājiem, bet paliku�ie būs nozombēti, apātiski un pakļāvīgi, tad uzradīsies jaunie saimnieki. Un tie nebūs vietējie. Tagad tie izmanigi sapiņķerē finan�u sistēmu, likumus, sarīda tēvu ar dēlu, brāli ar māsu, kaimiņus. Piesaistot izpelnīties kāros kangarus, valsts sabruks, precīzāk, tā nemanāmi tiks pakļauta ilgspēlējo�iem plāniem, ka beigu beigās visi atdos savu mantu un sevi neatmaksājamā parādu verdzībā. Un kalpos, jo, kā jau teicu, visi, kas ir enerģiskāki, uzņēmīgāki, neatskatoties bēgs prom no �īs posta vietas, tādējādi te nebūs spēka un cilvēku, kas varētu celties pretī, nepieļaut paverdzinā�anu.

Staro notrīsēja. Viņ� pilnībā aptvēra situācijas baisumu.

Zane bēra vārdus kā pupas:

� �eit melnie spēki ļoti izmanīgi au� savus pavedienus, organizē izsūk�anas tīklus. Tā ietvaros cilvēki, kas neapzinās, ar ko viņi riskē, nāk pie viltus vai ieprogrammētajiem dziedniekiem. Interesantajiem dod melnās grāmatas, it kā gai�iem nolūkiem, bet tas nozīmē to, ka cilvēki tās lasot vai atnākot pēc palīdzības pie melniem dziedniekiem, atveras enerģētiski un labprātīgi pa�i noņem savu dabisko aizsardzību, padara sevi vieglāk ievainojamus, pakļaujamus, manipulējamus. Un tas nozīmē vienu � cilvēki tiek padarīti par enerģētiskajiem donoriem, kas ar savu vampīriski nodoto enerģiju piebaro tumsu. Un melno spēku darbinieki no �ī slaucamā ganāmpulka veido enerģiju kanālus, kas pa niecīgam enerģijas diedziņam, pa virvītei no katra aizvelk spēku. Un enerģija aiziet prom, kaitējot tās devējam. Te nedarbojās dots dēvējam atdodas princips.

� Un uz kurieni �ī, no tautas izslauktā enerģija, sakoncentrētā veidā aiziet? � Staro neticīgi skatoties pārtrauca stāstījumu:

� Tā piebaro citas valstis. � Zane lēni un uzsvērti atbildēja.

� Nebaro latvie�us. Tāpēc tie kā tauta nīkst. Katra aizrau�anās ar maģiju beidzas ar tautas un indivīdu izdzi�anu. Agrāk konkurentus iznīdēja vācie�i un krievi, tagad angļu burvji spie� krievus, Latvijas teritorijā cīnoties par enerģētisko ganāmpulku. Metodika atstrādāta, tagad rauj nekautrējoties. Cīņa par enerģiju notiek aizvien atklātākā un rafinētākā veidā. Tumsa jūtas tik visvarena, ka drīz vien atklātām kārtīm rausies varas virsotnēs. Kamēr parastā tauta intuitīvi juta, kas viņiem kaitē un izdzina vai iznīdēja, tikmēr tā slēpās, slapstījās.

� Kam to enerģiju vajag? � Staro, neatklādams savu domu lidojumu, ieprasījās.

� Tu pat neticēsi! � Apdomājusies viņa turpināja: � To prasa jebkura darbība. Ar domā�anu saistītais darbs ir vissmagākais. Vēl smagākas ir ar maģiju saistītās domas. Iedomājies, lai kaut ko paceltu, pārnestu, vai pārveidotu atsevi�ķa indivīda saprātu. Tas viss prasa milzīgi daudz enerģijas. Neiespējami daudz. Tāpēc viņi alkst tikai pēc viena: pēc spēka. Prasmīgās, zino�ās rokās tā nekad nav par daudz.

Viņa tikko manāmi pie�ķieba galvu, pirms ļāva lūpām no jauna pavērties.

� Dvēsele ir enerģijas kodols. Tāpēc jau tumsa cīnās par tās iegū�anu. Jo ļaunajam dvēsele ir kurināmais ļaunuma krāsnīm. Ļaunuma alķīmija bez �ī kurināmā ir nekas.

Staro juta, kā no viņa izceļas dziļ�, kūsājo�s naids. Prātā veidojās kopaina, kas kļuva aizvien skaidrāka. Vēnas deniņos paātrinātā tempā pulsēja. Kasīdams pakausi, viņ� �irgtā balsī iejautājas:

� Kā lai aizdzen to trumu, kas atrodas varas virsotnē? Man ir noriebusies tā tumsas vara. Varbūt es ar līdzīgi domājo�ajiem uztaisu biedrību, kas aizsargā Latvijas valsti? Savācu varenu gai�o spēku darbinieku kodolu un gaidu. Kolīdz ir tādas indikācijas, tad es tad katram gadījumam iesaku attiecīgas kvalifikācijas info enerģētikas speciālistu. Kā tu raugies uz �ādu iniciatīvu? Es ātri mācos. Pirmajā gadā Afganistānā iemācījos saprasties farsi un pu�tu valodās. Brīvi runāju poļu, angļu, vācu, lietuvie�u, nedaudz igauņu valodā. Tā kā �ajā jomā ari es varu dot savu artavu.

Staro pacēlis rokas uz aug�u ar tīksmi izstaipījās, tā kā nokrak�ķēja locītavas. Zane uzmeta viņam a�u: sēdi-nu-mierīgs skatienu.

� Es nezinu, kādiem gan spēkiem jābūt, lai tevi nenonestu līdz ar visiem pamatiem. Es nezinu, kā to tu varētu izturēt � melnajiem tāda aktivitāte ir kā medus karote pie lapseņu pū�ņa! � Zane, uzlikusi labo roku uz viņa kaisto�ās pieres, noteica. � Jo vienmēr zināt skaidru atbildi un pamācību, tas ir tāpat kā dzīvot un neļaut tumsai tev uzkundzēties. Viņi jau pret manu skolotāju bija darboju�ies ar tādām pa�ām metodēm, kad viņ� izmeklēja svarīgu lietu. Tolaik viņ� bija kā sēklis: te zem ūdens, te virs ūdens. Nelaimes kā domino kauliņi viena pēc otras gāzās pār viņa galvu. Bet nekas nemainījās, jo viņ� spēja atvairīt uzbrukumus. Tad negāciju vilnis pārgāja tālāk, uz prokuroru, kam ir lielāka atbildība par �īs lietas virzību. Arī viņ� nepakļāvās. Tad tiesnesim tika uzliktas attiecīgas domas, kā rezultātā viņam tika atņemts jebkāds saprāts. Tiesā atskaņo audioierakstu: policija dzird, prokurors dzird, advokāti dzird, bet tiesnesis nedzird. Tiesnesim uzlikta blokāde. Kāds ļoti cītīgi pie tā strādāja. Visa rezultātā tiesnesis bezierunu balsī paziņo: �Te nekā nav, lieta jāizbeidz!� Un tādu nesaprātīgu, neloģisku, valsti sairdino�u lēmumu ir ļoti daudz. Un tas nav tikai ar atsevi�ķām personām. Tas ir pat valstiskā līmenī. Un viņi darbojās, lai �o valsti padarītu par protektorātu vienotajā jaunajā pasaules kārtībā.

Staro izgrūda vāru bezvārda skaņu. Viņ� sajuta dedzino�u kamolu kaklā. Ādamābols kustējās aug�up lejup. �amstināja lūpas, bet neko neteica. Zane neapklusa. No viņas plūda gai�s un laimes pilns prieks.

� Kāpēc mums ir alkas pēc augstuma, tāluma, gribās iet, kāpt augstu, visu redzēt, zināt, saprast? Citi var palīdzēt tev apgūt gudrību, iemaņas, ieteikt virzienu, ta�u neviens nedzīvos tavu dzīvi. Apjēdz veselumu, atmet īsredzību, sadrumstaloto fragmentāro domā�anu un uztausti cēlonību, dziļākas sakarības. Pats galvenais ir izlauzties no noteiktības.

� Pēdējo teikumu viņa pabeidza ar skaldī�anas �estu.

Tā ir ilūzija, ka pats esi savas dzīves kalējs. Parastam ikdienas pilsonim dzīve ir standarta uzvedības kodekss, kur sen ir ierakstīts katrs solis. Celties noteiktā laikā, iekļauties rīta tualetē, brauk�ana standarta mar�rutā, darbs sākas deviņos no rīta. Dzīve paiet izpildot noteiktas funkcijas. Nedēļas nogalēs tu darīsi to. Atvaļinājumā vari atļauties braukt tikai finan�u iespēju robe�ās. Divi cilvēku tipi var izlauzties no matricas: klaidoņi, kam kabatā nav ne gra�a un ļoti bagāti cilvēki, kam finanses pieaug ātrāk kā tās var notērēt. Izlauzies no nolemtības!

Tad viņa sakāpinātā balsī kvēli noteica:

� Ir kāds līmenis, ar kuru gai�ie spēki nespēj cīnīties. Pagaidām!

Mirkli klusējusi, tad daudznozīmīgi pasmaidījusi, Zane sacīja:

� Ir nokavēts. Trums iesēdies pārāk dziļi un negausīgi ēd tautas garu. Klusā kurnē�ana, kūtrums, vienaldzība un paļau�anās mēslu straumes plūsmai ir tas, no kā ļaunums pieaug. Te arī man padoms ir par īsu. Tie�ām par īsu. Nezinu, kas varētu līdzēt.

Vaibstos parādījās piesardzīga izteiksme. Ta�u skatienā dega uguns. Apbrīnojams sīkstums un gribasspēks jautās viņas balsī.

� Diem�ēl labie ļaudis turas katrs par sevi, ar �ausmām nolūkojoties, kā ļaunums triumfē. Gai�ie mūsu zemē ir par daudz zaudēju�i kopības sajūtu. Tie ir sarkano varas izdeldēti. Padevu�ies liktenim. Bailes iesēdu�ās tik ļoti, ka bezmaz jebkurā brīdī var pienākt tas trauslais brīdis, na�a asmens, robe��ķirtne, aiz kuras salūzt tautas gars un tā aiziet nebūtības takā, lai pievienotos neskaitāmajām tautām, kuras izzuda, aiz sevis atstājot vien vietvārdus un plānāku vai biezāku kultūrslāni. Mums par katru cenu vajag izturēt, pārveidoties, smelt spēkus izmisumā, sāpēs, bezcerībā.

� Skaidrs! � Staro pateica tik nīgrā balsī, ka piens varētu saskābt. Sejas izteiksme viņam bija pietiekami daiļrunīga. Izskatījās pēc darbinieka, ko boss ir izsaucis uz �kafiju�.

Zane, maigi pieskārusies viņa kreisajam plecam, teica:

'lavs vārds Staro...

Staro neizpratnē savilka uzacis kā divas lielas jautājuma zīmes. Zane tikmēr turpināja maigā balsi:

Ko tu izvēlējies intuitīvi, ja tavai vārdu izrunā latviski, tad tu staro,

mirdzi.

Man nimbs nekad nav spiedis. Tas ir tikai svētbildēs, � Staro ■Lu bi attrauca. Iztaisnoja plecus, iesprieda rokas sānos pirms turpināja. Viņa pa�pārliecinātībai nebija robe�u. � Es bū�u sabiedrības skalpelis! I/nīdē�u viltvār�us un tumsu!

� Ikreiz, kad vēlies atriebties, tu aptraipi sevi, � uzsverot teikuma beigas, Zane apņēmīgi teica. � Tavs vecvectēvs to zināja, un, lai ari vis-.ipkārt mud�ēja ar melnajiem, noslēpa savas spējas. Tik prasmīgi, ka neviens nespēja saost. Lai ari ļaunumam uz to ir neticami smalka o�a.

Staro gausi piemiedza acis. Zanei iek�ējais dzenulis neļāva klusēt:

� Manu vecomāti sauc Zvaig�ņu māte. Viņa daudziem atdeva vese-libu, sirdsmieru, palīdzēja vieglāk aiziet. Mūsu dzimtā arvien spēks tiek nodots no mātes meitai, vai mazmeitai, ja māte nevar to pieņemt. Mani jau no dzim�anas gatavoja, lai es piepildu man lemto. Un radiniecēm bija jāsargā, lai manu likteni pirms laika neatpazīst.

Ieradies ar milzīgu sarkanu ro�u klēpi, Staro jutās netīkami pārsteigts, kad durvis atvēra trausls tinis. Tas, miegaini berzējot acis, izbrīnīts lūkojās uz ziediem.

� Zane mājās? � Staro noprasīja.

� Irniece aizbrauca, atstājot atslēgas dzīvokli, � aizlūzu�ā balsi tinis atbildēja, ar roku atsviezdams garo matu �ķipsnu, kas aizklāja acis. � Mamma viņai gribēja atdot dro�ības naudu, bet nezināja, kur atrast. Tā kā tagad mēs viņai esam paliku�i parādā.

Staro jutās kā iesalis ledū. Tā �ie vārdi spieda uz krūtīm.

� Mamma mājās?

-Nē!

� īres līgumā ta�u ir viņas dati?

� Mamma mutiski vienojās! īrniece iedeva divsimt latus dro�ībai.

Staro domīgs stāvēja, nezinot, ko iesākt. Tikko bija līksmu nākotnes

cerību pilns, bet tad virsū uzgāzās debesis! Piepe�i viņ� sajuta, kā ro�u ērk�ķi sāk durties rokās, sānā. Pasniedzis ziedus tīnim, viņ� teica:

� Tas tavai mātei! Vai var palūgt viņas telefonu?

� Mātes? � iztrūcies, ar baiļpilnām acīm, tīnis pārprasīja. �ķiet, viņ� taisījās ziedu nastu nomest. Vasarraibumiem klātā seja pat nobālēja.

-Jā!

� Labāk nē! Tēvs ir ļoti greizsirdīgs!

� Klau, puis! � cen�oties savaldīties Staro nosvērtā balsī paskaidroja, � man interesē Zane! Tikai un vienīgi. Viņa aizbrauca, bet es nozaudēju mobilo ar viņas numuru. Es vēlējos lūgt viņas roku, un nācu uz dzīvokli. Tici man, tas ir ļoti nopietns solis katra vīrie�a dzīvē, tik daudz tēvs sapratīs?

� Vispār jau viņ� nav mans tēvs... � atmetis ar roku, tīnis iegāja dzīvokli un atgriezās ar dzeltenu pielīmējamo papīra lapiņu.

� Lūk, mātes tālruņa numurs!

Staro sausi pateicās un devās prom. Tīnis attapies izsaucās:

� Ko ar ziediem?

� Prasi mātei!

Kā jau sirds un prāts nojauta, dzīvokļa saimniece neko nevarēja papildināt, tik slavēja, ka īrniece ir visu dzīvokli uzspodrinājusi kā spoguli. Ne putekļa kripatiņas vairs nevar atrast. Un zūdījās, ka godīgiem cilvēkiem ir jāglabā tik liela dro�ības nauda līdz izdosies atdot.

� Jūs tikai noteikti viņai to atgādiniet! Tā neklājās darīt! Mums sve�u naudu nevajag.

Staro no savas puses panāca, ka saimniece piezvanīs, ja Zane dos kādu ziņu, un sadrūvējis vēlreiz devās uz Zanes darbavietu.

Darbavietā par Zani neviens neko nezināja.

- Tāda te nav strādājusi, � dzedri atbildēja direktore, kad Staro beidzot bija ticis viņas kabinetā un mazliet saraustīti bija izklāstījis savu jautājumu.

� Kā nav? � Staro ar pūlēm savaldoties pārprasīja. � Viņa vēl pabiju�ajā nedēļā noformēja manu statusu! Es vēl paņēmu visus dokumentus!

Un Staro pasniedza dokumentu mapi.

Ātri caurskatījusi mapē eso�os papīrus, direktore, sakārtojusi acenes, vaicājo�i palūkojās Staro un ļoti rāmā balsī teica:

� Cienījamais! Tas ir ļoti interesanti, ta�u te ir I.azdonietes paraksts. Un Lazdoniete ir ļoti solīda kundze! Kupla miesās! Viņa pilnībā neatbilst jūsu aprakstītajai darbiniecei! Pseidodarbiniecei! � Pēdējo vārdu direktore uzsvēra īpa�i. Un tad jau krietni stingrākā balsī paskaidroja: - Es vēlreiz atkārtoju! Pie mums nav strādājusi tāda darbiniece!

Redzot Staro seju satumstam, nomainījusi balsi, ar krietni māti�ķu devu turpināja:

� Jūs neatgādināt maniaku. Tāpēc būsim pieaugu�i cilvēki un dosimies darīt katrs savu darbu. Atvainojiet!

� bet kā gan es viņu atradī�u?

� Noalgojiet privātdetektīvu! Tie ar tādām lietām nodarbojas! Ja viņa būtu apzagusi vai izkrāpusi, tad... � ieraudzījusi, kā asinis saskrien Staro sejā, viņa nepabeidza, ka tā būtu policijas kompetence. �eit, bie�i vien, sadūru�ies uz dzīves �ķautnēm, cilvēki nespēja savaldīties un, viņai nācās slāpēt visda�ādāko emociju ugunskurus: naida, izmisuma, veltu cerību. Viņa piebilda:

� Ar sievietēm nereti tā ir! No cilvēka, kas ļoti patīk, bēg baidoties, ka viņ� var vilties viņā. Bēgo�ās līgavas sindroms.

Sapratis, ka arī �eit neko nepanāks, Staro devās prom. Kas par pasauli, ja neko nevar saprast!

Staro pārņēma ārkārtīgi karsta dziņa atrast Zani. Viņ� visu mū�u bija savrupgājējs un jebkurai problēmai vienmēr atrada risinājumu.

Viņam nebija pat fotogrāfijas. Ta�u izeja ir vienmēr. �igli viņ� atrada diezgan talantīgu studentu, kur� piepelnījās ar portretu zīmē�anu. Sacerējis leģendu, viņi sāka atmiņas materializēt zīmējumā. Pēc vairāku stundu pūliņiem, Staro ieguva vismaz attāli līdzīgu Zanes portretu. Viņ�, iepazinis Zanes auguma vissīkāko vietiņu, nespēja precīzi vadīt mākslinieka roku. Kaut kas dīvains nosita no īstā ceļa, laupīja pavedienu.

Ar tādu portretu ikvienā mazpilsētiņā varētu atrast pāris kandidātes. Saburzījis Staro to aizmeta. Laiks brutālam spēkam. Viņ� bija gatavs mest izaicinājumu augstākiem spēkiem. Un �is dzinulis nerimās. Ar pla�u un dāsnu mīlestību Zane bija aplaimojusi �o brīdi, kas kā laimes zibsnis uzliesmoja un aiztraucās garām, atstājot vien sūrmi sirdī. Vēl nesen viņa priek�ā bija sapņu pasaule, bet tagad vien krāsmatas. Un atkal viņam vajadzēja uzlasīt sadragātās dzīves lauskas. Tā viņ� iepazina smago bezcerības nastu.

Truli raugoties televizorā Staro spaidīja kanālus, līdz uzgrieza neparastu reklāmu. Tā at�ķīrās no visām citām. Pustumsa, sirms kungs mantijā. Tikko nomanāmu vēderiņu. Di�ciltīgu seju. Sārti spīdīgu galvvidu. Sirsnīgām acīm. Gludi izskūtu zilganu zodu. Biezām, sarkanām lūpām.

� Jums ir traģēdija? Miris tuvs cilvēks, katastrofa attiecībās? Tad nāciet pie mums. Palīdzam pārvarēt lielas emociju traumas, nogrie�am emocionālo saiti ar energovampīru.

-Jā!

Sirmo kungu nomainīja jauna starojo�a meitene. Pat pārlieku. Ar specefektiem izgaismota, viņa pavēra sārtās lūpiņas, atklājot �ilbino�i baltos zobus:

� Pēc vairāku gadu kopdzīves mani pameta mīļotais puisis. Es nezināju, ko darīt. Mocījos. Neviens nesniedza mierinājumu. Tad man ieteica apmeklēt dziednieku salonu. Viņi kā ar roku noņēma. Sāku jaunu, jauku dzīvi. Nodibināju attiecības, un mīļotais mani tikko bildināja, drīz mums būs kāzas.

�Jā, likvidēja vienu enerģētisko saiti, bet uzlika savu. Līdz brīdim, kad neievajadzēsies, to neizmantos. Tad izmantos un izmetīs,� Staro nodomāja.

bet ja tā padomā tie tie�ām kardināli pārrauj visas saites. Vismaz nemocīsies. Sazvanījies viņ� vienojās par vizīti kādreizējā rūpnīcu rajonā.

Ārpusē uzcelts augsts �ogs, suņu izmīdītas takas. �ile�u dzeloņdrātu rindas aizsargāja no sīkiem zaglēniem, vārtus no nopietnākiem zagļiem sargāja bruņoti apsargi. Ezotērisko pakalpojumu firma īrēja ārēji pavisam nopluku�u biju�o rūpnīcas klubu.

Dū�īgs tēvainis ādeniekā negribīgi atrāva skatienu no neskaitāmu roku apdriskāta �urnāliņa.

� Jūs pie kā? � basā nelaipni norūca tēvainis.

No Staro skatiena nenoslēpās zem jakas eso�ais ierocis un starp biezajiem matiem nomaskētā rācija.

Uzklausījis Staro paskaidrojumu, viņ� vienaldzīgu ģīmi pacēla, �ķiet, no aizvēsturiskā anahronisma muzeja fondiem aizlienēta tālruņa aparāta klausuli, uzgrieza ripā trīs ciparus. Pēc diviem skaļiem pīkstieniem durvju sargs nosēca krieviski:

� Pie Dimitrija Vasiļjevi�a po�alovaļi!

Un no jauna ieslīdzis �urnāliņa boksterē�anā ar galvu nevērīgi pamāja uz iek�durvju pusi:

� Ejiet pa koridoru. Tur redzēsiet!

Staro varēja apzvērēt, ka tas viss ir labi izspēlēts teātris. �ādi cilvēki nesē� caurlaidē. Viņa augums bez kārtīga ikdienas treniņa smelgs un kauks. Pat ja nesen paaugstināts līdz ārdurvju apsarga posteņa aizpildītājam, �āda tipa cilvēki nevar mierīgi nosēdēt �etrās sienās. Te viennozīmīgi bija kaut kas vēl neizprotams.

Ticis līdz nespodras lampiņas skopi apgaismotā koridora galam, Staro parāva durvis. Tas par brīnumu smagnēji pavērās. Iek�pusē noteikti tērauda plāksne. Aiz tām atradās neliela priek�telpa, kurā dirnēja divi tikpat nesimpātiskas ārienes pui�i kā vārtu sargs.

Viens no viņiem atvēra zāles durvis. Ienācis Staro apstājās, lai acis pierastu pie mijkrē�ļa. Smacīgs, sastāvējies gaiss, ar dīvainu rūgtenu gar�u ķērās rīklē. Jautās neskaidrs, vīrakam līdzīgs smārds. Smagnēji, padomju laika aizkaru drapējumi pilnībā aizsargāja no dienas gaismas. �ķita, ka laika sajūta dīvaini mainās.

Zālē valdīja mijkrēslis, ja neskaita �etras dego�as sveces sve�turī. Zāles tālākajā daļā, uz skatuves paaugstinājuma pie nedaudz ie�ķība galda, sēdēja it kā necils, neliela auguma pelēcīgs vīrs, papliku galvvidu. Garie, nekoptie mati savilkti zirgastē karājās pār pleciem.

Ar roku pieaicinājis tuvāk, viņ� ar zaļām acīm uzlūkoja Staro. Apkārt stāvo�ie divmetrīgie ra�enie vīri, kas kā Hērakla laiku varoņi, īpa�i nepiepūloties varēja pakavus kailām rokām locīt, it kā saplūda ar sienām. Jā, viņi bija daudz spēcīgāki, bet no �ī nelielā auguma vīra staroja tik varens gribasspēks un pa�pārliecinātība, ka likās � zālē viņ� ir viens pats. Nepatīkami auksta tirpoņa strāvoja no �ī sīkā, ikdieni�ķi pelēkā vīriņa.

Viņ� atgādināja piekrastes ūdeņos laiski peldo�u haizivi � vajadzētu kādam neuzmanīgi noskrāpēties pret korāļiem, viens piliens asiņu un slepkavas dzīvais iemiesojums atdzīvosies, bārdas na�a asie zobi dāvās nāvi. Stindzino�as acis uzlūkoja Staro un piedāvāja apsēsties. Aukstās plaukstas pieskāriens bija derdzīgs, lipīgs no sviedriem. Kā līķim.

Staro īsi izstāstīja, ka no viņa ir aizgājusi mīļotā. Diem�ēl tik ātri, ka pat nav paguvis uzzināt viņas datus. Nav arī fotogrāfijas. Vīrs sāka uzdot jautājumus. Vienu pēc otra. Tajā pat laikā, viņ� ar izsūco�u skatienu ieurbās Staro acīs. �is skatiens ietiecās dziļi dvēselē.

No viņa taujā�anas Staro sirdī radās neizskaidrojams nemiers. Vienlaicīgi viņ� juta, it kā kāds mēģinātu atvērt durvis uz viņa smadzeņu valstību. Viņ� glu�i nevil�us saspringa. Tas nepagāja secen pretim sēdo�ajam.

� Nu, iesim lejā, � neskanīgi vīrs nourk�ķēja. � Te par grūtu strādāt.

Divatā viņi nogāja patvertnē. Sprie�ot pēc ejām un aizvērtām patvertņu tērauda durvīm, zem necilās, pat pēc pieticīgajiem padomju laiku standartiem, nopluku�ās rūpnīciņas bija izvietojies vesels aukstā kara laika komplekss. Vairāki gaiteņi padsmit metru dziļumā. Te gaisu varēja bezmaz ar cirvi skaldīt, tik smags un sastāvējies, un vēl kaut kas ļauns virmoja noslēpies mū�īgās pustumsas ietītajos kaktos.

Tātad izcili nomaskēts kādreizējais armijas rezerves komandpunkts. Te plūdos nekad nepārplūst. Pat ja vienlaicīgi iznīcinātu visas Daugavas hidroelektrostaciju kaskādes. Tuvu lidlaukam. Te krustojās galvenās Pārdaugavas ielas un ceļi. Bez klauvē�anas viņi iegāja telpā ar velvētiem griestiem. Aplupu�as eļļas krāsas sienas un smacīgais gaiss darīja �o vietu ne visai pievilcīgu. Tajā pie galda, lasot biezos ādas vākos iesietu foliantu, sēdēja reklāmā redzētais biezlūpis ar di�ciltīgo seju.

Staro sajuta kuņģī ledainu tuk�umu, kad viņu skatieni satikās. �ī pazemes iemītnieka acīs Staro ieraudzīja vien cietsirdīgu smaidu. Lūpu kaktiņi vilkās smaidā uz aug�u, ta�u pa�as lūpas palika sausi sakniebtas. Staro ar mugurkaulu juta, ka kaut kur ir iepinies.

�ajā telpā atradās vien no mitruma sabriedis galds un divi tikpat nepievilcīgi krēsli.

� Piedāvāju eksorcista pakalpojumus! Atalgojums atbilsto�i padarītajam, � pie galda sēdo�ais paslējies ierunājās, vienlaicīgi ar abām rokām neparasti pla�ā �estā piedāvājot apsēsties.

Staro palūkojās pelēkā vīriņa virzienā. Tas, kā caur betona pamatni izkritis, bija nemanāmi pazudis.

�oreiz vēl īsāk un kodolīgāk Staro izklāstīja sava nāciena iemeslu.

�■ Tu vēlies sameklēt pazudu�o sievu? Tas ir apsveicami! � visliel-kulīgākajā tonī nelabā izdzinējs izgrūda. � Un ko dosi pretī? � viņ�

П5

noprasīja, pla�ā smaida parādot pelēkbaltus zobus. � Naudu? Naudas, kā redzi, pietiek, � viņ� ar pla�u �estu parādīja visapkārt. � Kaut ko vērtīgāku! Kā būtu ar sudraba krustiņu, kas tev kaklā?

To gan Staro nebija gaidījis! Tas ir kā Sātanam dvēseli pārdot! Tikmēr eksorcists, piemiedzis acis, ar �ķietamu vienaldzību nevērīgi uzlūkoja klientu.

Kaut kas derdzīgs jautās viņa acīs. Viegls trīsu vilnis pārskrēja pār augumu. Sirds strauji, sāpīgi iepukstējās. Ta�u ilgi Staro nesvārstījās!

� Gatavs! Ta�u tikai, ja pateiksi, kur varu atrast! Man pietiek miglas pūtēju fantāzijas!

� Nu, kāpēc uzreiz to ļauno!? � Biezlūpis neapmierināti no�ņācās. Acis draudīgi samiedzās. Jau tā pieglaustās ausis, �ķiet, vēl vairāk piepla-ka. Sātaniskas liesmiņas lēkāja acīs.

Aiz ārējā labvēļa veidola slēpās iesaldēta odze, kura jebkurā brīdī var izspļaut nāvējo�u indes strūklu.

Izlicis uz galda vairākus nesaprotamas nozīmes priek�metus, viņ� ar sērkociņiem aizdedza resnu, melnu sveci. Tā sprak�ķot un kūpot nevienmērīgi dega.

� Tā nav no miroņu taukiem tecināta! � netīkami smaidot, Biezlūpis mēģināja pajokot. Ar kreiso roku notrauca neredzamu puteklīti no galda malas.

Pārliecinājies, ka viss ir sakārtots, ar plaukstām skaļi uzplāja pa ceļiem un drīzāk sev, nekā Staro, noprasīja:

� Nu ko? Sāksim?

Laiku pa laikam aplaizīja sausās, aptūku�ās lūpas.

Sviedru lāsītes parādījās uz viņa pieres un drīz vien tās sāka ritēt un samitrināja matus. Viņ� neizskatījās pēc lēta �arlatāna. Teijāteri tik nopietni nespēlētu. Staro sajuta nospiedo�a spēka klātbūtni. Tas vairāk nomāca apziņu nekā plecus.

Biezlūpja acis uz mirkli palika neizteiksmīgas. Sekoja smags, neko labu nevēsto�s skatiens.

Notrausis sviedrus, Biezlūpis neapmierināts nosēcās:

� Viņa ir Latvijā! Kur, nevaru pateikt! Kaut kāds murgs! Nevaru atrast dzīvu sievieti! �ķiet, būsi sapinies ar raganu! Un ne jau �ādu tādu! lūtu viņu, bet nevaru pateikt pat debespusi! Kur vēl mājas virzienu. Tā kā staignā mākonī iestiegu! Laikam daudz pesteļotāju ap viņu ganās. Interesanti! Interesanti!

Ar neviltotu interesi viņ� paraudzījās uz Staro, kur� sajutās kā izsalku�a run�a redzeslokā nonācis naivs pelēns. Ne tik daudz ar prātu, kā ar instinktu vadīta caur Staro galvu izskrēja nokaitēta doma: �Naivais pelēns! Ak, ko gan esmu sadarījis!� Mēģinot atrast Zani viņ�... Vai liktenis jau otrreiz viņam bija laupījis ģimeni!? Staro likās, ka temperatūra nokrītas vismaz desmit grādus zem nulles.

Rūgta kauna un rai�u nasta uzgāzās viņa pleciem. Sapņi auda buras cerību kuģim, bet viņam bija tipisks zelta drudzis. Tāds kā D�eka Londona aprakstītajiem Aļaskas zeltra�iem, kas sapņoja vien par zelta dzīslu, no kuras varēs dzīvot zaļi visu atliku�o mū�u. Bija apsēsti ar �o domu. Pat fanātiski pārņemti. Viss cils dzīvē bija nesvarīgs. Viņi izmisīgi alka to atrast. Viņu prāts bija aptum�ots. Viņi redzēja tikai pa�u uzburto zelta vīziju sapni un dzīvi aiz tā. Citu sapņi un cie�anas bija nekas. Kapteinis Ahabs, kas liek uz kārts visu, lai nogalinātu balto ka�alotu...

Staro centās savaldīt lēkājo�ās domas. Viņ� jau cēlās kājās, kad pie pa�as kreisās auss kāds ierūcās:

� Sēdi!

Tādas kā smagas rokas viņu iespieda krēslā. Ta�u neviena nebija. Tikai tagad Staro ar sānu redzi ieraudzīja, ka aiz viņa stāv milzīgs stāvs. Ar tik milzīgām dūrēm, ka vienu tādu nemaz nevarētu aptvert pat ar divām Staro plaukstām. Tāds muskuļu kalns, ka, �ķiet, vienīgi galva spiedās no varenajiem pleciem. Ta�u kustējās tik viegli, glu�i kā jauna dejotāja. Bez nevienas liekas kustības. Tik precīzi, ka �ķita dzīvu androīdu uzlūkojam. Nekāda domu atblāzma neparādījās tuk�ajās acīs, stingajā sejā. Bezkaislīgs, emocijas nepazīsto�s aparāts.

� Viņam ir viena laba īpa�ība � varenbiezs pieres kauls! Pats nedomā, toties pavēli izpilda bez mazākās aizķeres!

Indīgs smīns jautās Biezlūpja lūpu kaktiņos. Gandrīz nemanāma, necilvēciska ne�ēlība pavīdēja viņa skatienā. Bezgalīgas paklausības apzīmogotā sarga seja atplauka.

Staro, uzlūkojot �īs necilvēka acis, pār�alca �ausmīgs, vēl nekad neizjustu baiļu vilnis. Viņ� norija piepe�i sacietēju�ās siekalas. Plecos iegūlās bezgalīgs smagums. Viņ� sakritās kā miesās, tā garā. Starp lāpstiņām pretīgi lo�ņāja sviedru tārps.

Kā saulesstariņ� no tum�ām debesīm iek�ienē pamodās sena asinsbalss. Viņ� nebija vārs pelēns. Staro nebaidījās ietriekt nazi dzīva cilvēka miesā. Bowie nazi Staro bija nomaskējis par jostas sprādzi. No skata nieks, ta�u Staro bija ielāgojis, ka savas asiņainās brūces sagrauj pretinieku. Dezorganizē uzbrucējus. Turpretī roku un kāju sitieni var tikai uzkurināt sparu. Tādējādi �is nieciņ� bija labs palīgs dūrei. Parocīgs slēptai nēsā�anai. Neviens eksperts to neatzīs par auksto ieroci.

� Vienalga! Es redzu, ka labuma tik, cik melns aiz naga! � Staro aiz uztraukuma vibrējo�ā krū�u balsī neapmierināts noteica. � Galu galā līgts paliek līgts! To, ka latviete dzīvo Latvijā, ari es bez kādas kumēdiņu rādī�anas varētu mierīgi pateikt!

Nicinājums viņa balsi apdedzināja ne sliktāk kā pļauka.

Biezlūpis sadusmojās. Cie�i saknieba lūpas. Nāsis sa�aurinājās, uz vaigiem uzmetās balti pleķi. Liesmainās acis stindzino�i kvēloja, seja kļuva pelnu pelēka. Viņ� burtiski plosīja Staro ar acīm. Tā raugās līdaka uz paprāvu asari � it kā varētu norit, bet noteikti muguras spuras dursies kaklā. Varēja dzirdēt, kā bezspēcīgās dusmas grieza zobus un elsa it kā būtu ilgsto�i skrējis.

Staro skatienu pievilka uz pesteļotāja kakla uzbudināti pulsējo�ā dzīsliņa.

�Tā! Vēl triekas ķertā te trūka!� viņ�, aizmirsis stāvokļa nopietnību, pie sevis nodomāja.

.

� Ej! Vācies, ja negribi atrast sievu! Ismeds var palīdzēt vien tiem, kas to no sirds vēlas! � īgni novērsies, Biezlūpis ārkārtīgi negribīgi izmeta.

Patiesībā viņu tik viegli nepalaida. Ar neatslābsto�u uzmanību viņu slepus izsekoja. Un nomāco�ā izseko�anas izjūta nepazuda ne dienu, ne nakti. Pat vēl vairāk. Brī�am tā kļuva viegli trauksmaina. Ta�u ne tā, lai justos apdraudēts. Jā, nepatīkami saprast, ka tevi kāds nepārtraukti uzmanīgi gana. Tu apmēram nojaut ganu un tas ir viss, ko tu zini. Tu pat nezini, kas viņam aiz ādas.

Staro vienmēr ielāgoja detaļas, un tās vairs neizdzisa no atmiņas. Iesākumā Staro meta cilpas, mainīja mar�rutus. Ta�u ne uz mirkli viņ� nespēja atrauties no uzmācīgajiem vajātājiem. Te bija iesaistīti tik iespaidīgi spēki, ka vienalga, kur viņ� mēģinātu atrast slēptuvi, tas neizdotos.

Vīri�ķība ir spēja izvēlēties vissaprātīgāko lēmumu, nevis iet bojā varoņa nāvē. Arī stūrī iedzīta �urka bezizejas izmisumā var mesties virsū. Tā vai tā gals klāt. Viens ir cīnītājs tik vienai kaujai. Gan jau uzradīsies risinājums. Tad viss būs skaidrs. Izvairoties no problēmas nevar problēmu atrisināt. Metis mieru, Staro turpināja dzīvot ārēji ierastajā ritmā. Viņam bija ierasts staigāt pa na�a asmeni. Ar vienu rādītājpirksta liegu kustību bija aizsūtījis nāvē simtiem pretinieku, un viņam nekas nebija pretī to no jauna atkārtot.

Kārtējos meklējumos Staro atcerējās, ka pirmajā rītā Zane piedāvāja pankūkas ar lauku krējumu, atvestu no Slīteres. Tā bija taustī�anās tumsā, ar mazu cerību, ta�u labāk tā, nekā nekā.

Tās dienas ar Zani bija laidu�as dziļas, neizraujami palieko�as saknes viņa būtībā. Pēc satik�anās ar Zani dzīve no jauna iezaigojās sulīgi ko�ās krāsās. Juta dzīslās ieplūstam jaunu uzbudino�as enerģijas straumi. Sapņoja saistīties ar laulības saitēm. Un izjuta smeldzo�u vientulību. Paradoksāli. Visu mū�u Staro bija vientuļais vilks.

Un viņ� ari tāds bija mīlestības tuksnesi! Viņ� spēja domāt tikai par savu mīļoto! Laimes vēsmas bija skāru�as Staro sirdi un viņ� kaislīgi ilgojās kaut uz mirkli no jauna redzēt Zani. Atmiņas par viņas glāsmaino skaistumu cēla aug�ā rūgtuma un nemiera viļņus.

Staro tie�ām jutās iemests mīlestības tuksnesi. Tikai viņ� un mirā�a. �obrīd viņ� vadījās nevis pēc prāta, bet sirds izjūtām. Cerību spārnotais ķermenis rāvās uz priek�u. Ta�u noskaņojums te uz�āvās tālu virs saulē mirdzo�ajiem mākoņiem, te noplaka līdz ar skarbo zemes virsmu.

Saule ne�ēlīgi kveldēja, bet atslābsto�ie stari lika domāt par naktsmājām. Kas gan ko neaizbraukt uz jūru, kur bez viļņu �alkoņas, gaisu piepilda visda�ādāko jūras putnu klaigas? Baltas putu rozes rotājās uz viļņu virsotnēm.

Varbūt tur, lūkojoties grimsto�ajā saules ripā, varēs aizmirst notiku�o? Cilvēkam pie jūras atveras bezgalīgais pla�ums.

Pārdomās ieslīdzis viņ� ļāva skatienam bezmērķīgi klīst. Svelme viļņiem cēlās no versmaini nokaitētās zemes. Ēkas nokaitētajā gaisā vibrēja. Pa atvērtajiem automa�īnas logiem vēj� atnesa kodīgos kreozota garaiņus.

Neskaitāmo vagonu riteņu klanda midzināja. Staro uzlūkoja debesis. Tās krustām �ķērsām bija izvagoju�as lidma�īnu sliedes. Krusts uz krusta. Cerību nāve, kas rada vil�anos, ir baismīga. Parasti tā nokauj dzivot-gribu, bet �oreiz tikai pielēja eļļu Staro apsēstības uguni. Viņa dzīvē no jauna sāka ūjināt ziemas vēji.

�I doma atkal un atkal riņķoja pa vienu un to pa�u trajektoriju. Tā grauza bezgalīga rūgtuma pilno koka sirdi kā ķirmis. �ķita, ka rīklē vienmēr ir rūgts kumoss. Staro juta, kā lēnām pieplūst adrenalīns.

�Tev ir jāvada dzīve, nevis jāpeld pa no�ēlu straumi!�

Viņ� aprāja sevi. Steig�us bija jānokrata nost �is neauglīgās no�ēlas. Mīlestībai patīk cīnīties ar �ķēr�ļiem.

Staro sakoda zobus. Viņa seja kļuva stinga un aizslēgta. Viņ� no l.uina kļuva pats par sava likteņa lēmēju.

Ceļ� raiti gūla zem �vīksto�ajiem riteņiem līdz brīdim, kad bāka tuk-�.i. Degvielas uzpildes aparāta sprausla noklik�ķēja, apliecinot, ka nav vairs kur liet. Kafijas automātā sagatavojis sev late, Staro, kā ierasts, samaksāja ar skaidru naudu.

Mutē kūsto�i pīrādziņi un late piepildīja augumu ar siltām izjūtām. Slaro ķepēja iek�ā, piepildot kristāltīro sapni dzīvot harmoniskā saskaņa ar kuņģa zarnu trakta darbību. Tālumā aiztraucās pasa�ieru vilciens. Viņu apņēma svelme kā no maizes krāsns. Beidzis mieloties, viņ� iemeta izmantotos papīra traukus atkritumu tvertnē.

Automa�īna līgani, bet vienlaikus sparīgi izkustējās. No benzīntanka izgriezis uz panīku�a pilsētciemata putekļainās galvenās ielas, Staro apstājās, lai palaistu pārīti: tikko no bērna iz�ķīlu�os skuķēnu griezīgi spilgti raibos lindraciņos un visparastāko d�insoto jaunieti. Nez no kāda lā�a kakta izvilktais skuķēns sastindzis uzlūkoja Staro automa�īnu.

Viss pauda neslēptu vēlmi, lai ko tas viņai maksātu, tūlīt pat un uz vietas pavizināties ar d�ipu.

Viņa atradās tajā vecumā, kad neizskatīgs kāpurs pārvēr�as par ko�u tauriņu. Neprasmīgi uzkrāsojusies. Pārāk spilgti akcenti. Ko var gaidīt, ja nav no kā mācīties. Kauli un āda, spilgti plastmasu bumbuļi ausīs. Viss viņas augums, izturē�anās, apģērbs, kosmētika sauca: nu paved mani, paved!

Viņai ir vienalga, ko no viņas par to prasīs. Neko no dzīves vēl nesaprot. Domā, ja iekāps spo�ā ma�īnā un pavērs laimes vārtus vaļā, tad visu dzīvi tā arī būs.

Tādas arī paliek par pagalam neizvēlīgām meitenēm, kurām jebkur� ir labs kompanjons patīkamai laika kavē�anai.

Visas viņu prasmes koncentrējās gurnu apvidū. Ar tādu augumu un jaunību par labu dzīvi rūpēties vairs nevajag. Zobenu cīņās sviedrējoties viņas gūst baudu un piedevām tīri labu naudu.

Viņas �alis, atskatījies, dusmīgi uzbļāva un parāva aiz rokas. Staro pavīpsnāja. Viņu nesaistīja nenobriedusi miesa. �Pieķer�anas sievietei dara veci vāju un atkarīgu,� Staro norūca un aizmirsa redzēto.

Domas no jauna bija pilnībā koncentrētas uz adatas meklējumiem aplam milzīgā siena kaudzē.

Uz vakarpusi debesis ieguva tum�u zilumu. Arī viņā viss pamazām iekrāsojās arvien tum�ākos toņos. Ceļ� bija atvedis uz nekurieni. Me�onīgs, vientuļ� nostūris. Neskatoties uz tveici, piemājas dārza kartupeļu vagās nosvīdis ņēmās vecs sirmgalvis.

Piestājis Staro izkāpa no automa�īnas un pienāca pie sakritu�a zedeņu �oga. Nometis kapli, pie viņa atnāca tāds visumā sprigans ve�uks. Kā vēlāk uzzināja, lai ari vecais krabis bija deviņdesmit divus gadu vecs, pa Sibīriju izsūtījumā izmalies, bet vēl aizvien kartupeļu vagas varēja ar zirgu izdzīt.

No skata sirsnīgais ve�uks bija impozanta personība. Daudzi vienaud�i varēja tikai sapņot par viņa veselīgo sejas krāsu. Pienācis tuvāk, sāka tēvi�ķi ar humoru aprāt viesi:

� Ko jūs tur tajās pilsētās lieniet? Pēc tam nākat uz laukiem iekampt svaiga gaisa malku sapostītai veselībai! � Nokarenās uzacis viļņoja kā divas stilizētas laivas. � Vai, kur daudz zemes! Ņem, iekop, audzē!

� Es meklēju sievu! Viņa mitinās pie vecāsmātes.

� Nav te nevienas jaunuves! Tikai pensijas gados. Pat vasarās jaunie reti parādās, es zinātu. Nav.

Sataisījies uz garu runā�anu, ve�uks nopurināja galvu. Spilgtajā saulē piemiegtās acis draiski iezibējās.

� Viņai ir ugunīgi sarkani mati un sauc viņu sauc Zane.

Viegla ēna pārslīdēja pāri ve�uka sejai un pazuda.

� Nav, ka es saku! Nav!

Piepe�i palicis nevaļīgs, ve�uks atgriezās pie kaplē�anas.

�Tātad zina!�

Staro vairs netincināja saimnieku. Viņ� prata būt pacietīgs. Labs nāk .ir gaidī�anu, silts ar sildī�anu. Tad pagaidī�u un iesildī�u! � Staro nolēma nelaist garām iespēju uzzināt.

Atvēris bagā�nieku, viņ� izņēma Zanes ciemakukulim paredzētās kastes. Un ar tām devās uz vasaras virtuvīti, no kuras gaisā cēlās viegla dūmu virtenīte.

Nesamo uzlicis uz galda, Staro nesteidzīgi sagatavoja vakariņas. Ve�uks neko neteica, tik ņēmās pa lauku, tā ka putekļi vērpās pa gaisu. Un ko viņam teikt? Vecums pret jaunību � bezcerīga spēle.

Aiz kūts aploka līdz �im mierīgi zāli plūco�ais zirgs, sve�inieka ieintriģēts, pienāca pie vārtiem.

Staro izlēma pacienāt dzīvnieku ar rupjmaizi. Lēnām piegāja klāt un, pārliecies pār kārti, pastiepa cienastu. Dūkanais zirgs skaļi izpūta nāsis. Tomēr, saodis maizes riecienu, pārvarēja nedro�ību un pastiepis purnu ar biezajām lūpām satvēra kārumu.

Ve�uks pārtrauca kaplē�anu vien tad, kad vakariņas bija sagatavotas, uzliktas galdā. Ar atzinīgu krekstienu novērtējis vakariņas, viņ� aizgāja nomazgāties. Nomazgājies smagnēji novēlās galda galā.

Tikmēr Staro no ledus kastes izvilka �ņabja pudeli. Karstumā tā uzreiz norasoja. Ve�uks tā ie�ķībi nolūkojies noteica:

� Vienu svētītā ūdens lāsi jau var! Glāzītes, lūk, tur aug�ējā plauktā.

Staro daudz neprātojot no visda�ādāko formu un nokrāsu glāzēm,

glāzītēm paņēma divas vienādas. Ar kritisku skatienu tās novērtējis, noskaloja trauku bļodā un izkratījis valgmes paliekas uzlika galdā. Atskrūvējis pudeli, piepildīja zaļgana stikla mēriņus.

� Eku, labs kriuk�ķītis! � ve�uks kāsējot pats sevi uzslavēja. Priedes �iekuram līdzīgais uzrautais deguntelis pielija ar sārtumu. Krā�ņā aug�-kurzemnieka izloksne priecēja pacietīgo klausītāju.

� Tagad pavalgosim, ko ar Dieviņu uz pusēm esiet man sarūpēju�i, un tad atkārtosim. Vairāk ne! Nav vairs tā veselība! � it kā būdams vainīgs, viņ� jau skanīgākā balsī piebilda.

Otrajam sekoja tre�ais un ceturtais.

� Vairāk gan nē! � ve�uks iesaucies naski apmeta graķiti vēk�pē-dus. Debesis vizēja dziesto�ā zilumā. Staro tikmēr starplaikos īsiem vārdiem izstāstīja savu bēdu stāstu.

Vēlīnā saulrieta apspīdēts, saimnieks labsirdīgi smaidīdams mēļoja:

� Burvjus es zinu! Esmu ticies! Pat spārnus reiz viņa izpalīgam aplauzu! Es saku kā pie Bībeles. � Viņ� uzstājīgi, no uztraukuma aizkritu�ā balsī uzsvēra, kad manīja, ka Staro seja pau� stipras �aubas. � Biju ievērojis, ka pārlieku sāk zust manta. Te graudi apcirkņos plok, te gaļas gabals no kubla nozūd. Nevarēju saprast, kas par lietu. Visas slēdzenes kārtībā. Kaķene, bērnus barodama, no tālās pļavas viscaur slapja nobridusies ar strupastēm zobos nāca. Ja tās mitinātos klētī, tad pa slapjumu kaķis jau nestaigātu. Tad nu es, atminējies vecāsmātes nostāstus par melnajiem pesteļotājiem, uztrinu vecos na�us un saspraudu klēts slieksnī. To pa�u arī kūtī, stallī, pagrabā. Un pa�a kaimiņ� pie visas zudības izrādījās vainīgs! � ve�uka balsī parādījās gavilējo�as notis. � Nometis drauga masku, sāka visiem dusmīgi sūdzēties, ka es esmu maita. Lūk, es esot savā saimniecības ēku sliek�ņos sadūris na�us. Pagāns! Tādus sātana kalpus baznīcā nedrīkst laist iek�ā! Viņ� dikti par to gaudās. Protams, citi nesaprata, ko tas īd. Ja na�u dur�ana sliek�ņos ir mana pa�a tumsonība, tad tā man atdarīja acis. Viņa mantas pūķis tad vairs nevarēja manu labumu viņam atnest. Pirms tam gan bija bezmaz sirdsdraugs. Katru pārdienu attecēja ciemā. Redzi, tur me�malā! � Ve�uks ar tulznaino plaukstu norādīja uz tālē zilgojo�o aizaugu�ā lauka malu. � Tur tā melnā dvēselīte dzīvoja! Pakārās! Māja sabruka! Neviens negribēja tajā mitināties. Tas bija viņ�, kur� sarkanajos komsorgos ieticis izlēma, kuram dzīvot, kuram braukt uz Sibīriju.

Aprauti iesmējies, viņ� bez naida turpināja stāstīt savu dzīvesgājumu:

� Man jau nebija cita ceļa, kā tur no sasalu�ajiem mamutiem atskaldīt gaļu virai. Par spīti visam es izdzīvoju un atgriezos, lai uzzinātu, ka nedraugs jau vārās elles burbuļkatlos. Es viņam jau tur, aiz Urāliem esot, visu neģēlību piedevu! Viss ir augstā soģa rokās. Tamdēļ nav ko sevi lieki naida liesmā dedzināt! Bet sievu nemeklē! Pie mums viņu... � pavisam nedaudz iepauzējis noteica! � Tu viņu neatradīsi! Ja būsi labs cilvēks, viņa tev pados ziņu.

Piepe�i visas pasaules smagums sabruka uz Staro pleciem. Viņ� juta, ka ve�ukam ir taisnība. Spītējot visam, neraugoties uz Zanes lūgumiem, pie tam, pat pakļaujot nāves briesmām vēl nedzimu�ā bērna dzīvību, viņ� egoistisku vēlmju vadīts noteikti atvilka līdzi tumsu.

Bezmaz gara acīm viņ� redzēja, ka taustoties un meklējot, ir uzkāpis uz pārāk plāna ledus. Apak�ā ir biedējo�a dzelme un krasts ir tālu...

Pēc pazemes apmeklējuma bija tik derdzīga sajūta, ka gribējās nekavējoties noskalot, nomazgāt, noberzt, noraut ar visu ādu to, kas tur pazemē bija pielipis klāt. Kas kā otra ēna centās iesūkties viņā.

Ve�uks nokrekstējies kautri ierosināja:

� Ielej labāk vēl kādu lasītī brandava, pirms neesmu iesaukts. Man jau sen kā tas debesu iesaukuma vecums. Tik pavēste, �ķiet, noklīdusi, tad arī nākas te saimniekot.

Metās rasa. Kā jau laukos ierasts, ar tumsu devās pie miera un ar saulīti cēlās. Ve�uks piedāvāja apmesties viesistabā, bet Staro vēlējās palikt �ķūnī nesen kā ievestajā svaigajā sienā.

Mirsto�ā diena atvadījās ar krā�ņu bēru sārtu rietumu pamalē. �Laikam manu velto cerību bēres! Rādās, ka labajam nodomam kārtējo reizi ir pārvilkta trekna svītra. Varbūt tā ir pat labāk,� Staro rūgtuma pārpilns nodomāja.

Savādi, bet tikai tagad viņ� sajuta, ka iek�ēji ir pilnīgi cits cilvēks. Tā kā viņa ES būtu samainīts. Pārprogrammēts? Nē, tie�i samainīts. Nekas no tā, kas agrāk viņu aizrāva, vairs nesaistīja.

Staro par to nemaz nebēdāja. Visa dzīve atvērās pilnīgi jaunā pla�umā un daudzkrāsainībā.

No rīta, pamodies palsā gaismiņā, Staro izgāja laukā. Pirmie rīta putni ieskandēja apkārtni. Drīz vien visa pamale �ivināja, vīteroja kāda neredzama diriģenta vadībā.

Rītausmas palsajā nokrēslā krūmu pakājē zaķis mazgāja rasas samērcēto ka�oku. Ar ķepiņām enerģiski sukāja ka�oku. Tas bija tik aizraujo�i. Apsēdies lapenē Staro, viegli drebinādamies, sagaidīja saullēktu. Zīdaina krēslainība izplēnēja un rīta saule mirdzēja pāri me�a pamalei. Tikmēr vasaras virtuvītē uzvārījās kafija.

Ve�uks, miegdams tuvredzīgās acis, dzīvības pārpilnā balsī no�erk-

stēja:

� Eu! Kas par brīnumiem! Pilsētnieks un vēl pirms manis aug�ā! Parasti jūsu slakas brāļi tik uz otrajām brokastīm vien rau�as no sutas ārā!

� Redzi, tēvs! Ne visi par vienu kārti metami!

Ruds suns, rasā nobradājies un vainīgi nolaidis galvu un asti, pienāca pie ve�uka. Viss viņa izskats pauda no�ēlu par brīvsoli. Ve�uks sagrābis aiz kakla siksnas simboliski paraustīja:

� Ak, tad brūtēs atkal vazājies! Un kas sētu tikmēr sargās? Es tev prasu! Par ko es tev maizi dodu? Poģi, cik reizes tev teicu, ka meklē�u kārtīgu suni un tad tu varēsi vecuma maizi pie citiem diedelēt!

Suns pieglaustām ausīm nolaidās zemē un pagriezās uz muguras, atsedzot vēderu.

� Ak, tu, resgali! Kā tādu var sodīt? � ve�uks iesmējās. Un vēlīgi noteica: � Ej, diedelniek, paēd!

Suņa stājā atgriezās pa�apziņa. Piecēlies suns nesteidzīgi apstaigāja sētu, palaka no savas bļodiņas. Pavērojis viesi, sētas sargs pao�ņāja gaisu un zaudēja jebkādu interesi. Apgūlās rīta saulītes apspīdētajā pleķītī uz guļu. Piepe�i palēcies ar zobiem ieķēra sev sānos un izkņudzināja uzmācīgo blusu.

Tikmēr Staro, nomazgājies ar aukstu ūdeni, a�i, bet rūpīgi nodzina bārdu un ar tīksmi uzvilka tīru flaneļa kreklu. Lai kāda būtu diena, viņ� stigri pieturējās �ai iera�ai.

Atgriezies Rīgā, Staro kā pirmo no pazīstamajiem uz ielas satika Taņu Simtroci. Hiperaktīvu būtni ar, viņasprāt, pievilcīgām formām, jāatzīst, ka, lai arī jaunības skaistums pabālēja, nevainojamā elegance saglabājās. Viņa nevilcinoties padalījās ar svaigākajiem jaunumiem:

� Viņ� ir labs cilvēks, ta�u ar labu cilvēku piesātinātai dzīvei ir daudz par maz. Nepietiek! � ar nicīgu uzsvaru, viņa piemetināja. � Uztaisīja bērnu un, lūk, domā, ka viņa pienākumi gultā ir beigu�ies. Pāris reizes nedēļā man, jaunai, ziedo�ai sievietei ir mocības. Man vajag vismaz pāris reizes dienā. Tā, lai es justos patīkami saņurcīta. Tad ir vērtē dzīvot!

�ī būtne nedomāja ne par ko citu, kā vien par sevi. Tērpusies koķeti meitenīgos bruncī�os, lai gan redzams � jau matrona, bet tēlo tīneni. Pusmū�a krīze, bet gribās vēl skaisti padzīvot!

Staro acīm nepaslīdēja garām, ka ikreiz, kad garām pagāja kāda pievilcīga jauna meitene, Taņa Simtroce ar aukstas skaudības, pat nenovīdības pilnām acīm uzlūkoja konkurenti. Taisnību sakot, blakus �īm meitenēm Taņai Simtrocei nebija nekādu izred�u uz vīrie�u uzmanību.

Laikam pie vainas viņas tipiskā maukas mute. No tām, kura jau krietni nobraukta, un tagad meklē mierīgāku ostiņu. Vēlams ļoti labi nodro�inātu. Tikmēr, cen�oties izvairīties no pelēki ikdieni�ķās ģimenes ikdienas, viņa nodevās līksmei. Meitenes, kurām līksmo�anās par samaksu ir arods, nespēja viņai turēt līdzi. Visa viņas tuk�ā dzīve bija piepildīta ar cinismu, nebeidzamiem burziņiem. Vārdu sakot, tuk�a līksmība un ne pie kā nenovedo�a kņada.

Un tas viss, lai atjēgtos dzīves izgāztuvē.

Taņa Simtroce aizgūtnēm tark�ķēja tālāk:

� Viņ� neiebilst, ja pakausēju arī citus vīrie�us, tikai pāris nosacījumi: iek�ā nedrīkst nolaist un nedrīkstu nepārrasties mājās. Bet es ta�u varētu būt kolosāla sieva mullimiljardierim!

Svārki pavilkās uz aug�u, atsedzot skatam gludos aug�stilbus. Un

viņa sāji iesmējās:

� No skaistuma nevar pārtikt! Jāmeklē vīrs, kur� valkā tikai pēc pasūtījuma �ūtus uzvalkus. Kad būsi bagāts, neaizmirsti, laipni lūdzu manās rociņās. Tad es bū�u sevi�ķi jauka, murrīga, mīļa un seksīga. Aizbrauksim uz Londonu iepirkties, pa gultu padelverēsimies. Tu jau ari neesi no svētajiem. Vajag tik kādai mei�ai kairīgāk pagorīties un, skat, gailītis slien seksti.

�ķērmi pavīpsnājis, ar acīmredzamu nepatiku, Staro atteica:

� Tātad ar naudu es esmu tavā gaumē?

Neliekoties ne zinis par ironiju, Taņa turpināja tērgāt:

� Man ir vienkār�a gaume � esmu apmierināta ar vislabāko!

� Precēties bez mīlestības ir kā pārdot dvēseli velnam! � Staro izmeta. Dzēlīgā valoda skrēja gar nedzirdīgajām ausīm. Precēta, bet dvēselē ļoti vientuļa, tāpēc regulāri taureņus pavēderē paķer.

Staro rezignēti nopūtās:

� Lai tev veicas!

Vakarā ievibrējās mobilais tālrunis. Nepazīstams numurs.

� �au. Kā ar seksiņu? Baigi vajag! Protams, balsoju tikai par! Gaidu! Taņa Simtroce!

Staro izmeta no prāta domas par �o mēslu vaboli. Tādas, kad sāk slīdēt pa dzīves celiņu, parasti apstājās vien pa�ā aizas apak�ā.

Pārlūkojis vairākas pārdo�anā pieejamas grāmatiņas, viņ� saprata vienu � �eit aprakstītā maģijas pasaule gandrīz visos gadījumos ir talantīgu un netalantīgu kricclētāju sadomāta. Pārsvarā vien nedaudz izmainīti tipveida si�eti, tēmas. Gandrīz nevienā gadījumā viņ� neatrada ko noderīgu, ja vien... Jā, ne velti Zane teica, ka viņ� viņu neredzēs, pat ja uzlūkos tie�i virsū. Lai kā viņ� centīsies atrast, maģija novērsīs skatienu, uzmanību no patiesības un nesaskatis neko citu kā vien burves ieprogrammēto.

Tikai ar izslēg�anas metodi viņ� varētu atrast mājas, kurās slēpjas viņa īstā un vienīgā mū�a mīlestība. Ta�u kā apmānīt viņam nepieveicamo

.

Г maģijas mūri tai apkārt? Vai vispār Zane atrodas Latvijā? Vai tepat aiz robe�as Lietuvā, Igaunijā, vai pat aiz Austrumu robe�as. Maģijas pasaule nav pakļauta �is pasaules likumiem.

Ar sirdi Staro juta, ka tepat kaut kur ir Zane ar viņu kopējo īsās, bet bezgalīgās mīlestības augli. Un jāpasteidzas tos atrast, pirms kāds cits nav pasteidzies. Viņ� ar visu savu jauno būtibu juta, ka tagad norit cīņa par sekundes daļām. Cīņa, kurā nebūs otrās vietas ieguvēja. Tikai uzvarētājs, kur� uzsūks zaudētāju, ja tas nebūs viņ�.

Nebeidzams murgs, kas kā slogs nospieda viņa apziņu. Domas prātā mutuļoja, saskrienoties zibeņoja, bet atbilde kā nenāca, tā nenāca, jo viņ� bija pieradis domāt konkrētās kategorijās. Te vajadzēja abstraktu domā�anas pieredzi.

Pēc neveiksmes ar Ismedu, melno burvi, viņ� baidījās neviļus uzvest uz netveramajām pēdām sumpurņus. Atrisinājums radās bezmaz pats no sevis.

�Iestrēgu�u ķīli izsit ar citu ķīli!� viņ�, uzvaro�i nodomājis, devās pie Sivina.

Hakera miteklis pilnībā atbilda stereotipiem. Saskrūvējami plaukti pilnīgākā haosā saturēja programmatūras diskus, vadus, aizlaiku datortehnikas krāmus. Goda vietā atradās astoņdesmito gadu d�oistiks. Virs darbavietas vados karājās papildu dienasgaismas lampu apgaismojums, sens ventilators ar metāla lāpstiņām radīja patīkami liegu gaisa vēsmu. Klimata kontroles dēļ cie�i aizvērti logi un neizprotams vadu mud�eklis.

Cigare�u paciņas, enerģijas dzērienu un sulu pakas. Da�ādu gatavo ēdienu iepakojumu daļas. Par spīti jaudīgajai ventilācijai, ēdiena smaka sajaucās ar sakarsu�as plastmasas un metāla smar�ām.

Ar nesaprotamā pasaule mīto�ajiem nebija iespējams sarunāt tik�anos �ajā pasaulē. Ja Staro vajadzēja, tad viņ� brauca, sēdēja blakus un nepārtraukti atgādināja, kāpēc ir te. Ārpasaulē mīto�ajiem nebija saprotama viņu pasaulīte, tāpat kā viņiem ārpasaule. Dienasgaismu �eit bezmaz neredzēja. Hakeris cienīja Staro par spējām uzklausīt, bet

iestarpinājumus �es neko nesaprotu� viņ� uztvēra kā uzslavas. Staro jau nekas cits neatlika, jo nesaprotami termini pamī�us ar kontekstā nesaprotamiem vārdiem, straumēm bira no Sivina mutes.

Pēc ilgsto�as un veltas zvanī�anas Staro izdomāja paraut durvis. Tās pavērās.

�Atkal Sivins aizmirsis aizslēgt,� Staro pasmīnēja. Iegājis ieraudzīja mitekļa saimnieku iegrimu�u vienlaicīgi vairāku ekrānu satura studē�anā. Zinot, cik ļoti tracina uzmanības novēr�ana, Staro labu pusstundu klusiņām pagaidīja. Kad dzīvokļa saimnieks ar dūrēm sparīgi izberzēja apsārtu�os plakstiņus, Staro nokrem�ķinājies pajautāja:

� Klausies, Sivin! Man vajag daļu no tava ģeniālā prāta!

� Nu gan �erpi pateici! Nemaz nav tik ģeniāls, lai tu uzreiz veiktu lobotomiju.

Cauri biezajām astoņu dioptriju brillēm uz viņu raudzījās nebēdnīgas sivēna a�eles. Tie�i to dēļ Francis ieguva savu iesauku. Pats izskatījās pēc nez kādos veidos �eit iemaldīju�os īru kartupeļu nera�as pārdzīvoju�a pēcte�a. Sausiņ�. I.ielas, izvalbītas, mū�dien apsarku�as acis, kalsna seja. Nevī�īgi kopts sejas apmatojums, gludi skūto pakausi vasaru vai ziemu sedza adīta slēpotāju cepurīte.

Staro �igli izstāstīja. Neslēpjot neko. Viņ� nebaidījās no izsmiekla, jo Sivins bija savējais abās nozīmēs.

� Es tev maz varē�u palīdzēt! Varam Google maps, varam aerofoto. Ja izveido... � Līdz galam nepateicis, uz mirkli aizdomājies, Sivins turpināja: � Vispār var aizņemties...

Mirkli padomājis uzvaro�i paziņoja: � Jā! Tie�ām aizņemties! Kam man mocīties un rakstīt programmu? Tas ir par sare�ģītu! Pentagona apak�uzņēmējiem tādas programmas noteikti atradīsies. Kur tādas programmas, lur atradīsies slēptas lūkas arī rozā sivēntiņiem. Vai vismaz tādam kārtīgam cūķim, kā man! � Pēdējo teikumu viņ� izmeta ar īpa�u tīksmi. � Pietiekami augstas iz�ķirtspējas foto būs tikai aerofoto. Tur, ejot soli pa solim, mēs agri vai vēlu nonāksim līdz anomālijām.

Jebkuras ciparu kombinācijas izmaiņas atstāj pēdas. Galvenā problēma ir �is iejauk�anās pēdas vispār atrast. Kā to izdarīt? Man ir āķī�i, kas pavelk spraudziņas ugunsmūros un esmu iek�ā jebkurā sistēmā. Ja iemetīsim pareizo uzstādījumu, tad lieta sanāks. Pentagonam ir gandrīz neierobe�otas tiesības izmantot lielākos pasaules superdatorus. Tie, apstrādājot informācijas blāķus, vadīsies pēc maniem algoritmiem. Agri vai vēlu sienu kaudzi pārsijājot atradīs. Tas var sanākt uzreiz un var aizkavēties.

Beidzis runāt viņ� iegrima pārdomās.

Staro pārsteigts uzlūkoja Sivinu. Viņu izbrīnīja, ka Sivins bez loģiskajām prāta barjerām tik viegli pieņēma viņa stāstījumu. Kaut arī, no otras puses, datoriķi vienmēr ir biju�i savādāki. Pat varētu teikt, cita ļau�u rase, kura dzīvo savā, vien viņiem izprotamā ciparu kombināciju pasaulē.

Te Staro no pārsteiguma vai pielika bikses. Nāvei acīs skatoties, viņam bija mazāk bail kā tagad. Kas, viņ� ir iekritis melnā burvja prasmīgi izliktajās lamatās?

� Tas ir �ausmu komēdiju si�eta cienīgs minējums! � nomierino�as intonācijas ieskanējās viņa apziņā. Tās kā veldzējo�s eliksīrs nomierināja. Un bez satraukuma Staro vēl aizvien neizpratnē raudzījās Sivina acīs, kuras piepe�i tapa bezdibenīgi dziļas, ar magnētisku mirdzumu.

� F.s neesmu nevienā pusē! Esmu tas, ko sauc par vidusceļa minēju. Ja vēlies sauc par pelēko. Man ir doma, pie kuras jāpiestrādā. Katram datoram ir identifikators. Sistēma atpazīst seju, balsi, ķermeņa kustības. Ja vien tu klusiņām nesēdi kādā Dieva aizmirstā nostūrī, dziļā alā, nelieto elektronisko saziņas līdzekļus, tad tevi ir pagrūti atrast. Ar konvencionālām metodēm.

Sivins, smagi nopūties, paraudzījās Staro acīs.

� Tagad pats grūtākais. Es nevaru nodzēst tavu atmiņu. Nevaru iedvest fal�us notikumus. Tu esi pārāk dziļi iekritis uzmanības krustcelēs, lai tāpat vien palaistu. Tevī ir tāds spēks, par kuru cits abas rokas, kājas,

acis, ausis, mēli atdotu. Arī bez tām varētu lieliski iztikt, iegūstot preti nenovērtējamu spēku un iespējas to pielietot.

Vārdiem pa starpai viņ� nevērīgi atmeta kreiso roku:

� Nesen redzēju sapni, vīziju, bet sapņojot zināju, ka tā ir realitāte. Atrados netverami milzīgu apjomu telpā, ar tumsā slāpsto�ām debesīm. �ī telpa ir enerģijas mākonī izveidota norobe�ota pasaule. Katrs tās iemītnieks izbauda dzīvi pēc sava prāta: te veido filigrānu elfu valsti, te dzīvo fantastiskā dārzā, te dzertuvē degustē vislabākos dzērienus. Un es ar huligānu bandu lidoju pār viņu galvām, pārtraucu viņu dzīves baudī�anu. Kaut ko atņemu, kā putns uzlidojot debesīs �audos pa viņu dzīves telpu, apriju labākos kumosus no viņu maltītēm, sagā�u viņu pasaulītes. Huligānu kopums gavilē. Tad �ajā atsevi�ķā pasaulē, kur mēs � heijā! � esam pajautroju�ies kaut kas varens paceļas, dzenās pakaļ. Un mēs ar katru miesas daļiņu apjau�am, ka tās ir beigas. Un tad atjēdzamies iegrūsti norūsēju�ā telpa. Tāds kā milzīgs cehs ar plātņu ap�uvumu sienās, griestos. Un nav nekādas izejas. Mēs esam slazdā. Un tie, par kuriem mēs tikko smējāmies, redz mūsu nelaimi, apmierināti �alo, murd, uzlūkojot mūsu nelaimi. Aiz viņiem jautās milzīga varena mugura. �īs pasaules iemītnieki dzīvo varena kopuma ēnā, aizstāvībā. Visi ļoti apmierināti, ka ir kolektīvā bezprāta sastāvdaļa. Un jūtās lieli un vareni. Visi kā viens �ie iemītnieki ir nieka neironi, nieka skrūvītes brīni�ķīgā mehānismā, ar nepārskatāmu rumpi, ļo vairāk �ajā pasaulītē iemītnieku, jo tā ir stiprāka. Lai arī jebkuru brīdi viņus saimnieks var izdzert. Tas rūpējas par saviem vasaļiem, dāsni atalgo un stāv kā mūris. Viņam nevajag izsekot katru neskaitāmā ņudzekļa punktu. Tīmekli visi sasaistīti vienā veselumā un katrs nekavējoties cels trauksmi, ja kas ies ārpus ierastās kārtības. Savā ziņā brīvprātīga verdzība. Ta�u, no otras puses, kapitālisma uzspiestā verdzība ir vēl ne�ēlīgāka. Pat skaudrāka...

