Rejs Bredberijs
451 grāds pēc Fārenheita
Sērija Fantastikas Pasaulē./ Mēs zinām, ka mūsdienu tehnika (1974.g.) paver vispla�ākās iespējas masu informācijas līdzekļu attīstībā. Kaut arī mūsu istabu sienas vēl nav pārvērstas par milzī�giem televizoru ekrāniem, �o ekrānu izmēri laika gaitā stipri palielināju�ies, bet radiouztvērēju izmēri tā samazināju�ies, ka mikroshēmu tranzistori vairs neko daudz neat�ķiras no tiem, kurus apraksta Bredberijs. Un tādēļ jo asi izvirzās jautājums, ko radio�viļņi nes mūsu planētas cilvēkiem un kas īsti notiek uz lielajiem krāsainajiem, drīzumā dro�i vien arī telpiskajiem televizoru ekrāniem, jo grāmatu sārti nepavisam nav vienīgais grāmatu iznīcinā�anas līdzek�lis. Grāmatas var ne vien sadedzināt, bet arī glu�i vienkār�i aizmirst, nelasīt. Lasīt ir grūtāk nekā klausīties un daudz grūtāk nekā vērot, kas notiek uz ek�rāna, jo lasī�ana prasa līdzdalību, liek domāt, ņemt palīgā fantāziju, kamēr uz ekrāna notieko�ajam � mājā vai kinoteātrī � var izsekot arī daudz pasīvāk. Un, ja ielūkojamies Bredberija romānā dziļāk, tad iz�rādās, ka ne jau tādēļ cilvēki pavada savu dzīvi starp televīzijas �radiniekiem�, ne jau tādēļ dodas pie miera ar ausīs iebāztām radio kapsulām, ka grāmatas ir sa�dedzinātas, bet, tie�i otrādi, � grāmatas sāk�tas dedzināt tādēļ, ka tās vairs nav biju�as vajadzī�gas.
izdevniecība �zinātne� Riga 1975
Рэй Брэдбери 451� ПО ФАРЕНГЕЙТУ Издательство �Зинатне� Рига 1975
На латышском языке Перевод с английского И. В е й д е Художнтс И. Звагузис
No angļu valodas tulkojusi Inese Veide Mākslinieks Indulis Zvagūzis
Izdota saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmija Redakciju un izdevumu padomes lēmumu
Tulkojums latvie�u valodā Izdevniecība �Zinātne�, 1975
Noskannējis grāmatu un� failu izveidojis Imants Lo�melis
451 GRĀDS PĒC FĀRENHEITA
R.Bredberijs
Pateicībā veltīts Donam Kongdonam
451 grāds pēc Fārenheita � temperatūra, pie kuras uzliesmo papīrs �
Ja tev liek rakstīt uz līniju papīra, raksti �ķērsam.
Huans Ramons Himeness
Dedzināt � tā bija bauda.
Tā bija visīstākā bauda � redzēt, kā uguns visu pārņem un aprij, kā padara melnu un iznīcina. Milzī�gais pitons spļāva pasaulei pāri indīgu petroleju, un viņ� pats ar �ļūtenes uzgali rokā bija brīnumains diriģents, kur�, asinīm dobji pulsējot deniņos, izpilda uguns simfoniju, lai noslaucītu no zemes virsas vēs�tures skrandas un paliekas. Uzlicis dedzinātāja ķiveri ar simbolisko skaitli 451, acīm degot ar oran�u liesmu, domās jau redzēdams, kas tūlīt notiks, viņ� nospieda aizdedzinātāja slēdzi, un acumirklī māju aprija lies�mas, iemetot vakara debesīs sārtu, dzeltenu un melnu atblāzmu. Viņ� brida pa ogļu jāņtārpiņu spietu. Vai�rāk par visu viņ� tobrīd vēlējās izspēlēt vecuveco bērnu dienu joku � iegrūst ugunī cukurgailīti, kamēr grāmatas, sizdamas spārnus kā balo�i, mira uz lie�veņa un mājas priek�ā, kamēr tās dzirk�u vērpetēm cēlās gaisā un izzuda sodrējainajā vējā.
Pēk�ņi Montegs atsprāga atpakaļ, skaudri savieb�dams seju, kā jau cilvēks, kur� apdedzinājies.
Ta�u viņ�, uguns dievs, skaidri zināja, ka, atgrie�zies dedzinātāju depo, spogulī atkal varēs pamirk�ķi�nāt savai apsvilu�ajai sejai. Bet vēlāk, tumsā, laiz�damies miegā, viņ� vēl arvien sajutīs tajā stingo, smaidam līdzīgo grimasi. Cik vien viņ� spēja atcerē�ties, tā viņa sejā nenozuda.
Montegs rūpīgi nospodrināja un pakāra savu spīdīgi melno ķiveri un ugunsdro�o jaku, du�ā ar baudu nomazgājās un tad, svilpodams, rokas kaba�tās sabāzis, devās pāri dedzinātāju depo aug�ējā stāva zālei un iemetās griestu lūkā. Pa�ā pēdējā brīdī, kad �ķita, tūliņ pat notiks nelaime, viņ� izrāva rokas no kabatām, satvēra zeltīto kārti un, tai �īkstot, nobremzēja mirkli pirms tam, kad kājas skāra pirmā stāva cementa grīdu.
Izgājis ārā uz naksnīgās ielas, viņ� devās uz metro, kur pneimatiskais vilciens, klusi, bez skaņas slīdot pa pazemes tuneļa cauruli, aizrāva viņu līdz priek��pilsētai un līdz ar spēcīgu silta gaisa �alti izgrūda uz krēmkrāsas eskalatora.
Svilpodams viņ� brauca aug�up, pretim nakts klu�sumam. Pēc tam, neko īpa�u nedomādams, devās uz tuvāko pagriezienu. Bet tad pēk�ņi palēnināja soli, it kā spēj� pretvēj� būtu iebrāzies sejā, it kā viņu kāds būtu saucis vārdā.
Jau vairākas naktis pie �ī pagrieziena, no kura ietve zvaig�ņu gaismā veda uz viņa māju, Montegu pār�ņēma dīvaina sajūta. Viņam �ķita, ka mirkli pirms tam, kad viņ� sasniedza ielas stūri, pie tā kāds būtu stāvējis. Gaisā juta sasprindzinātu klusumu, it kā te kāds būtu klusi gaidījis, bet, tiklīdz viņ� bija klāt, kļuvis par ēnu un izlaidis viņu sev cauri. Varbūt viņ� sajuta vieglu aromātu, varbūt grādus desmit aug�stāku temperatūru tai vietā, kur stāvēja neredzamais, izstarodams ķermeņa siltumu. Tas bija kaut kas neiz�protams. Ik nakti, ceļā uz māju nogriezdamies gar �o ielas stūri, viņ� neredzēja neko citu kā vienīgi tuk�o, balto, līkumoto ietvi. Reiz gan viņ� pamanīja kādu ēnu, bet, pirms paguva ieskatīties, tā jau aiz- trauca pāri mauriņam.
Bet �oreiz pirms pagrieziena viņ� tā palēnināja soli, ka gandrīz apstājās. Domās jau atrazdamies aiz stūra, viņ� dzirdēja klusu �ukstu. Vai varbūt tā bija cilvēka elpa? Vai tik tikko manāma gaisa vibrācija, kas radās, kādam tur stāvot un gaidot?
Viņ� nogriezās gar stūri.
Pa mēness gaismas pielieto ietvi vēj� tā dzenāja rudens lapas, ka pretim nāko�ā meitene, kājām viegli skardama zemi, tām it kā lidoja līdzi. Mazliet pie�liektu galvu viņa vēroja, kā kurpju purngali skar lapu virpuļus. Viņai bija �aura, pienbalta seja, kas vērās pasaulē alkainā izziņas tieksmē. Viņas skatiens pauda tādu kā izbrīnu, un tum�ās acis tik vērīgi raudzījās apkārt, ka tām nekas nepaslīdēja garām. Viņai bija baltas, viegli �auksto�as drānas. Montegam gandrīz vai �ķita, ka viņ� dzirdētu viņas soļu ritmā �ūpoto roku kustību un tās ausij neuztveramās trīsas, kas pārslīdēja gai�ajai sejai, kad viņa, paceļot acis, ierau�dzīja sev priek�ā ietves vidū stāvo�u vīrieti.
No kokiem, kas �alkoja viņiem virs galvām, �abē�dams lija sauss lapu lietus. Meitene bija tik pār�steigta, ka �ķita � tūliņ pat atrausies atpakaļ, ta�u viņa palika stāvam un cie�i raudzījās Montegā, un viņas tum�ās acis tā iemirdzējās, it kā viņ� būtu patei�cis viņai kaut ko neizsakāmi skaistu. Bet viņ� zināja, ka bija izteicis tikai visparastāko �helou�. Redzot, ka meitene kā hipnotizēta raugās salamandrā uz viņa piedurknes un diskā ar feniksu uz viņa krūtīm, Mon- tegs ierunājās:
��� Jūs laikam esat mūsu jaunā kaimiņiene?
�������� Bet jūs, kā redzams � � meitene pacēla acis no viņa profesijas emblēmas, � �dedzinātājs. � Viņas balss pamira.
��� Cik dīvaini jūs to pateicāt.
�������� To es � to es varētu uzminēt aizvērtām acīm, � viņa klusi sacīja.
��� Pēc petrolejas smakas, vai? � viņ� smējās.
�� Mana sieva vienmēr par to �ēlojas. Berz, cik gribi, tikpat nevar nomazgāt.
��� Nē, to nevar nomazgāt, � viņa bijīgi teica.
Lai gan meitene nekustējās, Montegam �ķita, ka tā iet viņam apkārt, viegli parausta viņu, groza uz visām pusēm un izpurina viņa kabatas.
�������� Petrolejas smaka � � viņ� atsāka, lai pār�trauktu ilgsto�o klusumu, � � man tā ir tikpat kā smar�a.
��� Vai tie�ām?
��� Jā gan. Kādēļ jūs brīnāties?
Viņa brīdi padomāja.
�������� Es nezinu, � viņa sacīja. Tad pārlaida skatienu ielai, kas veda gan uz viņas, gan Montega māju.
�� Vai jums nebūtu nekas pretim, ja es ietu atpakaļ kopā ar jums? Mani sauc Klarisa Maklelāna.
�������� Ak Klarisa. Bet mani � Gajs Montegs. Nāciet vien. Kādēļ jūs tik vēlu staigājat apkārt? Cik jums ir gadu?
Siltajā, vējainajā mēness naktī viņi gāja pa sudrabā mirdzo�o ietvi, un gaisā bija jūtama viegla apriko�u un me�a zemeņu smar�a, tā ka Montegs izbrīnā pavē�rās apkārt, līdz atskārta, ka ir maldījies, jo rudenī ta�u nekā tāda nav.
Nē, nekā tāda nebija, tikai līdzās viņam soļoja mei�tene, kuras seja mēness gaismā mirdzēja kā sniegs, un apsvēra viņa jautājumu, cenzdamās atrast visla�bāko atbildi.
��� Esmu septiņpadsmit gadus veca un nenormāla. Mans tēvocis saka, tas vienmēr tā sakrītot. Ja kāds jautā, cik veca tu esi, viņ� saka, tad atbildi, ka esi septiņpadsmit gadus veca un nenormāla. Vai nav jauki �ādā naktī paklaiņot? Man patīk visu vērot un ieelpot smar�as, un reizēm līdz rītausmai klejot apkārt un noskatīties, kā uzlec saule.
Tad atkal viņi gāja klusēdami, līdz beidzot meitene domīgi teica: � Bet zināt, es no jums it nemaz nebaidos.
��� Kādēļ tad jums būtu jābaidās? � viņ� brīnījās.
��� Daudzi baidās no jums. Tas ir � baidās no dedzinātājiem. Bet, galu galā, jūs ta�u esat tāds pats cilvēks kā citi�
Viņas acīs kā divās mirdzo�ās ūdens lāsēs viņ� ieraudzīja savu atspulgu � mazu un tum�u, bet ļoti skaidru, pat katru sīkāko mutes rieviņu �, it kā �īs acis būtu divi brīnumaini violeti dzintari, kuros iemū��ināts viņa attēls. Pret viņu pavērstā meitenes seja nu bija līdzīga trauslam, matētam kristālam, kas izstaro maigu un mū�īgu gaismu. Tā nebija skaudri spo�a kā spuldzei, bet dīvaini glāsto�a un mierino�a, kādu izstaro sveces liesma. Reiz, kad viņ� bija vēl bērns, mājās nodzisa elektrība un māte sameklēja un uzdedza pēdējo sveci, un pa to laiku, kamēr tā dega, viņiem atklājās jauna pasaule, kas vairs nebija neap�tverama, bet mājīgā lokā kļāvās viņiem apkārt, un viņi abi � māte un dēls � pilnīgi pārvērtu�ies �ajā gaismā, klusībā vēlējās vienīgi to, lai elektrības tik drīz vēl nebūtu �
Un tad Klarisa Maklelāna sacīja:
��� Vai es drīkstu jums kaut ko jautāt? Cik ilgi jūs jau esat dedzinātājs?
��� Desmit gadus. Kop� divdesmit gadu vecuma.
��� Vai jūs kādreiz arī lasāt tās grāmatas, kuras sadedzināt?
Viņ� smējās.
��� Tas ir pret likumu!
��� Ak, pareizi.
�������� Mūsu darbs ir varen jauks. Pirmdien mēs, pie�mēram, dedzinām Milleju, tre�dien � Vitmenu, piekt�dien � Folkneru. �Nodedzināt visu līdz pelniem un tad sadedzināt ari pelnus!� � tāda ir dedzinātāju devīze.
Viņi gāja vēl kādu brīdi, un tad meitene ievaicājās:
�������� Vai tiesa, ka agrāk jūsu amata brāļi uguni dzē�su�i, nevisdedzināju�i?
�������� Nē. Ēkas vienmēr biju�as ugunsdro�as, tur nu jūs varat man pilnīgi ticēt.
�������� Dīvaini. Bet man reiz gadījās dzirdēt, ka agrāk mājas degu�as tikai aiz kļūmīgas nejau�ības, un jūsu amata brāļi biju�i tie, kuri �o uguni dzēsu�i.
Montegs smējās.
Meitene uzmeta viņam a�u skatienu.
��� Kādēļ jūs smejaties?
�������� Nezinu. � Viņ� atkal iesmējās, bet pēk�ņi apklusa.
��� Un kas tad ir?
�������� Jūs smejaties, kaut gan es nesaku neko smiek�līgu, un jūs atbildat bez kavē�anās. Jūs nemaz nepa�domājat, ko es jautāju.
Montegs apstājās.
������� Jūs nu gan esat ērmīga, � viņ� teica, raugoties meitenē. � Bet vai jūs neatļaujaties par daudz?
�������� Es negribēju jūs apvainot. Tas laikam tā iznāca tādēļ, ka es pārāk cie�i vēroju cilvēkus.
������� Vai �is te jums neko neizteic? � Viņ� viegli uzsita pa skaitli 451 uz savas ogļu melnās piedurknes.
�������� Izteic gan, � viņa no�ukstēja, paātrinadama soli. � Sakiet, vai jūs esat vērojis, kā pa bulvāriem joņo raķe�u automa�īnas?
��� Ak gribat mainīt sarunas tematu?
��� Reizēm man �ķiet, ka tie, kuri brauc automa�ī�nās, nemaz nezina, kas ir zāle vai puķes, jo redz tās vienīgi aizzibam garām, � viņa turpināja. � Parā�diet viņiem zaļu plankumu, un viņi izsauksies: �O, jā, tā ir zāle!� Sārtu plankumu? �Jā, tas ir ro�u dārzs!� Balti plankumi viņiem ir mājas. Brūni plan�kumi � govis. Reiz mans tēvocis mēģināja braukt lēnām � ne ātrāk par �etrdesmit jūdzēm stundā, un viņu tādēļ apcietināja. Divas dienas lika nosēdēt cie�tumā. Vai tas nav dīvaini un reizē skumji?
��� Jūs pārāk daudz domājat, � Montegs neveikli teica.
��� Es reti kad skatos televīzijas pārraides un neeju ne uz autosacīkstēm, ne izpriecu parkiem. Laikam tādēļ man atliek daudz laika visādām nesaprātīgām domām. Vai jūs esat uz �osejām redzējis divsimt pēdu garos reklāmas dēļus? Vai zināt, ka senāk tie esot biju�i tikai divdesmit pēdu gari? Bet automa�īnas tagad joņo ar tādu ātrumu, ka reklāmu vajag pagari�nāt, lai to vispār pagūtu ieraudzīt.
�� To nu es tie�ām nezināju! � Montegs aprauti iesmējās.
��� Bet es zinu vēl kaut ko citu, ko jūs nezināt. Rītos uz zāles ir rasa.
Viņ� kaut kā nespēja atcerēties, vai bija zinājis to vai ne, un tas viņu pēk�ņi samulsināja.
�� Un, ja paraugās debesīs, � viņa pamāja aug��up, � tad var mēnesī ieraudzīt cilvēku.
Viņ� sen nebija raudzījies debesīs.
Visu pārējo ceļa gabalu viņi nogāja klusēdami � meitene domās iegrimusi, Montegs tāds kā nomākts un sapīcis, laiku pa laikam uzmetot viņai nosodo�u skatienu. Kad abi pienāca pie viņas mājas, tur visos logos mirdzēja gaisma.
��� Kas �eit notiek? � Montegs nekad nebija redzē�jis māju, kura laistītos vienās ugunīs.
��� Nekas sevi�ķs. Mana māmiņa, tētis un tēvocis dro�i vien sē� un sarunājas. Cilvēki tagad reti to dara. Vēl retāk nekā pastaigājas. Vai es jums stāstīju, ka reiz manu tēvoci arestēja arī par to, ka viņ� bija gājis kājām? Mēs esam briesmīgi ērmoti.
��� Bet ko tad īsti jūs runājat?
To dzirdot, meitene iesmējās. � Ar labu nakti! � viņa teica un jau pagriezās uz mājas pusi. Bet tad, kā atcerēdamās kaut ko, panācās atpakaļ un izbrīna pil�nām acīm ziņkāri ieskatījās viņa sejā.
��� Vai jūs esat laimīgs? � viņa jautāja.
��� Ko, ko? � Montegs izsaucās.
Bet viņa jau bija aizskrējusi pa mēness gaismas pielieto taku. Aiz viņas klusi aizvērās mājas durvis.
� Laimīgs! Kas vēl nebūs!
Viņ� pārstāja smieties.
Nonācis pie savas mājas, viņ� iebāza roku īpa�ā durvju spraugā. Atbildot uz viņa pieskārienu, durvis atvērās.
�Skaidrs, ka laimīgs. Kā gan citādi? Bet kādēļ viņa tā jautāja? Vai varbūt es neesmu laimīgs?� viņ� vai�cāja tuk�ajām istabām. Gaitenī viņ� pacēla skatienu aug�up uz ventilācijas re�ģi un pēk�ņi atcerējās, kas aiz tā paslēpts. Tas �ķita raugāmies lejā uz viņu, un viņ� a�i novērsās.
Cik dīvaina nakts, un cik dīvaina tik�anās! Neko tādu viņam nebija gadījies piedzīvot, ja nu vienīgi toreiz, pirms gada, kad viņ� parkā sastapa kādu vecu vīru un viņi abi sarunājās �
Montegs papurināja galvu. Tad paskatījās uz tuk�o sienu, un uz tās iznira meitenes seja, kadu viņ� to redzēja savā atmiņa, � ļoti skaista vai, pareizāk, � brīni�ķīga. Tā bija līdzīga mazai pulksteņa ciparnīcai, kas cilvēkam, kur� nakts tumsā pamodies, baigo pretī un ar savu blāvi spīdo�o vaigu, kas rāda stundas un minūtes, un sekundes, skaidri un pārliecino�i vēsta, ka nakts, kaut arī tā kļūst arvien melnāka, dro�i iet pretī jaunam saullēktam.
� Ko tas nozīmē? � Montegs jautāja savam otra�jam �es�, �im stulbenim savā zemapziņā, kur� reizēm sāka gvelzt galīgas muļķības, pretēji gribai un saprā�tam.
Viņ� vēlreiz paraudzījās uz sienu. Viņas seja bija līdzīga arī vēl spogulim! Glu�i vienkār�i neticami! Diez, vai viņ� pazina vēl kādu cilvēku, kurā raugoties redzētu sevi? Cilvēki drīzāk ir līdzīgi� � viņ� domās meklēja salīdzinājumu, kamēr atrada, atcerē�damies savu darbu � � līdzīgi lāpām, kas liesmo, kamēr nodziest. Cik reti gan otra cilvēka sejā var saskatīt sava pa�a sāpes vai prieku, sava pa�a slēp�tākās, trīso�ās domas.
Cik apbrīnojami �ī meitene prata iejusties otrā cil�vēkā! Tā vēroja viņu tik uzmanīgi, kā aizrautīgs leļļu teātra skatītājs lelli, jau iepriek� paredzot katru viņa skropstas vēcienu, katru �estu, katru vismazāko pirk�sta kustību. Cik ilgi viņi bija gāju�i līdzās? Trīs minūtes? Vai varbūt piecas? Bet tagad tā �ķita vai vesela mū�ība. Cik milzīgs bija meitenes attēls uz sienas, cik liela slaidā auguma mestā ēna! Ja viņam ieniezētos acs, viņa dro�i vien pamirk�ķinātu. Un, ja tik tikko savilktos �okļu muskuļi, viņa no�āvātos pirms viņa.
�Hm,� viņ� klusībā prātoja, �ja labi padomā, tad gandrīz iznāk, ka viņa tik vēlu gaidīja mani uz ielas, jau iepriek� zinādama, ka nāk�u ��
Montegs atvēra guļamistabas durvis. �ķita, ka viņ� ieietu saltā marmora kapli�ā. Visap�kārt necaurredzama tumsa, ne jausmas no sudrabā
mirdzo�as pasaules, logi cie�i aizdarīti, un istaba līdzīga kapam, kurā nespēj iekļūt neviens lielās pil�sētas troksnis. Ta�u istaba nebija tuk�a.
Viņ� ieklausījās.
Bija dzirdama tāda kā oda sīk�ana, elektroniskās lapsenes dūk�ana tās siltajā, sārtajā ligzdiņā. Mūzika bija gandrīz tik skaļa, ka varēja saklausīt melodiju.
Viņ� juta, ka viņa smaids nozūd, sarūk un izkūst kā stearīns, nodziest kā fantastiska pārāk ilgi degusi svece. Tumsa. Nē, viņ� nebija laimīgs. Viņ� nepavi�sam nebija laimīgs! To viņ� saprata. Un tā sev arī pateica. Viņ� tikai nēsāja laimes masku, bet meitene, aizskrienot pāri mauriņam, bija to paņēmusi sev līdz, un viņ� nevarēja klaudzināt pie viņas durvīm un lūgt, lai viņa dod masku atpakaļ.
Pat neiededzis gaismu, viņ� jau zināja, kāda izska�tījās �ī istaba. Viņa sieva � auksta, bez apsega � izstiepusies guļ gultā kā akmens tēls uz sarkofāga, un viņas stingās acis ir piekaltas griestiem ar nere�dzamām tērauda stīgām. Un viņas ausīs iebāztas �Glieme�nīcas� � mazās radiokapsulas �, un elek�troniskais skaņu okeāns, kurā mijas balsis un mūzika, apskalo viņas nomodā eso�ās smadzenes. Istaba tie��ām bija tuk�a. Ik nakti skaņu okeāns atplūda �urp un bangainiem viļņiem �ūpoja vaļējām acīm guļo�o Mildredu pretim nākamai dienai. Jau divus gadus nebija tādas nakts, kad viņa nebūtu aizpeldējusi, atkal un atkal labprātīgi ienirdama �ai skaņu jūrā.
Lai gan istabā bija vēss, Montegs juta, ka viņam trūkst elpas. Tomēr aizkarus viņ� neatvilka un bal�kona durvis neatvēra, jo negribēja ielaist istabā mēness gaismu. Aiz gaisa trūkuma slāpdams vai nost, viņ� tumsā taustīja ceļu uz savu vientuļo, tuk�o un tādēļ auksto gultu.
Mirkli pirms tam, kad viņa kāja atsitās pret kādu zemē guļo�u priek�metu, viņ� jau zināja, ka tas tā
notiks. Kaut ko līdzīgu viņ� bija izjutis arī pirmīt uz ielas stūra, kad gandrīz uzskrēja virsū meitenei. Viņa kāja, radot gaisa vibrāciju, uztvēra atpakaļ signālu un tūliņ atsitās pret kādu priek�metu. Tas dobji noska�nēja un aizripoja.
Viņ� satrūcies palika stāvam un ieklausījās, kā elpo tā, kura gulēja melnajā istabas tumsā. Viņas elpa, kurā tik tikko bija manāma dzīvība, �ķita tik gurda un vāra, ka no tās, liekas, nenotrīsētu ne mazākā lapiņa, ne matiņ�, ne pūciņa.
Uguni viņ� vēl arvien neuzdedza. Viņ� izvilka �ķil�tavas, sataustīja uz sudraba diska iegravēto salaman�dru un nospieda sviriņu �
Mazās �ķiltavu liesmiņas gaismā viņam pretim raudzījās divi blāvi dzidras upītes dibenā guļo�i mēness akmeņi, kuriem pāri tecēja dzīves straume, tos nepavisam neskardama.
� Mildred!
Viņas seja bija ka ar sniegu klāta sala, kas nejūt ne lietus lāses, ne pāri slīdo�o mākoņu ēnas. Tikai stingums un bezjutība � Un radio lapseņu dūk�ana viņas ausīs, un stiklainais skatiens, un vājā elpa � uz iek�u, uz āru, uz iek�u, uz āru. Un viņai, kā redzams, bija glu�i vienalga, ka tā var izdzist pavi�sam.
Tas, kam viņ� tumsā bija uzgrūdies virsū, nu blāvi mirgoja pie viņas gultas. Mazais stikla flakoniņ�, kurā vēl �orīt bija trīsdesmit tabletes, tuk�s un bez vāciņa gulēja zemē un spīguļoja �ķiltavu gaismā.
Pēk�ņi debesis nodārdēja. Atskanēja tik griezīgs troksnis, it kā divas milzīgas rokas plēstu desmittūk- sto� jūd�u garu melnu linu audumu. �is grāviens pār��ķēla Montega krūtis. Pāri mājai ar apdullino�u dār�doņu drāzās raķe�u bumbvedēji � cits pēc cita, bez mitas, bez apstājas, vēl viens un vēl viens, un vēl viens, un vēl viens, se�i, deviņi, divpadsmit � atkal un atkal Montegs atvēra muti, lai nepārplīst bungādiņas. Māja drebēja. �ķiltavas nodzisa. Mēness akmeņi izgaisa. Viņa roka tvēra pēc tālruņa klausules.
Bumbvedēji aizlidoja. Viņ� juta, ka lupas trīc pret klausules malu.
� Ātrās palīdzības slimnīcu!
Tas bija �ausmu pārņemta cilvēka �uksts.
Viņam �ķita, ka no melno bumbvedēju rēkoņas zvaigznes ir sabiru�as putekļos, kas rīt klās zemi kā dīvains sniegs.
Ar �o muļķīgo domu, kas neatstājās, viņ� drebē�dams ilgi stāvēja tumsā, mēmi kustinot lūpas.
Viņiem līdzi bija �is aparāts. Pareizāk sakot � aparāti bija divi. Viens ielīda vēderā kā melna kobra pamestas akas dibenā pēc saglumēju�a ūdens un sasmaku�as pagātnes. Tas, lēni burbuļodams, sūca zaļo �urgu. Vai tas gribēja izsūkt tumsu? Vai visu gadu gadiem krāju�os indi? Tas dzēra klusi, bez ska�ņas, tikai reizumis aizrijoties vai kaut kā dīvaini ie�makstinoties, kā cenzdamies kaut ko uztaustīt. �im aparātam bija Acs. Tā operators, pilnīgi vienaldzīgs tips, uzlicis īpa�u optisko ķiveri, varēja ielūkoties izsūknējamā cilvēka dvēselē. Ko Acs tur saskatīja? To viņ� neteica. Viņ� to redzēja un reizē neredzēja. Viņam visa �ī procedūra bija tikai tāda kā grāvja rak�ana un gultā guļo�ā sieviete nekas cits kā ciets marmora slānis, kam viņi uzdūru�ies. Jārok tālāk, jāgrū� urbis dziļāk, jāizsūc tuk�ums, ja vien drebo�ā sūcēj�ūska to vispār varēja izsūkt. Operators stāvēja līdzās un smēķēja.
Strādāja arī otrs aparāts, kuru vadīja tikpat vien�aldzīgs tips sarkanbrūnā, nenotraipāmā kombinezonā. Tas sūknēja laukā asinis un ievadīja to vietā jaunas.
� Viss, kas iek�ā, jādabū ārā, � pirmais operators
teica, stāvot pie gulo�ās sievietes gultas. � Nav vērts noņemties tikai ar kuņģi, ja neiztīra arī asinis. Ja atstāj �o draņķi asinīs, tās kā ar āmuru vālē par sma�dzenēm savi pāris tūksto�i rei�u � un gatavs, sma�dzeņu pods vairs nestrādā.
��� Apklustiet! � Montegs izsaucās.
��� Es tikai tāpat vien gribēju paskaidrot, � opera�tors teica.
�� Vai esat beigu�i? � Montegs noprasīja.
Abi vīri salika aparātus kastē.
��� Jā, esam beigu�i. Montega dusmas viņi laida gar ausīm. Abi stāvēja un smēķēja cigaretes, tā ka dūmu mutuļi griezās vien, līzdami pa�iem acīs un degunā, bet viņi, kā liekas, to nemanīja.
��� Piecdesmit dolāru, � otrais operators teica.
��� Kādēļ jūs nesakāt, vai viņa būs vesela?
��� Skaidrs, ka būs. Uz galvo�anu! �is draņķis nu ir mūsu �emodānā, tā ka viņai nekas vairs nedraud. Kā jau teicu � ja izpumpē visu veco un ielai� jaunu, viss atkal ir pilnīgā kārtībā.
��� Bet jūs nemaz neesat ārsti! Kādēļ netika atsūtīts ārsts?
��� Ārsts? Ha! � Cigarete salēcās operatora zobos. � Katru nakti mums ir pa desmit izsaukumu. Pirms pāris gadiem, kad sākās �ī jezga, mēs saņēmām īpa�u sūcējaparātu. Uzlabotu. Ar optisko linzu. Ārsts �ādās reizēs nav vajadzīgs. Vajadzīgi tikai divi tehniķi, un pusstundas laikā viss atkal ir kārtībā. Bet nu mums jālai�as. � Viņi devās uz durvīm. � Pa radio nupat saņēmām jaunu izsaukumu. Desmit kvartālus tālāk. Tur vēl kāds sarijies miega zāles. Ja vēl kādreiz varam būt noderīgi, tad tikai piegrieziet. Viņai tagad vajadzīgs miers. Alēs iegrūdām viņai �o to uzmundri�no�u. Kad pamodīsies, būs izsalkusi. Nu tad, uz redzīti!
Un abi vTri ar cigaretēm cie�i sakniebtajās mutēs, vīri ar dzedro odzes skatienu paņēma savus aparātus, �ļūteni un �emodānu ar melanholijas �ķidrumu un biezajām, tum�ajām bezvārda duļķēm un aizgāja.
Montegs smagi atslīga krēslā un raudzījās guļo�ajā sievietē. Viņas acis nu bija mierīgi aizvērtas, un, pie�licis viņas vaigam roku, viņ� uz tās sajuta siltu elpu.
� Mildred, � viņ� beidzot izteica.
�Mūsu ir pārāk daudz,� viņ� domāja. �Mūsu skaits sniedzas miljardos, un tas ir pārāk daudz. Mēs cits citu nepazīstam. Atnāk sve�inieki un izvaro tevi. Atnāk sve�inieki un izrauj tev sirdi. Atnāk sve�inieki un izsūc tev asinis. Ak dievs, kas īsti tie bija par vīriem? Savu mū�u tos nebiju redzējis!�
Pagāja pusstunda.
�īs sievietes dzīslās nu tecēja sve�as asinis, un tās bija viņu pārvērtu�as. Viņas lūpas un vaigi bija sārti un svaigi, un seja mierīga, atmaigusi. Viņā nu ritēja jaunas asinis. Ja varētu viņai iedot arī jaunas sma�dzenes un jaunu atmiņu. Ja varētu nodot tīrītavā viņas dvēseli, izpurināt tai visas kabatas, iztvaicēt, iztīrīt, izgludināt un no rīta atnest to atpakaļ. Ja tikai varētu �
Viņ� piecēlās un atbīdīja aizkarus un pla�i atvēra logus, lai ielaistu istabā nakts gaisu. Pulkstenis bija divi pēc pusnakts. Vai tie�ām bija pagājusi tikai stunda, kop� viņ� uz ielas sastapa Klarisu Maklelānu un, ienācis tum�ajā istabā, ar kāju uzgrūdās stikla flakoniņam? Tikai stunda, bet kā pasaule pārvērtu�sies, kļuvusi auksta un bezkrāsaina.
Pār mēness gaismas pielieto mauriņu atplūda smiekli no kaimiņu mājas, kur dzīvoja Klarisa ar tēvu, māti un mū�dien smaido�o tēvoci, �ie smiekli bija sirsnīgi, nepiespiesti, bez vismazākās mākslotības un nāca no mājas, kas vēlajā nakts stundā laistījās gaismā, kamēr citas vientuļi grima tumsā. Montegs dzirdēja, ka �ie cilvēki runā, runā, runā un runā, auz�dami maģisko vārdu rakstu.
Pa stikla durvīm viņ� izgāja ārā un, pat neattap�dams, ko dara, devās pāri mauriņam uz blakus māju. Viņ� apstājās ēnā pie sienas, aiz kuras skanēja cilvēku balsis, un gandrīz vai grasījās pieklauvēt un klusi palūgt: �Ielaidiet mani. Es netraucē�u. Es tikai gribu paklausīties, par ko jūs runājat.�
Ta�u Montegs to neizdarīja, tikai stāvēja drebinā�damies, ar ledus maskai līdzīgu seju, un klausījās vīrie�a (laikam tēvo�a?) balsī, kas mierīgi turpināja:
��� Galu galā mēs dzīvojam laikmetā, kad cilvēks vispār nav nekā vērts. Cilvēks ir tikai papīra salvete, kuru pie�ņauc, saburza, aizmet, paņem citu, pie�ņauc, saburza, aizmet, paņem citu.
Montegs devās atpakaļ uz savu māju, atstāja logu līdz galam vaļā, rūpīgi apsedza Mildredu un likās gultā, kur mēness gaisma krita viņa sejā un uz grum�bās sarauktās pieres, kur mēness gaisma lija abās acīs, viņu pilnīgi ap�ilbinot.
Nokrita viena lietus lāse. Klarisa. Otra. Mildreda. Tre�ā. Tēvocis. Ceturtā, �īsdienas dedzinā�ana. Viena � Klarisa. Otra � Mildreda. Tre�ā � tēvocis. Ceturtā, piektā. Viena � Mildreda, otra � Klarisa. Viena, divas, trīs, �etras, piecas, Klarisa, Mildreda, tēvocis, ugunsgrēks, miega zāļu tabletes, cilvēki � salvetes, pie�ņauc, saburza, aizmet, Klarisa, Mildreda, tēvocis, ugunsgrēks, miega zāļu tabletes, cilvēki � saburza, aizmet. Viens, divi, trīs, viens, divi, trīsi Lietus. Vētra. Tēvo�a smiekli. Pērkona dārdi. Debesis sagrūst pār galvu neapturamās lietus gāzmās. Aug��up kā no vulkāna iz�aujas liesmas. Krāco�a, mutu�ļojo�a straume cauri naktij traucas pret rītu �
��� Es vairs it neko nesaprotu, � Montegs noteica un iebāza mutē miega zāļu tableti. Tā lēni izkusa viņam uz mēles.
Deviņos no rīta Mildredas gulta bija tuk�a.
Montegs a�i pietrūkās kājās un ar drebo�u sirdi izmetās gaitenī un apstājās virtuves durvīs.
No sudraba grauzdētāja izlēca grauzdētas maizes �ķēle, un taustekļveidīga metāla roka to satvēra un iemērca kausētā sviestā.
Mildreda vēroja, kā grauzdētā maize rindojas viņas priek�ā uz �ķīvja. Ausis viņai bija cie�i aizbāztas ar dūco�ajām elektroniskajām bitēm. Pēk�ņi, paceļot acis, viņa ieraudzīja Montegu un pamāja viņam ar galvu.
��� Kā tu jūties? � viņ� jautāja.
Desmit gados, kop� Mildreda lietoja ausīs bā�amās radio glieme�nīcas, viņa bija iemācījusies lasīt vārdus no lūpām. Viņa vēlreiz pamāja. Tad ielika grauzdēties vēl vienu �ķēli.
Montegs apsēdās.
��� Nez, kādēļ man tā gribas ēst, � vina teica.
��� Tu �
��� Trakoti gribas est.
��� Pagāju�o nakti� � viņ� iesāka.
�������� Es slikti gulēju. Un jūtos briesmīgi, � viņa tur�pināja. � Trakoti gribas ēst. Nezin, kādēļ.,
��� Pagāju�o nakti � � viņ� atsāka.
Mildreda izklaidīgi vēroja viņa lūpas.
��� Kas bija pagāju�o nakti?
��� Tu neatceries?
�������� Nu, kas tad? Vai mēs plostojām? Man, �odien ir briesmīgas paģiras. Trakoti gribas ēst! Kas pie mums bija?
��� Pāris cilvēku.
������� Tā jau es domāju. � Viņa nokoda gabalu grauz�dētās maizes. � �ņaudz pakrūti, bet es varētu rīt vai akmeņus. Ceru, ka vakar neizstrādāju kādu muļķību.
��� Nē, � viņ� klusi noteica.
Grauzdētājs izmeta Montegam sviestā mērcētu maizes �ķēli. Viņ� to paņēma dīvaini samulsis, it kā juzdamies vainīgs.
� Tu pats arī izskaties diezgan �ābiski, � viņa teica.
Pret vakaru sāka līt un visa pasaule satumsa. Mon�tegs, stāvēdams mājas gaitenī, piestiprināja sev dedzinātāju nozīmi, uz kuras liesmoja oran�a sala�mandra. Tad labu laiku domīgi raudzījās aug�up uz ventilācijas re�ģi. Viņa sieva, kura televīzijas istabā lasīja savu scenāriju, pacēla galvu.
��� Paskat, � viņa izmeta, � cilvēks domā\
�������� Jā, � Montegs apstiprināja. � Man vajag parunāties ar tevi. � Tad brīdi klusēja. � Vakar tu izdzēri visas miega zāļu tabletes, cik vien pudelītē bija.
��� Es, vai? � viņa pārsteigtā izsaucas.
��� Pudelīte ir tuk�a.
�������� To nu es nebū�u darījusi. Kādēļ man tas būtu jādara?
�������� Varbūt tu iedzēri divas tabletes un aizmirsi, ka esi iedzērusi, un pēc tam vēl divas, un atkal aizmirsi, un tad jau biji tik apreibusi, ka noriji visas trīsdesmit vai �etrdesmit.
�������� Kādēļ es darītu kaut ko tik muļķīgu? � viņa jautāja.
��� Nezinu, � viņ� teica.
Viņa acīm redzami gaidīja, lai viņ� aizietu.
�������� Es neesmu to darījusi, � viņa atkārtoja. � Nekādā ziņā.
��� Lai nu tā būtu, � viņ� sacīja.
��� Tā arī ir. � Viņa atkal iegrima lasī�anā.
�������� Kas �odien televīzijas programmā? � viņ� gurdi jautāja.
��� Luga, � viņa atbildēja, neatraujot acis no sce�nārija. � Pēc desmit minūtēm sāksies uz visām sie�nām. �orīt saņēmu savu tekstu. Es viņiem iesūtīju kādu ierosinājumu. Lai, rakstot scenāriju, izlai� vienu lomu. Tas ir kaut kas pilnīgi jauns! �ī trūksto�ā māj�saimnieces loma ir mana. Kad vajag pateikt izlaisto tekstu, viņi no visām trim sienām raugās manī, un es to pasaku. �eit, piemēram, vīrietis jautā: �Ko tu par visu to domā, Helēna?� un skatās manī. Bet es sē�u �eit, skatuves centrā un saku� un saku� � Viņa apklusa un sāka vilkt ar pirkstu pār rindiņām. � Es saku: �Manuprāt, lieliski!� Un tad viņi spēlē tālāk bez manis, kamēr vīrietis atkal jautā: �Helēna, vai tu tam piekriti?� Un es atbildu: �Protams!� Nu saki, Gaj, vai tas nav interesanti?
Montegs, stāvot gaitenī, raudzījās Mildredā.
��� Tas ir patie�ām interesanti, � viņa teica.
��� Par ko �ajā lugā ir runa?
��� Es jau tev teicu. Tajā darbojas trīs personas � Bobs, Ruta un Helēna.
��� Ā-a.
��� Tas ir trakoti interesanti. Un kjūs vēl intere�santāk, kad mums būs arī ceturtā televīzijas siena. Kā tu domā, cik ilgi mums jākrāj, lai to varētu atjau�ties? Tas maksā tikai divi tūksto�i dolāru.
��� Tā ir tre�ā daļa manas gada izpeļņas.
�� Tas maksā tikai divi tūksto�i dolāru, � viņa atkārtoja. � Reizēm vajag padomāt arī par mani. Ja mēs tiktu pie ceturtās sienas, �ī vairs nebūtu parasta istaba, bet īsta burvju pasaule. Mēs varam iz�tikt bez kaut kā cita.
��� Mēs jau iztiekam bez daudz kā cita, lai samak�sātu par tre�o sienu. Vai esi aizmirsusi, ka to ielika tikai pirms diviem mēne�iem?
�� Tikai pirms diviem mēne�iem? � Viņa izbrīnā blenza Montegā. � Nu labi, ej, mīļais, uz redzē�anos.
������� Uz redzē�anos, � viņ� teica. Tad apstājās un pagriezās atpakaļ. � Vai �ai lugai ir laimīgas beigas?
�� Tik tālu es neesmu izlasījusi.
Montegs ienāca atpakaļ istabā, izlasīja pēdējo lap�pusi, apstiprino�i pamāja, salocīja scenāriju un atdeva to viņai atpakaļ. Pēc tam viņ� izgāja ārā lietu.
Lietus bija tikpat kā pārstājis, un meitene gaja pa ietves vidu atpakaļ atliektu galvu, un retās lāses krita viņai sejā. Ieraugot Montegu, viņa pasmaidīja.
��� Helou!
Montegs atņēma sveicienu un tad sacīja:
��� Ko jūs te atkal taisāt par jokiem?
������� Es vēl arvien esmu nenormāla. Cik jauki just lietus lāses uz sejas. Man patīk staigāt pa lietu.
��� Man gan dro�i vien nepatiktu, � viņ� teica.
��� Ja pamēģinātu, varbūt patiktu �
��� Es nekad neesmu mēģinājis.
Viņa nolaizīja lūpas.
��� Lietum pat gar�a ir brīni�ķīga.
������� Ak- visu jums vajag pamēģināt? Kaut reizi izjust vai nobaudīt? � viņ� jautāja.
������� Da�kārt pat vairākas reizes. � Viņa paskatījās uz kādu nieciņu, ko turēja savā plaukstā.
��� Kas jums tur ir? � viņ� vaicāja.
�������� Kā liekas, pēdējā �ī gada pienene. Nudien nebiju cerējusi tik vēlu kādu vēl atrast. Vai jums kādreiz gadījies dzirdēt, ka vajag ar pieneni paberzēt zodu. Lūk��ādi. � Viņa smiedamās pavilka ziediņu sev gar zodu.
��� Kādēļ?
������� Ja paliks dzeltenas pēdas, tas nozīmēs, ka es kādu mīlu. Vai palika?
Viņam cits nekas neatlika kā paskatīties.
��� Nu, kā? � viņa jautāja.
��� Zods ir dzeltens.
��� Lieliski! Bet tagad izmēģināsim ar jums.
��� Ar mani tur nekas nesanāks.
�������� Nu, paskatīsimies. � Viņ� nepaguva ne attap�ties, kad viņa pavilka pieneni viņam gar zodu. Viņ� atrāvās atpakaļ, un viņa iesmējās. � Stāviet nu mie�rīgi! � Tad paskatījās zem viņa zoda un sarauca pieri.
��� Nu? � viņ� jautāja.
������� �ēl gan, � viņa novilka. � Nevienu pa�u jūs nemīlat.
��� Mīlu gan!
��� To nevar redzēt.
�������� Es mīlu, pat ļoti! � Viņ� centās atcerēties kāda tuva cilvēka seju, ta�u veltīgi. � Mīlu gan!
��� Lūdzu, neskatieties manī tādām acīm!
�������� Pie visa vainīga �ī jūsu pienene, � viņ� īgņojās. � Tai visi putek�ņi jau bija notraukti. Un tādēļ man nekas nepalika.
�������� Jā, jums laikam taisnība. Ak vai, kā esmu jūs satraukusi! Nē, nu patie�ām. Man ļoti �ēl! � Viņa viegli aizskāra viņa elkoni.
�������� Nē, nē, � viņ� a�i atbildēja. � Ar mani viss kārtībā.
������� Man nu ir jāiet, tādēļ sakiet, ka jūs man piedo�dat. Negribu, ka jūs būtu dusmīgs uz mani.