Sivins pacēla apsarku�ās acis. Viņa seja bija pelnu pelēka. Mutes kaktiņi noraustījās. Pamiru�ām lūpām Sivins izspieda:

� Es nezinu, kā to izskaidrot, bet zinu, ka, tev palīdzot, es tik�u

iznicināts! Un tomēr mums visiem reiz būs jāmirst. Un ir patīkamāk nomirt zinot, ka esi palīdzējis draugam!

Un mierpilns smaids atplauka Sivinasejā. Viņ� viszinīgi pamirk�ķināja ar labo aci:

� Tagad netraucē koncentrēties uz tavas problēmas risinā�anu!

Staro, gaidot no Sivina vēstis, tomēr nerimās braukāt apkārt. Viņ� loloja vāru cerību, ka iecerētais reiz izdosies. Vil�anās uzpū� niknuma liesmas. Vājiem cilvēkiem, bet ne viņam. �oreiz viņ� bija nokļuvis pa�ā nekurienē. Te bija vispla�ākie me�i Kurzemē. Gandrīz bez cilvēka. Un tādos varēja slēpties slavenie kur�u burvji.

Kausētavai līdzīgā pēcpusdienas saule svilināja. Tikai klimata kontrole glāba no speltes. Patīkams vēsums strāvoja aug�up.

Aiz loga vien izteikta lauku ainava, kur izcirtumi mijās ar vēl neizzāģētiem me�a nogabaliem un pa retam ar pļavām, laukiem.

�ķērsojis caurteku pāri �aurai, miegainai upītei Staro nogriezās pa kreisi nelielā me�a celiņā. No abām pusēm to ieskāva blīva krūmu un koku siena. Grambas un me�a tehnikas izvagotās rises brauk�anu padarīja par netīkamu nodarbi. Ar katru metru grambas par sevi atgādināja aizvien vairāk un vairāk. Grumbainais ceļ� varēja aprauties ar �ķērsli, ko nevar pārvarēt pat ar d�ipu.

Kādā bridi Staro jau grasījās griezt atpakaļ. Tikai piemērotas vietas neesamība lika doties tālāk. Drīz vien izdangātais me�a ceļ� sadalījās. Pa labi no tā atdalījās pavisam aizaudzis un zālē neskaidri nojau�ams mājas celiņ�. Nez kas atturēja to izmantot, lai apgrieztos un viņ�, atmetis ar roku, iestūrēja gājējus un braucējus aizmirsu�ajā celiņā. Brauca uzmanīgi, lai neiebrauktu kādā pārāk dziļā bedrē vai izpuvu�ā caurtekā, no kuras būtu apgrūtino�i tikt ārā. Pēc gandrīz divu kilometru brauciena, ceļ� atguva savu izskatu. To bija nostaigāju�i mājdzīvnieki un cilvēki. Pa liepu aleju tas uzvijās augstā piekalnē, kur aiz kokiem varēja saskatīt neskaidras mājas vai saimniecības ēku aprises.

Staro, nopriecājies par �ādu patīkamu lauku ainu, izlēma uzbraukt

aug�a.

Saimniecība atradās valdo�ā paugura aug�ā, tā, lai pati pusmēness formas virsotne aizsedz no visām aukām, izņemot dienvidu vēja. Senatnīga, ļoti skaista māja slēpās lielos kokos.

Smeldzo�s uzbudinājums pakrūtē. Ko�ās lūpiņas solīja priekpilnas baudas virsotnes. Asinis dobji pulsēja deniņos.

� Zane!

No domas vien viņu vai sarāva mokpilnas ilgas. Tie�ām tā bija viņa, kas sastingusi vēroja, kā Staro trau�as ārā no ma�īnas.

Visaugstākās intensitātes trauksme saplūda ar saņemtajām Zanes domām:

� Tu mani neesi redzējis! Tu mani neesi atpazinis!

Kā ar masīvu veseri pa pieri �ī doma apturēja Staro uzvaras saucienu. Tagad ar ne tik trauksmainu, bet vēl aizvien emocionāli piesātinātu domu Zane pavēlēja:

� Tagad tu sēdīsies ma�īnā un turpināsi meklē�anu. Rīt. Tu brauc... No rīta pamodies, tu zināsi, kurp doties. Pirms pusdienlaika brauksi garām autobusa pieturai. Aiz tās būs puspamesta kroga ēka. Pieturā sēdēs milzīgi resna, rupja mātīte. Tu pabrauksi garām, apstāsies un ar vārdiem: �itādas tenku vecenes zina visu apkārtni, pabrauksi atpakaļ un piedāvāsi pavest, ja ir pa ceļam. Viņa nolamāsies un brauks tev līdzi. Tu ar viņu runāsi. Un piekrīti visam, ko viņa saka, pie reizes mēģini izpra�ņāt par pazudu�o sievu ar vēderu. Viņa piedāvās savu meitu. Kurai nez no kāda staiguļa jau tre�ais vēderā dīgst. Sarunai pa vidu es ar tevi domās runā�u. Tu nedrīksti ne vārdiņa izdvest, nedrīksti man pieskarties. Tu pazudināsi mūs visus! Mēs tagad risinām problēmu, kā mums satikties normālā izskatā. Brauc prom un ne reizi vairs �eit neatgriezies. Aizmirsti, izdedzini �o vietu no atmiņas. Aizvieto ar milzīgu cūku kūti. Nodzertiem alkaniem. Ja tev ir kaut kas dārgs uz pasaules, un ja tie esam mēs trīs � tu, es un mūsu dēls, tad dari tā!

Visu iespējamo emociju gammu pārpilnā patiesība plūda no viņas.

Atrisusī matu cirta raisīja nepārvaramo vēlē�anos to maigi pieglaust.

I'iesarkusi sarkana Zane ar �estiem skubināja pasteigties:

� Tu esi iepēries pa siena ceļu! Pa to agrāk sienu no upītes palienes pļavām veda. Brauc pa to ceļu prom. Pa lielo cilpu varēsi izbraukt caur Ramaņiem, Skuldēm, Rauķiem. Te ir Vējagals.

Staro nesteidzīgi pa senu ozolu ieskautu lauku ceļu devās lejup. Viņ� vairījās lūkoties atpakaļskata spogulī, baidoties ieraudzīt �ausmu izķēmotu mīļotās sejiņu. Ticis lejā Staro sajuta dīgstam trauksmes izjūtu, tads kā kamols viņa iek�ienē sāka ritināties ārā, audzēt taustekļus. Tikai tagad ieraudzīja, ka viņam nevaldāmi trīc rokas.

Kā ieprogrammēts automāts Staro, iekrampējies stūrē, brauca prom. Galvā jaucās tūksto�iem rūgtu domu.

Viss notika tie�i tā, kā Zane vakar teikusi. Pieturā sēdēja milzīga, uzblīdusi vecene. Tik tumsnēju ādu, ka nevarēja saprast � viņa nav gadiem mazgājusies, vai tas ir dabiskais stāvoklis.

Pabraucis garām Staro pie sevis diezgan paskaļi iesaucās:

� �itādas tenku vecenes zina visu apkārtni. Varbūt par pudeli atradī�u meklēto.

Apstājies viņ� ieslēdza atpakaļgaitas ātrumu un piebrauca strauji nobremzējot. Dolomīta putekļi ietina apkārtni. Uzblīdusī vecene saviebās, aizvēra acis un iekviecās aizdzertā nebalsī:

� Kas par maitām! Tev visus riteņus vajag pārdurt! Kāpēc godīgām sievietēm matus ar putekļiem piedzen! Kur� mani tādu putnu biedēkli precēs? Tu?

Staro rīkojās precīzi Zanes sniegtajām instrukcijām. Ma�īnu piepildīja sviedru un sen nemazgāta ķermeņa dvaka.

� Es meklēju sievu. Viņa aizbēga un slēpjas laukos.

� Varu savu meitu ieskapēt! Nebūs jāpūlas, lai tiktu pie bērniem. Viņa no nez kāda kārtējā staiguļa ir ieņēmusi tre�o. Tos pirmos jau izmētājām pa bērnu namiem. Neuztraucies, neprasīsim adoptēt. Vien piesakies tre�ajam par tēvu. Viņa ir uz goda. Vājāku veci var pamest

pusmetru gaisā, kad tas sāk elsot. Kas par vēderu! Nemaz nav tik resna kā es. Ziemā varēsi gulēt kā runcis uz mūrī�a. Kosmētiku nelieto un lupatas arī neinteresē. Pa bodēm nevazājas. Tik ielej un vakarā viņa būs tava. Kas ir?

� Nē! Paldies! Man savējā vairāk interesē.

� Ak, cik jūs spalvainie visi esiet privātīpa�nieciski! Bērnus ne jau pēc bioloģiskajiem vecākiem �ķiro! Vai maz zini, kas par āzi uzkāpa tavējai? Sievietes tāpat vien nebēg.

Nelabi, pēc sīviem sviedriem un netīrības dvakojo�ā vecene nerimās bērt vārdus:

� Un te bur�uji vien dzīvo. Biju runāt par darbu un dzīvesvietu. Tie uzreiz nekādu avansu nemaksā un ceļa izdevumus nesedz. Nopelnītais tikai pēc padarītā. Viņiem jau esot bijis, ka ļaunprātīgi izvilina naudu un pazūd. Не, kas par naudu simts latu! � Nicino�i nozvaigājusi turpināja: � Pateicu visu, ko domāju un tecēju ar neko uz pieturu. Labi, ka aizvakar satiku labus cilvēkus. Viņiem �ajā krastā nav normālu sievie�u. Sākām tērgāt, vārdu pa vārdam, ap�ēlojās, ielaida uz pajumti. Pabaroja, padzirdīja, pasildīja. Tad atkal padzirdīja. Pasildīja. Tā bija drausmīga �ūpo�ana. Pēc tās visu nakti ļauni rūķi manu galvu izmantoja vesera vingrinājumiem.

Pret ma�īnas apak�u triecās akmentiņi. Staro ar riebumu pilnu balsi aizrādīja:

� Var palūgt saulespuķu sēnalas nemest uz grīdas.

� Ko tur locīties, � uzblīdusī ceļa biedrene nevērīgi attrauca. � Tāpat ma�īnu vajag mazgāt. Labāk ķer baudu ar tādu meiteni kā es...

Staro jau bija gatavs nobremzēt un izgāzt speķa blāķi, kad ieskanējās Zanes balss:

� Mīļais, mieru! Novērotāji ir aizgāju�i pusdienās. Mums izdevās nospēlēt teātri. Tagad vari pat pieskarties.

Necie�amā smirdoņa acumirklī izzuda. Tur, kur tikko bija uzblīdusī, mucveidīgā būtne, sēdēja viņa.

Lai arī sagatavojies visam, tas tomēr bija par daudz. Staro ar piepūli iztaisnoja stūri, lai zibenīgi spo�as atskārsmes mirklī neietriektos grāvī. Zanes mati bija atglausti no sejas un sapīti mūsdienās tik neierastā bizē.

� Brauc tur, līdz upes līkumam. Pa labi būs neliels lauku celiņ�. Iebrauc tajā. Tālāk brauks mūsu fantomi. Mums ir stunda laika. Pēc tam tu saniknojies atvedīsi ceļa biedreni atpakaļ, kurp uzņēmi.

Kolīdz ma�īna apstājās, tā Zane pielipa klāt. Nedaudz sabriedu�ais puncītis traucēja noskūpstīt. Saķēris aiz Zanes trauslajiem pleciem, Staro apkampa, ar lā�a spēku piespieda pie sevis, tā, ka viņai likās, ka kauli salūzīs un alkatīgi sāka skūpstīt kur pagadās, vaigus, lūpas, rociņas. It kā baidoties, ka viņa izkusīs un izplēnēs. Vārdi stinga un negribēja pamest lūpas. Viņ� nespēja tos izteikt.

Domu jūklis galvā virpuļoja un traucās kā �aurā spraugā iekritis kalnu strauts.

� Uzmanīgāk! Esmu ar pilnu klēpi! jaunā dzivībiņa sāk plaukt manī!

Un mīļi pieskārās viņa deniņiem. Pieskāriens izraisīja zibens spēriena efektu.

Saldajā reibonī iegrimis, viņ� aizrautīgi skūpstīja Zanes vaigus, acis, ausu ļipiņas, kaklu. Spo�as acis. Smar�oja liegi, dabiski, bez parfīma. Ar neko nesajaucamā jaunības smar�a. Līksmas baudas trīsas pieauga. Apreibu�i no salduma, ko bija atradu�i viens otrā, viņi piekļāvās viens otram.

Viņu sviedru rasas klātie augumi kustējās vienā ritmā, pat elpas vilcieni sinhroni sakrita. Moko�i gārdzo�i izsaucieni, saviju�ies vienā veselumā cīnījās viens ar otru un sevi. Beidzot atraisījās viens no otra.

� jā! Tu tomēr spēji sagraut visu! Pat zvaigznēs ierakstīto! � Zane nopūtās, un ar mīlestību balsī noteica: � Vlīļais! � Un viņa maigi noskūpstīja Staro uz lūpām, savukārt viņ� atbildes vietā pastiepās un saspieda elkoni. Viņ� ar tīksmi izbaudīja zīdaini maigās balss melodijas. Zane turpināja monologu:

� Nekur uz �īs pavisam niecīgās gai�i zilās zemeslodes nevar

noslēpties no ļaunuma garās rokas. Ja vien tev nav tāds duncis, kas nocērt visas snaikstīgās ķetnas.

Tikmēr Staro maigi vilka ar pirkstu pa viņas krūts izliekumu.

� Tāda asmeņa nav, un nav arī domas, kā no tā paglābties. Tevi nevaram ilgi slēpt, agri vai vēlu mūsu spēki izsīks. Tad mēs kļūsim tikpat kusli kā tikko pasaulē nāku�i aveni, ļaunuma priek�ā. Tev pa�am ir jāspēj aizstāvēt sevi un mūs.

Zane nopūtās. Apak�lūpa nodrebēja un acīs sariesās asaras:

� Es arī sapņoju un no sirds vēlos laimīgu ģimeni, ļa būtu parasta sieviete, vai vienkār�a ragana, nekad ne pret ko nemainītu �ādu laimi. Ta�u tu zini: mans liktenis ir sagatavot mūsu dēlu.

� Ja tev ir lemts piedzimt ar tādu nastu, tad neraudi, nekliedz, bet piepildi likteni ar prieku.

Un pēc �īs Staro replikas, karsti skūpsti viens pēc otra no jauna apbēra mutes apkaimi.

� Klau! Mums ir vien divpadsmit minūtes, pēc tam ma�īnai jābrauc pa ceļu. Steidzies. � Zane rāva aug�ā drēbes, Staro neticīgi noskatījās. Viņa iebukņīja. � Steidzies! Ja tavi uzraugi kaut ko nojautīs, tu tie�ām vairs mani neredzēsi! Steidzies! Un pacietīgi gaidi izsaukumu!

D�ips traucās pa ceļu. Resnā vecene bez mitas kliedza kā aizkauta:

� Kur tu mani ved! Es negribu atpakaļ! Mani tur jau meklē par �ūplādes patīrī�anu! Es tev atdo�u tos trīsdesmit latus! F.u, draudziņ! Viņi mani nositīs! Tie ta�u ir alkāni! Viņiem pacelt roku pret tādu neaizsargātu sievieti kā es nav nekas. Tu, mūlāps. Es mentiem piezvanī�u, ka tu mēģināji izdrāzt. Man visa petene kop� pagāju�ās nakts ir pilna! Gan priek� tevis no tās arī ko izkasīs!

� Dabūsi pa muti, ja mēģināsi man pieskarties! Nositī�u, �vabra! � Staro draudīgi no�ņācās. Viņam nāca smiekli, cen�oties uztvert nopietni to, ko teātra ietvaros resnā netīrele teica, jo domās tikmēr sarunājās ar īsto Zani.

� Tev vēl pāris dienas vajadzēs pabraukāt manos meklējumos. Brauc

pilnīgi uz labu laimi. Tā tu vairāk saputrosi viņu galvas. Un uz savu galvai vairs nemeklē mani! Kad viss būs sagatavots, pie tevis atnāks vēstnesis. Tad tev vajadzēs nozust bez pēdām. Un vēl kas! � Zane stingri piekodināja: � Nedomā par mani vairs! Tu nevil�us vari izpaust mūsu noslēpumu.

Ietinis pieturu putekļu mākonī, Staro strauji apstādināja auto.

Vecene trau�oties laukā jau piemīlīgi, cik nodzertā balss ļāva, ie�erk-

stējās:

� Ardievu, mans mīļais! No tiesas bija patīkami pabraukāties ar tik glaunu vāģi! Padomā labi! Varbūt tu tomēr gribi paseksot ar mani? Tad es kāpju atpakaļ pie tevis!

� Ar cūku mātēm neguļu! � Staro pa logu nospļāvās līdzbraucējas virzienā.

� Nelietis! Kaut tev naglas riteņos visu mū�u durtos!

Un sekoja izmeklēti neķītru lamu gūzma. Staro neklausījās, izspieda akseleratoru līdz galam un bija prom. Viņ� no tiesas sadrūvējis negribēja vairs runāt ne ar vienu uz �īs pasaules.

Staro atjēdzās citā vietā. Viņ� sāpīgi ieknieba apak�delmā. Tad vēlreiz! �oreiz ļoti sāpīgi. Ja viņa acis nemaldināja, tad viņ� atradās Zanes dzimtas māju pagalmā.

Tas nevarēja būt, tikai tāpēc, ka tas nevarēja būt. Vēl tikko viņ� atradās savā ma�īnā braucot cauri Vecslabadas galvenajai un reizē vienīgajai ielai.

Viņ� pelnīti jutās kā no laivas izmests. Nespēja dabūt pāri stingajām lūpām ne pu�plēsta vārda. Juta smagu spiedienu pakausī.

� Tikai nebaidies! Tu esi mājās!

Zanes balss dzidrie zvārgulī�i nomierināja me�onīgi aulek�ojo�o sirdi. Ķermenis pielija ar siltu un rāmu mieru. Lēnām pagriezies viņ� no jauna skatīja savu sirdssaulīti.

Aiz viņas stāvēja sieviete vidējos gados ar siltu smaidu. Ņemot vērā seju līdzību, viņa, visticamāk, bija Zanes māte.

Nākamā, ko Staro ieraudzīja, bija Zanes vecāmāte: sirma, ar gudru vēlīgu smaidu. Viņa ar rāmu skaidrību piepildīja apkārtējo telpu.

Kā apmāts Staro raudzījās vecāsmātes grumbainajā sejā. No muļķīgās ezotēriskās puses Staro burtiski sajuta, kā saplūst viņu biolauki. Bedraina, rievaina vecumveca sievas seja, kurā kā divas dimanta zvaigznes spo�i dega apbrīnojami zilas acis. Tās gandrīz pazuda smaidu grumbiņu tīklā. Ugunīgi skaistas acis, par spīti cienījamajam vecumam.

Tie�i tādas pa�as kā Zanei. �o seju viņ� kaut kur bija manījis, bet kur?

Tikmēr svaigums turpināja ieplūst dvēselē.

Visas trīs sievietes vai vienlaicīgi pielika pie lūpām rādītājpirkstu un zīmīgi noteica:

� Tsss!

Staro, sakopojis visus spēkus, pārvarēja paniku. Viņ� jau bija pietiekami saticies ar maģiju, lai saprastu, ka ne vienmēr tā ir nāvīga.

Zane, paņēmusi aiz rokas, izrādīja viņam saimniecību. Un ne mirkli nerimās �alot. Zanes dzimtas mājas izskatījās tik dabiski un tik ļoti iekļāvās apkārtnē, ka, katru reizi uzlūkojot, Staro nevarēja vien nopriecāties. Puķu dobes priecēja acis. Visur jautās sievietes rokas pieskāriens. Puķu dobēs un dārzā nebija nevienas nezāles. Pagalms un takas nobērtas ar rupju granti. Un visur eso�ie bērni rāva vaļā tādus traļļus, ka ausis krita ciet. Krā�ņs gailis galanti buldurēja spārnu velkot gar zemi un aicinot sievas uz mielastu.

Ģimeniskā miera oāzīte ar seno laiku mieru, kārtību, ģimeniskām vērtībām un pamatīgumu.

Te nav vietas mūsdienu steigai, liekai kņadai, nervozitātei. Tam ārdo�ajam spēkam, kas ar laiku sagrau� visizturīgāko tērauda kluci. Pārvēr� to abpusgriezīgos un visu saēdo�os putekļos.

Pagātnes elpa palīdz, spēcina. �īs mājas sienas izstaroja mieru un stabilitāti. �eit dzīvoju�ie cilvēki ir mīlēju�i viens otru. Harmoniska vieta,

kur sakārtot domas, atjaunoties, atgūt un smelt spēkus. Gribējās bezmaz apglāstīt sienas un sijas.

Ja var ticēt, tad �ajā namā Zanes dzimta dzīvo jau vienpadsmit paaudzes. Mājlbu un mīļumu izstaroju�ās sienas to bija akumulēju�as gadsimtu laikā.

�ur tur smagnējas, vienkār�as un pamatīgas mēbeles. Sen�u gars mitinājās �ajā patiesās vērtības avotā.

Staro jutās kā dro�ā azotē. Saimnieka māja likās iegrimusi aizpagāju-�ā gadu simta nogalē.

Tā laika masīvas ozolkoka mēbeles, melns, griezts skapis. Visur jutās omulīgums un siltums. Patīkama labestības aura un viss spo�i iztīrīts. Gadsimta laikā pamelnēju�as sienas un griesti. Tāds dvēselisks mājas siltums, par kuru sapņo ikviens, bet reti kura vieta var līdzināties �ai.

Uzvēdīja senatnes elpa. Tas, �ķiet, bija tas, ko dēvēja par sen�u aizgādību.

Vēja aizsegtā piekalnē spoguļojās liels dīķis ar tīru un dzidru ūdeni. Par vienmēr vēsu, pat dzeldino�i aukstu ūdeni gādāja pāris zemūdens avotiņu. Neuzticīgi pa�ķielējis, izjaucot atspulgu, pa dīķi aizpeldēja zostēviņ�. Zibsnlgi apļi pletās vietās, kur zivis, kni�ļus medīdamas, plunk-�ķināja.

Vakarā iedegās krā�ņs saulrieta ugunskurs. Varēja visu vakaru veltīt sē�ot viens otram blakus, mīļi sarunāties, maigi pieskaroties, liegi noglāstot. Lūk, tā ir patiesa mīla.

Staro nejutās mīlas saldmes nomocīts. Tā nebija jaunības grēcīgā degsme, kur valda kārīgas iegribas. Tā tie�ām bija jutekliska mīlestības �ilbino�a atklāsme, kas aizskāra dvēseles stīgas, pārveidoja viņu, sadedzinot tiltus iepriek�ējai dzīvei, kur galvā bija iesēdusies tumsa, drausmīgs melnums, kas urdīja darīt vien ļaunus darbus.

Starp kokiem, odus ķerot, kūleņoja sikspārņu pārītis. Caur logu uz pagalmu vizēja gaisma.

Visvairāk Staro gribējās atgulties. Palagu nomierino�ais vēsums lika

spriedzei atkāpties. Augums aprima. Nomierinājies ļāvās spirdzino�am miegam.

Rīts nāca ar pārsteigumiem. Zanes vecāsmātes skatiens urbās Staro acīs, it kā kaut ko meklētu. Viņa ierunājās:

� Kā tu jau noproti, tevi nepārtraukti izseko.

Tātad viņ� bija ilgi lenkts medījums, kur� beidzot ir iedzīts slazdā. Vēl mazliet un slazds pilnībā aizcirtīsies, sagrābjot viņu neatraujamās spīlēs. Neatkarīgi no tā, vai viņam ir atvēlēta medījuma vai mednieka loma, viņ� darbosies racionāli.

� Savā ziņā paralēles jau ir, ta�u mednieka loma ir tumsas ķetnām.

Zanes vecāmāte ierunājās: � Mēs tikāmies iepriek�ējā dzīvē. Taisnību runājot, tavā iepriek�ējā dzīve. Lūk, es vēl aizvien kūņojos zem saules, lai izpildītu likteņa nolemto. Ja tu vēlies te palikt, tad tev ir jāpiekrīt mūsu nosacījumiem!

Un bez aplinkus valodo�anas noskaldījusi, turpināja:

� Lai tu te varētu uzturēties, vairāki cilvēki labprātīgi priek�laikus aizies viņsaulē. Spēka vairoga uzau�ana un uzturē�ana prasa milzīgu dzīvības enerģijas piepūli. Mēs jau tā tevi esam apgaismoju�i. Izvēle, pa kuru taku doties tālāk, lai ir tavā ziņā. Es beidzu runāt. Lai Dievs un Laima tevi sargā.

Lai arī Zanes vecāmāte viņa problēmu atrisināja ar �ķietami nevērīgu vieglumu, Staro jutās tā, it kā mugurā būtu ietriekts truls duncis. Plecos iegūlās bezgalīgs smagums. Naids materializējās. Dvēselē viņ� tie�ām jutās kā pēdējais mēsls, kas netie�i uzvedināja sekotājus, un kādam par to vajadzēja nest vissmagāko upuri.

Iestājās moko�a pauze. Staro jutās ļoti nelāgi. Tum�i sārts asiņu vilnis pārlaidās pār viņa seju.

� Pa��austī�ana nav nepiecie�ama.

Pēc �iem vecāsmātes vārdiem Staro juta veselu leduskalnu noslīdam

gar muguru. Viņa sejā parādījās mazliet krāsas.

� Ap tevi virmo melni sabiezējumi. Es spēju notīrīt melno maģiju. Tu ar to varētu sadzīvot, bet nebūsi laimīgs. Kā ir? Noņemsim? � bez kādas sagatavo�anās vecāmāte ievaicājās. Staro pat nedomājot piekrita. Viņam �ī neredzamo viņa dzīves bezbiļetnieku bagā�a tikai traucēja, un vēlme vergot melnajiem spēkiem nebūt neradās. Pārņēma strauj� labvēlības vilnis pret vecomāti, bet nākamajā brīdī kāds viņu kā ar asfalta rulli piespieda pie zemes.

�etrrāpus nometies, Staro parīstījās, parīstījās un ar joni grūda laukā.

� Cilvēka domām piemīt milzīgs spēks. Ar ļaunām domām indīgu mūdzi savā azotē esi ieperinājis, � Zanes vecāmāte bezkaislīgi noteica.

Tikmēr Staro, sarāvies �okurā, nespēja pat pavaidēt no me�onīgām sāpēm, kas ar palu straumes enerģiju lauzās no saules pinuma. Vēl mazliet un dvēsele sa�ķīdīs lauskās...

At�ilbis uzklausīja duno�i velko�u balsi, kas teica:

� Tu esi attīrījies no iepriek�ējās dzīves daļas laikā uzkrātā melnuma. Turpmāk gan uzmanies no graujo�i nenovīdīgām domām. Dusmas, kas vērstas uz ļaunuma pārvarē�anu, palīdzēs. Nenovīdīgums pazudinās. Pacieties!

Un dzīvino�i siltuma pārpilni taustekļi apvija visu ķermeni no ārpuses, no iek�ienes.

� Tagad tev ir vajadzīgs miegs ar dziedino�u efektu.

Balss izdzisa un Staro aizmiga.

Zane viņu pamodināja agri no rīta. Kā par brīnumu viņ� jutās spirgts un mo�s. It kā viņa dvēsele būtu ielieta jaunā ķermenī. Par notiku�o atmiņā bija vien izkaisīti apziņas zib�ņi un nesaistīti fragmenti. Tagad tas likās neizsakāmi nenozīmīgs notikums.

Vēl bija pienaini palsa tumsa, kuru tūlīt nomainīs rītausma. Viegli pabrokastoju�i viņi devās pastaigā zīdainas krēslas pilnā me�ā. Zane, noslēpumaini pasmaidot, atteicās paskaidrot gājiena mērķi. Ilgi nostaigāja pa krūmiem un me�iņiem, līdz Zane apstājusies pacēla roku. Smar�oja pēc me�a un pļavas puķēm. Rādot uz ziemeļpusi viņa teica dziesto�ā balsī:

� Aiz diviem nokalniņiem te reiz bija svētavots, kas nu ir izsusē-Iis. Kādreiz pla�ā apkārtnē bija labi zināms, acīm un vājumu nodzī�anai lieti noderēja. Nomeliorēja! Nojauca mājas, izkaisīja to iemītniekus pa pasauli, un nu me�s atkal ir pārņēmis plānveidīgās saimnieko�anas sabendētos laukus.

Viņa skumjā balsi piebilda: � Vien mana svētbirzs ir palikusi neskārta. To mēs tagad apmeklēsim. Tu esi pietiekami sagatavots, lai to neaptraipītu.

Un rādot uz rietu pusi brīdino�i pacēla plaukstu:

� Savukārt no tās vietas, ar trim pīlād�u pudurī ieaugu�ajiem akmeņiem ir jāsargās. Tur laiks saspie�as. Gadi saspie�as stundās, mirkļos. Tāpēc gados jauniem nav vēlams tur doties. Vien pavisam veciem, kam �ajā saulē viss ir padarīts un neglābjami slimiem tur ir ļauts viegli, bez sāpēm, aiziet uz to sauli.

Melnbalts kaķis, nolecis no koka, pazuda garajā zālē. Zane norādot uz vien trīso�o zāli paskaidroja:

� Tas ir patstāvīgs āra kaķis, mūsu mājas ietilpst viņa teritorijā. Nāk baroties. Ar Boci lāga nesatiek, ta�u teritorija ir strikti sadalīta.

Un pievērsusies mīļotajam vīrietim stingri noteica:

� Pēc vakardienas enerģētiskie kanāli ir atbrīvoju�ies no iepriek�ējās dzīves posma melnās enerģijas sanesumiem, nogulumiem. Tagad tev iesāktais ir jāpabeidz ar iniciāciju.

Pakrūtē pretīgi iesmeldzās atminoties vakardienas attīrī�anās gaitu. Zanei acis uzzibsnīja spo�āk, no jauna ierunājoties:

� Kad no rīta izeju laukā un dzirdu kā dzied putni, pa īstam sajūtu, ka dzīvoju. Pilsētu dzelzsbetona d�ungļos audzis cilvēks zaudē spēju izjust dabas krā�ņumu � tā pārvērtusies vien peļņas objektā. Nav svarīgi, kurā baznīcā tu lūdz Dievu. Dievs ir viens, un kuru ceļu izvēlēties ir katra pa�a ziņā. Tikai tie�ām ticīgs, ar Dieva atbalstu, ir stiprs un spēj uzvarēt tumsas un gaismas cīņā.

Viņa kautrīgi saminstinājās. Bet Staro bija pati uzmanība. Un Zane turpināja iepazīstināt ar savu pasaules skatījumu:

� Dievu nevar ieslēgt �etrās sienās. Dievs vienmēr ir līdzās. Zem viņa skatiena tu turi tikumību godā. Un ikviens no mums ir priesteris. Mūsu mīļajā Latvijā visi me�i, teko�ie ūdeņi, kalni, pļavas ir Dieva svētītas. Daudzas vietas gan ir samaitātas vai izsīku�as. Savu spēku ir saglabāju�as vien sve�ām acīm nepieejamas vietas. Zino�i cilvēki, saņēmu�i atļauju no vietas, var tur attīrīties un uzņemt gai�u enerģiju. Reti kura ir tik varena, lai līdzētu visām vainām. Katrai vietai ir sava nozīme. Un sargies aizskart vai noniecināt. Visas svētvietas ir savstarpēji saistītas. Nekas nepaliek bez sekām. Viss tavā liktenī tiek iecirsts mū�īgāk par akmenī cirsto. Pret zemi ir jāizturas kā pret māti � ar patiesu cieņu, pietāti, pat godbijību. Ateisti pasmīnēs, � viņa strupi paziņoja. � Tāda ir viņu dzīves izvēle. Nevienam nav jāpārliecina cits. Tāpat kā nav redzams tas smalkais neredzamais starojums, ko sauc par mīlestību.

� Ārkārtīgi stiprs pārdzīvojums, doma var materializēties, vai vismaz nostiprināties materiālajā pasaulē, atstāt pēdas. Tās var sajust daudzi. Reti kur� tai var pie�ķirt kādu nozīmi. Vēl mazāk, izprast. Moku vietas, masu nāves vietas. Vietas, kur kādreiz gadu simtiem ir biju�as lopu kautuves, jūtīgākie var sajust lipīgas, uzmācīgas bezizejas pārpilnas �ausmas. Goda vārds, pēc tam vēl ilgi negribas lietot uzturā gaļu.

Viņai lūpas tikko manāmi notrīsēja:

� Labāk neapmeklēt dienas vidū vai vakaros vietas, par kurām klīst sliktas valodas, vai vismaz nosaukums. Tās var būt bie�ņas, pārsvarā drupas. Gars pārsvarā uzturas tur, kur ir nogalināts, nevis tur, kur ir ķermenis. Tāpēc, piemēram, kritu�ais karavīrs vislabāk jūtas vietā, kur ir gājis bojā. Nevajag viņa auguma paliekas traucēt. Pat ar labiem nodomiem. Tāpat kā cilvēki, arī gari ir da�ādi. Un ir tādi gari, kuri alkst no jauna iemiesoties dzīvā miesā. Atgūt dzīvu augumu. Ja nepārņems, tad sajauks

I'Mlu, zaudēs veselību sajēgu. Ja kādā vietā uznāk skumjas, �ēlabas, tad nedomājot strauji dodies prom. Ja tādā vietā gadās vāj� cilvēks pamatīgā irihumā un pietiekami stiprs gars, tad pēdējais var pārņemt kontroli pār l<i meni, atspie�ot vai pat pilnībā izspie�ot saimnieka dvēseli.

Meitenlgais sārtums sejā zuda dodot vietu pelēcīgam bālumam:

Ne velti saka: tik ļoti esi pārvērties, izmainījās, ka nevaru pazīt! k.is ir noticis pa vienu nakti?!

Un ar mīlīgu smaidu piebilda:

� Ikviena gai�o spēku vietiņa pieaudzē gai�umu, ielai� saknes, kas nes svētību apkārtnei. Turpretī ļaunums kā enkurs savelk tumsu un iznl-i ibu. Pirmo var salīdzināt ar mājiņu, kuras iemītnieki rūpējās, kopj dārzu. Apkārtni vien uzlūkojot, tu glu�i neviļus pasmaidi. Savukārt tumsas pārņemta vieta ir kā vazaņķu perēklis, kur viss iet posta�ā, pilns ar atkritumiem, dvako izkārnījumu smaka, vazājās pussprāgu�i narkomāni. Lūk, kāda at�ķirība. Ir jau ari slēptā puse. Var būt bezmaz nolakots, spīd un laistās, ta�u tas ir nedzīvais skaistums. Fasāde, aiz kuras slēpjas bīstams ļaunums.

Viņa apklusa. Un palika veramies kaut kur debesu jumā. Pļavā, kurā viņi sēdēja, virsroku guva airenes, pela�ķi un auzene. Vietām timotiņ� un sarkanais āboliņ� kopā ar pļavu ziediem cīnījās par tiesībām sliet galvu �ajā pļavā. Strauta pusē kuploja mie�abrālis. Smar�u lieljūra vēdīja no visurienes. �ajā ziedu saldmē mundri sīca bites. Ik uz soļa jūtama laba, miesu un garu stiprino�a enerģija.

� Te vācam zālītes, darinām uzlējumus, � Zane ar lauciniecisku rāmumu lēnīgi novilka. � �I ir sievie�u maģijas vieta. Kaut pa lielam mēs neno�ķiramies no vīrie�u. Arvien laipni gaidīti.

Gar liepu birztalu līku lo�iem skrēja strautiņ�. Vasaras krietni izkaltētajā avotiņā ņipri urdza tīra ūdens straumīte.

� Pirms ieiesim svētvietā, pabradāsim pa strautiņu... � Zane nopietnu seju ierunājās. Noāvu�i apavus kā mazi bērni draiskojās, ap�ļāca viens otru ar ūdens �altīm, līdz Zane cieti noteica:

� Būs gana! Ejam! Apavus atstāsim �eit!

Pa nelielu me�a zvēru vai Zanes iemīdītu taciņu viņi iegāja birztalā. Pie tās robe�as Zane apstājās un klusi palūdza atļauju ienākt. Atbilde skāra arī Staro apziņu: kā liega dvesma, kā mīļ� vecāsmātes glāsts.

Zane, cie�i satvērusi Staro kreiso plaukstu, klusinātā balsī noteica:

� Te var atrast patvērumu un attīrīties no ļaunuma, ko jūti sevī. Tā ir niecīga daļiņa no ļaunuma, kas krāj spēkus un varu, lai reiz izplestos pa pasauli. Attīroties tu neļauj tumsai nogulsnēties. Atsakies no apkārtējās pasaules kārtības un sāc domāt pats.

Staro nostājās uz attīro�ā, aukstā akmens, kas atbrīvo no visa negatīvā. Neko īpa�u nejuta. Vien it kā vēss strauts apskalotu viņa augumu. Pēc tam uzkāpa uz siltā, uzlādējo�ā akmens un sajuta, kā viņā, sākot no pēdām uz aug�u, ieplūst sen�u, dabas un Dieva enerģija. Siltas tirpas pār�alca augumu no galvas līdz kājām, kājas sagrīļojās, neklausīja. Dziļas, nerimsto�as saviļņojuma �alkas uzvirmoja drīzāk dvēselē nekā augumā. I.aika izjūta pazuda. Viņu pārņēma vēl neizjustas līksmas trīsas. Fiziska svētlaime piepildīja viņa miesu un garu. Kā no kāda brīnumaina avota augumā ieplūda dzīvino�s, veldzējo�s spēks. Asinis pārlaimē dziedāja dzīslās. Baudīju�i zemes sulu, koki tiecās pretī spo�ajām debesīm. Uz turieni tiecās arī viņa gars, viņa būtība. Staro līgani peldēja, lidoja ārpus laika un realitātes. Ik miesas �ūniņa trīsēja līksmes pārpilnībā.

Viņ� nespēja vien atdzerties �īs jaunās, dzīves krāsainības pārpilnās izjūtas. Alkaini apsveica katru attīro�ā spēka vilni.

Viņ� jutās neizsakāmi laimīgs.

Un ar no�ēlu, pēc vairākkārtīgiem Zanes uzstājīgi izteiktajiem lūgumiem, viņi pameta �o brīni�ķo vietu.

Staro sen nebija juties tik atbrīvots. Ar augumu viņ� sajuta galēju rāmumu. Pasaule pielija ar neredzētu gaismu, skaņu un izjūtu jūkli. Un vienlaicīgi tā bija rāma un klusa.

Iekārtoju�ies strautiņa smil�ainajā krastā, viņi ieturēja azaidu. Nelielais atvariņ� patīkami atveldzēja, noskaloja sviedrus, aizmēza

neredzamos dvēsles netīrumus. Virs galvas pletās rāmas, dzidras debesis. Pusdienlaika liesās ēnas deva nelielu pavēni. Ūdens iemidzino�i i'.iloja. Par to viņ� bija sapņojis. Ar tīksmi izstaipījies Staro iejautājās:

� Vai te ārzemnieki nav izpirku�i visu zemi?

� Visi vietējie ir zemes urķi. Un mūsu izliktās aizsargzīmes pasarga no alkatīgiem un neģēlīgiem cilvēkiem. Tas ir kā velnam baznīcas ūdens. Izteikti spēcīgas aizsargzīmes liek neaicinātiem ciemiņiem jus-lies neomulīgi. Spie� pamest aizsargāto vietu. Zīmju spēks ir atkarīgs no tā, cik spēcīgs zīmes licējs, pati vieta. Aizsargzīme iek�ā, sausā vietā ilgāk noturēs spēku, pat pievilksies ar spēku.

Zane nerimās stāstīt:

� Bija laiki, kad vienkār�i brutāli iznīdējot mūsu svētvietas, lika nocirst ozolus, svētbirzis, saskaldīt akmeņus, norakt un aizbērt avotiņus, apgānīt. Visi zino�ie tika izdeldēti. Radu radi netika taupīti. Lai neatstātu nenocirstās atvases. Tas bija tik �ausmīgi, ka cilvēki pilnībā to izdzēsa no atmiņas. Ta�u tas radīja pretestību. Viedie un zintnieki aizgāja un paslēpās tautā kā pū�ļotāji, zemākās pakāpes zintnieki. Aizliegtais auglis pievilka. Deva spēku kā sava veida karogu, pie kā turēties, nezaudēt sevi kā tautai piederīgo.

Zane noliecās. Iz�uvu�o matu vilnis nolaidās pār plecu. Staro neredzēja, kā viņai sakustas lūpas:

� Bija jau arī nodevēji kā Kaupo. Ta�u slēptā pretestība uzturēja tautas garu dzīvu un brīvu. �īs zinā�anas bija lieta, pie kuras paaud�u paaudzēs cie�i turējās un kļuva vien stiprāki, darot arī citus spēcīgākus. Tagad tumsa ir mainījusi taktiku. Tā cen�as nodot aizmirstībai, iepludina tik daudz informācijas, nu ko te... Lūk, budisms, d�ainisms, brahma-nisms, austrumu gudrības, izraēļu tautas tūksto�gadu gudrības. Un tās uzspiestās, nicino�ās frāzes, it kā pa jokam: te, Latvijā, jau nekā gudra nav un nekad nav bijis. Tik kādi pajoliņi kaut ko murmina.

Staro piekrīto�i pamāja ar zodu. Arī viņam derdzās tā mērkaķo�anās. Viņi savija pirkstus un stāstniece turpināja:

� �ajā virzienā darbs notiek mērķtiecīgi un nemanāmi. Tumsa izskalo apziņas pamatus. Pat drūmākajos inkvizīcijas laikos neviens bez spaidiem un nāves draudiem neaizskāra sen�u svētvietas. Tagad svētak-meni saskaldīt un notirgot kapakmeņiem vai ceļu �ķembām ir bezmaz svēta lieta.

Staro, pusguļus vērojot zālītē lo�ņājo�o skudru virteni, nomurmināja:

� Es lūdzu pazemē dzīvojo�a gai�reģa palīdzību, lai tevi atrastu. Viņ� iesākumā piedāvāja savus pakalpojumus apmaiņā pret manu krustiņu.

Zanes acu zīlītes iepletās. Viņa sastinga un nobālēja. Staro, to ieraudzījis, acumirklī pieleca kājās. Zane, turot plaukstas pretī, stingi no�ukstēja:

� Zinu tava krustiņa iekārotāju! Tā nav joku dzī�ana! Jo varenāks burvis, jo labāk padodas par viņu vājāku garu izdzī�ana, lāstu noņem�ana. Ar nosacījumu, ka tas ir vājāks, nekā viņa iespējas.

Staro caurstrāvoja zibenīga atklāsme. Kā dzelts izslējās taisns. Vien Zanes stingrais satvēriens viņu novilka zemē:

� Nomierinies! Tā tam bija jānotiek, vēlējies tu vai nevēlējies! Pat ja vēstures annālēs tas ieies kā hrestomātisks paraugs idiotismam, � Zane, liegi glāstot viņa kreiso plecu, mierināja. � Varu tevi mierināt atkārtojot, ka taisnība ir neparedzama un vairīga. Pat neapjau�ot savu dzīves ceļu tu deldēji ļaunumu uz pasaules. Jo tie kā ļaunuma pilieniņi indēja apkārtējiem dzīvi.

�ajā krā�ņajā vasaras dienā netālu bērza zaros noslēpies me�a strazds lepni laida garu svilpi.

� Tu atminies datoratkarīgo tusni? � Zane iejautājās.

Staro papurināja no atmiņu ielāpiem �ūto pagātnes apmetni. No tā izvēdītās atmiņas no jauna iemeta Staro pagātnē. Braucot viņ� ieraudzīja, ka autobusa pieturā saliecies, �okurā sarāvies, sē� taukiem apaudzis tusnis. Blakus grāmatu sainis, divas vecas, pārbāztas dermatīna somas. Kaut kas Staro apziņā lika apstāties, palaist aizmugurē brauco�o un atpakaļ gaitā piebraukt.

Bērni�ķīgā, noraudātā seja slēpās aiz vismaz se�u dioptriju acenēm. Vairāku dienu rugāji ieskāva ļenganos, trīco�os vaigus.

I�a atvērto logu Staro iesaucās:

� Kas, puis, par nelaimi? Vai varu kaut kā palīdzēt?

To no vīrie�a cilvēka Staro negaidīja. Sarkani saraudātās acis pievēris viņam un atkal �ļupstieni, krampjainas elsas:

Mamma nomira. Saimniece mani no dzīvokļa izmeta. Kur lai eju?

I s neko neprotu! Nu man ir jānosprāgst. Man nav naudas! Radu, draugu nav! Viens pats pasaulē!

Staro vairāk neko nevajadzēja zināt! Ieslēdzis avārijas ugunis, izkāpa no busiņa un paņēmis somas, grāmatu sainīti tēvi�ķi teica:

� Braucam! Man ir lauku māja. Nav, kas pieskata! Elektrība, ūdens ir! Maksā�u tev simts latus mēnesī! Divreiz nedēļā piebrauc autoveikals! Viss kā pie cilvēkiem! Ja iepatiksies, kaimiņos dzīvo ļoti kārtīga 20 gadīga meitene! Tur neviena vīrie�a nav! Vieni sīņi. lēv tur būs prin�a statuss.

� Internets tur ir? � iz�ļupstēja tusnis, atsegdams �ķībus, greizus un nodzeltēju�us zobus.

� Internets tur, draudziņ, vēl nav, � Staros īpa�i uzsvēra pēdējos vārdus. � Bet nākamgad sola mobilo internētu pieslēgt.

� Bez internēta nevaru! Man tur ir komanda! Es nevaru viņus pievilt! Viņi tagad uztraucas, kur esmu pazudis!

�Jau aizmirsis par māti, uztraucas par internēta spēlētāju komandu!� Staro domās iesvilās, ta�u, nemainot sejas izteiksmi un balss tembru, tēvi�ķi aizrādīja:

� Sēdies ma�īnā, kamēr vēl neesi sasaldējies.

Tusnis atkal nobubināja to, ka viņ� nevar pievilt spēlētājus. Viņa bērni�ķīgās vaimanas Staro uz�ķīla tādas dusmas, ka gandrīz nespēja novaldīties, lai ar kurpju purngalu neiespertu pāraugu�ā bēbja niķīgajā sejā.

Tusnis iecirtās:

� Bet man vajag internētu!

� Būs tev internets! � Staro skaļi iesaucās, tuk�i pasmaidījis. � Ko gan labam cilvēkam neizdarīsi! Redzu, ka tu apkārt neklenderēsi! Ievilk�u teletonlīniju! Apollo DSL. Būs tev internets! Bet nevienu no draugiem uz manu māju nevelc! � Viņ� prasmīgi nospēlēja uz tu�ņa pamatvērtībām.

Rēc �iem vārdiem uzreiz neveikli pietrausies kājās, tusnis aizsteberēja līdz ma�īnai, un iesēdās. Staro izlēma, ka nedrīkst laist tādu izdevību garām un pa taisno devās uz saviem laukiem. Viņ� nebija īpa�i izlepis, bija pieradis arī pie bom�u dvakas, tāpēc tā netraucēja.

Tusnis vai visu ceļu smilkstēja, gaudoja, raudāja. Rumpi pārsvarā veidoja speķis, muskuļiem un pelēkajai vielai atstājot no�ēlojami maz vietiņas.

Piebraucis pie mazā veikaliņa, Staro lika palikt un iegāja nopirkt produktus, divas litrīgās degvīna pudeles. Sev un tusnim paņēma pāris gatavās sviestmaizes.

Ar milzīgu pateicību paņēmis, hiportrofeti resnais tēviņ� sāka alkatīgi rīt. Turklāt viņam tecēja deguns, un puņķi sajaucās ar desu un baltmaizi.

Staro tikai smaidīja.

� Nē! Ko tu dari! Ap�ēlojies! Nē, tas nevar būt! Tā ir spēle! Ieseivo-jies! Ieseivojies! � tusnis raudāja, spiedza. Ar katru saņemto dūrienu arvien vairāk noasiņodams.

�Bļāviens! Kā gan tagad aizvilk�u! Viņam teju 160 kilogrami. Gaļas blāķis!� Staro ļāva vaļu dusmu uzplūdiem.

Zanes pieskāriens aizgaiņāja tagad tik ļoti pretīgās atmiņas. Staro sajuta viņas silti rūgteno elpu uz savas sejas:

� Viņ� noveda kapā savu māti un vecomāti. Nelietīgi izmantoja aklo mātes mīlestību. Māte ar vecmāmuļu ziedojās, atrāva naudu zālēm, lai puisītim būtu jauns dators un jaunas datorspēlītes. Viņu dzīves bija veltas. Neko aiz sevis neatstāja, kā vien postu un dziļa izmisuma pilnas sāpes.

Glu�i ar jaunām acīm Staro uzlūkoja agrāko dienu notikumus. Tie�am! Ja izsvērtu to ļau�u dzīvē labo un ļauno, tad vienmēr svaru kauss gultos uz pēdējo.

Staro pavirpināja atrisu�o Zanes zidaino matu �ķie�ņu. Zanes sejā ļautās zaiga, kas vaibstus izgaismoja no iek�puses.

� Mīļais! � �ajā vienīgajā vārdā viņa ielika visu, ko vien varēja.

Staro aplika viņai roku ap pleciem un pievilka klāt. Sajuta miesas

siltumu un smar�u.

Maza, silta plauksta iegula viņa vīrie�a plaukstā. Maigi saņēma plaukstās viņas tik bezgala jauko seju. Gaisā tvanēja skurbino�s ziedu aromāts. Kopā ar silto elpu un mīļo skatienu lika izjust tādu pacēlumu, ka sirds sāka trakoti lēkāt. Viņam bija patīkami un viegli. Par spīti manāmi piebriedu�ajam puncītim viņa vēl aizvien bija vijīga kā smilga vējā. Staro sen nebija juties tik atbrīvots.

� Mēs katrs maksājam noteiktu cenu, �ad tad visdārgāko. Nākas ziedot, lai sasniegtu augsto mērķi.

Zane, pielikusi galvu pie Staro platajām krūtīm, sāka aizgūtnēm raudāt. Caur asarām izspieda:

� Es tomēr gribēju ģimeni! Un mani pilnībā apmierinātu dzīvot trīsvienībā: bērni � baznīca � ķēķis. Liktenis ir sāpīgs mums abiem, ta�u pienākums ir pāri visam. Mēs trīs varam ieiet nākotnē vien �ķirti.

Viss Staro skaistais kār�u namiņ� sabruka. Galva sareiba, ausīs dunēja. Neizturami spieda acu ābolus, kaklu aiz�ņaudza. Prātā urbās mieļ-rūgtas domas:

�Tātad veltas pūles! Nāksies pārvilkt lielu treknu svītru iecerētajai mierīgas ģimenes galvas nākotnei?�

Par spīti visam Staro vēlējās izbaudīt to laimes drusku, kas lemts.

� Vecvecmāmiņa jau gadu pirms noliktās nāves stundas sapratusi, kad ir lemta aizie�ana, bez apstājas rosījās, lai visu izdarītu. Dārzu ravēja divkārt cītīgi. Bie�i negulēja diendusu, viņai zināmā laikā un vietās pa me�u un purvu lasīja zālītes, saknītes. Kaltēja, lai atstātu man pēc

iespējas vairāk. Nerimās, lai pagūtu pēc iespējas vairāk izdarīt. Ja kas iesāpējās, tad nokrekstējās, novaidējās: gan jau viņsaulē atpūtī�os! Un gāja.

Tūksto�iem strazdu kā melns mākonis spārniem �alcot, te izstiepjoties, te �aujoties uz malu, te no jauna satūkstot lielā kamolā traucās debesīs.

Pamalē strauji paisa negaiss. Mākoņu segas aizklātās debesis kūsāja vēja virpu|os. Gaiss kļuva valgs, sacēlās vēj�. Spēja vēja brāzma sakustināja koku galotnes. Tai sekoja aizvien pieaugo�ākas vēja brāzmas. Zibens svēdra pielēja apkārtni ar �ilbino�i baltu gaismu. Un arī gāziens nekavējās. Mākoņi neizturēja, pārplīsa un atrāva debesu slū�as. Lietus pilnā sparā sāpīgi kapāja kailo galvu.

� Vecais tēvs baras! � Zane ar pietāti balsi noteica, raugoties tum�ajās debesīs.

Sirmu eg|u biezoknī zem kuplajiem zariem atradu�i sausu vietu, viņi piespiedās cie�i viens otram.

Staro bezmaz triek�us ietriecās padevīgajā augumā. Kustinot gū�as pretī, viņa palīdzēja ieiet vienotā ritmā. Patīkamo nodarbi gan nedaudz traucēja otru elpu atguvu�ie kni�ļi, tāpēc, sagaidīju�i lietu pierimstam, viņi devās mājup.

Nākamajā rītā Staro velti mēģināja sekot Zanei. �odien vieta viņu burtiski nelaida iek�ā. Karstuma viļņi mijās ar trīco�u nelabumu.

Zane to pamanījusi ar mājienu norādīja pagaidīt zem koka, bet pati aizgāja. Kad pēc pusotras stundas atgriezās, viņa bez ievada paskaidroja:

� Nav brīnums, ka tu netiki iek�ā. Es jau arī neeju uz svētvietu katru dienu, lai ar tāpat vien nāk�anu to neapgānītu, nenoslāpētu. �oreiz pabi-ju ilgāk, lai palūgtu par tevi, mīļais. Akmens jau arī ir dzīvs. To tu vakar varēji sajust un izmantot. Ja nepareizi tam pieej, vari pat iet bojā. Un tev vairs nevajag mainīt enerģētiku.

Viņas valoda tecēja bez mitas. Ik vārds iegūla klausītāja atmiņu apcirknī.

� Dievturiem ceļā pie Dieva nav nepiecie�ama priestera palīdzība. Ikkatrs var tikt pie Dieva saviem spēkiem. Dievturiem ir svarīgi ņemot 1.1 paraugu labo, skaisto un gudro, virzīt bērnus uz krietno dzīves ceļu.

I ,i ir galvenā at�ķirība no tām, kuras pamatojas uz pēcnāves grēka un soda koncepciju. Iecietība pret citu viedokļiem, un neiecietība pret ļaunumu. Mēs svinam savus svētkus, izkopjot tradīcijas. Citiem tos neuzspie�am. Priecājamies citu svētkos. Mana tante ir stingra katoliete, bet arī viņa ciena manu izvēlēto ticības ceļu, kur citiem esam paraugs, bet ne obligāts. Tāpat kā rado�ai dzīvei mū�a garumā. Tā nav dogmatiska reliģija, tas ir dzīvesveids, esības piepildījums, kuru veido tu pats. Sargāt, izkopt sen�u pasaules uzskatu. Brīva personība, kas nesastingst stingros dogmu rāmjos. Netraucē man dzīvot, tā kā es gribu, neuzstiep, nenievā... Labestīgais Dievs tad palīdzēs arvien. Garīguma piesātināts dzīvesveids, kur katram ir savas tiesības. Dziedot tu radi, pilnveido, bet pat vislabākajās MP4 atskaņotāja austiņās klausoties tikai notrulinies.

Virkne sajūtu pār�alca viņas seju.

� Dievu nevar ieslēgt �etrās sienās. Dievs vienmēr ir līdzās. Zem viņa skatiena tu turi godā tikumību. Un ikviens no mums ir priesteris. Savādāk jau nevar, jo, dzīvojot saskaņā ar dabu, tev izveidojas ideāli izkopta skaistuma un gaumes izjūta, un pienākumi to visu uzturēt.

Viņas balsī skanēja miers un pārliecība:

� Dainas dod spēku. 1 as nāku�as no senas aizvēstures un vēl aizvien ir mūsu sen�u dzīvesziņas galvenais avots. Dainojot man ir skaidrība gan par sevi, gan par pasauli. Bet dzīves spēku laupa mū�īgā vēlme izprast sevi. Mū�īgie sevis meklējumi. Un neatbildētie jautājumi, kas līdz ar to izceļas aizvien vairāk un aizvien dziļāk. Dziedā�ana ļauj vieglāk pārvarēt sirds un arī ķermeņa sāpes. Tā kalpo kā sava veida meditācija.

Viņas vaigi iekvēlojās visko�ākajos saulrieta toņos:

� Mēs dzīvojam Dieva laistā pasaulē un ir svarīgi dzīvot saskaņā ar Dieva pasaules ritumu. Kolīdz tu sāc plūst, savādāk nevar izteikties, tu sajūti, kā tevī ieplūst pasaules sapra�ana. Vēl pirms tu esi uzdevis

jautājumus, tev ir zināmas atbildes. Ta�u �o atklāsmi, Dieva pasaules ritumu, ir viegli salauzt. Kolīdz tu sāc domāt, ir vai nav loģiski, sāc rīkoties pretēji vai savādāk kā Dievs to vēl. Tu no jauna nonāc tumsā. Dzīvo paļaudamies uz Dievpalīgu un nevilsies it nevienā brīdī. Pat ja tev liksies, ka tas ir netaisnīgi, nepareizi, pēc laika apjautīsi, cik gan pareizi Dievs tobrīd ir rīkojies. Tev labu vēlot.

� Pag! � Staro izsaucās. � Tad jau �ūskas arī te baro?

� Ne �ūskas, bet zalk�us. Un tā ir zīme, ka māja ir svētīta. Savulaik nepastāvēja māja bez savas svētvietas vai svētme�a.

Zane, smaidīdama paskaidroja kā mazam bērnam un mīļi pieglaudu�ies, piebilda:

� Ejam mājās! �odien vecamtēvam liela gadskārta. Es jau tā iekavēju virtuves darbos.

Purpusarkanais vakara plīvurs lēnām ietina dienu.

Mīlestības uzplūdos dienas likās dzintarainas gaismas apmirdzētas, arī �ī �ķita tikpat jauka. Staro patika dzīvot �ajā gausajā, rāmajā un nosvērtajā dzives ritmā. Veldzēties abu mīlestības liegajā straumē, un vienlaicīgi alkaini dzert mīlestības kaisles nepārvaramo spēku.

Pagalms ņudzēja no bērniem. Paliels bērnu bariņ�, sanācis no apkārtējām mājām, iedvesa dzīvību un jautrību bez gala.

Ar dillēm bagātīgi apbārstītie jaunie kartupeļi kūpēja bļodā un patīkami smar�oja. Turpat bļodiņās svaigs biezpiens un gaileņu mērce. Lielā salātu bļoda. Māla krūze ar rūgu�pienu. Kaudze brūnu cūkgaļas karbonā�u �ķēļu. �uguna pīlē sautētas biezas, laucinieciski pamatīgas jaunlopa �ķēles. Piedevām vēl mājās taisītas desiņas. Kūpinātās zivis ar spīdo�ajiem vēderiem iepriecināja gardē�u skatus. Neiztrūksto�s medus podiņ� saldumam.

Zane bija dzimusi namamāte, bet viņas māte prata vien ar gadiem sasniedzamu pieredzes vieglumu sagatavot vēl gardākus ēdienus.

� Kur� labi strādā, tas labi ēd! � jubilārs nokrek�ķinājies svinīgi atklāja mielastu.

� Kā var tādu kvantumu apēst? Nesaprotu! � Staro pārsteigts uzlūkoja pārpildīto galdu.

Manīdams neizpratni Staro acīs, vecaistēvs pa�ūpodams galvu stiepli, pat dziedo�i, noteica:

� Neviens jau neliek to visu apēst. Priek� tam ir domāts pieliekamais, pagrabs un ledusskapis. Pirms tam papriecē acis, pasildi apziņu, ka tu no tā visa vari izvēlēties pēc sirds patikas.

Pēc stundas, par spīti skubinājumiem, Staro smiedamies nostūma malā �ķīvi. Acīs pazibēja draiska vīpsna, kad viņ� tēlotā sa�utumā paziņoja:

� Vairāk nevaru! Iedzīvo�os vēl tuklībā!

Slinki, ar izjūtu atraugājies, līdz ūkai pilns Staro lūkojās uz apkārtni. Lauku mājās vienkār�ums ir kā apgarojums. Mierpilna rāmuma piepildītas mājas. Viņ� ar tīksmi izbaudīja svētku noskaņojumu.

Ķeizars ar purnu nepacietīgi badīja viņam sānā.

Varenais Ķeizars uzreiz viņu pieņēma kā pla�ās saimes pilnvērtīgu locekli. Vismīļākā suņa nodarbē bija sēdēt cie�i piespie�oties pie Staro kājas un izbaudīt galvas glāstī�anu vai skausta bu�inā�anu. Tādās reizes viņ� ar ķepu lūdzo�i atgādināja par savu eksistenci. Tajā pa�ā laikā vajadzēja padzirdēt kaut mazāko aizdomīgāko troksnīti, lai Ķeizars visu pamestu un trauktos pārbaudīt. Pārliecinājies par viltus trauksmi, viņ� steig�us rik�oja atpakaļ pēc nākamās maiguma porcijas. Suns izlocīja pēcpusi tik enerģiski, ka bezmaz satinās kamolā. Tad apvēlās uz muguras un ķepām mājot centās panākt, lai paberzē vēderu.

Staro dievināja �īs mājas un tās iemītniekus. �eit viņ� pierietēja ar spēku. �ajā rāmumā dzīvojot, lai paliktu uz vietas, nevajadzēja trakoti ātri skriet. Ne tā kā modernajā pasaulē.

Pie Staro labās rokas sēdēja sieviete pusmū�a pilnbriedā. Neizteiksmīga, bet veselīga seja. īsi apgriezti pelēki mati.

Arī viņa pamielojusies kaitējās ar suni:

� Līdzīgi domājo�ie atrod viens otru. Arī te ir tie, kuri nāk dalīties

zinībās. Es dāsni dalu viņiem un saņemu pretī. Jo vairāk nodod, jo vai rāk saņem klāt, � galdabiedrene runāja ar mīkstu, patīkamu lei�u ak centu.

� To nevar izdarīt vienā dienā. Tā uzdrīkstē�anas iziet no tum�ā ārā, tā vien jau ir uzvara. Izraut cilvēku no tumsas ir tas pats kā redzēt cilvēku slīkstam āliņģī. Mēs varam izraut, varam vienaldzīgi paiet garām, varam izlikties, ka tā tam jābūt, varam piezvanīt glāb�anas dienestam un doties tālāk vai sagaidīt, varam uzdot pa ledū iekrampētajiem nagiem...

Ar starojo�ām acīm viņa uzsvēra:

� Ja tu būsi tīrs, tad tev nekas nepielips. Ja tu esi atbrīvojis savu personīgo pasauli, atbrīvojies no naida, dusmām, tad vairs nav pamata, pie kā tādai lietai tev pieķerties ārpusē un neviens nevar iekļūt tevī iek�ā. Ja tu garīgi saved sevi kārtībā, tad tev nav fona. Ja tev nav naida vai dusmu, kas posta, tad esi zināmā mērā pasargāts.

Viņa pasmaidīja:

� Kad pati sevi savedu kārtībā, man pa�ai pazuda dusmas. Uz neatgrie�anos! � viņa īpa�i augstā tonī uzsvēra. � Tāpēc, ka es pieņēmu �o citādāko dzīves uztveri. Ja kāds dara pāri, es zināmā mērā palieku ļoti tīra. Tāpēc, ka ieraudzīju un iemācījos, ka pēdējais vārds tāpat ir Dievam. Un sapratu, ka piedo�ana ir augstāka par atriebību. Tad to visu sapratu un iemācījos. Tas ir ļoti grūti, bet to var izdarīt. Un tad tu saproti, ka esi pareizi darījis, Tev nav ko no�ēlot. Un tu priecājies par to, kas tev ir, nevis bēdājies par to, ko viņi tev ļaunu izdarīju�i.

Starojo�s smaids aizslīdēja no viņas uzacīm līdz zodam. Staro ar interesi klausījās galdabiedrenes teiktajā:

� Es te mācos. � Viņa gu�i vienkār�i paskaidroja! � Sen sen pirms daudziem gadiem, kad vēl biju jauna meitene Dziesmu svētkos pie manis pienāca vienkār�a, veca sieviņa un teicās man iemācīt vārdus, ar ko nodzīt bērniem karstumu. Vienkār�i tajā pūlī sajuta ko radniecīgu un uzticējās man. Viņa nedrīkst aiziet pie Dieva neatdevusi kādai savas zinā�anas. Un man tā lieta aizgāja. Es sāku meklēt, kur varētu pilnveidoties,

i/,iiigt, lai palīdzētu sirgsto�ajiem. Bija iek�ēja nepiecie�amība dot un <l.ililies. Tad uzreiz kļūst vieglāk elpot un priecīgāk pukst sirds. Nedrīkst Idiot sveci zem pūra, ir jādalās!

Un, manot Staro acīs neviltotu interesi, teica:

� Varbūt tevi interesētu, kā es �eit nokļuvu?

� Tas nu gan būtu interesanti! � Staro sarosījies atteica.

� Tas bija pirms daudziem gadiem, kad savos zinību meklējumos ie-ļt.i/inu sievieti, kura no dzim�anas ir apdāvināta ar spējām. Satiku. Nedaudz parunājām. Un redzu, ka no viņas nāk tāda patiesība. Viņa skatās acīs, un nekādi meli nenāk no viņas ārā. Nāk tikai patiesība. Tāda patīkama aura. Zino�ā man saka: �Man ir tāda sajūta, ka mēs visu mū�u esam biju�as pazīstamas!� �Tas ir tāpēc, ka tevī nav nekādu zemakmeņu. Tāpēc, ka tu esi tā, kā vajag. 'lev viss ir kārtībā. Tāpat kā man,� es viņai atbildēju.

Un, plati smaidot, sieviņa savā lei�males izrunā piebilda:

� Patīkami, ka pilnīgi sve�u cilvēku satiekot sajūti, ka viņ� ir tik tuvs. Un tu nevari saprast, kā var būt tuvs. Tu saproti, ka tomēr mūsējie ir! Ikviena iepazī�anās ar tādu cilvēku ir ļoti svarīga. Kā mazs stariņ� citā cilvēkā apgaismo visu pasauli. Viens tāds cilvēks atspēko tūkstoti ļauno. Un tomēr, viss ir tie�i tā, kā tam vajag būt! Toreiz �ī sieviete man teica saka: �Es tā jūtu, ka mums sanāk sadarbība.� �Kāpēc ne? ja ir vajadzība, kāpēc to nedarīt!� Un tā mēs sākām iet vienu ceļu. Reiz pēc daudziem gadem viņa man uzdeva tādu jautājumu: �Reizēm es jūtu, ka pilnībā līdz galam nedaru. Varbūt es par maz daru?� �Tu dari, cik vari!� Es viņu mierināju Viņa uzskata, ka varbūt pilnīgi visu līdz galam neizdara. Tas ir tik jauki, ka cilvēki tādos gados patur �ķīstību. Viņa ir tik reāla, kā oāze tuksnesī. Viņai nav neviena lieka vārda, bet, ja viņa ko sacīs � melus neatradīsi. Faktiski visu laiku vari dzīvot ar laimes sajūtas klātbūtni. Tu to nekad nenopirksi, tā tev ir, bet tie, kas ar tumsu draudzējās, viņiem tās nav, tie to nemaz nepazīst.

Staro atgāza atpakaļ kaklu. Tas nokrak�ķēja. Galdabiedrene plati smaidot piebilda:

� Un sieviete, kura uzaicināja uz �o gaismas spēku zinā�anu un pieredzes apkopo�anas un saglabā�anas salu, ir Zanes vecāmāte.

Staro mazdrusciņ samulsa. Viņ� jau priek�laikus no stāstītā bija izlobījis, ka tā ir Zanes māte, kura, lai arī laipni smaidīja un patiesi silti izturējās, ne reizi nebija runājusi par �īm tēmām. Laikam kautrējās.

Un Staro daudz nedomājot izmeta:

� Tā ir! Dzīvē pievēr�am uzmanību nevajadzīgām, mazvērtīgām lietām un neredzam dzīvē galveno, kas mums jādara.

� Galdabiedrene atzinīgi uzlūkojusi bilda:

Tādās reizēs mēs noejam no sava dzīves ceļa. Jautājums, kā jābūt, ir tāds nosacīts. Viņas balsī skanēja patiesas emocijas.

Cilvēkos ir ielikta vēlme visu uzzināt. Un tie�i tāpēc liek izzināta visa pasaule, cik vien tālu vai dziļi var tikt. Un daudzi ir gatavi pusi dzīves, vai pat savu dzīvību atdot, lai uzzinātu to, kas citam ir vienaldzīgs. Atkarībā no informācijas, tu redzi pasauli savādāk. Ar katru augstāku pakāpienu tavs redzējums mainās. Jo tālāk, jo dziļāk atklājas kopaina. Līdz pienāk brīdis, kad informācijas pārbagātībā vairs nespēj apjēgt redzamo. Tad no jauna jākoncentrējas uz kādu atsevi�ķu daļu. Nozombētā tauta ir kā dubļu tārps. Redz vien tumsu un dubļus. Nekas cits viņu uztverē nevar būt. Un, pat ja parādi pasauli visā tās patiesjā krā�ņumā, tad no-zombētie raujas atpakaļ uz saviem dubļiem. Tās ir cilvēciskas būtnes, bet ne cilvēki, � sarunas biedrene sarūgtināti noteica.

Tad sākās dejas, kur viņam nācās izdancināt visas sievietes. Deja Staro iek�ienē palaida vaļā ļoti jaudīgu, enerģētisku plūsmu, kas viņā nevarēja norimties līdz pat rītausmai. Tikai, kad trīso�ā saules vizma pildīja gaisu, viņ� spēja sakļaut acu plakstus.

Nākamā rītā Zanes vecāmāte ravēja rutku vagu. Staro ievēroja, ka Zanes vecāmāte bez vārdiem sarunājās ar augiem, pat ar rasu, kurā vasaras rītos mazgājās. Ravēja, pirms tam lūdzot Zemes mātei piedo�anu, ka nīdē viņas atvases. Lūdza dot spēkus ļau�u stādītajiem Zemes mātes pabērniem.

Zanes vecāmāte, purinot vārpatu kum�ķi, ieprasījās:

� Kā tev patika Zanes svētvieta?

� Tur mani daudz mazāk tirpināja, � ar pietāti Staro atbildēja.

Pasmaidījusi Zanes vecāmāte vērpa domu tālāk:

� Agrāk cilvēki dzīvoja saskaņā ar dabu. Viņi ne par ko daudz nesatraucās. Skarba, sūra, vienkār�a dzīve. No dabas ņēma tik, cik vajadzēja, lieki ne�ķērdēja, un vienmēr pateicās par saņemto. Viņu vienkār�ās vēlmes Dabas māte spēja apmierināt. Domas saplūda ar koku dvēselēm, apkārtnē mīto�ajiem me�u, ūdeņu gariem. Sapratās ar visiem. Visi vienādi. Līdz nāca progress. Un tad ļaudis izvirta, mainījās uz ļauno pusi. Kur lielāks ļau�u ņudzeklis, tur ļaunums aug pats no sevis, velkas kamolā, no kura izmet taustekļus pēc jauniem upuriem. Tāpēc pilsētas ir kā audzējs. No malas pat ar neapbruņotu aci var redzēt melnās debesis virs tām. Tur tumsa sakoncentrē spēkus, pakļauj cilvēkus, kas tai ir vien pēc saviem ieskatiem izmantojama biomasa. Ja to izkliedē dabā, tad cilvēki pazūd no viņu radariem. Laukos cilvēki tumsas sekotājiem tik viegli neatdod spēku, uzreiz redz viņu nekrietnības, atpazīst viņus. Pilsētā tie noslēpjas. Audzē virs pilsētas varenu, neredzamu ledus segu, sastindzina prātus, vēlmi. Līdz gandrīz neviens nezina, kas dzīvo kaimiņos aug�ā, apak�ā. Trūdo�i prāti blen� televizora kastē. Un nemana, kā iegrimst tumsonības purvā. Un nesmaidi! � Zanes vecāmāte aizrādīja: � Televizors ir nedomā�ana. Nedomā�ana...

� Bet arī mūsu mājās tāds ir? � Staro pārtrauca.

� Ne jau mucā no�ķirti dzīvojam. Ziņas noklausāmies. Filmas paskatāmies. Ta�u ne vairāk. Citādi pie kastes gadi aizzib kā mirkļi.

Ap muti savilkās stūrgalvīgas rievas pirms atsāka runāt:

� Livonija jau viduslaikos bija izslavēta kā raganu, burvju, vilka�u un elkdievības pielūdzēju zeme. Tumsonības ziedu laikos dēvēta pat par Eiropas vilka�u centru. Ne�ķīstības skarta. Tie�i ne�ķīstību līdz ar krustne�u slēptajiem saimniekiem sev līdzi atnesa tumsa. Pirms tam �eit gaisma bija spēcīgāka par tumsu. Un gaisma nepakļāvās. Tā bija vēsturiska anomālija visas Eiropas mērogā. Tamdēļ tās noslāpē�anai savāca kopā visu Eiropas dūri, un, ne�ēlojot resursus, cēla pili pie pils. �o zemi par katru cenu vajadzēja noturēt. Un te bija divtik grūti kā citur, kur vien vajadzēja izravēt citādāk domājo�os, lai pārējie pārvērstos avīs. 1252. gadā pāvests Inocents III izveidoja inkvizīciju. Arī līdz Livonijai tā atklīda kā baismīgs rēgs un gaismas nīdējs. Jāsaka, arī tumsa tolaik vai visā Vakareiropā tika krietni paravēta. Ar ie�miegtu asti burvjiem un raganām nācās slēpties, maskēties.

Staro klausījās mēms kā akmens. Zinā�anas par �o tēmu viņam bija vien skolas vēstures stundu ietvaros gūtas, pilnīgi noteikti nepietiekamas, lai izdarītu tālākejo�us secinājumus.

� Dedzināja ne vien burvjus un raganas. Par tādiem uzdeva �aklus saimniekus vai tos, kuri glu�i vienkār�i at�ķīrās no pārējiem. Bija gudrāki, vai nepaklausīgāki, sava dzīves ceļa gājēji. Visos laikos būs tādi, kuriem skaudīs. Laime ir trausla un spārnus aplauzt var pavisam viegli... Reiz bērnībā redzēju sapni, kur kalsnu pavecu sievieti mēģināja saval-got septiņi vīri neparastās viduslaiku drānās. No malas atgādināja jocīgu deju, lai kā centās satvert, viņa pēdējā mirklī bez piepūles izslīdēja no tvēriena. Satracināti dusmās tie kliedza: ragana! Viņu nevarēja nedz saķert, nedz nogalēt! Viņa zināja mirkli uz priek�u, ta�u labprātīgi padevās bendes rokās. Būtu palikusi me�a dro�ībā, ta�u gūstītāji draudēja desmit nevainīgas sievietes sadedzināt kā raganas. Tas bija neizturams slogs labajai raganai. Tā bija �etrpadsmit paaudzes atpakaļ notikusī manas tālās radinieces gūstī�ana. Viņa nevarēja pieļaut nevainīga nonāvē�anu. Ja tev ir dotas spējas, tad tev tās ir jāizmanto. Tev ir jādod, ja lūdz palīdzību. Tu nevari atteikt, pat, ja atnāk suksteris, kas tevi nodos inkvizitoru ķetnās, nevar atteikt.

� Bet tas nav loģiski! � Staro attrauca.

Tā pasaule ir pāri cilvēka prāta konstrukcijām, � viņa bilda.

� Tur aug�ā neeksistē lineārais laiks. Tur ir pavisam citi likumi. Cilvēks �odien nomirstot var pāriedzimt aizvēsturiskajā 17. gadsimtā par nēģeri un kļūt par plantāciju vergu Rietumindijā. Ne�ēlīgi. Mums, humānisma ideju gaisotnē audzinātiem, ta�u uzsveru, �īs zemes likumi tur nav spēkā. Tāpēc maini apziņu un uztveri. Un tu varēsi.

� Tas nav priek� manis. Es to zinu! � Staro iesaucās. � Neprasi, no kurienes to zinu, bet tā tas ir. Par no�ēlu. No otras puses, pat labāk, jo mani neliks mierā. Ari to es zinu.

� Mēs nevaram no�ķirties no ārpasaules, ieslīgt meditācijā. Ne�ēlīgā īstenība...

Zanes vecāmāte piespieda plaukstu pie mutes, lai apturētu rūgtos vārdus. Tad mēmi nogrozīja galvu un izdvesa klusu nopūtu. Pēc pauzes viņa ikdieni�ķā balsī turpināja ar kādu citu pavisam neticamu ziņu:

� Sāmsalie�i un kūri izpostīja tā laika Zviedrijas lielāko pilsētu Sig-tūnu. Mācību guvu�ie zviedri uzcēla jaunu galvaspilsētu Stokholmu labāk aizsargātā vietā. Kur�u zintnieki Sigtūnā ieguva di�u dārgumu. Kristālu, ar kura palīdzību var dzirdēt sve�as domas. Pat tādas, kuras nedomā, bet tās ir tavā galvā. Tāds ļau�u rokās bija palicis tikai viens. Pārējie zudu�i zemes un jūru dzīlēs. Kur tas, uz Kurzemi atvests, palika, neviens nezina. Burvji to nāca meklēt no visām debespusēm. Tas ir kaut kur pavisam netālu, ta�u vienlaikus tālāk par Antarktikas ledus vairogu saturo�ajiem pamatklintājiem. Taisnību sakot, Zviedrija ir drūma melno burvju zeme. Vēl aizvien! � vecāmāte skarbi izmeta un turpināja stāstu paceltā tonī: � Ne velti tie�i zviedri svaigi iekarotajā Livonijā uzsāka enerģiski apkarot konkurentus. Nosaucot par raganām un burvjiem tos sadedzināja, nīdēja svētvietas, to vietā cēla baznīcas, kur ar spaidiem sadzina tautu.

Viņa cie�i saknieba lūpas. Un klusā maigā balsī ierunājās:

� Atminies pūķi, kas nes mantu? Tad, lūk, ir valstis, kuras var laupīt citas valsts nemateriālo enerģiju, veiksmi. Ja tu siena laikā pastum malā mākoņus un saglāb saimes izdzīvo�anai tik vajadzīgo sienu, tad tu esi

ļ

burvis un tevi sadedzina. I.ūk kā!

Vecāmāte dziļi ievilka elpu, lai nomierinātos:

� Salto ļau�u zeme izmantoja jebkurus līdzekļus, lai varētu uzkundzēties. Un �eit viņiem vajadzēja bezierunu paklausību, lai Livonija kā maizes klēts apgādātu zviedrus ar lēto maizi. Vai tagad ar pie mums mo-nopolstāvokJī kļuvu�o zviedru banku palīdzību stutētu labklājības pa-raugvalsti. Ne velti zviedri pie �īsdienas labklājības ir tiku�i ar destruktīvo iero�u un sprāgstvielu tirdzniecību. To darinātie nāves iero�i virzīja viņu dzīves enerģiju. Iedzīvojās uz citu nelaimēm, asinīm un nāves. Kolīdz pēc aukstā kara beigām pasaulē iestājas miera laiki, zviedriem sāka klāties ļoti grūti. Steig�us vajadzēja jaunus karus un jaunus iero�u noieta tirgus.

Staro ar nedalītu uzmanību klausījās vien �aurai sabiedrības daļiņai paredzētās īstās vēstures izklāstā.

� Zviedru magi cie�i pieturas pie slēgtās kastas principiem. Zviedrijā valda aristokrātiskā burvju teokrātija. Magu teokrātija paaud�u paaudzēs tur savā varā un iznīdē ikvienu dziednieku, burvi, kas mēģina traucēt absolūto monopolu uz slēgtajām zinā�anām. Nekas nedrīkst traucēt zviedru burvju nākotni, viņu dzimtas turpinājumu. Anglija ir sena burvju un raganu valsts. �ķiet, tikai Haiti to pārspēj burvju koncentrācijā. Ta�u pārspēj vien ar zinā�anām un skaitu, bet ne dziļumu, spēku, koncentrāciju.

� Bet arī pie mums to netrūkst! � caur sakostiem zobiem Staro noteica un paberzēja zodu.

� Arī pie mums ir gana, tik ne gaismas, � gau�ām grūtsirdīgi vecāmāte pa�ūpoja galvu. � Senajos laikos visaugstākā līmeņa priesteri zinības nelaida ārā no ārpasaulei slēgtajiem tempļiem. Zināja, ar ko tas beigsies! Varbūt atminies tādu grāmatu �Burvestības liecinieks�. Nezinātājus ļoti valdzināja tās nosaukums. Bija tik ļoti populāra, ka nemaz nevarēja iegādāties. Turēja, lasīja, kaut arī tur nekā nebija. Tikai pārstāsts par burvestības ārējo pusi.

Viņa pasmējās. Acu kaktiņos glu�i nevil�us sariesās asaras. Ar lakata inii nemanāmi noslaucīja.

� Es neuzskatu par dīvainu sagadī�anos to, ka 1939. gadā publicēja grāmatu �Latvie�u buramie vārdi�, un 1990. gadā to pārpublicēja. Un I .ilru reizi tauta to izķēra, patvarīgi ielau�oties vien tikai pēc ilgsto�as

.(gatavo�anās iepazīstamā pasaulē. Ko tas mums nesa, es domāju nevajag teikt priek�ā!? Abas reizes tauta nonāca tuvu iznīcībai. Un tā arī �odien turpina ar sabiedrību veikli manipulēt. Melnajiem spēkiem ik pa laikam vajag izmest āķus, tīklus, lai pavairotu slaucamo ganāmpulku. Katru reizi seko posts. Otrais Pasaules kar� vai karam pielīdzināms posts. �ie divdesmit gadi ar kontrolēto haosu nodarīja vairāk posta kā pieci kara gadi. Alkohols, izvirtība, narkotika, samaitāti tikumi � tas viss rada labvēlīgu augsni pakļau�anai, tautas pārveido�anai par vergu pūli, kas ar nepacietību gaida ierodamies saimnieku, kas ar stingru roku beidzot iedibinās sen gaidīto kārtību, kur katrs zina savu vietu, un kur katram ir garantēts maizes kumoss, izpriecas un stūrītis, kur piemesties.

Kā ierasts, bez brīdinājuma vecāmāte mainīja sarunas gaitu:

� Iedzersim tējiņu. Vērmeļu tēja labi attīra aknas. Turklāt tur bez tās vēl daudz kas cits ir iek�ā. Vērmele palīdz labāk sagremot un tādejādi nosit apetīti, cilvēks sāk mazāk ēst, aknām mazāka slodze, tās labāk atjaunojās. Dabisks antiseptiķis un antibiotiķis.

Katru svētdienu lielajā maizes krāsnī tika cepti gardumi. Karsti, smar�īgi speķa pīrādziņi. Plātsmaizes ar rozīnēm un kanēli. Biezpiena sacepums ar krustnagliņām.

Arī �ajā svētdienas rītā pēc agrajām brokastīm Zane ķērās pie cep�anas darbiem. Mīļoto viņa aizsūtīja pie vecāsmātes, kura zem kuplas gobas spēlēja senu kokli.

� Ņem! Iespēlē sevi! Tas mums ir ierasts svētdienas svētī�anas rīts! � pasē�oties nostāk, vēlīgi noteica Zanes vecāmāte.

� Es savu mū�u neesmu pieskāries! Kas par spēlē�anu ar maniem

pirkstiem!

� Kokli nekad nav par vēlu iemācīties. Tā tevi atvērs, palīdzēs saklausīt sevi. Saprast. Sakārtoties. Aizmest sārņus, � viņa bezierunu balsī apņēmīgi skubināja. � Ar kreiso roku nospied te! Ar labās pirkstgalu parauj vajadzīgo stīgu.

Staro parāva stīgu. Ievibrēja dzidra skaņa. Tā aizskāra dvēseli, būtību un atgriezās. Staro apstājās, bet pirksti pa�i neviļus tiecās darīt brīnumu, kur� bija viņ� pats.

Vibrējo�ās skaņas ielīksmoja prātu. Āra virtuvītē Zane dziedāja līdzi dzidrā balsī. �Kaut kāds sirreālisms! Viduslaiku filmu uzņem�anas laukums!� Staro nespēja atmest sajūtu, ka tā nevar būt, jo modernajā pasaulē tā nenotiek.

Lai arī darbā rūdīti, drīz vien Staro pirksti sāpīgi virmoja.

Zanes vecāmāte tikmēr skatījās tā, it kā viņai vienmēr būtu zināms, ko citi jūt, domā. Vismaz tādas izjūtas viņam bija. Kad Staro gandarīts piecēlās kājās, viņa rādot uz Ķeizaru, smaidot noteica:

� Suns otro nedēļu staipa kaulu apkārt. Rāda, ka nav ko ēst.

� Sunim tas labāk zināms!

� Kas ir maģija? � uzdevusi �o triviālo jautājumu drīzāk sev nekā kādam citam, Zanes vecāmāte nekavējās atbildēt. � Visa pasaule ir enerģija. Un maģija ir prasme ar domu likt enerģijai pārveidot matēriju. Enerģiju pārvērst matērijā. Pie�ķirt jebkuru formu. Pat izveidot vissare�ģītāko mehānismu. To pārveidot. Visaugstākā līmeņa magam nav vajadzīgs miesiskais veidols, telpa tam nav �ķērslis.

Zanes vecāmāte līgani novēzēja labo roku. Sudraba rokassprādzes skani nod�inkstēja. Viņas delnas atstāja gaisā viegli fluorescējo�u, spo�u sliedi, kas acumirklī izplēnēja.

Staro nebija pārliecināts, ka tas bija acu māns. Ta�u viņa seja nepārprotami pauda stipras �aubas, un stāstniece turpināja ar piemēru sniegt vielu pārdomām:

� Vai tad pats neesi izjutis, kā sporta fani sajūsmā auro? Tāds blīvs , maģijas impulss izdalās, ka pat mati ceļas stāvus! Mags ir milzīgs regulators, kur� piesaista enerģiju, visda�ādāko, arī cilvēku. Iekustina un и iegūto rezonansi piesaista vēl vairāk enerģiju, un tā aizvien vairāk un vairāk. Katrai rezonansei ir sava robe�a. Augstākā robe�a, ko mags i .и izturēt. Līdz tam brīdim viņ� �o enerģiju var pārvaldīt. Tālāk tā var uledzināt. Ko nevar celt, to nevar nest. Dodiet man atbalsta punktu un . �. pacel�u visu zemeslodi. Karotes, dak�as ar skatu liekt tas ir mazākais no ...

Daba bija Zanes vecomāti dāsni apveltījusi ar iek�ēju pa�cieņu. Un viņa to ielēja savos vārdos tā, ka tie skanēja pavisam savādāk, nekā no i itu mutes nāku�i:

� Pat lētākais triks. īsti magi, kas ir daudzas pakāpes virs burvja, nicina visus, kas vien ir vājāki. Un ļoti, pat �ausmīgi baidās no spēcīgākajiem. Gan bailes, gan nemaģisko cilvēku nicinā�ana arī atspoguļojas filmās.

� Tad jau mutanti, � Staro dzīvi iztēlojās filmās redzēto.

� Kas ir mutants? Ikvienam no mums ir gēnu kombinācija fiziskā plaknē un netveramas spējas astrālajā. Starp citu! � viņa svarīgi piebilda, � filmu industrija ir viens no veidiem, kas noved uz maldu strupceļa ar tiem telekinēzes jociņiem. Telepātija un maģija tiek veiksmīgi iedzītas parastajiem neredzamā tumsā. Burvim ir neierobe�ota vara par pakļauto burvi. Pār viņu varenāks ir arhimags. Savukārt virs tā ir A arhi-mags. Alfa, � viņa ar pietāti paskaidroja. � Cilvēciskā veidolā pēdējais ir Varenais. Ļaunajiem ir tieksme �upoties. Pa hierarhiskai ķēdītei atdot spēkus apmaiņā pret zinībām. Tādejādi tie ir varenāki par vientulibā mīto�u individuālistu. Tagad ir internets, kas spēj savākt līdzīgi domājo�os melnos spēkus, akumulēt ļauno pesteļu zinības, mainīties ar tām, uz neskaidriem jautājumiem saņemt pareizas atbildes. Agrāk tie vāca grāmatas, piezīmes, dienasgrāmatas, aculiecinieku liecības, vēstules, kolekcijas, īpa�us priek�metus. To visu novērtēja, sa�ķiroja katalogos. To visu apgrūtināja da�ādās valodas, da�ādie zinību uzkrā�anas paņēmieni.

Katrs sevi cieno�s burvis svarīgāko informāciju �ifrēja ar vienīgi sev sa protamu atslēgu. Pat atlau�ot tekstu var konstatēt, ka tas ir pilnīgi bez jēdzīgs darbs par to, kā vislabāk likt lietā pāris dienas miroņa mutē no turētas sudraba monētas nokasījumu. Turklāt vienu un to pa�u vārdu var iztulkot da�ādās nozīmēs, zemtekstos. Es izvairos piesaukt to, kur� ir pretstats Dievam. Cilvēces aizlaikos bija vien pāris desmitu vareno burvju, pārējie tik ciema zintnieki, viedie, pū�ļotāji. Mūsdienu profe siju klasifikatorā visa veida burvjus varētu iekļaut kā energoinformati-vās ietekmes speciālistus. Līdz ar cilvēces pieaugumu, pieaug arī cilvēku skaits, kam ir pieejamas �īs spējas un taustekļi. Kolīdz tu kaut ko vērtīgu ieraksti internētā vai tikai izlasi kādu noteiktu vietni, tā fiksē�anas programmas izseko IP adresi no kurienes izrādīta ziņkāre un tu esi nokļuvis viņu sarakstos.

Un Zanes vecāmāte teica pavisam neticamus vārdus:

� Laika plūsmas var mainīt. Tās var pagriezt, lai atgrieztos noteiktā laika punktā un izmainītu not ik. .nu. Visā Cilvēces vēsturē ir biju�i astoņi Varenie, kam tas ir bijis pa spēkam. Tikai divi ir mēģināju�i un panāku�i izmaiņas vēsturē. Visi atturas no jebkādas iejauk�anās, jo viņi mācījās no �o divu neprā�u visādā ziņā sūrā likteņa. Nāks Devītais! Un �is Devītais Vilnis var sajaukt visu laika ritumu. Nākamā fāze ir astrālā būtne ar milzīgu spēku. Bezmaz Dievs. Par laimi Dievs ir un būs tikai viens!

Staro domīgi ko�ļāja apak�lūpu. Viņ� juta rīklē �ulti iedomājoties vien par to, kādi gan speciālisti ir izjauku�i viņa nākotni. Viss gāja ro�ainos mākoņos, un tad viņa dzīve tika saārdīta kā ar lielkalibra lielgabala �āviņu, kā ar saēdo�u skābi bagātīgi slacīta, tā nekad nezels. Nekad ne-ucinās, nemetīs gaisā līksmi spiedzo�o atvasi.

Neslēptā pretīgumā Staro izgrūda neartikulētas skaņas. Un uzbudināts pielēca kājās un ņēmās staigāt turpu �urpu.

Zanes vecāmāte uzmeta saproto�u skatienu un pacietīgi pagaidījusi, līdz Staro daudzmaz nomierinās, ļāva savai mēlei atgūt lokanību:

� Ir lietas, kas pastāv neatkarīgi no tavas attieksmes. Dzīvē visu var nopelnīt! Ari attieksmi! Nedari citam to, ko nevēlies saņemt! Tad tev nekas nepielips. Ir daudz ceļu, kas ved uz iznīcību. Dzīves ceļ� ir viens.

� llvēki pa�i samaitā savu likteni, izvēloties nepareizo dzīves ceļu. Sargeņģelis tev saka priek�a, ka nav jādara, bet tu tik un tā dara. Neklausi, lu nedrīksti uztvert personīgi. Tas samaitā būtību. Spēka cilvēkam jā-ImiI neitrālam vērotājam. No malas. Citādi viņa iegūtā informācija būs unaitāta. Un nemētājies ar ļauniem vārdiem, � sarunu biedrene filozofiskā mierā ieminējās.� Nekas nepaliek bez pēdām. Pat ļauna doma. I'ar to spēcīgāks ir vārds, kas ievibrē visumu. Vēl lielāks spēks piemīt izdziedātam vārdam. Tas vieglāk ie�ūpina, iekustina. Liek smalki trīsēt vienotā vibrācijā. Tāpēc nesvaidies ar ļauniem vārdiem, jo tie var atgriezties dubultā. Riskanti un nāvīgi.

Viņas seja izstaroja nelokāmu pārliecību, kad viņa turpināja:

� Domu spēks ir tikpat taustāms kā jebkur� materiālās pasaules izpausmes veids. Masveidīgā, intensīvā doma spēj saistīt enerģiju un pie�ķir tai formu, enerģiju. Tāpēc jau kop^v- -.grīnajiem laikiem tik intensīvi attīstīja kultus. Ar ticīgo palīdzību sakoncentrētais spēks deva veci�ķa-jiem valdniekiem enerģiju. Enerģija nerodas un nepazūd. Tā plūst, mainās. Un ikviena cilvēka doma ir enerģijas izpausme. Tas ir tikai viens no veidiem, kā likt enerģijai plūst. No cilvēka atkarīgs kādas � gai�as vai pretējas. Gai�ās ir rado�as. Melnās domas ir iznicino�as. Tā ir vienīgā at�ķirība. Katrs domā, un katrai domai ir sava enerģijas jauda. Ar spēku apveltīts, spējas izkopis burvis tikai ar domas spēku, iekustinot pasaules spēka tīmekli, var cilvēku novājināt un pat iznīcināt.

� Tad ko viņi vēl kavējās ar pasaules sagrāb�anu? � bez kādas pietātes Staro iestarpināja. Zanes vecāmāte uzzibsnīja smaidu.

� Tu domā, ka neviens nevar kontrolēt citu cilvēku enerģiju plūsmu? Ooo! � ar sāpjpilnu skatienu viņa novilka, � paskaties uz televizoru. Televīzija apstulbina miljardus. Ieliek domas sagatavotajās smadzenēs. Ik pa brīdim, kad ir vajadzīgs emociju virpulis, lai dusmotos, baidītos, gaudotu, enerģija izdalās un aizplūst sakopota. Palēnām norit mērķtiecīgs darbs no dabiskās uz regulējamo cilvēci. Cilvēce tiek degta dēta un palēnam iznīcināta, lidz uz pasaules skatuves iznāks tās patiesie valdnieki. Un viņus vada ne jau alkas pēc kundzibas pār pasauli. Tā it vēlme sagrābt, pārveidot to savām vajadzībām.

Un paberzējusi grumbaino pieri, turpināja iesākto sarunas pavedienu:

� Dusmas ir lielisks enerģijas avots, bet tikai noteiktos gadījumos. Piemēram, kad notiek cīņa vai steidzami jāmeklē risinājums. Pārējos ga dījumos tā būs ar mīnuss zīmi, kas baro tumsu vai izplūst nekurienē tevi lieki nodeldējot. Tu juti, kā daļa mana spēka ieplūda tevī? � Zanes vecāmāte pajautāja. Pār viņas grumbaino seju pārlaidās dīvains gai�ums.

Staro nespēja pat pakustināt acu plakstiņu, kur nu vēl atbildēt. Tas bija kā uzsēdināt uz pleciem veselu kalnu un sasprindzināties līdz pēdējai �ūniņai, lai tas tevi nesaplacinātu. Smagums izzuda.

� Tad, lūk, ielāgo! Lai spētu pārvaldīt spēku ir jābūt nevis tērauda gribai un disciplīnai visaugstākā līmenī. Mikrons turp, mikrons �urpu un tu esi zaudētājs. Sadegt var mirklī, bet izdziedēties nereti nekad. Tas ir kā veldzēt slāpes. Tu vari izdzert krūzīti, pievarēt spaini, izsusēt ezeru, pat jūru. Nav robe�u! Lidz mirklim, kad vairs nespēsi savaldīt akumulēto. Neviens tērauds nespēj līdzināties cilvēka gribai, jo tērauds ir mīkstāks par to gribu un koncentrāciju, kas ir nepiecie�ama, lai pārvaldītu maģiju. Sadegsi pirms attapsies. Pārkāpjot noteikto lielu kārtību, viss tiek sajaukts, tāpēc arī mēs dzīvojam sajauktā pasaulē. Enerģiju, ko izlieto domājot par ļauniem cilvēkiem, tu novirzi viņiem, spēcini viņus. Katram savs laiks. Un �īs zinā�anas jātur aiz septiņām zemēm, aiz septiņām atslēgām. Jo egoistisks cilvēks tās izmantos negantos nolūkos. Apmierinās sīkas, piezemētas vēlmes. Noskaudīs. Noburs. Augstas kvalifikācijas mags ar domu spēku var lidojumā apturēt �autenes lodi. Un tā līdz bezgalībai. Tās ir zinā�anas, kuras var kļūt par cilvēces pa�iznīcības iemeslu. Senajā Ēģiptē ar maģiju varēja nodarboties vien visaugstākās �ķiras priesteri. Viņi paaud�u paaudzēs uz visstingrāko slēpa no sabiedrības zinā�anas. Un zino�o bija ļoti, pat ļoti maz! � viņa emocionāli и/svēra. � Pārkāpējus sodīja ar nāvi. Un ko ar tādiem darīja viduslaikos? Tāpat kā jebkura nelietība, arī maģija jauc sabiedrības pamatus, r.u lieku pa�pārliecināts, nepietiekami sagatavots vai pārlieku spēcīgs mags var apturēt zemeslodi. Un tajā mirklī pazudīs centrbēdzes spēki, к as notur okeānu ūdens masas robe�ās. Un sāksies grēku plūdi. Kā tas ļau reiz bija...

Viņa brīdi paklusēja, lai kāpinātu spriedzi un deva vaļā:

� Burvju hierarhijas barības ķēdes zemākie locekļi ir visur. Un tie nepārtraukti cen�as izsūkt no cilvēkiem enerģiju, lai tās lielāko daļu atdotu uz aug�u. Jo augstāks pakāpiens, jo treknāks kumoss atlec no koncentrējamās enerģijas plūsmas. Tādu enerģiju viņi savāc. Veicot nepiecie�amās darbības, �ī enerģija tiek pārveidota, pārsūtīta. Iedomājies, kādu enerģijas daudzumu tie var akumulēt? Planētu var anihilēt no vienas domu dzirksts.

Viņa pacēla puspievērtās acis:

� Bēdas rodas viena iemesla dēļ. Agri vai vēlu jebkurai enerģijai veidojas kritiskā masa, kad to neviens nevar noturēt. Un ir daļiņas, kuras nevar noturēt koncentrētā veidā. Tās patvaļīgi pārvar jebkuras barjeras. Kur tās pazemē ir sakoncentrētas, tur aug�ā labāk neuzturēties. Agrāk tās sauca par nāves vai posta vietām. Tagad par anomālajām.

īss klusuma brīdis ļāva Staro daudzmaz apjaust uzklausīto.

� Ja statistiski izpētītu pa�nāvību vietas un laiku, izvērtētu koncentrāciju sistemātiskumu, tad varētu iegūt interesantas ziņas par tumsas sekotājiem, kuri barojas no enerģijas tīmekļos pakļautajiem cilvēkiem.

Zane atnesa tējas kanniņu ar kaķumētras tēju. Nolikusi uz savu laiku nokalpoju�ās mucas, kas tagad kalpoja par ērtu āra galdiņu, viņa piepildija trīs Latgales māla krūzītes. Staro bija pieradis, ka cukuru �ajās mājās aizvieto medus. Iekārtojusies uz ķebļa, Zane papildināja klausītāju loku.

� Cilvēci jau no aizvēstures laikiem var sadalīt trijās daļās. Gani, kas gana, sargi, kuri kā suņi uzrauga pārējos un tie pārējie, kas kā aitas pakļaujas ganu un suņu iegribām. Tu neesi sargs! Tu esi kas vairāk par parastu ganu... Tu esi dzimis kam vairāk! Un tev pa�am ir jānonāk līdz tam. Ja tev ir dotas spējas, tad tev tās ir jāizmanto. Tev ir jādod tas, ko lūdz. Tu nevari atteikt, pat, ja tev pa�am no kaut kā ir jāatsakās. Pat jāupurē. Tu vari kļūt par ļoti varenu arhimagu. Pat par visvarenāko. Tev nevajadzēs aprobe�oties ar kaktu �amaņa eksistenci.

� Zināt savu sūtību tā ir puse no dzīves jēgas, to piepildīt ir visa dzīves jēga, � Staro atbildēja. Vārdi kā ar stangām nāca ārā, smagi, negribīgi. � Tas nav priek� manis! Es nevaru būt burvis! Varens, bet viegli ievainojams. Es bū�u sargs.

Un rūgti nodomāja, ka pla�as zinā�anas nogalinā�anas mākslā ir bezspēcīgas pret burvestību. Nesaprotamas burvestības viņam nebija pa spēkam. Kar� ar redzamo ienaidnieku ir tīri vai patīkama bērnu izprieca vasaras brīvlaikā.

� Nevērtē sevi pārāk bargi, � maigi, klusi noteica Zanes vecāmāte. � Dzīve nav ieslēg�anās �aulā. Un tu nedrīksti novērsties no dzīves. Darīt brīnumus ir katra cilvēka spēkos! Vien jātic sev! Un pārējais nāks pats par sevi! Pēc smaga, mērķtiecīgi padarīta darba. Ieslodzītais trulā apņēmībā var izkalties cauri klintij, lai sasniegtu gaismu otrā pusē. Bet gara spējas attīstās savādāk. To darot, ir jātic un jābūt laimīgam. Jālūdzas no visas sirds. No sirds dziļumiem, tā ka dvēsele plūst laukā. Vien ar tīrām un skaidrām domām laimes pārņemtie savienojas ar vienoto informācijas lauku. Tas tāds iek�ējais pacēlums, kas nāk no pa�iem dvēseles apslēptajiem dziļumiem. Tīras un skaidras domas. Katram �ajā pasaulē ir loma. Liela daļa to nemaz necen�as noskaidrot. Tāpat ir labi, kā vardēm siltā dubļu peļķē.

Vecāmāte uzlūkoja Staro un viņ� goddevīgi nolieca galvu.

� Tu esi tas, kas tu esi! � Un neko nepaskaidrojot ļāva stāstījumam plūst tālāk:

� iMēs katrs esam atnāku�i dzīvē ar savu uzdevumu. Tikai tavos spēkos ir to piepildīt. Arī oda pirdienam var būt graujo�as sekas, ļa trāpa īstajā vietā un īstajā laikā. Cilvēks var paveikt neticamas lietas. Ikdienā nobremzē audzinā�anas rezultātā iedzītas atziņas: tu to nevari, jo... � viņa iepauzēja, lai iemērktu lūpas pēc bi�u stropa smar�ojo�ajā tējā, � t si mazs, tu vēl nesaproti. Atveroties tu saproti, kas ir kas. Marione�u vadītājiem masu tumsonība ir izdevīga. Bezierunu vergi, kuri nav brīvi pat savās domās. Tādi veido kārtējo pēcbābeles torņa laiku sabiedrību. Un tādā sabiedrībā da�u vara pār visiem var netraucēti valdīt, 'lā�u tiem ar �o pasauli nepietiek! Zeme sāk palikt par �auru. Aizie�ana citā dimensijā ir bīstama. Pārāk daudz risku un nezināmā. Tāpēc tiem ir milzīga vēlme mainīt planētu, nepametot �o dimensiju. Nedomāju, ka ir jāgaida pārāk ilgi. Cilvēce attīstās evolucionāri, līdz pamazām iegrimst pa�apmierinātībā, un krīt atpakaļ. Un revolucionāri. Kur� gan 1959. gadā, mūsdienu skatījumā primitīvi arhaisko kosmosa sasniegumu laikā, varēja iedomāties, ka pēc desmit gadiem cilvēki kāps uz cita izplatījuma ķermeņa? Tāls un nereāls sapnis. Desmit gados notika neticami milzīgs tehnoloģisks izrāviens, kas būtiski mainīja cilvēces attīstību un pasaules uztveri. Otrā pasaules kara gaļas ma�īna dzemdēja vēl lielāku tehnoloģisko izrāvienu. Zinātne jau ir cie�i pietuvojusies cilvēku organisma atjauno�anas un mū�īgās dzīves noslēpumiem. Lai to sasniegtu ir nepiecie�ams dzenulis, vēlme un resursi. Tiem sekos vienotā enerģijas lauka bezgalīgie enerģijas resursi. Ta�u alkaino vīziju apmātībā var pārrēķināties ar-saviem spēkiem, tie var iziet ārpus kontroles. Tad cilvēci sagaida tāda katastrofa, kādai nav pat salīdzinājuma. Pat atlantu un lemūrijas pretīmstāvē�anas apogeja. Pēc tās no jauna iegrimsim me�onīgumā.

Staro saausījās. To ievērojusi, vecāmāte skumji pasmaidīja:

� Vairāk nedrīkstu teikt, jo cilvēce vēl nav tam gatava... Līdz tam laikam zinā�anas par pirmajām civilizācijām tiek apzināti slēgtas, turētas aiz sevi�ķi pamatīgām slēdzenēm. Tur ir kas īpa�i bīstams, lai ļautu notikumiem vēlreiz atkārtoties.

Sētas melderis Bocis staigāja izgriezis kuplo balto krūte�u. Samtainās ķepiņas graciozi likdams rasainajā zālē pienāca un, parīvējies gar kājām, sāka murrāt. Ik pa brīdim nervozi pārmeta asti no viena sāna uz otru. Asie nagi �audījās zem mīkstajiem pēdiņu spilventiņiem. Ik pa brīdim simboliski ielaida tos Staro aug�stilbos. Uzslējis asti taisnu kā skursteni, runcis lepni aizgāja. Nepatīkamās sajūtas izplēnēja kā nebiju�as. Laikam kaķis tās aiznesa līdzi.

Kop� bērnības vecaistēvs Staro bija iemācījis, ka niecību viedoklis nav nekādā vērtē. Jāņem vērā vien gudra cilvēka izsvērts padoms, tie�i tavā situācijā, laikā un vietā.

Un Staro aizgūtnēm tvēra ikvienu �eit pausto vārdu, �estu un domu.

� Tumsa nav gaismas trūkums. Tā ir tum�ā gaisma. Un nevainība ir tikai nezinā�ana.

Zanes vecāsmātes lūpās pavīdēja smaids:

� Virzīti kalpot sev un palīdzēt citiem � tā ir tā plānā, ēteriskā ro-be��ķirtne. Galvenā piederība gaismai ir patiesa labestība. Viss pārējais ir ar da�ādu nokrāsu starp gaismu un tumsu. Uz kuru pusi pagriezīsies, to arī saņemsi! Tumsa pielīp kā dūņas pie kājām, kā sodrēji. Pat ar tīru, skaidru ūdeni sevi nenomazgāsi. Tā ieēdas uz palik�anu. � Acis naidīgi uzzibsnīja kā dzirksteles kvēlojo�ās oglēs.

� Ērces spēks ir ne jau rumpī, bet indē, ko tā var glabāt. Melnajiem spēkiem daudz kas ir apgriezti proporcionāls gaismai. Tur neviens neatminās, kāds varonis tu biji, neatminās tavus iepriek�ējos nopelnus. Tiek ņemts vērā vien tas, kas tu esi tagad, un kāds ir tavs spēks.

Viņas balsī neskanēja neviena ironijas nots. Mu�u pletnīte aizgaiņāja pārāk uzmācīgu mu�u.

� Pastāv kardināla at�ķirība. Ja gaismas spēkiem cieņā ir romie�u princips: primus inter pares � pirmais starp līdzīgajiem. Tad tum�ajiem ir valdo�ais gals un pazemīgais gals.

�Stāstnieka dotības viņai no pa�a Dieva dotas!� Staro nodomāja. Tikmēr dzeltens taurenis bez skaņas plivinājās virs ziediem.

� Ļaunums smeļ spēkus no sāpēm, no ļaunajām emocijām, mokām, spīdzinā�anas, bailēm, �ausmām, bezizejas. Ir pasaules, kur tam izdevās

...... virsroku, tur visa pasaule kļuva par tā barotni un ļaunuma audzelību No turienes tas sūta savus pakalpiņus citur, mēģina iespraukties, nostiprināties un pakļaut citas pasaules. Ja to neapturēs, tas kā neredzams moris ies tālāk. Līdz vienā brīdi tas kļūs tik varens, ka arī attālumi nebūs �'.ķerslis. Par laimi, labā un ļaunā cīņā ir harmonizējo�s līdzsvara brīdis!

Viņa aprāvās. Acīs kvēloja kaisme.

Pat visu pasauļu apvienotais ļaunums nevar pakļaut maza bērna sirsniņu. Un ļaunumu var apturēt, sa�ķobīt, iedzīt pazemes spraugā.

I īdz tam tas, sējot iznīcību, posta�u, �ausmas un nāvi, cen�as pakļaut. Arī �eit neskaitāmas reizes ir organizējis savus tum�os pulkus, pat gai�u un cēlu mērķu sasnieg�anai. Pat sagrauts, tas tomēr sa�ķoba gaismas vienotību, rada nesaskaņas, aizvainojumu un ķildas. Ļau�u atmiņa ir īsa. kolīdz diena beidzas, tā aizmirst un atstāj vien neskaidras atmiņas, kur var pieķerties, izvilkt, ka tomēr tur bija kas labs. Tautām, ciltīm, visai cilvēcei kas noderīgs. Neskaidrības, svārstī�anās. Vaidi, stenē�ana, gārdzie-ni, izmisīgi lūgumi, asaras. Velti varmākām lūgties �ēlastību: ikviens, kas svārstās, tiek upurēts. Kalpi un sekotāji to zina. Viņu sirdis un prāti ir nocietināti pret citu cie�anām. Kur� no citu cie�anām negūst baudu, tas pārvēr�as par pārtiku sirdī cietākajiem. No ļaunuma nevar aizbēgt, nevar noslēpties, nevar tirgoties ar to, tas paņem visu. Ir divi ceļi � padoties vai pretoties. Abi ir vienādi, visticamāk gan tā, gan tā ies bojā. Bet ikviens mazais cinītis aptur iznīcības ratu kustību, ieskrambā tā vareno riteņu aplokus līdz tie neiztur un sabrūk.

Stāstot viņa nerimās �ķirot augu tējas. Ari tagad, paaugstinātos toņos runājot, viņas pirksti darbojās:

� Tumsa labprāt vervē un cen�as pārvilināt savā pusē talantīgos, bet vēl nenobriedu�os. Tādus, kas vēl nav stingri izvēlēju�ies un nostāju�ies uz sava dzīves ceļa. Kurus vēl var samaitāt un izmantot saviem mērķiem. Tiem izdodas pievilināt tās cilvēciskās būtnes, kuras savos prātos ir zemiskas un tum�as. Vai bailīgas un meklē pie kā pieslieties. Vai salasīju�ās ēsmu lamatu literatūru, kur galvenās runas ir par to, kas tiek dāvāts, ja

pārdod dvēseli.

Staro neviļus nosarka atminoties savus mēģinājumus iepazīties ar �o sēnalliteratūru.

� Cilvēki kļūdaini domā, ka Tibetā mitinās vien svētie lamas. Ūuu! � Zanes vecāmāte grīni pasmaidīja. � Tur ir kas drausmīgāks. Tibetas melnās maģijas klosteris nav izdomājums. Tā ir realitāte.

� Ar katru stundu �ajā realitātē dziļāk un dziļāk! �ķita, ka galva tūdaļ pārplīsīs no spiediena. � Staro pasmaidījis noteica un pievērsa skatienu debesīm.

Zanes vecāmāte tikmēr skaidroja:

� Stipra griba burvestības var padarīt bezspēcīgas. Vai arī kādi ar stipra burvja iedvesmu piepildīti amuleti! Tie var līdzēt pārvarēt kāda burvja tīkojumus pēc tava prāta vai auguma! Jo talismans pasargā. Jebkur� amulets prasa papildinājumu. Ik pa brīdim tā radītājam vajag papildināt tā spēku. Ļauno talismanam ir divpusēja darbība... Aizsargā valkātāju, dod spējas, bet vienlaicīgi tā radītājs pa to sūc valkātāju spēkus. Ar to gaismas talismans at�ķiras no tumsas radītā. Ja tu dzīvo laimīgs, stingrā saskaņā ar Dieva pasaules likumiem, tad gandrīz neviens tev nevar nodarīt pāri. Hipnoze salau� pat visspēcīgākos, ja vien tu neesi pret to izveidojis imunitāti. Tev pa�am ir jāizveido imunitāte pret citu gribas ietekmi!

Vecāsmātes aura izstaroja mieru. Nesatricināmu Antarktīdas ledāju mieru.

Staro juta, ka vajag atslēgties no tēmas, tāpēc paņēma stikla krūzi un ieleja sev glāzē. Ar labpatiku iedzēra da�us malkus. Tīksmīgi vēss ūdens ar mētru gar�u nomierināja satraukto prātu. Zanes vecāmāte nelikās ne zinis par to. Viņa rāmā, izsvērtā balsī turpināja:

� Zinā�anas samazina iespēju, ka tevi kāds var negaidīti pārsteigt nesagatavotu. Brīdināts cilvēks ir bruņots cilvēks. Nekas nespēj caursist �īs zinā�anu bruņas. Tāpēc iemācies at�ķirt graudus no pelavām. Ar zinā�anām tu vari koncentrēties, lai pilnībā atbrīvotu prātu, un tādejādi

I'ieslēgtos zinību slāņiem. Tu daudz ko vari apgūt. Izslēgt sāpes, apslāpēt, pārtraukt. Pat pārdzīvot nāvējo�us ievainojumus. Nāvīgi ievainotie turpina cīnīties, kaut arī ievainojumi ir nesavienojami ar dzīvību. Tie ir brīnumi, ar kuriem ir pilna vēsture.

Pēc sarunas ar Zanes vecomāti Staro gandrīz juta, kā galvā lēni un noteikti grie�as domu zobrati. Tie saķeras no vienas sazobes uz otru, veidojot aizvien jaunus pārnesumus, kas paver lidz tam blīvi slēgtus priek�karus.

Staro paņēma plūmi un iekodās. Zem plānas miziņas iesprostotā sula bagātīgi �ļācās ārā. Tikmēr galvā mar�ēja domu leģioni.

� Pasauli eņģēs neiecelsi! � Staro rūgti novīpsnāja un pārlaida plaukstu pār militāri īsajiem matiem.

Zanes vecāmāte �irgti ierunājās:

� Visas pasaules glābēja sindroms ir jānoliek malā. Visu pasauli eņģēs neiecelsi. Tas tiesa! � viņa piekrita. � Tāpēc iecel eņģeli sevī un dzīvo kā tu vari. Ar runā�anu var sasniegt daudz, tik pavirzi sevi pareizā virzienā.

� Es jau esmu uz pareizā virziena! Dienu no dienas mani pārņem stiprāka kvēle, kas dod spēkus, apņēmību, stiprina garu, � Staro ar ugunīgu pārliecību ierunājās. Viņā bangoja jūtu paisuma viļņi. Ar karstu vilni uzbangoja maigums. Tas bija augstākais instinkts saglabāt savus pēcte�us. Tam viņ� bija gatavs iet pāri savam līķim. Dzirdētais izraisīja simtiem neatbildētu jautājumu, ļo vairāk viņ� �eit uzzināja, jo vairāk aptvēra, ka vēl mazāk zina.

� Aha! � viņa daudznozīmīgi novilka. � Kur� nogalē pūķi, pats pārvēr�as pūķī. Ļaunums vienmēr nāk darītājam atpakaļ, lai kādu cēlu mērķu vadīts tu to dari! Cīnoties ar tumsu tu saindējies ar to. � Un uz mirkli apklusa, ļaujot dziļāk izprast vārdus: � Proti ne vien atriebt pāridarījumu, bet arī piedot. Bez piedo�anas cilvēcei nav nākotnes. Ir jāpiedod pāridarītājam un jālūdz aizsardzība. Augstākā! Un ari gaismas cīnītājam! Jo, kad tumsas triumfs, �ķiet, kļūst neizbēgams, atrodas tīrs cilvēks, kur� var pārcelties par apziņas, jūtu, emociju līmeņiem. Tikai ļoti tīrs �Ar pasauli nepietiek!� cilvēks var saņemt gaismas enerģiju, kas maina pasauli. Un viņam tā tiek dota. Un tad viss, ko viņ� domā un jūt, piepildās. Kļūst par īstenību.

� Mesija?

� Uz to pusi, bet daudz kas vairāk!

Viņa apklusa pusvārdā. Pēc Zanes vecāsmātes sejas varēja nojaust, ka �ī tēma turpmāk ir slēgta.

Stāstījumā smalki ievērptā ideja nedeva viņam mieru.

Pēc viņas filozofiskajām pārdomām iestājās tāds stindzino�s klusums. Tikai Ķeizara �ņākuļo�ana tricināja gaisu.

Staro nokrem�ķinājies ierunājās:

� Vai ir iespējama mū�īga dzīvo�ana? Vai magiem tā vēl nav pa spēkam?

� Mū�īgā dzīve ir iespējama. Vajag tikai pārvietot cita cilvēka ķermenī savu apziņu jeb informācijas kopiju. Ta�u... � Zanes vecāmāte uzsverot paskaidroja, � parasti tad zūd saikne ar vienoto informācijas lauku. Tu dzīvo, bet maģijas pasaulē esi nulle. Un �īs spējas vairs nevar iegūt vai iemācīties. Tāds zudums parasti attur no �ī soļa. Tas būtu apmēram tā: tu esi visvarens zvēru valdnieks lauva un, zūdot dzīvības enerģijai, pāriemiesojies kuslā aveniņā... Paskaidrojumi lieki. Tāpēc jau tie pieliek tādus pūliņus organisma atjauno�anas un mū�īgās dzīves pētījumiem.

Viņas skatiens bija mierīgs un gudrs.

� Spēja paskatīties no da�ādiem skatupunktiem � tas mūs at�ķir no dzīvniekiem. Uz vienu lietu var palūkoties no da�ādiem leņķiem. Da�ādiem aspektiem. Un no da�ādiem redzējumiem. Zini, ka kukaiņi un putni pasauli redz ultravioletā spektrā?

Un nesagaidījusi atbildi, turpināja:

� Palūkojies uz mūsu mazākajiem brāļiem. Ziemā mazputniņi izmisu�i sitas pret loga stiklu, mēģinot izknābties cauri un tikt pie tur zie-mojo�ām mu�ām. Tie nespēj saprast, kas gan traucē tikt pie kāruma. Tāpat arī cilvēki � sitas, sitas pret saviem sapņu uguņiem, bet tā vai tā nesanāk kļūt par rokzvaigznēm vai par miljonāriem. Dievs katram dod |M4 viņa nopelniem. It sevi�ķi, ja cilvēks dzīvo ar pateicību par visu, kas H viņu notiek. Pat nedienas pieņem un cen�as saprast, kāpēc gan tā ir noticis.

Zvirbuļi plēsās pēc labākajām vietām māju ieskaujo�ajā vīteņstīgu biezoknī. Kņadas vilināts ielaidās vēl viens prāvs bariņ�. Blakus viņiem ligu �emurā nosēdās dzeltenknābains zvirbulēns. Pla�i atvērtām acīm tas raudzījās nekustīgi sēdo�ajā cilvēkā. Laikam nekaitīgs, tā nospriedis ņēmās tīrīt spalvas.

Pēk�ņi iesākusies trauksmes sajūta nepameta Staro. Tā gruzdēja, saindējot prātu. Viss iek�ā izmisumā drebēja, kliedza: �BĒDZ!!!! Glābies!� I.idz nolemtībā viņ� saprata: �Jau par vēlu! Viss! Beigas!�

�ajā vietā nepārprotami bija noslēpies ļaunums. Noslēpies, vai gaidīja piemērotu upuri. Abos gadījumos tas bija vienlīdz ļauni viņam.

Neizturami augsta spalga sīco�a skaņa grieza ausīs. No tās nebija glābiņa pat aizspie�ot ausis. Kā disks skan, te ātrāk, te nedaudz palēninās, bet vienalga skaņa vibrē, ielien, ie�ķeļ ik �ūniņu.

Bez kādas priek�ā teik�anas Staro sajuta, ka nav viens pats. Telpā bija vēl kāds! Mati no aizmugures saslējās stāvus. Ap viņu sakļāvās kas netverams, un miesu sāka kratīt drebuļi. Nekustīgi stāvot, Staro gaidīja. Ar kreisās acs kaktiņu manīja izveidojamies vai pat pieplūstam no aizmugures caurspīdīgu mākulīti. Tas mainījās, trīsuļoja. Vajadzēja tikai strauji pagriezt galvu, kā tas pazuda.

Bet sajūta palika. Tā turpinājās, nesdama viņā jaunus �ausmu viļņus.

Sasprindzis un neelpodams Staro gaidīja, kas nu būs. �is kaut kas no jauna sarosījās. Nedzirdami, tik nojau�ami.

Viņ� sajuta kā uzmanīgi, neredzami, vien nojau�ami taustekļi kā plīvurs ar savu malu aizskāra viņa nekustīgo ķermeni. Tad tie saudzīgi, bet stingri piesūcās un strauji izsūca viņa dzīvības spēku. Staro bezmaz juta,

kā atliku�ie dzīves gadi aizplūst barojot To!

Tas bija tā, it kā milzīgs ledusskapis ar ventilatoru izrautu siltumu, liekot miesai stingt, prātam gurt.

Pagriezis galvu, viņ� centās ieraudzīts dzīvības sulas laupītāju. Tas bija blīvāks par gaisu, gandrīz necaurspīdīgs, zib�ņi, varavīksnes spīguļi. Citu dimensiju iemītnieks sazina kā iekritis mūsu pasaulē. Vai drīzāk iekļuvis, lai barotos. Tādam lodes iztriektos cauri.

Viņ� juta ko neparastu. Ap viņu sabiezēja neredzama saprāta migli-ņa. Citādāk to nevarēja aprakstīt, bet ap viņu satumsa, vai tā tikai �ķita? Elpa padevās ar grūtībām, auksti sviedri pārklāja augumu. �au�alīgas apziņu stindzino�as �ausmas caurauda viena doma: �Nāve! Vai tās ir nāves pazīmes? Tad tā mirst? Kāpēc man acu priek�ā nepazib visa dzīve?�

Jautājumu jūklis pazuda, kad Staro spēja vien apjaust, ka kaut kas neizprotams mēģina pārņemt varu pār viņa augumu.

Tā kā aukstums, tā kā smalki vibrējo�s bezmiesīgs spēks, ieķēries ikvienā spalviņā, iespiedās viņā, pārņēma viņa saprātu. Staro izmisīgi centās atgūt varu pār sevi, ta�u tas bija nesalīdzināmi spēcīgāks. Kā kuslu zīdaini nevērīgi pastūmis, nesaprotamais spēks turpināja iesākto. Staro turpināja izmisīgi turēties, lai neizzustu, netiktu uzsūkts no �is nesaprotamās esības, kas nebija nāve, bet kas �ausmīgāks.

Te uzplaiksnīja Zanes vecāsmātes izskaidrojums �im �ausmu pilnajam mirklim:

� Ir neiedomājami daudz dzīvības formu. Mums vislabāk pazīstamā ir fiziskā olbumvielu oglekļa forma. Saprātam nemaz nevajag fizisku ķermeni. Gari, saprātīga enerģijas substance, plazmoīdi.

Un vienlaikus ar paskaidrojumu apziņā iek�ā plūda neparasti stipras sve�as domas, lai kā viņ� pūlējās to nepieļaut. Tik stipras un skaidras, ka tikai ar piepūli varēja noticēt, ka tās tie�ām nav skaņas, bet neredzama sve�inieka domas.

Uzbrukums mainīja veidu. Kā milzu ķepa uzgūla augumam, ietinot tādā kā mīkstā vatē, nospie�ot plecus, apziņu. Laupot dzīvotgribu.

Ka ar sarmu pārklāts nedzīvs aukstums vēlās, gāzās, sasaldēja dvēseli.

Kaut kas jaudīgs iesūcās dvēselē, to sagandējot un atstājot neizraujamas skabargas. Tās pū�ņojot pārvērtās par patstāvīgi dzīvojo�iem ļaunuma pū�ņiem. Ledainas, lipīgas �ausmas turēja savā varā.

Nekurienes ledusaukstā, bezgalīgā tumsa sakļāvās ap viņu. Neiztu-i ams prātu izsaldējo�s aukstums sa�ņaudza ik ķermeņa �ūniņu. Sasaldē-Ы dvēseli. Tas pa atomam noirdinās viņa fizisko apvalku un dvēselisko MS, līdz augums sadrups, aizplūdīs nekurienē. �ajā bezgalīgajā nekurienē nebija robe�u. Tā bija visur un vienmēr. Te nekas un nekur un nekad nenotika. Prātam neaptverams baismīgs nekas!

Pieaugo�as �ausmas stindzināja un postīja saprātu, bezgalīgas mocības, kas salauztu ikvienu dvēseli, par miesu nerunājot. Likās, ka viņ� krīt nekurienē. Bezgalīgs kritiens bezgalīgā nekas. Vienlaicīgi viņ� juta, kā nelabuma spazmas savelk vēderu. Tātad viņ� vēl ir savā augumā. No bez-miesīga būtnes plūda neizturama bada sajūta. Tā vēlējās izsūkt dzīvību.

Sve�ām acīm, pavisam savādākā rakursā, viņ� ieraudzīja vīziju. Zemes pa�ā viducī slējās piramīda. No saulrieta līdz saullēktam neskaitāmas virtenes kāpa aug�ā, lai atdotu un uz upuraltāriem atstātu sirdis, bet mākslīgi veidotā kalna dzīlēs ieslēgto baismoni barotu asinis. Neskaitāmi cilvēki bez apstājas atdeva savas dzīvības, jo kolīdz apstāsies, tā pamodīsies klin�u bluķu noslogotās citā dimensijā radītās �ausmas un, remdējot mū�īgo izsalkumu, saārdīs visu dzīvo. Tāda bija cilvēces cena par kāda vieglprātīgajiem eksperimentiem ar maģiju.

Vīzija pazibēja sekundes daļās, bet redzētais palika prātā līdz vissīkākajai detaļai. �ī būtne, kas izmantoja viņa augumu, bija pavisam sve�a saprāta iemiesojuma taustekļa gals. Un Staro bija kā neredzamā diegā iekārta marionete. Diegs, kas aizved lidz zvaigznes izmēru ļaunumam. Murskulis, visa ļaunuma iemiesojums, Melnā gaisma, kas aprij pati sevi. Izklausījās fantastiski.

Melnais caurums izsvie� antimatēriju, ta�u �ī neredzamā būtne aprija selektīvi. �obrīd tam nevajadzēja matēriju, tam vajadzēja pēc iespējas

augstāk attīstītu garu, ko varētu ieslodzīt sevī, pārveidot par sev līdzīgu un sūtīt �o emisāru jaunu upuru meklējumos. Lai paralēlās pasaules iemītnieks atkal varētu sūkt enerģiju.

Staro pamodās viscaur sviedriem noplūdis. Guļot uz segas dārzā zem ābeles, viņ� juta, kā krampji miesās atlai�as.

Zanes vecāmāte uzlika vēso plaukstu uz Staro noplūdu�as pieres. Patīkams miers ieplūda galvā, aizgaiņājot spriedzi, nomierinot trakos aulēk�os joņojo�o sirdi. Noņēmusi roku viņa bezkaislīgi noteica:

� Tev vēl nāksies ar viņu satikties. �ī tik�anās nebūs patīkama nedz vienai, nedz otrai pusei.

� Pie joda tādas tik�anās! � piesliedamies kājās, Staro nomurmināja. � Labāk ie�u dīķī no�vunkāties.

� Ej, ej. No likteņa tev neizbēgt!

� Man ir bail! Godīgi atzī�os! � nometis bravūrības masku Staro no�ukstēja.

� Arī man ir bail! � vecāmāte kārtojot piedurkni tādā pa�ā tonī atbildēja. � Katrs no mums baidās. Tas ir dabiski un vienīgais, ko mēs varam, ir pievarēt bailes. Ļaut aplūst apkārt, paslīdēt garām, neaizķeroties prātā un tādejādi pievarēt. Tas, kur� to spēj paveikt, kļūst par īstenu vīru, ko pievarēt ir grūti.

� Tu dzen mani izmisumā! � Staro soļojot prom sarkastiski izmeta.

� Izmisums ir lieka enerģijas iz�ķie�ana. Agrāk vai vēlāk cilvēks pierod pie jebkurām �ausmām. Tāda ir cilvēka sugas izdzīvo�anas taktika, vājākie nosprāgst, stiprākie turpina cilti, � mierīgā, stingrā tonī viņa atbildēja. � Viens no romie�u leģiona pamatpostulātiem ir �invalidus es mori� vājākajam labāk nomirt. Tāds ir negrozāmais dabas likums.

� Tad es bū�u stiprākais! Es cilvēcisko pacel�u par visiem citiem likumiem! � Staro atsaucās basa balsī. Un pacēla izplestus labās rokas vidējo un rādītājpirkstu V veidā.

Pēc peldes, atradis Zani vistu kūtī savācam no perēkļiem olas, Staro pa�ēlojās:

� Man paliek bail no tavas vecāsmātes.

� Kas atkal?

� Viņa ar mani izdarās kā ar kādu salmu lelli!

� Bet burvju rokās tu tāds esi! � viņa kaismīgi atcirta, turpinot olu vāk�anu.

Staro mulsi noņurdēja:

� Jutos tā, it kā ar rupju drā�u birsti būtu izslaucīts no iek�ienes un ārienes.

� Tas ir kā balzams līdz jēlumam noberztai pa�apziņai! � uzmetusi sānisku skatienu un pavīpsnājusi, Zane piebilda.

Bezdelīgas, jautri vid�inot, nepiekūstot laidelējās virs viņu galvām. Ik pa brīdim atnesa savu guvumu nepiepildāmo mazuļu mutītēs.

Gailis savicināja spārnus un lēni, izteikti noturīgi izdziedot savu skaņo dziesmu, atgādināja, kur�, viņaprāt, ir sētas valdnieks. Paceplī�i �ivināja no rīta līdz vakaram.

Zanes vecaistēvs, sēdēdams uz apses bluķa, ar mierīgām, izsvērtām kustībām gatavoja ziemai iekura skaliņus. Staro, pieteicies palīgā, sēja buntītēs. Smar�ojot pēc piena, uz kūti garām pagāja divas govis.

Vecaistēvs izsmējīgā tonī ierunājās:

� Vēl nav apnicis ar tām raganām ņemties?

� Ne jau es, bet viņas ar mani ņemas! � Staro labvēlīgi pasmīnēja.

� Zini, kāpēc viduslaikos visās �ajās raganu prāvās inkvizīcija izmantoja eļļu?

� Siltumnoturīgāk! � Staro nedomājot izmeta.

� Tie�i tā! � piekrīto�i ar zodu pamāja vecaistēvs. � Spīdzināja, lai ķeceris nevis vienkār�i pārvēr�as par ogli, bet uzdod riktīgi liesmu. Tādu uzkarsētu eļļu uzlej spīdzināmajam virsū un pa�i iet pelnītas pusdienās.

� Tikmēr ķecerim iek�ējie termiskie apdegumi, viss nenormāli sāp. Un viņ� uzreiz paraksta vieno�anos par slepeno sadarbību, sāk sniegt informāciju par saviem sakariem, par kopējo noskaņu ne�ķīstības pilnajās aprindās... � Staro sāka runāt mūsdienu spīdzinātāju leksikā.

� Raganām nemaz nebija smieklīgi! � vecaistēvs skumjā balsī noteica. � Viduslaikos biju�as da�as vietas Latvijā, kurās bija spiesti pārtraukt raganu prāvas, jo kas tad strādās? Kas baros kungus? Baznīcu? Bezmaz vai katrs, kam inkvizitori pieķērās, lai kaut uz brīdi pārtrauktu mocības, uzreiz sāka vilkt līdzi veselas līdzdalībnieku ķēdes. Sauca pirmos pa atmiņai pagadīju�os vārdus, un re � aiziet tāda organizētā vilka�u un raganu sazvērestība, ka inkvizīcija nespēja laicīgi apstrādāt. Raganu procesu ziņā Livonija bija otrajā vietā aiz Spānijas. Un galvenais iemesls bija ne vien pretestība baznīcai un kristietībai, bet, mūsdienu terminos runājot, arī ekonomiskā konkurence. �eit bija attīstīta tautas dziedniecība, homeopātiskā, ar ārstnieciskiem augiem, tautas līdzekļiem. Eiropā viduslaikos medicīnisko pakalpojumu snieg�anas monopols bija klosteriem. Sirgsto�os izārstēt, ap�ļācot vien ar svēto ūdeni, protams, nevar. Ja nevar izārstēt, jāiet labāk pie savējiem, kas ātri dabū uz pekām. Tie klosteriem nosita visu peļņu. Pakonsultēju�ies, izprasīja inkvizīcijas speciālistus, sagatavoja viduslaiku noziedzības apkaro�anas programmu ar rado�u komplekso pieeju. Novāca tautas dziedniekus, pie�uva tiem okultismu, kaut kādas ķecerības. Tie parāva ķēdē līdzi apkārtējos, klientus. Visi tā pārbiju�ies, neviens pie tautas dziedniekiem neiet, un �e arī klosterim bizness panesās. Peļņa nenormālā, jo ieguldījums tik vien kā svētais ūdens, pātari un asins nolai�ana. Tā bija visa viduslaiku medicīna! Par letālu ārstē�anu tolaik izmeklē�anas komisijas neveidoja, norakstīja uz velnu nedarbiem. Gadījumos, ja bija nopietnāki roku vai kāju bojājumi, tad viduslaikos katra sevi cieno�a ķirurga rīku komplektā bija koka āmurs. Bez narkozes ar to pa pieri, un, kamēr klients nemaņā, tiek nozāģēta pūsto�ā roka vai kāja. Ar homeopātisko ārstē�anu gan tolaik varēja saglābt. Jo, redz, kristietība apmēram kā komunisms pasludināja: aizmirstam visu, ko cilvēce zinājusi un sāksim no nulles. Tautas dziednieku zinā�anas bija tūksto�iem gadu vecas. Jau apmēram zināja, kāda zāle jāko�ļā, kāda komprese jāliek, lai izveseļotos. Lūk, tā baznīca nostiprināja savu varu. Tāpat kā tagad notiek sabiedrības pārvaldī�ana.

Nesaudzīgā raganu izskau�ana noritēja burvju vadībā, tagad tie sekmīgi skalo cilvēkiem prātu. Visu, kas burvjiem traucē, mūsdienu mēlē dēvē par ksenofobiju, pārdzīvoju�iem aizspriedumiem, netoleranci. Līdz ar laikiem mainās vien sastāvdaļas, bet ne receptes.

Vecaistēvs nīgri nosmīnēja. Runcis izstaipījās, ielaida stenderē nagus мм vaicājo�i uzlūkoja ar savām dzintarkrāsas acīm. Pavēris spraugu, Staro gribēja ielaist kaķi iek�ā. Kaķis neapmierināti kulstot asti gaidīja, līdz durvis pavērsies līdz galam. Lī�anu pa spraugu uztvēra kā savas personības apvainojumu.

Tikmēr vecaistēvs izteica savu viedokli:

� Es lasot izsecināju, ka misis Mārpla bija ragana. Un par prototipu Agata Kristi izvēlējās savu vecmāmiņu. No viņas viedās acs neizspruka neviens ļaundaris � visu zināja uz priek�u, kas sliktus darbus darīs, kas apzagsies, kas aizbēgs no vīra. Un apkārtējiem par �ausmām viss piepildījās. Un tici man, viņai patie�ām palaimējās piedzimt laikā, kad par to nevilka uz sārta.

Pabeidzis darboties, vecaistēvs novērtēja padarīto un, sazvērnieciski piemiedzis ar kreiso aci, izmeta:

� Derētu pa graķītim pa�taisītā?

� Kāda runa! � Staro labprāt pa�ķidrinātu uzkrāto zinā�anu mur-skuli.

� Tad ejam darbnīcā! Tur man vienmēr glabājas nogatavinātie krājumi.

Instrumentu skapja apak�ējā daļā bija izveidots vienkār�s, bet patīkams bāriņ�. Tajā cie�i saspiedu�ās savu likteni gaidīja pudeles bez etiķetēm. Salējis mazajās �pieglāzītēs, vectēvs vienu pasniedza Staro un noprasīja:

� Domā, ka tā ir kand�a? Nevis kand�a, bet ābolu kand�a! Galvenais, kas at�ķir no visa pārējā, tajā skaitā vīnogu kand�as, ir tas, ka kal-vadoss ļoti ātri nobriest. Tam atveras varena aromātu, gar�as un smar�as kompozīcija. Pērkot veikalā, nevaru būt dro�s par fūzeļiem, kas ir jebkurā alkoholā. Turpretī te vienmēr zinu, kāda manta ir sanākusi. Visa ābolu būtība �ajā pasakainajā dzērienā atveras. īstam kalvadosam ir piesātināta gar�as buķete.

Un vecaistēvs izmeta glāzīti.

� Tas ir aume� labais! � viņ� ar tīksmi noteica.

Staro savējo izdzēra ar baudu. Kalvadosa karstā lodīte no�ļūca kuņģī, nesot līdzi patīkamu noskaņu. Gaisā izplatījās alkohola smaka.

� Tad varbūt arī otru? � vecaistēvs, viltīgi smaidot, jau piepildīja savējo.

� Neiebilstu! Tā ir varen smeķīga manta.

Līdz ar to �is vakars bija rezervēts vīru sarunām. Paņēmu�i iesākto pudeli un glāzītes viņi devās uz lapenīti dīķmalā. Tur jau kādas gādīgas rokas bija sarūpēju�as sagrieztu speķi, maizi, zaļumus.

� Alkohols dod tādu pa�u efektu kā emocijas. Gan pirmais, gan otrais par daudz nav labi. Visam savas robe�as.

� Gan jau robe�as manīsim!

Un sarunas nemanot ieslīga tīri vīri�ķīgās tēmās. Runcis, ielecis viņam klēpī, omulīgi murrādams sapņoja par siltām pelītēm. Staro, mēli palaidis ganos, aizrautīgi stāstīja par savu sapņu lauku saimniecību. Par savu dzīvi. Nepiepu�ķojot, bet arī nenoniecinot. Runas virmoja līdz kokā ievaidējās pūce. Kaķis piepe�ā ziņkārībā izstiepa kaklu, lai saskatītu.

� Visam savs laiks! Gan atpūtai, gan miegam! � Zanes vecaistēvs ierunājās un Staro mīļuprāt piekrita. Viņu gaidīja silts, mīksts augums un daba, kur nav jādzenas pēc pārejo�ām vērtībām. Tas lai paliek pilsētas d�ungļu un naudas varai.

Staro modās ar gaiļa dziesmu. Lieglaimes pilns viņ� pierausās kājās. Ir tik patīkami rītausmā pirmajam atvērt acis un, turot mīļoto aiz rokas, gaidīt, kad viņa pamodīsies. Tikmēr var priecāties, ka pa �īm nedēļām viņi izdzīvoju�i mīlestību mū�a garumā. Smeldamies mierinājumu

�sājā tuvībā, Staro juta, kā neizbēgamās �ķir�anās radītā trauksme norimst, to aizvietoja laimes pilni brī�i.

�odien solījās būt gurdino�i karsta tveice. Pagaidām vēss, tīkams gaiss ļāva baudīt rītu. Darbīga bite dūca zieda dziļumā. Gailis nerimās pilnā skaļumā baidīt vēl saldi duso�o miegu. Tāds jau ir viņa amats � pirmajam sveikt jauno dienu.

Mīļotās sejā viņ� saskatīja eņģeļa vaibstus. Pavērusi garās skropstas, viņa fokusēja skatienu uz Staro acīm. Ro�u sārtas lūpas pavērās. Smaids atklāja visu viņas dvēseli. Viņa pasmaidīja un pajautāja:

� Labrīt! Kā miegoji?

Un ar pirkstu galiņiem maigi paberzēja ar pa nakti izaugu�iem rugājiem klāto kreiso vaigu. Neko nebildis, Staro iespieda seju Zanes matos: cik tie labi smar�oja! Viņ� tvirti saspieda viņas roku. Zanes liegais, starojo�ais svaigums cilināja viņa nāsis. Pirksti glaudīja gludu un maigu ādu.

Zane staroja rēnā laimē. Staro smaka vai nost piepe�i uzplūdu�ajā karstuma vilnī. Nedro�ā maigo�anās pārtapa kaislē. Iesākās brīni�ķīgs trīsu vilnis.

Sieviete, zinot, ko vēlas, ļāvās izmantot vīrietim nekad neiegūstamās zinā�anas par sievietes auguma noslēpumiem.

Saldsaldās pusnemaņas miglas pārņemts, Staro it kā no malas vēroja sevi. Lēnām, iek�ā ārā, lai kā organisms prasīja straujākas, ugunīgākas kustības. Pārvarēja vēlmi atjaunot lapsenes dejas ritmu. Kā �ūska apvijusies ap Staro, viņa cie�i sakrampēja kājas uz muguras.

� Beidz mani spīdzināt! � kaismīgi elsojot, viņa ie�ukstēja Staro kreisajā ausī. Nesagaidījusi atbildi, viņa iekodās kaklā, vienlaicīgi ielai�ot nagus dziļi mugurā.

Mīlestība ir kā pēk�ņi uzklupusi slimība. Ar skaidru prātu zini, zāļu nav � ir jāpārslimo. Staro zināja, ka smeldzīgas laimes pārpilni mirkļi ar Zani bija visburvīgākie visā viņa mū�ā. Staro atradās absolūtajā sazobē ar Zani. Zane bija kā viņa pa�a miesa un dvēsele. Un viņ� bija arhaisks stulbenis, kuram mīlestība ir svēts vārds! Anahronisms gatavais!

Mīlēja aizvien kaislāk un svelo�āk.

Zanes mati, kā ierasts, bija cie�i atķemmēti un sapīti bizē. Viņas miesai piemita veselīgs spīdums. Tikpat kā nelietoja kosmētiku, ja par to neuzskatīja pretiedeguma krēmus.

Patīkama, liega vēsma �alkoja koku zarotnē. Staro nodzēra kafijas malciņu, vērodams, kā kaklu uzskurinājis, gailis buldurēdams lenca vistu. Tā izvairījusies iespruka upeņu krūmā. Gailis, slēpjot neveiksmes aizvainojumu, bra�i nodziedāja. Zanes mājas ir kā neliela svētnīca, pērkamās pasaules mutulī. Kur rāmi ritinot laiku varēja atbrīvoties no visa tā, kas nodeldē � nevajadzīgās informācijas, stresa, trauksmes. Un otrādi � attīrīt zemi no ļaunuma.