��� Es neesmu dusmīgs. Vienīgi satraukts.
�������� Es eju pie sava psihiatra. Man liek iet pie viņa. Es viņam stāstu visādus brīnumus. Nezinu, ko viņ� domā par mani. Viņ� saka, es esot īsts sīpoliņ�. Nekādi nevarot tikt man pie kodola.
�������� Man arī �ķiet, ka jums vajadzīgs psihiatrs, � Montegs sacīja.
��� Jūs tā nemaz nedomājat.
Viņ� dziļi ievilka elpu un tad teica:
��� Nē, es tā nedomāju.
��� Psihiatrs grib izdibināt, kādēļ es klīstu apkārt pa me�iem un vēroju putnus un ķeru tauriņus. Kādreiz parādī�u jums savu kolekciju.
��� Labi.
��� Viņi grib zināt, kā es pavadu laiku. Es atbildu, ka reizēm glu�i vienkār�i sē�u un domāju. Bet es nesaku viņiem, par ko. Lai pa�i lūko tikt gudri. Un reizēm es stāstu, ka man patīk atliekt atpakaļ galvu � lūk, �ādi � un ar lūpām tvert lietus lāses. Lietus patie�ām gar�o pēc vīna. Vai esat kādreiz pamēģi�nājis?
��� Nē, es �
�� Jūs ta�u esat man piedevis, ja?
��� Jā. � Viņ� mirkli padomāja. � Jā, esmu piede�vis. Dievs vien zina, kādēļ. Jūs esat tik neparasta un aizdodat dusmas, ta�u jums nav grūti piedot. Jūs sakāt, ka jums ir septiņpadsmit gadu?
�� Jā, nākamo mēnesi paliks.
��� Cik savādi. Patie�ām dīvaini. Manai sievai ir trīsdesmit gadu, bet jūs reizēm �ķietat daudz vecāka. Nevaru saprast, kādēļ.
��� Jūs pats esat neparasts, mister Monteg. Brī��iem es pat pilnīgi aizmirstu, ka jūs esat dedzinātājs. Vai drīkstu jūs vēlreiz nokaitināt?
��� Nu, nu?
��� Kā tas viss iesākās? Kā jūs tur iekluvāt? Kādēļ jūs izvēlējāties �o darbu, kādēļ kļuvāt par dedzinā�tāju? Jūs neesat tāds kā tie citi. Esmu vienu otru redzējusi. Es zinu. Kad runāju, jūs skatāties manī. Kad vakar ieminējos par mēnesi, jūs pacēlāt acis uz aug�u. Citi nekad to nedarītu. Tie aizietu un nemaz neklausītos. Vai arī sāktu man draudēt. Nevienam vairs nav laika uzklausīt otru. Bet jūs kaut kā samie�rināties ar mani. Tie�i tādēļ man liekas tik savādi, ka jūs esat dedzinātājs. Tas jums kaut kā nepiestāv, neatbilst.
Montegs juta, ka sa�ķeļas divās daļās � karstā un aukstā, maigā un cietā, iejūtīgā un ne�ēlīgā �, kas trinās viena gar otru.
� Tad nu skrieniet, ka nenokavējat, � viņ� teica.
Un meitene aizskrēja, atstājot viņu lietū uz ietves. Ilgi viņ� stāvēja nekustēdamies.
Pēc tam, paspēris pāris soļus, viņ� atlieca galvu un uz mirkli pavēra lūpas �
Mehāniskais Suns, kas gulēja viegli dūco�ajā, viegli vibrējo�ajā, vāji apgaismotajā būdā dedzinātāju depo tum�ajā kaktā, bija un reizē nebija dzīvs, bija un reizē nebija aizmidzis. Pa lielo kvadrātveida logu plūda iek�ā blāva mēness gaisma, ievizoties gan �ur, gan tur uz misiņa un vara, un tērauda detaļām, no kurām bija veidots viegli trīso�ais zvērs. Brī�iem iemirdzējās rubīna sarkanās stikla acis, brī�iem jutīgo nā�u smalkie neilona matiņi, kamēr pats zvērs vieglī- tiņām drebēja uz savām zirnekļa kājām, kas balstījās uz gumijas ķepām.
Pa misiņa kārti Montegs nobrauca lejā un izgāja pamest acis uz naksnīgo pilsētu. Mākoņi bija pilnīgi izklīdu�i. Viņ� aizdedza cigareti, ienāca atpakaļ un noliecās un ieskatījās Suņa būdā. Suns atgādināja milzīgu biti, kas pārlidojusi stropā no lauka, kur pie�sūkusies saldi skurbīgu indi, murgainu sapņu un ārprāta nektāru, un nu centās izgulēt reibumu.
� Ei, tu, � Montegs no�ukstēja, kā vienmēr ar bijīgu interesi vērojot nedzīvo un reizē dzīvo zvēru.
Naktīs, kad kļuva garlaicīgi � un tā tas bija katru nakti �, vīri pa misiņa kārtīm nolaidās lejā un, iedar�bināju�i Suņa o�as tik�ķo�o mehānismu, palaida gai�tenī �urkas, cāļus vai kaķus, kurus tikpat būtu jāno�slīcina, un slēdza derības, kuru Suns notvers pirmo. Pāris aekundēs spēle biļa cauri: �urka, cālis vai kaķis, neticis necik tālu, jau bija sa�ņaugts Suņa mīkstajās ķepās, un �etrcollīga tērauda adata, izlēkdama no Suņa purna, ie�ļircināja upurim krietnu devu morfija vai prokaīna. Pēc tam to iemeta dedzinātavā. Spēle sākās no jauna.
Montegs parasti palika aug�ā un nepiedalījās �ais izpriecās. Pirms diviem gadiem viņ� bija noslēdzis derības ar pa�u lielāko azartnieku un pazaudējis nedēļas algu, un Mildreda toreiz tik briesmīgi pār�skaitās, ka viņas seja pārklājās plankumiem un uz pieres izspiedās dzīslas. Tagad naktīs viņ� gulēja uz savas lāviņas, pagriezis seju pret sienu, un klausījās aug�up plūsto�ajos smieklu dārdos, �urku nadziņu �iglajā skripstē�anā, peļu smalkajā pīkstē�anā un sasprindzinātajā klusumā, kas iestājās brīdī, kad Suns kā ēna, kā milzīgs naktstauriņ� izlēca spilgtajā gaismā, lai satvertu upuri, iecirstu tajā adatu, atgriez�tos būdā un atkal pamirtu, it kā atvienots no elek�trības.
Montegs pielika roku Sunim pie purna.
Suns ierūcās.
Montegs atlēca atpakaļ.
Suns mazliet piecēlās savā būdā, un tā acīs ieplaik- snījās zili zaļas neona ugunis. Tad vēlreiz ierūcās ņerksto�ā balsī, kurā dīvaini sajaucās elektrības vadu dūk�ana, cepe�pannas �urkstē�ana un metāla d�erk- stoņa, kāda rodas, kad sāk darboties vecs, rūsas saēsts mehānisms.
� Nē, nē, vecīt, � Montegs izdvesa, jūtot, cik dobji sāk sisties sirds.
Viņ� redzēja, ka sudraba adata sāk �audīties iek�ā, ārā, iek�ā un ārā. Suns rūca arvien niknāk un niknāk, draudīgām acīm skatoties viņā.
Montegs atkāpās. Suns paspēra soli ārā no būdas. Montegs ar vienu roku satvēra misiņa kārti. Tā, klusi slīdot, uznesa viņu aug�ā uz otrā stāva pustum�ās platformiņas. Viņ� drebēja, un viņa seja bija zaļgani bāla. Lejā Suns atkal apgūlās uz savām astoņām baismīgajām zirnekļa kājām, viņa daudzskaldņu acis apdzisa, un viņ� klusi dūca tālāk.
Montegs palika stāvam pie griestu lūkas un centās nomierināties. �etri vīri, kas viņā istabas stūrī pie galda zem zaļās lampas spēlēja kārtis, uzmeta viņam īsu skatienu, ta�u nesacīja ne vārda. Vienīgi tas ar kapteiņa cepuri, uz kuras bija feniksa attēls, beidzot pacēla acis un, turot kārtis kalsnajā rokā, pāri visai istabai iejautājās:
��� Kas noticis, Monteg?
�� Viņ� ir nikns uz mani, � Montegs teica.
��� Kas? Suns, vai? � Kapteinis pētīja savas kār�tis. � Blēņas! Viņ� nevar būt nikns vai nenikns. Viņ� var vienīgi reaģēt. Pēc ballistikas principa. Mēs viņam nosakām trajektoriju. Viņ� pats atrod mērķi, atgrie�as atpakaļ un pats izslēdzas. Suns ta�u ir tikai vara stieple, akumulatori un elektrība.
Montegs nervozi norīstījās.
��� Bet viņa programmas kalkulatoru var ieslēgt uz jebkuru kombināciju � uz jebkuru daudzumu amino�skābju, fosfora, tauku un sārmu?
��� Nu, protams.
��� Mūsu asins ķīmiskais sastāvs un procentuālās attiecības reģistrētas lejā, kartotēkā. Tātad bez īpa��ām pūlēm kāds var noregulēt Suņa �atmiņu� uz kāda cilvēka daļēju asins sastāvu, piemēram, uz ami�noskābēm. Ar to pietiek, lai zvērs sāktu reaģēt. Nupat viņ� reaģēja uz mani.
��� Blēņas, � kapteinis noteica.
��� Virsū nekrita, ta�u rūca. Kāds bija noregulējis viņa �atmiņu� par tik daudz, lai Suns rūktu, kad viņam pieskaras.
��� Kuram gan tas būtu vajadzīgs? � kapteinis jau�tāja. � Jums, Gaj, �eit ta�u nav ienaidnieku.
��� Cik zinu, tad nav.
��� Rit liksim tehniķim pārbaudīt Suni.
�������� Nav pirmā reize, kad viņ� rūc uz mani, � Mon�tegs piebilda. � Pagāju�o mēnesi tas notika divas reizes.
��� Viss tiks nokārtots. Varat būt mierīgs.
Bet Montegs vēl arvien nekustējās, domādams par to, ko bija paslēpis savas mājas gaitenī aiz ventilāci�jas re�ģa. Ja nu kāds par to uzzinājis un Sunim �izstāstījis� �?
Kapteinis pienāca viņam klāt un jautājo�i pavērās sejā.
�������� Es tikai mēģinu izteloties, ko Suns naktīs �eit domā, � Montegs sacīja. � Vai viņ�, mezdamies upu�rim virsū, tie�ām atdzīvojas? No tā man �ermuļi iet pār kauliem.
�������� Viņ� nedomā neko tādu, ko mēs negribam, lai viņ� domātu.
�������� 2ēl gan, � Montegs klusi teica, � jo mēs viņam mācām vienīgi to, kā dzīties pakaļ, sagrābt un noga�lināt. Cik no�ēlojami, ka neko citu neesam pratu�i viņam iemācīt.
Kapteinis Bītijs klusi pavīpsnāja.
�������� Blēņasl Suns ir lielisks izgudrojums, � �au�tene, kas pati atrod mērķi un vienmēr trāpa � bez kļūdī�anās.
������� Tie�i tādēļ es negribu kļūt par tā nākamo upuri, � Montegs sacīja.
�������� Kādēļ jūs baidāties? Vai jums netīra sirds�apziņa?
Montegs a�i paskatījās kapteinī.
Tas, stāvot līdzās, pēto�i raudzījās viņā, tad pasmaidīja un klusi, tikko dzirdami iesmējās.
Gāja dienas � viena, divas, trīs, �etras, piecas, se��as, septiņas. Un katru dienu, iznākot no mājas, Mon- tegs juta, ka Klarisa ir kaut kur tuvumā. Reiz viņ� redzēja viņu purinām valriekstus, citreiz sē�am mau�riņa un adām zilu svīteri; trīs �etras reizes viņ� atrada uz savas mājas lieveņa rudens ziedu pu�ķīti vai sauju kastaņu mazā maisiņā, vai pāris dzeltenu rudens lapu, rūpīgi uzspraustu uz balta papīra un piestiprinātu pie viņa durvīm. Katru vakaru Klarisa pavadīja viņu līdz stūrim. Viena diena bija lietaina, otra skaidra, tre�ā vējaina, ceturtā � silta un rāma. Un tad sekoja svelmaini karsta kā vasarā, tā ka Kla�risa pat iedega pēcpusdienas saulē.
�� Diez, kādēļ man ir tāda sajūta, ka es jūs pazīstu jau daudzus gadus? � viņ� tai reiz teica pie metro ieejas.
��� Tādēļ, ka jūs man patīkat un man no jums neko nevajag, � viņa atbildēja. � Un vēl tādēļ, ka mēs viens otru saprotam.
��� Kopā ar jums es jūtos tik vecs, gandrīz vai kā jūsu tēvs.
��� Bet, ja jūs tik ļoti mīlat bērnus, sakiet, kādēļ jums pa�am nav meitas?
��� Nezinu.
��� Jūs jokojatl
��� Tas ir� es gribēju teikt� � Viņ� saminstī- jās un papurināja galvu. � Redzat, mana sieva � viņa negribēja bērnus.
Meitenes smaids nodzisa.
��� Piedodiet. Es tie�ām domāju, ka jūs jokojat� Kāda es esmu muļķe!
��� Nē, nepavisam! � viņ� iesaucās. � Tas ir labi, ka pajautājāt. Kur tas laiks, kop� kādu tas interesējis. Nudien labi, ka pajautājāt.
���� Labāk runāsim par kaut ko citu. Vai zināt, kā smar�o rudens lapas? Pēc kanēļa. Jā, jā. Nu, pasmar��ojiet.
��� Nē, nu patie�ām smar�o pēc kanēļa!
Meitene skatījās viņā ar savām tum�ajām, spo�a�jām acīm.
��� Jūs vienmēr par visu tik ļoti brīnāties �
��� Tas tādēļ, ka man nekad nav bijis laika �
��� Vai redzējāt garos reklāmas dēļus, par kuriem jums stāstīju?
��� Redzēju. � Viņ� neviļus iesmējās.
��� Jūsu smiekli nu skan daudz jaukāk.
��� Tie�ām?
��� Daudz brīvāk.
Viņ� pēk�ņi jutās bezgala labi.
��� Kādēļ jūs neejat uz skolu? Caurām dienām jūs klaiņojat apkārt.
��� Tur ļoti labi iztiek bez manis, � meitene teica. � Viņi saka, es esot nesabiedriska. Vairoties cilvēku, negribot biedroties. Tas ir tik savādi. Es nepavisam nevairos cilvēku. Viss ta�u atkarīgs tikai no tā, ko saprot ar vārdu �biedroties�. Manuprāt, tas nozīmē sarunāties, tā kā es runāju pa�laik ar jums. � Viņa pasvārstīja saujā pāris kastaņu, ko bija atradusi dārzā zem koka. � Vai arī apmainīties domām par to, cik pasaule tomēr ir dīvaina. Es pat ļoti tiecos pēc cilvēkiem. Bet, ja savāc cilvēkus kopā un neļauj tiem bilst ne pu�plēsta vārda � nu, sakiet, kas tā par biedro�anos? Skolā mēs stundu sē�am pie televizora, stundu nodarbojamies ar sportu � beisbolu, basket�bolu vai skrie�anu, tad klausāmies ierakstus vai zīmē�jam un pēc tam atkal seko sports, un mēs nekad it neko nejautājam vai, pareizāk, � vairums it neko nejautā. Mūs tikai � bliuk�, blauk�! � bombardē atbildēm, un tad mēs sē�am vēl �etras stundas un skatāmies mācību filmu. Manuprāt, tā nu nav bied�ro�anās. Tā ir ūdens lie�ana piltuvēs, no kurām tas tūliņ pat iztek ārā, turklāt mums grib iegalvot, ka tas esot vīns. Pret vakaru esam tā pārguru�i, ka varam vienīgi likties gultā vai baidīt cilvēkus Izpriecu parkā, dauzīt stiklus Logu si�anas stendā vai ar tērauda bumbu sist automa�īnas Automa�īnu iznīcinā�anas stendā. Vai arī sēsties tajās iek�ā un spēlēt �nervu kutinā�anu�, tas ir, derēt, kur� tuvāk aizjoņos garām laternas stabam vai pretim nāko�ai ma�īnai. Bet var�būt tomēr es esmu nenormāla. Man nav neviena drauga. Tas it kā pierāda, ka viņiem taisnība. Bet visi, kurus es pazīstu, vai nu kliedz, trako un lēkā, vai kaujas. Vai esat ievērojis, cik cilvēki kļuvu�i ne�ē�līgi?
��� Jus runājāt ta, it ka butu ļoti veca.
��� Reizēm es arī jūtos veca. Es baidos no saviem vienaud�iem. Viņi nogalina cits citu. Vai tie�ām tā ir bijis vienmēr? Mans tēvocis saka, agrāk viss bijis citādi. Se�i mani vienaud�i �ogad ir no�auti. Desmit gāju�i bojā automa�īnu katastrofā. Es baidos par viņiem, un tie�i tādēļ viņi raugās uz mani greizi. Mans tēvocis stāsta, ka agrāk, viņa vectēva laikā, bērni neesot slepkavoju�i cits citu. Toreiz, sen atpakaļ, viss bijis savādāk. Tad esot uzskatīts, tēvocis stāsta, ka cilvēkam jājūtas atbildīgam. Zināt, es jūtos atbildīga. Tas man ieaudzināts kop� bērnības, reizēm ņemot palīgā arī sukas. Es pati arī iepērkos un tīru māju.
��� Bet vairāk par visu, � viņa turpināja, � man patīk vērot cilvēkus. Reizēm es cauru dienu braucu ar metro un raugos cilvēkos un klausos viņu sarunās. Es gribu zināt, kas viņi ir un ko vēlas, un uz kurieni dodas. Reizēm es pat eju uz Izpriecu parku vai braucu ar raķe�u automa�īnām, kas pusnaktī drā�as pa nomales ielām. Policiju tas nepavisam neuztrauc, ja vien �īs ma�īnas apdro�inātas. Ja cilvēkam kabatā apdro�inā�anas polise par desmittūksto� dolāriem, tad viss ir kārtība. Bet reizēm es klīstu pa metro sta�cijām vai klausos cilvēkos pie gāzētā ūdens fontāniem, un, vai zināt, ko es jums teik�u?
��� Nu, nu?
��� Cilvēki vispār ne par ko nerunā.
��� Tas nevar būt!
�������� Nudien, nerunā. Viņi tikai izmet kādu vārdu � automa�īnu marku, modes terminu vai peldbaseina nosaukumu un nokliedz: �Kolosāli!� Un visi atkārto vienu un to pa�u, atkal un atkal vienu un to pa�u. Bet kafejnīcās iedarbina jautrības aparātus un klausās sen nodrāztas asprātības vai ieslēdz visās krāsās ņir�bo�ās mūzikas sienas, uz kurām nav nekā saprotama. Un gleznu galerijās � Vai jūs kādreiz esat tur bijis? Arī tur viss ir abstrakts. Tāpat kā visur. Bet tēvocis saka, reiz bijis citādi. Agrāk gleznām esot bijis saturs un da�kārt tajās pat atveidots cilvēks.
�������� Tēvocis saka to un tēvocis �ito. Jūsu tēvocis lai�kam ir neparasts cilvēks.
������� Jā. Patie�ām. Bet nu man jāiet. Uz redzē�anos, mister Monteg.
��� Uz redzē�anos.
��� Uz redzē�anos �
Gāja dienas � viena, divas, trīs, �etras, piecas, se��as, septiņas. Dedzinātāju depo.
Pirmā diena.
�������� Monteg, jūs uzspurdzāt aug�ā pa kārti kā putns, glābdamies kokā.
Tre�ā diena.
������� Monteg, jūs ienācāt pa sētas durvīm. Vai Suns atkal nedod jums miera?
��� Nē, nē.
Ceturtā diena.
�������� Monteg, vai zināt pārāko joku? Nupat �orīt to dabūju dzirdēt. Sietlā kāds dedzinātājs pats noregulē�jis Mehānisko Suni uz savu ķīmisko kompleksu un palaidis vaļā. Ko jūs sakāt par �ādu pa�nāvību?
Piektā, sestā, septītā diena.
Un tad Klarisa pazuda. Montegs kādu vakaru, iedams uz darbu, pēk�ņi juta, ka kaut kas nav kārtībā. Maurs bija tuk�s, koki tuk�i, iela tuk�a, un, iekams viņ� sasniedza metro, iekams aptvēra, kā viņam trūkst, un sāka raudzīties apkārt pēc meitenes, viņu pārņēma neskaidrs nemiers. Kaut kas bija noticis, kaut kas ļoti pierasts zudis un izgaisis. Kaut kas �ķie�tami nesvarīgs, tāds, kas ildzis nedaudzas dienas, un tomēr�
Viņ� gandrīz gribēja griezties atpakaļ, lai noietu vēlreiz no mājām līdz metro. Viņ� bija cie�i pārlieci�nāts, ka tad noteikti sastaptu Klarisu un viss atkal būtu pa vecam. Bet bija jau vēls un nāca vilciens, un tas viņa iecerei pārvilka svītru.
Kār�u �vīkstoņa, roku un acu zibē�ana, runājo�ā pulksteņa monotonā balss pie depo de�ūrtelpas gries�tiem: �� viens un trīsdesmit se�as minūtes � viens un trīsdesmit septiņas minūtes�� Kār�u plak�ķē- �ana uz taukainā galda. Montegs visu to skaidri dzir�dēja, lai gan bija aizvēris acis, cenzdamies kaut uz brīdi norobe�oties. Un tomēr viņ� sajuta visu, kas apkārt � gan klusumu, gan to, kā laistās bronza un var� un spīguļo zelta un sudraba monētas. Aiz galda sēdo�ie vīri, kurus viņ� tobrīd neredzēja, reizēm nopū�tās, blenza kārtīs, gaidīja. �� viens un �etrdesmit piecas �,� runājo�ais pulkstenis apbedīja drūmā gada drūmās nakts stundas vēl drūmākās minūtes.
� Kas jums lēcies, Monteg?
Montegs atvēra acis.
Kaut kur �erkstēja radio: ��kuru katru brīdi var sākties kar�. Mūsu zeme ir gatava aizstāvēt savas ��
Depo ēka nodrebēja: ar spiedzīgu kaucienu pāri melnajām debesīm aiztrauca reaktīvo lidma�īnu eskadrija.
Montegs pamirk�ķināja. Bītijs raudzījās viņā kā muzeja eksponātā. Kuru katru brīdi tas varēja pie�celties, pienākt viņam klāt, pielikt roku, uztaustīt viņa pārkāpumu, viņa ba�u iemeslu. Pārkāpumu? Bet vai tas maz bija pārkāpums?
��� Jūsu kārta, Monteg.
Montegs raudzījās �ajos vīros, kuru sejas bija apdedzināju�i tūksto�i īstu un desmit tūksto�i domās skatītu ugunsgrēku, vīros, kuru darbs vērta sejas sarkanas un acis spīdo�as, vīros, kuri spēja bez mirk��ķinā�anas skatīties platīna �ķiltavu liesmā, aizdedzi�not savas melnās, vienmēr kūpo�ās Mpes. Ogļu melni mati, sodrēju krāsas uzacis, iezilgan. it kā pelniem notriepti skūtie vaigi � visur bija saredzams profe�sijas zīmogs. Pēk�ņi, kādas domas iztrūcināts, Mon�tegs palika pavērtu muti. Vai vispār bija kāds dedzi�nātājs, kuram nebūtu melni mati, melnas uzacis, sar�kana seja un tērauda zilganums skūtajos vaigos? �ie vīri bija mats matā līdzīgi viņam! Vai tie�ām dedzi�nātāju komandas sastāda, vadoties ne vien pēc viņu noslieces, bet arī pēc ārējā izskata? Ap viņiem bija pelnu un sodrēju krāsa un mū�dien kūpo�o pīpju smaka.
Tad no tabakas dūmu mākoņa kājās piecēlās kap�teinis Bītijs. Viņ� atplēsa jaunu tabakas paciņu, saburzot celofānu, kas sprak�ķēja kā ugunskura liesma.
Montegs paskatījās kārtīs, ko turēja rokā.
��� Es � es biju aizdomājies. Atcerējos pagāju�ās nedēļas ugunsgrēku. Un to viru, kura grāmatas sade�dzinājām. Ko ar viņu izdarīja?
��� Aizvāca uz trako namu. �is bļāva kā vājprātīgs.
��� Viņ� nepavisam nebija jucis!
Bītijs klusēdams pārgrupēja kārtis.
�������� Ikviens cilvēks ir jucis, kur� domā apvest ap stūri valdību un mūs.
�������� Es tikai centos iztēloties, kā mēs pa�i justos viņu vietā, � Montegs piebilda. � Diez, ko mēs teiktu, ja citi sāktu dedzināt mūsu mājas un mūsu grāmatas.
��� Mums nav grāmatu.
��� Bet ja nu būtu?
��� Varbūt jums ir?
Bītijs lēni pacēla acis.
�������� Nē, � Montegs raudzījās viņiem garām uz sienu, ko rindu rindām klāja aizliegto grāmatu sarak�sti. �o darbu virsraksti lēkāja liesmās, kad zem viņa cirvja un petrolejas �ļūtenes gadsimti tika pārvērsti pelnos.
�������� Nē, � viņ� atkārtoja, bet domās sajuta vieglu vēja pūsmu, kas nāca no viņa mājas ventilācijas re�ģa, atvēsinādama kaisto�o seju. Un viņ� atkal atradās zaļajā parkā un sarunājās ar kādu vecu, vecu vīru, un arī tur vēj� bija vēss.
Pēc brī�a Montegs iejautājās:
������� Vai vienmēr � vai tas tā vienmēr ir bijis? Mūsu darbs un dedzinātāju depo? Tas ir, vai agrāk, sense�nos laikos �?
�������� Sensenos laikos? � Bītijs izsaucās. � Kas tas par izteicienu?
�Ak dievs, ko es runāju,� Montegs atjēdzās. �Tā jau es pats sevi nodo�u.� Pēdējā dedzinā�anas reizē viņ� bija nejau�i ieskatījies kādā pasaku grāmatā un izlasījis vienu rindu.
�������� Es gribēju sacīt, vai agrāk, kad ēkas vēl nebija ugunsdro�as� � viņ� atsāka. Un pēk�ņi viņam �ķita, ka to saka cita, daudz jaunāka balss. Ar viņa muti runāja Klarisa Maklelāna: � Vai agrāk mūsu amata brāļi nav biju�i uguns dzēsēji, nevis dedzinā�tāji?
��� Tas tik ir numurs! � Stounmens un Bleks ka pēc komandas izvilka savas dedzinātāja statūtu grā�matiņas līdz ar īsu Amerikas dedzinātāju darbības vēsturi un at�ķīra Montega priek�ā viņam tik labi zināmo lappusi.
�Dedzinātāju komandas dibinātas 1790. gadā, lai kolonijās iznīcinātu angļu iespaidā radu�ās grāmatas. Pirmais dedzinātājs � Bend�amins Franklins.
Noteikumi:
1.� Pēc trauksmes signāla steidzīgi jāizbrauc.
2.� A�i jāpielai� uguns.
3.� Jānodedzina viss līdz pamatiem.
4.� Steidzīgi jāatgrie�as depo.
5.������ Jābūt gatavam jaunam trauksmes signā�lam.�
Visi skatījās Montegā. Viņ� stingi raudzījās notei�kumos.
Atskanēja trauksmes signāls.
Griestu zvans noskandināja divsimt rei�u. �etri krēsli acumirklī bija tuk�i. Kārtis novirpuļoja zemē kā sniegs. Misiņa kārts nodrebēja. Vīri pazuda.
Montegs palika sē�ot. Lejā sāka sprauslot oran��ais pūķis.
Montegs kā sapnī nolaidās lejā pa kārti.
Mehāniskais Suns zaļi dego�ām acīm savā būdā uzlēca kājās.
� Monteg, jūs aizmirsāt ķiveri!
Montegs paķēra no sienas ķiveri, izmetās ārā, ielēca ma�īnā, un tā klandot aizdārdināja, kamēr nakts vēj� pārtvēra sirēnas kaucienu.
Tā bija kāda trīsstāvu māja vienā no pilsētas veca�jiem kvartāliem, laika zoba sagrauzta, nopluku�i, dro�i vien savu gadsimtu veca, bet, tāpat kā visas pārējās celtnes, to klāja ugunsdro�s plastmasas slānis, un �ķita, ka tikai �ī aizsarg�aula spēja to vēl kaut cik saturēt kopā.
��� Esam klāt.
Ma�īna ar spēju grūdienu apstājās. Bītijs, Stoun- inens un Bleks, resni un kroplīgi savos platajos, ugunsdro�ajos kombinezonos, metās uz durvīm. Mon�tegs sekoja viņiem.
Vīri ielauzās iek�ā un sagrāba kādu sievieti, kura nemēģināja ne slēpties, ne bēgt. Viņa tikai stāvēja grīļodamās, kā baismīga sitiena apdullinata, un stingi raudzījās sienā. Gan viņas mēmi kusto�ās lūpas, gan acu skatiens liecināja, ka viņa kaut ko pūlas atcerē�ties, un tad, patie�ām atcerējusies, sieviete noskai�tīja:
�� �Esiet vīri�ķīgs, master Ridlij. Ar dieva svētību �odien mēs iedegsim Anglijā tadu sveci, kuru neviens vairs nenodzēsīs.�
��� Pietiek! � Bītijs nokliedza. � Kur tās ir?
Ar pārsteidzo�u vienaldzību viņ� iesita viņai pa seju un atkārtoja savu jautājumu. Vecā sieviete pagrieza galvu pret viņu.
���� Ja jūs reiz esat atbrauku�i, tad arī zināt, kur tās ir, � viņa atbildēja.
Stounmens izvilka telefonogrammu ar ziņojumu.
�Radu�as aizdomas. Parbaudiet bēniņus Elmstrītā, numur vienpadsmit.
E. B.�
���� Ta būs bijusi mana kaimiņiene misis Bleika, � sieviete sacīja, uzmetusi acis iniciāļiem.
��� Vīri, pie darba!
���� O-hol Hei-dāi � Pēc mirkļa, kliegdami, auro�dami un grūstīdamies kā au�īgi puikas, viņi bija aug�ā pa stāvajām kāpnēm sasmaku�ajā pustumsā un ar saviem sudraba cirvjiem saka lauzt vaļā bēniņu durvis, kuras nemaz nebija aizslēgtas. Kamēr Mon�tegs drebēdams kāpa tiem pakaļ, pār viņu saka grūt grāmatu lavīna. Cik nejēdzīgi viss bija iznācisl Līdz �im to nostrādāt bija tikpat viegli kā nopūst sveci. Vispirms ieradās policisti, sasēja upuri un, aizlīmē�ju�i tam muti, aizveda spīdīgajā automa�īnā, un tad, kad atbrauca dedzinātāji, māja bija tuk�a. Viņi nevie�nam nedarīja pāri, viņi darīja pāri vienīgi lietām. Bet, tā kā lietām nevar nodarīt pāri, tā kā tās neko nejūt un nekliedz, un nevaimanā, kā var sākt kliegt un vaimanāt �ī te sieviete, sirdsapziņu pēc tam nekas nemocīja. Tā bija glu�i vienkār�a tirī�ana. īstenībā � sētnieka darbs. Prom visu lieko un nevajadzīgo! �igli �urp petroleju! Kuram ir sērkociņi?
Bet �odien kādam kaut kas bija sameties. �ī sieviete visu sabojāja. Vīri pārāk skaļi smēja, trieca un trok��ņoja, lai pārmāktu viņas klusē�anu, kas pauda bais�mīgu apsūdzību. Viņa lika sienām kaukt aiz nosodī�juma un apbērt vīrus, kuri �audījās apkārt, ar smal�kiem vainas putekļiem, kas līda viņiem acīs un degunā. Tā bija brēco�a netaisnība! Montegu pārņēma svētas dusmas. It kā tāpat jau nebūtu diezgan, te vēl jāsastop arī �ī sieviete!
Grāmatas krita lejā viņam uz pleciem, uz rokām, uz aug�up pavērstās sejas. Viena kā balts balodis, plivinot spārnus, pati ielaidās viņa rokās. Ņirbo�ajā puskrēslā atvērtā lappuse iemirdzējās kā spo�i balta spalva, uz kuras uzvilkts smalks vārdu raksts. Tra�kajā steigā un satraukumā Montegs paguva tikai tik daudz kā uzmest skatienu vienai rindiņai, bet tā pēk��ņi uzliesmoja viņa smadzenēs, paliekot tur kā iede�dzināta. �Un laiks bija aizsnaudies pusdienas tveicē.� Montegs nosvieda grāmatu zemē. Tūlīt viņa rokās iekrita cita.
� Monteg! �urpu!
Montega roka sa�ņaudza grāmatu, un dīvainā glāb��anas tieksmē, pats nemaz neapjēgdams, ko dara, viņ� cie�i piespieda to pie krūtīm. No aug�as, griezdami putekļu mākoņus, vīri sāka gāzt zemē �urnālus. Tie krita lejup kā no�auti putni un nedzīvi palika guļot uz grīdas, un sieviete .stāvēja viņu vidū mierīgi kā maza meitenīte.
Nē, viņ�, Montegs, to nebija darījis. To bija darījusi viņa roka. Viņa roka, kam bija pa�ai savas smadze�nes, sava sirdsapziņa un trīco�i, ziņkāres pilni pirksti, bija kļuvusi zagle. Re, kā tā iegrūda grāmatu padusē, piespieda nosvīdu�ajai miesai un iznira tuk�a ar tik veiklu �estu kā burvju mākslinieks! Lūdzu! Skatieties! Man nekā nav!
Montegs pārsteigts vēroja savu roku � te pastiepa uz priek�u, kā būdams tālredzīgs, te pacēla pie acīm, kā būdams akls.
��� Monteg!
Viņ� apcirtās.
��� Ko jūs stāvat, idiots gatavais!
Grāmatas gulēja milzīgās kaudzēs kā krastā izmes�tas zivis. Vīri klupdami krizdami lēca tām pāri. Virs�rakstu mirdzo�ās zelta acis pazibēja un nodzisa.
��� Petroleju!
No vīru pleciem piestiprinātajām bākām, uz kurām bija skaitlis 451, iz�āvās saltas petrolejas strūklas. Viņi aplēja katru grāmatu, pie�ļāca pilnas bēniņu tel�pas.
Tad viņi metās lejā pa kāpnēm, un, petrolejas tvai�kos slāpdams vai nost, Montegs streipuļoja viņiem pakaļ.
��� Ārā, nu, �igli! � viņi uzkliedza sievietei.
Viņa, nometusies ceļos pie grāmatu kaudzes, glās�tīja aplietos vākus, taustīja zelta burtiem iespiestos virsrakstus, bet viņas acis pārmeto�i raudzījās Mon- tegā.
��� Manas grainatas jus tikpat nedabūsiet, � viņa sacīja.
������� Jūs zināt likumu! � Bītijs uzbrēca. � Nu, kur jūsu veselais saprāts? �īs grāmatas ir viens vienīgs pretrunu mud�eklis. Bābeles tornis, kur bijāt ieslēgta! Sūtiet tās visas pie velna! �ie cilvēki, par kuriem tur rakstīts, ta�u nekad nav dzīvoju�i. Nāciet!
Sieviete papurināja galvu.
��� Māja tūliņ tiks aizdedzināta, � Bītijs sacīja. Vīri neveikli devās uz durvīm. Tad atskatījās uz
Montegu, kur� stāvēja sievietei līdzās.
������� Tā ta�u nevar viņu �eit atstāt! � Montegs sa�u�tis iesaucās.
�� Viņa nenāk.
�� Tad viņa jāpiespie�!
Bītijs pacēla roku ar �ķiltavām.
������� Mums laiks atgriezties dedzinātāju depo. Starp citu, �ie fanātiķi vienmēr cen�as izdarīt pa�nāvību. Tas ir viņu parastais gājiens.
Montegs satvēra sievietes elkoni.
��� Iesim.
��� Nē, � viņa teica. � Ta�u � paldies jums.
�������� Es skaitī�u līdz desmit, � Bītijs turpināja. � Viens. Divi.
��� Lūdzu, nāciet, � Montegs neatlaidās.
��� Ejiet vien, � sieviete sacīja.
�� Trīs. �etri.
��� Nu, lūdzu, � Montegs pavilka viņu aiz rokas.
��� Es gribu palikt, � sieviete klusi noteica.
��� Pieci. Se�i.
������� Tālāk jūs varat neskaitīt, � viņa sacīja un mazliet pavēra plaukstu: tajā bija tievs skaliņ�.
Parasts virtuves sērkociņ�.
To ieraugot, dedzinātāji metās ārā pa durvīm. Kap�teinis Bītijs, cenzdamies saglabāt cieņu, kāpās atpakaļ lēni un nosvērti, un viņa spidīgi sarkanajā sejā laistī�jās tūksto� ugunsgrēku un nakts trauksmju atspī�dums. �Ak dievs, nu patie�ām!� Montegs pēk�ņi iedo�mājas. �Trauksmes signāli pienāk vienīgi nakti. Bet nekad dienā! Vai tādēļ, ka nakti ugunsgrēks izskatās skaistāks? Daudz gleznaināks, jūtami iespaidīgāks?�
Bītijs vēl stāvēja durvīs, un viņa sarkanajā sejā pa�vīdēja bailes. Sieviete sa�ņaudza sērkociņu. Ap viņu virmoja petrolejas tvaiki. Montegs juta, ka paslēptā grāmata sitas pret krūtīm kā dzīva sirds.
.� Ejiet, � sieviete sacīja, un Montegs kāpās atpa�kaļ, sekodams Bītijam � ārā pa durvīm, lejā pa kāp�nēm un pāri mauriņam, kur kā indīga �ūska gulēja tum�a petrolejas sliede.
Sieviete iznāca uz lieveņa, kur palika mierīgi stā�vam un pārlaida viņiem iznīcino�u skatienu.
Bītijs noklik�ķināja �ķiltavas.
Viņ� nokavēja. Montegs aiz �ausmām sastinga.
Uz lieveņa stāvo�ā sieviete, nicīgi raugoties viņos, novilka sērkociņu gar margām.
No apkārtējām mājām izskrēja cilvēki.
Atpakaļ viņi brauca klusēdami, vairoties cits citu uz�lūkot. Montegs ar Bleķu un Bītiju sēdēja priek�ā. Viņi pat nesmēķēja savas pīpes. Viņi tikai vēroja ceļu, ka�mēr milzīgā �Salamandra� līkumodama klusi joņoja tālāk.
�� Māster Ridlij � � Montegs beidzot ierunājas.
��� Ko? � Bītijs jautāja.
������� �Māster Ridlij,� viņa teica. Kad mēs tur ieradā�mies, viņa pateica kaut ko dīvainu. �Esiet vīri�ķīgs, māster Ridlij.� Un vēl, un vēl, un vēl kaut ko tālāk.
�������� �Ar dieva svētību �odien mēs iedegsim Anglijā tādu sveci, kuru neviens vairs nenodzēsis,� � Bītijs sacīja. Stounmens un Montegs pārsteigti raudzījās kapteinī.
Bītijs pakasīja zodu.
��� Kāds vīrs, vārdā Latimers, teica to cilvēkam, kuru sauca Nikolass Rtdlijs, kad viņus par ķecerību dzīvus sadedzināja uz sārta Oksfordā, 1555. gada 16. oktobrī.
Montegs un Stounmens atkal vēroja ielu, kas pazu�da zem ma�īnas riteņiem.
�������� Man galva kā piebāzta visādiem citātiem, � Bī�tijs paskaidroja. � Dro�i vien tāpat kā vairumam kapteiņu. Reizēm es pats brīnos par to. Ei, Stounmen! Uz kurieni?
Stounmens nobremzēja.
�������� Nolādēts! � Bītijs sodījās. � Jūs aizlaidāt ga�rām mūsu pagriezienam.
��� Kas tur ir?
�������� Kas cits kā es? � Montegs teica un tumsā at�slīga pret stenderi.
��� Uzdedz gaismu, � viņa sieva beidzot sacīja.
��� Gaismas man nevajag.
��� Tad liecies gultā.
Viņ� dzirdēja, kā no�īkst atsperes un viņa pikti pa�grie�as uz otriem sāniem.
��� Tu esi piedzēries? � viņa noprasīja.
�Pie visa vainīga mana plauksta,� Montegs nodo�māja. Viņ� juta, ka vispirms viena un tad otra roka atbrīvojas no mēteļa un ļauj tam nokrist uz grīdas. Arī bikses iz�ļuka no viņa rokām un iekrita tumsā kā bezdibenī.
Viņa plaukstas bija skārusi infekcija, kas pamazām pārņēma visu ķermeni. Viņ� juta, ka inde lien augstāk un augstāk, ieplūst elkoņos un arī plecos un kā dzirk�stele pārlec uz lāpstiņām. Viņa rokas bija kļuvu�as alkatīgas. Un tādas kļuva arī acis, kuras gribēja vē�rot, redzēt, saskatīt visu iespējamo.
��� Ko tu tur dari? � viņa sieva jautāja.
Viņ� stāvēja tumsā grīļodamies, sa�ņaudzis grā�matu saltajos pirkstos, kas bija glu�i nosvīdu�i.
��� Stāv istabas vidū-kā ērms, � viņa pēc brī�a no�teica.
Viņ� tikko dzirdami iekunkstējās.
��� Ko? � viņa jautāja.
Viņam izlauzās tikai vārgs �uksts. Viņ� kaut kā aiz�streipuļoja līdz gultai un neveikli pagrūda grāmatu zem aukstā spilvena. Pēc tam smagi iekrita gultā, tā ka sieva izbailēs iekliedzās. Viņam �ķita, ka viņa at�rodas kaut kur ļoti tālu, kamēr viņ� guļ izsusēju�as jūras vidū uz ledainas salas. Viņa kaut ko runāja un runāja, un runāja, bet viņam tie bija vienīgi vārdi, kuri it neko neizteica, tāpat kā bērna vāvuļo�ana � ausij tīkama, bet nesakarīga �, kādu viņ� reiz bija dzirdējis sava paziņas bērnistabā. Viņ� tikai klusi kunkstēja un pēc laba laika juta, ka Mildreda pieceļas un pienāk pie viņa gultas, un uzliek roku uz viņa vaiga. Kad viņa to atvilka, viņ� skaidri zināja, ķa tā ir slapja.
Naktī viņ� paskatījās uz Mildredu. Viņa negulēja. Bija dzirdama klusa mūzika. Viņas ausīs atkal bija iebāztas �Glieme�nīcas�, un viņa klausījās tālu zemju tālīnās balsis, platām acīm blenzdama griestos, tum�sas bezdibenī virs galvas.
Viņ� atcerējās vecu anekdoti par sievu, kura tik daudz runājusi pa tālruni, ka viņas izmisu�ajam vī�ram bijis jāskrien uz tuvāko tālruņa automātu, lai va�rētu viņai pajautāt, kas būs pusdienās. Varbūt viņam, Montegam, derētu nopirkt �Glieme�nīcu� sistēmas raidītāju, lai naktīs varētu parunāties ar sievu, lai kaut ko �ukstētu, bubinātu, kliegtu, spiegtu, aurotu viņai ausī. Bet ko viņ� �ukstētu, ko kliegtu? Ko gan viņ� viņai teiktu?
Un pēk�ņi Mildreda viņam �ķita sve�a, pilnīgi ne�pazīstama sieviete. Un viņ� atradās sve�ā dzīvoklī kā anekdotē tas vīrs, kur� naktī, iereibis nākdams uz māju, atslēdzis sve�as durvis, iegājis sve�ā istabā, apgūlies līdzās sve�ai sievietei un agri aizgājis atkal uz darbu, un ne viens, ne otrs neko nav manījis.
��� Millij � � viņ� �ukstēja.
��� Kas ir?
��� Nebaidies. Es tikai gribēju jautāt�
��� Nu, nu?
��� Kad mēs ar tevi satikāmies? Un kur?
�������� Kādēļ mums būtu bijis jāsatiekas? � viņa jau�tāja.
��� Es runāju par mūsu pirmo tik�anos.
Viņ� juta, ka viņa tumsā rauc pieri.
������� Kad mēs pirmo reizi ieraudzījām viens otru, � viņ� paskaidroja. � Kur tas bija un kad?
��� Tas bija pie �
Viņa apklusa .
�� Es nezinu, � viņa teica.
Viņam pārskrēja drebuļi. � Vai tu tie�ām neatce�ries?
��� Tas bija tik sen.
��� Pirms desmit, tikai pirms desmit gadiem!
�������� Nekliedz! Es mēģinu atcerēties. � Tad viņa iesmējās dīvainu smiekliņu, kas kļuva jo brīdi, jo spie�dzīgāks. � Nē, nu padomā, cik tas ir ērmoti, ka cil�vēks var aizmirst, kad un kur sastapis savu vīru vai sievu�
Viņ� guļot lēni berzēja pieri un pakausi. Tad spieda abas plaukstas uz acīm, kā cenzdamies iebīdīt atmiņu vietā. Pēk�ņi svarīgāk par visu citu viņam bija � at�cerēties, kur pirmo reizi saticis Mildredu.
�������� Galu galā � tas ir vienalga. � Viņa sieva jau atradās vannas istabā, un viņ� dzirdēja, ka no krāna tek ūdens un ka viņa dzer miega zāles.
� Jā, glu�i vienalga, � viņ� noteica.
Montegs skaitīja, cik malku Mildreda norij, un viņa atmiņā tūliņ atausa abi zilgani bālie vīri ar cigaretēm sakniebtajās mutēs un'�ūska ar elektronisko aci, un tas, kā tā līda dzijāk un dziļāk tum�ajā, sasmaku�ajā akā, un viņam gribējās Mildredai uzsaukt, prasīt, cik viņa iedzēra �onakt un cik vēl iedzers, pati to nema�nīdama, � ja ne tagad, tad vēlāk, ja ne �onakt, tad rītnakt. Bet viņ� gulēs vaļējām acīm �onakt un rīt- nakt, un daudzas, daudzas naktis, nekur nespēdams atrast vairs mieru. Viņ� atcerējās, kā viņa gulēja un kā abi tehniķi, sakrustoju�i rokas uz krūtīm, vienal�dzīgi stāvēja līdzās. Un tad viņ� saprata, ka nerau�dātu, ja viņa nomirtu. Tas būtu, it kā nomirtu glu�i sve�s cilvēks, kura seju viņam gadījies redzēt uz ielas vai kādā laikrakstā, un tas viņam tonakt pēk�ņi �ķita tik briesmīgi, ka viņ� sāka raudāt � ne tādēļ, ka Mildreda varētu nomirt, bet tādēļ, ka viņ� par to ne�spētu raudāt, � muļķīgs, tuk�s vīrietis līdzās muļķī�gai, tuk�ai sievietei, kuru rijīgā �ūska vērta vēl tuk��āku.
�No kurienes cilvēkā rodas tāds tuk�ums?� viņ� do�mās sev jautāja. �Kas gan cilvēku iztuk�o? Un tad vēl �ī briesmīgā puķe, �ī pienene! Ar to, kā liekas, viss arī iesākās. �Cik �ēl! Nevienu jūs nemīlat!� Bet kādēļ viņ� nemīl?�
Bet, ja padomā, vai starp viņu un Mildredu vienmēr nav bijusi siena? Un nevis viena, bet, vārda tie�ā no�zīmē, � trīs! Turklāt tās'izmaksāju�as bargu naudul Un tad vēl �ie tēvo�i, krustmātes, māsīcas, brālēni, kuri dzīvoja �ajās sienās, �is buldurējo�ais mērkaķu bars, kas skaļi, skaļi, skaļi tark�ķēja tuk�u, tuk�u, tuk�u. Kop� pirmās dienas viņ� tos sauca par radinie�kiem. �Kā klājas tēvocim Luisam?� � �Ko?� � �Un kā krustmātei Modai?�
Mildreda runājo�ās istabas vidū viņam atgādināja
me�ā apmaldīju�os bērnu (bet, brīnums, � �ai me�ā nebija koku!) vai, pareizāk, � nevis me�ā, bet līdze�numā, kur kādreiz augu�i koki (to apveidi vēl arvien it kā vīdēja apkārt). �Runājo�ā� istaba! Cik trāpīgs nosaukums! Vienalga kad viņ� tanī iegāja, sienas vienmēr runāja ar Mildredu.
��� Kaut kas jādara!
��� Jā, tie�ām jādara!
��� Ko mēs stāvam un neko nedarām?
��� Nu, tad darisim\
��� Es esmu tik nikna, ka varētu spļauū
Par ko viņi runāja? To Mildreda nezināja. Kur� bija nikns uz kuru? Arī to viņa nespēja pateikt. Ko viņi grasījās darīt? Pagaidi, viņa teica, tad redzēsi.
Reiz viņ� apsēdās un tie�ām gaidīja.
No sienām sāka grūt dārdo�a skaņu lavīna. Tā bom�bardēja ar tādu spēku, ka viņam vibrēja visa miesa, gandrīz vai atdaloties no kauliem, �oklis drebēja, acis dobuļos lēkāja. Tā bija īsta kontūzija. Kad tas viss beidzās, viņ� jutās kā cilvēks, kur� nosviests no klints, griezts centrifūgā un iemests ūdenskritumā, un krīt un krīt tuk�umā, galīgā tuk�umā, un pamata nav� pa�mata� nav un nav� un tāds ātrums� ka nekur nevar pieķerties � nav nekā � it nekā � vienīgi tuk�ums.
Pērkons noklusa. Mūzika aprima.
��� Satrieco�i labi, � Mildreda noteica.
Tas patiesi bija satrieco�i. Kaut kas bija noticis, lai gan cilvēki uz istabas sienām tikpat kā nebija pakus�tēju�ies un starp viņiem nekas nebija norisinājies. Klausītājam bija tāda sajūta, ka tas izlaists caur veļas ma�īnu vai izrauts cauri milzīgam putekļsūcējam. Tas slīka nost �ajā kakofonijā.
Montegs nosvīdis, tuvu ģībonim atstāja televīzijas istabu. Mildreda palika savā krēslā, un �radinieki� runāja tālāk.
��� Nu viss būs labi, � �krustmāte� teica.
�� Tas vēl nav sacīts, � �brālēns� atmeta.
��� Nu, nedusmojies!
��� Kur� tad te dusmojas?
��� Tu!
��� Es, vai?
��� Tu esi dusmīgs!
��� Kāpēc lai es būtu dusmīgs?
��� Tāpēc � un cauri!
�������� Nu, labi, � Montegs sauca, � bet par ko viņi dusmojas? Kas tie par cilvēkiem? Kas ir �is vīrietis un �ī sieviete? Vīrs un sieva, �ķirteņi vai saderinātie? Ak dievs, tas ta�u ir tīrais murgojums!
�������� Viņi ir�� Mildreda iesāka. � Tas ir� re�dzi, viņi� ir saķildoju�ies. Viņi briesmīgi bie�i ķildo�jas. Nu, paklausies. Man �ķiet, ka viņi ir vīrs un sieva. Jā, vīrs un sieva. Kādēļ tu jautā?
Un, ja Mildreda nesēdēja starp �īm trim runājo�a�jām sienām, kurām � kā viņa sapņoja � drīz vien lī�dzās būs arī ceturtā, tad joņoja pa pilsētu vaļējā auto�ma�īnā ar simts jūd�u ātrumu stundā, un viņ�, sē�ot blakus, kaut ko kliedza, un viņa kaut ko atkliedza pretī, un ne viens, ne otrs neko nedzirdēja, jo visu pār�māca motora rēkoņa. �Piebremzē līdz minimumam!� viņ� sauca. �Ko?� viņa kliedza. �Līdz piecdesmit pieci, līdz minimumam!� viņ� auroja. �Ko?� viņa bļāva. �Ātrumu!� viņ� sauca. Un viņa uzdzina ātrumu līdz simt piecām jūdzēm stundā, un viņam galīgi aizrāvās elpa.
Kad viņi izkāpa, Mildredai ausīs atkal bija iebāztas �Glieme�nīcas�.
Klusums. Tikai aiz loga �alc vēj�.
��� Mildred! � Viņ� gultā pagriezās.
Viņ� pastiepa roku un izvilka mazo radio lapseni viņai no auss.
��� Mildred. Mildred!
�� Jā? � Viņa klusi atsaucās.
Pēk�ņi Montegam �ķita, ka viņ� pats ir viens no �iem �radiniekiem�, kas dzīvo televīzijas sienās, un viņa balss netiek stikla barjerai cauri. Viņ� var vienīgi �estikulēt, cerot, ka Mildreda pagriezīsies un ieraudzīs viņu. �īs stikla sienas dēļ viņi nespēja viens otram pieskarties.
��� Mildred, vai tu atceries meiteni, par kuru tev
stāstīju?
��� Kādu meiteni? � viņa miegaini jautāja.
��� Meiteni no blakus mājas.
��� Kas par meiteni no blakus mājas?
��� Nu, tā, kura mācās skolā. Viņu sauc Klarisa.
��� Ā-a, jā.
������� Neesmu viņu redzējis vairakas dienas� precīzi sakot, veselas �etras. Varbūt tu esi vinu redzējusi?
��� Nē.
�������� Es gribēju pastāstīt tev par �o meiteni. Viņa ir liela savādniece.
��� Ā, nu es zinu, par kuru tu runā.
��� Tā jau es domāju, ka tu zināsi.
��� Viņa� � Mildreda tumsā iesāka.
��� Kas ir ar viņu? � Montegs jautāja.
��� Es gribēju pateikt. Bet aizmirsu. Aizmirsu.
��� Nu, runā. Ko tu gribēji teikt?
�� Viņas, kā liekas, vairs nav.
��� Kā � nav?
������� Visa ģimene kaut kur aizbraukusi. Bet viņas vairs nav. Man �ķiet, ka viņa ir mirusi.
�� Varbūt tu runā par kādu citu?
�������� Nē. Par to pa�u. Maklelāna. Maklelāna. Pakļu- vusi zem automa�īnas. Pirms �etrām dienām. Dro�i gan nezinu. Ta�u man �ķiet, ka viņa ir mirusi. Visa ģimene kaut kur aizbrauca. Es nezinu. Bet man �ķiet, ka viņa ir mirusi.
��� Bet tu ta�u neko noteiktu nezini!
��� Nē, nezinu. Un tomēr zinu.
��� Kādēļ tu man to neteici agrāk?
��� Biju aizmirsusi.
��� Pirms �etrām dienām!
��� Biju to galīgi aizmirsusi.
��� Pirms �etrām dienām, � viņ� klusi atkārtoja.
Viņi abi nekustēdamies gulēja tum�ajā istabā.
��� Ar labu nakti, � viņa sacīja.
Viņ� dzirdēja vieglu �aboņu. Mildreda kaut ko taus�tīja, meklēja. �Glieme�nīca�, viņas rokas bīdīta, kā kukainis rāpa�oja pa spilvenu. Un atkal jau atradās viņas ausī, kur dūca tālāk.
Montegs klausījās, kā viņa sieva dungo tai līdz.
Aiz loga pazibēja kāda ēna. Rudens vēj� iekaucās un atkal noklusa. Bet �ai klusumā bija dzirdama kāda skaņa. �ķita, ka aiz loga kāds elstu. Tad pāri mauri�ņam aizvirpuļoja tāda kā milzīga rudens lapa, tālumā izgaisa zaļgana, fosforescējo�a dūmu strūkla.
�Suns,� Montegs nodomāja. �Tas �onakt ir vaļā. Tas lo�ņā ap māju. Ja atvērtu logu ��
Logu viņ� tonakt neatvēra.
No rīta viņam bija drudzis.
��� Nevar būt, ka tu esi slims, � Mildreda sacīja.
Viņ� aizvēra kaisto�ās acis.
��� Slims, jā.
�� Bet vakarnakt tu biji vesels.
�������� Nē, es nebiju vesels. � Viņ� dzirdēja, kā vies�istabā auro �radinieki�.
Mildreda pienāca pie Montega gultas un pēto�i rau�dzījās viņā. Viņ�, pat neatdarījis plakstus, skaidri re�dzēja viņu sev lidzās � no diētas izkaltu�u kā buti, ar taukaini blāvu ādas krāsu, viegli lūsto�iem, pārba- linātiem salmu krāsas matiem, nespodram, kā ar ka- taraktu pārvilktām acīm, krāsotām, pikti uzmestām lūpām. Citādu viņ� viņu neatcerējās.
��� Iedod man aspirīnu ar ūdeni.
�������� Laiks celties aug�ā, � viņa sacīja. � Ir jau pusdiena. Tu tāpat esi nogulējis piecas stundas ilgāk nekā parasti.
��� Izslēdz, lūdzu, televīzijas istabu, � viņ� teica.
�� Tie ir mani �radinieki�.
��� Bet ja slims cilvēks tevi lūdz?
��� Es nogriezī�u klusāk.
Viņa aizgāja un, nepielikusi slēdzim ne pirksta, at�kal ienāca guļamistabā.
��� Vai nu ir labāk?
��� Paldies.
�������� Tā ir mana iemīļotā programma, � viņa pieme�tināja.
��� Bet aspirīns?
�������� Līdz �im tu nekad neesi bijis slims. � Viņa at�kal aizgāja.
������� Jā, bet nu esmu. �ovakar uz darbu es neie�u. Piezvani Bītijam.
������� Pagāju�o nakti tu dīvaini uzvedies. � Viņa nāca atpakaļ dungodama.
������� Kur tad aspirīns? � Montegs jautāja, skatoties uz viņas atnesto ūdens glāzi.
������� Ā-al � Viņa gāja vēlreiz uz vannas istabu. � Vai kaut kas atgadījās?
��� Bija viens izsaukums, vairāk nekas.
�������� Es lieliski pavadīju vakaru, � viņa no vannas istabas teica.
��� Ko tu darīji?
��� Skatījos pārraidi.
��� Ko rādīja?
��� Programmu.
��� Kādu?
��� Ļoti labu.
��� Kas piedalījās?
��� Nu, tu jau zini � parastā trupa.
�Parastā trupa, parastā trupa, parastā trupa �� Viņ� spieda plaukstas pie sāpo�ajām acīm, un pēk�ņi no petrolejas smakas viņam kļuva nelabi.
Mildreda atgriezās dungodama.
��� Kas tad tas? � viņa pārsteigta izsaucās.
Viņ� apjucis raudzījās grīdā. � Vakar mēs kopā ar grāmatām sadedzinājām kādu sievieti.
�������� Labi, ka paklājs ir izmazgājams. � Viņa atnesa lupatu un sāka slaucīt grīdu. � Es vakar vakarā biju pie Helēnas.
��� Vai tad pārraides nevar skatīties mājās?
�� Var jau, bet man patīk iet ciemos.
Viņa aizgāja uz televīzijas istabu. Viņ� dzirdēja, ka viņa dzied.
��� Mildred! � viņ� sauca.
Viņa nāca atpakaļ, trallinādama un viegli sizdama knipjus.
�� Tu nemaz nejautā, kas vakar notika.
��� Kas tad? � viņa vaicāja.
������� Mēs sadedzinājām tūksto� grāmatu. Mēs sade�dzinājām sievieti.
�� Nu, un tad?
Televīzijas istabā bija tāds troksnis, ka �ķita, tur tūliņ pat sabruks sienas.
������� Mēs sadedzinājām Danti un Sviftu, un Marku Aurēliju.
��� Vai viņ� bija eiropietis?
��� Laikam gan.
��� Radikālis?
��� Neesmu lasījis viņa darbus.
�������� Skaidrs, ka radikālis. � Mildreda knibinājās ap tālruni. � To tu neceri, ka es zvanī�u kapteinim Bīti- jam.
��� Tev jāzvana!
��� Nekliedz!
�������� Es nekliedzu. � Viņ� acumirklī pietrūkās sēdus, glu�i piesarcis, drebot aiz dusmām. Televīzijas istaba karstumā dārdēja. � Pats es nevaru piezvanīt viņam. Nevaru pateikt, ka esmu slims.
��� KadēJ?
�Tadeļ, ka baidos,� viņ� nodomaja. �Es esmu ka bērns, kur� izliekas slims, un baidos zvanīt, jo labi zinu, ka pēc brī�a saruna nobeigsies �ādi: �Jā, kap- tein, es jau jūtos labāk. Desmitos vakarā bū�u darbā.��
��� Tu nemaz neesi slims, � Mildreda sacīja.
Montegs atkrita atpakaļ gultā. Viņ� pabāza roku
zem spilvena. Paslēptā grāmata vēl bija tur.
�������� Mildred, vai zini� saki, kā būtu, ja es uz laiku pamestu darbu?
�������� Ko? Pamest darbu? Pēc tik daudziem gadiem? Un tikai tādēļ, ka kāda tur sieviete ar savām grā�matām �
��� Millij, ja tu būtu viņu redzējusi!
������� Man viņa bijusi nebijusi. Kādēļ turēja mājās grāmatas? Pati vainīga, kādēļ nepadomāja? Es viņu ienīstu. Viņa tev galīgi sajaukusi prātu. Tā vien ska�ties, ka mēs būsim ārā uz ielas � bez mājas, bez darba, bez nekā.
������� Tu tur nebiji, tu to neredzēji, � viņ� iebilda. � �ais grāmatās noteikti kaut kas ir iek�ā, kaut kas tāds, ko mēs nespējam saprast, kas viņai lika paliki dego�ā mājā. Tajās noteikti kaut kam ir jābūt. Tāpat vien cilvēks neiet nāvē.
��� Viņa bija glu�i vienkār�i nenormāla.
�������� Viņa bija normālāka par tevi un mani, un mēs viņu sadedzinājām.
��� Drīz vien tu visu to aizmirsīsi.
�������� Nē, savu mū�u to neaizmirsī�u. Vai tu esi redzē�jusi nodegu�u māju? Tā gruzd ilgu laiku. Bet manī tas gruzdēs visu mū�u. Ak dievs! Cauru nakti es cen�tos visu to apslāpēt, izdzēst no atmiņas, ta�u velti. Es gandrīz vai zaudēju prātul
��� Par to tev bija jādomā agrāk, pirms tu kļuvi par dedzinātāju.
��� Jādomā! � viņ� iesaucās. � Vai tad man bija izvēle? Mans vectēvs un tēvs bija dedzinātāji. Pat miegā es gāju viņu iemīto ceļu.
Televīzijas istabā skanēja deju mūzika.
��� Tev ta�u �odien ir dienas maiņa! � Mildreda iesaucās. � Un bija jābūt jau darbā. Tikai nupat es atcerējos.
��� Nav runa par �īs sievietes nāvi vien, � Montegs turpināja. � Pagāju�o nakti es domāju par to, cik petrolejas �ais desmit gados esmu izlietojis. Un tāpat par grāmatām. Un pirmo reizi es īsti sapratu, ka aiz katras grāmatas ir bijis cilvēks. Cilvēks domās to izauklējis. Cilvēks veltījis milzum daudz laika, lai to uzrakstītu uz papīra. Kā es līdz �im to nesapratu! � Viņ� izkāpa no gultas.
��� Vienam otram bijis vajadzīgs varbūt viss mū�s, lai uzrakstītu daļu no tā, ko viņ� domājis, jutis un pieredzējis, bet atnāku es, un � �virkt! � da�ās minūtēs tas viss pārvēr�as pelnos.
��� Liec mani mierā, � Mildreda teica. � Es neesmu vainīga.
��� Likt tevi mierā? Nu, labi, bet kā lai atstāju mierā pats sevi? Nē, mēs nedrīkstam atstāt sevi mierā. Vajag, lai kaut reizumis mūs kaut kas satrauc. Saki, kad tevi kaut kas ir satraucis? Kaut kas īsti svarīgs, patiesi nozīmīgs?
Tad pēk�ņi viņ� apklusa, atcerēdamies pagāju�o nedēļu un abus blāvos, griestiem pievērstos mēness akmeņus, un sūcēj�ūsku ar zondējo�o aci, un abus vienaldzīgos vīrus ar cigaretēm zobos. Agrāko Mil- dredu vēl kaut kas satrauca, bet �ī agrākā bija zudusi, tik dziļi ieslēpta tagadējā, ka starp tām nebija nekā kopīga.
Viņ� novērsās.
�������� Redzi nu, ko tu esi ievārījis, � Mildreda sacīja. � Skaties, kas piebrauca.
�� Man viss vienalga.
������� �Feniksa� markas ma�īna un kāds vīrs melnā jakā ar oran�u �ūsku uz piedurknes. Nupat nāk �urp.
��� Vai kapteinis Bītijs? � viņ� jautāja.
��� Jā, kapteinis Bītijs.
Montegs palika nekustīgs stāvam, raugoties salti baltajā sienā sev priek�ā.
��� Laid viņu iek�ā. Pasaki, ka esmu slims.
������� Pasaki pats! � Mildreda skraidīja �urpu un turpu, kamēr palika ieplestām acīm, izdzirdot durvju signālu, kas klusi sāka saukt viņas vārdu:
�Misis Montega, misis Montega, pie jums kāds atnācis, pie jums kāds atnācis, misis Montega, misis Montega, pie jums kāds atnācis.� Pēc tam viss apklusa.
Montegs paslēpa grāmatu dziļāk zem spilvena, lēni iekāpa atpakaļ gultā un uzvilka segu uz kājām un krūtīm. Pēc brī�a Mildreda atvēra durvis, un lieliem soliem, rokas kabatās sabāzis, istabā ienāca kapteinis Bītijs.
�������� Izslēdziet �radiniekus�, � viņ� teica, skatīda�mies kaut kur sienā.
�oreiz AAildreda skrēja, cik jaudas. Klieg�ana tele�vīzijas istaba apklusa.
Kapteinis Bītijs ar sarkano seju mierīgi apsēdās atpūtas krēslā. Lēnā garā viņ� piebāza un aizkūpināja vara kalumiem rotāto pīpi un izpūta lielu dūmu mutuli.
�������� Tāpat vien atbraucu aplūkot slimnieku, � viņ� teica.
��� Kā jūs zinājāt, ka esmu slims?
Bītijs pasmaidīja savu parasto smaidu, kas atsedza ko�i sārtās smaganas un �ilbino�i baltos zobus.
��� Es visu redzēju. Es zināju, ka uz vienu nakti taisāties uzdot.
Montegs pietrūkās sēdus.
��� Labi, vienu nakti atpūtieties! � Bītijs sacīja. Viņ� grozīja rokā savas neiztrūksto�ās �ķiltavas, uz kuru vāciņa bija uzrakstīts GARANTĒ' MILJONS UZLIESMOJUMU, un sāka tās klik�ķināt: uzdedza, nodzēsa, uzdedza, nodzēsa, izmeta kādu vārdu, uzdedza, nodzēsa, brī�iem vērodams mazo liesmiņu, brī�iem � gaisto�o dūmu strūkliņu.
��� Kad būsiet vesels? � viņ� noprasīja.
��� Rīt. Vai varbūt parīt. Vai nākamās nedēļas sākumā.
Bītijs pak�ķināja savu pīpi.
��� �āda indeve agri vai vēlu uznāk katram dedzi�nātājam. Tad vajag palīdzēt viņam tikt skaidrībā, apgaismot visu � kas īsti un kā. Dedzinātājam jāzina mūsu profesijas vēsture. Jaunajiem agrāk lika to iekalt, bet nu vairs ne. Tas ir ļoti �ēl. � Puff. � Tagad to zina vairs vienīgi kapteiņi. � Puff. � Tūlīt es jums visu izskaidro�u.
Mildreda sēdējā kā uz adatām.
Bītijs ērtāk atlaidās krēslā un brīdi padomāja, kā sākt.
��� Jūs jautājāt, kā tas iesācies, �is mūsu darbs, � kur, kad un kādēļ? Tas sācies tā sauktajā pilsoņu kara laikā, kaut gan mūsu statūtos sacīts, ka agrāk. Ta�u tas nu ir pilnīgi skaidrs, ka dedzinātāju amats uzplauka tikai pēc tam, kad pla�i ieviesās fotogrāfija. Un divdesmitā gadsimta sākumā � kino. Un radio. Un vēlāk � televīzija. Tad, kad ieviesās masveidība.
Montegs sēdēja gultā kā sastindzis.
��� Un tas, kas masveidīgs, tūliņ kļūst vienkār��āks, � Bītijs runāja tālāk. � Agrāk grāmatas lasīja nedaudzi � �ur tur, vienā, otrā, tre�ajā vietā. Cilvēki varēja atļauties būt da�ādi. Toreiz pasaule bija pla�a. Bet tad tā kļuva pilna ar acīm un mutēm, un vēderiem. Iedzīvotāju skaits pieauga divas, trīs, �etras reizes. Filmas, radiopārraides, �urnālus un grāmatas redu�cēja līdz zināmam standartam, līdz tādam kā viegli sagremojamam pudiņam, vai jūs to saprotat, Monteg?
��� Kā liekas, jā.
Bītijs vēroja gaisā peldo�os dūmu gredzenus.
��� Mēģiniet iztēloties deviņpadsmitā gadsimta cil�vēku. Zirgi, suņi, ekipā�as, lēns dzīves temps. Tad � divdesmitais gadsimts. Temps strauji pieaug. Grā�matas kļūst arvien plānākas. Saīsinājumi. Izvilkumi. Ekstrakti. Ātrāk, tikai ātrāk līdz atrisinājumam!
��� Ātrāk, tikai ātrāk. � Mildreda pamāja.
��� Klasiķu darbus saīsināja līdz piecpadsmit minū�u garām radiopārraidēm, tad līdz vienai rindko�pai, ko var izlasīt divās minūtēs, un beigās līdz desmit divpadsmit rindiņām, tādam kā vārdnīcas kopsavil�kumam. Protams, es mazliet pārspīlēju. Vārdnīcas bija domātas izziņām. Bet ļoti daudzu cilvēku zinā�a�nas par Hamletu � jūs, Monteg, varbūt zināt �o nosaukumu, bet misis Montegai gan tas būs sve�s �, tātad, daudzu cilvēku zinā�anas par Hamletu apro�be�ojās ar vienu lappusi garu pārstāstu grāmatā, kas apliecināja: �Beidzot jūs varat izlasīt visus klasiķus! Neatpalieciet no saviem kaimiņiem!� Nu, vai jūs saprotat? No bērnistabas uz koled�u un atpakaļ uz bērnistabu � tāds bijis intelektuālās attīstības ceļ� pēdējo piecu se�u gadsimtu laikā.
Mildreda piecēlās un sāka staigāt pa istabu, pār�vietodama kaut kādus priek�metus. Bītijs, nelikdamies par viņu ne zinis, tikai runāja tālāk:
�� Temps kļūst arvien drud�aināks. �urpu, turpu, a�āk, ātrāk, aug�ā, lejā, iek�ā, ārā. Ķas, kā, kur? Eh! Bliukt, blaukt! Zviukt, �vaukt! Saīsinājumi! Pārstāsti!
Pārstāstu ekstrakti! Politika? Viena rindkopa, divi teikumi, virsraksts! Pēc mirkļa tas viss jau ir aiz- mirstsl Izdevēji, uzņēmēji, radio darbinieki, grieziet cilvēka prātu tādā ātrumā, lai centrbēdzes spēks izmet no tā visas liekās, nevajadzīgās domas!
Mildreda pienāca pie vīra gultas un sakārtoja segu. Kad viņa pieskārās spilvenam, Montegam salēcās sirds. Viņa parāva viņu aiz pleca, lai izvilktu un uzbu- �inātu spilvenu. Paceļot to, viņa dro�i vien iekliegtos un izbrīnā ieplestu acis vai glu�i vienkār�i pastieptu roku un, vientiesīgi noprasot: �Kas tad tas?�, paceltu gaisā paslēpto grāmatu.
�� Mācību laiks skolās saīsināts, disciplīna zūd, filozofiju, vēsturi, valodas izmet no programmas, angļu valodai un pareizrakstībai veltī arvien mazāk laika, un beigu beigās galīgi pamet tās novārtā. Dzīve ir īsa, cilvēkam vajadzīgs darbs un pēc tam izpriecas, kuru netrūkst. Kādēļ jāmācās vēl kaut kas vairāk kā piespiest pogas, pagriezt slēd�us un raustīt aizbīdņus?
��� Ļauj man sakārtot spilvenu, � Mildreda sacīja.
��� Nevajag! � Montegs �ukstēja.
��� Pogas aizstāja rāvējslēdzēji, tā ka pat rītausmā, kad cilvēks ģērbjas, � �ai filozofiskajā un tādēļ skumjajā stundā � viņam vairs neatliek ne mirkļa pārdomām.
��� Nu, atļauj, � Mildreda neatlaidās.
��� Ej prom, � Montegs sacīja.
��� Dzīve pārvēr�as karuselī, Monteg. Visapkārt auro, kliedz, spiedz un dārd!
�� Spiedz un dārd, � Mildreda, raustot spilvenu, atkārtoja.
��� Dieva dēļ, liec ta�u reiz mani mierā, � Montegs pikti izgrūda.
Bītijs izbrīnā iepleta acis.
Mildredas roka zem spilvena sastinga. Viņa sataus�tīja grāmatas vāku un, pamazām apjēdzot, kas tas ir,
aiz pārsteiguma vai pamira. Tad pavēra lupas un grasījās jautāt�
�������� Teātrī atstāja vienīgi klaunādi, un istabas iekār�toja stikla sienas, uz kurām kā konfeti, asinis, heress vai soterns zibsnī da�ādi krāsu plankumi. Monteg, jums dro�i vien patīk beisbols, vai ne?
��� Beisbols ir lieliska spēle.
Bītiju apņēma tik biezs dūmu mākonis, ka viņ� pats vairs nebija saskatāms.
�������� Kas tad tas? � Mildreda gandrīz vai priecīgi iesaucās. Montegs smagi uzgula viņas rokai. � Kas tas ir?
������� Apsēdiesl � Montegs iekliedzās. Mildreda tuk��ām rokām atlēca atpakaļ. � Mēs gribam parunāt!
It kā nekas nebūtu noticis, Bītijs mierīgi turpināja.
�t Un krokets jums patīk?
��� Jā, protams.
��� Un golfs?
��� Golfs arī ir lieliska spēle.
��� Un basketbols?
��� Arī.
��� Un biljards? Futbols?
��� Tās visas ir lieliskas spēles.
������� Vairāk, arvien vairāk sporta un izpriecu, lai cilvēks vienmēr atrastos barā un viņam nebūtu laika, kad domāt. Organizējiet un organizējiet, superorgani- zējiet supersportu! Grāmatās vairāk karikatūru. Vai�rāk filmu. Prātam barības mazāk un mazāk. Urdo�a nepacietība. �osejas pilnas ar cilvēkiem � ātrāk, tikai ātrāk, vienalga uz kurieni. Benzīna bēgļi. Pilsē�tas pārvēr�as moteļos, cilvēki � klaidoņu ordās, kuras kā jūras paisums un bēgums veļas turpu un atpakaļ � �odien nak�ņo tur, kur vakar mēs, bet kur aizvakar nak�ņojāt jūs.
Mildreda izgāja, skaļi aizcērtot durvis. Televīzijas istabā �krustmātes� sāka smieties par �tēvo�iem�.
��� Bet tagad � par minoritātēm mūsu civilizācijā. Jo vairāk iedzīvotāju, jo vairāk minoritā�u. Un sargie�ties aizskart suņu vai kaķu mīļotājus, ārstus, advokā�tus, tirgotājus, �efus, mormoņus, baptistus, unitārus, ķīnie�u, zviedru, itālie�u, vācie�u pēcte�us, teksasie- �us, bruklinie�us, īrus, oregonie�us vai Mehiko iedzī�votājus. Grāmatu, filmu, televīzijas pārrai�u varoņi nepavisam nav reāli cilvēki. Jo lielāks tirgus, jo sva�rīgāk izvairīties no konfliktiem � to jūs, Monteg, lie�ciet aiz auss! Grupas, grupiņas, nogrupējumi � nedod dievs uzkāpt kādam uz var�acīm! Rakstnieki, kuri grib kaut ko kritizēt, � aizslēdziet savas rak�stāmma�īnas! Un viņi tā arī izdarīja. �urnāli kļuva par vaniļas sīrupa putriņu. Grāmatas � par samaz�gām, kā teica sasodītie kritiķi. Nav nekāds brīnums, ka grāmatas vairs nepērk, viņi teica. Bet lasītājs, griezdamies jautrības virpulī, labi zināja, kas viņam vajadzīgs, un paturēja sev komiksus. Un, protams, telpiskos seksa �urnālus. Tā ja, Monteg. Un tas viss � bez iejauk�anās no aug�as, bez valdības līdz�dalības. Nekādu aizliegumu, ne rīkojumu, ne cenzū�ras ierobe�ojumu. Tehnika, masveida pieprasījums un jau minēto ļau�u grupu spiediens laimīgā kārtā pār�vērta pasauli. Pateicoties �iem apstākļiem, cilvēks tagad var vienmēr būt laimīgs un lasīt komiksus vai reklāmas �urnālus.
��� Bet kāds tam sakars ar dedzinātājiem? � Mon�tegs jautāja.
��� Ā-a. � Bītijs pīpes dūmu mākonī paliecās uz priek�u. � Tas viss ir ļoti vienkār�i un saprotami. Kad pētnieku, kritiķu, mākslinieku un zinātnieku vietā skolas izlaida arvien vairāk skrējēju, lēcēju, sacīk�u braucēju, cīkstoņu, nirēju, svarcēlāju, vārds �intelek�tuāls�, protams, kļuva par lamu vārdu. Cilvēku vien�mēr baidījis tas, ko viņ� nesaprot. Jūs dro�i vien atce�raties, ka bērnībā jūsu klasē bija kāds zēns, kur� īpa�i izcēlās ar savām dotībām, spīdo�i lasīja un atbildēja, kamēr citi sēdēja kā koka dievi, ienīstot viņu. Un vai tas nebija tie�i viņ�, kuru pēc stundām jūs kaustījāt un spīdzinājāt? Protams, ka viņ�. Mums visiem ir jābūt vienādiem. Cilvēki nepiedzimst brīvi un vienlī�dzīgi, kā apgalvo konstitūcija, bet par tādiem tiek pataisīti. Ja visi ir vienādi kā ūdens piles, tad viņi ir arī laimīgi, jo nav mil�u, kuriem līdzās jājūtas sīkam un niecīgam. Tā ja, Monteg! Grāmata ir pielādēta �au�tene. To vajag sadedzināt. Ierocim vajag izņemt lādiņu. Vajag atbruņot cilvēka prātu. Kas zina, kur� būs nākamais grāmatu lasītāja upuris? Varbūt es? Nudien nespēju paciest �o publiku! Un, kad beidzot visas mājas bija ugunsdro�as, ugunsdzēsējus vairs nevajadzēja (vakar jums bija taisnība par uguns dzē�anu). Viņiem tika dots glu�i cits uzdevums � būt mūsu miera sargātājiem, atvairīt mūsu ba�as � tik dabiskas un saprotamas �, lai citi nebūtu par mums pārāki, būt mūsu oficiālajiem uzraugiem, ties�ne�iem un soda izpildītājiem. Tas esat jūs, Monteg, un tas esmu es.
Televīzijas istabas durvis atvērās, un tajās stāvēja Mildreda, skatoties Bītijā un pēc tam Montegā. Uz sienām viņai aiz muguras sprāga zaļas, dzeltenas un oran�as raķetes kara bungu, tamtamu un �ķīvju dār�doņas pavadījumā. Viņa pavēra muti un kaut ko teica, bet troksnis pārmāca viņas vārdus.
Bītijs izkratīja pīpi un pētīja pelnus savā sārtajā plaukstā, it kā tie būtu kāds simbols, kas viņam jāat��ifrē.
� Mūsu civilizācija ir tik pla�a, ka mēs nedrīkstam pieļaut minoritā�u satraukumu vai neapmierinātību. Nu, sakiet, ko cilvēks visvairāk vēlas? Cilvēks vēlas būt laimīgs, vai ne? Vai visu mū�u jūs to vien nedzir�dat? Mēs gribam būt laimīgi, cilvēki saka. Un domā�jat, ka viņi nav laimīgi? Vai mēs viņiem neliekam mū�īgi steigties, vai nepiedāvājam viņiem izpriecas? Cilvēks ta�u tādēļ vien dzīvo! Jautrām izpriecām, asām izjūtām. Un �ai ziņā � to nu jūs nevarat noliegt � mūsu kultūra paver vispla�ākās iespējas.
��� Jā.
Pēc Mildredas lūpu kustības Montegs saprata, ko viņa, stāvēdama durvīs, saka. Viņ� centās neskatīties uz viņu, jo baidījās, ka tad arī Bītijs pagriezīs galvu un nolasīs vārdus viņai no lūpām.
��� Krāsainajiem nepatīk Mazais melnais Sambo. Sadedzināt! Baltajiem nepatīk Krusttēva Toma būda. Sadedzināt! Kāds uzrakstījis grāmatu par smēķē�anu un plau�u vēzi. Tabakas fabrikanti ir izmisu�i. Sade�dzināt �o grāmatu! Mums vajag pilnīgu bezrūpību. Nekādu problēmu. Tās visas � ugunī! Apbedī�ana dara mūs nomāktus! Pagānu iera�a, nost arī to! Pie�cas minūtes pēc nāves cilvēks jau ceļo uz Lielo Dūmeni. Krematorijas apkalpo helikopteri. Desmit minūtes pēc nāves cilvēks ir tikai melnu putekļu �ķipsniņa. Nav ko raudāt par miru�ajiem. Vajag tos aizmirst. Dedzināt visu iespējamo. Uguns ir gai�a, un uguns ir tīra.
Raķetes uz televīzijas sienām blakus istabā nodzisa. Mildredas lūpas � kā par laimi � pārstāja kustēties. Montegs aizturēja elpu.
��� Seit blakus mājā dzīvoja meitene, � viņ� lēni iesāka. � Viņas vairs nav, kā liekas � mirusi. Pat lāgā neatceros viņas seju. Bet viņa nebija tāda kā citi. Kā gan � kā gan tas izskaidrojams?
Bītijs pasmaidīja.
��� �ur tur jau reizumis gadās kāds savādnieks. Klarisa Maklelāna, vai ne? Sī ģimene mums ir zināma. Mēs to jau labi sen novērojam. Iedzimtība un vide ir dīvaini faktori. Nav viegli tikt vaļā no savād�niekiem, vismaz pāris gados tas nav izdarāms. Ģime�nes iespaidā var aiziet zudībā daudz kas no ta, ko cen�
�as dot skola. Tie�i tādēļ bērnudārzos uzņem arvien jaunākus bērnus, un nu tos rauj ārā gandrīz vai no �ūpuļa. Par Maklelāniem mēs saņēmām trauksmes signālus jau tad, kad viņi vēl dzīvoja �ikāgā. Ta�u grāmatas pie viņiem neatradām. Tēvo�a reputācija nav spo�a. Nesabiedrisks. Bet meitene bija bumba ar laika degli. Kā liecina skolas raksturojums � atra�dās pilnīgā ģimenes iespaidā. Viņu interesēja nevis tas, kā viss notiek, bet kādēļ. Tas ir briesmīgi apgrū�tino�i. Ja cilvēks sāk jautāt, kāpēc un kādēļ, tas viņam var bēdīgi beigties. Nabaga meitenei labāk, ka viņa ir mirusi.
��� Jā, mirusi.
��� Laimīgā kārtā tādi kā viņa sastopami diezgan reti. Mēs viņus parasti nokniebjam pumpurā. Māju nevar uzcelt bez naglām un dēļiem. Ja negribi, ka to uzceļ, noslēp naglas un dēļus. Ja negribi, ka cilvēku uztrauc politika, nerādi viņam tās abas puses. Rādi vienu vai, vislabāk, � nevienu. Liec viņam aizmirst, ka uz zemes ir kar�. Ja valdība ir slikta, nestabila, ja uzliek nesamērīgus nodokļus, tā vēl nav necik liela nelaime. Lai tikai cilvēki neuztraucas. Bezrūpība, Monteg, ir galvenais. Rīkojiet cilvēkiem kaut kādus konkursus � lieciet atminēt populāru dziesmu tek�stus vai galvaspilsētu nosaukumus vai pateikt, cik graudu ievākts Aiovas �tatā pagāju�ajā gadā. Pie�bāziet viņus pilnus ar nekaitīgiem skaitļiem, līdz nela�bumam piestūķējiet ar datiem, lai viņiem būtu tāda sajūta, ka ir briesmīgi izglītoti. Viņiem �ķitis, ka viņi domā, ka viņi atrodas kaut kādā kustībā. Un viņi jutīsies laimīgi, jo �ie skaitļi būs nemainīgi. Tikai nedodiet viņiem tik bīstamu vielu kā filozofiju vai socioloģiju. Sāks vēl izdarīt secinājumus! Tas noved pie melanholijas. Mūsu dienās katrs, kas var atļauties iekārtot televīzijas sienas � un to var lielais vairums cilvēku �, ir daudz laimīgāks nekā tas, kur� cen�as pētīt, aptvert, izzināt Visumu, jo to nevar ne aptvert, jie izzināt, neizjūtot savu niecību un vientulību. Es zinu, es esmu mēģinājis. Pie velna to visu! Mums vajag izpriecas, akrobātus, burvju māksliniekus, dros�miniekus, reaktīvās automa�īnas, gaisa motociklus, pornogrāfiju un narkotiku, visu to, kas rada automā�tiskus refleksus. Ja luga ir slikta, filma � bezsatu�rīga, komēdija � tuk�a, dodiet man dārdo�u mūziku! Man �ķitīs, ka es reaģēju uz lugu, lai gan tā būs tikai reakcija uz vibrāciju. Bet man tas glu�i vienalga. Lai tikai izdrebina līdz kaulam.
Bītijs piecēlās.
��� Bet nu man jāiet. Lekcija beigusies. Ceru, ka jums �is tas kļuvis skaidrāks. Galvenais, Monteg, neaizmirstiet, ka mēs esam Laimes sargi, Diksi zēni � jūs, es un pārējie mūsu vīri. Mēs sargājam cilvēci no tās ļau�u saujiņas, kas ar savām pretrunī�gajām idejām un teorijām grib visus padarīt nelai�mīgus. Mēs esam sargi uz aizsargvaļņa. Turieties, Monteg! Nedrīkst pieļaut, ka pasaule noslīkst melan�holijā un drūmā filozofijā. Mēs ļoti ceram uz jums. Jūs, liekas, pats nemaz neapzināties, cik ļoti jūs, cik ļoti mēs visi esam vajadzīgi laimīgajai mūsdienu pasaulei.
Bītijs paspieda Montega roku, kura bez spēka atkrita atpakaļ. Montegs vēl arvien sēdēja gultā, it kā māja grūtu viņam uz galvas un viņ� nespētu pakustēties. Mildredas durvīs vairs nebija.
��� Jā, un vēl kas, � Bītijs atsāka. � Vismaz reizi katru dedzinātāju pārņem ziņkāre. Kas īsti �ais grā- mātās rakstīts? Tik briesmīga ziņkāre, ka nav spēka pretoties. Tad nu, Monteg, varat man ticēt, � savā laikā esmu daudz lasījis, lai izpētītu, kas tur ir iek�ā, un es jums teik�u � tur nav it nekā\ It nekā tāda, kam varētu ticēt vai ko varētu mācīt citiem. Beletris- tika ir tikai fikcija, tīrā izdoma, vairāk nekas. Bet
pārējā literatūra ir vēl jaunāka: viens zinātnieks nosauc otru par idiotu, viens filozofs cen�as pārkliegt otru. Visi kaut kur drā�as un skrien, grib izdzēst zvaigznes, izdzēst sauli. Ja palasa, tīri vai galva sāk griezties.
��� Bet ja nu � bet ja nu dedzinātājs nejau�i pār�nes kādu grāmatu mājās? � Montegs neviļus nodre- binājās. Atvērtās durvis raudzījās viņā kā milzīga tuk�a acs.
��� Tur nav ko brīnīties. Tā ir tikai ziņkāre, � Bītijs noteica. � To mēs neņemam galvā. Ļaujam vienu diennakti grāmatu paturēt. Ja pēc tam viņ� to nesade�dzina, tad mēs to izdarām viņa vietā.
�� Jā, es saprotu, � Montega mute bija sausa.
��� Labi, Monteg. Nu, kā tad būs? Vai nāksiet vakarā uz nakts maiņu?
��� Skaidri vēl nezinu, � Montegs sacīja.
��� Kā tā? � Bītija sejā parādījas izbrīns.
Montegs aizvēra acis. � Varbūt aizie�u. Tad jau
redzēs.
��� Ļoti �ēl, ja jūs �ovakar nebūtu, � Bītijs sacīja, domīgi iebāzdams pīpi kabatā.
�Nekad vairs neie�u,� Montegs klusībā domāja.
��� Nu tad � jo drīzu izveseļo�anos, � Bītijs noteica. Un pagriezās un atstāja istabu.
Montegs pa logu noskatījās, kā Bītijs aizbrauca savā spīdīgajā liesmu krāsas automa�īnā ar ogļu mel�najām riepām.
Aiz loga bija redzama iela un mājas bez lieveņiem. Kā īsti Klarisa viņam reiz teica? �Māju priek�ā lie�veņu arī vairs nav. Tēvocis stāsta, ka agrāk biju�i. Un vakaros cilvēki tur sēdēju�i un sarunāju�ies vai klusēju�i, �ūpodamies savos �ūpuļkrēslos. Glu�i vien�kār�i sēdēju�i un domāju�i. Tad arhitekti lieveņus iznīcināju�i, tādēļ ka tie bojājot fasādi. Bet tēvocis
saka, īstais iemesls bijis cits, proti, lai cilvēki nesē�dētu un �ūpodamies nesarunātos. Tas esot bijis pret- sabiedriski. Cilvēki pārāk daudz runāju�i. Un viņiem bijis laiks domāt. Tādēļ lieveņi iznīcināti. Un dārzi arī. Pie mājām gandrīz nekur vairs nav dārzu, kuros varētu pasēdēt. Un �ūpuļkrēsli? Arī to vairs nav. Tie bija pārāk ērti. Vajag, lai cilvēki drāztos un joņotu. Tēvocis saka � un tēvocis saka � un tēvocis �� Viņas balss izgaisa.
Montegs pagriezās atpakaļ un paskatījās uz sievu, kura sēdēja televīzijas istabas vidū un sarunājās ar diktoru. �Misis Montega,� tas teica un kaut ko pie�bilda. �Misis Montega �� tas kaut ko stāstīja. Uzru�nājot nepazīstamo auditoriju, diktors ieturēja nelielu pauzi, un tai brīdī īpa�s mehānisms, kas Montegam bija maksājis simts dolārus, automātiski izteica viņa sievas vārdu, kamēr otra palīgierīce pieskaņoja tam diktora lūpu kustības. Diktors bija mājas draugs, tuvs paziņa. �Misis Montega, tagad paskatieties, lūdzu, �eit.�
Mildreda pagrieza galvu, kaut gan acīm redzami neklausījās.