Staro, sevi netaupīdams, saskaldīja malku. Pēc tam sanesa un sakrāva malkas �ķūnī.

Vakarā pasautējies melnajā pirtiņā, viņ� atjaunoja ķermeņa lokanību. Pirts deva svaigumu, prātam mieru, ķermenim spēkus.

Ta�u pirms pirts Zanes vecāmāte uzrunāja Staro. Skumjas bija iegravētas ikvienā sejas vaibstā:

� Tu vari palikt vēl nedēļu, bet ne vairāk. Ilgsto�i uzturoties kādā vietā, sākas izmaiņas �īs vietas informatīvajā laukā. Prasmīgs cilvēks, pazīstot tavu enerģiju, pratīs atrast, kur tu esi sācis laist saknes. Un tad pats saproti, kas sekos... Nekad nenovērtē ienaidnieku par zemu. Par augstu var. Tāpēc zino�ie savāc asinis, nogrieztos nagus, matus un spļāvienus.

Viņa uzsvēra pēdējo teikumu.

Sāpju dzelksnis iedzēla sirdī. Staro jutās kā bezsaimnieka suns, kas salīgā ziemas vakarā pieturēts, pabarots, bet tad tie�ā veidā tiek dots mājiens, lai vācās ārā un meklē mājas citur. Lūgties � tas bija pāri viņa spēkiem, kaut arī �ķita, ka ar �iem vārdiem sagrūst visas viņa cerības.

Zanes vecāmāte sēdēja zem liepas, rokas salikusi klēpī. Viņas cieti zilās acis vēroja apvārsni.

� Agrāk rudeņi bija krā�ņi, krāsaini, tīrā bauda pastaigāties. Tagad kaut kādi blāvi, pelēki. Nav vairs kā jaunībā. Pasaule izbāl, enerģijas plūsma kļūst gurdenāka. Un to atzīmē ne viens vien. Kāds uzsūc spēku.

Naska bezdelīga ietriecās dejojo�o odu mākonītī. Savicinājusi spārnus strauji pagriezās, lai atkārtotu uzbrukumu.

� Amulets var pasargāt, ta�u pārāk spēcīgs amulets tā īpa�niekam var būt nāvējo�s. Tāds būs kā gailo�a ogle ļaunā acī. Un ļaunums nerimsies, līdz noslāpēs amuletu. Ja tādus izgatavos, tad neļaus tumsai dzīrot neko nenojauto�o ļau�u pasaulē. Pietiek ar tādu, kas novēr� uzmanību, atvaira, vājina uzbrukumu. Katram pēc spējām.

Viņas pierē neizzuda vertikāla grumbiņa.

� Ir amuleta pretmets, kas slāpē brīvu domu. Ārkārtīgi spēcīgs, � viņa uzsvēra. � Tas apslāpē ikkatru nojausmu par tā esamību. Ļoti stipri noslāpē. Tāpēc jau Latvija iznīkst, izmirst un emigrē. Tum�o spēku virpulis kā milzīgs sūklis dienu no dienas bez apstājas lēnām sūc Latvijas iedzīvotāju spēkus. Tādējādi notrulinot un padarot apātiskus. Tas ir viens no veidiem, kā pārvaldīt. Tas arī izskaidro, kādēļ aizbrauku�i uz citām zemēm, cilvēki drīz vien jūtas mo�i, mundri, enerģijas pilni. Tepat pāri Zviedrijā...

Un atgriezās pie stāsta:

� Tam piemīt spēja novērst no sevis uzmanību un nemanāmi pilnībā izgaist no atmiņām. Katru reizi uzlūkojot, aizmirsīsi par to. Un ļoti spēcīgi noslāpē, efektīvi novirza domas, kolīdz kāds viņa darbības zonā aizdomājas, vai tik tas nebūtu pie vainas negācijās. Enerģiju uzsūco�ais, degradējo�ais kristāls pilda savu funkciju � atņemot dzīvības spēkus, padara par aprobe�otiem kustoņiem. Aprobe�ots tips nevar ciest domājo�us. Tiem ir labi tā, kā ir. Vēl jo labāk, ja galvā ieliek visu gatavu. Tādi izdarīs visu, lai nekas nemainītos. Lai viss stāv uz vietas, kamēr visi aiziet garām. Viegli manipulējami, viegli vadāmi.

Staro pat nepacēla skatienu. Tik ļoti viņ� uzsūca informāciju.

� Tas atrodas tagadējās Zinātņu akadēmijas aug�ējā pilonā. Pēc

Staļina rīkojuma tas tika būvēts kā kolhoznieku nams. Kolhoznieku nams! � viņa lēnām atkārtoja, �im nosaukumam pie�ķirot baismīgu noskaņu. � Vispilnīgāk raksturo kolhozu sistēmu tās veido�anas sākumā. Kolektīvais saprāts, kur individuālisms ir kaitīgs, pat bīstams �im organismam. Ar tā palīdzību tum�ie spēki mūs tur slogā. Pa�ā aug�ā akumulē enerģiju. Tas ir būvēts uz seniem kapiem. Zikurāta apveidi skaidri jau�ami. Tā radī�anai Staļina gulagos tika nomocīti vairāki desmiti tūksto�i cilvēku. Bezcerīgās cie�anās nogalināto psihiskā enerģija I ika saglabāta īpa�ās keramiskās plāksnēs, un tās veido ārējo sūkļekrānu. 90. gados pēc dzelzs mūra sabruk�anas ij mūsu, ij Var�avas Staļintētiņa dāvanu vēlējās aizvākt no pilsētas. Nesanāca. Tā nojauk�anas pretinieki, amuleta aizstāvji, ir tumsas veikli apmuļķotie, kuri klaigā par vēsturiskā mantojuma neaizskaramību. Pie tam tas monstrs ir daudz spēcīgāks par poļu. Laikam neuzticējās. Poļiem par laimi, mums par nelaimi.

� Murgs! � Staro nenoturējās, neizsaucies.

� Lūk! � viņa skumji noteica pa�ķiebjot galvu. � Haldejie�u uzkrātās zinības pat ļoti izglītotam cilvēkam ir neaptveramas. Un pie tam tās ir slēgtas pat sekotājiem, izņemot ļoti �auru zino�o loku. Tie ari veido sabiedrību. Visspēcīgākais ierocis, ar ko pretdarboties ļaunuma hegemonijai, ir zinā�anas, ta�u Kasandras likteni nevēlos piedzīvot, � �os vārdus izrunājot, viņas seja sagrumbojās. Zanes vecāmāte piespieda plaukstas pie deniņiem un pēc neliela brī�a viņa atguvusies piekodināja: � Atceries! Ne vairs spēks, prasmes, iero�i, bet gan prāts ir tavs galvenais ierocis!

Vecāmāte nenovērsa skatienu no Staro, kur� tikmēr sēdēja nevērīgi saņēmis rokas. Uzmundrino�i pamāja ar roku un turpināja:

� Zinātņu akadēmijas ēka ir psihotronais ierocis, par kura eksistenci visi smiesies. Jo tā apmātie nedomā racionāli vai loģiski. Viņi tic ilūzijām. Kā jau teicu, tam ir neparastas spējas izkliedēt, nozust no prāta. Pat ja tu parādīsi, pierādīsi tā ļaunumu, tevi un tos nedaudzos kuri noticēs, izsmies. �is ir bezdomu dzīvnieku laiks, kuru nesalauzīsi....

Viņa smagi nopūtās. Mute savilkās apbēdinātā smaidā. Nopietni uzlūkoja vienpersonisko auditoriju pirms pavēstīja nākamos netīkamos jaunumus.

Staro tikmēr sajuta nepatīkamu tuk�umu kuņģī. �ie maģijas pasaules ēnu jaunumi viņā viesa pamatīgas ba�as. Pār mugurkaulu nojoņoja tāda kā elektrības izlāde.

Nervozi norijis siekalas, viņ� sadrūvēja. Un gandrīz vai palaida gar ausīm nākamo vēstījuma fragmentu:

� Dainu skapis ir mūsu nacionālais sargs. Kas ir vēl svētāks par to? Un tas atrodas Staļina monstrā, kas kropļo tautas sargu. Tāpēc latvie�i kā nodzīti jūglopi pacie� visus pa�u akceptētās varas spaidus un absurdus. Valsts ir pārāk dziļi iestigusi ļaunuma atvarā. Pārāk stipri to tur savā varā. Lai atbrīvotu �o zemi, tautu no tumsas �ņaugiem, vajag zinā�anas un spēku.

Staro, drūmi nosmīkņājis, izmeta:

� Mūsdienās ne vien tādus monstrus ir pārvērtu�i gruve�os!

� Vai tev pacelsies roka iznīcināt Dainu skapi? � Zanes vecāmāte dzeļo�i skarbi noprasīja. � Pat uzspridzinot tu nepārcirtīsi �o himeras mezglu. Tiks uzslieta jauna augstceltne, kur ievietos vēl jaudīgāku amuletu. Kaut arī tas ir novecojis paņēmiens. Tas derēja savā laikā. Tagad, atrodoties varenības virsotnē, tumsa var atļauties bezmaz atklāti rīkoties, un neapmierināsies ar lieno�o pakļau�anas taktiku. Tagad cieņā ir strauji uzbrukumi. Tie ķersies pie vēl radikālākiem pakļau�anas paņēmieniem. Līs daudz asiņu, izspēlēs tumsai vajadzīgos scenārijus.

� Nevienam tas nav vajadzīgs! Bet kas mums visiem, ievērojot savstarpējas pieklājības normas, rindas kārtībā uz kautuvēm vilkties? � Staro nenoturējās indīgi nepiezīmējis.

Zanes vecāsmātes balsī ieskanējās metāliska nots:

� Arī �ajā jomā nekas nestāv uz vietas! Mobilo torņi ir pilnveidotā enerģijas sūkļsistēma. Tas notiek tik smalkā enerģijas plaknē, ka bites nevar izdzīvot. Tā izēd spēku asinīs, izplēnē garu, toties tumsa tūkst.

Staro no pēk�ņās balss toņa pārmaiņas aizrijās un iekāsējās. Atguvies noslaucīja muti ar apak�delmu.

� Greizo spoguļu pasaules likumus nevar uztiept, ja vien tiem neļaujas. Kolīdz tie tev atklājas, tu nezini, ko iesākt. Tu apjūc.

Staro saspicēja ausis.

� Vēl vairāk tevi tracina apmāto aklums, kas izsmej. Pūlis, �is cilvēkveidīgais planktons, ir akls pret saucieniem attapties, jau kop� aiz-laikiem �īs zinā�anas tiek koncentrētas. Tumsa ir neticami varena, bet nav visvarena. Tā nodarbojas ar varas koncentrāciju, pārdali ar mērķi vēl vairāk sakoncentrēt. Jo ari sabiedrība attīstās arvien lielākas koncentrācijas virzienā � naudas un varas koncentrācija arvien mazākas cilvēku grupas rokās, kas var ļoti slikti beigties. Tāpat kā ļaunuma a�gārnā morāle ar izkropļotajiem priek�statiem par labo un ļauno, kura gūst sabiedrības priek�roku. Kaut ari �ajā dzīvē reti kad notiek taisnīgi. Nekaunīgākajam un spēcīgākajam ir priek�rocības.

Netīkams kamols vilka Staro kuņģi �okurā. Kā nez kādā veidā norīta smaga viduslaiku lielgabala lode. No deniņiem pāri vaigam smagnēji slīdēja liela sviedru lāse.

� Tu esi nobijies?

Zanes vecāsmātes seja sagrumbojās. Mēmā pacietībā cie�i saslēgtās lūpas gaidīja atbildi. Viņ� bez sajūsmas pamāja ar galvu un vai iz�āva vārdus:

� Rauj, mani kociņ�! Nobijies? Par maz teikts! Ar visām �īm jaunajām zinā�anām es jutos kā pārpilnā od�u terārijā iemesta baltā pelīte. Ko līdz manas prasmes, ja burvestības indes zobi mani var viegli pievarēt?

� Biedējo�i teikt, bet jāsaka. Civilizācija, iekļuvusi vadāmā haosa lavīnā, gā�as iznīcībā. Laiks kā cilpa pietuvojas tam punktam, kad noteiktā brīdī civilizācija aprij sevi pati.

� Ar tādām kā jūs, ir ārkārtīgi bīstami būt barikādes pretējās pusēs.

� Var pārdzīvot! � Zanes vecāmāte attrauca. � Gaismas un tumsas pretstats ir mū�īgais attīstības dzenulis. Cīņa neļauj ieslīgt galējībā. Es neesmu visspēcīga! Ta�u savai dzīvei un tās mērķiem pietiek. Ne jau spēkā ir vara.

� Pēc visa tā, ko te uzzināju, es jutos ne savā gadsimtā, ne savā ādā. � Staro sajuta kaklā dedzino�u kamolu, bet pārvarējis turpināja kratīt sirdi:

� Kas par neveiksmi piedzimt laikā, kad nevis tu, tavs spēks, prāts, izmaņa un veiksme ir tas galvenais. Kad tu nevari ar spēku iegūt sievu. Tie romantiskie laiki ir aizgāju�i.

� Nekad nemēģini atgriezties pagātnē. Pagātni vairs nekad neatdzīvināsi. Tikai uz priek�u ejo�am piederēs nākotne!

Rieto�ā saule lēja sēru spo�umu pār me�u.

� iVlēs vairs nevaram tikties! � Zanes vecāmāte skumji noteica. Viņa novērsa acis, kad tajās saskrēja asaras.

� Nav ideālas aizsardzības, jebkurā būs plaisa, vājā vieta. Tādās situācijās ir jāprot uzmeklēt un dot iznicino�u triecienu. Melnie magi atsevi�ķu mērķu sasnieg�anai izveido � idiot savant � �aurā, specifiskā jomā ģeniālu speciālistu. Bet tā pataloģisks, dzīvot nespējīgs indivīds. Aiz mūsu veikto izmaiņu vairoga tavas pēdas sadzīt var tikai �aurpierains ģēnijs. Tavas specifiskās feromona molekulas klejo pa pasauli. Un o�ņa. Pēdzinis... Mums tie neko nepadarīs, ta�u tevi mēs nespēsim pasargāt...

Staro nevajadzēja skaidrot, ko gan o�ņa viņa situācijā spēs atklāt.

Zanes vecaistēvs uz atvadām pastiepis roku noteica:

� Ielāgo labi! Bailes cērt dziļāk nekā ierocis. �o karu tev nāksies izcīnīt bez mūsu iero�iem!

Un saspieda roku tā, ka pirksti nokrak�ķēja. Par spīti cienījamam vecumam krampi nebija zaudējis.

Staro stiepdams laiku uz atvadām mīļotajai teica:

� Mēs vienmēr �ai saulē būsim saāķēti ar neredzamu āķi.

Laiks nepielūdzami strauji iztecēja. Un viņ� devās prom uz neatgrie�anos. Ko gan viņam nesis nākamība? Viņ� labprāt aizsargātu, lolotu, bet lielais un skarbais �bet�. Viņ� bija renegāts � savējo izstumtais.

Krūtīs kaut kas pārtrūka, dzīve �ķita tuk�a, bezjēdzīga. Viņa dzīve sabruka kā zāle pēc spēcīgas rudens salnas � saulei austot spīguļo un mirguļo, bet sarmai nokūstot... Acīs ieriesās asaras un tecēja pa vaigiem. Staro nekautrējās. Tās bija īsta pārdzīvojumu liecinieces. Viņ� priecājās, ka Zane dāvāja niecīgus, ta�u laimes pārpilnus mirkļus.

Lai kā sagriezās dzīves ceļi, Staro bija pateicīgs par notiku�o. �ajā mājā viņ� bija ieradies no dusmām uztūcis zili melns, bet aizgāja laimīgi smaidīdams. �ī vieta dziedēja garu. Tālumā pelēko mākoņu jumu pār�ķēla plaisa. Tā strauji papla�inājās ielai�ot spo�u saules staru kūli.

�ķiet, tā bija cerību pilna zīme.

Viņ� bija kļuvis par pilnīgi cita kaluma cilvēku! Ne pārkausēts, bet pārliets no pilnīgi cita metāla. Pat domas mainījās. Vien ārējais veidols kā plāna viņa būtības �aula, palika neskarts.

Atgriezies Rīgā, Staro burtiski sajuta, kā pilsēta izsūc spēkus. Gaisā virmoja spriedze, steiga, stress, saspīlējums. Viņ� sajuta nepārtrauktu miegainību, ļuta, ka ir izsūkts. Nav spēka. Visu laiku Staro bija noguris pēc suņa, pat ja ne fiziski vai garīgi viņ� neko nebija darījis. Tāds bezjēdzīgs nogurums.

Normāls nogurums pēc padarīta darba dod dzīvesprieku, bet �eit tas bija nedabisks. Viņam �ķita, ka teju teju nosmaks �ajā cilvēkskudru pūznī. Kā tādā vietā vispār var dzīvot? Bija laiks rīkoties. Nebija ko cerēt uz citu atbalstu! Cilvēkus saēd bailes un viņi taisnojas: neko nevar izdarīt! Cīņa ir bezjēdzīga. Labāk klusēt un izlikties, ka viss ir kārtībā, kad kā kaujami lopi stāvam rindā pie upuraltāra. Tāpēc arī virsroku guva un vēl aizvien gūst Kangari un Līkcepures. �ī doma saindēja viņa dzīvessparu. It sevi�ķi, kad senpazīstamais savīzēja jaunā gaismā.

Tumsa viņu saspiedīs kā knisli, ja stāsies atklāti pretī. Līdz prātā ienāks jēdzīgs padoms, viņ� varēja vien bezspēcībā �ņirkstināt zobus.

Prātā neskaidri iezīmējās turpmākā rīcības plāna vārie asni.

Staro, pavēris masīvās Zinātņu akadēmijas durvis, iegāja iek�ā. Viņ� jutās kā D�eks mil�u kāvējs rāpjoties milzu pupā. Nomelnēju�ie augstie toajē griesti atgādināja katedrāli. Viņu vērīgi nopētīja neliela auguma policiste. Atpazinusi kā nepiederīgu, pienāca klāt. Pieklājīgā bezierunu balsī noprasīja:

� Labdien! Jūs uz kurieni?

� Es tāpat, uz skatu laukumu.

� �eit nav skatu laukuma! � noskaldīja asā bezierunu balsī.

Lieliski zinot, ka tāds eksistē, Staro tomēr netaisījās strīdēties ar varas pārstāvi. Turklāt ar tādu, kur� ir saistījies dubultā kombinācijā ar tumsas varu. Izgājis ārā, viņ� pārgāja pāri ielai un, apsēdies uz soliņa, vērojot augstceltni iegrima domās. Tad �eit bija tā spēka koncentrācija un pārdale!

Kā tikt pie tās rasējumiem? Varētu būvvaldē tikt, aizbildinoties ar pētījumu, ieceri uzrakstīt bukletu par tūristiem pieejamām septiņām Rīgas visaugstākajām vietām, ta�u �ī vieta bija modrā uzraudzībā. Re, neatsaucīgā policiste viņu cītīgi novēro pa logu.

Pats varētu palikt ēnā, aizsūtīt studentiņu, lai nofotografē plānus. Arī tas neģeldēja. Viņ� bija iezīmēts ar īpa�u auru. Un vēlreiz te tuvoties bija vairāk kā bīstami. Pasaulē, kur ik gadu pazūd miljoniem cilvēku, viņ� būs un paliks tikai sausa statistikas vienība, bez kādām individualitātes pazīmēm pazudu�o sarakstos.

Un viņ� pazudīs, pirms spēs iecirst zobus tumsas ķetnā. Sīkzobus. Pat smil�u graudiņ� varenajai tumsas granīta piramīdai ir nekaitīgs līdz tam brīdim, kad ir sasniegta kritiskā masa.

Teorētiski varētu būvi-monstru burtiski nonest. Pat bez cilvēku upuriem. Ja strādātu ātri un saskaņoti. Bet ar ko? Visu mū�u kā vilks vientuļnieks. Ir partneri kriminālajā vidē. Par lielu naudu? Ar lielo naudu būtu �ābīgi. Piedzīt smago ar pēdējā kara cīņu vietās savākto tolu? Varbūt paveiktos. Visticamāk, triecienvilnis aizietu sānis. �ī ēka ar dubulto funkciju bija būvēta vairāk nekā pamatīgi. Gan jau arī par tādu iespēju

galvas palauzīju�i. Te vajadzēja nopietni padomāt pirms rīkoties.

Atgriezies mājās viņ� apsvēra visda�ādākos variantus. Vienu brīdi Staro pat domāja iekārtoties par tehnisko darbinieku. Netīrais darbs un visminimālākais atalgojums saglabāja neaizpildītas vakances. To Staro lieliski zināja. Tāpat �ādu darbinieku vēlmi piepelnīties ar sīkām zādzībām, piesavinoties kādu vara detaļu, uz ko vadība pievēra acis.

ja iekārtotos, tad visu acu priek�ā atklāti varētu izlo�ņāt, izpētīt. Un tad nemanāmi savest, izvietot, sakārtot, uzlikt detonatorus. Un tad pēk�ņi, dodot pāris stundu laiku, ļautu izvākt Dainu skapi, vērtīgākos materiālus, un atstāt tumsu bez dzīvības enerģijas pieplūduma...

Vajadzēs pastudēt ķīmisko reakciju. Un nodro�ināties. Ar sapieriem neatko�amiem aizsargmehānismiem.

Staro noskurinājies atmeta domas. Nē, tā ir fantastika! Atlika vien tikai Dostojevska �Ko darīt�.

Staro izlēma uzvārīt makaronus. Verdo�ajā ūdenī iemeta sagrieztus sīpolus, ķiplokus, nedaudz lauru lapu, sāli, gar�augu maisījumu un iebēra makaronus. Priek�ā tum�a, pla�a, bezgalīga nākotne.

Pārlicis prātā visus iespējamos variantus, Staro tos atmeta kā nederīgus, kad viņu iztraucēja durvju zvans. Monitorā ieraudzīja vidusmēra uzvalkā tērpu�os vīrieti.

� Labdien! � sasveicinājies tas skaļi pavēstīja: � Es būtu no dro�ības policijas! Ja nekas nebūtu pretī, tad vēlētos uzdot pāris jautājumus.

� Nāciet iek�ā! Dzīvokli gan jau zināsiet!

Viņ� bija ļoti patīkams, glīts vīrietis. Ta�u kaut kas viņā atstūma. Smaidīgs, laipns, ta�u izskatījās kā nedzīvs robots. Tāds savāds. Nebija patiesas jūtas ne sejā, ne acīs. Nedzīvi dzīvs. Kaut kas no �ūskas. Vai tādu iespaidu radīja gar sāniem brīvi plando�ās rokas? Uzbāzīgi pieklājīgs. Straujām, brī�am pat saraustītām kustībām. Sagumzītā uzvalciņā. Kruķim neraksturīgs, apkārt glūno�s skatiens.

� Lūdzu! Vienmēr esmu bijis par sadarbību ar valsti!

� Jūs bijāt pazudis! Mēģinājām sazvanīt. Torņi neuztvēra pat jūsu tālruņa signālu.

� Dzīvoju vienatnē zaļā dabā. Biju saslapinājis mobilo un izjaucu, lai iz�ūst.

Staro laipni atbildēja, stingri lūkojoties sarunu biedra acīs.

� Bet mēs pārjums uztraucāmies!

� �ķiet, sociālistiskā lēģera laiki ir pagaisu�i nebūtībā? � uzdevis retorisko jautājumu Staro devās pretuzbrukumā. � Un, kas gan tie būtu par draugiem, kas jūs vada, tā vietā, lai pa�i man paprasītu.

� Jūs vēlaties strādāt Zinātņu akadēmijā! Tas ir stratēģiskas nozīmes objekts. Tāpēc mēs ievācam informāciju par visiem kandidātiem.

� Opā! � Staro prasmīgi notēloja pārsteigumu. � Es nevienam nebiju tādu domu izteicis. Un neesmu pieteicies uz kādu vakanci. Varbūt jūs vēlreiz parādītu savu dienesta apliecību? �ķiet, kaut kas lāga ne�tim-mē jūsu vārdos un manos darbos!

Sapratis, ka ir pielaidis feilcri, zombētais sāka neskanīgi taisnoties:

� Jūs plānojāt strādāt Zinātņu akadēmijā....

� Tātad plānoju? � Staro draudīgi novilka. Draudīgi pastiepa uz priek�u apņēmības pilno �okli. Sirds sitās paātrinātā tempā. Uz kakla piepampa vēnas. Viņa acīs gailēja auksts cilvēkēdāja skatiens. Balsī iezīmējās skaudri virstoņi:

� Es vēlreiz atkārto�u lūgumu, vai arī nekavējoties zvanu policijai par zombiju viltvārdi! Jā, zombija operatori! Es jums to saku! Jūs pat lādzīgu leģendu nespējat sacerēt! Kur nu vēl mani normāli iztaujāt.

Baiļu atblāzma pazibēja viltus dro�ības struktūru darbinieka acīs, lai vienaldzības pilnais izdzisu�ais skatiens no jauna aizvilktu acis.

�ķiet zombija operatori, neplānotā pavērsiena samulsināti, nezināja, ko iesākt. Zombijs stāvēja ar kūkumā saliektu kaklu un nolaistu galvu. Pusminūte, minūte. Neredzamie leļļu meistari tikmēr laikam apspriedās, ko vēl varētu saglābt.

Tad zombijs piecēla zodu un ar pla�i ieplestām acīm, rumpim absolūti neatbilsto�ā rūco�ā balsī nodimdināja:

� Tu, ute, nespēlējies ar uguni. Pelni no tevis nepaliks!

Un pagriezies tā kā uzvelkamā lelle, kurai beidzies atsperes spriegums, �ļūco�i izsteberēja ārā. No viņa uzvēdīja baisa, ledaini auksta dvesma.

Staro apņēma svētlaimes mirklis. Vien uz mirkli! Tas viss radīja nelāgu priek�nojautu gaisotni.

Pretīgi smeldzo�s tuk�ums iezīmējās kuņģī. Parādījās iek�ēja spriedze. Nervi pārvērtās uzvilktās, nepārtraukti uzvilktās stīgās.

Pa palodzi neveikli lēkāja tikko no vecāku savītās ligzdiņas izlidojusi /.virbulīte. Viņas dzeltenīgais knābis vēl nebija paguvis izveidoties. Arī apspalvojums atgādināja neveiklu, steigas diktētu izvēli. Drīz vien viņa iegūs tikai zvirbuļiem raksturīgo nevērīgo eleganci. Naivās actiņas bez bailēm uzlūkoja Staro. Tādu putna bērnu uzlūkojot, atmaigst pat rūdīta run�a sirds. Ar nosacījumu, ka tas ir pārēdies un par visu vairāk pasaulē sapņo mierīgi pasnaust. �Tie�i tāpat kā Zanes mājās!� Staro nodomāja. Zvirbuļmeitene aizspurdza līdzi savam baram. Uz pilsētas smoga nobendētās ābeles nokaltu�ā zara sabozusies sēdēja vārna. Iegrimusi vār-nīgajās domās, tā ignorēja apkārtējo pasauli.

Arī Staro gremoja smagas domas:

�Zanes vecāmāte bija teikusi: nav labā un ļaunā! Ir tikai dzivie un miru�ie. Dzīvie ir labi un miru�ie nereti vēl labāki. Sirdī miru�ie pārtop par zombijiem, patiesībā � dzīvi miru�ajiem. Ķermenis dzīvo ar miru�u dvēseli! Par cilvēku bez dvēseles. Tik viņ� ilgi nedzīvo, kad zaudē dvēseli. Nevar iegūt to, kā vairs nav! Nespēja sadzīvot ar tādu dvēseles �aulu noved kapā. Tā ir kā māja ar tum�iem logiem. Pilnīgi bez kādas dzīvības pazīmes.�

Jā! Nekustīga, nejūtīga �aula. Dominikā viņ� tādu redzēja. Daudz kas kopīgs ar pa�māju ra�ojumu. Seja tāda ļengana. Kakls nespēj noturēt galvu. Seja visu laiku nokārta uz krūtīm. Balss tāda gārdzo�i neskanīga,

dobja. Nespodra, pat nedzīva, apvītusi āda.

Kā runātīgais gids paskaidroja � viņus var pamodināt ar sāli. Ļoti daudz sāls! Bet visdro�ākais, kā nelaiķi pasargāt, ir aizliet kapu ar betonu!

�Vajadzēja arī �o iesālīt...� Staro nosmīkņāja, �bet varbūt to tikai no manis gaida. Preto�anās varas pārstāvim ir vienvirziena ekspre�a biļete uz restoto pasauli.�

Viņ� neaizmirsa par vecajiem draugiem. Sivins, zaudējis daudz enerģijas, izskatījās pamatīgi sakrities un novecojis. Staro bezmaz vai redzēja viņa pelēkajā sejā nāves galvaskausa apveidus un ņirdzīgo smaidu. Gurdi Sivins paskaidroja:

� Krabis! Man palicis vien kāds pusotrs mēnesis. Tāpēc stāsti bez puņķiem!

Staro skopiem vārdiem galvenos vilcienos izstāstīja pieredzēto.

Sivina acis pielija ar dzīvību. Tās no jauna bija gudras, ironiskas acis. Vienveidīgā intonācijā viņa balsī pazuda:

� Tāpēc jau jutu, ka mainījies tavs enerģētiskais plāns, bet nesapratu kāpēc. Patīkama vibrācija, un izskaties vareni, pirmais iespaids � būsi saskatījies klasiskās izmeklētāju, privātā detektīva filmas. Frizūra un stils rada uzticību. Acis analizē visu, skatiens iet pat cauri bildei. Nebiju ievērojis, bet tev ir ne�ēlīgi analizējo�s skatiens... Patīkami iedvesmoji un pārsteidzi. No sirds!

Sivinam tas prasīja daudz spēka. Vēlreiz uzlūkojis Staro, viņ� pateica:

� Lai arī mūsu dzīvē ir bijis vairāk melno svītru, nekā vidusmēra pilsonim, mums nevajag ieciklēties vien uz melno. Ir kāds spēks, kas lau� visus nodomus, pretēji sapņiem. Tas ir ļaunais liktenis. Ej prom! Un piemini ar labu. Es neatdo�os melnajiem! Dzīvs! Tiksimies ne �ajā saulē.

Viņam nodrebēja lūpas, iemirdzējās acis, kad Staro ar izpratni cie�i paspieda roku.

Tad nāca notikums, kas pilnībā un absolūti pārvērta dzīvi. Ap viņu savilkās smalks un nepārraujams tīkls.

Armijā apmācīts ievērot katru neatbilstību, ar uztrenētu zemapziņu viņ� pūlī atrada tādu. Ieraudzījis sve�inieku, viņ� sajuta dvēselē netīkamu smirdoņu. Zem lāpstiņām savilkās ledus gabals. Tas izlaida savus slindzino�i aukstos taustekļus aizvien tuvāk sirdij. Kaut arī iek�ēji Staro Ilicēja kā pēc milzu pārslodzes, viņ� centās saglabāt mierpilnu ārieni. Cilvēku straumi pār�ķēla spēcigs augums, no kura dzalkstīja draudi. Ikdieni�ķi ģērbies, vidusmēra pusmū�a vīrietis pievilka skatienu kā magnēts. Lai arī lāga neredzēja seju, no viņa plūda reāli draudu bioviļņi.

Nē! �is vīrs nepārprotami izstaroja visaugstākās intensitātes draudu viļņus. Zvēra instinkts kaucot un gaudojot bridināja: �ziepes, skrien, ko vari prom uz neatgrie�anos!�

Ja nevari ietekmēt, tad ļauj notikumiem iet savu ceļu, Staro tomēr filozofiski nosprieda. Kā nekā katra cilvēka dzīves ceļi nereti krustojās ar nelaimes takām. Tur var sagaidīt jebkādu pārsteigumu. Pat dzīves ceļa pārtraukumu. Ta�u �is vīrs nogriezās, tā arī neļaujot kā nākas aplūkot savu seju.

Nevar dzīvot pastāvīgā spriedzē. Iestājas errors.

Staro reti dzēra ko stiprāku. Vairāk par alkoholu viņam patika tas skurbino�ais vieglums, kas vienoja jautrās pasēdē�anas, kur katrs dālijās ar sevi.

Pavadījis patīkamu vakaru boulinga centrā, Staro devās mājās kājām. Milzīgs, ruds runcis, garām laipojot, uzmetis aizdomu pilnu skatienu Staro, nervozi noraustīja astes galu un devās tālāk pa savām bezgalīgi svarīgajām kaķa darī�anām.

Kaķa smaragdzaļās acis saistīja viņa apziņu, neļāva uzsūkties melnumā. Tas bija Ariadnes pavediens uz dzīvi, kas palīdzēja aizdzīt zudu�o sapņa rūgtumu.

Netālu no mājām viņu sagaidīja. �ņabja dvinga nāca no vēlīnajiem pretimnācējiem.

� Kāpēc tev tāda cepure? � kā bullis iebaurojies, stiegrains pad-smitgadnieks nostājās ceļā. Pārējie puslokā ieskāva abus flangus, un pēc mirkļa loks bija noslēdzies. Valdonīgā pa�pārliecinātībā galvenais, �ķietami nevērīgi virpinot duncīti, izbaudīja savu zvaig�ņu mirkli. Staro nevilināja perspektīva izbaudīt asmeņa ieslīdē�anu aknās. Vai kur citur. Lai savā starpā durstās uz nebēdu. Tāpat nesaistīja �ādām reizēm ieplānotā me�onīgā divkauja ar neizbēgamo atrisinājumu � kāda nāve. Armija viņu iemācīja pretinieku izslēgt ar pirmo sitienu. Kautiņā ar visminimālāko piepūli jāsasniedz maksimālais rezultāts. Lai kino lēkā sienāzī�i. �eit jāizdzīvo par katru cenu!

Staro negaidīja, kad notikumi sāks attīstīties pēc aplencēju ieplānotā scenārija. Zibenīgs sitiens saules pinumā, tam sekoja blieziens pa �okli, un ļenganais ķermenis smagi nozvēlās uz piegru�otā trotuāra. Pa�darinātais duncis nokrita ļoti izdevīgā pozīcijā � plakaniski, ar galiem virs krietnas spraugas asfaltā. Ar papēdi asi uzsitis pa asmeni, Staro to salauza.

� Tā! Vai kāds vēlas paraudzīties uz pasauli no reanimācijas palātas logiem?

Rāmā balss liecināja par dzel�ainiem nerviem. Dūres savilcis, rokas atpakaļ turot, Staro bija gatavs saplosīt lupatu lēveros. Sirds aulek�ojot izpleta asinsvadus, bagātīgi pārpludinot organismu ar adrenalīnu.

Pat reibulī būdami, dauzoņas sastinga. Nespēdami izprast situāciju, tie bezjēdzīgi raudzījās vēl pirms pāris sekundēm tik bravūrīgajā barvedī, kas tagad nekustīgi gulēja zemē. Viņi izskatījās pēc aitu bara, kas bez gana un sargsuņa rāmi ganoties burvīgā me�a noriņā piepe�i sajutis kodīgo vilka dvaku.

Pārmērīgi dū�īgs dēlietis kā zvērs atņirdza zobus un nāvīgi vibrējo�ā balsī izmeta:

� Tu esi līķis!

Ar tikko manāmu zobgalīgu pieskaņu Staro attrauca:

� Centī�os kādu nenosist. Par sakropļo�anu negarantēju!

Spēks, niknums, izlēmība. Nekad nezaudē sparu, kolīdz apstāsies, ieņemsi aizsardzību, tas ir vien strauji rūko�a laika jautājums, kad tu zaudēsi. Tikai nesaudzīgs, pat sevi iznīcino�s uzbrukums un nekāda �ēlastība pret naidnieku. Viņ� tevi ne�ēlos. Pa�ēlots nicinās, un līdz sirds dziļumiem aizvainots centīsies kaunu noskalot ar tavu dzīvību. Ar tavām asinīm būs daudz par maz.

Ļoti būtiski ir nepieļaut ne domu, ka vari zaudēt. Ja tu turies pretī un viss pie kājas, tas daudz ko palīdz lietas labā. Bailes nogalina, tāpēc ir svarīgi visus sūtīt dēt!

Sitiens pa ceļgala bļodiņu liktu pārtraukt dū�īgā ņirdzīgo smīnu. Sitienā saķēris pretinieka roku, Staro a�i paslīdēja sāņus un ar elkoni asi uzdeva pa locītavu. Pastiprināja ar savu svaru. Atskanēja krak�ķis. �ķiet, salauza. Pretiniekam izbailēs iepletās acis. Sievi�ķīgi iespiedzies, viņ� nokrita. Krītot saņēma pēdējo cienasta devu � kurpes purngals ar atvēzienu ietriecās ribās. Staro skatiens azartiski dzirkstīja.

Negaidot at�irgu�i un zaudēju�i bara dedzību, pārējie pa�āvās kur nu kurais.

Kastete padarīja jau tā nāvīgo roku smagāku un jaudīgāku. Rokas trīcēja no pēk�ņā adrenalīna pieplūduma. Lai nezaudētu formu, Staro skrienot vienu notrieca, ar palēcienu ietriecot abas kājas mugurā. Pār plecu pārveļoties mīksti piezemējās un sadzina nākamo dauzoņu. Sirdi pārpildīja līksme un mednieka azarts. Staro, skrienot garām, spēji uzplāja pa dauzoņas kumbru, liekot ar degunu iearties saplaisāju�ā asfalta kūkumos. Viņ� tik tizli nozvēlās, ka pat rokas nepaguva pa�aut priek�ā.

Sirds kūsāja uzvaras priekā. Ar sānu redzi pamanīja, ka netālu novietotais lāsei līdzīgais se�simtais mersedess uzsāk kustību. Sajūta bija netīkama. Savāda tirpoņa, nāvīgs saltums nāca no turienes. Kāds naidīgi noskaņots uzglūnēja no brauco�ās automa�īnas.

� Tā! Huligānisma izpausmju samazinā�anas kampaņu aprobe�osim ar �o kvartetu! � Staro skaļi noteica un, pabeidzis neieplānoto treniņu, steidzās nozust. Pa ceļam pārdomāja notikumu: �Mierā viņi neliksies! No sīkajiem gariņiem pāries uz bliezējiem!�

zo-

Ne velti sens tautas sakāmvārds vēsta: nepiesauc nelaimi. Saskaņā ar nelāgo notikumu likumu, nepatik�anas nenāk vienas, bet ielenc un noslīcina ar savu masu.

Sen nevedinātā pagraba smaka �ķebināja. Kop�, piedraudot ar bisēm, viņu uz ielas vēlu vakarā nolaupīja un �eit iegrūda, viņ�, murgainā snaudā mokoties, sagaidīja rītausmu. Visu laiku domas virpuļoja ap sagūstītajā teikto:

� Vari plūkāt spalvas no deguna! Ja nepietiks, sagramstīsi kur citur!

Ar kaula smadzenēm Staro juta, ka nebēdnīgu joku periods ir aiz

muguras. Priek�ā melnēja vien biedējo�a neziņa un rēgainas Kaulainās aprises.

Laiskie nomoda brī�i beidzās, kad atvērās metāla durvis un parādījās trīs vīri. Tiem bija skarbas, sastingu�as sejas. Divi palika durvīs. Priek�ā iznāca svarīgākais. Tam bija izplūdu�i sejas vaibsti un uz leju nokareni papla�ināts deguns. Īdzīgi sakniebtas lūpas. Kuplas uzacis, zem kurām vīdēja dziļ� skatiens. Drukns, stiprs un platiem pleciem, ar milzum spēcīgām rokām. Tās vainagoja īsi, strupi pirksti.

Mirkli vēlāk viņam sekoja otrs. Tas izskatījās patukls. Tikai vēlāk gūsteknis ieraudzīja, ka visu miesu veido varenu muskuļu kamoli. Tas bija no tiem, kuri nēsā �aketi līdz tā bezmaz sapūst uz pleciem. Arī �ī no taukiem palikusi spīdīga. �ulganas acis. Greizs deguntelis. Spraudziņa starp ar zobakmeni apaugu�ajiem zobiem bija sevi�ķi iezīmīga.

Staro ar izsmieklā saviebtu ģīmi pārspīlēti cienīgi noirdzās:

� O! Mana fanu pulka mugurkauls ieradās! Kaķa olu laizītāji!

Dzēlības mijās ar apvainojumiem, ta�u salti vienaldzīgajās sejās nepakustējās ne sīkākais vaibsts. Svarīgākais metāliskā balsī spalgi no-�ķindēja:

� Mēs jau �ajā brīdī varam nodot informāciju mentiem! Un tu dabūsi 89 mū�a ieslodzījumus. Un tur tev neviens nepalīdzēs. Tur tu būsi pilnīgā dimbā! Padomā...

Staro pasmaidīja:

� Uzklausot �o visnotaļ vilino�o piedāvājumu, man rodas līdz �im vel nepieredzēta, pat nepārvarama vēlme stāties ar jums homoseksuālās .illiecībās. Un ļaut pēc kārtas izgar�ot manu locekli. Vēl nav nācies izbaudīt mīlas priekus ar savu dzimumu, bet jūsu dēļ es varu pārvarēt riebumu un pie reizes izpakaļot jūs visus!

�o vārdu jēga lēnām nonāca līdz sevī tik pa�pārliecināto vervētāju apziņai. Viņu sejas pārakmeņojās, cen�oties savaldīties. Vecajai �aketei tas neizdevās. Siekalas sprauslodams norūca:

� Skaties, mīlīt, ka tik pasīvā poza nekļūst par tavu ikdienu!

� Tātad nekļūdījos jūsu orientācijā, mīlīt! � Staro izsmejo�i novilka.

Sitiens pa deniņiem ietina tumsā. Atjēdzies Staro sajutās tā, it kā būtu

iekļuvis �ķidrā masā. Varēja elpot, pat nedaudz pakustēties, bet ķepīgā masa neļāva noliekties.

Skaņas slāpēja apziņu ietino�ā sāpju miglā. Iz�ķīra dobji vilktus vārdus, kas, piepe�i atguvu�i pierasto ātrumu, kļuva saprotami.

� Vajag pautus sa�ķaidīt. Lai pamokās. Un noskalpēt. Tad ilgi mocīsies.

� Aiztaupīsim!

Zirgaģīmis rūpīgi sasēja Staro rokas ar mak�ķerauklu aiz muguras.

Pēc katras kustības tievā mak�ķeraukla ar neganti svilino�u sajūtu grauzās miesā. Lēnas, neizturamas sāpes piepildīja, kveldēja. Prātā paslīdēja neskaidra, bet spīvi rūgta doma: �Laba izvēle. To nepārrausi. Ne-pārrīvēsi.�

Universālā, visā pasaulē lieliski saprotamā valodā Zirgaģīmis pa skaidroja, ko domā darīt:

� Iesākumā pieslēgsim strāvu pautiem. Sākot no turienes lēnā garā tevi uzcepsim. Tad mēlīte izdos visu, visu!

Staro nadzīgais prāts zibenīgi izskaitļoja visus risinājumus. Pagaidām tā viņam bija pagalam neizdevīga spēle.

Galvenais, ar svarīgu sejas izteiksmi pieliecis galvu tuvāk, paziņoja:

� Tev ir ziņas, kuras ir tavas dzīvības vērtībā. Pateiksi, kur skuķēnu meklēt, varēsi tīties. Kompromiss ir dzīves nepiecie�amība. Tu dzīvs, bet man � informācija.

Staro cieti palūkojās viņam acis un greizi pasmaidīja. Galvenais izrādījās pietiekami apgrozījies dzīves biezokņos, lai uzreiz atkostu gūstekņa būtību.

� Tikai nesakropļo! � draudīgs smagums skanēja viņa balsi.

Vecā �akete iztapīgi palūkojās un bezmaz militāri saslējās. Galvenais

aizgāja, bet viņa vietu ieņēma Zirga ģimis.

� Brālīt! Kā nu būs? � it kā laiski iejautājās. Gluma balstiņa atstāja pretīgu gļotu kārtu ausīs. Staro lūkojās kā uz tuk�u vietu. Un tā bija taisnība. Staro juta, ka �ī cilvēka būtībā kaut kas ir neatgriezeniski satrunējis.

Pārpratis klusē�anu, Vecā �akete izstellējās. Bramanīgi pavīpsnājis, vicināja rokas pa gaisu. Sākot iztaujā�anu, trulais �ulganums acis izzuda. Acīmredzot tās at�irga, kļūstot par svarīgu personu.

Dedzīga naida pārpilni skatieni zibsnīja viens pēc otra. Siekalu putas �ļācās pāri lūpām.

� Tu runāsi? Vai liksim vadus pie pautiem?

� Bet tev ta�u pautu nav! � Staro sarkastiski pavīpsnāja. Zirga ģīmis, izvilcis plakanu bla�ķiti, �ķiet, piekrita, pamādams ar galvu. Tas Veco �aketi satracināja.

Ieturējis pauzi, lai iejustos kompozīcijā, viņ� norēcās:

� Nu ir viss! Domāju, ka visai drīz nospēlē�u �ahu ar kurmjiem.

Vēlreiz iepīkstēsies un varēsi kapā meditēt.

� Tu gulēsi līdzās? � Staro nicīgi pārvaicāja un deva dusmām vaļu:

Noteikti! Jo tev vajag informāciju, bet es bū�u miris! Par to mēs gulēsim vienā bedrē.

Pagriezis stobru pret viņa vēderu, Vecā �akete no�ņācās:

� Vēlreiz pavērsi muti � uzdāvinā�u papildu nabu!

Un sadusmojies veltīja veselu cisternu izteikti patīkamu lamu vārdu.

Vecā �akete neap�aubāmi bija mērkaķim tuvu stāvo�s radinieks. Tāpat kā Zirga ģīmis. Pirmais no paviāniem vīpsnādams iz�ļirca baltu siekalu �ķieznu caur retajiem zobiem. Tādiem protēzistu un higiēnistu sadarbība varētu atgriezt cilvēcīgu izskatu, ta�u likumīgajam zobu turē-lajam tas nerūpēja. Viņa acis gailēja nevaldāma kāre nogalināt.

� Viltīgais pērtiķis! Es jau sen domāju, ka vajag beigt auklēties un pakaļā iespraust lodāmuru. Uzreiz prāts parādīsies, mēle paliks lunkanāka. Oi! No�ņāpt viņam olas un viss! � Vecā �akete ļaunā priekā noir-dzās. � Pēc tam gan vairs nevarēsi nofraktēt skuķus!

Piebāzis ģīmi pie Staro sejas, viņ� no�ņācās:

� Sievietei par vīrieti kļūt ir ļoti smagi, toties vīrietim, lai pārvērstos par sievieti, vajag vienu mirkli. Tu saprati, ko es ar to vēlējos teikt?

Zirga ģīmis stingi raudzījās. Skatiens bija derdzīgs un baiss. Zemu pieri, augsti izspiestiem uzacu lokiem. Vareniem �okļiem.

Viņa pieplacinātā galva atgādināja neandertālie�a rekonstrukcijas rezultātu. It sevi�ķi iespaidu paspilgtināja īsās baļķveida kājas un ķetnas. Par rokām tās grūti nosaukt. Tās izauga no neticami spēkpilnā rumpja. Muskuļu mezgli jautās visur.

Zem apspīlētās ādas �okļi nepārtraukti kustējās. Zirga ģīmis ierunājās:.

� Kaut tavas mātes �ķirbu būtu aiz�uvu�i pirms 45 gadiem!

� Jā! � Vecā �akete, ar pirkstu kauliņiem braucīdams pa priek�zobiem, piebalsoja. � Tas ir pilnīgi nesaprotami, kāpēc tevi zīdaiņa vecumā tava māte, kaķēnus slīcinot, nepiemeta visam birumam.

Un nicīgi nosprauslājies, pagrūda Staro kreiso plecu.

Staro nepatika viņam atvēlēta loma viena aktiera teātrī, neapmierināts par traucējumu, Staro nomērīja viņu ar ledainu skatienu un izgrūda caur zobiem:

� Nebaksties! Man nav ķirurga nervi!

Pēc pēk�ņā sitiena �ķita, ka galvā ir uzsprāgusi ugunīga bumba. Pretsitiens nelika gaidīt. Tik zibenīgi, ka neviens nespēja noreaģēt, Staro pielēcis ar kreiso kāju atbalstījās pret sienu un ar labo iespēra pa �okli.

Kurpes nomaucās un aizlidoja pa gaisu, kamēr to īpa�nieks, apriņķojis ap savu iedomāto asi, smagnēji nogāzās uz netīrās grīdas.

Pēc tam, klusēdami kā izkāmēju�i vilki, tie metās virsū. Abi no sirds sita un spārdīja Staro. Lai kā viņi centās, Staro ne reizi nesalūza, nelūdza �ēlastību. Kunkstēt, vaidēt, bezspēcīgi rēkt, to viņ� varēja atļauties, bet ne padoties. No saplacinātā deguna sūcās biezas, tum�as asinis. Gar acīm nozibsnīja varavīksnes riņķi. Saspieda krūtis. Visvairāk Staro nepatika bezpalīdzība un nolemtība.

Kunkstot Staro izmocīja:

� Tik vien, pediņi, spējat?

� Nu gan tu man mīzīsi asinis! � mēģinot trāpīt ar beisbola nūju pa nierēm, Zirga ģīmis norēcās.

Staro izliecies trijos līkumos sagrupējās un pirms nenovēr�amā sitiena parāvās sānis. Runga gaidītā mīkstuma vietā ar spalgu krak�ķi atsitās pret betonu. Sāpīgi atdauzījis plaukstu, Zirga ģīmis nosvieda sitamo un saķēra savainojuma vietu. Izdevis kunkstienu, saliecās.

� Cerams lauzta! � Staro ar prieku konstatējis, pārslēdzās uz realitāti un sagatavojās nākamajam uzbrukumam. No saņemtā sitiena viņam sāpīgi pietūka kreisā auss.

� Ie�auj viņam kuņģī un pamet. Ja paveiksies, divas trīs dienas mocīsies drausmīgās sāpēs! Ja nē, tad ātrāk nosprāgs, � Vecā �akete aizelsies izmeta. Uzvarētāja statusā visa sadistiskā būtība viņā gavilēja. Cigāra nodegulis ietriecās Staro labajā acī. Viņ� tēlotā pārbīlī pagriezās, tā lai kvēlojo�ā oglīte iekristu starp aiz muguras sasietajām rokām. Ieslidinājis oglīti zem auklas lūdzās, lai tikai tā nenodziest. Pagrozījies viņ� juta, ka viena cilpa pārkususi vairs netur. Tagad vai nekad!

Asinsspiediens pārleca sarkano atzīmi. Galva iedunējās, zvaigznī�u kūlis pazibēja acu priek�ā. Sirds bezmaz plīsa no me�onīgā tempa.

Atbrīvojies no mak�ķerauklas viņ� ar labi trenētu sitienu trāpīja Zirga ģīmja �oklī. Atskanēja sauss, netīkams krak�ķis. Izdarījis vēl vienu asu kustību ar sparu ietrieca pretinieka ribās kreisās rokas elkoni. Sāpju uzplaiksnījums bezmaz laupīja samaņu.

Vecās �aketes acis, no izbailēm kļuvu�as viegli ieapaļas, sastingu�as sekoja. No viņa tā vien viļņoja dzīvnieciskas �ausmas. Tāds vairs ne-paģērēs savas cilvēktiesības. Tāds domā, ja ne par ādas glāb�anu, tad vismaz dzīvības paturē�anu.

Velti. Vecā �akete padevīgi bailēs iekaucās pirms Staro ar vienu rāvienu samainīja ar vietām pakausi un seju. Acumirklī apdzisu�ais skatiens stiklaini vērās sev mugurā. Greizi savērpies kakls nespēja turēt galvu.

Tajā brīdī Staro sagrāba Zirga ģīmis. �ajā varenajā rumpi slēpās bezmaz hidrauliskās preses jauda. Cīnoties Staro juta, ka spēki sāk viņu pamest. Daudz neprātojot ar īk�ķiem un ar visu spēku izspieda pretiniekam acis. Tās pārplīsa gandrīz vienlaicīgi ar pauk�ķi. Kā skuķis ievaimanājies sakropļotais gari, stiepti iekliedzās. Atbrīvojies Staro pierausās kājās un ar stipru spērienu salauza pretiniekam sprandu. Kaucieni aprāvās pusbalsī. Cen�oties neskatīties uz pretinieka seju, Staro pietupās, lai atelstos.

Reaģējot uz troksni pagrabā ieskrēja Galvenais. Staro nesvārstoties metās virsū. Viss notika zibenīgi un vienlaicīgi necie�ami gausi. Mērķtiecīgs sitiens sadragāja gāmuru.

Kā caur vati Staro saklausīja savainotā pretinieka kliedzienus. Tie strauji izdzisa. Ar pēdējo izelpu pievarētais pretinieks izgrūda baisi gār-guļojo�u skaņu.

Ķermeni kratīja stiprs drudzis. Viņ� juta, ka ir pēdējais brīdis pazusl. Spēka nebija it nemaz, pakrūtē smeldza.

No pagraba Staro izkļuva vieglāk par vieglu. Neviens neuzskatīja par nepiecie�amu aizslēgt ārdurvis. Neviena nemanīts viņ� pārkāpa pāri �ogam un bija prom.

Sāpēs sakniebtā mute ar pūlēm neļāva izlauzties sāpju vaidiem. Brī�iem gar acīm aizleca dzirksteļu spiets, kas draudēja pārtapt tum�ā nemaņā. Palikt uz ielas nedrīkstēja. �ādā stāvoklī ātrā palīdzība bija sinonīms policijas uzmanībai. Savukārt vajātāji tik viegli neatkāpsies, it sevi�ķi, kad divi viņu cerberi uz mū�u sakropļoti. Zaudējumus piedzīt ir goda lieta.

Tikmēr pēdējās spēka un izturības rezerves strauji izsīka. Viņam vajadzēja atgulties. Salaizīt brūces un nepārprotami lauztās ribas. Un viņam tāds variants bija � pensionēts dakteris, kuram Staro bija vairākas reizes nopietni palīdzējis. Un tagad dakterim bija pienācis laiks parādu dzēst. Klusiņām!

Saules ritums no dienas ruktin ruka. Perlamutra imitācijas plastmasas matu sprādze jau otro reizi pazibēja acu priek�ā.

� Tā, � Staro satrūcies padomāja, � te kaut kas nav kārtībā!

Staro centās nobraucīt neredzamo zirnekļa tīmekli, kas bija pielipis sejai. Zem kreisās auss kaklā juta �ļirces dzēlienu un gandrīz tūlīt pat krita nemaņā. �Kā medū ieķepusi mu�a! Iekritu, kā mu�a prasmīgi izlikta zirnekļa tīklā!� Tāda doma pazibēja vēl prātā, pirms izmisuma vilnis pazuda nemaņas valgos.

Staro vecaistēvs bargi nozibsnīja ar acīm un brīdino�i pakratīja pirkstu. Tērpies sniegbaltās drānās, garu baltu bārdu, sniega kupena garu matu veidā plūda pār pleciem. Vīzija pazuda.

Aizgājējs sapni parādoties dod mājienu! Staro tikvien spēja izdomāt, .и grie�oties realitātē.

Caur cie�i aizvērtiem plakstiem Staro sajuta apdedzino�u skatienu.

Visi atslābu�ie jutekļi maksimāli saasināti centās savākt informāciju. Staro nedaudz pavēra plakstus.

Ļoti meistarīgi izbāzta brie�a galva ar stiklainām acīm vērās viņā. Staro lēnām aplūkoja nākamo telpas daļu. Viņ� atradās savrupmājā, kur ikviens priek�mets bija nevērīgas bagātības apliecinājums. Aiz pla�ā loga izkopts dārzs. Pamodies viņ� kādu laiku jutās kā viscaur vatē ietīts. Miegainais prāts modās gausi līdz sāka darboties pilnībā.

Galvā aizvien bija neziņas izraisīts juceklis.

� Kā jūtaties? � nezināmais taujātājs runāja ar vieglu, nemanāmu krievisku akcentu. � Es domāju, ka labāk būtu papusdienot.

Izlutināta seja. Rūpīgi iz�ķirts celiņ�. Zem tā stipri pārkārusies piere. Nenosakāma vecuma. Vien neuzkrīto�s sirmums deniņu apak�ā.

Inteliģentas manieres. Brilles elegantā titāna rāmītī. Visa stāja un izturē�anās pauda vienu vienīgu vēlīgumu un labsajūtas auru. Izskatījās pēc pieredzēju�a, par sevi pārliecināta diplomāta. Vien augumā padevies izteikti īss.

Kā sekojot viņa vārdiem, gaisā uzvirmoja kairino�s aromāts. Staro lēnām pagrieza galvu, iespaidīga izmēra ēdamistabā uz galda, pie kā ērti varētu mieloties vismaz trīsdesmit cilvēki, bija salikts ēdiens.

Tikai tagad Staro saprata, ka ir atguldīts ērtā klubkrēslā.

Pierausies kājās viņ� kā ierasts izstaipījās. Vienlaikus viņ� centās savākt maksimāli daudz izlūkinformācijas. Pla�ajā telpā atradās vēl viens vīrietis. Liclkaulains. Aptūcis. Bet vēl aizvien ar pietiekamu krampi. Izteiktais vēderiņ� netraucēja kustībām. Milzīgi apak�delmi. Melnīgsnēja dienvidnieka seja. Kā buldogam lejasdaļā papla�ināta sejas daļa ar koptu kazbārdiņu. Cīkstoņa kakls. Uz auss mitinājās iegarena tum�a kārpa ar pāris gariem matiem. Ļaunās, tum�ās acis neitrāli lūkojās uz loga pusi. It kā Staro būtu absolūti caurspīdīga astrālā būtne.

�Labāk piebāzts kā izsalkumā urk�ķo�s vēders. Tad jau manīs,� nodomājis Staro piegāja pie galda un paņēma �ķīvi. Pasvārstīja rokās, it kā novērtētu, cik gan var uzlikt. Uzbēris jēra plovu, viņ� pielika tvaicētus dārzeņus, salātus, zeltainas sīpola ripiņas.

Dū�īgi barots puisietis uzlika uz �ķīvja vien nedaudz plānu salātiņu.

�Uz diētas!� ļauni domās nopriecājās Staro.

� Zivju tīrītājs, � norādot uz puisieti, namsaimnieks it kā starp citu teica. � Ļoti patīk ķidāt! Vienalga ko, ka tikai ķidāt. Kurkuli, kaķi, cilvēku!

�Tātad agrākās dzīves idejiskais brālis,� � Staro domās pārlicis piesēdās galda vidū.

Namsaimnieks nekautrējoties salika no visa kā pa druskai un piesēdās otrā pusē. Viņus �ķīra vien ļoti platais galds. Staro ēdot ar minimāliem pūliņiem centās iegūt maksimāli daudz informācijas. Viņam pa galvu jaucās �līfena vārdi: vairāk darīt, mazāk runāt, būt lielākam, nekā citi par tevi domā.

Kad sākotnējais izsalkums bija remdēts, namsaimnieks pie�ķindināja pie �ķīvja. Sienā atvērās prasmīgi nomaskētās durvis un parādījās veca, sa�uvusi vecenīte, kura atgādināja ar ādu apspīlētu skeletu. Izvārgusi seja vienos dobuļos.

Ar neitrālu skatienu viņa ienesa paplāti ar nosarmoju�u degvīna pudeli un divām simtgramīgām kristāla glāzēm. Nolikusi paplāti pie namsaimnieka viņa, neko neteikusi, atgriezās aizsienas valstībā.

Namsaimnieka sejā staroja apmierināts smaidiņ�.

� Tā kā derētu tārpiņu papeldināt?

� Neiebilstu!

Piepildītā glāze, liegi pārslīdējusi pulētā galda virsmu, apstājās tie�i pie Staro pirkstiem.

Profesionālis! Ne par daudz, ne par maz. Un ne pilītes nelaida zudībā.

Sa�ķobījies pēc glāzes izme�anas, Staro sajuta patīkamu siltumu, kas izplūda pa visu ķermeni. Tostu viņ� neuzsauca. Klusēdams izgar�oja aso �ņabi.

Namsaimnieks ierunājās:

� �ņabis � tā ir brīni�ķīga gaume. Nekā mākslota vai lieka.

Staro zobos sulīgi nokriuk�ķēja sālītie gurķī�i. Alkohols apkārtni ietina siltā, mīkstā miglā.

� Mēs esam nākotnes arhitekti, � bez puķaina ievada bilda namsaimnieks. � Lielākā daļa cilvēku eksistē lopu līmenī � apmierināt vien miesas vajadzības. Laiki mainās! Ja agrāk cīnījās, lai būtu pēc iespējas vairāk zemes un pēc iespējas vairāk cilvēku, kas strādā tavā labā, tad tagad prātīgākie kāro pēc iespējas vairāk zemes ar pēc iespējas mazāk cilvēkiem.

Noņēmis brilles, namsaimnieks tās rūpīgi noslaucīja �im nolūkam paredzētajā salvetē. Uzlika atpakaļ, un rāms balss plūdums turpinājās:

� Tevi aicina kļūt par varenu domubiedru vienā no spēcīgākajām organizācijām pasaulē. Organizācijā, kurai ir pieejami milzīgi resursi, kas spēj pavēlēt miljardiem. Vācu organizācijai pēdējā karā, � Namsaimnieks īpa�i uzsvēra �o frāzi, � ir sadragāts mugurkauls. Atņemta Kēningsbergas spēka dzīsla, citi midzeņi, zinā�anas, spēka avoti. Tā dzīvo, atkopjas, bet ne vairs kā konkurents. Drīzāk apzinoties savu gau-dulību tā mums piesliesies. Tad krievu un vācu konkurenti būs vienlaicīgi sabiedrotie pret visvarenāko anglosak�u, to ļaunanglijas atzaru, un Ķīnas organizāciju kamolu. Nav jāskaidro, kāpēc Sibīrijas �amaņus un Burjatijas lamas �āva bez kāda tiesas vai vismaz revolucionārās komitejas sprieduma. Tur, tik tālu aiz dzelzs �oga, nevajadzēja ceremonē-ties, darīja ātri un efektīvi. Tuvāk Eiropai jau vajadzēja izdomāt puslīdz ticamus iemeslus. Vēl nebija pienācis tāds spēka pilnzieds... Vēl vienu glāzīti?

Staro, rimti pamājis, aizslidināja savu glāzi. Piepildīta ar ledusaukstu �ķidrumu tā atgriezās, lai tikpat ātri nozustu rīklē. Namsaimnieks, ik pa brīdim vēl iesūcot kādu Lā�pē�a alus malku, turpināja:

� Bez iero�a cilvēks ir bezspēcīga avs. Vien ierocis cilvēku dara stipru un reizē atbildīgu. Katrai lietai piemīt sava enerģētika. Tu esi ievērojis, kā vīrie�iem patik formas tērps? Uzvelkot vien virietis ārēji un iek�ēji pārvēr�as, kustības paliek nosvērtākas, enerģiskākas. Tas uzliek pienākumus un acumirklī parasts, noplucis vīrelis pārtop citā � varenā karotājā. Un otrādi. Visa dzīve ir kā spēle un cilvēki ir vien lelles prasmīgās rokās, kas ir pieradu�i spēlēties ar dzīvām lellēm. Tikai lelles to nezina. Tās ir svēti, pat ne�aubīgi pārliecinātas, ka ir brīvas. Agrā bērnībā ar lellēm un zaldātiņiem izspēlējas un parasti pamet novārtā. Cits, tikai pieaudzis, ieiet azartā un visu mū�u aizrautīgi spēlējās ar dziviem zaldātiņiem un veselām tautām. Pat ar pasauli.

Aukstas, bezpersoniskas objektivitātes pilnas acis nemirk�ķinot uzlūkoja Staro, kur� izslēja zodu un nolieca līdz krūtīm, tādā veidā ievingrinot notirpu�o kaklu. Pamanījis Staro acīs intensīvu koncentrē�anos, viņ� turpināja:

� Ik pa laikam notiek dekorāciju pārmaiņas. No skatuves noiet vieni aktieri, uznāk otri, bet skatītāji neredz visas izrādes re�isoru. Tikai pa�ās beigās, kad viss noslēgsies tie�i tā, kā re�isors ir ieplānojis, viņ� parādīsies dienasgaismā, lai izbaudītu darba saldos augļus. Indivīdi tagad ir egoisma pārņemti, pat egocentriski, vēlas baudīt, bet nevēlas ne pirkstiņa pakustināt sabiedrības labā. Tas viss atgādina nāvīgu slimību. Ja agrāk ciltis un zemes valsts labā bija gatavi iet nāvē, tad tagad � skatās apkārt, lūkojas pēc algotņiem. Aizmirstot, ka reiz var nākt tas laiks, kad algotņi tā vietā, lai lielu asinis un mirtu, glu�i vienkār�i sagrābs varu un atņems ko var atņemt, pretoties nespējīgajiem, gļēvi nevarīgajiem divkājainiem lopiņiem. Un te palīdz visvecākais metāls. Zeltu jau deviņus gadu tūksto�us pazīst.

Un, sūkdams no pudeles miestiņu, sāka vilināt Staro:

� Mūsu organizācijai ir garas ķetnas. Visvarenas. Pieslienoties tai, nokļūstot tās pavēnī, tu iegūsti bezmaz visu, par ko vien parasts mirstīgais var sapņo: naudu, varu, iespējas un arī dro�ību. Organizācijas biedru īpa�umu vērtība naudas izteiksmē ir triljoni zaļo! Ar tādu naudu var ietekmēt, pat pamainīt lielvalstu nostāju. Padodoties organizācijas nicinājumam, tu iekļūsti privileģētajā mazākumā un, protams, ar katru pakāpienu tev pieejamā bonusa pakete kļūst aizvien pievilcīgāka.

Kaut ari Staro īpa�i neiedziļinājās saklausītajā, Namsaimnieks stūrgalvīgi mala savu:

� Tu redzi vienu mozaīkas gabaliņu, bet jebkur� gabaliņ� var pabeigt mozaīku. Grandiozu, vienreizēju, neticamu. Un viss pateicoties niekam. Un tad piepe�i tas nekas izrādās ne �ifrs, ne Rozetas akmens. Nav nekas, ta�u, ja tev nav �īs atslēgas, tu visu mozaīku uztver kā kaut kādu absurdu gabaliņu salikumu. Daudzas lietas tu nesaproti ne jau tāpēc, ka tu neesi gudrs, bet tāpēc, ka tev nav nepiecie�amo zinā�anu. Elektrību lieto nezinot, kas tā ir un kā to ra�o, pārvada. Tik lieto un maksā rēķinu. Ja tu nezini, kas ir maģija un neatzīsti tās eksistenci, tad tu kļūsti par ķīlnieku tam, kas to pārzina un izmanto savu mērķu sasnieg�anai. Lai zinātu par tās eksistenci un kā to izmantot, vajag zinības. �eit ir jāatzīst mū�veca patiesība.

Pusmaids parādījās un izdzisa viņa sejā:

� Cilvēka prāts mēģina pakļauties loģiskajām shēmām, aiz inerces cen�as pieķerties vecajam, ierastajam pasaules uzskatam. Nepieņem jauno, neparasto, vēl nepierādīto. Cilvēki smejas, saka, ka tas viss ir muļķības. Tikai neprā�i var niekoties ar tādām lietām, kur nav taisnības.

Pēc �iem vārdiem viņ� lēni un domīgi pamāja ar galvu. Kaut kas noslēpumaini urdīgs urdījās Staro apziņā.

� Tu varbūt atceries, bērnībā veikalos redzēji skaitāmos kauliņus, ar kuriem pārdevēja saskaitīja pirkumus. No malas liekas nesaprotama maģija. Bet patiesībā tas ir tikai rīks, kas milzīgā ātrumā palīdz veikt matemātiskas darbības. Labi ietrenēti japāņu grāmatve�i vēl ilgi pārspēja amerikāņu superdatorus.

Staro, turpinot klusēt, aizslidināja glāzīti. Namsaimnieks mehāniski pastiepās, lai ielietu, vienlaicīgi turpinot viņaprāt iedvesmojo�o runu:

� Neapdomīgi rīkojoties smalkais fizisko un garīgo spēku līdzsvars var tikt izjaukts.

Staro juta, kā viņa krūtīs uzbriest varens spēks. Nevaldāmas gribas un spēka enerģija. Un tā nebija saistīta ar alkohola mānīgo iedvesmu. Staro negribēja visu savu mū�u notērēt. Krūtīs uz mū�īgu palik�anu iegūla nejūtīgs svina klucis.

� Paldies par vakaru, bet es vairs netaisos neko uzklausīt. Esmu izdarījis izvēli.

Pēc �iem vārdiem viņu pārņēma dzidrs rāmums. Tāds, kāds ir vien akas dzīlēs noslēpta ūdens spoguļa acij.

Sarunai jeb�u monologam nebija perspektīvu. Starp viņiem bija uzslieta neredzama siena un visi vārdi krita pilnīgi neauglīgā augsnē.

Namsaimnieka seja palika nekustīga, ta�u dzīvības pilnās acis kā piekaltas uzmanīgi vēroja Staro, kur� tikmēr domās atkārtoja: �Kā pelēns starp izsalku�iem kaķiem.�

Sasprindzinājums bija tāds, ka galvā sāka dobi dunēt. Ta�u ar saltu pārliecību Staro zināja, ka �ī diena nav pēdējā uz pasaules. Viņ� stāvēja bezdibeņa malā. Un lūkojās tā stindzino�ajās acīs.

� Labi! �ķiet, kompānijai sāk velti zust laiks! � stiepjot vārdus namsaimnieks rāmi noteica.

Kaut arī �ie Staro vārdi trāpīja kā ledainas ūdens sejā, viņam tie�ām piemita apskau�ama pa�savaldī�anās spēja. Vien mutes kaktiņi uzraucās smīnā.

� Iekāpt sve�ās kamanās nav grūti, bet izkāpt... � namsaimnieks nevērīgi notrausa pelnus uz brīni�ķīgā Austrumu paklāja, kas vērtības ziņā neatpalika no ekonomiska mājokļa. Acīs iezagās atsve�inātības izteiksme.

� Jūs esat stūrgalvīgs un ļoti neatlaidīgs cilvēks, � mirkli sarunas laika veltījis kārtējā veldzējo�ā dūma ievilk�anai, namsaimnieks pa�pārliecināti piebilda. � Tas priecē! Esmu pārliecināts, ka jūs mākat lieliski rēķināt, it sevi�ķi, kad uz kārts ir likta pa�a dzīvība. Es domāju, ka izsvēris visus par un pret, spēsiet raudzīties uz pasauli ar atklātām un skaidrām acīm.

īpa�i uzsvēris teikumu, kāpinot balss tembru, namsaimnieks piebilda:

� Uzvarētājus mīl. Jo sevi�ķi, ja aiz tiem ir vareni spēki. Pasaules vēsture bie�i vien radikāli mainās tikai no vienas pa�as personas iegribām, lev ir palaimējies izvilkt sevi�ķi vērtīgu kārti. Saldeni miglaini vārdi, aiz kuriem slēpjas kaut kas cits. Staro jau sen bija izlēmis, kurā pusē nostāsies. Muļķīgs ideālisms. Ne ko piebilst, ne ko atņemt. Staro pārņēma iek�ējs saltums. Viņ� vaļsirdīgi dro�ā un pārliecinātā toni paziņoja:

� Kā teica sens gudrinieks: turi draugus tuvumā, bet naidniekus vēl tuvāk. Es bū�u nesatriecams mūris par savu ģimeni.

� Tādā gadījumā tavs gars būs spiests pamest ķermeni. Vai ari... � kā jau lielisks aktieris bez diploma viņ�, ilgi iepauzējis, konkretizēja alternatīvo risinājumu, � uz pasaules ir lietas, kuras cilvēka saprātam nav izturamas. Kvalificētiem speciālistiem nav grūti sagrābt cilvēku. Iztuk�ot tā gribu, būtību, iemājot viņā savu gribu, un tādejādi sagrābt varu pār viņu. � Samāksloti smaidiņi ik pa brīdim nodzisa, lai kā netīkams pienākums no jauna censtos noturēties uz sakniebtajām lūpām.

� Nu ko, tad es bū�u miris. Laba nāve ir laime, kā jau jebkura nāve. Cik cilvēces sēnalu es neesmu...

Staro neviennozīmīgi novilka. Cik dvēseles nav devu�ās aug�ā, vai iegrimu�as pazemē tie�i Staro dēļ.

�oreiz liktenis sliktenis bija iemetis vietā, kur mita ļaudis ar krokodila dvēselēm. Viņos iemājojusi cietsirdība izslēdza jebkādu cilvēcības izpausmi. Tikai spēku samērs un auksts aprēķins.

� Apmātie nedomā racionāli un loģiski � viņi tic ilūzijām. Vienalga, iedvestām vai pa�u izperinātām. Jebkuram cilvēkam ir ierobe�ots cietais disks, tas nespēj izprast pilnīgi visu dzirdēto. Tas, lūk, ari rezultāts. Panākumi reibina, ta�u ne�ēlīgā īstenības gaismā viss izskatās savādāk. Bez emocijām un cerībām, � viņ� veltīja bezkrāsainu smaidu. � Es nevaru uzspiest savu gribu. Man vajag visu � augumu, dvēseli un uzticību. Labprātīgi! � Namsaimnieks uzsvēra pēdējo vārdu.

Universālais vārds, izteikts neskaitāmās intonācijās, iederējās gandrīz visās dzīves situācijās. Un arī �ajā reizē Staro nevilcinājās ļoti īsi nofor mulēt atbildi ar �o krievu dzimumvirzienvārdu.

Namsaimnieks noņēma brilles un liegi pamasēja virsdeguni. Tad mierīgi un lieti�ķi ierunājās:

� Mēs esam tikai cilvēki! Varbūt iztiksim bez vardarbības?

� Centī�os vēl kaut ko izurbināt no kreisās nāss, varbūt tur aug ana-nāss. Būs ar ko tevi pacienāt, � uzspēlēti izmeta Staro. Viņ� neloloja cerības �ādi piemuļķot pārāk slīpēto pretinieku. Un papildus veltīja dāsnu smaidu. Krūtīs pulsēja spīts.

Cigaretes nodegulis izkrita no namsaimnieka stingajiem pirkstiem.

� Tu esi ciets riekstiņ�! � runātāja uzacis sacēlās uz aug�u, balss bīstami ievibrējās. � Neko piebilst. Ta�u mums ir vēl cietāki riekstko�i, kas tik vai tā tiks līdz gardajam kodoliņam. Esmu aizmirsis, kā ir smieties no sirds. Laiks smieties pēdējam! Tu esi izniekojis visas manas simpātijas.

Acumirklī mīmiku mainījusī seja tagad pauda rakstura skaudrumu.

Un, nometis labsirdīga namsaimnieka masku, no vārdiem pārgāja pie darbiem. Viņa ļaunuma pārpilnajās acīs gailēja ne�ēlīga cietsirdība. Likās, ka no tām aumaļām līst ārā ļaunuma straumes.

Staro juta, ka skaustā iemetas mezgli, kas savelk muskuļus kokainā masā. Kakls piepe�i iz�uva. Likās, ka tas piepampst, atņem elpu.

Apkaklīte �ņaudza nost. Ledaini kļuvu�ie pirksti nespēja satvert aug�ējo krekla podziņu, lai atbrīvotu sa�ņaugto kaklu. Atrāvis vaļā, centās ievilkt gaisa malku.

Katra ķermeņa �ūniņa pielija ar neizturamu svina smagumu.

Kuņģī parādījās sūco�a kņudē�ana. �ķiet, baiļu kamols iesūca sevī visu augumu. Turpretī galva pielija ar izkausētu metālu, kas neizturami karsēja un dedzināja, liekot sviedru lāsēm izsprāgt no visām auguma porām. No kuņģa uz aug�u sāka līst karstas spazmas.

Staro juta, kā no sejas aizbēg pēdējā asins pilīte. Pilnīgas bezizejas apziņa izķēmoja seju. Spīdzinātāja stiklainās acis saglabāja aukstu, vienaldzīgu skatienu.

Staro, iedzīts stūrī, lūkojās �ajās hipnotizējo�ajās un bezdibenīgajās .n is. Tikmēr galvā �audījās haotisku domu birums: �No pasaules glāb�anas pāriesim uz personiskiem un daudz piezemētākiem tematiem: būt vai nebūt! Atkrīt, atliek idiots: ko darīt? Un kā to darīt? Nu, nav jālien visām pudelēm par korķi. Esmu dimbā, mēslos pat bi�ķi vairāk kā līdz ausīm. Pazust ar kājstarpē ie�miegtu asti? Padoties? Nē! Bezmugurkaulnieka domas. Vajag daudz spēka un dzīvības, lai izturētu. Un es to varu! Nenodo�u sevi!�

Galvā kopā spiedās un drūzmējās ļaunas vīzijas. Vienlaicīgi viņa, ģimenes aizstāvja tēls, sildīja un stiprināja.

Palaidis vaļīgāk nemiesiskos �ņaugus, neviesmīlīgais namsaimnieks draudo�i vibrējo�ā balsī retoriski ievaicājas:

� Vai maz vēsturē ir bijis, ka valdnieks liek izkaut visus zīdaiņus, lai nepieļautu piepildīties pareģojumam, ka no tiem kāds izaug un pa�u nogalina? Tu uzņemsies tādu grēku? Padomā par simtiem zīdaiņu, ko tava spītība laupīs mīlo�iem vecākiem!

� Neesmu naiva, stulba aita. Lielākā nelaime ir tā, ka cilvēki neuzskata sevi par muļķiem. Neatzīst to.

� Zini savu vietu barības ķēdē! � skaudrā balsī namsaimnieks ledaini izspļāva.

� Katram sava nasta nesama! � Staro dedzīgi izmeta un sajuta, kā neredzama, smaga svina roka sa�ņaudza pakrūti. Ceļi pārvērtās nodevīgā receklī. Ta�u apņem�anas turēties pretī tikai pieauga.

Notraukdams no pieres izspiedu�ās sviedru lāsītes, namsaimnieks palūkojās uz izmocīto Staro. Savilcis seju nīgra vīpsnā, namsaimnieks noteica pareģa balsī:

� Ej! Gan jau tev mēle atraisīsies!

Pēc tam īgni saknieba lūpas un paknik�ķināja pirkstus. Sejā parādījās satriekto cerību radītā dusmu grimase. Plānās lūpas savilkās asa na�a asmens līnijā.

Aizmugurē nostājās miesassargs. Staro nepretojoties aizgāja.

Muskuļaini ve�i ar stingu vilka skatienu viņam sekoja, bezmaz elpo jot pakausī. Lēnām un noteikti apkārt sabiezēja bezcerības tumsa, tomēr Staro nenolaida rokas: �Citējot Konfūciju, ja, karam sākoties, sevi uzskatīsi par zaudētāju, tad arī jebkurā gadījumā būsi zaudētājs. Nelīdzēs ne bruņas, ne iero�i!� Tāds bija Staro dzīves vadmotīvs.

Viņa asiem pavērsieniem pilnajā mū�ā vienu brīdi gan bija pārāk karsti, lai uzturētos starp cilvēkiem. Tad gandrīz gadu Staro izdzīvoja no tā, ko viņam deva me�s. Viņam palīdzēja karabīne, nazis, sāls maisiņ� un sērkociņi. Medījumu vai vientuļo ezeriņu lomu cepa, vārija, kūpināja. Bez ogām pirmatnējo ēdienkarti papildināja vilku vāļu mīkstumi un sakneņi. Kā traks vilks � vientuļ�, visu ienīsts, Staro taupīja sevi nākotnei.

Kad apnika, viņ� pārgāja zaļo robe�u un devās uz Krievijas ziemeļiem. Tur augusta beigās izbaudīja mak�ķernieka paradīzi.

Kad Ļenas lejtecē noķēra taimiņu ar izcili gar�īgu rozā gaļu, kur� 100 % bija izaudzis barojoties ar alatām un forelēm. Staro varēja dro�i apgalvot, ka nav pasaulē gardākas zivs par �o.

Bet �ajos tum�ajos ūdeņos peldēja izsalku�as haizivis ar neganti asu zobu rindām, kuras pārtika no tādām forelēm kā viņ�...

Ar ko viņ� at�ķīrās no tiem, kuru dzīvības izdzisa viņa rokās? Viņi nevarēja noticēt, ka tūlīt mirs. Tas ir sirreāls brīdis. Un viņ� klusējot lūkojās, kā siekalām �ķaidoties cilvēciskā būtne pārvērtās neprātīgā radījumā. Velti lūdzās �ēlastību � to viņ� nesniedza. Velti. ♦

� Autentiska manta! Kalēja kalta, ne �tancēta, � nosmējās miesassargs, demonstrējot bezmaz amerikāniski sniegbaltos zobus. � Ar �iem �uravi Pand�erā rotājās! Tu ta�u arī tur pabiji?

Staro neatbildēja. Vien nīgri nodomāja. �F.k, būtu tu man stobra galā, kad es tur biju, tevis te nebūtu!�

Roku va�u ķēdi ar tādu pa�u kāju va�u ķēdi savienoja tre�ā ķēde. Viss ar patiesu meistarību darīts tā, ka ar skatienu vien varēja saprast � izturīga. Nav ko velti �ķiest spēkus mēģinot saraut.

Ar līmlenti viņam aizlīmēja muti un galvā uzmauca biezu plastikāta maisu. �Abu Greivas mocekļu pulkam pievienojas jauniesauktais!� Staro, pie sevis nodomājis, turpmāk bija spiests sekot savu sagūstītāju norādījumiem. Iekāpis busiņā viņ� tika noguldīts uz matra�a. Kāju va�u ķēdei ar atslēdziņu pieslēdza sienā nofiksētu ķēdi. To pa�u paveica ar sava�otajām rokām. Staro bija tikpat bezpalīdzīgs kā satrakojies, cie�i autiņos ietīstīts mazulis.

Abās pusēs sēdēja �etri apsargi. Vēl viens pie aizmugurējām durvīm. Blakus �oferim sēdēja vēl viens. Staro nīgri nodomāja: �Varu būt lepns! Reti kuru pavada tāda apsardze.�

Tad viņ� iegrima nemaņā, līdz atjēdzās pagalam nomocīts. Ar urīna

saslapinātām biksēm. Tātad krietnu laiciņu pavadījis ceļā, pilnībā ārpus realitātes.

Pa smacīgām, �aurām kāpnēm ik pa brīdim noliecot galvu, lai nesadauzītos pret kārtējo patvertnes durvju aplodām, viņi laidās pazemē. Bezgalīgi ilgi. Skaits sajuka, pārejot no vienas ejas un lai�oties nākamajā līmenī. Tērauda durvju atvēr�ana, aizvēr�ana, bezgalīgās, smacīgās ejas.

Visa procesija apstājās. Melnais plastikāta maisiņ�, kas kalpoja par improvizētu Abu Greivas cietuma galvassegu, tika noņemts. Pie ieejas vāji mirguļojo�ā spuldzīte apspīdēja vien apveidus, neļaujot pustumsā saskatīt detaļas. Sāpīgi iebelzis pa pakausi, apsardzes vecākais lika Staro saprast, ka viņ� tiek rūpīgi uzmanīts. Viens no pustumsā neatpazītajiem apsargiem ar vienu rokas kustību norāva no mutes līmlenti. Piespiedu epilācija izrāva vairāku dienu rugājus, �ķiet, ar visām saknēm. Kā a* aukstu liesmu apdedzināts, Staro nikni iesaucās. Epilācija izraisīja svelo�as sāpes. Tas, acīmredzot, nevienu neuztrauca. Tikmēr divi noņēma roku va�as. To pa�u procedūru atkārtoja, noņemot va�as no kājām. Berzēdams pēc roku dzel�iem sāpīgi smeldzo�ās delnas, Staro iegāja nepilnu pusotru metru platā un divu metru garā telpā. Tā vairāk līdzinājās zem ūdens līnijas izvietotai kuģa kajītei. Līdzību vēl vairāk pastiprināja smagās patvertnes durvis, kas aiz viņa aizcirtās. Atskanēja slēdzo�a aiz-vara skaņa un viņ� palika viens tumsā un kapa klusumā. Kameras stūrī drausmīgi dvakojo�s caurums, kur iet sevis pēc. Nebija ūdens krāna, ar ko noskalot visas darī�anas.

� Tumsas neviltotā mīlestība uz dziļdziļām pazemēm sāk palikt patiesi neveselīga! � Staro, drūmi no�ķendējies, atgūlās uz mitrās grīdas. Smagnējais, smacīgais gaiss lēnām plūda ap viņu. Piespie�ot plaukstas pie betona pamatnes varēja sajust karstumu.

Kādā ellē viņ� ir novests?

Atbildi uz �o un citiem jautājumiem viņ� nesaņēma ilgi. Vienīgā cilvēciskā būtne, kas kliedēja vienmuļību, bija mazs, dzīslains nenosakāma vecuma vīrelis, kur� lēnām trūdēja no iek�puses. Tāpēc ar lētajiem

odekoloniem bagātīgi laistoties mēģināja noslāpēt vecuma smaku. Tā vienalga spraucās nāsīs. Gāja caur kauliem. Staro tikai vēlāk ievēroja, ka labā apak�delma galā vīrelim trūkst plaukstas. Pat bez tās veikli rīkojās i .tur lodziņu pasniedzot traukus. Kuņģis rāvās �okurā no ēdiena, bet Statu nebija izvēlīgs. Viņam derēja viss, kas vien ļāva uzturēt spēkus. Vienveidīgs, nomāco�i bezgar�īgs ēdiens ir daudz labāks par saviem sūdiem.

Staro nevarēja redzēt, bet dzirdēja un pat juta, kā divi uzraugi modri vēro Vienroci, lai tas nerunātu ar gūstekni. Dubulta uzraudzība izslēdz izlau�anās mēģinājumu. Iemācījies jebko padarīt par ieroci, Staro bija apdomājis bēg�anas iespējas. Viņ� varētu tikt pie lampiņas kabeļa gala, atkailināt vadus un ar to pacienāt apsargus. Vienroci viņ� viegli pievarētu, tad apsargu. Un kur tālāk? Dziļdziļajā �urku labirintā nākamās durvis viņu apturētu kā likts.

Ziemas tumsai līdzīgajā mijkrēslī Staro spēja iz�ķirt vien telpas apveidus. Dienas un nakts rēķini sajuka jau sen. Bez sasaistes ar laiku ātri vien nojūk ritms. Te, pazemē, nav at�ķirības, vai aug�ā ir diena vai nakts, ziema vai vasara. Pulksteņa nebija, un labi vien kā tā. Mazāk baiļu sasaistot ar laika ritumu. Ta�u vienmuļība ieau� pelēkos valgos un ne sliktāk par jebkuru draņķību iesūcās patībā.

Staro nespēja izturēt uzspiesto piespiedu bezdarbību. Iek�ā verdo�o enerģiju viņ� centās izlikt visda�ādākajos vingrojumos. Bez mazākās sevis �ēlo�anas pumpējās gan uz abām rokām, gan pārmaiņus. �aurais, cellei līdzīgais ūķis gan ierobe�oja vingrojumu da�ādību. Vēl varēja nesteidzīgi pārdomāt, ielīst agrāk neievērotos domu labirintu nostūros.

Viņ� bija ieslēgts ķermeņa �aulā un tas, savukārt, kamerā. Kamera pazemes dzīlēs. Savukārt tās sargāja dīvaini un ļoti vareni spēki. Kā mat-ro�kā.

Ieslodzīts dziļi pazemē, Staro ieguva spējas sajust agrāk nemanāmu soļu vibrāciju. Pat tālīnā gājēja izraisīto kustību viņ� drīzāk apjauta nekā

sajuta. Tādējādi viņ� jau laikus sagatavojās vizītei.

�oreiz ierastā kārtībā tika mainīta. Vispirms parādījās Vienrocis. Pēc viņa kamerā ienāca divi ar sejas masku pilnībā apslēptām sejām. Tiklīdz viņi nostājās aiz Staro muguras, tā ienāca galvenais apmeklētājs.

Pilnīgi apaļa, mongoloīda seja. Nemaz nevar iedomāties, kāda sieviete varēja piedzemdēt bērnu ar tādu galvu. Masīvs boksera kakls. Ap muti bargas grumbas. Smags, daudz pieredzēju�a cilvēka skatiens.

� Redzu, tu spītējies. Labi! � krieviski ar austrumniecisku pieskaņu neitrāli novilka ienācējs. � Pārmaiņus pēc pagulēsi. � Un svina pilnā balsī nokapāja: � Kā lācis ziemā.

Pagriezies uz papē�a tuvietis strauji izgāja laukā. Nez kāpēc Staro viņu noturēja par tuvieti. Vaļā atstātā lodziņa gaismā Staro ieraudzīja, ka Vienro�a apsarga atnestajā maisiņā zvāļo saziedējusi maize un ar krāna ūdeni pildīta divlitru pudele. Kā ierasts Staro alkatīgi izrāva ūdens pudeli un sajuta ko dīvaini salkanu. Izspļāvis viņ� ar pirkstu centās iztīrīt mutes dobumu, ta�u velti. Uznāca nogurums, kas mijās ar vājumu. Par spīti visiem centieniem acis drīz sakļāvās, un viņ� ieslīga dīvainā nemaņā. Staro apjauta, ka guļ un vienlaikus ir nomodā. �ajā mijkrē�ļa stāvoklī varēja sajust, ta�u ķermenis bija ārpus viņa varas.

Nekustīgi guļot, Staro juta, kā viņa apziņā ieaug sve�ās būtnes tausteklis, kas centās viņu pakļaut sve�ai varai. Tas līdzinājās pilnīgā tumsā izdīgu�am sēņu micēlijam ar neskaitāmām sīkām saknītēm.

Vairākas reizes Staro domās to sadedzināja, pelnus izvējoja laukā. Tas vienalga nerimās. Reizi pēc reizes centās ielīst, nemanāmi pakļaut tumsas varai.

Mocītāji nerimās. Tie aizvien rafinētāk centās salauzt viņa gribu.

Viņ� nepadevās, nesalūza, nepārmetās Tumsas pusē. Spēku guva no tām dzīlēm, kas ikdienā netiek izmantotas: cilvēka apņēmība, pirmatnējā drosme, stūrgalvība, sava ES pacel�ana pār visu, un � galvenais! � atbildība par tuvajiem.

Trulas galvassāpes griezās smadzeņu rievās kaut kur tie�i aiz pieres.

�ķita, ka tās var sataustīt. Apmēram tā, ja tur urbinātu ar trulu vai pat nolauztu urbi. Deniņos smagi pulsēja. Sirds tik trakoti steidzās, likās, ka mlit pārplīsīs, izlēks pa muti, aizbēgs glābjoties no stindzino�ajām nāves tuvuma bailēm.

Vajadzēja piespiesties, lai apvaldītu sirds trīsas.

Pamodies Staro konstatēja, ka laikam jau labāk būt nemaņā. Viņ� izvēma dzeltenīgu �ulti. Āda apspīlēja galvaskausu aizvien necie�amāk un sāpīgāk. Smaganas izkaltu�as kā Sahāras tuksnesis, visas domas sakoncentrējās uz slāpju veldzē�anu. Staigāja rīstīdamies kā miegaina rudens mu�a.

Staro jau nopietni pārdomāja, kā pareizi nokrist, lai vismaz uz mirkli atslēgtos, iekrītot nemaņā.

Pavisam izmocīts, viņ� jutās kā pārdurts gaisa balons. Nākamajā dienā vai naktī uz nopratinā�anu Staro veda ievērojot visus dro�ības pasākumus. Galvā uzmaukts audekla maiss, roku un kāju va�as, mute aizbāzta, ja uznāktu iesnas, viņ� nosmaktu. Piedevām vēl īk�ķi saslēgti speciālos rokudzel�os. Konvoja vecākais bija uzblīdis kā bumbieris, ar īsām kājām. Staro vēl ievēroja zilganmelnu uzblīdu�u kreiso ausi.

Tikai soļu �ņerkstoņa un smago tērauda durvju aizvaru klaudzē�ana skanēja visu ceļu.

Askētiski iekārtotajā bunkurā uz galda malas piemeties sēdēja vīrs zilganīgi lāsmojo�ā uzvalkā. Laiski izstaipījies, viņ� panāca pretī. Neuzkrīto�as, vijīgas kustības. Nekā lieka. Precīzi, ergonomiski.

Staro ar acīm ieurbās viņā. Plata, spēcīga seja. Savā ziņa skaista. Plēsonīgs deguns. �aura, sudrabaina �ķipsna deniņos. Aizmugurē zirgaste. Pēc pazemes un virszemes standartiem patricietis.

"Tādam noteikti ir piekri�ana pie sievietēm,� Staro neviļus nodomāja.

Lā�a cienīgi apak�delmi kontrastēja ar rūpīgi apgrieztiem un apvīlē tiem nagiem.

Brīni�ķīgi pa�ūtais uzvalks ne par mata tiesu nejauca pa�u pilnību. No �ī cilvēka nevis strāvoja, bet gan burtiski straumē lija spēks. Tāds bija pieradis pavēlēt. Nebija �aubu, kur� te spēlēs galveno vijoli. Kā magnēts pievelk metāla skaidiņas, tā viņ� pievilka apkārtējo uzmanību. It sevi�ķi tāpēc, ka viņa acīs ar velni�ķīgu uguni dega tāda ļaunuma enerģijas pārpilnība, ka neviens cilvēks nespētu �o skatienu izturēt nesajucis prātā. Necilvēcīgās acis, �ķiet, iekļuva prātā.

Staro mirkļa domas iespaidā pa�ķieba skatienu uz leju. Tikai elegantas kurpes. �ķeltus nagus nemanīja.

Literāri pareizi, bezkaislīgi, auksti, it kā vienaldzīgi vārdi bira no situācijas noteicēja �aurās mutes:

� Da�i nelgas mēģina iestāstīt, ka Maskavas karte no aug�as atgādina grandiozu izmēru zirnekli. Tās ir muļķības! Nekas cits, kā apstākļu sakritība.

�Tātad ar galvā lī�anu ir uzostīju�i vismaz �ādu domu!� Staro nodomāja. �Un cik dziļi?� Tikmēr pratinātājs asā balsī noprasīja:

� Vai tu redzēji vectēvam kādas senas svētās grāmatas, ko viņ� nelietoja?

Tagad Staro saprata, kur�, izmantojot iemītnieku prombūtni, pilnībā izrakņāja sen�u māju. Tika atplēsti griestu pārseguma dēļi, izceltas grīdas. Kaimiņi, par lielu brīnumu, nekādus trok�ņus nebija dzirdēju�i, sve�u apkārtnē manīju�i. Lai nu kas, bet Tumsa mācēja laist acīs apmātības miglu. Kāds bija ļoti meklējis, pētījis katru baļķi. Bija apgānīta sen�u svētākā vieta.

Kop� vecāku nāves Staro nebija apciemojis sen�u namu. Pārāk smags atmiņu slogs, kas kā vāks gūlās virsū. Brālēns ar viņa piekri�anu ielaida namā divas vecmeitas, kurām ugunsnelaime bija laupījusi pajumti. Viņas labprāt būtu atpirku�as �o namu, bet Staro iespītējās: dzīvot varat bez kādas īres maksas, vairāk pie �īs sarunas neatgriezīsimies. Irnieces

bija ļoti pārsteigtas atgrie�oties mājā un ieraugot to pilnibā izārdītu.

Vecticībnieki Svētos rakstus drīkst pārrakstīt tikai ar roku. Tādēļ tie ir tik reti un īpa�i vērtīgi. Ko gan vectēvs bias tādu ierakstījis, ja ir tāda interese tūksto�s kilometru tālumā?

� Vectēva grāmatas tika atdotas jaunajam draudzes vecākajam, � Staro mierīgi atteica.

� Man nepatīk atbildes, kas nav atbildes! � pratinātājs draudīgi no�ņācās. Ļaunas �ķieznas uz�ķīlās viņa acīs. � Par melo�anu es tevi pakļau�u anatēmai! � Gaisā jautās tāds saspringums, ka to bezmaz ar metāla zāģi varētu sazāģēt gabalos. � Apdomā�anās laiks � viena pi-kosekunde!

Dusmojoties uz pratinātāja pieres parādījās sarkanas �vīkas. Proporcionāli pārējām viņa atbildēm varēja saprast, ka viņa uztverē Staro ir nekas! Pat blakts pelna lielāku ievērību. Vien apstākļu spiests viņ� ir atrauts no svarīgākām nodarbēm, lai pazemotos un mēģinātu pierunāt spītīgo blakts līdzinieku.

Lācīgs apsargs modri uzraudzīja durvis. Milzīgās plaukstas nevarēja neievērot. �Tam nu gan ir milzīga sirds!� Staro centās atrast kaut ko pie kā skatiens varētu pieķerties un tādējādi aizmirst par pratinātāja eksistenci.

Vienīgais simbols, ko Staro te manīja, bija sarkana zvaigzne, kurā bija kas neizprotams. Kaut kas nepareizs. Tikai cie�āk uzlūkojot Staro saprata, ka sarkanās zvaigznes trīs stari raudzījās uz leju.

� Apgrieztā zvaigzne! � Viņ� nodomāja.

Tikmēr pratinātājs saprata, ka viņam neveicas pareizās atslēgas piemeklē�ana un pārgāja pie draudiem.

� Es varu tevi stāvus iedzīt zemē, bet varbūt savu piezīmju bloknotu iesiet tavā ādā? � nelabi smīnot viņ� noprasīja. � Ta�u vispirms izmēģināsim alternatīvos līdzekļus.

Viltīgi, mīļi smaidot drīzāk sev, nevis Staro adresēdams, pratinātājs pēc mirkļa izmeta:

� Ketamīna injekcija palīdz uzzināt patiesību.

Ar sagatavotu �ļirci rokās pienāca padzīvojis, medūzveidīgs tips daktera uzsvārcī ar noslieci uz tuklumu. Pamatīgi uzblīdu�ajā sejā peldēja duļķainas acis. Paraupjie sejas vaibsti vēl vairāk iezīmēja asās rievas ap degunu. Prāvs plikums galvvidū. No ausīm izlīdu�i biezu spalvu kum�ķi. Aiz atstieptās lūpas siekalaina mute un tumsnēji zobi. Izsēdētās bikses karājās kā putnu biedēklim. Nāves saltā elpa lika notrīcēt ikvienai ķermeņa �ūniņai, sastindzināja saprātu.

Dakteris, vai drīzāk slakteris, nekļūdīgi ievadīja �ļirces galu vēnā un lēnām izspieda tās saturu Staro asinīs. Ketamīns, iekļuvis asinvadu sistēmā, darīja savu.

Viņam palika tik patīkami. Viņ� no sirds vēlējās palīdzēt �im labajam cilvēkam, kur� ir spiests ar viņu tupēt te, pazemē, nevis iet mājās pavadīt laiku ar ģimeni, palasīt, uzspēlēt futeni ar �aļiem. Staro vāvuļoja nesakarīgi bērdams vārdus un, lēkājot no vienas tēmas uz otru, sajuka pats savā stāstījumā.

Viņ� juta, ka nespēj uztvert realitāti. Kā narkomāns, kas nevar at�ķirt iedomas no īstenības. Galvā haotiski �audījās domas, balsu juceklis murmulēja, apvainoja pastāvīgā simbiozē ar Visumu. Un, pats trakākais, tās nevarēja apklusināt, aizdzīt � ļauns murgs, kas kļuva aizvien nepanesamāks. Tagad Staro saprata, kāpēc pa�nāvība ir viena no izejām.

Sāka rādīties narkomānu gļuki.

Apkārtne bija kā blāvs, caurspīdīgs �ķidrauts, mirgojo�as gaismas un nesaprotamas, stieptas skaņas, kas pārvērtās te vārdos, te izplūda un pazuda.

Nedaudz atguvies viņ� saklausīja, kā pratinātājs sunī slakteri baltajā uzsvārcī:

� Par daudz iegrūdi!

Ārsts taisnojās, ka grūti ar pirmo reizi noteikt pareizo proporciju.

� Kāda jēga man tērēt laiku ar �ļupsto�u idiotu, kam atmiņās vien izkaisīti apziņas zib�ņi un nesaistīti fragmenti? Man vajag, lai sadarbojas!

Lai dod informāciju! Kas, tevi uz bedri aizsūtīt?

Daktera �ausmu sa�ķobītā seja parādījās un pazuda. Staro tie�ām jutās apbēdināts, kad dzirdēja labo cilvēku kliedzam.

Tas bija mirkļa apskaidrības brīdis, ko no jauna kā ar nazi nogrieza izplūdu�as uztveres mijkrēslis. Savukārt to aizvilka valkana haosa jūklis.

Pamo�anās un tam sekojo�ā diena bija viena no ļaunākajām jau tā pavisam nesaldajā Staro mū�ā. Kā pārāk strauji pagriezās, tā sareiba galva, pakrūtē sakāpa nelabums.

Nespējot nostāvēt, viņ� krita miegā kā bezgaldziļā melnā akā.

Cietuma re�īmā notika brīnumainas pārmaiņas. Virs durvīm iedegās lampiņa. Vairākas dienas viņu bagātīgi baroja ar piparotiem ēdieniem. Vairāk par piektdaļu vienā piegājienā nespēja apēst. Pēc pāris stundām sekoja jauns, svaigs pienesums ar vēl karstu, sulīgu, sautētu gaļu, dārzeņiem un augļiem. Galvā visas domas bija gandrīz izsīku�as, toties spēks locekļos ar katru dienu uzvirda aizvien skaudrāk.

Staro laiski pastaipījās. Palēkāja uz vietas. Spēka pārpilnība strāvoja viņa augumā. Padarbojās ar kājām, rokām. Labi trenētais augums bija saglabājis kontakcīņas iemaņas. �ādos kūrorta apstākļos viņam ir pa spēkam saglabāt sevi izdevīgākam brīdim. Staro patika izjust savu spēkpilno augumu. Muskuļainais augums viņam sniedza baudu. Tajā kā saspiesta stingra atspere mutuļoja enerģijas kalni.

Kop� pusaud�a gadiem kādu dienu paslinkojis, viņ� juta alkainu nepiecie�amību padarīt ko fizisku. Savādāk sāpes un sa�ņaugtības sajūta bija garantēta. Raugoties uz tauku nomāktajiem, viņ� nevarēja saprast, kā gan savu dvēseles templi var nolaist līdz tādam mokpilnam stāvoklim. Viņ� tādā augumā nosmaktu, labāk izvēlētos nebūtību, nekā mocītos ar aizdusu un nespēku. Līdz ar to viņam atkrita galvassāpes par to, kādā veidā paaugstināt testosterona līmeni. Tas viņā bijā pārpārēm.

Pazemē nevienu sievieti neredzēja. Ne jaunu, ne vecu. Kā noslēgts vīrie�u klosteris. Cietumā pretējā dzimuma darbinie�u netrūka. To Staro labi zināja. Pat ļoti labi.

Viņ� tie�ām nobrīnījās, kad atvērās durvis un kamerā līgani iepeldēja vien vasarīgā topiņā un īsvārciņos tērpusies būtne. Gari, blondi mati lidz jostai. Bezkaunīgi gorot gurnus, būtne aizgāja līdz krēslam, kur apsēdusies vaļīgi pārlika kreiso kāju pāri celim.

Staro mugura un piere nosvīda, ieraugot apak�veļas neesamību. Ar val�ķīgu smaidiņu viņa samtainā balstiņā, kas aizskāra vīri�ķības stīgas, nomurrāja:

� Cik te karsti! Esi vīrietis, palīdzi novilkt apģērbu!

Nesagaidījusi palīdzību viņa norāva aug�daļu. Tre�ā vai ceturtā izmēra meitenīgi stāvās krūtis patīkami lēkāja, izspruku�as no topiņa �ņaugiem. Ta�u par spīti jaunībai, viņa izskatījās nojāta un dzīves noguruma pārpilna.

� Nelūgts viesis ir ļaunāks nekā tatārs! � viegli saviebies, Staro uzsvērti nevī�īgi attrauca.

Uzmetusi lūpu, mei�a dusmīgi novērsās. Viņa nebija pieradusi nesaņemt no vīrie�a uzmanības apliecinājumus. Pat bezcerīgu vēlmi uzpost nīkulīgās spalvas. Izpelnīties vien viņas skatienu.

Ta�u viņai avansā bija labi samaksāts un tas bija jānopelna. Filigrāns porcelāna lelles augums kairino�i sakustējās.

Kas gan viņai ko nepārvērst tēraudu lipīgā �okolādē. Ta�u �oreiz viņa velti pielietoja sievi�ķīgās viltības, aicino�os skatienus un nopūtas.

Staro smīnēdams uzlūkoja, jau iepriek� zinot, ko viņa mēģinās darīt lietas labā. Vienlaikus saimnieki viņa acīs daudz ko zaudēja: viņu loģika nebija saprotama! �Kas, viņi tie�ām domā, ka es kā nogribējies suns metī�os virsū? Absolūti nesaprotami, bet tādi viņi ir reālā dzīvē un vienlaikus arī ārpusē.�

Lellīte, neizturējusi, naidā sa�ķobītu seju, spalgi nokliedzās:

� Kad tu mani izdrāzīsi? Es vairs nevaru gaidīt!

Vienaldzīgi viņu uzlūkojis, Staro noburk�ķēja:

� Pirkstiņi ta�u tev ir! Ko traucē domāt?

� Einuhs!

� Nepareiza atbilde! Operācija vēl nav veikta!

� Zilais!

� Tas ir politnekorekti!

� Mudaks!

� Neapstrīdē�u!

� Tu man to vēl no�ēlosi!

� Es jau no�ēloju, ka jāpacie� tava klātbūtne!

� Tu esi nelietis!

� Neko jaunu nepateici! Varbūt pāriesim pie intelektuāla rakstura tematu iztirzā�anas, kā tas pieklājas inteliģentu cilvēku sabiedrībā, � Staro ar neslēptu izsmieklu pra�ņāja. � Sakiet, vai jūs esat iepazinusies ar jauno �īs sezonas operetes repertuāru? Zino�i cilvēki to novērtē kā diezgan izsmalcinātu. Tā vēl ilgi pēc izrādes atstājot vibrējo�u stīgu krūtīs...

� Tu drāzīsi vai smadzenes pūderēsi! � mauķele centās ievirzīt sarunu vajadzīgā gultnē.

� Sakiet, kādu sejas pūderi jūs lietojat? Mans paziņa piestrādā apbedī�anas firmā. Pa lēto kādu kilogramu var iesvērt. Izskatīsieties kā dzīva!

Dusmās pietvīkusi, apvainotā būtne rīstījās. Staro mērķtiecīgi iznīcināja viņā sievi�ķību. Fundamentāli. Ne akmens uz akmeņa nepalika.

� Starp citu, krū�u implantu cenas ir kritu�as. Drīz varēsiet sapelnīt daudzmaz vērtīgām krūtīm.

Pielēkusi kājās, viņa mēģināja iesist. Staro viegli atvairīja sitienu. Zaudējusi līdzsvaru lellīte neveikli no�āvās uz grīdas. Kā tādu apnicīgu mu�u atgaiņājot, Staro tēloti ba�īgā balsī uzkurināja:

� Ar lielākām krūtīm varēsiet vairāk klientus pa vakaru salasīt. Skatieties, arī tīrāku kokaīnu varēsiet atļauties. Citādi tie veļas pulveri, sāls un cita draņķība reiz aizsitīs kādu smalkāku asinsvadu. Trombs, un tavai mauķeles dzīvei beigas. Pat uz rezerves daļām neizķidās.

Viņai tie�ām bija kokaīna lietotājas nāsis. Pietvīkumu nomainīja miroņbaltums, un viņa atkal spiedzot metās virsū sievi�ķīguma

noniecinātājam. Staro atkal izvairījās un ar vienu kustību uzkarināja uz i cļa un pāris reizes tā sirsnīgi ievilka pa citādos apstākļos eņģeliski kairino�i� dibentiņu. Un pēc tam, uzrāvis kājas, ar pirkstiem tēvi�ķi aizgrūda prom.

Sekoja asaru virknes un puņķu grīstes. �ēlabās par sevi viņa gaudoja. Staro ik pa brīdim izmeta kādu dzēlīgu piezīmi:

� Būtu tev sievi�ķas formas, kārtīgas krūtis, kārtīgs dibens, vēl varētu.... Bet kur gan lai liek tādu nolietotu manekenu?

Mirkli padomājis, Staro izmeta kārtējo indes porciju:

� Vārnas uz lauka tev, meitenīt, vien baidīt un ar sapītām bi�elēm, īsos svārciņos kā ēsmu slēpto pedofīlu pievilinā�anai izmantot. Iesaku nedaudz uzbaroties un ielikt kārtīgus pupu implantus! Tad varbūt arī kāds vīrietis, ne plikas gaļas kapātāji, tev pievērsīs uzmanību.

Tas viņu, �ķiet, piebeidza. Staro ne�ēlīgi sagrāva meitenes vienreizības ilūzijas.

Kapitulējusi visās frontēs, mauķele bungādama pa durvīm, pieprasīja steidzamu evakuāciju.

� Tagad nākamais loģiskais solis būtu smagi norūpējies, būdīgs nēģeris! Vai tik man nevajadzēs no�ēlot pārsteidzīgu blondās zīles izsvilp�anu?

Staro, nopriecājies par viegli panākto taktisko uzvaru, sāka kritiski domāt vai nākamajā gājienā nezaudēs visu karu.

Tumsa nespēj izprast un pieņemt, ka, iespējams, kāds var domāt citādā vērtību skalā. Nav pērkams, var būt uzticīgs ideāliem.

Kā no viņa celles izbēgusī nenormāli egocentriskā būtne, kura ir pārņemta ar savu sevi�ķo mesiānismu. Viņa ir pārīpa�a būtne. Maksimālā skaistule. Viņa, mazākais, ir pasaules naba. Viņai patīk attiecināt uz sevi tādas īpa�ības kā gudrākā, skaistākā, atjautīgākā, seksīgākā. Viņa sprie�: ja esmu skaista, tad man pienākas puse pasaules. Un es varu iegūt kāroto! Vajag vien mācēt laikus pagulties!

Ar tādu maksimālismu, ambīcijām varētu dzīvot pārlaimē, tikai

nelaime, lūk, �āda: viņai ir tikai vāverīte un maksimālās ambīcijas kā to lietderīgi izlietot.

� Tpu! � spēcīgi sapurinājis galvu Staro izmeta derdzīgās domas no galvas, lai vairs neatgrieztos pie tām. Dzīve ir viena, nav ko to �ķērdēt, apcerot sabiedrības atkritumus.

Laiks vilkās glieme�a gaitā. Vai vispār nekustējās. Bezgalīgās stundas saplūda mū�ībā.

Staro bija saņēmis pārliecino�i pieteiktu matu, bija jādomā, kā nezaudēt galvu un pats drausmīgākais � nezaudēt dvēseli. Jo sevi�ķi, ņemot vērā, ka, salīdzinot ar Golfa straumes izraisītajām katastrofiskajām klimata izmaņām, viņa sīkās problēmas neinteresēja nevienu citu, kā vien viņu pa�u.

Nekā personīga! Tā viņ� arvien noteica, likdams spainī ar ūdeni kārtējo slazdos nokļuvu�o grauzēju. Glu�i tāpat �eit izrīkojās ar viņu.

Apziņā lēnām un noteikti izkristalizējās ienaidnieka tēls. Tā iznīdē�ana kļuva par vienīgo dzinuli saglabāt dzīvību, lai realizētu savu sūtību. Saglābt dzīvību, lai iznīdētu naidnieku. Vissvētākais, kas vien ir palicis. Pārējais ir aizgājis nebūtībā.

Straujā laika urdziņa biedējo�i izsīka. Jātiek ar sevi galā. Jāsakārto domas. Jāsaglabā dzīves spars un izdevīgā brīdi viņ� pārvērtīsies par Āfrikas bifeli, kam ir tīrais nieks pārtapt no ļauna mednieka nolūkota zālēdāja iznīcino�ā viesulī. Tad lomas mainīsies. Viņ� samīdīs, saārdīs medniekus, neraugoties uz viņu nāvējo�ajiem trikiem.

Izolēts no visa, viņ� juta, ka neziņas slogs vissmagāk nospie� plecus. No tā kuņģis rāvās �okurā, juta saltumu izspie�amies līdz pat kauliem. Drausmīgs nelabums izrāva iek�as.

Visvairāk viņam kremta, ka tur aug�ā, vienā no pasaules megapo-lēm, nepārtrauktā enerģijas kamolā valdīja automa�īnu sastrēgumi, ļau�u burzmas, atsevi�ķi indivīdi saplūda bezveidīgā masā. Blāva migla pulsēja virs pilsētas, smacēja tās iemītniekus. Viņi lēnām trūdēja, smak-dami indīgajās gāzēs. Apātiski lēnām mirsto�i termīti dzīvoja, priecājās,

eksistēja savās mazajās pasaulītēs. Bet te, pazemē, mū�īgais klusums, un morloki, kuriem aug�ā, nenojau�ot par savu patieso sūtību, dzīvo pa�apmierināti eloji.

Morloki darbojas tepat visu acu priek�ā un neviens neko nenojau�. Vai nevēlas, lai darba skudriņas nojau�, ka Maskavas pazemē savu dzīvi dzivo cilvēces vēsturē indīgākais od�u kamols. Ar fosfora un termiska-jām bumbām izdedzināt ne�ķīstības perēkli būs daudz par maz. Tikai anihilācija līdzēs. Pie tam totāla!

Viņ� vēl nezināja, ka �is nav vienīgais midzenis. Viņ� lauzīja galvu cen�oties no visa izlobīt un gūt atbildi uz jautājumu, kas ir patiesie marione�u vadītāju saimnieki? Ja zirneklis ir aptīklojis guvumu, tad drīz vien sāksies dzīres. Zirnekļa dzīres. Ticis pie kārotā tas kā vampīrs dzers cilvēces asinis. Un izdzers sausu. Apstāsies vien tad, ja pa�am draudēs iznīcība. Un �is Zirneklis ir noaudis ļoti izturīgu tīklu. Tādu tīklu, kuru viņam nepārraut! Bet vai vajag pārraut? Var pagaidīt un izslīdēt!

Būtnes, kas vairs nav cilvēki, bet vēl nav kas vairāk kā tarantuli, skorpioni, elfi un vēl visādas ne�ķīstās radības sē� te, pazemē. Perina melnas domas... Un vispār, balts un nevainīgs tu biji vien nākot pasaulē!

Un tagad viņ� ir pārvērties par gremo�anas trakta noslēguma posma produktu, ko ar vienu rāvienu var noskalot kanalizācijā.

Staro sajutās kā Atlants. Viss velvju smagums uzgūla plecos, kājas sagrīļojās, mugura nobrak�ķēja. Tūlīt saspiedīs, saplacinās. Ne receklī, bet gan molekulas līmenī. Ilūzija bija tik pilnīga, ka organisms vēl kādu brīdi nespēja attapties. Staro nespēja aprast ar domu, ka simtiem gadu nostāvēju�ās sienas stāvēs vēl tikpat ilgi. Lai cik dro�i, bet pazeme ir pazeme. Jebkurā brīdī sienas varēja saiet kopā, iebrukt velve, zem kājām pazust pamatne. �ī doma mocīja aizvien vairāk. Radīja bezmaz materializējamu smagumu.

Vienrocis atvēra durvis, aiz tām parādījās jau pazīstamais konvoja vecākais, kur� ar laupītāja smaidu uz lūpām norēja:

� Tev kompanjonu atvedu. Pasēdi, parunā, kazi, pie prāta nāksi.

Kamerā ienāca jauneklis ar skumīga tru�a seju. Kā neveikli vadīta marionete smagnēji, raustīgā gaitā viņ� pārlika kājas. Tikmēr rokas ļengani �ūpojās. Izskatījās pēc tāda Nāves parādnieka, kur� vismaz otro, ja ne jau tre�o, dzīvi dzīvo.

Ko gan �ī nelaimes �upiņa atgādināja? Staro knosījās, berzēja pakausi. Viss velti! Viņ� nevarēja atminēties.

Arlekīns! Jā, lelle ar skumīgā nerra neģīmi.

Staro nopriecājās.

Dzīvais Arlekīns bija izģindis, vārgs, ar nekoptu, retu bārdeli.

�Mēs te esam kā lelles Karabasa Barabasa lādē!� cauri galvai izskrēja nokaitēta doma, atstājot smagu piedeguma smaku.

� Man teica ar tevi parunāt, � viesis nedzīvā balsī ierunājās, atklājot skatam paretu, bojātu zobu rindu.

Viņa cietēja seja gandrīz nekustējās. Tie�ām kā marionetei. Mute gandrīz bez lūpām, pie�ķīra sejai bēdīgu izskatu.

Viņa acīm nebija nekādas izteiksmes. Pat tad, kad runāja. Akls nebija.

Bez dvēseles! Staro notirpa aiz �ausmām. Neredzami zirnekļi snaikstīja pa muguru, vēderu, kaklu.

Nelaimes brāļa vai piesēdinātā ok�ķera acīs parādījās pirmais emociju uzplaiksnījums � tā bija moko�u ilgu atblāzma. Lūpas sakustējās no�ukstot:

� Kad reiz nāve atsvabinās?

Tāds dvēseles moku kliedziens tajā strāvoja. Un neredzamais re�isors jaunekli pārslēdza uz stāstī�anas re�īmu:

� Nebalsī dusmīgi kliedzot, es rupji lamājos. Viņ� tikmēr no neredzamām auklām pina virvi. Uzlicis galā mezglu, izvēra izveidojot cilpu un piepe�i � hops! � uzmeta man virsū, sarāva. Es sajutu, kā kaklu sarauj sāpīgā �ņaugā, cīnoties ar elpas trūkumu, iekrampējos neredzamajā, bet lieliski sajūtamajā virvē. Kā apburts es klausījos, kā galvā iedu-nējās pērkondimdo�a balss.

Staro sadzirdēja kā Arlekins a�i ierāva elpu. Viņ� turēja lūpas cie�i .ikniebtās, kamēr ledus kristāliņiem piepildītās acis urba līdz pat dziļā-I ijiem dvēseles nostūriem.

� Tagad tu esi mans vergs! � izmetis viņ� apklusa. Uztinis uz rokas neredzamo virvi, viņ� no�ņācās: � Kad es parau�u, zini, ka tev pa galvu, pa kaklu jāskrien �urp! Tagad ej, suns! Nicīgi nokraukājies uzspļāva man, trāpot bālgandzelteno kunkuli kreisajā acī. Baiļu vilnis pār�alca mani. Tikmēr �ausmās sastingu�o prātu piepildīja trauksmainu domu spiets: �Pats vien esmu vainīgs. Ko līdu! Brīdināja! Neticēju!� Uzreiz skrēju pie vecenītēm meklēt palīdzību. Velti. Tās visas bija prastas naudas kāsējas. Tikai viena bija īstā. Viņa pat caur mājas sienu sajuta to nastu sirdī un, neatvērusi durvis, noraido�i no�erkstēja: �Ej prom! Tev aiz muguras tāda melna �leipe velkas un visus citus saēd!� Tagad esmu bezgribas lelle...

Arlekīna seja izstiepās, acis pakāpās uz āru un sastinga �ausmu izteiksmē. Zobi klabēja. No vaļā pavērtās mutes tecēja siekalu straumīte.

� Ak, nē! � baiļpilnās acis iepletās. � Man ir likts sevi nogalināt! Vēl nē! � viņ�, izmisīgi �ņukstot, velti lūdzās sprieduma atcel�anu. �ēlabaini �inksto�ais tonis aprāvās. Nāvei nolemtais saguma, skatiens apdzisa.

Jauneklis piecēlās un ar neticamu spēku triecās pret metāla durvīm. Ar neskanīgu būk�ķi un gandrīz vienlaikus sausu krak�ķi viņ� salauza sev kaklu. Mirsto�ā rokas krampjaini grābstījās pa betona grīdu. Tas viss atgādināja grotesku izrādi.

Staro sametās �ķērmi, bet ne vairāk. Viņ� nāvi bija redzējis vaigu vaigā atliku likām. Lūkojoties uz dzīvības siltumu zaudējo�o ķermeni, viņ� nicīgi norūca:

� Aizvāciet ta�u to sprāgu�o narkomānu!

Vairāk viņ� neteica ne vārda. Tikai sajuta aukstumu pakrūtē, pats savām acīm redzot, cik gan viegli var manipulēt ar dzīviem cilvēkiem. Par spīti pa�aizsardzības instinktam.

Tas kārtējo reizi apliecināja, ka viņi neblefo. VIŅI ies līdz galam.

Apsargi, �ķiet, nekad nepameta pazemi. Bālas, uzurbu�as sejas ar apdzisu�u, pat nedzīvu skatienu. Da�iem slimīgi dzeltenīga āda ap izspīlētajiem vaibstiem. Citiem gandrīz caurspīdīgs bālums. Stingas, it kā saistītas stūrainas kustības. Savilkti pleci, kūkumā nolaista mugura, nokārta galva. Ne cilvēki, bet nez kādā tīģelī radīti homonkuli ar mazlietiņ pelēko vielu pakau�os.

Maskavas pazeme Staro nez kāpēc atgādināja termītu mītni. Bālas sejas, nekad neredzēju�i sauli, dziļi specializēti radījumi un tikai viena karaliene. Visvarena, milzīga, kas var nokost jebkuru.

Kop� brī�a, kad Staro atjēdzās dziļajās katakombās, ar katru reizi viņ� nolaidās, vai otrādi, pacēlās pie aizvien spēcīgāka vai augstāka līmeņa vadītāja. Tie kā vājprātīgi dzeņi kala tikai vienā punktā. Vadoties pēc saviem ieskatiem, spieda uz visām pogām.

Mū�īgais, neiznīcināmais ļaunums varēja saberzt viņu putekļos, ta�u bija vajadzīga viņa nepiespiesta vēlme pievienoties. Un viņi neskopojās ar solījumiem. Ta�u Staro lieliski atcerējās vienu likumu � tumsa nevar atļauties tādu greznību, kā turēt reiz doto vārdu.

Viņu atveda, lai te, pazemē, ar nāvīti satiktos. Viss pārējais ir politika. Tumsas politika, kurai viņa balss likās ārkārtīgi svarīga.

�oreiz viņa vervētājs izmēģināja laipnību. Vēders nokarājās kā tāds miltu maiss. Dīvaina un baiga uguns dega �ajās acīs.

Smags skatiens, no kura bija grūti atrauties. Pat neiespējami, līdz tum�o acu saimnieks neatļāva. Pēc tam vēl ilgi sirdī palika baiļu mieles, kamēr samtaini maiga, patiesas labestības pilna balss sirsnīgi parunājas par visu ko.

�Maiga balss ar nepārprotami zem samta slēptu, leģētu tēraudu. Kā entomologs, kur� ar adatu profesionāli caurdūris interesējo�o kukaini ievieto to savā kolekcijā, tā arī viņ� mēģina mani padarīt par savējo. Cik vēl tādu mēģinās nozvejot manu dvēseli?� Staro nodomāja, stingi

А

raugoties kaut kur apkvēpu�ajos griestos, kamēr runātājs nesekmīgi aģitēja:

� Tu esi krievs! Tevi dzimtene sauc. Ko tu turies pie tās sievietes? Mēs tev dosim miljonu skaistāku, paklausīgāku un iztapīgāku. Mums vajag viņu. Tu esi ļaunuma iezīmēts. Tev ir lemts mū�īgi būt mūsējam. Ko Tev vajag? Augstu amatu? Mēs varam tevi iecelt par visu cilvēku vadoni. Varēsi darīt visu, ko vien vēlēsies. Tikai Pats tev izteiks lūgumus. Visas sievietes pamatā ir vienādas. At�ķiras tikai ar ārieni un talantu. Viņas visas mēģina izmantot vīrie�us.

� Es saku nē! Atkal kategorisku nē! � Staro uzsvēra, kārtējo reizi noraidot piedāvājumus.

Pilnīgi melnas acis nodzalkstīja. Starp acu zīlītēm un varavīksneni nebija manāma robe�a.

� Velti tu spurojies! Baltija vienmēr ir bijusi matu�kas zeme, par kuru tik daudz krievu asiņu liets. Vāci jūs par zemcilvēkiem uzskatīja, tumsonības valgos apgaismību atnesa. Visus dedzināja, pakļāva, izsūca.

� Un krievi? � Staro pārprasīja. � Kā siseņu mākoņi no otras puses postīja. Kop� krievu valstiskuma izveido�anās austrumu kaimiņi pret baltiem vienmēr ir konsekventi piekopu�i tik vienu trīs soļu politiku: nokaut, pakļaut, aizdzīt. Un kopdzīve ir pierādījusi �o rūgto patiesību. Kas notika ar Smoļenskas galindiem? Trakais Ivans iznīdēja līdz pēdējam zīdainim. Cik var? Neviens neaizdomājas, ka reiz par visu būs jāsamaksā!

Niknuma pielieti acu dzerokļi dzalkstīja kā divi melni antracīta gabali. Kara cirvis iegūla viņa sejā. Smagi veldams vārdus, absolūtā naida iemiesojums lauzās smadzenēs, aizmē�ot visus �ķēr�ļus:

� Livonija vienmēr ir bijusi iekārojams kumoss. To mums vajag kā elpot! Jūs pat lāga nevarat novērtēt, kas par pērli, kas par briljantu ir Latvija! Mums pavisam maz ir palicis līdz pilnai varai par to. Kāpēc Maskava izauga par impēriju? Tāpēc, ka mēs palīdzējām. Tās izaugsme arvien ir bijusi mūsu rokās.

Sejai pāri pārskrēja a�s smaids. Kara balsī skarbi teica:

� Laiks ir vērtība. Esam pietiekami ilgi gaidīju�i! Mums ir laiks un pacietība!

Un, pieliecies tuvāk, no�ņācās:

� Mums tā ir pārpārēm. Bet Tev tā nav! � Pēc tam kā ar skabargām piebiru�ā balsī vēl piemetinot: � Varam uz mū�u laupīt spēju kustēties. Gulēsi kā veca biete. Pats nevarēsi nokārtoties.

No viņa plūda tādi naida viļņi, ka bezmaz pazemes mītnes sienu betons varēja aizdegties. Uzskatāms fizikas eksperimenta paraugs, kā potenciālā enerģija pārveidojas kinētiskajā.

Noducināja zemajā balsī:

� Tu paliksi kā tuk�a �aula, veidols, kam pēc savas gribas mainīsim saturu. Apdomā�anās laiks viena sekunde!

Un pavēlēja:

� Saki jā!

Staro apņēmīgi papurināja galvu un teica:

� Nē!

Staro mēģināja aizsargāties. Ta�u smagais mentālais uzbrukums pārbrauca pāri kā ceļa rullis.

Spēji uznāku�ais nelabums salieca augumu uz priek�u, reibonis savērpa visu miglainā haosā. Acis satumsa.

Griezīgas sāpes caurauda galvu, ar milzīgu spēku saspieda deniņus un tikpat �igli pazuda. Aizrāva elpu. Velti mēģināja no jauna ievilkt elpu. Saspiestās krūtis nekustējās ne par mikronu. Aizvien vairāk trūka gaisa.

� Lūk, ko es varu ar tevi izdarīt, � vervētājs izsmējīgā balsī noteica. � Amerika nav draugs. Tās patieso valdnieku vēlme ir iedragāt di�eno Krievzemi. Un jūs esat tikai cīņas lauks. Ar sve�ām rokām ir patīkamāk raust kvēlojo�ās ogles. Daudz patīkamāk. Visu iz�ķirs bērns. Kā rokās viņ� nonāks, tas nosvērs svaru kausu savā labā. Aiztaupīs gadus un milzīgus pūliņus.

Staro trūka elpa, galva reiba, skatiens satumsa, nelabums, vājums viļņiem gāzās virsū, nedaudz atlaida vaļā, lai ar vēl lielāku spēku pār�alktu

г

pāri, liktu pleciem, prātam sagumt zem nepanesamā smaguma. Apkārt valdo�ā ļaunuma dvingu �ķel kaut ar nazi. Tik blīvu un koncentrētu ļaunumu nevarēja pat iztēloties. Kā kodīgi skābes tvaiki tie saēda viņa būtību.

Viņ� sajutās tā, it kāds viņu saspiestu no visām pusēm, pārvēr�ot smil�u graudā. Kvēlojo�as sāpes caurvija būtību. Nebija nekā cita kā vien iznīcino�a uguns.

Kā nokaitēta ledusauksta dzelzs stīpa sāpe apņēma pieri. Tā savilka aizvien cie�āk un cie�āk. Visa pasaule bija sakvēpusi tum�a. Lampa spīdēja kā blāva dzirksts. Rūgta zaudējuma apziņa. Vēlme dzīvot pazuda, domas kļuva nevarīgas, tāpat kā visi pārējie locekļi. Kā krastā izmesta zivs viņ� velti plātīja muti. Bija pazudusi elpa. Sekoja nemaņa.

Staro atjēdzās savā kamerā. Viņ� apvēlās uz muguras. Uz sāniem guļot saspiestā kreisā roka, nejūtīgi notirpusi, sāka atdzīvoties. Kā pēc elektrības lādiņa sāpīgi durstot nervus lika viņam gavilēt:

� Vēl dzīvs!

Nedaudz atguvies, viņ� no jauna tika izsaukts pie mocītāja. �ajā reizē, būdams labā garastāvokli, laikam bija ieņēmis prātā paskolot spītīgo noklīdu�o avi. Ar tikko labi paēdu�a cilvēka vēlīgumu teica:

� Redzi. Tu, pie �uhņām dzīvojot, esi atsve�inājies no tautas. Aizmirsis, ka Krievzemē mūsu kārtas vīri un sievas ir biju�ie lielā cieņā. Ja nedarīji postu, līdzēji aizgaiņāt nelaimi un izdziedināji, tad piecieta. Pat bijās. Un pareizticīgo baznīca skatījās caur pirkstiem. Ko var daudz klaigāt, ja varasvīri labprāt nāca meklēt padomu, un ar klusucie�anu ņēma sava pavēnī. Tas arī līdzēja mums izkopt zinības, audzēt spēku. Ar zino�iem padoma devējiem arī valsts izpletās. Kļuva varena. Tāda, no kuras naidnieki trīcēja! Turpretī apstulbinātajā Eiropā �īs zinības nīdēja, izdedzināja vārda vistie�ākajā nozīmē. Tas mums nāca tikai par labu, jo zino�ie no turienes bēga. Mēs, zino�ie vīri, vienmēr līdzējām ar labu padomu kņaziem, lielkņaziem, cēzariem, imperatoriem. Tā, lūk, tapa vislielākā ģer�ava pasaulē.

Л

Staro �ķita, ka ir lietderīgi iegūt ziņas no pa�a ļaunuma sirds; un varbūt kaut ko no �īs situācijas varētu izmak�ķerēt? Viņ� ar neviltotu interesi noprasīja;

-Un?

Emociju atblāzma pārslīdēja pāri stāstītāja sejai. Nopriecājies, ka beidzot pavērās �aura spraudziņa līdz �im nepieejami cie�ajā Staro aizsardzībā, viņ� steidzās paskaidrot:

� Lielā līdzsvara laikos tumsas un gaismas samērs nebija mums par labu. Gai�ie spēki kā ierasts bija un ir naivi. Savā cēlsirdlbā mēģināja ar labu vārdu vest pie prāta. Teica, ja tu ievēro gaismas likumus, tad esi pārāks par visiem tumsas burveļiem. Nākotnē tas ar viņiem izspēlēja ļaunu joku. Burvestības tad bija visur un visās malās. Tā bija neatņemama ikdienas sastāvdaļa. Visā sabiedrībā. Līdz nāca viena avota trīs reliģijas, kas pasludināja, ka konkurentus ir jānldē, jāizdedzina ar uguni. Kad devītajā gadsimtā Krievzemē pieņemot pareizticību iznicināja augstākā līmeņa zintniekus un priesterus, palika vien pū�ļotāji. Pū�ļotājiem nepievērsa uzmanību. 'Lie palīdzēja savārgu�iem, pieņēma dzemdības, sargāja ra�u. Tas laiks mums, ēnas pusei, palīdzēja, jo iznīdēja, aizdzina tīrās zinā�anas un to nesējus, kas darīja tautu dzīvīgu. Nāca tai par labu. Palika vien tumsa. Un tumsai, at�ķirībā no gaismas, dzenā�ana nāk tikai par labu. Tā liek meklēt atbalstu starp savējiem. Ivans Briesmīgais jeb jaunībā, līdz iniciācijai, Joans ceturtais, bija mūsējais. Ar mūsu zino�o palīdzību nācis pasaulē, nokļuva tronī. Tie no pretējās puses parādīja �ūskas izmanību, sabojāja mūsu lolojumu. Valdnieks izrādījās mīkstu sirdi, laipns. Centās ar visiem sadzīvot mierā. Bijām no�āvu�i griezi, paļaujoties uz �ūpuli ielikto. Tad mēs parādījām, ka Dieva svaidītais nav pasargāts... Vairākas nedēļas viņ� nogulēja nemaņā. Tikmēr mēs izmanīgi Krievzemē sacēlām nopietnas jukas. Samusinājām bajārus lūkoties pēc jauna cēzara. Pat vērā ņemamu kandidātu ar sve�ām rokām un saduļķotiem prātiem izvirzījām. Kad pārtraucām Joana slimību, mēs viņam piedāvājām savu palīdzību. Viņam nebija nekādas izvēles: uz dzīvības

г

un nāves sliek�ņa pabijis, uz grīļīga troņa vairs nevarēja noturēties. Vār-tlu sakot, bija iedzīts sprukās.

Gavilējo�a nots parādījās runātāja balsī:

� iMēs valdniekam atdevām veselību un viņ� mums varu! Ar mūsu ziņu, pat uzkūdī�anu, valdnieks izveidoja tribunālu. Bajāriem, kuri atbalstīja Staņicas Vladimira uzsauk�anu par valdnieku, ripoja galvas. Mēs visne�ēlīgākajos veidos izrēķinājāmies ar visiem, kas vien stājās vai varēja stāties mums ceļā. Un Ivans Briesmīgais bija mūsu uzticamākais ierocis. Un visu laiku viņ� bija vienā sliedē ar mūsējiem. Turpmāk mēs gādājām, lai līdz mū�a galam viņa galvā valdītu nedro�ība par savu vietu uz troņa, pat dzīvību. Lai mēs tiktu pie pasaules iekārto�anas savām vajadzībām, daudz darījām valsts stiprinā�anas labā. Pie Kazaņas satriecām aplenkto burvestības. Tatāru burvji bija vārgāki. Par to mēs tikām visaugstākā godā. Slēpti, protams, no tautas, kā padomnieki.

Staro centās nepārtraukt viņa runas plūdus.

� Esam pieradu�i pie noslēpumu plīvura. Pirms tam pusgadsimtu bijām iedzīti pazemē, nīdēti, tramdīti. Tie�i Ivana Briesmīgā laikos mēs vēl dziļāk ierakāmies dro�ajā pazemē. Līdz ar Kremļa cel�anu, itāļu meistari radīja vienu cietoksni aug�zemē un vēl vienu, daudz varenāku un lielāku pazemē. Ja pirmo redz visi, tad par otrā eksistenci nojau� vien uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi! Apak�ā izauga liela pilsēta, bet ne visiem. Tikai izredzētajiem. Nepieejama, neieņemama. �ajos dziļumos neviens mums netiks klāt. Pat pazemē novirzot Maskavas upi mūs nespēs izsvēpēt ārā. Padomā, kamdēļ Ivans Briesmīgais mīļoto dēlu nosita ar valdnieka zizli!

Staro saausījās. Viņ� laida vārdus gar ausīm un ziņkāri lūkojās nedabiski lielajos redzokļos, kuros virmoja pekles tumsa.

� Kop� tiem laikiem lēnām, bet noteikti mēs no �ejienes mainām vēstures rata kustību. Un līdz ar mums Tre�ā Roma aug un pieņemas spēkā.

Monologa laikā viņa sejas maska nekustējās. �Varbūt tas viss skan

man galvā?� Staro nodomāja.

� Viņa tēvu Vasīliju Tre�o Joanovi�u piespiedām pie sienas. Viņ� bija bez atvases. Jebkuram vīrietim, vēl valdniekam, tolaik bija drausmīgs negods palikt bez pēcnācēja. Valdnieks bija izmisumā. Sievas mainīja, visās malās meklēja stiprākos burvjus. Aicināja pat kārēju peste-ļotājus. Līdz pat Ledus okeāna malai tika meklēta palīdzība. Velti! Un tad mēs, apmaiņā pret visaugstākā līmeņa labvēlību, palīdzējām tikt pie pēcnācēja. Kop� tiem laikiem Krievzemē tas vienmēr ir bijis cienīts arods. Burvjus cienīja un baidījās. Tas ļāva izaugt, attīstīties paaudzēm. Izkopt zinā�anas. Spītnieks �ui�kis gan ņēma nelabu galu, kad mēģināja uz�āvu galvu rīkoties. Mēs teicām: pasaki, ko vajag? Izdarīsim! Nē!

Ar neslēptu nicinājumu novaikstījies, runātājs turpināja:

� Viņ� jaucās iek�ā mūsu padomes lietās. Atstādināja mūsējos no valsts lietām. Sapulcināja visādu pielīdēju un roklai�u brand�u no malu malām. Un centās kļūt par visvarenu patvaldnieku. Ar to raibo pūli iesākumā viss izdevās. Viņ� guva virsroku visur, kur vien ķērās klāt. Tad mēs, malā nostumtie, sapratām: ja tā tās lietas tālāk ies, tad mūs pakļaus vai iznīcinās! Bet viņ� bija viens, mēs � daudzi. Viņ�, Dieva svaidītais, mēs, spēkiem pietuvinātie. Likām savstarpējās nesapra�anas pie malas, apvienojāmies un uzvarējām. Nevar mainīt ceļus, ja vēlies noturēties varas virsotnē. Nevar staigāt pa apkārtceļiem, slīk�ņām, uz vietas meklēt nepārbaudītus pavadoņus.

Staro valdījās, lai nesāktu pilnā kaklā zviegt. Tikmēr, nievājo�i no�ņaukājies, sarunu biedrs turpināja savu vēstures traktējumu:

� Cēzara Alekseja Mihailovi�a laikos mūsējie visu spēku savērpa kamolā. Kolīdz centrālā vara tika pakļauta mūsējo varai, tā ar valdnieka ukazu vietval�iem pieprasīja izmeklēt visas burvestības lietas un pārtraukt. Burvestība ir veids, kā pretoties pārmērīgai kungu varai. Tas ir abpusgriezīgs rīks. Tāpēc visus iespējamos sīkos konkurentus bez �ēlastības nīdēja, dzina prom. Tautai stāstīja, ka nedrīkst iet pie burvjiem, vecenītēm. Bez mūsu ziņas neatstāja ne vismazāko iespēju izaugt.

Nevienam nav vajadzīga konkurence. Kāds gudrinieks var aizdomāties, lidz atradīs pa�u lielāko galvu. Un pūlis ir baismīgs spēks, it sevi�ķi, ja to virza ar apmiglotām acīm un saindētu apziņu. Vispār tas notika salīdzino�i reti. Runātājs sausi precizēja: Rietumos sadedzināja � vainīgs vai nevainīgs. Turpreti Krievzemē, ja tu nedarīji kaitējumu, sodīja saudzīgi. Tādus izdzina, nometināja bie�ņās, dziļākajās nomalēs. Aizliedza rādīties pilsētās. Lika no�ēlot un zvērēt, ka turpmāk vairs neizmantos tādas lietas. Patiesibā saudzējām gēnus. No tādiem mēs smeļamies savējos. Ta�u, ko gan es ar tevi velti tērēju laiku!

Un būdams nedalīts situācijas noteicējs, mags savilka seju mākslotā smaidā. Ap muti ievilkās cietas rievas.

� Izķidās lidz pēdējai zarniņai un tu vēl aizvien būsi pie samaņas. Mūsdienu medicīna spēj darit brīnumus. It sevi�ķi ar mūsu palīdzību!

Acis ļauni dzalkstīja. Staro klusēja, kaut kaisli ilgojās pēc automāta ar neierobe�otu munīcijas daudzumu. Tā vietā viņu nogādāja uz blakus telpu. Dzīvsudraba lampu nedzīvā gaisma skopi apspīdēja spīdzinā�anai sagatavoto telpu.

Spīdzinā�anai Staro izģērba kailu.

Tad tāpēc visās vēstures grāmatas vergs bija pilnīgi kails. Kails cilvēks jūtas neaizsargāts, pat ja ir daudz spēcīgāks par saimnieku.

�Likteņa ironija!� Staro nodomāja. Iekārtu maiņas brīdī arī viņ� pats piepelnījās ar parādu izsi�anu. At�ķirībā no bandītiem, viņ� to darīja bez neauglīgas brutalitātes. Liekot lietā virtuozu izdomu. Reiz kādu bēguļojo�u parādnieku agri no rīta atrada pie mīļākās un visnotaļ pieklājīgi palūdza aizbraukt līdzi aprunāties par parāda dzē�anas apstākļiem. Izteica tik uzstājīgi, ka viņ� nespēja atteikt. Aizveda uz me�u un, ne vārda par finan�u lietām neminot, piesēja pie koka. Pa�i devās atveldzēties ar kādu aliņu un cūkgaļas �a�liku.

Saule tveicēja, caur reto lapotni dzīrojot sica odi. Parādnieks pie koka ar pliku dirsu nostāvēja lidz vakaram, kad atsvabināja. Tad odu nokostais bija gatavs bu�ot rokas. Varēja iedomāties, kā viņam tur viss niezēja.

Neizturamas mokas. Galvenais, neviens nepieskārās, nesita, nespīdzināja. Parādnieks varēja atbrīvoties. �ajā nolūkā viņam vajadzēja tik vien kā notupties. Tā viņ� izvilktu tie�i virs galvas piestiprinātās granātas sprūdu. Kas gan var būt labāks par ātru nāvi? Parasti tās pa�as dienas vēlā vakarā parāds tika dzēsts.

Tagad līdzīgā veidā mēģina piespiest dzēst viņam uzkrauto parādu.

Viņa pārdomas pārtrauca bendes iera�anās. Grotesks, padrukns augums ar neproporcionāli lielo galvu atgādināja milzu kartupeli, vai drīzāk nezin kā ļau�u pasaulē iemaldīju�os rūķi. Nē! Drīzāk pilntiesīgu Belcebula dienesta �tata darbinieku.