��� Ja es �ovakar neeju uz darbu, varbūt varu neiet vispār nekad, � Montegs sacīja.
��� Bet tu ta�u iesi, vai ne? � Mildreda jautāja.
��� To es vēl nezinu. �obrīd man ir tik briesmīga sajūta, ka gribas visu sist un lauzt.
��� Sēdies ma�īnā.
� Nē, paldies.
��� Atslēgas ir uz naktsgaldiņa. Kad man uznāk melnie, es sē�os ma�īnā un lai�u tā, ka zib vien gar acīm. Ja uzspie� līdz deviņdesmit piecām jūdzēm stundā, tad viss atkal kārtībā. Reizēm es braukāju cauru nakti, bet tu neko nenojaut. Laukos ir glu�i
interesanti. Reizēm var nobraukt tru�us, reizēm suņus. Ej, sēdies ma�īnā!
��� Nē, �oreiz es nekur nebrauk�u. Negribu zaudēt �o dīvaino noskaņu. Manī kaut kas vārās un kaist. Kas tas ir, to es nevaru pateikt. Es esmu tik briesmīgi nelaimīgs. Mani pārņēmis neizprotams niknums. Man �ķiet, ka es milstu. Ka pieņemos svarā. Ka manī kaut kas krājas un aug. Es jūtu, ka pat varētu sākt lasīt grāmatas.
�� Tad ta�u tevi var ielikt cietumā! � Mildreda raudzījās viņā tā, it kā viņ� atrastos aiz stikla sienas.
Montegs sāka ģērbties, nervozi staigājot pa guļam�istabu.
��� Lai liek. Varbūt tas būtu vispareizākais. Pirms neesmu vēl kādu sakropļojis. Vai tu zini, vai dzirdēji, ko Bītijs teica? Viņam uz visu ir gatavas atbildes. * Un viņam taisnība. Ir svarīgi, lai mēs būtu laimīgi. Jautrība � tas, lūk, ir galvenais. Un tomēr es, klauso�ties viņā, domāju: nē, es neesmu laimīgs, es neesmu laimīgs.
��� Bet es esmu laimīga. � Mildreda smaidīja pār visu seju. � Un ar to lepojos!
�� Man kaut kas jādara, � Montegs sacīja. � Nezinu, kas, bet kaut kas ļoti svarīgs.
��� Apnicis klausīties visas �īs blēņas, � Mildreda noteica un atkal pievērsās diktoram.
Montegs pagrieza televīzijas sienu slēdzi, un dik�tors apklusa.
��� Millij! � viņ� iesāka. Tad brīdi klusēja. � �ī māja ir tiklab tava kā mana. Un tādēļ es jūtu, ka man tev kas jāsaka. Tas bija jāpasaka jau agrāk, ta�u es baidījos atzīties pat sev. Tagad gribu tev parādīt, ko veselu gadu esmu te slēpis. To visu es savācu mazpa- mazām, paslep�us, zag�us, pats nezinu � kādēļ, bet tā nu es darīju un tev neko neteicu.
Montegs domīgi paņēma krēslu, aiznesa un nolika gaitenī pie durvīm, uzkāpa uz tā un brīdi palika stā�vot kā statuja uz pjedestāla, kamēr Mildreda paceltu galvu gaido�i raudzījās viņā. Tad viņ� pastiepās un atvilka ventilācijas re�ģi, un, dziļi iebāzis roku cata- rulē, atbīdīja metala plāksni, un izvilka grāmatu. Pat nepaskatījies uz to, viņ� nometa grāmatu zemē. Pēc tam pasniedzās vēlreiz, izvilka divas grāmatas un nometa arī tās abas uz grīdas. Tad sāka mest zemē citu pēc citas � lielas, mazas, dzeltenas, sarkanas, zaļas. Kad viņ� beidza, pie Mildredas kājām gulēja vismaz pārdesmit grāmatu.
��� Piedod, � viņ� teica. � Es tās savācu neapzi�nāti. Bet nu mēs abi esam tur iejaukti.
Mildreda atsprāga atpakaļ, it kā pēk�ņi no grīdas apak�as būtu izlīdis vesels bars �urku. Viņ� dzirdēja viņas satraukto elpu, redzēja bālo seju un bailēs ieplestās acis. �Gaj!� viņa iesaucās vienu, divas, trīs reizes. Tad ievaidēdamās klupa pie grāmatām, paķēra vienu un metās uz virtuvi, lai to sadedzinātu.
Montegs nogrāba viņu aiz rokas. Viņa spiedza un skrāpējās, cenzdamās izrauties.
��� Nē, Millij! Pagaidi! Klausies, vai dzirdi? Tu nezini� Pagaidi ta�u! � Viņ� iesita viņai pa seju, sakampa viņu un sapurināja.
��� Gaj! � viņa vēlreiz iekliedzās un sāka raudāt.
�� Millij! � viņ� sauca. � Uzklausi mani! Dod man mirklīti laika, vai dzirdi? Tur vairs tikpat nekas nav līdzams. Nevar tās tūliņ sadedzināt. Es gribu tajās ieskatīties, kaut vienu reizi ieskatīties. Ja kap�teinim būs bijusi taisnība, mēs abi kopā tās sadedzi�nāsim, tici man � noteikti sadedzināsim. Tev man jāpalīdz, Millij! � Piespiedis Mildredu sev cie�i klāt, viņ� raudzījās viņas sejā, kuru turēja pavērstu aug��up. Viņ�, tajā raugoties, meklēja sevi, kā arī atbildi uz to, ko darīt.
������ Vai nu mums tas patīk vai ne, tagad mēs abi esam tur iejaukti. Nekad neesmu tev neko lūdzis, bet tagad lūdzu, pat ļoti lūdzu! Beidzot mums jātiek kaut kādā skaidrība par to, kādēļ viss tā ir sare�ģījies, � par tevi un tavām miega zāļu tabletēm, par automa��īnu, par mani un manu darbu. Millij, mēs ejam uz bezdibeni. Pie joda! � es negribu nolauzt sev kaklu! Mums nebūs viegli. Mēs nezinām, ar ko vispār sākt, bet mēģināsim visu pārlikt un apsvērt, mēģināsim viens otram palīdzēt. Es pat nespēju izsacīt vārdos, cik ļoti tu esi man vajadzīga. Ja tu mani kaut mazliet inīli, tad pacieties vienu dienu vai divas � tas ir vie�nīgais, ko es tev lūdzu! � un tad viss būs pāri. Es tev apsolu, es tev to zvēru! Bet, ja �ais grāmatās kaut kas ir iek�ā, kaut graudiņ� saprāta visā �ai haosā, varbūt mēs varam nodot to tālāk.
Mildreda vairs nepretojās, un viņ� palaida viņu vaļā. Viņa atslīga pret sienu, no�ļuka zemē un palika sē�am, blen�ot uz grāmatām. Kad vienai pieskārās viņas kāja, viņa to a�i atvilka atpakaļ.
�� Vakar �ī sieviete� Millij, tu nezini, tu nere�dzēji viņas seju. Un Klarisa � Tu neesi runājusi ar viņu. Bet es esmu. Un tadi kā Bītijs baidās no viņas. Vai tas nav savādi? Nē, nu patie�ām! Kādēļ no tādiem kā viņa jābaidās? Vakar de�ūras laikā, kad salīdzi�nāju viņu ar mūsu vīriem, es pēk�ņi sapratu, ka tos visus ienīstu un ka ienīstu arī pats sevi. Un nodo�māju, ka pareizāk būtu, ja sadedzinātu pa�us dedzi�nātājus.
��� Gaj!
Durvju automats klusi ierunājās: �Misis Montega, misis Montega, pie jums kāds atnācis, pie jums kāds atnācis, misis Montega, misis Montega, pie jums kāds atnācis.�
Klusums.
Viņi abi raudzījās te uz durvīm, te uz grāmatu kaudzi priek�ā.
��� Bītijs! � Mildreda ievaidējās.
�� Tas nevar būt viņ�.
�� Atgriezies atpakaļ! � viņa �ukstēja.
�� pie jums kāds atnācis� pie jums kāds atnā�cis �� durvju balss skandēja tālāk.
��� Mēs neatvērsim.
Montegs atbalstījās pret sienu un lēni noslīga zemē uz ceļgaliem, un drebo�ām rokām sāka grābt grāma�tas citu pēc citas kā negudrs. Viņ� gribēja iegrūst tās atpakaļ aiz ventilācijas re�ģa, bet tad saprata, ka otr�reiz tikties ar Bītiju viņam tikpat vairs nebūs spēka. Viņ� palika sē�ot uz grīdas, bet durvju automāta balss kļuva arvien uzstājīgāka.
������� Ar ko mēs sāksim? � Viņ� at�ķīra kādu grā�matu un ieskatījās tajā. � Domāju, labāk sāksim no sākuma.
������� Viņ� var ienākt un sadedzināt mūs abus ar visām grāmatām!
Beidzot durvju balss norima. Iestājās klusums. Montegs juta, ka aiz durvīm kāds stāv, klausās un gaida. Pēc tam bija dzirdami aizejo�i soļi.
�������� Paskatīsimies, kas te ir rakstīts, � Montegs sacīja.
Viņ� runāja briesmīgi bikli un nedro�i. Tad pārlaida acis kādām desmit lappusēm, �ur tur izlasīdams pa gabalam, kamēr beidzot nonāca līdz �ādām rindām:
�Ir aprēķināts, ka laika gaitā vienpadsmittūksto� cilvēku labāk izvēlēju�ies nāvi nekā paklausīju�i pa�vēlei sist olu no tievā gala.�
Mildreda sēdēja Montegam pretī.
�������� Ko tas nozīmē? � viņa jautāja. � Tas neno�zīmē itin neko. Kapteinim bija taisnība!
�������� Pagaidi, � Montegs sacīja. � Sāksim vēlreiz no sākuma.
Viņi lasīja visu pēcpusdienu, kamēr pār klusuma pārņemto māju lija auksts novembra lietus. Viņi sēdēja gaitenī, jo televīzijas istaba �ķita pārāk tuk�a un pelēka, kad uz sienām nebija zibo�o raķe�u un konfeti ņirbo�o varavīk�ņu, un zeltītos tērpos ģērbto sievie�u, un melnos samta uzvalkos tērpto vīrie�u, kuri vilka ārā no sudraba cilindriem simts mārciņu sma�gus tru�us. Televīzijas istaba bija mirusi, un Mildreda ar tuk�u skatienu raudzījās tajā, kamēr Montegs soļoja �urpu turpu, pa laikam pietupās un reizes des�mit skaļi nolasīja kādu lappusi.
�Mēs nevaram precīzi pateikt, tie�i kurā brīdī dzimst draudzība. Ja traukā pilina ūdeni, tad ir kāds viens, pēdējais piliens, no kura tas sāk plūst pāri malām. Tāpat arī laipnības izpausmē ir kāds viens, pēdējais piliens, no kura sāk plūst pāri malām sirds.�
Montegs sēdēja, klausoties lietū.
� Varbūt tas ir sacīts par �o meiteni, kura dzī�voja tepat mums līdzās? Man tik daudz bijis par viņu jādomā.
�������� Viņa ir mirusi. Dieva dēj, runāsim par kaut ko citu.
Montegs, nepaskatījies uz sievu, drebēdams devās uz virtuvi, kur ilgi pa-lika stāvot pie loga un vēroja lietu sitamies rūtīs, bet tad, kad drebuļi pārstāja, atgriezās krēslainajā gaitenī un atvēra jaunu grā�matu.
�Cilvēks grib runāt tikai par sevi.� Piemiegtām acīm viņ� pavērās sievā. �Cilvēks grib runāt tikai par sevi.�
��� To es saprotu, � Mildreda teica.
�������� Bet Klarisa nerunāja tikai par sevi. Viņa runāja par citiem un arī par mani. No visiem gadu gaitā sastaptiem cilvēkiem vienīgi viņa man tie�ām patika. Vienīgi viņa man raudzījās tie�i acīs, it kā es kaut ko nozīmētu. � Viņ� pacēla abas grāmatas. � �ie rakst�nieki jau sen ir miru�i, bet es zinu, ka viss �eit rakstī�tais tā vai citādi saistīts ar Klarisu.
Ārā lietū pie durvīm bija dzirdama klusa skrāpē��anās.
Montegs sastinga, Mildreda ievaidējās un pieplaka pie sienas.
������� Tur kāds � pie durvīm � bet automāts � klusē�
��� Es to atvienoju.
Aiz sliek�ņa bija dzirdama viegla o�ņā�ana un jūtama elektrības izlādes smar�a.
Mildreda iesmējās.
�������� A, tas ta�u ir tikai suns! Vai gribi, lai dzenu to prom?
��� Ne soli,_vai dzirdi!
Klusums. Arā lija auksts lietus. Un no aizslēgt� durvju apak�as nāca elektrības izlādes smar�a.
��� Lasām tālāk, � Montegs mierīgi sacīja.
Mildreda paspēra grāmatu sāņus.
��� Grāmatas nepavisam nav tas, kas cilvēki. Tu
lasi, un es lūkojos apkārt, ta�u nevaru nevienu ierau�dzīt!
Montegs paskatījas uz televīzijas istabas sienām: tās bija nedzīvas un pelēkas kā okeāna ūdeņi, ta�u varēja atkal sākt mutuļot, tiklīdz tiks iedegta elek�triskā saule.
��� Bet �radinieki� ir dzīvi cilvēki. Viņi runā, es smejos, un viņi smejas. Un kur tad vēl krāsas!
�� Jā, es zinu.
��� Ja kapteinis Bītijs uzzinās par �īm grāma�tām � � Mildreda brīdi padomāja. Viņas seju pār�ņēma apjukums un tad �ausmas. � Viņ� var node�dzināt mūsu māju un �radiniekus�! Tas būtu bries�mīgi! Padomā, cik daudz te ieguldīts! Kādēļ man vajag lasīt �īs grāmatas? Saki, kādēļ
��� Kādēļ! Kādēļ! � Montegs iekliedzās. � Pagā�ju�o nakti es redzēju pretīgu �ūsku. Tā bija nedzīva un reizē dzīva. Tai nebija acu, ta�u tā redzēja. Vai gribi paskatīties uz �o �ūsku? Tā atrodas ātrās palī�dzības slimnīcā. Tur ir arī sīki aprakstīts ziņojums, kādu draņķi no tevis tā izsūkusi! Varbūt gribi aiziet un izlasīt? Nezinu tikai, vai tas jāmeklē ailē �Gajs Montegs� vai ��ausmas�, vai �Kar��. Vai varbūt gribi aiziet uz māju, kuru mēs vakarnakt nodedzinā�jām? Pameklēt pelnos tās sievietes kaulus, kura pati aizgāja nāvē? Bet Klarisa Maklelāna? Kur lai meklē�jam viņu? Varbūt morgā? Vai dzirdi!
Pāri mājai aiztraucās bumbvedēji, kauco�i gaudo�jot, dārdot un svilpjot kā milzīgs, neredzams Visumā rotējo�s ventilators.
��� Nolādētā pasaule! � Montegs iesaucās. � Mū��dien tie lido pār mūsu galvām! Ik mirkli mūsu dzīve ir apdraudēta! Kādēļ neviens par to nerunā? Kop� 1960. gada mēs esam sāku�i un uzvarēju�i divus atomkarus! Vai tādēļ, ka mums mājās tik jautri, mēs esam aizmirsu�i visu pasauli? Vai mēs neesam tik bagāti tādēļ, ka pārējā pasaule grimst nabadzībā? Kā dzirdēju, citur cilvēki dzīvojot badā, kamēr mēs esam paēdu�i. Un citur strādājot vaiga sviedros, kamēr mēs tikai līksmojamies. Laikam tādēļ mūs tik ļoti ienīst? Reiz pirms gadiem es dzirdēju runājam, ka visi mūs briesmīgi ienīstot. Vai zini, kādēļ? Es nudien nezinu! Bet varbūt �īs grāmatas atvērs mums acis. Varbūt tās pasargās mūs no vecajām, bezjēdzīgajām kļūdām! Bet tavi sasodītie idioti par to vēl nekad nav runā�ju�i, Millij, nu kā tu nesaproti? Ja mēs katru dienu lasītu stundu vai divas, tad varbūt�
Zvanīja tālrunis. Mildreda paķēra klausuli.
��� Ena! � viņa priecīgi iesmējās. � Jā, vakara programmā ir �Baltais klauns�.
Montegs iegāja virtuvē un nosvieda grāmatu uz galda.
��� Monteg, tu esi pēdīgais stulbenis, � viņ� teica. � Bet ko darīt tālāk? Ziņot par grāmatām vai lūkot tās aizmirst? � Viņ� atkal atvēra savu grāmatu, cenzdamies nedzirdēt Mildredas smieklus.
�Nabaga Millija,� viņ� nodomāja. �Nabaga Mon�teg, jo arī tu nespēj saprast �īs grāmatas. Bet kur gan lai lūdzu palīdzību, kur lai atrodu sev skolotāju, kad tik daudz gadu jau pazaudēts?�
�Pag, pag!� Viņ� aizvēra acis. �Jā, nu kā tad!� Un atkal viņ� domāja par zaļo parku, kur pirms gada reiz bija iegriezies. Pēdējā laikā viņ� bie�i to atcerē�jās, bet nu atmiņā iznira viss, kas tur bija noticis, kad vecais, melnajā ģērbtais vīrs, viņu ieraugot, kaut ko a�i paslēpa kabatā.
�Vecais vīrs pietrūkās kājās, it kā gribētu bēgt.
��� Pagaidiet! � Montegs teica.
��� Es neesmu it neko nodarījis! � vecais vīrs dre�bēdams izsaucās.
��� Neviens nesaka, ka jūs būtu.
Brīdi viņi sēdēja klusēdami maigi zaļajā lapotnes gaismā, un tad Montegs sāka runāt par laiku, un vecais vīrs viņam klusi atbildēja. Tā bija dīvaina, rimta saruna. Vecais vīrs viņam pastāstīja, ka bijis angļu valodas profesors, atlaists no darba pirms �etr�desmit gadiem, kad studentu un līdzekļu trūkuma dēļ slēgtas visas humanitārās koled�as. Viņu sauca Fei- bers, un, kad bailes izzuda, viņ� sāka runāt arvien raitāk un plūsto�āk, raugoties debesīs, parkā un kokos, un, kad bija pagājusi kāda stunda, viņ� noskaitīja Montegam kaut ko no galvas, un Montegs saprata, ka tā ir dzeja. Tad vecais vīrs, kļuvis vēl dro�āks, noskaitīja vēl kaut ko, un arī tā bija dzeja. Feibers maigi izrunāja katru vārdu, turot plaukstu uz mēteļa kreisās kabatas, un Montegs zināja, ka tikai jāpastiepj roka, lai no tās izvilktu dzeju krājumu. Bet roku viņ� tomēr nepastiepa. Viņa rokas � liekas un nevajadzīgas � stingi gulēja viņam uz ceļgaliem.
��� Es, ser, nerunāju par konkrēto, � Feibers sacīja. � Es runāju par būtisko. Es �eit sē�u un apzi�nos, ka esmu dzīvs.
Vairāk nekas arī nenotika. Stundu ilgs monologs, dzeja, �ī piebilde, un tad vecais vīrs, nemaz neņemot vērā, ka Montegs ir dedzinātājs, drebo�iem pirkstiem uzrakstīja viņam uz papīra strēmeles savu adresi.
�� Jūsu kartotēkai, � viņ� teica, � ja sāksiet uz mani dusmoties.
��� Es nedusmojos, � Montegs izbrīnīts atbildēja.
Gaitenī skanēja Mildredas spiedzīgie smiekli.
Montegs, iegājis guļamistabā, atvēra sienas skapi un pārskatīja savu kartotēku ar uzrakstu: Turpmākai izmeklē�anai (?). Tur bija arī Feibera kartīte. Viņ� nebija veco vīru nodevis, bet adresi tomēr paturējis.
Montegs uzgrieza tālruņa numuru. Reizes desmit vada viņā galā signāls sauca Feibera vārdu, līdz bei�dzot klausulē atskanēja profesora vārgā balss. Mon�tegs paskaidroja, kas zvana. Atbilde bija ilga klusē��ana.
��� Jā, mister Monteg?
�������� Profesor Feiber, gribu jums uzdot kādu dīvainu jautājumu. Sakiet, cik mūsu zemē ir palicis bībeles eksemplāru?
��� Nesaprotu, par ko jūs runājat!
�������� Es gribu zināt, vai vēl ir palicis kaut vai viens bībeles eksemplārs.
������� Jūs laikam gribat izlikt man lamatas. Es nepa�visam nedomāju ar kuru katru runāt pa tālruni!
��� Cik �ekspīra un cik Platona grāmatu?
�������� Nevienas! Jūs to zināt ne sliktāk par mani. Itin nevienas!
Feibers nolika klausuli.
Arī Montegs darīja to pa�u. Itin nevienas! Viņ� to, protams, jau zināja no dedzinātāju depo sarakstiem, ta�u diez kādēļ gribēja dzirdēt vēl arī no Feibera.
Gaitenī Montegs sastapa Mildredu sajūsmā staro�jo�u seju.
��� �ovakar atnāks manas draudzenes!
Montegs parādīja viņai kādu grāmatu.
��� Tā ir Vecā un Jaunā derība un bez tam �
��� Nesāc nu atkal visu no gala!
�������� Iespējams, tas ir vienīgais eksemplārs, kas vis�pār saglabājies.
������� �odien pat atdod to atpakaļ, dzirdil Kapteinis Bītijs zina, ka tev tā ir!
������� To nu gan viņ� laikam nezina, tie�i kādu grā�matu esmu nozadzis. Es atdo�u tās vietā citu. Bet kuru? Vai D�efersonu? Vai varbūt Toro? Kura no tām ir mazvērtīgāka? Bet, ja nu es atdodu citu un Bītijs tomēr zina, tie�i kuru nozagu, tad viņam kļūs pilnīgi skaidrs, ka mums te ir vesela bibliotēkai
Mildredas lūpas sa�ķobījās.
��� Redzi nu, ko tu esi izdarījis. Tu mūs galīgi pa�zudināsi! Kas tev ir svarīgāks � es vai bībele? � Un viņa sāka kliegt, sē�ot kā vaska lelle, kas kūst pati no sava karstuma.
Bet Montegs jau dzirdēja Bītija balsi: �Sēdieties, Monteg. Paskatieties. Mēs saudzīgi saņemam grāma�tas lapu divos pirkstos kā ziedlapiņu. Aizdedzinām vienu, aizdedzinām otru. Tās visas pārvēr�as par mel�niem tauriņiem. Skaisti, vai ne? No otras lapas aizde�gas tre�ā, un tā tālāk lapu pēc lapas, nodaļu pēc no�daļas sadeg visas vārdos ietvertās muļķības, visi me�līgie solījumi, nodrāztās atziņas un novecojusī filozo�fija.� Bītijs sēdēja viņa priek�ā sviedriem norasoju�u pieri, bet grīda bija nosēta melniem, liesmu vētrā mi�ru�iem tauriņiem.
Mildredas klieg�ana apklusa tikpat pēk�ņi kā bija sākusies. Montegs viņā neklausījās.
��� Ir tikai viena izeja, � viņ� noteica. � Līdz va�karam, kad grāmata jāatdod Bītijam, man ir jāiztaisa tās kopija.
�� Vai būsi mājās, kad sāksies �Baltais klauns� un atnāks viesi? � Mildreda viņam nopakaļ sauca.
Montegs durvīs palika stāvam, nepagriezdamies atpakaļ.
��� Millij!
Klusums. � Kas ir?
��� Millij, vai Baltais klauns tevi mīl?
Nekādas atbildes.
�� Millij, vai� � Montegs aplaizīja lūpas. � �vai �radinieki� tevi mīl? Vai /oti mīl, ar visu sirdi un dvēseli?
Viņ� juta, ka sieva izbrīnā blisina acis.
��� Kas tas par muļķīgu jautājumu?
Viņ� juta, ka varētu kaukt, bet viņa lūpas palika cie�i sakniebtas un acīs nebija nevienas asaras.
� Ja tu redzi aiz durvīm suni, iesper viņam ar kāju, � Mildreda teica.
Viņ� pastāvēja un ieklausījās. Tad atvēra durvis un pārkāpa slieksni.
Lietus bija pārstājis, un skaidrajās debesīs saule sliecās uz rietu. Ne uz ielas, ne mauriņā neviena ne�bija. Montegs atviegloti nopūtās un aizcirta aiz sevis durvis.
Montegs brauca metro vilcienā.
�Es esmu sastindzis,� viņ� domāja. �Kad gan tas iesākās? Kad stingums pārņēma manu seju un au�gumu? Vai tas nenotika tai naktī, kad uzgrūdos tab�le�u pudelītei, kad uzdrāzos tai kā apslēptai mīnai?�
�Bet �is stingums pāries,� viņ� domāja. �Varbūt ne tik ātri, bet es darī�u visu, lai tas pārietu, vai arī lūg�u palīgā Feiberu. Gan es atgū�u savu veco seju un vecās rokas. Esmu zaudējis pat savu ierasto dedzinā�tāja smaidu. Bez tā es jūtos kā pazudis.�
Aiz loga zibēja tuneļa siena � krēmkrāsas flīzes, piķa melna tumsa, krēmkrāsas flīzes, piķa melna tumsa, cipari un tumsa, arvien lielāka tumsa � tas viss saplūda vienā ņirbo�ā veselā.
Reiz bērnībā kādā zilā, karstā vasaras dienā viņ� bija sēdējis jūras krastā un centies piebērt ar smiltīm sietu, jo brālēns, ļauni jokodams, bija teicis: �Ja pie�bērsi sietu, dabūsi desmit centu!� Bet, jo ātrāk viņ� bēra, jo ātrāk smiltis, sausi �vīkstot, bira cauri. Rokas pagura, smiltis kūsāja, siets bija tuk�s. Un viņ� klusi sēdēja jūlija tveicē un juta, ka viņam pār vaigiem rit asaras.
Tagad, kad pneimatiskais vilciens kratīdams nesa viņu pa tuk�ajiem pazemes gaiteņiem, viņ� atcerējās baismīgo sieta loģiku un, nolaidis skatienu, ieraudzīja, ka tur rokās atvērtu bībeli. Vilcienā atradās cilvēki,
bet viņ� turēja grāmatu rokās, un viņam ie�āvās prātā aplama doma: ja lasītu ātri, visu pēc kārtas, varbūt sietā aizķertos mazliet smil�u. Un viņ� sāka lasīt, bet vārdi bira cauri, un viņ� zināja, ka pēc pāris stundām grāmata jāatdod Bītijam, tādēļ jāatceras katra frāze, jāiegaumē katra rinda. �Es piespiedī�u sevi to izda�rīt!� viņ� apņēmās.
Viņ� krampjaini sa�ņaudza grāmatu.
��� Zobu pasta �Dentema�! � radio skaļruņi rēca.
�Apklustiet,� Montegs klusībā lūdzās. �Paskatieties
uz puķēm laukā ��
��� Zobu pasta �Dentema�!
�Ne tās au�, ne tās vērpj ��
��� Zobu pasta �
�Skatieties uz puķēm laukā, apklustiet, apklustiet, apklustiet ta�u!�
��� Zobu pasta �Dentema�!
Viņ� drud�aini �ķirstīja lapas un taustīja burtus kā neredzīgais, acīm urbdamies katrā rindiņā.
��� �Dentema�. Pa burtiem: Dina � Elga � Nora �
�Ne tās au�, ne tās ��
Karstās smiltis ar niknu �vīkstoņu bira cauri tuk�a�jam sietam.
��� �Dentema� lieliski atsvaidzina!
�Skatieties uz puķēm, uz puķēm, uz puķēm��
��� �Dentema� lieliski dezinficē!
������� Apklustiet, apklustiet, apklustiet! � �is dvēseles kliedziens pēc palīdzības bija neviļus uzrāvis viņu kā�jās, un skaļā vagona pasa�ieri izbailēs atrāvās tālāk no �ī vīra ar riebumā saviebtu vājprātīga cilvēka seju, sausām, drebo�ām lūpām un atvērtu grāmatu rokās. Visi platām acīm raudzījās viņā, visi tie, kuri pirms brī�a bija situ�i kājas reklāmas ritmā: zobu pasta �Dentema�, zobu pasta �Dentema�, �Dentema� lie�liski atsvaidzina, �Dentema�, �Dentema�, zobu pasta �Dentema�, viens divi, viens divi trīs, viens divi, viens divi trīs, � visi tie, kuri bija automātiski murminā�ju�i: �Dentema�, �Dentema�, zobu pasta �Dentema�. It kā par sodu vagona radio izvēma pār Montegu ve�selu tonnu vara, sudraba, hroma, misiņa un skārda mūzikas. Un cilvēki, �ī trok�ņa apdullināti, kļuva at�kal rāmi un padevīgi; viņiem nebija, kur skriet: mil�zīgais vilciens drāzās pa tuneli, kas atradās dziji zemē.
��� Skatieties uz puķēm laukā . ..
��� Zobu pasta �Dentema�.
��� Uz puķēm, kad es jums sakul
Cilvēki izbrīnā raudzījās Montegā.
��� Jāsauc konduktors.
��� Sis cilvēks ir jucis �
��� Nolvjūa!
Vilciens �ņākdams apstājās.
��� Nolvjūa! � Kliedziens.
��� �Dentema�. � �uksts.
��� Uz puķēm� � Montega lūpas izdvesa.
Vagona durvis svilpdamas atvērās. Montegs palika
nekustīgi stāvot. Durvis no�ņācās un sāka vērties ciet. Tikai tad viņ� pa kaklu pa galvu metas garām pārē�jiem pasa�ieriem un, mēmi kliegdams, pēdējā brīdī iz�lēca ārā. Viņ� skrēja pa baltajām tuneja flīzēm, neie�vērodams eskalatorus, jo gribēja sajust, kā kustas kā�jas, vēzējas rokas, cilājas plau�as un no ierautā gaisa sūrst kakls. �Dentema!� �Dentema!� �Dentema!� � viņam nopakaj skaļrunis rēca.
Vilciens, no�ņākdamies kā �ūska, pazuda melnajā tunelī.
��� Kas tur ir?
��� Es, Montegs.
��� Ko jūs vēlaties?
��� Ielaidiet mani.
��� Es neko neesmu nodarījis!
��� Es esmu viens pats, saprotiet � vfens.1
�� Vai varat apzvērēt?
��� Zvēru!
Durvis lēni atvērās. Feibers izbāza galvu spilgtajā gaismā un �ķita ļoti vecs un ļoti nevarīgs, un ļoti iz�bijies. Viņ� izskatījās tā, it kā gadiem ilgi nebūtu iz�gājis ārā no mājas. Viņa seja bija tādā pa�ā krāsā kā kaļķu apmetums aizmugurē. Baltas �ķita viņa lūpas un vaigi, un viņa mati bija balti un acis izbalēju�as. Bet tad viņa skatiens apstājās pie grāmatas Montega padusē un viņ� vairs ne�ķita tik vecs un nevarīgs. Viņa bailes pamazām izzuda.
��� Piedodiet. Bet cilvēkam jābūt uzmanīgam.
Viņa acis bija kā piesietas grāmatai. � Tātad tā ir taisnība.
Montegs iegāja. Durvis aizvērās.
�������� Sēdieties. � Feibers kāpās atpakaļ, nenolai�ot acis no grāmatas, kā baidīdamies, ka tā varētu iz�gaist. Aiz viņa durvis uz guļamistabu bija vaļā, un pa tām bija redzams galds, stāvgrūdām piekrauts kaut kādām detaļām un tērauda instrumentiem. Montegs to redzēja tikai uz mirkli, jo Feibers, pamanot, kur viņ� skatās, a�i pagriezās un aizcirta guļamistabas durvis, pēc tam vēl ilgi drebo�ām rokām turēdams durvju rokturi. Tad nedro�i paskatījās uz Montegu, kas sēdēja ar grāmatu klēpī.
��� �ī grāmata � kur jūs to �?
��� Es to nozagu.
Pirmo reizi Feibers pacēla skatienu un paraudzījās Montegam tie�i acīs. � Jūs esat drosmīgs.
�������� Nē, � Montegs teica. � Bet mana sieva mirst. Meitene, ar kuru draudzējos, jau ir mirusi. Un sie�viete, kura varēja kļūt mans draugs, vakar tika sade�dzināta. Jūs esat vienīgais, kur� var man palīdzēt. Es gribu zināt� Es gribu saprast�
Feibera roka tiecās pēc grāmatas.
� Vai drīkstu?
��� O, piedodiet. � Montegs viņam to pasniedza.
��� Cik daudz gadu.pagājis � Nekad neesmu bijis reliģiozs. Bet cik daudz gadu pagājis kop� tā laika� � Feibers �ķirstīja grāmatu, �ur tur pa ga�balam palasīdams. � Tā ir tāda pati, kādu to atceros. Ak dievs, kā viņi to izkropļoju�i mūsu televīzijas pār�raidēs! Kristus ir viens no �radiniekiem�. Diez, vai dievs pazītu savu miesīgu dēlu tādu, kā esam to ap�ģērbu�i vai, pareizāk sakot, � izģērbu�i? Nu tas ir īsts cukurgailītis, turklāt vēl netie�i reklamē preces, bez kurām ticīgie nespējot iztikt.
Feibers paoda grāmatu.
�� Vai zināt, ka grāmatas smar�o pēc muskatriek�stiem vai citām sve�zemju gar�vielām? Kad biju bērns, man patika ostīt grāmatas. Ak dievs, cik daudz bija jauku grāmatu, pirms mēs ļāvām tās iznīcināt!
Feibers �ķirstīja lapu pēc lapas.
��� Mister Monteg, jūsu priek�ā ir gļēvulis. Es jau sen sapratu, kur tas viss novedīs. Bet es klusēju. Es biju viens no nevainīgajiem, no tiem, kas varēja pacelt balsi, kad �vainīgajos� neviens neklausījās, bet es klu�sēju un līdz ar to kļuvu līdzvainīgs. Un, kad viņi no�lēma dedzināt grāmatas, izmantojot ugunsdzēsējus, es, mazliet parūcis, samierinājos, jo toreiz neviens mani neatbalstīja. Bet tagad jau ir par vēlu.
Feibers aizvēra bībeli.
��� Kādēļ īsti jūs esat atnācis?
��� Neviens cilvēks otrā vairs neklausās, bet man vajag ar kādu parunāties. Es nevaru runāt ar sienām, jo tās kliedz uz mani. Es nevaru runāt ar sievu, jo tā klausās vienīgi sienās. Es gribu, lai kāds mani uz�klausītu. Un, ja es runātu labi ilgi, varbūt pateiktu kaut ko jēdzīgu. Un vēl es gribu, lai jūs man iemācāt saprast to, ko es lasu.
Feibers vērīgi ieskatījās Montega kalsnajā sejā ar gludi skūto, zilgano zodu.
�� Kas jūs tā satricinājis? Kas izsitis no jūsu rokām dedzinātāja lāpu?
��� Nezinu. Mums ir viss, lai būtu laimīgi, bet mēs tādi neesam. Kaut kā mums trūkst. Esmu centies sa�prast, kas tie�i, bet dro�i es zinu vienīgi to, ka mums vairs nav to grāmatu, ko es esmu sadedzinājis pēdē�jos desmit, divpadsmit gados. Tādēļ domāju, ka var�būt grāmatas varētu palīdzēt.
��� Jūs esat neglābjams romantiķis, � Feibers sa�cīja. � Jūsu vārdi nudien liktos smieklīgi, ja jūs neru�nātu tik nopietni. Jums vajadzīgas nevis grāmatas, bet tas, kas reiz bijis �ais grāmatās. To visu arī tagad va�rētu iekļaut televīzijas programmās. Gan radio, gan televīzija varētu cilvēkos ieaudzināt vērīgumu un as- redzību, spēju saskatīt sīkākas nianses, ta�u nekas tāds netiek darīts. Tas, kas jums vajadzīgs, nav grā�matās vien! Meklējiet to arī daudz kur citur � vecās gramofona platēs, vecās filmās un vecos draugos, meklējiet dabā un pa�i sevī. Grāmatas ir tikai viena no tvertnēm, kur glabājam to, ko baidāmies aizmirst. Grāmatām pa�ām nav maģiska spēka. Sis spēks ir tam, kas grāmatās pateikts, tam, kas Visuma gabali�ņus mūsu priek�ā sadiedz vienotā veselā. Jūs, pro�tams, nevarējāt to zināt, un arī tagad jums vēl grūti to saprast. Bet intuitīvi jūs esat uz pareizā ceļa, un tas ir galvenais. Ta�u vēl trīs lietas jums trūkst. Pirm�kārt, � vai zināt, kādēļ grāmatas � tādas kā �ī � ir tik nozīmīgas? Tādēļ, ka tām ir kvalitāte. Bet ko no�zīmē kvalitāte? Man tas nozīmē faktūru. �ai grāmatai ir poras. Tai ir sava seja. �o grāmatu var pētīt mikro�skopā. Tajā var saskatīt pa�u dzīvi, kas plūst garām kā neizsīksto�a straume. Jo vairāk poru, jo vairāk dzī�ves patiesības uz vienas kvadrātvienības papīra, jo lielāka grāmatas literārā vērtība. Tā ir mana vērtības deflnīcfja. Galvenais � dzīves patiesību. Būtisku uri pirmreizīgu. Labi rakstnieki bie�i skar dzīves sakni. Viduvējie pārslīd dzīvei pāri. Sliktie izvaro dzīvi un atstāj to mu�ām par ēsmu.
��� Vai tagad jūs saprotat, � Feibers turpināja, � kādēļ cilvēki grāmatas ienīst un kādēļ baidās no tām? Tās parāda poras dzīves sejā. Tie, kuru sapnis ir ērtības, gribētu redzēt vienīgi vaska seju bez porām, bez matiem, bez kādas izteiksmes. Mēs dzīvojam tādā laikmetā, kad ziedi grib baroties tikai no ziediem, ne�vis no lietus ūdens un melnas augsnes. Ta�u pat ra�ķe�u varavīksni radījusi zemes ķīmija. Bet mēs domā�jam, ka varam augt, pārtikdami no ziediem un raķe�tēm, neizejot pilnu dzīves attīstības ciklu. Vai zināt leģendu par sengrieķu varoni Anteju, kas nav bijis uz�veicams, kamēr stāvējis stingri uz zemes? Bet, kad Herkuless pacēlis viņu gaisā, Antejs aizgājis bojā. Tas pats attiecas arī uz mums, uz mūsu pilsētu, uz mūsu laikmetu, vai arī es vairs neko nesaprotu. Tā�tad, pirmkārt, kā jau es teicu, mums nepiecie�ama kvalitatīva informācija.
��� Un otrkārt?
�� Vaļas brī�i.
�� Bet mums ta�u brīva laika papilnaml
��� Jā, brīvs laiks jums ir. Bet laiks pārdomām? Ja jūs netriecaties automa�īnā ar simt jūd�u ātrumu stundā, kad nevar domāt ne par ko citu, kā tikai par to, kā nedabūt galu, tad spēlējat kaut kādas spēles vai sē�at starp �etrām televīzijas sienām, ar kurām nav iespējams debatēt. Kādēļ? Tādēļ, ka televīzija ir �reāla�. Tā ir tikpat kā taustāma, telpiska. Tā pasaka priek�ā, kā vajag domāt, tā dzī�us iedzen to jūsu galvās. Jūs sākat ticēt, ka tas viss ir pareizi. Tas �ķiet tik pareizi. Jūs triec tik milzīgā ātrumā pretī vajadzī�gajiem secinājumiem, ka jums nav laika pat ieklieg�ties: �BlēņasI�
��� Bet �radinieki� ir �dzīvi cilvēki�.
��� Piedodiet? �
��� Mana sieva saka, grāmatas neesot reālas.
��� Un paldies dievam, ka tas tā ir. Katru grāmatu jūs varat aizvērt un sacīt tai: �Pagaidi brītiņu.� Jūs vienmēr paliekat tās kungs, un pavēlnieks. Bet kā gan izrauties no tiem nagiem, kas cilvēku satver un sa��ņaudz kā spīlēs, tiklīdz tiek ieslēgta televīzijas istaba? Tā jūs veido pēc sava prāta! Tā ir tikpat reāla kā apkārtējā vide. Tā �ķiet patiesa. Tā ir patiesa. Grā�matas vēl var atspēkot, apstrīdēt. Bet ar visām savām zinā�anām un skepticismu tomēr es nespēju uzsākt strīdu ar simts mūziķu lielu simfonisko orķestri, kas grand no mūsu televīzijas istabu milzīgajām trīsdi�mensiju sienām. Kā redzat, manā istabā nav nekā cita kā tikai �etras parastas sienas. Bet ar �īm te, � Fei�bers parādīja divas mazas gumijas tapiņas, � es aiz�bā�u ausis, kad braucu ar metro.
��� Zobu pasta �Dentema� � �Ne tās au�, ne tās vērpj�, � Montegs aizvērtām acīm no�ukstēja. � Bet tālāk? Ko darīt tālāk? Vai grāmatas varēs mums pa�līdzēt?
��� Tikai tad, ja mums būs trīs priek�noteikumi. Pirmais, kā jau teicu � kvalitatīva informācija, ot�rais � brīvs laiks, lai to novērtētu un apgūtu. Un tre�ais � tiesības rīkoties pēc savas pārliecības. Ta�u es neticu, ka viens gau�ām vecs vīrs un viens vīlies dedzinātājs varētu kaut ko izmainīt, kad viss aizgājis jau tik tālu �
��� Es varu sadabūt grāmatas.
��� Tas ir liels risks.
��� Bojā ejo�am cilvēkam ir kāda priek�rocība. Tā kā viņam vairs nav, ko zaudēt, viņ� nebaidās nekāda riska.
�� Jūs pateicāt interesantu domu, � Feibers smē�jās, � turklāt savu, nevis izlasītu kādā grāmatā!
������� Vai tad grāmatās kaut kas tāds rakstīts? Teik�tais man tikko ie�āvās prātā!
�������� Vēl jo labāk. Tātad jūs neesat to izgudrojis ne manis, ne kāda cita, ne pats sevis dēj.
Montegs pieliecās Feiberam tuvāk.
�������� �odien es kaut ko izdomāju: ja grāmatas tie�ām ir tik joti vērtīgas, mēs varētu sadabūt iespiedma�īnu un iespiest vairākus eksemplārus� Mēs varētu�
��� Mēs?
��� Jā, jūs un es.
��� Nē, nē! � Feibers izslējās.
��� Ļaujiet man izklāstīt jums savu plānu�
�������� Ja jūs gribat palikt pie sava, tad es lūg�u jūs atstāt manu māju.
� Bet vai tad jūs tas neinteresē?
�������� Es negribu dzirdēt neko tādu, par ko mani var sadedzināt. Ja jūs nāktu klajā ar priek�likumu, kā iz�nīcināt pa�u dedzinā�anas sistēmu, � jā, tas būtu pavisam kas cits. Ja jūs ieteiktu iespiestās grāmatas noslēpt dedzinātāju mājās, lai sētu aizdomas viņu pa�u vidū, tad nu gan es jums teiktu: bravo!
�������� Slepus nogādāt grāmatas viņu dzīvokļos, dot trauksmes signālu un noskatīties, kā nodeg dedzinā�tāju mājas, � vai tā jūs to domājat?
Feibers pacēla acis un paskatījās uz Montegu, it kā pirmoreiz ieraudzījis.
��� Es pajokoju.
������� Vai domājat, ka ir vērts mēģināt? Man vajag zi�nāt, vai tur kas iznāks.
�������� Kaut ko tādu neviens nevar garantēt! Jo, kad mums grāmatu bija papilnam, mēs tomēr meklējām augstāko klinti, no kuras varētu mesties lejā. Bet mums vajag gaisa, ko elpot. Mums vajag zinā�anu. Un varbūt pēc tūksto� gadiem mēs būsim iemācīju��ies lēk�anai atrast zemākas klintis. Grāmatas ir tādēļ, lai atgādinātu, kādi mēs esam muļķi un ēzeļi.
Tās ir pretoriānie�u sardze, kas triumfa brīdī �ukst Cēzaram ausī: �Atceries, Cēzar, ka tu esi mirstīgs.� Vairums cilvēku nevar visur aizbraukt, ar visiem sastapties, apceļot visas pasaules pilsētas. Mums nav ne tik daudz laika, ne naudas, ne paziņu. Tas, ko jūs meklējat, pasaulē eksistē, bet tikai vienu procentu no visa tā parastais cilvēks ierauga savām acīm. Visu pārējo viņam sniedz grāmatas. Bet neprasiet nekādu garantiju. Un negaidiet glāb�anu no kāda cilvēka, ma�īnas vai bibliotēkas. Dariet pats kaut ko, lai glābtu pasauli, un, ja jūs grimsiet, tad vismaz zinā�siet, ka ejat bojā, peldot uz krastu.
Feibers piecēlās un sāka staigāt pa istabu.
��� Bet kā ar manu jautājumu? � Montegs vaicāja.
�� Vai jūs vaicājat pilnīgi nopietni?
��� Pilnīgi nopietni.
��� Plāns nav peļams, tas nu ir tiesa. � Feibers pameta nervozu skatienu uz guļamistabas durvīm. � Redzēt, kā visā zemē deg dedzinātāju mājas. Kā iznīkst pa�i nodevības perēkļi. Kā salamandra aprij savu asti. Tas būtu lieliski!
��� Man ir visu dedzinātāju adreses. Ja mums būtu sava slepena organizācija �
��� Cilvēkiem nevar uzticēties, tas ir pats briesmī�gākais. Jūs, es un kur� tad vēl liktu liesmot �iem ugunsgrēkiem?
��� Vai tad nav arī vēl citu jums līdzīgu profesoru, biju�o rakstnieku, vēsturnieku, valodnieku �?
��� Tie ir vai nu miru�i, vai ļoti veci.
�� Vēl jo labāk, ka veci, tie neradīs aizdomas. Sakiet atklāti, ka jūs pazīstat desmitiem �ādu cilvēku!
��� Jā, es pazīstu, piemēram, aktierus, kuri gadiem ilgi nav spēlēju�i ne Pirandello, ne Sova, ne �ekspīra lugas, jo tās pārāk patiesi attēlo dzīvi. Mēs varam izmantot viņu sa�utumu. Mēs varam izmantot svētās dusmas, ko izjūt vēsturnieki, kuri pēdējos �etrdesmit gados nav uzrakstīju�i nevienas rindiņas. Mēs tie�ām varētu izveidot skolu, kur cilvēkiem mācīt lasīt un domāt.
��� Jā!
��� Bet tas būtu tikai piliens jūrā. Visa mūsu kultūra �odien ir mirusi. Tās pamati pilnīgi jāpār- kausē un jāatlej atkal no jauna. Un tas nav tik vien�kār�i kā pacelt pirms pus gadsimta nosviestu grā�matu. Neaizmirstiet, ka dedzinātāji tiek izsaukti samērā reti. Cilvēki pa�i negrib vairs grāmatas lasīt. Laiku pa laikam jūs, dedzinātāji, sarīkojat mums cir�kus izrādi vai � citiem vārdiem � skaistu uguņo��anu, lai pūlim būtu, kur pamielot acis, bet tas viss ir tikai divertisments, kas nepavisam nav nepiecie�ams ierastās kārtības uzturē�anai. Potenciālu dumpinieku palicis maz. Un tie pa�i � vismaz lielākā da|a �, tāpat kā es, ir ļoti bailīgi. Vai jūs protat dejot ātrāk par Balto klaunu, kliegt skaļāk par misteru Joku- meistaru un televīzijas istabas �radiniekiem�? Ja pro�tat, tad jums ir cerība uzvarēt. Bet vispār, Monteg, jūs esat muļķis. Ļaujiet ta�u, lai cilvēki līksmojas.
��� Pa�i darot sev galu? Slepkavojot cits citu?
Visu laiku pāri mājai austrumu virzienā traucās
reaktīvie bumbvedēji, bet tikai tagad abi to pamanīja un ieklausījās motoru rēkoņā, juzdami, ka no tās viņos viss dreb.
�� Pagaidiet, Monteg, pacietieties. Kar� apklusinās televīzijas istabas. Mūsu civilizācija traucas uz bezdi�beni. Turieties maliņā, lai jūs nesamin.
��� Bet, kad viss sabruks, būs ta�u kāds, kas atkal sāks celt.
��� Kur�? Vai tie, kuri citē Miltonu? Kuri saka: �Es atceros Sofoklu�? Vai viņi atgādinās tiem, kas būs paliku�i dzīvi, ka cilvēkā ir arī kas labs? Nē, cilvēki domās tikai par to, kā nomētāt cits citu akmeņiem. Ejiet, Monteg, mājās. Un liecieties gulēt. Kādēļ jums
savas pēdējās stundas pavadīt, joņojot apkārt pa sprostu un velti cen�oties sevi pārliecināt, ka neesat vāvere riteni?
��� Tatad tas viss jūs vairs neinteresē?
�������� Tas viss mani tik briesmīgi interesē, ka tādēļ esmu vai glu�i slims.
��� Bet jūs man negribat palīdzēt?
�� Ar labunakti. Ar labunakti.
Montega rokas sniedzās pēc bībeles. To redzot, viņ� pats �ķita izbrīnījies.
��� Vai jūs vēlaties iegūt �o grāmatu?
�� Tās dēļ es atdotu labo roku, � Feibers sacīja.
Montegs gaidīja, ko viņa rokas darīs tālāk. Un tās,
neatkarīgi no viņa gribas, ka divas vienam mērķim pakļautas būtnes, sāka raut ārā grāmatas lapas. Titullapu, pirmo lapu, tad otru �
�������� Neprātīgaisl Ko jūs darāt! � Feibers pielēca kājās kā dzelts. Viņ� metās Montegam virsū. Tas viņu atstūma atpakaļ un ļāva rokām turpināt darbu. Uz grīdas nokrita vēl se�as lapas. Montegs tās pacēla un Feibera acu priek�ā saburzīja.
��� Nevajag! Nevajag! � vecais vīrs iesaucās.
�������� Kur� var man to liegt? Es esmu dedzinātājs. Es varu jūs sadedzināt!
Vecais vīrs paskatījās uz viņu.
��� To jūs nedarīsiet.
��� Ja gribē�u, darī�u!
��� �ī grāmata! � Nu neplēsiet ta�u!
Feibers, glu�i bāls, drebo�ām lūpām, atslīga krēslā.
��� Nemociet mani. Ko īsti jūs gribat?
��� Es gribu, lai jūs mani pamācītu.
��� Labi, labi.
Montegs nolika grāmatu un sāka gludināt sabur�zītās lapas. Vecais vīrs gurdu , skatienu vēroja viņu. Tad papurināja galvu, kā atbrīvodamies no stinguma.
��� Monteg, vai jums ir nauda?
��� Mazliet ir. �etri vai pieci simti dolāru. Kādā] jūs tā jautājat?
�� Nesiet to �urp. Es pazīstu kādu cilvēku, kur� pirms pus gadsimta iespieda mūsu koled�as laikrak�stu. Tas bija tai gadā, kad semestra sākumā es, iegā�jis auditorijā, atklāju, ka uz drāmas vēstures kursu � no Eshila līdz Jūd�inam O'Nīlam � pierakstījies tikai viens students. Vai saprotat? Man �ķita, ka manu acu priek�ā saulē izkustu brīni�ķa statuja. Cits pēc cita kā milzīgi tauriņi mira laikraksti. Neviens tos necentās atjaunot. Nevienam tie nebija vajadzīgi. Un tad valdība, sapratusi, ka būs daudz ērtāk un mie�rīgāk, ja cilvēki nelasīs neko citu kā tikai par skūp�stiem un dūres varoņiem, pielika visam punktu ar jums, ugunsvīriem. Tātad, es pazīstu kādu biju�o iespiedēju. Mēs varētu iespiest vairākas grāmatas un gaidīt, kad sāksies kar�, kas sagraus visu pa�reizējo un dos mums vajadzīgo grūdienu. Pāris bumbu, un visi �ie �radinieki�, viss mūsu māju sienās mīto�ais ākstu bars beidzot apklusīs! Un klusumā, kas pēc tam iestāsies, varbūt būs sadzirdams mūsu �uksts.
Viņi abi raudzījās uz galda guļo�ajā grāmatā.
��� Esmu centies atcerēties, kas tajā iek�ā, � Mon�tegs sacīja. � Bet, tiklīdz novēr�u acis, viss izkūp. Ak, kā es gribētu kaut ko iebilst kapteinim Bītijam. Viņ� ir daudz lasījis, un viņam uz visu ir gatavas atbildes. Tā vismaz izklausās. Un cik viņam lunkana mēle! Baidos, ka viņ� mani apvārdos un es atkal kļū�u tāds pats kā agrāk. Vēl pirms nedēļas, pumpē�jot �ļūtenē petroleju, es domāju, cik tas viss ir uzjaut�rino�i.
Vecais vīrs pamāja. � Kur� nerada, tam vajag iznī�cināt. �ī gudrība ir veca kā pasaule un mazgadīgo noziedzība.
��� Tad, redz, kur es būtu ierindojams.
��� Katrā no mums ir kaut kas no tā.
Montegs devās uz durvju pusi.
��� Vai jūs nevarat man kaut kā palīdzēt, kad �ovakar runā�u ar kapteini Bītiju? Man vajadzīgs aizsargs pret lietusgāzi. Briesmīgi baidos, ka noie�u dibenā, kad viņ� atkal ņems mani priek�ā.
Vecais vīrs neko neatbildēja, tikai vēlreiz uzmeta nervozu skatienu guļamistabas durvīm. Montegs to redzēja.
��� Nu, kā tad paliek?
Vecais vīrs dziļi ievilka elpu, aizturēja un izpūta. Tad, aizmiedzis acis un sakniebis lūpas, vēlreiz ievilka gaisu un izpūta.
��� Monteg� � viņ� nedro�i iesāka. Tad pagrie�zās pret viņu un sacīja: � Nāciet. Es gandrīz ļāvu jums aiziet. Kāds es esmu muļķis un gļēvulisl
Feibers atvēra guļamistabas durvis un ieveda Mon- tegu nelielā kambarītī, kur galds bija pilns visādiem instrumentiem, mikroskopiski smalkiem vadiņiem, spolītēm, spirālēm un kristāliņiem.
��� Kas tas ir? � Montegs jautāja.
��� Manas briesmīgākās gļēvulības pierādījums. Gadu gadiem es dzīvoju �ais �etrās sienās vienatnē ar savām domām. Elektronika un radiobūve kļuva par manu aizrau�anos. Gļēvulība un dumpības gars, kas vienlaicīgi mājojis manī, rosināja mani izgudrot 50 te.
Viņ� paņēma no galda mazu, zaļganu metāla priek�metu, ne lielāku par divdesmit otrā kalibra lodi.
��� Kur ņemu līdzekļus? Spēlēju bir�a. Tas ir pēdē�jais glāb�anas riņķis inteliģentajiem bezdarbniekiem. Es spēlēju bir�ā un meistaroju �o lietiņu, un gaidīju. Drebēdams gaidīju pusi mū�a, lai kāds sāktu runāt ar mani. Man pa�am to darīt nebija drosmes. Toreiz, kad mēs parkā sēdējām līdzās, es sapratu, ka reiz jūs atnāksiet, tikai nezināju, vai kā dedzinātājs, vai kā draugs. Sis aparātiņ� ir gatavs jau vairākus mēne��us. Un tomēr es esmu tik briesmīgs gļēvulis, ka gan�drīz vai ļāvu jums aiziet!
��� Tas izskatas līdzīgs �Glieme�nīcai�.
��� Tas ir vēl kaut kas vairāk! Tas arī dzird! Ja jūs, Monteg, to ieliekat ausī, es varu mierīgi sēdēt mājās un sildīt savus vecos, drebo�os kaulus, un dzirdēt, kas notiek dedzinātāju pasaulē, un analizēt tās vājās puses, pats it nemaz neriskējot. Es bū�u bi�u māte, kas savā stropā ir dro�ībā. Bet jūs būsiet darba bite, mana ceļojo�ā auss. Man varētu būt �ādas ausis visās pilsētas malās, starp visda�ādākajiem cilvē�kiem. Es klausītos un izdarītu secinājumus. Ja darba bites ietu boja, es joprojām paliktu dro�ībā, censtos pārdzīvot savas bailes īsta komforta apstakļos, pats ne ar ko neriskējot. Redzat, cik es esmu no�ēlojamsl
Montegs iebaza zaļo lodīti ausī. Vecais vīrs iebāza līdzīgu priek�metu ari savā ausī un sāka kustināt lūpas.
��� Monteg!
Viņa balss skanēja Montega galvā.
��� Es jūs dzirdu\
Vecais vīrs iesmējās. � Es jūs arī dzirdu, turklāt ļoti labi!
Feibers runāja �ukstus, bet Montegs visu dzirdēja pilnīgi skaidri.
��� Kad būs laiks, ejiet uz dedzinātāju depo. Es bū�u kopā ar jums. Mēs abi klausīsimies kapteinī Bītijā. Kas zina, varbūt viņ� ir mūsējais. Es teik�u jums priek�ā, ko sacīt. Mēs viņu kārtīgi izjokosim. Sakiet, vai jūs mani nenicināt par �o briesmīgo gļēvulību? Es sūtu jūs ārā, tumsā, bet pats taisos palikt aizmu�gurē ar savām elektroniskajām ausīm un mierīgi klau�sīties, kamēr jums var noraut galvu.
������� Kairs dara, cik viņa spēkos, � Montegs atbil�dēja. Viņ� ielika bībeli vecā vīra rokās. � Lūdzu. Tās vietā es atdo�u viņam kaut ko citu. Bet rit�
��� Rīt es ie�u pie iespiedēja. Tik daudz es nu vēl varu izdarīt.
��� Saldu dusu, profesor.
��� Saldas dusas �onakt nebūs. Visu nakti es bū�u kopā ar jums, sīkdams ausī kā uzmācīgs ods, tiklīdz jums manis ievajadzēsies. Un tomēr � ar labu nakti un labu veiksmi!
Durvis atvērās un aizcirtās. Montegs atradās uz tum�ās ielas atkal viens pats pret visu pasauli.
Tonakt pat debesis gatavojās karam. Tajās gūz- inoja melni mākoņi, starp kuriem kā draudīgi izlūki raudzījās zvaig�ņu miljoni, un �ķita � debesis sagrūs pār pilsētu, pārvēr�ot to baltu putekļu kaudzē, un sarkanā gaismā uzlēca mēness. Tā bija baismīga nakts.
Montegs nāca no metro stacijas ar naudu kabatā. Viņ� bija devies uz banku, kas bija atvērta cauru nakti (tur klientus apkalpoja roboti), un tagad, iebā�zis ausī �Glieme�nīcu�, klausījās paziņojumu: �Mēs esam mobilizēju�i miljons vīru. Ja sāksies kar�, mūs gaida ātra uzvara �� Pēk�ņa mūzika pārmāca dik�tora balsi.
��� Ir mobilizēti desmit miljoni, � otrā ausī viņam �ukstēja Feibera balss. � Bet mums ziņo, ka mil�jons. Tā ir mierīgāk.
��� Feiber!
��� Jā?
��� Bet es pats ta�u nedomāju. Es tikai daru to, kas man teikts, tāpat kā esmu darījis agrāk. Jūs sacījāt, lai es dabūju naudu, un es to dabūju. Bet kad es sāk�u domāt un rīkoties pats?
��� Jūs jau esat sācis ar to, ko pateicāt. Bet pa�laik jums vēl jāpaļaujas uz mani.
�� Tā es paļāvos arī uz viņiem!
��� Jā, un redzat, kur tas ir novedis. Kādu laiku jūs taustīsieties kā akls. Un tikmēr es snieg�u jums savu roku, pie kuras pieturēties.
��� Vai tādēļ es pārgāju pretējā pusē, lai atkal rīko�tos pēc citu priek�rakstiem? Tad jau tas vispār nebija vērts!
��� Jūs esat kļuvis daudz gudrāks!
Montegs, tuvodamies savai mājai, juta, ka kājas pa�as viņu nes.
��� Lūdzu, turpiniet.
��� Vai gribat, lai es jums palasu priek�ā? Lasī�u tā, lai jūs atcerētos. Vairāk par piecām stundām es neguļu. Tātad brīva laika man netrūkst. Ja vēlaties, lasī�u katru nakti, kamēr jūs aizmigsiet, un arī pēc tam. Kā stāsta, pat miegā cilvēka smadzenes spējot iegaumēt to, ko viņam �ukst ausī.
�� Jā.
��� Nu, tad klausieties � � Talu, viņa pilsētas malā tika pār�ķirta kāda lapa. � Jchovas grāmata.
Uzlēca mēness, un Montegs, viegli kustinot lūpas, soļoja tālāk.
Pulksten deviņos, kad viņ� ieturēja vieglas vakari�ņas, durvju skaļrunis spalgi ierunājās un Mildreda izskrēja no televīzijas istabas, kā glābdamās no vul�kāna izvirduma. Misis Felpsa un misis Bouelsa ar martīni pudelēm rokās ienāca un pazuda vulkāna rīklē. Montegs atbīdīja �ķīvi sāņus. �īs sievietes bija līdzīgas milzīgām stikla lustrām, kas tink�ķina tūk�sto�iem pakariņu, un pat cauri sienai viņ� redzēja viņu platos, tuk�os smaidus un dzirdēja, kā viņas spiedz, cenzdamās pārkliegt troksni.
Pēk�ņi Montegs ar pēdējo kumosu mutē atradās pie televīzijas istabas durvīm.
��� Tu izskaties lieliski!
��� Lieliski.
��� Tu, Millij, izskaties brīni�ķīgi!
��� Brīni�ķīgi.
��� Mēs izskatāmies apburo�i.
��� Apburo�i!
Montegs klusēdams vēroja viņas.
��� Mieru, Monteg, tikai mieru, � Feibers �ukstēja.
�������� Kādēļ man bija te jāiegrie�as? � Montegs tikko dzirdami murmināja. � Man vajadzēja aizvest jums naudu!
��� To var izdarīt arī rīt. Esiet uzmanīgs!
�������� Nu, vai nav burvīga pārraide, ko? � Mildreda kliedza.
��� Burvīga!
Uz vienas televīzijas sienas kāda sieviete smaidīja un dzēra apelsīnu sulu. �Diez, kā viņa to reizē var izdarīt,� Montegam ie�āvās prātā neprātīga doma. Uz otras sienas rentgenā bija redzams, kā �is atspir�dzino�ais dzēriens pa barības vadu aizplūst uz gaidās trīso�o kuņģi! Pēk�ņi ar raķe�u lidma�īnu istaba uz�āvās mākoņos un ienira gai�i zaļā jūrā, kur zilas zivis rija dzeltenas un sarkanas zivis. Pēc mirkļa trīs balti multiplikācijas klauni grando�u smieklu pava�dījumā cirta cits citam nost rokas un kājas. Un tad televīzijas sienas aizrāva skatītājus ārpus pilsētas, kur pa apli, kā pa�a nelabā dzītas, joņoja raķe�u auto�ma�īnas, triekdamās cita citai virsū. Gaisā uzlidoja vairāki cilvēku ķermeņi.
��� Millij, vai tu redzēji?
��� Redzēju, redzējul
Montegs pastiepa roku un pagrieza slēdzi. Attēli nodzisa, it kā no milzīga akvārija, kur trakā ātrumā �audās zivis, būtu izlaists ūdens.
Visas trīs sievietes lēni pagriezās un ar neslēptu sa�utumu pavērās Montegā.
��� Kā jūs domājat, kad sāksies kar�? � viņ� jau�tāja. � Kā redzu, jūsu vīru �odien �eit nav.
�� Vīri nāk, un vīri iet, � misis Felpsa noteica. � Pītu vakar iesauca armijā. Nākamo nedēju viņ� bū�ot atpakaļ. Tā viņam teikts. Ātrais kar�. Pēc �etr�desmit astoņām stundām visi bū�ot mājās. Tā viņam teikts. Ātrais kar�. Vakar Pītu iesauca armijā. Pēc ne�dēļas viņ� bū�ot mājās. Ātrais �
Visas trīs sievietes sēdēja kā uz adatām, nepacie�tīgi raudzīdamās uz tuk�ajām, netīri pelēkajām sie�nām.
��� Bet es nepavisam neraizējos, � misis Felpsa sacīja. � Lai raizējas Pīts, � viņa noķiķināja. � Lai raizējas Pīts pats. Nevis es. Es nepavisam neraizē�jos.
��� Ja, � Millija piebalsoja. � Lai raizējas Pīts pats.
��� Kā stāsta, vienmēr nogalinot tikai citu sievie�u vīrus.
��� Arī es esmu to dzirdējusi. Es nezinu neviena cil�vēka, kur� būtu karā aizgājis bojā. Iet bojā, piemēram, lecot no jumtiem, kā pagaju�o nedēļu Glorijas vīrs. Bet karā? Nav dzirdēts.
��� Nav dzirdēts, � misis Felpsa atkārtoja. � Tur�klāt mēs ar Pītu vienmēr esam -teiku�i: bez asarām, bez jūtu izplūdumiem. Man �ī ir tre�ā laulība, viņam tāpat, un mēs abi esam neatkarīgi. Cilvēkam jābūt neatkarīgam, tā mēs vienmēr esam sacīju�i. Pīts saka, ja viņu nogalinot, lai es neraudot, lai apprecot citu, aizmirstot viņu, un beigta balle.
��� Es arī tā domāju, � Mildreda sacīja. � Vai vakar jūs redzējāt uz savām sienām Klāras Douvas piecu minū�u romāniņu? Tas ir par to, kā viņa �
Montegs raudzījas sievie�u sejās tāpat, kā bērnībā sve�ā baznīcā reiz bija raudzījies svēto tēlos. Tie viņam it neko neizteica, lai gan viņ� vērsās pie tiem kā lūg�anā un ilgi nostāvēja to priek�ā, cenzdamies iejusties baznīcas noskaņa, viņam sve�ajā reliģijā, jo dziļāk ievilkt krūtīs un līdz ar to asinīs viraka smar�u un īpatnos putekļus, cerot, ka tad viņam atklāsies, kļūs saprotamas �īs krāsainās figūras ar porcelānā acīm un rubīna lūpām. Bet velti, viss bija velti; viņ� it kā atradās sve�ādā veikalā, kur viņa naudu neviens neņem pretī. Pat pieskaroties �iem tēliem, viņ� nejuta nekādu saviļņojumu, vienīgi koka, ģip�a un māla faktūru. Līdzīga sajūta viņam bija arī tagad savā televīzijas istabā, raugoties �ajās trīs sievietēs, kuras nervozi grozījās krēslos, smēķēja, pūta gaisā dūmu mutuļus, knibinājās ap saviem pār- balinātajiem matiem un pētija ko�i sarkanos nagus, kas it kā liesmoja no viņa skatiena. Klusums vērta viņu sejas arvien drūmākas. Kad Montegs norija pēdējo kumosu, viņas gaidpilni paliecās uz priek�u. Tad ieklausījās viņa drud�ainajā elpa. Visas trīs tuk��ās istabas sienas atgādināja bālas cie�i aizmigu�u mil�u pieres. Montegam �ķita, ja viņ� tās aizskartu, tad sajustu uz saviem pirkstiem sviedru kārtiņu. Klu�sumam ieilgstot, mil�u pieres nosvīda arvien vairāk, tāpat kā pieauga sasprindzinājums gan gaisā, gan �ajās sievietēs, kuras vai dega aiz nepacietības. Kuru katru brīdi varēja gaidīt, ka viņas eksplodēs.
Montega lūpas sakustējās.
��� Bet tagad parunāsimies.
Sievietes satrūkās un paskatījās viņā.
��� Kā klājas jūsu bērniem, misis Felpsa? � viņ� jautāja.
��� Jūs ta�u zināt, ka man bērnu nav! Kur� gan, būdams pie pilna prāta, mūsu dienās gribēs sev bēr�nus! � misis Felpsa iesaucās, īsti nespējot saprast, kādēļ �is cilvēks viņu tā kaitina.
��� Es nu tā neteiktu, � misis Bouelsa iebilda. � Man ir divi bērni. Ar ķeizargriezienu. Es jau nu neie�u bērnu dēļ ciest visas �īs trakās mokas. Bet pēcnācēji mums vajadzīgi, lai turpinātos cilvēku cilts. Starp citu, bērni reizēm izskatās līdzīgi vecākiem, un tas ir interesanti. Jā, ser, divi ķeizargriezieni � un lieta darīta. Ārsts gan sacīja, tas neesot vajadzīgs, es varot dzemdēt pavisam normāli, ta�u es neparko neat- laidos.
��� Un tomēr � bērni ir �ausmīga nasta. Tu neesi pie pilna prāta, � misis Felpsa sacīja.
��� Nav jau tik briesmīgi, � misis Bouelsa turpi�nāja. � Deviņas dienas no desmitām viņi ir skolā. Tās trīs dienas mēnesī, kad viņi ir mājās, es kaut kā pārcie�u. Iegrū�u viņus televīzijas istabā un pagrie�u slēdzi. Daru tāpat kā ar netīro veļu, ko iebā� veļas mazgājamā ma�īnā un aizcērt vāku. � Misis Bouelsa ķiķināja. � Un nekādu maiguma uzplūdu. Viņi drī�zāk iespers nekā noskūpstīs mani. Paldies dievam, es varu spert viņiem pretī!
Sievietes smējās kā kutinātas.
Tad Mildreda uz brīdi apklusa un, redzot, ka Mon�tegs vēl arvien stāv pie durvīm, sasita plaukstas uri iesaucās: � Darīsim Gajam to patik�anu un paru�nāsim par politiku!
��� Labprāt, � misis Bouelsa piekrita. � Pagāju��ajās vēlē�anās es tāpat kā visi balsoju par Noublu. Manuprāt, viņ� ir visglītākais vīrietis, kāds jebkad kļuvis par prezidentu.
��� Bet vai atceries viņa sāncensi?
��� Jā, no tā nu gan diez kas nebija. Mazs un neglīts, un pavir�i skuvies, un ne visai labi sasukā�jies.
�� Diez, kadeļ opozīcija izvirzīja viņa kandidatūru? Kā gan pret gara auguma vīru var izvirzīt maza auguma cilvēku? Turklāt viņ� stipri neskaidri runāja.
Es gandrīz neko nesadzirdēju. Un to pa�u, ko dzir�dēju, nesapratu!
�������� Bez tam � viņ� bija resns un nemaz neprata to kaut cik apslēpt. Tādēļ jau nebija nekāds brīnums, ka visi balsoja par Vinstonu Noublu. Arī vārds tam ir daudz skanīgāks. Vinstons Noubls un Hjūberts Hougs. Tikai uz mirkli salīdziniet, un jums būs skaidrs, par kuru balsos.
�������� Pie velna! � Montegs iesaucās. � Jūs ta�u par viņiem it neko nezināt!
�������� Kā nu nezinām! Pirms se�iem mēne�iem mēs viņus redzējām uz �īs pa�as istabas sienām. Viens visu laiku knibināja degunu, tā ka vai dusmas sanāca skatoties.
������� Vai jūs gribējāt, mister Monteg, lai mēs balsotu par �ādu cilvēku? � misis Felpsa noprasīja.
Mildredas seja izplūda smaidā.
�������� Tu nu, Gaj, labāk varēji iet un vairāk mūs nekai�tināt.
Bet Montegs jau bija pazudis un pēc mirkļa atgrie�zās ar grāmatu rokās.
��� Gaj!
��� Pie velna! Pie velna! Lai viss iet pie velna!
�������� Kas tas ir? Vai grāmata? Bet man �ķita, ka aroda apmācības tagad notiek ar filmu palīdzību. � Misis Felpsa blisināja acis. � Vai jūs lasāt dedzinā��anas teoriju?
�������� Kas tā, pie velna, par teoriju, � Montegs atcirta. � Tā ir dzeja.
��� Monteg! � Kluss �uksts ausī.
�������� Liecieties mierā! � Montegam �ķita, ka viņ� tiek ierauts milzīgā, duno�ā ūdenskritumā.
��� Monteg, klusējiet, jūs ta�u nedrīkstat�
�������� Bet vai jūs dzirdējāt? Vai dzirdējāt, kā �īs bries�mones runā par briesmoņiem? Ko visu tās tikai negvel� par citiem un saviem bērniem, un vīriem, un pa�as par sevi, un karu? Es klausījos un nespēju ticēt savām ausīml
�������� Par karu es neesmu sacījusi ne vārda! � misis Felpsa iesaucās.
��� Dzejoji? Es tos ienīstu, � misis Bouelsa izmeta.
��� Vai jūs kādreiz esat tos lasījusi?
�������� Monteg, � Feibera balss ie�erkstējās. � Jūs esat zaudējis prātu! Klusējiet! Jūs visu sabojāsiet!
Sievietes pietrūkās kājas.
��� Sēdieties! � Montegs nokliedza.
Viņas apsēdās.
��� Es eju mājās, � misis Bouelsa no�ukstēja.
������� Monteg, lūdzu, nu, dieva dēj, kas jums padoma? � Feibers nerimās.
�������� Nu, palasiet ar kādu dzejolīti no �īs grāmatiņas mums priek�ā, � misis Felpsa pamaja. � Tam vajag būt ļoti interesanti.
�������� Bet tas ta�u aizliegts, � misis Bouelsa ievai�manājās. � To nedrīkst darit!
�������� Nu paskatieties uz misteru Montegu. Viņam tik briesmīgi gribas palasīt. Ja mēs brītiņu paklausīsi�mies, misters Montegs jutīsies gandarīts, un tad mēs varēsim uzsākt ko citu. � Misis Felpsa uzmeta ner�vozu skatienu tuk�ajām istabas sienām.
�������� Monteg, ja jūs to darīsiet, es atvieno�u aparātu un pametī�u jūs vienu, � bite iedzēla viņam ausī. � Kam tas vajadzīgs? Ko jūs gribat panākt?
�������� Es gribu nobaidīt viņas iīdz nāvei. Nobaidīt tā, ka vairs nezina, cik vecas!
Mildreda atskatījās. � Ar ko tu tur runā, Gaj?
�������� Klausieties, Monteg, ir tikai viena izeja. � Sudraba adata urbās viņa smadzenēs. � Mēģiniet pārvērst to visu par joku, izliecieties, ka dzināt velnu. Un tūlīt iemetiet grāmatu ugunī!
Bet Mildreda aizsteidzās Montegam priek�ā un drebo�ā baisī paziņoja: � Manas mīļās, reizi gadā katram dedzinātājam atļauts pārnest vienu grāmatu mājās, lai parādītu mājiniekiem, cik agrāk viss bijis �ausmīgi muļķīgi, kā grāmatas var cilvēkus satracināt un kā var laupīt tiem veselo saprātu. Gajs gribēja mums sagādāt pārsteigumu � nolasīt priek�ā kādu ga�balu, lai mēs redzam, cik tas viss bijis bezjēdzīgi, un lai mums nekad vairs nav jālauza galvas par visiem �iem vārdu savārstījumiem, vai ne tā, mīļumiņ?
Montegs krampjaini sa�ņaudza grāmatu.
��� Sakiet �jā�, � Feibers mudināja.
�� Jā, � Montegs atkārtoja.
Mildreda smiedamās paķēra grāmatu.
�������� Nu, izlasi, Gaj, �o te dzejoli! Nē, labāk to otru, trakoti smieklīgo, kuru tu man jau nolasīji. Manas mīļās, tur itin nekas nav saprotams. Viens vienīgs murgojums. Izlasi, lūk, �o lappusi, mīļais!
Viņ� paskatījās uz atvērto lappusi.
��� Lasiet, � viņa ausī iesīcās ods.
��� Kā, mīļais, �is dzejolis saucas?
��� Douvera līcis. � Viņa mēle bija kā sastingusi.
��� Nu, lasi � tikai lēni un labi skaidri.
Istabā bija tveicīgi karsts, Montegs brī�iem dega kā ugunī, brī�iem drebinājās, it kā saltu. Viņ� atra�dās tuksne�a vidū, kur bija novietoti trīs krēsli, un grīļodamies gaidīja, kad misis Felpsa beigs knibinā�ties ap savu tērpu un misis Bouelsa � ap saviem matiem. Tad sāka lasīt � klusi un nedro�i, bet ar katru rindiņu skaļāk un noteiktāk, un viņa balss lidoja pāri tuksnesim, atsizdamās pret balto tuk�umu, ska�nēja nokaitu�ajā gaisā pāri sēdo�o sievie�u galvām:
� �Ticība, �is okeāns
Reiz bija pārpilns, visu pasauli
Tas ieskāva kā sag�a gai�a, gredzens zaigs,
Bet tagad dzirdu es
Tā skumjo, tālē aizduno�o atbalsi,
Un tas nav māns,
Pār drūmo klajumu, nakts elpas mests, Tas atkāpjas. Un paliek krasts � kails, oļu pilns
un baigs.� [1]
No�īkstēja sievie�u krēsli. Montegs turpināja:
� �Tad būsim beidzot patiesi, ai, mīļā! Sai pasaulē, kas mūsu acīm liekas Kā sala laimīga, kur visi sapņi tiekas, Tik jauka, daudzsolo�a, zvīļa, � Ir sve�a mīlestība, gaviles un gaisma, Un dro�ība, un miers, un remdinātājs smaids; Mūs ieskauj draudīgs, sabiezējo�s tumsas klaids, Vēj� mulsu cīniņu un vaidu brāzmas svie�, Un pulki nezina, kam krūti pretī grie�.�
Misis Felpsa raudāja.
Abas draudzenes vēroja viņas asaru straumi un grimasē savilkto seju. Viņas bija tā apstulbu�as no �īs vētrainās reakcijas, ka baidījās viņai pat tuvoties. Misis Felpsa elpoja aizgūdamās. Arī Montegs bija galīgi apjucis.
��� Ku�, ku�, � Mildreda sacīja. � Paklausies, Klāra, nu izbeidz, ja! Vai dzirdi, Klāra, nu, kas tev noticis?
��� Es . .. es � � misis Felpsa �ņukstēja. � � Es nezinu � nezinu � it nekā nezinu .. . Oh �
Misis Bouelsa piecēlās un nikni pavērās Montegā. � Vai jūs redzat? Tā jau es domāju! Es jau zināju, ar ko tas viss beigsies! Es vienmēr esmu sacījusi: poē�zija ir asaras, pa�nāvība, raudu lēkmes, drausmīga pa�sajūta, poēzija ir slimība, �ausmīga nelaime. Un
te nu tas vēlreiz ir pierādījies. Jūs, mister Monteg,
esat briesmīgs cilvēks.
��� Bet tagad � � Feibers �ukstēja.
Montegs pagriezās, piegāja pie sienas spraugas un pa misiņa atveri iemeta grāmatu liesmās.
��� Cik muļķīgi, briesmīgi vārdi� Cik �ausmīgi sāpīgi vārdi� � misis Bouelsa sacīja. � Nu, kādēļ jums vajag sāpināt citus? Pasaulē kreņķu jau tāpat bez gala, kādēļ mūs vēl mocīt ar kaut ko tādu!
��� Klāra, vai dzirdi, nu nomierinies, � Mildreda lūdzās, raustot misis Felpsu aiz rokas. � Noslauki asaras, ja? Mēs ieslēgsim �radiniekus� un būsim atkal līksmas un laimīgas. Nu, izbeidz �o raudā�anu, un mēs tūliņ sarīkosim īstas dzīres!
��� Nē, � misis Bouelsa iebilda. � Es eju uz mā�jām. Ja gribat apciemot mani un �radiniekus� � lūdzu! Bet �ī trakā dedzinātāja mājā es savu mū�u vairs kāju nesper�u!
��� Ejiet vien, � Montegs klusi sacīja, raugoties misis Bouelsai tie�i acīs. � Ejiet mājās un padomā�jiet par savu pirmo vīru, kuru pamētāt, par otro, kas dabūja galu reaktīvajā automa�īnā, un par tre�o, kuram drīz vien sa�ķaidīs pauri! Ejiet mājās un pado�mājiet par saviem neskaitāmajiem abortiem, par nolā�dētajiem ķeizargriezieniem un par saviem bērniem, kuri jūs ienīst! Ejiet mājās un padomājiet, kādēļ tas viss tā noticis un ko jūs esat darījusi, lai tā ne�būtu. Nu, ejiet ta�u! � viņ� kliedza, � Ejiet, kamēr vēl neesmu jūs sagrābis un izlidinājis laukā!
Durvis aizcirtās, un māja bija tuk�a. Montegs viens pats stāvēja ledaini saltajā istabā ar netīra sniega krāsas sienām.
Vannas istabā tecēja ūdens. Viņ� dzirdēja, ka Mild�reda sakrata rokā miega table�u pudelīti.
��� Muļķis, muļķis, pēdīgais muļķis, ak dievs, Mon�teg, kāds jūs esat muļķis �
��� Apklustiet! � Montegs izrāva no auss zaļo lodīti un iegrūda kabatā.
��� � muļķis � muļķis, � tālumā klusi no�uk�stēja.
Montegs pārmeklēja visu māju un atrada grāmatas aiz ledusskapja, kur Mildreda bija tās noslēpusi. Da�u trūka, un viņ� saprata, ka sieva bez viņa ziņas jau sākusi izvākt dinamītu no mājas. Ta�u viņ� vairs nebija nikns, viņ� bija apjucis un it kā izsmelts. Viņ� aiznesa grāmatas uz dārzu un paslēpa krūmos pie �oga. �Uz �o vienu nakti,� viņ� nodomāja, �lai viņa nesadedzina vēl kādu.�
Tad viņ� iegāja atpakaļ tuk�ajā mājā. � Mild�red! � viņ� sauca pie tum�ās guļamistabas durvīm. Atbildes nebija.
Kad Montegs. iedams uz darbu, �ķērsoja mauriņu, viņ� centās neskatīties, cik tum�a un pamesta ir Klarisas Maklelanas māja �
Pa ceļam, sākdams aptvert, ko izdarījis, viņ� jutās tik briesmīgi vientuļ�, ka ilgojās atkal pēc klusās balss, pēc dīvainās sirsnības un labestības, kas tumsā plūda pretim no tās. Viņ� pazina Feiberu tikai da�as stundas, bet viņam �ķita, ka pazinis visu mū�u. Viņ� saprata, ka nu viņā ir divi cilvēki: viņ� pats, Montegs, kas nekā nesaprata, tikai neskaidri apjauta savu muļ�ķību, un vecais vīrs, kur� runāja un runāja viņam ausī, kamēr metro vilciens milzīgā ātrumā rāva viņu uz naksnīgās pilsētas otru galu. Un visas viņa turp�mākās dzīves dienas un naktis � gan tum�ās, gan mēness gaismā mirdzo�ās � vecais vīrs runās un runas ar viņu, metot sirdī dzirksti pēc dzirksts, oli pēc oļa, pilienu pēc piliena. Un reiz tas viss nonāks līdz viņa apziņai, un tad viņ� nebūs vairs tikai Mon�tegs, � tā vecais vīrs teica, apgalvoja un solīja. Viņ� būs reizē Montegs un Feibers, uguns plus ūdens, un tad kādu dienu, kad viss būs klusi, saplūdis, sajaucies, nogūlies, vairs nebūs ne uguns, ne ūdens, bet vīns.. No divām da�ādām vielām būs radusies tre�ā. Un tad, atskatīdamies atpakaj, viņ� tie�ām sapratīs, kāds muļķis bijis. Viņ� juta, ka �is process jau sākas, ka viņ� atvadās no sava vecā �es� un sāk no tā pama�zām attālināties.
Cik labi bija atkal dzirdēt kamenes dūk�anu, mie�gaino sīk�anu, vecā vīra artikulēto dudinā�anu. Tas Montegu gan rāja, gan mierināja, kad viņ� �ai vēlajā vakara stundā, iznācis no smacīgā pazemes tuneļa, tuvojās dedzinātāju depo.
�� Mieru, Monteg, tikai mieru. Nevajag viņus ne izsmiet, ne nosodīt � nesen vēl jūs bijāt tāds pats kā viņi. �ie vīri ir cie�i pārliecināti, ka viss vienmēr paliks tā kā pa�laik. Ta�u tā nepaliks. Viņi nezina, ka tas viss ir tikai skaisti liesmojo�s meteors, kas joņo debesu izplatījumā, bet kādu dienu tas tomēr nokritis. Viņi � tāpat kā agrāk jūs � saredz vienīgi liesmo- jumu, acij tīkamo uguņo�anu. Vecam vīram, kur� slēpjas mājās, saudzēdams sagrabēju�os kaulus, pro�tams, nav tiesību kritizēt. Bet jūs gandrīz visu sabo�jājāt. Esiet piesardzīgs! Un neaizmirstiet, ka es vien�mēr bū�u kopā ar jums. Savā ziņā es varu saprast, ka jums bija grūti savaldīties. Jāteic, ka jūsu svētās dus�mas mani patie�ām sasparoja. Ak dievs, es pēk�ņi jutos tik jauns! Bet tagad es gribu, lai jūs justos vecs, es gribu, lai jūs �onakt paņemtu līdz kaut drusku no manas gļēvulības. Kad satiksiet kapteini Bītiju, stai�gājiet viņam apkārt uz pirkstgaliem un ļaujiet man klausīties, ko viņ� jums teiks, ļaujiet man apsvērt un novērtēt stāvokli. Palikt dzīviem � tas mums ir gal�venais. Aizmirstiet �īs nabaga sievietes �
��� Es padarīju viņas tik nelaimīgas, kādas viņas savu mū�u nav biju�as, � Montegs sacīja. � Misis Felpsas asaras mani satrieca. Varbūt, ka viņām ir taisnība, varbūt tie�ām nevajag domāt, tikai joņot apkārt un līksmoties. Nezinu. Jūtos tik vainīgs �
��� Jums nepavisam nav jājūtas vainīgam! Ja pasaulē nebūtu karu, ja visur valdītu miers, tad es sacītu: varat līksmoties! Ta�u jums, Monteg, tagad nav tiesību palikt vienīgi dedzinātājam. Pasaulē viss vēl nav tā kā vajag.
Montegs juta, ka nosvīst.
��� Monteg, vai dzirdat?
��� Manas kājas� � Montegs nomurmināja. � Es tās nespēju pakustināt. Cik briesmīga sajūta. Tās nekust ne no vietas!
��� Klausieties, Monteg, nomierinieties, � vecais vīrs sirsnīgi sacīja. � Es saprotu, ka jūs baidāties izdarīt kļūdu. Nevajag baidīties. No kļūdām mēs mācāmies. Kad es biju jauns, es visiem klaji izrādīju savu nezinā�anu. Par to mani sita. Ap gadiem �etr�desmit es biju uzasinājis savas zinā�anas. Bet, ja cilvēks slēpj savu nezinā�anu, neviens viņu nesit un viņ� nekad nekļūst gudrāks. Nu, dro�u soli iek�ā dedzinātāju depo! Es esmu kopā ar jums. Mēs neesam vairs vieni, mēs neesam �ķirti katrs savā noslēgtā telpā. Ja jums vajadzēs palīdzību, kad Bītijs sāks pra�tināt, es bu�u jums līdzās un pa�ukstē�u, ko viņam atbildēt!
Montegs juta, ka viņa kājas atkal sāk kustēties.
��� Draugs, tikai nepametiet mani vienu, � viņ� teica.
Mehāniskais Suns bija pazudis. Būda bija tuk�a, un dedzinātāju depo valdīja klusums, un oran�ā �Salamandra� ar petrolejas pilnu vēderu snauda, kamēr liesmu metēji krustiski karājās tai gar sāniem, un Montegs devās cauri �im klusumam, satvēra misiņa kārti un brauca aug�up, bailēs drebo�u sirdi vērojot tuk�o suņa būdu.
Pie lūkas stāvēja Bītijs, raugoties sāņus, it kā neviena negaidītu.
��� Paskat, kur nāk viens pārākais ērms, ko visās valodās sauc par muļķi, � viņ� teica vīriem, kas spē�lēja kārtis.
Bītijs pastiepa roku ar delnu uz aug�u, gaidot velti. Montegs ielika tajā grāmatu. Bītijs, pat nepaskatījies uz virsrakstu, iemeta grāmatu atkritumu grozā un aizsmēķēja cigareti.
��� �Vislielākais muļķis ir tas, kurā ir mazdrusciņ prāta.� Apsveicu ar atgrie�anos, Adonteg. Ceru, ka tagad, kad drudzis ir pāri, jūs paliksiet kopā ar mums uz de�ūru. Kā būtu ar kādu pokera partiju?
Viņi apsēdās, un vīri izdalīja kārtis. Jūtot sev pie�vērsto Bītija skatienu, Montegs nezināja, kur likt savas rokas. Viņa pirksti kā zaglīgi seski ne mirkli nespēja norimties, �audījās, knibinājās un līda kaba�tās, vairoties Bītija skatiena, kas dedzināja kā spirta liesma. �ķita, ja Bītijs uzpūstu dva�u, viņa rokas savīstu un tūliņ nokalstu, uz laiku laikiem paliekot miru�as, apraktas viņa svārku piedurknēs. Sīs rokas bija sāku�as rīkoties pa�as, neatkarīgi no viņa gribas, pirmo reizi paklausot sirdsapziņai, kas lika paķert grāmatas un mesties prom ar Jehovu, Rūti un �ek�spīru padusē, un tādēļ �eit dedzinātāju depo tās �ķita kā notrieptas asinīm. Ik pa minūtēm piecpadsmit Montegs cēlās aug�ā no galda un gāja uz tualeti tās mazgāt. Tad, atkal apsēdies savā vietā, viņ� paslēpa rokas zem galda.
Bītijs iesmējās. � Turiet vien rokas tā, lai var redzēt. Ne tādēļ, ka mēs jums neuzticētos, tomēr, tā sakot�
Visi smējās.
��� Nu, labi, � Bītijs noteica. � Krīze ir pāri, un atkal viss kārtībā. Mēs katrs savu reizi esam maldī�ju�ies. �Taisnība beigās teiks savu vārdu,� mēs esam sauku�i� �Cēla mērķa sargi nekad nebūs vientuļi!� mēs esam kliegu�i. �Skaisti vārdi ir dvēseles bal�zāms,� Filips Sidnijs iF teicis. Bet, no otras puses: �Kā lapas vārdi, un, kad to, ka biezs, Rets prāta aug�lis būs tur patvēries.� Aleksandrs Poups. Ko jūs par to sakāt, Monteg?
��� Nezinu.
��� Esiet piesardzīgs, � no citas, tālas pasaules �ukstēja Feibers.