Viņ� tie�ām atgādināja velnu, kādu to parasti iztēlojas. Ar bieziem matiem noaugusi galva, ne�ēlīgi sejas vaibsti, dziļi iegrebti krunkainajā ādā. Radās iespaids, ka viņa strīpiņā sakniebtās lūpas nekad nav pazinu�as smaidu. Par spīti visām neparedzamajām sekām, Staro spēja sevī atrast vajadzīgo iek�ējo spēku, lai sirdī turētos pretī.

Paņēmis rokā iesmu, bendesvīrs iejūtīgi, pat pārspīlēti tēvi�ķi teica:

� Kā tu, draugs, raugies, ja tava pakaļa tiks uzvilkta uz �ī brīni�ķīgā iesma?

� Vai kādu maz interesē mans estētiskais viedoklis? � Staro mēģināja atjokoties.

Bende traģiski nosēcās. Lūpu kaktiņi nostiepās uz leju.

� Vispār jau pareizi, bet no sāpītēm var viegli izvairīties uzreiz atzīstoties izmeklētājam!

Brītiņu paraudzījies Staro acīs, drīzāk sev nevis kādam citam, noprasīja:

� Kas ir? Sāksim?

Staro, ejot uz visu banku, iespļāva bendem labajā acī. Pārsteigumā nepaguva aizvērt kreiso aci un tajā trāpīja staipīgo siekalu kunkulis. Bende salti pavīpsnājis guturālā balsī neskanīgi noteica:

� Nu ko! �ēl, ka tevi neapskatīs pataloganatoms! Viņ� būtu ļoti izbrīnījies tavā kuņģī atrodot tevis pa�a apēstos pautus, ko mēs tūlīt

nogriezīsim un piespiedisim aprīt! Ar plaķenēm ari roku, kāju nagus var tīri tā neko noraut. Vai tev labāk tos iesākumā iespiest skrūvspīlītēs? Redz, arī lielās skrūvspīles ir sarūpētas. Tajās var iespiest sākot ar galvu un beidzot ar visu pārējo...

Ar baudu �igli bezmaz izspļāvis vārdus, viņ� uz mirkli apklusa. Bendes sejā parādījās gauss smaids.

� Bet man ir labāka doma! Iesākumā izlaidīsim labo roku cauri gaļas ma�īnai. Varbūt no tās sanāks kaut kas kotletēm! Tāpat tev vairs to nevajadzēs!

Mazliet zviedzo�i bendesvīrs nosmējās, pie�ķiezdams gaisu ar siekalām.

Kā salts pirksts pārslīdēja pāri Staro norasoju�ai mugurai. Viņ� sajuta rīklē briesmīgi dedzino�u sausumu. Pakrūtē pletās nelabums. Staro juta, ka nosvīst aukstiem sviedriem. Vēl mazdrusciņ un viņu savā varā sagrābs pirmatnējās �ausmas. I.ai kā, bet viņ� velti nediedelēja �ēlastību. Sīka riebeklība, kas varbūt tikai pasliktināja viņa jau tā bezcerīgi no�ēlojamo stāvokli, bet stiprināja viņa apņēmību.

Par bendes palīgu tika nozīmēts īsts spēka iemiesojums. Plati pleci, cīkstoņa kakls. Neparasti spēcīgā vīra krūtis rāmi, bet ar varenu spēku cilājās.

Tvēriens bija līdzvērtīgs hidrauliskās spīles spēkam. Nebūdams nīkulis, Staro uzreiz atmeta cerību cīnīties. Tāds var glu�i nevil�us salauzt kaulus, apgriezt sprandu. Pagaidīsim atbilsto�āku brīdi. Spo�ā gaisma pārpludināja telpu, liekot cie�i aizvērt acis.

Kā pirmais tika izmantots spīdzinā�anas paņēmiens vecs kā pati pasaule. Ergonomisks. Nevajag lielu iztēli un piepūli. Izlauz rokas aiz muguras. Aiz elkoņiem uzkar uz āķa un tālāk lai kopīgi darbojas laiks un Zemes pievilk�anas spēks. I.aiku pa laikam neslinko, uz�ļāc spaini ūdens, lai negrimst glābjo�ajā nemaņā un skaties, kā pievarētais pretinieks mokās. Plīst cīpslas, muskuļi, kauli lec ārā no locītavām.

Visaptvero�as dedzino�as sāpes kā uguns liesmas �austīja visu

augumu. Staro kodīja lūpas, sviedru lāsītes spiedās no pieres. Seja nobālēja, tapa pelnu pelēka. Sviedri lija arvien vairāk. Staro liedza sāpēm balsi un mocītājiem ļaunu prieku. Tas tikai uzkurināja spīdzinātāju garu. Lietā tika likti rafinēti, pat sātaniski moku rīki. Vaidi pārtapa kliedzienos. Atjēdzās, kad ledusaukstas ūdens strūklas sāpīgi �austīja ķermeni. Un sekoja briesmīgas mokas, lai salauztu, piespiestu pakļauties, atņemtu cieņu, godu un cilvēcību. Sāpes pārvērtās mokās. Lai no tām izvairītos, viņ� ieslēdzās savā iek�pasaulē. Spīdzinā�anas laikā viņ� it kā izgāja ārpus sava ķermeņa. Cie�ot necie�amās sāpes ārpus realitātes, viņ� lidinājās citā pasaulē.

Dzīvības svece būs izdzisusi. Nāve ir tā cena, kuru tā vai tā jāmaksā par dzīvi. Tad kāpēc likt treknu punktu, ja var dzīvot? Cilvēka eksistence ir vien nenozīmīgs sīkums. Labāk �ausmīgs gals nekā bezgalīgas �ausmas.

Nākamajā mirklī Staro no jauna nokļuva pilnīgā absolūtu sāpju varā. Slāpēs iz�uvusī mēle mutē bezspēcīgi kūļājās. Likās, ka tā ir ietīstīta sausās, netīrās lupatās.

Spīdzinā�anas laikā divi ārsti uzraudzīja viņa veselības stāvokli. Uzlūkojot bendes palīgus, Staro rūgti pavīpsnājis noteica:

� Lai nu ko, bet nomirt man neļaus!

Ik pa brīdim Staro krita nebūtībā, iegūstot debe�ķīgu baudījumu. Ta�u arvien tika atrauts atpakaļ � Nimbo filiālē, lai atjēgtos savas piededzinātās miesas, savu asiņu, savu sūdu un savu vēmekļu smakā. Sakauts, bet ne uzvarēts. Ar mocekļa kvēli viņ� pārvērta savas cie�anas dzīves enerģijā.

Nākamās divas nedēļas Staro pavadīja pie sistēmas. Sazāļots viņ� blāvi uztvēra apkārt notieko�o. Līdz mākslīgā baro�ana un injekcijas darīja brīnumus � viņ� atguvās. Spīdzinā�ana gan atstāja organismam palieko�as sekas. Caurumi vēnās, pa kuriem ievadīja zāles, negribēja sadzīt. Tie pū�ņoja.

Ar miesas spīdzinā�anu nevarot salauzt garu, viņi izmēģināja jaunas mocības.

Staro sajuta aukstuma pieskārienus ādai. Aukstums pielipa maigi, anestezējo�i. Iekļuvis ādā, tas lēnām sūcās iek�ā. �is nefiziskais aukstums stindzināja augumu un nervus. Derdzīguma vilnis uzvirmoja, sagriezās.

�Paklausīgs zombijs viņiem neder!� Staro centās sevi mierināt. �Viņiem vajag pilnīgu manu vēlmi sadarboties!�

Viņ� saprata, ka jūk prātā! Vēl mirklis un pārslogotā nervu sistēma uzteiks. Un tad starp viņu un ārpasauli uzvirmoja dzīvā zelta siena. Staro lūpas pa�as no sevis skaitīja dainu:

Bur man burvi, skau� man skauģi.

Nevar manis izpostīt:

Dieviņ� taisa dzel�u sētu Apkārt manu māju vietu.

No viņa katru dienu sāka tecināt asinis. Ļoti uzmanīgi un ar medicīnisko aprīkojumu tā, ka ne pilīte negāja postā. Drīz vien sāka reibt galva, parādījās vājums. Tas, ko viņi darīja, noteikti nebija medicīniskos nolūkos.

�Galīgā dimbā. Mēslos dziļāk par ausīm. Ta�u es vēl ieķer�os savam liktenim rīklē, galīgi saliekt viņ� mani nevarēs!� Staro bezcerīgā izmisumā turpināja kaldināt aizsardzības bruņas.

Acis grauza tā, it kā tajās būtu sabiru�as smiltis. Staro jutās kā bezcerīgi sapinies ļoti blīvā zirnekļu tīklā, kas izmanīgi noausts no nepārraujamiem un ļoti lipīgiem pavedieniem. Tas neizzuda, tas neatslābināja tvērienu, bet savilkās cie�āk ap viņu un viņā.

Viņ� bija pārkāpis to nemanāmo robe�u, aiz kuras nav jēgas aizķerties aiz rūgtās īstenības.

�Tik tālu nokļuvis un nosprāgt bezspēkā? Nē! Ir jābūt izejai!�

Viņ� atminējās sagūstīto un nāvei nolemto mod�ahedu sejas. Tagad varēja tikai apskaust to apgarotību prātos un sejās, kad fatālā nolemtībā

ticība ielija tajās: nav cita Dieva kā vien Allāhs, un Muhameds ir viņa pravietis.

Staro apbrīnoja viņu nāves nicinā�anu un paļau�anos uz Visvareno. Un cik sīksti viņi ticēja savas ticības uzvarai visā pasaulē. Cauri centās pakļaut gan no Indijas, gan Krievijas puses, bet vienalga musulmaņi cīnījās, aizsargājot savu zemi.

Bailes un vienlaicīgi salts miers, dziļ� rāmums ieplūda viņa dvēselē:

�No manis nesagaidīsiet balto karogu!�

Un Staro no sirds saviļņots no�ukstēja:

� Dievs! Nododu sevi tavās rokās!

Kolīdz viņ� nodeva sevi Dieva aizgādnībā, varens adrenalīna vilnis uzvirmoja asinis. Tās, smagi pulsējot, sāka joņot pa dzīslām, atnesot pārguru�ajam augumam spēku.

Būt sīkstam cīņā par sevi, ne pārtapt no�ēlojamā gļotainā kailglieme-zi, kas ir bez �aulas un nevar sevi pasargāt kaut vai no sava izmēra plēsoņām. Gļēvulis ir no�ēlojama cilvēkveidīga radība. Pat viņa apģērbam ir lielāka vērtība, nekā tādam...

Vem�anai raksturīgas skaņas vistie�āk raksturoja gļēvuļa vērtību.

Brī�am dzīve liekas brīni�ķīga, un, ja tos brī�us varētu paildzināt līdz bezgalībai, tad varētu dzīvot jauki.

Staro vajadzēja no pleciem nokratīt pārspīlēti bezcerīga fatālisma caurstrāvotās domas, kas kā slogs spieda plecus, augumu un apziņu. Velti, pat bezjēdzīgi, ir turēties pretī visvarenam spēkam.

Izejai ir jābūt! Ir jāatrod!

Sātaniskajos timekļos savalgots viņ� vairs nespēja izrauties.

Pazemē viņam nekas cits neatlika kā doties pastaigā pa�am pa savu galvu. Neparādījās pat visniecīgākais pavedieniņ� kā izkļūt no �ejienes ārā.

Staro apgūlās uz sāniem un, salicis plaukstas zem galvas, pārdomāja. Nesteidzīgi domās �ķetināja pavedienu aiz pavediena cen�oties sakārtot jucekli galvā.

Būdams pilnīgā spēku izsīkumā, Staro juta, it kā kāds pa sīkiem pilieniem dod spēkus. Neļauj sagrūt zem neizturamā spiediena.

Katram ir savs lūzuma punkts, ta�u ir cilvēki, kas var pārvarēt �o brīdi un tad vairs nekas dzīvē nesalauzīs, kaut vai skābē lēnām mērcē. Ar tādu domu Staro sakļāva sūrsto�os plakstus.

Nīkstot pazemē, neiedomājams spēks viņu pārvērta milzī. Viņ� juta, kā ķermenis pieņemas spēkā, fiziski sabriest un sairdinādams klinti, dzelzsbetonu, zemes slāņus izlau�as no pazemes dzīlēm virspusē. Tur, ar galvu skardams mākoņus, bet ar kājām stingri ieaudzis dziļi pazemē, viņ� no aug�as lūkojās uz mazo kukainī�u valstību.

Viņ� pamodās ar sāpo�u galvu. Zīmīgs sapnis, tik nereāli reāls, ka reālāks vairs nemaz nevar būt. Kā uguns sārts, kas viņā iek�ā virmoja, dega, bezmaz sprak�ķēja, ja vien cilvēka augums varētu liesmot un dzīvot vienlaikus. Ta�u viņā mutuļoja milzu enerģija. Vulkāns! Tas vislabāk raksturoja �o stāvokli.

Viņ� pilnīgi juta katru sava auguma daļiņu sabriestam un pārvēr�amies no visas pasaules atsevi�ķā milzu organismā. Kā ūdeņra�a bumba pārvēr�as pasauli iznīcino�ā enerģijas malstrēmā.

Sava veida zīme. Vai viņam lemts pārtapt citā, bezmiesas būtnē, kam cilvēki ir vien niecīgi kukaini�i?

�oreiz viņu tirdīja vīrelis ar �ūskas skatienu un veci�ķiem pigmentācijas plankumiem klātu, sa�uvu�ai plūmei līdzīgu ģīmi. Tas bija maigi teikts. Tāds skatiens ievibrē dziļi dvēselē, un cilvēks neko nav spējigs darīt, lai sevi pasargātu.

Ja skatiens spētu pārvērst pelnos... Lūk, �is to varēja. Nekādu �aubu! Nekādu spriedelējumu par māņticības paliekām moderna cilvēka apziņā.

Stāvot necilā vīriņa priek�ā, Staro kratīja te drebuļi, te karstuma viļņi. No viņa plūda pakļaujo�s spēks, kas lika Staro augumam trīcēt, rauties

�okurā. Tik varens. Neticami spēcīgs gars un saprāts. Tas spēja ne vien sakopot neticamu informācijas daudzumu, bet ari to efektīvi pārvaldīt.

Neaptveramu spēku nervu centrs. Kvintesence. Necilvēcīgi ne�ēlīgs, kas savu mērķu sasnieg�anai ne�ēlos nevienu. �ēlsirdība tam ir sve�a lieta. Tievās, plānās lūpas nezin kādēļ pie�ķīra sejai ļaunuma izteiksmi.

Vīreli aizvien pavadīja nenosakāma vecuma un dzimuma persona. Iz�uvusi kā pergamenta lelle. Viņa acīs trūka jebkādas izteiksmes. Un tas biedēja visvairāk. Pat paralizēja. Uzlūkojot viņu, neviļus radās viena vienīga vēlē�anās � būt cik vien tālu iespējams. Kaut vai otrā pasaules malā, kaut vai Antarktīdas ledājos.

Staro juta, kā sarūk, saraujas �o radību uzlūkojot.

�makstinādams lūpas, vīrelis pārvilka turpu �urpu mēles galu zem apak�lūpas. Tā vilnītī pārskrēja pirms viņ� ierunājās griezīgā balsī:

� Es domāju, vai tevi nepārvērst blaktī? Niecība! � Pēdējo būtne vārdu izmeta sevi�ķi nicino�i.

Nemiers kā satrūkusies pūce, kas izmisīgi plivinot spārnus mēģina pacelties, centās izrauties no saspringuma saspiestajām krūtīm. �Savaldību, izturību, vēsu prātu! Vairāk neko nevajag! Ko gan vajag? Tikai mieru! Mieru. Mēģini savaldīties! Kas, mazs puika esi, ka nespēj apspiest bailes? Tu esi vīrs! Saturies tad kā vīrs, ne izbailēs, �ausmās nebalsi vāvuļojo�s, mātes brun�os ieķēries bērnelis.�

Staro centās sevi iegro�ot, neļaut izlauzties izmisuma melnajai straumei. Bailes kā melns paisuma vilnis uzbangoja, aizskalojot jau tā nedro�os apziņas krastus. Prāts bija glu�i kā nokaitēts. Bailes, ka tas izsvilinās plānās galvaskausa sieniņas, bija bezmaz taustāmi reālas.

Bezgalīgs tuk�ums bez gaismas, bez skaņas, bez siltuma, bez aukstuma, nav nekā dzīva, tikai samtains saltums, kurā viss ir miris, apstājies nekurienē. Un nav nekādas cerības no tā izkļūt.

Un tad viņ� sajutās tā, it kā būtu pievienots augstsprieguma līnijai, hidroelektrostaciju kaskādei, vispasaules tīklam, saulei, visumam. Neaprakstāmas sajūtas piepildīja ar varenību. Tās pārstāja viņu dedzināt.

� Saprati, ko tu vari iegūt? Tu būsi Saules dievs.

�Spēku nevar atņemt ar spēku. To var nodot vien no laba prāta!� Staro saņēmies nikni nodomāja.

� Es redzu, ka tās muļķības esi labi ieņēmis galvā. Un kā gan tu skatīsies uz inkvizīcijas labākajiem argumentiem, disputiem ar ķeceriem?

� Saplosīsi manu miesu, bet nepaņemsi manu garu!

� Jā! �ķiet, �oreiz viņ� no jauna ir ņēmis virsroku! � ie�erkstējās pergamenta lellei līdzīgā būtne. � Ar visstiprākajām saitēm piesaista labprātīgi, pie pilnas sapra�anas dots zvērests. !l sevi�ķi, ja zina, kādas sekas tam seko. Un zvēresta do�anai jābūt pilnīgi labprātīgai.

� Tāds no laba prāta nelauzīs, un vēl vairāk: visiem spēkiem turēsies pie tā! � vīrelis vājprātīgās dusmās ieaurojās. Vēnas uz deniņiem piepampa. Purpursarkano seju pārklāja balti pleķi. Sviedru pilītes norasoja pieri. Viņu kratīja dusmas. Lūpas sa�ķobījās, dūres savilkās.

Staro izkalta mute, galva un augums nosvīda. Tās bija kas vairāk par parastām �ausmām.

� Tu tagad dosies garā, garā ceļojumā!

Viņa vārdi iedarbojās kā negaidīts elektrības trieciens. �ķita, ka viņ� ir iekļuvis milzīgās skrūvspīlēs. Ne pakustēties, ne paelpot. Visa pasaule saruka melnā punktiņā. Baiss nekas sakļāvās apkārt, ietina tādā kā miglainā tumsā un sākās kritiens uz nekurieni. Mute negribēja pavērties. �ausmu pilnais kliedziens palika vien stingsto�ajā apziņā.

Ar vairākiem ledusaukstiem ūdens spaiņiem atdabūts pie sajēgas, viņ� atpazina savu drūmo kameru.

Apsargs ar pirkstu sāpīgi iebakstīja saules pinumā.

�Maita! Zina, kur bakstīt!� Staro, sāpēs uz pusēm pārliecies, ļauni nodomāja.

� Kustini ātrāk stumbeņus! � Apsargs uzbrēcis paskubināja.

Staro sajutās bezgalīgi vecs un nevarīgs. Sakodis zobus aprāja sevi:

�Tev vēl nav simts! Tā kā nepuksti, ka esi vecs.�

Pazemē viņ� bija pilnīgi nekaitīgs radījums neraugoties uz vēl

stiprajiem zobiem, ta�u dzīve reizēm met dīvainus kūleņus. Atvests uz tum�u ni�u, Staro nostājās un gaidīja, kas nu būs. Lai cik nepatīkama būtu pazeme, te visa apkārtne �ķita piesūkusies ļaunumu. Pat no betona porām spiedās bezkrāsains ļaunuma ekstrakts.

� Tad tāda niecība atrauj no svarīgiem darbiem?

�ī balss skanēja kā lokana tērauda plāksne, kad to kustina � a�a, bezkaislīgi auksta un cieta. Nekādu iek�ēju emociju � inerts materiāls. Baisā balss izraisīja viņā neapturamas trīsas. Sirds uz mirkli sastinga �ausmās. Pretīgas baiļu skudriņas pārskrēja ķermenim, kas bija pārvērties vatē.

Likās, ka telpā viss acumirklī nosarmoja. Staro gandrīz vai sajuta, kā skatiens skrāpē pakausi.

Viņ� juta, kā �ausmu �autras urbjas aizvien dziļāk mugurā. Staro lēnām pagrieza galvu.

Ledains aukstums uzdvesmoja pēc viena vienīga acu skatiena. Tā tum�ajās dzīlēs darbojās magnēti, kas vienlaicīgi iesūca upura enerģiju un transformētā veidā izverda, lai to pakļautu. Fenomenāli varens, caururbjo�s pelēko acu skatiens kā piekalts stindzināja viņa skatienu. Tajā jautās milzīgs intelekts, kas neticami pārsniedza viņējo. Iespējams, ka viņa priek�ā atradās cilvēks ar vislielāko vienā cilvēkā apvienoto zinā�anu daudzumu visā cilvēces vēsturē.

No galvas līdz kājām ietinies ogļu melnā apmetnī. Pavērtajā spraugā pazemes iedzīvotāju mironīgais bālums. Acu melnums kniepadatas smailes lielumā. Ass zods kā ķīlis. Nosmailinātas ausis. Plānās lūpas ieskāva vardes muti. Bezmaz izģindu�ais kakls vingri turēja grotesko ģīmi. Garie pirksti atgādināja zirnekļus. īsas, greizas kājas. No viņa uzvēdīja svaigi rakta kapa smārds.

Staro gandrīz vai fiziski sajuta, kā no �īs būtnes plūst indīgs ļaunuma mākonis, stindzino�i versmojo�s mutulis, varena melnā enerģija. Tik nelabs skatiens var būt tikai �ūskai, kas tūlīt apvīsies ap kaklu un savilks tēraudcietu �ņaugu.

Staro nācās sakopot visus spēkus, lai izturētu stindzino�o skatienu, kas, varenas enerģijas pārpilns, spieda un lieca viņa garu.

Necaurredzamas tumsas apvītās acis stingi raudzījās kaut kur nekurienē, tad bīstami saldā balstiņā apjautājās par veselību. Viņa balsī bija tikpat daudz siltuma kā ziemas spelgonī zvaig�ņu gaismā. Kā iesaldēta odze, kas jebkurā brīdī var izspļaut nāvējo�u indes strūklu. Kad Staro izlikās nemanām jautātāju, saltā, glumā dēle no�ņācās:

� Nergals tevi parāvis!

Turklāt bezkrāsainās lūpas nepakustējās pat par milimetru. Viņa vārdos jautās arhaisms. T ikai �aurā senās Divupes pētnieku vidū zināmais Pazemes un ēnu pavēlnieka vārds, kas jau piectūksto� gadus bija grimis aizmirstībā, tika pieminēs �ajā pazemē.

To atminējies Staro acumirklī sasaistīja ar �ejienie�u prātam neaptveramajām spējām � Haldejie�u burvju pazemes midzenis!

Staro juta skaustam pārslīdam drud�ainu vēsuma vilni.

Melnais burvis savaldījies ierunājās, birdinot saldus vārdus no savas �ūskas mēles:

� Nevarēju iedomāties, ka tevī slēpjas tik daudz lietderīgi neizmantotas enerģijas... Lai kā dzīvē veicas vai neveicas, dzīvot ir labāk, jo tev vismaz ir paklausīgs ķermenis. Tu ta�u negribi ciest mokas kā bezmie-sīgs gars? Ne veldzēt slāpes, ne paēst, ne apskaut mīļoto. Un redzēt, kā tavu mantu izvazā gara niecības, visādi pasaules draņķi. Cilvēkus var dalīt divās grupās. Vieni, kas izmanto visas dzīves izdevības, un visi pārējie. Ar kaisli pilnvērtīgi izbaudīt dzīvi. Neiz�ķie�ot laiku un spēkus verga darbā. Baudi, nomokot sevi tajā īsajā laika posmā, kas ir iespiests starp dzim�anu un nāvi. Dzīve ir cie�anas.

Staro sakopoja spēkus ar nicino�u skatienu paust nē.

Melnā burvja acīs pazibēja neslēptas dusmas.

� No tā var izsecināt, ka cilvēka stulbumam nav robe�u.

Melnā vīra acīs parādījās necilvēcīga cietsirdība, bezsirdība, pārļau-nums, nāves saltums, pilnīga vienaldzība pret citu cie�anām. Tas viss

piemita �im cilvēka izdzimumam. �is īpa�ības bija neapzinātas. Tā bija viņa būtība.

� Jā! Tavas smadzenes pārvērtīsies �elejā. Pirms tam tu pilnībā izju-tisi sava ķermeņa sabrukumu.

Augums notirpa no aizkapa balsi teiktajiem vārdiem. No tiem strāvoja nāvīgs tie�ums. Staro sacirtās zobi, bet viņ� valdījās.

Tad sekoja trieciens. Staro bezmaz sajuta kā viss ap viņu satumst. Sirds uz mirkli apstājās un tad sāka sisties straujā ritmā kā būri iesprostots putniņ�.

� Nākamreiz varu neatlaist tvērienu.

Elpa aizrāvās, �ermuļi notirpināja muguru. Vienlaikus Staro uzvirda dusmu vulkāns, spīts. Viņ� nav gļēvulis, kam iek�ā nekā nav. Piepe�i viss palika tik derdzīgi, ka elpa rāvās ciet.

Melnā burvja acis satumsa. No tām uzvēdīja stindzino�s aukstums. Staro pelnu pelēkās lūpas nespēja noturēt vaidu. Smadzenes pārpludināja tumsa. Krūtīs sabrieda kamols. Tas ar asām malām sāpīgi plēsa tās vai pu�u.

Kad Staro atjēdzās savā kamerā un sāpes pierima, viņ� no jauna apsvēra iespēju darīt galu �is zemes nepanesamajām mokām. Vēlreiz izsaukt uz sevi artilērijas viesuļugunij pielīdzināmās mokas Staro ļoti, pat ļoti nevēlējās.

Kāpēc viņ� neļaujas samtainajam nāves tvērienam? Dievs vien zina!

Novilcinot laiku viņ� gūst mazu, bet ārkārtīgi būtisku uzvaru. Līdz ar to viņ� neļaus sasniegt to, pēc kā gan tie tik ļoti kāroja.

Pat ar vienu melno zirdziņu var pieteikt pārliecino�u matu. �ahistu slengā tas saucas: ahajie�u gājiens Trojas mūros.

Tikai efektīvi ietekmējot iek�ējo situāciju organizācijā, vari rēķināties, ka tā ari efektīvi saliedēsies pret ārējiem spēkiem. Viena niecīga pelīte var iedzīt histērijā veselu baru varenu ziloņu. Viena niecīga pelīte, un monolītais fundaments sāk nodevīgi plaisāt. Iek�ējās vadības sviras sāk sprūst. Pa stūriem sāk veidoties pastāvību alksto�as grupiņas. Gar

sienām sāk neskaidri izgaismoties Kaulainās aprises. Tas �im od�u perēklim draud ar lielām jukām.

Neredzams sargeņģelis bija vadījis viņu caur visiem dzīves ceļa krasajiem pagriezieniem un lavīnbīstamajām nogāzēm.

�Un bez tevis pa�a neviens cits tev nav padomnieks!� viņ� rūgti secināja.

Prātā uzzibsnīja visfantastiskākie varianti, lai kā ugunskura liesmu aug�ā uzmestas dzirkstis pēc mirkļa pazustu nebūtībā. Tas, kas pirmajā mirklī likās sen gaidītā izeja, sagrīļojās un izgaisa.

Staro būtība pretojās pasīvai nekā nedarī�anai, ta�u viņa prāts un izdzīvo�anas instinkts lika �obrīd vienkār�i nogaidīt.

Muļķīgā tieksme dzīvot traucēja sarūgtināt viesmīlīgos apak�zemes apartamentu saimniekus. Kas gan �ajā situācijā varēja būt labāks par klusu pa�nāvību. Staro zināja, kurā vietā vajag pārgriezt vēnas, lai �igli noasiņotu, ta�u to pietaupīja pilnīgas bezizejas situācijai. Viņ� pārdomāja pie sevis:

�Visu �o laiku aiz vaiga glabātais �iletes pusasmenītis, lai paliek pēdējais arguments. Bet vai tu plānoji mū�īgi dzīvot? Nāve atnāk tā vai tā!�

�ī skaudrā doma iesvēla dīvainu, stingu mieru. Nodzīvot līdz laimīgai vecuma plānprātībai? Vai vecumā uztusnīties uz skaistules un līdz ar sēklu izlaist garu? Kaut kā pārlieku pelēki, ikdieni�ķi. Neko palieko�u neatstāt? Labāk nāve kaujas laukā, nekā paklausīga bezgribas gļēvuļa eksistence.

Ta�u labs karavadonis zina, kurā brīdī jāatvelk karaspēks. Tad zaudēta kauja, ta�u nav zaudēts kar�. Vēl pastāv cerība atkauties. Vīri�ķība ir drosme palūkoties briesmām acīs un pieņemt vispareizāko lēmumu. Ne vienmēr akla skrie�ana nāvē ir tas labākais.

Laika īsinā�anas nolūkā viņ� vingrinājās ar gribaspēku regulēt sirdsdarbību līdz juta, ka tā sit aizvien mierīgāk un mierīgāk.

Te, pazemē, ēdiens bija sāj�, bezgar�īgs. Tātad tie�ām kā tautas ticējumos ir teikts: �Sāls �ķipsna var atvairīt vai vismaz vājināt uzbrukumu.

Sāls aizdzen ļaunos garus. Tiem aplam netīk sāls. Tas sasaista viņu spēkus, turpretī labie gari labprāt pieņem tādu velti.� Lai ieslodzījumā īsinātu laiku un reizē nesajuktu prātā, Staro atminējās, ka iepriek�ējā dzīvē viņam bija arī ļoti patīkami brī�i. Kad kāda garmēļa palaistās mutes dēļ kruķi ap viņu sāka mest lokus, viņ� izmantoja sadarbības partnera piedāvāto pasaules apceļo�anas tūri. Tajā pa�ā dienā ar automa�īnu aiz�āva uz Tallinu, ar prāmi uz Helsinkiem un no turienes ar Finnair uz Indijas okeāna ieskautajām �ei�eļu salām. Atkal svelmīgā dienvidu saule dedzināja neapsegto galvu. �oreiz tie�i virs galvas. Un nevajadzēja baidīties no lodēm. Pāris vīru kompānija ar kuteri tika nogādāta tūrisma industrijas pārveidotajā salā.

Starp skaistajiem korāļiem zaigoja milzum daudz da�ādu zivju, zivtiņu un jūras radību. Dzīvojamie namiņi ar pītām sienām un niedru jumtiem uz pāļiem tirkīzzilajā lagūnā. Tādi pa�i krastā slēpās koku ēnā. Katru ieskāva dzīv�ogs, radot sve�ām acīm nepieejamu privāto telpu. Iek�ienē audekla sienas. Marmora galdiņ�.

Patīkami vēsas flī�u grīdas un pilns komforts, ieskaitot kondicionieri. Virtuvīte ar ledusskapi. Dzērieni, uzkodas, augļi, sulas. Kafija, tēja, saldumi. Akvārijs ar filozofiskā apcerē ieslīgu�u astoņkāji. Saprātīgās acis melanholiski sekoja divkājaino gaitām. Nebrīves stikla sienas sniedza dro�ību, komfortu, regulāru baro�anu un niecīgu iespēja nokļūt jūras plēsoņas vai kāda divkājainā rīklē. Pēc dzīvniekmīļu dāsnas kompensācijas astoņkājis divreiz svinīgi atlaists uzreiz nekavējās atgriezties pie kutera piestātnes un labprātīgi devās uzrauga rokās. Tas pierādīja, ka ne tikai cilvēki izvēlās dzīvi zelta krātiņos.

Vannas istabas griesti un sienas vienos spoguļos, ar krā�ņiem zeltītiem rotājumiem. Trīs da�ādi baseini ar siltu, karstu un aukstu ūdeni. Burbuļvanna, nosvīdu�as �ampanie�a pudeles sudraba spainīti ar ledu, augļu groziņi.

� Kaut vai mū�u te dzīvo! � Staro sajūsmināts izmeta. Pastāvīgais darbības partneris Modris gurdi nolaistiem plakstiņiem atbildēja:

� Ar lielu naudu arī Nāvei var likt pagaidīt. Tikmēr lai noņemas ar ekonomiskās klases dzīves pasa�ieriem.

Bezmaz tēvi�ķi Modris paplik�ķināja pa tumsnējās sievietes sē�amvietu. No Meksikas tie�i viņam par prieku atlidojusī skaistule piecēlās un, veltījusi valdzino�u acu skatienu, devās guļamistabas virzienā.

Modris un Staro klusēdami pavadīja līganā gaitā peldo�o eksotisko skaistuli. Staro ar labo roku alkatīgi satvēra nedaudz norasojo�o glāzi ar dzintarkrāsas �ķidrumu, kurā tik vilino�i dejoja burbulī�i un vienā rāvienā izrāva, pēc tam, uzlicis uz galda viskija glāzi un izstaipījies, noteica:

� Zini! Es domāju, ka nedrīkst Pērlei likt mani gaidīt! Gan jau vēl tiksimies!

� Ej! F.j! Tas būtu noziegums pret cilvēci likt tādai meitenei mocīties vienatnē!

Akurāti nogriezis kivi aug�daļu, Staro sāka urķēties ar karoti. Viņ� izbaudīja dzīvi. Neviļus viņā uzjundīja Afganistānas kara atmiņas � li-pigi, glumi sviedri iz�ūst, atstājot sāls plēksnites. Dzīvino�u ēnu sniedzo�i koki ir tāls un neaizsniedzams sapnis. Te vienmuļ�, tirkīzzils okeāna klaids, kas uz dienas beigām sāka zaudēt spozmi, tur kalna virsotnes tie�i otrādi � vakarā kļuva sārtas. Bez mitas varēja uzlūkot un tīksmināties par dabas vareno skaistumu.

Modris pilnbrieda gados arī dzimumdziņas virsotnē jutās seksuāli sparīgāks nekā jebkad agrāk un neliedza sev normāla vīrie�a dzīvesprie-ciņus un iespējām atbilsto�u dzīvesveidu. Ērmīgs? Toties par spīti ērmī-gumam Modris varēja dzīvot atbilsto�i savām vēlmēm un fantāzijām.

Modra dzīves kredo bija vienkār�s un reizē ideāls: jādzīvo tā, lai kuņģītis smaidītu. Normāls kukainis. Par prieku cilvēces labākās daļas jautrākai pusei, jestrulim bik�u priek�a vienmēr stāv vaļā. Vareno roku muskuļi tā izspīlēja krekla piedurknes, ka �ķita teju, teju pārplīsīs.

Tūksto�kvadrātmetru villa un kalpotāju namiņi. Pilnas slodzes piloti mainījās ik pēc nedēļas, lai vismaz divi helihopteri vienlaikus varētu

pacelties gaisā. Un neviens nezinātu, ar kuru viņ� lido. Piecdesmit uz piecdesmit. Divreiz lielāka iespēja izdzīvot.

Par dro�ību uz zemes viņ� gādāja personīgi. Divi apsargu pāri, kas viens otru nomainīja ik pēc divām stundām. �is kvartets pārzināja videokameras un signalizācijas. Ārējās patruļas rūpējās par nevēlamu personu neesamību �ajā īpa�umā. Un vēl ugunsdzēsēju komanda. Uzlūkojot pēdējos, pat visnaivākajam bija saprotams, ka tas ir tikai tāds formāls, pat tēlains jēdziens, jo �ie kaujas monstri varēja neapstājoties iziet cauri titāna sienai.

Staro �obrīd pat nedaudz apskauda draugu. Ta�u viņ� lieliski zināja, ka Modris pret ikvienu draugu, paziņu vai sadarbības partneri attiecas kā pret instrumentu � izmanto, un vairs neesi vajadzīgs. Ja salau�, tad tas pats. Viņa uztverē visi ir vien instrumenti. Necilvēks, kur� kā kārtīgs meistars seko, lai visas sistēmas darbotos nevainojami.

Smalka debesu dāvana ļāva viņam acumirklī novērtēt cilvēkus un nekad nekļūdīties. Uzreiz varēja smalki sa�ķirot labās un sliktās kategorijās.

Bez tam galva kā superdators apstrādāja informāciju sadalot to pa sektoriem, plauktiem, plauktiņiem, grāmatām, lapām, rindkopām. Informācijas plūsma nerimās pat naktī. Viņ� nekad nerauca degunu. Nenoniecināja kādu. Visi ietilpa divās kategorijās � klienti un potenciālie klienti. Pat ģimenes locekļi viņam bija klienti. Savā ziņā pareizi.

Staro reiz bija aculiecinieks, kā viņa pils apartamentos goda vietā sēdēja reti smirdīgs klaidonis.

Kā gādīgs namatēvs Modris centās palīdzēt izvēlēties mājas bāriņā sarūpētos kolekcijas vīnus un konjakus. Nodzertais mūlis to visu rāva iek�ā ar starplaikos neslēptu nepacietību uzklausot lekciju par katra dzēriena izcelsmi, ra�otāju. Nodzerts prāvs, uzurbis sarkans deguns izcēlās sejā kā signālbāka tum�ā naktī.

No sudraba etvijas izņēma cigāru, ar ļoti dārgām knaiblītēm uzmanīgi nogrieza tam galu un aizsmēķēja.

� Smalks cigārs ir labs stresa noņēmējs. To kūpinot, var izbaudīt eleganto smar�u, nodoties mierīgām pārdomām.

Bomzis, sagrābis cigāru, alkaini ievilka dūmu. Laikam sanāca pārlieku stiprs, jo, saliecies trejdeviņos līkumos, kādu brīdi kāsēja līdz atguvās.

Un rezultātā Modris uzzināja to, ko pat klaidoņa tēvs, māmiņa dzīvi būdami neuzzinātu.

Svarīgākajām lietām noderēja mājas pagrabstāvā īpa�i izbūvētā sarunu telpa. Aprīkota ar slāpētājiem, uz atsperēm. Biezs vara siets slāpēja jebkuru starojumu, pagrabā un pa�ā sarunu telpā. Vārdu izraisītās gaisa vibrācijas novērsa ar divu nesinhronu gaisa sūkņu palīdzību. Pie tam sarunu kabīne nedaudz vibrēja uz gumijas paliktņiem.

Viņa Baltezera pils bija ko vērta.

Staro jutās kā dārgā muzejā iekļuvis. Un tur viņ� saprata, ka ir tik patīkami būt starp lielās naudas smar�as skartajiem. Modris, tie�ām būdams estēts, neskopojās naudu ieguldīt viņam tīkamos mākslas priek�metos. Viņa intuīcija no�ķirt pakaļdarinājumus no patiesi antikvāras vērtības, kopā ar, �ķiet, bezgalīgi dziļām, un pat aiz profesionāla novērtētāja apvār�ņa tālu eso�ām zinā�anām, palīdzēja antikvāra biznesā.

Mazā Luvra jeb�u Baltijas Luvra bija gaumīgi izvietojusies vairākus tūksto�us kvadrātmetru pla�ajā villā. Jā�aubās, vai kur citur piecsimt kilometru rādiusā bija kas līdzīgs izsmalcinātu mākslas vērtību kolekcijas ziņā. Protams, izņemot Ermitā�u.

Atminējies �o vienkopus savākto cilvēces skaistāko vērtību radīto patīkamo auru, Staro spēja vien caur sakostajiem zobiem izgrūst:

� Ak, kā es gribētu nokļūt ārā! Vēlreiz izbaudīt to skaistumu!

Tūksto�iem ledus �autriņu iz�āvās cauri augumam, atstājot sirdī melnu aukstumu. Tam sekoja tumsa. Staro apstulbis centās izprast notiku�o. Vai tad tāda ir nāve?

Atvēris acis, kuru priek�a lēkāja sarkanīga migliņa, viņ� palēnām atguva redzi. Augumu kratīja drebuļi, kas nedaudz pierima.

� Dzīvs! Kas tas bija?

Kamēr centās saprast, kas gan noticis, bezmaz viņa degungalā parādījās tuvie�a pilnmēnesim līdzīgā seja.

� Uz kurieni tu, mīlīti, sataisījies? Kas, mums slikti numuriņi? Būsim īpa�i mīļi un vēl kādu laiciņu paturēsim savā maizē. Tikai veiksim pretpasākumus, lai dārgais viesis vēlreiz pēc angļu para�as neaizietu. Kas, pārgriezt tev Ahhileja cīpslu? � pazeminot balsi, viņ� pie�ķīra īpa�u gar�u �im jautājumam. Svina salts skatiens velti urbās Staro sejā.

Staro neklausījās. Viņ� juta kā skausts mēģina �ausmās uzcelties.

Viņ� atjēdzās no stinguma saprotot, ka ir teleportējies dzelzs durvju otrā pusē.

Tas bija milzīgs izrāviens un lēciens pat magu sabiedrībai. Reti kur� to spēja. Lai arī Staro bija teleportējies neapzināti, ar to viņ� sevi pacēla sevi�ķi augstā pozīcijā. Viņā nepārprotami modās varenas spējas. Tāpēc viņu nekavējoties iekala īpa�i kaltās va�as, ar da�ādu izmēru materiālu un formu posmiem, kas, �ķietami haotiski sava�oti, traucēja koncentrēt enerģiju. Varēja vien vingrināties sasprindzinot un atbrīvojot muskuļus.

�vadzinot jaunās rotaslietas, Staro pārdomāja notiku�o. Viņam nebija ko zaudēt. Tagad pazemē viņ� bija taisnā ceļā uz nekurieni. Varbūt kaut kādas eksistenci pastiepjo�as pieturiņas, sānu līkumiņi, ta�u virziens viņam saprotams � sauli viņam neredzēt kā savu pamatīgā ķezā iekļuvu�o pakaļu.

^Pat visbezcerīgākajā situācijā ir jābūt izejai. Pat no visdro�ākā cietuma kāds ir izbēdzis. Un kāpēc lai tas nebūtu es?�

Visneiespējamākie risinājumi sabruka pī�ļos vien atminoties kameras smagās durvis. Velns zina, cik ilgu laiku viņ� ir te iemūrēts dzīvs.

� Tā! � Karstuma vilnis caur�alca augumu. �o vārdu viņ� nedrīkst pat pieminēt. Vēl no tiesas piesauks.

Staro bija lemts te, pazemes dziļumos, uz pa�a ādas noskaidrot, ka tumsas spēki nemaz nav vienoti. Tāpat kā jebkura cilvēku grupa, arī tie apvienojās, �ķēlās un cīnījās savā starpā. Cīņa notika par varu, vai, visticamāk, par izdzīvo�anu.

Kameras grīda un sienas notrīcēja. Manāmi novibrēja. Netāla sprādziena duna Staro neiepriecināja. Pēc neilga brī�a zeme sakustējās, izslīdēja no kājām un sākās velna riņķa dancis. Apkārt bira betona gabali, atrāvies armatūras gals pār�ķēla Staro plecu. Spēji sāņus aizslīdējusī roku va�a bezmaz pārlauza apak�delmu.

� Kaut kas jauns! � Staro pārsteigts pie sevis iesaucās.

Iek�ējā ventilācija bez izejas, ar lokālo rekuperācijas sistēmu neļāva saklausīt, kas notika tur, �ārpusē�.

Ar sirdi Staro saprata, ka notiks kaut kas neizmērojams. Apmēram tā justos strupaste �algiris tūksto�gades kaujas lauka mutulī. Saprot, ka notiek kaut kas grandiozs, bet nesaprot kas. Un galvenais, kādas sekas būs viņam.

Pagāja vairākas minūtes un viscaur asiņains Vienrocis atvēra kameras durvis.

Acis svilino�s gaismas kūlis izgaismoja visu celli. Tūksto� baltu sauļu sprādziens sāpīgi iedzēla acīs un pa nerviem ietriecās smadzenēs, bezmaz tās izdedzinot. Asaras ritēja. Ap�ilbināts, ar rokām aizsedzis cie�i samiegtās acis, Staro centās atgūt redzi.

� Kas par nesaprotamu putnu?! � Sekoja ne�petns lamu jūklis. � Kas tu esi? Ko tu te dari? Kāpēc pieķēdēts? � cietā, valdonīgā balsī izteiktie jautājumi bira bez apstājas.

� Nezinu! Es neko neatminos. Kas jūs esat?

Tie par no�ēlu nebija Federālā dro�ības dienesta, vai kādas citas spēka struktūras specvienības cīnītāji. Nolamājies izvaicātājs vairāk pats sev teica:

� Labi. Nāksies tikt ar tevi galā ārā! � Ar atslēgu atslēdzis roku un kāju va�as, �ķiet, būdams grupas galvenais, nokomandēja: � Tinam ies!

Aiz padusēm sagrābts, Staro tika aizrauts uz leju. Vai tie�ām uz pekli? Viņ� manīja, ka Vienro�a sarga dvēsele ir pametusi ķermeni. Tāpat kā daudzu citu, kuru vēl siltās atliekas Staro, bez apstājas vilkts, sajuta paslīdam zem kājām. Viens no tiem vēl trīsēja pēdējos agonijas mirkļos.

Pulvera kodīgā smaka, biezos slāņos sastājusies koridoros, cirta nāsīs. Asiņu un saplosītas miesas smaka �ķebināja dū�u. Vēderā sakāpa nelabuma kamols. Tūksto�iem domu fragmentu �audījās viņam galvā:

�Kā tas var būt, ka tik visvarens ļaunums ir ticis pakļauts rupja fiziska spēka uzbrukumam? Kas tic tādi ir, kuri uzdro�inājās iebrukt visvarenā ļaunuma citadelē? Avantūristi? Vai tomēr kādas valdības speciālā uzdevumu vienība? Citu magu trieciengrupa?�

To, ka viņi nav gaismas cīnītāji, Staro saprata bez kādas priek�ā teik�anas.

�ķietami neieņemamā pazemes cietok�ņa iemītnieki bija pārliecināti par tā neieņemamību, tāpēc visu aizsardzību koncentrēja uz ejām, kas veda uz aug�u. Tā bija normāla cilvēka loģika. Jādomā, ka no pazemes viņi gaidīja tikai ezotērisku palīdzību, bet sagaidīja iebrucējus.

Staro sagūstītāji koridoros sastapa vēl pāris savas vienības grupas. To gūstekņi bija no galvas līdz kājām ietīti sarkanās lentēs kā tādi kokoni. Tie�i tikpat pilnīgi bezpalīdzīgi bija zirnekļu ietīkloti kukaiņi.

Nogādāts iegarenā telpā, kas izskatījās pēc pazemes bunkura apsprie�u telpas, Staro miglaini redzēja, kā vismaz piecus gūstekņus iepako sava aroda profesionāļi. Vispirms divi cie�i turēja, tre�ais ar varu caur piltuvi salēja iek�ā divu litru plastikāta pudeli ar smagnēju, nelabi smakojo�u �ķidrumu. Tikmēr ceturtais uz gūstekņa pieres ar spēku uzmauca platu, pelēka metāla stīpu. Cits pāris aizlīmēja acu plakstus ar līmlenti un pa virsu uzlika smagnēja stikla saulesbrilles. Sevi�ķi brangs tēvainis tikmēr ar līmlenti aizlīmēja muti un degunu un cie�i aptina. Apstrādājamo ausis bez �ēlastības tika aizlietas ar karstu vasku. Pēc tam uz tām tika uzliktas pamatīgas audio austiņas. Tās, savukārt, bija pievienotas uz visskaļāko ieslēgtam MP4. Pēc mūzikas fragmenta Staro atpazina Front 242. Gaisu saspiestajām plau�ām padeva pa kaklā ievadītu caurulīti, kas beidzās pie skābekļa baloniņa. Tikai tagad viņ� ievēroja, ka sarkanās lentas pārklāja zeltainiem hieroglifiem līdzīgas zīmes.

Staro nodomāja, ka apmēram tādai būtu jābūt lauku hospitāļa

darbībai masu posta�as skartā vietā. Viņ� juta, ka viņa liktenis karājas pavisam trausla mata galā un, sprie�ot pēc pa ceļam sajustā un saostītā, nekas labs nav paredzams.

Staro zināja, ka ar vīriem, vēl neatdzisu�iem no cīņas karstuma, labāk nestrīdēties. Viņi visu uztver neadekvāti un saasināti. Kāds karstgalvis var ļauties mirkļa prāta aptumsumam un tad viņ� velti būs te cietis.

Tas, cik uzmanīgi un perfekti iepakoja katru gūstekni, liecināja par to, ka gūstītāji lieliski saprata, ar ko viņiem ir darī�ana. Staro bezmaz juta līdzi gūstekņiem. Pilnīgi bezpalīdzīgi, dezorientēti un noteikti ar medikamentiem apdullināti, viņi nespēja koncentrēt domas, saukt pēc palīdzības. Tādi bija dro�i transportējami kaut vai uz elli.

Kolīdz kārtējo no galvas līdz kājām iepakoto pieņēma kvalitātes kontroles vecākais, tā trīs vīru vienība kokonam uzvilka un nostiprināja speciālu transportē�anas guļammaisu ar rokturiem, lencēm. Pēc tam saskaņoti aiznesa, izvairoties no stūriem vai kā cita transportējamā objekta apdraudo�a.

Telpas galā divi sapieri līkņāja ap iespaidīga izmēra sudrabainu spoguli. Kamēr trīs vīri tēmēja spogulī, gatavi jebkurā mirklī atklāt uguni, viņi steig�us mīnēja melnām gaisinām ietītu masīvu rāmi ar spirālveida vijumu.

�Vārti?� garām slīdo�a doma aizķēra Staro, bet nebija vairāk laika to izpētīt.

Telpā palika pēdējais iepakojamais un ar viņu strādājo�ā iepakotāju brigāde. Staro atbrīvotājs un reizē sagūstītājs, noprasīja:

� Ko ar viņu?

� Kas tas tāds? � pārsteigts pēc pēdējā upura pārbaudes piecēlās kāds stāvs.

Indiānis! Staro no tiesas izbrīnījās. Visā �ajā trakumā vēl sastapt aizokeāna rases pārstāvi. Tas bija neiedomājami.

Teju pundura augumā. Sejā klaji paudās Dienvidamerikas aziātiskie vaibsti. Aplūkojis Staro, indiānis vienaldzīgi noteica:

� Par viņu mums nekas nebija teikts!

� Viņ� bija sevi�ķi izolētā kamerā! Viņu aizsargāja niknāk par visu kompleksu kopā. Tas noteikti ir kaut kāds ārkārtīgi svarīgs putns! Pieķēdēts ar kaltā metāla roku un kāju va�ām! � sparīgi bērdams teikumus, paskaidroja Staro atbrīvotājs un sagūstītājs vienā personā.

� Saki, kalta metāla? � izbrīnīts pārprasīja kvalitātes kontroles vecākais un, piegājis klāt, aplūkoja neplānoto gūstekni. Caur maskas izgriezumu Staro ieraudzīja pēto�u acu pāri. Nedabīgi lieli redzokļi �austīja viņu. Taustīja. Ielīda dvēselē.

�Nēģeris.� Staro nez kādēļ nolēma. Piepe�a impulsa vadīts viņ� neskanīgi norējās:

� Tikai netiniet kā tos! Es jau tā esmu vietējo melno zirnekļu tiklā sapīts. Tad labāk �miedziet nost! Nevaru vairs izturēt!

Atradis no gaismas, viņ� vēl aizvien pat ar aizvērtām acīm nespēja to izturēt. Nāve �ajā bridi Staro likās vieglāka kā nezināmam mērķim neticami rūpīgi sapakotie un neitralizētie.

� Nevaru saprast, kas viņ� ir! Arī visi komplekti mums jau izmantoti!

� Sko�a ritulis ir palicis. Pat trīs. � Viens no iepakotāju brigādes noziņoja.

� Nē! Tas ir pretēji plānam! Mēs nedrīkstam pat par pussoli atkāpties no noteiktā!

� Un likvidēt arī nevaram. Viņ� nav no tiem un ari ne no pakalpiņiem. Un es saku: aizsargāja viņu, nevis kompleksu!

� �ī lieta nav skaidra...

�ajā mirkli sastindzis nēģeris, �ķiet, uztvēra slēptas rācijas ziņojumu. Zaudējis interesi par Staro, viņ� nokliedzās:

� Visi atkāpjas! Pametam visu! �o te iznicināt! � Viņ� norādīja uz transportē�anai sagatavoto. � Pēdējā minūte! Laiks vairs nestāv uz vietas!

� Ko ar viņu?

� Lai�amies! � izkliedzi pavēli, viņ� devās prom, tik pār plecu izmeta: � Pats atradi, pats pieņem lēmumu! Viss! Pēdējās sekundes!

Sapieri un iepakotāju brigāde, pametu�i visu, palēkdamies traucās uz izeju. Tik viens ar veseri pārsita no konteinerī�a izņemtu smagu stikla trauku. Tas izlija pār sapakotā pazemes iemītnieka augumu. Telpu acumirklī piepildīja kodīgas skābes tvans, bet pēc visiem kanoniem transportē�anai iepakotais ķermenis saplaka kā pārdurta riepa. Kodīgā smaka acumirklī pazuda spēcīgās ventilācijas labirintos.

� Uz jums neattiecas evakuācijas pavēle? � nēģeris jau pie durvīm nosaucās un, nesagaidījis atbildi, ienira koridora tumsā.

� Maucība! � Staro �ķietamais atbrīvotājs neizlēmībā cīnījās starp divām galējībām � likvidēt tik smagi iegūto trofeju, vai pretēji visām operācijas instrukcijām raut līdzi.

Neizturamā, sīco�ā skaņa, kas caurauda visu pazemi un smadzenes, lika nosvērties par labu iznīcinā�anai. Pagriezies pret Staro viņ� kā palēninātā filmā uzrāva ma�īnpistoli krū�u augstumā.

�MP7!� Staro izbrīnīts konstatēja. �āda manta pa�ā Krievijas sirdī viņu izbrīnīja vairāk nekā tūlīt sekojo�ais nāves izkapts �ņāpiens.

Ta�u arī �oreiz izkapts asmenim misējās uzskriet uz akmens. Par laimi, Staro �āvējs bija spiests pārtraukt eksekūcijas izpildi un centās pievērsties jaunajam apmeklētājam. Piepe�i telpas vidū materializējās neskaidri izplūdis augums. No tā izlidoja spo�a zibens �autra, kas izrāva dūres lieluma caurumu �āvēja krūtīs. Eksekutora biedri atklāja viesuļu-guni. Tie�i tajā mirklī negaidītais viesis no nemateriālās formas pārgāja materiālajā un īsu mirkli nebija spējīgs nodro�ināt ķermeņa aizsardzību. Lodes caururba, saārdot ķermeni, ta�u tas vēl paguva iznīcināt savas slepkavas, raidot zibens vai plazmas �autras. Visas �īs jezgas sākumā Staro instinktīvi nometās zemē un pavēlās zem masīvā galda ar pulētu nerūsējo�ā tērauda plātes virsmu.

Jau otro reizi nepilnas pusstundas laikā veiksmīgi pārdzīvojis uzbrukumu, ar d�inksto�ām ausīm un apdullis, Staro pieslējās uz elkoņiem.

Kā caur palēninātu filmu uzlūkojot, viņ� saskatīja vairākus līķus un nevienu dzīvo.

�Te ir tas variants, par kuru grāfs Monte Kristo nevarēja ne iedomāties! Jātin ļekas prom!�

�ī doma viņam lika rīkoties. Norāvis eksekutora pārpalikām ieroci, viņ� izvilka se�as rezerves aptveres. Vācu in�eniermākslas paraugs Hek-ler un Koha НК MP7. Mazs, bet nāvīgi efektīvs verķis. It sevi�ķi parocīgs pilsētas kaujām �eit, pazemē. Jo sevi�ķi, ja 200 metru attālumā iz�auj cauri titāna bruņuvestei. Nokomplektēts ar nakts redzamības iekārtu, zemstobra lukturīti. Ari standarta lāzera tēmēklis palīdzēja tumsā atrast mērķi.

Ar dziļu tīksmi Staro izbaudīja iero�a patīkamo smagumu. �Atkal ierindā!� Galvā pazibēja doma. īpa�ās prasmes liet sve�as asinis nekad nepazūd. Notrulinās, bet ne vairāk.

No asiņu no�ķaidītās bruņu cepures Staro norāva lukturīti. Uzvilka galvā un pārliecinājās, ka tas darbojas. Indikators norādīja, ka akumulators ir glu�i pilns. Ar siksnām pie pleca piesēja ultravioleto staru lampu. Ieslēdza to un nakts redzamības brilles. Pasaule pārvērtās elektriski zaļos toņos.

�Darbojas!�

Ieraudzījis uz eksekutora labā gurna na�a spalu, Staro izvilka to no maksts un aplūkoja. Vērtējo�i pamētājis plaukstā, ar patiku konstatēja:

� Labs! Kārtīgs metamais, cērtamais un duramais rīks!

Noņēmis jostu uzlika sev. Nācās nedaudz savilkt, lai pielāgotu savam izmēram. Aiz eksekutora ar pilnībā saārdītiem rumpjiem izklaidus gulēja trīs grupas kaujinieki. Brīdi pasvārstījies, nevarēdams iz�ķirties vai ņemt otru automātu, vai visas derīgās aptveres, Staro ieraudzīja uz komandiera labās ciskas pistoles rokturi un izvilka to. Walther P-99.

�Tā! Beidzot melnā svītra pārliecino�i pārtop gai�ā.� viņ� no sirds nopriecājās. Rokturis iegūla plaukstā. �is bija teicams ierocis. Un, kas ir galvenais viņa situācijā, neticami labi pacie� visus dubļus un smiltis.

Ar to var līst kaut vai pie velna! Un iero�u eļļas smārds viņa situācijā ir vislabākā paradīzes smar�a.

� Tsss! Esmu pazemē! � aprāvis sevi, viņ� paņēma vēl vienu pistoles rezerves aptveri un visas automātu aptveres. Pat iesāktās. Pārsvarā 40 patronu un arī pāris kompaktāko divdesmitnieku. Pie viena no kaujiniekiem atrada divus plastikāta spridzekļu komplektus. Tie pievienojās munīcijas krājumiem.

� Kas par nera�u! Nevienas derīgas jakas! Nāksies uzģērbt vien bikses un zābakus.

Ar katru mirkli viņā pieauga spēki, apņēmība un ticība nākotnei. Elastīgā auduma polsterētās bikses derēja kā uzlietas. Zābakus gan nācās aizņemties no komandiera.

�Viņam tāpat uz debesīm pasaulīgo mantu nepaņemt!� Staro tomēr nedaudz jutās kā nelietīgs marodieris. Ta�u ja aplaupītās citadeles saimnieki nebūtu atsūtīju�i savus pārstāvjus, �ī komanda mocītos lo�ņājot pa bīstamajām pazemes ejām, bet viņ� drūzmētos pie �ķīstītavas vārtiem vai tur, kur maķenīt siltāks.

�ī doma Staro likās tik ikdieni�ķa, ka viņ� pārmeklēja visas pieejamās kabatas. Pirmās palīdzības komplekts, ko�ļājamās gumijas paciņa, �okolādes batoniņi, mikrobla�ķīte ar konjaku. Vienreizējās lieto�anas salvetes...

�Kas, viņi uz svinīgu augstākās sabiedrības neprecēto dāmu komitejas pieņem�anu ieradās?�

Nevienam no pārmeklētajiem nebija ne pārtikas, ne ūdens rezerves. Pazemē, pa akmeņiem kāpelējot, rokas bez cimdiem �igli vien saplēsīs. Staro piemērīja visu pieveikto pirkstaiņus, līdz atrada vislabākos. Pasvārstījies viņ� paņēma otru komplektu. Kā arī virves rituli.

� Tagad no skrie�anas vajadzēs atteikties, ta�u lencējiein sarīko�u tādu otro Grozniju, ka... Karā kā jau karā!

Iezvanījās uz galda stāvo�ais piecdesmito gadu stila tālrunis. Zvanīja ļoti uzstājīgi. Bez apstājas. Staro ar pūlēm apspieda ēverģēlīgo domu

pacelt un izsmējīgā balsī teikt: � Smoļņijs klausās!

Nebija nekādu �aubu, ka zvans bija adresēts tie�i viņam. Kā zināms, virtuālajam zvanam seko materiālie zvanītāji vai vismaz viņu sūtņi. Laiks zust peļu alās!

Eja noteikti ir mīnēta. Siltuma vai masas detektori ar atmīnē�anai nepiemērotu ekipējumu pa�laik ir nepārvarams �ķērslis, bet, ja uzstādīti parastie pārsteigumi, tad tos vēl kaut kā varētu pārdzīvot. Labāk mēģināt, nekā piedzīvot vēl vienu gūstu viņa jau tā līdz mielēm pārsātinātajā pazemes dzīves posmā.

Pie ieejas viena no saplosīto kaujinieku galvām stingi lūkojās griestos. No tās Staro norāva vēl vienu lukturīti. Pazemes karā vēl jo vairāk jebkur� gaismas avots noderēs!

Divi no iepakotāju brigādes, neveiksmīgi mēģinot izglābties, bija sajauku�i pagriezienu un ieskrēju�i kārtējam teleportācijas meistaram tie�i pa �āvienam. Ta�u arī �āvējam kaut kas bija misējies un kreisā roka saārdīta gruzdēja, izdalot pretīgu piededzinātas gaļas smaku.

Piepe�i kļuva ledaini auksts, kaut sviedri izspiedās uz Staro pieres. �āvējs sakustējās, mēģināja pagriezt galvu. Staro automātiski nospieda mēlīti un ielaida tajā visu aptveri. Lo�u sakapātā galva pārvērtās asiņainā kamolā, tā arī neieraudzījusi nācēju.

� Tā! �itai mehānikai par traku jūtīgs sprūds. Tā es otru Grozniju nesarīko�u! Turpmāk bū�u skopāks ar �īm dāvanām.

Neapmierināts ar tik rijīgo �au�anu, Staro apmainīja aptveri, aizvēra ejas durvis un atgriezās galvenajā koridorā. Jebkurā brīdī varēja sagaidīt fantastikas filmu scenārijam atbilsto�u tre�o teleportācijas epizodi, tāpēc viņ� ne uz mirkli neatlaida pirkstu no sprūda. Ejā ieraudzīja pamestu Krievzemes klasiku � AK-47. Pasvārstījies tomēr atmeta ar roku. Tas ir daudz efektīvāks me�ā, bet te, pazemē, �ķiet, priek�roka dodama zebiekstēm.

Ar asinīm un dubļiem atzīmētais pēdu celiņ� veda uz pārtikas bloku. Zem vienas no elektriskajām plītīm izspridzinātajā caurumā melnēja

tik ļoti meklētā eja. Ne mirkli nesvārstoties, viņ� noliecās un palūkojās tajā. No ejas plūda derdzīga asiņu un sūdu dvaka. Viens no pazemes iemītniekiem bija iz�ķērdīgi sevi izsmērējis pa slepenās ejas sienām. Siltās miesas gabali, pamī�us ar pazīstamiem, specifiski sarkanu lentu kankariem.

� Tā! � Staro pārsteigts nosvilpās. Izskatās, ka �is ceļojo�ais trofej-kauss būs detonējis mēģinot pamest citadeli. Par tādiem pa�aizsardzības mehānismiem jebkur� sevi cieno�s mags vienmēr padomās, izvēloties uzticamu kalpu pulciņu. Nekas tā nedisciplinē un nepavairo lojalitāti, kā līdz skaidri definētas teritorijas robe�ām nekaitīgs lādiņ� kuņģī.

Saviem krājumiem steig�us pievienojis divas minerālūdens PET pudeles un vairākus �ķiņķa un siera �ķēlī�u vakuuma iepakojumus, viņ� apņēmīgi pameta tik viesmīlīgo saimnieku apak�zemes mītni. Pirms tam ar pavāra virsvār�iem notina zābakus izveidojot primitīvas bahilas. Pastūmis nostāk apbrīnojami tīru un nebojātu zābaku, no kura spīdēja valkātāja kaula gabals, Staro laidās lejā. Ieslēdza nakts redzamības aparātu. Apkārt vien zaļgani izgaismota pazeme. �Varbūt labāk paļauties uz bioloģisko redzi?� Padomājis, Staro izlēma ekstra tehniku pietaupīt asākiem ceļojuma brī�iem.

Trīs metru augstajā tunelī lukturī�a kliedētā tumsa sakļāvās pirms un aiz viņa. Kā jau bija sagaidāms, rupjās apdares betonētās sienas sevī slēpa ne vien dēļu nospiedumus, bet arī sapieru rotaļlietiņas. Vairāk intuīcija, kā redze paglāba no tām. Tās palēnināja, ta�u neapturēja Staro. Divas reizes viņ� uzmanīgi pārkāpa desmit centimetru augstumā prasmīgi novilktās stieples. Gadījumā, ja citadeles personāls mēģinās sadzīt viņu rokā un vēlreiz nogādāt brīni�ķīgajos ekstra luksa apartamentos, tādi pārsteigumi var iepriecināt jebkuru bēgo�ās līgavas fanu.

��Rozēm kaisu istabiņu.� Tā bija ziņģe vai tautas dziesma?� Staro, nezaudējot humora izjūtu, centās atminēties.

Viņam bija trāpīgi �aujo�s ierocis, modra redze, veiksme un cerība, ka nekas no �ī izdzīvo�anas komplekta nepievils.

Eja nedaudz līkumoja, cēlās aug�ā lejā. Pēc apmēram �etrdesmit minū�u ie�anas, Staro atrada �ādās tādus derīgus krājumus.

�DOOM labākajās tradīcijās!� Staro nopriecājies �igli izvērtēja gu vuma lietderīgumu. Papildināja pārtikas krājumus ar pa�uzsildo�iem konserviem un sausā spirta tabletēm. Apklusinājis alkatību kā pieticības paraugu, suvenīriem līdzi paķēra vien trīs granātas, no pārējām izveidoja vienkār�u mīnu. To nomaskēja ar krājuma veidotāju nez kādiem nolūkiem līdzi atnestu veikalu skatlogu manekenu. Gribot negribot tas bija jānovāc no ceļa.

Aiz krātuves kāds bija atstājis kārtīgas skaņu izolējo�as austiņas, ko veiksmīgais atradējs ar pilnām tiesībām uzkāra kaklā. Pazemē, kur katra skaņa atbalsojas, katrs sprādziens draudēja ja ne ar kontūziju, tad bungādiņu plīsumu. No otras puses, ar austiņām varēja iedzīvoties vēl lielākos iek�ējos miesas bojājumos. Sprāgsto�as lodes ar dobu galu viņ� neņēma. Tad bija jāņem lielāka kalibra ierocis.

� Tagad vēl paklausīgu nastu nesēju mūli! Uzticamu Piektdieni un teleportācijas ma�īnu, kas mani nogādās pie karsti mīļotās ģimenītes.

Viņ�, vēl aizvien būdams pacilātā noskaņojumā, nodomāja. Otrajā nelūgto viesu pamestajā krājumu vietā bezmaz visu iespējamo lietu skaits bija starp izcili bagātīgu un pieticīgu noliktavu. �ķiet, te bija savākti krājumi neparedzētām situācijām: papildus munīcija, iero�i, ķīmiskie aizsargtērpi, gāzmaskas, medicīnas komplekti, nestuves, pārtika, pat guļammaisi un teltis.

Staro uzvilka vieglo bruņuvesti. Kop� kara gadiem atminējās, ka visvienkār�ākā bruņuveste aiztur �ķembas, riko�etējo�as lodes un visu ko citu, kas vien ar paātrinājumu mēģina iekļūt miesā. Viņ� pielaikoja polimēra aizsargķiveri ar nakts redzamības iekārtu, ar to varēja justies zirgā. Bezmaz gaismas bruņinieks tumsas valstībā.

Neaizmirsis parūpēties par iespējamajiem viņa talanta izsekotājiem,

Staro uz ātru roku uzstādīja pāris mīnas. Divas viegli neitralizējamas un tre�o �ķietami tikpat nenopietnu, ta�u neitralizējot tā � tie�i otrādi! � nostrādāja. Un tad, ja �eit sakrautās sprāgstvielas netiks aizvāktas dro�ā attālumā, par ko viņ� stipri �aubījās, te ilgi nevarēs iziet. Satraucies, ka detonācijas gadījumā arī viņu apraks, Staro iespēju robe�ās centās paātrināt kustību, vienlaicīgi atminoties par iespējamajām lamatām.

Attālināts, dobj� būk�ķis liecināja par viņa uzskatu pareizību. Kāda no sākotnējām lamatām bija nostrādājusi. Tagad tikai minū�u jautājums, kad lielā dāvana sagādās nepatīkamu pārsteigumu arī viņam. No straujas gaitas Staro pārgāja uz vieglu riksīti. Tas gan ievērojami palielināja risku nokļūt priek�gājēju atstātajās lamatās.

Par spīti moko�ajām slāpēm, viņ� ne mirkli nekavējās, lai gājiena laikā veldzētos. Pie sevis atkal un atkal pārdomājot, viņ� aizķērās aiz domas, kādā gan valodā sarunājās pseidoatbrīvotāji? Viņ� varēja zvērēt, ka vismaz nēģeris runāja angliski. �ņāco�ās rīkles skaņas raksturīgas dāņiem. Tā, �ķiet, runāja viens no iepakotājiem. Tas, kur� izvilka no kameras, runāja krieviski. Par to �aubu nebija. Kas tā par internacionālu kompāniju? Konkurējo�ie magi? �ķiet, pilnai laimei pietrūkst vēl tik tādas sodības. Jau tā pietiek ar vietējo elles brālību.

Karstuma viļņi dedzināja muguru. Staro soļoja drūmā apņēmībā, ieklausoties un nepārtraukti cen�oties laicīgi atrast kārtējo mīnu. Kas tā bija par eju? Tā jau kilometriem caurauda Maskavas pazemi. Un kā nebija gala, tā nebija. Staro prāts nespēja aptvert milzīgos resursus, kurus iztērēja, lai �o izveidotu. Pēc pieticīgām aplēsēm viņ� bija nogājis vismaz se�us, septiņus kilometrus. Lai arī ne savā labākajā fiziskajā formā, tomēr tuneļa teicamā hidroizolācija un ventilācija atviegloja kustību. Staro nelauzīja galvu, kas un kādam nolūkam bija sen sen atpakaļ izbūvējis �o pazemes eju. Pasaulē ir vēl iespaidīgākas pazemes būves par �o. Tajā skaitā vēl aizvien slepenie Tre�ā reiha apak�zemes līmeņi, kas savienoja grandiozas autonomai dzīvo�anai paredzētās pazemes pilsētas, rūpnīcas, cietok�ņus. Jebkurai ejai ir jēga, ja tā kaut kur �.igli izved, bet te bezgalīgs gājiens pretī tum�ai nākotnei. Vietām metāla daļas klāja �ulgaina, atlupusi krāsa, ta�u nekur nemanīja pazemē nenovēr�amo mitrumu. Un svaigs gaiss pieplūda bez mitas.

Piepe�i intuitīvi uzvilcis austiņas, viņ� nometās zemē, sarāvās kamolā, un sajuta, kā triecienvilnis izrauj visu gaisu no plau�ām un nokaitētais gaiss līdzīgi ātrvilcienam aizrauj viņu pa eju.

Tas ilga tikai kādas sekundes, vai pat mazāk. Tikai kādas daļas. Pēc tam sekoja nemaņa. Pēdējā doma pirms tās: tie�i tāpat kā Afganistānā!

Atjēdzās viņ� sāpju liesmu plosītā realitātē. Apdauzītās smadzenes �ķita pārvērtu�ās putrā. No deguna un ausīm tecēja asinis. Dobja, dārdo�a sāpe pulsēja viņā. Spēks izplūda kā gaiss no pārplēsta balona.