��� Vai par �o te: �īr zinā�anu druskas bīstamas. Dzer aizgūtnēm no dzijās Pīrijas; Pa lāsei baudot, saindēts top prāts, Dzer malkiem, un tu būsi glābts.� Poups. Tā pati eseja. Kā jums tas patīk?
Montegs kodīja lūpu.
��� Tūlīt es jums visu paskaidro�u, � Bītijs smaidī�dams teica, raugoties kārtīs. � Jūs ieņēmāt malku un noreibāt. No pāris rindām jums sagriezās galva. Jums gribas triekt drupās pasauli, cirst galvas, graut autoritātes. Es zinu, pats esmu to pārdzīvojis.
��� Nē, nē, � Montegs nedro�i nomurmināja.
��� Nav ko sarkt, Monteg. Es jūs patie�ām negribu izsmiet. Zināt, pirms stundas es redzēju sapni. Atlai�dos nosnausties un sapnī redzēju, ka mēs abi sākām briesmīgu strīdu par grāmatām. Jūs, aiz dusmām vai plīsdams, apbērāt mani ar citātiem. Es mierīgi atvai�rīju katru jūsu uzbrukumu. �Vara,� es teicu, �tas, lūk, ir galvenais.� Jūs, citējot doktoru D�onsonu, atbildējāt: �Zinā�anas ir lielāks spēks nekā vara!� Bet es sacīju: �Doktors D�onsons, mans mījais, tei�cis arī tā: �Tikai muļķis reālo maina pret abstrakto.� Turieties, Monteg, pie dedzinātājiem. Viss pārējais ir tikai drūms haoss.�
��� Neklausieties. � Feibers �ukstēja. � Viņ� grib jūs samulsināt. Viņ� ir viltīgs. Uzmanieties!
Bītijs nosmējās.
������� Bet jūs man atbildējāt: �Reiz tikpat atklāsies patiesība, jo slepkavību nav iespējams noslēpt.� Tad es smiedamies izsaucos: �Ak dievs, viņ� to vien zina kā gvelzt par savu zirgu!� Un piebildu: �Pats velns var svētos rakstus citēt sev par labu.� Bet jūs klie�dzāt: ��is laikmets muļķi, zeltā tērptu, sveic, Ne basām kājām svēto, kas prāta gaismu teic.� Es klusi �ukstēju: �Vai patiesībai vajag tik kvēlu aizstāvību?� Bet jūs pilnā balsī man pretī: �Slepkava ir �eit, un nomiru�o rētas no jauna atveras un atsāk asiņot!� Es, paplik�ķinādams jūsu roku, sacīju: �No tik kvēlas aizrautības piemesties var skrejamais.� Jūs aurojāt: �Zina�anas ir spēks!� un �Punduris uz mil�a pleca tomēr redz par viņu tālāk!� � bet es, it kā izdarot kop�savilkumu, mierīgi nobeidzu mūsu strīdu ar vārdiem: �Cilvēkam iedzimta maldīga tieksme uzskatīt meta�foru par pierādījumu, skaistu vardu straumi par patie�sību un pa�am sevi par orākulu, kā reiz sacījis Pols Valerī.�
Montegam neizturami reiba galva. Viņam �ķita, ka tiek sists bez �ēlastības � pa pieri, acim, degunu, lūpām, zodu, pleciem, pa bezpalīdzīgi paceltajām rokām. Viņam gribējās kliegt: �Pietiek, apklustiet, jūs visu sajaucat!�
Bītija slaikie pirksti satvēra viņa delnas locītavu.
��� Ak dievs, kāds pulss! Esmu nu gan jūs satraci�nājis. Sirds lec kā nākamajā dienā pēc kara! Trūkst tikai zvanu un fanfāru! Vai gribat, lai es runāju tālāk? Man patīk jūsu paniskās bailes. Varu runāt gan sua- hili, gan indiāņu, gan angļu literārajā valodā. Ta�u iznāk, ka es sarunātos ar mēmo, vai jums tā neliekas, mister �ekspīr?
�� Mieru, Monteg, tikai mieru! � ods Montega ausī sīca. � Viņ� duļķo ūdeņus!
�� Oh, cik jūs bijāt satriekts, � Bītijs turpināja. � Es rīkojos tie�ām ne�ēlīgi. Lai atspēkotu jūsu vār�dus un teicienus, es izmantoju tās pa�as grāmatas, uz kurām jūs balstījāties. Grāmatas var būt arī node�vējas. Cilvēks cer rast tajās atbalstu, bet tās var vēr�sties pret viņu pa�u. Arī citi var izmantot tās savā labā, un jūs sākat grimt dibenā, stigt arvien dziļāk un dziļāk lietvārau, darbības vārdu un īpa�ības vārdu muklājā. Bet mans sapnis beidzās ar to, ka es ar �Salamandru� piebraucu jums klāt un jautāju: �Vai mums nav pa ceļam?� Un jūs iekāpāt ma�īnā, un mēs, līdz sirds dziļumiem apmierināti, laidām atpakaļ uz depo: kaislības bija norimu�as, un starp mums atkal valdīja pilnīga saskaņa. � Bītijs atlaida Montega roku, kura bez spēka at�ļuka atpakaļ. � Viss ir labs, kas labi beidzas.
Klusums. Montegs sēdēja kā balts akmens tēls. Bītija pēdējā sitiena atbalss aizviļņoja līdz viņa sma�dzeņu dzīlēm. Feibers gaidīja, lai tā noklustu, un, kad nosēdās putekļu virmuļi, kas bija sacelti Montega apziņā, vecais vīrs klusi ierunājās:
� Labi, viņ� pateica, kas viņam sakāms. Jums bija tas jānoklausās. Nu pāris stundu runā�u es. Arī tas jums būs jānoklausās. Pēc tam visu nopietni apsve�riet un izlemiet, vai gribat celties vai krist. Bet lai tas būtu jūsu pa�a lēmums, nevis mans vai kapteiņa Bītija. Ta�u jūs nedrīkstat aizmirst, ka kapteinis pie�der pie visbīstamākajiem patiesības un brīvības ienaidniekiem, pie mūsu sabiedrības vairākuma trulā ganāmpulka. Ak, �ī baismīgā vairākuma tirānija! Mums katram ir sava dziesma. Un tas ir atkarīgs tikai no jums, kurā jūs gribēsiet klausīties.
Montegs jau grasījās Feiberam atbildēt visu klāt�būtnē, kad dedzinātāju depo zvans, kas bija ierīkots griestos, paglāba viņu no �īs kļūdas. Telpas viņā galā, klusi tik�ķinot, trauksmes ziņotājs izsita adresi. Kap�teinis Bītijs ar kārtīm rokā uzsvērti lēnā gaitā piegāja pie aparāta un norāva adresi. Uzmetis tai pavir�u
skatienu, viņ� to iegrūda kabatā, atgriezās pie galda un atkal apsēdās. Visi pārējie raudzījās viņā.
��� Lai pagaida kādas �etrdesmit sekundes, kamēr bū�u jūs apspēlējis, � Bītijs līksmi noteica.
Montegs nolika savas kārtis.
�� Vai esat noguris, Monteg? Gribat izstāties?
�� Jā.
��� Nu, nu, nevajag nokārt degunu. Ta�u, ja pado�mā, mēs �o partiju varam pabeigt vēlāk. Atstājiet kārtis uz galda ar mugurpusēm uz aug�u un steig��us savāciet visu, kas vajadzīgs. Nu, labi a�i! � Bītijs piecēlās. � Monteg, man nepatīk jūsu izskats! Vai tikai atkal nebūsiet sasirdzis?
��� Nē, es brauk�u.
��� Jā, jums jābrauc. �is ir īpa�s gadījums. Nu, tad � lai�amies!
Viņi ielēca lūkā un satvēra misiņa kārti, it kā tā būtu pēdējais glābiņ�, pie kura tverties no paisuma viļņa, ta�u misiņa kārts dīvainā kārtā abus ielidināja tumsā, kur jau sprauslāja, rūca un kūsāja atmodinā�tais benzīna pūķis.
��� Ai-ziet!
Ma�īna ar spēju rāvienu metās ap stūri, motors rēca, sirēna gaudoja, riepas kauca, misiņa cisternā kā mil�a vēderā klunk�ķēja petroleja, sudraba treliņi spruka laukā no Montega pirkstiem, vēj� pluinīja viņa matus un svilpoja caur zobiem, bet viņ� domāja par �īm sievietēm savā televīzijas istabā, par �īm tuk�a�jām pelavām, no kurām neona vēj� izpūtis pēdējo graudu, kā arī par savu sasodīto ideju lasīt viņām priek�ā grāmatu. Tas bija tikpat muļķīgi un bezjēdzīgi kā censties ar ūdenspistoli nodzēst ugunsgrēku. Tā bija īsta trakuma lēkme. Idiotisks dusmu izvirdums. Kad viņ� reiz pratīs savaldīties un klusēt, mierīgi klusēt?
��� Hei-dā!
Montegs pacēla acis
��� Uz priek�u, lai darītu pasauli laimīgu, Monteg!
Bītija sarkanie vaigi spo�i spīdēja melnajā tumsā,
un viņ� nikni smīnēja.
��� Esam klāt!
�Salamandra� ar spēju kaucienu apstājās, un vīri klupdami izlēca ārā. Montegs stāvēja, kaisto�ām acīm raugoties saltajos, spo�ajos treliņos, kuros viņ� bija krampjaini ieķēries.
�Nē, to es nespēju,� viņ� pats sev teica. �Kā lai es izpildu �o uzdevumu, kā lai turpinu dedzinā�anu? Es nespēju pārkāpt �īs mājas slieksni.�
Viņam līdzās iznira Bītijs, no kura vēdīja vēja smar�a, saglabājusies no trakā brauciena.
��� Nu, Monteg?
Vīri, savos neveiklajos zābakos atgādinādami krop�līgus ērmus, steig�us izklīda klusi kā zirnekļi.
Beidzot Montegs pacēla acis un pagriezās.
Bītijs vēroja viņa seju.
��� Kas noticis, Monteg?
�������� Mēs esam apstāju�ies pie manas mājas, � Mon�tegs lēni noteica.
Visgarām ielai iedegās gaisma, atvērās namu dur�vis un izskrēja ļaudis, lai noskatītos uguņo�anu. Bītijs ar drūmu apmierinājumu, Montegs, nespēdams ticēt savām acīm, vēroja māju, galveno cirka arēnu, kur tūlīt sāks rīkoties lāpu �onglieri un liesmu rijēji.
��� Tā, nu jūs esat panācis savu, � Bītijs Monte�gam teica. � Vecais zēns gribēja lidot uz sauli un ta�gad, kad apsvilinājis spārnus, brīnās, kā tas tā varēja gadīties. Vai es jūs skaidri nebrīdināju, sūtīdams Suni pie jūsu durvīm?
Montega seja bija stinga kā maska. Viņ� juta, ka galva smagi un lēni, kā akmenī cirsta, pagrie�as pret kaimiņu māju, kura starp spilgtajam puķu dobēm stā�vēja tum�a.
��� Nu, nu! � Bītijs nicīgi nospurcās. � Vai tie�ām jūs būtu apstulbinājusi �ī mazā, idiotiskā skuķe ar savu nodrāzto repertuāru? Puķītes, tauriņi, lapiņas, saulrieti. Zinām jau, zinām! Tas viss ierakstīts viņas kartītē. Oho, laikam trāpīju naglai uz galvas. To var redzēt pēc jūsu izskata. Zaļu stiebriņi un mēness
sirpis � Blēņas, vairāk nekas! Ko labu tas viss viņai ir devis?
Montegs sēdēja uz aukstā �Salamandras� spārna, tikko manāmi grozīdams galvu � pa labi, pa kreisi, pa labi, pa kreisi�
��� Viņa redzēja itin visu. Viņa nevienu neaizskāra. Viņa nevienu netraucēja!
��� Neaizskāra? Brīnums gan! Vai tad viņa jums nekārās kaklā? Pie velna visus �os labulī�us ar viņu svētajiem ģīmjiem un vienīgo talantu � likt citiem justies vainīgiem. Kaut viņus pats nelabais parautu! Iznirst kā saule pusnaktī, pat gultā nedodot cilvē�kam miera!
Atvērās durvis un izskrēja Mildreda ar rokās sa��ņaugtu �emodānu; tai pa�ā mirklī ietves malā no- �vīkstot piestāja taksometrs.
��� Mildred!
Viņa, ne acu nepaceldama, paskrēja Montegam ga�rām ar balti nopūderētu seju un lūpu zīmuļa neiekrā- sotu muti.
��� Mildred, vai tu devi �o trauksmes signālu?
Viņa iegrūda �emodānu ma�īnā un iemetās tajā arī
pati, bez mitas murminādama: � Nabaga �radinieki�, nabaga �radinieki�, pagalam, pagalam, oh, viss pa�galam .. .
Bītijs satvēra Montegu aiz pleca, un taksometrs, ar spēju rāvienu uzņemot septiņdesmit jūd�u ātrumu stundā, vienā mirklī pazuda skatienam.
Tad atskanēja griezīga �ķindoņa, it kā drumslās sa�ķīstu sapnis, kas bijis veidots no slīpēta stikla, spoguļiem un kristāla prizmām. Montegs, kā sve�āda viesuļa rauts, automātiski pagriezās un ieraudzīja, ka Stounmens un Bleks ar cirvjiem �ķaida logu rūtis, do�dami ceļu caurvējam.
Un atkal �ī vieglā skrapstē�ana, it kā naktstauriņ� sistos pret aukstu, melnu barjeru.
��� Monteg, tas esmu es, Feibers. Vai dzirdat? Kas noticis?
��� Nu ir pienākusi mana kārta, � Montegs teica.
��� Pārākais brīnums, � Bītijs sacīja. � Mūsu die�nās jau katrs uzskata, katrs ir pilnīgi pārliecināts, ka viņa kārta it nekad nepienāks. Citi mirst, es dzīvoju. Nav ne seku, ne atbildības. Ta�u izrādās, ka tomēr ir. Bet lai nu paliek. Ja esam nonāku�i līdz sekām, tad ir par vēlu runāt, vai ne?
��� Monteg, vai jūs nevarat bēgt? � Feibers �uk�stēja.
Montegs paspēra soli, galīgi nejuzdams savas kā�jas. Kad Bītijs līdzās noklik�ķināja �ķiltavas, viņ� kā apburts raudzījās mazajā, oran�ajā liesmas mēlītē.
��� Kādēļ uguns tā pievelk cilvēkus? Kādēļ tā saista gan vecus, gan jaunus? � Bītijs nodzēsa un atkal uz�dedza liesmiņu. � Tādēļ, ka uguns ir mū�īgā kustība, tas, ko cilvēks velti pūlējies izgudrot. Vai � parei�zāk � gandrīz vai mū�īgā kustība. Ja ļautu, tā degtu bez pārtraukuma. Kas tad ir uguns? Noslēpums. Mīkla. Zinātnieki mums kaut ko �adzina par berzi un molekulām. Bet viņi nudien neko nezina. Uguns galve�nais skaistums ir tas, ka tā iznīcina atbildību un se�kas. Ja problēma kļūst par apgrūtinājumu, mēs to sa�dedzinām. Pa�laik jūs, Monteg, esat kļuvis par apgrū�tinājumu. Un uguns jūs noņems no maniem ple�ciem � ātri, tīri, uz visiem laikiem. Tā ka ne kriksī�a nepaliks pū�anai. Higiēniski, ērti, estētiski.
Montegs raudzījās uz savu māju, kuru viss vērta tik sve�ādu � vēlā nakts stunda, kaimiņu balsu mur�doņa, stikla �ķembas un saplēstās grāmatas, izsvaidī�tas kā gulbja spalvas � �īs dīvainās, neizprotamās grāmatas, kuras nu likās tik no�ēlojamas, ka par tām nebūtu vispār ko uztraukties, jo tās ta�u ne�bija it nekas vairāk kā melni burti, iedzeltens papīrs un sadriskāts apvalks.
Tātad Mildreda. Viņa dro�i vien bija redzējusi, ka viņ� noslēpj grāmatas dārzā, un ienesusi tās atpakaļ. Mildreda, jā.
��� Es gribu, lai jūs, Monteg, �o darbiņu nostrā�dātu viens pats. Nevis ar petroleju un sērkociņu, bet visu pēc kārtas � ar liesmu metēju. Jūsu māja, jums pa�am viss arī jānotīra.
��� Monteg, vai jūs nevarat bēgt? � Feibers �uk�stēja.
��� Nevaru! �Montegs izmisis atkliedza. � Suns! Suns mani notvers!
Sos vārdus dzirdēja arī Bītijs, domādams, ka tie sacīti viņam.
��� Jā, Suns ir tepat kaut kur tuvumā, tā ka netai�siet nekādus numurus. Vai varat sākt?
�� Jā. � Montegs parāva liesmu metēja slēdzi.
��� Uguni!
No �ļūtenes iz�āvās milzīga liesmas strūkla, kas �ļācās pret grāmatām un aiztrieca tās pret sienu. Mon�tegs iegāja guļamistabā un divreiz pārlaida pāri abām gultām, un tās �ņākdamas uzliesmoja, tik kaismīgi aizsvildamās, ka viņ� tīri vai pabrīnījās, kur tajās bi�jis tik daudz karstas kvēles. Viņ� sadedzināja guļam�istabas sienas un tualetes galdiņu, jo gribēja visu iz�nīcināt � arī krēslus, galdus, ēdamistabas un galda piederumus un plastmasas �ķīvjus �, visu, kas vien atgadināja, ka viņ� dzīvojis �ai tuk�ajā mājā kopā ar sve�u sievieti, kura rīt būs viņu aizmirsusi, kura jau bija viņu aizmirsusi un braukāja apkārt pa pilsētu, klausoties vienīgi to, ko ausīs runāja �Glieme�nīca�. Dedzināt, tāpat kā agrāk, bija bauda. Bija tik labi iz�lādēt niknumu, raut, plēst, dīrāt ar liesmu metēju, iz�nīcināt muļķīgu problēmu. Ja reiz nebija atrisinājuma, tad lai nebūtu arī problēmas! Uguns spēj visu atrisi�nāt!
��� Grāmatas, Monteg!
Grāmatas lēkāja un dancoja kā svilsto�i putni ar sarkaniem un dzelteniem liesmu spārniem.
Un tad viņ� iegāja televīzijas istabā, kuras sienās mita trulie briesmoņi ar tuk�ajām domām un tuk�a�jiem sapņiem. Viņ� uz�āva pa visām trim kailajām sienām, un no tām ar niknu �ņākoņu, kas pārauga spiedzīgā sīk�anā, ar baismu kliedzienu izplūda va�kuums. Viņ� centās iztēloties �o vakuumu, �o totālā tuk�uma radītāju, ta�u nespēja. Viņ� aizturēja elpu, lai tas neiekļūst viņa plau�ās. Viņ� pār�ķēla briesmīgo tuk�umu, atkāpās atpakaļ un kā dāvanu iemeta istabā ko�i dzeltenu liesmu ziedu. Ugunsdro�ais plastmasas slānis pār�ķīrās, un maja sāka drebēt.
� Kad būsiet beidzis, tad neaizmirstiet, ka esat arestēts, � Bītijs viņam aiz muguras teica.
Māja bija pārvērtusies sarkanu ogļu un melnu iz�ded�u kaudzē. To klāja miegaina sārti pelēku pelnu kārta, un no drupām lēni cēlās pret debesīm dūmu grīstes, kas viegli �ūpojās gaisā. Pulkstenis bija pus��etri no rīta. Cilvēki izklīda pa savam majam: izrāde bija beigusies, un cirka arēna pārvērsta gruve�os.
Montegs stāvēja ar liesmu metēju spēku zaudēju�a�jās rokās; viņa seja bija notriepta sodrējiem, zem pa�dusēm pletās sviedru plankumi. Viņam aiz muguras tumsā gaidīja citi dedzinātāji, kuru sejas neskaidri vīdēja gruzdo�o krāsmatu atblāzmā.
Montegs vairākkārt gribēja sākt runāt, līdz beidzot ar pūlēm izmocīja:
� Vai mana sieva deva �o trauksmes signālu? Bītijs pamāja. � Bet pirms tam zvanīja viņas drau�dzenes, ta�u es gribēju nogaidīt. Agri vai vēlu jūs tik�pat iekristu. No jūsu puses tā bija pēdīgā muļķība � deklamēt dzeju pa labi un pa kreisi. Tas bija idiotisks snobisms. Dodiet cilvēkam pāris ritmisku rindu, un viņ� jau jūtas kā pasaules radītājs. Jums �ķiet, ka ar savām grāmatām varat staigāt pa ūdens virsu. Ta�u pasaule lieliski iztiek bez tām. Vai redzat, kur tās jūs novedu�as? Jūs esat slīk�ņā līdz ausīm. Man tikai jāpakustina mazais pirkstiņ�, un jūs tūliņ pat noiesiet dibenā.
Montegs stāvēja pilnīgi sastindzis. Zemestrīce ar uguns vētru bija nolīdzinājusi viņa māju ar zemi, un zem drupām palika Mildreda un visa viņa dzīve, un viņam nebija spēka pakustēties. Zemestrīces atbalss vēl kaut kur vibrēja un viļņoja viņa apziņā, un viņ� stāvēja nikns un apjucis, grīļodamies aiz noguruma, un ļāva Bītijam �austīt sevi.
��� Plānprātiņ�, idiotiskais stulbenis. Nu, sakiet. kādēļ jums tas bija vajadzīgs?
Montegs to nedzirdēja, jo domās bija jau tālu prom un skrēja arvien ātrāk un ātrāk, atstājot satracinātā kapteiņa priek�ā tikai grīļīgo, sodrējiem notriepto ķer�meni.
��� Monteg, bēdziet! � Feibers sacīja.
Montegs klausījās.
Bītija sitiens pa galvu atsvieda viņu atpakaļ. Zaļā lodīte, kurā �ukstēja un kliedza Feibera balss, nokrita zemē. Bītijs to paķēra un, plati smaidot, pielika sev pie auss.
��� Monteg, kas jums notika? � Montegs dzirdēja tālīnu balsi.
Bītijs izslēdza un iegrūda zaļo lodīti kabatā.
��� Ahā! Tātad te ir vēl kas vairāk, nekā domāju. Es redzēju, ka jūs klausoties pieliecāt galvu. Sākumā do�māju, ka jums ausī ir �Glieme�nīca�. Bet vēlāk, kad jūs kļuvāt tik gudrs, tas sāka likties aizdomīgi. Ne�kas, mēs visu noskaidrosim un jūsu drauģeli paņem�sim priek�ā.
��� Nē! � Montegs iekliedzās, paraudams liesmu metēja dro�ības slēdzi. Bītijs uzmeta a�u skatienu
Montega pirkstiem, un viņa acis tik tikko manāmi iepletās. Montegs ieraudzīja tajās izbrīnu un arī pats paskatījās uz savām rokām, lai redzētu, ko tās atkal izstrādāju�as. Vēlāk viņ� tā arī nespēja saprast, vai tās bija viņa rokas vai Bītija reakcija, kas viņam deva pēdējo grūdienu un lika izdarīt slepkavību. Viņa ausīs nogranda pēdējie lavīnas dārdi, skarot dzirdi, ta�u ne apziņu. Bītija seja izplūda platā smaidā.
��� Nav slikts paņēmiens, kā iegūt auditoriju. Pa�vērst pistoles stobru pret cilvēku, lai piespiestu klau�sīties savu runu. Nu, speriet vaļā! Kas jums �oreiz sakāms? Kādēļ negā�at man virsū �ekspīru, jūs, tiz�lais snobs? �No jūsu draudiem, Kasij, nebīstos. Ar goda prātu es tā apbruņots, ka tie man garām skrien kā tuk�ais vēj�, kas man ir nieks!�* Kā jums tas patīk, no�ēlojamais literāt? Ko jūs vēl gaidāt? Nospiediet slēdzi! � Viņ� paspēra soli uz Montega pusi.
��� Mēs neesam dedzināju�i to, ko vajag � � Mon�tegs iesāka.
��� Gāziet vien virsū, Gaj, � Bītijs, stingi smaidī�dams, teica.
Un tad viņ� jau bija viena vienīga lākts, lēkājo�s, griezīgi spiedzo�s manekens, zaudējis visu cilvēcisko, virpuļojo�a uguns bumba, kad Montegs iz�āva uz viņu nepārtrauktu �ķidrās liesmas strūklu. Atskanēja tāds �ņāciens, it kā uz nokaitu�as plīts nokristu mil�zīgs spļāviens, it kā uz melna, rēgaina glieme�a būtu uzbērta sauja sāls, kas kūsādama ar baismīgu �ūk- stienu pārvērstos dzeltenās putās. Montegs aizmiedza acis, kliedza, kliedza un centās kaut kā aizspiest sev ausis, lai nedzirdētu �o skaņu, no kuras �ermuļi gāja pār kauliem. Bītijs, krampjaini noraustījies, beidzot sarāvās �okurā kā pārogļojusies vaska lelle un palika guļam.
Pārējie dedzinātāji stāvēja kā sastingu�i.
Ar pūlēm apspiezdams nelabumu, Montegs pavērsa pret viņiem liesmu metēju.
� Apkārt griezties! � viņ� nokliedza.
Viri sviedriem noplūdu�ām, krīta bālām sejām pa�griezās. Montegs tēmēja viņiem pa galvām un, ar uguns strūklu noraujot ķiveres, notrieca arī pa�us no kājām. Arī viņi palika guļam.
Viegla, rudens lapai līdzīga �aboņa.
Montegs atskatījās un ieraudzīja Mehānisko Suni.
Tas bija izniris kaut kur no tumsas un ticis gandrīz jau pāri mauriņam, slīdot tik klusi un viegli kā tum�i pelēks vēja dzīts miglas mākonis.
Suns palēcās pēdas desmit no zemes un, iepletis savas zirnekļa kājas, no aug�as metās Montegam virsū, zibinot indes zobu � prokaīna adatu. Montegs sagaidīja Suni ar uguns strūklu, kura apvija tā me�tāla ķermeni dzeltenām, zilām un oran�ām ziedlapām, ietērpjot glu�i jaunā apvalkā, pārvēr�ot brīni�ķā liesmu ziedā, kad tas, krizdams virsū, atsvieda viņu ar visu liesmu metēju pēdas desmit atpakaļ pret koka stumbru. Viņ� juta, ka Suns vēl ķepurojas, satver viņa kāju un aizķer ar adatu, bet tad liesmu �alts to uzmeta gaisā, atrāva tam locekļus un iz�ķaidīja vē�deru, kas izsprāga uz visām pusēm kā sarkana raķete. Montegs gulēdams noskatījās, kā virpuļo un sabrūk nedzīvais un. reizē dzīvais briesmonis. Tas vēl it kā grasījās klupt viņam virsū, lai līdz galam iedurtu in�des adatu, no kuras viņam jau sāka stingt kāja. Mon�tegs jutās reizē satriekts un atvieglots, kā cilvēks, kur� pa�ā pēdējā brīdī atlēcis sāņus no automa�īnas, kas, joņojot ar deviņdesmit jūd�u ātrumu stundā, no�brāzusi viņam ceļgalu. Viņ� baidījās piecelties, �aubī�damies, vai vispār vairs varēs uzmīt uz stingsto�ās kājas. Stingums līda arvien augstāk un augstāk, pa�mazam pārņemot visu ķermeni�
Ko darīt?
Iela bija tuk�a, viņa maja nodedzinātā ka veca teātra dekorācija, pārējās majas gulēja tumsā, līdzas Suns, tālāk Bītijs, dedzinātāji un �Salamandra�� Viņ� paskatījās uz milzīgo ma�īnu. Ari to dereja sa�dedzināt.
�Jāsāk kustēt, tad redzēs, kā būs,� viņ� nodomāja. �Nu, rausies aug�a, uzmanīgi� Lūk, tā.�
Viņ� stavēja, bet viņam klausīja tikai viena kāja. Otra bija nejūtīgs stumbenis, pārogļojies koka klucis, kuru viņ� spiests stiept sev līdzi it kā par grēka iz�pirk�anu. Kad viņ� atspiedās uz �īs kājas, cauri stil�bam iz�āvās tik skaudra sape, it kā tur durtu simtiem sudraba adatu. Viņam saskrēja asaras acis. Ne, jā�bēg! Tomēr ir jābēg! Seit nedrīkst palikt!
Vienā otrā majā atkal iedegās ugunis � vai tādēļ, ka pēc visa notiku�ā cilvēki vairs nespēja aizmigt, vai viņus satrauca neparastais klusums � to Mon�tegs nespēja pateikt. Viņ� kaut kā klumburoja uz priek�u, vilkdams līdzi nedzīvo kāju, �ņukstot mudi�nādams un kliegdams, nolādēdams un karsti lūg�dams, lai ta�u tā neuzdod �ādā brīdī, kad no tās tik daudz kas atkarīgs. Tumsā bija dzirdamas balsis un kliedzieni. Beidzot, pārvilcies pāri pagalmam, viņ� nokļuva uz �ķērsielas. �Tagad jūs, Bītij, vairs neesat problēma,� viņ� nodomāja. �Jūs vienmēr sacījāt: �Problēmas nevajag risināt, problēmas vajag sade�dzināt.� Nu es esmu to izdarījis. Visu labu, kaptein.�
Un viņ� vilkās pa tum�o �ķērsielu tālāk.
Ik reizi, kad viņ� uzmina uz stingās kājas, cauri tai iz�āvās tāds kā skro�u lādiņ�, un viņ� domāja: �Nelga, ēzeli, pēdīgais stulbeni, redzi, ko tu esi izda�rījis! Kā tu nu domā visu to saglābt? Lepnums, saso�dītais lepnums un dusmas � tās visu galīgi sabo�jāja, izpostīja jau pa�ā sākumā. Bet tik daudz kas pēk�ņi gāzās tev pāri. Bītijs, �īs sievietes, Mildreda, Klarisa. Ta�u tas nav nekāds attaisnojums. Nelga, ēzeli, pats sevi nodevi!
Nē, man jāglābj, kas .vēl glābjams, jādara, kas vēl manos spēkos. Ja reiz man ir lemts sadegt, gribu da�u labu paraut sev līdz.�
Viņ� atcerējās grāmatas un pagriezās atpakaļ, ce�rot, ka varbūt kāda būs palikusi.
Da�as viņ� atrada �oga malā, kur bija tās noslēpis. Laimīgā kārtā Mildreda nebija visas pamanījusi. �et�ras vēl gulēja tai pa�ā vietā, kur viņ� bija tās nogla�bājis. Tumsā skanēja vaimanas un zibēja ugunis. Tā�lumā jau rēca citas �Salamandras�, kuru kaucieni sa�plūda ar policijas ma�īnu sirēnām.
Montegs pacēla �etras atliku�ās grāmatas un pa�lēkdamies klunkuroja tālāk, līdz pēk�ņi kā nopļauts nokrita zemē, it kā viņam būtu norauta galva. Viņu satrieca pēk�ņa doma. Viņ� palika guļot pierautām kājām, ar seju smiltīs un elsoja.
Bitijs ta�u bija gribējis mirt!
Un tad viņ� saprata, ka tas ir tiesa. Bītijs patie�ām bija gribējis mirt. Viņ� bija stāvējis viņam pretī, ne- aizsargādamies, stāvējis un izsmējis, un izaicinājis, un, kad Montegs to aptvēra, viņam aizrāvās elpa. Cik dīvaini, ka cilvēks var tā ilgoties nāves, ka ļauj otram savā priek�ā vicināt ieroci un nevis klusē, lai glābtu sev dzīvību, bet ērcina un izzobo pretinieku, līdz tas nespēj vairs valdīties un �
Tālumā dunēja skrejo�i soļi.
Montegs uzrausās sēdus. Viņam jātiek no �ejienes prom! Ātrāk, ātrāk, nedrīkst vairs kavēties! Bet viņ� vēl arvien elsoja. Vispirms vajag nomierināties. Tā, nu jau ir labāk. Viņ� nebija gribējis nogalināt ne Bī- tiju, ne arī kādu citu. Viņa augums krampjaini sarā�vās, it kā būtu iegremdēts skābē. Viņ� aizspieda muti. Viņa acu priek�ā iznira Bītijs � viena vienīga lies - mojo�a mauriņā nomesta lāpa. Viņ� koda sev pirk�stos, lai nebūtu jākliedz: �Es tā negribēju! Ak dievs, es patie�ām tā negribēju! ��
Viņ� centās tikt kaut kādā skaidrībā, atsaukt at�miņā agrāko dzīvi, kāda tā bija pirms nedaudzām dienām, pirms tajā ielauzās siets un smiltis, zobu pasta �Dentema�, naktstauriņa balss, ogļu jāņtārpiņi, pēdējie trauksmes signāli un izsaukumi. Tas viss bija pārāk daudz da�ām dienām, pārāk daudz pat vese�lam mū�am.
Soļi jau dunēja �ķērsielas galā.
��� Celies! � viņ� pats sev sacīja. � Pie velna, nu, celies! � viņ� uzsauca stingajai kājai un piecēlās. Sāpes ietriecās celī kā naglas, tad sāka durstīt kā dze�ļo�ām adatām, pēc tam pamazām notrulinājās, un, kad viņ� palēkdamies aizklumburoja soļus piecdesmit gar dēļu �ogu, pieraudams plaukstas pilnas ar ska�bargām, durstī�ana pārgāja dedzinā�anā, it kā kāja būtu applaucēta. Un tad beidzot tā sāka kustēties. Skriet viņ� neskrēja, baidīdamies, ka neizme�ģī sā�po�o potīti. Caur muti raudams iek�ā nakts gaisu un juzdams, ka tumsa smagi nosē�as viņā, viņ� neatlai�dīgi kliboja tālāk. Grāmatas viņ� turēja rokās.
Viņ� domāja par Feiberu. Feibers bija palicis tur � kūpo�ajā darvas pikā, kurai vairs nebija ne vārda, ne nosaukuma. Viņ� ta�u bija sadedzinājis arī Feiberu! Sī doma viņu tik ļoti satrieca, ka Feibers �ķita patie��ām miris, izcepts kā zivtiņa zaļajā lodītē, gājis bojā tā cilvēka kabatā, no kura bija palicis vienīgi ske�lets, aptīts ar asfalta dzīslām.
�Ja es nesadedzinā�u viņus, tad viņi mani, tas ta�gad ir skaidrāks par skaidru,� Montegs nodomāja.
Viņ� iztaustīja vienu kabatu � nauda bija tur �, bet otrā atrada parasto �Glieme�nīcu�, kurā �ai auk�stajā, drūmajā naktī bija dzirdama pilsētas balss.
��� Uzmanību! Uzmanību! Policija meklē bēgli.
Izdarīta slepkavība un vairāki valstiski noziegumi. Noziedznieka vārds � Gajs Montegs. Nodarbo�anas � dedzinātājs. Pēdējo reizi redzēts �
Montegs noskrēja se.�us kvartālus, un tad �ķērs�iela izveda viņu uz tuk�a bulvāra, kas bija desmit rei�u platāks par parastu ielu. Spo�ajā laternas gaismā tas atgādināja aizsalu�u upi, un viņ� juta, ka to �ķērsot būs bīstami, jo tas bija pārāk plats un pā�rāk klaj�. Tas bija līdzīgs kailai skatuvei, kas aicina mesties tās spilgtajā gaismā, kur viegli var notvert, viegli var no�aut.
�� Sekojiet bēgo�am vīram � sekojiet bēgo�am vī�ram � viņ� viens pats skrien � sekojiet� � �Glie�me�nīca� ausī dūca.
Montegs ierāvās atpakaļ ēnā. Viņpus ielai pretī atradās benzīna stacija � liela, balti mirdzo�a celtne, pie kuras tobrīd piebrauca divas sudraba vaboles uz- uzņemt degvielu. �Ja gribu tikt pāri platajam bulvā�rim, tad nedrīkstu skriet,� viņ� nodornaja. �Man jāiet lēnām, kā pastaigājoties, bet vispirms jāatgūst pie�klājīgs izskats. Man būs lielākas izredzes izglābties, ja nomazgā�os un sasukā�os, pirms do�os tālāk uz � Jā, bet uz kurieni? .. .�
Uz kurieni tad viņ� īsti bēga?
Uz nekurieni. Viņam nebija nekur, kur bēgt, ne�viena drauga, pie kura griezties. Vienīgi Feibers. Un tad viņ� aptvēra, ka visu laiku instinktīvi skrējis uz Feibera mājas pusi. Bet Feibers nevarēs viņam palī�dzēt. Mēģināt paslēpties Feibera mājā � tā būtu tīrā pa�nāvība. Bet viņ� zināja, ka tomēr dosies pie Fei�bera, lai kaut uz brīdi redzētu viņu. Feibera māja bija vienīgā vieta, kur viņ� varētu atgūt savu zūdo�o ti�cību, ka spēs izglābties. Viņ� tikai gribēja pārlieci�nāties, ka pasaulē ir tāds cilvēks kā Feibers. Viņ� gribēja redzēt, ka Feibers ir dzīvs, nevis sadedzis kopā ar lodīti Bītija kabatā. Bez tam bija jāatstāj
Feiberam nauda, lai vecais vīrs var likt to lietā, kad viņ� pats, Montegs, būs devies tālāk. Varbūt viņam izdosies izkļūt no pilsētas un apmesties kaut kur lau�kos vai kalnos, upes vai ceļa tuvumā.
Svilpjo�a dūk�ana lika viņam pacelt acis pret de�besīm.
Tālumā cits pēc cita cēlās gaisā policijas helikop�teri, kuru bija tik daudz, ka �ķita, tur kāds uzpūtis elpu pārziedēju�ai pienenes galviņai. Pārdesmit li�doja turpat virs pilsētas, nedro�i trīsēdami uz vietas kā rudens pārsteigti tauriņi, un tad cits pēc cita nāca stāvus lejā un, pārvērtu�ies par automa�īnām, kauk�dami drāzās pa bulvāriem, un tikpat spēji atkal pacē�lās atpakaļ debesīs, turpinot meklē�anu no gaisa.
Montegs pienāca pie benzīna stacijas, kuras darbi�nieki bija aizņemti ar saviem klientiem. No sētas pu�ses viņ� iegāja vīrie�u tualetes istabā. Caur alumīnija sienu līdz viņam atplūda diktora balss: � Pieteikts kar�. � Ārā pie kolonnas sūknēja benzīnu. Ma�īnu vadītāji runāja ar benzīna stacijas darbiniekiem par motoriem, benzīnu, par to, cik jāmaksā. Montegs cen�tās aptvert tikko dzirdēto paziņojumu, ta�u nespēja. Kar� viņa apziņā nonāca tikai pēc stundas vai divām.
Viņ� nomazgāja rokas un seju un, cenzdamies ne�trok�ņot, noslaucījās. Tad atstāja tualetes istabu, klusi aizvēra aiz sevis durvis, izgāja tumsā un pēc brī�a jau stāvēja tuk�ā bulvāra malā.
Te nu bija �is cīņas lauks, kurā viņam jāuzvar. Bul�vāris bija tuk�s kā arēna brīdi pirms tam, kad tajā uznāk nezināmie upuri un nezināmie slepkavas. Gaiss virs platās asfalta upes virmoja no viņa ķermeņa sil�tuma, un viņ� tie�ām pabrīnījās, ka viena cilvēka temperatūra var likt vibrēt visai apkārtējai pasaulei. Viņ� zināja, viņ� sajuta, ka ir fosforescējo�s mērķis.
Un nu viņam bija jāsāk savs gājiens pāri bulvārim.
Trīs kvartālus tālāk iemirdzējās automa�īnas ugu�nis. Montegs dziļi ievilka elpu. Plau�ās ielija karsta �alts. Kakls no skrie�anas bija galīgi izkaltis. Mutē bija pretīga metāla gar�a, un kājas �ķita kā svina pie�lietas.
Automa�īnas ugunis � Ja viņ� gribēja doties pāri, tad vajadzēja aprēķināt, kad �ī ma�īna var būt �eit. Cik tālu bija līdz pretējai ietvei? Ap simts jardu. Var�būt mazāk, bet lai būtu simts; ja ietu lēnā, mierīgā solī, vajadzētu trīsdesmit �etrdesmit sekundes, kamēr viņ� tiktu bulvārim pāri� Bet ma�īna? Ar uzņemto ātrumu tā var būt �eit pēc kādām piecpadsmit sekun�dēm. Tātad, ja viņ�, ticis līdz vidum, sāktu skriet�
Viņ� lika kreiso, labo, kreiso un labo. Viņ� devās pāri tuk�ajam bulvārim.
Pat tad, ja bulvāris bija pilnīgi tuk�s, cilvēks nekad nebija dro�s, ka laimīgi pāries tam pāri, jo uz �etrus kvartālus attālā pakalna pēk�ņi varēja iznirt kāda ma�īna un, notriecot viņu zemē, aizjoņot garām, tā ka viņ� nemaz nepagūst attapties.
Montegs nolēma neskaitīt soļus. Viņ� neskatījās ne pa labi, ne pa kreisi. Laternas gaisma �ķita nodevīgi spilgta un dedzino�a kā pusdienas saule.
Viņ� dzirdēja, ka divus kvartālus tālāk ma�īna uz�ņem arvien lielāku ātrumu. Starme�u ugunis tika ieslēgtas, izslēgta-s un pēk�ņi notvēra vinu gaismas kūlī.
Montegs uz mirkli saminstinājās, cie�āk sa�ņaudza grāmatas rokā un piespieda sevi doties uz priek�u. Kājas neviļus paskrēja pāris soļu, ta�u viņ� skaļi ap�rāja sevi un atkal palēnināja gaitu. Viņ� bija ticis līdz bulvāra vidum, bet ma�īna gaudoja arvien spiedzī�gāk, vēl arvien palielinādama ātrumu.
�Skaidrs, ka policija. Pamanīju�i. Mieru, tikai mieru, es nedrīkstu pagriezties, nedrīkstu skatīties,
nedrīkstu izrādīt savas bailes. Jāiet, man jāiet tikai uz priek�u.�
Ma�īna joņoja. Ma�īna rēca. Ma�īna piedeva ātru�mu. Ma�īna kauca. Ma�īna auroja. Ma�īna lidoja, ne�skarot zemi. Ma�īna nāca kā svilpjo�a lode, kas iz��auta no kādas neredzamas �autenes. Simt divdesmit jūd�u stundā. Simt trīsdesmit jūd�u stundā. Montegs sakoda zobus. No starme�u gaismas viņam apdega seja, raustījās plakstiņi un viss ķermenis pārklājās lipīgiem sviedriem.
Viņa kājas dīvaini sagrīļojās, viņ� kaut ko nomur�mināja, tad pēk�ņi vairs neizturēja un skrēja. Viņ� skrēja, cik jaudas, pa kaklu pa galvu � ātrāk, ātrāk, tikai uz priek�u! Ak dievs! Ak dievs! Viena grāmata nokrita, viņ� apstājās, gandrīz metās atpakaļ, pārdo�māja un drāza tālāk, kliegdams asfaltētajā tuk�umā, bet ma�īna dzinās pakaļ savam laupījumam. Vēl div�simt, simt deviņdesmit, astoņdesmit, septiņdesmit pēdu, Montegs smagi elsa, mētādams rokas, kājas zi�bēja, ma�īna nāca tuvāk un tuvāk, ma�īna taurēja, viņ� pagrieza galvu, starme�u gaisma apdedzināja viņa acis, tad ma�īnas vispār vairs nebija, tikai akli- no�s staru kūlis, kvēlo�a uz viņu mesta lāpa, viena vienīga liesma un rēkoņa. Tūlīt, tūlīt tā būs viņam virsū! �
Montegs paklupa un pakrita.
�Esmu pagalam! Nu visam beigas!�
Ta�u it nekas nenotika. Pa�ā pēdējā brīdī me�o�nīgā vabole strauji pagrieza sāņus, apbrauca viņam apkārt un pazuda. Montegs palika guļot uz mutes. Ar zilo izplūdes gāzu mākoni līdz viņam at�alca smiekli.
Viņa labā roka bija izstiepta taisni uz priek�u. Kad viņ� to pacēla, tad uz vidējā pirksta gala ieraudzīja �auru, melnu svītriņu, kur bija gājusi pāri ma�īnas riepa. Viņ� rausās kājās un raudzījās �ajā svītriņā, nespēdams ticēt savām acīm.
�Tātad tā nebija policija ��
Viņ� paskatījās tālumā. Nu bulvāris bija tuk�s. Nē, tā nebija policija, bet ma�īna, pilna da�āda vecuma pusaud�u, kuri svilpdami, kliegdami, aurodami devās jautrā izpriecas braucienā, ieraudzīja kājām ejo�u cilvēku � tas nu patie�ām bija kas neredzēts! � un pēk�ņi nolēma: �Notrieksim viņu zemē!� � nemaz ne�zinādami, ka tas ir tas pats misters Montegs, kuru meklēja policija. Tas bija trok�ņojo�s bērnu bars, mē�ness naktī nolēmis pabraukāties, nojoņot pieci se�i simti jūd�u ar tādu ātrumu, ka vējā stingst sejas, � pusaud�i, kuri pa�i nezināja, vai, rītam austot, būs vai nebūs vairs dzīvi, atgriezīsies vai neatgriezīsies, un tie�i tur slēpās viss dēku prieks.
�Viņi gribēja mani nogalināt,� Montegs grīļoda�mies atskārta un taustīja nobrāzto vaigu, kamēr ap viņu vēl virmoja ma�īnas saceltie putekļi. �Glu�i vienkār�i bez kāda iemesla gribēja mani nogalināt.�
Viņ� devās tālāk uz ietves pusi, tik tikko spēdams vairs pavilkt kājas. Viņ� bija kaut kā savācis nosvies�tās grāmatas, lai gan nespēja atcerēties, ka būtu tās uzlasījis vai pacēlis. Viņ� lika tās no vienas rokas otrā kā spēļu kārtis pirms svarīga gājiena.
�Varbūt tie�i viņi bija tie, kuri nogalināja Klarisu?�
Viņ� apstājās un skaļi atkārtoja:
� Varbūt tie�i viņi bija tie, kuri nogalināja Kla�risu?
Viņam gribējās ar skaļu kliedzienu mesties pusau�d�iem pakaļ.
Viņa acis pieplūda asarām.
Viņu bija paglābis vienīgi tas, ka viņ� pakrita. To redzot, ma�īnas vadītājs saprata vai � pareizāk � instinktīvi nojauta, ka ma�īna, ar tik lielu ātrumu uz- skrienot virsū guļo�am cilvēkam, neizbēgami apmetīs kūleni un visi izkritīs ārā. Bet, ja nu Montegs nebūtu pakritis?
Viņam aizrāvās elpa.
�etrus kvartālus tālāk ma�īna bija nobremzējusi, uz diviem riteņiem apcirtusies un, arvien palielinā�dama ātrumu, drāzās atpakaļ pa to pa�u ielas pusi pretēji noteikumiem.
Bet Montegs nu bija dro�ībā, sasniedzis kādu tum�u �ķērsielu, uz kuru viņ� gāja jau veselu stundu � vai varbūt minūti? Viņ� trīcēdams noskatījās, kā ma�īna aizdrāzās garām un, braucējiem skaļi smejoties, pa�zuda.
Pa tum�o �ķērsielu dodamies tālāk, Montegs re�dzēja, ka no debesīm krīt un krīt helikopteri � kā sniega pārslas, kas iezvana garu ziemu �
Mājā nebija dzirdams ne mazākais troksnītis.
Montegs tai tuvojās no sētas puses, ievilkdams krū�tīs narci�u, ro�u un rasotās zāles smar�u. Viņ� pavēra sētas durvis, kas nebija aizslēgtas, ieklausījās un klusi pārkāpa slieksni.
�Misis Bleķa, vai jūs guļat?� viņ� domās jautāja. �Tas nav labi, ko gribu jums nodarīt, bet jūsu vīrs to ir darījis citiem, nekad neprasot, vai tā drīkst, nepa�domājot, vai tas ir labi, un nejūtot ne mazāko vainas apziņu. Un, tā kā jūs esat dedzinātāja sieva, nu ir pienākusi jūsu kārta kā atmaksa par visām tām mā�jām, ko jūsu vīrs nodedzinājis, par visu to postu un pārestībām, ko viņ� cilvēkiem nodarījis!�
Māja klusēja.
Montegs noslēpa grāmatas virtuvē un atkal izslī�dēja uz ielas, un, kad viņ� aizejot atskatījās, māja vēl arvien bija tum�a un klusa.
Kā vēja dzītas papīra skrandas virs pilsētas grie�zās helikopteri, kamēr Montegs, dodamies tālāk, iegaja kādā nomaļā tālruņa būdā un deva trauksmes signālu. Tad viņ� drebinādamies gaidīja, kad tālumā
Mauksies sirēnas un rēkdamas joņos �urp �Sa�lamandras�, lai nodedzinātu mistera Bleķa māju, kamēr viņ� pats bija darbā, un liktu viņa sievai, trīcot no aukstuma, stāvēt saltajā naktī un vērot, kā sadeg un sabrūk viņu mājas jumts. Bet pa�laik viņa vēl gu�lēja.
�Ar labu nakti, misis Bleķa,� Montegs klusībā no�teica.
��� Feiberl
Vēl viens klauvējiens, �uksts, ilga gaidī�ana. Bei�dzot Feibera mājiņā iedegās maza uguntiņa. Pēc brī�a atvērās sētas durvis.
Viņi abi � Feibers un Montegs � pustumsā rau�dzījās viens otrā, neticēdami savām acīm. Tad Fei�bers atguvies pastiepa roku, ievilka Montcgu iek�ā un apsēdināja, bet pats vēlreiz devās pie durvīm un klau�sījās. Pirmsausmas klusumā gaudoja sirēnas. Pēc tam viņ� aizvēra durvis un nāca atpakaļ.
��� Kop� pa�a sākuma līdz pat �im brīdim esmu da�rījis vienīgi muļķības, � Montegs teica. � Bet nu man tūliņ pat jādodas tālāk. Esmu ceļā dievs zina uz kurieni.
��� Lai kādas muļķības jūs esat darījis, tās tika da�rītas di�a mērķa labā, � Feibers sacīja. � Es do�māju, ka jūs esat miris. Radio lodīte, kuru jums iedevu �
��� Tā sadega.
��� Es dzirdēju, ka kapteinis jums kaut ko sacīja, un tad pēk�ņi viss apklusa. Gandrīz jau gribēju do�ties jūs meklēt.
��� Kapteinis ir miris. Viņ� atrada radio lodīti, dzir�dēja jūsu balsi, draudēja izrēķināties ar jums. Es no�galināju viņu ar liesmu metēju.
Feibers atslīga krēslā un ilgi klusēja.
������� Ak dievs, kā viss ir sare�ģījies! � Montegs iesaucās. � Vēl vakar viss bija tik labi un jauki, bet �odien es jūtu, ka grimstu dibenā. Cik rei�u cilvēks var nogrimt dibenā un palikt dzīvs? Es vairs nespēju elpot. Bītijs ir miris, bet reiz viņ� bija mans draugs, un Millija aizgājusi no manis. Es domāju, ka viņa bija mana sieva, bet nu vairs neesmu par to īsti dro�s. Un man nav vairs ne māju, ne darba, un mani vajā policija, un, skriedams �urpu, es noslēpu grāmatas kāda dedzinātāja mājā. Ak vai, ko es esmu izdarījis vienā pa�ā nedēļā!
��� Jūs darījāt to, kas jums bija jādara. Tas bija krājies jau ilgu laiku.
��� Jā, tas patie�ām tā varētu būt. Jau sen es jutu, ka manī kas briest. Es darīju vienu, bet domāju citu. Kaut kas manī auga un mil�a. Brīnums, ka tas nebija redzams manā sejā. Un nu es esmu ieradies �eit, lai izpostītu arī jūsu dzīvi. Kuru katru brīdi viņi var būt klāt.
��� Pirmo reizi pēc daudziem gadiem es atkal jutu, ka dzīvoju, � Feibers teica. � �obrīd man vairs nav bail. Ko jūs tagad domājat darīt?
��� Bēgt.
��� Vai zināt, ka sācies kar�?
��� Jā, dzirdēju.
��� Dīvaini gan, � vecais vīrs sacīja. � Kar� �ķiet tik tāls, jo mums ir savas raizes.
�� Man nav bijis laika domāt par karu. � Mon�tegs izvilka simts dolāru banknoti. � �ī nauda lai paliek jums. Izlietojiet pēc saviem ieskatiem.
��� Bet�
��� Ap pusdienas laiku varbūt bū�u jau miris. Izlie�tojiet to mūsu mērķa labā.
Feibers pamāja.
��� Kaut kā mēģiniet nokļūt līdz upei, � viņ� teica, � un, iedams gar krastu, jūs nonāksiet līdz vecām dzelzceļa sliedēm, kuras ved zemes iek�ienē. Tālāk ejiet pa tām. Mūsu dienās, kad visur ir gaisa satik�sme, dzelzceļa slie�u nekur vairs nav, ta�u �īs rūsē starp pakalniem. Esmu dzirdējis, ka zemes iek�ienē esot daudz klaidoņu apmetņu. Tos sauc vēl arī par stai- guļotājiem. Ja jūs noietu krietnu gabalu un uzmanīgi raudzītos apkārt, varbūt jums izdotos kādu atrast. Kā stāsta, gar agrāko Losand�elosas dzelzceļu varot sa�stapt daudz biju�o harvardie�u. Lielākā daļa esot tādu, kurus meklējot policija. Bet viņi tomēr nav no�tverti. Viņu nav daudz, un valdība laikam neuzskata viņus par tik bīstamiem, lai tvarstītu ārpus pilsētas robe�ām. Kādu laiku jūs varētu slēpties pie viņiem un tad uzmeklēt mani Sentluisā. Beidzot arī es sāk�u rīkoties un piecos no rīta ar autobusu brauk�u uz Sentluisu uzmeklēt kādu biju�o iespiedēju. Jūsu nauda mums ļoti noderēs. Paldies, un lai dievs stāv jums klāt. Vai negribat brītiņu nosnausties?
��� Nedrīkstu kavēties.
��� Paskatīsimies, cik tālu viņi ir.
Feibers a�i ieveda Montegu guļamistabā un pabī�dīja sāņus pie sienas pakārtu gleznu. Zem tās atradās televīzijas ekrāns pastkartes lielumā.
��� Vienmēr esmu sev vēlējies pavisam mazu televī�zijas ekrānu, kuru, ja vajag, varētu aizsegt ar plauk�stu, nevis �īs milzīgās televīzijas sienas, kas mū�dien auro un kliedz. Paskatieties.
Viņ� pagrieza slēdzi.
�� Montegs, � balss televizorā teica, un ekrāns iegaisinojās. � Montegs, � diktors pa burtiem no�sauca, � Gajs Montegs. Vēl nav notverts. Viņu meklē policijas helikopteri. No kaimiņu rajona saņemts jauns Mehāniskais Suns �
Montegs un Feibers palūkojās viens otrā.
�� � no Mehāniskā Suņa neviens vēl nav izbēdzis. Kop� �o lielisko izgudrojumu izmanto pēdu dzī�anai, tas vēl ne reizes nav kļūdījies. Mūsu televīzijas aģen�tūra var būt lepna, ka tai dota iespēja ar helikoptera ievietotu televīzijas kameru sekot Sunim, kamēr tas pa pēdām dodas uz mērķi�
Feibers ielēja divas glāzes viskija.
��� Iedzersim. Tas mums noderēs.
Viņi iedzēra.
��� � o�a ir tik pilnīga, ka Mehāniskais Suns spēj iz�ķirt ap desmittūksto� da�ādu smaku un izsekot desrnittūksto� cilvēku bez atkārtotas noregulē�anas!
Feiberam pārskrēja viegli drebuļi, un viņ� pārlaida skatienu savai istabai, sienām, durvīm, durvju roktu�rim un krēslam, uz kura sēdēja Montegs. Montegs pa�manīja �o skatienu. Viņi abi a�i pavērās apkārt, un Montegam �ķita, ka viņa nāsis pēk�ņi ieple�as un o�a tā saasinās, ka viņ� jūt savas gaisā atstātās pēdas, uz durvju roktura paliku�ās mikroskopiskās sviedru lā�sītes, kas spīd kā lustras pakariņi. Viņ� bija visur � �ajā mājā un ārpus tās, viņ� bija spīdo�s mākonis, rēgs, un no �īs domas viņam aiz�ņaudzās kakls. Viņ� redzēja, ka Feibers aiztur elpu, kā baidīdamies līdz ar gaisu ievilkt krūtīs bēgo�ā rēga ēnu.
��� Mehāniskais Suns no helikoptera tūlīt tiks izsē�dināts dedzinā�anas vietā!
Uz mazā televīzijas ekrāna parādījās nodedzinātā māja un cilvēku pūlis, un kaut kas, pārklāts ar pa�lagu, un no debesīm kā ķēmīgs, trīso�s zieds nolaidās helikopters.
�Tātad viņi ir nolēmu�i novest �o spēli līdz galam,� Montegs nodomāja. �Cirka izrāde jāturpina, kaut arī pirms stundas ir sācies kar� ��
Montegs kā apburts vēroja notieko�o, pat netaisīda�mies pakustēties. Tas viss �ķita bezgala tāls, it kā ne�attiektos uz viņu. Viņ� it kā skatījās teātra izrādi, kāda cita cilvēka drāmu, darīdams to ar dīvainu inte�resi, pat ar zināmu aizrautību. �Bet tas ta�u ir par mani,� viņ� nodomāja, �tas viss ir sarīkots manis dēļ.�
Ja gribētu, viņ� varētu palikt �eit un ērti noskatīties savu izseko�anu � pa visām �ķērsielām, pāri pla�a�jiem, tuk�ajiem bulvāriem, zemes gabaliem un rotaļu laukumiem, līdz ar kameru reizumis apstāties, kamēr diktors sniedz paskaidrojumus, un tad atkal doties tālāk uz dego�o mistera un misis Blekas māju, un beidzot nonākt līdz �ai vietai, kur viņi ar Feiberu sē� un dzer viskiju, un vērot, kā Elektroniskais Suns o�ņā viņa pēdas zem loga, slīdot klusi kā pati nāve. Tad viņ� varētu piecelties, pieiet pie loga, atvērt to, izliekties ārā un, ar vienu aci raugoties ekrānā, redzēt sevi gai�ajā kvadrātiņā no malas kā drāmas galveno varoni, kā slavenību, kam pievērsti visu skatieni, zi�not, ka citās televīzijas istabās viņ� ir saredzams visā augumā, telpiskā attēlā un dabiskās krāsās, un, ja viņ� turētu acis vaļā, tad pēdējā mirklī pirms nāves vēl redzētu, kā viņā iecērtas prokaīna adata visu to cilvēku laimes vārdā, kurus pirms brī�a bija pamodi�nājis me�onīgs televīzijas sienu sirēnas kauciens, lai viņi vērotu lielo spēli, cilvēka medības, drāmu ar vienu darbojo�os personu.
Vai viņ� pagūs teikt pēdējo vārdu? Kad cilvēku mil�jonu acu priek�ā Suns metīsies viņam virsū, vai viņ� spēs pēdējās nedēļas atziņas ietvert vienā frāzē vai vārdā, kas paliktu ļau�u atmiņā ilgi pēc tam, kad ne�zvērs sagrābs viņu metāla �okļos un aizjoņos tumsā, kamēr televīzijas kamera, palikdama uz vietas, parā�dīs, kā tas attālinās, un tas būs patie�ām efektīgs no�beigums. Kur lai viņ� ņem tādu vārdu vai teicienu, kur� apdedzinātu cilvēku sejas, atmodinātu viņus no miega?
� Vai redzat? � Feibers �ukstēja.
No helikoptera lēni nolaidās zemē tāda kā ma�īna, tāds kā zvērs � ne dzīvs, ne nedzīvs �, no kura sta�roja blāvi zaļa gaisma. Tad tas jau stāvēja pie Mon�tega mājas gruzdo�ajām drupām, un policisti pacēla Sunim pie purna viņa nomesto liesmu metēju. Kaut kas iedūcās, ierūcās, noklik�ķēja.
Montegs papurināja galvu, piecēlās un izdzēra atli�ku�o viskiju.
��� Nu man ir jāiet. Piedodiet, ka tā iznācis.
��� Piedot? Par ko? Par to, ka man un manai mā�jai draud briesmas? Esmu to pelnījis. Ejiet, � dieva dēļ, ejiet! Varbūt man izdosies aizturēt viņus .. .
��� Nevajag. Kāds tur labums, ja arī jūs notvers? Kad aizie�u, sadedziniet gultas segu, kurai es pieskā�ros. Tāpat �o krēslu. Mēbeles un durvju rokturus no�tīriet ar spirtu. Arī kājslauķi sadedziniet. Visās ista�bās līdz galam atgrieziet gaisa kondicionē�anas iekārtu un apsmidziniet visu ar ko�u iznīcinātāju, ja jums tāds ir. Pēc tam ieslēdziet ar pilnu jaudu visus mauriņa laistītājus, bet celiņus nomazgājiet ar �ļū�teni. Varbūt �eit izdosies nojaukt viņiem pēdas.
Feibers paspieda Montega roku.
��� Es darī�u visu, ko varē�u. Laimīgu ceļu! Ja mēs abi paliksim dzīvi, pēc nedēļas vai divām rakstiet man uz Sentluisu, Galvenajā pastā, uz pieprasījumu. 2ēl, ka vairs nevarē�u uzturēt ar jums sakarus � tas mums abiem būtu liels atbalsts �, bet man nav otras radio lodītes. Nebiju domājis, ka man tādu vajadzēs. Kāds esmu bijis vecs muļķis! Neparedzēju, nepado�māju� Un tagad, kad tā būtu vajadzīga, man tās nav. Bet nu � ejiet!
�� Vēl viens lūgums. A�i dodiet man �emodānu un ieinetiet tajā visvecākos drēbju gabalus � kādu uz�valku, kreklu, tenisa kurpes un zeķes �
Feibers pazuda un pēc brī�a bija atpakaļ. Viņi aiz�līmēja kartona �emodānu ar lipīgu lentu.
��� Lai neizgaist vecā Feibera smaka, � Feibers nosvīdis no�ukstēja.
Montegs aplēja �emodānu ar viskiju. � Lai Suns nesao� divas smakas uzreiz. Vai drīkstu paņemt līdz atliku�o viskiju? Tas man noderēs. Ak dievs, kaut �ie pūliņi nebūtu velti!
Montegs vēlreiz paspieda Feibera roku un aizejot pameta skatienu uz televizoru. Suns, o�ņādams nak�snīgo gaisu, klusi devās uz priek�u, un tam sekoja helikopteri ar televīzijas kamerām. Pa�laik tas skrēja pa pirmo �ķērsielu.
� Visu labu!
Un Montegs jau bija gabalā ar pustuk�o �emodānu rokā. Viņ� dzirdēja, ka tumsā viņam aiz muguras sāk darboties mauriņa laistītāji: viegls lietutiņ� pārgāja īstā lietus gāzē, tā ka ūdens �ļācās pār dārza celiņiem un straumēm plūda ārā uz ielas. Pāris lāses uzkrita uz. viņa sejas. Viņam �ķita, ka vecais vīrs kaut ko sauktu nopakaļ, bet varbūt viņ� bija maldījies. Viņ� drāza, cik spēja, uz upes pusi.
Montegs skrēja.
Viņ� juta, ka Suns viņam seko pa pēdām kā rudens elpa, auksta un dzedra, kā viegla vēsma, no kuras ne�viļņo zāle, nedreb logi un netrīs koku ēnas uz baltās ietves. Suns slīdēja kā bezmiesīgs rēgs. Suns nesa sev līdzi klusumu, un Montegs, dodamies cauri pilsētai, juta, ka tas kļūst ar katru brīdi draudīgāks. Tad viņ� vairs neizturēja un skrēja.
Ceļā uz upi viņ� apstājās ievilkt elpu un ieskatījās no miega iztraucēto māju apgaismotajos logos, un redzēja cilvēku siluetus. Visi vēroja televīzijas sienas, uz kurām kā neona tvaiku mākonis iznira, pazuda, iz�nira un pazuda Mehāniskais Suns ar zirnekļa kājām! Gobu nokalne, Linkolna iela, Ozolu un Parku iela, un nu jau tas tuvojās Feibera mājai!
�Bēdz ta�u, skrien talak, nekavejies!� Montegs sev sacīja.
Uz televīzijas sienas iznira Feibera maja un iedar�binātā laistī�anas sistēma.
Suns sarāvās un apstājās.
�Nē! Nē!� Montegs krampjaini pieķērās palodzei. �Tikai ne turi�
Prokaīna adata �audījās ārā un iek�ā, ārā un iek�ā. No tās gala nopilēja lāsīte reibinātāja, no kura vairs nebija atmo�anās.
Montegs aizturēja elpu kā krūtīs savilktu dūri.
Mehāniskais Suns apcirtās un, atstājis Feibera māju, izdrāzās atkal ārā uz ielas.
Montegs pameta acis uz debesīm. Helikopteri nāca aizvien tuvāk un tuvāk kā kni�ļu bars, kas lido uz gaismu.
Viņ� centās sev atgādināt, ka neskatās teātra iz�rādi, bet sava pa�a likteņa �aha partiju, kurā jau ar tuvāko gājienu viņam var tikt pieteikts mats.
Viņ� iekliedzās, lai atbrīvotos no stinguma un at�rautos no mājas loga un intriģējo�ās izrādes. Pie velna! Pie velna! � un viņ� atkal skrēja! �ķērsiela, bulvāris, �ķērsiela, bulvāris, un upes smar�a nāca ar�vien tuvāk. Kreisā, labā, kreisā, labā! Ja televīzijas kameras viņu notvers, tad pēc brī�a uz sienām būs redzami divdesmit miljoni skrejo�u Montegu. Kā ve- cuvecajā, tūksto�kārt redzētajā Kīstona komēdijā ar policistiem un noziedzniekiem, sekotājiem un izseko�jamajiem, vajātājiem un vajājamajiem. Kā ēnas vi�ņam seko divdesmit miljoni Suņu, pazib uz vienas, otras, tre�ās sienas un pazūd, pazib un pazūd, pazib un pazūd!
Montegs iegrūda ausī �Glieme�nīcu�.
� Policija lūdz visus Gobu nokal nes iemītniekus doties pie mjīju logiem un durvīm un censties saska�tīt noziedznieku. Ja visi izpildīs �o norādījumu, tad
viņam nebūs iespējams noslēpties. Lūdzu, sagatavo�ties!
Jā, patie�ām! Kādēļ viņiem tikai tagad tas ienāca prātā? Kādēļ pa visiem �iem gadiem tas vēl nebija izmēģināts? Visus trauksmes stāvoklī, visus pie lo�giem! Un bēglis vairs nepaliks nepamanīts! Vienī�gais cilvēks �obrīd uz ielas, vienīgais, kur� lika kājām sevi nest! ~ . o
�� Tātad � mēs skaitām līdz desmit! Viens! Divi!
Montegs juta, ka visa pilsēta pieceļas kājās.
��� Trīs!
Viņ� juta, ka visa pilsēta pagrie�as pret durvīm.
Ātrāk! Ātrāk! Kreiso, labo!
��� �etri!
Visi kā mēnessērdzīgi dodas uz izeju.
��� Pieci!
Viņu rokas tver durvju rokturus!
No upes plūda pretim vēss miklums kā pēc spēcīga lietus. No skrējiena Montega kakls bija izkaltis un acis kaisa kā ugunī. Viņ� iekliedzās, it kā �is klie�dziens varētu pagrūst viņu uz priek�u, palīdzēt nolēk- �ot pēdējos simt jardus.
��� Se�i, septiņi, astoņi!
Pagriezās pieci tūksto�i durvju rokturu.
��� Deviņi!
Viņ� aizdrāzās garām pēdējai māju rindai un metās lejā pa nogāzi pretī melnajai straumei.
��� Desmit!
Durvis atvērās.
Acu priek�ā viņ� redzēja tūksto�iem bālu, izbiedētu, aiz aizkariem paslēptu seju, kuras kā pelēki zvēriņi raudzījās ārā no savām apgaismotajām alām un vē�roja pagalmus, ielas un debesis, � pelēkas sejas ar pelēkām acīm, pelēkām mēlēm un pelēkām domām, kuras spīdēja cauri sastingu�ajiem vaibstiem.
Bet viņ� jau bija sasniedzis upi.
Viņ� iebāza roku ūdeni, lai pārliecinātos, vai tas nav sapnis. Viņ� iebrida ūdenī, tumsā izģērbās kails, apslacīja rokas, kājas, galvu un augumu ar neat��ķaidītu viskiju, iedzēra to un mazliet ierāva degunā. Tad viņ� uzvilka Feibera vecās drēbes un kurpes, bet savu apģērbti iemeta ūdenī un noskatījās tam pakaļ. Pēc tam, paķēris �emodānu, brida upē dziļāk un dzi�ļāk, kamēr kājas vairs neskāra dibenu un straume aiznesa viņu tumsā.
Viņ� bija nopeldējis trīssimt jardus uz leju, kad Suns sasniedza upi. Virs tās, dobji dūkdami, griezās helikopteru propelleri. Pār upi krita baltas gaismas kūļi, it kā starp mākoņiem būtu parādījusies saule, un Montegs ienira ūdenī, lai paglābtos no �īs uguņo�a�nas. Viņ� juta, ka straume viegli nes viņu arvien tā�lāk tumsā. Tad pro�ektori sāka taustīt krastu un he�likopteri pagriezās atpakaļ uz pilsētu, it kā pēdas vestu uz turieni. Pēc brī�a tie pazuda. Pazuda ari Suns. Palika vienīgi aukstā upe un Montegs, kur� pēk�ņajā klusumā peldēja prom no pilsētas, ugunīm un vajātājiem, prom no visa.
Viņam �ķita, it kā viņ� būtu atstājis skatuvi ar trok��ņainu aktieru baru vai pametis spiritistu seansu ar rēgu balsīm. No baismīgas nerealitātes viņ� bija no�kļuvis reālā pasaulē, kas tomēr �ķita nereāla, jo bija viņam sve�a.
Garām slīdēja tum�ie krasti, aiz kuriem vīdēja kalni un me�i. Pirmo reizi pēc daudziem gadiem viņ� atkal redzēja zvaigznes. Debesīs griezās liels zvaig�ņu rats, draudot nokrist un nospiest viņu.
Kad �emodāns bija piesūcies ar ūdeni un nogrimis, Montegs peldēja tālāk uz muguras. Upe lēni un sau�dzīgi nesa viņu arvien tālāk no cilvēkiem, kuri brokas�tīs ēda ēnas, pusdienās tvaikus un vakarā dūmaku.
Upe bija patie�ām reāla, tā maigi turēja viņu savas skavās un beidzot deva laiku pārdomāt visu, kas bija noticis pēdējā mēnesī, pēdējā gadā, visā viņa mū�ā. Montega sirds sāka pukstēt lēni un mierīgi. Un do�mas vairs ne�audījās, bet plūda tikpat rāmi kā asinis dzīslās.
Apvār�ņa malā bija redzams mēness. No kurienes rodas mēness gaisma? Protams, no saules. Bet no ku�rienes saules gaisma? Saule deg pati. Tā deg dien�dienā, bez pārtraukuma. Saule un laiks. Saule, laiks un uguns. Dedzinātāja uguns. Upe viņu nesa līga�niem viļņiem. Dedzinātāja uguns. Debesīs saule, bet uz zemes � pulksteņi. Tas viss saplūda Montega ap�ziņā vienā veselā. Pēc ilgiem dzīves jūrā nopeldētiem gadiem un īsa upē nopeldēta laika viņ� saprata, kā�dēļ savu mū�u vairs nededzinās.
Saule dedzina katru dienu. Tā dedzina Laiku. Pa�saule riņķo pa apli un ap savu asi, bet Laiks dedzina gadus un cilvēkus tāpat, bez viņa līdzdalības. Ja viņ� līdz ar citiem dedzinātājiem dedzinās cilvēka roku ra�dīto, bet saule dedzinās Laiku, tad ta�u nekas nepa�liks pāri!
Kādam ir jāizbeidz dedzinā�ana. Saule, protams, to neizbeigs. Tātad jāizbeidz viņam, Montegam, un tiem, ar kuriem viņ� vēl pirms pāris stundām strādāja kopā plecu pie pleca. Kādam jāatsāk vērtību glabā�ana, kādam ir jāvāc kopā un jākrāj viss cilvēka roku radī�tais � jākrāj grāmatās, platēs, cilvēku galvās, visiem spēkiem cen�oties pasargāt to no kodēm, grauzējiem, rūsas, trūdē�anas un dedzinātājiem. Pasaulē jau tā�pat ir pārāk daudz lielu un mazu ugunsgrēku. Cilvēki nonāku�i tik tālu, ka tiem drīz vien būs nepiecie�ami azbesta tērpu darinātāji.
Montegs sajuta zem kājām pamatu � oļus, smilti un akmeņus. Upe bija iznesusi viņu krastā.
Viņa priek�ā bija tum�s līdzenums kā milzīgs bez- sejains radījums, kas bez formas un apveida aizstie�pās tālē, kur Montegu gaidīja me�i un kalni.
Viņam gandrīz vai negribējās pamest glāsto�os upes ūdeņus un spert kāju uz zemes. Viņ� baidījās, ka tur priek�ā būs Suns. Vai koki pēk�ņi sāks �ņākt no helikopteru saceltā viesuļa.
Bet krastā bija tikai viegls rudens vēj�, tikpat kluss un glāsto�s kā upes straume. Kādēļ Suns viņam vairs nesekoja? Kādēļ vajātāji pārsviedās atkal uz pilsētu? Montegs klausījās. Klusums. Klusums.
�Millij,� viņ� domāja. �Paraugies �ajā pla�umā. Ieklausies tajā! Ne mazākās skaņas. Bezgalīgs klu�sums. Nezin, kā tu to uztvertu? Varbūt kliegtu: �Ap�klusti! Apklusti!� Millij, Millij �� Viņam kļuva skumji.
Millijas nebija, un Suņa ari nebija, bet sausā siena smar�a, kas vēdīja �urp no tālajiem laukiem, kaut ko atsauca Montega atmiņā. Reiz bērnībā viņ� bija aiz�braucis uz kādu fermu un tur atklājis ko lielisku, proti, � ka aiz septiņiem nerealitātes plīvuriem, aiz televīzijas sienām un pilsētas robe�as govis gremo zāli, cūkas vārtās saulē sasilu�ās peļķēs un suņi pa nokalnēm dzenā aitas.
Siena smar�a un upes ūdeņu �ala lika viņam domāt par to, cik labi būtu gulēt svaigā sienā kādas nomaļas fermas �ķūnī tālu no trok�ņainiem satiksmes ceļiem, zem vecu vējdzirnavu spārniem, kas, viegli �īkstot virs galvas, skaita garām slīdo�os mirkļus. Visu nakti viņ� klausītos tālās dzīvnieku balsīs, kukaiņu �irkstē�anā un koku �alkoņā.
Vēlu vakarā viņ� dro�i vien lejā dzirdētu soļus. Viņ� pieceltos sēdus un ieklausītos. Soļi pamazām attālinātos. Viņ� atlaistos guļus un pavērtos ārā pa mazo lodziņu, un redzētu, ka fermas mājā nodziest ugunis un jauna, skaista meitene apsē�as uz palodzes un sāk raisīt vaļā savas matu pīnes. Tumsā viņu saskatīt nebūtu viegli, bet viņas seja atgādinātu mei�teni, kuru viņ� pazina kaut kad ļoti sen, meiteni, kurai patika lietus un jāņtārpiņi un kura zināja, ko stāsta pienene, ja to mazliet paber� gar zodu. Tad viņa aties no siltās palodzes un uzkāps savā mēness gaismas pilnajā istabā. Un, kaut ari virs galvas rēks lidma�ī�nas, ar savu draudīgo nāves balsi pār�ķeļot debesis līdz horizontam, viņ� mierīgi gulēs savā dro�ajā slēp�tuvē un vēros, kā apvār�ņa malā rītausmas maigajā blāzmā dziest brīnumskaistas, sve�ādas zvaigznes.
No rīta viņ� nejutīs noguruma, lai gan nebūs aizvē�ris acu, � jo siltās smar�as un viss lauku klusumā redzētais būs viņu pilnīgi atspirdzinājis, un tad viņ� atskārtīs, ka visu nakti smaidījis.
Un lejā kāpņu galā viņu sagaidīs pārsteigums. Viņ� lēni kāps zemē no siena panta un sārtajā saullēkta gaismā, līdz sāpei izjuzdams pasaules skaistumu, ieraudzīs savā priek�ā mazu brīnumu.
Kāpņu galā būs nolikta glāze svaiga piena un pāris ābolu un bumbieru.
Pa�laik viņam neko vairāk nevajadzēja. Tikai kaut kādu pierādījumu, ka milzīgā pasaule grib viņu pie�ņemt un dot laiku pārdomāt visu, kas viņam bija jā�pārdomā.
Glāze piena, ābols un bumbieris �
Viņ� izkāpa no ūdens.
Krasts gāzās viņam pretī kā paisuma vilnis. Tumsa, nepazīstamā apkārtne un miljons sve�u stindzino�i saltā vēja nestu smar�u spieda viņu pie zemes. Viņ� atlēca atpakaļ no smar�u un skaņu pilnās tumsas. Viņa ausīs dunēja, galva reiba. Zvaigznes krita viņam virsū kā liesmojo�i meteori. Viņ� gribēja mesties atpa�kaļ upē un ļaut, lai straume nes viņu � vienalga uz kurieni. Augstais, tum�ais krasts Montegam atgādi�nāja milzīgo, nez no kurienes radu�os vilni, kas reiz bērnībā, viņam peldoties, bija notriecis viņu no kā�
jām un iegrūdis sāļā, duļķaini zaļā tumsā, kur viņ� tik stipri sarijās ūdeni, ka viņam kļuva nelabi. Pārāk daudz ūdens!
Pārāk daudz zemes.
Pēk�ņi tumsā, kas slējās pretim kā siena, bija dzir�dama �aboņa. Iznira kāda ēna. Un divas acis. Pati nakts raudzījās viņā. Me�s urbās viņā savām acīm.
Suns!
Viņ� bija tā pārguris, izmocījies, gandrīz noslīcis, tomēr ticis tik tālu, un nu, kad domājās esam dro�ībā un atvieglots izkāpa krastā, pēk�ņi viņa priek�ā�
Mehāniskais Suns!
Montegam izlauzās izmisīgs kliedziens. Tas bija pāri cilvēka spēkiem!
Ēna satrūkās un metās sāņus. Acis pazuda. �abē�dams nobira sauss lapu lietus.
Montegs atkal bija viens pats.
Briedis. Tas ta�u bija briedis! Viņ� sajuta aso mus- kusa smaku, sajauku�os ar dzīvnieka elpu, kurā jau�tās asiņu, sūnu un sveķu smar�a, kamēr koki melnajā naktī skrēja viņam virsū un kāpās atpakaļ, skrēja virsū un kāpās atpakaļ viņa duno�o asiņu ritmā.
Zemi klāja bieza rudens lapu kārta, un Montegs brida pa tām kā pa sausu, �abo�u upi, kas smar�o pēc krustnagliņām un siltiem putekļiem. Un kur tad vēl visas pārējās smar�as! Te smar�oja pēc zaļiem kartu�peļiem, kas visu nakti auksti un balti mēness gaismā nogulēju�i tīrumā. Te smar�oja pēc mikspikliem un pētersiļiem. Te smar�oja pēc dzeltenajām sinepēm no tikko atvērtas burciņas. Te smar�oja pēc neļķēm no kaimiņu dārza. Montegs nolaida roku, un zāļu stiebri to skāra kā bērna glāsts. Un, kad viņ� pacēla pirkstus pie sejas, tie smar�oja pēc lakricas.
Viņ� stāvēja, ieelpodams zemes smar�u, un, jo dzi�ļāk viņ� to ievilka krūtīs, jo dziļāk izjuta visu ap�kārtni. Viņ� vairs nejutās tuk�s un izsmelts. Te bija, ar ko piepildīt sevi. Un viņ� zināja, ka tā būs vien�mēr.
Montegs klupdams gāja pa sauso lapu jūru.
Un pēk�ņi �ai sve�ajā pasaulē atradās kaut kas pa�zīstams.
Zem kājām kaut kas dobji nodzinkstēja.
Viņ� pataustīja zāli uz vienu otru pusi.
Dzelzceļa sliedes.
Pamestas, rūsas saēstas dzelzceļa sliedes, kas cauri laukiem un me�iem gar upi veda prom no pilsētas ze�mes iek�ienē.
Sis bija ceļ�, pa kuru viņam jāiet. �īs sliedes bija vienīgais zināmais, pazīstamais �ai jaunajā pasaulē, maģiskais ceļvedis, kas viņam pagaidām bija tik ļoti nepiecie�ams, kamēr viņ� dosies cauri krūmiem un brik�ņiem, cauri smar�u un izjūtu jūrām, cauri lapu lietum un me�a �alkām.
Montegs devās pa sliedēm uz priek�u.
Un, kā par brīnumu, viņ� pēk�ņi zināja kaut ko tādu, ko nekad nespētu pierādīt: reiz sen atpakaļ pa �o pa�u ceļu bija gājusi Klarisa.
Pēc pusstundas, uzmanīgi ejot pa sliedēm, drebino�ties un skaidri jūtot, ka tumsa iesūcas visā augumā, acīs, mutē un degunā, ausīs d�inkst un kājas sūrst no nātrēm un dzelk�ņiem, viņ� ieraudzīja tālumā uguni.
Tā nodzisa un atkal pamirdzēja, it kā tur mirk�ķi�nātu kāda acs. Viņ� apstājās, baidoties, ka ar savu elpu nenopū� vāro uguntiņu. Ta�u tā vēl arvien dega, un viņ� lēni zagās tai klāt. Pagāja vismaz piecpa�dsmit minūtes, iekams viņ� nokļuva līdz ugunskuram un, noslēpies aiz koka, sāka raudzīties tajā. Rāma, sārti balta, viegli trīso�a liesma� �ī uguns viņam bija kaut kas glu�i jauns. Tā nededzināja, bet sildija\
Viņ� redzēja pret siltumu pastieptas rokas un ne�kustīgas, liesmu atblāzmā spīdo�as sejas, kamēr pa��us cilvēkus slēpa tumsa. Viņ� nezināja, ka uguns var būt tāda. Savu mū�u viņ� nebija domājis, ka uguns var ne vien ņemt, bet arī dot. Pat smar�a �ai ugunij bija citāda.
Viņ� neatjauta, cik ilgi tā stāvēja, ļaudamies muļ�ķīgai, ta�u tīkamai fantāzijai, it kā viņ� būtu me�a zvērs, ko ugunskurs izvilinājis no biezokņa. Viņam bija aste un valgas acis, un zvēra āda, purns, ragi un nagi, un, ja viņa asinis nolītu zemē, tā sāktu smar�ot pēc rudens. Viņ� stāvēja ilgi, ilgi un klausījās liesmu sprak�ķē�anā.
Klusums bija ap ugunskuru, un klusums bija cil�vēku sejās, un tāpat �eit bija arī laiks, � laiks sēdēt zem kokiem pamesto slie�u tuvumā un ar vienu ska�tienu aptvert pasauli, it kā tā būtu �ai ugunskurā iemests tērauda gabals, kas �iem cilvēkiem jāpār- kausē. Neparasta bija ne tikai �ī uguns. Neparasts bija arī �is klusums. Montegs virzījās tuvāk �im klu�sumam, kas bija atbildīgs par visu pasauli.
Un tad sāka skanēt cilvēku balsis. Vārdus viņ� ne�spēja saklausīt, tikai dzirdēja, ka tās lēni ceļas un krīt, runātājiem vērojot pasauli un izsakot savu vērtē�jumu. Viņi pazina �o zemi un kokus, un pilsētu viņpus upes pamesto slie�u galā. Viņi runāja par visu iespē�jamo, un pēc balsu intonācijas, kur zinātkāre mijās ar spēju brīnīties, viņ� saprata, ka nav nekā tāda, kas �os cilvēkus neinteresētu. Un tad viens no tiem pa�cēla galvu un ieraudzīja viņu pirmo � vai varbūt septīto � reizi, un uzsauca:
��� Tagad jūs dro�i varat nākt ārā!
Montegs ierāvās atpakaļ tumsā.
��� Nebaidieties. Jūs tiekat gaidīts, � tā pati balss teica.
Montegs lēni tuvojās ugunskuram, kur sēdēja pieci veci vīri, ģērbu�ies tum�i zilās rupja auduma biksēs un jakās, un tum�i zilos kreklos. Viņ� nezināja, ko sacīt.
��� Sēdieties, � teica tas, kur� acīmredzot bija gal�venais. � Vai ieliet jums kafiju?
Montegs klusēdams noskatījās, kā tum�ais, kūpo��ais �ķidrums līst saliekamajā skārda krūzītē, ko viņam tūliņ pasniedza. Viņ� nedro�i iesūca malciņu, jūtot sev pievērstus ziņkārus skatienus. Kafija apde�dzināja viņa lūpas, bet tas bija pat patīkami. Ap viņu sēdo�o cilvēku sejas bija apaugu�as ar bārdu, ta�u tā bija kopta un apgriezta, un arī viņu rokas bija tīras. Kad Montegs pienāca, viņi, to apsveicot, bija piecē�lu�ies un nu atkal apsēdās. Montegs dzēra kafiju.
��� Paldies, � viņ� teica. � Sirsnīgs paldies.
��� Esiet sveicināts, Monteg. Mans vārds ir Grein- d�ers. � Runātājs pastiepa viņam mazu pudelīti ar bezkrāsainu �ķidrumu. � Iedzeriet arī �o. Tas izmai�nīs jūsu sviedru ķīmisko sastāvu. Pēc pusstundas jums būs glu�i cita smaka. Ja reiz Suns dzenas jums pakaļ, tad labāk izdzeriet �o te līdz dibenam.
Montegs izdzēra rūgteno �ķidrumu.
��� Jūs odīsiet kā sesks, bet tas nekas, � Grein- d�ers sacīja.
���� Kā jūs zināt manu vārdu? � Montegs jau�tāja.
Greind�ers pamāja uz portatīvo televizoru.
��� Mēs vērojām jūsu vajā�anu. Tā jau domājām, ka jūs pa upi dosieties dienvidu virzienā. Kad dzirdē�jām, ka jūs ejat pa brik�ņiem kā piedzēries alnis, mēs neslēpāmies, kā parasti darām. Kad helikopteri pa�griezās atpakaļ uz pilsētu, mēs sapratām, ka esat iemeties upē. Bet pilsētā notiek brīnumu lietas. Pēdu dzī�ana vēl arvien turpinās, ta�u pilnīgi pretējā vir�zienā.
��� Pretējā virzienā?
��� Paskatieties!
Greind�ers ieslēdza portatīvo televizoru. Uz ekrāna ņirbēja ēnas un krāsas, it kā �ai mazajā kastītē būtu ieslēgts kāds murgains sapnis, kuru �eit me�ā dīvainā kārtā varēja pārlikt no rokas rokā.
��� Pēdu dzī�ana turpinās pilsētas ziemeļos! � dik�tora balss kliedza. � Policijas helikopteri koncentrēti Astoņdesmit septītās avēnijas
Greind�ers pamāja.
��� Viņi tikai inscenē vajā�anu. Pie upes jums izde�vās sajaukt viņiem pēdas. To viņi nedrīkst atzīt. Viņi zina, ka skatītāju uzmanību pārāk ilgi nav iespējams piesaistīt. Izrādei steig�us vajadzīgs atrisinājums! Ja viņi sāktu pārmeklēt upi, tas varētu ieilgt līdz rī�tam. Tādēļ viņi nu meklē upuri, lai ar lielu pompu nobeigtu izrādi. Vai redzat? Pēc pāris minūtēm Mon�tegs būs notverts!
��� Bet kā tad �
��� Tūlīt jūs redzēsiet.
Helikoptera vēderā paslēptā televīzijas kamera tika pievērsta tuk�ai ielai.
���� Skatieties! � Greind�ers �ukstēja. � Tas būsiet jūs. Ielas galā atrodas upuris. Paskat, cik prasmīgi kamera strādā! Darbības vieta. Satrauktas gaidas. Iela perspektīvā. Tūlīt būs redzams kāds nabaga cil�vēks, kur� izgājis pastaigāties. Kāds īpatnis. Savād�nieks. Policija pazīst �os dīvainos tipus, kuri mēdz klejot apkārt līdz rītausmai glu�i vienkār�i bez kāda iemesla vai arī tādēļ, ka mocās ar bezmiegu. Tā viņus gadiem izsekojusi un labi zina viņu ieradumus. Savā reizē tas viss var noderēt. Un �odien, kā liekas, būs �āda reize. �odien tas glābs viņu reputāciju. Ak dievs, skatieties!
Pie ugunskura sēdo�ie vīri pieliecās televizoram tu�vāk.
Ekrānā varēja redzēt, ka no �ķērsielas iznāk kāds cilvēks. Objektīvā pēk�ņi ielēca Mehāniskais Suns. Helikopteri raidīja uz darbības vietu vismaz duci starme�u kūļu, kas ieslēdza cilvēku baltā gaismas stabu lokā.
��� Montegs atrastsl � diktors kliedza. � Meklē��ana beigusies!
Vīrs, kur� nepavisam nebija vainīgs, apmulsis pa�lika stāvot ar kūpo�u cigareti rokā. Viņ� skatījās uz Suni, nezinot, kas tas tāds ir. Un dro�i vien tā arī ne�uzzināja. Viņ� pameta acis uz debesīm un gaudojo�a�jām sirēnām. Televīzijas kamera nolaidās zemāk. Suns palēcās, un tā kustības precizitāte bija patie�ām apbrīnojama. Pazibēja adata. Uz mirkli darbība tika apstādināta, lai skatītāji labāk saredzētu apjuku�o upuri, tuk�o ielu un tērauda nezvēru, kur� kā lode traucās uz mērķi.
��� Monteg, palieciet stāvot! � balss no debesīm sauca.
Un tai pa�ā mirklī kā Suns, tā kamera no aug�as krita upurim virsū. Suns sagrāba viņu kā spīlēs. Viņ� kliedza. Viņ� kliedza! Viņ� kliedza!!
Ekrāns nodzisa.
Klusums.
Tumsa.
Montegs ie�ņukstējās un novērsās.
Klusums.
Vīri sēdēja nekustīgām sejām, kamēr no tum�ā ekrāna atskanēja diktora balss: � Gūstī�ana beigu�sies. Montegs ir miris. Noziedznieks saņēmis pelnīto sodu.
Tumsa.
�� Tagad pārcelsimies uz Hotel Lux Debesu zāli, no kurienes raidīsim pusstundu garu programmu �Pirms rītausmas�, kurā �
Greind�ers izslēdza televizoru.