Moko�u sāpju varavīksne uzplaiksnīja, pirms Staro atkal krita nemaņā. Tā tas turpinājās vairākas reizes, līdz viņ� piespieda sevi atrast ūdens pudeli, lai remdētu drausmīgās slāpes un papildinātu zaudēto asiņu �ķidrumu. �oreiz viņam nepietika spēka, lai to atvērtu. Kas, jāmirst badā pie pilna galda?

Skatiens �ķita neskaidrs un aizmiglojās.Piespiedis kā ledū sasalu�o augumu paklausīt, Staro, uz sāna guļot, atbīdīja pistoles dro�inātāju un iz�āva pa pudeli. Veldzējo�ā �ķidruma peļķīti vajadzēja lakt kā sunim, ta�u �ajā situācija tas bija nieks. Betona sienas izsūca siltumu ne sliktāk par neredzamu enerģētisko vampīru koloniju. Viņu pārņēma nepārtrauktu drebuļu lēkmes. Trīcot un drebot viņ� sarāvās kamolā, lai kaut cik saglabātu tik dārgās dzīvības siltuma paliekas. It kā jūras vēj� �alktu ausīs. Pat guļot likās, ka viņ� �ūpojas, galva reiba, nepārejo�s nelabums. Izsitās te auksti, te karsti sviedri. Galvā valdīja migla un dumjas saraustītas domas. Uztvere bija palēnināta. Pēc kontūzijas Staro klīsto�ās acu zīlītes nespēja noturēt skatienu. Kontūzija varēja izraisīt viņā iek�ējo asiņo�anu. Tas būtu nepārsūdzams spriedums. Un no tā Staro baidījās visvairāk.

Sprādziena rezultātā eja bija aizgruvusi. Tās attīrī�ana vajātājus aizkavēs vai liks meklēt citu ceļu.

Spēcīgais akumulators nebija zaudējis ne drusku no sākotnējās spozmes. Tas priecēja. Tāpat kā tas, ka, izņemot vieglu kontūziju, viņ� neko no maņām nebija pazaudējis. Nemaņā ārā izkļuvu�ais urins izpletās ledainā mitrumā ap cirk�ņiem. Atminējies par sausā spirta tabletēm, Staro tās atrada un, izbēris kaudzītē, ar pēdējām spēka paliekām aizdedzināja. Ik pa brīdim atvirzoties vai piekļaujoties viņ� alkatīgi tvēra siltumu. 7ās palīdzēja savaldīt aukstumu, aizdzīt drebuļus. No pirmās medicīniskās palīdzības komplekta izknibināja morfija �ļirci un caur bik�u audeklu izspieda tās saturu kreisajā aug�stilbā. Sāpju spazmas norima. Līdz ar asinsrites atjauno�anos, pamodās ēstgriba. Krampjaini Staro norija siekalas un rīkojās.

Divas pa�uzsildo�ās konservu kārbas bija pietiekami, lai kuņģis, sarāvies no bado�anās, kādu laiku būtu aizņemts. Saritinājies kamolā viņ� aizmiga. Nez pēc cik ilga laika pamodies, viņ� izdzirda tālumā troksni. Saausījies nevarēja izlemt, ko darīt, kurp doties. Ar sprādziena vilni viņ� bija zaudējis orientē�anās spējas. Lūkojās te uz vienu pusi, te atkal uz otru. Abi tuneļa gali vienādi!

� Ak, es idiots! � apspiedis vēlmi sevi nolamāt, viņ� paskatījās uz ejas apak�u. Visi priek�meti, putekļi lido prom no sprādziena centra. Uzmācīgais troksnis skanēja no eksplozijas puses. Tātad ķērāji nerimstas! Kur mans uzticamais zobens un kaujas zirgs?

Ne viens, ne otrs nebija parādījies tuvumā.

Toties automāts ar bagātīgo aptveru krājumu izskatījās lieto�anas kārtībā. �aut kur� katrs muļķis māk, bet kā gan izdzīvot no pretuguns �ajā �aurajā koridorā? Vai vismaz noturēties un atdot savu dzīvību par pēc iespējās dārgāku cenu.

Atspiezdamies pret sienu, viņ� piespieda sevi piecelties. Spēji uznāku�a nelabuma viļņa apreibināts viņ� nokrita �etrāpus un rīstoties atbrīvoja kuņģa saturu. Vēmekļi smirdēja pēc �ults.

�Tā! Tā būs visbaismīgākā mīna! Iekāpis �ultainajos vēmekļos ienaidnieku avangards kritīs izmisumā, ieslīgs letarģijā un mirs, nespējot sevi piespiest dzīties man pakaļ. Citi ieraugot domās, ka te ir kas saindēts, sadumposies un.� viņ� gurdi nodomāja.

� Tā! Pietiks murgot! � Staro sevi aprāja. � Laiks celties, velties un atkal celties. �is ir kar�, kurā neņem gūstekņus!

Ir divi cilvēku tipi: vieni, kam briesmas vienmēr mudina darboties un pārpalikums, kas pakļāvīgi liek galvu uz bendes cirvja. Un Staro piederēja pie pirmajiem.

Kņada aiz muguras palika aizvien spēcīgāka. Varēja iz�ķirt soļu dipoņu. Tajā bridi Staro, nonāca pie krustcelēs. Līdz �im vienmuļais koridors sadalījās trīs daļās, kā arī pakāpienos uz aug�u. Un visparastāko kanalizācijas kolektora lūku uz leju.

��ķiet, visi labie varoņi �eit iet uz leju,� Staro drūmi nodomāja, nevarot iz�ķirties par turpmāko rīcibu.

Bezmaz vēstures aizlaikos te bija ieplānots remonts. Vairāki pārakmeņoju�ies cementa maisi. Trīs kanalizācijas lūkas, satrunēju�u dēļu kaudze un izrūsēju�as armatūras krāvums.

Staro, lieti�ķi izvērtējis spēku samērus, palika pie domas par sprostuguns izveido�anu. No tā visa viņ� steig�us uzrīkoja barikādi. Ar neticamu piepūli �ķērseniski salicis pārakmeņoju�os cementa maisus, tiem priek�ā kā vairogus ieslīpi salika �uguna vākus.

Atsevi�ķi vajātāju soļi saplūda vienā dunoņā, elpas gārdzoņa saplūda divainā elsojo�ā troksni. Staro līdz jostai iekāpa kanalizācijas lūkā, uz pakāpieniem stāvot iekārtojās, izslēdza savu lukturīti un, salicis pa rokai aptveres, gaidija. Gandrīz tajā pa�ā brīdī parādījās savu lukturi�u izgaismotie vajātāji. Visi smagās bruņuvestēs, bruņu cepurēs, ar �au�anai sagatavotiem iero�iem.

Staro, raugoties uz pirmajiem nācējiem, centās noteikt savu dzīvības un viņu nāves robe�u. Cīnoties aci pret aci, snaiperim ir visvieglāk nonāvēt. Viņ� mērķī eso�o figūru neuztver par līdzcilvēku. Par tālu, lai sajustu cilvēcīgumu, nodibinātu emocionālas saites. Jāuzticas tam me�onīgajam primitīvismam, kas ļāva cilvēku sen�iem izdzīvot zobs pret zobu pasaules laikos. Atkrist no prāta konstrukciju samākslotajiem augstumiem un vienkār�i cīnīties par tiesībām eksistēt, vai padoties un eksistēt kā zarnu trakta parazītam.

Izlēmis, ka optimālā robe�a ir klāt, viņ� atklāja uguni tie�i tajā brīdī, kad pirmais vajātājs, nojautis no nelabu, apstājās un, uzmetis plecā automātu, grasījās �aut pa gaismas laukumā uzradu�os barikādi. Staro, lieti�ķi nomērķējis, ļāvās automāta dziesmas valdzinājumam. Tas, �ķiet, pats sameklēja mērķus, tikai alkatīgi prasīja piebarot ar jaunām aptverēm. �ajā �aurajā telpā tas bija nāvīgs rīks, jo nekas, izņemot bruņuvesti un kritu�o miesas, neaizsargāja uzbrucējus no tā izpūstā svina lietus.

Uguns līnijas otrajā pusē guļo�ie varēja dzirdēt, kā lodes ar dobju plak�ķi ieiet dzīvu cilvēku miesās, lau� kaulus, atsitās pret betona sienām, vajātāju iero�iem, bruņuvestēm. Dedzino�i karstās automāta �aulītes, atsitu�ās pret sienu, bira uz Staro kakla, muguras. Daudzas ripoja lejā pa eju, kur bez trok�ņa izzuda. Staro nebija laika par to domāt. Adrenalīna pārņemtais augums rīkojās. Atbildes uguns pretīgā lo�u sanoņa skanēja bīstami tuvu, bet viņ�, no jauna iepazinis kara gar�u, tam nepievērsa vērību. Karā kā jau karā!

Lo�u atrautās betona drumslas �virkstēdamas un sīkdamas sprēgāja visapkārt. Ari lodes, par laimi, netrāpīja barikādes vienīgajam aizstāvim. � Paldies, tev, sargeņģeli � Ikreiz, kad sargeņģelis gādīgi novirzīja kārtējo vietējo danajie�u bīstamo dāvanu, Staro no sirds pateicās. Un to nācās darīt nepārtraukti.

Sadegu�ā pulvera kodīgā smaka kā smagnēja straume blīvi plūda pie ejas apak�as. Tā cirta nāsīs, dedzināja acis, smeldza plau�ās, tikai spēcīgā ventilācija glāba no nosmak�anas. Tā bija sirreāla aina, ko papildināja drausmīga piedeguma smaka, kurai pa vidu jaucās sūdu, mīzalu, asiņu un svaigas gaļas smārds.

Ar plecos ierautu galvu viņ� gulēja, cen�oties ar katru ķermeņa �ūniņu saplūst ar ejas virsmu un ik pa brīdim paslējies uz uzbrucēju pusi iz�āva. No stobra vijās oran�as liesmu mēles.

Tādās reizēs visa me�onīgā uzbrucēju uguns pārgūla pār viņu. Neskaitāmo lo�u sakapātais �uguna vāks bija ieplaisājis, gar malu izrauti pla�i robi.

Ierējās rokas lo�metējs. Tas bīstami cie�ā kūlī raidīja lodes tie�i pa �uguna vāka vidu, liekot tam padoties. Nāvējo�a svina pārpilnās lodes, atsitoties pret tuneļa sienām, �ķīla ļaunas, sarkanas dzirkstis. Staro nevilcinoties izlaida visu aptveri pa eju. Bīstamais �āvējs apklusa. Ievainoto griezīgie kliedzieni, gārdzoņa un �āvienu troksnis radīja drausmīgu kakofoniju, kas pat caur austiņām bija lieliski sadzirdama.

I.iekot lietā visu savu esību, Staro saplūda vienotā mehānismā ar ieroci. Virsnieru dziedzeris pastiprināti izdalīja adrenalīnu. Gar mugurkaulu tecēja sviedru strūkliņa.

Par spīti Staro pūlēm miroņu un ievainoto vāls tuvojās. Jaunu uzbrucēju augumi uzlīda virs tā un novēlās, lai izlaistu garu. Citi tos nepacietīgi grūda un kāpa pāri. Ievainoto un mirsto�o ķermeņi izlocījās, rokas, kājas kārpijās, raustīdamās agonijā. Katram no uzbrucējiem bija savs galvas lukturītis un tas apspīdēja fantasmorgāniski baismīgo masu. Drausmas! Start) kā filmā lieti�ķi katru lodi veltīja savam upurim. Citreiz papildināja ar vēl kādu. Paldies Dievam, tie bija tik stulbi nozombēti, ka melno spēku trenkti vienkār�i uzbruka. Tā vietā, lai slēpjoties aiz kritu�o augumiem sakoncentrētu tādu uguni, ka Staro nespētu pat pacelt galvu, kur nu vēl atbildēt un...

Azartā iededzies viņ� ļāva kādam pieskriet divu soļu attālumā un tikai tad piebeidza. Skaļi gārgdams, tas sāka me�onīgi kārpīties un svaidīties. Uz brīdi aizsedzot skatienu, toties dāvanā atnesot jaunu ieroci. Ļaujot bīstami sakarsu�ajam MP7 atpūsties, Staro izmantoja veco labo AK-74. �o triku viņ� atļāvās izmantot vēl vienu reizi.

Te Staro lieti noderēja austiņas. Pat caur tām viņ� juta baismīgo elles troksni, kas valdīja koridorā. Attālināti no �eit notieko�ā viņ� nodomāja, ka dro�i vien iedzīvotāji tur aug�ā pilnā sparā ziņo policijai par velnu sarīkotu sacel�anos un to mēģinājumu izlauzties virszemē. It kā policijai

būtu �im nolūkam ipa�i sagatavotas eksorcisma vienības.

Uzbrucēji drūzmējās viens otram traucējot mērķtiecīgi �aut, ta�u viņiem nekas cits neatlika, kā vien censties nāvīgā skrējienā ar masu nospiest vienīgo �āvēju. Cik cēlās, tik krita. Baismīgā siena auga. Pār to pārrāpu�ies bija viegls mērķis. Lai kā viņi centās, �aurajā ejā ikviena kustība piesaistīja Staro laisto lo�u kārtu. Ieprogrammēti uz nāvi un iznīcību, tie neslēpās no lodēm. Citadeles saimniekiem bija vienkār�āk ar �o bezgribas leļļu vālu viņu atstāt bez munīcijas, lai agri vai vēlu sagrābtu.

Asiņu �altis no upurējamās kautmasas saplūda straumītēs un siltā straumē atplūda līdz Staro, tecēdama gar viņu iek�ā lūkā. Raugoties uz baismīgo miroņu vālu, viņ� nodomāja:

�Ak Dievs, kas par upuri! Normāls cilvēks nespētu izturēt �ādu līdzcilvēku slaktē�anu, padotos vai no�autos!�

Staro biedēja vajātāju nāves nicinā�ana, ta�u viņ� jau bija zaudējis jebkādas cerības tikt cauri sveikā, un bija gatavs cīnīties līdz pēdējai patronai.

�Dzīvs es jums rokās nedo�os!�

Staro, juzdams kaujas beigas, plastiskajā sprāgstvielā ielika detonatorus. Viņ� bija gatavs to izmantot kā pēdējo atvadu sveicienu un vēl kādu līdzi paraujot.

Nezin kas, bet varbūt sargeņģelis, lika Staro paskatīties uz aizmuguri.

Tur tobrīd materializējās kāds stāvs. Staro nepietika spēka un galvenais laika, lai pavērstu ieroci uz aizmuguri.

Tā vietā viņ� saprata, ka ir laiks un mēģināja uzspridzināties. Mags, sagrābis spridzekli, izzuda.

� Pavēlnieks mani iznīdēs, ja es izdzīvo�u, bet tu nonāvēsies!!!

Staro tā arī nesaprata, vai viņam tas ieskanējās galvā, vai tā bija kaujas karstuma halucinācija. Tajā brīdī viņ� juta, kā viņam kāds sausi iebel� pa kaklu.

�Tomēr uzbrucēji panāku�i savu un izlauzu�ies.� Ar �o domu impulsu galvā viņ� sajuta, kā kājas saļimst un viņ� krīt lejā bezdibenī. ♦

Staro at�irga, un pirmais, ko viņ� sajuta, bija siltums. Nācis pie samaņas, viņ� juta, kā augumā palēnām atdzīvojas ikviens nervu galiņ�. Dziļi svelo�u sāpju viļņi triecās cauri augumam, atbalsojās kaulos, sāpju cepure sava�oja apziņu. Ikviena �ūna viņa ķermenī kauca un smilkstēja.

Vien vāra doma pavīdēja prātā: �oreiz nāve jau tuvāk paslīdēja garām, aizķerot ar izkapts kāta malu. Staro sajuta ietrīsamies cerību. Viņ� juta egoistisku prieku, ka par spīti visiem neiespējamajiem scenārijiem tomēr ir izdzīvojis.

Katra kustība uzjundīja viegli fluorescējo�u vāru gaismiņu. Bija silti. Dubļi vai māli. Vājums, gurdenums un miegainība. Maigais siltums lēnām ieplūda augumā.

Staro izlīda uz pēc iespējas cietākas pamatnes. Ar to vien spēki pilnībā izsīka. Pretīgs aukstums līda mugurā. Lūpas kļuva zilas. Ļoti sala kāju pēdas.

Te, kur pavisam netālu iztek karstie avoti, lēnām jānosalst? Vai jānogrimst dubļos?

Saņēmies Staro no jauna ielīda karstajos dubļos. Tie, sasildot augumu, piepildīja viņu ar neizsakāmi dziļu un saldu labsajūtu.

Viņ� aizmiga dziļā vienaldzībā pret visu un visiem.

Pamodies Staro konstatēja, ka brīnumi vēl aizvien notiek, pat �eit � pazemē. Mugursoma ar vienu lenci ieķērusies �ķautņainā akmenī, mirgoja lampas gaismas starā. Sataustīja tajā konservu. Spītējot sāpēm, piedabūja sevi iztuk�ot kārbu.

Tikai tad Staro apjauta, ka gaiss te viegli smar�o pēc sērūdeņra�a.

�Tā kā Ķemeru sanatorijas kūrē,� Staro miegaini nodomāja, �bonusā par sekmīgu spēles posmu man tagad pienākas dziedējo�a dubļu vanna.�

Par spīti antracīta melnajam humoram, viņ� bija dziļā ķezā. Dziļāk bija vien mācītāju itin bie�i piesauktā pazemes apartamenti! �au�anas laikā uz ķermeņa radies �aujampulvera uzdegums pazuda zem dubļiem. Brīnumu virknei turpinoties, Staro sev līdzās atrada noputēju�u, ar kaļķa garoziņu klātu pudeli. Korķītis vesels. Pakratot tā klunk�ķēja. Ar manāmu piepūli atrāvis vaļā korķi, paostīja. Stipra alkohola smar�a raisīja tīkamas priek�nojautas:

� Kas neriskē, tas nedzer... � Staro nesvārstoties pārvietoja tās saturu sevī. Ugunīgā straumīte svilinot muti, aukslējas, rīkli, barības vadu ietecēja kuņģī, kur uzsprāga ar karstu, tīkamu liesmu. Tā sasildīja visu augumu, atraisīja prāta �ņaugus. Parādījās vēlme izkļūt ārā.

Bet iesākumā ir jāsakopo prāta un ķermeņa spēki. Staro aizvēra acis, savilka dūres un koncentrējās tikai uz ieelpu un izelpu. Meditatīvais stāvoklis neturpinājās ilgi. Staro pamodās no sava aizsmaku�ā kliedziena. Murgi �ķita kā atbalss no kaut kā daudz ļaunāka.

Viņ� vairs nesūrosies, bet rīkosies!

Piespiedis sāpēs smilksto�o ķermeni kustēties, Staro ar lukturi uzmanīgi apsekoja pazemes nostūri, kurā viņu, vārda vistie�ākajā nozīmē, bija iemetis liktenis.

Rāmi guldzinot, no aug�as apņēmīgi straumē lija silts ūdens, ko mierīga straume aiznesa �aurā cauruma bezdibenigajā mutē.

Te nav ko darīt. Smagnējais gaiss spieda krūtis. Brīnums, ka nezin kādos dziļumos vēl bija elpojams gaiss.

Viņ� aplūkoja vienīgo ceļu. �auro aku, pa kuru �urpu traucās siltā ūdens straumīte. Pa noglumēju�ajām sienām nebija pat ko domāt rāpties aug�ā. Pa tādu uzlīst nav ne mazāko cerību. Ir vajadzīgs cits risinājums. Domu spiets joņoja pa galvu, kamēr ūdens guldzināja.

Strauts ir savienots ar civilizāciju. Nenoliedzami. Tuk�u PET pudeļu un visādu citu drazu pārpilnība bija vislabākā liecība.

� Domā! Ar mugurkaula smadzenēm domā! � Staro skatiens apstājās pie plastikāta pudeles.

Ar ko gan varētu aizdambēt �auro noteku, lai ūdens stabs viņu uzceltu aug�ā? Te jāatceras fizika un matemātiku ar klasisko uzdevumu par pienāko�o ūdeni un noteces uzsūktjaudu.

Viņ� atrodas paralēlā pasaule ar saviem pazemes likumiem, kur nedarbojās saules apspīdētās planētas virsmas likumi. Maskavas pazeme pārspēja visu citu līdzīgu metropoļu pazemes. Tas bija Mīnotaura labirints, par kuru zināja retais un vēl mazāk bija tādu, kas uzdrīkstējās tajā nolaisties. Trīs dimensiju pasaule, ko veido metro, to apkalpojo�ie tuneļi, kanalizācija, ūdens un gāzes vadi, sakaru līnijas, ventilācijas �ahtas. Tam pa vidu seklākas vai dziļākas kaļķakmens lauztuves. Tās savienoja cirtnes, pamesti tuneļi, pamestas ejas. Tuvāk virszemei pagrabi, noliktavas. Zemākā līmenī speciālās nozīmes tuneļi, slepeni objekti, kuru kādreiz pasaulē militarizētākās valsts sirdī bija pa pilnam. Un visur karsta alas, pat veselas galerijas vai vienkār�i spraugas, dabiski iegruvumi. Tuk�u un pilnu pazemes ūdeņu upī�u un strautu gultnes. Dubļos varēja slēpties bedre vai pietiekami plata sprauga, kurā izme�ģīt potīti. Pamatne jebkurā mirklī varēja iebrukt zem kājām.

Kur tik sper soli, tur nāvīgas briesmas. Staro jau bija pie tām pieradis, cik nu var pierast. Tās bija kļuvu�as tikpat ikdieni�ķas kā elpot vai gulēt.

Un tad vēl slepenās vietās augstsprieguma aizsardzības sistēmas, termosensori, kas liek izspļaut miesu sadragājo�as svina lo�u strūklas. Un video kameras, pa kurām varēja izsekot bēgli un izsūtīt gūstītājus.

Nemaz nevarēja saprast, kas gan būtu labāk � nomirt te vai no jauna nokļūt tajā kamerā...

Savācis visas PET pudeles, Staro ar tām piepildīja mugursomu. Ar to viņ� aizsprostoja noteci. Lai arī Staro pat īsti necerēja, ka izdosies, aizdambējums turējās un ūdens līmenis cēlās. Ūdens rāmi burbuļoja. Tas likās glu�i melns nespodrajā gaismā. Viņam nebija citas izejas, kā mēģināt. Te, simts metru dziļā pazemē, viņ� varēja aizgūtnēm kliegt, spiegt, īdēt, gārgt, tik un tā neviens nesadzirdēs.

Sa�aurinājumā ūdenslīmenis sāka strauji kāpt, un Staro cēlās līdz ar to. Kādu deviņu metru augstumā viņ� sajuta lielu telpu. Nosalu�ās rokas sataustīja nelīdzenu malu. Iekrampējies piespieda sevi izrāpties ārā. Viņ� uz labu laimi taustījās pa tumsu. Visapkārt vien cieta pamatne. Aizvilcies pēc iespējas tālāk no ūdens �ahtas viņ� nokausēts apgūlās. Pēc pāris svētlaimes pārpilnām minūtēm atguvies sāka rīkoties.

Tagad viņu maz interesēja, vai improvizētais aizsprosts noturēsies. Vispirms viņ� atbrīvojās no slapjajām drēbēm. Ar pārcilvēcīgām pūlēm tās izgrieza un no jauna uzvilka uz sazilēju�ās miesas. Izvilcis no iepakojuma sausu termoguļammaisu, viņ� ielīda tajā sasildīties. Miegs pievarēja vienā acumirklī.

Pamodies viņ� juta, ka ir atguvis pietiekami daudz spēka, lai mēģinātu izkļūt virszemē. Miklas vēsmas vadīts, Staro ar katru soli devās arvien dziļāk un dziļāk pazemē. Drūpo�ie griesti un gruve�i uz alas pamatnes viesa pamatotas ba�as. Ik pa brīdim eja sa�aurinājās, lai papla�inātos vai pārietu citā eju mud�eklī.

Pat te, aizlaiku ejās, bija manāmas mūsdienu cilvēku klātbūtnes pazīmes. Pāris vietās Staro �ķērsoja aizmirstības putekļu klātus kabeļus. No tiem viņ� uzmanījās visvairāk. Staro vajāja spilgta vīzija, kur viņ�, krampjaini sagrābis rokā atkailinātu vada galu, visam augumam kratoties izlai� garu.

Sausā eja bija putekļu apņemta. Tādēļ viņam ļoti slāpa un trūka elpas. Vietām ejas pārvērtās vien �aurās spraugās, pa kurām varēja vien

sāniski locīties kā tārps un cerēt, ka neiesprūdīs uz mū�iem. Tā viņ� ar piepūli pievarēja metru pēc metra. Pārpūlējies, sāļiem sviedriem noplūdis, ar vismaz pustonnu smil�u putekļu plau�ās, Staro, sēkdams locījās, lai izdabūtu ķermeni caur �auro alu.

Elpot kļuva aizvien grūtāk un grūtāk. Mati mirka sviedros. Noberztie, sūrsto�ie sāni smeldza. Sāpju sajūtas viņ� nostūma malā. Ir svarīgākas lietas pasaulē. Visa viņa būtība, dvēsele, ķermenis protestēja pret iespēju te izdzist. Palikt nebūtībā. Ja arī kādreiz viņu kāds atrastu, no viņa būtu palicis vien izbalojis skelets un sintētiskā apģērba driskās.

Viņa jau tā niecīgās izglāb�anās izredzes samazinās ar katru stundu, ar katru elpas vilcienu. Dusmas un niknums pagaidām deva tik ļoti vajadzīgos spēkus, bet cik vēl ilgi?

Necik ilgs nepagāja, līdz sausos labirintus nomainīja valgmes pārpilnība. Iesākumā bija pamikla pazemes telpa ar noglumēju�ām sienām. No Proteja valstības ejas griestiem slinki pilēja sīki pilieniņi. Tie veidoja stalaktītus un stalagmītus.

Staro jutās kā ielīdis teiksmaina nezvēra rīklē. Stalaktīti un stalagmīti kā iespaidīgi milzu ilkņi draudēja sacirsties pār Zemes �okļos nelūgto viesi.

No aug�as rasināja, vietām no apak�as un sāniem ar joni triecās ūdens strūklas. Un triecās miesā ne sliktāk par tērauda asmeni. Pavisam netālu dārdināja varens ūdenskritums, saceļot gaisā ūdens putekļus, kas kondensējoties noklāja visu ejas virsmu ar ūdeni.

Staro noteikti bija pirmais cilvēks, kas apmeklēja �os Aīda valstības priek�kambarus. Gaismas iztraucēts bāls pazemes kukainis steig�us ielīda spraugā.

Gaisa plūsma vilka uz priek�u. Aiz dabiska sa�aurinājuma � svilino�i smakojo�a, smirdīga zampa. Pretīgo izgarojumu dēļ reiba galva. Ta�u tie�i uz turieni vilka apak�zemes gaisu. Staro prāts intensīvi analizēja.

Veiksmei diez vai būs ilgs mū�s, bet varbūt paveiksies un viņ� uzdursies metro līnijai. Tā jau būs vienvirziena biļete uz aug�u.

Bet līdz tam būs jā�ķērso krasta joslās pazemes strauti un upes. To izskalotās alas un iegruvumi. Bez tiem cilvēku roku izraktajā pazemē slēpās dziļi slepenie komandcentri, veselas pilsētiņas, atsevi�ķi bunkuri. Tie varēja būt nāvējo�āki par dabas sagādātajiem �ķēr�ļiem.

Ik solis iegrima zampā un vajadzēja uzmanīt, lai tas atduras pret cietu virsmu. Kāja nāca ārā �ļerkstēdama. Slapjie sai�zābaki rādijā dro�ības sajūtu. Vien gļotainu aļģu kārta virs vēsā ūdens darīja ba�īgu. Tā neļāva nojaust par pārrāvumu pamatnē. Visvairāk Staro baidījās ievelties kādā bedrē vai noslīkt dubļu zampā. Pazemes upe tik ļoti nebiedēja. Tā būtu salīdzino�i viegla nāve.

Smirdīgā apak�zemes dūksts turpinājās bezgalīgi ilgi. Labi, ja tā nāk no kanalizācijas, bet ja toksiskie vai radioaktīvie atkritumi iesūknēti pazemē? Pietiekami intensīva radiācija palīdzēs saskatīt ceļu piķa melnajā pazemē līdz strauji nobendēs...

Mikls, sastāvējies gaiss dvakoja pēc kā nepatīkama. Neiedomājami kluss. Mazākais troksnītis atbalsojās tālu tālu, pārtopot dīvainās atbalsīs. �ajā klusuma valstībā da�brīd pat sirdspuksti likās dārdam kā baznīcas zvani. Melnākā tumsa, kurai nav ne mazākās aprises. Ja tikai nav fluorescējo�i mikroorganismi vai pūsto�s koks. Tas bija vienīgais izņēmums.

Uz�ļakstināja pretīgu zampu. Smirdīgā ūdens palts burbuļoja. �ļerkstē�ana beidzās, kad �ļurgas vietā gaismas kūlis ļāva saskatīt cietu eju. Pa to gaiss plūda iek�ā.

Lielākā apak�zemes dobumā Staro izlēma atvilkt elpu. Pārlaida apkārt gaismas kūli. Viss kā līdz �im. Tagad viņam vajadzīgs dziļ� miegs, vēlams bez sapņiem. Ceļ� arvien lika savākt spēkus, lieki tos neiz�ķērdēt. Vienmēr būt modram un spirgtam. Sasmaku�ā gaisa kambaris likās kā svētais Grāls. Staro smagiem malkiem rija gaisu, ko bija grūti ievilkt plau�ās pietiekami daudz, it kā viņ� elpotu caur pārāk �auru cauruli. Viņ� joprojām balansēja uz ļoti �aurās līnijas starp dzīvību un nebūtību.

Piepe�i prātā ie�āvās nokaitēta doma: �Bet, ja nu tomēr no �ejienes

nav izejas?�

Staro bija nāvei skatījies neskaitāmas reizes, ta�u no �īs domas vien vēderā viss sagriezās. Iek�as savērpās nelabumā it kā grasītos vemt. Ausīs dauzījās asinis. Pār pieri un muguru lija karsti, salkani un lipīgi sviedri.

Viņā auga me�onīgas bailes. Tās pārtapa aklās �ausmās, it kā Staro būtu nokļuvis izbadinātu hiēnu bara ielenkumā.

Nez kā viss beigtos, ja Staro ne pa jokam nesadusmotos uz savu mirkļa vājumu. Dusmas pletās viņā kā posto�a viesuļvētra.

Pārdzīvotā nervu spriedze lika par sevi manīt. Staro juta, ka nervi sāka rauties viens pēc otra. Dū�a sa�ļuka. Staro jau kuro reizi centās sevi uzmundrināt, murminot:

� Te, pazemē, visvairāk jāsargājas no panikas. Tās uzplūdos cilvēks zaudē jebkādas prāta pazīmes. Var stāvus ieskriet nelaimē. Vajag nomierināties, atgūt skaidru domā�anu. Tad jau redzēs. Tavs dzīves gājums vēl nav līdz galam novērpts! Tagad vien neatmest piesardzību, tad viss būs labi.

Cīniņ� par katru ieelpu. Te nedrīkstēja palikt. Aizmigsi un nepamo-dīsies! Apātiski nodomājis Staro devās tālāk. Vienaldzīgi rāpalējot, viņ� piepe�i atjauta, ka elpa ir pagalam saraustīta kā kalnā kāpējam. Ikkatrs elpas vilciens neizturami dedzināja. It kā nāktos rīt pulverī saberztus stikla gabaliņus.

�Gāze! Kaut kāda gāze!�

Redze aizmiglojās, deniņos sāka dauzīt veseru plejāde. Atpakaļ! Kamēr vēl nav par vēlu! Tas izdevās. Nokļuvis salīdzino�i svaigākā gaisā, viņ� ilgi kāsēja, skaloja rīkli un no jauna kāriem malkiem kampa sasmaku�o gaisu.

Staro laikam bija nokļuvis kaut kādas gāzes kabatā, no kuras laimējās izsprukt dzīvam, bet cik ilgi veiksme pavadīs!?

Tagad Staro centās vairāk sekot gaisa kustībai un izvairīties no

vietām, kur varētu sakrāties metāns vai kāda cita dzīvībai bīstama gāze.

No baismīgā klusuma nerimās d�inkstoņa ausīs. Velves neizturami spieda uz pleciem, slāpēja apziņu. Staro ar �ausmām iedomājās, ka Atlants ir padarījis viņu par savu aizvietotāju. Domu reibonis smacēja nost, iedomājoties tos miljonus tonnu ie�u un ūdens masas, kas virs galvas spiedās viņam virsū. Viņam, nieka vīrusam zemeslodes organismā, galvā valdīja aizvien lielāks sajukums.

Kūsāt kūsāja emociju gūzma. Aprāvis tās saknē, Staro virzījās tālāk. Atrada vietu ar labu ventilāciju. Saritinājies embrija pozā, viņ� centās sataupīt dārgo siltumu. Locītavas un ķermenis no pārpūles smeldza. Pārsalu�ais augums trīcēja, ilgi nejaujot aizmigt, līdz viņ� juta, ka pamazām slīgst miega skavās.

Miegs bija trausls un nemierpilns. Saasinātās maņas atstāja vietu vien tramīgai snaudai.

Pamodās ar notirpu�iem pirkstgaliem. Sirds paātrināti sitās. Pie vainas pazemei raksturīgā skābekļa nepietiekamība. Miegā �eit patērētais skābeklis tik vārgi atjaunojas, ka nebija gandrīz ko elpot.

Mo�s un skaidrs prāts mijās ar bezcerīgu nolemtību. Piepe�i uznāca vēlme dziedāt.

� Jupis viņus rāvis ar tiem! � viņ� pilnā balsi dziedāja. Vismaz tā viņam �ķita. Patiesībā pilnā kaklā auroja, izkliedza sakrāju�os domu balastu. Te Staro jutās kā sīks termīts, kur� ir iesprūdis mū�īgās tumsas valstībā. Apmaldījies. Bez cerībām atrast ligzdu. Svelo�i melnas skumju piles dedzināja prātu.

� Velti kūņojies!

Krūtis sa�ņaudza bezspēcības pārpilna nolemtība.

Uzplūda skaudrs skumju vilnis. Grimt depresijas akacl? Savilkties �okurā un gremdēties bezjēdzīgā sevis �ēlo�anā? Staro nebija no tādas iejavas. Te var paļauties vienigi uz sevi. Neviens cits te nepalīdzēs ne izdzīvot, ne nomirt. Kārtējais dzīves pārbaudījums, eksāmens, kur izkri�anas gadījumā dzīve apraujas. �I doma kā sa�ķidrināts slāpeklis

sasaldēja dvēseli, aizgaiņāja muļķīgās domas.

Tad viņam palaimējās kā aklai vistai grauds. Aizņemti ar attiecību kārto�anu, skaidro�anos tie nespēs veltīt pietiekami daudz pūļu viņa meklējumiem. Vienalga, ir jāmeklē izeja pat �ķietami nolemtības pārpilnā situācijā. Viņ� ta�u spēja izrauties no peklei tik tuvā pazemes cietuma.

Nepārtraukti nomocīja nerimsto�s, urdo�s izsalkums.

Bezcerīgi izklaiņājies, Staro nonāca strupceļā. Sastāvējies gaiss nelabi oda pēc mitruma. Dusmās Staro trieca dūri pret sienu. Tā iedrebējās un iebruka. Gabaliem izlauzis pietiekami lielu spraugu, Staro palūkojās. Aiz �auras sienas atradās pla�a telpa, kuru pilnībā netvēra gaismas kūlītis.

Redzētā iedvesmots, viņ� sparīgi ņēmās attīrīt sev eju, līdz varēja izspraukties cauri. Tad viņ� nokļuva pla�ā telpā. Kurp doties?

Tikko jau�ama vēja pūsmiņa norādīja ceļu. Zem kājām lūza sausas kaļķakmens �ķembas. Viņ� iegāja cilvēka roku izveidotā ejā ar raupjām sienām un tādām pa�ām griestu velvēm.

� Vismaz sausa vieta! � Staro nopriecājās, bet neapstājās atpūsties. Neviesmīlīgā pazeme posto�i strauji izsūca spēkus. Bija jāatrod izeja.

Seismiskās aktivitātes apturēja Staro virzī�anos pretī neskaidrajai nākotnei. l.abi jūtamajam grūdienam sekoja dobja, vibrējo�a dunoņa.

Prātā uzvirda baiļu viļņi. Matiņi uz skausta saslējās.

Nekas nenotika. Tikai tumsa un drausmīgais klusums. Divtik uzmanīgi, ik pa brīdim apstājoties, izsekojot apkārtni, Staro aizgāja nepilnus divsimt soļus.

Priek�ā ceļu aiz�ķērsoja svaigs nogruvums. Gaisā vēl virmoja kodīgi kaļķakmens putekļi. Neizturami gribējās �ķaudīt. Staro saspieda degunu cik vien varēja, tādējādi izvairoties no trok�ņa, kas varēja izraisīt jaunu nogruvumu.

Kājas sacēla putekļu vālus, kas netīkami kņudināja rīkli un degunu. Drīz vien kodīgi kaļķakmens putekļu vāli ielīda pat aizvērtās acīs, aizsita nāsis un ausis.

Gaisa trūkums traucēja atgūties. Samirk�ķinājis vai saspiedis plakstus, da�us mirkļus Staro redzēja bezgalīgi daudz zib�ņu spietus. Un no jauna apņēma absolūti necaurredzama, bezgalīga, visvarena tumsa.

Viņ� ieslēdza lukturi un caur putekļu vālu paraudzījās atpakaļ.

Ļaunākās nojausmas piepildījās.

Eja aiz viņa neeksistēja, to bija saspiedu�i neskaitāmie ie�u slāņi. Asa realitātes apjausmas lāsteka iedūrās sirdī.

� Mans stiprais Sargeņģeli! Paldies! � skopi, toties no visas sirds pateicās Staro. Nepameta dīvaina pilnīgas dro�ības sajūta. �ī doma saauga ar viņu kā piepe ar koku.

Uzlūkojot aizgruvumu viņ� nodomāja: �Mjā! Ja būtu instrumenti, varētu mēģināt izrakties.�

Vienīgā vieta, pa kuru varēja doties tālāk, bija pamatīga sprauga vienā no nenogruvu�ās sienas daļām. Turp gaisa plūsma vilka luktura gaismā tik labi saskatāmos putekļus. Pa to arī Staro apņēmīgi spraucās, līdz nokļuva lielā telpā.

Kaļķakmens ejas lēzenās nobiruma nogāzes liecināja par to iespaidīgo vecumu. Drīz vien viņ� nokļuva kapa drēgnumā. Grambaina, no-glumējusi siena. No aug�as pilēja stalaktīti un veidoja stalagmītus. Tas nozīmēja vienu � te neviens sen nav gājis.

Satrunēju�ās balstu sijas liecināja, ka te mīt neredzama nāve. Nāve, kas ir viena no briesmīgākajām. Bezpalīdzība pilnīgākajā vientulībā. Drēgnums. Tumsa.

Staro uzmanīgi lavierēja. Eja papla�inājās un sadalījās vairākos atzaros.

Nācās izmantot �uz labu laimi� principu. Viena no ejām izgāja uz mūsdienīgāku kalnra�u darbības rezultātā radītu �treku. Aizdomīgi nosēdu�ies balsti, starp kaļķakmeni un glūdas ieslēgumu salīku�i, viscaur izrūsēju�i dzelzs balsta statņi. Vietām dubļu sanesumos varēja sa-skatit pazemes �aurslie�u vagone�u sliedes. Vietām nokritu�ie pārseguma baļķi lika ar ba�ām lūkoties griestos. Ejas stūros iestiprinātās resnās kabeļu �ūskas likās nekaitīgas. Izglābties no visa un triviāli beigt eksistenci, sadegot uz vaļēja kabeļa gala? Tā būtu vismuļķīgākā no nāvēm! Sirds smagi sitās un kuņģis sa�ņaudzās. Viņ� sāka iek�ēji trīcēt. Staro jutās pilnībā izsmelts un izdedzis. Atkal Staro juta slīdam viņa gribu pārvaro�o panikas lēkmi. Viņam no jauna nācās pievērsties savas iek�ējās pasaules regulācijai:

�Krist panikā ir pārāk dārgs prieks, nav nekādas jēgas. Ir steig�us jānobloķē prāts, pirms neesmu zaudējis par sevi pilnīgu kontroli!�

Viegli teikt, grūti izdarīt! Satrauktās smadzenes nevar vienkār�i izslēgt. Tās ir pārāk sare�ģīts mehānisms, lai pakļautos tik triviāli vienkār�ai darbībai.

Staro saspringti mēģināja apkopot domas un nomierināties. Tāpēc viņ� no jauna pievērsās savai pazaudētajai mīlestībai. Piepe�i visa viņa dzīve neiespējamā ātrumā atgriezās atpakaļ pagātnē.

Staro jutās kā transā. Apkārt guldzēja neskaidri vārdi. Tie �ukstus uzmundrināja. Spēcināja. Izstiepa sagumu�o augumu.

Kad Staro atjēdzās, panika bija aizkūpējusi kā dūmi. Un līdz ar to arī negatīvo emociju baisais karapūlis. Totāla anihilācija bija tās iznīdējusi.

Pēk�ņi viņā ieplūda nevaldāms prieks. Staro sarāva plecus uz aug�u. Viņa dzīves upes tecējums vairs nebija apstājies alkatīgu smil�u tuksnesī. Viņ� bija smil�u graudiņ� tumsas ma�inērijas zobratos. Un viņ� var �o ma�inēriju sabojāt.

Nevarot saprast, kur gan varētu būt no �ahtas ienāko�ā �treka daļa un kur strupceļ�, Staro nogriezās pa labi. Pēc piecdesmit vai mazāk metriem eju aizsedza rūpīgi izveidots, vien plazmas griezējam vai sprāgstvielām pievarams masīvs re�ģis. Tā kreisajā pusē kāds bija izveidojis cilvēka auguma izmēra caurumu. Astoņskaldņu pirksta biezuma lēģētā

tērauda stieņi bija kā ar nazi no�ķelti... Aiz tā luktura neskaidrajā gaismā varēja manīt pamestu �aurslie�u dzelzceļu. Jau krietni labākā stāvoklī. Pat ar drezīnu darba kārtībā.

Apslāpējis impulsu izmēģināt drezīnu kustībā, Staro pagāja nostāk. Noslēgta telpa, smags, putekļains gaiss. Bīstami!!!!

Tirpas pārskrēja par Staro kauliem. Beidzot cerība redzēt dienasgaismu! Blāvais gaismas stars izgaismoja viscaur norūsēju�as tērauda durvis. To priek�ā sakrities dzeloņdrātu murskulis. Ļoti uzmanīgi pārlavie-rējis tam pāri, Staro nostājās pie durvīm.

Ieklausījās. Tuk�ums! Drausmīgs tuk�ums!

Biezā slānī iekodusies rūsa bija durvju ailes salaiduma vietas savilkusi cie�i kopā. Kop� ierīko�anas nav virinātas.

Desmit centimetru biezo tērauda plāksni varētu caursist tik ar plastisko sprāgstvielu. Staro pat nolūkoja piemērotu lādiņa ielik�anas vietu. Diem�ēl tas palika kaut kur augstāk. Tuvāk debeszilajām debesīm.

Viņ� varēja tikai iedomāties, kurp ved dro�i noslēgtā �ahta. Tur, kur ir bauda savās vēnās just brīva cilvēka asinis.

Ar ēdienu nesaistītais izsalkums aizvien vairāk spieda pievērst uzmanību citam brivības atgū�anas virzienam. Pēc pārsimts metriem �treks beidzās pie kaut kā metāliska.

Tā izrādījās kaut kāda metāla siena ar rombveida durvīm uz vienas iespaidīga izmēra viras. Durvis vai pēc izmēra sprie�ot drīzāk vārti bija pla�i atvērti.

Ne mirkli ne�auboties, Staro ieslīdēja tajās. Viņ� aplūkoja patvērumu. Eja ar sānos izvietotiem iedobumiem diezgan stāvus veda lejup. Neko labāku nevarēja iedomāties. Viscaur pulētās metāla sienas kļuva raupjas vien ap kājām vai ķetnām paredzētajiem iedobumiem. Neatlika nekas cits, kā vien laisties lejā un meklēt dro�āku veidu kā izkļūt virszemē.

Izplētis kājas, lai varētu izmantot pakāpienus, viņ� jau zaudēja jebkādu skaitu lidz atjēdzās, ka priek�ā atrodas pla�a telpa.

�Diez kādam gan ir jābūt rumpim, lai tik neērtā veidā staigātu aug�ā

lejā? Ja atbalstās uz asti, tad...�

Netīkamās ainas nācās aizdzīt, strauji sapurinot galvu.

Tobrīd viņu gandrīz nemaz nemocīja doma, kas gan ir �ī nesaprotamā tuneļa cēlāji. Nenoliedzami, tā ir ventilācijas vai tehniskās apkalpo�anas eja. Piepe�i viņ� sajuta, ka ir palicis viegls kā spalviņa, un pierastās smaguma va�as no jauna iegūlās plecos. Piepe�i Staro ieraudzīja, ka no tikko �ķērsotā ejas posma apak�as uz�ļakstītās ūdens piles lēni, bet noteikti cēlās aug�ā un griestos saplūda vieglā kārtiņā, lai pēc nepilna metra nopilētu lejā.

Da�i ledaini pilieni nokrita uz sejas liecinot, ka tā nav murgu radīta halucinācija. Te, pazemē, bija neizprotama, stabila gravitācijas anomālija.

Viegls vējiņ� vilka pa labi, tātad tur arī jāiet! Drēgnums kopā ar aukstumu, kas sūcās miesā līdz pat kauliem, padarīja ie�anu pavisam necie�amu. Gaidītā klusuma vietā apjomīgo eju piepildīja no aug�as bez mitas krīto�ās lāsītes, kas piespieda virs galvas turēt apmetni. To radītais ūdens satecēja vienmērīgi līdzenās grīdas vidū iedarītajā grāvītī un rāmā tērcī-tē plūda tālāk. Vienā ejas pamatnes vietā melnēja pārrāvums ar sa�ķeltām metāla malām. Pārlecis �ķērslim pāri, Staro vērsa īpa�u uzmanību neap�aubāmi senajai pamatnei.

�ur tur patrāpījās pa kādam nobiru�am metāla ap�uvuma gabalam, kas lika lūkoties ne vien lejup, bet arī aug�up.

Diez kā tādā pazemē gaiss izmanās palikt arvien svaigs?

Ar siekalām samitrinājis pirksta galu, centās noķert gaisa kustību, kad salta briesmu apjauta no�alca pār muguru atstājot biezu sarmas kārtiņu.

Viņ� dzīvi iztēlojās, ka nākamajā pagriezienā viņu sagaida nāve. �ī doma ar svelo�i griezīgu sāpi caursita augumu un prātu. Mugurkaula stumbrs sarāvās līdz ar visu augumu.

Kaut kas neredzams iemiesoja sevī iracionālas bezvārda �ausmas. Tās stindzināja. Tās nebija bailes pozitīvā nozīmē, kas palīdz izdzīvot.

Viņu bija aptvēru�as �ausmas visaugstākajā neiespējamībā. Tās pārvērta saprātu un trenēto ķermeni inertā protoplazmas gabalā.

Staro ar pūlēm savaldījās. Kaut kas tāds nebija piedzīvots viņa pietiekami raibajā mū�ā. Klusām, soli pa solītim liekot kājas atpakaļ, viņ� devās prom. Auksti sviedri saglumēja uz muguras un pieres.

Kaut kas milzīgs, kaut kas pla�umā un dziļumā neaptverams, pulsēja viņam kaut kur līdzās.

Pārfrāzējot pasakas, viņ� bija kaut kur tie�i blakus pūķa midzenim.

Maskavas pazemes labirintos nomaldījies, Staro krampjaini sēca. Nokaitētais gaiss dedzināja krūtis. Paribē kā ar trulu nazi nesteidzīgi urbinājās. Organisms lūdzās atpūtu, bet �ausmu pātagotā griba dzina uz priek�u. Nebaidījās par sevi, bet par mīļajiem.

�eit mājoja kaut kas, ko nevarēja aprakstīt vārdos. No tā klātbūtnes �ermuļi skrēja pār kauliem, mati un visas spalviņas uz miesas cēlās stāvus.

Ar muguru sajutis pietuvojamies nāves stingumu, Staro neuzdro�inājās pagriezt galvu, lai paraudzītos uz �To�, ko sajuta stāvam aiz muguras. Tas bija tik neiespējami, ka viņa smadzenes, nespējot aptvert, varēja sa�ķīst putrā.

Staro juta visas poras pildāmies ar sviedriem. No deniņiem pāri vaigam smagnēji slidēja liela sviedru lāse.

Visi iek�ējie orgāni sāpigi noraustījās, it kā cen�oties aizbēgt.

Velti! Baismas �austīja apziņu, sasaistot augumu ar neredzamu valgu. Staro stāvēja sastindzis bezgalīgās �ausmās. Trula dzīvnieciska kautuves un bezcerības sajūta saistīja augumu.

Tas bija stindzino�s aukstums, kas ieplūda viņā, paralizēja augumu, gribu, izsūca būtību. Tas beigsies ar pārvēr�anos dzīvā tēlā. Bez sirds! Bez emocijām! Sasaldētā daļa vairs neklausīja.

Nekur nav teiks, ka ļaunumam jāiemiesojas cilvēka ķermenī. Lēni plūsto�ā substance varēja pieņemt jebkuru formu. Tad, lūk, kāda ir mū�īgā dzīve. Kas var būt labāks �ādiem mērķiem? Nenoveco, saglabā

spēkus. Kā Lēma �Solaris�.

Viņam �ķita, ka milzīgs bezformīgs, miglains receklis vēlās �urpu. No tā nepārtraukti iz�āvās un atdalījās da�āda garuma un resnuma �auri posmaini taustekļi vai tārpi. Drausmīga aukstuma būtne. Staro sajuta, it kā neredzami pirksti izgāju�i cauri galvaskausam lo�ņā pa smadzenēm. Nodara skaudras sāpes. Saspie�, dzen iek�ā.

Tā var sajukt prātā.

Viņā sabiezēja pilnīga un absolūta tumsa, ko pavadīja baismīgs aukstums. Neizturams ļaunums tā visaugstākajā pakāpē. Tik visvarens. Ar tādu pārspēku, ka Staro ar visu savu būtību sajuta neredzamo iznīcības enerģiju. Tā bija kā gamma starojums � cieta, caurtrieco�a un jebkurai dzīvībai nāvējo�a. Divtik nāvējo�a, jo tavas mirstīgās atliekas var kļūst par citu cilvēku nāves cēloni.

�ausmu drebuļi kratīja Staro augumu un patību.

Gaiss it kā sabiezēja, elpa apstājās. Ķermenis it kā sabirza putekļu putekļos.

Domas uzplaiksnījums atgrieza gribu. Tas deva siltumu. Sasilstot ķermenis palēnām atdzīvojās.

Tajā brīdī saules pinumā kā varens zirga spēriens ietriecās �ausmu kamols. Muti piepildīja metāliska, dīvaini salda baiļu gar�a. īpatnējā gar�a vienlaikus svilināja un sasaldēja.

Viņ� it kā sve�ām acīm ieraudzīja spogulī. No spoguļa pretī raudzījās stinga, �ausmu izķēmota mēnessērdzīgā seja.

Tumsa vārījās, lai arī nekas materiāls tajā neparādījās. Tumsa sabiezēja, centās pārņemt savā varā. Ta�u nez no kurienes uzradies enerģijas tīmeklis Staro ieskāva pareizā aplī. Tumsas straumes un joslas triecās pret to un iz�ķīda vien soļa atstatumā. Ļaunuma enerģija nelika mieru. Tā bezmaz taustāmi gumzīja prātu, iek�as, muskuļus, kaulus. Vien krama cietā daba glāba Staro prāta pēdējo bastionu.

Domas saira pirms prāts spēja tās aptvert. Kolosālā pārpūle nepagāja bez sekām.

Ļaunas gribas viļņi pār�alca, bezmaz jūtami gāza nost no kājām. �ausmas pārrāva domu pavedienus un saduļķoja saprātu.

Tie�i saprāts kļuva par ne�ēlīgāko kaujas lauku. Sāpes. Staro apziņā uzausa glāb�anas ceļ�. Viņ� pats sev nodarīja sāpes. Un ļaunums iestiga, zaudēja spēku saduroties ar caururbjo�o sāpju vaļņiem. Vēlme, griba un apņēmība sakoncentrējās smailē, pārvērtās tīrā enerģijā.

Staro sakoncentrēja visu uzmanību uz vienu. Kā bultas uzgaļa smaili, viņ� piespieda visu uzmanību pievērst tam, lai apturētu dzīvības aizplū�anu. Sakostiem zobiem tas izdevās. Lai arī dzīvība plūda prom viļņveidīgi, pienāca brīdis, kad dzīvības siltums aizplūda aizvien mazāk un mazāk līdz apstājās pavisam. Nākamais solis bija sāpju pārvarē�ana. Tās caurauda visu augumu, dega, svilināja un �austīja kā ar ugunīgām pletnēm. Staro gandrīz padevās, kri�ana nemaņā likās vislabākais glābiņ�.

� Nē!!!! � ugunīgs sāpju pieskāriens viņu uzkurināja. � Kas, es velti nodzīvoju!? Kauja vēl nav zaudēta!

Staro atkal attapās sāpju varā. Un tad kā varena palu straume viņā ieplūda dzīvības mutulis. Likās, ka avots ir turpat blakus. Asiņaina agonija, galvā pulsēja. Galvaskauss piepe�i sāka spiest. Smadzenēm kļuva par �auru. Likās, ka tās pārvērtīsies asiņainā putrā, ja netiks ārā. Tūlīt... Tas ļāva apslāpēt un pilnībā aizmēzt sāpes.

Kā milzu zvans, ieslodzīts �aurā galvaskausā, pulsēja � bum bum bum.

Vairāk uz labu laimi, pakļaujoties kādam neizprotamam impulsam, viņ� kā caur lipīgu miglu skrēja uz caurumu ejas pamatnē.

Nemateriālie taustekļi nevēlējās laist vaļā. Tie centās noturēt cilvēka augumu, tie stiepās, bet netrūka. Vien lēciens bezdibenī ļāva atgūt varu pār savu augumu.

Trieciens izskrēja cauri ķermenim satricinādams kaulus, orgānus un mīkstos audus. Sekoja nemaņa.

Atjēdzies Staro juta, ka satūkusī kreisā kāja deg kā ugunī.

�Kaut tikai nebūtu lauzta!� verdo�a doma vai applaucēja saprātu.

�Vai izme�ģīta!� stindzino�a doma sasaldēja patību.

Saņēmies viņ� aptaustīja kāju.

Vien nobrāzumi un sasitumi.

� Fū! � Staro atviegloti noelsās un nodomāja: �Galvenais te, caurvējā, nesaķert plau�u karsoni un nenosprāgt.�

Viņ� bija pārsalis un juta, kā kājas rauj krampī.

�Laiks kustēties prom pirms Tas.... Brrrr!�

Un Staro steig�us slēdza domu. Kop� viņ� uzzināja par no līdzcilvēkiem slēptās pasaules esamību, viņ� bija pārliecināts, ka doma vien var pievilināt To no kā viņ� tikko kā nez kādā veidā atsvabinājās.

Uzmanīgi paspīdinājis apkārt lukturi, viņ� aplūkoja eju. Slapja māla smaka līda nāsīs. Padziļa upīte tecēja gandrīz nemanāmi. Virs ūdens melnēja atvere, pa kuru plūda gaiss. Atritinājis izturīgās neilona virves rituli, viņ� piesēja galu pie kārtīga kaļķakmens bluķa un līda lūkot ceļu.

Rīkle aiz�ņaudzās, kad ledaini aukstais ūdens apdedzināja seju un aizsita elpu. Aukstums iespiedās līdz kaulam.

Termiskais �oks ir bīstama lieta. Savācies Staro lēnām, ar virvi kreisajā rokā, laidās pa straumi. Paveicās. Drīz vien skatam parādījās ie�anai piemērots alas turpinājums.

Kāp�ana, sprauk�anās, nir�ana. Pēc visā tā �ķita, it kā rokas būtu izgrieztas no locītavām. Juta aukstumu ieko�amies dziļāk miesā. Bezgalīga vientulība. Pat izslavētās �urkas tik dziļi nenolaidās. Laikam arī tām ir izdzīvo�anas robe�a.

Pazemē Staro nejuta vai sarunājas ar sevi domās, vai diskutē vārdos. Viņ� sev noprasīja:

� Vai balsis dzirdi? Tas visdro�āk liecina par �izofrēnijas sākumu.

Saasinātajai apziņai smalkākās gaisa svārstības te, pazemē, nepagāja

garām bez uzmanības.

Izsalis līdz kaulam, viņ� saspringa kā suns, kas beidzot saodis svaigas medījuma pēdas. Ejas vidū parādījās skaidri izteikti apavu zoles rievu raksti. Svaigi. Mitrums lēnām piepildīja iespiedumus.

Krūtīs trauksmaini iepukstējās sirds. Viņ� izjuta tie�i to pa�u, ko Robinsons Krūzo, ieraudzījis kailu me�oņa pēdu.

� Digeris vai slepkava? Ok�ķeris vai...

Te nav laika pārdomām. Vien kails pragmatisms � izdzīvot. Nemainīga patiesība � tu vai es.

Viņ� fiziski sajuta, kā te, pazemē, atlupusi civilizācijas �aula atsedz ikdienā rūpīgi slēptās cilvēka me�onīgās būtības dzīles.

Staro norija rūpīgi taupīto pretsāpju tableti. Viņ� zaudēja cilvēcisko veidolu, bet saglabāja saprātu. Vismaz tā viņ� cerēja.

Pazemē Staro ieguva glu�i jaunus jutekļus. Viņ� piepe�i sajuta, ka priek�ā ir paslēpu�ās briesmas. Saasinātā intuīcija �ukstēja:

� Briesmas! Briesmas! Briesmas!

No tām mati saslējās stāvus. Tika sasprindzināti visi iespējamie maņu orgāni un nervi. Saasināts jūtīgums izstaroja briesmu smar�u gandrīz vai taustāmā enerģijā.

Staro vērīgi ieklausījās klusumā. Te kaut kur bija mednieks! Bīstamāks par bīstamu! Viņ� ir labi paēdis, atpūties un trenēts. Pazemē jūtas brīvāk nekā viņ� deju zālē!

Un no viņa plūda nodevīgie naida fluīdi. Staro bezmaz sajuta patiesi tum�us strāvojumus.

Līdzīgi skanīgai stīgai uzvilktie nervi bija saspringu�i līdz neiespējamībai.

Pazeme kā mū�īga bezvaig�ņu nakts tumsa. Bezgalīga un biedējo�a. Te noderētu infrasarkanās brilles! Un tādas noteikti ir mednieka rīcībā!

Ar ādu Staro sajuta skatiena saltumu.

�Ko viņam no manis vajag?� kūsādams niknumā, nodomāja Staro. Domas vien lika kuņģim savērpties dzeldīgā kamolā.

Nekas nav pastāvīgs. Vēl nesen viņ� utilizēja sabiedrības atkritumus. Un tagad dzīves virpulis ir viņu pa�u ielaidis viszemākajā ni�ā. Tāda ir dzīve, un dzīves nesaldās peripetijas ir neatņemamas cilvēka līdzgaitnieces.

Krūtīs sariesās pretīgs, smacējo�s tuk�ums. Staro primārais uzdevums ir pārtraukt neprognozējamu notikumu attīstību. Visu saēdo�ais naids kā �ults svilināja rīkli.

Uzvēdīja niecīga gaisa kustība.

� Iekriti, mazputniņ? � kaut kur virs galvas skanēja monotoni depresīva balss. Un acis ap�ilbināja spo�a gaisma vienlaicīgi ar sitienu galvā.

Atguvies Staro konstatēja, ka deniņos pulsē trula un ne�petni griezīga sāpe.

To pamanījis, nezināmais pretinieks iesmējās nepārprotami ņirdzīgā tonī.

Tirādei sekoja smiekli. Balsī ieskanējās tēlota bezrūpība.

Staro neatbildēja, bet ļāva �iem vārdiem karāties gaisā. Skatiens kavējās nesasniedzamā tālē.

Viņ� juta, ka kuņģis ar visu saturu apgrie�as otrādi.

Domu miriādes kā spiets riņķoja, virmoja un dzisa. Ta�u visu laiku kā metronoms galvā pulsēja doma: �Man ir jāizdzīvo, man jāatriebjas, man jāizdzīvo, man ir jāatriebjas.�

To viņ� izdarīs, tikai tagad vajag glūnīgi pa�apmierināto viepli pārvērst bezveidīgā miesas, kaulu un sūdu murskulī. �ī doma kāpināja un salasīja ķermeņa spēkus. Pār viņu vairs nevaldīja primitīvs izdzīvo�anas instinkts. Domas darbojās ar neticami asu skaidrību, koncentrējot viņu uzvarai. Staro mēģināja iemiesoties glumā zutī, kas slid laukā, lai kā viņu cen�as saturēt, 'lacis avatārs būtu pats labākais! Un viņ� izslīdēja no cie�ā tvēriena.

Saspringtie muguras muskuļi pārvērtās tēraudā. Asins kā sakarsēta lava spiedās cauri dzīslām. Metāliskā naida gar�a piepildīja rīkli. No-krauk�ķināja zobus tā, ka �ķita � to �ķembas ar joni izlidos no mutes.

Viņ� nebija no atlētiem ar vareniem muskuļu kalniem, ta�u pārvietojās a�ā, slīdo�ā solī.

Staro uzreiz novērtēja vieglo, bezmaz planējo�o kaķa gaitu. Katrs solis nesteidzīgs, ikviena kustība pārdomāta, ergonomiska. Ikkatrs nervu galiņ� no pārmērīga sasprindzinājuma vibrēja, teju teju dūcot kā tāds miesas transformators.

Staro nepietiekami ātri iebelza. Pretinieks izvairījās un atbildēja ar vairāku �iglu sitienu sēriju. Viņa rokas darbojās kā virzuļi, acīm neiz-sekojamā ātrumā dragājot visu savā ceļā. Pēc sitieniem izsprāga asinis. Dzīvnieciska rēkoņa sajaucās ar asu sviedru smaku.

Viens tāds buļļa spēriens aizsita elpu, bezmaz apstādinot sirdsdarbību. Gavilējo�i baismīgi iebaurojies, ienaidnieks sagatavojās pēdējam sitienam.

Neprātīgs naids virmoja apkārt, ieskāva Staro saprātu valkanā sārta migliņā. Apkārt notieko�ais ietinās kā miglā. Staro koncentrēja visu savu būtību, lai noturētos kājās un spētu izdevīgā mirklī dot prettriecienu. Ienaidnieka sitienu noslāpēja dro�s aizsargbloks. Krāsainu zvaigznī�u spiets aizlēja Staro acis. Tam sekoja apdullino�as sāpes sprandā. Kā caur miglu adrenalīna uzjundītais ķermenis juta sāpju �autras.

Ienaidnieks, smagi elsojot, centās sagrābt aiz pautiem.

Tā bija Staro pēdējā iespēja palikt dzīvam. Izdevīgā brīdī, cik vien jaudāja, ar plaukstu uzplāja pa ausi. Nebalsī iekliedzies, ienaidnieks novēlās.

Pārvarot sāpes, Staro noliecās un uzvaro�i izsvepstēja:

� Ja tu ienaidnieku esi sagrābis aiz pautiem, nevilcinies saspiest. Var pagūt izslīdēt!

Mute pavērās О veidā. Kliedziens izpalika, tik mēms izbrīns acīs. Dzīvnieciskas �ausmas laupīja kontroli pār sfinktera muskuļiem.

Staro paķēra ienaidnieku aiz pleciem, iegriezās un trieca pret sienu. Ienaidnieka galva riko�etā atsitoties pret sienu sa�ķīda. Atskanēja sauss pārlauzto mugurkaula skriemeļu krak�ķis. Cilvēks, pārvērties lupatu lellē, smagi nogāzās un, nenācis pie samaņas, gārgdams nobeidzās.

Staro sirds dziļumos pamodās salta un tum�a triumfa sajūta, ta�u arī spēki izsīka. Acis strauji aiztūka. Viņ� sajuta siltas asins strūkliņas. Asinis straumēm gāzās no deguna, pārsistās apak�lūpas, acis raudzījās uz da�ādām pusēm. Viņ� novēlās bezsamaņā līdzās pievarētā pretinieka

nedzīvajam, ta�u vēl siltajam rumpim.

Pamodies ar milzīgu piepūli Staro atvēra pietūku�ās acis. Luktura gaismā sevi�ķi baismīgās, nedzīvas acis blenza kaut kur un nekur. Acis aizmigloja nāves radītā duļķainā plēvīte. Nāves vieplī sarautā seja uzdzina �ermuļus. Nedzīvā miesa dvesa drausmīgu aukstumu. Staro ar piepūli piespieda sevi atvelties sānis, ļēlās brūces dega.

Piebeigtā ienaidnieka proviantu veidoja sausie, ar enerģiju bagātie produkti, plastmasas armijas bla�ķe un ūdens attīrī�anas table�u iepakojumi. Sakrājies nogurums sūcās arī dvēselē, padarot to par amorfu, nejūtīgu masu. Staro, pārvarot sāpju migliņu, piespieda sevi apmierināt izsalkumu.

Nākamais, pēc �ī brī�a vērtību skalas vērtīgākais, ieguvums bija plāns, gumijota auduma kombinezons un ķivere ar lukturi.

Lai kā Staro centās, viņ� nespēja novilkt tik vērtīgo hidrotērpu.

Pārāk daudz laika te apak�ā pavadīts. Pārāk daudz spēka iztērēts. Laikam jau ir pārkāpta tā robe�a, aiz kuras organisms pats nespēj atjaunoties. Vēl jo vairāk ir jāmeklē kvalificēta medicīniskā palīdzība.

Pazemes vēsums ķermenī uzkrāto enerģiju izsūca lēni un noteikti. Ņemot talkā visu gribasspēku, Staro sakoda zobus, lai tie neklabētu.

�Hipotermija!� trīcēdams Staro pārdomāja par nenovēr�amo galu. Tas strauji klauvēja pie vārās dzīvības durvīm.

Cik vien spēja viņ� trina nosalu�ās rokas, lai atgūtu lokanību. Velti.

Organisma dzīvības sulas sīka līdz ar spēka izsmeltajām rezervēm... Sākas reiboņu lēkmes. Nejūtīgais augums vairs nespēja pakļautie saprātam.

Pagurusī veiksme, �ķiet, grasījās izslīdēt no Staro stingajiem pirkstiem. Pazemē viņ� visu laiku burtiski lavierēja uz kapa malas. Te no katra stūra uzglūnēja nepielūdzamā nāve. Un nebija gandrīz, nekādu cerību izvairities no strauji tuvojo�ās nebūtības. Laikam jau viss.

Dzīvības dzirksti uzjundīja frāze: tev jāvirza notikumi, nevis jāļauj notikumiem virzīt tevi!

^r

Cilvēks ir nenormāli izturīgs un ķeras pie dzīves. Smadzenes sūta maldīgus signālus, ka esi miris! Nē! Vēl var dzīvot un dzīvot, ja tās neklausīsi

Viņ� jutās, it kā gars sarautu saites ar augumu un celtos turp, aug�ā...

Satvēris visu savu es vienā būtībā, Staro rāpoja līdz nenormāla izkārnījumu un urīna dvaka aizsita elpu. Amonjaks dedzināja acis.

Cilvēku ekstrementu biezais slānis liecināja par kuplo apmeklētāju pulku. Zem kājām kriuk�ķēja pudeļu stikli.

� Beidzot izkļuvu!

Uzbangoja sajūsmas vilnis, atraujot dzīvino�as enerģijas straumes, lā�u vairs nebija spēka un viņ� no�ļuka gar�ļaukus pazemes apmeklētāju sastrādātajā draņķības slānī. Likās, ka visu to smirdoņu viņ� ir uzsūcis caur ādas porām līdz tādai pakāpei, ka tā kļuvusi līdzīga vecai dūmdesai. Staro elpoja caur muti, lai neapvemtos.

Staro saklausīja balsis. Tās dobji atbalsojās, traucējot iz�ķirt atsevi�ķus vārdus. Līdz bezmaz pie pa�as auss atskanēja ļauni vēsto�s kliedziens:

� Maita! Nolādētais zaglis! Tad tu mūsu guvumu esi aizstiepis? Saki, kur liki? Es tev rīkli pār�ņāp�u, ja neatbildēsi!

� Un arī ja atbildēsi! � draudīgi medainā balstiņā pievienojās otrs.

Ko Staro varēja pateikt? Viņ� bija ar bārdu noaudzis, smirdīgs, noplucis. Nepatīkami oda, kā jau tie cilvēki, kas nepārtraukti valkā vienas un tās pa�as drēbes un, taupot ūdeni, nemazgājas. Vienu vārdu sakot, kārtējais sabiedrības nogulsnes pārstāvis, kam nav ne spēka turēties pretī, ne arī ietekmīgi aizbildņi.

� Es domāju, ka viņ� ir nomaldījies rāpulis, ko vajag nobeigt. Jo mazāk tautas, jo vairāk skābekļa.

Noirgojies otrais vīrs ar vienu kājas spērienu krūtīs notrieca Staro gar zemi. Precīzāk, mēslu kārtā. Pieveikts viņ� bezspēcīgi gulēja un prātā iedegās Zanes stāstītais: �Raganu skolā iemācījos staigāt pa stikliem, pa uguni. Joprojām varu to izdarīt. Tur nav nekā sare�ģīta. Vien mazliet jāpieprot fiziskā tehnika, jāievēro da�i piesardzības pasākumi un meditācija. Pirmkārt, ir jāatslēdz prāts. Sāk ar lēnu, pareizu ritmisku elpo�anu un tad jāatmet domas, ka var apdedzināties, sagriezties vai kā citādāk savainoties. Jāpanāk pēc iespējas lēnāka sirdsdarbība. Nulle emocionalitātes, kur prāts ir atslēgts. Tik ļoti palēnināta sirdsdarbība līdz pat stāvoklim, kad bez aparatūras nevar sataustīt pulsu. Ļoti sekla elpa, viens sprīdis līdz klīniskajai nāvei. Jāmācas, jāpraktizējas, lai varētu sevi kontrolēt, jo tur ir tikai viens niecīgs sprīdis līdz nāvei. Katram ir jāzina robe�a, lai var atgriezties no transa. Jo ir robe�a, kuru pārejot tur arī paliek. Tikai nepārtraukts treniņ�, lai varētu staigāt pa nokaitētu na�a asmeni. Un lai tur nepaliktu.�

Ievainots Staro tomēr spēja sakopot gribu, iegāja transā un bija kā miris.

Uzbrucēji piegāja, paspārdīja un nikni izmeta:

� Nav ko tērēt lodi! Viņ� jau ir auksts! Metam �ahtā!

Staro lidinājās pa telpu it kā no malas noraugoties uz sevi un slepkavām, kuri viņa izmocīto augumu iegrūda pavisam nelielās �ahtas mutē. �ajā brīdī viņam bija vienalga, vai ir pārieta dzīvības un nāves sliek�ņa Rubikona, vai vēl iespējams atgriezties.