��� Vai ievērojāt, ka �ī cilvēka seja ne mirkli netika rādīta tuvplānā. Pat jūsu tuvākie draugi nespētu pa�teikt, vai tas bijāt vai nebijāt jūs. Operators deva vienīgi mājienu, bet cilvēku iztēle paveica pārējo. No�lādēts! � viņ� no�ukstēja. � Nolādēts!
Montegs klusēja un, pagriezies atkal pret televi�zoru, drebēdams raudzījās tum�ajā ekrānā.
Greind�ers aizskāra viņa plecu.
�� Apsveicam ar aug�āmcel�anos.
Montegs pamāja.
��� Tagad mēs gribam jums stādīties priek�ā, � Greind�ers turpināja. � Freds Klements, biju�ais To�masa Hārdija katedras vadītājs Kembrid�as universi�tātē tai laikā, kad tā vēl nebija pārvērsta ar Atoma in�enieru skolu. Doktors Simonss, Ortegas darbu pēt�nieks no Kalifornijas universitātes. Kolumbijas uni�versitātes profesors Vests, kas pirms daudziem ga�diem devis krietnu ieguldījumu ētikas problēmu pētī��anā. Svētais tēvs Peidovers, kur� pirms trīsdesmit gadiem savu uzskatu dēļ vienā nedēļā pazaudēja draudzi un pēc kāda laika pievienojās mums. Kas at�tiecas uz mani, es esmu sarakstījis grāmatu �Vienas rokas pirksti� vai, citiem vārdiem, �Indivīda un sa�biedrības savstarpējās attiecības� un tagad nu atro�dos �eit\ Esiet sveicināts mūsu vidū, Monteg!
��� Es starp jums galīgi neiederos, � Montegs ar pūlēm dabūja pār lūpām. � Visu mū�u esmu darījis vienīgi muļķības.
��� Tas mūs nepārsteidz. Mēs visi esam darīju�i pareizās muļķības, citādi tagad nebūtu �eit. Kamēr mēs bijām katrs par sevi, mūsu vienīgais ierocis bija niknums. Pirms gadiem es iesitu dedzinātājam, kad tas nāca sadedzināt manu bibliotēku. Kop� tā laika es bēguļoju. Monteg, vai gribat palikt pie mums?
��� Jā.
��� Ko jūs varat mums piedāvāt?
������� Neko. Man bija daļa Ekleziasta un kaut kas no Apokalipses, bet nu vairs nav it nekā.
�������� Ekleziasta grāmata mums noderētu. Kur jūs to glabājāt?
��� �eit, � Montegs pielika roku pie pieres.
��� Ā, � Greind�ers pasmaidīja un pamāja.
�������� Vai tas ir slikti? Vai nepareizi? � Montegs jautāja.
�������� Nē, tie�i otrādi. Tas ir lieliski! � Greind�ers pa�griezās pret garīdznieku. � Vai mums ir Ekleziasta grāmata?
��� Jā. Kāds vīrs, vārdā Heriss, no Jangstaunas.
�������� Monteng! � Greind�ers cie�i satvēra Montega plecu. � Esiet uzmanīgs. Saudzējiet sevi. Ja ar He- risu kaut kas atgadās, tad jūs būsiet Ekleziasta grā�mata. Redzat nu, � vienā mirklī jūs esat kļuvis bez�gala svarīga persona!
�� Bet es esmu to aizmirsis!
�������� It nekas nepazūd. Mēs pratīsim atsvaidzināt jūsu atmiņu.
��� Esmu centies atcerēties, bet velti.
�������� Nav ko pūlēties. Kad vajadzēs, jūs atminēsieties. Cilvēka atmiņa ir līdzīga fotoplatei, bet visu mū�u mēs to vien darām, kā cen�amies izdzēst to, kas tur iek�ā. Divdesmit gados Simonss izstrādājis metodi, kā atsaukt atmiņā reiz izlasīto. Vai jūs kādudien gri�bētu lasīt Platona �Republiku�?
��� Protams!
�������� Es esmu Platona �Republika�. Vai gribat lasīt Marku Aurēliju? Misters Simonss ir Marks Aurēlijs.
��� Būsim pazīstami, � misters Simonss sacīja.
��� Ļoti priecājos, � Montegs teica.
�������� Bet tagad atļaujiet stādīt jums priek�ā D�ona- tanu Sviftu, politiskās satīras �Gulivera ceļojumi� au�toru! Un �ārlzu Darvinu, un �openhaueru, un Ein- �teinu, un filozofu Albertu �veiceru. Te nu mēs
esam � Aristofāns un Mahatma Gandijs, un Gau- tama Buda, un Konfūcijs, un Tomass PIkoks, un To�mass D�efersons, un Ābrams Linkolns. Un Matejs, Marks, Lūkass un Jānis � visi jūsu rīcībā.
Vīri iesmējās.
�� Tas nevar būti � Montegs iesaucās.
�� Jā, jā, � Greind�ers smaidīdams atbildēja. � Un arī mēs esam grāmatu dedzinātāji. Mēs grāmatas iz�lasām un sadedzinām, lai pie mums tās netiktu atras�tas. Mikrofilmas neattaisnoja cerības. Tā kā mēs vienmēr esam ceļā, tās būtu jānorok un vēlāk jāatrok, bet tas saistīts ar lielu risku. Grāmatas labāk jāglabā galvā, lai neviens tās neredz, neviens neko nenojau�. Mēs katrs esam gabaliņ� vēstures vai literatūras, vai starptautisko tiesību. Bairons, Toms Peins, Makia- velli, Kristus � tas viss ir mūsu galvās. Bet ir jau vēls. Un sācies kar�. Mēs esam �eit, bet tālumā pilsēta mirdz tūksto�krāsainās ugunīs. Par ko jūs domājat, Monteg?
��� Es domāju, kāds esmu bijis muļķis, cenzdamies rīkoties glu�i viens pats, slēpdams grāmatas dedzinā�tāju mājās un dodams trauksmes signālus.
�� Jūs darījāt visu, ko varējāt. Visas zemes mērogā �āda rīcība būtu pat ļoti iespaidīga. Bet mūsu plāns ir vienkār�āks un, kā mums �ķiet, labāks. Mēs gribam sevī saglabāt zinā�anas, kas, mūsuprāt, vēlāk būs va�jadzīgas. Nevienu mēs negribam aizskart vai sanik�not. Jo, ja mūs iznīcinās, ies bojā arī �īs zinā�anas, ies bojā varbūt uz visiem laikiem. Mēs esam pilnīgi ne�kaitīgi � nak�ņojam kalnos un klīstam gar pamestām sliedēm, un policija atstāj mūs mierā. Reizēm mūs aptur un pārmeklē, bet neatrod neko tādu, par ko va�rētu arestēt. Mūsu organizācija ir ļoti elastīga un iz�kaisīta pa visu zemi. Da�iem no mums ar plastiskām operācijām pārveidots izskats un pirkstu nospiedumi. Pa�laik mums ir drausmīgi grūti: mēs gaidām, kad sāksies un beigsies kar�. Tas ir brfesmīgi, bet nav mūsu spēkos to novērst, mēs esam tikai niecīgs mazā�kums, saucēja balss tuksnesī. Varbūt pēc kara mēs varēsim būt pasaulei vairāk noderīgi.
�� Domājat, ka tad jūs kāds uzklausīs?
��� Ja neuzklausīs, mēs pagaidīsim. Grāmatas mu�tiski nodosim saviem bērniem, un tie savukārt nodos tās tālāk. �ādā veidā daudz kas, protams, tiks zau�dēts, bet ar varu cilvēkus nevar piespiest klausīties. Viņiem pa�iem būs jāsāk domāt, kādēļ viss tā ir no�ticis, jāsāk saprast, kādēļ pasaule iznīcināta. Vienmēr tas tā nevar turpināties.
��� Un jūsu ir daudz?
��� Gar ceļiem un pamestām dzelzceļu sliedēm �o�dien ir tūksto�iem mūsējo � no ārpuses klaidoņi, iek�ēji � bibliotēkas. Tas viss iznāca kaut kā pats no sevis. Katram no mums bija kāda grāmata, kuru viņ� gribēja atcerēties. Klīzdami apkārt, mēs iepazināmies un divdesmit gados izveidojām kaut ko līdzīgu orga�nizācijai un izstrādājām darbības plānu. Galvenais � mums bija sev jāiedzen galvās, ka mēs pa�i par sevi neesam nekas, ka mums nav iemesla justies pārā�kiem. Mēs neesam nekas vairāk kā grāmatu vāki, kuri tās sargā no putekļiem. Da�i no mums dzīvo nelielās pilsētiņās. Toro �Walden� pirmā grāmata � Grīnri- verā, otrā grāmata � Viloufāmā. Mērilendā ir kāda pilsētiņa ar divdesmit septiņiem iedzīvotājiem � tā�tad bumbas tur neviens nemetīs �, un �ajā pilsētiņā ir visi Bertrana Rasela raksti. To gandrīz var �ķirstīt kā grāmatu � tik un tik lapu katra cilvēka galvā. Un, kad beigsies kar�, reiz pienāks diena, kad atkal tiks rakstītas grāmatas. Cilvēki sanāks kopā un norunās visu, ko zina, un mēs to iespiedīsim, bet pēc tam var�būt nāks jauns Tumsas laikmets, kad viss būs jāsāk atkal no gala. Bet cilvēkam ir tāda lieliska īpa�ība, ka viņ� nespēkā nenolai� rokas un nebaidās sākt visu ao gala, ja zina, ka tas ir nepiecie�ams.
��� Ko mēs �ovakar darīsim? � Montegs jautāja.
��� Gaidīsim, � Greind�ers sacīja. � Un dro�ības labad paiesim gar upi uz leju.
Viņ� sāka bērt ugunskuram virsū zemi. Pārējie � arī Montegs � piepalīdzēja, un me�a biezoknī kopī�giem spēkiem cilvēki nodzēsa ugunskuru.
Zvaig�ņu gaismā viņi stāvēja upes malā.
Montegs paskatījās sava rokas pulksteņa mirdzo��ajā ciparnīcā. Pulkstenis bija pieci no rīta. Bija pa�gājusi viena stunda, kas viņam �ķita gara kā mū�ība, un viņpus upes sāka svīst gaisma.
�� Kādēļ jūs man uzticaties? � Montegs jautāja.
Viens no vīriem tumsā sakustējās.
���� Pietiek paraudzīties uz jums. Jūs sen neesat ska�tījies spogulī. Turklāt policija nebūtu inscenējusi tik pla�a mēroga vajā�anu vienīgi tādēļ, lai atrastu mūs. Pāris ērmotu tipu ar dzejas rindām piebāztām galvām viņiem nav bīstami, un viņi to zina, un mēs tāpat. Kamēr visa tauta necitē Brīvības hartu un Konstitū�ciju, tikmēr nav iemesla uztraukties. Pietiek ar to, ka dedzinātāji laiku pa laikam �ur tur ieved kārtību. Nē, policija mūs neaiztiks. Bet izskats jums tie�ām ir briesmīgs.
Viņi devās gar upi uz dienvidu pusi. Montegs cen�tās ieskatīties ceļabiedru noguru�ajās, grumbainajās sejās. Viņ� meklēja tajās gai�umu, cīņas sparu, nā�kotnē gaidāmās uzvaras apziņu. Viņam �ķita, ka no tām zinā�anām, kuras �ie cilvēki glabāja sevī, viņu sejām būtu jāmirdz kā laternām. Bet nekā tāda viņ� nesaskatīja. Viss pirmīt redzētais gai�ums tajās bija no ugunskura, un tagad �ie vīri �ķita parasti cil�vēki, kuri gadiem ilgi klīdu�i apkārt, gadiem ilgi mek�lēju�i, redzēju�i daudzu vērtību bojāeju un vecuma galā salasīju�ies kopā, lai noskatītos, kā krīt priek��kars un nodziest ugunis. Viņi nepavisam nebija dro�i, ka tas viss, kas glabājās viņu galvās, liks gai�āk at�mirdzēt nākotnes rītausmai. Viņi zināja vienīgi to, ka viņu smadzenēs rindām stāv grāmatas neatgrieztām lapām, � stāv un gaida savus lasītājus, kuri pēc ga�diem tās varbūt at�ķirs � cits tīrām un cits netīrām rokām.
Montegs vēl arvien raudzījās ceļabiedru sejās.
� Grāmatu nevajag vērtēt pēc vāka, � kāds sa�cīja.
Un visi, iedami talak, klusi iesmejās.
Atskanēja spiedzīga rēkoņa, un raķe�u lidma�īnas jau bija pazudu�as, iekams vīri pacēla galvas. Mon�tegs atskatījās uz tālumā eso�o pilsētu; tur bija re�dzama tikai viegla atblāzma.
��� Tur palika mana sieva.
��� Jūtu jums līdz. �ais dienās pilsētām neklāsies viegli, � Greind�ers teica.
��� Dīvaini, ka es nejūtu viņas trūkumu, ka manī nav nekādu jūtu pret viņu, � Montegs sacīja. � Nu�pat es sapratu, ka pat tad, ja viņa nomirtu, es laikam nejustu nekādu no�ēlu. Tas ir briesmīgi. Ar mani kaut kas nav labi.
��� Paklausieties, ko jums teik�u, � Greind�ers turpināja, saņemdams Montega roku un pa�ķirdams krūmus, lai atvieglinātu viņam ceļu. � Kad es biju zēns, nomira mans vectēvs. Viņ� bija tēlnieks un ļoti labs cilvēks. Viņ� mīlēja pasauli un cīnījās pret naba�dzību, un viņa rokas vienmēr kaut ko veidoja. Viņ� taisīja mums rotaļlietas un savā mū�ā izgatavoja ne�skaitāmus darinājumus. Un, kad viņ� nomira, es pēk�ņi sapratu, ka raudu nevis par viņu pa�u, bet par to, ko viņ� vairs nedarīs. Es raudāju tādēļ, ka veetēvs nekad vairs netaisīs rotaļlietas, negriezīs koka figū�riņas, nepalīdzēs mums audzēt balo�us, nespēlēs vi�joli un nestāstīs joku stāstus tā, kā to neprata neviens cits. Vectēvs bija daļa no mums, kad viņ� nomira, tā visa pēk�ņi vairs nebija, un neviens nespēja �o robu aizpildīt. Viņ� bija neparasts cilvēks. Viņ� bija ļoti va�jadzīgs cilvēks. Es neesmu varējis samierināties ar viņa nāvi. Bie�i es domāju tie�i par to, cik daudz brī�ni�ķu kokgrebumu viņa nāve sev paņēma līdz, cik daudz joku stāstu palika neizstāstītu, cik daudz ba�lo�u nenoglāstītu. Viņ� veidoja pasauli. Viņ� deva pasaulei kaut ko no sevis. Tai naktī, kad viņ� nomira, tā kļuva daudz, daudz nabagāka.
Montegs klusēdams soļoja tālāk. �Millij, Millij, � viņ� �ukstēja. � Millij�
��� Kā, lūdzu?
��� Mana sieva � Millija � Nabaga Millija. It neko nevaru atcerēties. Es neredzu, ka viņas rokas kādreiz būtu ko darīju�as. Tās tikai karājas viņai gar sāniem, guļ klēpī vai tur cigareti.
Montegs pagriezās un atskatījās.
Bet ko tu pats esi pilsētai devis?
Pelnus.
Ko cilvēki cits citam ir devu�i?
Neko.
Greind�ers stāvēja Montegam līdzās un arī raudzī�jās atpakaļ.
��� Katram ir jāatstāj kaut kas pēc sevis, vectēvs teica, � dēls vai grāmata, vai arī glezna, pa�a uzcelta māja vai vismaz siena, pa�a darināts kurpju pāris vai pa�a rokām iestādīts dārzs. Katram ir jāatstāj kaut kas tāds, ko dzīves laikā skāru�as viņa rokas un kur pēc nāves patvērusies viņa dvēsele, un, kad ļaudis vē�ros viņa stādīto koku vai puķi, �ai brīdī viņ� atkal būs dzīvs. Nav svarīgi, ko cilvēks dara, vectēvs teica, svarTgi tikai, lai viss, kam viņ� pieskaras, kļūtu citāds, lai tajā paliktu daļa viņa pa�a. Tie�i tur slēpjas at��ķirība starp vienkār�u mauriņa pļāvēju un īstu dārz�nieku, vectēvs teica. Pirmais nāk un aiziet, kā nebijis, bet otrais ir ieguvis nemirstību.
Greind�ers saņēma Montega roku.
�� Reiz pirms piecdesmit gadiem vectēvs parādīja man vairākas filmas par Fau-2 reaktīvajiem �āvi�ņiem, � viņ� turpināja. � Vai jums kādreiz gadījies redzēt no divsimt jūd�u attāluma atombumbas sēni? Tas ir nieks, tīrais sīkums pret dabas varenību. Vec�tēvs man reizes desmit rādīja �o filmu un teica, viņ� cerot, ka pienāks diena, kad pilsētas atvērs savas ro�be�as un ielaidīs sevī neskarto dabu, kura vienmēr atgādinās, ka uz zemes mums pie�ķirts visai maz vie�tas, ka dzīvojam dabas ielenkumā, kura ar vienu pūtienu vai taifūna vilni var paņemt atpakaļ to, ko de�vusi, lai mēs saprastu, ka neesam visuvareni. Ja nebū�sim modri, tā mūs pazudinās. Vai saprotat?'�Grein�d�ers pagriezās pret Montegu. � Mans vectēvs jau sen kop� miris, bet, ja jūs atvērtu manu galvaskausu, tad smadzeņu rievās patie�ām atrastu viņa pirkstu iespie�dumus. Viņ� veidoja mani. Kā jau es teicu, viņ� bija tēlnieks. Es ienīstu romie�u Status Quo, viņ� man sacīja. Cilvēkam alkaini jātver viss skaistais, jādzīvo tā, it kā tūlīt būtu jāmirst. Pasaulē jāraugās redzīgām acīm. Tajā ir daudz vairāk brīnumaina nekā jebkurā par naudu pērkamā brīnumu ma�īnā. Neprasiet ne�kādu garantiju, jo tāda zvēra pasaulē nav. Un, ja ir, tad tas līdzīgs sliņķim no pērtiķu sugas, kas dien�dienā guļ kokā ar galvu uz leju un tā noguļ visu mū�u. Pie velna to visu, vectēvs teica. Vajag labi dū�īgi sakratīt koku, lai sliņķis uz pēcpuses noveļas zemē.
��� Skatieties! � Montegs iekliedzās.
Sai brīdī sākās un beidzas kar�.
Vēlāk viņi pat nespēja pateikt, vai vispār bija ko redzēju�i. Varbūt tikai gaismas uzliesmojumu un kādu kustību tum�ajās debesīs. Varbūt vienu mirkli viņiem virs galvām desmit, piecu vai vienas jūdzes augstumā kā milzu riek�as izsēti graudi atradās reak�tīvie bumbvedēji, kas traucās ar piectūksto� jūd�u ātrumu stundā, un drausmīgi ātri un reizē briesmīgi lēni uz mosto�os pilsētu sāka krist bumbas. Bombar�dē�ana faktiski beidzās tai brīdī, kad bumbvedēju tē�mē�anas iekārtas ieraudzīja mērķi. Tikpat ātri kā iz�kapts vēziens kar� bija cauri. Tas beidzās tai mirklī, kad tika nospiests bumbu metēja slēdzis. Kamēr bumbas sasniedza mērķi � �is brīdis, gar� kā mū��ība, ilga trīs sekundes �, ienaidnieka lidma�īnas bija pazudu�as kā lodes, kurām dabas bērns vispār netic, jo nav tās redzējis, bet viņa sirds pēk�ņi apstā�jas, augums saļimst, plūst asinis, smadzenēs pazib dārgu atmiņu drumslas, un viņ�, nesapratis, kas no�ticis, mirst.
Tas bija kaut kas neticams. Tikai viens vēciens. Montegs redzēja, kā dzelzs dūre nozib pār tālumā eso�o pilsētu, un zināja, ka tūlīt ierēksies lidma�ī�nas, kas, savu darāmo nodarīju�as, it kā sacīs: sa�grūsti, ej bojā, mirsti, tā ka nepaliek akmens uz ak�mens.
Vienu mirkli Montegs ar savu domu spēku un bez�palīdzīgi paceltām rokām aizturēja bumbas gaisā. � Bēdziet! � viņ� kliedza Feiberam. � Bēdziet! � viņ� kliedza Klarisai. � Bēdz, bēdz! � viņ� kliedza Mildredai. Bet tad atcerējās, ka Klarisa ir mirusi. Un Feibers atrodas kaut kur kalnos, ceļā ar rīta autobusu no viena iznīcināma objekta uz otru. Iznīcība vēl ka�rājās gaisā, ta�u nebija novēr�ama. Pirms autobuss nobrauks piecdesmit jardu, pilsēta, uz kuru tas devās, būs noslaucīta no zemes virsas, bet tā, kuru tas bija atstājis, pārvērsta pelnu un gruve�u kaudzē.
Un Mildreda �
��� Bēdz, bēdz\
īsu sekundes daļu, kamēr bumbas vēl atradās gaisā jardu, pēdu, collu no Mildredas viesnīcas jumta, kādā istabā Montegs redzēja savu sievu. Viņ� redzēja, kā viņa, noliekusies uz priek�u, skatās ņirbo�ajās televī�zijas sienās, no kurām, ne mirkli neapklusdami, ar viņu runā �radinieki� � tie tark�ķēja vienā gabalā, sauca viņu vārdā un smaidīja viņai pretim, ne ar pu�- #*plēstu vārdu nepieminot bumbu, kura jau bija viņai gandrīz virs galvas. Mildreda urbās ar skatienu sie�nās, it kā cerot tur ieraudzīt savu moko�o bezmiega nak�u iemeslu. Viņa tiektin tiecās pretim �īm sienām, it kā gribētu mesties iek�ā ņirbo�o krāsu bezgalībā, ienirt un nogrimt tuk�ajā jautrībā.
Krita pirmā bumba.
��� Mildred!
Bet varbūt � kur� gan to pateiks? � vispirms no zemes nozuda tie�i milzīgās televīzijas stacijas ar savu krāsu un gaismas ņirbu un tuk�o vārdu plū�diem?
Montegs, nokrizdams uz mutes zemē, redzēja un sajuta (vismaz viņam �ķita, ka viņ� redz un jūt), kā sienas Mildredas priek�ā satumsa un no burvju priz�mām pārvērtās vienkār�os spoguļos, un Mildreda iekliedzās, jo tajā sekundes daļā, kas viņai bija atlicis, viņa ieraudzīja savu seju � baismīgi tuk�u un atbai�do�u, glu�i vienu tuk�ajā istabā �, seju, kura acīm aprija sevi, un, attapusies, ka tā ir viņējā, a�i pameta skatienu aug�up, un tai mirklī ēka sabruka viņai pār galvu un līdz ar simtiem tonnu ķieģeļu, metāla, koka un apmetuma, līdz ar citu stāvu iemītniekiem rāva viņu lejā līdz pagrabam, kur sprādziens aiznesa viņus visus bezjēdzīgā, muļķīgā nāvē.
��� Atceros! Atceros! � Montegs piekļāvās zemei. � Tas bija �ikāgā. Pirms daudziem gadiem. Millija
un es. Tur mēs satikāmies. Nu es atceros! �ikāgā. Pirms daudziem gadiem.
Pāri upei nāca gaisa triecienvilnis, apvēla vīrus kā domino kauliņus, uzrāva gaisā ūdens stabu, sagrieza putekļu vērpeti un, kokiem vaidot, pazuda dienvidu virzienā. Montegs, acis aizmiedzis, pieplaka zemei, it kā gribētu iespiesties tajā. Kad viņ� uz mirkli pavēra plakstus, tad bumbu vietā gaisā redzēja pilsētu � pārvērtu�os līdz nepazī�anai, ar neticami augstām ēkām, kādas neviens nekad nav uzcēlis, kādas neviens pat sapņos nav redzējis, ar ēkām, kas austas no sabir- zu�a cementa �ļācēm un mirdzo�ām metāla �ķēpelēm un apvērstas otrādi, ar durvīm logu vietā. Sī pilsēta laistījās kā ūdenskritums, kas nevis gā�as lejup, bet �aujas aug�up, mirkli sastinga gaisā kā fantastiska, daudzkrāsaina freska un tad sabruka pī�ļos un putek�ļos.
Grāviens nāca pēc tam.
Montegs gulēja zemē cementa putekļiem pilnām acīm un zobiem un, slāpdams vai nost, asarām līstot, pēk�ņi atcerējās � Vai tie�ām? Jā, daļa no Ekleziasta un Apokalipses. Ātrāk, ātrāk fiksēt to atmiņā, iekams tā atkal nav izgaisusi, iekams nav norimis satricinā�jums, iekams nav noklusis vēj�. Ekleziasta grāmata. Te nu tā bija. Pieplacis zemei, kura vēl drebēja, viņ� domās sāka skaitīt rindu pēc rindas un atkārtoja tās atkal un atkal, un vārdi nu plūda raiti un viegli, un �Dentemas� reklāma netraucēja, un viņam �ķita, it kā pats sludinātājs stāvētu līdzās un raudzītos viņā �
� Nu tas ir noticis, � kāda balss sacīja.
Vīri gulēja, kampjot gaisu kā krastā izmestas zi�vis. Viņi tvērās pie zemes, kā bērni tveras pie kaut kā pazīstama, un, kaut arī zeme bija auksta un mirusi, cie�i jo cie�i turējās tajā, un kliedza, lai nepārsprāgtu bungādiņas un lai neaptum�otos prāts, un arī Mon�tegs kliedza, turoties pretim baismajam vējam, kas �austīja viņu sejas uri lūpas un lika asiņot deguniem.
Putekļu mākonis nosēdās, un tad iestājās bezga�līgs klusums. Un viņam, guļot pie zemes, �ķita, ka viņ� nu redz katru puteklīti, katru zāles stiebriņu, dzird katru kliedzienu, vaidu un �ukstu �ai pasaulē. Kopā ar putekļiem nolaidās klusums un līdzi tam arī laiks, kas viņiem bija tik nepiecie�ams, lai viss no�nāktu līdz viņu apziņai.
Montegs paskatījās uz upi. Vai mēs iesim uz priek�u gar krastu? Tad viņ� pameta acis uz vecajām sliedēm. Varbūt dosimies tālāk pa �o ceļu? Vai varbūt tagad iesim pa �osejām, un mums būs laiks visu uz�ņemt sevī. Un vēlāk tas, kaut kur nogūlies mūsos, iz�paudīsies mūsu vārdos un darbos. Jau �odien pat mēs dosimies ceļā, lai īsti redzētu pasauli, lai vērotu, kā tā dzīvo un elpo, lai saprastu, kāda tā ir. Tagad es gribu redzēt visu, visu! Un, kaut arī nekas no tā vēl nebūs mans, kādreiz vēlāk tas kļūs par tādu, es to pa�darī�u par savu. Es gribu vērot pasauli redzīgām acīm, jo tikai tad varē�u piekļūt tai klāt, ja to iesūk�u asinīs un miljons rei�u dienā izlaidī�u caur sirdi. Es tik cie�i gribu to satvert, lai tā nekad vairs neizslī- dētu. Un kādu dienu tā visa būs mana. Ar vienu pirkstu jau esmu tai pieskāries. Tas ir iesākums.
Vēj� norima.
Montegs un pārējie brīdi vēl gulēja tādā kā pusne- maņā, nespējot piecelties, lai atkal ķertos pie ikdienas darbiem � kurinātu ugunskurus, gādātu pārtiku, liktu kustēties rokām un kājām. Viņi mirk�ķināja pieputē�ju�ās acis. Viņu satrauktā elpa kļuva arvien lēnāka, arvien mierīgāka �
Montegs uzrausās sēdus. To pa�u darīja arī pārējie. Pie melnā horizonta sārtoja �aura ausmas svītra. Gaiss bija vēss, un tuvojās lietus.
Greind�ers piecēlās, aptaustīja savas rokas un kā�jas un, klusi lādoties, asarām ritot pār vaigiem, smagi aizklumburoja līdz upei un paskatījās uz aug�teces pusi.
��� Pilsēta nolīdzināta ar zemi, � pēc laba laika viņ� sacīja. � Tā atgādina cepamā pulvera �upiņu. Itin nekas nav palicis pāri. � Un pēc ilgas klusē�a�nas atsāka: � Diez, vai daudzi zināja, ka tas ir sa�gaidāms? Cik daudzus tas pārsteidza negaidīti?
�Bet cik daudz pilsētu aizgājis bojā citās zemeslo�des daļās?� Montegs domāja. �Un cik daudz tepat, mūsu zemē? Simts, tūkstotis?�
Viens no vīriem uzrāva sērkociņu, izņēma no kaba�tas sausu papīru, aizdedzināja un pabāza zem kāda zāles un lapu ku�ķī�a, pēc brī�a uzmeta tam virsū sī�kus zariņus, kuri no slapjuma �ņāca un �ūkstēja, bet beidzot iedegās ar gai�u liesmu, un tā cēlās augstāk un augstāk, un lēca saule, un vīri, novērsu�ies no upes, lēni tuvojās ugunskuram un klusējot noliecās sasildīties, un saules stari skāra viņu plecus.
Greind�ers attina pergamenta papīru un izņēma gabalu �ķiņķa.
��� Iekodīsim, � viņ� teica. � Bet pēc tam dosi�mies atpakaļ gar upi uz aug�u. Tur mēs būsim vaja�dzīgi.
Kāds pasniedza nelielu cepamo pannu. Pēc brī�a uz tās jau �urkstēja �ķiņķis, piepildot rīta gaisu ar savu aromātu. Visi klusējot vēroja cep�anas rituālu.
��� Fenikss, � Greid�ers, raugoties ugunī, sacīja.
��� Kas?
��� Sensenos laikos virs zemes dzīvojis kāds muļķa putns � Fenikss �, kur� ik pa simts gadiem sakūris sārtu un pats sevi sadedzinājis. Tas dro�i vien bijis tuvs cilvēka radinieks. Bet no pelniem tas katrreiz atdzimis atkal no jauna. Mēs, cilvēki, atkal un atkal darām tāpat kā �is putns, tikai ar vienu at�ķirību. Mēs saprotam, ka esam izdarīju�i kaut ko briesmīgu. Mēs zinām, cik daudz rei�u tas atkārtojies pēdējos tūksto� gados, un, tā kā mēs to apzināmies un tas vienmēr ir mūsu acu priek�ā, kādu dienu mēs pārstāsim kurt bēru sārtus un pa�i lēkt tajos iek�ā. Ar katru paaudzi rodas vairāk tādu, kuri atceras cilvēces pieļautās kļūdas.
Greind�ers noņēma pannu no uguns, ļāva �ķiņķim atdzist, un tad vini, domīgi klusēdami, ieturēja mal�tīti.
� Tagad iesim gar upi uz aug�u, � Greind�ers sa�cīja. � Un atcerieties, ka mēs neesam nekas. Mēs pa�i neesam svarīgi. Svarīgs ir tikai tas, ko mēs glabājam sevī, jo kādu dienu tas var kādam noderēt. Bet pat tais senajos laikos, kad grāmatas bija mums pieeja�mas, mēs nepratām ņemt to, ko tās dod. Mēs aptrai�pījām miru�o piemiņu. Mēs spļāvām uz to cilvēku ka�piem, kuri bija dzīvoju�i pirms mums. Tuvākajā ne�dēļā, mēnesī un gadā mēs sastapsim daudz vientuļu cilvēku. Un, kad viņi jautās, ko mēs darām, tad teik�sim: mēs cen�amies atcerēties. Un galu galā mēs uz�varēsim. Kādu dienu mēs atcerēsimies tik daudz, ka uzbūvēsim vislielāko ekskavatoru visas cilvēces vēs�turē un izraksim visdziļāko kapu, kāds vien ir re�dzēts, un uz visiem laikiem apbedīsim tur karu. Bet nu mums jāiet. Vispirms mēs uzcelsim spoguļu fab�riku un kādu laiku ra�osim vienīgi spoguļus un labi ieskatīsimies sevī.
Viņi pabeidza brokastot un nodzēsa ugunskuru. Diena visapkārt kļuva arvien gai�āka, it kā lampai ar sārtu kupolu kāds būtu uzgriezis lielāku degli. Aizli�doju�ie putni atgriezās un apmetās kokos.
Montegs sāka soļot uz ziemeļiem un pēc brī�a izbrī�nīts redzēja, ka iet vīru pulciņa priek�galā. Viņ� gri�bēja palaist Greind�eru garām, bet tas paraudzījās uz viņu un klusēdams pamāja. Montegs gāja tālāk. Viņ� paskatījās uz upi un uz debesīm, un sarūsēju�ajām sliedēm, kas veda uz turieni, kur bija fermas un siena pilni �ķūņi, uz turieni, kur nakti bija gāju�i daudzi tādi pa�i pilsētu pametu�i cilvēki. Vēlāk � pēc mē�ne�a, pusgada vai gada viņ� viens pats vēlreiz �eit at�griezīsies un ies tik ilgi, kamēr tos panāks, un atgrie�zīs tos atpakaļ.
Bet tagad viņiem priek�ā bija gar� gājiens, kas ilgs līdz pusdienas laikam, un, ja viņi soļoja klusēdami, tad tādēļ, ka visiem bija daudz, ko pārdomāt, un daudz, ko atcerēties � Varbūt vēlāk, kad saule pacel�sies augstāk un būs kļuvis siltāks, viņi sāks runāt vai varbūt noskaitīs to, ko katrs atcerējies, lai pārlie�cinātos, lai skaidri zinātu, ka tas viss ir dro�s viņu atmiņā. Montegs juta, ka vārdi sāk viņā lēni kūsāt un virt. Ko viņ� teiks, kad pienāks viņa kārta? Ko viņ� spēs dot tādai dienai kā �ī, lai mazliet atvieglinātu garo ceļu? Katrai lietai ir savs nolikts laiks. Jā� Savs laiks, kad graut, un savs laiks, kad celt. Jā� Savs laiks, kad klusēt, un savs laiks, kad runāt. Jā, tā bija. Bet tālāk? Kā ir tālāk?
Un abās pasēs upei bija dzīvības koks, kas nesa augļus divpadsmit reizes, katru mēnesi savu augli, un viņa lapas bija tautām par dziedinā�anu.
�Jā, tas lai paliek uz pusdienas laiku,� Montegs no�domāja. �Uz pusdienas laiku, kad mēs sasniegsim pil�sētu.�
Labas grāmatas nenoveco. Viens no iemesliem acīmredzot ir tas, ka �ajās grāmatās ir dotas atbildes ne vien uz tiem sava laika izvirzītajiem jautājumiem, kuri jau skaidri noformulēti, bet arī uz tiem, kas nav vēl īsti apjausti. Katrā laikmetā netrūkst problēmu, kuras it kā atrodas dīgļa stadijā, ta�u jau kļuvu�as par realitāti, kaut arī vēl neapzinātu, līdzīgi tam, kā ik dienas ap mums līdzās bērniem, kas piedzimu�i vai sevi acīm redzami �pieteiku�i�, ir tādi, par kuru esību māte vēl nezina. Katra problēma, katrs nopietns jau�tājums vienmēr ir sava laikmeta bērns, un, tāpat kā mākslinieks, gleznojot sievieti, uz audekla atainos arī tikko jau�amas topo�ās mātes auguma līnijas, labs rakstnieks, veidojot laikmeta portretu � glu�i vien�alga, reālistiskajā, vēsturiskajā vai fantastikas �anrā �, nevar tajā neietvert arī tās problēmas, kuras vēl tikai briest laikmeta dzīlēs, kurām nav pievērsta uzmanība un vēl nav pat nosaukuma.
Labs rakstnieks � Laba grāmata � Runājot par Reju Bredberiju, �eit būtu vietā atgādināt, ka viņ� savā dzimtenē, Amerikas Savienotajās Valstīs, netiek vis uzskatīts par vienu no labākajiem fantastiem, kā tas, iespējams, būtu pie mums, bet gan par vienu no labākajiem rakstniekiem, par Rakstnieku ar lielo burtu. �anra atlaides viņam nav dotas, un arī mums gribot negribot jāatzīst, ka viņa grāmatas ir īsta lite�ratūra vārda vispatiesākajā nozīmē. Viņa romāns �451 grāds pēc Fārenheita� ir neparasti drosmīgs un vērienīgs darbs, ko cilvēki ar visdziļāko interesi, ma�nuprāt, lasīs vēl ļoti ilgi.
Sī grāmata sarakstīta un pirmoreiz izdota pirms vairāk nekā divdesmit gadiem � 1953. gadā � un drīz pēc tam (1956. gadā) tulkota arī krievu valodā. Kar�, demokrātijas vajā�ana, izglītības sa�aurinā��ana � tā ir daļa tālaika dzīves materiāla, kas likta Bredberija romāna pamatā. Bet pasaulē pa �iem div�desmit gadiem stāvoklis jūtami mainījies. Aukstais kar� pamazām atkāpies, paliekot vienīgi cilvēku at�miņā, un dienas kārtībā izvirzījusies starptautiskā sa�spīlējuma mazinā�ana. Amerikāņu sabiedrības pro�gresīvās daļas ietekmē ASV norimu�as �raganu medī�bas� un bēdīgi slavenais makartisms tur acīmredzot vairs nav tik bīstams. Tātad tagad, pēc divdesmit ga�diem, glu�i dabiski būtu secināt, ka �is romāns, kurā � kaut arī fantastikas formā � risinātas ak�tuālas sava laika problēmas, zaudējis interesi mūsu acīs, saglabājot tikai literāri vēsturisku vērtību. Bet izrādās, ka grāmata dzīvo, ka tā joprojām ir aktuāla.
Tai laikā, kad �is darbs iznāca krievu valodā, lasī�tājs to uztvēra galvenokārt kā romānu-brīdinātāju vai kā antiutopiju, grāmatu nevis par to, kas notiks, bet gan par to, kas nedrīkst notikt. Un �is �kas nedrīkst notikt� cilvēku uztverē, pirmkārt, bija saistīts ar cen�tieniem kara ceļā atrisināt pasaulē pastāvo�ās pretru�nas, ar kultūras, brīvības, demokrātijas nomāk�anu, kas, gatavojoties karam, ir neizbēgama, tādēļ ka kul�tūra noliedz karu kā politisko pretrunu atrisinā�anas līdzekli. Pirms divdesmit gadiem fa�isms visiem bija svaigākā atmiņā nekā pa�laik. Cilvēki vēl jo skaidri atcerējās, kā kūra grāmatu sārtus �tūksto�gadu reiha� darboņi, kuru politikas pamatā bija laupī�anas kar�, ļoti labi atcerējās, ka grāmatu dedzinā�ana jeb � pla�āk ņemot � kultūras iznīcinā�ana ir tikpat cie�i saistīta ar totālo mobilizāciju kā tanku ra�o�a�nas palielinā�ana un rezervistu iesauk�ana. Un tādēļ Bredberija romāna grāmatu sārti lasītāja uztverē aso�ciējās ar tre�ā pasaules kara draudiem. Autors it kā brīdināja no bezjēdzīga atomkara, par kādu jebkuru bridi var pārvērsties aukstais kar� līdzīgi tam, kā labdabīgs audzējs viegli var pārvērsties ļaundabīgā. Viņa grāmata skaidri apliecināja, ka arī Amerikā at�rodas cilvēki, kuri apzinās stāvokļa nopietnību un kuriem netrūkst drosmes un vīri�ķības uzstāties pret rietumvalstu toreizējās politikas tendenci. Un pa�domju lasītājs sveica Reju Bredberiju kā savu domu�biedru kara un miera un kultūras jautājumos, kā cil�vēku, kur� reizēm gan nav līdz galam konsekvents, bet kur� tomēr ir mūsu domubiedrs kaut vai tai ziņā, ka skaidri saskata to, kas nav pieļaujams. Tā bija to�reiz.
Kara un miera jautājums, protams, ir visa pamatu pamats. Skaidrs, ka kara gadījumā nav iespējams do�māt par miera laika problēmām, un tādēļ, pirms vēl radusies pārliecība, ka kara un miera jautājums tiks iz�ķirts mieram par labu, daudzas problēmas paliek dīgļa stadijā, nesaistot pla�āku uzmanību. Tāda, pie�mēram, bija dabas aizsardzības problēma, un tāda bija kultūras aizsardzības problēma � jautājums par to, kā aizsargāt dabu, kā aizsargāt kultūru no mums pa�iem, kuri esam daļa no tās. Pirms vairāk nekā div�desmit gadiem vēl maz runāja par zinātniski tehnisko revolūciju un tās sekām � reālām un varbūtējām, pozitīvām un negatīvām. Tagad �is jautājums tiek pla�i apspriests, un par to acīmredzot runās vēl turp�māk. Un mēs glu�i negaidot atklājam, ka Bredberija romānā risināta arī �ī problēma, ka viņ� cen�as dot noteiktu atbildi arī uz �o jautājumu, tikai tas ietverts apslēptā veidā un agrāk paslīdējis mums garām.
Grāmata tie�ām palikusi tā pati: tās personā�s tā�pat dedzina grāmatas, tāpat vajā domājo�us cilvēkus, tikai tagad mēs to uztveram savādāk.
Mēs zinām, ka mūsdienu tehnika paver vispla�ākās iespējas masu informācijas līdzekļu attīstībā. Kaut arī mūsu istabu sienas vēl nav pārvērstas par milzī�giem televizoru ekrāniem, �o ekrānu izmēri laika gaitā stipri palielināju�ies, bet radiouztvērēju izmēri tā samazināju�ies, ka mikroshēmu tranzistori vairs neko daudz neat�ķiras no tiem, kurus apraksta Bred- berijs. Un tādēļ jo asi izvirzās jautājums, ko radio�viļņi nes mūsu planētas cilvēkiem un kas īsti notiek uz lielajiem krāsainajiem, drīzumā dro�i vien arī telpiskajiem televizoru ekrāniem, jo grāmatu sārti ne�pavisam nav vienīgais grāmatu iznīcinā�anas līdzek�lis. Grāmatas var ne vien sadedzināt, bet arī glu�i vienkār�i aizmirst, nelasīt. Lasīt ir grūtāk nekā klau�sīties un daudz grūtāk nekā vērot, kas notiek uz ek�rāna, jo lasī�ana prasa līdzdalību, liek domāt, ņemt palīgā fantāziju, kamēr uz ekrāna notieko�ajam � mājā vai kinoteātrī � var izsekot arī daudz pasīvāk. Un, ja ielūkojamies Bredberija romānā dziļāk, tad iz�rādās, ka ne jau tādēļ cilvēki pavada savu dzīvi starp televīzijas �radiniekiem�, ne jau tādēļ dodas pie miera ar ausīs iebāztām radio kapsulām, ka grāmatas ir sa�dedzinātas (un tāpat, iespējams, iznīcinātas arī glez�nas un partitūras), bet, tie�i otrādi, � grāmatas sāk�tas dedzināt tādēļ, ka tās vairs nav biju�as vajadzī�gas, tādēļ, ka daudz vieglāk ir dzīvot starp �etrām te�levīzijas sienām nekā lasīt un saprast, ko rakstnieks grib teikt, no kā brīdina un kurp aicina.
Mūsdienās cilvēkus patie�ām apdraud �āda �garīga atrofē�anās�, un, raugoties no �ī viedokļa, mēs sākam saprast, ka Reja Bredberija romāns ir daudz dziļāks un pla�āk vērsts protests pret bur�uāzisko kultūru � pareizāk sakot, tās surogātu, pret sava veida pelavu maizi �, nekā tas liekas no pirmā skatiena. Mēs nā�kam pie secinājuma, ka' bez galvenā uzdevuma � miera nosargā�anas � mums jāatrisina vēl citi, ne mazāk svarīgi un nepiecie�ami. Mums jābūt modriem, lai tehnikas progress, kas pats par sevi ir visnotaļ ap�sveicams, netiktu izmantots pret mums pa�iem. Un mēs līdz ar autoru cie�i ticam, ka tas mums izdosies. Mēs ceram, ka nekad nepacelsies gaisā viņa tēlotie bumbvedēji, ka netiks sagrautas putekļos pilsētas ne viņpus, ne �aipus okeāna un ka grāmatas tomēr nesa�degs ne zilajos, ne krāsainajos televīzijas ekrānos.
V. Mihailovs
PIRMĀ DAĻA.
PAVARDS UN SALAMANDRA .
7 OTRA DAĻA.SIETS UN SMILTIS����� 73
TRE�A DAĻA. SPO�ĀS LIESMAS ��� . H5
PĒCVĀRDS (V. Mihailovs)����������. 166
Rejs Bredberijs
451 GRĀDS PĒC FĀRENHEITA
Redaktore Z. KĻAVIŅA. Māksi, redaktors Q. KRUTOJS. Tehn. redaktore V. KALVE. Korektore M. T1RZĪTE.
Nodota salik�anai 1974. g. 26. novembrī. Parakstīta iespie�anai 1975. g. 27. martā Tipogr. papīrs Nr. 3, formāts 70X100'/32. 5,38 fiz. iespiedi.; 6,94 uzsk. iespiedi.; 7,59 izdevn. 1. Metiens 30 000_ eks. Maksā 50 kap. Izdevniecība �Zinātne� Rīgā, Turgeņeva ielā 19. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts izdevniecību, poli�grāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komi�tejas tipogrāfijā �Cnja� Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40. Pa�ūt. Nr. 3983.
[1] seit un turpmāk vārsmas atdzejojis Viktors Kalniņ�.
[1] Atdzejojusi Mirdza Ķempe.