Viņ� tomēr atgriezās. Kaut kāda dzirksts iekvēlojās, aicinot atgriezties. Staro sajuta tādu kā siltu stariņu, kas kā cilpa satvēra prātu un vilka atpakaļ sāpēs. Staro nepretojās un atgriezās tajās.

Viņ� atguva samaņu. Nebija nevienas ķermeņa daļas, kura nesveltu sāpēs, neīdētu, nepulsētu. Ar pūlēm atvēris kreiso aci, paraudzījās apkārt, pietūkums bija laupījis redzeslauku, ķermeni klāja sakaltu�u asiņu kārta. Galva reiba, pēc tā varēja spriest, ka viņ� bija zaudējis vismaz litru asiņu, ja ne vairāk. Un zilumi! Sāpes svilināja saplosīto ādu. Izkraukāja asiņu recekļus.

Nāsīs iesitās miklas zemes smaka.

�Par to vien paldies!� Staro rūgti nodomāja. Domas vilkās kā caur blīvu sietu re�ģiem.

Auklas ritulis bija aizķēries aiz kaut kāda izciļņa un tādā veidā noslāpēja triecienu. Uz elkoņiem pieslējies kājās, viņ� piespieda sevi doties pretī vēja pūsmai.

Nedrīkstēja apstāties! Pat uz sekundi! Tā būs brīvbiļete Nāvei. Staro gāja kā automāts, sadedzinot savas asinis, izliekot visus spēkus. Viņu neinteresēja, ko viņam tas maksās. Bija jāiet un viss. Viņ� pat neapjauta, kāds ir viņa mērķis.

Duno�ā galva traucēja koncentrēties, acis sūrstēja, cīpslas no rāpo�anas arī sāpīgi nospriegtas, arī Ahilleja cīpsla bija traumēta.

Asinis, sajauku�ās ar sviedriem, pilēja no pieres un aizmigloja skatu. Apstājies Staro noslaucīja pieri, izberzēja acis un pilnīgā bezspēkā nogāzās.

Tās bija beigas!

Tikai ne viņam. Sakostiem zobiem viņ� turpināja līst uz priek�u. Daudzās brūcītes neizturami smeldza, brī�am nācās iekaukties, lai kaut kā aizdzītu sāpes. Bezmaz otro reizi �odien piedzimis, viņ� nesūdzējās par tām. Sāpes pārvērtās mokās. Viņ� izmisīgi vēlējās izbeigt mocības, ta�u tā, lai pats neizdzistu.

Cerība ir vienīgā, kas ir stiprāka par bailēm. Tie�i tā katru reizi atgrieza Staro realitātē. Lai sāpes pārmāktu, viņ� domās lādējās, bet pār lūpām nelaida ne skaņas. Labāk baismīgi vientuļ�, nekā melno spēku sabiedrība un tās dzīvo miroņu ordas.

Pat tagad viņu nepameta sajūta, ka viss notiku�ais ir inscenēts. Izspēlēts simtiem rei�u. Pārlikti visi iespējamie varianti. Cilvēku uzvedība ir trafarēta. Tā darbojās pēc standarta modeļiem. Iepriek� paredzama plāna.

No viņa varēja sagaidīt, ka, izkļuvis virszemē, viņ� dosies atpakaļ uz dzimteni. Vai rīkoties pretēji? Doties uz Altaju? Sibīriju? Pazust Austrālijas bu�ā vai noslēpties kādā megpolē? Varbūt tie�i to arī no manis sagaida?

Moko�a neziņa. Jā! Vienkār�am kareivim �ajā ziņā ir daudz vieglāk.

Redzi naidnieku: �auj! Par visu tālāko lai domā komandieri! Tiem galvas lielākas, cepures platākas, uzple�i smagāki.

Sviedri pilēja aumaļām, deniņos pulsēja. Karstuma viļņi sekoja viens otram. Mocija neizturamas slāpes. Pats trakākais, ka viens nepareizs solis varēja apdraudēt viņa tuvākās būtnes �ajā pasaulē. Nieks par sevi. Daudz piedzīvojis, daudz ieguvis, reiz tāpat visu zaudēs.

Nāsīs iesitās kaķu mīzalu un vismaz nedēļu jūlija saulē puvu�as zivs smaka. Tā lika izvemt �ulti. Viņ� rada spēkus pēdējo reizi piecelties kājās.

Vienas domas � ka tikai neapstāties, nepalikt, nenomirt � vadīts, Staro bezmērķīgi, truli steberēja. Griba, cietāka par na�a asmeni, dzina Staro uz priek�u, līdz viņ� pilnībā zaudēja to spēka mazumiņu, ko bija pamanījies sagrabināt. Noguru�ajos locekļos raustījās sāpes. Tie vairs viņam nepakļāvās. Zem kājām pavērās melnais izmisuma bezdibenis.

�ajā mū�īgās tumsas valstībā jebkura gaisma bija neiederīgs sve�ķermenis.

Jaudīgs lukturis pār�ķēla tumsu. �ķita, tumsa sevī uzsūca stipro gaismas kūli un tas iestiga kā neredzamos dubļos. To Staro neredzēja. Viņ� bija ap�ilbis un apdullis, un neko nemanīja.

No nemaņas Staro izgāja lēnām. Iesākumā dzirdēja dimdino�as balsis. To vidū iedunējās pērkondunoņai līdzīga balss.

Piepe�i Staro ar baudu izjuta, kā veldzējo�s ūdens triecas pret galvu, notek pa kaklu un sadalās uz pleciem. Nepazīstama un reizē tik pazīstama balss ierunājās:

� Tu man liki krietni patērēties! Tas bija neiedomājami smagi, sarīdīt murskuli, lai tie sāktu viens otram ķerties pie rīkles un vienlaicīgi nespētu at�ķetināt sākumu. Ceru, ka mani pūliņi būs to vērti.

Deniņos pulsēja trula un ne�petni griezīga sāpe. Skatiens kavējās nesasniedzamā tālē.

� Iesākumā atbrīvo�u no vabolītes.

Atskanēja �virkstoņa, zobus caurauda skaudras sāpes, tā kā pēc karsta ēdiena strauji būtu uzdzerts ledusauksts ūdens.

� Nepatīkami. Ta�u dzīvot var.

Nolemts samal�anai, Staro nenojauta, kāds gan sabiedrotais kā tre�ais spēks iejaucas viņa dzīvē.

Spēks, kņudinot miesu, maigi vibrējot, ielija augumā. Tas izplatījās pa visu augumu piepildot to, izmē�ot sārņus.

� Tagad labāk? � jau dzirdētā balss tēvi�ķi noprasīja.

Staro vairākas reizes samirk�ķināja acis pirms uzdro�inājās tās pavērt. Te valdīja patīkami kliedēta puskrēsla. Pacēlis galvu, Staro ieraudzīja pavecu, izteikti maza auguma vīrieti spo�i lāsmojo�ā uzvalkā. Polsterētās pleca daļas sevi�ķi izcēla plecus. Gar�, skrim�ļains deguns. Gar acīm drūzmējās grumbas. Rāpuļa plakstiņi. Laika rituma izretināti mati. Rūpīgi koptas arhaiskas bakenes. Sīksts vīrs. Balsī skano�ais valdonīgums lika piesargāties. Sirds sāka smagi dauzīties. Staro sajuta kaklā dedzino�u kamolu. Vairākas reizes nokāsējies, Staro fokusēja skatienu uz apkārtni. Viss iekārtots ar kliedzo�u greznību. Moderns ofiss. Sienas tum�i piesātinātos zilos toņos. Tīri krieviska stila smagnējas, tum�a ozola mēbeles. Tum�i ādas klubkrēsli. Vienā no tiem Staro gulēja.

� Tā nav ilūzija. Tā ir realitāte, � pa�apmierināti noraustījis degunu, vīrietis noteica. � Mani godāt par Ļevu! Lauva, saproties! � Viltīgajās �urkas a�elēs tā vien bija ieskanēts � daru visu tikai savā labā.

� Mātes Maskavas katakombās ir pietiekami pla�as telpas. Viss, ko vajag. Ir gaisa, elektrības un ūdens pievadi. Sanāca gan apaļa summiņa pat ar bezmaksas darbaspēku, � Ļevs turpināja, ar pla�u �estu viesmīlīgi izrādīdams apartamentus.

� �ī ir tā retā vieta uz pasaules, kur var pilnīgi dro�i runāt un domāt. Uz ārpusi nekas neaiziet un arī sienās, griestos, grīdā nepaliek. Simtprocentīga garantija.

Ļevs jāteniski apsēdās, rokas uzlicis uz krēsla atzveltnes. Paceltām

uzacīm nopētīja Staro, kur�, atguvies no, �ķiet, narkotiskā reibuma, centās izprast dīvainā likteņa pavērsiena piedāvātās izredzes.

� Konjaku? � pārlecis uz tīri sadzīviskām lietām, Ļevs no smagas kristāla karafes līdz pusei piepildīja ietilpīgas glāzes. Savilcis māksloti goddevīgu sejas izteiksmi viņ� vienu pasniedza Staro, kur�, gulēdams klubkrēslā, kā trusītis lūkojās uz smagnējo dzintarkrāsas �ķidrumu. Viņam labāk patiktos kārtīga spirta glāze. Tā, lai prāts apskaidrotos, asinis uzmutuļotu dzīslās...

� Nenoniecini vēl no Burbonu dinastijas laika krājumiem nāku�u mantu, � Ļevs, manīdams vilcinā�anos, skubināja. Tas bija viesmīlības pilns �ests.

� Tu divas nedēļas atradies komā. Intensīvā terapija kombinācijā ar asiņu pārlie�anu un manām dziednieciskajām spējām ir izvilku�as no tās pasaules. Pretēji visiem kanoniem, tu kā par brīnumu kavējies uz sliek�ņa. Mums abiem tas nāks par labu. Glāze pusotru gadsimtu izturēta konjaka palīdzēs tev atgūties no narkozes. Dievi�ķais nektārs pats par sevi mudina uz sarunu.

Staro sajuta nepatīkamu tuk�umu kuņģī, ta�u nomēģināja cienastu. Pirmais dzēriena malks ar izteiktu, bagātu un izsmalcinātu gar�as buķeti patīkami iesvilinājis kaklu caur kuņģi ieplūda asinīs. Patīkamais un sasildo�ais dzēriens uzmundrināja, atgrieza dzīvotgribu.

� Mjā! Garda manta, � Staro noteica. Pat ja nezinātu, no kurienes nāk, viņ� to atzītu par teicamu. Tas vilināja no jauna to nesteidzīgi izbaudīt. Izstiept patīkamos mirkļus.

Nesteidzīgi malkojot, viņ� juta, kā atgūst skaidro saprātu. Nenoliedzami, pateicoties �o apartamentu saimniekam, viņa organismā ir notikusi strauja reģenerācija, kas atjaunoja citu pazemes kambaru sagandēto. Līdz ar nagu galiem izglābies no nāves, viņ� negribēja no jauna iekļūt vājprāta aktivitātēs. Vēl jo vairāk Staro nevēlējās atvērt kanālu, pa kuru pasaulē ieplūst ļaunums.

Ļevs, lepni saslējies, stāstīja vicinot kreiso roku ar dārgu zelta laikrādi:

� Nācās smagi papūlēties, lai uzvirzītu tevi uz pareizām domām, ievirzītu uz pareizā ceļa. � No krūtīm izlauzās kaut kas līdzīgs smiekliem. Lūpu kaktiņos izstiepās svētlaimīgs smaids.

� Toties tas vainagojās ar panākumiem. Jāsaka, uzbrukumam tika izraudzīts vienīgais brīdis, kad galvenie satikās Kanādas konferencē. Tas ir vispiemērotākais brīdis galma apvērsumam vai vismaz negaidītam apciemojumam. Cilvēciskais faktors nostrādāja teicami. Formālajai apsardzei paliku�i pāris visaugstākā līmeņa skatījumā otr�ķirīgi magi...

� Man vajag uz labierīcībām! � Staro nokrek�ķinājies teica.

Smaids pamazām izbālēja no sejas, ta�u Ļevs pratās:

� Jā! Protams! Visam ir jābūt savlaicīgi!

Ļevs pieskārās panelim un tas, līgani aizslīdējis, skatam pavēra pla�u koridoru. No tā uzvēdīja pēc neuzkrīto�iem dezinfekcijas līdzekļiem. Nepārprotami smar�oja pēc sterilas fajansa troņa vietas.

Pirmo reizi ieraudzījis spogulī nokarenus maisiņus zem acīm, Staro nodrebinājās. Jā, tāds viņ� izskatās neredzēti �ausmīgi. Vārnu kājas ap acīm samocītajā sejā bija mazākā bēda, ko viņa ķermenis bija ieguvis �ajā pazemē.

Atgriezies pla�ajā kabinetā, viņ� ieraudzīja, ka tā saimnieks no skapja vitrīnas ir izņēmis kaut kādas virves.

� Tās ir manas kolekcijas zvaigznes! No no�ņaugtu jaunavu matiem pītas virves, � Ļevs ar acīmredzamu labpatiku pārcilāja pelēkās virves.

Staro tas izraisīja derdzīgu �ķebīgumu. �ie priek�meti atgādināja nacistu iznīcinā�anas nometnes inventarizācijas gaitā atrastos cilvēku matu krājumus.

Ari tur tie tika savākti tīri utilitāram vajadzībām.

Tas nepalika nepamanīts. Ļevs ieurbās ar svina smagu skatienu. Seja saspringa. Draudīga aura apvija viņu. Nervozi noraustījis seju, viņ� iemalkoja kārtīgu dzēriena malku. Papildinādams glāzes saturu Ļevs turpināja stāstīt:

� F.s biju izmisumā, kad no pa�a sākuma viss iecerētais aizgāja galīgi

�ķērsām. Viņiem tevi vajadzēja izvest no magu cietok�ņa un atdot man. Neiedomājos, ka Arhimags varētu ar visu riskējot, tādā skaitā uz Citdeli pārsviest augstāka līmeņa magus karotājus. Tie gāja bojā, bet līdz ar to arī viss mans plāns. Un, pats trakākais, � viņ� izteiksmīgi, ar rādītājpirkstu rādot matētajos griestos, turpināja, � ka es tev neko nevarēju līdzēt! Ap mani jau spietoja glūņas. Aizdomas tika turēts visi un ikviens. Vien pēc spēka atblāzmām es vēlāk noskaidroju, ka tu esi saķēries ar Viesi. No kura te visi turas tālāk par tālu. Arī es, � Ļevs kautrīgi piebilda. � Viesis ir neredzamās �ausmas, kuras mēģina iedzīvoties �ajā pasaulē. �eit ir cita veida vielmaiņa nekā Viesa tīrās enerģijas pasaulē. Tam nākas slepus piesavināties �īs pasaules iemītnieku dzīvesspēku. Vien uz citu dzīvības spēka rēķina tas spēj te eksistēt un paglābt savu dziesto�o esību. Tādā veidā tas arī iegūst pieredzi un spēkus. Uzkrājot enerģiju, citas dimensijas telpas radījums veido struktūru, lai spētu iemājot cilvēkā. Iesākumā tajos, kuri atrodas komā, nepārejo�ā reibumā, tad, kam putni galvā, tad nevainīgi mazuļi. Līdz arī mēs tiksim izsūkti barbariskā veidā kā tādas dzīvās baterijas un pamesti izdzist. Brrr!

Ļevs nepatikā noskurinājās. Un ar �estu mudināja Staro cienāties.

� Ar tevi ņemoties esmu galīgi un nenovēr�ami kļuvis par izstumto starp savējiem. Kaut arī es tāds vienmēr esmu bijis. Vientuļ�. Par spēcīgu, lai kāds mēģinātu pakļaut. Tas būtu savstarpējas iznīcības akts, kas neko nenes. Ar citiem es noslēdzu vieno�anos. Viņi liek mierā mani un es nelienu ārā viņu pasaulē. Un neviens nenojau�, ka Maskava ir cilvēces mezgls. �eit �aurībā saspiedās visneiedomājamākie antagoniskie spēki. Tādēļ te piecie� viens otru, vairās no kara. Tagadējie iero�i un to nogādā�anas veidi neatstāj citu iespēju kā anihilēties vai sadzīvot.

Pēdējos vārdus viņ� dobjā un pavēlnieciskā tonī noskaldīja:

� Tie turas ēnā un neviens par to eksistenci pat nenojau�. Ļaudis kā jau lelles veiklu manipulatoru rokās tie�ām svēti tic, ka ēnu vadoņu iedvestās domas, rīkojumi ir ļau�u gribas izpausme, beigu beigās viņ� dobjā, pavēlnieciskā balsī noskaldīja.

Mirkli klusējis, Ļevs turpināja:

� Pasaulē valda milzīgs, sare�ģītas pakļautības caurausts melno magu tīkls. Tik sare�ģīts, ka brī�am sajūk visi rēķini. Informācijas pārbagātība var jebkuru ma�īnu salaist uz īso. Tīrā zinātne ir nekas salīdzinājumā ar to informācijas blāķi, kas katru dienu gā�as pāri galvai. Un to nevar aptvert, jo vajadzīgā informācija tiek ieausta informācijas atkritumu Himalajos. Kļūst gandrīz neiespējami to izsekot un laicīgi atrast. Agri vai vēlu rodas situācija, kad labā roka nezina, ko dara kreisā. Turklāt, tu nevari uzticēties tuvākajam. Tas kāro ieņemt tavu vietu. Un tā uz aug�u. Zinā�anas, kas palīdzētu attīrīt vajadzīgos graudus no pelavu kalniem, jebkurā brīdī var tikt vērstas pret tevi pa�u. Nenoteiktība un bailes par nākotni izsusina gribu un dzīvot gribu. �ķiet, ka esi vientuļa sniegpārsliņa milzīgā sniega vētrā. �ēlots netiek neviens. Visiem ceļ� uz nebūtību!

Un tie, kas pārvalda �o spēku, dzīvo kā skorpioni bund�ā. Nāvīgais spēku līdzsvars spie� sadzīvot, jo spēcīgākie ir sasniegu�i tādu spēka samēru, ka spēj iznīcināt jebkuru pāridarītāju. Un tas attur no iznīcības kara. Kara, kurā ir tikai zaudētāji. Ieguvējs būs tas, kur� stāvēs malā, lai pievāktu novājināto trofejas. �ādi burvju centri ir nostabilizēju�ies balstoties vien uz baiļu varu.

Ļevs ar uzbrūko�a tanka mērķtiecīgumu nerimās izklāstīt savu pasaules redzējumu:

� Patlaban mēs esam uz viena plosta haizivju pārpilnā okeānā. Nenormāli sakacinātu un satracinātu haizivju barā. Tagad tās plosa, plē�, iznīcina viena otru. Bet atturas no totālu iznīcību solo�a kara, jo kā rezonanse var iznicināt jebkuru materiālu, tā maģija jebkuru aizsardzību. To viņi saprot labāk par parastajiem ļautiņiem. Magu kar� drīz norimsies un iestāsies pamiers, pēc tam noslēgs mieru. Nobīdīs figūras, izmainīs situāciju viņu �aha spēlē. Pie varas noturas vien izcili kombinatori. Līdz virsotnei var izsisties visspēcīgākie, ta�u vienmēr tajā noturēties vairs nav lemts. Dūrei pretī stāties nevar pat visspēcīgākais pirksts.

Vienīgi, ja karalis ir nevarīga figūra, ko savos gro�os nesaudzīgi tur pelēkie kardināli.

Ļevs māksloti saviebās un viszinīgi izmeta:

� Kāpēc tāds penteris? Tāpēc, ka tie tur, dziļāk pazemē, noteikti intensīvi domā. Uzdos jautājumus, saņems atbildes. Un diezgan ātri saliks mozaīku vienotā zīmējumā. Pat ātrāk nekā mēs abi vēlētos...

Skrāpējo�s skatiens slīdēja pār Staro seju.

� Jāsaka, ka neko tādu es neatminos. Un arī saglabātajās hronikās tāds pat aizplīvuroti nav pieminēts. Tāds jampadracis tik tevis dēļ...

Staro ar labpatiku uzklausīja �os vārdus. Tātad viss viņa Golgātas ceļ� nebija velts.

Staro pret savu gribu kļuva par katalizatoru, kas strauji sairdināja uz bailēm dibināto tumsas spēku pakļau�anas sistēmu. Sistēmā, kurā viens uz otru raugās atkarībā no vietas sare�ģītajā rangu tabulā kā potenciālais medījums uz mednieku vai otrādi.

Piepe�i stingri kontrolētajā organizācijā uzjundīja nepakļau�anās gars. Ikkatrs ar aizdomām raugās gan uz padotajiem, gan uz aug�u. Ir pagrūti eksistēt nepārtrauktās bailes, neticībā augstākstāvo�o paustajam un mocīties nenovīdībā.

Sprie�ot pēc Ļeva teiktā, baiļu lavīna pieauga, raujot visus prom no ierastās kārtības nekontrolējama haosa virzienā. Te pat masveida slaktiņ� nevestu pie prāta.

Staro vēl aizvien nesaprata, kas ir viņa acu priek�ā. Pēc darbiem it kā draugs, pēc nojautas tikpat nāvīgs ienaidnieks kā visi citi �īs pazemes burvju pasaulei piederīgie.

� Pie lietas!. � Ļeva balss, zaudējusi uzspēlēti viesmīlīgos toņus, nepatīkami grieza ausīs. � Ir izpētītas visas vecticībnieku Svētās grāmatas. Visur, kur vien ir, vai kādreiz bija vecticībnieki: Sibīrijā, Ziemeļos, Rumānijā, Livonijā. Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā. Pat antipodu zemē pie ķenguriem. Velti. Daudz kā, tikai ne tā, ko visi meklē. Grāmata nav gājusi zudībā, kā viens otrs domā. Tai ir savs liktenis un tā spēj sevi pasargāt līdz īstajam brīdim. Tajā slēptā rakstā ir ziņas, kā pamodināt vulkānu. Nest lielo upuri. Un tā ir tava vectēva grāmata. Tu zini, kur tā ir, un tu to man nodosi?! � Vairāk konstatējot faktu, kā jautājot, Ļevs turpināja. � Redzi, es pilnībā tev atklājos, laiks tev nākt solīti pretī. Tad mēs būsim kviti. Es pat par tavu sīci netirdī�u. Lai tas paliek tiem sīkajām.

Redzot, ka Staro uzmanīgi klausās, bet neizrāda ieinteresētību sadarboties, Ļevs izdomāja viņu apgaismot par savu unikālo personību:

� Manā ģimenē vairākās paaudzēs dzima melnie burvji. Un arī man lemts turpināt tās tradīcijas, ta�u māte pret mani izjuta nepārvaramu riebumu. Arī tēvs neatzina par savējo. Kā dzīvu vecāku bāreni mani uzaudzināja vecmāmiņa, iz�uvusi vecene, kas par nelielu atlīdzību darīja melnas, ļaunas lietas. Sliktā veselība man palīdzēja �ajās mācībās. Kamēr citi puikas dzenāja bumbu vai noņēmās ar zēnu spēlēm, es klausījos, ielāgoju citiem slēptās zinā�anas un centos atdarināt. Tādā veidā eksperimentējot, bez pienācīgas sagatavo�anās un �ajās lietās pieredzēju�a mentora aizsega, atvēru spēka durvis. Kā jau varēja sagaidīt, nespēju to savaldīt, visa ģimene gāja bojā ugunsgrēkā. Visdīvainākais, ka pilnībā izdegu�ajā dzīvoklī es paliku dzīvs, tik apdegumu rētas palika uz mū�u.

Ļevs nekonkrēti ar kreiso roku pamāja uz sevi:

� Agri sapratu, ka pati par sevi maģija nedod bagātību, ta�u ar to var labi dzīvot. Līdz brīdim, kad nepārej ceļu skaudīgam konkurentam, kur� pie tam ir vēl spēcīgāks, vai arī tikai veiksmīgāks. Pēc radu bojāejās slēgtās zinā�anas nācās piemeklēt pa�am. Pesteļotājas sieviņas maz ko līdzēja. īstās zinā�anas palīdz valdīt un jo �aurākā lokā tās tiek turētas, jo mierīgāka dzīve to glabātājiem. Neviens tāpat vien nevēlas dalīties. Savtīgās intereses tiek turētas augstāk par pārējo vajadzībām. Ne velti pasaules bagātības atrodas mazāk nekā viena procenta rokās un aizvien tiek pārdalītas par labu �im cilvēces puteklim. Zelta! � viņ� īpa�i uzsvēra.

Ļevs nerimās burbuļot bez mitas kā vaļā atvērta gāzētā dzēriena pudele:

� Jaunībā biju nenormāli izsalcis un izslāpis pēc zinībām. Gatavs pēc tām iet caur uguni un ūdeni. Bi ju no tiem, kam viss ir jauns un tamdēļ iekārojams. Iesāku ar zālītēs nedaudz viedo vecomāti, tad klīdu mācoties pie Padomju zemes dziedniekiem, tam sekoja Eiropa, Indija, Nepāla, Tibeta, Indonēzija. Āfrika, Haiti. Kā putekļu sūcējs absorbēju visas zinības, līdz pasaule bija iz�ņakstīta, un vērā ņemamās zinības bija vien ārpus mūsu planētas. Sekoja artefaktu periods. Kļuvu par nekromantu. Saskarsme ar miru�o pasauli man deva vairāk nekā dzīvā pasaules daļa.

Tad aizgāju citu ceļu. Pulcēju ap sevi jaunie�us, barojos no nesamaitātās dzīvības enerģijas, guvu iedvesmu. Līdz enerģiski izsūca sausus. Un vienmēr biju pārliecināts, ka tie nekad mani nenodos. Ja vajag, adep-ti ar savu augumu mani aizsegs no lodes. Uzticīgāki par uzticīgu, jo uzskata, ka esmu viņu mesija. Slimīgi bērni parasti ir vampīru upuri, bet...

Apartamentu saimnieks izmainījās. Viņa krama cietās acis dzeldinā-ja. �ķita, ka tajos brī�os, kad Ļevs uzlūko Staro, no viņa griezīgi cie�ajām acīm ik pa brīdim izlec un pazūd smalkas gaismas adatiņas.

� Jo augstāka līmeņa mags esi, jo vairāk tevi jāapsargā. Fiziskā apsardze ir visvienkār�ākā, bet maģija ir prasme nonāvēt no attāluma. Neviens nepieies, neiedurs vai neie�aus. Tā vietā prasmīgi pinekļi, enerģētiskās bumbas, nespēka augonis, virpulis, kas iesūc dzīvības enerģiju, un tu iz�ūsti, nomirsti no nedziedināmas ligas. Un kolīdz kāds mēģina to izskaidrot, tā �o izsmej. Pēc tam, raugies, cilvēks pats aiziet kaut kur nebūtībā. Celmlau�iem ir bīstami un grūti neticības jūrā rast ceļu līdz patiesībai. Var uzlikt lāstu, bet var arī ie�aut melnā spēka jeb enerģijas bultu. Tā ir prasmīgi koncentrēta, mērķtiecīgi virzīta spēka plūsma ar mērķi nodarīt ļaunumu vai pat izdeldēt no dzīvo vidus. Bet burvestībās zino�s var virzīt lāstu atpakaļ, tad sūtītājs saņems divkārt. Parasti �ādos gadījumos lāsta uzsūtītājs neceļas aug�a, bet izdilst un iznīkst.

Staro zemapziņā burbuļoja nemiers. Ik pa brīdim viņa ķermeni caurauda gandrīz nemanāma, noslēpumaina sīka vibrācija. Tādos brī�os viņa apziņa krita melnā nebūtībā, lai ari ārēji Staro saglabāja ieinteresēta klausītāja izskatu. Līdz, kārtējo reizi atjēdzies, viņ� saklausīja Ļeva balsi:

� ...nāves, nāves un vēlreiz priek�laicīgas nāves sekoja viena otrai. Pēdējais mūsu arhimags pats vainagoja varas virsotni, lai pieliktu punktu un sagatavotu pārmaiņu augsni. Visu laiku stiprākai absolūtai varai. Tās triumfam mēs saliekam savus cilvēkus amatos, virzām uz aug�u, bet sve�os aizsūtam aizsaulē. Visā pasaulē aizvien vairāk eksperimentē ar sabiedrību. Tās pa�organizē�anos sasaista ar citiem sociumiem. Pado-mija bija rūpīgs eksperiments un, kad atslipēja modeli, pārgājām uz nākamo fāzi. Sagrāvām, lai pārdalītu resursus savā labā un izveidotu totāli kontrolējamu sabiedrību jeb�u, skaidru valodu runājot, elite, izpildītāji un masas. Visi, kas vien stājas ceļā, ir nolemti samal�anai. Nekas nespēj palīdzēt. Pat naivie!

Staro pēc nicīgās balss pieskaņas saprata, kas gan ar to domāts. Ļeva acis cilvēks vai cilvēce ir nekas. Viņ� ir pāri citiem cilvēkiem. Tāds, kas uzskata sevi par supercilvēku vai augstāko būtni, gudrāks par visiem.

Ja vien varētu, nepārkāpjot trauslo gaismas tumsas līdzsvaru, nodro�ināt savu eksistenci bez to palīdzības, bez sirdsapziņas pārmetumiem iznicinātu visu cilvēci. �I doma sēdēja iek�ā kā ezis.

� Jā! Sa�ķeltie gaismas spēki var uz laiku novirzīt asmeni, bet ne izlemt nolemto. � Tad viņ� izsmējīgā toni turpināja: � Tikai auni tic, ka saimnieks nomainījies. Patiesībā saimnieki nomaina ganus, bet par to nevienam aunam nav jāzina. Ari par masu saziņas līdzekļu totālo kontroli. Politika ir pārejo�a vara, pārsvarā ielikteņi. Patiesie saimnieki turas ēnā un publiskajā telpā izliek skandalozas figūriņas, ar kurām manipulē. Klani cīnās savā starpā. Apvienojas kā zirnekļi, lai noaustu lielāku tiklu, vienlaikus paliekot neuzticības savalgoti. Valsts neeksistē. Ir tikai indivīdi elitārās apvienībās, kas bīda savas intereses atgremotājdzīvnieku pasaulē...

� �ķiet, patraucēju? � pārtraucot stāstījumu atskanēja dūmakaina, patīkama balss.

Pirms mirkļa istabas vidū bija tuk�ums, bet nu tajā stāvēja kāds pa-dzīvojis vīrs. Rēpuļaina seja. Glūnīgās, duļķaini dzeltenīgās acis dziļi ieslēpu�ās �auros acu dobumos. Viņa acīs bija ļauna vara. Tāds visai sa�ļucis, tomēr pamatīgajos plecos un spēcīgajās krūtīs jautās veselība. No sirmgalvja uzvēdīja vecuma smaka.

� �akālis ir un paliek �akālis! � neizteiksmīgi novilcis, viesis jau ar tērauda pieskaņu balsī, bet rēgainu smaidu sejā, turpināja: � Tu ar savu neizmērojamo egoismu esi pārvilcis dū�īgi treknu svītru visam mūsu ģenerālplānam. Tas ir miris. Lai dzīvo jaunais ģenerālplāns! Tik skāde. Tajā nebūs vietas �akālim! Nevajadzēja tev dzimtas uzvārdu mainīt pret pavisam neiederīgo! Tas bija lieki!

Ļeva seja, nē, �akāļa seja no dusmām kļuva ķir�u sarkana. Vienlaicīgi tā iekritās. Kļuva pavisam līdzīga sīka maitēdāja purniņam. Staro pat nobrīnījās, kā gan viņ� �akāli varēja godāt zvēru valdnieka vārdā.

Viesis skumji piebilda:

� Arī man nē!

Tad turpināja tikpat vienmuļā, pat tādā kā inertā balsī:

� �akālis ir un paliek �akālis, pat ja nosaucas par Lauvu. Neliela auguma drebelīgs vīrelis. Nekur neveicās. Visi viņu nicināja, uzkrāja ļaunumu, naidu. Izstaroja to bezmaz redzamā diapazonā. Pieaudzis nolēma mainīt dzīvi, izpārdeva visu, aizbrauca uz Tālajiem Austrumiem. Pieņemot sievas uzvārdu pārtapa par Lauvu. Ir smieklīgi uzlūkot rahīta mocītu lauvu. Mērdēts, neattīstīts. Kad pseidolauva iegrima ļaunuma zinībās, ātri saprata, ka ne jau augumā ir spēks.

Viesa savilktie sejas vaibsti pauda neierobe�otas varas apziņu.

� Mēs roku rokā aiziesim no �īs pasaules. Vai ne, mans sirdsdraugs?

�akālis klusēja. Viņa sejā bija sastingusi sakāves apziņa.

Pār Staro pakausi pārskrēja drebuļi. Domas galvā pinās un dzisa, un viņ� nespēja tās atdzīvināt vai kaut ko izsecināt.

� Ej prom, visu nelaimju katalizator!

Acis kā tum�as �autras bija nedalīti pievērstas viņam.

Nelūgtais viesis papildināja teikto, ar rokas �estu norādot Staro virzienā:

� Tevi medi visi, kam nav slinkums. Es viņiem novēlu veiksmīgas medības!

Viesa seja sastinga kā ar lateksa masku pārvilkta. Vien mezglainais pirksts rādija uz durvīm.

�akālis saslējās. Sīva sviedru smaka nodeva me�onīgas bailes. Acis kā ar pelnu kārtiņu pārvilku�ās izplēnēju�ās oglītes izvalbījās, to īpa�niekam nikni �ķobot seju. Lūpas rotāja ļauns smīns. Viņa vārdi izlidoja no mutes kā odzes dzēliens:

� Nekur viņ� neizies! Es viņā ielēju savu būtību. Un gatavojos ar viņa palīdzību vienpersonīgi valdīt. Tikai viens. Es viens! Visi pārējie tiktu akumulēti pēc nepiecie�amības. Viņ� nāks mums līdzi! Būs neaizmirstama trijotne!

� Neiebilstu! � Nelūgtais viesis paraudzījās uz Staro. � No tevis �ajā dimensijā nedrīkst palikt pat atmiņas. Un visiem no tā tik labāk paliks.

No nelūgtā viesa vai fiziski sajūtamie naida viļņi lavinveida sienā gāzās virsū jau tā pusdzīvajam Staro. Naida siena pulsējo�i samilza, kā slogs spiedās virsū, sadragājot, sagraujot apziņu, aizskalojot emocijas, gribu dzīvot.

Staro �ausmas auga augumā. Domas vijās drud�ainā murskulī: �Viss velti?!�

Adrenalīna uzplūdā asinis me�onīgi dzilināja cauri visām dzīslām. Tam sekoja tas, ko varētu aprakstīt kā ūdeņra�a bumbas eksploziju. Sekundes miljonajā daļā tuk�umu aizpildīja nevaldāms un vienlaicīgi stingri iegro�ots enerģijas mutulis.

Piepe�i viņ� ieguva spēku un zinā�anas, kā atbrīvoties no �akāļa dāvanas. Un nekavējās tās izmantot.

Izgājis caur nepārtrauktu sāpju miglu, viņ� atguvās ar savu vienoto es.

Atjēdzies Staro bezrūpīgā tonī noteica:

� �ķiet, es tomēr palik�u!

�ausmās sastingu�i abi melnie magi uzlūkoja Staro. Baiļu sviedri aumaļām plūda pār abu kaļķa bālajām, �ausmu izķēmotajām sejām.

Tad tie novēlās gar�ļaukus gar zemi. Nelūgtais viesis, nepaceļot biezajā paklāja dziļi iespiesto seju, gārdzo�i no�ukstēja:

� F.s ņemu visus vārdus atpakaļ! Vai drīkstu pamest �o dimensiju?

� Ar �akāli roku rokā! � Staro strupi atbildēja.

Un pie sevis ar aukstu tīksmi nodomāja: �Lai kā karaļiem tā lieta nepatīk, bet visbie�āk viņus sit ar bandiniekiem. Ar �ķietamajiem bandiniekiem!�

Piepe�i viņ� sajutās bezgalīgi vecs, it kā tas viss jau no cilvēces aizlai-kiem būtu atkārtojies neskaitāmas reizes.

Un viņ� no jauna brida, esot pilnīgā neziņā, kur atrodas. No vienas puses, paldies �akālim, tas atgrieza spēkus, veselību, apgaismoja, bet, no otras puses, viņam nav nekādu cerību palikt neatrastam, izzust pūlī. Staro atjūdzās liela telpā. �ēl, ka viņam nebija luktura. Viņ� varēja tikai nojaust telpas apmērus.

Pilnīgajā tumsā Staro juta, kā viņam atjaunojas maņa. Viņ� juta telpu. Neredzēja, netaustīja. Juta, kur ir tuk�ums, kur ir izcilnis, nestabilas ejas sienas.

Te, pazemē, viena neuzmanīga kustība un tevi apraks dzīvu. Sa�ķaidīs. Un nedrīkst ilgi uzturēties nevēdināmās vietās. Tikai tur, kur jau�as visniecīgākā gaisa kustība.

Par visu vairāk viņ� vēlējās kaut kur nolīst, uzkrāt spēkus, ta�u vienlaikus lieliski saprata, ka viņam atvēlētais laiks strauji rūk un nav tālu, kad tāds novārdzināts augums, kā viņa gāzīsies sāpju bezdibenī, atstājot visu pasauli dziļā vienaldzībā.

Staro kā ar svinu pielieto galvu nepārtraukti urdīja domas: �Kāpēc gan tu aizgāji no �akāļa migas? Tur bija viss, lai patvertos! Viņi ta�u devās prom!� �īs domas viņu nepārtraukti vajāja. Pēc visa pārciestā no jauna līst pazemē, kur nelaimes kā domino kauliņi viena pēc otras gāzās pār viņa galvu? Pa�saglabā�anās instinkts kliedza, vaimanāja, bet viņ� spitīgi devās caurvēja virzienā.

Un atkal turpinājās ierastais lī�anas un sprauk�anās process. Līdzvērtīgu balansē�anai uz bezdibeņa malas to darīja tas, ka viņ� no �akāļa midzeņa aizgāja mājas drēbēs. Un viņ� gāja, nezinot kur un kāpēc! Galvenais bija tikt tālāk no �īs derdzīgās vietas.

Jau tā novājinātais Staro organisms atjēdzās civilizācijas skartā telpā. Ar elektrisko gaismu. Vairākas reizes viņ� samirk�ķināja, pirms acis pierada pie apgaismojuma. Vairākas no iepakojumiem lāga neattīrītas pārnēsājamas gaismas dio�u lampas piepildīja nelielu tuneļu savienojumu ar gaismu. Te bija sauss gaiss. Tātad blakus ir ventilācija.

Ar �abo�u troksni parādījās saimnieks. Nenosakāma vecuma kaulains vīrie�u dzimuma pārstāvis. Mēļi sarkanais deguns liecināja, ka visa nauda gūlās glāzītes dibenā. Bezkrāsaini mati. Savilcis seju īstā ļaunuma grimasē, saimnieks uzlūkoja Staro. Saimnieka acīs iedzirkstējās smiekliņ�. Mute sāka plēsties uz vaigu pusi, līdz sejā iegūla vēlīgs smaids. Smaids atklāja izteikti nelīdzenus zobus. Bez ceremonijām tas pajautāja:

� Vēl viens bēglis? Zinu jūs, turienes gūstekņus. Tev uz sejas rakstīts. Ilgi sita, līdz izglābies? Nekas, atkopsies...

Vārdus viņ� izrunāja stiepti un lēni, ta�u stājā vai runā ne mirkli nejautās fal�ums.

� Ir pirts. Pārmēru karsta, bet pieciest var. No aug�as tek karstā ūdens strautiņ�. Nāc, nebaidies! Es jau vairākus gadus tajā mazgājos. Kā redzi, vēl svepstu!

Pārvarot augumu ploso�o trulo sāpju dedzino�os virpuļus, Staro piespieda sevi piesvempties kājās. Nogaidijis līdz mirdzo�o zvaigznī�u spiets izklīst, viņ� sekoja saimniekam. Pēc pārdesmit soļiem viņi nokļuva līdz dabiskai iedobei, kurā plūda karsta ūdens avotiņ�.

Staro ar piepūli novilka apģērba paliekas un vairāk iegāzās nekā iekāpa dabiskā d�akuzi vannā.

Viņ� ar labpatiku izbaudīja vannas priekus. Juta, kā karstajā ūdenī atmiek�ķējas āda un izskalojas pazemes netīrumi. Viņam �ķita, ka aiztek arī tumsas derdzīgā pieskāriena sekas. Sasitumi izsutējās mīksti.

Pamērcējies siltajā ūdenī, Staro berza visu augumu, nober�ot veco ādu. Noskrāpēt veco ādu, aizskalot atmiņas. Viņam likās, ka rūsa lieliem, drupaniem gabaliem sāk birt laukā no dvēseles.

Pazemē pavadītais laiks nepalika bez sekām. Viņa rumpis bija kļuvis kaulaināks, ribas kā stīpas spiedās ārā.

Saimnieks �ļūco�ā gaitā ieradās ar ļoti kvalitatīvu mak�ķernieku drēbju kaudzi rokās. I.abā oma nebija zudusi, un viņ� vēlīgi piedāvāja:

� Ņem, pielaiko, kas patīk! Viss ir augstākās kvalitātēs! Ārzemju markas!

Staro nomazgājies, gludi noskuvies un apģērbies gurksto�ās drēbēs, atguva civilizētu paskatu.

� Ejam tārpiņu nomērdēt!

Un pārliecinājies, ka viesis saprot, rādīja ceļu uz ēdamtelpu. Tur uz kartona kastēm bija sarūpēts diezgan bagātīgs konservētās pārtikas klāsts. Staro piesēdās viņam sagatavotā migā, un, saņēmis liellopu gaļas konservu, sāka alkatīgi to tuk�ot. Tikmēr saimnieks uz gāzes plītiņas uzlika nākamo konservu kārbu. Ik pa brīdim Staro pēto�i uzlūkoja runātāju, kur� nerimās valodot:

� Tas no veikala notenderēts. Zagļi bija aptīrīju�i mak�ķernieku piederumu bodi. Lejā sanesu�i, pa�i nez kur paliku�i. Tur ar putekļiem un aizmirstību viss klāts. Es tad laiku pa laikam paņemu, ko ievajagas. Zinu, ka eju uz veikala noliktavu. Liekas, ka kaķim pasmagi izlīst, bet esmu pieradis. Uzmanīgi ņemot, pamazām tā dzīvoju. Nezinu pat, cik ilgi. Vairākus gadus neesmu bijis aug�ā. Pat lāga nezinu, kas tur notiek. Varbūt komunisti atgriezu�ies. Nē! Tad atkal nebūtu pārtikas. Kā vientuļnieks pazemes eju me�ā, no ierastā mar�ruta nekad nenogrie�os!

� �urkas netraucē? � remdējis izsalkumu, Staro ziņkāri noprasīja. Salicis ribās visu kārbu, viņ� no jauna atdzīvojās.

� Es ar tām sadzīvoju! Viņas pieradinātas, nokopj aiz manis pārtikas paliekas. Varētu jau arī mani apēst, tikai kas viņām pārtiku gādās? � pamēdījās vīrelis. � Arī gudri radījumi! Glu�i kā sieva! Līdz brīdim, kamēr tu kaut ko noderīgu nes mājās, piecie�, pēc tam patriec vai izdeldē no �īs pasaules!

Ne man te jāmaksā par dzīvokli, ne jāstrādā trejdeviņos sviedros. Atliek vien aiziet pēc ko�amā.

� Un ja atradīs eju?

� Tpu! Nenoskaud! � saimnieks neapmierināti atstiepa apak�lūpu. Staro cie�i ielūkojās viņa acīs. Tajās varēja izlasīt sa�utumu, kur� izdzisa, kad Saimnieks atkal pavēra muti:

� Man aug�zemes dzīvē sievai nebija pat vārgas atblāzmas no virtuves karalienes gēniem. Nācās rīt uzsildītus konservus. Lai kādas nepatik�anas, kolīdz piemāvos, tā sievai uzreiz atgriezās dzīvotprieks un viņa, sakļāvusi rokas, svētulīgi nogaudās: �Dieviņ� varēja ātrāk aizsaukt veco grēka gabalu.�

Un nomainot sarunas tematu nepārprotami ieinteresētā tonī noprasīja:

� Tu ta�u nekur nesteidzies?

� Vispār jau nekur nesteidzos. Es pat nezinu, kurp doties! � Staro nevēlējās pakļaut vientuļnieku nāves briesmām. � Redz, ir viena nelaime! Mani meklē! Un nopietni!

� Nav, ko bēdāt! Te ir vieta, kas visu ekranizē. Ne elektronika, ne raganas nedarbojas. Kaut kas dziļā pazemē to visu nobloķē!

Staro domās novaidējās: �Tomēr slazds!�

Un, iegrimis savās domās, gandrīz nesaklausīja paskaidrojumu:

� Neesmu te vienīgais. Vairākus līmeņus dziļāk dziest svētais tēvs. Eremīts. Dīvainis. Nekad neesmu redzējis, ka kaut ko ēstu. Cik reizes neesmu nesis pat dārgu sarkanvīnu. Viss viens. Iedomājies, pat melno stores kaviāru neēd. Kā gan cilvēks var eksistēt? Nesaprotu! � saimnieks purinot galvu pastiprināja neizpratni. � Viņ� teica, ka gaidot mesiju. Kaut ko no tiem murgiem. Es cilvēks vienkār�s! Galvu nepiesmērēju. Tikai sterilizēju ar �ņabi.

Karstā vanna un sātīgais ēdiens darīja savu. Skati aizslīdēja kā miglā. Noguru�ajā galvā nozibēja kāda dzirksts un viņ� ieslīga miega nemaņā. Atjēdzās. Nobijās, ka ir zaudējis redzi. Tad atminējās, ka guļ pazemē un dīvainais pazemes iedzīvotājs ir vienkār�i nodzēsis gaismas. Saimnieks bija uzklājis divas biezas un siltas segas.

Staro no jauna aizmiga, lai atkal pamostos tumsā. �oreiz viņ� neizjuta nekādu satraukumu. Fatālā nolemtībā vairs ne par ko neuztraucoties, viņ� gaidīja, kad pamodīsies saimnieks. Pēc runas sprie�ot, saimniekam smadzenes nav pat zirņa lielumā, ta�u tas viņam netraucē iekārtoties pazemē uz ērtu dzīvi pie visa gatava.

� Miera oāzīte. Apmeklētāji gandrīz nekad neieklīst. Digeri � tie gan maitas. Tpu! � sulīgi nospļāvies, saimnieks turpināja brokastot un tark�ķēt. �Krētas Mīnotaura labirinti ir nekas, salīdzinot ar mātes Maskavas pazemi. Un pa to lo�ņā visādi draņķīgi digeri. Arī �eit pāris reizes ir līdu�i. Ātri aiztrencu visus prom. Patrāpīsies vēl kāds sadists, sagraizīs vai vispār mani nositīs. Meklē sazina ko. Iztraucēs vēl valdības noslēpumus. Tad aizlies manus caurumus, vēl te sāks �monu. Kazi, līdz manīm tiks. Kam man ka�ķis ar valdību, ne es zinu, ko viņi dara, ne viņiem te ko degunu bāzt. Menti, tie var pierakstu prasīt. Visādi dīvaiņi te, pazemē, meklē Ivana bibliotēku. Lai meklē veseli! � Viņ� noirgo-jās. Pacēlis rādītājpirkstu nopietnā balsī turpināja: � Eremīts sē� tie�i uz tās. Mani gan ielaida aplūkot. Kam man tā vajadzīga? Tur ne�petni daudz dārgakmeņu, zelta. Kam traucēt vecus pergamentus. Ja gramstī�os, mēģinā�u notirgot, mani nositīs kā divreiz divi. Un, pat ja uzrādī�u slēptuvi, dzīvu neatstās. Sasies un pametīs �urkām. Pa�i sāks plēsties. Durties... Man ir savs stūrītis, sava iztik�ana. Vairāk neko nevajag. Tik kādu saimniecīti... � viņ� sapņaini nopūtās. � Biju pāris reizes atvilcis bābas. Tās at�irgu�as meta krustus un spērās aug�ā. Ar varu mīļ� nebūsi.

Paberzējis virsdeguni ar gaudulīgu noti balsī nomurmināja:

� Izvedu caur tālāko labirintu tīklu, palaidu tā, lai neviens neron ceļu atpakaļ. � Un it kā starp citu iejautājās: � Starp citu, no kurienes tu nāc? Tev tāds savāds uzsvars. Nekādīgi nesaprotu.

� No Baltijas.

� Āaaaa.

� Kur tu drazu liec? � Staro pārtrauca runas plūdus, ievirzot tīri utilitārās vadlīnijās.

� Gaitenī ir caurums galvas platumā. Tajā metu. Grabēdams noiet lejā. Tur ir tunelis uz Nāgu valstības bezdibeni. Tā vismaz eremīts teica...

Apklusies viņ� iesaucās: � Ak, es vecais āzis! Eremīts bija palūdzis tev būt tik izpalīdzīgam un nolaisties pie viņa. Ir kas runājams par Zani! Nu ir vārdiņ�! � Viņ� labsirdīgi noskurināja galvu.

� Kas, kāds melnais pesteļotājs?

Līdz ar �o domu cauri augumam izskrēja salti drebuļi. Staro nezināja, ko padomāt. Ja no briesmām nevar izvairīties, tad labāk ir ātrāk ar tām nostāties aci pret aci.

Paņēmis lampu, saimnieks padeva tādu pa�u Staro, un, pie sevis dungodams, devās vienā no daudzajām ejām. Drīz vien viņi nonāca krustcelēs. Pa tām vītņveida eja kā aka iestiepās biedējo�ajā pazemē. Pa apdrupu�ajiem pakāpieniem nācās ilgu laiku iet lejā, līdz Staro atjēdzās kupolveida alā. Iespaidīga augstuma griestus apgaismoja vien viņu nesto lukturu gaisma. Sienas un pamatne bija rūpīgi apstrādātas. Kādreiz pat nopulētas.

Telpas centrā uz pusovāla paaugstinājuma sēdējā vecs vīrs. Tievs kā maikste. Apģērbs vaļīgi karājās uz viņa pārmēru kārnā auguma. �aura, kalsena seja, ar trauslu, plānu, plakaniski nosmailinātu degunu, plānas lūpas, no deguna līdz mutes kaktiņam iegrimu�ās dziļās rievas iezīmēja mutes apvidu. Ķīļveida bārda vijās ap zoda līniju. Skaidras, pelēkzilas acis vēlīgi vērās Staro. Un, pamājis ar labo roku, aicināja viņu tuvāk. Pavadonis palika stāvot. Tikmēr Staro nedro�i pietuvojās.

� Sauc mani par Uaru! � vecais vīrs smaidot nosauca savu vārdu. Smaidā pavērtajā mutē Staro redzēja vien sārtas smaganas.

� F-s te esmu jau krietnu laiciņu. Bet visam reiz pienāk beigas, � Uars neitrāli, dziesto�ā balsī novilka. � Līdz 2047. gadam daudz nav palicis. Tad sa�ķeltā pasaule vienosies gaismas vai tumsas pusē. Tad arī mana sūtība būs galā. Nebūs svarīgi, kas uzvarēs, � Uars novilka pirms no jauna pavēra muti.

� �eit apak�ā ir kupols, kas aiztur pekles spēku izlau�anos, ļa pasauli vienos gaisma, tad tiem nav jēgas lauzties ārā. ļa tumsa, tad arī manos spēkos nebūs apturēt iznīcības enerģiju. Jebkurā gadījumā, es pārtrauk�u zemes brīdi un pārcel�os, kur man sen kā vajadzēja vairākas reizes pabūt.

� Cik ilgi tu te esi? � Staro pat izbrīnījās par savu pārdro�o jautājumu.

� Zemes dzīļu spēka vietas, tur aug�pusē, agrāk bija piesātinātas ar visda�ādākajām svētvietām. Te pēc mana padoma nāca viedie vīri, kas tur kalpoja kā starpnieki starp ļau�u un smalkāko pasauli. Viņus nomainīja klostera brāļi. Tad Lielo juku laikos klosteri nodedzināja, ejas aizgruva. Kop� tiem laikiem te ieklīst vien retais. Te nav, ko ņemt. Ja nokāptu vairākus līmeņus zemāk, atklātu Ivana Bargā bibliotēku. Ta�u iznest bez manas ziņas nevar. Es apsolīju caram tās nodot dro�ās un, galvenais, godīgās rokās.

Uars blāvi pasmaidījis, it kā nojautis Staro domas, turpināja:

� Man neviens nevar kaitēt, aizvest arī. Sarkano laikos mani mēģināja noindēt, ielai�ot nāvējo�as gāzes. Viss viens. Arī tie atmeta ar roku.

Pasaules likteņa atslēga, mani sargā.

Iesākumā neuzticīgi Staro nolēma viņu pārbaudīt:

� Un, ja es mēģinā�u tevi aizvilkt saulītē?

� Dro�i! Dro�i! Nekautrējies, � vēlīgi smaidot, Uars aicināja. � Iesākumā pamēģini novilkt no �ī apļa.

Uara sa�uvusī roka pacēlās. Staro saudzīgi satvēra. Tai bija vēsa miesa, ta�u nevis veci�ķi vārīga, bet stingra. Staro viegliņām pavilka. Augums padevās tikai līdz apļa malai. Tālāk sekoja tas, ko neviens normāls cilvēks nevarētu saprast. Nevis vecā pasaules vārtu sarga roka, bet gan Staro roka palika it kā irdena, gaisīga.

Turklāt Staro neko nesajuta. Vienkār�i ve�uka roka tikko bija viņa plaukstā un vairs nē. Nekāda vilk�anas kustība.

� Apļa iek�pusē ir īpa�a vieta. Tā ir astrālā forma, kam nepiemīt laiks un telpa. To var saukt par mū�ību.

Tikai tagad Staro ievēroja, cik gan savāda, stinga seja ir stāstītājam.

� Ārpusē rit tūksto�gades, �eit sekunde ir aizķērusies. Es gaidu atbrīvotāju. Tu tas neesi, ta�u tev vajag izcīnīt uzvaru, lai varētu viņu sagatavot.

Un Uars pārgāja uz citu tēmu:

� Enerģija nezūd, tā transformējas. Es to pārvaldu visaugstākajā pakāpē, lai mijiedarbībā ar fizisko pasauli varētu darīt tā saucamos brīnumus. Varbūt tu vēlies, lai es tevi atjaunoju? Tev ir miesas bojājumi, arī nervu sistēma uz robe�as.

� Nē, paldies! Nav nekā labāka par krietnu pirtiņu! Veldzēs i miesu, i dvēseli, � Staro centās noraidīt biedējo�o piedāvājumu. Ta�u Uars paņēma viņa kreiso roku un rīkojās.

Caur plaukstu ieplūda nomierino�s spēks, tas dziedēja ne vien miesu, bet arī dvēseli. iMiers, bezgalīgs miers, izlija pa visu augumu, ielija vistum�ākajos prāta nostūros.

Staro aplūkoja sevi. Augums vēl aizvien bija izkaltis, ta�u nu viņā pārliecino�i pulsēja dzīvība. Arī viņa skatiens kļuva dzīvīgāks, redzīgāks.

Domas joņoja sparīgi un reizē skaidrības pilnas.

� Kādreiz biju Nabu priesteris, � Uars ierunājās. � Mū�a beigās Gudrības atslēgu glabātājs dievs jautāja, ko es vēlos par ilgsto�u un teicamu kalpo�anu? Un es atbildēju, ka vēlos izdarīt ko tādu, kas dotu vislielāko labumu cilvēcei, ne vien manai di�enajai Krus tautai. Tad Nabu savā vislielākajā gudrībā apzīmogoja manu prātu ar Dievu zvērestu un lika sagaidīt jaunās cilvēku ēras atvērēju. Drīz vien dievi devās uz savu pasauli, bet viņu pamestajiem ļaudīm vajadzēja iz�ķirt savus likteņus pa�u spēkiem un ar savu prātu. Tas bija senāk par pa�u senumu, � Uars sapņaini novilka un palika kavējamies atmiņās.

�ķita, ka viss �eit notieko�ais ir ārprāta radīts murgs. Staro nodrebēja, ielūkojoties laika bezdibenī, kas �ķīra �o brīdi no stāstītā avotiem. Nabu priesteris bija absurdi neiederīgs �ajā vietā. Kaut vai tīri ģeogrāfiski. Nemaz nerunājot par laika bezdibeni, kas �ķīra viņu piedzim�anas mirkļus.

� Bet kā gan tev izdevās visu �o laiku izdzīvot? � Staro pārsteigts noprasīja.

� Man nevajag pārtiku. Esmu tajā dzīvības posmā, kad tā ir lieka. � Uars pasmaidīja un teica: � Pastiep man savu roku.

Staro padeva labo plaukstu. Uars uzlika savu un Staro piepe�i sajuta plaukstā smagumu. Atvēris acis viņ� ieraudzīja mango augli. Tas tie�ām bija svaigāks par svaigu. Tas smar�oja tikpat brīni�ķīgi, kā toreiz, kad viņ� pats Sei�eļos no mango koka noplūca līdzīgu.

� Tagad tev ir skaidrs, kā noslēgtā vidē darbojas enerģijas nezūdamības likums?

� Ja tas tik viegli darbotos tur aug�ā, � Staro neviļus pacēla skatienu uz kupolveidīgajiem griestiem, � tad dro�i varētu teikt, ka no naudas tik vien labums kā zārkam, ar nosacījumu, ka krematorijā no tā neizgā� apdziedāto rumpīti un neievieto kārtējo sēru zāles eksponātu.

Uars no jauna ierunājās:

� Visa tā skudru pū�ņa jezga, kas notiek tur aug�ā ir nekas, salīdzinot ar to, kas sagaida neapdomīgo cilvēci. Pat, ja vienlaicīgi uzspridzinot visas atombumbas, izdotos sa�ķelt zemi, tas būtu mazākais ļaunums iznīcības priek�ā.

Un paklusējis piebilda:

� �eit ir vieta, kur glabājās Gudrības atslēga!

Staro nesaprata, ko gan Uars ar to vēlējās pateikt. Iestājās klusums. Staro pārdomāja teikto.

Uars noslēpumaini pasmaidījis iejautājās:

� Vēlies redzēt atslēgu?

Staro piekrīto�i pamāja ar galvu. Viņ� nesaprata, par ko ir runa, bet viņam pārmaiņus pēc patika iegūt informāciju, vienlaikus neizcie�ot ārprātīgas mokas.

Ar atbruņojo�u labestību Uars pavēra lūpas.

� �ī ir Cilvēces pēdējā cerība nesadegt iznīcības enerģijā!

Un Uara labajā plaukstā parādījās pelēcīgs, neliela ābola izmēra akmens ar sānos dziļi iegravētām zīmēm.

� �antamani akmens �ķemba. To sauc par Pasaules Dārgumu. Un to var iegūt vien izredzētais. Tas nozūd, lai uzrastos vien tad, kad cilvēkiem tie�ām ir vajadzīga palīdzība. Ļauniem, skaudīgiem, alkatīgiem, lepniem, kuri murgo par pasaules kundzību, kurus gara tumsība padara aklus, nav lemts to pat ieraudzīt. Vien ar tīru, gai�u, brīni�ķīgu, apskaidrotu dvēseli, kas ar tikko dzimu�a bērna tīrību spēj paraudzīties uz pasauli. Vienīgi tāds var būt par tīrā vaduguni apvienotai cilvēcei, kam atslēga palīdzēs atslēgt prātu un sirdi, lai novērstu tumsas uzvaru.

Vairākas dienas Staro laidās lejā un sarunājās ar mū�veco un vienlaicīgi nemirstīgo Nabu priesteri. Un ar katru reizi viņā nostiprinājās pārliecība, ka nekas no ārpasaulē notieko�ā nepaslīd garām Uaram. Viņ� zināja vairāk par jebkuru zem saules mīto�o. Ta�u Staro ne par ko nemainītos ar viņu vietām.

Ar katru pazemē pavadīto mirkli Staro krūtīs pieauga vēlme izrauties. Viņ� nevarēja vien sagaidīt brīdi, kad ieraudzīs debesis. Atgūs cietu pamatu zem kājām tur, virszemē, kur kaut �īfera pelēkās debesis dod garam brīvību.

Staro izlēma lūgt padomu kādreiz di�enās Krus tautas pēdējam pārstāvim.

� Tu esi tumsas medījums! � Uars mierīgi pavēstīja. � Tu vairs nevari iziet pasaulē. Visur ir izlikti tīkli, ziņotāji un nepielūdzami tumsas mednieki. Vien �eit tu vari palikt līdz mū�a galam vai kļūt par pūķa kāvēju.

Staro jau tāpat saprata, ka viņa lietas ir pavisam no�ēlojamas. Uz gai�āku likteni viņam nav ko cerēt.

� Man nav pieredzes pūķu kau�anā!

� Vienīgais veids, kā pamest �o pazemi un no jauna nenokļūt tumsas verdzībā, ir kļūt par sava dēla sargeņģeli! Ārpus cilvēka �aulas! Tu pārtapsi enerģētiskajā būtnē!

� Tas ir nomirt?

� Pārkāpt slieksni! � Uars kā parasti mierīgi paskaidroja: � Tev ir vieglāk, jo tev ir zināms piedāvājums. Tev izpaliks neziņas �ausmas. Protams, tev nāksies uzkavēties �ķīstītavā, pēc tās nāksi atpakaļ uz Zemi. Turklāt laiks tur ritēs savādāk. Mirklis tur, un tu būsi �īs pasaules pagātnē!

Uars brīdi apdomāja, ko vēlējās sacīt, pirms pavēra muti:

� Tici man! Tas ir garlaicīgi dzīvot mū�īgi! Un kolīdz atklājās dzīvības un nāves noslēpums, tā pazūd dzīves gar�a.

� Vērmeļaini vārdi! Ks apdomā�u! � Staro rimti paziņoja.

Staro pārdomāja dzirdēto. Atkal krustceles! Skaudrais reālisma asmens viegli uz�ķērda sapņu pils mūrus. Nekādu perspektīvu. Viņa medības noritēja pilnā sparā. Visi tumsas resursi tika pārcelti viņa noķer�anai. Ārā viņu gaidīja iznīcība ar sekojo�u neko. Slapstīties �eit, dro�ībā? Skaidrs, ka dziļākos ūdeņos viņ� vairs nekuģos. Pēc visa piedzīvotā nāve likās tik vilino�a.

Visa viņa būtība sacēlās pret tādu domu. Drebēt no katra �uksta, no katras skaņas, kad dēls kuru katru mirkli varēja tikt saķerts un pārvērsts paklausīgā tumsas instrumentā?

Viņ� jutās kā kalnu upe, kas savā nevaldāmajā skrējienā atdūrusies pret nogruvumu. Lai kā gribētos, nevar tikt uz priek�u! Varenajā �ķērslī ne mazākās spraudziņas. Tu vari bezspēcīgā niknumā murdēt un vārīties. Tikmēr jauni spēki pienāk klāt un ar tiem pieaug aizsprosta ūdeņos ieslēptais spēks, ta�u ir jāgaida līdz brīdim, kad pārkāps pāri aizsprosta korei vai spēs to pārraut. Viņ� ir iesprostots nāvei neizbēgami nolemtā miesā...

Galvā uzmācīgi riņķoja viens un tas pats Zanes vecāsmātes teiktais: �Ja uzvarēs tumsa, tad... Jau cik reizes pasaule ir �ūpojusies uz na�a asmens un mazākais grūdiens var to atkal iegrūst bezdibenī. Maskavas vārds ir cēlies no tur virszemē kādreiz mīto�o baltu vārda � mazgāt. Mazgas upes ūdeņi mazgā un aizskalo cilvēku netīrās domas. Maskavas sirdī jau vairākus gadu tūksto�us ir viena no svētākajām pasaules vietām. Roma un Jeruzāleme ir tai līdzīgas. Tur reiz bija priesteri, viedie, kuri to sargāja. Viņu eksistenci izgaisināja tas ļaunuma murskulis, kur� tur savilkās vai no visas zemeslodes. Un �ī ļaunuma vadībā Maskavā tiek gatavots kaut kas neticams! Tumsa plāno atstāt vien pāris miljonu cilvēku. Un visus pārējos ir gatavi nolikt uz upuraltāra, lai ar viņu dzīvības spēkiem izsauktu to, kura vara ir absolūta! Viņi pārvērtē savus spēkus! Maskavas apak�zemē milzt vulkāns. Tas iestiepjas bezgalīgajās pazemes dzīlēs, � uguns spēka pasaulē. Virs tā karsta alās ir vesela ūdens jūra. Uguns un tvaiks saspiestā telpā ir baismīgs spēks, kas tāpat kā starp tumsu un gaismu atrodas trauslā līdzsvarā. Viens gan ir skaidrs. Ja turpināsim sēdēt rokas klēpī saliku�i, tad notiks mega upurē�ana. Saskaņā ar Tumsas ieplānoto būs milzīgi svētki. Tiks darīts viss, lai pēc iespējas vairāk cilvēku ierodas un vienkopus sanāk uz to svinē�anu... Un tad Maskava vienā mirklī iegrims ar visiem iedzīvotājiem un viesiem. Vienlaicīgi un vienkopus upurējot desmitiem miljonu dzīvību, tiks sasniegts mērķis. Līdz tam laikam tumsai vajag sakrāt enerģiju, savākt vienkopus staigājo�ās enerģijas baterijas. Un tam visam ir jānotiek īstā laikā un īstā vietā. Citur pat ar tūksto�kārt lielāku upuri neizdosies, jo Maskava ir Zemes centrs. Tas būs visu laiku visasiņainākais upuris. Upuris ir vienlaicīgi pārtraukta ļau�u eksistence, kur cilvēku enerģija pārvēr�as �ausmās, bezizejas izmisumā un izdalās no upuriem atombumbu ekvivalentā. Tādā veidā vienlaicīgi nogalēto enerģija sakoncentrējas, sablīvējās un pārvēr�as tīrajā enerģijā. Vien sevi�ķi vareni arhimagi vienkopus māk ievadīt to vajadzīgā gultnē. Un pasauli sava�os Tumsa...�

Staro toreiz tā isti neapjauta, bet tagad viņ� tie�ām jutās atbildīgs par savu tuvinieku un visas cilvēces likteni.

�Viens ir karotājs, bet ne pret varenu, labi organizētu armiju. Vīzijas ir tāda lieta, kuras parāda iespējamo notikumu attīstību. Ar kādu mazu cinīti tās var izmainīt. Mazs, bet gā� lielu vezumu. Tas ļoti daudz ko var palīdzēt Tumsas plānu izjauk�anā. Nejau�ība spēj katastrofāli izjaukt vislabāk izstrādātos plānus...�

�ī doma durstīja kā ar adatām. Kā ar nokaitētām knaiblēm sagrāba rīkli. Staro vairs nekur nerada mieru.

Aiz muguras sabiezēja pagātne, priek�ā nezināma nākotne. Kas viņu sagaida? Grūti bezprieka gadi? Vēl jau palika nemiera pilnā mīlestība. Smeldze un ilgas kā neremdināms izsalkums plosīja viņu. Un no domas vien, ka Zane tikmēr piederēs kādam citam vīrietim, uzplaiksnīja greizsirdība. Tā nerimās un nezaudēja asumu. Durstīja un kveldināja kā nokaitēts akmens. Un viņ� apzinājās, ka �ī strutojo�ā vāts nekad neaizvērsies.

Staro sirds uz bridi pārstāja pukstēt. Melns skumju plīvurs ietina prātu. Pār viņu gāzās pat vairākiem vīriem nepanesama pārdzīvojumu lavīna. Nez no kurienes viņa galvā uzradusies Zanes vecāsmātes balss kā nazis grieza ausis.

�ai balsij nebija iespējams nepaklausīt. Viņam pat �ķita, ka fonā atskanēja neslēptu �ausmu pilni vaidi.

�Ja smalka bezapziņas informācijas ievade dod pārliecino�us rezultātus, tad tas diem�ēl nozīmē, ka piepildās neaptveramā ļaunuma plāns! Tā varenību grūti apjaust. Var pieskarties vien niecīgai tā daļiņai. Tas ir kā mēģināt izdzēst sauli. Sens ļaunums, par kuru es tevi brīdināju, ir pamodies, un līdis no midzeņa. Posts sagaida pasauli, ja to neatturēs pa�ā iedīglī. Tas nav cilvēciskā būtnē ietērpies ļaunums. Viņ� vēl nav izvēlējies savu iemiesojumu. Ļaunuma ļaunums, kur� kop� atlantu bojāejas jau vairākus desmitus tūksto�u gadus bija snaudis. Gaidījis savu laiku! Un tas ir pienācis! Mums par nelaimi! Atminies, ko es stāstīju par Laika plūsmām. Tās var pagriezt, lai atgrieztos noteiktā laika punktā, izmainītu. Visā Cilvēces vēsturē ir biju�i astoņi Varenie, kam tas ir bijis pa spēkam. Tikai divi ir mēģināju�i un panāku�i izmaiņas vēsturē. Visi atturas no jebkādas iejauk�anās, jo viņi mācījās no �o divu neprā�u visādā ziņā sūrā likteņa. Un tagad nāks Devītais! Un �is Devītais Vilnis var sajaukt visa laika ritumu. Tagad no tevis ir atkarīgs cilvēces liktenis.� Balss pazuda. Tās vietā krāsainu zib�ņu eksplozija smadzenēs pārvērtās par kniepadatas izmēra gaismas punktiņu. Tas mirgoja un lēcienveidā palielināja savus apjomus. Un pārvērtās par tumsas kamolu, kas strauji piebrieda, pulsēja nenoteiktā ritmā. Varēja apjaust tajā ietvertu varenu spēku.

Pieņēmis lēmumu, Staro uzmeklēja eremītu. Viņ� kā parasti sēdēja un gremdējās atmiņu dzīlēs, lūkojās ārpasaules norisēs.

� Esmu gatavs doties uz cilu pasauli! � Staro sasveicinājies, ķērās pie lietas.

� Nepareizi! � Uars rimti pielaboja: � Tev jāsaka: �Esmu gatavs kļūt par dēla Sargeņģeli!�

� Esmu gatavs kļūt par dēla Sargeņģeli! � Staro rimtā, bet noteikta balsī atkārtoja.

Mute izkalta sausa, ta�u vārdi nāca viegli, ar pārliecību un spēkpilni.

Visa viņa būtība � miesa un dvēsele � izstaroja rāmu spēku. Viņ� bija gatavs uzņemties uz saviem pleciem nastu, kas viņam jānes.

Pēc �iem vārdiem visa viņa būtība iegrima uguns liesmā. Tā bija tik drausmīgi spo�a, balta un cieta, ka Staro to juta caur aizvērtiem plakstiem un caur tiem cie�i piespiestām rokām.

Staro nezināja, vai tas bija uzreiz, vai viņ� tie�ām pavadīja nolikto laiku �ķīstītavā, bet viņ� ieraudzīja dēlu. Viņ� vienkār�i zināja, ka tas ir viņa un Zanes miesas un dvēseles auglis. Viņa nemateriālā būtība apklāja mātes miesā augo�o augli. Me�onīga laimes sajūta sagrāba Staro. Viņ� tomēr bija saņēmis sava darba algu.

� Sveiks, Dieva sūtītais cilvēces glābēj! Es tevi lolo�u un sargā�u!

BEIGAS

SATURS

1. daļa. Mūsu pasaule.......................

2. daļa. Slēgtā pasaule.......................

3. daļa. Maskava...........................

4. daļa. Izvēle..............................

Vairāk par autora daiļradi

www.pogainie.lv